Deivids Gibinss

Trojas Maska

Austrumu Vidusjūras karte mūsdienas

Es dodu tev plāksni ar kara uzrakstu; es dodu tev plāksni ar miera uzrakstu.

Pēc hetu karaļa Tudhalijas IV vēstules asirie�u karalim, trīspadsmitā gadsimta pr. Kr. beigas

His sharpen'd spear let every Grecian wield, And every Grecian fix his brazen shield; Let all excite the fiery steeds of war, And all for combat fit the rattling car. This day, this dreadful day, let each contend; No rest, no respite, till the shades descend; Till darkness, or till death, shall cover all: Let the war bleed, and let the mighty fall.

Homērs, "Iliāda", II dziedājums, 382.-394. rinda, astotais gadsimts pr. Kr. vai agrāk, tulkojis Aleksandrs Poups, 1715.-1720. g.

Zobenu iztriniet labi un vairogu sagatavojiet! Labāko barību tūdaļ jūs pasniedziet ātrkāju zirgiem, Kaujratus apskatiet labi un domājiet tikai par kauju! Stāsimies drausmīgā cīņā no rīta līdz vakaram vēlam! Atpūtas cīņā jums nebūs nekādas, kaut arī tik īsas, Kamēr uz zemi nāks tumsa, lai iz�ķirtu drosmīgos vīrus.

Homērs, "Iliāda", II dziedājums, 382.-387. rinda, tulkojis Augusts Ģiezens, 1961. g.

Mikēnas, Grieķija, 1876. gada 28. novembris

Vīrietis uzkāpa no trepju aug�ējā pakāpiena uz izrakumu bedres malas, viņa kurpes samina senu trauku lausku kaudzi, ko strādnieki pirms da�ām dienām bija ar lāpstām pametu�i sāņus. Rupji tēstie mūri mēnesgaismā mirdzēja ap viņu, it kā bronzas laikmeta lielā citadele atkal būtu jauna. Viņ� pārlaida roku pāri retēt sāku�ajiem matiem un uzstūma augstāk pensneju. No vestes kabatas vīrs izvilka pulksteni. �etri no rīta. Viņ� un Sofija bija te pavadīju�i gandrīz trīs stundas, un nu jau pēc nepilnas stundas sāks aust gaisma. Iekams rīta bērns, ro�pirkste Ēosa. Vīrietis pievēra acis, �ī epiteta saviļņots. �eit Homērs nekad nebija tālu no viņa domām, kad kopā ar sievu viņi divatā stāvēja starp ēnaina�jām drupām, pārsteigti par saviem atradumiem. Stipri celtās Mikēnas, ar zeltu bagātas. Kop� Trojas atra�anas pirms pie�ciem gadiem, kad viņ� un Sofija bija izdarīju�i atklājumu, kas kādudien pārsteigs pasauli, viņa sapnis bija ierasties �eit, �ajā bronzas laikmeta otrā lielajā bastionā valdnieku valdnieka citadelē lai atrastu to atslēgu, kas ļautu viņam nostāties pasaules priek�ā un atklāt patiesību. Tikai tad ļau�dis uzzinātu, ka ne jau dārgumi bija dzinu�i viņu meklēt

Trojas kara realitāti, bet gan cilvēces glāb�ana. Atslēgu, kas spētu paglābt pasauli no Armagedona.

Vīrs iegrūda pulksteni atpakaļ kabatā un pamanīja, ka ir notraipljies ar dubļiem. Pirms atgrie�anās viņ� palūgs Sofiju rūpīgi notīrīt viņu ar suku, lai iznicinātu visus pie�rādījumus, ka viņi biju�i te aug�ā. Viņam vēl aizvien bija mugurā smalkais uzvalks no iepriek�ējā vakara vakariņām. Viņi bija ieplānoju�i atsākt rak�anu nākamajā dienā, pielie�kot pēdējās pūles pirms izrakumu sezonas slēg�anas. Abi bija ielūgu�i grieķu inspektoru uz bagātīgu svinīgu mielastu un bija cienāju�i viņu ar visdārgākajiem vīniem un brendiju, līdz inspektors bija sabrucis nemaņā. Pēc tam viņi bija uzzagu�ies te aug�ā, līdzi ņemot vienīgi sprēgājo�u eļļas lampu un ķelli. Viņ� bija gaidījis �o izdevību. Pirms da�ām nedē�ļām, pēdējās stundās, pirms sākās negaiss un pārtrauca izrakumus, Sofija bija kaut ko ieraudzījusi pirmajā karalis�kajā vertikālajā kapā. Viņ� bija panācis, lai viens no viņiem alla� būtu tur, kapu aplī, virzot izrakumus dziļi pamatiezī zem citadeles tajā vietā, kur viņ� instinktīvi juta, ka atradīs to, pēc kā ieradies, pēdējo atklājuma sastāvdaļu, kas drīz pārsteigs cilvēci.

Pagaidām viņu atradums paliks noslēpums. Pasaule zinās tikai to, ka viņ�, Heinrihs �līmanis dīvainais miljo�nārs, ģeniālais valodnieks, mitu cienītājs -, pēc Trojas atra��anas ieradies te savos nerimsto�ajos tā valdnieka meklēju�mos, kur� bija uzsācis karu, ko tik daudzi uzskata tikai par leģendu. Viņ� �ķībi pasmaidīja savā nodabā. Viņ� tiem iedos to, ko tie grib. �līmanis piesardzīgi paskatījās apkārt. Priek�ā bija vertikālās plātnes, kas veidoja kapu apli, kuru ieskāva citadeles masīvās, sabruku�ās sienas. Tās pacēlās viņam aiz muguras plaisā starp kalniem. Sienas, ko bija cēlu�i nevis cilvēki, bet kiklopi, vienacainie briesmoņi, kurus Mikēnu iedzīvotāji bija pakļāvu�i jūgā kā vergus, lai radītu klin�u apjozto cietoksni. �līmanis pats pa pusei ticēja �im mītam, apbrīnodams kolosālā lieluma akmeņus, kas gulēja tur, kur bija nolikti pirms vairāk nekā trim tūksto�iem gadu. Tomēr viņ� nemeklēja ne dievus, ne mil�us, bet cilvēku darbus īstu cilvēku, ar miesu un asinīm: ko cilvēki spēja paveikt, cik augstu tie spēja pacelties, cik zemu tie varēja krist. Un tie cilvēki, kurus viņ� meklēja, nebija mītu varoņi. Tie bija vēstures veidotāji.

Heinrih! Tev tūlīt jānāk �urp! no tumsas lejā atska�nēja Sofijas balss. �līmanis pagriezās un, sirdij dauzoties, ielūkojās izrakumu grāvī. Vai tas varētu būt gaidītais? Viņi jau bija atradu�i neiedomājamu daudzumu bagātību, atsegu�i tās pārsteigtiem vērotājiem izrakumu nedēļās: zelta diadēmas, rotaslietas, iero�us, zelta biķeri, kuru viņ� skaļi bija pasludinājis par Nestora kausu to pa�u kausu, kuru, kā teica Homērs, nesa grieķiem pa priek�u Trojas līdze�numā. Bet ne jau dārgumus viņi tagad meklēja. Viņi mek�lēja valdnieka veikumu; to, ko valdnieks bija paslēpis. �līma�nis paskatījās vēlreiz, bet pie trepju pamatnes redzēja tikai blāvu zelta mirdzumu, kur Sofija strādāja klintī iekaltās �ahtas apak�ā. Viņ� mēģināja savaldīt satraukumu. Runā klusāk, viņ� skarbi no�ukstēja vācu valodā. Un visu, ko esi atradusi, paturi paslēptu. Man jāpārliecinās, ka esam vieni.

Vīrie�a acis �audījās no labās puses uz kreiso. Brīdi viņam �ķita, ka redz ēnainu stāvu, tad tas pagaisa mēnesgaismas rotaļa. Viņ� redzēja klin�aino taku, pa kuru abi bija uznāku�i pirms trim stundām caur vārtiem ar trisstūrveida virsotni, kas bija izkalta kā divi lauvas, kuri balsta kolonnu. Mikēnu Lauvu vārti, ar mūri apjoztais cietoksnis, kurā mīt Agamemnons, cilvēku kungs, kura valdījums sniedzas tālu, cēlais Atreja dēls. Lauvas tagad bija bez galvām, bet joprojām izstaroja neparastu spēku, un, ieraugot tos pirmoreiz, nostiprinājās �līmaņa pārliecība, ka �ī vieta ir kas vairāk nekā tikai mīta dekorācija. Viņ� novērsās no vārtiem un, tāpat kā kādreiz lielais valdnieks, paraudzījās no kalna cietok�ņa pāri līdze�numam uz jūru, uz vietu, no kuras viņ� bija devies uz Troju. Troja. �līmanis vēl joprojām notrīsēja pie �ī vārda. Viņi bija tur biju�i tāpat kā te pirms trim gadiem, viņ� un Sofija. Viņi bija atradu�i valdnieka Priama dārgumus. Ta�u viņi bija atradu�i vēl vairāk. Vairāk, nekā viņ� būtu spējis iedomāties. Vairāk, nekā pasaule vēl bija uzzinājusi.

Līdzenuma malā Heinrihs redzēja viņu nometnes mirgo�jo�ās gaismas. Tumsā viņ� centās saskatīt neskaidras ēnas, gaismas uz klin�ainās takas, bet nebija nekā. Grieķu inspek�tors laikam vēl izguļ dzēruma miegu. Grieķijas varas iestā�des bija dzirdēju�as baumas no Trojas un neuzticējās �līmanim. Da�i domāja, ka viņ� un Sofija ir mazliet vairāk nekā kapu izlaupītāji. Tomēr grieķi bija pietiekami kāri uz vietu vēsturē, lai gribētu savu daļu �ajā drāmā un dotu viņam izrakumu atļauju. Un viņ� tiem bija pateicīgs. Ja būtu noti�cis pēc pasaules akadēmiķu prāta, viņam nekad nebūtu dota pieeja �ai vietai. Tie bija izsmēju�i viņu par alkām pēc nau�das, par pieradumu visu panākt pēc sava prāta, par pārāk lielu paļau�anos noteiktībai. Tie uzskatīja viņu par pa�mā�cības pētnieku, par absurdu, par fanātiķi. Ta�u tie kļūdījās.

Viņ� nebija nācis meklēt mītu.

Viņ� bija nācis meklēt patiesību.

�līmanis atkal pievērsās tran�ejai un dziļi ievilka elpu. Lietus bija attīrījis gaisu, bet smar�as nebija zudu�as: rozmarīns, timiāns, saldais ēters, kas, �ķiet, lidinājās virs �īm senajām vietām, vēstures elpa, kas bija pārāk spēcīga, lai to aizskalotu īslaicīga dabas parādība. Viņ� saoda zemi, tās auglību, augsni, kas �o vietu bija aprakusi gadu tūksto��iem. Vīrietis pavērās aug�up. Mēnesgaismā mākoņi ātri traucās, un uz bridi viņ� iedomājās, ka redz grieķu spokai�nās galeras, kas dodas uz austrumiem pretī savam liktenim pie Trojas. Viņ� pārcēla kājas pāri trepēm un pēc da�iem brī�iem atradās grāvja apak�ā starp gludajām �etrstūra sie�nām, kur kaps bija izkalts klintī. Vienā stūri spīdēja lampa. Tur bija Sofija, izspūru�iem matiem, greznojusies ar Trojā atrasto dārglietu kopijām, notraipījusies tāpat kā viņ�. Sofija bija viņa Mikēnu valdniece, sakumpusi pāri kapam, it kā viņa gatavotos pievienoties miru�ajam valdniekam pēcnā�ves dzīvē. Heinrih, viņa, izstiepusi pirkstu, no�ukstēja. Viņ� paskatījās uz zemi. Vīrs pārstāja elpot, juta, ka kājas saļimst, un nokrita. Tā nebija lampas gaisma, ko viņ� bija redzējis no aug�ienes. Tas bija zelts. Zelta maska. �līmanis pasniedzās un pieskārās metālam. Tas bija vēss, neskarts, neaptraipīts. Viņa sirds dauzījās. Smalkie, aristokrātiskie vaibsti, bārda un ūsas, augstie vaigu kauli, plānās, stingrās lūpas. Un tās mandeļveida acis ar viduslīniju vienlaikus gan atvērtas, gan aizvērtas. Seja, kādu viņi bija redzēju�i pie Trojas, atklājums, kuru viņ� un Sofija bija turēju�i noslē�pumā, atklājums, kas ir pārāk dārgs, pārāk svarīgs, lai to izniekotu spēlē, mītu balstot uz faktiem. Viņ� paskatījās vēlreiz. Viņi to bija atradu�i.

Valdnieka seja. Varenākais no visiem pasaules svarīga�jiem. Valdnieku valdnieks.

Vai paņemsim to tagad? Sofija no�ukstēja.

Viņ� cie�i paraudzījās uz masku, tad papurināja galvu. Nē. Mums jādod mūsu atbalstītājiem tas, ko viņi vēlas. Tas, kam esmu ticējis visu savu mū�u. Heinrihs �līmanis tiks attaisnots. Mēs to apraksim un rīt atkal atradīsim kopā ar strādniekiem. �is veidols, �ī maska uz mū�īgiem laikiem tiks iegravēta arheoloģijas vēsturē, uz visiem laikiem saistī�sies ar mūsu abu vārdiem.

-���� Ko tu viņiem teiksi?

Viņ� uzmanīgi pabāza pirkstgalus zem maskas malām.

-��� Es viņiem teik�u, viņ� lēni sacīja, ka esmu lūkojies sejā Agamemnonam.

-���� Bet mums jāredz, kas atrodas apak�ā, viņa uzstāja.

-��� Tūlīt.

Heinrihs paskatījās uz sievu, viņa acis pēk�ņi kļuva mitras no saviļņojuma. Tas, ko mēs �eit atradīsim, būs mana dāvana tev. Bērniem, kuri mums būs. Visas pasaules bērniem. Viņ� ierakās dziļāk ar pirkstiem, atkal uzlūkoja maskas seju, vienlaikus gan atvērtās, gan aizvērtās acis. Viņ� aizturēja elpu. Viņ� bija teicis pasaulei, ka to atradīs. Herrscherbild. Valdnieka attēlu. Cilvēku kunga, valdnieka karotāja veidolu. �līmanis turpināja cie�i skatīties. Pirmo reizi viņam uzmācās pēk�ņas �aubas. Vai tā tie�ām bija varoņa seja seja, kas spētu atjaunot zelta laikmetu? Vai ari tā bija cita seja tā vīra seja, kur� bija uzsācis karu, kas iznīcināja pasaules pirmo lielo civilizāciju? �līmanis atkal atcerējās mītus. Atreja nama lāstu. Viņ� domāja par kariem, kas bija plosīju�i Eiropu, Ameriku, Austrumus. Miljoniem nogalināto, veselas valstis nopostītas. Tie bija kari, kuros vairs nebija varoņu. Kari, kurus izcīnīja ar pa�as elles ugu�nīs kaltiem iero�iem. Viņ� domāja par kariem, kas vēl varētu notikt. Totālo karu. Viņ� un Sofija, viņu slepenais draugu loks, varenie un labestīgie no da�ādām zemēm, bija sap�ņoju�i par pasauli, kurā kar� būtu pieveikts, kur augstākā vara atkal piederētu varoņiem, cīnītājiem, kas vēlētos ziedot sevi cilvēkiem, mieram. Tā bija pārliecība, ko viņ�, Heinrihs �līmanis, no jauna atmodinās ar savu apņem�anos atrast patiesību, kas bija aprakta �ajā leģendu zemē.

Viņ� lūkojās maskas acīs. Viņ� domāja par tiem, kas bija turēju�i rokās varu viņa pa�a pasaulē. Par tiem, kas varētu nākt. Ķeizars. Fīrers.

Viņ� apsvēra, kam ar �o atklājumu pavērtu ceļu.

Sofija piebikstīja vīram ar elkoni. Tev tas jādara, Heinrih. Jādara. Tūlīt ausīs gaisma.

Vīrietis norija siekalas, tad dziļi ievilka elpu. Viņ� atkal saoda zemi, dziļo, metālisko aromātu. Vēstures elpu. Asiņu smaku.

�līmanis pacēla masku.

,,

Pie Tenedas salas Egejasjūrā, mūsdienas

Nirējs izbrīnīts raudzījās uz jūras dibenu. Nekad mū�ā viņ� nebija redzējis tādu dārgumu. Viņ� pastiepa roku uz leju un pieskārās tam, ar pirkstiem aptverdams spalu, un izvilka asmeni no smiltīm visā garumā. Tas bija brīni�ķīgs zobens, iero�cis, kāds piederētos valdniekam, saglabājies tik lieliski, it kā būtu nomests �odien, nevis pazaudēts pirms tūksto�iem gadu leģendu laikos. Nirējs pacēla to, apbrīnodams dārgakmeņiem rotāto spalu, ar zeltu un sarkanu metāla oksīdu inkrustēto mirdzo�o bronzas asmeni, karotāju tēlus, apjozto �ķēpu ar astoņieka formas vairo�giem, kuri sekoja lielam lauvam, kas lēca priek�galā. Viņ� pacēla zobenu pret saules gaismu, kas staroja no ūdens virsmas, uz brīdi iedomādamies, ka nodod to atpakaļ pa�am lielajam vald�niekam kara pārņemtam, ar Trojai piekaltu skatienu kura galera �ķēla viļņus tur aug�ā. Bet, asmenim atstarojot saules gaismu, tā ap�ilbināja viņu, un, kad viņ� atkal paskatījās, tas bija sabirzis smiltīs, plūstot lejup caur viņa pirkstiem uz jūras dibenu. Viņa elpa kļuva straujāka, un, lai zobenu atgūtu, viņ� izmisīgi un spēcīgi sāka rakņāties pa�a izveidotajā caurumā. Kā lai pasaka citiem? Kā lai pasaka, ka bija atradis dārgumu, kas viņus bija atvedis tik tālu, un tad pazaudējis to?

D�eks Hovards uztrūkās no miega, kad Turcijas gaisa karaspēku F-16 ar spalgu troksni pārlidoja zemu virs galvas, tad, reaktīvajai lidma�īnai aizbrā�oties pāri krasta līnijai uz austrumiem, rēkoņa pieklusa līdz tālai dunoņai. Viņ� aiz�vēra acis, tad izberzēja tās un mēģināja elpot rāmāk. Sapnis vienmēr bija viens un tas pats un beidzās vienādi. Varbūt �odien realitāte ņems virsroku. Piesedzis acis pret spilgto saules gaismu, D�eks ieskatījās savā nirēja pulksteni. Pēc �etrdesmit piecām minūtēm viņam jāpiedalās brīfingā, un divdesmit minūtes vēlāk viņ� pārģērbsies speciālajā ietērpā, lai ienirtu pie kuģa vraka dziļi zem ūdens. Hovards spēcīgi ievilka elpu, pielēca kājās, tad sarullēja savu guļamo paklāju un noslēpa to kā parasti blakus kuģa priek�gala margām. Tā bija D�eka iemīļotā vieta pēcpusdienas atpūtai, kur viņ� jutās tuvu dabas elementiem spilgtajām Egejas debesīm, jūras trok�ņiem un smar�ai -, tomēr ātri sasniedzams no komandtiltiņa, ja pēc viņa rastos vajadzība.

Hovards atskatījās uz tiltiņa logiem, pamādams de�u�rējo�am virsniekam, un tad palūkojās lejup uz kuģa gluda�jām aprisēm. "Jūras pētniekam II" tikai pirms divām nedē�ļām bija pabeigts remonts, un baltā krāsa uz tā korpusa vēl mirdzēja. Aiz Lynx helikoptera kuģa pakaļgalā bija redzams Starptautiskās Jūrniecības universitātes karogs, uz kura bija attēlots enkurs no viņa pa�a ģimenes ģerboņa, un virs tā sarkans karogs ar baltu pusmēnesi un zvaigzni, pie�klājības apliecinājums Turcijas ūdeņos. D�eks piesedza acis un nopētīja apvārsni, piefiksējot atskaites punktus, kurus viņ� bija iegaumējis pirms snaudas, iztēlē nopeilējot to atra�anās vietas. Uz dienvidrietumiem, nepilnas divas jūras jūdzes no kreisās puses priek�gala, atradās Bozkadas sala, senā Teneda. Uz ziemeļaustrumiem tik tikko varēja saskatīt Gallipoli zemās klintis, tās garās pussalas, kas izvirzījās uz āru no Eiropas krasta un robe�ojās ar Dardaneļiem jūras �aurumu, kas atdalīja Eiropu no Āzijas. Hovards uzmeta skatienu pie margām atstātajam GPS uztvērējam, kas apstip�rināja viņa noteikto atra�anās vietu. Viņa pulss paātrinājās. Kapteinis Makalisters atgriezās pie sonāra kontakta, kuru viņi bija nodibināju�i īsi pirms pusdienlaika. Jūra tagad bija nemierīgāka, bet lēmums bija skaidrs. D�eka satraukums pieauga. Viņ� atcerējās neparasto formu, ko bija no rīta redzējis jūras dibenā. Nir�ana nebija beigusies.

Hovards satvēra margas. Sapnis bija padarījis viņu ner�vozu, neļaujot atslābt. Viņ� atcerējās, ko bija gribējis te darīt, domādams, ka nevarēs pagulēt. Viņ� pacēla pagaidu koka mērķi no trim dēļu galiem sanaglotu raupju trīs�stūri -, auklā iesietu, pārsvieda to pāri bortam un nostip�rināja pie margām. D�eks atskatījās uz tiltiņu un pacēla roku; pēc brī�a skaļruni atskanēja trejkār�s brīdinājuma signāls, norādot, ka notiks �au�anas vingrinājumi. Viņ� uzlika ausu sargus un izņēma no maksts smago revolveri, ko bija nolicis sev blakus uz klāja, aplika siksniņu ap kaklu, tad nospieda īk�ķa atduri, lai atvērtu revolveri un ielādētu se�as 455. kalibra patronas no maisiņa pie jostas. Hovards ar klik�ķi aizvēra �aujamo un nomērķēja, taisni izstiepjot labo roku un ar kreiso balstot rokturi. Ar kreisās rokas īk�ķi viņ� uzvilka belzeni, ar labās rokas rādītājpirkstu aptvēra gaili. Mērķis atradās trīsdesmit, varbūt trīsdesmit piecu metru attālumā grūts uzdevums vislabākajos apstākļos, bet nu to vēl vairāk sare�ģīja viļņo�anās un kuģa priek�gala �ūpo�anās. D�eks nospieda gaili, un revolveris atlēca atpa�kaļ, tā dobjajam zemskaņas rībienam gandrīz pazūdot vēja troksnī. Viņ� iz�āva vēlreiz un pamanīja paceļamies burbu�ļus pavisam netālu no mērķa. Viņ� saknieba lūpas. Pulvera daudzums bija pareizs, bet lodēm vajadzēja būt vieglākām.

Mērķējot augstu, Hovards iz�āva atliku�ās �etras pēc kār�tas, nospie�ot gaili ik reizi, kad revolveris atgriezās pēc atsi�tiena. Pēdējā lode trāpīja mērķi un lika tam neprātīgi griez�ties viļņos. Viņ� nolaida rokas un atvēra revolveri, iemetot izlietotās �aulītes spaini pie kājām, noņēma ausu sargus un aplika tos ap kaklu, atkal pacēla roku un ieklausījās, kad skaļruņa pūtieni signalizēs �au�anas beigas. Gaidīdams viņ� cie�i skatījās uz apvārsni, uz atklātās jūras līniju starp salu un Turcijas krastu.

Kuģis �ūpojās. D�eks centās nostāties stabili un norija siekalas. Viņ� nepanesa jūras viļņo�anos, kaut ari nelabprāt to atzina. Kapteinis Makalisters bija deaktivējis "Jūras pēt�nieka II" stabilizatoru sistēmu, lai varētu atgūt kuģa pozī�ciju virs noteiktās vietas. No rīta jūra bija bijusi rāma, bet, kā parasti, agrā pēcpusdienā vēj� bija pieņēmies spēkā, un tagad viļņi brāzās krasta virzienā, reizēm izmetot pa kādai �ļakatai virs baltajām putu cepurēm, kas līdzinājās zirgu krēpēm. D�eks koncentrēja skatienu uz zemo krasta līniju, kur bija pazudis F-16. Uz bridi viņ� vēlējās būt tur, uz saus�zemes, kopā ar pārējo komandu, izdarot izrakumus vēsturē leģendārākajā arheoloģijas vietā senās citadeles drupās, kuras kādreiz uzskatīja par neko citu kā vien akla dzejnieka izdomājumu. Tad viņ� atcerējās, ko bija redzējis no rita jūras dibenā gandrīz simt metru dziļumā tik tikko saskatāmu apveidu uz tumsas robe�as. Hovards vēl joprojām nezināja, vai tā nebija halucinācija, viņu apsēdu�ā sapņa piepildī�jums. �is sapnis tik daudzus bija atvedis �urp un iekvēlinā�jis tiekties pēc kaut kā vairāk, pēc vēl kāda atklājuma, lai pārvērstu leģendu akmenscietā realitātē. Viņ� domāja par Heinrihu �llmani pirms gandrīz pusotra gadsimta. �līmanis bija ieradies te, dzenoties pēc sapņa. Un viņ� bija atradis Troju.

D�eks skatījās uz pelēkajām debesīm, kuras, �ķiet, karā�jās virs Trojas krasta kā līķauts, un tad ielūkojās tumsā zem viļņiem, saspringti cen�oties ieskatīties dziļāk. Savos zemūdens pētnieka gados viņ� bija izdarījis izrakumus dau�dzos fantastiskos vrakos, ta�u �is varēja būt neparastākais no visiem. �oreiz viņi varbūt ieies atpakaļ mītu pasaulē laikā, kad cilvēki vēl nebija iemācīju�ies nomest jūgu, kas saistīja viņus pie dievu svārstīgā sprieduma. Viņu �odienas atradums varēja no jauna uz�ķilt kaislību, kas bija dzinusi �līmani; pārliecību, ka Trojas kar� ir vēsturiska realitāte. D�eks no�ukstēja �os vārdus pie sevis. Kuģa vraks no Varoņu laikmeta. Kuģa vraks no Trojas kara.

-���� D�ek! Ne�auj! Es padodos!

D�eks pagriezās un ieraudzīja druknu stāvu, kas, mā�dams viņam, nāca uz baka klāju. Iedams Kostass Kazancakis grīļojās no vienas puses uz otru gaitā, kas radusies grieķu zvejnieku paaudzēs un ļāva viņam tikt uz priek�u pretēji visiem dabas likumiem. D�eks nirstot to bija ievērojis pat tad, kad Kostass brāzās uz jūras dibenu neatkarīgi no strau�mēm vai kādiem citiem �ķēr�ļiem. D�eks pārsteigts vēroja Kostasu tuvojamies. Viņam kājās bija sandales, kaut kādas pid�amas bikses, mugurā havajie�u krekls, uz acīm lido�tāju brilles, galvā neparasta izbalēju�as ādas cepure ar ausu ļipām. D�eks iekodās lūpā, lai nesmaidītu. Kostass apstājās viņam pretī un pamanīja D�eka sejas izteiksmi.

-���� Kas ir? viņ� izaicino�i jautāja.

-���� Nekas.

-���� Tu uzjautrinies par biksēm, vai ne? Mustafa man tās uzdāvināja. Kostasam bija pielipis spēcīgs Ņujorkas akcents par spīti viņa bagāto vecāku pūlēm pasargāt dēlu no realitā�tes ārpus viņa ekskluzīvās skolas. D�ekam tas vienmēr bija paticis, un, būdams kopā ar Kostasu, viņ� nekad nekautrējās no sava akcenta, kas bija veidojies klejojumiem bagātās bēr�nības laikā Kanādā un Jaunzēlandē, kā ari Anglijā. Tās ir osmaņu turku. Es saplūstu ar vietējo kultūru.

D�eks nokrem�ļojās. Osmaņu impērija sagruva jau pirms kāda laiciņa. Precīzāk, aptuveni pirms gadsimta. Tik un tā, nē, tas nebija bik�u dēļ.

-���� Cepure? Dāvana no tava vecā izrakumu biedra Morisa Hībermeijera. Tu viņam uzdāvināji tos maisveida Britu impērijas �ortus, ko viņam patīk valkāt, viņ� tev savukārt tavu iemīļoto haki somu. Bet man viņ� uzdāvināja �o cepuri, kad vakar aizvedu helikopteru uz Troju un sastapu viņu. Tā mani padarot par goda arheologu. Protams, tikai goda. Moriss to esot atradis Ēģiptes tuksnesī, meklējot mūmijas. Tā ir itālie�u tanka vadītāja cepure no Otrā pasaules kara. Viņ� teica, ka itālie�u drēbēm piemīt īsts stils un man tā piestāvot.

D�eks cie�i paskatījās uz Kostasu. Viņ� tā teica.

-���� Protams. Kostass noslaucīja bārdas rugājus ar plauk�stas virspusi, tad pasvieda draugam telefonu. īsziņa no tavas meitas.

D�eks ieskatījās ekrānā tur bija viens vārds: Veiksme. Viņ� pacēla starojo�ās acis. Viņi dro�i vien ir to atradu�i, viņ� iesaucās. To eju zem citadeles. Moriss zināja, ka tā tur ir. Man jātiek uz turieni, tiklīdz mēs pabeigsim nir�anu.

Kostass papurināja galvu. Misijas ķertie.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-���� Nu, vispirms tavs vecais profesors D�eimss Dilens atrod kādu pavedienu uz sena papirusa, kaut ko par kuģa vraku no Trojas kara. Jūs visus pārņem satraukums. Tiek rezervēts "Jūras pētnieks II". Paiet da�as nedēļas. Tad Mustafa rausta visas auklas, un varas iestādes pie�ķir mums vis�pārēju atļauju veikt izrakumus visā Turcijas ziemeļrietumu stūri. Iekams tu to uzzini, no Ēģiptes ierodas Moriss Hibermeijers ar Ai�u un komandu. Rebeka kaut kādā veidā tiek brīva no skolas un atlido �urp, neprasījusi tev atļauju. Pat mans draugs D�eremijs pamet savus iemīļotos anglosak�u manuskriptus un ir ieradies �eit Trojā, līdz kaklam putek�ļos. Kas sācies kā riskanta izlūko�ana, beidzas kā kampaņa atrisināt visu Trojas kara noslēpumu. Tas ir tas, ko es saucu par misijas ķertiem.

D�eks plati pasmaidīja. Lieliem jautājumiem vajadzīgi lieli resursi.

-���� Lieliem jautājumiem? Tu domā lielām bagātībām.

Uzsizdams Kostasam pa muguru, D�eks iesmējās. Ba�gātības? Man, arheologam? Nekad. Viņ� ar klik�ķi aiz�vēra revolveri, atāķēja siksniņu no resnā gala metāla riņķa, atslābināja saiti sev virs galvas un atvēra maksti. Kostass norādīja uz to. Izklaidējies? Nav tavs parastais pusauto�mātiskais Beretta.

-���� Tas ir vecs Webley revolveris, flotes variants. Kaptei�nis Makalisters glabā to savā dienas kajītē. �is 455. kalibra metāla gabals bija konstruēts, lai apkarotu fanātiskos cil�u locekļus, un Makalisters domā, ka tas derēs pret jebkuru mūsdienu pirātu. Uz tā ir redzama 1914. gada atzīme, kad tas tika atjaunots Pirmā pasaules kara sākumā. Iespējams, tas ticis lietots Gallipoli kampaņā nākamajā gadā. Makalis�ters apgalvo, ka tā saglabā�ana liekot justies viņam tuvāk tām 1915. gada �ausmām un traģēdijai.

-��� Izklausās, ka tu esi viņu saindējis ar savu kaislību pret senlietām.

D�eks ielika revolveri makstī un aizvēra aizdari. Tie�i to es tev vienmēr stāstu. Senlietas dzied patiesību par pagātni. Vai jelkad esi ievērojis, ka, pieliekot ausi pie veca lielgabala stobra un paverot tā resgali, var saklausīt atbalsi no pagātnes kariem, kuros tas lietots? Tas ir spokaini. Tev to vajadzētu pamēģināt.

-��� To sauc par vēju, D�ek. Un es neesmu radis spēlēt krievu ruleti.

-���� Man likās, ka mēs visu laiku to vien darām.

-��� Tu esi tēvs, iegaumē. Man tevi jāuztur pie dzīvības. Vairs nav kā senos laikos.

-��� Tu domā ne kā toreiz, pirms pieciem mēne�iem, mek�lējot dievi�ķīgo dārgakmeni Afganistānā, ko pie kalna nogā�zes bija piestiprinājis pasaules iznīcino�ākais snaiperis?

-��� Kad es izglābu tavu dzīvību. Kārtējo reizi.

-��� Ja nemaldos, tas bija mans �āviens, kas viņu piebeidza.

-���� Es runāju par to, kas bija pirms tam. Visas tās nir�anas reizes. Atturot tevi no tā ārkārtas lēciena bezdibenī. Kostass pa�ķielēja pār kuģa priek�galu un norādīja uz mērķi. �ā vai tā ja manas dzīvības glāb�ana ir tavs uzdevums, �ķiet, ka tu sāc ierūsēt. Mērķis ir tikai aizskarts, D�ek.

-���� Es liku Benam izdarīt pārlādējumus. Lodes svars nav glu�i atbilsto�s.

-��� Tā mūsu dro�ības �efam ir patīkama pārmaiņa, ja vien viņam ir laiks ar to nodarboties.

D�eks pamāja uz tvaiku strēli, kas pamazām izklīda virs viņiem. Ir labi atrasties noslēgtā militārā zonā. Nedomāju, ka kāds, kas gribētu mūs izsekot, saistīsies ar Turcijas bru�ņotajiem spēkiem.

-��� Tie�i par to es ari gribu aprunāties ar tevi. Saskaņā ar Turcijas jūras kara flotes atļauju mēs drīkstam uzturē�ties vienā pozīcijā trīs stundas bez pārtraukuma. Mēs nupat esam atgriezu�ies tajā vietā. Makalisters apgalvo, ka mums laika pietiek vai nu sāniskai skenē�anai, vai ienir�anai. Skenē�ana deva mums brīni�ķīgu Bizantijas kuģa vraka attēlu līdz pat atsevi�ķiem podiem un akmens bluķiem. Lielisks atradums, bet mēs zinājām, ka ne jau to meklējām, pat pirms �orīt ienirām ūdeni, lai to pārbaudītu. Bizantijas kuģa vraks, mūsu ēras septītais gadsimts. Mēs meklējam kaut ko gandrīz divtūksto� gadus vecāku. Makalisters domā, ka ari �oreiz skenē�ana varētu sniegt mums visu vajadzīgo. Viņ� raizējas, ka �opēcpusdien vēj� pieņemas spēkā. Tev jāizlemj.

Piemiedzis acis, D�eks paskatījās uz Kostasu. Mēs to darīsim vecmodīgi. Apskatīsim, kas tur ir lejā, pa�i savām acīm. Lai ko rādītu sonārs, es tik un tā gribu ienirt. Un tādē�jādi mums nebūs arī priek�laicīgu spriedumu. Ja tu domā, ka zini, ko redzēsi, tad tavs prāts reizēm meklē tikai apstip�rinājumu. Tu palaid garām būtiskus pavedienus.

-��� Tavuprāt, satrauco�āk ir iegremdēties nezināmajā. Tas uztur adrenalīna līmeni. Kā tas notiek, kad D�eks Hovards rada savas izcilās idejas. Meklē sakarības. Sasaista pave�dienus.

D�eks plati pasmaidīja un pamāja ar galvu. Labi. Tu mani pazīsti pārāk labi. Bet, ja jūras apstākļi pieļaus div�desmit minū�u sonāra darbu brīfinga laikā, mēs izmanto�sim arī to. Var izrādīties pilnīgi pretēji. �īrita sonāra dati apliecināja, ka tas ir Bizantijas kuģa vraks, tāpēc ieniris es varēju koncentrēties uz kaut ko citu, ārpus acīm redzamā. Es varēju nepamanīt to apveidu.

-��� Ja tas bija apveids.

-���� Es uzticos savam instinktam.

Kostass ar �estu norādīja pāri �aurumam uz ieeju Dardaneļos. Tur apak�ā ir daudz kara gruve�u, D�ek. Es zināju par asinspirti Gallipoli pussalā, bet ne par flotes zaudējumu apjomu. Makalisters man parādīja Britu Admiralitātes vraku karti. Pieeja Dardaneļiem ir piegāzta ar tiem. Bruņukuģi, minu kuģi, zemūdenes, lielgaballaivas; britu, fran�u, turku. Da�i tika izglābti, tomēr apak�ā vēl ir daudzi.

-���� Un atliekas no iepriek�ējā kara, D�eks nomurmi�nāja. Vairāk nekā pirms trīstūksto� gadiem.

-���� Tu gribētu gan.

-���� Es zinu. D�eks, sasprindzinājis acis, cie�i paskatījās uz Kostasu, tad viņa seja atplauka smaidā. Vai atceries savus pa�us pirmos arheoloģijas izrakumus pirms piecpa�dsmit gadiem? Tur, Trojas līdzenumā?

-���� Es atceros triju nedēļu tveici putekļu bedrē nesapra��anā, ko gan es tur daru, Kostass atbildēja. Jā, es atce�ros. Kā vakardienu. Es biju ASV jūras kara flotes zemūdens aparatūras in�enieris NATO Izmiras bāzē. Tu biji kaut kāds anglis nupat kā no dienesta savā jūras kara flotē un gatavo�jies iegūt doktora grādu arheoloģijā. Tu biji nirējs. Kaislīgs nirējs. Tie�i tas mums saskanēja. Tu teici, ka pie pa�a krasta gaidot fantastisks kuģa vraks, lai to atklāj. Tu man vienīgi nepateici, ka tas ir uz sauszemes.

D�eks pasmaidīja. Bet mēs tie�ām atklājām Trojas seno piekrasti un kara galeru atliekas, un nometni. Pirmais lie�lais lēciens uz priek�u kop� �limaņa laikiem. Tikai mēs divi, dzenoties pakaļ sapnim. Tas piesaistīja pasaules iztēli. Tas sagādāja mums vajadzīgos līdzekļus un lika pamatus Starp�tautiskajai Jūrniecības universitātei. Tas padarīja mūs par tiem, kas esam �odien.

Kostass pasmaidīja. Un, ja nebūtu biju�i mani pui�i, kas nodarbojās ar tehnoloģiju, tad tavi sapņi nekad nebūtu izkustēju�ies no vietas.

D�eks pamāja ar galvu. Komandas sasniegums. Es to domāju nopietni. Tagad ne tikai mūsu divu, bet visas SJU komandas. Viņ� atkal paraudzījās uz apvārsni. Vai tu atceries to vakaru izrakumu beigās, kad mēs iedzērām pāris alu, sē�ot tur aug�ā virs senās Trojas ostas? Es teicu, ka atlī�dzinā�u tev par visiem tiem putekļiem un versmi. Es teicu, ka kādudien mēs atgriezīsimies ar modernu pētniecības kuģi ar visām zemūdens ierīcēm un aprīkojumiem, ko tu jebkad būtu vēlējies, meklējot jūras dibenā īstu kuģa vraku. Zemūdens kuģa vraku.

Kostass satvēra D�eka plecu. Tāpēc es aizvien esmu tavs nir�anas biedrs. Dzenoties pēc tā sapņa.

-���� Pēc visai iespaidīga sapņa, D�eks teica.

-���� Ko tu domā? Kostass jautāja.

-���� Es netieku skaidrībā, vai mēs to varētu izdarīt vēl�reiz, D�eks prātoja.

-���� Tveicē putekļu bedrē? Nē, paldies.

D�eks papurināja galvu. Es domāju, vai mēs varētu izdarīt to, ko paveica �līmanis. Dzīties pakaļ tie�ām lielam sapnim. Viņ� ieradās te ar milzīgu personisko bagātību un spēja ļoti labi paveikt to, ko gribēja. Pirmo reizi kop� tā laika te atkal ir komanda ar fantastiskiem līdzekļiem. Mūs nekavē birokrātija. Mums nav jāatbild skeptiskiem akadēmiķiem. Mēs varam uzdot patiesi lielus jautājumus. Meklēt patiesi lielas atbildes.

-��� Tu gribi teikt: atrast patiesi lielu zeltu, Kostass pa�smīnēja.

-���� Nenovērtējamu dārgumu. Patiesību.

Kostass paklusēja, tad viszinigi pamāja ar galvu un iedunkāja D�eku plecā, liekot viņam aizstreipuļot sāņus.

-���� Labi. Es piedalos. Manās acīs tu vienmēr esi bijis Veiksmī�gais D�eks. Nekas nav mainījies. Viņ� pagriezās, lai ietu.

-���� Tiksimies brīfinga telpā pēc divdesmit minūtēm?

D�eks, aptaustīdams plecu, atguva līdzsvaru. Paldies Dievam, tu esi mans draugs, nevis ienaidnieks.

-���� Saproti, ko es domāju? Es tevi pieskatī�u. Skolā Ņujorkā mani sauca par Ahilleju.

-���� Atkārto!

-���� Par Ahilleju. Tu zini! Trojas kar�. �ī vieta. Slavenais grieķu varonis.

-��� Es zinu, kas bija Ahillejs.

Kostass savilka bikses uz aug�u un izaicino�i paskatījās uz viņu. D�eks pastiepa roku un maigi uzstūma Kostasam atpakaļ uz deguna noslīdēju�ās lidotāja saulesbrilles un iztaisnoja absurdo cepuri. Aiziet, viņ� mierino�i teica, Ahillej!

-���� Tie�i tā. Kostass piesardzīgi uzlika roku D�ekam uz pleca. Pēc divdesmit minūtēm?

-���� Sapratu.

D�eks noskatījās, kā Kostass aiziet, un pagriezās atpa�kaļ, lai uzvilktu aug�ā savu koka mērķi. Viņ� pagaidīs te laukā uz klāja, līdz kuģis būs nostabilizējies. Hovards paska�tījās uz Gallipoli, tad uz Trojas krastu un domāja par diviem kariem. Pirms pāris dienām viņ� bija apskatījis Gallipoli krastmalu drūmu, skaistu vietu, kur izskalotās aizas vēl bija pilnas ar izbalēju�iem kauliem un sarūsēju�ām kauju atliekām; kur dzīvība pēc gandrīz gadsimtu ilga pamiruma, �ķiet, piesardzīgi atkal sākusi atgriezties. Dro�i vien Trojas līdzenums tā arī ir izskatījies, un pat pēc trīstūksto� gadiem to �ķietami nomāca tā vēsturiskā loma, it kā Skamandras upe vēl joprojām apskalotu tā krastus ar sāpēm.

D�eks bija lasījis vēstules, ko 1915. gadā no Gallipoli rakstīju�i jaunie karavīri pui�i, kurus saviļņoja atra�a�nās vietā, no kurienes var redzēt Troju un līdzenumu, kur Hektors un Ahillejs bija cīnīju�ies leģendāro mūru priek�ā. Tiem jaunajiem vīrie�iem nebija iemācīta kara patiesība, ko Homērs noteikti zināja, bet tik tikko uzdro�inājās pateikt; patiesība, ko �ie karavīri uzzināja vienīgi acumirklīgajos pēdējos brī�os, kad viņi ar uzliktiem durkļiem cēlās virs brustvēra pret �iem artilērijas plosītajiem eskarpiem. D�eks atminējās pirmās Homēra rindas, ko bija iemācījies profe�sors Dilens bija uzstājis, lai tās iegaumē pirms visām citām. Tās viņ� tagad vējā no�ukstēja:

Varoņi neceļas vairs,

Asinis apskalo Skamandras krastus;

Atpūtas cīņā jums nebūs nekādas, kaut arī tik īsas,

Kamēr uz zemi nāks tumsa, lai iz�ķirtu drosmīgos vīrus.[1]

Hovards saspringa, kad "Jūras pētnieka II" priek�gals pagriezās uz austrumiem pret Troju. Viļņi pacēla kuģi, un viņ� jutās tā, it kā trauktos pa bangām, kas kādreiz bija nesu�as putu klātās galeras pretī �iem krastiem, pretī leģen�dārajai īlijai, �ķēpiem un vairogiem bruņotus kuģus, dār�do�us trakojo�ā naidā. Kādu brīdi viņ� atkal sailgojās aug�stu pacelt to zobenu no sapņa, vest kareivīgi noskaņotos Mikēnu vīrus pretī viņu liktenim, lai izjustu, ko nozīmē būt viņu kapteinim, lai uzzinātu, kas dzina valdnieku valdnieku neievērot kara likumus un vadīt savus karotājus ļaunākajā no gājieniem. D�eks iedomājās par mūsdienām, par tiem, kurus viņ� �obrīd pazina un mīlēja pie Trojas mūriem, par savu meitu Rebeku, un viņu pārņēma savāda priek�nojauta, it kā iztēle vestu viņu pārāk tuvu pie tum�ās realitātes, kas bija biedējusi pat Homēru.

Hovards atgrūdās no margām un izmeta �o domu no prāta. Viņ� bija arheologs, nevis karavīrs. Beidzot kuģis stā�vēja stabili, sānu dzinēji ieslēgti. D�eks atminējās Rebekas īsziņu, to vienu urdo�o vārdu: Veiksme. Gadiem ilgi viņ� bija sapņojis atsākt tur, kur �līmanis bija beidzis darbu, reizi par visām reizēm atklāt �īs vietas patiesību. Un Kostasam bija taisnība. Tie bija dārgumu meklējumi. D�eks dziļi ievilka elpu. Arheoloģija bija veiksmes spēle, bet �odien, tie�i �ajā dienā, izredzes varēja būt viņu pusē. Hovards aizmeta maksti un noteiktiem soļiem devās pāri bakam uz brīfinga telpu. Viņ� ar satraukumu atcerējās, kā Kostass viņu bija nosaucis, izrunādams �os vārdus, kā parasti, savā nodabā: Veiksmīgais D�eks.

Profesors D�eimss Dilens pagrozījās uz putu matra�a un izstiepa labo roku, atvieglojot sāpes, kas mocīju�as elkoni jau kop� rīta. Viņu pārņēma aizrautības pilns satrau�kums, atrodoties �eit, ta�u viņ� sāka apjaust, ka arheolo�ģijai ir sava cena. Visi �ie gadi, kas bija pavadīti Kembri�d�as bibliotēkās un kabinetā, bija iemācīju�i viņam tagad tik noderīgo pacietību, bet bija vājināju�i fizisko izturību, kas bija vajadzīga, lai visu dienu stāvētu uz ceļiem grāvī zem iznīcino�ās Vidusjūras saules, strādājot ar ķelli un bir�sti. Profesors pieslējās sēdus, juzdams dzelk�ņu un adatu dūrienus kājā, un palūkojās uz seno akmens ap�uvumu sev priek�ā, izbaudīdams pēcpusdienas vēsmu, kas tagad pūta no Dardaneļiem. Vēja pūsma caur kokiem, kas piekļāvās senajam pakalnam, skanēja kā sērotāju vaimanas un, �ķiet, aizēnoja jebkuras atmiņas par iero�u �ķindoņu un varoņu saucieniem, kas kādreiz tur lejā atbalsoju�ies.

Dilens neveikli atspiedās uz elkoņa un atgāza galvu atpakaļ, lai nenobrāztu to pret sacietēju�o melno masu tran�ejas vienā pusē. Viņ� sastinga, pavērsis degunu pret �o masu. D�eimss saoda skābenu smaku un ostīdams pakus�tināja galvu. Tas tur bija, nemaldīgi. Viņ� gandrīz nespēja tam noticēt. Viņ� varēja saost Trojas ugunis. Dilens pavirzījās atpakaļ un cie�i skatījās uz �o masu pelnu un karbonizēta materiāla sajaukumu, kas pacēlās aug�up gar seno izdrupu�o sienu. Moriss Hībermeijers iepriek�ējā pēcpusdienā, pārbaudot viņa darbu, bija teicis, ka �ī masa neesot vis�pārējā lielā ugunsgrēka sekas, kura postījumu drupas esot redzamas visā teritorijā. �is bija pārsteidzo�s atklājums tī�i iedegta liesma, atliekas no masīvas signāluguns citadeles virsotnē. Pārsteidzo�s atklājums. Dilens bija satraukts. �orīt viņ� bija ieradies pirms rītausmas un vērojis saules sarkano blāzmu paceļamies virs uzkalna, it kā tas atkal degtu, un iedomājies dūmu apņemtās aurojo�ās augstās liesmas. Viņ� bija atvēris savas domas vārdiem, kā parasti to darīja, iztē�lodamies, kā senie cilvēki to būtu aprakstīju�i. Viņam ausīs ik pa brīdim skanēja grieķu vārds eAeviļ lāpa, liesma. Tas bija ari sievietes vārds. ĒAivrļ. Helena. Dilenam prātā ienāca neparasts minējums. Vai viņ� būtu atklājis patiesību par Trojas Helenas leģendu? Varbūt Helena, ko�mate Helena, mīta Helena ar liesmojo�iem matiem, nemaz nebija valdzi�no�i skaista sieviete, kuras nolaupī�ana aizsāka karu, bet gan liela dego�a signāluguns virs Trojas uguns, kas dzina uz priek�u grieķu armiju un deva signālu par Trojas nopos�tī�anu un bronzas laikmeta beigām?

Profesors pacēla biezu, melnu apogļoju�os lausku, kas bija nokritusi no apdegu�ā uzkalna, un paostīja to. Ari tur to varēja saost. Vin� varēja saost Trojas Helenu. Dilens izbrīnā papurināja galvu un iegrūda lausku �ortu kabatā. Tā jāpa�rāda D�ekam. Viņ� pieslējās sēdus, samiedza acis pret sauli un paskatījās uz rietumiem, pāri Skamandras upes līdze�numam uz Be�ika lī�a pusi, senās Trojas ostu. Kaut kur pa vidu atradās Tenedas sala un "jūras pētnieks II" ar D�eku uz klāja. Aizvakar D�eka kajītē viņi bija dzēru�i viskiju, sap�ņodami par to, ko te varētu atrast. Kādreiz pirms vairākiem gadiem viņi bija skolotājs un skolnieks, ko �ķira paaudze, kura bija pieredzējusi arheoloģijas �ilbino�o attīstību milzu lēcieniem. Kad Dilens bija students, zemūdens pētniecība atradās savos pirmsākumos un vairumam pētnieku interesi par seno pasauli bija veicināju�as senās grieķu un latīņu valodas. Tās bija arī Dilena kaislības, jo īpa�i specializācija agrīnās grieķu valodas attīstībā. Bet ar D�eka palīdzību viņ� bija atradis sev otru dzīvi. Tīksminādamies par sava biju�ā studenta atklājumiem, Dilens ilgojās pievienoties Hovardam izrakumu laukā, turklāt D�eks bija zinājis, tie�i kur un kad īstais projekts apvienos viņu kaislības. Veikt izraku�mus Trojā. Tas bija �ķitis kā nereāls sapnis līdz brīdim, kad Dilens izdarīja neparasto atklājumu kādā senā tekstā, kas viņus bija atvedis �urp. Tovakar D�eka kajītē viņi bija līdzi�nāju�ies diviem bagātību meklētājiem, kas �ķirsta krietni nodriskātās Homēra "Iliādas" lappuses. D�eks sapņoja par pasakainiem dārgumiem, kas, pēc viņa domām, bija pazu�du�i jūrā. Dilens par vēl kādu neparastu senlietu, ko pie�minējis Homērs, par to, kas reiz atradies �ajā lielajā gru�ve�u kaudzē un zemē zem viņa kājām. Kaut kas tāds, kas vēl aizvien varētu būt te. Tovakar viņ� bija juties kā piederīgs slepenai biedrībai tāpat kā Heinrihs �līmanis un viņa tuvā�kie atbalstītāji, kuru dziļajai ticībai tagad varētu pie�ķirt vēl vienu �ilbino�u realitātes sprādzienu, tikpat spēcīgu kā �līmaņa radīto, kad viņ�, ieradies �eit, pārsteigtajai pasaulei pirmoreiz atklāja Trojas di�enumu.

Dilens ieskatījās pulkstenī. Bija gandrīz trīs pēcpusdienā, oficiālās izrakumu dienas beigas Hībermeijera pārbaudes laiks. Hibermeijers bija bijis viens no izcilajiem Dilena stu�dentiem, tuvs D�eka draugs, un, �ķiet, guva zināmu prieku, pārbaudot sava vecā profesora rūpīgi izkārtotos rīkus un piezīmju grāmatiņas un nopētot tos kā kazarmu ser�ants.

Dilens savā nodabā pasmaidīja, atceroties pirmo tik�anos ar Hībermeijeru iespaidīga auguma jaunekli novalkātos �or�tos, ar mazām, apaļām brillēm, nemazgātu rudu matu ērkuli un neremdināmu aizrautību par visu, kas saistījās ar Ēģipti. Gadu gaitā Moriss bija maz mainījies, ja neskaita to, ka viņ� bija zaudējis matus un ieguvis sievu �o notikumu no viņa gaidīja vismazāk. D�eks teica, ka Ai�as uzstājība, mudinot Morisu papla�ināt savus apvār�ņus, esot vienīgais iemesls, kāpēc Hībermeijeru varēja atraut no viņa mūmijām un pira�mīdām un aizvilināt strādāt Trojā. Ta�u Dilens zināja, ka Morisam sirds dziļumos patika atgriezties izrakumu laukā kopā ar savu draugu D�eku un ka viņa kurnē�ana par kuģu vrakiem un bagātību meklē�anu ir tikai daļa no abu ķircinā��anās, kas bija aizsākusies, kad viņi pirmoreiz satikās Angli�jas privātskolā un kopā bija izplānoju�i savu nākotni.

Dilens apgūlās uz vēdera, atbalstījies uz elkoņiem, ar seju tuvu senajam mūrim. Viņa tran�eja iesākumā bija kaut kas līdzīgs sānu atzaram istaba aristokrātu mājā citadeles aug�daļā, kas bija paslīdējusi garām �līmaņa lielajiem kalta darbiem pirms simt trīsdesmit gadiem, savukārt Hībermeijera uzmanība bija koncentrēta uz neparasto tuneli, kuru viņ� bija atsedzis citadeles pa�ā dienvidrietumu stūrī. �orīt Hībermeijeram bija izdevies kaut ko labu atrast, un dro�i vien paies vēl kāds laiciņ�, līdz viņ� dosies apskatē. Dilens nolēma turpināt darbu vēl pusstundu. Viņ� skatījās uz atsegto sienu. Ar �auru plaisu tā bija atdalīta no vēlā bron�zas laikmeta masīvā nocietinājumu vaļņa augstu uzkalnā, kādus trīsdesmit metrus virs apkārtējā līdzenuma. Viņa izrakumi bija atsegu�i sienu apmetumu un gleznotas fres�kas paliekas, kas bija ārkārtīgi rets atradums Trojā. Tajā rītā viņ� bija beidzis freskas attīrī�anu ar suku, un tagad to klāja plastikāta plēve.

Bija atlicis izrakt tikai mazu platibu sablīvētu gruve�u pret sienas apak�ējiem centimetriem. �ie bija izrādīju�ies ārkārtīgi interesanti nogulumi, un Dilens tiem bija veltījis rūpīga darba stundas. Nupat viņ� bija fotografējis savas atrastās trofejas: tris bronzas bultu uzgaļus, kas bija iestrē�gu�i zemē tādos leņķos, kā tos bija orientēju�as bultas, brā�oties pāri ārējam aizsargvalnim. Tās bija divu veidu: vienas lapas formā ar smalku vidus ribojumu un garu iedzītni, otras trisstūrveida ar izteiktu ribojumu un garām atkarpēm. D�eimss skatījās uz bultu uzgaļiem, tad vēlreiz uz signāluguns karbonizētajām paliekām. Atmiņā atkal atausa vārdi no Trojas episkā cikla: Zeme, ko spieda lejup liels cilvēku pūlis, cilvēces starpā nevaldot pietātei, lūdza Zevu tikt atbrī�votai no �īs nastas, un viņ� iznīcināja varoņu rasi un uzpūta Trojas kara liesmas. Dilens iegrima dziļās domās. Redz, ko atklāja arheoloģija. Tāpēc tā bija noderīga. Dzejai nebija taisnība. �ie bultu uzgaļi nebija Zeva zibens spērieni, ne ari Poseidona trejzaris. Tie bija iero�i, ko izkalu�i mirstīgie. Ne jau dievi bija iznicināju�i Troju; tie bija cilvēki.

-���� D�eims! Profesor! Kur jūs esat? Balss skanēja kaut kur no apak�as, no �līmaņa izraktās tran�ejas uz �au�rās takas, kuru viņi bija attīrīju�i nogāzē. Dilens piecēlās sēdus un paskatījās pāri sienai. Viņ� bija pazinis amerikāņu akcentu. D�eremij? Vai tas esi tu?

-���� Nāku aug�ā. Parādījās gar�, jauns vīrietis ar gai�u matu cekulu un brillēm, mugurā viņam bija T krekls, kājās haki �orti un tūristu zābaki. Es tikai nupat ierados, viņ� aizelsies paskaidroja. Moriss tūlīt sūtīja mani te aug�ā. Manuprāt, gribēja tikt no manis vaļā. Teica, ka jūs gribot kaut ko man parādīt.

-���� Priecājos tevi redzēt, D�eremij! Es gribēju pateikt, cik ļoti man patika tavs referāts par Herefordas bibliotēkas

Mappa Mundi pagāju�ā mēne�a konferencē. Brīni�ķīgs mate�riāls! Ko dari tagad, trīs gadus pēc tās atklā�anas?

-���� Trīs ar pusi. D�eremijs pārkāpa pāri sienai un apsē�dies iedzēra garu malku no ūdens pudeles un paspieda Dilena pastiepto roku. Pēc tam pētīju romie�u bibliotēku Herkulānā un iemeslu, kāpēc mēs esam �eit. �ajā sakarībā es atcerējos: man ir vēl da�as senā teksta rindiņas, ko jums tulkot. Viņ� noslaucīja muti un nolika pudeli. Un arī ir kāda lieliska ziņa. Viņ� uz bridi apklusa, lai atvilktu elpu. Mūsu labdaris Efraims Jakobovi�s. Viņ� nopelnījis vēl vienu tonnu naudas, pārejot uz wi-fi bezvadu internetu. Vienmēr soli priek�ā notikumiem. Nevarēju atbraukt �urp agrāk, jo Marijai un man bija tik�anās ar Efraimu. Mums pat nekas nebija jāstāsta. D�eks viņu bija pilnībā sagatavojis. Mēs saņemam visus līdzekļus, kas nepiecie�ami Herkulānas bibliotēkas pētījumiem, pietiekami daudz, lai samaksātu augstākās klases speciālistiem no visas pasaules. Tas ir labi, jo esmu nolēmis, ka atliku�o mū�a daļu nevēlos pavadīt manuskriptu istabā, pētot senos tekstus zem mikro�skopa.

-���� Bet tev tas lieliski padodas. Un tev tas patīk.

-��� Ta�u ir kāds sare�ģījums Kostass iemācīja man nirt.

-���� Ā. Dilens pasmaidīja. Tavs lieliskais draugs Kos�tass. Viņ� uz brīdi apklusa. Un kā klājas Marijai?

-���� Kad nu līdzekļi ir dabūti, viņa izmantos akadēmisko atvaļinājumu Meksikā. Tur viņai ir ģimene. Vai jūs zinājāt, ka viņa grasījās precēties? Varbūt man nevajadzēja jums to teikt. Ar kādu profesoru, ko viņa satika konferencē. �I aizrau�anās mazliet atgādināja viesuli. Bet, kad nonāca līdz kāzām, viņa izstājās no spēles.

-��� Tāpēc, ka īstenībā viņa grib D�eku, Dilens nomur�mināja.

-��� Un D�eks grib viņu. Bet viņ� grib ari Katju. Un ne viena, ne otra nav tāda sieviete, ar ko gribētos sabojāt attiecības.

-���� D�eku tas neuztrauc.

-���� Pēc tam kad viņi pēdējo reizi gandrīz saplūcās, Marija teica, ka D�eks līdzinoties tiem slavenajiem britu flotes kap�teiņiem no Napoleona laikiem glu�i kā viens no viņa cienī�jamiem Hovardu sen�iem. Tas dro�i vien viņam esot asinīs: jūrā izcils, komandē kuģus un vada vīrus, bet, tā sakot, pil�nīgi nekam nederīgs uz sauszemes, kārtojot privātās lietas. Vienmēr gatavs atgriezties uz sava kuģa.

-���� Vai viņa tev to teica?

-���� Vai atceraties, es esmu viņas protйgй? Kaut arī esmu piecpadsmit gadus jaunāks, viņa man stāsta visu.

Dilens pasmaidīja. Tagad pastāsti man par savu lido�jumu uz �ejieni. Skaists skats?

-���� Fantastisks! D�eremijs atbildēja. Lynx helikopters uzņēma mani Stambulas lidostā, un mēs lidojām tie�i pāri Marmora jūrai un Dardaneļiem, garām Gallipoli pussalai un tad uz dienvidiem pāri �aurumam uz Troju. Jūs būtu varē�jis mūs dzirdēt, aptuveni priek�pusdienā. Pilots ir militārās vēstures gudrinieks un īsumā komentēja 1915. gada Gal�lipoli kampaņu. Lidojums pāri Trojas līdzenumam bija kā karaspēka mācības pēc Homēra. Lieliski. Pēc tam mēs lido�jām uz rietumiem un pirms do�anās �urp nosēdāmies uz "Jūras pētnieka II", lai paēstu pusdienas.

-���� Kāds ir noskaņojums uz klāja?

-���� Optimistisks. Ļoti optimistisks. Es nesatiku D�eku, jo viņ� bija dekompresijas kambari pēc nir�anas, bet visi bija patīkami labā noskaņojumā. Vai jūs zināt, ka viņi atradu�i Bizantijas kuģa vraku? Nav glu�i tas, ko D�eks meklē, bet, vienalga, iedvesmojo�i. Apkalpe domā, ka viņ� dzenas pēc kā cita, -r tur lejā viņ� esot redzējis kaut ko vairāk, bet neko nestāsta. Viņam �ķiet, ka glabā noslēpumu, bet apkalpe jau nojau�. Vai atceraties tos Napoleona laika kapteiņus, par kuriem runāja Marija? "Jūras pētnieka II" apkalpe tāpat tic D�ekam, kā tās flotes apkalpes ticēja saviem kapteiņiem. Tie ari pazīst viņu daudz labāk, nekā viņ� domā, un iesau�ku�i par Veiksmīgo D�eku.

-���� Tā Hovards ir saukts, kop� es viņu pazīstu, Dilens pasmaidīja. Es biju pārāk jauns, lai būtu iesaukts Otrajā pasaules karā, bet skolotājs, kas mācīja man grieķu valodu, bija cīnījies īpa�ajos gaisa karaspēkos Ziemeļāfrikā un Eiropā. Viņ� man pastāstīja, ka cie�ā vienībā kareivis vien�mēr ar tādu kā sesto prātu var noteikt, kad viņu komandie�rim kaut kas ir padomā. Glu�i kā mednieks zina, ka viņa suns ir saodis medījumu, iekams suns sācis kustēties.

-���� D�eks, protams, dienēja jūras karaspēkos.

-���� Kā nirējs, īpa�ajos dienestos. Bet tas bija tikai īss no�rīkojums pēdējā kursa beigās. Viņ� vienmēr gribēja būt ar�heologs, bet viņam bija spēcīga vēlē�anās uzturēt ģimenes tradīciju jūras karaspēkos. Hovardi tajos biju�i visu laiku no Neuzvaramās armādas līdz Napoleona kariem un vēl pēc tam.

-���� Militārā apmācība D�ekam ir labi noderējusi, teica D�eremijs.

-���� Viņ� ir zinātnieks un piedzīvojumu meklētājs, nevis karotājs. Pārāk dīvains, lai būtu miera laiku karotājs, to mans vecais skolotājs Hjū teica par D�eku. Nepieņems pavē�les no cilvēkiem, ko viņ� neciena; pats sev kungs. Bet viņ� var kļūt neiecietīgs, un es negribētu iedzīt viņu stūri. Vai draudēt kādam, kas viņam ir dārgs. To es vienmēr esmu jutis. Un, ja D�eks pieņem lēmumu, viņ� no tā neatkāpsies.

-��� Jums vajadzētu dzirdēt Marijas uzskatus par to. D�e�remijs pietupās, pacēla mazu, nokvēpu�u keramikas lausku un paberzēja pirkstu pār tās gludo virsmu, tad paskatījās apkārt. Tātad jūs domājat, ka �ī telpa attiecas uz vēlo bronzas laikmetu Trojas kara laiku?

Dilens aizrautīgi pamāja ar galvu un nometās ceļos bla�kus D�eremijam. Tā ir ļoti līdzīga mājām, kas celtas tie�i iek�pus Trojas VII Homēra Trojas austrumu aizsargvaļņa. Tomēr, manuprāt, �ī bija lielāka. Skats pār līdzenumu būtu bijis lielisks. Tā pat varēja būt daļa no pils mana iemīļotā teorija. Vienīgā atlikusī pils daļa, kas kādreiz pacēlās virs citadeles. Ko tu par to domā?

-���� Valdnieka Priama pils, D�eremijs nomurmināja. Tie ir elli�ķīgi skaļi vārdi. Ievērojams Homēra pētnieks pievienojas biju�ā studenta izrakumiem un pēc trim dienām atklāj Trojas valdnieka Priama pazudu�o pili. Varbūt �ī bija tā istaba, kurā viņa dēls Parīds turēja Helenu pēc nolaupī�anas no Grieķi�jas. Varbūt mēs stāvam leģendas epicentrā.

-���� Varbūt stāvam, Dilens klusi teica. Vairākās nozī�mēs, nekā tu spēj iedomāties. Tu būsi pārsteigts. Man ir kaut kas neticams, ko tev parādīt. Vēl da�as radikālas teori�jas. Bet visu pēc kārtas.

-���� Turpiniet!

-���� Māja celta tipiskā trojie�u garā, akmens plints ar aug�ējo stāvu, kas veidots no plakaniem, saulē izkaltē�tiem dubļu ķieģeļiem. Da�as ķieģeļu kārtas ir saglabāju�ās, nokaitētas līdz sarkankvēlei ar uguni, kas atstāja �o pārogļoto masu. Moriss domā, ka tās ir paliekas no signāluguns. Vai tu spēj tam noticēt? Signāluguns no Trojas kara. Tagad paskaties te! Akmenī zem ķieģeļiem tu redzi siju spraugas, kas kādreiz turēja �ķērsbaļķus stāvam augstāk. Mēs atroda�mies pagrabtelpā, kas ierakta sablīvētu dubļu ķieģeļu masā, kura veido citadeles uzkalnu. Augsne zem ķieģeļiem satur detrītus no pilsētas agrākām fāzēm, kas sniedzas līdz bron�zas laikmeta sākumam divtūksto� gadus iepriek�.

-���� Fenomenāli, D�eremijs noelsās. Kas liek jums būt pārliecinātam, ka �ī māja attiecas uz vēlo bronzas laik�metu? Viņ� pacēla lausku. Trauki?

Dilens saknieba lūpas. Mēs Mikēnās esam atradu�i pāris lausku no smalki apgleznotas keramikas. Un pārogļota niedru paklājiņa radioaktīvā oglekļa datē�ana ir uzrādījusi pareizo laika posmu. Bet galvenais pierādījums ir struktūrā. Vai, nākot aug�ā, tev bija izdevība aplūkot mājas ārsienu? Tā viegli noliecas uz iek�pusi, virzienā no lejas uz aug�u, iespējams, lai pie�ķirtu stabilitāti zemestrīcēs. Un aptuveni ik pēc pieciem metriem sienu sadala vertikāli izlaidumi, nodro�inot stiprinājuma pamatni koka rāmim augstāk eso��ajā mājas sienā. Dilens no satraukuma sasita rokas. Tā ir tie�i tā pati tehnika, kas nocietinājumiem ārpusē, Trojas VII pilsētas mūrim citadelei, kuras iznīcinā�anas laiks ir ap 1200. gadu priek� Kristus. Trojas kara laiks.

D�eremijs skatījās uz neskartajām nogulām pie sienas da�us soļus tālāk. Dro�i vien Moriss gribēja, lai to es redzu. Bultu uzgaļi. Lieliski atrakti un vēl aizvien savā vietā, in situ. Vai agrāk kaut kas tāds Trojā ir atrasts?

-���� Ne in situ, tādā izkārtojumā. Dilens atgūlās uz sava paklājiņa, atspiedies uz elkoņiem. Moriss teica, ka tu esot īstais cilvēks �im pētījumam.

-���� �au�ana ar loku ir mans vaļasprieks. D�eremijs nometās rāpus un pavirzījās tuvāk, līdz seja bija tikai da�u collu attālumā, tad pastiepa roku un uzmanīgi pieskārās vie�nam no bultu uzgaļiem. Apburo�i. Britu muzejā ir izstā�dīta maza kolekcija ar �im līdzīgiem tajā pa�ā vitrīnā, kur senlietas no �līmaņa izrakumiem Trojā. Atklāti sakot, tur ir tikai pāris no�ēlojamu podu. Lielākā daļa, protams, aizce�ļoja uz Vāciju. Bet tas liek lauzīt galvu par to, ko �līmanis īstenībā atrada tur lejā. Jauneklis ar īk�ķi norādīja �līmaņa tran�ejas virzienā. �ā vai tā, da�as dienas pirms do�anās �urp mēs ar D�eku kopā pusdienojām Britu muzejā un ātri apskatījām Mikēnu eksponātus. Jūsu atradumi �eit ir fantas�tiski, te tie�ām ir runa par zinātniskiem izrakumiem. Tie�i to �līmanis tik viegli varēja palaist garām, agresīvi rokot ar cirtņiem un lāpstām, meklējot dārgumus. Jūs saprotat, ko es domāju? Jums ir divu pilnīgi at�ķirīgu formu bultu uzgaļi no vienāda vēsturiskā konteksta. Bultas iz�āva strēlnieki, kas stāvēja plecu pie pleca vienā un tajā pa�ā brīdī, vienā un tajā pa�ā dienā. Ja jūs tos redzētu atsevi�ķi kāda muzeja kolekcijā vai izvilktus no zemes kaudzes kā �līmaņa izraku�mos, jūs galvenokārt domātu par tipoloģiju, laika secību, attīstību; varbūt tas ar nejaukākām atkarpēm varētu būt iedarbīgāks vēlāku laiku veidojums. �eit redzamais parāda, ka jūs būtu pilnīgi kļūdījies.

Dilens cie�i skatījās. Vēl kāda doma. Mikēnu grieķi nebija ne tādi kā ēģiptie�i, ne tādi kā heti. Viņiem nekad nav bijis savas atsevi�ķas valsts, un, ja mēs ticam Homē�ram, viņi apvienojās tikai reizi �ajā slavenajā ekspedīcijā viena galvenā vadoņa vadībā.

Jūs domājat Homēra valdnieku valdnieku Agamemnonu.

Dilens pamāja ar galvu. Katra no mums zināmajām Mikēnu pilīm pa�as Mikēnas, Atēnas, Pilo�a, Tēbas bija valsts par sevi, kas pārvaldīja savu lēņu zemi kā feodālie baroni. Māla plāksnī�u arhīvi no �īm vietām rāda, ka bru�ņojuma izgatavo�anu un bronzas kausē�anu cie�i kontrolēja katrā pilī, bet ne centralizēti visā Mikēnu pasaulē. Nebija Enfīldas rūpnīcas, nebija Springfīldas arsenāla, toties bija daudz mazāku arsenālu, kurus uzraudzīja atsevi�ķas pilis un kuri, nepastāvot vienotai bruņojuma direktīvai, centās neat�palikt cits no cita tehnoloģiju ziņā, tomēr nezaudējot savas nelielās at�ķirības. Da�reiz tās tika saglabātas pat ar nolūku, lai atsevi�ķas valsts iero�i būtu skaidri identificējami.

-���� Es domāju par kuģu sarakstu Homēra "Iliādā", D�eremijs prātoja. Visas at�ķirīgās valstis sūta kuģus un vīrus, apvienojoties kopējam mērķim.

-��� Un tad viņi visi stāv krastā, plecu pie pleca vīri no Mikēnām, Pilosas, Tīrintas, simtiem citu valstu -, raidot bultu �altis pret Trojas mūriem.

D�eremijs atkal noliecās, līdz viņa seja gandrīz skāra nogulumus, un cie�i skatījās, savā nodabā murminot skait�ļus. Tad viņ� pa�ļūca atpakaļ un ar kreisās rokas īk�ķi un rādītājpirkstu izmērīja bultu uzgaļus. Jauneklis stingri turēja roku vietā, ar otru roku pameklēja �ortu kabatā un izņēma kompasu, novietoja to līmeniski un, piemiedzis acis, skatījās tam garām. Viņ� paripoja sāņus un pielēca kājās, tad paska�tījās pāri nocietinājumu mūrim uz Trojas līdzenumu citade�les priek�ā plakanu sanesu ainavu, kurā tālīno Dardaneļu krastu virzienā stiepās augļu koki un dārzeņu plantācijas. D�eremijs paraudzījās uz kompasu, tad smaidīdams palūko�jās uz Dilenu. Kā D�eks būtu teicis, lai es esmu nolādēts.

-���� Kas ir?

-��� Trāpījuma leņķis rāda, ka �īs bultas tika iz�autas gan�drīz pa maksimālo trajektoriju. Kad D�eks un Kostass bija te pirms piecpadsmit gadiem, izdarot slavenos izrakumus gar seno krasta līniju, viņi atrada pārogļotu strēlnieka loka fragmentu. Pareizāk sakot, Kostass to atrada kā viņ� ne�kad nerimstas par to stāstīt. Viņ� parādīja to man, un es izgatavoju kopiju. Es �āvu no tā, lietojot bultas ar bronzas uzgaļiem, ko gatavoju pēc Britu muzeja paraugiem. Kom�pass tagad rāda gandrīz precīzi uz to vietu, kur helikoptera pilots man parādīja viņu ierakumu paliekas aptuveni div�simt �etrdesmit grādu leņķī gandrīz kilometru no �ejienes.

Tas ir gar� �āviens, bet iespējams ar bronzas laikmeta loku un īsti spēcīgu, pat vētras stipruma ceļavēju, kādu reizēm gadās novērot jūrā no ziemeļrietumiem. Varbūt tāds pūta tajā uzbrukuma dienā, kad �is bultas tika iz�autas.

-���� Kāds ir datējuma pierādījums �ādiem bultu uzgaļiem?

D�eremijs saknieba lūpas. Noteikti vēlais bronzas

laikmets, bet tas varētu būt jebkad starp aptuveni tūksto� piecsimt gadu priek� Kristus, kad bultu uzgaļiem obsidiāna vietā sāka lietot bronzu, un aptuveni tūksto� gadu priek� Kristus, kad bronzas vietā nāca dzelzs. Tomēr pat pēdējais datējums ir strīdīgs. Zinātnieki mēdza domāt, ka atsauces uz dzelzi "Iliādā" ir anahronismi, pierādot, ka Homērs rakstīja pats par savu pasauli dzelzs laikmetā aptuveni astotajā gadsimtā priek� Kristus. Bet dzelzs bultu uzgaļi tagad ir atrasti ari Trojā. Iespējams, sarūsējusi dzelzs bija ari �līmaņa izrakumos, tikai viņ� to vienkār�i nepamanīja, ar cirtni virzīdamies uz priek�u. Vēl viena melna zīme pret ba�gātību meklē�anu.

-���� Izklausās pēc Trojas, Dilens teica. Līdzko tev �ķiet, ka esi ko sasniedzis, �aubu pelēkais auts atkal visu pārklāj.

-���� Bet tik un tā fantastiski aizraujo�i, D�eremijs at�zina. Tie�i �ī telpa pie�ķir bultu uzgaļiem datējumu. Ja tā ir Troja VII, tad tā ir Homēra Troja. Bultas tika iz�autas reizē no krasta līnijas. Tās ir da�ādu veidu no da�ādām vietām. Tie nav tikai uzbrucēji. Tur laukā ir armija. Liela, aplenco�a armija no daudzām vietām. Mikēnie�u armija. Viss summē�jas. Vajadzīga tikai maza daļiņa ticības.

Dilens piecēlās tupus. Zini, reizēm, kad es �eit esmu aug�ā nakti, izklausās, ka no ļoti lielas tālienes skan mū�zika kā fona ritms eposam, viņ� sacīja. �ķiet, ka tā stāsta visu, kas man jāzina, un zinātniskās detaļas, pierādī�jumi to tikai apstiprina.

D�eremijs pasmaidīja, tad norādīja uz pārklātu priek��metu tran�ejas stūri. Es gaidīju, kad jūs ieminēsieties par mūziku. Izskatās, ka jums ir pa�am savs vaļasprieks.

Dilens paskatījās uz to. A, tas. Viņ� piecēlās, izstaipī�jās, piegāja pie priek�meta un paņēma to. Tā ir lira, rokas arfa, domāta kā bronzas laikmeta liras kopija. Es pats to uzbūvēju pēdējo da�u mēne�u laikā, balstoties uz visiem literārajiem un mākslinieciskajiem pierādījumiem, kādus varēju savākt, un uz da�iem arheoloģijas atklājumiem. Pro�fesors uzmanīgi noņēma pārsegu, atsedzot no bruņurupu�a bruņām veidotu instrumentu ar diviem paceltiem atzariem, kas izliecās uz āru un uz priek�u. Aug�pusē atradās pārliktnis, no kura lejup stiepās stigas līdz citam pārliktnim uz bruņām, veidojot tiltu. Skaņu da�ādību rada at�ķirīga resnuma stigas, kas gatavotas no dzīvnieku zarnām. Senie dzejnieki bardi spēlēja liru. Es aptvēru, ka nekad nevaru cerēt izprast Homēru, neizmēģinājis �o instrumentu.

-���� Vai jūs uzspēlēsiet?

Dilens uzlika atpakaļ pārsegu. Varbūt tad, kad izra�kumi būs beigu�ies. Rebeka uzstāj, lai es rodu mūziku Homēra dzejai. Es neesmu pārliecināts, vai viņa īsti saprot, kāds ir mans nodoms. Reizēm es domāju, ka mūzikai pare�dzēts skanēt tikai man galvā.

-���� Ak, manuprāt, viņa zina gan. Kad mēs esam kopā, viņa bie�i piemin jūsu sacīto. �ķiet, ka jūs un viņa tīri labi saprotaties. D�eremijs ieklausījās. Runājot par Rebeku, es piemirsu pateikt. Es dzirdu kādu tuvojamies. Viņa gri�bēja, lai jūs zinātu, ka viņa nav HIbermeijers un nekritīs panikā par sakop�anu. Es esmu pārliecināts, ka viņa patla�ban nāk aug�ā pa taku.

NO takas puses bija dzirdams rāp�anās troksnis, un pagriezu�ies Dilens un D�eremijs ieraudzīja, ka tuvojas gara, slaida meitene ar tūristu zābakiem un �ortiem kājās, bet mugurā T kreklu ar SJU logo; viņas garie, tum�ie mati bija saņemti zirgastē zem beisbola cepures. Viņa nesa iekarinātu sudraba paplāti, uz kuras atradās mazas stikla tasītes ar tēju. Neko neteikusi, meitene iekāpa tran�ejā un svinīgi pasniedza vienu Dilenam, otru D�eremijam.

Tesekkūr ederim. Dilens pasmaidīja, paceldams stikla tasīti un iedzerdams mazu malciņu, mēģinot neizrādīt nepa�tiku pret spēcīgo dziru. Rebeka paklanījās, nolika paplāti un noņēma saulesbrilles. Dilens ar mīļumu paskatījās uz viņu. Profesors bija mācījis gan viņas māti, gan D�eku, un Rebeka daudz ko bija mantojusi no abiem: D�eka garos locekļus un stūrainos vaibstus, mātes tum�o skaistumu. Dilenu pārņēma skumju vilnis, iedomājoties par Elizabeti, bet viņ� to izslēdza no domām un koncentrējās uz Rebekā pārmantoto pazīs�tamo acu skatienu un sparīgo rīcību. Rebekai piemita izcila apņēmība, tomēr visi zināja, ka jāpalīdz meitenei pārvarēt sāpes par mātes nāvi, lai viņa spētu pievērsties nākotnei un norobe�oties no pagātnes sloga. Viņa pietupās, saņēmusi rokas uz ceļgaliem. Tā, vīri. Kā klājas bardam? Rebeka runāja ar amerikāņu akcentu mātes audzinā�anas un skolo��anās iespaidā, bet lietoja angļu idiomas, ko bija apguvusi no D�eka un SJU apkalpes.

D�eremijs paskatījās uz meiteni, tad zobgalīgi pavērās uz Dilenu. Bards? Jūsu lira? Man �ķita, ka jūs nespēlējat.

Rebeka papurināja galvu. Nē. Es nedomāju profesoru Dilenu. Es domāju to bardu. To tur. Moriss izvadāja mani �iglā tūrē, kad es �orīt ierados, un tas bija tur. Viņa norā�dīja uz atrakto sienu telpā viņiem aiz muguras, kuru klāja plastikāta plēve.

-���� Ak jā. Dilens piecēlās kājās. Es vēl neesmu parādī�jis D�eremijam. Mēs runājām par maniem bultu uzgaļiem. Viņ� pasniedzās, uzmanīgi attina plastikātu un nolika to uz mūra. D�eremijam aizrāvās elpa. Zem tā bija neparasts attēls: dabiska lieluma freska uz balta apmetuma, kas atgā�dināja bronzas laikmeta gleznojumus no citām vietām ap Egejas jūru. Tajā bija redzams tēls baltā ietērpā sē�am uz akmens un rokās turam liru, it kā gatavojoties spēlēt. Fons un muzikanta āda bija tum�i; akmens bija pelēkbalts, to klāja zaļu lapu saviju�ās stigas, un aug�pusē vidēja stilizē�tas mākoņu gubas.

-���� Tagad es saprotu, D�eremijs iesaucās. Liras spēlē�tājs. Tas ir brīni�ķīgi.

-���� Tas ir pārsteidzo�s apstiprinājums manai lirai, Dilens teica. Es atsedzu �o gleznojumu tikai pēdējo divu dienu laikā, bet savu liru pabeidzu pirms vairākiem mēne��iem. �ķiet, man ir izdevies pareizi.

D�eremijs, piemiedzis acis, pētīja tuvāk. Vai tas ir vīrietis vai sieviete?

-���� Nav iespējams pateikt, Dilens atbildēja. Varētu būt vīrietis, bet mēs varam ari kļūdīties. Liru spēlēja gan vīrie�i, gan sievietes.

-��� Tātad jūs domājat, ka tas ir bards, dzejnieks?

-���� Ir zināms tikai vēl viens �āds liras spēlētāja attēls Grieķijā, Mikēnu pili Pilo�ā, Dilens paskaidroja. Manu�prāt, tas ir iespējams.

-���� Vai uz tā varētu būt kāds uzraksts? D�eremijs jau�tāja. Vēl neatrakts zemāk, kur bultas un zeme klāj plintu?

-���� ja tāds ir, tad, iespējams, tas ir luvie�u vai hetu Anatolijas valodā, vai varbūt agrīnajā grieķu valodā Mikēnu lineārajā B valodā. Es zinu, ka Rebeka nupat skolā rakstīja par to eseju.

-���� Lineārais B bija grieķu zilbju raksts, pirms viņi pie�ņēma feniķie�u alfabētu, Rebeka sacīja. Mikēnie�i pār�mantoja to no mlnojie�iem. Nelaime tāda, ka to pamatā lietoja pils ierakstiem: aitu, strādnieku uzskaitījumam un tamlīdzīgi. Un gandrīz visi lineārā B raksta atradumi ir biju�i uz apdedzinātām māla plāksnītēm. Varbūt mēs tikai neesam vēl atradu�i citus, ta�u diez vai to lietoja uzrakstiem uz akmens vai sienām.

Dilens pamāja ar galvu. Vēl viena problēma ir tāda, ka lineārajā B valodā, �ķiet, nav vārda "bards" ar nozīmi "dzejnieks". Varbūt kaut ko esam palaidu�i garām, nepareizi iztulkojot citu vārdu, tomēr �ķiet, ka tāda nav. Tātad pat gadījumā ja te būtu uzraksts, tas varētu būt neizlasāms.

Rebeka iedzēra malku no savas ūdens pudeles. Starp citu, tētis pieminēja to senā teksta fragmentu saistībā ar Agamemnona kuģa vraku no Trojas kara laika. To, kuru viņ� un Kostass pa�laik meklē. Man tie�ām jāpasteidzas, lai izse�kotu notieko�ajam. Es ierados tikai vienu lidojumu agrāk par D�eremiju. Pirms divām dienām es biju skolā, un man pat nevajadzētu atrasties te. Mums pēc pāris dienām pare�dzēts mākslas studiju brauciens uz Franciju. Un, visbeidzot, neņemot vērā Morisa divdesmit minū�u ilgo stāstījumu �orīt un manu sarunu pa telefonu ar tēti, kas galvenokārt bija pārmetums par lidojumu �urp bez viņa ziņas, man īste�nībā nav nekādas nojausmas, kas notiek. Viņa iedzēra vēl vienu malku. Tātad?

D�eremijs paskatījās uz meiteni. Tu to vēl neesi dzir�dējusi?

-���� Tētis teica, lai pierunāju profesoru Dilenu man to izstāstīt.

-��� Tu neticēsi. Tas ir gandrīz vai lielākais pavediens uz bagātību, kāds jebkad atrasts, D�eremijs teica.

Dilens, acīm kvēlojot, dziļi ievilka elpu. Tas ir bijis patiesi ievērojams atradums. Svarīgākais visā manā karjerā. Viņ� uz brīdi apklusa. Tāpat kā "Iliāda" un "Odiseja", eksistē liels daudzums fragmentu, kas pazīstami kā Trojas eposa cikls, dzejoļi, kuri kā liecinājums aizpilda tuk�umus par Trojas karu. Vairums nāk no hellēnisma un romie�u pe�rioda un ir rediģētu fragmentu apkopojums, da�i varbūt īsts Homērs, da�i necilāku dzejnieku mēģinājumi līdzinā�ties viņam. Vairāki slavenākie stāsti par Trojas karu ir zināmi tie�i �ādā veidā, piemēram, par Trojas zirgu. Vienu no �iem dzejoļiem sauc Ilioupersis "Trojas nopostī�ana". Agrāk bija pazīstami tikai da�i tā fragmenti, un tikai nedaudzi zināt�nieki domāja, ka to rakstījis Homērs.

-���� Un tagad? Rebeka jautāja.

-���� Tagad mums ir neviltots Ilioupersis pilnīgs dzejolis ar ļoti agru datējumu, kur�, iespējams, ar nolūku ticis slēpts un nu atklāts pirmo reizi kop� Tum�ā laikmeta, kas sekoja Trojas karam.

-���� Tekstu atradām pirms trim mēne�iem, D�eremijs stāstīja Rebekai. Mēs ar Mariju bijām atgriezu�ies Herkulānā, lai strādātu pie pēdējās senās romie�u bibliotēkas sakārto�anas. Arheoloģijas pārvalde plāno to atbalstīt un izbūvēt tuneli, lai publika varētu piekļūt un caur stikla sienu ielūkoties tie�i imperatora Klaudija slepenajā kabinetā.

-���� Manas mātes darbs pārvaldē bija uzraudzīt �o villu, Rebeka klusi teica. Tā bija pēdējā reize, kad viņa un tētis sarunājās, satiku�ies izrakumos, dienā, pirms mafija sa�grāba viņu. Pa�as ģimene. Viņas brāļi un tēvo�i.

Dilens uzlika savu roku uz viņas rokas. Tagad tev ir jauna ģimene.

Rebeka uzmeta viņam neizdibināmu skatienu un tad cie�i paskatījās uz D�eremiju. Tātad tas biji tie�i tu, kas atrada tekstu?

-���� Tas bija ielīmēts vienā no Klaudija piezīmju grāmati�ņām pie pēdēja vāka. Materiālu apkopojums, kuru, kā mēs domājam, viņ� bija paredzējis izmantot savā milzīgajā "Ro�mas vēsturē" sējumā par pilsētas dibinā�anu. Tas ietvēra materiālu par Trojas varoni Eneju un izdzīvoju�o masveida izceļo�anu no Trojas. Patiesi apburo�s teksts, kas, �ķiet, pie�rāda, ka Romu tie�ām dibināja Trojas cīnītāji, kuri bēga uz rietumiem. �īs lappuses, Ilioupersis, īstenībā bija daļa no ļoti veca teksta, no "Odisejas" 12. dziedājuma. Tās bija atkārtoti izmantotas palimpsests -, acīmredzot laikā, kad papiruss bija retums, pirms klasiskās ēras. Marija saskatīja pabālē�ju�o tinti zem "Odisejas" teksta un aiznesa lapas rentgena spektrometrijas skenē�anai, kas atklāja aptuveni trīssimt rindu. Nav �aubu, ka tas ir vesels dzejolis, jo beidzas lap�puses vidū. Laboratorija attīra skenējumu rindu pēc rindas, un, tiklīdz kādas rindas ir pabeigtas, es nosūtu tās D�eimsam tulko�anai. Man līdzi ir vēl da�as viņam.

Dilens izņēma no kabatas iPod, noklik�ķināja to un tad pasniedza Rebekai. Tas ir tikai mazs fragments, bet te var redzēt burtus. Tie ir katrs atsevi�ķi, uzmanīgi veidoti, mazliet neveikli, it kā pārrakstītājs pūlētos uzrakstīt pareizi, pilnībā nepārzinot simbolus. Vai redzi burtu A? Tāds sāniski sagāzies. Tas mani tie�ām radīja interesi. Tas ir feniķie�u burts A visagrākajā alfabēta versijā, ko aizguva grieķi. Arheologi ir atradu�i da�as lauskas no grieķu Tum�ā laik�meta ar ieskrāpētiem līdzīgiem burtiem, bet nevienu citu īstu tik agrīnu rokrakstu grieķu valodā.

-���� Kāds ir teksta datējums?

-��� Jambiskais heksametrs pēc formas ir homērisks, tātad tas attiecas uz astoto gadsimtu priek� Kristus. Bet es vien�mēr esmu uzskatījis, ka heksametrs ir daudz vecāks, tik vecs kā agrais bronzas laikmets, no pirmo episko bardu lai�kiem. Bardi turpināja to lietot visu laiku līdz klasiskās ēras pirmsākumiem, kad cilvēki sāka to pierakstīt. Pievieno to feniķie�u burtiem, un mēs, iespējams, skatāmies uz kaut ko neticami senu.

-��� Tētis saka: jūs vienmēr esot domājis, ka Homērs dzī�vojis senāk nekā astotajā gadsimtā.

Dilens piekrītot pamāja. Pēc maniem uzskatiem, tie��ām bija kāds Homērs, kas pierakstīja "Iliādu" un "Odiseju", kādas tās tagad ir. Es saku kāds Homērs, ne tas Homērs. Es redzu Homēru nevis kā vienu ģēniju, bet kā vienu no daudziem apdāvinātiem dzejniekiem visnotaļ neparasti apdāvinātiem kuri veidoja un nodeva tālāk poēmas; autoru plejāde, kas, iespējams, aprāvās ap astoto gadsimtu priek� Kristus, kad parādījās pla�āka rakstpratība, izraisot apsīkumu bardu tradīcijās, jo vēlākie dzejnieki, kas centās līdzināties Homēram, vairs nebija apveltīti ar �o poētisko dzirksti. Es redzu tos homēriskos agrākos bardus gandrīz kā �amaņus vai gai�reģus gan vīrie�us, gan sievietes ar dzimtā pārmantotu un kop� bērnības koptu poētisko ģenia�litāti. Ari citās kultūrās ir daudz līdzīgu bardu tradīciju.

-��� Trojas kar� notika ap 1200. gadu priek� Kristus, D�eremijs teica, domīgi skatīdamies uz bultu uzgaļiem. Civi�lizācija �eit sabrūk. Iebrucēji ierodas no ziemeļiem. Tas ir tum�s laikmets, iznīcības un bezcerības laiks, kuram vēsturē nav līdzīga. Bet tad no jauna sāk būvēt mazas apmetnes, kas paslēpu�ās kalnu patvērumos. Virsroku ņem dzelzs teh�noloģija. Izdzīvoju�ie atraujas no iznīcības robe�as, un aust klasiskais laikmets. Kur īsti ir �ī dzejoļa vieta?

Dilens atbildēja mierīgi: Viss mans instinkts tiecas novietot �o tekstu ne vēlāk kā 1000 gadu priek� Kristus, varbūt pat gadsimtu agrāk. Es tik tikko spēju noticēt, ka vedinu uz to, bet �o tekstu būtu varējis uzrakstīt bards, kur� pats tie�ām bija aculiecinieks Trojas kri�anai, kur� redzēja iz�aujam �īs bultas un sajuta signāluguns karstumu degam naksnīgajās debesīs virs �iem nocietinājumiem, kur mēs pa�laik atrodamies.

Rebeka iesvilpās, tad paskatījās uz bronzas bultu uzga�ļiem, kas bija iespiedu�ies tran�ejā, un uz sacietēju�o pelnu masu. Iespaidīgi. Patie�ām iesapidīgi.

-���� Un tas, D�eremijs paziņoja, ir arī tekstuālās zināt�nes triumfs, jo nupat ir pienāku�i mūsu radioaktīvā oglekļa analīzes rezultāti par papirusu. Viņ� bija �igli pārbaudī�jis savu daudzfunkciju BlackBerry telefonu un pasniedza to Dilenam, kur� izlasīja tekstu ekrānā, un viņa seja atplauka smaidā. D�eremijs pievērsās Rebekai: Problēma bija dabūt papirusa paraugu, kas, atkārtoti lietots, netika piesūcināts ar jaunāko tinti un līmi, un �ķiet, ka SJU laboratorijai tas ir izdevies.

Dilens iedeva atpakaļ BlackBerry. Viņa balss trīcēja. Tūksto� simt piecdesmitais gads priek� Kristus, plus vai mīnus septiņdesmit pieci gadi. Es to zināju. Es vienkār�i zināju, ka lasu dzeju, kas sarakstīta bronzas laikmetā.

-���� Tas ir tik superīgi! Rebeka sacīja, uzlikdama roku viņam uz pleca. Atcerieties, kad jūs bijāt manā vecumā un sapņojāt atrast kaut ko tādu!

Dilens paskatījās uz meiteni, un viņa acīs sariesās asa�ras. Es vienmēr esmu tajā vecumā. Tā es teicu tavam tēvam. Nekad neatsakos no �iem sapņiem.

-���� Un kādudien tie var piepildīties, Rebeka piebilda, paliecoties uz priek�u un maigi noskūpstot viņu uz pieres.

-���� Viens jautājums, ierunājās D�eremijs, nolikdams savu BlackBerry. Ilioupersis. Trojas nopostī�ana. Tas ir lielākais notikums visā Trojas episkajā ciklā. Kāpēc mūsu rokās �is teksts ir tikai tagad? Kāpēc "Iliādā" un "Odisejā" ir tikai mājieni par nopostī�anu?

Dilens noņēma brilles un noslaucīja acis, tad uzlika brilles atpakaļ, norija siekalas un paskatījās uz D�eremiju. Trojas cikls pārstāv bardu tradīcijas beigas, viņ� paskaidroja. Tā ir māksla, kas atspoguļo vēsturi, mīts, kas atspoguļo realitāti. Pirms Trojas kara bronzas laikmets bija varoņu un pusdievu pasaule, kuru pārvaldīja dievi, vienmēr mainīgi, bie�i ļauni; pasaule, kurā sacensības starp vīriem bija varoņu sacensības, nevis kara asinspirts lielos apmēros. Episkā dzeja izauga ap �īm sacensībām: noteikti niknām, asiņainām, bet cēlām un aizraujo�ām, kas bija daļa no ikdie�nas dzīves. Tās eksistēja miera un stabilitātes pasaulē, kas ļāva civilizācijai plaukt, to neaizēnojot. Bet tad notika kaut kas nelaimi neso�s un iznīcināja �o pasauli. Viena cilvēka, iespējams, valdnieka, godkāre. Varoņu un dievu laikmets deva vietu cilvēku laikmetam. Divkaujas starp varoņiem deva vietu totālam karam.

-���� Un neviens negribēja par to dzirdēt, Rebeka nomur�mināja. Tas nebija jauks, pie ugunskura stāstāms stās�tiņ�.

Dilens cie�i skatījās uz fresku. Cilvēki, kas sasēdu�i bardam pie kājām, grib dzirdēt iedvesmojo�u stāstu. Viņi grib dzirdēt par cēliem darbiem, par bruņnieciskumu, pro�tams, par vardarbību un ļaunumu, bet ne par apokalipsi. Tā nu "Iliāda" vēsta par laiku, pirms tumsa pārņēma īlijas līdzenumu, kad kar� vēl joprojām bija varoņu sacensība: Ahillejs un Hektors, Ajants un Tēlemahs. Bet Homērs zināja par tuvojo�os tumsu. Viņ� zināja, ko cilvēki var izdarīt. "Iliādā" viņ� par to dod mājienu. Un ari klausītāji zināja. Viņi bija biju�i daļa no tā dzīvi paliku�ie, viņu vecāki, viņu vec�vecāki. Tā bija vārdos neizteikta patiesība, visas cilvēces kopēja pieredze kā holokausts.

-���� Varbūt patiesība bija pārāk briesmīga, lai to apce�rētu, Rebeka ieminējās. Varbūt Homērs bija gai�reģis, kā jūs teicāt. Varbūt viņ�, raugoties pāri Dardaneļiem, kaut kādā veidā jauta nākotnes kara �ausmas, kad cilvēce atkal nonāks pie galējās robe�as.

D�eremijs cie�i paskatījās uz Dilenu. Varbūt Ilioupersis bija kāda dzejnieka personiska izpausme, patiesības atklāsme sev pa�am. Viņ� to pieraksta un noliek malā, ta�u teksts gandrīz nejau�i izdzīvo.

-���� Cik daudz jums vēl jātulko? Rebeka jautāja.

-���� Es esmu pārtulkojis divdesmit piecas no trīssimt divpadsmit rindiņām. Vēl pāris nedēļu. Atkarībā no tā, cik daudz laika nāksies veltīt arheoloģijai.

-��� Varbūt tad jūs spēlēsiet liru, D�eremijs ierosināja.

-���� Runājot par arheoloģiju, Rebeka teica, jautājo�i ska�toties uz Dilenu. Mēs zinām, ka tētis grib atrast kaut ko pasakainu zem ūdens. Kādu dārgumu no Trojas kara. Ko jūs gribat atrast?

Dilens piemiedza acis. Nu� Viņ� sē�ot atspieda muguru, izņēma pīpi un tabaku, tad pamanīja Rebekas nosodo�o skatienu un atmeta domu par pīpē�anu. Tā vietā viņ� ar pīpes kātu norādīja uz gleznojumu. Kaut ko vairāk nekā attēlus. Es gribu atrast vārdus. Uzrakstus. Es gribu at�rast kaut ko grieķu valodā, lineārajā B rakstā. Kaut ko no �īs vietas iekarotājiem.

-��� Agamemnons bija �eit, D�eremijs nomurmināja.

-���� Mmm. Dilens iesprauda pīpi mutes kaktiņā un, sali�cis rokas uz krūtīm un vērodams gleznojumu, pa tuk�o to sūca.

-���� Nē, Rebeka papurināja galvu. Es gribu zināt, ko jūs tie�ām gribat atrast? Tētis teica, ka iepriek�ējā vakarā jums viņa kajītē uz "Jūras pētnieka II" bijusi apspriede. Jūs esot dzēru�i viskiju kā divi veci pirāti un noskaidroju�i katrs savu meklējamo sapni. Viņ� man savējo izstāstīs �odien, atgriezies no nir�anas. Viņ� ieminējās, ka es varbūt varētu pierunāt jūs izstāstīt savējo, jo jūs manis dēļ darī�ot visu.

-���� Viņ� tā teica? Dilens pārjautāja, acīm mirdzot.

-���� Turpiniet, D�eremijs teica.

Dilens brīdi sūca pīpi, tad izņēma to un veltīja abiem caururbjo�u skatienu. Labi. Tikai starp mums. Ir viens priek�mets, kāda senlieta, kas valdzinājusi mani, kop� es skolas gados pirmoreiz lasīju Homēru. Tas bija pats svē�tākais priek�mets senajā Trojā, ko glabāja dievietes Pallādas templī, kuru grieķi pielīdzināja savai dievietei Atēnai. Homērs to dēvēja par palladionu.

-���� Palladions! D�eremijs iesaucās. Es to atceros. Vai Odisejs un Diomēds to nenozaga pēc tam, kad ielavījās pil�sētā pa pazemes eju un Helena pateica viņiem, kur to atrast?

Dilens piekrītot pamāja. Tāds ir �is stāsts. Kamēr vien palladions glabātos iek�pus mūriem, Troja nekristu. Pēc tā nozag�anas grieķi iedabūja ar karotājiem piepildītu koka zirgu Trojā, un pārējais ir vēsture.

-���� Vai mīts, Rebeka piebilda.

-���� Kas īsti notika ar palladionu? D�eremijs jautāja.

-��� Tūksto� gadus pēc Trojas kri�anas romie�u dzejnieks Vergilijs iedomājās, ka trojie�u princis Enejs atvedis pal�ladionu uz Romu. Romie�iem tas kļuva par viņu dibinā�a�nas mīta centrālo daļu. Viņiem palladions bija maza Pallādas koka statuja, kas noslēpta kaut kur Romā. Tad Romas vē�līnajā periodā izplatījās baumas, ka tas kopā ar daudziem vecajiem Romas dārgumiem ir slepus aizgādāts uz jauno galvaspilsētu Konstantinopoli un aprakts zem Konstantīna kolonnas forumā.

-���� Varbūt tad tie�i tur mums vajadzētu to meklēt? D�e�remijs vaicāja.

-���� Koka statuja neizklausās, hm, diez ko aizraujo�i, Rebeka teica. Es domāju, saprotiet, kā dārgums.

-���� Vai jūs kaut kam no tā ticat? D�eremijs tincināja.

Dilens satvēra pīpes galviņu rokā un paliecās uz

priek�u. Mēs zinām to, ka dievu statujas Egejas bronzas laikmetā varēja būt no koka, visai rupji tēstas. Ļaudis vēl aizvien godāja nedzīvus priek�metus un tikai nesen bija sāku�i pie�ķirt cilvēku īpa�ības saviem dieviem. Maz ticams, ka romie�i to būtu zināju�i. Ja viņi sacerēja stāstu par palla�dionu, visdrīzāk viņi būtu iedomāju�ies iespaidīgu akmens vai marmora statuju. Tas uzreiz būtu viņus nodevis. Tāpēc es varu ticēt �im stāstam.

-���� Bet? D�eremijs jautāja.

-��� Bet, Dilens atsaucās. Pat tad, ja bija koka statuja, es neticu, ka tas bija palladions. Rebekai ir taisnība. Koka statuja diez vai ir bagātība. Iespējams, ka Odisejs un Diomēds nolaupīja statuju no tempļa, bet īsto palladionu, vis�ticamāk, trojie�i bija noslēpu�i. Un ir kāds moko�s, mazs pierādījums. Viens no tiem eposa fragmentiem piemin, ka palladions esot "nokritis no debesīm" kā dāvana Dardanam, Trojas dibinātājam. Varbūt te ir domāta metaforiskā nozīme "neparasts dārgums", "dievu dāvana". Ta�u varētu būt arī burtiskā nozīme.

-���� Es sapratu� Rebeka sasita rokas. Nokritis no debe�sīm. Meteorīts.

Dilens paskatījās uz viņu. Tā nebūtu pirmā reize, kad meteorīts tiek godāts.

-��� Tātad to, pēc jūsu domām, mēs te varētu atrast? Rebeka klusi pajautāja. Kolosāli!

-���� Tikai minējums. Bet doma, ka vissvētākais priek�mets no senās Trojas bronzas laikmeta pasaules bagātākās pil�sētas varētu būt maza koka statuja, neizklausās patiesa. Ja tūksto� gadus vēlāk romie�iem bija īstais palladions, tam vajadzēja būt neparastam priek�metam, ko ļaudis būtu nā�ku�i apbrīnot un kas rezonētu vēsturē tāpat kā zelta menora, kuru viņi paņēma no jūdu tempļa.

-���� Tātad Odisejs un Diomēds iekļuva Trojā pa slepenu eju, D�eremijs prātoja. Varbūt palladions ir tas, ko Moriss īstenībā meklē pa�a atrastā tuneļa galā?

Rebeka papurināja galvu. Viņ� grib atrast hieroglifu uzrakstu. Nevis Agamemnons bija �eit, bet gan Ramzess bija �eit. Moriss gribot pierādīt, ka īstenībā senās pasaules liel�vara bija Ēģipte. Viņ� apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņ� jebkad pametot Ēģipti, esot, lai ierastos �ajos izraku�mos kopā ar manu tēti.

Dilens uzmeta skatienu D�eremijam, un abi pasmai�dīja. Tavs tēvs un Moriss ir pazīstami kop� seniem lai�kiem, profesors teica. Un nepalaid neievērotu bagātību vilinājumu. Es atminos, kā intervēju Morisu, kad viņ� pre�tendēja uz vietu universitātē. Viņ� bija paņēmis līdzi kata�logu no Tutanhamona izstādes tās, kura apceļoja pasauli septiņdesmitajos gados. Tam uz vāka bija faraona Tuta sla�venā zelta maska, un Moriss gandrīz vai raudāja no satrau�kuma, man to rādīdams. Tad es zināju, ka man viņam jāpie�dāvā vieta.

-���� Tētis saka: jebkur� arheologs, kas ir �ī vārda cienīgs, sirds dziļumos cer atrast bagātības, Rebeka sacīja. Viņ� man teica, ka tie varot pavadīt visu savu darba mū�u, spe�cializējoties tik sausā jomā kā kauli, bet, ja vien viņos nebūs tās uguntiņas, tad nebūs ari vīzijas un kaisles spert soli tālāk savos pētījumos, izdarīt lielo iztēles lēcienu.

-���� Mmm. Dilens pasmaidīja. Kur es to jau iepriek� esmu dzirdējis? Liekas, es atminos, ka stāstīju to D�ekam un Morisam viņu pirmajā konsultācijā pie manis. Un kur� to pateica man? Sers Leonards Vūlijs vai ari varbūt Sers Mortimers Vīlers? Un viņiem to bija teicis Sers Arturs Evanss. Bet Evansam savukārt Heinrihs �llmanis. Tas ir pavediens, kas sasaista kopā visus lielos arheologus. Nevis zinātne, nevis tehnikas, bet kaisle, dzinulis. Ilgas pēc atklājuma.

-���� Un vēlē�anās riskēt, piebilda Rebeka.

D�eremijs norādīja uz aizaugu�o drupu jucekli viņiem aiz muguras. Palladions. Tas varētu atrasties jebkurā no �im vietām.

Dilens pamāja ar galvu. Pallādas templis, iespējams, atradies netālu no �ejienes, kaut gan es baidos, ka tā varētu būt vieta, kur �llmanis izraka savu lielo tran�eju. Bet temp�ļiem bie�i bija glabātavas, pazemes seifi. Tādā vietā varētu tikt uzglabāts kaut kas tik svēts kā palladions.

-���� Varbūt tie�i palladionu Agamemnons meklēja, kad viņ� ieradās te, Rebeka ieminējās. Varbūt par to bija Tro�jas kar�? Nevis par sievieti, Trojas Helenu, bet par bagātību.

-���� Varbūt ari �llmanis pēc tā dzinās, D�eremijs pie�balsoja. Un varbūt viņ� to neatrada �eit, tāpēc devās meklējumos uz Mikēnām, kurp Agamemnons būtu varējis aizvest bagātības pēc Trojas izlaupī�anas un nodedzinā�a�nas.

-���� �līmaņa piezīmēs nekas nav teikts par palladionu, Dilens teica. Pirms do�anās �urp D�eks lūdza mani tās pār�skatīt. Bet �līmanis bija cilvēks ar spēcīgu iztēli un spējīgs uz lielu noslēpumainību, kad viņa ego to pieļāva. Un viņ� patiesi ticēja mītiem. Iedomāsimies, ka tie�i palladions bija viņa meklējumu objekts. Viņ� nekad nebūtu uzticējis savas domas papīram. Iespējams, ka viņ� to pastāstīja tikai savai sievai Sofijai un varbūt da�iem tuviem draugiem. �līmanis bija lieliski sagatavojies riskēt ar savu reputāciju, izsakot sensacionālus paziņojumus, bet viņ� bija arī pietiekami gudrs, lai saprastu, ka varētu atrast neparastu dārgumu.

No apak�as atskanēja satraukts kliedziens vīrie�a balss ar vācu akcentu. D�eims! Rebeka! D�eremij! Nāciet lejā! D�eims, paņem savu kameras aprīkojumu. Mēs esam atra�du�i kaut ko brīni�ķīgu.

-���� Viņi vēl nav ne tuvu tuneļa galam, Rebeka seci�nāja. Es nupat tur biju. Viņi bija atradu�i tikai akmeņu gruve�us. Kas gan tas varētu būt?

-���� Varbūt Moriss ir ticis pie sava ēģiptie�u uzraksta, D�eremijs ieminējās, a�i pieceldamies. Un es pat vēl neesmu redzējis to tuneli. Viņ� uz bridi apklusa, skatī�damies uz bardu ar mūzikas instrumentu gleznojumā, tad uz Dilena liru tran�ejas stūri. Vai zināt, jūsu lira tie�ām izdevusies pareizi. Precīzi. Tas nav nekas pārdabisks. Ko jūs iepriek� teicāt par bardu tradīciju? Un par mūziku, ko it kā dzirdot �e aug�ā. Varbūt man nevajadzēja izturēties pret to tik vieglprātīgi. Varbūt jūsos tie�ām ir kaut kas no Homēra.

Dilens paskatījās uz viņu, grasījās kaut ko sacīt un pēk��ņi, jūtu pārņemts, nespēja pateikt ne vārda. Viņ� nodūra acis, cie�i mirk�ķinādams. Visos savos akadēmisko sasnie�gumu gados profesors nebija saņēmis tādu slavinājumu. Viņ� norija siekalas un piesmaku�ā balsī ierunājās: Man te jāsakārto. Saprotiet, profesora kunga doktora Hībermeijera pārbaude.

Liecieties mierā! D�eremijs teica. Mēs neko neteik�sim. Rebeka pieskārās D�eremija rokai un uzsmaidīja viņam, ar galvu pamājot uz Dilenu, kas klusēja. D�eremijs piegāja pie sienas gleznojuma un norullēja atpakaļ plastikāta pār�segumu pār to, bet Rebeka palīdzēja D�eimsam piecelties kājās. Kad viņ� pasniedzās, lai paņemtu savu kameras somu, sāpju vilnis iz�āvās caur celi un viņ� saviebās. Uz bridi viņ� atspiedās pret Rebeku, sajuzdams viņas siltumu un jaunību, ļaujot sāpēm pazust, un atcerējās, ko bija domājis, iekams D�eremijs bija ieradies. Arheoloģijai bija sava cena. Bet viņam patika katrs tās bridis.

Londona Anglija

Cilvēks smagajā mētelī nogriezās pa kreisi no ielas ar dzīvu satiksmi un iegāja Britu muzeja priek�pagalmā, strauji izvairoties no juceklīgajām tūristu grupām un peļ�ķēm, kas kā dzīvsudrabs bija izpletu�ās pa asfalta segumu. Smidzinātājs, kas bija nomācis Londonu visu ritu, tagad bija kļuvis par stabilu lietu, un vīrietis ar klik�ķi atvēra lietus�sargu. Iezvanījās telefons, un viņ� apstājās, turot tālruni pie auss ar vienu roku un lietussargu ar otru, lūkodamies no cepures malas apak�as uz muzeja fasādes iespaidīgajām kolonnām. Viņ� ātri atbildēja, aizvēra telefonu, ieskatījās rokaspulkstenī un bridi sastinga, pacēlis acis uz frontona skulptūrām virs kolonnām. Sera Ri�arda Vestmakota alego�riskās figūras attēloja civilizācijas ra�anos, sasniedzot kul�minācijas punktu centrālajā sievietes tēlā, kas tur valsts zelta ābolu un scepteri.

Vīrs sa�ķieba lūpas un nosprauslājās. Pat zeltījums �ķita blāvs �ajos laikapstākļos. Viņa attieksme bija nicino�a pret visu muzeju, pret �o neoklasicisma muļķību. Studenta gados viņ� bija aizceļojis uz Priēnes templi Turcijā un savām acīm bija redzējis senās arhitektūras spēku tās īstajā vidē, cilvēka pārsvaru pār elementiem. Austrijas pilsētā Lin�ā viņ� bija iztēlojies lieliskākā jebkad radītā muzeja plānu, staigājis pa ielām ar projektu prātā, bija pildījis iedomātās galerijas ar mākslas darbiem, kas reiz tiku�i savākti augstākajam mēr�ķim, kāds jebkad iecerēts. Tas būtu muzejs, kurā pagātnes spēkam ļautu starot, nevis turētu to iesprostotu kā �eit. Visu laiku lielākā arhitekta radīts muzejs. Muzejs Tūksto�gadu reiham. Fīrera muzejs.

Vīrs uzskrēja pa kāpnēm zem frontona, aizvēra lietus�sargu, nopurināja to un iegāja pa priek�durvīm muzeja ves�tibilā. Viņ� ar galvu pamāja sveicienu da�iem pazīstamiem cilvēkiem, kas nāca laukā no muzeja, studentiem un kolē�ģiem, kurus pazina no savas lekcijas akadēmijā iepriek�ējā vakarā. Tas bija uzmundrino�s notikums, karjeras kulminā�cija kā apliecinājums viņa kāp�anai no izcila studenta lidz profesoram nepilnos divpadsmit gados, kas vainagojās ar savas profesijas presti�ākās balvas iegū�anu. Viņ� saņēma atzinību par pētījumu arhitektūrā fa�isma apstākļos. Brīdi�nājums no vēstures, tā viņ� to bija nosaucis. Vīrietis tīksmi�nājās par �o ironiju. Viņ� nekad nebija turējis noslēpumā savas ģimenes vēsturi: tēvs bija Hitlerjugend loceklis, vec�tēvs SS virsnieks. Viņ� to bija izmantojis, lai izskaidrotu savu sajūsmu par nacisma arhitektūru, it kā viņa pētījums būtu gandrīz kļūmes izpirk�ana, daļa no vainas pēk�ņās atzī�anas mūsdienu Vācijā, kuru viņ� tā nicināja. Viņ� bija centies pārliecināt, ka Lin�as ģēnijs nebija meklējams Hit�lerā, bet arhitektos, kuri bija nolīgti izveidot projektu, lai Berlīnes bunkurā uzbūvētu liela mēroga modeli, kas tik ļoti bija nodarbinājis fīrera prātu viņa pēdējās dienās.

Ta�u tie bija meli. Viņ� zināja, kur slēpjas īstais ģēnijs. Tas bija atrodams pa�ā fīrerā: sapnī, kas bija pacēlis Hitleru pāri tiem, kas viņu bija nodevu�i; tiem, kas bija zaudēju�i karu. Muzejs bija viņa platforma apoteozei, viņa uzkāp�anai pāri pasaulīgai eksistencei. Nekas cits nebija rūpējis fīreram vairāk viņa pēdējās stundās, pat ne �īdu jautājums. Vīrietis zināja Hitlera pēdējās vēlmes un testamenta vārdus no gal�vas. Tā ir mana sirsnīgākā vēlē�anās, lai �is novēlējums tiktu pienācīgi izpildīts. Viņ� juta drebuļus pārņemam visu ķer�meni. Laiks bija pienācis. Un viņ� bija tas, kur� to izdarīs. Fīrera prāts lai notiek.

Viņ� iegāja muzejā, pagriezās pa kreisi garām garde�robei un iegāja senās pasaules galerijās. Viņ� skatījās pāri vestibilam uz muzeja sirdi ar tā kolosālajām ēģiptie�u un asīrie�u skulptūrām, faraoniem un dievi�ķiem valdniekiem, un lauvām ar cilvēka galvu un sajuta dusmu uzplūdu par �o sajaukto fragmentu masu, par tiem, kuri bija izrāvu�i �īs detaļas no pieminekļiem un pilīm, kas tām bija pie�ķīru�i nozīmi. Vīrietis apstājās pie durvīm, kas veda uz bronzas laikmeta Grieķijas galeriju, un nopētīja zaļā kaļķakmens puskolonnas abās pusēs, kuras bija ņemtas no Atreja dārgumu glabātavas lielā apļveida kapa ārpus Mikēnu citadeles Grieķijā. Viņ� pastiepa roku pie kolonnas kreisajā pusē, pie�spiezdams plaukstu pie iekaltajiem zigzaga ornamentiem uz staba. Vismaz �eit viņ� juta bijību pret pagātni, it kā kolon�nas vēl aizvien glabātu sava sākotnējā uzdevuma atbalsi sargāt bagātību velves iek�pusē.

Vīrietis nolaida roku un iegāja galerijā, uz bridi apstāda�mies pie vitrīnas ar �ilbino�u kolekciju: kaltām zelta rotas�lietām un dārgakmeņiem, ametistu no Ēģiptes, lazuritu no Afganistānas, skaistu zelta kausu ar vienu osu. Līdzās tiem vitrīnā vēl atradās da�ādu podu rinda no Trojas viens ar raupji veidotu sejas reljefu, citam vēl saglabājusies Heinriha �līmaņa rakstīta etiķete. Schliemann. Podi bija vienīgās senlietas starp eksponātiem no leģendārās vietas. Vīrietis pārdomāja atklājumu nepastāvīgo dabu: cik daudz lielisko priek�metu muzejā bija nāku�i gaismā nevis zinātniskos izrakumos, bet kā nejau�i atradumi, kurus bie�i vien klāja noslēpums. �līmanis bija izracis lielu tran�eju cauri Trojas pakalna vidum, un gadiem ilgi viņa bagātīgāko atklājumu atra�anās vieta nebija zināma. Tas bija tā, it kā cilvēka daba alkatība un viltība, un ego būtu pievienojusi arheo�loģijai vēl vienu kārtu noslāņojumu, kuram cauri jāizrokas Eiropas arhīvos, muzejos un velvēs, kuram cauri jāizlau�as, mēģinot izprast �līmaņa un viņam līdzīgo psiholoģiju un motivāciju, iekams varētu atklāt patiesību. Tāds bija bijis viņa uzdevums līdz �odienai. Un tagad tas tuvojās nobei�gumam. Tiks atklātas lielākās bagātības lielākas nekā jebkura �ajā skumji nepilnīgajā galerijā.

Vīrs atkal ieskatījās rokaspulkstenī un piegāja pie vitrī�nas dziļumā. Viņ� noliecās uz priek�u un pētīja lielu, krā�sotu keramikas trauku. Gleznojums attēloja senu karakuģi ar dubultu airu rindu; blakus tam bija divas raupjas figūras ar trisstūrveida augumu vīrietis, kas satvēris sievieti, it kā vestu viņu iek�ā kuģī. Vīrs paskatījās uz rakstīto paskaidro�jumu. Tas bija no Tēbām Grieķijā no astotā gadsimta priek� Kristus aptuveni tā laika, kad būtu varējis dzīvot Homērs, �etrus gadsimtus pēc Trojas kri�anas. Viņ� atkal paskatī�jās uz podu un pamanīja atspulgu stiklā kādas personas klātbūtni sev aiz muguras. Tā tas sākas. Atskanēja vīrie�a balss mierīgs, tīkams tonis ar vieglu fran�u akcentu. Kad biju pēdējā kursā Kembrid�ā, es aizgāju uz ievēro�jama valodnieka, kāda profesora Dilena lekciju par Homēra faktu un mitu. Viņ� izmantoja �o gleznojumu par sava argu�menta centrālo daļu. Pods datējams ar Homēra laiku. Bet vai tā ir? Homērs būtu varējis dzīvot agrāk. Un �īs figūras. Vai tie ir Tēzejs un Ariadne vai Parids un Helena? Un vai �is ir vienīgais karakuģis vai ari tā ir Trojas kara galera? Kur ir patiesība? Vai mēs to jebkad varam atrast?

Vīrietis, vēl aizvien skatīdamies uz priek�u, atbildēja mie�rīgi: Dubultā airu rinda ir anahronisms. Bronzas laikmeta galeras dro�i vien bija seklas liellaivas. Es par to interesē�jos kop� studenta laikiem, kad nodarbojos ar airē�anu Heidelbergā. Un, starp citu, viens no Dilena studentiem, Hovards, atrada vēlā bronzas laikmeta kuģu fragmentus Trojas pie�krastē, kas apstiprina �o teoriju. Tomēr �is jautājums vēl uz laiku jāatliek, līdz būs atrasts labi saglabājies kuģa vraks.

-���� Varbūt viņi tādu atradīs. Hovards un viņa komanda atkal ir Trojā.

-���� Tik tie�ām. Tāda ziņa bija �īrita laikrakstos.

-���� Labi. Jūs esat sekojis līdzi notikumiem. Iesim kājām, profesor Raic?

Raics pagriezās un ieraudzīja labi koptu vīrieti ar bārdu, aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecu, ģērbu�os dārgā uzvalkā un gabardīna lietusmēteli. Jūsu Ekselence.

-���� Nesauciet mani tā. Mēs negribam piesaistīt uzma�nību. Pietiks ar Somēru. Viņ� pamāja ar roku. Abi lēnām apstaigāja eksponātus, izliekoties, ka pēta senlietas. Raics, klusi runādams, pagriezās pret viņu. D�eka Hovarda meita pirms pāris nedēļām bija manā institūta ofisā. Hovarda gale�rija bija ieguvusi kādu Dīreru, ko D�eka tēvam pēc kara bija uzdāvinājis viņa draugs, kur� to bija nopircis izsolē �veicē 1945. gadā. Galerija bija atklājusi, ka gleznu bija nozadzis vai varbūt labāk teikt "aizņēmies" reihsmar�als Gērings no kāda muzeja Maincā. Esmu pazīstams ar to, ka veicinu nozagto mākslas darbu atdo�anu atpakaļ biju�ajam reiham, un �ajā sakarā Hovarda jaunkundze, pārstāvot galeriju, bija atnākusi pie manis. Dabiski, tiem, kas vēlas atdot darbus īpa�niekiem �īdiem, laipni tiek ieteikts vērsties citur. Es nenodarbojos ar privātīpa�uma prasībām, tikai ar valsts muzejiem un galerijām.

-���� Protams. Mēs zinām par jūsu reputāciju. Tāpēc es esmu �eit. Jums ir pieeja pārējai publikai slēgtajām telpām muzejos un galerijās visā Eiropā. Un mēs zinām par Rebeku Hovardi. Vīrietis izņēma iPod, un parādījās fotogrāfija, kurā bija redzama sparīga izskata meitene ar gariem, tum��iem matiem, d�insiem kājās un T kreklu mugurā ar bur�tiem USMC priek�pusē. Septiņpadsmit gadus veca, dzimusi Neapolē, māte Elizabete d'Agostino, arheoloģe Itālijas pār�valdē. Viņa un D�eks Hovards pārtrauca savas attiecības deviņus mēne�us pirms tam, kad d'Agostino pēc mācībām Kembrid�ā atgriezās Neapolē. Tā bija uzstājusi viņas ģimene, kas pieder pie mafijas. Elizabete neizstāstīja Hovardam par viņu meitu un nodeva bērnu audzinā�anā pie draugiem Ņujorkas �tatā, kur Rebeka vēl tagad iet skolā. Hovards pir�moreiz satika savu meitu pirms nepilniem diviem gadiem neilgi pēc viņas mātes slepkavības. Kop� tā laika viņ� ir iesaistījis Rebeku arheoloģijas projektā Indijā un Vidusāzijā, kur viņa ieguva �o kreklu no Savienoto Valstu jūras kājnieku nirēju komandas Kirgīzijā. Meitenei ar tēvu ir ļoti tuvas attiecības. Faktiski viņa ir satuvinājusies ar visu komandu.

-���� Iespaidīgi novērojumi.

Vīrietis ieskatījās pulkstenī. Pa�laik viņa ir Trojā. Bet viņai paredzēts atgriezties, lai pēc divām dienām piedalītos skolas ekskursijā uz Parīzi. Rebeka ielido HItrovā no Stam�bulas rit no rīta vienpadsmitos trīsdesmit piecās.

-���� Bet kas notiek tagad? Raics nepacietīgi ierunājās. Vai jūs esat atnesis, ko solījāt?

Somērs pavēra mēteļa atloku un izņēma dokumentu somu. Viņ� atvilka rāvējslēdzēju aug�pusē un izcēla tās saturu pietiekami tālu, lai otrs vīrietis redzētu mazliet nodzeltēju�o vāku un padzisu�os sarkanos lielos burtus gotu rakstā aug�pusē.

Raics cie�i pētīja to. Viņ� no satraukuma drebēja, balss bija aizsmakusi. Vai jūs esat dro�s, ka tas nav viltots?

Somērs brīdi klusēja, tad paskatījās uz Raicu. Viņ� runāja steig�us, gandrīz nedzirdami ar muzeja troksni fonā. Es jums uzticē�u noslēpumu. Briesmīgu noslēpumu. Tas, ko jūs gribat uzsākt, varētu iznīcināt jūsu karjeru ja nāktu gaismā. Savukārt tas, ko es gribu pastāstīt, ne tikai iznīci�nātu manu karjeru tas ie�autu lodi man pakausī.

-���� Saprotu, Raics nomurmināja, skatīdamies apkārt un pārliecinādamies, ka galerija ir tuk�a. Es jums dodu savu vārdu, absolūti.

-��� Jūs zināt par manu pagātni no masu saziņas līdzek�ļiem. Mūsu vēstniecība tagad katru dienu tiek piemi�nēta pēdējās ziņās. Oficiāli es esmu Ziemeļāfrikas izcelsmes, al�īrietis. Ta�u jums nav zināms tas, ka viens no maniem vectēviem bija francūzis no Marseļas. Viņ� bija sīks gang�steris, veica mazus noziegumus, protekcijas reketus, dar�bojās ar narkotikām, prostitūciju. Viņu arestēja Vi�ī policija 1940. gada beigās, un viņ� nonāca koncentrācijas nometnē Vācijā. Vectēvs savulaik bija izmācījies par �efpavāru, tas ari kļuva par viņa amatu mazā darba nometnē netālu no Belzenas. Kara pēdējās dienās nometni pārplūdināja ebreji, kurus pārsūtīja no Au�vicas, un �ajā haosā vectēvs izbēga. Bet viņ� zināja, kas bija noticis nometnē, kādam nolūkam tā tika būvēta un kas tur tika uzglabāts.

-��� Vai tas ir viss? Raics no�ukstēja, sirdij sitoties no satraukuma. Pēc kā mēs dzenamies? Nozagtiem mākslas darbiem?

-���� Ir kas vairāk. Somērs brīdi klusēja un virzīja Raicu tuvāk vitrīnai ar Trojas senlietām, cītīgi tās pētīdams, kamēr garām pagāja skolnieku grupa. Viņ� nogaidīja, līdz tie bija pazudu�i Ēģiptes galerijā, tad atsāka runāt: Ir vēl kāds noslēpums. Mūsu noslēpums. Viņ� atkal apklusa, uzmanīgi pārbaudīdams apkārtni, tad piegāja tuvāk Raicam. Kad mans vectēvs atgriezās Marseļā, viņ� atsāka kādreizējo darbo�a�nos. Pēckara gados tam bija bagātīgas iespējas. Viņam jau bija sieva al�īriete, un viņ� savas intereses papla�ināja līdz Francijas kolonijām Ziemeļāfrikā. Tajā laikā risinājās Franci�jas un Al�īrijas kar�, un vectēvs iedzīvojās daudzmiljonu dolāru biznesā. Kad mans tēvs kļuva pilngadīgs, viņ� to mantoja.

Raics cie�i skatījās uz viņu. Un tagad jūs?

-���� Runājiet klusāk. Lūdzu! Somērs izņēma kabatlakatu un nosusināja pieri. Iespējams, esmu pateicis pietiekami daudz.

-���� Es zvēru nevienam nekad to neteikt.

Somērs dziļi ievilka elpu, tad pamāja ar galvu. Jums ir taisniba. Atkāp�anās ceļa vairs nav. Bet jums jāsaprot: es nekad neesmu jaucis kopā savu politisko karjeru un biznesa intereses.

-���� Kāds bija jūsu vectēva noslēpums? Ko viņ� bija redzē�jis? Ko viņ� zināja?

-���� Viņ� izstāstīja manam tēvam, un tēvs izstāstīja man. Zēna gados mani fascinēja stāsti par nacistu zudu�o laupī�jumu, kas noslēpts ezeros, bunkuros un raktuvēs. Es nolēmu izsekot jebkurus pavedienus, lai atrastu, kas atlicis. Mēs visi zinām, ka vēl ir, ko atklāt. Ir izveidots gar� neatrasto māk�slas darbu saraksts. Tā varētu būt milzu bagātība.

-���� Pagaidiet. Pēk�ņi kļuvis piesardzīgs, Raics pakāpās atpakaļ. Mums, rādās, ir pretēji mērķi. Man �ķita, ka jūs sekojat manam sapnim. Es to nedaru naudas dēļ.

Somērs pacēla roku. Tikai mieru. Visas gleznas ir jūsu. Bet tā ir biznesa vieno�anās. Jūs dabūjat gleznas, mēs dabū�jam pārējo.

-���� Ko jūs domājat ar pārējo?

Somērs norādija uz vitrīnu. Ko jūs zināt par �līmaņa pazudu�ajām bagātībām?

Raics paskatījās uz podiem. Jūs lūdzāt mani to noskaid�rot, kad mēs pirmoreiz sazinājāmies pirms divām nedēļām. Daļa Trojas zelta gadiem ilgi bija pazudusi, tad uzradās Maskavā. Tas ir vispārzināms. Bet pastāv jautājums, vai �līmanis Mikēnās atrada vēl kaut ko. Nekas nav pierādīts.

-���� Mēs zinām, Somērs teica. Mēs zinām. Un tā ir mūsu daļa. Mēs gribam zeltu, senlietas, unikālus priek�metus, kas varētu kalpot kā iespaidīgs dro�ības garants iero�u darīju�mos, cauruļvadu darījumos, daudzmiljonu dolāru pasāku�mos, kas noslēgti ar vienu rokasspiedienu, vienu labas gri�bas �estu. Tomēr jums un man ir daudz kopīga. Es ari esmu izglītots cilvēks, mākslu mīļotājs. Kādudien mums vajadzētu atnākt �urp un parunāt vairāk par �iem brīnumiem. Viņ� ar roku norādīja visapkārt. Protams, �ēl, ka da�as no lielajām kultūras bagātībām varētu nekad nenonākt muzejos. Bet da��as ir biju�as zudu�as tik ilgi, nozagtas tik sen un nekad nav atrastas, ka pat to zudums ir kļuvis par mūsu kultūras daļu. Piemēram, �līmaņa bagātības. Paskatieties te mums apkārt! Jau tā te ir pārāk daudz brīnumu, ko aptvert. Un tā ir mūsu cena jums, mans draugs. Nekādu kompromisu.

Raics paskatījās uz viņu un atcerējās savu milzīgo soli, ko bija spēris, ierazdamies �eit, savu risku un augo�o satrau�kumu. Viņa sirds dauzījās. Viņ� pamāja ar galvu. Pie�kritu.

-���� Mēs jums nodro�ināsim apsardzi. Viņi sevi dēvē par Totenkopfe kā nacistu "Miroņgalvu" vienības. Ta�u tie galvenokārt ir krievi: biju�ie militāristi, algotņi, nolīgstami slepkavas.

-��� Viņi veiks jebkuru netīro darbu.

-��� Jums nav jāuztraucas. Tas nav jūsu pārziņā.

-���� Nogalinā�anas nebūs? Raics noba�ījies jautāja.

Somērs, pacēlis uzacis, pēto�i pavērās uz viņu. Mans

draugs! Jūs aizmirstat savu mantojumu, savu novēlējumu to, kāpēc esat �eit. Viņ� uz bridi apklusa, tad uzlika roku sarunbiedram uz elkoņa. Kā es teicu jums nav jāuz�traucas.

-��� Tie Totenkopfe. Vai viņus var kontrolēt?

-��� Jūs redzēsiet tikai kalpotājus. To vadoņus vieno viņu kopējā uzticība jūsu lietai. Viņi zvēr atbalstīt Nerona dek�rētu, Hitlera pavēli iznīcināt Vāciju, dibināt Tūksto�gadu reihu vai neko. Bet tā, protams, ir fantāzija. Mēs esam izman�toju�i �os ļaudis iepriek� mūsu biznesa darījumos Austrum�eiropā un esam atklāju�i, ka viņi labprāt atsakās no ideolo�ģijas, ja zelta stieņu kaudze ir gana augsta. Un �oreiz tā būs augstāka par jebkuru, ko viņi redzēju�i.

-��� Un kas notiks, ja mēs to neatrodam? Ko viņi vainos?

-���� Bizness ir saistīts ar riskiem. Reizēm nākas mainīt plā�nus. Bet �oreiz tas nebūs nepiecie�ams.

-��� Vai būs vēl kāds cits?

-���� Es domāju, ka jums palīdzēs kāds kolēģis. Vairāki ko�lēģi.

-���� Ko jūs ar to gribat teikt?

-��� Tur, kurp jūs dosieties, nepiecie�amas tehniskas zinā��anas. Prasmes, kurās retam ir nepiecie�amais līmenis.

-��� Tie ir ari jūsu cilvēki?

Somērs ieskatījās pulkstenī. Tie�i pēc divdesmit �etrām stundām jūs to zināsiet. Viņ� uz brīdi apklusa, paskatījās apkārt, ieklausījās, tad atvēra mēteli un izņēma dokumentu somu. Un tagad par to, ko jūs vēlaties. 1945. gada div�desmit devītajā aprīlī Ādolfs Hitlers savā bunkurā Berlīnē uzrakstīja pēdējo vēlē�anos un testamentu. Mēs zinām, ka jūs bie�i esat par to stāstījis saviem domubiedriem, gadu gaitā izveidotam slepenam draugu tīklam, �īs pa�as kaislī�bas aizrautajiem. Tā mēs iepazinām jūs. Mēs meklējām tie�i tādu cilvēku.

-���� Turpiniet!

-���� Kad mans sakarnieks ieteica satikt jūs �eit, viņ� mi�nēja, ka dosiet ziņu par visu, kas jums vajadzīgs, lai radītu Fīrera muzeju īstenotu viņa kāroto sapni.

-��� Jā. Jā. Raics, acīm kvēlojot, cie�i satvēra Somēra elkoni. Slepenu muzeju Bavārijas kalnos, kurus viņ� tā mī�lēja. Svētvietu, vieno�anās vietu visiem, kas sapni nes tālāk. Atdzimu�u Fīrera muzeju.

-���� Dokuments ir autentisks. Jūs varat pakļaut to visiem pārbaudījumiem, kādus vien gribat. Tāda līmeņa zinātniekam kā jūs ir pieejamas visas Londonas laboratorijas. Ta�u paļau�jieties uz manu godavārdu. �is dokuments tika nodrukāts kā dublikāts pa�a Ādolfa Hitlera bunkurā, tad nodots Martinam Bormanam izplatī�anai. Tas ir datēts ar 1945. gada ceturto aprīli, nepilnas �etras nedēļas pirms fīrers atņēma sev dzī�vību. Viena kopija ar motocikla kurjeru nonāca Holandē. Tā nekad nav atrasta. Cita nonāca tur, kur tuvumā darba no�metnē bija mans tēvs. Viņ� to atrada pie kāda miru�a vācu virsnieka un visu �o laiku turēja noslēpumā, beidzot �ogad īsi pirms savas nāves atklādams to man. Somērs izņēma aploksni, brīdi vilcinājās, tad pasniedza to Raicam, kur� to paņēma un �igli noslēpa zem mēteļa. Tajā ir tas, kas va�jadzīgs jūsu sapnim. Bet tagad par citu. Sazinoties ar jums, mēs jautājām, vai jūs esat redzējis kādu priek�metu, uz kura būtu a�gārnā svastika. Jūs teicāt, ka jūsu rīcībā kaut kas esot.

Raics izņēma papīra strēmeli no kabatas. Agrākais holandie�u senlietu tirgotājs, kļuvis par policijas ziņotāju. Rebeka Hovarda arī sazinājās ar �o cilvēku, jo viņam bija interese pa Dīreru. Kad Interpols izmantoja mani kā konsul�tantu, es uzstāju, lai viņi atsūta man visus viņa papīrus tikai manai lieto�anai. Es jau zināju par viņa ieinteresētību �līmaņa bagātībās. Mans instinkts bija pareizs. �im vīram bija simtiem nacistu dokumentu. Bet tikai uz viena vienīgā atradās a�gārnā svastika.

-���� Tas man jāzina. Kur ir �is dokuments?

-���� Seifa manās mājās.

-���� Vai tā ir karte?

-���� Tas ir sava veida plāns. Varbūt pazemes ceļu mar��ruts. Iespējams, holandietis varētu zināt vairāk. Viņ� ir nolē�mis slēpties.

-���� Tad tā tas ir, Somērs no�ukstēja. Man bija tais�nība, kad vectēvs to man stāstīja. Viņ� teica, ka esot runājis ar ebreju ieslodzītajiem, kas strādāju�i pazemē. Es zināju, ka tas bija �ahtā. Mūsu gatavo�anās nav bijusi velta. Sargā�jiet dokumentu kā savu dzīvību. Mēs uzturēsim sakarus. Somērs pagriezās, lai ietu, bet Raics apturēja viņu, satverot aiz elkoņa.

-���� Viens jautājums.

-���� Kāds?

-���� Nacisti pilnīgi slepenām direktīvām vienmēr deva nosaukumus. Kā viņi sauca �o?

-���� Paskatieties uz aug�malu. Somērs atbrīvoja roku, sa�kārtoja mēteli un aizgāja, pazuzdams muzeja izejas virzienā. Raics paskatījās apkārt, tad ātri atvilka somas rāvējslēdzēju un izņēma dokumentu, lasot sarkanos gotu burtus, kurus bija pamanījis iepriek�. Zemāk viņ� redzēja a�gārno svastiku platīna krāsā. Un vārdus zem tās. Viņam aizrāvās elpa.

Das Agamemnon-Code.

Agamemnona kods.

Bridi Raics stāvēja nekustīgs, apstulbis lūkodamies uz vitrinu sev priek�ā, skatīdamies tālāk par keramiku, rotas�lietām, salauztajiem zobeniem un bultu uzgaļiem, prātā redzēdams vienīgi to, kas viņu bija savaldzinājis kādā citā muzejā pirms daudziem gadiem Atēnās, lielo zelta masku, kas izcelta no valdnieka kapa pirms vairāk nekā simt trīs�desmit gadiem. Viņ� domāja to pa�u, ko bija domājis toreiz. Ko Heinrihs �līmanis patiesībā ieraudzīja, kad pacēla Agamem�nona masku?

Toreiz, stāvot maskas priek�ā, tā bija tuk�a prāto�ana, studenta sapnis. Tagad tā bija daļa no nāves takas, uz kuras viņ� stāvēja. Taka, kas iededzinās viņa vārdu vēsturē. Taka, kas atkal pacels reiha slavu.

Viņ� aizvēra somu un paslēpa to zem mēteļa kā visu laiku lielāko dārgumu. Raics tik tikko uzdrīkstējās domāt par parakstu, kuram, kā viņ� zināja, jāatrodas dokumenta apak�ā. Drīz viņ� tam pieskarsies. Tam vārdam.

Tā cilvēka paraksts, kura prātam būs notikt.

Heil, mein Fūhrer.

Pie Tenedas salas Egejasjūrā

Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad Kostass bija pametis viņu uz "Jūras pētnieka II" baka, D�eks iegāja konfe�ren�u telpā zem komandtiltiņa un aizvēra durvis. Aptuveni trīsdesmit kuģa apkalpes un zinātniskā personāla locekļu sēdēja uz plastmasas krēsliem iepretī galdam ar klēpjdatoru un vecmodīgu diaprojektoru. Uz sienas aiz tā bija ekrāns, kas rādīja Britu Admiralitātes ziemeļaustrumu Egejas karti, kurā bija iezīmēta viņu atra�anās vieta. D�eks aizgāja līdz telpas priek�ai un pagriezās. Kostass sēdēja pirmās rindas kreisajā malā un sarunājās ar diviem zemūdens aparātu tehniķiem, bet, ieraudzījis D�eku, apklusa un vērīgi noliecās uz priek�u. D�ekam tie�i pretī sēdēja doktors Jakobs Lanovskis, CGI jeb datoru radīto tēlu simulācijas eksperts un vis�pusīgs ģēnijs, galvenais brīfinga sasauk�anas vaininieks. Lanovskis nogaido�i skatījās uz Hovardu caur biezām, apa�ļām brillēm, nervozi atbīdīdams taisnos un gludos matus no sejas, bet rokās satvēris �ūksni piezīmju un diapozitīvu lapas. D�eks uzsmaidīja viņam, ieskatījās rokaspulkstenī un pacēla roku. Kapteinis Makalisters man saka paie�ot vēl divdesmit minūtes, iekams kuģis būs pilnībā stabilizējies virs atra�anās vietas un dokstacija būs gatava. Kostass un es nirsim, bet viss pasākums ir komandas kopējās pūles, un katrs no jums tajā dod savu ieguldījumu.

D�eks pagriezās un ar gaismas punktu norādīja kartē uz Troju. Es sasaucu �o brīfingu galvenokārt tāpēc, lai ļautu doktoram Lanovskim mums izklāstīt par jūras dzi�ļuma mērī�anu un nogul�ņu pētī�anu. Bet daudzi no jums ir ieradu�ies tikai nesen un vēl aizvien nezina, kāda iemesla pēc mēs �eit esam, tāpēc es da�ās minūtēs to izskaidro�u. Un tas ir cie�i saistīts ar doktora Lanovska stāstīto, neticami cie�i. Pat man vēl nav pilns priek�stats. Viņ� uzmeta staro�jo�u skatienu Lanovskim, kur� paraudzījās apkārt, neveikli uzsmaidot pārējiem, izmeta no rokām piezīmju �ūksni, tad savāca to kopā un pacēla. D�eks palūkojās uz Kostasu, kur� bija izbolījis acis pret griestiem. Ne jau pirmoreiz D�eks lau�zīja galvu, vai viņu viesis izturēs līdz galam.

D�eks pieskārās taustiņam uz klēpj datora, un uz ekrāna parādījās fotogrāfija, uzņemta no aug�as. Tā rādīja arheo�loģisko izrakumu atklātu vietu, varbūt desmit reiz divdes�mit metrus lielu, ko ieskāva cie�as tomātu stādu rindas. Hovards norādīja uz vienīgo redzamo personu ar milzīgu sombrero galvā un ūdens pudeli rokā sē�am tran�ejas vienā pusē un blen�am uz tum�u plankumu vienmuļajās smiltis sev priek�ā. Da�i no jums varbūt ir atpazinu�i mūsu iere�dzēto kolēģi doktoru Kazancaki. Viņa pirmā saskarsme ar arheoloģiju.

-���� Un par mata tiesu mana pēdējā, Kostass piebilda. Atskanēja klusi smiekli.

-���� Te mēs esam pirms piecpadsmit gadiem, aptuveni kilometru uz ziemeļrietumiem no Trojas, D�eks turpi�nāja. Mūsu pirmie izrakumi ar niecīgu bud�etu. Pirms SJU. Pirms "Jūras pētnieka". Bet mūsu turienes atradumi bija pirmsākums visam. Viņ� vēlreiz uzklik�ķināja, un ek�rāns pārvērtās par triju dimensiju CGI Dardaneļu un Trojas līdzenuma atveidojumu. Kāds laucinieks, arot zemi, bija uzgājis da�us pārogļoju�os koka gabalus. Mēs zinājām, ka Skamandras upes klajums bija piesērējis, un mūsu izra�kumi pierādīja, ka vēlajā bronzas laikmetā �ajā vietā ir bijis krasts. Pārsteidzo�ā kārtā koksne bija no kuģiem kara galerām, kas sadedzinātas jūras krastā. Mēs atradām tikai da�us fragmentus, bet ar tiem pietika radioaktīvā oglekļa datē�anas analīzei, kas deva datus aptuveni no 1200. gada priek� Kristus laika, kad tie�i tika iznīcināta Troja. Un vēl. Kostass domā, ka attēlā viņ� neko neredz. Bet viņam nav taisnība. Izrādījās, ka tas tum�ais plankums ir atklāta uguns bedre. Tā bija pildīta ar kautu lopu kauliem, milzu locīta�vām, vesela vēr�a skeletu. Tās biju�as varoņiem piemērotas dzīres. Vietā, kur sēdēja Kostass, kādreiz bija sēdējis Ahillejs. Arī Ahillejs bija sliktā garastāvoklī, bet sievietes dēļ.

Ja tik vien, Kostass teica.

Visi atkal iesmējās. D�eks pacēla roku. Es domāju, ka tas bija lielisks atklājums, neticama saistība ar pagātni. Tas bija fantastiski satrauco�i. Es jutos kā Heinrihs �līmanis, tiekot uz pēdām Agamemnonam. Un tagad mēs esam te atgriezu�ies. �oreiz mēs nemeklējam tikai pārogļoju�os fragmentus. �oreiz tam jābūt vesela kuģa vrakam. Bet norā�des uz to nenāca no izrakumiem krastā. Tās tika iegūtas pilnīgi negaidīti vienā no pārsteidzo�ākām vietām, kādu mēs jebkad esam atklāju�i, aptuveni tūksto� jūdzes no �ejie�nes uz rietumiem.

Visi telpā bija klusi, uzmanīgi klausīdamies teiktajā. D�eks atkal noklik�ķināja, un fotogrāfiju nomainīja sena manuskripta lappuse ar precīzi rakstītām rindām, daudzi burti bija atpazīstami kā grieķu. To atrada pirms trim mēne�iem Romas imperatora Klaudija pazudu�ajā biblio�tēkā Herkulānā Itālijā. D�eremijs Heiverstoks uzraudzīja res�taurācijas darbu. Līdzko katrs jaunais teksts tiek atrullēts un izlaists cauri rentgenstaru fluorescencei, digitālie attēli tiek nosūtīti profesoram Dilenam uz Kembrid�u tulko�anai. �o manuskriptu Dilens uzskata par vissvarīgāko sena teksta jaunatklājumu. Viņ� domā, ka tie esot agrāk nezināmi Ho�mēra panti, iespējams, ietverot aculiecinieka vēstītas deta�ļas par Trojas bojāeju. Tas padara to par patiesi fantastisku atradumu jebkuram, kuru interesē Trojas kar�. Profesors pieļauj, ka tā ir Trojas episkā cikla pazudusī daļa, ko sauc Ilioupersis, kas nozīmē "Trojas nopostī�ana". Un �is īpa�ais attēls rāda tās vārsmu rindas, kas patiesi satrauca mani. D�eks izvilka no kabatas papīra lapu un atlocīja to. Te ir Dilena tulkojums.

Look closely now: far out to sea

From the isle ofTenedos

The lion-prowed ship of the King of Mycenae

Mast raised, sail spread, wind filled,

Dark wave singing loudly about the stern

Brings tidings of home-strife

To Agamemnon, unheeding, sole of purpose,

back-turned, war-bent. Too late. Already I feel it. The west wind sharpens.

Skatieties tagad cie�i: tālu jūrā No Tenedas salas

Mikēnu valdnieka kuģis ar lauvu rotātu priek�galu, Ar paceltu mastu, vēja piepūstām izplestām burām, Tum�iem viļņiem skaļi dziedot pie kuģa pakaļgala, Nes vēsti par nesaskaņām mājās

Agamemnonam, nevērīgam, mērķi risino�am,

muguru pagriezu�am, kara saliektam.

Par vēlu. Es jau to jūtu. Rietumvēj� pieņemas spēkā.'

D�eks pacēla skatienu. Visi kā apstulbu�i raudzījās uz viņu. Kostass pacēla roku. Vai tad mēs nemeklējam nogri�mu�u kuģi? Galeras, cik man zināms, negrimst. Nav kravas, balasts ierobe�ots. Cietu�ās galeras tiek izklīdinātas kā zau�dēta krava. Tāpēc gandrīz nekad tās neatrodam.

D�eks pamāja ar galvu. Bet �oreiz ir citādi. Sagaidiet nākamās divas rindas, tās rindas, kas man bija kā uguns pakulās. Viņ� citēja pēc atmiņas:

The ship, booty laden, weighed down with gold,

Drives too hard down falling waves, and is no more.

Ar laupījumu apkrautais kuģis, zelta nosvarots,

Pārāk smagi brauc lejup starp krīto�iem viļņiem, un tā

vairs nav."

Visi kopā noelsās. Zelta nosvarots, viens no apkal�pes locekļiem pārsteigts atkārtoja. Ko tie�i tas nozīmē? Ko mēs meklējam?

D�eks ieskatījās pulkstenī. Vispirms vārds doktoram Lanovskim.

Apkalpes loceklis nenolaida roku. Bet kādas ir mūsu izredzes?

D�eks paskatījās uz vīrieti jaunu biedru zemūdens darbu komandā. Viņ� bridi klusēja, tad atbildēja: Ja seko savai iztēlei, tad viss var saslēgties. Ir jāuzņemas risks un

* A. Ģiezena tulkojums ar izmaiņām. Tulk. piez.

" A. Ģiezena tulkojums ar izmaiņām. Tulk. piez.

jātic sev pa�am. Un �ī vieta, Trojas kar�, Agamemnona kuģa vraks? Paļauties uz to visu ir liela uzdrīkstē�anās, bet tie�i to es esmu uzsācis. Un es zinu: ja bū�u uz nepareizā ceļa, kāds no jums darīs man to zināmu. Mūsu izredzes? Es do�māju labākas par labām.

-���� Ar mazu veiksmes piedevu, Kostass nomurmināja.

D�eks piesita pie sava pulksteņa. Un tagad mazliet

nopietnas zinātnes. Viņ� norādīja uz Lanovski un tad ātri apsēdās blakus Kostasam. Aiziet, Kostass draugam pa�ukstēja.

Lanovskis piecēlās, nometa savas attēlu lapas uz galda un pagriezās, acīm starojot drud�ainā satraukumā. Viņ� nokrem�ļojās. Detalizēta gaisa pistoles litoseismisko profilu analīze ziemeļu Egejā rāda plaisu struktūras virzienā no ziemeļaustrumiem līdz dienvidrietumiem ar dominējo�u struktūru acīm redzami kā ziemeļu Anatolijas plaisas paga�rinājumu. Tā sniedzas pāri ziemeļu Turcijai un rada visas zemestrīces. Lanovskis paskatījās pāri briļļu rāmim uz klausītājiem, tad noslaucīja sviedrus no pieres. Viņ� greizi pasmīnēja. Vai varat man izsekot?

-���� Tiktāl viss būtu labi, Kostass pa�ukstēja D�ekam.

-��� Es nesapratu ne vārda.

-���� Pagaidi vēl, D�eks tāpat �ukstus atbildēja.

-���� Vai varat man izsekot? Ko tas nozīmē? Kostass jau�tāja.

-���� Laikam mana vaina, D�eks atteica. Es viņam ieteicu runāt ar humora dzirksti.

Lanovskis atkal nokrem�ļojās un pavērsa lāzera punktu pret ekrānu. �ī ir tektoniskā karte, kas uzklāta uz jūras dziļuma kartes. Kā redzams, mēs atrodamies virs kontinen�tālās platformas, �eit. Viņ� nomērķēja rādītāju zemāk.

-���� Platforma neuzrāda būtisku iek�ējo deformāciju, bet tās malā nogāzes �ķērso bīstamas plaisas. Kā redzat, baseina robe�ās parādās augstāki vertikāli kritumi uz bīstamajām plaisām, kas robe�ojas ar pacēluma starpstruktūru ar izteik�tām nobīdes zonām.

Kostass ar elkoni piebikstīja D�ekam. O-ho!

Lanovskis atkal paskatījās pāri briļļu rāmim. Viņ� nikni paraudzījās uz Kostasu, tad runāja tī�i lēni: �ķautņaina neatbilstība sastopama plio-pleistocēna secībā, kas saistīta ar paaugstinātajiem un izliektajiem neotektoniskajiem blo�kiem un lejup vērstajām virām.

-���� Nu aiziet, Kostass no�ukstēja.

D�eks strauji pacēla roku. Jakob, tas lieliski mums visu izskaidro. Tu saki, ka te mēs neatrodamies virs plaisu struktūrām, bet tie�i uz ziemeļrietumiem no mums ir aktīva zona, kas varētu radīt lokālu nestabilitāti.

Lanovskis izskatījās apmierināts. Tev ir skaidrs. Tu saprati. Strukturālā arhitektūra rāda kompleksu sitiena slī�do�o zonu līnijā labajā pusē no ziemeļaustrumiem uz dien�vidrietumiem.

-���� Tie�i tā, D�eks sacīja un ātri piecēlās, pamanī�jis Lanovski paņemam un pārkārtojam savas diapozitīvu lapas. Zemestrīces. To tu gribēji teikt. Zemestrīces. Un mūsu galvenais jautājums ir: vai tās būtu varēju�as notikt �eit 1200. gadā priek� Kristus? Pietiekami stipra zemestrīce, lai nogremdētu kuģi.

Lanovskis pacēla diapozitīva lapu. Man te ir vesela ga�lerija, kas modelē subdukciju un sitiena slīdo�ās zonas. Man tās bija jāzīmē ar roku. Datoram tas bija pārāk sare�ģīti.

-���� Pārāk sare�ģīti datoram, iespiedis galvu rokās, Kos�tass no�ukstēja.

D�eks paskatījās apkārt. Visi, kas pēc tam grib iet uz doktora Lanovska laboratoriju, lai redzētu pilnu ainu, brīfinga beigās stājieties rindā. Es tālu neatpalik�u. Viņ� pievērsās Lanovskim. Pa�laik mums atliku�as piecas minū�tes. Es zinu, ka tu nevari novaldīties, lai izstāstītu mums savu galveno atklājumu, par kuru iepriek� biji tik satraukts.

Lanovskis brīdi izskatījās izaicino�s, turēdams savu lapu, ko klāja milzum daudz sarkanu ķeburu, tad nopūtās, pamāja ar galvu un nolika to. Viņ� noklik�ķināja klēpjdatoru, liekot uz ekrāna parādīties jaunai kartei. Labi. �ī ir jūras dziļuma un topogrāfiskā karte, kas rāda Troādu, Trojas pussalu. Ziemeļos redzami Dardaneļi, ko norobe�o Gallipoli pussalas dienvidu mala, un rietumos mazā Tenedas sala un mūsu atra�anās vieta. Es gribu, lai jūs pievērstu uzma�nību līdzenumam Trojas priek�ā ziemeļrietumos, ko Homērs dēvēja par īlijas līdzenumu. Tas ir sanesu līdzenums, ko apūdeņoja upe, senos laikos saukta par Skamandru. Tā, pēc mūsu domām, tas izskatījās pirms tūksto� gadiem. Viņ� noklik�ķināja vēlreiz, un attēls krasi mainījās, parādot krasta līniju daudz tuvāk Trojai lī�a formā.

D�eks savu lāzera rādītāju nofokusēja uz krasta līniju netālu no citadeles. Mūsu izrakumu vieta pirms piecpa�dsmit gadiem.

Pareizi, Lanovskis piekrita. Izskatās pēc ideālas ostas, ko sargā citadeles sienu tuvums, ta�u tā glu�i nav. Trojas īstā osta atradās vairākus kilometrus uz rietumiem Egejas jūras krastā dienvidos no ieejas Dardaneļos, �eit. Viņ� to parādīja. Tam bija divi iemesli. Pirmkārt, Skamandras sanesu līdzenums paveras uz Dardaneļiem, nevis uz Egejas jūru. Buru kuģiem no Grieķijas vai Ēģiptes būtu vajadzējis velni�ķīgi nopūlēties, lai tiktu pret straumi, kas nāk no Dardaneļiem. Otrkārt, applūdu�ais līdzenums būtu tikai pāris metru dziļ� par seklu pilnībā piekrautam tirdz�niecības kuģim.

-���� Toties pietiekami dziļ� airu galerai, D�eks teica.

-���� Un airu galeras viegli varētu apbraukt zemesragu, iekļūstot Dardaneļos, Lanovskis piebilda, satraukumā sto�mīdamies.

-���� Tu runā par grieķu kuģiem, par Agamemnona ku�ģiem? Kostass jautāja.

-���� Trāpīts, Lanovskis neveikli atbildēja, skatoties uz D�eku un tad uz Kostasu un nervozi iesmejoties. Viņ� bija piesarcis no uzbudinājuma, un, kārtojot piezīmes, viņa rokas mazliet drebēja. Jūs lūdzāt, lai es dodu apkopojumu par nogul�ņu stāvokli. Te tas ir. Viņ� atkal noklik�ķināja datoru, un uz ekrāna palika tā pati karte, bet ar at�ķirīgām krāsām un struktūru. Lanovskis nokrem�ļojās. Nogulumu slāņi sākas apak�ā līdz ar eocēna laikmeta duļķēm un kaļķ�akmeņiem, turpinās augstāk ar oligocēna un vēlā miocēna atsegtajiem ie�iem un tum�pelēkiem vulkāniskiem drupie�iem un beidzas ar irdeni sacietēju�iem smil�akmeņiem no agrā miocēna un pliocēna. Katra nogul�ņu secība sastāv no apak�ējās, galvenokārt paralēli noslāņotās, apak�vienības un virsējās slīpās līdz abpus slīpās frakcionētās apak��vienības. Tas nemaz nav jāskaidro.

Kostass atgāzās atpakaļ un aizvēra acis, pārējie turpināja klausīties, apstulbināti katrs savā pakāpē. D�eks, paskatījies apkārt, gudri pamāja. Jautājumi, ko es uzdevu doktoram Lanovskim, bija �ādi: pirmkārt, par nogul�ņu raksturu iespē�jamā kuģa vraka vietā zem mums un, otrkārt, par jebkādām savādībām Trojas līdzenumā, kas varētu tikt attiecinātas uz vēlo bronzas laikmetu. Viņ� pamāja uz Lanovska pusi. Jakob? Normālā valodā? Lūdzu!

Lanovskis dziļi ievilka elpu. Labi. Pirmais ir viegls. Zem mums ir biezs sanesu slānis no Dardaneļu iztekas. Sliktā ziņa ir tā, ka jebkur� sens kuģa vraks, visticamāk, varētu būt dziļi aprakts. Labā aprakti vraki var būt iespai�dīgi labi saglabāju�ies. Lokalizētām pa�reizējām variācijām ir parastais apjoms, izskaloti kanāli jūras dibenā, atklātas straumes, kas biju�as apraktas gadu tūksto�iem. �ķiet, ka tas izskaidro mūsu vakardienas bizantie�u kuģa neparasto saglabātības pakāpi. Tur lejā ir daudz mūslaiku gru�u, īpa�i no 1915. gada Gallipoli kampaņas. Modernie vraki var radīt �ķērsli straumei, izskalojot kanālus, kas atsedz vecākas nogulsnes. Tas varētu būt �is gadījums.

-���� Labi. Lieliski. Un Trojas līdzenums?

-���� Es balstos uz jūsu darbu pirms piecpadsmit gadiem. Vairums nogulumie�u paraugu rāda tie�i to, ko varētu sagaidīt, tipisku sanesu izplūdi no apkārtējās zemes un kalniem, kas pieaug, ieejot klasiskajā grieķu periodā atme�o�anas dēļ. Bet patiesi pārsteidzo�s ir paraugs, ko jūs paņēmāt no bronzas laikmeta krasta nogulumie�a. Viens no dīvainākajiem jūsu atklājumiem bija apjausma, ka kuģu koka fragmenti atradās zemes iek�ienē, projām no to akmens enkuriem. Tas tie�ām modināja manī interesi. Jūs varat tam neticēt, bet Prinstonā un vēlāk Oksfordā es biju koled�as airē�anas komandā, un, kad astoņdesmitajos gados Atēnās pirmoreiz tika izmēģināta rekonstruēta grieķu galera ar trim airu rindām, kā brīvprātīgais devos uz turieni. Tas bija sen, un tagad es mazliet esmu zaudējis formu, tomēr �o to zinu par galerām un veidu, kā tās izvelk krastā. Tās nevelk krastā.

Kostass iesvilpās. D�eks nebija to zinājis, bet viņ� pamāja ar galvu. Tu gribi teikt, ka tās ar spēku uzairē krastā, tad izņem enkuru un nes galeru uz priek�u.

-��� Jūs neatradāt pietiekami daudz kokmateriālu, lai būtu skaidrība par novietojumu, bet es varu saderēt, ka tie kuģi, kurus jūs atradāt, bija otrādi vērsti. It kā tie būtu pacelti un izpūsti krastā, tad pagriezti pretējā virzienā pie to enkuru ķēdēm.

-��� Un nogul�ņu pētījums? D�eks jautāja. Ko tas saka?

-���� Tas ir izcils. Vienkār�i izcils. Gaisotne istabā pēk�ņi kļuva elektrizēta, visu skatieni bija pievērsti Lanovskim. �ķita, ka viņ� vai sprāgs no uztraukuma. Pateicos Die�vam par taviem piesardzīgajiem izrakumiem, D�ek. Faktiski paraugus paņēma Kostass. Uz tiem ir viņa rokraksts. Es tos neatvērtus atradu izrakumu arhīvā.

-���� Es atceros, Kostass, paliecies uz priek�u, teica, cie�i skatīdamies uz Lanovski. Es to ievēroju kādu rītu pēc tam, kad bija lijis. Mēs atsedzām to, ko uzskatījām par bronzas laikmeta krasta līmeni. Tas izskatījās it kā kārtains, uz krasta parādījās nogulsnes, kas bija blīvākas par apak�ējām sanesu nogulsnēm, ilgāk neiesūcot lietusūdeni.

-���� Bingo, Lanovskis jau pa�apzinīgāk sacīja. Tāpēc, ka tās bija at�ķirīgas. Tās bija jūras piekrastes nogulsnes. Nogulsnes, kas bija uzskalotas no Egejas baseina zieme�ļiem. Viņ� triumfējo�i atliecās atpakaļ, ar vienu elkoni atspiedies pret sienu, atbīdīja matus pāri pierei un, pamājis ar galvu, uzsmaidīja D�ekam.

Viena no okeanogrāfem priek�ējā rindā, kāda turciete, kas bija cie�i sadarbojusies ar Lanovski CGI laboratorijā, pacēla roku. Kā tad ir? viņa vaicāja. Ziemeļu Egejas baseinā notiek zemestrīce, kas dro�i vien radījusi tās plaisu līnijas. Zemestrīce nogremdē kuģi, kā aprakstīts dzejolī. Tad tas pats notikums, varbūt pēcgrūdiens vai sekundāra zemes�trīce rada ūdens uzplūdus, kas paceļas pa nogāzi Dardaneļos, plūst pāri kontinentālajam �elfam un trāpa lagūnu, kur tagad atrodas Trojas līdzenums. Tā ir tik sekla, ka ūdens paceļas un uzplūdi sniedzas tālu iek�zemē, līdz pat Trojas mūriem, gana spēcīgi, lai paceltu da�us no krastā izvilkta�jiem kuģiem un aiznestu tos uz priek�u.

-��� Jūs runājat par cunami, Kostass noņurdēja.

No klausītājiem atskanēja murminā�ana. Kapteinis Skots Makalisters, Kanādas kuģa īpa�nieks, labsirdīgs bārdains virs, ģērbies tropu baltajās drēbēs, pacēla roku un ierunā�jās: Tas varētu būt interesanti. Cunami un zemestrīces bie�i notiek nelabvēlīgos laikapstākļos. Rodas ietekme uz atmosfēras spiedienu, sevi�ķi tad, ja ir bie�i pēcgrūdieni. Es esmu bijis rietumu Klusajā okeānā, kad tas ir noticis. Tāpēc es iedomājos �ausmīgu vētru, kuru pavada cunami, melnus mākoņus, pērkonu un zibeni, viļņus ar baltām cepurēm.

-���� Zirgi, Lanovskis teica, savā nodabā iesmiedamies.

-���� Zirgi.

-��� Ko? D�eks svārstīgi jautāja. Kostass uzmeta viņam satrauktu skatienu.

-���� Zirgi. Lanovskim acīs parādījās trakulīgs mirdzums. Viņ� papurināja galvu, skaļi iesmējās, tad pie sevis vēlreiz nomurmināja: Zirgi.

-���� Labi. D�eks stingri saņēma viņu aiz pleciem un apsēdināja atpakaļ vietā. Hovards paskatījās uz visiem pārē�jiem. Manuprāt, varam ari beigt. Es gribētu jums visiem pateikties. Tas bija fantastiski interesanti. Laiks atgriezties pie darba. Viņ� stingri turēja rokas Lanovskim uz pleciem.

-��� Un es īpa�i gribētu pateikties doktoram Lanovskim. Viņ� ir no�āvis divus zaķus ar vienu �āvienu. Pirmkārt, izskaidrojis, kā te varēja atrasties senas galeras vraks un kā laikapstākļi būtu varēju�i likt kuģim nonākt jūras dzelmē atbilsto�i aprakstam dzejolī. Un, otrkārt, atklājis, kā grieķi būtu varē�ju�i sasniegt Trojas mūrus. Tas ir mūsu kopējais projekts gan jūrā, gan uz zemes, un mēs nupat esam biju�i liecinieki tam, cik cie�i zinātnē viss var savīties kopā. Lieliski. Paldies!

-���� Pareizi, pareizi! Makalisters sauca kā parlamentā. Visi piecēlās no krēsliem un gāja laukā. D�eks paskatījās lejup uz Lanovski. Vai tev viss kārtībā?

-��� Zini, es neesmu traks. Lanovskis runāja klusu, viņa seja bija bāla. Skolā es mācījos grieķu valodu. Tie�i par to es iedomājos. Zirgi. Ippoi. Tā grieķi sauca viļņus ar baltām krēpēm. Un tā viņi sauca kuģus. Zirgi.

-���� Zirgi, D�eks klusi atkārtoja, lēnām pamādams ar galvu. Zirgi.

-���� Zirgi, kas tiek dzīti Trojas mūru virzienā, Lanovskis atkal sāka murmināt savā nodabā. Kostass pasniedza Lanovskim kaudzi ar diapozitīvu lapām, tad piecēla viņu un vir�zīja uz durvīm. Abi draugi vēroja, kā vecais virs iz�ļūc laukā, vēl aizvien murminot un ķiķinot savā nodabā.

Kostass papurināja galvu. Ģēnijs, bet jucis. Tu ar to labi tiki galā.

-��� Varbūt ne tik jucis, D�eks klusi atbildēja. Zirgi. Tur kaut kas slēpās, tikai viņ� nespēja to precīzi pateikt. Kaut kas par Homēru. Varbūt kaut kas pārlieku acīm redzams. Viņ� to noslēpa prāta stūri un, purinādams galvu, paskatījās uz Kostasu. Un iedomājies viņu airējam.

Kostass uzlika roku D�ekam uz pleca. Nekad neap�aubi nevienu no klāteso�ajiem. Es izlauzī�os cauri rindai, kas gaida, lai dzirdētu viņa detalizēto lekciju. Pēc mirkļa bū�u atpakaļ. Mums ir divdesmit minūtes, pirms jāvelk tērpi. Tev �is tas būs man jāizskaidro.

D�eks noskatījās, kā Kostass aiziet, tad dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Tā bija bijusi ellīgi grūta sagatavo�a�nas saruna. Viņ� cerēja pie visiem svētajiem, ka viņam būs taisnība. Ik reize, kad viņ� veda savu komandu tādā meklē�jumā kā �is, bija risks. Hovards bija priecīgs, ka profesora Dilena nebija starp klausītājiem. Dilens būtu varējis viņu pavilkt uz leju par pāris pakāpēm. Bet tad D�eks atminējās satraukumu profesora balsī, pa telefonu stāstot par Ilioupersis atklā�anu -, it kā visa viņa karjera būtu sasniegusi kulmināciju. Un vēl viņ� atcerējās, kā profesors viņa studiju beigu gadā bija atzinis, ka esot sastapis vēl da�us ar tādu pa�u aizrautību kā D�ekam, bet nevienam no tiem nepiemītot tāda spēja iejusties pagātnes cilvēku dzīvēs, lai izprastu viņu meklējumus un salīdzinātu tos ar savējiem. D�eks arī bija vērojis Dilenu tajās neskaitāmajās stundās, ko profe�sors bija pavadījis, tulkojot un analizējot Homēru, tas bija kaut kas vairāk nekā vienkār�i skandēt vārdus no pagātnes. Dilens bija it kā apdzīvojis dzejnieka iztēli un iepazinis Ho�mēru ari emocionāli, ne tikai intelektuāli. D�eks bija apso�lījis D�eimsam, ka kādudien viņi kopā izpētīs to vēstures bridi, kam tiek veltīti viņu abu talanti, brīdi, kurā satie�kas mīts un realitāte. Par vienu Hovards bija pārliecināts.

Dilena izrau�ana no pensionāra vientulības un iekļau�ana izrakumu komandā Trojā bija viens no labākajiem viņa pa�veiktajiem darbiem.

D�eks skatījās uz sāls sasvītroto logu un Turcijas krastu aiz tā, miglainu siluetu ar zemām smil�ainām klintīm, ko apskaloja viļņu �ļakatas. Viņi bija tur Dilens, Hībermeijers, pārējie -, teiksmainajā Trojā, kur, �ķiet, fakta un leģendas taustekļi mū�īgi dejoja viens otram apkārt, reizēm tuvino�ties pēc jauna atklājuma, pēc jauna ticības uzplūda, bet tad tikpat ātri at�ķirti �aubu un nenoteiktības dēļ. D�eks zināja, ka reizēm vēsture jāuzlūko kā notikumi, kuru norisi nespēj izskaidrot pat to aculiecinieki. Ta�u Troja prasīja vairāk. Mēģinājumi noskaidrot patiesību par cilvēku stāvokli dau�dzus bija vilināju�i gadsimtiem ilgi, kop� pa�as arheoloģi�jas sākotnes. D�eks atcerējās vienu no pirmajām atziņām, ko Dilens viņam bija iemācījis. Vēsture bija stāsts par indi�vīdiem, par atsevi�ķiem cilvēkiem, kas pieņem lēmumus. Aukstie vēstures fakti, senlietas, kam D�eks veltīja uzma�nību, bija atslēga uz �o cilvēku domām. Un viņ� zināja, ka tie nebija dievi, kas bija sāku�i Trojas karu; tie bija cilvēki. Viens cilvēks vairāk par citiem.

Jau nedēļām ilgi D�eks bija centies iejusties Heinriha �līmaņa domās, pētot viņa publikācijas, apmeklējot viņa māju Atēnās, izlūkojot Mikēnu drupas �līmaņa otra lielā triumfa vietu. Bet vienmēr viņ� bija jutis kāda cita klātbūtni garu, ēnainu Figūru, kuras soļiem �līmanis bija centies izsekot, milzi starp cilvēkiem no varoņu laikmeta. Tie�i Mikēnās D�eks pirmoreiz bija cerējis uziet �īs pēdas, stāvot viens bronzas laikmeta pils drupās, drūmā kapu apļa malā. �eit �līmanis bija atradis slaveno masku, raugoties uz jūru, kur valdnieku valdnieks bija devies ceļā tūksto� kuģu priek��galā. Platplecu Agamemnons, lopu zaglis, zemes sitējs, pilsētu izlaupītājs, kas pazīst karu no asiņainās puses. Ko Agamemnons bija redzējis? Ko viņ� bija izdarījis? Kas viņam bija licis doties �urp uz Troju, uzsākt karu, lai beigtu visas domstar�pības, bet līdz ar to arī iznīcinātu civilizāciju un novestu cilvēkus līdz to zemiskākajam stāvoklim?

Kuģim mainot pozīciju, pa logu iespīdēja saule un krasts pazuda viņa skatienam. Rebeka arī bija tur, mācoties amata noslēpumus no Hībermeijera. D�ekam bija �ēl, ka meita ne�bija brīfingā. Bija pagāju�i gandrīz divi gadi kop� Elizabetes nāves, un viņ� bija uzņēmies atbildību par Rebeku, un nu jau laiks, kad meita bijusi projām, atkāpās fonā. Viņ� mēģi�nāja uzturēt dzīvas abu atmiņas par Elizabeti, un daudz kas meitenē arī atgādināja māti tum�ās acis, dzīvīgums, no�teiktība. Bet Rebekā tāpat bija arī Hovardu gēni. Dilens teica, ka viņas acīs esot redzējis to pa�u gaismu, to pa�u dzinuli. D�eks cerēja, ka viņai bija pie�ķirta daļa no Hovardu veik�smes. Varbūt kopā viņi varēs pārkost �īs vietas cieto riekstu.

-���� Tā, D�ek, Kostass atkal parādījās durvīs un aizvēra tās aiz sevis. Mums ir piecpadsmit minūtes, iekams nir�anas priek�nieks grib mūs redzēt aprīkojuma telpā. Viņ� piegāja pie sēdekļu priek�ējās rindas un apsēdās, tad ar īk�ķi pabakstīja pret attēlu ekrānā. Par ko tas viss īstenībā ir? Man tu vari pateikt savam vecajam draugam Kostasam. Visi pārējie ir projām. Kādi ir tie sensacionālie jaunumi, ko? Kas tās par bagātībām?

D�eks izlikās, ka izskatās apvainojies. Dārgumi ir ide�jās. Atklāsmēs par pagātni. Mācībai nākotnei.

-���� It kā.

-���� Kur tu iemācījies tādu teicienu?

-���� No tavas for�ās meitas. Tā viņa atbildēja, kad es stās�tīju, ka kādudien tu pacelsi savas pleznas un visu nodosi viņai.

-��� Tu zini, Rebekai ir tikai septiņpadsmit. Un mūsu lielā�kie atklājumi ir mums priek�ā.

-��� Runāsim par to, kas ir �eit un tagad, D�ek. Aiziet! Ba�gātības.

-��� Labs ir. D�eks uz bridi apklusa. Vai tu atceries tos kokogļu gabalus kā tu tos nosauci -, ko mēs atradām krastā pie Trojas toreiz, pirms daudziem gadiem? Senā kuģa kok�materiālus? Es vienmēr esmu gribējis atrast vēl vairāk, lai pierādītu, ka bronzas laikmeta galeras būvēja, lietojot to pa�u �ķautņu savieno�anas ligzdas un tapas tehniku, kā būvēja grieķu un romie�u galeras. Tas palīdzētu pierādīt ari to, ka uz Homēru var paļauties. Ja mēs varam Homēra laikmeta as�totā gadsimta priek� Kristus tehnoloģiju pabīdīt atpakaļ aptuveni par �etriem gadsimtiem, iespējamo Trojas kara laiku, tad jo lielāka ir iespēja, ka kara vēsture ari bija reāla, ka to nesacerēja bards. Jo vairāk mums ir tādu pavedienu, jo vai�rāk tiek nostiprināta patiesība. Tas ir tas, ko es gribu. Vraku ar pietiekami daudz daļām, lai pierādītu, ka tā ir galera, nevis tirdzniecības kuģis, jauku, lielu fragmentu ar dēļu savienojuma vietām. Un kādu ķīli ari. Kā glazūru uz kūkas.

-���� D�ek.

-���� Kas ir?

-��� Tu nevari apmuļķot mani. D�eks Hovards nesaņem piecu miljonu dolāru īpa�o stipendiju no SJU, nerunā ne par ko citu mēne�iem ilgi, nenolīgst "Jūras pētnieku II" uz visu vasaru un nesavāc lielāko ekspertu komandu, kādu mēs jeb�kad esam sūtīju�i uz izrakumiem, lai atrastu da�us piemir�ku�us koka gabaliņus. Tā vienkār�i nenotiek.

D�eks dramatiski nopūtās. Tu tie�ām gribi zināt.

-���� Kā nu ne!

D�eks ar īk�ķi norādīja uz ekrānu. Tas ir nākamais attēls. Es būtu pateicis komandai, bet es negribēju, ka kāds izpļāpājas un tas nonāk presē. �is projekts jau tā ir avī�u pirmajās lappusēs. Nebūs brīnums, ja bagātību mednieki un pirāti no visas pasaules gāzīsies uz �ejieni.

-���� Turpini.

D�eks dziļi ievilka elpu. Labi. "Iliādā" Ahillejs aizdod Patroklam savas bruņas, bet tad Hektors nogalina Patroklu un savāc tās kā trofeju. Tad Ahilleja māte jūras nimfa Tetīda dodas pie Hēfaista, kalējdieva, un lūdz viņu izkalt jaunas bruņas Ahillejam. Ievērojamākā daļa bija lielisks vairogs, ko klāja attēli. Homērs tam atvēl gandrīz divsimt rindu. Tā ir pirmā reize literatūrā, kad kāds priek�mets �ādā veidā ap�rakstīts kā mākslas darbs. Vairogs valdzināja vēlākos klasi�kas laikmeta autorus no Hēsioda līdz Vergilijam, kā ari mo�dernos autorus. Vistans Hjū Odens par to uzrakstījis dzejoli.

Kostass nokrem�ļojās. Tu domā par to? Odens runā par attēliem, ko Hēfaists rada uz vairoga, kamēr Tetīda no�skatās. Nevis par skaistām pilsētām un plauksto�iem lau�kiem. Viņ� rada "mākslīgu me�onīgu apkārtni un debesis kā svinu".

D�eks apstulbis cie�i skatījās uz viņu. Tu nekad ne�beidz mani pārsteigt.

-���� Mans angļu valodas skolotājs Ņujorkā. Miru�o dzej�nieku biedrība un viss pārējais. Dro�i vien tas iespiedies atmiņā, kamēr es kricelēju zemūdenes. Man patika rindas par "kuģiem me�onīgās jūrās".

-���� Tu skolā biji dzejas biedrības loceklis? Tu?

Kostass sāka dīdīties. Nekad nenovērtē in�enieri par zemu.

-��� Vai tavs ne�ķiramais draudziņ� D�eremijs to zina? D�eks atvēra telefonu. Patlaban viņ� ir tur, Trojā. Lai sa�ņem jaunākās ziņas.

Kostass satvēra D�eka roku. Vai pasaule zina, ka slave�nais jūras arheologs D�eks Hovards cie� no jūras slimības?

D�eks skatījās uz telefonu, nopūtās un aizvēra to. Trā�pīts. Tikai vairāk nekādu noslēpumu.

-��� Tas nebija noslēpums. Tie bija slēptie dziļumi.

D�eks pasmīnēja, ieskatījās pulkstenī un turpināja: Tu

būtu pārsteigts par D�eremija reakciju. Bet atgrie�amies pie Odena. Viņ� bija devies kā novērotājs uz Ķīnas un Japānas karu 1938. gadā un strādājis ASV Stratēģiskās bombardē��anas pārraudzības dienestā 1945. gadā Vācijā. Viņ� bija redzējis kara realitāti, tās visaptvero�ās �ausmas, kas iznī�cina visu apkārt, neauglīgos dzīves, gaismas un krāsu tēlus. Odena dzejoļa attēlojums gleznā būtu monotons, pelēks, nekā no tā zelta un sudraba, kas ir Homēra aprakstā. Iedo�mājies tās melnbaltās fotogrāfijas ar Vācijas sabombardētajām pilsētām vai nāves nometņu attēlus, no kurām izsūkta visa krāsa.

-��� Tad kā, tavuprāt, tas vairogs būtu varējis izskatīties? Kostass vaicāja.

D�eks uzsita pa klēpjdatora taustiņu. Lanovska jūras dziļuma karti uz ekrāna nomainīja brīni�ķīga apaļa vairoga attēls zeltā un sudrabā, tā virsma bija sadalīta koncentris�kos apļos, kurus cie�i apdzīvoja figurālas ainas. Kostass iesvilpās. Nu tas jau pēc kaut kā izskatās. Re, to es saucu par dārgumu.

-���� Te tas redzams itālie�u mākslinieka And�elo Monti�elli skatījumā, D�eks paskaidroja. Viņ� sekoja Homēra aprakstam, parādot dievi�ķās figūras centrā, tad pieci kon�centriski apļi zvaigznāju zoomorfiski tēlojumi, tad tie divi ievietojumi, kas rāda vinjetes ar cilvēkiem gan pilsētās, gan pastorālās ainās, da�i no tiem spēlē mūziku. Figūras izska�tās klasiskas, pārāk vēlu bronzas laikmetam. Bet Monti�elli to pabeidza 1820. gadā, iekams kāds vispār zināja, kā izska�tās Mikēnu māksla. Daudzi cilvēki vēl aizvien domāja, ka Homēra pasaule ir pilnībā mītiska. Bija jāpaiet vairāk nekā pusgadsimtam, līdz �līmanim bija lemts atklāt Troju un Mikēnas.

-���� Vai tu domā, ka �līmanis bija redzējis �o attēlu?

-���� Bērnībā Vācijā viņu apbūra zīmējums Georga Ludviga Jerrera "Pasaules vēsturē bērniem", kas attēloja Eneju, kur� glābj savu tēvu Anhīsu no dego�ās Trojas. �līmanis pazina dārgumu vilinājumu. Viņ� bija ieguvis bagātību Amerikā Kalifornijas zelta drud�a beigās deviņpadsmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā. Bet uz Troju un Mikēnām viņu nedzina alkatība, tas bija senlietu spēka valdzinājums un interese par cilvēkiem, kas bija aiz tām. Tāpēc vairoga attēls varēja viņu apburt. Es vienmēr esmu jutis, ka saprotu �līmani. Dievs zina, viņam bija savi trūkumi. Viņ� mitoloģizēja pats savu pagātni. Viņ� uzraka Troju kā buldozers. Un kur� gan zina, kas notika ar lielākajiem atklājumiem, kurus viņ� kopā ar sievu Sofiju tie�ām veica naktīs, rokot vieni pa�i. Bet paskaties uz �līmaņa sasniegumiem! Viņ� pavēra pasaulei Egejas bronzas laikmeta krā�ņumu. Viņ� mainīja mūsu uztveri par mītu un vēsturi. To tu nevari apstrīdēt. Es nepazīstu nevienu arheologu mūsdienās, kuram būtu tāda iztēles drosme, lai pārvarētu tādus �ķēr�ļus kā viņ�.

-���� Vienu es varu iedomāties, Kostass norūca.

D�eks atkal uzsita pa taustiņu. Parādījās divi attēli: vienā skaists zelta kauss ar reljefam ainām, otrā zobenu grupa. Kad Monti�elli strādāja pie tās gleznas, vienīgie pieejamie antīkie tēli nāca no Grieķijas un Romas mākslas, tāpēc tos viņ� izmantoja. Viņa figūras izskatās tā, it kā tās būtu izceltas no Romas skulptūrām. Bet �ie divi attēli ir īstā, patiesā Mikēnu māksla. Tas pa kreisi ir Vafio kauss no Grieķijas ar brīni�ķīgu reljefa darbu zeltā, kas attēlo me�dību skatus. Un tie ir zobeni, ko �līmanis atrada Mikēnās, inkrustēti ar zeltu un oksidētu sudrabu. �ie attēli rosina domāt, ka uz vairoga būtu redzama bronza, dekorēta ar inkrustācijām un zelta reljefu. Ta�u tas nav viss. Pavēro vērsi uz kausa. Tas ir izstiepies, spēcīgs tā ir intensīvas darbī�bas aina. Klasiskās figūras uz Monti�elli vairoga ir laiskas, statiskas, ideālistiskas. Mikēnu mākslai piemita savs asums. Iespējams, ka uz vairoga bija pastorālas ainas, mierīgas dzī�ves tēli, ta�u tajos jūtama slēpta vibrācija, dinamika. Vēlā bronzas laikmeta pasaulē vardarbība, iespējams, tika ritualizēta, padarīta par varoņu sacensību elementu, tomēr tā bija vardarbība, ievērojama ikdienas daļa. Tā bija pasaule, kurā vīrie�i brīvo laiku nepavadīja vingrotavās vai pirtīs kā klasiskajā periodā, bet devās laukā, lai medītu vai darbotos, lai iesaistītos asiņainā cīņā ar me�acūkām un vēr�iem vai kaujā citam ar citu.

-���� Kā ir ar reālu cilvēku attēliem? Kostass jautāja. Vai ir kādi bronzas laikmeta portreti? Varoņi un valdnieki?

D�eks lēni pamāja ar galvu. 1876. gadā kādā vētras naktī karalisko kapu aplī Mikēnās �līmanis atrada �o. Viņ� uzsita, un attēlu nomainija viens no visu laiku pasakaināka�jiem arheoloģiskajiem atradumiem zelta maska stūrainas, bārdainas sejas formā, acis pievērtas, izvairīgas. Tas bija pēdējais valdnieka varas attēls, atturīgs, neizprotams, bet nekļūdīgi cilvēka, nevis idealizēta dieva veidols.

-���� Agamemnona maska, Kostass nomurmināja. Bēr�nībā mājās Grieķijā vectēvs aizveda mani to apskatīt. Tā īste�nībā ir nacionālais simbols, Atēnu Arheoloģijas muzeja lep�nums.

D�eks cie�i lūkojās uz attēlu, mēģinādams kā to bija darījis jau tūksto� rei�u iepriek� ieskatīties aiz �īm piemiegtajām acīm, iesniegties tā cilvēka dvēselē, kas atra�dās aiz maskas. Pēc "Iliādā" teiktā, Ahilleja vairogs tika kalts Trojas aplenkuma devītajā gadā, tuvu pie beigām. Tik ilgā laikā ekspedīcijas armijai izbraukumā vajadzēja būt pa�ai saviem kalējiem un kalvēm, saviem iero�u meistariem, iespējams, viņu bāzē Tenedas salā. Kad Ahillejam ir vajadzī�gas jaunas bruņas, viņ� nosūta ziņu uz turieni. Aizmirsti mītisko Tetīdu un iero�a kaldinā�anu Olimpā, bet iedomā�jies kādu prasmīgu Hēfaistu, kura darbs ir apgādāt varoņus ar viņu krā�ņumu un kura darbnīcā veic kaut ko vairāk par bruņucepuru labo�anu un �ķēpu galu iztaisno�anu. Mūsu puisis ir mākslinieks, kas bie�i radījis apbruņojuma daļas. Lai di�otos un izrādītos. Un paskaties uz masku. Mikēnu mākslinieki prata veidot portretus.

-��� Tātad tu vedini domāt, ka tēli uz vairoga varētu būt reāli cilvēki, īsti portreti?

-���� Deviņu gadu laikā jebkur� bija iepazinis viņu sejas. Ģenerāļu vaibsti vienmēr ir iegravēti kareivju prātos. Padomā par Aleksandru Lielo, Anglijas karali Henriju V, Napo�leonu, ģenerāli Ulisu Simpsonu Grāntu. Mēs visi zinām, kā viņi izskatījās. Trojas kareivjiem viņu kapteiņu un varoņu sejas būtu biju�as tikpat pazīstamas, kā mums Holivudas aktieri. Tās nebija sve�as figūras kādā teltī, bet īsti karava�doņi, kas katru dienu bija kareivju priek�ā jūras krastā kliedzot, naidojoties, dzerot, maukojoties, īgņojoties: tie�i tā, kā Homērs tos apraksta. Tātad, jā, tēli uz vairoga varētu būt reāli cilvēki, reāli varoņi. Un reāla valdnieka reāls attēls.

-���� Reāla valdnieka, Kostass atkārtoja, norādīdams uz zelta maskas attēlu. Un �is vai tu domā, ka tas tie�ām ir Agamemnons?

D�eks brīdi klusēja, tad lēni ierunājās: Es domāju, ka viņ� eksistēja. Manuprāt, mēs esam viņam uz pēdām, �eit un tagad. Agamemnona ricība ir sakne tam, kur meklējama Trojas kara patiesība.

-���� Un D�ekam Hovardam tas fakts, ka �is vairogs būtu viens no visvairāk vērtētajiem dārgumiem, kādi jebkad atrasti, ir absolūti vienaldzīgs?

D�eks pasmaidīja. Es radītu visai labu piesaistes objektu jaunā arheoloģijas muzejā Trojā, vai tev tā ne�ķiet? Līdz ar visu, ko atklāj Hībermeijers un Dilens, un Rebeka, un D�eremijs. Vairoga atra�ana būtu kompensācija turkiem par atļauju mums tik ilgi veikt izrakumus.

-���� Un tu domā, ka vairogs ir kaut kur jūras dibenā, vrakā.

-���� Ahilleja bēru sacensību aprakstā Homērs min, ka viņa bruņojums nonāk pie uzvarētāja, kas par to cīnījies, pie izcila varoņa. Bet līdz kara pēdējām lappusēm visi varoņi bija miru�i, un viņu bagātība atgriezusies pie Agamemnona. Bija beidzies varoņu laikmets, kurā bezbailīgās sacensībās varēja gūt tiesības saņemt nogalinātā karotāja apbruņojumu. Agamemnons vairs nebija tikai koalīcijas vadonis, viens starp daudziem; viņ� tagad bija varenākais no visiem valdnieku valdnieks. Ahilleja bruņojums būtu kļuvis par daļu no viņa presti�a apliecinājuma. Visas varoņu bagātības būtu nobē�dzinātas viņa personiskajā kara galerā. Vai atceries Dilena tulkojumu? Ar laupījumu apkrautais kuģis, zelta nosvarots.

-��� Velns parāvis, Kostass klusi noteica. Tagad es tevi sapratu.

-���� Bagātības. Lielas.

-���� Kaut atgrieztos pirātu laikmets! Kostass, purinā�dams galvu, nopūtās. Tāda bagātība varētu mani nodro�i�nāt uz mū�u.

-��� Tie�i tāpēc es to gribu turēt slepenībā, D�eks paskaid�roja. -Ja kaut vārds tiktu saklausīts, visi bagātību mednieki pasaulē lidinātos ap mums labie, sliktie un pretīgie.

-���� �llmaņa sazagto bagātību atra�anās vieta ir piesaistī�jusi da�us visai skarbus pircējus. Nacisti tās meklēja.

-���� Ko tu par to zini?

-���� Dilens stāstīja. Tas bija tad, kad Rebeka centās atgūt Hovarda galerijai to gleznu, kuru Gērings bija no�iepis. Tajā laikā Dilens bija SJU studentu pilsētiņā un mēs sākām saru�nāties. Mans vectēvocis darbojās ASV militāristu nodibinā�tajā mākslas sargu vienībā, tā dēvētajos pieminekļu vīros, un viņa pārziņā bija Grieķijā dzīvojo�o ebreju ģimenēm nozagto mākslas darbu atgū�ana. Dilens pieminēja savu sko�lotāju, kam esot bijusi saistība ar Trojas zudu�o bagātību meklējumiem.

-���� Tas varētu būt Hjū Freizers, D�eks sprieda. Es zināju, ka Freizers kara laikā bija iesaistīts īpa�ajos spēkos, bet par �o faktu nezināju neko. Būs jāizjautā Dilens.

-���� Viņ� tikai nesen to bija atcerējies. It kā �im Freizeram esot kaut kas zināms par kādu citu savu draugu britu virs�nieku, pazudu�u bez vēsts. Kaut kādā sakarībā ar vienu no nāves nometnēm.

-���� Tas bija bīstamāk, nekā tu domā. Un turklāt vēl nāvī�gais zemteksts, ka vietas, kur bagātības bija nobēdzinā�tas, varētu slēpt ari citus noslēpumus iero�us, ar kuriem varētu īstenot tā saukto Nerona dekrētu.

-���� To es zinu. Hitlera pavēle iznīcināt reihu.

-���� Un paraut sev līdzi visu pasauli, ja vien iespējams.

Kostass ieskatījās pulkstenī. Tātad Ahilleja vairogs. Ne

pu�plēsta vārda par tavu sapņu atradumu?

-���� Mēms kā zivs, līdz mēs uziesim, kas tur apak�ā tie�ām atrodas.

Kostass pamāja ar galvu. Labi. Pagaidām tie ir piemir�ku�i koksnes gabali. Bet starp mums, pui�iem, runājot?

-���� Kas īsti?

-���� Tās tie�ām ir bagātību medības, vai ne? Saproti, tu man esi to parādā. Galvenokārt ar to tu mani pierunāji pie�dalīties �ajā spēlē. Tu apsolīji pirms piecpadsmit gadiem Trojā.

-���� Man likās toreiz mēs runājām par zemūdens aparā�tiem. Par cerībām dabūt noliktavu pilnu ar ierīcēm.

-���� Līdzekļi galējam mērķim. Lai varētu �obrīd redzēt tos attēlus, vairogu, zelta masku. Es jūtu, ka mani beidzot ir pārņēmis drudzis.

D�eks nopūtās. Labi. Tikai tāpēc, lai uzturētu manu veco nir�anas draugu priecīgu. Tie ir dārgumi.

-���� Tie�i tā.

-���� Es gribu sazvanīt Dilenu un Hībermeijeru, lai uzzi�nātu, kā viņiem veicas. Paredzēts, ka pēc nir�anas mani ar helikopteru aizvedīs uz turieni. Gribu ari satikt Rebeku.

-���� Pasaki viņai: tēvocis Kostass cer, ka, nākamreiz tieko�ties, viņa spēs izjaukt nir�anas regulatoru.

-���� Tēvocis Kostass, D�eks nomurmināja. Tēvocis Kos�tass. Viņ� uzlika roku draugam uz pleca. Runājot par regulatoriem tev laiks kāpt lejā, lai sagatavotu mūsu tērpus.

Kostass plati pasmaidīja. Tagad tu runā sakarīgi. Viņ� piecēlās, savāca savas mantas un gāzelējoties devās uz durvīm. D�eks piecēlās, lai sekotu, uzmeta acis Ahilleja vai�roga attēlam uz ekrāna, tad izslēdza projektoru un paņēma klēpjdatoru. Viņ� atcerējās, kā pirms vairāk nekā stundas bija pamodies uz klāja tie tēli no sapņa vēl aizvien bija svaigi viņa domās, gaismai �ilbino�i spīdot dzelmē, un lielā�kais dārgums vienmēr atradās ārpus sasniedzamības robe��ām. Viņ� atminējās otru dārgumu, par kura atra�anu bija sapņojis Dilens, vissvētāko Trojas senlietu palladionu. Vai Agamemnons, valdnieks aiz zelta maskas, Ahilleja vairoga nesējs, reiz bija to augstu pacēlis, aiznesis projām no dego��ās Trojas uz savu kalna citadeli Mikēnās, sagrābis trofeju, kas iegūta par tumsas un nāves, saplosītās civilizācijas cenu? Vai �ī bija tā trofeja, ko �līmanis bija meklējis? D�eks noskatījās, kā Kostass pazūd lejup pa kāpnēm virzienā uz aprīkojuma telpu, tad dziļi ievilka elpu. Sirds pēk�ņi dauzījās satraukumā, viņ� juta milzu adrenalīna pieplūdi kā vien�mēr pirms nir�anas jaunā vietā, iedomājoties par iespēju izdarīt atklājumu, kas varētu mainīt vēsturi. Un �oreiz tas nebija sapnis. �oreiz tā bija īstenība.

/

D�eks nekustīgi slīdēja desmit metrus zem Egejas jūras līmeņa, tie�i blakus milzu ēnai, ko meta "Jūras pēt�nieka II" korpuss. Viņ� un Kostass bija izpeldēju�i no kuģa iek�ējās atveres, tādējādi izvairoties no cīņas ar pēcpus�dienas nemierīgo viļņo�anos virs viņiem, kura pulsēja vir�zienā uz krastu austrumos, uz Trojas pusi. Viņ� palūkojās aug�up uz korpusu un redzēja atbalsta komandas �ūpojo��ās sejas, kas raudzījās lejup caur iek�ējās atveres mierīgo ūdeni. D�eks pacēla roku Kostasa virzienā un salika kopā īk�ķi ar rādītājpirkstu "okei" zīmē, tad vēroja draugu atkār�tojam signālu. Viņ� atkal aplūkoja Kostasa aprīkojumu. Viņi bija uzvilku�i e-tērpus ar kevlara �ķiedru pastiprinā�tos sausos tērpus ar datorizētu temperatūras un peldspējas kontroles sistēmu un ar pilna pretskata ķiverēm, kurās iemontēts iek�ējais telefons. Viņi bija spēlēju�ies, lietojot akvapodus ienir�anas ierīces vienam cilvēkam, kuras bija Kostasa lepnums un prieks, tomēr bija izvēlēju�ies SCUBA elpo�anas aparātus ar skābekļa atelpotājiem, kas nostipri�nāti viņiem uz muguras dzeltenos plūdlīniju ietvaros. Atelpotāji dotu viņiem divdesmit minūtes deviņdesmit metru dziļumā pietiekami ilgu laiku darāmajam darbam -, un nir�ana ļautu veikt cie�u izpēti, kas nebūtu iespējama ar akvapodiem. D�ekam nepatika akvapoda ierobe�ojumi, viņ� daudz labprātāk izvēlējās nirt. Viņ� jutās ārkārtigi atbrīvots, pilnīgi savā elementā, vienīgi elli�ķīgi satraukts par to, ko viņi varētu atrast tum�ajās dzīlēs.

Hovards ar pleznām aizīrās līdz Kostasam un cie�āk pār�baudīja savu aprīkojumu, nolasot ūdenstvertnes spiedienu. Kostass bija kurnējis par lēmumu nelietot akvapodus, ta�u tad, iznesis laukā savu noplīsu�o, veco virsvalku, kļuva lai�mīgs kā bērns ar rotaļlietu kasti. Tērps bija gandrīz neatpa�zīstams pēc gadiem ilgas lieto�anas, ar saplosītu un izbalē�ju�u pelēko kārtu, ko Kostass bija valkājis virs sava e-tērpa, bet daudzās kabatas saturēja viņa vērtīgās kolekcijas ar rīkiem un instrumentiem jebkādai situācijai. D�eks paska�tījās uz savu nir�anas datoru un tad aug�up uz virvi, kas sniedzās no kuģa līdz bojai, kura atradās gandrīz virs viņa. Tā iezīmēja vietu, kur nolaisties zemāk, lai izvairītos no straumes, kas no Dardaneļiem nesa viņus projām no vraka. Viņ� parādīja "okei" zīmi Kostasam, tad izstiepa roku, ar īk�ķi rādot uz leju. Gatavi sākt?

Gatavi sākt. Divdesmit minūtes bez pārtraukuma, sākot no �ī brī�a.

Kostass apmetās ar galvu uz leju un nira. D�eks izspieda gaisu no sava tērpa un brāzās viņam pakaļ, rokas izpletis glu�i kā virves lēcējs. Aptuveni pirmos trīsdesmit metrus ūdens bija dzirksto�i tīrs, bet uz zemes pusi tas bija dūma�kains, sarkani iekrāsots, iespējams, ziedo�o aļģu dēļ, it kā no Trojas krasta vēl sūktos ūdens. Kaut kur zem viņiem atradās pretīgās konflikta nogulsnes, rupjais, neattīrītais jūras dibena mantojums; mantojums, kas D�ekam vienmēr atgādināja kara realitāti daudz dzīvāk nekā nevainojamās kapsētas un rūpīgi koptie kauju lauki.

Viņ� atcerējās, ko bija redzējis darbistabā, kad pirms stundas "Jūras pētnieks II" pirmo reizi bija palaidis sāniskās skenē�anas sonāra "zivi" pār pētāmo vietu. Vēj� nebija tik spēcīgs, kā bija cerēts, un kapteinis Makalisters bija nolē�mis, ka pirms nir�anas ir laiks sonāra pārmeklējumam. Kad "zivs" aizslīdēja aiz bizantie�u vraka, ekrāns bija rādījis neiz�teiksmīgu jūras dibenu, smiltis savirmotas kā viļņi, kur pāri bija plūdusi straume. Tad telpā bija sacēlies satraukums, jo viņi ieraudzīja cita kuģa vraka neap�aubāmās aprises tie�i tajā vietā, kur D�eks bija domājis pamanām kaut ko iepriek��ējās nir�anas laikā. Izskalotās gropes smiltīs jaunā vraka abās pusēs izcēla korpusa aprises: trīsdesmit piecus, varbūt �etrdesmit metrus gar�, sprie�ot pēc �ķērsbaļķiem, �aurs, ne vairāk kā septiņus metrus plats, ar paralēlām �ķērslīnijām, kas izskatījās pēc rāmjiem. Nebija nekādu sena vraka rakstu�rīgo pazīmju amforu rindu un akmeņu bloku -, kādas viņi bija redzēju�i uz bizantie�u vraka ar daudz platāku �ķērs�baļķu korpusu, kā jau senam tirdzniecības kuģim. Bet D�eks korpusa centrā bija ieraudzījis ēnainu lodveida formu un satraucies. Vai tā varēja būt sena pithos milzu keramikas muca? Trojas citadele bija piemētāta ar pithoi fragmentiem; kā D�eks vienmēr bija iedomājies, tie�i tās bija atradu�ās uz senajām galerām, lai pārvadātu lielus ūdens daudzumus, kas nepiecie�ami airētāju apkalpei. Vai tā varētu būt sena galera? Vai tā varētu būt bronzas laikmeta galera Trojas karakuģis, kas pieminēts dzejolī? Vai tas varēja būt Agamemnona kuģis?

D�eks bija cerējis uz brīnumu, bet, par spīti sākotnējai eiforijai, viņa pēdējais instinkts teica pretējo. Viņ� bija ska�tījies uz attēlu piecpadsmit minūtes, kamēr kuģis pagrie�zās augstākas iz�ķirtspējas skenē�anai. Detalizētāka sonāra attēla pirmās rindas to iz�ķīra. Tās rādīja metāla kuģa izburbēju�as atliekas, ne vairāk kā simt gadu vecas. �ķērsās līnijas, kas bija izskatīju�ās kā koka �ķērsbaļķi, bija metāla korpusa skeleta paliekas, kas atliku�as pēc tam, kad klāja dēļi bija satrunēju�i. Lodveida forma vēl aizvien bija daļēji paslēpta, to klāja sabruku�o metāla detaļu masa, bet �ķita atrodamies atbilsto�ajā tvaika katla vietā kā daļa no dzinēja mehānisma.

D�eks bija apjautis, kāpēc viņa instinkts bija tam pre�tojies. Izskalojuma joslas bija skaidri izveidoju�ās, kuģim nosē�oties jūras dibenā. Tas nebija vraks, kas bijis aprakts un tad atsegts, mainoties kādai straumei. Sens koka kor�puss nekad nebūtu izdzīvojis. Vienīgās sena vraka atliekas varētu būt korpusa apak�ējā daļa, kas iestigusi jūras dibenā, un tā būtu aprakta un sonāram neredzama. Tie�i tas D�eku uztrauca visvairāk, meklējot Trojas kara vraku. Bizantijas vraka keramika un akmeņi bija redzami tāpēc, ka tie ir izturīgi materiāli, kas spēj izdzīvot saskarē ar jūras dibenu. Ta�u nebija nekādas pārliecības, ka jebkādi no �ādiem mate�riāliem būtu atradu�ies uz senas galeras klāja; keramikas pithoi bija tikai D�eka pieņēmums. Neviens nekad iepriek� nebija atradis neskartu kara galeru no bronzas laikmeta.

Un viņam bija vēl kādas bailes: ka nogulsnes varētu būt pārāk plūsto�as, pārāk ventilētas, lai saglabātos pat aprakti kokmateriāli. Lanovska nogulumie�u zinātnes vērtējums parādīja, cik viegli vrakus varēja aprakt, bet tāpat vedināja domāt par pla�u nestabilitāti un nogul�ņu kustību. Neskar�tās anaerobās kārtas varētu izrādīties apraktas pārāk dziļi un būt pārāk senas, lai rastos izdevība bronzas laikmeta atklājumam. Tagad, zinot, ka vraks zem viņiem neraisa pārāk lielu interesi, galvenais nir�anas mērķis bija izskalo�tās gropes. Tās deva iespēju izpētīt atklātu nogul�ņu sekciju līdz divu vai vairāk metru dziļumam jūras dibenā. Tas, ko viņi atradis, varētu būt ekspedīcijas centrālais objekts. Ja tās būtu pelēkas anaerobas nogulsnes, tad varbūt vēl varētu cerēt atrast bronzas laikmeta vraku. Ja ne, tad zinātnes auk�stā loģika runāja tam pretī, �ķiet, atvirzot izredzes jūdzēm tālu.

Zinātnes aukstā loģika. Nirdams lejup, D�eks par to do�māja, pētot, vai dziļajā zilumā apak�ā pamanis pirmās jūras dibena pazīmes. Zinātnes aukstā loģika bija stājusies pretī tik daudziem lielajiem atklājumiem arheoloģijā. Tā bija iebil�dusi pret Hovarda Kārtera plānoto Tutanhamona kapeņu atklā�anu. Tā bija iebildusi pret Heinriha �līmaņa iecerēto Trojas un tad Agamemnona Mikēnu atklā�anu. �līmani bija vadījis sapnis un spēcīgs instinkts. Tas pats dzina ari D�eku. �ajā vietā kaut kas bija. Viņ� to bija jutis iepriek�ējā dienā, skatoties pāri jūras dibenam un pamanot tos apveidus. Pa�tiesībā viņ� neuzņēmās �o nir�anu, lai savāktu nogulsnes. Jebkur� no komandas būtu varējis to izdarīt. Viņ� nira tāpēc, ka, skatīdamies tālumā no Bizantijas vraka malas, tumsā kaut ko bija ievērojis. Sonāra skenējums bija parādījis, kas tas ir: rūsējo�s korpuss patlaban kaut kur zem viņa kor�puss, kas nevarēja būt vecs. Tomēr bija vēl kaut kas cits, kas, �ķiet, izaicināja zinātnes auksto loģiku. Tā nevarēja būt nekas vairāk kā spokaina klātbūtne, atliku�as pēdas. Bet viņam bija jādodas uz turieni, jāapskata pa�am, lai uzzinātu, vai viņa instinkts bijis tikai fantāzija. Tās bija ilgas ieraudzīt patiesību, kas vienmēr �ķita viņiem nesasniedzama tāpat kā tik daudz kas cits saistībā ar Trojas karu.

Iek�ējā telefonā iesprak�ķējās Kostasa balss: Dziļums �etrdesmit metri. Pārbaudi. Beidzu.

D�eks ieskatījās dio�u ekrānā ķiveres iek�pusē, tad pa�raudzījās lejup uz Kostasu, kas bija ieniris aptuveni desmit metrus zem viņa. Pārbaudīts. Beidzu.

-���� Ko tu domā? Pirmā pasaules kara minu traleris? Kostass jautāja.

D�eks pieskārās audio kontrolei ķiveres malā, lai nore�gulētu augsto toni Kostasa balsī, ko radīja palielināts hēlija daudzums, kas tagad ieplūda viņu elpo�anas maisījumā, jo viņi bija ieniru�i tālāk par dro�u gaisa nir�anas dziļumu. Tas bija Skota Makalistera labākais minējums. Metāla sair��anas pakāpe �ajos apstākļos liek domāt, ka mēs skatāmies uz deviņdesmit, varbūt simt gadu vecu vraku. Tas precīzi atbilst 1915. gada Gallipoli kampaņas laikam, kas ir bijis kuģu vraku ra�anās vienīgais iemesls Dardaneļos nesenā pagātnē.

-��� Makalisteram ir datubāze, vai ne? Es tev teicu, ka re�dzēju viņa Admiralitātes vraku karti.

-���� Viņ� ir iezīmējis plānā visus zināmos kampaņas vra�kus. Par mazākiem kuģiem dati esot pavir�āki, īpa�i no turku puses. Tur bija lielgaballaivas, torpēdu kuģi, aerostatu kuģi, ko lietoja artilērijas ap�audes noteik�anai, lihteri, minizemūdenes, kas reizēm izmantotas slepenām misijām, lai izsēdi�nātu krastā vīrus sabotā�ai. Visiem �iem kuģiem Dardaneļi bija pa�nāvības �aurums, augstākais izaicinājums. Turkiem nebija lidma�īnu, un briti savējās lietoja vienīgi izlūko�anai, bet abās pusēs bija pamatīgi lielgabali, pie Tenedas salas atradās britu kaujas kuģi, turku krasta baterijas izkārtotas cietzemē. Turkiem bija baterijas pie Be�ika lī�a, senās Tro�jas ostas. Viņu darbības rādiuss būtu ietvēris vietu, kur mēs pa�laik atrodamies.

-���� Un dro�i vien bija arī mīnas.

-���� Lielākoties Dardaneļos, kur turku mīnulicēji varēja rīkoties dro�āk, bet kāds pārdro�s kapteinis būtu varējis mēģināt izlikt mīnas ari tālāk. Turku minu licēju kapteiņi bija tikpat varonīgi kā vācu zemūdeņu komandieri vai izcili iznīcinātāju lidotāji vienmēr pārkāpjot robe�u. Tāpēc

Makalisters domā, ka te varētu būt mlnulicējs vai, ticamāk, minu traleris. Briti izmantoja pārveidotus tralerus mīnu meklē�anai, apmēram �āda lieluma. Civilās apkalpes visai viegli pārgāja no traļu zvejas uz mīnām, bet zvejas kuģiem bija dziļāka iegrime, tāpēc notika daudz nelaimes gadījumu, kad tie uzbrauca mīnām, kas bija noenkurotas tie�i zem ūdens virsmas.

-���� Septiņdesmit metri. Mēs gandrīz esam klāt. Ūdens ap viņiem tagad bija tum�zilganviolets, lejā kļūstot gandrīz melns. D�eks pagriezās un paskatījās uz aug�u. Viņ� tik tikko varēja saskatīt "Jūras pētnieka II" korpusu, bet saules ņirboņu uz ūdens virsmas vairs ne. Hovards pagriezās atpa�kaļ un pēk�ņi ieraudzīja izraibinātās smiltis jūras dibenā kādus piecpadsmit metrus zemāk. Viņ� ieslēdza ķiveres starmeti, izbiedējot plau�u baru, kas viņu acu priek�ā aiz�ā�vās uz visām pusēm. Tā ir laba zīme, viņ� teica. Tāds bars virs neizteiksmīga jūras dibena parasti nozīmē netālu zemūdens vraku.

-���� Bingo! Kostass atsaucās. Tagad viņi atradās nepilnus desmit metrus virs jūras dibena un D�eks saskatīja viļņo�jumu smiltīs. Viņ� pavērsa gaismas staru mazliet augstāk, un tur tā bija: sairsto�a metāla masa piecu vai se�u metru augstumā virs jūras dibena, iesēdusies dziļā, izskalotā vagā, kas stiepās uz priek�u nesaskatāmā tālumā. Abu nirēju star�me�iem saplūstot vienā starā uz vraka, tum�zilo nomai�nīja spilgti sarkani un dzelteni toņi milzum daudz jūras anemoņu un citu jūras augu, kas klāja saēsto metālu; daļa rūsas bija atklāta vietās, kur struktūra nesen bija sabrukusi. D�eks vienmēr bija apbrīnojis, ar kādu ātrumu zem ūdens sairst metāla korpusa kuģi; vairums mēdza pazust daudz straujāk nekā senatnīgie koka korpusi, kas bija iekonservēti bezskābekļa nogulsnēs zem jūras dibena.

Hovards apstājās, lai orientētos. Redzēt vraka attēlu uz sonāra ekrāna darbistabā bija viens, pavisam cits aptvert to zem ūdens no at�ķirīga leņķa un neskaidros gaismas ap�stākļos. Skats priek�ā bija struktūras un jūras dzīves jucek�lis, bet D�eks saprata, ka viņi bija ieniru�i aiz pakaļgala, un skatījās uz priek�u, kur bija sabrukusi kuģa aug�daļa, atstā�jot neskartas tikai da�as sijas. Acīmredzot kuģis bija nogri�mis stāvus, bet tad apgāzies uz kreisajiem sāniem. Dziļākā izskalotā vaga stiepās D�ekam tie�i priek�ā gar labo bortu, kur tā pavirzījās slīpi līdzi straumei. Pārlaidis staru pāri pakaļgalam, viņ� ieraudzīja, ka bojājums bija vairāk nekā tikai dabiska sair�ana. Tas nu gan ir elli�ķīgs caurums, viņ� nomurmināja. Kostass sekoja D�eka staram un peldēja uz priek�u, pēto�i ielūkodamies zem klāja robainā metāla, norādīdams uz paralēlajiem balstiem, kas stiepās �ķērsām, kā viņi bija redzēju�i sonāra attēlā. Izskatās, ka viss kuģa pakaļgals ir sprādzienā norauts, viņ� teica. Tas atbilst minu tralerim, kas aizķer mīnu un netī�ām to detonē. Trie�cienvilnis no divsimt vai trīssimt mārciņu spēcīgas sprāgst�vielas varētu acumirklī nogalināt visus uz �āda lieluma kuģa borta.

D�eks pavirzīja savu staru gar atklāto korpusa labo pusi. Izskalotās vagas dziļākā daļa bija ēnā, zem sarūsēju�ā ķīļa atliekām. Izskatās, ka esmu atradis, ko mēs meklē�jām. Es laidī�os lejā tajā izskalotajā vagā, lai savāktu nogul�snes. Viņ� paskatījās uz dio�u rādījumiem ķiveres iek��pusē. Mums ir divpadsmit minūtes, citādi nāksies pavadīt pēcpusdienu dekompresijas kamerā. Tā nav mana mīļākā vieta.

-���� Sapratu. Es veik�u ātru izlūko�anu korpusa iek�ienē.

-���� Esi uzmanīgs! Dievs vien zina, cik stabils tas ir. Da�as no tām sijām, iespējams, ir pilnīgi sarūsēju�as, un to satur kopā tikai jūras augu klājums. Un atceries: �is ir jāuzskata par kara apbedījumu. Mierīgi.

Sapratu. Vienpadsmit minūtes.

D�eks uzpeldēja aug�up un devās pāri atliku�ajam pakaļgala klāja rāmim virzienā uz izskaloto vagu, mēģinā�dams at�ifrēt struktūras elementu jūkli, kas bija nokritu�i no virsbūves un labā borta margām. Jūras dzīvības spilgtās sarkanās un dzeltenās krāsas radīja vēl lielāku apjukumu, un viņ� izslēdza savu starmeti, reducējot visu līdz vienlai�dus tum�zilam. D�eks apzinājās, ka Kostass peld apak� klāja rāmjiem zem viņa virzienā uz kuģa vidusdaļu, kur vajadzētu atrasties dzinēja telpas atliekām. Kostasa ķiveres starme�a stars mirgoja caur robotajiem caurumiem un plaisām, kur metāls bija izrūsējis. D�eks grima lejup, līdz atradās da�as collas virs biezas metāla sijas tā gareniski stiepās pa klāju vismaz desmit metrus kaut kur no tumsas zem virsbūves līdz vietai aiz viņa, kur tā bija uzliekta uz aug�u ar eksplo�zijas spēku, kas bija iznīcinājusi kuģa pakaļgalu. Sija bija labi saglabājusies skaidri redzams, ka augstas kvalitātes tērauds. Hovards apstājās un skatījās. �ķiet, tā dīvainā veidā bija nevietā. Tā bija plakandibena sliede no dzelzceļa, acīm�redzot izmantota, lai balstītu kaut ko uz klāja. Viņ� pasnie�dzās pie tās. Pat viegls pieskāriens sacēla sarkana oksīda mākoni, un D�eks parāva roku atpakaļ. To viņ� bija redzējis agrāk.

Viņ� atcerējās, kur. Pirms divām dienām Makalisters bija aizvedis viņu braucienā pa 1915. gada Gallipoli kaujas lau�kiem, un viņi bija beigu�i �anakkalē pie Turcijas jūrniecības muzeja. Ievērības cienīgais objekts bija turku slavenā mīnulicēja Nusret kopija; tā izliktās mīnas bija nogremdēju�as trīs Sabiedroto armijas kaujas kuģus Dardaneļos. Tur viņ� to bija redzējis. Divas lietotas vilciena sliedes, kas noliktas paralēli uz pakaļgala klāja. Viņ� paīrās divus metrus pa kreisi, cie�i ska�toties cauri ūdenī saceltajai sarkanā oksīda dūmakai, tad piesardzīgi aptaustīja sarūsēju�ā metāla masu. Bingo! Tā bija otra sliede, tie�i pareizajā attālumā. D�eks pagrūdās atpakaļ un tad uzīrās pāri rūsas mākonim. Viņ� skatījās abu slie�u virzienā uz virsbūves sabruku�o masu un ieraudzīja tum�u, ovālu formu tie�i virs tās vietas, kur bija zibsnījis Kostasa starmetis. Piepeldējis tuvāk, Hovards raudzījās uz to. Tad viņ� sastinga. Tas apveids, ko sonāra rādījumā viņ� bija noturējis par senu pithos, nebija tvaika katls. Tas bija kaut kas cits.

-���� Kostas!

-���� D�ek?

-���� Tev jātiek laukā no turienes!

-���� Vēl tikai da�us mirkļus.

-���� Kostas, uzklausi mani. �is nav mīnu traleris. Es nupat atradu sliedes uz klāja. Tas ir mīnulicējs. Un bagā�ā tam vēl ir mīna. Tas apveids no sonāra, par ko es tik ļoti satraucos. Tie�i virs tevis.

-���� Atslābinies.

-���� Ko tu ar to gribi teikt, atslābinies?

-���� Saproti, es zinu. Vācu VI markas kontaktmīna. Nekad iepriek� neesmu tās redzējis. Zem ūdens un darbīgu, tā tas ir. Makalisters man stāstīja, ka vairumu mīnu, kuras uzstā�dīja turki, piegādāja vācie�i. Lielais jautājums ir �āds: kāda tipa detonators? Kaut es varētu redzēt skaidrāk! Ceļā tik daudz �ķēr�ļu.

Atskanēja dobja �ķindoņa, tad vēlreiz. D�ekam sirds apskrējās. Kostas, es ceru, ka tu nedari to, ko, man liekas, tu dari.

-��� Mums ir laimējies. Kostasa balss izklausījās mazliet aiz�ņaugta. Es esmu uz muguras, bet mana seja ir tie�i pret vienu no ragiem. Zini, tiem izciļņiem, kas izvirzās no kontaktmīnas.

-���� Es zinu, kas tie ir, D�eks vārgā balsi teica. Tāpēc viņi to sauc par kontaktmīnu. Tu trāpi pa ragu, un mīna uzsprāgst. Tie�i cik tuvu tu esi?

-���� Ā, aptuveni �etras se�as collas. Vēlreiz atskanēja �ķindoņa, un D�ekam �ķita, ka viņam apstāsies sirds. Kostass piepūlē nostenējās, tad atkal sāka runāt: Tpū. Tagad tu tie�ām vari atslābt.

-���� Atslābt?

-��� Jā. Atslābt. Zināmā mērā. Es esmu sapratis, kur� tips. Vecajā modelī rags saturēja stikla pudelīti ar ūdeņra�a pārskābi, ko aptvēra kālija perkolāts un cukurs. Kad pudelīte tika saplēsta, skābe aizdedzināja cukuru un mīna eksplo�dēja. Uzlabotajā tipā skābe ieplūda baterijā, aktivizēja to un detonēja mīnu. Es esmu visai pārliecināts, ka tie�i tas mums ir te. Laimīgā kārtā, jo neko daudz nevar izdarīt ar veco modeli. Ta�u uzlabotajā tipā, ja var noteikt baterijas novie�tojumu mīnas iek�pusē, no ārpuses var izurbt caurumu un applūdināt to, tādējādi neitralizējot.

-���� Bet var arī netrāpīt un ieurbties spēcīgā sprāgstvielā. Laba doma.

Kāda balss iesprak�ķējās iek�ējā telefonā. Te Makalisters. Es nupat pieslēdzos jūsu mazajai pļāpā�anai. Kazancaki, taisies laukā no turienes! Es nekavējoties vedu "Jūras pētnieku II" projām no pozīcijas. Es atkārtoju: taisies laukā no turienes! Nepieskaries tai mīnai!

Jūra atbalsoja kuģa dubulto dzenskrūvju putojo�o skaņu. D�eks ielaida mazliet gaisa peldspējas izlīdzinātājā un pa�cēlās da�us metrus virs vraka, līdz skaidri varēja redzēt ro�boto caurumu pakaļgalā un sabruku�ās centrālās virsbūves jucekli, kur bija atradu�ās klāja konstrukcijas un dūmenis.

-���� Problēma, Kostass paziņoja.

D�eka sirds atkal pamira. Kas tad nu?

-��� Es nupat izpūtu gāzi.

-��� Jēziņ. D�eks aizvēra acis. Izelpas burbuļa plūdums caur sarūsēju�u metālu. Tas bija pēdējais, ko viņiem vaja�dzēja. Viņu atelpotājos bija pa pusei slēgts apriņķojums, un tas nozīmēja, ka ik pēc da�ām minūtēm tie automātiski izgrūda sakrāju�os oglekļa dioksīdu. Ignorē�anas re�īms ļāva uzkrātai liekajai gāzei sasniegt augstāku spiedienu pirms izgrū�anas, bet tas nebija iedarbināts; nir�anas plānā nebija paredzēta detonatora noņem�ana mīnai. D�eks turēja savu starmeti pavērstu uz virsbūvi un vēroja, kā pirmie burbuļi izspie�as tai cauri uz aug�u. Pēk�ņi sekoja burbuļu eksplo�zija, kas apvijās ap sarūsēju�o metālu. �obrīd notika pats ļau�nākais. Sudrabaino mirgo�anu nomainīja sarkana, jo burbuļi lauzās cauri korozijas saēstajam metālam un sacēla rūsas mākoni. D�eks saspringa. Sekoja sānsvere, un viņ� ar �aus�mām vēroja, kā mīna mazliet iegrima metālā, kas to bija noturējis. Viņ� skaitīja sekundes. Cik ilgā laikā baterija akti�vizējas? Piecās sekundēs? Desmit? Vēl ilgāk, un mērķis ienaidnieka kuģis būtu jau projām. Tā tas varēja notikt 1915. gadā. Kara laikā. Ne tagad. Viņ� aizvēra acis. Divdes�mit sekundes. Divdesmit piecas. Trīsdesmit.

Iesprak�ķējās iek�ējais telefons. Tas bija collas attā�lumā, Kostass teica. Gandrīz norāva man ķiveri.

-��� Dieva dēļ, tiec laukā no turienes, D�eks piesmaku�ā balsī sacīja.

-��� Mums atkal ir paveicies, Kostass atbildēja. Mīna ir nogūlusies uz divām tērauda sijām un pamatīgi ieķīlējusies metālā. Es varu redzēt spīdīgo virsmu zem korozijas. Tā nevar izkustēties. Un neviens no ragiem nekam nepieskārās. Mēs esam dro�ībā.

-���� Dro�ībā, D�eks iesaucās. Labi.

Atkal iesprak�ķējās savienojums starp kuģi un nirē�jiem. Te Makalisters. Izklausās, ka peldspējas kambari mīnā ir applūdu�i. Mums vajadzēs piestiprināt tai pacel�a�nas maisus un aizdabūt to projām, tad no attāluma deto�nēt. Es atkārtoju: detonēt, Kazancaki. Tas ir darbs Turcijas jūras kara flotes zemūdens iznicinā�anas komandai. Dardaneļos viņi to ir darīju�i visai bie�i. Un tie�i tādu sadarbību mēs gribam uzturēt. Uz tā rēķina mēs varētu dabūt atļaujas pagarinājumu. Tas nav, es atkārtoju, nav mūsu darbs. Vai jūs to dzirdat skaļi un precīzi? Skaidrs?

-���� Skaidrs, D�eks atsaucās. Vai dzirdi, Kostas? Nevis izņemt detonatoru. Detonēt.

-���� Skaidrs. D�eks pamanīja kustību, un robainajā cau�rumā vraka pakaļgalā parādījās Kostasa pleznas, kurām se�koja ari viss ķermenis. Viņ� piepeldēja cie�i blakus D�ekam, viņa darba tērps bija pilnībā klāts ar netīrumiem un rūsu. Nekad agrāk neesmu izņēmis detonatoru no vācu Pirmā pasaules kara minas. Es labprāt būtu gribējis uzlikt vienu no tiem ragiem uz sava kamīna malas blakus citām relikvijām.

-��� Tu ta�u nebūtu to darījis.

Kostass pasniedzās sava tērpa pakaļējā kabatā un izvilka ierīci gumijas apvalkā, ne lielāku par Dremel instrumentiem. Viņ� pasvieda riku aug�up, tas lēni pavirpuļoja ūdenī, tad atgriezās viņa rokā; no tā priek�gala stiepās gar� titāna urbis. Daudzējāds pielietojums. Se�i da�ādi urbju izmēri.

-���� Bet tad tu iedomātos cik jauki ir būt dzīvam. Cik ļoti man varētu gribēties palikt dzīvam. Rebekas dēļ.

Kostass vēlreiz pavirpināja riku, ievilka tā urbi un iegrūda to darba tērpa kabatā. Skaidrs. Viņ� uzsita pa sava sejsega malu. Vēl se�as minūtes. Vai tu dabūji to nogul�ņu paraugu?

-���� Tūlīt dodos pēc tā. Tagad, kad tavs nelielais sānsolis ir galā.

-��� Jautrība beigusies. Kostass uzpeldēja da�us metrus augstāk un planēja virs D�eka. Es uzmanī�u tavu laiku. Neko citu.

-���� Sapratu.

D�eks ienira zem korpusa labā borta. Smiltis bija rup�jas, kā jau Lanovskis bija teicis, atskalotas �urp no Dardaneļiem, iespējams, pat no Skamandras upes un pa�a Trojas līdzenuma. Viņ� nomērķēja starmeti uz izskalotās vagas pa�matni. No metāla korpusa apak�as rēgojās koka spāre. D�eks pēk�ņi aizmirsa mīnu. Kaut kas nebija pareizi. Viņ� skatījās uz koksni. Tā bija noklāta melna ar piķi, veidojot stingru, spidīgu virsmu vietās, kur tas bija izsūcies uz āru. Hovards gulēja uz vēdera ar sejsegu da�as collas no koka. Tajā bija redzama minimāla erozija, tikai da�as tārpu atstātas pēdas tuvu aug�galam. Tas bijis aprakts līdz nesenai pagātnei, līdz izskalotā vaga to bija atsegusi. Viņ� skatījās uz vagas malu, apkārtējo jūras dibenu. Koksnes virsma bija tajā pa�ā līmenī. Lai kas būtu izvirzījies virs �ī līmeņa, dro�i vien ir aizskalots, bet pastāvēja iespēja, ka vēl kaut kas bija aprakts, neiztraucēts. Aprakts kādu laiku pirms mīnulicēja nogrim��anas. Viņ� cie�i skatijās uz koksni. Aprakts ilgu laiku iepriek�. D�eks aptvēra, ka prāts jau strādā pie fantastiska pieņē�muma. Viņ� bija atradis vēl vienu vraku. Daudz vecāku vraku.

Hovards atminējās pārogļotos bronzas laikmeta kokma�teriālu fragmentus, ko viņ� un Kostass bija atradu�i krastā netālu no Trojas pirms piecpadsmit gadiem, mazu dēļu sekciju, kurai bija piestiprināti trīs siju gabaliņi. Viņ� atce�rējās, ka attālums starp sijām bija aptuveni divdesmit centi�metri. D�eks pielika kreiso roku pie koksnes, kur tā izvirzī�jās ārā no jūras pamatnes, bet labo aptuveni tikpat tālu projām. Izkustināto nogul�ņu vietā pēc da�iem bri�iem parādījās cita koka gabala nomelnējis gals. Viņa pulss paātrinājās. Divas sijas, tādā pa�ā attālumā kā tās, ko viņ� un Kostass bija atradu�i. Viņ� ar abām rokām vēcināja starp sijām, saceļot mazu nogul�ņu vētru, līdz pagāja kāds bridis, lai tā nosēstos. D�eks piegrūda seju klāt uzkrātajām nogulām. Bingo! Ne tikai sijas, bet dēļu ap�uvums. Viņ� pasniedzās pie tuvākā dēļa aug�ējās malas, tad aptaustīja savienojumu ar nākamo dēli un virzīja pirkstus, līdz sajuta divus izciļņus katru uz sava dēļa, vienādā attālumā no savienojuma. Par to nebija �aubu. Tās bija koka tapas detaļu nostiprinā�anai, cietkoksnes puļķi, kas ar āmuru izsisti cauri katram dēlim. D�eka sirds no satraukuma vai lēkāja. Viņam bija jāpie�spie� sevi elpot mierīgi. Viņ� bija atradis sena kuģa korpusu. Dēļu �ķautnes bija savienotas ar ligzdas un tapas tehniku, ko kuģubūvētāji lietoja kop� bronzas laikmeta. Bet kā viņ� varēja būt dro�s, ka �ie kokmateriāli ir tik seni? Vai varētu uzdrīkstēties domāt, ka tie datējami ar Trojas kara laiku?

D�eks paskatījās aug�up un redzēja Kostasu aptuveni des�mit metrus virs sevis, iezīmējoties pret izplūdu�o gaismu no jūras virsmas tālu aug�ā. Viņ� ieskatījās datorā. Atliku�as tikai trīs minūtes. Hovards uzpeldēja metru augstāk un vēlreiz pa�skatījās lejup. Viņa vēzē�ana bija atsegusi kaut ko, kas balstī�jās uz dēļu klājuma, kur koka konstrukcijas parādījās no rū�sējo�ā karakuģa korpusa apak�as. Viņ� nolaidās lejā un vēzēja atkal, spēcīgi un ātri. �is nebija īstais laiks smalkām izdarī�bām. �ābrī�a atklājums varēja noteikt izrakumu nākotnes gaitu. Viņ� pārstāja vēzēt, ļaujot nogulsnēm nosēsties, un tur tas bija neskarts, pa pusei iespiests jūras dibena smiltīs.

D�eka sirds neprātīgi dauzījās. Tas bija neticami: sens keramikas kauss, brīni�ķīgi saglabājies, kylix, īpatnēja grieķu forma, uz kājas tas balstīja platu bļodu, kas apak�pusē sa�aurinājās kā liela �ampanie�a glāze, bet ar maziem ver�tikāliem rokturiem kausa abās pusēs. D�eks skatījās uz to, domām traucoties atpakaļ uz Troju, pie atradumiem, kurus viņ� bija redzējis �anakkales arheoloģijas muzejā todien kopā ar Makalisteru. Kauss bija no Mikēnu laikiem. Forma, kājas un rokturu detaļas bija pilnīgi īpatnējas. Tā kausa daļa, kas bija saredzama virs smiltīm, bija rotāta ar jūras rakstu, skaisti gleznotu astoņkāji, kas aptvēra kausu, sar�kanā krāsa vēl aizvien bija mirdzo�a. Viņ� zināja, ka Mikēnu kylix datējams ar vēlo bronzas laikmetu, starp piecpadsmito un divpadsmito gadsimtu priek� Kristus. Dekorējuma stils sa�aurināja datējumu pat vēl precīzāk, līdz trīspadsmitajam, varbūt divpadsmitā gadsimta sākumam priek� Kristus. Viņ� tik tikko spēja tam noticēt. Trojas kara laiks.

Jādomā bija ātri. Mikēnu keramiku mēdza atrast Trojā, bet tie bija reti, augstu vērtēti atradumi. �is kauss varēja būt no kravas, ko atvedis kāds tirgotājs pirmskara laikā, kad Troja bija tirdzniecības centrs. Tomēr diez vai. �ie kok�materiāli nebija no tirdzniecības kuģa, bet no galeras. Kara galeras. Kauss noteikti piederējis kādam uz borta. �ķita maz�ticams, ka īpa�nieks būtu apkalpes loceklis, pat ne kaptei�nis. Viņi lietotu ūdens smeļamos kausus, dzerot vīnu rupji, jūrnieku manierē. �āds trauks būtu bijis pārāk smalks lieto��anai uz klāja. Tātad tam jābūt pasa�ierim. Mikēnu augst�manis, kas galerā brauc uz Troju? "Iliāda" rādīja, ka augst�maņi, karotāji prin�i ņēma iegūtās trofejas sev līdzi, lai izkrā�ņotu iz�ķērdīgas dzīres un izrādītu bagātības. Karotāji prin�i. D�eks zināja, uz kurieni domas viņu ved, ta�u viņ� gandrīz neuzdrīkstējās tām sekot.

Hovards pavēzēja roku virs kausa, lai atsegtu malu un pārliecinātos, vai to var izcelt vienā gabalā. Viņ� gaidīja, līdz nogulsnes nosēdlsies.

Tad viņ� to ieraudzīja.

Vispirms vienu burtu, tad vēl vienu. Tas bija vārds, uzrakstīts zem kausa malas. Vārds sengrieķu valodā. Viņ� kā apmāts skatījās uz burtu A, kas bija sa�ķiebies uz vienu pusi agrīnajā feniķie�u rakstības formā, tie�i kā Dilens bija rādījis Ilioupersis tekstā. Hovards tik tikko spēja tam noti�cēt. Burti sengrieķu valodā uz Mikēnu kausa no trīspadsmitā gadsimta priek� Kristus. Tas bija pierādījums, tur nebija ne �aubu ēnas. Tas apliecināja, ka vēlā bronzas laikmeta grieķi no varoņu laikmeta bija sāku�i lietot �o alfabētu vairākus gadsimtus agrāk, nekā bija pieņemts uzskatīt, tie�i kā Dilens bija centies pierādīt. D�eka domas virpuļoja. Dilenam bijusi taisnība par Ilioupersis. To varēja sarakstīt kāds, kas tie�ām bijis aculiecinieks Trojas notikumiem. D�ekam pēk�ņi neizturami gribējās izstāstīt to profesoram. Ta�u tas vēl nebija viss. At�ifrējis vārdu, viņ� aiz pārsteiguma noelsās iemuti. Prāts traucās atpakaļ pie tām stundām, kuras studiju gados bija pavadījis kopā ar Dilenu. Lineārajā B raks�tībā, ko lietoja mikēnie�i, tajā otrajā rakstībā bija vairāki vārdi, kas apzīmēja vadoni, valdnieku. Viens basileus -, ko grieķi lietoja klasiskajā periodā, bija reti sastopams. Cits lavvagetas -, visierastākais termins, nozīmēja "barvedis, vie�nas citadeles, vienas pilsētvalsts princis". Homēra "Iliādā" tā būtu saukti viri, kas veda kontingentu no savām terito�rijām, Ahillejs, Ajants, Nestors. Bet bija vēl viens vārds, retāks, kas tagad bija D�ekam acu priek�ā: wanax. Tā dēvēja daudzu pilsētvalstu valdnieku, augstāko valdnieku, kas tiek ievēlēts briesmu laikā. Wanax bija svarīgākais no viņiem visiem, svarīgāks par lielāko varoni; vīrs, kura vara līdzinā�jās dievu varai. Varens sceptera turētājs. Valdnieku valdnieks.

D�eks pastiepa kreiso roku uz leju un uzmanīgi iegrem�dēja pirkstus smiltis ap kausa kāju, jūtot satraukuma vilni, kas vienmēr izplūda viņam cauri, pirmoreiz pieskaroties senlietai, ko tūksto�iem gadu ilgi nebija aiztikusi cilvēka roka. Viņ� atcerējās �is vietas svētumu, iespēju, ka tā ir kara kapsēta. Divu karu kapsēta. Bet �im kausam jānonāk vēlreiz saules gaismā, lai tas beigtu ceļojumu, kuru izjauca katastrofa pirms vairāk nekā trīstūksto� gadiem, un lai tas tiktu pacelts virs Trojas sienām tie�i tā, kā lielais valdnieks to būtu darījis. D�eks gribēja to nogādāt vietā, kur Dilens izdarīja izrakumus, citadeles augstākajā bastionā, kas pacē�lās virs īlijas līdzenuma, lai viņi varētu dalīties arheoloģijas triumfā. �is atradums ne vien apstiprināja Dilena tēzi, ka Ilioupersis grieķu valoda bija Agamemnona grieķu valoda, bet arī pavirzīja viņus lielu soli tuvāk varenā valdnieka reali�tātei un viņa karam, kas izbeidza visus karus.

-���� D�ek! Kostasa balss ie�ērkstējās iek�ējā telefonā. Nulles stunda. Laiks doties mājās. Tūlīt.

-���� Sapratu. D�eks izņēma seno kausu no smiltīm un pacēla to aug�up, vērojot nogulsnes nobirstam kā sudraba lietu. Tas bija neskarts, viens no skaistākajiem atradumiem viņa dzīvē. Viņ� ielaida gaisu peldspējas kompensatorā un, ietinies mirdzo�os burbuļos, lēni pacēlās virs jūras dibena. Kad ārējais spiediens samazinājās, e-kostīms automātiski izlaida gaisu, datorizētais sensors uzturēja peldspēju maz�liet virs neitrālās. D�eks zināja, ka tas pats notiek ar gāzes burbulī�iem viņa asinsritē, un ielūkojās savā rokas datorā, lai vēlreiz pārbaudītu uznir�anas ātrumu. Viņ� paskatī�jās aug�up uz Kostasu, tad atpakaļ lejā uz vraku. Starme�a gaisma atstarojās no uzduļķotajām daļiņām, tāpēc viņ� izslēdza starmeti un aizvēra acis, lai varētu pierast pie tum�sas. Kad pēc kāda brī�a Hovards tās atvēra, viņ� redzēja skaidru mīnukuģa apveidu, ta�u tagad viņ� varēja iztēloties arī to otru vraku, seno divdesmit, varbūt divdesmit piecus metrus garo kuģi, kur� gulēja diagonāli zem mīnukuģa kor�pusa un kura pakaļgals parādījās mazākajā izskalotajā vagā gar mīnu kuģa kreiso bortu, bet priek�gals atradās da�us metrus tālāk no vietas, kur viņ� bija atradis kausu.

Sasprindzinājis acis, D�eks skatījās uz turieni, kur bija pabijis. Tur lejā bija vēl kaut kas. Tālāk uz priek�u no tās vie�tas, kur viņ� bija redzējis dēļu klājumu, kur, viņaprāt, koka konstrukcijas kļuva smailākas virzienā uz galeras priek�galu. Tas būtu bijis ārpus viņa redzesloka no izskalotās vagas, un sonāra nolasījumā tā būtu izskatījusies kā kāda mīnukuģim atlūzusi struktūra. D�eks nospieda peldspējas pogu uz tērpa, lai ignorētu datoru un manuāli regulētu gaisu, tad pēk�ņi apstājās ūdenī, cie�i lūkodamies lejup. Par to nebija nekādu �aubu. Tas bija precīzi tajā novietojumā, precīzi tajā vietā, paceļoties no smiltīm tie�i aiz izskalotās vagas ārējās malas. Senā kuģa priek�gals. Tā bija izliekta koksne, bet �ajā formā bija vēl kas vairāk. Vai viņam rēgojās? Tagad viņ� bija vairāk nekā divdesmit metrus virs jūras dibena, un viss attālinā�jās. Pēk�ņi atmiņā uzplaiksnīja aina no slavenajiem Mikēnu akmens vārtiem Agamemnona galvaspilsētā. Divi lauvas ar paceltām ķetnām pret kolonnu. Viņ� vēlreiz paskatījās. Vai tā bija �ī forma? Vai tas bija lauvas apveids? Agamemnona kuģis ar lauvas priek�galu? Vai arī prāts pakļāva realitāti vēlamajam, izspēlējot nekrietnu joku, kas jau tik daudzus pirms viņa bija ievedis strupceļā pētījumos par Trojas karu?

D�ek! Tu vēl esi septiņdesmit metru dziļumā. Mums būs vajadzīga dro�ības pietura pie trīsdesmit.

D�eks cie�i aizvēra acis, tad atvēra tās un no jauna aktivēja pacel�anās programmu. Sapratu. Tikai pēdējo reizi paskatījos.

-���� "Jūras pētnieks II" stāv sāņus, bet Makalisters sūta Zodiac laivu. Es varu dzirdēt ārpusborta dzinējus. Es izlai�u boju.

-���� Sapratu. D�eks vēroja, kā jūras dibens atkāpjas dzi�ļajā zilumā, kā robotā kuģa vraka masa pazūd tumsā. Viņ� paskatījās aug�up, tagad turēdams kausu abās rokās, kā to reiz būtu varējis darīt varens valdnieks, uzsaucot tostu saviem varoņiem Ahillejam, Ajantam, Patroklam un pārē�jiem. Kausa formu aptvēra gaismas oreols uz jūras virsmas, tie�i tā to dro�i vien kādreiz apspīdēja saules stari cauri pirmsnegaisa debesīm, atspulgojoties acīs valdniekam, ku�ram lemts vest tūksto� kuģu uz Troju. Vai tie�ām tā bija īste�nība? Hovards nodrebēja, un kauss pēk�ņi �ķita neiespējami trausls ilūzija no vēstures, krīto�a lapa, kas sabirs pēc pie�skāriena. Viņ� atminējās savu rīta sapni uz "Jūras pētnieka II" klāja par zobenu. Ta�u tas bija tikai sapnis. Tagad viņ� vairs nebija arheologs, bet turēja rokās to, ko varētu būt turējis Agamemnons. Tas bija īsts. D�eks pamanīja Kostasu vērojam viņu da�us metrus augstāk un nospieda iek�ējā telefona pogu. Tu neticēsi, ko es atradu.

-���� D�eks apklust pirmās nir�anas beigās pie jauna vraka un pazūd jūras dibena caurumā� Es nojautu, ka kaut kas ir noticis. Es varu redzēt, kas tev tur ir. Izskatās visai neticami.

-���� Ko tu teiktu par ziņu, ka mēs esam uz pēdām lielāka�jām bagātībām, kas jebkad atrastas zem ūdens?

-���� Vai tu atradi zeltu?

D�eks uzpeldēja Kostasa līmenī un turēja kausu viņam priek�ā. Zeltu ne. Kaut ko daudz vērtīgāku. Vārdu. Vārdu senā valodā. Vienu vārdu. Vienu vārdu, kas paver durvis uz Trojas kara realitāti. Uz realitāti, kas saistīta ar vraku zem mums. Ne vienu vraku, bet diviem.

-���� Agamemnona kuģis? Vraks no Dilena teksta?

D�eka sirds dauzījās trakā ātrumā. Agamemnona kuģis ar lauvas priek�galu. Es redzēju kokmateriālus, Kostas. Ne tikai ēnas tumsā īstus kokmateriālus. Es tiem pieskāros. Un �is kauss ir no Mikēnām.

-��� Tātad mēs atgriezīsimies tur lejā? Lai noņemtu deto�natorus minām? Es gribēju teikt lai medītu lielākos dārgu�mus? Ahilleja vairogu?

-��� Tie�i tā.

Kostass iegrūda dūri ūdeni. Jā!

Kas, pie velna, tas ir?

D�eremijs Heiverstoks stāvēja senas ejas vidū, kas veda zem Trojas, pārsteigumā platām acīm lūkodamies uz gruve�u un zemes drūpo�o sienu, kur viņ� bija veicis izrakumus. Viņ� tik tikko spēja tam noticēt. Tie�i no Dilena izrakumu vietas Hībermeijers bija atvedis viņu un Rebeku uz �o eju dziļu tran�eju zem atklātām debesīm un pie�licis viņus pie darba. D�eremijs bija atradies Trojā nepilnas trīs stundas, un tagad �is. Viņ� burtiski reiba. Ķelle izslīdēja no rokas un nokrita zemē, bet viņ�, mazliet grīļodamies, palika stāvam un cie�i skatīdamies. Rebeka pārstāja tīrīt ar otu un nostājās viņam blakus, tad noelsās. Ēnas, ko meta vēlās pēcpusdienas saule, radīja dīvainas ilūzijas un apvei�dus uz sienām, bet par �o nebija �aubu. D�eremijs pastiepa roku un uzlika plaukstu uz tā. Neticami, viņ� no�uk�stēja. Tas apveids. Tas izskatās ēģiptie�u.

Fantastisks, Rebeka nomurmināja, izstiepusi roku, bet nepieskardamās tam. Par spīti karstumam, viņa dre�bēja. Mazliet spokaini.

Parādījās kustīga gaisma no galvas starme�a, un Dilens iznāca no ejas neatraktā gala kādus desmit metrus viņiem priek�ā, kur slīpās sienas sa�aurinājās un eja veda citadeles senā paugura malas iek�ienē.

-���� Kur ir Moriss? D�eremijs piesmaku�ā balsi jautāja, vēl joprojām skatīdamies uz sienu.

-���� Viņam ir �līmaņa bridis, nenojauzdams par atklā�jumu, Dilens atbildēja, apstājoties, lai paskatītos uz vārnām, kas lidoja pāri galvai. Rok viens pats ejas galā. D�eks no helikoptera devās pa taisno pie viņa. Vai jūs ievērojāt, ka Hovarda vecā haki soma izskatās krietni uztūku�i? Viņam esot kaut kas neticams, ko man parādīt. Viņ� atklāja vienīgi to, ka pirms stundas �is priek�mets esot bijis jūras dibenā. D�eks saka, tai esot jābūt īstajai vietai, īstajam laikam. Es savukārt paziņoju, ka varu spēlēt pretī man arī ir kaut kas, ko parādīt viņam. Mums ir norunāta satik�anās pēc vakariņām manā izrakumu vietā aug�ā uz mūriem. Kār�u atklā�anas laiks.

-���� Morisam jāatnāk un jāredz �is. Un D�ekam. Tūlīt pat!

-��� Jāredz kas?

-���� Esiet piesardzīgs, D�eims, Rebeka sacīja. Jūs vēro.

Dilens uzmeta viņai baiļpilnu skatienu. Ko tu ar to gribi teikt?

-���� D�eremijam priek�ā.

Dilens apmulsis sekoja viņu skatieniem, kas bija vērsti uz akmens sienu. Viņ� atkāpās, tad viņam aizrāvās elpa. Ak kungs!

Milzīga akmeni kalta acs vērās uz viņiem. Tā bija mandeļveida, kā ērgļa acs. D�eremijs atguvās no transa un ar roku aizvāca blīvas zemes gabalu no acs malas, un pēk�ņi viss pārējais drupu iezis nobruka, atsedzot masīvu akmens seju. Viņi pārsteigti skatījās. Seja bija aptuveni divus metrus augsta un metru plata, un uz tās pacēlās koniska ķivere, aug�galā ieplaisājusi un nolūzusi. Tam jābūt valdnieka attēlam! D�eremijs iesaucās.

-���� Kura? Rebeka ar aizturētu elpu jautāja.

-���� Ne grieķu, Dilens skatīdamies nomurmināja. Tas ir Austrumu valdnieks ar konisku ķiveri, ar tādām acīm. Mikēnu grieķu valdnieki, kā Agamemnons, bija mirstīgie, pirmie starp cilvēkiem. Mums pat nav viņu statuju. Bet �is ir citāds. Viņ� ir valdnieks-dievs, neparasts, pēc Austrumu parauga. Profesors papētīja tuvāk. Visvarens, varbūt kād�reiz bijis karotājs, bet es teiktu, �is ir �ēlīga valdnieka attēls. Ne tāds, kas ienaidniekiem dzīviem novilka ādu. Tāds, kas paļāvās uz mieru, vismaz tad, kad �ī statuja tika darināta.

-���� Kā ir ar Agamemnona pretinieku? D�eremijs iesau�cās. Ar Priamu, Trojas valdnieku?

Dilena balss bija saspringta no satraukuma. Tas ir iespē�jams. Tikai iespējams. Priams ir viens no retajiem "Iliādas" personā�iem, kas varētu būt zināms no citiem tālaika pie�rakstiem. Hetu māla plāksnītes hetiem bija varena impē�rija uz austrumiem no Trojas piemin kādu Pijamaradu, kas darbojies �ajā apkārtnē. �is vārds stipri līdzīgs Priamam. Heti uzskatīja Pijamaradu par renegātu, kas dibina pats savu neatkarīgu valsti, tiekdamies līdzināties Ahivaijai, Ahensai, kā heti dēvēja Mikēnas. Man tas �ķiet ļoti pārliecino�i. Ho�mēra Priams ir varens, vecs karotājs, bet viņ� ir miera, nevis kara valdnieks. Viņam bija labas attiecības ar mikēnie�iem, pirms parādījās Agamemnons. Priams bija atradis veidu, kā pārtraukt hetu kareivīgo tradīciju un kļūt par daļu no Egejas lielās civilizācijas; viņa dēli pat bija kļuvu�i par varo�ņiem, par cīnītājiem pēc grieķu tradīcijas. Kaut kādā veidā es to visu saskatu �ajā sejā. Dilens domīgi skatījās uz sta�tuju. Bet mums ir jāatrod kāds uzraksts, lai būtu dro�i. Un arī datējums, lai būtu iespējams �o skulptūru attiecināt uz trīspadsmitā gadsimta beigām priek� Kristus.

Rebeka maigi nopulēja lielo akmens degunu, brīdi pagai�dīja, līdz putekļi nosē�as, tad palūkojās tuvāk. Vienu es jums varu pateikt. �orīt Moriss deva man piecu minū�u kon�sultāciju par būvmateriāliem. Tas esot pirmais, kas jāzina, aplūkojot jaunu vietu. �is nav vietējais kaļķakmens, kas izmantots pilsētas mūros. Paskatieties uz virsmu. �is ir gra�nīts. Es to esmu redzējusi Britu muzejā. Visas tās faraonu statujas. Tam jābūt Ēģiptes granītam.

Dilens ieskatījās cie�āk. Ak kungs! Tev ir pilnīga tais�nība. Ēģiptes sarkanais granīts Trojā.

-���� Kā gan vispār tas �eit nokļuvis? D�eremijs jautāja.

-���� Mēs zinām, ka ēģiptie�i ar kuģiem veda obeliskus un milzīgus akmens bluķus uz leju pa Nīlu, Dilens atbildēja, saspringti domādams. Tad kāpēc ne pāri jūrai? Ēģiptie�i tir�gojās ar Troju. Cilvēkiem, kas bija uzcēlu�i piramīdas, izkraut da�us granīta bluķus Be�ika līcī un aizvilkt tos da�us kilo�metrus pāri Trojas līdzenumam nebūtu bijusi liela problēma.

-���� Bet �is nav faraona attēls, D�eremijs neatlaidās.

Dilens papurināja galvu. Nē. Tas ir ēģiptie�u akmens

un, ļoti iespējams, ēģiptie�u skulptors. Trojie�i neko tādu nedarīja. �eit nebija monumentālās skulptūras tradīcijas. Tāpēc viņi importē akmeni un importē arī skulptoru. Deta�ļas, acu stils izskatās pēc ēģiptie�u. Bet tas ir vietējais vald�nieks. Es par to galvoju ar savu karjeru. Trojas valdnieks.

-���� Un es domāju, ka esam paspēru�i soli tuvāk patiesī�bai par to, kas viņ� bija, D�eremijs notupdamies piebilda. Paskatieties. Skulptūra ir tapusi vienlaikus ar sienu ne agrāk, ne vēlāk. Sienas kaļķakmens bluķi ir izveidoti tai apkārt. Un apskatiet bluķu kalumu, sienas slīpumu, verti�kālos atzarojumus. Tāpēc Moriss bija tik satraukts �ajā ejā.

Padomājiet par saviem izrakumiem citadelē, D�eims. Tas viss ir no viena laika. Tie�i tās pa�as celtniecības metodes kā Trojas VII nocietinājumiem. Ja jebkad bijusi Trojas kara Troja, tad te tā ir. Un, ja kādreiz bija tāds valdnieks Priams, tad te viņ� ir. Es vienkār�i to zinu.

-���� Ū-ū, Rebeka lēni novilka. Tas jāizstāsta Morisam. Mums ir panākumi.

-���� D�eims! Kliedziens atskanēja no ejas tālākā gala, kur sānu sienas vēl krietni sedza zeme un gruve�i. Rebeka un D�eremijs saskatījās, tad sekoja Dilenam atpakaļ turp, no kurienes viņ� bija nācis. Tur tupēja D�eks, ar lukturīti apgaismodams neattīrīto sienas daļu ejas galā. Viņ� paska�tījās aug�up uz D�eremiju un Rebeku. Vai jūs �odien esat beigu�i?

D�eremijs nokrem�ļojās. Jums jānāk un jāredz, ko mēs esam atradu�i. Jums un Morisam. Kaut ko tādu, kas parādās no sienas.

D�eks pagaismoja ar lukturīti. Vai tu domā kaut ko tādu?

Rebeka un D�eremijs nometās ceļos viņam blakus un skatījās uz priek�u. Tur, kur ejas abas puses pazuda neattīrī�tajā uzkalnā, bija redzama svaigi atsegta zemes un gruve�u plakne, ko nostiprināja koka dēļi, kurus tur bija novietojusi izrakumu komanda. D�eks nomērķēja lukturīti uz gruve�u pamatni. Viņi ieraudzīja aptuveni metru augstu caurumu, kas bija izrakts starp nelīdzenajām gruve�u malām. Pa�ā vidū, aizpildot visu caurumu, atradās liels, gai�s izvirzījums, it kā tur būtu iesprūdis pamatīgs akmens bluķis. D�eks apņēmīgi mērķēja lukturīti zem tā. Varbūt jūs negribēsiet apskatīt to pārāk tuvu, viņ� teica.

Bluķim bija kājas, un tie īstenībā bija pazīstami, apspī�lēti, brūni svītroti haki �orti, kas turējās krietni vien pus�mastā.

-��� Ak Dievs, Rebeka smaidot sacīja. Skaidrs, ko tu domā.

Kaut kur no tuneļa iek�puses atskanēja rīboņa, tad

sekoja klusums. ScheiЯe! kāda tāla balss iesaucās.

-���� Ko viņ� dara? Rebeka noprasīja.

-���� Viņ� domā, ka mēs esam tikai aptuveni piecus metrus no ejas gala, D�eks atbildēja. Zemi caurskato�ais radars atklāja tuk�u kabatu pret ejas kreiso sienu, tuvu tās galam. Tā ir dziļi aprakta, bet saspiestie gruve�i varbūt aizkavē�ju�i caurumu piepildī�anos ar zemi. Viņ� ir ieracies iek�ā, lai apskatītos.

-���� Tas izklausās dro�i, Rebeka teica aizdomu pilnā balsī.

-���� Morisam reiz uzgruva piramīdas, un viņ� izlīda laukā neskarts. D�eks uzzibsnīja smaidu, tad pavirzīja gaismas staru uz cauruma aug�u. Virs viņa ir iesprūdis akmens, kas darbojas kā pārsedze. Es ieteicu neiet tālāk par to.

-���� Tas jāsaprot, ka tu viņam liki atstāt dibenu redzamī�bas laukā? Rebeka draiski paskatījās uz D�eku.

-���� Ne glu�i tādiem vārdiem, bet jā.

Bija dzirdama intensīva rak�ana un ka�ņā�anās, kas jau�cās ar ņurdē�anu un lamām. Hībermeijera pēcpuse pavirzī�jās da�as collas dziļāk caurumā, nosprostojot to pavisam, tad sacēlās putekļu mākonis, pilnībā nosedzot viņa kājas. Pēk�ņi viņ� apklusa. Mans Dievs. Vārdi skanēja slāpēti, bet satraukti. Mein Gott.

D�eks nometās ceļos un, aizgaiņādams putekļus, mēģi�nāja ieskatīties iek�ā. Moris! Kas tur ir?

-���� Neticami! Hībermeijers pamatīgi noklepojās, �ī dār�doņa skanēja kā maza zemestrīce. Es redzu sienu. Tikai da�us kvadrātcentimetrus. Bet uz tās ir uzraksts. Es par to esmu pārliecināts, D�ek. Viņ� skaļi noklepojās. Uzraksts Trojā. Pats pirmais.

Zeme nodrebēja, un no cauruma parādījās milzīgs pu�tekļu mākonis. Hibermeijera ķermenis nokrita, acīmredzot saplacināts. D�eks ātri pamāja D�eremijam. Es zināju, ka tā notiks. Es to zināju. Ātri! Turi otru kāju! Viņ� atdeva lukturīti Rebekai un spēcīgi vilka, sagrābis Hibermeijera kreiso kāju. Moris! Vai tev nekas nekait? viņ� kliedza. Vai tu mani dzirdi?

No cauruma atskanēja klepo�ana un lamas. Ar mani viss ir kārtībā. Dodiet man vēl vienu gājienu. Es gandrīz biju tur.

-���� Nekādā gadījumā. Viņi vilka, un D�eks sa�ķobīja seju. Tā, kur es to esmu darījis iepriek�? Stounhend�ā, skolas ekskursijā. Moriss iesprūda ar galvu uz leju kādā cau�rumā, līdzīgā kā �is. Viņ� domāja, ka ieraudzījis ēģiptie�u mumificētu kaķi. īstenībā tas bija ļoti vecs beigts trusis. Viss. D�eks atkal stenēdams pavilka, elsdams "Morisam viss bija ēģiptie�u". Viņi pavilka pēdējo reizi, un parādī�jās Hibermeijera putekļiem klātā galva. Tie izdabūja viņu laukā, un viņ� apmetās otrādi, skaļi noklepojās, tad piecēlās uz ceļiem, drebot un plik�ķinot sevi. Moriss noņēma brilles un, acīm kvēli liesmojot, paskatījās uz D�eku. Tur iek�ā. Viņ� atkal noklepojās, norādīdams, "tur iek�ā".

-���� Kas tur ir?

-���� Akmeni iegrebts uzraksts. Es no tā redzēju tikai da�us centimetrus, bet esmu par to pārliecināts. Pārliecināts par to.

-��� Tu jau to teici, D�eks atbildēja un cie�i pavērās uz Hībermeijeru. Ko tu ar to domā? Pārliecināts par ko?

-���� Hieroglifi. Hieroglifi, D�ek. Ankh simbols. Ēģiptie�u.

-���� Nē, tas nav iespējams, Rebeka iesaucās. Ēģiptie�u. Jums vajadzētu dzirdēt, ko mēs atradām.

Skatīdamies uz Hībermeijeru, D�eks pacēla roku. Pēc brī�a. Moriss ļodzīgi piecēlās kājās, izdauzīja putekļus no �ortiem un saraustīja tos uz aug�u, tad uzmeta D�ekam triumfējo�u skatienu. Viņ� vēlreiz skaļi noklepojās, un ak�mens virs cauruma, kurā viņ� bija atradies, pēk�ņi nobruka. Moriss pagriezās un paskatījās uz to, pusbalsī nolamājās, tad pacēla rokas, it kā vērstos pie dieviem, un atkal tās no�laida. Lai to atraktu, tas vilksies dienām ilgi. Dienām ilgi. Mums atlikusi tikai nedēļa līdz atļaujas beigām.

D�eks uzsita viņam uz pleca, saceļot vēl vienu putekļu mākoni. Tad sāc vien lauzties iek�ā. Viņ� uz bridi ap�klusa. Hieroglifi? Vai esi dro�s? Zini, vai tas nav vēl viens mumificējies trusis?

Ieplestām nāsīm HIbermeijers nikni paskatījās uz viņu. D�eks pacēla roku. Labi. Labi. Viņ� atkal pievērsās gru�ve�iem. Domas joņoja. Hieroglifi? Moriss bija sniedzis ātru pārskatu par izrakumiem pirms pusstundas, kad viņ� un Kostass bija ieradu�ies ar helikopteru, uzreiz pēc �ēlīgi īsa brī�a dekompresijas kamerā, beidzot nir�anu. D�eks bija pārsteigts, redzot ejas sienas, kas tagad bija atsegtas ap�tuveni piecpadsmit metru garumā. Eja, tuvojoties citadeles uzkalna centram, kļuva augstāka. Sienas bija vēlā bronzas laikmeta tipiskā Trojas formā slīpas, aug�daļā sa�aurinoties uz vidu. Tas vien jau bija satrauco�i. Bet neparasta bija tie�i pati ejas konstrukcija. Tā bija ievērojami līdzīga ieejai lielajā kapā ārpus Mikēnu citadeles, tā sauktajā Atreja dār�gumu krātuvē. Vai tas bija tas, ko Moriss bija atradis? Vai galā būs alai līdzīgs ar kupolu segts apglabājuma kamba�ris? Liels valdnieka apbedījuma kambaris zem Trojas? Ta�u tam nebija jēgas. Ja tas bija kaps, tad kā Trojas valdnieks, Trojas dinastija varēja būt apglabāti ar ēģiptie�u uzrak�stiem?

HIbermeijers cie�i palūkojās uz Hovardu. Es zinu, ko tu domā, viņ� teica.

-���� Es domāju, D�eks atbildēja, ka man ir jāatrok kuģa vraks un jums te ari ir kaut kas fantastisks.

-���� Ienesīgi panākumi, D�eremijs teica. Tā Kostass to sauc. Mēs esam uztrāpīju�i ienesīgiem panākumiem.

-���� Es zinu, ko tu tie�ām domā, Hībermeijers uzstāja.

-���� Es tikai netieku skaidrībā, vai �līmanis te bija pirmais. Kā viņ� būtu palaidis garām kaut ko tādu?

Hībermeijers domīgi pamāja ar galvu. Viņ� skatījās uz gruve�iem, slaucīdams netīrumus no sejas. Iegruvu�ās zemes un mūru dēļ to ir ļoti grūti pateikt. �ķiet, ka tā ir viena masīva postījumu kārta. Vēlais bronzas laikmets, par to nav �aubu. Ļoti drīz pēc Trojas kri�anas. It kā kāds to būtu darījis ar nolūku, varbūt lai radītu platformu būvē�a�nai virs tās.

-��� Vai lai apslēptu to, kas varētu atrasties �īs ejas galā, ieminējās Rebeka.

Hībermeijers samiedza acis, tad no�ķaudījās. Iespē�jams, varētu būt notiku�i deviņpadsmitā gadsimta izrakumi. Ja tā būtu stratigrāfijas kārtu kūka, mēs viegli varētu pateikt. Bet viena sagrauta nogul�ņu slāņa dēļ ir grūti saskatīt lie�cību par postījumu. Tomēr dīvaini. Ja tas tika nopostīts, tad vēlāk apzināti atkal tika apslēpts.

-��� Varbūt bija, Rebeka piebilda. Varbūt, lai noslēptu, ko �līmanis bija atradis.

-���� Es atradu �o. Hībermeijers aizgriezās un ar pirk�stiem iz�ņauca degunu, notrauca pili no degungala, tad iebāza roku krekla kabatā un izvilka sauju pī�ļu. Pa�ā vidū atradās gredzens. No kabatas viņ� izvilka daļēji saņurcītu ūdens pudeli, ar zobiem noskrūvēja korķi un ar ūdeni apsla�cīja gredzenu, pēc tam paberzēja to un pasniedza D�ekam. Rebeka un D�eremijs piegāja tuvāk paskatīties, un meitenei aizrāvās elpa, to ieraugot. Tas ir zelts!

-���� Es to atradu blakus sienai ar uzrakstu.

-���� Tas, protams, ir mūsdienu, D�eks nomurmināja, pētīdams gredzenu.

HIbermeijers piekrītot pamāja. Zīmoggredzens, varbūt no deviņpadsmitā gadsimta beigām. Mans vectēvs mēdza tādu valkāt. Mans Amerikas vectēvs, mātes tēvs. Tāda tolaik bija mode pārtiku�iem ļaudīm.

-���� Kā gan Viktorijas laika zīmoggredzens nonācis �eit? Rebeka nomurmināja.

HIbermeijers raudzījās uz gruve�iem. Pēc tam kad �līmanis atklāja Troju, viņ� aicināja bagātus cilvēkus savus atbalstītājus braukt �urp. Varbūt kāds no tiem pazaudēja gredzenu uzkalnā. Jūs esat redzēju�i, kā gruve�i un zeme var pārvietoties. Gredzens būtu varējis veikt ceļu zem zemes pa spraugām starp akmeņiem, sasniedzot ejas pamatni.

Rebeka ar �aubām paskatījās uz viņu. Vai ari kāds ir bijis �ajā ejā iepriek�.

HIbermeijers saknieba lūpas. Kāds būtu varējis ierak�ties iek�ā, tad uzmanīgi aizpildījis eju, lai tā izskatītos kā neskarta. To varēja izdarīt vienīgi arheologs. Kāds, kas labi pazina �o vietu un zināja, kā to pārliecino�i nomaskēt. Es nebrīnītos, ja to būtu izdarīju�i �līmanis un Sofija. Tomēr vai �līmanis, izcilais publikas izklaidētājs, varētu atrast kaut ko tādu kā �ī eja un nepaziņot par to pasaulei? Viņ� būtu sūtījis telegrammas saviem draugiem, britu premjermi�nistram Gledstonam vai Bismarkam Vācijā, citiem varena�jiem un labvēlīgajiem, kuru uzmanības viņ� alka. �līmanis nespēja paturēt savus atklājumus noslēpumā.

-���� Varbūt izrādī�anās bija uzmanīgi aprēķināta uzspēle, D�eks sprieda. Jūs zināt manu attieksmi pret �līmani. Viņ� slēpj daudz vairāk, nekā pirmajā acu uzmetienā izskatās.

-��� Tu gribi teikt viņ� iegalvoja cilvēkiem, ka izstāstījis tiem par visiem saviem atradumiem, kaut gan īstenībā tā nebija? Rebeka lēni prātoja.

-���� Ir dro�i zināms, ka viņ� noslēpa daļu no zelta, ko abi ar Sofiju atrada Trojā, tā sauktos Priama dārgumus, D�eremijs ierunājās. Slepus nosūtīja tos atpakaļ uz Vāciju. Tas liek ticēt tam, ko D�eks saka.

D�eks papētīja gredzenu. Uz tā ir raksts, ģimenes em�blēma divgalvains grifs vairoga ietvarā. Izskatās ļoti vā�ciski. Viņ� uz brīdi apklusa, saspringti domādams. Esmu pārliecināts, ka esmu to redzējis kaut kur agrāk.

-���� �līmaņa emblēma? D�eremijs ieminējās.

-���� Nē, D�eks papurināja galvu. Ne �līmaņa. Toreiz es biju students. Pirms ilga laika. Kaut kur bibliotēkā. Man būs jāpadomā.

Hībermeijers pagriezās un, rokas sānos iespiedis, izaici�no�i skatījās uz gruve�u plakni. Mums jārok, jārok, jārok. Tas ir vienīgais veids, kā to atrisināt. Ir pienācis laiks, lai Troja mums dotu da�as atbildes.

-���� Un tu esi īstais vīrs �im darbam, D�eks uzsita Hībermeijeram pa plecu, un pār viņiem izvirda putekļi. Viņi abi skanīgi no�ķaudījās, tad saskatījās un pēk�ņi, nevaldāmi kratoties krampjainos smieklos, apskāva viens otru. D�eks zināja, ka tam jānotiek. Sakrāju�ais satraukums prasīja izeju. Rebeka, D�eremijs un Dilens, plati smaidot, viņus vēroja. D�eks nopētīja savu skolas gadu draugu: putekļiem klāts augums, brilles sa�ķobīju�ās, pats apsvīdis. Labāk vairs nevarētu būt. Hovards atkāpās, nomierinājās un noslaucīja acis. Un tagad, nokrem�ļojies un ieskatījies pulkstenī, viņ� teica, tagad ir laiks vakariņām. Kostass gaida mūs izrakumu mājā dzerot labi nopelnītu d�inu ar toniku, es ceru. Mūsu lieliskais turku priek�strādnieks un viņa sieva ir uzklāju�i valdnieka Priama cienīgu dziru galdu.

D�eremijs klusi ieklepojās. Ja jau pieminam Priamu� -Jā?

-���� Tas varētu būt, Rebeka pārtrauca D�eremiju. Tikai varētu būt.

-��� Jā? D�eks ieinteresējās.

-���� Mēs kaut ko atradām.

-���� Jā, protams, D�eks teica, cie�i skatīdamies uz viņiem. Protams. Es nebiju aizmirsis. Nekādā ziņā. Moris, viņi kaut ko ir atradu�i. Vietā, kur tu viņiem liki rakt, pa ceļam laukā. Viņ� uzmanīgi pacēla savu piebāzto haki somu un pārlika to pār plecu, paskatīdamies uz Dilenu. Rādās, ka �ī ir atklājumu diena. D�eremij, ved mūs!

Pēc divām stundām D�eks iznāca uz vienstāva mājas verandas. �ajā bungalo bija ierīkots HIbermeijera izrakumu �tābs, un tā bija tā pati vieta, kur �llmanis bija uzturējies gandrīz pirms pusotra gadsimta Kostass un D�eremijs sekoja, un tad viņi visi devās dārzā pie nostiprinātā rāmi iekarināta gara �ūpuļsola, uz kura blakus sēdēja Rebeka un Dilens. Viņiem priek�ā aiz kokiem vidēja senās citade�les pakalns. Rebeka, savā nodabā dungodama, viegli �ūpo�jās �urp un turp, bet Dilens klēpī turēja pīpi un neatvērtu tabakas paciņu. D�eks un abi pārējie apsēdās dārza krēslos ar skatu pret �ūpolēm. Tā bija bijusi gara diena, un D�eks pēk�ņi jutās līdz nāvei noguris, iztuk�ots pēc nir�anas pēc�pusdienā un dekompresijas, kas vienmēr izsūca viņa spē�kus. Pirms galvenā ēdiena viņ� un Moriss bija aizsteigu�ies vēlreiz ātri apskatīt skulptūru ejas sienā, un tas bija inten�sīvas sarunas priek�mets maltītes atliku�o daļu. Tie�ām neparastu atklājumu diena: priek�vēstnesis tam, kas varētu sekot. Turklāt D�eks vēl nebija pateicis Dilenam par seno kausu no vraka. Tam laiks pienāks vēlāk, īstajā vietā īpa�s brīdis divatā ar viņa veco mentoru.

Hovards lūkojās saulrietā aiz Trojas uzkalna, tad pagrie�zās pret Rebeku un pasmaidīja. Viņa turēja kādu vecu grā�matu, aptuveni piecas reiz divas collas lielu ar padilu�u zelta uzrakstu uz muguriņas. Viņ� pēto�i paskatījās uz to, tad uz Dilenu. Es to pazīstu, D�eims. Tas ir tavs vecais Poupa izdevums, vai ne?

Dilens iesprauda pīpi starp zobiem, sakoda to un pamāja ar galvu. Homēra "Iliāda", Aleksandra Poupa tul�kota astoņpadsmitā gadsimta sākumā, �is izdevums publi�cēts 1806. gadā.

-���� Es atpazīstu to plīsumu uz muguriņas. Tā vienmēr atradās uz tava rakstāmgalda Kembrid�ā.

-��� Tas ir tik superīgi! Rebeka nomurmināja, piesardzīgi atvērdama un aizvērdama grāmatu, tad ar pirkstiem aptaus�tot novalkātos ādas vākus. Profesors Dilens nupat man to uzdāvināja. Es tagad jūtos kā ista kolekcionāre. Viņa paskatījās uz Dilenu. Dzim�anas dienā tētis man uzdā�vināja D�ona Vuda "Stāstu par ceļojumu uz Oksusas upes izteku". Mēs plānojam atkal uz turieni aizbraukt jūs zināt, uz Afganistānu lai to meklētu.

-���� Kad kar� būs beidzies, D�eks nomurmināja.

-���� Tu esi no retas sugas, Rebeka, Kostass teica. Vie�nīgā man pazīstamā septiņpadsmit gadus vecā meitene, kas vāc antikvāras grāmatas.

D�eks uzsmaidīja Kostasam. Un tu esi vienīgais man pazīstamais zemūdens aparātu in�enieris, kas prot citēt Odenu.

-���� D�ek! Kostass izskatījās �ausmu pārņemts. Tu ap�solīji nevienam neteikt!

D�eremijs pārsteigts paskatījās uz Kostasu. Jūs? Dzeja? Es tam neticu.

Kostass teatrāli novaidējās. Redzi? Ticamība man ir iedragāta.

-���� Nē. Nemaz. D�eremijs uzsvērti papurināja galvu. Odens bija mana tēma, beidzot Stenfordas Universitāti. Pirms tam es pievērsos paleolingvistikai. Es rakstīju par Homēra tēlainību Odena dzejā.

-���� Tu āksties. Kostass niekodamies grozīja pirkstos uzgrie�ņu atslēgu. Viņ� jautri paskatījās uz D�eremiju. Es atkal iedomājos par Odenu, kad mēs �opēcpusdien ieradā�mies, redzot, kā D�eimss fotografē izrakumus. Tu zini?

-���� Protams, D�eremijs entuazisma pilns atbildēja. Par vārnas aci un kameras aci, raugoties uz Homēra pasauli, ne mūsējo.

-���� Un par to, ka zeme ir varenāka gan par dieviem, gan par cilvēkiem, tomēr tā ir bezkaislīga, neiejūtīga, Kostass teica.

D�eremijs pamāja ar galvu. Tas tika publicēts 1952. gadā, bet bija uzrakstīts drauga piemiņai, kur� nomira 1945. gada aprīlī, Otrā pasaules kara pēdējās nedēļās. Tas ir dzejolis, kuru es pētīju visintensivāk līdz ar "Ahilleja vai�rogu".

-��� Dīvaini. Mēs ar D�eku tie�i par to runājām, Kostass sacīja. Uz "Jūras pētnieka II" klāja pirms nir�anas.

D�eremijs zīmīgi piemiedza aci uz D�eka pusi. Vai tie��ām? Mēs savukārt par to spriedām Oksfordā pirms da�iem mēne�iem, kad D�eks un D�eimss ieradās parunāt par Ilioupersis, līdzko Marija un es to bijām atradu�i.

-���� D�ek! Kostass samiedza acis pret viņu. Tu zināji par D�eremiju un Odenu no pa�a sākuma.

-���� Es teicu, ka tu būsi pārsteigts.

Rebeka atvēra veco grāmatu un nopētīja dekoratīvo prettitulu. Man tie�ām patīk, viņa atzina. Kā kādreiz mēdza rakstīt novēlējumus un piezīmes grāmatās. Tas tie��ām padara tās dzīvas.

Dilens sakustējās savā vietā un atkal pacēla neaizdegto pīpi pie mutes. Es gribēju vērst tavu uzmanību uz to, viņ� teica caur sakostiem zobiem. Lūdzu, nolasi mums priek�ā ierakstu!

Rebeka pielieca lappusi, meklējot labāko apgaismojumu. D�eks piecēlās, lai uzmestu tam acis un atsauktu atmiņā. Tinte bija pabalējusi, bet rokraksts �ķita skaidrs, elegants. "Veltījums Hjū, draudzībā un mīlestībā no Pītera. Atminoties mūsu vasaru Mikēnās 1938. gadā."

D�eks paskatījās uz Dilenu. Vai tas ir Hjū Freizers, tavs vecais skolotājs?

Dilens piekrīto�i pamāja. Un Piters Meins, Hjū stu�diju biedrs pēdējā gadā Oksfordā. Viņi abi studēja klasiskās valodas un kopā raka britu izrakumos Mikēnās neilgi pirms kara. Viņi bija tuvi draugi.

-���� Dro�i vien ļoti tuvi, Rebeka teica, vēlreiz aplūkojot ierakstu.

Dilens, viegli �ūpodamies, atspiedās pret atzveltni. Viņi bija iegrimu�i Homērā, varoņu un dievu, Arkādijas birztalu un mīlētāju pasaulē. Tomēr, manuprāt, �is attiecības bija glu�i nevainīgas. Kar� to visu izjauca.

-���� Protams, Rebeka nomurmināja. Jauni vīrie�i 1939. gadā. Tāpat kā jauni vīrie�i 1915. gadā, tur pāri Gallipoli pussalā.

-���� Viņi abi kļuva par karavīriem, armijas virsniekiem, Dilens turpināja, ieliekot pīpi mutē, bridi padomāja, tad izņēma to laukā. īstenībā es par to zinu ļoti maz. Abi nonāca speciālā desanta vienībā, es tikai nezinu, kas beigās notika ar Pīteru. Hjū par to nekad nerunāja, un es nekad viņu neiztaujāju. Hjū bija viens no pirmajiem, kas nonāca koncentrācijas nometnē Belzenā, tāpēc viņ� piedzīvoja ļaunāko. Kad es piecdesmitajos gados mācījos skolā, vete�rāniem tādas lietas nejautāja. Tādi pui�i kā Hjū, kas bija spēju�i saglabāt garīgo līdzsvaru, vēlējās vienkār�i dzīvot tālāk. Varbūt viņ� runātu tagad. Vecumā aizsardzības sienas grūst, runā�ana var palīdzēt atbrīvoties no senajām trau�mām.

-���� Kur Freizers ir tagad? Kostass vaicāja.

-���� Viņ� mitinās kādā dzīvokli Bristolē, turpat, kur es dzī�voju skolas laikā. Manus vecākus vācie�i nogalināja uzlido�jumā, un Hjū mani izmitināja pie sevis. Viņ� ir visai vārgs, bet pilnībā modrs. Es viņu apciemoju pāris rei�u gadā. Pat�laban būtu laiks pie viņa aizbraukt.

-��� Varbūt viņa draugs Piters karā krita, Rebeka, skatī�damās uz ierakstu, prātoja.

Dilens ielika pīpi mutē, pa tuk�o ievilka no tās, tad atkal to izņēma. Vienīgā reize, kad viņ� kaut ko pateica, bija izlaidumā nu jau gandrīz pirms piecdesmit gadiem -, dāvinot man to mazo grāmatiņu. Viņ� sacīja, ka Meins esot bijis smagi ievainots netālu no Kasino. Es domāju, tie nebija tikai fiziski ievainojumi vien. Vēlāk viņ� iestājās īpa�ā vie�nībā, kas nodarbojās ar nacistu nozagto mākslas darbu un antīko priek�metu atdo�anu. Dīvainā kārtā tie�i Kostass iekustināja manu atmiņu, kad pirms da�ām nedēļām es biju SJU studentu pilsētiņā, tu toreiz gatavoji tās gleznas pār�cel�anu no Hovarda galerijas uz Vāciju.

-���� Mēs runājām par manu tēvoci, Kostass piebilda. ASV armijas pieminekļu vīru.

Dilens piekrītot pamāja. Viņ� paskatījās uz savu pīpi, tad nokrem�ļojās. Ir vēl kas. Tas nodarbina manu prātu īpa�i te, Trojā. Es vienmēr esmu to paturējis pie sevis, bet �is ir īstais laiks un vieta, lai to izstāstītu.

-���� Lūdzu, dari to! D�eks teica.

Dilens padauzīja pīpi uz krēsla paro�a, tad nolika to un sāka runāt: Hjū �o stāstu mums atklāja skolā, grieķu valo�das stundā. Tas bija mans pirmais gads tajā skolā, man bija divpadsmit gadi. Viņ� mums stāstīja par Heinrihu �līmani un Trojas atklā�anu. Es atminos, it kā tas būtu vakar. Viņ� sēdēja uz sava rakstāmgalda malas, dedzīgi �estikulējot. Mēs bijām pilnīgā transā. Piecdesmitie bija visai drūms laiks ar pēckara pieticīgo iztik�anu un atomkara iznīcinā�anas draudiem, un senā pagātne �ķita daudz interesantāka par nākotni. Hjū apgalvoja, ka viņ� ticot Trojas karam, absolūti ticot. Un viņ� teica, ka zinot kaut ko ārkārtīgi slepenu. Kara laikā viņ� bija dzirdējis par neticamiem dārgumiem, ko �limanis bija atradis un paslēpis, bet tad nacisti tos nozagu�i. Viņ� lika mums apzvērēt, ka turēsim �o ziņu noslēpumā. Tas kļuva par tādu kā mītu. Es biju vienīgais no visa pusdu�a, kur� turpināja mācīties grieķu valodu. Es nekad neesmu dro�i zinājis, vai viņ� stāstīja patiesu stāstu vai tikai mēģi�nāja mūs iedvesmot ar sapni. Es negribēju pārplēst to bur�buli, atklāt, ka tā ir tikai izdoma. Tāpēc es nekad ar viņu par to nerunāju. Es vēl aizvien gribu tam ticēt. Viņ� bija iedvesmojo�s skolotājs.

-���� Ne vienīgais, D�eks nomurmināja.

Rebeka uzmanīgi aizvēra grāmatu un turēja to abām rokām. Es gribētu iepazīties ar viņu.

-��� Viņam vienmēr ļoti patika tavs tētis, Dilens teica, atkal paņemdams savu pīpi. Es pirmoreiz aizvedu D�eku apciemot Hjū, kad viņ� nebija daudz vecāks par tevi.

-���� Nu tad tā, Rebeka pēk�ņi lieti�ķi sacīja, skatīdamās uz D�eku. Profesoram Dilenam un man mums abiem rit jālido atpakaļ uz Londonu, vai ne? Viņam nedēļas bei�gās ir konference, un man ir skolas ekskursija uz Franciju. Mums abiem rit pēcpusdiena ir brīva. Kāpēc mēs nevarētu aizbraukt uz Bristoli? Es tur esmu bijusi uz universitātes atvērto durvju dienu. Varbūt es tur pat varētu studēt. To jūs vēl nezinājāt. Tagad zināt. No Londonas tas ir tikai pusotras stundas brauciens ar vilcienu.

Dilens domīgi sūca pīpi, savā nodabā pasmaidīja, paska�tījās uz D�eku un pacēla vienu uzaci. D�eks pavērās uz Rebeku, tad pamāja ar galvu. �ķiet, kad mana meita kaut ko ieņēmusi galvā, viņa to ari dara.

Dilens norādija ar pīpi. Ko tu tur nupat piebildi par Hjū? "Ne vienīgais"?

D�eks pasmaidīja. Ja ir kāda iespēja, ka �is stāsts ir patiess, tad tā ir daļa no �is vietas arheoloģijas. Mums tas ir jāizseko. Bet tikai tad, ja Hjū grib, lai mēs to darītu.

-���� Es domāju, ka mēs to darīsim. Un mums ar viņu nav jāauklējas. Par spīti traumai, tādi pui�i kā Hjū ir sīksti. Atce�ries, ko viņi ir pieredzēju�i un darīju�i, ar ko viņiem nācies sadzīvot. Viņ� mums pateiks tie�i to, ko grib pateikt.

-���� Misija "Ķertais", atkal, Kostass nopūtās. Mums ne�vajadzētu novirzīties no mērķa. No arheoloģijas. No nir�anas.

-��� Mums vajadzētu izmantot visas iespējas ceļā uz mērķi, D�eks iebilda.

-���� Es tikai gribu parunāt ar viņu, Rebeka klusi teica. Varbūt par PIteru, ja viņ� gribēs.

-���� Es aprunā�os ar Benu, kas personiski uzņēmies atbil�dību par �ī projekta dro�ību, D�eks sacīja. Viņ� un Makalisters nupat ir saskaņoju�i ar Turcijas jūras kara floti, lai rit no rīta spridzinātāju brigāde aizvāc to minu no vraka. Kad viņi būs beigu�i, mēs varēsim nirt vēlreiz, Kostas. Es gribu nostiprināt mlnukuģa vraku un tūlīt pat strauji uzsākt izrakumus pie senā korpusa. Ja tu vari savest kārtībā akvapodus, mēs būsim ūdeni rīt pēcpusdienā. Tā kā tuvumā būs Turcijas jūras kara flote, manuprāt, mums nav jāuztraucas par "Jūras pētnieka II" dro�ību. Es domāju, ka mēs varam izbrīvēt Benu vai kādu no viņa pui�iem, lai pavada tevi, Rebeka.

-���� Tēt! Rebeka izaicino�i paskatījās uz D�eku. Es vairs neesmu maza meitenīte. Man ir septiņpadsmit. Man nav vajadzīgs pavadonis.

D�eks bridi klusēja. Vai atceries Bena reakciju, kad tu viena pati devies organizēt nacistu nozagtā mākslas darba atdo�anu? Tur ir tik daudz �aubīgu personu. Māksla un sen�lietas ir liels bizness melnajā tirgū.

-���� Tēt! Es apmeklē�u vientuļu vecu viru viņa dzīvoklī Bristolē. Un kopā ar mani būs D�eimss.

D�eks, purinot galvu, paskatījās uz viņu, tad uz Dilenu. Mēs par to parunāsim.

-���� Labi. Tātad tā ir piekri�ana. Mēs braucam. Paldies, tēt. Un es pieskatī�u profesoru Dilenu, neraizējies.

Hībermeijers iznāca no mājas, nesdams Trojas plānu, piestiprinātu uz lielas orgstikla plāksnes. Viņ� vēl bija notraipljies, bet acis satraukumā mirdzēja.

-���� Vai tev ir rezultāts? D�eks jautāja.

-���� Labāks, nekā tu varētu iedomāties. Wundervoll. Moriss pievērsās pārējiem. Mēs ar D�eku vakariņu laikā aiz�skrējām atpakaļ pie tās skulptūras, jo es gribēju uzņemt fotogrāfijas. Es tās pa e-pastu nosūtīju uz institūtu Aleksandrijā. Man tur ir izcila studente, kas specializējas Ēģiptes Jaunās valsts portretu skulptūrās un prot noteikt skulptora raksturīgo rokrakstu. �o viņa uzreiz pazina. Viņa to sauc par Zetu IV un pazīst no Tēbām. Tas ir neticami satrauco�i, jo trīs no viņa �etrām citām zināmajām skulptūrām attēlo De�viņpadsmitās dinastijas ierēdņus no trīspadsmitā gadsimta priek� Kristus beigām. Bet ceturtā vēl labāk! ir nesen atrasta un atveido Usermaatresetepenre, kas citādi pazīstams kā Ramzess Lielais, miris 1213. gadā priek� Kristus.

-��� Brīni�ķīgi, D�eremijs iesaucās. Priams varētu būt aptuveni Ramzesa laikabiedrs, vai ne? Tā nu �is skulptors Zets IV uzņemas līgumdarbu izveidot Trojas lielākā vald�nieka skulptūru un ierodas �eit ar savu akmeni. Tas ir ļoti iz�ķirīgs fakts.

-���� Mēs veiksim lāzera skenē�anu un salīdzināsim pārējo statuju datus. Tā ir kā pirkstu nospiedumu analīze. Bet mana studente to spēj noteikt ar aci. Jūs varat viņai pilnībā ticēt.

-���� Vēl viens mazs solītis tuvāk Trojas karam, Dilens, purinādams galvu, noteica. Nekad nebiju domājis, ka savā mū�ā redzē�u ko tādu.

D�eks norādīja uz plāksni. Kas tev ir tur?

Hībermeijers nolika to zemē starp viņiem abiem un nometās ceļos pie tās. Paskaties! Mēs esam izraku�i pie�tiekami daudz no ejas sienām, lai iztēlotos sienu iek�pusi līdz aug�ai. Es esmu pārliecināts, ka tā būs apaļa telpa vai kaps. Viņ� iebakstīja ar pirkstu plāna vidū. Rīt no rīta es vispirms virs �is vietas novieto�u zemi caurskato�u radaru. Un esmu izdomājis, kas mums vajadzīgs, lai tiktu cauri atli�ku�ajiem gruve�iem. Pie manis no institūta Ēģiptē ieradī�sies izlases vienība īsti arheologi, pieredzēju�i piramīdu, monumentālu kapeņu atrak�anā. Atbrauks arī Ai�a. Viņa ir mana labākā hieroglifu eksperte.

-��� Tu gribi teikt viņa ir tava sieva, Rebeka teica.

-���� �ī ir zinātne, Rebeka. Zinātne. Es runāju par iespējami labākās arheoloģijas vienības savāk�anu. Punkts.

-���� Tētis domā, ka arheoloģija nav zinātne. Viņ� saka: tam visam ir sakars ar pagātnes emocionālu sapratni. Par kaisli. Par tavu personisko kaisli, Moris. Ai�a man sacīja, ka viņa tie�ām vēloties bērnus. �ī varētu būt lieliska vieta, lai kļūtu nopietni, vai tu tā nedomā? Profesors Dilens un es būsim projām. Grupas mītne pilnībā ir jūsu rīcībā. D�eremijs var nak�ņot guļammaisā aug�ā drupās, vai ne, D�eremij? Kā tad būs, Hīmij?

Hībermeijers bridi klusēja, acīmredzot domas piesais�tījis plānam. Tad viņ� paskatījās aug�up, samiegdams acis pret Rebeku. Lūk, ko Hīmijs domā. Tu atceries, kā Hīmijs piedāvāja Rebekai izrakumu asistentes vietu mūmiju nekropolē nākamvasar? Hīmijs domā, ka tad, ja Rebekas lielis�kais plāns piepildās, darba saturs varētu mainīties. Rebeka varētu kļūt par auklīti.

Meitene izskatījās �ausmu pārņemta. Nē, viņa aiz�rautīgi iebilda.

D�eks iekoda lūpā, lai apvaldītu smaidu. Viņ� nokrem�ļojās un pievērsās Hībermeijeram. Hieroglifi, �aubās purinot galvu, viņ� ieminējās. Vai tie�ām tu tos redzēji tur lejā tunelī, Moris?

Hibermeijers izaicino�i paskatījās uz viņu. Vai tie�ām tu �opēcpusdien jūras dibenā redzēji Mikēnu galeru ar lau�vas priek�galu?

Rebeka paskatījās uz Dilenu. Tētis ir saderējis ar Morisu, ka viņ� atradīs Ahilleja vairogu, pirms Moriss atra�dīs palladionu.

-���� Papildu vienība no Ēģiptes, D�eks prātoja, pakasī�dams bārdas rugājus. Izklausās pēc negodīgas priek�rocī�bas. Tas paaugstina likmes no viskija pudeles uz kasti. Un D�eimss izvēlas iesala viskiju. Galu galā tas ir viņam.

-���� Darīts, Hībermeijers piekrita.

Kostass piecēlās, pagrozīja savu uzgrie�ņu atslēgu, ieska�tījās pulksteni un paraudzījās uz D�eremiju. Tas man atgādina, ka jāsaved kārtībā akvapods. Helikopters gaida. Vai gribi nākt palīgā?

Pat necerēju, ka aicināsi.

Arī Dilens piecēlās. Un man jāiet atpakaļ uz manu tran�eju, jāsatīra.

HIbermeijers noslaucīja seju, atstājot svītru kā kara zīmi uz pieres. Viņ� nopietni paskatījās uz Dilenu. Protams, tas jums jādara, profesor. Viņ� pasmaidīja. Pēc pusstundas nāk pārbaude.

D�eimss Dilens no grupas mītnes devās uz gru�u pilno eju, kas aptvēra Trojas izrakumu lauku. Seno citadeli kā jūra apņēma bagātīga zeme. Visur bija tomāti: veselīgu stādu rindas laukos, nogatavoju�ies sarkani augļi krita laukā no ratiem un sa�ķīda uz ceļa, notekot sastāvēju�os dīķos apkārt laukiem. Viņ� atcerējās, kā kāds fran�u kareivis bija nosaucis Trojas līdzenumu par marais sanglant asiņaino purvu -, pēc tam kad fran�i bija apturēju�i turkus pie Dardaneļiem 1915. gadā. Pagātnes tum�ie ūdeņi �eit vienmēr izskatījās tuvu virsmai, un �ķita, ka, nomaldoties no takas, varētu tikt ierauts tajos; pārvietoties �eit nozīmēja pazīt zemkopju ierīkotās dambju un uzbērumu me�ģīnes.

Dilens uz bridi apstājās un paskatījās apkārt. Saule bija gandrīz norietējusi tālu pār Egejas jūru, atstājot ugunīgi oran�u blāzmu, kas kļuva tum�āka virzienā no rietumiem uz austrumiem. Te bija redzamas visas senās kara dekorā�cijas: īlijas līdzenums, Skamandras upe aiz zemās koku līni�jas austrumos, biju�ās krastmalas priek�ā bultas �āviena attālumā no vietas, kur viņ� pa�laik stāvēja. Dilens varēja redzēt pāri tālajiem Dardaneļu ūdeņiem līdz Helles ragam rietumos vistālākajam Gallipoli pussalas punktam, ko vaina�goja 1915. gadā britu kritu�o piemiņas baltais tornis. Pirms divām naktīm viņi abi ar D�eku bija uzkāpu�i uz "Jūras pētnieka II" klāja un bangās redzēju�i tālīnu fosforescences plankumu pie tiem krastiem, kur tik daudzi bija miru�i. Radās sajūta, ka spoki vēl joprojām kavētos tur dejojot, kā viņu līķi bija dejoju�i viļņu �ļakatās. Tagad viņ� to pa�u krastu redzēja ietvertu sarkanā rieto�ās saules atspulgā; virs tās baltas mirguļoja aizas un ieplakas, kur cilvēku kaulu druskas klāja zemi tik biezā kārtā, ka nedeva iespēju augt jaunai dzīvībai it kā nāves dva�a vēl joprojām tvaikotu un atbalsotos pāri gadiem. Aizmugurē sadrupusī Trojas citadele bija zaļojo�a, sakuplojusi, tomēr arī vēstures izpos�tīta vieta, kas nekad vairs nepulsēs no skrieno�ām kājām un smiekliem, un bērniem, uz visiem laikiem ierauta mutu�ļojo�ā kara virpulī pirms trim tūksto�iem gadu.

Dilens uz bridi aizvēra acis, izbaudot klusumu to pār�dabisko mieru, kas sekoja pēcpusdienas vējam. Tad kaut kur tālu laukos ieklepojās dīzeļtraktors un iebrēcās ēzelis. D�eimss uzsita sev pa roku, atstājot asiņu traipu. �ķiet, ka citadelē moskīti nemitinājās un tas bija visai labs iemesls, lai pazustu no līdzenuma. Viņ� no takas iegāja �līmaņa tran��ejā un devās uz savu izrakumu vietu augstu virs tran�ejas zālainā paugurā, kas iezīmēja senās pilsētas ziemeļu malu. Viņ� pārrāpās pāri pagaidu koka ap�uvumam, nonākot bron�zas laikmeta namā, un apstājās, kā parasti to darīja, lai apzi�nātos, kur atrodas, stāvot uz grīdas, kas bijusi aprakta trīs tūksto� gadus; mājā, kuras pēdējie iedzīvotāji bija redzēju�i lielo signāluguni degam augstu virs sienas un vēroju�i, kā Mikēnu vīri brā�as uz viņu pusi pāri līdzenumam iznīcības vilnī izvaro�anas, ugunsgrēka un nāves vēstne�i.

Tas, ko viņ� pirmīt bija teicis D�eremijam, bija pārāk vien�kār�i, pārāk gludi. Trojas kar� nebija Austrumu un Rietumu civilizāciju sadursme. Troja bija smags pārbaudījums visai cilvēcei ļaundarības spēju pārbaudījums. D�eimss paskatījās no sava jaunā novēro�anas punkta augstu virs līdzenuma uz ziemeļaustrumiem. Tumsa apņēma Gallipoli pussalu, izdzē��ot krēslas atblāzmu un vēstot negaisu, kas bija briedis visu pēcpusdienu. Attāls zibens uzplaiksnīja pie apvār�ņa, atklājot nelīdzenas krokas mākoņos. No tāluma atskanēja rīboņa viņ� nespēja iz�ķirt, vai tas bija pērkons vai reaktīvie iznīci�nātāji, kas visu dienu bija brāzu�ies virs galvas. Kar� nekad nebija tālu no �īs vietas. Viņ� atcerējās, ko �opēcpusdien bija saodis deguma smaku no sārta pie sienas.

Dilens paskatījās aug�up un redzēja putnu pāra ēnai�nos apveidus, kas, bēgot no negaisa, lidoja uz rietumiem, vicinādami spārnus klusajā gaisā. Tuvojās lietus, bet viņ� paliks �eit, līdz sāks līt, un gaidīs D�eku. Profesors noņēma kameru, ielika to somiņā, apsēdās un kādu bridi braucīja sāpo�os ceļgalus, tad pasniedzās un uzrullēja sienas plasti�kāta pārsegu, atsedzot neparasto liras spēlētāja fresku. Viņ� cie�i pētīja to, vēl aizvien būdams pārsteigts par atradumu. Liras spēlētājs �ķita kā novērotājs, kas noraugās pār tum�o līdzenumu glu�i kā viņ� to bija darījis, stāvot sāņus no vēstures: Odena māte zeme, kas palika nemainīga, kamēr dievi un cilvēki nāca un gāja.

Liras mūzika. Dilens atminējās D�eka aizrautību ar Ahilleja vairogu, tovakar, malkojot viskiju uz "Jūras pētnieka II". Pirms viņi bija uzkāpu�i uz klāja, Dilens bija nolasījis Homēra pastorālo ainu aprakstu uz vairoga: Priecīgo nesēju pūlī kāds jauneklis, satvēris liru, sita ar pirkstiem pa stīgām un dziedāja balsī jo maigā tīkamo dziesmu par Linu'. �ī aina bija zīmīga vieta "Iliādā": vecajai kārtībai bija jāsagrūst, varoņu laiks tuvojās beigām. Liras mūzika, bērna mūzika no patī�kamas melodijas pārvērtās �ēlabās, no prieka izmisumā.

* A. Ģiezena tulkojums ar izmaiņām. Tulk. piez.

Pats vairogs bija grāmatas metafora izrotājums, tomēr slēpjot sevī dzejniekam zināmo realitāti: kara drūmo reali�tāti, kara no�ēlojamību.

Dilens domāja par Ilioupersis, neparasto seno tekstu, ko viņi bija atradu�i; par rindām, kuras viņam vēl bija jātulko. Pirmo reizi pēc trīstūksto� gadiem cilvēki uzzinātu, kas tie��ām te noticis: atklātu realitāti, ko dzejnieks pierakstījis poē�zijas dēļ, bet tad nolicis malā, jūtot, ka tās vēstījums varbūt ir nepanesams, pārāk drūms un ne�ēlīgs. Dilens paskatījās pāri tumsai, pāri īlijas līdzenumam uz Gallipoli pusi. Bet vai dzejniekam bija taisnība? Ja nu viņa dzejolis tiktu izlasīts kā brīdinājums no pagātnes, brīdinājums par to, ko cilvēki var izdarīt, kad tos neierobe�o ne dievi, ne gods, ne di�ciltība? Vai jaunie cilvēki 1914. un 1939. gadā būtu devu�ies kaujās nevis varonīgo iekarotāju Ahilleja un Hektora tēlu iedves�moti, bet �ausmu pārņemti, bailēs no gaidāmās apokalip�ses? Vai viņi vispār būtu gaidīju�i kauju? Vai kar�, totālais kar� bez goda un slavas, būtu izdzēsts pirms gadu tūksto��iem �eit, zem ēnu ieskautajiem Trojas mūriem?

Dilens piegāja pie izrakumu stūra un noņēma pārvalku no pa�a liras, tad aiznesa to atpakaļ, kur bija sēdējis. Viņ� līdzsvaroja instrumentu uz labās kājas ceļgala glu�i tāpat kā spēlētājs gleznojumā un turēja ar labo roku, bet ar otru roku pasniedzās pēc lukturī�a un pavērsa to pret attēlu. D�eimss gribēja izpētīt spēlētāja leņķus, roku pozīcijas, lai varētu to precīzi atdarināt. Viņ� mazliet izkustējās un, to da�rot, novirzīja luktura staru lejā pie cokola, kur bronzas bul�tas bija paliku�as uz grīdas. Kaut kas piesaistīja viņa ska�tienu. Iepriek� Dilens bija pamanījis, ka uz sienas palikusī augsne plaisāja saulē, un tagad viņ� ieraudzīja, ka daļa tās bija nokritusi. Tā bija kļūda, ka viņ� to nebija piesedzis. Dilens ieskatījās tuvāk, atstutējot liru sāņus. Pirmo reizi viņ� varēja saskatīt gleznojuma apak�ējo malu cokolu, uz kura sē� liras spēlētājs. Profesors cie�i lūkojās uz to. Tie�i apak�ā bija vēl kaut kas. Viņa sirds sāka dauzīties. Tas bija uzraksts. Bija redzamas rakstu zīmes sarkanā krāsā uz tum�a fona. Viņ� pie�regulēja lukturi intensīvākam staram un nomērķēja to vēlreiz.

Nebija nekādu �aubu. Neticami! Tas bija Mikēnu lineā�rais B raksts, ko bronzas laikmetā valodā lietoja tie grieķi, kas ieradās Trojā. Ahilleja valodā. Agamemnona valodā.

Dilens saskatīja �etras rakstu zīmes: vienkār�us, lineārus simbolus. Lineārā B rakstu sistēmu viņ� zināja no galvas viņ� to bija studējis visu mū�u. Pirmais simbols bija vien�kār�a vertikāla �vīka, virs tās serifs. Tas nozīmēja skaņu 0. Otrais 13. numurs viņa rakstu sistēmā izskatījās kā V ar �erifiem un nozīmēja ME. Tre�ais izskatījās kā mazais burts t ar nozīmi RO. Ceturtais, 49. numurs, nebija iztul�kots. Dilens zināja, ka tā nav zilbe, bet ideogramma: figūra, kas izskatījās pēc zirga, bet nebija zirgs, ar �etrām garām kājām, īsu, kuplu asti un garu, izliektu kaklu. Sapīcis viņ� saknieba lūpas. Kāpēc tie�i �is? 49. numurs bija jaucis viņa prātu gadiem ilgi. D�eimss zināja, ka tas nenozīmē zirgu, ko attēloja cita ideogramma. Viņ� cie�i pētīja to, un tad viņa acis aizmaldījās uz aug�u pie ēnainās liras formas glezno�jumā. Kaut kas piesaistīja Dilena uzmanību, viņ� ātri pacēla lukturīti un salīdzinādams virzīja staru pāri gleznojumam un uzrakstam. Uzgleznotajai lirai bija �etras stīgas un mazs izvirzījums steķa aug�pusē tuvu pie spēlētāja sejas, iespē�jams, paredzēts skaņo�anai. Priek�pusē bija izliekts paga�rinājums kā bronzas laikmeta kuģa priek�gals. Dilens cie�i aizmiedza acis, tad atkal tās atvēra. Protams. Kā viņ� varēja būt tik akls? 49. numurs bija liras ideogramma.

D�eimss vēlreiz paskatījās uz visu uzrakstu: 0 + ME + RO + lira. Viņ� gandrīz nespēja paelpot, saspringti

domādams. 0 dro�i vien bija aspirēts, tātad HO. Homēros. Viņ� �ukstus izrunāja �o vārdu. Tas bija bijis musino�ākais iztrūkums Mikēnu grieķu valodas vārdu krājumā viens vārds, ko zinātnieki velti bija meklēju�i, nespējot at�ifrēt �o ideogrammu. Vārds ar nozīmi "bards". Dilena prātu pārplū�dināja tēli no "Iliādas" un "Odisejas": Tiresijs, aklais zint�nieks; Tetīda, dievu izsmējēja; Kalhants, Testora dēls, tālredzī�gais �ūsku pravietis. Viens pats sē�ot te aug�ā, Dilens pēk�ņi izjuta spēcīgu saikni, atrodoties tik cie�i blakus tam, ko viņ� visu mū�u bija meklējis. Tad, re, kas bija Homērs. Tad, re, ko nozīmēja Homērs. Nemirstīgais dzejnieks. Homērs bija viņi visi. Viņi visi bija Homērs. Homērs nozīmēja bards. Dilens atcerējās D�eku. Lai mani pērkons sasper, viņ� no�uk�stēja. Lai mani pērkons sasper.

Mū�a galā viņ� beidzot bija to izdarījis.

Viņ� bija atradis Homēru.

Nodrebinādamies D�eimss dziļi ievilka elpu, tad atkal pacēla liru un atslēja to pret plecu, piespiedis abas plaukstas pie stīgām, jūtot nedzirdamās vibrācijas, nebūdams pārlie�cināts, vai tās ir viņa roku kustības vai kāda gaisto�a vēja pūsma, varbūt putnu lidojums. Viņ� domāja par nupat noti�ku�o sarunu, par savu veco skolotāju Hjū. Skatoties uz liras spēlētāja attēlu, redzot simbola formu, Dilens pēk�ņi bija atcerējies kādu sava skolas laika notikumu: vienā no Hjū piezīmju grāmatām viņ� bija uzdūries puspabeigtam zīmē�jumam ar uzrakstu Meitene ar arfu. Tā bija piezīmju grāmata ar skicēm no kara laika, un vides detaļas, meitenes drēbes, viņas skūtā galva norādīja, ka skicēm ir sakars ar koncen�trācijas nometni. Dilens pajautās Hjū ari par to, kad viņi aizbrauks kopā ar Rebeku. Viņ� novietoja liru uz ceļgala un pētīja neparasto uzrakstu uz sienas. �ķita, it kā viņam vaja�dzētu te palikt, cik ilgi vien iespējams, pilnīgā klusumā un acis nenovēr�ot, it kā līdz ar aizie�anu uzraksts izzustu, �ie pabalēju�ie simboli izplēnētu atpakaļ Trojas nenoteik�tībā. Dilens paskatījās uz savu kameru, tad pārdomāja, bai�doties, ka zibspuldze varētu izdzēst attēlu. Viņ� atcerējās Odena tēlainību par kameru kaujā un vārnu uz krematori�jas skursteņa; bards ari redzēja mū�īgo karu, fiksējot to kā kamera, kā vārnas acs.

Profesors saklausīja soļu gurkstē�anu uz takas lejā, D�eka un Hlbermeijera sarunas un Rebeku klusi dziedam savā no�dabā. Bija pienācis pārbaudes laiks. Dilens nolika liru un ap�klāja to ar pārsegu, tad ātri sakārtoja darbarīkus un nolika lukturīti, tie�i pavērstu pret uzrakstu. Viņ� pavērās aug�up. Debesis tagad bija tum�as, draudīgs negaisa blāķis tuvojās no austrumiem. Pirmās lietus lāses krita uz sienas, padziļi�not uzraksta krāsu, sarkano līniju kontrastu pret tum�o fonu.

Virs ap�uvuma parādījās D�eks, nesot savu veco, pie�krauto haki somu, un pavēstīja: Rebeka un Moriss apstā�jās pa ceļam aug�up. Viņ� gribēja parādīt Rebekai, cik tuvu �limanis bija nonācis savā tran�ejā līdz ejai, kur, pēc Morisa domām, galā vajadzētu būt telpai. Pāris brī�u es veltī�u tikai mums. D�eks iekāpa izrakumos, nokrem�ļojās un uz�lika roku uz savas somas. D�eims! Sakarā ar to vecāko uzrakstu, kas jebkad atrasts grieķu alfabētā, es tev kaut ko gribu parādīt. Bet vispirms sagatavosimies. Hovards izvilka pudeli turku sarkanvīna, atkorķēja to ar spalvu na�zīti, nolika divas plastmasas glāzes uz akmens ap�uvuma un piepildīja tās līdz aug�ai. Mēs nevaram izmantot �im nolūkam manu atradumu tas ir pārāk vērtīgs. Bet tā dēļ ir vērts iedzert sarkanvīnu. Tu redzēsi, kāpēc.

Dilens paskatījās uz somu. Viņ� jau vairākas stundas bija zinājis, ka D�eks kaut ko atradis vrakā un nevar nocies�ties par to pastāstīt, gaidot īsto bridi. Dilens cie�i vērās uz viņu. D�ek! Sakarā ar to, ka Trojā nekad nav atrasts lineā�rais B uzraksts, es tev kaut ko gribu parādīt. Viņ� ar galvu norādīja uz liras spēlētāju. D�eks cie�i paskatījās uz to, nolika pudeli, tad paspēra soli uz priek�u, satvēris somu, nometās uz ceļiem, raugoties gaismas stara virzienā. Lai pērkons mani sasper, viņ� no�ukstēja.

-��� Vai atceries manas konsultācijas pirms daudziem ga�diem? Lineāro B rakstības sistēmu?

-���� Es atminos to vienu zaraino figūru, kas izskatījās pēc zirga, D�eks murminādams rādīja. 49. numurs. Eksā�menā es par to rakstīju eseju. Ideogramma, bet nenozīmē "zirgs". Es visus iedzinu strupceļā.

Dilens neko neteica, bet pacēla lukturīti un pavērsa to pret liras spēlētāju, tad nolaida atkal lejup. Skatīdamies D�eks bridi klusēja. Lai pērkons mani sasper, viņ� atkal no�ukstēja. Protams. Tā ir lira. Hovards raudzījās uz pārē�jiem trim simboliem, un Dilens manīja, ka viņ� atcerēdamies liek tos kopā. D�eks pēk�ņi noelsās, tad pagriezās pret pro�fesoru, acis no pārsteiguma iepletis. Viņ� atkal izskatījās kā astoņpadsmit gadus vecs. Dilens pamāja ar galvu, un D�eks vēlreiz pievērsās sienai. Neticami, viņ� �ukstēja. Tur rakstīts Homērs. Homērs. Viņ� plati pasmaidīja. Homērs, bronzas laikmeta bards.

-���� Homērs, kas sēdēja te kā �is liras spēlētājs un bija lie�cinieks Trojas kri�anai, Dilens teica.

D�eks, joprojām skatīdamies uz sienu, paspieda profe�sora brīvo roku. Apsveicu! Daudzkārt apsveicu! Piedzīvot bridi, kad tu atrodi �o, ir gandrīz lielākais saviļņojums, kādu es varu iedomāties. Atrast Homēru!

Dilens sekoja D�eka skatienam. Tā patie�ām bija īste�nība. Un barda slepenais dzejolis, viņa lielākais darbs, nebūs vēsturei zudis. D�eimss sajuta tādu adrenalīna pieplūdumu kā vēl nekad agrāk. Tagad Dilens saprata, kas atkal un atkal vilka D�eku atpakaļ pie meklējumiem zudu�o dārgumu, fantastisku atklājumu vilinājums. �I bija satrauco�ākā diena viņa dzīvē. Abi pilnīgā klusumā turpināja skatīties uz sienu, bet tad D�eks sāka atsprādzēt somu. Un tagad �is.

Dilens uzlika roku D�ekam uz pleca. Bija dzirdams, kā Rebeka, nākdama aug�up pa taku, atkal dzied. Man �ķiet, es zinu, ko Kostass tev tagad būtu teicis, D�eimss smaidot sacīja. Manuprāt, viņ� teiktu: "Spēle turpinās."

D�eks dziļi ievilka elpu, tad ar sparu izelpoja. Viņ� pa�skatījās uz tum�ajiem mākoņiem virs galvas, no kuriem tagad �ļācās lielas lietus lāses.

-���� Es netieku gudrs, par kādu cenu to dara.

-���� Ko tu gribi teikt?

-���� Kas kavēja Homēru pastāstīt pasaulei patiesību par to, kas īstenībā te notika? Kas lika viņam uzrakstīt Ilioupersis, bet tad to paslēpt? Varbūt patiesību labāk neatklāt?

Dilens papurināja galvu. Tagad ir par vēlu griezties atpakaļ. Es jau esmu pamatīgi ticis uz priek�u ar Iliouper�sis tulko�anu. �odien D�eremijs man atnesa pēdējās rindas. Un to pa�u mēs darām �eit. Noņemam kārtas, atsedzot vēl un vēl. Mēs to nevaram pārvērst par nedarītu, lai kur tas mūs novestu. Un es ik pa brīdim skatos pāri uz Gallipoli, domādams par visiem tiem jaunajiem pui�iem 1915. gadā. Patiesību nekad nevajag atstāt paslēptu. Un, ja tā arī ir kara patiesība, lai tā būtu. Iespējams, ja Homērs būtu to izpaudis trīstūksto� gadus agrāk, tad �ie jaunie vīrie�i varbūt nekad nebūtu devu�ies nāvē ar slavas sapņiem sirdi vai nākamā paaudze divdesmit piecus gadus vēlāk uz Eiropas un Āzi�jas slaktiņa laukiem. Es jūtu, ka mēs esam to viņiem parādā.

D�eks vēlreiz dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu. Pro�tams, tev taisnība. Un varbūt cena, ko mēs maksājam, ir tikai vairāk sviedru un grūta darba. Moriss to jau ir sapra�tis. Izroc lielāku bedri. Glu�i kā �limanis. Viņ� pasmaidīja. Abi pagriezās un redzēja, kā otrpus pagaidu ap�uvumam parādījās Moriss un Rebeka un kā viņi cauri lietum seko luk�turī�a gaismas staram pie uzraksta uz sienas. D�eks izņēma vēl divas plastmasas glāzes un piepildīja tās. Lietus ie�ļakstījās vīnā. Viņ� pasniedza glāzi Dilenam un atsprādzēja somu, izņemdams burbuļu plastikātā ietīto saini. Hovards uzma�nīgi noņēma iesaiņojumu, līdz parādījās kausa skaistais keramikas rokturis, vēl mitrs no jūras ūdens. D�eks uz bridi pārtrauca darboties, vērodams Dilenu, kura acīs mirdzēja satraukums. Man nenāk ne prātā uzgriezt muguru Trojai. Un tagad par to, ko es gribēju tev parādīt. Moris? Rebeka?

Dilens paskatījās aug�up uz tum�ajām debesīm, izbau�dot to, kā lietus lāses krīt uz sejas. D�eks piecēlās un lūko�jās pāri līdzenuma tumsai, glu�i kā Dilena iedomās kādreiz to bija darījis Priams miermīlīgais, bagātīgas pārticības, savas sirds siltuma un mīlestības sargātājs. Glu�i kā Agamemnons, asinīs izmirku�ais uzvarētājs, bija darījis. D�eks pagriezās, atsedzot keramikas kausu. Dilens pārsteigts uz to skatījās. Viņ� redzēja uzrakstu uz tā, vienu vārdu wanax, valdnieks. Tas bija neticami. Bet kur� valdnieks? Vai tas bija miera kauss vai kara kauss? Ar abām rokām D�eks pacēla kausu augstu naksnīgajās debesīs, paturēja to, tad nolaida lejā un uzmanīgi nolika uz bronzas laikmeta istabas grīdas liras spēlētāja gleznas priek�ā. Viņ� atgriezās pie vīna un pasniedza līdz malām pilnas glāzes Morisam un Rebekai, tad pēdējo paņēma sev. Hovards pacēla to pie lūpām un plati uzsmaidīja viņiem. Plastmasas glāze nav glu�i vald�nieka kauss. Bet, �ķiet, ka prasās pēc tosta.

..

1945. gada 16. aprīlis, Lejassaksija, Vacija

D�ips zvalstījās un lēkāja pa �āviņu izroboto ceļu vir�zienā uz biezu prie�u me�u, kas vidēja da�us kilomet�rus tālāk. Majors PIters Meins sakustējās priek�ējā pasa�iera vietā un atbalstīja kreiso roku pret aizsargstikla balstu, saviebdamies, kad ma�īnas kratī�anās lika iz�auties sāpju grūdienam cauri vecajam ievainojumam plecā. Tas bija bijis gar� kar�, un viņ� bija līdz nāvei noguris. Deviņi gadi Tro�jas mūru priek�ā. Pirmo reizi vairāku mēne�u laikā viņam ienāca prātā Homērs tās sengrieķu rindas, ko viņam bija paticis lasīt pirms kara, laiskojoties kopā ar Hjū pie Aisis upes Oksfordā, un arī vēlāk uz nokalnes tajā lieliskajā pēdējā vasarā Grieķijā, pārskatot Mikēnu drupas, Agamemnona citadeli.

�odien, �ajā drūmajā pavasara rītā, Meins uz bridi bija sajuties kā karotājs ratos, traukdamies pāri īlijas līdzenu�mam, aiz viņa seko pla�ais, nepārredzamais armijas pulks, bet priek�ā pa�as augstvārtu Trojas cietok�ņa mūri. To�mēr viņ� nebija varonis, un �ie pamestie lauki un grāvji bija nevienam nepiedero�a teritorija, kur dieviem nebija nekādas noteik�anas un kur viena cilvēka vara nenozīmēja neko. Pēc taisnības tam, ko majors redzēja, vajadzēja būt kara beigām, kas tagad noteikti bija tik tuvu, un viņam būtu vajadzējis atvieglojumā nodrebēt. Tomēr tur ārā bija kāda drūma klātbūtne, kādas �ausmas, ar kurām viņiem vēl nāk�sies sastapties, it kā liesmojo�ā Troja vēl varētu viņus visus aprit. Homērs bija atgriezies pie Pītera, jo viņ� tam ticēja ne vien realitātei, kas slēpās aiz mīta, bet arī patiesībai, ko �ie vārdi slēpa. Kara patiesībai. Meins to bija redzējis pats savām acīm. Viņ� bija izmircis asinīs. Vīrietis pēto�i palū�kojās uz priek�u, pēk�ņi juzdamies neveikli, atceroties, ko viņam teica par �o vietu, iekams viņi torīt devās ceļā. Kara patiesība. Viņ� domāja, ka zina.

Pīters Meins raudzījās garām savam �oferim, kaprālim Lūisam, ieskatīdamies katrā grāvī, katrā ieplakā apkārtējos laukos, katrā vietā, kur varētu slēpties snaiperis; viņ� vēroja ainavu tā, kā pieci kara gadi viņam bija iemācīju�i. Viņ� pie�vērsa skatienu amerikāņu Ml karabīnei, kas bija uzmesta uz priek�ējā paneļa, un aptaustīja Webley revolveri makstī pie gū�as. Meinam bija iemesls justies neveikli. Viņi atra�dās gandrīz astoņus kilometrus viņpus ienaidnieka pozīci�jām. Astoņus kilometrus. Vācu zonas komandieris bija nokār�tojis pamieru un bija pārliecinājis viņus par dro�ību uz ceļa. Aiz viņiem Britu 2. armijas neredzamā masa nepielū�dzami dārdināja uz priek�u ciematu pēc ciemata asiņainā gājienā, karojot uz vācu zemes pret vīriem, kas aizstāvēja savu dzimteni. Drīz vien organizētā preto�anās sairs. Tie�i tur slēpās briesmas. Komandieru pavēles zaudētu nozīmi. Jau tagad ienaidnieks varēja būt tur, tran�ejās: veci vīri ar Panzerfaust raķetēm, vēl aizvien turpinot Pirmā pasau�les kara cīņas, zēni no Hitlerjugend liela izmēra uniformās, kuri domāja, ka ir nemirstīgi, da�i kaujās rūdīti atliku�ie no Wehrmacht un SS, kas kaut kā bija izdzīvoju�i visu to slaktiņu kop� Normandijas. Karavīri, kuri reaģētu refleksīvi tāpat kā viņ�; kuri vairs neklausīja pavēlēm; kuru vienīgā doma būtu nogalināt ienaidnieku.

Kāda roka piebikstīja majoram pie pleca. Viņ� palie�cās atpakaļ un izdzirda amerikāņu akcentu, bet neiz�ķīra vārdus. Jums būs jārunā skaļāk, viņ� pārkliedza d�ipa rēkoņu. Mana labā auss ir kurla. �āviņa kontūzija.

-���� Es teicu: te ārā �ķiet, ka kar� jau ir beidzies.

-���� Nepaļauj ieties uz to! Meins kliedza. Viņ� atkal pa�griezās, vērīgi skatīdamies uz priek�u. Viņi bija pietuvoju�ies rībo�ai kravas ma�īnai ar Sarkanā Krusta zīmēm un tagad brauca ar moko�u ātrumu desmit jūdzes stundā. Pīters ne�pacietīgi klaudzināja ar pirkstiem pa durvīm. Viņi bija vieg�lāks mērķis snaiperim, ja brauca lēni. Lūiss paskatījās uz viņu. Es pēc brī�a viņu apdzī�u, ser. Da�us simtus jardu tālāk ceļ� kļūst platāks. Meins noņurdēja, dziļi ievilka elpu un atkal paliecās atpakaļ, lai paskatītos uz pakaļējā sēdeklī sēdo�o. Viņi to bija uzņēmu�i pie kontrolpunkta pirms div�desmit minūtēm, un viņ� uzreiz bija lūdzis parādīt Meina vesto zīmējumu tas bija iemesls, kāpēc viņi bija te. Pasa��ieris to bija rūpīgi nopētījis un atdevis, nesakot ne vārda. Meins nebija tāds muļķis, lai �ajā posmā uzdotu jautāju�mus. Viņ� bija nodarbojies ar izlūko�anas operācijām diez�gan ilgi, lai zinātu, kā jāspēlē �ī spēle, un viņam bija ari pa��am savi uzdevumi. �tābā pulkvedis Vūlijs vienmēr dzina to viņiem galvā. Viņi visi bija vienā pusē, visi ar tiem pa�iem uzdevumiem, tomēr darbojās da�ādos gaismas un tumsas laukumos, un reizēm bija labāk uztaustīt pa�am savu ceļu uz priek�u, iekams lūgt citus paspīdināt starmeti. Viņ� vis�pirms izpētīs apstākļus. Amerikānis bija pavecāks vīrietis ar ASV armijas pulkve�leitnanta uniformu mugurā. Ja nebūtu pistoles, viņ� izskatītos kā tikko iznācis no Londonas vīrie�u apģērbu veikala. Vai esat redzējis daudz no karadarbī�bas? Meins skeptiski jautāja.

Vīrietim bija vērīgas acis. Es esmu tikai goda virsnieks. Vakar ielidoju no Londonas. Pirms kara es biju Kortolda institūtā un mācīju vēsturi, būdams mācību atvaļinājumā no Jeilas. Bet manas ģimenes izcelsme ir no Vācijas, un es pieteicos kā brīvprātīgais BBC veidot raidījumus vācu valodā Psiholoģiskā kara nodaļā. Pēc tam kad amerikāņi iesaistījās karā, es pārcēlos uz Pieminekļu, tēlotājmākslas un arhīvu vienību, PTAV. Viņi nolēma mūs sūtīt uz armiju, lai mēs izrā�dītu kādu ietekmi. Mēs tam bijām gatavoju�ies jau pirms operācijas sākuma dienas Ziemeļfrancijā. Mans vārds, starp citu, ir Steins. Deivids Steins. Vīrietis pasniedza roku pāri priek�ējam sēdeklim, bet Meins tikai pamāja ar galvu. Bija pārāk sāpīgi stiept atpakaļ labo roku. Un viņa acis bija pie�saistītas pārim Anglijas Karalisko gaisa karaspēku Typhoon bumbvedējiem iznīcinātājiem, kas bija parādīju�ies koku augstumā virs ceļa aizmugurē. Kādu �ausmīgu mirkli �ķita, ka viņiem uzbruks no pļaujo�a lidojuma. Baltā zvaigzne uz motora pārsega varētu būt nesaskatāma, bet Meins cerēja uz Dieva �ēlastību, ka piloti ieraudzīs sarkano krustu, kas uzkrāsots uz smagās ma�īnas pakaļējām durvīm. Operāci�jas viņpus ienaidnieka pozīcijām bija pilnīgi slepenas, un Taktiskajai gaisa pavēlniecībai par to nekad netika sniegta informācija. Tas bija viens no riskiem. Abas lidma�īnas aizdārdēja virs galvas, to milzīgie gaisa iesūcēji zem motoru pārsegiem rēgojās kā izsalku�u lauvu rīkles, tad tās strauji sasvērās uz austrumiem, paturot raķe�u statīvus pilnus. Meins uz bridi aizvēra acis un savilka rokas dūrēs, lai pārtrauktu to drebē�anu. Ar katru nākamo reizi kļuva ļaunāk. Viņam bija izdevies to noslēpt no Hjū, satiekoties �tābā. Bet cik ilgi vēl viņ� spēs to kontrolēt? Steins piesedza acis, sekojot lidma�īnām, kas pazuda tālīnu dūmu virzienā, kur plosījās kauja. Labi, ka ir aviācijas aizsegs, viņ� kliedza. Tad amerikānis atkal paliecās uz priek�u, norādot uz lentītēm pie vienkār�ās uniformas fren�a. Un jūs? Reti gadās redzēt zinātnieku ar Militāro krustu.

-���� Es neesmu zinātnieks. Es esmu karavīrs. Meins atkal saspringa, kad d�ips rāvās uz priek�u un ātri apdzina smago ma�īnu, tik tikko pagūstot to ceļa papla�inātajā posmā. Lūiss iespieda pedāli grīdā, un viņi brāzās pa brīvo ceļu, pagaidām vēl bumbu neskartu. Pirms kara es biju Oksfordā, pasnie�dzu klasiskās valodas, Meins kliedza. Iestājos kājniekos, aizbraucu uz Franciju, īstajā laikā uz Denkerkas kauju. Tad Ziemeļāfrika ar 8. armiju, no El Alameinas līdz Tunisai, tad Itālija. Laikā, kad �āviņ� man trāpīja pie Kasīno, es biju vie�nīgais virsnieks, kas palicis dzīvs no mana sākotnējā batal�jona. Lūiss pie stūres bija mans raitnieks. Kad tiku atzīts par derīgu, mēs abi brīvprātīgi pieteicāmies izlūkdienestā Kaujas lauka dro�ības operāciju apak�nodaļā. Viņiem bija vajadzīgi pieredzēju�i karavīri, nevis zinātnieki.

-���� Trīsdesmitais desants, Steins lasīja uz Meina pleca emblēmas. Izskatās pēc kaujas apģērba.

-��� Trīsdesmitā desanta triecienvienība. Mēs esam da�ādu spēku vienība armija, jūras kara flote, jūras kājnieki. Mēs darbojamies pa priek�u uzbrūko�ajai armijai, meklējot teh�nisko informāciju ar taktisku vērtību kodus, �ifrus, pasū�tījumu grāmatas un tamlīdzīgi. Tagad, kad kaujas lauks galvenokārt ir Sabiedroto rokās, darbība ir vispārīgāka zinātniskā un tehniskā izlūko�ana. Mūs interesē jebkas, ko varam dabūt. Jebkas, ko vācie�i varētu mēģināt iznīcināt vai kas varētu nonākt nepareizās rokās.

-���� Ko jūs īsumā varat pateikt par �o operāciju?

-���� Mēs meklējam meiteni nometnē, kas zīmējusi �o at�tēlu. Operācija, kā parasti, ir pilnīgi slepena. Vienīgo infor�māciju es ieguvu �orīt, VIII korpusa �tābā nejau�i satiekot vecu draugu, Britu Gaisa desanta specvienības virsnieku. �ī vienība arī veic iepriek�ējas izlūko�anas operācijas, un mēs reizēm saskrienamies. Mans draugs steidzās projām no �tāba tie�i tobrīd, kad es gāju iek�ā, un mums bija tikai minūte laika. Viņ� zināja, ka mani instruēs par papildu pa�sākumiem. Viņ� bija tas, kas paņēma zīmējumu no meite�nes. Draugs nebija domājis man neko sacīt, tomēr atklāja, ka zīmējumā kaut kas varētu mani interesēt. Meins uz bridi apklusa. Tur bija kas vēl vairāk. Viņi abi to atpazina tas lika viņu sirdīm dauzīties straujāk. Bet viņ� vēl neko ne�stāstīs �im nepazīstamajam amerikāņu virsniekam. Pirms kara mēs abi bijām saistīti ar arheoloģiju, un es prātoju, ka varbūt tam ir kāds sakars ar �o jomu, iespējams, nozagtām senlietām. Kad uzzināju, ka mums pievienosies virsnieks no Pieminekļu, tēlotājmākslas un arhīvu vienības, proti, jūs, �ī nojauta pastiprinājās. Tas ir viss, ko es zinu.

-���� Man teica, ka mums ir mazas izredzes. �odien no rīta.

-���� Man to paskaidroja korpusa �tābā, neilgi pirms mēs jūs uzņēmām. Kad vietējais pamiers būs beidzies, �tābs domā, ka atliekas no Vācijas otrās flotes divīzijas saformēsies aiz me�a, lai gatavotu pēdējo preto�anos. Tie ir tie pa�i biju�ie Kriegsmarine jūrnieki, bet viņi ir devu�i pāris trie�cienu 11. bruņutanku divīzijai uz dienvidiem no Brēmenes. Tas parāda, cik laba bijusi kājnieku pamata apmācība, pat jūras kara flotē. Pretinieki tiks pieveikti, tomēr viņi varētu sadot mums sutu, ja uzbruktu no paslēptuves. Mēs negri�bam, ka atkārtojas tas, ko piedzīvojām Reihsvaldes kaujā un ko amerikāņi piedzīvoja Hirtgenas me�ā. Tāpēc plāns pieprasa Karaliskā gaisa karaspēka smago bumbvedēju uzbrukumu, lai satriektu visu me�a rietumu sektoru. Ja vien neuzrodas ļoti svarīgs iemesls viņus apturēt, bumbvedēju komanda to ir ieplānojusi pēc trīsdesmit se�ām stundām no �ī brī�a. Nometne būs dro�ībā, bet ne me�s. Tomēr katra jauna informācija par vācu karaspēka pārvieto�anos varētu situāciju mainīt. KGK visu vēro un ielāgo. Ja vācu karaspēks jau ir iefiltrējies me�ā, tad viss tiek evakuēts pronto, ieskai�tot nometni. KGK iznīcinās visu līdz ar zemi. Mums jābūt gataviem tādai iespējai.

-��� Vai jūs iepriek� esat piedalījies līdzīgās operācijās? Pie�mēram, kādā no �īm vietām?

-���� Pirms nedēļas kaprālis Lūiss un es bijām pirmie no Sabiedroto personāla, kas iekļuva nacistu cietumā netālu no Zellas. Moku kambari. Giljotīnas. Galvenokārt politiskie ieslodzītie. Visai briesmīgi, ko, �okej?

-���� Liek saprast, par ko mēs karojam, ser, Lūiss atbil�dēja.

Meins atskatījās uz Steinu. Es ceru, jūs zināt, kas te ir noticis? Es nedomāju cietumus tie ir drūmi, bet pare�dzami. Es domāju nometnes.

-���� Kad es strādāju BBC, mēs pārraidījām padomju ziņo�jumus no Maidanekas nometnes Polijā, ko Sarkanā armija atbrīvoja pagāju�ajā jūlijā. Visa nacistu valsts bija balstīta uz vergu darbu. Vairums rūpnīcu, iero�u ra�otnes sauciet, ko gribat. Strādnieki dzīvoja gan lielās nometnēs, gan sate�lītu nometnēs pie atsevi�ķām rūpnīcām un iekārtām. Gaisa fotouzņēmumi no tās, uz kuru mēs braucam, rāda klajumu me�ā futbola laukuma lielumā ar baraku un būdu rindu. Ap�kārtējos me�os neko nevar saskatīt, bet viņi varēja nomas�kēt bunkuru vai pazemes noliktavu. Nacisti salaupīja lielus daudzumus mākslas darbu un senlietu un tās paslēpa. �ī varētu būt viena no tādām vietām. Tāpēc es esmu �eit.

-���� Vergu darbs nebija �eit tas ļaunākais, Meins skaļi teica, kad Lūiss samazināja ātrumu, bet pēc tam atkal palie�lināja apgriezienus, apbraucot bedri. Mans KGK draugs stāstīja, ka pirms pāris dienām esot bijis nometnē netālu no Bergenas vietā, ko sauc Belzena. Pa �o pa�u ceļu uz priek�u. Briesmīgi skati, visur līķi. Viņ� teica, ka izdzīvoju�ie piespiesti soļot no tām vietām Polijā, atvesti �urp, lai no�vāktu bombardē�anas sekas pilsētās. Bet pēc tam, kad Sa�biedrotie �ķērsoja Reinu un ielauzās Vācijā, ieslodzītie �ajās nometnēs tika likvidēti. Masu bads, slimības. Tas jūsu zinā��anai. Mēs �odien varētu redzēt kaut ko tādu.

-���� Mēs nupat sekojām veselai medicīnisko krājumu kra�vai, Steins atbildēja. DP organizācijas, kas nodarbojas ar pārvietoto personu pārzinā�anu, jau vairākus gadus ir gata�voju�ās bēgļu problēmai. Viņi spēs ar to tikt galā.

-���� Cerēsim. Meins pagriezās un skatījās uz ceļu priek�ā. Artilērijas dārdi no frontes līnijas bija pieklusu�i un d�ipa rēkoņas dēļ vairs nebija dzirdami. Koku līnija tagad bija pāris kilometru attālumā, bet joprojām izskatījās kā tāla mirā�a. �ķita, ka viņi �ķērsotu kādu tuk�u platību, drūmu, monotonu ainavu, kas izskatījās bezgalīga. Meins pēk�ņi vēlējās, kaut tas tā paliktu. Viņ� gribēja monotonumu. Viņam izmisīgi vajadzēja izgulēties. Pakrūtē viņ� sajuta dīvainu tuk�umu. Pēdējā laikā Pīters bie�i bija tā juties. Viņ� zināja, ka tie ir sabeigtie nervi, bailes no tā, ko varētu nest katrs nākamais bridis; bailes, ka viņam kar� varētu nekad nebeigties. Meinam bija nojauta, ka atklāsies vēl kaut kādas �ausmas, kurās viņ� būs iesaistīts. Un kā karavīrs, kur� gandrīz vienīgais no draugu pulka bija izdzivojis pēc pieciem kara gadiem, viņ� bija iemācījies uzticēties savam instinktam, paļauties uz to. Tā bija problēmas sakne.

Meins pacēla roku pie fren�a krū�u kabatas, kurā atra�dās piezīmju grāmatiņa ar Homēra fragmentiem, kurus viņ� kādā pēcpusdienā kopā ar Hjū bija rūpīgi pierakstījis kalna nogāzē virs Mikēnām. Tā bija 1938. gada vasara, viņa otrā kursa gads. Viņi bija norāpu�ies lejup pa nokalni līdz sena�jam kapu lokam un sēdēju�i, lasot Heinriha �līmaņa ziņo�jumu par Agamemnona maskas atra�anu. Pīters atminējās to uguni, kas viņā bija kvēlojusi. Pēc tam viņi runāja ar veco priek�strādnieku, kur� bija pazinis �limani un bija redzējis, kā tonakt �llmanis un Sofija bija uzzagu�ies aug�ā citadelē, lai paceltu masku. Tas bija bijis Pītera un Hjū kopīgais noslē�pums, viņu līgums. Pēc absolvē�anas viņi bija gribēju�i atklāt, ko �llmanis bija noslēpis. Viņi bija plānoju�i būt komanda. Viņ� būs arheologs un pētnieks, savukārt Hjū bibliotēkā rak�ņātos un pētītu, un sūtītu viņu vēl citos meklējumos, pāri visam atrisināt noslēpumu, par ko viņi bija dzirdēju�i tajā neparastajā vakarā Mikēnu nogāzēs.

Tas viss �ķita noticis pirms mū�ības. Un tad �orīt �tābā tās īsās minūtes kopā ar Hjū. Attēls, ko zīmējusi meitene nometnē. Hjū viņam to bija aprakstījis, tad pirms instruktā��as Pīters bija atlocījis zīmējumu un, kamēr Lūiss piepildīja d�ipa degvielas bāku, apskatījis to. Tā varēja būt sakritība. �is simbols �ajās vietās nebija nekas neparasts. Bet ne otrādi. Un ne �ajās krāsās. Tie�i tā, kā izrakumu priek�strādnieks to bija aprakstījis. Meins atcerējās Hjū seju. Tā bija pietvīkusi, drud�aina. Vai tik viņu atkal nebija piemeklējusi malārija? Nez kā izskatījās viņa pa�a seja? Kaut viņ� varētu paraudāt! Bet viņi bija skatīju�ies viens uz otru, pēk�ņi satraukti, uz da�ām sekundēm aizmirsu�i karu. Tas tie�ām bija iespējams. Un tagad Steins vedināja domāt, ka �ajā nometnē varētu atrasties slepens bunkurs. Meins pagriezās apkārt, savieb�damies no sāpēm plecā. Tikai ziņkārība. Vai jums, PTAV pui�iem, ir paveicies ar nozagtām senlietām? Kā ir ar Heinriha �limaņa Trojas dārgumiem? Pirms kara tā bija mana kaislība. Kas ar tiem būtu varējis notikt?

-���� Ko jūs teicāt? Steins cie�i paskatījās uz Meinu.

-���� �līmaņa dārgumi. Valdnieka Priama dārgumi, no Tro�jas. Un jebkas, ko �līmanis un viņa sieva būtu varēju�i nobē�dzināt no valdnieku kapiem Mikēnās.

-���� Ko jūs par to zināt? Steina balss kļuva spalga.

-���� Tie�i pirms kara es strādāju izrakumos Mikēnās. Pie Atēnu Britu arheoloģijas skolas. Pēc Oksfordas es gribēju kļūt par arheologu. Mēs visi dzirdējām baumas, ka �līmanis �o to aizvedis uz Vāciju.

-���� Esmu dzirdējis �o stāstu, bet neko vairāk par to nezinu.

Meins noņurdēja un atkal pagriezās uz priek�u, bet d�ips

strauji brauca tālāk. Valdnieka Priama dārgumi. Pēdējo reizi par �iem Homēra fragmentiem viņ� bija domājis atvaļinā�juma laikā Neapolē gandrīz pirms gada, atspirgstot no ievainojuma, sē�ot pie Aornas kūpo�ajām vulkāniskajām fumarolām, teiksmainās ieejas pazemē. Viņ� bija gribējis redzēt, kur Trojas varonis Enejs bija kāpis lejup, kur bija devies uz elli un atgriezies. Bet toreiz viņ� fragmentus ne�bija lasījis un pēc tam atgriezies kara mutulī. Varbūt tagad �īs rindas palīdzēs mazināt to tuk�umu, ko Pīters juta. �ķita, ka viņam visapkārt notiek Trojas kri�ana bija notikusi tik ilgi, cik vien viņ� spēja atcerēties. Meins bija bijis aculieci�nieks briesmīgām iznīcinā�anas ainām, nāvei bez izvēles vīrie�u, sievie�u, bērnu. Viņ� bija bijis daļa no tā. Varbūt Homērs norādīs, kas viņam jāredz, palīdzēs saskatīt jēgu �ausmām, kas bija apriju�as pasauli. Vai varbūt Homērs lik�sies neinteresants, vairs ne jēgpilns viss tikai pļāpas par varoņiem un godu, un lepnumu. Meins atkal aptaustīja pie�zīmju grāmatiņu kabatā. Viņ� atradīs vietu, kur to palasīt, varbūt �odien vēlāk. Viņ� dziļi ievilka elpu. Lūiss paskatījās uz Pīteru, tad ar galvu pamāja uz ceļa pusi. Lūiss zināja, cik tuvu kritiskajam stāvoklim viņ� atradās. Priek�ā, ser. Es saredzu ceļa aizsprostojumu.

Pareizi. Meins sasparojās. Viņi tuvojās krustojumam ar citu ceļu, kas stiepās paralēli me�a līnijai aptuveni kilo�metra attālumā no tās. Ceļ�, pa kuru viņi brauca, turpinājās aiz krustojuma me�a virzienā. Pīters pamanīja pelēku dū�maku virs me�a, tādu kā ceļo�os miglu, kas aizkavēja rīta saules gaismu. Tāpēc �ī vieta izskatījās tik tum�a, tik drau�dīga. Kaut kur iek�ā noteikti deg uguns. Viņi piebrauca pie krustojuma. �etri d�ipi aiz�ķērsoja piebrauk�anu, un Bren vieglie lo�metēji bija uzstādīti uz divkājiem, nosedzot visus ceļus. Liels audekla gabals ar uzkrāsotu Sabiedroto balto zvaigzni kā pazī�anas simbolu bija izklāts tuvējā laukā. Taktiskie Gaisa karaspēki varēja nezināt par slepenām izlū�ko�anas misijām, ta�u viņiem bija jābūt informētiem par nometnes pado�anos. Pāris du�u kareivju bija paslēpu�ies grāvjos, turot gatavībā �autenes. Meins redzēja 66. Pret�gaisa aizsardzības pulka uzple�us; tā bija artilērijas vienība, kuru izmantoja kā rezerves kājniekus kop� Luftwqffe iznīci�nā�anas pēdējo nedēļu laikā.

Lūiss apstājās un izslēdza motoru. Meins izlēca laukā un mundri aizsoļoja pie virsnieku grupas. Kāds vīrietis viņu pamanīja un atdalījās no grupas. Viņ� bija vidēja auguma, bālu seju un gai�u matu cekulu, uzvilcis gumijas zābakus un virs kaujas uniformas pelēkbaltu kombinezonu. Vai jūs esat majors Meins? Vīrs runāja ar skotu akcentu un �ķita briesmīgi jauns. Meins pamāja ar galvu. Vīrietis izskatījās atvieglots. Labi. Manā pārziņā ir medicīna. Man uzdots parūpēties par jums. Viņ� pagriezās un vēroja piebraucam medicinas smago ma�īnu, tad saknieba lūpas un uzsauca virsnieku grupai: Kapteini Hamilton, jums būs jāaizklāj sarkanais krusts uz smagās ma�īnas, iekams tā brauc tā�lāk! Tad vīrietis pievērsās Meinam: Es esmu gatavs. Mums jābrauc tūlīt. Smagā ma�īna var mums sekot.

Meins ar roku pamāja Lūisam, kur�, nostājies blakus d�i�pam, bija aizsmēķējis cigareti. Lūiss palocīja galvu, uzma�nīgi nodzēsa cigareti un ielika to kabatā, tad iesēdās ma�īnā un ieslēdza aizdedzi. Pirms iekāp�anas Meins uzrunāja vīrieti: Cik liela ir jūsu komanda?

-��� Trīs māsas no armijas ievainoto evakuācijas vienības un se�as civilpersonas no ANO Palīdzības un rehabilitācijas pārvaldes. Mēs ieradāmies vakar pēcpusdienā. Vai jūs esat dzirdējis par otru nometni tālāk pa ceļu? To vietu sauc Belzena. To ari vakar atbrīvoja. Mēs esam vienīgie, ko varēja atsūtīt �urp. Belzenā ir desmitiem tūksto�u. �eit varbūt ir div�arpus tūksto�i, apmēram �etri simti vēl ir dzīvi. Līdz ritdienas rītam atliks tikai puse no tiem. Starp citu, mani sauc Kamerons.

-���� Divarpus tūksto�i? Jūs gribat teikt cilvēki?

-���� Vai jūs �ajās vietās iepriek� esat bijis?

-���� Ne tādās.

-���� Pirms divām dienām es biju pēdējā kursa medicīnas students Gaja hospitāli Londonā. Tika izplatīts uzsaukums brīvprātīgajiem, un mūs tūlīt atveda ar lidma�īnu. Esmu atklājis, ka divas dienas karā var būt ilgs laiks.

Meins neteica neko, bet iesēdās atpakaļ d�ipā. Pirmo reizi viņ� atļāvās kārtīgi padomāt par to, uz kurieni viņi brauc. Pakrūtē atgriezās pazīstamā tuk�uma sajūta. Kamerons vin�gri iesēdās pakaļējā sēdekli blakus Steinam, kur� sveicinot palocīja galvu. Saraucis degunu, Lūiss noelsās. Sasodīts! Kas tā par smaku?

Kamerons pacēla acis. Baidos, ka tas bū�u es. No ma�nām drēbēm. No maniem matiem. Es to vairs nesao�u.

-��� Augstais Kungs! Ar roku aizklājis seju, Steins novēr�sās. Kas tas ir?

-���� Izkārnījumi, pūsto�a miesa, dego�as lupatas, nemaz�gāti ķermeņi. Sviedri, veci sviedri. Tā ir tā siltā, skābā, ko�dīgā smaka.

Meins paskatījās uz Lūisu. Mums laiks sajust gaisa plūsmu.

-��� Jā, ser. Lūiss atlaida sajūgu, un d�ips rāvās uz priek�u pa �auro, bruģēto ceļu koku virzienā. Smaka no Kamerona uz brīdi pazuda, bet drīz ar to bija pilns viss gaiss briesmīga smirdoņa izplatījās no vietas viņiem priek�ā. Meins atkal pa�skatījās uz pelēkumu virs kokiem un samanīja dūmu grīstes. Viņ� nebija kļūdījies. Dega uguns, un viņi tai tuvojās. Viņ� ar mokām norija siekalas un pagriezās pret Kameronu. Kā�pēc jāaizsedz Sarkanā Krusta simbols uz smagās ma�īnas?

-���� Tas �ausmina �ejienie�us. SS ārsti un māsas valkāja to medicīnas eksperimentu laikā. Un viņi to lietoja, maldinot jaunatvestos, ka tie dodas uz medicīniskajām pārbaudēm. Īstenībā viņus nosūtīja uz gāzes kamerām.

-���� Gāzes kamerām?

-���� Vai atceraties padomju ziņojumus par Maidaneku nometni Polijā, ko viņi atbrīvoja pagāju�ā gadā?

-���� Mēs ar pulkvedi Steinu nupat par to runājām.

Kamerons brīdi klusēja. Lielākā daļa ebreju te no�nāca no Au�vicas. Viņiem uz plaukstas locītavas bija ietetovēts numurs. Gūstekņiem piespiedu kārtā lika soļot uz rietumiem, kamēr krievi virzījās uz priek�u cauri Polijai. �ķiet, viņus no gāzes kamerām paglāba tas, ka Sabiedrotie sabombardēja Drēzdeni. �os ļaudis bija paredzēts izmantot kā darbaspēku drupu novāk�anā. Bet, nacistu ma�inērijai sabrūkot, viņi tika iegrūsti �ejienes vergu darba nometnēs un pamesti. Da�as nometnes bija Konzentrazionslager, kā

Belzena. Citas bija satelītu nometnes, Arbeitslager. �ķiet, ka �ī ir kāda me�kopības darba nometne, kur sākotnēji izman�toja padomju kara gūstekņus. Tas, ko jūs redzēsiet, pielīdzi�nāms masu slepkavībai, ne mazāk �ausmīgs noziegums pret cilvēci. Bet �ī vieta nebija iznīcinā�anas nometne. Tas ir, ja neskaita ikdienas disciplinārsodu slepkavības, medicī�nas eksperimentus un da�ādu veidu brutalitāti, ko �iem cil�vēkiem uzspieda SS apsargi.

-���� Kā gan viņi izdzīvoja tajā otrā vietā Au�vicā?

-���� Viņi visi runā par slie�u ceļa beigām, par līnijas gala�punktu. Notika kaut kāda selekcija. It kā viss, kas sekojis pēc tam, ir izdzēsts no viņu atmiņas. Bet cilvēki, kas tur izdzī�voja, bija atlasīti kā vergu darbaspēks un dzīvoja nometnē līdzās gāzes kamerām. Bruņojums, munīcija, sauciet, ko gri�bat. Da�i no viņiem strādāja pazemē, sālsraktuvēs, kas bija pārvērstas par aerodzinēju montā�as rūpnīcu. Izklausās pēc Dantes inferno. Elles bedres. Bet tā nav tik ļauna kā elle virs zemes. Tur vajadzēja būt milzīgai nometnei. Un milzīgām gāzes kamerām. Mēs runājam par tūksto�iem noslepkavoto. Vīrie�i, sievietes, bērni. Un ne jau tikai Au�vicā. Bija vēl citas tādas vietas. Viņi tās sauca par Todesmūhlen.

-���� Nāves dzirnavas, Steins nomurmināja. Mans Dievs!

-��� Tas, ko jūs redzēsiet� Kamerons nodūra acis. Ir tā, it kā� Viņ� apklusa, meklēdams vārdus. It kā Eiropu būtu trāpījis milzu meteorīts. Es domāju ebrejus. Viss, ko mēs ieraudzīsim, būs kā paliekas ap izvirdu�a vulkāna ma�lām, iz�ķaidītas no vidus. Pārējais ir saberzts pulveri, iznīci�nāts bez pēdām.

Meins mēģināja saglabāt mērķtiecību. Nometnē. �ajā. Uz kurieni mēs braucam. Kas notiek?

-���� Mūsu prioritāte ir apstrādāt viņus ar DDT, lai noga�linātu utis tās izplata tīfu. Mēs apsmidzinām viņus un nober�am tādā mazgātavā. Nākamā pakāpe ir pagaidu hos�pitālis. Būdas ir pārāk netīras, neaprakstāmi. Mēs taisāmies tās nodedzināt. Sarkanā Krusta ma�īnā vajadzētu būt armi�jas teltīm un saliekamajām gultām.

-���� Vai jūs tās uzstādīsiet te ārpusē, projām no nomet�nes?

Kamerons papurināja galvu. Ja vien mums netiek dota pavēle evakuēt, visi paliek iek�pusē. �ausmīgā patiesība ir tāda, ka mēs nedrīkstam atbrīvot �os cilvēkus. Pārāk liels ir tīfa izplatī�anās risks. Da�i no veselīgākajiem jau ir izbēgu�i un vienkār�i dzīvo me�ā. Mums vajag visus dabūt atpakaļ un dezinficēt.

-���� Kā ar ēdienu?

-���� Pirmās karaspēka daļas, kas te ieradās vakar, atdeva visu, kas viņiem bija. Britu armijas standarta proviantu, tau�kainas cūkgaļas konservus. Jāatzīst labākos apstākļos ne�ēdamus. Bija labi domāts, bet vairākiem ieslodzītajiem sākās caureja, kas viņus nogalināja da�u stundu laikā. Daudz labāk iedarbojas tēja. Mēs to vārām galoniem. Smagā ma�īna ir atvedusi ari maisus ar Bengālijas bada maisījumiem cu�kuru, sauso pienu, miltus, sāli, ūdeni. Bet daudziem tas būs par vēlu. Pat veselīgākajiem, tiem nedaudzajiem, kas spēj uzņemt cietu barību, ir problēma. Viņi pataupa pusi sava ēdiena un noslēpj to. Tas tikai sapūs un radīs citus veselības draudus. Viņi vienkār�i nespēj noticēt, ka tiek baroti. Viņi to slepus uzkrāj laikam, kad apsargi atgriezīsies un murgs atsāksies. Man tā nevajadzētu teikt, bet viņi ir kā dzīvnieki, kuri slēpj ēdienu un ķildojas par to. Te nav tikumiskas uz�vedības. Daudz trakāk. Tas ir kar�, mans draugs. Ne kaujas laukā, bet �eit. Redz, ko paveic kar�! Viņ� ar vienu roku aizsedza acis. Es atvainojos, viņ� piesmacis teica. �ī ir pirmā reize, kad es patiesībā mēģināju to aprakstīt.

Meins norādīja atpakaļ uz Sarkanā Krusta ma�īnu, kas tagad ripoja aiz viņiem. Un zāles?

Kamerons nokrem�ļojās. Nikotlnskābe un sulfanilamldi pret caureju. Katrā ziņā vieglos gadījumos. Gulo�ajiem mūsu pagaidu hospitāli mēģināsim proteīna hidrollzes pre�parātus ar pilinā�anu degunā. Bet ar injekcijām ir problēma. Adatas izskats �ausmina viņus. Viņi redzēja, kā nacistu ārsti mirsto�iem cilvēkiem injicēja benzīnu, lai to līķi labāk degtu. Tikai da�i sirdspuksti, pirms tas viņus nogalināja, pietiekami, lai benzīns cirkulētu. Moko�a nāve. Pārējie ieslo�dzītie būs dzirdēju�i kliedzienus no dienas dienā.

-��� Jēzus, Meins no�ukstēja.

Steins pievērsās Kameronam: Mēs neesam medicīnas personāls. Jūs to zināt. Mums jāuzzina, kāpēc viņi nonāca �eit. Es nedomāju tos, kas ieradās no Au�vicas, es domāju sākotnējos vergus strādniekus. Kas notika �eit me�ā? Kāpēc nacistiem viņi bija vajadzīgi? Vai mēs varam ar viņiem pa�runāt?

-���� Protams. Daudzi no viņiem bija izglītoti cilvēki. Ir izglī�toti cilvēki. Mums tas jāiegaumē. Ir, nevis bija. Tie vēl aiz�vien ir cilvēki. Ko es saku? Mans Dievs! Kamerons aizvēra acis un atkal aizklāja seju ar roku. Meins ievēroja, ka tā dreb tāpat kā viņa roka. Smagā ma�īna pietuvojās viņiem, un Lūiss pamazām palielināja ātrumu. Jau bija saskatāmi atsevi�ķi koki. Kamerons atvēra acis. Izglītotību var re�dzēt bērnos, pusaud�os, kuriem bija astoņi, deviņi, desmit gadi, kad viņus saņēma ciet, pietiekami pieaugu�os, lai izpaustos kā valodnieki, mākslinieki, dzejnieki, mūziķi. Bēr�nos, kuriem liegts attīstīt savus talantus, bet kuri tomēr dzīvo bērnības garās dienas, kas var likties kā mū�ība. Cauri bezgalīgajām cie�anu un baiļu dienām da�i no viņiem spē�ju�i saglabāt atmiņā fragmentus no savas pagātnes, laika pirms �ausmām. Tas viņiem ir kā dzīvības glābiņ�. Traumu pacienti, ko mums rādīja medicīnas skolā, �āviņu kontu�zēti kareivji bie�i koncentrē uzmanību uz vienu gadījumu, vienu �okējo�u atgadījumu. �iem bērniem �okējo�ā ir pārāk daudz, ta�u viņi spēj to apglabāt zem kādas spilgtas atmi�ņas par laimi, zem atmiņas, kas ir pietiekami spēcīga, lai pasargātu viņus pret �ausmām. Tie var būt kādas dziesmas vārdi, kurus tie atkārto atkal un atkal, vai viens attēls, kuru viņi visu laiku zīmē, vai viena frāze sve�valodā, kuru viņi mācīju�ies. Es runāju tikai par da�iem. Vairums ir biju�i pā�rāk traumēti. Vairumam mēs nespējam palīdzēt.

-���� Mēs meklējam kādu meiteni, Steins sacīja. Pusau�dzi meiteni.

-���� Meiteni, kas uzzīmējusi kādu attēlu, Meins teica.

-���� Tajā ir kaut kas neparasts, Steins piebilda. Kaut kas ļoti precīzi uzzīmēts.

-���� Mēs bērniem iedevām krītiņus, Kamerons paskaid�roja. Zīmējums? Tas varēja būt jebkas. Ne obligāti kaut kas, ko viņa redzējusi �eit, varbūt kāds priek�mets no viņas pagātnes, pirms �ausmām. Kā jau es nupat stāstīju. Bet es darī�u, ko varē�u. Palīdzēt varētu kāda māsa.

D�ips ripoja tālāk. Me�mala tagad ieguva lielākus apmē�rus, izskatījās draudīga kā tum�u citadeli ietvero�as sienas. Kā ēnu apjoztais Trojas mūris. Meins atskatījās uz Kameronu, kur� raudzījās tuk�umā. Tas bija skatiens, kādu Pīters bija redzējis jauniem virsniekiem pēc viņu pirmās kaujas; ska�tiens, kas pau� �oku, nogurumu, notrulinātas bailes un neiespējamo atbildību, kad steigā pieņemti lēmumi par to, kam lemts dzīvot un kam lemts mirt. Vienīgi �eit tam nebija nekā kopēja ar gadsimtiem veco pārejas rituālu karavīriem. Tas, kas notika �eit, bija pilnīgi sve�s viņu iepriek�ējai pie�redzei, kara literatūrai, ar kuru viņi bija uzaugu�i, pat viņu tēvu stāstiem, kuri domāja, ka Pirmā pasaules kara kaujas laukos, Rietumu frontē, Gallipoli pussalā piedzīvoju�i ļau�nāko, kas ar cilvēci var notikt. Bija tā, it kā tas kar�, visu karu kar�, būtu tikai pirmais cēliens.

Meins atcerējās gleznu, ko bija redzējis Normandijā kādā Francijas-Prūsijas karā 1870. gadā sagrautā pili: uzvarētājs vācu līderis Oto fon Bismarks un sakautais Napoleons III sē� pie telts, vienojoties atdot Vācijai Elzasu un Lotringu. Vienā paņēmienā viņi bija iznicināju�i līdzsvaru, kas Eiropā bija uzturējis mieru kop� Vaterlo. Vai tās �ausmas, kas tagad viņus sagaidīja, tika iepriek� nolemtas tajā vakarā pirms septiņdesmit pieciem gadiem Sedanas kaujas laukā? Vai ari tas notika gadu tūksto�iem agrāk, kad cilvēki atteicās no varoņiem un cīnītājiem un pirmoreiz iemācījās iet nesaval�dītā karā? Kā cilvēce bija to pieļāvusi?

-���� Pieturiet te! Kamerons viegli uzsita Lūisam pa plecu, un viņi apstājās pie izcirstas vietas koku rindā. Viņiem priek�ā ceļ� turpinājās me�ā. Abās pusēs starp kokiem stie�pās dzeloņdrā�u vijumi. Tiem priek�ā atradās kalti dzelzs vārti, kuros bija ievīti nocirsti zari un maskē�anas tīkls, bet blakus vārtiem tuk�a, daļēji noslēpta sargbūda. Pie vār�tiem bija piestiprināta balta krāsota zīme ar pabālēju�iem sarkaniem burtiem: ACHTUNG!! SEUCHENGEFAHR. ZUTRITT VERBOTEN!!

-���� Brīdinājums! Epidēmijas briesmas. Ieeja aizliegta! Steins pārtulkoja.

-���� Tās zīmes ir pa visu perimetru, Kamerons teica. Pastāvīgas metāla zīmes, uzliktas pirms kāda laika, kad �ejieni pārņēma tīfs. Nacisti tie�ām negribēja, lai kāds tuvo�tos �ai vietai. �ķiet dīvaini darba nometnei, bet varbūt SS slēpa no vietējiem iedzīvotājiem savu izturē�anos pret nometnes iemītniekiem.

Vai kādiem nolūkiem tos izmantoja, Steins nomur�mināja.

Meins paskatījās apkārt. Neviena nebija. Bija neparasti kluss, bet smaka bija �ausmīga. Tad viņ� to ieraudzīja. Lupatu vīstokli, piespiestu pie dzeloņstiepļu �oga, aptuveni desmit metrus me�ā no ceļa. Vīstokli, kas izskatījās pēc zāļu kūļa, it kā to �eit būtu atnesusi viesuļvētra. Lupatas, no kurām caur stieplēm sniedzās kaulainas rokas, apak�ā ļen�gani nokarājās kājas. Viņ� skatījās �ausmās kā hipnotizēts. Sirds sāka neprātīgi dauzīties. Vai tie�ām kaut kas vēl varēja viņu satriekt pēc visa, ko bija redzējis, visa, ko bija darījis? Meins bija rūdīts nogalinātājs. Viņ� saprata, kas aiz tā slē�pās. Viņ� piespieda rokas pie sēdekļa tik spēcīgi, lai aptu�rētu drebē�anu, un novērsās, skatoties uz me�u priek�ā.

Kamerons no kabatas izvilka mazu, melnu grāmatiņu Bībeli. Viņ� raudzījās uz to, bet turēja aizvērtu rokās. Jere�mijas grāmata, otrā nodaļa, sestais pants, viņ� lēni teica. Tuksnesī, tuk�ā un nestaigātā zemē, izkaltu�ā un nāves ēnas zemē, tai zemē, kur neviens negāja cauri un kur neviens cilvēks nedzīvoja. [2] Ar piemiegtām acīm viņ� paskatījās uz vār�tiem. Padre, kas kopā ar kareivjiem palika pie krustojuma, iedeva man to, īsi pirms jūs atbraucāt. Viņ� redzēja, kādā stāvokli es esmu. Domāja, ka tā varētu palīdzēt. Viņ� pa�purināja galvu, pasniedzās pāri d�ipa durvīm un uzmanīgi nometa grāmatu zemē.

Kamerons pasniedza Lūisam atslēgu komplektu. Lūiss izkāpa, piegāja pie vārtiem un atslēdza tos, atverot abas pu�ses, lai tie būtu pietiekami plati arī smagajai ma�īnai. Tad viņ� atgriezās, atkal apsēdās, ieslēdza aizdedzi un gaidīja, kad piebrauks smagā ma�īna. Meins saņēmās un atskatījās uz līķi dzeloņstieplēs. To apgaismoja spēj� saules stars, un uz bridi �ķita, ka tas deg kā cilvēks lāpa. Lāpa uz Trojas cietok�ņa mūra. Tad gaisma pazuda, un PIters raudzījās uz priek�u cauri vārtiem tum�ajā koku tunelī. īsu mirkli viņ� bija atpakaļ pie Neapoles lī�a, pie Aornas, ar nelasītajiem Homēra fragmentiem rokā, domās meklējot sēra smakas ap�ņemto eju, pa kuru Trojas varonis Enejs bija nokāpis paze�mes valstībā, eju, no kuras varēja ari neatgriezties.

Tā vieta bija tikai fantāzija, mīts.

Tagad viņ� tie�ām gāja iek�ā pa elles vārtiem.

D�ips uzņēma ātrumu cauri vārtiem un tālāk pa ceļu cauri prie�u me�am, Sarkanā Krusta smagā ma�īna sekoja cie�i aiz viņiem. Meins mēģināja sagatavoties tam, kas gaidīja priek�ā. Smaka bija neaprakstāma. Aptuveni pēc divsimt jardiem koki pēk�ņi beidzās pie izcirtuma apmēram futbola laukuma lielumā. Kādus astoņdesmit jardus tālāk atradās vienstāva koka celtņu rinda, kas atgādināja armijas barakas, un no tām taisnā leņķī stiepās vēl viena būdu rinda gar izcirtuma tālāko labo pusi, ko sedza dūmi un migla. Ceļ� veda pāri izcirtumam cauri būdu rindai un pazuda labajā pusē virzienā uz tālākajām mājām. Divi britu kareivji ar �autenēm un baltiem lakatiem aizsegtām sejām stāvēja sar�dzē, kur ceļ� veda starp būdām. Meins redzēja citus stāvus pārvietojamies it kā palēninātā kustībā. No zemes vairākās vietās aiz ēkām cēlās dūmi tie dūmi, ko viņ� bija iepriek� redzējis kā aizsegu virs me�a. Mierīgajā rīta gaisā tie sa�stājās smirdo�ā slānī virs nometnes, apklājot to, aizsedzot debesis. �ķita, ka nav nekādu trok�ņu, it kā arī tie būtu ap�slāpēti. Viņi brauca tālāk pa tuk�u, nedabiski apklusu�u ap�kārtni, kurā vienīgās paliku�ās krāsas bija zaļi, zili un brūni toņi sabrukuma krāsas, krāsas, kas atbilda smakai. Tā bija nāves ainava.

Viņi pabrauca garām vīrietim, kas sēdēja ar muguru pret koka celmu, vienu roku izstieptu, atbalstītu uz ceļgala, it kā ubagojot. Viņam mugurā bija sadriskātas zili svītrotās uniformas paliekas, kas atgādināja slimnīcas pacienta ap�ģērbu, notraipītu ar kaut ko brūnu. Mati bija īsi apcirpti, un seja izkāmējusi: āda nostiepta, dzeltenīgi pelēka, acis dziļi iegrimu�as dobumos. Meins cie�i paskatījās uz viņu. Dobu�mos acu nebija. Vīrietis sen bija miris. Pīters aptvēra, kas ir pārējās lupatu kaudzes visapkārt mazas trūdu pikas pa visu izcirtumu. Viņ� skatījās uz priek�u. Viņi pabrauca ga�rām apsargiem starp būdām un pagriezās pa labi, tad ap�stājās aiz kareivju rindas, kuri turēja gatavībā �autenes ar uzliktiem durkļiem.

Lūiss izslēdza aizdedzi. Meins nedzirdēja nekādas saru�nas, tikai dobju, duno�u troksni. Cauri kareivju rindai viņ� redzēja citus cilvēkus pie kravas ma�īnas ar nolaistu pakaļējo bortu. Kreisajā pusē zemē bija izrakta liela bedre peldbaseina apmēros. Bedre līdz pusei bija piepildīta ar grotesku ķer�meņu mud�ekli vairums kaili, pie da�iem vēl turējās lupa�tas, skeleta locekļu masa un izdēdēju�as galvas, simtiem. Divi vīrie�i ar SS zīmotnēm meta ķermeņus bedrē, viens, turot potītes bez miesas, un otrs plaukstu locītavas, pa vidu vāļājās skūtas galvas. Cits SS vīrs atradās bedrē, un vēl viens kravas ma�īnā, stumjot ķermeņus uz pakaļgalu, lai tos varētu nocelt. Aiz kravas ma�īnas stāvēja grupa labi ģēr�bu�os vīrie�u, sievie�u un bērnu, acīmredzot vietējie iedzīvojāji, kas atvesti noskatīties. Pieaugu�ie stāvēja ar sakrus�totām rokām, bezkaislīgi vai arī pārāk �okēti, lai reaģētu. Kāda maza meitenīte raudāja. Meins un Kamerons izkāpa no d�ipa. Lūiss izņēma nepabeigto cigareti, aizsmēķēja to un dziļi ieelpoja. Viņ� uztvēra tuvāk stāvo�ā kareivja ska�tienu, ar īk�ķi norādīja uz �autenes durkli un tad pamāja uz

SS vīriem. Kāpēc tu, pie velna, nenokauj viņus kā cūkas, vecīt?

Kareivis pagriezās. Viņa acis bija trulas un āda �ķita pie�ņēmusi �is vietas toni. Vēlāk, draugs. Neraizējies par to. Vēlāk.

Meins nokrem�ļojās, mēģinādams apspiest sliktu dū�u. Viņ� pavērsās pret Kameronu. �ie SS vīri, apsargi. Kā gan viņi paliku�i dzīvi?

-���� Mēs bijām pārsteigti, ka viņi vēl bija te, lai padotos. Tomēr viņi ir iedomīgi un izaicino�i. �ķiet, ka viņiem nav priek�stata par izdarītajiem noziegumiem. Līdz galam ideo�loģiski apstrādāti. Viņiem visi ebreji un slāvi ir dzīvnieki, un viņi nesaprot, kā ari mēs to neredzam. Viņi pat ir visai lepni, ka da�us atstāju�i dzīvus bagātos ebrejus, kurus Hitlers gribēja saglabāt, lai pieprasītu izpirk�anas maksu no viņu ģimenēm Rietumos. Kā visi gangsteri, nacisti bija pil�nīgi gatavi ienākumu vērtēt augstāk par ideoloģiju. Mūsu rokās ir pat komandants, kāds SS-Untersturmfuhrer. Viņu tie�sās. Ir svarīgi viņus visus nenogalināt. Daudzi slēpjas me�ā, kur viņiem dzen pēdas spēcīgākie ieslodzītie tie, kas iera�dās tikai pēdējās dienās. Tur laukā ir tāda briesmiga nevie�nam nepiedero�a zeme, it kā �īs vietas elle sūktos laukā kā infekcijas slimība. īpa�i tiek nicinātas SS-Helferinnen, sie�vie�u kārtas palīdzes. Viena no sievietēm, kas vēl ir brīvībā, ir Lagerfūhrerin, nometnes vadītāja. �ķiet, ka viņa ir bijusi īpa�i zemiska teroriste. Domā, ka viņa slēpjas me�os. Viņu grib saplosīt gabalos.

-���� Nevarētu teikt, ka es viņiem ko pārmetu, skatīda�mies apkārt, Meins nomurmināja.

-���� Es tikai gribu, lai viņi iztur �o darbu un pabeidz. Mans galvenais uzdevums tagad ir tikt galā ar tīfu. Mums jāsa�vāc ieslodzītie atpakaļ nometnē kārtīgai nober�anai un atuto�anai. Ja tīfs izplatīsies vietējo iedzīvotāju vidū un tad nonāks pie uzbrūko�ajiem Sabiedroto karaspēkiem, tas varētu nopietni ietekmēt kara norisi. Kamerons pamāja uz SS vīriem. Un ir vēl viens faktors. Palīdzē�ana mums, darot �o darbu, ir ari viņu izdzīvo�anas stratēģija. Jo aizrautīgāk viņi palīdz, jo mazāk mēs atriebsimies. Tā viņi domā. Un viņiem varbūt ir taisnība. Ar katru aizgāju�o stundu �aus�mas kļūs par daļu no mūsu ainavas, kļūs gandrīz ikdieni��ķas. Briesmīgi, bet tā ir patiesība. Tā ir mūsu pa�u garīgā izdzīvo�ana. Emocijas ir atslēgtas. Mēs kļūstam nejūtīgi pret to tāpat kā viņi. Un viņi zina, ka mēs ar atvieglojumu liekam darīt viņiem �o drausmīgo darbu.

Meins kā apmāts skatījās uz notieko�o, vērodams SS vīrus, kas atkārtoja savu riebīgo uzdevumu atkal un atkal. Tas bija kā viduslaiku elles veidols, līdzīgi vienai no Hadesa valstībā uzliktajām sodībām tiem, kas nosodīti mū�īgi atkār�tot vienu un to pa�u uzdevumu, kā Tantalam vai SIsifam. Vienīgi �eit, �ķiet, esesie�us nenomāca tas, ko viņi darīja. Likās, ka viņi to pat izbauda. Meins moko�i norija siekalas un nojauta riebīgu sajūtu rīkles dziļumos. Viņ� apzinājās, ka tas ir �is smirdoņas dēļ, bet �ķita, ka viņ� to vairs nevar saost, it kā tā būtu nomākusi visas maņas. Pīters pēk�ņi sajuta tikko izturamas vispārējas trīsas. Viņ� abstrakti pie�spieda sevi koncentrēties uz notieko�o. Pirms kara Meins bija iemēģinājis roku glezno�anā. Viņ� domāja, kā varētu atveidot tēlu, kā notvert savu emocionālo atbildi caur pa�a pieredzes prizmu. Viņ� vēroja kailu ķermeni peldam gaisā sievieti uz priek�u pastieptām rokām, it kā peldētāja lēktu peldbaseinā. Ta�u viņa bija mirusi, un baseins bija bedre ar pūsto�iem ķermeņiem. Meins papurināja galvu. �eit māk�slai kā metaforai, mākslai kā rosinājumam nebija vietas. Te varēja būt tikai realitāte. Skarba, neizpu�ķota realitāte. Viņ� vērsās pie Kamerona: Vai kāds to fotografē?

Kamerons papurināja galvu. �ī vieta ir pilnīgi slepena, līdz jūs, pui�i, dodat tam atļauju. Tikai pamata armija un medicīniskais personāls ir pielaisti. Civiliedzīvotāju atve�ana ir saprotama, tomēr tas nomāc mūs vēl jo vairāk. Es brīdi�nāju komandējo�o virsnieku, bet viņ� bija izlēmis. Pastāvot tīfa riskam, viņi būs jāinternē, varbūt līdz kara beigām. Bet �ausmas tiek dokumentētas, ja to jūs jautājat. Armija un Filmu fotogrāfijas vienība ir Belzenā. Nāciet. Man nav daudz laika. Man jāuzrauga hospitāļa tel�u uzslie�ana.

Meins un Lūiss sekoja viņam. Steins līķa bālumā vēl sēdēja d�ipā un slaucīja muti. Meins manīja, ka viņ� ir izvē�mies. Vīrietis grīļīgi izkāpa no ma�īnas un sekoja viņiem gar bedres tālāko malu uz otru baraku rindu. Priek�ā uz zemes atradās lupatu kaudzes, tā piesūku�ās ar cilvēku taukiem, ka dega kā inkvizīcijas sārti. Viņi gāja garām pirmās barakas ieejai, un Meins apstājās, lai ielūkotos iek�ā. Bija vajadzīgs bridis, lai aprastu ar tumsu. Vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija mu�u dūk�ana. Gaiss bija smirdo�s, mitrs. Meins pilnīgi bija zaudējis o�as sajūtu. Viņ� centās ieskatīties cauri netīrībai, atceroties, ko Kamerons bija teicis. Tie ir cilvēki. Ķermenis viņam vistuvāk bija kails vīrietis āda kā pergaments, aiz netīrības zaudējusi krāsu. Viņ� gulēja uz muguras, vēders groteski iekritis, it kā viņam būtu izņemtas zarnas, it kā dzīvība būtu izsūkta no viņa ar to viesuļvētras spēku, kas bija aizpūtis to otru vīrieti pret dzeloņstiepļu �ogu pirmo ķermeni, ko Meins �ajā vietā bija redzējis. Līķa rokas bija izstieptas, pieskaroties diviem citiem ķermeņiem, kas bija saritināju�ies ar sejām pretējos virzienos. Meins neredzēja nekādu fonu, tikai tumsu, un, kad viņ� pakāpās sāņus, lai iespīdētu gaisma, ķermeņi �ķita gandrīz spīdo�i, kā gleznā

Kristus pie krusta un diviem zagļiem. Viņ� grīļojās, gandrīz rlstoties. Tie nebija grēku izpirk�anas tēli. �ie cilvēki nemira par cilvēces grēkiem. Viņi mira �ausmīgā nāvē, jo pasaule bija ļāvusi tam notikt. Viņ� sa�ņaudza dūres. Tā bija reali�tāte. Absolūta realitāte.

Meins atrāvās no barakas ieejas un atgriezās pie pārē�jiem, lai dotos tālāk gar ēku. Lūiss piedāvāja cigareti, bet viņ� papurināja galvu. Steins vērsās pie Kamerona: Mēs zinām, ka jums jāatgrie�as pie sava darba. Vai varat mums vēl kaut ko izstāstīt par to, kas �eit noticis, pirms mēs ejam tālāk?

Kamerons cie�i raudzījās zemē, tad pacēla skatienu. Meins ievēroja, cik bāls viņ� bija, acis asinīm pieplūdu�as. Kamerons norādīja uz garu, zemu kapukalna izcirtumu otrā pusē pret prie�u me�a līniju. Neko daudz. Tur viņi ap�glabāja padomju gūstekņus �etrdesmit pirmajā gadā. Sim�tiem izmantoja viņus kā darbaspēku, lai uzceltu �o vietu, tad no�āva.

Tas ir pirms �etriem gadiem, Meins noteica. Tomēr jūs sakāt, ka vairums ebreju no Au�vicas ieradās te tikai pēdējos da�os mēne�os. Kas notika pirms tam?

Kamerons dziļi ievilka elpu. Labi. Varu jūs informēt ari es pats. Tas gan būtu bijis jādara Pretgaisa aizsardzī�bas pulka izlūko�anas virsniekam, bet es nekur viņu nere�dzēju, un man nav laika meklēt. �ā vai tā, viņ�, iespējams, nepastāstītu jums neko vairāk kā es. Kad mēs ieradāmies, viņ� pratināja nometnes komandantu, SS-Untersturmfuhrer. Es biju klāt kā liecinieks. Izlūko�anas virsnieks bija nesen iecelts aizvietotājs, sabijis te aptuveni tikpat ilgi, cik es, ar pavir�ām itālie�u valodas zinā�anām un labu fran�u valodu. Nepareizs teātris, nepareizs kar�. Tipiska armijas tālredzlba. Es biju vienīgais, kas runāja vāciski. Es teicu, ka varu atlicināt desmit minūtes, ne vairāk. Kamēr mēs runājām, mira cilvēki. Man ir paredzēts būt ārstam. Ārstam. Pēk�ņi noskumis, Kamerons paberzēja pieri.

-���� Labi. Turpiniet, Meins teica.

-���� Komandants sacīja, ka �ī ir bijusi Arbeitslager, darba nometne me�niecības strādniekiem. No no�ogotās teritori�jas takas ved me�ā, un viņ� teica, ka tās lietoju�as strād�nieku grupas. Me�a cir�ana pagāju�ā gadā esot samazināju�sies, un pēc tam nometnē tika izmitināti bagātie ebreji tie, kurus Hitlers bija nodomājis izmantot kā kaulē�anās līdzekli sarunās ar Sabiedrotajiem. Pēc �ī vīra vārdiem, viņi nopietni ticēju�i, ka �ādā veidā varētu tirgoties vēl tik nesen kā pirms da�iem mēne�iem, un atteiku�ies no �ī plāna tikai tad, kad Sabiedrotie �ķērsoja Reinu. Dievs vien zina, kādus citus izmisuma projektus nacisti bija sagatavoju�i.

-��� Tas mūs interesē, Meins sacīja. Jebkas, ko jūs sa�kāt, varētu palīdzēt.

-���� Labi. Kamerons pamāja ar galvu, nedaudz nomieri�nājies. SS-Untersturmfiihrer teica, ka �ī iemesla dēļ nometne esot izmitinājusi relatīvi mazu skaitu veselīgu ieslodzīto: vispirms me�u darbiem piemērotos jaunos vīrie�us un tad bagāto ebreju ģimeņu locekļus, kurus labi baroja un pieska�tīja. Viņ� apgalvoja, ka ieradies tikai kā komandanta aizstā�jējs pirms se�ām nedēļām. Viņa uzdevums bija atbrīvoties no paliku�iem ieslodzītajiem un slēgt nometni.

-���� Atbrīvoties? Meins pārjautāja.

-��� Atbrīvoties. Jūs varat minēt, ko tas nozīmē. Bet mums nebija laika tam celt apsūdzību. Mēs gribējām, lai viņ� runā, nevis noslēdzas. Ne�aubīgi tas uzpeldēs tiesā.

-���� Un tālāk?

-��� Viņi pilnīgi neesot biju�i sagatavoti ebreju pieplūdu�mam, kurus kājām atveda �urp no Polijas, un neesot bijis ne mazākā priek�stata, ko ar tiem iesākt. Ta�u tam īsti negribas ticēt. Viņam ir bijusi norūdītu SS apsargu pilna komanda, ieskaitot sievieti, nometnes vadoni. Haoss te sākās tikai aptuveni pirms nedēļas. Līdz tam viņi, �ķiet, pilnībā spēja īstenot sistemātisku brutalitātes un sadisma re�īmu.

-��� Tā varētu būt, Meins lēni teica. Bet tas neizskaidro �īs vietas ārkārtējo noslēpumainību, tās zīmes ārpusē, kas brīdina par epidēmiju.

Kamerons piekrīto�i pamāja. Ir vēl kas cits. Es saru�nājos ar kādu ieslodzīto, kur� apgalvoja, ka vienīgais esot palicis dzīvs no nometnes sākuma fāzes, vīrs, ko SS nodar�bināja kā pavāru. Acīmredzot bijis visai labs, mācīts �efs. Viņ� �eit esot bijis vismaz kop� �etrdesmit otrā gada. Viņ� bija kāds parasts noziedznieks, francūzis no Marseļas, ne ebrejs. Man viņ� ne�ķita sevi�ķi pievilcīgs personā�s. �is vīrs stāstīja, ka tad, kad ieradās jaunais komandants, SS apsargi visiem, kas vēl bija nometnē, lika izģērbties kailiem un tos no�āva un sasvieda grāvī virs vietas, kur apglabāti krievi. Ne jaunais komandants, ne apsargi nav neko zināju�i par viņa pavāra prasmi un nepasaudzētu viņu, tāpēc viņ� izdzīvoja, slēpdamies barakās, bet vēlāk iejucis jaunajā pie�plūdumā no Au�vicas, maskējies par ebreju. Bija paredzēts viņus visus paturēt dzīvus darba brigādēm pilsētās, bet tas nenotika. �is vīrs bija viens no veselīgākajiem gūstekņiem, kad mēs ieradāmies, un viņ� pienāca tie�i pie manis, acīm�redzot nolēmis uzticēties labāk ārstam nekā karavīram.

-���� Kāpēc viņ� tā gribēja runāt? Steins jautāja.

-���� Pārējie ieslodzītie zināja, ka viņ� nav ebrejs, Kame�rons atbildēja. Tie turēja viņu aizdomās. Francūzis bai�dījās, ka tie par viņu ziņos. Viņ� gribēja mūs pārliecināt, ka nav pārģērbies biju�ais SS apsargs. Tāpat viņ� cerēja, ka, nebūdams ebrejs, viņ� izpelnīsies no mums saudzīgāku izturē�anos. Mazliet antisemīts. Diem�ēl �ajā ziņā viņ� no manis saņēma skarbu noraidījumu.

-���� Kur tas cilvēks ir pa�laik?

-���� Pēc tam kad noliku viņu higiēniskās apstrādes rindas beigās, viņ� pazuda. Dro�i vien iemuka me�ā un tad devās uz dienvidiem. Viņ� apgalvoja, ka esot no Marseļas, viņu arestējusi Vi�ī policija un tad nodevusi gestapo. Iespējams, sīks gangsteris. Visai blēdīga persona. �aubos, vai jūs �o vīrieti vēl atradīsiet.

-��� Tātad vai viņ� jums pastāstīja par �o vietu?

-���� Pirms es atsalu pret viņu un viņ� noslēdzās, viņ� ļoti vēlējās izpatikt. Francūzis stāstīja, ka padomju ieslodzītie �etrdesmit pirmajā gadā neesot izmantoti tikai izcirtuma veido�anā un nometnes būvē�anā. Viņi esot cēlu�i ari kaut ko dziļi me�ā, izmantojot daudz betona. Tā kļuvusi par bie�dējo�u vietu. Līdz laikam, kad ieradās mūsu francūzis, bau�moja, ka neviens, kas devās uz turieni, neatgriezās dzīvs. Viņ� teica, ka ik pēc da�ām nedēļām naktī pie nometnes ieejas esot parādījusies kravas ma�īna ar gestapo motociklu eskortu un pazudusi pa ceļu me�ā. Reiz viņ� esot vērojis, kā ma�īna iestieg dubļos, un redzējis, kā no tās izlaisti cil�vēki. Tie esot biju�i spējīgi, veselīga paskata jauni vīrie�i un sievietes, da�i ar Dāvida zvaigzni uz piedurknes, bet visi da�ādu rasu un tipu slāvi un mongoļi, kas, iespējams, bija padomju gūstekņi, gai�matainie skandināvu tipi, varbūt no okupētās Norvēģijas un Dānijas, tum�āki Vidusjūras reģiona cilvēki un Ziemeļāfrikas iedzīvotāji, ar kādiem kopā viņ� uzauga Marseļā, varbūt Francijas koloniju karagūstekņi.

-���� Gandrīz kā izlase no visām rasēm, ar ko nacisti sasta�pās, Meins noteica.

Kamerons pamāja ar galvu. Kravas ma�īnas esot pazu�du�as me�ā, un pēc da�ām dienām esot bijusi aktivitāte pie dziļas bedres aiz uzkalna, kur tika no�auti padomju gūstekņi. Mūsu francūzis teica: viņ� zinot, ka ir jauni apbe�dījumi, jo uz nometni atvesti kaļķi lielā daudzumā un nogā�dāti tur. Milzum daudz kaļķu, acīmredzot daudz vairāk, nekā vajadzīgs, ja vien līķi nebija patiesi inficēti, es domāju.

-���� Inficēti ar ko? Meins jautāja.

Kamerons paskatījās uz viņu. Nezinu. Es baidos domāt. Es pie tā nonāk�u. Tas vīrs arī atcerējās, ka kāds SS kalpo�tājs, ar kuru viņ� iedraudzējies virtuvē, esot stāstījis par vienu SS apsargu, kas zaudējis savaldī�anos pret ebrejiem, kuri tika nodarbināti kaļķu ne�anā. Apsargs esot piedraudē�jis: ja tie nestrādā�ot cītīgāk, viņ� tos aizsūtī�ot uz bunkuru me�ā un tie piedzīvo�ot to likteni, ko visi pārējie tur nonā�ku�ie. Gestapo cilvēki, kas acīmredzot vienmēr lo�ņāja ap �o nometni, uzzināja par viņa draudiem un nākamajā dienā apsargu aizveda, pēc tam viņ� vairs netika redzēts. Lai kas notika, tas bija pilnīgi slepeni.

-���� Bunkurs, Steins teica, noliktava.

Meins sāka dziļi ieelpot, tad pēk�ņi aprāvās. Viņa o�a bija atgriezusies. �ķiet, smaka pēk�ņi piepildīja kuņģi, un viņ� gandrīz izvēmās. Pīters ar mokām norija siekalas. Bun�kurs. Tas izklausās pēc vietas, kur uzglabāt nozagtus māks�las darbus. Par ko jums bija aizdomas, Stein? Tie�i to mēs meklējam. Bet ir grūti to sasaistīt ar �o stāstu, ja tas ir pa�tiess. Varbūt cilvēki, ko viņ� redzēja iebraucam, bija papildu būvniecības darbaspēks spējīgi, jauni vīrie�i.

-���� Un sievietes, Kamerons piebilda.

Steins pagriezās pret viņiem. Pirms divām nedēļām ASV 8. kājnieku divīzija uzdūrās aizzīmogotām vara raktu�vēm Zīgenā, netālu no Ahenas. Tur iek�ā viņi atrada mil�zīgu mākslas darbu slēptuvi, vecos meistarus Rembrantu, Rubensu, van Deiku, kā ari nenovērtējamas senlietas, ieskaitot Kārļa Lielā kroni. Da�i bija vietējās katedrāles dār�gumi, dro�i noglabāti kara laikā, bet tur bija ari mākslas darbi, ko nacisti bija salaupīju�i. Tas bija tie�i tas, ko Piemi�nekļu, tēlotājmākslas un arhīvu vienība bija meklējusi. Tas bija mūsu lielais sasniegums. Tāpēc es traucos uz �ejieni. Mēs uzskatām, ka būs daudz vairāk �ādu vietu du�iem, simtiem gan raktuvēs, gan pagaidu slēptuvēs, vēl citas īpa�i celtos bunkuros.

-���� Kāpēc mākslas darbi būtu jāslēpj �ādā vietā? Pie visām �im �ausmām? Kamerons jautāja, ar �estu norādot visapkārt.

-���� Visaptvero�ā ideoloģija, Steins drūmi teica. Māk�slas zag�ana, mākslas iznīcinā�ana ir daļa no tās pa�as ideo�loģijas, nacistu naida programmas. Tūksto� deviņsimt sep�tītajā gadā Hitleram atteica Vīnes tēlotājmākslas akadēmija. Viņ� bija pieredzējis mākslinieks, bet viņam trūka iztēles. Divi no akadēmiķiem bija ebreji. Hitlers nekad to neaiz�mirsa. Tāpat viņ� neieredzēja arī modernistu mākslu, uz kuru viņam nebija talanta. Ieguvis varu, viņ� modernismu izsmēja, iznīcināja to vai lika pārdot ārpus Vācijas. Mākslu, tāpat kā rasi, vajadzēja attīrīt. Tās �ausmas, ko mēs te re�dzam, bija Hitlera pēdējā vīzija. Absolūtā ideoloģija. Abso�lūtais reālisms.

Meins paskatījās uz Steinu. Un nozagtās senlietas?

-���� Braucot �urp, jūs jautājāt par �līmaņa bagātībām, Steins atbildēja, viltīgi viņu nopētot. Es neko neteicu. Bet tagad, manuprāt, esmu parādā jums paskaidrojumu. Heinrihs Himlers vadīja nodaļu, kas pazīstama kā Ahnenerbe Kultūras mantojuma nodaļa. Pirms kara tās darbinieki ceļoja pa visu pasauli, meklējot pierādījumus ārie�u saknēm, pārā�kās rases izcelsmei. Eiropā viņi veica izrakumus vietās, kas, pēc viņu domām, atklātu Vācijas varonīgo pagātni. Viņu uzmanību piesaistīja karaļi, valdnieki, kam piemita nacistu visvairāk apbrīnotās īpa�ības absolūtā vara, absolūtā ne�ēlība. Ļoti iedvesmojo�i bija Romas imperatori. Bet Ahnenerbe raudzījās ari tālākā pagātnē uz aizvēstures pusmītiskajiem valdniekiem. Jebkurām senlietām, kas asociējās ar �iem valdniekiem, nacistu uztverē piemita milzu di�enums, un viņi darītu visu, lai dabūtu tās savā īpa�umā, lai glorifi�cētu savus varoņus.

-��� Tātad jūs sakāt, ka jebkuram no �līmaņa atrastajiem dārgumiem nacistu acīs būtu milzīga vērtība.

Steins piekrītot pamāja. Milzīga.

-���� Ir pienācis laiks parādīt Kameronam to zīmējumu. Meins izņēma no fren�a kabatas piezīmju papīra lapu, atlo�cīja to un turēja, lai pārējie varētu apskatīt. Lapa bija izplēsta no vācu pasūtījumu grāmatas, ar gotisku burtveidolu aug��pusē, un tā bija plāna, gandrīz caurspīdīga, tāpēc pelēkās debesis �ķietami pie�ķīra zīmējumam dziļumu, dimensijas. Līnijas bija precīzas, zīmētas ar krītiņiem. Centrā bija vien�kār�as skices vīrietis tum�ā uzvalkā un sieviete spilgtās krāsās. Starp viņiem, pieķērusies rokām, stāvēja maza mei�tenīte. Zem pieaugu�ajiem bija parakstīti divi vārdi: Mama un Papa. Bet virs meitenes galvas bija uzzīmēts ļoti nepa�rasts objekts. Tas bija zeltains, mirdzo�s, ar sudrabainu iek�pusi, un bērns skatījās aug�up uz to.

-��� Augstais Dievs, Kamerons no�ukstēja. Tā ir svastika. Bet otrādi pagriezta svastika. Un tās krāsas. Viņ� pa�cēla acis. Kāpēc lai ebreju bērns to zīmētu?

Meins paskatījās uz Steinu, tad uz Kameronu. Iespē�jams, tas ir kaut kas tāds, ko viņa redzējusi agrāk. Kā jūs iepriek� teicāt saistīts ar traumu. Bet mēs izdarām vien�kār�us secinājumus un domājam, ka tam varētu būt kāds sakars ar bunkuru.

Kamerons paskatījās uz viņiem. Vai jūs to agrāk esat redzēju�i? �o simbolu?

Steins ātri runāja: Mēs nezinām, ko tas nozīmē. Vēl ne. Bet mums to aprakstīja ļoti precīzi. Kādas augstas nacistu amatpersonas nopratinā�anā. Detaļas ir pilnīgi slepenas. Amat�persona vairs nav dzīva. Lūk, cik ārkārtīgi nopietni tas ir.

Meins raudzījās uz Steinu, viņa domas griezās virpulī. Tas bija redzēts iepriek�. Kad lai pasaka Steinam? Par dārgumu, ko vecais priek�strādnieks bija redzējis zem Agamemnona maskas? Par dārgumu, kas bija kļuvis par baiļu simbolu na�cistu Vācijā? Steins bija runājis par nacistu dedzīgo attiek�smi pret senajiem mītiskajiem valdniekiem, pret ārie�u sak�nēm, un visi zināja par viņu tieksmi pēc feti�iem, simboliem un noslēpumainības, pēc kodiem un dekrētiem. Vai tas bija noticis? Kādam bija izdevies atrast �o dārgumu Agamem�nona simbolu, Trojas simbolu -, ko �līmanis bija noslēpis Vācijā, un padarīt to par naida, kādu slēptu �ausmu sim�bolu, ko Steins vai nu nespēja pateikt, vai pat vēl nezināja. Pēk�ņi kļuva neatliekami svarīgi uzzināt vairāk. Meins pie�vērsās Kameronam: Kur būtu iespējams satikt meiteni, kas to uzzīmēja, ja viņa vēl ir dzīva?

Kamerons norādīja. Uz priek�u tajā būdā. Tur atrodas bērni, Kinderbaracke. Viņus pieskata Sarkanā Krusta māsa. Iesim! Viņ� aizveda pārējos otrpus būdai pie nestuvju rin�das ēnā ar skatu projām no nometnes, projām no līķiem un �ausmām. Uz katrām nestuvēm zem segas gulēja mazs apveids. Divi britu kareivji ar Sten automātiem uz muguras līkņāja starp bērniem, piedāvājot ūdens krūzes. Blakus vie�nām nestuvēm kāda sieviete piecēlās kājās, uzmanīgi pacēla segu, lai pārsegtu nekustīgo ķermeni zem tās, tad uz bridi nolieca galvu. Viņai mugurā bija kombinezons, kājās getras un gumijas zābaki kā Kameronam, mati apsieti ar lakatu.

Vīrie�iem pienākot, viņa pacēla acis. Helena, Kamerons klusi teica, ar �estu norādīdams uz abiem virsniekiem un Lūisu. Tikai da�i jautājumi. Mēs jūs ilgi neaizkavēsim.

Meins pamanīja, ka māsas acis ir tikpat noguru�as un pelēkas kā Kameronam. Viņa palocīja galvu, pagrie�oties projām no miru�ā bērna pret bērnu uz nestuvēm otrā pusē; turēdama novārgu�o galvu vienā rokā un krūzi otrā, viņa iepilināja ūdeni tā atvērtajā mutē. Māsa nolika krūzi un uz�manīgi pacēla bērna kreiso roku, parādot melnu traipu zem elkoņa. Tas ir Au�vicas tetovējums, viņa paskaidroja. Tiem visiem ir tāds. Viņu vecāki ir miru�i, nacistu no�slepkavoti Polijas geto, Krakovā, Var�avā, nāves nometnēs. Sprie�ot pēc tā, ko sacīju�i pieaugu�ie ieslodzītie, gandrīz visi bērni, kas ieradās Au�vicā, nekavējoties tika nosūtīti uz gāzes kamerām. �ie bērni izdzīvoja selekcijā. Da�i ir bērni no Holandes ebreju ģimenēm, kas nodarbojās ar briljantu tirdzniecību; nacisti viņus atstāja dzīvus izpirk�anas nau�dai. Citi ir bērni, kas ieradās Au�vicā, pirms tika uzbūvētas gāzes kameras, un bija izrādīju�ies noderīgi nometnē. Tie kaut kā pārdzīvoja pārgājienu no Au�vicas pirms da�iem mēne�iem. Mēs pārcēlām viņus te, projām no barakām, lai pasargātu no tīfa.

Meins parādīja viņai zīmējumu. Vai jūs zināt, kas to zīmēja?

Māsa uzmeta tam acis. Vairāki no viņiem ir zīmēju�i kaut ko līdzīgu. Tas ir pirmais, ko viņi zīmē, kad mēs iedodam viņiem krītiņus, viņu vecāku tēli. Reizēm pie Au��vicas dzelzceļa līnijas galapunkta, kur nacistu ārsti at�ķīra vecākus no bērniem. Tas ir tā, it kā� Viņa uz brīdi apklusa tāpat kā Kamerons, kad pietrūka vārdu. It kā tas bridis paliek kopā ar viņiem mū�īgi, sastindzis laikā; it kā viss, kas notika pēc tam, būtu murgs. Viņi grib pamosties un doties atpakaļ. Tā nu viņi to zīmē, savu vecāku pēdējo tēlu. It kā atbrīvo�ana būtu ļāvusi viņiem redzēt laimes tēlu, ko izdzī�vo�anas instinkts viņiem tik ilgi ir liedzis, un �ī vīzija aiz�sedz jebko citu. Tas plosa sirdi. Viņa paskatījās uz zīmē�jumu. Jā. Tā bija meitene ar arfu. Viņa ir tur.

Visi sekoja sievietes skatienam. Apmēram piecdesmit jardus tālāk klajuma vidū viņi ieraudzīja krēslā sēdo�u figūru ar muguru pret viņiem. Meins varēja redzēt viņas apcirp�tos matus un trauslo kaklu, bet ne seju. Viņai mugurā bija pārlieku liels armijas krekls un kājās bikses, acīmredzot saņemtas no kareivjiem, bet pēdas bija basas. Rokas mei�tene bija nolikusi uz ceļgaliem un �ķita nekustīga, raugoties uz priek�u. Viņai ir aptuveni septiņpadsmit gadu, māsa teica. Pēc pārējo teiktā, viņa izdzīvoja Au�vicā, jo strādāja vietā, ko sauca par Divpadsmito bloku. īsāk sakot, viņa bija seksa verdzene, ko izmantoja SS apsargi un privileģēti ieslo�dzītie. Neilgi pirms mēs �eit ieradāmies, nometnes pārzine, Lagerjuhrerin, uzzināja, kas meitene bijusi Au�vicā, un kādu nakti aizveda viņu uz me�u kopā ar vairākiem apsargiem. Es nespēju pateikt, ko tie viņai izdarīja. Pēc nometnes pado��anās vairāki ieslodzītie, kas sekoja apsargiem, atrada mei�teni me�ā un atveda �urp. Viņa nav teikusi ne vārda, vienīgi zīmējusi daudz līdzīgus, gandrīz identiskus zīmējumus. �is ir vienīgais, ko esmu redzējusi ar svastiku virs viņas ve�cākiem. Dīvaini. Tā ir apvērsta. Bet viņi ir redzēju�i to nīsto zīmi tik bie�i, ka tā ir iededzināta viņiem prātā. Kas zina, kāpēc viņa to te uzzīmēja.

-���� Zīmējumu no viņas paņēma Gaisa desanta specvienības patruļa, kas te ieradās vakar, Meins paskaidroja. Kāds virsnieks to nogādāja VIII korpusa �tābā.

-���� Es zinu, Helena teica. Es viņam to iedevu. Kaptei�nim Freizeram. Hjū Freizeram. Viņi bija no�āvu�i da�us apsargus un kādu vācu virsnieku, kas �āva uz viņiem. Kap�teinis Freizers palika kopā ar mani kādu laiku pēc tam un mēģināja palīdzēt man kopt bērnus. Viņ� izskatījās visai nonīcis. Pavadīja ilgu laiku �eit uz gultas malas, tikai sēdē�dams un skatīdamies uz meiteni ar arfu. Tas bija savādi. Tā, it kā � it kā viņ� būtu atradis mieru, tikai sē�ot te, skatoties uz viņu. Savādi, kā tas gadās tādiem vīrie�iem vienu bridi slepkavas, un tad tikai sē� te, tā visa salauzti. Es vienīgi vēlos, kaut jums, pui�iem, būtu mazliet vieglāk paraudāt. Dievs zina, es pati esmu tuvu tam, pabijusi �eit divdesmit �etras stundas.

Meins ar mokām norija siekalas. Hjū. Freizers ir mans draugs. Satiku viņu �tābā. Man �ķita, ka viņam vajag atpūs�ties.

Viņa pamāja ar galvu. Izskatījās, ka tā ir malārija. Pirms �ejienes es biju Indijā. Malārija bija daudziem, kas ieradās no Birmas. Var tīri labi iemanīties, nosakot pazīmes.

-���� Mēs abi to saķērām Ēģiptē. Nu jau pirms ilga laika.

-���� Ko viņa tagad dara, viena pati tur sēdēdama laukā? Steins jautāja.

-���� Meitene bija pārdzīvojusi selekciju Au�vicā, jo viņas ve�cāki pateica SS, ka viņa prot spēlēt arfu. Vecākus aizveda uz gāzes kameru. Nacisti uzturēja nometnes orķestri, Lagerkapelle. Daudzi no ebrejiem bija profesionāli mūziķi, un nacisti lika viņiem spēlēt mūziku, kas ebrejiem bija patikusi, kla�sisko, tautasdziesmas, īpa�i moderno d�ezu, tādas dziesmas kā "I Can't Give You Anything But Love" "Es nevaru tev dot neko citu kā vien mīlestību". Vai jūs to zināt? Kādreiz bija arī viena no manām iemīļotajām dziesmām. Mūzikas uzde�vums bija nomierināt atvestos selekcijas laikā. Da�i cilvēki te dungo tās fragmentus vai skaita lūg�anas jidi�a valodā. Bet vairums viņu dziesmu ir sāpju un izmisuma pilnas. Kaut te būtu vairāk mūzikas! Te vairs nav pat putnu to briesmīgo ugunskuru dēļ, ko mēs iekūrām, lai sadedzinātu drēbes. Te viss ir nāve, kā ieeja ellē. Māsa uz bridi apklusa, norija siekalas, tad pamāja ar galvu uz meitenes pusi. Vai jūs redzējāt vietējos vācie�us, ko kareivji atveda noskatīties to visu? Es pajautāju, vai kādam ir arfa, un viens skolotājs to atnesa, bērnu arfu. Pa�laik viņa sē� tās priek�ā.

Meins atkal paskatījās uz meiteni un ieraudzīja arfu. Viņam reiba galva, un viņ� mazliet grīļojās; d�inkstoņa, kas skan viņam ausīs kop� Kasino, pārvietojās no vienas galvas puses uz otru. Lūiss klusi pienāca klāt. Ser, viņ� rāmi teica, satvēris Pīteru aiz elkoņa. Meins aizvēra acis, atkal tās atvēra, tad palocīja galvu. Man viss ir kārtībā, �okej, viņ� rāmi sacīja, paspiezdams Lūisa plecu. Paldies. Lūiss atkāpās, vēl aizvien vērodams. Meins mēģināja koncentrēt uzmanību uz meiteni, it kā viņ� būtu jūrā un viņa būtu ne�kustīgs punkts pie apvār�ņa. Viņ� pamatīgi samirk�ķināja aris, tad atcerējās, ko bija darījis pie nāves bedres. Viņ� atkal mēģināja domāt kā mākslinieks, ierāmējot ainavu, cen�oties atainot tās esenci. Nebija nekādas vajadzības. Absolūts reā�lisms. Meitene ar arfu.

Steins panāca uz priek�u. Mums viņa jāiztaujā.

-���� Vienīgi tad, ja viņa gribēs runāt, Meins teica.

-���� Ko jūs gribat no viņas? māsa jautāja.

Meins norādīja uz zīmējumu. Objekts: apvērstā svastika.

-���� Es mēģināju runāt ar viņu par zīmējumiem. Tajā vietā reizēm ir citi objekti, ziedi. Meitene bie�i rādīja uz me�u. Es domāju varbūt viņa to redzēja tur, uz kurieni viņu aiz�veda. Vai varbūt viņa par to domāja, esot to SS briesmoņu rokās. Es nezinu.

-���� Viņa negrib runāt? Meins vaicāja.

-���� Ne vārda. Neviens nav dzirdējis viņu runājam, pat Au�vicā ne. Iespējams, pasaulē nav palicis neviens no viņas ģimenes, neviens, kas viņu pirms tam pazina. Mēs pat nezi�nām, kā viņu sauc.

-���� Labi. Meins paskatījās uz Steinu. Mēs liksim viņu mierā.

Steins piekrītot pamāja. Laiks mazai izlūko�anai �ajos me�os.

Meins pagriezās pret Lūisu, kas bija aizsmēķējis da�as pēdas aiz viņiem. Pīters salocīja zīmējumu un pasniedza to kaprālim. Aizved to atpakaļ uz VIII korpusa �tābu. Pasaki pulkvedim Vūlijam no izlūko�anas, ka man �eit nepiecie��ama atbalsta grupa, cik drīz vien iespējams. Mēs gribam pēddzinēju suni, ser�antu Pārķeru un viņa spridzinātājus pui�us, lai uzspertu gaisā durvis, kā parasti. Un da�us no militārās policijas. Pīters ieskatījās pulkstenī. Gaidu tevi atpakaļ pie pirmā sardzes punkta ārpus barakām pēc, teik�sim, �etrām stundām septiņpadsmitos trīsdesmit. Skaidrs?

-���� Ser! Lūiss nometa cigaretes galu un iemina to zemē, paņēma zīmējumu un iepogāja to fren�a krū�u kabatā. Tad viņ� nostājās miera stājā un militāri sveicināja. Meins atbil�dēja sveicienam, bet Lūiss palika uz vietas kā olekti nori�jis. Meins veltīja viņam noguru�u smaidu un uzlika roku kaprālim uz pleca. Man viss būs labi, �okej. Nav vajadzī�bas uztraukties. Steins mani uzraudzīs. Tu dodies ceļā un uzmanies pats, sarunāts? Brīvi!

-���� Ser! Lūiss pagriezās un strauji devās atpakaļ. Meins palocīja galvu pret māsu. Paldies, Helen. Un� paldies, ka ļāvāt Hjū, kapteinim Freizeram� jums palīdzēt. Viņam pēk�ņi trūka vārdu. Sieviete atbildēja ar noguru�u smaidu. Es zinu, viņa klusi teica, pieskardamās viņa rokai. Es zinu, kā jūs, pui�i, kas tik daudz piedzīvoju�i, rūpējaties cits par citu. Un viņa atkal pievērsās nestuvēm.

Meins paskatījās uz Kameronu. Mums būtu jāļauj ari jums turpināt darbu.

-���� Es jums parādī�u ceļu me�ā. Kamerons pieveda viņus pie me�a malas un apstājās uz zemesceļa, kas veda uz eju starp kokiem, acīmredzot vecu zirgu taku. Viņi ieraudzīja dzeloņstiepļu no�ogojumu ar atvērtiem vārtiem. Visi, kas būs gribēju�i pamest nometni, to jau būs izdarīju�i. Mēs atstājam tos vārtus atvērtus, lai ielaistu biju�os ieslodzītos, kuri grib atgriezties, kuri ir noguru�i un saprot, ka SS tie��ām ir projām. Kamerons papurināja galvu. Bet tā ir me��onīga vieta. SS vēl aizvien ir tur laukā, par to esmu dro�s.

Meins nometās ceļos. Ceļ� bija labi iestaigāts, bet nebija riteņu grambu. Ja tur tālāk ir kaut kas ierīkots, �is nevar būt galvenais piebraucamais ceļ�.

-���� Viņi nebūtu virzīju�i galveno ceļu cauri nometnei, Steins teica. Jābūt citam ceļam, varbūt otrpus me�am, lai pievestu būvmateriālus un to, kas bija slēpjams. Aerofotogrāfijas neko skaidri neparāda, bet ceļus me�os ir viegli noslēpt. Te nav grūti saglabāt pilnīgu slepenību.

Kamerons pagriezās pret viņiem. Labu veiksmi. Es jums roku nespiedī�u. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Iespējams, es jūs vairs nesatik�u. Bez �aubām, jūs zināt, ka plāns ir bom�bardēt me�u, neļaut vācie�iem to izmantot kā aizsardzības pozīciju, kad pamiers būs beidzies. Tie�i par to es runāju ar tiem virsniekiem pie aiz�ķērsotajiem ceļiem, kad jūs pie�braucāt.

Meins pamāja ar galvu. Trīsdesmit se�as stundas, drusku mazāk.

-��� Tam nevajadzētu ietekmēt jūsu darbību, bet jums būtu jāzina, ka mēs galu galā varbūt pārvietosim nometni.

Pretgaisa aizsardzības pulka komandieris ir bijis Brēmenē un redzējis, ko padara tūksto� Lancaster bumbvedēju nakts uzbrukums. Iznicina visu, bez nepiecie�amas ļoti augstas precizitātes. Tāpat ir mainījusies laika prognoze: da�as die�nas varētu būt nejauks laiks, tāpēc bumbvedēju koriģējo��ām lidma�īnām būs uzdevums precīzi atrast me�a rietumu malu. Vienkār�i mums ir pārāk riskanti palikt te. Zināmā mērā tas ir atvieglojums. Jo drīzāk �ī vieta tiek iznicināta, jo labāk. Tā vai citādi, līdz rītdienai tīfs būs nogalinājis pusi ieslodzīto, kas te vēl ir dzīvi. Izklausās cietsirdīgi, bet pirms pārcel�anās mēs gaidām, līdz tie, kas nolemti nāvei, būs nomiru�i, lai izbrīvētu vietu transportā tiem, kam ir kāda cerība. Viņus aizvedis smagajās ma�īnās uz lauka hospitāli, ko ceļ Belzenā. Līdz vakaram visi �eit paliku�ie līķi tiks apglabāti un tran�eja tiks nolīdzināta ar buldozeru, tad aiz�dedzināsim celtnes. Pēc tam Karaliskie gaisa karaspēki var �eit mest kaut tūksto�iem bumbu. Būs tā, it kā �īs vietas nekad nebūtu bijis.

Kā ar tiem cilvēkiem? Steins norādīja atpakaļ. Es domāju ar tiem, kas atveseļosies fiziski?

Kamerons sāka kaut ko teikt, tad aprāvās. Viņ� dziļi ievilka elpu. Viņa balss trīcēja. Vakardien, tiklīdz mēs ieradāmies, britu virsnieks iedeva savu revolveri kādam no ieslodzīta�jiem, lai tas no�autu vienu no apsargiem. Vīrietis nekavē�joties no�āvās pats. Viņ� bija runājis par savu mazo dēlu, lūdzoties pēc puisēna, pēc bērna, kas viņam bija atņemts Au�vicas galastacijā un aizvests uz gāzes kameru. Vīrietis zināja, kas bija noticis, viņ� to bija redzējis pats savām acīm, bet nebija spējis to aptvert. Tās ir patiesas �ausmas. �ausmas, kas viņus pārņem, kad tie sāk atcerēties. It kā viņi mostos no drausmīga murga, līdz saprot, ka tas ir pa īstam. Es nezinu, ko labu es te daru. Ja mēs izārstējam viņus līdz fiziskai veselībai, bet viņiem ar to dzīvei nepietiek, vai tas ir pareizi?

Visi noskatījās, kā Kamerons aizsteidzas pasteļkrāsas tuk�ainē, un pagriezās pret me�u. Viņi pagāja garām uzpūstam vācu virsnieka līķim, kura uniforma bija atrauta vaļā, zābaki pazudu�i. Viņ� bija no Luftwajfe, gaisa karaspēkiem, nevis no SS; dro�i vien no virsniekiem, kas bija �āvu�i uz Hjū vīriem. Meins atminējās, ko Kamerons bija teicis par SS apsargiem, kas izbēgu�i me�os, par marodieriem ieslodzītajiem, kas tos meklēja, dzīvojot savvaļā. Viņ� atvēra sava revolvera maksti. Steins to pamanīja un izņēma savu Colt automātisko pistoli. Viņ� izņēma magazīnu, pārbaudīja, vai tā ir pilna, atkal ielika to atpakaļ un atvilka dro�inātāju, manot, ka aptvere ir pilna. Meins vēroja vīrieti, neko neteikdams, un abi pie�sardzīgi virzījās uz priek�u pa zemesceļu zem kokiem. Me��malas priedes nomainīja vecs lapkoku me�s ar milzu ozo�liem, kas paslēpj ceļu no gaisa izlūko�anas acīm. Karalisko gaisa karaspēku fotogrāfijas rāda aptuveni trīs kilometrus bieza me�a �ajā virzienā, Steins noteica. Ja bunkurs ir noslēpts vidū, tas atrodas divdesmit minū�u, varbūt pus�stundas gājiena attālumā.

-��� Vai tas jūs apmierina? Meins vaicāja. Mēs varētu sagaidīt papildspēkus.

-���� Nē. Tagad vai nekad. Man ir kāda nojauta. Uz spēles varētu būt likts vairāk nekā pazudu�ās bagātības. Daudz vairāk.

-���� Un jums vajadzētu zināt, ka mēs �eit esam uz līdzī�giem noteikumiem. Mana vienība, 30 AU, ir vairāk nekā tikai taktiskās izlūko�anas grupa. Es nebiju dzirdējis par nacistu amatpersonas nopratinā�anu, ko jūs pieminējāt, bet mans pulkvedis korpusa �tābā momentā mani pārsūtīja no mūsu plānotās operācijas uz �o, tiklīdz parādījās zīmējums. Tāpēc mūs atveda �urp, neapgādātus, kā ierasts, ar informāciju. Un mūsu uzdevums ir ne tikai novērst materiāla nonāk�anu nepareizo cilvēku rokās. Mūsu mērķis ir novērst tādas kara beigas, kādas grib Hitlers.

-��� Labi. Mēs darbojamies kā komanda. Nekādu aizsprie�dumu no �ī brī�a?

-��� Norunāts. Meins pacēla savu revolveri un virzījās uz priek�u. Aiziet!

Meins un Steins gāja uz priek�u neveiklā klusumā katrs pa savu zirgu ceļa pusi, brī�iem augstu pace�ļot rokas, lai izvairītos no dzeļo�u nātru puduriem. Meins turēja savu revolveri uzvilktu un gatavībā. Pēk�ņi krūmājs sakustējās, un no tā ļodzīdamās iznāca kāda sieviete. Viņ� nomērķēja uz viņu ar revolveri. Viņa pastreipuļoja un tad grīļodamās apstājās da�us jardus no viņiem. Sievietes mati bija sasieti uz pakau�a mezglā, bet bija izspūru�i, un seja bija saskrāpēta un ar zilumiem. Viņai mugurā bija ar dub�ļiem notraipīts, tomēr piedienīgs mētelis, un viņa bija pil�nīga, labi ēdusi. Viņa acīm redzami nebija no ieslodzītajiem.

Sve�ā piestreipuļoja tuvāk, skatīdamās visapkārt, it kā viņu vajātu, tad cie�i nopētīja Meinu, apskatot viņa apak��vienības zīmotnes un pakāpes kroni uz uzple�iem. Sievietei bija mazas a�teles kā cūkai. Viņa savā nodabā smaidīja, dru�d�aini murminādama. Jūs esat engli�eris, ja? Viņa ru�nāja ar stipru akcentu. Meins piekrītot pamāja, turot pistoli nomērķētu uz viņu. Ar starojo�u seju viņa sasita plaukstas un, pienākusi tuvāk, sagrāba viņa elkoni. Viņas elpa oda pēc ēdiena, pēc gaļas nekrietna smaka �ajā vietā, neķītra. Meins atkratījās no viņas un rupji atgrūda. Sieviete atkal tuvojās. Angļu oficieris? Paldies Gott, jūs esat atnāku�i. Jūs paglābsiet mani no tiem mēsliem, tiem Juden. Es zinu, ko jūs, angļi, īstenībā domājat. Jūs man neticat? Skatieties! Es neesmu viena no viņiem. Viņa slepus paskatījās apkārt un tad nokratīja nost mēteli. Zem tā viņa valkāja SS-Totenkopfverband frenci. Viņa bija bijusi nometnes apsardzē. Meins pēk�ņi atcerējās. Lagerfūhrerin, nīstā nometnes vadītāja. Tā, kas bija aizbēgusi me�ā. Tā, kas bija aizvedusi meiteni. Viņa pagrūda savus atlokus pret viņiem, rādot miroņgalvas zīmotnes, tad atkāpās un izstiepa uz priek�u rokas, it kā pabeidzot uzstā�anos. Viņa derdzīgi pasmaidīja, ar �estu norādīdama uz Steinu. Ja? Ja?

Meins pacēla Webley revolveri, nomērķēja uz viņas vē�deru un iz�āva. Sieviete sasvērās atpakaļ un tad nokrita ceļos uz priek�u ar �oka izteiksmi sejā. Asiņu malks iz�ļā�cās viņai no mutes, atskanēja briesmīga burbuļojo�a skaņa. Pīters vēlreiz pacēla revolveri un ie�āva viņai galvā. Tāpat ceļos sakņupusi, viņa atkrita atpakaļ. Lode bija norāvusi viņai galvvirsu, un kaulu un smadzeņu fragmenti ap�ļak�stīja zemi. Asinis �ļācās no ievainojuma, tad pierima. Viņa gulēja mierīgi ar vienu atvērtu un otru pusaizvērtu aci. �āvienu troksnis bija izklausījies kā dobj� būk�ķis, ne blīk��ķis, it kā koki un �īs vietas smagums būtu slāpējis rībienu. Meins atvēra revolveri, izvilka divas izlietotās �aulītes un aizvietoja tās ar jaunām patronām, ko izņēma no auduma maisiņa. Viņ� aizvēra revolveri, tad paskatījās uz līķi. Sa�vādi. Pirmās asinis, ko es redzu �ajā vietā.

Steins cie�i vēroja līķi, tad paskatījās uz Meinu. Vai zināt? Es esmu ebrejs.

Es to uzminēju. Pēc vārda.

Viņi turpināja iet pa taku. Tagad koki bija lielāki un vir�sotņu segs cie�āks, aptum�ojot saules gaismu. Biezo krū�māju vietā ceļa abās pusēs stājās lieli koki, to zemākie zari bija nokaltu�i un bez skujām, ļaujot viņiem redzēt tumsā uz abām pusēm. Abpus takai bija izvietotas regulāras prie�u rindas no kāda veca stādījuma. Ejot garām �īm rindām, �ķita, it kā viņi paceltu plīvuru pēc plīvura, kas aizklāja skatu uz priek�u, liekot viņiem raudzīties sāņus tuneļos zem kokiem, kur perspektīva likās skaidrāka. Tā bija savāda, mulsino�a prāta spēle. Nebija nekādu pazīmju par citiem cilvēkiem, bet Meins zināja, ka tiem tur jābūt. Viņ� vēlējās, kaut varētu labāk dzirdēt, kaut viņa ķermenim būtu nodarīts mazāk kai�tējumu. Senākos karos viņ� jau būtu beigts karotājs, kas paveicis savus varoņdarbus kaujas laukā un miris ar godu. Viņ� jutās, it kā būtu aizņēmies laiku savai dzīvei, un �ie vārdi slava, gods bija tuk�a skaņa, kas ieguva nozīmi vienīgi īsos nomoda sapņu brī�os, kad viņ� atminējās savu nevainīgo pa�tēlu pirms kara; pirms viņ� uzzināja, ko īste�nībā nozīmēja Homērs un varonība.

Nupat no�autās sievietes tēls uzplaiksnīja viņam acu priek�ā grotesks, asiņojo�s. Tas viņam neko nenozīmēja. Meins lauzīja galvu, vai viņ�, līdzīgi Homēram, spētu no�vērsties no Trojas kri�anas, neaprakstīt to, ko neviens dzej�nieks nevarēja aprakstīt. Varbūt �ī vieta, �īs �ausmas nebija aprakstāmas un tiks izdzēstas iztēles paralīzē, kas iestāsies pēc kara. Jo tuvāk kara beigām Meins �ķita ticis, jo tālāk tās atkāpās.

Te tam jābūt. Steins apstājās vietā, kur taka iznāca uz cita ceļa ar skaidri redzamām riepu pēdām iz�uvu�ajos dubļos abās pusēs. Viņ� izņēma kompasu no kabatas un turēja to līmeniski. Tas ved austrumu-rietumu virzienā, tie�i kā es biju iedomājies. Viņ� ielika kompasu kabatā un paskatījās aug�up uz kokiem. Pilnīgi neredzams no gaisa.

Viņi pagriezās pa labi un gāja pa ceļu, kas apmeta loku un virzījās atkal uz rietumiem. Aptuveni pēc simt metriem tas sāka vest lejup pa lēzenu nogāzi, iespie�oties me�a pamatnē. Viņi turpināja iet uz leju, līdz nonāca pie jumta, ko veidoja milzīgi koku stumbri, noguldīti pāri ceļam kā nama spāres, atstājot apak�ā tik daudz vietas, lai liela kravas ma�īna va�rētu nobraukt atpakaļgaitā. Meins nopētīja priek�ā eso�o tumsu. Tas dro�i vien ved uz pazemes bunkuru, gudri no�slēpts. Viņiem nācās izcelt da�us lielus kokus, lai to izraktu, bet tad viņi to atkal nosedza, pārstādot kokus virs aptuveni divsimt kvadrātjardu lielas platības. �eit noteikti nodarbi�nāja tos padomju gūstekņus. Viņi pat ar trosēm savilku�i kopā da�u lielu koku galotnes ap izcirtumu, noliecot tos uz iek�pusi, lai no gaisa tas izskatītos kā nepārtraukts me�s.

Meins turēja revolveri gatavībā, un viņi piesardzīgi gāja tālāk zem sijām. Apmēram pēc desmit metriem viņ� ierau�dzīja betona sienas blāvo pelēkumu tie�i tā, kā viņ� bija gaidījis. Sienas vidū atradās metāla durvju melnā plakne ar pieslēgtām divām masīvām metāla bultām. Meins piegāja pie durvīm un veltīgi pamēģināja izkustināt piekaramās atslēgas. Viņ� atkāpās, dziļi ievilka elpu, tad pietupās. Mēs vieni pa�i te neko nevaram izdarīt. Jāsagaida mani sapieri, lai nāk un uzspridzina �īs bultas.

Steins pamēģināja atslēgas. Kad jāatgrie�as Lūisam?

Meins paskatījās pulkstenī. Septiņpadsmitos trīsdesmit nometnē. Tas ir gandrīz pēc trim stundām. Mēs varam vai nu tūlīt iet atpakaļ uz nometni, vai uz stundu atlikt ie�anu, lai mums tajā vietā nebūtu jāpavada vairāk laika, kā nepie�cie�ams. Viņ� paskatījās uz Steinu, un abi, neteiku�i ne vārda, atzvēlās pret metāla durvīm. Meins izņēma cigaretes, bet tad pārdomāja. Viņam kārojās nikotīna, bet smaka pārāk līdzinājās deg�anas smakai nometnē. Interesanti, vai viņ� vēl jebkad smēķēs? Pīters iestūķēja paciņu atpakaļ kaujas uniformas frenci, vēlreiz pārbaudīja revolveri visas atveres, tad cie�i paskatījās uz Steinu. Tā pieminekļu un tēlotāj�mākslas bū�ana. Tā īstenībā ir fronte, vai ne? Jūs esat devis visai pamatīgas norādes uz to. Es nekad nepieņēmu domu, ka māksla ir tāda prioritāte. Vai atceraties es biju klāt, kad bombardēja Kaslno klosteri? Un paskat, ko mēs izdarījām ar Drēzdeni. Tas ir totālais kar�. �ā vai tā es redzēju, kā jūs rīkojāties ar to pistoli. Jūs neesat tikai goda kareivis.

Steins bridi klusēja, tad ierunājās. PTAV ir neviltota. Un mēs visi esam eksperti, dedzīgi mākslas pazinēji. Bet jums ir taisnība. Es izgāju pilnu Speciālo operāciju vadītāju apmācību kursu. Mēs esam tādi cilvēki, kādus viņi gribēja. Akadēmiķi, mākslas vēsturnieki, arheologi un cilvēki ar vē�rīgu aci, kas spējīgi pamanīt detaļas, atrast pavedienus, pie�radu�i strādāt izbraukumos. Bet ne laboratorijas zinātnieki. Tie nāk vēlāk.

-���� Zinātnieki?

Steins skatījās uz viņu. Kar� varētu drīz beigties. �is kar�. Ta�u tas var būt tikai sākums. Mēs zinām, ka nacisti izstrādāja superbumbas, izmantojot kodoldalī�anos. Mēs esam visai pārliecināti, ka vairums izpētes palika uz projek�tē�anas dēļa un ka Sabiedroto bombardē�anas kampaņa no�svītroja vairumu no tā. Bet ir kāds cits drauds, pat briesmī�gāks. Vai jūs kādreiz esat aizdomājies, kāpēc Hitlers kaujas laukā nekad nelietoja ne ķīmiskos, ne bioloģiskos iero�us? Ne jau ētisku iemeslu dēļ. Paskatieties uz to, ko mēs nupat esam redzēju�i, uz nometni. Tur nebija nekādas ētikas. Steins papurināja galvu. Nacistu pētījumu piepūle bija vir�zīta nevis uz taktiskiem iero�iem, bet uz stratēģiskiem. Nevis uz kaujas lauka iero�iem, bet uz masu iznicinā�anas iero��iem. Virzienā uz kaut ko vēl briesmīgāku. Uz pastardienas ieroci.

-���� Pastardienas ieroci? Ko, pie velna, jūs ar to gribat teikt?

-���� Kad beigas ir tik tuvu, varētu nākt klajā pēdējais fanā�tiskais edikts. Atcerieties, ko Hitlers teica Nirnbergas mani�festācijā trīsdesmit astotajā gadā? Viņ� teica: vai nu Tūksto��gadu reihs, vai Vācijas nav vispār. Ja nav Vācijas, tas nozīmē, ka nav pasaules. Hitlers noslēdza pa�nāvības līgumu pats ar savu tautu. Un, ja pienāktu laiks, kad viņa armijas patiesi būtu tuvu iznīcībai, bija jābūt veidam, kā ļaut vaļu Armagedonam. Mēs zinām no nopratinātā nacistu ierēdņa, ka signāls bija bridis, kad Sabiedrotie �ķērso Reinu. Tad Hitlers apzinātos, ka viņ� vairs nevar uzvarēt kaujas laukā. Neliels skaits cilvēku tika aktivizēti, lai būtu gatavībā radīt elli, gai�dīt Hitlera izvēles stundu. Mēs baidāmies, ka tā ir gandrīz pienākusi.

Meins viegli uzsita pa tērauda durvīm. Un jūs domā�jat, ka tas ir te?

-���� Mēs domājam, ka nozagtās mākslas guvumi, izvietoti �ādos bunkuros, varētu būt izmantoti kā piesegs pētījumu vietām. Nacistiem tās bija jāslēpj pat no saviem cilvē�kiem -, liekot lietā vislielāko izdomas bagātību. Atomiero�u pētījumiem vajag pla�u telpu. Bioloģiskiem pētījumiem, par kuriem es runāju, nepiecie�ama maza istaba un skolas ķīmi�jas piederumu komplekts.

Meins pēk�ņi atkal sajuta aukstumu kuņģī. Augstais Dievs! Un cilvēku piegāde izmēģinājumiem. Tie cilvēki, par kuriem francūzis stāstīja Kameronam kurus nacisti veda �urp kravas ma�īnās.

-��� Tāpēc nometne arī bija ticams aizsegs. Neviens pat aci nepamirk�ķinātu, redzot cilvēkiem pilnas ma�īnas iebrau�cam �ādās nometnēs, bet nevienam vairs neiznākot laukā.

-��� Tad ko lai mēs darām? Meins jautāja. Panākam, lai Karalisko gaisa karaspēku uzbrukums tiek atcelts? Korpusa �tābs varētu nosūtīt �urp rezerves brigādi, pirms iestājas nakts. Galīgi satriekt tos no SS, kas te vēl klīst.

Steins papurināja galvu. Tam jāpaliek pilnīgi slepeni. Ne jau tikai nacistu fanātiķi mums sagādā raizes. Ir arī citi.

Meins bridi klusēja. Padomju cilvēki?

-���� Sabiedroto izlūko�ana ir pilna ar spiegiem, komunistu piekritējiem no pirmskara laika. Daudzi no viņiem beigu�i Oksfordu vai Kembrid�u. Es riskēju ar jums. Cik man zināms, jūs varētu būt viens no viņiem.

Meins nosprauslājās. Es biju ideālists, bet mana fantā�zijas pasaule bija trīstūksto� gadus veca Homēra pasaule. Tomēr jums ir taisnība. Daudzi no maniem skolas un uni�versitātes draugiem bija komunisti. Un, starp citu, vairāki mākslas vēsturnieki, ko pazinu Kortolda Mākslas institūtā.

-���� Tie�i to es gribu teikt. Es varētu nosaukt da�us lielus vārdus no mākslas pasaules, tie�ām lielus vārdus, kas tagad strādā izlūko�anā. Noturēt �os cilvēkus vietā, izmantot viņus ir bijusi daļa no kompleksās plāno�anas pasaulei pēc kara. Da�i no mūsu atklājumiem par nacistu pētījumiem ir tī�i noplūdināti. Un tie�i �eit spēlē iesaistās PTAV aizmugure. Mēs esam zinātnieki, nevis ģenerāļi vai politiķi. Mēs gribam darīt visu, lai beigtu �o karu, bet mūsu mērķis nav atrast iero�us, ko var lietot pret nacistiem. Mūsu mērķis ir novērst �ādu iero�u lieto�anu jebkad. Vai nu tie ir visiem, vai nevie�nam. Ja jaunajā pasaulē abām pusēm ir �ausmu iero�i, tad neviens tos nelietos, pareizi? Tas ir risks. Mūsu izlūko�anas plānotāji to sauc par savstarpēji nodro�inātu iznīcinā�anu. Ja viss notiek pēc plāna, tas kļūs par modes vārdu jaunajam karam, kas mūs gaida, karam ar neiz�ķirtu rezultātu. Tas ir lielākais, ko varam panākt, lai atjaunotu saspīlējuma mazi�nā�anu, kas pastāvēja Eiropā gadu desmitos pēc Napoleona sakāves, iekams Francijas-Prūsijas kar� sa�ķieba līdzsvaru.

-���� Tātad gan Sabiedrotajiem, gan padomju pusei būs kodolbumbas tehnoloģija, Meins noteica, nenovērsdams acis no me�a.

Steins, vicinot pistoli, pamāja ar galvu. Bet bioloģis�kais ierocis ir kas cits. Vajadzīga tikai mēģene. Daudz epizo�disku dalībnieku varētu kļūt bīstami �ādā sa�ķeltā pasaulē: atdzimsto�as fa�istu grupas vai reliģiozi ekstrēmisti kā islāmiskie vahābīti no Tuvajiem Austrumiem. Uzliesmo�anas punkts varētu būt jauna ebreju mājvieta Palestīnā. �odien mūsu iera�anās varbūt ir izglābusi tos cilvēkus nometnē, bet es runāju par viņu bērnu likteni. Visu bērnu likteni.

Meins paskatījās pulkstenī. Viņ� pavērās apkārt, nopētot kokus, ieklausoties ar savu dzirdīgo kreiso ausi. Viņ� pievēr�sās Steinam: Labi. Tad par ko mēs īsti runājam?

-���� Pastāstiet man par tūksto� deviņsimt astoņpadsmito gadu.

-���� Kā jūs to domājat?

-���� Kas notika?

-���� Beidzās Lielais kar�. Togad es piedzimu.

-���� Un gripas epidēmijas gads.

-����� Tā arī. Meins bridi klusēja. Tā nogalināja manu māti da�us mēne�us pēc manas dzim�anas. Viņ� paska�tījās uz Steinu, vēderā juzdams ledainu aukstumu. Viņ� paskatījās vēlreiz, tad aplūkoja metāla durvis. Jūs nerunā�jat nopietni. Pītera balss bija piesmakusi. Nevar būt, ka viņi to darīju�i. Tā būtu pa�nāvība.

Steins runāja pusbalsī, neatlaidīgi. Tas ir ārkārtīgi no�pietni. No nacistiem varētu sagaidīt jebko. Spāņu gripa bija briesmīgākā epidēmija cilvēces vēsturē. Sabiedroto zināt�nieki izmisīgi ir mēģināju�i to izpētīt. Lūk, kāpēc tas ir tik �au�alīgi. Parasti gripa nonāvē cilvēkus ar vājāku imūnsistēmu: vecākus ļaudis, bērnus, jau slimos. Astoņpadsmitajā gadā bija citādi. Vairums upuru bija veselīgi, jauni pieau�gu�ie. Es esmu pietiekami vecs, lai to atcerētos. Zinātnieki ir izdarīju�i lielu atklājumu, un tas ir briesmīgs. �ķiet, ka vīruss izraisīja ķermeņa imūnsistēmas pa�iznīcinā�anos. Jo spēcīgāka imūnsistēma, jo nāvējo�āks iznākums. Tolaik tik daudz jaunu cilvēku bija nogalināti karā, ka epidēmija vien�kār�i likās kā tā pagarinājums. Bet spāņu gripa inficēja vis�maz tre�daļu pasaules iedzīvotāju. Iespējams, tā nogalināja piecdesmit miljonus cilvēku. Piecdesmit miljonus. Tas vairāk nekā piecas reizes pārsniedz Lielajā karā kritu�o skaitu.

Meins moko�i norija siekalas. Un jūs domājat, ka na�cisti ar to ir eksperimentēju�i?

-���� Trauksmes zvans atskanēja pēc tam, kad mēs atbrī�vojām Parīzi. Līdz tam laikam vairums Francijas ebreju bija deportēti uz nometnēm, bet bija paliku�i vēl da�i vergu darba darītāji. Viens no viņiem izstāstīja ASV nopratinātā�jiem dīvainu stāstu. �etrdesmit pirmajā gadā maza ebreju grupa bija norīkota pievienoties diviem SS ārstiem nakts apmeklējumam Perla�ēza kapsētā, kas ir lielākā Parīzē. Viņi atraka pusduci kapu. Ārsti zināja, ko meklē. Visos kapos atradās cilvēki, kas bija miru�i astoņpadsmitajā gadā. Tie bija pārtiku�i ļaudis, visi apglabāti ar svinu aizzīmogotos zārkos.

-���� Ārsti domāja, ka ķermeņi, iespējams, nav aizskaiti un tajos vēl varētu atrast vīrusu?

Steins saknieba lūpas. Zārki tika atrakti, bet neatvērti ātri aizvesti projām. Ebreju strādniekus no�āva pie vaļējiem kapiem. Viens vīrietis izbēga starp kapu pieminekļiem. Viss gestapo Parīzē bija norīkots viņu vajāt. Viņ� turpināja bēgu�ļot. Pa�laik viņ� ir karantīnā kādā izolācijas iestādē Anglijā.

Meinam sāka uzmākties slikta dū�a. Vai, jūsuprāt, viņi atveda līķus uz �ejieni?

-���� Kaut kas te notika. Atcerieties, ko es teicu. Nevajag daudz telpas. Aukstumkambari līķiem, inkubatori, vienkār�a mikrobioloģijas laboratorija. Ierocis, par ko mēs runājam, ir ar cilvēka aci neredzams.

-���� Un ko Kamerons mums stāstīja? Vieta, ko apgādā ar veselīgiem, jauniem cilvēkiem eksperimentu vajadzībām.

Steins paskatījās uz Meinu. Es jums varu pateikt vie�nīgi to, ka Hitlers to bija izplānojis jau pirms kara sākuma. Vai nu Tūksto�gadu reihs, vai nekas. Te nu mēs esam, var�būt da�as dienas pirms reiha beigām. Ja nacistu zinātnie�kiem tie�ām izdevās izolēt spāņu gripas vīrusu, varbūt izau�dzēt to vai pasarg Dievs ar mutācijām radīt bīstamāku tā formu, tad kāds ir norīkots to izlietot. Kāds, kas pa�laik varētu atrasties �eit un gaidīt. Jūs esat redzējis, cik fanātiski var būt SS cilvēki. Nekāda morāle viņus neatturēs. Vienīgi fīrera pavēle, un tā būtu absolūta. Es redzēju astoņpadsmitā gada gripas epidēmijas sekas pats savām acīm. Slimnīcu palātas, pilnas ar plau�u karsoņa pārņemtiem jauniem cilvē�kiem, kas kliedz, slimībai grau�oties viņu smadzenēs. �ķita, ka pasaule sajukusi prātā. Pat Herberts Velss nebūtu spējis to izdomāt. Un tagad �ajā vietā, Belzenā, Au�vicā, mēs esam ieraudzīju�i, ko kar� var izdarīt. Nepastāv nekādas robe�as. Ar spāņu gripai līdzīgu vīrusu tī�i inficējot pasauli, nacistu plāno�anas aukstās efektivitātes rezultātā �oreiz nebūs nekāda brīnuma, nekādas atgū�anās no �ausmām un nāves.

Meins uz brīdi aizvēra acis. Prātā sajukusi pasaule. Viņ� paskatījās uz Steinu, grasījās runāt, tad aprāvās. Prātā bija ienākusi briesmīga doma. Kar� ziemeļrietumu Eiropā pēc Normandijas kaujām bija turpinājies daudz ilgāk, nekā kāds būtu domājis. Sabiedrotie bija sapulcēju�i milzīgus spēkus. Tomēr bija gadīju�ies ilgi strupceļa periodi ar lēnu virzību, ar �ķietamu vilcinā�anos, armijām slampājot uz priek�u.

Viņ� gandrīz nespēja par to domāt. Vai tas bija noticis ar nolūku? Vai ģenerāļus piespieda apstāties Sabiedroto izlūko��anas dienests, lai ļautu izlūkiem atrast �īs �ausmas, �o pas�tardienas ieroci, pirms armijas ienāca viņu zemē un Hitlers izdeva pavēli? Viņ� paskatījās uz Steinu. Jūs domājat, ka a�gārnā svastika ir slepenais simbols?

-���� Mēs domājam, ka tas ir aktivē�anas kods. Mēs sagūs�tījām augsta ranga vērmahta virsnieku vienu no retajiem, kur� zināja par �o plānu, un galu galā viņ� sāka runāt. Viņ� par to zināja visai maz, bet ar to pietika. Mēs domā�jam, ka pavēles tika izsūtītas no fīrera bunkura, kad briti un amerikāņi �ķērsoja Reinu: Operācija Laupījums, divdesmit tre�ajā martā. Tas bija pirms trim nedēļām. Iespējams, ka notiks dublē�anās, varbūt divi, trīs, �etri indivīdi nāks uz to vietu, kur ierocis tiek turēts, ja mēs neesam kļūdīju�ies. Pietiekami daudz, lai nodro�inātu, ka viens tiek cauri.

-���� Un tad kaut kāds pēdējais kods. Lai nospiestu gaili.

-���� Ziņa, ka Hitlers ir miris. Izdarījis pa�nāvību.

-���� Kā to kodu sauca?

-��� Virsnieks beigās mums pateica. Tas bija Das Agamem�non-Code.

-��� Agamemnona kods, Meins atkārtoja. Mans Dievs! Es to zināju.

-���� Kas tas ir?

-���� Tas vārds. Agamemnons. Es zinu, no kurienes tas sim�bols nācis. Tā bija emblēma, veca senlieta. Viens no pārstei�dzo�ākiem mākslas priek�metiem, kāds jebkad atrakts.

Steins brīdi klusēja. No Mikēnām. Mēs zinām. Mēs nezi�nām detaļas, kā tas tika atklāts. Tas nav būtiski. Bet vīrietis, ko mēs pratinājām, atklāja, ka tas esot no Mikēnām un gadu desmitiem ilgi slepeni glabāts �līmaņa mītnes pilsētā Noibukovā, Mēklenburgā-�verinē. Ahnenerbe virsnieki to atrada, kad pēc Heinriha Himlera speciālas pavēles devās uz turieni sameklēt �llmaņa bagātības. Viņiem patika viss, kam sakars ar Troju, svastikas attēla dēļ. Himlers savu pētījumu bija paveicis. Viņ� domāja, ka zelta svastika ir palladions, pazu�du�ais Trojas simbols. Tas bija izgatavots no zelta un meteo�rīta materiāla no sena meteorīta, kas nokrita uz Trojas tālu aizvēsturē. Ar slepenu triumfu viņi to nogādāja SS fan�tāzijas pilī Vēvelsburgā, kur tas ar godbijību tika turēts zem atslēgas. Tam bija jākļūst par centrālo eksponātu Lin�as Fūhrermuseum, vēl vienā nacistu fantāzijā. Kur �is priek��mets atrodas pa�laik, var tikai minēt. Bet kaut kur pa ceļam tas tika nolaupīts kā pēdējā apokaliptiskā sprieduma sim�bols. Agamemnona kods.

Meins brīdi klusēja, tad ierunājās: Tikai viens jautā�jums. Kad tas nacists tika nopratināts? Kad jūs zinājāt, ka Reinas �ķērso�ana būs signāls?

-���� Drīz pēc Parīzes atbrīvo�anas. �etrdesmit ceturtā gada augustā.

-��� Kungs Jēzu! �etrdesmit ceturtā gada augustā. Tātad jūs esat meklēju�i ilgāk nekā se�us mēne�us.

-���� Tāpat kā jūs. Neapzinoties to darījāt ari jūs. Jūs pats to atklājāt d�ipā pa ceļam uz �ejieni. Stratēģiskā izlūko�ana. Paskat, cik daudz cilvēku grupu darbojas pirms mums. Jūsu vienība 30 AU. Manējā PTAV. Pēc Normandijas visa Britu speciālo organizāciju izpildvara koncentrēja savas pūles uz noslēpumu atklā�anu. Bet tikai retais zina isto iemeslu. Ja viss notiek pēc plāna, diez vai kāds vispār uzzinās. Tas nonāks kapā līdz ar viņiem. Līdz ar mums. Tā gadījies, ka es esmu viens no tiem retajiem. Un jums es to stāstu tāpēc, ka mēs tam esam te tik tuvu, tuvāk nekā jebkad. Pulkstenis iet. Hitlera dienas ir skaitītas. Mani baida, lūk, kas: lai kuri tie būtu, tie varētu atturēt viņus tagad uzsākt darbību, ja viņi tiktu atklāti. Ja man ir taisnība par �o vietu.

-���� Tomēr liels "ja", Meins piebilda. Viņ� bija gribējis jautāt, bet nespēja. Nebūtu nekāda labuma zināt. Par to nebija iespējams pat padomāt. Par briesmīgajām kara grūtī�bām pēc Normandijas, visiem draugiem, kurus bija zaudējis, nogalinā�anu, ko pats bija izdarījis, tad par baiso nometni, visām tām detaļām, par meiteni ar arfu un to, kas ar viņu bija noticis me�ā. Vai tāda cena bija jāsamaksā par to, lai nejau�i novestu viņus abus līdz �ai vietai? Meins izslēdza �o domu no sava prāta. Viņ� dziļi ievilka elpu un ieskatījās pulkstenī. Labi. Jūtu, ka man vajadzīga atelpa no �īs vie�tas. No visa, ko jūs nupat teicāt. Dosimies atpakaļ. Patlaban Lūisam vajadzētu izbraukt no korpusa �tāba. Viņ� noteikti būs klāt pirms laika viņam nepatīk atstāt mani vienu. Mēs varam viņu sagaidīt pie nometnes vārtiem.

Lapotnē aiz muguras atskanēja �abē�ana. Meins pagrie�zās apkārt, turot revolveri gatavībā. Grīļodamies iznāca vīrietis, ģērbies skrandainā nometnes ieslodzītā zili svītro�tajā uniformā. Viņ� bija pacēlis rokas, plaukstas pavērsis pret viņiem. Viņa galva bija rupji noskūta, seja vāja, acis iekritu�as. Juden. Juden, viņ� teica aizlūzu�ā balsī, ar vienu roku rādot uz sevi, ar otru izmisīgi �estikulējot pret Meina revolveri. Vīrietis pavilka uz aug�u kreiso piedurkni un atsedza tetovējumu, kādu māsa bija rādījusi viņiem uz rokas bērnam no Au�vicas, bet jēlu, iekaisu�u. Steins uzlika roku uz Meina rokas, un viņ� lēnām nolaida pistoli. Steins pamāja vīrietim, lai nomierinātu viņu. Shalom aleichem, viņ� teica.

-��� Aleichem shalom, vīrietis atbildēja, izskatīdamies aiz�kustino�i pateicīgs. Steins steidzīgi sarunājās ar viņu jidi�a valodā, uzdodot īsus jautājumus, un vīrietis ātri atbildēja, vairākkārt norādot uz konstrukciju aiz viņiem un tad tālāk gar celtnes sānu, kur Meins varēja saskatīt tikai apraktu betona sienu. Steins pacēla roku, lai apklusinātu vīrieti, un pievērsās Meinam. Es domāju, ka viņ� nemelo. Viņ� esot Ungārijas ebrejs.

-���� Waffen SS vienībās, kuras mēs sagūstījām Kasīno, bija ari ungāru fa�isti, Meins nomurmināja, vēl aizvien pirkstu turēdams uz gaiļa. Protams, ne ebreji, bet da�i no viņiem prata jidi�a valodu un varēja izturēt pārbaudi.

-���� Viņ� runā nevainojami jidi�a ungāru dialektā. Es to zinu, jo manas mātes ģimene ir cēlusies no Vācijas robe�ai tuvākajiem Ungārijas apgabaliem.

Meins saknieba lūpas. Un kāds ir viņa stāsts?

-���� Viņ� apgalvo, ka esot viens no pēdējās grupas, ko na�cisti pagāju�ā gada beigās no Budape�tas deportēja uz Au�vicu. Viņ� tika izraudzīts tā dēvētajai Sondercommando, kurā ebreju palīgi izvāca līķus no gāzes kamerām un tad tos sa�dedzināja.

-��� Vai viņ� jums to stāstīja?

-���� To es gribu teikt. Kāda viņam būtu vajadzība izdomāt to visu?

-��� Tāpēc, ka tas stāstu padara pārliecino�āku. Turpiniet.

Steins redzēja Meina ba�as un bridi klusēja. Viņ� teica,

ka esot atlasīts kopā ar da�iem citiem un atvests �urp pirms trim mēne�iem. Nacisti mēdza ievest nometnē mazas vese�līgu, jaunu vīrie�u grupas. To mums stāstīja ari Kamerons. Viņus turēja atsevi�ķi no pārējiem, labi ēdināja, tad atveda uz �o celtni. Neviens no viņiem dzīvs neatgriezās. Līķi ne�kad netika nosūtīti uz nometnes krematoriju, tos apglabāja dziļā, kaļķu pildītā bedrē me�malā cilvēki aizsargājo�os kombinezonos un gāzmaskās.

-���� Viņ� dro�i vien ir noklausījies, kā mēs runājam par vīrusu. Tas izklausās kā apstiprinājums eksperimentiem ar cilvēkiem. Tie�i tas, ko mēs gribētu dzirdēt.

Steins neizskatījās pārliecināts. Viņ� saka, ka nerunā�jot angliski. Paskatieties uz viņu. Viņ� nesaprot ne vārda, ko mēs runājam. Viņ� un vēl da�i esot izbēgu�i me�ā pirms piecām dienām, vajāju�i un nogalināju�i biju�os SS apsar�gus, kurus atradu�i te slēpjamies. Arī par to mēs esam dzir�dēju�i.

-��� Dīvaini, ka viņi nedabūja rokā to sievieti, Lagerfuhrerin. Viņas pārģērb�anās nevienu nebūtu apmuļķojusi.

-���� Es viņam to pieminēju. Acīmredzot viņa iebēgusi me�ā tikai vakar, kad ieradās karaspēks. Bet �is vīrietis un viņa biedri negribēja pakļaut sevi vēl lielākam riskam. Kad no�metne bija atbrīvota, viņi gribēja tikai izdzīvot. Tie zināja, ka beigu beigās viņa tiks notverta, jo sevi�ķi tāpēc, ka viņa pārāk nepūlējās maskēties. Viņ� un pārējie tikai esot gribē�ju�i sagaidīt, kad ieradīsies tādi Sabiedroto karavīri kā mēs, lai parādītu pasaulei �o vietu. Es izstāstīju, ka �o me�u pa�redzēts bombardēt, ka laiks doties projām. Viņ� satraucās. Jūs to redzējāt. Viņ� kļuva ļoti bāls un teica, ka tad mums nekavējoties esot jāredz, kas atrodas bunkuros. Viņiem esot atslēgas. Viņi tās esot paņēmu�i no miru�a SS vīra. Viņ� zinot citu ieeju.

-��� Jūs domājat tur, uz kurieni viņ� rādīja?

-���� Ap stūri. Aiz tiem nokritu�ajiem baļķiem. Acīmredzot tā ir vieta, kur līķus mēdza iznest ārā.

Meins dziļi ieelpoja. Viņ� sajuta pēk�ņas sāpes vecajā brūcē plecā, kas ieurbās kā nazis, bet viņ� turējās stingri un norādīja ar revolveri. Labi. Mums nav atlicis daudz laika. Mums jātiek atpakaļ pie Lūisa. Lieciet viņam parādīt mums ceļu! Ātri!

Steins kaut ko pateica jidi�a valodā vīrietim, tas nolaida rokas, enerģiski pamāja un aizsteidzās uz betona sienas stūri aptuveni piecus metrus aiz aizbultētajām durvīm. Meins un Steins sekoja viņam ap stūri, pieliecoties zem baļķu un no�cirstu zaru jucekļa, kas daļēji slēpa slīpumu lēzenā leņķī gar celtnes malu, beidzoties aptuveni trīs metrus zem apkārtējā me�a līmeņa. Tā bija iekrau�anas ni�a, pietiekami plata, lai maza kravas ma�īna varētu piebraukt atpakaļgaitā. Celtnes malā juku jukām atradās baļķu gabali, kuri, pēc Meina domām, bija tur samesti pēdējo da�u nedēļu laikā, lai slēptu ieeju.

Vīrietis bez piepūles sāka pārcelt baļķus sāņus. Meins atcerējās viņa stāstu. Vīra spēks �ķita ticams. Nāves nomet�nēs tikai prasmīgākie strādnieki būtu paturēti dzīvi, un �ī vīra darbs Au�vicā bija pārnēsāt un sakraut līķus. Tomēr viņa trauslais stāvs slēpa pārsteidzo�u spēku tādam cilvē�kam, kas nedēļām ilgi maz ēdis. Iespējams, �ajā brīdī viņu uzturēja adrenalīns, ja atbrīvo�ana bija tas, ko viņ� un viņa biedri bija gaidīju�i. Meins nelika revolveri atpakaļ makstī, bet nolaida to. Vīrietis pagrūda sāņus pēdējo baļķi, atsedzot metāla durvis mazākas nekā otra ieeja. Viņ� iztaisnojās, noslaucīja pieri, tad no kakla noņēma ķēdīti ar atslēgu un ievietoja to piekaramajā slēdzenē, kas karājās pie masīvas bultas priek�ā durvīm. Slēdzene atlēca vaļā, viņ� to noņēma un nometa zemē. Vīrs atvilka vaļā bultu, pagrūda durvis uz iek�pusi, tad pasniedzās iek�ā un ieslēdza gaismu, pēc tam pagriezās un ātri kaut ko teica jidi�ā Steinam. Steins sekoja un ar �estu pamāja Meinam. Viņ� saka: �ai vietai esot savs ģenerators, bet pēc tam, kad Sabiedrotie pagāju�ā gadā sabombardēja hidroelektrostacijas, te uzstādīts pāris uzlādētu zemūdeņu bateriju atbalstam. Elektrības pietiks pamatērtibu uzturē�anai gadu desmitiem ilgi. Acīmredzot tas bija vajadzīgs mitruma regulatoriem un citām iekārtām.

Meins ieskatījās iek�ā. Interesanti, kas tās varēja būt par iekārtām? viņ� noteica. Tomēr mitruma regulato�rus es varu saprast. Tur lejā noteikti kļūst mitrs. Sare�ģī uzglabā�anu. Viņ� sekoja Steinam blāvi apgaismotā, aptu�veni desmit metrus garā gaitenī. Abos tā galos bija iestiklotas kabīnes, acīmredzot dro�ības posteņi. Meins ielūkojās kabīnē pie ieejas. �ķita, ka viss vēl ir vietā, it kā tā būtu nesen pamesta, telefona klausule nolikta un rakstāmpiede�rumi un pārējās lietas kārtīgi saliktas. Vīrietis atkal ierunā�jās jidi�ā, un Steins atskatījās uz Meinu. Acīmredzot SS to pameta tikai pirms da�ām dienām, uzzinot, ka nometnei paredzēts padoties. Vīrs ar saviem biedriem esot gaidīju�i me�ā un no slēpņa uzbruku�i apsargiem. �I vieta tika apgā�dāta aplenkuma gadījumam, un �eit viņ� un viņa draugi dabūju�i pārtiku.

Viņi sasniedza gaiteņa tālāko galu. Kabīnē atradās MG-42 lo�metējs uz trijkāja, tā resivers vēl spīdēja no eļļas, un lo�u lente stiepās lejup līdz patronu kastei kā saritināju�sies �ūska. Atskanēja �ķindoņa, un Meins, pacēlis revolveri, satraukumā pagriezās atpakaļ. Metāla durvis bija aizcirtu��ās. Vīrietis ātri kaut ko teica Steinam, kur� uzlika roku uz Meina elkoņa. Neraizējieties. Viņ� saka, ka durvīm ir slī�pās eņģes, un tās pa�as aizvēru�ās. Nacisti negribēja, ka te kāds iemaldītos.

Meins jutās nemierīgs, ieslodzīts. Sajūta bija tāda, it kā viņi būtu iegāju�i pazemes valstībā un izgāju�i cauri vār�tiem, pa kuriem atgrie�anās varētu būt neiespējama. Labi. Tiekam drīzāk te ar visu galā.

Ceļu aiz�ķērsoja slēgtas durvis. Vīrietis sadabūja citu atslēgu, atvēra piekaramo slēdzeni, un durvis atvērās. Iek�puse jau bija apgaismota ar vienkār�ām spuldzēm, kas nokarājās no augstu nostiprinātiem vadiem. Telpa bija alai līdzīga, ar izliektām sienām kā Nissena angārs. Metāla nostiprinājuma re�ģis bija skaidri saskatāms betonā, acīmredzot konstruēts tā, lai izturētu bombardē�anu. Forma Meinam atgādināja Londonas metrostaciju, kur viņ� bija meklējis patvērumu vācie�u bumbvedēju uzbrukumos kara sākumā. Viņ� paska�tījās visapkārt. Telpa bija pilna ar transportē�anai paredzē�tām koka redeļu kastēm, kas bija sabīdītas kopā kā veci zārki kapenēs, atstājot priek�ā �auru eju uz citām durvīm. Vīrietis jau bija ejas vidū, mādams viņiem, lai seko. Meins un Steins stāvēja kā pienagloti, skatīdamies uz kastēm.

-���� Vai tas ir tas, ko es domāju? Meins nomurmināja.

-���� Ir tikai viens veids, kā to uzzināt.

Meins ielika revolveri makstī un izvilka desantnieka nazi, kuru viņ� turēja pie auduma jostas mugurpusē. Viņ� piegāja pie tuvākās kastes, tad ātri atlauza vāku un nosvieda to. Viņ� iebāza nazi makstī, un abi ar Steinu skatījās uz lielu daudzumu saburzīta papīra un salmu iesaiņojamā mate�riāla. Viņ� iebāza rokas iek�ā un izvilka saujām materiāla, un abiem aizrāvās elpa. Tie ir audekli, vecas gleznas! Meins iesaucās.

-��� Es to zināju. Ļaujiet man vienu apskatīt! Steins teica, pasniedzoties iek�ā un velkot laukā vēl iesaiņojamo mate�riālu. Man tikai vajag identificēt vienu gleznu. Tikai vienu vecmeistaru. Tad mēs varam iet tālāk.

Meins uzmanīgi izcēla ierāmētu gleznu, atslēja to pret kasti un atplēsa vaļā rupji aptīto aizsargājo�o papīru, atse�dzot audeklu. Steinam atkal aizrāvās elpa. Tas ir brīni��ķīgs! Viņ� uzlika brilles un paņēma lukturīti, ar to ap�gaismojot gleznu, dziļās krāsas un audekla tēlainību, kas viņiem atklājās. Rafaēla Jauna cilvēka portrets, viņ� nomurmināja. Nozagts �etrdesmit pirmajā gadā no �artoriski muzeja Krakovā Polijā pēc Gēringa personiska rīkojuma. Steins noņēma brilles un paraudzījās visap�kārt. Tas tie�ām padara �o vietu ļoti svarīgu. Tā varētu būt patiess slēptu dārgumu krājums.

Meins paskatījās uz audeklu un neticībā papurināja galvu. Viņ� labi pazina �o gleznu. Tās kopiju viņ� bija nodevis Hjū pirms kara, bija pakarinājis to virs drauga kamīna Oksfordā. Viņi tās priek�ā bija kopā izdzēru�i vīna pudeli, tad devu�ies pastaigā gar Aisis upi. Tā bija bijusi viena no nevainojamām dienām. Viņ� uz brīdi nodūra acis. Viņ� gribēja zināt, kā Hjū pa�laik klājas. Draugs nepavisam nebija izskatījies labi. Meins cerēja, ka Hjū nav kopā ar saviem gaisa desantnie�kiem kaut kur me�a malā, meklējot vācie�us, nogaidot. Viņ� cerēja, ka Hjū ir noņemts no ierindas. Kara beigas tagad bija tik tuvu. Hjū ir jāizdzīvo. Meins pēk�ņi atklāja sevi raudam, lejot asaras �eit, �ajā drausmīgajā bunkurā. Viņ� noslaucīja acis un nodrebēja. Lūdzu, Dievs, lai Hjū paliek dzīvs.

Vīrietis kliedza uz viņiem jidi�ā, viņa balss tagad bija spalgāka, uzbudinātāka. Steins ieklausījās, tad pievērsās Meinam: Viņ� saka, tas esot tikai sākums. Tālāk esot vai�rāk, daudz vairāk. Viņ� saka: mums esot jāseko viņam līdz galam, līdz durvīm otrā pusē.

Steins kādu brīdi cie�i raudzījās uzgleznotā jaunā cil�vēka acīs, papurināja galvu, plati pasmaidīja un tad novēr�sās. Meins atkal uzvilka aizsargājo�o papīru pāri gleznai, tad sekoja viņam. Da�us soļus tālāk netālu no sienas viņ� ieraudzīja vēl vienu atvērtu kasti. Viņ� ātri izspraucās līdz tai, lai paskatītos. Arī �ī kaste bija pildīta ar salmiem. To apgaismoja vienkār�a spuldze tie�i virs galvas. Meins neveikli pārliecās pāri, ar pirkstiem satvēra kastes malu un, piesargājoties same�ģīt slimo plecu, ar roku spēku pavilkās uz priek�u. Viņ� ieskatījās iek�ā.

Viņ� to bija atradis.

Tā bija tur, noguldīta salmos kastes dibenā, daļēji ietīta vecā maisaudeklā; it kā nesen atvesta �urp un steigā izsai�ņota, tā neiederējās starp uzmanīgi sasaiņoto pārējo kolek�ciju. Tā balstījās, kā �līmaņa vecais priek�strādnieks bija aprakstījis, a�gārni. Svastika, neiedomājamu �ausmu sim�bols, tomēr at�ķirīgs, stāstot par citu pasauli to, no kuras Meins bija iznācis pirms se�iem gariem gadiem. Viņam ausīs atkal d�inkstēja, bet �oreiz tā skanēja kā tāla iero�u �vadzoņa, kā varena sacensība, kas bija pārcēlusi viņu uz varoņu laikmetu. Uz bridi viņ� atkal bija uz kalna nogāzes, lūkojoties lejup uz Mikēnām, lauzot galvu par to, kas bija licis valdnieku valdniekam to visu iekustināt, vest armiju uz Troju. Tagad viņ� ieraudzīja, ko �līmanis bija redzējis. Fantastiskāko dārgumu, kāds jebkad atrasts. Un viņ� atcerē�jās, ko, sē�ot tur tuk�ainē, bija zīmējusi meitene, meitene ar arfu. Tātad ari viņa to bija redzējusi. Viņi dro�i vien to bija izņēmu�i un izstādīju�i apskatei, kad atveda viņu �urp.

Mein, ieskanējās Steina balss ar trulu atbalsi. Viņ� atvērs mums durvis.

Meins atgrūdās no kastes, pagriezās apkārt un meklēja, no kurienes nāca balss. Viņa domās valdīja satraukums. Viņ� ieraudzīja Steinu un vīrieti stāvam pie durvīm telpas tālajā galā. Meins atkal sajuta baiļu grūdienu pakrūtē. Vēl vienas durvis, vēl viena telpa. Te bija noticis kaut kas cits. Varbūt māksla, visi dārgumi biju�i fasāde. Varbūt Steinam bijusi tais�nība.

Viņ� ātri izgāja starp kastēm un sasniedza Steinu. Jūs dabūjāt savu Rafaēlu. Tagad paklausieties, ko es atradu.

Steins ar galvu pamāja uz durvīm. Tas var pagaidīt. �is ir svarīgāk.

Durvis bija metāla. Vidū bija svastika apak�tasītes lie�lumā, iespiesta metālā apļa vidū. Tā bija noliekta sāņus

X formā. Meins saprata, ka tas ir kaut kāds atslēgas caurums un bijis atvērts. Tas bija magnētisks un pievilka viņa roku ar pulksteni. Tai bija tāda pati forma un izmērs kā svastikai, kuru viņ� nupat bija redzējis kastē. Meins paskatījās augstāk. Bija redzams mazs, apēnots lodziņ� kā iluminators. Iek�ā bija tum�s, bet ap lodziņa iek�ējām malām varēja redzēt zaļus augus kā aļģes. Varbūt tajā istabā mitruma regulētāji bija sabojāju�ies. Steins stāvēja no viņa pa labi, vīrietis pa kreisi. Vīrietis pacēla labo roku, lai atvilktu durvju aug��ējo bultu. To darot, no�ļuka viņa jakas piedurkne, atsedzot jēlo, sarkano tetovējumu uz plaukstas locītavas, bet tālāk vēl vienu tetovējumu vecāku, augstāk zem bicepsa. Meins cie�i skatījās. Viņ� atcerējās Itālijā sagūstītos kareivjus, kuriem tādā veidā bija ietetovēta viņu asinsgrupa.

Pīters sastinga. To darīja tikai SS.

Tajā sekundes daļā ari sve�ais aptvēra, ko Meins bija ieraudzījis. Viņ� parāva atpakaļ Meina labo roku un pagrieza to uz aug�u, spēcīgi pagrū�ot viņu pret durvīm, piespie�ot viņa vaigu cie�i pie lodziņa. Meins sadzirdēja klik�ķi zem labās auss un sajuta aukstu tēraudu pie pakau�a. Vīrietis bija uzbrucis no labās no kurlās puses. Nevajadzēja likt revol�veri makstī. To viņ� vienmēr teica saviem kareivjiem. Pietiek ar vienu kļūdu. Aukstais tērauds tika aizvākts, un atskanēja apdullino�s blīk�ķis. Viņ� juta siltu mitrumu ap�ļakstām galvas vienu pusi, un Steina ķermenis nogāzās uz grīdas. Vīrietis palaida vaļā viņa roku, un Meins instinktīvi meklēja na�a spalu jostā. Tad stobrs atkal tika piespiests viņam pie kakla, tagad svilino�i karsts. Tavs Juden draugs ir miris, vīrietis angliski no�ņācās viņam tuvu pie auss. Meins tik tikko varēja to sadzirdēt ausu d�inkstē�anas dēļ. Redzi? Viņi nekad no mums neizmuks. Un tagad es ļau�u vaļu ellei. Kar� tikai nupat ir sācies. Heil Hitler! Meins juta stobra caurumu spie�amies kaklā un redzēja, ka vīrie�a brīvā roka atgrū� vajā durvju otro bultu. Meins izņēma no maksts nazi, tad, turot to plakaniski piespiestu pie muguras, pagrieza tā, lai asmens būtu uz aug�u. Vīrietis iespēra pa durvīm, un Meins manīja, ka tās padodas. Raus, vīrietis noņurdēja, spēcīgi spie�ot savu ķermeni pret Meinu. Schnell! Tu gri�bēji uzzināt, kas �eit notiek. Tagad tava vēlē�anās piepil�dīsies.

Telpā iedegās gaisma. Meins skatījās caur lodziņu.

Viņ� redzēja kaut ko pārāk �ausmīgu, lai to izteiktu vār�dos.

Durvis atsprāga vaļā, un viņ� sasvērās uz priek�u, trie�cot nazi uz aug�u dziļi sava uzbrucēja sirdi. Noblīk�ķēja pistole. Viņi nokrita reizē.

Pēc tam tumsa.

..

Bristole, Anglija, mūsdienas

Rebeka Hovarda stāvēja kāpņu laukumiņā pie dzīvokļa baltu, apdrupu�u durvju priek�ā un sakārtoja savu vil�nas apmetni, tad noņēma mugursomu un gaidīja, atskato�ties uz Dilenu. Viņ� sasniedza �īksto�o koka kāpņu aug�galu un uzsmaidīja viņai. Viņi bija izlidoju�i no Stambulas drīz pēc rītausmas, nolaidu�ies Hītrovas lidostā un ar vilcienu no Pedingtonas stacijas Londonā pirms pusstundas bija iera�du�ies Bristolē. Braucot taksometrā no stacijas, Dilens bija sazvanījis D�eku uz "Jūras pētnieka II" klāja, lai pavēstītu, ka viņi nonāku�i galā un ka viņ� plāno pavadīt Rebeku atpa�kaļ uz viesnīcu Londonā, kur meitene satiks skolasbiedrus, lai dotos uz Parīzi. D�eimss mazliet nodrebinājās un sabāza rokas mēteļa kabatās. Vecā māja atradās villu rindā netālu no Karaliskā Jorkas pusloka lieliskas vietas, kas pacēlās virs pilsētas un Eivonas aizas, vienīgi nebija aizsargāta pret rietumu vējiem no Atlantijas. Beidzot nelija un solījās būt skaista jūnija diena.

Dilens sajuta dzestrumu, jo bija noguris, un ilgojās pēc siltuma, ko viņ� vienmēr te atrada, gāzes kamīna priek�ā atsē�oties sabruku�ā dīvānā un rokās turot karstas �okolādes tasīti, izbaudot vecu grāmatu un kafijas, un �ūsto�u drēbju pazīstamās smar�as. Sajūta bija, kā atgrie�oties mājās. D�eimsa vecāki bija nogalināti vācie�u bombardē�a�nas laikā Londonā, kad zēnam bija tikai pieci gadi, un Hjū bija ņēmis viņu savā paspārnē kādā slēgtā mācību iestādē un izmitinājis �eit pie sevis. Te dzīvoja arī citi jaunie�i, un viņi bija uzaugu�i kopā kā liela ģimene. Katru reizi, kāpjot pa �īm kāpnēm, Dilens jutās kā universitātes brīvdienās, ne�pacietībā vai plīsdams, lai pastāstītu Hjū par piedzīvoto, lai iepazīstinātu viņu ar jauniem draugiem. D�eimss paskatī�jās uz Rebeku un pēk�ņi aptvēra, ka viņus �ķir vairāk nekā piecdesmit gadu. Gandrīz pirms trīsdesmit gadiem viņ� bija devies �ajā svētceļojumā kopā ar viņas tēvu D�eks toreiz bija viņas vecumā.

Rebeka norādīja lejā uz kāpņu apak�u. Vai viņ� vien�mēr atstāj parādes durvis neaizslēgtas?

Te parasti dzīvo jauni cilvēki, Dilens teica. Viņ� vienmēr tos ir uzņēmis. Tie mēdza būt skolnieki kā es no Kliftona koled�as un Bātas meiteņu skolas: kara laika bā�reņi, kuriem nebija ģimenes, pie kā apmesties. Mēs dzīvojām citās istabās, kur ved durvis tev aiz muguras. Mūsdienās, es domāju, te mitinās ari ielas bērni. Aiziet, pieklauvē pie durvīm! Viņ� mūs gaidīs.

Rebeka pacēla roku un pieklaudzināja. Apslāpēta balss uzkliedza: Iek�ā! Viņa pagrieza rokturi, pagrūda vaļā durvis un iegāja iek�ā. Dilens iespraucās aiz viņas un aizvēra durvis. Hjū ar muguru pret viņiem bija sakņupis pār elek�trisko plītiņu gāzes kamīna priek�ā. Siltums bija patīkams, glu�i kā Dilens to atminējās. Telpa bija liela guļamistaba pla�ā Viktorijas laika rindu mājā ar �alūzijām apēnotu logu, kas pavērās uz nekoptu dārzu ar lieliem kokiem, aiz tiem tikko manāmiem kaimiņmāju rindas sētas logiem. Istabas vidū atradās veca divāngulta, gultas piederumi bija pabāzti apak�ā, un blakus tai apbru�āts ozolkoka galds vienīgā dāvana, ko Hjū bija vēlējies no skolas, aizejot pensijā. To ar grafīti bija sarētoju�i daudzu paaud�u zēni, kuriem viņ� bija mācījis grieķu un latiņu valodu. Sienas sedza tūksto�iem grāmatu gan plauktos, gan grīļīgās kaudzēs, vecas gravīras un zīmējumi aizpildīja brīvās vietas starp tām.

Viss bija tā, kā Dilens to atcerējās. Uz kamīna malas atra�dās Edvarda Dodvela 1821. gada grafika "Lauvu vārti Mikēnās" attēls, kas tā bija iekvēlinājis viņa iztēli, zēna gados �eit sē�ot pirmoreiz. Blakus tam bija melnbalta fotogrāfija no Otrā pasaules kara. Tajā bija redzams saulē iededzis, glīts, jauns vīrietis, uzsmaidot kamerai, gurdeni atspiedies pret d�ipa motora pārsegu, fonā tuksne�a smiltis, aizsargbrilles viņam ap kaklu, revolvera maksts aplikta zemu pāri �ortiem. Viņam mugurā bija neregulārā karaspēka uniforma, nodris�kāts, vecs d�emperis, kurā viņ� izskatījās pēc skolnieka, vienlaikus izstarojot pieredzēju�a veterāna pa�apziņu. Foto�grāfijā bija redzams cilvēks, kas bijis spiests ātri kļūt par pieaugu�u, priek�laicīgi norūdīties. Apak�ā bija pabalējis pa�raksts, vārdi "Pīters, Ēģipte, 1941. g." skaidri saskatāmi tajā pa�ā rokrakstā kā veltījums Hjū Poupa Homēra sējumā, ko Dilens iepriek�ējā dienā bija uzdāvinājis Rebekai Trojā.

Hjū noņēma katliņu no elektriskās plītiņas un salēja tā saturu tris krūzēs, tad paņēma karotīti un apmaisīja dzē�rienu. Viņ� bridi vēroja kūpo�o �ķidrumu, tad paņēma divas krūzes un pagriezās pret viņiem. Tie�i laikā, Hjū teica, ar zibo�ām acīm cie�i vērodams Rebeku. Ziniet, tā ir smalka māksla. Ja jūs būtu ieradu�ies bridi vēlāk, viss būtu pazudi�nāts. Viņam bija trīsdesmito gadu izglītota cilvēka akcents ar aprautiem patskaņiem, bet valodas maigums bija sagla�bājies no bērnības Rietumu krastā. Vecajam vīram kājās bija velveta bikses, vietām izdilu�as, mugurā auzu tumes krā�sas d�emperis ar cauriem elkoņiem, ap kaklu aptīta nodris�kāta zīda �alle. Viņam bija biezi, balti mati, atsukāti atpakaļ un glīti apgriezti, un viņ� bija gludi noskuvies. Pēc Dilena domām, viņ� bija ļoti glīts vīrietis un, �ķiet, nebija zaudējis nekā no sava spara, kaut arī pirms da�iem mēne�iem bija pārkāpis deviņdesmit divu gadu slieksni. Rebeka pieklājīgi palocīja galvu. Mans tētis stāstīja par jūsu karsto �okolādi. Viņ� teica, ka tā esot labākā no visām.

Hjū atbildēja viņai ar smaidu. Atvainojiet mani! Esmu rupji izturējies. Bet es nedrīkstēju novērst acis no katliņa. Viņ� sniedza abas krūzes. Sveika, Rebeka. Tavs tēvs man ir stāstījis par tevi. Un sveiks, D�eims. Es nespēju noticēt tam, ko tu teici pa telefonu. Brīni�ķīgi atklājumi. Brīni�ķīgi! Kauss no kuģa vraka ar valdnieka vārdu. Vai tie�ām tu domā, ka tas varētu būt Agamemnons? Un liras spēlētāja gleznojums ar to vārdu Homēros. Visai pārsteidzo�i. Tas tie�ām piemet pagali mūsu tulko�anas projektam.

Rebeka paņēma krūzi un paspieda Hjū roku, un Dilens darīja to pa�u. Sveiks arī tu, Hjū, viņ� silti atbildēja. D�eimss ar galvu pamāja uz papīriem un manuskriptiem, kas bija sakrauti uz galda. Kā sokas kar�? Hjū sekoja viņa skatienam, tad spēcīgi izelpoja, pieliecās un paņēma tre�o krūzi. Viņ� stāvēja ar muguru pret kamīnu, kājas plati, brīvā roka aiz muguras, un iedzēra malciņu no krūzes. Kar�, viņ� atbildēja, rit lēnām. Nolāpīti pārāk lēni, lai man tas patiktu. Tie ir tie no�ēlojamie Cypria fragmenti Trojas epis�kajā ciklā. Es tikai nevaru izlemt, vai tie ir īsts Homērs vai nav. Tajos ir Homērs, par to nav �aubu. Bet es nevaru pa�teikt, vai tas ir dzejnieks pats vai kādi vēlāki stilizēti atgrie�zumi, kas izdzīvoju�i līdz hellēnisma periodam un samesti kopā, lai izskatītos ticami. Es esmu pilnīgi iedzīts strupceļā.

Es to varu teikt jums, bet ne savam redaktoram universitā�tes presē. Manam aplenkumam, D�eims, ir vajadzīgs kāds Trojas zirgs.

-��� Tad es varu būt tavs Odisejs, Dilens no lldzatnestās klēpjdatora somas izņēma lielu aploksni, piegāja pie galda un uzmeta to uz manuskriptu kaudzes. Kā es solīju.

-���� Vai tu noteikti gribi, lai es to daru?

-���� Nekad neesmu bijis vairāk pārliecināts. Tad Dilens pievērsās Rebekai: Es esmu lūdzis Hjū palīdzēt man iztul�kot Ilioupersis. Pēc pagāju�ā nedēļā pavadītā laika kopā ar tavu tēvu un Morisu man kļuva skaidrs, ka tulkojums ir kaut kas vairāk par norādi uz senu kuģa vraku. Trojas kri��ana, �is teksts ir fons visam, ko mēs tur darām. Strādā�jot pie izrakumiem, teksts man būtu prasījis kādu mēnesi vai vairāk. D�eremijs ir pārāk aizņemts, un viņam trūkst kompetences par agrīno grieķu valodu. Ar Hjū palīdzību to varētu izdarīt nedēļā, varbūt desmit dienās.

-��� Tētis paredz, ka aptuveni tik ilgi darbi varētu turpinā�ties, Rebeka piebilda.

-���� Tik saspringti? Hjū ievaicājās.

Dilens piekrītot pamāja. Manuprāt, ļoti saspringti, ņe�mot vērā kuģa vraku un Hībermeijera izrakumus. Turki plāno pla�as flotes mācības tajā rajonā, un viss ir jābeidz līdz augusta sākumam. SJU operācijai būs jānotiek ar mili�tāru precizitāti. Tu viņiem tur tie�ām esi nepiecie�ams, Hjū, veco karavīr, baidos, ka �tābs tevi ir norīkojis izlūko�anā.

-��� Plus Ģa change. To viņi vienmēr ir darīju�i. Es biju pā�rāk pa�pārliecināts pats sava labuma dēļ. Pret mani vienmēr izturējās kā pret zinātnieku, bet es devu priek�roku būt spicajā galā. Tomēr esmu pārliecināts, ka D�eks to var ņemt sa�vās rokās. Karos vajadzīgi jauni cilvēki, nevis veci. Viņ� pa��ūpojās no papē�iem uz pirkstgaliem kamīna priek�ā. Un

Ilioupersis. Būs brīni�ķīgi iekosties īstā Homērā. Tādā Homērā, kam es patiesi varu ticēt.

-���� Vai tu esi pārliecināts, ka man ir taisnība?

-���� Par tām rindām, kuras tu man atsūtīji? Pilnīgi.

-���� Lieliski. Lieliski. Dilens nolika krūzi un saberzēja rokas. Kad bū�u aizvedis Rebeku atpakaļ uz Londonu un iekārtojis viņu viesnīcā, es tūlīt pat atgriezī�os, un mēs va�ram ķerties klāt.

-��� Jums tie�ām nav mani jāved, Rebeka teica. Es varu tikt galā. Viņa paskatījās uz Hjū un nopūtās. Da�reiz viņi izturas pret mani tā, it kā es būtu kāda nevainīga mei�tene no di�ciltīgo jaunavu pansionāta. Es tāda neesmu.

-���� Es D�ekam apsolīju, Dilens uzstāja. Turklāt vies�nīcā mūs gaidīs SJU dro�ībnieks. Tā ir norunāts.

Rebeka ieplēta acis. SJU dro�ībnieks? Lūdzu!

-���� Problēmas? Hjū vaicāja Dilenam.

-���� Piesardzība, viņ� atbildēja. �ī gada sākumā Rebeka bija iesaistīta tā DIrera repatriācijā no Hovarda galerijas, vai atceries? Nacistu nozagtā māksla. Viņa pārkāpa robe�u, uz savu roku veicot tum�u darījumu ar kādu personu Amster�damā. D�eks kļuva vai traks, kad to uzzināja.

Rebeka izaicino�i nobolīja acis. Tas nebija tum�s darī�jums. Viņu sauca Markuss Brandeiss. Tie�ām, ne jau slikts cilvēks. Viņ� teica, ka esot mainījis domas par senlietu melno tirgu, bet es ļoti labi zināju, ka viņ� kļūst par informatoru, jo viņam vajadzīga aizsardzība. Es viņam biju īstā persona, ar ko runāt. Un tas man palīdzēja pakļaut policijai vienus no Eiropas bēdīgi slavenākajiem melnā tirgus mākslas tir�gotājiem.

-���� Un iztraucēt kaut ko līdzīgu lapseņu pūznim, Dilens piebilda. Visus sliktos pui�us, kas gribēja tikt viņam pie rīkles, un viņu neonacistu un krievu slepkavu armijas.

Hjū plati uzsmaidīja Rebekai. Tu pārāk līdzinies savam tēvam. Tā ir īstā problēma. D�eks tevi redz daudz no sevis pa�a.

-��� Viņ� arī atceras, kas notika ar manu māti Neapolē, Rebeka daudz mierīgāk atbildēja.

Hjū pasniedzās un pieskārās viņas elkonim. Pro�tams. Viņ� aizveda meiteni pie dīvāna. Lūdzu, apsē�dies. Viņa nolika krūzi, tad noņēma apmetni un apsēdās. Dilens novilka mēteli un apsēdās viņai līdzās. Hjū novērsās un noregulēja gāzes kamīna skalu. Es ceru, ka jūs varat izturēt �o karstumu. Tā ir izdabā�ana sev pa�am. Ziniet, kop� �etrdesmit ceturtā gada ziemas Ardēnos. Pārāk daudz nak�u zem atklātām debesim. Kad esi izbaudījis aukstumu, siltums kļūst par pa�u vērtīgāko.

-���� Nav nekādas vainas, Rebeka teica. Ir ļoti mājīgi.

-��� Tie�i to teica D�eks, kad viņ� pirmo nakti pārlaida te, manā vecajā armijas guļammaisā, istabā otrpus kāpņu lau�kuma kopā ar citiem bērniem, ko es izmitinu.

Dilens, aptaustīdams pīpi kabatā, maziem malciņiem dzēra no krūzes. Viņ� vērsās pie Hjū: Par Rebekas dro��ību. Pēc D�eka domām, SJU operācija Trojā liks spietot kri�minālajai pasaulei, antīko priek�metu kontrabandistiem un tādiem tirgotājiem kā Rebekas draugs Amsterdamā. Ikviens zina, ka D�eka projekti neuzlasa drupa�as, bet nododas lie�liem jautājumiem, reti ko atstājot pusmastā. Tā ir priek�ro�cība, ko nodro�ina būtībā neierobe�oti resursi.

-���� Es ceru, ka Efraimu nav skārusi pēk�ņā cenu kri�anās.

-���� Efraimu? Ne uz to pusi. Viņ� turpina iepumpēt aizvien vairāk SJU dotācijās. Turklāt nupat viņ� ir piekritis ieguldīt Herkulānas senās bibliotēkas projektā.

Hjū pievērsās Rebekai: Efraims Jakobovi�s bija viens no maniem pēdējiem studentiem, pirms es aizgāju pensijā. Es viņu aizsūtīju tālāk pie D�eimsa uz Kembrid�u. Es zināju, ka viņ� iemantos bagātību. Par da�iem zēniem to var paredzēt. Es biju apņēmies uzkurināt viņa aizrau�anos ar senvēsturi un arheoloģiju, mudināt viņu studēt to, nevis datorzinības. Tik un tā viņ� to visu zināja. Un, paskat, kas notika.

-��� Tam jābūt kaut kam ļoti iepriecino�am, Rebeka iemi�nējās.

-���� Es kādreiz biju nodomājis kļūt par arheologu, Hjū klusi teica, atskatīdamies uz kamīna malu. Kopā ar savu draugu. Ļoti sen. Tas neīstenojās, tomēr mana saistība ar SJU un tavu tēvu nozīmē, ka es mazliet dzīvoju tajā sapnī. Viņ� atkal pievērsās Dilenam: Ko tu iesāki teikt par D�eku?

Dilens pamāja ar galvu. D�eks nekad nav slēpis savus uzskatus, ka �līmaņa bagātības vēl joprojām atrodas kaut kur Eiropā. Viņ� apjauta, ka labākais veids, kā savilkt kopā uzvedino�os pavedienus, ir publiskot �o situāciju. Jūs atce�raties televīzijas dokumentālo filmu, ko viņ� pirms gada veidoja? Viņ� domā, ka zelts, kas deviņdesmit tre�ajā gadā parādījās Maskavā, bija tikai daļa no atraduma, ka �līmanis slepeni nosūtīja pārējos dārgumus atpakaļ uz Vāciju, kur tie varētu būt nonāku�i arī nacistu rokās.

-��� Tātad tu saki, ka �iem kriminālās pasaules personā��iem tikai jāvēro un jāgaida.

-���� D�eks baidās par nolaupī�anu un naudas izspie�anu, Dilens paskaidroja. Tā pa�laik Eiropā kļūst par aizvien lie�lāku problēmu. Un Rebeka, protams, ir pakļauta riskam.

Rebeka nepacietīgi paraustīja plecus. Es varu parū�pēties par sevi, ja? Katru reizi, kad esmu bijusi uz "Jūras pētnieka II" klāja, Bens man ir pasniedzis pa�aizsardzības stundu un mācījis rīkoties ar kādu ieroci. Viņ� saka, es esot īsti piemērota tēta Beretta deviņu milimetru pistolei.

-���� Es par to ne�aubos, Hjū teica. Es nemaz par to ne�aubos. Viņ� uzmeta Rebekai stingru skatienu, tad atkal vērsās pie Dilena: Tagad ķersimies pie otra iemesla, kāpēc tu esi �eit. Pa telefonu tu minēji, ka esot pētījis �līmaņa papīrus.

-���� Tikai virspusēji. �llmanis bija neparasts rakstītājs. Vai atminies D�eremiju Heiverstoku, Marijas asistentu Paleogrā�fijas institūtā? Pirms brī�a es viņu pieminēju. Mēs abi kopā izskatījām �līmaņa papīrus no viņa pirmās rak�anas reizes Trojā tūksto� astoņsimt septiņdesmit pirmajā gadā līdz pēdējam turienes apmeklējumam deviņdesmitajā gadā. Tas bija aizraujo�i, un D�ekam bija taisnība. Viņ� saka: ievēro�jami dārgumu mednieki vienmēr atstāj pavedienus pētnie�kiem nākotnē tādam gadījumam, ja viņiem neizdodas. Lai uzietu pavedienus, jāiekļūst dārgumu mednieka domā�anā; D�eks bija pārliecināts, ka ari to �llmanis zināja. Bet uzvedi�no�ākais bija tie�i tas, ko mēs neatradām. �līmanim piemita nekontrolējama vēlē�anās pastāstīt pasaulei par visu, ko viņ� bija atklājis. Trojā viņ� atrada Priama dārgumus, Mikēnās Agamemnona masku. Viņ� tos abus izbazūnēja visai pasaulei. Viņa vārds rotājās laikrakstos, un viņam tas patika. Bet tad notika kaut kas īsti neizskaidrojams. �llmanis pēk��ņi pameta abas vietas gan Troju, gan Mikēnas lielākā atklājuma brīdi, kad viņam būtu vajadzējis palikt un rakt vēl. Pēc maskas atra�anas Mikēnās viņ� uzsāka piecpadsmit gadu ilgu nerimtīgu pētī�anu Grieķijā, Itālijā, Ēģiptē, dzeno�ties pēc sapņiem, kas �ķiet nepārdomāti, gandrīz neprātīgi. Likās, it kā viņ� būtu zaudējis plānu, ļāvis savam ego gūt virsroku pār viņu pa�u.

Hjū pamāja ar galvu. Atceries, es biju Mikēnās vasarā pirms kara, izrakumos kopā ar Britu skolu. Es atminos, ka sēdēju uz kalna nogāzes, skatoties uz to brīni�ķīgo vietu un netiekot gudrs, kā gan tāds arheologs kā �līmanis būtu varējis pamest to nepabeigtu. Man vienmēr �ķita, ka viņu dzen kaut Kas cits tāds, kas ļāva uzgriezt muguru zeltam un citiem dārgumiem, kuri, kā viņ� zināja, noteikti tur vēl atrodas. It kā viņ� būtu atradis meklēto un steigtos virzīties tālāk kaut kādā apsēstā meklējumā, par kuru tagad mēs varam tikai izteikt minējumus.

Dilens saknieba lūpas. Tas ir tur, viņa papīros, un vien�laikus nav. Tas ir kā tuk�ums. Tas ir viss, ko viņam būtu vaja�dzējis pateikt, bet nepateica. Visi savādie iemesli, ko viņ� minēja par do�anos uz tām citām vietām. Uz Ēģipti meklēt Aleksandra Lielā kapu? Diez vai. Kāpēc kāds, kas atrodas tik tuvu patiesībai par Trojas karu, visu laiku lielākais atklājējs arheoloģijā, pēk�ņi mainītu virzienu un meklētu kaut ko pil�nīgi citu? Es domāju, ka viņ� izvērtēja pavedienu pēdas, par kurām zināja vienīgi viņ� un Sofija, tās, kuras sākās un beidzās Trojā.

Hjū atgāja no kamīna un apsēdās apbru�ātā ādas klub�krēslā viņiem iepretī, nolika krūzi uz grīdas un, atspie�o�ties uz elkoņiem, paliecās uz priek�u. Tātad, viņ� klusi teica. Kāpēc jūs īstenībā esat ieradu�ies mani apraudzīt, D�eims? Tu būtu varējis man atsūtīt skenētus senos tekstus pa e-pastu. Viņ� paskatījās uz Rebeku. Un neviens no Hovardiem neierodas neoficiālā vizītē izrakumu kampaņas vidū. Ne tādā gadījumā, ja iegūti atradumi, kādus jūs esat cēlu�i priek�ā pēdējās pāris dienās.

Dilens norādīja uz galdu. Tavs otrs projekts. Tas, ko es tevi mudināju sākt. Tās lappuses, kuru aug�malā redzams Nacionālo arhīvu simbols. Skenētas britu armijas vienību dienasgrāmatas rokrakstā no kara laikiem.

Tātad tas ir iemesls. Hjū atspiedās pret atzveltni. Es to uzminēju, kad tu sāki runāt par �līmani. Tas stāsts, ko es jums, zēniem, stāstīju pirms daudziem gadiem jūsu pirmajā grieķu valodas stundā. Tā tas ir, vai ne? Par manu atradumu kara laikā pavedienu uz lielāko bagātību, kas jebkad apslēpta.

-���� Un tad tu mūsu priek�ā apklusi.

-���� Es cerēju, ka tu aizmirsīsi vai nospriedīsi, ka tas ir tikai stāsts, lai neklausīgus puikas ieinteresētu tulko�anā no grieķu valodas. Man būtu vajadzējis zināt. Kaut es jums to nekad nebūtu stāstījis! Zini, es gribēju aizmirst karu. Es esmu to mēģinājis vairāk nekā se�desmit gadus. Bet, kļūs�tot vecākam, manuprāt, nocietinājumi brūk, un tas viss ir tepat, it kā būtu noticis vakar.

Rebeka atvēra savu mugursomu un izņēma svīterī ievīs�tītu saini. Viņa uzmanīgi izvilka Aleksandra Poupa tulkoto Homēra "Iliādu", ko Dilens viņai vakar bija uzdāvinājis, un pasniedza to Hjū, kur� paņēma grāmatu un bridi uz to ska�tījās, tad maigi uzlika vienu plaukstu uz vāka. Cik jauki to atkal turēt rokās! Kad es tev to atdāvināju, D�eims? Tavā izlaidumā, vai ne?

Dilens pamāja ar galvu. Un tagad es to esmu nodevis tālāk Rebekai. Es domāju, ka tu to atbalstītu.

Hjū pasmaidīja. Protams.

-���� Es redzēju veltījumu, Rebeka piesardzīgi teica.

-��� Ā! Hjū ar mokām norija siekalas. Un tu gribi zināt par Pīteru.

-���� Viņ� ir saistīts ar �o notikumu, vai ne? D�eimss man kaut ko stāstīja lidma�īnā par skici, ko viņ� atradis. Mei�tene ar arfu.

-���� Meitene ar arfu, Hjū no�ukstēja. Kā tu par to zini?

-��� Mans minējums, Dilens atbildēja. Kādreiz, kad es biju zēns, tu ļāvi man izmantot vienu no savām ski�u grā�matām, un tajā bija lappuse, kuras apak�ā ar zīmuli bija rakstīti �ie vārdi. Tu to biji mēģinājis izdzēst. Meitene ar arfu. Augstāk tu ar zīmuli biji uzvilcis da�as aprises, zīmē�jumu, varbūt viņas skici, bet tad pametis. Es nojautu, ka tam bija kāds sakars ar karu. Es biju redzējis tavu seju brī��os, kad tu dzirdēji arfas skaņas. Es zināju, ka jūs bijāt viena no pirmajām karaspēka vienībām, kas iegāja Belzenā, un vienkār�i uzminēju.

-���� Viņa bija nometnē, kādā mazā nometnē netālu no turienes, Hjū mierīgi stāstīja. Viņ� uz brīdi apklusa, pa�ņēma savu krūzi, tad atkal to nolika. Dilens redzēja, ka viņa roka dreb. Viņ� �aubījās, vai tas bija pareizs gājiens vai galu galā viņiem vajadzēja to jautāt, bet tad Hjū turpināja: Apsargi bija projām. Mēs mani pui�i un es par to bijām parūpēju�ies. Mēs bijām tur iek�ā, pirms ieradās atbrī�votājas vienības, bet Sarkanā Krusta kontingents jau bija klāt. Māsa ar bērniem, Helena. Vienmēr viņu atcerē�os. Viņa bija lūgusi, lai kāds tuvumā dzīvojo�s vācietis atnes arfu. Un tur bija tā meitene, kas sēdēja ar arfu pa vidu visai tai nāvei un netīrībai. Es mēģināju to uzzīmēt pēc vairākiem gadiem. To būtu vajadzējis darīt Pīteram. Viņ� bija mākslinieks, ne es. Es vienkār�i nevarēju to pabeigt. Kļūda bija pat mēģināt to darīt. Es cerēju, ka tas varētu palīdzēt, bet nepalīdzēja.

-��� Jūs pieminējāt Ardēnus, Rebeka klusi ieminējās. Tā bija Ardēnu operācija, vai ne? Mēs to mācījāmies skolā. D�eimss man teica, ka jūs bijāt britu Gaisa desanta specvienībā.

Hjū lūkojās uz kamīnu, pacēla un saņēma plaukstās krūzi, tad paskatījās uz Rebeku, viņa skatiens atkal bija stingrs. Zini, toreiz tam nepiemita nekāds valdzinājums. Nekāda mistika. Neviens nezināja par �o specvienību. Tas ari ir viss. Īstenībā man vienmēr licies, ka akronīms SAS ir maz�liet muļķīgs. Special Air Service. Vienīgā reize, kad es vispār lēcu, bija no mācību torņa tuksnesi. Mūsu uzdevums bija nokļūt ienaidnieka aizmugurē un nogalināt. Ziemeļāfrikā mēs ielldām lidlaukos naktis un bombardējām un �āvām gu�ļo�us cilvēkus. Francijā pirms Sabiedroto karaspēka izcel�a�nās mēs dūrām un �ņaudzām. Vācijā pēc Reinas �ķērso�anas mēs no slēpņiem uzbrukām SS un Wehrmacht paliekām un veciem vīriem no Volkssturm, un Hitlera jaunie�iem div�padsmit gadus veciem zēniem. Mēs neņēmām gūstekņus, ja vien mums nebija likts. Mēs darījām to pa�u, ko darīja mums.

-���� Hitlera desantnieku dekrēts, Dilens nomurmināja.

Hjū pamāja ar galvu. Visi sagūstītie desantnieki bija

jāsoda ar nāvi. Francijā es tādā veidā zaudēju lielāko daļu savu balstītāju savu patruļu. Viņiem nemū�am nevaja�dzēja padoties. Nebiju pietiekami stipri to iedzinis viņiem pauri. Galvenokārt jaunie pui�i, kas nebija pie mums biju�i ilgu laiku. Vienmēr jutos vainīgs, ka paliku dzīvs. Bet rei�zēm viņus vispirms nodeva gestapo. Tāpēc mēs devāmies uz Belzenu, to otru nometni. Mēs meklējām vienu no mūsu pui�iem. Viņu neatradām, toties atradām da�us no SS, kas mēģināja padoties. Tos apsargus, kurus es pieminēju. Mēs ar viņiem ātri tikām galā. Tie�i tad es pamanīju meiteni ar arfu. Viņa bija kaut ko uzzīmējusi, un es to ieraudzīju, saska�tīju tajā kaut ko neparastu un lūdzu Helenai, vai drīkstu to paņemt. Meitenei bija vēl citi zīmējumi, bet ne tas veidols. Izmeklē�ana korpusa �tābā ari izrādīja visai lielu interesi. Un tā bija pēdējā diena, kad es redzēju Pīteru.

-��� Vai viņ� ari bija SAS? Rebeka jautāja.

Hjū papurināja galvu. Mēs bijām dienēju�i kopā kara sākumā Ziemeļāfrikā, Tālās darbības tuksne�a grupā. Viņ� pamāja fotogrāfijas virzienā uz kamīna malas. Toreiz es uzņēmu �o fotogrāfiju. Pēc tam kad grupa beidza pastāvēt, mēs atgriezāmies PItera kājnieku bataljonā un es brīvprātīgi iestājos SAS. Bet Pīters pēc ievainojuma Itālijā nomainīja uniformu. Vēl viens dumj� akronīms izturīgai vienībai 30 AU.

-��� To es zinu, Rebeka teica. Tas ik pa brīdim uzpel�dēja, kad es pētīju to gleznu, nacistu nozagto mākslu. Viņi darbojās arī ienaidnieku aizmugurē, vai tiesa? Nevis slēpjo�ties, bet meklējot izlūko�anu. Reizēm, kad uzmanības lokā nonāca nozagti mākslas darbi un senlietas, viņi apvienojās ar Pieminekļu, tēlotājmākslas un arhīvu vienības vīriem.

Hjū pamāja ar galvu. Tie�i tas notika arī todien. Es piegādāju informāciju izlūko�anai. Vieta, kurā man nodeva zīmējumu, bija tāds kā Belzenas piedēklis maza darba nometne me�a izcirtumā. Mums bija aizdomas, ka me�ā ir kaut kas, un es par to ziņoju VIII korpusa �tābam, kas bija izsludinājis pamieru, lai attīrītu nometni. Gadījās, ka tie�i Pītera vienība darbojās tajā apkārtnē un viņ� tika no�sūtīts uz nometni kopā ar savu �oferi un amerikāņu virs�nieku, vienu no pieminekļu vīriem. Un, protams, �o slepeno operāciju mērķis nebija atrast nozagto mākslu. �īs vietas varēja slēpt daudz draudīgākus noslēpumus tik �ausmi�no�os ķīmiskos un bioloģiskos iero�us. Ap to laiku mēs jau zinājām, ka nacisti uz to ir spējīgi. Mēs bijām dzirdēju�i par nāves nometnēm austrumos, par Au�vicu, Treblinku, Sobiboru, par Zyklon B gāzi. Pesticīdu, Dieva dēļ. Manas lielākās bailes bija slimība, epidēmija, ko viņi būtu apslēpu�i, lai kādā brīdī varētu ļaut vaļu.

-���� Un kas vēl joprojām varētu būt tur, Dilens piebilda.

-���� Nekādu �aubu, Hjū atbildēja. Tur jau slēpjas tās �ausmas. 1945. gadā Eiropa bija kā milzīga Aladina ala. Kā mēs vispār kaut ko būtu varēju�i atrast? Apraktus bunku�rus, ezeru dzīles, pamestas mīnas. Un pazudu�us mākslas darbus. Atceries, ko tu teici par �līmaņa dienasgrāmatām,

D�eims. Tas ir tas pats. It kā tuk�ums. Attiecībā uz mākslu mēs vismaz zinām, kā trūkst. Mēs zinām audeklu nosau�kumus. Viņ� norādija uz izbalēju�u reprodukciju virs kamīna. Rafaēla "Jauna vīrie�a portrets" no Krakovas. Tā ir pirmskara reprodukcija, kas man bija pie sienas Oksfordā. Pīters man to uzdāvināja. �ī glezna ir viena no daudzajām, kuru nozu�ana ir piefiksēta. Un, ja ir zināms, ka tā pazu�dusi bez vēsts, kas vēl varētu būt tāds, ko mēs nezinām? Es nerunāju par mākslu un senlietām, bet gan par lielāko Otrā pasaules kara mantojumu, turklāt visbriesmīgāko. Kur tas varētu atrasties, un kas varētu dabūt to savās rokās? Da�iem no mums, arī man, kar� turpina dārdēt ne tikai tāpēc, ka es nevaru to dabūt laukā no galvas, bet arī tāpēc, ka tas nav pabeigts, it kā zem Eiropas būtu paslēpta gigantiska bumba, kuras pulkstenis vēl tik�ķ.

Pastāsti mums, kas notika ar Pīteru, Dilens teica. Tajā pēdējā dienā.

Hjū brīdi klusēja. Es torit diez ko labi nejutos. Malā�rijas recidīvs, kaut kas tāds, ko mēs abi saķērām Ēģiptē. Tikai da�as stundas drebuļu un karstuma lēkmes, bet diez�gan, lai padarītu mani par traucēkli kaujas laukā. Nometnes medmāsa Helena redzēja, ka kaut kas nav kārtībā, bet es negribēju viņai neko lūgt, ne tajā vietā, kur mira visi tie nabaga bērni, kuriem viņa bija vajadzīga katru sekundi. Bet, kad pēc nometnes pame�anas es atgriezos korpusa �tābā, mediķis mani izmeklēja, un es uz laiku tiku atstādināts no lidojumiem pārcelts uz izlūkdienestu. Ziniet, trakoti apni�cīgi. Nekas nav sliktāk, ja tevi no�ķir no saviem pui�iem. Bet neko nevarēja darit. Viņi vismaz neizslēdza mani pavi�sam no mūsu operācijām, uzdodot man gādāt par mate�riālu atgū�anu no ikviena, kas nogalināts ienaidnieka aiz�mugurē. Tas bija visai svarīgi, gadījumā ja tur bija kas tāds, ko vācie�i varētu izmantot, vai varbūt izlūko�anas materiāli. Da�as stundas pēc tam, kad Pīters bija devies uz nometni, kāda armijas novērotājlidma�ina ziņoja par apgāzu�os d�ipu blakus ceļam, kas veda no nometnes. Nelaimes gadī�jums, bedre ceļā. Tas bija Pītera d�ips, bet tajā atradās tikai viņa �ofera, kaprāļa Lūisa līķis. Es apmulsu, atrodot viņam kabatā tās meitenes zīmējumu. Es zināju, ka 30 AU atbil�dīgais virsnieks to bija iedevis PIteram pirms do�anās uz nometni. Es zīmējumu jau biju parādījis PIteram, bet torit iesniedzu korpusa izlūkdienestam.

-���� Vai tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt? Rebeka jautāja.

-���� Mums bija tikai da�i brī�i rosīgās �tāba telts vidū ārā dārdo�ā haubi�u troksni. Nebija daudz laika kaut ko pateikt, kur nu vēl sadzirdēt sacīto. Ta�u tas nebija svarīgi. Viņa sejā varēja manīt iepriecinājumu, un to es atceros. Pīters ari nebija nekādā labā formā. Bet pietiek par to. Jūs gribat dzir�dēt par zīmējumu. Es ne�aubos, Pīters ar to būtu apgājies ļoti uzmanīgi. Tomēr viņ� to būtu varējis uzticēt savam raitniekam Lūisam. Tās bie�i bija ļoti cie�as attiecības, ziniet virsnieks un raitnieks. Vārdos neizteikta saikne, tas viss.

-���� Vai jūs kādreiz esat bijis tuvs ar kādu? Tādā veidā? Rebeka vaicāja.

-���� Es? Hjū pārsteigts apklusa. Ak kungs! Nē. Ne līdz tam laikam. Ne tā kā pirms kara. Mēs� tolaik bijām roman�tiski. Naivi. Mēs pat gaidījām karu, to vīrie�u vienotību, par ko tik daudz bijām dzirdēju�i. Tas bija neparasti, tik drīz pēc Lielā kara, tomēr liekas, ka vajadzīga tikai viena vīrie�u paaudze, lai aizmirstu. It kā kar� būtu kļuvis par daļu mūsu dabas, it kā mūsu organisms būtu atradis veidu, kā likt mums aizmirst un ļaut mums to darīt atkal un atkal. Ģene�rālis Lī Amerikas pilsoņu karā teica: paldies Dievam, ka kar� ir tik briesmigs, citādi tas veicinātu ieradumu. At�ķirība bija tā, ka civiliedzīvotāji pilsoņu karā redzēja �ausmas sev apkārt. Mēs visi piedzīvojām briesmīgu zaudējumu mūsu tēvus un tēvo�us nogalināja Lielajā karā -, bet reti kur� no mums trīsdesmit devītajā gadā bija savām acīm redzējis asinspirti, nāvi un mir�anu. Tas būtu līdzējis.

-���� Sakot mēs, jūs domājat sevi un PIteru, Rebeka teica.

Hjū, nodūris acis, bridi klusēja. Mēs bijām maza gru�piņa. Tuvi draugi universitātē. Bet jā. PIters bija tuvākais.

Dilens paliecās uz priek�u. Kaprālis Lūiss. Kāpēc viņ� brauca atpakaļ uz korpusa �tābu?

Hjū dziļi ievilka elpu. Iespējams, viņi bija kaut ko atra�du�i nometnē, varbūt me�ā. Acīmredzot PIters bija sūtījis Lūisu atpakaļ pēc parastās papildu komandas: pēc strēlnie�kiem, nopratinātāja, sapieriem, lai iekļūtu celtnēs, bumbu likvidē�anas speciālista, kaut kā tamlīdzīga. Vienība bija visai iespaidīga grupa un zināja savu darāmo.

-���� Vai kāds mēģināja nosūtīt ziņu PIteram? Vai jūs to darījāt? Par to, kas bija noticis ar Lūisu?

-���� Es gribēju, Hjū atbildēja. Es izmisīgi gribēju. Viss ir tik neskaidrs. Es prātā to bie�i esmu pārcilājis. Man �ķiet, ka pa to laiku malārija bija tie�ām aptum�ojusi manu prātu. Man bija d�ips, es gribēju to izdarīt pats. Mums, protams, nebija radiosakaru. Bet notikumi drīz vien mūs apsteidza. Korpusa �tābs bija norūpējies, ka vācie�i varētu izmantot pamieru, lai iefiltrētos me�ā, izveidotu aizsardzības pozīci�jas, izliktu lamatmīnas. Mēs visi zinājām, kas bija noticis ar amerikāņiem Hirtgenas me�ā, vienā no kara baisākajām kau�jām. Tas patie�ām bija murgs, kam nevajadzētu atkārtoties. Mēs jau zinājām, ka vācu 2. Jūras kājnieku divīzijas palie�kas pārgrupējās aiz me�a kopā ar SS bruņutanku mācību bataljona un 1. Bruņutanku grenadieru izdzīvoju�iem. Visas tās ir spēcīgas karaspēka daļas, kas cīnījās līdz nāvei. Iespē�jams, viņu bija tikai septiņi vai astoņi simti, bet ar to būtu pieticis.

-���� Teitoburgas me�s, Varusa leģioni mūsu ēras devītajā gadā, Dilens iestarpināja. Trīs romie�u izlases leģionus pilnībā iznicināja ģermāņi. Tāds pats �aurais posms starp me�iem, es domāju, Aug�saksijā. Skolā tu biji visai apsēsts ar �o notikumu, �ķiet, vienmēr pieminēji to savās stundās.

-���� Tagad tu zini, kāpēc, Hjū teica. Problēma bija tāda, ka galvenais mūsu plānotā uzbrukuma ceļ� stiepās caur me�a rietumu malu. Mēs nevarējām to apiet, jo tad ras�tos liela kavē�anās. Mums nācās izmantot �o ceļu. Pamiera laika pietiktu vienīgi tam, lai mēs paspētu nostiprināt mūsu ierindu masīvam, straujam uzbrukumam. Tā bija korpusa �tāba prioritāte par spīti tam, ko gribēja izlūko�anas die�nests. Īstenībā da�reiz mēs jutām, ka izlūkdienests būtu drī�zāk vēlējies, lai mēs apstājamies, lai viņi pagūtu atrast, cik daudz vien iespējams, iekams nacisti to iznīcināju�i. Mēs no�jautām, ka risinās slepens kar�, par kuru mēs ļoti maz zinā�jām. Bet mēs bijām karavīri un gribējām tikai uzvaru karā. Un tempu nedrīkstēja zaudēt ne tikai tāpēc, lai sasniegtu Berlīni ātrāk par krieviem. Mēs visi bijām briesmīgi noba�ī�ju�ies par to, kas vācie�iem varētu būt aiz ādas. Mēs atce�rējāmies Hitlera "visu vai neko" runu par reihu Nirnbergā pirms kara. Viņ� jau bija iz�āvis V-2 raķeti uz Londonu. Jums nav priek�stata, cik briesmīgi bija �ie iero�i. Toreiz mēs ne�zinājām par nacistu pētījumiem atomiero�u jomā, bet pie�tiktu ar V-l raķetēm ar nāvējo�u gāzi vai bioloģisku kravu. Un mēs sapratām: kamēr vien brīvībā būs kaut viens fanā�tisks nacists, elle varētu iet vaļā. Tāpēc mēs izcīnījām karu līdz pa�am galam. Tāpēc mūsu bumbvedēji nolīdzināja pil�sētas. Tāpēc mēs nogalinājām ienaidniekus, līdz vairs nebija palicis neviena, ko nogalināt. Mēs jutām, ka izcīnām izmi�sīgu kauju cilvēcei, kauju pret gaidāmo pastardienu.

-���� Tātad tu nekad nemēģināji atrast Pīteru, Dilens sacīja.

Hjū brīdi klusēja, rīdams siekalas. Viņ� papurināja galvu. Pīters un Lūiss aizbrauca no �tāba uz nometni laikā, kad bija izsludināts trīsdesmit se�u stundu pamiers. Nāka�majā naktī bija plānots piecsimt Karalisko gaisa karaspēku lidma�īnu uzbrukums me�am. Bet, kad mēs savācām Lūisa līķi, pa ceļu brauca SAS patruļa, manis pa�a zēni. Tonakt viņi bija nak�ņoju�i teltīs me�a tālākajā malā un bija novē�roju�i, kā iebrauc mazas vācu karaspēka vienības ar Panzer�faust prettanku raķetēm un, kā izskatījās, spridzināmiem lādiņiem iespējams, lai nogāztu kokus pāri ceļam. Viņi apstiprināja to, no kā korpuss baidījās. Tā nu viss grafiks tika pasteidzināts. Tik un tā jau bija izlemts aizvākt nometni, un nu tas tika izdarīts da�u stundu laikā. Gaisa karaspēku uzbrukums tika pārcelts uz to nakti. Pusotra tūksto�a tonnu spēcīgu sprāgstvielu no gaisa, tāpat degbumbas un �etru tūksto�u mārciņu trāpījuma sprāgstvielu. Me�s līdz tuvāka�jām ugunsdro�ības joslām dega nedēļām ilgi, totāla uguns vētra. Vācu armijas vienības, kas bija iefiltrēju�ās me�ā, pār�stāja eksistēt. Toties mūsu ceļ� bija brīvs uzbrukumam. Kor�pusa �tābs bija sasniedzis to, ko viņi gribēja. Tika aiztaupīts simtiem, varbūt pat tūksto�iem Sabiedroto kareivju dzīvību.

-���� Bet ne pēdu no Pītera un amerikāņa, Rebeka klusi piebilda.

-���� Viss bija atkarīgs no manis. Es biju tas, kur� izlūko��anas rezultātus par vācu karaspēka koncentrē�anos no SAS patruļas nogādāja korpusa �tābam, Hjū stāstīja. Tā bija mana atbildība. Es varēju nolemt vispirms pārbaudīt Lūisa personiskās mantas. Par stundu aizkavēts izlūkdaļas ziņojums, un bombardē�anas uzbrukuma laiku vairs neva�rētu mainīt. Tas būtu devis Pīteram izdevību izkļūt laukā, ja vien viņ� vēl bija dzīvs. Bet es pa taisno gāju uz �tābu. Tas ir briesmīgākais. Es biju atbildīgs par Pītera nāvi. Piecus ga�dus viņ� spēja izvairīties no nāves kaujas laukā, un tad viņu nogalināja tas, ko es izdarīju. Es tik cītīgi visu savu dzīvi esmu mēģinājis izslēgt no apziņas �o notikumu, bet man neizdodas. Viņ� atspieda galvu rokās un drebelīgi ievilka elpu. Rebeka paliecās uz priek�u un apskāva viņa plecus. Hjū ļāva rokām noslīdēt lejā un paskatījās uz viņu ar apsārtu�u plakstiņu ieskautām acīm. Viņ� vēlreiz dziļi ieelpoja. Iztaisnojās un ar mutautu noslaucīja acis. Piedodiet, nokrem�ļodamies Hjū teica piesmaku�ā balsī. Muļķīgi no ma�nas puses. Mulsino�i. Galīgi ne manā garā. �ā vai tā, tagad tas viss ir vēsture, vai ne?

-���� Ļoti iespējams, ka Pīters jau bija miris, Dilens sa�cīja. -Ja tajā me�ā bija ienaidnieka karaspēks un renegāti SS nometnes apsargi. Varbūt tāpēc Lūiss brauca atpakaļ viens.

-���� Pīters jums nekad nebūtu piedevis, ja jūs uzreiz nebūtu nodevis to izlūkdienesta ziņu, Rebeka piebilda. Sprie�ot pēc jūsu stāstītā, viņ� to pui�u dzīvību būtu vērtējis augstāk par savējo to karavīru, kuri būtu kritu�i ciņās me�ā, ja vācie�iem būtu dota iespēja nostiprināties.

-���� Kas notika ar zīmējumu? Dilens jautāja.

Hjū pamirk�ķināja acis, vēlreiz noslaucīja tās un nokrem�ļojās. Es to ieliku savas kaujas uniformas fren�a kabatā. Pēc tam kad es �tābam nodevu ziņas no SAS izlūko�anas, viss sagriezās kā virpulī. �tābs nekavējoties tika sakravāts un izvākts. Es zināju, ka Pītera liktenis ir izlemts, bet vēl nesaistīju to ar savu rīcību. Es nodevu izlūkdienesta ziņas nedomājot. Tas bija mans neap�aubāms pienākums. Un es jutos slikti, tie�ām. Tad malārija deva man pamatīgu bliezienu, nogāza mani aukstu kā akmeni. Es nācu pie sa�maņas pēc trim nedēļām kādā hospitālī Francijā. Zvanīja baznīcu zvani. Kar� bija beidzies.

-���� Un zīmējums vēl aizvien bija pie jums? Rebeka no��ukstēja.

-���� Rūpīgi salocīts kopā ar manām mantām, Hjū atbil�dēja. Un tas man ir vēl joprojām. Tur, uz mana rakstām�galda.

-���� Vai mēs drīkstam to apskatīt? Dilens jautāja.

Hjū norādīja uz galdu. Rebeka piecēlās un, piegājusi tam klāt, aplūkoja papīrus. Viņa norādīja uz nodzeltēju�u pie�zīmju papīra lapu blakus datoram, un Hjū pamāja ar galvu. Rebeka uzmanīgi paņēma to, cie�i aplūkoja, tad paskatījās uz Dilenu, un viņas acis bija mitras no asarām. �ie divi cil�vēki, kas sadevu�ies rokās. Es zinu, ka tie ir meitenes vecāki, jo� Dilens piecēlās un uzlika roku viņai uz pleca. Viņa no�ņaukājās un noslaucīja acis, kā atvainodamās skatoties uz Hjū. Tagad muļķīgi no manas puses. Piedodiet! Viņa norija siekalas. Kad es biju maza meitene viņas vecumā, es augu bez tēta un mamma bija aizsūtījusi mani pie aud�u�vecākiem Amerikā, lai pasargātu no mafijas pasaules, kurā viņa bija uzaugusi. Es bie�i mēdzu sapņot vaļējām acīm un zīmēju kaut ko līdzīgu. Mēs vienmēr bijām kopā, sadevu�ies rokās, mēs trīs.

Hjū skatījās laukā pa logu. Viņai varēja būt ap septiņ�padsmit, kad es viņu ieraudzīju, bet �is izskatās pēc mazas meitenes zīmējuma. Pēc kara es uzzināju, ka vairums bērnu, ko biju redzējis tajās nometnēs, bija pārdzīvoju�i Au�vicu, kur viņu acu priek�ā dzelzceļa līnijas galapunktā vecāki tika no�ķirti tūlītējai nosūtī�anai uz gāzes kamerām. �ie bērni kaut kāda iemesla dēļ bija paturēti dzīvi. Man teica, ka �ī mei�tene esot spēlējusi orķestri. Un vēl ļaunāk. Tur bija bordelis.

Ta�u �ādi zīmējumi atspoguļoja bērnu pēdējās atmiņas par vecākiem, it kā viņi vēl aizvien būtu mazi. It kā visa viņu pasaule būtu beigusies tajā brīdī pie dzelzceļa galapunkta.

Dilens paliecās uz priek�u un cie�i pētīja zīmējumu. Cik savādi, viņ� teica. A�gārnā svastika. Viņa to ir uzzīmējusi virs sevis un izkrāsojusi zeltā un sudrabā.

Rebeka dziļi ievilka elpu. Svastika, norīdama sieka�las, viņa sacīja. Kas tur tik liels? Vai tas jūs pārsteidz? Ienīstais simbols?

Hjū runāja mierīgi: Pēdējā reize, kad es redzēju Pīteru un sarunājos ar viņu, bija tie da�i brī�i korpusa �tābā, kad es atdevu viņam �o zīmējumu. Gan viņ�, gan es vienā un tajā pa�ā brīdī ieraudzījām a�gārno svastiku. Mūs abus pēk��ņi pārņēma satraukums. Tādu es cen�os viņu atcerēties. Lai saprastu mūsu satraukumu, man jums jāizstāsta par nepa�rasto atklājumu Mikēnās.

-���� Mikēnās! Rebeka no�ņaukājusies iesaucās. Kā tā?

-���� Pirms kara, kad mēs kopā ar Pīteru tur izdarījām izra�kumus.

-��� Tas ir tad, kad viņ� ierakstīja veltījumu grāmatā.

-���� Veselu mū�ību pirms visa, par ko es jums stāstīju. Bet tas, ko es gribu teikt, var būt atslēga visam noslēpumam. Atslēga, kas var atslēgt Troju, bet tikpat labi arī pavērt briesmīgu atklājumu. Vai jūs manī klausāties?

Dilens pamāja ar galvu, ieskatījās pulkstenī, tad piecē�lās. Pirms tam īsi atvilksim elpu es gribu sazvanīt D�eku, lai uzzinātu svaigākās ziņas.

-���� Vai jums nekas nekai�? Rebeka apvaicājās Hjū, uzlie�kot roku viņam uz elkoņa. Tas jums noteikti bija grūti. Vai esat noguris?

-���� Pēc �iem daudzajiem gadiem, kad esmu centies �o stāstu paturēt sevī, tagad es jūtos, it kā visu mū�u būtu gaidījis, lai to izklāstītu, Hjū atbildēja. Es nekur neie�u. Un elpas atvilk�ana dos man laiku, lai pagatavotu jaunu brūvējumu.

-���� Pasveiciniet no manis tēti, Rebeka teica Dilenam.

-���� Un visus pārējos.

-���� Būs darīts. D�eimss atvēra durvis un atskatījās.

-���� Piecpadsmit minūtes.

Hjū pārbaudīja savu pulksteni un noliecās pār kamīnu.

-���� Ne vairāk, ne mazāk. Jūsu dzēriens būs gatavs.

Dilens atgrūda vaļā Hjū dzīvokļa durvis un ielika kabatā telefonu. Viņ� bija noķēris D�eku uz "Jūras pētnieka II" klāja tie�i pirms nir�anas, pārbaudot akvapodu stāvokli. Grafiks pie Tenedas bija par da�ām stundām aizkavējies, lai ļautu turku jūras kara flotes mīnu tralerim kopā ar zem�ūdens spridzinātāju grupu izcelt mīnu no kuģa vraka. Bija ieradies ari Mustafa, SJU turku sakarnieks, un bija notiku��as smalkas sarunas ar turku komandieri, lai pārliecinātu viņu, ka ir iespējams mīnu pacelt virs ūdens un aizvilkt pro�jām, nevis detonēt to atra�anās vietā. Komandieris nebija ar mieru atstāt savus nirējus ūdenī, kamēr mīna tiek pār�vietota, un D�eks to bija pilnībā sapratis. Viņ� bija ievedis vīrieti lekciju istabā un parādījis viņam Monti�elli "Ahilleja vairogu". Savukārt Kostass sarīkoja ekskursiju jūras kara flo�tes apkalpei, izrādot "Jūras pētnieka II" iekārtas un to pie�dāvātās iespējas. Tas nostrādāja. Galu galā divu turku nirēji bija nolaidu�ies lejā, lai piestiprinātu peldo�os maisus pie mīnas, bet tās pacel�anas darbu veica, lietojot SJU tālvadī�bas aparātu.

Tas notika viņu telefona sarunas laikā; D�eks, stāvot uz "Jūras pētnieka II" baka, to visu aprakstīja Dilenam. Mīnu tralerim bija trieciena aizsardzība, tāpēc tas bija palicis uz vietas, bet "Jūras pētnieks II" pēc kapteiņa Makalistera pra�sības bija novietots divas jūdzes uz dienvidiem no Tenedas. Pa to laiku radās kaut kādas neskaidrības par elektroniku vienā no akvapodiem. Dilens juta saspringumu D�eka balsi un nopriecājās, ka nav tur. Labā ziņā bija tāda, ka Hībermeijeram bija izdevies kaut kas lielisks Trojas pazemes ejā. Die�nas beigās D�eks solījās to pavēstīt, un tad arī Dilens varēs izklāstīt jaunumus no Hjū. D�eimss bija atturējies pieminēt noslēpumaino svastiku, iekams Hjū nebija paskaidrojis sais�tību ar Mikēnām. Un pa to laiku D�ekam un Kostasam vaja�dzētu būt beigu�iem nir�anu. Ja iekārtu pēk�ņo bojājumu izdotos novērst, �ī varētu kļūt par vēl vienu piedzīvojumiem bagātu dienu.

Dilens mirkli stāvēja, mēģinādams domāt uz priek�u. Viņa prāts bija nemierīgs. Viņ� nezināja, ko da�as nākamās dienas varētu nest. Daudz būs atkarīgs no tā, ko Hjū viņiem pastāstīs. Kā plānots, Dilens atgriezīsies te, kad būs aizvedis Rebeku uz Londonu, un kopā ar Hjū pievērsīsies tulko�anai, bet tikai lai to iesāktu un iezīmētu darbības virzienu. Trojā jau valdīja satraukums, vai paspēs iegūt rezultātus, drau�do�i tuvojoties pēdējam termiņam pirms militārajām mācī�bām, un tagad, viņ� juta, vēl viens pētījumu virziens nokri�tīs viņiem priek�ā un prasīs viņa līdzdalību, jo D�eks un pārējie komandas locekļi bija pilnībā aizņemti izrakumos. Un viņiem vajadzēja būt soli priek�ā notikumiem, pirms kļūtu zināms, ka viņi tiku�i uz jaunām pēdām �oreiz nevis Trojā, bet mūsdienu Eiropas ēnainajā kriminālajā pa�saulē.

Ienācis Dilens aizvēra durvis un apsēdās. Hjū pasniedza viņam vēl vienu kūpo�u krūzi. Izdevās sazvanīt?

-���� Nevainojami.

-���� Lieliski. Vai viņi nirst?

Dilens ieskatījās pulksteni. Paredzēts �etrpadsmitos trīsdesmit pēc vietējā laika. Viņi plāno izmantot akvapodus, vienvietīgas zemūdenes.

-���� Sasodīts! Kaut es būtu jaunāks! Pirms da�iem gadiem D�eks ieģērba mani ūdensdro�ā tērpā un iedabūja SJU peld�baseinā, un tas bija brīni�ķīgi. Vismaz ar tādiem paņēmie�niem viņ� uztur mani laikmetīgu. Hjū norādīja uz datoru, kas, pa pusei aprakts zem papīru kaudzēm, atradās uz galda. Reāllaika video. Tomēr, �ķiet, ne �im projektam.

-���� Informācija netiek izpausta, Rebeka teica. Pārāk daudz slikto pui�u skatās. Bet es esmu pārliecināta, ka tētis jūs iesaistīs, tiklīdz būs dro�i.

-���� Vai tu gribi kārtīgi atpūsties, pirms stāstīsi tālāk? Dilens apjautājās.

-���� Augstais Dievs, nē. Turpināsim.

-���� Tad uz Mikēnām.

Hjū paliecās uz priek�u. Labi. Tūksto� deviņsimt trīs�desmit astotā gada vasara. Viens no priek�strādniekiem pie izrakumiem bija pazinis �llmani. Patie�ām bija pazinis viņu. Priek�strādnieks bija slimīgs un sakropļots, smagā artrīta dēļ viņ� vairs nevarēja rakt, bija tāds kā nometnes vecākais. Bet zēnibā viņ� bija tas, kur� tūksto� astoņsimt se�desmit astotajā gadā parādīja �līmanim pauguru pie Hisarlikas. Bija pārsteidzo�i dzirdēt priek�strādnieka stāstīto. Tas nav bijis �līmanis, kas atklāja Troju. Tas nebija pat Frenks Kelvērts britu konsuls, kas viņu uz �o vietu atveda. Vietējie cilvēki vienmēr to bija zināju�i. Kāds klans Hisarlikas ciematā ap�galvoja, ka viņi esot Trojas prin�a Hektora pēcte�i. �līma�nis zināja vietējās leģendas spēku un, protams, ticēja, ka aiz mīta slēpjas īsta vēsture. Un viņ� zināja bērnības sapņu spēku. Tie�i tā bija sācies viņa pa�a meklējums bērnībā kādā Vācijas pilsētā sapņojot par Troju. Tādēļ, ieradies

Hisarlikā, viņ� vispirms devās pie bērniem. Viņ� tiem piedā�vāja neiedomājamas bagātības, lai atvērtu viņiem pasauli, kā reiz pasaule tika atvērta viņam. Un zēns, kas vēlāk kļuva par kroplo, veco viru, uzķērās uz �is mak�ķeres.

-���� Un viņ� sekoja �llmanim uz Mikēnām? Rebeka jau�tāja.

Hjū pamāja ar galvu. Zēna tēvs bija grieķu jūrnieks māte bija ar viņu iepazinusies netālajā �anakkalē -, un puika varēja uzdoties gan par grieķi, gan turku. �limanis turēja doto vārdu un pieņēma zēnu savā aizgādībā, mācot viņu lasīt, mācot viņam angļu un vācu valodu, parādot viņam vil�tības, kas �līmani pa�u bija novedu�as pie bagātības un sla�vas. Bet zēns nebija godkārīgs un pieticīgi palika �līmanim pie sāniem. Pēc lielā cilvēka nāves viņ� nekad neuzkalpojās augstāk par priek�strādnieku, darbodamies kopā ar vācu un britu arheologiem, kas sekoja �līmaņa pēdās. Bet mums viņ� pastāstīja aizraujo�u stāstu. Viņ� ļoti labi zināja, ka �limanis un Sofija Trojā bija raku�i paslepus. Un to esot zināju�as arī osmaņu varas iestādes.

-���� Tātad osmaņi izlikās neredzam? Dilens vaicāja.

-���� Vēl vairāk. Hisarlikā vietējais osmaņu vezirs draudēja atklāt zēna grieķisko izcelsmi, ja viņ� neziņos par �līmani. Tāpēc virs mums brīvi to izstāstīja pēc �iem daudzajiem ga�diem, zinot, ka nāve nav tālu. Visu mū�u viņ� bija juties, it kā būtu nodevis �līmaņa uzticību, un nu gribēja atvieglot savu nastu, izstāstot tiem, kas, viņaprāt, varētu viņam pie�dot. Bet �limanis, būdams artistisks cilvēks, bija pārāk iegri�mis savā pa�tēlā, lai saprastu, ka pārējie ari ar viņu spēlē�jas. Viņ� bija milzīga starptautiska slavenība, spēcīgs ierocis re�īmiem, kas tiecās uzlabot savu statusu pasaulē. Osmaņu galms Konstantinopolē deviņpadsmitā gadsimta septiņdes�mitajos gados jau bija trūdo�s zvērs, tomēr vēl aizvien ar intrigantu palamu. Osmaņiem bija noderīga informācija, ka �limanis slepeni bija racis Trojā un atradis bagātības, kuras nobēdzinājis. Kādudien viņi varētu izmantot �is zinā�anas kā sviru, lai spēlētu pēc viņu noteikumiem: savervēt �līmani, lai tas slavētu viņus ārzemēs. Osmaņi labi apzinājās savu slikto reputāciju. �llmaņa draugs, Lielbritānijas prem�jerministrs Gledstons, bija īpa�i naidīgs pret viņiem. Slave�nais arheologs neviļus kļuva par marioneti starptautiskās varas politikas pasaulē. Grieķi ļāva viņam rakt Mikēnās, lai varētu turēties kopsoli ar turkiem, lai ļautu Grieķijai pieteikt tiesības uz savu tiesu Trojas kara mitā un uz �llmaņa sla�venības varenumu. Visi to zināja. Bet tas bija tikai tas, ko pasaulei ļāva redzēt. Aizkulisēs grieķi spēlēja to pa�u spēli, ko turki.

-��� Jūs gribat teikt, ka �līmanis ari Mikēnās raka slepus? Rebeka jautāja.

Hjū paliecās uz viņu pusi un pieklusināja balsi. Kādu nakti tūksto� astoņsimt septiņdesmit sestajā gadā, tie�i pirms izrakumu sezonas slēg�anas, �limanis un Sofija pie�dzirdīja līdz nemaņai grieķu senlietu inspektoru ephor un paslepus uzkāpa citadelē. Vismaz tā viņi domāja. Ephor īstenībā nebija piedzēries. Un zēns, kas pa to laiku jau bija kļuvis par pusaudzi un spiegoja ari grieķiem, tika sūtīts viņus izsekot. Viņ� teica, ka naktīs �līmanis vienmēr bijis redzams Mikēnās, jo viņam patika stāvēt kā Agamemnonam drupu augstākajā punktā un lūkoties uz jūru. Zēns redzēja, kā �limanis un Sofija ar saviem rīkiem nokāpj valdnieka ver�tikālajā kapā vietā, kur da�as dienas vēlāk pasaule vēros �līmani paceļam Agamemnona zelta masku.

-���� Zēns to redzēja? Rebeka no�ukstēja.

Hjū pamāja ar galvu. Tad, gandrīz pēc piecpadsmit ga�diem, viņ� vēroja, kā �limanis un Sofija to pa�u dara Trojā, nakti pēc nakts atkal slepus rokot. �līmanim būtu vajadzējis zināt, ka viņ� tiks novērots. Varbūt viņ� zināja. Varbūt tā bija viņa spēles daļa. Reiz, kad zēns bija mazs un vēroja, kā cauri Trojai tika rakta lielā tran�eja, �llmanis jokoja, ka puika neesot Hektora, bet pa�a Homēra pēctecis, vienmēr vērīgs, uzrausies aug�ā kā sens bards, spēlējot savas rotaļu dūdas. Grieķi Mikēnās to pa�u teica ari par �limani. Ephor stāstīja zēnam, ka �līmanis esot dzejnieks un Sofija esot viņa mūza. Viņ� teica, ka grieķiem esot vājība uz ārzemju dzejniekiem, kas piestāj viņu krastā kā Bairons. Tas esot patiesais iemesls, kāpēc viņi �līmani pacie�. Vai atminies, D�eims, kad tu biji mazs zēns un es tev pirmoreiz stāstīju Homēra stāstus, es teicu, ka mēs ari esam dzejnieki un ka kādudien tu sēdēsi uz Trojas mūriem un redzēsi varoņu ga�rus, un dzirdēsi Agamemnona auro�anu?

Dilens skatījās uz Hjū. Es tie�ām atceros. Vakar tev būtu vajadzējis redzēt mani Trojā. Bet stāsti, ko zēns ierau�dzīja.

Te notikumi tie�ām kļūst neparasti. Tonakt Mikēnās viņ� vēroja �līmani un Sofiju iznākam no vertikālā kapa un pazūdam lejup pa nogāzi. Kad, pēc viņa domām, tie bija aiz�gāju�i, zēns nolīda lejā, lai pats paskatītos. Viņ� ieraudzīja tikko atklātu Agamemnona masku un pacēla to. Iedomājie�ties viens pats mazs zēns tāda atklājuma priek�ā. Tie�i tad viņ� aug�ā sadzirdēja klusas balsis, mierīgi atlika atpakaļ masku un noslēpās �ahtas dziļākajā daļā kādā citā kapā. �līmanis un Sofija atgriezās lejā pa trepēm, nesot kādu saini. Sekoja liela rak�ana un ņem�anās, un pēc pusstundas viņi aizgāja, �oreiz pavisam. Zēns ilgi gaidīja, tad iznāca laukā un atkal paskatījās. Zeme bija noblietēta, it kā nekad ne�būtu uzrakta, un bija pat aplaistīta ar ūdeni, lai izskatītos, it kā tai uzlijis lietus. Viņ� parakās vietā, kur bija redzējis masku, un atsedza to vēlreiz, un �oreiz viņ� ieraudzīja kaut ko jaunu cilvēka skeletu zem tās. Viņ� to nebija redzējis, jo iepriek� tas tur nebija atradies. Zēns aptvēra, ko �limanis un Sofija bija atnesu�i līdzi sainī. Viņi bija atnesu�i skeletu un apraku�i to zem maskas.

-��� A, Dilens nomurmināja. Tas izskaidro mistisko de�formēto skeletu. Par to rakstīts �līmaņa grāmatā.

-���� Acīm redzami tas bija ļoti sliktā stāvoklī, Hjū turpi�nāja. Bet zēns atpazina sakropļoto galvaskausu. Tas bija no bronzas laikmeta kapsētas ārpus pilsētas mūra netālu no Lauvu vārtiem. Tur komanda bija izdarījusi izrakumus, bet, kad �limanis saprata, ka tie ir tikai vienkār�i kapi, nevis valdnieku kapenes, tos pametu�i.

-���� Kāpēc gan lai viņi to darītu? Rebeka bija neiz�pratnē. Ieliktu skeletu Agamemnona kapā?

Hjū pacēla roku. Klausieties tālāk. Troja, pēc �etrpa�dsmit gadiem. Nakti pēc nakts tas cilvēks vēroja, kā �lima�nis un Sofija pazūd senās citadeles paugurā, lai raktu vieni pa�i, tāpat kā viņi bija darīju�i tūksto� astoņsimt septiņdes�mit tre�ajā gadā, kad atklāja Priama dārgumus blakus lie�lajai tran�ejai. Vienīgi �oreiz rak�ana bija daudz slepenāka, citadeles daļā rietumu pusē, kurā līdz �odienai izrakumi vairs nav notiku�i. Pēdējā reize, kad viņ� abus redzēja rokam, bija vakars pēc otrā Trojas kongresa beigām tūksto� astoņ�simt deviņdesmitā gada martā. Pirms kongresa �limanis uz da�ām minūtēm bija apsēdies kopā ar zēnu, nu jau vīrieti, un, �ķiet, gribēja izkratīt viņam sirdi. �limanis atzinās: viņ� visu laiku esot zinājis, ka Priama dārgumi datējami tūksto� gadus pirms Homēra Trojas, bet tikai �ajā kongresā beidzot to apstiprinā�ot.

-���� Viņ� to izdarīja, Dilens nomurmināja. Tas ir pub�licēts.

Hjū pamāja ar galvu. Bet tā nebija pazemības izpaus�me. Ne no �līmaņa. Viņ� pastāstīja vīrietim, ka esot ti�ām nepareizi datējis dārgumus, lai tie tiktu uzskatīti par lie�lākajiem Homēra Trojas dārgumiem, kas atrasti. Viņ� esot gribējis novērst uzmanību no īstā atklājuma, kuru, pēc viņu domām, viņ� un Sofija bija sāku�i celt gaismā septiņdesmit tre�ajā gadā. Vienīgi tagad, deviņdesmitajā gadā, �līmanis bija sasniedzis tādu līmeni atklājumos Mikēnās un visā se�najā pasaulē, ka bija īstais laiks atgriezties Trojā, lai beigtu izrakumus, lai veiktu �o atklājumu. Vīrietis zināja, ka tam ir kāds sakars ar slepeno rak�anu. Tajā pa�ā naktī Sofija izvei�doja mazu svecī�u rindu no ieejas izrakumos līdz tunelim rietumu perimetrā. Tas bija tipisks �līmaņa gājiens ļoti teatrāls. Un vīrietis drīz saprata, kāpēc. Visi konferences dalībnieki bija aizbrauku�i, bet ieradās trīs citi cilvēki. Tie nepārprotami bija svarīgi cilvēki, kas ceļo inkognito. Vīrietis nekad neieraudzīja divu vīru sejas, un tie aizbrauca, pirms viņ� varēja tikt pietiekami tuvu, lai tos saskatītu. Viņ� bija ari pārāk tālu, lai dzirdētu viņu sarunu. Ta�u viņ� pazina tre�o cilvēku.

-���� Kas tas bija? Dilens jautāja.

-���� �līmanis bie�i atgriezās Amerikā, lai pārraudzītu savu biznesa impēriju, un vienreiz viņ� zēnu paņēma līdzi. Viņi bija devu�ies uz Va�ingtonu un uzturēju�ies pie viena no �līmaņa labdariem no viņa agrīnajām antrepreniera dienām Kalifornijas zelta drud�a periodā. Kop� tā laika viņi bija uz�turēju�i cie�u, bet slepenu draudzību. Tā cilvēka vārds bija D�ord�s Frisbijs Hors.

-���� D�ord�s Hors, Dilens, centīgi domādams, iesaucās. Augstais Dievs! Jā, tur ir sakarība. Hors bija izcils antik�vārs, Smitsona institūta un Pībodija muzeja Hārvardā pat�rons. Bet viņ� bija ari kaut kas vairāk. Daudz vairāk. Viņ� bija viens no redzamākajiem amerikāņu politiķiem deviņ�padsmitā gadsimta otrajā pusē. Tāpēc �limanis būtu gribējis iegūt viņa labvēlību. Hors pauda mērenību un humānismu, brīdinādams pret amerikāņu imperiālismu un sve�zemju kariem. Līdz tūksto� astoņsimt deviņdesmitajam gadam viņ� ilgi bija ieņēmis senatora vietu, būdams viens no vis�vairāk respektējamiem palātā. Ja jums būtu vajadzējis izvē�lēties tālaika svarīgāko amerikāņu politiķi, jūs varētu nostā�dīt Horu augstāk par jebkuru pie varas eso�o prezidentu.

Hjū pasniedzās atpakaļ, paņēma no galda smagu grā�matu cietā iesējumā un pasniedza to Rebekai. Tai uz vāka bija bagātīgs iespiests rotājums: zelta vēr�a galva ar aug�up izliektiem ragiem. Tas ir �līmaņa ziņojums par izrakumiem Mikēnās, kur viņ� apraksta Agamemnona masku, viņ� pa�skaidroja. Tie�i �is sējums bija man līdzi rak�anā trīsdes�mit astotajā gadā, un pirmo reizi pēc daudziem gadiem es to atkal lasu. Es atceros, kā tavs tēvs to pētīja, kad pirmo�reiz apciemoja mani. Viņa acis iemirdzējās, kad viņ� ierau�dzīja ziņojumu par masku. Tagad apskati iek�ējo vāku.

Rebeka uzmanīgi atvēra grāmatu. Dilens paliecās pāri un ieraudzīja ielīmētu ģerboni ar vārdu HOAR gotu rakstā zem tā. Tā ir pilnīga sakritība, visai pārsteidzo�a, bet tā mēdz notikt, Hjū teica. Es nopirku �o grāmatu trīsdes�mit septītajā gadā Ņujorkā, gadu pirms mēs kopā ar Pīteru bijām Grieķijā. Daļa no Hora bibliotēkas krājumiem tika izpārdota, un es papla�ināju savu arheoloģijas kolekciju. Es biju mantojis naudu un tērēju to par grāmatām.

-���� Tie�i tā! Rebeka satraukta iesaucās.

-���� Kas īsti? Dilens vaicāja.

-��� Tas ģerbonis! Divgalvainais grifs! Vai atceraties zelta gredzenu, kuru Hībermeijers vakar atrada izrakumos? Tētis teica, ka �o emblēmu esot redzējis kaut kur agrāk, bet neva�rēja atminēties. Re, kur tas bija!

-���� Augstais Dievs, Dilens nomurmināja. Tie�ām lie�kas, ka tev ir taisnība. Viņ� cie�i nopētīja ģerboni, tad pievērsās Hjū: Vakar pēcpusdienā Moriss raka tunelī zem Trojas un atrada Viktorijas laika zīmoggredzenu ar tie�i �o motīvu. Mēs nospriedām, ka to kaut kā pazaudējis viens no �līmaņa turīgajiem viesiem.

-���� Un tagad mēs zinām, kur� tas bija, Rebeka iesaucās.

-��� Tunelī, tu saki, Hjū nomurmināja, cie�i skatīdamies uz Dilenu. Tunelī. Es esmu sekojis pēdējo da�u gadu izra�kumiem. Vai tu domā ūdensvada tuneli, ko tie atrada dien�vidrietumu daļā, kas ved uz avotu?

Dilens papurināja galvu. Es tev gribēju par to pastās�tīt, un tagad varētu būt īstais bridis. Tas ir neparasti. Pēdējo da�u dienu laikā Moriss ir atradis eju zem Homēra citade�les, dziļu tran�eju ar iek�up slīpām sienām, tas pats mūrē�jums kā pilsētas mūri, ne�aubīgi, vēlais bronzas laikmets. Iespējams, tas ir ūdensvads. Mēs nezinām, kurp tas ved un kas atrodas tā galā. Moriss tur vēl nav nonācis. Mums ir aiz�domas, ka tā ir kaut kāda veida monumentāla ieeja nevis citadelē, bet kādā vietā apak�ā. Gar sienām bija izvietotas stelae, da�as ar uzrakstiem. Moriss domā, ka viņ� pat redzē�jis hieroglifus. Vēl tur ir kolosāla kalta valdnieka galva, kā vārtu sargs. To atrada Rebeka un D�eremijs.

Hjū turpināja cie�i uz viņu skatīties, tad pasniedzās līdz galdam un no kaudzes paņēma nodilu�u, vecu ski�u bloku. Dziļi domās iegrimis, viņ� brīdi turēja to aizvērtu, tad atvēra un pārlapoja līdz dubultloksnes zīmējumam pasteļtoņos. Viņ� uzmanīgi pagrieza atvērto bloku un pasniedza to Dilenam. Vai tu domāji kaut ko tādu?

Dilens paņēma to, un viņam aizrāvās elpa. Skicē bija redzama ieeja, kā viņ� nupat bija izklāstījis, bet ar diviem vārtu sargiem, katru savā pusē. Tas ir neticami! Kur gan tas atrodas?

-���� Vecais virs to aprakstīja mūsu sarunā Mikēnās trīsdes�mit astotajā gadā. To viņ� redzēja tonakt zem Trojas.

-���� Augstais Dievs! Tas ir tas. Tas, ko Moriss ir atradis. Dilens izskatījās neapmierināts. Tu to esi glabājis kā cie�i sargātu noslēpumu.

Hjū bridi klusēja. Man ir bijis grūti uz to atkal paska�tīties. Kop� kara tas ir bijis ieslēgts. Tas ir Pītera zīmējums. Balstīts uz vecā vīra aprakstu. Pīters bija glu�i labs akvarelists. Viņ� vienmēr centās ielikt ietvarā to, ko redzēja. Reiz, kad tikāmies pirms Kasīno, viņ� man teica, ka darot to pēc kaujas, lai mēģinātu atkāpties soli no tā, ko viņ� tie�ām redz, no asinspirts un �ausmām.

-��� Tas tik ļoti līdzinās ieejai kapā, Rebeka nomurmi�nāja. Kā Atreja dārgumu glabātava Mikēnās.

-���� Tie�i to vecais vīrs teica, Hjū aizrautīgi atbildēja. Mēs bijām tur, Mikēnās, un viņ� mums parādīja. Un viņ� bija pārliecināts, ka tā bijusi arī �līmaņa doma. Ka kaut kur ejas galā ir kaps, dārgumu glabātava, tie�i zem Trojas pils. Bet �ī eja, cik nu jūs redzat zīmējumā, bija tā vieta, līdz kurai �līmanis un Sofija tika.

-���� Kas notika? Rebeka jautāja. Kāpēc viņi nepabeidza tās izrakumus?

-��� Tovakar tūksto� astoņsimt deviņdesmitajā gadā �līma�nis bija ielūdzis trīs viesus vērot darbu norisi, tajā pa�ā laikā zinot, ka gaidāms liels atklājums. Varbūt viņ� tos gatavoja, uzkurināja viņu aizrautību vēl kādam apmeklējumam pēc da�iem mēne�iem vai gada, kad viss būtu atklāts. Bet vēlāk tajā vasarā �līmanis noveda sevi līdz fiziskam sabrukumam.

Dilens pamāja ar galvu. Tas viss ir viņa pierakstos. Gledstons bija norūpējies par viņa veselību un rakstīja viņam par to. Un ir vēl viena vēstule, ko �līmanis pats tova�sar rakstīja citam savam draugam Vācijas princim Oto fon Bismarkam. Tā man aizķērusies atmiņā. Viņ� rakstīja: "Mani strādnieki ir galēji pārguru�i. Es bū�u spiests atlikt operā�cijas 1. augustā. Bet, ja debesis dāvās man dzīvību, mans nodoms ir atsākt darbu ar visu manā rīcībā eso�o enerģiju 1891. gada 1. martā."

-��� Tomēr tam nebija lemts notikt, Rebeka klusi noteica.

Dilens papurināja galvu. Ausu infekcija, kas viņu bija

mocījusi mēne�iem ilgi, kļuva akūta un padarīja viņu kurlu. Tas bija visai briesmīgi. �līmanis meklēja ārstē�anu visā Eiropā, bet decembri Atēnās viņ� nomira.

-���� Un kas notika ar viņa izrakumiem? Rebeka jautāja.

Hjū atkal paliecās uz priek�u. Vecais vīrs teica, Sofija

esot aizbērusi visu, ko viņi bija atklāju�i, stelae ar uzrak�stiem, tās divas statujas glu�i viena pati. Tad viņa bija likusi vecajam un viņa brālim atnākt un aizbērt tran�eju, pārklājot to ar velēnām, tādēļ visai drīz izskatījās, ka tā vieta būtu neskarta.

-���� Tātad Morisa aizdomām bija pamats, Dilens seci�nāja. Viņ� domāja, ka rokas cauri stratigrāfijai, kas neiz�skatījās pilnībā ticama, it kā tā tī�ām būtu aizbērta.

-���� Bet kāpēc7 Rebeka prasīja. Kāpēc aprakt to, ja atklājuma brīdis bija tik tuvu?

-���� Sofija un �līmanis patiesi mīlēja viens otru, un viņi bija komanda, Hjū domīgi atbildēja. Varbūt pēc Heinriha nāves viņa vienkār�i nespēja turpināt. Bet, manuprāt, tur bija kaut kas vairāk. Viņi vienmēr bija sazvērnieciski, raka slepus, noslēpa dārgumus. Pīters un es bijām neziņā, vai Sofija būtu varējusi izpildīt �līmaņa pēdējās vēlē�anās pēk�ņas nāves gadījumā. Varbūt viņa vienkār�i aizbēra tran�eju, lai nākotnē kāds topo�s arheologs varētu turpināt �o darbu. Kāds ar līdzīgu stāju, ar personību un sparu, lai padarītu viņa atklājumus dzīvus, lai piedāvātu tos pasau�lei tādā pa�ā veidā, kā to bija darījis �līmanis. Ja tā, tad es nevaru nedomāt, ka viņam bija taisnība. Troja bez �līmaņa ir neiedomājama. Cits arheologs būtu varējis rakt pauguru ar lielāku precizitāti, publicēt daudz skaidrāku monogrāfiju, bet vieta blakus Hisarlikai nekad nebūtu piesaistījusi pla�u interesi, kā tas bija noticis.

Dilens pamāja ar galvu. �līmaņa pieraksti rāda, ka viņ� vienmēr baidījies no savas mirstības, baidījies, ka nāve varētu izdzēst viņa mītu. Varbūt viņ� guva mierinājumu no domas, ka jau atklātais varētu iedvesmot kādu citu ar tādu pa�u dzirksti, tādu pa�u iztēli, lai turpinātu no tā punkta, kur viņ� bija mitējies. �līmanis alla� atstāja mazus pavedie�nus. Savas Atēnu mājas rotājumus, svastikas.

-���� Svastikas? Rebeka pārjautāja.

-���� �ī zīme nav nacistu izdomājums, Dilens paskaid�roja. Tā parādās aizvēsturē no Indijas viscaur Āzijai, ieskaitot Troju. Tā ir pat visai izplatīta. Nacisti saistīja to ar saviem �ķietamajiem ārie�u priek�te�iem un nolaupīja to.

-��� Tāpēc svastika zīmējumā varētu it nemaz nenozīmēt to, kas mums �ķiet, Hjū sacīja.

Rebeka vēlreiz apskatīja zīmējumu. Vai tāpēc, ka tā ir pretēja pulksteņa rādītāju kustības virzienam?

-���� Parastā nacistu svastika ir pulksteņa rādītāju kustības virzienā, Dilens nomurmināja.

-���� Un senās svastikas, Trojas dekorējums? Rebeka tau�jāja. Kādā virzienā ir tās?

-���� Ari pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Ne vienmēr, bet galvenokārt.

-��� Tad kā gan meitene ar arfu varēja uzzīmēt Trojas svastiku? Rebeka prasīja.

Dilens, skatīdamies uz Mikēnu grāmatu, kas vēl atradās Rebekai klēpī, ar pirkstiem pabungāja pa savu krūzi. Tas pēdējais vakars Trojā ar trim viesiem, viņ� prātoja. Ko gan �līmanis spēlēja? Hors bija visai svarīga figūra. Kas bija pārējie divi? Tur slēpās kaut kas vairāk nekā tikai dārgumi. �līmanis bija ideju cilvēks. Viņ� gribēja uzkurināt cilvēku iztēli. Viņ� gribēja, lai cilvēki dara kaut ko vairāk, nevis tikai aiz brīnumiem blen�.

-���� Es tomēr nesaprotu, kā svastika var būt pavediens, Rebeka nerimās. Pavediens uz ko?

-���� Un tu neesi mums pastāstījis, ko zēns redzēja kapā Mikēnās, pirms �līmanis un Sofija ielika skeletu, Dilens atgādināja.

-���� Viņ� redzēja zelta masku, kur viņi to bija atstāju�i. Bet, to pacēlis, viņ� neraudzījās uz Agamemnona seju. Tās vietā mālos bija tuk�ums. Forma, kurā kaut kas bija atra�dies. Zēns saskatīja svaigas zīmes gar malām, kur tas bija izcelts. Viņ� atminējās, ka �līmanis bija atnesis līdzi somu. Priek�metam, kas tur bija noslēpts pirms trīstūksto� gadiem, tonakt bija lemts atkal pazust līdz Otrajam pasaules karam, kad to ieraudzīja ebreju meitene pa�u briesmīgāko �ausmu epicentrā.

Rebekai aizrāvās elpa. Tā forma. Jūs domājat svastika.

Hjū piekrītot pamāja. Trojas svastika. Ar kā�iem pretī pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Tie�i tā, kā meitene ar arfu to uzzīmēja.

Dilens tik tikko spēja noticēt tam, ko dzirdēja. Tātad to būtu varējis aprakt pats Agamemnons.

Rebeka pētīja zīmējumu. Kāpēc? Kāpēc kapā? Savā pa�a kapā?

Hjū paskatījās uz viņu. Kur vēl labāk valdniekam no�slēpt to, ko viņ� nekad negribētu, lai atrod? Kā vēl labāk ap�stiprināt savas tiesības uz to, ja ne apglabājot to savā kapā zem pa�a maskas?

-��� Ko tas nozīmēja? Rebeka jautāja. Kāpēc viņam tā bija? Kādā veidā? Ko svastika simbolizēja?

Hjū uzmanīgi uz viņiem skatījās. Stāsta pēdējā daļa par to, ko vecais vīrs redzējis pēdējā vakarā Trojā pēc tam, kad �līmanis un trīs cilvēki bija aizgāju�i.

-���� Viņ� redzēja vēl kaut ko, Dilens no�ukstēja. Turpini, Hjū.

-��� Viņ� tos bija izspiegojis no aug�ējā vaļņa. Pēc tam kad tie bija aizgāju�i, viņ� noslīdēja lejup, izrakumiem nepa�kļautajā tran�ejas galā, kur slīpās sienas pazuda zemē, vir�zoties uz kādu vietu zem citadeles. Iek�pusē bija tunelis, pietiekami plats, lai viņ� varētu līst uz priek�u. Valdīja pil�nīga tumsa, tāpēc vīrs paņēma sveci. Tālākajā punktā plaisa sabruku�ajā mūri ļāva viņam saskatīt, kas gaida galā. Viņ� ieraudzīja to, ko �līmanis noteikti bija redzējis, un saprata, kāpēc �līmanis bija ataicinājis Horu un pārējos tovakar ieras�ties Trojā. Viņ� zināja, kāpēc �līmanis bija juties ārkārtīgi pārliecināts, ka lielais atklājums bija tuvu.

-���� Kas tas bija? Rebeka no�ukstēja.

-��� Viņ� redzēja bronzu, lielas bronzas durvis. To centrā bija tasītes lieluma aplis. Un tajā kontūra.

Rebeka skatījās uz viņu. Svastika.

-��� Trojas svastika, Dilens iesaucās.

Hjū pamāja ar galvu. Tā bija iespiesta tie�i tajā pa�ā formā un izmērā kā tuk�ums zem Agamemnona maskas.

-��� Augstais Dievs! Dilens iesaucās. Protams. Durvīs. Tas ir �ilbino�i skaidrs. Tie�i to �līmanis zināja. Svastika nebija tikai Trojas simbols. Tā bija atslēga.

-���� Nav nekāds brīnums, ka �llmanis gribēja to paturēt noslēpumā, Rebeka teica. Atslēga uz slepeno kambari zem Trojas. Cik daudzi dārgumu mednieki par to atdotu dzī�vību!

-���� Un tā ir atslēga vēl kaut kam citam, piecēlies sēdus un atskatoties uz fotogrāfiju uz kamīna malas, klusi teica Hjū. Kaut kam briesmīgam, ko es vislabprātāk gribētu aiz�mirst kā murgu. Tas attiecas uz meiteni ar arfu un viņas zīmējumu �etrdesmit piektajā gadā. Es domāju, ka viņa būtu varējusi redzēt Trojas svastiku bunkurā me�ā. Kad viņu uz turieni aizveda un izvaroja. Viens no SS vīriem, kas mēģināja mums padoties, nesakarīgi stāstīja par kaut ko me�ā, dun�kāja ar pirkstu, teikdams, ka zem zemes esot paslēpti dār�gumi. Viņ� mēģināja izkaulēt dzīvību. Mēs viņam neticējām. Mēs domājām, ka nometne bija ierīkota me�strādniekiem un pēc tam izmantota tiem, kam Belzenā vairs nepietika vietas. Zinājām, ka citi SS cilvēki bija izbēgu�i me�ā, tāpēc baidījāmies, ka tas bija paņēmiens, kā ievest mūs slēpni. Tas varētu būt noticis ar PIteru. Bet tagad es domāju, ka tas esesietis teica mums taisnību.

-��� Jūs domājat, ka tie�i to PIters un amerikānis atrada?

-���� Es nezinu. Mēs varbūt nekad neuzzināsim. Bet ir vēl kas. Da�as dienas pirms mēs iegājām nometnē, mana SAS patruļa no slēpņa uzbruka motocikla kurjeram. �ajā kara pakāpē viņ� būtu varējis vest personiskas pavēles no Hit�lera, kaut ko tādu, kas svārstīgos vācu karavīrus mudinātu cīnīties līdz nāvei. Tādu ziņojumu apturē�ana glābtu neskai�tāmas Sabiedroto dzīvības mūsu pa�u pui�us. Kurjers uztrāpīja tie�i stieplei, ko mēs bijām novilku�i pāri krustoju�mam. Vīrietis vēl bija dzīvs, bet viņa motocikls aizdegās un iznīcināja ziņojumu kārbu.

-���� Vai viņ� kaut ko pateica? Rebeka jautāja.

Hjū bridi klusēja. Varbūt es kaut ko no viņa būtu varē�jis izdabūt. Bet mēs atradāmies ienaidnieka aizmugurē, tur�klāt steidzāmies. Mēs neņēmām gūstekņus.

Dilens paliecās uz priek�u. Tomēr tu kaut ko atradi.

-���� Es redzēju apdegu�u gabaliņu, ko aizpūta no liesmām. Es to pacēlu, un uz tā vēl bija salasāms raksts pāris kvadrātcollu lielumā. Tā bija daļa no Hitlera tā sauktā Nerona dekrēta pavēles, kas lika viņa komandieriem iznīcināt atli�ku�o reiha infrastruktūru. Man par to tika ziņots �tābā, kur atradās pilna kopija, tāpēc es to pazinu. Tikai �is bija maz�liet at�ķirīgs. Lappuses aug�ā bija uzspiesta svastika, bet ne parastā nacistu. �ī bija pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Tie�i tāda kā meitenes zīmējumā un formā, kā aprakstījis cilvēks Mikēnās un Trojā. Protams, toreiz es neko nezināju par meitenes zīmējumu. Bet, kad es to ieraudzīju un atcerējos apdegu�o fragmentu, to svastiku, man pār muguru noskrēja aukstas tirpas. Un es aptvēru saistību ar �līmani apak�ā parakstīto vārdu dēļ.

-���� Tie bija? Rebeka no�ukstēja.

-���� Trīs vārdi, saskatāmi virs dekrēta standarta teksta, daļa no zīmoga ar a�gārno svastiku, to, kas pretēji pulk�steņa rādītāju kustības virzienam. Es par to ziņoju, bet ne�kad neesmu saņēmis atbildi. Da�i izlūkdienesta pui�i atnāca pie manis par to aprunāties, nozvērināja mani to turēt sle�penībā, un ar to tas beidzās. Vārdi parādījās tie�i zem svastikas. Tie bija Das Agamemnon-Code.

-��� Agamemnona kods, Dilens no�ukstēja.

-���� Agamemnona. Kāpēc Agamemnona? Rebeka neticīgi jautāja.

Dilens pievērsās viņai: Nacistiem patika atskatī�ties uz imperiālo pagātni, uz tiem, ko viņi uzskatīja par ārie�u priek�te�iem, lielajiem karavadoņiem. Agamemnons vienmēr bija atradies viņu saraksta aug�galā. �ī priek�meta atklā�ana starp �līmaņa atradumiem, Trojas svastika, kas kaut kādā veidā varbūt Sofijas nosūtīta nonākusi Vācijā pēc �līmaņa nāves, būtu bijis lielākais no viņu nolaupītajiem dārgumiem. Simbolisms, asociācijas ar, viņuprāt, Agamemnona triumfālo Trojas sagrāvi, kādas zemākas austrumu ra�ses iznīcinā�ana tas viss būtu uzkurinājis viņu same�ģīto iztēli. Kā gan vēl labāk varētu iekodēt kādu drausmīgu pas�tardienas ieroci, ja ne izmantojot a�gārnās svastikas sim�bolu, un nosaukt to pa�a valdnieku valdnieka vārdā?

-��� Tad tāpēc jūs tik ļoti baidāties no tā bunkura me�ā, Rebeka sacīja Hjū. Jūs domājat, ka tur bija kāds briesmīgs ierocis?

-���� Nevis bija, Hjū klusi teica. Nevis bija, bet ir.

-���� Ko jūs ar to gribat teikt?

-���� Pēc kara nodegu�ais me�s, nometnes vieta, bunkurs tika ar buldozeriem nolīdzināti un pārvērsti par NATO avio�bāzi. Tomēr bunkurs vēl aizvien ir tur. Pat RAF astoņtūksto� mārciņu bumbas nevarēja iznīcināt vācu zemūdeņu patver�tnes, un bunkuri tika būvēti no tā pa�a dzelzsbetona. Tas dro�i vien ir pasargājis to, kas vēl varētu būt iek�pusē. Un es nerunāju tikai par nozagtajiem mākslas darbiem. Tagad jūs to zināt. Tiklīdz pēc kara beigām es savā galvā sāku to visu likt pa gabaliņiem kopā, man radās briesmīga priek�nojauta par to vietu, kur meitene bija redzējusi a�gārno svastiku. Tā me�a �ausmas nav tikai tas, kas notika meitenei ar arfu. Vai kas notika Pīteram. Tur vēl joprojām slēpjas draudi, kas kādā brīdī varētu izlauzties.

Dilens dziļi ieelpoja un sakopoja domas. Dieva vārdā mēs ceram, ka neviens cits nav sācis tāpat likt pa gabaliņiem kopā to, par ko mēs runājām �opēcpusdien. Mēs vēl tikai izsakām minējumus, bet �ī ceļa galā ir kaut kas briesmīgs.

Nacistu ierocis, kas tiek glabāts tajā bunkurā. Ierocis, kas saistīts ar �o kodu Das Agamemnon-Code. Kaut kas tāds, kura īsteno�anu kara pēdējās dienās tev un Pīteram izdevies novērst. Tev atrodot zīmējumu. Un varbūt nogalinot motociklistu kurjeru. Pīteram dodoties uz nometni, ieejot me�ā. Iespējams, viņ� un amerikānis mira, neļaujot kādam izpildīt Hitlera pēdējo pavēli. Mēs varam būt dro�i, ka da�i Sabiedroto izlūkdienestā bija informēti un bija pietiekami nobiju�ies, lai izdzēstu visus pierādījumus, lai ļautu aprakt to bunkuru zem sabombardētā me�a uz visiem laikiem. Tur iek�ā bija kaut kas tāds, ko pat viņi neuzdro�inājās atklāt.

-���� Tātad mēs turpinām no tā punkta, kur Pīters apstā�jās, Rebeka nomurmināja.

-���� Mēs turpinām kara cīņas, Dilens teica. Hjū?

-���� Es nekad to neesmu pārtraucis. Tāpēc es to esmu turē�jis pie sevis tik ilgi.

-���� Mūsu darbs ir iznicināt jebkurus pavedienus. Atrast nenostiprinātos galus un atcirst tos. Glu�i kā Sabiedroto izlūkdienests dro�i vien izmisīgi to bija mēģinājis �etrdes�mit piektajā gadā.

-���� Mēs to jau esam iesāku�i, atgrie�oties pie Trojas, Rebeka sacīja. Mēs esam uzsāku�i negribēto, un tas ir atjaunot �līmaņa dārgumu meklējumus Eiropā.

-���� Tagad atpakaļceļa vairs nav, Dilens drūmi noteica. Tas ir ironiski. Tie�i to es teicu D�ekam iepriek�ējā va�karā uz Trojas cietok�ņa mūriem, noraugoties uz mūsu pēc�pusdienas atradumiem. Viņam bija parādījusies kāda slikta priek�nojauta par Homēru, par to, vai vajadzētu atklāt Tro�jas stāsta tum�o pusi. Bet tobrīd mēs bijām eiforijā. Nekā�das atgrie�anās, jo mēs atradāmies uz lielāko atklājumu �ķautnes. Tāpat kā �līmanis tonakt Trojā tūksto� astoņsimt deviņdesmitajā gadā.

-��� Tas mākslas uzpircējs, Rebeka ierunājās, puisis, ko satiku Amsterdamā. Viņ� varētu būt labs sākumpunkts. �ķita, ka viņ� pārzina visu, turējis acis un ausis vaļā des�mitiem gadu. Ja būtu parādījies jebkas saistībā ar �līmaņa bagātībām, viņ� zinātu. Viņam esot savākta vesela nacistu dokumentu krātuve, ko viņ� izmantojot sarunās ar Interpol. Mēs gribam pārmeklēt visur, kur varētu būt a�gārnā svastika un tas kods uz tās, un to dzēst. Ja tas kaut kad būtu parādījies melnajā tirgū, viņ� to būtu zinājis.

Dilens ieskatījās pulkstenī. Tie�i �obrīd D�eks un Kostass ienirst pie bronzas laikmeta vraka. Es atstā�u ziņu kap�teinim Makalisteram un Benam uz "Jūras pētnieka II". Es atceros, kā tu stāstīji savam tēvam par tiem dokumentiem, Rebeka. Pirms tam gan viņ� tev maigi bija ieteicis nekad nedarīt to, ko tu atkal izdarīji. Manuprāt, viņi vērsās pie kā�das autoritātes Kortolda institūtā profesora Hansa Raica, vai ne?

Rebeka pamāja ar galvu un nicīgi saviebās. Es arī ar viņu tikos. Viņ� aizveda mani pusdienās uz Britu muzeju. Es zinu, ka viņ� ir liels mākslas vēsturnieks, bet man �is cilvēks nepatika. Es pajautāju, vai ar tādu uzvārdu viņ� nav ebrejs, un viņ� man gandrīz uzspļāva. Pēc tam gan atvaino�jās, teica, ka mana paaudze esot neizglītota un tā neesot mana vaina, un sāka aizskart mani zem galda. Viņ� teica, ka es esot laba ārie�u meitene. Vai jūs spējat tam noticēt? Par laimi, iezvanījās mans telefons un man bija jāaiziet. Tētim es to neesmu stāstījusi.

-��� Varbūt labi, ka neesi, Dilens teica. Un Raics neslēpj savas ģimenes nacistisko pagātni. Izbazūnē to, apgalvo, ka tā esot virzījusi viņa akadēmisko karjeru, stimulējusi pē�tīt, kā arhitektūra un māksla kalpoju�as fa�ismam. Bet es netieku gudrs.

-���� Kā tu saki, Hjū teica, kar� vēl aizvien turpinās. Ienaidnieks joprojām ir modrs.

-��� Tas dīleris, Dilens iejautājās. Kur viņ� ir?

-���� Viņ� dzīvo inkognito Londonā, Rebeka atbildēja. Bet es zinu, kur.

-���� Labi. Dilens paskatījās uz meiteni. Bet �oreiz mēs uz turieni neiesim bez SJU dro�ībniekiem.

-���� Lai notiek, Rebeka klusi teica. Tas tie�ām mani biedē. Viņa piecēlās un, piegājusi pie galda, atkal skatī�jās uz zīmējumu: divi cilvēki sadevu�ies rokās, mazā mei�tene starp viņiem un svastika aug�ā. Rebeka pacēla del�nas virspusi pie mutes, un Dilens varēja redzēt, kā viņa ar mokām savaldās. Hjū ari to redzēja un uzlika roku viņai uz elkoņa. Zini, es alla� esmu gribējis meiteni atrast, viņ� klusi sacīja. Lai uzzinātu, kas ar viņu notika.

-���� Meitene ar arfu, Rebeka no�ukstēja, �ņaukādamās un slaucīdama acis. Kaut es varētu dzirdēt viņu spēlējam!

-���� Tā bija viņa, sniedzoties pēc Rebekas rokas, Hjū teica, balsij iedreboties. īstenībā ne PIters vai es, bet viņa. Ja viņa to nebūtu uzzīmējusi, iespējams, būtu izraisīju�ies kādi drausmīgi notikumi.

Viņ� atvilka roku un, mazliet grīļojoties, piecēlās, tad atguva līdzsvaru. Dilens norūpējies paraudzījās uz viņu. Hjū pēk�ņi izskatījās briesmīgi noguris, un pirmoreiz Dilens redzēja viņā vecu viru. Varbūt viņiem būtu vajadzējis aiz�taupīt Hjū tādu inkvizīciju. Bet Hjū pats to bija gribējis. Vecais vīrs palūkojās pulkstenī un nokrem�ļojās. Precīzi trīspadsmit nulle nulle. Ja jūs tūlīt iesiet, tad paspēsiet uz nākamo Pedingtonas vilcienu. Citādi jums būs jāgaida vēl �etrdesmit trīs minūtes.

Dilens veltīja viņam noguru�u smaidu. Vienmēr vecais karavīrs, Hjū.

-��� Un vecais skolotājs. Kad aizgāju pensijā, es zvērēju, ka nekad vairs nebū�u pulksteņa verdzībā. Bet manā vecumā saprot ari to, ka laiks ir ļoti svarīgs, kad vēl ir darbs darāms.

Rebeka pagriezās un apkampa viņu. Jūs mīlējāt PIteru, vai ne?

Hjū sekundi stīvi stāvēja, tad atslāba un aptvēra meiteni ar rokām. Saproti, es vēl aizvien esmu tur. Reizēm �ķiet, ka kar� ir kā bridis pirms nāves, bridis, ko cilvēks mū�īgi izdzīvo. Un tā ir vecā kli�eja. Vecums viņus nekad nenogurdi�nās, un gadi nekad nenosodīs. Pīters ir mū�īgi jauns. Atvaino, ka pirmīt biju tik emocionāls. Man tie�ām kauns. Zini, es esmu sīkstāks. Vienīgi pēdējos aizvadītajos gados ir biju�i da�i tādi brī�i� Bruņas sāk zust. Manuprāt, vecums. Es gri�bētu zināt, ko Pīters par mani domātu tagad. Viņ� mū�ī�gais jauneklis, es �ļūkājo�s vecs vīrs.

-���� Tev atkal vajadzētu kļūt sīkstam, Hjū, Dilens teica. Mūs visus velk atpakaļ tā vieta. Varbūt lai vēlreiz nostātos pretī elles vārtiem.

Hjū palaida vaļā Rebeku, tad izstiepa rokas ar plauk�stām uz aug�u. Reizēm, kad ir auksti un es saņemu rokas dūrēs, es delnās jūtu sasalu�u asiņu krakstē�anu. Vienreiz es to izjutu Ardēnos. Citu cilvēku asiņu, ne manējo. Kad tās ir siltas, es tās sao�u. Manis nogalināto cilvēku asinis. Jums nav jāraizējas par mani, kad es stāvu tur, �o vārtu priek�ā. Es tur esmu atradies gadiem ilgi.

Dilens piecēlās. Rebeka uzlika savu vilnas apmetni un uzmeta somu pār plecu. Dilens aizvilka jakas rāvējslēdzēju un paņēma klēpjdatora somu. Hjū piegāja pie durvīm. Vai jūs ņemsiet taksi uz Temple Meads staciju?

-���� Mēs iesim kājām. Dilens uzmeta somu uz pleca. Pa ceļam uz �ejieni es stāstīju Rebekai par manu skolas laiku �eit. Gadiem ilgi neesmu te bijis. Un mums varētu pietikt laika, lai iegrieztos Llandoger Trow kaut ko iedzert, pirms mēs dodamies uz vilcienu. Es gribu, lai Rebeka redz, kur Roberts Lūiss Stīvensons sāk pirmo epizodi "Bagātību salā". Doki vēl aizvien ir vieta, kur var iekāpt pagātnē. Un esmu pārliecināts, ka senos laikos ne viens vien Hovards ir devies ceļā starptautisko ūdeņu piedzīvojumos no �ejienes.

Hjū uzlika roku Dilenam uz pleca. Bija labi tevi atkal te satikt, D�eims. Tas vienmēr ir labi. Cerēsim, ka tas, par ko mēs te runājām, ir sena vēsture. Aizvērta grāmata jums abiem, ja ne man. Viņ� pievērsās Rebekai un otru roku uz�lika viņai uz pleca. Un tu, Rebeka Hovarda, manu draugu D�eka un Elizabetes meita. Zini, es ari tavu māti ļoti milēju. Reiz viņa te ieradās kopā ar D�eku, sēdēja tie�i, kur tu. Re�dzēt tevi bija it kā atkal redzēt viņu. Iegaumē, viņa būs kopā ar tevi uz visiem laikiem. Ne jau tikai tēvs uzraudzīs tevi. Manas mājas ir tavas mājas. Jebkurā laikā.

Rebekas acis atkal pildījās ar asarām, un viņa vēlreiz apskāva Hjū. Es atgriezī�os. Varat uz mani paļauties. Kar�stās �okolādes dēļ.

Hjū pagāja uz priek�u un atvēra viņiem durvis, tad ieru�nājās: Kad es biju skolnieks, kāds slavens ģenerālis, vārdā Sers īans Hamiltons, piedalījās mūsu kara memoriāla atklā��anā. Viņ� esot bijis komandieris tūksto� deviņsimt piec�padsmitā gada Gallipoli kampaņā. No karavīra gaitām britu impērijas plaukumā viņ� bija iepazinis kara briesmīgo skais�tumu, tā vilinājumu. Kad varoņi vēl �ķita iespējami, kad kari vēl nebija pasaules kari. Viņ� gremdējās klasikā, Homērā, un, sēdēdams savā kuģī, kas brauca projām no Gallipoli, ģenerālis savu karaspēku aprakstīja Homēra vārdiem, it kā, pārvarot svina vētras augstāko pakāpi, viņi būtu Mikēnu viri Trojas mūru priek�ā. Vēsture viņu par to ir nozākājusi, bet viņ� tikai lietoja vārdus, metaforas, salīdzinājumus, kas bija iedzīti galvā, kop� viņ� kā zēns studēja Homēru. Un varbūt, sē�ot tur, kur skatienam pavērās gan Gallipoli, gan Troja, viņ� saskatīja patiesību. Vairāk nekā trīs simti veco zēnu no manas skolas krita tajā karā. Hamiltons stāvēja mūsu priek�ā un atzinās, ka viņi bija cerēju�i nogalināt karu. Es to vienmēr atcerē�os. Viņi bija cerēju�i nogalināt karu. Ziniet, tie�i to darījām arī mēs Pīters un es, un neskaitāmi citi. Bet kop� tā laika es varbūt esmu aptvēris patiesību, kuru redzēja Hamiltons. Kara liesmas tika iedegtas Trojā pirms trim tūksto�iem gadu ne dego�os kuģos un kritu�o va�roņu sārtos, bet liesmojo�ajā citadelē, sievietēs un bērnos, kas aizdedzināti kā lāpas. Es to esmu redzējis pats savām acīm. Mēs nekad nevaram nogalināt karu. Viss, ko varam darīt, ir savaldīt to, censties noturēt �ausmas ieslodzītas kā bunkuru me�ā, kā briesmoni mūsos, kas tik viegli var izlauzties; to briesmoni, kuru es jūtu sevī katru reizi, kad atlai�u un savelku dūres. Un izcīnīt �o karu vairs nav darbs tikai karavīriem. Tas ir mums visiem.

Sapratu, Rebeka nomurmināja.

Hjū pasmaidīja un uzlika roku viņai uz pleca. Kur gan es iepriek� to esmu dzirdējis? Tu tie�ām līdzinies savam tēvam. Un tagad pietiks par to. Jums laiks doties ceļā. Un man laiks sākt lauzties ar to tulkojumu. Viņ� paskatījās uz Dilenu ar zibsni acīs. Uz priek�u un uz aug�u, D�eims!

Dilens paraudzījās uz viņu. Ko tagad nākotne nesīs Hjū, Rebekai, viņiem visiem? Viņ� uzlika roku Hjū uz pleca, sajū�tot muskuļoto stingrību, bet vienlaikus arī vārumu. Tas bija viņu senais atvadu izteiciens. Nebūtu iespējams to �eit ne�dzirdēt. Dilens plati pasmaidīja. Uz priek�u un uz aug�u, Hjū!

Londona, Anglija

Vīrietis stāvēja istabas stūri, nervozi berzēdams pirk�stus un vērodams notieko�o. Kāds cits drukns pus�mū�a vīrietis sēdēja uz koka krēsla istabas vidū viņ� stipri svīda, da�as matu �ķipsnas bija pielipu�as viņam pie pieres. Viņam kājās bija izbalēju�as, vecas armijas formas tērpa bikses un mugurā mākslinieka uzsvārcis, notraipīts ar krā�sainu krītu. Vīrie�a kājas bija ar siksnu piesprādzētas pie krēsla kājām, bet krūtis un aug�delmi pie krēsla atzveltnes, atstājot apak�delmus brīvi nokarājamies. Līmlentes gabals bija uzspiests viņam uz mutes, un acis, �ausmu pilnas un lūdzo�as, �audījās apkārt gan uz vīrieti stūrī, gan otru, kas stāvēja krēsla priek�ā, gan laukā pa logu pāri Temzai uz Par�lamenta celtnēm un pelēkajām debesīm.

Kungs krēsla priek�ā, ģērbies dārgā tum�ā mētelī, glās�tīja savu kārtīgi apgriezto bārdu un domīgi skatījās uz sa�saistīto vīru, tad uzklik�ķināja knipi trim citiem vīrie�iem, kas stāvēja pie sienas aiz krēsla. Viens no viņiem panāca uz priek�u pretīgs slāvu tipa vīrietis ar masīvu zodu, viņa ādas �aketes piedurknes atrotītas, atsedzot izplūdu�u teto�vējumu ar vārdu Specnaz virs kreisās plaukstas locītavas.

Viņ� nostājās aiz krēsla, pasniedzās uz leju un pacēla virie�a kreiso apak�delmu, atliecot atpakaļ plaukstu un tā to turot. Upuris cīnījās, dauzot krēsla kājas pa grīdu, tad iepleta acis un izmisīgi elpoja caur degunu, jo spīdzinātājs palielināja spiedienu. Vīrietis mēteli pamāja ar galvu, un tetovētais sa�spieda rokas kopā kā skrūvspīles, salau�ot gūstekņa pirkstus. Moceklis izdeva briesmīgu troksni un �ņukstēdams sagāzās uz priek�u, atkal raustot krēslu, viņam no deguna pilēja puņķi.

Vīrietis stūrī, juzdams vājumu, aizvēra acis. Tā tam ne�bija jānotiek. Viņ� tās atkal atvēra un redzēja, ka vīrs mētelī pamāj viņam. Piegājis klāt, viņ� apņēmīgi ierunājās: Somēr! Mums jārunā.

-���� Ne tagad, Raic.

Viņ� saoda sviedru smaku, baiļu smirdoņu. Somērs do�mīgi skatījās uz vīrieti krēslā un tad atkal noklik�ķināja pirkstus mocītājam, norādot uz vīrie�a muti. Tas pastiepa roku un norāva līmlenti vīrietim no sejas. Gūsteknis noelsās, elpodams skaļi un ātri, sēkdams un stenēdams, tad pacēla galvu, ie�ņaucot pilo�os puņķus, mēģinādams seju noslaucīt ar pleciem. Pa viņa vaigiem stiepās sviedru �vī�kas. Ko jūs no manis gribat? viņ� piesmacis jautāja ar mazliet eiropeisku akcentu. Kas jūs esat? Kāpēc jūs to darāt? Skatīdamies uz savu kreiso apak�delmu ar savādi izvērstiem pirkstiem, viņ� to pacēla tas karājās kā lupatu lellei. Es esmu mākslinieks. Mākslinieks. Ko jūs man esat nodarīju�i? Mans Dievs!

-���� Nākamā būs labā roka, mocītājs norūca angliski ar spēcīgu akcentu. Somērs deva viņam signālu, un tas atkāpās atpakaļ pie sienas blakus pārējiem, acīmredzot vīriem no tā pa�a kaluma. Somērs noslīga uz viena ceļa krēsla priek�ā. Jūs esat Markuss Brandeiss, ja? Ebrejs, man �ķiet. Jā, es domāju, ka jūs esat sefardu ebrejs no Amsterdamas. Mani priek�te�i ari ir no Spānijas, protams, mauri, bet mums ir kāds kopīgs mantojums jums un man. Mums ir kopīgas intereses. Viņ� papurināja galvu, it kā skumji. Ja vien jūs savējās dalītu ar mani.

-���� Dalītu ko? vīrietis krēslā �ņukstēja. Jūs man vēl neko neesat jautājis. Ko jūs gribat?

Somērs pēk�ņi mainīja savu izturē�anos un strauji piecē�lās, ledaini uz viņu skatīdamies. Nedzeniet velnu ar mani, Brandeis. Jūs to esat gaidījis mēne�iem ilgi. Jūs esat bijis iezīmēts cilvēks, kop� kļuvāt par policijas informētāju. Lon�dona diez vai bija laba vieta, kur paslēpties, vai ne? Ietvju mākslinieks Sautbenkā. Slēpjoties pūlī. Tam jābūt pazemo�jo�i. Jums dro�i vien trūkst panākumu.

-���� Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt. Es esmu tikai māk�slinieks. Ielu mākslinieks. Tā es nopelnu iztiku. Es piesaistu cilvēkus. Tūristus.

Somērs izņēma no kabatas iPhone un, atvēris to, izla�sīja: Markuss Brandeiss, agrāk no Brandeisa galerijas Prinzegracht 3 Amsterdamā. Viņ� aizcirta ciet telefonu. Līdz �im uzskatīts par Eiropas slavenāko starpnieku senlietu mel�najā tirgū. īpa�a interese par mākslu un senlietām, ko noza�gu�i nacisti. Es varētu piebilst ne atdodot mākslas darbus likumīgajiem īpa�niekiem, pat ne biedriem ebrejiem. Bet īpa�a interese atrast mākslas darbus, kas vēl noslēpti, un tad pārdot tos kriminālajai pasaulei. Māksla, kas tiek lietota, lai ieeļļotu darījumus, narkotikas, iero�us varat turpināt. Krievu mafija. Lieli vārdi, �ie jūsu klienti. Somērs uzsita pa telefonu. Ļoti izmeklēts saraksts. Tādi vārdi, kas aizdeva mums tos trīs d�entlmeņus, kuri stāv aiz jums. Vārdi, kam patīk redzēt pabeigtus darījumus. Vārdi, kam patīk palikt anonīmiem. Vārdi, kas vairs nevērtē jūsu pakalpojumus, mans draugs.

Vīrietis krēslā pēk�ņi saduga, tad izdvesa drebelīgu nopūtu. Nāvīgi bāls viņ� pacēla acis, seja bija mitra, bet skatiens tagad izaicino�s. Kur� tas ir? viņ� klusi pajau�tāja. Ivankovs? Labazanovs? Kā labā jūs strādājat? Tikai pasakiet man. Es varu iedot jums, ko gribat. Jebko. Mēs vēl varam kārtot darījumus. Es zinu daudz vairāk, nekā esmu pastāstījis policijai. Es zinu, kur nacistu māksla vēl aizvien ir aprakta. Bunkuros, raktuvēs. Fantastiskas bagātības. Mēs tās varam atrast kopā.

-��� Tagad mēs tie�ām esam izkustēju�ies no vietas, Somērs teica.

Brandeiss, samiedzis acis, cie�i paskatījās uz viņu. Es pazīstu �o seju. Politiķis, diplomāts. Varbūt francūzis? Al�ī�rietis? Kas jūs esat?

-��� Jūsu acis tam nav nozīmes. Somērs pamāja uz vīrieti, kas stāvēja viņam blakus. Bet jūs pazīstat profesoru Raicu?

Brandeiss raudzījās ar saspringtu izteiksmi sejā. Profe�soru Raicu? Vai �is ir Raics? Mēs neesam tiku�ies. Bet, jā. No attēliem. Profesors Raics no Kortolda institūta. Ko jūs �eit darāt? Saraudamies no sāpēm, viņ� pacēla savu ļengano roku. Kāpēc, profesor? Es jums devu tik daudz. Kāpēc?

-���� Profesors Raics ir bijis tik laipns un parādījis mums da�us nacistu dokumentus, kas kādreiz bija jūsu īpa�umā. Dokumentus, kurus jūs nodevāt tie�i viņam, kad kļuvāt par informatoru, kad policija izmantoja profesoru kā ekspertu novērtētāju. Dokumentus, ko viņ� gribēja saņemt tie�i no jums, protams, lai nekavējoties sāktu restaurācijas pasāku�mus. Profesors Raics ir cilvēks ar lielu ietekmi. Dokumen�tus, kurus policija neredzēja. Dokumentus, kurus viņi nekad neredzēs.

Vīrietis skatījās no viena uz otru ar sāpju aizmiglotām acim, bet tad pēk�ņi atkal kļūdams par blēdīgo aprēķinātāju ar kriminālās pasaules tirgotāja skatienu. Es neko nezinu par dokumentiem, viņ� teica. Bet paskatieties uz viņu, Brandeiss piebilda, ar galvu norādīdams uz profesoru. Viņ� ir nervozs. Viņ� jūtas gandrīz tikpat slikti kā es. Tie�i viņu jums vajadzētu nopratināt, ne mani. Viņ� ir tas, kur� slēpj lietas.

Somērs, salicis rokas uz viena ceļgala, paliecās uz priek�u, vērdamies vīrie�a acīs. Viņ� no�ņaukājās un sarauca degunu. Man tā neliekas, viņ� klusi sacīja. Man tie��ām tā neliekas. Viņ� atkal noklik�ķināja knipi, un krievs panāca uz priek�u.

-���� Nē, Brandeiss iesaucās. Nē. Krievs pacēla vīrie�a labo apak�delmu, tad atlieca plaukstu atpakaļ. Lūdzu, Dievs, nē, gūsteknis lūdzās. Es tagad esmu mākslinieks. Ar to es pelnu iztiku. Ne to roku. Lūdzu. Ne to roku arī. Krievs saņēma mazo pirkstiņu un pēk�ņi atlieca to atpakaļ. Brandeiss sāpēs iegaudojās. Raics novērsās.

Somērs, paskatījies uz krievu, pacēla pats savu roku, it kā to pētot. Gleznot var arī bez mazā pirkstiņa, ko? Un kāpēc �ī maziskā iztikas pelnī�ana, kad jums ir slepenas zinā�anas par mākslu, kas noslēpta bunkuros un raktuvēs visā Eiropā, kā es atceros, jūsu pa�a vārdi?

-���� Labi, vīrietis nomurmināja, viebjoties aiz sāpēm.

-���� Labi. Kur� dokuments?

-���� Ko jūs zināt, Somērs jautāja, par Das AgamemnonCode?

-���� Par Agamemnona kodu. Brandeiss, rokai drebot, sa�springa, tad sa�ļuka. Par to, viņ� teica. Protams. To varēja sagaidīt. Viņ� uz brīdi apklusa, atkal saviebjot seju.

-���� Vai jūs pataupīsiet manu roku?

-���� Pastāstiet mums, ko mēs gribam, un es jums do�u savu vārdu. Jūsu roka tiks taupīta.

Vīrietis dziļi ievilka elpu. Das Agamemnon-Code. Tas bija mans labākais atklājums. Un arī viskaitino�ākais. Gadiem ilgi mana personiskā kaislība bija vākt jebkādu informāciju par Heinriha �līmaņa pazaudētajiem dārgumiem, par zeltu, ko viņ� aizveda no Trojas un Mikēnām. Es vienmēr biju uzska�tījis, ka jābūt vēl kaut kam, ko paslēpu�i nacisti, ne tikai zināmiem dārgumiem, bet citiem priek�metiem, kurus �līmanis pats, iespējams, nosūtījis uz Vāciju, lai tos noslēptu. Es vienmēr tā biju domājis. Es veicu īpa�u �līmaņa psiholoģi�jas pētījumu. Ja gribi būt dārgumu mednieks, tev jāpazīst tā cilvēka domā�ana, kur� dārgumus paslēpis, vai ne? Arheo�logi to zina. Visi domāja, ka es esmu mazliet traks ziniet, entuziasts, apsēstais. Bet tad pēc dzelzs priek�kara kri�a�nas �ie priek�meti no Priama dārgumiem uzradās Maskavā, kur krievi tos bija atvedu�i no Berlīnes. Cilvēki sāka uztvert mani nopietni. �ķita, ka pēk�ņi atklāts kaut kāds pavediens uz Eldorado. Mazas, sarkanas gaismiņas iedegās noziedzī�gās pasaules mākslas kartē visā Eiropā; dārgumu mednieki, uzpircēji, entuziasti visi domāja, ka uzgāju�i kādu sīku pavedienu, kaut ko nepamanītu, kaut ko nepareizi inter�pretētu. Bet tas ne pie kā nenoveda. Tas līdzinājās viltotu, graudainu NLO fotogrāfiju aplūko�anai. Ikvienu no pavedie�niem varēja atmest kā nederīgu. Bet es no savām domām neatkāpos kā vienmēr. Un tad tas notika. Vecs ebrejs, kas kādreiz bija pie manis strādājis, kādu vakaru uzradās manā dzīvoklī Amsterdamā. Viņam nebija veicies, izmisīgi vaja�dzēja naudu. Viņ� bija neizglītots cilvēks, neko nezināja ne par Homēru, ne Agamemnonu. Tāpēc viņ� nebija saskatījis saistību starp to, kas viņam piederēja, un �līmani, līdz ierau�dzīja jaunākās ziņas par Maskavas atradumiem un saprata, ko bija glabājis visus �os gadus.

-���� Ļoti labi. Ļoti labi. Somērs pamāja krievam, kas palaida vaļā Brandeisa roku un atkāpās. Rokas kustinā�ana lika Brandeisam sarauties sāpēs, un viņ� rīstīdamies nolie�cās uz priek�u. Raics ar ba�ām paskatījās uz Somēru. Mēs noteikti varam iedot viņam ūdeni. Tagad viņ� runā.

-���� Protams. Protams. Somērs pastiepa roku pie galda un paņēma mazu minerālūdens pudelīti. Viņ� atskrūvēja vā�ciņu un gatavojās it kā pagrūst Brandeisa galvu uz aug�u, bet pēdējā brīdī novērsās, negribēdams gūsteknim pieskar�ties. Viņ� paskatījās uz krievu, kas pienāca klāt un rupji pa�rāva uz aug�u vīrie�a galvu, tad paņēma pudeli un ielēja ūdeni viņam sejā. Brandeiss aizrijās un klepoja, tad pāris malku norija. Krievs palaida viņu vaļā, un Brandeiss sasvē�rās uz priek�u, iz�ļācot ūdeni pa degunu. Viņ� pacēla acis. Palaidiet mani vaļā, es jūs lūdzu. Viņ� ieklepojās un atkal rīstījās. Viņa balss bija piesmakusi. Es tikai gribu iet. Es nevienam neko neteik�u. Paskatieties, kāda man tagad ir dzīve. Es esmu gandrīz bezpajumtnieks. Visi mani draugi ir dzērāji un klaidoņi. Kur� gan ticētu maniem stāstiem? Lūdzu, ļaujiet man iet.

-���� Pabeidz, kas tev sakāms!

Mirk�ķinādams ūdeni no acim, vīrietis paskatījās uz logu, tad drebulīgi ievilka elpu. Labi. Kad vecais ebrejs pa�rādīja man dokumentu, es uzreiz redzēju, ka tas ir īsts. Es redzēju tos vārdus Das Agamemnon-Code. Es nespēju tam noticēt. Beidzot, es nodomāju. Noteikti saistība ar �līmani. Tas vārds Agamemnons no Homēra. Bet vai tā varēja būt tikai sakritība? Nacistiem patika kodi. Agamemnons viņiem bija varonis. Bija iespējams tomēr tikai iespējams -, ka tas attiecas uz �līmaņa paslēptajiem dārgumiem. Es tam cil�vēkam samaksāju. Es atkal un atkal pārjautāju viņam visās detaļās, kā viņ� to atradis, bet stāsts palika nemainīgs.

-���� Kāds tas bija? Somērs klusi pajautāja.

Brandeiss, aiz sāpēm saviebies, noelsās. Labi. Tuvu

kara beigām �etrdesmit piektā gada aprīli viņ� esot bijis ieslodzītais netālu no Belzenas, vietējā darba nometnē me�ā. Viņ� bija tur, kad tika ievesti izdzīvoju�ie no Au�vicas. Kāds Luftwaffe virsnieks kopā ar tiem bija veicis visu ceļu no Polijas. Tas bija neparasti, jo nometnes pārraudzīja SS, nevis armijas gaisa karaspēki. Vispirms es iedomājos, ka tas virs�nieks varbūt ir redzējis uzrakstus uz sienām par padomju karaspēku virzību uz priek�u un pavadījis gūstekņus, lai rastu iespēju glābties uz rietumiem, padoties britu vai kanā�die�u spēkiem tajā sektorā. Ta�u drīz es sapratu, ka glu�i tā nebija. Līdz �ai dienai es vēl nezinu, kāpēc, bet es domāju, ka virsnieks bija devies misijā.

Somērs vērīgi paliecās uz priek�u. Tas ir svarīgi. Vai viņam bija kāds nesamais? Kāds sainis, soma? Jebkas?

-���� Nē. Es jautāju ari vecajam vīram. Acīmredzot viņi pameta Au�vicu milzīgā steigā. Pat virsniekiem nācās sagā�dāt pārtiku ceļā.

Somērs skatījās uz Brandeisu. Tātad no Polijas netika aizvesti nekādi dārgumi. Labi. Labi.

Brandeiss saviebās un papurināja galvu. Nekādi dār�gumi.

-���� Un? Kas ar virsnieku notika pēc tam?

-��� Tas ir mīts, ka Luftwaffe un Wehrmacht virsnieku kor�pusi bija nepakļāvīgi nacisti. Viņu vidū bija fanātiķi. Viņ� varēja būt viens no tiem. Negaidīti kādas dienas pirms reālās atbrīvo�anas nometnē ieradās britu patruļa, es do�māju SAS. Vecais ebrejs teica, ka tas virsniekam esot ra�dījis paniku. Viņ� esot �āvis uz britiem un mēģinājis izbēgt me�ā, bet ticis no�auts. Varbūt tur bija kaut kas slepens, pie kā viņam vajadzēja piekļūt, kaut ko izdarīt, kaut ko paslēpt.

Varbūt vācietis necerēja ne uz kādu �ēlastību, kaut ari viņ� nebija SS. Iespējams, viņam bija taisnība. Ebrejs teica, ka atbildīgais britu virsnieks personiski esot ap�āvis visus SS, kas mēģināja padoties. Pēc tam kad patruļa bija projām, ebrejs piegāja pie vācu virsnieka līķa un atrada to doku�mentu, vienu vienīgu papīra lapu ar �iem vārdiem sarkanā krāsā aug�pusē. Tas ir viss, ko es zinu. Tā ir kaut kāda karte. Karte, kas ved uz kaut ko paslēptu, iespējams, zem zemes. Nav nekādu apzīmējumu, tikai saistītu rindu virknes un attālumi metros. Man nav nekāda priek�stata, kur.

Somērs cie�i skatījās uz viņu, tad nopūtās un pa�ūpo�jās uz papē�iem. Viņ� uzklik�ķināja knipi. Krievs pienāca klāt un atkal sagrāba Brandeisa labo roku. Nē, vīrietis lūdzās. Jūs apsolījāt. Nē.

-���� Ko tu teici? Nekāda priek�stata, kur? Somērs atkār�toja, bungodams pa ceļgalu, tad pacēla savu labo roku viņam priek�ā, izstiepjot un apbrīnojot pirkstus. Nekāda priek��stata? Vai tie�ām?

-���� Labi. Labi. Lūdzu! Lieciet viņam aiziet. Somērs pa�māja ar galvu, un krievs atkal atkāpās. Es nevaru izturēt vēl vairāk. Brandeiss ar grūtībām norija siekalas. Vecais ebrejs teica, ka viņ� esot runājis ar da�iem jaunpienācējiem no Au�vicas. Viņ� jautāja par Luftwaffe virsnieku, jo tas bija tik neparasti. Viens no ieslodzītajiem bija vienīgais izdzīvo�ju�ais no specializētās darba nometnes netālu no Au�vicas. Tā bijusi lidma�īnu dzinēju montā�as rūpnīca, un virsnieks tur esot bijis atbildīgais. Loģiski gaisa karaspēku virsnieks. Viņi izmantoja ebreju vergu darbu. Rūpnīca bija slēgta, kad tuvojās krievi. Tas bija viss.

-���� Kur? Somērs izstiepa pirkstus, cie�i tos pētīdams.

-���� Labi. Labi. Tas tie�ām ir viss.

-���� Es turē�u vārdu. Nebūs vairs lauztu pirkstu.

-���� Man ir daudz vairāk, ko jums dot. Daudz vairāk infor�mācijas. Apslēptas vecmeistaru gleznas. Zelts. Mēs varam strādāt kopā.

-���� Vispirms tiksim galā ar �o.

-���� Labi. Brandeiss drebēdams pacēla salauzto plauk�stu. Vai jūs dabūsiet man ārstu? Viņ� pamāja ar galvu sev aiz muguras. Un tie krievi? Es nekad viņus vairs ne�redzē�u? To tur?

-���� Nekad. Un es uzraudzī�u, lai tu saņem iespējami labāko aprūpi. Bet vispirms.

-���� Labi. Montā�as rūpnīca. Tā esot bijusi netālu no Kra�kovas. Aptuveni piecdesmit kilometrus no Au�vicas. Sāls rak�tuves. Milzīgas pazemes sāls raktuves.

Acīm mirdzot, Somērs paskatījās uz profesoru. Mums tas ir. Mums tas ir. Viņ� pievērsās vīrietim krēslā: Vai tu vēl kādam esi par to stāstījis? Vel kādam?

Brandeiss atkal izskatījās izaicino�s. Protams, ne. Ma�nos darījumos nekad nestāsta, ko zina. Ja vien tiek atrastas kopīgas intereses ar tādiem, kam var uzticēties. Nākotnes darījumu partneriem. Kā jūs. Jūsu boss.

Gūsteknis paskatījās uz Raicu, kur� tūlīt pat kaut ko no�jauta. Visu darba dzīvi viņ� bija pavadījis, kārtojot darījumus ar �āda veida cilvēkiem. �ie �aubīgie tirgoņi bija kā veco laiku dārgumu mednieki. Da�i no viņiem mēdza runāt, da�i atstāja pavedienus, bet da�i paņēma savus noslēpumus līdzi kapā. Profesors nenovērsa acis no Brandeisa un uzlika roku uz Somēra elkoņa. Somēr. Mums jāaprunājas. Uz brīdi.

-��� Ne tagad, Raic. Mums ir tas, ko mēs gribam. Somērs izgāza dusmas. Viņ� neiecietīgi atgrūda Raicu un paliecās uz priek�u. Vecais ebrejs?

-���� Miris.

-��� Viņa ģimene?

-���� Ģimene? Kāda ģimene. Au�vica.

Somērs izslējās taisni. Paldies.

Brandeiss pastiepa galvu uz aug�u. Ziniet, jūs nekad neiekļūsiet pietiekami dziļi raktuvēs. Es tur biju. Tās ir Veli�kas raktuves. Pasaules mantojuma vieta, pilnas ar sāls skulp�tūrām; man izdevās izmantot vācu virsnieka karti. Es tiku līdz dziļākajai pieejamai vietai, līdz tuneļu kompleksa ga�lam, kas atvērts tūristiem. Gids teica, ka tālāk tās esot pil�nīgi nepieejamas, zem ūdens. Tās ir applūdinātas, kop� tur bija nacisti. Vietas, kas parādītas kartē, ir vismaz simt met�rus zem ūdens. Pasaulē ir tikai da�i cilvēki, kas spēj veikt tādu pētījumu. Jūs nekad nevienu tur nedabūsiet iek�ā.

-���� Es domāju, ka dabūsim gan.

-��� Jums vajadzīgi tehniskie nirēji. Cilvēki ar alu nir�anas prasmi. Cilvēki, kas prot medīt bagātības. Lai kas būtu tur lejā, tas dro�i vien ir maskēti mīnēts. Vai jūs zināt Nerona dekrētu? Nacisti maskēti mīnēja pat savas apslēptās bagātī�bas, lai tās iznīcinātu. Vai nu Tūksto�gadu reihs, vai nekas. Un jums būs jāiesaista Polijas varas iestādes. Jūs nevarat tāpat vien ielavīties tajās raktuvēs. Jums būs vajadzīgi izcili cilvēki, lai tās pārmeklētu. Viņam izdevās pamāt ar galvu atpakaļ. Nevis kā tie slepkavas. Ne tāds kā tas Specnaz.

-���� Izcili cilvēki, Somērs smaidot atkārtoja. Izcili cil�vēki. Viņ� izņēma ādas cimdus. Vai tikai nav tā, ka tavu pa�reizējo nepatīkamo stāvokli, tavas karjeras maiņu radī�jusi kāda meitene? Melnā tirgus mākslas magnāts kļūst par policijas informētāju un pēc tam par ietvju mākslinieku? Jā?

-��� Jūs domājat Rebeku Hovardu? Vīrietis bija svār�stīgs. Viņa atbrauca satikt mani Amsterdamā. Par Dīrera atdo�anu, kas nozagts no Hovarda galerijas. Raics par to zinās. Meitene satika ari viņu. Īstenībā viņ� tai ne visai pa�tika. Rebeka teica, ka viņ� esot �au�alīgs. Pēc viņas domām, ari vāj�. Visai trāpīgi, ja jūs man jautātu. Redz, kādi bērni. Viņ� vēlreiz ar galvu pamāja uz Raicu, tad sazvērnieciski paskatījās uz Somēru. Jūsu vietā es pamestu to vīru. Ne�uzticieties viņam ne par matu. Nekad neņēmu par pilnu tās pasaciņas par viņa nacistu ģimenes pagātni. Viņ� vēl aiz�vien ir viens no tiem. Paskatieties uz viņu. Jūs varat saskatīt vājumu viņa acīs.

Somērs neko neteica, bet aizpogāja mēteli. Brandeiss pēk�ņi atkal izskatījās nobijies. Es tikai tāpēc kļuvu par informētāju, ka man piedraudēja. Jauns mafijas boss no Kazahstānas. Kazahi nepārzina etiķeti. Ne tā kā jūs. Jūsu boss. Kur� tas ir? Lūdzu, pasakiet man. Viņi visi ir man pateicību parādā. Tikai pasakiet man. Bet meitene palīdzēja man uz laiku pazust. Nogādāja mani tur, kur es tagad esmu, kas ir labāk nekā cietuma kamera vai kanāla dibens. D�eka Hovarda, slavenā jūras arheologa meita. Brandeiss apklusa un skatījās. Viņ� kļuva bāls kā nāve. Viņa balss pār�gāja �ukstā. Augstais Dievs! Jūs to nedrīkstat. Dariet ar mani, ko gribat, bet to jūs nedrīkstat. Neiesaistiet viņu tajā!

Somērs pamāja ar galvu krievam, kas stāvēja ar savilk�tām dūrēm un tik tikko valdīja dusmas. Viņa angļu valodas prasme acīmredzot bija diezgan laba, lai saprastu, ko Bran�deiss bija teicis par viņu. Klusi pienācis aiz krēsla, viņ� no �aketes izvilka mazu automātisko pistoli un turēja to blakus kājai, garo, melno trok�ņu slāpētāju pavērsis uz leju. Viņ� to pacēla, bridi svārstījās, tad vienā acumirklīgā kustībā ar roku apņēma Brandeisa kaklu un parāva to uz aug�u pa labi. Atskanēja pretīgs troksnis, un krievs parāva vēlreiz. Tas bija briesmīgs krak�ķis, un viņ� palaida vaļā galvu. Tā nokārās uz leju, atvērtām acīm, no mutes pilot asinīm un gļotām. Krievs atkāpās, noņurdēja un pacēla pistoli, norādot ar otru īk�ķi uz liķi. Manā versijā mazāk asiņu.

-���� Aizvāciet viņu! Somērs atvairot pavicināja roku. Krievs iegrūda pistoli �aketē, un pārējie divi pienāca viņam palīgos. Viņi pacēla krēslu un kopā ar līķi iznesa to pa dur�vīm. Juzdamies tuvu ģībonim, Raics atspiedās ar roku pret sienu. Viss bija noticis tik ātri. Viņ� nekad iepriek� nebija redzējis nevienu nogalinām. Viņ� svīda, drebēja. Raics pie�vērsās Somēram: Viņam bija vēl, ko mums teikt. Vēl vairāk zelta, ko atrast. Viņ� būtu varējis uzvest mūs uz bagātību takas. Vai tas nav tas, ko jūs gribat? Jūs un jūsu cilvēki? Kāds tam sakars ar �o vienu saikni, �o kodu?

Somērs ar līdzjūtību noskatījās uz viņu. Ko, jums tam nav dū�as? Nogalinā�anai? Jūs liekat man vilties, Raic. Atce�rieties, ko jūsu godājamais fīrers teica. �ī persona nebija cilvēks. Viņ� bija ebrejs. Tagad pie lietas. Hovardu meitene.

Raicam aukstums sa�ņaudza pakrūti. Ja viņi spēja izdarīt to, tad kas viņiem bija padomā meitenei? Viņ� satvēra Somēru aiz pleca. Viņai netiks nodarīts nekas ļauns? Nekas tam�līdzīgs? Tas nebija ietverts līgumā. Tas nebija tas, ko es gribēju.

Somērs atgrūda roku un ar nicinājumu paskatījās uz viņu. Ko gan jūs domājat? Jūs, naivais akadēmiķi! Nolau�pī�ana darbojas �ādi: tiek piedraudēts nogalināt upuri, pa�reizi? Tuvinieki cie� sāpes. Jāpanāk, lai viņi apzinās, ka cie� sāpes. Un tad presto, ir gatavs rezultāts.

-���� Un kas tad?

-��� Tad? Tad? Kāds tad? Somērs ar nicinājumu izspļāva �o vārdu. Jūs esat sentimentāls, profesor. Jūs neesat labs nacists.

Raics, noslaucījis sasvīdu�ās rokas biksēs, izslējās. Jums nav taisnība. Es kalpoju fīrera piemiņai. Tūksto�gadu reiham.

Somērs vērtējo�i paskatījās uz viņu. Un viss cits ir pie�cie�ams?

-���� Nekas nav svarīgāks par kopīgo lietu.

-���� Tie�i tāpat domājam arī mēs. Varbūt mēs vēl jopro�jām varam kārtot darījumu, profesor. Varbūt varam. Viņ� paņēma savu telefonu. Jūs pazīstat �o meiteni, vai ne? Viņa jūs atpazīs?

-��� Kā es jums teicu. Viņa atnāca pie manis institūtā, lai runātu par tā Dīrera atdo�anu Vācijai. Mēs kopā paēdām pusdienas. Laba ārie�u meitene no tēva puses.

-���� Aizmirstiet tās ārie�u blēņas. Iegaumējiet vienīgi datumu, laiku, vietu. Rītvakar septiņos viesnīcā County Hall Marriott. Tur pulcēsies viņas skolas grupa. Jūs viņu sveici�nāsiet kā vecs draugs. Tīras sakritības dēļ jūs esat tajā pa�ā viesnīcā, nupat tur beigusies kāda akadēmiska tik�anās. Tās tēma ir nacistu māksla, jūsu specialitāte. Un sagadī�anās pēc jums ir kaut kas neparasts, kas, pēc jūsu domām, varētu ieinteresēt viņas tēvu. Viņa vienmēr gribēs izpatikt tēvam. Izmantojiet to. Sakiet viņai, ka jums ir attēli ar nacistu bun�kuru, kas pilns ar senlietām.

-���� Viņai būs dro�ības apsardze. Par to jau bija domāts iepriek�ējā reizē, kad mēs tikāmies. Viņai bija jāiesaista SJU dro�ībnieki, bet viņa to nedarīja.

-���� Viņai nav iemesla turēt jūs aizdomās. Un jūs nupat to teicāt viņai nepatīk dro�ībnieki. Viesnīcai ir divas ieejas. Viena ir no Vestminsterbrid�roudas galvenā ieeja. Otra no Belvederroudas. Pasakiet, ka jūsu ma�īna atrodas tur. Attēli ieslēgti ma�inā. Viņai tikai jāiznāk uz ietves. Mani vīri no turienes pārņems vadību.

-���� Uz kurieni jūs viņu vedīsiet?

-���� Uz kurieni jūs viņu vedīsiet! Jūs gribat viņu pasargāt, lai mani krievu draugi nenodarītu viņai pāri? Tā būs jūsu darījuma daļa. Es palieku anonīms. Jūs viņu izvedīsiet no valsts. Es jūs instruē�u. Kaut kur netālu no doktora Hovarda sirds. Pa to laiku viņ� un viņa grieķu draugs pastrādās mums kādu mazu darbu. Darbu, no kura viņi neatgriezīsies. Man jābūt gatavam saņemt to, ko viņi atradīs.

-��� Un mēs abi saņemsim, ko gribam.

-��� Ja tas vedīs mūs turp, kur esam iecerēju�i, tad jums būs māksla jūsu slepenajam Fūhrermuseum. Un man būs manas bagātības.

-��� Un ja ne?

-��� Jūs �aubāties par mani?

-����� Es neticēju Brandeisam. Es mēģināju jums to pateikt. Tas vecā ebreja stāsts Brandeiss neatklāja mums visu. Kad jūs jautājāt, vai vācu virsnieks paņēmis sev līdzi vēl kaut ko no Polijas. Es to redzēju viņa acīs.

-���� Vai jūs esat vāj�, Raic? Vai meitenei bija taisnība? Jūs esat ļāvis Brandeisam jūs apmuļķot. Tie�i to viņ� gribēja iesēt �aubu sēklas, novērst jūsu acis no trofejas, novirzīt no lietas.

-���� Somēr. Raics vēroja viņu. Jūs varat uzskatīt mani par naivu, bet man ir pirm�ķirīgs prāts. Es uzstāju, lai jūs atklātu man visu. Jūs izstāstījāt pietiekami daudz, lai pārlie�cinātu mani jums pievienoties. Bet tagad mēs spēlējam citu spēli. Ir notikusi slepkavība, un es tajā esmu iesaistīts. Es uzstāju, lai jūs man izstāstītu. Protams, ja gribat, lai palieku.

Somērs bridi stāvēja, tad piegāja pie durvīm un paskatī�jās pa tām. Viņ� tās aizvēra un aizslēdza, tad atgriezās pie Raica un klusi ierunājās: Kad mēs tikāmies Britu muzejā, es pieminēju mana vectēva stāstīto. Iemesls, kāpēc es ticu Brandeisa stāstam, ir tas, ka rēķins, ko viņ� saņēma no vecā ebreja, tik precīzi saskanēja ar mana vectēva rēķinu. Holan�dietis to vienkār�i nebūtu varējis izdomāt. Nometne ir viena un tā pati darba nometne, kurā mans vectēvs izdzīvoja, strādādams par pavāru. Tas dokuments ar svastiku, ko es jums iedevu, ar Agamemnona koda zimogu, nāca no tā pa�a Luftvvajje virsnieka. Dro�i vien mans vectēvs uzdūrās viņa līķim pārējo vidū. Viņ� atminējās ari citus dokumentus tā vīra kabatās, bet �is izskatījās svarīgs, un viņ� to vienkār�i paņēma un aizmuka. Viņ� bija spekulants, turklāt izmisis, sagrābjot jebko, kas būtu pārdodams vai lietojams kā līdzek�lis peļņas iegū�anai. Bet tas vēl nav viss. Vai jūs zvērat�

-���� Protams, Raics no�ukstēja. Protams. Es zvēru pie fīrera dvēseles. Es nevienam neteik�u.

-���� Mans vectēvs iegāja me�ā. Viņ� tur slēpās. Tā esot bijusi baismīga vieta, kur SS apsargi un biju�ie ieslodzītie mēģināju�i nogalināt cits citu. Vectēvam izmisīgi vajadzēja ēdienu. Viņ� atrada bunkuru. Viņ� redzēja kādu sve�u cil�vēku, kas gāja iek�ā un ārā. Reiz viņ� tam sekoja bunkurā, cerēdams atrast ēdienu. Tas, ko viņ� tur redzēja, pārspēja me�onīgākos sapņus. Tur bija visi lielākie pazudu�ie māk�slas darbi. Patiesa svētnīca jūsu fīreram. Bet blakus bija cita istaba. �ajā istabā slēpjas tas, ko es gribu. Durvīs viņ� redzēja aplī iekļautu svastiku a�gārnu svastiku. Tas bija atslēgas caurums. Kaut kāda veida magnētiskā atslēga.

-���� Un jūs domājat, ka �ī atslēga ir paslēpta raktuvēs, Raics no�ukstēja.

-���� Mans vectēvs pavadīja bunkurā tikai da�us brī�us, pirms izlīda laukā. Nākamajā dienā viņ� redzēja divus Sa�biedroto virsniekus, ieejot kopā ar to vīru. Durvis pa�as aiz�vērās, un viņ� vairs neredzēja tos iznākam. Viņam �ķita, ka iek�ā dzirdējis pistoles �āvienu. Tovakar viņ� tik tikko bija sasniedzis me�malu, kad sāka krist bumbas.

-���� Mans Dievs! Vai bunkurs vēl aizvien ir tur?

-���� Aprakts zem NATO gaisa karabāzes.

-���� Vai jūs esat mēģinājis izpētīt, kā mēs tur varētu nokļūt?

-��� Tas ir nākamais solis.

-���� Brīni�ķīgi, Raics teica, aizmirsis ba�as par holan�dieti. Tas kalpo jūsu lietai. Un manējai.

-���� Un kāda tā ir?

-��� Tūksto�gadu reihs, Raics godbijīgi teica, neveikli sasizdams papē�us.

-��� Jazak Allah Khayran, Somērs, aizvēris acis, atbildēja.

Raics skatījās uz viņu. Ko tas nozīmē?

Somērs atvēra acis. Tās dedzīgumā kvēloja. Viņ� cie�i paskatījās uz profesoru, tad, �ķiet, atcerējās, kur atrodas, un atslāba. Es biju aizmirsies. Jūs atceraties, es esmu mu�sulmanis no tēva puses al�īrietis. Tie vārdi nozīmē labu veiksmi. Lai Allāhs atlīdzina mūs ar labu. Tas ir tikai tāds teiciens. Es vēl aizvien jūtu tā ebreja smaku. Mums vēl jānoslēdz vieno�anās. Iesim projām no �ejienes!

Pie Tenedas salas, Egejasjura

Turku jūras kara flotes apkalpes loceklis atvēra droseli ārmalā, un Zodiac laiva rūcot aiztraucās, iezīmējot vagu jūrā un tad paceļoties virspusē, lai aizslīdētu attālā minu tralera pelēko apri�u virzienā. D�eks satvēra margas un izliecās ārā no "Jūras pētnieka II" pakaļgala starpklāju platformas angāra lieluma nenoslēgtas telpas, kas ļāva tiem ienirt un palaist zemūdens ierīces jebkuros apstākļos. �odien jūra bija neparasti rāma, kādu kūtru vilni reizēm savirmoja agras pēcpusdienas vēsma, un kapteinis Makalisters kuģa pakaļgala durvis bija turējis vaļā. D�eks aizvēra acis un dziļi ieelpoja, izbaudidams vieglo vēju, sāls piegar�u, divtaktu izplūdes gāzu dvesmu. Tās bija smar�as, ko viņ� bija saistījis ar nir�anu visu mū�u, smar�as, kas nozīmēja, ka viņ� ir īstajā vietā, darot īsto darbu. Viņ� sajuta adrena�līna uzplūdus. Rīts bija nogurdino�s, līdz visi spēja vienoties par labāko veidu, kā aizvākt minu no kuģa vraka. Bet tagad viņi bija atpakaļ pie darba, un D�eks varēja koncentrēties uz gaidāmo neticamo atradumu jūras dibenā neparastās galeras atliekām no Trojas kara.

Kostass pienāca blakus, slaukot eļļainās rokas lupatā, ģērbies ieplīsu�ā darba kombinezonā, no kura kabatām rēgojās darbarīki. Viņ� sekoja D�eka skatienam un ilgpilni noraudzījās uz Zodiac, kas pazuda tālumā. Tam bija jābūt man, viņ� teica, kas noņem tās mīnas detonatoru. Tagad es jūtos iek�ēji iztuk�ots.

-���� Ne tik iztuk�ots, kā tu justos, ja tā būtu uzsprāgusi, kamēr tu to būtu apkampis.

-���� Paskaties! Kostass norādīja uz jūru, un D�eks ierau�dzīja, ka Zodiac ir apstājusies varbūt jūdzi no mīnu tralera. No mugurpuses viņiem pienāca klāt divi vīrie�i Mustafa Alkozens, SJU Turcijas sakarnieks, un Bens Ker�ovs, kuģa dro�ības dienesta �efs. Mustafam muskuļainam, bārdai�nam vīrietim ar zemu balsi bija divvirzienu raidītājs pie auss. Viņ� to noņēma. Kapteini Makalisteru nupat infor�mēja Nusbat kapteinis. Vienu minūti. Atskanēja kuģa sirēna, lai brīdinātu komandu nostiprināties pret triecienu. Viņi atradās labu gabalu ārpus briesmu zonas, tomēr Makalisters negribēja riskēt. D�eks paskatījās dūmakā tālāk par mīnu tralera priek�galu, divas, varbūt divarpus jūras jūdzes pro�jām. Gallipoli bija tik tikko redzama tālumā, Trojas krasts labajā pusē. Pēk�ņi jūrā bija manāma kustība un no kādas vietas apļveidā uz āru �ļācās balti viļņi, kam sekoja �ļakatu geizers. Pēc da�ām sekundēm D�eks sajuta dīvainu gaisa plūsmu, it kā starp viņiem būtu izgājis spoks. Tas bija trieciena vilnis, tik tālu projām, purinādams galvu, teica Kostass. Iedomājieties tos pui�us turku mīnu aizsprostā tūksto� deviņsimt piecpadsmitajā gadā uzduramies kādai no tām. Viņiem nebūtu nekādu izred�u.

D�eks pievērsās Mustafam, pla�i pasmaidīja un paspieda viņa roku. Vēlreiz paldies. Tā bija lieliska sadarbība. Es gribētu, lai da�i no tiem pui�iem nirtu kopā ar mums, kad sāksies izrakumi.

-��� Jums ir pastāvīgs ielūgums uz Turcijas Jūras akadē�miju uz vakariņām, jūs to zināt. Jums un Kostasam. Par jums ļoti labi parūpēsies.

-��� Es pazīstu turku viesmīlību. Ļoti priecā�os. Man tur ir da�i labi draugi no jūras kara flotes laikiem, un tagad tiem pievienoju�ies vēl jauni.

Bens pamāja ar galvu uz D�eka pusi. Viņ� bija maza auguma muskuļains vīrietis ar klusu balsi no britu biju�iem speciālajiem spēkiem. Viņiem vajadzēja ļaut tev piebeigt to minu ar Webley revolveri.

-���� Tu joko? Tev būtu vajadzējis redzēt mani vakar. Riņķi visapkārt.

-���� Es vēroju no tiltiņa. Pēdējais �āviens nebija slikts.

-���� Tīra sagadī�anās. Es biju pārstājis censties.

-���� Tā bie�i vien ir atslēga. Tie�i to es saku Rebekai. Beidz tik ļoti censties, atslābinies.

-���� Viņa �auj labāk par mani.

Bens pasmaidīja. Labāk piesargies, D�ek. Viņa pārņems vado�o lomu. Kādu bridi viņ� mazliet neveikli stāvēja klu�sēdams. Zini, es noteikti būtu braucis viņai līdzi uz Lon�donu. Tev tikai vajadzēja pateikt. Viņa ir� tie�ām laba mei�tene. Grūti iedomāties, kā bija uz klāja bez viņas. Mani pui�i viņas dēļ darītu jebko. Tu to zini.

-���� Es zinu. D�eks uzlika roku Benam uz pleca. Un es to novērtēju. Nudien novērtēju. Jūs pui�us, apkalpi viņa uztver kā pla�u ģimeni. Tas mani iepriecina, īpa�i pēc tā, ko viņa izcietusi.

Bens pamāja ar galvu. Viņ� paplik�ķināja pa izspīlējumu savā �aketē. Es tev esmu paveicis pārlādē�anu. Mazliet samazināju lodes atsvaru, par divsimt se�desmit pieciem grāniem. Tam vajadzētu būt īstajam gājienam. Labprāt pats pamēģinātu.

-��� Tad tiekamies uz baka pēc vakariņām?

-��� Tu esi ieskaitīts. Bens pamāja un kopā ar Mustafu aizgāja atpakaļ caur ierī�u jūkli. D�eks pievērsās Kostasam: Kas tad ir noticis ar manu akvapodu?

Purinādams galvu, Kostass ar spēku izpūta gaisu. Ne�tieku skaidrībā.

D�eks aizdomīgi paskatījās uz viņu. Es neticu, ka tu to saki.

-���� Mēs abi ar D�eremiju pavadījām pie tā pusi nakts. �im puisim ir īsts ķēriens. Viņ� redz lietas kā tu: vispirms saskata problēmu kopumā un tad to dekonstruē. Daudz in�enieru rīkojas pretēji pārāk loģiski. Es īsti nevaru saprast, kas, Dieva dēļ, viņam lika pamest in�enierzinātnes un studēt senās valodas.

D�eks pasmaidīja. Tādi pa�i izaicinājumi. Tikai mazāk eļļas.

-��� Ar tava akvapoda dro�ību viss ir kārtībā. Problēma ir iek�ējā telefona ārējie sakari. Mēs varam sazināties starp akvapodiem, bet tu nevari saistīties ar ārpasauli. Mūsuprāt, tas varētu būt saistīts ar spiedienu. Vienīgais veids, kā to uzzināt, ir dabūt to lejā.

-���� Manis pēc viss ir labi. Tā vai citādi, man nekad nav paticis daudz runāt zem ūdens. Tā ir problēma ar visām �īm zemūdens ierīcēm. Nirt nozīmē tikt projām no visa. Tikai tu un tava elpa.

-��� Pietiekami grūti piedabūt tevi kaut ko pateikt pat vis�labākajās reizēs, kad tu kaut ko esi pamanījis jūras dibenā. Reizēm mak�ķernieki bļauj, kad uzķērusies zivs. Citi apklust kā suņi, kas saodu�i pēdas. Tu noteikti esi klusējo�ais

tips.

D�eks pasmaidīja, tad aizgriezās un izliecās laukā, atkal sajūtot vēsmu, vērojot �ur tur viļņu baltās virsotnes. Es tikai domāju par Lanovski.

-���� Nedari to! Dieva dēļ, nedari to!

-���� Nopietni.

-���� Tu domā tur ārā? To viļņo�anos no mīnas? Trieciena vilni. Viņ� kaut ko teica par zemestrīcēm.

D�eks piekrītot pamāja. Ja kaut kas tāds kā mīna var radīt būtisku trieciena vilni divu jūd�u attālumā, tad iedo�mājies, ko zemestrīce varētu būt nodarījusi tūksto� divsim�tajā gadā priek� Kristus. Es nerunāju tikai par mūsu kuģa vraku. Es domāju par milzu vilni īstu ūdens vilni, kas trā�pīja Trojai. Un, vērojot, kā aizbrauc Zodiac laiva, es atcerē�jos, ko viņ� teica par zirgiem.

-���� Kad es gandrīz gāju meklēt trako kreklu?

D�eks papurināja galvu. Lanovskim bija taisnība. Es zināju, ka viņ� kaut kam ticis uz pēdām. Man tikai vajadzēja ļaut �ai domai nostiprināties. Tu atceries, viņ� teica, ka grieķu vārds ippoi zirgi var tikt lietots ar nozīmi "viļņi", "viļņi ar baltām virsotnēm" un arī "kuģi"?

-���� Protams.

-���� Padomā par citu zirgu! D�eks ar galvu pamāja uz krastu. �ajā vietā. Trojā. Zirgs.

-��� Jā. Acīmredzot Trojas zirgs. Bet� Kostasam atkārās �oklis. Velns parāvis!

D�eks, acīm kvēlojot, pagriezās pret viņu. Tur jau ir tā būtība. Uz to mērķēja Lanovskis. Trojas zirgs nebija zirgs. Tas bija kuģis.

-���� Bet kā ar Homēru?

-���� Homēru? Homēram nav stāsta par Trojas zirgu. Tas ir zināms vienīgi no vēlākiem episkiem fragmentiem. Nē, nav iespējams, ka Homērs būtu gribējis iekļaut stāstu par koka zirgu "Iliādā". Tam viņ� bija pārāk liels dzejnieks. �is stāsts pazemo trojie�us, padara Priamu smieklīgu. Kādu cīņas vērtu ienaidnieku varētu apmuļķot ar tāda veida dāvanu? Lai lielai episkai poēmai būtu spēks, ienaidniekam jābūt līdzvērtīgam jums pa�iem. Bet tas nenozīmē, ka Trojas ippos nepastāvēja. Tas bija �au�alīgs notikums, patiesi centrālais. Ta�u tā bija daļa no cita stāsta, no stāsta par Trojas kri�anu Ilioupersis. Homēra rakstīta, bet nekad neatklāta poēma.

-���� Bet tu saki, kāds fragments ar �o vārdu esot izdzīvojis un mēs to esot pārpratu�i.

D�eks piekrīto�i pamāja. Fragments, kas piemin "Tro�jas zirgu". Bet vēlāko laiku dzejnieki, kas vāca episkos frag�mentus, nepārzināja tēlainību. Viņiem nebija iztēles. Viņi nebija tur biju�i, nebija redzēju�i, kas īstenībā notika, pret�statā tam, ko, manuprāt, redzēja Homērs. Viņiem ippos nozīmēja zirgu, �etrkājaino būtni, un viss. Tādā veidā stāsts par Trojas kuģi pazūd no vēstures. Un, rau, Trojas zirgs.

-���� Tas varētu sarūgtināt Trojas vietējo uzraugu.

-���� Tā nav mita atmasko�ana. Tas ir tikai tas, ko es vien�mēr esmu darījis. Tas, ko Heinrihs �līmanis darīja. Tas ir padarīt vēsturi reālu. Vai vari iedomāties vēl ko smieklīgāku par Trojas zirgu? Tas ir kā sendienu ekvivalents ainai no notrulināta trillera. Bet vai vari iedomāties kaut ko valdzino�āku, �ausmino�āku, briesmīgāku par mutuļojo�as, gau�dojo�as tumsas aptvertu Trojas kuģi, kas pietuvojas Tro�jas mūriem un izverd Agamemnona karotājus citadelē, lai darītu ļaunāko? Tas ir fantastiski! Fantastiski!

Pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija piesprādzēju�ies akvapodos, kurus klāja termoplasta kupoli, un pārbaudīja elek�troniku un savstarpējos sakarus. Akvapodi nokarājās abās pusēs kuģa iek�ējās piestātnes jomai, pavērsti pret pakaļgalu, un bija nostiprināti, lai neļautu tiem bīstami ļodzīties līdz ar kuģa sānu un garenisko �ūpo�anos. D�eks vienalga jutās nelāgi, izjūtot gan fizisku nelabumu, gan nepatiku tikt iesprostotam zemūdens iekārtās, īpa�i tādās, kas tik tikko spēj izvietot viņa garo augumu. Viņ� zināja, ka viss mainī�sies, tiklidz viņi būs ūdenī, un akvapodu mazā izmēra dēļ varēs justies gandrīz kā nirēja kostīmā. Viņ� redzēja, kā Kostass paskatās uz viņu, un dzirdēja krak�ķi iek�ējā telefonā. Turies, D�ek. Tikai pāris minū�u, līdz kuģis dosies ceļā un kontroles komanda ziņos tiltiņam, ka mēs esam dro�ībā.

Akvapodi sa�ūpojās cie�i kopā, un D�eks uz brīdi aizmir�sās, ieraugot Kostasu pilnā godībā. Viņ� skaļi iesmējās.

-���� Kas ir?

-���� Nekas, D�eks papurināja galvu. Glu�i nekas.

Kostasam mugurā bija baltais kombinezons, bet smiek�līgu viņu padarīja milzīgais sombrero galvā viņ� sēdēja modernajā zemūdens ierīcē un gatavojās ienirt simt metru dziļumā līdz jūras dibenam, saģērbts kā lopkopis prēriju ganībās ļoti sliktā vesternā.

Kostass nikni skatījās uz draugu caur savu kupolu. Tu pēc tādas cepures ilgosies, ja mums būs bezmērķīgi jā�ūpo�jas uz ūdens kvēlojo�ā saulē.

-���� Neviens mani nepieķers �ūpojamies uz ūdens, D�eks stingri atbildēja, ar mokām norīdams siekalas, kad jūras viļņo�anās atkal sakustināja kuģi. Ja "Jūras pētnieks II" pabrauks mums garām, es gaidī�u jūras dibenā. Uz cietas zemes.

Kuģa dzenskrūves zem viņiem un klājs sāka vibrēt. Pal�dies Dievam par to, D�eks nomurmināja, kuģim stabilizē�joties. Cik ilgi mums vēl jāgaida?

-���� Straume, kas plūst no Dardaneļiem, mazliet ir pastip�rinājusies, kop� Makalisters mūs informēja. Tā ir starp piecdesmit un deviņdesmit metru dziļumu, tāda kā zem�ūdens upe. Lanovskis to modelēja un noteica piemērotāko vietu, kur "Jūras pētniekam II" būtu mūs jāizlai� laukā. Kad būsim ieniru�i, tad metamies lejup kā svins ar pilnu balastu. Makalisters nupat man pateica, ka atliku�as aptu�veni divdesmit minūtes, līdz mums tiks dota zaļā gaisma. Tāpēc atslābinies un izbaudi ceļojumu. Tu domā par bagātī�bām, kuras mēs atradīsim. Es domāju par vēl vienu no tiem nepārspējamiem kokteiļiem, ko man vakar vakarā sajauca turku pavārs izrakumu �tābā Trojā.

-���� Es gribēju tev izstāstīt, D�eks ieminējās. Es runāju ar D�eimsu pa telefonu, kamēr tika likvidēta mīna. Tu, pro�tams, atceries Hjū.

-���� Lielisks cilvēks. Es palīdzēju viņam izmēģināt nir�anu SJU izmēģinājumu baseinā. Jūs ar Mariju bijāt kaut kur aiz�gāju�i. Mēs ātri sadraudzējāmies. Tu būtu domājis, ka mēs esam pilnīgi at�ķirīgi.

-���� Mazliet kā tu un D�eremijs.

-���� Un kāda ir ziņas būtība?

-���� Hjū esot visai atklāti stāstījis par Otro pasaules karu. Ļoti emocionāli. Nepatīkama pieredze koncentrācijas no�metnē. D�eimss atzinās, ka savaldījies, kamēr Hjū runājis, neesot zaudējis dū�u un tā tālāk, bet mūsu sarunas laikā viņa balsī bija patiesas trīsas un uz brīdi pat nācās apklust. Nekad agrāk nebiju dzirdējis viņu tādu. Manuprāt, viņu tie�ām satrieca atskārsme par to, ko Hjū bija izcīnījis sevī katru dienu, katru minūti visus tos gadus, ko D�eimss pie viņa bija pavadījis.

-���� Es nezinu, kā tie pui�i spēja to izturēt, Kostass klusi atbildēja. Mans tēvocis, pieminekļu vīrs, teica, ka pēc atbrī�vo�anas, kad amerikāņu un britu kareivji tajās nometnēs sastapa SS apsargus, daudzi tika nogalināti. Vai viņus var vainot? Da�i no briesmīgākajiem apsargiem bija sievietes. Vienmēr, redzot tās fotogrāfijas no Belzenas un Buhenvaldes, man rodas vēlē�anās nospiest gaili. Bērnībā brīvdienās mēs mēdzām braukt no Ņujorkas uz Kanādu uz vientuļo me�u apgabaliem, kur gadījās sastapt da�us vecākus vācie��us, biju�os karagūstekņus, kas tur bija ieradu�ies strādāt par me�cirtējiem pēc tam, kad piecdesmitajos gados krievi viņus bija atbrīvoju�i. Pāris no viņiem bija nacisti no Waffen SS, kas bija maskēju�ies par Wehrmacht krievu priek�ā. Tagad es nesaprotu, kāpēc viņiem vēl bija ļauts dzīvot.

-��� Ja viņiem nebūtu ļauts, tu viņus nebūtu saticis. Nebūtu redzējis, ka viņi ir reāli cilvēki. Nebūtu redzējis, kā tas varēja notikt.

-���� Un vai Hjū atklāti pastāstīja to dārgumu stāstu?

-���� D�eimss ļāva viņam stāstīt, kā viņ� grib un kad viņ� grib, D�eks atbildēja. Dilens ir noraizējies par Hjū vese�lību. Domā, ka vecais uzliek varoņa masku Rebekas priek�ā, bet īstenībā ir daudz vārgāks nekā iepriek�ējā reizē. Dilens man atkal zvanīs pēc nir�anas. Es viņam pastāstīju, ko Moriss �orīt atrada.

-���� Ko?

-���� Tu neesi dzirdējis?

-���� Diem�ēl, ka es visu rītu biju līdz kaklam ieracies akvapoda iek�ās.

-���� Vēl vienu statuju. Pretī tai, ko atrada D�eremijs un Rebeka.

-��� Divas statujas.

-���� Gandrīz kā vārtu sargi, D�eks teica. Un viņ� ir bijis vēl vienā tunelī. Vienkār�i nevaru noturēt viņu ārpus tiem. �oreiz tas ir tunelis, ko pirms da�iem gadiem atrada Trojā strādājo�ie austrie�i, un tas ved no citadeles uz avotu ārpus mūriem. Viņ� tika gandrīz simt jardus tālu. Moriss domā, ka tas var vest uz telpu tā gaiteņa galā, kur atrodas statujas. Viņam bija līdzi viens no mūsu halogēna nir�anas lukturī��iem, un viņ� teica, ka esot varējis redzēt tālu uz priek�u zem citadeles. Viņ� iestrēga.

-���� Nu, tas daudz ko maina.

-��� Tur esot vajadzīgs lokanāks, atlētiskāks augums.

-��� Izklausās, ka tas ir manā kompetencē.

-���� Kaut gan mēs varētu ieskriet tur pēc nir�anas mazai izlūko�anai.

-��� Tu piedalies.

D�eks saklausīja krak�ķi austiņās un nogrieza to klu�sāk. Tas bija Makalisters, Kostass paskaidroja. Vēl des�mit minūtes.

-���� Sapratu.

-���� Kamēr gaidām, pastāsti man vēlreiz par Ahilleja vai�rogu. Par rotājumiem, ko meklējam.

-���� Tuvāko minējumu? Koka pamatne, aptuveni metru diametrā, klāta ar kaltu zeltu. Rotājumi? Varbūt melna ok�sidēta sudraba apmales, sarkans halcedons, lai gan kas zina, vai tas izdzīvo zem ūdens trīstūksto� gadus. Ainas va�rētu attēlot tādu kā kosmogrāfiju, mazliet līdzīgu viduslaiku Mappa Mundi. Tas domāts varonim kā izrādī�anās, plātī�a�nās, iespaida līdzeklis, bet, kā jau vairums presti�o iero�u, gatavots glu�i kā īstai cīņai, izmantojot kalēja labākās pras�mes. Tā nu piecas kārtas, ko aprakstījis Homērs, bija veido�tas cita uz citas, atstājot pakāpeniski mazāku apli, kas re�dzams dekoratīvām ainām, un vairoga biezāko daļu centrā, svarīgākajā vietā. Tie�i tā būtu radīts īsts kaujas vairogs, nostiprinot centru, ar kuru atvaira cirtienus, samazinot svaru gar malām. Manuprāt, Homērs bija redzējis, kā top �āds vairogs, un viņ� zināja, par ko runā. Viņa aprakstītās ainas ir ticamas varoņu pasaules ikdienas ainas, pasaule pirms apokalipses, medību ainas, cīnītāju sacensības, lauku ainavas, pilsētu dzīve, nebeidzamais dzīves cikls Varoņu laikmetā.

-���� Un kas būtu tad, ja pasaule būtu pavirzījusies tālāk? Kostass iejautājās. Atceries Odenu? Iero�u pārzini ar plā�najām lūpām? Hēfaists aizklibo projām, un Tetīda "izbailēs iesaucās, ko dievs bija radījis". Mēs zinām, ka bruņas nepa�sargās viņas dēlu Ahilleju no nāves, un varbūt Homēra klau�sītāji zināja, ka vairogs kā metafora nepasargās vēsturi no Agamemnona sacel�anās iznīcināt Troju no totālā kara.

-��� Tas ir labi. Ļoti labi. Īstenībā, domājot par Hjū, esmu aizdomājies arī par to visu. Ko viņam nācies redzēt Otrā pasaules kara beigās. Ko Odens redzēja Vācijā sabombardētajās pilsētās. Patiesība, ko nekāda mākslinieciska meista�rība nespēj maskēt, kur neviena metafora vai līdzība, vai simbols nevar aizvietot absolūtu realitāti. Odens pat raksta par to, vai ne? "Par dzeloņdrātīm, par nezālēm aizaugu�iem laukiem, par izvaro�anām, par gadījuma slepkavībām."

-���� Varoņu laikmets, ierobe�otas vardarbības laikmets ir beidzies. Iestājies cilvēku laikmets.

-���� Mūslaiku vēsture. Varbūt tas viss sākās Trojā.

Dzenskrūvju puto�ana beidzās, un to aizstāja dūkoņa no

kuģa iedarbināto stabilizatoru ūdens sprauslām. Zaļa gaisma iedegās virs ieejas dokā. Kārtībā. Mūsu laiks ir klāt, Kos�tass teica. Viņ� ar īk�ķiem uz aug�u deva zīmi kontrolierei, kas uz klāja stāvēja viņam blakus. Viņa pacēla roku un pie�spieda cie�āk austiņu, lai uzklausītu instrukcijas no tiltiņa, tad pakāpās atpakaļ un uzsvērti parādīja zīmi ar īk�ķiem uz leju. Kostass atkārtoja viņas �estu un pievērsās D�ekam: Gatavi sākt?

D�eks dziļi ievilka elpu. Viņi vienmēr zemūdens aparātu nir�anu uztvēra kā akvalangu nir�anu, izmantojot tās pa�as instrukcijas un roku signālus, tī�i atgādinot, ka ienirst cil�vēki, nevis ma�īnas un ka zemūdens aparātu nir�anas dro��ība bija vairāk atkarīga no cilvēka saprātīguma nekā no ma�īnām un datoriem. Bet Kostass zināja ari to, cik D�eks nelāgi jutās zemūdens aparātos, un saprata, ka tāda attiek�sme pret nir�anu deva viņam dro�ības izjūtu. D�eks izel�poja, tad uz bridi aizvēra acis. Sajūta bija laba. Viņ� cie�i paskatījās uz Kostasu, tad pacēla kreiso roku un nolieca īk�ķi uz leju. Sapratu. Gatavi sākt!

Laivu celtņi ātri nolaida abus vīrus ūdenī. Viņi tūlīt atra�dās zem viļņiem, strauji iegrimstot ar ātrumu, ko iepriek� bija noteicis dators, kas kontrolēja viņu peldspējas kameras pontonos. Ja viņi būtu kavēju�ies brīdi ilgāk vai biju�i da��us metrus sāņus, viņi nebūtu trāpīju�i uz vraku, un tad neatliktu nekas cits kā pārtraukt nir�anu un mēģināt vēl�reiz. Trīsdesmit piecu metru dziļumā abi iekļuva straumē ar grūdienu, kas iespieda D�eku sēdeklī, bet, nonācis pa straumei, viņ� to pat īpa�i nejuta, it kā atrastos uz ātri slī�do�a kājāmgājēju celiņa. Savukārt izkļū�ana no straumes bija visai nopietns pārslodzes rāviens, kas parāva viņu uz priek�u. Zem tās mērinstrumenti rādīja pieticīgu 1,5 mez�glu straumi pietiekami samazinātu, lai akvapodi noturētos pozīcijā uz vietas, lietojot ūdens strūklu dzinēju sistēmas. Tomēr viņi bija vienoju�ies ar Makalisteru, ka �odien pārāk neuzkavēsies un dosies projām ne vēlāk kā pēc divdesmit minūtēm. Oficiāli �ī ienir�ana bija otrā izlūko�ana, lai ap�stiprinātu pirmajā reizē redzēto un ļautu formulēt nir�anas plānu nākamai dienai.

Piecas minūtes pēc "Jūras pētnieka II" atstā�anas viņi bija precīzi sasniegu�i mērķi. D�eks no�ukstēja klusu pa�teicību Lanovskim. Viņ� nopētīja jūras dibenu, meklējot vakardienas nir�anas ceļa zīmes, ko gan mazliet sagrozīja organiskā stikla kupols. D�eks aktivēja palielinātāju, kas pievirzīja attēlu caur biezo, plakano stikla plāksni kupola priek�pusē cie�i klāt sejai, it kā viņ� skatītos caur masku. Viņ� uzreiz jutās ērtāk, atkal būdams nirējs. Viņi bija pie�tuvoju�ies senā vraka labā borta pakaļgalam. Hovards atkal ieraudzīja tā balstu, Mikēnu lauvas aprises. Viņ� to nebija nosapņojis. Tas bija īsts. Brūko�ajā mīnu kuģa virsbūvē viņ� redzēja atveri, kur turku jūras kara flotes nirēji bija piestip�rināju�i piepū�amos maisus un izcēlu�i mīnu. D�eks pavir�zījās da�us metrus uz priek�u un pagrieza akvapodu tā, lai ieskatītos zem mīnu kuģa korpusa labā borta, kur viņ� pirmoreiz bija pamanījis seno koksni, aptuveni astoņus metrus no pakaļgala balsta. Viņu interesēja, cik daudz koka detaļas atsegu�ās da�u stundu laikā pastiprinātās straumes iedarbībā, kā arī pēc viņa pa�rocīgās straujās attīrī�anas iepriek�ējā dienā. D�eks saskatīja vairākus kvadrātmetrus dēļu un karkasa abās pusēs, gūstot precīzu priek�statu par senā korpusa dimensijām pakaļgala balsta virzienā. Viņa pulss paātrinājās. Viņam bija bijusi taisnība. Tā bija kara galera par to nebija nekādu �aubu.

Ta�u tur bija vēl kaut kas. Grimstot tuvāk, D�eks ieraudzīja citus priek�metus līdzās vietai, kur viņ� iepriek�ējā dienā bija izcēlis keramikas kausu. Tie sai�ķiem rēgojās no smiltīm, biju�i aprakti pelēkā, anaerobā slānī, kas tagad bija atsegts un tika skalots projām. Katrs sai�ķis sastāvēja no da�iem du��iem koka rik�u ar sacietēju�u masu galā. D�eks precīzi zināja, kas tie bija. Pārsteidzo�i. Viņ� ieslēdza iek�ējo telefonu. Tagad es skaidri zinu, kas bija Agamemnona dārgums.

Kostasa akvapods atradās tie�i viņam priek�ā, senā kor�pusa otrā pusē, un no tā stiepās kameras strēle, vērsta lejup uz priek�metiem. Koka rik�u sai�ķis, kas stiepjas no dzelzs sacietējuma. Runā ar mani, D�ek!

-���� Bultu sai�ķis, D�eks satraukti teica. Un tā sarū�sējusi masa? Ieskaties uzmanīgi! Tā nav viendabīga masa. Tie ir daudzi sarūsēju�i gabali, salipu�i kopā. Tā ir dzelzs. Dzelzs bultu uzgaļi. Tas bija Agamemnona dārgums. Tas deva viņam asumu. Tie�i par to D�eimsam bija aizdomas. Grieķi bija atklāju�i dzelzs tehnoloģiju. Skaties, blakus tam ir vēl viens sai�ķis. Un vēl viens. Tā Agamemnons uzvarēja Trojas karā nevis ar varoņu sacensībām, bet ar dzelzi, ar dzelzi visiem kareivjiem, visiem iero�iem.

-���� Tipisks arheologs aizrāvies ar sarūsēju�as dzelzs gabaliem, nemaz neievēro zeltu.

-���� Par ko tu runā?

-���� Starp �im bultām un mīnu kuģa korpusu.

D�eks paskatījās uz to pusi un noelsās. Priek�mets bija apaļ�, varbūt metru diametrā, aprakts zem nogulsnēm. Gar malām viņ� redzēja zelta mirdzumu. Kalta zelta. Viņ� aktivēja miniatūro ūdens strūklu uz akvapoda strēles un maigi ap�ļāca formu, attīrot no nogulsnēm aptuveni pusi priek��meta. Tas viss bija zelts mirdzo�s, neapsūbējis. Apak�ā varēja saskatīt plānu aptum�ota koka slāni. Tas ir vai�rogs! Hovards iesaucās no satraukuma saspringtā balsī.

-���� Vai tas, ko mēs meklējam?

-���� Paskaties! D�eks turpināja. Redzamas apmales no ārpuses līdz izliekumam. Piecas kārtas tie�i tā, kā Homērs to aprakstīja. Var redzēt pat tum�os riņķus, kur vēl saska�tāms stikla oksidējums. Kā apreibis viņ� aplūkoja to. Nekādu dekorējumu. Tikai milzum daudz iespiedumu un triecienu. Savādi kuģa bojāeja to nav iztaisnojusi, tam vēl aizvien ir velves forma. Tie varētu būt kaujas bojājumi, bet �is nav tāds vairogs, ar ko dotos kaujā. Tas ir izrādī�anās vairogs, presti�s priek�mets. Tik daudz saskan ar Homēru. Vairogs, kādu valdnieks vai varonis uzstāda pie savas telts.

Bet daudz zelta, maz rotājumu. Dīvaini. Es jūtu, ka tā atkal ir Troja, Kostas. Pasakains atradums, bet vēl vairāk neatbil�dētu jautājumu nekā sākumā.

-���� Ieskaties cie�āk! Kostass bija izstiepis kameras strēli da�u collu attālumā no vairoga un vēroja savu ekrānu. D�ek, esmu pārliecināts rotājumu var saskatīt. Tik tikko. Vīnogulāju lapas, varbūt kādu dzīvnieku. Tas viss ir ticis izdauzīts no tā, tie�ām rupji. Pārbaudi savu ekrānu. Es to pārsūtī�u.

D�eks uzklik�ķināja savu monitoru un tūlīt ieraudzīja, par ko Kostass bija runājis. Neticami, viņ� nomurmi�nāja. Paskaties uz to! Tas ir kā spocīgs nospiedums. Bet kāpēc to darīt? Kāpēc? Domājot viņ� bungāja ar pirkstiem un lēni runāja. Ahilleja vairogs. Pie�ķirts uzvarētājam bēru spēlēs. Tiesības uz to bija Agamemnonam. Teiksim, viņ� aiz�ved to pie iero�u meistariem Tenedā, kas ra�o bultu uzga�ļus, un viņi rupji izkaļ laukā rotājumus. Kāpēc lai viņ� to darītu?

-���� Lepnums? Kostass ieminējās. Agamemnonam vien�mēr biju�as domstarpības ar Ahilleju. Vai nebija tā, ka viņ� paņēma Ahilleja meiteni un Ahillejs saīga? Visa tā presti�ā izrādī�anās, par ko tu runāji. Agamemnons iegūst Ahilleja vairogu, bet parāda savu pārākumu, izdzē�ot ornamentus, ko cilvēki saistīja ar cienīgo Ahilleju. Tagad Agamemnons ir boss, sīkstais puisis, bez jebkādām atkāpēm.

-��� Tomēr ļoti savādi, ka tas tika pamests tik rupji. D�eks cie�i pētīja vairogu. Tagad nebija laika apdomāt. Es to pa�ņem�u. Mēs to neatstāsim atsegtu jūras dibenā. Kostass pacēlās augstāk, atbrīvojot vietu, lai draugs varētu iesli�dināt izcēlēja strēles divas dak�as zem vairoga. D�eks dar�bināja sviru, līdz tā �ķita atrodamies pareizajā vietā, tad ieslēdza iek�ējo telefonu, lai saņemtu apstiprinājumu no

Kostasa. Tu esi apklusis. Vai tev viss kārtībā? Dod man ziņu, kā tas izskatās no tava redzespunkta. Beidzu.

-���� D�ek, stomīgi skanēja Kostasa balss. Par tiem iespiedumiem un triecieniem.

-���� Kas ir?

-���� Mana kamera ir pavērsta lejup tie�i uz vairogu. Tev jāpaskatās. Manuprāt, tu piekritīsi, ka reizēm der soli atkāp�ties.

D�eks atkal uzklik�ķināja uz ekrāna. Attēls bija neskaidrs, kad materiāls pienāca. Viņ� pēk�ņi juta, ka akvapods sāk virzīties uz aug�u, un ātri koncentrēja uzmanību uz peldspējas kontroli. Viņam bija jāiegaumē, ka nav autopilota. Tie�i tāpēc viņam nepatika lietot zemūdens ierīces izraku�mos. Hovards vairāk uzticējās savām rokām nekā mehānis�kiem pagarinājumiem. Viņ� atkal nostājās horizontāli un izmantoja motoru, lai lēnām pastieptu sviras zem vairoga, līdz varēja būt dro�s, ka tas nepacelsies un nenoslīdēs.

-���� Kas nu? Kostass jautāja.

-���� Ļauj man bridi uz to koncentrēties. D�eks cēla vai�rogu aug�up collu pēc collas, ieplūdinot ūdeni pakaļējās peldspējas tvertnēs, lai kompensētu svaru, un tādējādi saceļot nogulumu mākoni, kas ātri noplaka. Bija tie�i tā, kā Lanovskis teica, rupjas nogulsnes virs pelēkā anaerobā slāņa, kas bija konservējis vairoga koka pamatni. D�eks lēnām pa�grieza akvapodu, līdz vairogs bija brīvs no jūras pamatnes, un no tā bagātīgi atdalījās pelēkās nogulas. Viņ� izmantoja citu sviru, lai pastumtu zem tā metāla grozu, kas bija izklāts ar plastikāta amortizācijas materiālu, līdzīgu burbuļotajai iesaiņo�anas plēvei. Pārsegs ar amortizācijas materiālu tiks pārklāts vairogam pāri, izveidojot tam tādu kā �aulu. Ho�vards lēni atvilka paceļamo sviru cauri grozam, līdz tā bija da�us centimetrus zemāk, atstājot vairogu uz amortizācijas materiāla, tad ievilka sviru akvapodā. Viņ� ar spēku izel�poja. Vai tu paskatītos uz to? viņ� jautāja.

-���� Es domāju, ka pienācis laiks tev darīt tie�i to pa�u, D�ek, Kostass atbildēja.

-���� Mans ekrāns. Jā. D�eks redzēja graudainu vairoga videoattēlu no piecu metru augstuma. Padeve vēl aizvien kārtīgi nedarbojās. Viņ� paskatījās vēlreiz. Tad viņ� to ierau�dzīja. Mans Dievs! viņ� iesaucās. Mans Dievs!

-��� Atceries, es tev stāstīju, tēvocis aizveda mani bērnibā to apskatīt Atēnu Arheoloģijas muzejā? Kostass atgādi�nāja. Nekad nebiju domājis, ka to redzē�u �ādā veidā.

-���� Tad redz, ko Agamemnons izdarīja, D�eks pārsteigts no�ukstēja. Viņ� tik tikko spēja aptvert ieraudzīto. Redz, ko viņ� lika tiem Tenedas kalējiem paveikt. Viņam noteikti bija līdzi zelta maska, ko tiem parādīt, maska, kuru viņ� vēlāk aizveda atpakaļ uz Mikēnām, un tur �llmanis to atrada. D�eks cie�i skatijās. Viņ� raudzījās sejā. Viss vai�rogs bija seja. Tā bija Agamemnona seja. Iespiedumi un trie�cieni atradās tur, kur kalēji bija veidoju�i attēlu kā rēgainu maskas attēlu, nemaz ne rupji, bet izpildot to ar milzīgu meistarību, tik skaidri kā jebkuru mākslas darbu, ko D�eks jebkad bija redzējis. Ēnā tas izskatītos pavisam neparasti kāda cilvēka varas apziņas galējā izpausme, iemū�ināta uz lielākā varoņa vairoga.

-���� Ļauj man tikt skaidrībā, Kostass teica. Homērs to redzēja, bet dro�i vien agrāk, pirms pārtaisī�anas.

D�eks par to bija pārliecināts. Tik pārliecināts kā nekad iepriek�. Homēra stāsts bija par varoņu sacensību. Neviens tajā stāstā neredzēja vairogu �ādā veidā. Vairogs �ajā izskatā bija tēls no laika pēc varoņu kri�anas, �ausmīgās kara sejas, pa�a Agamemnona tēls. Tas tika vests atpakaļ Agamemnona pēdējam uzbrukumam citadelei, bet tad seismiska vētra sabangoja jūru un nogremdēja �o kuģi, aizraujot Agamemnona galeras no krasta līdz pa�iem Trojas mūriem.

-���� Pēc manām domām, Morisam nāksies maksāt D�eimsam to viskija kasti, Kostass sacīja.

D�eks atskatījās uz bultu sai�ķiem, kas vēl bija redzami fonā. Tām vēl būs jāpagaida. Kostasa akvapods bija apgā�dāts ar video un gaismu iekārtām, nevis pielāgots atradumu vāk�anai. Viņiem būs jāatgrie�as te lejā, cik drīz vien iespē�jams. Hovards atkal paskatījās uz vairogu. Viņ� vēlējās, kaut varētu tam pieskarties, piekļaut to pie krūtīm, satvert �ķēpu, sajust to taustāmo spēku, ko iepriek�ējā dienā bija jutis uz klāja, turot Webley pistoli. Viņ� raudzījās uz seju ar pievēr�tajām acīm, kas akli, tomēr visu redzot, skatījās uz aug�u kā tās bija vēroju�as visu vēstures gaitu slīdam garām tajā cilvēces laikmeta posmā, kas aizsākās dienās, kad atskanēja bronzas laikmeta kapu zvans. D�eks cie�i lūkojās uz dzelzs bultu uzgaļiem un vienā mirkli saprata. Viņ� saprata kārdi�nājumu. Varas kārdinājumu, kārdinājumu ie�ūpot nāvējo�o dusmu un atmaksas svārstu. Karu kā dzīves nosacījumu bez iemesla, sākuma vai beigām. Kārdinājumu, kas bija dzi�nis Agamemnonu paņemt plāksni ar uzrakstu "kar�", aizmetot plāksni ar uzrakstu "miers".

-���� D�ek! Realitātes pārbaude.

-���� Labi. Dabūsim to uz klāja! Tajā straumē mums tas būs kā izpriecu brauciens. Nevaru iedomāties neko ļaunāku kā nomest �o.

-���� Sapratu. Es konsultē�os ar "Jūras pētnieku II". Beidzu.

D�eks aktivēja autopilotu, lai noturētu pozīciju trīs met�rus virs jūras dibena, līdz viņ� noslēdza grozu. Jau bija sajū�tama straumes vilkme, kas virzīja abus akvapodus viņpus mīnu kuģa vraka pakaļgalam. Viņ� pastiepa aug�ējo sprostu pāri grozam, nolai�ot to lejup, līdz plastikas ietinamais polsterēja vairogu no abām pusēm un ārpusē rēgojās tikai mala no kaltā zelta. Vairogs bija ietīts tik dro�i, cik nu vien to varēja izdarīt. D�eks saklausīja kuģa dzinēju rīboņu ūdenī un paskatījās uz aug�u, saskatot vien tum�zilu dūmaku. Kostass virzīja savu akvapodu līdzās. Labi, D�ek. Vai tu mani dzirdi?

-���� Skaļi un skaidri. Beidzu.

-���� Es nupat runāju ar Makalisteru. Klausies norādījumus! Straume kļūst bīstamāka �etri, varbūt pieci mezgli. Mēs atdalīsimies aptuveni piecpadsmit metrus viens no otra, tad ļoti lēni celsimies līdz straumes zonai aptuveni astoņus metrus virs mums un ļausim tai mūs nest. "Jūras pētnieks II" mūs fiksē ar sonāru un sekos mums, saglabājot pozīciju virspusē. Kad nonāksim virs straumes aptuveni piecdesmit metru dziļumā, mēs novērtēsim situāciju, bet necelsimies augstāk, līdz "Jūras pētnieks II" būs virs mums un nirēji ūdenī. Saprati?

-���� Sapratu. D�eks pēdējo reizi paskatījās uz vraku un rūsējo�o mīnu kuģa korpusu virs senās kara galeras, ievē�rojot lauvas priek�galu smil�u gropes malā. Viņ� atcerējās, ka �is ir kara kaps. Kaps no diviem kariem. Hovards uz brīdi pievēra acis, no�ukstot vārdus, kurus bija izrunājis pie katra atrastā vraka kop� vikingu kuģa atklā�anas pirms trim gadiem ledū pie Grenlandes krastiem: Hann til Ragnarok "Līdz Ragnarokam" seno skandināvu saukli miru�iem ka�rotājiem, aicinājumu atkal satikties. Viņ� bija tikai Rebekai izstāstījis, ko dara un kāpēc. Viņa kaisle uz pagātni mak�sāja savu cenu. D�ekam nepatika izdarīt izrakumus apbe�dījumos, jo tur viņ� izjuta to emocijas, kas bija stāvēju�i kapa malā. Savukārt kuģu vrakos virmoja to emocijas, kuru pēdējie mirkļi �eit bija atstāju�i pēdas. Bet nu viņ� bija iztei�cis �os vārdus. Viņ� paskatījās uz atradumu grozu, uz zelta malu un izbrīnā pakratīja galvu. D�eks neizturami vēlējās atgriezties. Ko vēl viņi atradīs?

-���� D�ek! Makalisters nupat sazinājās ar mani. Viņam esot zvanījis Moriss no Trojas.

-���� Skaidrs. Beidzu.

-���� Acīmredzot tā galvenokārt bija klepus lēkme. Makalis�ters pamatīgi esot nomocījies, lai kaut ko saprastu.

-��� Skan daudzsolo�i. Izklausās, ka Moriss atkal bijis lejā savā caurumā.

-���� Pagaidi vēl! Tu un Moriss abi varētu būt parādā D�eimsam pa viskija kastei.

-���� Tu āksties.

-��� Tu esi atradis Ahilleja vairogu. It kā. Sauc to par Ahilleja vairoga rēgu. Un Moriss to palladionu. Nav tā, ka viņ� to tie�ām būtu atradis, bet tuvu tam. Rēgs. Kā tu saki, te tev ir Troja. Tā nekad tev nedod tie�i to, ko gribi.

D�eks juta, ka viņa akvapods satrauco�i sasveras, un viņ� ātri nospieda peldspējas kontroles rokturi, lai ielaistu saspiestu gaisu pontonu priek�galā, kompensējot atradumu groza radīto papildu svaru priek�ējā daļā. Viņ� juta, ka zem�ūdens ierīce izlīdzina gaitu, un atvieglojumā nopūtās.

-���� D�ek, vai tu vēl runā ar mani? Beidzu.

-���� Gandrīz ne. D�eimss gandrīz pazaudēja savu viskija kasti no manis. Autopilotam nepatīk svars priek�galā. Es pāreju uz rokas vadību. Beidzu.

-���� Es tos neprojektēju kā smagumu cēlājus. Bet tā ir vēl viena problēma, kuras risinā�anā es varu iesaistīt D�eremiju.

-��� Dod man vēl vienu mirkli! D�eks turēja vadības sviru, tad darbojās ar pedāļiem, lai tiktu iespējami tuvāk virsmai. Rokas vadība bija līdzīga helikoptera vadī�anai ar līdzī�gām raksturīgām nestabilitātēm, kas prasīja nepārtrauktu uzmanību. Viņam nācās pacelties, iepū�ot gaisu pontona priek�ējā kambari, tad ātri ielaist plūsmu pakaļējā kambarī, lai neļautu akvapodam nosvērties pretējā virzienā, tajā pa�ā laikā nodro�inot, lai kreisās un labās puses kameras ir līdz�svarā. Tas prasīja visu uzmanību, un viņ� nenovērsa acis no �iroskopa un dziļummēra. Hovards palūkojās ārā. Jūras dibens vēl aizvien �ķita tuvu, it kā viņi nekustētos ne no vie�tas, bet viņ� zināja, ka tā ir optiska ilūzija, gaismas refrak�cijas funkcija caur organisko stiklu, kas nozīmēja, ka ārpusē viss ir par trīsdesmit procentiem lielāks. D�eks paskatījās uz dziļummēru. Deviņdesmit metri. Ar kontroliericēm viņ� bija panācis nelielu stabilitāti. Viņ� ievēroja, ka Kostass savā akvapodā ietur pamatīgu distanci, aptuveni divdesmit metrus uz ziemeļrietumiem un piecus metrus virs viņa. Vismazāk viņi gribēja sadursmi. Viņ� atkal ieslēdza iek�ējo telefonu. Labi. Tad ko Moriss atrada? Beidzu.

-��� Viņ� iekļuva tunelī. Viņa komanda bija izraku�i vakar iebruku�o ieeju un nostiprinājusi to ar dēļiem. Starp citu, ieradusies Ai�a. Viņa Morisam aizliedza tuvoties tai vietai, bet viņ� viens pats aizlavījās atpakaļ pusdienlaikā.

-��� Tas ir mans īstais cilvēks, D�eks teica, pētīdams ek�rānu. Viņam nebija nojausmas ne par sānu kustību, ne par viņu horizontālo ātrumu. Viņ� paskatījās lejup un pēdējo reizi vāji redzēja kuģa vraku melnu traipu tumsā tālu pa labi. Straumes vienmēr bija mulsino�as, bez ceļrā�iem tik tikko samanāmas, ja vien nemēģināja ar tām cīnīties, bet reizēm satrauco�i saskatāmas, ja attālinājies no sava nir�anas partnera atsevi�ķā plūsmā. Tās reti kad bija viendabīgas, drīzāk kā stīgu virpulis, kuras au�as cita ap citu, un �ī ne�bija izņēmums. Kuru katru bridi abus akvapodus varēja pie�vilkt vienu pie otra tādi spēki, kādiem viņi nekad nevarētu noturēties pretī ar ūdens strūklu dzinējiem. D�eks manīja, ka ari Kostass sajuta briesmas un bija atvirzījies tālāk, tagad vismaz trīsdesmit metrus projām. D�eks palūkojās aug�up un redzēja "Jūras pētnieka II" korpusa tum�o apveidu. Tas bija atvieglojums. Makalisters bija sasodīti labs kapteinis. D�eks atcerējās Lanovska straumes modeli un sprieda, ka viņiem vajadzētu būt laukā no galvenās plūsmas aptuveni piecdesmit metru dziļumā. Viņ� paskatījās uz mērinstru�mentu. Se�desmit metri. Atliku�i vēl desmit. Viņ� ieslēdza iek�ējo telefonu. Es klausos. Beidzu.

-���� Labi. Negribēju novērst tavu uzmanību. Tātad Moriss lien lejup pa tuneli un sasniedz to senā mūrējuma masu, kas iegruvusi, atsedzot eju tālāk uz priek�u. Uz sienas viņ� redz hieroglifus. Citus uzrakstus. Da�ādas valodas. To lineāro, par ko runāja D�eimss.

-���� Lineāro B! D�eks iesaucās. Fantastiski!

-��� Viņ� saka, tie esot kā veltījumi. Tas esot kā ieiet ANO mītnē, kur daudz da�ādas valstis pieliku�as sienas plāksnes.

D�eks sajuta sānsveri, kā lidojot ar vieglu lidma�īnu pāri siltai plūsmai. Viņ� atcerējās Lanovska brīdinājumu, ka jūra te bū�ot ar da�ādu ūdens blīvumu un temperatūru, kam par iemeslu ir noplūde no Dardaneļiem Melnās jūras ūdeņi, kas, iz�ļāku�ies cauri jūras �aurumam, tālāk ieskalojās Egejas jūrā, lai beigās saplūstu ar sāļāko Vidusjūru. D�eks pa�skatījās uz mērinstrumentu. Piecdesmit viens metrs. Pēk�ņi viņ� atkal sasvērās, �oreiz satrauco�āk, akvapoda pakaļga�lam paceļoties, tam sekoja spēcīga vibrē�ana. Kostasa ak�vapoda virzienā bija redzamas tikai dzeltenas, neskaidras kontūras. Viņ� izlīdzināja sasveri, bet neko nevarēja līdzēt pret vibrē�anu. Viņi bija sasniegu�i ātrās straumes aug�daļu un iekļuva rāmākos ūdeņos virspusē. Vibrācijas iemesls bija ūdeņu lēkā�ana un buksē�ana ātrākās straumes aug�daļā, līdz to palēnināja virspusē eso�ais ūdens. Hovards redzēja, kā priek�ā kratās grozs, un nolēma riskēt ar lielu pieplū�dumu peldspējas tvertnē. Akvapods palēcās uz aug�u, tad ātri atgriezās pie līmeņa. Grozs vēl aizvien turējās. Kostasa akvapods parādījās cie�i viņam blakus. Viss kārtībā? Beidzu.

-���� Kā amerikāņu kalniņā.

-���� Saproti? Zemūdens ierīces sagādā izklaidi. Kostass uzsmaidīja viņam, tad uzvilka sombrero, ko pie vraka bija atstūmis uz muguras. Makalisters tikko atkal ziņoja. Viņi zina, ka mēs esam viņiem priek�ā, bet dro�ākos ūdeņos, tātad mēs varam palikt �ajā dziļumā, līdz viņi atkal būs virs mums. Skaidrs?

-���� Skaidrs. Uzturēt dziļumu. Atgrie�oties pie Morisa. Viņam ir vēl citi uzraksti. Pārsteidzo�i. Es domāju, ka tas ir kāds sens tik�anās kambaris. Tā analoģija ar ANO varētu būt diezgan trāpīga.

-���� Pagaidi, ir vēl kas. Tātad Moriss lien tālāk. Viņ� ap�galvo, ka tur kāds iepriek� esot bijis. Tas esot visdīvainākais. Viņ� atradis kārtīgi izvietotus darbarīkus pāris ķeļļu, kapli. It kā kāds tos būtu atstājis.

-���� Nolādēts! D�eks nomurmināja.

-��� Tad galā ir metāla durvis no bronzas, durvis uz kam�bari. Viņ� domā, ka tās esot mazliet pavērtas, bet nobloķē�tas ar gruve�iem. Viņ� plāno sūtīt tur savus pui�us, lai tie mēģinātu durvis atvērt.

-���� Neticami! Man jābūt tur.

-���� Un vēl. Tas varētu viņam aiztaupīt viskija kasti. Vai ari tā pienāksies viņam pa�am. Durvīs esot tāds kā atslēgas caurums. Viņ� tie�ām gribēja, lai tu to zini. Moriss domā, ka tas ir palladions. Labi, varbūt ne glu�i. Drīzāk tā nospie�dums. Bet, viņaprāt, tas skaitās.

-���� Ko tie�i viņ� teica? Kas tas bija?

-���� Mulsino�i: tas esot svastikas formā.

D�eks apstulba. Runādams viņ� mēģināja domāt. Svastika. Atslēgas caurums. Palladions svastikas formā. Labi. Neti�cami, bet ne tik savādi, kā varētu domāt. Tie�i no turienes nacisti aizguva svastiku simbolu, kuru lietoja visā indo�eiropie�u teritorijā. Tā ir atrasta iespiesta Trojas keramikā. �limanis pat uzlika to kā dekorējumu uz mājas, kuru bija uzcēlis Atēnās. Toreiz tai vēl nebija ļaunas nozīmes līdz tam laikam, kad ārie�u nacionālisti to nolaupīja da�us gadu desmitus vēlāk. D�eks uz brīdi apklusa. Viens jautājums. Vai viņ� tev pateica, uz kuru pusi liecas kā�i?

-���� Pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam.

Tad tā ir īstā. Trojas svastika. Trojas simbols. Atslēga uz kambari zem Trojas. D�eks atkal iedomājās par to seju, ko �līmanis bija pacēlis no kapa Mikēnās, seju, kas aizklāta gulēja grozā viņam priek�ā un raudzījās aug�up, skatoties, tomēr neredzot. Agamemnona seju. Vai viņ� arī bija stāvējis pie tām bronzas durvīm? Vai viņ� �ķietami bija aizslēdzis tās durvis uz visiem laikiem un aiznesis projām atslēgu? Vai �līmanis bija atradis atslēgu un pats tur iegājis? Ko viņ� bija redzējis? D�ekam jau iepriek�ējā diena bija �ķitusi visne�parastākā atklājumu diena mū�ā, bet �odien to bija vairāk, daudz vairāk. Neticami. Tomēr visam pāri klājās �aubas, ne�noteiktība, tā īpa�ā Trojas netveramība; it kā Agamemnona maska pārsegtu visu �o vietu un, to paceļot, varētu atklāties vai nu neizsakāmas bagātības, vai tikai tuk�ums. Agamem�nona maska. Trojas maska.

-���� D�ek, vai tu jau vari sazināties ar "Jūras pētnieku II"?

D�eks ieslēdza iek�ējo telefonu, bet dzirdēja tikai sprak-

�ķus. Nav nekā. Vēl piecpadsmit metri, un es izmēģinā�u otru kanālu. Beidzu.

-���� Labi. Ar mani runā Bens. Neatslēdzies!

D�eks paskatījās uz aug�u. Tagad viņ� ieraudzīja dro�ī�bas nirējus ūdenī, kas bija gatavi piestiprināt troses, kuras ievilktu abus akvapodus iek�ējā dokā. Viņ� ar vairogu pacel�sies aug�ā pirmais. Viņi netaisās riskēt. Hovards pielieca galvu, redzot virs sevis visu korpusa apveidu, ko izkropļoja organiskā stikla kupols. Viņ� atcerējās, ka pēdējo reizi tā bija raudzījies no zemūdens Isikula ezerā Kirgizstānā pirms se�iem mēne�iem. Toreiz tur viņu gaidīja Rebeka; viņam bija iespiedies atmiņā, kā meitenes garie mati, krītot uz leju, ietvēra viņas seju, lūkojoties uz tēvu no Zodiac laivas. Viņ� bija ilgojies pastāstīt meitai par visneparastāko atklājumu ezera dibenā senu kapu, kas parādījās skatienam un tad pazuda zem sanesu tonnām. �oreiz viņam bija taustāms priek�mets, ko viņa varētu redzēt un tam pieskarties. Viens no lielākajiem dārgumiem, ko viņ� jebkad bija atradis. D�eks vēlējās, kaut meita ari tagad būtu te un skatītos uz viņu lejup. Viņ� gribēja to parādīt Rebekai pa�ai pirmajai. Viņ� dziļi ievilka elpu. Nākamreiz.

-���� D�ek! Mēs noturam pozīciju te, kamēr viņi manevrēs vietā troses.

-���� Sapratu.

-���� D�ek, iespējams, ir satrauco�a ziņa. �ķiet, ka Rebeka ir pazudusi.

D�eks aizmirsa par vairogu. Kā tas ir pazudusi?

-���� No viesnīcas Londonā. Aptuveni pirms stundas. Mūsu dro�ības virs nekavējoties piezvanīja Benam.

-���� No County Hall Marriott? Vai viņi ir pārbaudīju�i peld�baseinu?

-���� Acīmredzot vestibilā bijis kāds vīrietis, ko viņa pazina. Viņam viesnīcā bijusi tik�anās. �ķiet, ka vīrietim ma�īnā bijis kaut kas tāds, par ko viņ� nupat bija rīkojis prezentā�ciju un ko Rebekai būtu vērts redzēt. Viņa pateica apsardzes puisim, ka tas esot tie�ām svarīgi, un apsolīja, ka neie�ot tālāk par viesnīcas ieeju. Mūsu puisis neļāva viņai iet, kamēr nepiezvanīja Benam, lai noskaidrotu par �o cilvēku. Kāds no Kortolda institūta, profesors.

-��� Jūs domājat Raicu? Hansu Raicu?

-��� Tas ir viņ�. Bens teica, viņi esot par �o vīru visu uzzi�nāju�i, kad Rebeka gāja viņu satikt iepriek�ējo reizi. Nacistu speciālists.

-���� Nacists, punkts, D�eks atbildēja. Saņēmis Britu arhitektu karaliskā institūta zelta medaļu pirms pāris nedē�ļām, iespējams, drīz tiks uzņemts bruņinieku kārtā. Bet es neuzticos nevienam ar nacistu ģimenes fonu, kas specializē�jas nacistu mākslā. Man �ķiet, ka viņ� turpina �o lietu.

-��� Viņ� vismaz darbojas likumīgi, Kostass teica. Lai kādi būtu viņa uzskati, viņ� diez vai ir gangsteris.

-���� Rebeka nekad no laba prāta nesēstos ma�īnā ar viņu. Viņa uzskatīja to par riebīgu tipu. Viņas vārdi. Manuprāt, viņ� meiteni izprovocēja. Es gatavojos iegriezties Kortoldā nākamreiz, kad bū�u Londonā, un mierīgi izrunāties.

-���� Varbūt labāk ļaut Rebekai ar to tikt galā. Viņ� saņems kādu no tiem karatē cirtieniem, ko Bens viņai mācījis.

-���� Varbūt viņa tikai izgājusi pastaigāties, D�eks atbil�dēja, cenzdamies saglabāt mieru. Viņ� juta, ka rokas kļūst aukstas. Kā jebkur� septiņpadsmit gadus vecs jaunietis Londonā. Varbūt mums nav jātur viņa tik īsā pavadā.

-���� Bens to uzņem nopietni, D�ek. Manuprāt, viņ� jūt, ka vajadzēja lidot Rebekai līdzi uz Londonu. Tur ir �etri viņa cilvēki, kas pārķemmē Sautbenku un Vestminsteru, un viņ� ir lūdzis kādu savu speciālo spēku biedru, kam pieder pri�vāta apsardzes firma Londonā, piesaistīt vēl pusduci pui�u. Es tikai ceru, ka tad, kad Rebeka atgriezīsies no savas pastai�gas, viņa būs pateicīga.

D�eks saspringa. Viņi abi zināja, ka Bens nekad pārspī�lēti nereaģēja. Tur jābūt kādam pamatotam rūpju iemeslam. D�eks paskatījās sāņus un redzēja Kostasu tuvojamies nirē�jiem. Labi, Kostass teica. Troses ir gatavas. Mēs varam sākt.

-���� Sapratu.

Akvapodi pacēlās kopā, plecu pie pleca, un drīz pārva�rēja divdesmit metru dzijuma atzīmi. D�eks ieslēdza iek�ējo telefonu, saklausīja kārtējo sprak�ķi, tad viss apklusa. Do�māju, ka man beidzot ir ārējie sakari, viņ� teica. Iek�ējā telefonā atskanēja Bena balss. D�ek, vai tas biji tu? Vai tu dzirdi mani?

-���� Skaļi un skaidri. Informē mani!

-��� Ir pienācis ultimāts. Tikai pirms da�ām minūtēm norai�dīts Makalisteram no SjU. Tev un Kostasam jābūt gataviem doties ceļā. Esmu izziņojis trauksmi Embraer lidma�īnas apkalpei un ierī�u komandai no SJU �tāba. Ultimāts ir ļoti specifisks. Tas nepieļauj mums nekādu laika zaudējumu. Jūs esat helikopterā desmit minūtes pēc tam, kad izkāpsiet no akvapoda.

D�eks skatījās taisni uz priek�u. Pēk�ņi viņa elpo�ana, katrs elpas vilciens atradās pilnīgi viņa uzmanības lokā. Ne�kam citam nebija nozīmes. Viss izzuda vraks, vairogs, it kā būtu sairis smiltīs. Viņ� aptaustīja rokas tās bija smagas, kā no svina. Viņ� pārstāja elpot. Viņ� bija pilnīgi mierīgs.

Tā viņ� bija juties ari iepriek�. Tas bija kā pēdējais bri�dis pirms brīvās ienir�anas. Ķermenis bija izdzīvo�anas stā�voklī. Hovards ieslēdza iek�ējo telefonu. Viņa balss skanēja savādi, attālināti. Kas ir noticis?

-���� Saņemies, D�ek! Rebeka ir nolaupīta.

Veli�kas sāls raktuves, Polija

Kad �etru velko�o riteņu Toyota apstājās, D�eks atsprā�dzēja dro�ības jostu, tad nepacietīgi bungāja ar pirk�stiem, kamēr �oferis pateica da�us teikumus savā mobilajā telefonā. Pēc brī�a ie�ogotās teritorijas kaltās dzelzs vārti atvērās un �oferis ātri iebrauca iek�ā. Viņ� apstājās baltas celt�nes priek�ā, virs kuras pacēlās rāmis �ahtas vin�ai, un izslē�dza aizdedzi. D�eks atvēra durvis un izkāpa laukā. Debesis bija svina pelēkas, un bija auksti. Viņ� izstaipījās, paceļoties uz pirkstgaliem, izstiepjot dūrēs saņemtas rokas, būdams pateicīgs par aitādas mēteli. Viņ� nebija gulējis vairāk par da�iem neilgiem brī�iem, kop� abi ar Kostasu iepriek�ējā vakarā bija izlidoju�i no Turcijas. Paldies Dievam, viņi bija izmantoju�i akvapodus nir�anai pie vraka. Tas bija Kostasa ierosinājums, un viņam bija izrādījusies taisnība. D�eks sā�kotnēji gribēja nirt, lietojot elpo�anas aparātus ar trimiksu, bet tas būtu nozīmējis divdesmit �etru stundu ilgu dekompresiju, iekams viņi varētu lidot. �ā vai tā, divas stundas pēc iznir�anas viņi bija iekāpu�i Embraer reaktīvajā lidma��īnā, lai dotos uz SJU objektu Kornvolā Anglijā, kur jau tika gatavotas viņiem vajadzīgās iekārtas. Kostass ar tām bija izlidojis uz Krakovu agri no rīta un jau bija te. D�eks bija palicis Anglijā da�as stundas ilgāk, lai apspriestos ar SJU dro�ības komandu. Bens bija ieteicis neinformēt Skotlend�jardu vai dro�ības dienestu. Bens pats savāks da�ādu veidu atbalstu, lai atklātu, kas aiz tā slēpjas. Un pa to laiku viņi pedantiski sekos nolaupītāju prasībām. Gandrīz.

D�eks ļāva ķermenim atslābt, bet atbrīvo�anās mirklis lika viņa prātam saspringt. Rebeka. Kur viņa ir? Ko tie viņai dara? Viņ� atkal savilka dūres un dziļi ieelpoja, pēc tam lēni izpūta gaisu, vērojot, kā tas mutuļo rīta miglā. Tagad vairāk nekā jebkuru citu reizi viņam bija jāsaglabā mērķtiecība, jāsavalda iek�ējais niknums, jāaizmirst, ka tie�i viņa dēļ Re�beka bija tur, kur bija. Viņa nerimsto�o meklējumu, atklā�jumu tieksmes dēļ, kas sarīdītu viņu pret tādiem cilvēkiem. Bens bija licis izmest �ādas domas no prāta. Pirmā reakcija uz cilvēka nolaupī�anu vienmēr bija vainas apziņa. Ko es būtu varējis darīt, lai to novērstu? Nolaupītāji zināja �o pirmo stundu vājumu, mēģinot to izmantot. D�ekam tas bija jā�aizmirst. Viņ� atcerējās, kā Dilens bija izturējies, satieko�ties Londonas lidostā. Viņi bija tikai apkampu�ies, nesakot ne vārda. D�eimss jau bija atstājis telefonā garu ziņu par Hjū stāstījumu tajā pēcpusdienā, un D�eks ceļā no Turcijas to bija noklausījies atkal un atkal, lai novērstu uzmanību ar pārsteidzo�ajiem atklājumiem, kurus, kā viņi tagad zināja, �llmanis bija izdarījis. Tur tie skanēja �ie neparas�tie jaunumi, bija dzirdams katrs Dilena ziņas vārds, tomēr tie nenozīmēja neko; it kā viņ� būtu stundām ilgi skatījies uz gleznu galerijā, iespie�ot to prātā uz kādu laiku nākotnē, kad patiesi spētu to ieraudzīt.

Bija jāliek lietā pamatīga izdoma, lai stratēģijā apsteigtu noziedzniekus. D�eks ar savu komandu ar Kostasu, Benu un pārējiem pagaidām spēlēs nolaupītāju spēli. Niknums, bezpalīdzība jāiegro�o. Jākoncentrējas uz mērķi. Uz to brīdi, kad Rebeka tiks atrasta. Uz to laiku, kad laupītāji spēlēs viņa spēli.

-���� D�ek! Kostass iznāca no ēkas un ātri piegāja pie drauga. Viņ� bija neskuvies un nesakopies, ģērbies aitādas mētelī ar kapuci, bet acīs varēja manīt stingru noteiktību. D�eks sajuta pēk�ņu emociju uzplūdu. Kostass bija stabils kā klints. Visur viņi bija biju�i kopā, viens otru pieskatīju�i. �is laiks, �ī vieta ne ar ko neat�ķīrās. Tikai vēl viena nir�ana. Kostass pēto�i palūkojās uz draugu. Tu izskaties tā, kā es jūtos. Viņ� pasniedza D�ekam pudeli enerģijas dzēriena. Varu saderēt, ka tev nav bijis nekā ēdama vai dzerama. Tas nav labi pirms nir�anas. Dabū to sev iek�ā. Tūlīt.

D�eks atskrūvēja korķi un, izdzēris pudeli sausu, no�svieda to uz Toyota grīdas. Viņ� ar mokām norija siekalas un sapurinājās. Uz kurieni, pie velna, tie viņu aizvedu�i?

-���� Izmet to no galvas, D�ek. Viņi grib, lai tu par to do�mātu. Viņi grib, lai tevi �is jautājums mocītu. Es zinu, kā tu jūties. Tāpat jūtos ari es. Te pa�laik ir trīs vīri. Koncentrē uz�manību uz viņiem, bet saglabā vēsu prātu līdz īstajam brī�dim. Mēs esam komanda. No �īs vietas mēs iznākam dzīvi, soli viņai tuvāk.

-���� Pareizi, D�eka balss bija piesmakusi. Kas mums ir?

-���� Es atgriezos no raktuvju �ahtas, lai sagaidītu tevi. Viss ir gatavībā. Mūsu trīs jaunie draugi ir tur lejā, gādājot aprī�kojumu. Es knapi spēju izturēt atra�anos tiem blakus. Tev jāattur mani no uzbruk�anas viņiem, D�ek. Kā es tev teicu pa telefonu mums vienam otrs jāuzrauga. Līdz pienāks īstais laiks.

-���� Un vai par viņiem ir vēl kas zināms?

-��� Viņi ir krievi kā jau Bens nojauta. Tie nav nolaupītāji, bet nolīgti spēkavīri. Viņi runā tikai vienkār�ā angļu valodā.

Vadoni es saucu par �e�enu, jo tas ir vārds, kas sarkanā krāsā ietetovēts uz viņa rokām. Eiropas kriminālā pasaule ir pārpilna ar līdzīgiem biju�iem militāristiem, vairums no viņiem ir Krievijas veterāni no kara �e�enijā, kuriem nav ticis pietiekami daudz asiņu un nogalinā�anas.

-���� Flotes tehniskie ūdenslīdēji?

Kostass papurināja galvu. Neizskatās gan. Benam ari par to bija taisnība. Nolaupītājs ir atradis da�us lamzakus ar nir�anas pamatprasmēm, bet biju�os flotes tehniskos nirējus nav iespējams nolīgt �ādām afērām. Ar tik augstu prasmes līmeni var iegūt daudz vairāk naudas, izdarot legālus ienirumus naftas apvidos. Mūsu risks pagaidām ir atmaksājies. Viņi ir apguvu�i zemūdens elpo�anas aparātus, ko mēs iedevām, bet ne atelpotājus, kurus lietojam mēs abi. Es sarīkoju lielu demonstrē�anu, krāmēdamies ar tiem un daudz neskaidri murminot. Nedomāju, ka viņi to ap�aubīs. Bens ieteica apspēlēt ari vīri�ķības aspektu. Iekļūt viņu ma�zajā pasaulē. Tie ir skarbie pui�i ar izturīgām, vecmodīgām iekārtām. Viņi redzēja ierīces, kādas izmanto viņu pa�u kara flotes nirēji. Mēs varbūt varētu nirt dziļāk, bet tikai lietojot modernu aprīkojumu. Viņi ir rūdīti d�eki. Stingrie vīri.

-���� Ak kungs, D�eks nomurmināja. Kas par �arādi!

-���� Mēs to izmantosim pret viņiem ūdensmalā. Man ir ieplānots neliels teātris. Tikai saglabā mieru!

-��� Vai te ir vēl kāds?

Kostass piekrīto�i pamāja. Vladislavs satiks mūs te aug�ā, tad mēs braucam ar liftu �ahtā līdz zemākajam līmenim.

-���� Kas, pie velna, ir Vladislavs?

-���� Puisis, ko es tev minēju pa telefonu, �īs vietas in�e�nieris. Es viņu pazīstu atceros, mēs pirms kāda laika tikā�mies konferencē. Izglītojies Amerikā, runā lieliskā angļu va�lodā. Viņ� ir uzticams, esmu par to dro�s. Viņ� ir aizrāvies.

Viņam nav ne jausmas, kas īstenībā notiek. Tu te esi zvaig�zne. Tava grāmata par Atlantīdu Polijā bija bestsellers. Kad zvanītājs, uzdodamies par SJU pārstāvi, sazinājās ar viņu pirms divām nedēļām, ieminoties, ka mēs dziļi raktuvēs gribētu meklēt neolīta laika paliekas, Vladislavs bija sajūsmā. Viņi apsolīja nir�anas dienā slēgt visas raktuves apmeklētājiem.

-���� Pirms divām nedēļām? D�eks iesaucās.

-���� Pirms divām nedēļām. Zvanītājs uzdevās par tevi. Lika Vladislavam paturēt �o informāciju pilnīgā slepenībā. Tur esot norādes uz masveida izceļo�anu no Atlantīdas civilizā�cijas �ūpulī. Ziņas, kas tie�ām uzliktu Poliju uz arheoloģijas kartes.

-���� Ak Dievs, D�eks nomurmināja. Tātad viņi plānoja nolaupī�anu jau sen. Dro�i vien viņi sekoju�i katram Rebekas solim.

-���� Koncentrēsim uzmanību uz �eit un tagad.

-���� Kāds ir nir�anas apraksts?

Kostass atvēra piezīmju grāmatiņu. Lanovskis izklās�tīja man savus apsvērumus. Tas viss ir svarīgi. Nekādas ne�vajadzīgas zinātnes. Paskatījies uz aug�u, viņ� brīdi klu�sēja. Zini, viņ� tie�ām ir sarūgtināts par Rebeku. Izmisis. Viņ� gribēja braukt kopā ar mums.

-���� Mums te nav vajadzīgi izmisu�i cilvēki, D�eks vēsi noteica. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas prot nogalināt. Viņ� pielika roku pie pieres un uz brīdi aizvēra acis. Tu saproti, ko es domāju. Lanovskis ir jauks cilvēks, un Rebeka ir ieguvusi daudz draugu. Bet mēs esam sāku�i karu. Tas ir vienīgais veids, kā es par to varu domāt. Vienīgais veids, kā es ar to varu tikt galā. Rebeka ir kā Trojas Helena. Mēs atkal cīnāmies Trojas karā. Un, ja tas izgā�as, es zvēru pie Dieva �īs sienas degs. Tās degs, kā nekad iepriek� nav degu�as.

-��� Mēs viņu atgūsim, D�ek!

-���� Vēl būs velni�ķīgi daudz jāmaksā. D�eks bija savilcis rokas dūrēs, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas. Velni�ķīgi jāmaksā.

Kostass uzlika roku D�ekam uz pleca, tad atkal ieskatijās savā piezīmju grāmatiņā. Raktuves. Apkopoti miocēna sāli saturo�i depozīti. Tās ir lielas sāļu nogulas, plaisas, kas sniedzas dziļi zem zemes, kur sāls ir iz�ķīdis. Tādā veidā neo�līta kalnra�i būtu nonāku�i te lejā. Mūsu nolaupītāji izpil�dīja savu mājas darbu par �o tēmu. �ahtas īstenie darbī�bas laiki sākas no trīspadsmitā gadsimta un tālāk. Milzīga, neaptverama platība. Trīssimt kilometru tuneļu, kas iesnie�dzas lejup vairāk par trīssimt metriem. Tūristiem pieejamā sekcija ir aptuveni viens procents no tā. Pēc rupja aprēķina, mēs esam simt �etrdesmit līdz simt deviņdesmit metrus virs jūras līmeņa, un zemāk sasniedzamās vietas visas ir applū�dinātas.

-��� Vai tās ir izsūknētas?

Kostass pamāja ar galvu. Acīmredzot nacisti tās izsūk�nēja vēl dziļāk, līdz līmenim, kur mēs iesim. Vladislavs domā, ka ūdens nesējslānis ir dramatiski cēlies, kop� kara beigās tika atjaunoti darbi �ahtā, turklāt dziļie tuneļi darbojas kā �ifoni. Vieta, uz kuru mēs dosimies, dro�i vien ir bijusi pie�ejama nacistiem, bet tagad tā atrodas vismaz simt metrus zem ūdens.

-���� Vai mums ir mar�ruts?

-��� Vladislavs ar to ir nodarbojies. Acīmredzot pirms divām nedēļām zvanītājs, kas uzdevās par tevi, norādīja tuneļu secību, ko viņi dro�i vien uzzināju�i no kara laika dokumen�tiem. Viņam ir datora radīts visa kompleksa 3D attēls ar plaisu, kurai mēs sekojam kā ceļrādim. Es to esmu ielādējis mūsu ķiveru datoros, lai mēs to varētu redzēt uz ekrāna. Tas ir dabisks tuk�ums, kas pazeminās aptuveni �etrdesmit līdz se�desmit grādu leņķi no vietas, kur esam pa�laik. Aug�ējā daļa ir izrakņāta, tāpēc vietas, kur iegūts akmeņsāls, izska�tās pēc cilvēka veidotām alām. Zem baseina mūsu ieejas punkta ir vēl vairāk applūdu�u �ahtas darba vietu, bet dziļāk plaisa atkal kļūst dabiska. Te, aug�ā, viss ir akmeņ�sāls, kas mazliet atgādina pelēku kaļķakmeni. Savukārt lejā daudz no tā, ko redzēsim, ir dabiskie sāls kristāli, daļa no jauna kristalizēju�ies, kop� oriģinālo halltu bija izraku�i aiz�vēsturiskie strādnieki. Vladislavs ļoti lepojas ar viņu sāls pieauguma datējumu, kas pierāda, ka mēs esam uz pareiza�jām pēdām, meklējot neolīta paliekas, kuras, viņaprāt, esam te ieradu�ies atrast.

Labi. Stāsti vēl, kamēr ejam iek�ā! Kostass stabilāk sakārtoja somu sev uz pleca. D�eks ar īk�ķi pabikstīja tajā virzienā. Tev izdevās to dabūt ar savu trīs ielikteņu palī�dzību?

Kostass atbildēja klusā balsi: Tas ir otrs, kas man tev jāpastāsta, pirms ieejam pie Vladislava. Es nupat runāju pa telefonu ar Lanovski. Viņ� nepētīja tikai ģeoloģiju. Viņ� ir meklējis ari saistību starp sāls raktuvēm un nacistiem. �ajā vietā bija ierīkota lidma�īnu dzinēju montā�as rūpnīca, kur nodarbināja ebreju vergus. Tas viss ir ļoti aizdomīgi. Rūp�nīca tika slēgta, pirms ieradās padomju spēki, un ebrejus nosūtīja uz nāves nometnēm. Zini, mēs esam tikai apmē�ram trīsdesmit jūdzes no Au�vicas. Tāpat viņ� izpētīja citus gadījumus, kad sāls raktuves izmantotas kā noliktavas, un atrada ziņojumu par Altauszē sāls raktuvēm Austrijā, kuras atbrīvoja amerikāņi �etrdesmit piektā gada maijā. Viņi atrada tūksto�iem nolaupītu gleznu un kastes ar citiem dār�gumiem un mantām, kas nozagtas ebrejiem. Aprīlī, tikai da�as nedēļas pirms kara beigām vietējais nacistu Gauleiter atsūtīja vēl da�as kastes. Viņ� bija fanātisks nacists un pil�dīja fīrera pēdējās pavēles Nerona dekrētu. Katrā kastē atradās piecsimt kilogramu bumba. Būdams SJU, es izlasīju �o ziņojumu, iekams izlidoju, tāpēc man bija laiks pārskatīt manu rīku komplektu. Esmu pilnībā sagatavojies.

-���� At�ķirībā no pēdējās reizes.

-��� Te uz spēles likts vairāk.

-���� Vai tie tipi tevi pārmeklēja?

-���� Mani izģērba. Pavēlēja izlikt visus manus rīkus. Bars neveiklu bastardu. Tie atņēma manu nir�anas nazi. Bet man izdevās paturēt da�us metrus detonatora auklas.

-���� Vai viņi nezināja, kas tas ir?

-���� Tā karājas mana e-tērpa priek�pusē kā siksniņa ar sa�spraudēm, kas paredzētas, lai neļautu manam aprīkojumam vazāties pa alas grīdu. Tā es vienmēr saku. Lietas jāslēpj visredzamākās vietās.

-��� Tas bija risks.

-��� Ko viņi būtu iesāku�i, ja būtu to atradu�i? Es ari viņiem esmu vajadzīgs. Viņi zina, ka mēs esam komanda. Un deto�natora aukla parasti nav agresīvs ierocis.

-��� Vai tavs cilvēks Vladislavs neko par to nezina?

Kostass papurināja galvu. Bet cik ilgi mēs to paturē�sim slepenībā, es nezinu. Nav ne jausmas, kā tas būs vaigu vaigā ar �e�enu puisi. Vladislavam būs pamatā skaidrs, kad mēs sagatavosim ietērpu. Spried pats par Vladislavu. Varbūt gadīsies iespēja ātri aprunāties, pirms nirstam. Viņ� varētu būt mūsu kontaktpersona ar SJU. Bet, ja mūsu ielikteņi atklās, ka viņ� zina, kas notiek, Vladijs ir līķis. Tie paļaujas uz viņa nezinā�anu, lai noturētu raktuves slēgtas. Tie nospriedis, ka viņ� sazināsies ar policiju.

-��� Viņ� tik un tā ir iezīmēts cilvēks. Ir tikai viens iemesls, kāpēc tie pui�i ir te: viņi ir atsūtīti, lai nogalinātu mūs, kad reiz būsim ieguvu�i, ko viņu �efs grib. D�eks uz bridi apklusa. Kā ir ar mūsu pa�u aprīkojumu?

Vēl aizvien somās un aiz atslēgas. Es zinā�u, ja kāds to būs aizticis. Tomēr �aubos, vai tas notiks. Viņi grib, lai mēs ienirstam un dodam rezultātu. Viņiem ir dotas stingras instrukcijas. Samaksu viņi saņems, kad uzradīsies ar mūsu atradumiem. Un ir vienkār�āki veidi nekā blēņoties ar mūsu ierīcēm, lai nepieļautu mūsu atgrie�anos. Rupjāki veidi. Aiziet!

D�eks sekoja Kostasam uz durvju pusi. Pirms ie�anas iek�ā viņ� uz bridi apstājās. Kostass bija pieminējis, cik tuvu atradās Au�vica. D�eks atkal paskatījās uz pelēkajām debe�sīm. �is tuvums bija gandrīz jūtams gaisā. Dīvaini. D�eimss telefona sarunā iepriek�ējā dienā bija pieminējis Au�vicu, Hjū stāstu un meiteni zīmētāju meiteni ar arfu. Tās tēls bija iespiedies D�eka domās, bijis kopā ar viņu pēdējās div�padsmit stundas kā mūzikas fragments, kas nezūd no prāta. Viņ� zināja, ka tam ir sakars ar Rebeku, it kā tās otras nekad neredzētās meitenes tēls dotu viņam kādu atbalsta punktu. Nezūdo�u, mū�īgu kā vecmeistara gleznu, kā māk�slas darbu, ko tik ļoti iekāroja nacisti. Viņ� paskatījās apkārt. �eit viss celtnes, zeme bija pasteļtoņos, izbalēju�i, un �ī izskatījās vistipiskākā sauszemes vieta, kādu vien varētu atrast. Likās neiedomājami doties zem ūdens, turklāt vienā no bīstamākajām ienir�anām, kādu viņi jebkad bija mēģinā�ju�i. Hovards pēdējo reizi dziļi ieelpoja un iegāja pa durvīm.

D�eks sekoja Kostasam kantori. Aiz rakstāmgalda sēdēja neliela auguma vīrietis un rakstīja. Viņ� pacēla skatienu, plati pasmaidīja un tūlīt metās pretī D�ekam. Viņam kājās bija d�insi, mugurā krekls ar īsām piedurknēm; viņam bija atklāta, gudra, satraukuma pārņemta seja un retēt sāku�i mati. Ieraugot viņu, D�eks juta neērtības uzplūdus. Vēl kāds, kuru viņ� nodos. Vēl kāds, kuru viņ� pakļaus drausmīgām briesmām. Viņ� atvairīja �o domu. Vladislavs sniedza roku un caururbjo�i paskatījās aug�up. Doktor Hovard, prieks jūs satikt. Patiess prieks. Viņ� pakratīja D�eka roku. Viss ir tā, kā jūs vēlējāties. Doktors Kazancakis par to ir parūpē�jies. Ja es vēl kaut ko varu darīt, ziņojiet man. Es pievieno��os jums lejā baseinā. Bet, iekams mēs dodamies turp lūk, �is! Viņ� paņēma papīra lapu un ar pla�u �estu pasniedza to D�ekam. Pienāca vakar. Urāna-torija rezultāti. Halīta atkārtotu kristalizāciju viņi datē ar agrīnu neolītu. Precīzi līdz neolīta sākuma laikam. Viņ� teatrāli sasita plaukstas. Precīzi līdz Atlantīdas laikam.

D�eks ieskatījās lapā. Tā bija taisnība. Fantastiski! Viņ� paskatījās uz Vladislavu, piespie�ot sevi plati pasmaidīt, un uzlika roku viņam uz pleca. Lieliski! Lieliski! Tagad, kad mēs zinām, ka esam uz pareizā ceļa, dosimies tur lejā.

-���� Protams. Vladislavs nolika lapu atkal uz galda, pa�ņēma atslēgu sai�ķi un izlaida viņus pa durvīm. Viņ� no�spieda trauksmes pogu kastītē pie sienas blakus savam kan�torim, un viņi dzirdēja, kā durvis aiz viņiem aizvērās. Tas noslēdz visu māju, galvenos vārtus, visu. Tie�i tā, kā jūs gribējāt.

D�eks noklepojās. Ļoti labi.

Vladislavs paskatījās uz Kostasu. Jūsu trīs kolēģi? Vai viņi ir gatavi?

-���� Iepazīstas ar jauno aprīkojumu un pārģērbjas.

-��� Jauno aprīkojumu? Vladislavs ar interesi jautāja. Viņi sasniedza lifta �ahtas slīdo�ās metāla durvis, un viņ� tās atvēra, tad nospieda pogu vienā malā.

-���� Modernizācija, Kostass atbildēja. SJU tehnoloģija vienmēr soli priek�ā nirējam. Tā ir mana nodaļa.

-��� Jūs lietojat trimiksu? Atelpotājus? Vai būs pārāk dziļ�, lai lietotu saspiestu gaisu?

-���� Atelpotāji D�ekam un man dro�ībai, ja mums jāienirst ļoti dziļā ūdeni vairāk par simt metriem. Pārējie trīs lie�tos nitroksu no vienas tvertnes, tad trimiksu no otras. Viņi varēs izturēt līdz astoņdesmit deviņdesmit metriem. Ari tā ir moderna metode, bet to viegli var lietot jebkur�, kas prot apieties ar zemūdens elpo�anas aparātu. Ar atelpotājiem ir citādi. Tikai D�eks un es esam atestēti.

-���� Es sapratu. Tātad tie pārējie trīs pui�i ir nodro�ināju�mam. Loģistikas atbalsts.

-��� Tie�i tā, Kostass apstiprināja.

Vladislavs prātīgi pamāja ar galvu. Tad tāda ir reali�tāte. Doktora Hovarda grāmatās vienmēr �ķiet, ka jūs esat tikai divatā.

-���� Tā parasti ir. Kostass pāri Vladislavam paskatījās uz D�eku. Zini, veselība un dro�ība. Mūsu direktoru valde ir saņēmusi mūs kā spīlēs.

-���� Es pazīstu �o problēmu. Tā tas ir tūristu raktuvēs. Ak jā! Lifta gaisma uzzibsnīja zaļu, un Vladislavs atbīdīja vaļā iek�ējās durvis, ar mājienu norādot, lai viņi dodas iek�ā. Tomēr te Polijā mēs vēl aizvien riskējam. Viņ� pasmaidīja, aizbīdīja ciet durvis aiz viņiem un nospieda pogu braucie�nam uz leju, tad nospieda vēl vienu pogu līmenim 2A. Grīda sakustējās, un D�eks aug�ā izdzirda mehānisma dūk�anu, iedarbojoties kabelim. Lifti nebija viņa iemīļotās vietas. Ap�plūdu�as raktuves nebija viņa iemīļotās vietas. Ari to viņam vajadzētu aizmirst. Nāvei tuvo pieredzi pirms da�iem gadiem applūdinātā raktuvju �ahtā, kad Kostass bija izglābis viņa dzīvību. Tagad bija jākoncentrējas. Lifts �īkstot apstājās, un Vladislavs atvēra aizkabinātās durvis. Mēs atrodamies tie�i zem otrā līmeņa, simt divdesmit metru dziļumā. �is ceļ� parasti ir slēgts. Mēs iesim cauri kambaru rindai līdz basei�nam. Tā ir ātrāk, un es gribu jums parādīt vienu kambari.

Kostass pagriezās pret D�eku. Kopā ar mūsu draugiem es aizgāju līdz �ahtas galam simt trīsdesmit piecu metru dziļumā. Tas ir dziļākais �o izmantoto �ahtu līmenis. Mēs nesām nir�anas piederumus pa eju aptuveni divsimt metrus līdz mūsu ieejas vietai.

D�eks izkāpa no lifta, pārējiem diviem sekojot. Viņi atra�dās nelielā alā aptuveni ma�īnas garā�as lielumā. Priek�ā rūsējo�as dzelzceļa sliedes veda uz tuneli, ko apgaismoja sa�vienota spuld�u rinda, kas sniedzās nesaskatāmi tālu. D�eks spēra pāris soļu kambari un uzlika rokas uz sienas, sataustot mitrumu. Viņ� varēja saskatīt cirtienu un iedzīto ķīļu pēdas, acīmredzot vecas darbības sekas, kaut gan lifta ieejas grīda un sienas skaidri bija veidotas nesen. Viņ� paskatījās ap�kārt. Tā bija visnegaidītākā krāsa tum�i pelēka, kā mitrs cements, ar pelēkbaltām �vīkām kaluma iezīmēs. Valdīja gandrīz bēru noskaņa. Hovards pievērsās Vladislavam: Vai ir iespējams, ka cilvēku veidotie tuneļi seko slāņiem?

Vladislavs apstiprino�i pamāja. Pelēkā krāsa ir akmeņsāls, ko padarījusi tum�āku virsmas oksidācija. Ir iespēja atrast arī bronzas krāsas sāli, ar dzelzi, un zaļi iekrāsotu no vara. Ir ari kristālskaidri gabali, kur akmeņsāls ir iz�ķīdināts un atjaunots bez minerālu piejaukuma.

-���� Tie mazie stalaktlti, D�eks ierunājās, norādīdams uz griestiem.

-���� Tā ir sekundārā kristalizācija, kad sāls izsūcas cauri un tad sacietē to gadu laikā, kad �is kambaris tika izrakts.

-���� Mēs �eit esam labu gabalu virs zemūdens līmeņa?

Vladislavs piekrīto�i pamāja. Atskaite sākas no baseina.

Kostass atslējās pret klinti kambara vidū, it kā to pārbau�dot, un tad spēcīgi uzsita pa koka balstu, kas bija ievietots sālī. Viņ� skeptiski paraudzījās tunelī. Kāda ir �īs vietas strukturālā stabilitāte?

-���� Pietiekami dro�a, kur sāls nav pilnībā izrakts. Visumā kalnra�i to nedarīja gadījumos, kad tas radīja kambarus, kas platumā pārspēja augstumu. �ķiet, ka viņi bija piesardzīgi, ievērojot dro�ību. Iespējams, agrāk biju�i briesmīgi nelaimes gadījumi. Jūs varat redzēt, ka ir biju�i arī nostiprinājumi ar dēļiem. Tie�i �is tunelis stiepjas pa dabisko plaisu, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es jūs gribēju vest pa �o ceļu. Visti�camāk, neolīta kalnra�i to būtu izvēlēju�ies, lai nokļūtu dziļi pazemē, un mēs zinām, ka tālāk tas stiepjas zem galvenās �ahtas viņpus tā baseina. Agrīnajā neolītā ūdens līmenis, iespējams, bijis ievērojami zemāks un dziļākās plaisas un ejas pieejamākas.

D�eks dziļi ieelpoja. Gaisam piemita izteikta skurbino�a smar�a, kas, �ķiet, saasināja viņa sajūtas un atjaunoja spē�kus. Viņ� un Kostass sekoja Vladislavam lejup pa tuneli. Viņi apstājās pie ieejas citā, daudz lielākā kambarī. D�eks vēlreiz dziļi ievilka elpu, un Vladislavs atzinīgi viņu vēroja. Nāt�rijs, kalcijs, magnija hlorīds. Gaiss ir pilns ar tiem. Izbaudiet to, kamēr varat.

-���� Ko tu ar to domā kamēr varat? Kostass jautāja.

Vladislavs norādīja uz aug�u. Paskatieties uz alas

griestiem.

Kostass atlieca galvu. Vai nu tās ir ēnas, vai arī tie ir apdedzināti.

-���� Pirms tika izstrādāta ventilācijas sistēma, no klints izda�lījies metāns sakrājās kabatās pie griestiem. Kalnra�i stai�gāja ar garos kātos iestiprinātām lāpām un to sadedzināja. Mums nekas nedraud galvenajā �ahtā, bet tur, uz kurieni jūs dosieties, ir citādi. Jūs varētu uzdurties tādām kā gaisa kabatām, kas īstenībā tās nav.

D�eks paskatījās uz Kostasu, tad pievērsās Vladisla�vam: Vai pārējie to zina? Mūsu kolēģi?

-���� Es viņus brīdinā�u, kad mēs nonāksim tur.

D�eks papurināja galvu. Paldies, bet lai to izdara Kostass. Tāpēc viņ� ir �eit. Daļa no dro�ības instrukcijas.

Vladislavs piekrītot pamāja. Protams. Jūs esat eksperti. Viņ� ieveda tos nākamajā alā telpā, kas pacēlās virs viņiem kā katedrāles interjers trīsdesmit vai vairāk metru aug�stumā. Tas jūs interesēs. Viņ� pasmaidīja. Kaut kas D�ekam Hovardam. Pavediens uz dārgumiem.

-���� Pastāsti mums pa ceļam! D�eks teica, ieskatījies pulk�stenī. Pa�laik viņam bija maza interese par stāstiem. Viņ� spēja koncentrēt uzmanību vienīgi uz Rebeku. Uz to, ko viņi bija ieradu�ies te darīt.

-���� Labi. Vladislavs nodipināja pa metāla kāpnēm, ra�dot kambarī savādu dobju atbalsi. Runājot viņ� �estikulēja. �etrdesmit ceturtajā gadā nacisti �ajā kambarī izveidoja lidma�īnu detaļu montā�as rūpnīcu. Viņi izmantoja Polijas ebrejus kā vergu darbaspēku. Kad tuvojās padomju armija, nacisti demontēja rūpnīcu un ebreji tika nosūtīti uz nāves nometnēm. Bet viens no izdzīvoju�iem ebrejiem nesen at�griezās te un izstāstīja man stāstu. Viņi visi esot zināju�i, ka dziļākos kambarus nacisti izmantoja, lai slēptu bagātī�bas. Visi uzskatīja, ka tas ir zelts, nozagts Polijas ebrejiem. Pie ieejas dziļākajā ejā vienmēr atradās sargpostenis, lai neļautu nevienam tur iekļūt. Tad naktī pirms evakuācijas vairākiem no veselākajiem gūstekņiem pavēlēja nokāpt lejā ar cērtēm un lāpstām acīmredzot, lai veiktu kādu fizisku darbu. Viņus pavadīja pāris ungāru SS apsargu un Luftwaffe virsnieks, rūpnīcas saimnieks. Atpakaļ iznāca tikai virsnieks. Viņ� kaut ko nesa somā. Izdzīvoju�ais redzēja virsnieku vēlreiz, jo viņ� pavadīja vēl dzīvo ebreju nāves mar�u no

Au�vicas uz sabombardētajām Vācijas pilsētām. Virsnieks palika kopā ar viņiem, līdz viņi iegāja koncentrācijas no�metnē kaut kur netālu no Belzenas, no kuras izdzīvoju�o drīz pēc tam atbrīvoja briti.

D�eks pēk�ņi apstājās. Viņ� bija klausījies tikai pa pusei. Kur tu teici?

-���� Nometnē netālu no Belzenas. Aug�saksijā Vācijā. Iespē�jams, vienā no daudzajām papildnometnēm.

D�eks pagriezās pret Kostasu, kas arī bija apstājies un skatījās uz viņu. Abi paraudzījās uz Vladislavu. D�eks juta nolemtības vēsumu. Tam visam bija sakarība. Kāds priek��mets tika nobēdzināts te vietā, ko nav iespējams atklāt, dro�ībā uz visiem laikiem Tūksto�gadu reiha sirdī. Bet tad notika neticamais. Kar� tika zaudēts. Ultimāts tiks aktivi�zēts. Objektu pārvietoja, aizveda uz rietumiem. Tas bija signāls, lai tiktu dota vaļa necilvēciskām �ausmām. D�eks atcerējās stāstu, ko Dilens viņam bija pārstāstījis no Hjū. Par dokumentu, ko Hjū bija atradis pie motocikla kurjera, ar a�gārno svastiku. Agamemnona kods. Skatīdamies zemē, sir�dij dauzoties, D�eks saspringti domāja. Rebekas nolaupītāji nedrīkst dzirdēt �o stāstu. Viņi nedrīkst zināt, ka priek�mets varētu vairs nebūt te. Tie trīs viri, kas nirs kopā ar viņiem. Nekādā gadījumā viņi nedrīkst zināt. Hovards paskatījās uz Vladislavu. Vai izdzīvoju�ais jums vēl ko pastāstīja?

-���� Viņ� redzēja Luftwaffe virsnieku, kad viņi iegāja no�metnē pie Belzenas, ar visu to somu. Pēc tam viņ� to vairs neesot redzējis. Tas vīrs domāja, ka somā varētu atrasties kādas lielas bagātības, nozagtas no muzeja Polijā un sākot�nēji paslēptas �ajās raktuvēs. Visiem �ķita, ka tie�i to nacisti glabāja te lejā. Stāstot to man, viņ� uzskatīja, ka izdara lielu pakalpojumu Polijai. Varētu būt kaut kāda iespēja atgūt dār�gumus un nogādāt tos atpakaļ mājās.

D�eks saspringa. Vai vēl kāds to zina? Vispār kāds?

-���� Tas cilvēks atzinās, ka nekad nevienam neesot to stās�tījis. Mēs runājāmies manā kantorī, kur jūs mani sastapāt. Viņ� uzstāja, lai durvis tiek aizslēgtas. Teica, ka esot vecs un tuvu nāvei; esot atgriezies �ajā vietā pirmo reizi kop� �etrdesmit piektā gada, redzējis, ka mēs esot uzstādīju�i memoriālu ebreju gūstekņiem. Es todien biju ļoti aizņemts, bet pāris dienu vēlāk es atcerējos stāstu un piezvanīju uz vietu, kur viņ� uzturējās. Man teica, ka viņ� esot nomiris nākamajā dienā pēc iera�anās te. Vienkār�i izdzisis.

-���� Kam vēl tu esi stāstījis? Draugiem? Savai ģimenei?

Vladislavs papurināja galvu. Nevienam. Tas bija todien,

kad jūs zvanījāt no SJU �tāba un teicāt, ka gribot atbraukt �urp, lai meklētu neolīta atliekas. Es nolēmu pataupīt �o stāstu, līdz jūs ieradīsieties. Glazūra jums paredzētai tor�tei. D�eks piesardzīgi paskatījās uz Kostasu, tad uz Vladis�lavu. Līgums tikai starp mums trijiem, norunāts? Mēs par to nevienam nestāstīsim. Ne līdz tam brīdim, kamēr varē�sim risināt to tālāk. Nevienam. Pat ne mūsu trim draugiem, kas gaida lejā.

-���� Norunāts, Kostass teica. Vladislavs paskatījās uz D�eku. Protams. Dodu savu godavārdu.

D�eks papliķēja viņam pa muguru. Labs cilvēks. Tagad iesim!

-���� Mums vajadzētu tevi uzņemt SJU pilsētiņā Kornvolā, Vladij, Kostass teica, viņiem dodoties lejup. Es tevi ielū�dzu, kad tikāmies tajā konferencē, atceries? Toreiz es nezi�nāju, ka tevī mīt arheologs. Mums vajadzīgs SJU pārstāvis Polijā. Kā tu domā, D�ek?

-���� Lieliska ideja, D�eks atbildēja.

-��� Jūs tie�ām tā domājat? Vladislavs jautāja. Es jums nelik�u vilties, varat man ticēt.

-���� Uzskati to par noslēgtu vieno�anos, D�eks teica. Bet pagaidām jaunā ziņa paliek tumsā.

-���� Pilnīga slepenība, Vladislavs piekrita.

Sekojot Vladislavam projām no metāla celiņa uz koka dēļu platformu, D�eks paskatījās uz Kostasu. Viņi bija sa�sniegu�i publikai pieejamā kompleksa beigas, kas bija noda�lītas ar re�ģu barjeru, bet tajā atradās mazas durtiņas, kuras Vladislavs atvēra. Tagad bija vēsāks un mitrāks. Viņi pielie�ku�ies iegāja un devās tālāk. Ceļ� priek�ā bija arvien �aurāks tuk�ums, sienās iestiprinātās koka velves kļuva retākas un tad izbeidzās pavisam. Mitro pamatni sedzo�ie dēļi beidzās, un bija redzams, kur dēļi bija atradu�ies pāri �aurslie�u dzelz�ceļa līnijai, kas stiepās tālāk uz leju pa tuneli. Griesti bija vien tik augsti, lai uzstumtu vagonetes no dziļākās �ahtas. Vēl pēc da�iem metriem eja papla�inājās, veidojot kambari mazas istabas apmēros, kuru apgaismoja viena pati spuldze. Malās D�eks tik tikko varēja iz�ķirt neskaidrus apveidus pusgatavas sāls skulptūras, kuras �ķietami glūnēja laukā no sienām. Tā bija �au�alīga vieta kā katakomba. Vladislavs uzspīdināja savu lukturīti vienai no figūrām. Svētais Klements, kalnra�u aizbildnis, viņ� teica, balsij atkal skanot savādi dobji, bez atbalss. �is nav tādas skulptūras, kādas jūs redzat tūristu mar�rutā. �is ir īstas. Tās veidoja kaln�ra�i nevis apmeklētājiem, bet pa�i sev sen, pirms simtiem gadu. Tās rāda to, ko kalnra�i tie�ām juta, �ausmīgās bailes, līgumu ar Dievu, ko viņi bija noslēgu�i, lai nokāptu te lejā, darījumu, lai izdzīvotu.

D�eks cie�i skatījās uz izkalto seju lukturī�a gaismā. Tā izskatījās kā Munka gleznā "Kliedziens". Sekundārā kristali�zācija bija pārklājusi vaibstus, padarījusi neskaidras izkaltās līnijas, it kā sāls sienās pieprasītu atpakaļ figūru, absorbētu to akmens pasaulē, kur cilvēkiem nekad nebija lemts iekļūt.

Vladislavs devās uz priek�u, un viņi turpināja iet. Eja tagad bija D�eka augumā. Tā liecās lejup stāvākā leņķī, noslīdēja zemāk, sekojot sāls slānim starp ēnainām un liktenīgi pelē�kām sienām. Hovards mazliet sagrīļojās, elpa saspringa, tad viņ� nocietinājās. Ja tu jūti bailes, tad tās ir bailes, ka tu pie�vilsi Rebeku. Tās nav �īs vietas bailes. Priek�ā viņ� ieraudzīja gaismu tur bija vēl viens kambaris. Gaisma atspīdēja no baseina ar ūdeni, zaļa un zaigojo�a, it kā tas būtu pilns ar aļģēm. Krāsa ir no vara, Vladislavs paskaidroja. Tālāk uz priek�u ūdens varētu būt tāds pats. Neviens to nav pētī�jis gadiem ilgi, kop� tas applūda.

Viņi iegāja kambarī. Tas bija pats pēdējais, pirms tunelis pazuda zem ūdens. Virs baseina bija iekarināta spuld�u vir�tene, piestiprināta pie vada, kuram viņi bija sekoju�i lejup no aug�ējiem kambariem. Kreisajā pusē sēdēja trīs vīrie�i, ieģērbti nir�anas tērpos ar zemūdens elpo�anas dubultkomplektiem, kas pildīti ar skābekļa, hēlija un slāpekļa maisī�jumu, ko iepriek�ējā vakarā viņu ienir�anai bija sajaucis Kostass SJU telpās. Viņi bija uzliku�i kapuces, tāpēc D�eks tikai daļēji redzēja trīs sejas, kuras tik tikko varēja at�ķirt citu no citas. Viņ� saskatīja sarkanos burtus, kas vienam vīrietim bija ietetovēti uz rokām: �e�enija. Viņ� atcerējās, kas �e�enijas kara laikā bija noticis ar bērniem, un sajuta fizisku riebumu. �ie vai citi viņiem līdzīgi turēja gūstā Rebeku. Par to būs jāmaksā. Viņ� skatījās uz tiem, tad sekoja Kostasam da�us soļus pa labi, kur aizslēgtās somās atradās viņu pa�u aprīkojums. Kostass ātri pārbaudīja somas, tad atslēdza tās. Viņi veikli izņēma savus ietērpus un klusējot sāka ģērb�ties. D�eks izģērbās līdz apak�veļai un T kreklam un uzvilka e-tērpu, tad pagriezās, lai ļautu Kostasam cie�i aizvilkt kakla rāvējslēdzēju, pēc tam viņ� to pa�u izdarīja Kostasa tērpam. Viņi palīdzēja viens otram uzlikt atelpotājus un dzeltenās

Kevlar ķiveres, kurām abām bija cie�i noslēdzams sejsegs at�ķirībā no parastajām sejas maskām, kādas lietoja pārējie trīs vīrie�i. Viņi pieāķēja ieelpas un izelpas caurules ķiveru pamatnei, tad, apsēdu�ies ūdensmalā, uzvilka pleznas un ļāva kājām brīvi �ūpoties ūdenī. D�eks ielūkojās zaļajā miglā. Viņ� tik tikko varēja saskatīt savas kājas. Vismaz viņiem bija 3D navigācijas sistēma, lai varētu sekot mar�rutam, ko Vladislavs bija ielicis kartē.

Hovards aktivēja atelpotāju un ķiveres datora sistēmu, pārbaudot mikrofonu un sakarus ar Kostasu, tad aplika rokas datoru, ko vienmēr lietoja kā dublieri. D�ekam vēl aizvien patika redzēt uz rokas locītavas savu nir�anas laiku un dziļumu, kā viņ� bija radis darīt, pirms uzradās nir�a�nas datori un visa tā tehnoloģija, ko viņi lieto �odien. Viņ� paskatījās pulkstenī. Nebija iespējams noteikt, cik ilgi turpi�nāsies nir�ana. Ja viņi ienirs līdz simt metru dziļumam, tas būtu divdesmit, ilgākais, divdesmit piecas minūtes. Atelpotājs mazinātu slāpekļa uzņem�anu un dekompresijas pro�blēmas, bet viņiem nebija dro�ības robe�as.

Kostass paskatījās uz draugu, tad pacēla roku. Un tagad par labāko daļu! viņ� auroja. Par īstajiem vīriem! Viņ� smagi apsēdās ūdensmalā, tad bravūrīgi pasniedzās atpa�kaļ pēc savas somas, kurā no�ķindēja da�as stikla pudeles. Vienu viņ� izvilka un turēja paceltu pret gaismu. Tā bija puslitra vodkas pudele. Ā! viņ� skaļi iesaucās, no�mauk�stinādams lūpas. Krepkaja. Vislabākā. Trīs krievi ar izbrīnu vēroja, kā Kostass nosita korķīti pret akmeni un pie�lika pudeli pie lūpām, izdzerot pusi no tās. Viņ� izdvesa garu nopūtu, tad pasniedza pudeli D�ekam, kur� pielika to pie lūpām, ar baudu nogar�oja un izdzēra to sausu. Viņ� noelsās, atzinīgi pamāja ar galvu, tad iesvieda pudeli baseinā un vēlreiz pārbaudīja savu aprīkojumu. Krievs ar tetovējumu piecēlās un paspēra da�us soļus uz viņu pusi, slampādams savā aprīkojumā. Viņ� rupji pagrūda Kostasa plecu. Tā, viņ� teica rīkles balsī angļu valodā ar smagu akcentu. Nedaudz alkohola nerviem, ne? Viņ� ar galvu pamāja uz baseina pusi, tad smīnēdams pievērsās abiem pārējiem krieviem: Mazliet bailīgi, ko?

Kostass pārstāja pielāgot ķiveri un lēni, ar galēja nici�nājuma izteiksmi sejā paskatījās aug�up uz vīrieti. Viņ� pēk�ņi izplūda smieklos un pievērsās D�ekam, gandrīz ne�spēdams apvaldīt savu jautrību: Tas plānprātiņ� domā, ka mēs baidāmies no tā mazā baseiniņa. Izsmējīgi nospraus�lājies, D�eks papurināja galvu. Kostass atkal pagriezās pret vīrieti. Tu, idiot! Mēs vienmēr iedzeram alkoholu pirms dziļas nir�anas. Tas papla�ina asinsvadus. Pasargā mūs no sāpēm, strauji mainoties spiedienam. Es to iemācījos no ve�cajiem fran�u kara flotes nirējiem. Viņi salauztu Specnaz kā sērkociņu.

Vīrietis smagi noliecās pāri Kostasam un satvēra viņa �okli, to pagriezdams. Es, pie velna, salauzī�u tevi, pirms �odiena beigsies.

Kostass viņu atgrūda. Tad to tavs boss ir pavēlējis? Vismaz mēs zinām, kāda ir mūsu situācija.

Vīrietis pasniedzās atpakaļ pie Kostasa somas, kur bija redzamas vēl divas pudeles. Kostass izstiepa roku un piese�dza tās. Tikai viena pudele jums trijiem. Doktors Hovards un es esam pie tā pieradu�i. Tā ir īpa�i stiprā Krepkaja vodka. Jūs to nepanesīsiet.

Ej galīgi! Mēs esam krievi. Vīrietis atstūma Kostasa roku sāņus un izrāva laukā abas pudeles. Viņ� atvēra vāci�ņus ar zobiem vispirms vienai, tad otrai un pasniedza vienu tuvākajam no pārējiem diviem vīrie�iem. Tad viņ� pats pacēla uz aug�u otru pudeli, sparīgi dzerdams. Kad viņ� noelsies noslaucīja lūpas, Kostass nospļāvās uz akmeņiem viņam blakus. Eu, �e�en! Nedzer par daudz. Es negribu peldēt tavos vēmekļos. Vīrietis noņurdēja uz Kostasa pusi, tad vēlreiz pielika pudeli pie lūpām, gandrīz to iztuk�ojot. Viņ� noelsās, tad pasniedza atlikumu tre�ajam vīrietim, kur� piebeidza gan �o, gan otru pudeli. Gaiss smirdēja pēc alko�hola. Krievi uzlika sejas maskas un ievietoja savus regulato�rus, tad sekoja tetovētajam vīrietim baseinā, streipuļojot un slīdot uz sāls. Kostass viņiem uzsauca: Pārbaudiet savus regulatorus! Ienirstiet uz trim minūtēm!

Viņi visi pazuda ūdenī, aiz sevis atstājot vien burbuļu virpuli. Vladislavs ātri pienāca klāt un, neatlaidīgi �ukstē�dams, nometās ceļos starp D�eku un Kostasu. Ko, pie velna, tas viss nozīmēja? Protams, alkohols papla�ina asins�vadus, bet tas ari atūdeņo. Tas izraisa sāpes, mainoties spie�dienam. Ko jūs darījāt?

Kostass palūkojās uz viņu. D�eks un es mēs dzērām ūdeni.

Vladislavs sarauca uzacis. Pēk�ņi viņ� saprata. Jūs gri�bat teikt jūsu pudelē bija ūdens?

Kostass pamāja ar galvu. Vladislavs skatījās uz viņu, tad uz burbuļiem. Tad kas, pie velna, ir �ie pui�i? Kas �eit notiek?

D�eks pagriezās pret viņu, runājot klusi un ātri: Mēs negribējām tev teikt. Ja nu gadījumā viņi apjēgtu, ka tu zini. Tava dzīvība būtu briesmās.

-��� Zinu ko?

D�eks noklik�ķināja sava sejsega monitoru un bridi klu�sēja. Viņ� redzēja, ka Kostass ir gatavs. Viņ� deva piekri�a�nas zīmi, un Kostass to atkārtoja. D�eks atstāja savu sejsegu atvērtu un pievērsās Vladislavam: Vai tev ir bērni?

-��� Trīs.

-��� Mana meita ir nolaupīta. Tas, kur� izrīko �os trīs pui��us, mūs �anta�ē. Tur lejā ir kaut kas tāds, ko viņi grib.

-���� Tava meita. Mans Dievs! Vladislavs izskatījās apstul�bis. Viņ� runāja �ukstus. Tātad tas viss ir bijis kāds plāns? Tā nebija SJU, kas kontaktējās ar mums? Jūs nemeklējat neolīta paliekas?

-���� �oreiz ne.

-��� Tam ir kāds sakars ar nacistiem.

D�eks piekrītot pamāja.

-���� Es to zināju! Vladislavs iesaucās. Es to zināju. No vecā izdzīvoju�ā ebreja stāsta es sapratu, ka te apak�ā ir noticis kaut kas draudīgs.

D�eks steidzīgi runāja: Man pa telefonu tika dotas instrukcijas pēc tam, kad mana meita bija nolaupīta. Viņi izmanto mūs, lai atrastu apslēptus nacistu dārgumus, jo domā, ka tie atrodas lejā, pie pa�as spraugas pamatnes vai�rāk nekā simt metrus zem ūdens līmeņa. Mēs esam eksperti nirēji un protam atrast dārgumus. Viņu rokās nonācis vecs nacistu dokuments. Viņu vadonis tas ar �e�enijas tetovē�jumu zina detaļas. Paredzēts, ka mēs viņam sekosim un viņ� rādīs ceļu. Kostass domā, ka viņ� jau zina, kur tie atro�das, sprie�ot pēc sarunas ar to vīrieti iepriek� un pēc tava �ahtas plāna, kas ieprogrammēts mūsu ķiveru datoros un uzrāda tikai vienu iespējamo mar�rutu no �ī baseina. Tad viņi paliek maksimālajā viņu elpo�anas aprīkojuma paredzē�tajā dziļumā un gaida. Mēs atrodam, ko viņi grib, tad ceļā atpakaļ uz aug�u viņi atbrīvojas no mums.

Kāda nirēja galva parādījās uz virsmas, skaļi elpojot, ska�toties uz viņiem. Kostass aizvēra sejsegu un deva zīmi ar īk�ķiem uz leju, pietuvojās ūdensmalai un ielēca ūdenī. Nirējs iegrima kopā ar viņu. Vladislavs pievērsās D�ekam, palīdzot sakārtot ķiveri: Ātri! Pasaki man, ko es varu darīt! Man kantori ir pistole.

-���� Tam ir par vēlu.

-���� Vai tev ir kādi iero�i?

-���� Kostasam ir ierīces bumbu izvieto�anai. Viņ� domā, ka jebkam tur lejā nacisti varētu būt izliku�i slazdus.

Vladislavs pamāja ar galvu. Nacisti to darīja, kad slēpa nozagtus dārgumus un mākslas darbus. Viņ� bridi klu�sēja. Vai par to ir �ī jezga?

-���� Es tev pateik�u, kad iznirsim. Bet tagad dari tā: paņem manu telefonu tas ir mana ka�oka kabatā. Neatbildi, ja kāds zvana. Bet ir kāda ziņa, sagatavota nosūtī�anai mūsu dro�ības virsniekam. Tajā rakstīts Das Agamemnon-Code. Tas nozīmē, ka mēs esam ieniru�i, ka viss notiek, kā plānots. Atgriezies virszemē, nosūti to, tad nekavējoties pamet �o vietu. Neizsauc policiju. Dodies mājās, savāc savu ģimeni un aizved viņus projām uz kādu dro�u vietu, kaut kur tālu. Nesaki nevienam, uz kurieni dodies. Pēk�ņas mazas brīvdie�nas, kamēr �ahta ir slēgta. Tad sazvani SJU. Viņi parūpēsies par tevi. Izmanto savu telefonu, nevis manējo. Atstāj manu uz sava galda, kur es to varu atrast. Tas ir mans vienīgais sakars ar nolaupītāju. Ja mēs izglābsimies no �ī visa, viņ� to zinās, un man ar viņu būs jārunā.

Vladislavs uzlika roku D�ekam uz pleca. Sapratu. Viņ� bridi klusēja. Tava meita. -Jā-

-���� Kā viņu sauc?

-���� Viņu� D�eks ar piespie�anos norija siekalas. Viņ� pēk�ņi skaudri aptvēra notieko�ā neģēlību. Ko viņi tai pa�laik dara, �ajā brīdī? Viņa atbilde bija piesmacis �uksts. Viņu sauc Rebeka.

-���� Rebeka. Vladislavs piecēlās kājās. Labi. Par Rebeku. Tu vari uz mani paļauties.

D�eks pasniedzās aug�up un paspieda Vladislava roku, tad nolaida sejsegu, nostiprināja to un ieslēdza iek�ējo tele�fonu. Viņ� dzirdēja Kostasa elpu: vienmērīgu, nomierino�u skaņu. Kostas, vai tu mani dzirdi?

-���� Skaļi un skaidri. Tev viss kārtībā?

-���� Saprotams. Hovards ieslīdēja ūdenī, sajūtot spiedienu pret e-tērpu, savu kokonu pret ūdeni. Viņ� piespieda sevi atcerēties, cik ļoti parasti izbaudīja �o nir�anas sākuma sa�jūtu, cik atbrīvoti tā viņam lika justies. D�eks pāris rei�u dziļi ieelpoja no atelpotāja un paskatījās uz rādījumiem sejsega iek�pusē. Viss bija kārtībā. Tikai nezaudēt kontroli. Aizmirst tuneli, sienas. Savaldīt dusmas, briesmīgās bailes par Rebeku, likt adrenalīnam darboties viņa labā, nevis pret viņu. Viņ� atmaksās tiem, kas to bija izdarīju�i. Viņ� to izbaudīs. Bet vēl ne. Hovards vēlreiz dziļi ievilka elpu un uzklik�ķināja uz ekrāna displeja ķiveres iek�pusē, kur pa�rādījās labirinta 3D re�ģveida karte ar sarkani iekrāsotu mar�rutu. Viņ� ienira zem virsmas, vērojot, kā zaļais ūdens paceļas virs sejsega, redzot Kostasa seju sev priek�ā. Pārējo triju nirēju apveidi bija redzami tumsā viņam priek�ā, viņu galvas starme�u stariem �audoties ūdenī. D�eks ieslēdza arī savu starmeti un turēja to noliektu, lai nespīdinātu Kostasam tie�i acīs. Kostass izstiepa labo roku un nolieca īk�ķi uz leju. Gatavi sākt?

-���� Gatavi sākt.

Troja, 1890. gada 18. marts

Heinrihs �līmanis apskāva sievu un atstāja viņu stā�vam uz zālaina pauguriņa senās citadeles augstākajā punktā un skatāmies pāri Trojas līdzenumam uz attālajiem Dardaneļu ūdeņiem. Viņ� izņēma kabatas pulksteni, kas bija saskrāpēts un apdauzīts pēc divdesmit gadu neatlaidīgiem izrakumiem Grieķijā, Ēģiptē, Itālijā un te, leģendārās Trojas mūros. Viņ� ieslidināja to atpakaļ vestes kabatā. Bez ceturk��ņa septiņi. Gandrīz jau bija laiks. Konferences delegāti būs jau aizbrauku�i, devu�ies uz �anakkali un Konstantinopoli, un savām mītnes zemēm, un arheoloģisko izrakumu vieta būs slēgta visiem apmeklētājiem, izņemot trīs, kurus �līma�nis �ovakar bija īpa�i ielūdzis pievienoties viņam.

Vīrie�a pulss paātrinājās, un viņ� dziļi ievilka elpu. �ķita, ka briesmīgās galvassāpes, pretīgais dūrējs ausīs, kas viņu bija vajājis mēne�iem ilgi, d�inkstē�ana, kas viņu bija mocī�jusi dienās un naktīs kā tūksto� ap galvu mud�o�u mos�kītu, viss izzuda tajā brīdī, kad viņ� atkal ienāca citadelē. Neviens no ārstiem, ar kuriem viņ� bija konsultējies, nezi�nāja, vai �īs sāpes ir īstas vai iedomātas, vai tas bija uzbudi�nātas iztēles auglis vai kādas apslēptas cie�anas, kuras viņ�

bija izlaidis no kāda sena kapa. Viņ� zināja vienīgi to, ka sāpes bija sāku�ās tajā mirklī, kad viņ� saprata pienācis īstais brīdis atgriezties Trojā, atvest atpakaļ to, ko viņ� un Sofija tonakt bija atradu�i valdnieku kapenēs Mikēnās, atgā�dāt to uz tās dibinātāju velvi, kur tas atkal varētu kalpot kā bastions pasaulei pret tumsu un ļaunu karu.

�līmanis spēra da�us soļus pa ļodzīgo dēli, kas kalpoja kā eja pāri atsegtajiem izrakumiem, tad atskatījās uz pauguriņu. Tā bija pēdējā vieta aug�ējā citadelē, kur vēl jāizdara izrakumi, blakus lielajai tran�ejai, kuru viņi bija izdzinu�i cauri Trojas pakalnam pirms divdesmit gadiem. Viņ� bija juties tik tuvu Homēram uz tā pakalna tuvāk nekā jebkur citur Trojā. Tā būtu viņu pēdējā izrakumu vieta, kas pabeigtu vienu lielo uzdevumu; nopietna ejas atrak�ana zem citadeles. Kādudien viņ� sēdēs tur, kur pa�laik stāv Sofija, kur, pēc viņa domām, atradās lielās pils atrakta istaba: vieta, kur Priams kādreiz varētu būt sēdējis un skatījies pāri sienām, kur ma�rodieris Agamemnons viņu bija atradis. Līdzīgi Priamam viņ� nevis redzētu kara postījumus, bet gan gremdētos ze�mes dāsnajā bagātībā; klausītos nevis kaujas saucienus un kliedzienus, bet gan klusas liras skaņas, kas mierinātu viņa ausis, ieaijājot paradīzē, kur Troja reiz bija debesu pilsēta, prieka un mīlestības pilsēta, nevis kara perēklis.

Heinrih, Sofija �ukstēja viņam nopakaļ grieķiski, viņas balss skanēja kā jauka mūzika vējā. Tev tagad jāiet. Vai atminies, ko tu teici Mikēnās, kad mēs pacēlām masku? Mūsu bērnu dēļ.

�līmanis paskatījās aug�up uz viņu un pasmaidīja. Visu bērnu dēļ. Viņ� sievai sūtīja gaisa skūpstu. Sofijai aizgrie�o�ties, iemirdzējās zelts, kas viņu rotāja, zelts, kuru viņi bija te atradu�i tonakt tumsā pirms septiņpadsmit gadiem, sle�pus rokot lielās tran�ejas apak�ā. Viņ� pagriezās un aizgāja pa celiņu garām tie�i tai vietai, palūkojoties uz leju. Viņ� bija pavēstījis pasaulei, ka viņi atradu�i Priama dārgumus, bet patiesībā tās bija tūksto� gadus vecākas, nezināma sena valdnieka bagātības, kur� bija pārvaldījis Troju, kad citadele vēl bija jauna, kad bronza vēl bija to dienu brīnums. �līmanis bija gribējis novērst uzmanību no patiesības, no atklā�juma, kas nāks gaismā, kad visas detaļas nostāsies savās vietās. Viņ� atcerējās vēl vienu citadeli, kur abi bija slepeni raku�i, līdz pacēlu�i lielā valdnieka zelta masku. Tagad viņ� jutās tā, it kā gatavotos pacelt pa�u Trojas masku. �līmanis sajuta zem mēteļa �o priek�metu, ko Sofija bija ietinusi zīda sainītī. Viņ� izbaudīja satraukumu, tomēr vienlaikus arī ba�as. Ja nu tas izrādītos nekam nederīgs? Viņ� domāja par cilvēkiem, ko gatavojās satikt. Par paveikto, par atrasto, par darbu, kurā viņ� bija ieguldījis savu dvēseli un ener�ģiju, tas viss bija likts uz spēles. �ī bija svarīgākā diena viņa mū�ā. Tagad atpakaļceļa vairs nebija.

�līmanis sadzirdēja �aboņu zālē un ieraudzīja vīrieti, kas steidzās aug�up pa tran�eju, tad nozuda skatienam. Tas bija Kemals, priek�strādnieks, kas zēna gados pirmoreiz bija parādījis �līmanim �o vietu. Viņa sen�i pa�a prin�a Hektora pēcte�i bija zināju�i Troju kop� aizvēsturiskiem laikiem. Heinrihs nekad nevarētu likt Kemalam pamest �o vietu, un viņ� to ari negribēja. Kemals bija nepārtrauktība, nākotne. Un tie�i par to bija jārunā �ovakar. Par nākotni. Par cilvēces nākotni.

�līmanis pagriezās uz austrumiem pa tran�eju, tad no�kāpa lejā uz takas, kas veda apkārt citadelei no izrakumu mājas līdz ieejai slepenajā ejā. Sofija bija iezīmējusi ceļu ar mazām svecītēm alvas turekļos, un tās vieglajā vējā mirgoja. Aiz stūra parādījās kāds cits vīrietis. Viņ� bija liela auguma, ģērbies ar ka�okādu ap�ūtā mētelī, ar filca platmali galvā.

ar spieķi rokā un nesa vienu no laternām, kas bija atstātas pie ieejas izrakumos. Vīrietis apstājās un ieskatīdamies pa�cēla laternu. �līmanis redzēja vaibstus, kas tik daudzus bija iebiedēju�i: druknu seju, maisiņus zem acīm, kurās jautās drūms skatiens. Tomēr �ajās acīs viņ� saskatīja arī to, ko lielajā cilvēkā redzēja tie, kas viņu pazina tuvāk, humoru, zinā�anu slāpes, cilvēcīgumu. A, vīrietis piesmaku�ā balsī teica, nākdams tuvāk. Herr Doktor Schliemann. Viņ� runāja vāciski. Es gribēju zināt, kur jūs esat.

�līmaņa sirds stipri sitās. Viņ� atbildēja arī vāciski, izstie�pis roku. Jūsu Ekselence! Es ceru, ka jūsu ceļojums bija izdevies.

-���� Izdevies! vīrietis norūca. Laimīgā kārtā Grieķijas karalis aizdeva man savu jahtu. Osmaņi negrib ielaist Dardaneļos imperiālās Vācijas karakuģi. Jūs zināt: būs kar�, un turkiem vajadzīgs sabiedrotais, jo vienā pusē ir krievi, bet otrā Gledstons, un angļi gaudo pēc viņu asinīm. Tas velni��ķīgais cilvēks. Es ceru, ka nekad nesatik�u viņu personiski. Es neatbildētu par sekām.

-���� A, �līmanis novilka.

-���� Ko jūs domājat ar "A"? Un ko nozīmē visa tā atrunā��anās? Gadiem ilgi esmu lūdzis jums ekskursiju uz Troju. Tagad es esmu �eit, bet ir pārāk tum�s, lai to pat ieraudzītu.

-���� Mans mīļais Oto! �līmanis saņēma vīrieti aiz pleca un virzīja viņu uz taku starp mazajām svecītēm. Mums abiem tika pie�ķirts Berlīnes pilsētas brīvlaistā tituls, vai ne? Mēs piederam pie retas sugas. Pie slepenas biedrības. Un kā visās slepenās biedrībās mums nepiecie�ami mūsu mazie rituāli, mūsu iecietība.

-���� Pilsētas brīvlaistais, jā, bet man neizdevās pārliecināt tos cūkas padarīt jūs par Berlīnes Akadēmijas locekli, vīrietis noburk�ķēja. Pēc visa tā, ko jūs esat darījis Vācijas labā, dāvinot savus lielākos atradumus Reiha muzejam. Pat nepieminamais Gledstons panāca, ka jūs ieceļ par Londonas Antikvāru biedrības godabiedru, kaut ari jūs viņiem iedevāt tikai pāris no�ēlojamu podu.

�līmanis pasmaidīja. Mans mīļais vecais draugs! Ja es būtu tāda tipa cilvēks, pār kuru nolīst akadēmiskie pago�dinājumi, tad es nebūtu tāda tipa cilvēks, kas būtu atradis Troju. Un es jau esmu saņēmis lielāko balvu, kādu cilvēks jebkad varētu vēlēties.

Vīrietis apstājās. Kur ir viņa jūsu karaliene? Es vēlos nomesties ceļos viņas priek�ā un noskūpstīt viņas roku.

-���� Sofija un bērni ar prieku jūs gaida. Bērni atceras jūsu prasmi koka izstrādājumu darinā�anā, un esmu apsolījis, ka jūs viņiem uzbūvēsiet Trojas zirga modeli. Bet tam jāpa�gaida. Pa�laik mums jāapsprie� kaut kas svarīgs. Un jāsatiek citi. Cilvēki, kuri var jūs pārsteigt un ar kuriem, es dedzīgi ceru, jūs atradīsiet kopēju valodu tādā jautājumā, kas pār�spēj visas valsts darī�anas, kurās jūs tā esat izcēlies. Jautā�jumā, kas ir grandiozāks par jebko cilvēces vēsturē.

-���� Atkal atrunā�anās, vīrietis norūca, bet viņa acis iemirdzējās. Lai kur jūs mani vestu, Heinrih, priek�ā no�teikti gaida satraukums. Es nevēlētos būt nekur citur. Vediet mani!

Viņi sekoja svecī�u rindai apkārt paugura austrumu malai garām atsegtām zemes sekcijām, kur izrakumi bija atklāju�i saēstas kaļķakmens sienu paliekas un dubļu ķie�ģeļu ap�uvumu. Viņi apgāja ap stūri, kur priek�ā stāvi pa�cēlās zāļaina paugura nogāze, tad nolaidās lejup pa da�iem pagaidu koka pakāpieniem dziļā tran�ejā, kas veda atpakaļ uz paugura centru. �līmanis kāpa lejup pirmais, tad pagrie�zās, lai norādītu uz lāpstu un grozu kaudzi uz tran�ejas grīdas. Uzmanīgi!

-��� Vai te jūs strādājat? vīrietis jautāja, smagi nokāp�dams tran�ejā, stipri atspie�oties uz spieķa.

-���� Tikai Sofija un es. Mēs �eit lejā nelai�am citus strād�niekus. Mans palīgs Dorpfelds turpina strādāt lielajā tran��ejā, atsedzot pirmās citadeles mūrus no agrīnā bronzas laikmeta. Bet �ajā sezonā valdnieka Priama Troja, Homēra Troja, ir tikai mūsu rīcībā.

Aiz darbarīkiem sve�u gaisma atklāja ejas daļu aptuveni triju metru platumā, kur izrakumi, �ķiet, bija pabeigti. Abās pusēs bija ap�ūtas sienas ar nelielu slīpumu uz āru, paceļo�ties vismaz piecu metru augstumā līdz zāļainā pauguriņa malai. Atspiedies uz spieķa, vīrietis apstājās, pētot plāno�jumu. Ja vien es nekļūdos, �iem mūriem ir tāda pati kon�strukcija kā aizsargmūriem, kurus es apskatīju, nākot iek�ā, tie�i aiz izrakumu mājas.

-���� Homēra Trojas mūri, �līmanis satraukti teica. Jums ir taisnība. Es par to esmu pārliecināts. �ie mūri datējami ar to pa�u būvniecības fāzi. Bet tie nav aizsargmūri. Tie aptver ieejas gaiteni, kas stiepjas mums priek�ā dziļi zem citadeles. Tas ir ārkārtīgi pārsteidzo�s atklājums. Viņ� aiz�veda viesi tālāk aiz atsegtā mūrējuma uz sektoru starp rup�jām zemes sienām, kur tran�ejas malas vēl nebija pilnībā atraktas. Pēdējā svece bija redzama da�us metrus tālāk, kur atraktā tran�eja pēk�ņi beidzās. Tumsā �līmanis saskatīja vēl divus stāvus, abus ar spieķiem, katru savā pusē, un viņa pulss paātrinājās. Viņi visi bija te. Kungi! viņ� iesaucās. Laipni lūdzu! Tie�ām laipni lūdzu!

�līmanis pieliecās pie Sofijas atstātās gāzes laternas, ātri to aizdedzināja un nesa tālāk, tad nogrieza mazāku liesmu un nolika to zemē pārējo divu vīrie�u priek�ā. Viņ� atkāpās un uzsmaidīja viņiem. Tie abi bija veci vīri tāpat kā �līmaņa līdznācējs -, ģērbu�ies tum�os mēteļos ar cepurēm rokā, abi di�ojās ar arhaiski garu vaigubārdu. Viens no viņiem bija garāka auguma ar skarbiem vaibstiem un sa�springtām acīm. Mazākais neizskatījās tik spēcīgs, valkāja brilles, bet skatiens izstaroja apņēmību. �limanis sajuta, ka, ieraudzījis garāko vīrieti, viņa ceļabiedrs sastingst, un viņ� ātri sāka iepazīstinā�anu. Vispirms viņ� norādīja uz savu līdznācēju: Kungi! Ļaujiet man jūs iepazīstināt ar grāfu Oto fon Bismarku, Vācijas kancleru! Heinrihs runāja angliski. Vācietis sasita papē�us un raidīja niknus skatienus. �limanis iepazīstināja ar pārējiem diviem: Kancler, iepazīstieties ar manu dārgo draugu senatoru Horu no manas pieņemtās ze�mes, Amerikas Savienotajām Valstīm! Abi vīrie�i viegli pa�klanījās un paspieda viens otram roku. Tad �limanis norādīja uz garāko kungu. Un, protams, jūs atpazīsiet godājamo Viljamu Gledstonu, Lielbritānijas premjerministru.

Bismarks nikni paskatījās, atkal sasita papē�us, un abi sarokojās. Mēs esam pazīstami, viņ� vēsi noteica angliski, tad pievērsās �līmanim, ātri runājot vāciski: Tas ir neveiksmīgi. Ārkārtīgi neveiksmīgi. Manu prieku apdraud pilnīga kuģa bojāeja. Jūs esat mani ievedis vētras acī, Herr �līman. The Tempest.

-���� Kā vienmēr �ekspīra garā, Gledstons augstprātīgi teica.

�limanis ātri nostājās starp viņiem un saņēma abus vīrie��us aiz elkoņa. Esmu pārliecināts, ka ari Gledstona kun�gam ceļojums bija izdevies.

-��� Austrumu ekspresis līdz Konstantinopolei, Gledstons atbildēja. Ļoti neparasta pilsēta. Es pats ar savu roku pieskā�ros Konstantīna Lielā kolonnai un pielūdzu Dievu Hagia Sophia baznīcā. Tā ir mazāk neticīgo apgānīta, nekā es baidījos.

-���� Gledstona kungs ir aizrautīgi izteicies pret turkiem, Bismarks angliski teica. Esmu pārsteigts, ka viņ� atkļuvis tik tālu �urp.

-���� Es ceļoju inkognito, pēc doktora �llmaņa instrukcijām. Es atzīstu �o retoriku, kas emociju karstumā piespieda mani neapdomāti vērsties pret turku tautu, kuru es uzskatu gan par viesmīlīgu, gan apburo�u. Par to esmu no�ēlas pilns. Bet es tikpat apņēmīgi un spraigi neatbalstu Osmaņu kampaņu pret bulgāriem kā tad, kad es publicēju to pamfletu.

-���� Un jums, Bismarka kungs? senators Hors iejautā�jās. Vai jums bijis patīkams ceļojums?

-���� Es arī ceļoju inkognito.

-���� Ko? Kanclers fon Bismarks? Gledstons teatrāli iesau�cās. Ceļo inkognito? Sakiet, lūdzu, ar kādu vārdu?

-���� Lauenburgas firsts. Tam tagad jākļūst par manu titulu. Man ir aizdomas, ka jaunais ķeizars drīzumā izstums mani no valdības. Ķeizars domā, ka es atkāp�os, lai �autu rubeņus Polijas mui�ā. Viņ�, varu būt atklāts, ir agresīvs un stulbs cilvēks. Es baidos par nākotni. Viņ� padarīs Vāciju par bries�moni.

-��� Par briesmoni, kuru jūs izaudzinājāt, Gledstons augst�prātīgi piebilda, kad apvienojāt valsti.

-���� Es apvienoju simt karojo�as pavalstis. Tā bija Realpolitik. Kaut kas tāds, ko ideālists Gledstona kungs nesa�prot.

-���� At�ķirībā no Herr von Bismarck es netiektos būt Agamemnons.

-���� Kungi! �līmanis iejaucās. Kungi! Ja jūs tā turpinā�siet, es uzstā�u tāpat kā Sofija -, lai mēs sarunātos tikai sengrieķu valodā. Tad �īs pasaules darī�anas atkritīs un mēs iedzīvosimies tikai pagātnē. Bet tas ir drauds, Gledstona kungs, par ko esat mani brīdinājis, par divu pasauļu pil�nīgu atdalī�anu, mūsējo un seno. Un mans uzdevums te nav �odien tikai parādīt jums arheoloģijas brīnumus. Mans uz�devums tie�ām ir �odiena. Mūsu un mūsu bērnu atliku�ajā mū�ā notikumi risināsies strauji. Laiks steidzas ātri, un mums jārīkojas tagad.

-���� Jūs runājat pareģojumos, �līmaņa kungs, Gledstons teica, cie�i skatīdamies uz viņu. Es ceru, ka mums nebūs jādzird drūma satura paziņojums. Vai jūsu veselība ir labā stāvoklī?

-���� Gledstona kungs, jūsu rūpes par manu veselību vien�mēr tiek uztvertas ar pateicību un ir iedarbīgākas par jeb�kuru zāļu kursu. Bet jums nav sevi jāapgrūtina.

-���� Es tie�ām jūtu atvieglojumu.

�līmanis bridi klusēja. �odien mēs te esam uz līdzī�giem nosacījumiem. Grāfs fon Bismarks ir cilvēks ar ārkār�tīgi augstu izglītību un literārajām interesēm. Daudzkārt mēs abi esam runāju�i par senlaiku vēsturi. Gledstona kungs �ajā, tāpat kā jebkurā citā sakarā ir pla�i pazīstams: triju grāmatu autors par Homēru, izrādījis man ārkārtēju godu, uzrakstot priek�vārdu manai grāmatai par Mikēnām. Un senators Hors. Ne tikai augsti cienījams valstsvīrs, bet ari Amerikas Antikvāru biedrības prezidents, Smitsona institūta valdes loceklis, Pībodija Arheoloģijas un antropoloģijas mu�zeja aizbildnis. Jūs trīs esat biju�i mani lielākie atbalstītāji, un atvest jūs �urp katru personiski ir mazākais, kā es varu paust savu pateicību. Bet �ai tik�anās reizei ir lielāka no�zīme par to. Es atvedu jūs �urp ar augstāku nolūku. Jūs visi esat ārkārtīgi krietni cilvēki ar vislielāko morālo izlemtību. Esmu jūs iepazinis personiski, tāpēc esmu par to pārlieci�nāts. Es zinu, ka sirds dziļumos jūs esat samierinātāji, nevis kara kurinātāji.

Gledstons nosprauslājās, lūkodamies uz Bismarku. Vie�doklis, ko diez vai var attiecināt uz personu, kuras valdī�ana izraisīja lielāko mūsdienu konfliktu. Es, protams, atsaucos uz Francijas-Prūsijas karu tūksto� astoņsimt septiņdesmit pirmajā gadā, kur� izjauca spēku līdzsvaru, kas Eiropā uztu�rēja mieru kop� Napoleona kri�anas.

-���� Ne jau kar� izjauca spēku līdzsvaru, Bismarks auksti atbildēja. Tas bija miera līgums. Kā jūs ļoti labi zināt, es spraigi iebildu pret Elzasas un Lotringas pievieno�anu Vāci�jai. Tajā es saskatīju asnus vēl posto�ākam karam nākotnē.

-���� Un tad jūs aizvedāt Vāciju koloniālā piedzīvojumā uz Āfriku. Apsvērtā un āri�ķīgā naidā pret manas valdības inte�resēm.

-��� Tas novērsa fran�u uzmanību no Elzasas un Lotringas. Manuprāt, to darot, es novērsu briesmīgu eskalāciju Eiropā. Un koloniālie piedzīvojumi premjera Gledstona kunga vadībā? Man nepietiek pirkstu, lai tos uzskaitītu. Kar� Zulu zemē 1879. gadā. Afganistāna 1880. gadā. Sudāna 1885. gadā. Va�ronīgi kareivji, jā, bet juceklīgi kari, visi. Ģenerāļa Gordona nosūtī�ana uz Hartūmu, tad neveiksmīgā viņa glāb�ana. Lūk, godājamais Viljam Jūart Gledston, samierinātāj.

-���� Kungi! Hors pacēla roku. Mēs �eit nerīkojam deba�tes. Un mēs visi zinām, ka nav viegli spriest par cilvēka morāli apstākļos, kādos viņu iesaista vēsture, turklāt vēl uzveļot atbildību par tiem.

Gan Gledstons, gan Bismarks abi nosprauslājās un brīdi mīņājās, tad norimās. Hors nolaida roku. �līmanis paskatījās uz visiem, un pēk�ņi viņa domās uzplaiksnīja �aubas. Vai viņ� tos bija nepareizi novērtējis? Vai viņ� pats būtu bijis pārāk liels ideālists, akls pret realitāti? Vai viņi visi bija pārāk veci, pārlieku ieslēgu�ies politikas retorikā, viņu morāle pārkaļķojusies? Tas bija jāizdibina. �līmanis runāja klusi, gandrīz �ukstus. Ko jūs sakāt? viņ� iesāka. Ko jūs, kungi, sakāt par kara tematu?

Gledstons stingri paraudzījās uz viņu, tad nodūra ska�tienu. Mani neslavas cēlāji mani sauc par svētulīgu pacifistu, viņ� teica mazāk teatrālā balsī. Un viņiem ir taisnība. Herr Bismarkam arī ir taisnība. Es tie�ām iegāzu ģenerāli Gordonu. Tas smagi gulstas uz maniem pleciem. Mana kristie�a morāle nepieņem karu un pretojas, kad kar� man tiek uzspiests. Es lūdzu piedo�anu no tiem kritu�ajiem karavīriem, kurus man nebija drosmes vest kaujā kā Agamemnonam.

�līmanis pievērsās Bismarkam, kur� vērīgi bija raudzījies uz Gledstonu. Bismarks atspiedās uz spieķa un otru roku uzlika uz gurna. Es esmu pasludinājis, ka �ī laika lielās problēmas netiks atrisinātas ar runām un vairākuma lēmu�miem, bet ar dzelzi un asinīm. Lai saglabātu atbalstu, man jāizliekas par prū�u reālistu. Bet ikviens, kas jebkad ielūko�jies kaujas laukā mirsto�a kareivja blāvajās acīs, pamatīgi pārdomās, iekams sākt karu.

�līmanis lēni pamāja ar galvu. Un Hora kungs?

Hors runāja piesardzīgi, pārdomāti, bez pārējo divu āri�ķības, tomēr pilnībā piesaistot viņu uzmanību. Manās rokās nekad nav biju�i augstākās varas gro�i, kā tie biju�i �iem diviem izcilajiem kungiem, bet es esmu licis savai bal�sij izskanēt vairāku prezidentūru laikā. Esmu pieredzējis mūsu pa�u neveiksmīgo sadursmi ar Armagedonu pilsoņu karu. Ar satraukumu esmu vērojis vanagus mūsu valdībā, kas novestu Ameriku koloniālā cīniņā. Pat tad, ja �ādam piedzīvojumam ir ētisks mērķis, mēs noslepkavotu tūksto��iem to, kam tiektos darīt labu. Mēs atvestu mājās no kara neskaitāmus slimos un ievainotos, un vājprātīgos, lai tie vilktu no�ēlojamu dzīvi, sagrauti miesā un garā. Mēs iegūtu drūmus un nesamierināmus pretiniekus visā pasaulē, kurus pārņēmis naids, ko neizdzēstu gadsimti. Mūsu karogs kļūtu par zaimo�anas emblēmu: par cilvēku mitekļu dedzinā�anas, par spīdzinā�anas �ausmu emblēmu. Man nepatīk domāt par Ameriku kā dusmīgu, ņurdo�u, nagus iecirtu�u zvēru, bet kā par cēlu un skaidru skaistuli. Kā skaistuli, kungi, var�būt mazliet bāliem vaigiem, varbūt ar draudīgu mirdzumu acīs, bet jūtu iedvesmotu, pat pret saviem ienaidniekiem nevis naida dēļ, bet mīlestības dēļ.

-���� Tad mēs esam apņēmības pilni, �līmanis teica.

-���� Mēs esam apņēmības pilni, Hors atkārtoja, asi ska�toties uz Bismarku un Gledstonu. Bet, lūdzu, sakiet, manu dārgo �līman: apņēmības pilni kādam nolūkam?

�līmanis skatījās zemē. īstais brīdis bija klāt. Viņ� parak�ņājās kabatās, tad izstiepa rokas ar savilktām dūrēm, it kā kaut ko slēptu. Gledstona kungs! Jūs esat rakstījis man par seno vara metalurģiju. Jūs bijāt kā apburts, kad es atklāju, ka varoņu laikmets bija bronzas laikmets. Jūs iepriecinās ziņa, ka mēs esam atradu�i daudzus bronzas bultu uzgaļus Homēra Trojas drupās. Bultu uzgaļus, kurus, manuprāt, iz�āva uz citadeli no krasta, kur Agamemnona grieķu kuģi bija izvilkti liedagā. Tādus bultu uzgaļus kā �ie. Viņ� atvēra kreisās rokas dūri, atsedzot divus lapas formas iedzītņa dzelk�ņus, kurus klāja zaļa korozija. Viņ� tos piedāvāja apskatei.

-��� Vai drīkstu? Gledstons jautāja. �līmanis piekrītot pa�māja, un Gledstons nometa spieķi, paņēma abus bultu uz�gaļus, tad izņēma monokli un cie�i tos apskatīja. Vietējais var�, manuprāt, atrodams pla�i un lielā daudzumā, viņ� nomurmināja. Bet alva? Vai jūs zināt, no kurienes nākusi alva �ajā bronzā?

-��� Jūs būsiet pārsteigts par manu teoriju.

-��� Tagad nekas, ko jūs sakāt, nevar mūs pārsteigt.

Acīm no satraukuma kvēlojot, �līmanis paskatījās uz

viņu. Tad, lūk. Klasiskās ēras sākumā grieķi rakstīja par saviem sen�iem, kas devu�ies uz rietumiem, izpētot zinā�mās pasaules tālākos nostūrus. Manuprāt, starp viņiem bija

Trojā izdzīvoju�ie, kas bēga no apokalipses. Vienu no tiem mēs labi zinām: Eneju, leģendāro Romas dibinātāju. Tomēr es domāju, ka viņi nebija pirmie. Manuprāt, viņi sekoja pa pēdām agrākiem bronzas laikmeta pētniekiem pirms Trojas kri�anas, senās pasaules lielāko jūrasbraucēju priek�te�iem. Jūs varat uzminēt, par ko es runāju. Gledstona kungs, jūs esat ari Bibeles zinātājs. Par feniķie�iem. Par feniķie�iem, kas kuģoja ārpus Vidusjūras Atlantijas okeānā un tālu uz zieme�ļiem, kur viņi atrada teiksmainu arhipelāgu salu grupu, ko grieķi dēvēja par Kasiteridām.

-���� Alvas salas! Gledstons iesaucās, noņemdams monokli un raudzīdamies uz �līmani. Es kļūdījos. Jūs tie�ām pār�steidzat mani. Vai jūs gribat apgalvot, ka trojie�i, mikēnie�i ieguva sev alvu no Kasiteridām?

-���� Tātad, kungi, no Britu salām, no Kornvolas alvas rak�tuvēm. Pa�laik to nevar pierādīt, bet es par to esmu pārlie�cināts.

Hors pacēla roku. Es lūdzu jūsu iecietību. Jūs vedināt domāt, ka feniķie�i, Vecās derības tirgotāji, bija bronzas laikmeta metālu tirdzniecības starpnieki? Tie pa�i feniķie�i, kas apgādāja grieķus ar viņu alfabētu?

�llmanis pamāja ar galvu. Starpnieki precei, kas bija daudz vērtīgāka par zeltu. Jums taisnība, Gledstona kungs. Jautājums par alvu ir satrauco�s. Tā bija visretākā prece, un tās atradņu bija maz. Un es nojau�u, ka jūsu domas, Hora kungs, tiecas saplūst ar manējām. Feniķie�i tie�ām apgādāja grieķus ar alfabētu, bet daudz agrāk, nekā mēs bijām domā�ju�i. Manuprāt, bronzas laikmeta tirgoņi atveda alfabētu līdz �iem krastiem. Domāju, ka Agamemnona rakstve�i bija pirmie, kas lietoja �o alfabētu, lai rakstītu grieķiski.

-��� Jūs domājat, ka viņi runāja grieķiski? Gledstons iesaucās. Jūs tie�ām domājat, ka mikēnie�i runāja grieķiski?

-���� Manuprāt, Homēra valoda bija Agamemnona valoda.

-���� �llmaņa kungs, es atkal esmu kļūdījies. Man prātā valda pārsteigumu viesuļvētra.

-���� Zinātnieki tie pa�i zinātnieki, kas zobojās par ma�niem Trojas meklējumiem, izsmies mani ari par �o domu. Bet es par to esmu pārliecināts.

Bismarks norādīja uz �līmaņa labās rokas dūri. Un jūsu otra roka? Kādu dārgumu jūs esat noslēpis tur?

�līmanis pastiepa roku, tad saminstinājās. Tas, kungi, ir galvenais iemesls, kāpēc jūs esat te. Viņa balss no uz�traukuma bija saspringusi. Es zināju, ka man jāatgrie�as Trojā. Manuprāt, Gledstona kungs, neatlaidība, tā drud�ainā neatlaidība bija par iemeslu manai nesenajai slimībai. Augo�s nemiers ar fiziskiem simptomiem. Tagad, kad atkal esmu te, simptomi ir zudu�i. Pirms diviem mēne�iem, kad mēs atgriezāmies, atradām �o. Precīzāk, Sofija to atrada. Viņa pacēla to no izraktās zemes kaudzes, kas bija atstāta lielās tran�ejas malā, ko bijām izraku�i 1871. gadā. Es atcerējos, ka esmu daudzus tādus redzējis du�iem, simtiem -, bet neņēmu tos vērā, tiecoties rakt dziļāk. Mani dzina kāre pēc zelta, jā, bet vēl vairāk es tiecos pierādīt, ka man bija tais�nība, atrodot Priama Troju. Un man bija taisnība. Bet savā aizrautībā es nepamanīju lielāku patiesību, kas skatījās man acīs. Tā turpmākajos gados kļuva par manu apsēstību, kas satrauca mani dienu un nakti. Nevis vai Troja krita, bet kā. Kā cilvēce tik strauji nogāzās no spo�as civilizācijas līdz barbarisma padibenēm. Es nerunāju par Trojas Helenu, ne par dzejnieku sofistiku, ne par karu, kura iemesls bija mīles�tība un greizsirdība, un niknums, bet par skarbu patiesību, par varas un asinskāres, un iero�u spēka patiesību. Par pa�tiesību, ko atklāj nevis zelts un bronza, bet �is.

Viņ� atvēra plaukstu, atsedzot bezveidīgu gabalu, aptu�veni divas collas garu, ko klāja sarkana un brūna oksidācija. Gledstons, atkal pacēlis savu monokli, cie�i apskatīja to. Mmm. Dzelzs sacietējums, ja vien es nekļūdos.

�līmanis pamāja ar galvu, tad satvēra gabalu ar īk�ķi un rādītājpirkstu. �is, kungi, ir vēl viens bultas uzgalis. Bet ne no bronzas gatavots. Bultas uzgalis no dzelzs.

-��� Jūs gribat teikt no laikmeta, kas sekoja Trojas kri��anai? Hors klusi iejautājās. Kāda liela tum�o laikmetu kauja, kas izcinīta Trojas drupās un nav zināma vēsturei?

�līmanis uzsvērti papurināja galvu. Visi �ie bultu uzgaļi tika atrasti septītās citadeles postījumu slāni. Homēra Trojā. Tie bija sajauku�ies kopā ar bronzas bultu uzgaļiem. Pēc tam kad Sofija identificēja �o gabalu, mēs no jauna pār�meklējām to vaļņa daļu, kuru bijām atraku�i pirms dau�dziem gadiem. Mēs atradām divus bronzas bultu uzgaļus un trīs �os dzelzs uzgaļus, kas bija iespiedu�ies da�ādās vietās ārējā mūrī.

-���� Bultas, ko �āvis uzbrucējs, Gledstons nomurmināja.

-��� Jūs sekojat manam domu gājienam, Gledstona kungs.

Bismarks uzsita ar savu spieķi. Pārāka tehnoloģija! -

viņ� iesaucās. Lūk, ko jūs esat atradis, Herr �līman, ja? Pārāku tehnoloģiju.

-��� Tas, kura rokās bronzas laikmetā atradās dzelzs, neap��aubāmi bija pārāks, Gledstons teica.

-���� Un tam, kura rokās musketes laikmetā atrodas Maxim lo�metējs, ir kārdinājums karot, Hors klusi piebilda.

-���� Pārākums nevis iero�u kvalitātē, bet to kvantitātē, �lī�manis turpināja. Mēs runājam par dzelzs laikmeta pa�iem iedīgļiem, kad tehnoloģija bija pirmsākumos. �īs dzelzs kvalitāte, tās asums, izturība, iespējams, nebija lielāki par labāko bronzu. Bet tas, kungi, nav galvenais. Galveno pieminēja Gledstona kungs. Alva ir ārkārtīgi reti sastopama. Vērtības ziņā pēc svara tā atbilda zeltam. Bet dzelzs rūdu īstenībā var atrast visur. Kad jūs esat apguvu�i tehnoloģiju, jūsu rīcībā ir neierobe�ota jēlviela. Un, ja esat pirmie, kas apgūst tehnoloģiju, pirms tā kļūst pla�i izplatīta, tad da�us gadus, varbūt da�us gadu desmitus, jums pieder augstākā vara. Jūs esat valdnieku valdnieks. Jūs esat dievs.

-���� Agamemnons, Gledstons izdvesa. Jūs runājat par Agamemnonu.

-���� Troja tika gāzta ne jau ar Odiseja viltību, ne ar koka zirgu, Hors prātoja. Bet ar cita veida viltību. Ar Hēfaista viltību. Ar kalves viltību.

-���� Lieliski teikts, Hora kungs, �līmanis atzina.

-���� Herr �līman? Vai jums ir teorija? uzsitis ar spieķi, Bismarks jautāja. Visi trīs vīrie�i nogaidot skatījās uz �līmani. Viņ� iebāza kabatās bultu uzgaļus un dziļi ievilka elpu. Tie divdesmit gadi, kop� es pirmoreiz spēru kāju uz Trojas pakalna, man ir biju�i kā virpuļviesulis. Da�i teiktu, ka esmu bijis nemierīgs, neesmu spējis koncentrēties. Divus gadus pēc iera�anās te es paziņoju par valdnieka Priama dārgumu atklā�anu. Tad devos uz Mikēnām un atradu Agamemnona masku. Tad ceļoju pa Grieķiju, meklējot citas ievērojamas bronzas laikmeta vietas Tirintā, Itakā, Orhomenosā. Es devos uz Sicīliju pa pēdām rietumu feniķie�iem, alvas tirgoņiem. Tad es braucu uz Ēģipti teicu, ka meklēju Aleksandra Lielā kapu Aleksandrijā. Pasaule domāja, ka es medīju vēl vairāk zelta. Heinrihs �līmanis, kas pa�a spēkiem kļuvis par mil�jonāru un ieguvis bagātību, sekojot Kalifornijas zelta dru�dzim, bija redzējis zelta mirdzumu Trojā un Mikēnās un atkal ticis noburts, sekojot mamona vilinājumam. Mani kritiķi līksmē kliedza. Tie bija reabilitēti. Es nebiju arheologs, es biju bagātību mednieks. Bet viņiem nebija taisnība.

-���� Viņiem nebija taisnība, Gledstons atkārtoja, jo jūs nemeklējāt zeltu. Jūs meklējāt bronzu un dzelzi.

�līmanis sasita plaukstas. Gledstona kungs! viņ� pa�ziņoja. Jūs tie�ām mani saprotat. Viņ� saspringti paskatī�jās uz visiem, tad norādīja lejup pa eju. Pati pēdējā vieta, kur Sofija un es izdarījām izrakumus pirms daudziem ga�diem, bija tie�i �eit, kur pa�laik stāvam. Mēs atradām kaut ko neparastu; mēs zinājām, ka būs nepiecie�amas vairākas nedēļas, vairāki mēne�i, lai to izraktu. Mēs to aizzīmogo�jām, nodomāju�i atgriezties. Es devos uz Mikēnām, meklē�jot apstiprinājumu un atslēgu. Un es to atradu, kungi. Es to atradu. Mēs ātrākām vertikālos kapus, Agamemnona masku. Bet mēs atradām arī citu kapu lielu bi�u stropa veida struk�tūru, ko es nosaucu par Atreja dārgumu glabātavu. Es biju sajūsmā. Devos uz citām vietām un atradu vēl citus tā sauk�tos kapus. Un tad uz Ēģipti. Zem Aleksandrijas es atradu nevis pakāpienus lejup uz Aleksandra kapu, bet kaut ko bez�galīgi vecāku. Un tad ap�ilbino�ā acumirklī es sapratu, kam kalpo piramīdas. Kapenes, kungi, protams, valdnieku kape�nes kā Mikēnās -, bet ne tikai. Piramīdas tika celtas bron�zas laikmeta sākumā ar varas un bagātības eksploziju, ko radīja bronza. Bronzas laikmets, kungi. Celtnes bija paredzē�tas, lai nodro�inātu ne vien miru�o, bet ari dzīvo bagātības.

-���� Atreja dārgumu glabātava, Hors noteica, sejā parā�doties vieglam smaidam. Manuprāt, �līmaņa kungs, jūs esat pārspējis pats sevi. To ceļu, uz kura esat, jūs esat turē�jis noslēpumā, tomēr kā katrs labs pētnieks esat atstājis pavedienus, varbūt nodro�inājumu pret postu, ka nākotnē varētu sekot kāds arheologs. Pavedienus vārdos.

-��� Jūs izvēlējāties tās nesaukt par Atreja kapenēm, Bismarks ieminējās. Jūs to nosaucāt par Atreja dārgumu gla�bātavu.

-���� Un ne par zelta glabātavu, Gledstons no jauna iesais�tījās sarunā. Bet par bronzas glabātavu.

-��� Herr Bismarks jautāja, vai man esot kāda teorija, �līmanis teica. Te nu tā ir. Bronzas tehnoloģijas ievie�ana div�tūksto� gadus pirms Trojas kri�anas bija visrevolucionārākā attīstība cilvēces vēsturē. Pirmo reizi cilvēkiem bija labi lauk�saimniecības rīki, leme�i un sirpji. Viņiem bija rīki namdara amatam un mūrē�anai. Un viņiem bija pārāki iero�i. Heinrihs parakņājās kabatās un izņēma tīra krama bultas uzgali vienā rokā un lapas formas metāla uzgali otrā. Akmens smailes �ādas, maz at�ķirīgas no priek�te�u akmens laik�meta rīkiem, mēs atradām vecākajā Trojas slāni aizstāja bronzas iero�i kā �is uzgalis. Bet pastāvēja viena pro�blēma bronzas izgatavo�anai nepiecie�amās alvas nekad nebija pietiekami. Tai bija ārkārtīga vērtība. Vadoņu vara balstījās uz tās. Bronzas kalējus turēja piļu, citadeļu mūros. Alvas un bronzas piegādes tika cie�i apsargātas. Tika cel�tas milzu velves, kas atgādināja valdnieku kapenes. Tādas velves kā Atreja dārgumu glabātava Mikēnās. Tādas velves kā tā, kas, manuprāt, atrodas jums priek�ā lejup pa �o eju, kungi, iekalta kaļķakmeni dziļi zem Trojas citadeles.

-��� Jūs esat mūs atvedis, lai mēs apskatītu dārgumu gla�bātavu! Gledstons iesaucās.

�līmanis pacēla roku. Ir vēl kāds kavēklis ļoti nepa�rasts. Bronzas darbarīki, kurus izsniedza valdnieks un kuru lieto�ana tika rūpīgi uzraudzīta, ļāva Egejas pilsētvalstīm plaukt. Veidojās lieliska civilizācija. Bet es zinu, kāds jau�tājums jūs moka, kungi. Jūs esat politiķi, jūs pazīstat cil�vēka dabu. Kas notika pie Getisburgas, pie Sedanas? Iedo�diet ļaudīm iero�us, un viņi sāks karot. Un bronzas laikmeta Egejā cilvēki tie�ām karoja. Mēs to zinām no Homēra. Iero�u �vadzoņa, uzvarētāja auro�ana un izsmiekls, uzvarēto kliedzieni. Tomēr tās ir individuālas cīņas, nevis aptvero�as kaujas. Kāpēc? Tāpēc, ka nekad nebija gana daudz bronzas, lai apgādātu pilsētvalsti ar pietiekami lielu armiju, kas spētu uzveikt citu pilsētu, aplenktu un iekarotu to. Un izmantot skaitliskā pārsvara spēku nekad nebija iespējams at�ķi�rībā no Vidējiem Austrumiem, kur, kā zināms, kaujās cīnī�jās paisuma viļņiem līdzīgs milzigs karotāju skaits. Kalnu apjoztajās Egejas ielejās nebija tik daudz iedzīvotāju, vīru pārpalikuma. Homērs to atklāj: atsevi�ķie valdnieki grieķu bruņotajos spēkos ieguldīja visu, kas tiem bija, tomēr bie�i tie bija tikai da�i kuģi, da�i simti vīru. Viņ� mums piedāvā asinīm slacītu skatuvi; mēs vērojam viņa varoņus, glu�i kā romie�i vēroja gladiatorus vai kā mūsu rūpnieciskā laikmeta masas varētu vērot sporta sacīkstes. Tā bija miera pasaule, kungi, un �is miers vairoja lielisku civilizāciju, kas auga tik ātri un kļuva tik stipra, ka cilvēks vairs nespēja to iznīcināt ar savā rīcībā eso�o tehnoloģiju.

Jūsu teorijā ir vājā vieta, Bismarks norūca. Kāda vājība, ko mēs visi pazīstam no mūsu pa�u laikmeta. Varas�kāri cilvēki veidos alianses, bie�i lai uzsāktu karu, nevis to novērstu. Un, protams, tie�i to mēs redzam Homērā. Agamemnons vada milzīgu visu grieķu aliansi.

�līmanis brīdi klusēja. Kad es studēju Sorbonā iekams uzsāku savus lielos Trojas meklējumus -, alku uzzināt, ko dzīvā pasaule varētu pastāstīt par maniem sen miru�ajiem varoņiem. Es aizbraucu uz Klusā okeāna salām un novēroju iedzimtos. Ja tehnoloģijas un darbaspēka ierobe�otības dēļ viņi nespēja sakaut cits citu, viņi savstarpējās attiecības izvērta par entente cordiale: apmainījās ar dāvanām, ar sie�vietēm, nostiprināja draudzības. Noturēja slepenas ceremo�nijas, kurās to vadoņi mēdza apspriesties vienā īpa�ā, visu atzītā svarīgākajā tik�anās vietā. Un, kad vien vara tika izsista no līdzsvara, ieviesta jauna tehnoloģija, piemēram, �aujampulveris, kad vienam vadonim bija īss pārākuma brī�dis, iekams arī pārējie apguva �o tehnoloģiju, viņa pirmais mērķis bija iekarot �o svarīgo vietu, kur vienmēr ticis uztu�rēts varas līdzsvars, kas nodro�inājis mieru.

Manuprāt, jūs izmantojat Trojas metaforu, Gledstons noteica. Jūs runājat par Troju un jūs runājat par kambari mūsu priek�ā. Vai man taisnība?

�līmanis cie�i skatījās uz viņiem. Herr Bismarks piemi�nēja kādu aliansi. Kas par to? Agamemnons, būdams varas�kārs jau savā zemē, cen�oties noturēties savā Mikēnu cita�delē, iemācās jaunu tehnoloģiju dzelzs tehnoloģiju. Tā vēl nav izstrādāta, bet viņ� liek kalējus pie darba. Viņ� zina, ka nedrīkst zaudēt laiku, iekams arī pārējie to apgūst. Viņ� riskē un stājas uz kara takas, pirms iero�i ir gatavi. Viņ� izmanto visas savas radniecības saites un spēku un sasauc aliansi, kas ar savu tīklu apņem visu Mikēnu pasauli. Viņi dodas uz vietu, kurp Agamemnons iepriek� devies mierā kā varas starpnieks, kā padomes loceklis, kas nepieļāva karu. Jā, Gledstona kungs: viņi dodas uz Troju. Alianse nodro�ina cilvēku skaitu, lai aplenktu citadeli, bet vēl ne iero�us. Tenedas salā Agamemnona kalēji strādā dienu un nakti, ekspe�rimentējot, pārbaudot. Deviņu gadu laikā, ja mums ļauts ticēt Homēram, viņa armija cīnījās tradicionāli individuālos dueļos pie Trojas mūriem: Ahillejs un Hektors, Patrokls un Diomēds. Deviņus gadus Agamemnons nogaidīja izdevīgu bridi, kamēr smēdes �ņāca un dega, līdz tehnoloģija, ko viņ� slepus bija ieguvis, tika pilnveidota. Pieņemsim, kādu dienu tajā devītajā gadā meistarīgs kalējs atklāja paņēmienu, kā kalt metālu, kas vairs nebija trausls, dzelzi, kas varēja būt izturīgāka par bronzu. Pēk�ņi viss bija sagatavots. Zeme vai�dēja. Agamemnons ļāva ellei vaļu. Tūksto�iem dzelzs bultu lidoja pret Trojas mūriem. Tad desmittūksto� bultu. Tad vēl desmittūksto�. Smēdes, kungi, smēdes Tenedas salā, kas reiz bija kalu�as greznas bruņas varoņiem, bruņucepures un krū�u bruņas, un labākās bronzas �ķēpus, liesmoja un kaisa dienu un nakti, lai ra�otu jaunos iero�us, kas satrieca Troju kā paisuma vilnis un kas ļāva vaļu cilvēku spēju iero�be�ojumiem.

-��� Un tas viss jauna Trojas prin�a dēļ, kas nolaupīja grieķu princesi, vārdā Helena? Hors vaicāja.

-���� Kara dzirkstele, �līmanis atbildēja. Dzirkstele, kuru, iespējams, uz�ķīlis Agamemnons. Atrunā�anās. Pasaulē, kurā augsti situētas sievietes bija daļa no alian�u tīkla, ar to varēja pietikt.

-���� Kaut kāda sasodīta muļķība Balkānos, Bismarks no�rūca.

-���� Ko jūs teicāt? Gledstons noprasīja.

-��� To pa�u, ko esmu teicis jaunajam ķeizaram, bet acīm�redzot veltīgi. Es sacīju, ka kādu dienu lielo Eiropas karu izraisīs kāda sasodīta muļķība Balkānos. Tā būs mūsu Trojas Helena.

-��� Jūs redzat? �līmanis iesaucās. Mēs runājam par nākamo karu, it kā tas būtu nenovēr�ams. Tie�i tāpēc es �ovakar esmu ataicinājis jūs �urp, kungi.

-���� Ko jūs gribētu, lai mēs darām? Hors jautāja.

�līmanis no kabatas izņēma mazu, baltu grāmatiņu.

�ķiet, Homēra dievi noteic likteni un cilvēki ir tikai bandinieki. Bet tas ir tāpēc, ka pirms Agamemnona pasaule tiek pasniegta kā nemainīga tātad tāda, kurā cilvēkiem nav varas. Manuprāt, īstenībā bija pavisam citādi. Glu�i tāpat kā indivīds Agamemnons uzsāka posto�u karu, citi indivīdi pirms viņa valdnieki daudzās paaudzēs noturēja varas līdzsvaru, nodro�ināja mieru. Viņi nebija bandinieki. Tā bija viņu brīva griba veidot vēsturi. Mēs zinām da�u vārdus: Atrejs, Agamemnona tēvs; Minojs, Knosās valdnieks; Trojas Priams, vecs valdnieks aplenkuma laikā, kas, pieņemsim, bija pazinis Agamemnonu kā jaunu princi, varbūt pat bija viņu audzinājis, bet tad pamanījis viņa acīs to gruzdo�o liesmu, kas padara par princi Aleksandru vai �ingizhanu, kuram vajag tikai vienu dzirksteli, lai aizdegtu un nopostītu visu sev priek�ā. Viņ� pacēla grāmatiņu. Tomass Kārlails mūsu lielais politiskais teorētiķis par to, kā indivīdi veido vēsturi. Tie�i �odien es viņu lasīju. Es raugos uz mūsu pasauli, kungi, un redzu pasauli, kurā indivīda vara tiek ap�draudēta un sekas ir posto�as. Morāle piemīt indivīdam, ne pūlim.

Hors pacēla roku. Es runāju kā Amerikas Savienoto Valstu pilsonis, kur individuālā brīvība, indivīda tiesības ir uzturētas svētas Konstitūcijā. Es skatos uz Eiropu un ļoti baidos par nākotni. Masu kustības, Volk kustības sākas, bal�stoties uz augstiem ideāliem, uz sabiedriskā taisnīguma ideāliem, ta�u tās gremdē indivīda un līdz ar to publiskās morāles līmeni.

�līmanis piekrītot pamāja. Mēs dzīvojam laikā, kad indivīda balss ir vajadzīga tik ļoti kā vēl nekad vēsturē. Mēs, kungi, mēs �etri stāvam vēstures priek�ā, spējīgi veidot to, ignorējot nenovēr�amību un tos, kuri gribētu mums iedvest domu, ka nevaram vadīt likteni. Mēs spējam parādīt, ka cilvēki, kas atstāti likteņa ziņā, nav nolemti iznīcībai un karam.

-��� Turklāt �is ir laiks, kad mainās tehnoloģija, Gledstons piebilda. To jūs gribat teikt. Tāpēc tas dzelzs bultas uzga�lis ir tik svarīgs.

-���� Bronzas laikmets beidzās līdz ar Agamemnonu. Drī�zumā beigsies dzelzs laikmets. Mēs dzīvojam briesmīgā periodā. Apdomājiet izmaiņas mūsu dzīves laikā, kungi! No musketēm līdz lo�metējiem. No melna pulvera lidz nitrogli�cerīnam. No kaujas kuģiem līdz bruņukuģiem. No lielgabala, kas lādējams pa stobru, līdz milzīgiem pa stobra resgali lādējamiem lielgabaliem, kas var raidīt �āviņu piecpadsmit jūd�u tālu. īsti pastardienas iero�i. Un cilvēki lidos, kungi. Pats savām acīm esmu redzējis mesjē Fēliksa de Tempļa monoplānu. Lidojums ar dzinēju nav novēr�ams. Cilvēki lidos. Pastāv baismīgas iespējas, kungi. Baismīgas iespējas. Zināt�nes modernā alķīmija radis brīnumus, bet ari �ausmas. Cil�vēka viltība var atmodināt senāko no visiem murgiem. Es runāju par mēri. Par mēri. Tā var būt melnā nāve vai holera, vai jaunas nāvējo�as bakas, vai kāda biedējo�a, duso�a virulence. Ja kāds spēj izmantot slimību kā ieroci, tad tie�ām, Gledstona kungs, ne tikai kristie�u Dievs visi dievi būs pametu�i mūs, un mēs neradīsim atpestī�anu.

-���� Vai kaut kas dod jums cerību? Hors jautāja.

-��� Jūs trīs dodat man cerību. Pieņemts uzskatīt, ka bron�zas laikmetā, Homēra pasaulē, par varoņiem kļuva cīnītāji Ahillejs un Hektors, un pārējie. Ta�u īstie varoņi nebija viņi. Varoņi bija valdnieki tie, kuri nāca pirms Agamemnona. Būsim mūsdienu valdnieki! Būsim mūsdienu varoņi! Trauk�simies pāri vēstures paisumam! Nepieļausim vēl vienu Trojas izlaupī�anu!

-��� Jūs, �līmaņa kungs, runājāt par atslēgas atra�anu, Hors teica. Tas ta�u bija domāts pārnestā nozīmē, vai ne?

�līmanis izdvesa drebelīgu nopūtu, pēk�ņi juzdamies iztuk��ots. Viņ� to bija pateicis. Viņ� juta neaprakstāmu atvieg�lojumu, bet vienlaikus ari milzīgu neatlaidību. Riteņi tagad tie�ām ripoja. Viņ� noguris uzsmaidīja Horam. Manu dārgo senator! Vai atceraties, ka es esmu arheologs? Kad runāju par atslēgu, es ari domāju atslēgu. Viņ� pasniedzās iek�kabatā pēc smagā priek�meta, kuru bija nesis Sofijas ievīstītajā sainītī. �līmanis vilcinājās, tad ar otru roku norā�dīja uz eju. Kad mēs abi ar Sofiju slepenībā te rakām pirms tiem daudzajiem gadiem, es atradu ceļu līdz galam, iek�pus dabiskajam tunelim, ko bija radīju�i no sienu aug�malām kritu�ie bloki, veidojot gaisa kabatas. Es redzēju uzrakstus uz sienām. Uzrakstus. Es tos nevarēju salasīt, bet �ķita, ka tās ir bronzas laikmeta piktogrammas, man neatpazīstami lineāri simboli, varbūt pat hieroglifi. Bet pa�ā galā, paspīdinājis savu lukturi uz priek�u, man nesasniedzamā attālumā es tās ieraudzīju. Lielas bronzas durvis uz kambari, kam jāatrodas aiz tām. Durvju centrā virs metāla pārliktņa atra�dās aplī iespiests stūrains padziļinājums. Atslēgas caurums, kungi. Un �ī ir atslēga.

�līmanis izņēma sainīti un attina to. Visiem aizrā�vās elpa, kad viņ� ļāva audumam nokrist. Tas bija metāla krusts aptuveni divdesmit centimetrus augsts un plats, kura zari galos bija noliekti taisnā leņķī. Tas bija no zelta, mirdzo�s un �ilbino�s �audīgajā gāzes gaismā, ar sidrabotu metālu serdenī.

Gledstons pasniedzās un pieskārās tam. Protams, viņ� sacīja. Protams. Simbols, par kuru jūs ar tādu aiz�rautību rakstāt savās grāmatās. Simbols, kuru atradāt iegra�vētu uz Trojas podiem. Simbols, kuru, kā atminos, jūs likāt uzkrāsot uz savas mājas fasādes Atēnās.

-���� Atkal �līmanis bagātību mednieks, Hors teica. Atstājot pavedienus pēcte�iem.

-���� Vai tā ir atslēga slēdzenei bronzas durvīm, kas atrodas mums priek�ā? Gledstons jautāja.

�līmanis, skurbumā pietvīcis, piekrītot pamāja. Es jums dodu Hakenkreutz, kungi, kā�krustu, ko sanskritā dēvē par svastiku. Tas bija ārie�u simbols pirmo indoeiropie�u, kas ieradās no austrumiem pāri Melnajai jūrai, manuprāt, pirmo Trojas kolonistu simbols. Pirmās civilizācijas simbols. Trojas simbols. Turklāt �is metāls nav vienkār�i zelts, bet meteorīta izcelsmes. Kāds sens svēts atklājums, izkalts �ādā formā Trojas valdniekiem.

Bismarks pastiepa roku, tad atkal nolaida to. Es pazīstu �o simbolu. Hakenkreutz ir ieguvis jaunu nozīmi nacionālistu Volk kustībā Vācijā. Eksistē slepenas biedrības, kas atsaucas uz ārie�u pagātni. Tās, �ķiet, viņ�, izskatīdamies apmulsis, teica, simbolizē visas pagātnes iespējas un nākotnes drau�dus. Tuvīnie notikumi jau priek�laikus met ēnas.

-���� Kur jūs to atradāt? Gledstons jautāja.

-���� Tā bija Sofija, nevis es, �līmanis atbildēja. Es pacēlu masku, bet Sofija mani aizveda uz turieni.

-���� Masku? Gledstons neticīgi jautāja. Jūs domājat Agamemnona masku? Mikēnās?

-���� Nebaidieties, manu dārgo Gledston, �līmanis teica, pieskardamies viņa elkonim. Jūsu daiļrunīgais arguments manas grāmatas Mikēnas priek�vārdā vēl aizvien paliek spēkā. Es arī esmu pārliecināts, ka �ahtu kapos atrodas Agamemnons un viņa ģimene. Bet, pacēlis masku, es zem tās ieraudzīju ne jau skeletu. Gara acīm es skatīju Agamemnonu jā, spokainu tēlu, kas uzplaiksnīja man priek�ā. Tāpēc, paziņodams pasaulei, ka esmu raudzījies uz Agamemnona seju, es teicu patiesību. Bet zem maskas es atradu �o Haken�kreutz svastiku. Es nododu jums vispārsteidzo�āko no ma�niem atklājumiem: es nododu jums palladionu, kungi.

-���� Palladionu? Gledstons ievilka elpu, cie�i uzlūkodams krustu. Bet palladions ta�u bija koka statuja Trojas templi. Dievietes Pallādas statuja, ko nozaga Odisejs.

-��� Iespējams, tas stāsts varētu būt bijis patiess. Da�i uzskata, ka �ī statuja tika nogādāta Romā un vēlāk Konstantinopolē, kur tā palikusi noslēpta līdz �odienai. �is stāsts būtu pie�mērots Agamemnonam. Nozagt sargājo�as dievības statuju bija tas pats, kas nozagt pilsētas dvēseli. Tas nozīmēja, ka Troja bija lemta bojāejai. Bet tikpat labi viņam derētu arī stāsts, kas slēptu patiesību un apgalvotu, ka palladions bija nevis koka statuja, bet �is krusts atslēga uz kambari mums priek�ā. To varēja ari noslēpt templī, kādā apak�ze�mes glabātavā, un svētumu svētuma atra�anās vieta būtu zināma vienīgi lielajiem valdniekiem, kas pulcējās �ajā kam�bari, lai uzturētu mieru.

Agamemnons būtu bijis viens no �iem valdniekiem, Hors noteica.

�līmanis piekrītot palocīja galvu. Tomēr pēc dau�dziem gadiem viņ� stāvēja �eit, �ajā pa�ā vietā tajā liktenī�gajā uguns un nāves naktī, citu viru asiņu ap�ļākts, nolaidis lejup lielo scepteri, otrā rokā turot savu asiņaino zobenu, skatoties uz durvīm priek�ā, atceroties. Vienīgais, ko viņ� gribēja, bija uz mū�īgiem laikiem slēgt kambari un aprakt tā ieeju. Aizverot �īs durvis, viņ� noslēgtu pieeju varas kam�barim, kas bija izjaucis viņa pa�a centienus, bija kavējis gūt virsroku pār visiem citiem. Viņ� bija nogalinājis Priamu, un tagad viņ� aizzīmogos kambari, kas bija ieteicis mieru, ne karu. Tie nokritu�ie mūra gabali mums priek�ā nebija dabis�kas zemestrīces sekas, bet tika nogrūsti ar nolūku. Un, ap�racis kambari, Agamemnons atrastu atslēgu, paņemtu to no �ejienes un noslēptu uz visiem laikiem. Liesmām trakojot visapkārt, sievie�u kliedzieniem pildot gaisu, viņ� uzdrāzās aug�ā līdz templim saviem vīriem pa priek�u, atrada palladionu un paņēma to sev līdzi uz citadeli Mikēnās. Un kur gan labāk to noslēpt kā sen�u svētītajās kapenēs zem mas�kas, kas rādīja viņa pa�a seju, augstākās varas izpausmes. Tad, stāvot pie savu priek�te�u kapa, Agamemnons varēja justies varens kā dievs, pacelt savu zizli pret Olimpa kalnu un nicinājumā to pakratīt. Dievu laikmets bija beidzies. Cil�vēku laikmets bija sācies. Un kaut kur tur ir viņa pa�a apbe�dījums, esmu par to pārliecināts. Svarīgi ir tas, ka mēs esam atradu�i palladionu. Tas, ka varam pagriezt atpakaļ vēsturi, stāvēt �o durvju priek�ā, kā stāvēja visi tie valdnieki pirms Agamemnona, un atkal pacelt �o atslēgu.

-���� Ko mēs varētu atrast? Hors klusi jautāja.

�līmanis brīdi klusēja. Es nezinu, ko mēs atradīsim.

Es nezinu. Tas var būt tuk�s kambaris, vieta, kur reiz tika uzglabāti metālu dārgumi, padomes kambaris ar sēdvietām. Bet ar to vien pietiktu, lai pierādītu manu teoriju un mēs varētu ar pārliecību nākt klajā un pasludināt to pasaulei.

-���� Ko jūs gribētu, lai mēs darām? Bismarks vaicāja.

-���� Pēc gada, �ajā pa�ā dienā pēc gada, atkal sapulcēsi�mies tepat. Sagatavo�anas darbi tiks veikti vislielākajā sle�penībā, un mēs nedrīkstam teikt par to ne vārda, līdz būs pienācis īstais brīdis. Cilvēkiem man jānotic, nevis mani jāizsmej. Grandioza atklā�ana. Prese sapulcināta kā toreiz Mikēnās, kad atklāju Agamemnona masku. Ar Dieva palīgu pēc gada Sofija un es būsim aizraku�ies līdz tām durvīm un izveidoju�i pietiekami platu eju, lai tās atvērtu. Tas būs lie�lākais bridis mūsu visu dzīvē. Neskaitāmi dārgumi, bagātī�gāki nekā visas pasaules zelts. Kungi, atslēga uz kara izbeig��anu. Pati kambara eksistē�ana pierāda, ka reiz cilvēki spēja apvaldīt pa�iznīcinā�anās dzinuli.

-���� Vai mums tik mazā skaitā, tik veciem vīriem pie�tiks spēka un morāles, lai paceltos pāri tehnoloģijas paisu�mam, pa�iznīcinā�anās briesmonim, ko cilvēce radijusi? Hors jautāja.

-��� Tas briesmonis mīt mūsos pa�os, Bismarks klusu noteica, vēl aizvien nenovērsdams acis no svastikas.

-���� Pasaulei vajadzīgi varoņi, �līmanis teica. Ne kara pavēlnieki, ne tādi cīnītāji kā Ahillejs, bet varoņi kā Atrejs, Mīnojs, Trojas Priams -, vīri, kas gatavi nostāties pret straumi.

-���� Mums bie�āk jāslēdz miera līgumi, Gledstons mur�mināja, bungodams ar pirkstiem pa spieķi. Līgumi par katru cenu. Es atkal bū�u premjerministrs. �is apstāklis mani par to ir pārliecinājis. Es kandidē�u uz pārvēlē�anu.

-���� Mums vajadzīgs spēku līdzsvars, Hors sacīja. Mēs nekad nevarēsim atturēt nācijas no iero�u uzkrā�anas, bet, ja saglabāsim savu spēku, varēsim novērst karu ar atbaidī��anas palīdzību.

-���� Daudz ko var iekustināt gada laikā, Gledstons teica. Un tad, ja spēsim parādīt pasaulei, ka tas ir izdevies pagātnē, varētu parādīties spars un spēks to īstenot ari mūs�dienās. Viņ� pievērsās Bismarkam: Kancler, jums pieder slavenais teiciens, ka vēsture ir vairāk nekā tikai rakstīti vārdi. Mēs esam veci vīri, bet mums jāveido vēsture, nevis tā jāraksta.

-���� �ķiet, ka galu galā mēs spēlējam pēc vienām notīm, Herr Gledston.

-���� Kungi, �līmanis sacīja. Ir kāds sens hetu teiciens: Es dodu tev plāksni ar kara uzrakstu; es dodu tev plāksni ar miera uzrakstu. Runādams viņ� izstiepa rokas ar plauk�stām uz aug�u vispirms kreiso, tad labo. Kurai tai lemts būt?

Pārējie klusējot pienāca klāt vispirms Gledstons, tad Bismarks, tad Hors un cits pēc cita uzlika savas rokas uz viņa labās plaukstas. Brīdi viņi nekustējās, tad Bismarks un Hors atkāpās, atstājot Gledstonu vienu ar rūpju pilnu izteiksmi sejā raugāmies �līmanim acīs. Manu dārgo Heinrih, viņ� klusi teica. Jūs esat atstājis pēdas �ajā laikmetā.

Nemirstīgu vārdu. Vārdu, kas, es ceru, daudzus gadus būs kopā ar mums. Jums nevajadzētu tik ļoti piepūlēties, kā esat paradis, jo tas var kaitēt jūsu veselībai.

�llmanis paspieda viņa roku. Jūsu brīdinājums tiek apliecināts ar lielu pateicību. Bet nebaidieties. �I tik�anās ir dubultlgi uzlabojusi manu veselību. Mana enerģija nav mazinājusies. Nākotnē gaida svarīgas dienas.

Gledstons atkāpās un nostājās ēnā blakus Bismarkam. Hors pacēla labo roku un novilka no pirksta zelta zīmoggre�dzenu. Kungi, mana klātbūtne �eit ir necila. Es jūtos kā parasts mirstīgais starp mil�iem. Uz �ī gredzena ir manu priek�te�u emblēma, kuri parakstīja Neatkarības deklarāciju un Amerikas Savienoto Valstu Konstitūciju ievērojamākos miera un brīvības apliecinājumus, kādi jebkad sarakstīti. �ie dokumenti, kungi, dod mums cerību, ka indivīda griba var triumfēt. Es dāvinu jums �o gredzenu, svinīgi aplieci�not, ka esmu pavadījis un vadī�u savas dienas, tiecoties nodro�ināt dzīvību, brīvību un laimi visai cilvēcei, ievērojot mūsu �odienas apņem�anos. Viņ� stīvi nometās uz ceļiem un iespieda gredzenu, cik dziļi vien iespējams, zemē tuneļa pusē, tad apklāja to ar lausku. Mazliet grīļodamies, viņ� atkal piecēlās kājās. Un jums, �līmaņa kungs, jūsu lielajā centībā pabeigt �os izrakumus es novēlu dievpalīgu.

Un vēlu dievpalīgu ari jums, Hora kungs! �llmanis pagriezās, lai ietu, paspēra da�us soļus, tad atgriezās. Trīs vīrie�i stāvēja vēl turpat, vienīgi bija iegrimu�i tumsā. Kādu sekundes daļu viņ� tos redzēja tādus, kādi tie bija, trīs veci viri, pa pusei jau ēnu valstībā, neskaidri iezīmējoties kā sen miru�u valdnieku gari, kurus �llmanis iztēlojās vēl aiz�vien soļojam pa aug�ējām zālēm un cietok�ņa mūriem. Viņ� sajuta dzestru vēju un ietinās savā mēteli. Vai �ie vīri vēl spēja veidot vēsturi? Vai ari viņ� bija krāpis pats sevi? Vai viņa kaislība, ilgas pēc jauniem un jauniem atklājumiem, gadu pēc gada atliktā atgrie�anās Trojā bija atvirzījusi �o dienu pārāk tālā nākotnē? Vai viņ� to bija novilcinājis pārāk ilgi? �llmanis atvairīja �o domu un pacēla roku. Novēlu dievpalīgu jums visiem, līdz mēs atkal te tiksimies pēc gada.

�llmanis atgriezās uz takas aiz vietas, kur bija saticis Bismarku, sekojot mazo svecī�u rindai, kuras tagad sprak��ķēja un dzisa. Trojas nakts vēji vienmēr sagādāja uztrau�kumus, un viņ� iedomājās, ka dzirdamā �aboņa nav vis vēj� zālē, bet gan uzbrūko�ie grieķi, kas lau� ceļu cauri kvie�iem lejas līdzenumā. �ķita, ka viņ� dzird basu pēdu dipoņu pa līdzeno ielu un mūru māla kleķi tajā pēdējā naktī pirms vētras trīso�ās skaņas, tajā naktī, kad varēja saklausīt katru elpas vilcienu. �līmanis sasniedza slīpumu aug�up uz cita�deles rietumu mūri pie lielās izraktās tran�ejas. Viņ� paska�tījās uz zvaigznēm debesīs un ieraudzīja savu iemīļoto Orionu, mednieku. Augstu virs sevis, mazliet zem Oriona, viņ� redzēja melnus putnus klusumā lidojam uz ziemeļiem.

�līmanis palūkojās uz zāļu apaugu�o pauguru citade�les ziemeļu malā un sajuta siltuma uzplūdus. Nakts debesu ieskauta, Sofija vēl aizvien bija tur vēj� pūta atpakaļ viņas plīvuru un atsedza zelta jostu, rokassprādzes, galvasrotu, kas atmirdzēja zvaig�ņu gaismā. Bet vai tā bija Sofija? Var�būt viņ� iedomājās kādu citu Trojas Helenu? �līmanis, juzdamies apreibis, uz brīdi aizvēra acis, galvā skanēja tāda kā jūras �alkoņa. Viņ� atkal tās atvēra un redzēja, ka Sofija bija pacēlusi un iedegusi tauku lāpu, no kuras dūmu strūk�las vijās uz viņa pusi. Lāpa pēk�ņi uzliesmoja, apgaismojot viņas sarkano kleitu, un uz bridi izskatījās, ka liesmas viņu aprīs, ka viņa pati kļūst par lāpu lēkājo�u, saviju�os uguns bāku, par signālu naktī. Vai tā tas viss bija sācies? Un vai

Trojas zirgs bija īsts, vai arī tas bija kāds tum�s jūras spēks, trakojo�i purinot krēpes, pārvēr�oties par uguni un asiņainu slepkavu, raidot nāvi uz citadeli, iznīcinot bāku?

�līmanis Homēru zināja no galvas. Pēc viņa domām, viņ� zināja ari visu par Trojas karu. Kar�, kas izcīnīts par skaisto Helenu un bagātību, ko viņa nesa sev līdzi. Bet vai tie�ām tā bija noticis? Viņ� aizvēra acis un mēģināja uzburt ainu no fragmentāriem tēliem, kas viņam parādījās. Jūra atraitņu asaru krāsā tēraudzila. Zirgu pui�i blakus krastā izvilk�tiem kuģiem, kas �ukst savalgotiem zirgiem nebaidīties no jūras, tad noskūpsta un palai� tos. Virs galvas lido harpi�jas bronzas un dzelzs nāves vēstneses. Viņ� paskatījās uz savu roku, tulznām klātu, un iedomājās: tāda roka varētu būt bijusi Agamemnonam cilvēkrijējam valdniekam, cīņās pieredzēju�am, ar lauvas krēpēm, kara pazinējam visos tā asiņainajos veidos. �alkoņa �līmaņa ausīs pārvērtās par klie�dzieniem, auro�anu, rēcieniem. Visur bija asinis pulsēja viņam galvā, �ļācās viņam nāsīs, to dzelzs gar�a piepildīja muti. Tum�as asinis, kas plūda no cīnītāju cirstām brūcēm. Asinis cēlās aug�up no līdzenuma un gāzās lejup kā lietus�gāze, iekrāsojot zemi melnu. Asinis, kas �ļakstījās pret Skamandras krastu, mērcējot liedagu, applūdinot līdzenumu zem mūriem, sūcoties tiem pāri. Sofija, asinssarkanā bāka, no kuras pil uguns.

Atspiedies pret akmens slīpumu, �līmanis alkaini ieel�poja. Iespējams, Gledstonam bija taisnība. Viņ� bija ļāvis pagātnei sevi aprīt. �līmanis paskatījās uz aug�u un redzēja, kā Sofija pagrie�as un, turēdama aizdegtu lāpu, nāk pie viņa. Viņ� izslējās un pamāja sievai. Heinrihs atminējās, cik tuvu viņai bija juties tajā vakarā pirms daudziem gadiem �ahtas kapā tālajā Agamemnona citadelē. Viņ� atminējās tā brī�a saviļņojumu, bet arī bailes, trīco�as, paralizējo�as bailes pirms zelta maskas pacel�anas. Bailes, kas būtu biju�as viņa lielākais vājums, bailes izdarīt atklājumu, kas vainagotu viņa karjeru, bet vājinātu viņa kaislības gaismu un sabojātu atmiņas par visu, ko viņ� bija piedzīvojis, uzmundrinājumu, kas viņu bija dzinis. Viņ� baidījās no atklājuma, kas varētu mazināt viņa ilgas atklāt vēl un mazināt to augstāko piepil�dījumu, ko viņ� bija atradis Sofijā.

Ta�u bija ari citas, dziļākas bailes bailes no tā, ko viņ� varētu atklāt: drausmīgu patiesību par cilvēku stāvokli, par karu. �ie briesmīgie asiņu tēli, �ie sapņi, kas vienmēr nāca pie viņa te aug�ā, bija vairāk nekā tikai dzīva Homēra iztēle. Viņ� atcerējās, ko Bismarks bija teicis. Tuvīnie notikumi jau priek�laikus met ēnas. �līmanis beidzot bija apjautis, kāpēc �ie tēli tik ļoti laupīja viņam drosmi. �ķita, ka nākotnes vil�nis veltos atpakaļ, un viņ� redzēja Skamandras upi izmir�ku�u nevis seno varoņu asinīs, bet svaigās, sarkanās asinīs �odienas bērnu asinīs. Tā nebija pagātne, ko viņ� redzēja. Tā bija nākotne.

Sofija pienāca klāt, un viņi apkampās. Viņ� cie�i piekļāva sievu, paņēmis lāpu un turēdams to nost no viņiem, liesmai mirgojot vieglajā vējā. Visas drūmās domas viņu pameta, un viņ� izbaudīja augstāko apmierinātību. Viņu bērni gaidīja. �līmanis sajuta pazīstamo adrenalīna uzliesmojumu. Rīt ar pirmo gaismu viņ� un Sofija atkal būs �eit, tunelī, vieni slepenībā ar savām ķellēm un lāpstām, kā biju�i tik daudz rei�u iepriek�, zinot, ka viņi atrodas uz vēl kāda atklājuma sliek�ņa, kas kādudien tiks paziņots pārsteigtajai pasaulei. Tas, ko viņi te atrastu, varētu mainīt vēsturi. Viņ� tik tikko spēja to sagaidīt. Nedrīkstēja zaudēt laiku.

Veli�kas sāls raktuves, Polija

Iesākumā vienīgais, ko D�eks varēja saskatīt zem ūdens, bija zaļa dūmaka, kas padarīja neskaidras Kostasa un pārējo triju nirēju formas viņam priek�ā. Viņ� iegrima līdz baseina dibenam tikai da�us metrus zem ūdens virsmas un noregulēja ķiveres starme�us abās pusēs, lai to gaisma saplūstu vienā punktā viņam priek�ā. D�eks nekad nebija redzējis tādas nokrāsas ūdeni. Zaļ� parasti nozīmēja orga�nisku vielu aļģes, kas mēdza atstarot zemūdens lukturu gaismu, kā lietojot ma�īnas tālās gaismas sniegputeņa laikā. Bet te nebija atstaro�ana, tikai dūmaka. Viņ� atcerējās, ko Vladislavs bija teicis par vara ieslēgumiem tie varēja radīt �o krāsu, pat ļoti mazas daļiņas.

Hovards dzirdēja krievu trijotnes ieelpas un izelpas troksni, viņi visi cītīgi elpoja no saviem regulatoriem. D�eka un Kostasa atelpotāji bija jāatbrīvo no sakrāju�ās liekās gā�zes tikai ik pa aptuveni desmit minūtēm, tāpēc lielākoties tās bija efektīvi noslēgtas sistēmas, kas neradīja izplūdes gāzes. Pa iek�ējo telefonu viņ� dzirdēja Kostasu elpojam rāmi, lēni, nomierino�i. D�eks zināja, ka arī viņ� pielāgosies tam pa�am elpo�anas ātrumam kā zīme labam draugu pārim. Iespēja sarunāties vienam ar otru bija tikai viņam un Kostasam. Bens to nebija minējis zvanītājam, kad tika ap�spriesta gatavo�anās. Trīs krievi bija pārāk norūpēju�ies, lai izprastu pa�i savu iekārtu, un acīmredzot bija informēti, ka abiem pārējiem būs specializēts aprīkojums. Turklāt katrs no viņiem nupat bija izdzēris tre�daļu litra tīra �ņabja. Var�būt viņi bija pārāk piedzēru�ies, lai raizētos.

D�eks pārbaudīja peldspējas kontroli, ielai�ot gaisu savā e-tērpā, tad paskatījās apkārt un redzēja tum�u fonu, kur tunelis pazeminājās. Viņ� palūkojās uz Kostasu. Vai tu mani dzirdi?

-���� Skaļi un skaidri.

-���� Kustēsimies uz priek�u. Viņi var sekot, ja spēs.

-��� Viens no viņiem elpo kā tvaika ma�īna. Tas ilgi neturēs.

-���� Nevajadzēja dzert un nirt.

-���� Vai tu dabū karti uz ekrāna?

-��� Protams. D�eks palūkojās uz sarkanu līniju me�ģīnēm ķiveres iek�pusē pa kreisi no sejsega. Izskatās, ka priek�ā apmēram piecdesmit metrus slie�u līnija turpinās vertikālā �ahtā. �ahta ved lejup, aptuveni astoņdesmit metrus. Tālāk ir vēl viens tunelis slīpi uz leju aptuveni trīsdesmit grādu leņķī, acīmredzot dabiskās plaisas virzienā. Rādās, ka mūsu mērķa zona būs simt desmit, varbūt simt divdesmit metrus zem ūdens līmeņa.

-���� Mans dators dod mums aptuveni divdesmit piecas mi�nūtes nepārtraukta laika. Ja krievi ievēros plānu, viņi nenirs dziļāk par astoņdesmit metriem tātad ne visā �ahtas dzi�ļumā.

-���� Esi gatavs? D�eks jautāja.

-���� Mēs dodamies bedrē, bridi pilnīgi iegremdējamies un tad atkal iznirstam netālu no �īs �ahtas gala. Dzelzceļa līnija dro�i vien kaut kur ir pārtrūkusi. Es do�os pa priek�u.

-���� Es tev sekoju.

Viņi ignorēja pārējos trīs un iepeldēja lejup tumsā, ķiveru starme�iem atstarojoties no zaļajām vārāmā sāls sienām, kas bija izcirstas, lai papla�inātu tuneli. Aptuveni pēc des�mit metriem viņiem priek�ā sāli aizstāja saplaisājusi un ne�līdzena kaila klints. Izskatās, ka kāds kļuvis mazliet god�kārīgs izvēlē, Kostass nomurmināja. Atceries, Vladijs stāstīja, ka kalnra�i mēģināja neizrakt visu sāls akmeni, lai neļautu sienām sagrūt. Viņ� peldēja lejup, sekodams sa�rūsēju�ajām metāla sliedēm. D�eks varēja saskatīt tikai ap�tuveni metru uz priek�u telpā zem sabruku�ās klints. Viņ� lēni sekoja Kostasam. Krievi bija dzirdami cie�i aiz muguras, virzoties uz priek�u pa eju, nobrā�ot un �ķindinot rezervu�ārus. Viņu izelpas gāzes cēlās aug�up uz plaisām un sprau�gām virs D�eka. Ja viņu dēļ nokritīs vēl kāds klints gabals, neviens no �ejienes dzīvs laukā netiks. Hovards koncentrē�jās skatam uz priek�u un redzēja, ka Kostass bija sasniedzis bedres galu un piecēlies uz ceļiem ārā no ūdens. D�eks pie�peldēja klāt un iznira. Viņi bija nonāku�i gandrīz pie nogru�vuma malas un varēja redzēt tuneļa galu aptuveni desmit metrus priek�ā, pa pusei zem ūdens.

-��� Te jābūt vietai, kur sākas vertikālā �ahta, Kostass teica. Es skatos savā atmosfēras sensorā. Te vēl ir skābek�lis, bet kabatās pie griestiem ari metāns. Varbūt to var arī elpot.

-���� Lejā tā nebūs, D�eks sacīja. Pēc tā, ko Vladijs teica, mums būs jāpieņem, ka jebkuras gāzes kabatas ir metāns.

Viņi rāpoja un brida uz priek�u garām dzegai, kas reiz bijusi kāda iekrau�anas platforma. Tur, kur sliedes beidzās, no griestiem nokarājās masīvs, sarūsējis trī�a mehānisms. Tā bija pacel�anas vin�a, bet trūka metāla troses, acīmre�dzot nocirsta vai sarūsējusi un nokritusi �ahtā līdz ar lifta platformu. D�eks atskatījās un ieraudzīja pirmo no krieviem izvelkamies no ūdens, izspļaujam iemuti un skaļi sēcam, sa�liekot rokas uz ceļgaliem. D�eks pagriezās atpakaļ un redzēja rēgojamies Kostasa pleznas. Viņ� aizlīda blakus zem vin�as. Skats pāri malai bija pārsteidzo�s. Kostass karājās ar galvu uz leju, viņa starme�i nomērķēti lejup vertikālajā �ahtā, kas ap�ūta ar koku. Vara zaļais bija pazudis, un ūdens bija nepa�rasti tīrs. D�eks varēja redzēt lejup fenomenāli dziļi, tomēr dibens nebija saskatāms. Tas bija iespaidīgs skats, no kura skudriņas skrēja pa muguru it kā pa �ahtu viņ� ieskatītos zemes centrā. Kostass pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Vai tu tam esi gatavs?

Gatavi sākt. Viņi jau reiz bija atradu�ies tie�i tādā rak�tuvju �ahtā toreiz D�ekam bija beidzies gaiss un viņ� gan�drīz bija nomiris. Bet �obrīd nebija laika atskatiem pagātnē. Izdzīvo�anas instinkts bija stiprāks. Viņ� atcerējās Rebeku, ku�ras dēļ viņi bija te, un nocietinājās. Viņ� vēroja, kā Kostass ar galvu pa priek�u iekrīt �ahtā, un tad sekoja. Ūdens bija tik dzidrs, it kā viņi, �ķiet, lidinātos gaisā, un D�eks instinktīvi izpleta rokas un kājas, lai pieturētos pie koka sijām un aptu�rētu kritienu. Viņ� piespieda sevi iztaisnot kājas un turēt ro�kas priek�ā kā bultu, pa spirāli grie�oties nopakaļ Kostasam. Viņi ātri nira uz leju divdesmit metri, trīsdesmit, �etrdes�mit. D�eks bija pateicīgs par peldspējas kontroli datoru, kas juta viņu nolai�anās ātrumu un to iegro�oja. Viņ� pa�lieca galvu tā, lai varētu redzēt tie�i uz priek�u. Tālu zemāk, iespējams, trīsdesmit vai �etrdesmit metrus dziļāk, starme�u gaismā tagad varēja saskatīt �ahtas pamatnes mirgojumu, sabruku�as metāla ma�inērijas masu. Pēc divām minūtēm viņi jau bija gandrīz klāt. Pāriesim uz neitrālo, Kostass teica. D�eks nospieda manuālo peldspējas ignorē�anu un ielaida gaisu savā tērpā, tad sarāvās kamolā un pagriezās uz aug�u, nolai�oties ar kājām pa priek�u kā izpletņlēcējs. Viņ� ielaida vēl gaisu, lai apstātos tie�i virs saritinātā trī�a kabeļa un dzelzs platformas blakus Kostasam. Abi paskatī�jās uz aug�u. Tālumā, kur lejup laidās krievi, bija redzama neskaidra burbuļu un gaismas staru masas kustība.

D�eks palūkojās savā dziļuma mērā. Deviņdesmit pieci metri. Viņ� pagriezās un virzīja staru ejā, kurā viņi gatavo�jās ieiet, līmenī, kas stiepsies lejup trīsdesmit grādu slī�pumā uz viņu mērķa zonu aptuveni simt metrus tālāk. Kostass pienāca cie�i līdzās un darīja to pa�u. Viņiem pavērās neparasts skats. Bija skaidrs, ka viņi iet pa dabisku plaisu klintī, kur redzami vārāmā sāls atsegumi tie�i tā, kā Vla�dislavs bija pareģojis. Kristāli mirgoja un dzirkstīja, kad viņi laida tiem pāri savus starme�us. Plaisa reiz bija veidojusi savstarpēji savienotu alu rindu, bet �aurās telpas starp alām bija izcirstas un radīts nepārtraukts tunelis pietiekami plats, lai ieklātu �aurslie�u ceļu, identisku tam, pa kuru viņi bija gāju�i aug�ējā līmenī. D�eks redzēja, ka ceļ� tur�pinās apmēram trīsdesmit metrus un tad beidzas vietā, kur klints bija atstāta neskarta pie daudz �aurākas spraugas. Viņi lēnām peldēja uz priek�u. Abās pusēs ierobijumi veidoja dzi�ļus kambarus, da�i bija rupji izcirsti taisnā formā, vienu no tiem ietvēra pusbūvētas koka durvis un siena. Apkārt mētā�jās darbarīki, kurus augo�ais sāls uzslāņojums bija padarījis baltus. Un ceļa beigās viņi redzēja dzelzceļa vagonu, stan�darta �aurslie�u vagoneti pietiekami mazu, lai to stumtu kalnra�i, ar tajā ierīkotu koka �ūpuli, it kā kaut kāds nozī�mīgs iekārtas priek�mets būtu atvests līdz �ai vietai.

-���� �is tunelis neizskatās pēc sāls raktuvēm, Kostass teica. Drīzāk, it kā kāds būtu cēlis krātuvi.

-���� Un tad pametis to puspabeigtu, D�eks piebilda. Neviens no sānu kambariem nav pabeigts.

-���� Nacisti?

-���� Grūti saprast, kāpēc kalnra�i būtu nāku�i te lejā, tik dziļi. �ī vieta bie�i varēja applūst, mainoties ūdens līme�nim, kā tagad, kad ūdens ir tik dziļ�. Varētu saprast, kā�pēc neolīta kalnra�iem būtu interese iekļūt tik dziļi zem ze�mes, kamēr te bija sauss, dodoties pa dabisko plaisu, kur atrodas �ahta. Mēs zinām, ka akmens laikmeta gleznotāji varēja iekļūt dziļi alu sistēmās. Un viņi varētu būt meklēju�i īpa�i augstu vērtētus sāls kristālus, kas atrodami tikai �ajā dziļumā. Bet vēlāko laiku kalnra�iem ar metāla darbarīkiem bija iespēja iegūt sāli daudz tuvāk zemes virsmai.

Viņi sasniedza metāla slie�u beigas. D�eks apvēlās otrādi un, paskatījies aug�up, ieraudzīja mirgojo�ās baseinu vir�smas, kur bija sakrājusies metāna gāze. Viņ� atskatījās uz �ahtas galu, kur bija parādījies pirmais no krieviem. Jēziņ! Viņi ir te lejā. Vismaz piecpadsmit metrus zem dro�a dzi�ļuma ar trimiksu. Aptuveni tur, kur iedarbosies arī slāpekļa narkoze.

-���� Piedzēru�ies, narkotikas salietoju�ies un ar biļeti uz elli vienā virzienā, Kostass teica.

-���� Bet bīstami. Vai tu redzēji viņu na�us?

-���� Sapratu. Tiksim ar to galā.

Viņi peldēja tālāk aiz slie�u beigām cauri plaisai klintī. Priek�ā plaisa stiepās, cik tālu vien sniedzās skatiens, ar rupji kaltu taku grīdā. Abās pusēs mirguļoja kristālu alas, da�as no tām ar vārāmā sāls kristāliem piecu se�u centimetru lielumā. Kostass bija priek�ā, un tikai pēc da�iem metriem viņ� apstājās un iegrima aptuveni metru virs grīdas pāri laukumam, kur kristāli �ķita ārkārtīgi vienveidīgi izmēros, it kā tie būtu vienas izcelsmes. Vai atceries Vladislavu un viņa sāls pieauguma datējumu līdz neolītam? Paskaties uz �o!

D�eks paskatījās lejup. Zem kristāliem bija kāds apveids, vērsts uz viņu. Viņ� to bija redzējis iepriek� vietās, kur kal�cija karbonāts, nogulsnēju�ies minerāli, veidoja stalagmītus pār kauliem, bet nekad ar sāli. Tas bija cilvēka galvaskauss. D�eks saskatīja ari krū�kurvi, kāju kaulus, pār krūtīm pār�liktas rokas. Viņ� tik tikko varēja iz�ķirt izkaltus un nospod�rinātus akmens darbarīkus, kas bija nolikti blakus, rokas cirvjus un cērtes, da�us vēl ar visiem koka kātiem. Tas ir apbedījums, D�eks nomurmināja. Varbūt tie�i to �ie cilvēki te lejā darīja izmantoja �o vietu kā apbedījumu kambari. Viņ� atkal paskatījās uz galvaskausu. �oklis tam bija atkāries. Hovards atcerējās drūmās skulptūras, kuras viņi bija redzēju�i ejā kopā ar Vladislavu; to, kura viņam bija atgādinājusi Munka "Kliedzienu". Varbūt tie�i to �ie vidus�laiku kalnra�i bija redzēju�i. Varbūt tas nebija viņu pa�u mirstīgums, no kā tie baidījās, bet kāds briesmīgs dziļumu dēmons, ko tie te lejā bija sastapu�i vietā, kuru kalnra�i, iespējams, nekad vairs nebija apmeklēju�i un kuru atvēra tikai tad, kad nacisti nolēma radīt ārkārtīgi slepenu nolik�tavu �ajā dziļumā.

-���� Mans sensors reģistrē gandrīz nulli skābekļa ūdenī, Kostass teica. Tāpēc tas ir tik dzidrs. Te nav pilnīgi nekā�das dzivības.

-���� Pēc manas kartes vēl desmit metri, D�eks teica, pēto�i lūkojoties tuneli. Man �ķiet, ka es kaut ko saredzu aptuveni tādā attālumā priek�ā un pa labi. Varbūt maza alas ieeja. Kaut kas to aizsprosto.

-���� D�ek, ar to grīdu mums priek�ā ir kaut kas dīvains. Savādas formas.

D�eks izlaida gaisu no tērpa un, skatīdamies uz priek�u, iegrima zemāk. Pārāk vēlu viņ� aptvēra, ka atsitīsies pret dibenu, un klusi nolamājās. Viņ� lepojās ar savu peldspējas pārvaldī�anu. Un alās ar vismazāko pieskārienu varēja uz�duļķot nogulsnes, redzamību padarot galīgi neskaidru. Viņ� iepūta gaisa devu tērpā un par mata tiesu izvairījās no trie�ciena, bet vēroja spiediena vilni no sava ķermeņa aizvēla�mies pa nogulsnēm priek�ā. īsā brīdī viņ� saprata, ko Kostass bija redzējis. Ķermeņus. Cilvēku ķermeņus guļam ejas abās pusēs. Bet ne stingrus ķermeņus. Kad vilnis izvēlās tiem cauri, tie sadalījās un uzsprāga aug�up ūdenī. Tas bija liels baltu daļiņu un pārslu mākonis, kas aprija Kostasu un plūda D�eka virzienā.

-���� Paldies, D�ek. Pelde cauri sairu�ai cilvēka miesai. Tas skaisti vainago �o mazo ekskursiju.

D�eks peldēja uz priek�u, ienirstot lejup dūmakā. Viņ� redzēja skeletus divus trīs vienā pusē, cērtes un dzelzs sviras pa roku galam izmētātas visapkārt, pie kauliem vēl turējās apģērba atliekas. Tas izskatās mazliet jaunāks par mūsu neolīta draugu, viņ� nomurmināja. Kurpes visai modernas.

-���� Vai tu domā to pa�u, ko es?

-���� Vladislava stāsts? Vācu virsnieks ieiet kopā ar ebre�jiem un apsargiem, laukā iznāk vienīgi virsnieks.

-��� Tiem visiem ir ie�auts galvā, nāvessoda garā, D�eks teica. Var saskatīt caurumus, sadragātos galvaskausus.

-���� Ne �iem diviem. Kostasa pleznas rēgojās no baltā mākoņa priek�ā, un D�eks piepeldēja viņam cie�i klāt. Divi skeleti apak�ā bija vairāk sakropļoti, un tiem krū�u kauls un krū�kurvis bija sasisti drumslās un bija ari caurumi gal�vaskausā. At�ķirīgs apģērbs. Paskaties! Kostass pasnie�dzās lejup un pavilka uz aug�u apkakli. Viņ� to paberzēja, un D�eks ieraudzīja SS miroņgalvas zīmotnes. �iem jābūt tiem diviem ungāru SS apsargiem. Atceries, virsnieks iznāca laukā viens. Viņ� dro�i vien no�āvis arī tos. Izskatās, ka viņam nācies tos pēk�ņi pārsteigt, jādomā, pēc tam, kad viņi bija noslaktēju�i visus ebrejus.

D�eks skatījās uz �ķērsli priek�ā mazajā alā. Manuprāt, es zinu, kāpēc virsnieks veda viņus te lejā. Tie viņam kaut ko nesa. Viņ� piepeldēja tuvāk, un viņam pamira sirds. Klints sālī izkaltā ieeja kambari bija aptuveni metru liels kvadrāts pietiekami plats, lai cilvēks varētu ielīst iek�ā. Otrā pusē varēja saskatīt tum�u alu. Bet, ieķīlēta ieejā, rēgo�jās nepārprotama forma.

Tā bija bumba.

D�eks skatījās uz aviācijas bumbas astes daļu, �etriem lok�ņu tērauda stabilizatoriem, kas piemetināti konusam, nostiprināti ar kastes veida stieņa tērauda statņiem. Konusu klāja sarkanas un zilas svītras, un pārējais bija nokrāsots zaļ�, tagad gan rūsas skarts. Aiz konusa bija redzams cilindra papla�inājums ar detonatora galviņu un vēl tālāk bum�bas galvenais korpuss, bet deguna daļas alā nebija. Bumba, �ķiet, bija aptuveni pusotru metru gara, varbūt mazliet vai�rāk. Tā bija bīstami ieķīlēta uz ieejas malas, un neizskatījās, ka tā turētos vēl uz kā cita.

-���� Vācu SD-250, cietā ietvara �ķembu bumba, Kostass teica, piepeldēdams blakus. Septiņdesmit deviņi kilogrami TNT, parasti piektās un astotās sērijas detonatori. Hm! Nekad neesmu redzējis tādu realitātē.

D�eks aizvēra acis. �oreiz tam būs lemts notikt.

Kostass uzmanīgi paskatījās uz viņu. Rādās, ka tuvumā nav turku kara flotes norīkotu nirēju, lai palīdzētu mums tikt galā ar �o.

-��� To es pamanīju.

Kostass iebāza roku bik�kabatā un izņēma āmuru.

-���� Ko tu taisies darīt ar to?

-���� Nu, man jātiek pie detonatora.

-���� Tas ir te, skaties!

Kostass papurināja galvu. Nē. Tas ir viltus detonators, īstais, es domāju, ir tālāk uz priek�u galvenajā apvalkā, tūlīt aiz tās klints malas. Izskatās, ka bumba tī�ām ieķīlēta tik tālu uz priek�u, lai slēptu detonatora galviņu, tomēr atstāta balansēt uz kores tā, lai varētu iekrist vai nu dobumā, vai alā, kur mēs pa�laik atrodamies.

-���� Abos variantos rezultāts būtu vienāds, vai ne?

-���� Bum!

-��� Bum! D�eks aizvēra acis.

-���� Tas puisis bija Luftwaffe virsnieks, ja?

-���� Tā Vladislavs teica.

-���� Loģiski. Viņ� zināja, ko dara. �ī bumba te novietota kā lamatu mīna. Tādā gadījumā būs pretdarbības mehānismi.

-���� Pretdarbības mehānismi. Ar katru brīdi labāk.

-���� Luftwaffe �o ieroci lietojusi kop� �etrdesmitā gada Londonas masveida uzlidojuma ar aizkavētās darbības bumbām. Bet te mēs runājam par �etrdesmit piekto gadu. Par visu draudīgo nacistu in�enierzinātni tā paredzējusi nogalināt jebkuru, kas mēģinātu noņemt detonatoru �ai bumbai.

-���� Runa ir par mums.

-���� Labi, Kostass noteica, uzlicis abas rokas uz bumbas apvalka, liekdamies uz priek�u, lai ielūkotos, cik dziļi vien iespējams, kambarī. Aizkavētās darbības bumbām bija pulksteņa mehānisma detonatori. Tātad to tu atslēdz, labi. Jautājums ir kas zem tā slēpjas? Standarta agrā anti-apie�anās pret detonatoru bija ZUS 40. Trieciens būtu radījis sitienu, kas izraisītu �āvienu no enerģijas lādēta �au�anas belzeņa. Tādas pa�as sekas varētu būt otra detonatora atskrūvē�anai nospie�ot �aujamo ierīci apak�ā. Varbūt iespējams pilnīgi cits paņēmiens piecdesmitais detonatoru tips ar dzīvsudraba pārklājuma slēdzi, kas apbruņotos, kad bumba sasniegtu zemi, un tad noslēgtu elektrisko ķēdi, ja kāds to mēģinātu izkustināt. Tikpat labi varētu būt lietoti abi paņēmieni.

-���� Labi. Labi. Tad ko mēs darām?

-���� Turi astes dalu!

D�eks pavirzījās atpakaļ, tad pietuvojās bumbai no otras puses un ar rokām uzmanīgi apņēma metāla pleznas. Viņ� mēģināja nostāties uz ejas pamatnes, bet sāls nogulsnes uz grīdas bija viskozas, slidenas. Ar kreiso pleznu viņ� atrada klints izvirzījumu un ieķīlējās tajā. Kārtībā.

Kostass pacēla āmuru un iesita pa klints alas malu. Drumslas nobira D�ekam visapkārt. Kostass iesita vēlreiz, spēcīgāk. D�eks tik tikko elpoja. Ar acs kaktiņu viņ� redzēja krievu, kur�, vērojot viņus, bija ieniris ejā un planēja ūdenī tie�i aiz baltās dūmakas aptuveni desmit metrus iepakaļ, viņa izelpa cēlās aug�up gāzes kabatā griestos.

Sekoja pēk�ņs grūdiens, un D�eks sarāvās. Viņ� domāja, ka jūt bumbu sakustamies. Ja tā paslīdētu uz viņa pusi, nebūtu nekādas iespējas novērst 250 kilogramu tērauda un bīstamas sprāgstvielas nokri�anu uz tuneļa grīdas, saspie��ot viņu. Bet, ja tas notiktu, viņiem būtu gals klāt. Kostass sita atkal, radot drumslu birumu, tad ielika āmuru atpakaļ kabatā un izņēma rīku, līdzīgu uzgrie�ņu atslēgai. Tā. Es esmu atsedzis detonatora kabatu.

-���� Ko lai es daru?

-���� Vēro mūsu draugu. Es viņu redzēju. Viņ� tikpat labi var uzsprāgt kā �ī mantiņa.

-���� Cik ilgi?

Atskanēja zvano�s troksnis, metālam sitoties pret me�tālu. Kostass bija izņēmis vēl vienu rīku. Runājot viņ� sa�springa, raudams uzgrie�ņu atslēgu. Es reiz apmeklēju bumbu neitralizācijas kursu. Puisis, kas to pasniedza, vienai tādai izņēma detonatoru Portsmutas ostā. Pagāja divdesmit stundas, līdz viņ� notīrīja rūsu ap detonatoriem.

D�eks ieskatījās savā mērinstrumentā. Mums ir des�mit minūtes. Maksimāli.

-���� Laikam atkal vajadzēs āmuru.

D�eks piesardzīgi palaida vaļā astes daļu, tad, skatīda�mies uz krievu, papeldēja atpakaļ. Viņ� nira lejup, tuvojo�ties cilvēku miesas trūdu dūmakai ūdeni. Labi, Kostas. Es viņu izklaidē�u.

-��� Tikai turi viņu pa gabalu no manis! Mazākais grūdiens, un �ī lietiņa varētu uzsprāgt. Virs �iem pirmajiem līķiem plaisa paceļas līdz kambarim, un es saskatīju ūdens virsmu. Tai jābūt gāzes kabatai. Uz klintsradzes es redzēju da�as kalnra�u cērtes.

-���� Labi. Es atgriezī�os.

-���� Atgriezies gan. Kostasa acis bija piekaltas bumbai, sīki pētot virsmu, pēc taustes izvēloties rīkus no kabatām. D�eks nekustējās. Pārējos divus krievus nekur nemanīja. Var�būt viņi turējās pie plāna, gaidot augstāk, līdz viņ� un Kostass atgriezīsies. Vīrietim, kas tuvojās viņiem, varēja nebūt nekādas metodes, nekāda loģiska pamata. Viņa misija bija pa�nāvnieciska, bet varēja būt arī slepkavnieciska. D�eks redzēja bīstamu asmens spīdumu vīrie�a rokā. Viņ� nostip�rinājās. Viņ� dzirdēja Kostasa tap-tap-tap, mēģinot atbrīvot detonatoru. Hovards mēģināja atcerēties Rebekas seju, bet nespēja. Tas, ko viņ� tagad gatavojās darīt, bija tīra instin�kta vadīts izdzīvo�anas mēģinājums. Viņ� juta adrenalīnu ritam caur sevi. Ne tikai izdzīvo�ana. Niknums.

D�eks pēk�ņi peldēja uz krieva pusi, cik ātri vien spēja, sagrāba vīrie�a jakas piepūtēju un parāva to, liekot viņiem abiem �auties aug�up. Ar kreiso roku viņ� satvēra vīrie�a kaklu pusnelsonā un saņēma viņa plaukstas locītavu ar labo roku, lai neļautu pietuvināt nazi. Vīrie�a acis bija me�onī�gas, bet plaukstas locītava bija cieta kā akmens, un D�eks apzinājās, ka viņam nav nekādu iespēju to izkustināt. Na�a smaile atradās da�as collas no viņa ieelpas caurules. Bur�buļu apņemti, viņi kopā iznira alā, radot vilni, kas ierāva viņus atpakaļ un tad grūda pret kambara sienu, uz�ķēr�ot D�eka e-tērpa kreiso piedurkni līdz kevlara audumam. Viņi atkal iegrima zem ūdens, tad aug�ā. D�eka plaukstas locī�tava sāka drebēt, tvēriens sāka atslābt. Vīrietim bija īsas, spē�cīgas rokas ar masīviem muskuļiem, un D�eka rokas, kaut arī garākas, nespēja turēties viņam pretī. Hovards sajuta sāpju krampjus, kas pārņēma muguru, kad viņ� sasprindzināja visus ķermeņa muskuļus, lai atvairītu nazi. No tā nebija nekāda labuma. D�ekam atlika tikai viena izvēle. Viņ� kus�tināja savas pleznas, cik spēcīgi spēdams, dzenot abus uz aug�u. Brīdī, kad viņ� juta, ka pacēlu�ies tik augstu, cik var, D�eks atlaida vīrie�a kaklu, ko bija turējis ar kreiso roku, un stipri atgrūdās no griestiem, iegremdējot abus atkal dziļi zem ūdens. Viņ� parāva rezerves piepūtēju uz vīrie�a jakas, un tas izspiedās uz āru, ceļot viņus vēlreiz uz aug�u. Vīrie�a galva atsitās pret griestiem, D�eks to sagrāba ar kreiso roku, palaida vaļā plaukstas locītavu, ko bija turējis ar labo roku, kuru, savilcis dūrē, ieblieza pretiniekam sejā. Tas bija nāvi neso�s sitiens, ko Bens viņam bija iemācījis, masīvs, aug�up vērsts belziens pret deguna pamatni, kas sa�ķaida kaulu un iedzen �ķembas smadzenēs.

Krievs saļima D�eka rokās. Viņa maska ātri piepildī�jās ar asinīm, acis aiz tās vēl bija atvērtas kā drausmīgā avangarda mākslas darbā. D�eks norāva vīrie�a masku un kapuci, uz visām pusēm iz�ļakstot mazas asiņu strūklas. Viņa deguns bija asiņu, gļotu un kaula �ķembu juceklis, acis klāja sarkana kārtiņa. Pēk�ņi tās iemirgojās un viņ� ieau�rojās, atgrūzdams D�eku un aiztaustīdamies līdz kambara tālākajai pusei. Vīram vēl aizvien rokā bija nazis, un viņ� grīļodamies lēca uz priek�u. D�eks pavirzījās sāņus un pla�kaniski ar roku pamatīgi iezvēla vīrietim pa galvu, pagrū�ot to uz sāniem pret sienu. Hovards bija nostiprinājis pēdas pret klinti un, turot atkal ļengani saļimu�o vīrieti, aptvēra, ka bārdas na�a asuma sāls kristāli uz alas sienas bija iecir�tu�ies krievam galvā. Sprauslādams asinis, vīrietis ar neprā�tīgu skatienu atkal sagrīļojās; D�ekam izdevās atspiest viņa galvu atpakaļ pie kambara sienas, kur palika asiņu un ādas traips.

D�eks elsdams palaida pretinieku vaļā un pavirzījās atpa�kaļ. Vīrietis negrima. Krievs pa pusei izvilkās no ūdens un, smagi elpodams un vēl aizvien turēdams nazi, stāvēja tur, viņa galva bija asiņu samērcēts jūklis. D�eks atcerējās Kostasa pieminētos kalnra�u rīkus uz klintsradzes. Viņ� ienira zem ūdens, akli meklēja, līdz sataustīja kātu. Viņ� satvēra to rokā un pavilka, atbrīvojot no sāls sanesām. Tā bija cērte ar plakanu asmeni vienā pusē un garu smaili otrā pusē. D�eks iznira no ūdens, pavirzoties sāņus, lai sagādātu sev pietie�kami daudz telpas cērtes atvēzē�anai abās rokās. Krievs atkal klupa virsū ar nazi, bet netrāpīja un atstreipuļoja atpakaļ līdz dzegai. D�eks trieca smailes plakano galu, trāpīdams vīrietim zem kreisās auss un iecērtot kaklā. Viņ� atvēzējās un cirta vēlreiz, cik stipri vien spēja. Smaile trāpīja vīrie�tim tajā pa�ā vietā un izdūrās cauri viņa kaklam, parādoties otrā pusē līdz ar asiņu plūsmu. Vīrietim izkārās mēle, no tās pilēja asinis, un viņ� izdeva briesmīgu gārdzo�u troksni, viņa acis sagriezās uz aug�u.

D�eks drebēdams rāva, līdz smaile atbrīvojās un vīrie�a ķermenis nokrita kā lupatu lelle. Viņ� pastreipuļoja sāņus, atrodot labāku atbalstu, tad vēlreiz iedūra cērti krievam galvā. �oreiz to viegli varēja izvilkt, jo vīrie�a galva sa�ķēlās. Hovards sita vēl un vēl, līdz galva kļuva par neatpazīstamu masu. Tu, draņķi. Tu, draņķi. Neviens nenodarīs pāri manai meitai. Viņ� atskārta, ka bija kliedzis līdz aizsmakumam, cērtot atkal un atkal, nu jau lēnāk; viņa sejsegu klāja asiņu lāsumi. D�eks norima un elsdams ielēca atpakaļ ūdenī. Viņam bija slikta dū�a, viņ� jutās neiedomājami nomocījies, bet vienlaikus tā, it kā būtu nokratīta briesmīga vainas un dusmu nasta. Adrenalīns joņoja cauri ķermenim kā milzīgs pretsāpju līdzeklis. Tā bija laba sajūta.

Sasprindzinādams rokas, lai apturētu to drebē�anu, D�eks ieslīga atpakaļ ūdenī un piespieda sevi sakopot uzmanību uz aprīkojumu. Nedrīkstēja zaudēt mērķtiecību. Viņ� pār�baudīja caurules un ķiveri. Vienīgais kaitējums bija skramba tērpā, bet tas nebija pārdurts. D�eks smagi elsa, pārāk smagi, un viņ� centās nomierināties. Viņ� paskatījās uz savas ķive�res rādītājiem un aptvēra, ka mirgojusi sarkanā brīdinājuma gaisma gandrīz nesaskatāma asiņu jūras dēļ. Gaisma ziņoja, ka laiks atgriezties aug�ā. Atelpotāju rezervuāri bija zemā līmenī, un līdz dekompresijas slieksnim bija atliku�as tikai da�as minūtes. Hovards pārbaudīja rokas datoru un veica ātru aprēķinu. Vēl piecas minūtes, un viņ� būtu pie dro�ības robe�as. Viņ� ienira dziļāk, paskatīdamies aug�up, kur uz virsmas bija redzams ķermeņa apveids un tum�ums ūdenī, kas, �ķiet, sekoja viņam; virpuļojo�as asiņu stīgas, kas nolai�dās līdz tuneļa akmens pamatnei un lēni krājās plaisās un spraugās. Viņ� sasniedza Kostasu, kur� pilnībā bija pievērsis uzmanību bumbai, un lēni piepeldēja viņam blakus, mēģi�not savaldīt elpu, nomierināties, palēnināt sirdsdarbību, kas vēl aizvien dunēja ausīs.

Problēma atrisināta? Kostass neatskatījies jautāja.

-���� Viens gar zemi, divi paliek, D�eks piesmacis atbil�dēja.

-���� Es visu dzirdēju, Kostass izklaidīgi teica. D�eks ieraudzīja, ko Kostass dara, un pēk�ņi aizmirsa nupat noti�ku�o. Kostass bija salicis rīkus kabatās un pa�laik atradās noslēguma posmā, lai izskrūvētu detonatoru no bumbas. Viņ� izņēma to, pacēla gaisā un tad ielika kabatā, turot vienu roku iespiestu detonatora atverē. Manai kolekcijai. Viņ� pakustināja galvu, lai nostādītu lampas staru pareizā leņķī, un ieskatījās atverē. Jā, ZUS 40. Nolādēts! Es to zināju.

-��� Trīs minūtes, Kostas.

Joprojām turot pirkstus detonatora atverē, Kostass ar otru roku izvilka no kabatas sauju aizbā�ņu ar vītnēm, vai�rākus nometa, līdz rokā palika tikai viens, pasniedza to D�ekam paturēt, izņēma uzgrie�ņu atslēgu, paņēma no D�eka aizbāzni un, noliecies uz priek�u, ātri ieskrūvēja aizbāzni detonatora caurumā. Tā. Redz, kas notiks. Kad bumbu izgrū� no atveres, tā atsitas pret alas grīdu un bruņojas. Ja pēc tam tā tiek izkustināta vai pagrūsta, tā uzsprāgst. Tas ir vienīgais veids, kā mēs to varam dabūt laukā no ieejas kam�barī. Negaidot atbildi, viņ� atpeldēja atpakaļ, tad, pagrie�zies ar galvu uz leju, atstutējis pēdas pret tuneļa griestiem, viņ� spieda uz bumbas astes daļas sloksnēm. Tā noliecās un tad izslīdēja no atveres, ar pretīgu skaņu atsitās pret tuneļa grīdu un, pa daļai slīdot, apstājās aptuveni piecus metrus tālāk pa slīpumu.

-���� Tā grīda ir elli�ķīgi slidena, D�eks teica. Jebkas to var iekustināt.

-���� Labi. Lien iek�ā, D�ek, un tad lai�amies prom.

D�eks ieslīdēja atverē, kur bija atradusies mina. Rupji

ņemot, kambaris bija kvadrātveida, aptuveni trīs reiz trīs metri. Viņ� ātri paskatījās visapkārt. Tur tā bija. Grīdas vidū atradās melna metāla kaste nelielas ceļasomas apmēros. Viņ� noliecās pie roktura un parāva to. Kaste nebija aiz�slēgta. Kāds to bija atvēris. Iek�ā atradās cita metāla kārba, aptuveni divdesmit centimetrus plata, ar nacistu svastikas emblēmu uz tās. Hovards to atvēra un cie�i skatījās, sirdij dauzoties kā skaldāmajam āmuram.

Tas bija tur. Tomēr tā tur nebija. D�eks redzēja formu tikai nospiedumu metālā. A�gārnā svastika. Palladions bija te bijis, bet ticis aizvākts. Vācu virsnieks. Stāsts bija pa�tiess. Bet krievi un viņu pārraugs nedrīkst to zināt. D�eks aizvēra mazāko kārbu, atritināja uzkrājumu iek�ējo somu pie vidukļa jostas un iegrūda kasti iek�ā, tad pagriezās un enerģiski iznira no kambara, ar galvu pamāja Kostasam un strauji peldēja viņam blakus aug�up pa eju lifta �ahtas vir�zienā. Priek�ā ūdeni �ūpojās viens no krieviem.

-���� Nu? Kostass, smagi elpodams, prasīja.

-��� Te nav. Bet kādreiz bijis. Man ir kārba ar iespiedumu, kas izskatīsies pārliecino�i. Luftvvajfe virsnieks dro�i vien nolaidies te lejā, lai to paņemtu, izmantojis ieslodzītos, lai pārvietotu bumbu, tad aktivizējis to varbūt, lai apmuļķotu apsargus, pirms viņi no�āva ebrejus, un beigās viņ� noga�lināja pa�us apsargus. Iespējams, viņ� nometa lifta kabeli no �ahtas aug�as. Tagad viņi bija pāri pusceļam atpakaļ pie �ahtas. D�eks pagriezās uz muguras, vēl joprojām spē�cīgi iroties ar pleznām, un atskatījās lejup. Baltā dūmaka ūdenī bija sajaukusies ar krieva asinīm. Viņ� atkal pagrie�zās, tad aptvēra, ka viņ� ko pamanījis, un, pārtraucis ir�anos, pagriezās vēlreiz. Aiziet! Kostass teica, pavilkdams viņu. Mums jāturpina ceļ� uz aug�u.

-���� Kostas, notiek kaut kas briesmīgs.

Kostass arī apstājās, un viņi abi skatījās. Krieva ķerme�nis lēni grima no aug�ējās gaisa kabatas, tum�s apveids kā miroņa boja, rokām un kājām nokarājoties uz leju, ar asiņu miglu vietā, kur bija atradusies galva. Tas atsitās pret grīdu, atlēca uz aug�u �au�alīgā lēnā dejā, un tad norima. Aiz�mirsti to! Kostass iesaucās. Tagad dosimies uz priek�u.

-���� Nē. Paskaties. D�eka skatiens bija kā pielipis līķim. Viņam par �ausmām, pacēlās viena roka, it kā krievs atkal būtu atdzīvojies, un tad ļoti lēni nokrita atpakaļ. Līķis gan�drīz nemanāmi sāka slīdēt. Slīdēt uz bumbas pusi.

D�eks paskatījās uz saviem mērinstrumentiem. Mēs varam doties atpakaļ. Mēs varam to ieķīlēt.

-��� Tas nav iespējams. Atgrie�anās uz leju nozīmē pār�sniegt atvēlēto laiku. Un, ja mums būtu vajadzīga desmit minū�u pietura pa ceļam uz aug�u, mums izbeigtos gaiss.

-���� Eksplozijas triecienvilnis tik un tā nogalinātu ikvienu ūdeni līdz pat �ahtas aug�galam.

-��� Turpinot un izkļūstot ārā, mums ir vismaz kāda cerība. Mūsu krievs varētu uz brīdi pārtraukt savu nāves deju un palikt uz vietas. Tagad aiziet!

Viņi pagriezās un enerģiski devās aug�up pa tuneli. D�eks juta, ka katrs ūdens vilnis no viņa pleznām grūda straumi atpakaļ pie līķa, kas aizvien vairāk tuvojās bumbai. Viņ� vairs neuzdro�inājās atskatīties. Bet nu uzradās vēl viens sare�ģījums: ceļu aiz�ķērsoja otrs krievs. D�eks norādīja uz formu somā pie jostas un pacēla zīmei īk�ķus uz aug�u. Vīrietis izvilka nazi. Tikai ne atkal. �oreiz kaut kas nebija kār�tībā. Tas bija tas, kur� bija smagi elpojis netālu no virsmas. D�eks bija ievērojis, ka viņ� ir draņķīgs nirējs, nespēj uztu�rēt peldspēju. Vīrietis palēcās uz aug�u un sāka grimt, tad ielaida pārāk daudz gaisa peldspējas balansētājā un pacē�lās aug�up viņiem priek�ā. Viņ� savicināja rokas un spēra, gandrīz trāpīdams D�ekam, tad nospieda izplūdes vārstu, izlaida gaisu no jakas un, pārlieku stipri elpodams, atkal nolaidās starp viņiem. D�eks palūkojās lejup un redzēja, ka krieva tvertnes spiediena mērs rādija mazāk par 200 psi. Tas nozīmēja, ka tās bija gandrīz tuk�as. Viņ� paskatījās uz Kostasu, norādot uz vīrie�a mērinstrumentu. Mēs drīz varētu zaudēt vēl vienu no mūsu vērtīgajiem kolēģiem.

Kostass atlieca galvu, lai paraudzītos uz kambara gries�tiem aptuveni astoņus metrus virs viņiem. Izskatījās kā dzīv�sudrabs, mirgojo�s baseins apgāztā veidā, kas atstaroja viņa pro�ektora staru. Krieva izelpas burbuļi bagātīgi cēlās aug�up. Vīrietis apstājās un pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz viņiem. �ķita, ka viņ� plati ieplestām acīm raugās D�ekam garām. D�eks daudzkārt iepriek� bija redzējis �o nirēju skatienu hipoksijas skatienu, kad kāds cīnās pēc elpas, �ajā gadījumā salikumā ar narkotiku un alkoholu. Normālā situācijā viņ� būtu atāķējis savu dro�ības regulatoru, lai ļautu vīrietim elpot no savām rezervēm, bet pat tad, ja viņ� to būtu gribējis darīt, atelpotāja sistēmai bija tikai atbalsta caurule, kuru varēja pieāķēt citai ķiverei bez iemu�a. Krievs pēk�ņi pagriezās pret Kostasu, sataustīja viņa roku un sāka grābstīties gar Kostasa caurulēm. Kostass, cie�i skatīdamies uz viņu, turēja vīrieti kā skrūvspīlēs, tad spēcīgi atgrūda, norādīja uz viņa spiediena mēru, tad pārvilka plaukstu sev pār rīkli. Kostass norādīja uz aug�u. Vīrietis paskatījās, sa�prata, ka kambara aug�ā ir kaut kas līdzīgs gaisa kabatai, un sāka irties ar pleznām uz tās pusi. D�eks redzēja, kā viņ� nospie� uzpūtēju, lai ielaistu gaisu savā jakā, kas uzceltu viņu aug�ā līdz virsmai, bet pilnīgi iztuk�otu viņa tvertni no elpojamās gāzes. Viņ� vēroja, kā vīrietis �ķeļ virsmu bur�buļu sprādzienā, tad grozās visapkārt. Krievs nometa savu masku, kas viņiem blakus kūleņojot krita lejup ūdenī līdz alas grīdai. �ķita, ka viņ� cīnās ar rokām un krampjaini spārdās.

Kā kalnra�i atbrīvojās no metāna? Kostass jautāja. Viņ� bija attinis gabalu detonācijas auklas un piestiprināja tai spridzekļa uzmavu. Tur aug�ā no viņa izelpas vaja�dzētu būt pietiekami daudz skābekļa, lai tam palīdzētu. Viņ� aktivēja laika novilcinā�anu un palaida auklu ūdeni, tad panira zem tās un nospieda sava atelpotāja attīrī�anas vārstu, liekot auklai, lokoties kā �ūskai, pacelties līdz virs�mai blakus vīrietim. Uguns caurumā, viņ� teica. Auklai detonējot, bija dzirdams blīk�ķis, redzama gaismas ņirboņa, tad oran�s uzplaiksnījums, kad kambari aizdegās gāze. Vīrie�a kājas brīdi drebēja, tad norima. Viņa rokas nolaidās uz leju, karādamās bez dzīvības.

Kostass paskatījās uz D�eku. Divi gar zemi. Viņi aiz�peldēja līdz �ahtas apak�ai un paskatījās uz aug�u. Tre�ais krievs ar �e�enijas tetovējumu bija tur, kur pēc pieņē�muma viņam ari vajadzēja būt, pieplacis pie koka �ahtas malā aptuveni piecpadsmit metrus virs viņiem. Vispirms es viņu redzēju te lejā, pie �ahtas pamatnes, Kostass teica. Slikta doma. Viņ� pamatīgi aizsteigsies priek�ā sa�vam neapturamajam laikam. Un alkohols palīdzēs viņam sagādāt mazus, jaukus krampī�us pa ceļam uz aug�u.

Viņi sāka nirt aug�up, ļaujot saviem datoriem pārņemt vadību un pielāgot viņu peldspēju, lai uzturētu optimālu pacel�anās ātrumu. Vēl desmit minūtes tur lejā, un viņiem būtu jāievēro desmit minū�u apstā�anās pa ceļam uz aug�u, kas būtu neiespējami ar tvertņu atliku�o spiedienu. D�eks nomierināja elpo�anu, spēcīgi, dziļi ieelpojot, nojauzdams pārmaiņas, jo atelpotājs palielināja skābekļa proporciju gāzu maisījumā, jūtot, kā tas attīra asinis. Pēdējās desmit minū�tes būs ar tīru skābekli kritiskais laiks, lai izvairītos no dekompresijas slimības. Viņ� palūkojās uz aug�u. Krievs cē�lās aug�up virs viņiem, pārāk ātri, tuvu pie virsmas. Viņ� dro�i vien ir nolēmis novākt mūs pie ieejas, D�eks teica.

Viņ� nespēs pakustēties, ja vēl būs dzīvs.

Pēc trim minūtēm viņi sasniedza desmit metru atzīmi, kur dators viņus apturēja uz divām minūtēm. D�eka prāts pacel�anās laikā bija pilnīgi tuk�s it kā viņ� zinātu, ka pārdomas par to, kas jebkuru brīdi varētu notikt ar bumbu, būtu galīgi bezjēdzīgas un visa viņa sistēma, ķermenis un prāts, bija jākoncentrē uz cīņu, lai atturētu viņu no pakļau��anās spiediena un slāpekļa uzkrā�anās sekām. Bet tagad, vēl peldot ūdenī un redzot mirgojo�o baseina virsmu aug�ā, viņ� pēk�ņi izmisīgi gribēja tikt laukā. Trieciena vilnis no eksplozijas faktiski būtu acumirklīgs, un viņi nomirtu tik�pat ātri, kā būtu nomiru�i, ja bumba atrastos viņiem līdzās. Viņ� atkal redzēja Rebekas seju. Viņam bija jāpaliek dzīvam.

Kostass deva signālu, un viņi sāka celties uz aug�u, iznirstot no �ahtas kambara baseinā. D�eks pamanīja vīrie�a pleznas viņ� bija izvilcies laukā un gulēja uz malas, sa�liecis vienu kāju. Abi piesardzīgi iznāca no ūdens. Vīrietis gulēja uz sāna, viņa tvertnes vēl bija klāt, bet maska un kapuce noņemta. Viņ� vaidēja, kaut ko teica krieviski. Viņ� mēģināja pakustēties un iestenējās. Kostass palīda augstāk no ūdens, pacēla sejsegu un noliecās pār vīrie�a galvu: tam no mutes tecēja siekalas, viena sejas puse izskatījās para�lizēta, un viņ� izmisīgi skatījās uz Kostasu. Kostass pacēla vīrie�a regulatora iemuti un paostīja to. Viņ� savieba de�gunu un, skatīdamies uz D�eku, nometa regulatoru. �is cilvēks ir dzēris. To nevajadzētu darīt nirstot.

Vīrietis vāri pacēla roku. Viņ� runāja angļu valodā ar jūtamu akcentu. Mana roka. Es to nejūtu. Palīdziet man!

Kostass atkal noliecās pār viņu, satvēra viņa zodu un ciet�sirdīgi to pagrieza, pietuvinot vīrie�a seju savējai. Atceries, ko tu teici man, pirms mēs devāmies iek�ā? Es tevi, ellē, salauzī�u, iekams �ī diena beigsies. Es to atceros. Es to labi atceros. Viņ� parāva krieva galvu uz aug�u, lai varētu to redzēt. Tā, �e�en. �I ir mana pasaule. Tāpēc es dodos ārā no �ejienes, bet tu ne. Ielauzies manā pasaulē, un tu mirsi. Viņ� palaida vaļā vīrie�a galvu, atkāpās ūdeni un demonstratīvi noslaucīja roku uz sava tērpa.

-���� Mana kāja! Es to nevaru iztaisnot, vīrietis vaima�nāja.

-���� Tādas ir sekas.

-���� Palīdzi man. Lūdzu. Palīdzi man.

Kostass bridi klusēja. Tā, �e�en, tev ir izvēle. Ar to slāpekļa daudzumu, kas kūsā tavā asinsritē, izveidosies vēl viens burbulis liels un virzīsies uz tavām smadzenēm. Varbūt tas nogalinās tevi uzreiz, varbūt ne. Varbūt tu dzīvosi stundām ilgi, sāpēs kliedzot, neprātā. Un tad tu nomirsi. Vai ari tu vari doties atpakaļ lejā un pievienoties saviem drau�giem. Dodoties dziļumā, spiediens varētu atvieglot tavas sāpes. Un tu noslīksi vieglāka nāve.

Vīrietis patētiski vicināja labo roku, it kā sniegdamies pēc sava regulatora, un kustināja vienu pleznu. Palīdziet man tikt iek�ā. Es nevaru pakustēties.

Kostass nopūtās. �ķiet, ka tu esi izvēlējies. Viņ� pa�griezās, lai ietu, brienot baseina virzienā aiz D�eka. Viņi abi izlīda caur klints nogruvuma radītu atveri un nometās ceļos ūdeni otrā pusē. Gaismas blāvojums bija saskatāms cauri ūdenim no baseina, kur viņi bija ienāku�i, kur viņi bija atstāju�i Vladislavu tikai pirms �etrdesmit minūtēm. Kos�tass pētīdams aptaustīja klinti, tad paskatījās uz vīrieti, kas vēl vaido�s bija redzams fonā. Viņ� atāķēja detonācijas auk�las atliku�o daļu no aprīkojuma, ieritināja to spraugā no�gruvuma aug�malā un piestiprināja tai spridzekļa uzmavu.

Tad viņ� uzmeta skatienu D�ekam. Esi gatavs? D�eks pamāja ar galvu. Kostass turēja vienu roku uz uzmavas un paskatījās atpakaļ caur robaino caurumu. Vīrietis vaidēja, viņa neko neredzo�ās acis vērsās da�ādos virzienos.

-���� Eu, �e�en! Kostass ieaurojās. Laimīgas paģiras! Viņ� noklik�ķināja uzmavu, aizvēra sejsegu, ienira baseinā, ātri iroties ar pleznām aiz D�eka aug�up zaļajā ūdenī. Atskanēja dunoņa un krīto�u akmeņu rīboņa. Kostass pie�peldēja blakus D�ekam sejsegu pret sejsegu, un viņi cēlās uz virsmu. Trīs gar zemi, D�eks teica.

-���� Es ceru uz mū�īgiem laikiem, Kostass drūmi sacīja.

Viņi iznira no ūdens. Spuldze vēl dega. D�eks ātri apska�tīja tuneli līdz dzelzceļa līnijai. Neviens nebija redzams. Vla�dislavs dro�i vien ievērojis instrukcijas. Labi. Hovards uzvil�kās uz baseina malas, ātri atāķēja caurules un atelpotāju, atsprādzēja ķiveri, nometa to blakus un dziļi ievilka elpu. Kostass darīja to pa�u, tad skaļi pao�ņāja gaisu. Te o� labāk nekā tad, kad mēs sākām. Tā �ņabja dvaka. Fui!

-���� Ko saka tavs dekoders?

Kostass paskatījās uz saviem mērītājiem. Lieliski! Un tev?

-���� Triju minū�u rezerve.

-���� Mana nojauta saka, ka mēs dosimies lidojumā. Mums būs jāiet dekompresijas kambari Embraer lidma�inā.

D�eks stāvēja mierīgi, kamēr Kostass atvilka rāvējslē�dzēju viņa e-tērpa mugurpusē. Viņ� atcerējās klaustrofobijas stundas, kas pavadītas tajā kambarī, kur gara metāla cau�rule atstāja tik tikko vietas, lai nomestos ceļos.

-��� Vismaz mēs varam atgulties, Kostass teica, raujot rāvējslēdzēju.

D�eks noņurdēja. Viņ� noliecās, pār galvu noņēma kakla aizvaru, tad izvilka rokas. Viņ� pamanīja, ka tērpu vēl klāj asinis. Visai grūti tikt vaļā no asinīm, viņ� nomurmi�nāja, pagriezdamies, lai atvilktu rāvējslēdzēju Kostasam.

-���� Aizmirsti! Tu izdarīji to, kas tev bija jādara.

-���� Es par to neuztraucos. Es tikai domāju par samaitāto e-tērpu.

Kostass novilka tērpu. D�eks darīja to pa�u. Viņi abi ātri piegāja pie Kostasa somas un apģērbās vilnas drēbēs. D�eks atgriezās, paņēma somu ar svastikas kasti no sava e-tērpa jostas un pasita to padusē. Kostass parakņājās savā somā un izņēma divas mazas ūdens pudelītes un divus enerģijas dzērienus, un abi notupās, lai padzertos. D�eks iztuk�oja ūdens pudeli, tad atvēra otru dzērienu. Es nevarēju nepa�manīt. Tur lejā bija �is tas labs arheoloģijai.

-��� Jēziņ, D�ek!

-��� Tu biji aizņemts ar to bumbu.

-���� D�ek, visas pasaules neolīta rokas cirvju un mazo sta�tuju dēļ es tur vairs neatgrieztos.

D�eks iedzēra pamatīgu malku, tad, piekrīto�i pamājis, piecēlās. Sapratu. Viņ� iemeta pudeli somā. Pareizi. Mums jāpasteidzas. Vai mums ir viss vajadzīgais? Viņ� uzsita pa kabatām, aptaustot savas mantas. Kostass da�rīja to pa�u, tad paskatījās uz viņu un uzlika roku drau�gam uz pleca. Kostasa mati bija savēlu�ies un sejā bija ma�nāms nogurums, bet acis bija aukstas un apņēmības pilnas. Mēs visu to varam atstāt te. Mums vajag vienīgi tavu tele�fonu.

-���� Es zinu, kur tas ir. Mums jāsazinās ar nolaupītājiem un jāpārliecina viņi, ka esam ieguvu�i to, ko viņi grib. Viņi cerēs, ka tas būs �e�enam, kuram bija jātiek no mums vaļā. Bet, ja viņiem ir kāds saprāts, notiku�ais viņiem nenāks kā pilnīgs pārsteigums. Nav vēlamā iznākuma, bet tas nemaina spēku līdzsvaru. Viņiem vēl aizvien ir tas, ko mēs gribam, un mums savukārt ir tas, ko viņi grib. Mums jāuztur viņos �ī ilūzija.

Pēk�ņi atskanēja dārdoņa, dziļa enerģijas vibrācija, kas brāzās cauri klintij un ūdens baseina virsmu satricināja sīkos vilnī�os. Kādu bridi draugi stāvēja klusēdami, vērojot, kā no kambara sienām nobirst putekļi. Dārdoņa apklusa. Tunelis priek�ā joprojām bija brīvs.

Kostass ieklepojās. Tālvadāma detonācija. Vienmēr dro��ākais veids. Es lieliski aprēķināju laiku, vai tev tā neliekas?

D�eks samiedza acis. Iesim!

Pēc desmit minūtēm viņi izkāpa no lifta �ahtas un devās tie�i uz biroju, kur pirmoreiz bija satiku�i Vladislavu. D�eks atrada savu telefonu uz rakstāmgalda paliktņa tie�i tā, kā bija norādījis. Labs cilvēks. Viņ� to pacēla un ieslēdza, nepa�cietīgi klik�ķinot ar pirkstiem, kamēr tas deva savienojumu, tad nospieda kodu SJU dro�ajam kanālam. Nekavējoties atskanēja atbilde. D�ek?

-���� Ben!

-���� Apstākļi.

-���� Lauvas ir pie vārtiem. Tas bija kods, kuru viņi iepriek� bija sagatavoju�i, gadījumā ja līniju kāds noklausī�tos. Es atkārtoju, lauvas ir pie vārtiem.

-���� Skaidrs. Tagad beidzam �o sarunu. D�eks darīja, kā likts. Pēc da�ām sekundēm atskanēja apslāpētas zvana skaņas. Viņ� piegāja pie rakstāmgalda priek�ējās daļas un atvēra atvilktni. Tas bija cits telefons, acīmredzot Vladislava per�soniskais, kuru viņ� tur bija atstājis. D�eks to pacēla. Jā?

-��� Tā, D�ek. Tas atkal bija Bens. Vladislavs mums pie�zvanīja, kad atgriezās birojā, un es viņam teicu, lai atstāj savu telefonu tur. Es izmantoju vienreizējās lieto�anas tele�fonu. Mums jābūt maksimāli piesardzīgiem. Aptuveni pēc divām minūtēm tu atkal atbildēsi uz sava telefona zvanu. Tas ir iepriek� ierakstīts ziņojums, kas skanēs tikai vienu reizi. Būtiski, lai tu uzklausītu, ko es tev tagad teik�u.

-���� Skaidrs. D�eks darīja, kā bija instruēts, cie�i skatī�damies zemē, kamēr Bens runāja. Pēc mazāk nekā minū�tes viņ� nolaida telefonu un izslēdza to. Gandrīz vienlaikus iezvanījās viņa iPhone, un viņ� atbildēja. Atskanēja sprak�ķi, un tad viņ� dzirdēja balsi runājam labā angļu valodā, bet ar akcenta pieskaņu. Doktor Hovard! �ī ziņa pieņem, ka jūs esat atradis, ko es gribu, bet jūsu nir�anas biedri nespēj to atnest man. Kā jūs jau �obrīd zināsiet, jūsu cilvēkiem ir nodotas mūsu instrukcijas. Jūs gribēsiet runāt ar savu meitu. Sprak�ķi beidzās, atskanēja klik�ķis un tad vienvei�dīga �ņākoņa. Viņ� saklausīja kustību skaņas, kāju �ļūk�anu, tad elpu tuvu telefonam.

-���� Tēt?

-��� Rebeka. Paldies Dievam! Vai tev viss kārtībā? D�eka domas joņoja. Tu dro�i vien esi nogurusi.

-��� Jā, bet ir jauki stāvēt �eit un iedomāties Orionu.

D�eka domas joņoja. Nakts debesis. Vienu laika zonu

priek�ā tai, kur viņi pa�laik atradās. Un Oriona zvaigznājs. Viņa un D�eks pirms diviem vakariem bija stāvēju�i uz cie�tok�ņa mūriem, meklējot to, tad aptvēru�i, ka tas vēl ir zem horizonta. D�eks bija teicis meitai, ka vienmēr kop� zēna dienām esot uztvēris Orionu kā savu aizbildni. Tātad tā tas bija. Viņa tie�ām bija tur.

-���� Orions pieskata tevi pat tad, ja tu to nevari redzēt, D�eks piesardzīgi teica. Tev nav jāuztraucas.

-��� Tomēr tas ir mazliet, mm, �au�alīgi. Es tie�ām varētu iedzert dubulto �ņabi.

D�eks atcerējās, kā viņa bija raksturojusi Raicu. Par �au�alīgu. Un kā ASV jūras kājnieki, ar kuriem viņa bija iedraudzējusies Kirgizstānā, dēvēja krievu vīrie�us. Malks �ņabja. Profesors Raics un divi krievu algotie slepkavas.

-���� Tev jābūt siltumā, D�eks lēni teica. Tev vajadzētu iet iek�ā.

-���� Neraizējies, tēt! Mēs tagad atgriezīsimies iek�ā. Es atradu mums vietu. Tā tikai nupat ir atvērta. Tu būtu pār�steigts, tēt. Tā ir tik superīga. Pēk�ņi atskanēja �ļūco�s troksnis, kāds kaut ko krieviski norūca, pēc tam cits vīrietis angliski teica: Atdod to viņai. Rebeka atkal atgriezās pie telefona. Viņa bija aizelsusies. Piedod, tēt. Man jāiet. Es tevi mīlu. Es tikai gribu zināt uz kuģa vraka. Vai tu to atradi?

D�eks bija apstulbis. Tas �ķita noticis pirms veselas mū�ības. Citā dzīvē. Viņam atmiņā uzplaiksnīja vakardie�nas bridis, kad viņ� cēla aug�up vairogu, iedomādamies, ka Rebeka skatās uz leju un to redz. Hovards ar mokām norija siekalas. Mēs to atradām, Rebeka. Kostass un es to atra�dām. Tu būsi pārsteigta.

-���� Kad es to redzē�u?

-��� Jau ri� Telefons tika pagrābts nost un apklusa. Viņ� cerēja, ka Rebeka bija dzirdējusi �os vārdus. Viņ� pievēr�sās Kostasam, kur� pa �o laiku bija izgājis no istabas un tagad atgriezās. D�eks sa�ņaudza dūres, juta enerģiju strā�vojam cauri ķermenim. Viņ� bija pagalam noguris, bet �ie da�i vārdi ar Rebeku bija atjaunoju�i adrenalīna plūsmu.

-��� Tā. Te ir plāns. Bens ir sazinājies ar Vladislavu, viņ� brauc mums pakaļ. Embraer lidma�īna ir uzpildīta ar degvielu un gatava izlidot no Krakovas lidostas. Stambulā mēs pārsē�amies helikopterā un dodamies uz "Jūras pētnieku II". Ja viss notiks pēc plāna, mums vajadzētu ierasties tur aptuveni trijos nakti. Bens būs sagatavojis dro�ības komandu, kā ari turku jūras kara flotes desantnieku nodaļu no mīnu tralera.

-���� Vai viņ� to ir paziņojis varas iestādēm? Kostass jau�tāja.

D�eks papurināja galvu. Pārāk riskanti. Nolaupītāji grib, lai Lynx helikopters lido virs starptautiskiem ūdeņiem, kur viņi gatavojas iesēdināt Rebeku Zodiac laivā. Viņiem dro�i vien ir kuģis piekrastes zonā. Aiz tā visa acīmredzot ir liela nauda. Mēs negribam, ka kāds pārlieku centīgs po�licists visu pakļauj briesmām. Bet Bens pateica mīnu tra�lera kapteinim, ka mums ir aizdomas par mūsu izseko�anu. Jāpatur pilnīgā slepenībā. Turku jūras kara flotes pui�i ir informēti par senlietu nelegālo tirdzniecību, un tie�i tajā viņi gribētu iekosties. Oficiāli tās ir slepenas mācības. Bens viņiem pateiks par nolaupī�anu, kad viņi būs pozīcijā un mēs abi būsim iek�ā. Viņ� dzirdēja ārpusē piebraucam vieglo ma�īnu. Sākas mūsu izbrauciens. Mums tagad jādodas ceļā.

-���� Uz kurieni braucam?

D�eks paskatījās uz savām rokām. Plaisās un aiz nagiem vēl aizvien bija asinis. Viņ� iedomājās par to, ko nupat bija izdarījis raktuvēs. Viņ� nejuta neko. Neko. Viņ� pacēla acis un uzmeta Kostasam stingru skatienu. Mēs dodamies uz Troju.

Troja

D�eks zemu pieplaka pie upes ielejas krasta, vēr�ot savu nakts redzamības tālskati pāri laukam uz apau�gu�o pauguru aptuveni kilometra attālumā. Tā bija pirmā reize piecpadsmit gadu laikā, kad viņ� redzēja Troju no �īs izdevīgās pozīcijas, tikai da�us simtus jardu no vietas, kur viņ� un Kostass bija atraku�i seno krastu ar galeras koka gabaliem no Trojas kara laikiem. Grāvji un purvainie lauki izskatījās kā neitrālā teritorija kara apstākļos. Bija jūtams viegls vējiņ�, un D�eks atcerējās, kā bija iedomājies grieķu karavīrus klusi stāvam starp �abo�ajām niedrēm, ar mēnes�nīcā saskatāmiem izslietiem melniem �ķēpiem, gaidot sig�nālu doties uz priek�u. Tagad viņi zināja, ka tā tas nebija noticis. Tas bija trakojo�as jūras un elles uguns virpulis, iznīcības vilnis, kas aizrāva karotājus viņu kuģos no �īs vie�tas pret cietok�ņa mūriem, bultām �aujoties lejup un lies�mām visu apņemot.

D�eks nekad nebūtu iedomājies, ka atgriezīsies �eit, lai meklētu labāko pieeju, kā sastapties ar laupītājiem, kas bija sagūstīju�i viņa meitu. Viņ� nolika tālskati, iedzēra lielu malku no ūdens pudeles, aizvilka vilnas jakas rāvējslēdzēju un nokāpa tuvāk upei, kur viņ� varēja izslieties stāvus, nebūdams pamanāms no paugura. D�eks nedrīkstēja palikt mierā. Viņ� nebija gulējis, lidojot kopā ar Kostasu ar Embraer lidma�īnu no Krakovas lidostas, pusi lidojuma laika iespros�toti dekompresijas kamerā pēc nir�anas raktuvēs. Hovarda vienīgās domas bija saistīju�ās ar Rebeku. Viņ� zināja, ka viņa ir tur. Viņ� bija sarunājies ar meitu pa mobilo telefonu iepriek�ējā vakarā. Un tas varētu būt tikai laika jautājums, iekams noziedznieki, lai kas viņi ari būtu, saprastu, ka galu galā palladions raktuvēs nebija atradies un ka tas, ko D�eks pa�laik darīja, ir �arāde. Ja tas notiktu, viss darījums būtu zaudēts. Rebeka kļūtu vienaldzīga nolaupītājiem, tomēr arī pārāk liels traucēklis, lai viņu atdotu dzīvu.

Hovards no�ļūca pa dubļaino krastu, kur gaidīja Bens un Kostass, tik tikko saskatāmi mēnesnīcā. Viņ� ieskatījās pulk�stenī. Bija pieci no rīta vēl stunda līdz nolaupītāju noteik�tajam laikam. Viņi bija nonāku�i te, cik ātri vien varēja, tik tikko paspējot izdarīt visu, lai iekustinātu savu plānu. Bens paaicināja viņus tuvāk, D�eks un Kostass klausīdamies pietupās. Tagad man sava komanda jānostāda vietā, Bens teica. Scenārijs ir �āds. Nolaupītāji ir ieradu�ies �eit, jo �ī ir mūsu teritorija. Viņi zina, ka esam saņēmu�i rīcības brī�vību no �ejienes varas iestādēm. Mēs varam attīrīt �o vietu, ko arī esam izdarīju�i �onakt �eit neviena cita nav. Viss mūsu personāls Hībermeijers, visi citi atrodas uz "Jūras pētnieka II". Un nolaupītāji cer izmantot mūs bēg�anai. Lynx helikopters nolaidīsies ma�īnu stāvvietā piecos trīsdes�mit. Viņi ir nodomāju�i tajā lidot projām, kad būs izdarīta apmaiņa, un doties tie�i uz kuģi, kas viņus gaida ārpus div�padsmit jūd�u teritoriālās robe�as. Tomēr viņi to nedarīs. Jo D�ekam nav tā, ko viņi grib, tikai tuk�a kaste. Tāpēc vienīgais veids, kā viņi tiks laukā no �ejienes, ir vai nu līķu maisā, vai roku dzel�os. Vai man ir taisnība?

-���� Sapratu, Kostass norūca.

-��� Kostasam ir iPhone. Kad viņ� piezvanīs, mana komanda dodas iek�ā. Līdz tam jūs esat vieni pa�i. D�ek, Kostasam ir tas, ko es tev apsolīju. Vai viss ir skaidrs?

-���� Skaidrs, Kostass teica. Bens pazuda tumsā. Kostass atvēra somu un izņēma Makalistera Webley revolveri. Bens teica, ka esot pārbaudījis lodes. Precizitāte ir fenomenāla, bet mērķē zemāk un pa labi, jo atsitiens ir briesmīgs. Kaut kas īpa�s.

D�eks paņēma smago revolveri un pārliecinājās, ka tas ir pielādēts. Viņ� atvēra savu haki somu, izņēma melno kasti ar svastikas emblēmu uz vāka un ielika revolveri vietā, kur kādreiz bija atradies Trojas palladions. No kastes bija izņemta iedobtā kabata a�gārnās svastikas formā, lai būtu vieta pistolei. Tā būs plakanās smailes lode, kas rada mak�simālu postījumu.

-��� Izklausās diezgan labi. Kostass izvilka savu Beretta pistoli no pleca maksts, izņēma aptveri, pārbaudīja, vai tā ir pielādēta, tad ielika to atpakaļ makstī. Gatavi sākt?

D�eks aizvēra vāku un ielika kasti haki somā, uzliekot pārloku. Gatavi sākt.

Pēc desmit minūtēm viņi bija pie ieejas pazemes kanālā apmēram divsimt metrus uz dienvidrietumiem no paugura. Tā bija zema grava; to ieskāva koki un zems krūmājs, kur duļķaina strūkla tecēja caur �auru tuneli, kas stiepās pazemē uz Trojas pusi. Kanālu bija atklāju�i austrie�u izrakumi pirms da�iem gadiem, un tā bija daļa no ūdens apgādes sistēmas, kas ļāva senajiem trojie�iem iegūt ūdeni no avota aiz pilsē�tas mūriem. D�eks sekoja Kostasam uz dzelzs re�ģa durvīm, kas bija aizvērtas, bet slēdzene nokarājās vienā pusē. Viņ� sūtīja mēmu pateicības lūg�anu Hibermeijeram, ka viņ� tās atstājis tā. Abi vīrie�i bija runāju�i pa telefonu lidojuma laikā uz Stambulu. Moriss bija �urp atnācis iepriek�ējā rītā, kad izrakumi vēl turpinājās un Rebeka vēl nebija nolaupīta. Viņam bija izdevies aiziet pa tuneli līdz zemam portālam, ko nobloķēja plēsti akmeņi. Viņ� viens pats bija tos novācis un iekļuvis pazemes kambari, kuru senāk bija sasniedzis pa tā otru ieeju gaiteni, pa kuru D�eks pēc brī�a ies. Un, ja Moriss varēja izkļūt cauri �im mazākajam tunelim, tad Kostass ari to varēs izdarīt.

D�eks mēģināja atgaiņāt lapsenes, kas mud�ēja ap ieeju. Viņ� ieslēdza Kostasa galvas starmeti un iedeva draugam lukturīti rezervei. Viņi dzirdēja helikopteru tuvojamies un skaļi klabo�u pārlidojam virs citadeles paugura uz tālāko galu, kur tas nolaidās un motors tika izslēgts. Tā, D�eks teica. Tas ir mājiens. Pulkstenis rāda 5.35. Man jābūt tur iek�ā precīzi se�os. Ņemot vērā, cik daudz laika tas prasīja Morisam, tev jau pirms tam vajadzētu būt pozīcijā. Tava ieeja kambari būs pa labi no manis, skatoties no galvenās ejas, un es tevi meklē�u. Es atstā�u savu somu ārpusē un atgriezī�os tai pakaļ, kad bū�u nodibinājis kontaktu ar no�laupītājiem. Kad redzēsi mani ienākam atpakaļ un noliekam melno kasti, tu varētu iz�aut. Es mēģinā�u ar skatienu brī�dināt Rebeku, ka kaut kas notiks. Mums būs jārīkojas pēc apstākļiem.

-��� Tad nu es tagad eju. Labu veiksmi, D�ek!

-���� Labu veiksmi! D�eks noskatījās, kā Kostass aizbrien pa tuneli un pazūd ap stūri, tad pagriezās un devās atpakaļ uz paugura pusi. Sasniedzis galveno taku, viņ� gāja neslēp�joties, un jebkuram vērotājam �ķistu, ka viņ� nāk no heli�koptera. D�eks iegāja dziļajā tran�ejā, kur Hībermeijers bija izdarījis izrakumus; kur, kā viņi tagad zināja, bija strādājis arī �līmanis. Hovards pagāja garām diviem vārtu sargiem Trojas seno valdnieku statujām un caur akmeņu �ķembām iegāja tunelī, kas bija papla�ināts augstāk par viņa augumu un tagad nostiprināts ar dēļiem. Viņ� atrada vietu, kur no�slēpt somu. Moriss pa telefonu bija atklājis, ko viņi atradu�i, tomēr nekas nebūtu varējis viņu tam sagatavot. Priek�ā atradās lielas, puspavērtas bronzas durvis. D�eks atcerējās, kā Gledstons bija centies pierādīt, ka Atreja dārgumu gla�bātavai Mikēnās reiz biju�as kaltas bronzas durvis. Un vidū atradās simbols a�gārnās svastikas nospiedums aplī tie�i kā Dilens viņam bija teicis, kā vecais priek�strādnieks bija stāstījis Hjū un Pīteram. Abās pusēs bija zaļa ak�mens kolonnas ar meandra raksta rotājumu, atkal tie�i tā kā Atreja dārgumu glabātavā. Viņ� iegāja alas veida kambarī un, ieslēdzis savu nir�anas starmeti, paspīdināja to visap�kārt. Nebija nekāda trok�ņa, tikai tālīna dobja atbalss, bet viņ� zināja, ka nav viens.

Rebeka? D�eks iejautājās. Vai tu te esi?

Vēl aizvien nekā. Varēja tikai gaidīt. Viņ� paskatījās apkārt. Tie�i tāpat kā Atreja dārgumu glabātavā kambaris pacēlās bi�u stropa formā ar mūrētu izvirzījumu, bet pārstei�dzo�s bija tas, kas atradās uz grīdas viņam priek�ā. Tas bija akmens sēdekļu aplis, izvietots pusceļā no kambara centra: ducis, visi vienādi. Tie bija līdzīgi sēdekļiem, ko viņ� bija redzējis bronzas laikmeta vietās iepriek� Knosās pilī Kretā, Ēģiptē, Vidējo Austrumu citadelēs. Valdnieku troņi. Viņ� pār�laida tiem pāri gaismas strēli. Uz katra krēsla atzveltnes bija uzraksts. Uz viena viņ� redzēja hieroglifus, uz cita ķīļrak�stus, hetu zīmes, lineāro B. Valdnieku padomes kambaris. D�ekam radās iespaids, ka aiz sēdekļiem, visapkārt pa kambara pamatni, mirdz kaut kas spo�s, it kā zemākie mūrē�anas līmeņi būtu apzeltīti. Viņ� pavirzīja savu gaismas staru sāņus uz tuvāko sienu un ar apbrīnu skatījās uz to.

Stieņi. Metāla stieņi. To tur bija simtiem, sakrauti viņa augumā un augstāk, rinda pie rindas, aptverot visu kam�bara cirkulāro sienu. Tie bija no vara, nespodri zaļi viņa luk�tura gaismā. Un pilnīgi noteikti bija arī alvas stieņi, kuru sudrabaino virsmu klāja balts korozijas pulveris. Katrs stie�nis bija aptuveni metru gar� ar ģerboni stūri kā nodīrātām vēr�ādām tie�i kā viņ� tos bija redzējis uz bronzas laik�meta kuģu vrakiem. Stieņi, kurus veda uz Egejas lielajām pilīm, var� no Kipras, no Levantes, no rietumiem. Viņ� ska�tījās uz alvas stieni kaudzes virspusē sev blakus. Uz tā bija spiedogs, ko viņ� pazina. Kornie�u spiedogs aizvēsturis�kas cilts, kura apdzīvoja Kornvolas dienvidrietumus. Tātad tā bija patiesība. Trojie�i importēja alvu no Kasiterīdām, no Britu salām.

D�eks atskatījās uz troņiem viņa prāts bija nemierīgs. Valdnieku padomes kambaris. �ie valdnieki bija pratu�i no�sargāt mieru. Viņi kontrolēja metālu piegādi iero�iem, apdo�mīgi izdalīja tos savā starpā, uzturot spēku līdzsvaru. Līdz nāca valdnieks, kura godkāre un varas alkas neietilpa �ajās sienās. �is valdnieks bija atradis jaunu, nāvējo�āku ieroci, labāku metālu, cietāku, kas visu �o vara un alvas krājumu padarīja lieku. Agamemnons, valdnieku valdnieks.

Gaisma �ilbino�i iespīdēja D�ekam sejā, un kāds sagrāba tvērienā viņa kaklu, atliecot roku aiz muguras. Viņ� to bija gaidījis un nepretojās. Viņu grūda un spēra uz priek�u, tad kaklu palaida vaļā un viņ� tika pārmeklēts. Balss atskanēja no akmens sēdekļu apļa otras puses, kaut kur netālu no gaismas avota. Doktor Hovard!

Kur ir mana meita? D�eks noņurdēja. Vīrietis aiz muguras parāva atpakaļ viņa galvu, un D�eks saspringa. Es gribu redzēt savu meitu. Vīrietis ar roku aizklāja D�eka acis, tad, palaidis viņu vaļā, rupji pagrūda uz priek�u. D�eks pamatīgi samirk�ķināja acis un ieraudzīja trīs figūras līdzās stieņu kaudzei pie tālākās sienas. Viena no tām bija Rebeka. Kāds vīrietis turēja pistoli meitenei pie galvas. Otrs vīrs panāca uz priek�u, nolika lukturīti ar staru uz aug�u uz viena no sēdekļiem un apstājās da�as pēdas no D�eka.

-��� Doktor Hovard!

D�eks paskatījās uz viņu. Profesor Raic!

-���� Laimīgā kārtā Rebekai bija līdzi pase, un mēs varējām lidot uz Stambulu pirmajā klasē ievērojams arhitektūras vēsturnieks un viņa jaunā draudzene. Es viņai teicu, ka no�galināsim jūs un Kostasu, ja viņa neuzvedīsies kārtīgi.

-���� Kāpēc jūs to visu darāt?

-��� Tāpēc, ka jums ir kaut kas tāds, ko es gribu. Viņa balss pēk�ņi kļuva spalga. Kur tas ir?

-���� Pataupiet savu Gebelsa sejas izteiksmi aplūko�a�nai vannasistabas spogulī, Raic! No tā tie�ām nav nekāda labuma.

Raics noklik�ķināja pirkstus, un D�eks pēk�ņi tika no�gāzts uz ceļiem uz grīdas. Viņ� noelsās, tad pieslējās kājās, streipuļodams uz priek�u un juzdams pulsējo�as sāpes mu�gurā, kur vīrietis bija viņam iesitis. Pagriezies uz dienvid�rietumiem, D�eks nopētīja kambara otru pusi. Viņ� varēja saskatīt vēl vienu atveri sienā ar �ķembām priek�ā. Tai jā�būt īstajai. Ieejai tunelī. Kostasam tagad būtu jāatrodas tur. D�eks vilcināsies vēl da�as minūtes. Tad būs jāsāk riskan�tais pasākums.

-��� Tagad vēlreiz, Raics teica, pietuvinājis seju cie�i pretī D�eka sejai. Kur tas ir?

-��� Kāpēc jūs to gribat, Raic? Savai privātajai kolekcijai?

-��� Fīrera muzejam, vācietis rāmi atbildēja.

D�eks izlikās, ka apspie� smieklus. Trojas svastika? Palladions? Kāds tam sakars ar sen miru�o mazo austrieti?

-��� Tā ir atslēga uz lielākajām noslēptām mākslas bagātī�bām pasaulē. Es tās atradī�u, un tie būs mana muzeja cen�trālie eksponāti, lai iemū�inātu piemiņu un vīziju par fīreru uz visiem laikiem.

-���� Un jūsu kolēģis? Tas, ar kuru es runāju pa telefonu?

Raics ne mirkli neizskatījās apjucis. Protams. Viņam

ir savas intereses. Ģimenes intereses. Zelts, senlietas, ne māksla.

-���� Mums par to jāaprunājas.

Raics atkal noklik�ķināja pirkstus, un vīrietis ēnās bla�kus Rebekai sagrāba viņas roku un piegrūda pistoli tuvāk. Raics no mēteļa kabatas izņēma pats savu pistoli mazu Walther un, neveikli apejoties, pacēla to. Tūlīt pat. Vai nu jūs man pateiksiet, vai Rebeka mirst.

-��� Jums izdodas arvien labāk, Raic. D�eks pamāja uz ieejas pusi. Jūs ta�u nedomājāt, ka es to ienesī�u te iek�ā, vai ne? Man bija jāredz, ka Rebeka ir �eit. Esmu to noslēpis ārpusē. Aizie�u pakaļ tas ir melnajā kastē, kā mēs to atra�dām raktuvēs.

Raics atkal noklik�ķināja. Vīrietis no mugurpuses sa�grāba D�eku aiz kakla un rupji parāva atpakaļ. Dabū to! Raics teica.

-���� Es viens pats. �is vīrietis paliek te.

Raics nepacietīgi pamāja. Vīrietis palaida D�eku vaļā, tad nostājās viņam priek�ā. Tas bija vēl viens krievs kā tie raktuvēs, algots slepkava. Rebeka bija teikusi, ka viņi ir divi. Otrs turēja pistoli viņai pie galvas. Nevienu citu D�eks nere�dzēja. Viņ� atkal pagriezās pret ieeju, izlikdamies, ka strei�puļo, vēl aizvien jūtot sāpes. Viņ� sasniedza �ķembu kau�dzes malu un izvilka melno kasti, tad pagriezās un devās atpakaļ, turot to sev priek�ā un demonstrējot nacistu svastikas emblēmu. Lēnām iedams uz kambara vidu, viņ� ar acs kaktiņu pamanīja kādu stāvu tum�ajā ieejā labajā pusē. Tas bija Kostass. D�eks cie�i paskatījās uz Rebeku, kas raudzījās uz viņu, tad gandrīz nemanāmi palocīja galvu. Viņa zemu pietupās, ar rokām aizspieda ausis un, noliekusi galvu un aizvērusi acis, sāka skaļi �ņukstēt. Raics atkāpās uz viņas pusi, pamājot ar pistoli. Apklusti, Rebeka. Viņa turpināja �ņukstēt un vaimanāt. Apklusti! viņ� uzkliedza.

Tajā mirklī D�eks ieraudzīja Kostasa Beretta pistoli notēmētu pāri stieņu kaudzei uz vīrieti blakus Rebekai. Viņam varētu izdoties lielisks �āviens galvā, neriskējot trāpīt viņai, ja vien meitene paliktu tupus neredzama Kostasam. Bija jānovēr� krieva uzmanība, jāpanāk, lai viņ� netēmē uz Rebeku, kaut vai bridi. Pēk�ņi Kostass ieaurojās: Eu! Kur ir �e�ens? Abi vīrie�i un Raics pagriezās apkārt, un tas, kur� atradās blakus Rebekai, instinktīvi pacēla pistoli, mēr�ķēdams tumsā. Atskanēja apdullino�s krak�ķis no Kostasa Beretta pistoles, un vīrie�a galva sa�ķīda, bet ķermenis no�gāzās uz stieņiem, pistolei izkrītot no rokas. Tajā pa�ā brīdī D�eks blieza vīrietim sev aiz muguras, tas sagrīļojās. D�eks nokrita uz priek�u, atrāva vaļā kasti un, izņēmis Webley re�volveri, pagriezās pret krievu un tēmēja tam krūtīs ze�māk un pa labi, kā Bens bija teicis. Hovards nospieda gaili, un revolveris deva atsitienu uz aug�u, milzīgajam rībienam atbalsojoties visā kambarī. Vīrietis palika stāvam, tum�s plankums izpletās pa viņa krekla priek�u skaidri bija re�dzams caurums, kur lode bija izgājusi cauri viņa krū�kur�vim. D�eks pamanīja, ka vīram uz plaukstas locītavas bija Specnaz tetovējums. Vīrietis pēk�ņi nokrita kā akmens, ap�ļakstot ar asinīm visu stieņu krāvumu aiz sevis. D�eks pagriezās un ieraudzīja Raicu skatāmies kā nobiedētu trusi,

VValther pistole nokarājās viņam rokā. Ar zibenīgu kustību Rebeka spēra un pamatīgi trāpīja Raicam pa kājstarpi. Viņ� iegaudojās aiz sāpēm, saliecās un nometa pistoli, kuru Re�beka paķēra un nomērķēja uz viņu. Kostass jau bija klāt un tēmēja Beretta pistoli Raicam galvā. Profesors vaidēdams no�gāzās gar zemi, tad lēni pieslējās. Rebeka bija pienākusi klāt D�ekam, kur� paņēma VValther pistoli un nolaida kūpo�o Webley revolveri. Viņ� uz mirkli meitu apkampa, tad norā�dīja viņai doties uz ieeju, pa kuru bija ienācis Kostass, tālāk no turpmākām lodēm. Kamēr viņa gāja turp, Raics piecēlās uz ceļiem. Ne�aujiet! Lūdzu. Lūdzu!

-���� Neviens nedrīkst mērķēt �aujamo uz manu meitu, D�eks auksti teica.

-���� Es to nedarīju. Es zvēru, ka nedarīju. Es nekad nebūtu nodarījis viņai pāri.

-���� Nu tad es domāju, ka mēs varētu ļaut viņam dzīvot, Kostas.

-��� Jā, pareizi. Kostass turēja Beretta pistoli nomērķētu.

-���� Pag, D�eks ieminējās. Slepkavības mēģinājums, izspie�ana, cilvēka nolaupī�ana. Turcijas teritorijā. Tas no�zīmē Turcijas cietumu.

-���� Nē, Raics no�ukstēja. Ne to. Es drīzāk mirtu.

Kostass notēmēja Beretta pistoli viņam pierē, turot to

abās rokās. Tu drīzāk mirtu? Tie�ām? Vai tev pietiek dros�mes mirt?

-���� Nē, lūdzu. Raics �ņukstēdams nokrita ceļos. Ne�au�jiet.

D�eks turēja Webley revolveri gatavībā. Mēs esam mili�tārā zonā. Tas nozīmē, ka tu esi nonācis Turcijas karaspēka jurisdikcijā. Vismaz tas aiztaupīs tev publisko pazemo�jumu zvērināto tiesā. Tu dabūsi turku virsnieku tribunālu. Viņi ir labi cilvēki. Es daudzus pazīstu personiski. Man nav vajadzības prasīt nekādu labvēlību. Viņi parūpēsies, lai tiktu spriesta taisnīga tiesa.

-��� Tie�i blakus Dijarbakirai, vai ne? Kostass iejautājās.

D�eks pamāja ar galvu. Tuksnesī pa ceļam uz Armē�nijas robe�u. Gandrīz briesmīgākā vieta pasaulē. Sviedru bedre vasarā, sals ziemā. Maksimālās dro�ības militārais cie�tums. Slepkavas psihopāti, homoseksuāli izvarotāji un tam�līdzīgi. Tur nav nekādu cilvēktiesību, jo ieslodzītie gandrīz netiek uzskatīti par cilvēkiem. Tu tur nonāc, no turienes tu neiznāc. Aizmet projām atslēgu. Tik vienkār�i.

-���� Mēs varam noslēgt darījumu, Raics piesmaku�ā balsī teica, paceldams galvu ar izmisumu acīs. Man ir oriģinālie dokumenti, kartes. Bagātību kartes.

-���� Das Agamemnon-Code? D�eks jautāja.

-���� Es par to neko nezinu.

Kostass pavicināja pistoli. Mēs tikpat labi varam viņu nogalināt. No visa �ī nav nekāda labuma. Rebeka, aizspied ausis!

-���� Nē! Raics lūdzās. Lūdzu! Es jums pateik�u. Seifā manā mājā. Zem grīdas dēļiem pagrabā. Kāpņu lejasgalā.

D�eks turpināja tēmēt. Tikai �is viens dokuments?

-���� Tikai viens ar �iem vārdiem. Bet ir vēl citi. Daudz vai�rāk. Fotogrāfijas. Bunkuru kartes. Slēpts dārgumu krājums. Tikai nenododiet mani turkiem. Dieva dēļ, lūdzu. Es varu dot jums atslēgu neizmērojamām bagātībām. Visiem nacistu pazaudētajiem dārgumiem.

-���� Tu domā otrā seifā kabinetā? Vai tajā aiz grāmatu skapja tavā birojā Korto? Mūsu dro�ības dienesta pui�i ir visai lietpratīgi kramplau�i piekriti, Kostas? Baidos, ka abi seifi tagad ir tuk�i.

-���� ScheiЯe, Raics nomurmināja, acis nodūris. ScheiЯe. Viņ� paskatījās uz D�eku un pēk�ņi izaicino�i piesita sev pie galvas. Te iek�ā. Daudz vairāk ir te iek�ā. Es noslēg�u darī�jumu ar turkiem. Glu�i tā kā �llmanis.

-���� �llmanis nenoņēmās ar turkiem. Tie�i tie viņu izman�toja. Katrā ziņā viņi tev neticēs bez dokumentācijas. Un viņi neuzklausīs tevi tur, uz kurieni tu dodies. Tikai vēl viens ne�prātīgs rietumnieks, kas vāvuļo ieslodzījumā viennlcā aus�trumu cietumu elles caurumā.

-���� Uz visu atliku�o mū�u, Kostass piebilda.

-���� Ne visai garu mū�u, manuprāt, īpa�i tad, ja viņi kād�reiz izlai� to no kameras un pārējie cietumnieki dabū viņu savās rokās.

-���� Ko es varu darīt? Raics �ņukstēja.

D�eks ielika Webley revolveri kabatā, izņēma mazu pie�zīmju grāmatiņu un zīmuli, piegāja pie vācie�a un nometās ceļos. Tāds ir darījums. Tu izcietīsi sodu, bet es varu tevi pasargāt no �īs vietas. Es pat varu aizlikt vārdu par repat�riāciju uz britu cietumu. Un tu zini, cik saudzīgi ir britu ties�ne�i. Tu vēl aizvien esi jauns cilvēks. Tu varētu atsākt savu karjeru. Pat pārliecināt, ka �o visu tev lika darīt pret pa�a gribu. Britu tiesa varbūt tev noticēs. Tev ir daudz ietek�mīgu draugu, biju�o studentu un kolēģu, politiķu. D�eks pa�stūma piezīmju grāmatiņu uz viņa pusi. Vienīgais, kas tev jādara uzraksti viņa vārdu. Tās personas vārdu, kas tevi kontrolējusi.

-��� Viņ� atradis mani un nogalinās. Lai ko viņ� gribētu bun�kurā, tas viņam ir pārāk vērtīgs. Viņam to slepkavnieku vēl ir daudz. Galvenokārt krievi, kas pa�i sevi sauc par Totenkopfe. Ironiski, vai ne? Es ta�u esmu tas ar nacistu fonu, nevis�

-���� Nevis kas? D�eks prasīja.

-��� Viņ� mani nogalinās. Viņi sadzīs man pēdas.

-��� Es nedomāju, ka par to būtu jāraizējas tur, kur tu no�nāksi.

Raics kādu brīdi sēdēja sastindzis, tad uzlika roku uz pie�zīmju grāmatiņas. Viņ� ļāva tai tā palikt, tad paņēma zīmuli un uzkricelēja vārdu. D�eks ātri paņēma blociņu, paskatījās uz to, bridi saspringti domāja, tad ielika to kabatā. Labi, viņ� rāmi teica. Kāpēc? Tu gribēji savu absurdo fīrera mu�zeju. Ko gan gribēja tāds cilvēks?

-���� Zeltu, Raics atbildēja. Zeltu un mākslas darbus. Visi zina, ka aiz viņa stāv Marseļas gangsteri. Presei tas pa�tīk. Viņ� to ir izmantojis savā labā. Pievilcīgs al�īrie�u inte�lektuālis ar nedaudz nelie�a gēniem. Patiesībā �ie darījumi neattiecas tikai uz pagātni. Viņa pārziņā slepeni atrodas ģi�menes noziegumu sindikāts. Vairs nekādi nieka gangsteri. Viens no lielākajiem Eiropā. Vērts simtiem, simtiem miljonu.

-��� Tātad viņu interesēja visas tavas gaitas? Visi materiāli par noslēpto mākslu, ko tu biji savācis?

Raics papurināja galvu. Nē. Tikai Agamemnona kods. Vienīgi tas bunkurs me�ā.

-���� Viņ� piekrāpa tevi, Kostass sacīja.

-���� Tu esi bijis muļķis, D�eks dusmīgi teica Raicam. Sasodīts muļķis, kas sapinies ar kādu, kam nav intereses par tavu lietu, kur nu vēl par senlietām vai mākslu.

-��� Jums nav taisnība. Viņ� teica�

-���� Man vienalga, ko viņ� teica. Tu esi naivs akadēmiķis, Raic. Tu esi aizmirsis dzīves realitāti.

-���� Ko jūs ar to domājat?

-���� Paskaties apkārt! D�eks teica. Tik daudz bronzas, tik daudz izejmateriālu iero�iem ar to pietiktu, lai apbru�ņotu visas senās Egejas pasaules armijas: mikēnie�us, trojie��us, ikvienu no viņiem. Tomēr tas viss ir lieks. Jo bija izkalts jauns metāls dzelzs. Un tagad padomā par �odienu. Cil�vēki vienmēr meklē jaunu ieroci. Vai ieroci, kas varbūt ir jau izgudrots un tad ticis paslēpts. Padomā par kriminālo pasauli kop� Padomju Savienības kri�anas. Vispirms viņi dzi�nās pēc atomiero�iem, pēc sastāvdaļām bumbām, kas izsēj radioaktīvus nokri�ņus. Kad atklājās, ko krievi bija atņēmu�i nacistu Vācijai, pēc Priama pazudu�o dārgumu atra�anas, viņi pēdējo da�u gadu laikā ar saspicētām ausīm tver visas ziņas par nacistu mākslu. Viņi bija aizmirsu�i par nacistiem, par to, kas vēl varētu būt paslēpts. Par briesmīgajiem iero��iem, kas, iespējams, vēl �odien atrodas tajos bunkuros.

-���� Es neko nezinu par iero�iem, Raics neskaidri no�teica. Ar mani tam nav nekāda sakara.

D�eks pacēla tuk�o melno kasti un uzsita pa to. �etr�desmit piektajā gadā kāds Luftwaffe virsnieks pārveda Tro�jas palladionu no sāls raktuvēm Polijā uz bunkuru netālu no Belzenas, kuru tu zini. Viņ� bija fanātiķis. Viņam bija dots uzdevums atrasties tur, būt gatavībā, lai izpildītu Hitlera pēdējo dekrētu. Nevis Nerona dekrētu par reiha iznīcinā��anu. Nē. Agamemnona kodu. Armagedonu. Tāds uzdevums bija vēl da�iem. Sprie�ot pēc notiku�ā, mūsuprāt, vismaz viens no tiem bija tur, me�ā. Virsnieks ienesa palladionu bunkurā, bet da�as dienas vēlāk, kamēr viņ� gaidīja pēdējo pavēli, viņu no�āva britu karavīri. Tad SS apsargi no netālās nometnes ieveda bunkurā kādu meiteni un izvaroja. Viņa redzēja palladionu. Mūs uz �īm domām uzvedināja viņas zīmējums. Mēs visu laiku zinājām, ka tas atrodas tur, nevis sāls raktuvēs. Zinājām, ka diviem virsniekiem vienam britu un vienam amerikāņu to izstāstīja, un viņi devās to izpē�tīt. Neviens nezina, kas ar viņiem notika. Bet ir iespējams, ka tur bija cits fanātiķis, gaidot signālu no Berlīnes, un viņi nomira reizē cīņas laikā. Lai kas bija tur iek�ā tik nāvē�jo�s -, tas tur atrodas vēl �odien.

-���� Bet palladions bija atslēga, lai atvērtu mākslas darbu noliktavu, Raics vārgi ieminējās.

D�eks atvairot pamāja ar roku. Vai tas ir stāstiņ�, ko tev ietirgoja Somērs? Kāpēc tai būtu vajadzīga īpa�a atslēga, kāds svēts simbols? Nē. Tā bija atslēga kaut kam citam, daudz draudīgākam. Palladions, iespējams, bija daļēji me�teorīta izcelsmes saskaņā ar senu trojie�u mītu. A�gārnā svastika pati diez vai ir unikāla atslēga, ta�u varbūt eksis�tēja kāda unikāla magnētiska signatūra, kas padarīja to par vienīgo iespēju atvērt durvis.

-���� Durvis uz kurieni? Raics jautāja.

-����� Mēs varam vienīgi minēt. Uz ļaunāko, ko nacisti varētu piedāvāt. Ne atomiero�iem, kuriem viņi nekad nebija tuvu. Varbūt ķīmiskiem iero�iem, kurus būtu grūti pla�i izplatīt bez aviācijas vai reaktīviem �āviņiem. Atliek bioloģiskie. Un tie ir visļaunākie. Tīfs. Mēris. Paskaties, kas notika pasaulē gripas epidēmijas laikā tūksto� deviņsimt astoņpadsmitajā gadā. Nacistu zinātniekiem tas varētu būt saglabājies svaigā atmiņā. Viņiem varbūt pat bijusi pieeja kādreiz slimības skartajiem ķermeņiem. Protams, viņiem bija pieeja dau�dziem dzīviem cilvēkiem, lai eksperimentētu tajā nometnē. Viņi būtu varēju�i atmodināt spāņu gripas vīrusu un pat izveidot tā mutāciju. Ja tas vēl aizvien ir bunkurā, tad, izlaists brīvībā, tas varētu nogalināt simtiem miljonus. Simtiem mil�jonus. Tas varētu izdzēst mūsu civilizāciju. Vai tā ir daļa no tava nacistu sapņa?

-���� Mans Dievs, Raics noelsās. Mans Dievs. Ko es esmu izdarījis?

-���� Toties tagad, D�eks teica, nomezdamies ceļos viņa priek�ā, tu vari palīdzēt mums. Mums jāzina, vai Somērs darbojās vienīgi sava biznesa interesēs. Tāds ierocis varētu būt miljonus vērts. Miljardus. Mums jāzina, vai viņ� ir iein�teresēts kā starpnieks vai viņam ir bijusi cita motivācija. Vai viņ� kaut ko teica, vai tu kaut ko dzirdēji? Ja es varē�u noti�cēt, tas būs vēl viens pluss tavā labā personiskajā lietā.

Raics izskatījās bāls un piespieda roku pie pieres. Viņa balss bija nedro�a. Es neko nevaru iedomāties. Pilnīgi neko. Mēs par to esam runāju�i tikai Britu muzejā, kur pir�moreiz satikāmies un viņ� man nodeva koda dokumentu, un tad tajā �ausmīgajā dzīvoklī Londonā, kur viņi noslepkavoja holandieti. No viņa puses tās bija tikai ģimenes intereses. Ģimenes darījums. Marseļas mafija. Tas bija tikai naudas dēļ.

Kostass palocīja galvu uz viņa pusi, vēl aizvien turot Beretta pistoli nomērķētu. Tikai ziņkārības pēc: kāda ir Somēra reliģija?

-���� Somēra? Protams, islāms. Viņa vectēvs bija no Al�īrijas. Kas par to? Al�īrijā un Francijā ir miljoniem musulmaņu. Un paskatieties uz viņu viņ� neizskatās pēc terorista.

-���� Kur� tad izskatās? Kostass nomurmināja.

-��� Viņ� kaut ko teica, kad mēs dzīvoklī �ķīrāmies. Raics skatījās uz D�eku, acīmredzot saspringti domādams, tad noslīga lejā un saņēma galvu rokās. Ak, mans Dievs! Ak mans Dievs! Kāpēc es to neievēroju?

D�eks pastiepa roku un pacēla viņa galvu. Ko neievē�roji?

-���� Es sacīju, ka daru to fīrera dēļ. Lietas labā. Muzejam. Dievs, palīdzi man! Viņ� kaut ko teica arābu valodā par Allāhu, bet tad atvainojās, it kā būtu pateicis kaut ko lielai. Man tas likās dīvaini, jo viņam bija tik nelokāma attieksme pret senlietām un naudu. Bet es nospriedu, ka viņ� tikai atkārto pazīstamu frāzi. Es to atceros. Tā bija Jazak Allah Khayran. Lai Allāhs atalgo mūs ar labu. Musulmanim pil�nīgi normāls izteiciens. Viņ� tā ari paskaidroja. Bet varbūt� mans Dievs. Mans Dievs.

D�eks pieliecās un saņēma Raica zodu. Uzklausi mani, uzklausi kārtīgi! Ja tu izdvesīsi kaut vārdu jebkam, jebkur, mani cilvēki uzzinās. Tu dabūsi to vienvirziena biļeti uz Dijarbakiru. Izspēlē savas kārtis pareizi, un es skatī�os, ko tavā labā varu darīt.

D�eks pamāja Kostasam, kur� paņēma iPhone no jostas un nospieda to. Pēc da�ām sekundēm kambara ieejā parā�dījās Bens ar diviem SJU dro�ības dienesta vīriem, viņiem sekoja melnā ģērbu�ies turku jūras kara flotes desantnieki ar MP5 automātiem. Tie ātri iesoļoja kambarī, notēmēja iero�us uz Raicu un abiem miru�ajiem, tad iespēra līķiem. D�eks pazina komandējo�o virsnieku, raksturoja situāciju ar paceltu īk�ķu zīmi un norādīja uz Raicu. Virsnieks ar �estu norīkoja divus savus vīrus, kuri uzrāva vīrieti kājās, rokas saslēdza roku dzel�os viņam aiz muguras, tad izgrūda viņu pa ieeju projām pa tuneli. Kaut kur netālu bija dzirdama helikoptera klaboņa. Rebeka bija atskrējusi no savas slēptu�ves, D�eks viņu apkampa un cie�i turēja.

-���� Es ceru, ka nekad vairs viņu neredzē�u, Rebeka no�murmināja.

-��� Vai ar tevi viss ir kārtībā? Vai viņi tevi aiztika? Paldies Dievam, tu esi te!

Rebeka papurināja galvu. Neuztraucies, tēt. Man nekas nekait. Un tev?

Kāda sieviete no dro�ības dienesta iedeva katram pa mazai ūdens pudelītei, kuras viņi attaisīja, kopā izdzēra, tad saskandināja. D�eks uzsmaidīja meitai. Man nav ne vai�nas. Mazliet noguris. Viņ� pamāja uz Bena un dro�ībnieku pusi. Bet viņi nevar vien sagaidīt tavu stāstu.

Kostass pienāca viņiem klāt un vērīgi nopētīja Rebeku. Jauks spēriens. Au!

-���� To man iemācīja Bens.

D�eks pamāja ar galvu uz Bena pusi, kas bija pievieno�jies viņiem. Jā. Tas viņam labi padodas.

Bens pamāja ar galvu un vērigi paskatījās uz viņu. Vai rezultāts ir?

D�eks pasniedza viņam piezīmju grāmatiņu. Rezultāts

ir.

-���� Tūlīt noskaidro�u. Bens uzsita pa savu BlackBerry viedfonu, ievadot Google meklē�anā vienu vārdu. Somērs. Programmatiskais runātājs Eiropas Savienības kultūras lietu konferencē �odien Briselē. Viņ� ieskatījās rokaspulkstenl. Viņam vajadzētu kāpt tribīnē aptuveni pēc �etrdesmit pie�cām minūtēm.

-���� Labi. Viņ� mocīsies neziņā, gaidot ziņas no �ejienes. Dro�i vien Raics bija plānojis piezvanīt viņam ap �o laiku. Sadabū Raica mobilo telefonu un izmēģini kontakta numu�rus. Es gribu apspriesties ar Somēru, iekams viņ� uzstājas ar runu.

-���� Ko tu gribi viņam teikt?

-���� Es pavēstī�u, ka zinu visu par viņa kriminālo darbību. Ar to pietiek, lai iznicinātu viņa politisko karjeru. Tā neap��aubāmi ir iz�ķiro�a, ja tā var teikt, viņa biznesa interesēm un varbūt vēl pla�ākai ainai, kas aiz tā visa var atklāties. Somērs negribēs apdraudēt savu stāvokli un ietekmi, kas ir svarīga gan viņam, gan organizācijai, kuru viņ�, iespējams, pārstāv.

-���� Informē mani!

-���� Mums jāpārbauda jebkāda viņa saistība ar islāmistu terorismu.

Bens pēto�i palūkojās uz viņu. Labi. Sapratu.

-���� Kādas ir pēdējās ziņas par bunkuru?

-���� Mēs pie tā esam strādāju�i vaiga sviedros. Mani cilvēki ir pārbaudīju�i visus materiālus, kam vien varēja piekļūt un kas nav iekļauti Oficiālajā noslēpumu aktā, kā ari izmanto�ju�i da�us senus sakarus, lai ieraudzītu �o to, ko mēs ne�drīkstētu redzēt. Mēs zinājām, ka tā vieta atrodas zem NATO aviobāzes, ko uzcēla visai drīz pēc kara. Būvstrādnieki uz�dūrās skeletu pilnai bedrei, visi upuri tiku�i no�auti. Mēs tagad domājam, ka varam noteikt iespējamo me�a sektoru ar bunkuru militārajā teritorijā, zem gudronētā skrejceļa. Tā ir laba ziņa, ciktāl tā attiecas uz mums, D�ek. Neviens tur nerakņā, un tā ir tik dro�a vieta, cik dro�u vien var iedo�māties. Tā vēl joprojām ir aktiva bāze divas Luftvvajfe eskadriļas ar Tornado lidma�īnām. Jautājums ir: cik ilgi tas turpināsies, kad nu aukstā kara atturība ir beigusies un tik daudzas bāzes tiek iekonservētas?

-���� Vai tu kādam militāristam esi stāstījis par bunkuru?

-��� Tu teici, lai apturu uguni, un es tā ari darīju. Tev jādod signāls. Kad viņi cēla bāzi, nebija zemi caurskato�u radaru, bet �odien ikviena apskate pirms jauniem būvdarbiem va�rētu to atklāt. Skrejceļiem parasti uzklāj jaunu segumu, bet apak�ā tie ir visai veci, un kādā brīdī tos nomainīs, ja bāze turpinās darboties. Iespējams, no konstrukciju viedokļa nav iebildumu, ka zem skrejceļa ir bunkurs, jo tas aprakts ļoti dziļi, bet, ja tev ir taisnība, varbūt jāpadomā, vai mūsu NATO pilotiem ir dro�i vadīt lidma�īnas un nolaisties ar mu�nīciju un, kas zina, kādiem vēl �āviņiem, kad tie�i zem viņu skrejceļa atrodas kaut kas tāds, kas varētu saturēt nāvējo�u bioloģisku ieroci.

-���� Labi. Godam pastrādāts. Es tev pateik�u savu lēmumu, kad būsim projām no �ejienes. Tikmēr noķersim Somēru pa telefonu.

-���� Es piedalos.

Rebeka pamāja citiem dro�ībniekiem, kurus viņa pazina, tad at�ķīrās no D�eka un aizgāja pa gaiteni. D�eks vēroja, kā viņa apstājas un paskatās uz plēsto akmeņu sienu, un tad atkal pagrie�as pret viņu. Tēt, es aizmirsu pateikt. Tas gredzens, ko Moriss te atrada, zīmoggredzens tas piede�rēja D�ord�am Horam. Slavenam amerikāņu senatoram, kas pazina �līmani.

D�eks zināja, ka ir kādreiz to redzējis. Protams. Hjū īpa�umā ir �līmaņa "Mikēnu" Hora eksemplārs. Piederības zīme ar ģerboni pa�ā priek�ā.

Rebeka pamāja ar roku, tad pagriezās un �estikulēdama apņēmīgi runāja ar pārējiem. D�eks atcerējās Dilena atstās�tīto Hjū informāciju par �līmaņa priek�strādnieku un cilvē�kiem, kurus viņ� te naktī bija redzējis 1890. gadā. Ko gan D�ord�s Hors te darīja? Vai �līmanis bija ielūdzis viņu ap�skatīt to brīnumu, kuru bija sācis atrakt? D�eks atcerējās lasītās Hora runas ASV Senātā pret imperiālismu. Vai �līma�nis gribēja pavēstīt pārējiem, kas, viņaprāt, bija te noticis, lai citi varētu smelties cerību �ajā kambari un izvairīties no kara nākotnē?

Hovards atkal paskatījās uz meitu, tad uz Benu, kur� pa�māja pretī, smaidīdams un norādīdams uz Rebeku, paceļot uz aug�u īk�ķus. D�eks atkārtoja �o �estu. Viņa bija iespē�jami labākajās rokās. Viņ� un Kostass tagad bija paliku�i kambarī vienīgie, neņemot vērā divus līķus. D�eks izņēma Webley revolveri, atvēra to, izņēma patronas un ielika tās jakas kabatā. Tad viņ� aizvēra revolveri un cie�i to saņēma rokā. Tas bija beidzies. Viņ� varēja izmest to no galvas. Ho�vards piegāja pie senajām bronzas durvīm un pēk�ņi sāka nevaldāmi drebēt. Viņ� pietupās, tad piecēlās, atbalstīda�mies pret durvīm, vēl aizvien turot revolveri rokā, nolieca galvu, mēģinot apvaldīt drebuļus. Kostass uzlika roku viņam uz pleca. D�eks pamāja draugam ar galvu, tad izslējās, pāris rei�u dziļi ievilka elpu un mēģināja atslābt. Viņ� ar mokām norija siekalas. Divas dienas var likties ļoti ilgs laiks.

-���� Mēs to izdarijām, Kostass teica. Tu izdarīji to, ko teici, ka izdarīsi. Tu atguvi Rebeku.

D�eks sasita rokas ar Kostasu. Tie�i tā, viņ� sacīja, noslaucīdams acis. Tie�i tā. Viņ� palūkojās uz durvīm, pie kurām balstījās, tad pagriezās, lai paskatītos uz neparasto simbolu atslēgas caurumu, kas bija redzams no abām pusēm.

-���� Es domāju par svastiku, par nozīmi, par asociācijām, Kostass sacīja. No vienas puses pa pulksteni pagrieztā svastika: no tās nāk kar�, �ausmas, nacisti. No otras puses miers, spēku līdzsvars, ja vien tava ideja par �o vietu ir pareiza.

D�eks joprojām skatījās uz atslēgas caurumu. Senajiem hetiem bija teiciens: es dodu tev plāksni ar kara uzrakstu; es tev dodu plāksni ar miera uzrakstu. Tas ir tas pats: katrai plāksnei ir divas da�ādas puses. Mēs izdarām izvēli. Viena puse karu. Otra puse mieru.

-��� Ja vien tu neesi pret Agamemnonu ar desmittūksto� dzelzs bultām vai pret Hitleru un nacistiem.

-���� Vai pret algotiem krievu slepkavām.

-��� Te nav izvēles.

-���� Pilnīgi nekādas.

Parādījās turku jūrnieki, ģērbu�ies kombinezonos, ar līķu maisiem un, pagāju�i viņiem garām kambari, ātri savāca abus miru�os un iznesa tos ārā. D�eks atskatījās uz nepa�rasto vietu, ko bija atradis Hībermeijers, ko bija atradis �1Imanis, un domāja par turpmākām dienām, kad �is atklājums izplatīsies pa visas pasaules laikrakstu lapām. Hībermeijers izpelnīsies augstāko atzinību, bet ari D�eks nostātos bla�kus viņam, līdzko kuģa vraka izrakumi būs pabeigti un viņ� varētu atklāt Ahilleja vairoga un citu atradumu krā�ņumu.

Hovards atkal paskatījās apkārt. Vai �līmanis patiesi bija aizracies tik tālu un �o redzējis? D�eks izmisīgi cerēja, ka tā; cerēja, ka pirmsnāves dienās �līmanis tika attaisnots, jo bija atradis pierādījumus par savu taisnību. �ī vieta tagad tiks atklāta pasaulei, kā, D�eks iedomājās, to būtu gribējis �līmanis ne vienkār�i kā pārsteidzo�s atklājums, bet arī tās vēsturiskās vērtības dēļ, parādot laiku, kad cilvēki va�rēja būt atradu�i veidu, kā iegro�ot karu. Viņ� paskatījās ap�kārt vēl pēdējo reizi un paostīja gaisu. Kambarī bija jūtama asiņu smaka. Viņ� brīdi padomāja, ko tas viss nozīmē. Asiņu smaka. Dzelzs smaka. D�eks papurināja galvu, tad paskatījās uz pirkstu nagiem un apjēdza, ka aiz tiem vēl aizvien ir asiņu paliekas no raktuvēs nogalinātā krieva. Trojā nogali�nā�ana vienmēr bija tepat līdzās.

-���� Es domāju� D�eks teica Kostasam, berzējot bārdas rugājus. Es domāju, ka es varētu doties ceļojumā uz Parīzi. Zini, aplūkot mākslu. Ir pagājis kāds laiciņ�.

-���� Kad tev jāstrādā izrakumos pie Trojas kara kuģa vraka? Tas nav iespējams. Tu gribi teikt, ka plāno nekad vairs neiz�laist Rebeku no acīm?

-��� Tu ari vari braukt.

-���� Es? Uz Luvru? Tētis un tēvocis Kostass? Nejau�i Parīzē tie�i tad, kad Rebekai sagadījies būt tur skolas ekskursijā? Nav iespējams, ka Rebeka to pieļaus. Lai ar dro�ību nodarbo�jas Bens. Tā vai citādi�

-���� Ļauj man minēt: tev jāsalabo zemūdens aparāts. Un D�eremijs gaida.

-���� Pārdabiskas domu lasī�anas spējas.

-���� Un kā tu domāji? Tikai tā man tik daudz rei�u izde�vies izglābt tavu dzīvibu.

-���� Ko? Saliksim visu pa plauktiem. Kas noņēma mīnas detonatoru?

-��� Tu to nenoņēmi. Tu to aktivēji.

-��� Un kas notika te iek�ā kā es tevi piesedzu no mugur�puses?

D�eks uzlika roku Kostasam uz pleca. Jā, jā. Ko es bez tevis iesāktu? Viņ� izmocīja noguru�u smaidu. Man atkal jātiek jūras dzelmē. Iesim projām no �ejienes!

Osvencima (Au�vica) Polija

D�eimss Dilens izkāpa no taksometra, samaksāja �ofe�rim un noskatījās, kā apbru�ātā vecā ma�īna apgrie��as un ātri aizbrauc atpakaļ pa to pa�u ceļu, kā atbraukusi, izklepojot izplūdes gāzes �aurajā ieliņā. Viņ� nogaidīja, līdz troksnis izgaisa, tad pagriezās, uzcēla mēteļa apkakli, pasita nesto mapi padusē un sabāza rokas kabatās. Viņ� juta auks�tumu līdzīgi kā tajā rītā, kad kopā ar Rebeku bija devies apciemot Hjū Bristolē, tikai �oreiz drebuļus uzdzina nevis nogurums, bet īsts agra novembra rīta dzestrums gana auksts, lai snigtu.

Dilens paberzēja kāju pār plāno sarmas kārtiņu, kas klāja ielu. �ķita, ka pat gaiss ir sasalis, samazinot redzamību lidz da�iem simtiem jardu. Viņ� dziļi ievilka elpu, sajuz�dams vēsumu plau�ās, tad spēcīgi izelpoja. D�eimss saoda degumu, paliku�os izplūdes dūmus. Viņ� pasniedzās un pie�skārās vienam no kokiem, kas auga ielas malās, gribēdams sajust dzīvību �ajā vietā. Bērzu vieta, tā viņi to sauca. Birkenava. Koka miza bija cieta un grumbuļaina, tomēr reizē arī savādi pieļāvīga un mīksta. Viņ� pieliecās tuvāk un sajuta sūnu smar�u. Tuvumā zem sarmas viņ� redzēja veģetācijas krāsas dziļi brūnas, tum�i zaļas. Dilens skatījās, kā no zara atraujas lapa un griezdamās lēni krīt lejup, aizskar viņa kāju, tad piezemējas mitrumā, kur viņa pēda bija izber�zējusi sarmu. Viņ� vēroja, kā tā uzsūc valgmi, zaudē krāsu, pēk�ņi kļūdama plakana un nemateriāla.

Dilens apmulsis izslējās taisni. Viņ� bija domājis, ka �ī vieta pārņems viņu ar savu gaisotni, nevis ar detaļām. Bet varbūt tie�i detaļas pie�ķīra skaidrību noziegumam, kas atradās tepat tālāk, miglā. Viņ� paskatījās caur kokiem un ieraudzīja pamestas dzelzceļa sliedes, ko uz pusēm sa�dalīja taka uz māju. D�eimss nogriezās no ielas un devās uz slie�u pusi, tad nometās ceļos tām blakus un ieklausī�jās. Pa �īm sliedēm vienmēr brauks laikā sastingu�i vilcieni, pre�u vagonu rindas. Viņ� vēlējās zināt, vai tolaik �ie koki biju�i jauni, vai tie glabā kādas pēdas no garām slīdo�ajām ainām: kopā sablīvētas sejas pre�u vagonu durvīs, norai�zēju�ās mātes un pārguru�us bērnus, pēk�ņu baiļu brī�us. Dilens paraudzījās uz to pusi, kur, kā viņ� zināja, bija dzelz�ceļa līnijas galamērķis. Sliedes �ķēla apkārtni, kā milzīga asara gleznu, un uz brīdi viņ� jutās kā zemē sakņupusi figūra uz audekla anonīma, nenozīmīga. D�eimss piecēlās kājās. Viņ� te bija ieradies, lai satiktu Hjū un meiteni. Un lai izstāstītu citiem pēdējās aplēses par Troju, senā dzejnieka vārdus, kurus viņ� un Hjū tik rūpīgi bija pārtulkoju�i nedē�ļās, kop� Rebeka tika atbrīvota un izrakumi bija beigu�ies.

-���� D�eims! Dilens satrūcies paskatījās uz māju. Kāda meitene steidzās uz viņa pusi ar sniega zābakiem kājās, pelēkā skolas mētelī ar daudzkrāsainu �alli un oran�u cepuri, garajiem, tum�ajiem matiem plīvojot. Viņa ber�zēja rokas un, satiekoties ar Dilenu, uz bridi viņu apskāva. Nāciet iek�ā! Jūs dro�i vien salstat.

-���� Vai Hjū ir jau �eit?

-���� Mēs ar tēti un viņu vakar ielidojām Var�avā. Rebeka atkal uzpūta elpu rokām. Mēs te esam biju�i tikai stundu. Pāris, kas te saimnieko, ir tie�ām jauki cilvēki. Jūs zināt Hjū nejūtas visai labi. Bija diezgan �okējo�i redzēt viņu ārpus savas istabas. Viņ� ir visai trausls.

-���� Es zinu. Dilens brīdi klusēja. Iekams mēs ejam iek�ā kā tu saprati, ka �ī ir īstā vieta?

Rebeka sabāza rokas kabatās. Pēc tam kad mēs atgrie�zāmies no Trojas, tētis nolēma izpētīt, kas noticis ar meiteni ar arfu. Viņ� tie�ām ir nodarbināts ar to briesmīgo bunkuru. Vai jūs zinājāt?

-���� Es zinu, ka NATO ir piekritusi izrakumiem un tikmēr aviobāze tiek pilnībā slēgta. Zinu, ka visi ļoti interesējas par mākslas darbiem un senlietām, kas tur varētu atrasties, bet ari ārkārtīgi satraucas par to, kas vēl tur varētu būt apslēpts. Tas būs nākamā gada lielais stāsts.

-��� Un Somērs, Rebeka bargi teica. Tētis savā mazajā sarunā ar viņu vienojās, ka Somērs turas no mums pa gabalu un mēs viņu neatmaskojam. Tētis teica, ka esot runājis ar viņu tikai par kriminālās pasaules darījumiem, viņa ģime�nes biznesu un nekādā veidā nebija devis mājienu, ka mēs turam viņu aizdomās par saistību ar fundamentālisma teroristiem. Pla�saziņas līdzekļi jau zina par Somēra ģime�nes fonu, un, ja noplūstu jebkāda informācija par zagtiem mākslas darbiem un senlietām, kā arī par savādo slepkavību un cilvēka nolaupī�anu, viņ� to varētu mēģināt noraidīt kā mediju fantāziju, tajā pa�ā laikā dubulti nodro�inot sevi pret personisku iesaistī�anu. Bet, ja ideja par fundamentālistu fonu noplūst, tad tas ir cits stāsts.

-���� Tāpēc Raica tiesa ir tik svarīga.

Rebeka piekrīto�i pamāja. Tētis cer, ka to var aptu�rēt vismaz līdz laikam, kad tiek pabeigti bunkura izrakumi.

Viņ� domā, ka Raics ir gļēvulis un savā tiesā izpļāpāsies par Somēru pat pēc tā, ko tētis viņam teica. Ja tas notiks, tad Somērs pazudīs un kļūs par otru Osama bin Ladenu. Dro�ības dienesti to negrib. Viņ� jāpatur spēlē, cik ilgi vien iespējams, līdz viņa organizācijā var iefiltrēties. Bet tētis uztraucas, ka Raics varētu salūzt jau pirms tiesas un mēģi�nāt kaulēties par mazāku sodu. Viņam Londonā ir ietekmīgi draugi juristi, politiķi -, kas viņu uz to iedro�inās, viņa aizturē�anu traktējot kā cilvēktiesību jautājumu. Turki grib noturēt tiesu visai drīz. Viņi to atliek vienīgi tāpēc, ka mēs esam izmantoju�i savus sakarus. Dro�ības dienesti zina, kas notiek un kāpēc, bet sabiedrības uztverē tas izskatās slikti. Turku militāristi mēne�iem ilgi bez tiesas sprieduma aiztu�rēju�i ievērojamu arhitektūras vēsturnieku par ielau�anos arheoloģisko pētījumu vietā. Tā tas izskatās.

-���� Gandrīz vai izklausās, ka nejau�ai zalvei būtu vajadzē�jis trāpīt Raicam jūsu mazās sadursmes laikā.

-���� Tētis saka uzturēt viņu dzīvu bija būtiski pa�reizējai spēlei, jo Raics pamatā atzīst sakāvi notiku�ajā. Bet tas ir kā augsta spiediena katls, kas vienā brīdī var uzsprāgt. Tāpēc tētis uzstāja, ka bunkurs jāatrok. Ja mēs varēsim atrast un neitralizēt to, kas tur atrodas, tad vismaz viena sastāvdaļa ir ārā no vienādojuma.

-���� Vai D�eks ir teicis Hjū par atrak�anu?

-���� Viņ� to vēl nav izlēmis Pītera dēļ, viņa līķa iespē�jamās atra�anas dēļ. �ā vai tā tētis tie�ām gribēja, lai mēs uzsākam �īs meitenes meklē�anu. Viņ� esot ar jums par to runājis, un jūs esot ieteicis darīt to tūlīt pat, Hjū dēļ. Tā mēs sākām Impērijas Kara muzejā Londonā, kur arhīvā atrodas Belzenas materiāls. Beidzot mēs atradām atsauci uz satelītnometni. Veidlapas piegādēm, ko rakstījis kāds ārsts, kur� nonācis tur tie�i no Gaja hospitāļa medicīnas skolas, un uzskaites veidlapu par jaunpienācējiem Sarkanā Krusta hospitālī, kas nodibināts Belzenā. Datums bija īstais. Vis�pirms mēs mēģinājām atrast ārstu, bet viņ� nav atgriezies pēc kara, lai pabeigtu mācības grāda iegū�anai, un par viņu nebija nekādu ziņu. Tad nāca īstā sensācija. Pirms da�iem gadiem viena no Sarkanā Krusta māsām no Belzenas ieska�ņojusi savu stāstu audioprezentācijai muzejā. Mēs viņu atradām. Viņa atcerējās citu māsu savu draudzeni, kas pirmo darba dienu bija pavadījusi tur, tajā otrā nometnē, satelītnometnē. Mūsu nākamā pietura Austrālija.

-��� Austrālija.

Rebeka apstiprino�i pamāja. Abas sievietes bija saraks�tīju�ās. Mēs Helenu atradām dziedinātavā Brisbenā. Jauka kundze, ļoti lieti�ķa. Bet viņa tik daudz raudāja mūsu saru�nas laikā. Līdzīgi kā Hjū. Tā bija pirmā reize, kad viņa īsti par to kādam stāstīja. Helena bijusi atbildīga par bērniem tajā nometnē. Viņa atcerējās meiteni ar arfu un zīmējumu. Viņa zīmējumu iedeva Hjū, kad Gaisa desanta specvienības patruļa ienāca nometnē.

-���� Vai viņa zināja, kas noticis ar meiteni?

Skatīdamās uz dzelzceļa sliedēm, Rebeka bridi klusēja.

Acīmredzot meitene nav bildusi ne vārda, bet māsai to izstāstīja citi, kas biju�i Au�vicā. Meitene kopā ar vecā�kiem tika atvesta uz jauno Au�vicas nometni Birkenavā lopu vagonā �etrdesmit otrajā gadā, pa �o pa�u līniju. Viņa saminstinājās un nodrebēja. Viņas vecāki nekavējoties tika nosūtīti uz gāzes kameru, bet meitene izdzīvoja, jo SS bija pateikts, ka viņa ir talantīga mūziķe. SS iekļāva viņu nomet�nes orķestrī, kas spēlēja d�ezu un deju dziesmas ebrejiem, kas ieradās. Tad viņu aizveda uz bordeli. �etrdesmit piektā gada sākumā meiteni piepulcēja mar�am uz rietumiem un viņa nonāca nometnē netālu no Belzenas. Neilgi pirms atbrīvo�anas SS nometnes priek�niece uzzināja, kas mei�tene bijusi Au�vicā, un izrādīja viņu pārējiem kā dzīvnieku. Priek�niece esot kliegusi uz meiteni: Es personiski parūpē�os, lai jūs cie�at. Ich werde persцnlich dafьr sorgen, daЯ Sie leiden. Helena teica meitene �os vārdus nekad neesot aizmirsusi. Bija atliku�as tikai da�as dienas līdz atbrīvo�anai, tomēr tā sieviete vēl spēja būt tik ļauna. Helenai stāstīja, ka meitene ievilkta me�ā, kur apsargi viņu izvaroju�i tajā bunkurā. Viņu atstāja nomir�anai, tomēr meitene izglābās me�ā un, kad redzēja ierodamies gaisa desantnieku patruļu, atgriezās nometnē. Atbrīvo�anas brīdī viņai bija septiņpadsmit.

-���� Vai tu kaut ko no tā esi stāstījusi Hjū?

Rebeka papurināja galvu. Tētis teica, ka Hjū varētu būt pietiekami labs priek�stats par to. Un mēs negribējām viņu sarūgtināt.

-��� Tātad medmāsa no Austrālijas, Helena, atsūtīja jūs uz �ejieni?

Rebeka pamāja ar galvu. Viņa pati �eit strādājusi piec�desmitajos gados. �ī ir pēdējā no tām īpa�ajām mājām Au�vicas-Birkenavas nometnes apkārtnē. Tas ir stingri glabāts noslēpums. Par viņiem gādā labdari, ebreju organizācijas, citi. Tie vēl aizvien sauc viņus par bērniem, pat pēc septiņ�desmit gadiem. �os cilvēkus nekad neizdevās rehabilitēt. �ķiet, ka viņu dzīve beidzās tajā brīdī dzelzceļa līnijas galapunktā, un vienīgā laimes iespēja ir atvest viņus te atpakaļ, jo �ī bija pēdējā vieta, pirms vilciens piebrauca pie tā perona.

-���� Hjū to stāstīja, rādot mums zīmējumu Bristolē. Viņ� bija runājis ar to medmāsu.

Rebeka vēlreiz pamāja. Helena atcerējās Hjū. Tāpēc viņa piekrita izstāstīt mums par �o vietu. Ne uzreiz, bet tad tētis viens pats devās atpakaļ pie viņas, lidoja uz Austrāliju, lai vēlreiz parunātu. Viņ� teica tas esot Hjū dēļ.

-���� Labi. Iesim iek�ā! Dilens ierosināja.

Rebeka uzkāpa pa kāpnēm, tad pagriezās un saņēma D�eimsu aiz elkoņa. Jūs teicāt, ka zinot. Kad es jums stās�tīju par savām aizdomām, ka Hjū nav vesels.

Dilens bridi klusēja, tad paskatījās uz Rebeku. Viņ� sa�ņēma meitenes roku savējā un turēja to. Dienu pēc mūsu ciemo�anās pie Hjū, tie�i pirms tevi nolaupīja, es atgriezos Bristolē, lai nodotu viņam tulkojamo tekstu. Mēs abi kopā aizbraucām uz slimnīcu. Viņ� gribēja, lai es zinu. Viņ� jau kādu laiku bija zinājis.

Rebeka apraudājās. Man tā likās, viņa teica. Es jau domāju, ka kaut kas nav kārtībā, kad mēs ar tēti aizbraucām viņam pakaļ. Es vienkār�i to jutu. Tātad tētis arī zināja?

-���� Viņ� negribēja tevi apbēdināt. Viņ� domā, ka tev jau bijis pietiekami daudz pārdzīvojumu.

Rebeka novilka cimdu un noslaucīja acis. Tātad viņ� atgriezās Austrālijā, lai pateiktu Helenai, ka Hjū mirst.

-��� To mēs nevaram apgalvot.

-���� Viņam ir deviņdesmit trīs gadi.

-���� Rimsties! Dilens apskāva Rebeku. Zodu uz aug�u, kā Hjū mēdza teikt.

Rebeka no�ņaukājās, pamāja ar galvu un atvēra tīkla durvis, tad smagākās koka durvis aiz tām. Iek�ā bija ļoti silts, un Dilens ātri aizvēra durvis. Viņa brilles nosvīda, un viņ� tās noņēma, lai noslaucītu. Istabas labajā pusē atradās kamīns silta, oran�a blāzma -, un ar akmens plāksnēm klātās grīdas otrā galā bija redzama virtuve, kurā kāds kus�tējās, bija uzlikta vārīties tējkanna. Rebeka norādīja uz dur�vīm pa kreisi. Atstājiet �aketi mugurā, viņa teica. Dilens sekoja viņai ēdamistabā ar �ķērssienu un vaļēju verandu. Tālāk iek�pagalmā viņ� ieraudzīja vairākus �ūpuļkrēslus, pavērstus uz dārzu, kuru migla daļēji padarīja neskaidru.

Tur bija D�eks, kas, sakrustojis rokas, mierīgi stāvēja pie ieejas verandā un skatījās laukā. Viņ� pagriezās, izdzirdē�jis tos nākam, tad pielika pirkstu pie lūpām un ar mājienu paaicināja viņus klāt. Rebeka ļāva Dilenam iet pa priek�u. Viņ� pamāja ar galvu D�ekam, tad palūkojās pa atvērtajām durvīm uz iek�pagalmu. Hjū, ievīstīts segā, sēdēja ārā pītā klūgu krēslā ar muguru pret viņiem. Viņa biezie, baltie mati bija rūpīgi sasukāti atpakaļ. Dilens paskatījās turp, uz ku�rieni vērās Hjū. Dārzs bija gar�, �aurs, miglas ieskauts, to no abām pusēm iekļāva dzīv�ogi. Tas bija vērsts paralēli dzelz�ceļa līnijai, kas bija redzama pa spraugu dzīv�oga kreisajā pusē.

Dilens sasprindzināti vērās dārzā, meklēdams to, kam tur bija jābūt.

Tad D�eims viņu ieraudzīja.

Viņa sēdēja tāpat kā Hjū ar muguru pret viņiem, ietinu�sies biezā mētelī un �allē. Pēc stāva varēja noteikt, ka tā ir sieviete, pēc garajiem matiem, kas krita viņai pār muguru zem �alles, viļņaini un biezi. Tie bija sirmi, bet varētu būt gai�i. Viņ� zināja, ka tā ir veca sieviete, bet varētu būt mei�tene. Tēls pazuda un parādījās miglas aizsegā, reizēm asi iezīmējies, reizēm tik tikko ieraugāms. Pēk�ņi viņ� to saska�tīja ļoti skaidri. Viņa sēdēja pie kāda mūzikas instrumenta, nekļūdīgi liela.

Meitene ar arfu.

Dilens nevarēja redzēt ne Hjū, ne viņas seju. Viņ� atce�rējās savu vīziju pie dzelzceļa līnijas, savu sakņupu�o tēlu pie sliedēm. �eit bija divas figūras, bet tēls bija tas pats, ko plēsa pu�u dzīv�oga līnija, viņpus kuras stiepās dzelzceļa sliedes. Viņ� nodrebinājās un soli atkāpās. Viņa elpa kūpēja, bet Hjū sejas priek�ā viņ� neredzēja gandrīz nekādu dva�u.

Dilens paskatījās uz Hjū rokām. Pirkstu locītavas bija baltas, drebo�ās rokas bija aptvēru�as krēsla paro�us.

Atskanēja grudzinā�ana un smaga dipoņa, parādījās balts zirgs, tā galva, purinot garās krēpes, paslējās pāri dzīv�o�gam, tad tas nosprauslājās un aizrik�oja, pazūdot skatienam. Tā bija vienīgā skaņa, ko viņ� ārpusē dzirdēja, un tā bija bie�dējo�a. D�eks uzlika roku Dilenam uz pleca, tad pasniedzās un pievēra durvis, atstājot pavērtu tikai nelielu spraugu. Atskanēja �ķindoņa, un D�eimss pagriezies ieraudzīja kādu sievieti noliekam uz galda paplāti ar dzērieniem un cepu�miem. Viņa bija maza auguma, pavecāka, un viņai sekoja līdzīga izskata vīrietis. Dilens pagāja uz priek�u un saroko�jās ar viņiem. Sieviete runāja angliski ar Austrumeiropas ak�centu. Laipni lūdzam mūsu mājā! Vai varu piedāvāt jums tēju? Kafiju?

-���� Paldies. Lūdzu, tēju! Tad Dilens ar �estu norādīja uz iek�pagalmu. Kā ar Hjū?

-���� Viņ� jau ir padzēris savu karsto �okolādi, skumji smaidot, teica Rebeka. Teica, ka tā esot labākā, kādu viņ� dzēris pēc kara.

-��� Vai jūs viņam teicāt, ka viņa ir te?

-���� No Hjū neko nevar noslēpt, D�eks smaidīdams rāmi atbildēja. Zini, biju�ais izlūkdienesta virsnieks. Pieprasīja pilnu operatīvo brīfingu, iekams mēs izlidojām. Bet viņam tas viss ir bijis ļoti nozīmīgi. Vecais vīrs nav pakustējies, kop� mēs viņu nosēdinājām tur ārā pirms pusstundas.

-���� Un� meitene? Dilens vaicāja. Cik ilgi viņa tur bijusi?

-���� Katru dienu, polis teica. Katru dienu, kop� vien mēs par viņu esam rūpēju�ies. Viņa ir pēdējā no bērniem. Tagad, kad tuvojas ziema, mēs drīz vien vedīsim viņu iek�ā. Viņai ir termofors. Viņai ir silti.

-��� Vai viņa kādreiz spēlē? Dilens jautāja. Es domāju arfu?

-���� Mēs domājam, ka viņa iztēlē visu laiku spēlē saviem vecākiem. Mums �ķiet, ka tiem patika dzirdēt viņu spēlējam. Mēs nekad to nedzirdam, bet reizēm, piekļūstot tuvāk, var saklausīt, kā viņa klusi dungo pati savā nodabā, un var re�dzēt viņas pirkstus spēlējam, gandrīz pieskārāmies stīgām. Bērnu dziesmas, mācību dziesmas. Zirgs arī tās var dzirdēt, mēs esam pārliecināti. Tam ir skaistas krēpes, vai jums tā ne�liekas? Tās paceļas vējā kā viļņi jūrā. Mēs domājam, ka viņai bērnībā noteikti ir bijis zirgs. �is ir pēctecis tam baltajam zirgam, ar kuru nometnes komandantam Rūdolfam Hesam patika jāt, kad viņ� spēlējās ar saviem bērniem te pie upes.

-���� Kā� Rebeka ierunājās, balsij skanot mazliet dzirdamāk par �ukstu. Kā viņ� varēja to darīt?

Sieviete papurināja galvu un turpināja kārtot paplāti. Dilens domāja par to, ko Rebeka nupat bija teikusi. Rodas Apollodors to zināja. Nav pietiekami izturīga aizsargvaļņa pret ļaunu karu. Kad reiz totālais kar� bija uzsākts, kad reiz Troja bija kritusi, tas vienmēr bija klāteso�s kārdinot, aici�not. Vienīgais, kas to varēja atturēt, bija indivīda griba. Un varbūt �līmanis bija to zinājis. Iespējams, tā bija viņa kvēlā cerība. Indivīdiem ir vara veidot vēsturi.

Dilens atvēra savu mapi un izņēma da�as papīra lapas. Es esmu atvedis Ilioupersis, Trojas kri�anu. Teksts ir simt divdesmit se�as rindas gar� viss, ko D�eremijs un Marija atrada pazudu�ajā bibliotēkā Herkulānā, viņ� teica. Es gribu jums to nolasīt.

-���� Vai tu saglabāji grieķu pantmēru? D�eks jautāja.

Dilens papurināja galvu. Tas nebija tā rakstīts. Tajā ir kaut kas no "Iliādas" tēlainības, pazīstamie epiteti, tomēr savā ziņā tas ir brīvais pants. Vispirms Hjū un mani tas mulsināja. Kā tas varēja būt Homērs, ja nebija rakstīts viņa slavenajā jambiskajā pentametrā? Bet tad mēs aptvērām, kāpēc. "Iliādas" pentametrs bija piemērots heroiskajam cik�lam stāstam par cilvēkiem, kuri nespēj veidot savu likteni un darbojas uz dievu radītas skatuves, nerimsto�i, atkārtoti. Tas bija piemērots ari iegaumē�anai un skandē�anai barda ritmā ar liras pavadijumu. Bet Ilioupersis ir citāds. Visi varoņi ir miru�i. Dievi ir zudu�i. Cilvēks ir valdnieks.

Tu gribi teikt, ka stāsta gaita vairs nav iepriek� pare�dzama, vairs nav pazīstama klausītājiem, ilgajos gados pie�rasta, D�eks sprieda.

Dilens pamāja ar galvu. Ilioupersis tekstā dzejnieks ap�raksta, ko viņ� redz, nevis ciklu atbilsto�i kādai bardu for�mulai. Ilioupersis trūkst rotājumu. Trojas stāsta beig�ana �ādā veidā parādot īstenībā redzamo bija Homēra poē�tiskā atbildība, glu�i tāpat kā trīstūksto� gadus vēlāk Pirmā pasaules kara dzejniekiem Greivsam, Sasūnam, Ouenam un citiem. "Iliādas" bardu tradīcija bija domāta kamīna apgais�motiem stāstiem par varoņiem, par sadursmēm un sacen�sībām, par cienīgu soļo�anu un klieg�anu. Varbūt Homērs baidījās no �īs pēdējās patiesības, ko bija uzrakstījis Iliou�persis rindās, un atlika to malā. Varbūt pasaule bruka ap viņu, kamēr viņ� vēroja un rakstīja, un teksts tika pazaudēts tumsā varoņu laikmeta beigās.

Ārā bija dzirdama klusa brāzmaina skaņa, it kā nere�dzamu spārnu vēdas virs galvas miglā. D�eks paskatījās laukā. Mēs dzirdējām to skaņu, pirms tu ieradies, es par to jautāju mūsu namatēvam. Tie ir gājputni, kas lido no Baltijas jūras uz dienvidiem Āfrikas virzienā. Strazdi, klijas, zosis. Dīvaina sakritība no �ejienes tie lido uz dienvidaus�trumiem: uz Gallipoli, pāri Dardaneļiem uz Āziju. Pēc pāris dienām �ie putni lidos pāri Trojai.

Dilens ieklausījās, bet tie bija projām. �ķita, ka putni seko lūzuma līnijai ne ģeogrāfiskam lūzumam, bet plīsu�mam civilizācijas audeklā starp vietām, kas bija kļuvu�as par �ausmīgiem nāves pārbaudījumiem. Nez vai �līmanis Trojā bija pacēlis skatienu un arī redzējis �os putnus, melnās kli�jas lidojam uz siltajām zemēm, vai tie kaut kādā veidā bija viņam atnesu�i vīziju par nākotni kaut ko tik briesmīgu, kas bija licis viņam mēģināt mainīt vēstures gaitu.

-���� Tā, Rebeka teica, paraugoties uz Dilenu. Jūs teicāt, ka Homērs vērojis Trojas kri�anu. Vai tie�ām jūs domājat, ka Ilioupersis ir aculiecinieka ziņojums?

-���� Te ir visi pierādījumi: papirusa radioaktīvā oglekļa analīze, teksta analīze, alfabēta agrīnā forma. Ja Troja krita tūksto� divsimtajā gadā priek� Kristus, tas nevarēja būt daudz vēlāk.

-��� Jūs īsti neatbildējāt uz manu jautājumu.

-���� Pacieties, līdz bū�u to nolasījis. Par to jāsprie� jums.

-���� Arheoloģija nevar izstāstīt visu Trojas stāstu, vai ne?

D�eks pasmaidīja. Māla trauki dzied vienīgi tad, ja

proti tos piespiest dziedāt.

-���� Nemirstīgais bards, Rebeka noteica. Tā Aleksandrs Poups dēvēja Homēru. Viņa no kabatas izņēma Poupa tul�koto "Iliādu", ko Dilens viņai bija atdāvinājis. Meitene to at�vēra, Dilens redzēja ierakstu. Veltījums Hjū, draudzībā un mī�lestībā no Pītera. Atminoties mūsu vasaru Mikēnās 1938. gadā. Rebeka paskatījās uz Hjū, tad pēk�ņi ieklausoties saslēja galvu. Man �ķiet, ka es dzirdu mūziku. No dārza. Viņa vēlreiz ieklausījās. Arfa. Dilens izstiepa kaklu. Vienīgais, ko viņ� sadzirdēja, bija spārnu vēdu atbalss. Neejiet vēl pie Hjū, viņa teica. Gadījumā ja to saklausa ari viņ�.

-���� Kas tā ir par mūziku? D�eks jautāja.

Ar pietvīku�u seju Rebeka pagriezās pret viņu. Manu�prāt, esmu dzirdējusi D�eimsu to spēlējam uz savas liras Trojā. Tad viņa pievērsās Dilenam: Tas bija tajā pēdējā vakarā, kad jūs atgriezāties aug�ā savā tran�ejā un domā�jāt, ka neviens neklausās. Es biju uz takas �līmaņa tran�ejā, nākdama aug�ā jūs apciemot. Tā bija bērnu dziesma. Tā bija skaista.

Mums vajadzētu sākt nodarboties ar to tekstu, D�eks mudināja. Un Hjū nebūtu ieteicams ilgāk būt tur laukā.

Dilens uzsmaidīja Rebekai, tad pagāja uz durvju pusi. Hjū sēdēja nekustīgi, skatoties uz priek�u. Dilens meklēja meiteni ar arfu, tik tikko saskatīdams viņu caur miglas pārklāju pilnīgā klusumā. �ķita, ka viņi visi ir notverti tajā mirklī, kurā atradās meitene. Tad D�eimss pamanīja kritām sniega pārslas kā pelnus. Viņ� atcerējās, ko vēl bija paņē�mis līdzi, un izņēma no kabatas keramikas lausku melnu, raupju, kā apdegu�u fragmentu, paņemtu no senā uguns�kura izrakumu tran�ejā Trojā. Dilens pameta skatienu uz D�eku. Māla trauki dziedās. Viņ� pielika lausku pie deguna un dziļi ieelpoja, saozdams Trojas ugunis. Gara acīm viņ� skatīja citu figūru, kas sēdēja ar liru uz klin�u kores virs kaujas lauka, vērojot Mikēnu kara saliektos vīrus plūstam uz priek�u, jūtot zemi nodrebam, kad viņu varenā valdnieka scepteris triecās pret zemi. Homērs. Agamemnons.

D�eimss redzēja, kā Hjū paceļ labo roku, izstiepj pirkstu kā pistoli un norāda uz priek�u. Dilens pazina �o �estu no senajiem studiju laikiem. Tas nozīmēja dari to! Viņ� ievilka dziļu elpu, tad cauri klusumam centās saklausīt mūziku, ko Rebeka bija dzirdējusi.

Dilens paskatījās lejup uz seno vārsmu rindām. Tā visa bija patiesība. Homērs bija tur bijis, vērojot Trojas kri�anu. Desmitajā gadā Agamemnons bija plosījies un trakojis, bija triecis savu vareno scepteri pret zemi un viņa viri bija gāzu�i virsū jaunas �ausmas, dzelzs bultas. Trojas zirgs bija bijis kuģis, ko gaudojo�ā jūras tumsa triec pret Trojas mūriem, lai liktu Agamemnona dzelzs apjoztiem karotājiem darīt visļaunāko. Un Trojas Helena nebija sieviete, bet liesmo�jo�s ugunskurs bāka, kas izgaismoja nakts debesis, uguns, kurai viņ� pats bija pieskāries, kuru bija saodis.

Tāpat kā turku zēns, kas bija vērojis �līmani un Sofiju gandrīz trīstūksto� gadus vēlāk, Homērs bija redzējis Agamemnonu iezogamies pa eju zem Trojas un uz visiem lai�kiem aizveram lielās bronzas durvis uz kambari, kur reiz valdnieki bija tiku�ies, lai izvairītos no kara, lai savaldītu cil�vēkā zvēru, kas tagad bija palaists vaļā pa�ā Agamemnonā, kuru vilināja jauni un vēl nāvējo�āki iero�i.

Bronzas laikmets bija kļuvis par dzelzs laikmetu. Varoņu laikmets bija kļuvis par cilvēku laikmetu.

Dilens pacēla papīra lapas un sāka lasīt.

ES pirmoreiz apmeklēju Troju, būdams arheoloģijas students 1984. gadā, kad uzraugs ļāva man gulēt zem veco izrakumu mājas dzegām blakus rakumu vietai. Tonakt es viens pats klīdu starp drupām un nometos ceļos, kur Heinrihs �līmanis atklāja pasakainos Priama dārgumus 1873. gadā. Kad es tur atrados, bija pagājis gandrīz pus�gadsimts kop� pēdējiem izrakumiem, un ierasties Trojā nozīmēja ienākt �līmaņa pasaulē, redzēt to vietu tādu, kā, manuprāt, viņ� pēdējo reizi to bija redzējis 1890. gadā īsi pirms nāves. Es sajutu to pa�u, kad, lai apskatītu atjaunoto izrakumu rezultātus, atkal apmeklēju �o vietu, rakstīdams savu romānu. �līmaņa personība atstājusi savu nospiedumu Trojā kā vēl viena arheoloģijas kārta. Bez �līmaņa varētu nebūt "Trojas" tautas iztēlē; tā bija viņa unikālā vīzija, viņa ticība Trojas kara patiesībai un Homēram, kas �odien pie�ķir tādu spēku drupām.

�līmanis vēlreiz sekoja senajiem avotiem, kad devās uz Grieķiju, lai veiktu izrakumus bronzas laikmeta citadelē Mikēnās Agamemnona cietoksnī Homēra "Iliādā". Mūsu ēras otrā gadsimta ceļojo�ais rakstnieks Pausānijs rakstīja, ka Agamemnons ir apbedīts mūru iek�pusē, un tie�i masīvajos akmens nocietinājumos �līmanis atrada slaveno "kapu

apli" ar �ahtu kapiem, kuros atradās bagātības, kas pārspēja pat atradumus Trojā. At�ķirībā no Priama dārgumiem, kas izrādījās no tre�ā gadu tūksto�a priek� Kristus, gadsim�tiem vecāki par Trojas kara ticamo laiku ap 1200. gadu priek� Kristus -, �līmanis diezgan ne�aubīgi dārgumus no �ahtu kapiem datēja ar vēlo bronzas laikmetu ar ticamo Agamemnona laiku.

1876. gada izrakumu uzraugs no grieķu valdības puses bija Panagiotis Stamatakis, kam bija bie�i konflikti ar �līmani viņa meto�u dēļ. �līmaņa grāmata Mycenae (1878. gads) pau� arheologa satraukumu: viņ� atrada klintī iekaltu kapu, pir�mās "kapenes", bet stipra lietus dēļ bija spiests to pamest, kā viņ� apgalvo, nesasniedzot apbedījumus. �līmanis atgrie�zies pie tā tikai vairākas nedēļas vēlāk pēc tam kad bija atklājis citus �ahtu kapus un milzīgu bagātību zelta, kas apliecina, ka viņ� tie�ām atradis valdnieku kapus. Novem�bra beigās viņ� sasniedza pirmā kapa apak�u un atrada sla�veno Agamemnona masku, pacēla to un vēlāk apgalvoja, ka redzējis galvaskausu, kas sairis, saskaroties ar gaisu. Tajā pa�ā �ahtā atradās divi citi līķi, viens savādi deformēts. �lī�manis sūtīja telegrammu Grieķijas karalim, lai sniegtu ziņo�jumu par atklājumu. Tās teksts kļuva par, iespējams, aiz�raujo�āko modes teicienu arheoloģijas annālēs: "�odien es ielūkojos sejā Agamemnonam."

Vai �līmanis izdarīja vai neizdarīja izrakumus Mikēnās slepeni, nav zināms. Izdomāto vēstījumu prologā iedvesmo�jis �līmaņa pa�a ziņojums par Priama dārgumu izrakumiem Trojā trīs gadus iepriek�, kurā viņ� apgalvoja, ka, ierau�dzījis zeltu, esot aizraidījis projām strādniekus un izracis bagātības pats, viņa sievai Sofijai atrodoties līdzās (Troy and its Remains, 1875. gads). �līmanis jutās spiests aizstāvēt sevi pret apsūdzībām, ka viņ� esot "pārvadājis" dārgumus (Mycenae, 66. 1pp.). Pastāv nelielas �aubas, ka viņ� izpu�ķo�jis savu ziņojumu aspektus un ka viņa izrakumu tehnikas reizēm neatbilda sava laika standartiem. �līmaņa stāsts atspoguļo Trojas mistiku un valdzinājumu. Tāpat kā neeso��ie senie varoņi, kurus viņ� dievināja, tāpat kā Agamemnons, ari �limanis pats vislabāk atklājas kā personā�s, ko apvij miti, bet balsta mirdzo�a realitāte, kas atspīd no tām neparastajām atklājuma dienām deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad viņa vīzija aizrāva pasauli.

�ajā romānā mūsdienu izrakumi Trojā ir izdomāti un tiem nav sakara ar atjaunoto pētījumu programmu, kas īstenota Trojā kop� divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. �ie pētījumi no jauna cēlu�i gaismā Troju un tās apkārtni un vedina uz domām, cik daudz atklājama tur vēl slēpjas. Bronzas laikmeta krasta līnija Trojas līdzenumā ir pieņemta, tāpat ari burukuģu ostas iespējamā atra�anās vieta Be�ika līcī Egejas krastā pretī Tenedas salai (Bozcaade). Kuģu vraku atra�anās vienam virs otra �ajā romānā ir izdomāta, bet balstās uz manu pieredzi, nirstot Egejā pie kuģu vrakiem, kas saglabāju�ies no bronzas laikmeta līdz divdesmitajam gadsimtam. Galeras glieme�nīcas konstruk�cijas tehnika ir redzama vēlā bronzas laikmeta tirdzniecī�bas kuģī, kas atrakts pie Turcijas dienvidrietumu krastiem, un ēģiptie�u laivās. 1915. gada vraka apraksts ir balstīts uz slaveno turku mīnu kuģi Nurset, kura pilna apjoma modeli var apskatīta �anakkales jūrniecības muzejā. Nesprāgu�as mīnas un cits arsenāls no 1915. gada Gallipoli kampaņas joprojām piegru�o jūras dibenu Dardaneļos, tur bie�i darbo�jas turku jūras karaspēku iznīcinātāju komandas.

Trojā es esmu iztēlojies iedomātas mājas izrakumus, kas notiek blakus vēlā bronzas laikmeta citadeles ziemeļu sienai, kur, iespējams, vēl ir apraktas celtnes. Mājas aprakstā esmu izmantojis citu vēlā bronzas laikmeta celtņu pazīmes Trojā, ieskaitot slipos mūrus. �o struktūru fotogrāfijas ir redza�mas manā timekļa vietnē www.davidgibbins.com . Bākas uguns atliekas ir izdomātas, kaut ari eksistē daudz postī�jumu gruve�u un deg�anas pierādījumu. Liras spēlētāja sie�nas gleznojumu iedvesmoja īsta liras spēlētāja freska, kas atrasta Mikēnās Pilosas pili Grieķijā. Tomēr tā ir bez jebkāda uzraksta; tāpat arī nav atrasts neviens uzraksts, kas rosi�nātu domāt par Homēra datējumu tik agri kā vēlais bronzas laikmets.

Eja un kambaris zem Trojas �ajā romānā ari ir izdomāti. Tomēr neparasts atklājums 90. gados bija ūdens kambaris un tuneļu komplekss kopā aptuveni 160 metrus gar� viņpus citadeles dienvidrietumu malas. Ideja par pla�u, apaļu kambari aizgūta no Egejas bronzas laikmeta "bi�u stropa" jeb tholos kapiem, no kuriem visiespaidīgākā ir struktūra Mikēnās, ko �līmanis nosauca par Atreja dārgumu glabātavu. Mana ideja, ka �āda veida struktūras varēja būt lietotas kā arsenāli, saskan ar augsti centralizēto kontroli pār bronzas gatavo�anu, par ko liecina Mikēnu lineārā B raksta arhīvi un zināmais seifa piemērs, kas lietots metāla stieņu uzglabā�anai Mīnoja Zakras pili Krētas salā.

Bronzas bultu uzgaļi ir atrasti pie Trojas, un Mikēnu bultu uzgaļus, kas aprakstīti 3. nodaļā, var apskatīt Britu muzejā. Dzelzs gatavo�ana izplatījās Anatolijā un Egejā otrā gadu tūksto�a priek� Kristus pēdējā ceturksnī, vispirms ra�ojot augstas kvalitātes asmeņus, vēlāk �ķēpu uzgaļus un bultu uzgaļus. Domājams, ka �ī izplatī�anās notika lēni nepiecie�amo zinā�anu un prasmju trūkuma dēļ, tomēr vērīgs valdnieks būtu varējis saskatīt potenciālu un pār�ņemt tehnoloģiju, lai gūtu pārākumu ilgsto�ā konfliktā, piemēram, mainot spēku līdzsvaru kaujā, kā to aprakstījis Homērs Trojā.

Stāsts par Trojas zirgu neparādās "Iliādā" un ir tikai trīsreiz pieminēts "Odisejā" tādā veidā, kas skaidri norāda, ka lasītājam tas ir pazīstams. Stāsts, kas nonācis līdz mums, tradicionāli dēvēts Ilioupersis "Trojas kri�ana" -, ko sarakstījis Arktīns, iespējams, Homēra skolnieks. Tikai da�as rindas no Ilioupersis ir izdzīvoju�as starp tā sauktā episkā "Trojas cikla" fragmentiem, kaut gan varbūt romie�u dzejniekam Vergilijam bija pieejams vairāk teksta, kad viņ� radīja "Eneīdas" 2. dziedājumu ziņojumu par Trojas kri��anu, kas ir galvenais pamats stāstam par Trojas zirgu mūs�dienu iztēlē, kaut arī tapis vairāk nekā tūksto� gadus pēc notikumiem, ko tiecas aprakstīt. Izdomātais Ilioupersis �ajā romānā aizpilda robu Homēra darbā; izdomātais konteksts par tā atklā�anu, par aprakto bibliotēku Herkulānā veido daļu no mana romāna "Pēdējais evaņģēlijs". Ideja, ka zirgs būtu jāsaprot ne glu�i burtiskā nozīmē, ieintriģēja Homēra pētniekus deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā, radot versijas, ka tas bijis aplenk�anas tornis vai kuģis, vai alegorisks Poseidona zirgu dieva, kā ari zemestrī�u un jūras dieva atveids; mūsu izpratnē pie�ņemamāks tēls dabas kataklizma, kas varēja pavadīt Tro�jas kri�anu. �īs idejas var gūt jaunu izplatību.

Senajā tradīcijā Trojas palladions (latīniski palladium) bija dieves Pallādas maza koka statuja, ko grieķi pielīdzi�nāja dievietei Atēnai. Domājams, ka tā tika izglābta no Tro�jas un uzglabāta Vestas templī Romā, bet vēlāk imperators Konstantīns Lielais to aizveda uz Konstantinopoli un apraka tur zem savas kolonnas. �ajā stāstā ir daudz nenoteiktības: da�i senatnē ticēja, ka palladions palika noslēpts Trojā un tika tur atklāts tikai pirmajā gadsimtā priek� Kristus (Apians, Mithridates 53, pēc Serviusa). Versija par diviem palladioniem "publisko" un slēpto ir cēlusies no Halikarnāsas Dionlsija ziņojuma, kas rakstīts pirmajā gadsimtā priek� Kris�tus: "Arktinus domā, ka vienīgo palladionu Zevs nodeva Dardanam un ka tas palika īlijā (Trojā), kamēr pilsēta tika ieņemta, noslēpts iek�ējā svētnīcā; tika izgatavota tā precīza kopija un novietota vispārējai apskatei, lai apmānītu ikvienu, kam bija ļaunprātīgi nodomi uz to, un �is bija tas, pret ko ahaji (grieķi) pina intrigas un ko paņēma." (Roman Antiquities 1.69.3, tulk. M. L. West, Greek Epic Fragments, Harvard Uni�versity Press, 2003, 151) Tradicionālais uzskats, ka Dardans, leģendārais Trojas dibinātājs, saņēmis palladionu no Zeva, tādējādi tas "nokritis no debesīm", ir novedis pie valdzino��ās teorijas, ka sākotnējais palladions bija meteorīta cilmes, kas apliecina citu seno kultūru godbijību pret meteorītiem.

Objekta formu, ko, iespējams, agrīnie metalurgi pārstrā�dāju�i varenā simbolā, var tikai minēt. Trojā �limanis atrada daudzas keramikas vienības, rotātas ar iegravētām svastikām simbolu, kas labi pazīstams no Indijas, kur tas tika uzskatīts par labvēlīgu vai ģeneratīvu, sanskrita vārds "svastika" nozīmē "būt veselam". Trojā atrastās bija agrā�kās zināmās svastikas, tāpēc rosināja asociāciju starp �iem simboliem un teoriju par "ārie�u" rasi, ar kuru kļuva apsēsti vācu nacionālisti. Uz Trojas keramikas ir redzama gan uz labo, gan kreiso pusi vērstā versija, kas sanskritā zināma kā "sauvastika". Ne viena, ne otra izteikti nav pārsvarā. Tomēr visneparastākā Trojā atrastā svastika, iegravēta uz sievie�u kārtas elka vulvas, ir kreisi vērstā. Tādas svastikas, līdzās citām no Trojas aizgūtām emblēmām, iegravētas uz �līmaņa mājas kaltās dzelzs vārtiem Atēnās. Turklāt �limanis tās atrada ne tikai Trojā: veicot izrakumus pirmajās kapenēs

Mikēnās, tajā pa�ā kapā, kur vēlāk atrada Agamemnona masku, viņ� atklāja vairākus mazus zelta diskus, kurus rotāja a�gārnā svastika, glu�i kā viņ� bija redzējis uz kera�mikas Trojā (Mycenae, 152. lpp.). Svastika a�gārnā veidā ir redzama nacistu karogos, bet tie�i labās puses versija bija kļuvusi par nacistu Vācijas simbolu 20. gadsimta 30. gadu sākumā.

Nacistu nometne �ajā romānā ir izdomāta tāpat kā visi personā�i, kas tajā attēloti. Tomēr detaļas ir cie�i balstītas uz aprakstiem un fotogrāfijām no daudz lielākas nomet�nes Bergenā-Belzenā tūlīt pēc tam, kad to atbrīvoja britu karaspēks 1945. gada 15. aprīli. Ar nolūku es neesmu lie�tojis aculiecinieku sacītos vārdus, kaut gan esmu mēģinā�jis saglabāt tālaika britu karavīru un medicīnas personāla valodu. Milzīga nozīme ir bijusi Impērijas Kara muzejam Londonā ar tā Belzenas arhīvu un citiem holokausta materiā�liem, kā ari publikācijām, kas turpina sniegt ieskatu par noti�kumiem, piemēram, par neatliekamo medicīnas pre�u pie�gādi pirmajās dienās pēc atbrīvo�anas un īpa�ajām rūpēm par bērniem. Izdomātais stāsts par meiteni ar arfu balstās uz patiesiem ziņojumiem, piemēram, par atlasi Au�vicā nometnes orķestrim. Arhīvi ļauj pārcelties no holokausta milzīgajiem apmēriem uz indivīdiem ne tikai izdzīvoju��iem un atbrīvotājiem, bet arī vainīgajiem. Satrieco�a bija atklāsme 1945. gadā Belzenā par SS sievie�u kārtas palīd�u lomu. Lielu skaitu SS apsargu no�āva Britu Gaisa dienesta specvienības patruļa, ienākot Belzenā īsi pirms atbrīvo�a�nas, un turpmākajās dienās britu karaspēks nogalināja arī tos, kas mēģināja izbēgt. Trim apsardzēm, kā ari nometnes komandantei un se�iem citiem Belzenas tiesā piesprieda nāvessodu, un viņus pakāra 1945. gada 13. decembri.

Nometni Belzenā atbrīvoja Britu 2. armijas VIII korpusa 11. bruņotās divīzijas daļas, kuras kopā ar Kanādas 1. ar�miju veidoja Sabiedroto kreiso atzaru, kas iebruka Vācijā. 1945. gada februāri briti un kanādie�i izcīnīja savu pēdējo lielo kauju Reihsvaldes me�ā un tā apkārtnē, piedzīvojot apstākļus, kas pielīdzināmi amerikāņu kaujām Hirtgenas me�ā iepriek�ējos mēne�os. Kritu�o un ievainoto skaits �ajās kaujās ir pamats uzstājībai manā romānā par katru cenu izvairīties no kaujas izdomātajā me�ā blakus nometnei. Pat 1945. gada aprīlī vēl bija vācu preto�anās vienības, kas spēja dienām ilgi apturēt Sabiedroto virzī�anos uz priek�u: ne vien atliekas no Waffen-SS un Wehrmacht, bet ari jaunas vienības, piemēram, 2. jūras kājnieku divīzija (pārgrupēti Kriegsmarine jūrnieki), kā ari Hitlerjugend un Volkssturm zēni un veci viri -, Hitlera pēdējās rezerves. Vācu virsnieki, kurus intervēja pēc kara, izsmēja Sabiedroto lēno virzī�anos uz priek�u pla�ā frontē un izteicās, ka karu varēja uzvarēt da�us mēne�us agrāk, lietojot �ķēpa uzgaļa Blitzkrieg tak�tiku līdzīgu tai, ko vācie�i bija izmantoju�i 1940. gadā. Nenoliedzami, viens iemesls Sabiedroto lēnajai darbībai bija vajadzība atklāt nacistu zinātniskos noslēpumus un tehno�loģiju, pirms tie tika iznicināti vai pielietoti pret viņiem. Noslēpumainība vēl aizvien klāj slepenās vienības, piemē�ram, 30 AU D�eimsa Bonda romānu autora komandiera Aiena Fleminga garabērnu 30. Desanta trieciena (vēlāk "uz�brukuma") vienību. Nav arī cie�as pārliecības par to, cik sekmīgi Sabiedrotajiem izdevās atklāt nacistu nāvējo�ākos noslēpumus, īpa�i bioloģiskos un ķīmiskos iero�us.

�o vienību vidū Pieminekļu, tēlotājmākslas un arhīvu viri ir raisīju�i lielu interesi ne tikai tāpēc, ka viņu darbs atklāj vēl neatrastās nacistu nozagtās bagātības. Starp neparastā�kajiem atklājumiem 1945. gadā bija mākslas darbu slēptuves sālsraktuvēs Merkersā Vācijā, kā ari Altauszē Austrijā, kuru vietējais nacistu Gauleiter bija aprīkojis ar 500 kilogra�miem bumbu, īpa�i fanātiski interpretējot Hitlera tā saukto Nerona dekrētu pavēli iznīcināt reiha infrastruktūras. �ie atklājumi iedvesmoja manu ideju, ka slavenās Veli�kas sāls raktuves Polijā varētu būt izmantotas līdzīgiem mērķiem, īpa�i, kā zināms, tāpēc, ka vienā no dziļajiem kambariem nacisti ievietoja lidma�īnu dzinēju montā�as iekārtas, kur tika izmantots vergu darbs. Zemūdens tuneļi ārpus pieeja�mām raktuvēm �ajā romānā ir izdomāti, bet balstīti uz to, ko esmu redzējis, nirstot applūdinātās raktuvēs.

Viens no lieliskākajiem pazaudētajiem meistardarbiem vēl aizvien ir Rafaēla "Jauna cilvēka portrets", kuru nacisti nolaupīja no �artoriski muzeja Krakovā. �līmaņa Priama dārg�lietas, kuras viņ� dāvināja Impērijas muzejam Berlīnē, kara laikā tika uzglabātas Zoo Flakturm, pla�ā betona bunkurā, kas bija uzcelts Berlīnes zoodārza teritorijā. Dārgumi pazuda 1945. gadā un tika uzskatīti par zaudētiem, bet 1993. gadā no jauna parādījās Pu�kina muzejā Maskavā. Pastāv iespēja, ka pārējās senlietas �līmanis varbūt slepeni nodevis uzgla�bā�anai Vācijā vai kur citur un ka kādudien tās var tikt atklātas kopā ar citām bagātībām, ko nozagu�i nacisti.

Triju valstsvīru tik�anos 1890. gadā Trojā izdomāju, lasot �līmaņa grāmatu Mycenae, kuru ieguvu sākotnēji no senatora D�ord�a Frisbija Hora (1826-1904) bibliotēkas. Viņ� bija viens no deviņpadsmitā gadsimta lielajiem ameri�kāņu politiķiem un zinātniekiem, kā ari dedzīgs antikvārs. Hors autobiogrāfijā apraksta vizīti Anglijā un Parlamenta apak�namā, kur viņ� apbrīnojis premjerministra Viljama Jūarta Gledstona (1809-1898) oratora mākslu. Draudzība ar Gledstonu bija svarīgs faktors �līmaņa slavai; Gledstons nokārtoja iespēju �limanim uzstāties Antikvāru biedrībā Londonā un uzrakstīja garo priek�vārdu viņa grāmatai Mycenae. Līdzās literārajai aizrautībai ar Homēru Gledstonu īpa�i valdzināja agrīnā metalurģija, un viņ� �o tematu pār�runāja ar �līmani. Premjerministrs bija norūpējies par �līmaņa veselību, un arheologs pats, �ķiet, beidzot atzina savu mirstīgumu pēdējā vēstulē vēl vienam savam atbalstī�tājam Vācijas kancleram Oto fon Bismarkam (1815-1898). Bismarks bija apvienojis Vāciju, bet būtu norūpējies par svastikas jauno nozīmīgumu un nacionālisma tum�ajiem spēkiem, ko tā sāka pārstāvēt; viņa slavenā ļaunā nojauta, ka nākamo Eiropas karu uz�ķils incidents Balkānos, izrādījās �au�alīgi pareiza. Tie bija vīri, kas redzēja arheoloģiju caur deviņpadsmitā gadsimta "progresa mar�a" prizmu, kam mācī�anās no pagātnes bija vairāk nekā tikai kli�eja. Iztēlo�jos viņus: noba�īju�os par nākotni, bet daloties ar �līmani pa�apziņā un ideālismā, kas būtu ļāvis viņiem kādu vakaru stāvēt kopā un plānot, kā aizkavēt atkārtojamies "civilizētā cilvēka pirmo pretīgo noziegumu" Trojas kri�anu.

Grāmatas sākumā citēts uzraksts uz māla plāksnītes (RS 34.165), kas atrasta Ugaritā Sīrijā, detalizējot sākumu cīņai starp hetiem un asīrie�iem trīspadsmitā gadsimta bei�gās priek� Kristus; nākamais citāts ir no Aleksandra Poupa tulkotās Homēra "Iliādas" (Londona, 1806. g.). V. H. Odena dzejoļus, kas pieminēti romānā, var atrast krājumā The Shield of Achilles (Londona, Faber &Faber, 1955. g.). 18. no�daļā D�ord�a Hora deklamācija par karu sasaucas ar viņa runu ASV senātā 1902. gadā, polemizējot pret karu Filipī�nās [Jennings, B. W. and Halsey, F. W., eds, The World's Famous Orations. America III (1861-1905), New York, 1906). Vāka ilus�trācijā izmantots Agamemnona maskas attēls no Mikēnām, kas tagad izstādīta Nacionālajā arheoloģijas muzejā Atēnās. Ilustrācijas grāmatā ir: ceturtā gadsimta priek� Kristus sud�raba monēta no Grieķijas salas Iosas Homēra leģendārās dzimtenes ar dzejnieka attēlu un grieķu burtiem OMEROU; a�gārnajai svastikai par paraugu ņemts rotājums uz �līmaņa mājas Atēnās; D�ord�a Hora ekslibris aizgūta no �līmaņa Mycenae viņa eksemplāra. Pārējos attēlus un artefaktus �ajā romānā Trojas apskati, Dilena apkvēpu�o lausku, �lī�maņa un Poupa grāmatas, kuģa vraka fotogrāfijas un D�eka Webley revolveri var atrast manā tīkla vietnē www.davidgibbins.com .

Deivids Gibinss TROJAS MASKA

Redaktore Maruta Babule

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. T-189. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] a. Ģiezena tulkojums ar izmaiņām. Tulk. piez.

[2] pēc 1891. gada izdevuma, Rīga.