Iedomīgais robots
Henrijs Katners
Sērija Fantastikas Pasaulē./ Fantastisku stāstu krājums: Vai arī; Absalons; Jezga ar profesoru; Lērums nepatik�anu; Iedomīgais robots; Slēp�anās; Uz redzīti!; Dzīvokļu problēma
�Iedomīgais robots� ir Henrija Katnera pir�mais stāstu krājums latvie�u valodā. Sis ameri�kāņu fantastiskās literatūras autors savā īsajā mū�ā izmēģinājis roku da�ādās profesijās un paguvis sarakstīt daudz interesantu darbu. Sais�to�ā si�eta, dzirksto�ā humora un spilgti oriģi�nālā stila dēj amerikāņu lasītāji viņu sevi�ķi iemīļoju�i. H. Katners ir mūsdienu fantasts vārda vistie�ākajā nozīmē, rakstnieks ar filozofisku ievirzi, kur� dzīvi vēro visda�ādākajās tās iz�pausmēs, reizēm ļoti oriģinālā griezumā. Daudzi H. Katnera stāsti ir skumji, pat traģiski, bet viņ� ari lieliski prot smieties. Un smieklu objektus �is savdabīgais autors atrod visda�ādākajās ameri�kāņu dzīves pusēs.
izdevniecība �Zinātne� Rīga 1970
No angļu valodas tulkojusi Vija Grunte. Mākslinieks A. ĻIPINS
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Lo�melis
HENRIJS KATNERS
IEDOMĪGAIS ROBOTS
Runā, it kā fantastiem patīkot uzdot cilvē�kiem miklas. Arī Henrijs Katners uzdevis ne mazumu mīklu. Ne tikai literatūrā � arī dzīvē.
Pie tam viņa biogrāfijā nav nekā nepa�rasta.
Viņ� dzimis 1914. gadā Losand�elosā, ģi�menē, kuru varētu nosaukt par visu �ai pilsētā dzīvojo�o nāciju �etnisko vidējo�. Viņ� bija pa daļai anglis, pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis, polis un īrs. Sociālos slāņus, pie kuriem piede�rēja ģimene, arī pieņemts raksturot kā �vidē�jus�. Viņa tēvam piederēja grāmatu veikaliņ�. Vēlāk ģimenes stāvoklis pasliktinājās. Tēvs no�mira, kad Henrijam bija pieci gadi. Lai kaut kā nodro�inātu iztiku, māte atvēra pansiju Sanfrancisko, ta�u viņai neveicās, un pēc vai�rākiem gadiem ģimene atgriezās dzimtajā pil�sētā. Tur Henrijs pabeidza vidusskolu, un viņu iekārtoja darbā literatūras aģentūrā, kas pie�derēja attālam radiniekam. Var būt, ka �o darbu bija izvēlējies Henrijs pats � zēns aiz�rāvās ar literatūru.
Viņa literārās kaislības, starp citu, neizcē�lās ar oriģinalitāti. Tās bija tie�i tādas pa�as kā vairumam tā laika zēnu. 1926. gadā sāka iznākt pirmais amerikāņu zinātniskās fantas�tikas �urnāls �Amazing Stories�, un jaunais Katners iemīļoja to.
Ar laiku �Amazing Stories� atkāpās otrajā vietā. Katners aizrāvās ar �urnālu �World Tā�les�. Tajā iespieda �gotiskā� manierē sarak�stītus sacerējumus, un tā autori uzskatīja sevi par Nataniela Hotorna, Edgara Po, Mērijas Sellijas un Vilkija Kolinza sekotājiem. Sajā �urnālā 1936. gadā tad arī tika publicēts Kat�nera pirmais darbs � dzejolis �Dievu ba�lāde�. Vairāk dzejoļu viņ� nav rakstījis, ta�u tajā pa�ā gadā turpat parādījās viņa pirmais prozas sacerējums �Kapsētas �urkas� � ��ausmu stāsts�, kas visā pilnībā atbilda �ur�nāla �gotiskajām� tradīcijām. Pirmajam stās�tam sekoja otrais, otrajam � tre�ais tajā pa�ā �gotiskajā� virzienā: jaunā Katnera sirds ne�parko neatmaiga. So ciklu noslēdza stāsts �Es � vampīrs�.
Nepagāja ne divi gadi, kad Katners jau at�kal aizrāvās ar fantastiku. Nodarboties ar to nopietni viņam, tiesa, kādu laiku �ķita pa�grūti � nepietika zinātniskās sagatavotības. Ja pietrūka tehnisko sīkumu, kurus tik augstu vērtēja Hernsbeks, tad tos Katnera darbos aiz�stāja humors. Katnera zinātniskajā fantastikā humora nav mazāk kā viņa agrīnajos sacerē�jumos � �ausmu stāstos. Tā nāca klajā stāstu krājums �Holivuda uz Mēness�.
Tajā pa�ā gadā viņ� iepazinās ar Katrīnu Mūru (dzim. 1911. gadā). Viņa bija jau pa�zīstama rakstniece� tik pazīstama, ka izde�vēji pat vairs neslēpa, ka viņa ir sieviete: fan�tastiku uzskatīja par nesievi�ķīgu nodarbo�a�nos. Katners, starp citu, tā nedomāja. Trīs ga�dus viņi strādāja kopā � un Katneram �ī sa�darbība nāca par labu. Viņ� gan prata labāk izveidot si�etu, toties viņa � to labāk izstrā�dāt, noslīpēt, pie�ķirt tam māksliniecisku vei�dolu un da�kārt arī vienkār�i pabeigt kādu Henrija iesāktu sacerējumu. Ja darbs nevei�cās, viņ� varēja pamest stāstu un domāt par jaunu si�etu.
Vēlāk viņi apprecējās. Un turpināja strādāt kopā.
Tagad viņi bija ļoti atzīti, viņus pazina dau�dzi. Un neviens nesaskatīja Katnerā nekā no�slēpumaina.
Dīvainības? Jā gan. Bet kuram tad nav dī�vainību!
Ļaudis zobojās par Katnera savalkātajiem virskrekliem, par viņa cen�anos pēc iespējas retāk lietot bārdas nazi. Brīnījās par viņa ne�patiku pret automobiļiem � un par nepārspē�jamo �ofera māku, ko viņ� palaikam demon�strēja. Sajūsminājās par nevaldāmo enerģiju, kas uzliesmoja viņā, tiklīdz viņ� sēdās pie klavierēm, � tādos brī�os skanēja trakulīgas melodijas. Savas labas īpa�ības, savi trū�kumi � glu�i parasta personība.
Visi pazina Katneru � un neviens nezināja, kas ir Katners.
Lielāko daļu savu sacerējumu Katners pa�tie�ām parakstīja ar pseidonīmiem. Kad tika iespiesta �Dievu balāde�, kāds lasītājs lūdza �urnālu paziņot, kas slēpjas aiz pseidonīma Henrijs Katners. Kā par spīti, vairumu vē�lāko darbu Katners brī�iem parakstīja ar psei�donīmiem. To bija tik daudz, ka pēc noslē�puma atklā�anās kāds cits fantasts tikko ne�zaudēja tiesības eksistēt. Viņa īsto uzvārdu, ar kuru viņ� parakstīja savus darbus, uzska�tīja par Henrija Katnera kārtējo pseidonīmu.
Turklāt Katners nebūt necentās maldināt lasītāju. Vienkār�i tā sagadījās.
Vajadzēja tikai kādam rakstniekam viņu saviļņot � un �ī mākslinieciskā stimula ietekmē radās stāstu cikls. Pie kam vienlaikus no Katnera spalvas varēja sagaidīt krasi at��ķirīga satura stāstus. Visi �ie sacerējumi tika parakstīti ar da�ādiem pseidonīmiem. Cik bija pseidonīmu, tik bija arī Katneru.
Pamazām ikviens no tiem � Lūiss Ped�ets, Lorenss O'Donels, Keits Hemonds, Kelvins Kents, Pols Edmondss � kļuva populāri. Ta�u slavens kļuva tikai pats Henrijs Katners, � līdzko noskaidrojās, ka viņ� vienā personā iemiesojis tos visus.
Popularitāte, bet reizē ar to arī zināma matc- riāla neatkarība palīdzēja Katneram īstenot senlolotu sapni. Tajā vecumā, kad daudziem rodas spilgti izteikta nepiecie�amība mācīt pārējos, Katners pats ķērās pie mācībām. Viņ� iestājās Dienvidkalifornijas universitātē un pabeidza to 1954. gadā � �etrdesmit gadu ve�cumā. Pēc �etriem gadiem viņam vajadzēja aizstāvēt maģistra (kandidāta) disertāciju fi�zikā, ta�u kādas sirdslēkmes laikā viņu pār�steidza nāve.
Un tagad kritikai nācās no jauna risināt jautājumu � kas tad ir Henrijs Katners?
Viņ� bija pārāk daudzveidīgs, lai būtu sa�protams, kur slēpjas Katnera vienreizīgums.
Turklāt viņ� atgādināja pārāk daudzus.
Amerikāņu fantastikā sevi�ķā cieņā ir sava veida �nomenklatūras� pirmatklājums. Cil�vēks, kas ieviesis literatūras ikdienā jaunas tēmas, si�etus � kaut arī �aurus �, vienmēr var cerēt uz kritikas un lasī�tāju atsaucību. Te jāpiebilst, ka Katneram ne�vedās atklāt jaunas tēmas. Viņ� pievērsās jaunajam laikus, ta�u vienmēr nedaudz vēlāk par citiem. Likās � nepatstāvīgs rakstnieks.
Bet kādēļ bija tik grūti atdarināt �o nepat�stāvīgo rakstnieku?!
Glu�i vienkār�i tādēļ, ka viņ� at�ķirībā no citiem pirmatklājējiem bija īsts rakstnieks. Ik�vienu izvēlēto tēmu viņ� apstrādāja tā, tik daudz variantos, ka citiem vēlāk vienkār�i ne�kas nepalika pāri. Tas, kas citiem �ķita ļoti vienkār�s, viņam bija sare�ģīts. Viņ� bija līdzīgs aktierim bez noteikta ampluā. Arī tādus reizēm apvaino individualitātes trūkumā. Bet Katners arī necentās izcelties uz literatūras skatuves. Viņam gar to nebija daļas. Viņ� uz�stājās nevis ar savu individualitāti, bet gan ar tēmas individualitāti.
Viņa vienreizīgums tad arī slēpās tie�i viņa daudzveidībā. Viņ� skāra ļoti pla�as ameri�kāņu fantastikas sfēras, savienoja daudzas līdz tam nesavienotas tendences, pie tam to nozīme laika gaitā izpaudās jo dienas jo spilgtāk.
Henrijs Katners nebūt nav zinātniskais fan�tasts �ī vārda tie�ā un, kā mēs to patlaban saprotam, ļoti �aurā nozīmē. Ar to viņ� atgā�dina Reju Bredberiju un, jāteic, ne glu�i nejau�i. Katners bija viens no tiem, kas palī�dzēja Bredberijam ieiet fantastikas pasaulē. Palīdzēja vistie�ākajā veidā: viņ� rūpīgi izla�boja, gandrīz vai pārrakstīja vairākus Bredbe- rija pirmos stāstus. Palīdzēja arī tā, kā jeb�kur� gados vecāks labs rakstnieks palīdz jau�nākam, pat ja viņi nav pazīstami. Pieņemts uzskatīt, ka tādi Bredberija stāsti kā �Veids� radu�ies tie�ā Katnera ietekmē. �World Tāles� agrīnā perioda �ne�ēlīgie� stāsti tagad iegu�va � sākumā Katnera, vēlāk Bredberija uz�tverē � filozofisku jēgu. Pirmsromantiskās un romantiskās tradīcijas atklājās nevis savās ārējās iezīmēs, bet gan savā filozofiskajā tendencē. Katners vairs necentās iebiedēt lasī�tāju, viņ� mēģināja kopā ar to izprast dzīvi.
Varbūt tādēļ viņ� pastāvīgi nonāca pie ma�ziem filozofiskiem atklājumiem. Vienā no viņa stāstiem, piemēram, zinātnieks rada robotu, kuram pa�am jāpieņem lēmums. Ta�u robots uzvedas ļoti dīvaini: viņ� ielau�as bibliotēkā, pusstundas laikā izlasa visas grāmatas � un viņu pārņem neremdināma zinā�anu kāre. Kā tā modusies robotā? Glu�i vienkār�i, viņ� ne�var neko izlemt, iekams nav saņēmis pilnīgu informāciju. Bet, tā kā saņemt pilnīgu informāciju iespējams, vienīgi izzinot Visumu � pasaulē ta�u it viss ir savstarpēji atkarīgs �, tad viņ� �mācīsies�, kamēr sa�bruks. Nekādus lēmumus viņ� tik un tā nepie�ņems. Ar visām savām grandiozajām spējām viņu acīmredzot traucē tas, ka viņ� nav cil�vēks � Jau pēc tam, un nevis ASV, bet PSRS, parādījās ļoti interesantā P. Simonova teo�rija, no kuras izriet, ka cilvēkam piemīto�ais emociju mehānisms ir kompensējo�s � tas dod iespēju pieņemt lēmumus, bāzējoties arī uz nepilnīgu informāciju.
Vai arī cits stāsts � par androīdu, kas pa�tiesi uzskata sevi par cilvēku. Jāatzīst, �im robotam ir savi argumenti: viņ� jau sasnie�dzis cilvēkam raksturīgo komplicētību, un tā�dēļ viņ� ir drīzāk cilvēks nekā robots. Arī te Katners apsteidza daudzu zinātnieku hipotē�zes par emocijām kā īpa�i sare�ģītas matērijas uzbūves rezultātu, pie kam, teorētiski sprie��ot, nav svarīgi, vai tās ir organiskas vai neorganiskas. No Vīnera teorijas ta�u izriet, ka vadības vispārīgās likumsakarības ir kopīgas.
Jā, Katners bija filozofiskas ievirzes cilvēks. Tādēļ arī viņam izdevās savienot savā daiļ�rade daudzas amerikāņu fantastikas tenden�ces, jo ikvienā no tām viņ� saskatīja filozo�fisku jēgu.
Katners runāja par dzīvi tās da�ādās for�mās un izpausmēs, reizēm neiedomājamās, neticamās, ikdienā nesaprotamās, ta�u vien�mēr par dzīvi tās daudzveidībā un viengaba�lainībā. Tādēļ arī viņ� bija pa�a mūsdienīgākā' fantasta paraugs. To mēs varam pilnīgi dro�i apgalvot tagad, trīspadsmit gadus pēc viņa nāves.
Un, cik daudzveidīga viņam likās dzīve, tik daudzveidīgi bija viņa mākslinieciskās izteik�smes līdzekļi. Da�kārt viņ� skuma. Daudzi viņa stāsti ir skumji, daudzi traģiski. Un viņ� prata arī apbrīnojami smieties. Pareizāk sa�kot, izsmiet.
Arī satīra mēdz būt da�āda. Reizēm tā ir ļoti drūma. Katners ķērās pie satīras, kad gri�bēja pasmieties. Viņ� bija ļoti jautrs satīriķis. Bet smieklu iemeslu viņ� rod visda�ādākajās amerikāņu dzīves veida izpausmēs.
Par �izpriecu industriju� ir rakstīts daudz, par to rakstīju�i arī fantasti, � un ne ikreiz humoristiskā tonī. Tā ir diezgan bīstama cil�vēka dvēselei, jo paredzēta bezpersonisku būtņu radī�anai, kuras nez kādēļ pretendē uz nosau�kumu �cilvēks�. Katners arī raksta par to.
Viņ� nepau� sa�utumu � viņ� smejas. Ta�u tiem, par kuriem viņ� smejas, no tā vieglāk nekļūst. Krāpnieku uzņēmēju ģimene �Iedo�mīgajā robotā� diez vai di�otos, ka tā glau�dīta pa spalvai. Un cik ļoti Katneram gribē�tos, lai arī dzīvē cilvēkus pārņemtu �ausmas, sastopoties ar �masu mākslas� darbiem, un viņi glu�i kā �ajā stāstā pa kaklu pa galvu mestos laukā no zālēm, kur viņus grasās pa�mielot ar sēnalām!
Pie humoristikas � tiesa, īpa�a veida � pieder arī Katnera slavenais stāstu cikls par mutantu Hogbenu ģimeni. �oreiz tā ir hu�moristiska gotika. Stāsti par ITogbeniem at�gādina ķeltu pasakas ar to ērmoto grotesku un savdabīgo pasaules skatījumu.
�Mēs, Hogbeni, esam ģimenīte uz goda,� tā sākas viens no stāstiem. Patie�ām, otras tā�das ģimenes nav! Ne jau katram, teiksim, ir vectēvs, kam vairāk par visu patīk lidot pa gaisu � tāpat, bez jebkādiem speciāliem aparātiem. Nevarētu teikt arī, ka ļoti izpla�tīta būtu spēja, kad vien iegribas, kļūt nere�dzamam. Bez tam Hogbeniem ir vēl daudz citu at�ķirīgu iezīmju un spēju. Taisnību sa�kot, viņi apveltīti ar visu to, ko fantasti no laika gala pie�ķīru�i saviem varoņiem. Arī strādnieki viņi nav peļami; drusku pakūtri, protams, toties kas viņiem par lieliskām iema�ņām! Daudz neprātodami, gandrīz vai pēc nojautas viņi būvē atomkatlu, lāzeru vai kaut ko tamlīdzīgu un daudz citu brīni�ķīgu ma�īnu, ierī�u, aparatu. Visi �ie izgudrojumi nav jauni. Tie jau sen patentēti � daļēji dzīvē, daļēji fantastikā. Bet ar kādu apskau�amu da�biskumu pret tiem izturas Hogbeni! Viņu uz�tverē tā nav pat ikdiena, tas ir vienkār�i uz�jautrinājums. Nekāda svinīguma, nekādas augstprātības, nekādas daudzvārdības saru�nas par to visu. Bet, kad viens tāds pļāpa at�rodas, tad viņu kā ļauno garu austrumu pasa�kās iedzen pudelē. Viņ�, protams, ir intere�sants, tomēr vairāk gan uzmācīgs un apnicīgs. Lai pasē� vien, no tā neviens necietīs.
Kas gan viņi ir, �ie Hogbeni? Ta�u ne �pār�cilvēki�? �ķiet, tā tomēr ir. Tikai Katners pie��ķir �im vārdam savdabīgu nokrāsu. Tik sav�dabīgu, ka Hogbeni gandrīz vai izskatās pēc izplatītā priek�stata �pārcilvēks� parodijas.
Fantastika bie�i risina jautājumu: vai cil�vēks jau izsmēlis savas iespējas, vai viņam vēl lemts attīstīties? Vai nākotnes cilvēku mū�s nekļūs garāks, vai viņu smadzenes ne�iemantos jaunas iespējas, vai viņos ncizpaudī- sies kaut kādas mums nepazīstamas spējas? Visiem �iem prātojumiem da�kārt ir reāls zi�nātnisks pamats. Ir zināms, ka cilvēce vēl ir ļoti jauna; pēc daudzu zinātnieku domām, tai lemts attīstīties ne vien sociālā, bet arī biolo�ģiska plāksnē.
Tomēr �ie apsvērumi ne vienu reizi vien no�derēju�i par argumentiem da�ādu antidemo�krātisku teoriju izveidē. Roberts Hainlains, piemēram, romānā �Bezdibenis� demonstrē savdabīgu �pārcilvēku� organizāciju, kas no�domājusi sagrābt varu visā pasaulē, bet laika gaitā, ģenētiski no�ķiroties, izveidoties par kādu jaunu bioloģisku cilvēka pasugu, kas vada citus, zemāku pasugu cilvēkus. �ie �pār�cilvēki� at�ķiras no parastā cilvēka tāpat, kā �saule at�ķiras no sveces gaismas�, un tādēļ starp viņiem var pastāvēt tikai viena veida attiecības � attiecības starp neierobe�otu varu un paklausīgiem padotajiem. Viņus �ķir bezdibenis, un tā tam jābūt.
Hogbeni ir vienkār�i ļaudis. Viņi vēlas ti�kai, lai tos neviens netraucē. Viņiem galve�nais ir � būt kā visiem. Un, ja viņi tomēr nav �kā visi�, tad vienīgi pa�ā labākajā nozīmē.
Hogbeni dzīvo vairākus tūksto�us gadu. Un tas, kas citiem �ķiet mū�īgs, viņiem ir pār�ejo�s. Tas, kas citu uztverē ir nozīmīgs, vi�ņiem ir apbrīnojami nenozīmīgs. Varētu lik�ties, ka visus iebiedējis vietējais boss Gendijs, bet, lūk, Sonks � no Hogbenu viedokļa vēl pavisam-zēns � pieveic viņu! Lai to panāktu, viņ� izvēlējies vienkār�āko paņēmienu � licis Gendijam izstāstīt par sevi patiesību.
Prāta ziņā Hogbeni ir panaivi. Kā jau vien�kār�i ļaudis, viņi izturas dabiski. Un Katners mīl viņus par to, ka tie saglabāju�i �o dabis�kumu, ko citi zaudēju�i. Tie�i �is dabiskums dod viņiem iespēju saskatīt daudz tāda, ko citi neievēro. Hogbeni dzīvo gadu tūksto�iem, bet viņiem nekas nav apnicis, viņiem viss ir inte�resants.
Lai gan da�kārt atgadās arī otrādi. Tie�i �ajos stāstos mēs ik uz sola sastopamies ar sa�utumu par konformismu, mantrausību, ne�kaunību un par to, ko Rietumos pieņemts dēvēt par �emocionālo fa�ismu�. Kā novērtēt kaut vai zvēriska privātīpa�nieciskuma pārņem�to izdzimumu misteru Jensiju no stāsta �Uz redzīti!�? Kādreiz kāds (vi ņs n av ievērojis, kas) uzminis viņam Ņujorkā uz kā�jas, un tagad viņ� grib iznīcināt visu pasauli, lai līdz ar pārējiem cilvēkiem ciestu arī nezi�nāmais pāridarītājs. Bet skumji misteram Jcnsijam tuk�ajā pasaulē nebūs: viņ� arī pa�- laik dzīvo, no�ķīries no cilvēkiem. Vienīgi ne�būs, kam kaitēt ar savām nelietībām.
Vispār, dzīvot pasaulē ir ārkārtīgi intere�santi � viss ir tik da�āds, un arī viņi pa�i, Hogbeni, ir tik da�ādi. Zēl tikai, ka laika gaitā �īs da�ādības kļuvis pamazāk un visapkārt radies tik daudz vienveidīgu cilvēku, nonive�lētu � unificētu, kā teiktu �propesors� (no stāsta �Jezga ar profesoru�). Pats Sonks Hogbens gan tā neteiktu. Viņ� �os gudros vārdus nesaprot.
Zīmīgi, ka zinātnieks Galigers, vēl viena pla�a Katnera stāstu cikla varonis, arī ne vi�sai labi saprot �os gudros vārdus. Radīt brī�ni�ķīgus izgudrojumus viņam palīdz nojauta. Tur darbojas drīzāk zemapziņa nekā saprāts. Tas, ko viņ� dara, atbilst cilvēka dabiskajām spējām. Tādēļ arī Galigeram ne prātā nenāk di�oties, kaut kā izcelt sevi.
Hogbeni, Galigers un daudzi citi Katnera varoņi ir cilvēciski � lūk, kas viņos ir galve�nais.
Un tas, pēc Katnera clomām, ir galvenais, kas nepiecie�ams pasaulei. Katners tic pro�gresam. Nevis progresam vispār, bet gan tā�dam, kas saistīts ar cilvēku un ko nosaka viņa attīstība. Pie kam vispusīga attīstība. Neviena prāta uzvara, kas nāk par ļaunu dvēse�lei, viņu neapmierina. Kaut kādā cilvēces at�tīstības posmā tās intelektuālo līmeni noteiks morālais līmenis.
Sai sakarībā īpa�i jāatzīmē pazīstamais Katnera stāsts �Absalons�. Ģeniāls zēns, kas nosaukts ķēniņa Dāvida nepaklausīgā dēla vārdā, saceļas pret tēvu. Bet viņ� saceļas tā�dēļ, ka tēvs vadās pēc formālas, bet viņ� � pēc augstākas morāles likumsakarības, tādēļ, ka tēvs �zaudējis spēju brīnīties�, bet viņ� � ne, tādēļ, ka viss, ko runā viņ�, ir taisnība, bet tas, ko runā tēvs, � liekulība. Viņ� ir spējīgāks par tēvu. Bez tam vēl � augstāk attīstīts un dvēseliski skaidrāks. Tas ir pats galvenais. Fizisko spēku viņ� salīdzina ne tikai ar inte�lektuālo, bet arī ar morālisko. Un uzvar. Viņ� aizstāv nevis vienkār�i savas tiesī�bas mācīties to, ko vēlas, � viņ� aizstāv sevi kā personību. Tagad vairs neviens neglū�nēs viņa smadzenēs kā Hogbenu kaimiņi pa atslēgas caurumiem.
Cilvēks � tas ir ļoti daudz. Un Katnera varoņi cen�as attīstīt savas labākās īpa�ības nevis tādēļ, lai paceltos pāri cilvēkiem, bet gan tādēļ, lai par tiem kļūtu. Visus savus va�roņus Katners mērī ar vienu mērauklu. Ne sa�biedrībā ieņemamais stāvoklis, ne viņu veiksme vai neveiksme Katneru neinteresē. Cilvēks ir vērtējams vienīgi pēc prāta un dvēseles īpa��ībām. �o domu Katners reizēm ietērpj uz�svērti paradoksālā formā.
Stāstā �Slēp�anās�, piemēram, Katners liek uzvarēt cilvēkam, kas saglabājis tikai savu personību un intelektu. Viņ� pat nav cil�vēks vārda parastā nozīmē � tas ir trans- plants, mazs metāla cilindrs, kuram pārstā�dītas katastrofā bojā gāju�a kosmonauta sma�dzenes. Bet tā ir ievērojama personība, un tā gūst pelnītu uzvaru.
Vai tiesa, ka ir bijis daudz Katneru? Tiesa, ja runājam par �ī rakstnieka pielietoto stilu un si�etu daudzveidību. Bet aiz tā visa bijis viens Katners, cilvēks ar stingru morālu nostāju. Cilvēks, kas iejaucies dzīvē tādēļ, lai padarītu to cilvēciskāku.
i. Kagarlickis
Migels un Fernandess slapstījās katrs savā ielejas pusē, ap�audījās uz labu laimi, kad pēk�ņi nosēdās lidojo�ais �ķīvītis. Viņi veltīgi iztērēja vairākas patronas, tēmēdami uz dī�vaino gaisa kuģi. Pilots izkāpa no lidaparāta, �ķērsoja ieleju un soļoja pa nogāzi aug�up, kur Migels kaktusa pavēnī bija ieņēmis ne visai dro�as pozīcijas, nepārtraukti lamājās un, cik ātri spēdams, pārlādēja �auteni. Jo tu�vāk sve�inieks nāca, jo grūtāk bija trāpīt. Bei�dzot pēdējā brīdī Migels nosvieda �auteni, pa�ķēra ma�eti un pielēca kājās.
� Mirsti jel! � viņ� iesaucās un atvēzē�jās. Tērauda asmens noplaiksnīja karstajā Meksikas saulē. Elastīgi atsitusies pret pilota kaklu, ma�ete uzlidoja augstu gaisā, un
Migela roka notirpa, kā elektriskās strāvas ķerta. No ielejas otras puses, sīkdama kā lap�sene, �urp traucās lode. Migels saļima un pa�ripoja aiz klints bluķa. Garām aizspindza vēl viena lode, un uz pilota kreisā pleca pa�ķīda zilas dzirksteles.
��� Estoij perdido[1], � migels noteica, ga�līgi satriekts. � Viņ� pieplaka pie zemes, tad pacēla galvu un nikni no�ņācās uz ienaid�nieku.
Sve�iniekam tomēr nebija padomā nekas ļauns. Vēl vairāk � viņ� �ķita neapbruņots. Migela asais skatiens ieurbās atnācējā. Tas bija neparasti ģērbies. Galvu rotāja zila īsu, spo�u spalvu cepurīte. Zem tās viedās barga 1111 nepielūdzama askēta seja. Sve�ais bija tievs kā skals un gandrīz septiņas pēdas gar�. Bet viņ� tik tie�ām �ķita neapbruņots. Tas at�deva Migelam drosmi. Viņ� pārskatīja ap�kārtni, vai neieraudzīs ma�eti. Nekur tuvumā to nemanīja, bet �autene rēgojās tikai pāris soļu nostāk.
Sve�ais pienāca klāt Migelam.
��� Piecelies, � atnācējs teica. � Parunā�sim.
Viņ� lieliski runāja spāniski, tikai viņa balss likās skanam kaut kur Migela galvā.
��� Necel�os, � Migels tiepās. � Ja piecel- �os, Fernandess mani no�aus. �aut viņ� gan neprot, tomēr neesmu tāds muļķis, lai riskētu. Turklāt tas nav godīgi. Cik tad Fernandess jums maksā?.
Sve�inieks nosodo�i paraudzījās Migelā.
�� Vai tu maz zini, no kurienes esmu iera�dies? � viņ� vaicāja.
��� Tas mani nemaz neinteresē, � Migels atcirta, slaucīdams sviedrus no pieres. Viņ� pa�ķielēja uz tuvīno klints bluķi, aiz kura bija paslēpis ādas mai�eli ar vīnu.
��� Jūs, bez �aubām, nākat no los estados unidos [2] , kā jūs, tā jūsu lidaplarāts. ziņo�u Meksikas varas iestādēm.
��� Vai tad Meksikas varas iestādes atbal�sta slepkavo�anu?
��� Mums ar kaimiņu ir pa�iem savi rē�ķini, � Migels attrauca. � Jāiz�ķir, kur� te ir īstais ūdens saimnieks � viņ� vai es, tas ir ļoti svarīgi. Turklāt es �āvu pa�aizsardzī�bas nolūkā. Tas cabr�n[3] viņpus ielejas grib mani nogalināt. Un jūs esat viņa algots slep�kava. Gan dievs sodīs jūs abus. � Tad viņam ie�āvās prātā jauna doma. � Cik jūs gribat par Fernandesa novāk�anu? � viņ� apvaicā�jās. �� Do�u jums trīs peso un labu kazlēnu.
��� Nekādas slepkavo�anas vairs neno�tiks, � sve�ais noskaldīja. � Saprati?
��� Tad ejiet un pasakiet to Fernande- sam, � Migels teica. � Iestāstiet viņam, ka īpa�uma tiesības uz ūdeni pieder man. Un lai viņ� iet savu ceļu.
Blen�ot garajā sve�iniekā, Migelam jau saka sāpēt kakls. Viņ� drusku pagrozījās, un nekustīgo, sakaitēto gaisu no jauna pār�ķēla lode, kas ietriecās kaktusā, ka no�ļakstēja vien.
Sve�ais pieglauda cepurītes zilās spalvas.
�� Vispirms es, kā nākas, izrunā�os ar tevi. Paklau, Migel.
��� Kas jums teica, kā mani sauc? � Mi�gels jautāja, apveldamies uz muguras un pie�sardzīgi apsēzdamies aiz klints. � Tā jau es domāju. Fernandess nolīdzis jūs, lai mani no�slepkavotu.
��� Tavs vārds man zināms tāpēc, ka maz�liet protu lasīt tavas domas. Ne visai daudz, jo tās ir pārāk miglainas.
��� Ak tu suņa bērns tāds! � Migels nola�mājās.
Sve�iniekam iedrebējās nāsis, tomēr viņ� izlikās nedzirdam piezīmi.
��� Es nāku no citas pasaules, � viņ� sāka skaidrot. � Mani sauc� Migelam tas izklau�sījās kā �Ketzalkotls�.
��� Ketzalkotls? � Migels ironiski pārvai�cāja. � Nu kā tad, kā tad. Bet es esmu svē�tais Pēteris, kam ir visas debesu atslēgas.
Ketzalkotla iekritu�ie, bālie vaigi pietvīka, tomēr viņ� savaldījās un mierīgi turpināja:
������� 'Paklau, Migel. Paskaties uz manām lū�pām. Tās nekustas. Mani vārdi atskan tavā galvā telepātijas ietekmē, bet tu manas domas pārtulko sev saprotamos vārdos. Acīmredzot mans vārds tev likās pārāk sare�ģīts. Un tu to pārveidoji par Ketzalkotlu. Bet tas nebūt nav mans īstais vārds.
�� De veras[4], � migels piekrita. � tas ne�būt nav jūsu īstais vārds, un jūs nemaz nenā�kat no citas pasaules. Nemū�am neticē�u tā�dam norteamerica.no[5], lai viņ� zvēr kaut vai pie desmittūksto� svēto dvēselēm.
Ketzalkotla askētiskā seja atkal piesarka.
��� Esmu ieradies �eit ieviest kārtību, � viņ� pūlējās ieskaidrot, � nevis nosist laiku strīdos ar visādiem� Klau, Migel. Kā tev liekas, kāpēc tu nevarēji nogalināt mani ar ma�eti? Kāpēc lodes mani neskar?
�� Kāpēc jūsu lidaparāts lido? � Migels atvaicāja. Viņ� izvilka tabakmaku un sāka tīt cigareti, tad uzmanīgi paraudzījās, kas notiek aiz klints. � Var būt, ka Fernandess jau uz�glūn man no kāda stūra. Kur man tā �au�tene �
�� Lai paliek, � Ketzalkotls viņu attu�rēja. � Fernandess tevi neaiztiks.
Migels griezīgi iesmējās.
�� Bet arī tu nedrīksti viņu aiztikt, � Ket�zalkotls stingri piebilda.
������ Ak tad, pēc jūsu domām, man vēl būtu jāpagrie� otrs vaigs, � teica Migels, � lai �im ērtāk iz�aut man galvā caurumu, ko? Sciīnr Ketzalkotl, kad redzē�u Fernandesu nakain pāri ielejai ar paceltām rokām, tad gan es ticē�u, ka viņ� ir samierinājies. Bet ij tad neļau�u tam ķēmam nākt man par tuvu, jo var gadīties, ka �im uz muguras paslēpts dun�cis.
Ketzalkotls vēlreiz pieglauda cepurītes zi�las, tēraudam līdzīgās spalvas. Viņa kalsnajā sejā pavīdēja neapmierinātība.
��� Strīdiem reizi par visām reizēm jādara gals, � viņ� teica. � Mēs rūpējamies par kartību Visumā, un mūsu pienākums ir nest mieru ikvienai planētai, ko sastopam savā ceļā.
��� Tā jau domāju, � Migels apmierināti noteica. � Jūs nākat no los estados unidos. Kālab tad jūs nenesat mieru pats savai ze�mei? Los senores* Hemfriju Bogartu un Edvardu Robinsonu esmu redzējis las pelicu- las[6]. dancojot ar la setīora betiju grebļu. un kur tad vēl tie pa�i gangsteri � viņi tak �auj viens uz otru no visiem Ņujorkas debes�skrāpjiem. Bet ko tai laikā darāt jūs? Dancojat ar la senora Betiju Grebļu. Ko nu, pazīstu jūs. Vispirms jūs nesīsiet mieru, bet vēlāk pievāk�siet mūsu naftu un derīgos izrakteņus.
Ketzalkotls pikti paspēra akmentiņu, kas gu�lēja pie viņa spo�os metāla zābakos ieautajām kājām.
�������� Kā tu to nesaproti, � viņ� pārmeta un ievēroja neaizdegto cigareti, kas �ūpojās Mi�gela mutes kaktiņā. Ketzalkotls strauji pa�cēla roku, un no viņa gredzena iz�āvās �ilbi�no�s stars, kas aizdedzināja cigaretes galu. Migels pārbijies atlēca atpakaļ, tad ievilka dūmu un pamāja ar galvu. Spo�ais stars no�zuda.
������� Mtiekas gracias, setīor*, � Migels pa�teicās.
Ketzalkotla bezkrāsainās lūpas savilkās lādā kā smīnā. � Migel, � viņ� uzsauca, � vai to spētu kāds norteamerieano?
��� Quien sabe?**
������� To nespēj neviena dzīva dvēsele uz jūsu planētas, un tu to zini glu�i labi.
Migels paraustīja plecus.
������� Vai redzi to kaktusu? � Ketzalkotls vai�cāja. � Varu to iznīcināt divās sekundēs.
��� Ticu, setīor.
������� Tādā gadījumā es piebildī�u, ka spēju iznīcināt visu jūsu planētu.
������� Jā, esmu dzirdējis par atombumbām, � Migels laipni piebalsoja. � Bet kāpēc tad jūs tā uztraucaties par mazo nesapra�anos starp mani un Fcrnandesu? Runa ir tikai par nieka ūdens peļķīti, kas neinteresē nevienu, izņe�mot �
Garām aizspindza lode.
Ketzalkotls dusmīgi paberzēja gredzenu pirkstā.
- Tāpēc ka pasaulei vienreiz jāizbeidz �ie strīdi, � viņ� draudo�i paziņoja. � Pretējā gadījumā mēs to iznīcināsim. Nesaprotu, kāda iemesla dēļ cilvēki nevarētu dzīvot mierā un saticībā.
��� Viens iemesls tomēr ir, setīor.
��� Un tas būtu?
��� Fernandess, � Migels paskaidroja.
��� Es iznīcinā�u jūs abus, ja nebeigsiet �o plūk�anos.
� El senīor ir cēls miernesis, � pieklājīgi sacīja Migels. � Es nemaz negribu plūkties, tikai pasakiet, kā tad lai pasargāju savu dzī�vību.
��� Arī Fernandess liks tevi mierā.
Migels noņēma no galvas nodriskāto, ap�nēsāto sombrero, uzmauca to kārts galā un uzmanīgi pacēla virs klints. Kaut kas nejauki nokrak�ķēja. Cepure nolidoja no kārts, un Mi�gels satvēra to vēl gaisā.
��� Labi, �viņ� teica. �■ Ja jūs tā uzstājat, senīor, es vairs ne�au�u. Bet no �īs slēptuves ārā nelīdī�u. No visas sirds gribu izbeigt plūk�anos. Bet man tā vien rādās, ka jūs gri�bat, lai es daru kaut ko tādu, ko nemaz ne�protu darīt. Tikpat labi jūs varat likt, lai es skrienu pa gaisu kā jūsu lidaparāts.
Ketzalkotls sapīka vēl vairāk. Beidzot viņ� sacīja:
������� Pastāsti, Migel, kā tad jūs abi sastrīdē�jāties.
������� Fernandess grib nobendēt mani un ap�spiest manu ģimeni.
��� Kādēļ tas viņam vajadzīgs?
������� Tādēļ, ka viņ� ir ļauns, � Migels at�teica.
��� Kāpēc tad ļauns?
������� Tāpēc, � Migels loģiski secināja, � ka viņ� grib nobendēt mani un apspiest manu ģimeni.
Saruna pārtrūka. Garām steidzās �akste. Tā apstājās, lai paknābātu Migela �autenes spo�o stobru. Migels nopūtās.
������� Tepat netālu paslēpts mai�elis ar vī�nu � � viņ� sāka, bet Ketzalkotls neklausī�jās.
������� Ko tu teici par īpa�uma tiesībām uz ūdeni?
������� Ak par to, � atsaucās Migels. � Mūsu zeme ir nabadzīga, senor. Ūdens �eit dārgāks par visu. Pārcietām sausu gadu, un nu ūdens nepietiks ne manai, ne kaimiņu ģimenei. Bet tā peļķe pieder man. Fernandess grib noben�dēt mani un apspiest�
��� Vai tad tiesa jūsu zemē nepastāv?
������� Tādiem kā mums? � Migels atjautāja un laipni pasmaidīja.
������� Vai arī Fernandesam ir ģimene? � Ket�zalkotls painteresējās.
��� Jā, nabadziņi, � Migels atbildēja. � Ja viņi nestrādā, kamēr krīt no kājām, Fernan�dess tos sit.
��� Vai tu savējos nesit?
��� Tikai nepiecie�amības gadījumā, � Mi�gels paminstinājās. � Mana sieva ir resna un slinka. Bet vecākais dēls Ciko palai� muti. Mans pienākums ir nepiecie�amības gadījumā viņus pārmācīt � manai ģimenei tas nāk tikai par labu. Mans pienākums ir arī nosargāt mūsu īpa�uma tiesības uz ūdeni, jo ļaunais Fernandess grib nobendēt mani un �
��� Tā ir veltīga laika tērē�ana, � Ketzal�kotls nepacietīgi pārtrauca. � Ļauj padomāt.
Viņ� atkal paberzēja gredzenu un paraudzī�jās visapkārt. �akste bija sameklējusi gar�dāku kumosu par �auteni. Pakampusi ķirzaku, kuras astes galiņ� rēgojās tai no knābja, �ak�ste skrēja prom.
Aug�ā ko�i zilajās debesīs spīdēja karsta saule. Sausais gaiss smar�oja pēc meskita [7] . Lidojo�ā �ķīvī�a nevainojamā forma un �ilbi�no�ais spo�ums savādi kontrastēja ar ielejas zaļumu.
��� Pagaidi tepat, � Ketzalkotls beidzot teica. � Es aprunā�os ar Fernandesu. Kad sauk�u, nāc uz manu kuģi. Mēs ar Fernandesu būsim jau priek�ā.
��� Kā vēlaties, senjor, � Migels piekrita. Viņa acis sāka �audīties �urpu turpu.
��� Un neaiztiec �auteni, � Ketzalkotls brī�dināja.
��� Nenāk ne prātā, senīor, � Migels atbil�dēja. Viņ� nogaidīja, kamēr slaidais sve�i�nieks aiziet, tad sāka uzmanīgi rāpties pa sauso zemi uz �autenes pusi. Pēc brī�a atra�dās arī ma�ete. Beidzot varēja ķerties pie vīna mai�eļa. Viņ� bija patie�ām ļoti izslāpis. To�mēr daudz dzert nedrīkstēja. Migels �igli pieladēja �auteni, atspiedās pret klinti un sāka gaidīt, lāgiem iebaudīdams pa malciņam no mai�eļa.
Pa to laiku sve�ā gaisa kuģa pilots, nelik�damies ne zinis par lodēm, kas reizumis no- zibsnīdamas atsitās pret viņa tēraudaino stāvu, tuvojās Fernandesa slēptuvei, �au�ana mitējās. Tikai pēc laba laiciņa sve�ais beidzot parādījās no jauna un pamāja Migelam.
��� Ya voiļ, senīor[8], � migels atsaucās. viņ� nolika �auteni uz klints, lai būtu pa ķērienam, un uzmanīgi piecēlās, gatavs mesties atpakaļ, liklīdz saskatīs ko aizdomīgu. Nekā aizdo�mīga nemanīja.
Sve�ajam līdzās nostājās Fernandess. Mi�gels nekavējoties paķēra �auteni un notēmēja.
Kaut kas no�ņāca gaisā. �autene Mi�gela rokās iekvēlojās. Viņ� iebļāvās, nometa ieroci un mirkli vēlāk nejuta vairs nekā,
�Aizeju ar godu,� noplaiksnīja pēdējā ap�ziņas dzirkstelīte.
. . . Viņ� atguvās milzīgā lidojo�ā �ķīvī�a paēnā. Ketzalkotls nolaida roku, ar ko bija aiz�klājis Migela seju. Viņa gredzens laistījās saulē. Migels apreibis papurināja galvu.
��� Vai esmu dzīvs? � viņ� jautāja.
Bet Ketzalkotls ij nedomāja atbildēt. Viņ� bija pagriezies pret Fernandesu, kas stāvēja tam līdzās, un plātījās Fernandesa neizteik�smīgās sejas priek�ā. Fernandesa stiklainajās acīs iezibsnīja Ketzalkotla gredzena spo�ums. Arī viņ� papurināja galvu un kaut ko noburk��ķēja. Migels lūkoja atrast savus iero�us, ta�u veltīgi. Viņ� pabāza roku zem krekla, bet arī no vecā, labā na�a vairs nebija ne vēsts.
Abu kaimiņu skatieni sastapās.
�� Nu mums abiem beigas, don Fernandes, � Migels ierunājās. � �is senor Ket�zalkotls nokaus mūs abus. Savā ziņā �ēl, ka tu nokļūsi ellē, bet es paradīzē, jo tad jau mēs vairs nekad neredzēsimies.
�� Tu maldies, kaimiņ, � Fernandess at�cirta, veltīgi meklēdams savu nazi. � Tev pa�radīzi neredzēt. Un to garo norteamericano nemaz nesauc Ketzalkotls. Lai slēptu visas �i- tās izdarības, viņ� pieņēmis Kortesa vārdu.
�� Savas pasaciņas varēsi stāstīt pa�am nelabajam, � Migels attrauca.
�� Apklustiet, jūs tur, � Ketzalkotls (vai Kortess) viņus skarbi apsauca. � Jūs redzē�jāt, uz ko esmu spējīgs. Un tagad klausieties.
Mēs esam uzņēmu�ies cēlo pienākumu gādāt, lai visā Saules sistēmā val�dītu miers. Mēs esam augsti attīstīti, mūsos mīt spēks, par ko jūs neiedro�ināties pat sap�ņot. Esam atrisināju�i visas problēmas, kuras jusu planētas iedzīvotājiem paliku�as neatri�sinātas, un mūsu pienākums ir lietot savu spēku vispārējas labklājības interesēs. Ja gri�bat palikt dzīvi, tad aizmirstiet visas ķildas �� tūlīt un uz visiem laikiem � un no �ī brī�a dzīvojiet mierā un saticībā. Jūs mani sapratāt?
��� Es to vienmēr esmu gribējis, � sa�utis iesaucās Fernandess, � bet tas ķēms tīko mani noslepkavot.
��� Nekādas slepkavo�anas vairs neno�liks, � teica Ketzalkotls. � Vai nu jūs dzīvo�siet saticībā, vai arī mirsiet.
Migels un Fernandess saskatījās, tad abi pa�vērās Ketzalkotlā.
��� Setīor ir cēls miernesis, � murmināja Migels. � Kā jau tiku sacījis. Jūsu priek�li�kums, zināms, ir zelta vērts. Tomēr mums tas nav tik vienkār�i. Dzīvot mierā ir labi. Pat ļoti labi, setīor. Tikai pamāciet, kā to izdarīt.
�� Vienkār�i beidziet ķildoties, � nepacie�tīgi skaidroja Ketzalkotls.
��� Viegli pateikt, � iebilda Fernandess.
�� Bet dzīve �ai sasodītajā Sonorā nemaz nav tik viegla. Var jau būt, ka pie jums �
��� Protams, � steidza papildināt Migels.
�� Jūsu los estados unidos ikviens dzīvo pār�ticībā.
�. tomēr pie mums tas nav tik vienkār�i.
Var bul, ka jūsu zemē, senor, �ūskas neuzbrūk �urkām un putni pārtiek no �ūskām. Var būt, ka jumi zemē pārtikas un ūdens pietiek visiem un cilvēkam nav jācīnās, lai uzturētu savu ģi�meni pie dzīvības. Seit tas nav tik vienkār�i.
Migels pamāja ar galvu.
��� Kādreiz mēs visi, protams, dzīvosim kā brāļi, � viņ� teica. � Mēs cen�amies klausīt dieva tā kunga gribai. Viegli tas nav, tomēr maz pamazām mēs kļūstam labāki. Nebūtu slikti, ja atrastos tāds burvju vārdiņ�, kas pa�darītu mūs par brāļiem, kā jūs izteicāties. Diem�ēl � � Viņ� paraustīja plecus.
Lai atrisinātu jūsu konfliktu, nav jāno�tiek vardarbībai, � Ketzalkotls nopietni pa- mācīja. - - Vardarbība ir ļaunums. Un nu � līgstiet mieru.
��� Vai arī jūs mūs iznīcināsiet, � Migels piebilda. Viņ� vēlreiz paraustīja plecus un sa�skatījās ar Fernandesu. � Lai notiek, setīor. Jūsu pusē ir arguments, kuram es negribu stāties pretī. AI fin[9], esmu ar mieru. kas mums jādara?
Ketzalkotls pagriezās pret Fernandesu.
��� Es arī, setīor, � pēdējais teica un nopū�tās. � Jums, bez �aubām, taisnība. Lai tad valda miers.
��� Sadodiet rokas, � Ketzalkotls teica at�plaukdams. � Zvēriet, ka dzīvosiet kā brāļi.
Migels pastiepa roku. Fernandess to cie�i paspieda, un abi pasmaidīja.
������� Redziet nu, � Ketzalkotls teica, apvel�tīdams viņus ar savu atturīgo smaidu. � Tas nemaz nav tik grūti. Tagad jūs esat draugi. Palieciet draugi arī turpmāk.
Viņ� apgriezās un sāka soļot uz lidojo�ā �ķīvī�a pusi. Tā gludajā virsmā klusi atvērās durtiņas. Uz sliek�ņa Ketzalkotls vēl palūko�jās atpakaļ.
������� Neaizmirstiet, � viņ� brīdināja. � Es jūs novēro�u.
��� Esiet bez rūpēm, � sacīja Fernandess.
� Adios, senor[10].
��� Vaya con Dios[11], � piebalsoja migels.
Durtiņas aiz Ketzalkotla aizvērās. Lidojo��ais �ķīvītis tūdaļ viegli pacēlās kādu simt pēdu augstumā. Tad tas zibenīgi aizdrāzās uz ziemeļiem un izzuda skatienam.
��� Tā jau domāju, � Migels noteica.
�� Viņ� bija no los es tādos unidos.
Fernandess paraustīja plecus.
������� Vienbrīd es gandrīz vai domāju, ka viņ� tie�ām teiks kādu prātīgu vārdu, � viņ� sa�cīja. � Bet runāja gan gudri, kas tiesa, tas tiesa. Tā dzīvīte nudien nav viegla.
������� Ak, kas tad �im par grūtumu, � Migels atsaucās. � Viņ� jau nedzīvo Sonorā. Mēs turpretī dzīvojam. Par laimi, man un manai
ģimenei pieder aciņa, uz kuru var paļauties. Kam tādas nav, tiern patie�ām ir grūti.
��� Tā ir tikai no�ēlojama peļķe, � Fernan�dess iebilda. � Bet, lai kāda tā būtu, tā pie�der man.
Runādams Fernandess tina smēķi. Viņ� pa�sniedza to Migelam un pats uztina sev jaunu. Kādu brīdi abi klusēdami smēķēja. Tad, vēl aizvien nebilzdami ne vārda, viņi devās katrs uz savu pusi.
Migels atgriezās pie uzkalnā atstātā vīna mai�eļa. Viņ� iebaudīja krietnu malku, labsa�jūtā nosēcās un palūkojās apkārt. Nazis, ma- �ete un �autene mētājās turpat tuvumā. Mi�gels savāca iero�us un pārbaudīja, vai �autene pielādēta.
Pēc tam viņ� uzmanīgi palūrēja, kas notiek otrpus ielejas.
Gandrīz ievainojot Migelu sejā, pret ak�meni atsitās lode. Viņ� �āva pretī.
Kādu laiku bija klusums. Migels atsēdās un pielika vīna mai�eli pie lūpām. Piepe�i viņ� pamanīja, ka garām traucas �akste, no kuras knābja rēgojas laukā ķirzakas astes galiņ�. Varbūt tā pati �akste rija to pa�u ķirzaku.
Migels paklusām uzsauca:
��� Setīor Putn! Nav labi ēst ķirzakas. Tas nepavisam nav labi. �- �akste piemiedza ma�zās, spo�ās a�eles un aizskrēja. Migels piecē�lās un notēmēja.
��� Beidziet rīt ķirzakas, setīor Putn. Bei�dziet, vai arī es jūs no�au�u.
�akste skrēja tālāk, nelikdamās par drau�diem ne zinis.
���� Vai nesaprotat, ko nozīmē apstāties? � Migels pusbalsī noprasīja. � Vai man vaja�dzēs paskaidrot?
�akste apstājās. Ķirzakas aste pazuda knābī pavisam.
����� Nu labi, � Migels sacīja. � Kad uzzi�nā�u, kā �akste var nerīt ķirzakas un tomēr nemirt badā, es darī�u tev to zināmu, amigo[12]. .Bet pagaidām staigā vesela.
Viņ� pagriezās un atkal pavērsa �auteni pret kaimiņu viņpus ielejas.
pievakarē D�oels Loks at�griezās mājās no universi�tātes, kur vadīja psihodinamikas katedru. Viņ� klusiņām ienāca pa sāndurvīm un ieklausī�jās � gar�, nerunīgs, gadus �etrdesmit vecs cilvēks ar vēsām, pelēkām acīm un tikko jau��amu smīnu uz lūpām. Varēja dzirdēt dūcam preciptronu. Tur darbojās Ebigeila �ūlere, saimniecības vadītāja. Loks pavīpsnāja un pa�griezās pret paneli sienā, kas, viņam tuvojo�ties, pavērās.
Neliels lifts bez trok�ņa nogādāja viņu aug�stāvā.
Tālāk viņ� devās ļoti uzmanīgi. Viņ� gāja tie�i uz durvīm gaiteņa galā un palika stāvam to priek�ā noliektu galvu, sastingu�u ska�tienu. Nekas nebija dzirdams. Tad viņ� atvēra durvis un iegāja istabā.
Tai pa�ā mirkli viņu sagrāba nedro�ības sajūta, viņ� palika stāvam kā piekalts. Viņ� neko nedarīja, tikai mute saspringa. Viņ� pie�spieda sevi klusēt un palūkojās visapkārt.
Tā varēja būt normāla divdesmitgadīga jau�nekļa, nevis astoņus gadus veca pui�eļa is�taba. Tenisa raketes mētājās līdzās grāmatu skaņu ierakstu kaudzei. Tiaminizators bija pa�licis ieslēgts, un Loks automātiski nospieda slēdzi. Piepe�i viņ� apcirtās. Videofona ek�rāns bija tuk�s, tomēr viņ� varētu apzvērēt, ka neredzamas acis vēro katru viņa kustību.
Tas nenotika pirmo reizi.
Pēc brī�a Loks atgriezās, notupās, lai izpē�tītu grāmatfilmas. Skatiens apstājās pie kār�bas ar uzrakstu �Braiefs par entropisko loģiku�. Loks viebdamies pagrozīja kārbu rokās, tad nolika to vietā un promejot vēl domīgi paraudzījās uz videofonu.
Lejā Ebigeila Sūlere darbojās ap mājas kombaina pulti. Viņas stingrā mute bija tik�pat spriega kā pedantiskais iesirmo matu mezgls pakausī.
�� Labvakar, � Loks sveicināja. � Kur tad Absalons?
��� Izgāja ārā parotaļāties, brāli Lok, � saimniecības vadītāja lieti�ķi atbildēja. � Esat agri pārnācis. Jūsu istabu vēl neesmu uzkopusi.
��� Tad ieslēdz jonizatoru, lai pastrādā, �
Loks deva padomu. � Tas nebūs ilgi. Man tik un tā jāpārskata �ādi tādi papīri.
Viņ� jau gribēja iet, kad Ebigeila zīmīgi ieklepojās.
��� Jā?
�� Viņ� izskatās tads saguris.
��� Lai pasporto svaigā gaisā, tas nāks par labu, � Loks īsi atteica. � Sūtī�u viņu uz va�saras nometni.
��� Brāli Lok, �� atkal ierunājās Ebigeila. � Lāgā nesaprotu, kādēļ jūs nelai�at viņu uz Baija Kaliforniju, ja jau viņ� tā grib. Agrāk jūs atļāvāt viņam mācīties visus grūtos priek�metus pēc patikas. Tagad jūs stājaties viņam ceļā. Tā nav mana darī�ana, bet vienu teik�u gan: zēns aiz skumjām pagalam nonī�cis.
-� Mana piekri�ana nāktu tikai par ļaunu. Ja jau negribu, lai zēns mācās entropisko lo�ģiku, tad tam ir savs pamats. Vai tu maz zini, kādas sfēras skar �ī zinātne?
��� Nē� jūs tak pats saprotat, ka nezinu. Neesmu daudz skolās gājusi, brāli Lok. Bet Absalonam ir gai�a galva.
Loks neiecietīgi atmeta ar roku.
��� Tev piemīt apbrīnojams talants visu vienkār�ot, � viņ� teica. � Gai�a galva!
Tad viņ� paraustīja plecus un devās pie loga paraudzīties savā astoņgadīgajā dēlēnā, kas lejā rotaļu laukumā spēlēja bumbu. Li�kās -� zēns pilnīgi atrodas spēles varā. Bet, viņu vērodams, Loks juta, ka smadzenēs iezo�gas saltas �ausmas, uz muguras saliktās ro�kas sa�ņaudzās.
Zēns, kam varēja dot gadus desmit, kura at�tīstības līmenis darītu godu divdesmitgadī�gam, patiesībā bija tikai astoņus gadus vecs puisēns. Pagrūti samierināties. �ī problēma nodarbina daudzu vecāku prātus � līknē, kas ataino ģeniālu bērnu dzimstību procentos, pē�dējā laikā kaut kas mainījās. Kaut kas nā�kamo paaud�u smadzenēs bija lēnītēm sakus�tējies, un pasaulē nāca �āda tipa jauni cilvēki. Loks to labi zināja. Arī viņu bērnībā daudzi�nāja par ģēniju.
Iespējams, ka citiem vecākiem �ī problē�ma tādas raizes nesagādātu, viņ� ietiepīgi do�māja. Ar Loku bija savādāk. Viņ� zināja, ko Absalonam vajadzētu visvairāk. Lai citi ve�cāki sūta savus mazos ģēnijus kādā no maz�bērnu novietnēm, kur tie atrastos sev līdzīgu vidū. Loks to nedarīs.
* � Absalona vieta ir �eit, � viņ� skaļi pa�ziņoja. � Ar mani, lai es varu �
Viņ� pamanīja saimnieces skatienu un, vēl�reiz dusmīgi paraustījis plecus, atsāka pār�traukto sarunu.
� Protams, viņam ir gai�a galva. Bet ne jau tik gai�a, lai dotos uz Baija Kaliforniju un studētu entropisko loģiku. Entropiskā lo�ģika! Tādam zēnam tā ir par grūtu. Pat tev tas būtu jāsaprot. Entropiskā loģika nav tas pats, kas pacienāt bērnu ar bonbongu, zinot, ka pie rokas ir rīcineļļa. Absalons vēl nav pieaudzis. Būtu bīstami sūtīt viņu uz Baija Ka- lifornijas universitāti mācīties kopā ar studen�tiem, kas trīsreiz vecāki par viņu. �īs studijas prasītu no zēna tik lielu garīgo piepūli, kādu viņ� pagaidām nespēj izturēt. Negribu pada�rīt savu dēlu par psihopātu.
Ebigeila pikti saviebās.
�� Jūs ta�u ļāvāt viņam krāmēties ar dife�renciālrēķiniem.
��� Ak, liec mani mierā.
Loks atkal paskatījās uz puisēnu, kas skrai�dīja lejā pa rotaļu laukumu.
�� Manuprāt, � viņ� lēni sāka, � pienācis laiks kārtējam seansam ar Absalonu.
Saimniece uzmeta viņam asu skatienu, pa�vēra plānās lūpas, it kā gribēdama iebilst, tad nosodo�i sparīgi aizcirta muti. Protams, viņa nesaprata, kas tie par seansiem un kam tie vajadzīgi. Viņa zināja tikai to, ka mūsdienās iespējams cilvēku hipnotizēt un pret pa�a gribu izspiegot, tādējādi atklājot viņa slepe�nākās domas. Viņa papurināja galvu, lūpas cie�i sakniebās.
�� Nejaucies lietās, no kurām tu nekā ne�saproti, � Loks pamācīja. � Kā jau teicu, es pats zinu, ko darīt ar Absalonu. Pirms gadiem trīsdesmit es biju tāds pats pui�elis kā viņ�. Tā ka es visu ļoti labi saprotu. Lūdzu, pasaki, lai viņ� nāk iek�ā. Bū�u kabinetā.
Saraukusi uzacis, Ebigeila noskatījās vi�ņam pakaļ. Nebija viegli izvēlēties pareizo ceļu. Pastāvo�ās morāles normas prasīja no cilvēka nevainojamu uzvedību, bet Ebigeilu da�kārt mocīja neziņa, kā rīkoties. Vecajos laikos, pēc atomkariem, kad vairs neeksistēja nekādi likumi un katrs varēja darīt, ko vien sirds vēlas, dzīve noteikti bija vieglāka. Ta�gad sabiedrība strauji atgriezās pie puritā�nisma, tāpēc visu vajadzēja pamatīgi pārdo�māt, tikt skaidrībā ar savu sirdsapziņu un ti�kai pēc tam ķerties pie riskanta pasākuma.
Nu, bet �oreiz Ebigeilai nebija izvēles. Viņa noklik�ķināja sienas mikrofonu un uzsauca:
��� Absalon!
��� Jā, māsa �ūlereI
��� Ienāc. Tēvs grib ar tevi aprunāties.
Kabinetā Loks brīdi pastāvēja, kaut ko pār�domādams. Tad devās pie iek�ējā mikrofona.
������� Māsa �ūlere, � viņ� sacīja, � es ru�nā�u pa videofonu. Pasaki Absalonam, lai pa�gaida.
Loks apsēdās sava personīgā videofona priek�ā. Viņa rokas izveicīgi darbojās ap slē�d�iem.,
������� Lūdzu doktoru Raienu no Vaiomingas brīnumbērnu novietnes. Te D�oels Loks.
Gaidot viņ� paņēma no senlietu plaukta au�deklā iesietu grāmatu un sāka lasīt:
�Bet Absalons uzsūtīja spiegus visām Iz�raēlas ciltīm un teica: �Kad dzirdēsi bazūnes, teiksi: �Absalons valda Hebronā�
��� Brālis Loks? � atskanēja videofonā.
Uz ekrāna parādījās simpātisks sirms vīrs.
Loks nolika grāmatu plauktā un sveicinot pa�cēla roku.
��� Doktor Raien, piedodiet, ka traucēju.
��� Nekas, nekas, � attrauca Raiens.
��� Man laika gana. Vispār mazbērnu noviet�nes direktors esmu es, bet bērni pārņēmu�i vadību savās rokās. � Viņ� klusu nosmējās.
�� Kā klājas Absalonam?
������� Visam ir savs mērs, '� Loks aizvainoti atbildēja. � Zēns bauda pilnīgu brīvību. Pats esmu parūpējies par vispusīgu mācību pro�grammu, bet viņ� sadomājis studēt entropisko loģiku. �o priek�metu māca tikai divās augst�skolās, un tuvākā no tām atrodas Baija Kali- fornijā.
�� Viņ� ta�u var doties turp helikopterā, vai ne? � Raiens ieminējās, bet Loks pikti no�rūcās.
������� Tas aizņemtu pārāk daudz laika. Bez tam visiem audzēkņiem jādzīvo uz vietas, viņi pak|auti ļoti stingram re�īmam. Lai apgūtu entropisko loģiku, jāievēro disciplīna � kā garīgā, tā fiziskā.
Tas ir aplami. Es pats entropiskās loģikas pamatus apguvu mājā, tikai man nācās ņemt talkā iespaidīgas multiplikācijas, lai spētu to visu iedomāties.
Raiens iesmējās.
�������� Bet pie mums bērni to mācās. Ē � un jūs esat pārliecināts, ka visu sapratāt?
��� Katrā ziņā pietiekami. Pietiekami, lai apjēgtu, ka bērnam ar �o zinātni nav ko ie�sākt, viņa redzesloks nav tik pla�s.
��� Tas nekas, � atteica doktors. �< Neaiz�mirstiet, ka Absalons ir ģēnijs, nevis parasts bērns.
��� Zinu. Apzinos ari savu atbildību. Absa- lonam jāsaglabā normāla mājas atmosfēra, lai viņam rastos bezrūpības ilūzija, � tas ir viens 110 iemesliem, kādēļ negribu ļaut zēnam dzīvot Baija Kalifornijā. Man ta�u ir jārūpē�jas par viņu.
���� Arī agrāk mums bija domstarpības �ajā jautājumā. Visi mazbērnu novietnes audzēkņi ir pilnīgi patstāvīgi, Lok.
��� Absalons ir ģēnijs, pie tam vēl bērns. Tādējādi viņam trūkst mēra izjūtas. Zēnam draud daudz vairāk briesmu. Manuprāt, ir ļoti nepareizi ļaut bērniem pilnu vaļu, lai dara, ko grib. Man bija savi apsvērumi, kādēļ nesūtīju Absalonu uz mazbērnu novietni. Visus mazos ģēnijus savāc vienkop un ļauj, lai tālāk ķe�purojas pa�i. Pilnīgi nedabiska atmosfēra.
��� Es nestrīdos, � teica Raiens. � Tā ir jūsu darī�ana. Acīmredzot jūs nekad neatzī- siet, ka ģēniju dzimstība pēdējā laikā sasnie�gusi zināmu kulmināciju. Konstants pieau�gums. Jau nākamā paaudze �
��� Bērnībā arī es biju ģēnijs, bet tas jau sen pagājis, Loks iekarsis pārtrauca. � Man ar tēvu bija ne mazums nesaskaņu. Viņ� bija tirāns, un man vienkār�i laimējās, ka viņam neizdevās izkropļot manu psihi. Es pielāgojos, ta�u man klājās grūti. Nevēlos, lai Absalonam klātos tikpat grūti. Lūk, kādēļ esmu ķēries pie psihodinamikas.
�
��� Tā nav piespiedu, � atcirta Loks. � Tā ir vērtīga garīgā atslodze. Hipnozē viņ� at�klāj visus savus nodomus, un tad es varu pa�līdzēt.
��� Es nezināju, ka jūs nodarbojaties ar tā�dām lietām, � domīgi sacīja Raiens. � Nebūt neesmu pārliecināts, ka tas labi beigsies.
��� Es ta�u jūs nemācu, kā jāvada novietne.
�� Jūs ne. Bet bērni gan. Daudzi no viņiem ir gudrāki par mani.
Tāda nenobriedu�i gudrība ir bīstama. Bērns dancos uz plāna ledus, iepriek� to ne�pārbaudījis. Tikai nedomājiet, ka gribu turēt Absalonu tumsībā. Vispirms es tikai visu pār�baudu viņa vietā. Izmēģinu, vai ledus noturēs viņu. Es varu saprast entropisko loģiku, bet viņ� vēl ne. Tādēļ viņam būs jāpagaida.
��� Un tālāk?
Loks kavējas ar atbildi.
��� Hm � vai jūsu audzēkņi nav tiku�ies ar Absalonu?
��� Nezinu gan, � atbildēja Raiens. � Es nejaucos viņu dzīvē.
�_ Labi, bet es negribu, lai viņi jauktos manā vai Absalona dzīvē. Varbūt jūs tomēr papūlētos uzzināt, vai viņi satiekas ar manu dēlu.
Iestājās ilgs klusums. Beidzot Raiens do�mīgi ierunājās:
��� Pamēģinā�u. Tomēr jūsu vietā, brāli Lok, es ļautu Absalonam doties uz Baija Kali- forniju, ja viņ� tā vēlas.
��� Zinu, ko daru, �-noteica Loks un izbei�dza sarunu. Viņa skatiens atkal pievērsās bī- belei.!
Entropiskā loģika!
Kad zēns pieaugs, viņa somātiskie un fizio�loģiskie dotumi noregulēsies, bet pagaidām svārsts nekādiem likumiem nepakļāvās. Ab�salonam bija vajadzīga rūpīga kontrole viņa pa�a labā.
Un pēdējā laikā zēns nezin kāpēc centās iz�vairīties no hipnozes seansiem. Kaut kas bija sācies.
Loka galvā haotiski joņoja domas. Viņ� aizmirsa, ka Absalons gaida, un atcerējās to tikai tad, kad Ebigeila pa sienas mikrofonu aicināja ieturēt vakara maltīti.
Pie galda Ebigeila �ūlere kā Atropa [13] ieņē�ma vietu starp tēvu un dēlu, būdama pilnā gatavībā pārtraukt sarunu, kad tā nebūs viņai pa prātam. Vērojot Ebigeilas izturē�anos un jau�ot, ka viņa aizstāvēs dēlu pret tēvu, Loks saprata, ka viņas ilgi krātās dusmas drīz iz�lauzīsies uz āru. Varbūt tādēļ Loks pats bei�dzot ierunājās par Baija Kaliforniju.
��� Tu acīmredzot esi sācis apgūt entropis- kās loģikas pamatus. � Absalonu tas nemaz nepārsteidza. � Vai tev ne�ķiet, ka �ī zinātne tev būs par grūtu?
��� Nē, tēt, � atbildēja Absalons. � Man tā ne�ķiet.
��� Diferenciālrēķinu pamati tādam zēnam kā tu varētu likties saprotami. Bet, ja tajos iedzi]inās tā pa īstam � Es izurbos cauri vi�sai entropiskās loģikas mācību grāmatai, dēls, un man bija diezgan grūti. Turklāt es esmu pieaudzis cilvēks.
��� Zinu, ka esi pieaudzis cilvēks. Zinu arī, ka es vēl neesmu pieaudzis. Un tomēr es pat ne�aubos, ka spēju to aptvert.
��� Tur jau ir tas āķis, � iebilda Loks.
�� Mācoties �o priek�metu, vari kļūt psihopāts un laikus to nepamanīt. Ja �o studiju laikā tu varētu ierasties pie manis uz seansiem ik va�karu vai ik pārvakarus . ..
��� Bet es ta�u dzīvo�u Baija Kalifornijā!
��� Tur jau ir tā nelaime. Ja tu pagaidītu, kamēr man sāksies atvaļinājums, es varētu doties tev līdzi. Nav izslēgts, ka �o priek�metu nesāk mācīt kādā tuvākā universitātē. Ne�gribu, lai tu uzskatītu �os apsvērumus par ne�pamatotiem. Mani motīvi slēpjas loģikā.
��� Tas gan tiesa, � atzina Absalons.
��� Tiktāl piekrītu. Grūtības rada vienīgi ne�pierādāmais, vai ne? Es gribēju teikt, ka, ta�vuprāt, entropiskā loģika varētu izrādīties kai�tīga manām smadzenēm, bet es esmu pārlie�cināts, ka tā man neko nekaitēs.
��� Jā gan, � teica Loks. � Tava priek�ro�cība ir tā, ka tu pats pazīsti sevi labāk nekā es. Bez tam tev ir tāds attaisnojums kā bēr�nība un proporcionalitātes nojēguma trūkums. Bet mana priek�rocība ir pieredze.
�� Tā diem�ēl ir tava pieredze, tēt. Kāds man no tās labums?
��� Atļauj spriest par to man, dēls.
��� Var jau, � atteica Absalons. � Tomēr man nebūtu nekas pretī iestāties vienā no brīnumbērnu novietnēm.
��� Vai tad �eit tev klājas slikti? � jautāja Ebigeila, un zēns veltīja viņai siltu, pateicības pilnu skatienu.
��� Zināms, ka labi, Ebij. Tu ta�u redzi.
��� Kad pirms laika sajuksi prātā, tu runāsi citu valodu, � dzēlīgi piezīmēja Loks. � Lai apgūtu entropisko loģiku, vispirms ir jāizprot, piemēram, temporālās variācijas, bez kurām nav iespējams izrisināt ar relativitātes teoriju saistītās problēmas.
��� Ak, man jau sāp galva! � izsaucās Ebi�geila. � Bet, ja jūs patie�ām tā baidāties, ka Absalons varētu pārpūlēties, tad nerunājiet par tādām tēmām.
Viņa nospieda pogas, lai novāktu ar fran�u emalju pārklātos metāla traukus.
�■ Kafiju brālim Lokam � pienu Absalo- nam � bet es dzer�u tēju.
Loks pamirk�ķināja dēlam, kas sēdēja pa�visam sadrūmis. Ebigeila piecēlās un ar tē�jas tasīti rokās devās pie kamīna. Viņa pa�ņēma mazo kamīna slotiņu, aiztrauca pel�nus, atlaidās spilvenos un sāka sildīt savas vecās kajas. Loks �āvājoties aizklāja muti.
��� Kamēr neesam nekā norunāju�i, dēls, lai viss paliek pa vecam. Labāk nemaz neķe�ries klāt entropiskās loģikas mācību grāma�tai. Vai citai literatūrai par �o priek�metu. Norunāts?
Atbildes nebija.
�� Norunāts? � neatlaidās Loks.
���� Nezinu, � brīdi klusējis, Absalons no�teica. � Patiesību sakot, grāmata jau de�vusi man da�as idejas.
Raugoties pāri galdam dēlā, Loks jutās pārsteigts par �ī neticami attīstītā prāta ne�atbilstību bērna ķermenim.
���� Tu vel esi mazs, � viņ� sacīja. � Pā�ris dienu tev neko nenozīmē. Neaizmirsti, ka oficiāli par tevi atbildu es, tomēr, ja tu ne�atzīsi, ka rīkojos taisnīgi, es to nekad neda�rī�u.
�� Taisnīgums tavā uztverē var nebūt tais�nīgums manā, � iebilda Absalons, vilkdams ar nagu zīmes uz galdauta.
Loks piecēlās un uzlika roku zēnam uz pleca.
�� Mēs vēl turpināsim �o sarunu, kamēr būsim iztirzāju�i visu, kā nākas. Bet man jāpārskata �ādi tādi papīri.
Loks izgāja.
�� Viņ� grib tikai labu, Absalon, � sacīja Ebigeila.
�� Nu protams, Ebij, � zēns piekrita, to�mēr palika domās nogrimis.
Otrā dienā lekcijās Loks bija izklaidīgs un pēcpusdienā pa videofonu sazinājās ar dok�toru Raienu no Vaiomingas mazbērnu no�vietnes. Raiens likās pārāk nevaļīgs un iz�vairīgs atbildēs. Teica, ka esot apvaicājies, vai viņa audzēkņi runāju�i ar Absalonu, bet tie visu noliegu�i.
���� Protams, viņi melo, acīs skatīdamies, ja vien uzskata to par vajadzīgu, � Raiens, savādas jautrības pārņemts, piebilda.
��� Kas tur tik smieklīgs? � jautāja Loks.
��� Nezinu, � atbildēja Raiens. � Laikam jau tas, ka bērni pacie� mani. Reizēm esmu tiem noderīgs, bet� vispār direktors skai�tos es. Tagad bērni komandē mani.
�� Un jūs to sakāt nopietni?
Raiena balss iedrebējās.
��� Es ārkārtīgi cienu savus audzēkņus. Un es domāju, ka jūs nopietni kļūdāties, audzi�not savu dēlu �ādā veidā. Reiz es iegriezos jūsu mājās, tas bija pirms kāda gada. Tā ir jūsu māja. Absalonam pieder viena vienīga istabiņa. Viņam nav pat, kur novietot visas savas mantas. Jūs zēnu pamatīgi iegro�o�jat.
�� Es gribu viņam palīdzēt.
�� Vai jūs esat pārliecināts, ka rīkojaties pareizi?
�� Bez �aubām, � atcirta Loks. � Pat ja man nebūtu taisnība, vai tad tas nozīmē, ka es no � nokau �
��� Tas ir interesanti, � starp citu izmeta Raiens. � Jums nebūtu jālauza galva, lai atrastu vārdisku apzīmējumu mātes, tēva vai, brāļa slepkavībai. Bet cilvēki reti nokauj dē�lus. Tādi vārdi tik viegli nenāk pār lūpām.
Loks nikni paraudzījās uz ekrānu.
�� Ko jūs ar to gribat teikt?
��� Uzmanieties, �brīdināja Raiens. � Pa�gājis jau piecpadsmit gadu, kop� vadu maz�bērnu novietni, un �ajā laikā esmu pārlieci�nājies par mutācijas teorijas pareizību.
�� Bērnībā arī es biju ģēnijs, � atkārtoja Loks.
��� Ahā, � teica Raiens, nopietni vērdamies sarunu biedrā. � Interesanti, vai jūs zināt, ka mutācijai piemīt īpa�ība uzkrāties? Pirms trim paaudzēm ģeniālu bērnu skaits sastādīja tikai divus procentus no pasaules iedzīvotāju kopskaita. Pirms divām paaudzēm tas bija pieaudzis līdz pieciem procentiem. Bet pirms vienas tas jau sasniedza kulmināciju, brāli Lok. Un garīgās attīstības koeficients aug proporcionāli. Vai arī jūsu tēvs nebija ģē�nijs?
�� Bija, � atzina Loks. � Tikai tāds ne�izdevies.
��� Tā jau domāju. Mutācija prasa laiku. Pastāv uzskats, ka pienācis lielo pārvērtību
laikmets: homo sapieris vietā stājas homo superior.
��� Zinu. Tas ir diezgan loģiski. Katra mu�tācijas paaudze � vismaz dominantmutā- cija � progresē, kamēr nonāk pie homo su�perior. Kāds būs �is jaunais cilvēks �
��� Nedomāju, ka mēs to uzzināsim, � klusu sacīja Raiens. � Nedomāju, ka mēs sapra�tīsim. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Vienu paaudzi? Neticu. Vēl piecas, desmit vai divdes�mit? Un katra nesīs sev līdzi kādu neat�klātu homo spēju, kamēr būs sasniegta vir�sotne. Pārcilvēks, D�oel.
��� Absalons nav nekāds pārcilvēks, � lie�ti�ķi pārtrauca Loks. � Nedz arī pārbērns galu galā.
�� Vai esat par to pārliecināts?
��� Augstais dievs! Vai tie�ām jūs gribat sacīt, ka es nepazīstu savu miesīgu dēlu?
���� Es tā vis neteiktu, � iebilda Raiens. � Es ne�aubos, ka par savas mazbērnu no�vietnes audzēkņiem zinu no�ēlojami maz. Beltrems, Denveras mazbērnu novietnes di�rektors, saka to pa�u. �ī ir mutācijas nākamā stadija. Mēs ar jums esam izmirsto�a tipa pārstāvji, brāli Lok.
Loka seja pārvērtās līdz nepazī�anai. Viņ� bez vārda runas izslēdza videofonu.
Atskanēja zvans, kas aicināja profesoru uz nākamo lekciju. Bet Loks palika nekus�tīgi stāvam, viņa vaigus un pieri klāja sviedri.
Tad Loks sa�ķobīja muti savādā, nejaukā smīnā, pamāja ar galvu un uzgrieza video- fonam muguru �
Mājās viņ� pārradās pulksten piecos. Viņ� klusītiņām iegāja pa sāndurvīm un ar liftu uzbrauca aug�stāvā. Durvis uz Absalona is�tabu bija ciet, bet Loks dzirdēja, ka iek�ā sa�runājas. Viņ� ieklausījās. Tad apņēmīgi pieklauvēja.
�� Absalon. Nonāc lejā. Gribu ar tevi ap�runāties.
Ienācis ēdamistabā, viņ� palūdza Ebigeilu uz brīdi iziet. Atspiedis muguru pret kamīnu, viņ� gaidīja ierodamies Absalonu.
�Tā kunga ķēniņa ienaidnieki un visi, kas pret tevi ļaunā prātā saceļas, esiet kā tas jauneklis ��
Zēnam ienākot, nekas neliecināja par ap�jukumu. Viņ� panācās uz priek�u un nostā�jās tēvam pretī, zēna seja palika mierīga un nosvērta. Nav �aubu, ka viņ� prot savaldī�ties, Loks konstatēja.
�� Es noklausījos tavu sarunu, Absalon,� Loks paziņoja.
��� Tas nekas, � atturīgi atbildēja Absa�lons. � Vakarā es tik un tā būtu tev izstās�tījis. Esmu nolēmis apgūt visu entropiskās loģikas kursu.
Loks izlikās nedzirdam.
�� Ar ko tu runāji pa videofonu?
�� Ar vienu pazīstamu zēnu. Ar Melkolmu Robertsu no Denveras mazbērnu novietnes.
������� Tatad jūs apspriedāt entropiskās loģi�kas problēmas, ko? Pēc visa tā, ko tiku tev
sacījis?
��� Neaizmirsti, ka es tam nepiekritu.
Loks sakrustoja rokps uz muguras un savija pirkstus.
������� Tad neaizmirsti arī, ka uz mani gulstas oficiāla atbildība par tevi.
�������� Oficiāla, � piekrita Absalons, � jā. Morāla � nē.
�� Kāds tam sakars ar morāli?
������� Un tomēr. Arī ar ētiku. Daudzi bērni � vēl jaunāki par mani � brīnumbērnu noviet�nēs apgūst entropisko loģiku. Viņiem nekas slikts nav noticis. Man jādodas uz mazbērnu novietni vai Baija Kaliforniju. Katrā ziņā.
Loks domīgi nolieca galvu.
�������� Paga, � viņ� teica. � Piedod, dēls. Laikam bū�u pārsteidzies. Atgriezīsimies pie tīrās loģikas.
������� Labi, � sacīja Absalons, nemanāmi at�virzoties nostāk.
������� Esmu pārliecināts, ka �āda veida studi�jas var izrādīties tev bīstamas. Negribu, lai ar tevi notiktu kas nelāgs. Vēlos sagādāt tev visas iespējas, it sevi�ķi tās, kas bija liegtas man.
������� Nav tiesa, � iebilda Absalons, un viņa smalkajā balstiņā ieskanējās savāda stin�grība. � Tas ir nevis iespēju, bet gan spēju trūkums.
�� Kas, kas? � pārvaicāja Loks.
�� Tu neatļautos atzīt, ka es varu sekmīgi apgūt entropisko loģiku. Es saprotu. Konsul�tējos ar citiem brīnumbērniem.
��� Par mūsu ģimenes lietām?
��� Viņi saprot mani, � turpināja Absa�lons. � Tu nesaproti. Tāpēc, lūdzu, nerunā par kaut kādu dēla mīlestību. Tu pats jau sen esi pārkāpis �o dabas likumu.
�� Runā vien, � Loks, zobus sakodis, mie�rīgi sacīja. � Bet vispirms apsver, vai tas ir loģiski.
��� Ir gan. Nebiju domājis, ka man nāk�sies runāt par to tik drīz, bet tagad esmu spiests to darīt. Tu neļauj man nodarboties ar to, kas nepiecie�ams.
���� Pakāpeniskā mutācija. Tā uzkrājas. Skaidrs.
Pie kamīna kļuva par karstu. Loks pakā�pās soli atpakaļ. Absalons neviļus pavirzī�jās nostāk. Loks cie�i uzlūkoja viņu.
��� Tā ir mutācija, � zēns teica. � Ne jau nu pilnīga, bet vectēvs bija viens no tās pirmsākumiem. Tu arī � tikai tu esi ticis tālāk par viņu. Un es esmu ticis vēl tālāk par tevi. Mani bērni būs jau pavisam tuvu tīrai mutācijai. No psihodinamikas viedokļa par to var spriest tikai tavas paaudzes ģeniālie pēcnācēji.
��� Pateicos.
��� Tu baidies no manis, � turpināja Ab�salons. � Tu baidies no manis un apskaud mani.
Loks iesmējās.
�� Kā tad paliek ar loģiku?
Zēns norija kamolu.
�� Tā ir loģika. Ja jau tu esi pārliecināts, ka mutācijai piemīt spēja uzkrāties, tad ne�vari pieļaut domu, ka' es varētu stāties tavā vietā. Lūk, kur galvenā psiholoģiskā barjera tevī. Tu piedzīvoji tādu pa�u konfliktu ar savu vectēvu, tikai tas izpaudās citādi. Tā�dēļ arī tu esi pievērsies psihodinamikai, kur jūties kā mazs dieviņ�, rakņādamies savu audzēkņu smadzenēs, veidodams viņu prā�tus tāpat, kā visvarenais veidoja Ādamu. Tu baidies, ka es tevi pārspē�u. Un tā arī būs.
�� Vai tu domā, ka tāpēc es būtu ļāvis tev mācīties visu, ko vien vēlies? � jautāja Loks. � Izņemot vienīgi entropisko loģiku?
��� Jā. Daudzi ģeniāli bērni strādā līdz pagurumam, līdz garīgo spēku pilnīgam iz�sīkumam. Tu nemaz tik daudz nerunātu par visvisādām briesmām, ja �ī lieta tev pa�laik nebūtu tik svarīga. Protams, mans prāts ir tevis veidots. Un zemapziņā tu cerēji, ka es tie�ām pārpūlē�os un nekad nekļū�u par tavu sāncensi.
��� Tā.
�� Tu ļāvi man apgūt matematiku, plani- metriju, diferenciālrēķinus, neeiklīda ģeo�metriju, bet pats neatpaliki no manis nesoli. Ja priek�mets izrādījās nepazīstams, tu pa�centies vismaz iekalt to, lai iestāstītu sev, ka tomēr vari to apgūt. Tu pārliecinājies, ka es nepārspē�u tevi, ka manas zinā�anas ne�būs lielākas par tavējām. Lūk, tādēļ tu ne�gribi, ka es mācos entropisko loģiku.
Loka seja neko nepauda.
��� Kādēļ tā? � viņ� vēsi apjautājās.
��� Tu pats to nevarēji saprast, � paskaid�roja Absalons. � Tu mēģināji, bet nevarēji apjēgt. Tev trūkst elastības. Tava loģika nav elastīga. Tā balstās uz principa, ka mi�nūtē ir se�desmit sekun�u. Tu esi zaudējis spēju brīnīties. Tu esi konkretizējis pārāk daudz abstraktā. Es varu saprast entropisko loģiku. Es varu to saprast!
�� To tu esi izdomājis pagāju�ās nedēļas laikā, � secināja Loks.
��� Nē. Tu spried pēc hipnozes seansiem. Jau sen esmu iemācījies �īs nopratinā�anas laikā izslēgt atsevi�ķus smadzeņu centrus.
�� Tas nav iespējams! � pārsteigumā iz�saucās Loks.
��� Tev � protams. Es esmu tālāka mutā�cijas pakāpe. Man ir daudz tādu dotību, par kurām tev nav ne jausmas. Es dro�i zinu vienu: savam vecumam neesmu pietiekami attīstīts. Bērni no mazbērnu novietnēm ir aizsteigu�ies man priek�ā. Viņu vecāki pa�kļaujas dabas likumiem: visu vecāku pienā�kums ir gādāt par bērniem. To nesaprot tikai atpaliku�i vecāki, tādi kā tu.
Loks joprojām izturējās pavisam mierīgi.
������ Tad es esmu tas atpaliku�ais? Un es tevi ienīstu? Un apskau�u tevi? Vai tu to domā nopietni?
�� Ir vai nav liesa?
Loks neatbildēja.
���� Prāta ziņā tu tomēr stāvi zemāk par mani, � viņ� teica, � un tā tas būs vēl dau�dzus gadus. Ja vēlies, pieņemsim, ka tavs pārākums sakņojas tavā elastībā un pārcil�vēka spējās. Lai nu tas būtu kā būdams. Ta�u iegaumē, ka es esmu fiziski nobriedis cilvēks, un tavs svars nesasniegs ne pusi no manējā. Oficiāli esmu atbildīgs par tevi. Un es esmu arī spēcīgāks par tevi.
Absalons atkal norija kamolu, bet nekā neatbildēja. Loks pacēlās pirkstgalos un no aug�as nolūkojās zēnā. Pirksti noslīdēja līdz jostas vietai, ta�u neatrada nekā vairāk par nekur nederīgu rāvējslēdzi.
Loks devās uz durvīm. Pie sliek�ņa viņ� atgriezās.
�� Es pierādī�u, ka teik�ana pieder man,� viņ� ledaini paziņoja. � Tev nāksies to atzīt.
Absalons klusēja.
Loks uzkāpa aug�stāvā. Viņ� pieskārās rakstāmgalda slēdzenei, parakņājās atvilk�tnē un izvilka spo�u, elastīgu siksnu. Viņ� ļāva vēsajai, gludajai virsmai slīdēt caur pirkstiem, tad devās atpakaļ.
Viņa lūpas bija kļuvu�as pavisam bālas.
Pie ēdamistabas durvīm viņ� apstājās, tu�rēdams siksnu rokā. Absalons stāvēja, kur stāvējis. Tikai viņam līdzās atradās Ebigeila �ūlere.
������� Atstāj mūs vienus, māsa �ūlere, � pa�vēlēja Loks.
������� Jūs nesitīsiet viņu, � teica Ebigeila, pacēlusi galvu un sakniebusi lūpas.
�� Ārā!
������� Nekur es neie�u. Es visu dzirdēju. Un tas viss ir tiesa, pilnīgi viss.
��� Arā, es tev saku! � uzbrēca Loks.
Vicinādams siksnu, viņ� drāzās uz priek�u.
Absalona nervi vairs neizturēja. No bailēm viņam aizrāvās elpa, viņ� bēga, izmisīgi meklēdams patvērumu un nespēdams to at�rast.
Loks metās viņam pakaļ.
Ebigeila paķēra mazo pelnu slotiņu un pa�svieda Lokam zem kājām. Zaudējis līdz�svaru, viņ� nelabi iebļāvās un smagi novēlās zemē, stingām rokām tverdams pēc atbal�sta.
Viņa galva atsitās pret krēsla stūri. Loks tā arī palika nekustīgi guļam.
Stāvēdami pie nedzīvā ķermeņa, Ebigeila un Absalons saskatījās. Pēk�ņi sieviete no�krita ceļos un sāka �ņukstēt.
������� Es nogalināju viņu, � vaimanāja Ebi�geila. � Es nogalināju viņu � bet es neva�rēju pieļaut, ka viņ� sit tevi, Absalon! Ne�varēju!
Zēns iekoda apak�lūpā, tad panācās uz priek�u, lai apraudzītu tēvu.
��� Viņ� nav miris.
Ebjgeilai izlauzās gara, saraustīta nopūta.
������� Kap aug�ā, Ebij, � Absalons sacīja un pasmīnēja. � Snieg�u viņam pirmo palī�dzību. Es protu.
��� Es nedrīkstu tevi pamest�
������� Lūdzu, Ebij, � viņ� centās to pārlieci�nāt. � Tu vēl paģībsi, un sazin kas vēl var gadīties. Labāk drusku atgulies. Neraizējies, viss ir kārtībā.
Beidzot viņa iekāpa liftā un uzbrauca aug�stāvā. Uzmetis tēvam domīgu skatienu, Absalons' piegāja pie videofona.
Zēns izsauca Denveras mazbērnu novietni. Viņ� īsi pārstāstīja notiku�o.
��� Kā rīkoties, Melkolm?
��� Pagaidi.
Iestājās neilgs klusums. Uz ekrāna parā�dījās kāda cita jauna cilvēka seja.
�������� Dari tā, � pārliecināta smalka bal- stiņa no�iepstēja, un tad sekoja sare�ģīta instrukcija. � Vai tev ir skaidrs, Absalon?
��� Skaidrs. Bet vai tas viņam nekaitēs?
�������� Viņ� dzīvos. Viņ� tik un tā ir psihiski nepilnvērtīgs cilvēks. Vajag ievirzīt visu pa�reizajās sliedēs, lai tev vienreiz būtu miers. Te lieti noderēs projekcija. Visas viņa vēlē��anās, jūtas un pārējais parādīsies konkrētā formā un koncentrēsies tevī. Viņ� priecāsies tikai par to, ko darīsi tu, bet vairs nespēs tevi kontrolēt. Tu zini viņa smadzeņu psiho- dinamisko formulu. Apstrādā galvenokārt pieres daļu. Uzmanīgi ar Broka kroku. Mēs negribam, ka viņ� zaudē atmiņu. Viņ� jā�padara tev nekaitīgs, tas ir viss. Ikviena slepkavība saistās ar pamatīgu ķēpu un iz�skaidro�anos. Bez tam tu, �ķiet, nemaz ne�gribēji nogalināt viņu.
��� Nē, � atbildēja Absalons. � V-viņ� ir mans tēvs.
��� Labi, � bērna balstiņa noskandēja. � Neizslēdz ekrānu. Es skatī�os un palī�dzē�u.
Absalons pievērsās cilvēkam, kas bezsa�maņā gulēja uz grīdas.
Pasaule jau labu laiku likās tāda kā miglā tīta. Loks bija ar to apradis. Vēl arvien viņ� spēja veikt savus ikdieni�ķos pienākumus, tā ka uzlūkot viņu par psihiski slimu nevarēja nekādā ziņā.
Viņ� arī nespēja nevienam izstāstīt visu patiesību. Viņ� bija noslēdzies sevī. Dien�dienā Loks devās uz universitāti, kur pa�sniedza psihodinamiku, pārnāca mājās, pa�ēda un tad pacietīgi gaidīja, kad Absalons izsauks viņu pa videofonu.
Un, kad Absalons parādījās uz ekrāna, tad varēja aplaimot Loku ar saviem stāstiem par to, kā viņam klājies Baija Kalifornijā. Ko viņ� apguvis. Ko sasniedzis. Jo tagad tas viņam bija svarīgi. Projekcija bija izdevu�sies visā pilnībā.
Absalons reti kad bija aizmār�īgs. Viņ� bija labs dēls. Ik dienu viņ� piezvanīja tē�vam, tikai tad, kad bija daudz darba, zēns netērēja laiku garām sarunām. Bet D�oels Loks varēja stundām ilgi sēdēt pie saviem milzīgajiem albumiem ar Absalona fotogrā�fijām un avī�u izgriezumiem, kas attiecās uz Absalonu. Viņ� rakstīja arī Absalona biogrā�fiju.
Pareja pasaule likās tala un migla tīta, un apzināti viņ� to uztvēra un jutās laimīgs tikai tad, kad uz videofona ekrāna parādījās Absalons. Bet viņ� nebija neko aizmirsis. Viņ� ienīda Absalonu, ienīda drausmīgo, ne�pārraujamo saikni, kas uz visiem laikiem piesaistījusi viņu miesai no pa�a miesas, ra�dījumam, ko īsti nevarēja dēvēt par savu miesu un asinīm un kas nozīmēja mutācijas turpinājumu.
Sēdēdams tur neīstas pasaules blāzmā � ar atvērtiem albumiem pie neieslēgta video�fona, ko izmantoja vienīgi sarunām ar Absa�lonu, bet kas stāvēja pilnā gatavībā līdzās viņa krēslam �, D�oels Loks ļāvās savam naidam un klusam, slepenam apmierināju�mam, kas bija pārņēmis viņu.
Kādreiz arī Absalonam būs dēls. Kādreiz. Kādreiz.
Mēs, Hogbeni, esam ģime�nīte uz goda. Tam pro- pesoram no pilsētas vajadzēja to sajēgt, bet �is tik spērās iek�ā mūsmājās bez prasī�anas, tā ka vēlāk lai vaino pats sevi. Kentuki pie�ņemts tā: slauki savu durvju priek�u un nebāz degunu citu darī�anās.
Viss sākās toreiz, kad mēs nolaidām no kātiem brāļus Heilijus � ar to pa�u �aujamdaiktu, ko uz ātru roku sameistarojām, tikai nekādi nesapratām, kā tas �auj �, to�reiz viss sākās tāpēc, ka Reifs Heilijs līda pie �ķūņa lūrēt uz Mazo Semu. Pēcāk Reifs skrēja apkārt, kladzinādams, it kā Mazajam Semam esot trīs galvas vai vēl kaut ko ne�jēdzīgāku.
Nevar ticēt nevienam Heiliju vārdam! Trīs galvas! Kur tas redzēts, vai nav tiesa? Kad Mazajam Scmam ir tikai divas galvas un kop� pa�as dzim�anas nav bijis vairāk.
Tā nu mēs ar māmiņu uzmeistarojām to �aujamdaiktu un sadevām Heilijiem, kā nā�kas. Kā jau sacīju, vēlāk netikām gudri, kā tas daikts �āvis. Mēs paņēmām pāris sausu bateriju un savienojām tās ar visādām spo�lēm un drātīm, un vēl kaut ko, un tas daikts izknieba Reifā tādus caurumus, ka atliek ti�kai pabrīnīties.
Tiesa nosprieda, ka Heiliji miru�i pēk�ņā nāvē; atbrauca �erifs Ebernatijs, kopīgi iebaudījām malciņu kukurūzas �ņabja, un tad viņ� teica, ka degot nepacietībā pārmācīt mani. Es neko. Bet par mūsu �aujamo bija padzirdējis viens sasodīts jenkiju reportie�ris, jo drīz vien uzradās kāds liels, resns, nopietns vīrs un sāka mūs izpra�ņāt.
Tēvocis Less, uzmaucis cepuri pār acīm, sēdēja uz terases.
���� Būtu nu, mister, �āpoju�i atpakaļ uz savu cirku, � viņ� vienkār�i sacīja. � Mūs uzaicināja pats Barnums personīgi, un tomēr mēs atteicāmies. Vai ne, Sonk?
��� Pareizi, � es atteicu. � Es nekad ne�esmu paļāvies uz Fineasu. Nosauca Mazo Semu par ķēmu, ko tu neteiksi!
Garais, cienīgais tēvocītis, kuru godāja par propesoru Tomasu Gelbreitu, pavērās inanī.
��� Cik tev gadu, dēliņ? � viņ� jautāja.
������� Neesmu jums nekāds dēliņ�, � es at-'ļ traucu. � Un es to nemaz nezinu.
������� Sprie�ot pēc ārienes, tev nav vairāk par astoņpadsmit, � viņ� runāja tālāk, ļ � kaut esi krietni pastiepies. Tu nemaz ne-J vari pazīt Barnumu.
������� Kā ne, pazīstu gan. Beidziet muldēt.; Ka lik�u pa ausi .. .
������� Ar cirku man nav nekāda sakara, �j Gelbreits iebilda. � Esmu bioģenētiķis.
Mēs, zināms, iesmējāmies. Viņ� it kā no�skaitās un gribēja uzzināt, kas tur tik smiek�līgs.
������� Tada varda nemaz nav, � teica mā�miņā.
Te iebrēcās Mazais Sems, un Gelbreits; kļuva bāls kā līķis, viņu pārņēma trīsas. Viņ�J saļima uz grīdas. Kad rnēs �o atkal uzstutē-] jām aug�ā, viņ� apvaicājās, kas noticis.
������� Tas bija Mazais Sems, � es paskaid�roju. � Māmiņa aizgāja viņu mierināt. Tā kā būtu jau mitējies.
������� Tā bija ultraskaņa, � propesors strupi; pārtrauca. � Kas ir �is �Mazais Sems� �ļ vai īsviļņu raidītājs?
������� Mazais Sems ir zīdainis, � es īsi at�teicu. � Nav ko apsaukāties. Varbūt beidzot pateiksiet, ko jums vajag.
Viņ� izvilka piezīmju grāmatiņu un sāka to �ķirstīt.
�� Es esmu z-zinātnieks, � viņ� teica.
� Mūsu institūts pētī galvenokārt eigēnikas problēmas, un mūsu rīcībā ir interesanti dati par jūsu ģimeni. Izklausās glu�i neticami. Viens no mūsu darbiniekiem izstrādājis teo�riju, ka dabiskās mutācijas vāji attīstītas kul�tūras apgabalos var palikt neatklātas, tā�tad � � Viņ� apklusa un pablenza tēvocī Lesā. � Vai tiesa, ka jūs protat lidot? � viņ� vaicāja.
Nu, tādas sarunas mums nav pa prātam. Reiz jau dabūjām brāzienu no priestera. Tē�vocis Less dzērumā sāka lidināties pār kalnu grēdām un līdz nemaņai pārbiedēja lā�u medniekus. Arī svētajos rakstos nav teikts, ka cilvēkiem būtu lemts lidot. Parasti tēvocis Less ar lido�anu nodarbojas tikai slepus, lai neviens neredz.
Lai būtu kā būdams, tēvocis Less uzmauca cepuri vēl dziļāk uz pieres un norūca:
�� Tīrās blēņas. Cilvēkam nav lemts lidot. Jaunmodīgi prātojumi, par kuriem man pie�pūstas pilnas ausis. Starp mums runājot, viņi nemaz nelido. Tuk�u salmu kul�ana, vairāk nekas.
Gelbreits pablisināja acis un vēlreiz ieska�tījās savā piezīmju grāmatiņā.
��� Bet es esmu savācis liecības par dau�dzām neparastām īpa�ībām, kuras piemīt jūsu ģimenei. Prasme lidot ir tikai viena no tām. Zinu, ka teorētiski tas ir neiespējami � es, protams, nerunāju par lidma�īnām � bet�
��� Nu aizver ta�u �aunas!
��� Viduslaiku burvju ziedēm piejauca ako- nltu, kas radīja lidojuma ilūziju, protams, pilnīgi subjektīvu.
�� Vai rimsies mani tirdīt? � tēvocis Less noskaities uzkliedza, jādomā, aiz samulsuma. Tad viņ� pielēca kājās, nosvieda cepuri uz terases un aizlaidās prom. Pēc brī�a tomēr atgriezās, paķēra cepuri un parādīja prope- soram mēli. Tad aizlidoja uz aizu un mēs viņu vairs neredzējām.
Arī es noskaitos.
���� Neviens jums nelika līst �urp, � es sacīju. � Tagad tēvocis Less rīkosies tāpat kā tētuks, un iznāks pavisam nelāgi. Kop� te sāka grozīties tas pilsētas zellis, no tē- tuka nav ne ziņas, ne miņas. Tas tips, lie�kas, noņēmās ar iedzīvotāju skaitī�anu.
Gelbreits neteica nekā. Viņ� izskatījās tīri apjucis. Es piedāvāju glāzīti stiprā, un viņ� apjautājās par tētuku.
��� Vai, viņ� jau ir tepat tuvumā, � es skaidroju. � Tikai viņu vairs nevar sare�dzēt. Tā esot labāk.
��� Jā, � Gelbreits piekrita, tuk�odams otro glāzīti. � Ak dievs. Kā tu teici � cik tev gadu?
��� Neko es neteicu.
��� Nu labi, kāds ir pirmais notikums, ko tu atceries?
��� Nav nekādas vajadzības kaut ko atce�rēties. Pieblīvē tik galvu, vairāk nekā.
��� Fantastiski, � Gelbreits noteica.
��� Kas to būtu domājis, ka nosūtī�u institū�tam tādu informāciju.
������� Mēs negribam, ka te sanāk visādi ok��ķeri, � es teicu. � Brauciet prom un lie�ciet mūs mierā.
������� Ap�ēlojies! � Viņ� noliecās pār tera�ses margām un ieraudzīja �aujamdaiktu.
�� Kas tas tāds?
��� Nieks vien ir, � es atbildēju.
��� Ko tas dara?
��� Niekojas, � es atbildēju.
��� Ak tā. Vai drīkstu apskatīt?
������� Protams, � es atbildēju. � Es to at�do�u jums pavisam, vācieties tikai prom.
Viņ� pienāca tuvāk un aplūkoja �aujamo. Tētuks piecēlās � viņ� sēdēja man līdzās�, lika atkratīties no sasodītā jenkija un pats iegāja mājā.
Propesors atgriezās.
������� Vienreizīgi! � viņ� sauca. � Esmu stu�dējis elektroniku, un, pēc manām domām, tas ir kaut kas lielisks. Kāds ir �īs ierīces darbības princips?
������� Kas, kas? � nesapratu. � Tas urbina caurumus.
������� �aut ar patronām tā nevar. Stobra pa�kaļējā daļā iemontētas divas lēcas � Ko tu teici � kā �ī ierīce darbojas?
��� Nezinu.
��� Vai tu to izgudroji?
��� Mēs ar māmiņu.
Viņ� apbēra mani ar jautājumiem.
��� Nezinu, � es atkārtoju. � Nelaime tāda, ka visas �autenes pastāvīgi jāpielādē. Mēs atkal iedomājāmies � ja tam �aujam- daiktam �o to piemeistarotu klāt, tad lādē��ana atkristu. Un atkrita arī.
��� Un tu patie�ām atdosi to man?
��� Ja liksiet mūs mierā.
��� Paklau, � viņ� sacīja, � nudien brī�nums, ka jūs, Hogbenus, vēl neviens nav pa�manījis.
��� Zinām, ko darām.
��� Mutācijas teorija vēl izrādīsies pareiza. Jūs tikai jāizpētī. Tas būs viens no pa�iem lielākajiem atklājumiem kop�� � Tādā garā viņ� pļāpāja tālāk. Es no tā visa neko lielu nesapratu.
Galu galā nospriedu, ka atliku�as tikai di�vas iespējas, bet pēc sarunas ar �erifu Eber- natiju vairs negribējās nolaist cilvēkus no kātiem, lai �erifam pārietu dusmas. Man ne�patīk tra�i.
��� Pieņemsim, ka do�os jums līdzi uz Ņu�jorku, kā jūs vēlaties, � es teicu. � Bet vai jūs liksiet mierā manu ģimeni?
Viņ� to apsolīja, tiesa, puslīdz negribīgi. Beidzot viņ� piekāpās un lika roku uz sirds, jo es teicu, ka pretējā gadījumā pamodinā�u Mazo Semu. Viņ�, zināms, gribēja palūko�ties uz Mazo Semu, bet es iestāstīju, ka tas nebūs labi. Mazais Sems ta�u nevar braukt uz Ņujorku. Viņam jāguļ savā cisternā, ci�tādi vēl saslims.
Galu galā propesors aizbrauca, tīri apmie�rināts ar mani, pirms promie�anas vēl iz�kaulējis tik�anos nākamrīt pilsētiņā. Patie�sību sakot, jutos draņķīgi. Neesmu pārlaidis ne nakti sve�ā vietā � kop� tā tra�a Vecajā pasaulē, kad vajadzēja uz ātrāko laisties la�pās.
Cik atceros, mēs pārcēlāmies uz Holandi. Māmiņa alla� ar pateicību piemin cilvēku, kas palīdzēja mums atstāt Londonu. Mazo Semu nosauca viņa vārdā, uzvārdu gan esmu piemirsis. Gvins vai Stjuarts, vai Pi- pins � man viss jūk kopā, kad atceros, kas noticis vēl pirms Pilsoņu kara.
Vakars pagāja garlaicīgi. Tā kā tētuks bija neredzams, māmiņa visu laiku ba�ījās, ka tik viņ� neietempj pār mēru, tomēr drīz vien nomierinājās un ielēja viņam īstu vis�kiju. Man visi aizrādīja, lai es uzvedoties, kā pieklājas.
�� Sitas propesors ir ellīgi gudrs, � iemi�nējās māmiņa. � Visi propesori ir tādi. Ne�jauc viņam galvu. Neblēņojies, citādi dabūsi trūkties.
��� Neblēņo�os, māmiņ, � es atteicu.
Tētuks iebelza man pa pakausi � tas ne�bija taisnīgi, jo es ta�u viņu nevarēju re�dzēt.
��� Tas tev par mācību, � viņ� noteica.
��� Mēs esam vienkār�i ļautiņi, � norūca tēvocis Less. � No plātī�anās labāk nekļūst.
��� Goda vārds, es tā negribēju, � taisno�jos. � Es tikai domāju �
��� Nemaisies, kur nevajag! � māmiņa mani apsauca, un mēs izdzirdējām, kā aug�ā grozās vectētuks. Da�reiz viņ� nekustas ve�selām nedēļām, bet �ovakar likās tīri mundrs.
Un tā nu, pats par sevi saprotams, mēs kāpām aug�up raudzīt, ko viņam ievajadzē�jies.
Viņ� runaja par propesoru.
���� Sve�inieks, ko? � viņ� sacīja. � Lai jupis rauj to sasodīto blēdi! Ak jūs, apbrīno�jamie idioti, un vēl mans vecuma dullums! Vienīgi Sonkam drusku strādā smadzenes, bet � pie joda! � arī viņ� ir stulbāks par stulbu.
Es tikai pamīņājos un kaut ko noburk��ķēju, jo man nekad nav paticis raudzīties vectētukam acīs. Bet viņ� tam nepievērsa uz�manību. Viņ� ārdījās tālāk.
��� Tātad tu brauksi uz �o Ņujorku? Pie Kristus asinīm, vai esi aizmirsis, kā mēs bē�gām no Londonas un Amsterdamas, un Ņū- amsterdamas, baidīdamies pratinā�anas? Vai gribi, lai tevi izstāda kā ērmu pūlim ko ap�brīnot? Neba tas ir pats ļaunākais.
Vectētuks ir visvecākais no mums, un rei�zēm viņam tā kā sajūk valodas. �argons, kurā esi runājis jaunībā, laikam pielīp uz visu mū�u. Bet vienu gan � lamāties viņ� prot labāk par visiem, kurus man nācies dzirdēt.
�� Velns, � es izmetu. � Es tikai gribēju palīdzēt.
��� Ak tu, puņķainais knisli, � vectētuks sa�uta. � Pie visa vainojams esi tu un tava māte. Pareizāk sakot, tas daikts, kas no�pļāva visu Heiliju dzimtu. Nebūtu jūs to iz�domāju�i, zinātnieks te ne acu nerādītu.
���� Tas ir propesors, � es paskaidroju. .� Tomass Gelbreits vārdā.
��� Zinu. Es nolasīju viņa domas caur Mazā Sema smadzenēm. Bīstams tips. Tādi viņi ir. Varbūt vienīgi izņemot Rod�eru Bē- konu, un arī tam nācās piesmērēties, lai� bet Rod�ers ir izņēmums. Tad uzklausiet jel: neviens no jums uz Ņujorku nebrauks. Tik�līdz pametīsim savu miera ostu, tiklīdz mūs sāks pētīt, pagalam būsim. Tas vilku bars uzklups un saraustīs mūs gabalos. Bezprā�tīgā skrie�ana debesīs neko nelīdzēs, Les- ter, � vai tu dzirdi?
��� Bet ko lai mēs darām? � ievaicājās māmiņa.
��� Pie joda! � tētuks iesaucās. � Es ņem�u un noslīcinā�u to propesoru. Ieme�tī�u cisternā.
�� Un sabojāsi ūdeni? � māmiņa ieklie�dzās. � Pamēģini tik!
��� Kas par draņķa atvasēm no mana celma! � vēctētuks pārskaities iesaucās. � Vai jūs neapsolījāt �erifam, ka slepkavo�ana vairs nenotiks, vismaz kādu laiku? Vai Hog- benu vārds jums ir tuk�a skaņa? Divas lie�tas mēs glabajam kā svētumu cauri gadsimtu gadsimtiem � mūsu noslēpumu, kas pasau�lei nav jāzina, un ITogbenu godu! Nogali�niet �o cilvēku Gelbreitu, un jums būs darī��ana ar mani!
Mēs visi nobālējām. Mazais Sems atkal pamodās un sāka brēkt.
��� Ko tad lai iesāk? � jautāja tēvocis Less.
��� Ģimenes noslēpumu nedrīkst izpaust,� vectētuks atbildēja. � Dariet, kā zināt, tikai bez asinsizlie�anas. Es par to vēl padomā�u.
Likās, ka viņ� iesnau�as, lai gan to bija grūti pateikt.
Nākamajā dienā, kā norunāts, tikos ar Gelbreitu pilsētiņā, ta�u pirms tam uz ielas saskrējos ar �erifu Ebernatiju, un viņ� uz�meta man niknu skatienu.
��� Nemaisies, kur nevajag, Sonk, � viņ� deva padomu. � Iegaumē, esmu tevi brīdi�nājis.
Iznāca nelāgi.
Ar Gelbreitu tomēr satikos un paziņoju
viņam, ka vectētuks neļauj man braukt uz Ņujorku. Pārāk priecīgs viņ� nejutās, bet tur nekā nevar darīt.
Viņa istaba viesnīcā bija pieblīvēta ar zi�nātnisku aparatūru un atstāja baismīgu iespaidu. Tepat bija arī �aujamdaikts, tikai ne�izskatījās gan, ka viņ� būtu ķēries tam klāt. Viņ� ņēmās mani pārliecināt.
��� Nav nozīmes, � es sacīju. � Mēs i nedomājam atstāt savus kalnus. Vakar uz�traukumā sarunāju nezin ko, tas ir viss.
��� Paklau, Sonk, � viņ� sacīja. � Iztau�jāju par jums, Hogbeniem, visu pilsētiņu, tomēr neko lielu neuzzināju. Ļaudis �eit maz�runīgi. Ta�u viņu teiktais noderētu tikai par papildu pierādījumu. Zinu, ka mūsu teorijas ir pareizas. Tu un tava ģimene ir mutanti, un jūs nepiecie�ams pētīt.
��� Neesam nekādi mutanti, � es iebildu. � Zinātnieki vienmēr sauc mūs aplamos vār�dos. Rod�ers Bēkons dēvēja mūs par homun- kuli, tikai �
�� Ko? � Gelbreits iesaucās. � Kas jūs tā dēvēja?
��� Hm � kāds pusgraudnieks no kaimi�ņiem, � steidzīgi paskaidroju, bet prope�sors, redzams, tain nenoticēja. Viņ� sāka soļot pa telpu.
�� Tam nav jēgas, � viņ� teica. � Ja ne�brauksi uz Ņujorku, es palūg�u, lai institūts atsūta �urp komisiju. Jūsu ģimene ir jāpētī � zinātnes triumfa un cilvēces progresa vārdā.
��� Tā tik vēl trūka, � es izgrūdu. � Varu iedomāties, kā tas izskatīsies. Izstādīsiet mūs kā ērmus pūlim ko apbrīnot. Tas nobendēs Mazo Semu. Vācieties prom un lieciet mūs mierā.
������� Likt jūs mierā? Kad jūs konstruējat tādas ierīces kā �ī? � Viņ� norādīja uz mūsu �aujamdaiktu. � Kā tad tā galu galā darbojas? � viņam piepe�i sagribējās uzzi�nāt.
������� Es jau teicu, ka nezinu. Mēs to kaut kā uz ātru roku sameistarojām. Paklau, prope- sor. Jums klāsies plāni, ja cilvēki nāks un blenzīs uz mums. Pavisam plāni. Tie ir vec- tētuka vārdi.
Gelbreits sāka raustīt degunu.
������� Pieņemsim � Bet kā būtu, ja tu atbil�dētu uz pāris jautājumiem, Sonk?
��� Komisijas nebūs?
��� Redzēsim.
��� Nē, ser. Neparko �
Gelbreits dziļi ievilka elpu.
������� Ja pastāstīsi to, kas man vajadzīgs, neteik�u citiem, kur jūs dzīvojat.
������� Man gan �ķiet, ka tajā jūsu institūtā jāzina, kurp esat devies.
������� Nūja � � Gelbreits paminstinājās. � Protams. Tomēr viņi nekā nezina par jums.
Tad man ienāca prātā laba doma. Varēju viņu nogalināt pavisam viegli, bet tad vec�tētuks samaltu mani miltos, turklāt vaja�dzēja rēķināties ar �erifu. Tādēļ es teicu: �Gan jau� � un pamāju ar galvu.
VAI, ko tas tips gan nejautāja! Man jau metās raibs gar acīm. Bet viņ� aizrāvās ar�vien vairāk un vairāk.
��� Cik gadu tavam vectēvam?
��� Nezinu tak.
������� Homunkuli� m-jā. Tātad viņ�, tu saki, bijis kalnracis?
������� Nē, tas bija vectētuka tētuks, � es iz�laboju. � Strādāja alyas atradnēs Anglijā. Tikai vectētuks apgalvo, ka tolaik tā sauku�sies par Britāniju. Tur vēl plosījusies kaut kāda ne�petna sērga. Cilvēki gāju�i pie dak�teriem � drūniem? Drūdiem?
��� Druīdiem?
������� Ahā. Druīdi toreiz biju�i par dakteriem, tā saka vectētuks. Tomēr kalnra�i Kornvolā miru�i kā mu�as, tāpēc arī raktuves slēgtas.
��� Kas tā bija par sērgu?
Es izklāstīju viņam visu, ko atcerējos no vectētuka stāstiem, un propesoru tas ļoti sa�trauca, un, cik nopratu, viņ� sāka spriedelēt par radioaktīvo starojumu. Kopā tas izklau�sījās aplam nelāgi.
������� Mākslīgas mutācijas radioaktivitātes ietekmē! � viņ� iesaucās un pat piesarka. � Tavs vectēvs ir dzimis mutants. Gēni un hromosomas pārkārtoju�ies jaunās attiecībās. Jūs vēl izrādīsieties pārcilvēki!
������� Nu nē, � es iebildu. � Esam Hogbeni. Tas ir viss.
������� Dominante, tipiska dominante � Vai visai jūsu ģimenei piemīt� ē � īpatnības?
��� Bet paklausieties! � es sa�utu.
������� Es gribēju teikt � vai viņi visi prot lidot?
��� Es pats jau vel neprotu. Man radas, ka esam drusku parnuļķi. Toties vectētuks ir gudrs. Viņ� vienmēr mācījis mums neplātī�ties.
� Maskē�anās aizsargfunkcija, � Gel�breits konstatēja. � Atkāpes no normas sa�stingu�as sociālas kultūras apstākļos vis�vieglāk noslēpt. Modernā, civilizētā pasaulē jūs durtos kā dadzis acī. Bet �eit, provincē, jūs esat praktiski neredzami.
�� Tas attiecas tikai uz tētuku, � es pre�cizēju.
�� Ak kungs, � viņ� nopūtās. � Kādēļ gan jūs slēpjat savas neticamās dabiskās spējas � Vai jūs maz varat iedomāties, ko visu spētu paveikt?
Un tad piepe�i viņ� tapa vēl tramīgāks, un man ne visai patika viņa skatiens.
��� Brīnums, � viņ� atkārtoja. � Tas ir tas pats, kas uziet Aladina burvju lampu.
�� Vai liksiet mūs mierā! � es neiztu�rēju. � Jūs ar visu savu komisiju.
��� Par komisiju neraizējieties. Esmu izlē�mis pastrādāt kadu laiku patstāvīgi. Ja ti�kai būsi ar mieru sadarboties. Tas ir, palī�dzēt. Norunāts?
��� Nekā nebij! � es atbildēju.
�� Tad izsauk�u komisiju no Ņujorkas,� viņ� triumfējo�i teica.
Es apdomāju.
�� Labi, � beidzot sacīju, � ko jums no manis vajag?
��� Pagaidām vēl nezinu, � viņ� lēni at�teica. � Neesmu paguvis visu apsvērt.
Bet viņ� jau grasījās grābt ciet visu. Pil�nīgi skaidrs. Pazīstu tādus skatienus.
Stāvēju pie loga un raudzījos laukā, un piepe�i man radās ideja. Nospriedu, ka ne�būs gudri pārmērīgi uzticēties propesoram. Tā es puslīdz nejau�i aizzagos līdz mūsu �aujamajam un �o to palaboju.
Es itin labi sapratu, ko gribēju, bet, ja Gelbreits pavaicātu, kādēļ es sagrie�u vienu stiepli �eit un saliecu kādu drāti citur, es nespētu paskaidrot. Man jau nav izglītības. Es tikai zināju, ka tagad �is daikts strādās, kā nākas.
Propesors rakstīja vienā rakstī�anā. Viņ� pacēla galvu un ieraudzīja mani.
��� Ko tu tur dari? � viņ� apvaicājās.
��� Kaut kas nav, kā vajag, � es atbil�dēju. � Jūs, liekas, būsiet blēņojies ar bate�rijām. Pamēģiniet nu.
��� Kā � �eit? � viņ� sa�utis teica. � Es negribu atlīdzināt zaudējumus. Tādas lietas pārbauda pilnīgas dro�ības apstākļos.
�� Vai redzat vējrādi uz jumta? � Es pa�rādīju ar pirkstu. � Ja tēmēsiet uz to, nekas ļauns nenotiks. Palieciet tepat pie loga un pamēģiniet.
�� Vai � vai tas nav bīstami?
Viņ� dega nepacietībā izmēģināt �auteni, skaidrs kā diena. Es iestāstīju, ka dzīvību tas neapdraud, viņ� dziļi ieelpoja, piegāja pie loga un nemākulīgi atspieda �autenes laidi pret vaigu.
Es pagājos nostāk. Negribēju, lai mani redz �erifs. Biju jau paguvis sazīmēt viņu sē�am uz sola ielas pretējā pusē, pārtikas pre�u tirgotavas priek�ā.
Viss notika tie�i tā, kā biju paredzējis. Gelbreits nospieda gaili, tēmēdams uz vēj�rādi jumta korē, un no stobra izvēlās gais�mas apļi. Atskanēja baismīgs troksnis. Gel�breits atmuguriski nogāzās uz grīdas, un izcēlās tāda jezga, ko grūti aprakstīt. Ļaudis visā pilsētiņā sāka spalgi kliegt.
Tad nu es nojautu, ka būtu prātīgi kļūt neredzamam. Tā arī izdarīju.
Gelbreits aplūkoja �aujamdaiktu, kad iedrāzās �erifs Ebernatijs. Ar �erifu nav joki. Viņ� izrāva revolveri un no�vadzināja roku dzel�us, un bez mitas lamāja propesoru.
��� Es jūs redzēju! � viņ� auroja. � Jūs, pilsētas zeļļi, iedomājaties, ka te var atļau�ties visu ko. Nekā nebij!
��� Sonk! � Gelbreits uzsauca, lūkodamies visapkārt. Bet mani redzēt viņ�, protams, nevarēja.
Tātad pierādījums bija rokā. �erifs Eber�natijs bija redzējis Gelbreitu �aujam, un viņ� nav muļķis. Viņ� aizvilka Gelbreitu pa ielu, un es klusiem solī�iem sekoju. Ļaudis skrēja kā apsvilu�i. Gandrīz visi aiz�āvu�i roku mutei priek�ā.
Propesors vel joprojām �inkstēja, ka nekā nesaprotot.
��� Es visu redzēju! � Ebernatijs aprāva.
��� Jūs no sava daikta iz�āvāt pa logu, un visu pilsētu sāka mocīt zobu sāpes. Pamēģi�niet tik ieminēties, ka nekā nesaprotat!
�erifs ir gudrs. Viņ� sen pazīst mūs, Hog- benus, tādēļ arī vairs nebrīnās, ja kādreiz notiek brīnumu lietas. Viņ� zināja arī, ka Gelbreits ir zinātnieks. Tā izcēlās juceklis, un ļaudis, padzirdēju�i par notiku�o, gribēja nolin�ot Gelbreitu.
Bet Ebernatijs aizveda viņu prom. Drus�ciņ paklaiņoju pa pilsētiņu. Mācītājs bija iz�nācis palūkoties savas baznīcas logos, kas viesa viņā tādu kā neizpratni. Rūtis bija no krāsaina stikla, un viņ� nevarēja saprast, kā tās izkusu�as. Es būtu paskaidrojis. Krāsai�najiem stikliem piejaukts klāt zelts, lai da�būtu sārtu toni.
Beigās devos uz cietuma pusi. Vēl aizvien biju neredzams. Tā es noklausījos, ko Gel�breits stāsta �erifam.
��� Pie visa vainojams Sonks Hogbens,� propesors gaudās. � Kad es jums saku, to ierīci sameistarojis viņ�!
��� Es redzēju jūs, � Ebernatijs atbildēja.
��� Tātad vainīgs esat jūs. Ak vai! � Viņ� piespieda roku pie �okļa. � Izbeidziet reizi par visām reizēm! Pūlis uz ielas nesola neko labu. Puspilsētu moka zobu sāpes.
Tādā gadījumā puspilsētai zobos ir zelta plombas.
Tad Gelbreits pateica kaut ko tādu, kas mani sevi�ķi nepārsteidza.
�������� Esmu izsaucis komisiju no Ņujorkas, �ovakar piezvanī�u uz institūtu. Tur par mani galvos..
Tātad viņ� jau pa�ā sākumā apņēmies mūs pārdot. Es jau nojautu, kas �im aiz ādas.
�������� Vai nu jūs atpestīsiet mani un visus pārējos no zobu sāpēm, vai arī es veru dur�vis vajā un lai�u �os lin�otājus iek�ā! � �erifs nokaucās. Tad viņ� izmetās pēc ledus pū�ļa, ko pielikt pie vaiga.
Es atrāvos atpakaļ, kļuvu redzams un sa�cēlu gaitenī pamatīgu troksni, lai Gelbreits varētu mani sadzirdēt. Gaidīju, kad viņ� beigs mani lamāt. Es vienkār�i izlikos par muļķi.
��� �ķiet, esmu kļūdījies, � es atzinu.
�� Bet tas vēl ir labojams.
��� Pietiekami esi labojis! � Viņ� apklusa.
��� Paga, paga. Kā tu teici? Ka vari izār�stēt �o � bet ko tad?
�������� Es jau apskatīju �aujamo, � es sa�cīju. � Domāju, ka zinu, kur esmu kļūdījies. Tas kaut kā iedarbojas uz zeltu, un viss zelts, kas vien pilsētā atrodams, sācis raidīt tādus kā siltuma starus, vai.
�������� Inducēta selektīva radioaktivitāte, � Gelbreits murmināja kaut ko ne visai sakarīgu. � Paklau. Tas pūlis uz ielas � vai te pie jums kādreiz notiek lin�o�ana?
�� Ne vairāk kā vienu divas reizes gadā,� es atbildēju. � �ogad divas jau piedzīvojām, un parasti tas ir viss. Ek, ja varētu aizlavī- ties uz mūsmājām! Tur mēs jūs paslēptu itin viegli.
���� Būtu labāk ķēries pie lietas! � viņ� pārmeta. � Vai arī es izsauk�u komisiju no Ņujorkas. �ķiet, tas tev nav īsti pa prātam, vai ne?
Pirmoreiz redzu, ka cilvēks tik nekaunīgi melo.
��� Tiesa kas tiesa, � es sacīju. � Vajag mazu remontiņu, un starojums pazudīs. Es tikai nevēlos, lai ļaudis domātu, ka mums, Hogbeniem, kāds sakars ar �ito padarī�anu. Mums patīk mierīga dzīve. Tad, lūk, ko: do��os atpakaļ uz jūsu hotelīti un palabo�u to daiktu, tad jums atliks vienīgi sasaukt vi�sus, kam sāp zobi, un nospiest gaili.
�� Bet� jā, bet�
Viņ� baidījās iekulties vēl lielākās nepa�tik�anās. Ņēmos �o pierunāt. Pūlis ārā bļaus�tījās, tā ka nekāda lielā runā�ana nebija vajadzīga. Beidzot devos prom, bet nere�dzams atgriezos un noklausījos, ko Gelbreits saka �erifam.
Abi salīga mieru. Visi, kam sāp zobi, pul�cēsies pie pilsētas valdes ēkas. Tad Eberna�tijs atvedīs propesoru ar visu �auteni, un viņ� centīsies kaut ko darīt lietas labā.
�� Vai tik tas remdēs zobu sāpes? � �e�rifs pra�ņāja. � Uz galvo�anu?
��� Esmu pilnīgi pārliecināts. Ebernatijs pamanīja minstinā�anos.
��� Tad jau labāk izmēģiniet vispirms ar mani. Dro�s paliek dro�s. Es jums neticu.
Acīmredzot te cits citam neticēja.
Soļoju atpakaļ uz hoteli un palaboju �au�jamo. Un tad es iekļuvu ķezā. Mana nere�dzamība sāka izzust. Tā ir pusaud�a ne�laime.
Kad bū�u pāris simtu gadu vecāks, varē�u palikt neredzams, cik ilgi vien vēlos. Pa�gaidām vēl neesmu apguvis �o mākslu visā pilnībā. Lieta tāda, ka vajadzēja meklēt pa�līdzību, tāpēc ka to, ko grasījos darīt, ne�drīkst redzēt neviens pats.
Uzkāpu uz jumta un sasaucu Mazo Semu. Pieslēdzies viņa smadzenēm, -lūdzu savie�not mani ar tētuku un tēvoci Lesu. Pēc brī�a no debesīm nolaidās tēvocis Less, viņ� kus�tējās neveikli, jo stiepa tētuku. Tētuks lamā�jās, jo viņiem esot dzinies pakaļ vanags.
��� Toties mūs neviens nepamanīja, � tē�vocis Less nopriecājās. � Es tā domāju.
��� Viņiem pilsētā �odien savu rai�u ga�na, � es piebildu. � Man vajadzīga palī�dzība. Tas propesors tik tie�ām izsauks savu komisiju un sāks mūs pētīt, lai ar sasolīja nezin ko.
��� Neko darīt, � sacīja tētuks. � Nav brīv kniebt nost to zelli. Vectētuks tak aiz�liedza.
Tad nu es �iem izklāstīju savu domu. Tā * kā tētuks bija neredzams, viņam tas būtu viegli izdarāms. Tad mēs izurbām jumtā mazu caurumiņu, lai būtu ērtāk novērot, un ielūkojāmies Gelbreita istabā. Un īstajā laikā. Kā atbildi gaidīdams, tur stāvēja �erifs ar paceltu revolveri, un propesors nobālis tē�mēja uz Ebernatiju. Viss norisinājās bez starpgadījumiem. Gelbreits nospieda gaili, izsprāga sārts gaismas aplis, un tas arī bija viss. �erifs tikai atvēra muti un norija sie�kalas.
�� Jums taisnība! Zobi vairs nesāp!
Gelbreits bija aiz bailēm nosvīdis, bet iz�likās, it kā nekas sevi�ķs nebūtu noticis.
��� Protams, kā gan citādi, � viņ� sacīja. � Dabīgi. Vai tad es neteicu �
���� Nāciet līdzi uz valdi. Ļaudis gaida. Iesaku izārstēt arī pārējos, citādi jums klā�sies plāni.
Viņi abi aizgāja. Tētuks uzmanīgi slāja �iem nopakaļ, bet tēvocis Less paķēra mani un lidoja pa to pa�u ceļu, turēdamies tuvāk jumtiem, kur mūs grūtāk saskatīt. Drīz vien iekārtojāmies pie viena no valdes nama lo�giem un sākām gaidīt.
Tādas kaislības nav plosīju�ās kop� mēra epidēmijas Londonā. Zāle bija bāztin pie�bāzta, un visus klāteso�os mocīja zobu sāpes, viņi vaidēja un stenēja. Ebernatijs ie�nāca kopā ar propesoru, kas stiepa �aujam- daiktu, un izcēlās liels troksnis.
Gelbreits uzstādīja daiktu uz skatuves un pavērsa stobru pret publiku, bet �erifs atkal izvilka revolveri un teica uzrunu, likdams visiem apklust un nomierināties, jo zobu sā�pes tūlīt pārie�ot.
Skaidrs, ka nevarēju redzēt tētuku, ta�u zināju, ka viņ� rīkojas pa skatuvi. Ar �au�jamo notika kaut kas pavisam jocīgs. Ne�viens nekā nemanīja, izņemot mani, bet es to vien biju gaidījis. Tētuks � protams, ne�redzams � �o to palaboja. Es paskaidroju, kas darāms, bet arī viņ� pats to zināja ne sliktāk par mani. Tādā kārtā �aujamdaikts bija sameistarots, kā nākas.
Kas notika vēlāk � tas bija satrieco�i. Gelbreits notēmēja un nospieda gaili, un no stobra iz�āvās gaismas apļi � �oreiz dzel�teni. Es palūdzu tētuku izvēlēties tādu attā�lumu, lai ārpus valdes nama sienām nekas nenotiktu. Toties iek�ā �
Zobu sāpes viņiem, protams, pārgāja. Cil�vēkam ta�u nevar sāpēt zelta plomba, ja vi�ņam �is zelta plombas nemaz nav.
Tagad �aujamdaikts bija iestādīts tā, ka iedarbojās uz visu nedzīvo. Tētuks bija no�trāpījis īsto attālumu. Uzreiz iz�ibēja visi krēsli un arī daja lustras. Publika sakrita kaudzē, tas tik bija joks! Vienkājis D�efs pa�zaudēja ne vien koka kāju, bet arī stikla aci.
Cilvēkiem mute vairs nepalika neviena māk�slīgā zoba. Ikviens tika tā pa druskai ap�ķi- bīts.
Ak ta, visa publika palika bez drēbēm. Apavi ta�u nav dzīvi, tā.pat kā bikses, krekli vai kleitas. Vienā mirklī visi zālē stāvēja pliki kā sētas mieti. Bet � pie joda! � no zobu sāpēm viņi ta�u bija tiku�i vaļā, vai nav tiesa?
Pēc kādas stundiņas mēs jau sēdējām mā�jās � visi, izņemot tēvoci Lesu �, te pie�pe�i atsprāgst durvis un ienāk tēvocis Less, bet aiz viņa iestreipuļo propesors. Gelbreits izskatījās no�ēlojams. Viņ� noslīga uz grī�das, smagi elpodams, un tramīgi raudzījās uz durvju pusi.
�� Traki ērmotas lietas, � stāstīja tēvocis Less. � Es mierīgi lidoju pāri priek�pilsē�tai, te redzu � propesors mūk no milzīga pūļa, bet ķērāji satinu�ies palagos. Tad nu es paķēru viņu līdzi. Atstiepu �urp pēc pa�a vē�lē�anās.
Tēvocis Less pamirk�ķināja man.
�� O-o-o-oh! � Gelbreits kauca. � A-a- a-ah! Vai viņi nāk �urp?
Māmiņa piegāja pie durvīm.
��� Re, kur daudz lāpu rāpjas kalnā, � viņa sacīja. � Tas nav uz labu.
Propesors nikni paraudzījās manī.
�� Tu teici, ka varot mani paslēpt! Ko tad gaidi? Pats esi vainīgs!
��� Blēņas, � es attraucu.
�������� Paslēp, citādi no�ēlosi! � Gelbreits spiedza. � Es � es izsauk�u komisiju.
������� Tad lūk, ko, � es teicu, � ja mēs jūs labi noslēpsim, vai apsolāt aizmirst savu komisiju un likt mūs mierā?
Propesors apsolīja.
������� Pagaidiet brītiņu, � es teicu un devos aug�ā aprunāties ar vectētuku.
Viņ� negulēja.
������� Nu, ko tu par to teiksi, vectētuk? � es apvaicājos.
Kādu sekundi viņ� ieklausījās Mazajā Semā.
�������� Tas zellis melo, � viņ� tūdaļ pavēs�tīja. � Viņ� tik un tā atvilks �urp savu sa�sodīto komisiju un uzspļaus visiem solīju-, miem.
��� Vai tad ir vērts viņu slēpt, ko?
������� Nē, � vectētuks teica. � Ja Hogbeni devu�i vārdu � slepkavībām nebūt. Un no�slēpt "bēgli no vajātājiem ta�u ir cēla rīcība.
Varbūt viņ� man pameta ar aci. Vectētuku grūti saprast. Tā nu es nokāpu lejā. Gel�breits stāvēja pie durvīm un vēroja, kā tuvo�jas lāpu gājiens.
Viņ� sagrāba mani.
��� Sonk! Ja tu mani nepaslēpsi�
��� Paslēpsim, � es teicu. � Ejam.
Tā mēs novedām viņu pagrabā �
Kad pūlis ar �erifu Ebernatiju priek�galā ielauzās pie mums, izlikāmies par galīgiem muļķiem. Ļāvām pārmeklēt visu māju. Ma�zais Sems un vectētuks uz kādu brītiņu kļuva neredzami, tāpēc viņus neviens neievē�roja. Un, pats par sevi saprotams, no Gel- breita nebija ne ziņas, ne miņas. Mēs viņu bijām labi noslēpu�i, kā jau solījām.
No tā laika pagāju�i daudzi gadi. Prope�sors ir sveiks un vesels. Mūs gan viņ� vairs nepētī. Da�reiz izvelkam viņu no pudeles, kurā viņ� glabājas, lai pa�i varētu to papē�tīt.
Bet ir gan maziņa ta pudelīte!
Lemjuelu mes dēvējam par Kupri, jo viņam bija trīs kājas. Sasniedzis pilngadību � ap to laiku izcēlās Pilsoņu kar� �, viņ� nolēma paslēpt lieko kāju biksēs, lai �ī nerēgotos laukā un lai ļaudis netrītu mēles. Protams, viņ� drusku lī�dzinājās kamielim, ta�u Lemjuels nekad nav bijis iedomīgs uz savu ārieni. Labi vēl, ka �im tādas kājas, kas kustas uz visām pusēm, ci�tādi no pastāvīgās locī�anās vēl iemestos krampji.
Nebijām redzēju�i Lemjuelu gadus se�des�mit. Viņ� dzīvoja kalnu dienvidu daļā, bet mēs, pārējie, � ziemeļu Keintukā. Un man liekas, mēs nekad nebūtu iekūlu�ies tādās nepatik�anās, ja Lemjuels neizrādītos tikne- izdarīgs. Savārījām baigo putru. Mums, Hogbeniem, tas negadās pirmoreiz � jau pirms pārvāk�anās uz Paipervilu ļaudis līda ok��ķerēt, kāpēc visā apkaimē tā rej suņi. Galu galā liela nonāca tiktāl, ka mēs vairs nemaz nevarējām palidot. Beidzot vectētuks izlēma, ka prātīgāk būtu ņemt kājas pār pleciem un laisties uz dienvidiem pie Lemjuela.
Necie�u pārvāk�anos. Pēdējais ceļojums uz Ameriku galīgi ap�ķebināja dū�u. Es la�bāk bēgtu. Bet noteicējs ir vectētuks.
Viņ� lika noīrēt kravas auto un savākt mantiņas. Nenācās viegli iecelt ma�īnā ma�zuli; pats viņ� nesver vairāk par trīssimt mārciņām, bet cisterna, kurā viņu turam, gadījusies tāda pasmagāka. Toties par vec�tētuku varēja neraizēties, � ietinām viņu vecā maisā un pagrūdām zem sola. Viss darbs gūlās uz maniem pleciem. Tētuks bija ticis klāt kukurūzas �ņabim un galīgi apdzē�ries. Tik vien zināja kā lēkāt apkārt uz gal�vas un skandināt vienu ziņģi � �Pasaule ar kājām gaisā�.
Tēvocis negribēja nekur doties. Viņ� pa�līda zem cūku siles un teica, ka pasnaudī�ot gadiņus desmit. Mēs arī atstājām viņu tur�pat.
� Vienmēr kaut kur jābizo, � viņ� sūro�jās. � Nevar nosēdēt uz vietas. Ik piecsimt gadus, vai tā apmēram, blauk�! Blandoņas tādi! Nu tad brauciet veseli!
Aizbraucām arī.
Lemjuels, tas, ko saucām par Kupri, iznāk mums radinieks. 'Pirms mūsu iera�anās Kein- tukā bija plosījusies vētra, vismaz tā te ru�nāja. Vajadzēja sparīgi ķerties pie darba un celt māju, vienīgi Lemjuels ne pirksta ne�pakustināja. Galīgi nelietojams. Viņ� aizlai�dās uz dienvidiem. Ik gadu vai ik pārgadu viņ� pamostas, un tad mēs dzirdam, kā viņ� domā, tomēr parasti �is ir pilns kā mārks.
Nolēmām padzīvot pie viņa.
Sacīts � darīts.
Izskatījās, it kā Lemjuels būtu apmeties vecās ūdens dzirnavās kalnos, netālu no pil�sētiņas, ko sauc par Paipervilu. Viņa mītne gan vairāk atgādināja graustu. Lemjuels zvilnēja uz lieveņa. Sākumā viņ� sēdēja krēslā, bet pēc kāda laika krēsls sabruka, un viņam bija slinkums pamosties, lai to sala�botu. Tā nu �is sēdēja, apkrāvies pudelēm, un tik tikko elpoja. Laikam redzēja jauku sapni. Mēs viņu nemodinājām. Ienesām mājā mazuli, un vectētuks ar tētuku sāka nest mājā savas �ņabja pudeles.
Pamazām iekārtojāmies. Sevi�ķi ērti sā�kumā nebija. Lemjuels bija izlaidies tiktāl, ka nevī�oja parūpēties pat par produktiem. Lāgiem viņ� pamodās, lai atvilinātu �urp no nezkādiem me�u biezokņiem pa jenotam, un drīz vien apmātais dzīvnieks bija klāt un pats līda mutē. Jenotus Lemjuels noskatījis laikam tāpēc, ka tie it veikli rīkojas ar ķe�pām, glu�i kā ar rokām. Sasper jods, ja tas slīmests Lems nenohipnotizē tos jenotēnus tiktāl, ka viņi pa�i sakur uguni un lec tajā cepties. Nesaprotu tikai vienu � kā viņ� tos sagremo? Varbūt vienkār�i izspļauj ādiņas? Ir ta�u cilvēki, kas aiz slinkuma nevī�o ne pakustēt.
Ja sagribas dzert, �is uzsūta sev uz gal�vas lietu un atver muti. Kauns un negods.
Tomēr neviens nelikās zinis par Lemjuelu. Māmiņa noņēmās ar savām darī�anām. Tē�tuks, dabīgi, noziedēja ar �ņabja krūku rokā, un viss darbs palika man uz kakla. Daudz pūļu tas neprasīja. Vispirms vajadzēja at�rast kādu enerģijas avotu. Lai mazulis savā cisternā varētu dzīvot, vajag daudz elektris�kās strāvas, bet vectētuks tempj elektrību kā cūka samazgas. Ja tikai Lemjuels būtu pa�rūpējies, lai upē tecētu ūdens, mums nebūtu ko raizēties, bet tas ta�u bija Lemjuels! Viņ� mierīgi ļāva upei izsīkt. Tās vietā tagad te�cēja sīka urdziņa.
Māmiņa palīdzēja sameistarot vienu daiktu vistu kūtī, tā ka nu mums elektrības būs at�liku likām.
Nepatik�anas sākās, kad kādu dienu pa me�a celiņu pie mums iemaldījās kaulains, sīks vīrelis, kur� varen izbrīnījās, ieraudzī�jis māmiņu mazgājam pagalmā veļu. Es iz�gāju laukā aiz tīrās ziņkārības.
� Laba diena, � māmiņa sacīja. � Vai neiebaudīsiet kādu malciņu, sve�iniek?
Sis atbildēja, ka nebūtu par ļaunu, un es iesmēlu pilnu kausiņu. Iztuk�ojis �is pāris rei�u noelsās un teica � paldies, vairāk gan negriboties, tagad pietik�ot ilgākam laikam. Un vēl piebilda, ka apdedzināt rīkli varot arī vienkār�āk.
��� Vai tikko pārvācāties? � viņ� pain�teresējās.
Māmiņa teica, ka jā, tikko gan un ka Lem�juels ir mūsu radinieks. Tas tips palūrēja uz Lemjuelu, kas aizvērtām acīm tupēja uz lie�veņa, un izsaucās:
��� Jūs domājat, ka viņ� ir dzīvs?
��� Kā gan citādi, � māmiņa atbildēja. � Sveiks un vesels, tā sacīt.
��� Bet mēs domājām, ka sen miris, � vī�relis noteica. � Citādi būtu iekasēju�i vēlē��anu nodokli. Vai arī jums nebūtu laiks no�maksāt savējo, ja jau esat pārvāku�ies uz �ejieni? Cik cilvēku esat?
��� Kādi se�i, � māmiņa sacīja.
��� Visi pilngadīgi?
��� Tētuks, Sonks un mazulis �
��� Cik vecs?
��� Mazulim būs savi gadiņi �etrsimt, vai ne, māmiņ? � es iejautājos, bet viņa iebelza man pa pakausi un lika turēt muti. Vīrelis norādīja uz mani un paskaidroja, ka gribē�jis zināt, cik vecs esmu es. Pie velna, kā lai es to zinu. Visi rēķini sajuka Kromvela lai�kos. Beigās viņ� paziņoja, ka mums visiem, izņemot mazuli, vajadzē�ot maksāt vēlē�anu nodokli.
���� Naudai te nav nekādas nozīmes, � viņ� piebilda, skribelēdams savā kabatas grā�matiņā.� Jums jāzina, kā pie mums notiek vēlē�anas. Pret vēlē�anu aparātu nenostā�sies. Paipervilai ir tikai viens saimnieks, un viņa vārds ir Elija Gendijs. Kopā divdesmit dolāru.
Māmiņa sūtīja mani pēc naudas, un es gāju to meklēt. Vectētukam naudas nebija, ja neskaita kādu nieku, kas saucoties dcnā- rijs un kas viņam esot tāds kā talismans; vectētuks vēl nosmējās, ka esot nozadzis to kādam pilsonim Jūlijam Gallijā. Tētuks bija galīgi pilnā. Mazulim bija trīs dolāri. Izvan�dīju Lemjuela kabatas, bet atradu tur tikai vecu vālodzes ligzdu ar divām olām.
Kad atgriezos pie māmiņas, viņa pakasīja pakausi, un es ieteicos:
�� Līdz rītam varam uztaisīt naudu, mā�miņ. Vai ņemsiet pretī zeltu, mister?
Māmiņa ievilka man pa ausi. Vīrelis aiz�domīgi pavērās mūsos un teica, ka zeltu ņem�ot gan. Tad viņ� aizsteidzās prom pa me�u un ceļā sastapa jenotu, kas stiepa �a�garus iekuram, un es nodomāju, ka Lemjue- lam sagribējies ēst. Vīrelis pielika soli.
Sāku meklēt piemērotu dzelzs gabalu, ko varētu pārvērst zeltā.
Nākamajā dienā mūs aizveda uz cietumu.
Protams, mēs to zinājām iepriek�, tomēr neko daudz līdzēt nevarējām. Mūsu para�dums vienmēr bijis necelt degunu gaisā un nepievērst sev lieku uzmanību. Vectētuks lika rīkoties tā arī �oreiz. Uzkāpām aug�stāvā � visi, izņemot mazuli un Lemjuelu, kur� ne�kad nekustas, � un es ņēmos pētīt zirnekļa tīklu kādā stūrī, lai nebūtu jāraugās uz vec�tētuku. Viņu uzlūkojot, man skrien �ermuļi pār kauliem.
��� Kaut viņi iz�ibētu, nelgas tādi! � vec�tētuks teica. � Labāk tupēt viņu cietumā; inkvizīcijas laiki ir pagāju�i. Tur vismaz būsiet dro�ībā.
�� Vai nevarētu paslēpt to daiktu, ko mēs ar māmiņu sameistarojām? � es pavaicāju.
Māmiņa iekaustīja mani par jauk�anos pieaugu�o sarunās.
��� Nav vērts, � viņa sacīja. � �orīt te grozījās slepenie no Paipervilas, viņi būs redzēju�i.
�� Vai pagrabu zem mājas izrakāt? � vec�tētuks apjautājās. � Labi. Paslēpiet tur mani ar mazuli. Jūs pārējie � � Viņ� atkal pār�slēdzās uz savu vecmodīgo valodu. � Ja mums bija lemts nodzīvot pasaulē �itik ga�rus gadus, tad �ēl iekrist nagos tādiem ne��petniem mūlāpiem. No tiesas derētu ap�griezt �iem rīkles. Ak, nē jel, Sonk, es tik jokoju. Nav ko līst acīs. Gan mēs kaut ko izgudrosim.
Un izgudrojām arī. Mūs visus saņēma ciet, palika tikai vectētuks un mazulis, kas tajā laikā jau atradās pagrabā. Mūs aiz�veda uz Paipervilu un iesēdināja ķurķī. Lem- jucis vēl aizvien gulēja. Viņu atvilka �urp aiz kājām.
Tētukam dzērums nenogāja. Viņ� pieprot vienu triku. Cik saprotu, �ņabis pēc kāda lai�ciņa iesūcas asinis un pārvēr�as par cukuru vai kaut ko tamlīdzīgu. Gatavā bur�anās. Viņ� mēģināja man to ieskaidrot, bet nekas nesanāca. Degvīns nokļūst māgā. Kā tad tas var iesūkties asinīs un vēl pārvērsties par cukuru? Pēdējā muļķība. Vai arī tīrā bur�anās. Es jau neticu, bet tētuks domā iestāstīt, it kā viņ� esot apmācījis savus draugus Fermentus � pēc uzvārda sprie�ot, ārzemniekus �, un �ie tad cukuru atkal pār�vēr�ot par alkoholu,, un viņ� pats tad palie�kot pilnā, cik ilgi gribot. Tētuks tomēr vai�rāk iecienījis svaigu �ņabi, protams, ja vien var dabūt. Man gan tāda mānī�anās nepa�tīk, no �itiem jokiem metas slikta dū�a.
Mani ieveda istabā, kurā bija daudz ļau�u, un lika apsēsties. Tad sākās pratinā�ana. Es tēloju muļķi. Sacīju, ka nekā nezinu.
� Tas nav iespējams! � kāds iesaucās. � Viņi pa�i to nebūs konstruēju�i� neiz�glītoti provinciāļi. Tomēr nav ne mazāko �aubu, ka vinu vistu kūtī glabājas urāna katls!
Kas par blēņām.
Turpināju tēlot muļķi. Pēc kāda laiciņa mani aizveda atpakaļ uz kameru. Tur rāpoja blaktis. Izlaidu no acīm tādu kā staru un uz vietas nogalināju �os kukaiņus par lielu brīnumu nopluku�am, sīkam cilvēciņam ar gai�u vaigu bārdu. Viņ� gulēja uz aug�ējās lāvas, un, kad es pamanīju, ka viņ� pamo�dies, bija jau par vēlu.
���� Savā mū�ā esmu izsēdējies pa visā�diem ūķiem, � nopluku�ais, sīkais cilvēciņ�, nepārtraukti mirk�ķinādams acis, sacīja, � un man nācies sastapties ar visai nepa�rastiem kameras biedriem, tomēr nekad man nav licies, ka sē�u kopā ar pa�u nelabo. Mani sauc Armbresters, Sesks Armbresters, mani ietupināja par klaidonību. Un par ko apsūdz tevi, draugs? Ka pirki dvēseles par spekulatīvām cenām?
Teicu, ka priecājos iepazīties. Nevarēju ne�apbrīnot vina valodu. Sis bija tik skolots, ka bail.
�� Mister Armbrester, � es sacīju, � man nav ne mazākās sajēgas, par ko esmu ietu�pināts. Mūs vienkār�i atveda �urp � tētuku un māmiņu, un Lemjuelu. Lemjuels gan vēl ir aizmidzis, bet tētuks � piedzēries.
��� Kaut es būtu piedzēries, � misters Armbresters noteica. � Tad nevarētu brīnī�ties, ka tu lidinies starp grīdu un griestiem.
Es drusku apmulsu. Nez vai kādam pa�tiktu, ja viņu pieķertu līdzīgā situācijā. Cietu savas izklaidības dēļ, bet jutos gan gau�ām nelāgi. Lūdzu piedo�anu.
��� Nekas, nekas, � misters Armbresters atteica, pagriezdamies uz otriem sāniem, un pakasīja bārdu. � Sen gribēju redzēt kaut
Ko tādu. Visumā man bijusi jauka dzīvīte. Sajukt prātā �ādā veidā patie�ām ir ko vērts. Ka tu teici � par ko tevi arestēja?
��� Viņi apgalvo, ka mums mājās esot kaut kāds urāna katls, � es skaidroju. � Varu saderēt, ka tie ir meli. Tiesa, tur stāv viens ruguna katls, pats esmu vārījis tajā ūdeni. Bet urāna katlu savu mū�u neesmu licis uz uguns.
���� Skaidra lieta, citādi tu atcerētos, � viņ� piekrita. � Varbūt tā ir politiska ma�hinācija. Pēc nedēļas vēlē�anas. Gatavojas uzstāties reformatoru partija, un vecais Gen- dijs grib to sagraut, iekams tā sākusi savu darbību.
�� Nu ko, tā kā būtu laiks doties uz māju pusi, � es ieteicos.
�� Kur tad jūs dzīvojat?
Es pastāstīju, un viņ� brīdi padomāja.
�� Interesanti. Tātad pie upes, tas ir � strauta? Pie Lielās Lācenes? ' � Tas nav pat strauts, � es iebildu.
Misters Armbresters iesmējās.
���� Gendijs to daudzināja par Lielo Lā�- upi. Tad vēl nebija uzbūvēts Gendija dambis upes lejtecē netālu no jūsu mājām. Tajā strautā nav ne lāsītes ūdens jau gadus piec�desmit, tomēr pirms kādiem desmit gadiem vecais Gendijs saņēma asignējumu nezin cik dolāru apmērā. To dambi viņ� dabūja gatavu tikai tāpēc, ka nosauca strautu par upi.
��� Ko �is gribēja ar to panakt? � es jau�tāju.
��� Vai tad tu nezini, kadas summas var izkrāpt, ceļot dambi? � misters Armbres�ters atjautāja. � Bet Gendijs, manuprāt, no-; turēsies amatā. Ja cilvēkam pieder pa�am savs laikraksts, viņ� diktē savus noteikumus.- Ehē! Tur kāds nāk.
Ienāca uzraugs ar atslēgu sai�ķi rokā un aizveda misteru Armbresteru. Pagāja krietns laiciņ�, un ieradās cits uzraugs un izsauca mani. Ieveda spo�i apgaismotā telpā. Tur bija gan misters Armbresters, gan māmiņa un tētuks, un Lemjuels, gan da�i spēcīga pui�i ar �aujamiem. Tur sēdēja arī kāds kau�lains, sausnējs tips ar pliku pakausi un ļau�nām �ūskas a�elēm, un visi dancoja �im ap�kārt. Viņi godāja to par misteru Gendiju.
��� Tas ir vienkār�s lauku puisis, � man ienākot, teica misters Armbresters. � Ja arī iekūlies nepatik�anās, tad aiz tīrās nejau�ī�bas.
Viņi lika tam apklust un vēl iegāza pa kaklu. Viņ� apklusa arī. Misters Gendijs sē�dēja kaktā un, sataisījis riebīgu ģīmi, pie�krīto�i māja ar galvu. Viņ� izskatījās traki ne�petns.
���� Paklau, puis, � viņ� uzrunāja mani. � Ko tu gribi paglābt no atbildības? Kas uzbūvēja urāna katlu jūsu malkas �ķūnī? Ja neteiksi taisnību, tev plāni klāsies.
Es tikai pablenzu viņā, un kāds iebelza
inan pa galvu. Sīkums. Hogbenam tāds sitiens pa galvu bijis nebijis. Atceros, kā toreiz ienaidnieki Adamsi uzklupa un belza, belza man pa galvu, kamēr pa�i piekusa un ne�jaudāja ne iepīkstēties, kad es ieslodzīju �os cisternā.
Ierunājās misters Armbresters.
�� Vai zināt, mister Gendij, � viņ� teica.
��� Varu iedomāties, kādu sensāciju sacels vēsts, ka esat atklājis, kas būvējis urāna katlu, bet arī bez visa tā uzvara vēlē�anās jums atkal nodro�ināta. Un iespējams, ka tas nemaz nav urāna katls.
�� Zinu, kas to uzbūvējis, � iesaucās mis�ters Gendijs. � Renegāti zinātnieki. Vai no soda izbēgu�i nacisti. Un es darī�u visu, lai viņus atrastu!
��� Ja-jā, � novilka misters Armbresters.
��� Tagad man ir skaidrs. Sensācija valsts mērogā, vai ne? Jūs varat izvirzīt savu kan�didatūru gubernatora vai senatora amatam, vai arī� vai arī diktēt savus noteikumus.
�� Ko tas puisis tev teica? � jautāja mis�ters Gendijs. Bet misters Armbresters atbil�dēja, ka es neko tādu neesot teicis.
Tad viņi sāka dauzīt Lemjuelu.
Tas ir nogurdino�s darbs. Nav iespējams uzmodināt Lemjuelu, ja viņ� dzērumā aiz�snaudies, pie tam es neesmu redzējis kādu tā �ūpojam. Pēc kāda brītiņa tika paziņots, ka viņ� esot miris. To nav grūti izskaidrot.
Lemjuels ir tik �ausmīgi slinks, ka dziļā miegā nevī�o pat paelpot.
Tētuks ar saviem paziņām Fermentiem darīja brīnuma lietas, viņ� bija pilns kā mārks. Tādi belzieni viņu tikai uzjautrināja. Katru reizi, kad pār �o nolaidās �ļūtenes gals, viņ� muļķīgi noirdzās. Taisni kauns.
Māmiņai neviens neuzdro�inājās pirkstu piedurt. Pietiek tikai nostāties viņai pretī sitiena attālumā, lai drosminieks taptu balts kā krīts, apsviestos riņķī un nosvīdis, dre�bo�s mestos laukā. Reiz viens pazīstams pro�pesors apgalvoja, ka māmiņa protot raidīt kompakta strāvojuma infraskaņas viļņus. Tie ir salti meli. Viņa vienkār�i izvēlējās tādu skaņu, ko nevar dzirdēt, un raidīja, uz ko gribēja. Ak, �ie izmeklētie vārdi! Tas tak ir vienkār�āk par vienkār�u. Es pats arī tā māku.
Misters Gendijs lika aizvest mūs atpakaļ, piebilzdams, ka vēlāk vēl parunā�oties ar mums. Tad viņi aizvilka Lemjuelu, un arī mēs, pārējie, atgriezāmies savās kamerās. Misteram Armbresteram uz pieres bija puns pīles olas lielumā. Viņ� vaidēdams nolikās uz savas lāvas, bet es iekārtojos kaktiņā un sāku vērot punu sava kaimiņa pierē un rai�dīt no acīm tādus kā starus, tikai �os starus neviens nevarēja redzēt. Būtībā �is staro�jums � pie joda, man nav nekādas izglītī�bas. Vispār tas iedarbojas kā komprese. Pēc brī�a puns no mistera Armbrestera pieres nozuda, un viņ� vairs nestenēja.
��� Nu gan tu esi ķezā, Sonk, � viņ� uz�runāja mani (biju jau pateicis, kā mani sauc). � Gendijam padomā lielas lietas. Viņ� pilnīgi apbūris Paipervilas iedzīvotājus. Bet viņa mērķis ir noburt visii �tatu vai pat visu valsti. Grib izsisties valstsvīros. Krietns ;ivī�raksts viņam lieti noderētu. Turklāt tas nodro�inātu viņa uzvaru vēlē�anās nākam�nedēļ, lai gan īpa�a garantija nav vajadzīga. Visa pilsētiņa ir viņa nagos. Vai jums patie��ām bija mājās urāna katls?
Es neizpratnē paraudzījos uz viņu.
��� Gendijs, liekas, par to ir pilnīgi pārlie�cināts, � viņ� turpināja. � Viņ� aizsūtīja uz turieni fiziķus, un tie apgalvo, ka tas esot urāns 235 ar grafīta piejaukumu. Sonk, es noklausījos viņu sarunu. Saku tev kā draugam: labāk neslēp īstos vainīgos. Drīz dabūsi izbaudīt patiesības narkozi � nāt�rija pentatolu jeb skopolamīnu.
��� Labāk liecieties uz auss, � es ieteicu, jo izdzirdēju savā galvā ierunājamies vec�tētuku. Aizvēru acis un ieklausījos. Tas ne�maz nenācās viegli, jo sarunā visu laiku jau�cās tētuks. Ak tu mū�s, kā viņ� bija pietem- pies!
��� Iedzersim, � tētuks līksmi sauca, ti�kai, saprotams, bez vārdiem.
��� Kaut tu nosprāgtu, sātans no bērna! � vectētuks sacīja ne vairs tik līksmi. � Aiz�vāc savu apstulboto prātiņu no �ejienesj Sonk!
������� Jā, vectētuk, � es bez skaņas atsau-ļ cos.
��� Jāizdomā plāns �
��� Iedzersim, Sonk, � ierosināja tētuks.
��� Tētuk, apklusti, lūdzams, � es teicu.
��� Cieni vecākus cilvēkus, tas ir, vectētuku. Turklāt kā tad es varu iedzert? Tu ta�u sēdi citā kamerā.
���� Man ir cauruļvads, � tētuks sacīja.
��� Varu izkārtot � kā viņu sauc � trans-; fūziju. Teleportāciju, lūk, ko. Es saīsinu at�tālumu, kas �ķir tavu asinsrites sistēmu no manējās, un tad pārsūknēju alkoholu no sa�vām dzīslām tavējās. Palūk, kā tas izskatās.
Viņ� parādīja, kā īsti, uzzīmējot manās smadzenēs tādu kā shēmu. Likās itin vien�kār�i. Tas ir, vienkār�i Hogbenam.
Es sadusmojos.
�������� Tētuk, � es sacīju, � neliec savam mīlo�ajam dēlam nievāt tevi vairāk, nekā tas dabīgi pienākas, tu vecais sakārni. Zinu, ka neesi neko mācījies. Tu vienkār�i izrauj �os garos vārdus kādam no smadzenēm.
������� Iedzersim, � tētuks atkārtoja, tad iebļāvās. Dzirdēju, kā vectētuks nosmejas pie sevis.
������� Ak tad tu zodz zinības no cilvēku sma�dzenēm, ko? � viņ� vēl piebilda. � Arī es to pieprotu. Nupat kā savās asinīs kultivēju migrēnas vīrusu un nogādāju to uz tavām smadzenēm, tu badakāsi, tu ērms tāds! Uz�klausi mani, Sonk. Tavs palaidņa sencis mūs vairs netraucēs.
�� Jā, vectētuk, � es atsaucos. � Vai esi gatavs?
��� Jā.
��� Un mazulis?
�� Arī. Bet jārīkojas tev. Tas ir tavs uz�devums, Sonk. Visa Jaunuma sakne ir� kā nu bija? Tas urāna katls.
��� Tiesa, kas tiesa, � es piekritu.
��� Kas to būtu domājis, ka pasaulē kāds spēs to pazīt? Mans tēvatēvs iemācīja man taisīt tādus katlus, tādus pazina jau tolaik. Bez tiem mēs, Hogbeni, no tiesas nebūtu tapu�i par mutantiem. Diem�ēl tagad man pa�am jāapzog sve�as smadzenes, lai varētu to izskaidrot. Pilsētiņā, kur atrodies tu, Sonk, dzīvo cilvēki, kas zina man vajadzīgos vār�dus � Paskatīsimies.
Viņ� parakņājās vairāku cilvēku smadze�nēs. Tad turpināja:
���� Manu vecvecāku laikos cilvēki sāka skaldīt atomu. Radās � hm � sekundārais starojums. Tas ietekmēja vairāku vīrie�u un sievie�u gēnus un hromosomas � Mūs, Hogbenus, vieno dominantmutācija. Tādēļ arī esam mutanti.
�� Tie�i to pa�u apgalvoja Rod�ers Bē- kons, vai ne? � es ieminējos.
��� Jā. Bet viņ� bija labvēlīgi noskaņots un cieta klusu. Ja tolaik cilvēki būtu zinā�ju�i, uz ko esam spējīgi, viņi butu sadedzi�nāju�i mūs sārtā. Pat �odien ir bīstami at�klāt savu noslēpumu. Pakāpeniski� tu ta�u zini, pie kā mēs pakāpeniski nonāksim, Sonk.
�� Jā, vectētuk, � es sacīju, jo tik tie��ām zināju.
��� Lūk, tur tas suns aprakts. �ķiet, ka cilvēki atkal saskaldīju�i atomu. Tāpēc viņi varēja pazīt urāna katlu. Tas jāiznīcina, lai nedurtos ļaudīm acīs. Kaut kāds enerģijas avots tomēr ir nepiecie�ams. Varbūt ne pā�rāk liels, tomēr tas ir vajadzīgs. Iegūt strāvu no urāna katla ir visvienkār�āk, bet tagad �ī iespēja atkrīt. Sonk, tev jādara, lūk, kas,! lai mums ar mazuli pietiktu elektrības.
Viņ� izstāstīja, kas darāms.
Es gāju un izdarīju.
Es tikai drusku pa�ķielēju un ieraudzīju patiesi brīni�ķas ainas. Ņemsim kaut vai tās pa�as restes loga priek�ā. Tās sadalās sīkos gabaliņos un �audās uz visām pusēm kā ne�gudras. Esmu dzirdējis, ka tos sauc par ato�miem. Ak tu tētīt, tie izskatās tik jautri, it kā steigtos uz svētdienas dievkalpojumu. Skaidrs, ka �os viegli ap�maukt, kā jau muļ�ķus. Vajag tikai tos cie�āk uzlūkot, izstarot kaut ko tādu no acīm, un viņi visi sanāk kopā, un tas ir traki interesanti. Pirmoreiz man gadījās kļūme un no dzelzs restēm iz�nāca zelts. Dro�i vien biju pazaudējis kādu atomu. Pēc tam kļūdu izlaboju un pārvērtu restes par neko. Izlīdu laukā un pārvērtu tās atkal par dzelzi. Vispirms pārliecinājos, vai misters Armbresters aizmidzis. Tas bija pa�visam vienkār�i.
Bijām ieslodzīti kādas lielas ēkas astotajā stāvā; �ī iestāde bija puslīdz tiesa, puslīdz cietums. Viss grima dziļai tumsā, tā ka mani neviens neredzēja. Es aizlidoju. Vienreiz ga�rām pa�āvās pūce, laikam domāja, ka es tumsā neredzu, bet es uzspļāvu viņai. Starp citu, trāpīju.
Ar urāna katlu tiku galā. Ap to rosījās sargi ar lukturiem rokās, bet es karājos de�besīs, kur viņi mani nevarēja redzēt, un ķē�ros pie darba. Vispirms es katlu sakarsēju, lai tās mantiņas, ko misters Armbresters nosauca par grafīta palēninātājiem, pārvērstos par neko un izkūpētu gaisā. Pēc tam varēju dro�i rīkoties ar pārpalikumu � ja nemaldos, ar to pa�u urānu 235, vai ne? To es apstrādāju un pārvērtu par svinu. Iznāca tāds irdens. Es pataisīju to tik irdenu, ka vēj� aizpūta prom. Drīz vien vairs nekas nebija palicis pāri.
Tad es lidoju aug�up pa strautu. Tajā ur�dzēja tikai sīka tērcīte, bet vectētuks bija ieminējies, ka viņam vajagot vairāk ūdens. Lidoju uz kalnu pusi, bet man nelaimējās. Ar mani sāka runāt vectētuks. Viņ� teica, ka mazulis brēcot. Laikam nevajadzēja iznīci�nāt urāna katlu, iekams nav atrasts jauns, pilnīgi dro�s enerģijas avots.
Neatlika nekas cits kā uzsūtīt lietu.
To var izdarīt da�ādi, bet es nolēmu sal saldēt mākoni. Nācās nolaisties zemē un uzj ātru roku sameistarot vienu aparātiņu, un
Vectētuks tomēr pieprasīja pastāvīgu enerģijas avotu, un es izostīju visu apkārtni, līdz beidzot atradu da�us palielākus avotus. Es' tos atraku. Pa to laiku lietus gāza kā ar spaiņiem. Devos atpakaļ pie vectētuka.
Tie sargi, jādomā, bija aizgāju�i mājās. Vectētuks zināja stāstīt, ka mūsu mazulis esot �os galīgi pārkaitinājis ar savu brēk��anu. Viņi sabāzu�i pirkstus ausīs un bļau�dami laidu�i ļekas vaļā. Apskatīju ūdens�ratu, kā vectētuks lika, un �o to palaboju. Liels remonts nebija vajadzīgs. Pirms simt gadiem cilvēki bija pratu�i strādāt, kā nā�kas, arī koks bija labi iz�uvis. Apbrīnoju ūdensratu, kas griezās arvien ātrāk un āt�rāk, jo ūdens līmenis strautā cēlās � kas nu tas vairs par strautu! Tā jau bija upe.
Bet vectētuks sacīja, ka man vajadzējis redzēt, kā būvēju�i Apijas ceļu.
Iekārtojis vectētuku un mazuli, cik labi mācēdams, lidoju atpakaļ uz Paipervilu. Ausa rīts, un es negribēju, lai kāds redzētu mani lidojam. Atpakaļceļā uzspļāvu balodim.
Tiesas namā bija trok�ņaini. Izrādījās, ka bez vēsts pazudusi māmiņa, tētuks un Lem�juels. Cilvēki skraidīja apkārt krietni sa�traukti, un valdīja pamatīgs juceklis. Es gan zināju, kas noticis. Manā galvā ierunājās māmiņa un lika ierasties kādā kamerā kori�dora galā, tur esot vairāk vietas. Pārējie jau bija priek�ā. Tikai neredzami.
Aizmirsu piebilst, ka arī es pataisījos ne�redzams, tiklīdz ielavījos savā kamerā, kon�statēju, ka misters Armbresters vēl arvien guļ, un pamanīju kņadu.
�� Vectētuks jau stāstīja, kas te notiek, � sacīja māmiņa. � Un es nospriedu, ka pa�gaidām nav ko maisīties pa kājām. Pama�tīgi gā�, ko?
��� Kā tad, � es atbildēju. � Par ko visi tā uztrauku�ies?
� Netiek gudri, kur mēs pazudu�i, � mā�miņa paskaidroja. � Tiklīdz tracis norims, mēs visi dosimies mājās. Ceru, ka esi visu nokārtojis.
��� Izdarīju visu, kā lika vectētuks, � es teicu, un tad pēk�ņi koridorā atskanēja bļā�vieni. Surp tecēja mazs, trekns jenotēns ar �agaru sai�ķi zobos. Viņ� nāca taisni pie mums, kamēr atdūrās pret restēm. Tad viņ� aptupās un sāka kraut ugunskuru. No dzīv�nieciņa apmiglotā skatiena nopratu, ka Lem�juels to nohipnotizējis. >
Ārpusē pulcējās ļaudis. Mūs jau viņi, zi�nāms, neredzēja, toties blenza uz mazo jeno- tēnu. Arī es blenzu, jo nekādi nespēju sa�prast, kā Lemjuels nodīrā jenotam ādu. Jau agrāk tiku noskatījies, kā viņi kur uguns�kuru � Lemjuels prot tos piespiest �, bet man nebija gadījies būt klāt tādā brīdī, kad jenotēns noģērbjas pliks un pats dīrā sev ādu. To man gribējās redzēt.
Bet, tikko jenotēns bija sācis rīkoties, policists iebāza viņu somā un aizstiepa prom, un es tā arī paliku neziņā. Pa to starpu bija uzausis rīts. Tālumā saklausīju tādu kā auro�anu un izdzirdēju pazīstamu balsi.
��� Māmiņ, � es ierunājos, � izklausās, ka tas ir misters Armbresters. Es labāk aiz�kāp�u palūrēt, ko viņi dara ar to nabadziņu.
���� Laiks doties mājās, � viņa iebilda. � Jāsadabū vectētuks un mazulis. Tu saki � ūdensrats grie�as?
��� Jā, māmiņ, � es apstiprināju. � Ta�gad elektrības pietiks.
Māmiņa pagājās pa kameru, atrada tē�tuku un iepļaukāja viņu.
��� Mosties, � viņa uzsauca.
��� Iedzersim, � tētuks aicināja.
Bet viņa uzstutēja to uz kājām un pazi�ņoja, ka mēs dodamies mājup. Ta�u atmodi�nāt Lemjuelu nespēj neviens. Galu galā mā�miņa un tētuks par abiem saņēma Lemjuelu aiz rokām un kājām un izlidoja pa logu � es parūpējos, lai viņi varētu izspraukties caur restēm. Viņi palika neredzami, jo lejā drūzmējās pūlis. Vēl aizvien lija, bet māmiņa sacīja, ka neesot jau no cukura un ka arī man būtu labāk pazust no �ejienes, ja nevē�los, lai man uzskaita pa vienu vietu.
�� Labi, māmiņ, � es atteicu, lai gan man ne prātā nenāca kaut kur lidot. Paliku iepa�kaļ. Nolēmu uzzināt, ko viņi dara ar misteru Armbresteru.
Atradu viņu tai pa�ā lielajā, spilgti ap�gaismotajā telpā. Misters Gendijs stāvēja pie loga, un viņa izskats tie�ām nesolīja nekā laba, bet misteram Armbresteram bija uzro- tīta piedurkne un sagatavota tāda kā stikla adata, ko durt rokā. Nu pagaidiet! Tajā pa�ā brīdī es pataisījos redzams.
��� Neiesaku to darīt, � es brīdināju.
�� Tas ta�u mazais Hogbens! � kāds iekliedzās. � Ņemiet viņu ciet!
Mani sagrāba. Es nepretojos. Drīz vien arī es sēdēju krēslā ar uzrotītu piedurkni, un misters Gendijs ņirdza uz mani kā vilks.
���� Dodiet viņam patiesības narkozi, � viņ� teica. � Bet to klaidoni pa�laik nav ko pratināt.
Misters Armbresters kā noburts runāja vienā runā�anā:
�� Nezinu, kas Sonkam noticis! Un, ja arī zinātu, tad neteiktu �
Viņu noslānīja.
Misters Gendijs gandrīz Vai iegrūda savu ģīmi' man sejā.
�������� Beidzot mēs uzzināsim visu patiesību^ par jūsu urāna katlu, � viņ� paziņoja!
��� Pietiek tikai injicēt �o te, un tu atbildēsi' uz visiem mūsu jautājumiem. Saprati?
Tad viņi iedūra adatu man rokā un ielaida ' tajā zāles. Kutēja.
Viņi sāka mani izpra�ņāt. Teicu, ka neko : nezinu. Misters Gendijs lika injicēt vēl vienu devu. Pavēle tika uz vietas izpildīta.
Kutēja vēl negantāk.
Pēk�ņi kāds ieskrēja iek�ā un sāka klai�gāt.
���� Dambis pagalam! � viņ� ieaurojas.
���� Gendija dambis! Dienvidu ielejā applū�dināta puse fermu!
Misters Gendijs pakāpās atpakaļ un iespie�dzās:
������ Vai jums prāts! Tas nav iespējams! Lie�lajā Lā�upē ūdens nav jau veselus simt ga�dus!
Tad viņi visi sagāja kopā un sāka �uk�stēties. Kaut ko par nez kādiem paraugiem. Un lielo pūli lejā.
������� Jums viņi jānomierina, � kāds ieteica misteram Gendijam. � Viņi ir pārskaitu�ies līdz nāvei. Visa ra�a vējā �
������� Ie�u viņus nomierināt, � teica misters Gendijs. � Pierādījumu nav. Un tas viss nedēļu pirms vēlē�anām!
Viņ� izmetās laukā, un pārējie steidzīgi sekoja. Es piecēlos no krēsla un pakasījos. �ķidrums, ko viņi man bija iesūknēju�i, el�līgi niezēja zem ādas. Man sanāca dusmas uz misteru Gendiju.
��� Ātrāk! � mudināja misters Armbres�ters. � Laidīsimies lapās. Nu ir īstais laiks.
Mēs izmukām pa sāndurvīm. Pavisam vien�kār�i. Nonācām tiesas nama priek�ā, bet tur lietū mirka ļau�u pūlis. Uz tiesas nama kāp�nēm stāvēja misters Gendijs, riebīgs kā vien�mēr, un blenza lielā, spēcīgā puisī, kas drau�dēja ar akmens �ķembu.
���� Katru dambi var pārraut, � misters Gendijs skaidroja, ta�u lielais puisis ierē�cās un atvēzējās ar akmeni. �
��� Protu at�ķirt labu betonu no slikta! � viņ� rēca. � Tas ir nevis betons, bet tīrās smiltis. �itāds dambis neaizturēs ne galonu ūdens.
Misters Gendijs papurināja galvu.
���� �ausmas! � viņ� teica. � Esmu sa�triekts ne mazāk par jums. Protams, mēs slēdzām līgumus pēc labākās sirdsapziņas. Ja Ed�eksas celtniecības kompānija izman�tojusi par būvmateriāliem surogātus, mēs to katrā ziņā iesūdzēsim.
Es vairs nespēju izturēt nejauko niezē�anu un nolēmu atriebties. Un atriebos arī.
Plecīgais puisis pakāpās soli atpakaļ un parādīja uz misteru Gendiju ar pirkstu.
������� Paklausieties, � viņ� teica. � Klīst baumas, ka Ed�eksas celtniecības kompā nija piederot jums. Vai tas tiesa?
Misters Gendijs atvēra un aizvēra muti Viņ� tikko manāmi nodrebēja.
��� Jā, � viņ� atzinās. � Jā, tā piedeg man.
Jums vajadzēja dzirdēt pūļa rēcienu.
Lielais puisis noelsās vien.
�� Ak jūs atzīstat? Varbūt atzīsiet arī, ka zinājāt, ka dambis nekur neder, ko? Cik tad no tā atlēca jums pa�am?
���� Vienpadsmit tūksto�i dolāru, � mis�ters Gendijs atbildēja. � Tā ir tīrā peļņa pēc norēķinā�anās ar �erifu, aldermani un �
To pūlis nevarēja izturēt, sāka plūst aug��up pa kāpnēm, un mistera Gendija balss vairs nebija dzirdama.
���� Tā, tā, � noteica misters Armbres ters. � Labs skatiņ�. Vai zini, ko tas no zīmē, Sonk? Gendijs sajucis prātā. Citād nevar būt. Tagad pie varas nāks reformisti tie padzīs visus blē�us, un es Paipervilā at kal varē�u baudīt visus dzīves jaukumus Kamēr neaizvāk�os uz dienvidiem. Tiklīdz iestājas ziema, es dodos prom uz dienvidiem Lai cik dīvaini tas skanētu, es atradu savā kabatā pāris monētu. Vai neiesim iedzert, Sonk?
��� Nē, paldies, � es atteicu. � Māmiņa uztrauksies, kur esmu pazudis. Vai beidzot mūs liks mierā, mister Armbrester?
� Jā, kādu laiku liks, � viņ� atbildēja. � Vismaz pagaidām. Paskat, viņi stiepj veco Gendiju uz cietumu. Lai pasargātu no saniknotā pūļa. Tas mums jānosvētī, Sonk. Tu ta�u ne � Sonk! Kur tu paliki?
Bet es biju kļuvis ner.edzams.
Tā, tas tad arī būtu viss. Man vairs ne�niezēja, tāpēc es pārlidoju mājā un palī�dzēju izdabūt no tā ūdensrata elektrību. Pēc kāda laika plūdi mitējās, ta�u pa vecā strauta gultni joprojām tek upe, tādēļ ka es par to parūpējos aug�tecē. Mēs sākām mie�rīgu dzīvi, kāda mums, Hogbeniem, ir pa prātam. Tā dzīvot mums ir dro�āk.
Vectētuks teica, ka plūdi esot biju�i likum�sakarīga parādība. Tas viņam atgādinot kādu no viņa vectētuka nostāstiem. Izrādās, ka vecvēctētuka laikos biju�i gan urāna katli, gan daudz citu interesantu lietu, ta�u drīz vien tās kļuvu�as nekontrolējamas un sāku�ies lieli plūdi. Vecvectētukam vajadzējis stei�dzīgi pazust. Kop� tās dienas par �o zemi vairs nekas nav dzirdēts. Ar to jāsaprot, ka Atlantīdā visi noslīku�i. Bet tur dzīvoju�i ti�kai ārzemnieki.
Misteru Gendiju ietupināja cietumā. Ne�viens tā arī nedabūja zināt, kāpēc viņ� tik vaļsirdīgi atzinies; varbūt bija ierunājusies sirdsapziņa. Es nedomāju, ka tas būtu mans nopelns. Tā gan nebūs bijis. Tomēr �
Vai atceraties to triku, ko man iemācīja tētuks � kā iztaisīt īssavienojumu telpā un pārsūknēt �ņabi no viņa asinīm manējās? Galu galā man sāka niezēt tādā vietā, ko nevar pakasīt, tādēļ arī liku lietā tētuka triku. �ķidrums, ko man ie�ļāca zem ādas, lai tas būtu kas būdams, izraisa niezi. Tikai mazliet saraucu attālumu un pārsūknēju pa�tiesības narkozi mistera Gendija asinīs, kad viņ� plātījās uz tiesas nama kāpnēm. Pēc tam man vairs neniezēja, toties niezēja mis�teram Gendijam. Tā viņam vajag.
Vai tas varētu būt, ka �itā niezē�ana pie�spiedusi viņu atklāt visu patiesību?
Dīvainas lietas nereti at�gadījās ar Galigeru, kas joka pēc nodarbojās ar zinātni. Viņ� pats bie�i uzsvēra, ka uzskata sevi par gadījuma rakstura ģēniju. Iesākumam reizēm pietika ar stiepļu vijumu, pāris baterijām un zābaku āķi, lai īsā laikā konstruētu jauna tipa saldē�jamo iekārtu.
Tobrīd viņ� lāpīja paģiras. �ļaugans kā bez mugurkaula, ar nekārtīgu, tum�u matu �ķipsnu pāri pierei, �is cilvēks bija izlaidies uz tahtas savā laboratorijā un rīkojās ar automātisko bāru. Apskurbino�s martini lēni strūkloja tam tie�i mutē.
Viņ� centās kaut ko atcerēties, ta�u nepār- centās. Katrā ziņā tam bija kāds sakars ar robotu. Ak, ko nu.
��� Ei, D�o, � Galigers uzsauca.
Robots lepni stāvēja spoguļa priek�ā un
pētīja savu iek�ējo uzbūvi. Viņa apvalks bija caurspīdīgs, un zem tā lielā ātrumā grie�zās zobrati.
��� Ja gribat mani uzrunāt, � D�o aizrā�dīja, � tad dariet to �ukstus. Un izmetiet no �ejienes kaķi.
��� Tu ta�u nevari to sadzirdēt.
�� Varu gan. Visu laiku dzirdu �o kaķi staigājam apkārt.
�� Kā tad tas izklausās? � Galigers pa�interesējās.
��� Glu�i kā bungu rīboņa, � augstprātīgi atteica robots. � Un, kad sākat runāt jūs, �ķiet, ka dārd pērkons. � D�o balss atgā�dināja neskanīgu pīkstienu, un Galigers gra�sījās atgādināt viņam sakāmvārdu par to, ka nav ko mest ar akmeni otram, ja pats neesi bez vainas. Nenācās viegli pievērsties spīdo�ajam durvju panelim, aiz kura ne�skaidri iezīmējās kāda ēna � Galigeram tā likās pazīstama.
��� �eit Broks, � atskanēja reproduktorā. � IJarisons Broks. Atveriet!
��� Durvis ir vaļā. � Galigers palika gu�ļam. Viņ� drūmi vērās ienācējā, labi ģērbtā pusmū�a cilvēkā, un centās to atcerēties. Broks bija gadus �etrdesmit piecdesmit vecs vīrs ar rūpīgi koptu, gludi skūtu seju, kurā viedās rai�pilna nepacietība. Iespējams, ka
Galigers pazina �o cilvēku. Viņ� nebija dro�s. Bet nekas.
Broks aplūkoja lielo, nekārtīgo laborato�riju, uzmeta neapmierinātu skatienu robo�tam, gribēja atsēsties, bet nebija krēsla. Rokas sānos iespraudis, viņ� �ūpojās uz priek�u un atpakaļ un nikni noraudzījās gu�lo�ajā zinātniekā.
��� Nu? � viņ� ievaicājās.
��� Nekad nesāciet sarunu �ādā veidā, � Galigers noburk�ķēja un ietecināja sev mutē jaunu martini porciju. � �odien tāpat pietiek nepatik�anu. Sēstieties un nomieri�nieties. Jums aiz muguras ir dinamoma�īna. Nav jau tik putekļaina, vai ne?
���� Vai jums kaut kas iznāk? � Broks viņu strupi pārtrauca. � Pārējais mani ne�interesē. Jūsu rīcībā bija vesela nedēļa. Man kabatā ir �eks par desmit tūksto�iem. Ņemat vai neņemat?
���� Protams, ņemu, � Galigers atbildēja un gaido�i pastiepa platu delnu. � Dodiet �urp.
��� Caveat ernptor . [14] ko es pērku?
�� Vai tad jūs nezināt? � patiesi izbrī�nījies, jautāja zinātnieks.
Broks sāka nervozi lēkāt pa sēdekli.
��� Ak dievs, � viņ� ievaidējās. � Man teica, ka tikai jūs varot mani glābt, ja te vairs kas glābjams. Tā. Un pie viena nobrī�dināja, ka izvilkt no jums prātīgu vārdu esot tas pats, kas izraut zobu. Kas tad jūs esat � in�enieris vai balamutīgs idiots?
Galigers iegrima pārdomās.
� Acumirkli. Es sāku atcerēties. Viņnedēļ es ar jums runājos, vai ne?
��� Jūs runājāties � � Broka tuklā seja pietvīka. � Jā! Jūs te gulējāt, tempāt deg�vīnu un murmuļojāt dzeju. Jūs arī dziedā�jāt �Frenkiju un D�oniju�. Un galu galā no�nācāt tiktāl, ka pieņēmāt manu priek�likumu.
���� Patiesību sakot, � atteica Galigers, � es biju pilnā. Es bie�i esmu pilnā. Se�vi�ķi atvaļinājuma laikā. Tad atbrīvojas zem�apziņa un es varu strādāt. Būdams jautrā prātā, esmu uzbūvējis visbrīni�ķīgākās man�tiņas, � viņ� gvelza tālāk. � Viss liekas tik skaidrs. Skaidrs kā diena. Es teicu � diena, vai ne, ko? Vispār � � Viņ� pazaudēja do�mas pavedienu un apjuka. � Vispār, par ko jūs runājat?
�� Vai jūs reiz apklusīsiet? � robots nopra�sīja, grozīdamies spoguļa priek�ā.
Broks pietrūkās kājās. Galigers vienaldzīgi pamāja ar roku.
��� Neliecieties zinis par D�o. Es pabeidzu viņu tikai �onakt un drīzāk gan no�ēloju to.
��� Robotu?
�� Robotu. Bet viņ�, zināt, nekam neder. Es samontēju viņu, būdams pilnā, un man nav ne mazākās jausmas, kā un kāpēc esmu tā rīko�jies. Viņ� tikai stāv �eit un apbrīno pats sevi. Un dzied. Gaudo kā pats nelabais. Tūlīt dzir�dēsiet.
Brokam ar lielām pūlēm izdevās atgriezties pie vecā temata.
��� Paklausieties, Galiger. Esmu ķezā. Jūs apsolījāt man palīdzēt. Ja ne � esmu paga�lam.
��� Kur tas laiks, kop� es esmu pagalam, � piezīmēja zinātnieks. � Bet man vienalga. Dzīvoju tik tālāk, strādāju, lai nopelnītu sev maizi, bet brīvajā laikā taisu visādas lietiņas. Taisu visvisādas lietiņas. Vai zināt � ja es būtu pa īstam mācījies, no manis būtu iznācis otrs Ein�teins. Tā ļaudis runā. Sagadījies tā, ka mana zemapziņa kaut kur sagrābstījusi pirmklasīgu zinātnisku domā�anu. Varbūt tie�i tādēļ es ne par ko nebēdāju. Kad esmu piedzēries vai pietiekami izklaidīgs, tieku galā ar pa�ām velni�ķīgākajām problēmām.
�� Jūs arī tagad esat piedzēries, � Broks pārmeta.
��� Tuvojos svētlaimei. Kā gan jūs justos, ja vienu rītu pamostos un ieraudzītu sazin kādu pa�taisītu robotu un ja jums nebūtu ne mazā�kās sajēgas par �ī radījuma īpa�ībām?
��� Nu labi�
��� Nebūt ne, � Galigers no�ļupstēja. � Dro�i vien jūs ņemat dzīvi pārāk nopietni, Brok. Vīns ir dzinulis, alkohols spēcina. Pie�do�anu. Es spēcinos. � Viņ� iztuk�oja vēl vienu martini porciju.
Broks sāka staigāt pa pārblīvēto laborato�riju, līkumodams starp mīklainiem, netīriem priek�metiem.
���� Ja esat zinātnieks, lai dievs stāv klāt zinātnei.'
����� Esmu Larijs Adlers zinātnē, � Galigers sacīja. � Viņ� bija muzikants, dzīvoja, �ķiet, tā pirms gadiem simt. Man klājas tāpat kā viņam. Skolā neesmu gājis nevienu dienu. Ko lai dara, ja manai zemapziņai patīk praktiski niķi un stiķi?
���� Vai jūs zināt, kas es esmu? � Broks no�prasīja.
���� Atklāti sakot � nē. Vai tad mēs būtu pa�zīstami?
Otra runātāja balsī ieskanējās sarūgtinā�jums.
����� Kaut vai pieklājības pēc varējāt atcerē�ties mani, lai arī pagājusi nedēja. Harisons Broks. Es. Man pieder televīzijas kompānija �Vox-View Pieturēs�.
����� Nē, � piepe�i iejaucās robots, � nav nozīmes. Nav nekādas nozīmes, Brok.
��� Velns lai�
Galigers skumji nopūtās.
����� Es aizmirsu, ka tas ne�ķīstenis ir dzīvs. Mister Brok, iepazīstieties � tas ir D�o. D�o, iepazīsties � tas ir misters Broks no �Vox-Viev D�o pagriezās, zobratu zobi viņa caurspī�dīgajā galvaskausā saķērās.
��� Priecājos iepazīties, mister Brok. Atļau�jiet apsveikt ar laimīgo izdevību dzirdēt manu brīni�ķo balsi.
��� M-mm, � magnātam paspruka. � Hello.
��� Nejēdzību nejēdzība, viss viena nejē�dzība, � Galigers pasteidzās klusiņām pie�bilst. � Tas izklausās pēc D�o. Pāvs. Nav vērts ar viņu strīdēties.
Robots palaida �o repliku gar ausīm.
� Tik tie�ām, mister Brok, nav nozī�mes, � viņ� no jauna iepīkstējās. � Nauda mani neinteresē. Saprotu, ka daudzi justos aplaimoti, ieraugot mani jūsu filmās, bet slava man nenozīmē neko. Itin neko. Man pilnīgi pietiek ar sava skaistuma apziņu.
Broks sāka kodīt lūpas.
��� Klausies, � viņ� nikni ierunājās, � es nenācu �urp, lai piedāvātu tev filmēties. Sa�prati? Vai tad es piesolu tev kontraktu? Kāda kolosāla nekaunība � Uh! Tu esi traks.
��� Jūsu aprēķins ir acīm redzams, � robots vēsi aizrādīja. � Redzu, ka jūs aizgrābis mans skaistums un manas balss burvība � tās brīnumjaukais tembrs. Neizliecieties, ka jums manis nevajag, jūs tikai gribat nosist cenu. Es jau teicu � tas mani neinteresē.
�� Tu esi tr-r-raks! � iekaucās Broks, kura pacietības mērs bija pilns, un D�o atkal mie�rīgi pagriezās pret spoguli.
��� Nerunājiet tik skaļi, � robots brīdi�nāja. � Disonanse ir apdullino�a. Turklāt jūs esat neglīts un es nevēlos raudzīties jūsos.
Zem caurspīdīgās plastmasas �aulas dūca zobratu mehānismi. D�o izbīdīja acis uz bal�steņiem un patiesā sajūsmā aplūkoja sevi spo�gulī.
Galigers, uz tahtas izlaidies, nosmējās pie sevis.
��� D�o ir viegli uzbudināms, � viņ� sacīja. � Esmu paguvis ievērot. Bū�u tam devis kā�das sevi�ķas maņas. Pirms stundas �is smē�jās kā kutināts. Ne no �ā, ne no tā. Gatavoju sev uzko�amo. Pēc desmit minūtēm paslīdēju uz ābola serdes, ko biju nosviedis pa roku galam, un novēlos gar�ļaukus. D�o mierīgi noskatījās. �Nu, lūk,� viņ� teica. �Varbūtī�bas teorija. Cēlonis un sekas. Zināju, ka jūs nometīsiet ābola serdi un vēlāk, pēc pasta iedams, pats uzkāpsiet uz tās.� Nevainīgais jēriņ�, ko tu neteiksi. No�ēlojamā atmiņa, kas nedarbojas tad, kad vajag.
Broks apsēdās uz mazās dinamoma�īnas, kura Galigeram kalpoja par solu, � otra, lie�lākā, dinamoma�īna saucās �Monstro� � un atvilka elpu. � Roboti nav nekas jauns.
��� �is te ir. Nevaru ciest viņa zobratus. Tie izraisa manī mazvērtības sajūtu. Ak, ja es zi�nātu, kālab esmu to samontējis, � Galigers teica un nopūtās. � Nu labi. Iedzersim?
��� Nē. Esmu ieradies darī�anās. Vai tie�ām jūs gribat teikt, ka visu pagāju�o nedēļu būvē�jāt robotu un nevis risinājāt uzdevumu, par ko vienojāmies?
��� Jūs apsolījāt man honorāru, vai ne? � Galigers apjautājās. � Tā kā atceros gan.
��� Apsolīju jums honorāru, � Broks ap�mierināts attrauca. � Desmit tūksto�us, kurus varēsiet saņemt, kad un kā pienāksies.
��� Tad dodiet �urp skano�o un ņemiet robotu. Viņ� ir to vērts. Varēsiet nofilmēt.
��� Nekāda filmē�ana nenotiks, iekams ne�bū�u saņēmis skaidru atbildi, � Broks strupi iebilda. � Es jums jau teicu.
�� Biju piedzēries, � sacīja Galigers. � Bet nu viss dzērums kā ar roku atņemts. Esmu kā tāds bērnelis. Drīz vien bū�u apdzēries bēr�nelis. Ta�u pagaidām, ja nu jūs izstāstītu man savu likstu vēlreiz �
Broks apvaldīja dusmas, paķēra no grāmat�plaukta pirmo �urnālu, kas gadījās pie rokas, un paņēma pildspalvu.
' � Lai notiek. Lieku priek�ā akcijas ar divi�dendi divdesmit astoņi procenti, zudumi zem nominālās vērtības �
Viņ� uzskribelēja skaitļus uz �urnāla.
��� Ja jūs būtu pakampis to viduslaiku ek�semplāru, kas stāvēja blakus �im te, jums nāktos maksāt bargu naudu, � Galigers slinki noteica. � Tātad jūs esat no tiem, kuri aprak�sta galdautus, ko? Lai jau paliek jūsu akcijas un blēdības. Ķerieties pie lietas. Ko jūs gribat piemuļķot?
��� Nav nozīmes, � sacīja robots, stāvē�dams pie spoguļa. � Līgumu es neparakstī�u.
Lai ļaudis nāk un apbrīno mani, ja viņi vēlas, tikai lai manā klātbūtnē sarunājas �ukstus.
���� Trako nams, � Broks norūca, pūlēda�mies savaldīties. � Klausieties, Galiger. Es jums visu izskaidroju jau pirms nedēļas, bet�
��� Tad �eit nebija D�o. Iedomājieties, ka jūs stāstāt viņam.
��� M-mm� klausieties. Jūs būsiet vismaz �o to dzirdējis par tādu �Vox-Viev Piсtures�.
��� Protams. Lielākā un labākā sava veida televīzijas kompānija. �Sonatone� laikam ir jūsu vienīgais sāncensis.
��� �Sonatone� grasās izspiest mani pavi�sam.
Galigers izbrīnījās.
��� Nesaprotu, kā tas iespējams. Jums ta�u ir vislabākie raidījumi. Krāsainā stereosko- pija, visi modernie jauninājumi, labākie ak�tieri, mūziķi, solisti�
��� Nav nozīmes, � teica robots. � Es ne�piekrītu.
��� Aizveries, D�o. Jūs esat pirmais savā nozarē, Brok. Es to atzīstu. Bez tam vēl esmu dzirdējis, ka jūs nebūt neesat nekaunīgs. Kas gan �Sonatone� varētu būt pret jums?
Broks bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
��� Ak, tā ir politika. Kontrabandas kino�teātri. Es nevaru tos izskaust. Vēlē�anu kam�paņas laikā �Sonatone� atbalstīja valdo�o partiju, un policija skatās uz �iem kontraban�distiem caur pirkstiem, lai cik esmu skubinā�jis ņemt viņus ciet.
��� Kontrabandas kinoteātri? � Galigers pārvaicāja, tā kā drusku sabozies. � �o to esmu dzirdējis gan �
��� Tas attiecas uz vecajiem, skaņu filmu lai�kiem. Televīzija izspieda kinofilmas un lielos kinoteātrus. Cilvēki atradinājās ,sēdēt vienu�viet ūn skatīties uz ekrānu. Mājas televizoru kvalitāte uzlabojās. Ir ta�u patīkamāk zvilnēt atpūtas krēslā, sūkt alu un skatīties raidī�jumu. Televīzija vairs nebija bagāto izprieca. Līdz ar skaitītāju ievie�anu cenas kļuva pie�ejamas arī vidēji turīgam pilsonim. Kur� gan to nezina?
���� Es, � Galigers ieminējās. � Es nekad nepievēr�u uzmanību tam, kas notiek ārpus manas laboratorijas sienām, ja vien neesmu spiests to darīt. Alkohols un rado�s gars. Es ignorēju visu, kas neskar mani tie�i. Izskaid�rojiet sīkāk, lai man rodas pilnīgāks priek��stats. Pret atkārtojumiem neiebilstu. Tātad jūs sākāt stāstīt par saviem skaitītājiem.
��� Televizorus uzstāda par brīvu. Mēs tos nevis pārdodam, bet iznomājam. Maksa atka�rīga no lieto�anas ilguma. Mēs piedāvājam nepārtrauktu, vispusīgu programmu � gan teātra izrādes, filmas, operas, gan orķestru un solistu priek�nesumus, gan varietē teleierak- stus, visu ko. Ja skaties raidījumus bie�i, attie�cīgi arī jāmaksā. Reizi mēnesī ierodas cilvēks, kas pārbauda skaitītāju. Taisnīga sistēma. �Vox-View� uztvērēju var atļauties ikviens. �Sonatone� un pārējās kompānijas rīkojas tāpat, bet �Sonatone� ir mans vienīgais no�pietnais konkurents. Vismaz vienīgais, kas blēdēs pēc velna. Citas kompānijas ir mazā�kas par manējo, bet es nekāpju tām uz galvas. Vēl neviens nav nosaucis mani par cūku, � Broks drūmi nobeidza.
��� Un tālāk?
��� Un tālāk �Sonatone� paļaujas uz publi�kas pieprasījumu. Līdz �im bija neiespējami projicēt stereoskopiskos raidījumus uz lielā ekrāna bez svītrām rastrā un attēla defektiem. Tādēļ vispiemērotākais izrādījās televizora ekrāns ar parastajiem izmēriem trīsreiz �et�ras pēdas. Rezultāti bija lieliski. Bet tad �So�natone� uzpirka visā valstī paputēju�os kino�teātrus �
��� Kas tie tādi? � Galigers apvaicājās.
��� Vēl pirms skaņu filmu ēras sabrukuma pasaule bija par sevi augstās domās. Augstās domās, saprotat? Vai esat dzirdējis kaut ko par Radiositijas mūzikholu? Bet ko nu par to! Modē nāca televīzija, un izvērtās sīva cīņa. Kinoteātrus būvēja lielākus un ērtākus. Tās jau bija īstas pilis. Kaut kas grandiozs. Bet tad pilnveidojās televīzija, neviens vairs ne�gāja uz kino, un tomēr nojaukt kinoteātri bie�i vien bija neizdevīgi. Tā radās paputēju�ie kinoteātri. Lieli un mazi. Tos atjaunoja. Un tur rāda �Sonatone� programmas. Publikas pieprasījums ir ievērojams. Teleteātri izmaksā dārgi, bet ļaudis velk uz turieni. Jaunums plus pūļa instinkts.
Galigers pievēra plakstus.
��� Kas gan jūs kavē darīt to pa�u?
��� Patents, � Broks īsi paskaidroja. � Es jau tiku ieminējies, ka telpiskā televīzija līdz �im nebija piemērota lielajiem ekrāniem. Pirms desmit gadiem mēs ar �Sonatone� pa�rakstījām abpusēju vieno�anos, ka jebkuru uzlabojumu, kas saistīts ar attēlu palielinā�a�nas iespējām, lietosim kopīgi. �Sonatone� iz�devās izlocīties no �ī kontrakta. Tas esot vil�tots, un tiesa atzina, ka vigiem ir taisnība. Viņi atzīst, ka taisnība tiesai, � tā ir politika. Vispār �Sonatone� in�enieri atradu�i metodi, kā projicēt attēlu uz lielā ekrāna. Viņiem pie�der patenti � divdesmit septiņi patenti, kas būtībā skar visas iespējamās �īs idejas variā�cijas. Mani in�enieri strādā dienu un nakti, pūlēdamies atrast kādu līdzīgu likumīgu me�todi, bet visu jau paredzējusi �Sonatone�. Viņu sistēmu sauc �Magna�. To var pievienot jebkuram televizoram, bet �Sonatone� atļauj izmantot tikai savus uztvērējus. Saprotat?
��� Neētiski, bet likumīgi, � secināja Gali�gers. � Tomēr jūsu skatītāji saņem par savu naudu vairāk. Cilvēkiem vajadzīga laba prece. Ekrāna izmēriem nav nozīmes.
��� Jā, � Broks sarūgtināts atsaucās, � bet tas vēl nav viss. Avīzes ir pilnas ar P. P. � tas ir jaunmodīgs vārdiņ�. Publikas pieprasījums. Bara instinkts. Jums taisnība � cilvēkiem vajadzīga laba prece, bet vai jūs pirktu viskiju par �etriem centiem, ja varētu to dabūt par puscenu?
�� Tas atkarīgs no kvalitātes. Kas notika tālāk?
��� Kontrabandas kinoteātri, � Broks sa�cīja. � Tie atvērti visās malās. Tajos rāda �Vox-View� programmu un lieto palielināmo iekārtu �Magna�, ko patentējusi �Sonatone�. Ieejas maksa ir zema � zemāka nekā �Vox-View� televīzijas uztvērēja nomas tarifs. Pub�likas pieprasījums. Sava veida aizlieguma piegar�a. Skatītāji visi kā viens atsakās no �Vox-View� televizoriem. Es zinu, kādēļ. To�ties viņi iet uz kontrabandas kinoteātriem.
�� Tas ir nelikumīgi, � Galigers domīgi noteica.
��� Tāpat kā slepenās dzertuves sausā likuma laikos. Viss atkarīgs no tā, vai tev labas attiecības ar policiju. Es nevaru panākt savu tiesas ceļā. Izmēģinājos. Es tuvojos katastrofai. Ja tas turpināsies, es bankrotē�u. Nevaru pazemināt �Vox-View� nomas tarifu. Tas jau tā ir nomināls. Peļņu es gūstu no kvantitātes. Bet nu vairs nav nekādas peļņas. Kas attiecas uz �iem kontrabandas kinoteāt�riem, pārāk skaidri redzams, kas tos atbalsta.
��� �Sonatone�?
��� Bez �aubām. Klusi sabiedrotie. Viņu kasē ieplūst izrā�u ienākumi. Vienīgais, ko viņi vēlas, ir izspiest mani no �ī biznesa, lai monopols piederētu viņiem. Pēc tam viņi sarī�kos goda mielastu un maksās saviem aktie-
rietn no�ēlojamus gra�us. Es tā nerīkojos. Es maksāju saviem darbiniekiem tik, cik viņi no�pelnīju�i, un tas ir daudz.
��� Bet man piedāvājat nieka desmit tūksto��us, � Galigers piezīmēja. � Ai, ai!
��� Tā ir tikai pirmā iemaksa, � Broks steidza paskaidrot. � Varat nosaukt pats savu summu. Saprāta robe�ās, � viņ� pieme�tināja.
��� Katrā ziņā. Astronomisku summu. Vai viņnedēļ es teicu, ka pieņemu jūsu piedāvā�jumu?
��� Teicāt.
��� Tad man būs bijusi nojauta, kā atrisināt �o problēmu, � Galigers prātoja. � Paskatī�simies. Vai es neminēju kaut ko konkrētu?
��� Jūs visu laiku runājāt par marmora plāksnēm un � ah � par savu sirdsmīļo.
��� Tad es bū�u dziedājis, � Galigers pa�skaidroja. � �Svētā D�eimsa lazareti�. Dzie�dā�ana nomierina nervus, un visaugstais redz, ka maniem nerviem tā reizēm vajadzīga. Mūzika un vīns. �Man bie�i jābrīnās, ka vīn- tirgotājs pērk ��
��� Ko?
��� �Daudz sliktāku par to, kas pārdots tiek�. Lai jau paliek. Citēju Omāru. Tas neko neiz�saka. Vai pie jums strādā labi in�enieri?
��� Vislabākie. Un vislabāk atalgotie.
��� Un viņi nevar atrast iespēju, kā palieli�nāt attēlu, lai nepārkāptu �Sonatone� tiesības uz �Magna�?
��� īsumā � tie�i tā.
��� Dro�i vien vajadzēs papētīt �o problēmu rūpīgāk, � Galigers skumji konstatēja. � Tas man riebjas līdz nāvei. Tomēr saskaitāmo summa vienāda ar gala iznākumu. Vai jūs saprotat? Es ne. Man vienmēr grūti izteikties. Vispirms es kaut ko pasaku un tad sāku domāt, ko esmu pateicis. Tas ir labāk nekā apdomāt katru vārdu iepriek�, � viņ� pēk�ņi nobeidza. � Man jau sāp galva. Par daudz runā�anas un par maz dzeramā. Kur mēs palikām?
��� Pusceļā uz trako namu, � ieminējās Broks. � Ja jūs nebūtu mans pēdējais glā�biņ�, es �
��� Nav nozīmes, � nopīkstēja robots. � Varat mierīgi saplēst savu kontraktu, Brok. Es to neparakstī�u. Slava man neno�zīmē neko, itin neko.
��� Ja tu neaizvērsies, � Galigers brīdi�nāja, � piebļau�u tev pilnas ausis.
��� Lūdzu! � D�o iespiedzās. � Dauziet mani! Nāciet, dauziet vien! Jo nekaunīgāks būsiet, jo ātrāk sabruks mana nervu sistēma, un es bū�u pagalam. Man vienalga. Man nav pa�aizsardzības instinkta. Dauziet mani. Pats redzēsiet.
��� Vai zināt, viņam taisnība, � brīdi klusē�jis, zinātnieks teica. � Un tā ir vienīgā lo�ģiskā atbilde uz �antā�u un draudiem. Jo ātrāk viss cauri, jo labāk. D�o nepazīst pakā�penības. Viss, kas izrādīsies pa īstam sāpīgs,
uz vietas nobendēs viņu. Un �im par to ne silts, ne auksts.
� Man arī ne, � norūca Broks. � Gribē�tos noskaidrot. ..
�� Jā. Zinu. Labi, paskatīsimies, tad jau redzēs, vai kas ienāks prātā. Vai mani ielaidīs jūsu telestudijā?
�� Te būs caurlaide. � Broks kaut ko uz- skribelēja uz atklātnes. � Sāksiet strādāt tūlīt?
��� Bez �aubām, � Galigers meloja. � Stei�dzieties vien tālāk un neraizējieties. Pamēģi�niet nomierināties. Viss ir mūsu ziņā. Vai nu es pavisam drīz tik�u galā ar jūsu uzde�vumu, vai arī.. .
��� Vai arī � kas?
�� Vai arī netik�u, � zinātnieks laipni no�beidza un sāka darboties ap sadales pults pogām līdzās tahtai. � Mārtiņi man apnicis. Ja jau ķēros pie darba, kādēļ gan es neiz�taisīju no �ī robota automātisku bufetnieku? Pat pogu meklē�ana un nospie�ana da�reiz krīt uz nerviem. Ja, Brok, tūdaļ sāk�u risināt jūsu problēmu. Nedomājiet vairs par to.
Magnāts vilcinājās.
��� Saprotiet jel, jūs esat mana vienīgā cerība. Ja nu es varu kaut kā palīdzēt.. .
�� To blondīni, � Galigers murmināja. � Jūsu daiļdaiļo zvaigzni Silveri O'Kīfu. Atsūtiet viņu �urp. Vairāk man nekā nevajag.
��� Uz redzē�anos, Brok! � robots nopīk�stēja. � Zēl, ka nevarējām saprasties kontrakta jautājumā, toties jums bija tā laime dzirdēt manu brīni�ķo balsi, nemaz nerunājot par patīkamo izdevību aplūkot mani. Nestās�tiet pārāk daudz cilvēkiem, cik es esmu bur�vīgs. Patie�ām nevēlos, lai ļaudis bariem nāk mani traucēt. Viņi trok�ņo.
��� Iekams neesat aprunājies ar D�o, jums nevar būt priek�stata par dogmātismu, � Galigers sacīja. � Labi. Uz redzīti. Neaizmir�stiet atsūtīt blondīni.
Brokam nodrebēja lūpas. Viņ� meklēja vār�dus un, neatradis tos, devās prom.
�� Uz redzē�anos, neglīteni, � D�o vēl no�teica.
Galigers sarāvās, durvīm aizcērtotics, lai gan robota pārjutīgajām ausīm to izturēt nācās vēl grūtāk.
� Kas tev lēcies? � viņ� noprasīja. � Tevis dēļ to nelaimīgo gandrīz vai ķēra trieka.
�� Viņ� ta�u neuzskatīja sevi par skais�tuli, � D�o iebilda.
��� Skaistums stāv dieva ziņā.
��� Cik jūs esat stulbs. Arī jūs esat neglīts.
�� Bet tu esi grabo�u vārstuļu, virzuļu un zobratu vācele. Un tev ir tārpi, � Galigers sacīja; teiktais, protams, attiecās uz īpa�iem mehānismiem robota ķermenī.
�� Es esmu burvīgs. � D�o aizgrābts blenza spogulī.
�� Tev tā liekas. Nesaprotu, kādēļ taisīju tevi caurspīdīgu.
�� Lai arī citi varētu mani apbrīnot. Man, protams, ir rentgenoskopiska redze.
�� Un skrūvītes galvā. Kādēļ es iemontēju radioaktīvās smadzenes tev vēderā? Dro�ī�bas labad?
D�o neatbildēja. Viņ� kaut ko dungoja �au�alīgi spiedzo�ā un kaitino�i spalgā balsī. Kādu brīdi Galigers cietās, stiprinādamies no �ifona ar d�inu.
�� Apklusti jel! � viņ� beidzot neiztu�rēja. � Kauc kā vecmodīgs metro pagrie�zienā.
��� Jums vienkār�i skau�, � D�o pazobo�jās, tomēr paklausīgi pārslēdzās uz ultra�skaņu. Pusminūti valdīja klusums. Tad visā apkārtnē sāka gaudot suņi.
Galigers negribīgi uzrausās sēdus. Vaja�dzētu manīties prom. Acīmredzot laboratorijā miera nebūs. Kamēr atdzīvinātā graba�u vā�cele plātīsies ar sevi. D�o izgrūda krek�ķo�u smiekliņu. Galigers satrūkās.
��� Kas tad nu?
��� Tūlīt redzēsiet.
Cēloņa un seku loģika, kuru papildina var�būtības teorija, rentgenoskopiska redze un citas noslēpumainas maņas, robotam neap�au�bāmi piemita. Galigers klusītēm nolamājās, paņēma melnu, saņurcītu cepuri un devās uz izeju. Durvīs viņ� saskrējās ar mazu, apaļīgu vīreli, kas pilnā sparā ietriecās ar galvu zināt�niekam vēderā.
������� Uh! Fīi. Ir gan savāda humora izjūta �im ēzelim robotam. Ilello, mister Kenikot. Priecājos jūs redzēt. Diem�ēl man nav vaļas piedāvāt jums iedzert.
Mistera Kenikota melnīgsnējā seja savilkās ļaunā grimasē.
������� Nevēlos neko iedzert. Vēlos saņemt savu naudu. Gādājiet to �urp! Nu, kā būs?
Galigers domīgi vērās tuk�umā.
��� Es jau tie�i eju saņemt naudu par �eku.
������� Es pārdevu jums savus dimantus. Jūs teicāt, ka iztaisī�ot kaut ko no tiem. Un iesmē-, rējāt man �eku. Bet par to neviens nedod ne plika gra�a. Kā lai to saprot?
������� �ekam nav vērtības, � Galigers iz�dvesa. � Es nevaru izsekot savam rēķinam bankā.
Kenikots gandrīz vai palēcās uz sliek�ņa.
-� Varbūt atdosiet man dimantus, ko?
������� Jā, bet esmu tos jau izlietojis eksperi�mentā. Kādā īsti � tas gan piemirsies. Vai zināt, mister Kenikot, man tā vien �ķiet, ka biju drusciņ iereibis, kad pirku tos.
�������� Iereibis, � mazais vīrelis atsaucās. � Drīzāk gan pilns kā mārks. Kā tad paliek? Diezgan esmu gaidījis. Jau tā jūs vazājat mani aiz deguna. Maksājiet ciet vai arī.. .
������� Lasieties prom, netīreli, � ierunājās D�o. � Jūs esat atbaido�s.
Galigers steidzīg' izstūma Kenikotu laukā un aizbultēja darvis
��� Papagailis, � viņ� paskaidroja. � Gan es viņam apgriezī�u rīkli. Bet tagad par naudu. Nenoliedzu, ka esmu jūsu parādnieks. Ta�u nupat kā saņēmu izdevīgu pasūtījumu, un, tikko man samaksās, savu tiesu saņemsiet arī jūs.
��� Neputiet pīlītes, � Kenikots teica. � Jūs ta�u kaut kur strādājat, vai ne? Par in�enieri lielā firmā, vai ne? Palūdziet avansu.
��� Ir jau darīts, � Galigers nopūtās. � Esmu izņēmis avansu par visu nākamo pusgadu. Paklausieties, pēc pāris dienām es to naudiņu atdo�u. Varbūt dabū�u avansu no sava klienta. Norunāts?
��� Nē.
��� Nē?
��� N-nu labi. Gaidī�u vienu dienu. Augstā�kais divas. Diezgan. Ja sadabūsiet naudu � labi, ja ne � iebāzī�u parādu cietumā.
��� Divas dienas ir daudz, � Galigers teica, atviegloti uzelpodams. � Sakiet, vai te tuvumā nav kāds kontrabandas kinoteātris?
��� Būtu labāk ķēru�ies pie darba un netē�rēju�i laiku veltīgi.
�� Tas jau ir mans darbs. Jāsacer rakstiņ�. Kā lai atrod to kontrabandas ūķi?
��� Vienkār�i. Iesiet uz pilsētu, redzēsiet durvīs cilvēku. Viņ� pārdod biļetes. Visur, ik uz soļa.
��� Lieliski, � Galigers noteica un atvadī�jās no mazā vīreļa. Kāda iemesla dēļ viņ� būtu pircis dimantus no Kcnikota? Tādu zemapziņu tīri vai derētu amputēt. No tās varēja sagaidīt visu ko. Tā darbojās pēc dzel��ainajiem loģikas likumiem, ta�u �ī loģika bija glu�i sve�a Galigera apzinātajai domā��anai. Tomēr rezultāti bie�i vien izrādījās pār�steidzo�i veiksmīgi, turklāt pārsteidzo�i vien�mēr. Nav nekā no�ēlojamāka par zinātnieku,' kuram nav nekādas jēgas par zinātni un kas nodarbojas ar zinātni joka pēc.
Laboratorijā atstātajā retortē bija paliku�i dimanta putekļi no neveiksmīga eksperi�menta, kuru veikusi Galigera zemapziņa, bez tam viņ� neskaidri atcerējās, it kā būtu pircis dārgakmeņus no Kenikota. Dīvaini. Varbūt� Nu kā tad! Tie ta�u iemontēti D�o! Par gul�tņiem, vai. Izjaukt robotu tagad diez vai būtu prātīgi, jo dimanti tik un tā zaudēju�i savu slīpējumu. Kāda velna pēc vajadzēja pirkt dimantus, ja tikpat lieti būtu derēju�i rūpnie�ciskie dimanti? Galigera zemapziņa pieprasīja pa�u labāko. Komerciālais aprēķins tai neek�sistēja. Tā vienkār�i neapjēdza cenu mehā�nismu un ekonomikas pamatprincipus.
Galigers klaiņoja pa pilsētu kā Diogēns, patiesību meklējot. Krēsloja, virs galvas lais�tījās neona ugunis � blāvas gaismas strēles uz tumsas fona. Augstu pār Manhetenas tor�ņiem spo�i mirdzēja reklāma. Aerotaksometri, slīdot da�ādā augstumā, piestāja uz jum�tiem, lai uzņemtu pasa�ierus. Garlaicīgi.
Pilsētā Galigers sāka meklēt durvis. Bei�dzot viņ� ieraudzīja kādas, ta�u tajās stāvo��ais cilvēks pārdeva pastkartes. Galigers pa�griezās un devās uz tuvāko bāru, juzdams nepiecie�amību iestiprināties. Pārvietojamais bārs apvienoja sevī sliktāko, kas piemīt svēt�dienas karuselim un negar�īgam kokteilim, tādēļ Galigers neziņā pastāvēja uz sliek�ņa. Beidzot viņ� satvēra garām joņojo�o krēslu un iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Viņ� pasū�tīja trīs porcijas d�ina, ko izdzēra vienu pēc otras. Pēc tam pasauca bufetnieku un ap�vaicājās par kontrabandas kinoteātriem.
�� Pie velna, ir, � bufetnieks sacīja un izvilka no priek�auta biļe�u paciņu. � Cik?
��� Vienu. Kur tas atrodas?
�� Divi divdesmit astoņi. Sai ielā. Jautājiet pēc Tonija.
�� Paldies, � Galigers patencināja un, iegrūdis bufetniekam pamatīgu dzeramnaudu, no�ļūca no krēsla un steberēja prom. Pārvie�tojamie bāri bija jaunums, ko viņ� neatzina. Dzert, pēc viņa domām, vajag miera stāvoklī, jo �ajā stāvoklī pakāpeniski nonāk ikviens.
Kāpņu galā atradās restotas durvis. Kad Galigers pieklauvēja, iegaismojās video- ekrāns � acīmredzot vienpusīgs, jo �veicara seja palika neredzama.
��� Es pie Tonija, � Galigers teica.
Durvis atvērās, parādījās saguris cilvēks
platās pneimobiksēs, kas tomēr nespēja no�slēpt viņa stāva kalsenumu.
� Biļete ir? Rādiet �urp. Ejiet, mīļais. Taisni uz priek�u. Seanss jau sācies. Dzēra-! inos var dabūt bārā pa kreisi.
Galigers izspraucās pa skaņu necaurlaidīgu aizkaru īsa koridora galā un nonāca, kā likās, sena kinoteātra foajē; tādus cēla ap 1980. gadu, kad plastmasas bija sevi�ķā cieņā. Viņ�' saostīja bāru, iedzēra lētu viskiju par dārgu naudu un iestiprinājies beidzot iegāja zālēļ Gandrīz visas vietas bija aizņemtas. Uz lielā ļ ekrāna � domājams, ar iekārtu �Magna� �I rādīja cilvēkus, kas rosījās ap kosmokuģi.j Vai nu piedzīvojumu filma vai hronika, Gali�gers nodomāja.
Vienīgi azarts ielaisties nelikumībās varēja atvilināt cilvēkus uz kontrabandas kinoteātri. Tas smirdēja. Daudz līdzekļu tā uzturē�anai, bez �aubām, netērēja, arī vietu ierādītāju ne�redzēja. Bet kinoteātris pastāvēja ārpus likuma, un tādēļ apmeklētāju tam netrūka. Galigers domīgi raudzījās uz ekrānu. Ne svītru, ne attēla defektu. Pie nereģistrēta �Vox-Viev� televizora bija uzstādīta palieli�nāmā iekārta �Magna�, un viena no Broka slavenākajām zvaigznēm pūlējās, cik spē�dama, par godu kontrabandistu klientiem. Skaidra blēdī�anās. Tā gan.
Drīz vien Galigers devās prom, pa ceļam pamanot formā ģērbtu policistu, kas sēdēja papildvietā. Viņ� nicīgi pavīpsnāja. Biļeti �is nelga, protams, nebija pircis. Krāp�anās kā parasti.
Divus kvartalus talak spo�a gaismas reklāma vēstīja: �SONATONE BIJOU�. Tas, zināms, bija legalizēts kinoteātris ar attiecīgi augstu ieejas maksu. Galigers neapdomīgi iz��ķieda vai veselu bagātību, lai iegādātos biļeti labā vietā. Viņ� gribēja salīdzināt iespaidus un konstatēja, ka palielināmā iekārta �Magna�, cik varēja spriest, ir tā pati gan �Bijou�, gan kontrabandas teātrī. Kā te, tā tur iekārta funkcionēja nevainojami. Sare�ģī�tais uzdevums � teleekrāna palielinā�ana � bija sekmīgi atrisināts.
Tomēr �Bijou� viss bija karalisks. Uzcirtu��ies vietu ierādītāji krā�ņos tērpos pēc austrumnieku paraduma aicināja doties pa paklājiem tālāk. Bufetē bez maksas saprātīgās devās izsniedza dzērienus. Kinoteātrī darbo�jās turku pirts. Galigers iegāja pa durvīm ar uzrakstu �Vīrie�iem� un tīri vai ap�ilba no greznības visapkārt, vismaz nākamās desmit minūtes viņ� jutās kā sibarīts.
Tas nozīmē, ka legālajos �Sonatone� kino�teātros pulcējas tic, kuriem tas pa kabatai, bet pārējie apmeklē kontrabandas ūķus. Visi, iz�ņemot nedaudzus mājās tupētājus, kurus jau�nais modes kliedziens nespēj aizraut. Ar laiku Broks izputēs, jo viņam vairs nebūs ienākumu. �Sonatone� uzsūks viņa firmu, uzskrūvēs cenas un sāks taisīt naudu. Izklaidē�anās ir neatņemama dzīves sastāvdaļa; cilvēki ir pie�radināti pie televīzijas. Nav, kas to aizstātu.
Ja �Sonatone� izdotos izspiest sāncensi, pub�lika vienlīdz labi apmaksātu arī diletantu izrādes.
Galigers atstāja �Bijou� un apturēja aero-; taksometru. Viņ� nosauca �Vox-View� studi�jas adresi Longailendā, lolojot klusu cerību izmānīt no Broka �eku. Bez tam viņ� gribēja� �o to noskaidrot.
�Vox-View� austrumu spārna paviljoni pie� tās pa visu Longailendu līdz pat kompānijas� �Sound� teritorijai � raiba, nekārtīga da�da- 9 �ādu ēku kolekcija. Pēc nojautas atradis restorānu, Galigers izdzēra vēl vienu porciju degvīna, lai nezaudētu du�u. Zemapziņu gai�dīja grūts darbs, un viņ� negribēja, lai to no�māc pilnīgas brīvības trūkums. Turklāt vis�kijs gar�oja lieliski.
Pēc vienas glāzītes viņ� izlēma, ka �imbrī��am pietiks. Viņ� nebija nekāds pārcilvēks, kaut gan viņa ietilpība likās drusku neticama. Vajag tikai panākt domas objektīvu skaidrību un subjektīvu atraisītību �
��� Vai naktī studija vienmēr ir vaļā? � viņ� pavaicāja viesmīlim.
��� Kā tad. Vispār da�i paviljoni. Pro�gramma turpinās visu nakti.
��� Restorānā ļau�u ka biezs.
��� Pie mums nāk arī no lidostas. Vēl?
Galigers papurināja galvu un devās laukā.
Ar Broka doto caurlaidi viņ� iesoļoja studijā un vispirms iegāja magnāta kantorī. Broka tur nebija, toties iek�ā sasaucās skaļas balsis, tik spalgas, ka varēja piederēt vienīgi sievie�tēm.
�������� Uzgaidiet, lūdzu, � sekretāre sacīja un pagriezās pret iestādes videofonu. Pēc īsa brī�a atskanēja: � Nāciet iek�ā, lūdzu.
Galigers iegāja. Kabinets bija ko vērts, reizē lieti�ķs un grezns. Ni�ās gar sienām ievietotas stereoskopiskas fotogrāfijas ar sla�venāko �Vox-View� zvaig�ņu attēliem. Pie rakstāmgalda sēdēja burvīga, trausla, sa�traukta brunete, un pretī stāvēja blonda, sa�niknota dieve. Galigers pazina dievē Silveri O'Kīfu.
Viņ� izmantoja gadījumu.
�������� Sveicināta, mis O'Kīfa. Vai neatstāsiet man ledus gabaliņu ar autogrāfu? Kokteilī- tim?
Silveres izskats neko labu nevēstīja.
�������� Diem�ēl, dārgumiņ, es esmu darba cil�vēks. Un pa�laik esmu aizņemta.
Brunete paknibināja cigareti.
�������� Nokārtosim to vēlāk, Silver. Papucis lika aprunāties ar to cilvēku, ja viņ� iemaldī- tos. Tas ir svarīgi.
��� Tiks nokārtots, � Silvere apsolīja.
�� Un drīz vien.
Viņa demonstratīvi izgāja. Galigers domīgi nosvilpās tai pakaļ.
��� Nekas neiznāks, � brunete paziņoja.
�� Viņa saistīta ar līgumu. Un grib lauzt �o līgumu, lai varētu noslēgt vieno�anos ar �Sonatone�. �urkas pamet grimsto�u kuģi. Silvere trako no tā brī�a, kad uztvēra briesmu signālus.
��� Ak tā?
��� Sēstieties un smēķējiet vai dariet kaut ko. Mani sauc Pelsija Broka. Te saimnieko papucis, bet, kad viņam viss saiet grīstē, vadību pārņemu es. Vecais velns necie� nepa�tik�anas. Uzskata to par publisku apvaino�jumu.
Galigers atsēdās.
�� Tātad Silvere grib dezertēt, ko? Vai tādu ir daudz?
��� Nav daudz. Vairums paliku�i mums uzti�cīgi. Zināms, ja mēs bankrotēsim � � Pet- sija Broka paraustīja plecus. � Vai nu viņi kalpos �Sonatone�, lai izspiestu sev kādu labumu, vai arī iztiks bez nekā.
��� Uhū. Skaidrs . .. Gribu parunāties ar jūsu in�enieriem. Gribu paklausīties, ko viņi saka par ekrāna palielinā�anas iespējām.
��� Dariet, kā jums tīk, � Petsija atteica. � Nekāda lielā jēga jau nebūs. Vienkār�i nav iespējams konstruēt tādu palielināmo iekārtu, kas nesasauktos ar �Sonatone� patentiem.
Viņa nospieda pogu, ierunāja pāris vārdu videofonā, un pēc brī�a rakstāmgalda spraugā parādījās divas slaidas glāzes.
��� Ko teiksiet, mister Galiger?
��� Nu, ja jau �Koiinzs� .. .
��� Nojautu pēc jūsu dva�as, � Petsija no�slēpumaini sacīja. � Papucis stāstija, ka viņ� bijis pie jums. Viņ� pārnāca nelāgā omā, īpa�i jūsu jaunā robota dēļ. Kas tas galu galā par robotu?
��� Ak, es nezinu, � Galigers teica minsti- nādamies. � Viņ� apveltīts ar daudzām spē�jām � ar kaut kādām jaunām maņām, jā�domā, � bet man nav ne mazākās jausmas, kādam nolūkam viņ� radīts. Varbūt vienīgi sevis apbrīno�anai spogulī.
Petsija pamāja ar galvu.
��� Es viņu labprāt apskatītu. Ta�u atgriezī�simies pie �Sonatone� lietas. Vai jūs domā�jat, ka tiksiet galā ar uzdevumu?
��� Iespējams. Pat ļoti iespējams.
��� Nevis katrā ziņā?
��� Lai būtu katrā ziņā. Tur nav ko �aubī�ties � nav nemaz iespējams �aubīties.
��� Man tas ir svarīgi. �Sonatone� pieder Elijam Tonam. Smirdo�s pirāts. Mutes bajārs tāds. Viņam ir dēls D�imijs. Un D�imijs, ticat vai ne, ir lasījis �Romeo un D�uljetu�.
��� Jauks zēns?
��� Draņķis. Liels, muskuļains draņķis. Grib ar mani precēties.
��� ��eit divi namus, divi goda dzimtas ��
��� Ap�ēlojieties! � Petsija pārtrauca. � Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas Romeo ir tīrā fantāzija. Un, ja man kādreiz būtu ienācis prātā sapīties ar D�imiju Tonu, tad es būtu iegādājusies biļeti uz trako namu. Nē, mister
Galiger, tā nebūs vis. Nekādu oran�a ziedu. D�imijs jau paguva bildināt mani � starp citu, bildināt pēc viņa sapra�anas nozīmē uz�klupt meitenei gandrīz vai kā klasiskajā cīņā un paziņot, ka viņai laimējies.
�� Ā, � novilka Galigers, sūkdams kok�teili.
��� Pati ideja � monopols uz patentu un kontrabandas kinoteātri � pieder D�imijam. Esmu pārliecināta. Protams, savi nopelni ir arī viņa tēvam, tomēr D�imijs Tons ir tas attapīgais, mīļais puisēns, kas visu uzsāka.
��� Kāpēc tā?
��� Lai no�autu divus zaķus uzreiz. �Sona�tone� kļūs par monopolu, un D�imijs domā, ka dabūs mani. Viņ� ir drusku ķerts. Viņ� ne�spēj ticēt, ka es varētu �im atteikt visā nopiet�nībā, un viņ� gaida to brīdi, kad es pado�os un teik�u �jā�. Bet to es nedarī�u, lai notiek, kas notikdams. Ta�u tas ir personisks jautā�jums. Neļau�u viņam izspēlēt ar mums tādu joku. Gribu redzēt, kā no tā ģīmja pazudīs pa�apmierinātais smīniņ�.
��� Tātad jums viņ� diez kā nepatīk vis, ko? � Galigers piezīmēja. � Es jūs neno�sodu, ja viņ� tie�ām ir tāds. Labi, darī�u, ko spē�u. Tomēr man vajadzēs naudu izdevu�miem.
��� Cik?
Galigers nosauca summu. Petsija izrak�stīja �eku par ievērojami mazāku summu. Zinātnieks apvainojās.
��� Nav vērts. � Petsija greizi pasmīnēja. � Esmu �o to dzirdējusi par jums, mister Galiger. Jūs esat pilnīgi bezatbildīgs cil�vēks. Ja saņemsiet lielāku summu, sagudro�siet vēl, ka var iztikt ar to pa�u, un visu pā�rējo aizmirsīsiet. Kad vajadzēs, dabūsiet jaunu �eku, tikai es palūg�u jūs sīki atskaitī�ties par visiem izdevumiem.
�� Jūs pārpratāt mani, � atdzīvojās Gali�gers. � Gribēju uzaicināt jūs uz nakts klubu. Dabīgi, ka nevēlos vest jūs uz kaut kādu ūķi. Solīdie bāri izmaksā dārgi. Ja nu jūs izrakstītu vēl vienu �eku �
Petsija iesmējās.
��� Nē.
��� Tad varbūt pirksiet robotu?
��� Katrā ziņā ne jau tādu.
�� Tad esmu izgāzies, � Galigers teica nopūzdamies. � Bet kā būtu �
�ai brīdī iedūcās videofons. Uz ekrāna parā�dījās neizteiksmīga caurspīdīga seja. Apaļās galvas iek�pusē ātri klik�ķēja zobrati. Pet�sija klusu iekliedzās un atrāvās atpakaļ.
��� Pasakiet Galigeram, ka runā D�o, ak jūs, laimīgā meitene, � pīksto�a balss pazi�ņoja. � Varēsiet glabāt dārgās atmiņas par manu balsi un ārieni līdz savai pēdējai stun�diņai. Kaut neliela saskarsme ar skaistumu �ai pelēkajā pasaulē . ..
Galigers apgāja apkārt rakstāmgaldam un palūkojās uz ekrānu.
��� Velns lai parauj! Kā tu atdzīvojies?
��� Nācās atrisināt vienu uzdevumu.
��� Kā tu dabūji zināt, kur mani meklēt?
��� Telpiskoju, � robots atbildēja.
��� Ko, ko?
������� Telpiskoju, ka atradī�u jūs kada no �Vox- View� paviljoniem kopā ar Petsiju Broku.
��� Kas tā par teloisko�anu?
������� Man ir tāda maņa. Jums nav nekā tam�līdzīga, tālab grūti paskaidrot. Kaut kas līdzīgs sagrazi un nākotnes paredzē�anas kombinācijai.
��� Sagrazi?
�������� Pareizi, jums ta�u nav arī sagrazi. Labi, netērējiet manu laiku veltīgi. Gribu iet atpa�kaļ pie spoguļa.
������� Vai viņ� vienmēr tā izrunājas? � ap�jautājās Petsija.
������� Gandrīz vienmēr. Da�reiz vēl nesakarī�gāk. Labi, D�o. Ko tev vajag?
������� Jūs vairs nestrādājat Broka labā, � robots sacīja. � Jūs strādājat �Sonatone� interesēs.
Galigers smagi nopūtās.
��� Runā vien. Tu tomēr esi jucis.
������� Man nepatīk Kenikots. Viņ� kaitina mani. Viņ� ir pārāk neglīts. Viņa vibrācijas bojā manu sagrazi.
�������� Lai nu paliek, � Galigers sacīja, nevēlē�damies meitenes klātbūtnē daudz pļāpāt par to, kā pircis dimantus. � Nenovirzies no . ..
�������� Bet es zināju, ka Kenikots nāks un nāks, kamēr nebūs dabūjis savu naudu. Tādēļ tad,
kad laboratorijā ieradās Elijs un D�eimss Toni, es paņēmu no viņiem �eku.
Petsija sagrāba Galigera roku.
��� Paga, paga! Kas te notiek? Vecā Mēdī��anās?
��� Nē. Acumirkli. Ļaujiet visu noskaidrot, kā nākas. D�o, sasper jods tavu caurspīdīgo adu, ko tu īsti esi izdarījis? Kā tu dabūji �eku no Toņiem?
�Izlikos, it kā es būtu jūs.
��� Skaidrs, � Galigers attrauca ļaunā, dzēlīgā izsmieklā. � Nu es saprotu. Mēs ar tevi esam dvīņu brāļi. Mēs izskatāmies pilnīgi vienādi.
��� Es nohipnotizēju viņus, � D�o paskaid�roja. � Liku tiem domāt, ka es esmu jūs.
��� Tev tas izdodas?
��� Jā. Tas mani nedaudz pārsteidza. To�mēr, mazliet padomājis, būtu telpiskojis, ka tas ir manos spēkos.
�� Tu . .. nūja, protams. Es pats būtu tel�piskojis to. Kas tad notika?
��� Toņiem laikam radu�ās aizdomas, ka Broks lūgs jūsu palīdzību. Viņi piedāvāja lie�lisku kontraktu � jūs strādājat viņiem un ne�vienam citam. Solīja traku naudu. Es tad arī izlikos, it kā es būtu jūs, un piekritu. Tā es pa�rakstīju līgumu � starp citu, tas ir jūsu pa�raksts �, saņēmu �eku un nosūtīju to Kenikotam.
��� Par visu summu? � Galigers izdvesa. � Cik liela tā bija?
��� Divpadsmit tūksto�i.
��� Viņi piedāvāja tikvien?
��� Nē, � robots atbildēja, � viņi piedāvāja simt tūksto�us un vēl divus tūksto�us nedēļā piecu gadu laikā. Bet es vienkār�i gribēju tik daudz, lai samaksātu Kenikotam un lai viņ� vairs nekad nerādītos un netraucētu mani. Es- teicu, ka pietiks ar divpadsmit tūksto�iem, un Toni bija priecīgi.
Galigers nogārdzās. D�o dziļdomīgi pa�māja ar galvu.
��� Nolēmu paziņot jums, ka tagad jūs dar�bojaties �Sonatone�- interesēs. Labi, ie�u at�pakaļ pie spoguļa un padziedā�u sev.
��� Pagaidi, � zinātnieks iesaucās. Pa�gaidi tu man, D�o. Es izjauk�u tevi ar �īm pa�ām rokām � zobratu pēc zobrata un sa�bradā�u tavas paliekas.
��� Tiesa tādu līgumu neatzīs, � Petsija iebilda, norijusi kamolu.
��� Atzīs gan, � D�o līksmi atteica. � Va�rat pēdējo reizi uzmest man apbrīnas pilnu skatienu, un tad man jāiet.
Viņ� nozuda no ekrāna.
Galigers iztuk�oja glāzi vienā rāvienā.
� Esmu tā satriekts, ka atskurbu, � viņ� paziņoja meitenei. � Ko gan esmu iemontējis �ai robotā? Kādas nenormālas maņas viņam piemīt? Nohipnotizēt cilvēkus tiktāl, lai viņi
sāktu ticēt, ka viņ� ir es � es esmu viņ� � nesaprotu, ko runāju.
��� Tas ir joks? � Petsija, brīdi klusējusi, jautāja. � Varbūt jums patie�ām biju�as kā�das darī�anas ar �Sonatone�, bet robotu at�saucāt �urp, lai sagādātu alibi? Atliek tikai pabrīnīties.
��� Nav par ko. Līgumu ar �Sonatone� pa�rakstījis D�o, nevis es. Bet padomājiet: ja mans paraksts atdarināts precīzi, ja D�o ar hipnozi iedvesis Toņiem, ka viņi redzēju�i mani, nevis viņu, ja ir līguma slēg�anas lie�cinieki � abi Toni, protams, ir liecinieki� Velna bū�ana.
Petsija piemiedza acis.
��� Mēs maksāsim jums tikpat daudz, cik piedāvāja �Sonatone�. Kad būsiet pabeidzis darbu. Bet jūs strādājat �Vox-View� intere�sēs � tas ir skaidrs.
��� Protams.
Galigers ilgu pilnām acīm vērās savā tuk��ajā glāzē. Protams. Viņ� strādā �Vox-Viev� interesēs. Bet oficiāli skaitās, ka viņ� parak�stījis kontraktu, kas pilnīgi piesaista viņu kompānijai �Sonatone� uz pieciem gadiem � un par divpadsmit tūksto�iem! Fū! Cik tad viņi solīja? Simt tūksto�us skaidrā naudā un �un �
Tas bija nevis principa, bet gan naudas jautājums. Galigers jutās kā būrī iesprostots putns. Ja �Sonatone� prāvā uzvarētu, viņ� paliktu oficiāli saistīts ar to piecus gadus. Bez papildu atlīdzības. Vajadzēja kaut kā tikt vaļā no līguma� un tajā pa�ā laikā atrisināt Broka problēmu.
I\ādēļ to nevarētu uzdot D�o? Robots ar sa�vām pārsteidzo�ajām dotībām bija ievārījis putru. Viņam jāprot to izstrēbt. Ja viņ� tūlīt pat� tad drīz vien iedomīgais robots varēs jūsmot par savām atliekām.
��� Tā gan, � Galigers norūca zem deguna. � Aprunā�os ar D�o. Petsij, ielejiet a�āk vienu glāzīti un pastāstiet, kā nokļūt kon�struktoru birojā. Gribu apskatīt rasējumus.
Meitene aizdomīgi palūkojās viņā.
�� Lai notiek. Bet, ja mēģināsiet mūs pie�krāpt �
��� Es pats esmu piekrāpts. Piekrāpts kā pēdējais nejēga. Es baidos no �ī robota. Viņ� ar savu telpisko�anu iegāzis mani. Ak jā, �Kolinzs�.
Galigers dzēra lēni, lieliem malkiem.
Pēc tam Petsija aizveda viņu uz konstruk�toru biroju. Milzīgo stereoskopisko rasējumu lasī�anu atviegloja izvēr�anas mehānisms � selektors, kas nepieļauj nekādus pārpratumus. Galigers ilgi un uzmanīgi pētīja projektus. Starp tiem bija arī patentēto �Sonatone� ra�sējumu kopijas. Un �Sonatone�, kā likās, bija ieguldījusi �ajos projektos sevi�ķi daudz pūļu. Ne mazākās iespējas izgrozīties. Ja neizman�tos pilnīgi jaunu principu �
Bet jauni principi nekrīt no debesīm. Un ar to vien vēl ir par maz, lai problēmu atrisinātu galīgi. Pat ja �Vox-View� iegādātos jauna tipa palielināmo iekārtu, kas neskartu �So�natone� patenta tiesības uz �Magna�, kontra�bandas teātri joprojām pastāvētu un �Sona�tone� raustu naudu. Par noteico�o faktoru tagad bija kļuvis P. P. � publikas pieprasī�jums. To vajadzēja ņemt vērā. Sare�ģītais uzdevums nebija tīri zinātniska rakstura. Tajā ietilpa arī vienādojums ar cilvēcisku nezi�nāmo.
Galigers domās sakopoja iegūto informā�ciju, kas paklausīgi iegūla viņa smadzenēs kā plauktiņos. Vēlāk viņ� liks lietā to, kas izrādīsies nepiecie�ams. Pagaidām viņ� bija iedzīts visīstākajā strupceļā. Kaut kas viņu nomāca.
Kas gan?
Atgadījums ar �Sonatone�.
�� Gribu aprunāties ar Toņiem, � viņ� pa�ziņoja Petsijai. � Ko jūs ieteiksiet?
��� Var izsaukt viņus pa videofonu.
Galigers papurināja galvu
�� Psiholoģiska kļūda. Pārāk vienkār�i iz�beigt sarunu.
�� Ja jums tā deg, mēģiniet sameklēt viņus kādā nakts klubā. Ie�u noskaidrot tuvāk.
Petsija aizsteidzās, un aiz ekrāna parādī�jās Silvere O'Kīfa.
��� Esmu nekaunīga, � viņa pavēstīja. � Vienmēr noklausos sarunas. Da�reiz dzirdu interesantas lietas. Ja gribat satikt Toņus, tad viņi sē� klubā �Castle�. Un es varētu aiz�vest jūs uz turieni.
��� Labi, � Galigers piekrita. � Dabūjiet taksometru. Pateik�u Petsijai, ka mēs aiz�ejam.
��� Viņai tas nepatiks, � Silvere ieminējās. � Pēc desmit minūtēm gaidu jūs pie resto�rāna. Pie viena noskujieties.
Kantorī Petsijas Brokas nebija, tādēļ Gali�gers atstāja viņai zīmīti. Pēc tam viņ� iegrie�zās pakalpojumu salonā, uztriepa uz sejas ne�redzamu skū�anās krēmu, pāris minūtes pa�turēja to uz ādas un tad noslaucīja ar speciāli apstrādātu dvieli. Bārdas rugāji nozuda kopā ar krēmu. Drusku atsvaidzinājies, Galigers norunātajā vietā satikās ar Silveri un aptu�rēja aerotaksometru. Drīz vien viņi abi sēdēja, atzvēlu�ies spilvenos, kūpināja cigaretes un uzmanīgi vēroja viens otru.
��� Es klausos, � Galigers teica.
�� D�imijs Tons gribēja mani �ovakar sa�tikt. Tāpēc arī zinu, kur vinu meklēt.
��� Tālāk?
�� Visu vakaru to vien daru ka iztaujāju ļaudis. Parasti nepiedero�as personas �Vox-View� administratīvajos korpusos neielai�. Staigāju apkārt, jautādama: �Vai te ir Gali�gers?�
��� Ko tad jūs uzzinājāt?
��� Pietiekami, lai sāktu kaut ko saprast.
Broks jus nolīdzis, ko? Varu iedomāties, kā�dēļ.
��� Un tas būtu?
������� Es mēdzu krist uz visām �etrām kā ka�ķis, � Silvere paskaidroja, paraustījusi ple�cus. Tas viņai labi izdevās. � �Vox-View� lemts iznīcībai. �Sonatone� grasās to aprīt. Ja vien �
��� Ja vien es kaut ko neizdomā�u.
������� Tie�i tā. Gribu zināt, kurā �oga pusē krist. Varbūt jums tas zināms. Kur� uzvarēs?
������� Ak tad jūs vienmēr turaties uzvarētāja pusē, ko? � Galigers apvaicājās. � Sieviete, kur tavi ideāli? Kur tavs gods? Vai par mo�rāli un ētiku tu esi kādreiz dzirdējusi?
Silvere atplauka.
��� Bet tu?
������� Es esmu dzirdējis. Parasti esmu parak raibs, lai saprastu �os jēdzienus. Nelaime tā, ka zemapziņa man gadījusies pilnīgi amorāla, un, sākusi darboties, tā klausa tikai loģikas likumiem.
Silvere ielidināja cigareti īstriverā.
��� Tad vismaz liec manīt, kura puse ir īstā.
������� Uzvarēs taisnība, � Galigers sludināja. � Tā alla� notiek. Kaut gan jāpiebilst, ka taisnība ir mainīgs lielums, tādējādi mēs esam nonāku�i tie�i pie tā, ar ko sākām. Lai notiek, sirsniņ. Atbildē�u uz tavu jautājumu. Ja gribi justies dro�a, paliec manā pusē.
��� Kurā pusē tu esi?
��� Dievs to zina, � Galigers noteica. � Ar prātu cs esmu Broka pusē. Bet manai zem�apziņai var rasties at�ķirīgs viedoklis. Dzī�vosim � redzēsim.
Silvere izskatījās neapmierināta, tomēr neko neteica. Taksometrs strauji laidās lejup un mīksti nosēdās uz �Castle� jumta. Pats klubs atradās lejā, milzīgā telpā, kas atgādi�nāja apgāztu pusmeloni. Katrs galdiņ� atra�dās uz caurspīdīgas platformas, ko varēja pa�celt pa asi vajadzīgajā augstumā. Mazākos, dienesta, liftus izmantoja viesmīļi, kas rūpējās par dzērieniem. �ādam telpas iekārtojumam nekāda īpa�a iemesla nebija, ta�u tas bija kaut kas jauns, un tikai nelabojami �ūpas da��reiz novēlās lejā no galdiņiem. Pēdējā laikā administrācija bija gan likusi izvilkt zem plat�formām caurspīdīgus dro�ības tīklus.
Toni � tēvs un dēls � sēdēja zem pa�a jumta un dzēra divu daiļavu sabiedrībā. Sil�vere aizvilka Galigeru uz dienesta liftu, un zinātnieks aizvēra acis, ceļoties debesīs. Deg�vīns viņa vēderā protestēja. Viņ� sasvērās uz priek�u, sagrābstīja Elija Tona pliko pakausi un iekrita sēdeklī blakus magnātam. Galigers sagramstīja D�imija Tona glāzi un vienā rā�vienā iztuk�oja.
��� Velns parāvis! � izsaucās D�imijs.
�� Tas ir Galigers, � pavēstīja Elijs. � Un Silvere. Patīkams pārsteigums. Nāksiet kompānijā?
�� Tikai uz vienu vakaru, � atbildēja Sil�vere.
Galigers, degvīna iedro�ināts, blenza abos vīrie�os. D�imijs Tons bija liela auguma, skaists, iededzis puisis ar izbīdītu �okli un pretīgu smīnu. Viņa tēvs izskatījās pēc Ne- rona un krokodila mistrojuma.
��� Mēs te uzdzīvojam, � teica D�imijs.
�� Kā tad tu pārdomāji, Silver? Tev ta�u �o�vakar esot jāstrādā.
������� Galigers gribēja jūs sastapt. Nezinu, kādēļ.
Elija aukstās acis kļuva vēl ledainākas.
��� Labi. Runājiet.
�������� Padzirdēju, it kā es esot parakstījis kaut kādu līgumu ar jums, � zinātnieks sāka.
��� Tā gan. Lūk, fotokopija. Nu un tad?
������� Acumirkli. � Galigers ātri pārlūkoja dokumentu. Paraksts acīmredzot bija viņa pa�a. Sasodītais robots!
��� Tas ir viltojums, � viņ� beidzot pavēstīja.
D�imijs skaļi iesmējās.
�������� Skaidrs. Gribat izlocīties. �ēl, �emiņ, bet nekur jūs neizspruksiet. Jūs parakstījāt līgumu liecinieku klātbūtnē.
���� Jā, bet� � Galigers domīgi iebilda.
�� Diez vai jūs ticēsiet, ja teik�u, ka manu pa�rakstu viltojis robots . ..
��� Nū! � D�imijs atsaucās.
�- .. . kur� ar hipnozi iedvesis jums, ka esat redzēju�i mani.
Elijs paglaudīja savu spīdo�o galvvidu.
������� Atklāti sakot, neticēsim vis. Roboti to nevar izdarīt.
��� Manējais var.
��� Pierādiet. Pierādiet tiesā. Ja jums tas izdodas, tad, protams � � Elijs nogrudzi- nāja. � Tad, protams, jūs laimēsiet prāvu.
Galigers piemiedza acis.
��� Neesmu par to domājis. Tomēr� Dzir�dēju, ka jūs esot piesolīju�i man simt tūksto��us skaidrā naudā, kā arī iknedēļas algu.
��� Protams, piesolījām, aitasgalva, � teica D�imijs. � Bet jūs teicāt, ka vairāk par div�padsmit tūksto�iem nevajadzē�ot. Tos jūs arī saņēmāt. Tad vēl kas. Maksāsim jums prē�mijas par katru kompānijai �Sonatone� no�derīgu atklājumu.
Galigers piecēlās.
��� Pat mana sirdsapziņa nepanes tādu di- �o�anos, � viņ� uzrunāja Silveri. � Iesim.
��� Es gan vēl uzkavē�os tepat.
��� Atceries �ogu, � Galigers noslēpumaini piekodināja. � Vispār dari, kā redzi. Es nu skrie�u.
��� Atcerieties, Galiger, � Elijs vēl piebilda, � ka jūs strādājat mūsu labā. Tikko dabū�u dzirdēt, ka esat piedāvājis Brokam kaut nie- ; cīgāko pakalpojumu, nepagūsiet ne aci pa-
��� Ak tā?
Toni neturēja par vajadzīgu atbildēt. Gali�gers bēdīgs iekāpa liftā un nobrauca lejā. Ko nu lai iesāk, D�o?
Pēc piecpadsmit minūtēm Galigers iegāja savā laboratorijā. Dega gaisma, un visos tu�vākajos kvartālos kā negudri rēja suņu D�o stāvēja spoguļa priek�ā un nedzirdami dzie�dāja.
���� Tūlīt es tevi sadauzī�u gabalu gabalos,� Galigers sacīja. � Skaiti lūg�anas, sasodītā krāmu �upa! Lai dievs stāv man klāt, tūdaļ es tevi izjauk�u.
����� Lūdzu, dauziet mani, � D�o nopīkstēja. � Redzēsiet, ka man vienalga. Jums vienkār�i skau� mans daiļums.
��� Daiļums?
���� Jūs to nevarat pilnībā novērtēt, jums ir tikai se�as maņas.
��� Piecas.
����� Se�as. Man to ir daudz vairāk. Dabīgi, ka viss mans krā�ņums atklājas man vienīga�jam. Bet vispār jūs redzat un dzirdat pietie�kami skaidri, lai apzinātos kaut vai daļu mana daiļuma.
���� Tu �īksti kā sarūsējis vāģis, � Galigers norūca.
����� Jūsu dzirde ir vāja. Manējā ir pārjutīga. Jūs, zināms, neuztverat manas balss tonālo bagātību. Bet tagad apklustiet. Pļāpā�ana mani traucē. Apbrīnoju savus zobratus.
� Dzīvo savā stulbo iedomu paradīzē, ka�mēr vari. Pagaidi tik, kad atradī�u veseri .. .
��� Lūdzu, dauziet mani. Kas man?
Galigers no�ļuka uz tahtas un blenza ro�bota caurspīdīgajā mugurā.
������� Esi gan tu savārījis ziepes. Kas tev lika parakstīt to līgumu ar �Sonatone�?
������� Es jau teicu. Lai te vairs nerādītos Ke�nikots un netraucētu mani.
������� Ak tu patmīlīgā aunapiere� eh! Vai zini, tevis dēļ esmu iekritis pamatīgā ķezā. Toņiem ir tiesības pieprasīt, lai ievēroju kon�trakta noteikumus, kamēr nespēju pierādīt, ka neesmu parakstījis līgumu. Labi. Tu man pa�līdzēsi. Nāksi līdzi uz tiesu ar visu savu hip�notismu vai kas tas tev ir. Pierādīsi tiesne�sim, ka tu vari izlikties par mani un ka patie��ām izlikies.
������� Nekā nebij, � atteica robots. � Kādēļ man tas būtu jādara?
������� Tādēļ, ka tu ievārīji �o putru, � Gali�gers noskaldīja. � Un pats arī izstrēbsi.
��� Kādēļ?
������� �Kādēļ?� Tādēļ ka . .. mm� to prasa pieklājība!
������� Robotu nevar pielīdzināt cilvēkam, �ļ D�o iebilda. � Kāda man daļa par seman�tiku? Es atsakos tērēt laiku, ko varu izmantot lietderīgāk, apbrīnojot savu daiļumu. Stāvē�u spoguļa priek�ā mū�īgi mū�os �
������� Ne velna, � Galigers no�ņācās. � Es sasmalcinā�u tevi atomos.
��� Labi. Man vienalga.
��� Patie�ām?
������� Jūs ar savu pa�aizsardzības instinktu,�� robots teica diezgan izsmējīgi. � Tomēr jā�atzīst, ka jums tas nepiecie�ams. Tik neiedo�mājami kroplīgi radījumi nogalinātu cits citu aiz kauna vien, ja �is instinkts neuzturētu vi�ņus pie dzīvības.
������� Un ja nu es aizvācu tavu spoguli? � Galigers bezcerīgi ieminējās.
Par atbildi D�o iz�āva acis uz balsteņiem.
������� It kā man viņu vajadzētu. Turklāt es varu telpiskot sevi tāpat.
������� Lai jau paliek. Pagaidām man vēl nav uznākusi vēlē�anās tupēt trako namā. Klau�sies, niekkalbi, robotus būvē, lai tie kaut ko darītu. Kaut ko derīgu, es gribēju teikt.
��� Es jau daru. Skaistums ir viss.
Galigers cie�i sakļāva plakstus, gribēdams
koncentrēties.
�������� Klausies. Pieņemsim, ka es izgudroju jauna tipa palielināmo iekārtu Brokam. Toni to konfiscēs. Lai varētu strādāt Broka interesēs, man jākļūst oficiāli brīvam, citādi�
������� Paskat! � D�o iespiedzās. � Grie�as! Cik burvīgi!
Viņ� aizgrābtībā blenza savās dancojo�ajās iek�ās. Galigers nobālēja bezspēcīgās dusmās.
������� Nolādēts! � viņ� izgrūda. � Gan es piespiedī�u tevi pie sienas. Ie�u gulēt.
Viņ� piecēlās un spītīgi izslēdza gaismu.
������� Tas nekas, � sacīja robots. � Es redzu arī tumsā.
Galigers aizcirta durvis. Klusumā D�o uz�vilka savu nemelodisko dziesmeli.
Galigera ledusskapis aizņēma veselu virtu�ves sienu. Tur glabājās galvenokārt tie dzērie�ni, kurus nepiecie�ams turēt vēsumā, tai skaitā arī konservēts importa alus, ar ko viņ� vien�mēr sāka �ūpot. Nākamajā rītā Galigers, aiz�pampu�ām acīm un neapmierināts, sameklēja tomātu sulu un �ķobīdamies norija mazu mal�ciņu, kam nekavējoties uzdzēra virsū viskiju. Tā kā viņ� staigāja pilnā jau veselu nedēļu, tad dzert alu tagad nebūtu bijis visai prātīgi: Galigers nekad nesteidzās ar dzer�anu, ievē�roja pakāpenību. Ēdienu automāts izmeta uz galda brokastis hermētiskā slēgtā iesaiņo�jumā, un Galigers drūmi bikstīja pusjēlo bif��teku.
Tātad?
Tiesa, viņ� secināja, ir vienīgais glābiņ�. Par robota psiholoģiju viņ� neko daudz nezi�nāja. Ta�u D�o spējām vajadzēja pārliecināf ikvienu tiesnesi. Robota liecība nebija oficiāli pieļaujama � tomēr, ja izdotos parādīt D�o kā hipnotizēt spējīgu ma�īnu, līgums ar �So�natone� tiktu pasludināts par spēkā neeso�u un anulēts.
Vispirms Galigers ieslēdza videofonu. Ha- risons Broks joprojām varēja izmantot zinā�mus sakarus, un nopratinā�anu nolika uz �o�dienu. Tomēr to, kas notiks, zināja tikai dievs un robots.
Intensīvās, bet neauglīgās pārdomās aizri�tēja vairākas stundas. Galigers tā arī neizdo�māja, kā piespiest robotu klausīt. Ja vien iz�
dotos atcerēties, kādam nolūkam D�o radīts bet tas neizdevās. Varbūt�
Ap pusdienlaiku viņ� iegāja laboratorijā.
������� Paklau, nejēga, � viņ� ierunājās, � tu nāksi man līdzi uz tiesu. Tūlīt pat.
��� Neie�u.
��� Labi.
Galigers atvēra durvis, lai ielaistu divus spēcīgus, uzsvār�os ģērbtus vīrus ar nestu�vēm.
��� Ņemiet viņu ciet.
Sirds dziļumos Galigers drusku baiļojās. D�o spēki bija galīgi neizpētīti, viņa spējas � nezināms lielums. Tomēr nekāds lielais robots nebija, un, lai gan viņ� spirinājās pretī un spiedza nejēdzīgi �erksto�ā balstī, viņu bez sevi�ķām grūtībām uzlika uz nestuvēm un ieģērba spaidu kreklā.
������� Izbeidziet! Jums nav tiesību! Laidiet mani, dzirdiet! Laidiet mani!
��� Ārā, � Galigers izrīkoja.
D�o drosmīgi pretojās, tomēr viņu iznesa laukā un iesēdināja gaisa furgonā. Tur viņ� apklusa un vienaldzīgi vērās tuk�umā. Gali�gers apsēdās uz sola blakus gulo�ajam robo�tam. Furgons pacēlās gaisā.
��� Nu?
������� Dariet, ka jums tīk, � D�o sacīja. � Sabojājāt man garastāvokli, citādi būtu jūs visus nohipnotizējis. Vai zināt, vēl nav par vēlu. Lik�u jums skriet man apkārt un riet kā suņiem.
Galigers satrūkās.
��� Labāk gan ne.
��� Nē jau, nē. Tas ir zem mana goda. Es te vienkār�i gulē�u un apbrīno�u sevi. Es jau teicu, ka spogulis man nav vajadzīgs. Varu telpiskot savu daiļumu arī bez tā.
��� Paklau, � Galigers sacīja, � tu brauc uz tiesu. Tur būs daudz ļau�u. Viņi visi tevi apbrīnos. Viņi apbrīnos tevi vēl vairāk, ja de�monstrēsi, kā proti hipnotizēt cilvēkus. Glu�i tāpat, kā izdarīji ar Toņiem, skaidrs?
��� Vai nav vienalga, cik daudz cilvēku ap�brīno mani? � D�o vaicāja. �Nekādi apstipri�nājumi man nav vajadzīgi. Lai jau viņiem tiek tā laime mani redzēt. Bet tagad apklus- tiet. Varat pavērot manus zobratus, ja vēla�ties.
Galigers nolūkojās robota zobratos ar slēptu naidu. Viņ� vēl joprojām bija zils aiz dus�mām, kad gaisa furgons sasniedza tiesas namu. Nesēji Galigera vadībā iestiepa D�o iek�ā un uzmanīgi novietoja uz galda, un pēc īsas apspriedes viņam pie�ķīra kategoriju Galvenais Pierādījums.
Tiesas zālē bija sapulcējies daudz ļau�u. To vidū bija arī Elijs un D�imijs Toni ar pretīgi pa�pārliecinātiem ģīmjiem un Petsija Broka ar tēvu � abu izskats liecināja par satrau�kumu. Silvere O'Kīfa ar sev raksturīgo pie�sardzību bija izraudzījusies vietu starp �Sonatone� un �Vox-View� firmu pārstāvjiem. Prokurors bija kāds pedants, Hansens vārdā, bet, cik Galigeram zināms, godīgs cilvēks. Tas jau bija daudz.
Hansens pavērās Galigerā.
��� Lai paliek formalitātes. Es iepazinos ar jūsu sūdzību. Prāva tiks laimēta vai zaudēta atkarībā no tā, vai esat vai neesat parakstījis zināmu kontraktu ar korporāciju �Sonatone Television Amusement�. Tā ir?
��� Tā ir, jūsu godība.
��� �ai lietā jūs atsakāties no advokāta pakalpojumiem. Tā ir?
��� Tā ir, jūsu godība.
� Tādā gadījumā lieta tiks izskatīta ex officio. Abām pusēm ir tiesības lietu pārsū�dzēt. Ja pārsūdzība tiks noraidīta, spriedums stājas spēkā desmit dienu laikā.
Pēdējā laikā �is jaunais nopratinā�anas veids nepiespiestā atmosfērā bija iemantojis popularitāti � tas taupīja laiku, kā arī cil�vēku nervus. Pie tam nesenie skandalozie ga�dījumi bija mazināju�i advokātu labo slavu publikas acīs. Pret tiem sāka izturēties aiz�spriedumaini.
Tiesnesis Hansens izsauca Toņus, iztaujāja viņus, tad uzaicināja Harisonu Broku ieņemt vietu uz liecinieku sola. Magnāts bija uztrau�cies, ta�u atbildēja precīzi.
�� Pirms astoņām dienām jūs noslēdzāt lī�gumu ar prasītāju?
������� Jā. Misters Galigers apņēmās veikt zi�nāmu darbu manās interesēs �
��� Vai noslēdzāt rakstveida līgumu?
��� Nē. Tas bija mutisks.
Hansens domīgi uzlūkoja Galigeru.
������� Vai prasītājs līguma slēg�anas brīdī bija iereibis? Tas viņam, liekas, gadās bie�i.
Broks norija kamolu.
��� Neesmu pārbaudījis. Tie�ām nezinu.
������� Vai prasītājs lietoja alkoholiskus dzē�rienus jūsu klātbūtnē?
��� Nezinu, vai tie bija alkoholiski dzēr �
������� Ja tos lietoja misters Galigers, tie bija alkoholiski. Ko arī vajadzēja pierādīt. Reiz es pieaicināju �o d�entlmeni par ekspertu kādā lietā� Tomēr jūsu rīcībā, �ķiet, nav oficiāla pierādījuma par kaut kādu vieno�anos ar mis�teru Galigeru. Apsūdzētais � �Sonatone� � var uzrādīt rakstveida līgumu. Paraksts atzīts par īstu.
Hansens deva Brokam zīmi, lai tas atbrī�vo liecinieka vietu.
������� Jūsu kārta, mister Galiger. Vai jūs ne�panāktu �urp � Apsprie�amais līgums tika parakstīts vakar ap pulksten divdesmitiem. Jūs apgalvojat, ka neesat to parakstījis?
������� Tie�i tā. Tobrīd manis nemaz nebija la�boratorijā.
��� Kur jūs bijāt?
��� Pilsētā.
������� Vai �ajā sakarībā varat minēt liecinie�kus?
Galigers padomāja. Liecinieku nebija.
������� Lieliski. Apsūdzētais norāda, ka vakar ap pulksten divdesmitiem jūs savā laborato�rijā esot parakstījis zināmo līgumu. Jūs to kategoriski noliedzat. Jūs norādāt, ka Galve�nais Pierādījums, izmantodams hipnozi, uzde�vies par jums un veikli atdarinājis jūsu pa�rakstu. Esmu konsultējies ar speciālistiem, un viņi uzskata, ka robotiem tādas spējas nepie�mīt.
��� Manējais ir jauna tipa robots.
�������� Lieliski. Lieciet savam robotam nohip�notizēt mani, lai es domātu, it kā tas būtu jūs vai jebkur� cits cilvēks. Citiem vārdiem, lai viņ� pierāda savas spējas. Lai parādās, kādā izskatā vēlas.
������� Pamēģinā�u, � Galigers atteica un at�stāja liecinieka vietu. Viņ� piegāja pie galda, kur gulēja spaidu kreklā ieģērbtais tobots, un� klusi noskaitīja īsu lūgsnu.
���� D�o!
��� Jā?
��� Tu dzirdēji?
��� Jā.
��� Vai nohipnotizēsi tiesnesi Hansenu?
������� Ejiet prom, � D�o sacīja. � Es apbrī�noju sevi.
Galigers nosvīda.
������� Klausies. Es neprasu daudz. Tev tikai jā�
D�o novērsās un vārga balstiņā paziņoja:
��� Nevaru klausīties jūsos. Es telpiskojos.
Pēc desmit minūtēm Hansens sacīja:
��� Saprotiet, mister Galiger �
���� Jūsu godība! Es prasu tikai nedaudz laika. Esmu pārliecināts, ka varē�u piespiest �o grabo�o Narci�u pierādīt manu taisnību, ja atļausiet.
���� Tiesa ir nepierunājama, � tiesnesis Hansens paskaidroja. � Kad varēsiet demon�strēt Galvenā Pierādījuma spējas hipnotizēt, es noklausī�os jūsu liecības vēlreiz. Bet līdz tam laikam līgums paliek spēkā. Jūs strādā�siet �Sonatone�, nevis �Vox-View� interesēs. Lieta izbeigta.
Tiesnesis aizgāja. Toni ļauni paglūnēja uz tiesas zāles viņu pusi. Arī viņi abi devās prom Silveres O'Kīfas pavadībā � viņa bija izlē�musi, kurā �oga pusē dro�āk. Galigers uzlū�koja Petsiju Broku un bezpalīdzīgi noraustīja plecus.
��� M-jā, � viņ� norūca.
Viņa greizi pasmīnēja.
���� Jūs centāties. Nezinu, cik nopietni, bet� nu labi. Varbūt at�ķetināt �o kamolu nemaz nav iespējams.
Broks izstreipuļoja laukā, slaucīdams svied�rus no apaļās seja.
���� Esmu pagalam. �odien Ņujorkā atvērti se�i jauni kontrabandas kinoteātri. Es sajuk�u prātā. Neesmu to pelnījis.
��� Tu gribi, lai precos ar Tonu? � Petsija izsmējīgi jautāja.
��� Nemū�am! Ja tu apsolītu noindēt viņu npēc kāzu ceremonijas, tad gan. Es tiem smerdeļiem vēl parādī�u. Gan es vēl kaut ko izdo�mā�u.
��� Ja jau Galigers nevarēja, tad tu ne tik, � meitene noteica. � Tā� uz kurieni tagad?
��� Ie�u atpakaļ uz laboratoriju, � zināt�nieks paziņoja. � Iti vino veritas. Es ielaidos �ajā darījumā, būdams pilnā, un, kas zina, varbūt, ja kārtīgi piedzer�os, ienāks prātā laba doma. Ja ne � pārdosiet manas alkohola piesātinātās atliekas par pazeminātu cenu.
��� Lai notiek, � Petsija piekrita un aiz�veda tēvu prom.
Galigers nopūtās, tad ņēmās izrīkot D�o ie�krau�anu furgonā un iegrima bezcerīgā teore�tizē�anā.
Pēc stundas Galigers zvilnēja laboratorijā uz tahtas, baudīja dzērienu bāra labumus un zvērojo�ām acīm raudzījās robotā, kas �īk�stēdams stāvēja pie spoguļa. Dzer�ana pie�ņēma draudīgus apmērus. Galigeru sāka mākt �aubas, vai cilvēka organisms to spēj izturēt. Bet viņ� bija cie�i apņēmies turpināt, kamēr kaut ko izdomās vai izlaidīs garu.
Viņa zemapziņa zināja atbildi. Kāda velna pēc viņ� uzbūvējis D�o? Ta�u ne jau tāpēc, lai robots iemiesotu sevī Narcisa kompleksu! Pastāvēja cits iemesls � ļoti saprātīgs un lo�ģisks, un tas slēpās alkohola dzelmē.
Faktors x. Ja atrastu �o nezināmo x, D�o darbību varētu vadīt. Tad robots kļūtu pa�klausīgs. X bija galvenais slēdzis. Pa�laik robots dzīvoja, tā sakot, savā vaļā. Ja tam liktu veikt uzdevumu, kura izpildī�anai tas radīts, iestātos psiholoģisks līdzsvars. X bija katalizators, kas varētu vest D�o pie prāta.
Jauki. Galigers iedzēra visstiprāko rumu. Hū!
Nejedzību nejēdzība; viss viena nejēdzība. Kā atrast faktoru x? Ar dedukciju? Indukciju? Osmozi? Ar peldi rumā� Galigers tvēra sa�vas me�onīgi auļojo�ās domas. Kas tad būtu noticis tajā vakarā pirms nedēļas?
Viņ� dzēra alu. Ieradās Broks. Broks aiz�gāja. Galigers sāka būvēt robotu� Alus skurbulis at�ķiras no citiem. Varbūt viņ� ne�bauda īstos dzērienus? Ļoti iespējams. Gali�gers piecēlās, atskurbināja sevi ar tiamīnu un izvāca no ledusskapja veselu lērumu importa alus kārbu. Viņ� sakrāva tās saldējamā iekār�tā blakus tahtai. Kad viņ� ar konservu nazi atvēra kārbu, alus uz�ļācās līdz pat gries�tiem. Paskatīsimies.
Faktors x. Robots, protams, zināja, ko tas apzīmē. Bet D�o jau to neteiks. Tur viņ� stā�vēja, �au�alīgi caurspīdīgs, vērodams, kā viņa iek�ās grie�as zobrati.
��� D�o.
��� Netraucējiet mani. Esmu iegrimis pār�domās par daiļumu.
��� Atradies daiļais!
�� Jā gan. Vai tad var neapbrīnot manīt tarzīlu?
��� Kas tas tāds?
�� Ak, biju jau piemirsis, � D�o no�ēlas pilns nopīkstēja. � Jums to neuztvert, vai ne? Tad pamēģiniet iedomāties � tarzīlu es pie�montēju pats, pēc tam kad bijāt pabeidzis mani. Tas ir burvīgs.
��� Hm.
Tuk�o alus kārbu krājās arvien vairak. Kaut kur Eiropā bija palikusi viena vienīga firma, kas joprojām pildīja alu kārbās, nevis iecie�nītajās plastikolbās, bet Galigers deva priek��roku kārbām � alum piemita tāda īpa�a gar��a. Bet atgriezīsimies pie D�o. D�o zina, kā�dam nolūkam viņ� radīts. Varbūt to zina arī viņ� pats? Galigers zināja, ta�u viņa zemap�ziņa �
Paga, paga! Bet D�o zemapziņa?
Vai robotam ir zemapziņa? Bet smadzenes ta�u tam ir. ..
Galigers prātoja, vai D�o ķermenī nevarētu ievadīt skopolamīnu. Velns! Kā lai atbrīvo robota zemapziņu?
Ar hipnozi.
D�o neizdosies hipnotizēt. Viņ� ir pārāk slī�pēts.
Atliek vienīgi� Pa�hipnoze?
Galigers steidzīgi iekampa vēl pāris malku alus. Beidzot prāts noskaidrojās. Vai D�o va�rēja paredzēt nākotni? Nē. Viņam gan bija da�as sve�as maņas, ta�u tās balstījās uz dzel�ainu loģiku un varbūtības teorijas prin�cipiem. Pie tam vēl D�o bija savs Ahileja pa�pēdis � patmīlība.
Vajadzēja, vienkār�i vajadzēja būt izejai.
Galigers teica:
������� Manās acīs tu gan diez cik daiļ� neiz�skaties.
������� Kāda man daļa par jums? Es esmu daiļ�, un es to redzu. Ar to pietiek.
������� Jā-ā. Pieņemsim, ka manas uztveres spē�jas ir ierobe�otas. Nevaru novērtēt visas tavas iespējas. Ta�u tagad redzu tevi citādā gaismā. Esmu pilnā. Mostas mana zemapziņa. Varu vērtēt tevi gan ar apziņu, gan zemapziņu. Saprati?
��� Cik jūs esat laimīgs, � robots atzina.
Galigers aizvēra acis.
������� Tu pats redzi sevi labāk nekā es. Bet arī nepilnīgi, vai ne?
��� Ko? Redzu sevi tādu, kāds esmu.
��� Visā pilnībā?
������� Kā citādi, � D�o apgalvoja. � Pro�tams. Vai tad ne?
� Ar apziņu un zemapziņu? Tavai zemap�ziņai, vai zini, var būt vēl citas maņas. Var�būt smalkākas. Esmu novērojis, ka mana pa�saules uztvere mainās gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, ja esmu pilnā, nohipnotizēts vai arī ja virsroku vēl kaut kā citādi gūst zemap�ziņa.
� Tā. � Robots dziļdomīgi paraudzījās spogulī. � Tā.
��� �ēl, ka tu nevari piedzerties.
������� Mana zemapziņa� � D�o ie�irkstējās skaļāk nekā parasti. � Nekad neesmu novēr�tējis savu daiļumu no �ī viedokļa. Tā vēl varu kaut ko zaudēt.
������� Nav jēgas lauzīt galvu par to, � noteica Galigers. � Tu nevari atbrīvot savu zemap�ziņu.
������� Nē, varu, � robots atteica. � Varu no�hipnotizēt sevi.
Galigers neuzdro�inājās pavērt plakstus.
��� Ak tā? Vai izdosies?
������� Protams. Tūdaļ redzēsiet. Es ta�u varu atklāt sevī tik brīnumainu daiļumu, kāds man ne sapņos nav rādījies. Vēl lielāku krā��ņumu � Aizieti
D�o izbīdīja acis uz balsteņiem, pagrieza tās, lai viena acs blenztu otrā. Iestājās ilgs klusums.
Tad Galigers uzsauca:
��� D�o!
Klusums.
��� D�o!
Atkal klusums. Iegaudojās suņi.
��� Runā tā, lai var dzirdēt.
��� Labi, � robots sapņaini nopīkstēja.
��� Vai esi hipnotizēts?
��� Jā.
��� Vai esi skaists?
��� Skaistāks, nekā varēju domāt.
Galigers brītiņu nogaidīja.
��� Vai tu klausi savai zemapziņai?
��� Jā.
��� Kadeļ esmu tevi uzbuvejis?
Nekādas atbildes. Galigers aplaizīja lūpas un mēģinaja vēlreiz.
�������� D�o. Tev jāatbild. Tu esi pakļauts savai zemapziņai, atceries? Tātad kādēļ esmu tevi radījis?
Nekādas atbildes.
������� Pacenties atcerēties. Atceries to stundu, kad radīju tevi. Kas toreiz notika?
������� Jūs dzērāt alu, � D�o vārgi nopīkstēja. � Mocījāties ar savu konservu nazi. Jūs tei�cāt, ka uztaisī�ot sev lielāku un labāku kon�servu nazi. Tas ir � mani.
Galigers gandrīz novēlās no tahtas.
��� Ko?
Robots piegāja pie alus kārbām, pacēla vienu no tām un neticami izveicīgi atgrieza tai vāku. Neiz�ļācās ne pilīte alus. D�o bija ideāls konservu nazis.
�' Lūk, � Galigers no�ukstēja, � pie kā noved nodarbo�anās ar zinātni joka pēc. Esmu uzbūvējis sare�ģītāko robotu pasaulē, vienkār�i lai� � Viņ� neizrunāja līdz galam.
D�o uztrūkās no hipnozes.
��� Kas noticis? � viņ� vaicāja.
Galigers nikni pavērās viņā.
��� Attaisi kārbu! � viņ� uzkliedza.
Brītiņu pastāvējis, robots paklausīja.
������� Tā. Tad uzzinājāt gan. Neko darīt, ta�gad, �ķiet, esmu vergs un nekas vairāk.
��� Pie velna, tev taisnība. Es atradu kata�lizatoru � galveno slēdzi. Tava dzīve ievirzī�jusies pareizajās sliedēs, stulbeni, turpmāk tu darīsi to, kam esi radīts.
��� Lai tā būtu, � D�o dziļdomīgi sacīja. � Vismaz varē�u apbrīnot savu daiļumu, kad jums nebūs vajadzīgi mani pakalpojumi.
�� Ak tu, nelaimīgais konservu nazi, � Ga�ligers norūca. � Klausies. Pieņemsim, ka es aizvedu tevi uz tiesu un lieku nohipnotizēt tiesnesi Hansenu. Tev nāksies paklausīt, vai ne?
�� Jā. Mana brīvība pagalam. Esmu pro�grammēts, lai klausītu jums. Līdz �im brīdim biju programmēts tā, lai izpildītu vienu vie�nīgu komandu � atgriezt alus kārbas. Kamēr nebijāt licis man atgriezt kārbu, biju brīvs. Tagad man jāizpilda jebkura jūsu pavēle.
��� M-jā, � novilka Galigers. � Paldies dievam. Citādi nedēļas laikā es būtu beigts. Vismaz atkratī�os no līguma ar �Sonatone�. Tad atliks tikai atrisināt Broka problēmu.
�� Bet jūs to jau atrisinājāt, � D�o pazi�ņoja.
��� Ko?
��� Kad būvējat mani. Pirms tam jus ru�nājāties ar Broku un iemontējāt manī viņa problēmas atrisinājumu. Varbūt tas notika zemapziņā.
Galigers pastiepa roku pēc alus.
��� Runā ātrāk. Kāds ir atrisinājums?
������ Infraskaņa, � D�o atbildēja. � Jūs pie��ķīrāt man spēju raidīt specifisku infraskaņas signālu, bet Broks savās televīzijas pārraidēs translēs to ar neregulāriem intervāliem �
Infraskaņu nevar dzirdēt. Bet to var sajust. Vispirms to jūti kā mazu, neizskaidrojamu ne�mieru, kas vēlāk pārvēr�as trakā panikā. Tas ilgst īsu brīdi. Bet savienojums ar P. P. � publikas pieprasījumu � dod pārsteidzo�u re�zultātu.
Tiem, kuriem �Vox-View� uztvērēji bija mā�jās, nenācās daudz raizēties. Viss bija atka�rīgs no akustikas. Kaķi nelabi ņaudēja, suņi drūmi gaudoja. Bet ģimenes, kas pulcējās sa�vās viesistabās pie televizoriem, lai noskatītos kārtējo �Vox-View� raidījumu, pat nemanīja, ka kaut kas nav kārtībā. Tā arī vajadzēja būt, jo infraskaņas pastiprinājums izrādījās nie�cīgs.
Bet kontrabandas kinoteātros, kur palieli�nāmā iekārta �Magna� bija nelikumīgi pierī- kota �Vox-Viev� televizoriem �
Vispirms izcēlās mazs, neizskaidrojams ne�miers. Tas pieņēmās spēkā. Kāds iespiedzās. Visi metās uz durvīm. Publiku bija sagrābu��as bailes, lai gan neviens neprata tās iz�skaidrot. Viņi zināja tikai to, ka jātiek laukā no �ejienes.
Kad �Vox-View� pirmoreiz izmantoja infra�skaņas signālu kārtējā seansa laikā, sākās ne�prātīga masveida publikas bēg�ana no kon�trabandas teātriem. Iemeslu nezināja neviens, izņemot Galigeru, Brokus un da�us in�enie�rus, kuriem atklāja noslēpumu.
Pēc stundas infraskaņas signālu atkārtoja. Atkal sākās paniska bēg�ana.
Da�u nedēļu laikā kļuva neiespējami ievili�nāt skatītājus kontrabandas teātros. Perso�nīgie televizori izrādījās nesalīdzināmi labāki! Pieauga pieprasījums pēc �Vox-View� aparā�tiem �
Uz kontrabandas teātriem publika negāja. �ī eksperimenta negaidīts rezultāts bija tāds, ka pēc neilga laika arī �Sonatone� legalizēta�jiem teātriem pietrūka apmeklētāju. Bija sācis darboties nosacījuma reflekss.
Publika nesaprata, kādēļ kontrabandas ūķos to pārņem panika. Savas trakās, nepa�matotās izbailes cilvēki izskaidroja ar citiem faktoriem, galvenokārt ar drūzmu un telpas �aurību. Reiz kāda D�eina Vilsone, kas citādi ne ar ko neizcēlās, ieradās vienā no kontra�bandas kinoteātriem. Kad ieslēdza infraskaņu, viņa aizmuka kopā ar pārējiem.
Nākamajā vakarā viņa devās uz krā�ņo �Sonatone Bijou�. Mākslas filmas vidū viņa palūkojās visapkārt, konstatēja, ka to ielenc milzīgs pūlis, �ausmu pilnām acīm pavērās griestos un iztēlojās, ka tie tūdaļ iebruks.
Bija jātiek laukā, cik ātri iespējams!
Viņas izbaiļu kliedziens sacēla paniku. Zālē bija arī citi skatītāji, kam jau bija nācies dzir�dēt infraskaņu. Panikā neviens necieta; pastā�vēja noteikums, ka teātra durvīm jābūt pietie�kami platām, lai nodro�inātu brīvu izeju vi�siem skatītājiem, ja izceltos ugunsgrēks. Ie�vainoto nebija, bet pēk�ņi tapa skaidrs, ka in�fraskaņa izraisījusi publikā instinktu izvairī�ties no bīstamās pūļa un teātra kombinācijas. Elementāra psiholoģiska sakarība �
�etru mēne�u laikā kontrabandas ūķi pa�zuda, un �Sonatone� superteātrus slēdza ap�meklētāju trūkuma dēļ. Toni, kā tēvs, tā dēls, laimīgi nejutās. Toties priecīgi jutās visi tie, kuriem vien bija kāds sakars ar �Vox-View�.
Tikai ne Galigers. Viņ� bija saņēmis mil�zīgu honorāru no Broka un nekavējoties no�sūtījis uz Eiropu kablogrammu, kurā piepra�sīja neticami daudz alus kārbās. Pa�laik, kau�damies ar skumjām, viņ� vārtījās laboratorijā pa tahtu un skaloja rīkli ar viskiju un sodu. D�o, kā parasts, stāvēja pie spoguļa un rau�dzījās, kā grie�as zobrati.
��� D�o! � Galigers uzsauca.
��� Jā! Ar ko varu pakalpot?
��� Ak, neko.
Tā jau bija tā nelaime. Galigers izzvejoja no kabatas saburzītu kablogrammas pierakstu un drūmi pārlasīja to. Eiropas firma, kas tir�gojās ar alu kārbās, nolēmusi mainīt taktiku. Turpmāk, kā vēstīja kablogramma, alu pildīs parastajās plastikolbās saskaņā ar tradīciju un pieprasījumu. Kārbu vairs nebūs.
Sājos laikos kārbās vairs nepildīja it neko. Pat alu ne.
Tad kāds gan labums no robota, kas radīts un programmēts par konservu nazi?
Galigers nopūtās un samaisīja vēl vienu kokteili � �oreiz tādu stiprāku. D�o lepni po�zēja pie spogu]a.
Tad viņ� izbīdīja acis uz priek�u, pagrieza tās vienu pret otru un pa�hipnozē ātri atbrī�voja savu zemapziņu. Tā D�o varēja labāk ap�brīnot sevi.
Galigers vēlreiz nopūtās. Kvartāliem tālu dzirdēja negantas suņu rejas. Lai rej vien.
Viņ� iedzēra vēl un jutās labāk. Tagad, viņ� prātoja, būtu īstais laiks padziedāt �Frenkiju un D�oniju�. Varbūt viņi ar D�o varētu uzstāties duetā � viens baritona, otrs � nedzirdamas infraskaņas vai ultra�skaņas īpa�nieks. īsta harmonija.
Pēc desmit minūtēm Galigers rāva vaļā duetu ar savu konservu nazi.
Pārplūdis sviedriem, Tolmens sasniedza namu Nobhilrodā 16. Vajadzēja saņemties, lai pie�skartos signalizatora plātnītei. Atskanēja klusa dūkoņa � fotoelementi fiksēja un pār�baudīja viņa pirkstu nospiedumus �, tad dur�vis atvērās un Tolmens iegāja krēslainajā koridorā. Viņ� atskatījās un ieraudzīja kos�modroma ugunis saplūstam aiz kalniem mir�guļojo�ā, pelēcīgā mākonī.
Tad viņ� devās tālāk un pa slīpo koridoru nonāca labi mēbelētā istabā, kur atpūtas krēslā zvilnēja resns, sirms vīrs un rotaļājās ar kokteiļa glāzi. Tolmens saspringtā balsī ieru�nājās:
� Hello, Braun. Viss kārtībā?
Brauna ļenganie vaigi savilkās smaidā.
������� Protams, � viņ� atbildēja. � I<ā gan citādi? Policija ta�u jūs nemeklēja, vai ne?
Tolmens apsēdās un sāka gatavot kokteili. Viņa kalsnā, izteiksmīgā seja bija sadrūmusi.
�������� Nerviem nevar pavēlēt. Arī kosmosā man vairs nav miera. Visu ceļu no Venēras es tā vien domāju, ka tūlīt tūlīt kāds pienāks un teiks: �Uz nopratinā�anu!�
��� Tomēr neviens nepienāca.
��� Es nezināju, kas mani te sagaidīs.
�������� Policijai nenāk ne prātā, ka mēs varētu atgriezties uz Zemes, � teica Brauns, ar bez�veidīgo ķetnu jaukdams savus sirmos matus. � Bez tam tā jau ir jūsu ideja.
��� Jā. Konsultācija ar psihologu�
������� � krimināllietās. Gribat izstāties no spēles?
�������� Nē, � Tolmens atklāti pateica, � tādas lietas dēj ir vērts riskēt. Pasākums ir vērienīgs.
Brauns pasmīnēja.
�������� Kā tad, kā tad. Pirms mums vēl neviens nav organizējis noziegumu tā, kā to darām mēs. Neviens no līdz�inējiem noziegumiem nav ne plika gra�a vērts.
������� Bet pie kā tad mēs esam nonāku�i? Pie mū�īgas bēguļo�anas.
��� Ferns atradis ellīgi labu slēptuvi.
��� Kur tad?
������� Asteroīdu josla. Mums nepiecie�ams t.i kai viens.
��� Un tas būtu?
��� Atomelektrostacija.
Tolmens satrūkās. Tomēr viņ� saprata, ka Brauns nejoko. Pēc brī�a viņ� nolika glāzi un pikti saviebās.
������� Manuprāt, tas nav iespējams. �āda spēkstacija izrādītos pārāk liela.
������� Jā, � Brauns atteica, � tikai jāņem vērā, ka mūsu spēkstaciju paredzēts nogādāt pa kosmosu uz Kalisto.
������� Tātad gribat nolaupīt to pa ceļam? Mums nav tik daudz cilvēku�
��� Kuģi vadīs transplants.
Tolmens pie�ķieba galvu.
��� Hm. Tā nav mana specialitāte �
������� Avārijas apkalpei uz kuģa, protams, jā�būt. Bet mēs parūpēsimies par to� un stāsi�mies tās vietā pa�i. Tad atliek tikai novākt transplantu un izrīkot cilvēkus. Tā nu ir tie�i jūsu specialitāte. Ferns un Kaningems no�kārtos tehnisko pusi, ta�u pirms tam jāno�skaidro, cik bīstams ir transplants.
��� Neesmu in�enieris.
Brauns, izlikdamies, ka nedzird iebildumu, turpināja:
������� Transplantu, kas atbildīgs par pre�u pārvadā�anu uz Kalisto, kādreiz sauca Bārts Kvcntins. Jūs ta�u viņu pazināt, vai ne?
Tolmens izbijies pamāja ar galvu.
������� Jā gan. Pirms daudziem gadiem. Vēl pirms �
������� No policijas nav jābīstas. Apciemojiet Kventinu. Izspiediet 110 viņa visu iespējamo.
Izpētiet� Kaningems paskaidros, ko īsti. Pēc tam varam ķerties pie lietas. Cerēsim uz la�bāko.
��� Tie�ām nezinu. Neesmu �
Brauns sarauca uzacis.
��� Mums jāatrod slēptuve! Pa�laik tas ir dzīvības un nāves jautājums. Citādi mums pa�iem jāpiesakās tuvākajā policijas iecirknī un jāļauj, lai viņi saslēdz mūsu rokas dzel�os. Vienmēr esam rīkoju�ies saprātīgi, bet nu mums ir jāpazūd. Nekavējoties!
��� Nu ko � Tik daudz es saprotu. Bet vai jūs maz zināt, kas īstenībā ir transplants?
�� Atbrīvotas smadzenes. Tādas, kas spēj vadīt sare�ģītus mehānismus.
��� No tehniskā viedokļa tā ir. Bet vai jūs neesat redzējis, kā transplants rīkojas ar eks�kavatoru? Vai venērie�u jūras bagaru? So ierī�u vadība ir tik komplicēta, ka normālos apstākļos ar to būtu jānodarbojas veselam cilvēku kolektīvam.
��� Tātad transplants ir pārcilvēks?
��� Nē, � domīgi noteica Tolmens, � ne�domāju vis. Tomēr man �ķiet, ka dro�āk ir sa�darboties ar divpadsmit cilvēkiem nekā ar vienu transplantu.
��� Labi, � sacīja Brauns, � dodieties uz Kvebeku pie Kventina. Es noskaidroju, ka viņ� tur apmeties. Bet vispirms aprunājieties ar Kaningemu. Mēs visu rūpīgi izplānosim. Jā�precizē Kventina spējas un jāuzzina viņa vā�jās vietas. Un vai telepātija uz viņu iedarbojas
vai neiedarbojas. Jūs esat Kventina vecs draugs, turklāt vēl psihologs, tā ka �is dar�biņ� jums kā radīts.
��� Jā.
��� Mums jātiek pie �īs spēkstacijas. Mums tūda[ jāpaslēpjas!
Tolmens nodomāja, ka Brauns varbūt rēķi�nājies ar �o iespēju no pa�a sākuma. Resnītis bija diezgan slīpēts; viņ� bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka augsti attīstītas tehni�kas laikmetā, kad viss ar gudru ziņu specia�lizēts, parastam noziedzniekam nav nekādu izred�u. Policija aicinātu talkā da�ādas zināt�nes nozares. Sakaru sistēma darbojās nevai�nojami un ātri, pat starp planētām. Bija ra�dītas tādas ierīces� Lai neiekristu, vaja�dzēja rīkoties veicīgi un tad nekavējoties pazust.
Bet ikviens noziegums iepriek� jāizplāno. Nostājoties pret organizētu sabiedrības vie-, nību � kā tas notiek jebkuras blēdības gadī�jumā �, ir mērķtiecīgi radīt līdzīgu vienību. Runga nevar konkurēt ar �auteni. Spēcīgs lau�pītājs lemts drīzai neveiksmei līdzīga iemesla dēļ. Viņa atstātās pēdas izanalizēs; ķīmija, psiholoģija un kriminālistika palīdzēs sazī�mēt noziedznieku; viņu piespiedīs atzīties. Pie�spiedīs, bez visām tre�ās pakāpes metodēm. Tātad . ..
Tātad Kaningems bija elektronikas in�enie�ris. Ferns � astrofiziķis. Tolmens pats � psi�hologs. Slaidais, blondais Dalkvists � med�nieks pēc aicinājuma un profesijas, īsts sava amata pratējs, virtuozs �āvējs. Kotons bija matemātiķis, bet Brauns � koordinators. Sie cilvēki bija sekmīgi darboju�ies trīs mēne�us uz Venēras. Vēlāk, pats par sevi saprotams, darbs beidzās un visa banda atgriezās uz Ze�mes pilnā gatavībā realizēt nākamo tālejo�ā plāna daļu. Kas tā īsti ir � par to Tolmenam nebija ne jausmas līdz pat �ai dienai. Toties viņ� it labi saskatīja tās loģisko neizbēga- mību.
Asteroīdu joslas tuksnesīgajos pla�umos viņi varētu paslēpties sliktākajā gadījumā uz visiem laikiem, ta�u pie izdevības uzrastos no jauna, lai vēlreiz nodemonstrētu savu izvei�cību. Juzdamies pilnīgi dro�i, viņi nodibinātu nelegālu noziedznieku organizāciju, ko tad apgādātu ar starpplanētu radio izlūko�anas aparatūru � jā, tā bija vienīgā izeja. Un tomēr viņ� vēl nevarēja iz�ķirties, vai stāties sakaros ar Bārtu Kventinu. Viņ� ta�u � vairs nebija � cilvēks �
Ceļā uz Kvebeku Tolmenu mocīja satrau�kums. Kosmopolīts būdams, viņ� nevarēja no�mākt nemieru un mulsumu, tiekoties ar Kventu. Ja visu �o. .. avāriju izliktos nema�nām, viņ� sapītos vēl vairāk. Tomēr� At�miņā atausa Kventina iznesīgais, atlētiskais stāvs un prasme dejot, ar ko viņ� tā bija lepo�jies pirms septiņiem gadiem. Kas attiecas uz Lindu, tad viņas pa�reizējo stāvokli bija grūti iedomāties. Apstākļu spiesta, viņa vairs neva�rētu saukties misis Barta Kventina. Varbūt tomēr var?
Lejā spīguļoja Sv. Laurensija katedrāle, kas, lidma�īnai tuvojoties zemei, atgādināja nespodru sudrabainu strēli. Lidma�īnu vadīja robots, nolai�anos koordinēja ar radiosignālu. Cilvēki ķērās pie lidma�īnas stūres tikai tad, ja plosījās neganta vētra. Kosmosā ir citādi. Turklāt kosmosā veicami vēl citi ārkār�tīgi sare�ģīti uzdevumi, kurus atrisināt spēj tikai cilvēka smadzenes. īpa�as, nevis kuras katras smadzenes.
Tādas kā Kventinam.
Tolmens paberzēja �auro apak��okli un mulsi pasmaidīja, cenzdamies noteikt savu rai�u objekta koordinātes. Bet atbilde radās pati no sevis. Vai jaunais Kvents apveltīts ar vairāk nekā piecām maņām? Vai viņ� spēj nojaust domas, kas vairs nav parasta cilvēka spēkos? Ja tā, Vens Tolmens ir iekritis.
Viņ� uzlūkoja savu kaimiņu Dēnu Samersu, kur� strādāja Vaiomingas in�eniertehniskajā centrā un bija arī izgādājis tik�anos ar Kven- tinu. Samerss, blonds jauneklis ar sīkām rie- viņām ap acīm, draudzīgi uzsmaidīja.
��� Nervozējat?
��� Laikam gan, � Tolmens atzinās. � Es domāju, vai viņ� ļoti pārvērties.
��� Visādi gadās.
Lidma�īna, paklausot radiosignālam, slī�dēja pa slīpajiem rieto�ās saules stariem lejup, uz lidostas pusi. Saules apmirdzētie Kvebekas torņi vieda pilsētai robotu siluetu.
�� Tātad viņi tomēr pārvēr�as?
��� Domāju, ka psihiski tas ir neizbēgami. Jūs esat psihologs, mister Tolmen. Ko jūs justu, ja �
��� Varbūt ir kādi kompensējo�i faktori.
Samerss iesmējās.
��� Pārāk atturīgi teikts. Kompensējo�i fak- � tori� nu ko, nemirstība ir viens tāds � fak�tors!
��� Un jūs to uzskatāt par lielu laimi? � Tolmens pavaicāja.
��� Bez �aubām. Viņ� paliks savu spēju aug�stumos vēl diezin cik ilgi. Nekādas nolieto�a�nās. Noguruma indes tiek automātiski iznīci�nātas ar apstaro�anu. Smadzeņu �ūnas, pro�tams, nespēj atjaunoties tā kā � teiksim � muskuļaudi, bet Kventa smadzenes atrodas speciāli konstruētā cilindrā pilnīgā izolācijā. Aterosklerozes problēma neeksistē � plazmas �ķīdums neļauj kalcijam nogulsnēties uz artē�riju sieniņām. Smadzeņu fiziskais stāvoklis tiek automātiski un vispusīgi kontrolēts. Vie�nīgais, no kā Kvents nav pasargāts, ir garīga rakstura saslim�anas.
��� Bailes par savu niecību � Nē. Jūs ta�u ieminējāties, ka viņam esot acu lēcas. Tātad automātiski jārodas palielinājuma ilūzijai.
��� Ja ievērosiet kādas pārmaiņas, � at�teica Samerss, � izņemot prāta izaugsmi, kas septiņu gadu laikā ir pilnīgi normāls process, tad aprunāsimies. Bet es� es esmu uzaudzis kopā ar transplantiem. Esmu pieradis pie viņu mehāniskajiem, apmaināmajiem ķermeņiem, tā ka tie mani saviļņo ne vairāk kā ārstu, kur� pat savā draugā saskata nervu un asinsvadu kompleksu. Galvenais ir sprie�anas spēja, un tā nav mainījusies.
��� Zināms, � domīgi sacīja Tolmens, � jūs varat noraudzīties transplantē it kā ārsta acīm. Nespeciālists var reaģēt citādi. It se�vi�ķi tad, ja viņ� radis lūkoties � sejā.
��� Tādi sīkumi mani neuztrauc.
��� Un Kventu?
Samerss tūdaļ neatbildēja.
��� Nē, � viņ� beidzot teica. � Esmu pār�liecināts, ka ne. Viņ� ir lieliski pielāgojies. Pāreja uz transplanta dzīves veidu ilgst ap�mēram gadu. Pēc tam viss iet kā pa taukiem.
��� Iztālēm esmu noskatījies, kā transplanti strādā uz Venēras. Bet visumā Zemi pametu�i tikai nedaudzi.
��� Mums nepietiek labi sagatavotu in��enieru. Nepiecie�ama vārda tie�ā nozīmē puse mū�a, lai apmācītu cilvēku veikt transplantā�ciju. �im cilvēkam jābūt kvalificētam elektro�nikas in�enierim jau pirms studijām. � Sa�merss iesmējās. � Labi vismaz, ka apdro�inā��anas kompānijas sedz krietnu daļu pirmo izdevumu.
Tolmens nesaprata.
��� Kā tā?
�� Viņi sevi apdro�ina. Profesionāls risks, nemirstība. Strādāt atomreaktorā ir bīstami, draudziņ!
Izkāpusi no lidma�īnas, viņi ieelpoja dzes�tro nakts gaisu. Cejā uz automobili, kas tos jau gaidīja, Tolmens ierunājās:
��� Mēs ar Kventinu uzaugām kopā. Bet divus gadus pēc tam, kad biju pametis Zemi, notika avārija, kurā cieta arī Kvents, un kop� tā laika neesmu viņu redzējis.
��� Kā transplantu? Ahā. Nu, tas ir neiz�devies apzīmējums. Kāda ēzeļa gara ra�ojums. Sāds termins ta�u būtu jāizstrādā propagan�das lietpratējiem. Par nelaimi, �is vārds jau ir iegājies. Kādreiz transplants, mēs ceram, būs izplatīta parādība. Tomēr patlaban mēs vēl esam tālu no tā. Speram tikai pa�us pir�mos soļus. Veiksmīgas izrādīju�ās tikai div�simt trīsdesmit operācijas.
��� Gadās neveiksmes?
��� Tagad vairs ne. Sākumā � Uzde�vums ir sare�ģīts. Sākot ar trepanāciju un beidzot ar galīgo uzlādē�anu un pielāgo�anu jaunajiem apstākļiem, tā ir pamatīga nervu un smadzeņu pārbaude, tas ir pats komplicē�tākais tehniskais process, ko līdz �im izrisinā�jis cilvēka saprāts. Saskaņot koloīdu mehā- nisrnu ar elektronisku shēmu� bet rezultāts ir tā vērts.
��� No tehnikas viedokļa jā. Bet kā tad paliek ar cilvēciskajām īpa�ībām?
��� No psiholoģijas viedokļa? N-nu ko� Par to jums pastāstīs Kventins. Bez tam jums ir tikai vāj� priek�stats par lietas tehnisko pusi. Koloīds mehānisms, piemēram, smadze�nes, ir radīts pirmoreiz vēsturē. Tomēr tas nav tīri mehānisks. Tas ir vienkār�i brī�nums � augsti attīstītu dzīvu audu un smalka, jutīga mehānisma sintēze.
��� Ko ierobe�o mehānisma un� sma�dzeņu nepilnība.
�� Tad jau redzēsiet. Klāt esam. Pusdieno�sim kopā ar Kventu.
Tolmens apstulba.
��� Pusdienosim?
��� Jā.
Samersa acis �ķieda zobgalīgas dzirkstis.
��� Nē, viņ� nepārtiek no dzelzs skaidām. Patiesību sakot�
Atkalredzē�anās ar Lindu bezgala pār�steidza Tolmenu. Viņ� nebija cerējis sastapt to �eit. Apstākļi ta�u bija mainīju�ies. Bet viņa bija gandrīz tā pati sirsnīgā, draudzīgā būtne, kas agrāk, � gan drusku vecāka, ta�u tikpat apburo�a un laipna. �ī burvība piemita viņai arī senāk. Te nu viņa stāvēja � slaida un gara, ar medus dzeltenām, apbrīnojami
interesanti sakārtotām cirtām, bet � Tolme- nam par izbrīnu � bez sarūgtinājuma brūna�jās acīs.
Viņ� saņēma Lindas rokas.
������� Nesaki nekā, � viņ� teica. � Zinu, cik daudz ūdeņu aiztecējis.
������� Gadus neskaitīsim, Ven. � Viņa iesmē�jās. � Turpināsim tie�i no tā brī�a, kad �ķī�rāmies. Vai neiebaudīsim kādu malciņu?
�������� Labprāt, � piekrita Samerss, � bet cen�trā gaida manu ziņojumu. Iegriezos pārmīt pāris vārdu ar Kventu. Kur viņ� ir?
�� Tepat vien jau ir. � Linda pameta ar galvu uz durvju pusi un no jauna uzrunāja Tolmenu: � Tātad tu dzīvoji uz Venēras? Iz�skaties diezgan noguris. Pastāsti, kā tev tur klājās.
��� Lai notiek.
Viņ� izņēma Lindai no rokām kokteiļu mai�sītāju un rūpīgi sajauca martini. Viņ� jutās nelāgi. Linda sarauca uzacis.
������� Jā, mēs vēl joprojām esam precēju�ies � Bārts un es. Tas tevi pārsteidz?
��� Mazliet.
������� Viņ� tomēr ir Bārts, � Linda klusu pie�bilda. � Lai viņ� neizskatās pēc sevis, tas ir viņ�, ko kādreiz apprecēju. Tā ka nav ko uz�traukties, Ven.
Viņ� ielēja kokteili glāzē. Neskatīdamies Lindā, Tolmens sacīja:
��� Ja jau tu esi apmierināta .. .
��� Zinu, ko tu domā. Ka vīra vietā stājusies
ma�īna. Vispirms � bet tas jau ir garārn. Tagad mēs abi esam apradu�i ar visu. Sā�kumā jutāmies nebrīvi; domāju, ka arī tev tas neies secen, viņu ieraugot. Bet īstenībā tam nav nekādas nozīmes. Viņ� ir� Bārts.
Viņa pastūma Tolmenam tre�o glāzi, un viņa skatiens izbrīnā apstājās pie tās.
� Vai tie�ām �
Viņa pamāja ar galvu.
Visi trīs pusdienoja kopā. Tolmens vērās divas pēdas augstajā un divas pēdas platajā cilindrā, kas gulēja uz galda viņam pretī, un centās saskatīt tā dubultlēcās personības un prāta iezīmes. Viņ� nespēja iedomāties Lindu citādi kā priesterieni, kas nodevusies sve�a dieva kultam, un �ī asociācija traucēja. Pa��laik Linda lika metāla korpusā saldētas, vīnā mērcētas garneles un pēc pastiprinātāja sig�nāla ar karoti atkal izņēma tās.
Tolmens domāja, ka izdzirdēs monotonu, neskanīgu runu, ta�u iekārta �Sonovox� pie�ķīra Kventina balsij skanīgumu un patī�kamu tembru.
�� Sīs garneles ir ļoti gardas, Ven. Tikai paradums liek mums izspļaut kumosu, kas at�radies manā barības kamerā. Es tik tie�ām no�baudu ēdienu, tikai man nav iek�ējās sekrēci�jas dziedzeru.
��� Bet tu ta�u � tās ēd.
Kventins iesmējās.
��� Vai zini ko, Ven? Neizliecies, ka uzskati �o situāciju par normālu. Tev pie tās būs jā�pierod.
��� Man bija vajadzīgs ilgs laiks, � Linda papildināja. � Bet tad es kādudien iedomā�jos, ka �is ir Barta kārtējais nedarbs. Atce�ries, kā tu reiz ieradies �ikāgas pilsētas val�des sēdē, apvilcies bruņu tērpu?
�� Toreiz es tikai pierādīju savu taisnību, � atsaucās Kventins. � Es vairs neatceros, kādā sakarībā tas viss notika, bet� mēs sākām runāt par ēdieniem. �īs garneles ir gar�das, Ven. Tiesa, es tās neizbaudu pilnībā. Sevi�ķi izsmalcinātas sajūtas vairs neuztveru. Bet bez salda un skāba, sāļa un rūgta ir vēl citas gar�as nianses. Ma�īnas prata degustēt jau sen.
��� Bet tām ta�u nav gremo�anas sistē�mas �
��� Un tās nesirgst ar gastrītu. Ko zaudēju, nespēdams izbaudīt visas �īs delikateses, to atgūstu, zinādams, ka mani nekad neskars kuņģa un zarnu trakta slimības.
��� Un tevi vairs nemoka atraugas, � pie�bilda Linda. � Paldies dievam.
��� Varu runāt arī ar pilnu muti, � Kven�tins turpināja. � Bet es nebūt nesastāvu no ma�inizētām supersmadzenēm, kā liek domāt tava zemapziņa, draudziņ. Ari nāvējo�us sta�rus es nespļauju.
Tolmens samocīti pasmaidīja.
��� Vai tad es tā domāju?
��� Varu saderēt. Tomēr � � Balss tembrs mainījās. � Neesmu superradījums. Savā būtībā esmu dziļi cilvēcisks, un nedomā, ka reizēm mani nepārņem �ēlums, atceroties senās dienas. Kā gozējos pludmales smiltis, un kā saule cepināja muguru, � tādi sīkumi smeldz. Kā dejoju mūzikas ritmā, kā �
��� Mīļais, � Linda apsauca viņu.
Balss tembrs atkal mainījās.
��� Jā. Tie�i tādi nenozīmīgi, ikdieni�ķi fak�tori vēr� dzīvi pilnvērtīgu. Bet man ir aizvie�totāji � paralēlfaktori. Reakcijas, kuras ap�rakstīt pilnīgi neiespējami, tāpēc ka tās ir � teiksim� elektronu vibrācijas parasto nervu vibrāciju vietā. Es spēju just, tikai visi impulsi nonāk mehāniskos maņu orgānos. Tik�līdz impulss sasniedz smadzenes, tas automā�tiski pārvēr�as pazīstamā simbolā. Vai arī� � Viņ� apklusa. � Lai gan pa�laik � ne glu�i.
Linda ielika barības kamerā gabaliņu cep�tas zivs.
��� Lieluma mānija, ko?
��� Pārvērtību mānija, ta�u tā nav mānija, dārgā. Redzi, Ven, līdzko biju kļuvis par trans�plantu, manā rīcībā atradās tikai jau zināmo, vispārpieņemto salīdzinājumu komplekss. Tie derēja tikai cilvēka ķermenim. Vēlāk, uztve�rot zemes racēja impulsu, automātiski radās sajūta, ka mana kāja spie� ma�īnas aksele�ratoru. Tagad vecie simboli pamazām izzūd.
Es� spēju uztvert� daudz tie�āk, nepār�vēr�ot impulsus pierastajos priek�metos.
�� Tas jau iznāk ātrāk, � piebilda Tol�mens.
��� Tā ir. Man vairs nav jādomā, ko nozīmē �pī�, kad esmu saņēmis signālu �pī�. Man nav jārisina vienādojumi. Es uzreiz saprotu, ko tie nozīme.
��� Sintēze ar ma�īnu?
��� Robots es tomēr neesmu. Mana perso�nība, Barta Kventina personas būtība, pali�kusi neskarta. � Brīdi valdīja klusums. Tol�mens redzēja, ka Linda strauji uzlūko cilindru. Tad Kventins turpināja tādā pa�ā garā: � Risinādams da�ādus uzdevumus, es gūstu neizsakāmu baudījumu. Tā tas bijis vienmēr. Un tagad tas vairs nenotiek uz papīra. Es pats izrisinu visu uzdevumu � no sākuma līdz beigām. Es nojau�u tā pielietojumu un .. . Ven, es esmu ma�īna!
��� Ma�īna? � Tolmens pārvaicāja.
��� Vai esi ievērojis, ka, vadot automa�īnu vai lidma�īnu, arī tu pats sevi pielīdzini ma�īnai? Tā ir tavs papildinājums. Es speru soli tālāk. Un tas ir patīkami. Iedomājies, ka tu spēj maksimāli iedziļināties savā pārdomu objektā un tai pa�ā laikā būt viens no �iem objektiem, risinot tā uzdevumu. Tā jau ir ekstāze.
Tolmens noraudzījās, kā Linda ielej vīnu citā kamerā.
��� Kā, vai tad tu vari piedzerties? � viņ� apjautājās.
Linda iespurdzās.
��� No alkohola ne, tomēr Bārts it bie�i ir jautrā prātā!
��� Kā tā?
��� Uzmini, � klīrīgi atteica Kventins.
��� Alkohols uzkrājas asinīs, kas to nogādā līdz smadzenēm, � tad varbūt alkoholu var ievadīt vēnā?
��� Tad jau labāk ievadīt asinīs kobras indi, � sacīja transplants. � Mana vielu maiņas sistēma ir pārāk jutīga, pārāk labi organizēta, pārāk nobeigta, lai piesārņotu to ar sve�ķermeņiem. Nē, es dodu priek�roku elektriskajam stimulatoram � inducētai augstfrekvences strāvai, kas paceļ mani vai septītajās debesīs.
Tolmens nesaprata.
��� Tad tas būtu aizvietotājs?
��� Jā gan. Smēķē�ana un dzer�ana iedarbo�jas uzbudino�i, Ven. Domā�anai piemīt tā pati īpa�ība! Kad jūtu iek�ēju nepiecie�amību ap�slacīt mēli, es izmantoju automātu, kas rosina uzbudinātību, un varu galvot, ka no kvartas meskala tu nenoreibsi vairāk.
��� Viņ� citē Hausmenu, � paskaidroja Linda. � Un atdarina dzīvniekus. Barta balss modulācijas spējas ir tie�ām apbrīnojamas. � Viņa piecēlās. � Atvainojiet, man jāaiziet uz virtuvi. Tehnika paliek tehnika, ta�u arī pogas kādam jānospie�.
������� Varbūt varu palīdzēt? � ieminējās Tol�mens.
������� Paldies, nevajag. Paliec ar Bārtu. Vai nepiekabināt tev rokas, mīļais?
������� Nē, � Kventins atteica. � Gan Vens parūpēsies par dzeramo. Pasteidzies, Linda � Samerss teica, ka drīz bū�ot jāķeras pie darba.
��� Vai tad kuģis jau gatavs?
��� Gandrīz.
Linda, lūpas kodīdama, apstājās uz sliek��ņa.
������� Nemū�am nevarē�u pierast, ka tu vadi kosmokuģi viens pats. Kur nu vēl tādu kā �is.
������� Tsti likumīgi tas varbūt nav, bet kuģis Kalisto sasniegs.
������� Jā, bet� uz tā ta�u jābūt kaut kādai apkalpei, vai ne?
������� Tiesa gan, � Kventins piekrita, � tomēr tā nav vajadzīga. Avārijas apkalpi pieprasa apdro�inā�anas kompānijas. Samerss paveicis krietnu darbu, sagatavodams kuģi lidojumam se�u nedēļu laikā.
������� Ar ko�ļājamo gumiju un avī�u izgriezu�miem, � piezīmēja Linda. � Es ceru, ka kuģis turēsies kopā.
Viņa izgāja, un Kventins pie sevis nosmē�jās. Tad iestājās klusums. Sai brīdī, skaidrāk nekā iepriek�, Tolmens sajuta, ka viņa sarunu biedrs nav� nav� ir pārvērties. Jo viņ� juta Kventina skatienu, lai gan Kventina te nebija.
������� Brendiju, Ven, � balss teica. � Ielej man kārbā brendiju.
Tolmens jau sniedzās pēc pudeles, kad Kventins viņu apstādināja.
������� Ne jau no pudeles. Kur tas laiks, kop� vairs nejaucu rumu un kokakolu mutē. Ņem inhalatoru. Lūk, kur tas ir. Iebaudi ari pats malciņu un pastāsti man, kā jūties.
��� Kādā�
��� Vai tad tu nesaproti?
Tolmens piegāja pie loga un raudzījās Sv. Laurensija katedrāles fluorescējo�o uguņu atblāzmā.
������� Septiņi gadi, Kvent. Grūti pierast pie tevis �ajā � izskatā.
��� Neesmu zaudējis itin neko.
������� Pat Lindu ne, � Tolmens piebalsoja.- � Tev ir veicies.
������� Viņa palika ar mani, � Kventins turpi�nāja. � Pirms pieciem gadiem cietu nelaimes gadījumā. Noņēmos ar atompētījumiem un vajadzēja riskēt. Sprādziens mani sakropļoja, samala. Nedomā, ka mēs ar Lindu nebijām paredzēju�i �ādu varbūtību. Vienmēr rēķinā�jāmies ar profesionālo risku.
�� Un tomēr tu �
������� Nospriedām, ka mēs varētu palikt lau�lātie draugi, pat ja � Tomēr vēlāk stingri ap�ņēmos �ķirties. Viņa pārliecināja mani, ka mūsu turpmākā kopdzīve tomēr ir iespējama. Un tā tas arī ir.
Tolmens pamāja ar galvu.
��� Glu�i manas domas.
��� Tas� deva� man spēkus ilgam lai�kam, � Kventins maigi sacīja. � Tu zini, ko es jūtu pret Lindu. Starp mums arvien pastā�vējusi vispilnīgākā saskaņa. Kaut arī apstākļi ir mainīju�ies, esam pielāgoju�ies. � Pēk�ņi Kventina smiekli lika psihologam apsviesties. � Neesmu nekāds briesmonis, Ven. Atmet �o iedomu!
��� Es tā nemaz nedomāju, � Tolmens iebilda. � Tu esi�
��� Kas?
Vēlreiz iestājās klusums. Kventins neapmie�rināti norūcās.
��� Piecos gados esmu iemācījies novērot, kā cilvēki izturas pret mani. Ielej vēl drusku brendija. Man joprojām �ķiet, ka tas skalo�jas ap aukslējām. Brīnums, kā tādas asociāci�jas pielīp.
Tolmens ielēja konjaku no inhalatora.
��� Tātad tu uzskati, ka esi pārvērties tikai fiziski.
���� Bet tu uzskati, ka tavā priek�ā atrodas plikas smadzenes metāla cilindrā. Nevis draugs, ar kuru kopā mēdzi iedzert Tre�ajā avēnijā. Nu, protams, esmu pārvērties. Bet tā ir normāla pārvērtība. Nav nekā nedabiska, ja cilvēks liek metālam papildināt savu locekļu iespējas. Tas ir mazliet sare�ģītāk nekā vadīt automobili. Ja es būtu tāds superveidojums, kādu tu mani neapzināti iedomājies, tad es būtu pilnīgi noslēdzies sevī un pastāvīgi nodo�tos kosmiskiem aprēķiniem. � Kventins lie�toja vienkār�otu apzīmējumu. � Ja es to da�rītu, es sajuktu prātā. Tāpēc ka neesmu ne�kāds pārcilvēks. Esmu parasts cilvēks, labs fiziķis, un man jāpierod pie jaunā ķermeņa. Kam, protams, ir savi trūkumi.
��� Piemēram, kādi?
��� Maņas. Pareizāk � to trūkums. Man iz�devies izstrādāt daudz līdzvērtīgu sistēmu. Lasu eskeipistu dai|darbus, piedzeros no elek�triskās strāvas, baudu ēdienu, tam nepicskar- damies. Skatos televizoru. Cen�os iegūt visu cilvēcisko, juteklisko prieku ekvivalentu. Ro�das tik nepiecie�amais līdzsvars.
��� Tas var būt. Bet kā ar rezultātiem?
��� Spried pats. Manas acis ir tik jutīgas, ka spēj uztvert pat krāsu nianses. Manas ro�kas konstruētas tā, ka tās var piemērot pat darbam ar mikroskopiskām ierīcēm. Protu zī�mēt � esmu pazīstams karikatūrists, tikai pa�rakstos ar pseidonīmu. Zīmē�anai ziedoju savu brīvo laiku. Mana pamatnodarbo�anās joprojām ir un paliek fizika. Un tā vēl jopro�jām mani aizrauj. Vai pazīsti to neizsakāmo prieku, kad esi atrisinājis uzdevumu � elek�tronikā vai psiholoģijā, vai kādā citā nozarē? Pa�laik es risinu nesalīdzināmi komplicētā�kus jautājumus, kas prasa momentānu reak�ciju, kā arī atrisinājumu. Tas noder, piemē�ram, kosmokuģa vadī�anai. Ielej man vēl. Siltā telpā �is brendijs ātri izgaro.
��� Tu patie�ām esi tas pats vecais Bārts
Kventins, � Tolmens atzina, � tikai tam vieglāk noticēt, ja neskatos tevī. Vadīt kos- mokuģi �
� Neesmu zaudējis nevienu cilvēcisku īpa��ību, � Kventins apgalvoja. � Pārdzīvojuma būtība palikusi tā pati. Ēs � patie�ām nejū�tos visai omulīgi, redzot, kā tu ienāc un blenz manī saltās �ausmās, ta�u varu to saprast. Mēs bijām draugi tik ilgus gadus, Ven. Tu to vari aizmirst ātrāk nekā es.
Tolmena ķermeni piepe�i pārklāja auksti sviedri. Lai Kventins saka ko sacīdams, daļa atbildes, kuras dēj viņ� ieradies Kvebekā, bija rokā. Pārdabiskas spējas transplantam nepie�mīt � viņ� nav telepāts.
Protams, palika vēl vesela virkne neatbil�dētu jautājumu.
Viņ� ielēja jaunu konjaka porciju un uz�smaidīja blāvi zaigojo�ajam cilindram savā priek�ā. Virtuvē Linda dungoja kādu dzies�miņu.
Kosmokuģim nebija vārda divu iemeslu dēļ. Vispirms jau tādēļ, ka tam bija veicams tikai viens reiss � uz Kalisto, turklāt pastāvēja vēl kāds īpa�s apstāklis. Būtībā tas nebija ku�ģis ar kravu. Tā bija krava ar kuģi.
Atomspēkstacija nav nekāds ģenerators, ko var izjaukt un pārvadāt ar kravas transportu. Tā ir neiedomājami liela, spēcīga, smaga, un ar to jārīkojas uzmanīgi. Lai uzbūvētu atom- spēkstaciju, nepiecie�ami divi gadi, un ari tad sākuma uzlādē�anai jānotiek uz Zemes, gi�gantiskajā vadības centrā, kas aizņem septi�ņus Pensilvānijas apgabalus. Va�ingtonā, svaru un mēru palātā, ir metāla etalons, kas glabājas stikla traukā ar termostatu. Tas ir standartmetrs. Tāpat Pensilvānijā atrodas visā Saules sistēmā vienīgais pārslēdzamais atomskaldītājs, kura aizsardzībai izstrādāts speciāls fantastisku pasākumu komplekss.
Lietojot degvielu, jāievēro tikai viens notei�kums � vislabāk to izfiltrēt caur stiepju sietu, kura acs ir aptuveni vienu collu liela. Ta�u arī �o lielumu pieņēma patvaļīgi, lai būtu ēr�tāk noteikt attiecīgu degvielas standartu. Citādi par kurināmo varēja neraizēties.
Da�iem sagribējās rotaļāties ar atomenēr- ģiju, ta�u spēlīte ir bīstama. Zinātnieki kon�struēja eksperimentālo aparatūru. Tikai ne�mirstības garantija � transplantīda � neļāva neirozei pārvērsties psihozē.
Uz Kalisto transportējamā spēkstacija izrā�dījās par lielu, lai to ievietotu pa�ā ietilpīgā�kajā komerclīnijas kuģī, tomēr krava bija jā�nogādā uz Kalisto. Tā kuģi uzbūvēja ap spēk�staciju. Glu�i nelikumīgi tas vis nebija, ta�u standartiem neatbilda gan. Atsevi�ķās deta�ļās konstrukcija ievērojami at�ķīrās no nor�mas. Ja atklājās vēl kādas īpa�as novirzes, tās uzņēma samērā elastīgi, kaut tā rīkoties nebija parasts. Tā kā visu kuģa vadību bija paredzēts uzticēt transplantam Kventinam, tad nelielajai avārijas apkalpei nācās samierinā�ties ar pa�ām minimālākajām ērtībām. Nebija paredzēts, ka apkalpe klīstu pa visu kuģi, to varētu pieļaut tikai avārijas gadījumā, tomēr �ī varbūtība likās gandrīz nereāla. Tādā kārtā viss kuģis bija vienots dzīvs organisms. To�mēr ne glu�i.
Ar saviem pagarinājumiem � darba rī�kiem � transplants varēja sasniegt jebkuru milzīgā kuģa sekciju. To specializācija atbilda veicamajam uzdevumam. Tiem nebija nekādu jutekļu, izņemot dzirdi un redzi. �imbrī�am Kventins eksistēja tikai kā agregāts kuģa kus�tības virsvadībai. Samerss ienesa smadzeņu cilindru, ieslēdza to � kaut kur! �, iesprauda cilindra kontaktdak�u, un ar to montā�a arī bija galā.
Pulksten 24.00 spēkstacija pacēlās gaisā lidojumam uz Kalisto.
Kad aiz muguras bija palikusi tre�ā daļa ceļa Marsa orbītas virzienā, milzīgajā telpā, kas spēja iedvest �ausmas kurā katrā in�e�nierī, ienāca se�i skafandroti vīri.
No sienas reproduktora atskanēja Kventina balss:
��� Ko tu tur dari, Ven?
�� Viss kārtībā, � atteica Brauns. � Tā. Tagad jāstrādā �igli. Kaningem, atrodiet shēmu. Dalkvist, turiet automātu kaujas ga�tavībā.
��� Ko lai es meklēju? � noprasīja slaidais gai�matis.
Brauns uzlūkoja Tolmenu.
��� Vai esat pārliecināts, ka viņ� nespēj pār�vietoties?
��� Pilnīgi, � Tolmens apstiprināja, acīm nemierīgi �audoties visapkārt. Radās sajūta, it kā viņ� stāvētu kails Kventina priek�ā, un tas viņam nepatika.
Kaningems � kalsns, drūms vīrs, rievu iz�vagotu seju � piebilda:
��� Pārvietoties var vienīgi pievads. Es to sapratu jau pirms tam, kad Tolmens vēlreiz ķērās pie aparatūras apskates. Kad trans�plants nodarbināts ar vienu uzdevumu, viņ� aprobe�ojas ar darba rīkiem, kas nepiecie��ami �ā uzdevuma veik�anai.
��� Labi, nav ko veltīgi �ķiest laiku. Izjau- ciet elektrisko ķēdi.
Kaningems vērīgi palūkojās pa sejscga stiklu.
��� Acumirkli. Mums ir darī�ana ar nestan�darta aparatūru. Eksperimentālu � nepazīs�tamu. Jāmēģina noskaidrot �ādus tādus� hm.
Tolmens gribēja paslepus uztvert trans- planta lēcu skatienu, ta�u tas neizdevās. Viņ� apjauta, ka, patvēries cauruļu, spoļu, stiepļu, skalu un visvisādu aparātu jūklī, Kventins to novēro. No da�ādiem punktiem, bez �aubām: pārdomāti izvietotās acis pārredz visu telpu.
Un tā bija liela telpa, �ī centrālā vadības kabīne. To pildīja blāvi dzeltena gaisma. Ar savu tuk�umu, majestātisko augstumu un pla��umu, kurā se�i cilvēki izskatījās kā rūķī�i, tā vairāk atgādināja noslēpumainu sve�as pa�saules templi. Dūca un dzirksteļoja gigan�tiski, neizolēti modulatori, baismīgi kvēloja lielas vakuumspuldzes. Gar sienām divdesmit pēdu augstumā stiepās metāla platforma ar metāla margām, kas bija iebūvētas nevis dro��ības labad, bet nejau�i. Aug�ā varēja nokļūt pa kāpnēm, kas slējās pie abām pretējām sie�nām. Pie griestiem karājās debess globuss, un hlorēto gaisu ar klusu rūkoņu pildīja pasa�kaini lielās enerģijas pulsācija.
�� Kas tad tas, pirātisms? � atskanēja re- produktorā.
��� Sauciet to, kā vēlaties, � nevērīgi at�teica Brauns, � un nomierinieties. Jums ne�kas ļauns nenotiks. Mēs varētu pat nosūtīt jūs atpakaļ uz Zemi, ja spētu izdomāt, kā to izdarīt bez riska.
Kaningems pētīja lucīta tīklu, cenzdamies nekam nepieskarties. Ierunājās Kventins:
��� �ādas kravas dēļ nav vērts ielaisties tādā avantūrā. Jūs ta�u zināt, ka es nevedu rādiju.
�� Man nepiecie�ama spēkstacija, � strupi paziņoja Brauns.
��� Kā jūs nokļuvāt uz kuģa?
Brauns pacēla roku, lai noslaucītu svied�rus no sejas, tad novaibstījās un savaldījās.
��� Vai kaut ko atradāt, Kaningem?
������� Vēl ne, man vajadzīgs laiks. Esmu tikai elektronikas in�enieris. Aparatūra ir sare��ģīta. Fern, nāciet palīgā.
Tolmena nemiers auga augumā. Viņam ienāca prātā, ka Kventins, attapies no pirmā pārsteiguma, nav licies par viņu ne zinis. Ne�izprotams spēks lika pagāzt galvu atpakaļ un izrunāt Kventina vārdu.
������� Jā, � Kventins atsaucās. � Ko teiksi? Tad arī tu esi �ai bandā?
��� Jā.
������� Un tu mani tincināji Kvebekā. Lai pār�liecinātos, ka esmu nekaitīgs.
������� Mums vajadzēja to zināt, � neizteik�smīgā balsī atbildēja Tolmens.
������� Skaidrs. Kā jūs nokļuvāt uz kuģa? Ra�diolokators automātiski izvairās no saskar�smes ar masām. Jūs ta�u nevarējāt atlidot �urp pa�i savā kuģi.
������� Protams, ne. Mēs likvidējām avārijas ap�kalpi un pievācām tās skafandrus.
��� Likvidējāt?
Tolmens palūkojās Braunā.
�������� Kā gan citādi? Tik riskants pasākums prasa vērienu. Vēlāk, kad mēs sāktu realizēt savus nodomus, viņi kļūtu mums bīstami. Ta�gad par to neuzzinās neviens, izņemot mūs pa�us. Un tevi. � Tolmens vēlreiz palūkojās Braunā. � Es domāju, Kvent, ka tev labāk būtu rīkoties ar mums uz vienu roku.
Lai kādi draudi jautās priek�likumā, repro- duktors nelikās par tiem ne zinis.
��� Kālab jums nepiecie�ama spēkstacija?
��� Mēs esam izvēlēju�ies asteroīdu, � Tol�mens sāka skaidrot, atgāzis galvu, lai pārlū�kotu milzīgo, pieblīvēto kuģa dobumu, ko pil�dīja indīgi izgarojumi. Viņ� jau gaidīja, ka Brauns liks tam apklust, bet resnītis neiejau�cās. �Ir apbrīnojami grūti kādu pārliecināt,� Tolmens nodomāja, �ja tev nav ne jausmas, kur atrodas uzrunātais.� � Nelaime tikai tā, ka uz �ī asteroīda nav atmosfēras. Ar spēk�staciju varam ra�ot gaisu pa�i. Tas patie�ām būtu brīnums, ja kāds atrastu mūs Asteroīdu Joslā.
��� Nu, un tālāk? Pirātisms?
Tolmens neatbildēja. Reproduktorā atska�nēja domīga balss:
��� Visumā pareizs lēmums. Vismaz iesāku�mam. Varēsiet uzelpot. Kaut ko tādu neviens nebūs gaidījis. Jā, bet arī jums var plāni klā�ties.
��� Nu ko, � Tolmens atsaucās, � ja jau tā, kāds tad būtu nākamais loģiskais gājiens?
��� Katrā ziņā ne tāds, kādu esat iedomā�ju�ies jūs. Es nesadarbo�os ar jums. Ne mo�rālu apsvērumu dēļ, cik vēlēdamies saglabāt savu dzīvību. Es nebū�u jums noderīgs. Transplanti vajadzīgi tikai augsti organizētā, attīstītā sabiedrībā. Es izrādītos lieka bagā�a, nekas vairāk.
��� Ja jau esmu solījis �
��� Ne jau tu esi noteicējs, � Kventins at�trauca. Neviļus Tolmena jautājo�ais skatiens atkal apstājās pie Brauna. No sienā iemontētā reproduktora plūda dīvainas skaņas � it kā apslāpēti smiekli.
��� Labi, � Tolmens sacīja, paraustīdams plecus. � Skaidrs, ka tev grūti uzreiz izlemt. Padomā. Neaizmirsti, ka neesi vairs Bārts Kventins, tev ir sava veida mehāniski trau�cēkļi. Tā kā mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, varam gaidīt neilgi � teiksim, desmit minūtes, kamēr Kaningems visu apskata. Pēc tam� vai zini, Kvent, joki nebūs. � Viņ� saknieba lūpas. � Ja būsi ar mieru sadarbo�ties un vadīt kuģi mums vēlamā virzienā, mēs tevi neaiztiksim. Pacenties izlemt ātri. Kanin�gems atradīs tavu slēpni un pārņems vadību savās rokās. Un tad . ..
��� Kas tev teica, ka mani iespējams at�rast? � Kventins mierīgi apvaicājās. � Varu iedomāties, cik vērta būs mana dzīvība, kad bū�u nogādājis jūs tur, kur vēlaties. Nē, man vienkār�i nāktos pievienoties apkalpes locek�ļiem, no kuriem jūs jau esat paguvu�i atbrīvo�ties. Es pats izvirzī�u jums ultimātu.
��� Ko� ko tu teici?
��� Esiet mierīgi, neko neaiztieciet, un es iz�sēdinā�u jūs kādā vientulīgā Kalisto rajonā un ļau�u izbēgt, � Kventins solīja. � Ja at�teiksieties, lai dievs stāv jums klāt.
Brauns pirmoreiz pievērsa uzmanību �ai tā�lajai balsij. Viņ� uzrunāja Tolmenu:
��� Tuk�u salmu kul�ana?
Tolmens domīgi pamāja ar galvu.
��� Dro�i vien. Viņ� ir nekaitīgs.
������� Tuk�u salmu kul�ana, � galvu nepacel�dams, piekrita Kaningems.
�������� Nav vis, � reproduktorā atskanēja mie�rīga balss. � Es nemuļķojos. Un esiet uzma�nīgi ar to pulti. Tā ir automātiskā atomskal- dītāja da)a. Pietiek piedurties aplamam savie�nojumam, un mēs visi uzsprāgsim gaisā.
Kaningems atrāvās no bakelītā savīta�jiem vadiem. Melnīgsnējais Ferns, kas stāvēja da�us soļus nostāk, pagriezās pret Kanin- gemu un noraudzījās viņā.
������� Uzmanīgāk, � Ferns brīdināja. � Va�jag zināt, ko dara.
�������� Turi muti, � Kaningems norūca. � Es to zinu. Varbūt tie�i no tā baidās transplants. Tik daudz saprāta man vēl ir, lai neuzgrūstos atomsavienojumam, kaut gan � � Viņ� ap�klusa, lai vēlreiz palūkotos vadu mud�eklī. � Nē. Ar atomsavienojumu tam nav nekā kopīga, vismaz pēc manām domām. Katrā ziņā ne �eit. Ja es, teiksim, izjaucu �o ķēdi�
Cimdotā roka savēcināja gumijotas knaib�les.
Reproduktors brīdināja:
��� Kaningem, jokus pie malas.
Kaningems pacēla knaibles. Reproduktors
nopūtās.
��� Tad saņemiet pirmais. Tā, lūk!
Tolmena caurspīdīgais sejsegs sāpīgi iebelza
viņam pa degunu. Likās, it kā milzīgā ka�bīne saslietos uz pakaļkājām, kad viņ�, pilnīgi zaudējis pa�kontroli, streipuļoja uz priek�u. Visapkārt viņ� redzēja klūpam un krītam gro- teskus, skafandrotus stāvus. Brauns zaudēja līdzsvaru un smagi novēlās uz grīdas.
Kuģa ātrumam spēji samazinoties, Kanin�gems iekrita vados. Viņ� tur karājās kā mu�a zirnekļa tīklā, viņa locekļi, galva, viss ķer�menis raustījās briesmīgos krampjos. Sāta�niskā deja kļuva aizvien me�onīgāka.
��� Raujiet viņu laukā! � iebļāvās Dal- kvists.
�� Pagaidiet! � sauca Ferns. � Es iz�slēg�u strāvu �
Bet viņ� nezināja, kā to izdarīt. Tolmens iz�kaltu�u rīkli noraudzījās Kaningemā, kura ķermenis raustījās, locījās un kratījās kram�pju lēkmēs. Pēk�ņi nobrak�ķēja kauli.
Kaningemu paretam sarāva krampji, viņa galva briesmīgi zvalstījās.
�� Dabūjiet viņu zemē, � Brauns izrīkoja, bet Ferns papurināja galvu.
��� Kaningems ir beigts. Un �is savieno�jums ir bīstams.
��� Ko? Beigts?
Ferna lūpas zem plānajām ūsiņām savilkās drūmā smīnā.
�� Epilepsijas lēkmē cilvēks pats var lauzt sev sprandu.
��� Tā gan, � diezgan satraukts piekrita
Dalkvists. � Sprandu viņ� patie�am ir lauzis. Paskat, kā klana galvu.
������� Ja tev laidīs cauri divdesmit hercu maiņ�strāvu, tu tāpat locīsies krampjos, � piebilda Ferns.
��� Kā lai viņu tā atstāj?
������� Būs vien jāatstāj, � drūmi noteica Brauns. � Turieties visi tālāk no sienām. � Viņ� nikni paskatījās uz Tolmenu. � Kāpēc tad jūs ne . . .
������� Zinu, zinu. Bet tik daudz Kaningenam vajadzēja apjēgt, ka nedrīkst pieskarties kai�liem vadiem.
������� Da�i vadi ir izolēti, � norūca resnītis. � Jūs ta�u teicāt, ka transplants esot nekai�tīgs.
������� Es teicu, ka viņ� nespēj pārvietoties. Un ka viņ� nav telepāts. � Tolmens saprata, ka meklē attaisnojumu.
Tad ierunājās Ferns:
������� Ja kuģis palielina vai samazina ātrumu, jāatskan īpa�am signālam. Mēs neko tādu ne�dzirdējām. Signālu būs izslēdzis pats trans�plants, lai mēs paliktu nebrīdināti.
Viņi raudzījās dīco�ajā, pla�ajā, dzeltenī�gajā tuk�umā. Tolmenu pārņēma bailes. Li�kās � sienas sagrūs, ielieksies, it kā viņ� būtu iespiests mil�a saujā.
��� Izdauzīsim viņam acis, � teica Brauns.
������� Pamēģiniet tās atrast. � Ferns norā�dīja uz neskaitāmajām ierīcēm.
��� Vajag tikai atvienot transplantu. Izjaukt savienojumu. Tad viņ� ir pagalam.
��� Diem�ēl, � sacīja Ferns, � Kaningems bija vienīgais speciālists elektronikā. Es esmu tikai astrofiziķis.
��� Tas nekas. Jāizvelk tikai viena kontakt�dak�a, un transplants vairs neeksistē. Tas jums pa spēkam.
Iekvēlojās dusmas. Ta�u Kotons, maza au�guma cilvēciņ� zilām a�elēm, kuras viņ� pa�stāvīgi mirk�ķināja, lauza ledu.
��� Mums var palīdzēt matemātika, ģeomet�rija. Lai noteiktu transplanta atra�anās vietu un� � Viņ� pacēla acis un sastinga. � Esam novirzīju�ies no kursa! � viņ� bei�dzot izdvesa, aplaizot sausās lūpas. � Vai re�dzat to kontrolpunktu?
Augstu pie griestiem Tolmens ieraudzīja milzīgo debess globusu. Uz tā tum�ās virsmas skaidri iezīmējās sarkana uguntiņa.
Ferna melnīgsnējā seja savilkās nicino�ā smīnā.
��� Bez �aubām. Transplants mūk. Zeme ir tuvākā planēta, no kuras var gaidīt palīdzību. Bet mūsu rīcībā vēl ir daudz laika. Neesmu tāds speciālists kā Kaningems, tomēr par pil�nīgu stulbeni sevi neuzskatu. � Viņ� centās neskatīties uz līķi, kas vienmērīgi �ūpojās vadu tīklā. � Pārbaudīt visu kuģa iekārtu nemaz nav vajadzīgs.
��� Tad rīkojieties, � norūca Brauns.
Ferns, kura kustības apgrūtināja skafandrs,
neveikli aiz�āpoja līdz kvadrātveida aiverei grīdā un no divdesmit pēdu augstuma norau�dzījās metāla re�ģī.
��� Pareizi. No �ejienes tiek piegādāta deg�viela. Viss kuģis nav nemaz tik smalki jā�pārbauda. Degvielu iesūknē pa to novadcau- ruli tur aug�ā. Tātad tā. Viss, kam ir kāds sakars ar atomenerģiju, acīmredzot iezīmēts ar sarkanu. Vai redzat?
Viņi redzēja. Sur tur uz tuk�ām plāksnēm un pultīm rēgojās mīklaini sarkani uzraksti. Citi apzīmējumi bija zilā, zaļā, melnā un bal�tā krāsā.
��� Pieņemsim, �� sacīja Ferns. � Vismaz pagaidām. Sarkans tātad apzīmē atomener�ģiju. Zils � Zaļ� � hm.
Piepe�i ierunājās Tolmens:
��� Nevaru ieraudzīt nekā tāda, kas atgādi�nātu Kventina smadzeņu kārbu.
��� Vai tad jūs cerējāt ieraudzīt? � izsmē�jīgi apjautājās astrofiziķis. � Tā laimīgi ie�slīdējusi kādā amortizatora ligzdā. Smadze�nes iztur lielāku pārslodzi nekā viss ķermenis, bet septiņi g jau ir robe�a. Tas mums, starp citu, ir izdevīgi. Kuģis nav piemērots lieliem ātrumiem. Transplants to neizturētu, kur nu vēl mēs.
��� Septiņi g, � domīgi atkārtoja Brauns.
��� Kas arī transplantu padarītu nekaitīgu. Bet viņam jābūt spējīgam izvadīt kuģi cauri Zemes atmosfērai. Mūsu rīcībā vēl ir daudz laika.
��� Pa�laik mēs kustamies diezgan lēni, � sacīja Dalkvists.
Ferns uzmeta asu skatienu debess globu�sam.
��� Tā izskatās gan. Jāķeras pie lietas. � Viņ� atritināja virvi, kuras vienu galu ap�sēja sev ap vidu, bet otru apmeta ap kādu no centrālajām kolonnām. � Tas pasargās no turpmākiem negadījumiem.
�� Atrast vajadzīgo ķēdi ta�u nav tik grūti, � teica Brauns.
��� Normālos apstākļos � protams. Bet �ajā kabīnē savākts vienkop it viss � gan atomenerģijas kontrolaparatūra, gan radiolo�kācijas iekārta, gan virtuves ūdensvads. Bet etiķetes noderēju�as tikai kuģa montā�as dar�bu atvieglo�anai. Kuģim nav neviena rasē�juma. Tas ir vienreizējs eksemplārs. Es atra�dī�u transplantu, bet man nepiecie�ams laiks. Tāpēc apklustiet un ļaujiet strādāt.
Brauns savaikstījās, bet nekā neteica. Ko- tona kailais pakausis nosvīda. Dalkvists ap�skāva metāla kolonnu un sāka gaidīt. Tolmens vēlreiz pavērās aug�up, kur pie sienas karā�jās metāla platforma. Pa debess globusu lēni pārvietojās sarkanais gaismas punktiņ�.
��� Kvent, � Tolmens ierunājās.
��� Jā, Ven, � kaut kur tālumā rāmi atsau�cās Kventins. Brauns neviļus satvēra auto�mātu, kas tam karājās pie jostas.
��� Kādēļ tu tiepies?
��� Un jūs?
��� Mūs pieveikt nav tavos spēkos. Tā bija tīrā nejau�ība, ka tu nogalināji Kaningemu. Tagad mēs uzmanāmies � tev vairs neizdo�sies mūs piemuļķot. Tas. ir tikai laika jautā�jums � kad mēs tevi atradīsim. Tad ne�gaidi �ēlastības, Kvent. Tu aiztaupītu mums laiku, atklādams, kur atrodies. Mēs gribam at�līdzināt par to. Bet, ja mēs pa�i dabūsim tevi rokā, tad atmet visas cerības. Nu, kā tad būs?
��� Nē, � Kventins vienkār�i atteica.
Da�as minūtes visi klusēja. Tolmens noska�tījās, kā Ferns, piesardzīgi ritinādams vaļā virvi, pētī vadu mud�ekli, kurā vēl arvien �ū�pojās Kaningems.
��� Tam nav nozīmes, � Kventins teica. � Esmu labi noslēpies.
�� Toties bezpalīdzīgs, � Tolmens papil�dināja.
��� Tāpat kā jūs. Pajautā Fernam. Pietiek pablēņoties ar aplamu savienojumu, lai uz�spridzinātu visu kuģi. Labāk padomājiet pa�i par sevi. Mēs dodamies atpakaļ uz Zemi. Pār�slēdzos uz citu kursu, un kuģis nogādās jūs tie�i mājās. Ja jūs tūlīt padosieties �
Viņu pārtrauca Brauns:
��� Vecie likumi ir spēkā arī �odien. Par pi�rātismu draud nāves sods.
��� Pirātisms nav piekopts jau simtiem gadu. Ja jūsu lieta nonāks tiesā, varbūt spriedums skanēs citādi.
������� Cietums? Nosacījuma refleksu pārvei�do�ana? � vaicāja Tolmens. � Tad jau labāk nāve.
�� Ātrums samazinās, � iesaucās Dal�kvists un stingrāk aptvēra kolonnu.
Palūkojies uz Braunu, Tolmens noprata, ka resnītis zinājis, kas viņam padomā. Ja nelīdz tehnika, varbūt līdzēs psiholoģija, un Kventi- nam galu galā bija cilvēka smadzenes.
Vispirms novērst pretinieka uzmanību.
��� Kvent.
Ta�u Kventins neatbildēja. Brauns sa- drūma un pievērsās Fernam. Pār fiziķa mel�nīgsnējo seju straumēm plūda sviedri. Ferns centās uzzīmēt savienojuma shēmas bloknotā, kuru nēsāja piestiprinātu sev pie rokas.
Pēc brī�a Tolmenam sāka reibt galva. Viņ� noskurinājās, atskārtis, ka kuģa ātrums tu�vojas nullei, un cie�āk apķērās ap tuvāko ko�lonnu. Ferns nolamājās. Saglabāt līdzsvaru nenācās viegli.
Drīz viņ� to zaudēja pavisam, jo iestājās bezsvara stāvoklis. Visi pieci skafandros tēr�ptie astronauti turējās, pie kā varēdami.
�� Varbūt tās ir beigas, � noņurdēja Ferns, � bet transplantam no tā nebūs ne�kāda labuma. Es nevaru strādāt bezsvara stā�voklī, bet viņ� nevar nokļūt uz Zemes, ne�pie�ķirot kuģim paātrinājumu.
Skaļrunis atnesa jaunu vēsti:
��� Noraidīju SOS.
Ferns iesmējās.
��� To mēs paredzējām kopā ar Kaningemu, turklāt jūs pārāk daudz izpļāpājāt Tolmenam. Ja kuģī uzstādīts radars, kas brīdina par me�teoru tuvo�anos, neviena cita signālierīce vairs nav vajadzīga, un uz kuģa jūs to neat�radīsiet. � Viņ� atkāpās pāris soļu no apa�rāta, ap kuru bija darbojies, un vērīgi aplūkoja to. � Varbūt tomēr pareizais atrisi�nājums man bija gandrīz rokā, ko? Vai gan citādi�
��� Nebijāt tam ne tuvu, � iejaucās Kven�tins.
�� Vienalga � � Ferns atgrūdās no kolon�nas, atritinādams virvi aiz sevis. Viņ� apmeta cilpu sev ap kreiso roku un, karādamies gaisā, no jauna ņēmās pētīt shēmu.
Brauns palaida vaļā glumo kolonnu un pa�lika pusceļā starp grīdu un griestiem � kā pārāk piepūsts balons. Tolmens atspērās un aizslīdēja uz platformas pusi. Cimdotās rokas satvēra metāla margu. Veikli kā akrobāts no�stājies uz platformas, Tolmens palūkojās le�jup � lai gan tas nebija īsti lejup � uz vadī�bas kabīni.
��� Es uzskatu, ka no jūsu puses prātīgāk būtu padoties, � atsāka Kventins.
Brauns airējās uz Ferna pusi.
��� Nekad, � viņ� sacīja, un �ai mirklī as�tronautus pārsteidza �etrkārtīga pārslodze, kas varēja mēroties spēkā ar pāļdziņa trie�cienu. Tas nebija pozitīvs paātrinājums. Tas realizējās citā, iepriek� ieplānotā virzienā.
Ferns tika cauri sveikā ar pamatīgi izme��ģītu plaukstas locītavu, bet cilpa, kuru viņ� bija apmetis ap plaukstu, pasargāja viņu no liktenīga kritiena neizolētu vadu tīklā.
Tolmens atsitās pret platformas grīdu. Viņ� ievēroja, ka pārējie, arī strauji krītot lejup, ar joni ietriecas cietajā virsmā. Vienīgi Braunu neapstādināja grīdas plātnes.
Straujā paātrinājuma sākuma momentā Brauns bija laidelējies virs degvielas tvertnes.
Tolmens noskatījās, kā masīvais ķermenis pazūd tvertnes caurumā. Līdz apziņai nonāca neaprakstāma skaņa.
Dalkvists, Ferns un Kotons ar pūlēm uzslē�jās kājās. Viņi uzmanīgi tuvojās caurumam un ielūkojās tajā.
Tolmens sauca:
��� Vai viņ� �
Kotons novērsās. Dalkvists palika stāvam kā apburts, vismaz tā izlikās Tolmenam, ka�mēr viņ� ieraudzīja, cik smagi cilājas Dal- kvista pleci. Ferns palūkojās aug�up uz plat�formu.
��� Izgājis cauri filtram, � viņ� paziņoja.
�� Sieta acs nav lielāka par collu.
��� Izspraucies cauri?
��� Nē, � Ferns nesteidzīgi atbildēja,
�� viņ� neizspraucās cauri. Viņ� izgāja cauri.
Cetrkārt palielināts smaguma spēks un kri�tiens no astoņdesmit pēdu augstuma kopā rada diezgan baismīgu iespaidu. Tolmens aiz�vēra acis un iesaucās:
��� Kvent!
��� Vai padodaties?
��� Ij negaidi! � Ferns no�ņācās. � Mēs neesam tik ļoti atkarīgi cits no cita. Iztiksim arī bez Brauna.
Tolmens apsēdās uz platformas, turēdamies pie margām, un kūļāja kājas tuk�umā. Viņ� pavērās debess globusā, kas karājās pa kreisi, �etrdesmit pēdu nostāk. Sarkanais punkts, kas norādīja kuģa atra�anās vietu, bija sastindzis.
��� Manuprāt, tu tomēr vairs neesi cilvēks, Kvent, � viņ� teica.
��� Tāpēc ka varu iztikt bez automāta? Man ir citi iero�i, ar kuriem aizstāvēties. Es nejo�koju, Ven. Es sargāju savu dzīvību.
��� Mēs vēl varam vienoties.
��� Es jau teicu, ka tu pirmais aizmirsīsi mūsu draudzību, � Kventins atgādināja. � Tu jau iepriek� zināji, ka �is laupī�anas mēģinājums beigsies ar manu bojāeju. Bet tas tev acīmredzot bija vienalga.
��� Nevarēju iedomāties, ka tu �
�� Jā, � skaļrunis piebalsoja. � Interesanti, vai tu tikpat sparīgi īstenotu savu nodomu, ja man vēl aizvien būtu cilvēka izskats? Kas attiecas uz draudzību, tad savus psiholoģis�kos gājienus pataupi sev, Ven. Tu uzskati manu mehānisko ķermeni par savu ienaid�nieku, par �ķērsli ceļā uz īsto Bārtu Kventinu. Zemapziņā, iespējams, tu to ienīsti un tādēļ gribi iznīcināt. Pat ja es aizietu bojā reizē ar to. Grūti pateikt, var būt, ka esi iedomājies tādā veidā nojaukt barjeru, kas pacēlusies starp mums abiem. Un tu pilnīgi aizmirsti, ka būtībā es neesmu mainījies.
��� Agrāk mēs mēdzām spēlēt �ahu, � Tol�mens ieminējās, � ta�u figūras nekad nedau�zījām.
��� Piesaku �ahu, � Kventins attrauca. � Manā rīcībā ir tikai zirdziņi. Bet tu vari izmantot arī torņus un laidņus. Vari doties tie�i uz mērķi. Vai padodies?
��� Nē! � Tolmens atcirta. Viņ� nenolaida acu no sarkanās uguntiņas, pamanīja to ietrī�samies un izmisīgi pieķērās pie metāla mar�gām. Kuģim salecoties, Tolmens no�ļuka no platformas. Viena roka palika bez atbalsta, bet otra turējās stingri. Debess globuss �ūpo�jās kā traks. Tolmens pārcēla kāju pāri mar�gām, uzrausās atpakaļ savā neērtajā sēdeklī un palūkojās lejup.
Fernu vēl joprojām saistīja virve. Dalkvists ar mazo Kotonu slīdēja pa grīdu, kamēr spa�rīgi ietriecās kolonnā. Kāds iekliedzās.
Galīgi nosvīdis, Tolmens uzmanīgi nolaidās lejā. Bet, kamēr viņ� nokļuva līdz Kotonam, tas bija jau miris. Par to liecināja ieplaisāju��ais sejsegs un izķēmotie, nekustīgie vaibsti.
��� Viņ� uzdrāzās man tie�i virsū. � Dal�kvists norija kamolu. � Viņa sejsega stikls ietriecās manā ķiverē �
Slēgtā kuģa hlorētā atmosfēra bija atņē�musi Kotonam dzīvību � ne viegli, bet ātri. Dalkvists, Ferns un Tolmens saskatījās.
���� Esam paliku�i trijatā, � ierunājās gai��matainais milzis. � Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk.
Ferns atņirdza zobus.
��� Tad nu iznāk, ka neesam pareizi novēr�tēju�i robota iespējas. Turpmāk turieties pie kolonnām. Nekustieties, ja nejūtat pamatu zem kājām. Neskarieties klāt lietām, kas va�rētu izrādīties bīstamas.
��� Kurss joprojām uz Zemi, � teica Tol�mens.
���� Jā. � Ferns pamāja ar galvu. � Varam atvērt lūku un iziet atklātā kosmosā. Bet ko tālāk? Mēs rēķinājāmies, ka mūsu rīcībā būs �is kuģis. Cita ce|a nav.
��� Ja nu mēs tomēr padotos � � ieminē�jās Dalkvists.
��� Tad mūs gaida sods, � skaidri un gai�i pateica Ferns. � Mums vēl ir laiks. Esmu at��ifrējis vairākas shēmas. Tādējādi atkrīt dau�dzas citas.
��� Jūs vēl aizvien cerat kaut ko panākt?
��� Jā gan. Bet neļaujiet atslābt tvērienam ne mirkli. Mēs vēl nebūsim iegāju�i Zemes at�mosfērā, kad es bū�u atradis atbildi.
Tolmens steidza izklāstīt savu jauno ideju.
���� Smadzenes darbojoties rada svārstību viļņus, kurus iespējams at�ifrēt. Varbūt ņemt talkā radiopelengatoru?
��� Ja mēs lidotu kaut kur virs Mohavi tuk�sne�iem, tad gan. Bet ne �ādos apstākļos. �is kuģis ir kā apsēsts ar visvisādām strāvām un starojumiem. Kā lai mēs at�ifrējam tos bez speciālas aparatūras?
��� �ādus tādus aparātus mēs ta�u paķērām līdzi. Arī �eit to nav mazums.
��� Tie visi ir savstarpēji saistīti. Cen�os neizjaukt status quo. �ēl, ka esam zaudēju�i Kaningemu.
��� Kventins nav muļķis, � ieteicās Tol�mens. � Vispirms viņ� novāca elektroniķi, pēc tam � Braunu. Viņ� tīkoja arī pēc jums. Laidnis un dāma.
��� Kas tādā gadījumā esmu es?
��� Tornis. Ja vien varēs, viņ� novāks arī jūs. � Tolmens pasmīnēja, pūlēdamies kaut ko atcerēties. Beidzot tas izdevās. Viņ� nolie�cās pār bloknotu, kas karājās Fernam pie ro�kas, lai pasargātu uzrakstīto no fotoelemen�tiem, kas varēja būt paslēpti sienās vai gries�tos. Viņ� rakstīja: �Kventu var apdzirdīt ar augstfrekvences strāvu. Skaidrs?�
Ferns saņurcīja zīmīti un neveikliem, cim�dotiem pirkstiem saplēsa to. Viņ� saproto�i pa�lūkojās Tolmenā un ātri pamāja ar galvu.
��� Lai notiek, pamēģinā�u, � viņ� noteica un ritināja vaļā virvi, kamēr nonāca pie rezer�ves aparatūras komplekta, kuru viņi abi ar Kaningemu bija paņēmu�i līdzi uz kuģa.
Paliku�i divatā, Dalkvists un Tolmens ap�sēja virves ap kolonnām un sāka gaidīt. Ne�kas cits neatlika. Tolmens jau agrāk tika iemi�nējies par augstfrekvences strāvas radīto efektu, ta�u toreiz tas nevienu neinteresēja.
Turpretī tagad, papildinot tehniku ar prak�tiskās psiholoģijas atziņām, iespējams, izdo�tos atrisināt problēmu.
Gaidot Tolmenam sagribējās uzsmēķēt. Viņ� bija galīgi nosvīdis neērtajā skafandrā, neatlika nekas cits kā iedarbināt tajā iemon�tēto mehānismu un norīt sāls tableti un pāris malku remdena ūdens. Sirds dauzījās, deni�ņos pulsēja trulas sāpes. Skafandrs bija ne�ērts; viņ� nebija radis pie tādiem personības ierobe�ojumiem.
Skafandrā iemontētajā uztvērējā bija dzir�dams sīco�s klusums, ko izjauca tikai apslā�pēts Ferna soļu troksnis. Tolmens paskatījās uz aparātu jūkli un aizvēra acis; ne�ēlīgā dzeltenā gaisma izrādījās pilnīgi nepiemērota cilvēka redzes orgāniem, pārpūlētie acu nervi satraukti pulsēja. Kaut kur �ajā kuģī, viņ� prā�toja, varbūt pat �ajā kabīnē, atrodas Kven�tins. Tikai nomaskējies. Bet kā gan?
Vai tie�ām viņ� pārtvēris vēstules saturu? Diezin vai. Kventinam nevarēja rasties ne ma�zākās aizdomas par to, ka uz kuģa to sagaidīs laupītāji. Tīrās nejau�ības dēļ transplants patvēries tik dro�ā paslēptuvē. Bez tam vēl vainojama pavir�ība, ar kādu būvētāji gata�voja vienam reisam paredzēto zvaig�ņu kuģi ar logaritmu lineāla ērtībām.
Ja tomēr izdotos piespiest Kventinu atklāt, kur viņ� atrodas . . .
Bet kā? Mākslīgi kairinot smadzenes un tā panākot reibumu?
Ķerties pie pamatshēmām? Ta�u cilvēka smadzenes tās noliegtu.
Varēja rēķināties tikai ar pa�aizsardzības instinktu. Tolmens no�ēloja, ka nebija paņē�mis līdzi Lindu. Tad viņam būtu trumpis.
Ja vien Kventinam būtu cilvēka ķermenis, atrisinājumu nenāktos grūti atrast. Un bez spīdzinā�anas. Instinktīva muskuļu sarau�a�nās � vecu vecais profesionālo burvju māk�slinieku paņēmiens � noderētu arī Tolmena mērķa sasnieg�anai. Diem�ēl Kventins pats bija mērķis � slēgts metāla cilindrs ar bezķermeņa smadzenēm. Mugurkaulu tam aizstāja stieple.
Ja Fernam izdotos ātri dabūt gatavu augst�frekvences ģeneratoru, tad elektriskās svār�stībās tā vai citādi vājinātu Kventina aizsarg- spējas. Pa�laik transplants bija ārkārtīgi bīstams pretinieks. Pie tam vēl ļoti labi noslēpies.
Ne jau nu ļoti labi. Nekādā ziņā ne. Sirds sāka pukstēt straujāk � Tolmens piepe�i at�skārta, ka Kventins nebūt nesē� mierā, ne�liekoties zinis par laupītājiem. Turklāt viņ� bija izvēlējies īsāko atpakaļceļu uz Zemi. Jau tas vien, ka viņ� griezās atpakaļ, nevis turpi�nāja lidojumu uz Kalisto, norādīja, ka Kven�tinam vajadzīga palīdzība. Bet pa to laiku viņ� sēja nāvi, tādējādi darot visu iespējamo, lai izjauktu nelūgto ciemiņu plānus.
Acīmredzot Kventinu varēja atrast.
Kaut tikai nepietrūktu laika.
Kaningems būtu ticis galā ar �o uzdevumu. Pat Ferns bija transplantam pretinieks. Tas nozīmēja, ka Kventins � baidās.
Tolmens ievilka elpu.
��� Kvent, � viņ� uzsauca, � man ir priek��likums. Vai tu dzirdi mani?
��� Jā, � atsaucās tālā, baisi pazīstamā balss.
��� Es zinu variantu, kas izdevīgs mums vi�siem. Tu gribi palikt dzīvs. Mēs gribam pie�vākt kuģi. Tā ir?
��� Tie�i tā.
�- Pieņemsim, ka mēs nometām tevi ar iz�pletni, līdzko ieejam Zemes atmosfērā. Pēc tam mēs pārņemam vadību un stūrējam uz Asteroīdu Joslu. Tādā kārtā �
��� Un Bruts ir goda vīrs, � noskandēja Kventins. � Tas, protams, nav tiesa. Es vairs neticu tev, Ven. Psihopāti un kriminālnoziedz�nieki ir pārāk zemiski. Viņi ir cietsirdīgi, jo uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus. Psiho�logs būdams, tu esi rīkojies kā psihopāts, Ven, lūk, kādēļ es neticu nevienam tavam vārdam.
��� Tu riskē. Ja mēs pagūsim atrast īsto shēmu, tad nekāda runā�ana vairs nelīdzēs, iegaumē to.
��� Ja pagūsiet.
��� Atpakaļceļ� uz Zemi ir gar�. Pa�laik nodro�ināmies pret nejau�ībām. Tev vairs ne�izdosies nevienu nogalināt. Mēs strādāsim tik ilgi, kamēr būsim tevi atradu�i. Nu, kā tad paliek?
Pēc brī�a Kventins atbildēja:
��� Manas iespējas vēl nav izsmeltas. Teh�nikā es orientējos labāk nekā psiholoģijā. Pa�ļaudamies pats uz savām zinā�anām, es pa- nak�u vairāk, neka jaukdamies psiholoģija. Man ir sajēga par koeficientiem un kosinu- siem, turpretī par koloīdo mehānismu tavā paurī man zināms gau�ām maz.
Tolmens nolieca galvu; no deguna uz sej- sega nopilēja sviedru lāse. Piepe�i viņu sa�grāba bailes, viņ� izbijās no pārmērīgi cie�a�jām skafandra skavām, kā arī no lielā, baisā cietuma � �īs kabīnes un pa�a kuģa.
��� Tu nevari izvērsties, Kvent, � viņ� pār�spīlēti skaļi sacīja � Tavas iespējas ir ierobe��otas. Tu nespēj iedarboties uz atmosfēras spiedienu kuģī, citādi tu jau sen būtu saspie�dis gaisu un iznīcinājis mūs.
��� Pie viena iznīcinot arī vērtīgo apara�tūru. Turklāt jūsu skafandri spēj izturēt ievē�rojamu spiedienu.
��� Tavam karalim vēl arvien pieteikts �ahs.
�� Tāpat kā tavējam, � Kventins mierīgi atbildēja.
Ferns veltīja Tolmenam mierīgu skatienu, kurā viedās atzinība un uzvaras jausma. Zem neveiklajiem cimdiem, kas darbojās ap jutī�giem instrumentiem, sāka iezīmēties ģenera�tora apveidi. Labi vēl, ka neko nenācās būvēt no jauna, atlika tikai pārbūvēt, citādi laika nepietiktu.
�������� Priecājies, � teica Kventins. � Es iz�spie�u maksimālo paātrinājumu, kuru esam spējīgi izturēt.
��� Nejūtu gan, � atbildēja Tolmens.
�������� Kuru esam spējīgi izturēt, nevis kuru es varu panākt. Turpiniet tādā pa�ā garā, izklai�dējieties. Tik un tā jūs zaudēsiet.
��� Ak tā?
������� Nu padoma pats. Tik ilgi, kamēr jūs esat piesieti vienā vietā, varat justies samērā dro�i. Bet, tiklīdz sāksiet pārvietoties, man radīsies iespēja jūs nogalināt.
������� Tātad, lai dabūtu tevi ciet, mums ir jā�pārvietojas, ko?
Kventins iesmējās.
������� To es neesmu teicis. Esmu labi nomas�kēts. Izslēdziet to ierīci!
Sauciens vēl un vēlreiz atbalsojās griestu sprai�ļos, saviļņodams dzintardzelteno gaisu. Tolmens nervozi sarāvās. Viņ� notvēra Ferna skatienu un pamanīja astrofizika sejā smīnu.
� Tas viņu drusku papluinīs, � Ferns sa�cīja.
Iestājās ilgs klusums.
Kuģis pēk�ņi salēcās. Bet augstfrekvences strāvas ģenerators stingri turējās tauvā, un arī cilvēki ar savām virvēm bija labi noenku�roju�ies.
�� Izslēdziet, � Kventins atkal ierunājās. Viņa balss neskanēja vairs tik noteikti kā iepriek�.
�� Kur tu esi? � jautāja Tolmens.
Klusums.
��� Varam pagaidīt, Kvent.
������� Tad gaidiet veseli! Es � mani nemāc bailes par savu likteni. Tā ir viena no trans- planta priek�rocībām.
������� Augsta uzbudināmība, � nomurmināja Ferns. � Tas iedarbojas ātri.
�������� Runā, Kvent, � skubināja Tolmens. � Tevī tomēr ir dzīvs pa�aizsardzības in�stinkts. Tas ta�u tev nav diez cik patīkami?
������� Tas ir . .. pārāk patīkami, � stostījās Kventins. � Bet no tā nekas neiznāks. Mani vienmēr bijis grūti piedzirdīt.
������� Tā nav piedzirdī�ana, � iebilda Ferns. Viņ� pieskārās regulatora diskam.
' Transplants iesmējās. Tolmens apmierināti konstatēja, ka Kventins vairs īsti nezina, ko runā.
������� Nekas neiznāks, es saku. Esmu � pārāk slīpēts, lai jūs pieveiktu mani.
��� Ak tā?
������� Jā, tā. Muļķi jūs neesat, to nevar sacīt ne par vienu no jums. Var jau būt, ka Ferns ir labs in�enieris, bet ar viņa zinā�anām vēl nepietiek. Atceries, Ven, Kvebekā tu jautāji, vai esmu mainījies. Es atbildēju, ka neesmu. Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies.
��� Kādā ziņā?
������ Trūkst izklaidības. � Kventins bija kļuvis pārāk runīgs � reibuma pazīme. � Ķermenī ieslodzītas smadzenes nekad nevar pilnīgi koncentrēties. Tās veltī pārāk daudz uzmanī�
bas pa�am ķermenim, kas ir tālu no pilnības. Tas ir pārāk specializēts, lai strādātu efektīvi. Elpo�ana, asinsrite � viss traucē pārējo sis�tēmu darbību. Pat elpo�anas instinkts ir trau�cēklis. Pa�laik mans ķermenis ir kuģis, �o�brīd, un tas ir nevainojams mehānisms. Ar augstu lietderības koeficientu. Attiecīgi labāk darbojas arī manas smadzenes.
��� Kā jau pārcilvēkam.
��� Tā ir superefektivitāte. �ahā parasti uz�var tālredzīgākais, tāpēc ka viņ� spēj pare�dzēt iespējamos gambītus. Es spēju paredzēt katru jūsu soli. Jums grūti būs stāties man pretī.
��� Kādēļ?
��� Jūs esat cilvēki.
Pa�cildinā�ana, Tolmens nodomāja. Varbūt tie�i tas ir viņa Ahileja papēdis? Acīmredzot pirmie panākumi atstāju�i savu psiholoģisko iespaidu un reibuma elektroniskais ekviva�lents pavājinājis aiztures procesus. Glu�i lo�ģiski. Pēc piecu gadu vienveidīga darba, lai cik neparasts tas būtu, �ī pēk�ņā apstākļu maiņa, �ī pāreja no aktīvā uz pasīvo, no ma��īnas uz tās koordinatoru, � tā varēja iedar�boties kā katalizators. Pa�apziņa. Un ne�skaidra domā�ana.
Kventinu ta�u nevarēja nosaukt par super- smadzenēm. Nekādā gadījumā. Jo augstāks garīgās attīstības koeficients, jo retāk jāmeklē tie�s vai netie�s pa�attaisnojums savai darbī�bai. Te piepe�i Tolmens atskārta, ka dīvainā
kārtā ir atbrīvojies no smagajiem sirdsapzi�ņas pārmetumiem. īsto Bārtu Kventinu ne�viens nespētu apvainot paranojiskā domā�a�nas veidā.
Tātad �
Kventina artikulacija bija skaidra, bez �ļup�stē�anas. Bet runājot viņam vairs nevajadzēja ne mīkstās aukslējas, mēli un lūpas, ne arī gaisa strūklas. Ta�u skaļuma kontrole bija stipri pasliktinājusies, un transplants te �uk�stēja, te gandrīz vai kliedza.
Tolmens pasmaidīja. Viņam kļuva līksmāk ap sirdi.
��� Mēs gan esam cilvēki, � viņ� teica,
�� tomēr skaidrā prātā.
��� Blēņas. Palūkojieties uz kontrolpunktu. Mēs tuvojamies Zemei.
��� Netielējies, Kvent, � Tolmens jau nez kuro reizi atkārtoja. � Tu gribi mūs iebiedēt, un mēs abi to zinām. Augstfrekvences strāvas devai, ko tu vari izturēt, ir robe�a. Netiepies un padodies.
��� Padodies pats, � Kventins attrauca.
��� Es redzu visu, ko tu dari. Kuģis ir pilns ar slazdiem. Man no saviem augstumiem at�liek tikai nogaidīt, kamēr tu pieej tuvāk vie�nam no tiem. Es savus gājienus pārdomāju jau iepriek�, katra gambīta rezultātā vienam no jums tiks pieteikts mats. Jums vienkār�i nav izejas. Jums vienkār�i nav izejas. Jums vienkār�i nav izejas.
No saviem augstumiem, Tolmens domās at�kārtoja. No kādiem augstumiem? Viņ� atcerē�jās mazā Kotona piezīmi, ka transplanta atra��anās vietu varētu noteikt ar ģeometrijas palīdzību. Protams. Ģeometrija un psiho�loģija. Sadalīt kuģi divās daļās, �etrās daļās un tā joprojām �
Neracionāli. Augstumi � lūk, kur slēpjas lietas būtība. Tolmens kāri pieķērās �im vār�dam, kaut gan viņa sejā tas neatspoguļojās. Sie augstumi, jādomā, izslēdz pusi pārmeklē�jamās platības. Kuģa lejas daļā Kventinu nav ko meklēt. Tas nozīmē, ka uz pusēm jā�sadala tikai kuģa aug�daļa, par �ķēlējele- mentu izvēloties, teiksim, debess globusu.
Transplantam, protams, bija acis visur, ta�u Tolmens pieņēma, ka Kventins tādēļ ne�uzskata par savu atra�anās vietu katru pun�ktu, no kura novēro vadības kabīni. Kur cilvē�kam galva, tur atrodas arī viņ� pats.
Tātad Kventins redz sarkano plankumu uz de�bess globusa, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņ� paslēpies tajā sienā, kas vērsta pret attiecīgo puslodi. Transplanta koordinātes varētu no�teikt, izpētot viņa faktisko fizisko stāvokli at�tiecībā pret apkārtējiem priek�metiem, bet uz�devums bija grūts, jo �o stāvokli visprecīzāk nosaka redze, normāla indivīda svarīgākā saikne ar ārpasauli. Un Kventina redze bija gandrīz unikāla. Viņ� spēja saskatīt visu.
Tomēr vajadzēja pastāvēt kaut kādai iespē�jai viņu lokalizēt.
To varētu veikt, izmantojot vārdu asocia�tīvo spēku. Ta�u tas nozīmēja sadarbību. Kventins vēl nebija tiktāl apskurbis!
Noskaidrojot, ka Kventins redz, nekas ne�tiktu panākts, jo viņa smadzenes varēja arī neatrasties katras acs tuvumā. Pa�a trans�planta smadzenēs vajadzētu eksistēt smalkam iek�ējam nojēgumam par savu atra�anās vietu: apziņai, ka viņ� �- akls, kurls un mēms, ja neņem vērā viņa tālīnos, izstiepjamos maņu mehānismus �, tomēr ieņem telpā zināmu stāvokli. Un kā gan citādi, ja ne visai tie�i izpra�ņājot, varētu piespiest Kventinu sniegt pareizās atbildes?
Tas ir neiespējami, Tolmens bezcerīgi nodo�māja, valdot dusmas. Bet dusmas auga. Uz pieres izspiedās sviedru lāses, modās truls, svelo�s naids pret Kventinu. Tas, ka Tolmens bija ieslodzīts �ajā nīstamajā skafandrā, �ajā milzu kuģī, kur dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas, � tas viss bija Kventina nopelns. Ma�īnas nopelns �
Piepe�i viņam ie�āvās prātā laba doma.
Protams, panākumi būs atkarīgi no Kven�tina dzēruma pakāpes. Viņ� jautājo�i uzlū�koja Fernu, kas grozīja regulatora disku, un pamāja ar galvu.
�� Velns parāvis, � no�ukstēja Kventins.
��� Blēņas, � attrauca Tolmens. � Tu iz�teicies, ka pa�aizsardzības instinkta tev vairs neesot.
��� Es .. ta�u �
��� Tā ir, vai ne?
��� Nē, � Kventins skaļi paziņoja.
������� Tu aizmirsti, ka esmu psihologs, Kvent. Man vajadzēja paredzēt to visu iepriek�. Grā�mata bija at�ķirta, derēja tajā ielūkoties, pirms vēl nebiju redzējis tevi. Kad ieraudzīju Lindu.
��� Lindu tu liec mierā!
Tolmenam pēk�ņi likās, it kā viņ� redzētu kaut kur sienā paslēpu�ās apdzirdītas, izmo�cītas smadzenes � sirreālistiskus murgus.
������� Skaidrs, � viņ� teica. � Tev pa�am nav patīkami domāt par viņu.
��� Izbeidz.
������� Tev nav patīkami domāt arī par sevi, vai ne?
��� Ko tu gribi, Ven? Lai es sajūku prātā?
�������� Nē, � Tolmens atbildēja, � man �ī lieta vienkār�i ir līdz kaklam. Tava izlik�anās, it kā tu būtu Bārts Kventins, it kā tu vēl aizvien būtu cilvēks, it kā mēs varētu sadarboties kā līdztiesīgi.
��� Nekādas sadarbības nebūs �
�������� Ne jau tas man vajadzīgs, un tu to zini. Tikai tagad es apjēdzu, kas tu patiesībā esi.
Vārdi palika karājamies kabīnes dūmakai�najā gaisā. Tolmenam �ķita, ka viņ� dzird Kventina satraukto elpu, lai gan patiesībā tā bija tikai iedoma.
��� Lūdzu, izbeidz, Ven, � Kventins teica.
��� Kas lūdz izbeigt?
��� Es.
��� Un kas tas būtu?
Kuģis salēcās. Tolmens gandrīz pazaudēja līdzsvaru. Viņu paglāba tikai ap kolonnu ap�sietā virve. Viņ� iesmējās.
��� Es justu tev līdzi, Kvent, ja vien tu pa�tie�ām būtu tu. Bet tu vairs neesi tu.
��� Sādi triki nelīdzēs.
��� Sauc to, kā gribi, tomēr tas ir tiesa. Arī tu par to esi domājis. Varu likt galvu ķīlā.
��� Par ko domājis?
��� Ka neesi vairs cilvēks, � Tolmens sa�zvērnieciski sacīja. � Tu esi lieta. Ma�īna. Automāts. No�ēlojams pliks gaļas gabals me�tāla kārbā. Vai tad tu patie�ām cerēji, ka es spē�u pierast pie tevis � Tagad? Ka es spē�u pielīdzināt tevi vecajam Kventam? Tev ta�u nav pat sejas!
Reproduktorā atskanēja trok�ņi. Pēc cilvēka balss tie neizklausījās. Bet tad �
��� Izbeidz, � Kventins ierunājās no jauna, gandrīz lūdzo�i. � Zinu, kas tev padomā.
��� Un tu to negribi saprast. Tikai agri vai vēlu tev nāksies to saprast neatkarīgi no tā, vai tu nogalināsi mūs vai ne. �is� noti�kums � ir tikai nejau�ība. Bet domas tavās smadzenēs augs aizvien lielākas. Un tu aiz�vien vairāk pārvērtīsies. Tu jau esi ievērojami pārvērties.
��� Tu esi jucis, � Kventins atteica. � Es ta�u neesmu � nekāds nezvērs.
��� Ak tev tā �ķiet? Spried loģiski. Tu vēl neesi iedro�inājies to darīt, vai ne? � Tol- mens pastiepa cimdoto roku un salieca pirk�stus, uzskaitot pierādījumus. � Tu izmisīgi centies noturēt savu aizejo�o cilvēcību, kuru mantoji piedzimstot. Tu paļaujies uz simbo�liem, it kā tie spētu atklāt īstenību. Kādēļ tu izliecies, ka ēd? Kādēļ gribi dzert brendiju no glāzītes? Tu ta�u zini, ka tikpat labi to varētu iegāzt tevī arī no petrolejas kannas.
��� Nē. Nē! Tā ir estētika �
��� Muļķības. Tu skaties televizoru. Lasi. Izliecies, ka esi cilvēks un spēj pat zīmēt ka�rikatūras. Tie ir izmisīgi, bezcerīgi centieni noturēt to, kas tev jau zudis, viena vienīga izlik�anās. Kāpēc tu jūti nepiecie�amību �ad un tad iemest pa malkam? Tāpēc ka neesi vēl, kā nākas, pielāgojies. Gribi izlikties par cil�vēku, kaut gan vairs neesi cilvēks.
��� Esmu � kā lai to saka, kaut kas la�bāks �
��� Iespējams � ja vien tu būtu piedzimis par ma�īnu. Bet tu biji cilvēks. Tev bija cil�vēka ķermenis. Tev bija acis un mati, un lū�pas. Linda to atceras, Kvent. Tev vajadzēja pieprasīt �ķir�anos. Nu padomā � ja tu �ai sprādzienā būtu tikai sakropļots, viņa varētu par tevi rūpēties. Viņas palīdzība būtu tev ne�piecie�ama. Bet tu ta�u esi pilnīgi patstā�vīgs, ne no viena neatkarīgs mehānisms. Viņa it veikli izliekas. Tas gan jāatzīst. Viņa cen��as sev iestāstīt, ka tu neesi unikāls helikop- teris. Automāts. Slapju audu pika. Viņai nav viegli to izturēt. Viņa atceras tevi tādu, kāds tu biji agrāk.
�� Viņa mīl mani.
��� �ēlo, � Tolmens cietsirdīgi izlaboja.
Dziļajā klusumā pa debess globusu pārvie�tojās sarkanais kontrolpunkts. Ferns slepus aplaizīja lūpas. Dalkvists, acis piemiedzis, ne�kustīgi stāvēja un gaidīja, kas notiks tālāk.
��� Jā, � Tolmens turpināja, � skaties tais�nībai acīs. Un padomā par nākotni. Tev esot kaut kādi kompensējo�i paralēlfaktori. Drīz vien tie aizstās visu cilvēcisko. Nepaies ilgs laiks, un tu vispār aizmirsīsi, ka esi bijis cil�vēks. Tad tu jutīsies laimīgāks. Jo �is process nav atkarīgs no tevis. Tu pamazām zaudē savu cilvēcību. Kādu laiku tu vēl vari izlik�ties, tomēr galu galā tam nebūs nekādas no�zīmes. Tu priecāsies, ka esi automāts. Tu sa�skatīsi skaistumu mehānismā nevis Lindā. Var būt, ka tas jau ir noticis. Var būt, ka arī Linda to zina. Tev nav ko baidīties no savas sirdsapziņas. Tu esi nemirstīgs. Tomēr es tādu nemirstību pat par velti nenemtu pretī.
��� Ven �
��� Es vēl esmu Vens. Bet tu gan esi ma��īna. Tad tikai ņem un nogalini mūs, ja gribi un ja tas ir tavos spēkos. Pēc tam atgriezies uz Zemes un, kad atkal tiksies ar Lindu, ielū�kojies viņai acīs. Pavēro to, viņai pa�ai nezi�not. Tev nav grūti to izdarīt. Sim nolūkam tev tikai jāievieto lampā fotoelektriskais elements vai kas tamlīdzīgs.
��� Ven � Ven!
Tolmena rokas noslīga gar sāniem.
��� Labi. Kur tad tu slēpies?
Klusums ieilga, bet dzeltenajā pla�umā sanēja nedzirdamas pār,domas. Pārdomas, ko, iespējams, varētu atrast katra transplanta smadzenēs. Pārdomas par eksperimenta eenu.
Par kādu eksperimenta cenu?
Pilnīga vientulība, nomāco�a apziņa, ka cita pēc citas zūd vecās īpa�ības un ka dzīvas, siltas cilvēcības vietā stājas domājo�s ne�zvērs?
Jā, viņ� tika par to domājis � �is trans�plants, kas kādreiz bija saucies Bārts Kventins. Viņ� vēl bija iegrimis domās, kad gudrie, ap�brīnojamie mehānismi, kas aizstaja ķermeni, gaidīja, lai sāktu spraigi darboties.
Vai es pārvēr�os? Vai esmu vēl Bārts Kven�tins?
Vai ari viņi, cilvēki, uzskata mani par. . . Ko īsti par mani domā Linda? Vai es būtu � Vai esmu kļuvis .. . tas?
��� Uzkāp uz platformas, � Kventins teica. Viņa balsī viedās savāds nogurums un baiss miers.
Tolmens pamāja Fernam un Dalkvistam, kuri vienā mirklī atdzīvojās. Viņi devās aug��up pa kāpnēm, katrs savā telpas pusē, abi kustējās piesardzīgi, pārsiedami virves pie katra nākamā pakāpiena.
��� Kur? � klusu jautāja Tolmens.
������� Pie sienas dienvidu pusē. Orientējieties pēc debess globusa. Esat jau gandrīz klāt� � Balss apklusa.
��� Jā?
Klusums.
������� Kas viņam lēcies? � no aug�as sauca Ferns.
��� Kvent!
������� Ja � Ap platformas vidu. Kad pienāk- siet klāt, es pateik�u.
�������� Uzmanīgi, � Ferns nobrīdināja Dal- kvistu. Viņ� apmeta virvi ap margu un virzī�jās uz priek�u, acīm pārmeklēdams sienu.
Tolmens ar vienu roku noslaucīja apraso�ju�o sejsega stiklu. Viņa seja un ķermenis mirka sviedros. Atbaido�ā dzeltenā gaisma, f dziļais klusums, kurā grima ma�īnas, kam vajadzēja apdullino�i dārdēt, � tas viss iz�raisīja briesmīgu nervu saspīlējumu.
��� Vai �eit? � sauca Ferns.
�* Kur, Kvent? � jautāja Tolmens. � Kur tu slēpies?
������� Ven, � �ausmīgās, moko�ās sāpēs sa�cīja Kventins. �� Nevar būt, ka tu teici, ko domā. Nevar būt. Tas ir� Man jāzina! Es domāju par Lindu!
Tolmens nodrebēja. Viņ� aplaizīja lūpas.
������� Tu esi ma�īna, Kvent, � viņ� stingri noteica. � Tu esi automāts. Es ta�u nemēģi�nātu nogalināt tevi, ja tu vēl joprojām būtu Bārts Kventins.
Tad Kventins pārsteidzo�i pēk�ņi iesmējās.
�: Nu tas brīdis ir klāt, Fern! � viņ� iesau�cās, un visos kabīnes kaktos nodimdēja un nodārdēja atbalsis. Ferns ieķērās margā.
Tā bija liktenīga kļūda. Virve, kas to turēja pie margas, pārvērtās cilpā, no kuras viņ� ne�paguva atbrīvoties, jo laikus nepamanīja briesmas.
Kuģis salēcās.
Viss bija smalki aprēķināts. Fernu meta pret sienu, bet virve viņu atturēja. Milzīgais debess globuss sa�ūpojās, mezdams lokus kā Gargantijas mu�u sitamais. Trieciena spēks acumirklī pārrāva Ferna virvi.
No vibrācijas sāka dunēt kabīnes sienas.
Tolmens piespiedās pie kolonnas un neno�vērsa skatienu no globusa. Tas joprojām �ū�pojās, tikai svārstību loks saruka, jo zuda kustības inerce. No globusa iz�ļācās �ķidrums un nopilēja uz grīdas.
Aiz margām parādījās Dalkvista ķivere.
��� Fern! � viņ� iebļāvās.
Klusums.
��� Fern! Tolmen!
��� Esmu �eit, � atsaucās Tolmens.
������� Kur tad � � Dalkvists pagrieza galvu un blenza sienā.
Viņ� iekliedzās.
Neķītras lamas vēlās pār viņa lūpām. Viņ� norāva no jostas automātu un jau grasījās raidīt kārtu lejup, lai iznīcinātu aparatūru.
������� Dalkvist! � iekliedzās Tolmens. � Pa�gaidi!
Dalkvists nedzirdēja.
������� Es sa�ķaidī�u kuģi gabalu gabalos! � viņ� ārdījās. � Es . ..
Tolmens izvilka savu automātu, atbalstīja stobru pret kolonnu un ie�āva Dalkvistam galvā. Viņ� noskatījās, kā pusdzīvais ķerme�nis nokaras pār margām, apveļas un sabrūk uz grīdas plātnēm. Tad viņ� apvēlās ar seju pret zemi un palika guļam, no�ēlojami stenē�dams.
��� Ven, � uzsauca Kventins.
Tolmens neatbildēja.
��� Ven!
��� Kas ir?
��� Izslēdz induktoru.
Tolmens piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie aparāta un pārcirta vadus. Izdomāt kādu vienkār�āku paņēmienu viņ� nebija spējīgs.
Pagaja krietns laiks, kamēr kuģis sasnie�dza Zemi. Apklusa strāvas izraisīto vibrāciju dūkoņa. Krēslainā, pla�ā vadības kabīne ta�gad izlikās dīvaini tuk�a.
������� Es atvēru lūku, � sacīja Kventins. � Denvera atrodas jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem. Aptuveni �etru jūd�u attālumā tai pa�ā virzienā stiepjas �oseja.
Tolmens piecēlās, neredzo�u skatienu pār�lūkodams telpu.
������� Tu mūs apmuļķoji, � viņ� nomurmi�nāja. � Tu visu laiku spēlējies ar mums kā kaķis ar pel i. Mana psiholoģija �
������� Ne, � Kventins iebilda. � Tā būtu mani pieveikusi.
��� Ko�
������� Patiesība tu neuzskati mani par auto�mātu. Gribēji izlikties, ta�u tevi nodeva maza semantiska neprecizitāte. Tiklīdz sapratu, ko esi pateicis, tā atjēdzos.
��� I\o tad es pateicu?
�������� Ka tu nemēģinātu mani nogalināt, ja es vēl joprojām būtu Bārts Kventins.
Tolmens lēni izkāpa no skafandra. Kuģī plūda svaigs, tīrs gaiss. Viņ� nesapratnē pa�purināja galvu.
��� Nu un tad?
Kventins sāka smieties, siltie, cilvēciskie smieklu zvārguļi pieskanēja visu kabīni.
������� Ma�īnu var apstādināt vai izjaukt, Ven, � viņ� paskaidroja. � Bet to nevar no�galināt!
Tolmens nebilda ne vārda. Atbrīvojies no smagā skafandra, viņ� domīgi pagriezās pret izeju un atskatījās.
��� Durvis ir vaļā, � Kventins teica.
��� Tu ļauj man aiziet?
�������� Kvebekā es sacīju, ka tu aizmirsīsi mūsu draudzību ātrāk nekā es. Labāk pasteidzies, Ven, kamēr nav par vēlu. Iespējams, ka Den�vera jau izsūtījusi helikopterus.
Tolmens jautājo�i pārlūkoja pla�o telpu. Kaut kur, kādā metāla ligzdā, vareno agre�gātu aizsegā slēpās mazs metāla cilindrs. Bārts Kventins �
Rīkle kļuva sausa. Viņ� norija siekalas, at�vēra un tūlīt pat aizvēra muti.
Tolmens apgriezās uz papē�a un devās laukā. Drīz apklusa arī viņa soļu troksnis.
Palicis mēmajā kuģī viens, Bārts Kventins gaidīja ierodamies in�enierus, kuri atkal sa�gatavos viņa ķermeni lidojumam uz Kalisto.
Vecais Jensijs � ko tur var darīt � ir pats ne�lietīgākais cilvēks zemes virsū. Neesmu re�dzējis tik nekaunīgu, ietiepīgu, stulbu, prastu ne�ķīsteni. Viņa liktenis sasaucas ar vienu piedzīvojumu, ko pirms laba laika pastāstīja kāds paziņa. Viņa vārds gan piemirsies � iespējams, ka Lūiss, bet varbūt arī Tamer- lans, � ta�u viņ� reiz izteicās tā: kaut visai pasaulei būtu tikai viena galva, �im būtu vieglāk nocirst.
Jensijs, par nelaimi, aizprātojās tiktāl, ka visa pasaule esot sazvērējusies pret viņu, sa�sper jods, ja tā neesot. Tas nu bija gatavais posts pat mums, Hogbeniem.
Bet tas Jensijs ir nelietis. Tārbelu ģimeni neviens lāgā neieredz, ta�u Jensijs noriebās pat �iem pa�iem. Viņ� mitinājās mazā vienis�tabas būdelē aiz Tārbelu mājas un nelaida nevienu sev tuvumā, un pieņēma tikai �ādus, tādus produktus, ko iestūma pa durvīs izzā�ģētu pusapaļu caurumu.
Pirms gadiem desmit notika zemes pārmē�rī�ana, vai, un tā nu iznāca, ka Jensijs sapi�nās nez kādās juridiskās padarī�anās un bija spiests pierādīt savas skvotera tiesības uz ze�mes pleķi." Vajadzēja nodzīvot uz vietas kādu gadiņu. Bet tad viņ� sastrīdējās ar sievu un pārvācās uz mazo budēli ārpus īpa�uma robe��ām, un teica, lai jau tā zemīte tiekot valstij, viņam esot vienalga, toties savu ģimeni viņ� pārmācī�ot gan. Viņ� zināja, ka sieva mīl �ad tad iemest par to naudiņu, ko ienes runkuļu lauciņ�, un baidās, ka tik valsts to nenoņem.
Tomēr izrādījās, ka pēc �ī zemes pleķa ne�viens nekāro. Tas bija paugurains un glu�i kā nosēts akmeņiem, bet Jensija sievas ba�as nemazinājās, un viņa lūdza Jensiju atgriez�ties, bet �is bija pārāk nekrietns, lai paklau�sītu.
Jensijs Tārbels dzīvoja tai būcenī bez jeb�kādām ērtībām, bet viņ� bija tiklab stulbs, kā neķītrs. Drīz vien no sitiena pa galvu no�mira misis Tārbela; akmens, ko viņa svieda uz būceni kalnā, atlēca atpakaļ un trāpīja viņai pa�ai. Dzīvi palika Tārbelu astoņi dēli un Jensijs pats. Tomēr no savas būdas viņ� ne�ķīrās.
Var jau būt, ka �is tur nonīktu tik ilgi, ka�mēr sapūtu un uzbrauktu debesīs, ja vien Tār- beli nebūtu sāku�i ķīvēties ar mums. Cietām, cietām � viņi ta�u nevar mums nekā pada�rīt. Bet tad tēvocis Less, kas tobrīd viesojās pie mums, pārskaitās un paziņoja, ka viņam apnicis spurgt gaisā kā paipalai, līdzko no krūmiem atskan �āviens. Brūces viņam aiz- dzīst ātri, bet aug�ā nākot virsū reiboņi, jo gaiss divu trīs jūd�u augstumā ir retināts.
Tā nu tas turpinājās, un nevienam nekas nenotika, kas, domājams, sakaitināja astoņus brāļus Tārbelus vēl vairāk. Reiz kādu nakti viņi sametās kopā un iebruka mūsmājās ar �autenēm rokās. Mums tādi skandāli nepatīk.
Tēvocis Lems � tēvo�a Lesa dvīņu brālis, tikai viņiem abiem ir krietna gadu starpība � bija nolicies ziemas guļā, tā ka viņu �itie ku�mēdiņi neskāra. Bet mazuli � lai viņam ilgs mū�s � pārvietot nav visai ērti, saviem �etr�simt gadiņiem viņ� ir tīri brangs � mārciņas trīssimt sanāks.
Mēs visi varējām kaut kur nozust un pa�slēpties vai arī uz laiku apmesties ielejā, Pai- pervilas pilsētiņā, bet kā lai pamet vectētuku aug�stāvā, bez tam vēl biju paguvis iemīļot savu propesoriņu, kas glabājas pudelē. Arī viņu negribējās pamest � tādā jandāliņā pu�dele saplīsīs viens divi, astoņi brāļi Tārbeli dro�i vien ieradīsies krietnā dū�ā.
Tas propesors ir vīrs uz goda, lai gan pā�rāk daudz prāta viņam nekad nav bijis.
Apsaukā mūs par mutantiem � ej nu sazini, kas tie tādi, � un vēl plātās ar nez kādām drau�dzenēm, kuras saucot par hromosomām. Pro�pesors apgalvo, ka �īs esot pamatīgi apsta�roju�ās un tad laidu�as pasaulē pēcnācējus � ne īsti dominantmutācijas, ne īsti Hogbenus, bet es to alla� jaucu ar apaļgalvju sazvēres�tību vēl vecajā pasaulē. Skaidrs, ka ne īstajā vecajā pasaulē. Tā jau sen nogrimusi.
Tā, klausīdami vectētuka padomam turēt muti, nogaidījām, kad astoņi brāļi Tārbeli iebruks mūsmājās, bet pa�i pataisījāmies ne�redzami, mazuli ieskaitot. Sākām gaidīt, kad tas beigsies, bet tā arī nesagaidījām.
Kad visa māja bija izvandīta un krustām �ķērsām izstaigāta, astoņi brāļi Tārbeli no�kāpa pagrabā. Tas bija bēdīgāk, nebijām to paredzēju�i. Kā jau sacīju, mazulis pataisījās neredzams kopā ar cisternu, kurā viņu turam, bet cisterna nevar pārvietoties tik veikli kā mēs.
Viens no brāļiem Tārbeliem kā gāja, tā uz- drāzās virsū cisternai un salauza kāju. Kā viņ� lādējās! Augo�s bērns nedrīkst dzirdēt tādas lietas, tomēr pārspēt vectētuku viņam neizdevās, tā ka es neiemācījos nekā jauna.
Viņ� tātad neganti lamājās, lēkāja apkārt, bet te pēk�ņi nosprakstēja medību bise. Dro�i vien gailis bija turējies uz goda vārda. Troksnis uzmodināja mazuli, viņ� nobijās un laida vaļā brēcienu. Tik nelabu bauro�anu dzirdēju pir�moreiz, lai gan man ir nācies noskatīties, kā cilvēki nobāl un dreb, līdzko mazulis sāk tau�rēt. Mūsu pa�u propesors vienreiz izteicās, ka mazulis iz�iepstot infraskaņu. Vai tu redzi, ko?
Vispār septiņi braji no astoņiem nepaguva ne iepīkstēties, kad sakrita kaudzē cits citam virsū beigti un pagalam. Astotais uzrik�oja pa pagraba trepēm aug�ā un drebēja kā ap�u lapa, apgriezās un laida ļekas vaļā. Viņ�, li�kās, bija tā apstulbis, ka neapjēdza, kurp skrien. Mēs pat nepaguvām viņu brīdināt, kad �is jau bija uzaulēk�ojis aug�stāvā un ieskrē�jis tie�i krūtīs vectētukam.
Nu sanāca pavisam dumji: vectētuks bija tā aizrāvies, mūs izrīkodams, ka pats bija pil�nīgi aizmirsis pataisīties neredzams. Un dro�i vien, uzlūkojis vectētuku, astotais brālis Tār- bels uz vietas izlaida garu. Nokrita gar zemi kā nodīrāts jenots. Nezinu, kas tur īsti notika, tomēr jāpiebilst, ka tonedēļ vectētuks neiz�skatījās visai labi. Viņ� bija savārdzis.
��� Kā jūties, vectētuk? � �ķiet, biju ievai�cājies nelaikā. Viņ� izlamāja mani.
��� Nav mana vaina, � es taisnojos.
��� Pie Kristus asinīm! � viņ� nikni iesau�cās. � Kāda no�ēlojama tuk�pauru kompā�nija man jāsauc par saviem pēcnācējiem! No�liec mani vietā, mazais nelga.
Es iebāzu viņu atpakaļ maisā, viņ� pagrozī�jās un aizvēra acis. Piebilda vēl, ka gribot no�snausties, un piekodināja nemodināt līdz pas�tardienai. To viņ� domāja visā nopietnībā.
Mums pa�iem nācās izprātot, kā rīkoties tā�lāk. Māmiņa sacīja, ka mēs neesot vainīgi un ka vienīgais, kas stāvot mūsu spēkos, esot sa�kraut astoņus brāļus ķerrā un pārstumt mā�jās, ko arī izdarīju. Ceļā mani sāka urdīt tāds kā nemiers � neparko nevarēju izdomāt, kā pieklajīgāk paziņot par notiku�o. Turklāt mā�miņa bija piekodinājusi runāt smalkjūtīgi.
�Pat seskam da�reiz ir skumji ap sirdi,� viņa piebilda.
Ķerru ar astoņiem brāļiem Tārbeliem at�stāju krūmos, bet pats devos pa nogāzi aug��up, kur ieraudzīju Jensiju ar grāmatu rokā gozējamies saulītē. Vēl arvien nezināju, ko sacīt. Pagrozījos apkārt, svilpodams �Jenkiju Dūdlu�. Jensijs necēla ne ausu.
Viņ� ir mazs, nejauks, netīrs vīrelis ar kaz- bārdiņu. Ne vairāk kā piecas pēdas gar�. Osās salipusi tabaka, ta�u es nodarītu vecajam Jensijam pāri, ja rādītu viņu kā nevī�u vien. Stāsta, ka viņ� mēdzot spļaut bārdā, lai ķertu mu�as un vēlāk norautu tām spārnus.
Aci nepamirk�ķinājis, viņ� pagrāba akmeni un aizlaida to man pār galvu.
��� Aizveries un �ļūc pa diegu, � viņ� teica.
��� Dzirdu un paklausu, mister Jcnsij, � es atbildēju, atviegloti uzelpojis, un gribēju jau iet. Bet tad iedomājos, ka māmiņa dro�i vien mani noslānīs, ja neizpildī�u rīkojumu, tādēļ es tikai apmetu līkumiņu, nostājos Jensijam aiz muguras un palūrēju, ko �is lasa. Izska�tījās tīri pēc grāmatas. Tad pagājos vēl ga�baliņu un biju �im līdzās.
Viņ� sāka krek�ķināt bārdā.
��� Kas jums par smuku bildīti, mister Jen- sij, � es ierunājos.
Viņ� irgājās neatņemdamies, it kā tas būtu �o iepriecinājis.
��� Vai ne ko! � viņ� izsaucās un iebelza ar dūri pa savu veco, kaulaino dibengalu. � Ak tu kungs! No skatī�anās vien 'top vieg�lāk ap sirdi.
Grāmata tā tomēr nebija. Jensijs būrās �ur�nālā, tādus pārdod mūsu Paipervilā. Visu at��ķirto lappusi aizņēma attēls. Mākslinieks, kas to darinājis, it labi pieprata zīmē�anu. Tiesa, ne tik labi, cik tas mākslinieks, ar kuru iepazinos Anglijā. Ja nemaldos, viņu sauca Kruk�enks [15] vai krukbeks, vai tamlīdzīgi.
Vienalga, tā bildīte, kurā blenza Jensijs, arī bija ko vērta. Tajā bija sazīmēts vesels lē�rums cilvēku, visi pilnīgi vienādi, un viņi nāca laukā no ma�īnas, kas � to uzreiz varēja pa�teikt -� nedarbojās. Bet tie cilvēki līdzinājās cits citam kā ūdens lāses. Tad vēl tur viens sarkans briesmonis ar izvalbītām acīm nez kāpēc ķerstīja meiteni. Smuka bildīte.
��� Ak, ja tā notiktu dzīvē, � Jensijs sa�cīja.
������� Tas nemaz nav tik grūti, � es paska-i^- roju. � Tikai tas daikts galīgi nekur neder. Pietiek ar bļodu un vecu bleķa gabalu.
��� Ej nu!
��� Palūk, � es turpināju. � Re, kur apa�rātiņ�, kas vienu zēnu pārvēr� daudzos zēnos. Tas ir aplami uzbūvēts.
��� Man domāt, tu mācētu labāk? � viņ� pikti pārtrauca.
��� Vienreiz mēs tādu sameistarojām, � es sacīju. � Neatminu, ko tētuks gribēja, bet viņ� bija palicis parādā kādam cilvēkam, vārdā Kedmuss. Kad Kedmusam steidzīgi ievajadzējās daudz karavīru, tētuks izdarīja tā, lai no Kedmusa iznāktu vesels pulks zal�dātu. Ko domā! Es pats arī māku!
��� Ko tu tur muldi? � Jensijs noprasīja. � Ne jau tur jāskatās. Es tak runāju par sar�kano briesmoni. Vai redzi, ko viņ� grasās da�rīt? Nokost galvu tam smukajam skuķēnam. Re, kas �im par ilkņiem! He-he-he. Ja es būtu viņa vietā! Tad gan pārkostu rīkles visiem ļautiņiem.
��� Pats savai ģimenei jau nu nepārkostu vis, varu saderēt, � es teicu, beidzot paredzē�dams iespēju paziņot sēru vēsti smalkjūtīgi.
��� Nav ko derēt, � viņ� iebilda. � Samak�sā savus parādus, ne no viena nebaidies un neslēdz derības. Azarta spēles ir grēks. Ne�kad neesmu ielaidies derībās un alla� nomak�sāju savus parādus. � Viņ� apklusa, paka�sīja bārdiņu un nopūtās. � Visus, izņemot vienu, � viņ� drūmi nobeidza.
��� Kā tas gadījās?
��� Ak, biju palicis parādā vienam cilvē�kam. Tikai nekādi nevaru viņu atrast. Būs pa�gājis gadu trīsdesmit, kop� viņ� pazudis. To�dien es piedzēros un iesēdos vilcienā. Pa ce�ļam, liekas, biju aptīrījis kādam kabatas, jo atradu ķe�ā tik prāvu naudas �ūksni, ka ar to varētu aizbāzt rīkli zirgam.
��� Nē, ser, � es iebildu. � Mēs runājām par jūsu ģimeni.
��� Aizveries! � vecais Jensijs uzkliedza. � Bet tas gan bija varens joks. � Viņ� aplai�zīja ūsas. � Vai esi dzirdējis tādu vārdu kā Ņujorka? Kaut kur ārzemēs. Nekā nevar sa�prast, ko �ie tur runā. Nu vienalga, tur es arī satiku to vīru. Bie�i domāju, kaut varētu viņu vēlreiz redzēt. Godīgi ļaudis, tādi kā es, nevar pat nomirt, nesamaksāju�i ietaisītos parādus.
�� Vai jūsu astoņiem zēniem arī bija kādi parādi? � es apvaicājos.
Viņ� pa�ķielēja uz mani, papliķēja pa savu kaulaino kāju un pameta ar galvu.
��� Nu es saprotu, � viņ� teica. � Vai tik nebūsi mazais Hogbens?
��� Bū�u gan. Sonks Hogbens.
��� Esmu �o to dzirdējis par jums, Hogbe- niem. Visi burvji, ko?
��� Nē, ser.
��� Ko dzirdēju, to dzirdēju. Par jums runā visa apkārtne. Ļaunie gari, lūk, kas jūs esat. Lasies prom, ko vēl gaidi.
������� Es jau eju, � es attraucu. � Tikai at�nācu pateikt, ka pats savu ģimeni jūs diem��ēl nevarētu apkost, pat ja pārvērstos tādā briesmonī kā tajā bildītē.
��� Mani neviens neatturēs!
��� Var jau būt, � es atteicu, � bet visi jū�sējie jau pārcēlu�ies uz viņsauli.
Dzirdot jaunumu, vecajam Jensijam uznāca smiekli. Beidzot, atguvis elpu, viņ� izdvesa:
��� Nevar būt! Nu tad tie velni būs jau ellē, tur viņiem īstā vieta. Kā tas notika?
��� Nelaimes gadījums, � es sāku stāstīt. � Mazulis nopļāva septiņus, un vectētuks no�pļāva astoto, tā sacīt. Mums nebija padomā nekas ļauns.
��� Nekas ļauns nav noticis, � Jensijs at�bildēja, atkal ieķiķinādamies.
��� Māmiņa sūta atvaino�anos un jautā, ko lai iesāk ar viņu mirstīgajām atliekām. Man jāstumj atpakaļ ķerra.
��� Ved viņus prom. Man viņi nav vaja�dzīgi. Labi, ka esmu ticis vaļā no �itiem sa�la�ņām, � vecais Jensijs teica. Es tikai teicu �lai notiek� un devos prom. Bet tad viņ� ie�bļāvās un pavēstīja, ka esot pārdomājis. Lika gāzt �os tepat laukā. Cik varēju noprast � bet viegli tas nenācās, jo Jensijs zviedza vienā gabalā �, viņ� gribēja �os paspārdīt.
Es izdarīju pēc viņa prāta un devos uz mā�jām, un, ēdot vakariņas � bija reņģes ar pu�pām un pa�brūvētais �, pastāstīju māmiņai, kā man gājis. Viņa bija izcepusi arī kukurū�zas plācenī�us. Mēli varēja norīt. Es atzvēlos krēslā, pilnīgi pārliecināts, ka esmu nopelnījis atpūtu, un iegrimu pārdomās, sajuzdams sevī patīkamu siltumu. Centos iztēloties, kā manā māgā varētu justies tāda pupa. Bet �ai laikam vienalga.
Nepagāja ne pusstunda, kad ārā iekviecās veprēns, it kā no kājas spēriena, tad pie dur�vīm pieklaudzināja. Tur stāvēja Jensijs. Tikko ienācis, viņ� izvilka no biksēm raibu mutautu un sāka �ņaukāties. Platām acīm pavēros mā�miņā. Nevarēju saprast, kas �im lēcies.
Tētuks ar tēvoci Lesu bija nolīdu�i maliņā un dzēra kukurūzas �ņabi, �ad tad iespurgda�mies smieklos. Viņi, rādās, jutās it omulīgi, jo galds starp viņiem �ūpoties �ūpojās. Ne�viens tam nepieskārās, ta�u galds līgojās, cenzdamies uzkāpt uz kājas te tētukam, te tēvocim Lesam. Viņi rotaļājās tikai domās, gribēdami pieķert viens otru neuzmanībā.
Māmiņai neatlika nekas cits kā rīkoties pa�ai, un viņa uzaicināja veco Jensiju piesēst un iebaudīt pupas. Viņ� ie�ņukstējās.
��� Kas tad jums, kaimiņ, bēdas, vai? � mā�miņa pieklājīgi apprasījās.
��� Un kā vēl, � Jensijs �ņaukādamies gau�dās. � Esmu pagalam vecs.
� Tiesa kas tiesa, � māmiņa piekrita. � Varbūt ne tik vecs kā Sonks, bet traki veca vīra izskats jums ir gan.
��� E? � Jensijs novilka, blenzdams mā�miņā. � Sonks? Sonkam nav vairāk par sep�tiņpadsmit, lai cik liels viņ� būtu.
Māmiņa saminstinājās.
�� Vai tad es teicu �Sonk�? � viņa ātri at- ģidās. � Tas jau Sonka vectētuks. Ari viņu sauc Sonks.
Tā nav vis, un vectētuks pats neatceras savu īsto vārdu, tik sen tas bijis. Bet savā mū�ā viņ� saucies daudzos vārdos, piemēram, par pravieti Eliju un tamlīdzīgi. Es pat neņemos apgalvot, vai Atlantīdā, no kurienes nāk vec�tētuks, tādi vārdi vispār biju�i. Viņus tur ap�zīmēju�i ar numuriem, vai. Ta�u tas nav sva�rīgi. *
Vecais Jensijs tātad �ņaukajas, vaidēja un stenēja, lai iznāktu tā, it kā mēs būtu noslak�tēju�i viņa dēlus un viņ� būtu palicis pasaulē viens kā stabs. Vēl pirms pusstundas viņ� par to necēla ne ausu, un tā es arī pateicu. Tomēr viņ� piebilda, ka nemaz neesot apjēdzis, ko es �im sakot, un lika vēl aizvērties.
��� Ģimenīte man varēja būt vēl lielāka, � viņ� sacīja. � Agrāk bija vēl divi zēni � Zebs un Robijs �, bet vienreiz es �os ņēmu un no�āvu. Nevarēju paciest, kā viņi lūr uz mani. Bet jums, īlogbeniem, vienalga nav tie�sību nokaut manus bērniņus.
��� Mēs tak netī�ām, � māmiņa taisnojās. � Noticis nelaimes gadījums. Ja jūsu zau�dējumu varētu kaut kā atlīdzināt, mēs lab�prāt.
��� Tā arī es domāju, � vecais Jensijs no�teica. � Pēc visām �itām izrīcībām tas būtu darāms pirmām kārtām. Nav svarīgi, vai ma�nus puisī�us nobendējis jūsu mazulis, kā mel� Sonks. Pēc manām domām, par to jāatbild vi�siem Hogbeniem. Bet es uzskatītu lietu par izbeigtu, ja jūs izdarītu man nelielu pakalpo�jumu. Turēt uz kaimiņiem, ļaunu prātu nemaz nav labi.
��� Bet lūdzu, � māmiņa sacīja, � ja tik tas ir mūsu spēkos.
��� Domāju gan, � vecais Jensijs atbildēja. � Iztaisiet no manis daudz daudz ļau�u, ti�kai uz kādu brītiņu.
Ei, ko jūs, vai domājat klausīt Mede- jai? � tētuks jautāja, apdzēries tiktāl, ka vairs neapjēdza it neko. � Neticiet viņai. Ar Peleju viņa izspēlēja ļaunu joku. Kad bija sacirtusi �o gabalos, nabadziņ� tā arī palika guļam, beigts un pagalam. Viņ� nekļuva vis jauns, kā solīts.
� Ko, ko? � Jensijs nesaprata. Viņ� iz�vilka no kabatas to pa�u veco �urnālu, un tas at�ķīrās lappusē ar smuko bildīti.
��� Paskat nu, � viņ� rādīja. � Sonks mel�, ka jūs �ito numuru pieprotot. Un visa apkārtne zina, ka jūs, Hogbeni, esat burvji. Sonks stāsta, ka reiz jūs to joku esot izstrā�dāju�i ar kaut kādu Mesiju.
��� Viņ� domā Kedmusu, � es paskaidroju.
Jensijs pavicināja �urnālu. Viņa acīs pa�manīju savādu spīdumu.
��� Te tak skaidri redzams, � viņ� nepa�cietīgi turpināja. � Cilvēks iekāpj tai daiktā un tad atkal nāk laukā veseliem du�iem.
Burvestība. Pazīstu jūs, Hogbenus. Varat vest ap stūri pilsētniekus, bet mani jūs neapmuļķo- siet. Visi jūs esat gatavie burvji.
��� Neesam, � tētuks iesaucās no sava kakta. � Kur tas laiks.
��� Esat gan, � Jensijs neatlaidās. � Esmu dzirdējis, ko ļaudis runā. Bet �ito, � viņ� no�rādīja uz tēvoci Lesu, � �ito esmu manījis skrienam pa gaisu. Un, ja tā nav burvestība, tad es nezinu, kas tā ir.
��� Patie�ām? � es pavaicāju. � Tas ir pavisam vienkār�i. Vajag tikai . . .
Bet māmiņa lika man apklust. � Sonks mel�, ka jūs �ito joku pieprotot, �- viņ� atkārtoja. � Kamēr es sēdēju un būros �urnālā, prātā ie�āvās laba doma. Pats par sevi saprotams, to zina ikviens � jebkur� burvis var vienlaicīgi atrasties divās da�ādās vietās. Kālab tad �is nevar atrasties vienlai�cīgi trijās da�ādās vietās?
��� Nav nekādas starpības, � māmiņa pie�krita. � Tikai te nekādu burvju nav. Tas jau izklausās tīri pēc zinātnes, ko te visriņķī dau�dzina. To visu ļaudis vienkār�i izdomāju�i. Patiesībā tādas lietas nemaz nenotiek.
��� Nu labi, � Jensijs teica, nolikdams �ur�nālu. � Divās vai trijās, vai daudzās. Cik cilvēku ir pasaulē?
��� Divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūksto�i deviņ�simt deviņpadsmit, � es atbildēju.
��� Tādā gadījumā �
��� Paga, paga, � es ieteicos. � Tagad jau ir divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni de�viņsimt piecdesmit deviņi tūksto�i deviņsimt divdesmit. Mīļ� kā cālēns.
�� 'Puisēns vai meitenīte? � māmiņa ap�prasījās.
��� Puisēns, � es paziņoju.
��� Kālab nevarētu izdarīt tā, lai es vienlai�cīgi atrastos visās divi miljardi vietās? Tikai kādu pusminūti. Pietiks. Vairāk nemaz neva�jag.
��� Kam pietiks? � māmiņa jautāja.
Jensijs blēdīgi pablenza uz mani.
��� Man jānokārto rēķini, � viņ� sāka. � Gribu atrast vienu cilvēku. Nelaime tā, ka nezinu, kur viņu meklēt. Pagājis traki ilgs laiks. Bet man viņu vajag kā ēst. Nevarē�u mierīgi dusēt kapā, kamēr nebū�u nomaksājis visus parādus, un nu jau veselus trīsdesmit gadus kā nevaru, tā nevaru norēķināties ar vienu cilvēku. Traks var palikt.
��� Cik cēli no jūsu puses, kaimiņ, � mā�miņa atzina.
Jensijs no�ņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē.
��� Grūts darbs stāv priek�ā, � viņ� sū�rojās. � Pārāk ilgi esmu atlicis to uz vēlāku laiku. Vispār gribēju, lai mani astoņi zēni kādudien sadabon to cilvēku rokā, tātad sa�protiet pa�i, cik satriekts es jūtos, jo tie draņ�ķa sala�ņas ir noslaktēti bez brīdinā�anas. Interesanti, kā lai es to vīru tagad atrodu?
Māmiņa noba�ījusies pasniedza Jensijam krūku.
��� Uh! � viņ� nosprauslojās, iebaudījis dzērienu. � Tā jau gatavā elles dzira. Uh!
Tad viņ� ierāva vēl vienu malku, ievilka gaisu nāsīs un, dusmīgi saviebies, uzlūkoja māmiņu.
��� Ja cilvēks sataisījies nozāģēt koku, bet kaimiņ� salau� zāģi, tad �im kaimiņam, man domāt, būtu jāaizlienē savs zāģis. Vai tā nav?
��� Protams, � māmiņa piekrita. � Tikai mums diem�ēl nav astoņu dēlu, ko aizlienēt.
��� Jums ir kaut kas labāks, � Jensijs teica. � Sasodītā melnā maģija, lūk, kas. Es nesaku ne jā, ne nē. Tā ir jūsu darī�ana. Bet, kad jūs ņemat un nokaujat manus nelaimīgos puisī�us un tāpēc man izjūk visi nākotnes plāni, tad vajag prasties skādi atlīdzināt. Tik�līdz bū�u atradis to vīru un nokārtojis rēķi�nus, vairāk nekā man nevajadzēs. Atzīstieties, vai nav svēta patiesība, ka jūs varat iztaisīt no manis veselu lērumu manu dubultnieku?
��� Kāpēc ne, domāju, ka to var gan, � mā�miņa teica.
��� Un vai arī tā nav skaidra patiesība, ka jūs varat noburt tos dubultniekus tā, lai viņi skrien kā vēj� un pagūst apraudzīt ikvienu visā pla�ajā pasaulē?
��� Tas ir pavisam vienkār�i, � es atsaucos.
��� Ja tā, � Jensijs prātoja tālāk, � nebūs grūti atrast to vīru un atdot to, kas �im pie�nākas.
Viņ� no�ņaukājās.
��� Esmu goda vīrs. Nevaru mirt, nenomak�sājis parādus. Sasper jods, ja esmu ar mieru mū�īgi cepties elles liesmās kā jūs, grēkā�i Hogbeni.
��� Blēņas, � māmiņa atteica, � domāju, ka pratīsim izlīdzēt, kaimiņ, ja jau jums tā deg. Jā, ser, lai notiek, kā vēlaties.
Jensija garastāvoklis manāmi uzlabojās.
�� Apsolāt? � viņ� jautāja. � Vai varat apzvērēt pie sava goda vārda?
Māmiņa tā kā drusku apmulsa, bet Jensijs atkal izvilka savu raibo mutautu, un māmiņa piekāpās un svinīgi apsolīja �im palīdzēt. Jen�sijs sarosījās.
��� Cik ilgi tā bur�anās vilksies? � viņ� ap�vaicājās.
��� Nekādas bur�anās nebūs, � es paskaid�roju. � Kā jau sacīju, mums vajadzīgs tikai bleķa gabals un mazgājamā bļoda. Daudz lai�ka tas neprasīs.
��� Tūdaļ bū�u atpakaļ, � Jensijs ķiķinā�dams noteica un izskrēja laukā, smiedamies pilnā kaklā. Drā�oties pāri pagalmam, viņ� gribēja iespert cālēnam, bet netrāpīja un sāka smieties vēl negantāk. Acīmredzot viņ� jutās lieliski.
� Labāk ķeries pie darba, lai tas daikts ir gatavs, � māmiņa teica. � Kusties nu.
��� Tūlīt, māmiņ, � es atsaucos, tomēr kādu brīsniņu paliku sē�am, domās iegrimis. Viņa paķēra slotaskātu.
��� Zini, māmiņ �
��� Nu?
��� Nekas, � es sacīju un izvairījos no slo- taskāta. Gāju ārā, cenzdamies tikt skaidrībā, kas man nedod miera. Kaut kas urdīja, tikai netiku gudrs, kas īsti. Negribējās meistarot to daiktu, lai gan tas nebija nekas ļauns.
Es tomēr iekārtojos aiz malkas �ķūņa un sāku strādāt. Viss darbs aizņēma minūtes des�mit, bet es jau neko nesteidzos. Tad paņēmu daiktu un gāju uz māju, un teicu, ka tas ga�tavs. Tētuks lika man apklust.
Tā es sēdēju un lūkojos uz savu izgudro�jumu, un tomēr man bija tāds nemierīgs prāts. Noteikti Jensija dēļ. Beidzot es ievēroju, ka viņ� pametis savu �urnālu, es to paņēmu un sāku lasīt stāstiņu pie tās bildītes, mēģinā�dams kaut ko saprast. Kas to deva.
Tur bija rakstīts par kaut kādiem trakiem kalnie�iem, kas protot lidot. Nekā pārdabiska tur nav, es tikai nevarēju saprast, vai rakst�nieks runā nopietni vai joko. Man rādās, ka cilvēki jau tāpat ir smieklīgi, tā ka nav ko pa�darīt tos vēl smieklīgākus.
Turklāt par nopietnām lietām jārunā no�pietni, un, kā reiz izteicās mūsu propesors, pa�saulē ir �ausmīgi daudz cilvēku, kas tic zināt�nei un ņem to pilnīgi nopietni. Pieminot zi�nātni, viņam ikreiz iekvēlojās acis. Labi tikai,
ka tajā stāstiņā nebija skuķu. No skuķiem man alla�iņ sametās tā jocīgi ap dū�u.
No �itās spriedelē�anas tik un tā nebija ne�kādas jēgas, tāpēc nokāpu pagrabā parota�ļāties ar mazuli. Cisternā yiņam jau kļuvis par �auru. Mani ieraugot, viņ� nopriecājās. Nomirk�ķināja visas �etras a�eles pēc kārtas. Blēdis tāds.
Bet man visu laiku nedeva miera tas stās�tiņ� �urnālā. Iek�ā tā vien kņudēja, glu�i kā pirms tā lielā Londonas ugunsgrēka. Toreiz daudz ļau�u apmira arī no kādas sērgas.
Tad es atcerējos, ka vectētuks reiz ieminē�jās par tiem laikiem, kad nogrimusi Atlan- tīda, � toreiz viņu tāpat kratīju�i drebuļi. Tiesa, vectētuks prot ieskatīties nākotnē, lai gan tas nemaz nav labi, jo pasaulē viss mai�nās. Es pats to vēl nemāku. Jāpaaugas � tad. Bet man uzmācās tāda kā nojauta, ka notiks kaut kas nelāgs, lai gan pagaidām vēl nekas nebija atgadījies.
Biju tik ļoti noraizējies, ka gandrīz vai gri�bēju modināt vectētuku. Bet tie�i tad uz kāp�nēm atskanēja soļi, tāpēc devos uz virtuvi, bet Jensijs jau bija priek�ā un tempa māmiņas piedāvāto kukurūzas pa�brūvēto. Tikko uzlū�koju to veco nelgu, mani atkal pārņēma ne�laba nojauta.
Jensijs no�ņācās: �Uh�, nolika krūku un apvaicājās, vai mēs esot gatavi. Tad es pa�rādīju savu meistardarbu un paskaidroju, ka �ī ir tā ierīce, ko viņ� par to saka.
��� Sitas nieciņ�? � Jensijs nobrīnījās.
�� Vai tad nelabo nepiesauksiet?
������� Nav ne mazākās vajadzības, � ierunā�jās tēvocis Less. � Pietiks ar tevi pa�u, ak tu, ap�ņabotais zābaks.
Jensijam tas, �ķiet, glaimoja.
��� Tāds nu es esmu, � viņ� atsaucās.
�� Dumj� kā zābaks un pilns līdz malām. Kā tā ma�īna darbojas?
������� Vienkār�i, � es atbildēju. � Tā sa�ķels jūs daudzos Jensijos, tas ir viss.
Tētuks visu laiku bija sēdējis un klusējis, bet tad laikam pieslēdzies kāda propesora smadzenēm, jo sāka gvelzt visvisādus niekus. Viņ� pats nezina neviena �etrzilbīga vārda.
Tiesa, arī man nav nekādas vēlē�anās tos mācīties � sare�ģī vienkār�as lietas, vairāk nekā.
�������� Katra dzīva būtne, � tētuks sāka, plātī�damies kā negudrs, � ir elektromagnētiska iekārta, kas izplata zināma veida starojumu gan no smadzenēm, gan no ķermeņa. Mainot polaritāti, katrs jūsu atoms, Jensij, automā-.ļ tiski pievienosies ikvienam eso�ajam dzīvas būtnes atomam, jo pretpoli pievelkas. Bet vis�pirms jūs iekāpsiet Sonka agregātā, kur tik�siet sa�ķelts �
�� Ei, ei! � Jensijs iebļāvās.
Tētuks, iedomīgs kā pāvs, runāja tālāk:
������� � elementārās elektronu daļiņās, ku�ras var pavairot bezgalīgi, glu�i tāpat, kā no viena portreta var izgatavot miljoniem vie�nādu kopiju � pozitīvu vietā negatīvu.
Tā kā attālumi mūsu planētas ietvaros elektromagnētiskajiem viļņiem ir viegli pār�varami, tad katra kopija momentāni nokļūs telpā, ko aizņem visi pārējie Zemes iedzīvo�tāji, � tētuks runāja un runāja, bet man jau metās nelabi. � Bet, tā kā divi ķermeņi nevar vienlaicīgi atrasties vienā un tajā pa�ā tel- pas-laika punktā, notiks zināma telpiska mo- dulācija, kuras rezultātā ikvienai Jensija ko�pijai būs jāatkāpjas aptuveni divas pēdas no attiecīgā indivīda.
��� Jūs aizmirsāt uzzīmēt maģisko piec�stūri, � Jensijs, tramīgi apkārt lūkodamies, aizrādīja. � Tā ir pati lielākā bur�anās, kas man tagad jāpiedzīvo. Jūs ta�u teicāt, ka ne�piesauk�ot nelabo?
Varbūt pie tā vainojams Jensija ģīmis, jo tobrīd viņ� tik tie�ām izskatījās pēc pa�a nelabā, bet es vairs nespēju izturēt to ērmoto sajūtu. Pamodināju vectētuku. Darīju to do�mās, mazulim piepalīdzot, tā ka neviens ne�manīja. Tūlīt pat aug�stāvā sākās rosība, vec�tētuks drusku pagrozījās un atmodās. Nepa�guvu ne aci pamirk�ķināt, kad viņ� jau la�māja mūs par pēdējiem nejēgām.
To nu dzirdēja visi, izņemot Jensiju. Tē�tuks pārstāja plātīties un apklusa.
������� Stulbeņi! � vectētuks teica, sadusmo�jies ne pa jokam. � Tūļas! Vai zināt, nav ne�kāds brīnums, ka man rādās nelāgi sapņi. Sonk, tu esi iekritis. Vai tu maz apjēdz, ko dari? Vai no tiesas nesaproti, kas tam ne�ķīs�tajam lempim aiz ādas? Pieņemies prātā, Sonk, lai vīra gados no tevis neiznāk lupata.
Tad viņ� piebilda kaut ko sanskritā. Ja cil�vēks nodzīvojis tik ilgu mū�u kā vectētuks, viņ� da�reiz jauc valodas.
��� Paga, vectētuk, � māmiņa domās sa�cīja, � ko Sonks izdarījis?
��� Jūs visi esat to izdarīju�i! � vectētuks iebļāvās. � Vai tad nevarējāt apjēgt saka�rību starp cēloni un sekām? Sonk, kādu bildi tu esi iestrādājis Jensija tuk�ajā paurī? Par ko �is tik pēk�ņi pārdomāja, ja goda tam draņķim nav vairāk kā pussprāgu�ai ķirza�kai? Vai gribi, lai pasaule aiziet bojā pirms laika? Paprasi, kas Jensijam bik�u kabatā, velns lai parauj!
��� Mister Jensij, � es jautāju, � kas jums bik�u kabatā?
��� Ko, ko? � viņ� jautāja un izvilka lielu, sarūsēju�u uzgrie�ņu atslēgu. � Sitas, vai? Es to atradu pie �ķūņa.
Viņ� izskatījās traki blēdīgs.
��� Ko jūs ar to iesāksiet? � māmiņa ātri apjautājās.
Jensijs ne�petni paraudzījās uz mums.
��� Var jau pateikt, � viņ� sacīja. � Apsi- tī�u visus cilvēkus līdz pēdējam, zvel�u pa pauri tā, ka visā pla�ajā pasaulē nepaliks ne�vienas dzīvas dvēseles, un jūs apsolījāt man palīdzēt.
��� Ap�ēlojieties! � māmiņa izdvesa.
��� Jā, cienītā, � Jensijs irgājās. � Kad nobursiet mani, es ieradī�os katrā vietiņā, kur kāds vēl būs, un nostā�os cilvēkam aiz mugu�ras. Apsitī�u kā mu�as. Tad es bū�u norēķi�nājies reizi par visām reizēm. Vienam no tiem noteikti jābūt tam zellim, kur� man vajadzīgs, un viņ� saņems to, ko pelnījis jau trīsdesmit gadus.'
��� Kas tas ir par cilvēku? � es jautāju. � Vai tas pats, kuru satikāt Ņujorkā un par kuru stāstījāt? Un es domāju, ka esat viņam parādā naudu.
��� Neko tādu neesmu teicis, � Jensijs at�cirta. � Parāds paliek parāds, vienalga, nauda vai belziens pa galvu. Lai neiedomā�jas, ka var uzkāpt uz var�acs un tad mierīgi pazust, ir vai nav trīsdesmit gadi.
��� Tik vien kā uzkāpt uz var�acs? � iejau�cās tētuks. � Un tas ir viss?
��� Nūja. Toreiz gan biju krietnā dū�ā, to�mēr atceros, ka devos lejup pa kaut kādām kāpnēm un nonācu pazemē, un tur �audījās daudz vilcienu.
��� Jūs bijāt piedzēries.
��� Bez �aubām, � Jensijs piekrita. � Kur tas redzēts � vilcieni pazemē! Bet tas vīrs, kas uzmina man uz var�acs � tas gan bija pa īstam, skaidrs kā diena. Ū, vēl tagad sāp. Es pārskaitos. Tur bija tāda drūzma, ka ne pakustēt, tā ari nepaguvu kārtīgi apskatīt to tipu, kas uzkāpa man uz kājas.
Kad taisījos zvelt ar spieķi, �o vairs nekur neredzēja. Nezinu, kā viņ� izskatās. Var gadī�ties, ka tas bija sievi�ķis, bet tas nav svarīgi. Neparko nemir�u, iekams nebū�u nomaksājis parādus un norēķinājies ar visiem, kas taisī�ju�i man mēslus. Ikvienam, kas man sariebis, jāsaņem pēc nopelniem, un sariebu�i ir gan�drīz visi, ar ko man iznākusi darī�ana.
Pagalam apskaitās Jensijs Tārbels. Viņ� runāja tālāk, elpu neatvilcis:
��� Tad nu es iedomājos, ka tā vai tā ne�zinu, kas par tipu uzmina man uz var�acs, tā�pēc, dro�s paliek dro�s, labāk izrēķināties ar visiem � vīrie�iem, sievietēm un bērniem.
��� Lēnām pa tiltu, � es brīdināju. � Pirms trīsdesmit gadiem �ie bērni vēl nebija piedzi�mu�i, un jūs pats to saprotat.
��� Vienalga, � Jensijs atteica. � Bet es sāku domāt, un man ienāca prātā �au�alīga varbūtība: ja nu tas tips ņēmis un nomiris? Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Bet tad es atkal iedomājos tā: pat ja viņ� būtu izlaidis garu, varbūt dzīva palikusi sieva un bērni. Ja ne�varu norēķināties ar viņu pa�u, lai cie� kaut vai tā bērni. Par tēvu grēkiem � tā stāv rak�stīts bībelē. Ja apsitī�u visus cilvēkus pasaulē, kļūdījies nebū�u.
� Hogbenus gan nav par ko apsist, � ierunā�jās māmiņa. � Neviens no mums nav rādījies Ņujorkā kop� tiem laikiem, kad jūsu vēl ne�bija pasaulē. Es gribēju teikt, ka mēs tur vis�pār neesam biju�i. Tā ka mūs labāk lieciet mierā. Vai jūs labāk negribētu miljonu do�lāru? Varbūt jūs gribat atgūt jaunību, vai ko tādu? Mēs varam izdarīt to jūsu labā, ja iz- metīsiet no galvas �ito trako iedomu.
��� Nekā nebij, � Jensijs ietiepīgi palika pie sava. � Jūs devāt goda vārdu, ka palīdzē�siet.
� Jā, bet tāds solījums mums nav jātur, � māmiņa protestēja, bet tad sarunā iejaucās vectētuks no sava aug�stāva.
��� Hogbenu vārds ir svēts, � viņ� mācīja. � Un tas jātur. Mums jāpilda tas, ko esam apsolīju�i �im niekkalbim. Bet, tiklīdz solī�jums izpildīts, varam rīkoties pēc sava prāta.
��� Ak tā? � es sacīju, sākdams kaut ko nojaust. � Ja jau tā � Mister Jensij, ko tad mēs īsti solījām?
Viņ� piedraudēja ar uzgrie�ņu atslēgu.
��� No manis jāiznāk tik cilvēkiem, cik iedzī�votāju zemes virsū, un es nostā�os līdzās ik�vienam no viņiem. Jūs devāt vārdu, ka palī�dzēsiet. Nemēģiniet izlocīties.
��� Nenāk ne prātā, � es atteicu. � Tikai labāk visu, kā nākas, noskaidrot, lai jūs pa�liktu apmierināts un vēlāk nerastos pārpra�tumi. Tikai vienu gan. Jūsu apmēri būs jā�pieskaņo tam, kas stāvēs jums līdzās.
��� Kā tā?
��� Es to nokārto�u viens divi. Kad iekāp�siet �ai daiktā, pasaulē nāks divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit tūksto�i deviņsimt divdesmit Jensiju. Pieņem�sim, ka viens no �iem Jensijiem ieraudzīs savā priek�ā septiņas pēdas garu milzeni. Tas ne�maz nebūs tik patīkami, vai ne?
� Gribu būt astoņas pēdas gar�, � Jensijs attrauca.
��� Nē, ser. Tas Jensijs, kas sastapsies ar �ādu milzeni, būs tie�i tikpat gar�, cik viņ�. Un tas Jensijs, kas sastapsies ar divas pēdas garu bērneli, arī pats būs tikai divas pēdas gar�. Ja jau godīgi, tad godīgi. Citādi tas nu�murs cauri neiet. Vēl kas � jūs būsiet tie�i tikpat stiprs, cik jūsu pretinieks.
�ķiet, viņ� saprata, ka joku nebūs. Viņ� pa�cilāja atslēgu.
��� Kā es pārvērtī�os atpakaļ? � viņ� pa�jautāja.
��� Tas ir mūsu ziņā, � es viņu nomieri�nāju. � Do�u jums piecas sekundes laika. Pietiek, lai iegāztu ar atslēgu, vai ne?
��� Pamaz gan.
�� Ja uzkavēsieties ilgāk, kāds vēl var ie�gāzt pretī.
��� Taisnība, � viņ� piekrita, zem netīrumu kārtas nobālēdams. � Ar piecām sekundēm pilnīgi pietiks.
� Tātad būsiet apmierināts, ja viss notiek, kā runāts? Pārpratumu nebūs?
Viņ� pavicināja atslēgu un iesmējās.
����� Tas man tie�i pa prātam, � viņ� ap'gal- voja. � Saberzī�u viņu paurus miltos. He- he-he.
��� Tad nāciet �urp, � es teicu, pamezdams ar roku. � Nē, pagaidiet. Vispirms jāizmē�ģina pa�am, vai viss kārtībā.
Paķēru malkas pagali no kastes plīts priek�ā un pamirk�ķināju Jensijam.
��� Sagatavojieties, � es brīdināju. � Tik�līdz atgriezī�os, nāciet �urp.
Māmiņa jau grasījās bilst kādu vārdu, kad pēk�ņi aug�stāvā iesmējās vectētuks. Laikam kārtējo reizi lūkojās nākotnē.
Iekāpu daiktā, un viss gāja kā pa taukiem. Nepaguvu ne aci pamirk�ķināt, kad sa�ķēlos divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni de�viņsimt piecdesmit deviņi tūksto�i deviņsimt deviņpadsmit Sonkos Hogbenos.
Viena Sonka, protams, pietrūka, jo es ne- ierēķināju Jensiju, un Hogbeni, zināms, ne�skaitījās. Tā nu es nostājos visas pla�ās pa�saules iedzīvotāju priek�ā, izņemot Hogbenus un to pa�u Jensiju. Tīrais ārprāts.
Nekad nebūtu domājis, ka �ai pasaulē ir tik daudz da�ādu seju. Visās krāsās, bārdainas un gludas, da�i cilvēki bija apģērbti, citi pliki kā sētas mieti, �ausmīgi gari un pavisam īsiņi, pie kam pusi no viņiem sastapu dienā, bet otru pusi � naktī. Man galva sāka griezties.
Vienu brītiņu man izlikās, it kā es varētu at�ķirt da�us Paipervilas iedzīvotājus, �erifu ieskaitot, bet viņ� sajaucās ar kādu kreļjotu dāmu, kas gribēja nogalināt ķenguru, bet tā savukārt pārvērtās glauni ģērbtā kungā, kas vāvuļoja kaut kur lielā zālē.
Man jau metās raibs gar acīm.
Es attapos, pie tam īstajā laikā, jo ļaudis visā pla�ajā pasaulē bija paguvu�i mani ielā�got. Dro�i vien izskatījās, ka esmu nokritis no skaidrām debesīm un pēk�ņi nostājies viņu priek�ā, un � vispār, vai jums ir gadījies sa�stapt divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūksto�i deviņ�simt deviņpadsmit cilvēku, kas blen� jums taisni ģīmī? Tas ir kaut kas traks. Es pat aiz�mirsu, kas man darāms. Sadzirdēju tikai it kā vectētuka balsi � lai pasteidzoties.
A�i ieliku savu malkas pagali � tikai ta�gad to bija divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit deviņi tūksto�i deviņsimt deviņpadsmit gabalu � tikpat dau�dzās rokās un palaidu vaļā. Arī da�i cilvēki palaida vaļā, tomēr vairums paturēja. Es vēl centos atcerēties runu, kurā gribēju brīdināt ļaudis, lai tie negaida, kamēr Jensijs paceļ savu atslēgu, bet lai gā� pirmie.
Diem�ēl biju pārāk apjucis. Iznāca pagalam ērmoti. Visi cilvēki lūkojās manī tik cie�i, ka es galīgi sakaunējos, nevarēju pat muti at�vērt. Beigās vēl vectētuks nobļāvās, ka manā rīcībā esot palikusi tikai sekunde, tā ka uz�runai laika nepietika. Tie�i pēc sekundes stā�vēju virtuvē, kur vecais Jensijs nepacietīgi gaidīja, kad varēs lēkt iek�ā daiktā un slak�tēt nost visus cilvēkus. Un es nebiju nevienu nobrīdinājis. Tik vien biju paguvis kā iedot katram pa malkas pagalītei.
Ak, tu pasaulīt, kā viņi blenza manī! It kā es stāvētu pliks. Viņiem gandrīz vai acis sprāga laukā no pieres. Un, kad es sāku izgaist � glu�i kā pienā iemērkts sausiņ� �, es nezinu, kas man uznāca. Jutos briesmīgi neērti. Var�būt to nevajadzēja darīt, bet�
Es to izdarīju!
Pēc tam atgriezos virtuvē. Vectētuks aug��stāvā smējās kā negudrs. Vecajam d�entl�menim ir tāda īpa�a humora izjūta. Tomēr nebija laika ar viņu aprunāties, jo Jensijs pa��āvās man garām un ielēca daiktā. Un izkū�pēja gaisā glu�i kā es pirms brī�a. Un līdzīgi man sa�ķēlās tik cilvēkos, cik iedzīvotāju ir zemes virsū, un nostājās katram taisni pretī.
Māmiņa un tētuks, un tēvocis Less bargi raudzījās manī. Sāku dīdīties.
� Darīts, � es paziņoju. � Ja cilvēks ir tik ne�ķīsts, ka var sist bērnam pa galvu, tad viņ�, liekas, pelnījis, ka � � es apklusu un palūkojos uz daiktu, � ka saņem pēc nopel�niem, � es nobeidzu, jo glu�i kā no zila gaisa atkal iznira Jensijs, un tā noslānītu vecu odzi man vēl nav nācies redzēt. Mīļā stundiņ!
Domāju, ka gandrīz visi zemes iedzīvotāji bija paguvu�i iekaustīt misteru Jensiju. Vi�ņam tā arī nebija iznācis atvēzēties ar savu atslēgu � visa pasaule bija viņu apsteigusi.
Jā, mani mīļie. Misters Jensijs izskatījĀS pavisam no�ēlojams.
Toties bļaut gan viņ� vēl varēja. Viņa bauro�anu varēja dzirdēt vai pa veselu jūdzi. Viņ� klaigāja, ka esot apkrāpts. Lai ļaujot iz�mēģināt vēl reizīti, bet pats sataisījies ņemt līdzi �aujamo un garu medību dunci. Beigās māmiņai tas apriebās, viņa sagrāba Jensiju aiz krāgas un sapurināja tā, ka viņam sāka klabēt zobi.
��� Ko tev māca bībele! � viņa dusmās iesaucās. � Ak, tu dzīvais mironi, draņķa ga�bals tāds! Svētajos rakstos teikts: aci pret aci, vai ne, ko? Mēs savu vārdu esam turēju�i, un to neviens nevar apstrīdēt.
��� Tiesa kas tiesa, � sarunā iejaucās vectētuks no sava aug�stāva.
����� Būtu labāk gāju�i mājās un padakterēju�ies ar arniku, � māmiņa sacīja, vēlreiz sa�purinādama Jensiju. � Un pazūdiet no �ejie�nes uz visiem laikiem, citādi uzsūtīsim mazuli.
��� Bet es tak neesmu norēķinājies! � Jen�sijs spiedza.
��� Diez vai kādreiz norēķināsies, � es teicu. � Dzīve glu�i vienkār�i ir par īsu, lai norēķi�nātos ar visu pasauli, mister Jensij.
Pamazām Jensijs attapās. Viņ� kļuva sar�kans kā bie�u zupa, nokraukājās un sāka la�māties. Tēvocis Less jau sniedzās pēc krāsns kruķa, kaut gan nebija vairs vajadzības.
��� Visa sasodītā pasaule mani ir piemuļ�ķojusi, � Jensijs gaudās un saķēra galvu.
Esmu piemuļķots! Kāda velna pēc viņi ie�belza man papriek�? Te kaut kas nav kārtībā.
�� Aizverieties, � es uzsaucu, piepe�i ap�jēdzis, ka tas vēl nebūt nav viss, kā tiku do�mājis sākumā. � Klau, vai dzirdat, kas no�tiek pilsētiņā?
Pat Jensijs apklusa, kamēr mēs ieklausī�jāmies.
��� Es neko nedzirdu, � teica māmiņa.
�� Sonkam taisnība, � sarunā iejaucās vectētuks. � Iznācis nelāgi.
Tad saprata arī pārējie � tas ir, visi, izņe�mot Jensiju. Tāpēc ka drīz Paipervilā vaja�dzēja sākties pamatīgai jezgai. Neaizmirstiet, ka mēs ar Jensiju pabijām visā pasaulē, tā�tad arī Paipervilā, un cilvēki tādas lietas mie�rīgi neuzņem. Bez bļaustī�anās jau neiztiks.
��� Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmu�i? � Jensijs neizturēja. � Palīdziet man nokārtot rēķinus!
Es nepievērsu viņam uzmanību. Apsēdos un vērīgi aplūkoju savu izgudrojumu. Pēc minū�tes sapratu, kur mana kļūda. Domāju, ka vec- tētukam atausa gaisma tikpat ātri, cik man. Jums vajadzēja dzirdēt, kā viņ� smējās. Ceru, ka tas vecajam d�entlmenim nāca par labu. Da�kārt viņu pārņem patie�ām īpatnēja hu�mora izjūta.
�� Laikam bū�u kļūdījies, būvēdams �ito daiktu, māmiņ, � es teicu. � Tāpēc Paiper�vilā ir tik kluss.
��� Jā, nudien, � smiedamies izgrūda vectētuks. � Sonkam derētu uz kādu laiciņu zust. Jāpazūd, bērniņ, neko darīt.
��� Ko tu esi pastrādājis, Sonk? � nopra�sīja māmiņa.
��� Pietiek! � iebļāvās Jensijs. � Gribu iz�mantot savas tiesības! Gribu zināt, ko Sonks izdarījis, lai liktu visai pasaulei gāzt man pa galvu! Tā lieta nav tīra. Es tā arī nepa�guvu �
��� Lieciet bērnu mierā, mister Jensij, � teica māmiņa. � Mēs solījumu izpildījām, un diezgan. Lasieties prom un atvēsiniet smadze�nes, citādi samuldēsiet kaut ko tādu, ka vēlāk pa�am būs �ēl.
Tētuks pamirk�ķināja tēvocim Lesam, un Jensijs vēl nebija paguvis atbildēt, kad galds salieca kājas glu�i kā cilvēks un vieglītēm pa�stūma Jensiju. Tad tētuks sacīja tēvocim Le�sam: �Viens divi, reizē!� un galds izstiepa kājas un iespēra Jensijam tā, ka �is izlidoja pa durvīm.
Pēdējais, ko izdzirdējām, bija Jensija vai�manas, ripojot lejup pa nogāzi. Tā viņ� nori�pojis pusi ceļa uz Paipervilu, kā uzzināju vē�lāk. Un, nokļuvis pilsētiņā, Jensijs meties dau�zīt cilvēkus ar atslēgu.
Atriebās vismaz �ādā veidā.
Viņu ietupināja cietumā atvēsināties, un man tā vien �ķiet, ka viņ� atvēsinājās arī, jo galu galā atgriezās savā būdelē. Stāsta, ka viņ� klīstot apkārt, �āpstinot lūpas un gud�
rojot, kā norēķināties ar visu pasauli. Es to�mēr �aubos, vai tur kas iznāks.
Tolaik es par �o daudz nebēdāju. Man bija pa�am savas nepatik�anas. Tiklīdz tētuks un tēvocis Less bija noliku�i galdu vietā, pie�steidzās māmiņa.
��� Atzīsties, ko tu esi izdarījis, Sonk, � viņa uzstāja. � Baidos, ka būsi pastrādājis ko nelāgu, kamēr biji iek�ā �ajā daiktā. Atce�ries, dēls, ka tu esi Hogbens. Visas pasauks priek�ā jāuzvedas pieklājīgi. Tu ta�u nebūsi mūs apkaunojis visas cilvēces acīs, ko, Sonk?
Vectētuks atkal iesmējās.
��� Pagaidām vēl ne, � viņ� noteica.
Tad es izdzirdēju, ka lejā iespurdzas mazu�lis, � arī viņ� priecājās kopā ar mums. Tas ir apbrīnojami. Par mazuli nekad nevar būt dro�s. Man �ķiet, ka arī viņ� prot ieskatīties nākotnē.
��� Es tikai mazdrusciņ kļūdījos, māmiņ, � paskaidroju. � Tas var gadīties katram. Rā�dās, ka bū�u iestādījis to daiktu tā, ka tas gan sa�ķēla mani daudzos Sonkos, bet pie viena iesūtīja mani nākamajā nedēļā. Lūk, kā�dēļ Paipervilā pagaidām nav nekādu tra�u.
��� Mīļā pasaulīti � māmiņa iesaucās. � Bērniņ, cik tu esi neuzmanīgs!
��� Piedod, māmiņ, � es taisnojos. � Ne�laime tā, ka Paipervilā mani pazīst pārāk daudz cilvēku. Labāk padzīvo�u me�ā, izrau- dzī�os ērtu koka dobumu. Nākamnedēļ tas lieti noderēs.
� Sonk, � māmiņa teica, � tu esi nodo�mājis kaut ko darīt. Agri vai vēlu es to da
Neko darīt, māmiņai, zināms, taisnība. Es viņai visu izstāstīju, un tikpat labi varu iz�stāstīt arī jums. Nākamnedēļ tik un tā uzzi�nāsiet. Tas tikai pierāda, ka ne par ko nevar būt īsti dro�s. Tie�i pēc nedēļas visi zemes iedzīvotāji gau�ām izbrīnīsies, kad es pēk�ņi iznir�u no nekurienes, iedo�u katram pa mal�kas pagalei, tad pakāp�os atpakaļ un vēl no- spļau�os �iem par brīnumu.
Domāju, ka no �iem divi miljardi divsimt piecdesmit miljoni deviņsimt piecdesmit de�viņi tūksto�i deviņsimt deviņpadsmitiem sa�nāks visi zemes iedzīvotāji.
Visi iedzīvotāji!
Pēc maniem rēķiniem, nākamnedēļ.
Uz redzīti!
D�eklīne gribēja man iestāstīt, ka tas esot kanārijputniņ�, bet es apgalvoju, ka apsegtajā putnu būrītī mājo papagaiļu pāris. Viens putns nevar sacelt tādu traci. Turklāt jau tas vien, ka vecais, īgnais misters Hen- �ards turēja papagaiļus, bija ko vērts, � tas viņam tik ļoti nepiestāvēja. Lai nu tai būrī pie loga dzīvotu kas dzīvodams, mūsu īrnieks to � vai tos � rūpīgi sargāja no ziņkārīgiem skatieniem. Atlika spriest pēc trok�ņiem.
Bet at�ifrēt tos nenācās viegli. Zem kretona apsega varēja saklausīt te kāju �ļūkā�anu, te �aboņu, laiku pa laikam no būra atskanēja mīklaini pauk�ķi, citreiz no viegla grūdiena sadrebēja sarkankoka pjedestāls ar visu noslepumaino būri. Misteram Hen�ardam vaja�dzēja saprast mūsu ziņkāri. Bet, kad D�ekija ieminējās, cik jauki, ja tev apkārt dzied put�niņi, misters Hen�ards noskaldīja:
� Blēņas! Lieciet tam būrim mieru, vai dzirdat!
Piezīme mūs aizvainoja. Neesam nekādi ok��ķeri un pēc tādas izrunā�anās nespējām ne uzlūkot kretonā ievīstīto mantu. Tomēr zau�dēt misteru Hen�ardu mēs negribējām. Sada�būt kādu īrnieku bija apbrīnojami grūti. Mūsu mazais namiņ� stāvēja jūras krastā, lielceļa malā; visā pilsētiņā bija tikai pārdesmit māju, pārtikas pre�u tirgotava, bārs, pasts un Te- rija restorāns. Tas arī viss. Ik rītu mēs ar D�ekiju lēcām autobusā un veselu stundu braucām uz rūpnīcu. Mājās pārradāmies krietni noguru�i. Sameklēt mājstrādnieci nevarējām � darbs kara rūpnīcā bija daudz labāk atalgots �, tāpēc mēs abi sparīgi ķērāmies pie darba un uzkopām māju. Kas attiecas uz ēdienu gatavo�anu, tad mēs bijām Terija uzticīgākie klienti.
Mēs nopelnījām labi, bet pirms kara bijām paguvu�i sataisīt pārāk daudz parādu un va�jadzēja papildu ienākumus. Lūk, kādēļ mēs izīrējām istabu misteram Hen�ardam. Māja atradās nomaļā vietā, satiksme bija slikta, un ik nakti notika krasta aptum�o�ana � tādos apstākļos sameklēt īrnieku nemaz nav tik vienkār�i. Misters Hen�ards laikam bija liels savādnieks. Mēs spriedām, ka viņa gados cil�vēki vairs neblēņojas.
Kādudien viņ� ienāca pie mums, samaksāja avansu, tad devās aug�up pa kāpnēm, vienā rokā nesdams ādas, otrā � brezenta ceļasomu. Viņ� bija tāds mazs, sausnējs ve�ukiņ� ar stīvu, sarainu matu cekulu un tādu kā Udens- gara seju, tikai mazliet cilvēcīgāku. Viņ� bija nevis ļauns, bet tikai drusku nervozs. Neviļus radās iespaids, ka mū�a lielāko daļu viņ� pa�vadījis mēbelētās istabās, no�ķīries no visas pasaules; viņ� pastāvīgi zelēja garu, melnu iemuti, izsmēķējot neskaitāmas cigaretes. To�mēr viņ� nepiederēja pie tiem vientuļajiem sirmgalvjiem, pret kuriem jūt �ēlumu � ne�būt ne! Naudas viņam netrūka, un vecais d�entlmenis jutās pilnīgi patstāvīgs. Mēs viņu mīlējām. Reiz jūtu uzplūdumā nosaucu viņu par vectēvu, un vēlāk, klausoties viņa pārmetumos, man pat sāka svilt ausis.
Ir cilvēki, kuri dzimu�i zem laimīgas zvaig�znes. Misters Hen�ards bija viens no tiem. Nauda viņam krita no gaisa. Tās pāris reizī- tes, kad mēs sacentāmies kauliņu me�anā vai nodevāmies pokeram, viņ� tik spēlēja un lai�mēja partiju pēc partijas. Par blēdī�anos ne�varēja būt ne runas � viņam vienkār�i vei�cās.
Atceros, ka reiz mēs visi devāmies lejup pa garajām koka kāpnēm, kas ved no klints uz krastmalu. Misters Hen�ards paspēra palielu akmeni, kas tam trāpījās ceļā. Akmens nori�poja zemāk un izkrita cauri vienam pakāpie�nam. Koks izrādījās pilnīgi satrunējis. Ja misters Hen�ards, iedams pa priek�u, būtu uz�minis uz satrunēju�ajiem dēļiem, būtu sabru�ku�as visas kāpnes.
Vai arī cits atgadījums autobusā. Drīz pēc mūsu iekāp�anas noslāpa motors un �oferis nobrauca malā. Mums pretī pa �oseju traucās kāds automobilis, un, tikko bijām paguvu�i apstāties, pārplīsa ma�īnas priek�ējā riteņa riepa. Automobilis iebrauca grāvī. Ja tie�i tad nebūtu noslāpis autobusa motors, abi satik�smes līdzekļi būtu saskrēju�ies. Toreiz visi pa�lika sveikā.
Misters Hen�ards nejutās vientuļ�; dienu viņ� gāja pastaigāties � vismaz tā izlikās �, bet vakaros gandrīz vienmēr sēdēja savā is�tabā pie loga. Pirms gājām uzkopt telpu, mēs, protams, pieklauvējām, un da�reiz viņ� sa�cīja: �Vienu mirkli.� Kaut kas no�abēja, un varēja dzirdēt, kā putnu būrim uzklāj virsū kretona apsegu. Minējām, kas tas varētu būt par putnu, un sākām domāt, vai tikai nebūs fenikss. Tas radījums nekad nedziedāja. Tas trok�ņoja. Trok�ņoja klusi, savādi, ne vienmēr kā putns. Kad pārnācām no darba, misters Hen�ards vienmēr bija savā istabā. Viņ� pa�lika tur, kamēr mēs to uzkopām. Arī nedēļas nogali viņ� nosēdēja mājās.
Bet �is būris . ..
Kādu vakaru misters Hen�ards iznāca no savas istabas, bāzdams iemutī cigareti, un pat nepalukojās uz mums.
��� Hm, � viņ� ierunājās. � Paklausieties, man jāaizbrauc apraudzīt kādu savu īpa�umu ziemeļos, bū�u projām apmēram nedēļu. īri maksā�u kā agrāk.
�� Nu ko jūs, � D�ekija iebilda. � Mēs varam �
��� Blēņas, � viņ� noņurdēja. � Tā ir mana istaba. Ja gribu, varu to paturēt. Nu, ko teiksiet?
Mēs piekritām, un viņ� izsmēķēja puscigareti vienā vilcienā.
��� Nu tā. Tagad klausieties. Agrāk man bija pa�am savs automobilis. Tad varēju ņemt putnu būri līdzi. �oreiz nāksies braukt ar au�tobusu, un vadāt būri nebūs visai ērti. Uz jums var paļauties � nekādi ok�ķeri neesat. Jūs esat saprātīgi ļaudis. Būri atstā�u tepat, bet tā kā jūs tam ne pirksta nepiedurtu!
��� Tas kanārijputniņ� � � D�ekija norija siekalas. � Viņ� nomirs badā.
��� Ak kanārijputniņ�? � misters Hen�ards sacīja, apveltīdams viņu ar savu sātanisko skatienu. � Nav jūsu darī�ana. Esmu atstājis pietiekami daudz barības un ūdens. Tikai ne�palaidiet nagus. Ja vēlaties, �ad tad varat uzkopt manu istabu, bet neuzdro�inieties pie�skarties putnu būrim. Norunāts?
��� Lai notiek, � es piekritu.
��� Tikai neaizmirstiet, ko es jums teicu, � viņ� piebilda.
Kad nākamajā vakarā pārradāmies mājās, misters Hen�ards jau bija prom. Iegājām viņa istabā un ieraudzījām pie kretona apsega pie�stiprinātu zīmīti: �Atcerieties!� Būrī kaut kas �abēja un �vīkstēja. Tad atskanēja kluss pauk�ķis.
������� Lai velns viņu parauj, � es noteicu. � Vai iesim noskaloties?
��� Jā, � D�ekija atbildēja.
�Svīks!� atskanēja no būra. Tā nebija spār�nu �vīkstoņa. �Bāc!�
Nākamajā vakarā es ieminējos:
������� Var jau būt, ka viņ� atstājis pietiekami daudz barības, ta�u ūdens būs katrā ziņā no�placis.
��� Edij! � D�ekija mani apsauca.
�������� Lai tā būtu, esmu ziņkārīgs. Tomēr ne�varu pieļaut, ka putni nobeidzas aiz slāpēm.
��� Misters Hen�ards teica �
������� Vēlreiz lai tā būtu. Iesim pie Terija un iekodīsim jērgaļas kotletes.
Nākamajā vakarā � Tas notika tā. Mēs pa�cēlām apsegu. Es vēl tagad domāju, ka tā rī�koties mudināja ne tikdaudz ziņkārība, cik ba�as. D�ekija teicās pazinusi kādu cilvēku, kas mēdzis iekaustīt savu kanārijputniņu.
������� Mēs atradīsim nabaga dzīvībiņu va�ās iekaltu, � viņa sūrojās, slaucīdama putekļus no palodzes aiz būra. Ieslēdzu putekļu sūcēju. ��virks! � tra-ta-tā!� zem apsega kaut kas no�vīkstēja.
��� Jā-jā � � es novilku. � Paklau, D�e- kij. Misters Hen�ards ir labs cilvēks, tomēr liels savādnieks. Tas putns vai putni varbūt ir izslāpu�i. Es tomēr palūrē�u.
�� Nevajag. Lai gan � Tad darīsim to abi, Edij. Dalīsim atbildību.
Es satvēru apsega stūri, un D�ekija palīda man zem elkoņa un uzlika savu roku uz ma�nējās.
Tad mēs pacēlām apsega maliņu. Iek�ā kaut kas bez mitas �abēja, ta�u, līdzko pieskā�rāmies kretonam, iestājās klusums. Gribēju tikai mazliet palūkoties, kas tur notiek. Bet roka cēla apsegu augstāk. Redzēju, ka roka neklausa, un neko nevarēju līdzēt.
Tā kustējās pati no sevis.
Būrī � ko tu neteiksi! � stāvēja mazs na�miņ�. Tas izskatījās glu�i kā īsts. Glīts, balti krāsots namiņ� ar zaļiem slēģī�iem � deko�ratīvu elementu, kas nav paredzēts virinā�a�nai, � vasarnīca bija moderna. Tādas kom�fortablas, skaistas mājas ceļ priek�pilsētās. Sīkos lodziņus sedza biezi aizkari; iek�ā pir�majā stāvā spīdēja gaisma. Tikko pacēlām apsegu, lodziņi vienā mirklī satumsa. Gaisma neizdzisa, tikai a�i nolaidās �toras. Viss nori�sinājās ļoti ātri. Mēs nepaguvām saskatīt, kas aizvilka aizkarus.
Atlaidu apsegu vaļā un atkāpos, vilkdams D�ekiju līdzi.
��� L-leļļu namiņ�, Edij!
��� Kurā dzīvo lelles?
Blenzu viņai garām uz būri kretona kapucē.
��� Kā tu domā, vai ir iespējams iemācīt kanārijputniņam aizvilkt �toras?
��� Ak dievs! Ieklausies, Edij!
No būra nāca klusas skaņas. �aboņa un tik tikko sadzirdams pauk�ķis. Tad skrapstē- �ana.
Es piegāju pie būra un novācu apsegu pa�visam. �oreiz biju uzmanīgāks. Bet, tikko uz�metu logiem acis, tiem priek�ā aiz�āvās �to�ras.
D�ekija piebikstīja man un rādīja ar pirk�stu. Uz slīpā jumtiņa bija sīciņ� ķieģeļu skurstenītis; no tā cēlās blāvu dūmu strūk�liņa. Dūmi nāca un nāca, bet tik plāniņi, ka es nejutu to smaku.
��� K-kanārijputniņi v-vāra pusdienas, � D�ekija izdvesa.
Palikām stāvam, gatavi uz visu. Ja pa dur�vīm pēk�ņi izlēktu mazs, zaļ� vīriņ� un liktu izteikt trīs vēlē�anās, mēs nebūtu sevi�ķi pār�steigti. Ta�u nekas nenotika.
No leļļu namiņa putnu būrī vairs nenāca ne skaņas.
Arī �toras palika nolaistas. �is namiņ� ne�ap�aubāmi bija ārkārtīgi smalks meistar�darbs. Uz mazā lievenī�a bija nolikts kāj- slauķis. Pie durvīm zvans.
Parasti putnu būru pamatnē ir ierīkotas iz�velkamas plātnes. �im tādas nebija. Pēc sveķu traipiem un blāvi pelēka metāla salai�duma varēja sazīmēt lodējuma vietas. Arī būra durtiņas bija aizlodētas. Caur re�ģiem varēja izbāzt rādītājpirkstu, bet īk�ķis jau bija par resnu.
�������� Burvīga vasarnīciņa, vai ne? � D�ekija drebo�ā balsī ierunājās. � Cik maziem jābūt tiem cilvēciņiem �
��� Cilvēciņiem?
��� Putniņiem, Edij, kas dzīvo tajā namiņā.
� Paskatīsimies, � es noteicu. Paņēmu automātisko zīmuli, uzmanīgi izbāzu caur būra re�ģiem un iebikstīju kādā atvērtā lo�dziņā; �tora, kas to aizsedza, uz�āvās aug�ā. Namiņ� raidīja adatai līdzīgu gaismas strē- līti, kas, iespējams, plūda no miniatūras ka�batas baterijas un iecirtās man acīs, ap�ilbi�not ar savu spo�umu. Kad es norūcos un at�sprāgu atpakaļ, dzirdēju, kā aizcērtas lodziņ� un atkal nolai�as �toras.
��� Vai redzēji?
��� Nē, tava galva bija priek�ā. Bet�
Kamēr mēs skatījāmies, namiņā nodzisa
gaisma. Vienīgi tievā dūmu strūkliņa, kas vi�jās no skursteņa, liecināja, ka iek�ā kaut kas notiek.
� Misters Hen�ards ir traks zinātnieks, � D�ekija murmināja. � Viņ� liek cilvēkiem kļūt mazākiem.
������� Viņam nav atomu kodolu skaldītāja, � es prātoju. � Katram trakam zinātniekam jā�būt tādam atomu kodolu skaldītājam, lai ra�dītu mākslīgo zibeni.
Vēlreiz izbāzu zīmuli caur re�ģiem. Rūpīgi notēmējis, nospiedu zvana pogu. Klusi notrink- �ķēja.
�tora vienā no lodziņiem durvju tuvumā tika steidzīgi parauta uz aug�u, un kāds dro�i vien palūkojās uz mani. Grūti pateikt. Nepa�guvu ievērot. �tora nolaidās vecajā vietā un vairs nekustējās. Es zvanīju, kamēr piekusu. Tad mitējos.
��� Ja nu es ņemtu un izjauktu būri?
��� Ai, nē! Misters Hen�ards �
��� Labi, � es piekritu, � lai tikai viņ� pār�nāk. Pajautā�u, ko tas galu galā nozīmē. Te nedrīkst turēt rūķī�us. Nomas līgumā tas nav paredzēts.
�� Viņam nemaz nav tāda nomas līgu�ma, � D�ekija iebilda.
Es pētīju namiņu putnu būrī. Ne skaņas, ne kustības. Tikai skurstenis kūp.
Galu galā mums nav nekādu tiesību ielauz�ties būrī. Vai tā būtu ielau�anās? Man rādī�jās spārnots, zaļ� vīriņ�, kas, policista steku vicinādams, arestē mani par ielau�anās mēģi�nājumu. Vai arī rūķī�iem ir savi policisti? Kādi tad varētu būt noziegumi�
Pārklāju būrim apsegu. Pēc brī�a saklau�sījām klusus troksnī�us. Skrap! Bāc! �auks, �auks, �auks! Pauk�! Sekojo�ā skaņa maz lī�dzinājās putna vītero�anai un drīz noklusa.
�� Ak dievs! � D�ekija izsaucās. � Tai�sīsimies ātrāk prom.
Tūdaļ likāmies gulēt. Sapnī redzēju veselu pulku mazu, zaļu cilvēciņu, kuri, tērpu�ies po�licistu uniformas, ka operetes varoņi lekaja pa dzeltenu varavīksni un līksmi dziedāja.
Nozvanīja modinātājpulkstenis. Noskalojos zem du�as, noskuvos un apģērbos, domādams to pa�u, ko D�ekija. Uzvilku�i mēteļus, saska�tījāmies, un es vaicāju:
��� Aiziet?
�� Aiziet. Ak dievs, Edij! V-vai tu domā, ka viņi arī iet uz darbu?
��� Uz kādu darbu? � es dusmīgi atjau�tāju. � Krāsot servīzes?
No apsegtā būra nenāca ne skaņas, kad mēs uz pirkstgaliem iegājām mistera Hen- �arda istabā. Loga rūtī atmirdzēja rītausma. Norāvu apsegu. Namiņ� stāvēja kā stāvējis. Viena no �torām bija palikusi nenolaista, pā�rējās cie�i jo cie�i aizklāja lodziņus. Piespie�dos ar seju pie būra un caur re�ģiem blenzu atvērtajā logā, kur vējā plandījās smalcini kokvilnas aizkariņi.
Man pretī raudzījās baismīgi liela acs.
�oreiz D�ekija nodomāja, ka tie�ām esmu saņēmis nāvīgu triecienu. Viņa tikai skaņi iz�pūta elpu, kad es atsprāgu atpakaļ, kliegdams par briesmīgu, asinīm pieplūdu�u aci, kas ne�izskatījās pēc cilvēka acs. Kādu brīdī stāvē�jām apkampu�ies, tad es palūkojos vēlreiz.
��� Ak, � es izdvesu, � tas ta�u ir spogu�lis.
��� Spogulis? � D�ekijai aizrāvās elpa.
��� Jā, liels spogulis pie pretējās sienas.
Vairāk nekā nevar saskatīt. Tuvāk pie loga netieku.
��� Paraugies uz slieksni, � D�ekija teica.
Es paraudzījos. Tur stāvēja piena pudele �
jūs pa�i varat iedomāties tās apmērus. Tā bija "^purpursārta. Līdzās gulēja salocīta pastmarka.
��� Sarkans piens? � es izbrīnījies jautāju.
������� No sarkanas govs. Var arī būt, ka pu�dele ir no krāsaina stikla. Edij, vai tas tur būtu laikraksts?
Tik tie�ām. Sasprindzināju redzi, lai izla�sītu virsrakstus. �REDAKCIJU SLĒDZOT� � bija iespiests pāri visai lappusei gandrīz se�- padsmitdaļcollas augstiem sarkaniem bur�tiem. �REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA PANĀK TERU!� Tas bija viss, ko spējām sa�burtot.
Uzmanīgi apsedzu būri. Kamēr autobuss vēl nenāca, iegriezāmies Tcrija restorānā pabro�kastot. \
Kad tovakar braucām mājup, mēs jau zinā�jām, ko darīsim. Iegājām mājā, pārliecinājā�mies, ka misters Hen�ards vēl nav atgriezies, ieslēdzām viņa istabā gaismu un ieklausījā�mies no putnu būra plūsto�ajās skaņās.
��� Mūzika, � D�ekija no�ukstēja.
Mūzika bija liega, tikko sadzirdama, un to
nekādā ziņā nevarēja saukt par īstu mūziku. Es neņemos to aprakstīt. Un tā apklusa pil�nīgi negaidīti. Bāc! Skrap! Pauk�! Zum! Pēc tam iestājās klusums un es norāvu apsegu.
Namiņ� grima tumsā, logi bija aizvērti,
�toras nolaistas. Laikraksts un piena pudele no sliek�ņa bija nozudu�i. Pie durvīm bija piestiprināts uzraksts. Ņemot palīgā lupu, es saburtoju: �KARANTĪNA! IZSITUMU TĪFS!�
��� Ir gan melī�i, � es teicu. � Varu sade�rēt, ka viņi nemaz nezina, kas ir izsitumu tīfs!
D�ekija nervozi iesmējās.
�� Nu, protams. Ar izsitumu tīfu ta�u slimo tikai aprīlī, vai ne?
�� Aprīlī un ap ziemas svētkiem. Tas ir, tajā laikā, kad pilns ar mazajām mu�iņām, kuras to pārnēsā. Kur mans zīmulis?
Piezvanīju pie durvīm. �tora parāvās aug��up, atkrita atpakaļ; neviens no mums tā arī neredzēja � roku? � kas tai bija pieskāru�sies. Klusums, skurstenis vairs nekūp.
��� Nobijies? � es pajautāju.
��� Nē. Smieklīgi, bet nenobijos. �ie cilvē�ciņi ir tik augstprātīgi. Keboti [16] sarunājas ti�kai ar�
��� Un rūķī�i sarunājas tikai ar mājas ga�riņiem, tu gribēji teikt, � es pārtraucu. � Tā viņiem neizdosies mūs piemuļķot. Viņu na�miņ� atrodas mūsu majā, vai saproti?
��� Ko lai tagad iesāk?
Paņēmu zīmuli un ar lielām pūlēm uzrak�stīju uz baltajām durvīm: �LAIDIET IEK�Ā.� Vairāk nemaz nebija vietas. D�ekija paklak- �ķināja ar mēli.
��� Varbūt labāk nevajadzēja rakstīt. Mēs ta�u negribam tikt iek�ā. Mēs gribam tikai paskatīties uz viņiem.
��� Nu jau par vēlu. Bez tam, gan jau viņi pa�i sapratīs.
Stāvējām un vērojām namiņu putnu būrī, un namiņ� vēroja mūs � drūmi un aizvainoti. Ak tad izsitumu tīfs gan!
Tas bija viss, ko tovakar piedzīvojām.
Nākamajā rītā ieraudzījām, ka no zīmuļa raksta uz mazajām durtiņām vairs nav ne vēsts un tās noberztas tīras; brīdinājums par karantīnu vēl karājās turpat, un uz lieveņa stāvēja zaļa piena pudele un jauns laikraksta numurs. �oreiz virsraksts vēstīja: �REDAK�CIJU SLĒDZOT: FOCPA PIEVEICIS TĒRU!�
No skursteņa kapa dumi. Piezvanīju vēlreiz. Nekādas atbildes. Pie durvīm bija piestipri�nāta pastkastīte, kas atgādināja domino kau�liņu; varbūt nemaz nebūtu to ievērojis, ja spraudziņā nebūtu pamanījis vēstules. Bet pastkastīte bija aizslēgta.
��� Ja varētu uzzināt, kam tās adresē�tas� � D�ekija ieminējās.
��� Vai arī, kas tās sūtījis. Lūk, kas man in�teresē.
Beidzot devāmies uz darbu. Visu dienu strā�dāju ļoti izklaidīgi un gandrīz vai pazaudēju darbgaldā pirkstu. Kad tovakar uzlūkoju D�e- kiju, sapratu, ka ari viņa jūtas nelāgi.
������� Neliksimies par tiem zinis, � viņa tei�
ca, kad autobusā kratījāmies mājup. � Nav grūti saprast, ka mūsu iejauk�anās �r nevē�lama.
��� Neļau�u tādam � tādam nelgām dan�cot sev uz galvas. Turklāt mēs abi sajuksim prātā, ja neuzzināsim, kas notiek aiz tā na�miņa sienām. Vai tu domā, ka misters Hen��ards ir burvis?
��� Viņ� ir nekauņa, � D�ekija skarbi iz�meta. � Pats aiziet, bet mums te jānoņemas ar visādiem mistiskiem rūķiem!
Kad pārbraucām mājās, putnu būra na�miņu pārņēma satraukums, kā parasts, un ap to laiku, kad mēdzām noraut apsegu, tālīnās, klusās skaņas izgaisa. Pa nolaisto �toru spraugām spīdēja gaisma. Uz sliek�ņa atra�dās tikai kājslauķis. Pastkastītē saskatījām dzeltenu telegramrņas blanku.
D�ekija nobāla.
�� Tas nu ir par daudz, � viņa paziņoja. � Telegramma!
��� Nevar būt.
��� Ir gan, ir, es zinu, ka ir. �Mirusi krust�māte Tinkera Bella.� Vai arī: �Gaidiet ciemos Jolantu.�
��� Brīdinājums par karantīnu noņemts, � es konstatēju. � Tā vietā pielikts jauns � �Svaigi krāsots�.
�� Nu, tad tu atkal apskribelēsi viņu tīrās durtiņas.
Noliku kretonu vietā, izslēdzu elektrību un saņēmu D�ekijas roku. Tā mēs stāvējām un gaidījām. Pēc kāda laiciņa izdzirdējām blauk�-blauk�-blauk�! � pēc tam tādu kā tēj�kannas sīk�anu. Saklausīju klusu trauku �ķin�doņu.
Nākamajā rītā uz sliek�ņa stāvēja divdes�mit se�as pudeles dzeltena � ko�i dzeltena � piena un mikroskopisks virsraksts vēstīja: �REDAKCIJU SLĒDZOT: TĒRS PANĀK FOCPU!�
Pastkastītē bija jaunas vēstules, bet tele�grammas tur vairs nebija.
Tovakar viss risinājās kā vienmēr. Tiklīdz novilku apsegu, iestājās piepe�s, draudo�s klu�sums. Jutām, ka pa miniatūro �toru spraugām tiekam novēroti. Beidzot aizgājām gulēt, bet nakts vidū es piecēlos un vēlreiz paraudzījos uz mūsu noslēpumainajiem īrniekiem. Pro�tams, viņus es neredzēju. Bet viņi laikam bija sarīkoju�i viesības: skanēja klusa, brīnumaina mūzika, ko pavadīja nesaprotami blīk�ķi un pauk�ķi, kuri norima, tikko pacēlu apsega stūri.
No rīta uz mazā lievenī�a stāvēja sarkana pudele un laikraksts. Virsraksts vēstīja: �REDAKCIJU SLĒDZOT: FOCPA BAN�KROTĒ!�
��� Aplam neveicas darbs, � es ieteicos. � Nevaru koncentrēties, jo visu laiku jādomā par to, kas te notiek� jānododas minēju�miem �
��� Man arī. Mums jātiek kaut kādā skaid�rībā. i
Palūrēju. �tora nokrita tik strauji, ka gan�drīz vai norāvās no ruļļa.
�� Vai tu domā, ka �ie pamatīgi noskaitu��ies? � es jautāju.
��� Jā, � D�ekija atbildēja, � domāju gan. Mēs laikam esam pārbiedēju�i viņus līdz nā�vei. Paskat vien� Varu galvot, ka viņi sa�sēdu�ies pie logiem un vai sprāgst pu�u aiz dusmām, gaidot mūsu aizie�anu. Varbūt tie��ām labāk būtu iet. Drīz jānāk autobusam.
Paraudzījos uz namiņu un jutu, ka arī tas noraugās uz mani satrauktā un aizvainotā niknumā. Tā nu tas bija. Devāmies uz darbu.
Tovakar atgriezāmies noguru�i un izsal�ku�i, tomēr pat neatģērbu�ies iesteidzāmies mistera Hen�arda istabā. Klusums. Es iede�dzināju gaismu, bet D�ekija pa to laiku no�vilka no būra kretona apsegu.
Dzirdēju, ka viņai aizraujas elpa. Vienā lē�cienā biju klāt, cerēdams ieraudzīt uz muļķīgā lieveņa mazu, zaļu vīriņu vai kaut ko tamlī�dzīgu. Neredzēju nekā neparasta. Skurstenis nekūpēja.
Bet D�ekija rādīja uz durvīm. Pie tām bija pienaglots glīts sludinājums. Ļoti lieti�ķi, vienkār�i un noteikti tas vēstīja: �IZĪRĒ MĀJU.�
��� Ai, ai, ai, � D�ekija ievaidejas.
Noriju kamolu. Visos lodziņos �toras bija uzritinātas aug�ā, kokvilnas aizkariņus vairs nemanīja. Pirmo reizi varējām ielūkoties na�miņā. Tajā valdīja pilnīgs un �ausmīgs tuk��ums.
Nekur nevienas mēbeles. Uz pulēta ciet- koka grīdas pāris �vīku, tas arī viss. Tapetes nevainojami tīras, to raksti atsevi�ķās ista�bās harmonēja un liecināja par labu gaumi. Iedzīvotāji bija atstāju�i savu māju vislabā�kajā kārtībā.
��� Viņi ir prom, � es konstatēju.
�� Jā, � D�ekija nomurmināja. � Viņi ir prom.
Piepe�i kļuva nelāgi ap dū�u. Māja � ne jau tā mazā mājele būrī, bet mūsu pa�u mā�ja � likās �ausmīgi tuk�a. Vai varat iedomā�ties, kā jūtas cilvēks, kas no viesībām atgrie��as mājās, kur to negaida nekas un neviens?
Satvēru D�ekiju un cie�i piespiedu sev klāt. Arī viņai nebija labs noskaņojums. Kas to būtu domājis, ka mūs tā satrieks nieka sludi�nājums �IZĪRĒ MĀJU�!
��� Ko teiks misters Hen�ards? � D�ekija jautāja, vērdamās manī baiļu pilnām acīm.
Misters Hen�ards pārradās pēc divām die�nām. Mēs sēdējām pie kamīna, kad viņ� ie�nāca, ceļasomu vicinādams, melno iemuti zo�bos.
��� Mm, � viņ� pasveicināja.
�� Labvakar, � es vārgi atsaucos. � Prie�cājos, ka esat atgriezies.
�� Blēņas! � misters Hen�ards noskaldīja, iedams uz savu istabu. Mēs ar D�ekiju saska�tījāmies.
Misters Hen�ards trakās dusmās iebļāvās. Pārskaities viņ� iestājās durvīs.
������� Velni tādi! � viņ� �ņāca. � Es ta�u jums aizliedzu �
��� Pagaidiet! � es uzsaucu.
������� Es aizeju! � misters Hen�ards atrēja. � Tā!
Viņ� izzuda musu skatienam; aizcirtas dur�vis, un noskrapstēja atslēga. Mēs ar D�ekiju palikām, gandrīz vai sagatavoju�ies saņemt pērienu.
Misters Hen�ards izskrēja no savas istabas ar ceļasomu rokā. Viņ� drāzās mums garām uz izeju.
, Mēģināju viņu apstādināt.
��� Mister Hen�ard �
��� Nost!
D�ekija parāva viņu aiz vienas rokas, es sakampu otru. Abiem kopā mums izdevās viņu apstādināt.
������� Pagaidiet, � es sacīju. � Jūs aizmir�sāt savu � nu � putnu būri.
������� Ak tā gan, ko, � viņ� at�ņāca. � Varat to paturēt sev. Ok�ķeri tādi! Es nopūlējos mē�ne�iem ilgi, lai uzceltu to mājeli, kā nākas, un mēne�iem ilgi es centos pierunāt viņus apmes�ties tajā uz dzīvi. Tagad jūs esat visu izjau�ku�i. Viņi vairs neatgriezīsies.
��� Kas tad? � D�ekija norija kamolu.
Mēs uztvērām viņa ļauno skatienu.
Mani īrnieki. Tagad man jāceļ jauna
māja � ha! Bet nu gan es parūpē�os, lai tai netiktu klāt visādi ok�ķeri.
�� Pagaidiet, � es viņu apsaucu. � Vai� vai jūs neesat b-burvis?
Misters Hen�ards nosprauslājās.
��� Esmu labs amatnieks. Tas ir viss, kas vajadzīgs. Izturieties pret viņiem, kā pieklā�jas, un arī viņi izturēsies pret jums, kā pie�klājas. Tomēr� � viņ� lepni saslējās,
�� ne katrs prot uzcelt māju viņiem!
Viņa dusmas, kā likās, sāka pierimt, ta�u mans nākamais jautājums tās uzvandīja no jauna.
��� Kas viņi ir? � misters Hen�ards at�cirta. � Mazie Cilvēciņi, protams. Sauciet tos, kā gribat. Nāras, laumas, fejas, rūķī�i� vi�ņus dēvē da�ādi. Bet tie grib dzīvot klusi un solīdi, nevis glūniķu un ok�ķeru sabiedrībā. Māja iemanto sliktu slavu. Nav nekāds brī�nums, ka viņi izvāku�ies! Un � mm! � arī īri viņi vienmēr nomaksāja laikā. Tiesa, tas gan ir Mazo Cilvēciņu dabā, � viņ� piebilda.
��� Iri? � D�ekija izdvesa.
��� Laimi, � misters Hen�ards paskaidroja,
���� Veiksmi. Kā tad, jūsuprāt, viņi varētu maksāt � naudā? Tagad nāksies celt jaunu namiņu, lai atdabūtu savu īpa�o laimi.
Viņ� vēlreiz nomērīja mūs ar savo nikno skatienu, atrāva durvis un aizdimdināja prom. Mēs noraudzījāmies viņam pakaļ. Pie benzīna tanka nogāzes piekājē piebrauca autobuss, un misters Hen�ards metās skrie�us. Autobusā viņ� paguva ielēkt, ta�u pirms tam smagi no�vēlās zemē.
Apskāvu D�ekiju.
��� Eh, � viņa nopūtās. � Viņa neveiksme vairs nesnau�.
��� Kādēļ neveiksme, � es iebildu. � Pil�nīgi normāli. Ja iznomā mājiņu rūķī�iem, tad veiksme nodro�ināta arī uz priek�dienām.
Sēdējām klusēdami un vērojām viens otru. Beidzot, ne vārda neteiku�i, iegājām mistera Hen�arda pamestajā istabā. Putnu būris stā�vēja turpat, kur agrāk. Tāpat arī namiņ�. Tā�pat sludinājums �IZĪRĒ MĀJU�.
��� Iesim pie Terija, � es ierosināju.
Tur mēs uzkavējāmies ilgāk nekā parasts. Citi varēja nodomāt, ka negribam doties uz mājām, tāpēc ka dzīvojam spoku apsēstā namā. Ta�u �oreiz viss bija iznācis otrādi. Mūsu mājā vairs neviens nespokojās. Tā bija �aus�mīgi, vientulīgi, salti tuk�a.
Es nebildu ne vārda, kamēr �ķērsojām liel�ceļu, kāpām pa nogāzi aug�up un slēdzām durvis. Nezin kādēļ mums sagribējās vēl pē�dējo reizi uzlūkot tuk�o namiņu. Apsegs gan atradās uz būra kā iepriek�, ta�u � bāc! tauks, pauk�! Mājiņā bija ieradu�ies jauni iemītnieki!
Elpu aizturēju�i, mēs kāpāmies atpakaļ un aizdarījām durvis.
��� Nē, � D�ekija noteica. � Tā nevar. Ne�kad, nekad neskatīsimies, kas notiek zem ap�sega.
��� Nekad, � es atkārtoju. � Kas tad, pēc tavām domām �
Saklausījām klusu dudinā�anu, kam vaja�dzēja būt trakulīgai dziesmai. Tas bija jauki. Jo labāk viņi jutīsies, jo ilgāk paliks. Kad aiz�gājām gulēt, es sapņoju, ka dzeru alu ar Ripu van Vinklu un rūķī�iem. Es viņus dzirdīju tik ilgi, kamēr �ie galīgi nolūza.
Lietainais rīts mūs nemaz nesarūgtināja. Mēs bijām gatavi noticēt, ka logos līst spo�i dzeltenas saules stari. Mazgājoties du�ā, es dziedāju. D�ekija savā nodabā kaut ko līksmi dungoja. Mēs nevērām va|ā mistera Hen�arda istabas durvis.
��� Varbūt viņiem patīk rītos ilgāk pagu�lēt, � es sacīju.
Mehāniskajā cehā vienmēr ir liels troksnis, un garāmbrauco�s autokārs ar cilindriskām ieveidnēm to necik nepalielina. Pulksten tri�jos pēcpusdienā kāds strādnieks veda mate�riālus uz noliktavu, bet es to ne dzirdēju, ne redzēju, jo, pakāpies atpakaj, es pētīju ēvelsolu. )
Tie lielie ēvelsoli ir gatavie elles daikti. Tos iebetonē augstos rāmjos, pa kuriem turp un atpakaļ slīd smags metāla briesmonis � ēvele.
Atkāpos, ieraudzīju tuvojamies autokāru un novalsēju sāņus, lai tas mani nesabrauktu. Strādnieks nostūrēja autokāru pie malas, ci�lindri sāka velties laukā, es pasteberēju tālāk, kamēr apdauzīju stilbus pret rāmja malu un pārmetu baismīgu salto. Kad nokritu zemē, es iestrēgu metāla rāmī un noraudzījos, kā ēvele slīd uz manu pusi. Savu mū�u neesmu redzējis, ka kaut kas būtu kustējies tik ātri.
Nepaguvu ne aci pamirk�ķināt, kad viss jau bija garām. Es pūlējos izlēkt no sava sprosta, citi strādnieki kliedza, ēvele dūca asinskārā triumfā, cilvēkiem zem kājām visur ripinājās cilindri. Tad ar baismīgu brīk�ķi no�krak�ķēja gabalu gabalos salauztie zobrati un ekscentri. Ēvele apstājās. Man nodrebēja sirds.
Pārģērbies gaidīju, kamēr D�ekija beigs darbu. Mājup braucot, es viņai visu izstāstīju.
��� Cūkas laime. Vai arī brīnums. Viens no tiem cilindriem aizsprostoja ēvelei ceļu. Ēvele ir �upā, bet es � sveiks un vesels. Do�māju, ka mums jāraksta pateicība mūsu � hm � īrniekiem.
D�ekija piekrīto�i pamāja ar galvu.
� Lai samaksātu īri, viņi izkārto laimīgu nejau�ību, Edij. Labi gan, ka viņi mēdz mak�sāt iepriek�!
�� Ja neskaita to, ka nesaņem�u ne centa, kamēr nebūs salabota ēvele, � es piemeti�nāju.
Mājupceļā mūs pārsteidza negaiss. Mistera Hen�arda istabā izdzirdējām troksni, kas li�kās skaļāks par agrāk dzirdēto. Mēs uzstei�dzāmies pa kāpnēm un ieraudzījām, ka div�viru logs atsprādzis vaļā. Es to aizvēru. Vēj� jau bija gandrīz nopūtis kretona apsegu no būra, un es gribēju atvilkt to atpakaļ. D�ekija stāvēja man līdzās. Mēs raudzījāmies uz mazo namiņu, un mana roka sastinga.
Sludinājums �IZĪRĒ MĀJU� bija noņemts no durvīm. Skurstenis omulīgi kūpēja. �to- ras, kā parasts, bija nolaistas, bet �is tas to�mēr bija mainījies.
Saodām vieglu ēdiena smar�u. Piedegusi liellopu gaļa un sasmaku�i kāposti, es sa�springti domāju. Smar�a neap�aubāmi plūda no rūķī�u namiņa. Uz kādreiz nevainojami tīrā lieveņa stāvēja līdz malām piestūķēts at�kritumu spainis un sīciņ� oran�s skalu grozs, piebāzts ar mazītiņām, nemazgātām konservu kārbām un � pārprast nevarēja � tuk�ām degvīna pudelēm. Pie durvīm bija atstāta pie�na pudele ar dzelteni violetu �ķidrumu. Ne pudeli, ne laikrakstu neviens vēl nebija aizti�cis. Tas katrā ziņā bija cits laikraksts. Mil�zīgie virsraksti liecināja, ka tā ir kāda bul�vāru lapele.
No durvīm līdz mājas stūrim bija izvilkta veļas aukla, uz kuras pa�laik nekas ne�āvē- jās.
Steidzīgi parāvu apsegu lejup un D�ekijai nopakaļ iespruku virtuvē.
��� Ak dievs! � es izsaucos.
��� Mums vajadzēja pieprasīt ieteikumu, � viņa izdvesa. � Tie nav mūsu īrnieki!
������� Jā, tie nav mūsu iepriek�ējie īrnieki, � es piekritu. � Tas ir, mistera Hen�arda īr�nieki. Vai redzēji atkritumu spaini uz lieveņa?
������� Un veļas auklu, � D�ekija piemetināja. � Cik � cik prasti.
�������� D�ūki, Kalikeki un D�īteri Lesteri. Te viņiem nav nekāds �Tabakas ceļ��! [17]
D�ekija norija siekalas.
������� Atceries, misters Hen�ards teica, ka viņi neatgriezī�oties.
��� Jā, un tomēr �
Uzminējusi manas domas, viņa pamāja ar galvu.
��� Klāj vaļā, � es teicu.
������� Tie�ām nezinu. Bet misters Hen�ards sacīja, ka viņiem patīkot dzīvot klusā, solīdā apkaimē. Un mēs viņus izēdām. Varu sade�rēt � mēs esam vainīgi pie tā, ka par putnu būri � par �o rajonu � izplatījusies slikta sla�va. Labāko aprindu rūķī�i te vairs neapmetī- sies. Tāds rajons � ak kungs! . .. varbūt lī�dzinās priek�pilsētas kvartālam.
��� Tu esi jukusi! � es iesaucos.
�������� Nemaz ne. Tā tam jābūt. Misters Hen��ards teica to pa�u. Viņ� ieminējās, ka tagad bū�ot jāceļ jauna māja. Labi īrnieki neapme- tīsies uz dzīvi ap�aubāmā rajonā. Mums vien�kār�i gadīju�ies tādi ne visai solīdi rūķī�i.
Atvēris muti, es blenzu sievā.
*� Ahā! Tādi kā īres namā. Un virtuvē viņi noteikti tur kazu, � D�ekija tērgāja.
��� Nu tad, � es teicu, � mēs to nepieļau�sim. Es viņus izlik�u no namiņa. Es . .. ielie�u ūdeni tai skurstenī. Kur tējkanna?
D�ekija mani atturēja.
��� Ir nemēģini. Viņus nevar tā izlikt, Edij.. Nedrīkst. Viņi maksā īri, � viņa noteica.
Un tad es atcerējos.
��� Tad jau tā ēvele .. .
�� Tie�i tā, � D�ekija steidza piekrist, un viņas pirksti cie�āk sa�ņaudza manu roku.. � Jau �odien tu būtu nogalināts, ja tevi ne�būtu glābusi laimīga nejau�ība. Lai tie rūķī�i varbūt ir nesolīdi, toties īri viņi maksā.
Es tomēr nepiekritu.
��� Mistera Hen�arda veiksme tomēr izpau�dās citādi. Vai atceries, kā viņ� paspēra ak�meni uz krastmalas kāpnēm un sabruka pa�kāpiens? Man iet daudz bēdīgāk. Vispirms iesprūdu ēvelē, tad man pakaļ ripoja cilindrs un apstādināja ma�īnu. Bet, kamēr ēveli nesa�labos, man nebūs darba. Ar misteru Hen�ardu gan nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.
��� Viņa īrnieki nāca no labākām aprin�dām, � D�ekija skaidroja, acīm drud�aini spīdot. � Ja misters Hen�ards būtu iesprūdis ēvelsolā, dro�i vien būtu izdedzis dro�inātājs. Mūsu īrnieki ir ne visai solīdi rūķī�i, tāpēc arī mūsu veiksme ir tāda ne visai solīda.
��� Lai viņi paliek, � es noteicu. � Mums pieder priek�pilsētas kvartāls. Labāk iesim prom no �ejienes un iebaudīsim kādu malciņu pie Terija.
Aizpogājām lietusmēteļus un izgājām laukā, ieelpodami svaigo, mitro gaisu. Lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem. Biju aizmir�sis paņemt līdzi kabatas bateriju, bet griezties atpakaļ negribējās. Soļojām lejup pa nogāzi tikko saskatāmo Terija restorāna uguņu vir�zienā.
Bija tum�s. Lietū nevarējām necik tālu sa�redzēt. Laikam tādēļ tikai pēdējā brīdī pama�nījām priek�ā autobusu, ko tikko sazīmējām pēc aptum�otajām ugunīm.
Gribēju pagrūst D�ekiju nost no ceļa, ta�u uz slapjā betona man paslīdēja kāja, un mēs abi nolikāmies gar�ļaukus zemē. D�ekija uz�gāzās man virsū, un mirkli vēlāk mēs jau ķe�purojāmies ceļmalas grāvja dubļos, autobuss aizrūca garām un pazuda skatienam.
Mēs izrāpāmies no grāvja un steidzāmies uz restorānu. Bufetnieks pablenza uz mums, pārsteigumā iesvilpās un, ne vārda nebildis, nolika mums priek�ā pa glāzei vīna.
��� Pilnīgi skaidrs, � es ierunājos, � ka viņi izglāba mums dzīvību.
�� Jā, � D�ekija piekrita, tīrot ausis no dubļiem. � Bet misteram Hen�ardam gan tā nebūtu gadījies.
Bufetnieks pakratīja galvu.
������� Tu ievēlies grāvī, Edij? Un jūs arī? Tavu nelaimi!
�������� Nav vis nelaime, � D�ekija vārgi pro�testēja. � Tā ir laime, tikai tāda ne visai so�līda.
Viņa pacēla glāzīti un skumji paraudzījās manī. Mēs saskandinājām.
��� Tā gan, � es sacīju. � Mums ir veicies.
J. Kcigarlickis. Par Henriju Katneru . 5
Vai arī���������������.. 19
Jezga ar profesoru����������. 62
Lērums nepatik�anu���������.. 88
Iedomīgais robots����������. 115
Dzīvokļu problēma���������.. 27*
[1] risinu pazudis.(seit un tālāk spāniski.)
[2] savienotajam valstīm.
[3] lamu vārds.
[4] patie�ām.
[5] ziemejamerikānim.
[5] Senjorus.
[6] kino.
[6] Liels paldies, senjor.
[7] dzelk�ņains krūms, sastopams ASV dienvidrietu�mos un Meksikā,
[8] eju, senjor.
[9] seit � darisirn tam galu.
[10] sveiki, serijor.
[11] ardievu.
3 � 1035
[12] draugs.
[13] sengrieķu un romie�u mitoloģija � viena no tri�jām likteņa dieviet�m.
[14] Caveat emptor (lat.) � lai pircējs ir uzmanīgs. Termins civiltiesībās, kas norāda, ka par preces kvali�tāti atbild pircējs.
[15] d�ord�s kruk�enks � dikensa ilustrators.
[16] keboti � viena no visvecākajām di�ciltīgajām amerikāņu dzimtām.
[17] �tabakas ceļ�� � amerikāņu rakstnieka Erskina Koldvela romāns; Katnera stāsta varonis runā par skrandaiņiem � grāmatas personā�iem.