Timotejs Defombels

Tobijs Lolness dzīve uz na�a asmens

Le Figaro

Timoteja Defombela romāns bērniem Tobijs Lolness ierauj lasītāju galvu reibino�os piedzīvojumos, piedāvājot gan netradicionālas propor�cijas, gan negaidītas perspektīvas. Krā�ņi ilustrētais un daudzās pasaules valodās tulkotais darbs noteikti iekaros visu lasītāju sirdis.

Lorens Nemrofs, Amazon.com

Fran�u dramaturga Defombela iespaidīgajā pirmajā romānā savijas gan brīnumaini piedzīvojumi, gan lielisks humors un rūpīgi maskēta politiskā satīra. Defombelam patie�ām ir izdevies uzbūvēt unikālu fan�tāzijas pasauli.

Publishers Weekly

Piedzīvojumu pilns stāsts, kurā miniatūru varoni gaida nesamērīgi pārbaudījumi� No groteska farsa līdz satrauco�ai spriedzei, no kodīgas satīras līdz �okējo�ai vaļsirdībai asprātīgi, oriģināli un neizsakāmi aizraujo�i.

Kirkus Reviews

Spo�s pieteikums fantastiskās literatūras pasaulē.

Le Monde

Eli�ai un viņas mātei

no eņģeļu skatpunkta koku galotnes varbūt atgādina saknes, kas dzer debesis.

Rainers Marija Rilke

�

.

Tobijs bija tie�i pusotru milimetru gar�, un tas viņa vecumam nebija īpa�i daudz. No mizas caurumiņa ārpusē rēgojās vienīgi viņa kāju pirk�sti. Zēns gulēja nekustīgi. Nakts kā ūdens spainis bija izlijusi pār viņu.

Tobijs lūkojās zvaigznēm nosētajās debesīs. Tumsa viņam atgādināja tum�as peļķes starp milzīgajām, sārtajām lapām un bija neiedomājami melna un mirdzo�a.

Kad Mēness neskatās, zvaigznes dejo. Tā viņ� sev sacīja. Vēl viņ� klu�sām pie sevis skaitīja: "Ja paradīzē arī ir debesis, tad tās nav tik dziļas un nav arī tik brīni�ķīgas, jā, nav tik brīni�ķīgas�"

Tobijs ļāva �īm domām sevi mierināt. Viņ� gulēja, atspiedis galvu sūnās, un sajuta asaru vēsumu matos pie ausīm.

Tobijs atradās caurumā zem melnās mizas, viena viņa kāja bija savai�nota, abus plecus klāja brūces, un mati bija izmirku�i asinīs. Rokas svila no ērk�ķu �āviņiem. Pārējo sāpju un noguruma novārdzināto mazo ķermeni zēns vairs nejuta.

Pirms pāris stundām Tobija dzīve bija apstājusies, un viņ� nevarēja saprast, kā tas nākas, ka vēl ir te. Tas atsauca atmiņā laikus, kad viņ� mēdza visur bāzt degunu un bie�i vien dzirdēja kādu izsaucamies: "Tu vēl te, Tobij?" Un �odien viņ� atkal pie sevis atkārtoja �os vārdus: "Tu vēl te?"

Jā, viņ� joprojām bija pavisam dzīvs, apzinoties savu nelaimi lielāku nekā debesis.

Tobijs skatījās debesīs tik cie�i, cik cie�i bērns turas pie rokas saviem vecākiem Ziedu svētku pūļa vidū. "Ja aizvēr�u acis, es mir�u," viņ� sev teica. Un zēna acis divu duļķainu asaru ezeru dziļumos palika pla�i ieplestas.

Tajā brīdī viņ� tos sadzirdēja, un bailes Tobijam uzklupa vienā mirklī. Viņi bija �etri. Trīs pieaugu�ie un viens bērns. Bērns turēja rokā lāpu, kas pārējiem izgaismoja ceļu.

-�� Viņ� nav tālu, es zinu, ka viņam tepat kaut kur jābūt.

Pui�elis ir jānoķer un jāatriebjas. Tāpat kā viņa vecākiem.

Tre�ā vīrie�a acīs tumsā nodzalkstīja dzeltenīgs spīdums. Viņ� nospļā�vās un teica:

-�� Mēs viņu dabūsim, un viņ� samaksās par visu, tu redzēsi!

Tobijs būtu gribējis pamosties, izkļūt no �ī murga, skriet uz vecāku gultu un raudāt, raudāt� Tobijam būtu paticis, ka viņu, tāpat pid�amā ģērbtu, kāds pavadītu līdz apgaismotajai virtuvei, pagatavotu viņam labi karstu medus ūdeni, iedotu da�us cepumus un teiktu: "Viss ir beidzies, manu Tobij, viss ir pāri."

Bet Tobijs, trīcēdams pie visām miesām, gulēja zem mizas un mēģi�nāja pievilkt tuvāk pārāk garās kājas, lai tās noslēptu. Tobiju, kuram bija tikai trīspadsmit gadu, vajāja vesela tauta visa viņa tauta.

Tas, ko zēns nākamajā mirklī izdzirdēja, bija ļaunāks par �o stindzi�no�o, baiļu pilno nakti. Viņ� izdzirda kādu balsi, kuru mīlēja, sava labākā drauga Leo Blīsa balsi.

Pirmo reizi viņ� Leo ieraudzīja, kad tam bija �etrarpus gadi un viņ� grasījās no�iept Tobija smalkmaizīti. Kop� tās dienas viņi dalījās it visā gan lielākajos priekos, gan ne tik priecīgajos notikumos. Leo dzīvoja pie savas tantes. Viņ� bija zaudējis abus vecākus. No sava tēva, slavenā piedzī�vojumu meklētāja El Blīsa, viņ� bija mantojis vien gai�a koka bumerangu. Bērnībā piedzīvotās nelaimes bija Leo norūdīju�as, un viņ� sevī bija attīstī�jis milzīgu spēku. No zēna, �ķiet, varēja sagaidīt kā labāko, tā arī ļaunāko. Tobijs deva priek�roku labākajam Leo saprātīgumam un drosmei.

Tobijs un Leo drīz vien kļuva ne�ķirami. Kādu laiku viņus pat saukāja vienā vārdā "Tobileo".

Dienu pirms Tobija un viņa vecāku pārvāk�anās uz Zemajiem Zariem viņi abi Tobileo atrada sev slēptuvi kādā iz�uvu�ā pumpurā, lai netiktu iz�ķirti. Viņus atrada tikai pēc divu dienu un triju nak�u meklē�anas.

Tobijs atcerējās, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad viņ� redzēja savu tēvu raudam.

Bet �ajā nakti Tobijs bija viens pats. Viņ� gulēja, pieplacis pie koka mizas, un tas nekādā ziņā nevarēja būt tas pats Leo Blīss, kur� tagad stāvēja da�u centimetru attālumā, vēcinot lāpu melnajā tumsā. Tobijam �ķita, ka sirds sa�ķīdīs sīkās lauskās, izdzirdot savu labāko draugu kliedzam:

-� Mēs tevi dabūsim! Mēs tevi dabūsim rokā, Tobij!

Viņa balss atbalsojās no zara uz zaru.

�ajā mirkli Tobija atmiņā spilgti atausa kāds notikums.

Kad viņ� vēl bija pavisam mazs, ģimenei bija pieradināts laputs mazu�lis, kuru sauca par Limu. Tobijs jādelēja uz laputēna muguras, vēl pirms bija iemācījies staigāt. Kādu dienu laputs mazulis pēk�ņi pārtrauca rotaļu un pamatīgi iekodās Tobijā, sapurinot zēnu kā lupatu. Tagad Tobijs pēk�ņi atcerējās �o niknuma lēkmi, pēc kuras vecāki nolēma atbrīvoties no dzīvnieka. Viņ� atcerējās trakuma pārņemtās Limas acis. Viņas acu zīlītes izpletās kā lietū pārplūdu�i dīķi. Māte bija teikusi: "�odien tā notika ar Limu, bet kādu dienu tā var notikt ar ikvienu."

-�� Mēs tevi dabūsim rokā, Tobij!

Vēlreiz izdzirdot me�onīgo kliedzienu, Tobijam likās, ka viņ� redz Leo acis tādas pa�as kā trakuma pārņemtajam dzīvniekam. Jā, kā divus stiprā lietū pārplūdu�us dīķus.

Nelielais cilvēku bariņ� tuvojās, ar nosmailinātiem mietiem bakstot koka mizu, lai uzmeklētu tajā caurumus un plaisas. Viņi meklēja Tobiju. �ī darbo�anās atgādināja termītu medības, kad tēvi un dēli reizi gadā, pavasarī, devās kaitnieku medībās, vajājot tos līdz pat tālākajiem zariem.

-�� Es dabū�u viņu ārā no alas.

Balss, kas to teica, atskanēja tik tuvu, ka Tobijam pat likās viņ� sajūt runātāja dva�as siltumu. Zēns sastinga pilnīgi nekustīgs, neuzdro�inoties

pat aizvērt acis. Cauri tālu ugunskuru atblāzmas caurvltajai tumsai viņ� dzirdēja, kā tuvojas mietu asie cirtieni. Asais koks spēcīgi ietriecās mizā pirksta tiesu no Tobija sejas. Puisēna mazais augums no �ausmām bija kā pārakmeņojies. Par spīti tam, viņ� neatrāva skatienu no debesīm, kuras reizēm pavīdēja starp vajātāju tum�ajām ēnām. �oreiz tie viņu ir noķēru�i. Visam beigas.

Piepe�i pār zēnu satumsa nakts. Atskanēja dusmīgs kliedziens:

-�� Ei, Leo! Tu nodzēsi lāpu?

-�� Man tā izkrita. Piedodiet, lāpa izkrita man no rokām�

-�� Idiots!

Viņu vienīgā lāpa bija izdzisusi, un meklē�anu nācās turpināt melnajā nakts tumsā.

-�� Tāpēc jau mēs nepārstāsim meklēt. Gan jau atradīsim.

Pirmajam vīrietim pievienojās arī otrais; ar rokām viņi iztaustīja katru mazāko �ķirbiņu koka mizā. Tobijs juta, kā roku kustības saviļņo gaisu visapkārt. Otrs vīrietis noteikti bija iedzēris ko stiprāku, jo no viņa puses vēdīja spēcīga spirta dvaka un viņa kustības bija niknas un haotiskas.

-������� Es pats viņu noķer�u. Un pats savām rokam saberzī�u miltos. Pārē�jiem teiksim, ka �o neatradām.

Otrs smiedamies atbildēja medību biedram: Tavs nav labojams. Pērn pavasarī �amējs noknieba �etrdesmit ter�mītus!

Jā, viņu skatījumā Tobijs bija ļaunāks par termītu, un viņam bija dro��as izredzes uz noasināto mietu un liesmām.

Abas ēnas jau atradās virs viņa. Nekas vairs nebija līdzams. Tobijs uz mirkli novērsa skatienu no debesīm, kurās visu laiku bija cie�i lūkojies. Ieraudzījis strauji tuvojamies mieta aso galu, viņ� parāvās sānis un med�nieka ierocis ietriecās cietajā koksnē.

Bet otrs jau bija iebāzis roku caurumā zem mizas.

No Tobija acīm aumaļām plūda asaras. Viņ� redzēja, kā tuvojas vīrie�a tuklā roka. Tā viņu sataustīja, apstājās uz brīdi un pārslīdēja sejai.

Dīvainā kārtā Tobijs juta, ka bailes izzūd. Augums pielija ar brīni�ķīgu mieru. Viņa lūpas pat savilkās tikko jau�amā smaidā, dzirdot riebīgo balsi apmierināti �ukstam:

-�� Ir! Viņ� ir man rokā!

Visapkārt iestājās klusums. Pārējie mednieki sanāca vīram apkārt.

Pat Leo Blīss klusēja. Varbūt viņ� baidījās no mirkļa, kad būs jāieska�tās sava biju�ā drauga acīs.

Tur viņi bija �etri vai pieci cilvēki, kas stāvēja ap ievainotu bērnu. Toties Tobijam vairs nebija ne mazāko baiļu. Viņ� pat nenodrebēja, kad vīrietis atkal iebāza roku mizas caurumā, kaut ko sagrāba un, skaļi smiedamies, rādīja pārējiem.

Tad iestājās klusums. Garāks par sniega periodu ziemā.

Tobijam �ķita, ka vīrietis nupat atrāvis gabalu auduma no viņa drēbēm. Vēl pēc brī�a ledainajā klusumā atskanēja vārdi:

-�� Mizas gabals! Tas ir gabals no mizas!

Jā, patie�ām, vīrietis pastiepa un parādīja pārējiem gabalu mizas.

He�he labi es jūs iznesu cauri! Skaidrs, ka viņa te nav. Viņ� noteikti tagad cilpo kaut kur Zemo Zaru virzienā. Mēs �o sagūstīsim rīt.

No nelielā ļau�u bariņa puses atskanēja neapmierināts rūciens. Atska�nēja da�i "Tobija atradējam" veltīti lamuvārdi. Tum�iem mākoņiem līdzīgās ēnas a�i vien izklīda. Atbalsis izzuda tālumā.

Un ap zēnu atkal iestājās klusums.

Pagāja krietns brīdis, līdz Tobijam izdevās no jauna sadzirdēt savu elpu, Pēc tam viņ� sajuta arī kokam cie�i piespiesto ķermeni.

Kas īsti bija noticis? Domas atgriezās lēni un negribīgi.

Savā prātā viņ� pārskatīja katru sīkāko tikko piedzīvotā brīnuma mirkli.

Vīrietis bija viņam pieskāries un sajutis tikai koku. Viņ� bija noplēsis gabalu no Tobija virsjakas un noturējis to par koka mizu. Un pārējie bija biju�i vienisprātis. Itin kā tobrīd Tobijs būtu kļuvis par daļu no koka. Jā, tie�i tāda bija sajūta. Koks viņu bija noslēpis zem sava mizas mēteļa.

Pēk�ņi Tobiju sastindzināja kāda doma.

Un ja nu tās bija tikai lamatas?

Tie�i tā. Vīrietis bija sataustījis bērna augumu un tagad tumsā, pāris metru attālumā, gaidīja. Tobijs par to bija pārliecināts. Mednieks ta�u teica, ka gribot Tobiju saķert un sa�ķaidīt kā termītu. Viņ� noteikti ir paslēpies ēnā, lai sagaidītu zēnu iznākam no slēptuves un uzbruktu ar savu noasināto mietu. Bailes atgriezās un iestrēga kaklā kā kamols.

Tobijs nekustējās. Viņ� gaidīja, līdz sadzirdēs kādu skaņu.

Nekā.

Tad pavisam lēni atgriezās apziņa par debesīm virs viņa. Debesis bija draugs, kas ar neskaitāmām zvaig�ņu acīm raudzījās uz zēnu.

Zem sevis viņ� sajuta remdeno koka augumu. Bija vasaras beigas. Zaros vēl bija saglabājies dienā uzkrātais siltums. Tobijs joprojām atra�dās aug�ējos zaros tie bija reģioni, kurus saule apspīdēja no rīta līdz vakaram. Zariem sasilstot, izplatījās karstas maizes smar�a. Tā smar�oja mātes ceptā lapu miltu maize, ko viņa mēdza apkaisīt ar ziedputek�ņiem.

Tobijs dziļi ieelpoja nomierino�o smar�u, kas viņu maigi apņēma no visām pusēm.

Tad viņa acis aizdarījās. Viņ� aizmirsa bailes un trakuma pārņemto Leo skatienu, aizmirsa, ka viņu vajā mednieki, un to, ka viņu bija tūk�sto�i pret vienu pa�u Tobiju. Viņ� ļāva, lai maigs miega vilnis to ieskauj un nes cauri saldai sapņu miglai. Viņ� aizmirsa visu. Trīsas, vientulību, netaisnību un milzīgo KĀPĒC, kas Tobiju nomocīja jau vairākas die�nas.

Puisēns aizmirsa visu. Varbūt tikai vienai mazītiņai domai bija atvē�lēta vieta Tobija noguruma pārņemtajā prātā. Tas bija vienīgais sapnis, kuram viņ� vēlīgi ļāva ienākt savā miegā.

Un �im sapnim bija seja. Eli�as seja.

Visu dienu, bēguļojot no saviem ienaidniekiem, Tobijs sev teica, ka nedrīkst par viņu domāt.

Tā bija vienīgā problēma. Viņ� nedrīkstēja. Tas būtu pārāk smagi.

Viņ� bija uzcēlis cietoksni apkārt savai sirdij, un �im cietoksnim bija gan sargTorni, gan dziļi aizsarggrāvji. Tam visam apkārt apgaitā bija palaistas modrās kaujas skudras. Tobijs nedrīkstēja domāt par viņu.

Par spīti tam, viņa bija Tobija domās katru mīļu brīdi. Savā zaļajā kleitā. Viņa bija visu domu vidū, vēl klāteso�āka nekā debesis.

Eli�u viņ� satika toreiz, kad viņa ģimene pārvācās uz dzīvi Zemajos Zaros.

Par �o tik�anos ir vērts pastāstīt, kamēr Tobijs mierīgi guļ savā mizas caurumā. Tas notika pirms pieciem gadiem.

Jā, tas bija lielās pārvāk�anās laiks.

Togad, kādā septembra rītā, Galotņu iemītniekiem guļot saldā miegā, Tobijs un viņa vecāki devās projām.

Viņi gāja septiņas dienas, divu īgnu nesēju pavadīti un apkrāvu�ies ar pa�ām nepiecie�amākajām mantām. Viņiem pat nebija vajadzības pēc abiem vīriem, lai nestu divus nelielus koferus, apģērbu, da�as grāmatas un kasti ar Tobija tēva Sima Lolnesa pierakstiem.

Nesēji viņus pavadīja, lai ģimene nepārdomātu un pusceļā negrieztos atpakaļ."

Lolnesa kungs neap�aubāmi bija tālaika di�ākais zinātnieks.

Koka noslēpumus viņ� pārzināja labāk par visiem. Visu apbrīnotam, viņam piederēja pa�i iespaidīgākie �ī gadsimta zinātniskie atklājumi. Bet neticamās zinā�anas bija vien maza daļiņa no viņa būtības. Viss pārējais bija pla�ā un spo�am zvaigznājam līdzīgā, starojo�ā dvēsele.

Sims Lolness bija labsirdīgs, dāsns un jautrs. Viņ� būtu guvis panā�kumus arī uz skatuves, ja vien kādreiz būtu iedomājies spēlēt teātri. Profesors Lolness nemaz necentās citus smīdināt. Viņ� vienkār�i bija apveltīts ar spīdo�u fantāziju un oriģinalitāti.

Da�reiz Koka Lielās Padomes sanāksmes laikā, atrazdamies cienījama vecuma pētnieku pūļa vidū, viņ� izģērbās, izvilka no sava portfeļa zilu pid�amu un iekārtojās nelielai snaudai. Viņ� apgalvoja, ka miegs esot viņa "burvju dzira". Un asamblejas dalībnieki pieklusināja balsis, lai ļautu profesoram izgulēties.

Jau vairākas dienas Tobijs un viņa vecāki bija gāju�i Zemo Zaru virzienā. Kokā ikviens ceļojums tika uzskatīts par īstu piedzīvojumu. No zara uz zaru bija jāpārvietojas kājām pa tikko samanāmām takām, riskējot pēk�ņi atklāt sev priek�ā aizu vai paslīdēt un noripot lejup kādā stāvākā nogāzē. Rudeņos bija jāizvairās arī no lapām - �iem brūngana�jiem, lidojo�ajiem pūķiem, kas krītot varēja sev līdzi nezināmā virzienā aizraut arī ceļotājus.

Lai nu kā, bet labprātīgu piedzīvojumu meklētāju nebija daudz. Vis�bie�āk ļautiņi visu savu dzīvi pavadīja uz dzimtā zara. Tur bija viņu darbavietas, paziņas� No tā arī bija cēlies apzīmējums "vecais zars", kā mēdza dēvēt senus draugus. arī līgavas un līgavaiņi tika izraudzīti turpat no blakuszara, vai vismaz no tuvējā reģiona. Tas bija kļuvis par tik strikti ievērotu tradīciju, ka, piemēram, tāds notikums kā Galotnē augu�as jaunkundzes precības ar puisi no Atzariem gadījās ļoti reti un parasti izraisīja sa�utumu radiniekos. Jā, tie�i tā bija noticis ar Tobija vecākiem. Viņu mīlestībai nebija atradies neviens aizstāvis. Jo pareizāk ta�u bija precēt kādu no sava dzimtā kakta.

Sims Lolness pretēji vispārpieņemtajam viedoklim mīlēja "ģenealo�ģiskā koka" ideju proti, ka katrai paaudzei būtu jāatklāj sev jauns zars solīti tuvāk saulei. Viņa laikabiedriem �ī ideja �ķita bīstama.

Protams, pieaugot Koka apdzīvotībai, da�as ģimenes bija spiestas pār�vietoties uz tālākiem rajoniem, bet parasti tas bija visas saimes kopējs lēmums. Kāds klans, piemēram, izvēlējās apgūt jaunus zarus un devās uz Lejas Kolonijām. Tās atradās tuvāk Koka stumbram un bija krietni ēnainākas.

Tomēr neviens neizvēlējās pārvietoties uz vēl tālākajām teritorijām pa�ā apak�ā -Zemajiem Zariem.

Vismaz noteikti ne brīvprātīgi.

Pat ne Lolnesu ģimene, kas divu nesēju pavadībā tovakar ieradās me�onīgajā Onessas reģionā, vistālākajā Zemo Zaru punktā.

Jau divas dienas viņi iepazinās ar jaunajām vietām. Nepierastās aina�vas slīdēja gar ceļotāju acīm, kamēr viņi tikai soļoja un soļoja.

Tas bija milzīgs slapju un izlocīju�os zaru labirints. Nevienas dzīvas dvēseles pa ceļam. Gandrīz nevienas. Da�i sastaptie kāpuru slaucēji, viņus ieraugot, ņēma kājas pār pleciem.

Jā, �īs teritorijas atstāja satrieco�u iespaidu. Milzīgie slapjās mizas pla��umi, mistiskie sazarojumi, kur neviens pirms viņiem vēl nebija spēris kāju, mazie, zaru iedobumos iegūlu�ie ezeri, zaļo sūnu me�i, mizā izvei�doju�ās ielejas ar dziļām takām un strautiem, neredzēti kukaiņi, sauso kritu�o �agaru sastrēgumi starp zariem, kurus vējam nebija izdevies nopurināt no koka� Sastingu�i d�ungļi, kuros ik pa brīdim atskanēja arī savādi trok�ņi.

Tobijs pa ceļam bija gandrīz nepārtraukti raudājis, jo viņam joprojām sāpēja �ķir�anās no drauga Leo Blīsa. Bet, nonākot Zemajos Zaros, kas, sprie�ot pēc nostāstiem, atgādināja elli, viņa asaras pamazām no�uva. Ainavas apburts, Tobijs tūdaļ saprata, ka �eit viņ� sev atradīs mājas. �ī teritorija, viņa acīm skatoties, bija burvīga kā milzīgs rotaļu un fantāziju laukums.

Tā, pamazām virzoties uz priek�u, Tobijs aizvien vairāk sāka atgūt savu kādreizējo labo omu, bet viņ� redzēja arī, kā no bēdām sabrūk viņa māte Maja.

Maja Lolnesa bija cēlusies no Alnorellu dzimtas, kam piederēja teju tre�ā daļa Galotņu īpa�umu un ķērpju plantācijas uz pa�a stumbra. Tā bija bagāta ģimene, kas savos saulainajos īpa�umos rīkoja grandiozas medības un balles, kuras ilga līdz rīta gaismai, ar savu krā�ņumu aprei�binot pat visizsmalcinātākos viesus. Galotņu svētku vakaros visi celiņi bija lāpām izgaismoti. Majas tēvs pats sēdās pie klavierēm. Visapkārt kustējās dejotāju augumi. Zem zvaig�ņotajām debesīm pastaigājās rokās sadevu�ies pāri.

Maja, vienīgā Alnorellu dzimtas mantiniece, sava mīļotā tētiņa prieks un acuraugs, bija pavadījusi bērnību un uzaugusi �ajā alla� līksmajā svētku atmosfērā. Alnorella kungs bija izskatīgs vīrietis, dāsns un zinātkārs, turklāt izteikti smalkjūtīgs, un �ī īpa�ība piemita arī viņa meitai.

Viņ� nomira, vēl būdams pavisam jauns, Majai bija tikai piec�padsmit gadu. Viņa sieva, pārņemot dzimtas īpa�umus savās rokās, bija pielikusi punktu visiem val�u vakariem un banketiem mēness gaismā.

Jo Alnorellas kundze pēc dabas bija skumīga un nejauka kā rīta zir�neklis. Nebūdama spējīga darīt laimīgu ne savu vīru, ne meitu, viņa tādu padarīja savu finan�u pārvaldnieku Peluksa kungu, jo saimnie�cībā vienā rāvienā pārtrauca visus izdevumus un sāka alkatīgi raust aizvien vairāk un vairāk naudas. Peluksa kungs bija liecinieks tam, kā viņas naudas lādēs ik dienu ieplūda peļņa no plantācijām un citiem Alnorelliem piedero�iem uzņēmumiem un kā no tā visa netika izdots ne grasis.

Alnorellas kundze tā mīlēja naudu, ka bija aizmirsusi, kam tā īsti paredzēta. Viņa atgādināja bērnu, kas zem sava gultas matra�a krāj sveķu karameles. Starpība bija tikai tāda, ka bērns kādu rītu pamostas uz sapelēju�u sveķu kaudzes, bet Alnorellas kundzes nauda nepelēja. Pelēja pati Alnorellas kundze. Viņas seja bija ieguvusi izteikti zaļganu nokrāsu, un viņas jūtas arī, �ķiet, bija zaudēju�as visu svaigumu.

Tobijs zināja, ka tad, kad viņas ausīs nonāca ziņa par meitas saderinā��anos ar puisi no Atzariem, vecāmāte bija teikusi:

Tu tātad gribi dzemdēt kailglieme�us!

�ī frāze bija iecienīts Sima un Majas citāts. Viņos tā izraisīja jautrību. Sims bija cēlies no Atzariem, kur bija izslavētas kailglieme�u audzētavas. �ie milzīgie dzīvnieki bija pilnīgi nekaitīgi un ra�oja ideālu �ķidrumu eļļas lampu uzpildī�anai. Atzaru iedzīvotāji dievināja savus kailglieme��us, un Tobija tēvs, atceroties sievasmātes vārdus, reizēm mīļi nosauca savu puisēnu par "manu mazo gliemīti".

Maja Alnorella tātad izgāja par sievu pie Sima Lolnesa. Viņi mīlēja viens otru. Viņi vēl aizvien bija tikpat iemīlēju�ies kā toreiz pirms deviņpadsmit gadiem, kad pirmo reizi ieraudzīja viens otru adī�anas stundā.

Adī�anas nodarbības jaunavām no labi situētām ģimenēm bija obli�gātas. Un, tā kā Sims Lolness jau tolaik ārkārtīgi daudz strādāja, augas dienas pavadīdams bibliotēkās, laboratorijā un botāniskajā dārzā, tad viņam neatlika laika, lai "satiktos ar meitenēm", kā teica viņa māte, tālab viņ� ņēma un pierakstījās adī�anas kursos. Saprotams, Sims bija vienīgais puisis �ajās nodarbībās. Un tā vienu stundu nedēļā Simam bija iespēja vienlaikus satikties ar trīsdesmit meitenēm un īsā laikā iepazīt �o viņam nezināmo sugu.

Pirmajā nedēļā viņ� vēroja.

Otrajā nedēļā viņ� izgudroja adāmma�īnu.

Tre�ajā nedēļā kursi tika slēgti.

Tās bija beigas zīda adī�anai ar rokām.

Bet glītā Maja tūdaļ saprata, kas slēpjas zem �ī jaunā, no tālajiem Atza�riem nāku�ā censoņa beretes. Viņ� bija ieradies Galotnēs, lai studētu. Viņa iemīlējās.

Un tā kādu rītu viņa klauvēja pie Sima durvīm studentu kopmītnēs.

-�� Labdien.

Jaunkundz� Eeee� Lūdzu?

Jūs pēdējā nodarbībā aizmirsāt savu bereti.

-�� Ai! Es� Ak mans Dievs�

Viņa paspēra soli uz priek�u. Sims atkāpās. Patiesībā �ī bija pirmā reize, kad viņ� tā īsti paskatījās uz kādu meiteni, un Simam bija tāda

sajūta, itin kā atklājot jaunu planētu. Puisim pat radās vēlme fiksēt �o faktu savā piezīmju grāmatiņā, bet viņ� apsauca sevi, sakot, ka tas diez vai būtu pieklājīgi.

Taisnību sakot, pa�am sev par pārsteigumu, viņ� �oreiz nejuta vaja�dzību sarakstīt divas vai vairāk grāmatas par nupat piedzīvoto atklā�jumu viņ� vēlējās tikai stāvēt un skatīties uz meiteni, neko citu.

Visbeidzot viņa apvaicājās:

-�� Vai es jūs neiztraucēju?

-������� Jā� Jūs� Jūs nupat� apgriezāt kājām gaisā visu manu dzīvi, jaunkundz, ja atļausiet man tā izteikties.

-�� Vai! Atvainojiet!

Maja atkāpās uz durvju pusi. Sims pasteidzās aiz�ķērsot viņai ceļu. Viņ� sakārtoja uz degungala no�ļuku�ās brilles un teica:

-�� Nē! Es� Jūs varat palikt�

Viņ� piedāvāja meitenei aukstu ūdeni un ko�ļājamo gumiju. Viņa turēja savu ūdens tasi tā, ka Simam atkal radās vēlē�anās to ieskicēt piezīmju grāmatiņā. Arī �oreiz viņ� nepakļāvās kārdinājumam. Viņ� ar pirkstiem sadalīja ko�ļājamo gumiju uz pusēm, un drīz vien pie rokām sāka lipt klāt da�ādi priek�meti.

Maja pie sevis klusi smējās.

Sims atspiedās pret sienu, cen�oties izskatīties dabisks, bet drīz vien starp visām �etrām sienām un viņu stīgoja tievi gumijas pavedieni.

Pēc brītiņa Maja atvainojās, ka viņai esot laiks doties mājās. Viņa pārkāpa pāri vienai gumijas stīgai, izlīda pa apak�u otrai un izgāja no istabas.

-�� Paldies par bereti! Sims teica, skatoties, kā viņa attālinās.

Tad viņ� aptvēra, ka berete joprojām atrodas viņa galvā un ka tā tur arī bija, Majai ierodoties, un nekur nebija aizmirsta.

Viņ� noņēma savas biezās brilles, nolika tās uz galda un turpat arī paģībis nostiepās visā garumā.

Vēlāk viņ� saprata, kāpēc todien bija zaudējis samaņu. Iemesls bija pavisam vienkār�s Sima loģiskais prāts secināja: ja jau Maja bija atnesusi bereti, kuru viņ� nekad nebija pazaudējis, tad tas bija tādēļ, lai viņu atkal satiktu.

Viņu.

Un tas bija pietiekami nozīmīgs iemesls, lai ģībtu.

Pēc gada viņi apprecējās. Tās bija skaistas kāzas, kuras tika svinētas Galotnēs. Vecmāmiņa Alnorella pat bija iztērējusi kādu nieku no savām naudas rezervēm. Pārvaldnieks Peluksa kungs bija negribīgi izvilcis divas zelta monētas no vannas, kas bija piebērta pilna ar kaudzi.

Kundze, mēs esam tikpat kā izputināti� viņ�, grūtsirdīgi nopū��oties, piebilda.

Un pārlaida �ēlu skatienu līdz malām piebērtajai vannai un gaitenim, kas veda uz �etrpadsmit mantu kambariem, kuros neskaitāmās lādēs glabājās monētas un naudaszīmes.

Kāzu laikā Alnorellas kundze izturējās pietiekami savaldīgi, pasmejoties vienīgi par Sima lempīgo tēvu.

Nepārvaldīdams augstākās sabiedrības manieres, Sima Lolnesa tēvs tie�ām uzvedās nedaudz pārspīlēti. Gardu muti viņ� apēda ziedlapi�ņas, ar kurām bija izrotāts galds, ik pa brīdim pacēla kādas dāmas tērpa velci, lai tā "nevilktos pa putekļiem". Pēc da�ām glāzītēm viņ� sāka skūpstīt rokas visām dāmām, pa starpām nomutēdams roku arī da�iem kungiem. Un visbeidzot viņ� ņēma un savirpināja tūtiņā savu kaklasaiti.

Pēc kāzām viņi nodzīvoja divdesmit laimīgus gadus, bet viņiem �ajā laikā nepiedzima neviens bērns, un tas traki kaitināja Alnorellu vecmā�miņu.

Un tad kādu dienu�

Tobijs.

Jā, vienā jaukā dienā viņ� uzradās Sima un Majas dzīvē un sagādāja viņiem daudz prieka.

Alnorellu vecmāmiņai �ķita, ka zēns ir pārāk izteikti atsities Lolnesos un nepietiekami Alnorellos.

Vasaras Tobijs pavadīja savas vecmāmiņas īpa�umos. Viņa uzticēja zēnu guvernantēm un pati, cik spēdama, izvairījās no tik�anās ar maz�dēlu. Bērns� Tas bija kaut kas puņķains un pilns ar mikrobiem. Pama�nījusi zēnu tuvojamies, viņa strauji steidzās nozust. Tas viņai izdevās diezgan labi, un apmēram septiņu astoņu vasaru laikā viņa savu maz�dēlu bija sastapusi vien da�as reizes.

�īs retās tik�anās reizes Alnorellas kundzei parasti beidzās ar nervu krīzi un vaidē�anu:

-�� Vediet viņu projām! Man ir nelabi!

Un Tobijs tika steidzami aizgādāts projām, itin kā būtu slims ar mēri.

Tas arī bija iemesls, kādēļ, dodoties aizvien dziļāk Zemajos Zaros, kur turpmāk viņai būs jāmitinās kopā ar vīru un dēlu, Majai bija aizvien grūtāk apslāpēt �ņukstus, kuri lauztin lauzās uz āru. �ie augstās sabied�rības ieradumi, kurus viņa tā bija centusies apkarot gan attiecībā uz savu māti, gan pati uz sevi, tagad pēk�ņi viņu pārņēma kā pretīgums, vērojot melnās un porainās teritorijas.

Majas vīrs redzēja viņu raudam. Da�reiz viņ� apjautājās:

-�� Tu nejūties labi, Maja?

-������� Es esmu laimīga, ka esmu kopā ar jums abiem, viņa atbildēja, cen�oties savilkt seju smaidam līdzīgā izteiksmē.

Un, ietinusies cie�āk savā lielajā lakatā, atsāka gājienu.

Tobijs palūkojās uz tēvu. Viņ� zināja, ka Sims cie�. Ne jau tādēļ, ka viņam būtu sevis �ēl, jo sev Sims Lolness būtu atradis kaut ko intere�santu pat visneiespējamākajā vietā, lai tas būtu kaut vai mu�as zarnu trakts. Bet viņam bija �ēl sievas un dēla, kuri bija spiesti izciest viņa sodu.

Jo viņi bija izsūtīto ģimene.

�ie trīs radījumi, kurus nesēji pameta pa�ā nekurienes vidū Onessas pla�umos, kāda zara galā, pie kura vēl karājās divas milzīgas, ugunī�gas lapas, jā, viņi bija izstumti no dzimtajām teritorijām, izsūtīti un pamesti likteņa varā.

-�� Esam klāt, nomurmināja Tobija tēvs.

Zars bija tik slapj�, ka radīja sajūtu, itin kā viņi pastaigātos pa atdzisu�as zupas paliekām. Tobijs, atsēdies uz ceļasomas, izgrieza samirku�ās zeķes.

Esam klāt, atkārtoja Sims, un viņa balss aizlūza.

Maja Lolnesa tikai pārvilka lakatu pāri acīm, lai nerādītu citiem savas asaras.

Pēc visas piedzīvotās slavas, godinā�anas un panākumiem Sims Lol�ness un viņa ģimene bija atgriezu�ies nullpunktā.

Varētu pat teikt, ka viņi atradās zemāk par nullpunktu.

Tobijs un viņa vecāki Onessā ieradās septembri un tūdaļ saprata, ka ir sākusies cīņa par izdzīvo�anu ziemā. Rudens salnas jau bija sāku�ās un solīja bargu un ne�ēlīgu ziemu. Pirmā nakts, kuru viņi pavadīja zem klajas debess, bija moko�a. Aukstā un mitrā vēja pūsma bija pamanīju�sies palīst zem lielās segas, kur saspiedusies trīcēja visa mazā ģimene.

Nāc, dēls! Ķersimies pie darba.

Nākamās dienas rītā Sims Lolness sāka cirst kokā mājokli.

Galotnēs rēķināja, ka ir nepiecie�ami aptuveni se�i mēne�i, lai izcirstu vidēja lieluma māju, ja strādāja pieci se�i vīri un ja viņu rīcībā bija apmā�cītu skrejvaboļu pajūgs.

Darbi sākās ar mizas noņem�anu vietās, kur bija paredzētas durvju un logu atveres. Tad sekoja trīs vai �etru dzīvojamo istabu izcir�ana kokā. �is darbs tika veikts uzmanīgi, saudzējot koku un ievērojot tā sulas cirkulē�anas virzienu.

Glītākajām un lepnākajām mājām bija arī balkoni, un tās bija aprī�kotas ar ērtām mēbelēm un kamīniem. Da�ām mājām bija arī lietus rezervuāri, kas nodro�ināja teko�a ūdens piegādi.

Lolnesi �ajā pirmajā ziemā cerēja izcirst vienu mazītiņu kopēju ista�biņu ar skursteni krāsnij, un arī tas nozīmēja viņu spēkiem pārmērīgi smagu darbu.

Sims Lolness bija liela auguma vīrs gandrīz divarpus milimetru gar�. Un svēra viņ� savus astoņdesmit miligramus. Bet �ī izturīgā, piecdesmit gadus vecā vīrie�a pieredze praktiskajos darbos bija gau��ām niecīga. Viņam, kur� zināja no galvas reizinā�anas tabulas līdz pat tūkstotim gan pēc kārtas, gan jauktā secībā, viņam, kur� bija autors vairākām piecsimt lappu�u biezām grāmatām, tādām kā �Megalopteru ilgdzīvo�anas noslēpums� vai �Kādēļ uz mārītes spārniem nevar būt pieci punkti?�, vai arī �Ūdens piliena optiskie novērojumi�, un, visbeidzot, viņam, kam pietika ar vienu acu uzmetienu, lai noteiktu jaunas zvaigznes parādī�anos pie debesjuma, nebija nekāda priek�stata, kā rokā turams āmurs, un viņ� noteikti būtu saplacinājis sev īk�ķi, pirms iedzītu kokā vienu vienīgu naglu.

Jā, tagad viņam pa�am bija tas viss jāiemācās, tāpat kā viņa dēlam un sievai.

Arī Tobijam �ī joma bija sve�a, bet jauno iemaņu apgū�anā viņ� bija apķērīgāks par visiem pārējiem, lai arī tolaik bija tikai septiņus gadus vecs. Viņ� tika galā ar visiem darbiem, kas prasīja īpa�u precizitāti.

Pateicoties mazajam augumam, zēns varēja izcirst dūmvadu krāsnij. �is bija darbiņ�, ko nevarēja uzticēt celtniecībā izmantotajiem kokgrau�iem.

�īs ar ma�etēm līdzīgiem �okļiem bruņotās vaboles darbojās tā, ka ne jau smalkas me�ģīnes aiz viņām palika.

Kokgrau�u audzē�ana māju celtniecības nolūkos bija visai sare�ģīts jautājums. Mazākās neuzmanības gadījumā �is zvērs bija spējīgs samalt putekļos visu koku.

Katrā ziņā Tobija tēvs noteikti iebilda pret kokgrau�u masveida audzē�anu, jo līdz ar celtniecības industrijas attīstību �ī suga bija sākusi izplatīties pa visu koku.

Lai nu kā, bet Lolnesiem tobrīd nebija neviena kokgrau�a, neviena strādnieka un arī neviena kārtīga darbarīka. Tobijs strādāja ar nagu vīli, bet viņa tēvs ar maizes nazi. Lolnesu kundze nodarbojās ar sveķu lie�anu �etrstūrainās formās, lai tie sastingtu un �ādi izveidotu mājas logus, kā arī ar audumu lāpī�anu, lai pagatavotu segas un paklājus.

Rudeni varēja apzīmēt ar vienu pa�u vārdu - rak�ana. Divas reizes dienā viņi ieturējās ar plānu zupu, kas palīdzēja mazliet atgūt spēkus. Naktī Lolnesi gulēja vien da�as stundas un ķērās pie darba, nesagaidīju�i pat saules lēktu, un bie�i vien arī lietum līstot.

Ziemassvētku rītā viņi aizvēra aiz sevis nelielas koka durtiņas un aplūkoja padarīto. Tā nebija glu�i no tām mājām, kuras pasūta katalogā. Grīdas bija nedaudz izliektas, sienas nelīdzenas, logi atgādināja Greizos Ratus. Krāsns bija vienkār�a, trīsstūraina ni�a, pa kuras korķviļķim līdzīgo skursteni bija jāplūst ārā dūmiem.

Tobija gulta atradās pie sienas, kurā bija iemūrēta krāsns, un vakaros viņ� varēja savai gultai aizvilkt priek�ā aizkaru. Aizkarā varēja samanīt rūpīgi ie�ūtas vienas vīrie�u apak�bikses, divus kreklus un vienus ceriņkrāsas svārkus.

Cik gan daudz stundu vēlākajos gados Tobijs pavadīja, izstiepies savā gultā, klausoties uguns klusajā sprakstē�anā un vērodams liesmu atspīdumus cauri gai�ajam apak�bik�u audumam! Mainīgās ēnas un gaismas attēloja nebeidzamu stāstu, kuru Tobijs katru reizi izgudroja no jauna.

Bet pirmajā vakarā, ko viņi beidzot pavadīja pa�i savā mājā, Tobijs negāja gulēt.

Viņi visi trīs apsēdās lielajā vecāku gultā iepretim tumsā gailo�ajām krāsns ugunīm un cie�i sadevās rokās. Brīdī, kad tika aiz�auta durvju bulta, ārpusē nikni iekaucās vēj� un uz logu rūtīm nolaidās da�as kūst�as sniegpārslas. Pie loga klauvēja ziema.

Mājiņa bija pa�ķība un mazītiņa, bet nav lielākas laimes kā klausīties vētras gaudās, atrodoties pa�u rokām celtā miteklī. Tobijs beidzot ieraudzīja mātes sejā tādu kā smaida atblāzmu, un viņam acīs saskrēja asaras, Sims, redzot sievas un dēla emocijas, pajokoja:

-�� Piekrītiet ta�u� vai tad mums te nav labi?

Tobijs no�ņaukājās un atbildēja:

-������ Bet es raudu tāpēc, ka esmu pārāk laimīgs. To pateicis, viņ� sāka smieties.

Tad savukārt pār Majas vaigu noritēja viena asara, un �oreiz viņi saskatījās un smējās visi trīs.

Savādā kārtā �ī pirmā ziema Tobija atmiņā palika kā kaut kas jauks. Viņi gandrīz visu laiku pavadīja mājās.

No rītiem Lolnesi izgāja, lai a�i apdarītu pa�us nepiecie�amākos dar�bus. Maja devās uz pieliekamo, kas bija izgrebts da�u soļu attālumā no mājokļa, lai paņemtu kādu paciņu lapu miltu. Sims kopā ar dēlu salasīja nedaudz kritu�o zaru un reizēm sameistaroja �o to saimniecībai. Drīz vien visi trīs atgriezās istabā, kur viņus, ieritinājusies krāsns ni�ā, sagai�dīja uguns.

Tobijs bija iesaucis uguni par Liesmuku un izturējās pret to kā pret mazu dzīvnieciņu. Ienācis istabā, viņ� pameta Liesmukam koka gabalu, kam tas tūdaļ līksmi uzklupa.

Maja pasmaidīja vientuļ� bērns vienmēr izgudros sev kādu kom�pāniju.

Sims Lolness nocēla no plaukta milzīgu, zilu mapi un nolika to galda vidū. Izvilcis no mapes kaudzīti lapu, viņ� pabāza tās Tobijam zem deguna, bet pats, sakrustojis rokas, izslējās.

Tobijs sāka skaļā balsi lasīt.

Tādā veidā pagāja veseli �etri mēne�i. Sākumā Tobijs pats nesaprata ne vārda no tā, ko lasīja priek�ā tēvam. Pirmajās trijās nedēļās viņ� izla�sīja visu nodaļu Mizu tektonikā, no kuras tā arī nenieka nesaprata, pat ja viņa tēvs �ad un tad apmierināti nosēcās vai klusi ieņurdējās, apliecinot, ka pats profesors Lolness savos zinātniskajos aprakstos klausījās tā, it kā tie būtu visaizraujo�ākie piedzīvojumi. Pamazām Tobijs kļuva aizvien uzmanīgāks. Viņ� priecājās, atpazīstot kādu jau iepriek� dzirdētu jēdzienu, piemēram, "gaisma" vai "slīdē�ana". Un pamazām vien viņa prāts sāka uzķert pa kādai atziņas druskai. Nākamā pētījuma nosaukums bija Himenopteru psihosocioloģija, un Tobijs ātri vien saprata, ka runa ir par skudrām. Viņa balss kļuva dro�āka. Maja, pievērsusies adī�anai, pa brī�tiņam pacēla skatienu no sava rokdarba, lai arī uzmanīgāk ieklausītos.

�ajās mapēs atradās visi nozīmīgākie profesora Lolnesa pētījumi, un viņa sieva ļoti labi zināja, kurā laikā kur� darbs ticis uzrakstīts. Piemē�ram, pētījums �Par Pūcī�u dzimtas taureņu kūniņām� viņai atgādināja pirmos gadus pēc kāzām, kad vakaros viņa sagaidīja Simu pārnākam un viņ� ar �ķērsām noslīdēju�u bereti, sajūsmināts par kādu jaunu atklā�jumu, steidza to izklāstīt sievai.

Līdz pat aprīlim viņi nesastapa nevienu citu cilvēku un negāja prom no mājas vairāk kā desmit minū�u gājiena attālumā. Bet aprīļa pirmajā nedēļā, kad apkaimē sāka briest milzīgi pumpuri, kas krak�ķēja vien no sulas straujā pieplūduma, viņus pārsteidza kāds troksnis.

Tobijs vispirms nodomāja, ka sapņo. Kāds klauvēja pie loga rūts. Var�būt tas bija lietus, kas vēstīja pavasarīga laika iestā�anos? Bet klauvējieni atsākās ar jaunu sparu. Tobijs pagriezās pret logu un ieraudzīja tajā bār�dainu seju, kas cie�i viņā raudzījās. Zēns pasauca tēvu, kur� arī uz mirkli no pārsteiguma sastinga, bet tad devās atdarīt durvis.

Pie mājas stāvēja vecs vīrs.

-�� Es esmu jūsu kaimiņ� Vigo Tornets.

-�� Sims Lolness, priecājos iepazīties!

Torneta vārds likās tāds kā dzirdēts. Tāpēc Sims piebilda:

Atvainojiet, bet �ķiet, ka jūsu vārds man nav sve�s�

Tas ir jūsu vārds, ko es pazinu, profesor! Es esmu liels jūsu darbu cienītājs. Man ir jūsu grāmata par pasaules izcelsmi. Nācu ar jums psveicināties kā kaimiņ�.

Kā kaimiņ�?

Sims pa�ķielēja aiz Torneta muguras. Viņam nebija skaidrs, kā tādā pamestā nostūrī kā Onessa varētu eksistēt kaimiņi. Vecais Tornets paskaidroja:

Es dzīvoju pirmajā mājā triju stundu gājiena attālumā uz rietu�miem.

Tad viņ� pārkāpa pār istabas slieksni un izņēma no sainī�a brūnā papīrā ietītu vīstokli.

Es dzīvoju pie sava krustdēla, kur� slauc kāpurus. Te es jums atnesu piena desu.

Maja panāca viņam pretī un saņēma paciņu.

Kāpuru piena desa bija īsts svētku ēdiens, kas Galotnēs maksāja bargu naudu. Bet to ra�oja Zemajos Zaros, kas bija nabadzīgākais un atpaliku�ākais reģions visā Kokā. Maja atvēra vīstokli, kurā sānus spīdināja astoņas brangas desiņas.

-��� Vai, Torneta kungs! Es nezinu, vai mēs varam pieņemt�

-����������� Lūdzu, kundze, mēs ta�u tagad esam kaimiņi un varam viens otram �ā tā izlīdzēt.

-���� Palieciet vismaz uz pusdienām kopā ar mums!

-� Man ļoti �ēl, mīļā kundze, bet man ir laiks doties atpakaļ. Es negri�bēju gaidīt vairs nevienu pa�u dienu, lai atnāktu ar jums iepazīties. Pa ziemu mani bija pagalam nomocījis reimatisms. Es nepavisam nepa�nesu �o klimatu. Piedodiet, lūdzu. Līdz �im es nebiju jums īsti laipns kaimiņ�.

Tad viņ� paspieda visiem roku un aizgāja.

Ar �o apciemojumu sākās skaistais gadalaiks.

Tas, ko Zemajos Zaros sauc par "skaisto gadalaiku", glu�i vienkār�i ir sezona, kurā nedaudz mazāk līst, nedaudz mazāk salst un nav tik tum�s

kā visu pārējo gadu. Katrā ziņā drēbes jau nu noteikti nekļūst mazāk slapjas, ārā izejot, un rokas un kājas salst tāpat�

�ajā laikā Tobijs pārtrauca zinātnisko rakstu lasī�anu un devās iepa�zīt apkārtni. Viņ� traucās ceļā jau no pa�a rīta, tiklīdz bija izdzēris tasi melnā mizas novārījuma, un atgriezās vakarā, netīrs un izmircis, izspū�ru�iem matiem, noguru�ām, bet līksmi mirdzo�ām acīm.

Drīz vien viņ� devās ekspedīcijā līdz Tornetu mājām.

Piecas reizes viņ� apmaldījās, līdz beidzot sastapās aci pret aci ar trim resniem, milzīgiem kāpuriem, kas laiski snauduļoja savos aizgaldos. Vigo Tornets bija pieminējis savu krustdēlu kāpuru slaucēju, un Tobijs saprata, ka vairs nav tālu no mērķa. Visbeidzot viņ� atrada arī māju. Tai bija divas vienkār�as istabas ar milzīgām durvīm, bet bez logiem. Mazs, savāds cilvēciņ� sēdēja uz istabas sliek�ņa. Ieraugot Tobiju, viņ� piecē�lās un mudīgi nozuda. No mājas iznāca vecais Tornets un uzsmaidīja Tobijam.

Kāds prieks tevi redzēt, manu zēn! Kā tev izdevās atrast ceļu?

Cilvēciņ� klusi iznira aiz Vigo Torneta muguras. Tobijs nebija sapņo�jis. Tornets paskaidroja:

-��� Tas ir mans krustdēls Plims, un �īs ir viņa mājas. Viņ� ir tik jauks, ka izmitina savu veco krusttēvu jau vairākus gadus. Plim, iepazīsties�

-��� Tobijs, teica Tobijs, sniegdams roku.

-��� Jā, Tobijs Lolness, piebilda Tornets. Es tev par viņu stāstīju. Tobijs ir liela vīra, brīni�ķīga zinātnieka Sima Lolnesa dēls.

Plims kaut ko noņurdēja un pazuda mājā.

-��� Plims ir mēms. Viņ� jau divdesmit gadus slauc kāpurus. Tagad viņam ir trīsdesmit pieci gadi.

Tobijs viņam būtu devis kādus divpadsmitarpus.

Atvēris savu mugursomu, Tobijs piedāvāja Torneta kungam cepumus. Viņ� bija pārsteigts, ka �eit pret viņu izturējās kā pret pieaugu�u cilvēku, kā pret draugu. Vigo Tornets bija bezgala jauks. Viņ� runāja par �o reģionu ar zināmu maigumu un teica, ka esot jau itin labi iedzīvojies. Tikai viņa kājas nebija iedzīvoju�ās, un lielā mitruma dēļ viņ� cieta no sāpēm ceļgalos.

-������� Jaunībā es biju īsts gaisagrābslis. Sadarīju visādas muļķības. Tagad esmu vecs un slims, bet skats uz dzīvi gan ir kļuvis skaidrāks. Man �ķiet, ka tikai tagad es beidzot esmu pieaudzis.

Plims pa brīdim izbāza galvu no mājas, lai aplūkotu ciemiņu. Tobijs viņam draudzīgi pamāja, un ar to pietika, lai Plims atkal �igli nozustu.

-�� Cik vecs tu esi? visbeidzot pajautāja Tornets.

-�� Septiņi gadi, atbildēja Tobijs.

Tornets nokoda gabaliņu no cepuma un pamāja ar galvu.

-�� Tie�i tikpat, cik mazajai Lī�

-�� Mazajai kam?

-�� Lī, pie robe�as.

-�� Kādas robe�as?

-������� Pie Plikadīdu robe�as; tas ir �etru piecu stundu gājiena attālumā no jūsu mājām.

Tobijs zināja, ka Plikadīdas pastāv, bet pirmo reizi kāds viņam to tie�i apgalvoja. "Plikadīda" bija kaut kas līdzīgs lamuvārdam, ko bērnu klāt�būtnē nemēdza lietot.

�eit saruna aprāvās, jo Vigo Tornets, aptvēris, ka ir jau vēls, mudināja Tobiju atgriezties mājās, pirms iestājas tumsa.

Kad Tobijs tovakar atlaidās savā gultā, dzirdot uguni krāsnī murrājam un mātes adāmadatas viegli klik�ķam, viņ� manīja uz gai�ā apak�bik�u auduma aizkara iezīmējamies tādus kā noslēpumaino Plikadīdu siluetus un viņa atmiņā atausa arī mazās Lī vārds.

Kad vientuļ�, septiņus gadus vecs puisēns uzzina, ka mazāk nekā vie�nas dienas gājiena attālumā no viņa mājas ir atrodams kāds viņa vecuma bērns, viņ� ir gatavs uz visu, lai to uzmeklētu. Tā ir īpa�a pievilcības burvība, kas labi pazīstama bērniem.

Un arī tiem, kuri ir iemīlēju�ies.

Tomēr pagāja vēl vesels mēnesis, līdz pienāca �ī lielā diena.

Ja godīgi, tad todien Tobijs bija pazudis pa īstam. Tā nebija neliela apmaldī�anās, kādas viņ� piedzīvoja vai katru dienu, neaizejot pa taisnāko ceļu, bet apmetot nelielu līkumu, apejot veltīgu apli un atgrie�oties izejas punktā, vai trīs soļi uz priek�u, trīs atpakaļ�

Tavi Zemie Zari, dēliņ, ir viens milzīgs mud�eklis un bezizeja, sacīja viņa tēvs, kur� neuzdro�inājās pat doties ekspedīcijā līdz piemājas dārza viņam galam.

�ajos liānu labirintos, mizu kalnos un pelēko sūnu me�os Tobijs apmaldījās aptuveni desmit reizes dienā, bet pamazām viņam izveidojās arī ārkārtīgi labas orientē�anās spējas. Tik labas, ka tajā dienā viņam bija nepiecie�amas vairākas stundas, lai beidzot atzītu, ka situācija ir patiesi satrauco�a.

Ja kāds ir nomaldījies, tad parasti uz viņu attiecas �ādas likumsaka�rības.

1) Ja cilvēks ir apmaldījies, viņ� sāk soļot ātrāk.

2) Ar katru soli viņ� attālinās no savām mājām.

3) Tātad viņ� nomaldās vēl vairāk.

Pēc �etru vai piecu stundu gājiena Tobijs aizelsies un nosvīdis apstā�jās, teju vairs nespēdams at�ķirt, kur ir aug�a un kur apak�a.

Viņ� izdarīja secinājumus, kurus bija vajadzējis izdarīt jau pirms pāris stundām.

Patiesi, situācija bija diezgan neapskau�ama. Drīz iestāsies tumsa. Vecāki nezināja, kur viņ� atrodas, un, pat ja zinātu, tētis nenoietu ne desmit centimetru ārpus pagalma tā, lai nepaslīdētu kādā peļķē vai neie�kristu kādā caurumā. Vecais Tornets ar saviem reimatisma savilktajiem locekļiem arī nebija nekāds sprinteris. Un mazais Plims vienmēr uztu�rējās tikai savu kāpuru tuvumā. Jā, tas viss nebija nekas iepriecino�s. Tobijam nebija daudz cerību sagaidīt palīdzību.

Viens pats �ajā sve�ajā pasaulē, viņ� sacīja sev: "Es esmu apmal�dījies�"

Tobijs atsēdās uz prāva zara vietā, kur bija apstājies. Vispirms zēns novilka un izgrieza samirku�ās zeķes. Tas bija viņa īpa�ais paņēmiens, kā nomierināties un sakopot domas. Slapjas zeķes rada jucekli prātā un nomāc garastāvokli.

Savām mazajām rokām izgrie�ot zeķi, viņ� ievēroja kādu strautu, kas nebija visai dzidrs. Viņ� ar acīm sekoja straumītei, kas kā mazs ūdens�kritums gāzās lejup mizas iedobumā un gabaliņu tālāk atkal iznira virspusē.

Tad Tobijs vairs nedomāja neko. Viņ� piecēlās un soli pa solim kā mēnessērdzīgs sekoja mazajam strautam. Zeķes izmirka aizvien slapjā�kas, un viņam nācās soļot ātrāk un ātrāk, lai panāktu savu mazo sūnu kuģīti, kas laidās lejup pa strautu milzīgajā zarā. Tobrīd puisēnu pēk�ņi pārņēma bailes un bērni�ķīga bezpalīdzība. Viņ� vairs nebija apķērī�gais jauneklis, pret kuru visi izturējās kā pret pieaugu�u cilvēku. Tagad zēnam bija tikai septiņi gadi. Viņa patiesais vecums, kas ar savām spē�lēm un bezrūpību bija bijis arī dro�s patvērums�

Strautiņ� jau bija pārvērties nelielā upītē, kurai Tobijs klupdams kriz�dams sekoja. Sirdij krūtīs dobji dauzoties, viņ� trausās pāri lielām koka atlūzām, kas aiz�ķērsoja ceļu, un izvairījās no lielajiem satrūdēju�o lapu kātiem. Nenolaizdams acu no sava sūnu kuģī�a, Tobijs nepamanīja, ka mazliet tālāk viņam priek�ā ūdens gā�as tuk�umā. Viņ� būtu no�ļūcis lejup pa mizu un ticis aizrauts kopā ar sūnu gabaliņu, ja priek�ā nebūtu pagadījies mazs pumpurs, pret kuru Tobijs paklupa�

Zaudējis līdzsvaru, viņ� krita lejup un palika karājamies virs tuk��uma.

Kādu laiciņu zēns pavadīja pilnīgi nekustīgi, un, kad viņ� pie sevis nomurmināja: "Nu gan es esmu zudis cilvēks!" tad ar �o zu�anu bija domāts jau kaut kas glu�i cits nekā pirmītējā apmaldī�anās me�ā.

Zēna dzīvība karājās mata galā. Ar vienu kāju viņ� bija aizķēries aiz pavasarīgi slidenā pumpura, un tas bija viss, kas Tobiju noturēja.

Gandrīz tajā pa�ā mirkli viņu pārņēma stindzino�as bailes. Viņ� juta, kā kājas slīd ārā no zeķēm. Mū�īgās problēmas ar �īm negantniecēm zeķēm� Kurpe bija cie�i iestrēgusi starp pumpuru un zaru, bet pats Tobijs lēnītiņām slīdēja tuk�umā.

Tuk�umā? Tobijs saņēmās, lai palūkotos uz bezdibeni zem sevis. Un �ajā milzīgajā, melnajā tuk�umā viņ� samanīja kaut ko savādu. Vietām tajā mirdzēja tādi kā zilgani atspīdumi, kas piesaistīja zēna uzmanību. Pagāja vesela minūte, līdz viņa prāts, ko bija aptum�ojis spēku izsīkums un reibonis, aptvēra, ko �is tuk�ums atgādina. Aptuveni simt pēdu zemāk milzīga zara iedobumā satecēju�ais ūdens bija izveidojis ezeru.

Ezers gaisā. Ezers kokā. Tas bija brīnumaini.

Tajā vietā dro�i vien bija atlūzis kāds pamatīgs zars, izraudams mizā krietnu robu un izveidodams �o milzīgo, dzidro ezeru, kas vizuļoja tur lejā. Lielākoties ezers bija ieaudzis sūnāju brik�ņos, kas pletās līdz pa�am ūdenim, bet vietām Tobijs saskatīja baltas mizas pludmales un nelielus līcī�us, kuros būtu jauki uzcelt telti.

Strautiņ�, kuram Tobijs visu laiku bija sekojis, tātad ietecēja ezerā. Gāzdamies lejup no pamatīga augstuma, tas sakūla dzidro ezera ūdeni putās. Jauks liktenis ūdenim no viņa slapjajām zeķēm.

Tobijs bija atguvis elpu, viņa sirdspuksti bija kļuvu�i jau mazliet rāmāki, bet pats dīvainākais bija tas, ka viņ� vairs neslīdēja. Jā, tagad viņ� pavisam mierīgi karājās virs bezdibeņa.

Viņ� atcerējās Alnorellu vectētiņa izteicienu: "Bailes liek cilvēkam krist." Tobijs nekad nebija sapratis �īs frāzes jēgu, kad māte to reizēm atkārtoja. Zēns domāja, ka tas nozīmē ja kādu pārbiedē tā, ka tas pale�cas, tad viņ� var nokrist.

Bet �obrīd viņ� saprata lieliski.

Ja mēs dzīvojam bailēs, tad krītam uz katra soļa. Tās ir bailes, kas gā� no kājām. Tagad, kad Tobijs zināja, ka karājas virs ezera, viņam vairs nebija bail noslīdēt no zara, aiz kura bija aizķēries, jo ūdenī viņ� nesasitīsies. Un, tā kā viņam vairs nebija baiļu, tad viņ� arī vairs neturpināja slīdēt.

Tobijs izstiepa rokas gar sāniem, satvēra gabaliņu sarkanīgās mizas un lēni pievilkās. Pēc da�ām sekundēm viņa galva atradās pie ceļgaliem. Vēl nedaudz piepūles, un zēns bija atpakaļ uz zara. Turpinot tādā pa�ā garā, viņ� Zemajos Zaros mēne�a laikā kļūtu par akrobātu.

Tagad Tobijs jau bija pats uz savām kājām, raudzījās uz pasakaino ainavu un nolēma, ka tā ir jāizpēta. Tāpēc viņ� pagriezās, lai dotos pa labi, kur līdz pat ezeram lejup vijās stāva taka.

No lejas ainava izskatījās vēl jaukāka. Augstie sūnu me�i spoguļojās gludajā ezera virsmā, pa kuru brī�iem aizlēca prāva ūdensblusa. Starp zariem "iekārtais" ezers bija milzīgs. Būtu vajadzīga vismaz stunda, lai to pārpeldētu. Augstāk kokā Tobijs nekad nebija redzējis neko tamlī�dzīgu, vēl jo vairāk Galotnēs, kuras nu viņam likās kā cietums zem klajas

debess. Tobijs ilgi ne�aubījās. Pāris sekun�u laikā viņ� bija atbrīvojies no apģērba un vēl pēc mirkļa ienira.

Pēdējais saules stars bija izlauzies cauri biezokņiem un apspīdēja ezeru. Tobijs peldēja neveiklā brasā, saceldams ap sevi pamatīgas �ļaka�tas. Ūdens bija vēss, un zēns elpoja ātri. A�i vien viņ� atgriezās vietā, kur varēja ar kājām sataustīt zemi. Tur viņam ūdens sniedzās līdz kaklam, un viņ� apstājās, lai aplūkotu lielo, zilo ūdens spoguli.

Tā viņ� stāvēja labu brīdi.

-��� Skaisti, vai ne?

-��� Jā, atbildēja Tobijs. Skaisti!

-��� Skaisti�

-��� Jā, es līdz �im neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

Tobijs sastinga. Ar ko viņ� sarunājas? Lēnītiņām viņ� pagriezās. Tikko viņ� bija ar kādu runājis. Jā, viņ� bija kādam atbildējis.

�im kādam bija divas tum�brūnas bizes, un tas cie�i skatījās uz Tobiju. Viņa bija apsēdusies uz koka skaidas līdzās Tobija drēbēm. Meitene noteikti nebija vecāka par viņu, bet tās skatiens likās tum�āks un dro��āks. Tobijam no ūdens rēgojās ārā tikai galva, viņ� bija pārsteigts un jutās mazliet neveikli. Nekustīgs, ieplestām acīm viņ� prātoja, kādā veidā vislabāk varētu tikt pie savām drēbēm. Meitene nekustējās no vietas.

Tad viņa ierunājās:

-��� Ir tikai vēl viena vieta, kur ir tikpat jauki kā te.

-��� Vai tas ir tālu? apvaicājās Tobijs.

Meitene neatbildēja. Viņas rokas bija paslēptas zem brūna apmetņa. Tobijs izmēģināja citu jautājumu:

-��� Vai tu esi mazā Lī?

Viņa pasmaidīja, un tas bija kaut kas jauns, kas Tobijam ļoti patika. Savam vecumam viņa smaidīja pārsteidzo�i labi. Sākot no �etru piecu gadu vecuma, mēs smaidām aizvien neprasmīgāk. Un vēlāk ir vēl tra�kāk. Bet viņa smaidīja tā, it kā tā būtu pirmā reize.

-��� Mani sauc Eli�a.

Tobijs ūdenī sāka salt, tomēr turpināja sarunu:

-��� Es meklēju mazo Lī.

Viņa pasmaidīja vēlreiz, un tas bija tikpat talantīgs smaids kā iepriek��ējais.

-��� Kas tev par viņu pastāstīja?

-��� Vecais Tornets.

-��� Tu nosalsi.

-��� lā, zobiem klabot, atbildēja Tobijs.

-��� Tev jānāk laukā no ūdens.

- Jā.

-��� Citādi tu saslimsi.

-��� Jā, atkārtoja Tobijs.

-��� Nu tad lien laukā! viņa iesaucās un smējās.

Tobijs jutās ārkārtīgi apjucis, tomēr paspēra vienu soli uz krasta pusi. Tad vēl vienu un vēl. Viņ� uzrāpās uz baltās krastmalas mizas un pliks, kāds bija, neveikli aizgāja līdz savām drēbēm, lai pa vienai vien tās uzvilktu atpakaļ mugurā.

Eli�a nedz izskatījās traucēta, nedz arī grasījās par viņu pasmieties. Viņa izskatījās apmierināta, ka zēns uzvelk sausās drēbes. Tobijs stāvēja viņai blakus. Abi vēroja tālu gaismas atspīdumu ezerā.

-��� Es nezinu, kā atrast ceļu atpakaļ uz mājām, Tobijs vienkār�i sacīja.

Meitene pagriezās pret zēnu, to cie�i nopētot. Viņa pati bija ļoti īpat�nēja seja bija gluda un acis tā kā mazliet par lielu �ai sejai. Viņai sē�ot, garās, tum�ās bizes sniedzās pāri meitenes ceļgaliem.

-��� Es tev parādī�u rīt, viņa atbildēja.

-Rīt?

-��� Jā, mēs iziesim agri.

-��� Tu zini, kur es dzīvoju? izbrīnīts vaicāja Tobijs.

-��� Protams.

-��� Man jāiet �ovakar.

-��� Ir jau tum�s. Naktī nevajag staigāt apkārt. Nāc.

Viņa piecēlās. Parādījās Eli�as rokas, kas bija slēpu�ās zem apmetņa, un tās pilnībā atbilda viņas vecumam. Mazas meitenes rokas. Viņa devās uz priek�u gar ezera malu, un Tobijs sekoja.

-��� Kur mēs ejam?

-��� Pie manis.

Krietnu brīdi viņi klusēdami gāja vispirms gar ezera krastu un tad rāpās cauri me�am. Tobijs ievēroja, ka meitene bija mazāka auguma nekā viņ� un ka cauri brik�ņiem tā gāja basām kājām. Krēslā zem viņas pēdām varēja samanīt iemirgojamies tādu kā zilganu gaismiņu.

Uzrāpusies aug�ā pa stāvo krauju, Eli�a apstājās. Tobijs klusībā bija apmierināts ar nelielo pauzi, jo viņa rāpās pa priek�u ātri kā kaujas skudra un viņam nācās krietni piepūlēties, lai tiktu līdzi. Bija labi atvilkt elpu. Ezera apveids sāka izgaist brūnganā miglā. Ēnas ierāvās naksnīgajā tumsā. Eli�a skatījās tālumā. �ķita, ka �is skaistums viņai neapnīk. Tad viņi atsāka gājienu. Pēc stundas ceturk�ņa abi bērni sasniedza vietu, kur ap viņiem sāka vīties kārdino�a smar�a. Tobijs, kur� kop� pa�a rīta nebija neko ēdis, sajuta kurkstoņu vēderā. Zēns neuzdro�inājās neko teikt, bet izbadējies viņ� bija.

-��� Mēs esam klāt, sacīja Eli�a. Pagaidi mani �eit.

Tobijs pat nebija pamanījis apaļo ieeju koka mizā, no kurienes plūda dievīgie garaiņi. Viņ� palika stāvam, kamēr Eli�a pieskrēja pie durvīm un nozuda mājas iek�ienē. Pēc mirkļa viņa parādījās durvju ailā un uzsauca:

-��� Nu, tu nāksi?

Tobijs uzrāpās līdz ieejai. No turienes viņ� ieraudzīja pilnīgi apaļu istabu bez logiem un bez krāsns. Pa�ā istabas vidū kūrās mazs uguns�kurs, un vietām bija nostieptas lielas, �etrstūrainas segas. �ie krāsainie auduma gabali piesaistīja Tobija uzmanību, un pagāja krietns brīdis, pirms viņ� ievēroja ļoti jaunu sievieti, kura bija notupusies blakus ugunij un skatījās uz viņu ar smaidu.

-��� Labdien!

-��� Labdien, Tobijs atbildēja.

-��� Tu esi izsalcis?

-��� Drusciņ, meloja Tobijs, kur� patiesībā bija �ausmīgi izsalcis.

Viņ� darīja tāpat kā Eli�a un nosēdās pie ugunskura. Sieviete pasnie�dza viņiem ar salveti pārsegtu �ķīvi. Eli�a pacēla vienu salvetes stūri, un cauri garaiņiem Tobijs saskatīja lielas, ar sviestu un medu apziestas pankūkas.

Iespējams, ka Tobijs neievēroja pa�as smalkākās ē�anas manieres, toties viņ� ēda ar apetīti, un izskatījās, ka abām mājiniecēm tas likās jautrs skats. Beidzot viņ� atstūma tuk�o �ķīvi, iedzēra malciņu ūdens no bļodiņas, kuru viņam pasniedza Eli�a, un teica:

-���� Mans vārds ir Tobijs.

Ne�ķita, ka tas viņām būtu kāds pārsteigums. Izskatījās pat tā, it kā viņas Tobiju jau pazītu, un viņ� piebilda:

-��� Es meklēju mazo Lī.

�ī frāze jau atstāja daudz lielāku iespaidu Eli�a un jaunā sieviete sāka skanīgi smieties. Viņ� pievienojās viņu smiekliem, īsti nesaprazdams, kas tur ir tik jocīgs.

-���� Jūs pazīstat viņu?

�oreiz Eli�a atbildēja:

-��� Tā esmu es.

Tobijs salēcās, bet viņa turpināja:

-��� Es esmu Eli�a Lī, un �ī te ir mana mamma.

Tobijs gandrīz apkrita aug�pēdus. �ī jaunā, gadus divdesmit piecus vecā sieviete bija Eli�as māte� Viņa izskatījās tik jauna. Viņas seja bija gluda un garās bizes savītas divos mezglos uz galvas. Sieviete izskatījās kā Eli�as māsa.

Vakars bija jauks kā sapnis. Viņi vēl ilgi sēdēja pie ugunskura, un Tobijs turpināja māti un meitu smīdināt.

Bija jau nakts, kad Eli�a, aizdedzinājusi pāris lielu, pilo�u sve�u, aizveda Tobiju parādīt bruņutis, ar kuru audzē�anu viņas nodarbojās. Viņas māte tirgoja bruņutu olas un vasku. �iem milzīgajiem, mazkustī�gajiem, sniegbaltajiem dzīvniekiem, kas augumā bija divreiz lielāki par Tobiju, bija nepiecie�ama ļoti rūpīga kop�ana.

-����������� Viņas neizskatās ļaunas, teica Tobijs, papliķējot vienu no kūniņām.

-��� Nē, tādas viņas nav. �ī ir Lina, un otrs ir Garijs.

-����������� lūs dzīvojat netālu no robe�as, Tobijs ieteicās. Vai jūs nebaidā�ties, ka Plikadīdas var nozagt jūsu dzīvniekus?

Tobijs savulaik ko tādu bija noklausījies Galotnēs. Reiz viņ� bija pār�steidzis divus kūniņu audzētājus sarunājamies par Plikadīdām. �obrīd viņ� atkārtoja dzirdēto vienīgi tādēļ, lai liktos interesantāks.

Eli�a un viņas māte nepievērsa viņa jautājumam ne mazāko uzmanību.

Jābaidās ir tikai no mārītēm, paskaidroja Eli�a Lī.

No mārītēm?

Jā, jo mārītes ir vienīgais bruņutu ienaidnieks un var tās apēst.

Kad viņi atkal sasēdās ap ugunskuru, Tobijs pastāstīja vairākus stāstus par mārītēm. Viņa tēvs �ajā jautājumā bija ievērojams speciālists. īpa�i daudz nostāstu Tobijs zināja par ļoti retu sugu trīspadsmit punktu mārīti. Jokodamies viņ� lika viņām atkārtot �etrpadsmit punktu mārītes latīnisko nosaukumu.

-��� Quatuordecim-pustulata!

Eli�as māte stostīdamās mēģināja izteikt:

-��� Ģuaduorte� tis� Quatuomdecir� putsulana�

Bet Eli�ai izdevās atkārtot nosaukumu jau ar pirmo piegājienu. Pa to laiku Tobijs saputrojās skaidrojumos par spārēm, kam nebija nekāda sakara ar mārītēm. Kad beidzot nogurums visus jau gāza gar zemi, viņi aizrāpoja līdz matra�iem, kuri bija aizslēpti aiz krāsainajām segām. Eli�a izvēlējās dzeltenu, Tobijs sarkanu. Brīdī, kad zēna acis aizdarījās, viņ� bija pilnībā aizmirsis par saviem vecākiem, kuri jau ilgas stundas gaidīja savu dēlu pārnākam mājās. Viņ� dzirdēja vienīgi mazo Lī miegā klusi dziedam:

-��� Qua-tuor-de-cim-pus-tu-la-ta�

Nākamajā rītā Eli�a pavadīja Tobiju mājup un, pirms Sims vai Maja viņu paguva ieraudzīt, veikli nozuda krūmājā.

Tas bija sākums īpa�ajai draudzībai, kas Tobija sirdī Zemos Zarus padarīja par ziedo�u dārzu visus garos izsūtījuma gadus.

Kad Tobijs savā mizas ligzdā atvēra acis, bija vajadzīgs krietns brīdis, līdz viņ� aptvēra, kur atrodas. Savos sapņos viņ� bija pavadījis daudzas stundas, un tie bija atsauku�i atmiņā Zemos Zarus un pirmo tik�anos ar Eli�u.

Tobrīd Koku sāka glāstīt pirmie rītausmas stari. Tobijs mēģināja mazliet pakustēties. Kreisā kāja neganti sūrstēja, bet joprojām klausīja. Pārējais ķermenis no saņemtajiem sitieniem likās glu�i kā ierūsējis.

Bie�i vien, pamostoties no murga, mēs esam laimīgi ieraudzīt ap sevi mierīgu apkārtni, kurā mums nedraud briesmas, mazu gaismas staru zem durvīm.

Bet Tobijs, glu�i pretēji, atverot acis pēc nemaņā pavadītās nakts, pamodās murgā, par ko bija pārvērtusies dzīve. Viņ� spēji atcerējās medības, cilvēka medības, kas bija sarīkotas, lai notvertu Tobiju, atce�rējās, ka viss viņam ir zudis. Zēns vēlreiz domās pārdzīvoja mirkli, kad paslēptuvē viņu gandrīz jau bija notvēris mednieks.

Viņ� būtu varējis vēl ilgi ļauties skumjām un satraukumam, ja kāda cita sajūta nebūtu spēcīgāka: bads.

Tobija tēvs mēdza bie�i atkārtot:

Katrām smadzenēm ir savs noslēpums. Manām tā ir mana gulta, bet tavām tavs �ķīvis. Paēd, pirms tu ko domā, citādi tu domāsi slikti.

Kādu dienu, kad Tobijam nepavisam nebija spēka, viņ� bija teicis: "Tobijs �odien nav savā �ķīvītī."

Un, līdzīgi kā viss, ko sacīja profesors Lolness, arī �is izteiciens kļuva populārs, lai gan neviens nezināja, no kurienes tas īsti ir cēlies.

Tobijs, atbalstoties uz elkoņiem, pacēla galvu, un viņam izdevās palū�koties ārā pa spraugu mizā. Viņ� uzmanīgi izpētīja apkārtni.

Pēk�ņi viņ� atcerējās mednieku, kur�, iespējams, ir noslēpies tepat netālu un gaida. �ī doma zēnu sastindzināja.

Bet, par spīti izsalkumam, Tobijam tomēr izdevās spriest saprātīgi ja mednieks būtu tuvumā, tad būtu jau uzklupis. Pārvarējis bailes, puisēns izbāza ārpusē galvu, satvēra kādu izcilni mizā un centās pieslieties kājās.

Sajūta bija tāda, it kā viņ� būtu kļuvis par koka lelli. Kājas un rokas atgādināja divas pie baļķa pienaglotas nūjas.

Un, tā kā arī deguns bija piepampis no neskaitāmajiem kritieniem, tad Tobijs iedomājās savu līdzību ar koka zēnu, par kuru Kokā dzīvojo��ajiem bērniem stāstīja pasakas.

Ievainojumi smeldza tā, it kā ādā būtu sadzītas saspraudes. Vakar viņ� bija skrējis desmit stundas no vietas, saņēmis sitienus, divdesmit rei�u pakritis un atkal cēlies kājās, līdz iekritis �ajā mizas spraugā un pavadījis tajā visu nakti.

Pirmais labākais jaunums, par spīti visam, bija tas, ka viņ� varēja paiet. Pirmo Tobija soli gan pavadīja skaņa, kas atgādināja sāpju vaidu, bet tas patiesībā bija sajūsmas kliedziens. Viņ� vēl varēja paiet, pēc nekustīgi pavadītās nakts viņam pat gribējās staigāt.

Tam sekoja otrais brīni�ķīgais atklājums da�u soļu attālumā Tobijs uzgāja prāvu koka sēnīti, kas atrisināja brokastu jautājumu. �īs plakanās sēnes, kurās reizēm varēja atrast kukaiņu kāpurus, nebija viņa mīļākais ēdiens, un parasti tās pirms ē�anas vajadzēja pamatīgi novārīt, bet �oreiz Tobijs nolauza biezu riku un aprija to vienā piegājienā. Pirms atgrie�a�nās slēptuvē zēns mizas iedobumā uzgāja arī nelielu peļķi, kuru izlaka rāpus kā skudra. Pēc �īm gadījuma brokastīm Tobijs sajuta, kā smadze�nes glu�i mehāniski atsāk darboties.

Viņ� pārdomāja savu plānu.

Sākot no bēg�anas brī�a, viņ� bija instinktīvi devies vienā noteiktā virzienā. Pametis Galotnes, pa mazajiem sānu celiņiem viņ� bija skrējis, kā viņam �ķita, uz labu laimi un nokļuvis tur, kur tagad bija. Tas bija ķer�menis, kas rādīja ceļu, un Tobijs saprata, ka viņa mērķis ir atgrie�anās Zemajos Zaros. Visi izdzīvo�anas refleksi zēnu vilktin vilka uz turieni. Zemos Zarus viņ� pārzināja kā savus piecus pirkstus. Neviens vajātājs nesadzītu Tobija pēdas viņam piedero�ajā pasaulē.

Tēvs vēl bija mēģinājis Tobijam pateikt:

Bēdz! Neapstājies ne uz brītiņu.

Tobijs gribēja ticēt, ka, par spīti visam, Kokā bija iespējams kāds patvērums.

Un vēl tur bija arī Eli�a. Vienīgā dzīvā būtne, kas viņam palika, vienīgā, kas viņu nekad nenodos. Eli�a palīdzēs. Zemajos Zaros viņ� patversies no �īs elles. Vajadzēja vienīgi tur nokļūt.

Vajadzēja� Bet Onessas teritorijas bija vismaz piecu dienu gājienā no �ejienes, un simtiem bruņotu vīru bija devu�ies Tobiju gūstīt. Tātad vienīgā iespēja bija ceļot pa�ā nakts melnumā, bez gaismas, laikā, kad medībās izgāja kukaiņi un nakts putni.

Dienu Tobijs tātad pavadīja savā slēpnī, snauduļodams un pārsiedams ievainojumus ar svaigu lapu strēmelēm. Trīs reizes viņu pamodināja vīru grupas, kas, nekārtīgi un trok�ņaini pārvietojoties, nogāja garām Tobija patvērumam. Trīs reizes viņ� sastinga un pārstāja elpot, aizturē�dams elpu vēl labu brīdi pēc mednieku attālinā�anās.

Viņu joprojām meklēja. Vēl cītīgāk nekā pirms tam.

Nekad vēl Kokā nebija risinājusies tik nevienlīdzīga cīņa viens pats bērns pret visiem pārējiem.

Septembrī ap deviņiem vakarā Koks jau ir ieslīdzis tumsā. Tobijs iznāca no slēpņa, lai dotos projām. Virzienu viņ� zināja. Viņ� to pat sajuta sevī, itin kā viņā atrastos nejau�i norīts kompass.

Viņ� sāka soļot. Jau pēc pirmajiem soļiem izdzīvo�anas spēks remdi�nāja sāpes, un Tobijs varēja skriet pa zariem glu�i tāpat kā iepriek�.

Vajadzēja redzēt, kā Tobijs pa tiem joņoja. Viņ� atgādināja tauriņu. Klusi, precīzi, neparedzami. To visu viņ� bija apguvis Zemajos Zaros. Tagad Koks bija viņa dārzs.

Tobijs zināja, kur atrodas apdzīvotas vietas, un izvairījās no tām. Gal�venokārt viņ� meta līkumu lielajām pilsētām, kuras izvagoja Koku un kuru pēdējā laikā bija kļuvis arvien vairāk.

Bet da�as vajātāju grupas, kuras bija viņu apsteigu�as, arī uz nakti bija iekārtoju�ās me�onīgākajos apvidos. Tāpēc Tobijs vienlaikus uzmanīja, vai neieraudzīs vajātāju apmetnes ugunis.

Pēk�ņi, lai arī tumsā neko aizdomīgu nebija samanījis, viņ� izdzirda balsis.

Tās bija krustceles, no kurām nebija iespējams izvairīties, lai nezau�dētu dārgo laiku. Bija jāmēģina tikt garām.

Atspiedies uz elkoņiem, Tobijs lēnām rāpoja balsu virzienā. Kāds desmits vīru bija izlaidu�ies zemē ap jau gandrīz izdzisu�ām oglēm, virs kurām uz iesma cepās pāris apetītlīgu sienā�a �ķēļu. Uz nepilnu desmitu vīru tur bija aptuveni puse sienā�a, un alkohols plūda straumēm.

Tobijs bija izsalcis. Viņ� ieklausījās vīru dziesmās. Tās bija skaistas. īstas, kārtīgas medību dziesmas. Arī nocietinātās sirdīs reizumis var iezagties kaut kas skaists. Tobijs atpazina dziesmas, kuras bija dzirdējis agrīnajā bērnībā.

Galotņu īpa�umos, kuros viņ� pavadīja vasaras, vairs nenotika kād�reizējās varenās medības, kuras tā bija patiku�as vectētiņam. Bet reizēm Tobijs aukļu pavadībā apmeklēja medības, kuras kaimiņi rīkoja blakuszaros. Tobijs, kur� vizinājās, ieķēries medniekiem mugurā, salocīja to bultas un kutināja labākos loka �āvējus. Viņ� bija tik mazs, ka viņam viss tika piedots. Reiz zēns pat visas dienas garumā slēpa zem krekla pabāztu me�a blusas mazuli, ko, vakaram pienākot, izlaida brīvībā labi tālu no medniekiem.

Tomēr viņu sajūsmināja, ka, krēslai iestājoties, varēja palīst krogā zem galda un apgulties. Tur savu piecu se�u gadu vecumā, klausīda�mies dziesmas un balādes, viņ� jutās lielāks mednieks nekā jebkur� cits. Tobijs dievināja dziesmas, vecus nostāstus, cepe�u un zābaku smar�u, kas viņu apņēma zem galda.

Bet �ajā naktī, kad zēns nepiesardzīgi tuvojās saviem vajātājiem, lai klausītos dziesmās, viņ� vairs nebija mazais Tobijs, kur� ceļoja no rokām rokās apkārt galdam un spēja sasmīdināt ikvienu. Viņ� bija nokausēts medījums, kas tuvojas mednieku nometnei.

Labu laiku viņ� tā gulēja, pieplacis zemei, līdz sīks rūciens piesaistīja Tobija uzmanību. Troksnis nāca no labās puses gandrīz pie pa�as auss. Zēns pagrieza galvu un apspieda kliedzienu. Viņa asinis sastinga dzīslās.

Tumsā uz zēnu cie�i skatījās divas sarkanas acis.

Tobijs apvēlās uz sāniem. Mednieki joprojām dziedāja �ūpuļdziesmas. Pacēlis starp rokām paslēpto galvu, viņ� saņēma dū�u, lai vēlreiz paska�tītos uz acīm. Rūk�ana kļuva niknāka.

Tā bija kaujas skudra.

Pagaidām to aizturēja aploks, kurā skudra bija ieslodzīta, bet radība nikni kārpījās un mēģināja apgāzt �ogu. Tobijs ievēroja sev pievērstu vēl vienu acu pāri.

Ēnā varēja samanīt vēl arī tre�o skudru. Tie bija trīs milzīgi sargsuņi, sarkani kā nokaitētas ogles, tos dro�i vien bija pamodinājusi Tobija smar�a.

Mednieki tātad nebija vieni. Viņiem bija uzticēti �ie �au�alīgie zvēri. Tobijs gatavojās bēgt, bet tad izdzirda, ka nometnē pēk�ņi apklust visi trok�ņotāji. Skudru satraukums acīmredzot bija pievērsis mednieku uzmanību. Liels, pinkains, aptuveni divarpus milimetru gar� milzenis bija piecēlies un tuvojās �ogam.

-�� Mierā, jūs tur!

Tobijs paripoja sānis, kur bija tum�āks. Visas skudras bija sanāku�as tajā pusē, kur atradās bēglis, un gigantiskais vīrs centās saprast skudru satraukuma iemeslu.

-�� Falko! Enok! Vai būsiet rāmi!

Vīrs, sarunājoties ar dzīvniekiem, lēni gāja apkārt aplokam. Tobijs dru�d�aini meklēja kādu izeju. Kaut kam bija jānotiek. Vienalga kam. Viņ� parakņājās kabatās, lai atrastu kaut ko, kas noderētu uzmanības novēr��anai. Nekā. Ne mazākā sprungulī�a, kuru varētu pasviest citā virzienā. Mednieks turpināja iet gar �ogu. Aiz viņa vēl da�i gatavojās nākt skatī�ties. Kas gan varēja piesaistīt dzīvnieku uzmanību tajā tum�ajā kaktā?

Tobija skatiens apstājās pie pārsējiem. Darbība, kas viņu paglāba, neilga pat vienu sekundi. Norāvis asiņainos pārsējus, zēns izveidoja kaut ko līdzīgu bumbai, kuru iemeta pie skudrām. Pēc mirkļa plēsoņas jau bija metu�ās virsū vīstoklim. Asinis skudrām patika vairāk par visu.

Tur ir lapa! Viņas plē�as ap lapu!

Vīri�ķis iespēra pa �ogu un atgriezās pie ugunskura, lai nomierinātu savus kompanjonus.

Pēc minūtes Tobijs jau bija gabalā.

Zēns bija ticis garām. Tagad viņ� vairs neapstāsies. Skrējiens bija ārprātīgs, it kā skudras dzītos viņam pakaļ.

Pilnībā uzticoties savai iek�ējai balsij, kas vadīja Zemo Zaru virzienā, Tobijs ļāva brīvu vaļu domām. Darbo�anās un kustē�anās atbrīvo prātu. Izsūtījuma laikā Onessā viņ� jau bija piedzīvojis līdzīgus skrējienus. Jā, vai�rākas zaros pavadītas dienas, kad attālumiem vairs nebija nekādas nozīmes.

Zēns atcerējās kādu rītu, kad mazais Plims Tornets ieradās pie Lolnesiem glu�i sve�ādā izskatā. Viņa seja bija klāta dubļiem, un vaidēdams viņ� atkal un atkal norādīja uz to pusi, no kuras bija ieradies. Sims Lol�ness centās viņu nomierināt, bet Plims sāka kaukt arvien skaļāk. Jopro�jām neatlaidīgi cen�oties pievērst uzmanību rietumu virzienam, viņ� satvēra profesora zodu. Tobijs ātri aptvēra, ko Plims grib pateikt. Mēmā pui�a valodā pieskar�anās zodam nozīmēja viņa krusttēva bārdu.

Ar Vigo Tornetu bija atgadījies kaut kas nelāgs.

Tobijs nolēma doties izlūkot situāciju viens, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu, kas īsti noticis. Bija par vēlu lūgt palīdzību Aseldoru vai Olmehu ģimenēm, kuras dzīvoja augstāk. Vecāki negribīgi atļāva Tobi�jam doties ceļā un pa�i ieveda nabaga nelaimīgo Plimu mājā.

Tas notika tre�ajā gadā, kop� viņi dzīvoja Zemajos Zaros. Lai nokļūtu pie Tornetiem, Tobijam �oreiz bija nepiecie�ama tikai puse no laika, kuru viņ� parasti pavadīja ceļā. Zēns zināja gan bīstamās zonas, gan vietas, kur starp koka zariem iesviestie �agari veidoja laipas, kas krietni saīsināja ceļu, un tā viņ� joņoja no zara uz zaru, no lapas uz lapu.

Ieradies pie Tornetiem, viņ� sākumā nemanīja neko īpa�i aizdomīgu. Krāsni kurās uguns, uz galda bija salikti piederumi divām personām. Veco vīru viņ� atrada zara otrā pusē, netālu no kāpuru steliņģiem.

Tas bija �ausmīgs skats.

Tornets bez samaņas gulēja uz mizas, un viņa drēbes bija saplosītas skrandās.

Tobijam tobrīd bija desmit gadu, viņ� jau savā dzīvē bija diezgan daudz pieredzējis, bet nekad nebija sastapies ar cilvēku �ādā stāvoklī. Viņ� steig�us metās pie vecā vīra:

-�� Tornet! Torneta kungs!

Puisēns saņēma savās mazajās rokās bārdaino galvu.

-�� Atbildiet man, es jūs lūdzu!

Vīrs nekustējās. Bija jau par vēlu. Tobijs atlaida sava vecā drauga galvu. Gaisa plūsma lika viņam aukstumā nodrebēt.

-�� Ardievu, Tornet! viņ� noteica kā aktieris teātrī.

Tajā mirklī viņ� sajuta ievainotā pirkstus saspie�am savu delmu. Tā bija vairāk nekā saspie�ana. Torneta nagi iecirtās Tobija rokā. Vēl maz�liet, un tie izdurtos rokai cauri. Zēns nevarēja iedomāties, ka vecajam vīram būtu tāds spēks. Tobijs sāpēs ieaurojās, un kliedziens savukārt atmodināja veco, kur� palaida savu upuri vaļā.

Pēc stundas Tobijs ar slapju sūkli apmazgāja Torneta ķermeni. Izska�tījās, ka viņa dzīvībai briesmas nedraud, un ievainojumi nelikās pārāk nopietni, vīrs tikai bija viscaur krustu �ķērsu saskrāpēts sārtās �vīkas klāja pilnīgi visu augumu. Vienās apak�biksēs gulēdams gultā, Vigo Tornets mazliet atgādināja zirnekļcilvēku. Tobijs centās savaldīties, bet savā ziņā �ī aina izskatījās smieklīga.

Kad bija atgūtas runas spējas, pirmais, ko Vigo Tornets teica, bija:

-������� Tomblā� Tur viņi tevi pataisa �ādu ne par ko� jā, Tomblā� Viņi dauza cilvēkus�

Tobijs lāgā nesaprata. Tornets nelikās esam pie pilnas apziņas. Tā vien �ķita, ka �oks būtu atmodinājis viņā kādas senas atmiņas. Atmiņas no citas Torneta dzīves, toreiz, kad viņ� bija sliktais puisis. Reiz viņ� bija Tobijam par to stāstījis. Viņ� bija pavadījis desmit gadus Tomblas cie�tumā. Un �ie �ausmīgie gadi nebija izdzē�ami no atmiņas.

Vigo Tornets atvēra acis pavisam vaļā. Pēc brītiņa viņ� pats izstāstīja, kas bija atgadījies.

Kāpuru slaucēja amatā bija nepiecie�ama precizitāte. Pati slauk�ana bija tikai iemaņu jautājums. Piena iegū�anai tika izmantots balts dvielis, ar kuru noslaucīja kāpura kūniņu un kuru pēc tam izgrieza spainī. Bet pats grūtākais uzdevums bija kāpura kūniņas attīstības uzraudzī�ana.

Ikvienam zināms, ka kāpurs kādu dienu kļūst par insektu. Tomēr pat pa�i labākie slaucēji ne vienmēr spēj precīzi noteikt kāpura kūniņas attīs�tības pakāpi. Kūniņa ir ārkārtīgi uzmanīgi jānovēro, lai savlaicīgi no tās atbrīvotos. Sirsnīgais Plims reizēm tā pieķērās saviem kāpuriem, ka patu�rēja tos ilgāk, nekā bija pieļaujams. Ne vienu reizi vien krusttēvs bija nācis talkā, lai steig�us noripinātu no zara tuk�umā kūniņu, kura jau bija sākusi plaisāt un no kuras brī�iem jau rēgojās taustekļi vai �uburains �oklis.

Bet �ajā reizē Vigo Tornets nakts vidū bija sastapies aci pret aci ar degunrad�vaboli. Milzīgajam dzīvniekam uz muguras vēl bija baltas skrandas no saplosītās kūninas.

Lai arī tikko iz�ķīlies, �ajā pirmajā tik�anās reizē vabolēns nelikās ne mazākajā mērā draudzīgi noskaņots. Vienā piegājienā viņ� varēja sakropļot Tornetu līdz nepazī�anai. Tāpēc vecais vīrs drosmīgi metās uzbrukumā pirmais, uzlēkdams vabolei uz galvas un ieķerdamies tās vienīgajā ragā. Kukainis viņu nikni svaidīja uz visām pusēm, brī�iem triekdams pret ie�ogojumu, līdz beidzot nosvieda zemē tai vietā, kur Tobijs bija atradis Tornetu nekustīgi guļam.

Kop� tās dienas Tornets vairs neļāva savam krustdēlam turēt citus kāpurus kā vienīgi mazos, nekaitīgos sprak�ķus.

Tobijs atcerējās, kā savulaik bija uzskatījis notiku�o par �au�alīgu pie�dzīvojumu. Nākamajā dienā viņ� visu atstāstīja Eli�ai, cen�oties meiteni pārliecināt, ka pats stājies pretī "piecdesmit reizes par mani lielākai" vabolei un piespiedis to laisties lapās.

-�� Un Plims?

Eli�a bija ļoti pieķērusies Plimam, Torneta mēmajam krustdēlam. Da�reiz Tobijs sev klusībā vaicāja, vai Eli�a nedotu priek�roku arī mēmam Tobijam� Viņas priek�ā stāv Vigo Torneta varonīgais glābējs, un viņa prasa, kā jūtas Plims!

-�� Un saki, lūdzu: vai tavs Plims gadījumā ir kādreiz cīnījies ar degun�rad�vaboli?

-�� Nē, tāpat kā tu.

Todien Tobijs saprata, ka nekad vairs Eli�ai nemelos.

Bet �ajā naktī, ko viņ� pavadīja, lēkdams no zara uz zaru, Tobijs labprātāk būtu izvēlējies kailām rokām stāties pretī visasinskārākajam kukainim dievlūdzējam, nevis bēgt no saviem naidīgi noskaņotajiem tautie�iem.

Savu otro bēguļo�anas nakti viņ� pavadīja pavisam �aurā spraugā, no kuras izdzina kādu samiegoju�os ķirmi. Lai varētu tur gulēt, zēnam nācās saritināties kamolā. Rītausma vairs nebija tālu, un viņam bija laiks pazust kopā ar visiem neredzamajiem nakts dzīvniekiem, kuru baram viņ� nu bija pievienojies.

-���� Nu, ko tu tur dari?

Eli�a jau bija ienirusi ezerā, un Tobijs tikumīgi pagrieza galvu uz otru pusi, nogaidot, līdz meitene pazūd zem ūdens.

-��� Ko tu tur dari, Tobij? Tu nenāksi?

-��� Nē�

Meitene bija aizpeldējusi līdz ūdenskritumam un nokļuvusi zem tā. Viņas balss cauri ūdens �alkoņai bija tik tikko sadzirdama.

-��� Nāc, Tobij!

Bet Tobijs palika sē�am krastā.

Da�reiz Eli�a nolaidās zilā ūdens spoguļa dziļumos līdz pa�ai ezera apak�ai. Pēdējās zem ūdens pazuda viņas pēdas. Kad Eli�a aizelsusies iznira, viņas skropstās vizuļoja sīki ūdens pilieni un viss augums mir�dzēja.

Tajā rītā Tobijs uz draudzeni tikpat kā nepaskatījās. Viņa seja bija nocietinājusies, un pats zēns bija iegrimis domās.

Tas bija viņu ceturtais Zemajos Zaros pavadītais gads. Dzīve bija iegā�jusi zināmā ritmā. Lielā aukstuma laiku ikviens pavadīja savās mājās. Tobijs aizmirsa par dienasgaismu un kopā ar tēvu nodevās zinātniska�jam darbam. Viņa ķermenis kļuva līdzīgs aukstumā sastingu�am zaram, bet smadzenes plauka un zēla.

Tobijs lasīja ar patiesu baudu, un ātrums, ar kādu viņ� izurbās cauri biezajām Sima Lolnesa pierakstu mapēm, bija rekorda cienīgs. Noteiktas tēmas Tobijam nācās atkārtot vairākas reizes, lai nostiprinātu apgūtās zinā�anas. Tomēr profesors Lolness labi zināja, ka zinā�anas ir valsts, kura nemitīgi papla�ina savas robe�as. Da�reiz viņ� salīdzināja zinā�a�nas ar pa�u Koku.

Jo Tobija tēvs aizstāvēja trako pieņēmumu par to, ka Koks aug.

Tā bija viena no nepateicīgākajām tēmām, par kuru savā starpā strīdē�jās visi zinātnieki. Vai Koks mainās? Vai tas ir mū�īgs? Kā tas ir radies? Vai pasaules gals ir iespējams? Un, pats galvenais: vai pastāv dzīvība ārpus Koka? �ie jautājumi vienmēr izraisīja karstas debates, kurās Sims Lolness neatbalstīja vispārpieņemto viedokli.

Viņa grāmata par izcelsmi bija izpelnījusies nosodo�u kritiku. Tajā viņ� rakstīja par Koka kā par dzīva organisma attīstību. Viņ�, piemē�ram, apgalvoja, ka lapas nav neatkarīgi augi, bet gan Koka neaptveramā dzīvības spēka turpinājums.

Bet visvairāk lasītājus �okēja grāmatā par izcelsmi izteiktās nākotnes prognozes. Ja Koks, līdzīgi sūnu me�iem, patie�ām bija dzīvs, tad to bija arī viegli ievainot. Un cilvēkiem līdz ar to ir pienākums rūpēties par �o būtni, kas auklē viņus savās rokās.

Pavasarim bija jāparāda vien deguna galiņ�, lai Tobijs trauktos laukā.

Viņ� vairs nedomāja, viņ� juta.

Viņ� vairs neprātoja, viņ� elpoja.

Viņ� lika pie malas biezās mapes un mēģināja panākt Eli�u, kurai jau bija gatavi da�ādi plāni un visādi atklājumi. Viņi kopīgi izpētīja Zemos Zarus, devās ekspedīcijā uz Koka stumbru un ierīkoja nometnes �ajos saules neapspīdētajos nostūros. Viņi sadū�ojās gājienam līdz pa�ai robe��ai, kas tā interesēja Eli�u. Viņi ieblandījās purvos un izlodāja milzīgām, gai�ām alām līdzīgos pamestos lapseņu pū�ņus.

Nāc ta�u nopeldēties! Eli�a sacīja Tobijam.

�oreiz tas jau izklausījās pēc pavēles, bet Tobijs joprojām neizkustējās no savas vietas krastmalā. Viņa sirdi bija pārklājis neredzams skumju

plīvurs sve�s un neizprotams. Nenovērsdams skatienu, viņ� cie�i jo cie�i lūkojās uz ūdenī pa pusei iekritu�u �agaru. Pirmo reizi mū�ā Tobijs kavējās atmiņās par savu dzīvi, kāda tā bija pirms Lolnesu iera�anās Zemajos Zaros. �ī vieta viņam bija iemācījusi pa�u galveno, un te pēk��ņi neilgi pirms pa�a vienpadsmitās dzim�anas dienas zēna jūtas bija pārņēmusi nostalģija pēc bērnības.

Viņ� domāja par Leo. Nekādu ziņu no drauga, kop� viņus iz�ķīra.

Kas notiek ar draudzību, kad draugi nonāk katrs savā pasaules malā?

Tobijs nekad iepriek� nebija sev uzdevis tādu jautājumu. Viņam Leo Blīss bija daļa no pa�a būtības. Tobileo. Un nekas nevarēja viņus �ķirt. Pieri pret pieri atspiedu�i, viņi bija noslēgu�i slepenu vieno�anos. Tas notika Galotnēs. Tobijs zināja, ka viņa tēvs pirms �etrdesmit gadiem tāpat bija noslēdzis draudzību ar Leo tēvu. Pat El Blīsa nāve nebija lau�zusi �o zvērestu. Blīss; Lolness tēvs un dēls, draugi mū�īgi mū�os.

�etri gadi bija pagāju�i, un visu �o laiku Tobijs ar Leo nebija apmai�nīju�ies pat ne ar vienu vienīgu zīmīti. Bet Tobijs neaizmirsa. Gadījās, ka nakts vidū viņu spēji pamodināja sapnis par draugu.

�ajā sapnī, kurā Tobijs satika Leo, viņ� savu draugu neatpazina. Tas bija mazs ve�uks, kuram kājās bija Leo pusgarās bikses, galvā Leo naģene un mutē rēgojās izlūzu�ais priek�zobs, kas pie�ķīra drauga smaidam tā īpa�o izteiksmi. Tobijam �is murgs likās atbaido�s.

Sēdēdams ezermalā, viņ� domās ienira savā agrākajā dzīvē. Tobijs labprāt iegrieztos arī ģimenes biju�ajā mājā, kas atradās augstākajos zaros. Mājiņu sauca "Lapotnes". Viņiem bija arī dārzs. Tas bija diezgan niecīgs, bet rūpīgi sakopts, un abas dārza taciņas alla� bija tīri nogrābtas. Pa�ā dārza galā bija zars ar cauru vidu, un Tobijam bija stingri noliegts tam tuvoties. Jā, zars ar cauru vidu virs tuk�uma. Pieaugu�am cilvēkam �ī eja vienkār�i bija par �auru, bet Tobijs tur viegli varēja paslīdēt un iekrist. Tēvs reiz tur bija pēdējā brīdī saķēris zēnu aiz kājas, kad Tobijs bija devies meklēt piedzīvojumus. Tobijs bija savainojis seju. Todien viņ� dabūja rētu uz vaiga virs lūpu kaktiņa.

Tolaik Tobijs ne mazums garlaikojās gan dārzā, gan savās "Lapotņu" mājās, bet tagad, pēc �etriem gadiem, �is tālais, neatsaucamais laiks viņam �ķita burvīgs. Pat Alnorellu vecmāmiņa, kuru viņ� pazina pavi�sam maz un nemīlēja nemaz, pievienojās lielajam skaisto atmiņu gro�zam atmiņām par na�ķiem, ar kuriem bija mielojies Galotnēs, par bērnu dienu rotaļām un pa�a celtajām būdām.

Eli�a iznāca no ūdens, un Tobijs, griezdams galvu uz otru pusi, stei�dzīgi nobēga malā, lai viņu neredzētu. Kad meitene beidzot sapratīs, ka viņ� negrib uz to skatīties neapģērbtu. Eli�ai gan bija pilnīgi vienalga, un viņa vēl labu brīdi vilcinājās ar apģērb�anos. Meitene pat bija izska�tījusies ļoti pārsteigta, kad Tobijs bija paskaidrojis sava kautrīguma iemeslus.

Viņ� gan to pateica pavisam īsi:

Tā nav pieņemts.

Viņa nesaprata nevienu vārdu no �ī dīvainā izteikuma Tas bija paskai�drojums, kuram nebija jēgas un kur�, pēc Eli�as domām, nepaskaidroja neko. Viņa par to smējās un ļāva viņam stundām tupēt aizgrieztu galvu un aizmiegtām acīm, lai gan pati jau sen bija ietinusies savā apmetnī.

Bet �ajā pēcpusdienā viņai bija skaidrs, ka Tobijs nav atbilsto�ā garastāvoklī, lai viņu ķircinātu. Apģērbusies no galvas līdz kājām, uz muguras izlaistiem, vēl slapjiem matiem, viņa apsēdās draugam blakus.

-�� Kaut kas nav kārtībā?

-�� Nē�

-�� Tu esi sapūties?

-�� Nē�

-�� Bēdīgs?

Tobijs neatbildēja. Viņ� domāja, cik skaļi vien varēja: "JĀ!" bet neuz�dro�inājās to pateikt skaļi. Tāpēc viņ� klusēja un neteica neko.

-�� Jā, es dzirdēju, viņa klusi nomurmināja.

Tobijs paskatījās uz meiteni, pārliecināts, ka nebija atbildējis skaļi. Brīdi klusējis, viņ� teica:

-������� Es tev nekad neesmu stāstījis, kāpēc mēs atnācām uz Zemajiem Zariem.

-�� Tev jau nav obligāti jāstāsta.

Nē, tas nebija obligāti. Nav jau spiesta lieta izstāstīt saviem draugiem svarīgāko, kas ar tevi ir noticis, bet, kad tas ir izdarīts, ap sirdi kļūst krietni vieglāk. Tāpēc Tobijs nolēma to darīt.

Tu nekad neesi redzējusi manus vecākus, Eli�a� Tiklīdz mēs esam manas mājas tuvumā, tu aizskrien. Bet es zinu, ka viņi tev patiktu. Mana mamma zina daudz da�ādu stāstu, kas ir vēl labāki nekā bil�u grāmatās. Un viņa cep gardas ziedputek�ņu maizītes.

Manam tētim ir milzīgas rokas. Viņ� mani saukā par savu "mazo gliemīti". Viņ� var apņemt manu galvu ar savām plaukstām.

Un vēl kaut kas. Viņ� ir izcils zinātnieks.

Es to nesaku tāpēc, ka viņ� ir mans tētis. Es to saku tāpēc, ka tas tā ir.

Viņ� ir atklājis tādas lietas, par ko neviens cits pirms viņa nezināja. Piemēram, viņ� gandrīz vai izgudroja papīru. Agrāk to ra�oja no sasmal�cinātas koksnes, bet tāds papīrs bija trausls. Labāku papīru var izgatavot, ja izmanto no koka iegūtu celulozi� Es tev stāstu par �o izgudrojumu, bet vēl zinu, ka viņ� atklāja to, ka uz koka mizas augo�ie ķērpji ir aļģes un senes krustojums. Jā, �ie divi da�ādie augi ne�ķirami apvienojas vienā. Vel viņ� atklāja to, ka Koks svīst piecdesmit litru dienā! Un pumpuru, mu�u, debesu, lietus, zvaig�ņu noslēpumus� Viņ� pat man uzdāvināja vienu zvaigzni, kuru sauc Altairs�

-� Uzdāvināja?

Eli�as tonis izklausījās neticīgs. Tobijs paskaidroja:

-�� Jā. Viņ� man to parādīja un teica, ka tagad tā esot mana zvaigzne, Labi, pietiek� Ja tu gribi, es tev varu Altairu uz kādu vakaru aizdot�

Eli�a gribēja kaut ko jautāt, bet Tobijs jau turpināja:

-�� Mans tēvs ir pētījis visu un atradis gandrīz visas atbildes. Cilvēki viņu par to apbrīno. Bet vēl viņ� atklāja kaut ko, ko labāk nekad nebūtu atklājis. Tas arī mainīja visu mūsu dzīvi�

Viņi abi lūkojās tālumā pāri ezeram, kur slējās mizu klintis. Tobijs dziļi ievilka elpu un sāka savu stāstu.

Torīt mans tēvs būtu darījis labāk, palikdams gultā un atpūtinādams savas smadzeņu �ūnas. Bet viņ� tie�i otrādi piecēlās labi agri un devās uz savu laboratoriju nodarboties ar eksperimentiem.

Es atceros, ka tā bija mana dzim�anas diena un pirmo reizi pa �iem gadiem viņ� to aizmirsa� Visu dienu viņ� pavadīja ieslēdzies un palika darbnīcā arī pa nakti. Pat viņa asistentam Tonijam Sirēno bija stingri noliegts tur ieiet.

Mēs ar mammu jokojām: "Varbūt viņ� slepenībā vāra ievārījumus?" Jā, patiesi, visa māja smar�oja pēc piedegu�ā cukura� Bet neizskatījās, ka Sirēno tas liktos smieklīgi. Viņam nepatika, ka priek�nieks strādā viens pats.

Nākamajā rītā tēvs beidzot iznāca no sava kambara. Sirēno vēl nebija ieradies. Tēvs plati smaidīja. Viņ� apsēdās pie galda un izdzēra tasi melnā mizas novārījuma. Ar pirkstu galiem Sims bungoja pa paplāti. Viņ� izskatījās ļoti apmierināts, pat ja zem acīm viņam bija maisiņi gandrīz vai spilvena lielumā.

Viņ� noņēma bereti un brilles, pakasīja pakausi un teica:

-�� Jūs neko nedzirdat?

Mēs ar māti ieklausījāmies. Jā, no darbnīcas puses nāca klusa, nedzir�dēta skaņa. Mēs devāmies turp. Uz viņa kabineta grīdas dēļiem kaut kas kustējās. �o kustīgo lietu es labi pazinu. Tā bija Balaina.

Mēs ar māmiņu, ieraugot Balainu, kas pārvietojās pati no sevis, no pārsteiguma gandrīz nokritām gar zemi�

Eli�a iepleta acis.

-������� Es tev neko neesmu teicis par Balainu, turpināja Tobijs. Tas ir samazināts mitrenes modelis, kuru es pats izgatavoju, kad biju maziņ�. Koka gabals ar da�ām kājām, nekas vairāk.

Tajā rītā Balaina bija sākusi staigāt pa istabu. Uz muguras viņai bija piestiprināta melna kastīte un maza pudelīte. Es neticēju savām acīm. Tā tik bija dzim�anas dienas dāvana�

Ieradās arī Tonijs Sirēno. Mans tēvs viņu satvēra brīdī, kad asistentam no brīnumiem saļodzījās kājas. Sirēno labi pazina Balainu, jo iepriek�ējā gadā bija salabojis vienu viņas kāju. Un tajā rītā viņ� to redzēja staigā�jam vienu pa�u, bez palīdzības.

Sākumā es neaptvēru, kāda nozīme ir �im atklājumam. Ja tētis varēja panākt, ka manā dzim�anas dienā Balaina staigā, tad nākamajā gadā viņ� būtu varējis likt lidot bitei, ko es biju izgatavojis no sūnām, un tas man likās pietiekami brīnumaini. Bet profesors tā savādi saskatījās ar savu asistentu. Tētis paņēma Balainu rokās, ielika to skapī un ieslēdza. Es neuzdro�inājos iebilst, ka tā ta�u ir mana dāvana� Es domāju, ka Sirēno devās mājās, vienlaikus gan satraukts, gan dziļi vīlies, jo nevarēja saprast, ar kāda trika palīdzību Balaina bija sākusi staigāt.

Tonijs Sirēno nebija īpa�i sajūsmināts, ka viņam �o noslēpumu neat�klāja.

Pēc tam viss notika lielā ātrumā.

Nākamajā nedēļā Balaina tika demonstrēta Koka Padomei. Zāle bija pārpildīta. Mēs ar māti arī bijām tur un sēdējām pa�ā aug�ējā balkonā. Mana mamma bija ļoti lepna tur atrasties. Viņa spieda manu roku savējā un bija uzlikusi savu mazo, sarkano cepuri ar tīkliņu. Man bija adīta kaklasaite, jo iepriek�ējā nedēļā man ta�u bija apritēju�i septiņi gadi. Un man bija arī melna cepure, kas bija jātur rokā. To es nekad neesmu sapratis, kam ir vajadzīga cepure, kuru nevar likt galvā.

Visi gaidīja un sarunājās.

Es redzēju ienākam Sirēno. Viņam, tāpat kā mums, bija vieta aug�ējā balkonā, tikai otrā pusē. Viņ� grūstījās, lai izlauztos līdz priek�ējai rin�dai, un bija piesārtis un nosvīdis. Sirēno neizskatījās priecīgs par to, ka viņam arī jāpiedalās �ajā pasākumā.

Lejā mēs redzējām tēvu tuvojamies skatuvei un lūdzam klusumu. Viņam rokās bija neliela kastīte. Visi bija apklusu�i. Tētis sāka runāt, un mamma vēl stiprāk saspieda manu roku.

Kad es te parādos, dārgie draugi, es vienmēr runāju par Koku. Es jums stāstu par mūsu Koka spēku. Ja es runāju par koku vairogblaktīm, tad tikai tādēļ, ka tās barojas no Koka sulas. Ja es stāstu par nokri�ņiem, tad tas ir tādēļ, ka lietus dod Kokam dzīvību. �odien es jums demons�trē�u Balainu. Bet arī �ī atklājuma pamatā ir Koks. Nākamnedēļ es jums atklā�u tā noslēpumu�

To pateicis, viņ� pavērās debesīs. Koka Padomes zāle bija ierīkota dzeņa izkaltā dobumā uz liela, horizontāla zara. Tāpēc telpas griesti bija vaļēji, un zālē sēdo�ie varēja redzēt gan zarus, kas krustojās virs galvām, gan debesis, jo viņi atradās pavisam tuvu galotnei. Kāds saules stars iespīdēja zālē, izgaismojot sīkos, gaisā dejojo�os puteklī�us. Paskatoties aug�up, mans tēvs ieraudzīja mūs ar māmiņu pa�ā aug�ējā rindā. Viņ� viegli noraustīja nāsis. Neviens to nepamanīja, bet mums tā bija slepena pazī�anās zīme. Pūlis sēdēja pavisam klusu.

Tētis nolika sev priek�ā kastīti un atvēra vienu tās sānu. Tagad visi varēja redzēt iznākam Balainu. Mana dāvana raitā solī pastaigājās pa zāles grīdu, joprojām ar mazo, melno kastīti un pudelīti uz muguras. Zālē sanāku�ie visi kā viens notrīsēja. Cilvēki bija pārsteigti, apburti� kāds vecs Padomnieks pat apraudājās. Kā mana bra�ā Balaina varēja izraisīt �ādu efektu? Jā, tajā brīdī Balaina apgrieza kājām gaisā visu Koka vēsturi.

Tai pa�ā mirklī Padomes zālē sacēlās vētrainas ovācijas un atskanēja daudzbalsīgs "Urā!", kas sajūsmināja mammu un lika dusmās piesarkt Tonijam Sirēno un kas sa�ūpoja lapas pat pa�os sīkākajos Koka zariņos. ,

Nedēļa pēc tam bija īsta elle.

Katru dienu pie mājas rindā stāvēja divdesmit, trīsdesmit vai pat piecdesmit cilvēki, kas visi kā viens gribēja runāt ar tēvu. Mēs ļāvām viņiem uzgaidīt virtuvē un pasniedzām karstus dzērienus. Mana māte uzsmaidīja ikvienam, bet klusībā satraucās par savu vīru, kur� pamazām sāka atgādināt glu�i sve�u cilvēku.

Sims vairs nerunāja. Viņ� vairs neēda. Un vairs negulēja.

Pēc piecām �ādi pavadītām dienām izskatījās, ka viņ� vienā rāvienā būtu novecojis par trīsdesmit gadiem. Sestajā dienā visi, kas gaidīja ārpusē, to darīja veltīgi, jo tēva darbistabas durvis todien neatvērās. Māte tēva vārdā atvainojās un lūdza visus doties mājup, ko viņi gau�ām negribīgi arī darīja.

Es redzēju mammu nozūdam darbistabā. Pats es tobrīd taisīju mu�u no hlorofila pastas, lai kādu dienu tētis varētu tai likt lidot. Man bija noķēpāti visi pirksti.

Pēc pāris stundām mamma iznāca no tēta istabas. Viņas seja bija pavisam mierīga.

Rīt tētis runās Lielajā Padomes sēdē, viņa tikai noteica.

Nākamajā dienā Padomes zāle bija vēl pilnāka un rosīgāka nekā iepriek�ējā nedēļā. �oreiz tēvs ļāva mums atrasties netālu no viņa, sēdēt pavisam tuvu skatuvei. No savām vietām mēs varējām novērot zāli, kas bija pilna smalki ģērbtiem kungiem, un balkonos visapkārt zālei jautru, vienkār�u ļau�u pūli, kas bija atnācis kā uz teātra izrādi.

Visi zināja, ka mans tēvs gatavojas izskaidrot Balainas darbības mehā�nismu. Neviens īpa�i necerēja, ka viņam izdosies saprast �o sare�ģīto, zinātnisko izskaidrojumu, bet ikviens tik un tā gribēja būt klāt. Es arī zinu, ka simtiem cilvēku, kuriem nepietika vietas zālē, sēdēja turpat ārpusē uz zara. Mēs varējām redzēt viņu galvas pa caurumu zāles gries�tos. Viens no viņiem pat uz virvē iekārtas koka trapeces nolaidās starp skatītājiem, kuri smejoties meta uz platformas da�ādus kārumus. Viņ� bija varen priecīgs sev �ādi pievērst uzmanību.

Vēl es pamanīju, ka tēvs bija devis atļauju Tonijam Sirēno arī sēdēt skatuves tuvumā netālu no mums. Mazais vīrelis izskatījās mazāk ērcīgs nekā pagāju�ajā nedēļā viņ� bija iespīlējies kreklā, kas tam bija krietni par �auru, un sēdēja pirmajā rindā izslējies taisns kā svece. Reizi par visām reizēm viņ� bija laimīgs, ka nav aizmirsts.

Tika pieteikta tēva uzstā�anās. Es labi atceros �o brīdi. Cilvēki mums smaidīja - man un mammai, jā, tā bija pēdējā reize, kad tur, Galotnēs, mums kāds uzsmaidīja. Pati pēdējā.

Tobijs ieskatījās Eli�as sejā. Viņa smaidīja. Par laimi, Zemajos Zaros bija viens smaids, kur� bija vairāk vērts par visiem smaidiem tur aug�ā kopā. Mirkli viņ� �aubījās.

Bet, kad zēns atsāka runāt, viņa balss pat neietrīcējās.

Tēvs nostājās milzīgā sanāku�ā pūļa priek�ā. Mammas roka bija auk�sta. Viņa cie�i skatījās uz savu vīru profesoru Lolnesu, un gaisā starp viņiem itin kā savijās kaut kas neredzams. Kaut kas, ko redzēju es vie�nīgais. Tāda kā caurspīdīga varavīksne.

Es atceros katru viņa vārdu. Visi gaidīja mazliet neinteresantu zināt�nisku skaidrojumu. Manuprāt, visi bija ļoti pārsteigti, ka, tāpat kā parasti, arī �oreiz tēvs izsacījās pavisam vienkār�i:

Jūs visi zināt, kas ir Koka sula. Visa jūsu ikdienas dzīve ir cie�i sais�tīta ar to. Da�reiz jūs pat varat sadzirdēt tās kluso plūdumu zemē zem jūsu kājām. Jūs no tās izgatavojat tases, �ķīvjus, mēbeles. No sulas jūs iegūstat cukuru saldumu ra�o�anai, gatavojat līmi, flīzes, rotaļlietas un cementu savām mājām� Jā, tur zem mizas tā vienmēr ir, kad mums to ievajagas. Jāizurbj tikai mazītiņ� caurumiņ�. Tāds, kādu barojoties izurbj laputs mazulis. Es pats dievinu laputu mazuļus. Atklā�u jums pat savu noslēpumu es arī gribētu būt maza laputs. Da�reiz naktīs es pārģērbjos par laputi un lēkāju pa gultu�

Vietām zālē atskanēja pa spurcienam, un smiekli drīz vien izplatī�jās pa visu zāli. Tikai resnais D�o Mit�s, kur� sēdēja pirmajā rindā uz diviem krēsliem, turpināja saldi krākt. Viņam abās pusēs sēdo�ie kom�panjoni Limērs un Torns neizrādīja nekādas emocijas. Tēvs ar vienu rokas mājienu panāca, ka zālē atkal iestājas klusums.

-�� Ļaujiet man, lūdzu, pabeigt domu� Jā, par sulu� Tā kā es esmu tāds neizdevies laputēns, tad arī es izurbu mazu caurumiņu koka mizā un ieskatījos tajā. Es ieraudzīju ko tādu, par ko līdz �im nebiju intere�sējies. Es redzēju, kā sula plūst lejup. Nekas īpa�s. Sula plūda arī vakar, pirms simt gadiem, un arī nākamajā gadā, ja viss būs labi, tā turpinās plūst. Bet es, būdams diezgan tuvredzīgs laputēns, par to pārāk neaiz�domājos�

Viņ� paskatījās aug�up uz skatītāju, kur� sēdēja uz savas virvē iesietās trapeces.

-�� Klausieties labi, ko es jums tagad teik�u. Ieklausieties manā paskaid�rojumā� Ja cienījamais Klauna kungs tur aug�ā nokristu no sava sēdekļa. Ja visi tie, kas nolieku�ies skatās lejup no zāles griestu malas, arī nokristu. Ja visi balkonos sēdo�ie lēktu lejup. Tā būtu kustība lejup. Uz leju tā, kā virzās sula. Es pat teiktu, ka tā būtu viena brīni�ķīga kustība, ja jaun�kundze ar saulessargu arī lēktu lejā�

Tre�ajā balkonā sēdo�ā meitene nosarka. Da�i pui�eļi sāka svilpt. Tēvs uzsmaidīja manai mammai.

-�� Tātad kādu laiku notiks kustība virzienā uz leju. Bet pēc stundas vai divām, kad visi būs sakritu�i �ajā Padomes zālē uz grīdas, vairs nebūs, kam krist. Kustība lejup apstāsies. Tajā pa�ā laikā sula turpina plūst. Bez apstājas, visa Koka garumā.

Tādēļ es uzdevu sev jautājumu, ko jūs sev tūlīt arī varēsiet uzdot: no kurienes tā nāk? Sula nevar no nekurienes pēk�ņi parādīties Galotnē. No kurienes nāk �ī sula, kas plūst lejup?

Neveikls klusums zālē bija vienīgā atbilde uz jautājumu.

Līdzīgi jums, arī man sākumā nebija atbildes. Vispirms es iedomājos, ka lapas uzņem lietusūdeni caur galotni un tas sulas veidā plūst lejup pa koka stumbru. Tad es atklāju, ka tie�i otrādi lapas izdala mitrumu� Iespējams, ka jūs pat atceraties manu lekciju par Koka svī�anu�

Da�u zālē sēdo�o cilvēku sejās parādījās smaids. Es domāju, ka ikviens klāteso�ais atcerējās �o uzstā�anos, kur mans tēvs, atdarinot verdo�a ūdens �ņākoņu katlā, imitēja svīsto�u lapu.

Lūk, pie kāda secinājuma es nonācu: tā kā sula nenāk no gaisa, tad, lai varētu plūst lejup, tā kaut kur plūst uz aug�u. Bet kur? Man radās ideja papētīt, kas notiek stumbra iek�ienē.

Viņ� ieturēja pauzi, pirms atsāka runāt.

Jums ir zināms, ka jau no pa�a sākuma es neatbalstīju ideju par tuneli, kas �obrīd tiek rakts centrālajā stumbrā. Manā skatījumā �is projekts ir smieklīgs un bezatbildīgs. Bet, tā kā �āds tunelis top tik un tā, es devos to apskatīt. Kad ierados, man teica, ka darbi tobrīd ir pārtraukti. Kāds pār�steigums! Turpināt darbu vienkār�i vairs nebija iespējams, jo noteiktā dziļumā no zemes sūcās milzīgs �ķidruma daudzums. Bija neiespējami turpināt rak�anu. Speciāli �im projektam tika izaudzēti piecpadsmit kokgrau�i. Tie ir milzīgi un ēdelīgi dzīvnieki. Līdz ar darbu pārtrauk�anu tie vairs nebarojas ar koksni no tuneļa, un neviens nezina, ar ko tos tagad barot. Mēs izaudzējam piecpadsmit dzīvniekus un nespējam tos piebarot! Reti kad es savā dzīvē esmu redzējis tik atbaido�u skatu kā �ie izbadē�ju�ies kokgrau�i savos krātiņos. Es tūlīt pārtrauk�u �o atkāpi no tēmas, vienīgi vēlreiz atkārto�u, ka mūsdienu pasaule rīkojas galīgi a�gārni.

Zālē bija sadzirdama sa�ukstē�anās. Nevienam nebija ienācis prātā, ka kāds varētu uzdro�ināties kritizēt tuneli. Tā nosaukums "Progresa ekotunelis" vien jau bija pierādījums�

Visu uzmanība un skatieni tobrīd gan bija pievērsti dū�īgajam D�o Mit�am, kur� nupat bija spēji pamodies un, zobus atviezis, bolīja savas �aurās acis. Blakus viņam, kārni kā lapa �ķērsgriezumā, Limērs un Torns nespēja tikt skaidrībā par to, kā viņiem vajadzētu reaģēt. D�o Mit�s bija lielakais kokgrau�u audzētājs un arī visu pēdējos gados aizsākto rak�a�nas darbu iniciators. Kritizēt tuneli nozīmēja kritizēt D�o Mit�u, un tas varēja izrādīties visai bīstami.

Mans tēvs viegli paklanījās Mit�a priek�ā un veltīja viņam pieklājīgu smaidu. Tad turpināja savu runu:

Ks uzliku galvā aizsargķiveri un iegāju tunelī. Nokļuvis applūdu�ajā teritorijā, es ieraudzīju tie�i to, ko biju cerējis ieraudzīt. Lieliem mutuļiem no zemes laukā plūda �ķidrums. Tas nebija ne īsti ūdens, ne Koka sula, ko mēs labi pazīstam. Papētot tuneļa sienas, es ievēroju, ka �ķidrums strauji cēlās aug�up pa Koka �ķiedrām. Pēc maniem aprēķi�niem, �is �ķidrums virzījās aug�up aptuveni vienu mana dēla auguma tiesu sekundē. Tas nozīmē aptuveni pieci metri stundā. Es iepildīju �o �ķidrumu pudelē un atgriezos mājās.

�oreiz tēvs klusēja krietni ilgāku brīdi. Visu skatieni bija kā piekalti viņa lūpām. Viņi bija gandrīz aizmirsu�i par Balainu un aizrāvu�ies ar koka noslēpumu.

-� Es atgriezos mājās un nomazgāju rokas.

Publikā atskanēja protesti, visi gribēja dzirdēt turpinājumu.

-� Tad es apskāvu savu sievu un dēlu.

Jauni protesti zālē. Izskatījās, ka manu tēvu publikas reakcija saniknotu.

-� Ir ļoti svarīgi samīļot savu sievu un dēlu. Tas nav "starp citu", tas ir pat svarīgāk par visu pārējo.

No jauna iestājās klusums. Es ievilku gaisu un izslējos tā, ka man sāka spiest kaklasaite, un bez mitas burzīju rokās cepuri. Tēva balss atkal piepildīja visu zāli.

-�� Tad es no jauna ķēros pie darba. Es uzreiz sapratu, ka biju atklājis, kurā vietā sula plūst aug�up, lai pēc tam varētu plūst lejup. Koka slānī starp koksni un lūksni, ko mēs saucam par gremzdu, aug�up ceļas tīrā sula. �eit atrodas visa Koka enerģija. Tā ir Koka dzīvība. �ī sula, nonā�kusi lapās, gaisa un gaismas ietekmē pārveidojas un plūst lejup jau mums pazīstamajā sulas formā zem mizas.

Publika pamazām sāka saprast, kam tēvs vēlas pievērst viņu uzma�nību. Viņ� turpināja, starp teikumiem ieturēdams zīmīgas pauzes.

Mans vienīgais mērķis ir pierādīt, ka Koks ir dzīvs. Ka Koka sula ir viņa asinis. Ka mēs esam atnācēji uz �ī dzīvā organisma. Jums jau ir zināms, ka visi mani pētījumi ir pakārtoti �ai idejai. Es varēju sasniegt savu mērķi, pierādot, ka tīrā sula satur enerģiju� Es tātad izgudroju nelielu mehānismu, kas no tīrās sulas ra�otu enerģiju, līdzīgi kā to dara Koka lapa. Tas ir ļoti vienkār�s mehānisms, kas ievietots mazā, melnā kastītē. Lai to uzmeistarotu, es vienkār�i novēroju pumpuru un lapu� �o burvju kastīti kopā ar tīrās sulas trauciņu es piestiprināju Balainai uz muguras un savienoju ar tās kājām. Tas arī ir viss. Un Balaina sāka staigāt.

Sēdēdams uz sava krēsla, es jutu, ka publika nav īsti apmierināta. Profesors vēl nebija atklājis sava izgudrojuma noslēpumu. Mātes roka, kas turēja manējo, kļuva nervoza, auksta un mitra. Tagad es saprotu, ka viņa zināja, kas sekos. Mans tēvs turpināja runāt:

�onedēļ mani apciemoja simtiem cilvēku. Viņi visi gribēja piedāvāt savu variantu mana atklājuma izmanto�anai.

Viņi visi bija ļoti gudri, da�i no viņiem arī ļoti atklāti. Man stāstīja par iekārtām, kas ātrāk izceptu maizi, ļautu ātrāk pārvietoties, ra�otu siltumu, ra�otu aukstumu, grieztu, raktu, maisītu, transportētu, ļautu sazināties un pat domātu. Balainas metode pilnībā mainītu mūsu dzīvi.

Pūlis aplaudēja. Jā, Balainas metode mainīs viņu dzīvi. Viņi bija gatavi uzņemt tēva izgudrojumu ar triumfu. Bet tas nebija viss. Tēvs turpināja runāt: Vienīgā problēma ir tā, ka es esmu apmierināts ar savu pa�reizējo dzīvi un man nav īpa�as vēlmes, lai tā būtu citāda. Un vienīgais, ko es gribu pierādīt, ir tas, ka Koks ir dzīvs. Vai man ir tiesības atklāt tīrās sulas noslēpumu visiem, lai viņi no tās sāktu izgatavot ierīces �urnāla salocī�anai �etrās daļās vai ma�īnas, kas domātu viņu vietā?

Klāteso�ie kļuva nemierīgi. Atmosfēra zālē kļuva smaga. Mans tēvs kļuva bālāks. Varēja just, ka tagad viņ� pateiks pa�u galveno:

Vakar es runāju ar savu sievu. Un es nolēmu neatklāt, kā darbo�jas mazā, melnā kastīte. Es uzskatu, ka tīrā sula pieder mūsu Kokam. Domāju, ka, pateicoties tai, Koks dzīvo. Izmantojot viņa asinis, mēs apdraudēsim pa�i sevi. Protams, ikvienam ir tiesības censties atklāt to pa�u, ko atklāju es. Es neaizkavē�u nevienu, kas mēģinās atklāt Balainas noslēpumu. Es pat atkārtoju vēlreiz, ka pietiek novērot ziedu vai pumpuru, lai saprastu, kā tas darbojas. Bet pats es izvēlos neteikt neko vairāk, lai arī mana dēla dēls kādu dienu varētu vērot ziedus un pumpurus.

Es sēdēju savā krēslā kā sastindzis. Es arī īsti nesapratu, kāpēc viņ� runāja par manu dēlu, ja man pa�am tikko bija apritēju�i septiņi gadi. Tā kā nezināju, par kādu dēlu viņ� īsti runā, es pieņēmu, ka tēvs mazliet māna publiku un ka viņam būs vieglāk pārliecināt klausītājus, liekot viņiem noticēt, ka man ir dēls. Līdzīgi kā tad, kad viņ� publikai stāstīja, ka pārģērbjas par laputs mazuli, lai gan patiesībā es ne reizes nebiju tēvu redzējis pārģērbjamies par kādu kukaini.

Pārējo, man �ķiet, es sapratu un man tas likās brīni�ķīgi. Tā kā pēc viņa vārdiem zālē iestājās dziļ� klusums, man radās doma sākt aplaudēt, lai visi man pievienotos. Bet klusumā neviens nesekoja manam piemē�ram, un visbeidzot manas rokas nolaidās uz ceļgaliem.

Tas nāca no aug�as. Gandrīz kā palēninājumā es redzēju to iz�ķīstam pret tēva seju. Tas bija ar ievārījumu pildīts virtulis.

No tā, kas sekoja, es neko daudz neatceros. Visi pēk�ņi kļuva pilnīgi traki. Cilvēki auroja, meta da�ādus priek�metus uz skatuves pusi, apsau�kāja tēvu, grūstīja mani un kliedza mātei ausīs. Atceros, kā no mums diskrēti attālinājās tēva asistents Tonijs Sirēno.

Mans tēvs, glu�i pretēji, skrie�us metās pie mums un, ar savām gara�jam rokām aizsargādams, virzīja mūs uz zāles izeju. Pat zālē sēdo�ie vecie bārdaiņi, D�o Mit�a vīru uzkūdīti, kliedza tādus vārdus, kādus es nekad nebūtu varējis izteikt, lai nedabūtu pa ausi. Tik slikti audzi�nāti viņi bija. Lamas pieņēmās spēkā, un pār mums sāka birt pirmie sitieni.

Es klusībā prātoju, ka tēvam nevajadzēja viņiem stāstīt, ka man ir dēls, ja tas viņus �itā satracināja.

Kad viens no zālē klāteso�ajiem iesita mātei pa plecu, tēvs noņēma brilles un, ietinis tās beretē, ielika kabatā. Pēc tam tēvs kļuva tik dus�mīgs, kādu es nekad nebiju viņu redzējis. Piesarcis viņ� vicināja kājas un rokas uz visām pusēm. Profesora Lolnesa dusmas lika pūlim pa�ķirties, mums izdevās izkļūt no zāles un tikt līdz savām mājām lapotnē. Durvis mēs aizslēdzām ar atslēgu. Cilvēki bija jau paspēju�i izvandīt mūsu māju. Mēbeles bija apgāztas, visās malās uz grīdas dēļiem mētājās trauku lauskas.

Tēvs cie�i piespieda mūs sev klāt.

Es teicu:

-�� Man �ķiet viņi saprata, ka man nav nekāda dēla.

Tēvs iesmējās caur asarām.

-���� Kādu dienu tev viņ� būs. To es, Tobij, gribēju teikt. Es ceru, ka tev būs dēls un meita, kad tu būsi pieaudzis.

Tā kā viņ� izskatījās pagalam bēdīgs, tad es pat nemēģināju izdzīt �īs iedomas viņam no galvas.

Vairākas dienas mēs pavadījām ieslēgu�ies mājā. Māte bija lūgusi vec�māmiņu, Alnorellas kundzi, pāris nedēļu izmitināt mūs savos Galotņu īpa�umos.

Atbildei vecmāmiņa atsūtīja da�us vārdus uz glīta kartona gabaliņa:

Mans dārgais bērns! Protams, ka situācijā, kas jūs piemeklējusi, par to nevar būt ne runas.

Kartīte pat bija parakstīta: Radegonde Alnorella. Tēvs ne reizi vien smējās par �o jokaino priek�vārdu. Bet mamma rau�dāja. Viņa raizējās par to, kas ar mums noticis, un nebeidza vien atkārtot: Gan jau tas pāries un aizmirsīsies. Bet tas nepārgāja un neaizmirsās.

Nebija iespējams iziet no mājas, nesaņemot savā virzienā mestus priek�metus vai apvainojumus.

Es pat biju sācis veidot nelielu kolekciju no iepuvu�ajām sēnēm un citiem priek�metiem, kas tika mesti pret mūsu mājas durvīm, tiklīdz tās atdarījās.

Kādu dienu mans tēvs saņēma izsaukumu no Lielās Padomes. Viņ� devās uz turieni. Mēs ar mammu palikām mājās. Mājās viņ� atgriezās vienās zeķēs. Tēva seja bija bāla un sa�ķobīta. Glītās, pelēkās �aketes pleci bija saplēsti skrandās.

Es sapratu, ka Koka Lielā Padome bija atņēmusi viņam kurpes. Tas bija lielākais iespējamais kauns un negods. Kurpes parasti atņēma kriminālnoziedzniekiem un bērnu zagļiem. Mans tēvs bija sodīts par "būtiskas informācijas slēp�anu". Man �ie vārdi neko neizteica.

Viņ� teica mammai, ka mums nāksies doties ļoti tālu un ka mūsu "Lapotnes" tiks konfiscētas. Apmaiņā mēs saņemsim nelielu zemes gabaliņu Onessā, kas atrodas Zemajos Zaros. Tovakar es devos satik�ties ar savu draugu Leo Blīsu. Kop� sākās viss �is tracis ap Balainu, mēs katru dienu slepeni tikāmies vienā pumpurā ar tuk�u vidu. Toreiz mēs tur pavadījām divas dienas un trīs naktis. Leo Blīss bija mans draugs, un mēs bijām zvērēju�i viens otram uzticību. Es negribēju doties projām. Beidzot tēvs mūs atrada. Leo turējās, cie�i ieķēries manās drēbēs.

Tālāk viss notika ātri. Mūsu pasaule sabruka�

Eli�a klausījās tik uzmanīgi, ka viņas tum�ajās acīs varēja nolasīt vissīkāko stāsta epizodi. Viņa par to neko līdz �im nebija zinājusi. Vigo Tornets bija tikai īsi paskaidrojis, ka ne jau Lolnesi pa�i izvēlējās pārvāk�ties uz Zemajiem Zariem. Zemo Zaru aug�ējā galā dzīvojo�ā Aseldoru ģimene vienmēr atkārtoja: "Nabaga Lolnesi!" un, to sakot izskatījās pavisam bēdīgi.

Ja gribi, paliec �ovakar pie mums, Olmehi mammai iedeva milzīgu siseņa stilbu, ko mēs �ovakar grilēsim. Medus mērcē.

�ie vārdi, ko Eli�a sacīja mazajam, bēdīgajam zēnam, varbūt izklau�sījās drusku neveikli, bet tie�i tas viņam tobrīd bija vajadzīgs. Eli�a labi pazina savu Tobiju. Viņa to pazina tik labi, ka piebilda:

Es ie�u palīgā mammai visu sagatavot. Tu vēl pirms nāk�anas vari nopeldēties.

Un meitene pārvilka ar roku pār zēna matiem. Tā viņa parasti nekad nedarīja.

Eli�a nozuda me�ā, un Tobijs palika viens pats. Viņa priek�ā pletās ezers, pie kura abi pirmoreiz satikās.

Pēc da�iem mirkļiem viņ� jau peldēja uz muguras, veroties zaru izveidotajā velvē virs galvas. Lapas bija milzīgas un maigi zaļas. Viena pati no tām varētu pasargāt no lietus simt cilvēku. Tobijs juta, kā pret kāju slilbiem sitas sīki vilnī�i. Ūdens likās mazliet sāļ�. Bet viņ� ta�u vairs neraudāja.

Tagad atmiņas, vienalga priecīgas vai bēdīgas, ir jāliek pie malas, lai atgrieztos tagadnē pie garajām naktīm, kuras Tobijs pavadīja kā bēglis, �ķērsojot Koku Zemo Zaru virzienā.

Tā bija otrā reize, kad zēns devās uz Koka apak�ējiem zariem pa to pa�u ceļu, pa kuru pirms vairākiem gadiem bija gājis kopā ar vecākiem un diviem neapmierināti burk�ķo�iem nesējiem. Tikai �oreiz viņ� bija viens pats, viņam pa pēdām dzinās simtiem vīru un da�as bīstamas kaujas skudras. Bija vajadzīgas piecas se�as naktis, lai no Galotnēm atgrieztos me�onīgajā reģionā, kur varētu justies dro�ībā un uzmeklēt draugus, kas viņam palīdzēs.

Tobijs jau bija ceļojis divas naktis, un tre�ajai vajadzētu būt mierīgā�kai. Viņ� bija nonācis uz galvenā stumbra un soļoja cauri ķērpju me�am, kur katrs augs bija reizes trīs garāks par Tobiju. Miza kļuva kalnaināka, retāk apdzīvota, tajā sāka parādīties aizas un dziļi kanjoni. Galvu reibi�no�ās ainavas nogāzēs pārgāja ķērpju me�os.

Sekotāju pulks bija nolēmis izvairīties no �ī apvidus un izvēlēties ceļo�jumam citus, dro�ākus zarus. Tādēļ Tobijs savā ceļā redzēja vienīgi pa kādai me�cirtēju apmetnei un da�as slazdu licēju zaru būdas.

Ceļā gadījās pat kāda plantācija, kas piederēja viņa vecmāmiņai. Jā, pati vecā dzīvoja Galotnēs, bet viņas īpa�umi atradās it visur, pat diez�gan zemos zaros. �is me�s bija nosaukts tā stādītāju un kopēju dzimtas vārdā Amenu me�s. Tobijs pazina me�cirtēja dēlu. Bērnībā viņi bija kopā rotaļāju�ies.

Tobijs ilgi �aubījās klauvēt pie me�cirtēju būdas durvīm vai ne. Zēns prātoja, vai viņiem varētu būt zināms, ka Tobijs tiek vajāts un medīts. V.n �ajā kokā atradīsies kāds, kas būs ar mieru viņam palīdzēt?

būdams pamatīgi izsalcis, Tobijs trīs reizes viegli pieklauvēja pie durvīm. Neviens nenāca atvērt. Tobijs pieklauvēja spēcīgāk, bet namiņa iek�pusē viss bija klusu. Vai viņ� tie�ām var uzticēties draugam, ar kuru pirms daudziem gadiem bija kopā pavadījis vasaras brīvdienas?

Tobijs pagrūda durvis, un tās atvērās. Mājoklī valdīja tumsa, bet I rāsnī vēl gailēja ogles, kuru gaismā Tobijs varēja saskatīt istabas aprises. �i bija diezgan pieticīga būdiņa, kurā dzīvoja me�cirtējs un viņa dēls Nils Āmeni.

Toreiz, mazotnē, Tobijs gan nesatika viņus �ajā attālajā nostūrī, bet (ialotņu īpa�umos, kur zēns pavadīja jūliju, bet me�cirtējs un viņa dēls bija ieradu�ies strādāt. Tas bija pirms pieciem gadiem, tie�i tajā vasarā pirms notikuma ar Balainu. Me�cirtējam toreiz bija ierādīts izcērtams sūnu me�s, bet abi zēni tūdaļ kļuva draugi. Viņi noteikti būtu tiku�ies vēl, ja nebūtu sekojis piecus gadus ilgais Lolnesu ģimenes izsūtījums.

Tobijs pagāja vienu soli uz to pusi, kur manīja galdu, un pasauca:

-��� Nil�

Zēna acis tagad bija apradu�as ar tumsu, un viņ� redzēja, ka istabā neviena nav. Uz krēsla atzveltnes kreisajā pusē no galda bija uzkārta zila auduma tarba. Tobijs piegāja tuvāk. Audekla maisā atradās liels gabals maizes, da�as �ķēles kaltētas gaļas un cepumi. Viņ� paņēma tarbu, uzkāra to sev kaklā un, pirms nozust nakti, uzrakstīja divus vārdus uz lapiņas ar aprēķiniem, kas mētājās uz galda:

Paldies.

Tobijs.

Ar �iem diviem vārdiem pietika, lai lamatas ap Tobiju savilktos no jauna.

Da�as minūtes pēc viņa aizie�anas būdā ienāca �etri vīrie�i un divi trīspadsmit �etrpadsmit gadus veci zēni.

-��� Es tikai gribu paņemt ēdamo.

-��� Pasteidzies, Nil, sīkais stulbeni.

-��� Soma ir sagatavota, tēt�

Zēns, kur� nupat bija runājis, piegāja pie galda. Ar skalu viņ� aizdedza sveci. Nils, jo tas bija viņ�, izbrīnā iepleta acis.

-��� Somas te vairs nav.

-��� Tu esi dro�s, ka to sagatavoji?

-��� Es to uzkāru uz krēsla atzveltnes.

Otrs vīrietis mudināja viņu pasteigties:

-����������� Man ir līdzi pietiekami daudz ēdamā, es dalī�os ar jums. Ātrāk, mūs gaida.

-��� Bet� es zinu, ka es te to noliku, atkārtoja Nils.

-����������� Liecies mierā, dumiķi. Mums jāiet uzraudzīt me�u, pat ja ir visai mazas izredzes, ka sīkais Lolness �eit pie mums iegriezīsies.

Pārējie jau bija izgāju�i no būdas. Nils domīgi stāvēja pie krēsla. Bei�dzot likās, ka viņ� sekos pārējiem, bet, nonācis pie durvīm, zēns attapās, ka nav nodzēsis sveci. Nils atgriezās pie galda un ievilka elpu, lai pūstu� Tā viņ� arī sastinga.

Viņa priek�ā bija Tobija atstātā zīmīte.

Pagāja da�i �aubu pilni mirkļi. Jā, Tobijs nupat bijis �eit. Vai vajadzētu celt trauksmi? Vienas sekundes laikā Nils atsauca atmiņā drauga seju liii visus notikumus, kas bija viņus tuvināju�i da�ās kopā pavadītajās dienās Galotnēs.

Tās neap�aubāmi bija Nila labākās atmiņas. Tas viņam toreiz bija i.uinatklājums sarunāties ar kādu. Vienkār�i runāties.

Bet tūdaļ viņam prātā ie�āvās arī doma par tēvu, kur� citu klātbūtnē saukāja Nilu par "skuķi", jo zēna daba viņam likās pārāk sapņaina un maiga me�cirtēja dēlam. Viņ� tūdaļ iedomājās, cik lepns varēs justies par to, ka ir uzgājis bēgļa pēdas. Viņ�, Nils, kuru tēvs neņēma par pilnu, tagad kļūs par Koka varoni.

Un Nils kliedza. Tēva milzīgais siluets parādījās nekavējoties. Me�cir�tējs paskatījās uz Tobija atstāto zīmīti, iegrūda Nilam sānos pamatīgu dunku un noaurojās:

-��� Tu, nelaimīgais skuķi, nevarēji to pateikt ātrāk!

Un tēvs, vēcinādams rokā satverto lapiņu, ar pāris lēcieniem bija laukā no būdas, kliegdams:

-��� Viņ� ir tepat netālu! Mēs viņu dabūsim!

Bet istabas kaktā, sarāvies �okurā, Nils raudāja karstas asaras. Viņ� dauzīja ar roku sev pa pieri, klusi �ņukstot:

-��� Piedod� Piedod� Ai, Tobij�

Caurvēj� nopūta sveci.

Tobijs bija kādu stundas tiesu priek�ā saviem vajātājiem, bet tagad visi zināja, ka viņ� izvēlējies ceļu pa galveno stumbru. Mazajam bēglim nebija ne jausmas, ka viņa pēdas nu ir atklātas.

Zēns nolēma saīsināt ceļu, �ķērsojot ļoti mitro ziemeļu nogāzi, kur Zemajos Zaros gūtā pieredze �oreiz bija vērā ņemama priek�rocība. Viņ� nebaidījās no slidenajiem klajumiem, ko �ķērsoja basām pēdām, piesējis kurpes pie jostas tā, kā to darīja Eli�a.

Viņ� bija apēdis daļu no somā atrastās pārtikas un sajuta īstu ener�ģijas pieplūdumu. Klusībā viņ� pateicās Nilam par maltīti, ko tas, pats nezinot, bija viņam sagādājis.

Mazliet augstāk zaru �uburā kājās pieslējās pagalam nelaimīgais Nils, un viņa seja bija pavisam bāla.

Jaunie pēdu dzinēji savācās vienkopus kādā pļaviņā, kur deva norā�dījumus turpmākai rīcībai. Pie vārda bija ticis D�o Mit�a galvenais palīgs Limērs. Bēglis tātad bija pusotru milimetru gar�, viņam bija trīspadsmit gadi un uz vaiga neliela, horizontāla rēta. Viņ� bija jāsa�gūsta dzīvs. Tam, kur� noķers Tobiju, tiek solīta prēmija viena miljona apmērā.

Izdzirdēju�i nosaukto summu, me�cirtēji saskatījās. Viņiem savos ķērpju me�os būtu jāstrādā simt gadu no vietas, lai nopelnītu pusi no �īs summas.

-������� Un ko tad viņ� ir nodarījis, �is Tobijs? uzdro�inājās pajautāt kāds me�cirtējs ar īsiem, sirmiem matiem.

-�� Noziegums pret Koku, īsi atbildēja Limērs.

Atbilde tika uzņemta ar murminā�anu. Neviens nesaprata, ko tas īsti nozīmē, bet tam bija jābūt kaut kam sevi�ķi briesmīgam, ja jau tika pieliktas tādas pūles un solīta tāda naudas summa noziedznieka notvē�rējam.

Me�cirtēji sadalījās pa divi un izklīda visos iespējamos virzienos. Miermīlīgie me�strādnieki pēk�ņi bija milzīga niknuma pārņemti, itin kā nosauktā summa būtu padarījusi viņus me�onīgus. Da�iem līdzi bija viņu darba cirvji, citiem medību �ķēpi ar nosmailinātiem galiem.

Citi sekotāji tie, kuri bija ieradu�ies no Galotnēm, mierīgi atpū�tās citā pļaviņā, mazliet augstāk ķērpju me�a vidū. Visi bija aizmigu�i, un bija dzirdama vienīgi dū�īga krāk�ana, kas cēlās no simtiem zemē guļo�o ķermeņu.

Tas bija nelietīgais Torns, D�o Mit�a otrs galvenais izpalīgs, kam bija uzticēts pamodināt guļo�os un mudināt viņus turpināt pakaļdzī�anos. Viņ� piegāja pie nelielā vīru bariņa, kas sēdēja sardzē pie ugunskura.

-�� Me�cirtēji jau aizgāja�

-� Tie�ām?

-� Jā, man ziņoja, apstiprināja Torns.

-� Viņi meklē sīko?

Viņi to arī noķers, lai gan jūs ar savu pakaļdzī�anos no pa�as aug�as būsiet viņu labi nokausēju�i. Jādodas ceļā, pirms viņi puiku atradu�i. Vesels miljons! Jūs spējat iedomāties? Kustieties, ve�i!

Viens vīrs piekrīto�i pamāja. Tad otrs. Viss solītais zelts jau atspīdēja viņu noguru�ajās acīs.

Ziņa ātri vien izplatījās starp vajātājiem no Galotnēm. Par spīti nogurumam, viņi cits pēc cita slējās kājās un atsāka gājienu. Torns bija panācis savu.

Starp abām mednieku grupām sākās sacensība.

Vajātāji no Galotnēm bez mazākās �aubī�anās rīdīja savas kaujas skud�ras virsū me�cirtējiem, kas gadījās viņiem ceļā. Me�cirtēji, kuri savukārt labi pārzināja apkārtnes me�us, lika �īs zinā�anas lietā, izvietojot me�os lamatas un iezāģējot zarus savienojo�ās laipas. Kar� bija sācies.

Tobijs būtu varējis sasniegt Zemos Zarus ātrāk par saviem vajātājiem, jo zēna pusē bija ārkārtīgā veiklība un viņam palīdzēja arī tas, ka vajātāji cīnījās pa�i savā starpā.

Bet viņ� varēja pārvietoties tikai nakts laikā, savukārt pēdu dzinēji virzījās uz priek�u gandrīz nepārtraukti.

Me�cirtēju izturība bija apbrīnojama, viņi bija radu�i savos me�os veikt tālus pārgājienus un kāpt kalnos, kas bija visai ierasti dabas veido�jumi uz Koka galvenā stumbra. Viņi bija arī labāk atpūtu�ies, jo piedalī�jās medībās tikai vienu diennakti. Tātad me�cirtēji bija pārliecināti, ka tie�i viņi pirmie atradīs Tobiju.

Jaunumi, kas viņus pārsteidza un ne pa jokam saniknoja, pie me�cir�tējiem atceļoja otrajā naktī.

-�� Medības ir beigu�ās!

-�� Ko?

-�� Viņ� ir noķerts.

Vīrs, kas to paziņoja, bija me�cirtējs ar pelēkām acīm. Citi tūdaļ stei�dzās viņu iztaujāt:

-�� Un kas tad viņu noķēra?

-������� Divi tipi no aug�as, viņi dzinās puikam pakaļ trīs stundas bez apstā�jas. Viņ� ir diezgan bēdīgā paskatā�

-�� Kā viņiem izdevās �o ieraudzīt?

-�� īsi pirms nakts iestā�anās. Viņ� gāja pa kādu gravu mizā. Tas neprā�tis bija izlīdis laukā no ķērpju aizsega. Vēl bija drusku gai�s. Un pa kalnu tie�i tobrīd gāja �etru vīru vienība. Sīko viņi ieraudzīja astoņos vakarā.

-�� Un mēs? Kā viņ� mums izspruka?

-�� Nu, katrā ziņā viņ� tiem lika krietni paskraidīt, to sakot, vīrs pasmaidīja. Es jau nu gan nebūtu gribējis būt viņu vietā. Trīs stundas viņi rāpās aug�ā un lejā pa kalniem. Kad beidzot �iem izdevās puiku ielenkt, viņi to sagūstīja un aizveda uz lielo izcirtumu. Bija tā pārskaitu��ies, ka piesēja viņu virves galā un vilka līdz turienei vairākas stundas. Rezultātā mazais ir krietni cietis. Runā, ka viņ� esot saskrāpēts asinīs no galvas līdz kājām.

-�� Uzdevums bija viņu saķert dzīvu, par to, kādā stāvoklī, nekas nebija teikts!

Nila tēvs to pateica ar smīnu. Viņa vārds bija Norzs Āmens. Sieva viņam bija mirusi, dzemdējot Nilu, un vīrietis nekad nebija īsti sapra�tis, kā viņam pret dēlu būtu jāizturas. Visi uzskatīja, ka viņ� ir nejauks. Patiesībā tas bija liels, lempīgs un galvenais nelaimīgs me�cirtējs. Bet tas netraucēja viņam tēlot brutālu tēvaini, kas nupat palaida varenu smieklu, atkārtodams:

-�� Ah! Tad �ie no mazā Lolnesēna ir uztaisīju�i asinsdesu!

Norzs Amens uzcēla plecā cirvi un kopā ar diviem pavadoņiem devās lielās pļavas virzienā. Viņus gaidīja vairāku stundu ilgs gājiens. Klīda runas, ka D�o Mit�s, jā, pats lielais, resnais Mit�s, pasnieg�ot balvu �etriem medniekiem, kuri bija sagūstīju�i Tobiju. Ceremoniju bija pare�dzēts veikt izcirtumā netālu no Norza un Nila mājas.

Starp citu, Norzs tie�i iedomājās par Nilu.

Viņ� izjuta savādu no�ēlu.

Domās vīrs sev sacīja, ka nevajadzēja tik nikni izturēties pret dēlu tad, kad Nils atrada Tobija atstāto zīmīti. Norzam nekādi neizdevās būt laip�nam pret savu puiku. Par to visu viņ� soļodams prātoja, un pa brīdim viņam pat nācās pagriezt galvu uz citu pusi, lai abi draugi neieraudzītu nodevīgo miklumu Norza acīs.

Vēl viņ� domāja par savu sievu. Tā meitene bija vieglāka par cirvi, kad viņ� to pacēla un uzlika sev uz pleca. Nebija skaidrs, kā gan viņa bija varējusi iemīlēt tādu lielu, raupju me�cirtēju, kur� pat nemācēja pienācīgi izteikties.

Vēl mazāk viņam bija skaidrs, kā viņ� varējis izdzīvot pēc viņas nāves.

Pirmo reizi mū�ā viņ� pats sev atzinās, ka Nils ar savu �alo�anu ļoti lidzinās mātei. Norzs pats deva priek�roku salīdzino�i vienkār�ai �estu valodai. Viens belziens pa muguru, lai pateiktu: "Tu man patīc," vai belziens pa degunu, lai pateiktu: "Es tev nepiekrītu."

Un vēl pirmo reizi mū�ā Norzs aptvēra, ka vienmēr ir dusmojies uz dēlu. Jā, viņ� klusībā tam vienmēr pārmeta, ka dzimstot pui�elis aizrai�dījis viņsaulē savu māti.

Kādēļ notika tā, ka tonakt, soļojot lielā izcirtuma virzienā, Norzs beidzot saprata, ka pie �īs traģēdijas Nils nekādi nebija vainojams? Kā līdz viņam nonāca apjausma, ka Nils pat savā ziņā bija daļa no viņas, kas turpināja dzīvot?

Vienīgais, kas ir dro�i zināms: gigantiskais Norzs Amens pēk�ņi sāka mīlēt savu dēlu. Itin kā zirneklim līdzīga dievība starp viņiem būtu pēk��ņi noaudusi smalku pavedienu.

Vīram bija tik savāda sajūta, kad viņa krūtīs pēk�ņi atdzīvojās un sāka sisties kaut kas līdz �im nezināms. Pēc garajām, nogurdino�ajām medībās pavadītajām stundām viņam pat radās vēlme ātrāk ieraudzīt sava zēna seju.

Ja abi pārējie me�cirtēji būtu varēju�i brīnumainā kārtā noklausīties mil�a Norza Āmena domas pa ceļam uz lielo izcirtumu, tad jādomā gan, ka viņi būtu izsmēju�ies ne pa jokam un �oreiz par skuķi nosauku�i viņu pa�u.

Me�cirtēju valodā izcirsts "pa tīro" nozīmē, ka me�s ir ne�ēlīgi izcirsts un miza tajā vietā izskatās kā kails, gai�s laukums starp tum�ajām me�a platībām. Bet tās dienas rītā, saulei lecot, lielais ķērpju me�a izcirtums, kas atradās Koka vidējo zaru līmenī, bija tā nosēts ar cilvēkiem, ka izska�tījās glu�i melns. Pūlī, kas drūzmējās izcirtumā, me�cirtēji bija sajau�ku�ies ar vajātājiem no aug�ējiem zariem. Visi bija sanāku�i paskatīties uz to, kur� bija licis viņiem tā noskrieties, uz ienaidnieku numur viens, trīspadsmit gadus veco noziedznieku Tobiju Lolnesu.

Milzīgais Norzs Āmens bija atspiedies pret kāda ķērpja celmu izcir�tuma malā un mēģināja pūlī ievērot Nilu. Viņ� bija nolēmis ar viņu runāt, jā, runāt kā ar dēlu. Vēl viņ� zēnu nebija ieraudzījis. Klusībā vīrs domāja par vārdiem, kurus sacīs dēlam. Sāks viņ� tā: "Tu zini, Nil�" Pārē�jais bija pārāk personisks, lai viņ� uzdro�inātos par to iepriek� domāt.

Izcirtumā parādījās D�o Mit�s, kā alla�iņ Limēra un Torna pavadībā. Torns stiepa kādu koferi, kam vajadzēja būt ar naudas zīmēm pilnajai balvai zēna notvērējam. D�o Mit�a rokas bija uzliktas uz vēdera. Salikt tās kopā nebija iespējams.

Viņ� piederēja pie tiem retajiem cilvēkiem, kur� nekad nebija redzējis savu nabu vai pieskāries tai, jo tā atradās kaut kur tālu aiz milzīgā vēdera kalna.

Apātiski viņ� vēroja mazo ļau�u grupu, kas lēni tuvojās.

Viņi bija �etri. Tagad viņi bija ievietoju�i Tobiju maisā, ko vilka pa zemi. �etri mednieki bija centu�ies kā nu mācēdami uzcirsties balvas saņem�anai. Viņi bija saslapināju�i matus ar ūdeni un pār�ķīru�i ar celiņu uz vienu pusi tā, ka visiem bija redzama tikai viena acs, jo otru klāja �ķipsna.

Viens no medniekiem uzrunāja D�o Mit�u. Viņ� runāja labi skaļi, lai visi klāteso�ie izcirtumā dzirdētu:

-�� Lielo Kaimiņ!

To izteicis, viņ� nokrem�ļojās. D�o Mit�s bija pieprasījis, lai tiek uzru�nāts par Lielo Kaimiņu.

-��� Lielo Kaimiņ, lūk, te būs medījums, kam mēs esam dzinu�i pēdas jau vairākas dienas. Es tikai gribu atvainoties par preces stāvokli. Tā neizskatās pārāk labi� Atceļā mums sanāca to nedaudz apskādēt�

Publikā atskanēja smiekli, un Norzs uzskatīja par labāku pievienoties pārējiem.

No D�o Mit�a mutes rēgojās mazs, apdzisis cigaretes galiņ�. Aizmir�sies viņ� sāka to ko�ļāt kā gumiju.

Tā viņ�, D�o Mit�s, darīja vienmēr. Es aizdedzinu savu izsmēķi, es to ko�ļāju, netī�ām noriju, bet reizēm man, spēcīgi atraugājoties, izdodas to atrīt, tad es to atkal aizdedzinu, ko�ļāju, noriju. Tāda apetīti veicino�a un eleganta nodarbe.

�oreiz, kad cigaretes gals atkal parādījās D�o starp lūpām, viņ� to satvēra tuklajos pirkstos un pakasīja ar to ausi, tad ielika atpakaļ mutē, un izsmēķis nozuda, �oreiz uz krietnu brīdi.

Viens no medniekiem vēlējās paspiest viņa roku, bet Mit�s pat nepa�skatījās uz to pusi. D�o Mit�s sēdēja uz mazas taburetes, kas zem viņa astronomiskajiem pēcpuses izmēriem pilnībā nozuda skatam. Limērs pat bija mazliet atvirzījies sāņus, lai netiktu nospiests, ja gadījumā tabu�rete nespētu izturēt �efa svaru.

-�� Ko mēs tagad darīsim, Lielo Kaimiņ? pavaicāja mednieks.

D�o Mit�s raidīja a�u skatu Torna un viņa kofera virzienā. �ie mazie, urbīgie skatieni bija veids, kādā viņ� deva pavēles. �erksto�ā balsī Torns nokomandēja:

-�� Atveriet maisu!

�etri mednieki, bailēs trīsot, noliecās pār maisu. Viņi vilcinājās to atvērt. Viens no medniekiem ierunājās:

-������� Mēs brīdinājām, ka viņ� neizskatās īpa�i labi. Bet galvenais, ka viņ� elpo un ir dzīvs�

Pat no lielā attāluma Norzs Āmens tūdaļ atpazina mazo ķermeni, ko viņi izkratīja no maisa.

Tas bija Nils.

Norza Āmena kauciens pār�ķēla rudenīgā rīta mieru.

Pūlis spēji pielēca kājās.

Norzs skrie�us metās uz izcirtuma vidu, nogāzdams gar zemi ikvienu, kas gadījās viņam ceļā. Vienīgais, ko viņ� spēja, bija kliegt no ploso�ām sāpēm un niknuma.

-��� NiiiiiiiiiiiiiillllllL.

Arī lielākā daļa me�cirtēju bija atpazinu�i mazo Āmenu, kas bija savējais puika. Bet pārējiem nebija ne mazākās nojausmas par traģēdiju, kas �obrīd risinājās viņu acu priek�ā. Viņi tikai vēroja, kā aptraku�ais milzenis skrien pie asinīs mirksto�ā bērna.

�etri mednieki vairs nesaprata nenieka. Un labi vien bija. Jo, ja mūs gaida pamatīgs brāziens, tad iepriek� labāk to nemaz nezināt.

Kas attiecas uz Mit�u, Limēru un Tornu, tad viņi bija sastingu�i atvērtām mutēm un vienkār�i blenza uz maisu un bērnu. Tagad arī viņi aptvēra, ka tas nav Tobijs.

Norzs nometās zemē un paņēma Nilu rokās. Zēna acis bija atvērtas. Viņ� skatījās uz tēvu. Norzs vairs nekaunējās par to, ka viņa asaras slacīja zēna brūces.

-��� Nil, manu Nil�

No Nila lūpu kaktiņa stiepās horizontāla svītra. Nē, ne rēta kā Tobi�jam, bet gan ar krāsu ievilkta �vīka. Norzs atcerējās medniekiem sniegto

aprakstu: trīspadsmit gadi, uz vaiga rēta. Jā, ar �o brūngano �vīku uz vaiga nebija grūti Nilu noturēt par Tobiju.

Kāpēc? novaidējās Norzs Āmens. Kāpēc?

Viņ� bija piecēlies, un bērns gulēja viņa rokās.

Kāpēc?

Tad viņ� pagrieza ausi pret puisēna seju. Nils mēģināja kaut ko pateikt. Viņa lūpas viegli kustējās. Ar pūlēm varēja sadzirdēt klusu murminā�anu, kas kopā ar elpu plūda pār zilajām lūpām: Tobija� dēļ�

Norzs tūdaļ saprata. Nils bija gribējis glābt Tobiju. Viņ� pats bija uzzīmējis �o rētu sev uz sejas. Zēns izlikās par Tobiju. Viņ� bija izjaucis �īs medības, kurās pie�dalījās vismaz tūksto� vīru. Viņ� bija ļāvis, ka viņu trīs stundas maisā velk pa grumbuļaino koka mizu, lai Tobijs varētu iegūt laiku. Viņ� bija ziedojis sevi drauga labā.

Un atkal Norzs izjuta kaut ko, ko vēl nekad nebija jutis. Kaut ko, kas pielika punktu viņa asarām un gaudām.

Norzs aptvēra, cik drosmīgs ir viņa dēls.

�is bērns, uz kuru viņ� pat tā īsti nebija paskatījies, kurā viņ� nekad nebija ieklausījies, viņa pa�a dēls bija varonis.

Varonis.

Norzs Āmens joprojām stāvēja tajā pa�ā vietā milzis izcirtuma vidū. Pūlis sēdēja, elpu aizturējis, un ievēroja nevainojamu klusumu.

Tikai klusa klaboņa piesaistīja Norza uzmanību. Viņ� pagrieza galvu. Tie bija �etru mednieku zobi, kas klabēja. Tos pavadīja kāds vēl klusāks troksnis. Tie bija �etru �ausmās trīco�o, nelaimīgo radījumu ceļgali, kas drebēja zobu klaboņas ritmā.

Ja arī Norzs Āmens būtu varonis, viņ� būtu licis tos mierā. Viņ� būtu uzmetis tiem drūmu skatienu, pateicis: "Tas ir mans dēls," un devies mājup ar zēnu uz rokām.

Diem�ēl Norzs bija tikai varoņa tēvs, tāpēc viņ� atļāvās sev nelielu prieciņu. Uz brīdi viņ� ielika Nilu rokās kādam savam draugam. Tad lēni piegāja pie kastaņe�u ansambļa vadītāja un ilgi skatījās uz viņu. Virs joprojām trīcēja pie visām miesām un pat drusku siekalojās, tomēr saņēma spēkus un izdvesa:

-�� Es� domāju, ka mēs esam kļūdīju�ies.

-�� Es ar' tie�i tā domāju, atbildēja Norzs.

Minūte, kas sekoja �ai sarunai, tiek atstāstīta da�ādās versijās.

Viena ir tāda, ka Norzs sagrāba vadoni aiz kakla un ar viņu apdulli�nāja trīs pārējos.

Otra versija ir, ka viņ� tos sita pa divi, vienu pret otru kā cimbalas. Vēl citi stāsta, ka viņ� ar vienu roku sagrāba visus �etrus buntē un ar brīvo roku krietni noslānīja. Pēdējā versija ir tāda, ka visi �etri sakrita �upā kā glieme�u mēsli, pirms viņ� vispār paspēja pacelt pret tiem roku.

Norzs ilgu laiku zvērēja, ka pēdējā versija ir īstā.

Bet visticamākā noteikti ir pirmā.

Norzs Āmens paņēma atpakaļ savu dēlu un ar viņu uz rokām nozuda pūlī.

D�o Mit�a izsmēķis �oreiz ilgi neparādījās starp lūpām. Uz īsu brīdi tas pazibēja vienā nāsī. Mit�s izskatījās vienlaikus saniknots un apjucis. Torns bija paņēmis padusē savu koferi. Limērs nespēja pretoties kārdi�nājumam pieiet pie viena no zemē gulo�ajiem medniekiem, lai iespertu viņam ar kāju.

D�o Mit�s izspļāva trīs vārdus, kas satricināja viņa trīskār�o dubultzodu un attiecās uz Tobiju:

-�� Es viņu gribu.

Bet torīt me�cirtēji nolēma, ka vairs Tobijam pakaļ nedzīsies, ņemot vērā to, ka Āmena dēls bija kļuvis par �o medību upuri.

Vēsturē �is rīts ir iegājis ar nosaukumu "Nila Āmena rīts". Tā bija pirmā reize, kad me�cirtēji izvēlējās nepakļauties D�o Mit�a, Lielā Kai�miņa, pavēlēm. Viņi atgriezās katrs savās mājās.

Neatkarīgi no tā, vai Nils no gūtajiem ievainojumiem izdzīvos vai ne, viņ� bija kaut ko mainījis Koka vēsturē un arī Tobija liktenī.

Bet notika tā, ka Nils Āmens turpināja dzīvot. Viņa misija vēl nebija beigusies.

Me�cirtēji atgriezās katrs savā me�ā. Tie, kuri dzinās pakaļ Tobijam no Galotnēm, atsāka mazā noziedznieka vajā�anu. Dodoties projām no izcirtuma, viņi vēl uzmeta skatu koferim ar naudu, kas bija iespiests Torna padusē. Nauda. �o naudu viņi gribēja.

Un neviens viņu vidū nespēja iedomāties, ka koferī neatradās neviena pati naudas zīme. D�o Mit�am, kur� bija tikpat melīgs, cik cietsirdīgs, nenāca ne prātā kādam kaut ko maksāt. �ajā koferī neatradās nekas vairāk kā da�i spīdzinā�anai paredzēti rīki, kas palīdzētu atraisīt Tobija mēli, kad viņ� beidzot būtu sagūstīts.

D�o Mit�s nezināja, ka, ceturtās nakts rītam iestājoties, Tobijs jau bija sasniedzis mitro Zemo Koloniju apgabalu, zaru kopumu, kas pilnībā piederēja pa�am Lielajam Kaimiņam.

Tobijs, pats to nezinādams, bija iekļuvis nepiedero�ām personām aizliegtā teritorijā. Viņ� viesojās pie D�o Mit�a.

D�o Mit�a labā tur strādāja simt piecdesmit padoto un vēl pāris tūk�sto�u cilvēku, kas viņiem sekoja, jo tiem nebija citas izvēles. �ie simt piecdesmit vīri bija visneiedomājamākie riebekļi, kādus Koks jelkad pie�dzīvojis. Simt piecdesmit bandīti, kuri savā cietsirdībā un stulbumā bija piecsimt vīru vērti. Lielākā daļa no tiem strādāja D�o Mit�a īpa�umos.

Kuru katru brīdi Tobijs varēja satikt kādu no tiem un beigt savu dzīvi kā pārtikas piedeva kokgrau�iem. Bet zēnam par to nebija ne jausmas, tālab viņ� bezrūpīgi soļoja uz priek�u drūmajā ainavā, kur visapkārt nedzīviem lēveriem karājās saplosītā koka miza. Tobijam, ceļojot uz Zemajiem Zariem, nekad nebija sanācis ieklīst �ajā apvidū. Toties viņ� atklāja, ka salīdzinājumā ar �iem neizteiksmīgajiem un slimīgajiem pār�ejas reģioniem Zemie Zari ir īsta paradīze.

Tobijs salēcās un aizslēpās aiz prāva noplēstas mizas gabala.

Viņ� bija sadzirdējis troksni sev aiz muguras. Tā bija pirmā reize, kad viņ� turpināja gājienu pēc pulksten se�iem rītā, un iemesls tādai

nepiesardzībai bija vēlme ātrāk sasniegt mērķi. Jau rit viņ� tiks līdz < )nessai un tur būs savā teritorijā. �I doma lika aizmirst par visām iespējamām briesmām.

No savas slēptuves viņ� novēroja garām paejam drūmu procesiju.

Vispirms viņ� ieraudzīja kokgrauzi. Tas bija viens no lielākajiem eksemplāriem, kādus Tobijam bija gadījies sastapt. Dzīvnieks bija sasais�tīts ar daudzām virvēm, kuras no visām pusēm turēja savs desmits viru. Visiem viņiem bija cepures un ādas mēteļi ar uzrakstu DMK uz muguras.

Tobijs ātri aptvēra, kur nokļuvis. Pat pēc piecu gadu ilga izsūtījuma viņam bija pazīstams �is grauzēju uzņēmums D�o Mit�a Koksaimnie. il>a, kas piederēja Lielajam Kaimiņam.

Vīrie�i, raustīdami virves katrs uz savu pusi, savā starpā sakliedzās:

-�� Nepalaidiet vaļā! viens no viņiem kliedza.

-������� Katru nakti pa kādam izbēg� �is būs tikai viens kukainis brīvībā vairāk�

-� Ja kāds pārskaitīs, tad būs skaidrs, ka viena kokgrau�a trūkst.

Otrs noburk�ķēja:

-�� Saimniekam to ir tik daudz, ka viņ� nemaz nezina, cik īsti!

Tātad Tobijs atradās D�o Mit�a kokgrau�u audzētavu tuvumā. Viņ�

nolēma sekot nelielajai vīru grupai, kuri izbēgu�o dzīvnieku sagūstītu

veda atpakaļ uz aploku. Zēns zināja, ka izbēgu�i kokgrau�i ir liels apdraudējums Kokam.

Viens kokgrauzis dienā spēj izgrauzt desmit reizes lielāku caurumu par sevi pa�u. �ādā tempā Koks var pavisam īsā laikā tikt sagrauzts smalkos putekļos.

Nelielā grupa nonāca pie ie�ogojuma, kas bija nostiepts visapkārt zaram. Viņi apstājās, lai atdarītu milzīgos vārtus un ielaistu pa tiem virvēs sapīto kokgrau�i.

Tobijam, kur� iztālēm viņiem sekoja, likās, ka nu ir redzējis pietie�kami. Zēns gulēja pieplacis zemei, un jau grasījās griezties atpakaļ, kad pēk�ņi aiz viņa iznira vēl viens D�o Mit�a Koksaimniecības mētelī un cepurē tērpies vīrs. Laimīgā kārtā �is vīrs bija ļoti satraukts un nepama�nīja Tobiju. Viņ� uzkliedza saviem biedriem:

-�� Uz �o pusi nāk vismaz simt mednieki. Viņi visi nāk no aug�as. Meklē to mazo. Viņi nedrīkst redzēt izbēgu�o kokgrau�i.

Viens no vīriem, kur� nupat vēl bija turējis virvē iesieto dzīvnieku, ar īk�ķi pastūma uz aug�u cepuri, kas tam nemitīgi krita uz acīm. Tobijs viņu tūdaļ pazina.

�o vīru viņ� jau bija redzējis Zemajos Zaros pirms pāris nedēļām. Un, to atceroties, Tobijs nodrebēja.

Augumā vīrs nebija neko lielāks par Tobiju, bet viņa grumbaino, dzel�tenīgo seju aizmirst nebija iespējams. Viņa galva bija tik maza, ka cepure mū�dien atradās uz acīm.

-�� Nespējnieku bars, taisiet vaļā vārtus! vīrs pavēlēja pārējiem.

Tobijam nebija laika, lai prātotu. Viņ� bija iekļuvis lamatās. No vienas

puses bija vārti, bet no otras tuvojās mednieki. Vienīgās izredzes uz glā�biņu bija nokļūt aiz no�ogojuma. Bija jātiek tam pāri. Vīrelis ar mazo galvu lamāja un izrīkoja pārējos.

�ajā Zemo Koloniju apgabalā Koka miza ir izmirku�i, vietām izpuvu�i un tajā var iestigt līdz pat ceļiem. Tobijs pārvietojās, lienot uz vēdera, un no bojātās mizas dubļiem laukā bija vienīgi zēna galva. Viņ� izmantoja paniku, kādā vīri drūzmējās ap vārtiem un, mīņājoties dubļos, centās tos atdabūt vaļā.

Mazā, dzeltenīgā vīreļa kliedzienu pavadībā Tobijs kā tārps cauri dubļiem līda uz priek�u.

Viņ� virzījās tie�i uz milzīgā kokgrau�a pusi, kur� bija reizes desmit lielāks par Tobiju. No ķepīgās masas laukā rēgojās vienīgi Tobija acis un piere. Milimetra attālumā viņ� aizlīda garām Mazajai Galvai, kur� jopro�jām nebija mitējies lamāt savus padotos. Tobijs bija ticis līdz kokgrau�a kājām. Mazliet piepaceļoties, viņam palaimējās satvert virves galu, kas nokarājās no dzīvnieka vēdera. Pievelkoties ar rokām, viņam izdevās ar kājām aizāķēties aiz otras virves, kas karājās gabaliņu tālāk. �ajā brīdī vārti ar skaļu �īkstoņu atvērās un procesija devās ceļā.

Tobijs, virvēs ieķēries, turējās zem vēdera kokgrauzim, kas satraukti mīņājās.

Tā viņi nokļuva no�ogotajā aplokā. Tobijs, viscaur klāts dubļiem, saplūda ar dzīvnieka ķermeni tā, ka nebija saskatāms. Mazā Galva tur�pināja dot pavēles, nemitīgi atbīdot cepuri, kas brī�iem noslīdēja līdz pat degungalam.

Aiz sevis viņi aizdarīja vārtus.

Vīri cepurēs un kokgrauzis bija gāju�i aptuveni stundas ceturksni, kad Mazā Galva noaurējās: Stāt!

Viņ� lēni piegāja klāt dzīvniekam, lika vīriem atkāpties un pabāza roku kokgrauzim zem vēdera.

Saņēmis vienu virves galu, viņ� to spēcīgi parāva.

Kokgrauzis nu bija brīvs.

Vienu minūti pirms tam Tobijs bija ievēlies dubļos. Un bija jau arī pēdē�jais laiks. Viņ� redzēja, kā dzīvnieks, dubļus �ļakstīdams, dodas nogāzes virzienā. Vīri savukārt devās pretējā virzienā, rāpjoties aug�up.

Kādu brīdi Tobijs nekustīgi tupēja purvā. Tuvojās pusdienlaiks. Apkārtne neizturami smirdēja.

Bēglis sāka no�ēlot, ka bija izvēlējies �o ceļu.

Vēl pirms pāris stundām zēns bija ticējis, ka pavisam drīz sasniegs savu mērķi. Bet tagad viņ� atradās dzeloņdrātīm un barikādēm no�o�gotā aplokā. Kā no tā izkļūt?

Iespējas viņam bija divas. Pirmā sekot tajā pa�ā virzienā, kurp bija devu�ies vīri. Otrā doties turp, kur atradās kokgrauzis. Viņ� izvēlējās kukaini un nebija vīlies skatā, ko ieraudzīja pēc stundu ilgas bri�anas pa dubļiem.

Ir tādi skati, kurus nav iespējams aizmirst. Ir arī tādi, kas vienlaikus ir nākotnes priek�vēstne�i. Skats, kas pavērās Tobija acu priek�ā, apvie�noja abus minētos variantus. �ausmīga vīzija, kas neizdzē�ami iespie�as atmiņā uz visiem laikiem.

Tobijs bija nonācis pie milzīgas bedres malas. Tas bija gigantisks zara krāteris zem atklātām debesīm. Bet �is krāteris izskatījās dzīvs, jo ņudzēja un viļņojās. Tas atgādināja smirdīgu viru. Vesela dubļos iesti�gusi kokgrau�u armija rakņāja un plosīja maigo koksni. Uz bruņām, kas klāja viņu muguras, ar nokaitētu dzelzi bija iededzināta D�o Mit�a Koksaimniecības zīme.

No �īs audzētavas tātad nāca dzīvnieku simti, kas jau ilgus gadus j novārdzināja Koku, izrakdami tajā atbaido�os DMK mikrorajonus -j tika uzskatīts, ka tas pasargā Koku no pārapdzīvotības.

Vispārsteidzo�ākais bija tas, ka Tobijs sava tēva piezīmēs bija atradis aprakstu, kas mats matā atbilda tam, ko viņ� tagad ieraudzīja.

Sims Lolness jau vissīkākajās detaļās bija paredzējis �ādus postījumus. Pirms astoņiem gadiem iznāku�ajā grāmatā Sagrauztā pasaule un pēc tam arī rakstā Spo�ums un grausti bija atrodami pat krāteru apraksti. Pēc �o divu tekstu publicē�anas D�o Mit�s bija iesniedzis Lielajā Padomē likumprojektu par papīra, grāmatu un �urnālu aizlieg�anu. Saskaņā ar viņa vārdiem tas bija vides aizsardzības likums Koka nākotnes intere�sēs. �ī likuma galvenais mērķis, protams, bija reizi par visām reizēm apklusināt profesoru Lolnesu. Par laimi, toreiz balso�anas rezultātā �is i priek�likums tika noraidīts.

Tobijs ilgi stāvēja un lūkojās uz �ausmino�o panorāmu. Tagad viņ� saprata, kādi ir īstie iemesli Koka straujajai novārg�anai, ko tēvs bija novērojis piecu Zemajos Zaros pavadīto gadu laikā. Profesors Lolness i bija atklājis paaugstinātu sasil�anu vasarās, vienkār�i izpētot tempera�tūru līkni. Tobijs bija priecigs par garākajām un gai�ākajām vasarām, bet tēvs izskatījās drīzāk norūpējies.

-�� Pārmaiņas nekad nenotiek tāpat vien, Sims Lolness atkārtoja.

�is izteiciens, �ķiet, bija viņa zelta likums.

Pārmaiņas viņ� skaidroja ar caurumu veido�anos Koka lapotnē.

Pat atrodoties desmitiem metru attālumā no Galotnēm, Sims Lolness

bija spējīgs atminēt cēloņus pārmaiņām, kas notika Koka aug�galā.

Gulēdams uz vēdera dubļos, Tobijs pamazām no sapņu pasaules atgriezās realitātē. Viņ� nolēma atsākt rāpo�anu, lai tiktu otrpus krāte�rim, bet jutās glu�i kā piespiests zemei, nespējot izdarīt nevienu kustību Zēns cīnījās, lai varētu uzsākt virzī�anos uz priek�u, un iedomājās, ka viņu būs savilku�i krampji. Joprojām guļot uz vēdera, viņ� pastiepa roku uz aizmuguri, lai pamasētu stīvās kājas un liktu tām atsākt kustēties

Negaidīti viņ� sataustīja kaut ko blīvu un smagu, kas spieda viņu pie zemes. Kaut ko cietu, gludu, apaļu�

Ar pūlēm Tobijam izdevās pagriezt galvu, un zēns ieraudzīja zābaku Zābaku, kas viņu spieda pie zemes, iek�ā dubļos. Tobijs mēģināja ar rokas vēzienu dabūt �o zābaku nost no sevis, bet tas nebija glu�i viens Tam blakus bija vēl viens zābaks. Tobijs atkrita guļus ar seju dubļu zankī.

Sastopot divus zābakus un pie viena arī izdzirdot atskanam pastulbu zvaigā�anu, mēs varam būt gandrīz dro�i par to, ka zābakos kāds� iek�ā.

Zābakiem un smiekliem sekoja balss. �o balsi viņ� pazina. Tā pie�derēja Mazajai Galvai, �im atbaido�ajam tipam, kur� bija komandējis kokgrau�a aizve�anu atpakaļ uz aploku.

-�� Nu, mēslu vabole? Esam atnāku�i paciemoties?

�oreiz Tobijam bija skaidrs, ka tās ir beigas.

Viņam pat ie�āvās prātā doma, ka varētu iebāzt galvu dubļos, lai nosmaktu un nekristu D�o Mit�a vīru nagos.

Lolnesu ģimenes piecu gadu ilgās prombūtnes laikā D�o Mit�a un viņa rokaspui�u vara bija tikai pieņēmusies spēkā. Bet Tobijs un viņa vecāki par to nebija neko dzirdēju�i. Zemajos Zaros nebija iespējams Miņemt nekādu informāciju par to, kas jauns notika pārējos Koka reģionos.

Pa visu �o laiku līdz viņiem nebija nonākusi neviena pati vēstule, neviena pati avīze. Visi jaunumi, kas sasniedza Lolnesu ģimenei, nāca no Aseldoru ģimenes.

Aseldori dzīvoja Zemajos Zaros jau kop� krietni seniem laikiem. I'ie da�i ļautiņi, kuri apdzīvoja �o reģionu, bija ieradu�ies pēdējo gadu l.likā, bet Aseldori �eit mitinājās jau vairākās paaudzēs. Aseldoru tēvs put bija dzimis Zemajos Zaros. Viņa sieva nāca no augstākiem zariem, bet trīs dēli un divas meitas bija uzaugu�i Seldoru fermā, kas Tobijam �ķita vienkār�i apburo�a.

Ferma atradās uz robe�as tie�i tajā vietā, kur sākās Zemie Zari. Tā bija sena māja, izrakta vēl ar vecajiem paņēmieniem. Istabas bija pla�as un griesti velvēti. Aseldoru vectēvs to visu bija cēlis pats savām rokām. Viņ� bija ieradies �ajā reģionā, lai realizētu sapni par Jauno Zaru, kur visi dzīvotu vienotībā, kopienā, kur visiem būtu labi. Viņ� bija radījis Seldoru mājokli kā mazu paradīzi �ajā pasaulē, kas viņam likās ne�ēlīga un cietsirdīga.

Vecaistēvs jau sen kā bija miris, bet Aseldoru tēvs, māte un viņu pieci bērni turpināja uzturēt sapni par Jauno Zaru.

Pati ferma bija pasakaina. Ģimene pati sevi nodro�ināja ar visu nepie�cie�amo. Viņi nera�oja neko lieku, neko nevienam nepārdeva un neko no citiem nepirka. Par laimi, viņi mācēja dalīties ar to, kas viņiem bija.

Tobijs varēja ierasties pie viņiem bez brīdinājuma pēc piecu se�u stundu gājiena, un viņam vienmēr bija sajūta, ka ir mīļi gaidīts viesis. Zēna galda piederumi jau bija uzlikti uz lielā galda kopā ar septiņiem pārējiem. �o maltī�u laikā parasti valdīja īpa�a gaisotne. Tika dziedāts, stāstīti jocīgi atgadījumi, dzerts bez ierobe�ojumiem. Visiem trim aptu�veni divdesmit gadus vecajiem dēliem bija lieliska apetīte. Meitas bija nedaudz jaunākas un varēja apēst gandrīz tikpat, cik pui�i. Uz katru maltīti viņas ieradās uzposu�ās kā uz svētkiem vai kāzām. Meitenes bija gadus desmit vecākas par Tobiju, kuram viņas likās ārkārtīgi skaistas, gudras un jautras. Viņ� par Aseldoru meitām pastāstīja arī Eli�ai, kurai �is sarunas temats nelikās visai tīkams.

Tobijam, kur� pats bija vienīgais bērns, Aseldori kļuva par tādu kā aud�uģimeni. Kad tre�ais dēls Mano aizgāja no mājām, Tobijam likās, ka projām devies brālis.

Mano vienmēr bija at�ķīries no pārējiem Aseldoru bērniem.

Fiziski viņ� izskatījās trauslāks par saviem brāļiem un bālāks un lēnī�gāks par māsām. Pie galda viņ� mazāk nekā citi tērzēja, mazāk smējās un ēda bez īpa�as apetītes.

Bet pats ļaunākais bija tas, ka viņ� nespēlēja nevienu mūzikas instru�mentu.

Viņ� atgādināja glieme�u ģimenē piedzimu�u radījumu bez glie�me�vāka uz muguras. Puse Aseldoru dzīves bija veltīta mūzikai. Viņi visi brīni�ķīgi dziedāja un spēlēja da�ādus mūzikas instrumentus. Izņemot vienīgi Mano, kur� ar pūlēm spēja ar plaukstām izsist takti pa ceļgaliem.

Viņi bija izmēģināju�i visus iespējamos instrumentus, sākot ar balando un beidzot ar kordoneonu, bet viss beidzās ar to, ka zēns iespītējās un atteicās izmēģināt vēl kādu instrumentu.

Vakaros, kad māsas dziedāja kā eņģeļi un brāļi ar muti atdarināja pavado�ā orķestra skanējumu, Tobijs manīja, ka Mano paslepeni izlav.is no istabas. Pat Tobijam bija uzticēts instruments lodītes. Viņ� bija l.ibākais lodī�u spēlmanis Seldoru mājās. Lai iegūtu skaņu, pietika lodīles paberzēt vienu pret otru. Bet Mano nebija spējīgs pieklājīgi spēlēt pat tās.

Kādu vakaru Tobijs redzēja, kā Mano nopakaļ iznāca arī viņa tēvs.

Uz kurieni tu? vaicāja tēvs.

Es nezinu, atbildēja Mano.

Kas ir ar tevi? Tu negribi būt tāds pats kā pārējie?

Nē, atbildēja Mano.

Kas ar tevi notiek, Mano? Paskaties uz saviem brāļiem, māsām� Vai viņi tev ne�ķiet laimīgi?

-�� �ķiet.

-�� Nu tad dari tāpat kā viņi!

Mano noskaitās.

-������� Mēs �eit esam tikai tāpēc, ka mūsu vectētiņ� negribēja darīt tā kā citi un ieradās te, lai uzceltu Seldoru fermu� Un tagad tu no manis prasi, lai es darītu tā kā citi!

Tobijs bija nostājies tā, lai nebūtu redzams, un noklausījās viņu sarunu. Tēvs sacīja dēlam:

Tu nerunā kā Aseldors, Mano. To neko nedari kā Aseldors.

-�� Es zinu, tēt. Tāpēc es ie�u projām.

Tēvs nezināja, ko atbildēt. Viņ� nodomāja, ka dēls grib iet pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu. Tāpēc viņ� tikai noteica:

-�� Nestaigā pārāk ilgi. Rīt mēs vāksim medu.

Mano devās projām neatskatoties. Aseldoru tēvs ieraudzīja Tobiju.

-�� Viņ� grib pastaigāties svaigā gaisā, tētis sacīja.

-�� Jā, atbildēja Tobijs.

Kad pēc mēne�a Tobijs atkal ieradās pie Aseldoriem, ap galdu valdīja pavisam citāda noskaņa. Tobijs uzradās kādā jūnija vakarā, pa�ā vaka�riņu vidū. Jaunākā meita Mija piecēlās, lai atnestu viņam �ķīvi. Meitenes jautrība izskatījās samākslotāka nekā parasti.

-�� Lolnesa kungs, es nebiju uzlikusi jūsu �ķīvi.

Mija sauca Tobiju par "Lolnesa kungu", lai gan tolaik viņam tikko kā bija apritēju�i deviņi gadi. Tāda uzruna mazo zēnu darīja varen lepnu. Viņ� atbildēja:

-�� Mijas jaunkundz, es jums piedodu, jo man ļoti patīk jūsu frizūra.

Vīrie�i uzjautrināti nosvilpās, bet svilpieni neskanēja īsti pārliecino�i.

Parasti kāds no pui�iem vienmēr bija gatavs uzlēkt uz galda un izaicināt Tobiju uz dueli par māsas aplido�anu. �ādos brī�os Tobijs paķēra kādu nūju, sāka to vicināt, tēlodams, ka aizstāvas, un viss beidzās ar krietnu izsmie�anos.

Bet �ajā vakarā izpalika gan duelis, gan otras māsas Maī greizsirdības lēkme, kuras laikā viņa parasti meistarīgi izplūda tēlotās asarās.

Pirmajā reizē Tobijs bija pavisam nopietni noticējis asarām un pa�uk�stējis meitenei, kura bija divreiz vecāka par viņu: Bet jūs man arī ļoti patīkat, Maī jaunkundz!

Tam bija sekojusi nevaldāma smieklu lēkme. Tā bija vienīgā reize, kad Tobijs pie Seldoriem bija sajuties mazliet neveikli.

Bet �ajā jūnija vakarā neveiklība bija pārņēmusi nevis Tobiju, bet gan visus pārējos. Pie klusējo�o Aseldoru galda valdīja neierasts tuk�ums.

Tobijs saprata diezgan ātri. Viņ� palūkojās uz kopā sanāku�o ģimeni.

Tuk�ums tas bija Mano.

Viņa te vairs nebija.

Lūk, kādēļ galdā nebija, kā parasti, uzlikts tuk�ais �ķīvis kādam negai�dītam viesim. Jo tuk�ais �ķīvis būtu viņiem ne�ēlīgi atgādinājis Mano 11 ukumu. Aseldoru tēvs lūkojās uz Tobiju, kur� nekustīgi sēdēja pie sava zupas �ķīvja.

-������� Mano ir projām. Viņ� devās uz aug�ējiem zariem. Teica, ka gribot atrast savu laimi. Tā, lūk.

Aseldoras kundze piebilda:

-������� Es domāju, ka viņam tur aug�ā varētu paveikties. Viņ� nebija radīts dzīvei Seldoru fermā. Es tikai ceru, ka viņ� atrakstīs.

Maī un Mijas acis bija apsārtu�as, un �oreiz viņas netēloja, ka raud. Abi brāļi tikai noliecās zemāk pār saviem zupas �ķīvjiem. Tobijs saprata, ka viņiem būs grūti piedot Mano aizie�anu.

Aseldoras kundzes vēlē�anās piepildījās. Pēc diviem mēne�iem viņi saņēma vēstuli. Tā bija cerību pilna. Mano rakstīja, ka atradis darbu tirdzniecībā, ka ir sava priek�nieka labākais strādnieks un cer uz drīzu paaugstinājumu.

Visa ģimene lasīja un pārlasīja �o vēstuli no Galotnēm tā, itin kā būtu saņēmu�i debesu vēsti. Vīrie�i nevēlējās uzreiz izrādīt emocijas, bet sievietes tūdaļ kļuva līksmas. Aseldoras kundze atkal un atkal atkārtoja:

-�� Es jums teicu� Katram savs ceļ��

Mano vēstules Seldoru mājas dzīvē kļuva par īpa�iem brī�iem. Visa ģimene sanāca vienkopus ap galdu. Aseldoras kundze uzlika uz deguna

savas mazās brilles. Ar katru vārdu viņas rokas trīcēja mazāk un balss kļuva skanīgāka.

Jo vēstules liecināja par dēla �ilbino�ajiem panākumiem. Uzņēmuma īpa�nieks, sasniedzis cienījamu vecumu, bija uzticējis uzņēmuma vadī��anu Mano. Paralēli tai Mano bija izveidojis otru uzņēmumu, kura panākumi bija vēl lielāki. Viņ� tātad bija divu tirdzniecības uzņēmumu vadītājs. Vēl Mano rakstīja, ka drīz ieradīsies apciemot ģimeni, tikai gaida ceļojumam izdevīgu brīdi un ka viņam pieder skapis ar piecdes�mit septiņām kaklasaitēm. Aseldori īsti labi nesaprata, ne ko nozīmē tirdzniecība, nedz arī, kādam nolūkam domātas kaklasaites, bet visi bija pārņēmu�i izteicienu "katram savs ceļ�".

Tobijs bie�i stāstīja vecākiem par Mano piedzīvojumiem. Tie bija vienīgie jaunumi, kas viņus sasniedza no aug�as. Maju Lolnesu �ie stāsti ļoti ietekmēja, un viņa, tāpat kā pārējie, bija sajūsmināta par Aseldoru dēla panākumiem.

Bet Tobija tēvs kļuva nopietns un teica:

Tas ir interesanti, ko tu stāsti� Bet tavs draugs Mano neko neraksta par visu pārējo! Kas īsti notiek tur aug�ā, kā cilvēki tagad vispār dzīvo?

Viņ� raksta, ka tiem, kuri vēlas gūt panākumus, tur esot visas iespē�jas. Ka tas viss notiekot ļoti ātri.

Profesors Lolness principā nemīlēja neko, kas notiek ātri, tāpēc viņa sejā joprojām saglabājās diezgan skāba izteiksme. Tobijs dzirdēja tēvu murminām:

Es joprojām domāju, ka, izņemot mazo Aseldoru un varbūt vēl da�us cilvēkus, tur aug�ā nav pārāk daudz laimīgu cilvēku. Manā rīcībā nav nekādas informācijas, bet man ir tāda sajūta.

Gana, Sim! iesaucās Maja. Tavs dēls tev pavēsta labas ziņas no aug�as zariem, bet tu tikai turpini īgņoties. Vai tie�ām tu nekad nebūsi spējīgs par to priecāties?

-������ Es gribētu gan, Sims novilka un atgriezās savā nelielajā darb�istabā.

Ziņas no Mano tātad bija vienīgā informācija, kas bija viņu rīcībā.

Varat iedomāties izbrīnu, kāds viņus pārņēma, saņemot vēstuli no Koka Padomes.

�ī Lolnesu ģimenei adresētā vēstule Onessā pienāca augusta sākumā. Vēstuli atnesa kāds vīrs ar izlūzu�iem zobiem, ziedputek�ņu dzeltenīgu seju un mazītiņu galvu. Tā bija pirmā reize, kad Tobijs un viņa vecāki redzēja D�o Mit�a rokaspui�u cepuri, mēteli un zābakus. Mazā Galva pasniedza viņiem vēstuli.

-�� Es pagaidī�u atbildi tepat, papiņ.

Vīrs to sacīja Simam Lolnesam. Viņ� to nosauca par papiņu. Tad ziņ�nesis paķēra no galda profesora mazo riekstu degvīna pudelīti.

Tobija tēvs �o pudelīti bija atnesis sev līdzi pirms pieciem gadiem. Viņ� no tās pa lāsītei iedzēra pēc pusdienām, sē�ot un skatoties ugunī.

Riekstu degvīns gandrīz nekur nebija atrodams. Tā pagatavo�anai izmantoja riekstus, kurus reizēm Koka dobumā atstāja vāveres. Sims, protams, bija sarakstījis arī grāmatu Kur rodas rieksti?. Tā bija poētiska eseja par iespējamo dzīvi ārpus Koka. Viņ� iztēlojās, ka kaut kur atro�das cits koks, kurā aug rieksti. Saniknotie kolēģi toreiz bija teiku�i, ka Simam gan vajadzētu izvēlēties starp dzeju un zinātni.

Profesors toreiz nebija uzdro�inājies atbildēt, ka viņ� jau ir izvēlējies. I

Visi trīs Lolnesi noskatījās, kā Mazā Galva ar riekstu degvīna pudeli rokā attālinās. Viņ� apsēdās kādu gabaliņu nostāk no mājas un cēlo pudeli pie mutes.

-�� Tā ta�u ir tava pudele, tēt, teica Tobijs.

-�� Lai dzer, dēls. Tas nekas. Viņ� ir tālu ceļu nogājis�

Bija pagāju�i vairāki gadi kop� tā brī�a, kad Lolnesi bija atvēru�i pēdējo vēstuli. Profesors to ilgi grozīja pirkstos, itin kā meklēdams, no kuras puses ķerties klāt.

-�� Nāc, Tobij, Maja sacīja un grasījās kopā ar dēlu iziet no istabas.

-�� Nē, jūs abi varat palikt.

Sims iekārtojās krēslā ar muguru pret logu un sāka skaļā balsī lasīt:

Jūsu Ekselence profesora kungs!

Sakarā ar pārmaiņām zinātnes sistēmā mums būtu liels gods Jūs uzņemt atpakaļ Koka Padomē. Jūsu pagātnē pieļautās kļūdas laiks ir dzē�sis, un zinātnei par Koku būtu laiks atgūt savu gai�āko prātu. Jūsu māja "Lapotnes" Jūs gaida tāpat kā mūsu cienījamā asambleja.

Sims Lolness pārtrauca lasī�anu. Sieva un dēls skatījās uz viņu, acu nenolaizdami. Viņi mēģināja atrast profesora sejā kādu izteiksmi, bet tie�i �obrīd viņa seja bija absolūti neizprotama. Tajā vienlaikus atspogu�ļojās tik daudz pretrunīgu domu un jūtu, ka tā atgādināja lietū aizmirstu grāmatu, kurā vārdi izplūst un sajaucas savā starpā. Kā tum�a peļķe, kurā prieks sajaucies ar dusmām, skumjām, uztraukumu, cerībām, dumpīgumu, kaunu, mīlestību un naidu.

Tobija un Majas sejās gan vispirms parādījās lepnums. Viņi jau gan�drīz steidzās apskaut Simu. Bet viņ� turpināja lasīt:

Sagatavojot Jūsu atgrie�anos, Jums vispirms paredzēta vienu gadu ilga uzturē�anās Lielā Kaimiņa, D�o Mit�a kunga pārraudzībā eso�ajā Kai�miņu bū�anas komitejas novēro�anas nodaļā.

�is teikums radīja jaunu pretrunīgu izteiksmju lietusgāzi profesora sojā. Viena spēcīga straume visbeidzot aizskaloja visu, atstājot vienu vienīgu izteiksmi, kas uzzibsnīja Sima acīs: dusmas.

Tad viņ� sāka �ņākt, ārdīties un lamāties� Ne Tobijs ne viņa vecāki nezināja, kas ir Kaimiņu bū�anas komiteja, bet zēns redzēja tēvu pielei am kājās.

D�o Mit�s. �is vārds darīja profesoru traku.

Sims ar abām rokām saņurcīja vēstuli, izveidodams bumbu. Tad viņ� Iraucās pie durvīm, ar kāju atspēra tās vaļā un lieliem soļiem devās pie I )�o Mit�a ziņne�a, kur� puspiedzēris slaistījās turpat netālu no mājas. Mazā Galva ba�īgi skatījās, kā Sims tuvojas. Ziņnesis bija noņēmis i epuri, un viņa galva izskatījās vēl mazāka nekā parasti, mazmazītiņa. Kokā vīram bija pudele, un viņ� �ūpojās no vienas kājas uz otru.

Nu, papiņ, kā tā būs? Ņems veceni un sīko vardulēnu un dosies ceļā, ko?

Mazā Galva atpleta muti un palaida stulbu smiekliņu.

Tobijs redzēja, kā tēvs ar veiklu kustību svie� vīram ar saņurcīto vēs�tuli, kas trāpīja tie�i smējēja pla�i atplestajā rīklē. Iekams Mazā Galva aptvēra notiku�o, viņa mute jau bija aizvērusies.

Acis izvalbījis, viņ� sāka rīstīties un �agoties.

D�o Mit�a rokaspui�a dzeltenīgais sejas tonis ieguva zaļganu nokrāsu, pēc tam pāriedams citos, Kokā vēl nenovērotos krāsu toņos. Visbeidzot vīrelis brīdī, kad aptvēra, ka ir norijis pa�a atnesto vēstuli, kļuva balts

kā sniega mākonis.

Sims Lolness stāvēja un skatījās, kā ziņnesis paceļ no zemes cepuri.

Sims augumā bija daudz lielāks par viņu.

Mit�a vīrs neuzdro�inājās pretoties, turklāt arī apēstā vēstule sāka griezt riņķī vīreļa iek�as.

Senākos laikos, ierunājās profesors, barbari praktizēja kādu paņēmienu. Viņi uz�ķērda insektus, lai izzīlētu atbildes uz saviem jautājumiem. Tautā viņus dēvēja par pareģiem. Varat to pastāstīt savam �efam. Mana atbilde ir jūsu vēderā�

Mazajai Galvai izdevās starp divām atraugām a�i pateikt:

-�� Es atrieb�os.

Un, nedaudz pieklibodams, viņ� nozuda krūmos.

Tobijs un viņa vecāki vēl ilgi stāvēja ārā pie mājas. Sims noņēma bril�les un noslaucīja seju. Tobijs aizgāja pakaļ pudelei un sniedza to tēvam.

-�� Tā ir tuk�a.

-�� Jo labāk, sacīja Sims, tas bija kaitīgs manai sirdij.

Viņ� apsēdās uz sliek�ņa. Atskanēja krak�ķis. Viņ� bija uzsēdies virsū savām brillēm.

Pirmo reizi mū�ā Tobijs sev teica, ka tētis kādu dienu būs vecs. Viņam bija tikai piecdesmit pieci gadi, bet tas tips bija nosaucis viņu par papiņu, un tagad, sēdēdams uz mājas sliek�ņa, tēvs izskatījās saguris. Maja Lolnesa piespiedās vīram un nomutēja viņu uz vaiga.

-������� Sim, dārgais, es ta�u tevi lūdzu atturēties no ķildu izraisī�anas, viņa maigā balsī sacīja.

Sims piespieda seju sievai pie kakla un kā pui�elis nomurmināja:

-�� Jā, bet viņ� pirmais sāka!

Tobijs atstāja viņus divatā un devās pastaigāties. Iedams uz priek�u pa zaru, pa kādu mizā izveidoju�os grāvi, viņ� domāja par ziņne�a pēdē�jiem vārdiem: "Es atrieb�os!"

Lūk, kādēļ pēc vairākām nedēļām Tobijs būtu gribējis atrasties vien�alga kur, tikai ne zem cietā, sasalu�ā Mazās Galvas zābaka. Dubļi bija iekļuvu�i viņa mutē un nāsīs.

Vīrietis nedaudz atslābināja zābaka spiedienu pret Tobija muguru, un viņ� varēja uz sekundi pacelt galvu no dubļiem. Bet tūlīt arī Mazā Galva atsāka zēnu mērcēt smirdo�ajā rāvā.

Kad Tobijs nākamo reizi spēja pacelt galvu, viņ� juta, ka vīrs vēlas kaut ko sacīt.

-������� To, ko tavs tēvs izdarīja� Es ne visai labi panesu�

-������� � nepanes ko?� papīru? nekaunīgi atvaicāja Tobijs.

Mazā Galva pasteidzās strauji iegrūst zēna galvu atpakaļ netīrajā zaņķī.

�oreiz viņ� turēja Tobija seju dubļos gandrīz veselu minūti tā, lai zēns nespētu elpot. Tomēr Tobijs bija pārliecināts, ka Mit�a vīrs viņu neno�beigs, pirms nebūs krietni paspīdzinājis. Jā, �obrīd spīdzinā�ana bija Tobija laime, jo tā ļāva viņam iegūt laiku. Viņ� cerēja tikai, ka Mazajai Galvai nepietrūks izdomas un ļaunuma turpināt savas nelietības.

Tie�i tā arī notika.

Mazā Galva aizvilka Tobiju līdz kādam mizas pakalniņam, kas atradās virs krātera, un tur viņu piesēja tā, ka zēns nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas. No visām pusēm bariņos pa diviem trim puisēnam lēni tuvojās kokgrau�i. Mazā Galva bija izvilcis no azotes garu pātagu, kuru reizēm noplīk�ķināja, lai noturētu dzīvniekus nelielā attālumā. Tobijs lūkojās uz vīra priecīgo ģīmi, kuru vēl atbaido�āku vērta sajūsma par iespēju nodarīt sāpes.

Zem dubļu maskas, kas klāja viņa seju, Tobijs bija spējis saglabāt zināmu mieru. Vispirms viņ� iedomājās par to, ka ļaunums gan var palī�dzēt tikt pie mantas un varas, bet tajā pa�ā laikā vienmēr padara cilvēku neglītu. Pēc tam viņ� sev vaicāja, ko gan tādu pēc iespējas briesmīgāku | būs spējis izgudrot �is vīrelis.

Vai viņ� bija nolēmis pamest Tobiju vienu starp �iem insektiem? Vai viņ� gribēs piebeigt zēnu tepat purvā?

Mazās Galvas doma bija vēl ne�petnāka. Tā bija pretīga ideja. Tikpat pretīga kā viņ� pats.

No mēteļa kabatas viņ� izvilka da�as nelielas baltas kapsulas, un tajā brīdī visi kokgrau�i pagrieza galvas uz viņa pusi.

Viņi �ito dievina. Skaties, vardulēni Tās ir izgatavotas no sulas kon�centrāta un tiek dotas tikai tiem kukaiņiem, kas strādā vislabāk. Viņi tās sao� vairāku kilometru attālumā. Da�reiz mēs tās ievietojam īpa�i cietas koksnes caurumos. Kokgrau�i visu sagrau� vienā paņēmienā, lai tiktu pie kapsulas.

Vienu kapsulu viņ� iesvieda krāterī. Kādi divdesmit plēsoņas ielēca tai pakaļ. Viens mazulis un divas mātītes cīņā par kārumu tika ne�ēlīgi sabradāti. Tobijs skatījās uz Mazo Galvu, kur� virpināja rokā pātagu un skaļi sprieda:

Man vēl ir viena. Ko gan es ar to varētu izdarīt�?

Tobijs spēja iztēloties visu ko, tikai ne to, kas sekoja. Tips turpināja: Pavisam vienkār�i. Nekas jauns nav jāizgudro. Es darī�u tie�i tāpat, 1.1 tavs tēvs darīja ar vēstuli� Es lik�u tev kapsulu norīt, bet pats do�os projām. Ja �ie zvērīgie radījumi spēj atrast kapsulu, kas ievietota kok�sne desmit centimetru dziļumā, tad spēs to atrast arī tavās zarnās, pat M viņiem nāksies drusku paplosīties. Es izskaitī�u līdz simtam, lai viņi varētu uzdarboties, bet neļau�u tevi pavisam nobeigt. Tad es tevi, pusheigtais vardulēn, savāk�u un aiznesī�u D�o Mit�am, lai iemainītu pret miljonu. Lūk, kas par programmu!

To pateicis, viņ� skaļi iesmējās. Tobijs skatījās uz viņu. Sasniedzot noteiktu �ausmu līmeni, baiļu mehānisms pārstāj darboties. Tobijs to jau bija piedzīvojis. Mazā Galva viņam �obrīd likās no�ēlojams. Sev viņ� teica: "Cietsirdība ir tava problēma, Mazā Galva. Mana problēma ir izdzīvo�ana."

Tobijs pat elpoja diezgan mierīgi. Viņa domas kļuva skaidrākas. Zēns tikko kā bija uzzinājis, ka par viņa noķer�anu ir izsolīta atlīdzība. Un viņ� maksāja veselu miljonu. Tobijs nejutās sarūgtināts. Viņ� iedomājās, ka tādu vērtību ir vērts arī aizstāvēt.

Bet �obrīd miljons bija kā maiss piesiets pie mizas, kas viņam dūrās mugurā kā zāģis.

Dūrās mugurā kā zāģis.

Kādēļ Tobija prāts bija kā piekalts �ai domai?

Dūrās mugurā kā zāģis.

Māte iemācīja Tobijam lasīt, kad viņam bija trīs gadi, apgalvojot, ka vārdi palīdz kliedēt tumsu. Ja mēs iemācāmies ar vārdiem sadraudzēties, tad tie mums vienmēr dzīvē palīdzēs. Ja neiemācāmies, tad tie mums aiz�ķērsos ceļu. Maja viņam paskaidroja, ka tie�i tāpēc saka "pazīt" kādu vārdu vai "zināt" kādu valodu, jo tas ir tāpat kā "pazīt kādu cil�vēku".

Tobijs bija krietni pacīnījies, līdz kļuvis par vārdu draugu. Un katru dienu viņ� novēroja, kādus brīnumus vārdi spēj paveikt. Tie bija viņu glābu�i no vientulības un garlaicības. Vārdi bija zēnam līdzās, kad viņ� kopā ar tēvu apguva jaunas zinā�anas. Un, galvenais, tie vienmēr bija pa rokai, kad viņ� sarunājās ar Eli�u.

Eli�as krājumā nebija daudz vārdu, bet viņa prata tos pateikt tā, ka katrs teikums likās nozīmīgs. Klausoties Eli�as teiktajā, Tobijs bija iemā�cījies pie�ķirt vārdiem spēku ar balss un klusuma palīdzību.

Vārdi var pateikt mums priek�ā to, ko mēs neesam sapratu�i. �oreiz Tobijs skaidri dzirdēja, ko tie gribēja viņam pateikt: "Mizas gabals, kas man duras mugurā kā zāģis�" Labi, ka zem dubļu maskas nebija redzams Tobija smaids. Miza, kas zāģē muguru, var tikpat labi pārzāģēt arī ko citu� Bija vajadzīgs vien pāris mirkļu, lai viņ� uz asās mizas virs�mas pārzāģētu uz pusēm virvi, kas saistīja viņa rokas.

Mazā Galva neko nebija ievērojis. Tobijs gan vēl nekur tālu nebija ticis, bet, par spīti visam, tas jau bija solis ceļā uz glābiņu. Viņ� turēja rokas nekustīgi, it kā tās joprojām būtu sasietas. Pātagas cirtienu iebie�dēti, kokgrau�i turējās nelielā attālumā. Mazā Galva nāca uz Tobija pusi, un viņa ķirzakai līdzīgais vieplis bija atpleties bezzobainā smaidā. Viņ� noliecās pār savu upuri. Rokā viņam bija kapsula.

Tobijs zināja, ka atliek tikai norīt kapsulu, lai viņam nekavējoties uzkluptu pusmiljons kokgrau�u. Tie būtu spējīgi viņu uz�ķērst, lai tiktu pie kāruma.

�ī doma uzjautrināja Mazo Galvu, liekot viņam smieties pilnā rīklē. Tobijs konstatēja, ka, apskatot tuvāk, viņa spīdzinātāja zobu stāvoklis bija vēl krietni sliktāks, nekā sākumā izskatījās. Ellīgi nejauko skatu pavadīja viegla pūsto�u olu smaka. Mazā Galva ieķērās Tobija �oklī, piespie�ot zēnu pavērt lūpas. Tad viņ� ievietoja kapsulu Tobijam starp zobiem.

Pirmie kokgrau�i jau sāka piesardzīgi tuvoties. Viņu kājas un dzirklēm līdzīgie dzerokļi laistījās pusdienas saulē.

Mazā Galva turēja ciet Tobija muti, līdz viņ� kapsulu norija. Tagad viņ� varēja doties projām, tomēr nespēja atturēties, nenovēlējis:

-�� Labu apetīti!

Spēkus zaudēju�ais Tobijs izmocīja atbildi:

-�� Paldies, bet jūsu kapsula ir vienkār�i pretīga�

Nē, nē, es novēlēju labu apetīti �iem mazulī�iem, attrauca vīrs, norādīdams uz se�iem septiņiem kokgrau�iem, kuri iznira tepat aiz viņa pleca.

Mazā Galva pats bija tā sajūsmināts par savu joku, ka atkal izplūda .iibaido�os smieklos, Tobija acu priek�ā atvērdams rīkli visā pla�umā. Salīdzinājumā ar vīra aukslēju un mandeļu briesmīgo izskatu, mutes zobainā daļa vēl bija īsts parādes pagalms.

�o brīdi Tobijs izvēlējās, lai no visa spēka izspļautu kapsulu, kuru lam bija izdevies noslēpt aiz vaiga. �āviņ� lielā ātrumā ielidoja tie�i smējēja atvērtajā rīklē. Mazās Galvas acīs strauji nomainījās pārstei�gums, apjukums un visbeidzot �ausmas, kad viņ� aptvēra, ka ir kapsulu norijis. Vīreļa reakcija bija no�ēlojama. Tā jau bija otrā reize, kad kāds no Lolnesiem viņu �ādi izāzēja. Mazā Galva nokrita zemē locīdamies, spļaudīdamies, dauzīdams zemi ar dūrēm un gaudodams dubļos, atgā�dinot saniķoju�os bērnu.

Tobijs izmantoja �o nervu lēkmi, lai ar atsvabinātajām rokām atraisītu arī visas pārējās saites. Viņam pat izdevās veikli izģērbt savu ienaid�nieku, tā ka viņ� to pat nepamanīja. Kokgrau�i tagad atradās vien pāris soļu attālumā un izskatījās draudīgi. Tobijs vienu reizi pamatīgi no�vīkstināja pātagu, uz brīdi liekot dzīvniekiem apstāties. Tad viņ� ar to pa�u pātagas auklu �igli sasēja savu mocītāju.

Kad Mazās Galvas nervu lēkme bija nedaudz mitējusies, viņ� pacēla galvu un konstatēja, ka nevar piecelties. Kā nākamos viņ� ieraudzīja kokgrau�us, kuri, cits citu grūstīdami, nāca viņam tie�i virsū. Tie�i �is otrais skats lika tik neganti ietrīcēties vīra �okļiem, ka, �ķita, tūlīt no tiem izbirs pēdējie atliku�ie zobi.

Visbeidzot Mazā Galva atklāja sev blakus pāri zābaku. Virs tiem bija izslējies kāds viņam pazīstams siluets. Maza vīreļa siluets, kam mugurā bija mētelis, bet galvā cepure, kas pa pusei aizsedza seju. To ieraudzījis, vīrs izgrūda rēcienu, no kura salēcās visi kokgrau�i.

Mazais vīrelis bija viņ� pats.

Viņ�. Mazā Galva.

Tas atgādināja visļaunāko murgu. Iespējams, ka tās bija halucinācijas, ko radīja norītā kapsula ar sulas koncentrātu. Katrā ziņā krātera malā �obrīd atradās divi Mazās Galvas.

Bet, kad mētelī tērptais Mazā Galva ar pirkstu pabīdīja uz aug�u cepuri, tad izģērbtais Mazā Galva ieraudzīja divas acis, kuras viņ� ienīda.

�ādā ietērpā Tobijs bija īsts D�o Mit�a rokaspui�a dubultnieks. Tobi�jam pa�am �ī doma uzdzina drebuļus. Bet viņam ta�u nupat bija izdevies pārvērst ļaunāko pārbaudījumu veiksmē, kas deva iespēju izbēgt, un ar to bija pietiekami, lai zēns atkal sajustos dro�s par sevi.

Es atstāju jums pātagu, teica Tobijs. Mezgls nav savilkts pārāk cie�i. Gan jau jūs kaut kā izkulsieties. Es tikai nezinu, vai jūs dosiet priek�roku kokgrau�u dzerokļiem vai jūsu padoto smiekliem, kad jūs, pliks kā tārps, viņiem paskaidrosiet, kāds nejēga esat.

Un Tobijs atstāja Mazo Galvu vienatnē ar viņa ļauno murgu. Mēteļa oderē iestrādāta etiķete vēstīja, ka tipa vārds ir V. C. Roloks. Lai izkļūtu cauri vārtiem, Tobijam bija jādēvē sevi �ādi.

Bez mazākās no�ēlas viņ� atstāja kokgrau�u krāteri un uzrāpās zara aug�pusē. Cepuri Tobijs bija dziļi pārvilcis pāri acīm. Viņ� centās nepārvietoties pārāk ātri, mēģinot atdarināt mazos, stīvos Mazās Galvas Roloka solī�us, kā arī viņa manieri ieraut galvu starp pleciem.

Tobijs prata labi atdarināt stāju un uzvedību. Kādu dienu viņa vecāki ieraudzīja aiz viņu mājas Zemajos Zaros Alnorellu vecmāmiņu spē�lējam Jautro bumbu. Jautrā bumba ir pamuļķīga, bet sare�ģīta bērnu spēle, kuras laikā dalībnieki dzenā bumbu, ar plaukstām pieturot kāju pēdas.

Tobija vecākus vispirms �okēja tas, ka Alnorellas kundze, kura visus �os �etrarpus gadus nebija par viņiem likusies ne zinis, ir ieradusies pie viņiem Onessā, bet vēl lielāks pārsteigums bija viņu redzēt ar rokās satvertām pēdām auLeksojam pakaļ izdobta koka bumbai. Tas bija kaut kas pilnīgi neiedomājams. Vecmāmiņa, kura pat nezināja, ko nozīmē darbības vārds "spēlēt".

Sims un Maja nespēja noturēties pretī vēlmei spurgt un pēc tam smieties pilnā kaklā, līdz gandrīz nosmaka no smiekliem, tik jokains l>ija skats, kas pavērās viņu acīm. Kad Alnorellas kundze palūkojās uz viņu pusi, vecāki centās izskatīties tik nopietni, cik nu vien bija viņu spēkos. Bet Majas vaigi joprojām viegli raustījās, un no nevaldāmajiem smiekliem, kurus viņa centās apspiest, acīs tai sariesās asaras.

Piegāju�i vecmāmiņai tuvāk, līdz viņus �ķīra vien pāris milimetru .iltālums, vecāki pārsteigumā salēcās. Viņu priek�ā atradās Tobijs Lol�ness, gau�ām apmierināts ar savu izdevu�os joku.

Pēc tās reizes Tobijs da�kārt smīdināja savus vecākus visa vakara garumā. Viņ� spēja atdarināt ikvienu, vienkār�i saliecoties uz priek�u vai paraujot plecus uz aug�u. Labākais viņa numurs bija "D�o Mit�s vannā". Vecāki bija sevi�ķi izbrīnīti par zēna spīdo�o atmiņu viņ� ta�u nebija visus �os cilvēkus redzējis kop� septiņu gadu vecuma.

Viņ� attēloja arī etīdi "Peluksa kungs un kabatas nauda". Vasaras brīv�dienās, ko Tobijs pavadīja Galotnēs, vecmāmiņas finan�u pārvaldnie�kam bija jāizmaksā zēnam kabatas nauda. Sims bija uzticējis minētajam kungam da�as monētas, kuras viņam katru nedēļu bija jāizsniedz Tobi�jam. Tā bija visai smieklīga aina Peluksa kungs pastiepa Tobijam mazu zelta monētu un a�i to atkal paņēma atpakaļ, itin kā būtu kļūdījies savos aprēķinos. Tad Peluksa kungs pasniedza zēnam mazu zelta graudiņu, kuru tikpat a�i savāca sev, un visbeidzot pastiepa zēnam pusīti no zelta graudiņa, kuru tomēr nespēja izlaist no rokām un pēc nelielas stīvē�anās iebāza pats savā kabatā. Beidzot Peluksa kungs teica, ka viņam �odien neesot naudas un ka kabatas naudu viņ� izsnieg�ot rīt.

�ī aina krietni izsmīdināja Simu un Maju, bet Tobija tēvs pie viena arī atklāja, ka mazās zelta monētas, kuras viņ� katru vasaru bija atvēlējis zēna tēriņiem, visas kā viena nokļuva Radegondes Alnorellas un viņas finan�u pārvaldnieka kabatās.

Kad Tobijs Roloks parādījās vietā, kur, nostiepusies uz mitras zemes, gul�ņāja �etri vīri, atkāpties jau bija par vēlu. Tobijs vienkār�i sabāza rokas kabatās un ierāva zodu dziļāk mēteļa apkaklē.

�etri viri bija izklāju�i zemē mēteļus un ļāvu�ies nelielai snaudai. Brīdī, kad viņu acu priek�ā iznira Roloka siluets, visi kā viens pielēca kājās, juzdamies gau�ām neērti.

-�� �ef, piedodiet� Mēs tikai izmantojām mūsu pusdienas laiku�

-�� Piecas minūtes, �ef� Piedodiet, �ef�

-�� �ef� Piedodiet� atkārtoja tre�ais.

Tobijs nedrīkstēja izrunāt ne vārda. Balss būtu viņu nodevusi. Bet klu�sē�ana savukārt ar katru sekundi darīja pārējos nemierīgākus. Kabatas dziļumos Tobijs sataustīja piezīmju grāmatiņu un rakstāmo.

Padarot situāciju vēl draudīgāku, Tobijs izvilka piezīmju grāmatiņu, ierakstīja tajā da�us vārdus, pie katra nopētīdams vīrus, tad strauji apgriezās un devās projām.

Viņ� elpoja dziļi. Soļodams uz priek�u, viņ� �igli ieskatījās piezīmju grāmatiņā, kurā bija �etras reizes ierakstījis: "Drosmi, Tobij!" lai pats sevi iedro�inātu. Viņ� pār�ķirstīja arī pārējās lapas, kuras Roloks bija aprakstījis centīgā piecus gadus veca bērna rokrakstā. Pa�ā pirmajā lappusē bija ierakstīts:

Pārkāpumu pierakstu burtnīca V. C. Roloka

Mazliet tālāk bija lasāmi tādi teikumi kā:

l'jero Salags apēda dius sandvi�us nevis vienu tā kā vajag, viņ� būs japakar dius stundas aiz kreiso kāju.

Vai arī:

'Zeralc Binū nesit kokgrauzis tā kā vajg, tāpēc �o pa�u vajg sist.

To lasot, Tobijs saprata, ka D�o Mit�a vīri darbojās viena spēka kūļu vadīti.

Bailes tikt nosūdzētiem, bailes tikt sodītiem. Paziņot par kāda pārkāpu�miem, pirms viņ� ziņo par tavējiem. Sist no visa spēka, pirms sit tev pa�am.

Pēc pāris minū�u gājiena Tobijs ar nepatiku sajuta, ka viņam seko. Viņ� pameta �iglu skatienu sev pār plecu. Visi �etri viri, turoties nelielā attālumā, viņam sekoja. Tobijs pielika soli, un arī vīri sāka soļot ātrāk. Viņ� nogriezās te pa labi, te pa kreisi, bet vīri neatstājās. Visbeidzot Tobijs strauji apstājās, kā iemiets savos zābakos, un gaidīja vīrus lēnām pienākam klāt. Tie visi izskatījās pēc nedarbos pieķertiem skolaspuikām, murcot rokās noņemtās cepures. Viens no viņiem ierunājās:

-�� �ef, mēs tikai paņēmām mūsu brīvo brīdi. Mēs gribam atvainoties.

-�� Mēs tā negribējām, turpināja otrs.

-�� Mēs labprāt ziņotu par citu pārkāpumiem, ja jums tā patiktos�

-�� Puzzi joprojām spēlē �autriņas Mīkstajam uz dibena�

-������� Un Mīkstais neuzdro�inās atzīties, ka ir nozaudējis pātagu, kas viņam iekrita krāterī�

-�� Un lielais Rozebonds izsita aci kokgrauzim, kuru viņ� ganīja�

Tobijs atsāka iet. �īs nodevēju runas viņam bija pretīgas.

Viņam aiz muguras padevīgā riksī tecēja visi �etri vīri, turpinot no�ē�lojamo sūdzē�anos:

-�� Mēs varam pastāstīt vēl ko trakāku, �ef�

-�� Pilū un Magne spēlēja bumbu ar Mīksto�

-�� Viņi �im teica: "Savelcies �okurā, tā tu labāk ripo."

-�� Mīkstajam vienmēr ir jāatdod sava zupa brālēniem Blettiem�

-� Viņ� nakti stāv sardzē viņu vietā, lai gan �im ir bail no kokgrau�iem�

Tobijam �ķita, ka �ie mazie, pretīgie ziņojumi viņu tūdaļ nosmacēs,

bet sajuta arī pieaugam satraukumu.

Visu �o nodevīgo pļāpu vidū aizvien skaidrāk iezīmējās kāds tēls: Mīkstais.

Mīkstais, par kuru viņa biedri ņirgājas. Mīkstais, kam augu dienu jāuzrauga kukaiņi, no kuriem viņam ir bail. Nelaimīgais Mīkstais. Pēk�ņi Tobijam sāka �ķist, ka nabaga Mīkstā liktenis ir vēl ne�ēlīgāks par viņējo.

Pateicoties nule dzirdētajiem ziņojumiem, starp Tobiju un �o nekad neredzēto nelaimīgo radījumu izveidojās slepena saikne.

�etri nabaga tipi turpināja pilnām mutēm bārstīt savus nodevīgos ziņojumus, bet Tobijs vairs neklausījās, līdz piepe�i kāds teikums dziļi iespiedās viņa apziņā:

-������� Bet pats trakākais ir Marlū. Naktīs viņ� iet biedēt vietējos zemnie�kus. Lai tiktu laukā, viņ� �ogā aiz mucām ir iztaisījis caurumu.

Tobijs sastinga un lēnām pagriezās pret runātājiem. �ie trīs vārdi "caurums", "�ogs" un "mucas" viņu ieinteresēja vairāk nekā viss pārējais.

Viens no vīriem uzdeva tie�i to jautājumu, kuru Tobijs gaidīja:

-� Aiz mucām? Kādām mucām?

Otrs viņam atbildēja:

Nu tur tām mucām� Es jums parādī�u, bet tikai tad, ja jūs neteiksiet Marlū, ka es jums teicu viņam neteikt, ka tas biju es, kur� jums teica neteikt, ka tas biju es�

Tobijs pārtrauca runātāju, viegli iebel�ot tam pa muguru un pastum�jot viņu tā, lai nodevējs ietu zēnam pa priek�u. Abi uzsāka gājienu mucu virzienā. Pārējie trīs vīri sekoja, bez mitas burk�ķēdami:

Mēs ta�u arī jums palīdzējām, ko? Mēs arī?

�ie stulbeņi ar katru mirkli zaudēja pāris gadu no sava garīgā vecuma. Viņi regresēja Tobija acu priek�ā. Vēl mazliet, un viņi atgriezīsies mam�mas vēderā, kas neap�aubāmi būs bijis viņu no�ēlojamās dzīves nekai�tīgākais periods.

Viņi bija atnāku�i līdz no�ogojumam. Tur patiesi atradās vairāki des�miti pilnu mucu. Tobiju nebūt neizbrīnīja tas, ka uz visām mucām bija rakstīts "Tīrā sula". Kā jau viņ� bija baidījies, D�o Mit�s nebija vilcinājies nodro�ināties ar rezervēm.

Tagad viņam bija vajadzīga tikai melnā Balainas kastīte, lai pārvērstu �o vielu iznīcino�ā enerģijā.

Tobijs sasita plaukstas. Visi �etri vīri sastinga miera stājā. Tobijs piegāja katram no viņiem klāt, lai atzinīgi paraustītu ikvienu aiz auss. Ņemot vērā to, ka lielākā zēna sejas daļa bija paslēpta zem cepures, Tobijs neredzēja neko no tā, ko darīja, un līdz ar to nebija īsti dro�s, vai tie�ām paraustījis viņus aiz auss vai varbūt aiz nāss vai vēl kādas citas sejas daļas.

Tad ar rokas vēzienu viņ� deva zīmi izklīst. Par laimi, to viņi saprata un priecīgi un atviegloti vienā mirklī nozuda skatienam.

Pabīdījis sānis da�as mucas, Tobijs atrada caurumu �ogā un izlīda otrā pusē.

Cik gan ļoti viņam būtu gribējies a�i atbrīvoties no karnevāla kostīma ar nosaukumu "Roloks" un pazust no �īs atbaido�ās vietas! Cik labprāt viņ� būtu ņēmis kājas pār pleciem, lai glābtu savu ādu!

Bet brīdī, kad Tobijs �ķērsoja �ogu, viņ� atcerējās par Mīksto. D�o Mit�a bandas grēkāzi.

�ī doma iegrauzās viņā kā saindēta bulta.

Un viņ� apgriezās, lai dotos atpakaļ.

Mīkstais sēdēja uz kastes. Lielais Marlū bija uzdevis kasti pieskatīt un piebildis, ka, gadījumā ja kāds to pievāk�ot, viņ� Mīksto saplacinā�ot kā pankūku.

Tā bija kubveida kaste. Mīkstais to sargāja jau pusotras stundas. Viņ� sāka nervozēt, jo drīzumā bija jādodas uzraudzīt kokgrau�us un viņ� nezināja, ko iesākt ar kasti, kuru panest nebija iespējams.

Uz ceļiem Mīkstajam bija papīra lapa, uz kuras viņ� rakstīja. Viņ� rakstīja vēstuli savai mātei. Tā bija vienīgā nodarbe, kas palīdzēja �eit izdzīvot. Garās vēstules viņ� rakstīja slepus, lai citi tās nesaplēstu un, galvenais, nelasītu.

Kastes sargā�ana bija labs iemesls, lai tepat arī paliktu.

Tie�i to viņ� arī teica saviem biedriem, kuri ik pa brīdim skrēja garām. Visi klaigāja zilus brīnumus. Viņi kliedza, ka ātri jādodas uz krāteri, jo tur notiekot trakas lietas.

Mīkstais bija pārliecināts, ka tā ir kāda viltība, lai viņu aizvilinātu uz turieni. Tāpēc viņ� neatgāja ne soli no kastes, būdams pārliecināts, ka biedri izdomāju�i kārtējo ļauno joku. Viens no vīriem pat bija kliedzis:

Tas ir mūsu �efs Roloks. Viņ� esot krāterī glu�i pliks un ar pātagu rokās amizējoties ar kokgrau�iem. Ei, Mīkstais, tu nāc? Visi jau ir tur�

�oreiz biedrs bija pārcenties� Nevajadzēja jau uzskatīt viņu par pēdējo plānprātiņu.

Un Mīkstais palika apņēmīgi sē�am blakus lielajam �ķūnim, kurā bija ierīkotas guļamtelpas. Laiks pieturējās silts. �is brīdis bija kā maza, gai�a saliņa viņa briesmīgajā dzīvē.

I )�o Mit�a vīri uzreiz bija sapratu�i, kas par putnu ir Mīkstais. �is zēns bija jūtīgs, laipns un skumj�, īsi sakot, ideāls mu�as kāpurs, ko iesviest skudru pūznī. Un skudras �ajā gadījumā bija Bletti, Marlū, Rozebonds un Pilū. Viņi visi bija nevainojami me�oņi, kurus resnais Mit�s bez mazākās �aubī�anās bija pieņēmis savā dienestā.

�is nelietis vienmēr atrada sev arī kādu, kā viņ� pats izteicās, "Mīk�sto" tas nozīmēja kādu, uz kuru visi varēja netraucēti izgāzt dusmas, piemēram, uzsaucot: "Mīkstais, notīri manus zābakus! Mīkstais, atdod man savu maizi!"

�is izredzētais varēja aizmirst par savu īsto vārdu tagad viņ� visiem bija Mīkstais uz visiem laikiem.

Mīkstais tātad bija izraudzīts traģiskajai lomai, no kuras līdz �im vēl nevienam nebija izdevies paglābties. Nostāsti, kas klīda par citiem Mīk�stajiem, bija vienas vienīgas gaudu dziesmas.

Iepriek�ējais Mīkstais bija pieķerts mēģinājumā izbēgt no no�ogotās teritorijas. Nav zināms, kas ar viņu notika pēc tam, bet vienīgā dzīvā radiniece jaunākā māsa Lala saņēma ziņu par brāļa bezvēsts pazu�anu. Paskaidrojums sastāvēja no diviem vārdiem "neveiksmīga pastaiga".

Savukārt Mīkstais pirms viņa bija gājis bojā kādas spēles laikā, jo viņu piespieda apēst savas kurpes. Viņ� bija aizrijies ar otrās kurpes auklu. Oficiāli par nāves iemeslu tika atzīti "gremo�anas traucējumi".

Mīkstais dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka arī viņa dzīve varētu beigties līdzīgi. Vienīgais veids, kā no tā izvairīties, bija censties visu izdarīt pēc iespējas labāk. Viņ� klausīja ikvienu, skrie�us skrēja no viena pienākuma pie cita, mazgāja traukus piecdesmit cilvēkiem un nekavējoties apēda savu cepuri, ja kāds to viņam pieprasīja. Bet biedri bija apņēmu�ies tikt galā arī ar �o Mīksto, tālab viņu prasības kļuva arvien negantākas.

No�ogotajās teritorijās tas bija kļuvis par iecienītu sporta veidu. To sauca par "Mīkstā piebeig�anu", un tās mērķis bija novest Mīksto līdz; sabrukumam. Salauzt viņa gribu. Tie�i Roloks bija tas, kur� piebeidza1 divus pēdējos Mīkstos. Viņ� ar to lepojās un pie katra jauna upura iegrieza savā cepurē krustiņu.

Mīkstais bija kļūdījies vienu vienīgu reizi. Viņ� kaut kur dubļos bija pazaudējis savu pātagu. Ja kāds par to ziņos �efam, tad viņa stunda būs situsi. Tādēļ Mīkstais cik spēdams izvairījās no Roloka Bargā.

Nav brīnums, ka, ieraugot Roloku tuvojamies, Mīkstais juta uz kakla izspie�amies ledainus sviedrus. Roloks staigāja ap �ķūni, kur, izņemot viņu, tuvumā neviena cita nebija. Vēl viņ� Mīksto nebija pamanījis, tādēļ puisis aizgriezās un pieplaka kastei, lai netiktu atpazīts.

Mīkstais bija rīkojies pareizi, ka nebija noticējis pārējiem. Stāsts par pliko Roloku krāterī bija tīrais izgudrojums, jo te, lūk, viņ� bija tie�i Mīkstajam aiz muguras, ar savu pāri acīm dziļi pārvilkto cepuri. Tomēr viņi pa�i visi bija aizsteigu�ies uz krāteri. Vai tur tika gatavots kāds nelāgs pārsteigums?

Mīkstais, sarāvies un plecos ievilktu galvu, joprojām tupēja aiz kastes, līdz izdzirdēja kādu balsi, kas noteikti piederēja Rolokam un teica:

Es meklēju Mīksto.

Tas esmu es, vārā balsī atbildēja Mīkstais.

Viņ� vilcinājās, cik vien spēja, pirms pagriezās pret runātāju.

�is mirklis atgādināja palēninātu filmu. Ja �ajā brīdī �eit atrastos kāds I uv i nieks, kuram nebūtu sve�a dzīve no�ogojumā, viņ� nebūtu varējis llcēt savām acīm.

�ajā vietā vēl nekad nekas tamlīdzīgs nebija redzēts.

Mīkstais lēni pagrieza galvu.

Viņa priek�ā stāvēja Roloks, kura seju gandrīz līdz zodam nosedza i i-pure. Mīkstais sarāvās. Bet tad Roloka figūra sāka lēni atkāpties. Izskatījās, ka viņ� būtu apreibis. Mīkstā acis iepletās. Ko �is velna Roloks .ilkal būs izgudrojis?

Mīkstais redzēja, kā mazais vīrelis sastingst un ar spēju kustību norauj no galvas cepuri. �is skats sastindzināja Mīksto kā sālsstabu. Tā, kas slēpās zem cepures, nebija Roloka dzeltenīgā seja. Tā bija draudzīga un viņam pazīstama seja. Trīspadsmit gadus veca bērna seja: Tobijs Lolness, puisēns no Zemajiem Zariem, slavenākais bēglis visā Koka vēsturē. Tobijs!

Mīkstais pielēca kājās. Likās, ka �ī ir pirmā reize kop� nokļū�anas ie�ogotajā teritorijā, kad viņ� izslējās visā augumā. Viņ� pat atpleta rokas.

Pats neticamākais vēl bija priek�ā. Tobijs vispirms bija sastindzis no pārsteiguma, bet tad lēnītēm viņa vaibsti atkusa. Neticīgs smaids iedzirkstījās vispirms zēna acīs un tad izpletās pa visu seju.

Vienā stiepienā Tobijs metās atplestajās rokās, saukdams:

-�� Mano, tas esi tu, Mano?

-�� Nē, Tobij� Tas vairs neesmu es.

Brīdi viņi stāvēja cie�i apkampu�ies. Neviens no viņiem nebija savu draugu apskāvis veselu mū�ību. No �īs vienkār�ās sirsnības gaisā ap viņiem uzziedēja iezilgans, varavīksnei līdzīgs loks.

Toties laiks draudīgi steidzās uz priek�u. Kuru katru mirkli kāds varēja negaidīti iznirt viņiem blakus, bet draugi jutās pasargāti. Visbei�dzot Tobijs nomurmināja:

-�� Ko tu te dari, Mano Aseldor? Tavas vēstules� Tu ta�u rakstīji, ka�

-������� Jā, Mano aizlauztā balsī atbildēja. Vai tad mana ģimene nebija laimīga, kad tās lasīja?

-������� Bet tie ta�u ir salti meli! kliedza Tobijs. Tu esi no�ēlojamākais no D�o Mit�a vergiem! Tu viņus mānīji!

-�� Tobij! Vai viņi nebija laimīgi, lasot �os melus?

Tobijs vairs nespēja izteikt ne vārda. Mano visu līdz pēdējam bija izgudrojis, lai neapbēdinātu savējos. Nekur viņam nebija veicies, nedēļu pēc nedēļas viņ� bija klīdis ubagodams, lai kāds viņam atmestu bļodiņu ar gremzdu biezputru. Un tad viņ� bija iestājies D�o Mit�a dienestā. Tas bija pēdējais patvērums visiem likumpārkāpējiem un neveiksminiekiem.

Vēstulēs zēns bija izgudrojis sev citu dzīvi, veiksmīgu karjeru tirdz�niecībā, slavas un panākumu apvītu dzīvi. Tādu, kādu viņ� labprāt būtu gribējis. Tādu, kas ļautu viņa vecākiem, brāļiem un māsām justies lep�niem.

-�� Es tevi ņem�u sev līdzi, teica Tobijs.

Mano klusēja.

-������� Es ņemu tevi par ceļabiedru. Mēs atgriezīsimies Zemajos Zaros. Visi būs priecīgi tevi redzēt.

-������� Tagad ir par vēlu, atbildēja Mano. Atstāj mani te� Nevienam neko nestāsti. Aizmirsti.

Tobijs spēji atkāpās.

-������� Es tevi neparko te neatstā�u. Nekad. Pasteidzies, viņi drīz atgriezī�sies. Roloks sacels trauksmi.

-�� Nē.

-������� Ātri, Mano! Viņi jau nāk �urp. Es zinu, kā tikt laukā no �ejienes. Rīt mēs būsim Seldorā.

-� Tu nezini, kas ir kauns, Tobij. Tas ir ļaunāk par nāvi.

-�� Nav tiesa! Nekas nav ļaunāks par to, kas notiek �eit.

Tobijs pavilka Mano aiz rokas. No krātera puses skanēja skaļi klie�dzieni. Nedrīkstēja �eit ilgāk uzkavēties. Tobijs pagrāba rungu, kas mētājās pie naktsmītnes durvīm. Stingri saņēmis to abās rokās, viņ� pacēla rungu sev virs galvas un no visa spēka trieca pret lielo, Marlū piedero�o kasti. Mano, glu�i apstulbis no redzētā, iekliedzās:

Kāpēc?

Tāpēc, ka tikai tagad bailes spēs tevi no �ejienes izkustināt.

Ko es teik�u Marlū?

Izdomā pats. Es eju� paliec sveiks, Mano.

Skrie�us viņ� metās prom, bet Mano viņu pasauca:

Tobij! Pagaidi!

Tobijs apstājās. Viņ� redzēja, ka Mano pieliecas, paņem rungu un ar negantu spēku gā� pa Marlū kastes atliekām. Mano neatņemdamies �lauzīja un dauzīja kasti, līdz tā bija vienās drumslās, kuras viņ� vēl jop�rojām turpināja sist ar rungu. Tobijs pienāca un apstādināja viņa roku.

Nu jau pietiks. Nāc!

Un abi kopā devās projām. Tālumā jau varēja saklausīt klaigājam vīrus, kas nāca uz viņu pusi. Bet tobrīd, kad zēni �ķērsoja caurumu no�ogojumā, viņi uz mirkli apstājās.

Paldies, Tobij, no�ukstēja Mano.

Tobijs bija novilcis mēteli un nosviedis to zemē, Mano darīja tāpat. < Cepures viņi uzsvieda gaisā.

Mēs atgrie�amies mājās, vienkār�i noteica Tobijs.

Un viņi skrie�us metās pretī brīvībai.

Kad Mano Aseldora un Tobija Lolnesa vajātāji nonāca pie cau�ruma �ogā, viņi saņēma pavēli pārtraukt pakaļdzī�anos. Roloks pavēlēja visiem sapulcēties vienkopus.

Viņa priek�ā izveidojās kolonna, kurā bija desmit rindu, pa �etriem pieciem vīriem katrā. Kolonnas priek�ā iznira rītasvārkos tērpies Roloks. Sis apģērba gabals sniedzās viņam līdz potītēm, un ik pa brīdim Roloks tajā sapinās. Tagad viņ� vairs nebija dzeltens, bet gan caurspīdīgs. Vīra violetās lūpas bija tā sakniebtas, ka atgādināja mu�as pēcpusi.

Roloks nostājās vīru vienības priek�ā. Viņiem nācās krietni piepūlē�ties, lai saglabātu nopietnību, skatoties uz savu �efu.

Roloks nebija piedabūjams atzīties, kādā veidā bija glu�i pliks nokļu�vis krātera vidū kokgrau�u barā. Viņ� bija vienīgi paziņojis, ka ar Tobiju tam nav nekāda sakara. Uzjautrinātie padotie bija savu �efu �oka stā�voklī iznesu�i no krātera nestuvēs un nogādāju�i kopējā guļamtelpā.

Tagad viņ� turējās, cik spēja, lai savu sapulcināto vīru priek�ā nenoģībtu.

Un vēl jo vairāk D�o Mit�a priek�ā, kura siluets tikko iezīmējās �ķūņa durvju ailā divu ēnu Torna un Limēra pavadībā.

D�o Mit�s bija taisnā ceļā ieradies no me�strādnieku lielā izcirtuma un atgrie�oties atradis savu ie�ogoto teritoriju haosam līdzīgā stāvoklī. No dusmām teju smakdams, viņ� labprāt būtu meties kādam virsū, lai to no�ņaugtu�

Limērs ziņoja, ka arī Mīkstais esot pazudis. Vīri, smaidot visi kā viens, pagriezās pret Marlū, kur� nervozi dīdījās savā rindā un bija tum�i piesārtis.

Tikko bija atrasta arī viņa sadauzītā kaste. Marlū vienmēr bija ļāvis citiem nojaust, ka kaste ir pilna ar iero�iem un dun�iem, bet starp sadauzītajām �ķēpelēm mētājās vien bērnu rotaļlietu atliekas vilciņ�, domino kauliņi, divas sūnu lellītes un kartīte, ko bija parakstījusi "mam�mīte". Uz tās glīti izvilktiem, lieliem burtiem bija rakstīts:

"Manam Marlucītim, kur� aizvien vēl mīl �īs jaukās rotaļu lietiņas".

Nevarētu apgalvot, ka dū�īgais Marlū joprojām atstāja uz saviem bied�riem tādu pa�u iespaidu kā līdz �im. Viņ�, starp citu, tagad apsmiekla rezultātā izskatījās par da�iem izmēriem sarāvies.

Tad priek�ā iznāca vēl kāds vīrs. Viņam rokās bija mētelis, kuru tas p.isniedza D�o Mit�am.

Arī to mēs atradām �oga otrā pusē. Tobijs Lolness būs to izmantojis, tai izbēgtu. Iek�pusē ir ie�ūta zīmīte ar vārdu: V. C. Roloks.

I )�o Mit�s pamāja Tornam, kur� paņēma mēteli. Visu acis pievērsās Kolokam, kur� atgādināja rītasvārkos ielipu�u vecu, apko�ļātu karameli.

Torns apjautājās: Vai �is tev kaut ko atgādina? Es� Es� Jā, tas ir mans vārds� Man tā liekas� Nē, ierūcās Mit�s.

Nikni purinādams galvu, viņ� panāca uz priek�u, pagrāba mēteli un, joprojām sakot "nē", apskatīja etiķeti. Lielie vaigi nopļek�ķēja vien, kad Mit�s pagriezās no kreisās puses uz labo.

-�� Jā, novaidējās Roloks. Es zvēru, ka tas ir mans vārds.

-�� Nē, vēlreiz norēja D�o Mit�s.

-������� Bet, Lielais Kaimiņ, jūs ta�u zināt, ka es esmu Roloks� V. C. Roloks, jūsu audzētavas pārraugs.

D�o Mit�s jau bija pagriezies uz ie�anu un lēni attālinājās. Torns un Limērs neļāva Rolokam viņu panākt.

-������� Bet galu galā, novaidējās Roloks, es jūs lūdzu! Kas tad es esmu? Kas? Kā tad mani sauc?

D�o Mit�s vēl pēdējo reizi pagriezās uz viņa pusi. Starp izteiksmī�gajām �agām, kuru noslēpums bija viņam vien zināms, Mit�s izgrūda atbildi:

-�� Mīkstais.

Ar �o vienu vārdu pietika Rolokam bija izteikts spriedums.

D�o Mit�a kokgrau�u audzētava atradās vien da�u stundu gājiena attālumā no Zemajiem Zariem. Mano tātad vairākus mēne�us bija pava�dījis pavisam netālu no savas ģimenes un mazās paradīzes zemes virsū ko sauca par Seldoru mājām. Bet viņu no tā visa bija �ķīris pasaules augstākais �ogs, ko sauc par kaunu.

Tagad, tuvojoties Zemajiem Zariem un soļojot aiz muguras Tobijam Mano mazliet atguva cerību. No sava jaunā pavadoņa viņ� bija saņēmis īstu uzticības un drosmes paraugstundu.

Tomēr bija arī tādi mirkļi, kad Mano citām acīm paraudzījās uz zēnu, kur� viņam pa priek�u izveicīgi lodāja starp zariem. Kas viņ� galu galā īsti bija?

Mano bija iepazinis Tobiju, kad zēnam bija tikko kā apritēju�i sep�tiņi gadi un viņ� kopā ar vecākiem no Galotnēm bija ieradies Zemajos Zaros.

Mano bija vērojis Tobiju, �o mazo, zinātkāro, kustīgo prātvēderu, �o Koka malduguni, kur� spīdo�ām acīm pēk�ņi mēdza uzrasties pie Seldoriem, uzaugam Zemajos Zaros.

Bet bija arī vēl tre�ais Tobijs tas, par kuru nu jau vairākas nedēļas runāja viss Koks.

No apkārt klīsto�ajām baumām Mano bija dzirdējis jaunākos nostās�tus par Lolnesiem. Viņ� uzzināja, ka tie bija atgriezu�ies Galotnēs, tikai �ī ceļojuma iemesli nebija zināmi. Vēl tika runāts par dramatiskajiem notikumiem, ko stāstītāji nosauca par "Lolnesu nodevību". Klīda nostāsti par "sazvērestību pret Koku" un viņu it kā nodarīto "nelabojamo ļau�numu". Viena neliela un vienkār�a ģimene bija noziegusies pret visiem Koka iedzīvotājiem. Viņiem bija ticis piespriests nāvessods, bet neliela grupa Koka Padomes pārstāvju bija panākusi �ī sprieduma aizstā�anu ar mū�a ieslodzījumu trim vainīgajiem. Ja Tobijs tagad tiktu atrasts, tad viņu nekavējoties nosūtītu uz cietumu, kur jau atradās zēna vecāki. Klu�sībā visi pat gaidīja, ka drīzumā spriedums tiks nomainīts ar bargāku, jo Koka Padome pamazām zaudēja savu varu, kuru savukārt pārņēma Kaimiņu bū�anas Komiteja.

Kādu dienu Lolnesiem piespriedīs augstāko soda mēru, tas bija pilnīgi tīro�i.

Kad zēni apstājās, lai mazliet atvilktu elpu, Mano ienāca prātā, ka viņ�, iespējams, tagad seko bīstamam teroristam. Bet, kad Tobijs pagriezās uz viņa pusi, Mano pretim raudzījās pazīstamais gai�ais skatiens. Viņ� bija tikai trīspadsmit gadus vecs puisēns, kas basām kājām traucās uz priek�u, kliedēja sava ceļabiedra �aubas, brīdināja viņu pirms bīstamām pārejām un ļāva viņam pirmajam padzerties pie peļķes.

Mano nācās vien atzīt, ka viņ� vairāk uzticas Tobijam nekā D�o Mit�am un viņa slavenajai Kaimiņu bū�anas Komitejai.

Kad Mano pirms trim gadiem, noklīdis un bez gra�a kabatā, ieradās aug�as zaros, viņ� bija kļuvis par liecinieku Kaimiņu bū�anas Komitejas ietekmes straujajam pieaugumam.

Tolaik tie vēl bija tikai da�i tuvākie kaimiņi, kuri, redzot straujo Koka populācijas pieaugumu, bija apvienoju�ies, lai varētu aizstāvēt sava dzimtā zara intereses.

D�o Mit�s bija meties viņus atbalstīt. Viņ� pats bija tik vien kā miesās ra�ens kokgrau�u audzētājs, kur� nebija spējīgs izteikt nevienu vārdu, kas būtu garāks par vienu zilbi. Ņemot privātstundas, se�u mēne�u laikā viņ� iemācījās izteikt vārdu, kas sastāvēja no veselām se�ām zilbēm: "soli-da-ri-tā-te". Vārds bija gar�, bet tam piemita maģisks spēks. Drīz vien D�o Mit�u varēja redzēt parādāmies te vienā zarā, te citā. Visur, kur vien parādījās, viņ� spieda visiem rokas un atkārtoja vārdu "solidaritāte".

Visus pārsteidza �is labi situētais virs, kur� pavadīja savas dienas, ceļodams no zara uz zaru un atkārtodams vienu vienīgu vārdu soli�daritāte. Tiesa gan, visbie�āk Mit�s pārteicās, pasakot "sodilaritāte" vai "soriladitāte", bet iespaidu uz pūli viņ� atstāja tik un tā.

Arī Mano, kur� tikai nesen bija ieradies aug�as zaros, kādu dienu gadījās tā laime paspiest D�o Mit�a roku. Jāatzīst, ka viņ� atstāja spēcīgu iespaidu. Nule kā imigrēju�ais un izkāmēju�ais Mano bija paspiedis tuklo, mitro roku, kas bija veiksmes un panākumu simbols. Jā, neap�au�bāmi, �is Mit�s bija pārliecino�s. Viņ� bija ar tautu.

Drīz vien Mit�s bija piedāvājis Kaimiņu bū�anas Komitejai savu "labākas kaimiņu bū�anas plānu tautai".

Viņ� par velti piedāvāja rak�anas pakalpojumus daudzdzīvokļu kvartālu izveidei zaru resnākajā daļā. Tas nozīmēja sērijveida cau�rumu izveidi, kuri pēc skata atgādināja tārpu eju izvagotu koksni un kuros būtu iespējams izmitināt visus, kas vien to vēlējās. Tas ļautu arī saglabāt neskartus vecos kvartālus. Kaimiņu bū�anas Komitejai viņ� piedāvāja pusi no summas, kas tiktu iekasēta par �o dzīvokļu īri; otru pusi �ādā gadījumā saņemtu būvdarbu izpildītāji D�o Mit�a Koksaimniecība.

Vēlē�anu rezultāti skaidri parādīja, ka visi bija sajūsmināti par dāsno priek�likumu. (Starp citu, tie, kuri nebija sajūsmināti, uz vēlē�anām nemaz netika uzaicināti.)

Drīz vien zaros sāka drūzmēties D�o Mit�a kokgrau�i, kurus atgā�dāja speciāli daudzdzīvokļu namu rak�anai. �ajā laika posmā arī Mano izdevās sev atrast da�us gadījuma darbus celtniecībā. Laiku pa laikam viņ� varēja atļauties paēst un pārlaist naktis sausā vietā. Tas bija laiks, kad savās vēstulēs viņ� bija atvēris otro tirdzniecības uzņēmumu un iegādājies savu �etrdesmit tre�o kaklasaiti. Tolaik viņ� beidza vēstules ar vārdiem: "Mans palīgs sauc mani, tādēļ beig�u rakstīt" vai arī: "�obrīd es izīrēju vienu istabu kādai jaunai ekonomikas zinātniecei, kura man �ķiet itin simpātiska." Tas viss bija meli. Ja viņ� būtu bijis godīgs, tad būtu rakstījis: "�odien es izvārīju buljonā gabalu no savas jostas. Gar�a nav nemaz tik slikta. Es ilgojos pēc jums. Gribu atgriezties mājās."

Pēdējais D�o Mit�a izstrādātā plāna etaps attiecās uz Koka Padomi. Pamazām vien viņam bija izdevies eso�o Padomi novājināt un padarīt par apsmieklu. Pietika ar nelielu vārdu spēlī�u izgudro�anu. Piemēram, "Padume". Un visi sāka lietot uzrunu "Koka Padume". Tautā iegājās arī tādi izteicieni kā "�ie Koka padumnieki". Sākās runas par to, ka "vecais Roldens jau sen kā izkūkojis prātu", pēc tam padomniekus sāka dēvēt par "vecajiem" un "vecajiem sakārņiem".

Tā kā D�o Mit�s arī pats tajā laikā jau bija Koka Padomes pārstāvis, tad viņa izteiktās piezīmes tika uzskatītas par drosmīgu kritiku. Cilvēki teica: "D�o Mit�s runā visas tautas vārdā. Viņ� nebaidās riskēt."

Visbeidzot viņ� bija demisionējis no Koka Padomes. Aizejot viņ� uzspļāva padomniekam Roldenam. Un atradās pat da�i idioti, kuri apgalvoja, ka tas esot bijis drosmīgs gājiens uzspļaut deviņdesmit astoņus gadus vecam vīram, kur� pārstāvēja novecoju�u varu.

Līdz ar �o notikumu Koka Padome zaudēja savu ietekmi. Visu iedzī�votāju skatieni nu bija vērsti Kaimiņu bū�anas Komitejas virzienā, kas katru dienu pieņēma jaunus likumus. �ajā laikā D�o Mit�s ieguva Lielā Kaimiņa vārdu. Viņ� tagad bija visu Kaimiņu bū�anas Komiteju prezidents. Beidzot tika pieņemts arī likums, kas aizliedza grāmatu un �urnālu izdo�anu.

Mano drīz vien saprata Mit�a metodi. Tā bija pilnīgs pretstats visam, ko viņ� bija mācījies no savas ģimenes Seldorā. Tomēr bads un bailes bija spēcīgāki par visu pārējo. Un viņ� brīvprātīgi pieteicās D�o Mit�a dienestā.

Tā Mano kļuva par savu baiļu vergu.

Salīdzinājumā ar viņu Mano Tobijs, �is vajātais un meklētais jau�nais cilvēks, par kura notver�anu bija izsludināta atlīdzība, �ķita brīvs kā tauriņ�.

Tuvojās nakts. �eit, Koka zaru zemajā daļā, mēness fā�u izmaiņas noteikt bija daudz grūtāk. Ta�u pēc blāvās gaismas, kas apspīdēja taku, Tobijs nojauta, ka ir jauna mēness pirmais ceturksnis. Iepriek�ējās nak�tis bija biju�as pilnīgi tum�as. Tālumā varēja dzirdēt dunoņu, kas vēstīja negaisa tuvo�anos. Zibens gaisma ap viņiem iezīmēja spilgtas ēnas. Arī mēness jau bija gandrīz nozudis mākoņos.

Tobijs uzlocīja virsjakas apkakli un izdzirda sev aiz muguras jautājumu:

-� Tobij�

-� Jā, Mano?

-� Tev gadījumā nav viena kaklasaite, ko tu varētu man aizdot? Tobijam likās, ka viņ� jautājumu ir nosapņojis.

-� Tu teici "kaklasaite", Mano?

-������ Jā, ja nodarbojas ar tirdzniecību, tad ir vajadzīga kaklasaite. Un man vajadzīga viena, kad ieradī�os pie vecākiem.

Tobijs apstājās.

-� Mano�

-������ Es teik�u viņiem, ka paņēmu pāris brīvu dienu, lai apciemotu viņus. Es nevaru uzreiz atklāt patiesību.

Tobijs rāmi pavaicāja:

-� Vai tu negribi pārtraukt viņiem melot?

-�� Es� Hmm� Kādu dienu es visu izstāstī�u.

Viņu pārtrauca spēcīgs pērkona grāviens. Negaiss bija jau pavisam tuvu. Tobijs bija pagriezies pret Mano.

-������ Tu gribi teikt, ka es pakļāvu savu dzīvību briesmām, lai izglābtu vienu meli, un tagad palīdzu �o meli nogādāt mājās? Tā, ja?

-������� Es jau to nedaru sevis dēļ, paskaidroja Mano. Es negribu viņiem sagādāt tādu �oku.

-�� Ļoti labi, Mano. Tev dro�i vien ir taisnība. Lai tev labi veicas! Mano uz brīdi bija noliecis galvu, lai redzētu, kur liek kāju. Kad zēns

atkal pacēla skatienu, viņ� bija viens.

-� Tobij�? Tu esi �eit?

Nē, Tobija vairs �eit nebija. Lielas, atmiru�as lapas ēna krita pār Mano. Viņ� bija viens pats nekurienes vidū. Viņ� nezināja, ne kurā vietā atra�dās, ne arī uz kuru pusi tagad būtu jādodas.

-�� Lūdzu, Tobij! viņ� iebļāvās. Es tevi ļoti lūdzu, atgriezies! Pa�a balss atbalsojās tumsā ap viņu:

-� Tobīīīīīj!

Vienīgā atbilde, ko viņ� saņēma, bija vēja �ņāciens. Mano nokrita pie zemes ar seju pret mizu. Viņ� juta lietus pili, kas atsitās pret muguru. Tad

vēl vienu tai blakus. Mano gulēja nekustīgi. Viņam nebija spēka celties un kaut kur doties. Lietus sāka līt spēcīgāk. Negaiss plosījās pilnā sparā.

Mums ir grūti iztēloties, ko nozīmē lietus piliens nepilnus divus milimetrus garam cilvēkam. Pagāja tikai da�i mirkļi, bet zēns jau bija pilnīgi izmircis. Joprojām atrazdamies tie�i tajā vietā, kur Tobijs bija viņu atstājis, Mano �ņukstēja:

-�� Es teik�u taisnību, Tobij� Es nekad vairs nemelo�u�

Sākumā viņ� nesadzirdēja sīk�anu, kas tuvojās.

Pēc pusminūtes viņi bija klāt, saceldami d�inksto�u jezgu. Tas bija bars odu, kuri meklēja patvērumu no lietus. Ieraudzījis uz zara neaiz�sargāto Mano, viss odu bars metās viņam virsū. Ja neskaita putnus un vēl citus insektus, odi bija starp draudīgākajiem Koka apdzīvotājiem. Pietika ar vienu kodienu, lai ods izsūktu vīru spēka gados tuk�u.

Un tagad ap Mano lidinājās kādi piecpadsmit gabali. Odi, kuru snuķi bija kā smaili asmeņi un kuri bija aizmirsu�i lietu un vēju, sao�ot Mano vēnās cirkulējo�o silto asins plūsmu.

Nomaldījies un neaizsargāts starp zibens �autrām, kas ik pa brīdim pār�ķēla gaisu, nabaga zēns bija pārliecināts, ka viņa pēdējā stundiņa ir situsi. Lietus atsitās pret odu trīsuļojo�ajiem spārniem, un �ļakatas �ķīda uz visām pusēm. Asinskāro armiju apņēma smalku ūdens pilienu migla.

Kur bija palicis Tobijs?

Ar negaisa raidītajām lietus straumēm nebija pietiekami, lai izkliedētu odu baru. Mano līdz �im bija izdevies tos atvairīt, sparīgi vēcinot rokas, kājas un �ausmās skaļi kliedzot. Vienam no odiem bija izdevies ievainot zēnu vēderā, saplosot apģērbu un viegli ieskrambājot ādu.

Pēk�ņi Mano ieraudzīja ūdens valni, kur� strauji tuvojās un kurā rei�zēm pavīdēja Tobija sarkanās bikses. Odi pacēlās nedaudz augstāk gaisā, lai palaistu garām straumi.

-�� Ķeries klāt, Mano!

Mano paspēja ieraudzīt tik vien kā roku, kas iz�āvās no straumes, saķēra viņu un aizrāva līdzi savā straujajā kritienā. Tobijs un Mano da�as sekundes virpuļoja lejup pa zara nogāzi kopā ar ūdeni, nespēdami pat ievilkt elpu.

'lad pēk�ņi viņi vairs zem sevis nejuta neko, jo atradās lidojumā.

�ajā bridi gar Tobija acim aizslīdēja visa viņa īsā dzīve, kuras beigas hija �is kritiens. Zēns sev teica, ka, par spīti visam, tā bija bijusi sasodīti skaista dzīve.

Savos trīspadsmit gados viņ� bija piedzīvojis tik daudz. Viņ� iedo�mājās savus vecākus, kuri vairs nekad par viņu neko nedzirdēs. Viņ� domāja par Aseldoru ģimeni.

Un par Eli�u.

Pirms mēne�a viņa bija atvadījusies no Tobija pie ezera.

Viņai nepatika atvadas. Mugurā viņai bija zaļā kleita. Iekāpusi līdz potītēm ūdenī, viņa bija nedaudz piepacēlusi kleitas apak�malu. Tobijs hija uzrotījis bikses līdz ceļiem. Neviens nespēja paskatīties uz otru. Ahi lūkojās ūdenī, kas zīmēja apļus ap viņu kājām. Neko daudz meitene nebija pateikusi.

-� Tu dodies projām?

-�� Jā, bet es atgriezī�os, atbildēja Tobijs.

-� Tā jau tu saki�

-������� Pa īstam! Es atgriezī�os, atkārtoja Tobijs. Es do�os tikai līdz Galotnēm, apciemo�u vecmāmiņu un atgriezī�os.

-�� Tad jau redzēs.

-�� Nē, neredzēs gan, Eli�a. Tu man netici?

Eli�a palaida vaļā kleitas malu, it kā viņu vairs nesatrauktu tas, ka kleita samirks. Viņa pat iebrida soli dziļāk ūdenī. Tobijs bija tuvāk kras�tam. Viņ� mēģināja atdarināt cikādes troksni. Tā bija viņu abu pazī�anās zīme.

-������� Kad es atgriezī�os, es darī�u tāpat. �oruden tu vēl dzirdēsi vienu cikādi. Un tā bū�u es.

Eli�as atbilde bija ļoti skarba:

-������� Tu zini, nākamvasar Zemie Zari atkal būs pilni ar cikādēm� Nekas sevi�ķs� Tāpēc jau dzīve neapstāsies�

Da�reiz Eli�a tā mēdza darīt. Lietot vārdus kā mazus, asus dun�a dūrienus. Parasti tad, kad bija skumja.

Tobijs vairs neko neteica. Viņ� uzlika uz ūdens virsmas mazu, sārtu glieme�nīcu, ko bija atradis, un devās projām. Glieme�vāks lēni aizpel�dēja pie Eli�as. Kad tas atpeldēja līdz viņas kleitai, kas ūdenī ap meiteni veidoja zaļas zīda salas, viņa vāciņu paņēma.

Tovakar Eli�a mājās pārnāca vēlu, un viņas saujā bija cie�i iespiesta mazā, sārtā glieme�nīca.

Tobijs atcerējās Eli�as teikto: "Tāpēc jau dzīve neapstāsies." Un �os vārdus viņ� atkārtoja vēl un vēl pie sevis, līdz beidzās tuk�ums.

Jā, viņi vairs nekrita lejup. Kokā vēl bija sadzirdama aizejo�ā negaisa atbalss.

Pēc pāris minūtēm viņ� sāka uzdot sev jautājumus. Bija tāda sajūta, it kā viņ� atrastos uz piepūsta matra�a. Galu galā kritiens bija izrādījies patīkams. Un ja nu tie�i tādas arī bija beigas?

Tad, viņ� sev teica, tas nav nemaz tik briesmīgi. Pēk�ņi atskanēja kāda balss:

-� Tobij�

Un turklāt kompānija arī bija paredzēta! Patīkams pārsteigums�

-� Tobij� Tas esmu es Mano. Tu dzirdi mani?

-�� Jā, Tobijs atbildēja. Tu arī krīti?

-� Nē, man �ķiet, ka mēs vairs nekrītam. Bet es neko neredzu.

Tobijs pakustināja vienu roku. Likās, ka viņa kustību kaut kas iero�be�o. Nedaudz tālāk kūņojās arī Mano. Viņ� murmināja:

-�� Bet ko tas viss nozīmē?

Piepe�i Tobijs ieaurojās:

-�� Nekusties, Mano! Tikai nekusties!

Mano sastinga:

-�� Kas par lietu?

-� Nevienu kustību, Mano!

Mano pat neuzdro�inājās viņam atbildēt.

-�� Mēs esam zirnekļa tīklā. Mēs iekritām tīklā.

Mano un Tobija kritienu bija apturējis tīkls, kas bija izglābis viņiem dzīvību, bet kuru katru brīdi varēja pārvērsties par kapu, ja viņi nepagūtu no tā izkļūt, pirms ierastos zirneklis.

Ar katru kustību zēni riskēja cie�āk sapīties tīklā. Pati sīkākā pave�dienu ietrīsē�anās varēja brīdināt zirnekli melno atraitni, ka viņas pārtikas tīkliņā to gaida divi svaigi steiki.

Tobijs mēģināja uztvert situāciju, cik vien mierīgi spēja. Zirnekļus viņ� pazina labi. Pēc tīkla formas, kas zirneklim kalpoja kā lamatas, viņ� uzreiz noteica radījuma piederību pie melno atraitņu sugas. Viņa tēva Sima Lolnesa doktora disertācijas tēma bija pētījums par posmkājiem, un trīs nodaļas tajā bija veltītas nāvējo�ajai melnajai atraitnei.

Savos zinātniskajos darbos Sims bija atzinīgi izteicies par zirnekļa pavediena izmanto�anu, jo tas bija daudz smalkāks un izturīgāks par jebkuru augu valsts izcelsmes �ķiedru.

Bet pats svarīgākais no Tobija apgūtā bija fakts, ka tīklā nokļuvu�ajam upurim bija, augstākais, da�as minūtes laika, pirms zirneklis atklātu viņa klātbūtni.

Tobijs izvilka no tīkla vienu pavedienu un sāka to tīt sev ap delmu. Viņam bija nepiecie�ams pēc iespējas garāks pavediens, lai neizārdītu tīklu, kas viņus turēja. Darbojoties viņ� deva pavēles Mano:

Izgriez tīklā ap sevi caurumu, pārgrie�ot pavedienus citu pēc cita, atstāj tikai da�us, kuros tu turies.

Mano paklausīja. Viņam kabatā vēl atradās D�o Mit�a Koksaimniecības izsniegtais nazis.

Tobijam bija izdevies satīt krietnu zīda tauvas kamolu. Tīkls ap viņu bija kļuvis krietni �ķidrāks. Viņ� piesēja pavediena galu pie nostieptā tīkla un palaida kamolu vaļā.

Da�u sekun�u laikā viņam bija izdevies izspraukties cauri tīklam un nolaisties lejā pa nule izgatavoto virvi. Sev virs galvas viņ� izdzirdēja Mano balsi:

-�� Es esmu gandrīz visu pārgriezis.

Tobijs atbildēja:

-������� Es esmu lejā. Kad es teik�u, tev būs jākrīt cauri tīklam. Tu nedrīksti zaudēt nevienu sekundi. Tiklīdz es ieklieg�os, tev jāatlai� tīkls.

-�� Bet es gāzī�os tuk�umā!

-� Dari, ko es tev saku. Es tevi noķer�u. Lec, tiklīdz do�u signālu.

-�� Es nevaru.

-� Tu vari, Mano!

-�� Man ir bail.

-� Jā, Mano. Beidzot tev tie�ām ir īsts iemesls baidīties. Izmanto to un lec.

Un Tobijs sāka �ūpoties savā pavedienā. Ik pēc divām sekundēm viņ�

atradās tie�i zem Mano, svārstoties kā pulksteņa pendele. Viņ� aprēķi�nāja: lai pagūtu satvert Mano kritienā, signāls ir jādod īsi pirms tam.

Mano atradās virs tuk�uma. Viņ� zināja, ka nekad mū�ā nespēs lēkt. Vajadzēja to pateikt Tobijam. Bija jāatrod īstie vārdi, tādi kā: "Glābies, Tobij. Es labāk palik�u. Izstāsti visu patiesību manai ģimenei."

Viņ� novaidējās:

-� Tobij�

Piepe�i aiz puisēna izauga ēna. Tas bija savādi, jo neviens nevarēja pielavīties tā, lai nesa�ūpotu tīklu un nenodotu savu klātbūtni. Neviens nebija tik veikls un izmanīgs. Neviens.

Izņemot�

Melnā atraitne. Vienā mirklī tā izauga viņam blakus.

Mano izdzirdēja Tobija signālu.

Un lēca tuk�umā.

Seldoru fermā bija agrs rīts, kas ne ar ko neat�ķīrās no citiem.

Mija un Maī miegā bija dzirdēju�as negaisa grandus. Viņas bija agri piecēlu�ās un klusi apģērbu�ās, lai neiztraucētu brāļus, kuri vēl gulēja. Zēni bija devu�ies pie miera vēlu, jo kopā ar tēvu līdz pat naktij bija nodarboju�ies ar konservu gatavo�anu no sēnes, kuru bija uzgāju�i netālu no savu īpa�umu robe�as. Kopā viņi bija sagatavoju�i kādas simt burkas.

Pēc lietus meitenes vienmēr devās uz Dāmu dīķi. Aseldoru vectēvs tā bija nodēvējis gludu iedobi mizā, kurā pēc lietus vienmēr sakrājās dzidrs ūdens. Tā bija vieta, kur mazgāties sapulcējās visas Aseldoru dāmas.

Mija ūdenī berza sevi ar sūkli.

-�� Pēc mēne�a jau būs pārāk auksts. Jāizmanto iespēja.

-������ Es domāju, ka Mano viņa mājā Galotnēs gan ir sava vannas istaba, piebilda Maī.

-������� Un kalpones, kas nober� muguru. Un ļaudis, kas no bļodas aplaista viņu ar siltu ūdeni.

Tā bija meiteņu mīļākā spēle. Iztēloties sava brāļa Mano tagadējo dzīvi.

Ģimenē nebija pieņemts lielīties. Tātad, ja Mano aprakstīja savu lielisko dzīvi, tad patiesība bija vēl brīni�ķīgāka par �iem aprakstiem. Viņ� rakstīja, ka viņam piederot divas mājas. īstenībā dro�i vien bija visas �etras. Brālis rakstīja, ka viņam esot simt septiņi pāri kurpju, bet īstenībā noteikti bija viss tūkstotis.

-������� Cik �ēl, ka viņ� nekad neuzraksta atpakaļadresi, sacīja vecākā māsa. Mēs būtu varēju�as aizrakstīt viņam arī.

-�� Es gribētu viņam pastāstīt par Leksu, atbildēja Mija.

Lekss bija Olmehu, viņu kaimiņu Zemajos Zaros, vienīgais dēls.

Leksam bija zināms Mano stāsts. Arī viņ� tagad sapņoja doties uz augstākiem zariem un nodarboties ar tirdzniecību. Vēl viņ� sapņoja, ka ņems sev līdzi Aseldoru jaunāko meitu Miju.

Bija pagājis pusotrs gads, kop� Mija un Lekss bija iemīlēju�ies. Pagai�dām tas viss aprobe�ojās vienīgi ar kopīgām pastaigām roku rokā, bet viņiem ar to pietika, lai justos glu�i apreibu�i. Te nu var piebilst vienīgi to, ka glītajā Leksā un viņa samtainajās acīs iemīlēties nepavisam nebija grūti, tāpat kā pretoties brūngani rudmatainās Mijas �armam, viņas bālajai, mirdzo�ajai ādas krāsai, kas atgādināja mēnesnīcu, un garajām, slaidajām rokām. Jā, savā nepieradinātajā skaistumā tas bija pāris no glu�i cita laikmeta.

Lekss vēl nebija runājis ar vecākiem par saviem ar mīlestību un aiz�ceļo�anu saistītajiem plāniem. Olmehi bija pārliecināti, ka dēls drīzumā pārņems saimniecības vadību viņiem piederēja lapu dzirnavas, kurās ieguva visā apkārtnē izslavētos baltos miltus.

-�� Mano būtu varējis ar viņiem aprunāties.

-�� Jā, atbildēja Maī.

Mija paskatījās uz savu lielo māsu, kas bija tikpat valdzino�a kā viņa pati. ļļ

-������� Mīlestība gan ir dīvaina. Kāpēc tie�i es iemīlējos Leksā, nevis tu? Tas ir kā zibens spēriens, un starp diviem cilvēkiem kaut kas notiek. Lekss un Mija. Mija un Lekss. Un nekas cits vairs neeksistē.

-�� Jā, atbildēja Maī.

Maī ļoti labi saprata, ko māsa ar to gribēja teikt. Pēk�ņi starp diviem cilvēkiem� Un nekas cits vairs neeksistē.

Jo arī Maī bija iemīlējusies Leksā. Jau piecus gadus.

Viņa nekad nebija uzdro�inājusies nevienam par to ieminēties. Un vismazāk jau Mijai. Nerunājot nemaz par Leksu. Viņa pat nezināja, kādiem vārdiem to varētu izteikt: "Tu zini, Leks, man liekas, ka�" vai urī: "Leks, es gribētu tev pateikt�" vai: "Ja es tev, Leks, teiktu, ka�"

Un pirms gada viņas mazā mā�ele pāris stundu laikā bija dabūjusi jauko Leksu sev. Vienkār�i neko neprātojot un ļaujoties savai sirdsbalsij. Viņa pat nebija neko teikusi. Nevienu vārdu. Varbūt vienīgi viegli pieskārusies Leksa rokai.

Maī nebija dusmīga uz Miju. Arī uz Leksu ne. Viņa dusmojās uz sevi. liet bija jau par vēlu.

Tagad �eit, Dāmu dīķī, Mijai noteikti atkal būs jārunā par Leksu. Itin kā Maī vēl būtu nepiecie�ams pārliecināt, ka viņ� ir maigs, labs, spēcīgs un tā tālāk� Maī to visu zināja labāk par ikvienu citu, jo viņa dēļ jau piecus gadus nevarēja naktīs gulēt.

Tādēļ, lai mainītu tematu, viņa iesaucās:

-�� Kad Mano pārradīsies mājās, mēs viņu dro�i vien nepazīsim.

-�� Varbūt, sapņaini noteica Mija.

Viņas ietinās lielos, zilos dvieļos un skrie�us metās uz māju pusi. Tā bija pirmā oktobra diena, un likās, ka līdz salnām vairs nav tālu. Auks�tums uzdzina drebuļus. Abas reizē viņas iespurdza lielajā istabā, kurā jau bija iekurta krāsns. Un pārsteigumā sastinga.

Visi bija piecēlu�ies kājās, un skats atgādināja atdzīvoju�os gleznu.

Tur stāvēja māte, un rokās viņai bija milzīgs, kūpo�s zupas katls. Abi brāļi stāvēja atspiedu�ies pret sienu. Aseldoru tēva ra�enais augums iezīmējās kā liela ēna pret gaismu, kas krita no loga rūtīm.

Kamīna priek�ā, segā ietinies, sēdēja vēl kāds. Tvaiki, kas cēlās no kūpo�ās bļodiņas viņa rokās, aizsedza sve�inieka seju.

-�� Tas esmu es. Mano.

Meitenes vispirms atkāpās soli atpakaļ. No tum�ajām griestu velvēm plūda klusums, kas lēni apņēma visu telpu. Pirmā tuvoties attapās Mija.

-�� Mano?

-�� Es lūdzu jums piedo�anu.

Plauktā blakus logam stāvēja lielais albums, kurā Aseldoras kundze bija rūpīgi ielīmējusi visas no dēla saņemtās vēstules. Uz albuma bija uzrakstīts Mano Galotnēs. Itin kā tas būtu kāds romāns.

Te bija arī romāna autors tuk�ā un noskrandis, sarāvies un cie�i ievīkstījies segā. Visu viņ� bija izgudrojis. Viņ� bija līdzīgs pelēkajiem rakstniekiem, kuriem nebija nekā kopīga ar viņu starojo�ajiem varo�ņiem.

Tēvs teica:

-������� Mano mūs mānīja. Vairākus gadus viņ� mānīja pats sevi un mūs. Viņ� neizdarīja nevienu pa�u pareizu izvēli. Nu, varbūt vienu atgriez�ties mājās. �ī pēdējā izvēle neizdzēsīs nodarījumu, bet izlabos to.

Mano bija nolicis bļodiņu malā un saņēmis galvu rokās. Jā, viņ� bija atgriezies. Tas bija galvenais. Dzīve varēja atsākties. Bet tēva skaistā, zemā balss turpināja:

-�� Es gribētu, lai kādu dienu Mano atkal dotos projām.

Istabā iestājās pilnīgs klusums, un visas galvas lēni pagriezās pret Aseldoru patriarhu.

Es gribētu, lai Mano reiz piepildītu savu sapni. Un viņa sapnis nav būt kopā ar mums.

-�� Ir, tēt� Mano ie�ņukstējās.

-�� Nē, tu to saki tādēļ, ka baidies.

Aseldoru tēvs pagrāba albumu un iesvieda to ugunī. Tad viņ� mēģi�nāja atgūt savaldību. Liesmas izstiepās garumā. Maī un Mija beidzot ieraudzīja arī Tobiju, kur� sēdēja pa�ā istabas kaktiņā blakus maizes kastei.

-�� Tobij! teica Maī. Tu esi te?

-�� Viņ� atveda pie mums atpakaļ Mano, teica māte.

Atkal ierunājās Aseldoru tēvs:

-������ �obrīd Mano un Tobijs ir apdraudēti. Viņus meklē. Viņus vajag noslēpt. Mano varēs doties projām, kad viss būs beidzies.

-������� Vispirms noslēpiet savu dēlu, teica Tobijs. Es pats kaut kā tik�u galā. Jūs nevarat Seldorā slēpt divus bēgļus. Tas būtu bīstami visai jūsu ģimenei.

Maī izsaucās:

-�� Mēs nevaram pamest Tobiju likteņa varā!

Mija nebija spējīga izteikt ne vārda. Viņa tikai skatījās uz Mano. Un dejojo�ajās liesmās viņa redzēja, kādā no�ēlojamā veidā bija beidzies viņas sapnis. Un arī mīļotā Leksa sapnis sa�ķīda smalkās druskās kopā ar viņējo.

Vecākais brālis Milo piebilda:

-�� Tobijs vismaz nekad nav mūs krāpis.

Tobijs kādu brīdi klusēja un tad ierunājās:

-������� Jūsu brālis ir dezertējis no D�o Mit�a armijas. Ja viņu atradīs, tad pilnīgi dro�i sodīs ar nāvi. Un tikai es esmu atbildīgs par to, ka viņ� pameta savu posteni. Tāpēc es gribu, lai jūs parūpētos par Mano.

Atkal iestājās klusums. Albums jau bija gandrīz pilnībā sadedzis. Mano izdzirda tēva balsi, kas teica:

-������� Tur, aiz liesmām, ir pavisam neliela telpa ar ventilāciju. Viens cilvēks tajā var paslēpties. Jūs meklēs vismaz vairākas nedēļas. Jums abiem tur nebūs vietas.

-�� Slēpiet Tobiju, teica Mano un juta aiz�ņaudzamies kaklu.

-������� Nē, nomurmināja Tobijs, es tikai atpūtī�os vienu nakti un do�os tālāk, līdz savai pusei Onessai.

Viens no brāļiem Milo pakāpās uz priek�u, iznākot laukā no ēnas.

-������� Es pavadī�u tevi līdz Olmehiem. Tas ir nepilnas stundas gājiena attālumā no �ejienes. Pie viņiem tu varēsi pavadīt visu dienu un pārlaist nakti. Tur neviens tevi nemeklēs.

Izdzirdot pieminam Olmehus, Mija notrīsēja. Tēvs neizskatījās pār�liecināts.

-������� Es nezinu, vai vajadzētu iesaistīt Olmehus. Man viņi �ķiet ļoti patī�kami, bet�

-������ Tēt, viņu pārtrauca Milo, ja Tobijs un Mano tiek meklēti, tad kuru katru brīdi mēs varam gaidīt ierodamies ciemiņus. Mums jāpa�steidzas. Olmehiem zem grīdas dēļiem ir pagrabs, kurā viņi glabā lapu miltus. Tobijs varētu tur pārlaist nakti.

Tobijs piecēlās.

-������ Labi, es piekrītu. Es gan neesmu pazīstams ar Olmehiem, bet ja jūs domājat, ka viņiem var uzticēties� Es iztik�u bez tevis, paldies, Milo, ziņ� teica brālim Aseldoram. Būs labāk, ja par Mano atgrie�anos es ziņiem neko nestāstī�u.

Mija, sajutusi kā akmeni noveļamies no sirds, apsēdās krēslā Tobijs legrasījās stāstīt Leksam Olmeham par Mano. Viņa pati vēlāk visu zstāstīs.

Paņēmusi dvieli, Mija iesēja tajā maizi, sienā�a gaļas ruleti un citus gardumus. Tobijs pārlika sagatavoto sainīti pār plecu un cie�i visus īpskāva citu pēc cita. Kad pienāca Mano kārta, Tobijs viņam klusi )a�ukstēja:

-�� Atceries savu solījumu.

Un viņ� cie�i saņēma drauga rokas savējās.

Tad Tobijs devās laukā pa durvīm.

Aseldoru ģimene, saspiedu�ies pie loga, vēroja Tobiju attālināmies un zzūdam mizas taciņas galā.

Mano bija devis Tobijam solījumu. Un viņ� bija devis zvērestu, pēc Kokā pieņemtajām tradīcijām piespie�ot savu pieri Tobija pierei.

Tas bija noticis tie�i pēc Mano lielā lēciena no zirnekļa tīkla. Tobijs, kur� turējās pie savas virves, bija paspējis viņu saķert pēdējā mirklī.

Viens pakaļ otram abi rāpās lejup pa garo zīda pavedienu. Pēc da�ām minūtēm Mano teica:

-�� Mēs esam galā.

-� Lieliski, atbildēja Tobijs. Kāp uz zara.

-�� Bet�

-�� Ātri!

-�� � te nav zara�

Pavediens izrādījās pārāk īss. Zaram bija jābūt kaut kur zem viņiem, bet tas atradās pārāk tālu. Ko tagad iesākt? Ja viņi atlaidīsies no virves, tad nositīsies pret zaru. Ja rāpsies atpakaļ, tad sastapsies aci pret aci ar zirnekli.

Laiks gāja. Viņi karājās gaisā, un spēki sāka izsīkt. Tobijs ierunājās pirmais:

-������ Tad, kad cilvēki atrodas briesmās, ir jādod kāds solījums. Mums ir tik mazas izredzes uz izdzīvo�anu, ka mēs varam solīt kaut ko ļoti nopietnu�

-�� Es, sacīja Mano, ja mēs izdzīvosim�

Kādu brīdi zēns �aubījās, jo mēģināja saklausīt kādas pārmaiņas sevī. Tad viņ� turpināja:

-�� Ja mēs izdzīvosim, tad es vairs nebū�u tāds, kā biju.

Viņ� uzrāpās līdz Tobijam, un abi salika kopā pieres. Mano atvēra acis un piebilda:

-������� Ja mēs izdzīvosim, tad es vairs ne no kā nebaidī�os� Es bū�u drosmiīī� Āāāāāāāāāāāiiii!

Tas bija baiļu kliedziens. Tie�i viņa acu priek�ā, gatavs uzbrukumam, rēgojās zirnekļa melnās atraitnes indes dziedzeris. Radījuma ļaunais skatiens caururba tumsu.

Sajutis vēlmi nedaudz iestiprināties, zirneklis bija meties zēniem pakaļ tuk�umā un laidies lejup pavedienā, kuru pamazām auda aizvien garāku. Viņa ķetnas bija reizes piecdesmit resnākas par Tobija stilbiem.

Pirmais reaģēja Mano.

-�� Rāpies aug�ā, Tobij, es mēģinā�u viņu aizkavēt.

Mano bija izvilcis nazi un grieza to gaisā ap sevi kā vējdzirnavu spārnus.

Tobijs atbildēja:

-�� Es palieku ar tevi.

Viņ� ie�ūpoja pavedienu, likdams melnajai atraitnei saprast, ka noska�tītā uzkoda nebūs tik vienkār�i notiesājama kā aizstāvēties nespējīgi cepumi. Zirneklis gan pierāva kājas sev klāt, kad Mano nazis tām pārāk pietuvojās, bet tūdaļ atkal tās kā bultas iz�āva uz priek�u.

Ar īsu spalvu klātais zirneklis kļuva arvien nervozāks. Tobijam, par spīti situācijas draudīgumam, radās vēlme iesaukties:

-�� Melnā atraitne atgādina manu vecmāmiņu!

Cīņa bija pārāk nevienlīdzīga. Zirneklis acīmredzami nebija sajūsmā par Tobija komplimentu, jo ķetnu cirtieni kļuva arvien negantāki. Viņ� �os mazos radījumus apdullinās, nogalinās un ar savu lipīgo snuķi izsūks pilienu pa pilienam.

-�� Nu? Ko tu apsolīji? nokliedzās Tobijs.

-�� Būt drosmīgam!

Tobijs ieskatījās acīs draugam, kur� joprojām turpināja griezt ap sevi nazi, un sacīja:

-�� Pagaidām tu savu solījumu turi, Mano!

Viena no kustīgajām zirnekļa kājām aizķēra pavedienu, kurā karājās abi bēdubrāļi. Tas spēcīgi noraustījās, un līdz ar to Tobijs un Mano nolaidās kādu milimetru zemāk. Pēc sekundes pavediens izstiepās vēl. Melnā atraitne saausījās.

-�� Kusties, Mano, �o pavedienu vajag izstiept garāku!

Un tie�ām, spēcīgās raustī�anas rezultātā pavediens kļuva aizvien garāks. Tobijs bija aptvēris, ka tīkls tajā vietā, kur bija atsiets pavediens, bija sācis ārdīties līdzīgi adījumam. Zirneklis gan neko nesaprata. Viņ� bezpalīdzīgi skatījās, kā gardie kumosiņi strauji slīd projām no viņa lejup.

Visbeidzot pavediens, strauji griezdamies kā iekārts kamols, at�ķetinājās, un Tobijs un Mano lielā ātrumā krita lejup. Zirneklis nolēma atgriezties savā tīklā, pirms no tā paliek pāri tikai liels caurums.

Brīnumainā kārtā zēni piezemējās uz lapas, kas apturēja viņu kri�tienu.

Mano ēnainajā pustumsā paskatījās uz Tobiju.

-�� Kur mēs esam?

Lai labāk redzētu, Tobijs samiedza acis, bet tā drīzāk bija maigā mitro sēņu smar�a, kas ļāva viņam skaļi paziņot:

-�� Mēs esam klāt. Te jau ir Zemie Zari.

Pēc stundas viņi ieradās Seldorā.

Kad mazliet vēlāk Tobijs pameta Seldoru, lai dotos uz Olmehiem piedero�ajām dzirnavām, viņ� soļoja nesteidzīgi. Zemo Zaru pierastās ainavas ļāva aizmirst par nogurumu. Ceļā sastaptie laputu mazuļi izbie�dēti bēga uz visām pusēm. Viņ� neviļus iztramdīja arī kādu lielu mu�u,

kura tobrīd dēja. Ejot Tobijs atpleta rokas, lai piepildītu sevi ar �īs puses brīni�ķīgo gaisu. Cik bie�i �o pēdējo nedēļu laikā viņam bija licies, ka nemū�am vairs �eit neatgriezīsies. Un tagad viņ� spraucās cauri liānām, aplūkoja zaļgani apsūnoju�os mizas paugurus un applūdu�ās grotas.

Zēns beidzot atļāva sev iedomāties arī par vecākiem. No �īs domas sirds krūtīs salēcās. Tobijs dziļi ievilka elpu.

Sims un Maja bija sagūstīti un ieslodzīti kaut kur Galotnēs. Vai arī viņi kādu dienu vēl skatīs Zemos Zarus? Tobijam ļoti gribējās tam ticēt.

Un, neņemot vērā attālumu, kas viņus �ķīra, Tobijs pa�ukstēja:

-�� Man iet labi. Es jūs gaidu.

Tā bija gaisā uzrakstīta pastkarte. Tobijs iztēlojās, kā vēja pūsma vai varbūt tīrās sulas straume to satver un nes viņa vārdus aug�up uz Galotnēm.

Tajā pa�ā laikā Koka aug�ējos zaros kādā piesmaku�ā cietuma kamerā vīrs pagriezās pret savu sievu. Viņ� izskatījās stipri novājējis. Viņa nop�līsu�ais krekls bija cie�i aizpogāts līdz pa�am zodam. Vīrs bija pakāpies uz mitrumā sapelēju�a bluķī�a un cauri kameras restēm redzēja sargu. Tam galvā bija cepure, sargs snauduļoja, un priek�ā viņam bija sūnu alus kauss.

Sieviete bija sakrustojusi rokas virs netīrās kleitas. Viņas acis bija sausas, jo visas asaras jau sen bija izraudātas.

Vīrietis ierunājās:

-�� Mana skaistā Maja�

Sieviete neatbildēja, bet �ie vārdi apņēma viņas plecus kā silts lakats.

-�� Maja, mīļā, es ticu, ka mūsu dēlam klājas labi.

Un viņ� apskāva sievu.

Sims Lolness smaidīja.

Olmehas kundze, ieraudzījusi Tobiju, klusi kliegdama, uzrāpās uz krēsla.

Tik savādi tika uzņemts trīspadsmitgadīgais jaunais draugs uz spēku izsīkuma robe�as.

Kad Tobijs ieradās dzirnavās, pulkstenis rādīja desmito rīta stundu. Viņ� domāja, ka sastaps visus mājiniekus, jo pēc lietus dzirnavnieki nevar ievākt lapas mal�anai tās ir izmirku�as un no tām sanāktu vie�nīgi putriņa, kas nebūtu derīga ne baltmaizes, ne smalkmaizī�u mīklas pagatavo�anai.

Bet virtuvē atradās vienīgi Olmehas kundze. Tobrīd viņa ar sūkli tīrīja lapu pārvadājamos ratiņus. Tie bija pelēki ratiņi, kas atgādināja kasti uz riteņiem; �ai kastei bija divas atveres viena aug�pusē un otra apak�ā, lai lapu gabalus no ratiņiem varētu ielādēt tie�i pagrabā.

Beidzot pārstājusi pīkstēt, viņa izstostīja:

-�� Bet� Kas tas� Ko tu te dari?

Tobijs pārlaida sejai plaukstu.

-������� Man ļoti �ēl, ka jūs iztraucēju, Olmehas kundze. Man ir nepiecie��ama palīdzība.

-�� Es� Mana vīra nav mājās. Es nezinu� Ko tu, bērns, gribi?

To sakot, Olmehas kundze norāpās no krēsla.

-�� Lekss arī ir projām. Viņ� būs mājās tikai rīt. Aizgāja pēc olām tur, lejā.

Tobijs notrīsēja.

-�� Lejā?

-�� Pie robe�as� -Ā�

-�� Pie Li. Eli�as Li un viņas mātes.

>

-�� A� vēlreiz novilka Tobijs.

-������� Mēs gatavojam rezerves ziemai. Bruņutis �ogad labi dēja. Bet tu man tagad saki�

-�� Vai viņām klājas labi?

-�� Kam? Vai brunutīm?

-�� Eli�ai un viņas mammai.

-�� Es domāju, ka jā. Es nezinu. Tobijam izlauzās gara nopūta.

-�� Nu, ko tu, mazais, gribi? teica Olmehu māte, noliekusies pār zēnu. Tajā brīdi Tobijam radās vēlē�anās ņemt kājas pār pleciem un skriet

pie Eli�as. Brīdi viņ� klusēja. Tobija plakstus vilka lejup kāds neredzams spēks, un viņ� sagrīļojās.

Sieviete pastūma zēnam krēslu. Viņ� palika stāvam, pieturoties pie krēsla atzveltnes. Pēk�ņi viņ� sajuta milzu nogurumu. Olmehu māte ierunājās:

-������� Es domāju, ka tu esi tur aug�ā. Par jums, Lolnesiem, runā visās malās� Saka, ka jums esot biju�as nepatik�anas.

-�� Man nepiecie�ams atpūsties līdz rītdienai, nomurmināja Tobijs.

-������� Hm� Tas mums nav visai izdevīgi� Redzi, mums ir tikai divas gultas.

Nebūtu viņ� bijis tik noguris, Tobijs atbildētu, ka Leksa gulta ta�u ir brīva un ka ģimenes mātei dro�i vien ir citi iemesli atteikt pajumti, bet viņ� teica:

-�� Man nevajag gultu� Es varētu gulēt jūsu pagrabā.

-�� Bet�

-�� Es jūs lūdzu. Ļoti. Es esmu�

Krēsls zem viņa rokas notrīcēja.

-�� � noguris�

Olmehas kundze nedaudz pastūma uz priek�u lapu ratiņus. Zem tiem atklājās grīdā ierīkota lūka. Viņa to atvēra, nebilzdama ne vārda. Tobijs jau līdz pusei bija pagrabā. Pirms viņ� tajā pazuda pavisam, zēns vēl palūdza:

-������� Pēc tam atstumiet ratiņus atpakaļ vietā. Nesakiet nevienam, ka es esmu �eit. Es jūs lūdzu.

Viņa tikai skatījās uz bālo, nopluku�o puisēnu, kur� nomurmināja:

-�� Paldies.

Lūka virs Tobija aizvērās. Viņ� dzirdēja, kā ratiņi tiek atstumti vietā. Tīkama miltu smar�a kairināja puisēna nāsis. Viņ� iedomājās savu māti un viņas cepto, vēl karsto maizi. Biezas �ķēles ar sviestu.

Vēl pēc mirkļa viņ� jau bija saldi iemidzis.

Kad Tobijs pamodās, viņam nebija ne mazākās nojausmas par to, cik varētu būt pulkstenis. Viņam �ķita, ka miegā ir dzirdējis soļus un balsis sev virs galvas. Viņ� atcerējās kādu dusmojamies. It kā mājās pārnāku��ais Olmehu tēvs būtu bijis pārskaities uz sievu� Bet, ņemot vērā to, ka mājā viss likās klusu un mierigi, Tobijs nolēma to uzskatīt vienkār�i par nelāgu sapni.

Zēns izstaipījās un tumsā sataustīja sainīti, kuru bija dabūjis Seldoru mājās. Viņ� apēda itin visus gardumus līdz pēdējam. Jā, viņ� labi atpa�zina Aseldoru fermā gatavotos labumus, atceroties arī citas reizes, kad viņi bija devu�i Tobijam līdzi visādus na�ķus, ko uzēst pa ceļam, kār�tainās mīklas pīrādziņus, laputu �ipsus un pastētes, kas liktu aizkusti�nājuma asarām sariesties acīs pat pa�iem sienā�iem, no kuriem tās bija pagatavotas.

Tobijs atcerējās, ka pats nebija neko apsolījis, sastopoties ar zirnekli. Baudījums, kādu zēns sajuta pēc maltītes, lika viņam klusībā dot sev solījumu iemācīties kādu dienu gatavot ēdienu.

Tad viņ� izdzirdēja ratiņus sakustamies. Lūka no�īkstēja un atvērās. Tobijs ieraudzīja Olmeha kunga seju. Vīrs smaidīja platu smaidu un rāmā balsī jautāja:

-������� Vai viss kārtībā, manu mazo zēn? Lisella man izstāstīja, ka tu gribēji pie mums atpūsties. Paliec, cik ilgi gribi, mazais. Vai nevēlies kaut ko uzēst?

-� Paldies, kungs, man ēdamais ir pa�am līdzi.

-�� Labi, teica Olmehu tēvs. Tad jau viss kārtībā.

Viņ� jau bija aizvēris lūku, bet tad kaut ko atcerējās un atvēra to vēl�reiz, lai piebilstu:

-������ Mēs pēc kādas stundas abi ar Lisellu dosimies lasīt lapas, pirms uznāk tumsa. Kad atgriezīsimies, tu varēsi uzēst kaut ko siltu.

Un viņ� no jauna aizvēra lūku. Ratiņi atgriezās savā vietā. Tobijs palika nekustīgi sē�am pagraba tumsā.

Nepagāja ne stunda, kad Olmehi uzvilka savas darba virsjakas un aizslidināja aiz jostām sirpjus. Viņi nostūma no lūkas ratiņus un trīs reizes pieklauvēja pie lūkas vāka, uz ko sadzirdēja atsaucamies Tobija balsi.

-� Mēs drīz atgriezīsimies, solīja Olmehi.

Un viņi devās laukā no mājas.

Olmehas kundze vilka ratiņus, un vīrs tos stūma no aizmugures. Netālu no dzirnavām miza veidoja valni, kas iezīmēja viņu dārza robe�u.

Tur viņus sagaidīja piecpadsmit vīru vienība.

Olmehi juta, kā viņu kājas sagrīļojas. Olmehas kundze pagriezās pret vīru. Viņ� pagāja pretī vīriem. Tie bija ģērbu�ies mēteļos un cepurēs.

-�� Nu? viens no viņiem vaicāja.

Olmehu tēvs atbildēja:

-�� Es� Viss ir tā kā, es jums teicu.

-�� Mazais ir pagrabā, piebilda viņa sieva.

Vīrs saberzēja rokas. Uz Olmehiem viņ� pat vairs neskatījās. Olmehas kundze paspēra soli uz priek�u, vaicājot:

-�� Un nauda? Kad mums to izmaksās?

Atbilde uz viņas jautājumu bija skaļi smiekli, it kā viņa būtu izstāstī�jusi vīriem jautru anekdoti. Kaujas vienība ielenca māju.

Olmehu pāris atsāka savu gājienu. Viņi stūma ratiņus, bet sejas bija pārvērtu�ās, un abi svīda lielām lāsēm�

-�� Ko mēs esam izdarīju�i, Lisella? Ko mēs esam izdarīju�i!

�ī D�o Mit�a Koksaimniecības vienība bija izveidota no viņa labāka�jiem vīriem.

Tas patiesībā nozīmēja no pa�iem nejaukākajiem. Tie bija pa�i rie�bīgākie riebekli, kādi vien iespējami.

Piecpadsmit īpa�iem uzdevumiem sagatavoti vīri ielenca dzirnavas no visām pusēm. Viņu soļi bija viegli kā svārciņos tērptām balerīnām, tikai viņi bija krietni labāk apbruņoti. Katrs logs, katras durvis, katra iespējamā izeja tika nosegta. Viens vīrs pat pieķērās pie nekustīgā dzir�navu spārna.

D�o Mit�s būs apmierināts. Notver�ana izskatījās lieliski noorga�nizēta.

Vienas sekundes laikā ar liesmu metēju tika izgāztas durvis. �etri vīri skrie�us metās mājā. Katram uz pleca bija arbalets. Vēl pēc vienas sekundes viņi stāvēja ap lūku. Piektais vīrs pienāca, lai atdarītu vāku. Pārējie viņu apsargāja.

Ar vienu spēcīgu vāles belzienu pietika, lai vāks tiktu sadragāts. �etri uzvilkti arbaleti mērķēja pagrabā, no kura neatskanēja ne mazākais troksnītis. Tobijs dro�i vien būs cie�i aizmidzis. Kaujas vienība varēs viņu vienkār�i uzlasīt.

Visiem pa priek�u pagrabā ielēca vienības komandieris. Viņ� izstiepa lāpu un tās gaismā ieraudzīja milzīgu kaudzi miltu, kas aizpildīja lielāko telpas daļu. Vairāk pagrabā nekā nebija.

Vīrs pasmaidīja. Viņ� visu bija paredzējis. Komandieris deva da�iem vīriem zīmi nokāpt pagrabā. Ar dak�ām viņi sāka durstīt miltu kaudzi, gaidot, kad atskanēs sāpju kliedziens, kas nodos bēgļa atra�anās vietu.

Tā viņi, vairākās grupās sadalīju�ies, veselu stundu rakās pa miltiem, veltīgi meklēdami Tobiju.

Pēc stundas viņi atgādināja piecpadsmit sniega statujas. Visi kā viens kāsēja, mutes tiem bija pilnas ar lipīgu miltu masu un plau�as ar miltu

putekļiem. Milti bija aizlipināju�i acis, mutes un ausis. Tie bija sabiru�i visās drēbju spraugās.

Komandieris vairs neizskatījās glu�i tik lepns kā operācijas sākumā. Miltiem piebiru�u galvu viņ� skaļi no�ķaudījās tie�i uz savas lāpas. Pēk��ņi viņ� pacēla skatu aug�up un uz sienas ieraudzīja ar ogli uz�ņāptu uzrakstu. Pietuvinājis lāpas uguni, viņ� saskatīja, ka tas bija visā Kokā pazīstams skaitāmpants:

Uz dzirnavām es gāju Pēc mazas maizītes, Bet atradu uz dēļiem Vien baltas pelītes.

Pagraba tumsas ieskauts, viņ� ilgi blenza uz neveiklā rakstā uzskribelēto Tobija vēstījumu.

Viņa rokaspui�i tam pievienojās vēl baltāki un miltaināki par dzies�miņā pieminētajām pelēm. Arī viņi izlasīja uzrakstu. Komandiera seja atgādināja dusmīgi savilktu klauna viepli.

Pēc vairāku minū�u gājiena Olmehi apstādināja ratiņus, atslienot tos pret izliektu, nokaltu�u zaru. Viņi apsēdās uz kāda samezglojuma kokā. Uz zemes vēl vietām bija peļķes no vakardienas lietus.

-�� Mēs esam izdarīju�i kaut ko nelāgu, Lisella.

-������� Mēs pārdevām divpadsmitgadīgu bērnu, kur� gribēja pie mums paslēpties.

Olmehas kundze sāka �ņukstēt.

-������� Un ko mēs teiksim Leksam? Viņ� nekad nebūtu pieļāvis �ādu mūsu rīcību�

-�� Divpadsmitgadīgu? pēk�ņi atskanēja balss no nekurienes.

Tobijs izmantoja �o mirkli, lai darītu zināmu savu klātbūtni. Abi

Olmehi pārbīlī vienlaikus noslīga pie zemes. Ratiņu aug�ējā atverē parā�dījās nedaudz miltiem piebirusi Tobija galva. Viņ� pārjautāja:

-�� Divpadsmitgadīgu?

�is skats atgādināja ainu no leļļu teātra, bet Tobijam nepavisam ienāca smiekli. Viņ� paskatījās uz abiem dzirnavniekiem ar tādu skaienu, kas liktu sabirzt skaidās viscietākajai pagalei.

Viņa dusmas pieņēmās spēkā jau veselu stundu. Kop� brī�a, kad vecais Olmehs bija teicis, ka viņi dosies vākt lapas. Lasīt lapas! Dienā, lad viss ir izmircis! Vai viņi tie�ām uzskatīja Tobiju par pēdējo idiotu? Ziņām tūdaļ bija skaidrs, ka briest sazvērestība, tādēļ zēns nekavējoties >a apak�ējo atveri bija ielīdis ratiņos.

Tobijs joprojām �austīja nabaga dzirnavniekus ar savu neganto skaienu.

Pirmām kārtām man nav divpadsmit, bet trīspadsmit gadu. Pat eciem, puvu�iem zariem vajadzētu prast tik tālu izskaitīt. Nākamā doma, kas ie�āvās Tobijam prātā, bija tāda, ka Olmehiem ilnīgi pietiks ar sodu, kas viņus sagaida. �ajā ziņā viņam nebija nekādas gas piepūlēties. D�o Mit�a dusmas būs pilnīgi pietiekama samaksa par odarijumu. Tobijs izlēca no ratiņiem. Tad palieciet sveiki! Un devās projām. Bija jau gandrīz nakts.

Visa Tobija ticība cilvēkiem un tas mazumiņ� cerības, kas viņam vēl ja palicis, pēc �iem notikumiem dzirnavās varēja izgaist. Bet Tobiju idīja kaut kur tālumā mirdzo�ā Eli�as gaisma. Viņ� nolēma vairs kur neapstāties un taisnā ceļā steigties pie savas draudzenes. Sākumā viņ� bija domājis iegriezties savu vecāku mājā Onessā, lai ut mirkli uzmestu acis vietai, kuru atstājot viņi bija pieļāvu�i liktenīgu īdu. Tagad viņ� zināja, ka nedrīkst apstāties ne uz mirkli.

ziņ� ieradās pie draudzenes mājas pa�ā nakts vidū. Zēns pietupās uz zas, kas tai vietā veidoja nelielu slīpumu, pielika īk�ķi pie zobiem un svilpās kā cikāde. Mājā valdīja tāds pats miers un klusums kā līdz �im. ī� nosvilpās vēl trīs reizes.

ziņa dro�i vien gulēja. Tobijs neuzdro�inājās sacelt lielāku troksni, i� devās sūnu krūmāja virzienā, �ķērsoja to un nonāca pie graudainas

mizas nogāzes, kur zēna acu priek�ā pavērās iespaidīga ainava. Tur bija ezers, kas spoguļojās augo�ā mēness spo�ajā gaismā.

Tobijs sajuta, kā viņu pārņem milzīgs miers, un lēnām sāka kāpt lejup pa krauju. Kājas atrada ierastos izciļņus. Viegls kā spalva, viņ� gandrīz nemanāmi skāra ar pēdām mirdzo�o koka virsmu.

Tobijs atlaidās ezera krastā.

Da�as lielas lapas bija iekritu�as ūdenī un veidoja lielas, rāmas salas. Pirms piecām naktīm viņ� bija gulējis aug�ā mizas caurumā un lūkojies debesīs. Tagad Koks pamazām sāka iegūt rudenīgas nokrāsas. Rūsgana atblāzma caurauda nakts tumsu.

Viņa lielais skrējiens �eit varēja arī beigties.

Viņ� labprāt gaidītu savus vecākus te, ezera krastā. Kādu dienu viņi būtu klāt ar nelieliem koferī�iem rokās un mēteļiem uz rokas.

-�� Lūk, arī mēs�

-������ Tev bija ilgi jāgaida, bet tagad tas viss ir beidzies, teiktu viņa māte zem cepures tīkliņa. Redzi dzīve sākas no jauna.

Tobijs redzēja �o sapni, gulēdams savā līcītī pie ezera. Bet kādā sirds kaktiņā jau rosījās visi piedzīvojumi, kas viņu vēl tikai gaidīja. Sapnis bija vairāk nekā labs, Tobijs tajā patvērās kā zem lielas dūnu segas, kad laukā snieg.

Un tad viņ� izdzirdēja rudens naktij glu�i netipisku skaņu. Tā bija cikāde. Tobija acis pla�i iepletās. Viņ� tā bija gaidījis �o brīdi. Kāda ēna nostājās starp viņu un mēnesi.

-� Vai tu sapņo?

Eli�as jautājumu pavadīja dzidri smiekli, kas Tobijam atgādināja zvār�gulī�u skaņas.

-�� Jā, es sapņoju!

Katra sekunde bija bieza un salda kā krēma kūka.

-�� Un vai tavam sapnim ir labas beigas? turpināja Eli�a.

Tobijs atbildēja to, ko patiesi domāja:

-� Tas ir atkarīgs no tevis.

��

Ja mu�as kāpuram, līdzīgi kā novelkot zeķi, novelk ādu, lai izgatavotu guļammaisu vai nelielu dārza siltumnīcu, tad pāri paliek balta, lipīga masa.

Plikadīdas bija klāti ar �ādu pretīgu līmi izskatījās, ka viņu āda būtu pārvārīta verdo�ā ūdenī.

Viņi izlēca no krūmiem, aurodami pilnā rīklē. Eli�a pārtrauca peldēt un skatījās uz trim Plikadīdām, kuri, vētraini plātīdamies ar rokām, uzmeta viņai virsū tīklu ar lielām, retām acīm. Tad viņi izvilka tīklu krastā.

Tobijs gribēja mesties viņiem virsū, bet kājas likās ieaugu�as zarā. Zēns trīcēja kā lapa. Arī pakliegt viņ� nespēja, jo no balss bija pāri pali�kusi vien smalka, gandrīz nedzirdama �ukstoņa.

Eli�a tīklā nekustējās. Viņa ļāva visam iet savu gaitu. Ar roku viņa viegli pamāja Tobijam. Meitene neizskatījās skumja.

Kad Tobijam beidzot izdevās atbrīvot kājas no mizas tvēriena, viņ� skaļi iekliedzās un pamodās. Nakts bija klusa. Tobijs pavilka segu, lai cie�āk ietītos tajā.

Nejaukais sapnis bija viņu sastindzinājis un izmērcējis ledainos sviedros.

Jau mēnesi Tobijs gulēja alā, kas bija izveidojusies mizas stāvajā krastā ezera viņā malā. Pati grota bija pietiekami pla�a un augsta, bet tās ieeja tik �aura, ka mu�as kāja tajā iesprūstu.

Eli�a tur bija zēnu aizvedusi jau pirmajā viņa atgrie�anās naktī.

Kad Tobijs norāpās pa stāvo krauju un atklāja alu, viņ� sāka protestēt. Klusībā viņ� sapņoja par Eli�as mātes ceptajām gardajām pankūkām un viņu mājas krāsainajiem, mīkstajiem matra�iem. Bet Eli�ai bija izde�vies zēnu pārliecināt, ka par viņa klātbūtni nevienam nav jāzina, pat ne I�ai Lī.

Izrādījās, ka �ī uzstājība bija vietā, jo jau nākamās dienas rītā pie Lī mājas durvīm klauvēja D�o Mit�a patruļa.

Eli�a devās atvērt. Viņas māte bija devusies apkopt bruņutis. Izdzir�dējusi klauvējienus pie durvīm, Eli�a a�i pārvilka apģērbam pāri naktskreklu un sabu�ināja matus, lai atgādinātu cilvēku, kur� nupat ticis pamodināts. Aiz durvīm atradās tikai divi vīri. Citi dro�i vien gai�dīja augstāk.

-�� Labdien, teica Eli�a un no�āvājās, cik saldi vien spēja. Abi tipi stāvēja un blenza. Meitenei bija divpadsmitarpus gadu, bet vecumu no skata vien bija grūti noteikt. Viņas apģērbs lika negaidītajiem ciemiņiem atkāpties. Vīri netika gudri, vai viņu priek�ā atrodas bērns vai jauna sieviete pavisam vieglā apģērbā.

Nevarēdami saprast, kādā tonī vajadzētu runāt, vīri klusēja. Bet nekādi galantie d�entlmeņi tie vis nebija, tādēļ viņi �igli vien atgriezās pie saviem primitīvajiem refleksiem:

-�� Mums jāpārmeklē māja!

Eli�a pasmaidīja.

-�� Man reiz izdevās izmācīt kādu blakts mazuli teikt "labdien", �ķiet, ka tam vajadzētu izdoties arī ar diviem tarakāniem� Labdien! viņa atkārtoja.

Minētie tarakāni izskatījās manāmi apmulsu�i. Parasti �ādu mazu blusu Eli�u viņi būtu varēju�i izsmērēt gar sienu, bet Eli�a bija Eli�a un ne mazākā mērā neradīja vēlmi viņu izsmērēt gar sienu.

Drīzāk viņa bija tā, kas ar savu lielo acu dzēlīgo un �audīgo skatienu �obrīd vīrus padarīja melnus un maziņus. Viņi atkāpās soli atpakaļ. Viens no vīriem nobubināja:

-�� Lab� dien.

-�� Mums jāpārmeklē māja, kā tāds plānprātiņ� atkārtoja otrs.

Eli�a uz otro vīru paskatījās ar dziļu un patiesu no�ēlu. Tad viņa teica

pirmajam:

-������� Jūs, kungs-kur�-protat-pateikt-labdien, nāciet iek�ā, bet es palūg�u atstāt ārpusē jūsu kompānijas dzīvnieku.

Tas, kur� bija atņēmis labdienu, redzēja, kā viņa biedrs kļūst ko�i sārts. Pats viņ� iegāja mājā. Eli�a aiz viņa aizcirta durvis. Otrs ciemiņ� apstulbis palika ārpusē.

Meitene apsēdās zemē pie ugunskura. Vīrietis, ieraudzījis mājas iek��pusi, saprata, ka to pārmeklēt varēs vienā mirklī. Viņ� pastūma sāņus da�us krāsainos aizslietņus, pārcilāja da�us matra�us un devās atpakaļ pie Eli�as:

-�� Es� Paldies, jauk'ndz. Es jau pārmeklēju�

Pieklājība viņam bija kas jauns, un pēk�ņi viņ� atklāja prieku, kādu tā sniedz. Un, kad jau ir sākts, tad apstāties vairs nav iespējams:

-������� Man ir ārkārtīgs� gandarījums jums pateikties� par �o uzņem��anu� ja es varu jums atļauties �ādi izsacīties.

Eli�a tikko valdījās, lai nesāktu locīties smieklos. Viņa piemeta jaunu pagali ugunskuram. Krietni saņemoties, meitenei izdevās atbildēt:

-� Atļaujieties, dārgais Tupeni�

Vārdu "tupenis" reizēm lietoja viņas māte, un Eli�ai nebija ne mazākās nojausmas, ko tas nozīmēja. Vīrs izskatījās glaimots un vairākas reizes neveikli paklanījās.

-������� Mana liela atvaino�anās, jauk'ndz. Mēs jūs vairāk neapgrūtināsim ar atkārtotu meklē�anos�

Un viņ� atmuguriski kāpās uz durvju pusi. Eli�a tā valdījās, lai nesmietos, ka acīs viņai sariesās asaras. It kā ar to visu vēl nebūtu gana, Mit�a vīrs murmināja:

-� Jūsu padevīgais kalps Tupenis� Visu cieņu, jauk'ndz�

Beidzot viņ� bija ticis laukā no mājas un delikāti aizvēra aiz sevis durvis.

Eli�a pieskrēja un piespieda pie tām ausi. Ārpusē ticis, vīrs uzkliedza savam biedram:

-������� Nu? Tu tagad es' lepns par sevi, neaudzinātais blēdi! Ne jau tevi no gultas izcelta dāma pagodinās par Tupeni!

-�� Bet�

-�� Nav nekāds bet�

-�� Piedo�anu�

-�� Piedo�anu! Nevis "piedo�anu" jāsaka, bet gan: piedodiet, Tupeni!

-�� Labi, labi, Tupeni. Piedodiet, Tupeni.

Alā vēl ilgi atbalsojās viņu smiekli, kad Eli�a atstāstīja �o apciemo�jumu Tobijam. Viņi vairākas reizes atkārtoja: "Jūsu padevīgais kalps Tupenis," un klanījās līdz zemei.

Eli�as dzīve tagad bija sadalīta divās daļās mājās pavadītais laiks un ar Tobiju pavadītais laiks. Mātei viņa pāris rei�u dienā mēdza teikt:

-�� Es aizie�u līdz ezeram mazliet nopeldēties� Drīz bū�u.

Tā kā pārējā laikā viņa apzinīgi palīdzēja mājas darbos, tad māte viņai �o prieku neliedza.

Pa ceļam Eli�a paķēra mazu bļodiņu, kuru mēdza paslēpt mizas �ķirbā netālu no mājas. Tajā viņa slepeni salika ēdiena paliekas no maltītēm. Par laimi, mamma kādu rītu bija teikusi:

-� Ja tu tik daudz peldies, tad tev arī vairāk jāēd.

Un katru dienu viņa gatavoja Eli�ai aizvien lielākas porcijas.

Bļodiņu Eli�a nesa Tobijam, kur� nebija zaudējis apetīti. Pie viena viņi mazliet aprunājās. Da�reiz Eli�a viņam izstāstīja jaunākos tuvākās apkaimes notikumus:

-�� Iedomājies, Olmehu dzirnavas izdemolētas.

Tobijs nebija Eli�ai izstāstījis par notikumiem dzirnavās, jo negribēja runāt par nabaga cilvēku pastrādāto nodevību. Eli�a turpināja:

-������ Tas bija Lekss, kur� atrada dzirnavas nopostītas. Viņa vecāki bija pazudu�i. Visi domā, ka viņus ir aizturējis D�o Mit�s. Lekss devās viņus meklēt. Arī par Leksu nekas vairāk nav zināms.

Tobijs klausījās un domāja: "Nabaga ļautiņi, viņi bija sagatavoju�i pa�i savu nelaimi glu�i kā saldo ēdienu gabaliņ� baiļu, saujiņa melu, labi daudz vājuma un da�i grami ambīciju. Un tagad viņu dēlam nāksies to notiesāt."

Vairākas reizes Tobijs bija redzējis medniekus lodājam ap ezeru, tādēļ pats iznāca no alas vienīgi naktīs.

Tumsā viņ� nogāja lejup pa krauju un pastaigājās pa ezera krastu, mētājot pa ūdens virsu plakanus akmentiņus, kas atstāja aiz sevis mēness gaismā mirdzo�as vagas. Turpat pludmalē viņ� apmeta da�us salto, lai nezaudētu fizisko formu. Reizēm zēns vienatnē uzspēlēja Jautro bumbu ar pa�a izgatavotu bumbu no smalkām skaidām, citreiz atgūlās un pavadīja daļu nakts, raugoties zvaigznēs, par spīti salam, kas ar katru nakti pieņēmās spēkā.

Da�reiz arī Eli�a nakts vidū viņam pievienojās. Viņai bija izdevies, nepamodinot māti, izlavīties no mājas un atnākt līdz ezeram.

Tādos brī�os Tobijs reizēm viņai pavaicāja par Plikadīdām. Vairākas reizes meitene neatbildēja uz jautājumu, izliekoties, ka sadzirdējusi tālumā troksni vai ieraudzījusi ūdenī ēnu, kas it kā peldēja uz viņu pusi. Bet, kad Tobijs uzstāja, viņa atbildēja izvairīgi:

-�� Es neko daudz par viņiem nezinu� Stāsta jau visu kaut ko. Nevajag tenkas ņemt par pilnu. Viņi ir zemāk, otrpus robe�ai�

Savas īsās un briesmīgās atgrie�anās Galotnēs laikā Tobijs bija dzir�dējis, ka Plikadīdu jautājums kļūst arvien nozīmīgāks. Bērns būdams, viņ� reti kad bija dzirdējis sarunas par �o tematu, toties tagad tas nodar�bināja visus prātus. Ja varēja ticēt Mano Aseldora vārdiem, tad beidzot esot tikusi publiskota EL Blīsa, Leo Blīsa tēva un slavenā piedzīvojumu meklētāja, lieta, kas liecināja par viņa bojāeju, pārejot lielo robe�u. Tas notika, kad mazajam Leo bija tikai divi gadi, un tolaik viņa tēva nāves iemeslu neatklāja, toties tagad bija skaidrs, ka vainīgie ir neviens cits kā Plikadīdas. Viņi bija nogalināju�i El Blīsu. Kaimiņu bū�anas Komiteja izplatīja �o vēsti pa visiem skaļruņiem. Bija pamats ba�īties, ka Kokā varētu būt iefiltrēju�ies Plikadīdu spiegi. Lai nebūtu skaļi jāizrunā vārds "Plikadīda", cilvēki lietoja apzīmējumu "draudi" un izrunāja �o vārdu ar noslēpumainu sejas izteiksmi.

Tobijs neatlaidīgi turpināja:

-�� Bet visi ta�u runā, ka�

-�� Tie, kuri runā, pa�i nevienu nav redzēju�i!� Eli�a viņu pār�trauca.

-�� Un tu?

-�� Zini, ko, meitene turpināja, kad es pirmo reizi sastapu maijvaboli, es no �ausmām sāku skaļi brēkt. Toreiz es domāju, ka man ir gals klāt, jo biju dzirdējusi, ka maijvaboles ēdot bērnus. Maijvaboles taisa troksni un drusku apgrau� zarus, bet tās nenodarīs pāri pat mu�ai! Nevajag vienmēr klausīties, ko runā citi. Ja, piemēram, tev cilvēki būtu iestāstīju�i, ka es esmu pretīga stulbene, mēs nebūtu kļuvu�i draugi, bet tu savukārt visiem stāstītu, ka tur pie ezera dzīvo viena pretīga stul�bene.

-�� Par maijvabolēm, atbildēja Tobijs, es būtu ar mieru tev noticēt, ka tās nav nemaz tik nejaukas. Iespējams, ka runas par Plikadīdām arī ir pārspīlētas� bet to Eli�u to gan es neparko negribētu savā ceļā sastapt!

Eli�a tēlotās dusmās metās Tobijam virsū, nogāza viņu zemē uz mizas un, atlauzusi zēnam abas rokas uz muguras, uzsēdās viņam virsū. Viņa bija pārsteidzo�i stipra. Tobijs smiedamies lūdza ap�ēloties. Eli�as mati kutināja viņa kaklu. Meitene atlaida savu upuri un nostiepās zemē zēnam blakus.

Viņi gulēja uz mizas, sānus kopā saspiedu�i. Tā viņi jutās dro�ībā tāpat kā toreiz, kad abi bija apmaldīju�ies pamestajā savvaļas bi�u stropā, kas pēc tam bija kļuvis par viņu apburto pili. Viņi skraidīja pa zeltainajām ejām, kas veda uz kapelām; no kapelu griestiem lejup nokarājās medus stalaktīti. �is strops bija Eli�as iemīļotākā uzturē�anās vieta. Nāvējo�ais bi�u strops, tuk�s un pamests, no pekles bija pārvēr�ties paradīzē. Līdzīgi bija ar ezera krastiem, kad tur neklejoja Tobija mednieki.

Viņi klausījās viļņos, kas sitās pret ezera krastu, un vējā, kur� spēlējās kailajos zaros. Ezers bija aprijis pēdējās tajā iekritu�ās lapas. Vairs nebija manāmas apaļās ūdensblusu muguras, kas vasarā gul�ņāja uz ūdens.

Viņi iemiga. Eli�a bija sarāvusies kamolā. Tikai viena roka bija ārā no apmetņa un nedaudz spieda Tobija plecu.

Bet Tobijam ne prātā nenāca �ēloties par �īm brīni�ķīgajām sāpēm.

Novembris pagāja apmēram tādā pa�ā garā, pat pārāk mierīgi, lai neliktos aizdomīgs, un laiks pieturējās tie�i tik vēss, ka ļāva aizmirst par ziemas tuvo�anos un to, ka vajadzētu tai sagatavoties. Ziema pārsteidza visus pēk�ņi, vienas nakts laikā, un te arī stāstam varētu būt gals.

Tās būtu skaistas beigas, kas vēstītu: "Ziema paņēma Tobiju savās skavās, un par viņu vairs netika runāts."

Bet, tā kā parasti tie ir sīkumi, kas maina notikumu gaitu, tad arī �oreiz, pateicoties kādam sīkumam, Tobija stāsts var turpināties.

�is "sīkums" patiesībā bija veselus astoņus centimetrus gar�, un tā spārnu pletums atvērumā bija veseli desmit centimetri. �is "sīkums" pārvietojās ar vidējo ātrumu astoņdesmit kilometri stundā, un kādā no saviem agrajiem pētījumiem Sims Lolness bija pierādījis, ka �is "sīkums" no Koka līdz Mēnesim varētu nokļūt se�os mēne�os, se�padsmit dienās un �etrās stundās.

"Sīkums" beigts nokrita pie I�as Lī kājām tie�i pirmajā decembrī.

Tā bija zilā spāre.

Spārei starp �okļiem spirinājās vēl dzīvs ods, ko tā bija noķērusi lido�jumā. Tūlīt pēc tam viņa bija mirusi tajā skaistajā nāvē, kādā iet bojā lielākā daļa spāru, iestājoties pirmajam salam.

I�a Lī stāvēja ar ieplestu muti. Turpat zemē mētājās milzu lidaparāts. Viņa pat nepamanīja, kā odam izdevās atbrīvoties no lielā zvēra �ok�ļiem un, palaikam nedro�i iesīcoties, aiztenterēt nezināmā virzienā. I�as prātu neaizņēma arī domas par spāres traģisko galu, ko tā bija sagaidī�jusi līdzīgi kareivīgai dāmai, kas zobojas par pensijas vecumu.

I�a domāja par ko glu�i citu.

Viņa domāja par to, ka ziema ir klāt. Jā, tie�i �eit. Un vēl par to, ka ziema, kas ar savu pirmo skūpstu nopļauj ātrāko kukaini Kokā, kur� pārvietojas ar astoņdesmit kilometru ātrumu stundā, būs ļoti ne�ē�līga.

Atstājot milzīgā insekta atliekas tur, kur tas bija nogāzies, Eli�as māte iegāja mājā. Viņa paņēma lielu auduma maisu un iekrāva tajā pusi no pieliekamā kambara satura. Tad viņa skrie�us metās pie Kima un Lorkas viņu jaunajām bruņutīm. �ī bija jau ceturtā paaudze kop� tā laika, kad reģionā bija ieradu�ies Lolnesi, tas bija pirms pieciem gadiem. Blakus bruņutu novietnei bija neliela telpa, kurā sieviete uzglabāja pēdē�jās �ajā sezonā izdētās olas. Arī no tām viņa labu daļu salika maisā un tad devās cauri sūnu me�am pa taciņu, kas veda uz ezeru.

Viņa virzījās uz priek�u noteiktiem soļiem, ar maisu uz pleca, pretī ledainajam vējam, kas bija pārņēmis Koku. Nonākusi līdz vietai, no kuras pavērās skats uz ezeru, I�a pārsteidza savu meitu, kas tie�i tobrīd devās mājup.

Eli�a spēji apstājās savā straujajā skrējienā un pārsteigta skatījās uz māti. No malas viņas izskatījās kā divi satraukti vienas un tās pa�as personas atspulgi. I�a un Eli�a.

-�� Nu, Eli�a, atkal peldējāmies? ierunājās māte.

-�� Jā, mammuc.

-�� Nenosali?

-�� Nē, mammuc'.

-� Tu esi par to pārliecināta?

-� Jā�

I�a tikai pamāja ar roku ezera virzienā. Eli�a pagriezās. Visa ezera virsma bija aizsalusi.

-�� Un vai tu nesadauzies, kad lec ūdenī? Eli�as vaigi bija piesārtu�i. Viņa kodīja lūpas.

-�� Es, mammu, nepeldējos.

-�� Un vakar?

-�� Vakar arī ne, mammuci� Un visu iepriek�ējo mēnesi�

-�� Kur viņ� ir?

-�� Kas?

I�a nedusmojās, bet viņu pārņēma nepacietība.

-�� Saki ātri! Kur viņ� ir?

Stindzino�ais vēj� pieņēmās spēkā, un nebija vairs tālu līdz tumsai.

-�� Viņ� ir tur aug�ā, mammuc'.

I�a Lī pagāja garām Eli�ai, teciņus noskrēja lejup pa nogāzi, apgāja ezeru un sāka rāpties aug�up pa pretējā krasta krauju. Meita ar pūlēm tika līdzi mātei, lai gan pirmā uz muguras nesa lielo maisu.

Tobijs zīmēja uz alas sienām. Par krāsu viņ� izmantoja sarkano pelējumu, ko vēlā rudeni var atrast ezera tuvumā. Viņ� zīmēja ziedu. Orhideju.

Ļaudis zināja stāstīt, ka senos laikos Kokā bija augusi puķe. Kāda orhideja bija atceļojusi no nekurienes un iesakņojusies vienā no aug�as zariem. Zieds bija gājis bojā 1. decembrī tas notika, pirms bija dzimis Tobijs, viņa vecāki un vecvecāki.

Kop� tā laika 1. decembrī Kokā svinēja Ziedu svētkus.

Ļaudis straumēm plūda uz zaru, kur kādreiz bija augusi orhideja. Tajā vietā nebija nedz ierīkots monuments, nedz uzstādīta statuja. Tur atra�dās vienīgi sakaltis zieds, ko plosīja lieti un vēji un kas turpināja vilkties �okurā tā, it kā vēl būtu dzīvs.

Bet tagad, atgrie�oties Galotnēs, Tobijs ziedu vairs neatrada. Tas bija novākts. Un tā vietā bija uzplauku�as D�o Mit�a Koksaimniecības jaun�celtnes.

Tobijs pilnībā bija nodevies atmiņu par orhideju glezno�anai, kad piepe�i viņam aiz muguras izauga kāda ēna.

-�� Eli�a! viņ� iesaucās, lepns par uzgleznoto. Paskaties!

Zēns pagāja vie�ņai pretī, ta�u tā nebija Eli�a. Tā bija Lī kundze, skaistā I�a Lī, kas, piesārtusi no piepūles, nolika zemē maisu.

-�� Labdien, kundze, Tobijs sveicināja.

Mātei aiz muguras iznira arī pavisam aizelsusies Eli�a.

-�� Labi, tagad bez jokiem, teica I�a Lī.

-�� Jūs atklājāt� Tobijs konstatēja.

-�� Jā, es atklāju gan! Jau pirmajā dienā! Jau tajā pirmajā rudens naktī, kad izdzirdēju cikādes dziesmu. Un es redzēju, kā Eli�a kā mazs zaglis lavījās ārā no mājas�

-�� Un jūs neko neteicāt?

-�� Ko es būtu varējusi teikt? Vienīgi to, ka nevajadzētu mani uzskatīt par bezsmadzeņu uti. Vairāk neko. Man tikai nācās izlikties, ka Tobija �eit nav, ierēķināt viņa tiesu ēdienreizēs un ļaut Eli�ai parūpēties par pārējo.

Eli�a un Tobijs bija mēmi no pārsteiguma. Viņi pa�i bija uzskatīju�i, ka ir attapīgākie visā pasaulē, bet nu tiem nācās atzīt, ka ne jau veiksme vien bija palīdzējusi. I�a turpināja:

Tagad ir jābūt uzmanīgiem. Agri vai vēlu �ī ala var kļūt nepieejama, ļa sāks snigt, tad Tobijs vairs nevarēs izkļūt laukā. Uz ziemu mums viņam jāatrod cita slēptuve. Es domāju, ka tas varētu būt kambaris bla�kus bruņutīm. Pārvāk�anos vajadzētu noorganizēt �onakt pat. Tev jāuz�kavējas �eit, Tobij, kamēr mēs visu sagatavosim. Es atstā�u tev maisu. A r �o pārtiku tu varēsi iztikt kādas divas nedēļas, ja kaut kas atgadītos.

Un viņa devās uz izeju. Pirms I�a izgāja no alas, viņa pagriezās atpakaļ un palūkojās aug�up uz ziedu.

-�� Kas tas ir, manu zēn?

"Manu zēn!" Nedēļām ilgi neviens viņu tā nebija nosaucis. Un Tobijs sajuta, kā viņam, atminoties vecākus, mazliet iesmeldzās sirds.

-�� Tas ir zieds, viņ� atbildēja.

I�a brīdi klusēja. Likās, ka �is vārds viņu aizkustina. Tad sieviete sacīja:

-������ Tas ir skaists� Es jau biju aizmirsusi, kāds izskatās zieds. Lai gan tur, kur es uzaugu, bija daudz puķu.

Un viņa izgāja. Tobijs prātoja par I�as pēdējiem vārdiem. Kurā vietā ir iespējams uzaugt starp ziediem? Eli�a vēl da�as sekundes uzkavējās. Viņa izskatījās tāda kā sapīkusi vai tā, it kā kaut ko no�ēlotu.

-�� Viņa ir laba, tava mamma, Tobijs teica.

-�� Jā, tā neko, klusi atzina Eli�a. Nūja, tad labi, līdz rītam!

Un arī viņa nozuda alas ailā.

-�� Līdz rītam, noteica Tobijs.

Kad Tobijs nākamajā rītā izbāza degunu no alas, deguns sastapa sniegu. Viņ� rakās tam cauri visu dienu, bet rak�anai nebija nekādas jēgas. Tagad Tobijs bija sniega gūsteknis.

Bija 2. decembris. Atkusnis bija gaidāms martā.

Viņam bija pārtika divām nedēļām.

Tā gan.

Galotnēs, lai aizslaucītu sniegu, pietika ar vēja brāzmu vai saules staru. Bet Zemajos Zaros sniegs ieguļas kā milzīga, balta bruņuts un projām dodas vienīgi tad, kad iestājies pavasaris.

Vispirms Tobijs �ausmīgi saniknojās.

Beigt dzīvi tik nejēdzīgā veidā! Tobijam bija izdevies izbēgt no visa pasaules ļaunuma, kas viņu apzināti vajāja, un tagad viņu nogalinās nevainīgs sniega blāķis. Zēns bezspēcīgi iespēra pa ledus durvīm, kas noslēdza alas izeju.

Pēc pāris spērieniem viņam iesāpējās kāja, bet sniegs joprojām atra�dās savā vietā, un Tobijam nebija izdevies izdauzīt tajā pat niecīgu robu. Viņ� nokrita ceļos. Zēnam likās, ka pēdējā cerība viņu pametusi. Vienī�gās izjūtas bija dusmas un �ēlums.

Saņemies, Tobij! Saņemies�

Tas bija viss, kas ienāca zēnam prātā, un viņ� turpināja �os vārdus atkārtot vēl un vēl, bet cerība neatgriezās. Virs galvas vairs nebija zvaig�ņotās debess, kas zēnam alla� bija palīdzējusi piecelties un uzmundrinājusi. Bija tikai alas saltās sienas un griesti. �etrus mēne�us nebija iespējams iztikt ar vienu vienīgu pārtikas maisu. Viņ� izkaltis sauss kā zariņ� un visbeidzot salūzis. Kādu brīdi Tobijs stāvēja pilnīgi nekustīgi. Galu galā nebija nemaz tik nepatīkami beigt savu cīņu �ādi.

Iespējams, viņ� nekad nebūtu atguvies, ja vien nebūtu iedomājies savus vecākus. Visu rudeni Tobijs bija gaidījis viņus atgrie�amies. Kā mazs puisēns, kas sē� savā krēsliņā pazudu�o cilvēku satik�anās punktā, gaidot, kad viņam kāds atnāks pakaļ.

Pēk�ņi viņam parādījās kāda vīzija. Tā bija maza būdele liela, tuk�a tirgus laukuma malā. Zemē visapkārt mētājās veci papīri. Viss bija kā izmiris. Uz būdas bija uzraksts: "Pazudu�o vecāku birojs". Ja uzmanīgi ieskatījās caur norasoju�o stiklu, iek�pusē varēja ieraudzīt Simu un Maju. Viņi sēdēja uz taburetēm, rokas uzliku�i uz ceļgaliem, un izskatī�jās, ka viņi tā gaida jau veselu mū�ību.

Tobijs saprata, ka viņ� �eit gaida veltīgi un ka tie ir vecāki, kas gaida viņu.

Viņi uz Tobiju paļāvās.

Tobrīd zēns pēk�ņi sajutās liels, lai gan augumā nebija paaudzies pat par milimetra simtdaļu.

Un tad, itin kā būtu skatījis brīnumu, viņ� lēnām piecēlās.

Jā, situācija bija dramatiska, bet viņ� vismaz to apzinājās. "Paredzēt" nozīmē "zināt" Alnorellas kundze mēdza sacīt savam mantzinim, lai mudinātu viņu saraust vēl vairāk naudas.

Un �ī bija tā reize, kad Tobijs ņēma vērā vecās Radegondes padomu. Viņ� mēģināja paredzēt.

Vispirms viņ� apsēdās un novilka zeķes, lai iz�autu tās pie uguns. Jā, brīnumainā kārtā viņam vēl joprojām bija uguns. Malku viņ� ieguva, izcērtot no grīdas nelielas koka atlūzas. Un viņam vēl bija septiņi sērko�ciņi. Kastīti ar tiem viņ� atlika malā kā īpa�u dārgumu. Par laimi, dūmi alā neuzkrājās acīmredzot stumbrā bija kādas neredzamas spraugas, pa kurām izkļuva laukā dūmi un ieplūda svaigais gaiss. Katrā ziņā elpot Tobijam bija viegli.

Gaiss, siltums, gaisma� Viņam trūka vienīgi pietiekama daudzuma pārtikas.

Tobijs izkrāmēja uz grīdas visu maisa saturu. Viņ� saskaitīja vairāk nekā simt da�ādu produktu.

Tad viņ� izskaitīja, cik dienu vēl atlicis līdz 1. aprīlim. Sanāca simt divdesmit dienas. Viņam tātad būs jāēd pa vienam pārtikas produktam dienā. Un tā �etrus mēne�us. Viena ola vai viens cepums, vai gabaliņ� �āvēta �ķiņķa, vai viena ķērpja lapa�

Tobijs saviebās. Viņ� saprata, ka �ī ir visai trūcīga ēdienkarte. Trūcīga? Drīzāk runa bija par nenovēr�amu un mokpilnu bada nāvi.

Trīspadsmit gadus vecam bērnam pārtikt no vienas olas dienā bija tas pats, kas iedot kokgrau�iem izgrebtu koka bumbu, aicinot tos uzspēlēt kādu Jautrās bumbas partiju. Viņi sāktu ar to, ka norītu bumbu, un, ja tiesnesim būtu dārgi viņa stilbi, tam nāktos steig�us ņemt kājas pār pleciem.

Kādu brīdi Tobijs vēroja, kā �ūst viņa zeķes. Viņ� redzēja, kā liesmu raustīgajā gaismā uz sienas dejoja uzzīmētā orhideja. Zēna skatiens j slīdēja lejup līdz vietai uz grīdas, kur viņ� bija atstājis nelielu sarkanā pelējuma kaudzīti. Izbrīnā sarauktām uzacīm Tobijs piecēlās un tuvojās kaudzītei.

Tā bija uz pusi lielāka.

Vakar viņ� ar ogli bija novilcis uz grīdas apli. Tā bija viņa palete, uz kuras Tobijs bija nobēris �o, ja tā varētu sacīt, krāsu. Un tagad pelējums bija izpleties ap visu apli. Tā bija tie�i divtik daudz.

Tobijs iemērca pelējumā pirkstu. Tad ar riebumu paskatījās uz to. Masa atgādināja nedaudz taukainu pulveri. Nezaudējot ne mirkli, Tobijs a�i iebāza pirkstu mutē. Pēc krietnas �āpstinā�anas, viņam nācās atzīt, ka gar�a nav nemaz tik slikta. Kaut kas līdzīgs saberztām sēnēm. Vēlreiz iemērcis divus pirkstus pelējumā un tad krietni apvārtījis tajā īk�ķi, zēns atgriezās pie uguns.

Viņ� jutās visai lepns par sevi. Pelējums, kā jau dzīvs organisms, nemi�tīgi vairojās un tātad nodro�ināja Tobiju ar neierobe�otu daudzumu svaigas pārtikas (ja vien pelējumu var atļauties nosaukt par svaigu). Papildinot to ar gabaliņu gaļas vai olu un piedzerot klāt kausētu sniegu, viņam būs viens kārtīgs ēdiens katru dienu.

Viņa prāts pievērsās vārdam "diena". Ko nozīmē "diena", ja tu atro�dies melnā alā? Kā lai nosaka laiku, ja nav saules? Vecmāmiņai bija

pulkstenis, kas zvanīja stundas. Bet tas bija retums, jo pa visu Koku bija labi ja divi trīs �ādi pulksteņi. Pārējie iedzīvotāji noteica laiku pēc saules vai gaismas spilgtuma. Bet kā gan lai viņ� nosaka laiku �ajā dobumā? Vai alā bija kaut viens vienīgs priek�mets, ko ietekmēja laiks? Viņ� prātoja labu brīdi.

Pēk�ņi Tobijs ar pirkstu piebakstīja savam vēderam. Padoms bija rokā.

Viņa pa�a vēders bija precīzs kā pulkstenis.

Kad Tobijs sajuta izsalkumu, viņa vēders trok�ņoja tikpat skaļi kā vecāsmātes sienas pulkstenis. Vispirms viņ� iedomājās, ka varētu skai�tīt laiku pēc sava izsalkuma. Tā likās laba ideja. Viens neliels izsal�kums, divi nelieli izsalkumi, trīs nelieli� Labi, ka viņ� nepalika pie �īs domas.

Tobijam bija tik daudz pārtikas, lai viņ� varētu izturēt simt divdes�mit dienas, bet ne jau simt divdesmit nelielus izsalkumus. Pakļaujoties saviem nelielajiem izsalkumiem divpadsmit stundas diennaktī, viņ� jau februārī ap Pelnu dienu būtu piebeidzis pēdējās pārtikas rezerves. Un tad sāktos gavēnis ar simtprocentīgu pelējuma diētu līdz pat aprīlim. Cik labi, ka viņ� laicīgi apdomājās! Nē, vadoties tikai pēc vēdera intere�sēm, nekas labs nesanāks.

Tobijs turpināja prātot.

Viņam bija absolūti nepiecie�ams zināt, cik daudz laika ir pagājis. Kas vēl �ajā alā mainījās laika gaitā?

Viņa skatiens atgriezās pie pelējuma. Un Tobijs plati pasmaidīja. Pelē�jums ne tikai pabaros viņu, bet kalpos arī kā laikrādis.

Tobijs uzvilka otru apli apkārt tam, kuru bija uzzī�

mējis vakar. Divdesmit �etru stundu laikā sārtai: pulveris bija pārvietojies no viena apļa otrā. Viņam tikai būs jāsavāc pelējums, kas atradīsies ārpus mazā apļa.

Kad pelējums būs sasniedzis otro līniju, būs pagāju�as divdesmit �etras stundas un viņ� varēs ieturēt otro maltīti. Ar pelējumu, ko ^ viņ� katru dienu izņems no apļa, varēs iztikt. ^

Tā sākās Tobija ziema. Ar gaisu, ar ūdeni, ar siltumu, ar barību un ar laika skaitī�anu. Lūk, arī viss, kas bija nepiecie�ams, lai varētu iztikt �etrus mēne�us. Pāris dienu zēns pavadīja visai pacilātā garastāvokli. Viņ� bija glābts. Viņ� izdzīvos. Un kādu dienu viņ� atkal skatīs gaismu.

Bet, atzīmējot tre�o alā pavadīto dienu, ēdot sacietēju�u maizi un pieko�ot pelējumu, viņ� aprēķināja, ka jāiztur vēl veselas simt septiņ�padsmit dienas, un pēk�ņi Tobijs saprata, ka cilvēks nepārtiek tikai no gaisa, ūdens, siltuma, gaismas, pārtikas un laika skaitī�anas.

Kā tad viņam vēl trūka? Kas gan vēl ir nepiecie�ams cilvēkam, lai dzīvotu?

Citi cilvēki.

Jā, tāds bija viņa secinājums.

Cilvēkam ir nepiecie�ami citi cilvēki.

Tā pagāja divas nākamās dienas Tobijs meklēja kādu sabiedrību. Bet alā neatradās ne vissīkākais sabiedrības aizmetnī�a gabaliņ�. Neviens pats jautrs kukainis, kuram Tobijs varētu likt skraidīt ap ugunskuru. Pēc kāda laika viņ� atkal pievērsās pelējumam. Neilgu brīdi Tobijs cerēja, ka pelē�jums, būdams dzīvs tāpat kā viņ�, varētu kļūt par tādu kā zēna otro "es". Galu galā tas auga tāpat kā Tobijs. Varbūt �ai �upiņai kaut kur ir arī dvēsele?

Pāris stundu aprunājies ar pelējuma kaudzi kā ar vecu draugu, viņ� sev atzinās, ka, �ādi uzvedoties, nepaies ne nedēļa, līdz viņ� sajuks prātā pavisam. Tobijs nokliedzās tā, ka noskanēja visa ala:

Tobij! Beidz sarunāties ar pelējuma �upu! Tobij!

Viņa balss vēl labu brīdi atbalsojās alas sienās. Tagad Tobijs jutās krietni labāk. Viņ� tomēr vēl aizgāja līdz pelējumam, lai atvainotos un paskaidrotu, ka viņam pret to nav nekā personiska, ka pelējums viņam ļoti palīdz un ka viņ� ar to vairs nerunāsies.

Tad Tobijs nedaudz paskaldīja koku, sagādājot sev da�us skalus ugunskuram, un beidzot apsēdās.

Tad viņ� atcerējās Polu Kolīnu.

Pols Kolīns bija traks vecis. Tā viņu dēvēja, lai gan patiesībā viņ� nebija ne vecs, ne traks. Jā, ir tādi vārdu salikumi, kas neizsaka

neko, "vientie�i" bie�i vien ir cilvēki, kuru domā�ana ir pārāk sare��ģīta citu sapra�anai, un "lielie gudrinieki", gadās, ir pavisam maza auguma un pilnīgi idioti.

Polam Kolīnam piemita tikai viena īsta dīvainība viņ� dzīvoja viens. Brīni�ķīgi viens. Viņ� mitinājās uz pa�a zemākā zara Zemo Zaru aus�trumu pusē.

Dzēra viņ� rasas pilienus un pārtika no mu�iņu kāpuriem, jo netālu no Pola mājas atradās kni�ļu kolonija. Vienu vienīgu reizi Tobijs bija aizgājis tik tālu. Kolīns bija viņam uzsmaidījis pār plecu, nedusmoda�mies par zēna klātbūtni, bet arī nebilstot ne vārda. Tobijs bija redzējis, kā viņ� dzīvo. Pols Kolīns izskatījās laimīgs.

Viņ� sēdēja pie neliela rakstāmgalda un rakstīja. Bez apstājas. Reizi gadā viņ� devās pēc papīra pie Aseldoriem, kuri ar prieku viņam to pagādāja. Balto tinti viņ� gatavoja pats, sa�ķaidot jaunos kāpurus. Papīrs bija tum�i pelēks. Aprakstītās lapas atgādināja vasaras debesis pēc pēr�kona negaisa.

Pols Kolīns rakstīja no rīta līdz vakaram.

Kādā pavasara dienā, kad tika izdots aizliegums rakstīt un izmantot papīru, Pols Kolīns pazuda.

Tobijs lūkojās uz ziedu, ko bija uzgleznojis uz alas sienas.

Viņam bija vajadzīga nodarbo�anās. Tāpat kā Polam Kolīnam.

Jā, bez gaisa, ūdens un visiem pārējiem krāmiem viņam bija nepie�cie�ams kaut ko radīt. Alas stūrī Tobijs izveidoja vēl vienu paleti un uz tās uzbēra sauju pelējuma, ko bija atlicis no maltītes. Sākot ar �o dienu, Tobijs nodevās mākslai.

Uz alas sienām viņ� gleznoja pasauli tādu, kādu to pazina.

Viņ� sāka ar to, ka uzgleznoja Koku.

Gleznas pa�ā viducī bija orhideja, ap kuru kā vitrā�as rindojās pārējie zīmējumi. Tie bija vairāki desmiti da�ādu skatu, ainavu un portretu, kas pārtapa viens otrā vai daļēji pārklājās. Tā nebija īstā ģeogrāfija, kāda redzama uz kartes, bet gan Tobija iztēles ģeogrāfija. Gleznojot Koku, Tobijs gleznoja pats sevi, un tā bija viņa atmiņu mozaīka.

Pietuvojoties sienai, varēja saskatīt gan visiem pazīstamus, gan mazāk pazīstamus personā�us, kā arī kukaiņus īstus un iedomātus. Portretos varēja atpazīt Nilu un viņa tēvu, tur bija redzami Sims un Maja, un vēl da�i labi paziņas. Roloks jā�us uz kailglieme�a un Aseldoru māsas baltos kreklos, nule kā izkāpu�as no Dāmu dīķa. Tur bija attēlota lielā Padomes zāle, kurā kā krāterī �umēja un ņudzēja kokgrau�i ar kaklasaitēm. Tur bija me�i, un tur bija gan gai�i, gan tum�i zari. Limērs un Torns bija atainoti kā kāpuru slaucēji, bet pats kāpurs dīvainā kārtā ļoti atgādināja D�o Mit�u� Vienā stūrī bija arī Leo Blīsa portrets, kurā viņam bija divas sejas viena smaido�a, bet otra dusmās savilkta. Vēl augstāk pletās rūpīgi izzīmētas ainavas, piemēram, vecā Lolnesu māja "Lapotnes" un dārzs, kura galā atradās mazais zars ar cauro vidu.

Ar katru dienu sarkana pelējuma un melnas ogles tehnikā darinātā glezna izpletās un pamazām pārklāja visas alas sienas. Kad Tobijs pabei�dza kādu ainu, viņ� to nofiksēja, vairākas reizes pārvelkot tai ar dego�u lāpu, lai dzīvelīgais pelējums neizbojātu zīmējuma līnijas.

Atkarībā no tā, ko Tobijs zīmēja, viņ� pavadīja priecīgas un bēdīgas dienas. Naktīs zēnam nerādījās sapņi. Visi viņa sapņi bija skatāmi uz sienas �audīgās uguns gaismā.

Bija kāda aina, ko Tobijs zīmēja ar asarām acīs. Pagāja vairākas dienas, idz, zīmējums tika pabeigts. Tajā bija attēlota lielā un spodrā viņa godī�as Klaraka viesistaba. Zefs Klaraks bija notārs Galotnēs. Un �o ainu bbijs attēloja visos sīkumos, neko nepiepu�ķojot un neko neatņemot. �ī aina bija iz�ķīrusi Tobija likteni. Bet, lai to labāk saprastu, mums lāksies nedaudz atgriezties pagātnē un pilnībā izsekot visai Lolnesu raģēdijai. Jā, visai.

Bija pagāju�as trīs nedēļas, kop� Roloks mums zināmajos apstākļos ija atnesis Koka Padomes pavēsti, kad Lolnesi saņēma nākamo vēstuli, a bija iebāzta pa durvju apak�as spraugu. �oreiz aploksne bija melna, bbijs to pacēla un uzmanīgi kā trauslu priek�metu pasniedza tēvam. Sims Lolness nolika vēstuli uz rakstāmgalda un pasauca sievu. Kop� iņi dzīvoja Zemajos Zaros, tēvs bija iemācījies vajadzības gadījumā ^mantot viņas rokas. Sima pa�a rokas arī bija kļuvu�as prasmīgākas, un iņ� nupat kā bija izgatavojis jaunu briļļu pāri, kuru lēcām bija izmantos vairākās kārtās saliktu mu�as spārnu. Tas bija ilgs un sare�ģīts darbs, am Sims bija spiests ķerties klāt pēc tam, kad bija sabojājis savas brilles, zsē�oties tām virsū.

Jaunās brilles vēl nebija kārtīgi no�uvu�as, un Sims tobrīd strādāja ar elu lupu, kas nogurdināja acis. Tādēļ viņ� lūdza Maju atvērt aploksni n izlasīt vēstuli.

Atvērusi vēstuli un palūkojusies uz tajā rakstīto, Tobija māte kādu rīdi klusēja, bet pēc tam izplūda asarās.

Sims un Tobijs satraucās ne pa jokam. Kādas jaunas likstas viņus atkal ūs piemeklēju�as? Abi iedomājās ļaunāko. Tā kā Maja nespēja skaļi :lasīt rakstīto, Sims iedeva vēstuli dēlam. Tobijs uzmeta aci rakstītajam n vienā mirklī atguva sirdsmieru. Vēstulē nebija nekā traģiska. Un iņ�, atviegloti nopūzdamies, nolaida roku ar vēstuli gar sāniem. Visu �o nesaprotamo izdarību iespaidā profesors sāka zaudēt savalību.

Iz-la-siet-man-�o-vēstuli! viņ� pavēlēja.

Tobijs steig�us darīja viņam zināmu vēstules saturu: vienvārdsakot, bija nomirusi Alnorellu vecmāmiņa. Radegondes vairs nebija.

Sims Lolness arī atviegloti nopūtās. Fu� tik vien tās bēdas. Viņ� noskūpstīja Maju uz pieres, apmēram tā, it kā viņa apraudātu nozaudētu uzpirksteni, un izsteidzās dārzā.

Tobijs apsēdās blakus Majai. Viņ� jutās neveikli. Zēnam gribējās kaut ko sacīt, bet viņ� nevarēja atrast vārdus.

Zēns būtu varējis pateikt kaut ko tādā garā kā "tas nekas, viņa jau bija * veca �ā vai tā" vai arī "neņem tik ļoti pie sirds, viņa bija stulba"� Par laimi, Tobijs apvaldījās. Tā viņ� labu laiku klusi sēdēja blakus mātei.

Todien, vērodams Maju, Tobijs saprata, ka tad, kad mēs raudam par kādu, mēs raudam arī par to, ko �is cilvēks mums nav sniedzis.

Maja apraudāja māti, kuras viņai nekad nebija bijis.

Tagad bija skaidrs, ka viņa savā dzīvē vairs nesastaps ideālo māti.

Un tādēļ viņa elsoja raudās.

It kā līdz pa�am pēdējam brīdim mēs vēl cerētu, ka kāds �ests vai vārds spēs glābt visu. Un it kā nāve būtu atņēmusi �o nekad neizpausto �estu vai nekad neizteikto vārdu.

Tobijs domāja par to, ka tā bija vecmāmiņas nejaukā rakstura pēdējā izpausme, apmēram �ādā garā: "Kad es biju dzīva, es tevi sāpināju un tagad, kad esmu pagalam, arī."

Jā, tā bija Radegondes dubultā ietekme pat būdama beigta, viņa vēl spēja sāpināt.

Nākamajā rītā Maja sakravāja ceļasomu.

-�� Tas ir pilnīgi izslēgts!

Profesors nejokoja.

-������� Vienai pa�ai doties līdz aug�ai! Svārciņos, bruņota tik vien kā ar ceļasomu un lielo lakatu, tu domā �ķērsot visu Koku! Tad jau labāk es tevi noziedī�u ar medu un iekār�u skudru pūznī! Nē, nē un vēlreiz nē!

Maja Lolnesa bija maigas dabas un cienīja savu vīru, kur� bija gan maigs, gan uzmanīgs, bet nevajadzēja jau pārspīlēt! Ar plaukstas virs�pusi viņa noslaucīja no Sima rakstāmgalda tintnīcu, apgāza galdu un mierīgā tonī teica:

-������� Kop� kura laika tu pieņem lēmumus savas sievas vietā, profesor? Es darī�u tie�i tā, kā esmu nodomājusi.

Trok�ņa uzmodināts, vienā pid�amā ģērbies, istabā parādījās Tobijs.

-������� Es nejau�i apgāzu rakstāmgaldu, teica Sims, lai dēla acu priek�ā nedaudz nogludinātu situāciju.

-�� Nē� Es to, dārgais Sim, uzmetu tev uz kājas, izlaboja Maja.

Tobijs pasmaidīja, jo pazina mammas dubulto dabu. Arī ar eņģeļa

spalvu, ja to paņem rokā otrādi, var izdurt kādam aci. Bet, ieraugot sakravāto koferi, Tobija sejas izteiksme pārvērtās.

-������� Tobij, es do�os projām, sacīja Maja. Uz divām nedēļām. Es pava�dī�u kādu laiku pie savas miru�ās mātes un atgriezī�os. Parūpējies labi par tēvu�

Parūpējies labāk pati par savu pēcpusi, Sims klusi teica savai sievai.

Nokaitināts viņ� nebija ne mata tiesu labāks par Maju. Tad tēvs pie�bilda:

Tev, Tobij, būs jāparūpējas par māju. Es do�os mātei līdzi.

Maja vairs nevarēja neko iebilst. Viņa tikai skatījās, kā Sims sarau� kaudzītē da�as papīra lapas un saņurca tās saujā.

Pēc stundas ceturk�ņa viņi jau bija uz sliek�ņa un deva Tobijam pēdē�jos norādījumus.

-�� Ja tev kaut ko ievajagas, palūdz Aseldoriem. Mēs, garām ejot, viņus pabrīdināsim.

Tobijs noskūpstīja vecākus. Maja izskatījās nedaudz noraizējusies. �o divpadsmitarpus gadu laikā viņa nekad nebija �ķīrusies no dēla ilgāk kā uz trijām dienām. Viņa pateica pāris frā�u, tādas kā "piesargies, ka neapaukstējies", vienīgi tāpēc, ka mātes loma to no viņas prasīja, un aizpogāja dēla pid�amas vaļā paliku�o aug�ējo pogu.

Bija jau vēls vakars, kad Lolnesi ieradās Seldoru fermā.

Viņi jau zināja Aseldoru ģimenes maģiskās viesmīlības spējas, tomēr tik un tā jutās pārsteigti, ka uz lielā galda jau gaidīja galda piederumi divām personām. Pārējie jau bija pavakariņoju�i un ķēru�ies pie muzi�cē�anas blakusistabā. Aseldoru Mija sildīja viņiem zupu. Pa to laiku Sims un Maja nolēma nedaudz paklausīties mūziku un atvēra durvis uz blakustelpu. Orķestris bija pilnā sastāvā, un lodītes tajā spēlēja īpa�ais viessolists: Tobijs Lolness.

Glu�i apstulbu�i, Sims un Maja lūkojās uz dēlu.

Pēc �etru stundu skrējiena lēnā riksī Tobijs bija ieradies Seldorā tie�i uz pusdienām. Pēcpusdienu viņ� bija pavadījis, palīdzot Maī mīcīt maizi un Milo saskaldīt malku blak�u kūpinā�anai. Plānās �ķēlēs sagriezta kūpināta blakts gar�o līdzīgi �āvēta siseņa �ķiņķim, tikai tai ir viegla anīsa piegar�a.

Tātad Tobijs bija te un spēlēja lodītes savu pārsteigto vecāku acu priek�ā.

Kad mūzika apklusa, Tobijs izmantoja klusumu, lai iesauktos:

-�� Es eju ar jums.

Sims atvēra muti, lai iebilstu. Bet atskanēja jauns skaņdarbs, kas noslā�pēja visus iespējamos Lolnesu iebildumus. Kad mūzika apklusa, Sims un Maja jau labu laiku gulēja cie�ā miegā. Tobijs pateicās Aseldoriem par atbalstu.

Nākamajā rītā viņi devās ceļā trijatā.

Gājiens aug�up ilga septiņas dienas.

Tas bija nepatīkams gājiens.

Un pie vainas nebija nedz nogurums, nedz arī septembra sākuma vienmuļā līņā�ana. Glu�i pretēji, viņi soļoja uz priek�u ar Leo Blīsa bumeranga noteiktību, apzinādamies: jo ātrāk sasniegs savu mērķi, jo ātrāk atkal atgriezīsies.

Visas sāpes, ko Lolnesi izjuta, ceļojot uz Galotnēm, bija saistītas vie�nīgi ar ainavām, kas atklājās viņu skatieniem.

Sima paredzējumi bija piepildīju�ies. Koks bija no�ēlojamā stāvoklī. Bija pagāju�i pieci gadi un vēl kāds nieks, kop� ģimene pēdējo reizi redzēja augstākos zarus, un viņi tos vairs nepazina. Me�s bija viscaur izrakņāts tā, ka atgādi�nāja vafeli, un no caurumiem uz viņiem noskatījās bālas sejas.

Protams, vietām vēl bija sastopamas arī neskartas un neapdzīvotas ainavas, bet visi kādreiz pazīstamie ciemi bija kā nosēti ar D�o Mit�a Koksaimniecības jaunajiem dzīvojamiem rajoniem, kas bija pārvērtu�i zarus caurumainos sietos.

Lapas bija reti sastopamas, lai arī rudens vēl tā īsti nemaz nebija sācies. Profesora Lolnesa skanda�lozais atklājums "caurums lapu slānī" bija izrādījies kaut kas vairāk nekā veca, prātu izkūkoju�a ve�a iedomas.

Globālā sasil�ana, plūdi vasarās un mizas erozija tie visi bija reāli draudi. Beidzot Tobijs tā pa īstam saprata, par ko tēvs bija cīnījies.

Vakaram iestājoties, Lolnesi nevarēja rēķināties ne ar kādu viesmī�lību. Jau iepriek�ējā ceļojuma laikā pirms vairākiem gadiem viņi bija saņēmu�i atraidījumu, lūdzot naktsmājas vai iespēju pārgulēt kaut vai kādā �ķūnī.

Tolaik es vēl saprastu, Sims teica. Cilvēki tie�ām ticēja, ka es esmu nodarījis kādu ļaunumu. Bet �odien viņi mums atsaka naktsmājas bez iemesla, vienkār�i tāpēc, ka mūs nepazīst. Tāpēc, ka nav pieņemts atdarīt sava nama durvis sve�iniekiem.

Da�ubrīd tālumā viņi redzēja konvoju pavadībā pārvietojamies kokgrau�us. �is skats lika Majai nodrebēt. Viņi sastapa arī mēteļos un cepu�rēs tērptos vīrus, kuri veda pavadā sarkanās skudras. Ap kaklu tām bija smagas, dzelk�ņotas siksnas. Lolnesi ļāva vīriem paiet garām, pagrie�ot galvas uz otru pusi. Viņi ceļoja slepeni.

Kādu nakti viņi apstājās uz zara, kas beidzās ar strupceļu, un izklāja tur savu telti. Nedaudz tālāk snauduļoja kāds vīrs. Bija apmākusies diena, un saule paslēpusies dziļi mākoņos. Lolnesi iekūra ugunskuru un piedāvāja sve�iniekam grilētas sviestmaizes.

Man nav nekā, ko jums iedot, atbildēja sve�inieks.

Protams, teica Maja. Mēs vienkār�i prie�cāsimies, ja jūs iekodīsiet kopā ar mums.

-�� Man nav naudas, veltīgi jūs te cen�aties.

Lolnesi netika skaidrībā, ko viņ� ar to gribēja teikt.

-�� Man nav naudas, vīrs atkārtoja un neparko neņēma sviestmaizi.

Sims Lolness parakņājās kabatā, izvilka vienīgo monētu, ko tur atrada,

un pasniedza to sve�ajam kopā ar sviestmaizi. Vīrietis ilgi skatījās uz Simu, tad paņēma sviestmaizi un naudu un skrie�us metās projām.

Līdzīgas ainas ģimene piedzīvoja vairākas reizes. �ajā pasaulē viņi vairs neko nesaprata.

Sestajā dienā, kad viņi jau bija diezgan tuvu mērķim, Sims, kur� bija paņēmis līdzi arī jaunās brilles, palūdza, lai Maja vēlreiz viņam parāda vēstuli.

-� Ar visām jūsu bū�anām es to pat neesmu izlasījis�

Taisnību sakot, Sima prāts jau vairākas dienas bija nemierīgs, domājot par �o vēstuli. Vai tai nebija kāds sakars ar vēstuli, ko viņi reiz bija saņē�mu�i no Lielās Padomes un kas pieminēja Kaimiņu bū�anas Komiteju un D�o Mit�u? Viņ� pat klusībā uzdeva sev jautājumu vai te nebija runa par ģimenei izliktām lamatām? Viņ� izvilka vēstuli no aploksnes.

Viņam pietika paskatīties uz parakstu zem vēstules, lai nomierinātos. Vēstuli bija parakstījis viņa godība Klaraks, notārs Galotnēs.

-�� Ak �is lāga Zefs� ar platu smaidu nomurmināja profesors.

Zefs bija Sima senākais draugs un biedrs. Viņi bija dzimu�i vienā dienā un uzaugu�i turpat blakus. Kopā ar El Blīsu viņi veidoja ne�ķi�ramo trijotni. Zefs Klaraks bija īsts slinkuma maiss, mazliet savdabīgs, bet ārkārtīgi uzticams puisis. Viņ� bija sev izgatavojis dokumentu "atbrīvots" un to uzrādīja visiem skolotājiem. Viņ� bija sevi atbrīvojis no visiem mācību priek�metiem un laiku no rīta līdz vakaram pavadīja, spēlējoties pagalmā. Mazais Sims, noliecies pār pierakstu burtnīcām, vēroja draugu pa logu. Viņi bija turēju�ies kopā visu laiku līdz dienai, kad Sims sastapa Maju. Jā, tajā dienā Sims Lolness nolēma vairs netikties ar jauno Klaraku.

Jo Sims baidījās. Viņ� baidījās par Maju.

Patiesība bija tāda un Sims tikai ar lielām pūlēm piespieda sevi to atzīt -, ka Zefs bija ārkārtīgi valdzino�s. Viņ� spēja apburt pilnīgi visus. Viņ� būtu licis mulsi pietvīkt pat ledus gabalam. Un tas bija Sima nemiera iemesls, kura dēļ viņ� nekad nebija Zefam Klarakam pat ieminejies par Maju.

Kādu dienu Zefs bija atsūtījis Simam zīmīti, kurā rakstīja, ka nedus�mojoties uz draugu par to, ka tas no viņa izvairās. "Es arī, ja man būtu lāds draugs, kāds esmu es," viņ� rakstīja, "nekad neiepazīstinātu viņu ar savu sievu."

Sims, kur� nejutās īpa�i lepns par sevi, klusībā ievāca informāciju par to, kā klājas draugam, un sekoja viņa dzīves notikumiem.

Zefs Klaraks bija kļuvis par notāru aiz pārpratuma amatnieka neuz�manības dēļ, kuram viņ� bija pasūtījis plāksnīti ar uzrakstu durvīm. Pasūtītā uzraksta "Noslaukiet kājas" vietā viņ� saņēma glītu plāksnīti ar uzrakstu "Notārs", kuru piekāra pie durvīm. Uzraksts bija īsāks, toties vienlīdz labi nodro�ināja vēlamo efektu tīru māju.

Draugi sākumā dzina jokus, uzrunājot Zefu par "viņa godību Kla�raku", bet notika tā, ka da�i garāmgājēji sāka klauvēt pie viņa durvīm. Viņ� tiem atbildēja laipni un pieklājīgi. Un, tā kā garāmgājēji lielākoties bija garāmgājējas, tad drīz vien notāra slava izplatījās pa visu Koku.

Tas bija 15. septembris, un pulkstenis rādīja astoto rīta stundu. Maja, Sims un Tobijs cauri vārtiņu re�ģiem centās saskatīt māju. Tas bija Galotnēs, un māju sauca "Lapotnes".

Viņi bija klāt.

Apgāju�i visapkārt �ogam, viņi konstatēja, ka visas ieejas ir noslēgtas.

Uz āķa blakus vārtiņiem Maja pamanīja Sima vecās beretes pazīstamās formas. Tā te bija karājusies gandrīz se�us gadus. Viņa atsauca atmiņā Simu jaunībā tādu, kādu bija puisi pirmo reizi ieraudzījusi adī�anas nodarbību vakarā, ar viņa lielajām brillēm un bereti.

Tad viņi devās uz Klaraka noteikto tik�anās vietu ziemas dārzā, Alnorellu vecmāmiņai piedero�ā parka viņā galā. Siltumnīca atradās kāda zara galā diezgan tālu no dzīvojamās mājas. Tās vēdekļveidīgie slēģi bija aizvērti, bet durvis pla�i atvērtas. Izgaismota vienīgi pa atvērtajām dur�vīm, siltumnīca atgādināja lielu un tuk�u teātri, jau gadiem �eit nekas

netika stādīts vai audzēts. Kaktos mētājās vienīgi da�i tuk�i puķu podi. Grīdu klāja smalki lapu putekļi.

Uz steķiem bija novietota liela kaste, noslēgta ar divām milzīgām piekaramajām atslēgām. Pat vecās Alnorellas kundzes zārks vairāk atgā�dināja naudas lādi.

Kaut kur koridora galā atskanēja soļi. Sims tūdaļ atpazina Zefa Klaraka sīkos soļus. Profesors notrīsēja un paskatījās uz savu sievu. Vai viņa spēs tam pretoties? Gaismas starā parādījās Zefs.

Tam noteikti nebija nekāda sakara ar ārējo izskatu.

Ikviena normāla sieviete drīzāk izvēlētos garu lēno deju cie�ā mitrenes kāpura apskāvienā, nevis Zefa Klaraka rokasspiedienu. Viņ� izskatī�jās pēc� ne pēc kā noteikta� Visvairāk viņ�, iespējams, līdzinājās vecam sieram, tikai bija vēl vairāk sakrities.

Zefs bija reti neglīts. Augstākās klases neglītenis. Ja pastāvētu neglī�tuma konkurss, viņ� bez pūlēm savāktu sev visas godalgas.

Tobijs, kuram tēvs bija stāstījis par Zefa triku ar dokumentu "atbrī�vots", klusībā nodomāja, ka Zefam būtu bijis labāk, ja viņ� vispār būtu ticis atbrīvots no piedzim�anas, dzīvo�anas� Jā, vienkār�i atbrīvots. Viņam noteikti jau kop� visagrākās bērnības nebeidzamas cie�anas sagādāja nepiecie�amība rādīties citiem un vispār iziet kaut kur sabied�riskā vietā.

Maja neuzkrīto�i novērsa skatienu, lai viņai nesamestos nelaba dū�a, bet Zefs atpleta rokas, sacīdams trīs vārdus: Es jūs gaidīju.

Un puvusī sēne pārvērtās par �armantāko princi. Runājot vai kustoties Zefs bija skaists kā dievs. No �ī vīrie�a izstaroja siltums, dāsnums, un viņam piemita tāds �arms, par kuru citi varētu vienīgi sapņot. Ar apburo�u smaidu viņ� piebilda: Kāds prieks ar jums iepazīties, kundze. Maja devās atplesto roku virzienā un ieslīga to skavās. Viņa tur atrastos vēl joprojām, ja Sims nebūtu pienācis, lai savukārt apskautu Zefu.

Manu veco Zef!

Maja sajutās kā sīks kukainis, kuru ar sparīgu knipi kāds aizlidina projām no stāda. Tagad bija Tobija kārta paspiest Zefa roku. Viņa godība Klaraks paskatījās zēnā ar dzīvu un uzmanīgu skatienu. Tobijam radās sajūta, ka tie�i �obrīd viņ� ir kļuvis �im sve�iniekam par pa�u nozīmī�gāko cilvēku.

Atkal nācās iejaukties Simam. Viņ� jau sāka no�ēlot nācienu �urp.

Par laimi, Tobijs un viņa māte pēk�ņi atcerējās arī vecmāmiņu. Iegā�ju�i dziļāk siltumnīcā, viņi devās pie zārka.

Maja tobrīd domāja par savu tēvu.

Tobijs domāja par Maju.

Sims domāja, ka grib tikt prom no �ejienes.

Ierunājās Zefs:

-�� Pienāk dzīvē tādi brī�i�

�o banālo frāzi viņ� pateica ar tādu izteiksmi, ka tā pārklājās ar mir�dzo�u zelta kārtiņu. �is Zefs bija burvis. Trīs viesi reizē pagriezās pret viņu.

Notārs veikli pārgāja uz apstākļu aprakstu, kas no jauna lika Majas un Tobija sirdīm gandrīz vai apstāties. Lūk, ko viņ� paskaidroja:

-������� Lieta ir �āda. Es domāju, ka rīkojos pareizi, uzrakstot jums, cik vien drīz varēju� Alnorellas kundze nomira nākamajā dienā pēc D�aspera Peluksa, viņas finan�u pārvaldnieka aizie�anas.

-�� Viņ� ir projām? brīnījās Maja.

-������� Uz kādu laiku, precizēja Klaraks. Jūs zināt, ka septembrī ir piec�padsmit Ar-kreiso-kāju-no-gultas-izkāpu�o dienas� Tajās viņ� apstaigā visu Koku kopā ar diviem nelietīgiem lamzakiem �atunu un Lo�u. Tie ir divi sevi�ķi agresīvi mitriķi. �atunam ir nagi, kuri garumā divas rei�zes pārsniedz viņa plaukstas garumu un kurus viņ� apvīlē kā asmeņus.

Lo�am vairs nav pa�am savu zobu, jo tos viņ� zaudēja kādā kautiņā. To vietā viņ� ir licis ievietot �iletes. Kad viņ� smaida, tas izskatās apmēram tā�

Zefs Klaraks pasmaidīja. Un tas vairs nebija viņam raksturīgais naivas skolnieces smaids. Viņa zobi, kas atgādināja smaganās uz labu laimi

iesētus mannas putraimus, pēk�ņi pārvērtās par griezīgiem asmeņiem. Par laimi, Zefa acu skatiens ļāva saskatīt dvēseli, kas smējās kopā ar vinu.

-����������� Tas ir resnais Mit�s, kur� aizdod Peluksam savus rokaspui�us �atunu un Lo�u� Katru gadu septembrī viņi dodas apgaitā, lai konfis�cētu jūsu mātes parādnieku mantu. �ī pretīgā turneja viņiem ļoti iet pie sirds. Piecpadsmit Ar-kreiso-kāju-no-gultas-izkāpu�o dienas�

Maja notrīsēja. Viņas māte pa �iem ilgajiem prombūtnes gadiem ne par mata tiesu nebija mainījusies uz labo pusi.

-����������� Nē, dārgā kundze, tikai neiedomājieties, ka jūsu māte bija kļuvusi par monstru. Ar viņu manipulēja Pelukss. Viņa bija tikai veca, nelaimīga kundze.

Zefs notrausa mitrumu, kas bija sariesies viņa kreisās acs kaktiņā, un drūmā balsī turpināja:

-���� Pelukss drīz atgriezīsies un pievāks visu Alnorellu mantojumu�

Sims viņu pārtrauca:

-��� Jo labāk viņam� Paldies, Zef. Mēs nu iesim.

Un viņ� jau stūma savu ģimeni uz durvju pusi.

-���� Paldies par visu. Bija prieks�

Piepe�i Sims sajuta asu kurpes papē�a spērienu potītes augstumā. Tā iz.paudās viņa sievas rakstura kategoriskā puse. Sims apstājās.

Vai tu, profesor, esi spējīgs ļaut viņa godībai Klaraka kungam pabeigt savu sakāmo?

Zefs �aubīgi nokrem�ļojās sava drauga priek�ā, kur� zvalstījās no vie�nas kājas uz otru. Tobijs paskatījās uz savu māti. Jā, viņa nekad nebeigs pārsteigt. Tādu māti viņ� dievināja. Viņa godība Klaraks turpināja:

-�� Mans pienākums tomēr ir jums paskaidrot viņas nāves cēloņus.

To sakot, viņ� izvilka no kabatas nelielu priek�metu.

-�� Viņa aizrijās ar �o�

-������ Nabaga sieviete, diezgan vienaldzīgā tonī noteica Sims. Dod to �urp� Tas būs mūsu mantojums, un tad nu uz redzīti�

-�� Jā, attrauca Zefs. Vienīgais jūsu mantojums.

Lolnesi, kuriem nebija ne mazākās vēlē�anās kaut ko mantot, jutās izbrīnīti. Sims aplaimots nomurmināja:

-������ Tas viss ir lieliski, absolūti lieliski� Mēs tad ņemsim �o� lietiņu un ceļosim mājup, labi, dārgā?

Sims pagāja soli uz priek�u, lai paņemtu priek�metu. Satvēris to rokā, profesors noņēma brilles, iedeva tās sievai un pats saļima kā no drēbju pakaramā noslīdējis apģērba gabals. Paģībis viņ� gulēja uz zemes siltum�nīcas putekļos kā neliela, balta �upiņa.

Zefs, Maja un Tobijs steig�us metās pie viņa. Zefs neizskatījās ne mazākajā mērā pārsteigts par Sima reakciju. Viegli iepliķēdams draugu, viņ� sacīja:

-�� Es tev paskaidro�u� Atjēdzies tikai�

Maja turēja vīra roku. Priek�metu Sims bija cie�i jo cie�i sa�ņaudzis dūrē. Pamazām vīra vaigos atgriezās sārtums. Viņ� samirk�ķināja acis un izdvesa:

-�� Koka Akmens�

Viņ� atbrīvoja plaukstu un lēni to atvēra. Tas patie�ām bija Koka Akmens.

Tam nepiemita nekādas maģiskas īpa�ības. Akmens nedeva nedz mū�īgu jaunību, nedz gudrību. Tas nepadarīja neuzveicamu, nedz arī neredzamu. Tas neļāva skatīties cauri ne sienām, ne apģērbam, ne sma�dzenēm. Ar Akmens palīdzību nevarēja lidot un sarunāties kukaiņu valodā. Laimīgais Akmens īpa�nieks nevarēja kliegt: "Koka spēks ir ar mani!" Tas nespēja pārvērsties par lēkājo�u rūķīti, feju ar kuplām krūtīm, zobenu, pūķi, lampu vai tajā ieslēgtu d�inu. Tā spēks slēpās Akmens cenā. Koka Akmens bija ārkārtīgi dārgs. Un punkts.

Tas bija dārgs, jo bija retums. Tas bija vienīgais Akmens visā Kokā. Atrasts kādā zaru staklē, tas bija ticis novietots zem Koka Padomes zāles un tur arī kop� tā laika glabājies. Tas piederēja Kokam.

Padomes uzdevums bija Akmeni uzraudzīt. Nolūks bija vienkār�s. Akmens garantēja, ka Koka labklājība vairosies un neviens nesagrābs zaru pār Koku savās rokās. Tas bija Koka lielākais dārgums, tā brīvības garants.

-�� Bet tam ta�u nav cenas! iesaucās Sims.

-������ Dārgais draugs, atbildēja Zefs, mūsu draudzībai nav cenas, tavam iēlam nav cenas, bet Akmenim ir. Pat ļoti noteikta! �etri miljardi.

�ajā reizē neviens Lolness nesalēcās un nepakrita ģībonī. �i nauda ziņiem bija kā Mano tūksto� kaklasaites. Jo no tās viņiem nebija nekāda abuma.

Lūk, kā tas bija noticis. Pelukss bija pārliecinājis Alnorellas kundzi, 1.1 viņas milzu bagātība ir apdraudēta un ka to varētu aiznest laupītāji. Tāpēc labāka būtu iespēja savu bagātību pieskatīt. Uzsēsties tai virsū, ja i.is būtu nepiecie�ams. Un Pelukss ierosināja, lai viņa iegādājas Akmeni.

Nopirkt Akmeni� neticīgi novilka Sims.

-� jā, viņai uz to brīdi bija sakrāti �etri miljardi un divdesmit pieci santīmi. Padome ļāvās pierunāties. Alnorellas kundze nopirka Akmeni un uzsēdās tam virsū.

Sims saviebās un sniedza notāram sievasmātes perēto Akmeni. Klalaks turpināja:

-� Saprotams, ka Pelukss ir tikai Mit�a pakalpiņ�� Viņ� bija rēķinājies ar to, ka pēc vecās dāmas nāves savāks akmeni sev. Bet gan Pelukss, gan Mit�s bija piemirsu�i, ka Alnorellas kundze dikti mīlēja naudu. Vairāk par visu. Viņa paklausīja Peluksa ieteikumam vienīgi tādēļ, ka Akmens nelielais izmērs ļautu viņai realizēt pa�ai savu plānu.

-�� Savu plānu? pārjautāja Tobijs.

-� Nākamajā rītā pēc Peluksa do�anās ceļā tava vecmāmiņa izdzirda kādu troksni. Viņa iedomājās, ka tie būs Peluksa pieminētie laupītāji. Viņa paķēra Akmeni un gribēja to steig�us norīt.

Tobija acis iepletās lielas jo lielas.

-� Jā, jaunais cilvēk, tie�i tāds arī bija viņas plāns. Paturēt savu bagā�tību pie sevis, paņemt to līdzi zārkā. Un tādēļ vajadzēja, lai bagātība būtu tik liela, ka to iespējams norīt. Troksnis, kuru viņa izdzirdēja, patiesībā bija mans draugs, dakteris Pils, kur� katru vakaru ieradās, lai izdarītu vecajai kundzei injekcijas. No nepārtrauktās sēdē�anas uz Akmens viņai neganti sāpēja dibena kreisā puse, un dakteris atviegloja sāpes, ie�ļircinot zāles. Pils izdzirdēja troksni, kas raksturīgs slāp�anai. Viņam nācās izlauzt durvis. Bet bija jau par vēlu! Akmens bija iesprūdis viņai rīklē. Kundze aizgāja bez cie�anām.

Zefs ieturēja cieņas pilnu klusuma brīdi.

-� Dakteris izvilka Akmeni, izmantojot epilācijai domātu pinceti. Tad viņ� uzmeklēja mani. Es uzskatīju, ka rīko�os vislabāk, diskrēti jūs brī�dinādams.

Sims bija manāmi apmulsis. Viņ� nervozi valstīja pa muti ko�ļāja�mās gumijas bumbiņu. Nauda profesoram bija vienaldzīga, bet Koka liktenis gan viņam bija svarīgāks par visu. Ļaut D�o Mit�am piesavi�nāties Akmeni nozīmēja atdot visu varu viņa rokās un nolemt Koku iznīcībai.

Tagad Maja bija paņēmusi Akmeni rokā. Nācās atzīt, ka tas patie�ām bija kaut kas ārkārtīgi skaists. Akmens bija kā sacietēju�u sveķu gaba�liņ� prāvas pogas lielumā, tas bija pilnīgi caurspīdīgs un ik pa brīdim iedzalkstījās visās varavīksnes krāsās, atgādinot bērnus, kas jautri �ļak�stinās. Tobijs pietuvojās, lai labāk to apskatītu.

Vēl pēc pāris minūtēm viņi bija pieņēmu�i lēmumu nekavējoties doties atpakaļ. Neviens neuzzinās, ka viņi �eit ir biju�i. Viņa godība Klaraks viens pats uzņemsies rūpes par Alnorellas kundzes izvadī�anu mū�ībā. Zārks tiks ievietots putna spalvas kātā, kā tas bija pieņemts

godājamāku dzimtu pārstāvjiem, un, tumsai iestājoties, viņi kopā ar d.ikteri Pilu to nogrūdls no zara. Tā būs cienījama izvadī�ana vecai, necienīgai kundzei.

Plāns bija vienkār�s. Kad Pelukss, �atuns un Lo�s nākamajā dienā .itgriezīsies, notārs sagaidīs viņus ar savu jaukāko smaidu uz lūpām, lai pavēstītu par vecās kundzes nāvi, aizrijoties ar nenosakāmas izcelsmes objektu un piebilstot, ka viņas mirstīgās atliekas jau dro�i vien lidinās kaut kur virs mākoņiem. Akmeni viņ� nepieminēs. Zefam tas dro�i vien būs nepatīkams stundas ceturksnis, bet, kā viņ� pats izsacījās: "Kas gan ir viens stundas ceturksnis pret mū�ību?"

Lolnesiem bija nekavējoties jādodas ceļā. Katra minūte tagad bija no svara. Sims ieslidināja Akmeni kabatā.

-����������� Es jums lūdzu tikai vienu, sacīja Zefs Klaraks. Iegriezīsimies manās mājās. Es iedo�u jums līdzi �o to ēdamu. Un jūs, kundze, varēsiet saposties ceļam�

"Vai manu dieniņ," iecietīgi nodomāja Sims, "�ūsku dīdītājs dodas uzbrukumā� Glābjas, kas var! Sievietes un bērni vispirms."

-���������� Tu esi laipns, dārgo Zef, viņ� sacīja, cik vien mierīgā balsī spēja, bet mums diem�ēl jāpasteidzas. Paldies par visu.

-����������� Bet lūdzu, Zefs uzstāja. Es dzīvoju divu sānzaru attālumā no �ejienes. Dariet man to prieku, jūs ta�u nevarat tā vienkār�i aiziet.

-��� Nē, tie�ām ne! Sims atkārtoja un juta, ka sāk skaisties.

Zefs pagriezās pret Maju.

-��� Kundze, vai varu jūs lūgt izmantot savu autoritāti?

-��� Tas nebūs nopietni, viņa atbildēja.

-��� Kundze, kundze�

Zefs iz�āva savas pēdējās divas bultas, un tās sasniedza mērķi. Viņ� uzlika roku uz sirds un izskatījās apburo�āks nekā jelkad. Un Lolnesa kundze padevās. Maja tikai nodomāja: "Viņ� ir neatvairāms." "Viņ� ir nelabojams," nodomāja Sims un atsāka ko�ļāt gumiju. Viņ� to bija zinājis kop� laika gala, ka Zefs ar savu glu�i nenormālo �armu reiz viņu pazudinās.

Vēl pēdējo reizi palocīju�ies pret Radegondes mirstīgajām atliekām, visi �etratā izgāja laukā. Sims, kājas �ļūkādams, vilkās gabaliņu aiz pārējiem. Kvartāls bija krietni pārvērties. Kādreiz �ī, bez �aubām, bija viena no skaistākajām vietām Galotnēs. Zari �eit bija sīkāki un tolaik reti apdzīvoti. Tagad visa zeme starp mājām bija izārdīta un uz visām pusēm skraidelēja aizņemta izskata ļautiņi. Visās malās bija redzamas, kā pagadās, izraktas pasā�as.

Neviens viņiem nepievērsa īpa�u uzmanību, jo neviens neskatījās uz citiem cilvēkiem. Jā, pasaule bija mainījusies.

-��� Nekas nenotiek tāpat vien, norūca Sims.

Tobijs ievēroja nelielas afi�as, kas bija izvietotas uz māju sienām "Pli�kadīdas = briesmas".

Drīz vien viņi bija sasniegu�i Zefa mājas. Tur tie�ām karājās plāksnīte ar uzrakstu "Notārs", turklāt rūpīgi nospodrināta. Viņa godība Klaraks labu laiku meklēja zem mizas izciļņa noslēpto atslēgu. Visbeidzot viņ� to at rada.

-���� Interesanti gan, parasti es to tur nenovietoju.

Sims, kur� viņiem pievienojās tikai tagad un nebija klāt atslēgas mek�lē�anas brīdī, turpināja bubināt:

-��� Tāpat vien nekas nenotiek�

Un viņam bija taisnība.

Zefs atdarīja durvis un iegāja mājā. Viņam sekoja Maja un Tobijs. Aiz pirmajām durvīm bija neliela telpa un otras durvis. �ai te vajadzēja būt notāra uzgaidāmajai telpai. Sims, kur� nāca aiz viņiem, rūpīgi noslaucīja kājas uz paklājiņa, skaļi jokodams:

-����������� Jūsu godība Klaraka kungs, skatieties, es vismaz noslauku kājas. Jums vajadzētu uz durvīm uzlikt kādu plāksnīti!

Zefs, kur� nebija sajūsmā, ka pieminēts pārpratums ar plāksnīti, deva viņam zīmi klusēt. Bet Sims vēl joprojām kavējās uz sliek�ņa.

Zefs pastūma uz priek�u Tobiju un Maju, kuri profesora joku nebija sapratu�i. Nākamajā mirklī viņi jau atradās lielajā viesistabā.

Tur viņus sagaidīja aina, kuru pēc mēne�a Tobijs veselas trīs dienas zīmēja uz alas sienas. Un �is skats viņam izvilināja asaras pie katras trīi o�ām rokām uzvilktās līnijas.

Viņa godības Klaraka viesistabā bija daudz ļau�u. Astoņi cilvēki, ja neskaita tos, kuri nupat ieradās.

Kā pirmo viņi ieraudzīja to, kuru nebija iespējams neieraudzīt, jo zem viņa resnās sē�amvietas pazuda viss dīvāns, un tas bija D�o Mit�s.

Redzot viņus ienākam, Mit�s pasmaidīja. Nu kaut kā uz to pusi� Jo aiz smēķa gala parādījās viens vai divi tum�i dzelteni zobi. Turklāt bija dzirdams, kā viņ� sajūsmināti noklak�ķina atkāru�os vaigus, un to pava�dīja no rīkles izlauzies slāpēts rēciens. Jā, tam vajadzēja būt smaidam.

Aiz dīvāna atradās abi viņa atbaido�ie pakalpiņi Limērs un Torns. Kop� notikuma ar Balainu viņi bija kļuvu�i da�us gadus vecāki, bet miroņgalvu priek�rocība jau ir tāda, ka tās nenoveco.

Mit�am pie labās rokas atpūtas krēslā tupēja Pelukss, kura kājeles nesniedzās līdz zemei. Viņ� atgādināja vaskā atlietu paraugpuisī�a figūru. Blakus Peluksam Tobijs ar riebumu ieraudzīja Tonija Sirēno Sima Lolnesa asistenta siluetu. Viņ� bija apmetis ka�oku uz otru pusi un tagad no kauna ko�i piesarcis. Jā, viņ� bija pārgājis pretinieka pusē.

Un visbeidzot mūsu draugus no abām pusēm ielenca divas gracio�zas ēnas. Tobijs bez pūlēm atpazina �atunu un Lo�u, lai gan iepriek� nekad nebija viņus redzējis. �atuns kasīja vēderu ar nagu, kas atgādināja sirpi. Lo�am starp zobiem rēgojās tāda kā vaskadrānas vai lietusmēteļa auduma stērbele. Jā, tā bija driska no tie�i tāda pa�a zaļa lietusmēteļa, kāds karājās uz augstākā āķa viesistabā.

Zefs uzreiz atpazina �o mēteli. Tas piederēja viņa draugam dakterim Pilam. Tie�ām nebija grūti noteikt mēteļa piederību, ņemot vērā, ka tajā iek�ā bez samaņas karājās pats dakteris.

Pēc neilga klusuma brī�a, kas bija pilnīgi dabisks cilvēkiem, kuri negaidīti sastapu�ies, D�o Mit�s starp zobiem izdvesa garu �ņācienu, kas atgādināja tējkannas troksni. Limērs pasteidzās iztulkot:

-���� Mēs nudien necerējām uz jūsu iera�anos tik brīni�ķīgā kompānijā, jūsu godība Klarak. Tas mums ir patiess pārsteigums�

-��� Un neviltots prieks, papildināja Pelukss.

"Grrrrrrr�" norūca Mit�s, un viņa rūciens apklusināja Peluksu līdz pat sarunas beigām. Limērs turpināja:

-��� Tā vien liekas, ka tur nāk arī pats profesors. Labas ziņas� es jau izbijos, ka būs ieradusies vien vecene ar sīko.

Tas patiesi bija Sims, kas parādījās aiz Majas, Tobija un Zefa. Vēlāk profesors sev vaicāja, vai nebūtu bijis prātīgāk laisties lapās, pirms viņa klātbūtne tika pamanīta. Bet tobrīd Simam pat ne uz mirkli neie�āvās prātā doma, ka varētu pamest sievu un dēlu vienus. Tie�i otrādi, viņ� gāja un nostājās ģimenei priek�ā, uzmetot drūmu skatienu Tonijam Sirēno, kuru nupat kā bija atpazinis. Limērs precizēja:

-���� Lai nerastos nekādi pārpratumi, paskaidro�u, ka mēs gaidījām tikai un vienīgi viņa godību Klaraka kungu. Jūsu draugs, dakteris Pils, mums nupat izstāstīja par Alnorellas kundzes nāvi, darot zināmu, ka �īs lietas kārto�anu ir uzņēmies notārs.

Zefs uzmeta skatu aiz apkakles pakārtajam Pilam, kur� joprojām atra�dās uz mēteļu pakaramā āķa. Doku viņ� pazina pietiekami labi ja viņ� bija kaut ko izstāstījis, tad tikai pēc ne�ēlīgas spīdzinā�anas, un klusībā Zefs viņam jau bija piedevis. Bet �ausmas un vainas apziņa lika Zefam notrīcēt, iedomājoties par Lolnesiem, kurus bez iepriek�ēja nodoma bija ievedis �ajās lamatās.

-���� Mēs jūs gaidījām, lai noskaidrotu, kur �obrīd atrodas nelaiķes mirs�tīgās atliekas un arī� "zināmais objekts"� Mēs kopā ar Peluksa kungu par visu parūpēsimies pa�i.

Ierunājās Sims:

-��� Manas sievasmātes līķis atrodas ziemas dārzā. Izturieties pret viņu ar cieņu. Kas attiecas uz "zināmo objektu", tas pienākas manai sievai, kas ir kundzes vienīgā mantiniece.

Parasti, vairākiem cilvēkiem vienlaikus smejoties, gaisā virmo debe��ķīgs prieks kā atgādinājums par mū�īgo. Bet, kad vienlaikus iezviedzās se�i Mit�a pakalpiņi, Tobijam radās vēlme aizspiest ausis. Mit�s pats apklusināja savu ķērcēju varzu.

Pasaucis palīgos Tornu un Limēru, viņ� pieslējās no dīvāna. Trīsis un celtnis arī �ajā gadījumā būtu labi noderēju�i.

Ticis uz kājām, Mit�s bija tā piekusis, ka pagāja gandrīz vesela minūte, līdz viņ� atguva elpu. Tad vīrietis paspēra da�us soļus līdz profesoram, apstājoties viņa priek�ā. Cie�i jo cie�i lūkojoties uz Simu tā, it kā viņam uz deguna būtu kaut kas neparasts, Mit�s pastiepa roku uz profesora sejas pusi, norāva viņa jaunās brilles un saspieda tās saujā. Nopurinājis lauskas zemē, Mit�s atgriezās pie dīvāna un atviegloti ieslīga tajā.

Sims pat nepakustējās. Maja aizvēra acis. Vienā acs kaktiņā nodevīgi mirdzēja sīka asara. Viņa sakoda zobus un pie sevis atkārtoja:

"Es nedrīkstu raudāt. Es nedrīkstu raudāt."

Asara dro�i vien izdzirdēja mēmo kliedzienu. Pametusi skatu uz ārpa�sauli, tā �igli nozuda.

Tobijs un Zefs ne uz mirkli nenovērsa skatienu no Sima.

Tagad ierunājās Torns:

-������ Lielajam Kaimiņam ir laba humora izjūta� Viņ� mīl mazliet paķir�cināties, jo tas padara dzīvi krāsaināku un�

No Mit�a puses atskanēja skaļ� "Rhhhaaaa� glglglgL.burp�", ko nebija viegli iztulkot. Torns pacēla balsi un turpināja:

-����� Jums ir piecas minūtes laika, lai atdotu mums divas lietas Akmeni un Balainas melno kastīti.

Sims centās slēpt savu pārsteigumu. Iesānis viņ� pa�ķielēja uz Toniju Sirēno, kur� �ūpoja kājai pārlikto kāju un sava biju�ā priek�nieka klāt�būtnē jutās gau�ām neveikli.

Tātad �ie dumiķi joprojām lauza galvas par melno kastīti�

Profesors nekādi nevarēja zināt, ka viņi lauzīja galvas tik pamatīgi, ka deviņdesmit pētnieki Sirēno vadībā jau piecus gadus centās �o mīklu atrisināt. �ī ideja bija kļuvusi par D�o Mit�a apsēstību. Viņ� gribēja atklāt melnās kastītes noslēpumu, lai tas maksātu ko maksādams.

Torns uzdeva Lo�am noskaitīt piecas minūtes. Lo�s kļuva manāmi satraukts un deva zīmi �atunam, kur� nedaudz tālāk grauza mazā pirk�stiņa nagu. Neviens no abiem neprata skaitīt pat līdz pieci. Tādēļ abi lūdzo�i blenza uz Peluksu, kur� sāka skaitīt sekun�u ritmā:

-��� Viens, divi, trīs, �etri, pieci, se�i, septiņi, astoņi, deviņi, desmit�

Visi �etri nopratināmie skatījās taisni uz priek�u. Tobijs vienīgi slepus

pa�ķielēja uz uzkarināto dakteri Pilu. Viņ� vēl kustējās.

Piecas minūtes pagāja visai ātri. Neviens neizteica ne vārda. Lo�s asināja zobus, uztrīdams tos citu pret citu. Viņ� nojauta, ka drīz vien nāksies ķerties pie darba. No nepacietības viņa mutes kaktiņos parādījās baltas putas.

Kad noteiktais laiks bija pagāja, Mit�s norūcās. Torns uzreiz pārtul�koja:

-��� Kā vēlaties! Tad mēs nāksim un paņemsim pa�i�

-��� Pārmeklējiet viņus! Torns noaurojās.

Tā kā �atuns nespēja izlemt, ar kuru sākt, Limērs noteica:

-��� Sāciet ar kārpaino.

�atuns tā kā nedaudz �aubījās, bet Zefs Klaraks pats panāca uz priek�u.

Kur� gan cits tas varētu būt, ja ne viņ�? Tā tas bija bijis kop� tā laika, kad viņ� vēl bija pavisam mazs: kārpainais, briesmonis, nejaucenis, var�acs, pumpainais, su�ķis, tizlenis vai pretīgais. Zefs Klaraks smaidīja. Viņ� bija izvēlējies kļūt par spīdo�u briesmoni, starojo�u pumpaino, elpu aizraujo�u kārpaino.

Tobijs ievēroja, ka salīdzinājumā ar derdzīgo D�o Mit�a bandu Zefs izskatās pēc karaļdēla.

�atunam bija manāmas grūtības saņemties, lai tuvotos tik lepnam un pa�pārliecinātam cilvēkam. Visbeidzot viņ� tomēr pastiepa savas pre�tīgās rokas pret Zefu un sāka viņu pārmeklēt. �atunam izdevās atrast vienīgi notāra mājas atslēgu. Lo�s aizstūma Zefu uz otru istabas pusi.

Maja panācās soli uz priek�u.

-��� Tagad ir mana kārta. Vai te ir kāda sieviete, kas mani pārmeklēs?

Atbilde uz viņas jautājumu bija da�i spurcieni no klāteso�o puses.

Mit�s nomurmināja:

-��� Mi� nuj� ka!

Torns nobļāvās:

-���� Lieciet atvest Minujeku!

Lo�s izgāja no istabas, lai atvestu kādu, kas dro�i vien stāvēja sardzē ārpusē. �ai personai bija visai grūti izspraukties cauri durvju ailai. Tai nācās ieraut galvu plecos un no visa spēka ievilkt savas kuplās miesas. Vienīgais vārds, kas precīzi raksturotu Minujeku, būtu "kalns". Par spīti viņas draudīgajiem izmēriem, sievietes seja bija diezgan laipna; mati bija apgriezti līdz pleciem. Nē, Minujeka neiedvesa bailes. Maja viņai uzsmaidīja. Minujeka piegāja tuvāk, lai uzmanīgi un pamatīgi iztaustītu visas Majas kabatas, vīles un oderes. Ar galvas mājienu viņa lika Limēram saprast, ka nekas nav atrasts.

Maja Lolnesa devās pāri istabai un pievienojās Zefam. Minujeka dis�krēti izspraucās pa durvīm, kas viņai nenācās viegli.

Kā nākamo tādā pa�ā veidā pārmeklēja Tobiju. Kad tas bija izdarīts, Limērs ar riebumu noteica:

-���� Briesmīgākais ir tas, ka �itādiem draņķiem rodas arī sīkie.

Tobijs, ne mirkli neapdomājies, attrauca:

-��� Sīkie? Jūs, starp citu, nemaz neesat tik sīks�

Pagāja kāds laiciņ�, kamēr Limēram pielēca, bet Sims Lolness gan salēcās un diezgan spēcīgi ie�āva Tobijam pa pakausi, tā ka mati noplīvoja vien.

-��� Neapvaino kungu! Sims uzbrēca.

Tobijs, viss trīcēdams, pacēla galvu un skrie�us pārskrēja pāri istabai, lai nostātos blakus mātei. Viņ� jutās apstulbis un satriekts. Maja iepleta acis. Tā bija pirmā reize, kad Sims pacēla roku pret savu dēlu.

Visu klāteso�o skatieni pievērsās vispirms Tobijam un tad viņa tēvam. Profesors acīm redzami zaudēja saprātu. Un savu lādzīgo dvēseli.

Viņi bija panāku�i savu.

�is izcilais zinātnieks, �is unikālais cilvēks zaudēja prātu viņu dēļ. Maja redzēja savu vīru nokrītam ceļos uz grīdas un saķeram galvu rokās.

Es vairs nespēju� Es padodos� Es visu pateik�u. Es visu atdo�u. No Sima Lolnesa tuvredzīgajām acīm plūda karstas asaru straumes. Tobija seja nocietinājās.

Nevienam bērnam nekad nevajadzētu redzēt, kā viņa tēvs kļūst par nodevēju.

Visi, kas tobrīd atradās viņa godības Klaraka salonā, jutās �okēti. Izskatījās, ka profesora Lolnesa apkaunojums izraisījis zināmu līdzjū�tību pat Mit�a piekritēju pusē.

Iztēlē D�o Mit�s jau redzēja sevi kā Balainas noslēpuma jauno īpa��nieku. Viņa iekrātās tīrās sulas rezerves beidzot tiks liktas lietā. Izman�tojot automātiskos kokgrau�us, rak�anas darbi vedīsies divtik ātri.

D�o Mit�a plāni bija vienkār�i, un visu pamatā bija viens vārds cau�rums. �ī caurumo�anas kāre Mit�am bija parādījusies līdz ar piedzim��anu. Mazi caurumiņi un lieli caurumi visur, kur vien iespējams. Tā bija kā slimība vai nepārejo�a nieze. Viss viņa dzīves mērķis bija viens milzīgs caurums. Lai realizētu savu neprātīgo apsēstību, viņam vaja�dzēja daudz naudas.

Un Sims Lolness ar savu atzī�anos varēja padarīt Mit�a smadzeņu melnā cauruma sapni par realitāti.

Pirms piecpadsmit gadiem D�o Mit�s vēl bija parasts robe�sargs.

Robe�a bija ap Koka stumbru novilkta vienkār�a līnija pa�ā Zemo Zaru apak�ā. Mit�s mitinājās smirdīgā iedobumā kopā ar diviem pa�a izdresētiem kokgrau�iem.

Pēc El Blīsa bojāejas, �ķērsojot robe�u, D�o Mit�s izmantoja vispārējo apjukumu, lai liktu savus kokgrau�us pie darba. Savā uzraugāmajā sek�torā Mit�s sāka rakt dziļu tran�eju.

Koka Padome izteica atzinību jaunajam, centīgajam robe�sargam, kur� veltīja savu brīvo laiku rak�anas darbiem Koka dro�ībai. Vie�nīgi profesors Lolness un vēl da�i veci muļķi bija iebildu�i pret �ādu iniciatīvu. Sims uzrakstīja runu ar nosaukumu "Rīkles griezējs", kurā paskaidroja, ka �ī tran�eja visapkārt stumbram ir Koka vēnu pārgrie�ana un tā bojāejas veicinā�ana. Tas izraisīja klaigā�anu: "Viņ� ir apdāvināts, bet mīl pārspīlēt, �is Lolness. Drīz viņ� mums aizliegs griezt maizi, lai nesāpinātu sviestmaizes!"

D�o Mit�s izmantoja �os nelielos panākumus un sāka audzēt vēl da�us kokgrau�us, kurus iznomāja māju rak�anas darbiem.

Tā radās D�o Mit�a Koksaimniecība. Uzņēmums auga ātri kā mil�a mazulis. Un, pateicoties Balainai, mazais milzis kļūs par pieaugu�u milzi.

Redzot Simu sabrūkam, Maja nespēja valdīt asaras. �oreiz tās ritēja pār vaigiem, centās patverties lūpu kaktiņos, bet beigās iesūcās apkaklē. Zefs sniedza viņai kabatlakatiņu, bet sieviete to pat nemanīja.

Tobijs ar joprojām sastingu�u skatienu vērās tēvā. Viņ� bija liecinieks tam, kā Lolnesu lepnums izjūk pa visām vīlēm.

Torns piegāja tuvāk Simam Lolnesam un uzlika roku viņam uz pleca.

Drosmi, profesor, jūs ta�u esat dū�īgs vīrs.

Tobijs redzēja, kā zem �īs rokas notrīs tēva mugura. Kompliments no tāda riebekļa atgādināja netīrā pelnu traukā pasniegtu brīni�ķīgu krēmu.

Sims ievilka elpu un teica:

-����������� Pirms jums paskaidroju, kur atrast Akmeni� es aizvedī�u jūs pie melnās kastītes.

-��� Pietiks, ja pateiksiet mums, kur tā atrodas.

-����������� Tas nav iespējams. Man jāiet kopā ar jums, jo bez manis jūs nemū��am to neatradīsiet.

Limērs palūkojās uz �efu, kur� turpināja krākt, arī nomodā būdams. D�o Mit�s papurināja galvu. Limērs sacīja:

-���� Jūs no �ejienes laukā netiksiet.

�im garīgi atpaliku�o baram tāds zinātnieks kā Sims �ķita līdzvērtīgs burvim, kur�, pārkāpjot mājas slieksni, varētu izgaist un izslīdēt no viņu rokām. Neizskatījās, ka Simu viņu reakcija pārsteigtu. Tomēr profesora balss neskanēja pārliecino�i, kad viņ� sacīja:

-��� Nu tad� Mans dēls jūs aizvedīs.

Tobijs salēcās. Tēvs nudien bija zaudējis sapra�anu. Tobijs nebija melno kastīti redzējis simt gadus un neko nezināja par tās atra�anās vietu. Jā, tēvs bija sajucis prātā, tas bija skaidrs kā diena.

Mit�s kaut ko klusi noburk�ķēja. Torns un Limērs, kaklus izstiepu�i, noliecās pār dīvānu, un �efs abus skanīgi iepļaukāja. Limērs novaidējās:

-��� Lielais Kaimiņ� ir ar mieru. Jūsu dēls ies �atuna un Lo�a pavadībā�

-���� Labākas auklītes nevar vēlēties� piebilda Torns.

Lo�s pasmaidīja, ar asajiem zobiem savainodams sev lūpu. Asinis sajaucās ar notecēju�ajām slienām. �atuns smējās no sirds, vairākas reizes atkārtodams:

-��� Auklītes� Mēs, auklītes�

Tobijs vairs nesaprata nenieka. Maja, kura pārsteigta vēroja, kā sajēgu zaudēju�ais tēvs sūta projām viņas puisēnu, ne tik.

Pietika ar vienu tēva īpa�o skatienu (to ar nedaudz sarauktu degunu), lai Tobijs aptvertu, kas par lietu. Sims gribēja viņam kaut ko pateikt. Lūgt kaut ko izdarīt. Zēns nedaudz atguva cerību.

Vispirms Tobijs nosprieda, ka �ī misija ir izdomāta, lai iegūtu laiku.

Viņ� atcerējās, ka vienīgais no viņiem �etriem, kur� vēl nebija pār�meklēts, bija tēvs un ka viņa kabatā atradās Akmens. Profesora vājuma brīdis tātad bija vienīgi viltīgs gājiens.

Viss vēl nebija zaudēts.

Kā jau krietnai auklei pienākas, �atuns pastiepa Tobijam savu slepkavnieka ķetnu. Zēns tai nepieķērās, bet demonstratīvi sabāza rokas kabatās. Tad viņ� pagāja garām abiem kretīniem, lai dotos laukā no istabas. Ticis līdz durvīm, zēns atskatījās un vispirms ieraudzīja mātes saraudāto seju, kas gandrīz saraudināja arī viņu, bet tad Tobijs pagrie�zās pret tēvu, kur� lēni kasīja vaigu. Profesors tikai muļķīgi noteica:

Un piesargies, ka atkal nesavaino sevi�

Tas, ko tēvs sacīja, bija stulbi, nevietā un smieklīgi.

Bet, ejot laukā pa durvīm, Tobijs bija pārliecināts, ka tēva skatiens nozīmēja atvadī�anos. "Bēdz, manu zēn. Neapstājies nekad!" tas sacīja.

�obrīd ceturtdaļmilimetra attālumā Tobijam aiz muguras soļoja divi psihopāti. No viņiem aizbēgt bija diezgan neiedomājami. Bet zēna mazās smadzenes, kuras vairāk par visu mīlēja brīvību, sāka darboties tie�i �ajā virzienā.

Neviens visā pasaulē neatradās draņķīgākā situācijā kā viņ�. Bet, ja jau tēvs bija tā gribējis un da�as pazīmes ļāva Tobijam nojaust, ka tik nojucis Sims nemaz nebija, tad visam notieko�ajam bija kāda jēga. Pagaidām viņ� soļoja pa zaru tik uz priek�u, bez mazākās nojausmas, uz kurieni dodas.

Prātā viņ� atkārtoja tēva zelta likumu: "Nekas nenotiek tāpat vien." Tajā noteikti slēpās atminējums.

Kādēļ profesors tik pēk�ņi mainīja savu izturē�anos?

Joprojām soļodams savu �au�alīgo auklī�u pavadībā, Tobijs sāka uzskaitīt galvenos neparastos notikumus. Pirmais bija bija sitiens pa pakausi, tad sekoja solījums atklāt noslēpumus un visbeidzot teikums: "Un piesargies, ka atkal nesavaino sevi!"

Sims visā visumā bija pilnīgi normāls tēvs, brī�iem tikpat neveikls kā jebkur� cits, un viņ� nekad nemēdza dot tādus padomus kā "Piesargies!", "Tu atkal nosmērēsies!", "Uzmanies, ka nesalauz sev kāju!"�

Ja pirmo reizi mū�ā viņ� kaut ko tādu sacīja, tad tas nevarēja būt tāpat vien.

"Un piesargies, ka atkal nesavaino sevi!" Visnotaļ dīvains padoms, nosūtot savu dēlu uz fronti. Tobijs lūdza vārdus sev palīgā.

Un vārdi viņam nekavējoties parādīja ceļu.

Vienīgā reize, kad viņ� sevi tā pa īstam bija savainojis, bija "Lapot�nēs" tur, kur dārza galā bija mazais, caurais zars. No tās reizes viņam vēl joprojām uz vaiga bija rēta. Viņ� atcerējās, ka tēvs, dodot dēlam padomu, bija pievērsis viņa uzmanību vaigam. Iek�ēji Tobijs jau smaidīja.

Uz dārzu "Lapotnēs". Lūk, uz kurieni viņam bija jādodas!

Viņ� spēji apgriezās, sastopoties aci pret aci ar �atunu un Lo�u, kuri �ķībi raudzījās uz zēnu.

-��� Es sajaucu. Mums jāiet uz otru pusi.

Lo�s nospīdināja savus asos zobus. Viņam nepatika staigāt �urpu turpu. �atuns zēnu brīdināja:

-��� Sargies, sīkais�

Ko aizvēsturiskā laikmeta valodā varēja tulkot kā: "Piesargieties, jau�nais cilvēk!"

Tomēr viņi pa�ķīrās, ļaujot Tobijam iziet abiem pa vidu.

Lai nokļūtu "Lapotnēs", viņiem nācās �ķērsot kādu nelielu atzaru un nogriezties pa labi, izejot pa apak�u da�ām agrīnā rudens apzeltītām lapām.

Viņi nonāca pie vārtiņiem, kas joprojām bija aizslēgti ar piekaramo atslēgu.

-����������� Tas ir �eit, sacīja Tobijs, pārbijies no domas, ka viņi jau ir sasnie�gu�i mērķi.

Viņ� domāja, ka iegūs vēl da�as minūtes laika, kamēr viņi tiks galā ar atslēgu, bet Lo�s jau bija iecirtis zobus ķēdē un �atuns izspēris vārtiņus no eņģēm.

-���� Kārtībā! abi briesmoņi korī noteica.

Tobijs devās apkārt mājai. Viņ� redzēja tēva pakārto bereti, izdauzī�tās logu rūtis un aizaugu�o dārzu. Mizas putekļos bija kupli saaugu�as nezāles. �atuns, kur� soļoja, vēzēdams rokas, pats to neapzinādamies, darbojās kā zāles pļāvējs.

"Un tagad?" domās atkārtoja Tobijs. "Un tagad?"

Viņ� labi zināja, ka melnās kastītes �eit nebija. Ko tēvs bija iedo�mājies?

Tobijs bija nonācis līdz caurajam zaram. Viņa priek�ā pletās vieta, kur zēns bija piedzīvojis nelaimes gadījumu. Un te dārzs beidzās. Tālāk viņ� vairs nekur nevarēja tikt.

Vēlreiz grie�oties apkārt, zēns, visdrīzāk, tiks pārvērsts smalku skaidu kaudzītē pie Lo�a un �atuna kājām. Aprīkoti tā, lai varētu iznīcināt visu, kas gadās ceļā, un ar vienām smadzenēm uz abiem, �ie plānprātiņi nebija visai lielā mērā apveltīti ar pacietību.

Tobijs vēlreiz iedarbināja savas iztēles spējas. Zēns bija sapratis, ka tēvs viņu ir atsūtījis tie�i uz to vietu, kurai kādreiz bija stingri noliedzis tuvoties. Tie�i �eit tēvs reiz bija viņu pēdējā brīdī satvēris, kad Tobijs vēl bija mazs. Toreiz viņ� bija teicis: "Kad tev būs trīspadsmit gadu, tad man prāts būs mierīgāks� Tu būsi par lielu, lai izkristu cauri �im caurumam nokaltu�ajā zarā. Bet pagaidām labāk neej tam tuvumā."

Aiz viņa nepacietīgi knosījās �atuns un Lo�s.

-��� Nu, sīci? vaicāja �atuns.

-��� Tas ir te, automātiski atbildēja Tobijs.

-��� Kur te? �atuns brīnījās.

Un viņi abi kādu minūti smējās, atkārtojot: "Kurte? Kurte? Kurte?"

�is smalkais joks būtu viņus noteikti izklaidējis vēl kādu stundu, bet brīdī, kad abi ievilka elpu pirms kārtējā smiekla, viņi atklāja, ka Tobijs ir pazudis zara caurumā.

Smiekli aprāvās vienā mirklī, un viņi zibenīgi noliecās pār caurumu.

Tobijs nebija �aubījies ne mirkli. Rīt viņam apritēs trīspadsmit gadu. �ī bija viņa pēdējā iespēja paveikt lielo nedarbu. Viņ� bija ielīdis aizlieg�tajā vietā. Tāds bija tēva plāns. Tobijs par to vairs ne�aubījās.

Virs sevis zēns redzēja savu apsargu sejas.

-��� Sargies, sīkais! atkārtoja �atuns.

Bet Tobijs jau bija nozudis mazajā zarā.

�atuns gribēja iebāzt caurumā galvu. Tā nelīda iek�ā. Tad viņ� iebāza tur roku visā tās garumā. Viņa nagi skrāpēja tuneļa sienas. Nelaimīgā kārtā divi plēsīgo ķetnu cirtieni ievainoja Tobiju abos plecos. Zēns asiņoja. �atuns pameta skatienu uz savu biedru. Lo�s priecīgi palēcās, pagrūda �atunu malā, pārkāpa pāri caurumam un, ticis otrā pusē, nogū�lās uz zara, Tad Lo�s �igli sāka ar zobiem papla�ināt caurumu. No katra �okļa cirtiena uz visām pusēm lēca skaidas.

Reti gadās redzēt kādu, kur� ar tādu enerģiju zāģē zaru, uz kura pats sē�.

Otrā pusē �atuns apjucis vēroja skatu, kas viņam atgādināja vienu smieklīgu notikumu. Bet kādu?

Kas tas bija par notikumu, viņ� atcerējās mirklī, kad atskanēja pirmais brāk�ķis. Lo�s pacēla galvu. Ņemot vērā vīra pārbiedēto sejas izteiksmi, arī viņ� piepe�i atcerējās �o pa�u stulbo joku�

Krrrrrrrrraaaaaaak�! Ar milzīgu troksni zars nolūza līdz galam. Lo�s, cie�i turoties pie savas koka raķetes, pazuda izplatījumā, no kurienes atskanēja vienīgi brēciens:

-��� Tooooooooooo�bīīīīīīīj�

�atuns noskatījās, kā biedrs, atsizdamies te pret vienu, te jau citu zaru, gā�as lejup, līdz pazūd Koka dziļumos.

-��� Johaidī� Lo�s� bija vienīgais, ko viņ� spēja pateikt.

Pēc kāda brītiņa viņam pielēca, ka arī Tobijs ir projām kopā ar Lo�u. Tomēr viņ� izklaidīgi turpināja murmināt: "Johaidī, Lo�s� Loooo�����"

Tovakar D�o Mit�a izsūtītā patruļa atrada �atunu "Lapotņu" dārza galā joprojām stāvam pie nolauztā zara. Mit�a vīri viņam devās klāt lēni, lai nesabiedētu. Uz jautājumu, kas tad īsti ir noticis, �atuns tikai �ēli atkārtoja: "Loooooo����" kā nocirsta galva, kas grib atsaukt savu ķermeni. Patruļas vīri panāca soli tuvāk.

-���� Loooooooo���, pēdējo reizi �ēli noblēja �atuns.

Un ielēca tuk�umā.

Bet vārds, ko viņ� izkliedza, krītot lejup, un kas atbalsojās zaros, pamazām izgaisdams tālumā, nebija Lo�s. Viņa kliedziens skanēja:

-��� Toooooooooooo�bīīīīīīīīīīj�

Pieci se�i kareivji pārbiju�ies vērās lejup. Troksnis sacēla kājās visu kvartālu.

Kādu milimetru zem viņu pēdām, ērti iekārtojies aug�ējā lo�ā, lai labāk varētu sekot izrādei, kāds klusi pie sevis nomurmināja:

-��� Nabaga �atuns�

Tas bija Tobijs.

Nolaidies zara caurumā, viņ� atklāja eju, kas stiepās uz abām pusēm. Glu�i kā pastāvīgs viesis viņ� instinktīvi devās stumbra virzienā, projām no vietas, kurā pēc tam pārlūza zars. Tie�i tad viņa mugurā divas rei�zes bija iecirtu�ies �atuna nagi. Pēc tam viņ� redzēja, kā turpat priek�ā

nolūza zars kopā ar Lo�u� Nabaga Lo�s pēdējā mirkli ieraudzīja Tobiju un, lejup krizdams, bezcerīgā izmisumā vēl auroja viņa vārdu.

Tobijs cie�āk iekrampējās savā ni�ā. Virs galvu reibino�ā bezdibeņa viņam atlika tie�i tik daudz vietas, lai noturētos un palaikam noslaucītu asinis, kas plūda no ievainojumiem.

No �ejienes viņ� bija dzirdējis �atuna �ēlabainās gaudas, kas sekoja biedra kritienam, un patruļas iera�anos. Visbeidzot viņ� bija liecinieks arī �atuna lēcienam. Cietsirdīgais liktenis vēlēja arī viņam ieraudzīt Tobiju brīdī, kad �atuns lidoja garām ni�ai, bet bija jau par vēlu, un arī viņam neatlika nekas cits kā izgrūst sirdi ploso�u kliedzienu: "Toooooooooooo�bnīīīīīīīīj�"

Pēc stundas ceturk�ņa zaru bija ielenku�i ziņkārīgie garāmgājēji ar lāpām vai eļļas lampiņām rokās. Tobijam paveicās, ka lūzuma vieta tika veikli norobe�ota ar dro�ības lenti. Tomēr pūlis spiedās tai virsū. Zibe�nīgi izplatījās baumas. Nelaimes gadījums vai pa�nāvība? Kas īsti bija noticis pamestajā dārzā? �atuna pēdējo kliedzienu bija dzirdēju�i visi. Un vairāk neko.

Veikli apejot apsardzi, kāds pārgalvīgs zēns cauri tumsai devās uz nolauztā zara vietu. Viņ� kāpa lejup, veikli lavierējot starp asajām koka atlūzām, un rokā viņam bija lāpa. Puisis noteikti vēl nebija sasniedzis piecpadsmit gadu vecumu, viņa skatiens bija diezgan skarbs, bet zods plats un stūrains. Zēna pārliecinātās kustības neizraisīja ne mazāko �aboņu.

Tobijs ieraudzīja viņu parādāmies savā slēptuvē pavisam negaidīti. Viņ� �aubījās labi ja sekundi:

-��� Leo? Tas esi tu, Leo?

Zēns soli atkāpās, tad lēni tuvināja lāpu Tobijam.

-��� Tobij�

Draugi skatījās viens uz otru. Pēc pieciem at�ķirtības gadiem pasaules labākie draugi glu�i nejau�i satiekas �ī Galotnēm piedero�ā zara galā. Tobileo. Ne�ķiramie.

-��� Tobij� Tu esi atgriezies�

-���� Palīdzi man, Leo.

Leo pacēla lāpu augstāk. Tobijs vēroja, kā ir mainījusies drauga seja. Tā joprojām izstaroja to pa�u spēku, bet viņa skatienā bija kaut kas tik griezīgs kā sasista stikla lauskas. Leo skatījās uz ievainojumiem Tobija plecos, ko bija atstāju�i �atuna nagi.

-��� Tev palīdzēt? viņ� atvaicāja.

-����������� Jā, Leo, man draud briesmas. Neprasi nekādus paskaidrojumus. Man vienkār�i jātiek līdz tai vietai, kur visi ir sanāku�i, un jāiejūk pūlī.

Pirms pāris gadiem Leo nebūtu bijis nepiecie�ams �aubu mirklis. Tobijs atkārtoja:

-��� Palīdzi man. Ātri�

-��� Nāc! Leo vienkār�i noteica.

Abi kopā rāpās aug�up pa lūzuma vietu. Kad viņi sasniedza zara aug��pusi, Leo nopūta lāpu. Da�i vīri centās apturēt ļaudis, kuri spiedās ap notikuma vietu. Visbeidzot vienā malā dro�ības lente neizturēja. Tobijs un Leo bez grūtībām iejuka drūzmā. Tobijs nodūra galvu.

-��� Tu slēpies? vaicāja Leo. Kādēļ?

-��� Paliec sveiks! atbildēja Tobijs.

Viņ� cie�i apskāva draugu un tad nozuda.

Leo stāvēja nekustīgi un bija ārkārtīgi satraukts. Viņu pārņēma dīvaina neveiklības un vainas sajūta. Bija pagāju�i vairāki gadi, kop� viņā bija iesēta nezāle, ko sauc par aizdomīgumu. "Neuzticēties nevienam," atkār�toja Lielā Kaimiņa vīri. Un Leo klausīja.

Leo vairāk nekā jebkur� cits baidījās no Plikadīdu draudiem. Bailes, ko kultivēja D�o Mit�s, pievienojās pa�a �ausmām, kādas zēnu pavadīja jau kop� bērnības un tēva bojāejas. Plikadīdas bija nogalināju�i EL Blīsu un tagad noteikti uzglūnēja Kokam, lai piebeigtu arī pārējos tā iedzīvo�tājus�

Leo nedrīkstēja uzticēties nevienam. Un ko viņ� īsti zināja par �o Tobiju Lolnesu?

Jā, viņ� tikko bija palīdzējis sve�iniekam. Nevienam citam kā sve�inie�kam. Un Leo sajuta, cik smagi viņu nospie� vainas apziņa.

Pēc da�ām minūtēm notikuma vietā ieradās D�o Mit�s. Viņ� bija atstājis abus Lolnesus viņa godības Klaraka viesistabā, uzticot viņu apsargā�anu ducim aizdomīgu tipu. Mit�s parādījās uz nolauztā zara Torna un Limēra pavadībā. Pūlis pa�ķīrās, lai dotu ceļu. Labu brīdi Mit�s sēdēja uz saliekamā krēsla un lūkojās tuk�umā.

Tie�i tā Mit�s nonāca pie savas domas. Tuk�ums viņu alla� iedves�moja.

Viņ� pamāja Limēram, lai tas panāk tuvāk, un kaut ko viņam �uk�stēja. No malas izskatījās, ka viņ� zī� Limēra ausi. Pūlis bija viņus abus ielencis.

Limērs izskatījās sajūsmināts. �efa izdoma bija nepārspējama. Primi�tīva, bet ģeniāla. Limērs noklepojās un palūdza klusumu:

-������ Dārgie tautie�i! Lielais Kaimiņ� ir teicis savu vārdu. Klausieties, ko viņ� vēlas pavēstīt. Pret Koku ir izdarīts noziegums. Lolnesu ģimene, kuriem vienīgajiem bija zināms Balainas noslēpums, ir ļaunprātīgi izmantoju�i savu izsūtījumu un pārdevu�i �o noslēpumu ienaidniekam! Dārgie tautie�i un kaimiņi, es atklāju jums Lolnesu izdarīto noziegumu: tagad �iem maitām Plikadīdām ir zināms Balainas noslēpums!

Pūlis kādu mirkli klusēja, kam sekoja dusmu eksplozija. Niknā un satracinātā pūļa vidū kāds �etrpadsmit gadus vecs zēns klusēja mazliet ilgāk par pārējiem� Pēc tam viņ� pacēla gaisā dūri augstāk par pārējiem. Tas bija Leo Blīss.

Un naids, kas atmirdzēja viņa skatienā, nebija gatavs izdzist.

Mit�am atgrie�oties viesistabā, Zefs un Lolnesi bailēs trīcēja. Lielais Kaimiņ� iezvēlās dīvānā, kas radīja līdzīgu skaņu tai, kāda rodas, strauji izlai�ot gaisu no gumijas pū�ļa. Tad sekoja teikums, kuru lielais kārum�nieks Mit�s nevēlējās uzticēt nevienam citam:

-��� Viņ� ir pagaaaaalam�

Sims saskatījās ar sievu.

Tobijs ir pagalam.

Katra spēji satumsu�ais skatiens izmisīgi meklēja vēl pēdējo cerību dzirksti otra acīs.

Bet velti.

Zefs raudāja. Tā bija klusa ņerkstē�ana, kas nesasniedza Lolnesu ausis.

Neviens no trijiem nebija ievērojis, kā istabā ienāca dū�īgā Minujeka. Pa priek�u viņa stūma Leo Blīsu. Pārsteigtais Mit�s pagrieza galvu pret jaunpienācēju, kur� caur zobiem izgrūda:

Es viņu redzēju. Viņ� ir dzīvs.

Sims un Maja sajutās tā, it kā pār abiem būtu nolijis silts lietus, atdo�dot viņus dzīvei.

Un tas bija sākums ilgajai Tobija vajā�anai.

Eli�ai tā bija �ausmīga ziema.

Desmit reizes viņa mēģināja tikt līdz kraujai, cīnoties cauri sniegam un aukstumam. Desmit reizes māte viņu atrada, sabruku�u no spēku izsīkuma, ar sasalu�ām asarām uz vaigiem. Ala atradās sniegiem klātās kraujas vidū un atgādināja neieņemamu leduskalnu.

Februārī jau likās, ka līdz atkusnim vairs nebūs ilgi jāgaida. Da�as dienas bija saulainas un siltas. Zemajos Zaros mīto�ās ģimenes varēja cita citu apciemot. Tikai ezers un krauja joprojām bija nepieejama.

Pēc nedēļas atsāka snigt, un baltā sega gandrīz pavisam noslāpēja abu Lī cerības. Viss marts bija ledusauksts. Tik auksts, ka arī 1. aprīlī Tobija patvēruma vietu sasniegt nebija iespējams.

Saule atgriezās 10. aprīlī. Maigs siltums apņēma it visu Koku. Ap Lī māju urdzēja neskaitāmas tērcītes.

I�a iejūtīgi runājās ar Eli�u. Abas bija apsēdu�ās uz mājas apaļo durvju sliek�ņa un vēroja, kā da�i stari spoguļojas peļķēs un strautos.

Nevajag zaudēt cerību�

Zinot, ka Tobijs �etrarpus mēne�us bija pavadījis ieslodzīts alā ar zienu niecīgu pārtikas mai�eli, vienīgais, kas viņām atlika, bija cerēt. Pietika ar nelielu aprēķinu veik�anu vai vienkār�i ar mazumiņu loģikas, lai saprastu, ka ar to viņam nebija nekādu izred�u izdzīvot. Bet Eli�as sirdī neizdzisa cerības liesmiņa, kas ļāva ticēt neiespējamam.

16. aprīlī Eli�ai izdevās iestaigāt taciņu līdz ezeram un gar to līdz pat kraujai. Tur viņa stāvēja pie slapjā sniega mūra, meklējot kādu iespēju tikt līdz alai.

Piepe�i meitene izdzirdēja balsi. Balsi, kas viņu sauca. Eli�a gribēja no visa spēka kliegt: "Tobij!" bet tajā pa�ā mirklī viņai blakus iznira �etri veikli �ķelmji, visi kā viens no�ķiedu�ies ar slapjo sniegu no zābakiem līdz cepurēm.

-����������� Mēs jau vairākas stundas cen�amies tevi sasaukt, mazā. Mēs gājām pa tavām pēdām.

Tā bija viena no�ēlojama D�o Mit�a izsūtīta patruļa, kas jau bija izgā�jusi Tobija medībās.

-��� Ko tu te dari, sīkaliņ?

-��� Un jūs? atvaicāja Eli�a.

-��� Mēs meklējam mazo Lolnesu. Atbildi! Ko tu te dari?

-����������� Mēs ar mammu dzīvojam tepat blakus, un es nācu skatīties, vai ūdensblusas jau nav atgriezu�ās ezerā.

Tas bija pirmais iemesls, kas Eli�ai ie�āvās prātā. Ņemot vērā, kādi tuk�pauri stāvēja viņas priek�ā, ar to vajadzēja pietikt.

-����������� Ja tu mums atradīsi Tobiju, es tevi precē�u! sacīja viens no viņiem. Tas bija jampampiņ� ar kupri uz muguras un lielu, izburbēju�u degunu, aiz kura acis bija tikai ar grūtībām saskatāmas.

Eli�a atbildēja:

-��� Izklausās vilino�i. Es turē�u acis vaļā.

Viņa uzpūta savām nosalu�ajām rokām dva�u. Tā izveidoja mazu, baltu mākonīti starp Eli�as pirkstiem.

Lielais Deguns pienāca viņai klāt.

-��� Vai, kamēr gaidu, es varu tev iedot bu�iņu?

-���������� Es to vēl neesmu nopelnījusi. Pagaidiet, kamēr es atradī�u jūsu mazo Lolnesu, un tad tā būs mana balva, viņa sacīja, mazliet atkāpjoties.

Lielais Deguns vai kusa no sajūsmas. Eli�a izlikās, ka dodas atpakaļ uz mājām.

Nogājusi da�us soļus pa sniegoto klajumu, viņa izdzirda kādu tei�kumu, kas attiecās uz profesoru un viņa sievu. �etri vīri savā starpā skaļi sarunājās. Viņu teiktais ķēra Eli�u kā zibens. Viņai vairs nebija spēka turpināt ceļu.

Beidzot Eli�a pārradās savā krāsainajā mājā un sabruka mātes rokās.

Nākamajā dienā, un tas bija 17. aprīlis, Eli�a stāvēja lielas kupenas priek�ā, kas pilnībā nosedza alas ieeju. Viņa rakās tai cauri visu pēc�pusdienu, ar acs kaktiņu vērodama ezera apkārtni. Pulksten se�os Eli�as mazā roka �ķērsoja pēdējo sniega barjeru un izslīdēja cauri sniegam otrā pusē. Viņa apstājās. No iek�puses nenāca neviena skaņa.

Tagad viņa saniknoti raka no visa spēka, tā ka sniegs putēja uz visām pusēm, pa brīdim dusmīgi iekliedzoties. Viņa vairs nebaidījās ne no viena. Alā ielauzās dienasgaisma, un Eli�a rāpus līda tai pakaļ.

Ugunskurs joprojām gailēja.

Kamēr Eli�as acis nebija apradu�as ar alas iek�ienē valdo�o tumsu, viņa neredzēja pilnīgi neko.

-��� Tobij� viņas balss vāji izdvesa.

Nekādas atbildes. Eli�a neredzēja, kur liek soļus, viņa nespēja pierast pie tādas tumsas. Meitene atdūrās pret nelielu skaidu kaudzīti. Paņē�musi skaidas, Eli�a aizgāja līdz vietai, kur gailēja da�as sārtas ogles, un uzmeta tās pa virsu. Pēc mirkļa iz�āvās da�as augstas liesmas. Eli�a vēroja, kā tās ceļas aug�up.

Tad uguns gaismā viņa ieraudzīja iezaigojamies krāsas uz alas sienām un griestiem. Vienā mirklī viņai atklājās viss Tobija gleznojums. Sārti melnā freska pletās pa visu alas virsmu. Viņa nespēja atraut skatienu. Eli�ai bija sajūta, ka viņa atrodas pa�ā Tobija kvēlojo�ajā sirdī.

-��� Tev patīk? atskanēja vāra balss turpat blakus.

Viņa traucās balss virzienā.

-��� Tobij!

Tur bija Tobijs. Viņ� gulēja, atspiedies pret alas sienu. Zēna vaigi bija iekritu�i, lūpas apkaltu�as, bet acīs, kā alla�, dzirkstīja gaisma, kas atgā�dināja sīciņas komētas.

-��� Es gaidīju tevi, viņ� sacīja.

Tobijs vēl nekad nebija redzējis Eli�u raudam. Todien viņa ar uzviju atguva nokavēto, piespiedusi pieri Tobijam pie krūtīm. Zēns savukārt teica:

-��� Nu beidz ta�u� Vai tad tas ir tik bēdīgi? Palūk, ar mani viss ir kārtībā.

Un viņ� pastiepa meitenei mutautiņu, kas bija notriepts ar to pa�u sarkano krāsu. Eli�a nespēja pārstāt raudāt. Tobijam piespiestais meite�nes augums ik pa brīdim noraustījās elsās. Visbeidzot Eli�a ieslēpa seju mutautā, un, kad atkal to pacēla, tā bija krietni izraibināta ar sarkano krāsu. Lēnītiņām viņa nomierinājās un atkal pacēla skatienu uz alas velvēm. Tobijs paskaidroja:

-����������� Es to darīju, lai kaut kā sevi nodarbinātu. Ir cilvēki, kas apglezno kapenes, lai dotos turp un neatgrieztos. Es visus �os �etrus mēne�us zīmēju logus uz dzīvi, lai tajā atkal atgrieztos.

Eli�as acis iepletās. Jā, zīmējumi nudien atgādināja logus uz pasauli. Viņa pietuvināja sienai savu sārti izkrāsoto seju.

-���� Eli�a� -Jā.

-��� Man drusku tā kā gribas ēst.

Jau septiņpadsmit dienas pēc kārtas Tobijs bija pārticis vienīgi no pelē�juma. Eli�a nozuda alas izejas virzienā. Tobijs izmisumā iegaudojās:

-��� Nēēēē! Neej projām! Atgriezies!

Eli�a satraukta atgriezās alā. Tobijs vairs nespēja palikt vienatnē nevienu pa�u mirkli. Viņa tikai bija izgājusi paņemt sainīti ar pārtiku, ko bija atnesusi sev līdzi.

-��� Tagad es palik�u, Tobij. Nebaidies.

Un viņa attina papīru, kas bija piesūcies ar sviestu. Tobijs beidzot pasmaidīja. Viņa priek�ā atradās pankūkas ar medu. Lielākā kaudze, kādu viņ� savā dzīvē bija redzējis.

Bija vajadzīgas trīs dienas, lai Tobijs pilnībā atgūtos. �ajos �etrarpus sslodzījuma mēne�os viņ� bija sevi pietiekami nodarbinājis, lai ķermenis neizkalstu un nekļūtu glu�i stīvs. Savu lokanību zēns atguva drīz vien.

Tobijs glu�i kā naktstauriņ� daudz laika pavadīja ezera krastā, plivinot rokas un lēkājot. Eli�a viņu vairs neatstāja vienu. Tobijam bija absolūti epiecie�ama �ī ēna, kas vēroja viņu skraidelējam mēness gaismā. Uzrāpu�ies pa�ā kraujas aug�ā, viņi beidzot apsēdās uz klin�ainās nokares. Tobijs tumsā zem viņiem sajuta dabas pavasarīgo knosī�anos. lieliem malkiem viņ� dzēra dzidro gaisu, lai atgūtos no tā trūkuma visas ziemas garumā. Eli�a stāstīja viņam visu, kas �ajā ziemā bija noticis.

Aseldoru mājās Mijai klājās pavisam slikti. Kop� Lekss Olmehs bija aizgājis no mājām, lai mēģinātu atrast savus vecākus, viņa gulēja uz maza matra�a Seldoru viesistabā un tikpat kā nekustējās. Ēst viņa gandrīz neko neēda un ne ar vienu nesarunājās. Tagad visai ģimenei bija zināma Mijas un Leksa slepenā draudzība. Sākumā vecāki centās meitu nedaudz uzmundrināt:

-�� Dzīvē tā gadās bie�i vien� Nav jau no visa uzreiz jāiztaisa drāma. bet, kad tā pagāja visa nedēļa, tad viņiem tapa skaidrs, ka kaut kas tāds dzīvē nemaz tik bie�i negadās vis. Meitene, kura iet bojā viena pazudu�a zēna dēļ�

Un ģimene sāka izturēties pret Miju ļoti pacietīgi. Dro�i vien, tie�i pateicoties �ai lielajai pacietībai, Mija neizdzisa pavisam.

Maī neatkāpās no Mijas ne soli un naktis gulēja blakus viņas gultai, turot māsas roku savējā. Viņa ļoti labi saprata lielas bēdas, jo pati tajās dzīvoja jau gadiem.

Pēdējos jaunumus Eli�a bija uzzinājusi februārī. Lekss nebija atradies, bet Mijai vismaz nekļuva sliktāk. Viņa gulēja vaļā acīm un no rīta bija ar mieru izēst vienu �ķīvi zupas. Viņas brāļi vakaros dziedāja blakusistabā, un viens Mijas pirksts tika pieķerts sitam līdzi takti uz segas.

Vecākā māsa turpināja klusi un neuzbāzīgi rūpēties par viņu.

Eli�a to visu stāstīja Tobijam, bet uz meitenes sirdsapziņas smagi gūlās kaut kas, ko viņa nespēja pateikt, tas bija teikums, ko viņa bija dzirdējusi pie ezera un ko bija teiku�i Mit�a vīri.

Ceturtajā dienā Tobijs ierunājās par saviem vecākiem:

-����������� Visu ziemu es domāju par viņiem. Man vairs nav, ko gaidīt. Viņi neatgriezīsies, lai mani uzmeklētu.

-��� Varbūt tev ir taisnība, Eli�a aizkustināta teica. Nevajag vairs gaidīt.

-��� Ja viņi nenāk pēc manis, tātad jāiet ir man pa�am.

Eli�a salēcās.

-��� Jāiet uz kurieni?

-���� Uz Galotnēm. Viņi jāatrod un jāatbrīvo no resnā Mit�a ķetnām.

Runādams Tobijs vēroja Eli�u. Viņa bija nolaidusi garās skropstas un lūkojās zemē. Izskatījās, ka meitene gribētu kaut ko sacīt. Tas ļāva nojaust, ka viņa kaut ko zina.

-��� Tobij� Es dzirdēju kaut ko par taviem vecākiem.

Tobijs nodrebēja un uzmeklēja Eli�as acu skatienu.

-����������� Viņi ir notiesāti, meitene piebilda, un pirmajā maija dienā viņiem izpildīs nāvessodu.

Klusums bija pārrauts. Tobijs saķēra Eli�u aiz pleciem.

-��� Kur viņi ir?

-��� Tas neko nelīdzēs. Tev jāsargā pa�am sevi.

-��� Eli�a, kur viņi ir?

Un viņ� sapurināja meiteni.

-��� Lūdzu, Tobij! Tev ir jāuzmanās. Tevi joprojām meklē.

-��� Eli�a�

-��� Tobij, man laikam ir viena ideja, kur tu būtu pasargāts.

-����������� Es dodos. Pēc trim dienām es jau bū�u aug�ā. �odien ir 21. datums. Man ir viena nedēļa laika, lai viņus uzmeklētu.

Viņ� palaida vaļā Eli�as plecus un jau cēlās kājās.

-���� Klausi mani! meitene kliedza.

-����������� Pēc desmit dienām viņi būs miru�i, ja vien es viņus neizglāb�u. Es dodos uz Galotnēm.

-��� Tobij! Viņu nav aug�ā!

Tobijs pagriezās.

-���� Kur vini ir?

-��� Tomblā, nomurmināja Eli�a. Tomblas cietoksnī.

Tobijs nobālēja. Tombla atradās tikai da�u stundu gājiena attālumā no �ejienes. Viņa vecāki tātad bija ieslodzīti tepat netālu. Un tomēr �ī doma Tobijam radīja sajūtu, ka zeme pazūd zem kājām.

Par Tomblu viņ� bija uzzinājis no vecā Vigo Torneta, kur� tur bija pavadījis desmit gadus un nespēja par to runāt.

Izdzirdot vārdu "Tombla", Tornetam sāka trīcēt lūpas un pēc tam viss ķermenis. Desmit Tomblā pavadīti gadi iznīcināja cilvēku.

Tornets pats atzina, ka jaunībā ir sastrādājis �ādas tādas muļķības. Tobijam bija pilnīgi vienalga, kādas. Bet Sims Lolness, kur� zināja maz�liet vairāk, atklāja, ka nejau visu dzīvi Tornets ir bijis maigais un labsir�dīgais vecītis, kas radis patvērumu pie sava krustdēla kāpuru slaucēja.

Izsakoties vēl skaidrāk Tornets savulaik bija pats ne�petnākais lau�pītājs visā Kokā, tā teikt, bandīts no augsta celma.

Tad viņu uz desmit gadiem iesēdināja Tomblas cietumā. Tolaik cie�tums vēl atradās Koka Padomes uzraudzībā. Jau tolaik tā bija īsta elle, bet �ī elle bija gatavais brīvdienu klubiņ� salīdzinājumā ar to, par ko cietums kļuva zem Mit�a zābaka.

Atliekot malā jautājumu par izdzīvo�anas izredzēm �ajā cietoksnī, viens bija skaidrs no Tomblas nekad neviens neizbēga.

Tāds gadījums vēl nebija piedzīvots, un tas arī nekad nenotiks.

Tombla bija ierīkota āmulī, kas karājās virs tuk�uma.

Kokā �ī bumba bija ieaugusi kā parazīts, pārtika no tā sulas, uzņēma tā ūdeni un pie zara turējās ar vienu mazu kātiņu, kuru nepārtraukti un modri uzraudzīja desmit bruņoti vīri. Mazākās trauksmes gadījumā kātiņ� bija jāpārcērt, ļaujot cietumam pazust nebūtībā. To dēvēja par Gala plānu.

Vienas sekundes laikā viss, ko Tobijs zināja par Tomblu, līdzīgi zibe�nim izskrēja cauri viņa smadzenēm. Visi sapņi tagad bija iziru�i.

�ī nakts pagāja bez miega, ezera krastā, sērpilnā klusumā.

Atausa rīts. Eli�a sajuta gandrīz vai atvieglojumu. Viņa bija izstāstījusi patiesību, un izskatījās, ka Tobijs negrasās uzsākt kādu bezcerīgu glāb��anas mēģinājumu.

Par āmuļa bumbu viņ� bija dzirdējis pietiekami.

Zēna rīcībā bija desmit dienas, lai no �īm lamatām izglābtu neveiklu profesoru un viņa sievu. Tobijam būtu vajadzīgi vismaz desmit gadi, lai iekļūtu āmulī.

Ja nu vienīgi� tikai�

Eli�a klusībā lūdzās, lai doma, kas viņai tikko ie�āvās prātā, neierastos arī pie Tobija. Viņa centās to aizgaiņāt, mirk�ķinot acis un klusībā pie sevis atkārtojot "nē, nē, nē".

Bet Tobija sejā jau atmirdzēja jaunas krāsas. Viņa tur neko nevarēja darīt. Starp abu sirdīm bija iekārts tiltiņ�, pa kuru domas brīvi staigāja no viena pie otra.

Viņ� ieskatījās Eli�as acīs. Tobijs bija nolēmis padoties D�o Mit�am.

Eli�a notrīsēja.

-����������� Ja es pado�os, Tobijs skaidroja (lai gan tas nebija nepiecie�ams), mani nogādās Tomblā da�u stundu laikā, un puse no uzdevuma jau būs paveikta.

-��� Jā, un otru pusi tu varēsi paveikt, gulēdams zārkā!

Eli�ai bija vajadzīga viena diena un viena nakts, lai saprastu, ka Tobijs no sava nodoma neatteiksies. Ja viņ� tagad neko nedarīs savu vecāku

labā, tad atliku�ajām dienām vairs nebūs nekādas nozīmes. Visa dzīve tad būs kā greznuma priek�mets uz kamīna malas. Jautājums nebija par plāna izdo�anos. Lai palīdzētu vecākiem, Tobijs bija gatavs atdot savu dzīvību.

Dumjāki ļautiņi to sauktu par "goda jautājumu". Tobijs to nosauktu citādi. Varbūt par "mīlestību", pat ja viņ� �o reibino�o vārdu nekad nebija izrunājis.

Pēdējā nakts atgādināja nakti pirms revolūcijas.

Apgleznotās alas dziļumā Eli�a bija uzlikusi sev uz ceļiem Tobija pēdu un ņēmās to apgleznot ar zilā kāpura tintē mērcētu putna spalvas saru, vienlaikus klausoties zēna teiktajā. Gareniski visā pēdas garumā viņa

zīmēja svītru, kas stiepās no kāju pirkstiem līdz pat papēdim. Tobijs ļāva viņai darboties. Vai tie ir mani kaujas raksti? viņ� vaicāja. Būdami mazi bērni, viņi ar Leo Blīsu bija sev uz rokām un pleciem zīmēju�i pazī�anās zīmes. Leo vienmēr bija drūms un reizēm pat agresīvs bērns. Mātes nāve, zēnam vēl pavisam maziņam esot, un tēva bojāeja pēc diviem gadiem bija iecirtu�as zēna dvēselē dziļu brūci, par kuru viņ� nemēdza runāt pat ar savu labāko draugu.

Tagad �ķiet, ka �ī brūce bija arī sastrutojusi.

Eli�a klusēja. Viņa bija sapinusi divas bizes, kas cie�i ieskāva meitenes seju.

Tobijs zināja, ka viņai pa�ai uz pēdām arī ir �īs zilās svītras, kuras bija redzamas vienīgi naktī, jo izstaroja vāru gaismu.

Vai tas ir noslēpums?

Eli�a apstiprino�i pamāja ar galvu un nolika spalvas saru uz tintnīcas malas.

Man arī ir kāds noslēpums, teica Tobijs.

Un viņ� izstāstīja.

Palicis uz nolauztā zara viens un klausoties �atuna gaudās par zau�dēto biedru, Tobijs bija mēģinājis tikt skaidrībā par tēva plānu un trim zīmēm, kuras tas �ajā sakarā bija devis.

1.����������� Nebija grūti izskaidrot Sima Lolnesa notēloto nodevību, kuras patiesais mērķis bija dot Tobijam iespēju izbēgt.

2.���������� Pēdējā brīdī zēnam bija izdevies atminēt arī tēva sacītā: "Un pie�sargies, ka atkal nesavaino sevi!" jēgu, kas norādīja uz aizlauzto zaru "Lapotņu" dārzā, kur, pateicoties savam nelielajam augumam, viņ� varēja izsprukt no apsargu ķetnām.

3.��������� Vienīgais, par ko viņ� netika skaidrībā, bija fakts, ka Sims viņu bija iekaustījis, pieprasot izturēties pieklājīgi pret �o plānprātiņu Limēru.

�ī katrā ziņā bija tēvam neraksturīga rīcība. Tātad arī tā bija zīme vai sauciens pēc palīdzības.

Vēlāk, kad Tobijs jau bija ticis brīvībā un Leo Blīss Minujekas māti�ķi gādīgās acs uzraudzībā ieradās viņa godības Klaraka viesistabā, D�o Mit�s noskaitās ne pa jokam.

Tobijs joprojām bija dzīvs. �ī doma Mit�u darīja traku.

Mit�a dusmas ārkārtīgi atgādināja vēdergrai�u lēkmi. Vīrs saķēra vēderu, viņa seja piesārta, un no milzīgā ķermeņa atskanēja tūksto�iem noslēpumainu trok�ņu no gāzu noplūdei līdzīgas skaņas līdz pat blē�a�nai. Apko�ļātais izsmēķis neviļus iz�āvās no Mit�a mutes līdzīgi raķetei un savu lidojumu beidza Minujekas kleitas krū�u izgriezumā. Izrie�ot savas kuplās krūtis, sieviete to diskrēti apdzēsa.

Kad Mit�am beidzot izdevās nomierināties, viņ� bija zaudējis visus spēkus. Lēnītiņām viņ� pagrieza izvalbītās acis uz Sima pusi.

Bija pāris lietu, kurās Mit�u nebija iespējams apvest ap stūri.

Viņ�, piemēram, lieliski atcerējās to, ka Sims Lolness vēl nebija ticis pārmeklēts. Sima izgudrotais manevrs uzmanības novēr�anai nebija līdzējis. Koka Akmens bija �eit.

Mit�s deva zīmi Tornam, kur� nekavējoties metās profesoram klāt.

Maja paskatījās uz vīru. Tobijs bija dzīvs, bet Mit�s dabūs Akmeni. Viņa, saprotams, bez �aubī�anās atdotu divdesmit tikpat vērtīgus Akme�ņus apmaiņā pret Tobiju, bet vara, ko Mit�s iegūs ar Akmens palīdzību, apdraudēja visu dzīvību Kokā.

Torns pārmeklēja Simu, cik vien rūpīgi spēja. Atrazdamies pilnīgi kails nelielajā telpā kopā ar diviem vīriem, kas rūpīgi pa diedziņam iztaustīja viņa drēbes, Sims smaidīja līdz ausīm. Viņa plāns bija izdevies.

Pie Sima neatrada neko. Neko vairāk kā divas bumbiņas ko�ļājamās gumijas un zīmuli. Limērs uzkāpa virsū gumijas bumbiņām un iz�ķai�dīja tās nekā! Gumija toties pielipa pie viņa papē�a. Lipīgā masa pie�līmēja zelli pie grīdas, un Limēram nācās lēkāt no vienas kājas uz otru, lai atrautu tās no zemes. Mit�a acis, vērojot �o izrādi, dusmās izgāja no orbītām.

Sims laipni smaidīja.

Tajā pa�ā brīdī Tobijs izmisīgajā bēg�anas skrējienā izlaida roku caur sasvīdu�ajiem matiem un tajā vietā, kur tēvs viņam bija spēcīgi iesitis, atrada tādu pa�u ko�ļājamās gumijas bumbiņu. Kopā ar gumiju viņ� sataustīja arī kaut ko cietu. Tobijs izplēsa to visu no matiem un atklāja, ka tur savos pirkstos lipīgu un netīru Koka Akmeni.

Tagad alā pie ezera viņ� to izvilka no savas bik�u vīles un rādīja Eli�ai, kurai uz rokām vēl viegli mirdzēja zilā kāpura tinte.

-��� Lūk, mans noslēpums, viņ� sacīja, turēdams pirkstos Akmeni. Tēvs man to uzticēja. Es to noslēp�u �eit, ezera alā. ja ar mani kaut kas atgadīsies, tu zināsi, ka tas ir �eit.

Turēdams rokā aizdegtu skalu, zēns devās iek�ā alas dziļumā. Tobijs apstājās pie Eli�as portreta. Viņ� meiteni bija attēlojis dabiskā lielumā, pietupu�os un rokās atspiestu zodu. Izdūris kokā caurumu vietā, kur bija uzzīmēta viena acs, viņ� ielika Akmeni zīlītes vietā. Acs viegli iemirdzējās.

Tad Tobijs pagriezās pret īsto Eli�u. Viņa bija piecēlusies kājās un stāvēja pie ugunskura pretī gaismai. Meitene sacīja:

-��� Nepadodies Mit�am. Es tev palīdzē�u.

Ar koka nūju, kas izmērā bija lielāka par viņu pa�u, Bernika apdulli�nāja veco kungu, ar kuru nule kā bija tikusi iepazīstināta.

-������� Tagad mēs ejam mājās! nobļāvās viņas tēvs, kur� pa gabalu vēroja notieko�o.

Mazā meitene neuzskatīja par nepiecie�amu viņam atbildēt, bet trau�cās pie vecā kunga, kuram bija iegāzusi pa galvu, un uzlika roku uz viņa deformētā paura.

-�� Jā, aug! viņa noteica.

Uz galvas tie�ām auga milzīgs puns. Tas bija piektais pēc kārtas. Tie��ām bija laiks doties mājās.

Gisa Alzāna dzīvē bija divas rūpes. Viena bija cietums un kāds tūk�stotis ļau�u, ko viņ� pārvaldīja. Tas bija viņa darbs. Viņa pielietotās metodes ne vienmēr bija likumīgas, bet tās visumā apmierināja Lielo Kaimiņu. Giss ar meitu dzīvoja pa�ā āmuļa bumbas viducī, tās centrā, no kura atzarojās visi sānzari. Un viņ� valdīja pār visu āmuli.

Otra Gisa rūpe bija viņa meita Bernika. Jau kādu laiku tēvs bija noraizējies par viņas attīstību. Protams, viņ� zināja tik daudz, ka savos desmit gados Bernika aug, nobriest, veidojas par īstu jaunu meiteni. Viņam bija teiku�i: "�ajā vecumā var sagaidīt visu ko." Tādēļ sākumā viņ� ar maigumu un iecietību vēroja Berniku lau�am mēbeles un �ņaudzam savas guvernantes. "Kā viņa aug!" viņ� pat klusībā bija nopriecājies. "Mats matā atgādina savu tēvoci." Bernikas tēvoci sauca D�o Mit�s.

Giss ļāva meitai izklaidēties pēc sirds patikas, pat aizdodams da�us novārgu�ākus cietumniekus, lai viņa varētu remdināt savu kāri pēc puniem.

Tomēr pēc kāda laika Giss Alzāns kļuva mazliet nemierīgs. Patiesībā viņam ienāca prātā doma, ka kādu dienu meita būs jāizdod pie vira. Protams, �īs raizes vēl bija pāragras, bet sev Giss sacīja: "Jo bīstamāks ir ceļ�, jo ātrāk tajā jādodas."

Bernikas gadījumā ceļ� patie�ām bija bīstams. Tas pat nebija ceļ�, bet me�onīgi d�ungļi.

Savos desmit gados viņai jau bija izveidoju�ies da�i ieradumi, kas nebija īpa�i labi savienojami ar jaunas, labi audzinātas meitenes tēlu.

Nerunāsim par cietumniekiem, kurus viņa regulāri apdullināja, tie pa�i bija vainīgi. Nepieminēsim arī no�ņaugtās guvernantes iespējams, ka viņu mācību metodes bija nepilnīgas. Tomēr notikums ar Tomblas pavāru, kam Bernika bija likusi iebāzt pirkstu katlā ar verdo�u eļļu, lai viņ� varētu apēst pats savu fritēto pirkstu, padarīja viņas tēvu domīgu.

Giss atbrīvoja no darba pavāru, kur� vairs nebija tam derīgs, un sodīja Berniku, atstādams viņu bez saldēdiena pusdienās.

Bet todien tēvs nolēma, ka ir jāsāk kaut ko darīt.

Drīz viņa ausīs nonāca runas par kādu pārsteidzo�u vīru sava veida labu manieru un uzvedības meistaru. Tas bija vienkār�s apak�virsnieks, kur� Tomblā bija ieradies ziemā. Viņa reputācija bija izplatījusies zibe�nīgi un nokaitinājusi ne vienu vien nelabvēli. �is vīrs vienmēr bija smai�dīgs, runāja gau�ām izsmalcināti un lika sevi uzrunāt par Tupeni.

Pie Alzāniem Tupenis ieradās sestdienas rītā.

-���� Mani laipnākie sveicieni! viņ� uzrunāja Gisu.

-��� Mani ar'! neveikli atbildēja direktors.

-����������� Man teica, ka jūs esat vēlējis, lai ierodos pie jums� Tā ir liela pacietī�bas pārbaude no jūsu puses! Un kādā manierē mana pieticīgā personība būtu jūs ieinteresējusi?

-���� Es� nu, tā ir mana meita.

-����������� Jūsu meita, atkārtoja Tupenis, skanīgi iesmiedamies, kas �ajā gadī�jumā nebija īsti vietā.

-��� Nujā. Mana meita Bernika.

-����������� Bernika! iespiedzās Tupenis, joprojām spalgi ķiķinādams savus ausij ne visai tīkamos smieklus.

Giss Alzāns saņēma rokā Tupeņa seju, to nedaudz saspieda un tādā veidā aizvadīja viesi līdz sava biroja durvīm, kamēr vīrelis pret tām atsitās.

-���� Kas tev te liekas tik smieklīgs, Tupeni?

-����������� Hm� es� nekas, es vienkār�i smejos, lai pārvarētu situācijas saspī�lējumu.

-��� Labi! Es gribu, lai mana meita kļūtu par labi audzinātu jaunkundzi.

Tupenis tūdaļ ķērās pie darba. Viņam jau iepriek� bija nācies sadzīvot arī ar Mit�a specvienību ap�aubāmākajiem tipiem, bet tie�i �īs trīs die�nas, kuras vīrs pavadīja kopā ar Berniku Alzānu, kļuva par viņa dzīves ļaunāko murgu. Nākamajā otrdienā viņ� ieradās Gisa kabinetā. Tā bija aprīļa mēne�a pēdējā nedēļa, un diena bija visnotaļ jauka un pavasarīga.

-��� Nu? cerību spārnots, apvaicājās Alzāns.

Abas Tupeņa acis rotāja tum�i zili riņķi. Un uz viņa galvas bija tik audz punu, ka tā atgādināja ķiveri ar dzelk�ņiem.

E� nāku jūs brī�ināt par manu demi�iju, Al�ān kung�. Tupenim bija izdauzīti katri divi zobi no trim. Viņ� runāja ar grū�bām un vairs nesmējās. Giss Alzāns viņam atvēlēja vienu brīvdienu.

-��� Brī�dienu?

Tupenim nebija ne jausmas, ko nozīmē brīvdiena. Ne D�o Mit�a dienestā, ne arī Tomblā brīvdienas pie�ķirt nebija pieņemts. Vai tad ellē ir spējamas brīvdienas?

Pēc �ī mēģinājuma Giss zaudēja visas cerības. Par ko gan izaugs viņa mīļā Bernika, �ī burvīgā mazulīte, kuru viņ� kādreiz ņēma sev līdzi, lai� pakutinātu notiesātos pirms pakār�anas? Lai nedaudz nomierinātos, viņ� pameta divus cietumniekus putniem.

Putni bija āmuļa kārumnieki. Viņiem gar�oja smagie, baltie augļi, tāpēc ziemā nebija ieteicams āmulim tuvoties, lai nejau�i nekļūtu par uzkodu kādam ķauķim vai strazdam. Kad bija nepiecie�ams mazliet atslābināties, Tomblas direktors apsēdināja kādu cietumnieku uz �iem augļiem un gaidīja putnus. Aprīļa beigās āmulī bija paliku�as vien da�as ogas, bet tās bija tik gatavas, ka uz putniem nebija ilgi jāgaida. Giss pavadīja ārkārtīgi nepatīkamu nakti. Viņ� sapņoja, ka Bernika ar lieliem, pla�i atplestiem spārniem lido viņam tie�i virsū. Meita tēvu norija veselu, un visbeidzot viņ� attapās, ielipis putna mēslos. Bet nākamajā rītā kāds klauvēja pie durvīm.

-��� Te e�.

Giss pazina Tupeņa balsi, kas viņam tā krita uz nerviem. Cietuma priek�nieks atvēra durvis.

-������ Ja jū� man parādī�iet to laipnību ma�liet aprunātie� ar mani, tikai pāri� sekundes�

Giss ar pūlēm novaldījās, lai viņu nesaplacinātu. Cietumā nebija pieņemts klaudzināt pie Gisa Alzāna kā dienesta pakāpes biedra durvīm, lai� "aprunātos'.

Tiem, kuri �īm durvīm tuvojās, bija jāatmet visas ākstības un jādreb kā ap�u lapām, jūtoties vainīgiem pat tad, ja viņi nezināja, par ko.

Bet Tupenis paglāba sevi no pārvēr�anas biezputrā, jo piebilda:

-��� Ta� ir Bernika� �akarā�

Tupeņa mutē nebija vairāk zobu kā vakar, bet viņ� bija atguvis smaidu. Giss ieintriģēts ļāva viņam ienākt kabinetā.

Reizi par visām reizēm apak�virsnieks Tupenis izteicās nepārprotami skaidri.

Savu brīvdienu viņ� bija pavadījis uz blakuszara, un tas viņam bija ļāvis apdomāt Bernikas situāciju. Tagad viņam bija skaidrs, ka mazajai meitenei ir problēmas ar autoritāti.

-��� Vai tas ir viss? gribēja zināt Giss.

Tupeņa atklājums nebija nekas pārsteidzo�s. Bet viņ� turpināja, sakot, ka glābiņ� �ajā gadījumā nav ne tēvs, ne arī kāds skolotājs.

-��� Kāds kas?

-���� Kāds �kolotā���

-����������� Un tas ir viss? atkārtoja Giss, kuram jau sāka niezēt roka. Viņ� pat paspēra soli uz priek�u, lai labāk varētu Tupenim iekraut.

Tupenis turpināja:

-��� Viņai vaja�īga drau�ene.

-���� Kas? pārvaicāja Giss.

-��� Drau�ene.

Vārdu draudzene Giss Alzāns jau kaut kur bija dzirdējis. Bet tik un tā �ī ideja viņam �ķita visai neskaidra. Tā bija persona, kas nebija ne verdzene, ne pavēlniece. Visai miglains jēdziens, kas bija modē kādreiz, sensenos laikos.

Tomblas direktora pasaule bija iekārtota tā, ka katram cilvēkam tajā bija sava vieta vai nu virs, vai zem viņa. Pavēlnieks vai pavēļu izpildī�tājs. D�o Mit�s virs. Visi pārējie zem. Vienīgi viņa meitai, iespējams, bija īpa�s statuss �ajā sistēmā, kurā viņai vajadzēja atrasties "zem", bet kur viņa bie�i vien uzrāpās "virs".

Pēc neilgām pārdomām Giss nonāca pie slēdziena, ka viņam perso�niski nebija neviena drauga.

-���� Vienīgā per�ona, ko Bernika re�pektē�, bū� drau�ene, atkārtoja Tupenis.

Giss neizskatījās diez ko pārliecināts.

-��� Kur tādu var nopirkt?

Tupenis pieņēma visai noslēpumainu izskatu un paziņoja, ka ar direk�tora atļauju viņ� varētu atvest vienu draudzeni jau nākamajā dienā. Giss gandrīz vai aizrijās. Ja Bernikas topo�ā draudzene nebūs ne zem viņas, ne virs viņas, tad viņa būs tāda pati kā Bernika. Līdz ar to problēma tiks dubultota. Un ar divām Bernikām pietiktu, lai uzspridzinātu Tomblas cietoksni!

Tupenis steidzās viņu nomierināt. Jaunā persona, par kuru viņ� bija iedomājies, bija pieklājības un savaldības paraugs. Ideāla draudzene Bernikai. Viņai bija divpadsmit gadu. Tupenis bija viņu saticis aizva�kar, un tie�i �ī persona visu bija viņam izstāstījusi. Tupenim patiesi bija paveicies nejau�i satikt viņu pie Tomblas cietok�ņa vārtiem.

Giss tūdaļ pasteidzās priek�likumu noraidīt. Bija skaidrs, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Ielaist cietoksnī sve�inieci bija absolūti neiespējami. Jo īpa�i �ajā brīdī.

Ja kaut kas atgadīsies, tad pamatīgs brāziens no D�o Mit�a bija dro�i garantēts. Un pēc D�o Mit�a brāziena parasti nekas daudz pāri nepalika. Varbūt vienīgi �upiņa kaulu un divas acis.

-����������� Nu tad lūg�u atvainot par traucējumu, direktora kung�, bēdīgi noteica Tupenis.

Viņ� nopurināja putekļus no cepures un devās laukā no kabineta. Tupenis bija tikko kā pārkāpis pār slieksni, kad Giss viņu sagrāba. Iestā�jās neliels klusuma brīdis, kura laikā direktora galvā kā filmā pavīdēja visi Bernikas ļaunākie nedarbi. Viņ� bija mainījis domas.

-��� Ja tavs skuķēns nelīdzēs, tad es jūs abus izbaro�u putniem!

Tupenis devās projām visai dīvainā noskaņojumā. Atklāti sakot, tā nebija viņa pa�a ideja. Viņ� bija saticis to meitēnu no Zemajiem Zariem un izstāstījis viņai par Berniku. Viņa pati bija piedāvājusies palīdzēt. Tupenis viņai uzticējās, tomēr doma par putniem nebija visai patīkama.

Viņa dzīvība tagad bija �īs� kā viņu vispār sauca?� rokās.

Bille? Jā, tā viņu sauca.

Bille.

Bille ieradās cietumā 24. aprīļa pusdienas laikā. Viņu pārmeklēja se��padsmit reizes. Viņu pavadīja deviņi arbaletiem bruņoti apsargi. Bille bija maza meitene ar tie�u skatienu, tērpusies melnās drānās, un viņai bija divas bizes, kas slējās gaisā kā jautājuma zīmes. Meitenei bija inte�resanta, nedaudz plakana sejas forma.

Viņu ieveda Bernikas spēļu istabā, un aiz viņas aizslēdza durvis. Sar�dze izvietojās ap Alzānu namu.

Vakarā pulksten septiņos Billi izlaida. Sargi savā starpā slēdza derī�bas vai meitene būs sagriezta �ķēlītēs vai samalta.

Bet viņas bizes pat nebija iziru�as.

Giss iesauca Billi savā kabinetā. �īs meitenes skatiens, kas bija ass kā na�a asmens, viņam lika justies neveikli. Direktoram tikai ar pūlēm izdevās izstostīt:

-��� Es� Mmm� Labi� Tātad�

-���� Es nebū�u rīt, teica Bille. Es atnāk�u parīt.

-��� Labi� Mmm� Es� Jā, labi�

Viņa devās uz kabineta izeju, bet pie durvīm pagriezās pret Gisu.

-����������� Man ir viens noteikums kamēr es bū�u projām, Bernika nedrīkst nevienu sist. Vairs neviena puna. Vai arī ar to viss beigsies.

Pirms izie�anas pa kātiņu Billi pārmeklēja vēl vienpadsmit rei�u. Pie viņas tika atrasts kokā izgriezts cilvēciņ� īk�ķa lielumā. To viņai atstāja.

Visu nākamo dienu Bernika pavadīja, raudot zem savas gultas.

Visā visumā meitene bija mierīga, bet no asarām ap viņu izveidojās peļķe. Giss, nākdams viņu mierināt, ar saviem zābakiem iekāpa tie�i asaru peļķes vidū. Meita vairs nepieprasīja cietumniekus, ko apdullināt, tagad viņa pieprasīja savu draudzeni. Pulksten septiņos vakarā viņai uznāca nervu lēkme. Bernika saplosīja savu matraci un apēda visas sūnas, ar ko tas bija pildīts, bet joprojām nevienu nesita. Izsūtīja piecus vīrus, lai tie sameklētu Billi, bet neviens no tiem nebija spējīgs viņu atrast.

Nākamajā dienā Giss Alzāns, gaidot Billi, piecēlās jau pirms saules lēkta. Tie�i pusdienlaikā viņa ieradās pie Tomblas cietuma vārtiem. Billi pārmeklēja se�padsmit reizes. Viņas kabatā joprojām atradās mazais, no skaidas neveikli izgrieztais vīriņ�. Deviņi sargi izveda viņu cauri cietu�mam. Viņa pagāja garām vairākiem simtiem cietumnieku, kuri kunk�stēja aiz savu cietuma kameru restēm, pat neuzmezdama tiem skatu.

�ī meitene bija cieta kā krams.

-��� jūs� Es� Neatnācāt vakar� uzdro�inājās aizrādīt Giss.

-��� Vai tad es jūs nebrīdināju?

-��� Es� Jā, jā, protams� Bet�

Bille salti noteica:

-��� Ja jums tā labpatīk, es dodos mājās.

Giss pirmo reizi savā mū�ā pazemīgi atvainojās (ja neskaita to gadī�jumu Bernikas kristību dienā, kad viņ� uzkāpa uz Mit�a izsmēķa).

Bille palika kopā ar Berniku līdz pulksten septiņiem vakarā un tad iznāca no istabas. Giss uzaicināja meiteni uz sarunu. Viņa atbildēja, ka steidzas.

-���� Rīt es nebū�u, bet atnāk�u parīt.

Giss neuzdro�inājās atļauties nekādus komentārus.

Meiteni pārmeklējot, neviens neievēroja, ka �oreiz pie viņas vairs nebija mazā koka vīriņa.

Pēc divām dienām viss atkārtojās glu�i tāpat kā iepriek�ējā reizē, tikai �oreiz Bille pati lika Gisam ierasties uz sarunu.

Meitene ilgi skatījās uz viņu, līdz sagaidīja brīdi, kad cietuma priek��nieks neizturēja un novērsa skatienu, tad sacīja:

-��� Jūs jau zināt, ko es teik�u.

-��� Jā� Nūja� Tad jūs nenāksiet rīt, bet parīt.

-��� Nē. Ne rīt, ne arī parīt. Nekad.

Gisa acis iepletās un skatiens sastinga. Aplūkojot direktoru tuvāk, varētu saskatīt, ka viņa apak�lūpa viegli noraustās un acs baltuma pa�ā malā iemirdzas tāds kā sīks asaras atspulgs. Visas cerības atkal iz�ķīda kā ziepju burbuļi.

Viss bija cauri.

Nekad, nekad viņa acis neskatīs, kā no atbaido�ās kūniņas iz�ķiļas viņa sapņu Bernika princese gai�ā kleitiņā, kas skrien pie viņa pa klajo zaru, saukdama: "Tēti! Tēti! Tā esmu es, Bernika!" Nekad viņ� neredzēs meitu baltā līgavas plīvurā, sadevu�os rokās ar kādu jaunu cilvēku, grie�oties reibino�ā valsī pa zvaig�ņotu parketu. Viņa mū�īgi mū�os paliks saniknotā, barbariskā Bernika, kura labākajā gadījumā apprecēs kādu vecu mīkstpauri, lai labāk varētu tajā iedauzīt jaunus punus. Ber�nika, kas sakodīs savas mazās līgavas māsas un improvizētā uzvedumā no�ņaugs vīramāti.

-��� Iemesli jums noteikti ir zināmi, sacīja Bille.

-����������� Nē, noņaudēja Giss Alzāns, bet jūs nevarat tā ņemt un aiziet. Bernikai jau ir krietni labāk�

-��� Molmess�

-Kas?

-��� Molmess vai Molness� Jums kaut ko izsaka?

Giss uzmeta viņai izbiedētu skatienu.

-��� Nē�

-����������� Bernika apgalvo, ka vakar manas prombūtnes laikā viņa ir situsi kaut kādu tur Molnesu.

Giss cie�i paskatījās uz Billi.

-��� Tas nav iespējams. Nē. Vakar viņa neizgāja no savas istabas.

-��� Bet jums ta�u ir cietumnieks Molness�?

-��� Nē�

Likās, ka Billes skatiens sadauzīs viņa pauri sīkos gabaliņos. Viņ� izlaboja:

-��� Varbūt, ka ir kāds, kam ir līdzīgs vārds� Bet tas nav iespējams�

-����������� Man �ķiet, ka jūs nesaprotat, ko tas nozīmē� Bille sacīja Alzānam.

-��� Bet vina nevar zināt! Viņai nav zināms neviena cietumnieka vārds�

> �

Bille piecēlās no krēsla, un viņas skatiens meta melnus zibeņus.

-��� Jūs gribat sacīt, ka es meloju?

-��� Nē� Nekad mū�ā�

-��� Tad jūs gribat teikt, ka melo jūsu meita.

-��� Nē�

Atbilde izklausījās mazāk pārliecino�a.

-��� Nāciet! pavēlēja Bille.

Un viņa aizveda direktoru uz Bernikas istabu.

-����������� Berniciņ, Giss dudināja, tuvodamies gultai. Berniciņ, manu saldumiņ�

Bernika gulēja gultā sūnu kaudzes vidū, ko viņa bija izplēsusi no sava jaunā matra�a. Giss centās uztvert viņas skatienu.

-��� Tava draudzene saka, ka tu it kā vakar atkal esot spēlējusi "puniņus".

Meita klusēja. Giss neatlaidās:

-��� Kam tu uzdauzīji puniņus, Berniciņ?

Tad no no sūnu �upas apak�as atskanēja:

-��� Lolnesam!

Bille saskatījās ar Gisu, un abi kopā izgāja no istabas. Giss vairs nesa�prata itin neko. Tas bija neiespējami. Absolūti neiespējami. Pēdējo reizi viņ� centās Billi pārliecināt, turklāt, to darot, �ņukstēja. Bet viņa bija neie�ēlināma. Bille savus noteikumus bija izskaidrojusi pirmajā dienā.

-��� Un ja� viņ� iesāka.

Viņa teikums aizlūza pusvārdā. Izskatījās, ka Bille viņā nemaz neklau�sās. Tikai noteica:

-��� Uz redzē�anos!

Giss paspieda meitenes roku. Bille pagāja da�us soļus uz izejas pusi. Viņ� tai sekoja. Izskatījās, ka viņ� par kaut ko �aubās.

-���� Un ja cietumniekiem uz galvas nebūs punu?

-���� Kādiem cietumniekiem?

-��� Lolnesiem.

-����������� Man likās, ka jums �is vārds neko neizsaka, Bille brīnījās, turpinot soļot uz priek�u.

-��� Ir viens pāris, kuru tā sauc, īpa�as uzraudzības nodaļā.

Bille spēji apstājās.

-����������� Ja Molnesiem uz galvas nebūs punu, viņa sacīja, tad tā jau būs cita lieta.

To sakot, viņa lēni pagriezās pret direktoru, kur� jau sāka atgūt cerību.

-��� Es pārbaudī�u! Es jums pateik�u!

Un viņ� teciņus metās projām. Bille pasauca direktoru atpakaļ.

-����������� Es jums neticē�u, pirms pati personiski nebū�u aptaustījusi Losnelu pakau�us.

-���� Lolnesu�

-��� Ko?

-��� Tas nav iespējams�

-��� Es jūs saprotu. Patie�ām. Visu labu!

Un Bille atkal devās projām. Giss vairs nespēja izturēt.

-��� Pagaidiet!

-����������� Par vēlu. Es vairs nepieskar�os nevienam paurim. Man ir pilnigi vienalga.

-���� Pagaidiet!

-��� Nē! jo sliktāk jums. Vēlu drosmi meitas audzinā�anā!

-����������� Es jūs lūdzu! Jūs pati apskatīsieties. Es pats jūs ievedī�u kamerā pie Lolnesiem.

Pēc stundas jau bija iestājusies tumsa. Pēc vairākām atkārtotām pār�baudēm Giss un Bille iegāja īpa�as uzraudzības nodaļā. Tā bija zona āmuļa apak�ējos zaros. �eit salīdzinājumā ar citām cietuma teritorijām bija klusāks.

�ķērsoju�i vairākus krustojumus, viņi nonāca pie kameras nr. 001.

-��� Esam klāt, teica Giss.

Viņ� nevarēja atrast savu atslēgu, tāpēc sargs aizdeva direktoram savējo. Lolnesu vārds bija uzrakstīts uz plāksnītes. Giss pirmais iegāja nelielajā telpā. Viņ� bija bāls kā krīts.

Aiz viņa gāja Bille. Lai direktoru iedro�inātu, viņa tam viegli papliķēja pa muguru. Meitene zināja, ka �eit ir aizliegts izrunāt pat vienu vienīgu vārdu.

Giss Alzāns bija manāmi tramīgs. �ie divi cietumnieki bija vērtīgāki par visiem pārējiem deviņi simti deviņdesmit astoņiem. Un Giss bija iemācījies, atrodoties kamerā, neuzticēties nevienam. Tādēļ viņ� Billi neizlaida no acīm ne uz mirkli.

Viņ� būtu rīkojies prātīgāk, ja būtu sācis meiteni uzmanīt jau pirms tam. Iespējams, ka tad viņas kabatā neatrastos 001. kameras atslēga, ko meitene bija pamanījusies viņam no�iept.

Tā vietā viņ� bija Billei gari un pla�i skaidrojis, ka jebkura komunikā�cija ar ieslodzītajiem ir aizliegta. Viņ� bija formāls Bille drīkstēja pil�nīgā klusumā aptaustīt abas galvas un tad nekavējoties atstāt kameru.

Tas arī bija tie�i tas, ko viņa darīja.

Kamerā uz soliņa sēdēja kāds pāris. Bille tuvojās, ar'acīm atbildot viņu izbiedētajam skatienam. Meitene uzlika savas mazās rokas uz abu gal�vām un tās lēni noglaudīja. Tad viņa pamāja Gisam Alzānam. Direktora skatiens kļuva gai�āks punu nebija. Palaidis Billi sev pa priek�u, viņ� pagriezās ar muguru pret cietumniekiem, lai dotos laukā.

Par spīti pustumsai, kas valdīja cietuma kamerā, uz direktora muguras pāris ieraudzīja zīda auduma gabaliņu ar uzrakstu: "Drosmi! Dēls jums palīdzēs." Ienākot kamerā, Bille �o uzrakstu bija piestiprinājusi vienīgajā vietā, kas direktora acij nebija redzama, uz viņa pa�a muguras. Līdzko viņi bija pārkāpu�i kameras slieksni, Bille uzrakstu uzmanīgi noņēma.

-��� Labi, viņa sacīja un vēlreiz papliķēja viņam pa muguru. Jūs mani tie��ām pārliecinājāt� Tagad mēs varēsim pāriet pie nākamā etapa piknika.

Giss izskatījās apmierināts. Viņam gan nebija ne mazākās nojaus�mas, ko nozīmē "pikniks". "Tā varētu būt kāda modernās pedagoģijas metode," viņ� klusībā nodomāja. Bille viņam paskaidroja:

-��� Rīt es nenāk�u. Ieradī�os parīt un vedī�u Berniku piknikā.

Kad Bille paskaidroja, ko nozīmē pikniks, Gisu uz brīdi pārņēma panika. No vienas puses, viņ� nespēja iedomāties, ka varētu atļaut meitai iziet ārpus cietuma teritorijas. No otras puses, viņ� baidījās, ka pretējā gadījumā Bille pārstās nākt un pielietot savu acīmredzami efektīvo audzinā�anas metodi.

-�� Es jums atradī�u vienu jauku brīvu cietuma kameru. Tad jūs varēsiet piknikot aizvējā.

-�� Nē, atbildēja Bille. Es vedī�u Berniku ārā. Normāli draugi pikniko ārā.

Tas nebija iespējams. Giss nevarēja laist savu meitu ārā kopā ar div�padsmit gadus vecu skuķēnu, kuru vēl pirms nedēļas nepazina. Pikniks bija paredzēts parīt, un tā bija diena pirms Lolnesu sprieduma izpildī�a�nas, uz kuru grasījās ierasties D�o Mit�s. Nē, �ajā iz�ķiro�ajā brīdī viņ� nevarēja uzņemties tādu risku.

Bille nesatricināmā mierā gaidīja atbildi, ne uz mirkli nenovērsdama skatienu no direktora. Likās, ka viņa lasītu direktora domas kā no atvēr�tas grāmatas. Meitene sajuta viņa �aubas. Viņa pat redzēja, kā �īs �aubas kļūst arvien spēcīgākas.

Tie�i tajā mirklī Giss sev vaicāja, kā gan viņ� bija varējis uzticēties �ai mazajai. Ko gan viņ� zināja par �o Billi? Neko. Pilnīgi neko. Vēl bija iespēja to visu apturēt. Bille juta, ka tuvojas brīdis, kad viņu izraidīs.

Bija jārīkojas nekavējoties. Un tad viņai radās �au�alīga ideja.

Kāds cietumnieks tie�i tobrīd vaskoja direktora kabinetā grīdu. �etr�rāpus nometies, viņ� sparīgi berza grīdu ar lupatu netālu no tās vie�tas, kur stāvēja Bille, un izskatījās galīgi nomocījies. Viņa ceļgali bija nobrāzti no ilgās rāpo�anas. Tas bija vīrs ar bēdīgu skatienu, viens no tiem cietumniekiem, kuriem tā arī nav izdevies saprast, kādēļ īsti viņi �eit nokļuvu�i. Tie mierīgi dzīvo savu dzīvi, līdz kādu rītu pēc viņiem atnāk, viņus aizved un iemet cietumā. Un, kad viņi vaicā, ko ir izdarīju�i, tad atbilde ir: "Valsts noslēpums."

Bille uzspēlētā nevērībā pavirzījās tuvāk cietumniekam. Viņa tam tuvojās maziem, nevainīgiem solī�iem. Giss ar acs kaktiņu uzmanīja notieko�o. Jā, �ī meitene darīja viņu nemierīgu. Kādi bija viņas īstie nodomi?

Piepe�i ar spēju papē�a cirtienu viņa sa�ķaidīja parketa vaskotāja roku.

�ī pēk�ņā cietsirdības izpausme tūdaļ atmaidzināja cietuma direktora sirdi. Viņa noteikti bija no savējiem. Meitene, kas rīkojas �ādi, nevarēja būt pavisam samaitāta. Giss sazvērnieciski iesmējās un aizsūtīja vaido�o cietumnieku uz kameru.

Bille pat nepakustējās. Tikai viņas acis bija mazliet apsārtu�as. Līdzjū�tība, ko viņa izjuta pret cietumnieku, sirds dziļumos bija gau�ām sāpīga. Bille juta, ka tūdaļ pati paģībs.

-��� Es dodu savu piekri�anu, Giss izmeta.

Viņa sakopoja visus atliku�os spēkus, lai pavēlētu savai balsij skanēt noteikti, un pieprasīja, lai viņām tiktu sagatavots piknika grozs. Meitene nosauca visu, kam ideālajā variantā būtu jāatrodas grozā, tauriņu gaļas pastētei, medus eklēriem, neaizmirstot arī par sarkanbalti rūtotu dvieli, kam jānosedz grozs.

-����������� Ja kaut kā trūks, tad tas nebūs īsts pikniks, viņa piedraudēja, izejot pa durvīm beidzamo reizi.

30. aprīļa rītā viņa ieradās pulksten desmitos. Pie Tomblas ieejas viņu gaidīja mazā Bernika, atbilsto�i norādījumiem ietērpta ar me�ģīnēm rotātā kleitā un salmu cepuri galvā, rokā turot piknika grozu. Aiz viņas stāvēja deviņi miesassargi. Viņiem visiem rokās bija tādi pa�i grozi un galvā salmu cepures.

Bille mierīgi pasauca Gisu un apvaicājās, ko viņ� ar �iem ērmiem grasās iesākt.

-��� Viņi jums netraucēs. Tas ir dro�ībai.

Pēc neilgas tirgo�anās viņai izdevās samazināt pavadoņu skaitu līdz diviem. Viņai pat deva iespēju izvēlēties kurus.

Bille nebūt neizvēlējās pa�us modrākos. Vienam no viņiem acis pil�nībā nosedza biezs matu ku�ķis. �o apsargu sauca Minē. Otru sauca Pulps, un viņa mute bija vēl platāka nekā vardei, bet mazās a�eles atgā�dināja mu�as pēcpusi.

Giss Alzāns noskatījās, kā visi �etri attālinās.

Bernika turējās draudzenei pie rokas.

Vēl pirms da�ām dienām Bernika nebūtu spējusi atlaist nevienu roku, pirms nebūtu to saspiedusi zilu vai nomauku�i tai da�us nagus. Tagad �ī mazā meitene ar salmu cepuri un saulessargu izskatījās itin kā izkāpusi no senlaicīgas gravīras.

Gisa skatiens noglāstīja viņa jauno princesīti, kas pamazām attālinājās.

Tomēr �i lauku ainava nekļuva par Gisa Alzāna visu laiku skaistāka�jām atmiņām.

Pulksten se�os pēcpusdienā viņam tika ziņots, ka kāds vēloties ar viņu runāt. Tas bija Pulps. Viņ� bija ieradies kā izlūks, viens pats, līdz nāvei pārguris, un viņa vardei līdzīgais vieplis bija galīgi nokāries.

-��� Mums gadījās nelielas nepatik�anas�

-��� Bernika! iekliedzās Giss.

-��� Viņa drusku savainojās. Tikai drusku.

�ķita, ka Giss tūdaļ iedzīs viņu mizā kā naglu. Glu�i bāls, it kā pēk�ņi būtu zaudējis visas asinis, viņ� nespēja pateikt neko vairāk kā vienīgi:

-��� Bernika! Bernika!

-��� Viņa ir tur, un viņu �obrīd lāpa, teica Pulps.

Giss Alzāns vairs nespēja paelpot.

-��� Viņu� ko?

-��� Viņu lāpa� Viņa drusku sasitās.

-��� Ko viņa sasita?

-��� Visu.

Pulpam bija acīmredzamas grūtības uzskaitīt visu, ko Bernika bija salauzusi. Giss iebrēcās:

-��� Un kur viņa ir?

-��� Pie ezera.

Lai nebūtu direktoram jāatstāsta, kas īsti noticis, Pulps izlikās, ka zaudē samaņu. Giss iecirta viņam pāris vieglu pļauku, un Pulps ļāvās. Viņa piesūceknim līdzīgā mute �vangojās no vienas puses uz otru. Bet viņ� katrā ziņā deva priek�roku �īm pļaukām, nevis tiem bliezieniem, kurus būtu saņēmis, ja direktors uzzinātu, kas noticis ar viņa meitu.

Pie ezera viņi bija ieradu�ies ap pulksten vieniem. Bernika bija tā nogurusi, ka krita no kājām. Līdz �im viņa nekad nebija devusies ārpus Tomblas, un viņas īsās kājeles pie staigā�anas nebija radu�as. �o triju stundu laikā meitenes pēdas bija piepampu�as kā pūpē�i, potītes atgādi�nāja kāpuru piena desiņas un, piepampstot vēl vairāk, pārplēsa Bernikas kurpes.

Kamēr viņa gulēja ezermalā, Bille kopā ar abiem apsargiem aprija visus piknikam paņemtos krājumus. Pulpam un Minē bija īsta kokgrau�u apetīte. Jaunatklātā piknika māksla viņiem labi gāja pie sirds. Saldēdienā viņi nograuza grozus kā mazos kliņģerī�us. No�ņauku�i degunus rūtotajos dvieļos, viņi sāka saldi �āvāties.

Bille ierosināja, ka viņi varētu arī nosnausties. Pulps un Minē sākumā noraidīja �o priek�likumu, bet, konstatēju�i, ka uzraugāmā Bernika guļ vissaldākajā miegā, padevās. Bille pavadīja viņus līdz kādai tum�ai alai, kuras vēsums solīja saldu dusu. Viņa arī apsolīja, ka Bernikai pa to laiku nenokritīs ne matiņ� no galvas.

Apsargi, kuru vēderi bija krietni piebāzti, rāmi aizmiga.

Viņus pamodināja sitieni.

Sitieni tumsā.

Precīzāk izsakoties, sitieni pa galvu.

Kāds mēģināja viņus apdullināt ar spēcīgiem rungas bliezieniem. Tas bija lietpratējs, jo viņ� ar rungu rīkojās visai izveicīgi, simetriski sadalot punus starp abiem apsargu pakau�iem. īsts, mazs meistars.

Pulps un Minē pārāk ilgi nesajūsminājās par viņa talantu. Jau pēc pāris sekundēm viņi bija pielēku�i kājās un pa abiem metās pārmācīt rungas vicinātāju. Dīvaini bija tas, ka �is ļaundaris likās pārsteigts par pretuzbrukumu. Tā vien �ķita, ka viņ� līdz �im būtu dauzījis vienīgi nekustīgas lelles.

Kad apsargi bija daudzmaz dro�i, ka samalu�i savu noslēpumaino pretinieku miltos, viņi pārtrauca kautiņu. Tajā brīdī ar lāpu rokā parā�dījās Bille.

-��� Kāpēc jūs tā izdarījāties? viņa vaicāja.

-��� Kā tā? sacīja Minē.

-��� Mēs aizstāvējāmies� turpināja Pulps.

-��� Un ko mēs tagad teiksim direktoram? vaicāja Bille.

-��� Ko teiksim? atkārtoja Minē.

-��� Kur ir Bernika? salēcās Pulps.

-��� Viņa ir te.

Bille nolaida lāpu zemāk un apgaismoja to, kas bija palicis pāri no Bernikas. No Pulpa mutes izlauzās savāds troksnis, bet Minē pa�ķira savas biezās pinkas, atklājot acis viņ� briesmīgi �ķielēja.

-���� Mēs viņu esam piekāvu�i, viņ� konstatēja.

Bille izskatījās nopietni satraukta.

-����������� Es jums apsolīju, ka viņai ne matiņ� nenokritīs no galvas, kamēr jūs gulēsiet� Bet es neiedomājos, ka jūs�

Bija pagājusi nepilna stunda, kop� Pulps bija atgriezies Tomblas cie�tumā, kad pie vārtiem ieradās visai savāda svīta. Tās bija no skaliem sasietas nestuves, kuras priek�galā nesa Minē, bet aizmugurē Bille. Uz nestuvēm gulēja dīvains objekts, kas atgādināja vaska statueti.

Giss Alzāns metās virsū Billei.

-���� Bernika! Kur ir Bernika?

Bille pamāja ar zodu uz nestuvju pusi.

-���� Vina ir te.

>

Giss noliecās pār balto vīstokli, kas tur gulēja bezpalīdzīgs, un nobā�lēja.

-���� Ko? Bet kas tad ar vinu notika?

>

Aiz Gisa parādījās Pulps. Abi ar Minē viņi mirk�ķināja Billei, ko jau�dāja, cen�oties panākt, lai viņa nesaka taisnību. Ņemot vērā, ka vienam no viņiem a�teles nebija lielākas par kniepadatas galviņu, bet otra acis kā aizkars sedza matu ku�ķis, raidītos signālus nebija iespējams uztvert. Billes atbilde bija izvairīga:

-��� Viņa nokrita. Viņa nepaklausīja un ievēlās kādā bedrē.

Minē un Pulps atviegloti nopūtās.

-���� Bet kur viņa ir? iekaucās nabaga tēvs.

-����������� Vaska apvalkā� Citādi nebija iespējams dabūt viņu kopā. Viņai tagad nekustīgi jāguļ trīsdesmit dienas. Es atradu kādu bruņutu audzē�tāju, kas bija tik laipna un piekrita ievietot Berniku vaska apvalkā. Jān�ogaida, kamēr viņas kauli saaugs un iek�ējie orgāni atgriezīsies vietās.

-����������� Jūsu Bernika būs kā no jauna piedzimusi, neveiksmīgi piebilda Pulps, kur� nekavējoties saņēma Gisa dūres triecienu pa savu lielo muti.

Pēc sitiena Giss sajuta tādu kā nelielu atvieglojumu un, atbrīvojis roku no lipīgā piesūcekņa, devās tie�i pie vaska figūras. Tagad viņ� saskatīja galvas, kāju un roku apveidus. Figūra atgādināja baltu vaska zvaigzni.

-� Veselu mēnesi! Bet kā viņa ēdīs?

-������ Pa caurulītēm, kas ievietotas vajadzīgajās vietās. Viss ir paredzēts. Trīs reizes dienā �ajās caurulītēs jāielej gremzdu biezputra.

Giss piegāja pie izciļņa, kurā bija jābūt galvai. Viņ� viegli pieklauvēja. Saņemot mazu atbildes kustību vaska apvalkā, viņ� apraudājās.

Tad viņ� lika ienest vaska Berniku pa Tomblas vārtiem. Sekoja Minē un Pulps. Kad pie vārtiem pienāca arī Bille, Giss spēji pagriezās pret meiteni.

-� Tu vācies pie velna! Un nemū�am vairs te nerādies!

Bille apjuka. Pirmo reizi visā �ajā laikā viņas sejā parādījās satrau�kums.

-�� Bet man par viņu jārūpējas, viņa sacīja.

-�� Pazūdi no manām acīm!

Bille izskatījās satriekta.

-����������� Ļaujiet man palikt pie viņas vismaz vienu nakti, jūs ta�u zināt, ka Bernika� viņa uzstāja. Bet Giss Alzāns jau auroja:

-��� Izmest viņu laukā!

Kādi piecpadsmit sargi steig�us metās pie vārtiem, lai neļautu meite�nei ienākt. Pa visiem viņi aizstūma Billi projām no vārtiem. Viņa varēja kliegt, ja vēlējās, Giss vairs viņu nedzirdēja.

Par vēlu. Vienā acu mirklī Bille pārtapa par �ausmās trīco�u Eli�u.

Viņa tā arī neuzzināja, ka tajā pa�ā vakarā Minē un Pulps tika izbaroti putniem. Viņas liktenis nudien nebija no ļaunākajiem.

Brīdī, kad nestuves nozuda aiz Tomblas cietok�ņa vārtiem, viņa pagriezās un skrie�us devās projām. Meitenes seja bija bāla un sirds krūtīs dauzījās.

Tas, kur� nekad nav pavadījis veselu stundu vaska apvalkā, nespēs iedomāties, cik Tobijam tajā bija karsti.

Balsis ap sevi viņ� sadzirdēja ar grūtībām. Kādu laiku Tobijs juta, ka savā glieme�vākā tiek �ūpots un kratīts, bet tagad vairs nekas nekustējās. Viņ� dro�i vien atradās Bernikas istabā.

Vēl da�i trok�ņi, soļi, kas attālinājās, un tad viss noklusa.

Viņ� domāja par Eli�u, kas ir viņam blakus un dro�i vien nogaida pie�mērotāko brīdi. Viņa dos brīdinājuma signālu, piecas reizes pieklauvējot pie apvalka.

Tas bija viņu slepenais saziņas kods. Pa abiem viņi apvalku sadauzīs.

Bēg�anas plāns sākās �eit un tagad pa�ā Tomblas sirdī.

Laiks gāja, un karstums kļuva necie�ams. Pēk�ņi viņ� sadzirdēja klu�sinātus soļus, kas lika apvalkam ievibrēties. Kāds ienāca istabā. Tobijs sadzirdēja sēco�u elpu, un viņa mutē ielija kaut kas karsts. Tā bija biez�putra. Viņu baroja. Tobijs ņēma pretī visu, ko viņam sniedza. Citādi nebija iespējams. Tas, ko viņ� nenorīs, nolīs gar zodu un ar savu siltumu pārvērtīs �o apvalku par īstu miskasti.

Par laimi, �ī piespiedu nobaro�ana apstājās īstajā brīdī. Vēl da�i trok�ņi. Tad atkal klusums.

Vēlreiz Tobijs iedomājās par Eli�u, kura atradās tuvumā. Viņa bija uzņēmusies visu risku un izaicinājusi likteni.

Jau veselu nedēļu Tobijs ļāva visam notikt tā, kā Eli�a to juta.

Firmās dienas viņa bija klaiņojusi ap cietoksni, lai atrastu kādu iespēju to iekarot. Pirmā veiksme bija satik�anās ar Tupeni, kur� viņai izstāstīja par Berniku. Drīz vien meitenes mazās, stūrgalvīgās pieres dziļumos uzplauka kāds plāns.

Vispirms Tobijs kategoriski noraidīja domu par to, ka viņa ļautu sevi pieņemt darbā cietumā. Eli�a nedrīkstēja doties briesmās viena pati, lai glābtu vecākus, kuri pat nebija viņējie un kurus viņa nekad nebija redzējusi! Eli�a kaismīgi aizstāvēja savu plānu. Iespēja bija lieliska, un tā bija jāizmanto.

Tobijs un Eli�a bija pilnīgi da�ādi. Tobijs daudz domāja, analizēja situācijas no visiem iespējamiem skatpunktiem un visu rūpīgi izplānoja. Protams, zēns reizēm riskēja, bet viņam vienmēr bija padomā kāds glāb�anas riņķis, vesels arsenāls da�ādu iespējamu risinājumu. Eli�a, glu�i pretēji, izmantoja ikvienu iespēju bez īpa�as apdomā�anās. Viņa, kā parasti, lēca ūdenī bez drēbēm.

Sastopoties ar Berniku, viņa rīkojās atbilsto�i situācijai. Pat nepaska�tījusies uz meiteni, viņa iegāja istabas pretējā kaktā un pavadīja tur visu dienu, grie�ot kokā mazu figūriņu. Tas bija vīriņ� viņas īk�ķa lielumā.

Bernika ilgi neizturēja tik vienaldzīgu attieksmi. Viņa paņēma rungu, kas mētājās starp citām rotaļlietām, un lēni virzījās uz Eli�as pusi.

Viņa pat nepakustējās, tikai mierīgi noteica:

-��� Es zinu da�as galvas, uz kurām nekad nebūs neviena puna.

�ī frāze satracināja Berniku. Vispirms viņa nolaida zemē rungu un tad norūca:

-��� Kur?

-��� Manās mājās, atbildēja Eli�a.

Bernika iemāvās un savicināja rungu, gatava sa�ķaidīt gan Eli�as, gan viņas koka cilvēciņa galvu. Eli�ai izdevās laikā nomurmināt:

-��� Ja tu man tagad nesitīsi, es tevi varētu tur aizvest.

Bernika apstājās.

-����������� Ja tu nevienu nesitīsi se�as dienas, tad es tev parādī�u galvas, uz kurām nav neviena puna.

Tā sākās Bernikas dresē�ana. Ar mazu, vienkār�u �antā�u.

Nākamajā tik�anās reizē, 26. aprīlī, Eli�a viņai teica to pa�u, bet, pro�jām dodoties, atstāja kaktā mazo koka vīriņu. Atgriezusies 28. aprīlī, viņa atrada vīriņu sadauzītu tūksto� gabalos.

-��� Tu viņu siti? viņa jautāja Bernikai.

-��� Kas viņ� ir?

-��� Cilvēciņ�!

-���� Kā viņu sauc? prasīja Bernika.

Eli�a mazliet vilcinājās un pati nobrīnījās par vārdu, kas viņai izlau�zās.

-���� Lolness, viņa sacīja. Viņu sauc Lolness.

Kādēļ viņa bija teikusi tie�i �o vārdu? Par to Eli�ai nebija ne mazākās nojausmas. Tā vienkār�i bija. �esti un vārdi nāca vispirms, domas pēc tam. Bet tie vienmēr norādīja viņai ceļu.

-��� Lolness, atkārtoja Bernika.

Tajā pa�ā vakarā Eli�a devās sūdzēties Gisam Alzānam. Bernika viņas prombūtnes laikā bija situsi Lolnesu. Tādā veidā viņai izdevās noskaid�rot, kurā vietā Lolnesi tika turēti gūstā. Viņa pat dabūja viņus redzēt. Viņa, kas iepriek� nebija ar Tobija ģimeni tikusies.

Beidzot viņai radās doma par pikniku.

Lai izspiestu atļauju no direktora, viņa izdarīja ļaunāko darbu savā mū�ā. Viņa sa�ķaidīja roku nevainīgam cilvēkam. Lai pārvarētu pretī�gumu par savu rīcību, meitene piespieda sevi domāt par Tobija vecā�kiem, par dzīvībām, kuras viņa izglābs. Jā, tas bija dzīvības un nāves jautājums. Bet cik tālu cilvēks var iet, lai izglābtu otru?

Nākamajās naktīs, mēģinot iemigt, Eli�a bie�i domāja par to, un �is jautājums aizgaiņāja miegu.

Bernika, savā me�ģīņu kleitiņā izejot pa Tomblas cietok�ņa vārtiem, klusībā gavilēja, iedomājoties par tūksto�iem punu uz viņai apsolītajām, rungas vēl nekad neskartajām galvām. Viņa izturēja visu nogurdino�o ceļojumu, cerot ātrāk tikt pie solītās balvas.

Pēc tam kad Bernika bija nosnaudusies, atlika tikai viņu aizvest lidz apsargu pauriem tum�ajā alā, tad savākt savukārt apdullinātu viņu pa�u un nogādāt pie I�as LI, kura iekausētu meiteni vaskā. Aizbildinoties ar tikumiskiem iemesliem, apsargi tika atstāti ārpusē, kamēr jaunkundzi ievaskoja, kas savukārt ļāva Bernikas vietā vaska apvalkā ievietot Tobiju. Un plāns bija izpildīts!

"Jā� Izpildīts�" Tobijs ironiski noteica pie sevis; viņam kļuva aizvien grūtāk elpot.

Viņ� domāja par Berniku numur divi, kas arī gulēja vaska apvalkā, tikai mājiņā pie bruņutlm. Eli�as māte noteikti par viņu labi parūpēsies. Bernikas apvalks dro�i vien bija ar izgriezumu sejas augstumā, kurā gulēt bija daudz ērtāk.

Ko Eli�a gaidīja? Tobijs vairs nevarēja izturēt. Iesprostots apvalkā, viņ� joprojām gaidīja piecus klauvējienus. Bet visapkārt viss bija klusu. Dro�i vien tagad jau bija nakts.

Piepe�i viņ� sajutās tik vientuļ�. Pamests. Turklāt tagad nebija īstais brīdis vilcināties. Rītausmā viņa vecāki tiks nogalināti.

Eli�a! Kāpēc viņa neklauvēja?

Tobijs zaudēja pacietību. Zēns sāka visādi locīties, lai vaska apvalks neizturētu un ieplīstu. Viņam pietika! Nāksies riskēt un mēģināt tikt laukā pa�am saviem spēkiem. Jau ar pirmo kustību viņ� saprata, kādās lamatās ir iekritis.

Viņ� varēja ņemties, cik gribēja, vaska bruņas nepakustējās ne par pirksta tiesu. Tobijs zināja, ko nozīmē ieslodzījums alā, bet �ajā zārkā atrasties bija daudz sliktāk. Viņ� pat nevarēja pagriezties uz sāniem. Te viņ� arī bezspēcīgi gulēs, kamēr viņa vecāki kāps uz e�afota. Līdz �ēlabās mazpamazām nomirs mēne�a laikā, palaikam dzerot remdenu putru un mirkstot savās asarās. Mazais, dzīvais Tobija cepetis vaska garozā.

Varbūt bija jau pusnakts. Sims un Maja tupēja cietuma cellē da�u centimetru attālumā no �ejienes, skaitot savas atliku�ās stundas. Un pēc mēne�a, kad viņu izvilks no �īs smirdīgās �aulas, Tobijs jau būs viņiem pievienojies, kļūdams par tā pa�a soda upuri.

Eli�a! Eli�a�!

Tobijs tagad kliedza pilnā rīklē no savas vaska kastes dziļumiem. Zēns labprāt būtu dauzījis apvalku ar dūrēm, bet viņam nebija pat dūru rokas bija iekausētas vaskā ar atvērtām plaukstām. Tobija domas ar katru mirkli kļuva juceklīgākas, sirds dauzījās.

Kā ļauns murgs viņam uzmācās neskaitāmi jautājumi: "Kāpēc man tagad jāmirst? Kāpēc? Es gribu laukā! Projām no Koka! Atrast kādu citu pasauli! Kur paliek zari, kas nolūst un nokrīt? Es gribu savas dūres, savu spēku! Kur paliek dūre, kad es izstiepju pirkstus? Eli�a! Kurā pusē tu esi, ja tu esi mani pametusi? Un Leo! Kādēļ draugi nevar būt draugi uz mū�u?"

�o bezgalīgo jautājumu spirāli vairs nekas nespēja apturēt.

Nekas?

Viņ� izdzirdēja vienu klaudzienu, tad otru. Kāds viegli klaudzināja pa viņa zārku.

Eli�a raudāja pie ugunskura.

I�a Lī bija redzējusi meitu pārnākam pilnīgi izmisu�u. Eli�a vairs nebija mazais, mundrais karotājs, ko viņa ik rītu redzēja dodamies savās gaitās. Vairāk nekā jebkad viņa līdzinājās divpadsmit gadus vecai meite�nei, kuras acu priek�ā sabrūk viņas tik lēni būvētās cerības.

I�a uzklāja Eli�as pleciem pelēku segu. Pat ugunskura liesmas nespēja atdot krāsas mazajam, trauslajam augumam.

Neviens nav redzējis kāda izskatās bezdelīga, kas vairs nevar palidot, bet viņai būtu jāizskatās apmēram tā apmulsu�ai savā pārtrūku�ajā lidojumā, gludajai sejai veltīgi lūkojoties pēc glābiņa.

Eli�ai nebija izdevies iekļūt Tomblā kopā ar Tobiju. Un ar to bija pie�tiekami, lai viss glāb�anas plāns būtu izjucis.

Visi varianti, kurus viņi bija iztēloju�ies, paredzēja, ka abi bērni atra�dīsies cietoksnī. Kad pa abiem viņi būtu salauzu�i vaska apvalku, Eli�ai būtu jāsasauc sardze, kliedzot, ka Bernika ir pazudusi. Tobijs izmantotu �o vispārējās panikas brīdi, lai ar atslēgu kabatā steigtos uz īpa�ās uzrau�dzības zonu.

Tālākais bija Tobija slepenais plāns.

Vienīgais, ko Eli�a zināja, bija tas, ka nākamajā dienā pēc Lolnesu izbēg�anas skandāla pie cietuma vārtiem atrastos īstā Bernika. Neviens par �īs mazās, necie�amās radības pēdējo izstrādāto stiķi īpa�i nebrī�nītos. Bija pilnīgi dro�i, ka nevienam neienāktu prātā saistīt Sima un Majas izbēg�anu ar �o atgadījumu. Uz Eli�u nekristu ne mazākās aizdo�mas. Pēc pāris dienu labas un uzticīgas kalpo�anas viņa pamestu darbu cietumā.

Tāds bija viņu plāns. Bet bez Eli�as tas kļuva nekam nederīgs.

Biezo vaska apvalku vienam cilvēkam nebija iespējams sadauzīt. Tas bija visu problēmu cēlonis, un meitene to labi zināja. Viņa jutās vainīga par Tobija pame�anu likteņa varā. Turklāt Eli�a ta�u nebija pieļāvusi ne vissīkāko kļūdu.

Eli�a lūkojās mājas ugunskura liesmās. Tas bija viss, ko viņa vēl varēja darīt. Cik gan bie�i viņa tāpat bija skatījusies ugunī, atspiedusies pret Tobija plecu ar savējo. Gan ierīkojot apmetnes netālu no Zemo Zaru robe�ām, gan alā pie ezera lūko�anās ugunī vienmēr bija apburo�ākā nodarbe. No kurienes gan radās �is spēks, kas pavēlēja plīvot zeltai�najiem karodziņiem? Kāda neredzama elpa vai roka kustināja liesmu mēles?

Uguns bija noslēpums, kas nodarbināja Eli�as prātu.

I�a pasniedza savai bezdelīgu pelēkajā segā ievīstītajai meitai bļodiņu ar zāļu tēju. Tēja atradās uz paplātes, un blakus tai dega svecīte. "Vēl viena uguns," pie sevis noteica Eli�a, un viņas acis pievērsās svecei. Pēk��ņi acu zīlītes iepletās.

Meitene izskatījās glu�i kā nohipnotizēta.

-��� Kaut kas nav kārtībā, Eli�a? apvaicājās māte.

Eli�a neatrāva skatienu no liesmas. I�a saņēma viņas roku.

-��� Tu nejūties labi?

Eli�a atbildēja neizteiksmīgā balsī:

-��� Skaties. Svece. Tā kūst.

I�a palūkojās uz savu nabaga meitu. Viņas galvā kaut kas noteikti nebija kārtībā.

Bet, kad Eli�as skatiens beidzot atrāvās no sveces liesmas, viņa palū�kojās uz māti, un �ķita, ka meitene ir atguvusi daļu miera.

Viss nebija zaudēts. Tobijs vēl varēja izglābties.

Bernika baidījās no tumsas. Tāpēc viņas istabā vienmēr dega da�as lāpas. Tovakar, pēc tam, kad vaska apvalks bija novietots istabā, viņas tēvs bija, kā parasti, iededzis visus gaismekļus. Pat katrā gultas stūrī dega pa lāpai, kas vaska mūmijai pie�ķīra svinīgu bēru noskaņu.

Vaska �aulas barības caurulīte atradās diezgan tuvu liesmām. Vieglie klauvējieni, kurus Tobijs sadzirdēja, patiesībā nemaz nebija klauvē�ana. Tie bija izkusu�ā vaska pilieni, kas cits pēc cita krita, atsitoties pret apvalku. Tobijs gaidīja piecus klauvējienus, bet to bija krietni vairāk. Viss viņa sarkofāgs bija gatavs izkust �ajā pārkarsētajā telpā. Pa gultas pārklāju jau tecēja neliela vaska straumīte.

Tobijs vēl joprojām nebija sapratis, kas notiek, un karstums viņu padarīja aizvien satrauktāku. Viņ� jutās tā, it kā pats kustu. Zēns nezi�nāja, ka kuru katru brīdi vaska apvalks būs kļuvis pietiekami plāns, lai to varētu viegli salauzt.

Viņ� arī nezināja, ka pēc mirkļa būs izkļuvis brīvībā.

Bet nekad nekas nav pa īstam vienkār�i.

Kamēr vaska kārta kusa un lēnām atbrīvoja Tobiju, tā vienlaikus iesūļ cās palagos zem viņa. Un kā mēs saucam ar vasku piesūcinātu audeklu? Lāpa. Jā, zem Tobija gulo�ā ķermeņa veidojās milzīga lāpa, kas kuru katru brīdi bija gatava uzliesmot.

Tālāk viss notika vienā acumirklī. Tobijs izlauzās cauri �aulai tie�i tajā mirklī, kad aizdegās gulta. Kā dumpīgs cepetis, kas nevēlas samierināj ties ar savu likteni un paceļas no liesmām, Tobijs ar lielu lēcienu pārlēca pāri visai istabai.

Ugunsgrēks!

Durvis nebija aizslēgtas. Tobijs steig�us metās pa tām laukā. Vado�ties pēc Eli�as dotajiem norādījumiem, viņ� traucās uz 001. cietuma kameru, lai atbrīvotu savus vecākus. Augo�ais mēness deva tie�i tik daudz gaismas, lai ar to pietiktu, un ne vairāk.

Uz Tobija pēdām kā kaujas krāsojums mirdzēja Eli�as zīmētās zilās svītras.

Kādā sazarojumā viņ� izdzirda klusu, �ēlu vaidē�anu. Tobijs strauji apstājās.

Tā bija skaņa, kas lika viņa sirdij sa�ņaugties, skumju pilns, �ēla�bains �ņuksts. Piegājis tuvāk, Tobijs ieraudzīja kādu cietumnieku pavi�sam nelielā krātiņā.

Vīrie�a acu skats bija asaru aizmiglots. Viņ� klusi vaidēja un pūta uz savu roku. Uz rokas bija ievainojums. Izskatījās, ka kāds to būtu sa�ķai�dījis ar kāju.

Eli�a nebija Tobijam izstāstījusi par atgadījumu ar cietumnieku, kuram viņa uzkāpusi uz rokas. Zinot, ka Tobijs jutīsies vainīgs par notiku�o, meitene bija nolēmusi visu noklusēt.

Ieraugot Tobiju, virs sava krātiņa stūri sarāvās �okurā.

Tad Tobijs iedomājās par ugunsgrēku. Tomblas cietoksnī bija tūksto��iem tādu cilvēku kā �is nelaimīgais vīrs. Starp viņiem simtiem nevai�nīgu cilvēku un da�i sīki, neapzinīgi laupītāji. Un viņi visi sadegs dzīvi.

Āmuļa bumba riskēja pārtapt par ugunsbumbu. Vai vajadzēja nolemt nāvei tūksto� cietumniekus, lai izglābtu divus?

Tobijs uzsita pa atslēgu. Tā bija visai pamatīga. Tad viņ� sāka no visa spēka raustīt restes, cietumnieka izbiedētā skatiena pavadīts, kur� dro�i

vien iedomājās, ka naktssargs vēlas ielauzties viņa kamerā, lai, laiku īsinot, paspīdzinātu ieslodzīto. Tobijs no visa spēka metās pret durvīm. Viņam neizdevās tās izkustināt ne par mata tiesu.

Tad zēns izdzirda tuvojamies skrejo�us soļus. Āmuļa zariņ� bija pavi�sam tievs. Tobijam neizdosies palikt nepamanītam.

Zēns pieplaka ar muguru kameras durvīm. Pieci vai se�i sargi paskrēja garām, viņu pat nepamanīju�i. Viņi visi traucās uz Tomblas cietok�ņa centru, kur nakts tumsā spo�i atmirdzēja sārtā ugunsgrēka atblāzma.

Tobijs atsāka elpot. Viņa mugura joprojām bija piespiesta pie kameras ciurvju restēm. Neviens nebija zēnu pamanījis. Tagad viņam bija laiks, lai apdomātos.

Kā strauj� pātagas cirtiens viņam aiz muguras iz�āvās kāda roka un satvēra Tobiju pie rīkles. Cietumnieks bija izbāzis abas rokas starp restēm, aiz�ņaugdams zēna kaklu. Viņa asiņojo�ā roka bija gatava to piebeigt kuru katru mirkli.

Uguns� sacīja ieslodzītais. Es jūtu ugunsgrēku. Mēs visi būsim pagalam. Es zinu visu par jūsu Gala plānu. Vismaz vienu sargu es paņem�u sev līdzi.

Tobijs nevarēja atbildēt. No viņa aiz�ņaugtās rīkles izlauzās vien nedzirdams gārdziens. �is cietumnieks bija noturējis viņu par sargu� Kā gan lai dara zināmu, ka Tobijs ir viņa pusē? Viņu tūlīt nogalinās ieslodzīta drauga roka. Izmisumā Tobijs izrāva no kabatas 001. kame�ras atslēgu un aizmeta to gabaliņu tālāk. Cietumnieka rokas tvēriens pie Tobija kakla kļuva nedaudz vaļīgāks, bet tas joprojām neļāva viņam izdvest nevienu skaņu.

Aizmetot projām atslēgu, viņ� bija kļuvis savam uzbrucējam nepie�cie�ams. Pēc skata tā ne ar ko neat�ķīrās no pārējām cietuma atslēgām, tātad ar to varēja atslēgt arī �o kameru. Ja cietumnieks gribēja izkļūt brīvībā, viņam bija vajadzīgs dzīvs Tobijs, lai atnestu viņam atslēgu, kas tepat triju soļu attālumā mirdzēja mēness gaismā.

�oreiz cietumnieka tvēriens atslāba tik daudz, ka Tobijs varēja ievilkt krietnu elpu. Pēc da�ām sekundēm viņam pat izdevās izrunāt:

-��� Es esmu jūsu pusē. Esmu �eit, lai atbrīvotu cietumniekus.

Vīrietis atkārtoja:

-����������� Es zinu par Gala plānu. Es tobrīd tīrīju Alzāna māju un visu dzir�dēju. Nemēģini mani apvest ap stūri.

Tā jau bija otrā reize, kad viņ� pieminēja Gala plānu. Tobijs centās runāt, cik vien mierīgā balsī spēja:

-����������� Es nezinu, kas ir Gala plāns, un neesmu neko par tādu dzirdējis. Es organizēju savu vecāku glāb�anu.

Rokas tvēriens kļuva vēl nedaudz vaļīgāks.

-��� Tavu vecāku?

-��� Lolnesu. Sima un Majas Lolnesu.

Vīrietis atkāpās. Tobijs nu bija brīvs.

-��� Vai tu esi Lolnesu dēls?

-����������� Jā, atbildēja Tobijs, pagrie�oties pret kameru. Jūs pazīstat manus vecākus?

-��� Esmu par viņiem dzirdējis�

Iestājās klusuma brīdis. Vīrietis bija novērsis skatienu un lūkojās zemē. Tobijs steidzās uzmeklēt atslēgu un atgriezās pie kameras durvīm.

-����������� Es nedomāju, ka �ī derēs. Visas slēdzenes ir at�ķirīgas. Kas tas par Gala plānu?

Tobijs drud�aini mēģināja pagriezt atslēgu slēdzenē.

-����������� Ja cietums aizdegas, viņi atstāj visus cietumniekus kamerās. Ļauj Tomblas cietoksni aprīt ugunij. Bet man tev, mazais, kaut kas ir jāsaka�

-��� Un Koks? Ja nu uguns pāriet uz Koku?

-��� Nepāries. Klausies�

Tobijs izvilka atslēgu no slēdzenes.

Tā nebija īstā, un durvis palika aizslēgtas.

-����������� Man ļoti �ēl, sacīja Tobijs. Nekas nesanāk. Kāpēc jūs teicāt, ka uguns neizplatīsies?

Pēc neilga klusuma brī�a cietumnieks atsāka runāt, un viņa balss netrīcēja:

-����������� Ja uguni neizdosies apdzēst, tad viņiem ir pavēlēts pārcirst āmuļa kātu.

Tobijs bija ielicis atslēgu atpakaļ kabatā. Viņa smadzenes, kas tagad saņēma visu sev nepiecie�amo skābekļa devu, atguva ierasto domā�anas ātrumu.

-��� Vai cietumā ir ūdens rezerves?

-����������� Cietumnieki dzer vienīgi to ūdeni, kas atrodams uz mizas. Bet virs Alzāna mājas gan ir viena cisterna.

Tobijs jau skrēja Tomblas dego�ās sirds virzienā, nevis uz 001. cietuma kameru.

-��� Pagaidi! kliedza vīrs.

Bet Tobijs jau bija nozudis skatienam.

Alzāna māja bija tuk�a. Centrālajā mezglā vairs nebija palicis neviens pats sargs. Viņiem bija izdevies aizvest līdzi arī tikko dzīvo, pusnosmaku�o direktoru, kur� trīs reizes bija mēģinājis doties glābt mazo velnēnu savu meitu.

Giss Alzāns, �is bandīts un bende, kuram piemita visas krietna slepkavnieka dotības, bija drosmīgs un mīlo�s tēvs savai meitai. Tēvi�ķās mīlestības mistērija bija atklājusi direktora otro seju. Viņ� atgriezās tuk�ām rokām, ik pa laikam ieklepodamies starp �ņukstiem un glu�i akls no dūmiem.

Tobijs cisternu atrada ātri. Tā bija milzīga. Cisterna bija paredzēta ūdens nodro�inā�anai visiem cietumniekiem, bet Giss bija paziņojis, ka cietumnieki var labi iztikt ar mitrumu, kas sūcas no grīdas viņu kamerās.

Ar vienu spērienu Tobijs izspēra pirmo spundi, pēc tam arī pārējās. Ūdens nu gāzās straumēm. Pats viņ� bija uzrāpies uz cisternas un tur arī palika. Kad straume sastapās ar pirmajām liesmām, atskanēja skaļ� �ņāciens un izplūda biezi dūmi. Ūdens tvaiki veidoja slapju miglu, kas izplatījās pa visu cietuma teritoriju. Uguns jau likās apvaldīta, bet bija sacēlusies nevaldāma brēka. Kamerās ieslodzīto cietumnieku kliedzieni saplūda vienā lielā troksnī.

Tobijam izdevās atrast ceļu, kas veda uz īpa�ās uzraudzības nodaļu. Cauri biezajai miglai viņ� saskatīja kameru, kurā sēdēja vīrs ar ievainoto roku.

Tobijs uzsauca viņam:

-����������� Ugunsgrēks ir apturēts. Es vairs neko nevaru lietas labā darīt. Do�os atbrīvot vecākus! Atā!

-��� Pagaidi� Kop� atpazinu tevi, gribēju kaut ko pateikt� Tavi vecāki�

Teikuma beigas Tobijs nesadzirdēja. Pārējie cietumnieki auroja pārāk skaļi.

-��� Ko? pārvaicāja Tobijs.

Vīrs kliedzot atkārtoja savu sakāmo. �oreiz Tobijs sadzirdēja, kā nākas, bet viņa apziņa atteicās �os vārdus pieņemt. Ikviens ķermeņa atoms centās nobremzēt nule dzirdēto, lai tas nesasniegtu Tobija sirdi. Tomēr vīrietis atkārtoja sakāmo vēlreiz, un viņa sacītais kā asas bultas plosīja zēnu:

-��� Tavi vecāki jau ir pagalam.

Lūk, ko viņ� atkārtoja.

Tobijs piegāja cietumniekam tuvāk.

Vīrie�a rokas bija nolaistas gar sāniem. Citus trok�ņus Tobijs vairs nedzirdēja. Tikai aizlūzu�o balsi, kas turpināja savu sakāmo:

-����������� Tavus vecākus nogalināja jau ziemā. Es dzirdēju Mit�a un Alzāna sarunu. Viņi sarunāja, ka izplatīs baumas, ka tavi vecāki atrodas �eit, Tomblā, lai te ievilinātu un sagūstītu tevi. Neuzticies nevienam. Bēdz. Viņi grib tevi. Nevienu citu, tikai tevi.

Tobijs spēji atkāpās. Cietumnieks piebilda:

-��� Viņi �eit ir pieņēmu�i darbā ļaunākos draņķus, lai tevi notvertu.

Un parādīja savu asiņaino roku.

-����������� Ir arī viens skuķis, vārdā Bille� Viņa man sa�ķaidīja roku ar kurpes papēdi. Bez iemesla. Vēsā mierā�

Tobijs ieaurojās:

-��� Melis! Jūs visi melojat! Jūs melojat!

Un nozuda aiz smagā, baltā dūmu aizkara.

Pie sevis viņ� skaitīja: "Eli�a viņus redzēja. Eli�a viņus redzēja." Un soļoja caur miglu kā caur ķērpju biezokni. "Eli�a man teica, ka viņus redzēja. Viņa tiem pieskārās." Viņ� skaitīja arī cietuma kameras no lie�lākajiem numuriem uz mazākajiem. 009� 008�

"Bet Eli�a sa�ķaidīja �ī vīra roku. Kā gan lai viņ� tam notic? Kur� gan ir spējīgs �ādi rīkoties?"

Pār viņa seju plūda gan asaras, gan sviedri. Zēna acis miglojās.

004� 003� 002�

Tobijs apstājās pie 001. kameras un no jauna uzmeklēja kabatā atslēgu. Viņ� tuvojās slēdzenei. Caur tvaika plīvuru iztālēm bija dzirdamas slā�pētas cietumnieku balsis. Tobijs ielika atslēgu slēdzenē, bet vēl nebija to pagriezis, kad durvis atvērās. Kamera nebija slēgta. Ar plecu Tobijs atgrūda durvis līdz galam vaļā.

Uz soliņa blāvā eļļas lampas gaismā bija redzams ar mugurām pret viņu sēdo�s pāris. Viņi bija saslēgti va�ās. Dzīvi! Tobija kaklu aiz�ņaudza asaru kamols. Viņ� tuvojās abiem siluetiem.

Cilvēku, kas spēji izlēca no tum�ā kakta un nogāza Tobiju zemē, viņ� pat nepamanīja.

Bet tagad, kad viņ� atradās viena soļa attālumā no saviem vecākiem, Tobiju nekas vairs nespēja apturēt. Viņu pārņēma nekontrolējams spēks. Vienā sekundes simtdaļā viņ� bija pavērsis situāciju sev par labu un ar

visu trīspadsmitgadīga puisēna spēku gatavojās triekt pret zemi sava pretinieka galvu, kuru bija sagrābis aiz matiem, kad�

-��� Tobij�

Cilvēks sauca viņu vārdā. Tobijs pagrieza sve�inieka seju pret gaismu.

-��� Leks�

Tas bija Lekss Olmehs. Zemo Zaru dzirnavnieku dēls. Tobijs nesa�prata vairs nenieka, tomēr Bet nedaudz atlaida savu tvērienu.

-��� Tu arī kalpo �iem draņķiem? Tāpat kā tavi vecāki?

-����������� Nē, atbildēja Lekss. Es nekalpoju nevienam. Es zinu, ko mani vecāki tev nodarīja, un man par to ir kauns. Bet es esmu viņu dēls, un man viņi ir jāatbrīvo.

-��� Viņi jāatbrīvo?

-����������� Viņi ir pavadīju�i ieslodzījumā jau septiņus mēne�us. Dzirnavu lietas sakarā� Tas viņus nogalinās. Septiņus mēne�us es gatavoju viņu bēg�anas plānu. Man tas jau gandrīz izdevās. Ļauj man to pabeigt.

Tobijs iedomājās, ka septiņās dienās ir ticis tie�i tikpat tālu, cik Lekss. Līdz mazajam kambarītim neieņemamā cietok�ņa tālākajā nostūrī.

-���� Kur ir tavi vecāki? Un ko tu meklē �ajā kamerā?

-��� Viņi ir �eit, Lekss atbildēja.

Uz soliņa sēdo�ie vīrietis un sieviete pagrieza galvas uz viņu pusi. Tie patie�ām bija Olmehi. Vai varētu sacīt arī tas, kas no viņiem bija palicis.

Tās bija divas kaulainas sejas, kuras klāja caurspīdīga āda; viņi abi izskatījās bada, baiļu un sirdsapziņas pārmetumu sagrauzti.

Tobijs palaida vaļā Leksa galvu un atkrita zemē gar kameras sienu.

Pēc ilga klusuma brī�a atskanēja viņa aizlauztā balss:

-���� Un mani vecāki? Kur ir mani vecāki?

Neviens neuzdro�inājās viņam kaut ko atbildēt.

-����������� Viņus sauc Sims un Maja Lolnesi, murmināja Tobijs. Mani vecāki� Mans tētis ir liela auguma, un viņ� smejas tā, ka dzirksteles lec uz visām pusēm� Viņ� var saņemt savās plaukstās visu manu galvu. Kādu nakti viņ� man uzdāvināja zvaigzni. To sauc par Altairu.

-��� Mēs pazīstam viņus, Tobij, lēnīgi teica Olmehas kundze.

Tobijs vairs pats nezināja, ko runāja:

-����������� Mana mamma ir mazāka. Viņa smar�o pēc ziedputek�ņiem apbārstī�tas lapu maizes. Mamma dzied tikai tad, kad ir viena pati. Bet to var dzirdēt, ja viņai pasaka: "Es izie�u pastaigāties!" un paliek turpat aiz durvīm, piespie�ot pie tām ausi� Viņa dzied�

Pa viņa vaigiem ritēja lielas asaras.

-����������� Mani vecāki ir divi. Viņus var atpazīt pēc tā, kā viņi skatās viens uz otru. Viņus var pazīt starp tūksto�iem�

Olmehas kundze nomurmināja:

-����������� Es tev izstāstī�u� Uzreiz, kad mūs �eit atveda, mūs uzdeva par viņiem. Viņi pat uzlika uz durvīm plāksnīti Lolnesi. Bet man �ķiet, Tobij, mīļais� man liekas, ka�

Viņas balss skanēja tik cilvēcīgi. Izciestais pārbaudījums bija noplēsis no viņas visu lieko. Bija palicis vien nostiepts patiesības pavediens. Viņa dziļi ieelpoja.

-��� Man liekas, ka savus vecākus tu vari vairs nemeklēt.

Tobijs izgāja no kameras.

Iedams garām Leksam, viņ� pasvieda tam kameras atslēgu. Ar to varēja atslēgt arī abu Olmehu va�as. Leksam bija izdevies izlauzt kame�ras durvis ar nūju, bet dzel�i, kuros bija saslēgti viņa vecāki, bija pārāk izturīgi. Viņ� pateicās Tobijam un steidzās pie vecākiem, lai tos atbrīvotu.

Tobijs soļoja uz priek�u pa rasā mirdzo�u aleju. Tvaiki pamazām izklīda, atklājot jaunu, austo�u dienu. Oran�īgiem un sārtiem viļņiem �urp plūda maiga gaisma, rotājoties āmuļa lapās.

Bēdīgām sirdīm saullēktus vajadzētu aizliegt.

Ar katru soli Tobijā nostiprinājās pārliecība, ka �ī āmuļa zara galā pienāks gals arī viņa dzīvei.

Viņa sirdī bija iemājojusi milzīga sāpe, kas neatstāja ne mazāko cerību uz mierinājumu. Vecāki bija miru�i, un vienīgā viņa dzīves gaisma, vie�nīgais mazumiņ� no dzīves, kas viņam bija palicis, Eli�a bija Tobiju nodevusi vismaz divas reizes. Meitene bija ļāvusi zēnam ticēt, ka tā vecāki ir dzīvi. Un tad viņa bija Tobiju vienu pa�u pametusi tajā vaska zārkā. Tad vēl arī tā sa�ķaidītā roka� Pārāk daudzas zīmes liecināja pret viņu.

Tobiju smacēja skumjas. Eli�a� Viņa pēdējā saikne ar dzīvi bija sarauta.

Tajā brīdī viņ� izdzirdēja putna tuvo�anos.

Ja Tobijs nebūtu izdzirdējis viņa ķērcienu sev virs galvas, tad iespē�jams, ka viss būtu noticis citādi. Viņ� aizgāja līdz āmuļa zara galam, kur atradās liela, caurspīdīga oga, kas rītausmas staros atgādināja sārtu mēnesi. Putns tuvojās. Tobijs skatījās, kā tas met gaisā kūleņus. Tas bija ķauķis, putns, kur� sajūsmināja tēvu.

Tobijs vienmēr bija baidījies no putniem. Vienīgais no tēva darbiem, kuru Tobijs nekad nebija spējis atvērt, bija pētījums par melngalvas ķauķi. Tā bija maza grāmatiņa, pilna ar atbaido�ām ilustrācijām.

Bet �ajā rītā Tobijs vairs nebaidījās ne no kā. Kādu brīdi viņ� stāvēja pie labi nogatavoju�ās ogas. Tad kā tārps ienira baltajā mīkstumā, kas vidū bija �ķidrs. Ogas viducī viņ� atrada iegarenu kodolu, kam pieķērās ar abām rokām.

Tobijs saritinājās un palika guļam ogas vēderā. Klusībā viņ� atvadījās no visas pasaules.

Nepagāja ne minūte, kad putns, nenosē�oties uz zara, satvēra pienaino ogu un atrāva to no āmuļa.

Kad profesors Lolness vēl bija bērns, Atzaru ziemeļos atradās kāds pamests āmulis, ko dēvēja par Saipūru. Pirms daudziem gadiem tur bija uzcelts neliels viesu nams, un cilvēki no apkārtējiem zariem mēdza doties uz turieni, lai pāris dienu atpūstos, jo runāja, ka Saipūrā esot tīrāks gaiss.

Kāds nelaimes gadījums piespieda visus tūristus steig�us pamest �o vietu. Notikums tie�ām bija �au�alīgs. Kāds ķauķis bija norijis veselu ģimeni Astoņu pāri un abus viņu bērnus.

Saipūras viesu nams tika slēgts. Visi apraudāja Astoņu ģimeni. Bet pēc vairākām dienām Astoņus atrada pilnā sastāvā, sveikus un veselus pavisam citā Koka reģionā. Neviens tā arī neuzzināja, kas ar viņiem bija noticis. Viņi pa�i to neatcerējās.

Lai arī neparasts, �is notikums tomēr pagaisa no atmiņas.

Mazs būdams, Sims Lolness ne īpa�i mīlēja piedzīvojumus. Viņa draugs Zefs Klaraks ne tik. Bet viņu bandā bija vēl tre�ais razbainieks El Blīss, Leo tēvs. Viņ� gan nelaida garām nevienu iespēju riskēt ar savu dzīvību, lai gan zēnam vēl nebija apritēju�i deviņi gadi. Viņ� bija tas, kur� ievilka Zefu un Simu Saipūras labirintos, kas kļuva par viņu iemīļotāko uzturē�anās vietu.

Iztēlojieties vien trīs jaunus pui�us, kas pavada visas svētdienas āmuļa puzurī, kad tajā pa�ā laikā viņu vecāki ir pārliecināti, ka bērni atrodas pie veca skolotāja, kur� palīdz viņiem pildīt mājasdarbus.

Vakarā pārnākot mājās, visi trīs rādija vecākiem smalkā rokrakstā pierakstītas burtnīcas.

Visi mājasdarbi bija lieliski izpildīti. Profesors Bikfors noteikti bija brīni�ķīgs pedagogs.

Jaunais censonis Zefs gari un pla�i stāstīja vecākiem par �o veco sko�lotāju Bikforu, kur� mēdza virpināt pirkstos savas ūsas un sauca viņus tikai uzvārdos: Klaraks, Blīss un Lolness. Kop� viņ� bija pensionējies, stāstīja Zefs, vienīgais Bikfora dzīvesprieks bija palīdzēt bērniem mācī�bās. Viņam bija tikai viens nosacījums: profesors negribēja neko dzirdēt par �o bērnu vecākiem. Zefs atdarināja Bikfora dārdo�o balsi: "Vecākus es savā mū�ā esmu atskatījies pietiekami. Ja man ceļā gadīsies kaut viens, es no viņa uztaisī�u pastēti." Klaraka vecāki, to dzirdēdami, trīcēja pie visām miesām. Zefs jau tolaik prata iespaidot savus klausītājus.

Bija ne mazums vecāku, kas arī vēlējās uzticēt savus bērnus Bikfora svētdienas skolai, bet trīs draugi paskaidroja, ka vecais vīrs diem�ēl vai�rāk audzēkņus nepieņemot.

Svētdienas rītos, ieradu�ies Saipūrā pulksten deviņos, Klaraks un Blīss iedeva savas burtnīcas Simam, kur�, uzlicis tās uz ceļiem, nepilnas stundas laikā izpildīja visu triju mājasdarbus.

Kokā nekad nebija dzīvojis neviens profesors Bikfors.

Pulksten desmitos darbs bija paveikts. Viņiem piederēja visa atlikusī diena.

Klaraks nodevās sapņo�anai, Blīss rotaļājās ar savu bumerangu, un Sims novēroja apkārtējo pasauli, pamazām piepildīdams pierakstu kla�des citu pēc citas.

Da�reiz El Blīss veda savus draugus skatīties gigantiskos putnus, kuri barojās ar āmuļa ogām. Sims un Zefs turējās no tiem pa gabalu. Tie�i �ādā veidā Sims bija atklājis melngalvas ķauķi. Putnam uz galvas bija melns plankums, kas atgādināja bereti.

Tātad tie�i �ajās Saipūrā pavadītajās svētdienās Sims deviņarpus gadu vecumā sarakstīja savu pirmo zinātnisko darbu par melngalvas ķauķi, ko papildināja pats ar savām ilustrācijām. �o savu pirmo pētījumu viņ� rūpīgi glabāja un kop� tā laika vienmēr nēsāja tikai melnu bereti.

Ķauķi, būdami augumā krietni mazāki par mājas strazdiem, nekad neaprija ogas uz vietas, bet paņēma tās knābī un pazuda. Sima uzde�vums bija izdomāt, ko ķauķi dara ar aiznestajām ogām.

Varbūt tā viņam reiz izdosies atminēt arī Astoņu ģimenes noslē�pumu�

Simam bija vajadzīgas vairākas svētdienas, lai sadū�otos pietuvoties baltajām milzu bumbām un noņemtu nepiecie�amos mērus.

Pēc daudzu un da�ādu aprēķinu veik�anas viņ� izdarīja secinājumus. Melngalvas ķauķis nespētu norīt veselu ogu. Tā knābja izmērs nebija pietiekami liels, lai tur ietilptu visa ogas cietā daļa garenais kauliņ�, kas atradās mīkstuma viducī. �is secinājums jaunajam dabaszinātniekam izraisīja daudz pārdomu.

jau tolaik Sims bija apsēsts ar domu par iespējamo dzīvi ārpus Koka. Jā, lai apēstu ogu, nenorijot kauliņu, ķauķim bija nepiecie�ams kaut kur nolaisties. Un, tā kā Sims nekad nebija novērojis ķauķi nolai�amies uz kāda zara, jautājums bija kur viņi apmetas?

Tie�i �o Bikfora svētdienu laikā Sims izstrādāja savu nosē�anās vietu teoriju. Tā kā viņ� vēl neuzdro�inājās apgalvot, ka, iespējams, kaut kur pastāv arī citi Koki, tad viņ� runāja par nosē�anās vietām.

Noslēdzot savu grāmatu par melngalvas ķauķi, viņ� secināja, ka kaut kur Visumā, ārpus Koka, bija kādas citas putnu nosē�anās vietas. "Kur� gan spēj iedomāties, kā tās izskatās? Tās ir sve�as teritorijas, kur ķauķi nolai�as, noknābā āmuļa ogu mīkstumu un atstāj kauliņus�"

Pēc diviem gadiem, ziemas klusākajā laikā, Saipūras āmulis atdalī�jās no Koka un nokrita. Tas notika tie�i 31. decembra pusnakti. Ar to pietika, lai tiktu pieņemts lēmums nocirst visus pārējos Kokā augo�os āmuļus, tādējādi novēr�ot iespējamos nelaimes gadījumus. Palika vie�nīgi Tombla, kurā ierīkoja cietumu.

Nākamajā svētdienā, atklāju�i, ka viņu mazā pasaule ir izgaisusi, El Blīss, Zefs Klaraks un Sims Lolness pārnāca mājās raudādami un visiem pavēstīja, ka profesors Bikfors ir miris.

Tobijs tā arī nekad nebija izlasījis tēva pētījumu par melngalvas ķauķi. Tādēļ, kad zēns, pieķēries ogas kauliņam putna knābī, kopā ar to pacēlās gaisā, viņ� uzskatīja, ka dodas neizbēgamā nāvē.

Āmuļa auglis ir balta oga. Bet �ī oga ir arī caurspīdīga. No visām pusēm Tobiju apņēma spo�a gaisma. Brīni�ķīgie, gaisīgie skati, kas atklājās zēna skatienam, dro�i vien bija debesu valstības ieeja. �ī jaunā pieredze tuvināja viņu glu�i citam pasaules skatījumam. Atrodoties caurspīdīgās ogas pa�ā viducī, viņ� piepe�i ieraudzīja līdz�inējo dzīvi no aug�as. No �ejienes viss izskatījās pla�āks un gai�āks.

Aug�ā debesu dzidro zilgmi �ķērsoja da�i tum�pelēki negaisa mākoņi. Zem viņa pletās bezgalīga, horizontāla pasaule, no kuras atmiņā palika vien brūni zaļās krāsas kā sapnis par kaut ko nebeidzamu.

It kā Koks atrastos uz kāda neskaitāmas reizes lielāka Koka.

Tobijs tikai cie�āk apķēra kauliņu. Ķauķa spārnu vēzienu ritmā ap viņu �ūpojās ainava. Tobijs juta, ka aiziet no visa, un vairs tikpat kā nemanīja savu ķermeni. Cik ilgs bija �is lidojums? Varbūt veselu mū�ību? Tas beidzās ar tik strauju virpuļo�anu, ka Tobija apziņā pazuda priek�stats par notieko�o.

� Kāda dziesma.

Klusa dziesma bez vārdiem.

Piecas se�as notis, kas atkārtojās, un tās dziedāja kāda sieviete.

Un tad vēl karstums. Mitrs karstums, kas apņēma no visām pusēm.

Tobijs atvēra acis.

Nedaudz tālāk, da�u soļu attālumā, sēdēja kāda sieviete, kas �uva kreklu. Tobijs atpazina audumu tas bija viņa krekls. Viņ� centās atspiesties uz rokām, lai pieceltos, bet viņa rokas bija sasietas. Arī kājas nebija iespējams pakustināt.

Tad viņ� iesaucās.

Sieviete pārtrauca dziedāt un pagriezās pret Tobiju. Ieraugot viņas seju, Tobijs notrīsēja. Tā viņam �ķita sve�āda un vienlaikus pazīstama. Viņa tam rāmi uzsmaidīja. Tad, nolaidusi skatienu, sieviete atsāka savu monotono dziedājumu. Tobijs viņai netraucēja iespējams, dziedā�ana palīdzēja viņai pārvarēt bailes.

Apskatoties apkārt, viņ� konstatēja, ka �ī ainava neatgādina neko viņam pazīstamu. Tas bija zaļ� me�s, daudz augstāks par ikvienu me�u, kas auga uz Koka. Tie nebija ierastie sūnu ceri, bet gan simt rei�u augs�tāki stiebri, un izskatījās, ka to smailes ietiecas debesīs. �ajos d�ungļos, kuru galotnes locījās vējā, iespīdēja mainīga gaisma.

Ko viņ� te darīja?

Tobijs pūlējās atcerēties. Koks, putns, debesis�

Tas bija kā sapnī. Un tagad� No vienas puses �ī maigā balss, no otras -, viņa sasaistītās rokas.

Mēs domājam, ka reizi par visām reizēm esam aizgāju�i no dzīves, bet viss izrādās sare�ģītāk, nekā esam iedomāju�ies.

Viņ� uzsauca vēlreiz:

-���� Kas jūs esat?

Sieviete paskatījās uz zēnu, bet joprojām turpināja dziedāt. Nodzie�dāju�i pēdējo īso noti, viņa teica:

-����������� Viņi atgriezīsies. Saule ir mīksta. Viņi atgriezīsies, kad saule būs cieta. Es tevi paturē�u. Es sa�ū�u tavu somu.

Tobija acis iepletās.

-��� Tā nav mana soma. Tas ir mans krekls.

-���� Krekls� sieviete smaidīdama atkārtoja un atsāka savu dziesmu.

Sievietei mugurā bija savāds apģērbs ap viņas augumu bija aptīts

īss, ko�i sārts audums. Viņa izskatījās gados jauna, bet Tobijs nespēja uzminēt viņas vecumu desmit gadu robe�ās. Varbūt viņai bija divdes�mit gadu. Varbūt divtik. Sievietes acis bija slīpas, un to �aurā svītriņa stiepās līdz pat deniņiem. Divas garenas acis kā gaismas svītra zem durvīm.

Viņas dziesma vairs nebija tā pati. Tagad tā skanēja sirdi ploso�i. Tai joprojām nebija vārdu, tomēr Tobiju uzrunāja katra dziesmas nots, kas it kā atgādināja, ka viņ� joprojām nav aizgājis no �īs pasaules. Tāda nostal�ģija nebūtu iespējama ārpus zemes dzīves.

Un viss dzīves smagums no jauna sa�ņaudza Tobija krūtis, uzgā�oties uz tām kā vecs, pēc nospiestām blaktīm smirdo�s skapis. Viņa vecāku nāve, Eli�as nodevība� Skumjas atgriezās tikpat viegli, kā bija aizgāju��as. Viņa asarām joprojām bija tā pati gar�a.

-��� Tad iznāk, ka es vēl esmu dzīvs? viņ� jautāja.

Sieviete �o jautājumu pat nesadzirdēja. Viņ� no jauna iemiga.

Kad Tobijs pamodās, joprojām bija diena. Ap viņu murdēja simt cil�vēku koris. Zēns atvēra acis, un iestājās klusums.

Tur bija vīrie�i, sievietes un bērni, un visi klusējot lūkojās uz Tobiju. Arī viņi bija tērpu�ies spilgtos, krāsainos apģērbos. Auduma gabali ap cilvēku augumiem bija lielāki un mazāki, vairāk vai mazāk nonēsāti, bet to krāsa bija vienlīdz ko�a, itin kā tie tikai pirms mirkļa būtu izņemti no auduma krāsojamās vanniņas.

Mazs puisēns, kuram ap vidukli bija dzeltens apsējs, bija uzrāpies uz zāles stiebra virs viņu galvām. Kāds pavecāks vīrs, kura apmetnis snie�dzās līdz potītēm, sacīja pārējiem:

-��� Ir tik maz lina uz viņu sūtītajiem karavīriem.

Visās sejās atspoguļojās dziļa līdzjūtības izteiksme. Viņi skatījās uz Tobiju kā uz slimu bērnu vai uz nāvi notiesāto.

-����������� Mums jāsaglabā savas sirdis cietas. Zāle ir tik trausla. Vēj� to nogā� gar zemi. Tā sadeg zem sniega.

Tobijs klausījās �ajos nesaprotamajos vārdos. Vērojot sejas, viņ� zināja tikai vienu tās nenodarīs viņam neko ļaunu. �ī pasaule, kurā viņ�

nejau�i bija nokļuvis, izskatījās neko nezinām par cietsirdību. Sieviete, kura bija lāpījusi viņa kreklu, joprojām dungoja savu kluso, skumjo melodiju. Uz Tobiju bija vērsti tik daudzu acu skatieni, ka viņ� juta: to ietekmē tūdaļ atrausies no zemes.

Da�i atkārtoja:

-��� Mums jāsaglabā savas sirdis cietas.

Bet viņu skatieni palika tikpat maigi un viņu pozas tikpat miermīlīgas kā līdz �im. Bērns lēni no�ļūca lejup pa savu zāles stiebru, līdz nonāca uz zemes.

Tad no jauna iestājās klusums, un vecais, zilā apmetnī tērpies vīrs teica Tobijam:

-��� Tu atgriezīsies tur, no kurienes ieradies, Jaunais Koks!

Tobijs juta, kā izvalbās viņa acis un mēle ieraujas mutes dziļumos. Kad zēns pēc brī�a atguva runas spējas, viņ� tikai izstomīja:

-��� Atgriezties?�

Kā gan Tobija liktenis varēja vajāt viņu ar tādu neatlaidību?

-����������� Jā, Jaunais Koks. Zāle ir trausla, un tev ir jādodas projām. Tavi ļaudis �onakt atņēma deviņus mūsu cilvēkus. Vēl divpadsmit pēdējā sniega mēnesī. Pirms trim naktīm vienu sievieti. Jā, tavi ļaudis nogalināja kādu sievieti, kura gribēja salasīt mazliet mizas iekuram uz robe�as�

Joprojām uz zemes gulo�ais Tobijs sarāvās. Vīrietis turpināja:

-����������� Ja tavi ļaudis prot runāt tikai miru�o valodā, tad arī mums nāksies iemācīties �o skumjo valodu.

Tobijs centās pacelt aug�up galvu, lai no visa spēka kliegtu:

-����������� Mani ļaudis! Mani ļaudis vajā mani, mani ļaudis nogalināja manu tēvu un manu māti, mani ļaudis padarīja par nodevējiem manus drau�gus un panāca, ka mani visi ienīst! Un tagad man par to jāmaksā?

Zēns raustījās un locījās uz visām pusēm, vāļājoties pa trekno zemi, pie kuras vēl nekad nebija tik cie�i pieglaudies. Visbeidzot viņ� nokusis palika nekustīgi guļam. Viņa balsij bija zudusi visa skaņa, atstājot tikai elpu, kas �ukstēja:

-����������� Nogaliniet mani. Ja ne, tad viņi mani saķers tāpat kā jūs tagad� Man nav kurp iet. Man nav neviena tuvinieka. Es vēlos te palikt. Nogaliniet mani!

-����������� Tavā aci ir mazā uguntiņa, Jaunais Koks� Es zinu, ka tu esi cietis, aiz�ņaugtā balsi atbildēja vīrs zilajā apmetnī.

Un skumju ēna pārklāja visas sejas. Uguntiņa acī, �ī niecīgā zīme uz varavīksnenes, bija redzama tikai tiem, kuri bija zaudēju�i savus vecā�kus. Un tikai �ī nepieradinātā tauta prata at�ķirt skumju iezīmētos.

Vienā mirklī viņi visi kā nebiju�i izgaisa zaļo stiebru me�ā.

Tobijs palika viens. Viņ� nekustējās. Zēns viscaur bija klāts dubļiem.

Kokā zeme bija ļoti reti atrodama pulverveidīga masa, ko reizēm atnesa vēj�. To ievāca mizas iedobumos. No tās izveidoja mazītiņus dārzus vai izmantoja zemi krāso�anai. Bet �eit� Kur gan viņ� varēja būt nokļuvis, ja ap viņu bija tik daudz zemes?

Tobijs izdzirda klusu svilpienu un vieglu �vīkstoņu sev blakus. Starp diviem stiebriem parādījās mazais puisēns ar dzelteno gurnautu. Viņ� tuvojās Tobijam, kur�, gulēdams puspievērtām acīm, jautāja:

-����������� Kur mēs esam? Saki man, kurā vietā Kokā mēs esam� Kāpēc viņi runā par uguntiņu acī?

Puisēns neatbildēja. Viņ� tikai noliecās pār gulo�o un ar pirkstu notī�rīja dubļus ap Tobija acīm. Viņam varēja būt kādi septiņi gadi. Zem izspūru�ajiem matiem zēna seja bija apaļa kā mēness. Zemes kārta uz viņa pēdām aizstāja kurpes, un viss augums bija gai�i brūnā krāsā.

-��� Tu gribi zināt, kur ir tavs Koks? Skaties�

Bērns sasita plaukstas. Tajā brīdī viņus apņēma milzīga ēna. Tobijam tā �ķita īsta burvestība. Mazais zēns sāka smieties.

-��� Kas tas ir? Tobijs jautāja.

-��� Tas ir tavs Koks.

Bērns smējās vēl gardāk, redzot Tobija apmulsu�o sejas izteiksmi. Tad viņ� paskaidroja:

-����������� Tā ir ēna no Koka. Es zinu, kurā brīdī tā �eit vakaros krīt. Pirms tam es sajūtu vēsumu aiz ausīm.

-��� Koka ēna?

�ajā pasaulē, kur viņu bija nonesis putns, Koks nebija nekas vairāk kā ēna, kas krita pār zāli vakaros. Koks bija kāda tāla planēta, kas aizēnoja sauli rietumu pusē. Tie, kuri tam piegāja pārāk tuvu, lai uzlasītu kādu koksnes gabaliņu iekuram vai medītu termītus, riskēja tikt nolaupīti.

Koks �iem zāles ļautiņiem bija aizliegtā planēta. Viņi miermīlīgi apdzīvoja pļavu, guļot, kur pagadījās. Ja paveicās, viņi sev atrada kādu patvērumu, kur� bija nolemts izpostī�anai pie pirmajām laika maiņām. Jā, zāle bija tik trausla vētras to sagāza veldrē, sniega kārta dedzināja un lietus izmērcēja.

Viņi bija ceļojo�a cilts, kuru zāļu me�s negribīgi piecieta, un dzīve �eit nebija nekāda izprieca. Ja tie no Koka arī sāks viņus iznīcināt, tad �is ar grūtībām atrastais līdzsvars būs izjaukts.

Palūkojoties uz savu mazo kompanjonu, kura brūnā āda bija pārklāta ar plānu, ieplaisāju�u māla kārtiņu, Tobijs saprata, kādēļ Kokā viņus sauca par Plikadīdām.

Kad, saulei rietot, viņam atnāca pakaļ, lai vestu projām, Tobijs par to nebija dusmīgs ne uz vienu.

Mazais zēns bija ar viņu kopā visu �o laiku. Viņi bija gulēju�i blakus, sānu pie sāna. Mazais ar aizvērtu muti dungoja to pa�u melodiju, ko bija dziedājusi Plikadīdu sieviete. Viņ� vilka vienu zāles �ķiedru pār otru, radot patīkamu, maigu skaņu, un ar pēdu sita takti.

Tobijs meklēja kaut ko, kā dēļ viņam būtu vērts turpināt dzīvot.

Viņa vecāki, viņa Zemie Zari, Eli�a, Leo Blīss, Nils Āmens tas viss viņam bija zudis. Nebija neviena pa�a dzīva cilvēka, kuram rūpētu Tobija liktenis. Tobijs vairs neko negaidīja ne no viena un ne no kā.

Cilvēks, kur� viņam tuvojās, nebija īpa�i spēcīgas miesas būves. Tas bija slaids jauneklis ar rāmu acu skatienu. Viņ� palūkojās uz putekļos gulo�o Tobiju, noliecās, paņēma zēnu rokās un glu�i kā tādu circeņa �ķiņķi iesvieda lielā auduma tarbā, ko nesa uz muguras.

Tobijs saprata, kāpēc sieviete bija noturējusi viņa kreklu par somu. Pli�kadīdas nekad nebija redzēju�i kreklus, bet viņiem bija mugursomas ar lencēm, kas izlīdzināja pārnēsājamās nastas svaru uz pleciem un rokām.

Vīrietis pamāja atvadu sveicienu mazajam zēnam un sāka soļot. Tobijs saprata arī to, ka �is ir viņa pēdējais ceļojums.

Viņi ilgi soļoja pa me�u, kas kļuva arvien tum�āks. Nesēja gaita bija vienmērīga, un elpa nedzirdama.

Tobijs somā bija pārlocīts uz pusēm un tupēja nekustēdamies. Pa audumā izplīsu�u caurumiņu viņ� ievēroja, ka pāris soļu attālumā viņiem klusi seko mazais puisēns. Da�reiz nesējs pagriezās un uzsauca tam:

-��� Atgriezies savās vārpās, Linu Stiebriņ! Piesargies no vardēm!

Vārpas. Vardes. Viņ� joprojām runāja savā nesaprotamajā valodā.

Varbūt mazais to nesaprata tāpat kā Tobijs, jo nepagāja ne da�as minū�tes, kad viņ� atkal parādījās starp liānām, līkumojot ap zāles ceriem.

-���� Nenāc mums līdzi, Linu Stiebriņ! Ej pie savas māsas. Viņa izceps tev pankūkas�

Tobijs somā salēcās. Pankūkas. Viņ� nespēja nedomāt par Eli�u. Zēns noslaucīja asaru pret grumbuļaino somas audumu. No atmiņām par kūsto�o medu viņam mutē saskrēja siekalas. Nē, viņ� vairs nekad nepie�redzēs, kā gar�o laime.

Zeme veidoja lēzenu nogāzi. Tobijs ievēroja, ka visu augsni plānā kārtiņā klāj teko�s ūdens. Vīrietis bija iededzis lukturīti. Me�s spoguļo�jās ūdenī, kas klāja zemi. Zāle likās bezgalīga. Tobijs juta, kā �īs jaunās pasaules noslēpums apbur viņa sirdi.

Tēvam bija taisnība. Koks nebija cilvēces robe�a. Pastāvēja ta�u arī �ī d�ungļos ieslēptā civilizācija. Un var būt, ka vēl citas kaut kur citur. Vai uz zvaigznēm.

�is noslēpums aizies nebūtībā kopā ar Tobiju.

Tagad viņ� vairs necentās sevi aizstāvēt. Tobijs vairs nevēlējās cīnī�ties.

Viņ� ļāva nest sevi somā, kurā �ūpojās kā dubļos novārtīta lelle. Nē, viņ� nepretojās. Viņ� jau bija projām. Viņ� atradās aiz visām dzīves robe�ām.

Reizēm glu�i neviļus viņ� ļāvās atmiņām. Mātes balss, pumpuru �auk�stoņa pavasarī, māsu Aseldoru sejas, tēva roka viņam uz skausta�

Vai pēdējā diena kopā ar Eli�u.

Jā, tā bija diena pirms Bernikas Alzānas piknika. Pavasarīga, dzidra un vēsa diena. Viņi bija aug�ā uz klints pie ezera. Līdz pat tuk�umam, kas bija kraujas mala, viss bija noaudzis ar sūnu. Tobijs un Eli�a bija ierāpu�ies un iekārtoju�ies sūnu zaļajā lapotnē.

�ajā rītā ezera spoguļgludo virsmu izjauca divas ūdensblusas, kuras �ķita dejojam mīlas baleta izrādi. Viena no viņām �ķērsoja ezeru un izskatījās aizvainota. Otra tai nevērīgi tuvojās, mezdama lokus pa ūdens virsu. Da�reiz otrā blusa ienira un sprauslādama parādījās kaut kur tālāk. Beidzot pirmā blusa tai atbildēja, kustinot daudzās kājas, kas atgādināja skropstu mirk�ķinā�anu. Un apburo�ā izrāde sākās no gala.

Tobijs un Eli�a tās ar smaidu vēroja, nolieku�ies pār sava sūnu krūma malu.

-��� Man tā visa pietrūks, sacīja Tobijs.

Eli�a salēcās, un viņas skatiens cie�i ieurbās Tobijā.

-Kad?

Tobijs saprata, ka labāk būtu bijis nevērt vaļā muti.

-��� Kad tev tā visa pietrūks? viņa atkārtoja.

-����������� Ja� ja man izdosies dabūt laukā no turienes vecākus, tad var gadī�ties, viņ� teica, ka mums uz kādu laiku jādodas projām�

-����������� Uz kādu laiku! norūca Eli�a. Un es katru rītu ceļos, lai palīdzētu sagatavot tavu do�anos projām! Paldies, Tobij�

Un viņa spēji aizgrieza galvu. Tobijs centās paskaidrot:

-���������� Saproti mani. Es nevaru desmit gadus tupēt alā kopā ar vecākiem! Mums arī jādzīvo!

-����������� Bet tad tik ceļo projām, ja jau, lai dzīvotu, tev jābūt kaut kur tālumā� Ej! Neviens tevi netur.

Eli�a ierāva zodu apkaklē. Viņas acis vērās kādā tālā, iedomātā apvār�snī, un tās bija skumjas. Tā bija Eli�as me�onīgā maska. Tobijs ļāva, lai klusums plūst, veidojot starp viņiem platu straumi, kuru nebija iespē�jams �ķērsot.

-����������� Ja es do�os projām, tad es arī atgriezī�os. Es tev zvēru. Es atgriezī�os un�

Viņ� apklusa.

-��� Un? vienaldzīgā balsī vaicāja Eli�a.

-��� Un es tevi atradī�u.

-����������� Kāds tev no tā labums? Viņas jautājums atgādināja belzienu ar mietu.

Atkal klusums. Tobijs juta, ka vēderā izveidojas kamols.

-��� Kāds man no tā labums? Tu gribi to zināt?

Bet viņ� nespēja turpināt. Kamols bija iestrēdzis kaklā. Eli�a saprata, ko bija izraisījusi, bet vairs nespēja atkāpties. Viņa būtu gribējusi lūgt piedo�anu, sacīt kaut ko, kas mierinātu viņa skumjas, bet izdzirda pati sevi murminām:

-����������� Man nav īpa�i daudz draugu, kā tu zini, viens vienīgs, ja ieskaita tevi�

Un viņa nokūleņoja lejā līdz krūma pakājei. Tobijs sekoja.

Redzot Eli�u lēkājam sev pa priek�u kā daudzas reizes pirms tam, kad viņi skraidelēja krustām �ķērsām pa Koku, Tobijs sajuta starp abiem izveidojamies kaut ko jaunu. Kādu vēl neiepazītu saikni, kas lika viņam elpot straujāk un sirdij sisties drud�aināk.

Meitene joņoja pa mizu, kā parasti, neskatoties atpakaļ, tikai reizēm palecoties, lai pārvarētu plaisas. Tobijs skrēja aiz viņas tā, ka vēj� svilpoja gar ausīm. Un �is vēj� arī bija citāds nekā parasti. Abi metās lejup pa nogāzi, necen�oties kaut vai nedaudz piebremzēt skrējienu. Ezers pletās pla�umā bērnu acu priek�ā. Viņu basās pēdas sacēla ķērpju putekļu mākoņus.

Drīz vien viņi, pietvīku�i un aizelsu�ies, sasniedza pludmali. Joprojām stāvot kājās un nolieku�ies uz priek�u, rokas uz ceļgaliem atspiedu�i, alkatīgi tverot gaisu, abi beidzot saskatījās. Un viņu acis vairs neno�vērsās. Abi klusēja, ļaujot savērpties brīni�ķīgajam pavedienam, kuru pēk�ņi bija ievēroju�i. Abiem nedaudz reiba galva. Gaiss likās pārāk piesātināts, kā zupas tvaiks. Visbeidzot viņi saspieda kopā muguras, lai noturētos kājās un saglabātu līdzsvaru. Viņu rokas �ūpojās gar sāniem un saskārās.

Otrā ezera krastā bija redzama I�a, kas vicināja rokas un sauca viņus. Bet vēl da�as sekundes abi tā pakavējās ar cie�i kopā saspiestām mugu�rām.

-��� Es arī, tas bija viss, ko teica Tobijs.

Viņ� ne uz ko neatbildēja. Eli�a nebija izteikusi nevienu vārdu. Bet Tobija sacītais viņu nepārsteidza. Abi klusībā apstiprināja kādu derību.

-��� Es arī, Eli�a viņam atbildēja.

Eli�a sakustējās pirmā.

Linu tarbas dziļumā Tobijs notrauca savu otro asaru.

Viņi bija nonāku�i vietā, kur me�s kļuva skrajāks. Katrs nesēja solis sacēla ūdens �ļakstienu, ko pavadīja mazs vilnis, iz�ķīstot pret lielo augu saknēm. Caur ieplīsu�o somas audumu Tobijs vērās mijkrēslī. Viņam likās, ka cauri naktij reizēm uzplaiksni kāds skatiens. Mazais zēns viņiem vairs nesekoja.

Vēl kāds, kuru Tobijs vairs nekad neredzēs. Tāds bija viņa dzīves likums: cilvēki, kurus viņ� iemīlēja, izgaisa, atstādami vien viegli zeltītus putekļus, kas koda acīs.

Me�u bija pārņēmusi nakts. Tā nelīdzinājās naktij Kokā. �ī bija ļoti silta nakts, kurā mud�ēja da�ādas skaņas un noslēpumaini atspīdumi. Viņi soļoja tai cauri, bet nebija iespējams noteikt, cik ilgi. Ūdens kļuva aizvien dziļāks. Nesējam tas tagad sniedzās līdz jostasvietai. Viņ� stūma sev pa priek�u mazītiņu plostu, uz kura �ūpojās gaismeklis.

-��� Aāāāāāāāāāā!

No debesīm viņu priek�ā nogāzās blāķis, izveidojot milzīgu vilni.

�ausmās iekaukdamies, nesējs aizsvieda projām somu, un viņam izdevās pieķerties pie kāda zāles stiebra. Soma ar Tobiju peldēja. Viļņi to svaidīja uz visām pusēm, bet soma negrima. Vēl pēdējo reizi saviļņo�joties, ūdens iedzina somu starp divām zāles saknēm, kur tā arī palika.

Atguvis samaņu, joprojām sasietām rokām un kājām, Tobijs izbāza degunu laukā vietā, kur soma bija ieplīsusi. Glu�i kā sapnī viņ� skatījās uz radību, kas bija nogāzusies no debesīm.

Tas bija milzīgs, dzīvs kalns, kura ēna krita pār me�u. Radījums bija īsts briesmonis, kur� tupēja, uzmetis kūkumu, un tam bija divas resnas priek�kājas, kas izskatījās kā pārlauztas uz pusēm. Tobijs redzēja arī zvēra tum�ās acis, kas bija pievērstas nesējam. Nesējs izturējās varonīgi un nebēga. Briesmoņa āda bija spīdīga un grubuļaina. Viņ� varēja būt reizes piecdesmit lielāks par skarabeju vai kailgliemezi.

�īs �ausmas ilga tikai mirkli. Briesmonis iz�āva gigantisku mēli un satvēra nesēju. Atskanēja spalgs kliedziens, un tas arī bija viss.

Plikadīda, tirinādams izplestās rokas un kājas, nozuda milzīgajā mutē kā tunelī. Tobijam vēl izdevās uztvert jaunā vīrie�a pēdējo liesmojo�o skatienu.

Joprojām atrazdamies pa�ā somas apak�ā, Tobijs pie sevis zvērēja, ka nekad vairs nevēlēsies nāvi.

Varde, jo tā bija viņa, palēca vienu soli tuvāk Tobijam un ilgi vēroja slapjo auduma vīstokli. Viņas izvalbītā acs gandrīz vai saskārās ar somas atveri. Tobijs sastinga, pārstājis pat mirk�ķināt. Brī�iem viņ� redzēja starp zaļajiem �okļiem izspraucamies lipīgās mēles galiņu. No dzīvnieka kakla nāca skaņas, kas atgādināja pērkona dārdus. Tobijs notrīsēja, un �ī vieglā kustība kopā ar ūdens saviļņo�anos bija pietiekama, lai soma piesūktos ar ūdeni un sāktu lēni grimt.

Negribīgi pamezdams savu upuri, �au�alīgais zvērs izgrūda vēl vienu kaujas saucienu un aizlidoja.

Tobijs jau bija pazudis zem ūdens.

Tā, iespējams, bija jau kāda piektā reize pēc kārtas, kad Tobijam likās, ka pēdējā stundiņa ir klāt, bet �ī noteikti bija īstā.

Bērnam, kur� atrodas somā, kura kājas un rokas ir sasaistītas, kur� ir atstāts slīkstam kaut kur me�a biezoknī un kura vienīgo pavadoni ir norijusi varde, nav īpa�i daudz izred�u izdzīvot.

Tobijs jau atradās zem ūdens, pilnīgā tumsā un bez elpas, tomēr viņ� turpināja skaitīt katru sekundi, it kā vēl varētu notikt kāds brīnums.

Un vajadzēja arī tā sagadīties, ka tie�i �ajā brīdī viņ� vairs nevēlējās mirt.

Tā mēdz gadīties, kad ir jau par vēlu.

To vajadzētu paturēt prātā.

Tobijs bija mazliet pārsteigts, sajuzdams, ka soma tiek kaut kur vilkta, piepacelta un tās saturs lēnām izliets glu�i kā no ādas maisa. Viņ� iekampa milzīgu gaisa malku, kas tūdaļ piepildīja plau�as.

Un tad viņ� ieraudzīja mazu roku, kas taustījās pa maisu un pakuti�nāja viņa zodu.

Tas esmu es�

�o balsi Tobijs pazina. Soma atvērās. Tas, ko viņ� ieraudzīja, lika acīs sarietēt milzīgam maigumam. Tas bija Linu Stiebriņ� mazais Plikadīda ar dzelteno gurnautu, kur� bija sekojis Tobijam soli solī visu �o laiku.

Neviena cita seja nespētu Tobijam sniegt lielāku mierinājumu. Bērns.

tas noteikti bija mazākais ļaunums �ai pasaulē.

-��� Varde ir ļauna, bērns teica. Viņa aprija Vidofu.

-��� Vai viņam bija ģimene? pavaicāja Tobijs.

-��� Nē. Viņ� gribēja precēties ar Ilaiju.

Tas Tobijam lika vēlreiz pārliecināties par to, cik trausla bija dzīve zālē. �eit nevarēja būt dro�s ne par ko. Plikadīdu liktenis bija tikpat pilns nejau�ību kā ziedputek�ņu liktenis. Linu Stiebriņ� pievilka viņiem tuvāk lukturīti, kas brīnumainā kārtā nebija izdzisis uz plostiņa. Un secināja:

-��� Ilaija raudās.

Patiesībā tas bija viss, kas viņam bija sakāms.

Tagad Linu Stiebriņa āda bija mirdzo�a, jo visus dubļus no tās bija noskalojis ūdens. Uz viņa pleciem āda bija ļoti balta. Zēns atraisīja sai�tes, ar kurām Tobijs bija sasaistīts, un viņ� beidzot varēja izlocīties laukā no somas.

Tagad Tobijs stāvēja kājās, līdz krūtīm ūdenī.

Mazais zēns teica viņam:

-��� Tu vari iet tālāk. Pagaidi līdz rītam. Tavs Koks ir tur.

-��� Un tu?

-��� Es do�os mierināt Ilaiju.

-��� Tev nav bail? Cik vecs tu esi?

Uz bērna lūpām parādījās viegls smaids.

-����������� Ja mani notvers kāda ķirzaka vai varde, Ilaija raudās vēl vairāk. Tāpēc man jābūt uzmanīgam.

-��� Kas ir Ilaija? pajautāja Tobijs.

-��� Mana lielā māsa.

Vietā, kur viņi atradās, ūdens Tobijam sniedzās līdz krūtīm. Bet mazais bija ūdenī vismaz līdz pleciem. Tas bija brīnums, ka puisēns bija spējis nokļūt līdz �ai vietai.

-��� Kāpēc tu nāci mums līdzi? prasīja Tobijs.

-��� Es nezinu. Es par to nedomāju.

Un viņ� pagriezās, lai dotos projām, nosakot:

-��� Paliec sveiks, Jaunais Koks!

Tobijs paspēra soli tajā virzienā, kuru bija norādījis Linu Stiebriņ�. Viņ� pastūma lukturīti sev pa priek�u, bet tas no�ūkstēja un izdzisa. Nakts bija pilnīgi melna. Tobijam jau atkal �ķita, ka viņ� redz tumsā iespldamies acis. Nekad vēl viņ� nebija juties tik vientuļ�.

Pagāja krietns laika sprīdis.

Zāļu me�ā atbalsojās da�ādi slapji trok�ņi.

-��� Man ir bail.

Balss atskanēja tie�i līdzās. Tas bija Linu Stiebriņ�. Mazā puisēna pilnīgi dabiskās bailes izgaisināja visu Tobija satraukumu. Viņā ieplūda milzīgs spēks no �īs mazās, aukstās rokas, kas cie�i turējās pie viņējās.

Tobijs nekad nebija sajutis, ko nozīmē būt lielajam brālim. Bet �ajā brīdī viņ� par tādu kļuva. Viņ� jutās atbildīgs par �o bērnu. Un viņ� neatlaidīs tā rociņu, pirms tā nebūs apķērusi māsas vai mātes kaklu.

�ī atbildība pavisam vienkār�i pie�ķīra jaunu jēgu Tobija Lolnesa dzīvei. Viņ� vairs nebija melnajā mizas novārījumā nejau�i iekritu�ais nabaga maizes gabaliņ�.

-��� Nebaidies, es tevi aizvedī�u mājās.

Viņ� uzcēla bērnu sev plecos un devās taisni pāri purvājam.

..

Bulta ieurbās tie�i ķirzakas kakla gai�ākajā daļā, kur āda ir visplānākā. Tai blakus parādījās desmit gadus vecs zēns, kur� pat nenogaidīja, līdz ķirzaka beigs raustīties. Rokā viņ� vicināja garu �aujamo caurulīti.

Viņ� vēroja, kā ķirzaka nobeidzās. Tas bija pavisam sīks eksemplārs, bet pietiekami liels, lai vienai ģimenei būtu pārtika visai ziemai.

Bērns ar lepnumu skatījās uz dzīvnieku. Pateicoties �ādam medīju�mam, viņ� varēs sev izvēlēties vārdu. Un viņu vairs nesaukās par Linu Stiebriņu, to viņ� zināja dro�i.

Bija pieņemts, ka apģērbam izmantotā auduma lielums ir atkarīgs no vecuma. Pavisam mazi bērneļi apkārt skraidīja kaili, pēc tam viņiem ap vidu apsēja gurnautu nelielu lina auduma stērbeli un visus kā vienu sauca par Linu Stiebriņu. Katru gadu �im apsējam pieauda jaunu kārtu.

Par jaunu meiteni mēdza sacīt, ka "uz viņas vēl ir maz lina", bet par vecu vīru -, ka "uz viņa ir vesels baltu linu lauks". Piecpadsmit gadu vecumā apģērba audums sniedzās no aug�stilbiem līdz krūtīm. Dzīvei beidzoties, pēdējās pievienotās linu kārtas pārvērta apģērbu līķautā.

Sasniedzot desmit gadu vecumu un paveicot kādu varonīgu darbu, bērni izvēlējās sev vārdu.

�is jaunais mednieks jau zināja, kādu vārdu sev vēlas. Viņ� gribēja vārdu Mēness Seja.

Viņ� skrie�us metās starp dzeltenajiem zāles stiebriem. No zemes cēlās augusta mēnesim raksturīgais karstums. Kuru katru brīdi varēja uzrasties kāda lauku pele un pievākt viņa ķirzaku. Bija jāsasauc palīgi, lai medījumu apstrādātu un nogādātu skaisto, sārto gaļu dro�ā vietā ziemai.

Pēc desmit minū�u skrējiena viņ� nonāca pie kāda kātiņa, pa kuru veikli uzrāpās līdz vārpai tur viņi ar māsu bija iekārtoju�ies uz vasaru. Vienu graudu viņi bija aizripināju�i un nometu�i lejā, tā vietā iegūstot apaļu istabiņu, kas tīkami smar�oja pēc maizes.

-��� Ilaija, es vienu dabūju!

Ilaija atvēra acis. Viņa bija atlaidusies diendusā. Meitene gulēja uz grīdas dzeltenajā saules gaismā. Viņai nebija segu, tikai miltu spilventiņ� pagalvī. Tum�ie, sīkiem, zeltītiem vizulī�iem piesētie garie mati viļņojās ap gulētāju.

-���� Kas noticis, Linu Stiebriņ?

Puisēns apstājās kā iemiets.

-��� Tā tu mani vairs nekad nesauc!

Viņa smaidot izstaipījās.

-���� Kas īsti tev lēcies?

-��� Es nomedīju ķirzaku.

Viņa pasmaidīja vēlreiz. Zēns mīlēja �o smaidu, kur� tikai pirms da�iem mēne�iem bija atgriezies uz Ilaijas lūpām. Pirms diviem gadiem viņa bija piedzīvojusi lielas bēdas. Ilaija bija zaudējusi savu līgavaini Vidofu, kur� bija traģiski gājis bojā. Daudzus mēne�us kopumā divus gadus viņa nebija varējusi samierināties ar notiku�o. Vien pirms pavi�sam neilga laika meitene bija atguvusi mazliet sava dzīvesprieka.

-����������� Es do�os pēc palīgiem, sacīja zēns, uzrāpjoties līdz pa�ai vārpas galotnei.

Lejā viņ� dzirdēja Ilaijas balsi, kas kliedza:

-��� Kā tu tagad sauksies, Linu Stiebriņ? Ei! Kāds būs tavs vārds?

Nokļuvis pa�ā vārpas galā, viņ� kliedza no visa spēka:

-��� Mani sauc Mēness Sejaaaaaa!

Zēns atradās vienā augstumā ar zāļu me�a virsotnēm un vēroja zeltaino prēriju, kas pletās uz visām pusēm. Tālumā varēja redzēt arī sulīgo Koka ēnu. Viņ� ap�ilba. Stiebru galotnes lēni �ūpojās, radot viļņus, kas izpla�tījās pa pļavu. Vasara bija vienīgais patiesi skaistais gadalaiks. Tikai pēr�kona negaiss spēja izjaukt �o svētīgo noskaņu, pārvēr�ot to par īstu elli.

-��� Kas notiek?

Jautājums atskanēja no kaimiņu vārpas, kur kāds bija sadzirdējis zēna me�onīgo kliedzienu.

-��� Ā, tas esi tu, Linu Stiebriņ?

-����������� Mani sauc Mēness Seja. Man vajadzīga palīdzība pie dad�u krūma. Es nomedīju ķirzaku.

Tas, kur� atradās kaimiņu vārpā, izkliedza ziņu tālāk. Pēc da�ām minūtēm vesels bars sapulcējās ap nomedīto ķirzaku, un katrs izgrieza sev gabalu svaigas gaļas.

Ķirzakas tika medītas reti. Kaut arī �ī bīstamā reptiļa gaļa bija ārkārtīgi gar�īga, ķirzakas uzskatīja par aizsargājamām, jo tās savukārt du�iem vien izķēra odus.

Un odi bija krietni vien bīstamāki par ķirzakām. Izteiciens "ne ķirza�kas" nozīmēja "ja-te-nav-ķirzakas-tad-te-nav-arī-odu-tātad-dzīve-irskaista". Tāpēc ķirzaku medības bija atļautas tikai �etras dienas gadā ap augusta vidu.

-���� Labs ķēriens, Linu Stiebriņ! Malacis!

-��� Mani vairs nesauc Linu Stiebriņ�. Es esmu Mēness Seja.

Mēness Seja grozījās ap savu trofeju. �ķita, ka viņ� kādu meklē.

-���� Ko tu meklē Linu Stiebriņ?

-��� Mani sauc Mēness Seja! Iegaumējiet ta�u vienreiz!

Tā, kuru viņ� meklēja, �eit nebija. Zēns būtu vēlējies dalīties savā priekā ar draugu. Piegājis klāt kādam par sevi vecākam zēnam, Mēness Seja sacīja:

-����������� Tu, Aro, aiznes manu daļu gaļas uz mūsu vārpu un atdod Ilaijai. Man ir steidzamas darī�anas.

Aro ar pūlēm valdījās, lai nesāktu smieties, tomēr Linu Stiebriņa jaunā runas maniere viņu vienlaikus arī aizkustināja. Vēl vakar tas bija vienkār�i mazs zēns. Tagad viņ� deva pavēles un aizbildinājās ar stei�dzamām darī�anām.

-��� Tie�i tā, Linu Stiebriņ!

Mēness Seja nopūtās.

-��� Mani vairs nesauc Linu Stiebriņ��

Un, klusi nolamājies, viņ� nozuda aiz dad�a.

Viņam nebija vajadzīgs daudz laika, lai nokļūtu līdz sausu niedru pudurim. Niedru stiebrus veidoja garas lapas, kas bija satinu�ās pa�as ap sevi. Iestājoties septembrim, tās mirka ūdenī, pievilinot odus, bet �ajās skaistajās augusta dienās niedres atgādināja augstus Tornus ap zaļumu pili. Kāds bija tās izvēlējies par savu mītnes vietu.

Nez no kurienes iz�auta bulta, viegli pieskaroties Mēness Sejai, izurbās cauri mazajai lentei, kas saturēja viņa apģērbu. Bultas skrējiens beidzās pie niedres, kurā tā dziļi ieurbās. Bērns attapās pienaglots pie �ī milzu staba. Viņ� mēģināja atbrīvoties no bultas, bet veltīgi. Lins bija saausts tik cie�i, lai apģērbs būtu nēsājams visu mū�u.

No kurienes uzradās �ī bulta? Mēness Seja tūdaļ saprata, ka vienīgais veids, kā izkļūt no �īs situācijas, bija atbrīvoties no gurnauta un laisties lapās glu�i plikam. Bet tagad tas vairs nebija iespējams! Viņ� ta�u vairs nebija Linu Stiebriņ�!

Zēns ieklausījās.

Troksnis nāca no sausās zāles pudura mazliet zemāk.

Tas bija dobj� kurkstiens.

Pārbijies līdz nāvei, Mēness Seja apsviedās ap savu asi, atbrīvojoties no dzeltenā auduma, un vienā mirklī nozuda pretējā virzienā.

Tad viņ� izdzirdēja skaļus smieklus. Pagrie�oties atpakaļ, viņ� ierau�dzīja aptuveni piecpadsmit gadus vecu neliela auguma zēnu ar spēcīgām un muskuļotām kājām un pleciem. Rokās viņam bija �aujamā caurulīte, kas bija garāka par pa�u.

Mēness Seja palīda zem salmiem, lai noslēptos, kliegdams:

-��� Tad tu to izdarīji? Jaunais Koks!

Tobijs nebija īpa�i mainījies. Bet divi kopā ar zāles ļaudīm pavadītie gadi neap�aubāmi bija atstāju�i pēdas.

Viņ� izskatījās me�onīgāks.

Kad viņ� toreiz atgriezās ar Linu Stiebriņu uz pleciem, ikvienu pār�steidza un aizkustināja zēna drosme. Viņa rīcība bija varonīgāka nekā izraidītājiem. Viņ� pastāstīja par Vidofa bojāeju un izraisīja gau�as Ilaijas �ēlabas. Vispirms viņa svieda Tobijam ar dubļiem, bet pēc tam iekrita tajos ar seju.

-��� Tu viņu nogalināji! Tu viņu nogalināji!

Un viņa bāza mutē savas dubļainās dūres. Bija vajadzīgi �etri vīri, lai meiteni savaldītu.

Mēness Seja paskaidroja māsai, ka Tobijs nebūt nav vainojams pie notiku�ā. Bet neviens nebija spējīgs remdināt meitenes bēdas un mazi�nāt pārmetumus. Viņas sejai bija uzlikta naida maska.

Tobija drosme un bēdas par Ilaijas nelaimi pierādīja, ka viņ� nav tāds pats kā pārējie no Koka. Tomēr Plikadīdas vēlreiz nolēma, ka zēnam ir jāatgrie�as turp, no kurienes viņ� nācis. Pārāk daudz rai�u viņiem jau bija sagādājusi �ī zaļā planēta. Visam, kas nāca no Koka, bija tur jāat�grie�as.

Tobijs neticīgi noklausījās �o jauno lēmumu.

Ekspedīcija devās ceļā nākamās dienas rītā. �oreiz Tobiju pavadīja divi vīri. Viņi nesa Tobiju, satītu audumā, kas bija līdzīgi �ūpuļtīklam piesiets pie mieta, kuru nesēji turēja uz pleca. Tre�ās dienas rītā abi nesēji attapās, ka stiepj audumu, kurā satīta no zemes izgatavota lelle.

Tobijs atkal bija viņiem izsprucis.

Vīri atgriezās, lai paziņotu par Jaunā Koka bēg�anu. Bet atgriezu�ies viņi atrada to sē�am blakus Mēness Sejai visai apmulsu�as vecajo pado�mes priek�ā. Tobijs bija atgriezies pirms viņiem.

Kā atbrīvoties no �īs mazās malduguns?

-��� Tev jāatgrie�as mājās.

-��� Labāk nogaliniet mani. Man nav māju.

Plikadīdu pūlī pēc katras Tobija atbildes atskanēja klusa murdoņa. �is mazais runāja tā, it kā būtu savējais. Varēja domāt, ka viņ� ir dzimis zālē.

Tre�ajā piegājienā tika atrasti da�i brīvprātīgie, kas bija ar mieru pava�dīt Tobiju līdz robe�ai.

Dienā, kad bija paredzēts gājiens, vēl nebija uzlēkusi saule, kad pār pļavu sāka smidzināt sīks lietus. Tobijs, piesiets kāda zāles stiebra galotnē, vēroja Plikadīdas lienam laukā no sava patvēruma, lai bezmē�ness naktī ļautos tīrā ūdens glāstiem.

Viņ� redzēja, kā dubļi noskalojas no viņu ķermeņiem.

Arī viņ� pats, kaut gan karājās gaisā, atlieca atpakaļ galvu, lai baudītu lietus lā�u pieskārienus. Kāda lietus lāse, lielāka par pārējām, uzkrita viņam virsū un noskaloja zēnu vienā mirklī.

Tajā brīdī visi klāteso�ie Plikadīdas pagriezās uz viņa pusi. Viņu ieplestajās acīs Tobijs saskatīja zilganu atspīdumu. Pirmie caur kapājo�o lietu viņam tuvojās bērni. Pēc tam ap zāles stiebru, pie kura bija piesiets Tobijs, sapulcējās arī visi pārējie.

Visi skatījās uz Tobija pēdām.

Tobijs, aplūkojot savu pēdu apak�u, atklāja tievu, luminiscējo�u svītru, kas izstaroja zilganu gaismu. Tā bija līnija, kuru ar zilā kāpura tinti uz viņa pēdām bija uzvilkusi Eli�a pirms Tobija do�anās ceļā. Samērcēta lietusūdenī, �ī līnija naktī spīdēja, līdzīgi kā spīdēja pa�as Eli�as pēdas.

Tobiju atsēja no zāles stiebra. Viņ� vairs neko nesaprata.

-���� Paliec. Dari, ko vēlies. Tev ir zīme.

Tas bija viss, ko viņi pateica, atstājot zēnu lietū. Brīvu.

Zilganās gaismas ieskautais pūlis izklīda.

Arī zem viņu lietus noskalotajām pēdām bija parādījusies �ī pati mir�dzo�ā tintes atstātā svītra.

Torīt Tobijs, joprojām nespēdams noticēt notiku�ajam, bija aizvilcies līdz niedru pudurim. Tur arī viņ� pavadīja da�us pirmos mēne�us, nevienam neliekoties par jaunpienācēju ne zinis, izņemot vienīgi Linu Stiebriņu, kur� paslepus no māsas nāca Tobiju apraudzīt.

-��� Viņa negrib, ka es ar tevi tiekos. Viņa ir pārāk bēdīga.

-��� Klausi viņu. Nenāc pie manis.

Tomēr Linu Stiebriņ� ik dienu nāca apraudzīt Tobiju. Pamazām bērns iemācīja viņam to, kas, zālē dzīvojot, bija nepiecie�ams. Pamazām Tobijs atklāja �īs dzīves skarbumu.

Sākumā visi turējās no viņa pa gabalu. Kopienas ļaudis baidījās no zēna, kur� bija uzradies no nekurienes, bet kuram bija viņu zīme.

Pirmajā vasarā Tobijs vēl tā īsti nesaprata, ko nozīmē dzīve zālē. Laiks pieturējās silts un sauss apstākļi �ķita ideāli. Linu Stiebriņ� iemācīja viņam medīt ar �aujamo caurulīti. Līdz ar to viņam netrūka ēdamā, un viņ� ērti iekārtojās savā niedru mājoklī. Tobijs pat jutās laimīgs par atgūto brīvību. Tā arī bija visa laime, kas viņam bija palikusi.

Bet pirmie negaisi augusta beigās atgrieza viņu realitātē. Visa pļava applūda. Veselus se�us mēne�us kop� tās dienas viņ� nesatika Linu Stiebriņu.

Rudens sākumā, cen�oties izbēgt no ūdens, dubļiem un vēja, Tobijs jau trīs reizes bija mainījis savu mītnes vietu. Bet ļaunākais vēl bija priek�ā. Pirmās salnas bija briesmīgas. Tām sekoja sniegs.

Visa ziema bija viena vienīga nebeidzama cīņa. Debesu bardzības vajāts, zemē ieķepis, Tobijs vairs nedomāja un arī vairs necieta viņ� vienkār�i izdzīvoja. Pirms uzkrita sniegs, zēnam brīnumainā kārtā bija

izdevies izcelt no zemes vienu mazītiņu savvaļas rāceni, kas arī bija visa viņa pārtika. Viņ� pārvērtās par mazu me�onēnu, �okurā savilku�os dzīvnieciņu, kas pretojas ziemai ar vienu vienīgu instinktu izturēt.

Pirmajā pavasara dienā, kad bariņ� mednieku no Plikadīdu cilts aci pret aci sastapās ar mazo radījumu, kuram bija ērkulī savēlu�ies mati un stindzino�i ledains acu skatiens, viņi Tobiju nepazina.

Tas esmu es Jaunais Koks.

Mednieki soli atkāpās. �is trakais, �ī malduguns bija izturējusi elli��ķīgo pārbaudījumu.

Kop� tā brī�a zāles ļau�u attieksme pret Jauno Koku sāka lēnītēm mai�nīties. Mazpamazām viņi iesaistīja zēnu kopienas dzīvē. Tā Tobijs atklāja �īs tautas no paaudzes paaudzē uzkrātos izdzīvo�anas noslēpumus.

Divas reizes viņ� sastapa Ilaiju, kura neatbildēja uz Tobija skatienu. Abas reizes viņas stūrgalvīgais izskats zēnam atgādināja Eli�u. �īs atmiņas viņ� gaiņāja prom no sevis kā smacējo�us dūmus, kas traucē elpot.

Tobijs neļāva savai atmiņai atgādināt pagātni. Viņ� cēla savu jauno dzīvi uz nekā, klusībā apzinoties, ka �ie tuk�o gaiteņu labirinti agri vai vēlu sabruks.

Kādu dienu alā pie ezera Tobijs bija Eli�ai teicis, ka sapņo par jaunu dzīvi, un meitene bija atbildējusi:

Tev ir tikai viena dzīve, Tobij. Tā tevi vienmēr atradīs.

Tobijs centās izlikties, ka tā nav patiesība.

Otrā ziema nebija tik barga. Tās laikā Tobijs atklāja pārsteidzo�o spēku, kas piemīt baram. �ie ļaudis ķērās pie katra salmiņa, ko varēja izmantot savā labā.

Jau vasarā viņi sāka siet kūlī�os garos zāles stiebrus, kurus atstāja augam zemē, izveidojot kaut ko līdzīgu blīvam, izturīgam tornim. Iestājoties salam, visi tajā patvērās. Ne vēj�, ne sniegs, ne dubļi nespēja nopostīt �o salmu pili.

Tobijam tika atvēlēta sava istabiņa kādā vārpā.

�īs ziemas laikā viņam izdevās mazliet, pavisam nedaudz pieradināt Ilaiju.

Mēness Seja, kuru tolaik vēl visi sauca par Linu Stiebriņu, redzēja, ka māsas vaigos atgrie�as sārtums un nedaudz atmaigst arī skatiens. Viņa joprojām nesarunājās ar Tobiju, bet vismaz uzklausīja, kad tas kaut ko sacīja, uz zēna skatienu neatbildot.

Tobijs pat nenojauta, ka ir izraisījis dziļākas jūtas �īs Plikadīdu mei�tenes sirdī.

Plikadīdu ciltī ir teiciens: Tas, kas tiek iesēts vaļējā, vēl nesadziju�ā brūcē, izaug par krā�ņu, nevīsto�u ziedu.

Jā, Ilaija iemīlējās. No kaislīga naida viņa lēni pārgāja uz cita veida kaislību.

Varētu �ķist, ka �īs divas sirdis, reizi par visām reizēm aizslaukot pro�jām to, kas piederēja pagātnei, varētu satikt viena otru jaunai laimei. Diem�ēl Tobija sirds joprojām atradās rūgto atmiņu gūstā.

Līdz atgadījās kaut kas neparasts, kas atsvabināja Tobiju un ļāva viņam atgriezties pie savas īstās un vienīgās dzīves.

Tev ir tikai viena dzīve, Tobij.

.

Rudens sākumā pie Plikadīdām ieradās kāds vecs vīrs. Viņ� klusējot stūma savu mizu laivu starp zāles stiebriem. Vīrs nāca no Koka un izskatījās pārguris.

Visi mēģinājumi iztaujāt Veco Koku izrādījās neveiksmīgi viņ� tur�pināja klusēt.

Diviem vīriem tika uzdots sve�inieku apsargāt. Plikadīdas neizturē�jās rupji vai vardarbīgi, bet jau atkal vairāki ļaudis no viņu vidus bija kļuvu�i par Koka patruļas upuriem. Arī Tobijs nesen bija zaudējis divus uzticamus biedrus Miku un Ljevu, kuri bija pazudu�i pavasara beigās netālu no robe�as.

Plikadīdas ar aizdomām izturējās pret Veco Koku, kur� �ajā kara atmosfērā kā pēc burvja pavēles uzradās viņu vidū.

Tobija todien nebija savā vārpā.

Viņ� bija devies līdzi Mēness Sejai un da�iem medniekiem. �oreiz lauku pele bija uz savu alu aiznesusi divus Linu Stiebriņus un viņu māti. Grauzējs bija tos aizstiepis kopā ar kādu zemē nokritu�u vārpu, kurā ģimene tobrīd atradās. Ģimenes tēvs, atklājot notiku�o, bija dabūjis nervu sabrukumu. Tobijs bez pūlēm uzgāja peles pēdas un nolēma tās izsekot.

Viņiem dodoties ceļā, Ilaija atvadījās no Tobija tā, kā to būtu darījusi mednieka sieva, bet zēns atvadījās kā no māsas vai labas draudzenes.

Tikai Mēness Seja saprata māsas patiesās jūtas pret Jauno Koku. Pat īstais �o jūtu objekts Tobijs par tām nenojauta vai nevēlējās tās saska�tīt, kā baidoties no pārpratuma, kas varētu izvērsties par traģēdiju.

Kad Ilaija uzzināja, ka ieradies vēl viens sve�inieks no Koka, meitene izbijās. Viss, kas nāca no turienes, no aug�as, varēja apdraudēt Jauno Koku un viņu nākotnes laimi. Meitene visiem spēkiem centās panākt, lai sve�ais tiktu aizraidīts, bet viņas nepacietīgajai uzstājībai neviens neat�saucās. Tie�i pretēji, zāles ļaudis gaidīja Tobija atgrie�anos, lai beidzot piedabūtu Veco, mēmo Koku pie runā�anas.

Pagāja piecas dienas. Ilaija satraukta gaidīja ekspedīcijas atgrie�anos.

Tobijs un Mēness Seja atgriezās, līdzi atvedot ģimeni, kuru viņiem bija izdevies izpestīt no lauku peles nagiem. Viņu atgrie�anās tika priecīgi nosvinēta.

Vairākas reizes Tobijam kāds mēģināja ieminēties par ieradu�os sve��inieku, bet katru reizi Ilaija saķēra Jauno Koku aiz rokas un aizvilka projām, neļaujot viņam iesaistīties sarunā.

Pēc tam Tobijs devās uz savu vārpu un ilgi gulēja. Nākamās dienas vidū viņu pamodināja kāda roka.

-��� Tas esi tu, Linu Stiebriņ?

-��� Mani sauc Mēness Seja! Vai vismaz tu nevarētu saukt mani vārdā?

-��� Tu jau izgulējies?

-����������� Jā. Bet, kamēr mēs bijām projām, kaut kas ir noticis. �eit ir ieradies kāds vīrs. Uz viņa ir krietna linu nasta.

Tobijam patika �is izteiciens, kas norādīja uz cilvēka sirmo vecumu.

-��� No kurienes viņ� ir?

-���� Mēs domājam, ka no Koka.

Tobijs pēk�ņi sajuta smagumu uzgulstam sirdij. Viņ� aizvēra acis.

-����������� Mūsējie grib, lai tu ar viņu aprunātos, turpināja Mēness Seja. Līdz �im viņ� vēl neko nav teicis.

-���� Kāpēc es? vaicāja Tobijs.

-��� Uzmini!

-��� Nav ne jausmas, kas tev padomā.

-����������� Tevi pie mums sauc par Jauno Koku. Nav iespējams, ka tu esi visu aizmirsis.

-��� Es gribu visu aizmirst.

-����������� Nāc man līdzi. Tev tikai viņ� jāiztaujā. Pēc tam tu varēsi gulēt savā vārpā, cik ilgi vien gribēsi.

Tobijs turēja acis ciet. Viņ� nevēlējās tās atvērt. Mēness Seja atdarīja viņa plakstus ar pirkstiem.

-Nāc!

-��� Es negribu! Saki, lai viņ� iet projām.

�oreiz Mēness Seja viegli iespēra Tobijam tā, ka viņ� apvēlās.

-����������� Liec man mieru! auroja Tobijs. Es darīju visu, lai būtu tāds kā jūs! Es vārtījos dubļos, izdzīvoju sniega vētrās, iekārtojos �ajā vārpā, lai pavadītu ziemu kopā ar jums! Un tagad, tiklīdz jums tā vajag, es atkal esmu Koka iedzīvotājs?

Mēness Seja apsēdās zemē netālu no Tobija. Zeltīti rudenīgās saules stari izgaismoja istabu. Viņ� sakrustoja rokas. Pār zēna acīm krita biezs matu ērkulis. Kādu brīdi viņ� sēdēja, tad piecēlās un aizgāja.

Tobijs atvēra acis. Viņ� ļāva sevi veldzēt pēdējo skaisto dienu spirgta�jam gaisam. Tobijs atcerējās, cik laimīgi bija bērni, kad viņ� tos iznesa no lauku peles alas. Un vēl viņ� atcerējās visu to draugu sejas, kuri bija pazudu�i Koka iedzīvotāju dēļ.

Tad Tobijs piecēlās. Viņ� zināja, ko darīs.

Viņ� runās ar sve�o.

Ja tas būs spiegs, to tūdaļ varēs redzēt. �ie Koka parazīti viņam bija liku�i ciest pietiekami. Viņ� nevarēja tiem ļaut ieviesties arī pļavā. Tobijs tagad zināja zāles trauslumu.

Iznācis no vārpas, viņ� sastapa Ilaiju.

-��� Jaunais Koks�

-��� Ilaija, tu tā esi�

-��� Es gribu tev kaut ko pateikt.

-��� Tu man pateiksi, mīļo māsiņ, visu, kas uz sirds�

Viņa nevarēja ciest, ka Tobijs viņu tā sauc. Viņa tam nebija nekāda māsa! Tobijs turpināja:

-��� Vispirms man kāds ir jāsatiek. Pagaidi mani �eit.

-��� Es gribu ar tevi runāt tūlīt.

-����������� Jā, tūlīt� Es tūlīt atgriezī�os, lai mēs varētu parunāt, maigi sacīja Tobijs.

-��� Tu iesi iztaujāt to vīru, kas ieradās laivā?

-��� Jā. Vai tu gribēji man kaut ko teikt par viņu?

-��� Nē, par kādu citu. Par kādu, kur� ieradās pirms viņa.

-��� Es drīz bū�u atpakaļ. Pagaidi �eit. Tu man esi ļoti mīļa, Ilaija.

Tu man esi mīļa. Tu man esi ļoti mīļa. Ilaija nespēja izturēt �os "mīļa" un "ļoti". Viņa gribēja dzirdēt "es tevi mīlu" bez jebkādiem papildinā�jumiem.

Viņa kliedza aizejo�ajam Tobijam:

-��� Pagaidi! Es gribu tev pateikt kaut ko svarīgu. Paklausies!

Viņ� apstājās un nāca atpakaļ. Meitenes skatiens bija neprātīgs, acis drud�aini spīdēja.

-��� Kas par lietu, Ilaija?

Jaunais Koks skatījās viņai acīs. Viņ� bija �eit. Gatavs uzklausīt. Bei�dzot. Viņa tūdaļ pateiks visu. Atzīsies savā mīlestībā.

Savā satraukumā Ilaija nogaidīja tie�i vienu mirkli par ilgu, pirms sāka runāt.

Tas bija mirklis, kuru viņa gribēja izbaudīt tā vietā, lai iz�autu �os nozīmīgos vārdus vienā elpas vilcienā kā no �aujamās caurulītes. Elso�dams pie viņiem pieskrēja Mēness Seja. Ilaija nolaida acis. Bija par vēlu.

Brālis iekliedzās:

-����������� Viņi savāca vēl divus mūsējos. �oreiz, Jaunais Koks, tev nav izvēles tev ir jānāk! Nāc runāt ar sve�o!

Tobijs steidzās pie drauga.

-����������� Es atgriezī�os, Ilaija. Tu man pateiksi, kas tev bija sakāms� Labi? Tu man pateiksi�

Cauri stiebriem Ilaija dzirdēja viņu balsis attālināmies.

Viņa sabruka zemē. Laime bija pagājusi garām tik tuvu, ka viņa bija sajutusi tās silto elpu uz sava pakau�a zem matiem. Tagad viņā modās citas jūtas, no kurām āda saspringa un nostiepās.

Aizturētais sve�inieks bija izmitināts kādā tuk�ā glieme�vākā. Abi sargi uzraudzīja ieeju. Viņi pa�ķirās, lai palaistu garām Tobiju un Mēness Seju. Vecajā glieme�vākā bija izveidoju�ies daudzi sīki cauru�miņi, pa kuriem spirālveida gaitenī ieplūda saules gaisma.

Izejot cauri pirmajam lokam, zēni nokļuva daudz tum�ākā vietā. Bija nepiecie�ams laiks, līdz acis aprada ar tumsu. Tad viņi ieraudzīja kādu ēnu, kas sēdēja, piespiedusies pie sienas. Tobijs deva zīmi Mēness Sejai palikt uz vietas, bet pats tuvojās sve�ajam.

Vīrie�a sejas vaibsti tumsā nebija labi saskatāmi. Baltās matu cirtas kā nekārtīgi izkaisītas iekavu zīmes spurojās uz visām pusēm un ietvēra divas pustumsā mirdzo�as acis.

�is skatiens Tobijam bija pazīstams. Viņ� panāca soli tuvāk un uzru�nāja sve�inieku:

Pols Kolīns.

Vecais satrūkās. Viņa acis tumsā �audījās. Bija redzams, ka vīrs ilgu laiku ir dzīvojis vienās bailēs un ka pat Tobija siltā balss lika viņa dzīslās

sastingt asinīm. Viņ� joprojām neteica ne vārda, tikai skatiens viegli aizmiglojās kā gailējo�a ogle, ko iemet dīķī.

Tobijs notupās viņam blakus.

Pols Kolīns. Vīrs, kur� rakstīja.

Tobijs pieskārās viņa rokām. Viņ� nebija �o vīru redzējis ilgus gadus. Pa �o laiku vīrietis bija novecojis.

Pols Kolīns vēlreiz salēcās. Viņa acis atvērās, pazina Tobiju un atsāka dedzīgo �audī�anos.

-��� Kas viņ� ir? vaicāja Mēness Seja.

-��� Jums no viņa nav jābaidās. Tas ir draugs. �is vīrietis nerunā. Viņ� raksta.

-��� Baksta?

-��� Nē. Raksta.

Zālē dzīvojo�ie nepazina rakstību. Mēness Seja izskatījās domīgs. Tobijs nezināja, kā lai draugam izskaidro.

-����������� Ja tu nevari parunāt, tu sazinies ar zīmēm. Rakstība ir zīmes, kuras uzzīmē.

Mēness Seja notupās viņiem blakus.

-��� Un tu, Jaunais Koks, tu to proti?

Tobijs neatbildēja. Viņ� zināja, ka neko nav aizmirsis. Pietika ar Kolīna seju, kas viņā atmodināja veselu virkni atmiņu.

-��� Tobijs Lolness.

Tobijs palaida vaļā vecā vīra roku. Viņ� runāja!

-��� Ko viņ� teica? gribēja zināt Mēness Seja.

Vīrietis atkārtoja:

-��� Tobijs Lolness.

-��� Vai tā ir kāda cita valoda? vaicāja Mēness Seja.

-����������� Jā, nomurmināja Tobijs, kur� sava vārda skanējumā sadzirdēja skaņas, kas lika sirdij ietrīsēties.

Vīrie�a balss bija zema un izruna skaidra. Viņ� izrunāja katru vārdu tik rūpīgi, it kā darītu to pirmo reizi.

-��� Es tevi pazinu. Tu esi Tobijs Lolness.

Mēness Seja pagriezās pret Jauno Koku. Vīrietis turpināja:

-��� Tur aug�ā visi domā, ka tu esi miris.

-��� Es esmu miris, atbildēja Tobijs.

-��� Tu esi kļuvis par Plikadīdu.

-��� Kas tie tādi? vaicāja Mēness Seja.

-��� Plikadīdas� Tā jūs sauc tie, kas dzīvo Kokā.

Tobijam radās sajūta, ka starp abām viņa dzīvēm atveras kādas durvis. Viņam bija auksti. Zēns juta stindzino�u caurvēju, kas nāca no atvērta�jām durvīm. Viņ� vēlējās tās aizvērt, likt vecajam vīram kāpt savā laivā un doties projām. Tad Kolīns pateica kaut ko, kas viņu ķēra kā zibens:

-��� Kāpēc tu pameti savus vecākus, Tobij Lolnes?

Tobijs juta, ka neredzams spēks viņu satver un aiznes atpakaļ laikā. Viņ� tikai kustināja lūpas, bet pār tām nenāca neviena skaņa. Vīrs atkār�toja:

-��� Kāpēc tu pameti savus vecākus?

Tobija balss atgriezās ar pērkona dārdam līdzīgu spēku:

-����������� Es! Es pametu savus vecākus! Mana dzīvība desmit reizes karājās mata galā, cen�oties viņus izglābt! Pol Kolīn, nekad vairs neatkārto to, ko tu teici! Tu apvaino miru�o piemiņu.

-��� Kādu miru�o?

-��� Sima un Majas Lolnesu, manu vecāku!

Kolīns pārvilka ar roku savām baltajām matu cirtām. Tad viņ� pie��ķieba galvu un spēji ieskatījās Tobija acīs.

-����������� Vārdiem ir sava jēga, Tobij Lolnes. Tu tikko apgalvoji, ka esi miris, lai gan runā ar mani. Tagad tu saki, ka tavi vecāki ir miru�i, lai gan�

-��� Viņi tie�ām ir miru�i, Tobijs viņu pārtrauca.

-��� Kāpēc tu tā saki? Tā runāt nav labi.

Tobija dūres sa�ņaudzās.

-����������� Visa mana dzīve nav laba, Pol Kolīn! Vai jūs to vienreiz sapratīsiet vai ne? Mana dzīve nav tāda kā jūsu dzejolī�i. Dzīve ir �ausmīgi slikta.

-��� Es nerakstu dzejolī�us�

Mēness Seja centās izsekot �ai sarunai, kuru visai labi nesaprata. Tobijs atkal sastinga. Viņ� nekad nebija pajautājis, ko īsti Kolīns raksta.

-��� Es rakstu Koka vēsturi. Tavu vēsturi, Tobij Lolnes.

Un balsī, kas vairs netrīcēja, viņ� piebilda:

-��� Tavi vecāki ir dzīvi.

�oreiz Tobijs, nikni aurodams, metās virsū vecajam vīram, mēģinot sagrābt tā galvu. Mēness Seja satvēra Tobiju aiz kājām un spēji parāva. Tobijs paslīdēja sāņus un ar galvu atsitās pret glieme�vāka sienu.

Pols Kolīns centās atgūt elpu. Tobijs gulēja zemē bez samaņas. Mēness Seja pliķēja zēna vaigus, lai atgrieztu viņu pie sajēgas.

-��� Piedod, Jaunais Koks� Tev ļoti sāp?

Pols Kolīns uzlika roku uz Mēness Sejas pleca.

-����������� Es domāju, ka zēns runā taisnību, Kolīns sacīja. Viņ� nezina patiesību par saviem vecākiem.

Mēness Seja paskatījās uz veco vīru un atbildēja:

-����������� Kāpēc jūs tā runājat? Jūs labi zināt, ka viņa vecāki ir miru�i, viņam acī ir mazā uguntiņa.

Pols Kolīns, kur� bez lielī�anās patie�ām zināja gandrīz visu, bija lietas kursā arī par mazās uguntiņas nozīmi Plikadīdu ciltīs. Tā bija zīme, kas parādījās pēc vecāku nāves.

-��� Jā, viņam ir mazā uguntiņa. Es zinu.

Un viņ� noliecās pār Tobiju, kur� pamazām atguva samaņu.

-����������� Sims un Maja Lolnesi ir dzīvi. Es dzīvoju viņiem līdzās �os pēdējos divus gadus.

Tobijam vairs nebija spēka cīnīties. Viņ� raudāja.

-��� Es zinu, ka tev acī ir mazā uguntiņa, turpināja Kolīns. Es zinu.

Viņ� ieturēja nelielu pauzi.

-���������� Sims un Maja nav devu�i tev dzīvību. Viņi tevi adoptēja, kad tu biji da�as dienas vecs. Jā, tavi īstie vecāki patie�ām ir miru�i. Un mazā uguntiņa tev ir gandrīz kop� dzim�anas.

Tobijs aizvēra acis.

-��� Bet Sims un Maja viņi ir dzīvi. Tevi ir apmānīju�i.

Tobijam piepe�i likās, ka viņ� skatās uz glieme�vāku no aug�as. Viņa skatiens traucās pa spirālveida gaiteni. Tobija prāts sagriezās riņķa dejā, kas kļuva arvien straujāka. Un viņ� vēlreiz zaudēja samaņu.

Atjēdzoties viņ� gulēja tajā pa�ā vietā. Bija iestājusies nakts. Glieme��vākā bija sapulcējies vesels bariņ� ļau�u.

Pols Kolīns sildījās pie ugunskura. Visi skatījās uz Tobiju, kur� lēni atvēra vienu aci un tad otru.

Pat neuzmetis skatienu Tobijam, Pols Kolīns ierunājās savā zemajā, piesmaku�ajā balsī:

-��� Ja tu gribi, lai es runāju, tad saki. Ja ne, tad es rīt no rīta do�os projām.

Tobijs ļāva klusumam nolaist spārnus pār viņiem un pēc mirkļa

teica:

-��� Runā.

Tuk�ajā glieme�vākā visas skaņas savādi atbalsojās. Pat uguns sprak��ķi bija skaļāki.

-��������� Simu un Maju Lolnesus Mit�s tur ieslodzījumā kopā ar visiem pārēiem izglītotajiem cilvēkiem Kokā. Es arī tur biju. Man izdevās izbēgt. VIan vienīgajam.

Tobijs saņēmās un pavaicāja:

-��� Vai D�o Mit�s valda pār visu Koku?

Kolīns papurināja galvu.

-����������� D�o Mit�s ir bīstams vājprātīgais. Viņ� vairs īsti nevalda pār Koku. Viņ� tur ieslodzījumā visus gai�ākos prātus. Viņ� liek tiem rakt savu krāteri kopā ar da�iem Plikadīdām. Viņi dara kokgrau�u darbu.

Tobija acis iepletās.

-����������� Visi kokgrau�i izmira epidēmijas laikā, paskaidroja Kolīns. Tas nāk par labu Kokam, bet Mit�s tādēļ vēl jo vairāk kāro tikt pie Balainas noslēpuma.

-��� To viņ� nedabūs, Tobijs caur sakostiem zobiem no�ukstēja.

-���� Dabūs.

-��� Nekad�

-����������� Tavs tēvs padosies un atklās Balainas noslēpumu. Citādi viņ� nespēs rīkoties.

-��� Mans tēvs nekad nepadosies�

-��� Ja nu vienīgi�

-���� Nekad!

Pols Kolīns acīmredzami �aubījās turpināt sarunu. Vai viņam vaja�dzēja tagad izstāstīt �im bērnam patiesību? Ilgu laiku Kolīns bija uzdevis sev jautājumu, kādēļ Mit�s kopā ar profesoru bija ieslodzījis krāterī arī viņa sievu. Rak�anā no viņas nebija nekādas jēgas.

Tajā dienā, kad Pols Kolīns to saprata, viņam kļuva patie�ām nelāgi.

-����������� Maja, tava māte� D�o Mit�s teica Simam, ka� ja viņ� neatklās Balainas noslēpumu, tad Mit�s pats parūpē�oties par Maju.

Tobijs gandrīz nosmaka, domās ieraugot Mit�a tuklo, taukaino roku stiepjamies uz Majas pusi. No necilvēcīgās �antā�as sirds krūtīs gau�i ies�meldzās. Tobijs norija krietnu malku gaisa, kas ļāva uz brīdi aizdzīt domas.

Kolīns piebilda:

-����������� Un, kad noslēpums būs viņam rokā, tad viņ� piebeigs mūsu Koku reizi par visām reizēm.

Sanāku�ie apjuku�i klausījās dego�o liesmu �ēlajā dziesmā. Visa �ī ļaundarība viņiem bija sve�a. �ķita, ka viņi klausītos nesaprotamā valodā. Tobijs aizkapa balsī pār�ķēla klusumu:

-��� Un kur� valda pār Koku?

-����������� Dzīve Kokā �obrīd ir tikpat necie�ama kā krāterī. Es vairāk neko tev nevaru stāstīt. Tas ir �ausmīgi.

-���� Kur� valda?

-����������� Kāds, kur� ir tikpat bīstams. Viņ� ir izdevis savu likumu. Un �o likumu sauc par bailēm. Bailes�

Kolīns vēl �aubījās un ba�īgi paraudzījās apkārt.

-����������� Bailes no Plikadīdām. Viņ� grib tos visus iznīcināt. Viņ� saka, ka tad, kad vairs nebūs neviena Plikadīdas, Koks atdzīvo�oties.

Apkārt sēdo�ie Plikadīdas pat nenojauta, ka runa ir par viņiem. Vie�nīgi Mēness Seja nodrebēja.

-����������� �is jaunais valdnieks ir apmēram tavā vecumā, Tobij Lolnes. Tas ir viņ�, par kuru es �obrīd baidos visvairāk. Tas ir kāda ievērojama cilvēka dēls, kura tēvu es pazinu. Viņu sauca El Blīss. Un viņa dēls ir Leo Blīss.

Tobijs pat nepamirk�ķināja. Leo. Tātad tas bija viņ�. Jaunais Koka valdnieks.

-����������� Leo Blīss grasās apņemt sievu, turpināja Kolīns. Viņ� vēl ir ļoti jauns, bet glu�i kā traks uz vienu meiteni no Seldoru fermas. Jā, viņ� ir noskatījis meiteni no mūsu puses, no Zemajiem Zariem�

Maī un Mija! Tobija acu priek�ā spēji uzplaiksnīja abu Aseldoru meitu sejas. Pie kā novedīs �ie Kolīna stāsti? Aseldoru meitene izies par sievu pie tirāna, vārdā Leo Blīss� Pat savā iztēlē Tobijs nespēja kaut ko tādu iedomāties.

-��� �ī meitene ir bildinājumu noraidījusi.

Pirmo reizi visas sarunas laikā Tobija sejā pazibēja smaids. Aseldoru meitenes tātad nebija mainīju�ās. Viņ� gandrīz vai dzirdēja to balsis, smieklus un zobgalības.

-����������� Kāzas jau vienu reizi tika atceltas. Tādēļ, ka meitene noskuva sev matus. Leo Blīss neuzdro�inājās ar viņu tādā izskatā parādīties sabiedrībai. Bet drīz vien viņ� panāks savu. Neviens nespēj viņam pretoties.

Tobijs ieklausījās katrā vecā vīra vārdā. Kura no abām Aseldoru meitenēm būtu spējīga �ādi rīkoties? Noskūt sev galvu� Var jau būt, ka viņas tomēr bija mainīju�ās. Tobijs apbrīnoja meitenes gribasspēku.

Glieme�vākā iestājās ilgs klusuma brīdis. Beidzot Tobijs sadū�ojās ienirt savas atmiņas dzīlēs.

-��� Es gribēju jums pavaicāt vēl kaut ko. Par I�u Lī un viņas meitu�

Tobijam izrunājot �os vārdus, publika satraukti sarosījās. Plikadīdas

sāka sa�ukstēties. I�a, I�a� Viņu acis iemirdzējās. Tobijs aprāvās pus�vārdā, nepabeidzis jautājumu.

Kāda sieviete beidzot pajautāja:

-��� Jūs pieminējāt I�u?

Kāds vīrietis piebilda:

-����������� I�a nāk no zāles cilts. Pirms piecpadsmit gadiem viņa pazuda kopā ar bērnu, kuru gaidīja.

Tobijs klausījās pavērtu muti un aizmiglotu skatienu. Viņ� gandrīz vai smaidīja. �ī nojauta viņam bija bijusi jau sen. I�a Lī bija no Plikadīdu cilts. Tobijs palūkojās uz sievieti, kura bija uzdevusi jautājumu.

�īs sejas jau no pa�a sākuma viņam bija liku�ās pazīstamas. Tagad viņ� saprata, kādēļ. Sieviete jautāja:

-��� Vai I�a ir dzīva?

Tobijs pagriezās pret Polu Kolīnu. Viņ� vienīgais varēja atbildēt.

Kolīns visu �o laiku bija izturējies pavisam rāmi. Tagad viņ� atbildēja:

-��� Jā, I�a un viņas meita ir dzīvas.

Tobijs nenovērsa skatu no sirmā rakstnieka.

-����������� Abas Lī pārvācās uz Seldoru fermu, kad tika ne�ēlīgi iznīcinātas viņu bruņutis. Tas notika pirms diviem gadiem. Tas, ko es jums stāstīju, attiecās Lī meiteni.

Tobija acis aizvērās. Pols Kolīns atkārtoja:

-��� Leo Blīss taisās precēt Eli�u Lī.

Eli�u.

Eli�u.

Tobijs piecēlās kājās. Viņ� pa vienai dziļi un vērīgi ieskatījās visās sejās ap sevi, un viņa skatienā blāzmojās ugunskura atspīdums.

Ārpusē starp zāļu stiebriem uz priek�u virzījās kāds trausls augums. Ilaija bija ievērojusi gaismu, kas nāca no glieme�vāka. Viņa tam tuvojās, īsi pirms nakts iestā�anās meitene bija redzējusi, kā zāles kūļa iemītnieki atstāj savas istabas un kaut kur dodas. �ajā pirmās rudens nakts klusumā Ilaija nojauta, ka notiek kaut kas nozīmīgs.

Ilaija spēra pirmo soli glieme�vāka gaitenī, kad tajā parādījās Tobijs.

-��� Jaunais Koks!

-��� Jā, Ilaija.

Viņa tūdaļ ievēroja pārmaiņas zēna sejā.

-��� Vai tu aizej? viņa vaicāja.

Tobijs tikai nedaudz vilcinājās ar atbildi:

-Jā-

-��� Tu atgriezīsies Kokā.

Tas pat vairs nebija jautājums. Tobijs jau bija projām. Viņ� noskūpstīja Ilaiju uz pieres un attālinājās.

Ilaija palika viena. Viņa juta krūtīs sastingstam sirdi, kas kļuva cieta kā dedzināts māls. Visu maigumu, ko meitene bija �o pēdējo mēne�u laikā sevī no jauna atradusi, aizslaucīja ledains vēj�. Bet �oreiz viņa nekrita zemē. Tie�i pretēji viņas mute savilkās aukstā smaidā.

Jaunais Koks viņai neizbēgs. Vidofs bija gājis bojā viņa dēļ. Ja Jaunais Koks negrib aizstāt tuk�o vietu viņas sirdī, tad viņam ir jāmirst tāpat kā Vidofam.

Ilaija bija to parādā sava līgavaiņa piemiņai.

Izliecies no vārpas, kas slējās virs pārējās zāles, Tobijs lūkojās uz mēnesi, kas uzlēca pamalē aiz Koka. Mēness bija tik milzīgs, ka aptvēra Koku visā tā augumā.

Zaru labirints atgādināja lielu, zilganu bumbu.

Vienā mirklī �ī tālā pasaule lika Tobijam apjaust tās trauslumu un skaistumu. Stumbra ēna tiecās uz milzīgo, vakara vējā trīso�o planētu.

Rudenīgo lapu kustības nebija redzamas, bet Tobijs tās nojauta.

Atmiņas par kādu svētdienas vakaru Galotnēs, par kādu pie ezera ieturētu maltīti Zemajos Zaros, par kādu diendusu uz saulē sasilu�ās mizas tas viss piepildīja Koku ar tādu kā dunoņu, kas atbalsojās Tobija sirdī.

Kā gan viņ� bija varējis pazaudēt savas dzīves īsto pavedienu?

Tobijs pacēla skatienu aug�up virs viņa galvas vientulīgi mirdzēja zvaigzne. Altairs� Zvaigzne, kuru viņam bija uzdāvinājis tēvs.

Tobijs vairs nedzirdēja pat zāles tautas atvadu dziesmu, kas atskanēja no izgaismotā glieme�vāka.

Viņ� arī nejuta sev aiz muguras noslēpumainu klātbūtni, kas pama�zām tuvojās. Ilaijas basās kājas uz grīdas vārpas apaļajā istabā. Viņas acis zalgoja, un rokās tai bija bultas uzgalis.

Jaunais Koks dziļi ievilka krūtīs nakts blāvo gaisu. Viņ� juta, ka varētu lidot.

Viņa vecāku balsis. Eli�as acis. Ar to pietika, lai atgrieztos piedzīvo�jumā. Ar to bija pietiekami, lai atkal kļūtu par Tobiju Lolnesu.

.

PIRMĀ DAĻA 7

1� Vajātais 9

2� Ardievas Galotnēm 17

3� Cīņa ar ziemu 27

4� Eli�a 36

5� Naktstauriņ� 46

6� Balainas noslēpums 56

7� Naids 66

8� Nils Āmens 76

9� Krāteris 87

10 Zinnesis 97

11V. C. Roloks 107

12� Mīkstais 118

13� Melnā atraitne 126

14� Seldora 137

15� Dzirnavas 147

OTRĀ DAĻA 157

16� Pagrīdē 159

17� Aprakts dzīvs 170

18� Ak, �is lāga Zefs 180

19� Koka Akmens 190

20�� Caurais zars 202

21�� Tomblas cietuma peklē 214

22�� Padomi mazu meiteņu audzinā�anā 225

23�� Mūmija 238

24� Aizlido�ana 250

25�� Sve�umā 263

26�� Pēdējais gājiens 273

27�� jauna dzīve 282

28� Tirāna līgava 292

TIMOTEJS DEFOMBELS ir dzimis 1973. gadā. Viņ� mācījis fran�u literatūru Francijā un Vjetnamā līdz brīdim, kad pie�vērsās teātrim. 1990. gadā viņ� nodibināja teātra trupu, kurai pats rakstīja lugas un pats tās arī iestudēja. Kop� tā laika viņ� turpina rakstīt teātra scenārijus. Defombela luga Bāka, kuru viņ� sarakstīja 18 gadu vecumā, ir izrādīta vairākos Francijas teātros, kā arī tulkota un iestudēta daudzās ārvalstīs. Tobijs Lolness ir pirmais autora romāns.

FRANSUĀ PLASS ir dzimis 1957. gadā. Vizuālo mākslu viņ� apguvis Parīzes Estienne skolā un pirmās ilustrācijas zīmējis Gallimard Jeunesse izdevniecībai. Viņ� ir ne vien daudzu grāmatu ilustrāciju autors, bet arī atzīts fantastiskās literatūras rakstnieks, kura darbus izdevu�as izdevniecības Kasterman un Gallimard Jeunesse.

Timotejs Defombels TOBIJS LOLNESS

DZĪVE UZ NA�A ASMENS

Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. V-677. Azs "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.