Timotejs Defombels

Tobijs Lolness Eli�as acis

Fantastiskais stāsts jau ar pirmajiem vārdiem ierauj nebeidzamā pie�dzīvojumu mutulī, kur valda gan īsta draudzība, gan �ausmino�a node�vība� nemaz nerunājot par drosmi, kas iemiesojas tik mazā cilvēciņā, ka jābrīnās kā tik daudz spēka var ietilpt pusotrā milimetrā� Koks tev nekad vairs nebūs tikai koks. Un milimetrs nekad vairs ne�ķitīs par mazu, jo arī tas var kaut ko mainīt.

Inga

Tobijs Lolness ir vienlaikus alegorisks un optimistisks stāsts, bet romāna beigās jūs tik un tā meklēsiet kabatlakatiņu.

Boche, Amazon.com

�im romānam piemīt neizskaidrojams, mājīgs valdzinājums� Brīni��ķīga grāmata!

Irish Independent Living

�ai grāmatai ir ne tikai saturs tai ir arī misija. Da�ādās si�eta līnijas savijas laikā un telpā kā zirnekļa tīkla pavedieni, atklājot noslēpumus tie�i īstajā momentā.

Guardian

Tobijs Lolness ir bērnu un pusaud�u literatūra �ī vārda labākajā nozīmē. No sirds iesaku �o grāmatu gan gudriem 10-12 gadus veciem lasītājiem, gan pieaugu�ajiem visiem, kam patīk klasiski piedzīvojumu stāsti ar "mū�īgajām tēmām", bet glu�i laikmetīgu vēstījumu.

Claire-Louise Perrers

Brīni�ķīga parādība fantastiskajā literatūrā.

Le Monde

Me�am, kurā es uzaugu.

"Pa nedro�ajiem zariem gāja kāda jaunkundze tā bija dzīve."

Federiko Garsija Lorka

.

.

..

Ja muļķībai būtu svars, tad zars, uz kura atradās apak�virsnieks, jau sen būtu nolūzis. Viņ� sēdēja uz mizas, �ūpojot kājas tuk�umā un svai�dot �autriņas kādas tum�as figūras virzienā, kas kustējās zemāk lejā.

Apak�virsnieks Krolo bija dumj�, bezgala dumj�, un turklāt kā dumiķis viņ� bija ārkārtīgi uzcītīgs. �ajā jomā viņ� bija vairāk nekā profesio�nālis viņ� bija ģēnijs.

Kokā bija iestājusies nakts. Tā bija nakts ar bieziem miglas vāliem un ledainu, stindzino�u vēju. Patiesībā visa diena bija bijusi tum�a. Jau kop� vakardienas Koka galotni bija ietinu�as melnas, pasaules galu vēsto�as debesis. Mitrie zari izplatīja smagnēju aromātu, kas mazliet atgādināja piparkūku mīklas smar�u.

-��� Divi simti �etrdesmit pieci, divi simti �etrdesmit se�i�

Cik �autriņu viņ� iztērēs, lai nobeigtu �o Koka sulā iestigu�o dzīv�nieku? Ietinies savā sarainajā ka�okā, Krolo skaitīja.

Tad viņ� pabāza īk�ķus zem ka�oka, lai pa�audītos ar bik�turu gumijām.

-��� Divi simti piecdesmit�

Pār Krolo augumu pārskrēja apmierinājuma trīsas, un viņ� aizpogāja apkakli.

Apak�virsnieks daudzu gadu garumā bija visda�ādākajos veidos spī�dzinājis savus līdziniekus, un �ajā jomā viņa talants bija ievērojams. Pēc �ādu tādu personiska rakstura likstu piedzīvo�anas viņ� bija uzsācis

jaunu dzīvi, izvēloties citu vārdu un nomainot jostu pret bik�turiem, lai netiktu atpazīts. Apak�virsnieka pakāpi viņ� bija sev pie�ķīris pats un piesardzības nolūkos tagad spīdzināja vienīgi dzīvniekus.

�o mazo prieciņu viņ� atļāvās tikai nakts laikā un nomaļākās vietās glu�i kā vecpuisis, kur� paslepus no mātes lavās uzvilkt kādu dūmu.

Nabaga radījums lejā zem viņa pēdējo reizi saslēja galvu sava bendes virzienā. Tas bija taurenis. Taurenis ar apcirstiem spārniem� Tas bija visai neveikli, ar neasu cirvi nostrādāts darbs. Uz kukaiņa muguras tuk��umā bezpalīdzīgi sitās divas smieklīgas spuras, kas bija paliku�as pāri no spārniem. Tīkama, me�oņa cienīga izklaide.

Divi simti piecdesmit deviņi, skaitīja Krolo, trāpīdams ar �autriņu taureņa labajā sānā.

Piepe�i aiz apak�virsnieka muguras biezajā miglā pavīdēja kāda ēna.

�ī parādība nesacēla ne mazāko troksni. Izveicīgā ēna parādī�jās virs viņa un nozuda tumsā, ļā, kāds �o ainu novēroja. Apak�virs�nieks gan neko nema�nīja stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.

Pēdējā Krolo raidītā �autriņa bija ieurbu��ies taureņa miesā. Sakropļotais dzīvnieks noraustījās pat neie�vaidoties.

lina parādījās vēlreiz, neparasti veikli apgrie�oties ap savu asi. �is pa pusei dejotājs, pa pusei akrobāts uzraudzīja notieko�o. �oreiz taureņa .u pazibēja tā atspīdums.

Satrauktais Krolo pagriezās.

Kareivi? Vai tas esi tu?

(laur mici viņ� nervozi pakasīja pakausi. Viņam bija ļoti �aura piere, un no adītās cepures malām spraucās laukā pāris taukainu matu sprogu.

Par spīti tam, ka viņa galva bija tik maza un tajā pietika vietas labi ja I'.iris smadzeņu �ūnām, Krolo skaidri zināja, ka ēna nepieder nevienam no viņa kareivjiem. Visi par to vien runāja par noslēpumaino ēnu, kas vakaros parādījās Galotnēs. Neviens nezināja, kas ir gaisto�ais radījums, kas �ķita uzraugām �o vietu.

(litiem dzirdot, Krolo noliedza, ka tic �iem nostāstiem. Pieņēmis vēl vienl iesigāku izskatu par to, kāds tam piemita jau no dabas, viņ� sērīgi novilka:

-��� Ko? Ēna? Naktī? Ha, ha!

Tomēr patiesībā kop� piedzīvotajām nepatik�anām apak�virsnieks baidījās no pilnīgi visa. Kādu rītu, vēl atrodoties gultā, viņ� bija norāvis sev vienu kājas pirkstu, ko pusmiegā bija noturējis par palagos ielīdu�u kukaini.

-���������� Kareivi! viņ� nokliedzās, lai pats sevi kaut kā nedaudz iedro�i�nātu. Es zinu, ka tas esi tu! Ja tu vēlreiz tā izdarīsi, es tevi izsmērē�u pa zaru�

Miglas vāls vēlās apak�virsniekam tie�i virsū, un stindzino�ajā tumsā viņ� sev uz pleca sajuta roku.

-��� Īīīīīīīīīīīīīh!

Krolo iespiedzās mazas meitenes balsī un, spēji pagriezis galvu, iecirta zobus �ajā sve�ķermenī.

Ne velti apak�virsnieks lepojās ar saviem nepārspējamajiem reflek�siem. Un tiesa, ka viņ� nezaudēja ne mirkli, lai atbildētu agresoram, spēji uzbrūkot tā rokai. Apbrīnojami�

Nez kāpēc viņ� sajuta slapjumu uz viena sāna. Un vēl viņ� sajuta, kā priek�zobi līdz pat kaulam ir iecirtu�ies pa�a plecā.

Jāatzīst, ka �āda stulbuma līmeņa sasnieg�ana neap�aubāmi liecina par ģenialitāti.

�oreiz viņ� izgrūda aizsmaku�u ķērcienu un no sāpēm palēcās. Atta�pās viņ� pie kāda rītakleitā tērpta savādnieka kājām.

-����������� Tas esmu es. Ja neņem vērā manu cieņu pret jūsu laipnību, tad tas esmu vienīgi es. Vai esmu jums sagādājis cie�anas, jūs izbiedējot?

Un, satvēris pirkstos rītakleitas apak�malu, jaunpienāku�ais pietupās dziļā reveransā, piebilzdams:

-��� Tas esmu es Tupītis.

Atpazinis sava padotā neatkārtojamo runas manieri, Krolo caur sakostajiem zobiem izgrūda:

-��� Kareivi Tupeni!

-��� Nebaidieties, manu major!

-���� Baidīties? Kur� te baidās? Es baidos?

-����������� Es ļoti atvainojos par to, ka lūdzu jums piedo�anu par iejauk�anos ar savu ziņkārību, manu major, bet sakiet, lūdzu, kādēļ jūs sakodāt sev plecu?

-���� Paskaties uz mani, Tupeni!

Un viņ� nikni padraudēja ar pirkstu.

-��� Ja tu kaut vienam izstāstīsi, ka es nobijos�

Apak�virsnieks joprojām gulēja zemē. Asinis, kas sūcās no pleca, bija izveidoju�as uz ka�oka tādu kā sarkanu uzpleci. Tupenis maigi noliecās pār viņu un pastiepa roku, lai palīdzētu priek�niekam piecelties.

-���� Vai ļausiet man to pagodinājumu jums pielīdzēt?

Viņ� gribēja mierino�i papliķēt Krolo plecu, bet trāpīja pa brūci, lik�dams �efam sāpēs ierēkties.

Atrazdamies uz spēku izsīkumu robe�as, majors nospļāvās padotā virzienā, lai turētu viņu pa gabalu.

Tupenis ar nelielu balerīnas lēcienu graciozi palēca sāņus. Viņ� no sirds juta līdzi savam priek�niekam, kur� ta�u nebija vainīgs pie tā, ka nebija saņēmis labu audzinā�anu. Par spīti tam, ka visi kareivji uzskatīja Krolo par vecu maitu, Tupenim viņ� atgādināja milzīgu zīdaini, kur� vēl nav iemācījies dzīvot.

Tā vietā, lai, klausoties Krolo lāstos, trīcētu pie visām miesām, Tupenis izjuta vēlmi iebāzt viņam mutē māneklīti, mierino�i teikt "uķi-uķi-uķi" un l'upliķēt pa vaidziņu.

Tagad majors blenza uz sava kareivja rītasvārklem.

Kas tas tāds?

Tie ir rītasvārki, manu major.

Un �itas?

Viņ� norādīja uz diviem kailglieme�iem, ko IMīļotais bija uzstīvējis kājās. Tupenis koķeti pasmaidīja.

�ajā brīdī viņ� atgādināja miglā nomaldīju�os salona dzejnieku.

-� �ības, manu major�

-��� Kas, kas?

Ir nakts vidus, ja atļausiet aizrādīties. Es gulēju, kad mani pasauca.

-��� Es tevi nesaucu, kretīn! Ej gulēt!

Tupenis piepe�i saklausīja bezpalīdzīgā taureņa si�anos pret zaru un noliecās, lai paskatītos. Apak�virsnieks izpleta rokas, lai viņu aizkavētu.

-�� Ko tu gribi?

-��� Es redzu, ka tur kaut kas kustas�

-��� Nelien, kur tev nelūdz!

-��� Vai tikai tur nav sulā ielipis kāds kukainis?

-��� Ko tu te lo�ņā, Tupeni? Tu meklē nepatik�anas?

Jums ir visas tiesības uzdot man �o jautājumu, un tie�i tādēļ�

Runā par lietu!

'lūpeņa lūpas kustējās gandrīz nemanāmi, kad viņ� izdvesa:

Tas ir viņas dēļ.

Viņas! Atkal viņa! Majors vairs nespēja valdīties.

ļa atļausiet jums paskaidrot tuvredzīgāk gūstekne pieprasa Lielo Sve�turi.

-��� Kamdēļ?

-��� Lai uzsildītu viņas termoforu.

-����������� Lielais Sve�turis guļ, norēja Krolo. Es neie�u tagad modināt Lielo Sve�turi viena termofora dēļ!

Krolo tikai ar lielu piepūli izdevās atraut skatienu no Tupeņa �ībām, kas viņu apbūra. �ību īpa�nieks atbildēja:

-����������� Es zinu, manu major, ka gūsteknes dēļ jums ir lieli uzacu saraukumi, bet, ja viņa pieprasa Lielo Sve�turi, lai tas uzsildītu viņas termoforu, tad�

Bet Krolo viņā vairs neklausījās. Viņa skatiens bija kā piekalts �ībām, un iztēlē viņ� Tupenim jau bija tās atņēmis.

Viņ� sajuta skaudību.

�ības. Viņ� arī tādas gribēja.

�im kārdinājumam viņ� nespēja pretoties tas bija stiprāks par viņu. Majors piegāja pavisam tuvu kareivim, ar zābaka purngalu uzkāpjot uz �ību purngaliem, lai tās piespiestu pie zemes, un tad Krolo, izmantojot veselo roku, deva Tupenim tādu belzienu, ka tas aizlidoja trīsdesmit pēdas tālāk.

Pēc da�ām minūtēm apak�virsnieks Krolo jau klauvēja pie Sve�tura durvīm. Pūta stiprs vēj�. Caur durvīm viņ� paskaidroja:

-��� Viņa grib sveci.

Atvērās viens slēģis. Puspavērtajā logā pavīdēja maza seja. Tas bija Lielais Sve�turis. Pat cauri nakts tumsai bija redzams, ka �is vīrs nepa�visam nebija maigas dabas. Iegarenā galvas forma atgādināja kaulu, un sārtajās acīs gailēja slimīgs skatiens. Aizdarījis slēģi, viņ� kurnēdams parādījās uz durvju sliek�ņa.

Lielais Sve�turis bija maziņ� un kuprains. Vienā rokā viņ� nesa sveci, ko no vēja pasargāja neliels kupols, savukārt kupri viņ� slēpa zem tum�a apmetņa, kura kapuce apēnoja vīreļa pieri.

Uz brīdi viņ� apstājās, lai apskatītu Krolo kājas. Majors pietvīka un nodurtu skatienu vairākas reizes saslējās uz pirkstgaliem.

-��� Tās ir �ības, viņ� paskaidroja.

Sveces nesējs, neteikdams ne vārda, devās apak�virsniekam līdzi.

Viss �is reģions bija viens vienīgs zaru mud�eklis. Bija labi jāzina ceļ�, l.n neapmaldītos citviet Kokā nesastopamajos zaru pinekļos. Skaidrā l.iikā, ja spīdētu mēness, būtu iespējams saprast, kas īsti bija �is milzīgais zagaru kalns pa�ā Koka galotnē.

Tā bija ligzda!

Milzīga ligzda. Ne jau kaut kāda tur cielaviņas ligzda, kuru vīri spēj nojaukt vienas nakts laikā. Nē. �īs ligzdas robe�as nebija saredzamas. Aug�as zaros to bija pametis kāds milzīgi liels putns.

�ajā izkaltu�ajā vietā uguns dedzinā�ana bija kategoriski aizliegta. uguni �eit drīkstēja rīkoties tikai un vienīgi Lielais Sve�turis, kuru Izsauca īpa�as nepiecie�amības gadījumos. Kur� gan bija tas, kas uzdrīkstējās traucēt Lielā Sve�tura naktsmieru viena parasta termolora dēļ?

Migla arvien sabiezeja. Majors gāja pa priek�u. Tupenim nozagtajās ibās viņ� ar katru soli riskēja tikt sanests sānslīdē.

Termofors! Negribētos jau runāt sliktu par cilvēkiem, bet man tā vien �ķiet, ka valdniekam nevajadzētu pieļaut visas �īs kaprīzes, kas mazajai ienāk prātā� viņ� murmināja.

Sve�turis klusēja tas ir labākais paņēmiens, lai atstātu inteliģenta cil�vēka iespaidu. Tiesa gan Krolo kompānijā viņam nudien par to nebūtu jasatraucas. Blakus majoram pat naktspods izskatītos inteliģents.

Sveces nesējs pēk�ņi apstājās. Viņ� bija izdzirdējis kādu troksni sev aiz muguras. Vīrelis apgriezās un pacēla augstāk no tārpa ādas izgatavoto lukturīti. Likās, it kā slapja elpa censtos nopūst kapuci no galvas. Un �ī sajūta, itin kā viņam kāds sekotu. Viņ� raudzījās tumsā, bet neievēroja enu, kas slīdēja uz priek�u pa zaru, pārlēca uz citu un pietupjoties atguva līdzsvaru tie�i virs viņu galvām.

Jūs nāksiet, Sve�turi? majors uzsauca.

Sveces nesējs pēc neliela �aubu mirkļa atsāka savu gājienu.

Ēna neredzama viņam joprojām sekoja triju soļu attālumā.

Pirmajā acumirklī gūtais iespaids par �eit valdo�o nekārtību bija mal�dino�s tas ātri vien ļāva nojaust ligzdas labirinta nevainojamo uzbūvi.

Da�us krustojumus apgaismoja laternas. �ie spēcīgie gaismekļi kalpoja kā signāluguns bezmēness naktīs un kā bākas miglas apstākļos.

Tās bija tā sauktās aukstās gaismas apaļi, caurspīdīgi trauki, no kuriem katrā bija ievietots viens jāņtārpiņ�. Tie�i �ādam nolūkam tika audzēti lampu tārpi. Kādi divi vai trīs tārpaudzētāji izcēlās ar sevi�ķi kvalitatīvu produkciju. Viņi veidoja sabiedrības apskau�amo daļu at�ķirībā no pārējiem Koka iedzīvotājiem, kuri jau gadiem dzīvoja nabadzībā un bailēs.

Galotņu Ligzda bija sakopta vieta. Zari te bija aplīdzināti un krus�tojumu vietās nostiprināti ar virvēm. Stāvākajās vietās bija izgrebti arī pakāpieni. Pa�ā ligzdas vidū ar �agariem un sūnām sajauku�ies salmi veidoja nedro�u un nemājīgu tuneļu tīklu.

Aiz miru�o zaru citadeles bija nojau�ams kāds augstāks saprāts. Vieta bija skarba un nepatīkama, bet pilnībā pārvaldīta. Kur� gan bija Galotņu Ligzdas arhitekts? �ī konstrukcija noteikti pārspēja putna saprāta robe�as.

Ainava, kas atklājās, abiem vīrie�iem sasniedzot ligzdas virsotni, bija vēl aizraujo�āka. �is brīnums iznira no miglas viņu acu priek�ā, pateico�ties negaidītai vēja brāzmai. Gludas un gai�i sārtas kā zīdaiņa vaidziņi, apmēram trīssimt elkoņu augstumā pret debesīm slējās trīs majestātis�kas, nevainojamas formas olas.

Tās atgādināja milzīgus Tornus, aiz kuru virsotnēm vēl bija aizķēru�ies da�i miglas lēveri.

Olas! apak�virsnieks konstatēja tā, it kā otrs varētu nebūt tās ievērojis.

Pārvarēju�i pēdējo stāvo miru�ā me�a kāpienu, viņi apstājās, lai ieel�potu naksnīgo gaisu. Smar�oja pēc �aujamā pulvera tas liecināja par negaisa tuvo�anos. Vēl viņiem bija jā�ķērso vienīgi baltais me�s tās bija dūnas un spalvas, kas rotāja ligzdas viduci un aizsargāja olas.

Brik�ņos bija iemītas tikai trīs takas. Viss pārējais bija neskarti un nepieradināti d�ungļi, kas atgādināja sniegotu ainavu.

Pēc stundas Dienvidu olas sargi ieraudzīja tuvojamies abus vīrie�us. Notikumi risinājās ļoti strauji. Lielais Sve�turis viens pats tika palaists aug�up pa tiltiņu, kas veda līdz ieejai olā. To sasniedzis, viņ� nozuda �aumalas iek�pusē.

Ārpusē paliku�ais sargs glu�i kā hipnotizēts lūkojās uz Krolo pēdām.

-� Tās ir �ības, samāksloti vienaldzīgā tonī paskaidroja majors.

Pārējie sargi pienāca viņiem tuvāk.

-Kas?

-� �ības, atkārtoja kāds resns kareivis.

-�� Kas?

-� �ības! noaurojās Krolo.

Neviens no viņiem neievēroja ēnu, kas, uzrāpusies pa gludo sienu līdz pa�ai olas virsotnei, no reibino�ā augstuma vēroja notieko�o.

Pavisam drīz Lielais Sve�turis atkal parādījās uz tiltiņa pie trapa. Viņ� lu �ķērsoja ļoti �igli un izskatījās saniknots. Krolo būtu gribējis viņu izlaujāt par gūstekni, bet Sve�turis, nepievēr�ot apak�virsniekam ne mazāko uzmanību, aizsteidzās viņam garām uz baltā me�a pusi.

Lielais Sve�turis ir noskaities, konstatēja sargi.

Ko tad viņa būtu varējusi �im nodarīt? apvaicājās majors.

Sveces nesēja sejas izteiksme nebija nosakāma. Viņ� soļoja, ierāvies apmetnī. Krolo viņu panāca.

Es jūs pavadī�u, Sve�turi.

Drīz vien viņi sastapās ar Tupeni, kur� basām pēdām soļoja pa baltā me�a taku.

Tupeņa rītasvārki bija ieplīsu�i, zobi izdauzīti, bet vislielāko �oku viņam bija sagādājis atklājums pēc Krolo aizie�anas. Taurenis� Nabaga 11z mū�iem no savām debesīm atrautais dzīvnieks bija raustījies agonijā turpat viņa acu priek�ā. Vai majors patie�ām bija spējīgs uz kaut ko tik �ausmīgu?

-�� �a� naf ie�fējams, viņ� klusi murmināja.

Vienā rāvienā Tupenis bija zaudējis septiņus zobus un krietnu devu no sava bērni�ķīgā naivuma. �is Krolo nebija vienkār�i liels, briedumu nesasniedzis zīdainis viņ� bija slepkavnieks. Nekas cits. Un �o jauno izjūtu, kuru Tupenis nupat iepazina, sauca "dusmas".

-��� Nolāfītais maita�

Tupenis noskatījās, kā abi vīri paiet viņam garām. Majors nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību. Ar acs kaktiņu Tupenis lūkojās pēc �ībām, kuras Krolo viņam bija norāvis. Dīvainā kārtā viņa uzmanību piesaistīja otrs pēdu pāris.

Sve�turis.

Felns fiņu rāfis�

Tupenis sastinga. Viņ� neticēja savām acīm.

Divas mazas pēdas.

Divas mazas, baltas pēdas, kas ik pa brīdim pazibēja zem apmetņa apmales. Divas pēdas, atgādinot baltas dzirkstelītes, uzdzirkstīja, iz�ķī�lās no tum�ā, smagnējā auduma.

Divas pēdas smalkas, vieglītiņas, maigas� Divas pēdas tik glāsto-ļ �as, ka radīja vēlmi pa�am kļūt par zaru, lai sajustu tās staigājam pa sevi �urpu turpu. Divas eņģeļa pēdas.

Tupenis teju vai norija savus atliku�os zobus.

-����������� Nutien, Tufeni, ietomājie� tik �itādas pēdiņa� �itātam vecam sve�turim�

Viss pārējais augums slēpās zem melna apmetņa. Kapuce pilnībā nosedza Sve�tura seju. Tupenis nespēja noturēties nepasmaidījis. Tad viņ� turpināja ceļu tā, it kā neko nebūtu pamanījis.

Kad abi gājēji sasniedza baltā me�a malu, Lielais Sve�turis ar eņģeļa pēdām nolika zemē sveci un pacēla kādu spalvas kāta bomi, kas aiz�ķēr�soja ceļu. Krolo pārsteigts pienāca tuvāk.

-��� Kaut kas nav kārtībā?

Nākamajā mirklī me�ā cits pēc cita atbalsojās septiņi majora Krolo brēcieni.

Pirmais, kad viņam uz kājām uzkrita smagais spalvas kāta gabals.

Otrais, kad Sve�turis uzlēca uz �ī baļķēna, vēl pamatīgāk saspiezdams viņa kāju īk�ķus.

Tre�ais, kad vecais Sve�turis, a�s kā zibens, stāvus uzlēca uz Krolo pleciem, trāpīdams tie�i uz ievainojuma.

Ceturtais, kad, pabā�ot rokas zem nabaga majora mēteļa, Sve�turis; spēji sagrāba un izstiepa viņa bik�turu gumijas, aizkabinot tās aiz kāda spalvas kāta virs viņu galvām.

Un �īs gammas harmoniskai izskaņai Krolo izgrūda trīs ilgsto�us] �ausmu kliedzienus, pieticīgajām smadzenēm aptverot, ka nu viņ� ir slazdā.

Viņa kājas bija piespiestas pie zemes, bet kā loka stiegras nostieptie bik�turi varēja kuru katru brīdi iz�aut apak�virsnieku izplatījumā, ja baļķis no viņa pēdām piepe�i tiktu novelts.

Viņ� vienlaikus bija gan katapulta, gan lode. Vairāk gan lode.

Pēc mirkļa eņģeļa pēdas jau vieglītiņām skāra zemi. Viņ� paņēma sveci. Vēja pūsma viegli iepūta kapucē, atsedzot pieri. Lukturī�a gaismā piepe�i atklājās seja.

Un tā īsti nebija kaulam līdzīgā Sve�tura seja.

Tās drīzāk bija piecpadsmit gadus vecas meitenes acis, deguns un nevainojamais sejas ovāls. Neteiksim, ka viņa bija skaista, jo Kokā uz katra zara bija aptuveni divdesmit piecas skaistas meitenes.

Viņa bija vairāk nekā skaista.

-��� Gūstekne� vienā elpas vilcienā izdvesa Krolo.

�im sasodītajam skuķim bija pieticis ar minūti laika, lai apdullinātu olā ienāku�o Sve�turi. Viņa bija nozagusi tā apģērbu un viņa vietā iznā�kusi no cietuma.

Majors grasījās celt trauksmi, bet meitene viegli uzlika kāju uz spalvas kāta. Ar vienu nelielu kustību pietiktu, lai noveltu smagumu, kas turēja apak�virsnieku pie zemes. Un ar to savukārt pietiktu, lai viņ� aizlidotu. Majors izvēlējās turēt muti.

Gūstekne pārvilka acīm kapuci un pagrieza viņam muguru.

Pagājusi da�us soļus baltā me�a virzienā, meitene apstājās. Viņa sajuta smalkus miglas rasas pilienus uz vaigiem un vēju, kas kutināja pēdas. Viņas apmetnim bija pieķēru�ās da�as dūnas no baltajām spalvām. Viņa jutās labi.

Brīvība bija tepat, rokas stiepiena attālumā. Uz īsu mirkli viņa aizvēra acis.

�is bija viņas desmitais bēg�anas mēģinājums. �ī pavisam dro�i būs īstā reize. Viņa sa�ņaudza rokas dūrēs un juta, kā nostiepjas augums, kurā bija ieliju�i jauna, neprātīga cerība.

Kaut kas nobrak�ķēja tepat netālu viņas priek�ā. Līdzīgs troksnis atskanēja arī kreisajā pusē.

-��� Nē, viņa domās lūdzās. Nē�

Sākumā viņai pietrūka drosmes atvērt acis.

Cerība pagaisa vienā mirklī.

No katras miglā tītās spalvas aizsega izlīda pa kareivim. Vairāki desļ miti bruņotu vīru bija notēmēju�i uz viņu arbaletus.

Sveces gaismā meitenes seja savilkās smaidā. Tas bija vienlaikus gan l*i U-ka pilns, gan izaicino�s smaids, kas lika ielencējiem notrīsēt.

Nevienam nebija redzams, ka kapuces ēnā paslēptās Eli�as acis mirilzeja asarās. Viņa bija notverta.

-�� Valdnieks teica, ka ir pārāk vēss, lai pastaigātos.

-�� Man nav valdnieka, atbildēja Eli�a.

Vīrietis, kur� bija meiteni uzrunājis, iznāca priek�ā pārējiem. Viņa rokas bija sabāztas jakas kabatās. Tas bija pavecāks zilacains vīrs, kura nonēsātais apģērbs kādreiz noteikti bija bijis visai ko�s. Sārtās un oran�ās krāsas vēl bija saglabāju�ās, bet novalkātais audums atgādināja ādu.

-�� Sekojiet mums, viņ� laipnā balsī teica.

Maigums vīrie�a balsī bija grūti apvienojams ar trīsdesmit uzvilkta�jiem arbaletiem un me�onīgajiem skatieniem, kas vīdēja tumsā aiz viņa muguras.

-�� Kur ir tas jūsu valdnieks? Eli�a vaicāja.

-�� Nāciet, jaunkundzi

-������� Ziniet, ja man nejau�i nokrīt zemē lietots mutauts, es pieliecos, lai to paceltu, bet viņ� pat nevar pats atnākt pakaļ savai izbēgu�ajai līgavai! Es jūs neapskau�u par tādu valdnieku, kungi.

Klusums bija atbilde uz viņas sacīto. �ī mazā patie�ām bija bīstama. Atskanēja vienīgi kāda sīka balstiņa, kas nopīkstēja:

-�� Un es? Vai kāds nevarētu palīdzēt man?

Tas bija majors Krolo. Viņ� bija iekārts bik�turos, bik�u vīles sāpīgi griezās dibenā, bet apak�virsnieka �ības joprojām bija piespiestas pie zemes.

Zilacainais vīrs izlikās, ka neko nav dzirdējis.

I 'n kur jūs, jaunkundz, likāt Lielo Sve�turi?

|ūs pa�i viņu atradīsiet. Man �ķiet, ka viņ� ir atradis sev draugu�

I'.iliesībā viņa mazo, kupraino vīreli bija ieslēgusi būrī kopā ar jāņ!>!i pinu, kur� izgaismoja viņas olu. Vēlāk Sve�turi atrada vienās apak��bikses guļam bez samaņas tārpa apskāvienos. �ķiet, ka tārpam viņ� itin l.ibi patika.

Vai man kāds palīdzēs? kauca Krolo.

Atbildot uz priek�nieka rokas mājienu, divi kareivji tuvojās majoram. Vii ii grasījās novelt no viņa pēdām bluķi, kas spieda Krolo pie zemes.

Nē, viņ� ieaurojās. Tā ne!

lad kareivji izvilka garus na�us un grasījās griezt pu�u viņa bik��turus.

Nēēēēēē! Tā arī nedariet�

�obrīd Krolo galvā tika uzstādīts jauns stulbuma rekords. Viņ� baidī|.is, ka bez bik�turiem viņu atpazīs kā to, kas viņ� reiz bija V. C. Roloks, nejaukais Kokgrau�u audzētavas uzraugs, kuru kokgrau�u laikā dēvēja .u par Mazo Galvu.

Koloks savu karjeru bija beidzis pavisam nepatīkamā veidā. Viņ� bija |uvis par Mīksto visiem saviem biedriem, un, tikai pateicoties brīnu�mam, viņam bija izdevies izsprukt. Pārceļot burtu K no sava vārda bei�gām uz sākumu, viņ� bija cerējis uzsākt jaunu dzīvi. Atā, Rolok, sveiks, Krolo!

Ja ar viena burta pārvieto�anu vārdā pietiktu, lai cilvēks kļūtu maķenīt prātīgāks vai mazliet sirsnīgāks, tad vārdu pārveido�ana varētu kļūt par populāru nodarbi. Diem�ēl Krolo ne par mata tiesu nebija labāks par V. C. Roloku. Tikpat dumj�. Tikpat ļauns.

Kareivji jautājo�i palūkojās uz savu priek�nieku, kur� tikai nikni paraustīja plecus. Viņam �is majors bija galīgi apnicis.

Eli�a sāka iet, un visi viņai sekoja. Aiz trim olām jau varēja manīt sārtojamies rīta gaismu.

Majoram Krolo, kur� tā arī palika iekārts savos bik�turos, �ī diena sakās nelāgi.

"Ko es darītu? Es atvērtu acis un muti plati, plati un atgāztu galvu zem lietus. Ko es darītu? Es iebāztu visu roku medus podā�"

Bija pagāju�as vairākas stundas. Eli�a bija atgūlusies uz sava dzeltenā matra�a pa�ā olas viducī. Viņa jutās tā, it kā būtu pametusi savu ķermeni un viņas gars lidinātos virs tā. �is bija diendusas laiks. Viņa gulēja uz muguras, tērpusies savā zaļajā kleitā. Kājas tikai daļēji nosedza palags, kuru viņa kā kapuci bija pārvilkusi pāri galvai. Meitene lūkojās mil�zīgajā, apaļajā olas griestu velvē. Rītam pienākot, vētrainais laiks bija kļuvis rāmāks. Tagad tas atgādināja aizkavēju�os atvasaras dienu ziemas sākumā. Saules gaismā olas siena bija kļuvusi mirdzo�a. Tas bija cietums no zelta, pils bez logiem.

Eli�a domāja par to, ko darītu, ja izdotos atgūt brīvību.

"Es berzētos ar muguru pret pumpuriem, es skrietu pa jaunizplauku�ajām pavasara lapām, es atkal peldētos savā ezerā, es iekārtu zemākajos zaros guļamtīklu, lai skatītos, kā debesīs skrien mākoņi�"

Viņai bija piedāvāju�i iekārtot olā mēbelētus, princeses cienīgus apar�tamentus, bet Eli�a bija aizraidījusi projām mēbeļu pārvadātājus un izvēlējusies vienu vienīgu dzeltenu matraci, ko novietoja zemē. Viņai ar to pietika. Citādi Dienvidu ola bija tuk�a. Un �eit viņa dzīvoja, gūstā -i jau tik ilgi.

"Es kāpelētu sūnu me�os�"

Eli�as sapņo�ana pārtrūka, un viņa atkal domāja par to, kādēļ neiz-ļ devās pagāju�ās nakts bēg�anas mēģinājums. Nebija iespējams saprast, kādu kļūdu viņa bija pieļāvusi. Kur� bija brīdinājis kareivjus? Kur� zināja, plāna detaļas, kas bija ierakstītas tikai un vienīgi viņas prātā?

Eli�a joprojām lūkojās olas kupola augstumos. Gaiss bija sasilis, olas �aumala smar�oja pēc maizes krāsns, kurā launagam nupat izcepta lapu mīklas kūka.

Ēna. Atkal viņa.

Galotņu Ēna.

Eli�a slepus viņu gaidīja, un tie�i tagad tā arī parādījās.

I bija samanāma cauri �aumalai, kuras viegli graudainā virsma olas aug�pusē kļuva arvien caurspīdīgāka. Eli�a no iek�puses viņu redzēja, Micicoties saules gaismai. Ēnas siluets iezīmējās uz olas kupola virsmas. Meitene sajuta, kā sirds sāk sisties straujāk. Da�as iepriek�ējās dienas miglainā laika dēļ viņai �ī parādība bija bijusi liegta, bet jau vairākas nedējas Ēna ieņēma nozīmīgu vietu Eli�as dzīvē.

No kurienes bija uzradusies �ī būtne, kas, neskatoties uz reibino�o augstumu, apciemoja viņu katru dienu?

Nevainojami apsargātajā cietoksnī bija uzradies mazs noslēpums. >rosme, pārsteigums, sapnis Ēna ietvēra sevī visu to, kā Eli�ai �obrīd iil< ļoti pietrūka. Bet vēl spēcīgāka par visu bija cerība �ī Ēna, iespē|ams, varēja viņai palīdzēt.

Ēna sasniedza olas virsotni un apstājās. Tajā vietā bija ierīkots neliels aurums. Tas dro�i vien bija kalpojis olas iztuk�o�anai lielo būvniecības darbu laikā. Lietus laikā Eli�a mēdza vērot dzidro ūdeni, kas pilēja no cauruma.

Ēna iekārtojās tie�i �ajā vietā.

Katru reizi tā bija viena un tā pati spēle. Eli�a zināja, ka uz viņu skatās. Viņa tikai pla�i atvēra acis un palika guļam. Otrs tur aug�ā nekustējās. Tie bija satrauco�i brī�i. Neviens no abiem nesacīja ne vārda.

Pie ieejas durvīm atskanēja troksnis. Ēna aizslīdēja pa �aumalas virsmu un nozuda.

Olā ienāca kāds vīrietis. Tas bija vecais komandieris ar zilajām acīm. Viņ� bija novilcis garo mēteli un palicis plānā sūnu filca vestē. Pie jostas piestiprinātajā makstī bija lapsenes dzelonis. Eli�ai patika tikai viņam piemīto�ā, īpa�ā elegance platās bikses, vecīgi zilās �alles, bet �is virs vienlaikus iedvesa viņai arī bailes.

Viņa vārds bija Arbains. Viņ� vienlaikus bija gan draudzīgs, gan ne��ēlīgs.

Es ienācu bez jūsu atļaujas, jaunkundz. Lūdzu jūsu piedo�anu. Bet jūs rīkojaties tie�i tāpat, kad dodaties laukā no �ejienes.

-����������� Vai tad cietumā ir iespējama arī kāda cita nodarbe, izņemot bēg��anu?

-��� Jūs neatrodaties cietumā.

-����������� Jā, atbildēja Eli�a. Tā saka jūsu valdnieks� Viņ� gan varētu izgudrot kaut ko jautrāku.

Viņa joprojām gulēja, izstiepusies uz matra�a, bet, kad meitene bei�dzot pieslējās sēdus, no viņas galvas noslīdēja palags.

Arbains pārsteigumā soli atkāpās. Viņ� nespēja pierast pie �ī skata Eli�as mati joprojām bija ļoti īsi.

Kādu laiku viņas galva bija bijusi noskūta pilnīgi kaila, un tādam izskatam būtu vajadzējis izraisīt �ēlumu teju vai līdz asarām. Bet Eli�as sejas vaibsti bija tik izteiksmīgi, tik īpatnēji, ka atstātais iespaids bija reizē biedējo�s un apburo�s.

Pirms vairākiem mēne�iem Arbains bija redzējis viņu ierodamies �eit, Ligzdā, un tolaik viņas mati bija gari un savīti pīnēs. Kādu rītu viņ� bija pārsteidzis meiteni ar pilnīgi kailu, noskūtu galvu. �o �ausmu darbu viņa bija pastrādājusi naktī viena pati.

Savu nogriezto bizi viņa bija iesviedusi valdniekam sejā. Viņa bija pārliecināta, ka �ādā katordznieces izskatā viņ� negribēs to precēt. Viņ� nogaidīs, līdz mati mazliet ataugs.

Tie�i tā arī notika. Viņ� gaidīja.

Arbains pienāca tuvāk.

-��� Valdnieks dosies projām. Viņ� gribēja ar jums runāt.

-��� Man nav valdnieka.

-��� Jūsu līgavainis.

Eli�a sāka smieties. Viņa tupēja uz sava dzeltenā matra�a.

-����������� Mans valdnieks, mans līgavainis� Kas vēl viņ� gribētu būt? Mans pavārs, mans klēpja sunītis, mans brālis, mans padevīgais kalps, mans dārznieks?

Arbains atbildēja pus�ukstus:

-��� Varbūt, jaunkundz, viņ� gribētu būt jums tas viss.

Eli�a pārstāja smieties. �is Arbains bija ārkārtīgi gudrs. Viņa tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

Tad pasakiet visiem �iem cilvēkiem pavāram, sunītim un visiem < itiem ka es �odien nevienu nepieņemu. Pasakiet, lai viņi pienāk kādu ilu dienu nākamgad.

Tā bija laba atbilde, bet Eli�a zināja, ka tā nav pati labākā. Arbains .n viņu runāja par mīlestību. Viņ� par to runāja lieliski. Viņa valdnieks lī�u mīlēja. Viņa valdnieks būtu ar mieru pārvērsties par blusu vai knisli, lai varētu viņai tuvoties. Viņ� varētu kļūt par ūdens karafi, kas slavēja viņai blakus uz salmu pīteņa.

Viņ� nāks ar jums runāt, sacīja Arbains. Ja nevēlēsieties, varēsiet neklausīties, bet viņ� nāks.

Eli�a vairs neko neteica. Viņa paņēma ūdens trauku un pacēla to pie lūpām. Tā bija mīksta karafe, izga�tavota no bizbizmārītes olas.

Vai jums neiedeva bļodiņu?

Ar bļodiņu var sagriezties, malkojot ūdeni, atbildēja Eli�a. Jūsu kareivjiem ne visai patīk manas dotības friziermākslā.

Viņas mati nupat bija sāku�i ataugt. Nebija pieļaujams, ka viņa atsāktu galvas skū�anu.

Uz redzē�anos, atvadījās Arbains.

Meiteni sveicinot, Arbains ilgi un padevīgi nolieca galvu. Tas bija patīkami bruņniecisks �ests.

Viņ� jau gāja uz durvju pusi.

Eli�a pasauca vīrieti atpakaļ:

-���� Kur� jums paziņoja par manu bēg�anu?

Arbains pasmaidīja.

-��� Es tikai saņēmu pavēli ar trīsdesmit kareivjiem doties uz balto me�u.

-��� No kā?

-��� Man ir tikai viens valdnieks. Tas ir viņ�, kas pavēl. Viņ� zina visu.

Un Arbains izgāja pa durvīm. Olā atkal iestājās klusums. Bija dzir�dams vienīgi vēj�, kas no ārpuses glāstīja olas �aulu. Eli�a domāja par miru�ajām lapām, kas, vēja nestas, lido un ceļo pa gaisu. Viņa apskauda lapu brīvību.

Eli�a piecēlās.

Pārliecinājusies, ka tagad ir viena, viņa sāka skriet. Viņa skrēja aug�up pa olas sienu. Meitene būtu varējusi sasisties, bet olas izliekums ļāva viņa virzīties aug�up pakāpeniski. Eli�a skrēja, līdz sasniedza sienas vertikāli, tad, atspērusies pret sienu, atmuguriski apmeta kūleni un piezemējās uz kājām. Tūlīt pēc tam viņa atkārtoja vingrinājumu pretējā virzienā,

Tā bija viņas vingrinā�anās. Brīvība ir kustībā. Kamēr vien viņas ķer�menis vai dvēsele spēja kustēties, Eli�a joprojām varēja saglabāt kādu nieciņu brīvības.

Bet bija arī kāds, kur� nepavisam nebija brīvs. Tas bija Krolo. Neva�rētu sacīt, ka viņa dvēsele kādreiz būtu bijusi diez ko kustīga, bet �oreiz arī ķermenis nespēja neko darīt lietas labā. Karājoties savos bik�turos, viņ� baidījās izdarīt kaut mazāko kustību. Bija jau pēcpusdiena, un viņ�! joprojām atradās, ieķīlēts starp spalvu kātiem.

Ieraugot da�u soļu attālumā garām soļojam Tupeni, viņa galvā ie�āvās! tie�ām Krolo (vai tikpat labi varētu sacīt arī Roloka) cienīga ideja. Viņ� liks Tupenim pārgriezt bik�turus. Var jau būt, ka kareivis nejau�i sazī�mēs viņā savu izbiju�o �efu Roloku, tādēļ, līdzko Krolo atgūs brīvību, viņ� katram gadījumam apgriezīs savam padotajam kaklu un iemetīs viņu kādā bedrē.

-��� Ei, kareivi!

Tupenis pacēla degunu viņ� mēģināja saprast, no kurienes nāk balss. Viņ� pielika roku virs acīm, kā to mēdz darīt, skatoties tālumā, un lūkol.ts pilnīgi pretējā virzienā. Pēc tam kā cilvēks, kur� neko nav saskatījis, viņ�, bezrūpīgi svilpodams, grasījās turpināt ceļu.

Tas atgādināja sliktu teātra izrādi. Katra Tupeņa kustība bija manāmi pārspīlētā.

Kareivi! vēlreiz iebrēcās Roloks.

|a bērnam palūgtu notēlot pārsteigumu, viņ� to noteikti izdarītu i letni labāk, nekā to �ajā brīdī paveica Tupenis.

Viņ� pagrieza galvu uz Roloka pusi, izstiepa kaklu viņa virzienā, Iepleta lielas acis, izdve�ot "Oh!" un "Ah!", pārsteigumā satvēra zodu ar abām rokām, pacēla pret debesīm rokas, spieda tās sev pie sirds, nomelas ceļos, tad atkal piecēlās kājās un atkārtoja to visu vairākas reizes, un viņa sejā atspoguļojās lupatu lelles un pa�u nejēdzīgāko aktieru mīmikas sajaukums.

Pat pēdējam muļķim būtu skaidrs, ka Tupenis perina kaut ko nelāgu. Bet Roloks nebija vis nekāds parastais muļķis. Viņ� bija kretīnisma �em�pions, meistars, dūzis! Tātad nekādas aizdomas viņa prātu neaptum�oja.

lūpenis iekliedzās:

-� Piķi� un �ēvele! �vētā devess! Kur� tad te ir �itā iekār�?

-��� Tas esmu es! Roloks �ēlīgi atbildēja.

Tupenis soļoja uz viņa pusi, katru teikumu pavadot ar patētisku rokas kustību.

-���������� Ak! Ko! Pagai�iet! Ak tu devestiņ! Fai tik �itas naf mans ma�ors? Ku� guru �itā ir ar fiņu i�darī�ies?

( Tupenis reiz bija dzirdējis vārdu "guru" un iedomājies, ka tas ir mil�zīgs briesmonis ar spalvainām kājām.)

Nāc ta�u man palīgā, Tupeni! kliedza Roloks.

Nāhu, nāhu, e� jau �krietin �krienu, li�ot li�oju! E� i�glāf�u �āvu li iek�nieku!

�os Tupeņa vārdus pavadīja jaunas roku kustības, kas atgādināja dzir�navu spārnu grie�anos, un, lēkādams kā iemīlējies sisenis, viņ� nokļuva līdz vietai, kur bija ieķīlētas Roloka kājas. Tur Tupenis spēji apstājās.

Te sākās �īs izrādes emocionālās kulminācijas daļa. Tupenis nosu�sināja asaras, kas bija sariesu�ās acīs, un, �ēli noraugoties uz majora iespiestajām pēdām, trīco�ām lūpām izdvesa:

-����������� Ko e� te red�u? Lai guru man �tāf klā�! Jau otro rei�i �irds manai �tāja�! Fiņa� bija ai�lidoju�as, un jū� fiņa� a�hal a�radāt! Bei�ot! �e kur fiņa�, mana� mīļā�� u� jū�u ķetnām�

-��� Nē, novaidējās Roloks. Neaiztiec! Ne no �īs puses! Pārgriez bik�turus!

Bet Tupenis kā apburts lūkojās uz apak�virsnieka kājām. Tad, it kā

būtu atradis pasakainus dārgumus, viņ� lēni tuvināja tām rokas.

-��� Stop! Tupeni! Ap�ēlojies!

-����������� Kur jū� bijāt, mana� mīļīte�? Bei�ot e� faru atfiegloti nofū�tie�! Jūs e�at pie fiņa, mana� mīļā�� �ībiņa�!

Ar vienu rokas kustību viņ� novēla spalvas kāta baļķēnu un satvēra �ības. Krolo pēdas nu bija brīvas. Katapultas efekts nostrādāja perfekti. Galvu reibino�ā ātrumā Krolo uz�āvās gaisā.

Tupenis ilgi lūkojās debesīs.

Viņ� jutās atvieglots.

Jau gadiem Tupenis bija oriģinālais personā�s, kuru neviens neuztver nopietni un par kuru visi mīl pasmieties. Viņam pa�am itin labi patika �ī mazliet nevarīgā radījuma loma. Bet tagad viņ� bija piedzīvojis iespēju padarīt pasauli mazliet labāku, atbrīvojot to no viena kaitīga radījuma. Viņ� iedomājās arī par putniem un kukaiņiem, kuri redzēs sev lidojam, garām �o jancīgo �āviņu.

-��� Beidzot arī taureņiem būs, par ko pasmieties, nodomāja Tupenis.'

Tad viņ� ar graciozu kustību uzvilka kājās �ības un devās projām.

Dienvidu olas sargi gaidīja.

Arbains viņiem bija piekodinājis būt gataviem valdnieka vizītei. �etri no viņiem stāvēja miera stājā ierindā cie�i blakus cits citam. Piektais viņus izsmēja, staigājot viņiem garām un tēlojot karaspēka uzraugu.

-����������� Paskat tik, kā nobiju�ies! Viņ� jums liek sastingt bailēs� Jau divasļ stundas jūs te rātni stāvat kā tādi teicamnieki!

Piektais sargs ēda kāpura sieru ar biezu mizu un ik pa brīdim iedzēra malku no nelielas bla�ķes.

Jūs visi �etri esat smieklīgi� Jūs zināt, ko es viņam saku, tam jūsu valdniekam�?

Un sargs noliecās līdz pat zemei, lai parādītu citiem savu pēcpusi. Bet, palūkojies caur kājstarpi, viņ� piepe�i atklāja, ka kāds stāv viņam aiz muguras. Sargs mirklī apklusa.

-� Es klausos, sacīja pienācējs. Ko tad tu viņam saki?

-� Es viņam saku� Labdien, valdniek!

Sarga galva joprojām bija noliekta, mute pilna ar sieru, un viņam bija grūtības skaidri izrunāt vārdus.

Valdnieks pienāca tuvāk. Viņa seja bija glīta un satrauco�a, stāja nevainojami stalta. Spēcīgais zods, kas nepieļāva ne mazāko smaida iespēju, lika aizmirst, ka patiesībā �is vīrietis ir ļoti jauns. Viņ� satvēra sarga bla�ķi un to nopētīja.

-� Tas ir� ūdens, izsliedamies taisni, sacīja sargs.

-�� Vai tas ir stiprs? pavaicāja valdnieks.

Sargs noliedzo�i papurināja galvu. Tad valdnieks ie�ļāca viņam acīs bla�ķes saturu. Vīrs sāpēs iegaudojās, jo bla�ķe bija pildīta ar stipru

spirtotu dzērienu. Tad viņ� saņēma spērienu ar ceļgalu pa vēderu un sabruka peļķē, kas oda pēc vīna un kāpura siera.

Pārējie sargi aizturēja elpu.

Valdnieks viegliem soļiem devās aug�up pa trapu.

Kad viņ� ienāca olā, Eli�a pat nepagriezās uz viņa pusi.

Jaunā vīrie�a acu skatiens uzmanīgi iztaustīja visu pustum�o zāli.

-��� Es dodos projām, viņ� teica. Atgriezī�os pēc da�ām nedēļām.

Tagad viņ� varēja saskatīt Eli�as kaklu un vienu plecu. Viņa neatbildēja.

-��� Eli�a, es dodos projām. Ja tu gribi, vari nākt man līdzi.

Eli�as prātā skanēja viens vienīgs vārds "projām". Vārds bija tik spē�cīgs, ka varēja viņai likt mesties �ī pui�a skavās. Tomēr meitene nepa�kustējās. Viņ� turpināja:

-��� Es do�os ļoti tālu lejup. Uz Zemajiem Zariem un līdz pat robe�ai.

Grūti pateikt, vai valdniekam palika nepamanīts, kā asinis zem Eli�as

ādas sāka joņot straujāk. Viņa kļuva sārta kā olas �aumala saulrietā. Viņ� pieminēja Zemos Zarus.

-��� Pietiks, ja tu man atbildēsi "jā" vienu vienīgu reizi. Un tu nāksi man līdzi.!

"JĀ!" viņa domās kliedza. "JĀ! Doties tālu! Projām! Es gribu. Es gribu

Zemos Zarus, mammu, manus sniegotos rītus, manas karstās pankūkas, ezera ūdeni, dzīvi!"

Tomēr viņa piespieda sevi klusēt un aizvēra acis. Viņa zināja, ko �is "jā" nozīmēs viņam.

Jaunā vīrie�a rokas bija izstieptas gar sāniem. Uz viņa muguras bija sakrustotas ādas siksnas, kurās bija iestiprināti divi asi bumerangi.

Viņa rokām vēl piemita zināms bērni�ķīgums. Viņ� varēja būt aptu�veni septiņpadsmit gadus vecs. �is zēns noteikti bija apdāvināts un dzīvesprieka pilns. Bet viņa prāts ilgu gadu garumā bija pievērsts vis�tum�ākajām, visbīstamākajām domām. Viņ� tēloja akrobātu, balansējot uz neprāta bezdibeņa robe�as.

-��� Nē, atbildēja Eli�a. Nē! Nekad!

Un Leo Blīss devās projām viens.

Iestājoties naktij, viņ� pameta Ligzdu, lai dotos garā ceļojumā uz Zemajiem Zariem.

pa�ā Koka lejasdaļā vietā, kur tas saskaras ar zemi, stumbrs ir krietni resnāks un veido pa�as augstākās kalnu grēdas.

Tur ir virsotnes, tur ir bezdibeņi� Mizas virsma vietām �ķiet sabur�zīta, vietām tā viļņojas, atgādinot aizkaru. �o kalnu virsotnes klāj sūnu me�i, un ziemā tajos ķeras sniega pārslas. Efejas stīgas nosprosto visus eļus starp ielejām. �īs teritorijas ir nepieejamas un bīstamas.

Kanjonu dziļumos parokot mizu, ir iespējams uziet neveiksmīgu piedzīvojumu meklētāju atliekas, kuri �ajos kalnos ir gāju�i bojā. Laika gaitā koksne viņus ir saēdusi. Pāri ir palicis kompass, rad�u pāris vai icturtdaļmilimetru liels galvaskauss. Tas arī ir viss, kas atlicis no viņu sapņiem par varoņdarbiem.

Tomēr �o neviesmīlīgo kalnu vidū atrodas kāda labi aizsargāta ieleja tā būtu ideāli piemērota koka mājiņas cel�anai, kurā varētu sagaidīt Ziemassvētkus, ietinoties biezā segā un klausoties krāsns murrā�anā. T ir zaļojo�a ieleja, kas savāc lietusūdeņus mazā dīķī un kam apkārt Koka miza ir maiga un gluda.

Vienīgais iedzīvotājs �ajā apkaimē kāda mitrene te ik rītu nāc mazliet paganīties zaļajā mauriņā.

Jā, Kokā vēl ir da�i paradīzes nostūrī�i, kurus vislabāk būtu atstātj neskartus mitrenēm. ļ

�ajā rītā mazais dzīvnieks noliecās, lai padzertos no dzidrā dīķa, kad piepe�i dīķa virsma satraukti saviļņojās.

Mitrene sadzirdēja kliedzienus.

Kur� dzīvnieks auroja �ādā balsī? Mitrene savā mū�ā vēl nebija tādu dzirdējusi.

Mednieki.

Viņi vēl atradās tālu un savā starpā sasaucās pāri pauguriem. Da� pūta ragos, citi plauk�ķināja, izkliegdami �ausmino�us "Jāāāāhāā". Mit rene saslējās.

Tajā brīdī otrā ielejas pusē iznira kāds siluets. Kāds traucās tie�i u dīķi. Sprie�ot pēc klusā skrējiena un elso�anas, tas nebija mednieks tas bija vajātais. Bija dzirdama strauja elpa, bet ne mazākais troksnītis zem kājām, kuras tikai pavisam viegli pieskārās mizai.

Pretējā dīķa pusē nokaucās medību rags. Bēglis mainīja virzienu, bet arī tajā pusē atskanēja troksnis, un pēc tam no visām citām pusēm arī�i Visa ieleja bija ielenkta. Nabaga medījums palēnināja skrējienu, ielēca dīķī un sastinga.

Viņam kājās bija pusgaras bikses līdz ceļiem. Viss pārējais apģērbs bija dubļi. Uz muguras bija piesiets �aujamais stobrs, garāks par viņu pa�u.' Mitrene nespēja at�ķirt, kuru kukaiņu klasi �is radījums varētu pārstāvēt.

Kliedzieni tuvojās. Neievilcis pat elpu, mazais bēglis iegrima dziļāk dīķi. Viņa galva pazuda zem ūdens. Tad kādu sekundi viss bija rāms.

Uzreiz pēc tam no visām pusēm parādījās kāds ducis �īs pa�as sugas indivīdu. Mitrene sastinga, piespiedusies mizai. Bruņu krāsa padarīja

v ii iii līdzīgu mizas izaugumam. Maskē�anās bija pilnīgi lieka viņa nebija tā, ko mednieki dzina rokā. Kur viņ� ir? Nav ne jausmas. Viņ� neatstāj pēdas. Visiem vīriem galvā bija kameņu ādas cepures. Un viņu biezie mēteļi bija tā nonēsāti, ka liecināja veikts pamatīgu ceļojums.

Mēs nevaram doties tālāk. Mums jāat�grie�as, pirms sāk snigt. Uz priek�u panāca liela auguma tips, kam rokā bija div�uburaina harpūna.

Dusmās viņ� svieda harpūnu tā, ka tā ietriecās mitrenes bruņās.

Nabaga dzīvnieks pat nesakustējās. Otrs, kur� bija noliecies padzer�ties, mierīgi atbildēja:

-��� Tu, Tīģeri, darīsi to, ko tev pavēlēs. Viss. To sacījis, viņ� piecēlās, noslaucīja muti un norādīja uz jaunu mednieku grupu, kas tuvojās.

Es palieku. Es jūtu, ka viņ� ir tepat kaut kur tuvumā un man neizbēgs.

-��� Mums jau ir deviņi, to skaitā divi sīkie. D�o Mit�s būs apmieri�nāts.

Vīrie�i vilka ragavas, kuru slieces bija izgatavotas no spalvas kāta. Tām sekoja vēl otras ragavas. Abās atradās kastes, kuru sānos bija izurb caurumi.

-����������� Mums būs vajadzīgas desmit dienas, lai nokļūtu līdz Lielajai robe�ai, Nezaudēsim laiku.

Virs ar harpūnu tas, kur� atsaucās uz vārdu Tīģeris, devās izvil savu ieroci no mitrenes bruņām klātās muguras. Pie sevis viņ� murmi�nāja:

-��� To viņi vēl no�ēlos. �is te nebija tāds kā pārējie�

Tad visi devās ceļā. Ragavas slīdēja pa mizu. Ko gan pārvadāja �ī savādā karavāna?

Vīri izskatījās noguru�i. Viens no viņiem pat kliboja. Viņi turēja galva noliektas, lai nebūtu jāskatās uz kalnu grēdām, kuras vēl būs jāpārva..

Drūmā procesija pamazām izgaisa tālumā, kur beidzās ieleja. Attā�lums bija pietiekams, lai tikpat kā vairs nebūtu sadzirdama ragavu slie� �ērkstoņa.

Bet no pēdējās kastes kaut kas rēgojās un trīcēdams cie�i ķērās kaste dēļos.

Tā bija bērna roka.

Pagāja vairākas minūtes. Mitrene pieslējās stāvus. Viesi bija projām.

Tā bija sajutusi tikai dedzino�as sāpes mugurā vietā, kur bija iedū-ļ rusies harpūna. Nekas nav izturīgāks par mitreni.

Gāzelēdamies viņa devās projām, un ielejā no jauna iestājās pilnīgs miers.

Visbeidzot no ūdens iznira kāda galva. Bēglis atņēma no lūpām �aujamo caurulīti, kas bija viņam ļāvusi elpot zem ūdens. Zēna acis pārskatīja apkaimi.

Neviena cilvēka.

Tad viņ� spēji piecēlās. Ūdens bija noskalojis viņa matus, seju un ķermeni.

Tas bija Tobijs Lolness.

tobijs. Viņa ķermenis bija lokanāks un spēcīgāks nekā jelkad, bet acīs lautas nemiers. Tobijs bija atgriezies savā dzīvē, kas bija viena vienīga nebeidzama bēg�ana.

Viņ� izkāpa no dīķa un ar strauju �estu iestiprināja �aujamo caurulīti garenajā bultu makā, kuru nēsāja sev uz muguras.

Pirms mēne�a Tobijs bija atvadījies no zāles ļaudīm. Viņa draugs Mēness Seja un kāds vecs pavadonis, vārdā �alams, bija devu�ies zēnam lulzi. Abiem bija paredzēts pavadīt Tobiju līdz Koka pakājei.

Sakumā Tobijs nebija piekritis iesaistīt viņus �ajā avantūrā. Bet vecais zalains bija paskaidrojis, ka �is būs viņa pēdējais ceļojums, pēc kura viņ� ap metīsies savā vārpā, lai mierīgi pavadītu vecumdienas. Un viņ� būs |oli laimīgs, ja viņa pēdējais pārgājiens būs Tobija pavadī�ana.

Un tu? Tobijs vaicāja Mēness Sejai.

Man �is būs pirmais īstais pārgājiens. Es gribu doties kopā ar tevi, ļaunais Koks�

Tobijs bija ļāvies pierunāties.

�alams gan nebija sajūsmināts par mazā zēna ceļo�anu kopā ar viņiem.

-� Tas ta�u ir tikai desmit gadus vecs Linu Stiebriņ�. Labāk būs, ja viņ� paliks vārpā pie savas mammas.

-��� Man nav mammas, puisēns bija atbildējis.

�alams jutās neērti un vairs neuzstāja. Tā viņi devās ceļā visi trīs.

Tobijs zināja, ka biedri izmantos �o ceļojumu, lai pie viena mēģinātu uziet arī savu nesen pazudu�o draugu pēdas.

Katru gadu pazuda vairāki desmiti zāles iedzīvotāju, kas bija pārāk pietuvoju�ies Kokam. Atkal un atkal jauni ļaudis devās ceļā, neapzino�ties �ādu gājienu bīstamību. Koka stumbrs sniedza viņiem to, kā trūka pļavā, cieto koksni, koksni, kas vienā mirklī nepārvēr�as pelnos kā salmi. Bet spēcīgāk par visu pārējo viņus vilināja dīvainās pazu�anas mistērija un cerība atrast savējos.

Pirmajā nedēļā trīs ceļotāji �ķērsoja pazīstamas vietas. Tobijs gribēja, lai vecais �alams uzņemtos gājiena vadību, bet viņ� �o priek�likumu noraidīja:

-���� Es ie�u aiz jums. Sekojot jums, es varē�u da�us soļus ilgāk iet līda savai pelnītajai atpūtai� It kā nieks, un tomēr.

Patiesībā �alams vēlējās pieskatīt Mēness Seju. Viņ� joprojām uzskal tīja, ka viņi nav rīkoju�ies pareizi, ņemot zēnu līdzi, un lika to manīt pie katras mazākās izdevības.

Toties Tobijs veco pavadoni pārsteidza ar savām pla�ajām zinā�a nām par pļavu. Viņ� lieliski orientējās, pateicoties ēnām, kas krita nc stiebriem. Klausoties zāles klusajā sanoņā, viņ� spēja paredzēt vēju ur lietu. Tobijs vienmēr spēja atrast kaut ko ēdamu, viņ� ienira purvainajā* vietās un atgrie�oties nesa pilnas rokas spāres olu. Tobijam bija pazīs tama baltā lapu mīkstuma saldenā gar�a, viņ� zināja, kuri lo�ņājo�ie augi ir izmantojami kā gar�vielas. Viņ� zināja arī, kā, saber�ot graudu un sajaucot to ar ūdeni, iegūt mazas maizītes, kuras varēja izcept, ieru�inot zem oglēm.

Kop� viņi bija devu�ies ceļā, Mēness Seja lielākoties klusēja.

�alams reizēm viņu norāja par pārāk ātru pārvieto�anos:

-��� Ak tu viens Linu Stiebriņ�! Viņ� nesas kā vēj�, pats nezinot, uz kurieni.

Mēness Seja nerunāja vecajam �alamam pretī un palēnināja gaitu.

Ne �ie pārmetumi, nedz arī Tobija do�anās projām nebija viņa nomāktā garastāvokļa iemesls. Zāles ļaudis apraud vienīgi miru�os, bet nekad tos, kuri dodas ceļā.

-���� Doties projām nozīmē dzīvot mazliet vairāk, vienmēr mīlēja atkārtot �alams, kur� jau gremdējās nostalģijā pēc kādreizējiem liela�jiem ceļojumiem.

Tad kādēļ? Kādēļ �ī Mēness Sejas noslēgtība? Vienīgi Tobijs varēja uzminēt viņa klusē�anas noslēpumu.

Tā bija piektā pārgājiena nakts. Viņi to pavadīja kādā sarullētā lapā blakus savvaļas burkāna pudurim. Pēc vakariņām tāpat kā citus vakarus �alams izvilka abos galos aizlocītu zāles stiebriņu un no tūbiņas uzpi�lināja sev uz mēles trīs pilienus vijolī�u sīrupa. Sarullējis garā apģērba auduma galu kā pagalvi, viņ� tūdaļ arī iemiga.

Tālumā bija dzirdama vardes mīlas serenāde. Jāņtārpiņi plivinājās cauri naktij kā lēnīgas krīto�ās zvaigznes.

'Tobijs un Mēness Seja centās atdzīvināt pavarda ugunskuru. Viņi bakstīja vēl karstās ogles.

-� Es zinu, ko tu redzēji, teica Tobijs.

-������ Es redzu tāpēc, ka man ir acis, savā tēlainajā zāles valodā viņam atbildēja Mēness Seja.

-�� Un tagad aizmirsti par to, ko tu redzēji.

Mēness Seja pūta uz pelniem. Iz�āvās liesmiņa, kas izgaismoja abu sejas. Viena bija bērni�ķīga, kā jau zēnam, kuram nule apritēju�i desmit gadi. Tobijs bija piecus vai se�us gadus vecāks. Mēness Seja turēja roku virs uguns, un viņa pirksti kustējās tā, it kā viņ� grieztu vilciņu. Viņ� prata nomierināt no siena sakurto ugunskuru, lai tas degtu rāmāk un ilgāk. Abu zēnu sejas atkal apņēma ēna.

Pēc ilga klusuma brī�a Mēness Seja ierunājās:

-��� Tev man ir jāpasaka, ko mana māsa Ilaija izdarīja. 1

-��� Aizmirsti par to, atbildēja Tobijs. Tas nebija nekas nopietns.

Tovakar, pirms do�anās ceļā, Mēness Seja bija pārsteidzis Tobiju, kur�; savā vārpas istabā cie�i turēja Ilaiju, piespiedis viņu pie grīdas. Viņa raustījās, cen�oties atbrīvoties. Tobijs bija stingri satvēris viņas roku delmus. Mēness Seja pieskrēja abiem klāt. Viņ� gribēja tos iz�ķirt, bet tad spēji apstājās.

Meitene labajā rokā bija cie�i sa�ņaugusi bultas asmeni.

Atpazīstot brāli, Ilaija bija nometusi ieroci zemē un aizbēgusi.

-����������� Tev man jāpasaka, Jaunais Koks, tev man jāpasaka, ko viņa gribēja darīt ar to bultu.

Mēness Seja runāja drosmīgi. Varēja just, ka katrs izteiktais vārds bija emociju pilns.

-����������� Tas, kas ir salauzts, ir asāks par to, kas ir vesels, viņ� sacīja. Tas, kas ir salauzts, var nogalināt kā asa �ķemba. Es zinu, ka jau ilgus gadus manā māsā kaut kas ir salūzis. Ja viņa ir bīstama, tev man tas ir jāpasaka,] Jaunais Koks.

Mēness Seja bija pārliecināts, ka Ilaija bija mēģinājusi atņemt Tobi-I jam dzīvību. �ī doma viņā urbās kā asa bulta. Ilaija un Tobijs bija divas! būtnes, kuras viņ� mīlēja vairāk par visu.

Bet viņ� būtu atdevis visu, lai tā nebūtu patiesība. Zēna acis vērīgi! raudzījās Tobijā.

-����������� Saki man taisnību, Jaunais Koks. Atzīsti, ka Ilaija gribēja tevi noga-ļ lināt ar �o bultu.

-��� Tā nerunā.

-��� Man ir jāzina, es lūdzu tevi.

Tobijs joprojām klusēja. Viņ� tikai turpināja bikstīt uguni un izvairījās no Mēness Sejas sāpju pilnā skatiena. Bet draugs uzstāja:

-��� Saki!

Tālumā apklusa mīlas pārņemtās vardes dziesma. Tobijs aizturēja elpu ] un izgrūda:

Ilaija�

tad viņ� apklusa.

Runā! nomurmināja mazais.

Pat uguns pieklusa, lai ļautu Tobijam runāt.

Ilaija gribēja mirt, Tobijs beidzot ar pūlēm izstomīja. Ilaija mēģi�nāja sevi nogalināt.

Viņ� lūkojās zemē.

Nebija daudz vārdu, briesmīgāku par �iem. Nebija daudz vārdu, kas .ulija tādu vēlmi kaukt skaļā balsī. Tomēr Tobijs zināja, ka �ie vārdi būs mierinājums Mēness Sejai. Viņa māsa nebija noziedzniece, viņa vien�kār�i bija ļoti bēdīga.

Bezcerīgi bēdīga. Nāvīgi skumja.

Mēness Seja atlaidās guļus uz muguras un noteica:

Paldies, Jaunais Koks.

Tobijam izlauzās gara nopūta. Tad viņ� atkrita uz muguras draugam līdzās. Atkal bija dzirdama uguns murrā�ana. Tobijs lūkojās aug�up uz milzīgajiem burkāna ziedu saulessargiem, kas atgādināja savādas zvaig�znes rudenīgajās debesīs.

Viņ� bija runājis bez apdomā�anās.

Ko gan citu lai viņ� būtu sacījis? Tobijam bija grūti iemigt. Varbūt viņam bija nojausma, ka reiz kādu dienu pēc daudziem gadiem Mēness Seja tomēr uzzinās ne�ēlīgo patiesību.

Jo �onakt viņ� bija melojis savam draugam, lai mierinātu viņu.

Nākamajā dienā viņi sasniedza Lielos Rietumu kazenājus.

Kop� aizie�anas no agrākās dzīves Tobijs vēl nekad nebija atradies tik tuvu Kokam.

Tagad jokus pie malas, �alams sacīja ceļabiedriem.

�alams jau sen kā bija atteicies no domas �ķērsot kazenāju biezokni pa zemesceļiem. �ādā veidā viņ� bija zaudējis jau pietiekami daudz cilvēku. Kazenāju krūmi �umēja no tādiem plēsoņām kā lauku peles un me�a klaidoņpeles. Pat ja jums ir bagātīga pavadoņa pieredze, pele tik un tā ir un paliek radījums, kuru labāk savā ceļā nesastapt.

Vienīgais puslīdz dro�ais ceļ� bija aug�ējie kazenāju stublāji. �alams norādīja Tobijam uz garajiem kātiem ar izslietajiem dzelk�ņiem, kas gaisā veidoja astoņniekus, spirāles un �aurus gaisa tiltiņus. Viņ� paska�tījās uz Mēness Seju.

-����������� Es negribētu ticēt, ka Linu Stiebriņ� spēs �ķērsot Lielos Rietumu kazenājus.

-����������� Es neesmu Linu Stiebriņ�. Mans vārds ir Mēness Seja, puisēns skaļi iebilda.

�alams vairs neuzstāja. Viņi tātad �ķērsos kazenāju pa gaisa ceļiemJ �im gājienam viņiem bija nepiecie�amas desmit dienas.

Dzelk�ņaino stiebru serpentīni veidoja elpu aizraujo�as gaisa takas, bet gājiens kopumā neprasīja tik akrobātisku veiklību, kā tas izskatījās no malas. Ērk�ķi kalpoja kā kāpņu margas, un nedaudz pūkainās lapas] aizkavēja slīdē�anu.

�alamam bija zināmas vietas, kur ērk�ķu tuk�ajos vidu�os bija ierīko-j tas patvēruma vietas. Viņi trijatā saspiedās �ajās nelielajās ni�ās, kuras �ūpojās virs tuk�uma.

Pārtikas izvēle nebija diez ko daudzveidīga. Da�i pamesti zirnekļu tīkli piedāvāja izkaltu�us kni�ļus, kuri krauk�ķēja starp zobiem. Reizēm! gadījās arī pa kādai sa�uvu�ai ogai no aizgāju�ās vasaras. Katrā ziņā nepietiekami vienai augļu kūkai�

Ceļā nebija gadīju�ies nekādi �ķēr�ļi līdz tam brīdim, kam vajadzēja kļūt par viņu pēdējo kazenājos pavadīto nakti pirms nokļū�anas atpakaļ pļavā.

Tonakt pusnaktī ceļotāji pamodās no tā, ka kāds spēcīgi drebināja stublāju, uz kura viņi atradās.

-��� Uzmanieties! nokliedza �alams.

Tobija ķermenis tika aizripināts līdz vecajam pavadonim, tad viņi abi reizē tika uzsviesti gaisā līdz pat mājokļa griestiem un vienlaikus pieze�mējās uz gulo�ā Mēness Sejas. Viņus svaidīja kā lodītes grabulī.

-���������� Ie�u paskatīties, kas notiek, sacīja Mēness Seja, izbāzdams galvu no patvēruma.

Nēēēē! nokliedza vecais �alams tie�i mirkli par vēlu.

Mazais zēns ar pātagai līdzīgu cirtienu jau bija aizsviests pa gaisu un pazudis skatienam.

Tobijs un �alams saspiedās cie�i kopā, ieraujoties ērk�ķa ni�as kak�liņa Mēness Seja bija aizlidojis.

Es jau teicu, caur sakostiem zobiem izdvesa �alams.

Siublāja svaidī�anās turpinājās.

Tas ir brik�ņos sapinies putns, turpināja �alams. Var gadīties, i mums te nāksies pavadīt vairākas dienas.

Un Mēness Seja?

Vecais pavadonis tūlīt neatbildēja.

)us domājat, ka viņ� ir nokritis līdz pa�ai lejai? Tobijs neatlaidās.

Ja viņ� ir nokritis līdz pa�ai apak�ai, tad skats uz viņu nav visai patīkams un�

�alams paskatījās uz Tobiju un turpināja:

�ja zēns ir tikai desmit gadus vecs, tad viņam nebūs viegli izbēgt no me�a klaidoņpeles vai �ūskas, vēl jo vairāk tādā gadījumā, ja viņ�, atsitoties pret zemi, ir lauzis kājas.

Tobijs neatbildēja. Viņ� zināja, ka arī desmit gadu vecumā viscaur savainots un dzīves pārbaudījumos nokļuvis cilvēks var izsprukt sveikā no jebkuriem nagiem.

Tā �alams un Tobijs pavadīja visu atliku�o nakts daļu, nākamo dienu un vel vienu nakti. Viņi sarunājās, lai īsinātu laiku un aizmirstu izsalkumu.

�alams stāstīja notikumus no savas jaunības laikiem. Tobijs klausījas. Pa brīdim kazenāju raustī�anās pierima, bet �ie miera mirkļi nebija Ilgsto�i.

Otrās dienas rītausmā, nogurumam darot savu, �alams pievērsās personiskākām tēmām. Viņ� stāstīja par savu bērnību, par pirmo mīles�tību. Par pirmajiem randiņiem ar meiteni, kas pēc tam kļuva par viņa nievu�

Nātre! viņ� smiedamies stāstīja. Es kā tik�anās vietu mums biju izvelējies nātri! Kāds stulbenis es toreiz biju! Uz mums bija tik maz lina�

Visi redzēja, kādi mēs abi atgriezāmies nātru apsvilinātām rokām un kājām. Mūsu mīlestība vairs ilgi nepalika noslēpums�

Tobijs smējās kopā ar viņu. Bet tūdaļ viņi atcerējās Mēness Sejas mir�dzo�ās acis un atkal kļuva nopietni.

�alams atzina, ka viņa izturē�anās pret zēnu bija bijusi pārāk barga.

-��� Man ir mazliet bail no bērniem, viņ� teica.

-��� Jums pa�am nav neviena bērna? Tobijs vaicāja.

-��� Nē, atbildēja �alams.

-��� Tādēļ, ka jūs negribējāt?

�alams neatbildēja. Tie bija bērni, kas nebija gribēju�i viņus. Ilgus gadus viņi ar sievu bija sapņoju�i par bērniem. Varbūt tādēļ sirds dziļu�mos �alams mazliet vainoja visus citus bērnus.

Tobijs saņēma vecā pavadoņa roku. Atra�anās bīstamās situācijās atraisa un satuvina sirdis. Tā viņi sēdēja ilgi, un, iestājoties rītam, sāpes bija gandrīz vai rimu�ās.

Vēlāk Tobijs ierunājās par I�u Lī.

Kop� viņ� bija uzzinājis, ka Eli�as māte bija nākusi pasaulē starp Plikadīdām, zēnā bija uzliesmojusi vēlē�anās uzzināt ko vairāk. Tobijs izmantoja mirkli, kad vecais vīrs pieklusa.

-���� Un I�a? Vai jūs pazināt I�u tolaik, kad viņa dzīvoja zālē?

�alama acis mirdzēja. Bet viņ� ilgi klusēja.

-����������� Jaunais Koks, es jau tev teicu, ka mana sieva bija lielākais manas dzī�ves laimests, jo viņa darīja mani ļoti laimīgu. Es mīlu viņu tikpat stipri kā pats sevi. Bet es ilgu laiku domāju, ka nekad nespē�u aizmirst I�u.

-��� Jūs�

-��� Es esmu trīsdesmit septiņas reizes lūdzis I�as Lī roku.

Viņa skatiens pievērsās zemei.

-����������� Tas nav nekas sevi�ķs, da�i to lūdza simtiem rei�u. Nuks viņas dēļ izlēca no sava akota vārpā. Skaistā I�a� Ja tu, Jaunais Koks, būtu zinājis, ko viņa mūsu ļaudīm nozīmēja�

Tad �alama seja aptum�ojās un viņ� piebilda:

-����������� Zālē nav neviena pa�a cilvēka, kur� neno�ēlotu to, ko mēs viņai nodarījām.

-��� Ko jūs viņai nodarījāt?

-����������� Mūsu sirdis ir mīkstas, Jaunais Koks. Es nespēju saprast, kā kaut kas tāds varēja notikt ar I�u.

-��� Kas tad notika?

-����������� Mēs visi esam atbildīgi un vainīgi viņas priek�ā, jo viņa bija salau�zusi visu mūsējo sirdis.

-��� Izstāsti man, �alam, kas ar viņu notika.

Spēj� grūdiens sadrebināja kazenājus, un atkal viss norima. �alams deva Tobijam zīmi. Vecais pavadonis gaidīja. Klusums ilga vairākas minūtes, līdz �alams ierunājās:

-����������� Tas ir beidzies. Neticami. Es nekad neesmu vēl redzējis putnu, kur� pats būtu spējis atbrīvoties pēc divu nak�u pūliņiem. Parasti viņi sevi atbrīvo pirmajā dienā� vai arī jāgaida vismaz nedēļa, līdz tie iet bojā no noguruma.

-��� Vesela nedēļa?

-����������� Jā, es atzī�os, ka mans vecais ķermenis nedēļu nebūtu izturējis. Tev gan, Jaunais Koks, bija izredzes izdzīvot. Bet es jau domāju, ka �eit arī palik�u.

Tobijs saspieda �alama rokas.

-��� Un jūs man stāstījāt par savu jaunību un smējāties�

Tālumā atskanēja kāds sauciens.

-��� Tas ir mazais, teica �alams. Viņam ir izdevies tikt cauri sveikā.

Vecais pavadonis pieskrēja pie ieejas.

-��� Mēness Seja! viņ� sauca.

Mazais zēns viņam atsaucās.

�alams vēlreiz izkliedza bērna vārdu un, to darot, staroja no prieka.

-��� Es nāku, Mēness Seja, es nāku!

Ausa diena. Aiz pēdējiem kazenāju stublājiem tālumā bija saredzama pļava. �alams izlīda no patvēruma.

Tā arī I�as Lī noslēpums Tobijam palika neatklāts.

Bija nepiecie�amas vairākas dienas, lai Tobijs un �alams saprastu, ka Mēness Seja bija tas, kuram viņi bija pateicību parādā par savu atbrī�vo�anu.

Man paveicās, viņ� sacīja, ka es gadījos tie�i īstajā vietā un īstajā laikā.

Bet viņa piedzīvojums bija kaut kas vairāk nekā vienkār�i veiksme.

Kad, kazenājam sākot raustīties, Mēness Seja tika no tā nosviests, viņ� zaudēja samaņu. Atguvās viņ� tie�i uz tā stiebra, kur� turēja gūstā melno strazdu. Zem sevis viņ� sajuta putna ķermeņa siltumu un dzir�dēja tā sirdi, kas gūstekņa krūtīs dauzījās kā traka. Putna spārni sitās pret dzelk�ņainajiem kazenāju stiebriem.

Pirmais, ko Mēness Seja darīja, viņ�, izmantojot lina gurnautu, piesēja pats sevi pie stiebra, lai noturētos pa gaisu lidojo�o spalvu vētrā. Tad viņ� nogaidīja, līdz pienāca rīts.

Pirmo rītausmas staru gaismā viņam izdevās saskatīt vietu tie�i blakus putna galvai, kurā kazenāja stīga bija mazāk izturīga un nodilusi no viņa raustī�anās. �ī bija tā vieta, no kuras bija atkarīga putna atbrīvo�anās iespēja. �ī tievā stīga, kas joprojām vēl turēja viņu savā gūstā.

Mēness Seja pārvietojās uz stīgas pusi, cenzdamies nesacelt ne mazāko troksni. Viņ� nedrīkstēja pieļaut, ka izsalku�ais putns viņu ieraudzītu.

Vairākas stundas līdz pat nākamajai naktij zēns centās pārgrauzt durstīgo stublāju. Viņ� plosīja to gan ar zobiem, gan nagiem, bet visa �ī cīņa bija veltīga.

Tad man radās viena neliela ideja, viņ� vēlāk paskaidroja. Kur� bulu varējis man palīdzēt? Kur� būtu spējis mani izglābt? Kur� �ajā kazenāju biezoknī bija pietiekami spēcīgs un neatradās pārāk tālu, lai varētu man palīdzēt?

�alams un Tobijs saskatījās. Viņi abi plati smaidīja un jau sāka izriezt krūtis.

Mēs, viņi atbildēja vienā balsī.

Nē� jūs ne, atbildēja Mēness Seja, gandrīz vai atvainojoties.

Putns! Putns, kur� atradās man tie�i blakus, ar savu aso knābi! Es slē�pos no viņa, lai gan viņ� bija vienīgais, kas spēja man palīdzēt.

Tobijs un �alams vairs neizskatījās tik pa�pārliecināti. Viņu draugs turpināja:

-����������� Pienākot otrās nakts rītam, es novilku apģērbu un paņēmu to rokās kā garu karogu. Tad es uzrāpos uz kazenāja stiebra un sāku dejot.

To stāstot, Mēness Seja sāka dejot blakus ugunskuram. Abi biedri nesmējās. Viņi to apbrīnoja.

�alams, glu�i apmulsis, pirmo reizi aptvēra, ka �is pāris miligramu smagais cilvēka stiebriņ� ir bagātīgi apveltīts gan ar drosmi, gan ar prātu. Tad, lūk, kas bija bērns.

-����������� Pēc kādām desmit sekundēm, sacīja Mēness Seja, es redzēju, ka strazda skatiens pievēr�as man. Es redzēju, kā atveras viņa knābis un kā tas metas man virsū. 1

Pēdējā mirklī es palēcu sāņus un nokritu uz vēdera zemē. Mani neat�radis, viņ� ieknābās dzelk�ņainajā stiebrā.

Liesmu gaismā Mēness Seja attēloja notiku�o. Tēlojot putnu, viņ� piej gāja pavisam tuvu ugunij, un viņa milzīgā ēna krita pār zāles stiebriem.

-����������� Tad viņ� atgriezās savā vietā. Es piecēlos un turpināju dejot tajā pa�ā vietā. Putns otro reizi metās man virsū, un es lēcu sāņus, lai izvairītos.' Viņa knābis iecirtās kazenāja stiebrā un sapluinīja to�

Tāda, lūk, bija mana mazā viltība.

Tagad arī Tobijs un �alams saprata. Abi vēroja savu jauno biedru dejojam, un viņu skatienos maigums jaucās ar apbrīnu. Maza viltība? Viņ� to nosauca par mazu viltību? �alams novērsās. Viņ� bija saviļņots. Mēness Seja bija izglābis viņa dzīvību.

-����������� Pēdējais knābja cirtiens sarāva kazenāja stīgu. Strazds nu varēja izplest spārnus. Viņ� atbrīvojās no gūsta, atstājot ērk�ķos vien pāris spalvu. Putns pacēlās spārnos un aizlaidās. Es vēlreiz tiku aizsviests pa gaisu, tikai �oreiz mans lina karogs aizķērās aiz kāda ērk�ķa un es paliku karājamies virs tuk�uma.

Mēness Seja atgriezās pie uguns.

Viņu apmetne bija ierīkota uz kāda sausa zemes kukur�ņa. Kazenāju biezoknis jau atradās tālu aiz muguras. �ī bija pirmā reize, kad Mēness Seja stāstīja viņiem par savu varoņdarbu.

-��� Es vienkār�i gadījos īstajā vietā un īstajā laikā, zēns atkārtoja.

�alams izlaboja viņa sacīto:

-����������� Bīstamākajā vietā, jaunais cilvēk, un bīstamākajā brīdī. Bet tu biji istais cilvēks.

Nākamajā rītā sākās plūdi. Tas bija vēss lietus ar tik lielām pilēm kā mājas.

-��� Jo labāk, sacīja �alams. Es tie�i gaidīju �o dienu.

Viņ� paņēma savu �aujamo stobru un sāka skanīgi dauzīt pa visiem stiebriem, kas auga visapkārt. Pēc katra sitiena viņ� ieklausījās tā atbalsī. Beidzot viņ� izvēlējās vienu un izvilka cietā koka asmeni, ko nēsāja sev pie jostas.

-��� Noguldiet mums �o te.

Tobijs un Mēness Seja paņēma asmeni un paklausīgi ķērās pie darba. Stiebrs nogāzās ar svilpienu. Zaļo stiebru cir�ana vienlaikus bija gan svinīgs, gan rets gadījums. Pļavā to sauca par stiebra "noguldī�anu". Lie�lākajai daļai ikdieni�ķo nepiecie�amību sausie zāles stiebri bija pilnīgi piemēroti, bet izņēmuma gadījumos reizēm nācās noguldīt arī kādu zaļo stiebru.

Visbie�āk tas tika darīts ceļojumu laivu izgatavo�anas nolūkos.

Viņi strādāja lietū divas dienas pēc kārtas, līdz izgatavoja glītu, zaļu laivu. Tā bija veselu centimetru gara. Zaļais zāles slānis padarīja laivu smagāku un pie�ķīra tai labāku iegrimes līniju. Divas laivas aizmugurē piestiprinātas kārtis lāva zāles kuģotājiem virzīt laivu uz priek�u.

Ūdens līmenis sāka celties.

Tāpat kā citus gadus pļava pārvērtās applūdu�ā me�ā.

Ceļojums uz ūdens ilga vairākas nedēļas. Likās, ka laiks ir kļuvis lēnāks. Laiva slīdēja starp zālēm. Tās priek�galā viņi bija iekārtoju�i mazītiņu būdiņu. Viens no ceļotājiem tajā gulēja, kamēr abi pārējie stūma laivu uz priek�u cauri lietum.

Tobijam patika �is rāmais brauciens.

Viņam patika, kā uz klāja laiks ritēja lēnāk, �ī laiskā garlaicība un tas, kā dienas līdzinājās cita citai. Viņu mati neiz�uva. Lietus purvā plīk�ķi�nāja bez pārtraukuma. Starp lietus pilēm slidinājās ūdenszirnekļi.

No rīta pirms saullēkta, kamēr jaunekļi vēl gulēja, �alams peldējās. Ar acs kaktiņu Tobijs manīja, kā viņ� novembra drēgnumā kails iekāpa atpakaļ laivā un ietinās savā garajā veca vīra drānā. Pēc tam viņ� atraisīja laivu, paņēma kārti un atstūmās, pamājot Tobijam, lai viņ� nāk iedzert kādu bļodiņu silta ūdens.

�alams izbaudīja katru �ī ceļojuma mirkli.

Vakaros Tobijs ielaida ūdenī plostiņu, novietoja uz tā gaismekli un, iebridis līdz pleciem ūdenī, gatavoja vakariņas.

Pārējā laikā nenotika nekas. Bet pietika ar laivas kustību, tās �ūpo�a�nos uz ūdens, var�u kori tālumā, ūdens murdoņu un garām slīdo�ā zāļu me�a ainavu, lai vinu dienas būtu piepildītas.

�o garo, uz ūdens pavadīto nedēļu laikā Tobijs atkal sadzirdēja savu tālo atmiņu atbalsis. Itin kā �is rudens lietus pamazām vien skalotu nost putekļus, kas bija pārklāju�i visu, ko viņ� bija aizmirsis.

Tas viss pirmajās dienās rūga Tobija sirdī kā melni dubļi. Savu ļaunāko murgu, visu piedzīvoto Kokā bēg�anu un bailes viņ� atklāja no jauna, jo laiks to nebija skāris. Viņ� redzēja sevi skrienam no zara uz zaru, un viņu vajāja visa Koka ļau�u netaisnība. Atmiņās viņ� skatīja arī pekli, kas bija Tomblas cietums, un visu viņ� bija pametis, uzsākot dzīvi zālē.

Bet pamazām vien lietus dzidrais ūdens noskaloja �os sārņus no viņa sirds. Tagad tajā atmirdzēja viss skaistums, pie kura zēns �obrīd atgriezās.

Vispirms tur bija viņa vecāki. Sims un Maja. Viņu sejas neskaidri iezīmējās ēnainajā purva gaisā virs laivas. Un viņu balsis� Balsis, kuras Tobijs baidījās esam aizmirsis, bet kuru klusie �uksti tagad ik pa laikam atgriezās pie viņa.

Viņ� pat sajuta to lūpu pieskārienus sev pie auss. Tobijs aizvēra acis un lēni, lēnītiņām tuvināja ausīm rokas, lai satvertu mātes zīda �alli, ieķer�tos tajā kā virvē, rāptos pa to, līdz pieskartos viņas sejai, viņas matiem.

Tobija roka satvēra vienīgi mitro, rudenīgo gaisu. Bet viņ� ne mirkli neno�ēloja �o laimi, ko bija izjutis, vienu mirkli ticot.

Tobijs mēģināja iztēloties savus vecākus. Viņi atradās D�o Mit�a nagos. Vai viņi izturēs līdz brīdim, kad atgriezīsies dēls? Vai Sims atklā ienaidniekam Balainas noslēpumu, �o izgudrojumu, kas apdraudēja Koka dzīvības enerģiju?

Bet bija vēl kāds rēgs, kas vajāja jauno piedzīvojumu meklētāju.

Atgūlies laivas priek�galā, lai atpūstos, Tobijs sajuta kādu roku, kas pieskārās viņa rokai un rotaļājās ar viņa pirkstiem.

-����������� Pagaidi, zēns miegā murmināja, es tagad guļu, man ir jāatgūst spēki.

Viņam pat �ķita, ka �ī roka velk sev līdzi. Tā bija uzstājīga un turēja viņa plaukstu cie�i satvertu.

-��� Ne tagad, man vēl jāpabeidz ceļojums, Tobijs sacīja.

Bet viņ� arī nepretojās. Viņam patika �is aicinājums, un, tam miegainā

balsī atbildot, viņa noraidījums bija ļoti maigs un aicināja otru uzkavē�ties vēl mazliet.

-��� Es nāku, apsolu. Dod man laiku, kamēr es nokļū�u tur, līdz aug�ai.

Nosaucot sava rēga vārdu, viņ� pamodās.

Eli�a.

Tad zēns pamanīja, ka miegā viņa roka ir izslīdējusi ārpusē no būdi�ņas un uz tās krīt lietus lāses. Aicinājums sapnī patiesībā bija lielo lietus pilienu pieskārieni. Tobijs nopūtās, mazliet pakustināja roku, bet atstāja to ārpusē, lai pēc iespējas ātrāk atkal sastaptu Eli�as pirkstus.

Sākumā Tobijs bija mēģinājis ar veco �alamu atsākt sarunu par I�u. Viņi stūma laivu katrs ar savu kārti.

-����������� Es jau tev izstāstīju visu, ko zinu, �alams teica. Viņa bija ar mums, zālē, un tad kādu dienu devās projām. Es vairāk neko nezinu.

-��� Bet jūs ta�u iesākāt teikt, ka�

-��� Neko neiesāku.

Tobijs neatlaidīgi mēģināja tikt skaidrībā.

-��� Bet�

�alama seja bija pilnīgi neizteiksmīga.

Tas ir viss, Jaunais Koks.

Kazenāju biezokni �alams bija sācis runāt pilnīgi atklāti, jo bija pār�liecināts, ka tuvojas nāves brīdis. Bet tagad viņa dzīve bija atgriezusies �r visām tās atslēgām un nocietinājumiem. Cilvēki rīkotos labāk, ja �o ļiedējo mirkļu atklātību pielietotu visā savā dzīvē.

�odien �alams bija atgriezies dzīvē un aizcirtis durvis uz visām savām atmiņām.

Durvis.

Visu �o zālē pavadīto laiku Tobijs nekad nebija redzējis nevienas dur�vis. Visi vārpu akoti bija vaļēji. Viņ� pat bija aizmirsis, ka arī tur, tāpat kā visur citur, mēdz būt durvis, kuras atrodas cilvēku galvās, un ka pietiek ,ir vienu spēju kustību, lai tās aizcirstos uz visiem laikiem.

�alams bija nerunīgs. Tobijs bija satvēris garo kārti ar abām rokām un stūma laivu uz priek�u. Viņ� bija domīgs.

Arī zāles ļaudīm bija savi noslēpumi un bailes.

Mēness Sejas vecākās māsas Ilaijas acu dzīlēs arī bija vairākas slēgtas durvis. Tobijs nekad nebija mēģinājis ieskatīties, kas slēpjas aiz tām. Viņ� palika ārpus �īm slēgtajām durvīm un bija vienkār�i laimīgs par to, ka viņam blakus ir uzmanīgā draudzene.

Būtu pieticis ar pavisam sīku nieku, lai visas barjeras, kas viņus �ķīra, sabirztu putekļos pie viņas kājām.

Ilaija mīlēja Tobiju.

Tad viņ� būtu sajutis kaislību sārtu, ko viņa bija sakūrusi, domājot par Tobiju. �ajā kaislību ugunī viņa bija sametusi visu vecāku zaudējumu, līgavaiņa nāvi, visas savas nelaimes, kuras bija viņu vajāju�as kop� agras bērnības.

Ilaija atgādināja tādu kā bezcerības �agaru nastu, kas bija gatava aizsvilties no pirmā atnācēja.

Kad Tobijs paziņoja, ka dodas projām, meitenes prātā bija tikai viena doma aizkavēt viņu. Pat ja būtu nepiecie�ams viņu nogalināt, lai patu�rētu sev.

-��� Mak�ķere ir smaga.

Tobijs iztrūkās no domām.

-��� Kas?

-��� Mak�ķere ir smaga, atkārtoja vecais �alams.

Tobijs nolika malā kārti un satvēra auklu, kas bija piesieta laivas aiz�mugurē. Ar spēcīgu rāvienu viņ� izvilka to no ūdens. Aukla bija viņu mak�ķere.

-����������� Kāpurs, noteica �alams, palīdzot Tobijam izvilkt no ūdens pelē�cīgo kukaini. Oda kāpurs. Mana sieva viņus gatavoja sautējumā.

Tobijs palūkojās uz veco biedru. Acīmredzot par I�u Lī viņ� tie�ām tā arī neko vairāk neuzzinās.

Ūdens līmenis sāka kristies novembra mēne�a beigās. Pirmajā decem�brī laiva atdūrās pret sēkli. Pirmais no tās izlēca Mēness Seja, laimīgs par iespēju beidzot izkustināt kājas. Viņ� skrie�us nozuda pārējo ska�tieniem.

Tobijs un �alams apgrieza laivu krastmalas dubļos otrādi un piesēja to pie zāles stiebra.

-����������� Nekad nevar zināt, sacīja �alams, mēs ar mazo varbūt vēl varē�sim to izmantot atpakaļceļā, ja vien neuznāks sniegs.

-��� Un ja sāks snigt?

-��� Ja sāks snigt, mēs izmantosim dēlī�us.

Ierodoties zālē, arī Tobijs bija atklājis dēlī�us. Tās bija garenas koka sloksnes, kuras piestiprināja pie kājām, lai pārvietotos, slīdot pa sniega virsmu. Priek�galā dēlī�u gali bija uzliekti un sarullēti līdzīgi glieme��nīcām.

Piepe�i Tobijs un �alams izdzirdēja kliedzienus. Mēness Seja skrēja pie viņiem.

-��� Nāciet skatīties! Ātri!

Un mazais aizveda viņus pāris centimetru tālāk. Viņi rāpās pāri lietus nogāztajiem zāles stiebriem, līdz nokļuva uz kādas terases, ko veidoja liela lapa. Sekojot Mēness Sejai, viņi aizgāja līdz pa�ai tās malai. Tobijam izlauzās kliedziens.

Līdz pat apvār�ņa malai starp zāles stiebriem pletās ar mizu klāti pauguri. Tie atgādināja lielas, saritināju�ās koka �ūskas gredzenus, kas daļēji atradās zem un daļēji virs zemes.

Kas tas ir? vaicāja Mēness Seja.

Mēs esam tuvāk mērķim, nekā man �ķita, sacīja vecais pavadonis.

-� Vai tas ir Koks?

Jā, �alams atbildēja.

Tobijs salēcās. Nē, viņa Koks tāds neizskatījās.

�alams paskaidroja:

-���������� �is ir apak�zemes Koks. �ie pauguri ir virs zemes, bet pārējie zari .itrodas pazemē. Tas ir pazemes Koks� Viņiem ar tavu Koku ir viens stumbrs.

Tobija sejā atmirdzēja gai�ums. Viņ� atcerējās Simu un viņa biezās pētījumu mapes. Un viņ� atcerējās arī zīmi, kuru tēvs bija iegravējis viņu mājas durvīs Onessā, Zemajos Zaros. Tā bija zīme, kuru viņ� mēdza ierakstīt visur. Lolnesu zīme.

Ilgā laivas brauciena laikā Tobijs bija iegravējis �o pa�u zīmi mazā koka medaljonā, kuru uzdāvināja Mēness Sejai.

Tās ir saknes, teica Tobijs. Mana Koka saknes. �eit tās atrodas zemes virspusē, bet lielākais vairums ir zem zemes. Mans tēvs zināja, ka tās pastāv.

Mēness Seja aplūkoja zīmi, kas bija apsieta viņam ap kaklu.

�alams, klausoties Tobija runā, smaidīja. Saknes� Kādēļ tie�i �is vārds? Varbūt tikpat labi varēja arī sacīt, ka Koka zari, kas atrodas gaisā, patiesībā ir Pazemes Koka saknes. Kuras no tām ir īstās saknes?

Tomēr vecais pavadonis nolēma, ka labāk �oreiz būs klusēt, nevis celt gaismā kādu senu, strīdīgu jautājumu, kas Plikadīdām bija pārāk sāpīgs.

Pēc stundas mūsu ceļotāji jau bija sasniegu�i pirmo mizām klāto pau�guru. Tobijs tam lēni pietuvojās un pielika plaukstu Koka virsmai.

-������� Dienas ir sarāvu�ās krietni īsākas, sacīja �alams. Es līdz �im to pat nebiju ievērojis. Mēs tagad atrodamies Koka ēnas zonā.

Mēness Seja pirmo reizi mū�ā pieskārās Koka mizai.

-�� Tā trīc, viņ� teica.

Tobijs piespieda Kokam pieri. Viņ� sajuta sulas vareno straumi, kas mutuļoja Koka dzīlēs, cīnoties par tā dzīvību.

Kādu vakaru trijotne sasniedza vietu, kur Koka sakne bija izliekusies 1.1 arka. Tur, rūpīgi noslēpta zālē, bija piesieta cita laiva. Viņi apgāja tai apkārt. Ūdens līmenis nebija bijis tik augsts kop� �ī pavasara lielajām lieluvām. �alams aptaustīja laivas sānu. Ap�uves kārtas zāle bija sakaltusi, un vietām tajā bija izveidoju�ies caurumi.

-��� �o laivu ir taisīju�i mūsējie, sacīja pavadonis.

Kuri? vaicāja Mēness Seja.

-���������� Es nezinu, jo tā ir pamesta. Es ceru, ka ar viņiem nav atgadījies nekas ļauns.

Tajā pa�ā mirklī Tobijs ieraudzīja zilu lina aukliņu, kas bija apsieta ap adu stiebru. Viņ� to atraisīja un parādīja saviem biedriem.

-� Nūja, no tā jau es baidījos, noteica �alams.

-�� Mika un Ļjevs� vienā elpas vilcienā izgrūda Mēness Seja.

Tobijs apsēja atrasto aukliņu ap rokas delmu.

Mika un Ļjevs bija divi tuvi draugi, abi apmēram Tobija vecumā. Pavasara sākumā viņi bija devu�ies pēc koksnes. Zāles ļaudis veltīgi bija centu�ies viņus atrunāt, Mika bija cie�i nolēmis doties ceļā.

Par Ļjevu viņ� parūpēsies, kā jau bija radis to darīt.

Redzot lielo, dū�īgo puisi, kāds bija Ļjevs, varēja rasties jautājums, kādēļ gan par viņu kādam būtu jārūpējas. Bet pietika kopā ar puisi pava�dīt mazu brītiņu, lai saprastu, ka viņ� nav glu�i tāds pats kā pārējie.

Ļjevam bija auzu slimība. Tā bija nedziedējama kaite, kas citu pēc citas paņēma visas cilvēka maņas. Desmit gadu vecumā viņ� bija kļuvis nedzir�dīgs. Nākamajā gadā viņ� zaudēja redzi. Tad slimība bija dīvainā kārtā apstājusies, atstājot Ļjevam tausti, smar�u un gar�u. Parasti jau slimības savu darbu mēdz labi padarīt līdz galam, bet �is gadījums bija neparasts.

-����������� Es nezinu gan, kā viņi būtu varēju�i iztikt bez zilās auklas, sacīja Tobijs.

�ī aukla bija saikne starp abiem draugiem. Tā ļāva Mikam vadīt Ļjevu un sarunāties ar viņu, viegli raustot aukliņu.

-��� Viņi dro�i vien ir pagalam, noteica �alams.

Par laimi, pat veci un pieredzēju�i pavadoņi reizēm mēdz kļūdīties.

Kaut kur Kokā Miks un Ļjevs bija dzīvi.

Pa�ā augsto kalnu ieskautās ielejas vidū Tobijs pamazām atguva elpu. Zēns bija izbēdzis saviem vajātājiem, bet viņam joprojām bija jāuzmanās.

Kop� vakardienas vakara Tobijs bija viens pats. Viņ� bija atvadījies no saviem ceļabiedriem. Tuvojās aukstākais gadalaiks. �alamam un Mēness Sejai bija jāpaspēj atgriezties mājās, lai ziema viņus nepārsteigtu ceļā. Tobijs bija apsolījis, ka mēģinās noskaidrot, kāds liktenis piemek�lējis Ļjevu, Miku un pārējos.

Trīs biedri bija atvadīju�ies pa zāles ļau�u modei, un tas nozīmēja bez lielas emociju izrādī�anas.

-��� Uz redzē�anos.

-��� Turieties!

-��� Uz drīzu tik�anos, Jaunais Koks!

Viņu rokas vai pieres pat nesaskārās. �alams un Mēness Seja jau kāpa lejup pa nogāzi.

Tobijs ar pūlēm valdījās, lai neskrietu viņiem pakaļ. Viņ� vēlējās apkampt Mēness Seju un noskūpstīt vecā �alama rokas. Viņ� gribēja kliegt viņiem pakaļ, lai tie neaizmirst Tobiju, lai domā par viņu. Viņ� iedomājās, ka vajadzēja pateikt, cik ļoti zāles ļau�u dzīve bija viņu iespaidojusi.

Vēlāk Tobijs bie�i vien no�ēloja, ka nebija tā darījis.

�o divu ceļojumā pavadīto mēne�u laikā un par spīti visiem ceļā sastaptajiem �ķēr�ļiem, Tobijs nebija sajutis, ka �ī dzīve īpa�i at�ķirtos no dzīves pļavā. Cīņa visu laiku bija viena un tā pati dzīvot un izdzī�vot, turoties pretī dabas spēkiem. Vēl pareizāk būtu sacīt, ka kopā ar tiem.

liet tagad, kop� aizvadītās nakts, spēles noteikumi bija mainīju�ies.

�ajā spēlē uz skatuves bija uznāku�i mednieki.

Tobijs drīz vien bija sapratis, ka ne jau viņam tie dzinās pakaļ. Viņu nodoms bija saķert Plikadīdas. Mednieki bija vajāju�i Tobiju tāpat, kā būtu dzinu�ies pakaļ ikvienam citam zāles iemītniekam, kur� vien būtu parādījies Kokā. Un arī tas bija tiesa, ka �o da�u gadu laikā Tobijs bija k)uvis ļoti līdzīgs mazam zāles cilvēkam.

Tobijs vēroja ainavu, kas pletās ap viņu. Dīķis, zaļumiem klātā ieleja, kalni tālumā aiz tās un gigantiskais stumbra siluets, kas pelēcīgā rīta blāvajā gaismā iezīmējās pāri visam.

Viņam priek�ā vēl gar� ceļ�. Bet tur, pa�ā aug�ā, bija kaut kas līdzīgs melnajam caurumam, kas vilināja un vilktin vilka pie sevis �ī biezā ēna, kas valdīja Kokā, zaru labirints, kurā viņ� tagad bija vajadzīgs. Tobijs uzņēma vieglu riksi un drīz vien jau bija izkļuvis no ielejas.

Visu dienu, ne mirkli neapstādamies, viņ� rāpās aug�up pa kraujām, lēca pāri strautiem, �ķērsoja pārejas, gāja gar kalnu korēm, izrobotām kā me�ģīnes, skrēja pāri klin�ainajiem līdzenumiem kalnu virsotnēs, nokāpa ielejās, rāpās pa vienu pusi aug�up un pa otru lejup.

Nogurumu viņ� nejuta. Tobijs nolēma turpināt savu skrējienu arī nākamajā naktī, un tā viņ� traucās uz priek�u pa zemo sūnu pla�umiem, lienot pa apak�u ūdenskritumiem, kas sudrabaini vizuļoja skaidrajā naktī. Viņ� jutās neuzvarams. Nekas nespētu viņu apstādināt.

Līdz ar pirmajiem rīta saules stariem, ierodoties nelielā, zaļā ielejā, Tobijs bija iztērējis visus spēkus.

Tā bija maza ieleja, kur ik rītu kāda mitrene nāca padzerties. Mitrene pamanīja Tobiju un sastinga.

Nekas. �ādu pa�u skatu viņ� bija piedzīvojis jau vakar.

Tobijam aizrāvās elpa. Viņ� paskatījās uz dīķi, tad uz mitreni un tad uz ieleju. Zēna acis sāka riņķot savās orbītās. Viņ� vēlreiz skatījās uz dīķi, tad uz mitreni, tad uz ieleju. Tad viņ� sabruka zemē.

Ar augstajiem kalniem nav nekādi joki. Tobijs bija uzsācis skrējienu kā tāds tuk�pauris, viņa neprātīgā enerģija bija likusi asinīm dzīslās vārīties.

Bet Tobijs nebija padomājis par to, ka ir jāpadomā.

Viņ� bija ielicis visus savus spēkus �ajā divdesmit �etru stundu ilgajā skrējienā, lai atgrieztos tie�i tajā pa�ā vietā. Kalni ir kā lielas lamatas. Tie� nepieļauj, ka kāds varētu tiem izskriet cauri kā pilsētas parkam ar gaisā� izslietu degunu.

Ja viņ� turpinās �ādā garā, tad iespējams, ka pēc simts gadiem arheologi, veicot izrakumus mazajā krunkainās mizas ielejā, atradīs �aujamo caurulīti un da�us izbalēju�us kauliņus, kas būs paliku�i pāri no Tobija.

Tad viņ� sāka visu no sākuma. Ar izgulē�anos.

Kad zēns vakarpusē pamodās, viņa galva bija atgriezusies uz pleciem, Tobijs bija atvairījis slāpes pēc atriebības un varoņa skurbumu (jo slāpes un skurbums bie�i vien iet roku rokā). Tagad viņ� varēja apdomāties.

piepe�i viņ� ieraudzīja dīķa krastā mētājamies kādu nozaudētu lietu.

Tobijs noliecās, lai to paceltu. Tā bija melna ka�okādas cepure. Tās Iek�puse bija izoderēta ar zīdu, kas laika gaitā bija krietni apvalkāts. dro�i vien to �eit bija aizmirsis kāds mednieks. Pateicoties cepurei, tobijam radās plāns.

Mednieki. Viņam vienkār�i ir tiem jāseko. Tuvojas ziema, un viņi noteikti ir ceļā uz savām mājām.

Tobijam vienkār�i ir jāmedī viņa pa�a mednieki.

Zēns uzsvieda cepuri gaisā. Krītot tā uzķērās uz �aujamā stobriņa viņam uz muguras un tur arī palika. Tobijs apgāja apkārt dīķim, drīz vien uzgāja mednieku karavānas pēdas un sekoja tām.

Nākamajā dienā ielejā mitrene gaidīja parādāmies Tobiju, bet tā arī nesagaidīja. Dzīvnieks gandrīz vai sajutās nedaudz vīlies. Tas ir traki, cik ātri ir iespējams kādam pieķerties.

***

-��� Paskat! Snieg.

-��� Mjā. Snieg. Tagad tas sākas.

-��� Tev nav cepures?

-��� Cepures?

-��� Nuja, ka cepures! Tev tās nav?

-��� Nē, man nav cepures.

Divi mednieki apsargāja ragavas ar spalvas kāta sliecēm, kurās bija sakrautas kastes. �ī smagā vienība beidzot bija �ķērsojusi visas augsto kalnu grēdas. Nākamajā dienā viņi jau dosies aug�up pa vertikālo stum�bru. Viņi dosies aug�up pa lielo dzegu tas bija celiņ�, kas spirāles veidā vijās apkārt stumbram.

No ēnas iznāca tre�ais vīrs. Tas bija mednieks ar harpūnu.

-��� Tas esmu es. Tīģeris.

-��� Tu neguli?

-��� Nē, es domāju par to, kur� mums izbēga.

-��� Neuztraucies, �efs būs apmierināts.

-��� Ne jau par to�

-��� Kas tad par lietu, Tīģeri?

-��� Man nepatīk atstāt aiz sevis drupa�as. Tas ir netīrs darbs.

Abi pārējie skaļi iesmējās, tomēr Tīģera teiktais viņus bija padarījis

tramīgus. Sāka snigt aizvien stiprāk. Tīģeris paklauvēja pa viena sarga pauri.

-��� Tuk, tuk� Tev nav cepures?

-��� Nē, man nav cepures.

-��� Kur tad tā ir?

-��� Es to pazaudēju.

Tīģeris piecēlās. Viņ� piegāja pie kastēm un sāka pa tām klauvēt ar savas harpūnas kātu.

-����������� Eu, mēs tur iek�ā neguļam! viņ� nodārdināja. Nekādas gulē�a�nas! Mēs visi domājam par Mit�onkuli, kur� jau pēc da�ām dienām par mums visiem parūpēsies.

Tagad visi trīs mednieki smējās. Tas, kur� bija pazaudējis cepuri, skaļi� ieaurojās:

-����������� Pagaidām jūs tur labi atpū�aties savās kastēs� Bet �itā skaistā dzīve drīz būs galā!

Tobijam �ķita, ka vienlaikus ar sniegu, kas plānā kārtiņā pārklāja zēna augumu, apledotu arī viņa sirds. Viņ� bija atgūlies tumsā triju soļu attā�lumā no medniekiem. Neviens vārds no viņu sarunas Tobijam nebija palicis nesadzirdēts.

Pirms stundas Tobijs bija pielavījies karavānai, lai no�ieptu da�us siltākus apģērba gabalus. Viņ� bija atradis biezu vesti un �ņorzābakus, kurus viens no vīriem bija novilcis, dodoties pie miera. Zēns ar savu laupījumu neuzkrīto�i lavījās projām, kad piepe�i pārsteidza trīs sargus sarunājamies.

Viņ� pienāca tiem tuvāk. Jā, tagad vairs nebija �aubu. Karavāna pārva�dāja saķertos Plikadīdas. To bija deviņi gabali. Pavisam dro�i, ka tie bija visi zāles iedzīvotāji, kuri bija pazudu�i kop� pērnā pavasara. Izdzirdis

pieminam D�o Mit�a vārdu un Tīģera draudus, Tobijs piespieda seju mizai, lai nesāktu kliegt.

Viņ� iedomājās �o miermīlīgo un tagad sagūstīto un kastēs iespundēto būtņu izmisumu. Ko gan viņi sajuta, izdzirdot klaudzienus pa kastēm un nejauko auro�anu? Un, pat ja viņiem izdotos izbēgt, ko gan viņi iesāktu ziemā, sniegā, �ajos Koka pla�umos?

Nabaga mazie ļaudis!

Jūs visus samals miltos, turpināja Tīģeris, kur� tagad bija uzrāpies un nostājies uz kastēm. Jūs samals miltos citu pēc cita!

Tad Tīģeris apklusa. Viņ� sajuta kaut ko pie savas kreisās kājas. No cauruma kastē bija izlīdusi maza roka, kas satvēra viņa potīti.

Mēģinot atbrīvoties no tās tvēriena, viņ� zaudēja līdzsvaru. Kāda cita roka no blakuskastes satvēra viņa labo kāju. Tīģeris iebļāvās tā, it kā pēk�ņi būtu zaudējis prātu, un nostiepās visā augumā uz kastēm.

Viņa biedri steidzās �urp no visām pusēm. Situācija atgādināja ļaunu murgu. No visām pusēm stiepās rokas, kas bija ieķēru�ās Tīģera drēbēs, matos, satvēru�as viņu aiz jostas. Mednieks �ausmās kliedza, jo bija glu�i kā pielīmēts pie kastēm. Pārējie mednieki, kurus bija pamodinājusi �ī jezga, centās ar varu atraut no tām savu biedru. Viņ� tika raustīts un purināts, citi sita pa kastēm, kurās gulēja ieslodzītie Plikadīdas. Gūs�tekņiem visiem vienlaikus atlai�ot rokas, mednieki, kuri no visa spēka rāva Tīģeri aiz drēbēm, kopā ar savu biedru aizmeimuroja un atsitās pret mizas izcilni. No tā aug�as atdalījās sniega blāķis un pārklāja visus.

Tobijs to visu vēroja ieplestām acīm un no prieka klusi pie sevis smējās. Kā gan viņ� bija varējis aizmirst, cik drosmīgi un stipri ir viņa draugi? Nabaga mazie, neaizsargātie cilvēciņi! Nabaga bezspēcīgie upuri! Nē! Viņiem nebija vajadzīgs Tobija �ēlums. Viņi visi kā viens bija cienījami cīnītāji, kuri savā dzīvē jau bija sastapu�ies ar daudz bīstamākiem pre�tiniekiem nekā Tīģeris un viņa rokaspui�i.

Viņi bija gatavi cīņai.

Tobijs atkāpās un nozuda naktī.

Slēpnis. Lūk, kas viņam bija jāsagatavo. Slēpnis, kurā patverties, lai atbrīvotu ieslodzītos. Sniegs un aukstums viņam tagad bija vienaldzīgi� ja zāles ļaudīm izdosies izbēgt, gan jau viņi spēs dzīvi atgriezties savā pļavā. Ziema vismaz ir godīgs pretinieks.

Tobijs traucās pa sniegu uz priek�u. Vītņveida celiņ� bija �aurs, bet tas skaidri iezīmējās uz stumbra. Apmaldī�anās viņam nedraudēja. Zēnam bija padomā plāns, un viņam bija krietni jāapsteidz procesija, lai to rea�lizētu. Viņ� bija a�i uzrāvis mugurā ādas vesti un uzvilcis zābakus. īsajās biksēs, kas sniedzās līdz ceļiem, no kamenes ka�oka pa�ūtajā cepurē un ar �aujamo caurulīti makā uz muguras viņ� izskatījās visai neparasts. Tā viņ� soļoja pret vēju un sniegu pa �auro Koka stumbrā izgrebto dzegu.

�is vītņveida celiņ� bija tapis pēdējos gados veiktajos lielajos būvdar�bos. Koka mizā iecirsts, ceļ� spirāles veidā vijās apkārt stumbram līdz pat pirmajiem zariem. Pateicoties tam, bija iespējams ātri pārvadāt visus saķertos Plikadīdas. Tie, starp citu, arī pa�i bija tiku�i izmantoti vītņu celiņa greb�anas darbos. �ie būvdarbi bija saglabāju�ies ļau�u atmiņā kā pa�i bīstamākie. Katru dienu tuk�umā ievēlās da�i Plikadīdu izcelsmes strādnieki, kuri izmisīgi centās uz vertikālā stumbra noturēt līdzsvaru.

Soļojot pa dzegu uz priek�u, Tobijam likās, ka sniegs izstaro vieglu gaismu. Nakts bija skaidra, un viņa kājas vēl negrima baltajā paklājā.

Pēc divu stundu kāpiena aug�up Tobijs apstājās. Tas bija bīstams pagrieziens. Kāds mizas gabals bija atplīsis un iestrēdzis virs celiņa aptu�veni piecu milimetru augstumā. Uz tā bija sakrājies sniegs. Iespējams, pietika ar vienu vienīgu kājas spērienu, lai �is mizas blāķis nogāztos pāri ceļam.

Tobijs rāpās aug�up pa stāvo sienu, lai nokļūtu virs dzegas. Viņa mērķis bija pār�ķelt karavānu uz pusēm. Viņ� nogāzīs blāķi pirms kamanām, kurās ieslodzīti atradās viņa draugi. Tad Tobija rīcībā būs pietiekami daudz laika, lai viņus atbrīvotu.

Pastiepis uz priek�u kājas pēdu, viņ� pataustīja �aubīgo mizas gabalu. Tas nedaudz sakustējās. Vajadzēja vienīgi, lai �īs lamatas izturētu līdz rītam un nenogāztos lejup pirms laika.

Itin kā sadzirdējis Tobija vēlē�anos, sniegs nedaudz aprima.

Tobijs iekārtojās tie�i virs tās vietas, kur bija paredzējis realizēt savu plānu. Savilcies kamolā un apķēris ar rokām ceļgalus, viņ� gaidīja.

Viņa domas vispirms atgriezās pie Mēness Sejas un �alama. Doma par to, ka tie abi �obrīd atrodas pļavā, sniedza Tobijam mierinājumu. Tagad, kad ir uzsnidzis, viņi varēs izgatavot sniega dēlī�us, un tas paāt�rinās viņu atgrie�anos. Tā būs gara slidinā�anās līdz pat mājām.

Pļava bija ideāli piemērota vieta ceļo�anai ar dēli�iem.

Pērnziem Tobijs bija pavadījis astoņas dienas sniegā kopā ar Mēness Seju un Ilaiju. Viņi visi kopā bija devu�ies uz aizsalu�ajiem dīķiem zvejot zilspāru kāpurus.

Tās bija tīkamas atmiņas. Pār sniegiem klāto zālienu bija spo�i spīdē�jusi saule. Un viņi ar dēlī�iem pie kājām slīdēja pavisam baltā pasaulē.

Viņi jau bija pavadīju�i lielāko ziemas daļu, paslēpu�ies savās vārpās, un tagad piepe�i atradās �ajā bezgalīgajā gai�umā.

Mēness Seja laidās lejup pa nogāzēm ar augstu paceltām rokām un skaļi kliegdams. Aiz viņiem irdenajā sniegā palika sliedes. Ilaija uzsmai�dīja Tobijam, kur� viņu pagaidīja, ja kāpiens bija pārāk stāvs.

Ziemas zvejas laikā uz ledus kurināja lielus sārtus. Tā bija iespējams izdedzināt caurumu, un remdenajā ūdenī salīda kāpuri. Zilspāres ir pavisam mazas, zili melnas spāres. To kāpuri zem ūdens atrodas vairākus gadus. Jāzvejo ir pa�i jaunākie kāpuri, jo to gaļa ir saldāka un mīkstāka.

Tobijs atcerējās da�us brī�us, ko viņi bija pavadīju�i kopā ar Ilaiju, tupot ar ceļiem uz Iedus. Dēlī�us viņi bija iespraudu�i sniegā pavisam netālu. Mēness Seja otrā dīķa pusē uzmanīja uguni. Ilaija sacīja savam brālim:

-��� Netraucē mūs.

Ja Tobijs ielūkotos Ilaijas acīs, ar to būtu pieticis, lai saprastu, ko nozī�mēja �is "mūs". Ilaija bija iemīlējusies. Tobijam tas būtu bijis jānojau�. Kādēļ viņ� izlikās neko neredzam?

Tagad, par to domājot, Tobijs pats sev atzinās, ka varbūt viņ� bija vēlējies atsaukt atmiņā aizmirstās izjūtas. Lai viņas klātbūtnē piedzīvotu mirkļus, kurus uz visiem laikiem bija nolēmis izdzēst no savas atmiņas Eli�as nolaistos plakstus un klusuma brī�us starp viņiem.

Nemanāmi abiem pielavījās Mēness Seja, satvēra Ilaiju aiz kājas un smiedamies vilka pa ledu. Viņa dusmās skaļi kliedza.

No tāluma viņi dro�i vien izskatījās kā trīs niecīgi putekļi pie mazītiņa īgunskura uz lielas, atvērtas plaukstas.

Tobiju pamodināja slāpētu balsu troksnis. Apjukumā viņ� spēji pieēca kājās. Kur viņ� atradās? Tad Tobijs atcerējās par slēpni un plānu. Ziņa deguns bija pavisam auksts, un matos tam bija sasalis sniegs.

-��� Lūk, arī viņi� zēns teica pats sev.

Nācēju bariņ� vēl atradās vairāku centimetru attālumā no pagrieiena. Tobijs noslīdinājās līdz vietai, no kurienes viņ� varēja iedarbināt imatas, ko bija viņiem izgudrojis.

Pirmie mednieki jau gāja viņam garām. Viņi soļoja klusēdami. Aiz tiem lēni vilkās pārējie. Dzega bija �aura. Lai tiktu garām, viņiem nācās piespiesties pie stāvās sienas. Visbeidzot Tobijs ieraudzīja arī vīru vilktās kamanas. Visas kastes joprojām atradās savās vietās. Sagaidījis īsto brīdi, zēns ar papēdi no visa spēka uzsita pa mizas bluķi.

Nekas.

Nenotika pilnīgi nekas.

Miza pat nesakustējās.

Viņ� iespēra pa to vēlreiz. Tas tagad bija vienas sekundes jautājums. Zēns sāka drud�aini dauzīt mizas gabalu. Veltīgi.

Tobijs uzrāpās uz mizas gabala, lai noskatītos, kā karavāna aiziet viņam garām. Plāns bija cietis neveiksmi. Zēns nometās uz ceļiem, neapzinoties briesmas, kas apdraudēja nedro�ās laktas līdzsvaru.

Viņam apkārt sāka snigt milzu pārslām.

Pirms kastes nozuda ceļa līkumā, Tobijs paspēja ievērot, ka elpo�anai paredzētie caurumi tajās bija aizbāzti. Tīģeris sava lielā pārdzīvojuma iespaidā bija devis pavēli to izdarīt, lai neatkārtotos iepriek�ējās nakts notikumi. Deviņi gūstekņi elpoja ar grūtībām.

Tobijs ievēroja pirkstu, kam bija izdevies izspraukties cauri mazākās kastes dēlī�iem. �is skats viņam sagādāja lielas cie�anas. Bet viņ� nezi�nāja pa�u ļaunāko.

�ī mazā roka. �ī mazā, nosalusī roka, kas bija izspraukusies cauri kastes dēļiem, piederēja Mēness Sejai. Jā, puisēns neatradās tur lejā, pļavā, un viņ� neslīdēja ar dēlī�iem pa sniegu, �ķeļot gaisu, laizdamies pa piesnigu�ajām nogāzēm. Viņ� atradās �eit, sarāvies �okurā savā kastē un norūpējies par vecā �alama, kur� atradās blakuskastē, veselību.

-��� Jūs varat izturēt?

Vecais vīrs neatbildēja uzreiz:

-��� Es turos.

Tad Mēness Seja izdzirda apslāpētu nogruvuma troksni, kas atbalso�jās tālēs. Kamanas apstājās. Kāds aizskrēja skatīties, kas noticis. Sniegs krauk�ķēja zem viņa kājām.

Vīrietis atgriezās aizelsies.

-����������� Tas bija līkumā, kam mēs nupat izgājām cauri. Mums palaimējās. Viens mizas blāķis nogāzās zem sniega svara.

-��� Vai ceļ� tagad ir aiz�ķērsots?

-��� Nē, tas nogāzās lejā aizā.

Senākos laikos, kad Seldoru ferma pamodās zem sniega, meitenes jau līdz ar pirmajiem saules stariem bija laukā no mājas. Abas nesa kāds no brāļiem. Mija un Maī viņiem pretojās, bet zēni bija pietiekami spēcīgi, lai neļautu meitenēm izbēgt. Cie�i turot māsas rokās, viņi soļoja uz priek�u, līdz bija iegrimu�i sniegā līdz aug�stilbiem. Vēsā rīta pirmajā gaismā varēja redzēt, ka viņu siltie ķermeņi nedaudz kūp.

Pagāju�i vēl mazliet tālāk, viņi iemeta naktskreklos tērptās māsas bie�zajā, baltajā sniega masā, kurā meitenes pazuda gandrīz vai līdz matu galiem. Viņas kliedza un valdījās, lai nesmietos.

Senākos laikos, kad Seldoru ferma pamodās zem sniega, no mājas iznāca noskaitusies mamma, kura bija pikta, redzot, kā no paaudzes paaudzē tiek pārmantotas �īs barbariskās tradīcijas. Viņa iznesa tvaikos sakarsētus dvieļus, ar kuriem berzēja meitenes, vienlaikus rājot zēnus.

"Sniega vannas padara meitenes rātnas" �o izteicienu lietoja jau tre�ā Aseldoru paaudze.

�ī no Aseldoru ekscentriskā vectētiņa mantotā tradīcija uzjautrināja visus, izņemot vienīgi Aseldoras kundzi, kura nesmējās nemaz.

Senākos laikos, kad Seldoru ferma pamodās zem sniega, ģimene uz vairākām dienām atlika malā visus darbus. Viņi izņēma no pieliekamā circeņa stilbus, kurus cepa uz iesma kamīnā. Viņi dzēra siltalu un ēda medus kūkas.

Senākos laikos, kad Seldoru ferma pamodās zem sniega, viņi pie loga muzicēja un klausījās� Sniegota lauka akustika ir ļoti tīra un noslēpu�maina. Vislabākā muzicē�ana bija naktīs.

Senākos laikos, kad Seldoru ferma pamodās zem sniega, viņi klusībā vēlējās, lai visa dzīve būtu tāda, kādi bija �ie pirmā sniega rīti.

Bet tagad fermā viss bija mainījies.

Pagalms slīga dubļos, kurus bija izmīņāju�i karavīru zābaki. �ķūnī�i un klētis bija pārtapu�i guļamtelpās un ēdnīcās. Sniegs bija netīrs. Visās malās skanēja skaļas balsis. Mazliet tālāk laputu mazuļiem domātie aizgaldi bija pārtapu�i par gūstekņu ieslodzījuma kamerām. Lūk, kāda

�ajā rītā izskatījās Seldoru ferma. �īs bija kazarmas, kurās ievietoja sagūs�tītos Plikadīdas pirms viņu transportē�anas uz aug�ējām kolonijām.

-������ Gūstekņu būdas �obrīd ir tuk�as. Mēs pa�laik gaidām ierodamies karavānu.

Leo Blīss bija ieradies Zemajos Zaros pagāju�ajā naktī pēc tam, kad bija �ķērsojis visu Koku. �obrīd viņ� klausījās kāda padotā skaidro�jumos.

-�� Viņi ir aizkavēju�ies ceļā, �odien ir 20. decembris, bet�

-� Aizveries, atbildēja Leo Blīss.

Viņ� skatījās uz mizā izgriezto lielā Seldoru nama fasādi. Leo stā�vēja nekustīgi. Visi gaidīja, kāda būs viņa reakcija. Leo iedvesa bailes.

Ikvienam bija zināms viņa dzīves stāsts. Sākot jau ar to, ka, vēl pavisam mazam esot, viņa tēvu pie Lielās robe�as bija nogalināju�i Plikadīdas. Pēc tam arī pa�a Leo stāsts viņa dzīve, kurā atriebības alkas ar gadiem bija kļuvu�as par apsēstību.

Garnizona komandieris Garriks, ievērojis Leo interesi par fermu, sadū�ojās paskaidrot tuvāk:

-��� �ī ir bijusī Aseldoru ģimenes māja, jūs jau zināt, ka�

-��� Aizveries! Leo atkārtoja. Es tev neko nejautāju.

�īs mājas vēsture Leo nebija sve�a. Laikā, kad viņi ierīkoja kazarmas, �eit tie�ām bija dzīvojusi kāda ģimene. Un �ī bija tā pati māja, kurā viņ� bija ieradies pēc Eli�as.

�ajā brīdī viņ� piepe�i ievēroja mājas skaistumu. Biezās rētas koksnē liecināja par ēkas senumu.

Garām aizslīdēja kāda ēna. Tas bija kādas jaunas sievietes siluets, viņai rokās bija spainis. Apgājusi ap stūri, viņa steig�us nozuda mājā.

-��� Tā ir Aseldoru meita, jūs zināt, ka�

-��� Es zinu, asi noskaldīja Leo.

To sakot, viņ� bija pārlaidis ar roku pār bumerangiem sev uz muguras, un ar to pietika, lai ap viņu iestātos pilnīgs klusums.

Aseldoru ģimene bija izvēlējusies palikt dzimtajās mājās tad, kad bija konfiscēta visa viņiem piedero�ā zeme. Viņiem bija piedāvātas citas fermas augstāk Kokā, bet Aseldori bija atteiku�ies. Karavīri pret viņu klātbūtni senatnīgajās sienās izturējās saproto�i. Ģimene pārtika no tā, ko nomedīja vai salasīja me�ā.

-����������� Man nepatīk, ka viņi ir paliku�i te, sacīja Leo. Viņi nedrīkst traucēt mūsu darbu.

-����������� Viņi netraucē, atbildēja kāds kareivis. Agrāk viņi muzicēja, bet D�o Mit�s apmēram pirms gada to viņiem aizliedza.

-��� Vai tas bija skaisti?

Vīrietis neatbildēja. Vai tad viņam bija tiesības atzīties, ka �ī mūzika lika viņa acīs saskriet asarām?

-����������� Viņi, iespējams, gribēs nākt palīgā Plikadīdām, sacīja Leo Blīss. �ī ģimene ir labi jānovēro.

-����� Māja tiek pārmeklēta katru vakaru un trīs reizes nedēļā arī pa dienu, neparedzamā laikā.

Leo Blīss neizskatījās īpa�i pārliecināts. Viņ� bija īsts baiļu perfekcionists. Viņ� zināja arī to, ka Aseldoru dēls Mano bija dezertējis un ka viņa vārds atradās zaļajā sarakstā.

-��� Un naktīs? Pārmeklējiet māju arī naktīs! Tā ir pavēle.

Tajā pa�ā dienā Leo Blīss devās projām.

ļaunā sieviete, kas ar spaini rokā nule kā bija ienākusi mājā, aizvēra aiz sevis durvis un atspiedās pret tām ar muguru. Tā bija Maī Aseldoru vecākā meita.

-��� Es vairs to nevaru izturēt, viņa klusi sacīja.

Maī noslaucīja seju piedurknē, paņēma spaini un aiznesa to pie krāsns. Tad viņa sāka runāt skaļāk:

-����� Es esmu �eit. Viss ir kārtībā. Sāka snigt. Sniegs ir ļoti balts. Brī�iem spīd arī saule. Onessas pusē zēni atrada mu�as kāpuru. Vienu daļu viņi iemarinēja medū. Pārējo mēs �ovakar ēdīsim vakariņās. Vecāki arī jau ir ceļā. Pēc stundas viņi būs klāt.

Istabā neviena nebija. Ar ko gan viņa sarunājās �ādā iedro�ino�ā balsī? Tad viņa paņēma spaini un ielēja tā saturu katlā, kas karsējās uz uguns.

-����� Es izkausē�u sniegu, sacīja Maī. Es gribu nomazgāties. Man salst.

Bija savādi dzirdēt jauno sievieti aprakstām katru veikto kustību.

Kad mazliet vēlāk pārradās Aseldoru vecāki, viņi uzsāka tie�i �o pa�u spēli.

-����� Mēs esam pārnāku�i, sacīja tēvs. Es velku nost kurpes. Uz mam�mas lakata ir sniegs.

Tas izklausītos smieklīgi, ja vien viņa balsī, to sakot, nebūtu tāda maiguma.

-������ Mo un Milo nāk aiz mums, Aseldoru tēvs turpināja. Viņi ir klāt. Tagad viņi nāk iek�ā. Mo galvā ir tā cepure, kas man nepatīk.

-������ Mēs ilgi bijām projām, turpināja vecākais brālis Milo. Bet nu esam atpakaļ. Mēs vairs nekur neiesim. Man somā ir mu�as kāpurs un viena sēne. Mo uzlika sēni uz galda. Maī paņēma nazi, lai viņam palī�dzētu.

Mo un viņa māsa tie�ām rīkojās tā, kā aprakstīja Milo. Un Mo galvā bija veca, noskrandusi cepure. Maī sāka griezt sēni lielos gabalos katrs no tiem bija dūres lielumā.

Aseldoru tēvs iegāja blakusistabā. Pēc neilga �aubu mirkļa Mo, jaunā�kais no brāļiem, viņam piesardzīgi sekoja.

Tēvu viņ� atrada meiteņu istabā.

Tas, ko sauca par "meiteņu istabu", patiesībā bija pieliekamais kam�baris. Kop� mazā māsa Mija bija devusies projām, �ī vairs nebija meiteņu istaba. Maī tagad viena pati gulēja dzīvojamā istabā blakus kamīnam.

Aseldoru tēvs tobrīd pārvietoja prāvu sienā�a �ķiņķa gabalu, kas karājās pie meiteņu istabas griestiem. Mo ienāca istabā, aizvēra aiz sevis durvis un piegāja viņam klāt.

-���� Ko tu gribi, dēls?

-����������� Tēti, mums ir jādodas projām. Mēs �eit nosmaksim. Mums ir jāatstāj Seldora.

-��� Visiem?

-��� Jā, Mo atbildēja.

-��� Tu zini, ka mēs nevaram visi no �ejienes aiziet.

-��� Es saprotu �īs ir tava tēva mājas.

-����������� Man nospļauties, ka �īs ir mana tēva mājas. Ne jau manis dēļ mēs nevaram doties projām. Tu zini, ko es gribu sacīt. Ja man būtu tāda iespēja, tad es jau sen jūs būtu aizvedis labi tālu no �ejienes.

-��� Vai tas ir viņa dēļ? Mo vaicāja.

-��� Jā, tas ir viņa dēļ.

-���� Mēs varam viņu aizvest. Man ir viena ideja.

Tajā brīdī istabā iebrāzās Milo.

-��� Nāciet jūs arī paskatīties, viņ� sacīja.

Tēvs un brālis lūkojās uz Milo.

-���� Nāciet tūlīt! viņ� uzstāja.

Tad viņi pameta visu iesākto un sekoja tam.

Maī stāvēja pie loga, un rokā viņai bija uz pusēm pārlocīta lapa.

-��� To nupat iebāza pa durvju apak�u. Paskatieties.

-��� Atkal� Mo noteica.

Viņ� paņēma vēstuli un pasniedza to brālim.

Uz vēstules lieliem burtiem bija rakstīts "Meitenei".

Milo atlocīja papīru un skaļā balsī lasīja:

-��� "Atnāciet pusnaktī aiz laputu aizgaldiem�"

-��� Es aizie�u un pārgriezī�u viņam rīkli, Milo sacīja māsai.

-���� Beidz, Milo! Izlasi turpinājumu.

-��� "Es vēlos jums palīdzēt. ES ZINU."

Tēvs izrāva vēstuli viņam no rokām un klusi pārlasīja.

"ES ZINU."

Ikvienā citā ģimenē kāds būtu pavaicājis: "Ko tad viņ� zina?", bet Aseldoriem tas pat neienāca prātā. �eit viņi labi zināja to, ko neviens, pilnīgi neviens nedrīkstēja zināt.

Aseldoru tēvs aizlocīja vēstuli. Tā, kā jau parasti, nebija parakstīta.

Jau vairākus mēne�us Maī saņēma vēstules, kas bija adresētas "meite�nei". Viņas tēvs sākumā da�as bija pārtvēris un noslēpis, bet Maī Aseldora bija uzgājusi zem tēju kastītēm nobēdzināto vēstuju sainīti.

-���� Kas tas ir, tēti?

-��� Tās ir� vēstules.

-���� Kam? vaicāja Maī.

-��� Tur ir rakstīts "Meitenei".

Aseldoras kundze, kura zināja par vēstulēm, bija tikpat apmulsusi kā viņas vīrs.

Tad Maī jautāja tēvam:

-���� Vai tu esi tā meitene?

-���� Es� Es domāju, ka tās ir adresētas tavai mātei�

Galantums reizēm ir visai noderīga lieta. Aseldoras kundzi par jaunu meiteni glu�i vairs dēvēt nevarēja. Jā, viņa vēl bija gana jauna un jopro�jām ļoti skaista, bet savus se�desmit piecus gadus slēpt necentās.

Maī izlasīja visas vēstules. Visas kā viena bija ļoti kvēlas un ļoti neveiklas. Tajās bija aprakstītas viņas acis zilas kā mu�as, viņas mati, kas atgādināja nūdeles. Vārdu sakot, īsts dzejnieks�

Da�ās vēstulēs viņa bija uzaicināta uz satik�anos. Da�as bija pilnas ar skaitļiem. Autors tajās uzskaitīja savus iekrājumus, un vēstules beigās ar sarkanu krāsu bija pasvītrota kopējā summa. "Kā redzat, jaunkundz, mani varētu nosaukt par diezgan bagātu, un tas nebūt nenāk par ļaunu."

Vēstules turpināja pienākt. Maī uz tām ne reizi neatbildēja.

Saprotams, ka jaunā sieviete nemaz nebija tik vienaldzīga, kā izrādīja. Ja jums ir divdesmit gadu, ja jūs joprojām dzīvojat kopā ar saviem brāļiem un vecākiem un ja esat pieredzējusi, ka drosmīgs jauneklis aizved sev līdzi jūsu māsu, tad kādu mazumiņu emociju jūsos izraisītu pat lielas blakts uzaicinājums uz vakariņām.

Aseldoru jaunākā meita Mija bija devusies projām no mājām jau pirms vairākiem gadiem. Pēc viņas bija atnācis kaimiņ� Lekss Olmehs no Zemajiem Zariem. Tas viss notika vienas nakts laikā. Tagad viņi slepenībā dzīvoja kaut kur ļoti tālu kopā ar Olmehu vecākiem.

Nedz Aseldora kungs, nedz arī kundze neno�ēloja �o notikumu, pat ja reizēm apraudājās pēc savas maziņās. Mija jau sen bija pierādījusi savu mīlestību pret Leksu, bet Lekss bija pierādījis savu drosmi un pieķer�anos viņai. Visa ģimene zināja, ka Mija ir daudz laimīgāka Leksa rokās nekā Seldoras mūros.

Bet Maī noslēpumainais pielūdzējs gan neizraisīja tādu pa�u uzticē�anos. Vai tad Aseldoru vectēvs nebija savām meitām sacījis: "Āksts nenogalina, bet piesargieties viņ� meklēs iespēju jūs apprecēt�"? Un vēstuļu autors bija pieskaitāms tie�i ākstu kategorijai.

-��� �onakt pusnaktī es ie�u, sacīja Maī.

Viņai nepavisam nebija viegli pārliecināt ģimeni par savu lēmumu, Milo staigāja pa istabu no viena stūra uz otru. Mo asināja medību dun�us. Vecāki atzina, ka pēdējā vēstule slēpa sevī draudus un ka par to vajadzētu uzzināt ko vairāk.

Satumsa ļoti agri. Viņi nogaidīja, līdz mājas pagalmā vairs nebija j dzirdams soļu troksnis.

-��� Nu re, tēvs sacīja, nolūkojoties pa logu.

Tad viņ� aizlika plānu koka plāksni priek�ā loga rūtij, lai to nosegtu. Mo noņēma katlu no krāsns un uzlēja ūdeni ugunij.

Mēs izdzē�am ugunis. Mo noņēma zupas katlu. Mēs nākam.

Joprojām �is dīvainais ieradums skaļā balsī aprakstīt katru kustību� Maī izdzēsa visas lampas, atstājot uz galda degam vienu vienīgu sveci. Abi brāļi pietupās un izvilka plāksni no krāsns dibena.

Nāc, tagad ir nakts, tu vari nākt laukā, Mano.

Bija pagāju�i trīs gadi, kop� Mano Aseldors dzīvoja, noslēpts aiz krāsns. Jau trīs gadus viņa acis nebija skatīju�as dienas gaismu. Jau trīs gadus Mano iznāca no aizkrāsnes tikai naktī, mazliet pagrozījās pa māju, nomazgājās, paēda un atgriezās savā piekvēpu�ajā būcenī, pirms atausa rīta gaisma.

Viņ� tur bija noslēpies toreiz, kad kopā ar Tobiju Lolnesu izbēga no D�o Mit�am piedero�ās teritorijas. �ajā slēptuvē viņam bija paredzēts uzturēties ne ilgāk kā da�as nedēļas, bet kareivju iera�anās un apme��anās fermas tuvumā iedzina viņu lamatās. Visas izejas no garnizona tika novērotas, māju pārmeklēja, un Mano vārds atradās zaļajā Kokā vismeklētāko cilvēku sarakstā.

Zēnam, kur� izlīda no aizkrāsnes, bija naktstaureņa skatiens un nokvēpu�i vaigi. Viņ� izstaipīja kājas un rokas. Izskatījās, ka viņ� būtu pamodies no ilgas ziemas guļas.

-��� Vienu brīdi es jūs vairs nedzirdēju, viņ� teica.

-����������� Mēs ta�u tevi brīdinājām, Mano, atbildēja māte, apņemot viņu ar abām rokām. Mums uz pāris stundām bija jādodas projām, lai samek�lētu kaut ko ēdamu. Mēs tevi nepametīsim.

-��� Es jūs nedzirdēju, Mano atkārtoja.

Milo uzlika roku viņam uz skausta.

-����������� Mēs tevi dabūsim laukā no �ejienes, viņ� apsolīja jaunākajam brālim.

-��� Jūs aizgājāt�

-����������� Nē, Mano, mēs vienmēr atgrie�amies. Tiklīdz mēs pārnākam, tā runājam ar tevi.

-��� Izmanto nakti, sacīja tēvs. Naktīs viņi nekad �eit nenāk.

Skatoties, kā Mano ēd, viņi tam vēlreiz izstāstīja visu, kas pa dienu bija

noticis. Pēc tam iestājās klusums.

Mano pa�am nebija ko stāstīt. Nekad.

Maī gāja gar mājas sienu. Viņai būtu paticis, ja sniegs mazliet gurk�stētu zem kājām, tad viņa būtu dzirdējusi nācēju soļus, bet viņa gāja pa melnu dubļu zupu. Meitene �ķērsoja celiņu, pagāja garām dzīv�ogam un iznāca vietā, kur kādreiz bija bijis sūnu dārziņ�.

�ajā dārzā savulaik varēja atrast trīsdesmit da�ādu veidu lo�ņājo�ās sūnas. Viena �ķirne ziedēja tie�i Jaungada dienā, no otras varēja iegūt mazas, gardas pupiņas, vēl citai bija karameļu smar�a. Tagad miza �ajā vietā bija nokasīta, un biju�ā dārza vietu pamazām pārņēma ķērpju puduri.

Beidzot Maī bija nokļuvusi līdz aizgaldiem un pagājusi da�us soļus gar �ogu.

-��� Apkārt griezties!

Maī pagriezās pret balsi, kas bija devusi pavēli. Viņu ap�ilbināja pretī pavērstās laternas gaisma.

-���� Ko jūs �eit darāt?

Maī acis pamazām aprada ar gaismu. Viņai izdevās saskatīt kādu seju. Tas bija garnizona komandieris Garriks.

-��� Jums nav tiesību staigāt apkārt nakts laikā, vīrietis piebilda.

Pietika paskatīties uz komandieri, lai Maī saprastu, ka tas ir viņ�.

Visu vēstuļu autors bija Garriks. Tagad Maī atcerējās arī da�us neatlai�dīgus skatienus, kas viņu pavadīja, �ķērsojot fermas pagalmu. Attopoties viena pati aci pret aci ar Garriku, viņa būtu gribējusi aizbēgt no �īs vie�las, bet Maī bija jāatklāj, cik daudz viņ� patiesībā zina�

-���� Labvakar.

�im vārdam viņa izvēlējās savu saldāko un pieglaimīgāko, savu mūzi�ķes balsi.

Garriks nolaida lejup gaismekli.

-��� Es izgāju nedaudz pastaigāties, viņa sacīja.

Garriks joprojām neko neteica. Reti kur� vīrietis būtu bijis spējīgs sakarīgi izteikties skaistules Maī klātbūtnē, kura stāvēja ar savu gai�o ka�okādas apkakli ap pleciem, atspiedusi muguru pret būri un ieķēru�sies re�ģos ar dūraiņos ietērptajām rokām.

Viņa lūkojās zemē kā no mājām aizlavījies, pieķerts bērns un tikai retumis pacēla aug�up skatienu, lai cie�i ielūkotos Garrika acīs. Katrs skatiens lika viņam solīti atkāpties. Viņ� bija neprātīgi iemīlējies.

-��� Jums nekas nav sakāms? viņa vaicāja.

Viņ� klusībā pavalstīja mutē da�us nedzirdamus vārdus, līdz beidzot atskanēja:

-��� Tu vēl atnāksi?

-��� Varbūt, ja jūs man pateiksiet, kas jums man ir sakāms.

-��� Ak�

Garriks zināja, ka uzņemas nopietnu risku. Viņ� bija atklājis Mano slēp�anos Aseldoru mājā. Viņam par to bija jāziņo Leo Blīsam. Klusējot viņ� riskēja ar savu dzīvību. Bet Maī elpa, ko viņ� izdzirda sev līdzās, pārliecināja viņu par savas rīcības pareizību.

-��� Atnāc satikties ar mani rīt, viņ� teica.

Tajā pa�ā mirklī nakts tumsu pār�ķēla medību ragu skaņas. Kāda balss nokliedza:

-��� Lūk, kur viņi! Viņi ir klāt! Pēdējā karavāna ir ieradusies!

Garriks paspēra soli virzienā, no kura atskanēja kliedzieni. Maī metās

viņam nopakaļ.

-��� Pasakiet, ko jūs gribējāt teikt.

Visās malās iedegās lāpugunis. Garriks juta, ka Maī rokas satver viņa mēteli. Viņ� gribēja atbrīvoties no tām. Viņas tvēriens bija cie�s. �ajā naktī modās aug�ā viss garnizons.

-��� Sakiet man, lūdzās Maī.

-��� Atgriezieties mājās.

-��� Lūdzu�

Garriks apstājās. Tad viņ� klusi nomurmināja:

-��� Jūsu māja� Tagad to pārmeklēs arī naktī.

Maī atlaida ka�oka spalvu kum�ķi, ko bija satvērusi. Garnizona priek��nieks atkārtoja:

-��� Atnāciet rīt.

Maī skrie�us metās atpakaļ uz fermu. Viņa bija pieliekusies, lai vīri, kas soļoja būru virzienā, viņu nepamanītu. Kareivji savā starpā saru�nājās:

-����������� Deviņi gabali. �is ir pēdējais pievedums. Plikadīdas �eit tiks turēti trīs dienas.

Atgrie�oties viesistabā, Maī pārlaida skatienu vispirms vecākiem, tad Mo un Milo un visbeidzot pagriezās pret Mano. Viņa neuzdrīkstējās sākt runāt. No viņas elpas strauji cilājās ka�okādas apkakle. Visbeidzot meitene izdvesa:

-����������� Viņi tagad pārmeklēs māju arī naktīs. Tu vairs nevarēsi naktīs nākt laukā, Mano.

Mano kādas desmit sekundes klusēja un tad izgrūda nebeidzami garu kaucienu, kas pār�ķēla nakts tumsu.

Visi kareivji, kuri gaidīja Plikadīdu karavānas iera�anos, izdzirdot �o kliedzienu, skrie�us metās Seldoru mājas virzienā. Izlauzu�i durvis, viņi iebrāzās lielajā viesistabā.

Viņu acīm pavērās savāda izrāde. Vecākais Aseldoru dēls Milo gulēja zemē istabas vidū. Māsa slaucīja viņa pieri ar mitru drānu. Vecāki tupēja dēlam blakus, nometu�ies uz ceļiem, un viņa brālis Mo pūta krāsnī uguni.

-��� Viņ� pakrita, atvainojoties sacīja tēvs.

-��� Viņ� nokrita, sacīja māte, un viņas acis bija saraudātas sarkanas.

Visa māja tika rūpīgi pārmeklēta. Garriks stāvēja durvīs, sakrustojis rokas aiz muguras.

Tonakt viņi neko neatrada.

Mano, sarāvies �okurā, gulēja aiz krāsns dibensienas.

Leo Blīss alla� ceļoja tikai vienatnē. Viņ� ēda vienatnē. Viņ� gulēja viens. Viņ� dzīvoja viens. Vienīgais cilvēks, kura klātbūtni viņ� spēja pieciest, bija uzticības persona Minoss Arbains.

Arbains bija pievienojies Leo cīņas pret Plikadīdām pa�ā sākumā.

Vīrietis bija stādījies priek�ā kā viņa tēva EL Blīsa draugs. Arbains ienīda zāles ļaudis, kuri bija EL Blīsu nogalināju�i. Tādēļ viņ� gribēja palīdzēt Leo aizstāvēt Koku pret Plikadīdu draudiem.

Arbaina naidam bija vēl arī cits iemesls. Viņ� jutās vainīgs. Jo tie�i viņ� bija pierunājis El Blīsu doties piedzīvojumā, kas draugam kļuva par pēdējo. Bez viņa palīdzības El Blīsam nebūtu izdevies �ķērsot stumbru un pāriet robe�u tajā liktenīgajā dienā, kurā viņu nogalināja. Bet par �o iemeslu Arbains nekad nebija runājis ar Leo Blīsu.

Leo mīlēja Arbaina lepno dabu. Viņam bija zināma arī �ī vīra repu�tācija miermīlīgajā taureņu mednieka amatā. Kādu dienu, sirdsapziņas pārmetumu mākts, Arbains bija nolēmis ķerties pie īstiem iero�iem un turpmāk cīnīties pret cietsirdību un ļaunumu ar nosacījumu, ka iemesls ir pamatots. Viņ� bija saglabājis savu krāsaino apģērbu. Visur viņu pazina kā leģendāro taureņu mednieku, kāds viņ� agrāk bija.

At�ķirība bija vienīgi tāda, ka viņ� bija nomainījis zīda tīklus pret kaujas iero�iem.

Leo sāka skriet. Viņu vajāja nejauka smirdoņa. Leo nupat bija pagājis garām kokgrau�u kapsētai. Visi nabaga radījumi bija gāju�i bojā epidē�mijā. Dzīvi bija paliku�i tikai da�i eksemplāri, par kuriem D�o Mit�s rūpējās sirsnīgāk nekā par saviem tuvākajiem sugas brāļiem.

Leo Blīsam aiz muguras bija paliku�i Seldoru fermas dubļi un kazarmu pelēcīgā ikdiena. Viņu gaidīja kāds atklājums, ko viņ� jau sen bija gri�bējis paveikt. Tā bija vēlē�anās, kas neļāva viņam naktīs mierīgi gulēt Galotņu Ligzdā.

Zemie Zari.

�is reģions pievilka vinu kā noburts.

�o vietu viņ� bija �ķērsojis vienīgi steiga, cen�oties ātrāk sasniegt Lielo Robe�u. Tomēr daudzi svarīgi viņa dzīves notikumi bija saistīti ar to.

Sirds dziļumos Leo Blīss neticēja, ka Tobijs ir miris. Ienaidnieks tas ir kaut kas nemirstīgs. Viņ� ir tikai iemidzis un var pamosties kuru katru brīdi. Leo zināja, ka Tobijs kādu dienu pamodīsies, un tas notiks Zemajos Zaros. Var gadīties, ka tie�i tur viņ� vēl �obrīd slīgst snaudā.

Onessas reģionu Leo sasniedza dienas vidū. Viņ� apmetās zināmā attālumā no Lolnesu mājas un vēroja, vai neieraudzīs kaut niecīgāko kustību. Tātad �ī bija vieta, kur Tobija ģimene bija pavadījusi izsūtījuma gadus un kur viņi bija sagatavoju�i savu nodevību.

Viņ� gaidīja.

No mājas jumta nokarājās atlupu�as mizas stērbeles, durvīm un kāp nēm priek�ā bija aizaudzis melnu sēņu ķekars. Dārzu, līdzīgi kā visu citu, bija nomāku�as ķērpju audzes.

Leo neuzticējās �ķietamībai. Viņ� noņēma pie muguras piestiprināto bumerangu un svieda to mājas virzienā. Ierocis izskrēja cauri loga rūti; , vienā sekundē �ķērsoja istabu un izlidoja no tās, savā ceļā sa�ķaidot otra loga slēģus. Tad bumerangs atgriezās pie Leo, kur� tikai mazliet pielieca vienu plecu, ļaujot tam atgriezties iero�u somā sev uz muguras, ar roku nemaz tam nepieskaroties.

Nekas nebija sakustējies. Māja bija tuk�a.

Leo tajā iegāja.

Starp �īm sienām viņ� uzkavējās labu laiku. Mājā smar�oja pēc veciem palagiem, kas mazgāti ar saimniecības ziepēm. Leo pieskārās da�ām lietām, kas bija paliku�as mājā, viņ� pacēla aug�up arī aizkaru, kas sedza mazo gultu blakus krāsnij. Krietnu laiku viņ� uzkavējās Sima darbis�tabā. Visas atvilktnes jau sen kā bija pārmeklētas, bet zemē starp grīdas dēļiem mētājās maza skrejlapiņa. Leo izdevās salasīt to, kas uz tās bija rakstīts ar gai�u tinti.

Leo atpazina �o rokrakstu. Tas piederēja Tobija tēvam Simam Lolesam. Viņ� lasīja un pārlasīja �īs rindiņas vairākas reizes pēc kārtas, amestajā mājā kaut kas nokrak�ķēja.

Leo Blīss saburzīja papīru plaukstā. Viņ� nedrīkstēja Jaut sevi pārņemt maigumam. Tad Leo piecēlās un svieda krēslu pret mazu rāmīti, kas nokrita no sienas.

Apaļā glezniņa, atsitoties pret grīdu, saplīsa.

Tas bija Tobija zīmēts Majas Lolnesas portrets.

Leo izgāja no mājas. Bailes no vājuma, kas varētu viņu pārņemt, padarīja jaunekli vēl ne�ēlīgāku. Viņ� skrēja uz priek�u pa sniegu, starp nokaltu�iem zariem un ķērpju puduriem. Zēns izdzēsa no savas apzi�ņas da�us Sima rakstītos vārdus. �is vecais, trakais profesors bija tikpat bīstams, cik visa viņa ģimene.

Leo sāka skriet vēl ātrāk.

Leo urdīja arī kāda vēl kaismīgāka vēlē�anās. Viņ� gribēja redzēt zarus, kuros bija uzaugusi Eli�a. Ārkārtīgi neparasta sakritība bija tā, ka viņa lielākais ienaidnieks un viņa lielākā mīlestība bija dzīvoju�i �ajā d�ungļu un mitruma pārņemtajā valstībā vien da�u stundu gājiena attālumā viens no otra.

Leo sev vaicāja, vai viņi kādreiz bija arī tiku�ies.

Leo bija noskaidrojis, kurā vietā Zemajos Zaros bija meklējama Lī māja. Viss bija tā aizaudzis, ka viņ� maldījās divas dienas, līdz to atrada. Leo pārvieto�anās bija neticami izveicīga. Da�as vietas viņ� �ķērsoja, pārvietojoties tikai ar roku palīdzību. Viņ� varēja pavadīt vairākas minū�tes gaisā, nepieskaroties zemei un tikai pārvietojoties no zara uz zaru.

Tuvojoties Eli�as mājai, viņa sirds sāka sisties krietni straujāk. Neno�gaidījis un aizmirsis visu piesardzību, Leo iegāja pa apaļajām mājas durvīm. Viņ� lūkojās uz pabalēju�ajiem aizkariem un matra�iem. Tad viņ� iespieda seju vienā no matra�iem, bet raudāt nespēja. Bija pagājis jau ilgs laiks, kop� viņ� bija aizmirsis, kas tas ir asaras.

Leo ilgi gulēja uz vēdera un klausījās no āra nāko�ajās dabas skaņās.

Viņ� nezināja, ka pirms ilga laika Tobijs uz �ī pa�a matra�a bija pava�dījis pirmo nakti pie Eli�as un viņas mātes. Viņ� nezināja arī to, ka uz �ī pa�a matra�a Eli�a bija rūgti raudājusi vēl ilgas nedēļas pēc Tobija noslēpumainās pazu�anas.

Leo saslējās. Kādēļ Eli�a viņu negribēja? Viņ� tai būtu atdevis visu.

Tad viņ� devās projām no krāsainās mājas.

Ja viņa sirdi tobrīd nebūtu māku�as tādas bēdas un dusmas, viņ� varbūt būtu ievērojis tievo dūmu strūkliņu, kas cēlās no ugunskura pelniem. Jo tie vēl nebija atdzisu�i.

Mājā kāds dzīvoja.

Leo Blīss vēlreiz nomaldījās, līdz uzgāja taku, kas vijās cauri sūnu me�am pa kādu resnu zaru.

Nokļuvis pa�ā aug�ā, viņ� ieraudzīja ainavu, kuru vismazāk cerēja ieraudzīt pa�ā Koka vidū. Tas bija kaut kas vienreizīgs. Milzīgs ezers ar gludiem mizas krastiem, virs kuriem slējās sniegota krauja.

Mazs, vēl neaizsalis ūdenskritums tecēja lejup mazā, dzidrā baseinā. Pārējo ezeru klāja smalks, balts sniega paklājs.

Leo Blīss nokāpa lejā. Viņ� klusībā brīnījās par to, kā līdz �ai vietai nokļūst saules gaisma. Zēns soļoja pa aizsalu�ā ezera virsmu, brī�iem apgrie�oties ap savu asi, apbrīnojot �īs vietas skaistumu. Kādu dienu, kad viss būs beidzies, viņ� atvedīs �urp Eli�u. To viņ� pats sev klusībā apsolīja.

Kādu dienu, kad viss būs beidzies, es atgriezī�os �eit kopā ar Eli�u.

Noslēpies divu soļu attālumā, Tobijs Lolness deva sev �o pa�u solī�jumu, kad piepe�i ieraudzīja uz aizsalu�ā ezera stāvam Leo Blīsu.

Tobijs viņu pazina tajā pa�ā mirklī. Glu�i kā zibens strāva iz�āvās :auri viņa augumam. Zēns noslēpās sniegā.

Leo Blīss. �eit. Staigā pa Eli�as ezeru. Kā gan viņ� �eit bija nokļuvis? Tobija skatiens pavadīja Leo.

Viņa bija salūzusi. Tagad Eli�a bija kopā ar viņu. Leo bija uzvarējis, lūk, kādas domas piepe�i pārņēma Tobija prātu.

Tobijs bija pieķēries pie kraujas, kas slējās virs ezera. Jau vairākas tundas viņ� raka sniegu, lai piekļūtu savai slepenajai alai. Izskatījās, ka viņam ir jānoslauka vēl tikai da�as saujas sniega. Bija pats ziemas sākums, un da�as saulainās dienas bija atkausēju�as plāno kārtiņu, kas bija izveidojusies alas priek�ā. Tobijs zināja, ka �ajā alā atradīs atbildi. v iņa dzīve iz�ķirsies tie�i da�os nākamajos mirkļos.

Nedaudz apreibis no augstuma, viņ� bija apgriezies apkārt, lai atvilktu elpu, un ieraudzījis mazo, melno punktu uz ezera.

Tagad, noslēpies sniegā, viņ� vēroja.

Leo Blīss bija viens. Izskatījās, ka viņ� �o vietu iepriek� nav redzējis.

Tobijam atgriezās cerība�

Leo neizskatījās kā cilvēks, kur� dzīvo kopā ar Eli�u.

Viņa skatiens nebija tāds kā cilvēkam, kuram ir tā laime būt kopā ar Eli�u rītos, kad viņa dzer pienu no bļodiņas un degungals viņai mazliet nosmērējies ar krējumu, vai kur� redz, kā viņa ar vienu roku sapin savas bizes ātrāk par vērpjo�u zirnekli. Viņ� neizskatījās pēc tāda, kur� būtu pieskāries tauriņa spārnu krāsas putekļiem uz viņas ceļgaliem putek�ļiem, kas sijājās no zaļās kleitas, ne arī pēc tāda, kur� varētu klausīties viņas viegli piesmaku�ajā balsī, viņas zvaniņiem līdzīgajos smieklos, viņas soļu �aukstoņā un tā joprojām.

Leo skatiens nebija tāds kā cilvēkam, kuram tas viss piederētu ik die�nas un uz visiem laikiem.

Ja viņam patiesi piederētu �ī laime, viņ� lēkātu, dejotu, viņ� lidotu. Viņ� izkausētu ezera ledu, Tobijs nodomāja.

Leo Blīss rotaļājoties izsvieda savu bumerangu. Vispirms tas skāra sniegu uz ezera virsmas, tad uzlidoja aug�up kraujas virzienā un, strauji griezdamies, gandrīz vai aizskāra Tobiju. Tad tas sekoja krasta līnijai visā tās garumā. Leo sāka virzīties uz takas pusi. Bumerangs pats atgrie�zās savā vietā viņam uz muguras.

Vienu mirkli Tobijs gribēja mesties virsū Leo, pirms tas izgaist skatie�nam. Viņ� gribēja cīnīties. Bet tad Tobijs aptvēra, ka viņam ta�u nekas nav zināms.

"Zināt nozīmē paredzēt," sacīja viņa briesmīgā vecmāmiņa Alnorellas kundze. Tobijam nebija zināms nekas vai gandrīz nekas par to, kas īsti pēdējā laikā bija noticis Kokā. Viņam tātad prātīgāk bija mazliet pacies�ties, pirms rīkoties.

Leo Blīss nozuda.

Tobijs da�as minūtes nogaidīja. Tad viņ� turpināja rakties cauri snie�gam. Pēdējais plānais sniega slānis ātri vien padevās.

Tobijs iegāja alā. Viņ� bija nosvīdis.

Zēna atmiņā spēji atausa �ajā alā pavadītie mēne�i. Bailes, vientulība, klusums. Viņ� apstājās tumsā, nespējot virzīties tālāk. Tobijs aizvēra acis iin nogaidīja, līdz satraukums pārgāja.

Apsēdies zemē, viņ� paņēma �aujamo caurulīti un novietoja tās smaili pret da�iem skaidu gabaliņiem, kurus viņam tumsā izdevās sataustīt un saslaucīt vienuviet. Tobijs satvēra caurulīti plaukstās delnu pret delnu un iespieda to starp pēdām. Tad viņ� sāka to strauji berzēt tā, kā to mēdza darīt zāles ļaudis. Drīz vien iz�āvās liesmas. Viņ� piesvieda vēl da�us skaidu gabaliņus, kas mētājās alā.

Kad zēna acis bija apradu�as ar uguns gaismu, Tobijs pacēla skatienu alas sienas virzienā. Zīmējumi joprojām bija turpat, vēl ko�āk sarkanīgi nekā pirms tam, tie�i tādi, kādus viņ� tos bija uzzīmējis pirms vairākiem gadiem. Tobijs pietuvojās sienai tajā vietā, kur pirms ilgiem laikiem bija uzzīmējis Eli�as attēlu. Tagad viņ� uzzinās.

Te viņa bija, uzzīmēta ar rūsganu krāsu, apsēdusies tupus uz papē��iem. �o zālē pavadīto gadu laikā, brī�os, kad atmiņas zaudēja skaidrumu, Tobijs atcerējās �o zīmējumu, lai atsauktu atmiņā draudzenes vaibstus.

Viņ� uzlika roku zīmētajai sejai un tad pieskārās acij.

Akmens bija savā vietā. Koka Akmens nebija mainījis savu atra�anās vietu. Tobijam bija tāda sajūta, itin kā alu piepe�i izgaismotu saules stars. Eli�a nebija viņu nodevusi. Viņ� dziļi ievilka elpu.

Kop� pirmajām dienām, kad sāka snigt, viņ� zināja, ka vispirms dosies uz ezeru. Brīnumainā kārtā viņam bija izdevies palikt dzīvam tad, kad piepe�i nogruva Tobija slēpnis uz apaļās Koka takas. Viņ� bija aiznests līdzi lavīnai. Par laimi, sniegs vēl nebija dziļ�. Tas bija pietiekami biezs, lai pasargātu Tobiju no nosi�anās, bet ne pietiekami biezs, lai to nosmacētu.

Tobijs, apdullis no kritiena, cēlās kājās un devās pakaļ mednieku karavānai, sekojot viņiem līdz pat Zemajiem Zariem.

Viņam bija izdevies izvairīties no ap�aubāmajiem robe�as sargiem un atklāt savu ķērpju me�iem aizaugu�o reģionu.

Pasaule bija pārvērtusies. Visu Koka virsmu bija pārņēmusi sūna, papardes un efeju apsnigu�ie, �ūskām līdzīgie mud�ekļi. Koka nogu�rums un lapu trūkums vasarā nodro�ināja gaismu, kurā pilnā sparā vairojās visi �ie augi. Kāda nezināma pasaule bija iekārtojusies Koka zaros.

Tobijs vēroja �īs ainavas ar pla�i ieplestām acīm.

Viņ� nebija iegriezies nedz savās mājās Onessas reģionā, nedz arī Eli�as mājās, bet bija nācis tie�i �urp uz alu, pirms sniegs pavisam aiz�mūrētu tās ieeju.

Koka Akmens bija Eli�as un Tobija noslēpums. Ja tas joprojām atradās te, tad, iespējams, Eli�a�

Tobija roka neapzināti aizslīdēja līdz otrai zīmējuma acij. Tajā vietā kokā bija iespiests mazs priek�mets, līdzīgi kā otrā pusē atradās Koka Akmens. Viņ� izvilka to ar nagu.

Tas bija mazs, caurspīdīgs glieme�vāks. Tagad Tobijs raudāja. Trīs vārdi atausa viņa atmiņā: "Es tevi gaidī�u."

Tobijs bija iedevis Eli�ai �o mazo glieme�vāku toreiz, kad viņiem bija jā�ķiras pirmo reizi. Viņ� bija aizslīdinājis to līdz draudzenei pa ūdens virsniu. Viņa bija noliekusies, lai to paņemtu un noslaucītu kleitā.

Pēc divām nedēļām, kad Tobijs atgriezās, Eli�a bija viņam to parā�dījusi.

-���������� Tas vienmēr bija pie manis visu �o laiku, viņa teica un pavisam viegli pietvīka. Es tam iedevu vārdu: "Es tevi gaidī�u."

Un Eli�a viņam rādīja, kā bija skatījusies saulē caur sārto, caurspīdīgo glieme�vāku.

-��� Es turēju acij priek�ā glieme�vāku un skaitīju: "Viņ� atgriezīsies."

Tobijs cie�i saspieda plaukstā mazo nieciņu.

Kad labu laiku pēc Tobija pazu�anas Eli�ai bija jāatstāj māja, viņa bija pēdējo reizi uzrāpusies līdz alai un iestiprinājusi glieme�vāku zīmētajā acī. Visus �os gadus viņas portrets virs ezera bija atkārtojis: "Es tevi gaidī�u."

�ī cerība bija turpinājusi mirdzēt Eli�as acīs.

Tobijs izvilka Akmeni un kopā ar glieme�vāku ievietoja �aujamās caurulītes makstī sev uz muguras. Vēl pēdējo reizi zēns uzmeta skatienu attēlam uz sienas. Viņ� bija saņēmis meitenes solījumu.

Tobijs norāpās lejup pa krauju zem alas un apgāja apkārt ezeram, lai neatstātu uz tā pēdas. Viņ� zināja, ka nedrīkst kavēties Zemajos Zaros. Bija jārīkojas zibenīgi, jo īpa�i tādēļ, ka pa reģionu �obrīd klaiņoja arī Leo Blīss. Tobija uzdevums bija atklāt Eli�as, Sima un Majas atra�anās vietu un arī to, kāds liktenis sagaida sagūstītos Plikadīdas.

Viņ� pazina tikai vienu brīvu cilvēku, kur� varēja viņam palīdzēt.

Vai �is cilvēks joprojām bija brīvs? Tobijs cerēja. Pirms trim gadiem �is cilvēks bija izglābis viņam dzīvību. Tobijs to bija uzzinājis no Eli�as tajā pēdējā ziemā, kuru viņ� pavadīja Kokā.

Tas bija me�cirtēja dēls.

Viņu sauca Nils Amens.

Tobijs cie�āk uzmauca galvā ka�okādas cepuri un pazuda tālumā.

Nevienu pa�u mirkli Tobijs nebija manījis, ka no ūdenskrituma apak�as uz viņu nolūkojās divas izbiedētas acis. Divas garu skropstu ietvertas acis mazliet neparastā sejā.

Aukstajā ūdenī peldējās kāda jauna sieviete. Viņas brīvi izlaistie mali peldēja ūdenī ap galvu. Pleci te iznira, te atkal ienira atpakaļ ūdenī, Vaigu kauli bija mazliet plakanāki, nekā ierasts.

Līdzko Tobijs nozuda, viņa steig�us izkāpa no ūdens un skrēja pie savām drēbēm, kuras bija pakarinājusi uz neliela zara. Tobiju viņa bija redzējusi no mugurpuses un nebija pazinusi, jo galvā tam bija med�niekiem raksturīgā zvērādas cepure. �ī tipa ļautiņi reizēm lodāja �ajā nostūrī. Viņai bija jāslēpjas. Kop� meita bija devusies projām, viņa bija atgriezusies savā vecajā mājā un dzīvoja tur nelegāli tā, lai nevienam viņas klātbūtne nebūtu zināma.

Viņas vārds bija I�a Lī.

-� Parazīti! Nestāstiet man vairs par parazītiem!

-� Es tikai gribēju sacīt, ka�

Sims Lolness svinīgi piecēlās un sacīja:

-� Parazīti neeksistē!

Profesors to teica apmēram trīsdesmit cilvēku lielam studentu pulci�ņam, kas rātni sēdēja viņa priek�ā. Lielākā daļa no viņiem bija vairāk nekā astoņdesmit gadu veci. Visi bija tērpu�ies brūnās pid�amās, un nevarētu sacīt, ka �ie skolnieki vispār izskatījās pēc skolniekiem.

Viņu vidū varēja atpazīt da�us ievērojamākos Koka Padomes pārstāv�jus, zinātniekus, domātājus visus tos, kuriem darbojās smadzenes un kuri bija paliku�i dzīvi teritorijā starp Galotnēm un Zemajiem Zariem. Un viņi visi bija D�o Mit�a cietumnieki, kas strādāja viņa krāterī.

Pēdējā solu rindā Zefs Klaraks un Vigo Tornets sēdēja blakus padom�niekam Roldenam, kuram teju grasījās apritēt simt tre�ais gads. Jau vairāku mēne�u garumā līdz ar tumsas iestā�anos un pēc elli�ķīgās krātera rak�anas darbos pavadītās dienas visi �ie jaukie ļaudis piedalījās vakarskolas mācību stundās.

D�o Mit�s bija piekritis Sima ierosinājumam, pat ja viņam nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ir "skola". Jau kādu brīdi viņ� piespieda sevi izturēties laipni pret Simu Lolnesu, kur� Mit�am bija devis solī�jumu, ka atklās viņam sava ievērojamā izgudrojuma noslēpumu ziemas beigās. Viņ� bija uzņēmies �ādas saistības, zinot ja viņ� neturēs vārdu, D�o Mit�s ķersies klāt Majai.

Beidzot uzzināt Balainas noslēpumu Lielajam Kaimiņam pilnīgi pietika ar �o domu, lai viņ� nakts vidū no apmierinājuma skaļi kviektu.

Kas attiecās uz vakarskolu, tad Mit�s bija noteicis divus ierobe�oju�mus skolā nedrīkstēja rakstīt un skolu nedrīkstēja apmeklēt Plikadī�das. Pirmais nosacījums Simu nepārsteidza. Rakstība pati par sevi Kokā jau ilgu laiku bija aizliegta. Par laimi, ar vārdu un zīmējumu viņam pietika, lai izskaidrotu pa�as sare�ģītākās idejas.

Toties otrais Mit�a izvirzītais nosacījums profesoram bija licis pavadīt da�as bezmiega naktis. Vairāki desmiti Plikadīdu strādāja pie rak�anas darbiem citā krātera teritorijā, kas bija norobe�ota ar nosmailinātu mietu sētu. Sims bija nopietni ieinteresēts noskaidrot, kāds liktenis viņus tur ir piemeklējis. Pēc profesora sapra�anas, vakarskola būtu bijusi noderīga arī viņiem.

Tomēr profesoram nācās piekāpties abu Mit�a prasību priek�ā. Likt D�o Mit�am atkāpties no saviem noteikumiem būtu bijis tikpat grūti, cik grūti būtu nomainīt viņa veco smēķa galu pret gabaliņu salma.

Sims atrada arī telpas, kurās vēlējās iekārtot savu vakarskolu. Tās bija barakas, kurās savulaik bija mitināju�ies kokgrau�u uzraugi. Krātera teritorija bija tā izpletusies, ka �ī ēka tagad atradās uz pārkares virs bezdibeņa. Tā nu �ī pamestā ēka tur stāvēja aug�ā virs raktuvju dzīlēm.

Skola tika atvērta da�u dienu laikā. Tajā tika mācīti aptuveni divdes�mit da�ādi priek�meti. Sims Lolness pats pasniedza septiņpadsmit. Da�i veci mācīti vīri savā starpā bija sadalīju�i pārējos priek�metus.

�ajā vakarā Sims Lolness bija atklājis konferenci ar nosaukumu "Kā bizbizmārītes iztiek bez miskastes?".

Viņ� atradās aiz lielas, otrādi apgāztas koka kastes, kas kalpoja par raks�tāmgaldu. Blakus stāvēja bra�ais Plims Tornets, kāpuru slaucējs no Zema�jiem Zariem, kur� asistēja profesoram. Viņ� izturējās pret savu pienākumu ārkārtīgi atbildīgi un centīgi slaucīja melno tāfeli, uz kuras Sims zīmēja. Viņ� palīdzēja arī laboratorijas darbos. Mēmais Plims bija jaunākais no viņiem visiem. Jau bija pagāju�i kādi piecpadsmit gadi, kop� viņ� nerunāja.

"Kā bizbizmārītes iztiek bez miskastes?" Sims Lolness vēlējās pierādīt saviem klausītājiem, ka daba nera�o atkritumus. Viņa skaidrojumi bija apbrīnojami viegli saprotami. Zefs Klaraks, kur� bija piemirsis to, ka visu savu jaunības laiku bijis pamatīgs slaists, uzmanīgi viņā klausījās. Viņ� uzskatīja, ka ir pienācis īstais brīdis pacelt roku, lai rezumētu pro�fesora stāstījumu:

-������� Tātad, ja es esmu pareizi sapratis, tad dabā par atkritumu savācē�jiem kalpo parazīti.

Izdzirdis vārdu "parazīti", Sims Lolness bija pārskaities ne pa jokam.

-������ Parazīti, kaitēkļi� Es nevēlos �ādus vārdus dzirdēt savā klasē, Klaraka kungs! Visa dzīvā radība ir vajadzīga, un dabā visi ir cits no cita atkarīgi.

Un profesors noslēdza runu ar visiem zināmo formulu:

-���� Parazīti neeksistē.

�ī Sima Lolnesa teorija bija pazīstama ikvienam. Pirmo reizi viņ� bija to publiski paudis, aizstāvot Nino un Tesu Alamalas gadsimta lielākajā tiesas prāvā.

Vakarskolas vecākie klausītāji bija nojautusi Sima neizteikto mājienu attiecībā uz Alamalu pāra satrieco�o stāstu. Viņi bie�i vien tika apvainoti parazītiskā dzīvesveidā. Nino bija gleznotājs. Viņa sieva bija dejotāja un virves akrobāte. Kāds gan labums no tādiem tika sabiedrībai?

Viņu dzīve bija aprāvusies traģiskā veidā. Sirds dziļumos profesors bija pārliecināts, ka viņu nāvē bija vainojami visi �ie apvainojumi.

Glu�i personisku iemeslu dēļ Sims Lolness ārkārtīgi pārdzīvoja noti�kumu ar Alamalu pāri. Viņ� raidīja �iglu, saviļņojuma pilnu skatienu pa labi no sevis.

Maja.

Klases kaktiņā, iekārtojusies uz taburetes, Maja Lolnesa adīja. Ap galvu viņai bija apsiets lakatiņ�, un mugurā bija tāda pati brūna pid�ama kā visiem pārējiem. Viņa sēdēja, taisni izslējusies, un viņas pārāk lielās piedurknes nokarājās gar sāniem kā kukaiņa spārni. Viņai mugurā arī katordznieka apģērbs izskatījās kā tērps no modes nama.

Lielākoties Maja profesora stāstījumā klausījās diezgan izklaidīgi.

Visus mācību priek�metus viņa zināja no galvas, un visvairāk prieka viņai sagādāja vecā Roldena pasniegtais vēstures kurss. Da�reiz viņa pārtrauca darboties ap adīkli, lai palūkotos uz visiem di�gariem, kurus da�i idioti bija pakļāvu�i savā verdzībā. Ļaunākais bija redzēt viņus no rīta līdz vakaram rokam un pakļaujam iznīcībai Koku, kura interesēm viņi visi kā viens bija kalpoju�i.

Jāsaka, ka vakarskola bija viņiem devusi mazu cerību staru un ļāvusi nedaudz atgūt arī zaudēto pa�cieņu.

�o garo dienu laikā Maja, saprotams, domāja arī par Tobiju. Viņa atcerējās laiku, kad viņ�, divus gadus vecs, skraidīja pa viņu pirmo māju Galotnēs. Puisēna klusinātais soļu troksnis mājas koridorā nemitējās skanēt viņai ausīs, un Maja joprojām gaidīja atveramies durvis, lai redzētu viņu ienākam istabā.

Toreiz viņa mēdza sev sacīt: "Pasaule pieder divus gadus veciem bēr�niem." Tagad Maja zināja, ka pasaule pieder citiem. �ī pasaule bija apri�jusi un aizslaucījusi viņas dēlu. Tomēr Maja Lolnesa bija cie�i nolēmusi izdzīvot. Abi ar Simu viņi atkal un atkal atkārtoja: "Mēs tagad dzīvojam par trijiem." Viņu dzīvības bija kļuvu�as vērtīgākas. Bija jāiztur.

Sims bija sarunājis Majai mazāk nogurdino�u darbu par Koka dauzī��anu ar kapli. Viņa adīja zeķes krātera sargiem. Viņas adītās zeķes izskaIijās ļoti ērtas, bet Maja īpa�i �im gadījumam bija izgudrojusi rakstu "caurvēj�", kas laida cauri zeķei aukstumu un mitrumu, toties uzturēja sasvīdumu. Pateicoties viņai, sargu kājas mū�dien bija nosalu�as un smirdēja pēc veca siera.

Savā starpā cietumnieki �āda veida darbo�anos dēvēja par "zābotā�u", jo kāds ieslodzītais, vārdā Lū Tanns, kur� pēc amata bija kurpnieks, bija pirmais sācis izgatavot no iek�puses naglotus zābakus D�o Mit�a vīriem.

Sims pastaigājās starp skolēnu solu rindām. Viņ� apstājās blakus Zefam.

-��� Iespējams, ka es izteiktos precīzāk, ja sacītu, ka mēs visi esam para�zīti, Klaraka kungs�

Zefs pasmaidīja. Viņ� joprojām varēja lepoties ar savu izslavēto neglī�tumu, bet viņa �arms un humora izjūta bija pieņēmu�ies spēkā.

-��� Apzinoties mūsu Koka pa�reizējo stāvokli, Sims atsāka, un apzi�noties savu atbildību par notieko�o� Ķērpju straujā savairo�anās, lapu slāņa biezuma samazinā�anās ar katru pavasari, bi�u skaita samazinā�a�nās Kokā� Visi �ie fakti ir trauksmes signāli. Jā, Zef, ļoti iespējams, ka mēs pa�i esam tie parazīti, kurus tu pieminēji. Kādreiz es teicu savam dēlam�

Sima runa pārtrūka. Viņa zods nedaudz notrīcēja. Majas adāmās adatas sāka kustēties lēnāk.

-���� Kādu dienu� es teicu dēlam, Sima balss kļuva klusāka, ka pats skaistākais atklājums, kādu man savā dzīvē izdevies izdarīt, bija tas, ka bojā gāju�ās lapas nenokrīt pa�as no sevis. Viņas krīt tādēļ, ka tās pagrū� jaunas lapas pumpurs. Tā ir dzīvība, kas liek viņām krist! Dzīve! Bet �ajā brīdī, mīļie kolēģi, krīto�ās lapas netiek aizvietotas ar jaunām.

Profesora balss aizlūza. Viņ� apzinājās, ka �ajā brīdī runā arī pats par savu dzīvi un par Tobiju. Viņ� un viņa sieva, abi viņi kādu dienu nomirs, un tā pumpura, kuram būtu bijis jābūt viņējam, kur� būtu viņus pagrū�dis, �ī pumpurs vairs nebija te. Viņu dēls bija pazudis.

Divi sargi soļoja apgaitā pa gaiteni, kas atradās zāles ārpusē. Viņi te nāca, te gāja. Ik pa brīdim viņi soļoja garām logiem.

-��� Es atvainojos, sacīja profesors, paņemdams Plima pasniegto ūdens glāzi. Lūdzu, mirkli uzgaidiet.

Klusumā, kas tobrīd iestājās zālē, bija sadzirdami divi klusi klaudzieni pa kasti, kas bija profesora rakstāmgalds. Zefs Klaraks tūdaļ pat pameta �iglu skatienu uz loga pusi. Tad viņ� noslīdēja no sava krēsla uz grīdas un �etrrāpus virzījās uz priek�u, izlīzdams pa apak�u galdiem un starp savu biedru kājām.

Tas bija visai neparasts skats.

Pārējie izlikās, it kā neko nebūtu manīju�i.

-��� Jautājumi? skanīgā balsī vaicāja Sims Lolness.

Zefs Klaraks, joprojām �etrrāpus, bija nokļuvis līdz pat profesora

rakstāmgalda kastei. Gar logu garām pagāja sargs, kur� neko no notie�ko�ā neievēroja.

Zefs divas reizes pieklauvēja pie kastes. Atvērās lūka. Pa to izlīda mazs ve�uks, kur� viss bija klāts skaidām un koka atlūzām. Viņa vietā ielīda Zefs. Lūka aiz viņa aizvērās. Mazais vecītis nopurināja savu apģērbu un �etrrāpus aizlīda līdz Zefa krēslam, uz kura uzrāpās. Da�i skatieni pavērsās viņa virzienā. Ve�uks tiem atbildēja ar smaidu, no kura viņa mazās, baltās ūsas saslējās gaisā.

Vakarskola nebija nekāda vecu un aptraku�u ļautiņu kaprīze. Kop� savas pirmās pastāvē�anas dienas skola kalpoja kā piesegs milzīgam bēg�anas plānam operācijai "Brīvība". Zem profesora rakstāmgalda ik vakaru tika rakts tunelis. Ik pēc trīsdesmit minūtēm vecī�i nomainīja cits citu, lai turpinātu rak�anu. Par spīti cietajai koksnei, viņiem jau bija izdevies pavirzīties uz priek�u par veseliem pieciem centimetriem.

�ī ēka bija izraudzīta skolas vajadzībām ar nodomu, jo atradās virs krātera vien da�u desmitu soļu attālumā no no�ogojuma. Ņemot vērā Torneta ieteikumus (viņam jau bija priek�zinā�anas bēg�anā) un Sima veiktos aprēķinus, viņiem vēl bija jāpagarina eja tikai par nieka diviem centimetriem. Pēc da�ām dienām tunelis būs izrakts.

Kop� Pola Kolīna izbēg�anas pagāju�ajā gadā viņi zināja, ka �is sapnis ir piepildāms.

Piepe�i Sims sastinga. Skolēni ieklausījās kopā ar viņu.

Zāles grīdu satricināja tuvojo�os soļu dipoņa. Gar logiem varēja redzēt skrienam uzraugus. Grīdas dēļi krak�ķēja. Sims uzmeta �iglu skatienu savam asistentam. Plima Torneta seja bija pavisam bāla. Lielās zāles durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās augums, kuru nebija iespē�jams sajaukt ar citiem.

�is augums gandrīz vai iesprūda durvju ailā. Ar vieglu gurnu kustību pietika, lai durvis izsprāgtu no eņģēm, ļaujot viņam ienākt.

D�o Mit�s nebija īpa�i mainījies.

Viņa stiklainais skatiens pārslīdēja telpai. Mit�s, rāpdamies līdz �ai augstienei, bija izsmēlis savus spēkus, un viņa �aketi klāja taukaini sviedri, kas atgādināja gaļas buljonu. Sprie�ot pēc smirdoņas, kas nāca no viņa puses, arī viņam kājās bija Majas adītās svī�anu veicino�ās zeķes� Pat smēķa gals, ko Mit�s virpināja starp lūpām, bija izmircis sviedros.

Viņ� pagāja uz priek�u vēl trīs soļus, un tas atgādināja noguru�a kalnākāpēja gaitu.

Mugurā viņam bija vecais apģērbs, lai gan svarā viņ� bija pieņēmies vēl vismaz par vienu gramu. Tauku kroka ap viņa vēderu atgādināja jostu, bet bik�u vīles ap resnajiem stilbiem vietām bija pārsprāgu�as.

Svītrainajos uzvalkos tērptajiem ģindeņiem Mit�am pie sāniem vaja�dzēja būt viņa "kreisajām rokām" Limēram un Tornam. Viņiem pa �o laiku nebija izveidojusies neviena jauna krunciņa, bet tas arī bija sapro�tams, jo uz vinu kauliem no miesas tikpat kā nekas nebija palicis.

D�o Mit�s devās tie�i pie profesora rakstāmgalda un uzstutēja uz tā savu elkoni, kas pēc skata drīzāk atgādināja ceļgalu. Pabīdījis sāņus vienu vai divas laboratorijas darbiem paredzētās mēģenes, viņ� ar acīm ieurbās cienījamo klāteso�o pulkā. �īs sirmās galvas, atklātie skatieni, �īs inteliģentās pieres tas bija viss, kas Mit�am visvairāk riebās. Labu laiku viņ� tā stāvēja ar seju pret viņiem, ar pirkstu mēģinot sataustīt savu smēķa galu, kas acīmredzot bija ieslēpies kaut kur smaganās.

Sims Lolness bija pagājis soli sāņus un aizstājies priek�ā savam asis�tentam Plimam Tornetam, kur�, kaktā ierāvies, trīcēja. D�o Mit�s, to ievērojis, piegāja viņam klāt, pabīdot Simu sāņus.

Plim, viņ� teica.

Kop� savas iera�anās krāterī Plims bija kļuvis par D�o Mit�a terora upuri. Tās nebija tās pa�as bailes, kādas izjuta pārējie. Krātera īpa�nieka klātbūtnē viņ� burtiski zaudēja galvu. Pat viņa tēvocim Vigo Tornetam neizdevās izprast, kas Plimā izraisīja tādas �ausmas. Kas bija �īs baisās atmiņas, kuras viņā atmodās, ieraugot Mit�u?

D�o Mit�s bija varen priecīgs, atklājot iespaidu, kādu viņ� atstāja uz Plimu. Par viņa iemīļotāko spēli kļuva vaikstī�anās, rādot zobus. Mit�s saukāja viņu par "Plink�ķi" un reizēm, saitē piesietu, ņēma sev līdzi pastaigā. Kad Plims atgriezās no �īm izklaidēm, viņam tā klabēja zobi, ka nevienam neizdevās puisi nomierināt. Visbeidzot viņ� bezspēcīgi saļima sava tēvo�a rokās.

Naktīs mēmais Plims modās pats no saviem kliedzieniem.

Mit�s piegāja vēl soli tuvāk savai rotaļlietai. Viņ� piebāza ģīmi pie Plima sejas. Nabadziņ� no �ausmām jau bija tuvu paģīb�anai. Viņa acis bai�lēs izvalbījās.

-���� P�pl�plink�, ierēcās Mit�s, saķerdams puisi aiz auss.

Bet �obrīd Mit�am nebija laika vaļoties. Viņ� izslējās un noklak�ķināja savu �etrkār�o zodu viena sava miesassarga virzienā.

Limērs metās tulkot:

-���������� Lielais Kaimiņ� ir ieinteresējies par jūsu skolu. Viņ� redz, ka jums patīk strādāt.

-����������� Tas ir ļoti laipni no viņa puses, �ķelmīgi attrauca Sims. Mums �is darbs ir bēg�ana no realitātes�

Viens Sima mutes kaktiņ� bija savilcies smaidā. Limērs noklepojās un piebilda:

-����������� Profesor, ar jūsu atļauju, man �ķiet, ka D�o Mit�s vēlas, lai jūs viņam sekojat.

Maja paskatījās uz Simu, kur� sazvērnieciski piemiedza sievai ar aci. Sims Lolness bie�i vien tika izsaukts uz pārrunām. No tām viņ� alla� atgriezās sveiks un vesels.

Sims paņēma savu bereti un virzījās uz durvju pusi. �iem āmurgalvām nebija vēlams te atrasties. Nebūtu labi, ja viņi atklātu Zefa Klaraka prombūtni. Profesors vieglītiņām sarauca degunu kā zīmi sievai, kura viņam pamāja pretī.

Mit�s jau grasījās viņam sekot, kad piepe�i sastinga blakus rakstām�galdam. Viņ� bija sajutis kaut ko sev zem kājām.

Ar lielām pūlēm D�o Mit�s pieliecās, lai paceltu no zemes nelielu koka skaidu. Pieliecoties viņa galva atsitās pret tuneļa ieejas vāku.

Skaidas gabaliņ�, ko viņ� turēja starp pirkstiem, bija tas, ko no sava apģērba nopurināja vecais tuneļa racējs ar baltajām ūsām. Mit�s vis�pirms pacēla galvu, lai palūkotos, vai skaida būtu varējusi nokrist no griestiem, tad viņ� to pacēla pie deguna un apo�ņāja.

Zālē bija iestājies �ausmu pilns klusums. Mit�s bāza skaidu dziļāk nāsī un rauca uzacis.

Nebija sadzirdams ne mazākais troksnītis.

-����������� Tā ir pilnīgi svaiga, pāri zālei viņam uzsauca Sims Lolness. Tā ir svaiga skaida.

Mit�s joprojām ostīja savu roku. Sajūtot kaut ko aizdomīgu, viņā atmo�dās dzīvnieka refleksi. Viņa acis �audījās pa orbītām uz visām pusēm.

Maja neuzdro�inājās pat ievilkt elpu. Viņa tikai pameta lūdzo�u ska tienu uz vīra pusi.

Sima seja apskaidrojās.

-����������� Koka milti, sacīja Sims, slaucīdams savas brilles. Es� es tikko kā sazāģēju gabaliņu koksnes, lai parādītu saviem kolēģiem procesu, kā notiek nedzīvās koksnes sadalī�anās pelējuma darbības ietekmē. Ļoti vienkār�s eksperiments. Vai Mit�a kungam �ī tēma �ķiet interesanta?

Sims novietoja brilles atpakaļ uz deguna un piebilda:

-��� Pelējums, kas saēd koksni, varbūt jums tas par kādu atgādina?

Plats smaids atplauka klāteso�o sejās. Tas bija vienlaikus atvieglojuma

un lepnuma pilns smaids. Ar pāris vārdu palīdzību Sims bija izglābis operāciju "Brīvība" un netie�i paudis arī savas domas par Lielo Kai�miņu.

Divi sargi jau stūma Simu uz izeju. Mit�s, cīnīdamies pēc elpas, viņiem sekoja.

Limērs un viņa rokaspui�i veda profesoru uz Plikadīdu nometni.

�ī situācija atkārtojās ikreiz, pienākot jaunam pievedumam. Simu Lolnesu stādīja priek�ā nesen sagūstītajiem Plikadīdām, solot, ka tas, kur� profesoru atpazīs, nekavējoties tiks atlaists brīvībā.

�ādu izdarību mērķis bija pierādīt Sima sadarbību ar ienaidnieku zāles ļaudīm. Jau labu laiku Mit�s apgalvoja, ka Sims viņiem esot pārde�vis sava izgudrojuma noslēpumu. Ja kaut viens no Plikadīdām profesoru atpazītu, tas kalpotu kā oficiāls viņa vainas pierādījums.

Simam par lielu pārsteigumu, līdz �im vēl neviens pats Plikadīda �ai �antā�ai nebija pakļāvies. Tas ta�u viņiem būtu bijis pavisam vienkār�i izlikties, ka ir viņu atpazinu�i. Kas bija �ie savādie radījumi, kuri melu vietā deva priek�roku nebrīvei? Sims nebija dro�s par to, ka pats viņu vietā spētu izturēties tik drosmīgi.

�ajā vakarā uz krāteri bija atvesti deviņi jauni Plikadīdas. Starp tiem bija arī kāds desmit gadus vecs bērns.

Mēness Seja skatījās uz vīru, kas sēdēja viņu priek�ā. Viņ� nelīdzinājās citiem medniekiem, kurus zēns bija sastapis kop� savas iera�anās Kokā.

Uz galvas vīrietim bija dīvains, plakans priek�mets, bet priek�ā acīm caurspīdīgi rimbuļi. Aiz �iem lodziņiem varēja saskatīt patīkamu, maz�liet sapņainu skatienu.

Ikviens no pārējiem astoņiem gūstekņiem gāja garām �im vīrietim ar aplī�iem uz acīm. Viens no sargiem atkārtoja:

-������ Nu, ieskaties, ieskaties! Viens vienīgs vārds, un tu varēsi atgriezties mājās!

Tāpat kā visi pārējie, arī �alams paziņoja, ka nepazīst �o vīrieti.

Pienāca Mēness Sejas kārta.

Tēlotā līdzjūtībā apsargs noglāstīja zēna skaustu, sakot viņam:

-������ �ī ir tava pēdējā iespēja, mazais. Es paie�u malā un ļau�u tev minūti viņu apskatīt. Labāk saki, ka tu pazīsti viņu.

Citādi tu nokļūsi bedrē, no kuras izrāpsies pēc piecdesmit gadiem, pīdamies savā baltajā, garajā bārdā.

Bet jaunais Plikadīda nepazina sev priek�ā sēdo�o vīrieti, kur� ar interesi nolūkojās viņā. Mēness Seja toties labi sajuta labvēlību, ko

izstaroja vira skatiens. �is skatiens bija dzidrs, un tajā atspoguļojās dziļa inteliģence.

Piepe�i abi caurspīdīgie lodziņi aizrasoja.

Vīrietis noņēma tos no acīm, atklādams asarās mirdzo�us vaigus, Pārbaudījis, ka sargs neklausās, viņ� �ukstēja:

-���� Kur tu to dabūji, mazais?

Mēness Seja nesaprata. Cik vien klusu spēdams, vīrietis atkārtoja savu jautājumu:

-��� Saki, kur tu dabūji to, kas tev ir ap kaklu!

Zēns uzlika plaukstu uz medaljona, kuru viņam bija izgrebis Jaunais Koks. Vai �ī atkal bija kāda viltība? Vai viņam vajadzēja uz �o jautājumu atbildēt? �is vīrs katrā ziņā viņam iedvesa uzticību.

Bet sarunu aprāva sarga iera�anās.

-���� Nu? viņ� vaicāja, atgrie�oties pie gūstekņiem.

-��� Nē, Mēness Seja steig�us atbildēja.

Spēcīga dunka aizsūtīja viņu atpakaļ pie pārējiem.

Sims Lolness palika viens. Profesors ne pārāk uzticējās nejau�ībām, viņ� uzticējās dzīvei.

Kā gan tas varēja gadīties, ka �is jaunais Plikadīda nēsāja ap kaklu Lolnesu zīmi?

Tad viņ� atgriezās guļamtelpā, kur jau atradās viņa biedri.

-���� Opsā! viņ� ienākdams noteica.

Tā viņ� sacīja vienmēr, kad bija paveicis kaut ko sare�ģītu. Viņ� varēja trīs stundas no vietas cirst koku raktuvēs, bet, kad, pārstājis rakties, viņ� noteica savu "opsā", tas izklausījās tā, it kā �is darbiņ� viņam būtu bijusi vien neliela izklaide.

Sims nestāstīja Majai par to, ko bija redzējis ap kaklu jaunajam Plika�dīdām, bet nākamo dienu laikā juta, kā viņu pamazām pārņem �aubas. Tās bija niecīgas, gandrīz nemanāmas �aubas, kuras klusi rosījās kaut kur iek�ienē.

-��� Vai viss kārtībā, manu Sim?

-��� Jā, Maja.

vai�esi par kaut ko aizdomājies?

Viņa to alla�iņ sacīja ar smaidu, jo �o vairāk nekā trīsdesmit kopā pavadīto gadu laikā Maja vēl nebija redzējusi profesoru ne par ko nedo�mājām.

Varbūt, Maja, varbūt.

Par ko tu domā?

Viņi abi bija novājēju�i, noguru�i, pārsalu�i ieslodzītie, kuru rokas bija vienās skrambās un kuri centās aizmigt uz cietajiem dēļiem, kas viņiem bija atvēlēti par gultām. Par spīti tam, da�kārt, izdzirdot viņus tumsā sarunājamies, radās iespaids, ka viņi atrodas savā kāzu ceļojumā.

Lū Tanns, vecais kurpnieks, kur� gulēja uz lāviņas virs viņiem, nebei�dza vien apbrīnot Lolnesu pāri.

Da�reiz Lū Tanns, viņos klausoties, iedomājās pats par savu ģimeni.

Toreiz, kad Koka Padome nokļuva visai neapskau�amā situācijā, Lū bija piekritis paslēpt savā darbnīcā padomnieku Roldenu. Da�as dienas Roldens bija pavadījis kurpnieka noliktavā, kurā glabājās ādas.

Pēc nedēļas pie viņa ieradās kareivji.

-����������� Jūsu kurpnieka darbnīcā o� pēc vienas vecas galo�as, bija teicis patruļas galva.

Lū Tanns palūkojās uz savu sievu, kura nodūra skatienu. Viņam tūdaļ viss bija skaidrs.

-��� Tu? tas bija viss, ko viņ� teica savai sievai.

Vīri izvilka Roldenu no nojumes, novilka vecajam vīram kurpes un jokodamies uzvilka tās viņam uz rokām.

Lū Tannu bija nodevusi viņa pa�a sieva un trīs bērni. Tajā pa�ā dienā abi vīrie�i nokļuva ieslodzījumā krāterī.

-���� Par ko tu domā? Maja nakts tumsā atkārtoja.

-��� Es redzu mazliet gaismas, Maja.

Viņa nodomāja, ka Sims runā par mēness gaismas staru uz guļamtelpas griestiem. Bet Sima Lolnesa prātu bija aizņēmusi glu�i cita gaisma.

Iespējams, ka kaut kur atradās Tobijs. Dzīvs.

Ērti iekārtojies veca ķērpju pudura virsotnē uzslietajā būdā, Nils Āmens lūkojās sev priek�ā izklātajā milzīgajā kartē.

Ar katru dienu tā kļuva arvien zaļāka.

Ik vakaru viņam nācās iezīmēt kartē jaunus ķērpju me�us. Ar viņa rīcībā eso�ajiem tūksto� me�cirtējiem vairs nepietika. Tādēļ viņ� pie�ņēma aizvien jaunus darbiniekus.

Nils palūkojās pa logu uz apsnigu�ajām ķērpju aud�u galotnēm un atcerējās, ka �odien ir Ziemassvētki. Tad viņ� pārslīdināja plaukstu pāri sejai.

Nilam dzīvē bija veicies. Da�u gadu laikā viņ� bija sasniedzis ievēro�jamus panākumus. Viņ� bija iemantojis tēva un me�cirtēju uzticību, kā arī panācis savas teritorijas neatkarību.

Veiksme viņam smaidīja. Ķērpji bija sāku�i strauji izplatīties pa zariem un arī Koka centrālo daļu. Iedzīvotāji no visiem reģioniem bija spiesti vērsties pēc palīdzības Amenu me�os, kas tagad apvienoja visus me�cirtējus.

Nils saviem strādniekiem maksāja labas algas. Viņ� bija iekārtojis tiem atsevi�ķus ciematus, kuros me�cirtēji mitinājās kopā ar savām sievām un bērniem. Nekas tāds cituviet nebija redzēts. Tautā iegājās tādi izteicieni kā "laimīgs kā viens me�cirtējs", "smaids, kas gā� kokus", "apvēlies kā me�cirtēja sievas zīdainis".

-��� Vai tagad es drīkstu doties uz mājām?

-��� Jā, protams, Nils atbildēja.

Viņ� bija piemirsis viru, kur� bija atnācis, lai uzasinātu vina cirvi.

-��� Jūs atkal meklēja tas puisis, me�cirtējs numur 505.

-��� Viņ� nenosauca savu vārdu?

Nilam nepatika, ja me�cirtēji sevi dēvēja pēc numuriem.

-��� Es viņam teicu, ka jūs neesat �eit.

-����������� Paldies. �I jau ir tre�ā reize, kad viņ� cen�as mani satikt, atbildēja Nils. Man nav laika. Tagad tu vari iet. Aiztaisi kār tīgi durvis, un priecīgus Ziemassvētkus! Nodod sveicienus arī savai sievai.

-��� Jums tāpat, aizejot novēlēja vīrietis. Nils pasmaidīja. Viņam pa�am nebija sievas, kurai

nodot sveicienus. Viņ� būtu varējis pasveicināt savu tēvu, bet Norzs jau vairākas nedēļas strādāja cirsmā, kas atradās Koka otrā galā.

Visi atzina, ka jaunais Nils Āmens aizstāv savējo intereses, nepakļaujoties nedz spiedienam no Galotņu Ligz�das, nedz arī no D�o Mit�a krātera. Jā, Nils Āmens nebija atkarīgs ne no viena, toties no viņa gan bija atkarīgi daudzi.

Jā, Nilam dzīvē bija vei�cies.

Un, kā jau tas bie�i gadās tiem, kuriem dzīvē ir vei�cies, �ajā Ziemassvētku rītā viņ� bija viens.

ar to, īstam

Norzs Āmens no sirds atbalstīja savu vienīgo dēlu. Bija pieticis ka viņ� citādām acīm paskatījās uz Nilu, lai zēns atplauktu un pa

parādītu, uz ko ir spējīgs. Norzs deva Nilam padomus un centās nodot viņam savu pārliecību par Āmenu me�u neatkarību.

Nils bija senās me�cirtēju dinastijas pēdējā atvase. Pirms daudziem gadiem viņa tēvs bija nodevis Āmenu neatkarības ideju, lai iztaptu bagātajiem me�u īpa�niekiem. Tolaik viņ� vēl strādāja pie Tobija bagā-| tās vecmāmiņas Alnorellas kundzes. Tagad, līdzīgi visiem, kuri savā dzīvē smagi kļūdīju�ies, Norzs savas atgūtās brīvības vārdā bija gatavs uz visu.

Viņa piedziedājums jau brī�iem kļuva apnicīgs:

-��� Atceries, Nil, vai nu brīvība, vai nāve.

To sakot, Norza skatiens kļuva bargs, bet Nils pieņēma maza svētuļa izskatu un noslīga ceļos pie tēva kājām:

-��� Āmen!

Abi �ie vīri bija iemācīju�ies mīlēt viens otru.

Nils piepe�i sajuta, ka viņu apņem auksta gaisa plūsma. Sabāzis dūres kabatās, zēns vēlreiz ieskatījās Koka kartē. Viņa tēvs atrodas tur aug�ā un kopā ar draugiem svin Ziemassvētkus.

Viņ� mācēja dzīvot.

Visbeidzot Nils pastiepās, lai paņemtu bļodiņu ar tajā iemērkto otu.

-��� Atkal jāstrādā?

-��� Jā, viņ� atbildēja. Bet man patīk darbs.

Pagāja da�as sekundes, līdz Nils aptvēra, ka kāds, kur� atrodas aiz muguras, ar viņu sarunājas. Pagrie�oties viņ� ieraudzītu jaunu, apmē' ram sava vecuma me�cirtēju, kur� glu�i kā no zila gaisa bija pēk�ņi uzradies �ajā ķērpju pudura augstienē, kas kalpoja Nilam par darba kabinetu. Bet viņ�, nenovērsis skatienu no kartes, turpināja ar zaļajā krāsā samērcēto otiņu iekrāsot kādu pla�u teritoriju.

-��� Es esmu me�cirtējs numur 505, zēns viņam sacīja.

-��� Es zinu, Nils atbildēja. Tu nesvini Ziemassvētkus kopā ar savējiem?

-��� Nē, otrs viņam atbildēja. Tu jau arī ne?

-��� Nē.

-���� Un ko tu gribi?

es gribu tev pateikt paldies un lūgt tavu palīdzību.

Vispirms saki, kādu palīdzību tu vēlies, paldies pateiksi pēc tam.

Tu jau reiz man palīdzēji. Tas bija sen.

Var jau būt.

Tu manis dēļ riskēji ar savu dzīvību.

Nils Āmens pārtrauca krāso�anu. Tas bija noticis vienu vienīgu reizi. Vai patiesi bija iespējams, ka� Tobijs.

jā, Nil.

Tagad beidzot viņ� pagriezās.

Ieraudzījis Tobija apģērbu, viņ� mirkli �aubījās. Bet tad Nilam acīs �..iskrēja asaras un viņ� steidzās apskaut draugu. Cie�i jo cie�i viņi satvēra viens otru. Kādu mirkli abi paskatījās viens otram acīs, lai pēc tam atkal saspiestu otru no visa spēka. Klusumā, kas bija iestājies būdā, viņi gan smējās, gan raudāja. Tik daudz mēne�u, tik daudz gadu bija pagājis� Abi zināja, cik daudz ir otram parādā.

Visbeidzot Tobijs ierunājās:

-�� Es tagad saprotu, kāpēc visi me�cirtēji tevi tā mīl, ja tu viņus sagaidi �ādi.

Nils smaidot atgrūda Tobiju.

-��� Aizveries, numur 505!

Tad viņ� apsēdināja draugu sev pretī.

-��� Tev mugurā ir mūsējo apģērbs.

-� Jā, pēc me�cirtējiem ir pieprasījums. Es gribēju tevi satikt un tāpēc iestājos darbā.

-��� Un cik ilgi tu jau strādā?

-��� Nepilnas divas dienas.

-� Stāsti, teica Nils. Te visi domā, ka tu jau sen esi pagalam. Tev noteikti ir pāris vārdu man sakāmi.

-��� Jā gan, piemēram: "Man traki gribas ēst."

Nils satvēra auklu, kas karājās ārpusē aiz loga, un uzvilka tās galā pie�sieto grozu, pilnu ar kūpinātu gaļu un lapu mīklas pīrādziņiem. Tobijs izvilka no groza ar cukura sīrupu pildītu vafeli un iecirta tajā zobus.

Arī pirms diviem gadiem Tobijs bija paēdis, pateicoties Nilam Āmi nam. Tas notika kādā me�cirtēju būdā, un Tobijam pa pēdām torel sekoja vairāki simti vīru. Jāatzīst, ka Nila ēdienkarte kop� tiem laikiei bija manāmi uzlabojusies�

-��� Kur� tev to visu gatavo? piestūķējis pilnu muti, vaicāja Tobijs.

-��� Draugi.

-��� Hm, atgādina ēdienus no mūsu reģiona. Tobijam �ķita, ka viņ� atpazīst Seldoru fermā gatavotos labumus.

-��� Un kur ir tas tavs reģions? nopietni vaicāja Nils. Tobijs pārtrauca ko�ļāt. Jau labs laiks bija pagājis, kop� viņ� vairs

nevarēja atbildēt uz �o jautājumu.

-��� Pastāsti man par Koku, lūdza Tobijs.

-��� Un ko tu gribi zināt?

-��� Visu. Itin kā es būtu ieradies no tālienes.

Nils palūkojās uz draugu. Viņ� neap�aubāmi bija ieradies no tālienes. Tobija izskats pa �o laiku bija nedaudz mainījies. Mati bija izaugu�i garāki un savēlu�ies. Viņa pleci me�cirtēja apģērbam bija mazliet par �auriem, bet zēna kustības bija veiklas un spēcīgas.

Nils izstāstīja, kā bija izlīdzis ar tēvu, kā kop� tā laika strauji progresēja ķērpju audzes un kā bija veiksmīgi attīstījies viņu mazais ģimenes uzņē�mums� To visu viņ� stāstīja vienkār�i, bez lielības, neuzsvērdams savus nopelnus, bet atzīstot, ka viņam ir diezgan labi veicies. Viņ� pastāstīja, ka liek organizēta milzīgo me�a platību apsaimnieko�ana un sadalī�ana sektoros, izstāstīja par me�cirtēju ciematu izveido�anu, par mieru un labklājību, ko nodro�ina viņa amats.

Tobijs uzmanīgi klausījās, vienlaikus vērodams Nila plaukstu, kas kā tauriņ� lidinājās virs Koka kartes, precizējot lielāko reģionu nosauku�mus, tajos sastopamo ķērpju paveidus un pieminot arī me�cirtēju grū�tības cīņā ar bārdainā ķērpja garajām, nokarenajām �ķiedrām.

Tā, lūk, Nils pabeidza savu stāstījumu. Es nevaru sūdzēties, ka mums te klātos slikti. Dzīve par mani ir labi parūpējusies.

Tobijs kādu brīdi klusēja, tad notrauca no plaukstām ēdiena drupa�as un, cie�i ieskatoties Nilam acīs, vaicāja:

-��� Un citi?

-��� Citi?

-��� Jā, citi. Viss pārējais Koks. Tad, kad izbā� degunu no sava me�a�

-��� Ā� Nūjā. Citi. Tiem neklājas pārāk labi, man �ķiet.

-��� Tev �ķiet?

-��� Man� Man ir daudz darba, Tobij. Es nevaru rūpēties par visu.

Nils bija piecēlies kājās. Viņ� piegāja pie maza skapī�a un izņēma no

tā pudeli.

-��� Tad tev nekas nav zināms?

-��� Ir.

-��� Pastāsti man visu, ko tu zini.

-����������� Es zinu, ka Kokam iet slikti. Es zinu, ka tavi vecāki atrodas viena resna plānprātiņa krāterī. Es zinu, ka viena cita, turklāt bīstama, vājprā�tīgā rokās atrodas Galotnes. Es zinu, ka visur valda cie�anas un ka mūsu pasaule pieder neprā�iem. Es to visu zinu, Tobij, bet es neesmu Koka sargs. Es rūpējos par saviem cilvēkiem, un tas jau arī nav maz.

Viņ� paņēma divus koka kausiņus un piepildīja tos ar pelēcīgas krāsas ūdeni.

-��� Tas ir Sūnu pelēkais. Uzlabo garastāvokli.

Tobijs rāmi, bet neatlaidīgi turpināja:

-����������� Es zinu, ka tu esi drosmīgs puisis, Nil. Vienīgi pateicoties tev, es esmu dzīvs. Bet vienu lietu gan es nesaprotu kā gan tu vari man tik ilgi stāstīt par Koku, nepieminot Plikadīdas, nenosaucot ne D�o Mit�a, ne Leo Blīsa vārdu�

-����������� Es rūpējos par tiem, kuri atrodas manā tuvumā, atbildēja Nils. Bet tu pats? Kur tu biji visu �o laiku? Ko tu esi izdarījis Koka labā?

Nils iedzēra pelēko dziru. Būdā bija iestājies dziļ� klusums. Bija dzirdams vienīgi troksnis, kad nelielas sniega pikas atdalījās no ķērpju zariem un krita zemē. Abi draugi lūkojās grīdā.

-����������� Piedod, pēc krietna brī�a ierunājās Tobijs. Es tev pārmetu to, kas patiesībā man jāpārmet sev pa�am.

Nils grasījās kaut ko atbildēt, tomēr pēdējā brīdī apklusa un kādu brīdi nesacīja neko. Visbeidzot viņ� paskaidroja:

-����������� Par to, ko tu man tagad stāsti, es domāju katru nakti. Es vairs neguļu. Es domāju par visu, kas �ajā pasaulē ir sagājis �ķērsām. Es domāju par taviem vecākiem. Tavu mammu es esmu redzējis vienu vienīgu reizi, Galotnēs, kad mēs ar tevi vēl bijām mazi. Un �os trīs gadus es par viņu domāju katru vakaru. Katru vakaru! Bet man nav pietiekami daudz spēka, Tobij� Es nezinu, ar ko būtu jāsāk.

-��� Tas arī ir pats galvenais jautājums, Tobijs atbildēja. Ar ko sākt?

-��� Tu izskaties noguris�

-����������� Jau vairākus mēne�us es neguļu visai ērtās viesnīcās, Tobijs atbil�dēja un izstaipījās.

-��� Varbūt man atradīsies kaut kas labāks, ko tev piedāvāt.

Nils Amens veda Tobiju sev līdzi. Viņi norāpās lejup pa virvju kāpnēm un apmēram stundu soļoja cauri tum�ajiem me�iem. Tur nebija nevie�nas iestaigātas takas. Draugi līkumoja starp sūnu liānām.

Tobijs ievēroja Nila izmantotās viltības, lai aiz viņiem nepaliktu nekādu pēdu. Viņi gāja pa slepenām ejām starp efejām un zem mizas izraktiem gaiteņiem.

Vēlāk viņi �ķērsoja lipīgu ķērpju audzes cilvēka augumā.

-��� Vai tu gribi mani aizvest līdz pasaules galam? Tobijs vaicāja.

-��� Jā. Bet mēs jau esam gandrīz klāt.

Me�a bie�ņa kļuva necaurejama. �ajos zaros, visticamāk, kādu gad�simtu neviens nebija spēris kāju. Krūmāji aiz viņiem cie�i sakļāvās.

�ķērsoju�i pāri aizai koka mizā iekārtu tiltiņu, viņi atkal iegāja me�ā. Piepe�i no ķērpju zaru velves atdalījās un gāzās lejup balta bumba. Tobijs atlēca sāņus, bet Nils nepaguva. Viņa galva un pleci pazuda zem baltās masas. Nils nopurinājās, lai no tās atbrīvotos. Tobijs bija pārlieci�nāts, ka tas nevarēja būt nekas cits kā sniega blāķis.

Draugs tie�i tā arī iekliedzās:

-��� Ei, Sniedziņ!

Tad no baltās bumbas izlīda pāris roku, pāris kāju un parādījās galva un acis.

-����������� Sniedze, izbeidz! Nils Āmens vēlreiz uzsauca un, saķēris dzīvo bumbu aiz kājām, iemeta īstajā sniegā.

Bumba izrādījās mazītiņa, glu�i mikroskopiska trīs gadus veca mei�tene, kurai galvā bija bieza cepure no balta zīda. Noskaitusies viņa sacēla ap sevi sniega mākoni un nozuda.

Kad sniega smalkie putekļi bija nosēdu�ies atpakaļ uz zemes, Tobijs sev klusībā vaicāja, vai nav nule kā redzēto ainu nosapņojis. Bet Nils izkliedēja viņa �aubas, sacīdams:

-��� Tā ir Sniedze. Āmenu me�a teroriste. Vēl pēc mirkļa viņi meitēnu atkal ieraudzīja pie ķērpju

krūmos noslēpu�ās mājiņas durvīm. Tagad Sniedze bija uzrāpusies mugurā jaunai sievietei. Abas divas lūkojās uz atnācējiem.

-��� Mazā man jau teica, ka jūs esat divatā.

Sieviete Tobiju tūdaļ nepazina, bet viņ� gan iekliedzās:

-��� Mija!

Mijas Aseldoras piemīlīgo seju viņ� nebija aizmirsis.

-��� Tobij? viņa izrunāja stostīdamās, it kā sarunātos ar rēgu.

Mija pieskārās Tobija pierei, lai būtu pavisam dro�a, ka tie ir dzīva cilvēka kauli un miesa, kas te stāv viņas priek�ā. Sniedze ne mirkli neno�vērsa skatienu no jaunatnācēja.

Durvīs parādījās arī Lekss Olmehs. Mazā Sniedze nokāpa mammai no muguras, lai uzrāptos uz pleciem tēvam. Tobijs apskāva visu ģimeni.

Mija, skaistule no Dāmu dīķa! Un Zemo Zaru dzirnavnieku dēls Lekss! Tobija prātā uzzibsnīja atmiņas par Seldoru fermu, par Olmehu dzirnavām un Tomblas cietumu. Viņ� skatījās te uz stalto Leksu, te uz viņa sievu, te uz mazo Sniedzi un visbeidzot uz Nilu Āmenu.

-����������� Viņ� ļāva mums �eit patverties, Lekss sacīja, norādot uz Nilu. Nevienam nav zināms, ka te atrodas �ī māja. Mani vecāki dzīvo kopā ar mums. Un �ī ir mūsu meita�

Tobijs ievēroja divas ēnas, kas kustējās mājā. Viņ� iegāja sasveicināties ar Leksa vecākiem.

Pirms daudziem gadiem �ie ļaudis bija viņu nodevu�i. Pietika uzmest vienu vienīgu skatienu viņu sejām, lai saprastu, ka �odien tie ir glu�i citi cilvēki. Olmehas kundze nometās ceļos pie Tobija kājām.

-��� Mans mazais. Mans maziņais�

Tobijs centās viņu piecelt, bet bija nepiecie�ama pārējo trīs vīrie�u palīdzība, lai to beidzot izdarītu. Viņa nebeidza atkārtot:

Mazais, mīļais zēns�

Olmehas kundzes aizkustinājums izraisīja saproto�u smaidu visu klāteso�o sejās.

Mammuci, nesadedzini, lūdzu, Ziemassvētku desu! sacīja Lekss, kuram bija zināmi labākie paņēmieni, kā ievilināt māti atpakaļ vir�tuvē.

Tobijs palūkojās uz glīti uzklāto galdu. �eit jautās Aseldoru burvju spējas uzklāt brīnumjauku svinību galdu kaut otrā pasaules malā. Un saskaņā ar labākajām Seldoru tradīcijām galda piederumi bija uzlikti arī abiem ciemiņiem, par kuru iera�anos mājiniekiem nekas nebija zināms.

Tobijs uzmeta �iglu skatienu Nilam. Pirms kāda laika draugs būtu varējis atspēkot Tobija pārmetumus, izstāstot, ka slēpj �o ģimeni sava me�a dziļumos� Bet viņ� neko nebija teicis.

"Es rūpējos par savējiem" tas bija vienīgais teikums, ko viņ� bija atkārtojis vairākas reizes. Viņa sirdij bija jābūt tik lielai kā prāvam ban�keta galdam, lai ap to pietiktu vietas visiem �iem cilvēkiem.

Grūti pateikt, kas tie�i padara svētkus neaizmirstamus.

Svētki ir noslēpums, kuru nevar vienkār�i pasūtīt.

Bet �im Āmenu me�u dziļumos paslēpto ļau�u pulciņam piemita tuk sto� detaļu, kas ļāva pārvērst vienkār�u maltīti brīnumainā notikumā, vecāki, vecvecāki, viens mazs meitēns, draugs, kuru visi uzskatīja par zudu�u, garda maize, domas par tiem, kuri �obrīd neatradās kopā ar viņiem, izlīgums, uguns liesmas kamīnā, kāds, kur� bija sagatavojies pavadīt Ziemassvētkus vienatnē, sniegs aiz loga, trauslā laimes izjūta, skaistā Mija, vīna maigā gar�a, kopīgās atmiņas un Ziemassvētku desa.

Neticami, cik daudz labu lietu var satilpt mazītiņā istabiņā, kurā nepietiktu vietas pat vienai stāvus novietotai dievgosniņai.

Tobijam nu bija skaidrs, no kurienes Nils saņēma ēdienu, kurā bija ar viņu dalījies. Maltītes laikā viņam izstāstīja, ka pārējie Aseldoru ģimenes locekļi bija paliku�i savā fermā, nespējot pamest Mano vienu likteņa varā. Vēl Tobijs uzzināja, par ko bija pārvērsta Seldoru ferma un kas vispār notika Kokā.

Aug�ējo Zaru ļaudis dzīvoja bailēs un trūkumā. Visi bija sapulcināti vecajos daudzdzīvokļu kvartālos, kurus no neeso�ām briesmām aizsar�gāja grāvji un nocietinājumu mūri. Pie D�o Mit�a krātera ieejas alla� pulcējās garas trūkumcietēju rindas tie visi gaidīja iespēju izlūgties kādu mazumiņu skaidu, lai no tām sev pagatavotu atbaido�u zupu.

Pols Kolīns nebija melojis. Stāvoklis Zaros bija kritisks, un Koka stun�das bija skaitītas.

Ikviens ārsts, izklausot Koku, būtu teicis: "Labi, tagad jokus pie malas. Pārtrauciet visas savas aktivitātes un dodieties piecdesmit gadu ilgā atpūtā. Skatieties mākoņos un nedariet neko citu. Pēc tam atnāciet atrādīties."

Vēlāk visi devās laukā skatīties, kā mazā Sniedze slidinās pa aizsalu�o strautu, bet Tobijs un Mija palika mājās vieni. �ajā brīdī Tobijs iedro�i�nājās viņu uzrunāt:

-��� Es gribēju tev pavaicāt�

Mija viņam uzsmaidīja. Viņa zināja, ko Tobijs gribēja noskaidrot. Tāpēc, nesagaidījusi jautājuma beigas, attrauca:

-��� Viņ� atnāca viņai pakaļ�

Un tad, palūkojusies uz Tobiju pavisam nopietni, piebilda:

-��� Mēs visi bijām Seldorā. Leo Blīss ieradās pēc viņas�

Ārā bija dzirdami mazās Sniedzes smiekli.

-���������� Eli�a un viņas māte dzīvoja kopā ar mums, Mija turpināja. Mit�a viri izpostīja viņu kūniņu audzētavu. Tad viņas, meklējot patvērumu, atnāca uz Seldoru. Un tad kādu dienu� Vienu dienu Leo Blīss ieradās ar trim kareivjiem, lai viņu aizvestu. Viņ� pirms tam bija sastapis Eli�u vienu vienīgu reizi uz �ķībā zara stundas gājiena attālumā no fermas. Viņ� to aizveda, un mēs tur neko nevarējām darīt. Nākamajā dienā I�a, viņas mamma, arī devās prom. Viena pati. Mēs pat nezinām, kurp viņa devās un kur viņa tagad slēpjas�

-��� Un Eli�a? Kur viņa ir? Tobijs jautāja.

-��� Lekss saka, ka Galotnēs. Visi vienmēr piemin Ligzdu�

-��� Ligzdu?

-��� Leo Blīss dzīvo Ligzdā. Eli�a noteikti ir tur aug�ā pie viņa.

Tobijs palūkojās uz durvju pusi. Tur stāvēja Nils. Viņ� bija visu noklausījies. Viņ� bija dzirdējis par Eli�u meiteni, kuru Leo Blīss bija atradis Zemajos Zaros. Bet līdz �im viņ� neko nezināja par �īs meitenes saikni ar Tobiju�

Nils un Mija, pamanīju�i valgumu sava drauga acīs, viens otram gan�drīz nemanāmi uzsmaidīja. Tobijs bija vienīgais cilvēks �ajā istabā, kur� negribēja pamanīt, ka Eli�as dēļ bija galīgi zaudējis prātu.

Tobijs pagaidām apmetās pie Mijas un Leksa. Ja arī viņ� būtu gribējis nekavējoties doties ceļā, tad Tobijam nāktos ņemt sev līdzi mazo Snie�dzi, kura cie�i turējās viņam ap kaklu, un nebūtu tāda spēka, kas varētu likt viņai atlaisties.

Tobijs priecājās, ka viņam bija laimējies atrast �o gadījuma patvērumu me�a biezokņos. Viņam patika siltās attiecības ģimenē, pie kuras viņ� bija apmeties. Te viņ� vienmēr varēja atrast naktsmājas tajās dienās, kad negāja darbā.

Jo tie�i me�cirtēja numur 505 vieta bija atslēga visiem viņa nākotnes plāniem. Tobijam nebija padomā uz mū�u nozust me�os. Viņ� ticēja, ka, strādājot plecu pie pleca ar citiem Koka iedzīvotājiem, atradīs kādu iespēju savu nodomu īsteno�anai.

Tātad tovakar pēc jauki pavadītās dienas Nils devās projām viens pats. Naktij iestājoties, viņ� bija sasniedzis savu darbistabu ķērpju pudura augstienē. Atverot durvis, zēns tūdaļ ieraudzīja sniega pēdas uz grīdas dēļiem. Nila prombūtnē �eit kāds bija ieradies.

Nils iededza lampu. Viņa krēslā lielās ķērpju me�a kartes priek�ā ar muguru pret ienācēju sēdēja kāds cilvēks.

-��� No kurienes tu nāc? viņ� vaicāja.

-��� �odien ir Ziemassvētki, Nils atbildēja.

-��� �odien?

-��� Jā, �odien.

-Ā�

-��� Biju ciemos pie draugiem, Nils turpināja.

-����������� Mana tante nemīlēja Ziemassvētkus. Kad es biju maziņ� un dzīvoju pie viņas, man bie�i nesanāca tos svinēt. Bet es zinu, ka me�cirtēji ir uzticīgi tradīcijām�

Vīrietis pagriezās pret Nilu. Tas bija Leo Blīss, kur� turpināja:

-��� Es te gāju garām. Tāpēc arī uzkāpu.

Nils nekustīgi stāvēja un skatījās uz viesi. Leo bija licis sev pa�ūdināt ziemas apģērbu no sirseņa pavēderes melnās ādas. Pret loga rūti sitās krīto�ais sniegs, un ap būdu spalgi gaudoja vēj�. Izklausījās, it kā bērni draiskodamies un spiegdami mestu pret logu sniega pikas.

-����������� Es tev piekodināju �urp nenākt, Nils Āmens nomurmināja. Mūs nedrīkst redzēt kopā.

Un viņi paspieda viens otram roku.

Eli�a dziļi jo dziļi ievilka nāsis pankūku smar�u. Viņa redzēja gan krāsainos audumus, gan matra�us un arī savas Zemo Zaru mājas apa�ļās sienas. Viņa bija viena. No atvērtajām durvīm uz grīdas krita liels gaismas laukums.

Piepe�i krīto�ās gaismas kūlī parādījās un kā dejā sagriezās smalki jo smalki zeltīti putekļi. Tas bija virpulis, kas no āra iebrāzās mājā un slīdēja pa tās sienām. Vēj� bija karsts. "Tas ir Tobijs," viņa nodomāja. Eli�a gribēja doties uz durvju pusi, bet vēj� bija tik spēcīgs, ka neļāva viņai pārvietoties.

Tad viņa sajuta kādu roku pieskārāmies savai.

Eli�a pamodās vienā acumirklī. Vēl nepaspējusi pat atvērt acis, viņa savilkās kamolā tik ātri kā zirneklis, kuram uzbrūk. Pielēkusi kājās, viņa spēji atliecās, uzlēca gaisā milimetra augstumā un piezemējās uz sava uzbrucēja, atliecot abas tā rokas uz muguras.

-��� Zobus nē, jaunkundz. Neizdauziet man zobus.

Tagad Eli�a atvēra acis.

-����������� Tas esmu es Tupenis. Neizdauziet man zobus. Tie ir pavisam jauni.

-��� Tupenis?

-���� Es jums atnesu pankūkas.

Pankūku smar�a. Lūk, kas bija izraisījis viņas sapni.

-��� Lūdzu, piedod, Tupeni. Un paldies par pankūkām!

-����������� Mīļi lūdzu, jaunkundzi Tad jau man drīzāk jums jāsaka "paldies par kūkām"!

Bra�ais zēns Tupenis domāja, ka "paldies par kūkām" patie�ām nozīmē kādam pateikties par kūkām. Viņa krā�ņā valoda reizēm nebija visai precīza.

-��� Es domāju, ka� Cik tagad ir pulkstenis? Eli�a murmināja.

-��� Ir pusnakts, ja es nepārsteidzos.

-��� Te ir auksts.

-����������� Ja jums gadījumā sanāktu atlaist manas rokas, es būtu pateicīgs, ja jūs to neuzskatītu par izmanto�anu.

Eli�a smiedamās palaida viņu vaļā.

Meitene pat nebija aptvērusi, ka sarunas sākumu Tupenis bija pavadī�jis ar pieri pret zemi, ne�ēlodamies par savu situāciju. Tad viņa paņēma pankūku un divreiz salocīja to uz pusēm. Tās bija milzīgas pankūkas, biezas un sausas kā vissliktākā grāmata, bet Eli�a vēlējās izrādīt cieņu sava apsarga gastronomiskajiem centieniem.

Tupenis vēroja viņu ēdam.

Eli�a izjuta īpa�u maigumu pret �o kareivi, kuru, ierodoties Ligzdā, l'iļ.i atkal sastapusi. Tupenis arī tūdaļ atpazina meiteni, kura viņam bija sagadājusi tik daudz rai�u Tomblas cietumā. Bet vienlaikus viņ� jutās tai pateicīgs par to, ka meitene tam bija atklājusi izsmalcinātas izteik�anās mākslu. Tie�i tādēļ kareivis nevienam nebija ieminējies, ka �o meiteni li sastapis jau iepriek�.

Eli�a savukārt pieprasīja, lai Tupenis un vienīgi viņ� nestu tai ēdienu un rūpētos par viņu. �ī jokainā cilvēciņa savādās iedomas ļāva viņai no sirds izsmieties.

Nelaimīgā kārtā viņa bija tam izskaidrojusi, ka nav smalki pagriezties pret dāmu ar muguru, un kop� tās dienas viņ� pa olu pārvietojās atmu�guriski, klupdams pret ikvienu priek�metu, kas vien pagadījās ceļā. Izeju viņ� meklēja, taustot sienu sev aiz muguras. "Pa kreisi! Pa labi!" izpalī�dzīgi teica priek�ā Eli�a. Reizēm viņa pauris atsitās pret olas �aumalu, un Eli�a tad vai smaka nost no smiekliem.

Vēl viņa mēdza uzjautrināties, aplami izskaidrojot viņam da�ādu izteicienu jēgu, piemēram, "kā bez rokām", "ieraut nāsīs" vai "deguns mākoņos".

Un, tā kā viņ� mēdza atkārtot visu, ko vien Eli�a tam sacīja, tad vēlāk bie�i vien viņai nācās noklausīties kaut ko tādā garā: "Ziniet, jaunkundz, es esmu īsts jefiņ�, un, kad es paņemu acis rokā, tad mani neviens nevar ieraut nāsīs�"

To viņ� citēja, mirk�ķinādams skropstas un nedaudz atgā�ot galvu. �ādos brī�os Tupenis bija gandrīz vai aizkustino�s.

Eli�a joprojām ēda kartona pankūkas.

-��� Jūs pats nevēlaties?

-��� Nē, paldies! pieklājīgi atbildēja Tupenis.

-��� Jūs joprojām ieturat diētu, Eli�a smaidot noteica.

Jau ilgus gadus Tupenim �ķita, ka ceļgalos viņ� ir mazliet tā kā par resnu. Viņ� bija Eli�ai atzinies, ka reizēm mēdz ieturēt diētu.

-��� Nē, �oreiz tas ir zobu dēļ.

-��� Zobu dēļ?

-��� Jā. Man ir jauni zobi.

-��� No kā ir jūsu jaunie zobi?

-��� No maizes mīkstuma.

-��� Es jau ievēroju, ka jūsu izruna ir uzlabojusies. Apsveicu!

Tupenis kautrīgi piesarka.

-����������� Jūs mazliet saspīlējat par to manu uzrunu, viņ� pateicīgi piebilda. Es gribēju arī jūs brīdināt viņ� ir atgriezies.

Eli�a mierīgi pabeidza ēst tre�o pankūku tā, it kā neko nebūtu dzirdē�jusi. Bet Tupenis atkārtoja:

-����������� Valdnieks ir atgriezies. Viņ� ir kopā ar to pa�u jauno sve�inieku, kur� jau �ovasar te viesojās. Nevēloties uzspīlēt manas pieredzē�anas spējas, man tā vien �ķiet, ka kaut kas slepus tiek perināts�

-����������� Man vienalga, viņa atbildēja. Manis pēc lai tas valdnieks iet dillēs.

-��� Man ir tāds kā iespiediens, ka jūs viņu diez ko nemīlat.

-��� Jums ir brīni�ķīgas novērotāja spējas, dārgais Tupeni, Eli�a attrauca.

Tupeņa seja savilkās pazemīgā izteiksmē.

-��� Es tagad pagulē�u, Eli�a noteica.

Viņa bija atgūlusies uz matra�a. Tupenis nekustējās ne no vietas. Pēc brī�a Eli�a pieslējās sēdus.

-��� Kaut kas vēl? viņa vaicāja.

Tupenis nepārprotami bija samulsis un ar nagu bungāja pa saviem jaunajiem maizes mīkstuma zobiem.

-��� Es� Es varbūt tomēr paņem�u jūsu �ķīvi�

Eli�a uzmeta viņam negantu skatienu. Tad viņa izvilka �ķīvi, ko bija paslēpusi zem naktskrekla.

-��� Jāatzīst, ka jums acis nav vis zeķēs, kareivi Tupeni.

-����������� Ak, tie ir mani mazie ieradumi, viņ�, apmierināti gorīdamies, noteica un savāca �ķīvi, no kura Eli�a jau bija domās ieguvusi asas laus�kas jaunas frizūras izveidei par godu ziemai vai nākamajam bēg�anas mēģinājumam. Tagad Eli�a atkal bija atgūlusies uz matra�a.

Tupenis pienāca viņai nedaudz tuvāk.

-����������� Nekustieties, viņ� sacīja. Es tikai paņem�u savu atslēgu, ko jūs no�iepāt un pabāzāt zem gultas maisa.

Kli�a klusībā pie sevis uzjautrinājās. Katru vakaru viena un tā pati izrāde. Tad viņa pikti no�ņāca:

Un ko vēl? Varbūt jūs pieprasīsiet arī savas kurpju �ņores?

-����������� Jā gan, jūsu doma ir precīza. Es ar prieku tās savāk�u. �ķiet, ka man tās noklīda vakar?

Eli�a izpina no matiem divas tajos noslēptas melnas kurpju �ņores. Viņas mati jau bija ataugu�i pietiekami gari, lai sapītu īsas bi�eles. Neskatoties uz amizantajām izdarībām, �is sargs bija sīkumains līdz pēdējam.

-���������� Jūs rīkotos prātīgāk, ja vilktu savas �ības, viņa sacīja, atlai�oties uz matra�a. Tad jums nebūtu jāsatraucas par �ņorēm.

Eli�a pati bija viņam atklājusi �ību nēsā�anas prieku, uzdāvinot Tupe�nim pa�as rokām pagatavotu pāri. Viņ� tās dievināja un mīļi saukāja par "�ībiņām". Kop� kāda laika viņ� tās bija sācis valkāt retāk, baidoties no zagļiem.

-��� Da�i kļūst greizsirdīgi� viņ� apmierināts atkārtoja.

Tupenis iebāza �ņores kabatās.

-����������� Lieliski. Viss ir savās vietās. Esam nokomplektēju�ies. Arlabunakti, jaunkundzi

To sacīdams, viņ� atmuguriski atkapās līdz durvīm, sadauzīja galvu, zaudēja līdzsvaru un purpinādams izgāja laukā.

Pāris soļu attālumā no �īs pa�as vietas, otrā pusē iekārtajam tiltiņam Austrumu olā dega gaisma. Leo Blīss mazgājās vannā. No vannas cēlās balti garaiņi, kas, nosē�oties zemē, veidoja lāmas. Telpu piepildīja maigs pumpuru eļļas aromāts. Gabaliņu nostāk stāvēja vecais Arbains. Viņa pēdas ietina tvaiki, bet sejas izteiksme bija drūma.

-��� Jūs zināt, cik ļoti es uzticos jūsu intuīcijai.

-���� Es zinu gan, Arbain, sacīja Leo, guļot līdz zodam ūdenī.

-��� Es tikai lūdzu jūs būt piesardzīgam. �is puisis jūs jau apciemoju pirms se�iem mēne�iem, lai piedāvātu savu palīdzību. Es to saucu par laimīgu sagadī�anos. Un es viņam neuzticētos. Visus �os gadus viņA nelikās par jums ne zinis, un te piepe�i sveiki!

-��� Viņa pakļautībā atrodas tūkstotis me�cirtēju.

-��� Tie�i tādēļ.

-��� Mums viņ� ir vajadzīgs.

-��� Un viņam? Vai mēs esam vajadzīgi viņam?

Minoss Arbains sarauca uzacis. Viņ� palūkojās uz pavēlnieku balo�a naga vannā. Tad padomnieks paspēra soli tuvāk laternai, lai pārklātu gabaliņu auduma traukam ar jāņtārpiņu. Telpā kļuva mazliet tum�āks.

Brī�iem Arbains sajuta vēlmi doties prom no �ejienes, atgriezties pie saviem taureņiem un izbeigt �o nepatīkamo cīņu. Viņ� nemīlēja visas �īs viduvējības savā apkārtnē.

Leo Blīss vismaz nebija viduvējība. Viņ� bija traks, bet vienlaikus ģeniāls. Tikai viņa dēļ Arbains bija pieteicies �ajā dienestā. Pārējie kā bija, tā palika gļēvi, stulbi un neizdarīgi.

-���� Es pau�u jums savas ba�as tāpēc, ka ar jums es neizliekos, Arbains piepe�i uzrunāja Leo. Tad, kad es saku kādam no saviem padotajiem: "Ir tum�s, noņem pārsegu no jāņtārpiņa," es pats ļoti labi apzinos, ka tas tārps nav nekāds tārps. Bet es vēlos izteikties vienkār�i tā, lai mani saprastu. Tikpat labi kā jūs es zinu, ka tas, ko visi sauc par "jāņtārpiņu", nav nekāds tārps, bet gan vabole. Bet es kā tāds muļķis atļaujos sacīt "jāņtārpiņ�", lai citi muļķi mani saprastu. Ar jums, Leo Blīs, es saucu lietas īstajos vārdos, tāpat kā savulaik varēju atļauties ar jūsu tēvu. Ar jums man nav jāizliekas. Un �im jūsu jaunajam draugam Nilam Amenam es neuzticos.

Viņā klausoties, Leo gulēja nekustīgi. Tad viņ� pabāza galvu zem ūdens un uz minūti nozuda. Kad jaunā vīrie�a seja atkal parādījās virs ūdens, ne mazākā pazīme neliecināja, ka tai būtu trūcis gaisa.

-��� Turpini sacīt man visu, ko uzskati par vajadzīgu, Arbain. Un es rīko��os tā, kā uzskatī�u par vajadzīgu. Ej laukā. Sameklē man Nilu Amenu viņa istabā.

Arbains palocījās pret pavēlnieku un izgāja. Leo uzkavējās siltajā vannā vēl da�as minūtes, lai apdomātos.

�o balo�a naga vannu viņ� bija aizņēmies no kādām viņa vīru izlau�pītas mājas drupām. Nags bija nopulēts līdz mirdzo�am, gandrīz fosforescējo�am baltumam. Beidzot Leo piecēlās, paņēma biezu dvieli un aptina to sev apkārt.

-��� Nāc iek�ā, viņ� aicināja.

Parādījās Nils Āmens.

-����������� Es tie�i domāju par tevi, Leo turpināja. �ajā vasarā tu atnāci pie manis. Tu man piedāvāji noslēgt slepenu savienību starp me�iem un Ligzdu�

-��� Jā, man �ķita, ka tā mēs būsim stiprāki.

-��� Agrāk tu tā nedomāji.

-����������� Zini, bērni ietekmējas no saviem vecākiem. Mans tēvs Norzs Āmens noraida ikvienu sadarbības ideju. Bet tagad�

-Jā?

-��� Tagad es protu domāt patstāvīgi.

-��� Tavs tēvs �ajā gadījumā mums ir traucēklis.

-����������� Par manu tēvu neuztraucies. Galvenais, lai viņam nekas nenonāktu ausis par mūsu sadarbību.

-���� Parasti, Leo izmeta, es novācu visus traucēkļus savā ceļā.

Nils notrīsēja.

-��� Es jau tev teicu, ka par tēvu parūpē�os pats, viņ� vēsi atbildēja.

Leo piegāja pie galda, uz kura, auduma �etrstūrī ietīti, gulēja abi viņa

bumerangi. Paņēmis katrā rokā pa vienam, Leo sāka abus asināt vienu pret otru. Pēc izskata tie atgādināja taisnā leņķī izliektus na�us. Leo uzsita ar pirkstu pa asmeņiem tā, ka tie ieskanējās. Tad viņ� novietoja iero�us atpakaļ uz galda.

-��� Un tagad tu man atkal piedāvā savu palīdzību.

-��� Tikai tādā gadījumā, ja tev tā ir vajadzīga.

-����������� Kādēļ gan lai es būtu tevi vedis sev līdzi, ja nedomātu, ka man tā ir vajadzīga? �oreiz runa ir par kaut ko, kas man ir visnozīmīgākais un visslepenākais.

-��� Es zinu.

-��� Tu runāsi ar Eli�u? -Jā.

-���� Un kā gan tu domā mainīt viņas domas par mani?

Nils neatbildēja uz viņa jautājumu. Tad viņ� uzlika roku uz Leo pleca, sacīdams:

-��� Ne vienmēr mēs esam tie, par kuriem mūs uzskata citi�

Lūk, ko es viņai teik�u.

Nākamās dienas pusdienlaikā Eli�a ievēroja ēnu, kas bija atgriezusies pie olas griestiem.

Ēna� Jaunā gūstekne nespēja atcerēties, kad bija to pēdējo reizi redzējusi. Varbūt pirms mēne�a. Klusībā viņa priecājās par iedro�ino�o parādību.

Eli�a zināja, ka ne jau viņa vienīgā ir tikusies ar ēnu. Tupenis bija pastāstījis, ka visi baidās no noslēpumainās, Galotnēs klaiņojo�ās parā�dības. Pirms neilga laika, izmantojot ēnas nozu�anu, kāds sargs bija lielījies, ka ir to piebeidzis. Viņ� apgalvoja, ka ēna patiesībā bijis liels, melns zirneklis asinssūcējs. Bet �odien tā atkal bija atgriezusies. Sargs l.itad bija gvelzis niekus.

Arbainam ienākot Eli�as istabā, ēna pieplaka pie olas �aumalas. Vecā taureņu mednieka stāja glītajā uniformā bija stalta, bet viņ� neizskatījās apmierināts.

-��� Kāds cilvēks ir saņēmis atļauju ar jums sarunāties, jaunkundz.

Aiz viņa olā ienāca kāds jauns cilvēks. Viņa seja bija maiga, smalkiem

un jūtīgiem vaibstiem. Viņ� cie�i palūkojās uz Arbainu, kur� saprata: tā ir pavēle atstāt viņus divatā. Eli�a bija notupusies, atbalstot muguru pret olas sienu.

Arbains sakoda zobus un izgāja.

Viesis pārlaida skatienu lielajai zālei. Neizskatījās, ka viņ� Eli�ai īpa�i pievērstu uzmanību.

-��� Mani sauc Nils Āmens.

Nils. Eli�ai �is vārds nebija sve�s. Kāds Nils reiz bija izglābis Tobija dzīvību. Ko gan �eit meklēja Tobija Lolnesa draugs? Eli�a juta, ka viņas elpa kļūst straujāka. Ar acs kaktiņu viņa pārliecinājās, ka ēna joprojām ir savā vietā.

Izskatījās, ka tagad arī Nils Āmens kļūst nemierīgs. Tad tāda viņa bija.

Eli�a.

Viņ� iedomājās par ķērpju brik�ņos noslēpto Tobiju. �ajā brīdī satikās abi viņa draugi. Nils un Eli�a.

Bet kā gan viņam, Nilam Āmenam, bija izdevies iegūt Leo Blīsa uzti�cību, lai viņ� viens pats drīkstētu tuvoties valdnieka līgavai?

Viss bija sācies kādā rītā pirms se�iem mēne�iem.

Nils bija gatavojies doties prom no zemākajiem apgabaliem, kur trīs�desmit me�cirtēju grupa bija beigusi izcirst D�o Mit�a krāteri apdrau�do�o ķērpju koloniju.

Āmenu me�a me�cirtēji pieņēma visus darba piedāvājumus ar nosa�cījumu, ka viņiem nebūs jāspie� Mit�a lipīgā, tuklā vai Leo Blīsa ledainā roka. Nils domāja tikai par vienu nodro�ināt darbu saviem vīriem.

Me�cirtēji jau bija attīrīju�i vairākus centimetrus cie�i saaugu�ā meili Milzīgi nocirstu ķērpju saulessargi klāja ceļu, kas veda uz krāteri. Biju jūnijs, un laiks pieturējās karsts. Ķērpji bija sausi un viegli.

Izdzirdējis tālus pērkona grandus, Nils saprata, ka viņu prieks nebūs ilgs.

Ķērpim piemīt īpa�ība ne tikai saulē iz�ūt, bet arī atdzīvoties un saņemties pie pirmā lietus. Sims Lolness �o procesu bija nosaucis pat augu atdzīvinā�anos, �o neticamo pielāgo�anās spēku klimatiskajiem apstākļiem. Daba pēc būtības ir īsta brīnumdare. Lietus laikā ķērpis piesūcas ar ūdeni, tā krāsa atjaunojas, bet vienlaikus tas kļūst arī lipīgs un netransportējams.

Ja ceļ�, kas ved uz krāteri, netiks attīrīts pirms lietus iestā�anās, tad pieeja krāterim būs nobloķēta vairākas dienas. Me�cirtēji tikai tagad sāka novākt pirmos pelēcīgās sūnas zarus. Sūnu novāk�anai būtu vaja�dzīga vismaz viena pilna darbadiena, bet viņu rīcībā bija labi ja stundas ceturksnis, pirms sāks līt.

Da�us mirkļus Nils �aubījās. �ai situācijā viņ� redzēja vienu vienīgu risinājumu. Tas bija pretrunā ar visiem viņa principiem. Bet jauns pēr�kona dārds jaunekli pārliecināja par to, ka citas izvēles viņam nav. Un viņ� nosūtīja da�us savus vīrus uz krāteri pēc palīdzības. Jau pēc pāris mirkļiem me�cirtēji ieraudzīja atveramies smagos aploka vārtus un izdzirdēja pātagu �vīkstus un kliedzienus. Kāds desmits sargu pavadīja juceklīgu baru. Izmantojot nūju, viņi aizdzina pie pārējiem tos, kuri kaut nedaudz attālinājās no grupas. Nils ātri vien aptvēra, ka tas nebija lopu bars.

-� Plikadīdas� viņ� no �ausmām aizlūzu�ā balsī pa�ukstēja saviem īriem.

Uz zara viņu bija vairāki desmiti, un visi bija sadzīti cie�i cits pie cita. iens no Mit�a kareivjiem piegāja pie Nila.

-��� Mēs jums palīdzēsim. Pēc stundiņas te viss būs tīrs.

-� Par vēlu, Nils atbildēja. Jau līst. Te vairs nekas nav darāms. Aizediet �os ļautiņus zem jumta.

Klusībā Nils pateicās debesīm par pirmo lietus pilienu. Viņ� nevēlējās katīties, kā �ie paverdzinātie ļautiņi mokās viņa acu priek�ā.

Kareivis pasmaidīja, un viņa smaids bija lepnuma pilns.

-��� Nedomā, ka es tev meloju. Es sacīju pēc stundas. Un tā arī būs.

-����������� Liecieties mierā! Nils atbildēja. Pēc pāris dienām, kad viss bus ap�uvis, mēs pa�i novāksim.

-����������� Tu gribi mani apvainot! āmurgalva ietiepās. Tu redzēsi, ka es turu doto vārdu.

To pateicis, viņ� izgrūda me�onīgu rēcienu. Pātagas atsāka svilpt, un negaiss plosīties. Lietus pieņēmās spēkā. Un �ajā elli�ķīgajā laikā Pli�kadīdas ķērās pie darba.

Nebija vajadzīga pat stunda. Zem sitienu krusas un kliedzienu pava�dībā Plikadīdu bars paveica neiespējamo, pārvietojot vairākus simtus lietusūdens piesūku�os ķērpju. Pakritu�ie cilvēki tika bakstīti ar pīķiem, lai ātrāk pieceltos. Plūdi nepieļāva ne mazāko atelpas brīdi. Ja kāda kus�tības kļuva lēnākas, tas saņēma zābaka spērienu pa sāniem. Viņi mīcījās pa zaļganīgajiem dubļiem, kas izdalījās no ķērpjiem.

Nils pamanīja zemē pakritu�u cilvēku. Tas bija zēns, kura tum�o acu skatiens bija nekustīgi sastindzis.

Kāds cits jauns Plikadīda piesteidzās viņam palīgā. Pātagas virve �aus�tīja viņa muguru, bet jauneklis neatlaidīgi palīdzēja draugam celties, pieskaroties tam ar mierino�ām kustībām.

Nils saprata, ka tum�acainais zēns ir neredzīgs.

Pirms atgrie�anās krāterī kareivis lepni piegāja klāt Nilam Āmenam.

-����������� Ja jums vēl kādreiz nepiecie�ama palīdzība, mēs tepat vien esam. Jautājiet pēc manis. Mani sauc par Tīģeri.

Tad Plikadīdas un viņu sargi nozuda aiz smagajiem vārtiem.

-��� Āmena kungs!

Kāds jauns me�cirtējs centās piecelt Nilu, kur� no kauna un pretī�guma bija savilcies �okurā, paslēpjot seju rokās.

-��� Āmena kungs�

-���������� Būs jau labi, Nils atbildēja, atspiezdamies pret mizas gabalu. Dosimies mājup.

Atgriezies savā būdā, Nils tajā ieslēdzās un nerādījās laukā veselas otras dienas.

Tad, lūk, kāda izskatījās tēva skandētā brīvība un neatkarība� Aizvērt ai is, neko neredzēt un jaut, lai citi tur, aiz me�a robe�ām, mokās.

Viņa, Nila Āmena, brīvība �o cie�anu ielokā bija pārvērtusies tum�ā karceri.

Nils zināja, ka tagad dosies cīņā. Bet viņ� zināja arī to, ka D�o Mit�s un Leo Blīss nav pretinieki, kuriem var stāties pretī atklāti, ar cirvi rokā.

Nilam bija zināma arī seno me�cirtēju gudrība, kā iznīcināt vecos ķērpju celmus. Tie ir jāapstrādā no iek�puses. Celma vidū jāizurbj cau�rums un jāielej tajā skābe. Jāievada inde celma viducī.

Kop� tās dienas Nilam bija viens vienīgs mērķis iemantot Leo Blīsa uzticību, lai iekļūtu viņa pārvaldes sistēmas iek�pusē un to iznīcinātu.

Tagad Nils Amens atradās Eli�as priek�ā.

Viņ� skatījās uz to.

Meitene bija noslēpusi plaukstas piedurknēs. Viņas mati bija īsi apgriezti, bet sejā neparādījās ne mazākā baiļu vai pārsteiguma izteiksme. Nils klusībā vaicāja sev, kas gan īsti slēpjas �īs drosminieces galvā.

-������� No kurienes viņa nākusi? viņ� klusībā prātoja. Kurā vietā aug tādas meitenes kā viņa?

Un tagad viņ� saprata arī Tobija jūtas.

Toreiz, Ziemassvētku vakarā, pirms do�anās projām uz Galotnēm kopā ar Leo Blīsu, Nils bija pasteidzies iegriezties pie Mijas un Leksa.

Viņ� bija runājis ar Tobiju un draugam visu izstāstījis. Atklājis savu lielo noslēpumu. Viltus draudzību, kuru viņ� centās izveidot ar Leo Blīsu.

-������� Es nebiju paredzējis tev atklāt �o plānu, Nils bija sacījis. Tā ir mana cīņa. Briesmās es nedalos ar citiem, un nevienam par to nekas nav zināms. Pat manam tēvam ne. Bet, kad es uzzināju, ka� ka tu pazīsti Eli�u, es iedomājos, ka varētu kaut ko darīt jūsu abu labā�

Un gau�ām satrauktais Tobijs bija ļāvis viņam savā vārdā sarunāties ar Leo gūstekni.

Tagad, atrodoties ar meiteni aci pret aci, Nils juta vienu vienīgu vēlē �anos pateikt viņai, ka Tobijs ir dzīvs, ka viņ� vēlas runāt tā vārdā, ka nekas nav zaudēts un ka Zaros atkal atgrie�as dzīvība.

Ēna tur, aug�ā, bija nekustīga.

Tas bija jauna vīrie�a augums, kas balansēja uz pa�as olas smailes un bija ar abām rokām atspiedies pret �aumalu. Uz viņa muguras atradās divi bumerangi.

Jo viņ� bija Galotņu Ēna.

Jau vairākus mēne�us viņ� centās atrast veidu, kā tuvoties Eli�ai un izveidot starp viņiem kādu saikni, un �ī pagaidām bija vienīgā iespēja.

Jā, kādu saikni� Kaut vai pavisam niecīgu. Mazītiņu noslēpumu. Vienalga ko, tikai ne �o vienaldzību. Viņ� bija izgudrojis Galotņu Ēnu, lai kļūtu par viņas noslēpumu.

Olas smailē Leo Blīss piespieda ausi pie �aumalas, lai labāk dzirdētu. Nils Āmens runās ar viņu.

Nils jau patie�ām vēra muti, lai Eli�ai visu izstāstītu, bet tajā mirklī pui�a skatiens apstājās pie saules plankuma zemē pie viņa kājām.

Bija pusdienas laiks. Saule atradās zenītā. Pa caurumu olas virsotnē bija ielauzies tie�as gaismas stars, kur� zīmēja gaismas apli uz grīdas.

�ajā gaismas plankumā bija saskatāma arī ēna. Kādas sejas profils.

Kāds viņus noklausījās.

Nils atteicās no vēlmes viņai visu izstāstīt.

Jaunkundz, es gribu ar jums runāt par Leo Blīsu. Es domāju, ka jūs kļūdāties savos uzskatos par viņu.

Eli�as sirds krūtīs sa�ņaudzās.

Pavisam niecīgu mirkli viņai bija radusies sajūta, ka �eit ir atradusi draugu.

Parastā plakanpiepe ir sēne, kuras forma atgādina pusmēnesi un kura aug uz koka mizas, veidojot patīkamu terasi, tās nedaudz mīkstais segums rada vēlē�anos lēkāt pa to.

Kādreiz, senākos laikos, bērni svētdienās nāca uz plakanpiepi spēlēt Jautro bumbu, iemīlēju�ies jaunie�i tur norunāja satik�anās, bet pārējie turp devās, lai pasapņotu par bērnību un aizgāju�ajām mīlestībām.

Kādā mūsdienās vairs nepieejamā grāmatā Sēnes un idejas Sims Lolness atklāja, ka katru dienu �ī piepe izsēj ap sevi tūksto�iem miljonu miljardu sporu. Ikviena spora, tāpat kā tas notiek ar augu sēklām, var dot dzīvību jaunai sēnei. Koks katru mīļu dienu varētu visā savā augumā tikt noklāts ar piepēm. Tūksto� miljoni miljardu jaunu sēņu ik dienas. Pēc nedēļas sēņu būtu tik daudz, ka no tām sanāktu bieza zupa, ar ko varētu aizpildīt visu izplatījumu.

Tomēr visdīvainākais ir tas, ka �īs sēnes ir un paliek reti sastopamas. Sporas izsējas vējā. Da�reiz ir nepiecie�ami vairāki gadi, līdz kāda piepe rada jaunu piepi.

Sims Lolness noslēdza savu grāmatu ar �ādu interesantu piemēru: viņ� apgalvoja, ka visas jaunās idejas līdzinās sēnēm. Reti kura no tām ir auglīga.

Nila Āmena sacel�anās būtu varējusi kļūt par piemēru profesora apgalvojumam. Būdams pirmais dumpinieks, Nils ar savu rīcību pilnībā mainīja Koka noskaņojumu. Varēja, protams, gaidīt, ka viņ� izsēs ap sevi milzum daudz brīvības sēklu. Bet bija nepiecie�ams ļoti daudz laika, lai kaut kur krietni zemāk Zaros uzrastos kāds cits cilvēks, kur�, viņu nepazīdams, spertu soli tajā pa�ā virzienā.

�īs otrās sēnes vārds bija Mo Aseldors. Viņ� bija otrais dēls Seldoru fermā.

Viss sākās Ziemassvētku nakts klusā koncerta laikā.

Kop� viņiem bija aizliegts spēlēt mūzikas instrumentus, Aseldori reizēm sapulcējās dzīvojamā istabā, lai spēlētu kluso mūziku. Katrs paņēma savu instrumentu bungas, zvaniņus, karineti vai jolon�ellu� Aseldora kungs uzdeva ritmu, piesizdams kāju, un koncerts sākās.

Aseldori tik labi pārzināja mūziku, ka viņiem nebija vajadzīga rezo�nanse, lai to sadzirdētu. Lociņ� pat nepieskārās jolon�ella stīgām. Maī karinetē netika iepūsts gaiss. Bija dzirdami vienīgi tēva kājas piesitieni grīdas dēļiem. Aseldoras kundze dziedāja bez skaņas. Vārdi bija nola�sāmi no viņas lūpām.

Mana tēvija ir mirusi lapa, Ko vēj� nes uz nezināmu pusi, Kādēļ man �eit jādejo vēl Uz sniegota zara klusi? Mana tēvija ir mirusi lapa�

�ī mūzika bija sirdi ploso�a. Maī spēlēja aizvērtām acīm, bet lielais Milo mirka asarās.

Jā, tagad Aseldori spēlēja tikai sērīgu mūziku. Vairs netika atskaņoti koncerti, �ūpuļdziesmas, dejas un serenādes.

Mo trūka gaisa zem �īs bezcerības nastas. Viņ� vairs nepazina savu ģimeni. Kaut kas bija neatgriezeniski apdzisis �ajā mājā, kuras sienas glabāja atmiņas par neskaitāmiem laimes mirkļiem.

Aseldoras kundzes lūpas turpināja veidot dziesmu vārdus. Nākamais dziesmas pants bija vēl skumjāks un salīdzināja viņu zaru ar karātavām. Nekas īpa�i uzjautrino�s.

Mo protests sākās ar vienu �ķību nedzirdamo noti.

Ascldoru tēvs apklusināja orķestri.

Kas par lietu? viņ� vaicāja.

Pat nedzirdama, �ķība nots viņam sagrieza iek�as.

Es prasu, kas par lietu?

Piedod, tēti, Mo atbildēja.

Labi� turpinām�

Un viņi atsāka muzicē�anu, bet jau pēc pāris sekundēm Mo kļūdījās vel reiz.

Nespēlē, ja tu jūties noguris.

Mo paņēma savu jolon�ellu un pārlauza to uz pusēm.

Brālis, māsa, māte un tēvs skatījās uz viņu.

-�� Zināt, pēc kā mēs izskatāmies? Mo vaicāja. Pēc rēgiem. Tā vairs nav nekāda ferma, bet spoku māja. Nekāda trok�ņa, visu laiku tumsa�

-��� Bet ja tas mums nepiecie�ams, lai dzīvotu� tēvs iebilda.

-��� Lai dzīvotu? Kur� te ir dzīvs? Kur�?

Un Mo norādīja uz krāsni, aiz kuras slēpās nabaga Mano. Tagad viņ� iznāca no sava slēpņa uz vienu minūti divas reizes dienā.

-��� Te pat ir viens, kuru jūs esat dzīvu apraku�i.

Milo, vecākais brālis, metās viņam virsū un nogāza brāli zemē.

Maī centās cīnītājus iz�ķirt.

-��� Izbeidziet! pavēlēja Aseldoru māte.

Abi zēni atlaida tvērienu. Abu deguni asiņoja glu�i kā maziem pui��eļiem.

-�� Saki, Mo, ko tad mēs citu varam darīt? Tu runā par sevi kā īsts ego�ists. Bet ko tu pats vari darīt lietas labā? Tu ļoti labi zini, kādā situācijā mēs visi esam.

ļā, to viņ� zināja. Viņ� zināja, ka ģimene ir iekritusi �ausmīgās lama�tās. Māja varēja tikt negaidīti pārmeklēta neatkarīgi no tā, vai bija diena vai nakts. Viņi varēja atrast Mano. Vistrakāk cieta nabaga Maī, kas bija kļuvusi par nejaukākās �antā�as upuri. Garnizona komandierim Garrikam bija zināms, ka Mano atrodas mājā, un viņ� izmantoja savu

atklājumu, lai piespiestu skaisto Maī nākt ar viņu uz satik�anos. Vak.u viņ� bija atļāvies noskūpstīt viņas roku. Maī bija pārnākusi mājās, trīcot pie visām miesām.

-��� Ir tādi brī�i, kad uz spēles ir jāliek viss, Mo sacīja.

To sacīdams, viņ� paņēma rokās cepuri, lai to iztaisnotu pēc nupat notiku�ā kautiņa.

-��� Ja es liktu uz spēles savu cepuri, tad es zinātu, ka varu to arī zaudēt� Ja es to zaudētu, es būtu drusku bēdīgs, jo man �ī vecā cepure ir mīļa. Bet mūsu situācijā mēs varam likt uz spēles vienīgi savu nelaimi. Mums vairs nav ko zaudēt. Ja mēs uzvarēsim, tad būsim laimīgi. Ja mēs zau dēsim, tad zaudēsim savu nelaimīgo dzīvi �eit. Ir jāmēģina tikt projām no �ejienes�

Visa ģimene uzmanīgi klausījās Mo paskaidrojumā. Tā bija taisnība, ka viņiem nebija nekā cita, ko zaudēt, kā vienīgi viņu pēdējo gadu bēdīgā dzīve. Tomēr viņi nespēja neiedomāties svētku dienu līksmību, medības rudenī, sacensību starp māti un abām māsām par skaistāko tērpu, medus ievāk�anu, koncertus sniegā un visu pārējo. Jā, viņi bai�dījās zaudēt visu to, ko patiesībā bija zaudēju�i jau sen. Nav nekā uz pasaules, ko mēs aizstāvētu dedzīgāk par to, kā mums vairs nav.

-��� Mija ir projām kopā ar Leksu. Da�i no mums varētu apmesties pie viņiem. Ir jāmēģina aiziet no �ejienes. Ne jau �ie vecie mizu mūri ir Seldoras būtība� Tā ir viņu prieks un brīvība. No tā vairs nekas nav palicis pāri.

-��� Un Mano? māte vaicāja.

Mano arī dosies projām. Dodiet man da�as dienas laika.

Nākamajā dienā Mo salaboja savu jolon�ellu. Tas bija glīts instruments ar astoņām stīgām, kas savulaik bija piederējis viņa vectēvam. pagāaja vēl divas naktis.

Mo vecāki nosprieda, ka dēls jau būs aizmirsis savu nelielo krīzi un utu el�anos. Abi sev sacīja, ka tā arī ir labāk. Tomēr viņi nespēja pilnībā izdzit no domām nelielu vil�anās izjūtu. Sirds dziļumos viņi bija cerēju�i, ka Mo izdabūs viņus no �ejienes�

Kādu vakaru, ejot garām kamīnam, Mo izdzirdēja apslēptas elsas. Viņa māsa raudāja uz soliņa, kas kalpoja par viņas guļvietu.

Rīt no rīta, viņa teica un slaucīja acis palagā. Rīt pirms saules lekta. Tikai nesaki neko vecākiem.

-Ko?

-���������� Man jādod viņam atbilde� Garriks grib mani aizvest sev līdzi. Man viņam jādod atbilde, vai esmu ar mieru.

-��� Viņ� ir kļuvis traks?

-��� Nē, viņ� zina, ka mana atbilde būs "jā".

Mo pasmaidīja.

-���������� Maī Garrika kundze� To es gribētu redzēt� Visas malas pilnas ar maziem Garrikiem, kas grauzīs mūsu zeķes. O, kas par radiniekiem�

-��� Nesmejies! Tas ir drausmīgi.

-����������� Pilna māja ar maziem ēr�ulēniem, kas visi brēks "mamma" un visi kā viens izskatīsies pēc viņu tēva�

-���� Beidz, Mo! Izbeidz!

Un viņa no jauna izplūda elsās. Mo pieliecās pie māsas auss.

-��� Tu nedosi viņam savu jāvārdu, viņ� �ukstēja. Es tev apsolu.

-����������� Ja es to nedarī�u, tad viņ� ziņos par Mano un nodos mūs visus D�o Mit�am.

-��� Tev nebūs jāsaka "nē"�

-���� Un ko tad es teik�u? Mo� nedzen jokus ar mani.

Mo mierīgi atbildēja:

-��� Tu neteiksi ne jā ne nē, Maī. Tu vienkār�i neaiziesi uz tik�anos.

-Es?

-��� Jā, jo tu jau būsi gabalā no �ejienes.

-��� Un Mano?

-��� Mano būs kopā ar tevi, jā gan. Tāpat kā Milo, tētis un mamma.

-��� Un tu?

Mo smaids nedaudz aptum�ojās.

-����������� Jūs tikai neuztraucieties par mani. Es ļoti labi tik�u galā. Apsoli, ka tu viņus no �ejienes aizvedīsi un nedomāsi par mani. Es pats par sevi parūpē�os. Mammai ir taisnība, ka es esmu mazliet egoists, tāpēc dat bosos uz savu roku. Apsoli.

Maī palūkojās uz brāli.

-��� Bez tevis mēs nekur nedosimies, viņa noteica.

Mo saņēma rokās māsas dūrītes. Viņa pajautāja:

-��� Un vai vecāki zina?

-��� Nē, neviens neko nezina, izņemot tevi un�

-Un?

-����������� Mano. Es viņam par mūsu plānu visu izstāstīju. Ja nē, viņ� jau būtu nobeidzies tajā savā alā.

Tajā brīdī no aizkrāsnes puses atskanēja trīs klaudzieni. Mano klau�sījās viņu sarunā. �is signāls lika notrīsēt Maī sirdij. Vai viņiem bija tiesības nodzēst cerību, kas uzturēja Mano pie dzīvības?

-��� Apsoli man, Mo atkārtoja.

Maī uzlika roku brālim uz skausta, un viņi paberzēja pieres viens pret otru. Meitenes skatiens bija asaru aizmiglots.

-��� Es tev apsolu, viņa sacīja.

Mo pamāja.

-����������� Tu pateiksi vecākiem un Milo, ka es jums pievieno�os vēlāk. Tagad guli. Neuztraucies ne par ko.

-��� Kad mēs dosimies projām?

-����������� Tu redzēsi� Nē, drīzāk dzirdēsi. Tajā brīdī tu nedrīksti zaudēt nevienu pa�u sekundi. Palīdzi izkļūt Mano un paņem līdzi visus pārējos. Ceļ� būs brīvs.

lonakt Seldoru garnizona komandieris gulēja gau�ām slikti. Garriks l'ulia grozījās no vieniem sāniem uz otriem. No nepacietības viņ� bija mi nosvīdis. Jau rīta agrumā �ī jaunā sieviete piederēs tikai un vienīgi viii.nn. Viņ� to ievietos savā virtuvē glu�i kā medību trofeju. Viņa pie�nesis tam putojo�a alus kausus un mazgās viņa drēbes. Jā, tā būs Garrika Kundze, kuras dēļ visi kareivji kļūs zaļi no skaudības. Par to pat varētu sai erēt dziesmu, ko dziedāt ar alus kausu rokā.

Viņ� bija apmierināts. Meitenei nebija citas izvēles. Maī piederēs viņam.

(iarriks atcerējās savu pirmo mu�u. Se�padsmit gadu vecumā viņ� bija notriecis mu�u lidojumā. Tā bija apmēram tā pati saldā apmierinājuma s.ijuta, kādu viņ� izjuta �obrīd.

C iarriks joprojām bija savu romantisko sapņojumu varā, kad izdzirda neierastu troksni, kas lika viņam pieslieties gultā sēdus.

Tas pat nebija troksnis. Tas bija valsis.

Garriks pielēca kājās un traucās pie loga.

Valsis. Kāds viņa kazarmās spēlēja valsi.

Pa�reizējā situācijā spēlēt Kokā mūziku bija apmēram tas pats, kas uzcept omleti ar �ķiņķi tie�i uz D�o Mit�a paura. Tas nebija vienkār�i huligānisms. Tas bija noziegums.

Ja Mit�s uzzinās, ka Seldora ir kļuvusi par koncertzāli jaukam pus�nakts koncertam, tad Garriks varēs taisnā ceļā doties uz cietuma kameru un uzdejot valsi ar tajā mīto�ajiem tārpiem. Viņ� �igli ielēca zābakos un devās laukā. Kareivju pūlis skraidīja pa pagalmu visos virzienos.

-��� Tas nāk no aizgaldu puses! kāds kliedza.

-���� Es gribu, lai visi vīri ierodas pie aizgaldiem. Nekavējoties apturiet �o juku�o!

Ap no�ogojumu jau bija sapulcēju�ies karavīri. Pēdējā karavāna bija nesen kā devusies ceļā uz krāteri. Visi būri tātad bija tuk�i. Lai saprastu, no kurienes nāk mūzika, steidzīgi tika pārmeklēti visi kakti.

�ī rosība atgādināja visnotaļ apburo�u lāpu deju, kas kustējās turpu �urpu val�a ritmā. No tālienes to pat varēja noturēt par deju vakaru lāpu gaismā, kādi savulaik bija modē Galotnēs. Pienākot tuvāk, tomēr kļuva skaidrs, ka svētku noskaņa �eit nevalda.

-��� Apturiet viņu! norēja Garriks.

Bet mūziķis joprojām bija neredzams. Viņa atskaņotā mūzika gan iespraucās visur. Tā dejoja nakts tumsā, izsmēja re�ģiem apvilkto� sprostus un kareivju kliedzienus. Mūziku nekas nebiedē. To nevai iesprostot būrī.

Visbeidzot kādam ie�āvās prātā pielietot gaisa lāpu. Tā sastāvēja no ļoti smalka auduma, kas tika saritināts kā bumba, aizdedzināts un m kaķeni iz�auts gaisā. Gaisā audums atritinājās un piezemējās, lēni pla nēdams. �ī lāpa bija viens no izgudrojumiem, kuru Sims Lolness bija ticis spiests izpaust, līdzīgi kā spalvu tanka būvi un vēl da�us citus, lai nedaudz nomierinātu D�o Mit�u, kur� nepacietīgi gaidīja Balainas noslēpuma atklā�anu.

Lāpa uzlidoja augstu gaisā, apgaismodama visu zaru. Tagad beidzot visa garnizona skatienam atklājās aina uz aizgaldu jumta.

Tur pa�ā aug�ā uz jumta slīpuma balansēja Mo Aseldors ar savu veco cepuri un sārtajiem vaigiem.

Uz ceļiem viņ� turēja no vectēva mantoto jolon�ellu un vilka pa tā stīgām ar lociņu. Nosalu�ās rokas viņ� bija aptinis ar virtuves dvieļiem. Kājas un vēders bija sasalu�i ragā, bet viņ� netrīcēja.

Viņ� arī nespēlēja kaut kādu tur valsi. Nē, tā bija kāda melodija ar nosaukumu Mazā māsa, kuru viņ� pirms da�iem gadiem bija sacerējis kā veltījumu Mijai, kad māsa cieta no melanholijas. Viņ� �o melodiju nebija spēlējis kop� tās dienas, kad meitene bija devusies projām kopā ar Leksu Olmehu. Un �ajā brīdī, uz aizgaldu jumta atsaucot atmiņā pie�mirsto melodiju, viņ� nebija īsti dro�s par to, ka viņam kādu dienu vēl būs lemts izdzirdēt mazās māsas balsi.

Taisnību sakot, tie�i �ajā pa�ā brīdī Garriks nolēma, ka �is jaunais talants ar cepuri beigs savu dzīvi, pakārts uz āķa pieliekamajā kambarī starp desām un �ķiņķa gabaliem.

-��� Sagūstiet viņu!

Vīri sāka rāpties aug�up pa būru sienām. Viņi visi bija pametu�i savus apsargājamos posteņus. Ieradās arī vēl da�i novēloju�ies.

Un neviens nemanīja piecus cauri tumsai slīdo�us siluetus. Piecus siluetus, kas cits aiz cita pagāja garām vecajai mājas sienai un nozuda pame�ā. Mano bija satvēris māsas roku. Pilniem malkiem viņ� vilka plau�ās nakts dzestro gaisu un nebeidza vien atkārtot Maī:

Mēs bēgam? Mēs bēgam?

"Jā, Mano," viņa klusi �ukstēja brālim, kur� nespēja īsti noticēt notie�ko�ajam. Milo klausījās brāļa atskaņotajā mūzikā.

Viņ� tūdaļ bija visu sapratis, līdzko izdzirda nakts vidū atskanam valsi. Un viņ� bija ļāvies pierunāties doties projām.

Aseldoru vecāki soļoja, cie�i viens otram piespiedu�ies. Viņi domāja par savu dēlu, kuru bija atstāju�i vienu. Nevienu pa�u reizi viņi nepagriezās, lai atskatītos uz Seldoru fermu.

Māja par to neapvainojās. Viņa nolūkojās aizgājējiem pakaļ ar tādu vecu ēku saguru�o skatienu, kuras pārdzīvo cilvēkus, bet dzīvo vienīgi, pateicoties viņiem.

Valsis spēji aprāvās.

Ko viņi bija izdarīju�i ar Mo?

Maī tikai cie�āk satvēra Mano roku. Milo sāka dungot Mazās māsu* melodiju. Pārējie viņam pievienojās, dungodami valsi ar aizvērtam lūpām. Likās, ka ķērpju me�s viņu priek�ā noliecas un atkāpjas, ļaujot iziet cauri. Viņi jau bija ārpus Zemajiem Zariem.

Mēs bēgam? Mano atkārtoja. Vai mēs*bēgam?

Pēc trim dienām daudzu zaru attālumā no �īs vietas mazā Sniedze mizas iedobumā atrada riekstu. Viņa �aubījās par to, vai darīt �o nepa rasto atklājumu zināmu vecākiem. Rieksts bija trīsdesmit rei�u lielāks par viņu pa�u.

Sniedzei nebija ne mazākās nojausmas par to, kas varētu būt �ī milzīgā koka bumba, kas bija tikpat krunkaina kā Olmehu vecaistēvs.

Sniedze bija trīs gadus veca, tāpēc viņai bija aizliegts attālināties no mājām. Bet kāda jēga doties kaut kur tālu projām, ja brīni�ķīgas bries�mas var atrast tepat tuvumā?

Tā nu viņa iemanījās apdraudēt savu dzīvību tepat tuvumā un ar labi pazīstamiem priek�metiem. Vecāki labi atcerējās lielo katlu, kurā viņa bija iemigusi, neaizmirstot pirms tam uzvilkt tam pāri vāku. Laime, ka Lekss Olmehs pamanījās mazo atklāt, pirms bija sakūris zem katla uguni.

Viņai patika ripināties lejā pa jumta slīpumu tā, lai ap viņu veidotos arvien lielāka sniega bumba, kas izjuka, atsitoties pret zemi. Sniedze no prieka skaļi kliedza un traucās �o joku atkārtot.

�oreiz viņa bija atradusi kaut ko vēl interesantāku. Riekstu, kas balan�sēja mizas iedobē un varēja uzripot viņai virsū pie pirmās sakustē�anās. Rieksts, kas bija trīsdesmit mazu meitenī�u augumā. Patiesi tā bija laime.

Sniedze ievēroja, ka savādais priek�mets sastāvēja no divām daļām, kas bija saliktas kopā. Savienojuma vietā bija izveidojusies plaisa. No turienes noteikti varēja ielūkoties bumbas iek�pusē. Ar to pietika, lai meitenē pamostos vēlē�anās tur uzrāpties.

Viņa ielika kāju zemākajā rieksta rievā. Un mazajam radījumam, kas bija vieglāks par putekli, izdevās �aumalu sa�ūpot. Sniedzei pat neienāca prātā, ka �ī koka bumba varētu uzripot virsū un viņu saspiest. Meitene turpināja rāpties aug�up.

Rieksts viegli sakustējās. Simts pēdas augstā lode uzsāka kustību bez in.izākā trok�ņa�

Ilrīdī, kad Sniedze jau gandrīz bija pazudusi zem tās, kāda roka �..iivēra viņu aiz apkakles un spēji parāva. Rieksts vēl mazliet paripoja iin apstājās.

Mazā meitene lūkojās uz to, kur� bija viņu saķēris. Tas bija pavecāks mis Viņ� bija to saspiedis pārāk cie�i. Meitene raidīja uz viņa pusi pārmetumā pilnu skatienu. Vajadzēja arī vienmēr atrasties kādam, kas nt'|ava uzjautrināties un izglāba viņas dzīvību.

Ko tu te dari, mazā? vīrietis jautāja.

Sniedze labprāt būtu viņam pajautājusi to pa�u.

Tajā brīdī no iedobuma iek�ienes atskanēja svilpiens. Vīrietis tam ilbildēja. Tad parādījās divas sievietes, kurām sekoja divi jauni vīrie�i viens no tiem bija ļoti bāls.

-�� Tu kaut ko atradi?

�o te! vīrietis atbildēja, norādīdams uz mazo meiteni.

Aseldori lūkojās uz Sniedzi tā, it kā nekad dzīvē nebūtu redzēju�i trīs C.adus vecu bērnu. Viņi izskatījās apmulsu�i. Visbeidzot Aseldoras kun�dze panāca soli uz priek�u un aizkustināta noglāstīja mazās meitenes vaigu, jautājot:

-���������� Es domāju, ka jūs varēsiet mums pastāstīt, kur atrodas Leksa Olmeha mājas, jaunkundz.

Aseldoru tēvs raidīja uz sievas pusi pārmetuma pilnu skatienu. Kad cilvēks bēguļo un meklē citu bēgļu māju, viņ� vis nejautā ceļu, kam pagadās.

Sniedze pasmaidīja, smaidam sekoja piruete, kas ļāva viņai pārvie�toties uz Aseldora kunga pleciem. Tad viņa viegli piesita papē�us, lai jājamdzīvnieks sāktu soļot uz priek�u. Tā viņi visi izgāja no iedobes.

Gājiens ilga aptuveni piecas minūtes, bet �is īsais ceļojums vecā Asel�dora prātā mainīja daudzas būtiskas lietas.

Sajuzdams maigo svaru uz saviem pleciem, viņ� aptvēra, ka vairs nevēlas neko citu kā vienīgi �o.

Jā, to, lai viņa bērniem būtu bērni un viņam būtu tiesības tos auklēt.

Pārējo visu dzīvē viņ� jau bija piepildījis. Darbs, pārbaudījumi viņ� no tā visa bija noguris� Viņ� vēlējās atpūtu un mazbērnus, kas rāptos viņam uz pleciem.

Brī�iem viņ� sajuta Sniedzes roku savos matos. Viņ� apskauda meitenes vectēvu, kur� varēja būt kopā ar mazo ik dienas un iemācīt viņai da�ādus niekus kā celt būdas, piemēram, nebeidzamos stāstus, mūziku� Ģimenes locekļi pārvietojās cits aiz cita, un aiz viņiem palika tikai viena cilvēka pēdas.

Ceļa līkumā viņi ieraudzīja kādu nākam viņiem pretī, tālumā, sniegā. Maī pirmā atpazina Miju. Viņa palaida vaļā Mano roku un traucās pie māsas.

Mija brīdi neticēja savām acīm, bet tad arī viņa metās skrie�us. Sniegs bija dziļ�, viņas tikai ar grūtībām tika uz priek�u, un atkalsatik�anās vienmēr �ķiet pārāk lēna, līdz beidzot abas māsas pavisam bez elpas cie�i turēja viena otru savās skavās. Pārējie sekoja viņu piemēram.

Visbeidzot no ģimenes bija izveidojies neliels roku un seju jūklis. Un visi atradās līdz ceļiem sniegā, turēdamies cits citam pie pleciem.

-���� Un Mo? Mija vaicāja.

-��� Viņ� mums pievienosies vēlāk, Maī atbildēja.

No kokiem lejup bira pārslas. Tās krita aiz apkaklēm, kutināja skaus�tus un izkusa uz mugurām. Aseldoru ģimene būtu varējusi tā palikt gadsimtiem ilgi. Beigu beigās viņus atrastu, sākoties atkusnim.

Kādā brīdi tēvs ierunājās:

-��� Un �ī mazā knīpa man uz muguras, vai tu viņu pazīsti?

Un viņ� norādīja uz Sniedzi.

-��� Nē� Mija ļoti nopietni teica.

Aseldoras kundze izskatījās pārsteigta, viņa būtu bijusi gatava saderēt, ka �ī mazā meitene�

Ieraugot Sniedzes saniknoto sejas izteiksmi, Mija mitējās jokot. Protams, tēt, viņa sacīja tēvam. Tā ir mana meita!

-��� Tava meita, viņ� noteica un no�ņaukājās. Tava meita.

-��� Sniedze, Mija sacīja mazajai. Lūk, tavs vectēvs.

Viņ� juta, kā Sniedze no�ļūk no viņa pleciem. Meitene iekrita viņa rokās, lai paliktu tajās vienmēr.

Akrobātu grupā jauniņais ar 505. numuru visiem �ķita patīkams. Viņ� bija mazrunīgs, bet izpalīdzīgs, attapīgs un izveicīgs un vienmēr gatavs pieteikties pa�u bīstamāko uzdevumu veik�anai. Visi mīlēja se�padsmit gadus vecā jaunie�a dzirksto�o acu skatienu un spēju uzmanīgi ieklausīties ikvienā. Visiem patika arī viņa klusē�ana, �is noslēpuma mākonis, kur� viņu apņēma un kuru viņ� reizēm piemirsa, atklādams pa kādam notikumam no savas dzīves. Viņam nebija ne vārda, ne ģimenes, viņ� dzīvoja klaidoņa dzīvi, kas nebija nedz viegla, nedz arī nelaimīga.

Da�u dienu laikā viņ� bija iemantojis savu jauno biedru uzticību.

Akrobātu grupa bija izveidota līdz ar jaunu ķērpju sugu parādī�anos, kas neveidoja ierastos krūmājus vai me�us uz koka mizas, bet vijās kā liānas un nokarājās no galvu reibino�iem augstumiem.

Visā Kokā bija kādi piecdesmit akrobāti. Tie visi bija brīvprātīgie. Parasti viņi strādāja nelielās grupās pa trim cilvēkiem katrā. Negadī�jumi, kas izdzēsa viņu dzīvības, notika tik bie�i, ka tie pat vairs netika uzskaitīti.

505. numurs viņiem bija pievienojies neilgi pirms Ziemassvētkiem. Piemēroti kandidāti gadījās visai reti. Tiem bija jābūt īpa�i izveicīgiem un bezbailīgiem. Jau kop� pirmās dienas viņ� iekļāvās grupā. Zēns runāja maz un strādāja daudz.

Pārsteidzo�ākās bija viņa apbrīnojamās spējas izkļūt no pa�ām bīsta�mākajām situācijām. Viņ� bija redzēts kāpelējam pa sūnu nokarenajiem zariņiem, trausliem kā me�ģīnes.

-���� Kāpēc tev nav vārda, numur 505?

-��� Ja tev nav ģimenes, tad tev nav arī vārda. Es tur neko nevaru darīt.

-��� Ja man nebūtu vārda, man �ķiet, ka es būtu diezgan apjucis.

�ie trīs akrobāti strādāja kopā zaļā sūnu masā, kas nokarājās no kāda zara. Viņiem visapkārt sniga.

-����������� Man reizēm ir biju�as iesaukas, atbildēja numurs 505, aizbā�ot aiz jostas cirvi.

-��� Kādas?

Liānas �ūpojās vējā. Akrobāti lēnām slidinājās lejup.

-��� Da�i mani sauca par Jauno Koku.

-��� Es drīkstu tevi saukt par Jauno Koku?

-��� Ja tu tā vēlies.

Abus pārējos sauca �āns un Torfu. Abi bija desmit gadus vecāki par Tobiju. Abi strādāja vienā komandā ar Tobiju kop� Ziemassvētkiem. �āns bija apprecējis Torfu māsu. Viņi dzīvoja kādā nomaļā ciemā da�u stundu gājiena attālumā no D�o Mit�a īpa�umiem. Tāpat kā pārē�jie akrobāti, viņi atgriezās mājās tikai uz vienu nakti un vienu dienu nedēļā.

Tobijam bija izdevies viņus iesaistīt sarunā par situāciju Kokā.

Akrobātu reputācija ir visiem zināma. Maigi izsakoties, varētu teikt, ka viņiem ir grūtības atklāti runāt par sasāpēju�iem jautājumiem. Rei�zēm viņi pa�i mēdz pasmieties par savām stīvajām "koka mēlēm". �is izteiciens, starp citu, pēc tam pārtapa par runā�anu "koka mēlē" un izplatījās ārpus viņu ģildes robe�ām. Līdzīga evolūcija ir novērojama arī izteicienam "koka purns" [1] , kas ir sava veida veltījums me�cirtēju patikai uz svinē�anu.

Vaļsirdīgās sarunas ar Sānu un Torfu ļāva Tobijam labāk saprast Koka pakļau�anu iznīcībai kop� viņa aizie�anas. D�o Mit�s un Leo Blīss bija

sabiedrotie, bet ne draugi. Viņi no visas sirds necieta viens otru, bet spēja vienoties, kopīgu ambīciju un intere�u vadīti.

Leo bija itin apmierināts ar iespēju izmantot D�o Mit�a krāteri, lai nogādātu tajā sagūstītos Plikadīdas. Mit�s no savas puses bija apmieri�nāts, redzot ierodamies jaunas darba rokas viņa lielā cauruma rak�anai.

Līdzīgā kārtā Leo Blīsam bija izdevīga Koka gai�āko prātu atra�anās ieslodzījumā, jo tas aizkavēja ikvienas preto�anās kustības izveidi. D�o Mit�s savukārt cerēja izmantot viņu smadzenes savā labā, lai aizmirstu to iztrūkumu pa�a galvā, kā arīdzan uzlabotu savas iznīcino�ās metodes.

Vieno�anās starp �iem diviem valdniekiem bija kaut kas līdzīgs tam dabā sastopamajam pamieram, kad viens lopiņ� piecie� otru tādēļ, ka tas noēd blusas no viņa muguras.

�āns un Torfu gan tūdaļ no�ēloja savu izrunā�anos. Ar �estu, kas atvairīja nule stāstīto, viņi vairākas reizes Tobijam atkārtoja:

-��� Tas ir tas, ko visi stāsta, bet tā galu galā nav mūsu problēma. Mums ir svarīgāka mūsu ģimene, darbs, draugi�

-��� Mans dēls, smiedamies piebilda �āns, pat nezina, ka tāds D�o Mit�s vispār eksistē. Viņ� domā, ka Mit�s ir apmēram tas pats, kas lielā, nejaukā uts, par ko es viņam stāstu pasakas!

-��� Labāk pievērsīsim uzmanību tiem cilvēkiem, kas ir ap mums, sarunu noslēdza Torfu. Ja ikviens no mums darītu laimīgus divdesmit savus tuvākos, tad dzīve Kokā būtu kā mazā paradīzē.

Tobijam �ķita, ka �ajā izteikumā viņ� sadzird Nila Āmena balsi: "Es rūpējos par savējiem." Jā, doma pati par sevi nebija slikta. Bet ko darīt tiem, kuriem nav savējo?

Kad Tobijs pēc nostrādātās darba nedēļas pirmo reizi atgriezās pie Olmehiem, viņ� atrada māju, līksmas rosības pārņemtu. Bija 31. decem�bris.

Ieraugot abās durvju pusēs aizdegtās sveces, Tobijs, vēl neienācis mājā, atcerējās, ka pastāv senas Vecgada vakara tradīcijas. Uz sliek�ņa nostājies, viņ� nopurināja sniegu no zābakiem. Jā, viņam bija piemirsies, ka ļaudis mēdz atzīmēt �ādus svētkus.

Zālē svētki tika svinēti reti, un tie nekad nebija saistīti ar kalendāru. Svētki viņu dzīvē parādījās saistībā ar kādu laimīgu brīdi. "Tie ir svētki!" viņi teica, iemērcot galvu dzidrā rīta rasas pilienā. Nebija vajadzīgas spīguļu virtenes un serpentīni. Tomēr brī�iem Tobijs sajuta ilgas pēc vispārpieņemtajiem svētkiem, garajām vakarkleitām un apskāvieniem tie�i pusnaktī.

Tobijs atdarīja durvis. Desmit cilvēki jau sēdēja ap galdu.

Ieraugot atkal apvienoto Aseldoru un Olmehu ģimeni, mazo Sniedzi un sajuzdams gaisā saplūdu�ās cepe�a un vaska smar�as, Tobijs sajutās kā atgriezies senajos labajos laikos. �o atkalredzē�anos pavadīja vienīgi klusums un asaras klāteso�o acīs.

Tagad Kokā bija arī viena īsta cilvēcības saliņa.

Pa�ā me�a biezokni, starp ķērpju puduriem, kāda ģimene bija atsākusi dzīvot.

Maī nebija mainījusies. Iespējams, vienīgi viņas rudie mati bija iegu�vu�i mazliet tum�āku nokrāsu. Tobijs meiteni apskāva. Viņa bija novā�jējusi, bet vaigi nebija iekritu�ies. Milo, kā jau alla�, saglabāja savu pārlieku nopietno vecākā brāļa izskatu. Aseldoru vecāki bija saglabāju�i staltu stāju; smaids viņu sejās iezīmēja krunciņas ap acīm un izcēla augstās pieres.

Un Mano� Apskaujot Mano, Tobijs saprata, ka dzīve viņam krietni nodarījusi pāri. Nabaga Mano �ķita trausls kā zara galā sasalis ūdens piliens. Pietiktu ar vienu mārītes spārna vēzienu, lai viņ� sabruktu.

Es par tevi daudz domāju, Tobij Lolnes� Mano klusi sacīja.

Starp viņiem atradās vieta arī Tobijam. Ap galdu sēdo�o pleci saskārās.

Ap viņiem vēdīja siltums. Kamīnā uz iesma cepās ar svaigiem riek�stiem pildīts knislis. Galdā tika celts arī riekstu vīns, kura garaiņi Tobi�jam atsauca atmiņā naktis Zemajos Zaros, kad viņi abi ar tēvu, gulēdami uz mājas jumta, klausījās Koka klusajā murminā�anā.

Mazā Sniedze bija varen lepna, redzot, cik daudz cilvēku varēja paēst no rieksta, kuru viņa bija uzgājusi. Viņa bija piebāzusi kabatas ar grauzdētām valrieksta drumslām, un mute mazajai bija notriepta ar sviestu. Sēdēdama uz palodzes, viņa ar mājasmātes aci vēroja klāteso�o liksmo�anos.

Brīdi, kad visi mielojās ar saldēdienu, Lekss pieliecās Tobijam pie auss:

-��� Āmena kungs �odien bija iegriezies. Viņ� gribēja runāt ar tevi.

Tobijs nekavējoties piecēlās kājās. Pārējie nokliedza:

-��� Laimīgu Jauno gadu!

Jo tas bija klāt.

Nakts jau bija pusē, kad Tobijs sasniedza Nila būdu. Viņ� jau grasījās vērt durvis, kad piepe�i būdas iek�ienē izdzirda skaļu balsi. Tobijs paslē�pās zem sliek�ņa.

-��� Kur tu, dēls, biji pazudis?

-��� Es ceļoju.

-��� Tevi ir redzēju�i pelēkajās sūnās pie Galotnēm.

-���������� Vai es tieku izspiegots? Pēc Nila balss varēja noprast, ka viņ� smaida.

Klusums.

-��� Tu �ovakar nesvinēji?

-���������� Nē. Es uzvedu aug�ā jauno maiņu. Un man jāturpina darbs pie lielās me�u kartes. Un tu, tēt?

-��� Tu daudz strādā, dēls.

-��� Un tu pats? Tu nesvinēji?

-����������� Es esmu ceļā, Norzs Amens paskaidroja. Mani ielūdza akro�bāti.

-��� �āns�

-��� Jā, �āns un viņa sievasbrālis. Tu gribi nākt kopā ar mani?

-��� Es strādā�u. Pasveicini viņus no manis.

-��� �ānam ir viena māsa, kura nav precējusies, Norzs ieminējās.

-��� Ak tā�

-����������� Man �ķiet, ka tev viņa patiktu. Tu varētu �ad un tad viņu satikt� Tobijs sadzirdēja klusu būk�ķi, kas, visdrīzāk, liecināja, ka tēvs un dēls apskaujas.

-���� Nu tad nodod sveicienus no manis �āna māsai, tēt!

-��� Ar lielāko prieku, tēvs saldā balsī attrauca.

No�īkstēja grīdas dēļi. Norza Āmena balss atskanēja vēlreiz:

-����������� Es lepojos ar tevi, Nil. Da�reiz es iedomājos EL Blīsu, tā trakā cilvēka tēvu. Es nudien nezinu, ko viņ� domātu par savu dēlu, ja vēl būtu dzīvs. Bet es, es esmu lepns par savējo.

-����������� Ja EL Blīss vēl būtu dzīvs, tad viņa dēls nebūtu kļuvis par to, par ko ir kļuvis, Nils atbildēja.

-����������� Ja mans dēls būtu kļuvis par nodevēju, norūca Norzs, es nudien būtu spējīgs uz ļaunāko.

Norza Āmena soļi tuvojās durvīm. Tobijs redzēja, kā viņa masīvā ēna virzās lejup pa kāpnēm. Norzs Āmens bija tik spēkpilns, ka tika iesaukts par Zariņu. Viņ� patie�ām bija plecīgs kā koka gabals. Kāpnes nokrak�ķēja.

No lejas Norzs skaļā balsī pasauca dēlu.

Nils izliecās pa logu.

Kāpēc tu dzīvo tik augstu? viņa tēvs vaicāja. Ko? Tu negribētu sev īstu māju uz mizas? Kura meitene gan būs ar mieru rāpties aug�ā tavā laktā? Tu par to esi padomājis? Zini, ka pa kāpnēm nekāpelē garos brun�os un ar vakara frizūru uz galvas.

-��� Man nepatīk viegli pieejama laime, Nils atbildēja.

Bija dzirdams, kā tēvs turpina lamāt dēlu, bet viņa pēdējais lamuvārds "muļķadesa" bija maiguma pilns.

Tad viņ� aizgāja.

Pēc mirkļa Tobijs iegāja būdā.

Nils paskatījās uz viņu un pasmaidīja.

Tobija sejā bija rakstīts:

-��� Nu?

Bet viņ� klusēja. Nils beidzot izstomīja:

-��� Es redzēju viņu.

Tobijs ievilka pilnas plau�as ar gaisu. Viņ� jau gandrīz atrāvās no zemes.

-��� Viņa ir� Nils nomurmināja. Viņa ir brīni�ķīga, Tobij.

Tobijs nodūra skatienu.

-��� Tu esi dro�s, ka tā bija viņa?

-����������� Nē, Nils attrauca ar smaidu uz lūpām. Viņa man nepateica ne vārda. Iecirtīga kā kaplis. Neatbild. Skatās uz tevi nekustēdamās, un tev ir tāda sajūta, ka kauli kļūst mīksti.

-��� Jā. Tad tā noteikti bija viņa, Tobijs aizkustināts sacīja.

Viņ� redzēja to savā acu priek�ā. Viņ� to iztēlojās. Viņ� no jauna sajuta to pa�u reiboni, ko bija jutis abu pēdējās tik�anās reizē. Viņi bija nolēk�oju�i lejup pa nogāzi līdz pat ezeram. Un tad viņi bija stāvēju�i kopā saspiestām mugurām, gandrīz bez elpas, tur, uz pludmales mizas. Viņi nespēja runāt. Prieka vilnis abus apņēma un viegli glāstīja viņu ādu.

Vēsture atkārtojās. Tagad, pēc trim gadiem.

Tobijs jautāja:

-��� Tu viņai pateici, ka es esmu atgriezies?

-����������� Nē. Mūs kāds noklausījās. Es viņai neko nepateicu. Leo ir apmie�rināts ar mani. Viņ� vēlas, lai es vēl atgrie�os. Viņ� vēlas, lai es pavadu vairāk laika ar Eli�u. Bet�

-��� Ko?

-��� Man jāuzmanās. Ja kāds mani ieraudzīs Ligzdā�

-��� Tev tur vēl jāatgrie�as, Nil.

-����������� Un ko es runā�u ar �o meiteni, ja es nevaru viņai pateikt par tevi! Tas viss nekam neder, Tobij.

-����������� Nav tiesa. Tu viņai izstāstīsi par mani. Es tev pateik�u, kas jāsaka, Bet vispirms zvēri, ka būsi piesardzīgs attiecībā uz Leo. Viņ� ir dauda viltīgāks, nekā tu spēj iedomāties. Kop� mazotnes es apguvu kādu gud� rību, Nil. Dzīvē pastāv divu veidu enerģija. Naids un mīlestība. Cilvēki dzīvo vai nu no vienas, vai no otras. Bet Leo piemīt abas. Tās rit viņi vēnās abas vienlaikus.

Sakot �os vārdus, Tobijs atcerējās Ilaiju, meiteni no zāles. Arī viņā plosījās abas enerģijas, izraisot vētras.

-���� Kā tad lai runāju ar Eli�u, nepieminot tavu vārdu? I

Tobijs piegāja un apsēdās draugam blakus.

-����������� To, ko es tev tagad teik�u, man iemācīja viņa. Vārdiem var būt arī apslēpta nozīme. Tie ir kā dubultā dēļu grīda tavā būdā. Tajos var noslēpt slepenas ziņas, kuras sapratīs vienīgi savējie.

Un Tobijs Nilam paskaidroja, kas viņam jāsaka.

Viņ� runāja ilgi, līdz pat ritam. Zem sniega nastas brī�iem nobrīk�ķēja būdas jumts. Abi draugi ieelpoja saldeno eļļas lampas smar�u.

Visbeidzot Nils sacīja Tobijam:

-��� Kādēļ visi �ie noslēpumi? Un kādēļ tu man tos uztici?

-��� Tāpēc, ka es nevaru rīkoties citādi.

Nils paspieda Tobija roku.

-���� Labi, es atgriezī�os satikt Eli�u.

Ausa jauna diena. Zarus apmirdzēja zeltaina gaisma.

-�is ir pasaules radī�anas rīts, sacīja Tobijs, lūkodamies saules un; ēnu vitrā�ās, kuras iezīmējās Koka velvē virs viņa galvas. Nāc kopā ar mani. Nepaliec viens pats �odien.

Smiedamies viņ� papliķēja drauga plecu.

-����������� Nabaga Nil, viņ� turpināja. Tu pat nezini to, ka slēp vēl piecus cilvēkus savos me�a biezokņos. Nāc! Ir ieradusies Aseldoru ģimene. Tev viņi patiks.

Kad Maī Aseldora �ajā jaunā gada rītā, �ajā pasaules radī�anas rītā pamodās, viņa nenojauta, ka �ī diena būs īpa�a.

Viņa atvēra acis. Turpat blakus gulēja vecāki, abi brāļi un mazā Snieilze, kura bija cie�i ievīstījusies zilā segā.

Mijas un Leksa istaba atradās stāvu zemāk.

Ierodoties �eit pirms pāris dienām, Maī bija noba�ījusies par satik�a�nos ar Leksu, kurā jau ilgus gadus bija slepeni iemīlējusies. Bet, līdzko viņa ienāca �ajā mājā un ieraudzīja Leksu kopā ar savu māsu un mazo Sniedzi pie abu kājām, Maī saprata, ka �ie abi ir radīti viens otram.

Maī vairs nejutās tā, it kā kāds būtu nozadzis viņas laimi. Jo tagad no vienas puses bija Mijas laime un no otras viņas pa�as, un tās ceļ� bija līkumaināks un garāks.

Bet kur� gan uzskata, ka skaistākie ceļojumi ir tie īsākie?

�is bija kārtējais rīts, kad Maī piecēlās ar jauniegūtā viegluma sajūtu.

Viņa izslīdēja no bēniņu istabas, uzvilka pie durvīm pakārto mēļo kostīmu un devās lejup uz virtuvi.

Ienākusi virtuvē, Maī vispirms ieraudzīja Tobiju. Viņ� bija noliecis seju pār melnā mizas novārījuma garaiņiem, kas cēlās no bļodiņas viņam priek�ā. Tad viņa ieraudzīja Tobijam pretī sēdo�u puisi, kas dzēra lādu pa�u novārījumu.

-��� Labrīt, viņa sacīja.

-��� Labrīt, Maī, Tobijs atbildēja.

Viņa nostājās aiz Tobija krēsla un noskūpstīja zēnu uz vaiga.

-���������� Tā ir Maī Aseldora, Tobijs sacīja nepazīstamajam. Mijas lielā māsa.

-��� Labdien, jaunais vīrietis teica Maī.

Viņa paņēma tasi un izgāja laukā pēc sniega. Atgriezusies Maī pārlēja sniegu ar cukura sīrupu.

-��� Ko jūs tur ēdat? nepazīstamais jautāja.

-��� Sniegu ar cukuru. Man gar�o.

-��� Brokastīs? -Jā.

-��� Jūs nevēlaties labāk kaut ko siltu?

-Nē.

�ajā ainā Tobijs atpazina mazliet trakās Aseldoru māsas. Viņ� pastūma savu kūpo�o bļodiņu uz Maī pusi.

-��� Pagar�o. �is ir labs, karsts, tā ir īsta laime.

Maī smaidot atteicās. Tad viņa ielūkojās Tobija sejā un nopietni] teica:

-���� Man nepatīk viegli pieejama laime. Kur gan Tobijs jau bija dzirdējis �o pa�u izteicienu? Viņ� bija gatavs

apzvērēt, ka ir to jau dzirdējis vēl �odien pat� Piepe�i viņ� pagriezās pret Nilu.

-���� Maī, viņ� sacīja. Es tevi neiepazīstināju ar Nilu Āmenu�

Nils pats nespēja izteikt ne vārda. Viņa acu skatiens bija kā piekalts Maī Aseldoras rudajiem matiem.

Tu paliec �eit.

To viņam bija teicis Mika, ar pirkstu uzzīmējot uz viņa plaukstas apli .ir punktu centrā. Aplis un punkts nozīmēja:

Tu paliec �eit. Es atgriezī�os.

Bet Mika nebija atgriezies.

Ļjevs viņu gaidīja. Viņ� zināja, ka jau labu laiku ir iestājusies nakts. Tas, ka cilvēks ir akls, nebūt nenozīmē, ka viņ� ir stulbs.

Viņ� zināja arī to, ka visapkārt viss ir klusu. Ja kāds ir nedzirdīgs, tad tas nenozīmē, ka viņam nav iespējams neko pateikt.

Tas, ka Ļjevs neredzēja un nedzirdēja, netraucēja viņam saņemt miljoniem da�ādu citu signālu, kas jebkurā laikā viņam pavēstīja par apkārt notieko�o. Viņ� pielika roku pie zemes, paostīja gaisu vai pagar�oja to ar mēli� Viņ� nebūt nebija savā pasaulē noslēdzies mazs, izbiedēts radījums. Ļjevs bija ra�ena auguma puisis, kur� bija uzaudzis starp zāles stiebriem un apguvis visas izdzīvo�anai nepiecie�amās gudrības.

Tomēr Ļjevam bija jāatzīst, ka viņam ir vajadzīgs Mika.

Da�us centimetrus no �īs vietas Mika gaidīja. Viņ� bija rāpojis un izlodājis starp visiem juku jukām izvietotajiem asmeņiem, kas kalpoja kā no�ogojums. Turklāt viņ� bija nosalis.

�ī �au�alīgā, dzeloņainā barikāde vijās cauri krāterim visā tā garumā Tam, kur� censtos izkļūt tai cauri, bija visas iespējas uzdurties uz neskai�tāmajiem pīķiem.

Starp vecajiem zinību vīriem un Plikadīdām nebija iespējama nekāda sazinā�anās.

Tomēr jau vairākas dienas Mika, Mēness Seja un da�i citi cits pēc cita devās �ķērsot barikādes, lai izslīdētu tām cauri kā salmiņi adatu kaudzei.

Viņi gribēja runāt ar veco.

Veco ar apaļajiem stikliem uz acīm.

Veco ar pankūku uz galvas.

Mēness Seja bija pirmais, kur� bija ar viņu sarunājies. Un ikviens labi atcerējās viņu kop� savas iera�anās brī�a. Ve�uks ar apaļiem stikliem uz acīm un melnu pankūku uz galvas. Jā, tā viņi uztvēra Sima Lolnesa acenes un bereti. �is vecais vīrs izskatījās laipns un zino�s, un varbūt viņ� varēja tiem kaut kā palīdzēt. Un vēl viņiem bija zināms, ka �is vīrs bija runājis ar Mēness Seju par Jaunā Koka dāvāto zīmi, kuru zēns nēsāja sev ap kaklu.

Zāles ļaudis, kuri ir radu�i, ziemai tuvojoties, savīt kopīgu vārpu mājokli, labi zina, ka viņiem nav citu iespēju kā paļauties citam uz citu. Un otrā pusē barikādēm atradās citi ieslodzītie, kuri, iespējams, būs gatavi dalīt savu nelaimīgo likteni ar viņējo.

Es redzēju da�us Vecos Kokus, sirmgalvjus, kuri, tāpat kā mēs, visu dienu strādāja raktuvēs, sacīja �alams. Es viņus redzēju tikai

Uz mirkli, garāmejot. Starp viņiem es redzēju arī veco ar pankūku uz galvas.

I )a�i Plikadīdas gan negribēja noticēt tam, ka �ajā Kokā viņi varētu 11z kādu paļauties.

Labāk neuzticēties nevienam, viņi sacīja.

Bet �alams un pārējie viņiem jautāja:

� Atceries Jauno Koku? Vai tu varbūt viņam neuzticētu savas meitas linu brun�us?

Atbilde uz jautājumu bija piekrīto�a murdoņa. Pat pa�iem aizdomīgā�kajiem nācās atzīt, ka Jaunā Koka piemērs pierāda: �ajā zaru karaļvalstī vel nevalda pilnīga samaitātība.

Tā nu viņi cits pēc cita pavadīja naktis barikādēs, gaidot, ka to tuvumā parādīsies vecais ar pankūku.

Piepe�i Mika atcerējās, ka viņu gaida Ļjevs. �onakt vecais vairs noteikti le neparādīsies. Viņ� apgriezās, nedaudz ieplēsdams brūno cietumnieka pid�amu uz kāda pīķa. Visi zāles ļaudis bija saģērbti katordznieku drā�nās, kas viņiem bija tikpat vajadzīgas kā ķirzakai bik�turi.

�ī, iespējams, bija vienīgā situācija kop� ilgiem laikiem, kad Plikadī�dām bija iespēja no sirds izsmieties. Brīdis, kad viņiem tika atņemtas lina tunikas, lai nomainītu tās pret noteikumos paredzētajām unifor�mām, sagādāja tiem nepieredzēti jautrus skatus. Viņi lūkojās cits uz citu, rādīja cits uz citu ar pirkstu un locījās smieklu lēkmēs. Neap�aubāmi, pats smieklīgākais aksesuārs viņu skatījumā bija bikses. Jau pati ideja, ka �ajās aug�galā kopā sa�ūtajās caurulēs vajadzētu bāzt iek�ā kājas, viņiem �ķita bezgala uzjautrino�a. Un kāpēc gan ne apvalki, kuros sabāzt ausis?

Sargi bija glu�i izmisu�i �ajā mirklī, kam būtu jābūt pazemojo�am, bet kas izraisīja nevaldāmu smieklu lēkmes. Jā, tas bija fakts Plikadīdas nebeidza vien pārsteigt un izvest no pacietības savus uzraugus. Un nejau tādēļ, ka viņi būtu nepakļāvīgi glu�i otrādi. Tas bija viņu optimisms, pacietība un savstarpējā solidaritāte. Tajā visā bija kaut kas aizvainojo�s tiem, kuri veltīgi nopūlējās, cen�oties apspiest savus gūstekņus.

Nespēdams ne redzēt, ne dzirdēt, Ļjevs īsti netika skaidrībā par t kur viņ� visus �os se�us mēne�us atradās, bet spēles noteikumus viņi bija sapratis.

Cietums. Labie. Sliktie. Darbs.

Un viņa pienākums nesabrukt.

Sākumā D�o Mit�a vīri bija noturēju�i viņu par absolūtu plānprātiņu. Ļjevs neatbildēja uz jautājumiem, tikai smaidīja, un viņa tum�ās acis lūkojās kaut kur tuk�umā. Viņi labprāt būtu atbrīvoju�ies no �ī neka nederīgā vientie�a vai arī izmantoju�i viņu kā dzīvo mērķi savām �aut riņu spēlēm. Bet Mika bija pierādījis, cik daudz Ļjevs viens pats spēj panest. Ar pieciem pie jostas piestiprinātiem Koka skaidu maisiem u diviem tādiem pa�iem maisiem plecos viņ� spēja nolaisties krāterī u izrāpties no tā pa nostieptu virvi. Viņ� strādāja par �etriem.

Sargiem nogaidot, kamēr stiprinieks sabruks vai salauzīs roku, viņam bija dota iespēja izdzīvot. Gan jau pienāks diena, kad radīsies iespēja no viņa atbrīvoties.

Ļjevs sajuta iztālēm tuvojo�os vibrāciju. Kāds nāca. Viņ� atpazina Plikadīdām raksturīgo mīksto gaitu, un tad Mikas roka saņēma viņējo.

Tad abi devās uz naktsmītni pie pārējiem. Mēness Seja tumsā izslējās, atbalstoties uz elkoņa.

-��� Tie esat jūs?

-Jā.

-���� Vai redzējāt veco?

-Nē.

-���� Skaistu nakti, Mika! Skaistu nakti, Ļjev!

-��� Skaistu nakti, Mēness Seja, Mika atbildēja.

Ļjevs jau bija iemidzis. Savos nakts sapņos viņ� atguva skaņas un tēlus, kurus bija uzkrājis bērnības laikā, kamēr vēl nebija saslimis. Viņa naktis bija pilnas krāsu, saulrietu, seju, klusu balsu, dziesmu, strauta murdoņas zālē�

Tajā pa�ā laikā otrpus �ogam Sima Lolnesa guļamtelpās notika sanāksme. Kādi trīs desmiti vecu gudro sēdēja uz vairākos stāvos

lzvietotajām gultām. Izskatījās, ka viņi gaida signālu spilvenu kaujas nflkumam.

I'atiesībā gan viņi gaidīja Sima spriedumu, kur� aizvērtām acīm veica �..iie�ģītus aprēķinus.

Trīs mēne�i. Vēl būs vajadzīgi trīs mēne�i.

Kā atbilde uz �o paziņojumu atskanēja bezcerības pilnas nopūtas, un put da�as asaras noritēja pār grumbu izvagotajiem vaigiem. Vēl pirms da�ām stundām viņi bija pārliecināti, ka tuvojas tuneļa rak�anas noslē�gumam. Trīs mēne�i!

Vecam, noguru�am cilvēkam katra diena ir no svara.

Mazliet agrāk tajā pa�ā vakarā Zefs Klaraks, atrazdamies guļus tunelī, da�as reizes bija iecirtis kaltu mizā, izcēlis vienu grīdas dēli un palūko�jies ārpusē. Pēc tam viņ� bija steig�us atgriezies tunelī. Vecais Lū Tanns bija �ukstus vaicājis:

-Nu?

Zefa jau tā neglītā seja bija savilkta pretīguma grimasē. Efekts bija graujo�s.

-��� Drausmīgi smird.

Tad Lū Tanns pabīdīja Zefu sāņus, lai palūkotos pats.

Nepagāja ne mirklis, kad viņ� ar aizspiestu degunu atgriezās tunelī.

-��� Tur kaut kas ir samaitājies.

-���� Brīvības smar�a, Zefs nosprauslājās. Ko darīsim?

Tad viņi izdzirda savādus trok�ņus vispirms tādu kā kurkstē�anu, bet pēc tam sprādzienus.

-��� Ie�u vēlreiz skatīties, jāmēģina saprast.

�oreiz Zefs iebāza atraktajā caurumā visu galvu līdz pat kaklam. Vispirms viņ� ieraudzīja divus zābakus, kuri vēl pirms minūtes tur neatradās. Smirdoņa bija tāda, ka nebija iespējams ievilkt elpu. Atpazīdams vecā izsmēķa smaku, kas sajaucās ar pārējo, Zefs vienā mirklī visu saprata. Novietojis atpakaļ vietā grīdas dēli sev virs galvas, viņ� pagriezās pret Lū Tannu.

-��� Ateja� viņ� izstomīja. D�o Mit�a ateja.

Lū Tanns atsitās ar pieri pret tuneļa sienu. Ka tavu kodi! Mēs esam kļūdīju�ies!

Tajā pa�ā naktī, atgriezu�ies guļamtelpās, viņi par savu atklājumu informēja pārējos. �is jaunums satrieca visu komandu. Darbs vēl vai�rākiem mēne�iem! Sims Lolness dīdījās un nespēja nomierināties. Viņ� izskatījās glu�i vai iepriecināts. Nē, viņ� bija sajūsmināts.

-��� �ī ir iepriecino�ākā ziņa, kādu es jelkad esmu saņēmis, viņ� teica.

Par spīti saviem simt diviem gadiem, padomnieks Roldens �ajā brīdī

labprāt būtu sadevis draugam pa purnu.

-����������� Atzīsti labāk, prātu izkūkoju�ais veci, ka tu esi kļūdījies, viņ� sacīja Simam Lolnesam.

-��� Aizveries, Rolden! Kad es tev saku, �ī ir lieliska ziņa.

-��� Tev tas �ķiet lieliski, ka mēs �eit atdosim galus?

Izskatījās, ka tūdaļ pa gaisu ies dūres. Maja pameta �iglu skatienu uz vīra pusi.

-����������� Derētu tā kā iemācīties skaitīt, kāds no pēdējām rindām nomur�mināja.

Sims sakoda zobus.

-��� Kur� to teica?

Neviens nepakustējās. Sims noņēma brilles un paberzēja acis. Tad viņ� dziļi ieelpoja un pagriezās pret Albertu Roldenu.

-���������� Tie�i tā, jaunais cilvēk, es esmu no�ēlojami kļūdījies. Es visu sarēķi�nāju, kā nākas, bet es nebiju rēķinājies ar viņu.

Ar ko?

Ar viņu. To, kas mūs izmitina, baro, apģērbj� Viņu!

Un Sims pla�i novēcināja rokas ap sevi. Neviens neko nesaprata. Prolesors trīs reizes uzstājīgā balsī noskaitīja: Viņ� cīnās. Viņ� cīnās. Viņ� cīnās.

-��� Kas?

-Ko?

-��� Ko viņ� saka?

Ieslodzītie lūkojās uz Simu Lolnesu kā uz apskaidroto.

-��� Koks, es jums saku! Koks cīnās! Koks sevi aizstāv tāpat kā mēs! Koks pretojas! Viņ� kustas! Viņ� nocietinās! Visi mani aprēķini bija pareizi, bet es biju piemirsis, ka �is milzīgais krātera caurums ir kā brūce. Miza cen�as �o brūci sadziedēt. Tā cen�as aizaudzēt caurumu. Lūk, kādēļ mēs kļūdījāmies. Miza kustas. Koks cīnās!

Sims ievilka elpu. Tad viņ� pagriezās pret savu sievu un teica:

-��� Lūk, jau piecdesmit gadus es klaigāju pa visiem zariem Koks ir dzīvs!

Padomnieks Roldens bija aizgājis atsēsties uz savas gultas. Tagad visa mazā guļamtelpa bija nostādīta �īs lielās ziņas priek�ā. Bet Zefs Klaraks uzdro�inājās pavaicāt:

-��� Un mēs? Ko darīsim mēs?

Sims viņam uzsmaidīja.

-���� Mēs raksim, viņ� atbildēja.

Tātad viņus gaidīja vēl trīs mēne�i darba. Izeju uz tualeti gan nāksies rūpīgi aizmūrēt, lai tunelī strādājo�ie nenosmaktu. Sims bija izdarījis jaunus aprēķinus. Eja būs jāpagarina vēl par piecpadsmit centimet�riem.

Roldens vairākas dienas nerunāja ne ar vienu.

Sima nolūks bija izmantot �os garos mēne�us, lai uzmeklētu Plika�dīdu, kas nēsāja Lolnesu zīmi.

�im zēnam noteikti bija kaut kas zināms par Tobiju. Bija jāatrod iespēja parunāt ar viņu.

Tā prātodams, viņ� atcerējās Minujeku.

Minujeka bija vienīgā sievie�u kārtas sardze visā krāteri. Viņa bija divas reizes resnāka un garāka par pa�iem dū�īgākajiem kolēģiem. Minujeka uzraudzīja Maju Lolnesu vienīgo �ajā krātera daļā ieslodzīto sievieti. Viņas jau reiz bija tiku�ās aci pret aci pirms ilgiem laikiem, tajos sāpīgajos brī�os da�as sekundes pirms Tobija pazu�anas.

�īs atmiņas bija viens no vairākiem iemesliem, kālab Majai Minujeka patika. Viņa ātri vien bija sapratusi, ka �im milzīgajam kalnam ir sirds. Viņu attiecības bija kļuvu�as vēl draudzīgākas pēc tam, kad Maja bija sardzei palūgusi pastāstīt par viņas bērnību.

Minētā persona viņai neatbildēja, vairākas nedēļas cieta klusu, bet pēc mēne�a atzinās:

-��� Es nebiju nekāds lolojums�

Pagāja vairākas dienas, kuru gaitā Maja atklāja: lielāko savas bērnības daļu Minujeka bija pavadījusi augļu kastē kādā pieliekamajā kambari. Lūk, kas izskaidroja viņas lielisko apetīti un �ādas tādas savādības viņas galvā.

Nākamajā dienā pēc tam, kad viņi bija izraku�ies Mit�a mazmājiņā, Sims Lolness palūdza tik�anos ar Minujeku.

-��� Dārgā kundze, man jums ir kāds neliels lūgums, Sims sacīja.

Viņ� bija saberzējis acis tā, lai tās būtu sarkanas, un ik pa brīdim

no�ņaucās.

Minujeka pieliecās, lai viņu uzklausītu. Pat būdams teju divus mili�metrus gar�, profesors piepe�i sajutās tā, it kā pēk�ņi būtu pārvērties par punduri. Minujeka pietuvināja viņam ausi. �ī milzīgā sieviete bija spējīga uz ārkārtīgi smalkjūtīgu rīcību. Sims no�ēloja, ka bija spiests riņai melot:

-��������� Es esmu kaut ko nozaudējis, viņ� paskaidroja. Mazu, izgrebtu nedaljonu. Tā man ir dārga piemiņa. Tā bija dēla dāvana manai sievai, in viņa lūdza, lai es to paglabāju pie sevis. Es esmu to nozaudējis un iegribu, ka Maja to uzzinātu. Tas bija viss, kas viņai piederēja, viss, kas -iņai bija palicis no mūsu dēla�

Un viņ� parādīja zīmējumu, uz kura bija attēlota Lolnesu zīme.

-���������� Ja jūs to kaut kur manīsiet, pasakiet man. Varbūt kāds to ir paņē�mis� Es bū�u jums mū�am pateicīgs, kundze.

Minujeka ieklausījās katrā pēdējās frāzes vārdā. Līdz �im viņa nezi�nāja, ka �āds izteiciens vispār pastāv.

"Mū�am pateicīgs, kundze�"

�o trīs vārdu savirknējums bija bauda viņas ausīm.

Minujeka izstomlja:

-���������� Jā, labi, jā. Viņa jutās mazliet neveikli, ka pa�as pieticīgajā valodas krājumā neatradās nekas labāks, lai atbildētu �im dzejniekam.

Minujeka paņēma papīru savos tuklajos pirkstos, kas, kopā salikti, atgādināja bomī�u kaudzi, un devās projām.

Nākamajā rītā viņa uzmeklēja profesoru un izskatījās manāmi norū�pējusies. Viņa bija atradusi kādu, kur� nēsāja �o zīmi.

-��� Bet� viņ� negrib.

-���� Kā, lūdzu? Sims pārvaicāja.

-��� Viņ� negrib to atdot.

Simam bija nepiecie�amas da�as sekundes laika pārdomām. Kā gan tas nācās, ka Minujeka bija pakļāvusies mazajam Plikadīdu zēnam? �Ī sieviete nebija vienkār�i blāķis. Viņa bija mistērija. Tad Simam ie�āvās prātā doma:

-����������� Tad paskaidrojiet viņam, ka es esmu tēvs tam, kur� izgatavoja �o medaljonu. Pavaicājiet viņam, kur viņ� to atrada.

-��� Mmmmjā, noteica Minujeka.

Un viņa pameta Simu vienu un izbrīnītu par sazinā�anos, kas bija aizsākusies starp viņu un neparasto sarunu biedru. Tajā pa�ā vakarā brīnums turpinājās.

-��� Viņ� negrib stāstīt, kur to atrada, bet viņ� gribētu ar jums runāt.

-��� Kur? Sims jautāja.

-��� Viņ� var rīt atnākt uz �ejieni.

-��� Uz �ejieni?

Tas viss atgādināja pasaku. Beidzot Sims uzzinās.

Tovakar Sims bija noorganizējis konferenci, kuras tēma bija "Kukaiņi". Tā bija pati īsākā, vienkār�ākā un spo�ākā konference visā viņa rado�ajā mū�ā. Laba konference ir tāda, kas uzkurina vēlē�anos meklēt, pārbau�dīt, uzdot jautājumus. Laba konference atver tās klausītājam acis uz visvienkār�ākajām patiesībām.

Citiem vārdiem sakot, konferences ir kā joki vai slimības jo īsākas, jo labākas.

Lūk, te būs Sima Lolnesa runa visā pilnībā tāda, kādu viņ� to nola�sīja �ajās janvāra pirmajās dienās konferences "Kukaiņi" laikā.

-��� Visiem kukaiņiem ir se�as kājas.

Tas arī bija viss.

Pateicis �os piecus vārdus, profesors sāka vākt kopā savas mantas, konference bija beigusies. Viņa klausītājus pārņēma nemiers.

-��� Jautājumi? viņ� izklaidīgi vaicāja.

Visu zālē sēdo�o rokas pacēlās vienlaikus. Plims Tornets smaidīja līdz .uisim. Viņ� apbrīnoja sava skolotāja pārgalvību. Sims īsi atbildēja tiem, kuri viņu iztaujāja.

Bet zirnekļiem ir desmit kājas! izmeta Zefs.

Tātad tie nav kukaiņi, Klaraka kungs! Tie ir dzīvnieki. Zirnekļvei�dīgo klase.

-��� Skudras?

-��� Se�as kājas, tātad kukaiņi.

-���������� Un tūksto�kāji, profesor? Jūs ta�u neteiksiet, ka tūksto�kājis nav kukainis.

-���������� Man �ķiet, ka es izteicos pietiekami skaidri. Kukaiņiem ir se�as kājas, ne par vienu mazāk un arī ne par deviņsimt deviņdesmit �etrām vairāk. Kukaiņi ir vienīgie radījumi pasaulē, kuriem ir se�as kājas. Vienīgie, jūs mani labi dzirdējāt? Man nav nekā vairāk, ko piebilst. Opsā!

Vēl nekad neviens nebija sniedzis tik skaidru un pa�saprotamu kukaiņu aprakstu. Cilvēki bija ne mazums lauzīju�i galvu, lai at�ķirtu kukaiņus no citām dzīvnieku sugām pēc baro�anās veida, pēc antenu skaita, pēc izmēra vai pēc olām.

Sims, kā alla�, bija trāpījis desmitniekā.

Bet profesoram nācās atzīt arī to, ka viņ� dega no nepacietības ātrāk doties pie miera un jau rīt satikt jauno Plikadīdu.

-���������� Skaista konference, dārgais, ienākusi guļamtelpās, viņam teica Maja.

-���������� Kad es patie�ām bū�u liels, profesors atbildēja, tad sarīko�u konferenci ar vienu vienīgu vārdu.

Gultā virs viņiem kāda smalka balss uzskaitīja visus kukaiņus:

-����������� Blaktīm, piemēram, blaktīm ir se�as kājas. Taureņiem se�as, skarabejiem�

Tas bija kurpnieks Lū Tanns. Viņ� runāja pats ar sevi. Sims un Maja pie sevis klusi smējās. Lū Tannu bija tā apbūris Sima atklājums, ka viņ� pavadīja visu nakti murminādams:

-��� Mu�ām se�as kājas. Mārītēm se�as. Circeņiem�

Kad nabaga Roldens, kur� tovakar viens pats raka tuneli, izlīda no lūkas zem rakstāmgalda, bija pusnakts. Klase jau labu bridi bija tuk�a. Mācības �ajā vakarā bija beigu�ās divas stundas agrāk nekā parasti. Viņ� bija ieslēgts. Roldens sāka klauvēt pa aizslēgtajām zāles durvīm, līdz ieradās divi D�o Mit�a vīri. Abi stulbi ķiķināja:

-����������� Nu, papiņ, kā tad tev gadījās skolā aizmigt? Kādi mēs kusli� Vajag lietot uzturā vitamīnus�

Simtgadnieks tikai paraustīja plecus �o vientie�u priek�ā. Kur� gan būtu varējis noticēt, ka �is vīrs bija pavadījis �etras stundas, rokot tuneli, pa kuru izbēgt? No viņiem trim viņ� nudien nebija tas kuslākais.

Sims gaidīja nozīmēto tik�anos. Viņ� uzkavējās mazītiņajā kambarītī, ko viņam bija ierādīju�i kā kabinetu un laboratoriju. Atvērās durvis. Pa tām galvu iebāza Minujeka.

-��� Viņ� ir te.

Sims iznāca laukā. Viņ� juta, kā saļogās kājas.

Ārpusē viņu ap�ilbināja gaisma. Gaisā virmoja koka putekļi. Viņa biedri jau kop� saules lēkta strādāja krāterī.

Viņa priek�ā neatradās Plikadīda. Tas bija kareivis ar greizu smaidu. Liela auguma karavīrs ar indīgu skatienu, kur� rotaļājās ar savu har�pūnu, atgādinot saulē izlīdu�u skorpionu.

-��� Viņu sauc par Tīģeri, Minujeka teica.

Ap kaklu Tīģeris nēsāja Lolnesu zīmi. Viņ� to bija atņēmis Mēness Sejai pirmajās dienās pēc zēna iera�anās krāterī.

Kādu brīdi Sims runājās ar �o vīru, kur�, pats to nezinot, atklāja pro�fesoram daudz noderīgas informācijas.

-����������� Tas viss ir ļoti interesanti� kareivis teica. No jums, profesor, mēs uzzinām daudz ko jaunu.

-��� Tā ir mana profesija, rāmi atbildēja Sims.

Tīģeris aplaizīja aug�lūpu. Tad viņ� piebakstīja ar pirkstu mazajam, kaklā pakārtajam koka gabaliņam.

-���������� Kā tad tas Plikadīda varēja atrast �ito mantiņu, ja tā piederēja jūsu dēlam?

Mana sieva to pazaudēja. Viņa to nēsāja ap kaklu krāterī. �is zēns |<> dro�i vien atrada.

Visi domā, ka Tobijs Lolness ir pazudis uz visiem laikiem�

Jā, Sims atbildēja.

Bet ja es sāku domāt citādi? Varbūt viņ� vēl kaut kur klaiņo apkārt� I's zinu kādu, kam ārkārtīgi patiktu �āda veida jaunumi.

Jā, Sims teica. Es viņu pazīstu viņu sauc Sims Lolness. Nav liklas ziņas, kas spētu viņam sagādāt vairāk prieka.

Nē, kareivis izmeta. Es domāju par kādu, kam vārdā D�o Mit�s.

Patiesībā Tīģeris nebija domājis atklāt savas aizdomas. Viņa uzostās pēdas bija pārāk daudzsolo�as. Ja viņ� vienlaikus varētu atrast �o zaļajā sarakstā minēto ienaidnieku numur viens Tobiju un pierādīt profesora olnesa saistību ar Plikadīdām, tā būtu dubulta uzvara� Galvenais, ka arī atlīdzība būtu dubulta.

Un vēl kādā Tīģera apziņas kaktiņā gruzdēja ideja par to, ka viņam varētu palaimēties atrast arī Koka Akmeni.

-���������� Es domāju, ka mans dēls vairs nav sastopams �ai saulē, sacīja Sims Lolness. Bet es jums būtu no visas sirds pateicīgs, ja jūs man pierādītu pretējo.

Tad Sims uzgrieza viņam muguru. Viņ� zināja, ka ir pieļāvis milzīgu kļūdu.

-��� Piesargieties! Tīģeris viņam uz�ņāca.

Sims Lolness tikai nomurmināja:

-��� Jūs man neiedve�at bailes.

-���������� Vai jūs esat par to pārliecināts? Vai zināt, Lolnesa kungs, vispār mums ir viens kopīgs draugs. Viņ� teica tie�i to pa�u, ko jūs.

Sims apstājās. Ko vēl no viņa gribēja �is vīrs?

-��� Pirms daudziem gadiem es biju Nino Alamalas sargs.

Sims cie�i ielūkojās Tīģera acīs. Viņ� saprata visu.

Alamala bija ļoti dārgs Sima Lolnesa draugs. Visi vēl atcerējās �o glez�notāju, kur� bija ticis apsūdzēts savas sievas slepkavībā.

Sims bija apņēmies aizstāvēt draugu tiesas sēdē.

Tas bija �ausmīgs stāsts. Stāsts, kur� bija uz visiem laikiem izmainīji Lolnesu dzīvi.

Skaistā Tesa Alamala ar pārsistu galvu bija tikusi atrasta uz kāda zara Viņa bija virves dejotāja. Bija skaidrs, ka viņa nokritusi no pāris zaru augstāk nostieptas virves. Nino sēras bija neremdināmas.

Pirmo izmeklē�anu rezultātā tika secināts, ka nāves cēlonis ir muļķīgs nelaimes gadījums. Daudzi ļaudis apgalvoja, ka Tesa Alamala pati vien vainojama pie notiku�ā. Neviens viņu nebija lūdzis staigāt pa virvi. Viņa galu galā varēja kā visi normāli cilvēki mierīgi staigāt pa zariem.

Pēc tam pārmetumi sāka birt pār gleznotāja Nino galvu, kura nodarbo��anās bija vienlīdz nejēdzīga un nepraktiska, pārmetumi par to, ka viņ� bija ļāvis sievai rāpties tur aug�ā. Visi kā viens atkārtoja, ka viņiem ta�u bija mazs bērns un ka �āda rīcība bija bezatbildīga un krimināli sodāma.

�ie apvainojumi bija par iemeslu tam, ka pie Nino Alamalas ieradās eksperts, kura nolūks bija pārbaudīt visas viņa mantas.

Kādā kaktā viņ� bija atradis mazu glezniņu. Tas bija Tesas portrets. Viņa bija attēlota uz virves, un gleznas aizmugurē bija uzrakstīts teikums, kas bija tās nosaukums: Es pārgriezī�u virvi, lai redzētu tevi lidojam.

Tajā pa�ā vakarā Nino tika ieslodzīts cietumā.

Tiesas sēde notika pēc da�iem mēne�iem. Profesors Lolness tātad aizstāvēja savu draugu. Viņa teiktā aizstāvības runa bija spīdo�a. Viņ� ipgalvoja, ka �eit tiek tiesāta dzeja un ka dzīve vairs nebūs dzīve, ja tajā iebūs mākslinieku un virves dejotāju. Sims sacīja:

Ja es rakstu savai sievai "Tu esi mana liesma", tas vēl nenozīmē, ka nan ir nodoms izcept viņu kamīnā. Brīni�ķīgā Tesa Alamala ir gājusi >ojā nelaimes gadījumā, nodarbojoties ar savu mākslu. Mēs varam vieīīgi sērot kopā ar Nino.

Nino Alamala sēdēja uz notiesāto sola, pilns pa�cieņas un ļoti izskatīgs, ziņ� tūdaļ saņēma pārmetumus, ka ir ieradies uz tiesu ar krāsā notriep�ām rokām. Tā esot necieņas izrādī�ana. Viņ� bija pazemīgi atvainojies.

Sims bija sadusmojies. Tā vietā, lai apskatītu strādnieka rokas kā bēr�am, kur� dodas pie galda, viņi būtu varēju�i ieskatīties viņa sejā un sirdī ai arī viņa harmoniskajās gleznās! Nino bija nevainīgs.

Simam patika Alamalas gleznas. Tās visas bija maza izmēra. Gleznas mākslinieks vienmēr parakstīja apak�ā, un viņa noapaļotais rokraksts .itgādināja ainavu ar viļņainām ielejām. Viņa paraksts bija tik harmo�nisks, ka to viegli varēja izlasīt arī no beigām: alamalA.

Kādu nakti vēl pirms tiesas sprieduma pasludinā�anas Alamalu atrada nogalinātu viņa cietuma kamerā. �is nāves gadījums netika nopietni iz.meklēts, jo nav ta�u jēgas meklēt slepkavas slepkavu. Aizdomās tika turēts kāds cietumsargs, kur�, iespējams, bija nolēmis Nino notiesāt vēl pirms notiesā�anas.

�ie notikumi bija risināju�ies pirms piecpadsmit gadiem, bet atmiņas par tiem bija saglabāju�ās neskartas. Sims aptvēra, ka jau pirms Mit�a vai Blīsa parādī�anās naida kāpurs jau bija dzimis un gatavojās uzbru�kumam.

Nolūkojoties uz aizejo�o Tīģeri, Sims Lolness saprata, ka nupat ir sarunājies ar Alamalas slepkavu.

Tīģeris bija apmierināts. Līdz ar tumsas iestā�anos viņ� dosies nelielā vizītē pie Plikadīdām. Mēness Seja nespēs viņam ilgi pretoties.

Vienmēr ir iespējams atrast kādu uzjautrino�u līdzekli, lai piespiestu desmitgadīgu bērnu atzīties.

Tobijs un abi viņa komandas biedri bija iekāru�i tīklu kādā sa�erve lēju�ā sūnas zarā, kas �ūpojās virs tuk�uma. Viņi bija iekārtoju�ies tīkli uz pēcpusdienas snaudu un ļāva sevi ieaijāt visapkārt pilo�ajām kūsto�i sniega lāsēm.

�is janvāra mēnesis piedzīvoja savu tre�o īsti saulaino dienu, un dab ļāvās mānīgajam siltumam. Bija dzirdami kukaiņu svilpieni, un za krak�ķēja glu�i kā pavasara dienās. Tobijs nebija iemidzis. Viņ� klausī jās Koka atmo�anos ziemas vidū. Viņ� zināja arī to, ka ziemas feja jau rīt ieklups zaros un no jauna iemidzinās pasauli zem sava baltā spārna

Starp atkusu�ā sniega pilēm Tobijs novēroja krītam arī ķepīgu dubļu pikas. Tās dro�i vien bija pakusu�ās sniegpārslas. Sev līdzās viņ� saklau�sīja nomierino�os �āna un Torfu krācienus.

Un ja nu kādu dienu Koks vairs nepamostas� domāja Tobijs.

Viņ� zināja, kādas briesmas apdraud zarus. Lekss Olmehs bija viņam stāstījis par lapu slāņa biezuma samazinā�anos un par mizas puvi zie�meļu pusē.

Visi Sima Lolnesa pareģojumi piepildījās. Pērnajā pavasarī daļa pum�puru bija sa�uvu�i turpat zaros. Pie tā tika vainotas sūnas un ķērpji� Bet Tobijs, kur� bija dzīvojis arī pļavā, zināja, ka ķērpis aug pat uz akmens. Tādēļ to nevarēja vainot pie Koka enerģijas izsūk�anas. Tas vienkār�i izmantoja vietu un gaismu, kas radās tādēļ, ka lapu palika arvien mazāk.

Sunas un ķērpji ir klaiņojo�as ciltis, kurām būtu jāpateicas par to, ka Irts ierodas apdzīvot pamestās teritorijas. Vai kādam nāktu prātā pārmest klejotājiem, ka tie kolonizē sausuma vai ugunsgrēku izpostītus zarus?

Tobijs būtu pavadījis �ādās pārdomās vēl krietnu brīdi, ja vien nebūtu pēk�ņi izdzirdējis, ka abi draugi pārstāj elpot. Viņ� pieslējās sēdus un lēni pagrieza galvu uz �āna un Torfu pusi.

Skats, ko viņ� ieraudzīja, līdzinājās visļaunākajam murgam. Divas lēles, kas atgādināja iegarenas un lipīgas mices, nosedza draugu galvas līdz pat kaklam. Tās grasījās vīrie�us nosmacēt, lai pēc tam izsūktu viņu .īsinis un atstātu tos kā tuk�us maisus. Lūk, kas bija �ī dubļainā masa, l ura krita no gaisa. Pavasara dēles, kas bija sajauku�as datumus.

Tobijs ar cirvi rokā metās palīgā �ānam. Dēles elastīgā un slidenā masa nebija ievainojama. Cirvja asmens pa to slīdēja, un Tobijs riskēja pārgriezt nabaga me�cirtējiem rīkles. No �ausmām viņ� sāka skaļi kliegt. Cita pēc citas tīklā krita jaunas dēles.

Bēg�ana. Tas bija vienīgais risinājums. Bet Tobijam nebija spēka. Pat ja viņam pa�am izdotos izglābties, aina ar biedriem, kuri bezpalīdzīgi vēcina rokas, vajātu viņu līdz kapa malai.

Kāda prāva dēle pavērsa savu piesūcekni pret Tobija pleciem. Viņ� bija pārliecināts, ka tās ir beigas, bet tajā pa�ā brīdī aizdedzināta bulta izur�bās cauri lipīgajam briesmonim. Tas sarāvās un nogāzās tīkla dibenā.

Bultas sāka birt pār viņiem no visām pusēm. Tīkls aizdegās. Dēles raustījās. Kādā brīdī parādījās �āna un viņa sievasbrāļa seja. Dēles atlaida savus upurus, tagad tās locījās un vāļājās starp liesmām. Tobijs izgrūda uzvaras kliedzienu, bet tīkls bija pārvērties pelnos un piepe�i izira.

Vīri nokrita no vairāku centimetru augstuma, iegā�oties brūnganā mīklā, kurā viņi iestiga līdz jostasvietai.

Atguvu�ies draugi apskāva viens otru. Viņu ķermeņi un sejas bija klāti ar gandrīz melno masu. Tobijs palūkojās uz savādo mērci, kura tecēja pa viņa plaukstām un kurā viņi burtiski peldēja. Kur gan viņi bija nokļuvu�i?

Mēs jūs varbūt iztraucējām? ierunājās kāda balss viņiem blakus.

Torfu, Sāns un Tobijs bija ievēlu�ies milzīgā toverī, kas bija novietots uz spalvu slie�u kamanām. Viņus no visām pusēm bija ielenku�i vīri ar arbaletiem un lāpām, un to sejas izteiksmes nebija diez ko labvēlīgas. Torfu un Sāns apmainījās satrauktiem skatieniem.

-������ Mit�a kungs taisa asinsdesas! Torfu caur zobiem izgrūda. Tobijs �o frāzi vairākas reizes klusībā atkārtoja, jo viņam likās, ka tajā

ir ieslēpts kāds slepens ziņojums.

-����������� Mit�a kungs taisa asinsdesas� viņ� lēni atkārtoja, lai mēģinātu saprast.

Tajā pa�ā mirklī virs tovera malas iznira kaut kas milzīgs, jā, liels pūslis, tērpies �aurā mednieka uzvalciņā, kas bija izplūdis pār nestuvju krēsla malām. Tobijs sastinga.

Jo tas bija D�o Mit�s. Un viņ� neizskatījās apmierināts.

Apskatot viņu vērīgāk, Tobijs sev sacīja, ka �is cilvēks arvien vairāk algādina recekli. Viņam nebija noteiktas formas, un katru viņa izelpu p.ivadīja plurk�ķis, kas bija tikpat elegants kā starp divām maizes �ķēlēm izspiedusies mērce.

D�o Mit�s. Vai �is briesmonis atpazīs Tobiju?

D�o Mit�s taisa asinsdesas, viņam paskaidroja kāds blakus stāvo��ais. Neap�aubāmi, �is teiciens �obrīd bija modē.

Tobijs vienkār�i vēl nebija sapratis, ka D�o Mit�s patie�ām gatavoja asinsdesas saviem ziemas krājumiem.

Kopā ar saviem daudzajiem pavadoņiem viņ� medīja dēles. Vīri dauzīja pa zariem, jo dēles, sajūtot vibrāciju, atlai�as un krīt lejup. Tad tās tika nobeigtas ar aizdedzinātām bultām. Pēc tam atlika �os lopiņus vienīgi izspiest, lai turpat uz vietas iegūtu sarecēju�o asiņu masu.

Tobijs un viņa draugi bija iegāzu�ies asiņu toverī, no kura satura vaja�dzēja pagatavot lielas, melnas desas, resnākas par me�cirtēja roku.

Pat ja zēna seju neklātu melnā masa, D�o Mit�s nebūtu pazinis Tobiju. Zēns bija pārāk mainījies. Tomēr kāds, kas sarāvies kvernēja uz nestuvju krēsla kāp�ļa, viņu uzreiz atpazina.

�is cilvēciņ� bija piesiets saitē, kuru turēja Mit�s. Viņ� tam aizstāja mājdzīvnieku vai ko līdzīgu atslēgu piekariņam. Ieraugot Tobiju Lol�nesu, viņa skatiens, kas atgādināja vajāta zvēra skatienu, iemirdzējās. Arī Tobijs, ne mirkli ne�aubīdamies, atpazina Plimu Tornetu, kāpuru slaucēju no Zemajiem Zariem, mēmo Vigo Torneta brāļadēlu. Abi ar Tobiju apmainījās skatieniem.

-��� Mēs esam me�cirtēji, Torfu sacīja D�o Mit�am.

�ī frāze �ķita sarūgtinām Mit�u, kur� �os trīs parazītus labprāt būtu integrējis savās asinsdesās. Viņ� kaut ko norūca, pakasīja ausi un visbei�dzot deva zīmi vienam no saviem vīriem. Minētais vīrs pieliecās tuvāk pavēlniekam, lai labāk sadzirdētu caur siekalām izsvepstēto vēstījumu. Kad vīrs atliecās taisni, viņ� bija bāls un acīmredzami jutās neveikli par to, ka nāksies iebilst �efam.

-��� Lielais kaimiņ, es� jūs ta�u atceraties, ka me�cirtējus mēs neaiztie�kam�

Jauns rūciens no D�o Mit�a puses.

Tas bija nelaimes gadījums, Sāns sacīja. Mums uzbruka. Tas vairs neatkārtosies.

Mit�s parāva saiti un pabu�ināja Plima Torneta cekulu. Jā, pagaidām vēl me�cirtēju apvienība bija neaiz-^ skarama. Bet domās D�o Mit�s jau skatīja to dienu, kad viss �o iedomīgo ļau�u bars cepsies uz iesma viņa acu priek�ā. �ī doma viņu atslābināja. Vēl viņam patika sajust, kā zem rokas trīc jaunā Torneta mazā galva.

Vēl pēc pāris minū�u tirgo�anās akrobātus izcēla no tovera, un D�o Mit�a karavāna devās ceļā, pametot viņus turpat uz vietas.

Trīs me�cirtēji atrada peļķi, kurā nomazgāt asiņu smaku, kamēr vēl visi Koka plēsoņas nebija metu�ies viņiem virsū.

Izgrie�ot apģērbu, Tobijs lūkojās tālumā, ar skatienu pavadot zara galā lēni izgaisto�o Plima apveidu. Viņu smacēja dusmas. Kad beidzot pienāks atriebes diena?

Tad viņ� iedomājās par Eli�u.

Vai viņa to atcerēsies? Viņa bija tik nepieradināta. Kādēļ gan viņa būtu Tobiju gaidījusi; viņa, kas nekad nebija tur, kur to cerēja sastapt; viņa, kas teicās nepiederam nekam un nevienam? Tas bija glu�i tā, it kā Tobijs pirms gadiem būtu atstājis uz pumpura dzīvu taureni un cerētu to atrast tūjā pa�ā vietā ar neskartu pūderi uz spārniem! Neiespējami�

Nils bija atgriezies Galotnēs kopā ar Leo Blīsu. Var�būt viņ� jau runāja ar Eli�u. Piepe�i viņu pārņēma bailes. Vai viņ� vēl dzīvoja meitenes prātā?

Jā, Nils tobrīd runāja ar Eli�u. Bet viņa tajā neklausījās. Viņa to izsmēja. Viņa labprātāk būtu pavadījusi laiku kopā ar ēnu, kas bija atgriezusies savā novēro�anas pun�ktā olas smailē. Jā, klusējo�ā ēna bija daudz patīkamāks kompanjons. Tās iera�anās vienmēr bija satik�anās, kas saviļņoja Eli�as sirdi. �is Nils Āmens savukārt bārstīja nodeldētas frāzes.

Eli�a noglāstīja sev pēdas. Jau pirms laba laika viņa bija noslēpusi zilgani mirdzo�ās svītras, kas, viņai piedzimstot, bija tiku�as uzzīmētas ar zilā kāpura tinti.

Māte Eli�ai to kādu dienu izstāstīja Zemajos Zaros tie�i pirms tam, kad tika iznicināti viņu mājdzīvnieki.

-��� Es nedomāju, ka pienāks tāda diena, viņa bija teikusi�

Todien, pēc tam kad viņas bija ieturēju�as klusas vakariņas, skaistā I�a

saņēma rokās savas meitas seju.

-��� Eli�a, es nekad neesmu tev slēpusi, no kurienes mēs esam cēlu�ās.

Eli�a saviebās. Viņa zināja, ka viņas nāk no zāles un ka māte bija uzau�gusi starp Plikadīdām. Bet vai viņa zināja ko vairāk par savu izcelsmi? Kā gan tas nācās, ka viņas abas bija nokļuvu�as Koka zaros?

Eli�a nedaudz pielieca galvu. Viņa nekad nebija to mātei vaicājusi un �ovakar nejutās spējīga to darīt.

-��� Zini, Eli�a, pasaule kļūst mums bīstama.

I�a bija paņēmusi rokās bļodiņu ar brūnganu krāsvielu.

-��� Tas ir melnā naktstaureņa spārnu pūderis.

Eli�a nolūkojās, kā māte satver viņas mazo pēdu un nozie� to ar brūn�gano, mazliet taukaino pulveri.

Zilā tinte apdzisa. Svītra bija nozudusi.

Eli�a notrīsēja. Viņa sajutās tā, it kā pēk�ņi būtu izģērbta. I�a pasnie�dza viņai bļodiņu ar pūderi. Meitene to satvēra un savukārt nozieda ar melnā naktstaureņa pulveri mātes pēdas.

Abas sajuta, ka �ī rīcība bija vienlaikus nopietna un apbēdino�a.

Plikadīdu ciltīs pēdas tiek uzskatītas par svētām. Jo tikai un vienīgi tās atrodas pastāvīgā kontaktā ar zemi. Tautā pēdas dēvē par "pļavas kājām", jo tās reti kad neatrodas pļavā.

Un zilās līnijas izdzē�ana notika vienīgi ārkārtīgi retos gadījumos, kas bija saistīti ar �īs tautas lielākajiem, traģiskākajiem pārdzīvojumiem.

Eli�a un viņas māte tonakt gulēja cie�i blakus savā krāsainajā mājā. Viņām �ķita, ka iztālēm sadzird melno naktstauriņu, �o drūmo lidoņu, armijas spārnu vēdas. Kādas saknes vai kādas saiknes gan viņas bija pārcirtu�as, ka tagad abas jutās tik ārkārtīgi vientuļas?

Tagad Eli�a, būdama cietumniece Galotnēs, skatījās uz savām nodzēs�tām pēdām. Viņa zināja, ka tovakar, izdzē�ot �o zīmi, māte bija izglā-' >usi viņas dzīvību.

-��� Jūs klausāties, ko es jums saku?

-��� Nē, Eli�a atbildēja.

Nils Āmens stāvēja viņas priek�ā un lasīja viņai morāli attiecībā uz .eo Blīsu.

-������ Jūsu domas par viņu, Nils turpināja, ir maldīgas. Mēs bie�i vien ļūdāmies savos priek�statos par citiem. Es Leo pazīstu�

"Atkal sākas�" nodomāja Eli�a.

Viņai tāpat bija skaidrs, kas viņam padomā. Eli�a pat klusībā pavaicāja ev, vai �is zēns gadījumā nav pamuļķis, un raidīja lūdzo�u skatienu ug�up uz olas griestiem, kā aicinādama tiem piekalto ēnu atbrīvot viņu o uzbāzīgā viesa. Bet ēna joprojām palika nekustīga.

-���������� Leo Blīss nav tāds, kā jūs domājat. Leo Blīss�

-��������� Es sapratu! iekliedzās izmisusī Mi�a. Sapratu! Es sapratu!

Nils apklusa. Viņ� zināja, ka tagad ir īstais brīdis.

Eli�a bija atsākusi elpot. Kā gan Tobijs bija varējis sadraudzēties ar �o neaptēsto puisi? Leo Blīss, Nils Āmens�

Viņa mēģināja klusībā mierināt sevi, sakot, ka galu galā varbūt ir labāk, ka Tobija vairs �eit nav un viņ� neredz, par ko ir kļuvu�i viņa kādreizējie draugi.

Vai tas bija tādēļ, ka viņa bija iedomājusies par Tobiju? Eli�ai cauri kā zibens iz�āvās savāda sajūta. Viņa aizvēra acis un aptvēra, ka Nils ir atsācis runāt.

Bet �ī vairs nebija tā pati runa, kas pirms tam.

Nils runāja lēni, un viņa balss piepe�i bija kļuvusi aizkustino�a un trausla. �is te bija glu�i cits Nils Āmens.

-����������� Dzīve ir pamests bi�u strops, Eli�a. Tu ej pa to. Un gaisma tajā atgā�dina medu. Tas ir tik patīkami. Tu esi apmaldījusies. Viss smar�o pēc vaska. Tu sauc. Tava balss atskan. Tu meklē kādu, kuru tu esi pazaudē�jusi. Tāda ir dzīve.

Nils ievilka elpu.

-����������� Tad piepe�i tev dūkdama tuvojas prāva darba bite. Tu nogulies zemē un ar rokām aizsedz galvu. Bite pārlido tev pāri. Tu piecelies, un tava kleita ir piesūkusies ar medu. Tu biji izbijusies. Piepe�i tu izdzirdi balsi. Tā pieder kādam. Viņ� ir tepat. Tu meties skrie�us pa bi�u ligzdas gai�teņiem. Tu atrodi viņu. Tu viņam nepasaki, ka biji ļoti nobijusies. Tāda ir dzīve, Eli�a.

Eli�a aizgrieza galvu, lai noslēptu asaras, kas ritēja pa viņas seju. Kas �eit notiek? Kas?

Leo Blīss, kas novēroja �o ainu no aug�as, gandrīz nemanāmi samiedza acis. Ko nozīmēja �ie savādie, nesaprotamie vārdi? No kurienes �is spēcīgās emocijas, kas sasniedza pat viņu?

Nils nebija dro�s par to, vai sacītais sasniedz skaistās Eli�as ausis. Viņ� tikai runāja tā, kā Tobijs viņam bija lūdzis.

Un vēl tā ir lietusgāze sūnu me�ā. Tu domā, ka noturēsies, ieķērusies tur aug�ā no visa spēka, līdz galam, līdz pēdējam lietus pilienam. Tur lejā viņi lūdz, lai tu rāpies zemē. Tu trīci no aukstuma. Zini, ka saauk�stēsies. Tev vajadzētu mest mieru un doties meklēt patvērumu, Eli�a. Bet tu spītīgi paliec turpat. Tavas drēbes ir galīgi slapjas. Tu esi pārāk stūrgalvīga, Eli�a.

Tur aug�ā Leo Blīss domāja par Arbainu un viņa aizdomām. Viņa roka uz olas �aumalas virsmas viegli trīcēja. Kas īstenībā bija �is Nils Āmens?

Eli�a vairs nezināja, kas ar viņu notiek. Balss atbalsojās deniņos.

Tā vairs nebija Nila Āmena balss. Tā bija kāda tāla, aizmirsta, zem ieskaitāmiem skumju gadiem paslēpusies Tobija Lolnesa balss.

Atmiņas noau� slepenu, citiem nepieejamu valodu.

Bi�u strops. Lielā lietusgāze. Nevienam citam, izņemot viņu un Tobiju, iebija zināmi �ie sen pagāju�ie notikumi. Tas piederēja pie viņu tuvības.

Tagad viņa dro�i zināja. Nils ar viņu runāja Tobija vārdā.

Savā skumīgajā olas cietuma vientulībā, klausoties Nila Āmena balsī, ili�a sadzirdēja Tobija slepeno vēstījumu, �o kodēto un starp vārdiem toslēpto ziņu. Ziņu, kas atrāva viņu no zemes un aiznesa tālu projām.

Pēk�ņi viss kļuva iespējams, jo �ī vēsts nozīmēja: "Es atgrie�os."

..

Bija pagāju�i trīs mēne�i. Ziema nesteidzās atkāpties no Zariem.

Tas, kas grūda Norzu Āmenu bezcerības bezdibenī un plosīja viņa iek�as, bija fakts, ka nu vairs nebija nekādu �aubu�

Norzs to zināja jau labu laiku Nils ir pārgājis ienaidnieka nometnē.

Pirmajā dienā viņ� nebija tam noticējis.

Tas bija ap rudens vidu. Norzs ieturēja vakariņas zem zvaig�ņotām debesīm kopā ar savu senāko biedru dū�īgo Solkenu. Pūta novembrim netipiski silts vēj�. Abi me�cirtēji klausījās naktī pēdējo lapu �auk�stoņā, tālā maijvaboles zumē�anā.

Viņi ēda maizi un piedzēra sūnu alu.

Norzam Āmenam �is bija uzticamākais draugs no uzticamākajiem. Solkens savulaik bija bijis liecinieks viņa kāzās ar Lilī, liecinieks viņa tās dienas laimei un tradicionālajai kāzu dejai, jaunajam pārim virpuļojot cie�ā dejā līdz pat rītam. Viņ� bija liecinieks arī Norza �au�alīgajam izmisumam, kad nākamajā gadā, piedzimstot Nilam, Lilī bija gājusi bojā.

Toreiz Solkens nebija spējis draugu mierināt. Arī pats viņ� nespēja samierināties ar Lilī zaudējumu, jo viņa tam un vēl daudziem citiem bija kā pa�a māsa.

Lilī Āmena bija sīka, jauna sieviete, maigas dabas un viegla kā spal�viņa. Viņai bija zaļas acis.

Viss skaistais �ķiet nemirstīgs� Neviens nespēja iedomāties, ka Liii kādu dienu varētu vairs nebūt. Vēl jo vairāk, ka tas varētu notikt, dodot dzīvību savam pirmajam bērnam.

Druknajam, bēdu sagrauztajam Solkenam toreiz bija nepiecie�amas vairākas nedēļas, līdz beidzot viņ� spēja nostāties sava drauga priek�ā un sacīt: "Zini, mēs visi viņu mīlējām. Mēs tev palīdzēsim, vecais."

Bet Norzs, kur� bija taisns kā miets, nebija pieņēmis nekādu palī�dzību, nekādu atbalstu. Nilu viņ� bija uzaudzinājis viens. Pareizāk būtu teikt, ka viņ� bija noskatījies, kā Nils pats uzaug.

Solkens zināja arī to, ka, ne jau pateicoties Norza klaigā�anai un pļau�kām, Nils bija kļuvis par �o īpa�o personību. Nē, tas bija, pateicoties kādai gaisīgai, neredzamai rokai, kādas klāt neeso�as personas rokai.

Todien, kad Nils lielajā izcirtumā bija izglābis Tobija Lolnesa dzīvību, tikai todien Norzs saprata, par kādu vīru ir kļuvis viņa dēls.

Tagad, pēc trim gadiem, Solkens atradās kopā ar Norzu Āmenu tajā pa�ā izcirtumā. Un viss grasījās sabrukt.

-��� Ko tu tāds nerunīgs? Norzs vaicāja.

Solkens paskatījās uz draugu. Pēk�ņi viņ� vairs nespēja dabūt pār lūpām vārdus, ko bija atnācis viņam pateikt.

-���� Runā, mitrene! Norzs smiedamies sacīja.

-��� Tavs dēls, Nils� -Jā?

-���� Kur viņ� ir?

-����������� Nevajag taisīt tik nopietnu ģīmi, Solken. Mans dēls ir savā būdā, Norzs teica. Ja tu gribi viņam ko lūgt, viņ� izdarīs tavā labā visu, ko vien vajag.

-��� Man no nodevēja nekas nav vajadzīgs.

Norzs piecēlās, savīkstīja dūri un atvēzējās, lai apdullinātu me�cirtēju. Tomēr, mirkli pirms dūre bija sa�ķaidījusi drauga seju, tā sastinga gaisā.

-��� Atkārto, ko tu nupat sacīji!

Solkena balss no satraukuma trīcēja.

-�� Es tev teicu, ka nesarunājos ar nodevējiem.

Pretojoties vēlmei samalt labāko draugu miltos, Norzs pievēra acis. Viņa dūre joprojām bija sa�ņaugta, trīco�a, un likās, ka tā tūdaļ pār�sprāgs. Solkens turpināja:

-������� Piedod, Norz, bet es runāju no tiesas. Es redzēju tavu dēlu tur aug�ā, netālu no Ligzdas. Viņ� bie�i dodas uz turieni, lai slepeni satiktos ar Leo Blīsu.

-�� Nils?

-������� Jā, Nils. Es viņu redzēju. Ja tu man pierādīsi, ka esmu to izgudrojis, tad varēsi mani nosist ar savu lielo dūri, ja vēlies.

Nils atbrīvoja plaukstu, palūkojās uz to un lēni pārvilka ar to pāri sejai no aug�as uz leju, itin kā cen�oties aizgaiņāt kādu rēgu. Tad viņ� pagrieza galvu uz Solkena pusi un vaicājo�i palūkojās viņā.

Drosmīgais Solkens palocīja galvu. Nē, viņ� nemeloja.

Nākamajā rītā Norzs pats savām acīm pārliecinājās par Nila vainu. Viņ� pat noskatījās, kā Leo pie Ligzdas izejas paspieda viņa roku. Norzs kodīja lūpas, lai pilnā rīklē neizkliegtu dēla vārdu.

Solkens bija apsolījis viņam klusēt. Abi ar Norzu viņi bija vienīgie, kas zināja par Nila Āmena noziegumu.

Norzs zināja, kā jārīkojas. Viņa sirds to pateica priek�ā.

Nodevējiem ir tikai viena veida sods.

Un viņ� Nilu jau sen bija brīdinājis. Brīvība vai nāve. No viņa blj| atkarīgas simtiem me�cirtēju dzīvības. Koka dzīvība arī.

Norza pienākums bija iznīcināt nodevēju, pat ja tas bija viņa paty dēls.

Viņ� bija nolēmis rīkoties viens pats, lai saglabātu neaptraipītu Āmen dzimtas reputāciju. Tas vienkār�i būs nejau�s nelaimes gadījums. Pfl nodevību neviens neuzzinās.

Vecgada pēdējā dienā Norzs bija ķēries pie lietas. Viņ� atradās kopi ar Nilu viņa būdā, un jostā Norzam bija noslēpts ierocis. Bet viņ� nebiji atradis sevī spēku viņu nogalināt.

No tēva mēs varam prasīt visu, tikai ne �ādu rīcību.

Tovakar, pēc tam kad viņ� atstāja Nilu vienu, Norzs nebija deviei svinēt kopā ar �ānu un pārējiem. Viņ� bija skrie�us devies, lai paslēptoi kādā alā un lai raudātu tā, kā nekad savā dzīvē vēl nebija raudājis.

Pagāja vēl trīs mēne�i. Bija pienācis marts.

Pats to neapzinoties, Norzs izvairījās no sastap�anās ar Solkenu, kur� viņam bija teicis:

-����������� Ja tu neesi spējīgs to izdarīt, es tevi varu saprast. Es varu to uzņem�ties tavā vietā.

Norzs atbildēja, ka tikai nogaida īsto brīdi. Solkens paskatījās uz viņu un atbildēja:

-����������� Nav nekāda īstā brī�a, manu nabaga Norz. Vai tad ir iespējams īstaii brīdis, lai nogalinātu pa�a dēlu?

Nils Āmens bija laimīgākais no laimīgajiem.

Sarunas ar Eli�u noritēja lieliski. Izskatījās, ka Leo Blīss viņam pilnībā uzticas. Un Tobijs bija laimīgs.

Viss tātad izdevās tik labi, cik vien var vēlēties.

Bet bija vēl arī kas cits. Bija vēl kāds notikums, kas apreibināja jauno me�cirtēju vadoni. Tas lika viņam zaudēt līdzsvaru. Glu�i tā, it kā Koks piepe�i būtu nostājies kājām gaisā un dejotu uz zariem.

Kop� Maī Aseldoras iera�anās Nilam likās, ka pasaule vairs nav tā |patti�

Visu �o ziemu Nils redzēja viņu tikai reizi nedēļā, kad devās uz māju me�a biezokņos, lai tiktos ar Tobiju.

Jūs gribējāt satikt Tobiju, Āmena kungs?

Nils neuzdro�inājās viņai atbildēt "nē". Jo patiesībā viņ� gribēja satikt pa�u Maī.

Viņ� skatījās uz jauno sievieti, kura vannoja savu krustmeitu toveri. Viņa lēja Sniedzei uz galvas siltu ūdeni no krūkas tā, ka tas �ļakstījās uz Visam pusēm.

Maī piedurknes bija atrotītas, ap vidukli savilkts priek�auts. Starp karstā ūdens �altīm Sniedze viņas rokās drebinājās. Vērodams �o maiguma pilno ainu, Nils jutās ārkārtīgi neveikli. Un katru reizi viņ� apjautājās, Ik veca ir Sniedze. Un Maī atbildēja: Viņai ir trīs gadi. Tāpat kā pagāju�ajā nedēļā. Ak jā� Viņa izskatās jaunāka. Tobijs ir otrā mājas galā.

_ Ā

Bet Nils vēl nedevās turp. Viņ� piegāja pie loga un izteica savai domas par laika apstākļiem. Maī ūdens tvaiku aizsegā paslepus smai�dīja. Viņa nevarēja saprast, kā gan tik svarīgs puisis varēja būt tik kautrīgs. Viņam bija pakļauti tūksto� me�cirtēji un bezgalīgi me�u pla�umi, bet viņ� sarka, tiklīdz sāka runāt� Un tas ir �efs! Maī aiz�kustināja zēna trauslums. Viņas roku kustības Sniedzes matos kļuva

lēnākas. Vina teica:

-��� Taisnība, kop� vakar vakara atkal ir kļuvis aukstāks.

-��� Es jums atnesī�u vēl segas, Nils teica.

Reizēm viņ� uzdro�inājās piedāvāt atnest ūdeni no lielā katla. Baido�ties, ka, sniedzot Maī trauku un pieskaroties tās pirkstiem, viņ� varētu zaudēt samaņu, Nils nolika to zemē viņai blakus.

Kad Nils beidzot izgāja, Maī juta, ka viņas pleci kļuvu�i mīksti ka vate. Viņa sāka enerģiski berzēt Sniedzes vēderu ar zilo dvieli. Sniedze cie�i jo cie�i ielūkojās Maī acīs, un viņas lūpas smaidīja. Viņa neizlaida savu tanti no acīm, kamēr tā nebija viņu ietinusi zilajā dvielī un sākusi kutināt, sakot:

-��� Tev viss ir skaidrs, mazā blusa! Viss skaidrs!

Jā, mazajai blusai tie�ām viss bija skaidrs. Krietni izsmējusies, Sniedze pielika pie lūpām pirkstu, sacīdama "ku�!" Un Maī rotaļīgi darīja tāpat, cerot, ka kādu dienu viņai būs īsts noslēpums.

Nils izstāstīja Tobijam, kā viņam bija veicies pie Eli�as. Viņam gan nebija īpa�i daudz stāstāmā:

-����������� �odien man izdevās ar viņu saskatīties. Vienu brīdi viņa pakustināja roku.

Un katru reizi viņ� vēl piebilda:

-��� Es esmu pārliecināts, ka viņa saprot: es esmu tavs sūtnis.

Tobijs bija norūpējies tikai par vienu.

-��� Un I.eo? Vai viņam nav nekādu aizdomu?

-����������� Nē, viņ� izskatās ar mani apmierināts. Pat Arbains man reizēm uzsmaida.

Tobijs kādu brīdi klusēja. Viņ� nepavisam neuzticējās Leo Blīsam.

-���������� Leo nekad ne ar vienu nav apmierināts. Ja viņ� izskatās apmierināts, las nozīmē, ka viņ� perina kaut ko nelāgu. Es pazīstu Leo. Viņ� bija mans labākais draugs�

Un Tobijs pastiepa pirkstu pret Nilu.

-���������� Tajā dienā, kad viņ� tevi draudzīgi apskaus, viņ� visu būs atklājis, l ajā dienā nekavējoties dodies projām! Pazūdi! Neuzkavējies Ligzdā ne sekundi ilgāk.

-���������� Es ņem�u vērā tavu padomu, Tobij. Bet pagaidām viss ir kārtība Varbūt arī Leo ar laiku mainās.

-��� Ja viņ� mainās, tad tas nav tāpat vien, Tobijs atgādināja.

-���������� Viņ� mīl Eli�u. Varbūt viņ� mainās viņas dēļ, kādu dienu nomui mināja Nils un tūdaļ no�ēloja savus vārdus.

Tobijs uzgrieza viņam muguru un devās projām.

Tie�i tajā pa�ā mirklī Dienvidu olā mirdzo�s na�a asmens iedūrās matracī līdzās guļo�ās Eli�as Lī sejai. Viņa atvēra acis un izvēlās no gultas.

Ilgu laiku viņa pavadīja, elsojot atspiedusies pret olas sienu.

Sliktā ziņa bija tā, ka kāds bija mēģinājis viņu noslepkavot. Bet bija arī laba ziņa. Viņa varēs savākt �o dunci sev. Ja būs ierocis, tad varbūt izdosies arī izbēgt. Ja vien izdosies palikt dzīvai.

Eli�a sāka rāpot atmuguriski. Duncis noteikti bija nomests no ola� griestiem. Ja viņa tos uzmanīgi novēros, tad, iespējams, izdosies izvai rīties no turpmākajiem uzbrukumiem.

Atspiedusies uz abām pēdām un abām plaukstām, viņa kā zirnek�lis pārvietojās uz olas vidu. Vienlaikus Eli�a uzmanīja katru mazāko gaismu izmaiņu. Brī�iem viņa pagrieza galvu atpakaļ, lai palūkotos uz tumsā spīguļojo�o asmeni.

Visbeidzot viņa bija nokļuvusi atpakaļ pie salmu matra�a. Nenovēr�ot skatienu no griestu spraugas, kas atradās tie�i virs viņas, Eli�a pastiepa roku, lai satvertu ieroci.

Vairākas reizes viņa atkārtoja �o kustību, līdz pagrieza galvu.

Dun�a tur vairs nebija.

Ar atmugurisku lēcienu viņa piezemējās uz rokām un no visa spēka atgrūdās no zemes, lai nostātos uz kājām aizsardzības pozā.

Kāds bija savācis nazi. Viņam bija jābūt tepat tuvumā, jāslēpjas pus�tumsā. Kuru katru mirkli slepkava varēja mesties viņai virsū.

Pagāja kāda minūte. Olā viss bija pilnīgi mierīgi.

Viņa vēlreiz tuvojās matracim. Kur� burvis gan bija varējis savākt ieroci, �eit neparādoties? Tad Eli�a ieraudzīja �etrstūrainu zīmīti ar caurumu vidū, ko iepriek� nebija ievērojusi. Tā noteikti �eit bija nokļu�vusi, uzdurta uz dun�a asmens. Uz tās bija uzrakstīti pāris vārdi. Viņa pietuvināja zīmīti tuvāk acīm un lēni izlasīja:

Es esmu�

Kaut kas nozibsnīja. Eli�a palūkojās aug�up uz caurumu olas griestos. Viņa bija pārliecināta, ka manījusi tur pārslīdam ēnu.

Viņa pārlasīja zīmīti.

"Es esmu Nila Āmena draugs."

Eli�a lasīja un rakstīja slikti. To viņa bija iemācījusies pati, paslepus no Tobija, kuram �ajā vājībā nebija atzinusies.

I�a, viņas māte, neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Eli�a atcerējās brī�us, kad Tobijs bija viņai rādījis kādu lapu vai burtnīcu, kas bija pie�rakstīta gariem teikumiem. Tās viņai vienmēr bija īstas mocības. Pēc kāda laika viņ� tai pavai�cāja:

-Nu?

Eli�a nespēja to izlasīt. Viņa tikai atbildēja:

-��� Tas mani pārāk neinteresē.

Soli pa solim viņa bija ielauzījusies rakstības pamatos. Kāds vecs dzejnieks no Zemajiem Zariem, vārdā Pols Kolīns, bija iemācījis viņai lasīt un rakstīt.

Kolīna pedagoga talantu pierādīja tas, ka viņ� drīz vien bija izlicis savu audzēkni aiz durvīm kopā ar nelielu zīmīti, uz kuras bija rakstīts: "Ja tu vari izlasīt, kas te rakstīts, tad tev es vairs neesmu vajadzīgs. Paliec sveika!"

Bet Eli�a joprojām jutās nedro�a un neuzticējās savām spējām. Tagad viņa dro�ības pēc izlasīja �o zīmīti vēl tre�o reizi, lai tad ļautu vaļu priekam.

Neviens nebija gribējis viņu nogalināt. Tie�i pretēji kāds gribēja viņai palīdzēt. Ēna tātad bija Nila un Tobija pusē.

Visi kopā viņi gatavoja Eli�as glāb�anu. Varēja pat gadīties, ka �ī ēna� Viņa iedomājās Tobija seju�

Un pirmo reizi pa �iem gadiem viņa izteica lūgumu. Viņa ļāva nokrist skarbuma maskai un �ukstēja zāles klusumā:

-��� Palīdziet man. Sakiet man, ko darīt.

Izskatījās, ka ēna noklausījās viņas teikto un tad pazuda.

Eli�a nokrita uz matra�a. Viņa darīs visu, ko tai liks. Tagad viņa vairs nebija viena.

Meitene pacēla roku. Netālu no viņas sejas matracis bija izmircis. Viņa pasmaidīja, jo bija atminējusi dun�a noslēpumu. Marta naktis

joprojām bija aukstas. Zīmīte bija uzdurta uz ledus zobena. Remdenais zāles gaiss bija to izkausējis.

Netālu no �īs vietas ēna klusi paslīdēja zem iekārtā tiltiņa, izvairījās no da�iem trok�ņainiem sargiem un atgrūda vaļā Austrumu olas durvis. Leo Blīss tik tikko paspēja ienākt gaismas pielietajā telpā un atbrīvoties no melnā apmetņa, kad ienāca arī Arbains.

-��� Jūs mani saucāt?

Leo palūkojās uz savu padomnieku un teica:

-���� Varbūt jums tomēr bija taisnība.

-���� Kādā ziņā?

-��� Attiecībā uz Nilu Amenu. Viņ� nav mūsu pusē.

Arbains uzlika roku uz dzeloņa roktura sev pie sāniem.

-���������� jūsu zinā�anai, Arbains atbildēja, es par to nemaz nepriecājos. Man labāk patiktu, ja es būtu kļūdījies.

Leo Blīsam vairs nebija ne mazāko �aubu. Visu ziemu viņ� bija klau�sījies noslēpumainajos vārdos, ko Nils sacīja Eli�ai, bet viņam trūka pierādījumu.

Pēc vairākiem mēne�iem viņam radās kāda ideja, ja izdotos pierādīt, ta ēna ir draugos ar Nilu, tad viņ� dabūtu vajadzīgos pierādījumus. Un, a Eli�a lūdza viņam palīdzību, tas nozīmēja, ka Nils ir ienaidnieks.

-�������� Nākamreiz, kad Nils Āmens �eit ieradīsies, dedzīgi paziņoja Leo ilīss, man patiktu, ja dzīvs viņ� no �ejienes vairs neizkļūtu.

Arbains palocījās un izgāja.

Nabaga Nils, kura sirds tik priecīgi dejoja Maī balss pavadījumā, kas ija teikusi viņam "Uz drīzu redzē�anos!", jā, nabaga Nils, kur� �ajā brīdī tgriezās mājās, nezināja, ka virs viņa galvas karājas jau veseli divi nāves priedumi.

-�� Ārā gaida kāds vīrietis un viņa meita. Viņ� vēlas ar jums runāt.

Arbains zināja, ka �is nav piemērots brīdis, lai traucētu Leo Blīsu. Bet

viņ� nojauta arī to, ka �iem svarīgajiem viesiem, D�o Mit�a radiniekiem, nedrīkstēja atteikt.

-�� Lai viņi vācas, Leo atbildēja.

-������� Tas ir kāds lampu darbnīcas meistars. Mums varbūt nenāktu par ļaunu uzzināt, kas viņam mums sakāms.

-�� Un ko viņ� grib?

-�� Viņ� vēlas jums piedāvāt savu palīdzību.

-�� Palīdzību�

Leo klusi iesmējās. Viņ� gulēja �ūpuļtīklā, kas atradās tumsā. �īs trīs dienas viņ� faktiski nebija izgājis no olas. Nila Āmena lieta izraisīja viņā vienlaikus gan nevaldāmas dusmas, gan bezcerību. Viņ� bija uzticējies Nilam. Un Nils bija viņu piekrāpis.

-������� Es ļau�u viņiem ienākt, Arbains uzdro�inājās pateikt. Es viņiem paskaidro�u, ka jums ir ļoti maz laika.

Leo neatbildēja. Tas bija veids, kā viņ� pauda piekri�anu. Pēc tam viņ� tūdaļ ieslīga savās pārdomās.

Pēc da�iem mirkļiem Arbains ieveda Austrumu olā divus visai nepa�rastus cilvēciņus.

Tēvs bija apaļīgs bra�ulis, un mugurā tam bija krekls ar �abo, kādus nēsāja pirms vairākiem gadsimtiem. Vīreļa mati bija atsukāti atpakaļ un bagātīgi ieziesti ar mu�as �eleju, kas tiem pie�ķīra zilganu atspīdumu. Kājās bija baltas lakkurpes, bet rokā punktots kabatlakats, ar ko viņ� ik pa brīdim noslaucīja seju. Paskatoties uz viņu, varēja nodomāt, ka �is ir viens no jāņtārpiņu audzētājiem, kuri veikli tiku�i pie bagātības, pateicoties uguns lieto�anas aizliegumam Galotnēs.

Meita savukārt izskatījās no�ēlojama. Viņa bija tikpat apdzisusi, cik tēvs spo�s. Viņa atgādināja �etrpadsmitgadīgu kājslauķi, kas izrotāts ar da�iem pu�ķiem, lentēm un me�ģīnēm. Viņas seja nepauda neko vairāk kā neko.

-����������� Dārgais kungs! ciemiņ�, kur� tumsā nojauta Leo klātbūtni, ieru�nājās. Esmu ieradies, lai atnestu jums prieka vēsti.

Leo nedaudz saslējās. �obrīd viņam tie�ām pietrūka kādas labas ziņas.

-����������� Jūs atvainosiet manu nekaunību, ja bildī�u, ka man �ķiet: jums ir zināmas problēmas mīlas lietās.

�oreiz Leo teju vai izvēlās no sava �ūpuļtīkla. Neviens vēl nekad nebija uzdro�inājies aizskart �o tēmu viņa klātbūtnē.

-����������� Blīsa kungs, es esmu �eit ieradies, lai uz visiem laikiem atrisinātu visas jūsu raizes.

Leo centās atvairīt dedzīgu vēlmi ņemt un no�ņaugt �o jampampiņu.

-����������� Ja ņemsiet vērā manu padomu, tad rītdienu jūs jau sagaidīsiet pre�cēta kunga kārtā. Jūsu situācija ir visai neapskau�ama. Viss reģions par iums smejas�

Leo pielēca kājās.

-��������� Ir kāds pavisam vienkār�s risinājums, vienā mierā turpināja cieniņ�, un es jums to tūdaļ paskaidro�u�

Arbains noklausījās �o sarunu aiz durvīm. Viņ� nojauta, ka tas beigies nelāgi. Viņ� to lasīja Leo Blīsa skatienā�

-��� Lūk, risinājums, vīrietis teica. Preciet manu meitu Berniku.

Nabaga Bernika, jo tā bija mūsu neaizmirstamā Bernika, mēģināja

itupties reveransā, bet viņas kurpes papēdis ieķērās otras kurpes auklā.

Klusi, pat neiepīkstēdamās, viņa noslīdēja uz grīdas. Giss Alzāns piesteidzās viņai palīgā. Bernucīt, manu mazulīt� Vispirms viņ� mēģināja pie�celt meitu aiz apkakles, bet viņa katru reizi no jauna sabruka atpakaļ uz grīdas. No malas izskatījās, it kā viņ� mazgātu grīdu ar lupatu. Jā, da�u gadu laikā �ī bīstamā meitene bija pārvērtusies līdz nepazī�anai. Viņa, kas savulaik bija spējusi vienā mirklī apdullināt bariņu Tomblas cietumnieku, viņa, kas iekodās degunā tiem, kuri liecās meiteni noskūpstīt, viņa, kas ko�ļāja kāju nagus, ar kuriem viņai alla� bija pilnas kabatas, viņa �ī briesmīgā Bernika nu bija rāma kā nodzīts kleperis. Viņas tēvs gandrīz vai skuma pēc iepriek�ējā varianta.

Toreiz pēc ugunsgrēka Tomblā Giss Alzāns bija pametis cietuma direktora posteni un pievērsies jāņtārpiņu audzē�anai. Viņ� bija kļuvis par lampu meistaru Galotnēs un bija apsēsts ar vienu vienīgu uzmācīgu domu izprecināt savu meitu kādam cienījamam cilvēkam.

Giss nodarbināja vairākus desmitus strādnieku, kuri aprūpēja lampīrus viņa lampu tārpus. Starp visiem �iem strādniekiem tikai viens bija izrādījis iniciatīvu kā precību kandidāts. Viņu sauca Tonijs Sirēno. Jā, tas pats asistents, kur� savulaik bija nodevis Simu Lolnesu. Iesākumā viņ� strādāja pie D�o Mit�a, bet tika atlaists, jo nebija varējis piedabūt profesoru atklāt Balainas noslēpumu. Tā nu viņ� iekārtojās pie Alzāna Spīdekļiem.

Nenoliedzami, pirmajā acumirklī nav iespējams neap�ilbt no �īs audzētavas. Olas, kāpuri, pieaugu�ie dzīvnieki �ie lampīri spīd visi kā viens. Ienākot �ajā mirdzo�ajā uzņēmumā, viesi izgrūda sajūsmas klie�dzienus. Vēlāk �ie kliedzieni pārvērtās �ausmu kliedzienos.

Kā zināms, jāņtārpiņ� paralizē savu upuri ar indes palīdzību. Visi ārpu audzētavas strādnieki vairāk vai mazāk cieta no �īs indes un >amazām kļuva arvien nespēcīgāki.

Tonijs Sirēno bija pārvērties pats par savu ēnu. Viņ� bija tikpat novāināts un miegains kā Bernika, kura arīdzan bija pievērsusi pārāk lielu izmanību lampīriem. Viņu saderinā�anās bija ilgusi pusotru dienu.

-��� Nu tad ko? Giss Alzāns vaicāja. Leo nereaģēja. Giss neatlaidās:

-������ Jūs ta�u nezaudēsiet veselo saprātu triju Plikadīdu un vienas plikaures dēļ!

Giss iespurcās. �o da�u mēne�u laikā, kop� tautā bija paklīdu�as alodas par Leo neveiksmēm, �is izteiciens bija kļuvis populārs. "Trīs likadīdas un viena plikpaure" bija viss, kas nodarbināja Leo Blīsa prātu. Izteiciena galvenais varonis piegāja Gisam Alzānam klāt. Leo ķerlenis bija nekustīgs, tikai galva �ūpojās no vienas puses uz otru tā, it viņ� censtos atbrīvoties no tajā sakrātā spiediena. Visbeidzot viņ� ieliecās un ie�ukstēja Gisam ausī.

-����� Ko? Es nesadzirdēju! Giss bija sajūsmā par �o mazo familiaritāti. Aizvēris acis, Leo atkārtoja savu sakāmo pie Gisa auss. Vīreļa seja plauka smaidā. Viņam �ķita, ka Leo bija sacījis: "Paldies!"

-��� Tas nav nekas īpa�s. Esmu laimīgs jums izlīdzēt.

-��� Es teicu: "Projām no �ejienes!"

Apstulbu�ais Giss no pārsteiguma palaida vaļā savu meitu, kura jau du laiciņu bija bīstami sasvērusies. Tā rezultātā viņa kā veca lupata bruka zemē.

Arbains noraudzījās, kā tuvojas nenovēr�amais �efs tūdaļ izdarīs ut ko nelabojamu. Un Bernika bija D�o Mit�a krustmeita. Par katru nu vajadzēja izvairīties no sadursmes. Un Arbains parādīja Leo brīdi�u �estu. Tas savukārt dziļi ievilka elpu, apvaldīja sagatavoto sitienu galvu, kas kņudināja viņa kaklu pie pakau�a pamatnes, un lēniem iem izgāja no olas.

Mabaga Bernika lūkojās uz savām pietūku�ajām kājām.

Giss Alzāns, palicis ar atvērtu muti, ar pirkstu norādīja uz durvīm, aiz kurām nupat bija izgaisis Leo.

-���� Kurp viņ� iet? Giss brīnījās.

-����������� Emocijas, Arbains viņam paskaidroja� Blīsa kungs ir apmulsis no jūsu negaidītā priek�likuma. Ļaujiet viņam apdomāt�

-��� Jums tā �ķiet?

-��� Mēs jūs informēsim par atbildi.

-��� Vai mana meita būs atstājusi iespaidu uz viņu?

-��� Satrieco�u iespaidu.

-��� Viņ� kūst? Giss, sazvērnieciski piemiedzis ar aci, vaicāja.

-��� Kūst ka prieks, Alzāna kungs. Es jūs pavadī�u.

Giss saņēma meitu aiz rokas.

-��� Nāc, manu lupatiņ!

Viņ� aizvilka meitu līdz durvīm, atsveicinājās no Arbaina un saskrējās ar kādu, kur� steidzās iek�ā pa durvīm.

�ī negaidīti uzradusies persona pazemīgi atvainojās, bet Giss izvalbīja acis.

-��� Tupenis?

Tupenis sastinga. Viņ� nespēja dabūt ne vārda pār lūpām. Vienīgais cilvēks, kura ceļā viņ� bija sev nozvērējies nekad vairs negadīties, atradās viņa priek�ā. Giss Alzāns pagriezās pret Arbainu.

-���� Nesakiet man, ka jūs �eit uzticaties �im bandītam, Giss sacīja.

Tupeņa iera�anās Tomblas cietumā, viņa padomi mazās Bernikas

audzinā�anā visas �īs atmiņas bija saistītas ar �au�alīgu periodu Alzānu dzimtas dzīvē. Kop� �iem nelaimīgajiem piedzīvojumiem Bernika vairs nekad nebija kļuvusi tāda pati kā agrāk.

-����������� Jūsu zinā�anai, jums ir darī�ana ar visneiespējamāko ne�petni, norādot uz Tupeni, turpināja Giss. Piesargieties no viņa daiļajiem vārdiem! Un vēl es jūs brīdinu: ja gadījumā manam cālītim nāksies precēties un ievākties �ajā olā, tad es nu noteikti nevēlos �ādu blēdi savā apkaimē.

Sasitis papē�us, Giss devās projām, aiz kleitas velces vilkdams līdzi Berniku.

Arbains vaicājo�i palūkojās uz padoto kareivi. Tupenis nebija spējīgs atbildēt. Viņ� bija kļuvis pavisam sarkans un murmināja:

-����������� Es� Es jums zvēru, ka� Es nevaru iedomāties, ko viņ� ar to visu gribēja teikt�

Arbains uzlika roku viņam uz pleca un labvēlīgā balsī sacīja:

-����������� Bet protams. Man nav nekāda iemesla uzklausīt to, ko apgalvo �is cilvēks, dārgais Tupeni.

Tupenis bija atguvis elpu.

-��� Paldies, es jau baidījos, ka�

-����������� Jūsu izturē�anās līdz �im ir bijusi nevainojama, Arbains viņu pār�trauca. Jūs rūpējāties par mūsu gūstekni ar vislielāko uzmanību. Bet ir kāda lieta, ko es esmu no jums iemācījies�

-Ak?

-���������� Jūs alla� mēdzat sacīt: "Cilvēks nekad nevar būt pārāk piesardzīgs." Un jums ir pilnīga taisnība.

Tupenis smaidīdams palocījās.

-��� Jūs esat vēlīgs ar mani, Arbaina kungs.

Beidzot, beidzot viņa darbs bija ticis novērtēts. Viņam acīs pat saskrēja īsaras. Tupenis spēra soli uz tiltiņa pusi, bet Arbains turpināja:

-�������� Un, tā kā mēs nekad neesam par daudz piesardzīgi� es lūdzu jūs >amest Ligzdu līdz rītdienas vakaram.

Tupenis sastinga kā zemē iemiets. Viņ� pat nepagrieza galvu atpakaļ, lajā brīdī viņ� būtu bijis gatavs mesties tuk�umā.

Eli�a nedzirdēja, kā Tupenis ienāca. Viņa bija notupusies. Rokās viņai ija zīmīte, kuru meitene nupat bija saņēmusi. Ēna bija to viņai atsūtīrsi, uzdurtu uz kārtējā ledus zobena.

"Sakiet "jā!" Leo."

Tas bija viss, kas bija rakstīts zīmītē.

"Sakiet "jā!" Leo."

Un �ie vārdi darīja meiteni bezgala bēdīgu. Vai tie�ām viņai bija laiziet caur �o, lai atgūtu brīvību? Protams, viņa jau iepriek� par to bija domājusi. Padoties Leo, apprecēties ar viņu un tad izbēgt, doties projām, nekad vairs neatgriezties.

Viņas pa�lepnums �ādu domu alla� bija aizgaiņājis.

-� Ā� Tu tas esi� viņa aiz�ņaugtā balsī sacīja.

-� Jā, Tupenis viņai atbildēja. Es atnācu, lai no jums atvadītos.

-��� Tu dodies projām?

Tupenis pat nespēja viņai atbildēt. Nekad viņ� nebija iedomājies, ka ir lik ļoti �ai mazajai pieķēries. Viņ� tikai pārvilka ar piedurkni pār acīm.

-��� Kad tu dodies projām? Eli�a klusi jautāja.

-Rīt.

Tad viņi abi ilgu laiku klusēja. Bija dzirdams, kā Tupenis �ņaukājas. Kli�as pirksti ņurcīja nupat saņemto zīmīti. Gaisma olā bija pelēcīga un skumja.

-��� Tas nav taisnīgi, Tupenis teica.

Cietumniece un viņas uzraugs atgādināja divus vecus zarus, kuri atvadās uz mū�īgiem laikiem.

-��� Tupeni� Eli�a vārā balsī viņu uzrunāja.

Viņ� pienāca tuvāk.

-��� Vai es varu tev palūgt vēl pēdējo pakalpojumu?

Tenkas bija apsēdu�as Ligzdu kā putnu bars.

-��� TOC "1-3" Nē�

-��� Kad es tev saku!

-��� Nē�

-��� Es tikko kā uzzināju!

-��� Viņa?

-��� Ar viņu?

�ī patiesi bija negaidīta vēsts, un Galotņu iedzīvotāji to atkārtoja vēl un vēl, lai pa�i sevi pārliecinātu par tās patiesīgumu.

-��� Nē�

-��� Bet kad es tev saku!

-��� Ar viņu?

Gūstekne bija padevusies. Eli�a bija piekritusi precēt Leo Blīsu.

Da�u stundu laikā sagatavo�anās darbos tika iesaistīti visi kā viens. Kāzām bija jānotiek jau nākamajā dienā 15. martā.

Bailes, ka līgava varētu pārdomāt, steidzināja visus rīkoties ātri.

Viņa bija paziņojusi, ka, ievērojot Kokā pieņemtās tradīcijas, precēsies zaļajā līgavas tērpā.

-����������� Kas attiecas uz visu pārējo, dariet, kā jums tīk, viņa bija teikusi Arbainam.

Arbains nolēma, ka notikums ir atzīmējams godam, un tajā pa�ā dienā noorganizēja tre�ās olas, kas līdz �im bija kalpojusi kā lapu nolik�tava, sakop�anas darbus.

Viņ� pavēlēja izkrāsot tās iek�pusi ar zelta pūderi. Pie griestiem viņ� piekāra milzīgu lodveida lustru, kurā spīguļoja kādi desmit jāņtārpiņi. Visbeidzot viņ� izsūtīja uzaicinājumus nākamās dienas viesiem. Arbains pats personiski uzņēmās Lielā Sve�tura pierunā�anu uzņemties ceremonijmeistara pienākumus.

Jo Lielais Sve�turis joprojām nebija aizmirsis da�us pārdzīvojumus, kurus bija izcietis, pateicoties Eli�ai. Galu galā viņ� deva piekri�anu, apzinoties to, ka pretējā gadījumā riskē teikt ardievas savam amatam.

Vienīgais, kur� nebija pārņemts ar sagatavo�anās darbu drudzi, bija kāds, vārdā Leo Blīss. Viņ� neatstāja savu istabu un pavadīja �o laiku, �ūpodams guļamtīklu savu skumju ritmā. �is jaunums bija padarījis viņu tikai nedaudz bālāku. Arbains vēroja, kā Leo noslēdzas savā klu�sē�anā. Viņ� nespēja saprast �ādas nomāktības cēloni tik daudzsolo�as dienas priek�vakarā.

Bet Leo Blīss zināja. Viņ� zināja, kāda iemesla dēļ Eli�a beidzot bija devusi savu piekri�anu.

Tūdaļ pēc Bernikas un Gisa vizītes viņ� bija steidzies uz Eli�as olu un uzrāpies tās smailē. Izmantodams jaunās sievietes uzticē�anos ēnai, viņ� bija devis tai zīmi teikt "jā". Vienu vienīgu mazu zīmīti uz ledus zobena smailes.

Eli�a bija sekojusi ēnas padomam. Un ēna bija viņ� Leo Blīss.

Leo zināja, ka vienīgais, ko viņa vēlas, ir brīvība. Starp abiem viņas "l.i" burtiem neatradās vieta pat vissīkākajam mīlestības puteklītim.

EIi�a vēlējās ieslidināt savu jāvārdu būrī�a durtiņās, lai tās paliktu atvērtas un ļautu viņai aizlidot.

Leo vajāja kauna izjūta. Viņ� bija izvēlējies �ādi rīkoties tikai tādēļ, lai .ilgiītu kaut mazumiņu pa�cieņas savas tautas un pats savās acīs. Giss Alzāns viņam bija skaidri un gai�i pateicis, ka par viņu smejas. Tas bija kaut kas, ko Leo necieta. Visa viņa dzīve bija cīņa par sava un sava tēva goda glāb�anu.

Patiesībā �īs kāzas bija viens vienīgs acu apmāns. Leo apzinājās, ka būs spiests turēt savu sievu nebrīvē līdz viņas mū�a galam. Viņ� pat bija devis Arbainam slepenu pavēli ceremonijas laikā izvietot visu Ligzdas sardzi ap tre�o olu, gadījumā ja Eli�a censtos izmantot �o iespēju, lai izbēgtu.

Pienāca nakts. Eli�a dzirdēja sagatavo�anās darbu rosību. Tika nostip�rināti starp olām iekārtie tiltiņi. Līdz pavasarim bija atliku�as tikai da�as dienas, bet joprojām sniga. Vīri deva cits citam komandas.

Eli�a skatījās uz lielo, zaļo plīvuru, kur� karājās uz auklas viņai virs galvas. To viņai bija vakarpusē atnesu�i, svaigi krāsotu. Eli�a pati to bija izskalojusi, un tagad tas �āvējās. Viņa dzēra karstu ūdeni no bļodiņas un klausījās, kā lejup pa olu slīd sniegs.

No kurienes nāca �is miers, kur� likās aizskalojam visu rai�u pēdas? Viņas mati bija ataugu�i, un viena �ķipsna aizsedza acis. Matos pie pakau�a viņa bija iepinusi divas lentes, kas atgādināja bizes.

Viņa zināja, ka jau rīt būs brīva.

Viss sākās glu�i kā gadsimta lepnākās kāzas. Līgavas plīvurs bija pats krā�ņums. Tas nosedza viņu no galvas līdz kājām. Viņa iznāca no olas viena pati. Desmitiem karavīru stāvēja godasardzes ierindā. Viņa gāja tiem garām pa svaigi noslaucīto taku sniegā. Varēja redzēt, ka pa līgavas augumu ik pa brīdim pārskrien saviļņojuma trīsas.

Ola bija pilna viesu. Tur bija nabadzīgie ļaudis no visiem Galotņu rajoniem. �ajos laikos apmaiņā pret �ķīvi sliktas zupas varēja atrast simtiem statistu, kuri bija gatavi pēc pavēles kliegt "bravo!" Tur bija gan vīrie�i, gan sievietes, gan bērni ar skumjām acīm tie nāca no tārpu saēstajiem zariem, kuros viņi bija sabāzti. Tos �ilbināja krā�ņā lustra un viņu vidū stāvo�ā Leo Blīsa iznesīgā stāja.

Jā, tur viņ� stāvēja kā mēnessērdzīgais savā melnajā sirseņa ādas frakā.

Sirds dziļumos Leo zināja, ka visas �īs lielās dienas laikā viņam neiz�dosies sajust ne mazāko prieka atblāzmu. Viss bija neīsts. Pat �ie viesi. Un tomēr Eli�a būs spiesta saņemt viņu aiz rokas. �ī sajūta noteikti liks viņam notrīcēt. Viņ� vēl nekad nebija pieskāries meitenes ādai. Varbūt patiesībā �ī jaunā sieviete vispār neeksistēja. Varbūt viņas pirksti izslīdēs tam cauri, mēģinot nolaisties uz viņa pleciem�

Leo vairs necerēja pieradināt �o rēgu. Tagad viņam bija tikai viens vienīgs mērķis paturēt viņu savā tuvumā. Lai viņa to kādreiz iemīlētu? Arī tam viņ� vairs īsti neticēja.

Sve�turis �ķērsoja pūli, lai atvestu līgavu, kas gaidīja pie durvīm. Viņ� sveicināja iztālēm, nedaudz sa�ķiebis seju. Tad viņ� nostājās meitenes priek�ā un pavadīja līgavu cauri pūlim līdz Leo Blīsam.

Leo visa ceremonija pagāja kā pa biezu miglu. Viņ� nedzirdēja neko 10 tā, ko murmināja Sve�turis, kur� vienlaikus �ūpoja spēcīgi smar�oo�u vīraka gabalu. Vārdi, sasniedzot Leo apziņu, mainīja savu saturu, ziņ� nespēja noticēt tam, ka beidzot viņa bija �eit. Tas vilkās ilgi.

-��� Leo Blīs, vai jūs piekrītat ņemt Eli�u par sievu?

Sve�tura balss viņam likās kā klusa murminā�ana. Leo neatbildēja, Arbains, kur� atradās kaut kur pēdējās rindās, nenolaida skatienu no sava valdnieka. Viņ� juta, ka kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt. Varbūt tās bija emocijas�

Bet tās nebija emocijas. Tā bija aizklī�ana kaut kur tālu projām. �aubas. Jā, neaprakstāmas �aubas. Leo skatiens bija piekalts līgavas augumam, kas atradās tepat viņam blakus. Viņ� nejuta neko.

Sve�turis nokrek�ķinājās.

-��� Vai jūs, Leo Blīs, gribat ņemt Eli�u�

Pūlis atļāvās pārsteiguma murdoņu. Leo Blīss joprojām nereaģēja.

Blīsa kungs? Blīsa kungs? ceremonijmeistars vaicāja. Piepe�i Leo paspēra soli uz Eli�as pusi. Spēji pagrūdis malā Sve�turi, viņ� satvēra līgavas plīvura malu un strauji to norāva. Publika nespēja apvaldīt kliedzienu. Jo tas bija Tupenis.

***

Eli�a basām kājām skrēja starp baltajām spalvām.

Viņa lidot lidoja no zara uz zaru, un, meitenei palecoties gaisā, viņas rokas izpletās kā spārni. Eli�a jutās apreibusi no brīvības.

Viņa bija izlavījusies no Dienvidu olas tūlīt pēc viltus līgavas svinīgā iznāciena. Ligzdas ejās vairs nebija sastopams neviens pats cilvēks. Visi atradās laulību ceremonijā. Viņa bija skrie�us metusies uz Balto me�u.

Tiklīdz ēna bija devusi norādījumu teikt Leo "jā", Eli�ai tapa skaidrs, ka �is nekādā ziņā nebija drauga padoms, bet viņa bija nolēmusi izman�tot �o iespēju.

Eli�a apbrīnoja Tupeņa drosmi. Viņ� bija teicis:

Man tāpat nav ko zaudēt. Līdz ar rītdienu esmu izmests no �ejienes. Tad viņ� bija piesarcis un, zemē lūkodamies, piebildis: Turklāt es alla�iņ esmu sapņojis par varenām kāzām, jāatzīst arī tas, ka brīdī, kad Eli�a ieģērba viņu savā plīvurā, Tupenis nebūt neizskatījās pēc nelaimīga cilvēka. Viņ� pat izskatījās mazliet sap�ņains. Viņ� bija vienīgi lūdzis atļauju paturēt kājās savas �ības.

-���������� Es gribu aiziet no �īs pasaules savās �ībās, viņ� bija teicis, tie�ām kā īsts varonis.

Joņojot pa Ligzdas ejām, Eli�a acu priek�ā redzēja drauga seju, mirklī pirms to nosedza plīvurs.

Brīdī, kad �is skats uzplaiksnīja meitenes atmiņā, viņu pārsteidza divi silueti, kas iznira no kāda ceļa līkuma.

Viņa �igli palēca sāņus un noslēpās aiz balta dūnu krūma.

Skats, kas atklājās viņas acīm, meiteni apstulbināja. Pa taciņu soļoja pilnīgi tāda pati līgava, kāda tie�i tobrīd atradās Ziemeļu olā. Un aiz viņas soļoja kāds vīrs, kuru Eli�a atpazina tajā pa�ā acumirklī. Giss Alzāns.

-��� Pieliec soli, Berniciņ. Tavs līgavainis tevi gaida.

Līgavas vārds bija Bernika.

Uzzinot, ka izsludinātas Leo Blīsa kāzas, Giss Alzāns bija pilnīgi pārliecināts par to, ka Leo izredzētā ir viņa meita. Un nu viņ� to lepni pavadīja uz ceremonijas norises vietu.

Varēja dzirdēt, kā viņ� pamāca meitu:

-��� Tev būs tikai jāpasaka "jā".

-��� Jā, automātiski atbildēja Bernika.

-���������� Tagad ne, tu ta�u labi zini. Mēs visu atkārtojām. Kad tev uzdos jau�tājumu par precē�anos, tad tu teiksi "jā".

-Jā.

-��� Nē, tagad ne!

-��� Nē! -Jā! -Nē.

Eli�a nogaidīja, līdz viņi attālinās, un tad turpināja ceļu.

Saprotams, ka nabaga Bernikas iera�anos neviens nebija gaidījis. Toties Gisa Alzāna no�ēlojamā kļūda ļāva Eli�ai iegūt savā rīcībā neno�vērtējami dārgo laiku. Jo nedaudz vēlāk, kad pirmie vīri, kuru uzdevums bija noķert bēgli, atrada Baltajā me�ā klīsto�o līgavu, viņi to, saprotams, noturēja par Eli�u. Meitene tika nekavējoties sagūstīta par spīti tēva �ēlajām gaudām.

Tie trīs vai �etri nelaimīgie ķērāji, kuri triumfāli nogādāja Berniku Leo Blīsam, pēc viņa skatiena tūdaļ pat noprata, ka �o pārpratumu viņiem nāksies rūgti no�ēlot.

Eli�a skatījās melnajā caurumā, kas pavērās viņas priek�ā. Tupenis bija viņai sacījis, ka pa to ir jābrauc lejup. Vietā, kur beidzās Baltais me�s, Ligzdu �ķērsoja gari salmu stiebri, kas veidoja tuneļus. Un �īs salmu caurules veda uz zariem.

Eli�a devās iek�ā slīpajā alā.

Guļus uz muguras, ar rokām aptvērusi ceļgalus, viņa lielā ātrumā slīdēja lejup pa tuneļa iek�ējo sienu.

Beidzot viņa varēja ļauties�

Beidzot viņa vairs necīnījās un nepretojās.

Varbūt �ī garā zelta tuneļa galā atradās viņas laime.

Un, par spīti cerībai atkal reiz sastapt Tobiju dzīvu, Eli�a vispirms iedomājās par savu māti.

.

Troksnis bija tik spēcīgs, ka Simam �ķita: viņu guļamtelpa ir sabru�kusi. Jo tika izgāztas durvis. Cauri tumsai Maja cie�i satvēra vīra roku.

-��� Kas tas ir?

-��� Nekusties, Sims atbildēja.

Starp gultām atskanēja soļu troksnis. Telpā ienāca sargi ar lāpām rokās. Viņi rāva nost segas no gulētājiem, lai saskatītu cietumnieku sejas. Tātad viņi kādu meklēja. Kādas lāpas liesma spēji pietuvojas Sima sejai.

-���������� Viņ� ir �eit! lāpas nesējs nokliedza. Pasteidzies un nāc man līdzi! Es sao�u nepatik�anas.

-��� Jā, tās ir manas uzacis.

- Kas?

-��� Vai jūs nevarētu pavākt tālāk savu lāpu? Tā svilina manas uzacis.

-��� Ilgi tu vairs velnu nedzīsi.

Kareivis satvēra viņu aiz pid�amas apkakles un aizvilka sev līdzi.

-����������� Man liekas, ka es aizmirsu savas brilles, profesoram izdevās pateikt. Zem spilvena�

-��� Aizver muti, un tu redzēsi labāk.

Viņu balsis noslāpēja apdullino�a kņada ārpusē. Kad durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās, kāds no�ukstēja:

-��� Es domāju, ka viņi ir uzgāju�i tuneli.

Visiem bija zināms, ka tunelis ir gandrīz pabeigts. Bēg�ana bija ieplā�nota jau nākamajā nedēļā.

Guļamistabā valdīja tumsa un nomāco�s klusums.

Maja saņēma galvu rokās. Viņa vairs nespēja to izturēt.

Tik daudz ļaunuma. Tik daudz muļķības. Tik daudz baiļu.

Maja Lolnesa juta, ka spēki viņu atstāj un ka viņa vairs nejaudā tur pināt. Jau kārtējo reizi tie bija aizvedu�i viņas vīru. Pārvilkusi pār acīm veco palagu, viņa ļāva raudām vaļu. Maja centās apslāpēt �ņukstus, lai tos neizdzirdētu citi, bet karstas asaras lija pār viņas vaigiem.

Tas bija pārlieku grūti visu laiku cīnīties. Un �ī cīņa vilkās jau nez, cik ilgi. Un cerība tālumā pie apvār�ņa bija tik niecīga� Kas gan viņu atbalstītu, ja vīra kādu dienu vairs nebūtu? Viņa bija pavisam viena �eit krātera dibenā.

Pārējie cietumnieki? Maja viņus labi ieredzēja, bet kā gan viņa varēja uz tiem paļauties? Lūk, arī �ajā rūgtajā brīdī, kad visi zināja, cik viņai �obrīd ir smagi, vai atradās kaut viens, lai pateiktu vienu vienīgu mieri�no�u vārdu, kaut viens, kur� noliektos pār viņas vientulību? Vīrie�i, nekas vairāk kā raupji un neuzmanīgi vīrie�i! Vīrie�i, kuriem nav ne mazākās nojausmas par mazu uzmanības izrādī�anu, smalkjūtību, maigumu�

Maja pavadīja krietnu brīdi, guļot aizvērtām acīm un raudot, raudot. Un, kad beidzot pēc kādas stundas viņa sajuta tādu kā nelielu atvieglo�jumu, sieviete nopūtās un pagriezās, lai atgultos uz muguras.

Viņai bija nepiecie�amas pāris sekundes, lai ieraudzītu pūli, kas stāvēja ap viņas gultu.

Tur bija sanāku�i visi trīsdesmit �īs guļamistabas iemītnieki. Mirkli pēc tam, kad bija aizvests Sims, viņi visi bija klusi nostāju�ies pie viņas gultas. Lū Tanna galva rēgojās izslieta virs viņa salmu matra�a vienu savu zemāk, turpat blakus rēgojās Roldena seja un visi pārējie, kas plecu pie pleca novēroja Maju jau kādu stundu.

Ja, iespējams, viņi bija neveikli un ne visai attapīgi un viņiem �ajā kidī nebija ne mazākās nojēgas par to, ko vajadzētu teikt vai darīt, bet viņi te bija.

Zefs Klaraks izstomīja: Ja jums kaut ko vajag.

Maja klusi iesmējās. Tie bija patiesa prieka smiekli.

Un viņi visi stāvēja �eit ap viņu. Paldies� jūs esat tik jauki, Maja sacīja.

Tad trīsdesmit veci palaidņi atgriezās savās guļamvietās.

Atklādams, ka tiek vests atpakaļ uz klasi, Sims Lolness nojauta, ka viņi būs atklāju�i tuneli. �oreiz viņam pietrūka padoma par to, kā iziet no situācijas.

D�o Mit�s bija iekārtojies pie profesora rakstāmgalda, ap kaklu viņam bija dvielis, un viņ� ēda.

Sims vēl nekad nebija redzējis D�o Mit�u ēdam. Un, ja viņam būtu izvēle, tad viņ� no �īs iespējas būtu atturējies.

Uz dvieļa ap D�o Mit�a kaklu bija vairāk ēdiena nekā viņa �ķīvī. Vēl vairāk ēdiena bija tikai uz viņa ceļgaliem un uz zāles griestiem.

Limērs ar Tornu bija atkāpu�ies, lai izvairītos no mērces �ļakatām, kas pa gaisu �ķīda uz visām pusēm. Pat būdams bez brillēm, Sims tūdaļ ievēroja, ka tuneļa ieeja nav atvērta, un atviegloti nopūtās.

Profesors tika nosviests uz kāda krēsla.

-��� Opsā! viņ� smaidot noteica.

Pirmais ierunājās Limērs:

-��� Lielā Kaimiņa mērs ir pilns.

-��� Es skatos, ka viņa labo apetīti tas neietekmē, Sims konstatēja.

-��� Aizverieties! ierēcās Torns.

Limērs turpināja:

-����������� Jūs lūdzāt, lai mēs dodam jums laiku Balainas noslēpuma atklā�anai. Jūs mums teicāt, ka jums pie tā vēl jāpiestrādā līdz�

-��� Līdz ekvinokcijai, Sims sacīja.

-��� Līdz kam?

-��� Pavasara ekvinokcijai.

-��� Mums jūsu kinokcijas ir pie vienas vietas!

-��� Tas ir 20. marts� pavasara ekvinokcija.

-��� Aizverieties! Torns ierēcās. Mēs jums neko nejautājām!

Uz Limēra sejas uzpilēja prāva tauku pile. Viņ� palūkojās uz griestiem, pētot, vai tie gadījumā netek, bet tas bija tikai Mit�s, kur� iekodās savā gaļas �ķēlē.

Limērs nokrek�ķinājās un paskaidroja:

-��� Lielais Kaimiņ� ir ļoti pacietīgs. Bet Lielais Kaimiņ� nav muļķis.

Sima sejā parādījās pārsteiguma izteiksme, itin kā viņ� būtu izdzirdē�jis kaut ko pavisam jaunu.

-��� Vai tie�ām? viņ� teica.

-��� Aizverieties! Torns kliedza.

-�� Vai varat man pierādīt, ka jūs tie�ām cītīgi strādājat pie Balainas projekta?

Es jums to apstiprinu, Sims teica.

Un tas? Kas tas ir?

Limērs paņēma kādu kasti, kas bija pilna ar papīriem, un izkratīja tās saturu uz profesora ceļiem. Sims apskatīja da�as lapas, piebāzdams pie pa�a degungala, jo bez brillēm viņ� slikti redzēja. Uz visām lapām bija viens un tas pats zīmējums. Koks.

-�� Lolnesa kungs, mēs iztīrījām jūsu laboratoriju. Tā bija pilna ar �ādiem papīriem. Ne mazāko pēdu, kas liecinātu par kaut vai vienu pētījumu Balainas sakarā.

Sims draudzīgi uzsmaidīja.

-�� Es jums jau teicu: ja es jums neatklā�u �o noslēpumu 20. martā, tad varēsiet ar mums darīt, ko vien gribat. Pagaidām es nedomāju, ka jūs esat pietiekami kompetenti izvērtēt manu darbu. Palūg�u nogādāt papīrus atpakaļ laboratorijā.

Mit�s pastiepa savu netīro roku. Zīmējumu kaudzīte tika iedota viņam. Viņ� to lēni izskatīja, sūkājot bruņu �aulas gabaliņu. No viņa pirkstiem uz papīriem pilēja zaļgana sula.

Sims nemierīgi dīdījās. �ie zīmējumi, kurus Mit�s patlaban noķēzīja, bija kāda pētījuma rezultāti, kuriem viņa prāts bija kā piekalts kop� iera�anās krāterī.

Viss bija sācies ar kādu plaisu uz viņa briļļu stikla. Brilles bija nokri�tu�as, un stikla ieplaisājusī vieta atgādināja koku. Sims bija rūpīgi pārzī�mējis �o attēlu. Nākamajā dienā uznāca negaiss, un Sims bija novērojis zibeņu formas. Tās atgādināja kokus! Koki bija it visur! Dienu pēc dienas, novērojot ūdens tecējumu, spainī ieplaisāju�a ledus formu, savu roku vēnas vai lapu tīklojumu, Sims it visur bija atradis vienu un to pa�u zīmējumu.

Koka forma bija viņu apsēdusi. Viņ� īsti nezināja, pie kā novedīs �is atklājums, bet pagaidām profesors cītīgi vāca piemērus.

Un �is jaunais, lielais pētījums uzturēja viņu pie dzīvības. �is bija viņa slepenais dārzs drūmo raktuvju dziļumos.

D�o Mit�s aizsvieda papīrus pāri visai zālei. Sims piecēlās, lai tos uzlasītu. Bet viņu atsēdināja atpakaļ krēslā.

Mit�s noņēma sev ap kaklu apsieto dvieli un noslaucīja ar to seju, pie viena izsmērēdams mērci līdz pat matiem. Apburo�i.

-����������� Profesor, neaizmirstiet, ka jums ir sieva, Limērs piebilda. Būtu �ēl, ja ar viņu atgadītos kaut kas nelāgs. Ķerieties pie darba nopietni. Mēs gribam rezultātus.

Sims atgriezās guļamtelpā neilgi pirms rītausmas. Rokā viņam bija �ūksnis nosmērētu papīra lapu. Maja viņu cie�i apskāva.

-��� Opsā, Sims aizkustināts sacīja.

-��� Ko viņi gribēja?

-��� Viņi gribēja zināt, kā man izdevās tev iepatikties.

- Un?

-��� Es teicu, ka nezinu.

Majas sejai pārslīdēja skumj� smaids. Simam ienāca prātā, ka �is ir piemērots brīdis, lai pateiktu viņai par Tobiju:

-������� Maja, parasti es nemēdzu neko apgalvot, pirms nevaru teikto pierādīt. �oreiz es neesmu īsti dro�s, manā rīcībā nav nekādu pēdu, bet es ticu, ka Tobijs ir dzīvs. Es domāju, ka viņ� nav pārāk tālu.

Maja klusēja, nespējot izteikt ne vārda. Sims �ukstēja:

-��� Es tev to saku tādēļ, ka man pa�am �ī cerība ļoti palīdz. Maja atbildēja:

-������ Man liekas, ka Plims Tornets arī pirms da�ām nedēļām gribēja man kaut ko pateikt par Tobiju. Viņ� bija kaut ko redzējis. Bet es neuzdrīkējos tam noticēt. Bet ja arī tu to saki�

Plims tie�ām ar �estu palīdzību bija mēģinājis pastāstīt Majai par to, ka�bija saticis Tobiju dēļu medībās.

Tagad Sims un Maja gulēja, piespiedu�ies viens otram.

Atspīdot pirmajiem rīta gaismas stariem, divas gultas tālāk atskanēja vecā Roldena balss:

-��� Profesor, rīt man apritēs simt tre�ais gads.

-��� Es zinu, Albert.

Padomnieks Roldens jau vairākas nedēļas bija stipri saguris. Viņ� bez mitas atkārtoja, ka nesagaidīs savu simt tre�o dzim�anas dienu.

Mēs sarīkosim svinības, sacīja Sims. Maja jums pagatavos savu balto kūku.

Roldens labi zināja, ko nozīmē Majas baltā kūka. Bet viņ� zināja arī to, ka sadabūt balto kūku D�o Mit�a krāterī būtu tikpat neiespējami kā atrast poēziju mu�as mēslu kaudzē.

Maja gribēja izlabot Sima teikto:

-��� Es jums to pagatavo�u drīz, Albert.

-��� Rīt! Sims neatlaidās. Viņa dzim�anas diena ir rīt.

Maja viegli iebikstīja vīram sānos ar elkoni, bet Sims piecēlās un iznāca guļamistabas vidū.

-���������� Draugi! Jau nākamnakt mēs būsim ārpusē. Gatavojieties. Mēs dosi�mies projām �ajā pa�ā vakarā.

Otrā krātera pusē, Plikadīdu patversmē, tonakt neviens nebija aiz�darījis acu. Jo pulksten vienos naktī bija atvesti divi cietuma apkaimē notverti vīrie�i, divi Plikadīdas, kuriem bija izdevies nokļūt līdz pat �ai vietai.

Viņi bija devu�ies projām no pļavām pa�ā ziemas vidū. Pēc tam viņiem bija izdevies pārvarēt visus savā ceļā sastaptos �ķēr��ļus līdz brīdim, kad viņi tika notverti, nakts vidū uz saviem dēlī�iem slidi�noties lejup pa kādu zaru. D�o Mit�a vīri vakarā bija nostiepu�i tīklus, lai saķertu tajos klaidoņus un kni�ļus, bet saķēra �os divus Plikadīdas.

Nekavējoties viņiem tika sagatavota vieta ledusaukstajā patversmē pie citiem cie�tumniekiem. Abu bēgļu spēki bija izsīku�i.

Kādēļ jūs nācāt �urp? bargā tonī vaicāja �alams.

Jā, �alams nebija mierā ar viņu rīcību. Viņ� nemīlēja bezjēdzīgu varonību.

-��� Mums nebija izvēles, vīrietis atbildēja.

Mēness Seja stāvēja starp Miku un Ļjevu. Viņi raudzījās uz jaunpienācējiem, kuriem nebija ne jausmas, ka tagad krāterī viņus sagaida pats ļaunākais. Zālē to sauca par "me�anos utij rīklē".

Jau vairākus mēne�us Mēness Seju vajāja kāds kareivis, kuru dēvēja par Tīģeri. �is Tīģeris par visu vari gribēja runāt ar viņu par Tobiju. Slepenībā viņ� izvaicāja arī citus sargus. Mēness Seja bija vienīgais, kuram bija zināms Jaunā Koka īstais vārds.

Nebūdams spējīgs melot, Mēness Seja izgudroja, kā atbildēt izvairīgi, sakot taisnību un nenododot draugu: "Es nekad nevienu neesmu saucis par Tobiju," vai arī: "Nē, pie mums �ādā vārdā nevienu nesauc." Vairākas reizes Tīģeris bija gatavs uzspraust zēnu uz savas harpūnas kā uz iesma, tomēr viņ� nevēlējās iznīcināt vienīgo iespējamo liecinieku.

-����������� Doties ceļā ziemas laikā! �alams turpināja. Jums nebija ne mazāko izred�u.

-��� Mēs negaidījām izredzes, otrs Plikadīda teica.

-��� Mums nebija izvēles, viņa biedrs atkārtoja.

Mēness Seja vaicāja:

-��� Un kā tad tas notika?

-����������� Viens cilvēks līdz ar pirmo sniegu aizgāja no zāles. Mēs devāmies viņu meklēt.

-��� Kur� tas bija? Mēness Seja vaicāja.

-��� Tā nav atruna, �alams sacīja. Jūs nedrīkstējāt pamest pļavu.

-��� Ko jūs meklējāt? vēlreiz pārvaicāja Mēness Seja.

-��� Tavu māsu Ilaiju.

Visi Plikadīdas pēk�ņi apklusa.

-��� Mēs nesaprotam, kāpēc viņa aizgāja.

Mēness Seja domās ieraudzīja sniegiem klātus laukus, mizas kalnus, galvu reibino�o stumbru un visu pārējo. Vai Ilaija būtu varējusi to visu pieveikt viena pati?

Vīrietis paskaidroja: Mēs manījām viņu �ajā apkaimē pirms trim dienām. Tava māsa gandrīz mani nogalināja, kad gribēju runāt ar viņu. Es nezinu, kas ar viņu ir noticis. Es nezinu, ko viņa grib panākt.

-��������� tava māsa, piebilda otrs Plikadīda, kļuva ļoti bīstama, kop� tu aizgāji� un kop� aizgāja Jaunais Koks�

Mēness Seja domāja par meiteni, da�us gadus vecāku par pa�u, kas viņam bija mācījusi apgūt �o pasauli, kas bija bijusi viņa māte, viņa tēvs, visa viņa ģimene. Viņ� domāja par Ilaijas dziesmām ziemā, viņu vārpas tīkotā. Kur bija izzudis viss maigums? Kas gan Ilaijai bija meklējams kokā?

Viņi manu māsu sagūstīs, Mēness Seja sacīja.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tas jau ir noticis, mazais. Viņi sagūstīja Ilaiju tajā pa�ā laikā, kad mūs. Bet viņa pretojās tik nikni, ka tika ieslodzīta kaut kur augstāk, Garām ejot, mēs dzirdējām viņas kliedzienus. Mana māsa ir �eit� no�ukstēja Mēness Seja.

Nākamajā vakarā savās klases telpās uz krātera malas trīsdesmit veci studenti gaidīja bēg�anas stundu. Valdīja dziļ� klusums. Visi bija gatavi doties projām. Zem cietuma pid�amām viņi bija uzvilku�i siltus apak�kreklus un sabāzu�i pārtiku savās nelielajās skolas somās. Roldena rokas mazliet trīcēja.

Tā kā neviens nejutās spējīgs novadīt kādu mācību stundu, to darīt bija brīvprātīgi pieteicies Zefs Klaraks. Pārējie izbrīnīti paskatījās uz viņu. Zefs nebija kompetents nevienā jautājumā. Mācībās viņ� alla� bija no pēdējiem. Savu notāra karjeru viņ� bija izveidojis, vienīgi pateicoties nejau�ai apstākļu sakritībai.

Kāds no cietumniekiem ieteica viņam novadīt pavārmākslas vai iz�ū��anas nodarbību vai arī noskaitīt reizinā�anas tabulas. Zefs atvainojās, ka neko no tā neprot.

Tā bija Maja, kas beidzot pateica viņam priek�ā īsto domu.

Zefs Klaraks, neglītākais cilvēks visā Kokā, Galotņu putnubiedēklis, uzsāka lekciju par tēmu "Iek�ējais skaistums".

Neviens, izņemot Maju, nezina, ko viņ� par �o tēmu pastāstija, neviens viņā neklausījās. Visi bija saspicēju�i ausis, lai ieklausītos s troksnī, kas tuvojās un attālinājās aiz klases loga.

Zefs runāja tuk�umā. Viņ� pats bija pilnīgi aizmirsis par bēg�anu, kas viņus gaidīja. Viņ� vienkār�i stāstīja par savu bērnību. Zefs pārvērtās par mazo, bezformīgo jaundzimu�o, kur� ar savu iera�anos pasaulē lika paģībt vecmātēm, par atbaido�o puisēnu, kur� soli pa solītim iemācījās starot no iek�puses.

Majai �is stāsts likās brīni�ķīgs.

Beidzot Sims deva zīmi, ka bēg�ana ir sākusies. Viņ� nometās �etrrāpus un tuvojās lūkai zem rakstāmgalda.

tajā brīdī klusi atvērās klases durvis. Zefs aprāvās pusvārdā. Sims �igli nostiepās guļus uz grīdas dēļiem. Viņ� izdzirdēja soli, kas tika sperts uz viņa pusi, un tad Zefa balsi, kur� izstomīja: Profesors mazliet atpū�as.

Es pagaidī�u, atbildēja skaļa balss tie�i virs viņa.

Tā bija Minujeka.

Kādu brīdi viņa nekustīgi gaidīja blakus Simam. Zefs turpināja savu stāstījumu. Minujeka klausījās viņā kā apburta. Iek�ējais skaistums par kādu viņa nekad iepriek� nebija dzirdējusi.

Sapratis, ka viņa netaisās doties projām, Sims izstaipījās, no�āvājās un nedaudz saslējās.

-��� Pie Plikadīdām ir ieradies vēl kāds, sardze paziņoja. Mums jūs esat vajadzīgs.

-��� Atkal? Sims atvaicāja. Divus jauniņos jau atveda �orīt, Jums ir jānāk�

Simam nebija nekādas iespējas izvairīties no konfrontācijas. Viņ� tika iepazīstināts ar ikvienu Plikadīdu pārstāvi, kur� ieradās nometnē. Profesors paraustīja plecus. Bija jāpasteidzas un jāatgrie�as, cik drīz vien iespējams. Minujeka viņam negribīgi sekoja. Viņa vai dega no vēlē�anās vēl un vēl klausīties Zefā Klarakā.

-��� Es tūdaļ atgriezī�os, Sims sacīja, �ķērsodams slieksni. Gaidiet mani. Programmā nebūs izmaiņu.

Vecie studenti smagi nopūtās. Roldens trīcēja arvien stiprāk. Pēc divām stundām viņam apritēs simt tre�ais gads.

Sims iegāja mazā istabā, kur Minujeka atstāja viņu vienu. Viņ� gai�dīja satik�anos ar pēdējo Plikadīdu. Viņu pārsteidza tas, ka vēl kāds ir notverts tajā pa�ā dienā. Reti kad tika sagūstīts viens pats Plikadīda. Parasti viņi vienmēr turējās pa vairākiem kopā.

Sims gaidīja vairākas minūtes. Viņ� bija nemierīgs un savā prātā vēl�reiz un vēlreiz pārlika bēg�anas plānu. Gai�s kļuva septiņos no rīta. Pat ja viņi dotos projām pusnaktī, viņu rīcībā vēl būtu da�as stundas gājie�nam tumsas aizsegā. Ar to pietika, lai nokļūtu kādā dro�ākā vietā un ķertos pie operācijas "Brīvība" otrās daļas. Trīsdesmit ve�uku izbēg�ana no tik labi apsargāta cietuma bija neprātīga avantūra, bet Sims zināja arī to, ka viņiem varētu izdoties. Pēc tam viņus nekas vairs nevarēs apturēt.

Tika ievests Plikadīda. Telpa nebija apgaismota. Labi redzama bija vienīgi zilā svītra zem tā pēdām.

-��� Tu pazīsti �o veco? jautāja sargs.

Sima briļļu stikli tumsā spīguļoja. Sekoja ilgs klusuma brīdis. Abi cietumnieki cie�i jo cie�i skatījās viens uz otru. Simam sāka raustīties acu plakstiņ�. Ēnā paslēptajā Plikadīdas sejā nepakustējās ne vaibsts. Visbeidzot viņ� atbildēja:

-��� Nē. Es viņu nepazīstu.

Kad Sims atgriezās klases telpā, viņ� bija ļoti bāls. Viņ� apsēdās uz aburetes un kaut ko pa�ukstēja savai sievai. Tagad nobālēja arī Maja, bet tad viņa pasmaidīja un piespieda galvu vīra plecam. Viņ� baudīja �o nirkli viņas pieres smagumu pret savu kaklu. Beidzot profesors sajuta, kā mīkstiem kaķa soļiem viņa sirdī atgrie�as cerība.

Par spīti publikas izklaidībai, Zefs centās turpināt savu runu. Sims paliecās uz priek�u un nomurmināja da�us vārdus, kas aizceļoja no galda uz galdu pa visu klasi. Beidzot �ie vārdi sasniedza arī Zefu Klaraku.

-���� Sims un Maja tagad nebēgs. Tā jaunā, notvertā Plikadīdu zēna dēļ. Sims bija pazinis viņa balsi. Viņ� teica, ka ir Tobijs Lolness.

Majas acīs no jauna bija iedegusies maza dzirkstelīte.

Sims neizlaida no acīm veco Roldenu. Viņ� gribēja biedram paskaidrot, cik lielā mērā no�ēlo notiku�o.

Bet sirds dziļumos Sims no prieka �ņukstēja.

Albērs Roldens ar roku pabraucīja bārdu un uzrakstīja da�us vārdus papīra lapas. Arī �ī zīmīte apceļoja solu rindas. Beidzot tā nonāca Sima un Majas rokās.

"Ir ceļojumi, kas var pagaidīt. Mēs visi �eit klāteso�ie zinām, ka nedosimies ceļā bez jums. Albērs Roldens."

Klusumā, kas bija iestājies klasē, Maja uzsāka dzim�anas dienas dziesmu, kam pievienojās arī visi pārējie, sanākot ap Roldenu. Bēg�ana bija nedaudz aizkavējusies. Viņi dosies projām visi kopā ar Maju, Simu un Tobiju.

Uzradās sargi, lai viņus apklusinātu. Kareivju smagie soļi rībēja uz grīdas dēļiem.

Dziesmai apklustot, vecais Roldens sajuta gandrīz vai tādu kā atvieg�lojumu.

Viņ� vienīgais zināja, ka simt triju gadu vecumā viņu gaida daudz tālāks ceļojums, kuru nekādi neparedzēti notikumi nespēs aizkavēt.

Eli�ai �ķita, ka labvēlīgs vēj� piepalīdz no aizmugures, pū�ot viņu uz priek�u pa zariem. Lielais nobrauciens pa salmu caurulēm bija beidzies Galotnēs uz kāda izrobota zara. Viņa �igli vien bija sasniegusi ķērpju me�u.

Bija jau�ams, ka mostas pavasaris. Bet aukstums un sniegs negribēja atkāpties. Eli�a ne uz brīdi neapstājās, lai nezaudētu laiku.

Viņai gadījās savā ceļā sastapt klaiņojo�us bezpajumtniekus, kuri nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību. Viņa pagāja garām arī vai�rākiem no�ēlojamiem mikrorajoniem, kuri izskatījās ļau�u pamesti, bet kuros, paslēpu�ās mizas spraugās, uz Eli�u nolūkojās veselas ģimenes. Nepacietībā pēc iespējas ātrāk sasniegt zemākus zarus, kuros vēl būtu sastopama daba un kuri nebūtu tik piesārņoti, viņa pielika soli.

Vienīgais pārtraukums, ko viņa sev atļāvās, bija mirklis, lai apskatītu spīļastes mātīti, kas uzraudzīja savas olas. Jā, tā noteikti bija sievie�u kārtas pārstāve, jo �o dāmu laulātie draugi nekad neizdzīvoja visu ziemu. Eli�ai bija pazīstamas rūpes, kādas spīļastes veltī saviem pēc�nācējiem.

Kādu pavasari netālu no savām mājām Zemajos Zaros viņa bija novē�rojusi izaugam veselu perējumu. I�a katru dienu aiznesa �ai ģimenītei mazliet barības. Mazā Eli�a, sabijusies no spīļastes draudīgajām spīlēm, ķērās mātei svārkos.

Pamazām I�a iemācīja meitai nebaidīties. Viņa nodeva Eli�ai savas zinā�anas par pasauli. �ī mācība bija pavisam vienkār�a tāda, kuras nodo�anai nav vajadzīgi vārdi, bet kuras pamatā ir ikdieni�ķas darbības. Eli�ai būtu paticis, ja ar viņu vairāk sarunātos. Bet viņa zināja arī to, ka uzticē�anās un maigums jau pa�i par sevi ir brīni�ķīgākās dāvanas.

Un tagad Eli�a gribēja satikt savu māti. Tādēļ viņai bija jādodas uz lo vietu, kur māte bija palikusi, Seldoru fermā, pie robe�as, kur sākās Zemie Zari. I�a noteikti bija tur, kopā ar Aseldoru ģimeni.

Viņa bija skrējusi jau Zemo Zaru virzienā vairākas dienas un naktis. Viņa zināja, ka arī Tobijs bija veicis �o garo ceļojumu toreiz, kad viņa vecāki jau bija kritu�i D�o Mit�a nagos. Tagad Eli�ai bija sajūta, it kā viņa sekotu pa svaigām mazā bēgļa pēdām.

Visu �o ziemu Eli�a bija dzīvojusi, tikai un vienīgi pateicoties Nila Amena apciemojumiem.

Rituāls alla� bija viens un tas pats. Olā ienāca Arbains, lai pieteiktu Nila iera�anos.

-��� jūsu viesis ir ieradies.

Izskatījās, ka Arbains viesim neuzticas. Viņ� nekad neatstāja viņus vienus, pirms nebija raidījis naidīgu skatienu Nila virzienā. �ie skatieni tikai nostiprināja Eli�as uzticē�anos jaunajam me�cirtējam.

Pirmās minūtes viesis parasti veltīja nelielai audzino�a satura runai, kurā Eli�a klausījās visai pavir�i. Viņ� runāja par Leo Blīsu, par to, cik viņ� ir nelokāms, par viņa drosmīgo cīņu ar Plikadīdām tautu, kura bija noslepkavojusi viņa tēvu. Viņ� teica:

-����� Arī es ilgu laiku maldījos savos uzskatos par Leo. Bet pietiek tikai pasniegt viņam roku� Tev ir jādod viņam iespēja�

Eli�a vienmēr gaidīja brīdi, kad Nils sāks runāt slepenajā valodā. Atmiņu valodā. Pāreja bija tik nemanāma, ka to bija gandrīz neiespē�jami pamanīt�

-������ Pagaidām tu esi cietumniece, viņ� teica. Tas ir tā, it kā tu būtu viena pati ziemas vidū. Tu esi apgleznojusi alas, kurā tu mīti, sienas ar visām savām atmiņām. Bet tu esi viena. Kāds nāks tev pakaļ. Kāds mēģinās izrakties cauri ledus blāķim, kas nosprosto ieeju. Un viņ� dejo ar tevi uz kāda zara milzīga ezera krastā.

Nils bie�i atgriezās pie stāsta par ezeru. Tajos brī�os Eli�ai likās, ka dzird Tobija balsi. Bija nepiecie�ama milzīga piepūle, lai novaldītos un paliktu sē�am ar muguru pret Nilu. Bet aiz cie�i aizvērtajiem plakstiem viņa redzēja Tobija sejas profilu.

Nakts vidū Eli�a, aiz noguruma krītot no kājām, bija nonākusi līdz D�o Mit�a krātera apvidum. Viņa zināja, ka �is reģions ir bīstams. Bet nedrīkstēja ļaut sevi panākt tiem, kuri pavisam noteikti dzinās viņai pakaļ. Eli�a cerēja, ka paspēs ierasties pirms viņiem, pirms vēl ziņa par viņas bēg�anu būs izplatījusies.

Viņa neuzdrīkstējās apstāties.

Bet nogurums pamazām pieveica meitenes ķermeni. Viņas soļi kļuva arvien nedro�āki. Viņa cīnījās, lai paspētu pamest �o vietu pirms aus�mas, bet rīta pusē viņai sāka reibt galva. Eli�a sabruka uz ceļiem un ieripoja kādā mizas spraugā.

Viņa bija zaudējusi samaņu.

Pēc da�ām stundām viņu pamodināja savāda dipoņa. Bija jau pavisam gai�s. Eli�a atspiedās uz elkoņiem, lai redzētu, kas notiek uz takas, kuras pakājē viņa bija pakritusi.

Tā bija savvaļas skudru brigāde.

Skudras virzījās uz priek�u ļoti lēni, stumjot kādu priek�metu, kas bija viņu augumā.

Eli�a atpazina lamatu būri. Mednieki izlika �īs lamatas, lai sagūstītu tajās laputis. Tas bija milzīgs apaļas formas krātiņ�, kur� parasti atvērtā veidā tika ieslēpts sūnās un kura abas puses spēji aizcirtās mirklī, kad tajā iemaldījās dzīvnieks.

Un skudras tagad bija savāku�as krātiņu dro�i vien kopā ar tajā iemaldīju�os dzīvnieku. Viņas stūma būri uz savu pūzni, lai tur to atlauztu un sadalītu laupījumu ar saviem sugas brāļiem.

Eli�a neizjūta īpa�as simpātijas pret sarkanajām skudrām, kas vis�pirms sadzeļ un pēc tam aprij. Tie bija vieni no retajiem kukaiņiem, kas viņā izraisīja patiesas �ausmas.

Viņa jau grasījās ierausties atpakaļ mizas caurumā, lai ļautu procesijai mierīgi paiet garām, kad piepe�i būris aizķērās aiz kāda koka izauguma. �aubās, kā rīkoties tālāk, skudru rindas nemierīgi sarosījās. Viņas sazi�nājās pa skudru modei, tas ir sirsnīgi kutinot cita citas taustekļus.

Ziņkārības mākta, Eli�a izbāza galvu.

Tūdaļ pēc tam viņa uzspieda roku mutei, lai apslāpētu kliedzienu, un �igli ierāvās atpakaļ savā patvērumā. Tas, ko viņa bija ieraudzījusi, lika sirdij krūtīs sisties kā negudrai.

Lamatu būrī nebija iesprostota ne blakts, ne laputs, ne arī kāds mazs skarabejs. Tā bija jauna, gadus piecpadsmit veca meitene, kuras lielo, �ausmās ieplesto acu skatiens bija sastapies ar Eli�as skatienu.

Skudrām nekādi neizdevās atbrīvot krātiņu, un bija sadzirdama viņu nepacietīgā sisinā�ana. Turpmāk Eli�a rīkojās, ne mirkli neapdomāju�sies. Viņa izlēca no spraugas mizā un iejoņoja skudru bara vidū. Pirms vēl skudras bija pamanīju�as viņas klātbūtni, Eli�a jau bija uzrāpusies uz būra jumta, rokā turot nūju, kuru grieza ap sevi.

Jaunā gūstekne skatījās uz viņu, nekustīgi sastingusi.

Es tev palīdzē�u, Eli�a viņai sauca.

Desmit skudras jau bija viņu ielenku�as un rāpās aug�up pa bur� sprai�ļiem. Eli�a iekliedzās un iegāza ar nūju pa galvu pirmajam kus tonim. Skudra noslīdēja no būra virsmas, nogā�oties uz mizas. Vieni pamatīgs kājas spēriens no visa spēka aizripināja nākamo skudru, kura krītot aizrāva sev līdzi vēl divas citas.

Cietumniece joprojām nebija pat pakustējusies. Aiz restēm aizslēpu sies, viņa neap�aubāmi atradās dro�ākā situācijā nekā tā otra, kas riskēja ar savu dzīvību, lai viņu atbrīvotu.

Eli�as nūja �ķēla gaisu, bet skudru saradās aizvien vairāk. Un tās visas nepielūdzami virzījās uz cīnītājas pusi. Līdzko Eli�a bija atvairījusi divas, to vietā uzbrukumā devās jau �etras.

Pēc pāris minū�u cīniņa Eli�a saprata, ka �ādu kauju ilgi neizturēs. Nu viņa raidīja pēdējo nūjas bliezienu, jo, atsitoties pret būra sprai�ļiem, tā salūza starp divām skudrām. Tagad Eli�a atbruņota un bez spēka noraudzījās uz sarkanādainajām karotājām ap sevi. Un tad viņa palū�kojās debesīs.

Eli�a domāja par savu tēvu.

Nekad iepriek� viņa nebija atļāvusies pie�ķirt savam tēvam seju, vārdu vai auguma apveidu. �ī bija pirmā reize, kad viņa izdzirdēja tēva smieklus, kas atbalsojās tālā atmiņu gaitenī. Tie bija ļoti klusi smiekli,

Eli�a neko par viņu nezināja. Neviens viņai nekad neko nebija stāsļ tījis.

Izdzirdot �os smieklus, Eli�a nodomāja, ka atrodas jau tur otrā ! pusē.

Viņas galva joprojām bija atmesta atpakaļ. Eli�a atvēra acis un ierau] dzija zaļganu veidolu, kas gāzās viņai pāri. Gaiss nosvelpa tā, it kā to� būtu �ķērsojis asmens. Parādība, viegli aizskarot Eli�u, uzklupa kādai skudrai un vienā paņēmienā pār�ķēla to uz pusēm. Otrā pusē kāda cita skudra tika satverta aiz galvas un aizrauta pa gaisu. Skudras pat nemēļ ģināja bēgt no �ī zaļā, baisā spēka, kas viņas iznīcināja citu pēc citas,

Pēc nākamā uzbrukuma tās sāka izklīst.

tas bija dievlūdzējs.

pats lēnīgākais un ļaunākais no visiem kukaiņiem. dievlūdzējs ir spējīgs tikt galā ar ikvienu sava lieluma plēsoņu. Tas izmeta uz priek�u savu milzīgo ķetnu, lai saķertu kādu bēgli un uz�ķērstu tās vēdera dobumu. Ceļot upuri sev pie rīkles, dievlūdzējs piecirta pakaļkāju, un būris sāka ripot. Eli�a ieķērās re�ģos.

Dievlūdzēja kustīgā galva apgriezās ap savu asi, lai paraudzītos uz lamatu būri, kas tagad ripoja lejup pa nogāzi. Kukainis atlaida satverto skudru, un izdarīja da�as kustības, atgādinādams kādu automātisku briesmoni. Spēji izstiepis vienu spīli, dievlūdzējs satvēra būri un tuvināja savu milzīgo acu apdzisu�ajam skatienam. Gūstekne būrī bija zaudējusi samaņu, bet Eli�a joprojām turējās pie re�ģiem būra ārpusē.

Dievlūdzējs saplosīja da�us re�ģus. Eli�ai izdevās veikli iespraukties būra iek�pusē. Kukainis kādu laiku aplūkoja abas meitenes un tad nolika būri zemē. Viņa garajam, zaļajam ķermenim pārskrēja tādas kā trīsas. Kukaiņa taustekļi un pakaļkājas sa�ļuka, un dievlūdzējs apvēlās uz muguras. Tas bija pagalam.

Eli�a krietnu brīdi nespēja atgūties no sastinguma, kas bija viņu pār�ņēmis. Pateicoties neizskaidrojamai dabas anomālijai, �is dievlūdzējs bija izdzīvojis ziemas aizmirstajos sniegos vairākus mēne�us. Tas bija atradis sev slēpni un pārticis no medību trofejām. Tas bija izglābis abu meiteņu dzīvību un sabrucis, viņas neaizskāris.

�is brīnums atdeva Eli�ai ticību saviem spēkiem.

Viņa izvilka no būra joprojām bezsamaņā guļo�o jauno gūstekni un apsedza viņu ar Tupeņa mēteli. Pār meitenes dubļu klātajiem pleciem krita garas, samud�ināju�ās matu �ķipsnas. Eli�a zināja, ka meitene ir viena no Plikadīdu cilts pārstāvēm. Zem viņas pēdām bija samanāma raustīta zilganā līnija.

Ja neskaita I�u, tad �ī bija pirmā reize, kad viņa redzēja kādu no saviem tautie�iem. Beidzot meitene atvēra acis. Eli�a skatījās viņai sejā:

Es kādu brītiņu pabū�u ar tevi, viņa piebilda, uzliekot roku mei�tenei uz pieres.

Meitene pārvilka pāri sejai mēteli, lai paslēptos.

Eli�a piecēlās un pagāja pāris soļu tālāk, lai sadabūtu nedaudz ūdens

Tad viņa atgriezās un notupās blakus mētelim.

-���� Vai gribi padzerties?

Atbildi viņa nesaņēma. Tad Eli�a paņēma mēteli aiz apkakles un pavilka.

Meitene bija nozudusi.

Eli�a palūkojās visapkārt. Ķērpju me�s bija nekustīgi sastindzis ap viņu. Klusums bija gandrīz vai biedējo�s. No kurienes gan bija uzradusies �ī meitene, �ī parādība, kas bija izgaisusi vienā acumirklī?

-��� Nāc atpakaļ! viņa kliedza tuk�umā.

Tad viņa izdzirdēja trok�ņo�anu aiz kāda krūmāja un tuvojās tam, lai palūkotos. Tur viņa atklāja pārsimt visai aizņemtu skudru. Tās bija atgriezu�ās pie dievlūdzēja atliekām un sāka tās notiesāt. �ie kukaiņi alla� paturēja pēdējo vārdu.

Eli�a nodrebinājās un atmuguriski atkāpās, lai paņemtu mēteli.

"�itā meitene ilgi brīvībā neskraidīs," viņa nodomāja, atsākot savu skrējienu.

Nākamajā dienā Ilaiju sagūstīja D�o Mit�a patruļa.

Drīz vien Eli�a sasniedza Seldoru fermas apkaimi.

Vēl bija tum�s, lai gan vietām ap viņu jau sārtojās da�i atspulgi.

Nokļuvusi Zemajos Zaros, Eli�a izbaudīja virkni da�ādu smar�u un emociju. Durstīgais sals atmodināja visus bērnības aromātus. Gaisā bija jau�ami lapu novārījuma garaiņi un pavasara agro rītu gar�a, un tad vēl dego�a koka dūmu smar�a, kas paildzināja atmiņas par ziemu.

Eli�a zināja pilnīgi skaidri, kas tagad darāms. Viņa apzinājās arī to, cik �is plāns ir riskants. Bet citas izejas nebija. Ferma bija tik modri apsar�gāta, ka viņa nevarēja tur iekļūt nemanīta, lai atbrīvotu savu māti.

Tātad bija jāierodas ar pamatīgu troksni, liekot uz spēles visu.

Viņas mēteļa iek�puse bija oderēta. Eli�a izgrieza dzelteni melnraibo ka�okādu uz ārpusi, lai izskatītos pēc augstdzimu�as dāmas. Sakārtojusi kapuci virs matiem, viņa iemērca pirkstu melnajos putekļos un iezīmēja ēnas ap acīm.

Pietuvojusies pirmajam sargpostenim, Eli�a dziļi jo dziļi ievilka elpu un metās trakajā piedzīvojumā.

-���������� Es lik�u viņus visus izbarot putniem! viņa iebrēcās. Kur ir paliku�i tie no�ēlojamie, stulbie nesēji?

Abi sargi, kuri izdzirdēja Eli�as tuvo�anos, apjuka ne pa jokam. Viņa tipināja savās kurpēs, kuru papē�i bija nolūzu�i un kurus, pēc viņas vār�diem, tai bija nācies izmest.

-���������� Nolāpītie strazdi, paceplī�i, jūs spalvainie kaņepī�i! Visi �ie putnu nosaukumi skaļi atbalsojās ķērpju me�ā. Visbeidzot Eli�a ieraudzīja kareivjus un tiem uzkliedza:

-����������� Un jūs! Nespējnieku banda! Jūs arī neko negrasāties manā labā darīt? Es vēlos runāt ar jūsu priek�nieku!

Nokaunēju�ies un apjuku�i, viņi steidzīgi norāva no galvas cepures.

-��� Es� Mēs� Mēs varbūt varam kaut ko darīt lietas labā�

-��� Dariet labāk to, ko es jums saku! Eli�a uzkliedza.

Viens sargs pabikstīja otru ar elkoni.

-��� Tu redzēji, kas tā ir?

-��� Nē�

-��� Tā mazā ieslodzītā no aug�as.

-��� Tu domā?

-��� Es viņu atpazinu. Es biju te, kad Leo Blīss ieradās viņai pakaļ.

Pēc neilga �aubu mirkļa viņi metās virsū Eli�ai, satverot meitenes rokas katrs savā pusē, lai aizvestu viņu.

Eli�a nekliedza. Viņa tikai savilka lūpas vieglā smīnā un ļāva sevi vadīt. Kur� gan būtu varējis iedomāties, ka tie�i to viņa bija gaidījusi?

Seldoras kazarmās tūdaļ sākās rosība. Kāds aizskrēja brīdināt garni�zona priek�nieku Garriku.

Ar acs kaktiņu Eli�a aplūkoja fermas ēku. Tā tagad bija iebrukusi un izskatījās neapdzīvota. Eli�a sacēla uz aug�u ka�oka apkakli, lai slēptu savu vil�anos. Kur gan varēja būt palikusi Aseldoru ģimene? Un galve�nais kur tagad atradās I�a Lī?

Pagalmā, rokas berzēdams, parādījās Garriks. Kop� Aseldoru izbēg��anas, kas bija sacēlusi lielu brēku, viņ� bija gatavs izmantot ikvienu

iespēju uzlabot savu reputāciju D�o Mit�a un Leo Blīsa acīs. Katrā ziņā Leo Blīsa līgavas notver�ana viņa sapra�anā bija lieliska iespēja.

-�� Man pat nebija zināms, ka jūs esat izbēgusi, Garriks noguldzināja.

-�� Man arī ne, Eli�a tūdaļ viņam atcirta.

-�� Runāja tikai, ka jūs beidzot precēsiet Blīsa kungu.

-� Man jau arī tā likās.

-� Tad ko jūs te darāt starp �iem diviem vīriem kā sagūstīta bēgle?

Eli�as mutes kaktiņi savilkās smaidā, un viņa paraustīja plecus.

-������� Es patlaban sev uzdodu tie�i �o pa�u jautājumu, cienītais� cienī�tais� kā kungs?

-�� Garriks.

Viņa pastiepa roku skūpstam.

-� Ļoti patīkami, Barrika kungs, Leo Blīss man ir daudz par jums stāstījis.

Garriks jutās vienlaikus glaimots un apjucis. Izskatījās, ka jauno sie�vieti �ī situācija gandrīz vai uzjautrina. Viņa bija ļoti pārmainījusies un tagad atgādināja kaprīzu princesi.

-������� Es aizvedī�u jūs pie Leo Blīsa, viņ� izmeta, neuzdro�inoties pie�skarties viņa virzienā pastieptajai rokai.

Viņ� priecāsies jūs redzēt. Jau kādu laiciņu Leo saka, ka gribētu jums noraut galvu�

Kā lūdzu? Garriks aiz�ņaugtā balsi izmocīja.

Eli�a viņam paskaidroja:

-���������� Es teicu, ka jums nav lielas izredzes paturēt galvu uz pleciem pēc tam, kad viņ� uzzinās, kā jūs izturaties pret�

Ar plaukstas aizmuguri notraukdama putekļus no savas ka�okādas apkakles, viņa brītiņu nogaidīja, līdz pateica savu sakāmo līdz galam.

-��� �kad viņ� uzzinās, kā jūs izturaties pret Eli�u Blīsas kundzi.

Apkārt stāvo�ie kareivji platām acīm blenza uz savu priek�nieku. Vai tie�ām bija iespējams, ka�

-���������� Es zinu arī to, ka Leo bija ļoti nepatīkami pārsteigts par jūsu neiera��anos uz kāzām, Barrika kungs�

-��� Garrika, zobus griezdams, izlaboja Garriks.

-����������� Jā, Garrik� atvainojiet, man tie�ām jāiegaumē jūsu vārds! Leo vienmēr piemin kādu Garriku, kur� pavisam noteikti �ogad pavasari nesagaidīs�

-��� Jūs� Jūs esat Blīsa kundze?

-��� Tad jau man rodas aizdomas, ka mans vīrs vēl nav ieradies.

-��� Nē, kundze.

-��� Patie�ām �ēl. Vai jūs varētu palūgt �os divus kareivjus, lai viņi atlai��as no mana ka�oka?

-��� Laidiet viņu vaļā, Garriks novaidējās. Viņ� bija tuvu asarām. Es esmu tie�ām, absolūti� Es esmu�

-��� Nevajag atvainoties, manu zēn! Pasakiet labāk, vai te starp jums ir atrodams arī kāds, kam galvā būtu kāds mazumiņ� smadzeņu?

Garriks vairs nezināja, ko iesākt.

-���� Mazumiņ� kā?

-��� Smadzeņu. Man ir jānoskaidro viens svarīgs jautājums, bet es nevē�los to uzdot kuram katram.

-��� Varbūt� es varētu�

Eli�a iesmējās. Arī Garriks mēģināja ieķiķināties. Eli�a pārtrauca smieties, lai pārvaicātu:

-��� Jūs?

Tagad viņa smējās no sirds.

-��� Jūs jokojat?

Garriks pietvīka. Ar tādu bezkaunību viņ� vēl nebija sastapies.

-����������� Nu, pamēģināt jau var, Eli�a beidzot noteica. Vai jums, Barrika kungs, ir zināma to ļau�u atra�anās vieta, kuri kādreiz apdzīvoja �o namu?

Garrika nervi to nespēja izturēt. Viņa acis sāka �ķielēt, atgādinot divas iemīlēju�ās mu�as. Turklāt viņ� sāka arī stostīties:

-����������� Tie cilvēki ir visur, Blī� kundze� Es� Es gribēju teikt, ka viņi ir projām, Blīsa kundze.

-��� Tie�ām? Neviens pats nav palicis?

-��� Nē� Gandrīz�

-��� Kā?

-��� Laikam viens mazais ir palicis.

-��� Mazais?

-��� Jā, mazais, kur� sastrādāja palaidnības.

Un kur viņ� ir?

Manā pagrabā.

Parādiet man viņu!

Baidos, ka tur nav daudz, ko redzēt. Man viņ� bija mazliet� pie�mirsies.

Eli�a pieprasīja, lai viņu aizved uz Garrika pagrabu. Krietnu brīdi viņi meklēja atslēgas. Lūka nebija tikusi atvērta vairākus mēne�us.

Uzlauziet �īs durvis! Eli�a pavēlēja.

Kad Mo Aseldors tika izvests ārā, viņ� nespēja lūkoties dienas gaismā. Garriks bija viņu ieslodzījis tūdaļ pēc tam, kad bija izbēgusi viņa ģimene. Mo bija pārticis no pārtikas rezervēm, kas atradās pagrabā. Viņ� domāja, ka nemū�am vairs neizkļūs laukā. Mo bija atpazinis Eli�as balsi. Būdams pārāk novārdzis, lai dotu par sevi ziņu, viņ� tikai klausī�jās, kā viņa deva pavēles.

Tagad viņ� neko vairs nesaprata.

Mo tika apsēdināts uz tāda kā soliņa. Viņ� sajuta svaigu vēsmu, kas noglāstīja viņa seju. Me�a smar�a.

Viņ� tika kaut kur vests.

Mo Aseldors pamodās tikai nākamajā dienā. Eli�as lielās acis atradās tie�i virs viņa. Pārklāts ar segu, Mo gulēja spalvas kātu kamanās.

Seldoru fermā Eli�a bija devusi solījumu, ka neko nestāstīs Leo par Garrika milzīgo kļūdī�anos.

-��� Tie�ām? Garriks lūdzās.

-����������� Tikai ar vienu nosacījumu, Barrika kungs, ja jūs ļausiet man izvest �o zēnu nelielā pastaigā.

Un tagad viņa bija apstājusies ar Mo baltā, sniegotā laukā, kur zem sapinu�os zaru debesīm Eli�a deva viņam padzerties remdenu ūdeni.

Mo izdevās pateikt:

-���� Kurp mēs dodamies?

Eli�a atbildēja:

-��� Mēs ejam pie manas mātes�

Tad viņa atsāka vilkt ragavas pa kūsto�o sniegu.

Tā bija jau tre�ā diena, kop� I�u Li bija pārņēmis drudzis. Viņa gulēja savā krāsainajā mājā. I�a zināja, ka viņai ir nepiecie�ama palīdzība, bet zināja arī to, ka nekāds atbalsts nav gaidāms.

�ajā mājā jau vairākus mēne�us neviens nebija iegriezies.

I�a bija saaukstējusies tad, kad nejau�i iekrita ezerā. Ledus zem viņas soļiem bija ielūzis, un viņai, aukstumā trīco�ai, tikai ar lielām grūtībām bija izdevies nokļūt mājās.

I�a zināja līdzekli, kas būtu varējis atvieglot viņas cie�anas.

I�ai bija zināmas visas zāles.

Bet viņas ķermenim pietrūka spēka aiziet līdz papardei, kas auga uz� mizas tepat tuvumā un kas līdzēja atveseļoties no pa�a ļaunākā drud�a.

I�ai nebija bail. Cie�i sa�ņaugusi plaukstā kādu mazu portretu, viņa� drebinājās uz sava zilā matra�a. Viņa bija spējusi piecelties sēdus un� piesviest ugunij nedaudz malkas. Karstās asaras viņas acīs deformēja gaismu un projicēja dīvainas formas. Pamazām �īs formas pārvērtās ainavās un cilvēkos.

Viņa atkal ieraudzīja savas bērnības pļavu, �o bezgalīgo pla�umu, kurā viss tiecās pret sauli.

Un lapseņu sanoņu rītos.

Senāk, kad I�a bija iemigusi uz kāda zieda, da�reiz rītausmā viņu pamodināja bites lidojuma troksnis. �im miniatūrajam viesulim tuvo|joties, viņa atvēra acis: kukaiņa saceltais apdullino�ais troksnis, viņa spārnu vēdās trīsuļojo�ais gaiss un medus smar�a. Ziedputek�ņi, kas, bitei nolai�oties, uzvirmoja gaisā, izveidoja ap viņu mazu, rozīgu mākoni, kas apņēma meiteni, kad tā cēlās kājās.

I�a nebaidījās ne no lapsenēm, ne bitēm, nedz arī no lielajiem sirse�ņiem. Pietika ar to, ka viņām paklanījās un atbrīvoja vietu. I�a izslīdēja starp divām ziedlapiņām un laidās lejup pa kātiņu.

Da�reiz I�a klaiņoja līdzi taureņiem. Viņa ar plaukstu glaudīja tiem vēderu. Nevienam nekut tik ļoti kā taureņiem.

I�a bija pati skaistākā un pati me�onīgākā starp visām zāles meite�nēm.

Augstās temperatūras ietekmē I�a Lī bija atgriezusies atmiņās. Kādu brīdi viņa mēģināja pretoties, lai nezaudētu realitātes izjūtu.

Spēkiem izsīkstot un drudzim aizmiglojot apziņu, I�a padevās.

Gadi aizplūda kā smiltis. Piepe�i viņa bija atgriezusies tajā dienā pēc savas piecpadsmitās dzim�anas dienas, kas bija iz�ķīrusi viņas likteni.

Todien I�a snauduļoja taureņa ēnā uz kādas lapas, kas bija izslējusies pār citiem pļavas augiem. Viņa bija sastrīdējusies ar tēvu, kur� bija noteicis, ka I�ai ir laiks izvēlēties sev vīru.

Viņai apkārt alla� spietoja kāds ducis pakalpot gatavu bruņinieku. Ikviens sapņoja apprecēt I�u Lī. Jaunā meitene nedarīja neko īpa�u, lai viņus pievilinātu, bet pietika ar vienu skatienu, lai aplidotāju armija nekavējoties palielinātos par vienu vienību.

Da�i no viņiem, lai pievērstu sev uzmanību, bija sastrādāju�i trakas lietas. Nuks, piemēram, bija izlēcis no savas vārpas, turēdamies pie pie�neņu pūkas kā pie izpletņa. Toreiz viņ� salauza abas kājas.

I�a toties vairāk par visu mīlēja vientulību un varēja nozust uz vairā�kām dienām, tā ka neviens nezināja, kur viņu meklēt. Tēvs pie tā bija pieradis.

I�a vienmēr atgriezās mājās.

Todien viņa tie�i kala kārtējo aizklī�anas plānu, kad piepe�i taurenis, zem kura viņa bija paslēpusies no saules, pacēlās spārnos, atklādams otrā pusē kādu vīrieti.

Viņam uz muguras bija liels grozs.

-�� Labdien.

I�a neatbildēja uzreiz. Viņa labi redzēja, ka �is vīrietis ir citāds. Viņa apģērbs nelīdzinājās tam, ko viņa līdz �im bija redzējusi. Viena viņa roka bija savainota un iesieta lakatā.

-������� Es atvainojos, viņ� sacīja. Tas aizlaidās manis dēļ. Es jūs nere�dzēju.

Par spīti acīmredzamajam nogurumam un arī skumjām viņa skatiena, bija redzams, ka �ajā vīrietī mīt liels spēks.

Viņa seja līdz pat līnijai, kur sākās mati, bija apbiru�i ar daudzkrā�saino taureņa pūderi.

I�a nekad nebija īpa�i pievērsusi uzmanību vīrie�iem, bet �is eksem�plārs modināja viņā tādu kā ziņkāri.

-�� Es nāku no Koka, vīrietis teica. Mana nodarbo�anās ir taureņi,

Viņa izteiciens "nodarbo�anās ir taureņi" I�as ausij izklausījās visai savādi. �ie vārdi kaut kā nesaderēja kopā.

Ceļinieks gribēja noņemt grozu sev no muguras, bet nespēja pabeigt iesākto kustību. Ievainotā roka stipri sāpēja.

I�a piecēlās un piegāja vīrietim tuvāk. Pirmo reizi dzīvē viņa pievērsa nedaudz uzmanības savai ie�anas manierei, liekot vienu kāju priek�ā otrai, un arī savam tērpam. Ar pirkstu galiem viņa pavilka audumu, kas� pārāk cie�i piegūla gurnam.

Tad viņa palūkojās uz ievainojumu un viegli pieskārās tam ar roku.

-�� Jums sāp, viņa teica.

-������� Tas ir nieks. Man pirms trijām naktīm uzbruka ods. Jūs esat Plika�dīda?

-�� Jūsu rokai nepiecie�ama ārstē�ana.

Ceļinieks smaidot paskatījās uz viņu.

-�� Ja jūs zinātu, kādi nostāsti klīst par jūsu ļaudīm�

-��� Nāciet man līdzi.

-��� Pie mums runā, ka jūs savus ciemiņus apēdat.

I�a iesmējās.

-��� �obrīd jūs ar savu iekaisu�o roku bojājat man apetīti.

I�as smiekli un viņu abu smiekli pēc tam �is mirklis bija iz�ķīris visu.

Viņiem pāri pārlaidās taurenis.

I�a aizveda ceļinieku uz sava tēva vārpu. Vienu nedēļu viņi izmitināja un apkopa sve�inieku. Plikadīdu bērneļi nāca un stundām ilgi viņu vēroja.

Sākumā viņi neuzdro�inājās tuvoties, bet sve�inieks viņus pamazām vien pieradināja, izrādīdams tiem savas somas saturu. Viņ� nēsāja līdzi garas kastes ar daudziem nodalījumiem, kuros atradās tūksto�iem krāsu. Plikadīdām bija pazīstamas tikai da�as krāsas sarkanā, dzel�tenā, zaļā, un viņi tās nekad nejauca kopā. Visas �īs krāsas tika iegūtas no pļavas augiem. Bet ciemiņ�, kur� bija ieradies no Koka, vāca krāsas no taureņiem. Viņam to bija bezgalīgi daudz. Visda�ādākās nianses, sākot ar zeltu un beidzot ar melno, ieskaitot visas brūno, okera, pelēko, sudraboto un oran�o toņu pārejas. �ī krāsu bagātība apbūra Plikadīdas. Savā starpā viņi iesauca ceļinieku par Taureni.

Viņi nāca tam klāt cits pēc cita, un Taurenis katram iekrāsoja degun�galu ar kādā no krāsām iemērktu pirkstu.

I�a vairs pat necentās izvairīties. Viņa bija iekārtojusies kaktiņā un neizlaida �o cilvēku no acīm. Da�reiz, sarunājoties ar bērniem, viņ� pagriezās pret meiteni. I�a nodūra acis un centās atgūt savu kādreiz tik ierasto, nepieradināto skatienu. Bet, atrodoties �ī vīrie�a sabiedrībā, viņā vairs nebija nekā no me�onīguma. Viņa būtu varējusi tā arī palikt visu mū�u, glu�i kā mājas dzīvnieciņ� sava tēva vārpas akotā.

Kā par nelaimi, pēc divām nedēļām ievainojums bija sadzijis.

-��� Vēl nav īsti labi, I�a sacīja, lūkodamās uz viņa roku.

-��� jums tā �ķiet? Taurenis vaicāja. Vairs nekas nav redzams�

-��� Tas� Tas ir no iek�puses� viņa neveikli paskaidroja.

Viņi tovakar bija divi vien. Salmu ugunskura liesmu gaismā Taurenis rādīja I�ai savu apak�delmu.

-��� Es vairs neko nejūtu, Taurenis sacīja.

-����������� Ne vienmēr mēs varam sajust, ka kaut kas nav labi. jums vēl jāpaliek �eit.

Viņ� klusējot paskatījās uz meiteni.

-��� Man jādodas projām, I�a. Man ir jāatgrie�as Kokā.

-���������� jūs neesat vesels, viņa uzstāja, un viņas balss aizlūza. Tas ir ļoti nopietni, ļoti nopietni, jums ir jāpaliek.

�oreiz Taurenis pamanīja asaru lāses viņas garajās skropstās.

-��� Kas ir nopietni? viņ� klusi vaicāja.

I�a stāvēja pie ugunskura. Viņa atbildēja:

-��� Ja jūs aiziesiet, tad slima bū�u es.

Un visi krak�ķi, �aukstoņas un nakts �uksti pieklusa, lai godinātu �o mirkli.

I�a uzlika galvu Taurenim uz pleca.

Cik daudzi pļavas vīrie�i gan būtu vēlēju�ies tajā brīdī atrasties Taureņa vietā!

Viņ� neuzdro�inājās pakustēties.

-��������� Man arī būs sāpīgi doties projām, vīrietis sacīja, bet ir kaut kas, ko es jums, I�a, neesmu pateicis.

Kādu mirkli viņ� ļāva liesmām dziedāt viņu priek�ā.

Man jau bija cita dzīve Kokā. Es biju precējies ar kādu. Un es zau�dēju �o cilvēku, kuru mīlēju. Man būs vajadzīgs laiks.

Es mīlu laiku kopā ar jums, aizlauztā balsī no�ukstēja I�a.

Taurenis nolēma uzkavēties vēl kādu laiciņu. Viņi abi kopā glabās savu noslēpumu. Un tā tas palika līdz pat rudenim.

Zāles ļaudis turpināja pret savu viesi izturēties ļoti laipni.

Vecie aicināja Taureni kopā ar viņiem iedzert vijolī�u dziru. Jaunie gāja viņam līdzi taureņu medībās. Sievietes krāsojās ar viņa krāsām. Mazākie bērni ielīda paslēpties viņa mugursomā, kad Taurenis devās pastaigā.

Visiem bija ieviesies paradums iegriezties I�as tēva vārpā, lai dabūtu savu krāsas nospiedumu uz degungala.

Tomēr kādu dienu viss mainījās. Kāds bija ieraudzījis Taureni roku rokā ar I�u stāvam meldru pudura pakājē.

Un baumas pārskrēja pļavu zaķa ātrumā.

I�a ta�u bija neaizskarama. Viņa bija pati labākā, viņa bija zāles prin�cese, un nebija iespējams iedomāties, ka sve�s jauneklis no Koka varētu

noplūkt �o aizliegto ziedu, �o savvaļas puķi, kuru nevienam pļavas puisim nebija tiesību pat pasmar�ot.

Plikadīdu vidū notika tādas lietas, kādas līdz �im zālē vēl nebija pieredzētas, tenkas, sa�ukstē�anās un slepenas apspriedes. Lī, I�as tēvs, �ajās spēlēs neiesaistījās. Līdzko vecais vīrs viņiem tuvojās, ļaudis steig�us apklusa.

Bērniem tika aizliegts apciemot Taureni. Vecie dzēra vijolī�u brāgu pa�i savā bariņā. Sievietes pārstāja krāsoties ar Taureņa krāsām.

Bet, iestājoties pēdējām saulainajām dienām, notika vēl kas ļaunāks pēc nelielas sanāksmes sve�inieks tika izsaukts un viņam tika pavēlēts doties projām.

Nākamajā dienā abi iemīlēju�ies pazuda.

Viņi bija apprecēju�ies, nevienam to nezinot. Tagad viņi devās uz Koku.

Vienīgi I�as tēvs tajā naktī bija no viņiem atvadījies. Viņ� sajuta rūg�tuma gar�u uz lūpām. Vai viņ� nojauta, ka nekad vairs abus neredzēs?

Vecais vīrs vēl ilgi stāvēja āboliņa pudura pakājē. Viņ� nolūkojās, kā pamazām attālinās �īs divas ēnas un viņu noslēpums.

Viņ� tikko bija uzzinājis, ka meita gaida bērnu.

Atceroties savu aizie�anu no zāles pirms piecpadsmit gadiem, I�a, joprojām drud�a pārņemta, sajuta siltumu vēderā tajā vietā, kur bija izaudzis viņas bērniņ�. Tad viņa sadzirdēja balsi, kas teica:

-��� Tā esmu es�

I�a zināja, ka murgo. Viņa tikko kā neticami skaidri vēlreiz bija izdzī�vojusi savas atmiņas. Elpot kļuva arvien grūtāk.

Un joprojām �is karstums uz viņas vēdera un �ī balss, kas uzstāja:

-��� Mammuci, tā esmu es�

Un spilgta gaisma aiz viņas aizvērtajiem plakstiņiem.

I�a atvēra acis. Ugunskurs viņai blakus dega augstām liesmām. Kāds tam bija piemetis sausu malku. I�a nedaudz saslējās.

-��� Te kāds ir?

Kāds bija uzlicis galvu uz viņas vēdera.

-��� Tā esmu es, balss viņai atbildēja.

Tajā brīdi I�a atpazina seju tepat sev blakus. īsie mati pie�ķīra tās vaibstiem neizskaidrojamu spēku.

-��� Eli�a.

Eli�a pieplaka ar seju mātes kaklam.

-��� Es tev palīdzē�u. Es esmu atgriezusies, mammu.

Eli�a nebija viena. Otrā pusē ugunij iezīmējās Mo Aseldora auguma aprises. Viņ� nogaidīja. Mo bija ļoti novājējis, bet smaidīgs. Viņ� rau�dzījās uz meitu un māti vienu otras apskāvienos.

I�as roka joprojām cie�i turēja Taureņa portretu.

Tajā pa�ā brīdī daudz augstāk, vietā, kur Koks saskaras ar debesīm, Nils Amens ienāca Leo Blīsa Ligzdā.

Viņ� gribēja satikt Eli�u.

Viņam nekas nebija zināms par pēdējo dienu notikumiem ne par kāzām, ne par Eli�as bēg�anu, jo tajā laikā viņ� bija ceļojis cauri ziemeļu zariem, pa�iem dziļākajiem ķērpju un efeju d�ungļiem�

Nils bija mēģinājis uzmeklēt me�cirtēju akrobātu grupu.

Viņ� gribēja atrast Tobiju, kur� ilgu laiku nebija rādījies Olmehu un Aseldoru mājās. Abas ģimenes bija noraizēju�ās par viņa pazu�anu. Un Nils bija apsolījis Maī viņu uzmeklēt pēc iespējas ātrāk.

-��� Vai es varu uz jums paļauties? jautāja Maī.

Tagad Nils un Maī uzdrīkstējās arī paskatīties viens otram acīs.

Nils atbildēja:

-��� Es esmu pilnīgi jūsu rīcībā, jaunkundz.

Tūdaļ viņ� bija aptvēris arī sava sacītā dubulto nozīmi. Bet Maī nemaz

neizskatījās apmulsusi. Viņa tikai saņēma kādu uz acīm krīto�u matu �ķipsnu un pabīdīja to zem savas melnās samta matu lentes, tad novilka cimdu, lai paspiestu Nila roku.

Pirms Nils atlaida �o roku, viņ� pāris mirkļu paturēja viņas pirkstus savējos. �ajās pāris sekundēs viņ� ielika tikpat daudz maiguma kā skūpstā.

�ķiroties abi izjuta līdz �im nepazīstamu sajūtu, itin kā redzētu attāliļ nāmies gabaliņu no sevis pa�a.

Nils �aubījās atskatīties vai ne. Viņ� sev sacīja, ka būs vīlies, gadī�jumā ja Maī jau būs iegājusi mājā, nevis palikusi noskatīties, kā viņ� aiziet. Tomēr beidzot viņ� nolēma izmēģināt laimi. Sasniedzis mitrās mizas nogāzes virsotni, viņ� lēni pagriezās.

Ārā vairs neviena nebija.

Viņ� tikai viegli pasmaidīja, pazobodamies pats par sevi, un atsāka iet.

Mājas iek�pusē Maī bija piespiedusi seju un abas rokas loga rūtij. No satraukuma viņai ļima kājas. Meitene redzēja viņu atskatāmies un klusībā uzdeva sev jautājumu, vai gadījumā Nils būtu viņā mazliet iemīlējies.

Nils meklēja Tobiju vairākas dienas. Beidzot viņ� atrada savu akro�bātu grupu. �āns un Torfu viņam paskaidroja, ka Tobija vairs nav kopā ar viņiem.

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Nils Galotņu Ligzdā ieradās ar nemiera sajūtu sirdī. Viņ� nevēlējās izlaist kārtējo ierasto tik�anos ar Eli�u, bet labprāt būtu noskaidrojis �īs mistiskās nozu�anas iemeslus.

Nils iegāja olā, kurā mitinājās Leo. Tur neviena nebija.

-��� Leo! viņ� iesaucās.

Lēniem soļiem viņ� �ķērsoja tum�o olu. Pietuvojies traukam, kurā mirdzēja zidtārpiņ�, viņ� norāva tā pārsegu. Gaismas stars, kas no tā izlauzās, apgaismoja pamatigu nekārtību, kuras vidū Nils atpazina Eli�as dzelteno matraci.

Kaut kas bija noticis.

-��� Es nepaspēju sakārtot� Es biju tepat aug�ā uz balkona.

Balss atskanēja viņam aiz muguras. Tas bija Leo.

-��� Es atnācu runāt ar Eli�u, Nils sacīja.

Bija sadzirdama Leo elpa. Viņ� neizskatījās tāds kā parasti. Nils centās saglabāt mieru un bezrūpību.

-���������� Es atnācu, lai viņu satiktu� Man �ķiet, ka viņai jau ir labāk, Nils turpināja. Viņa tagad klausās manos vārdos.

Leo pietuvojās Nilam Āmenam.

-���������� Es tev uzticos, viņ� ledainā balsī teica. ja tev �ķiet, ka viņai ir labāk� Es tev uzticos.

-��� Tam bija nepiecie�ama visa �ī ziema, Nils atbildēja.

-��� jā. Visa garā ziema. Zini, ko es sev sacīju�

- Nē.

-���������� Es sev teicu, ka tu esi pirmais cilvēks, kuram es kop� ilga laika atkal uzticos.

-��� Paldies, Leo. Es esmu tavs draugs.

Leo Blīss nespēja novaldīties un klusi iesmējās pie sevis. Nils mēģināja smaidīt kopā ar viņu.

Tad Leo piegāja viņam pavisam cie�i klāt, ieskatījās sejā un atpleta rokas.

-��� Draugs.

Un piespieda viņu cie�i sev klāt.

Nils aizvēra acis. Tad sacīja:

-����������� Vai drīkstu uzkāpt uz tava balkona tur aug�ā? Es nekad tur neesmu bijis.

Leo pavēcināja roku, un tās kustība nozīmēja "jūties kā mājās".

Nils pagrieza viņam muguru un sāka kāpt aug�up pa spirālveida kāp�nēm, kas vijās aug�up gar olas iek�ējo sienu. Leo sekoja viņam ar acīm.

Līdzko viņ� bija nozudis skatienam, telpā ieradās kāds desmits vīru Arbaina vadībā.

Leo uz viņiem pat nepaskatījās.

-��� Viņ� ir tur aug�ā, Leo sacīja. Dariet, kas jums darāms.

Vīri devās kāpņu virzienā. Leo deva zīmi Arbainam panākt tuvāk.

-��� Nu? viņ� vaicāja.

-����������� Baidos, ka viņa jau ir ļoti tālu. Visas mūsu vienības ir iesaistītas jau kop� pirmās dienas, bet Koks ir milzīgs.

-���� Ja jūs viņu neatradīsiet, es meklē�u pats.

Ar vienu rāvienu tika atdarītas durvis, kas veda uz balkonu.

Pirmais uz tā iznāca Arbains. Viņ� bija izvilcis sirseņa dzeloni, ko nēsāja pie jostas.

Neviena.

Līdz pat apvārsnim uz visām pusēm pletās Galotņu ainava. Mazais, pie olas �aumalas piestiprinātais balkons bija Ligzdas augstākais punkts. Spalvu me�s, �agari, kas veidoja Ligzdas pamatni, un vēl tālāk pret debesīm izstieptie pumpuri, kuru sniegoto galotņu silueti iezīmējās pret gaismu.

Bet Nils Āmens bija pazudis.

-��� Sardze! Arbains ieaurojās. Viņ� nevar būt nekur tālu!

-��� Lūk, viņa cimds!

Tie�ām viens cimds bija aizķēries uz olas �aumalas tie�i zem bal�kona.

-��� Viņ� ir no�ļūcis lejā �ajā vietā�

Un visi kareivji cits pēc cita metās lejup pa nogāzi, slidinoties lejup pa �aumalu. Arbains vēl brītiņu uzkavējās uz balkona, bet tad iegāja olā un aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc da�ām sekundēm parādījās Nils. Viņ� bija slēpies tepat zem bal�kona. Tagad viņ� uzlēca atpakaļ uz tā.

Brīdī, kad Leo bija viņu apskāvis, viņ� atcerējās Tobija vārdus: "Tajā dienā, kad viņ� tevi draudzīgi apskaus, viņ� visu būs atklājis."

�ajā mirklī Nils bija pieņēmis lēmumu bēgt.

-��� Man nelikās ticami, ka jūs nejau�i pazaudējāt savu cimdu.

Arbains bija atvēris durvis un atradās Nilam aiz muguras ar ieroci rokā.

Nils atkāpās soli atpakaļ, bet Arbains pielika dzeloņa asmeni viņam pie krūtīm.

-����������� Es zināju, ka tu esi nodevējs, Arbains teica. Es to zināju jau kop� pa�a sākuma.

-����������� Nodevējs esat jūs pats, Nils atbildēja. Jūs nododat pats savu būtību, Arbain.

Abi vīrie�i skatījās viens otrā.

-����������� Kad es biju mazs, Nils atminējās, es jūs manīju Āmenu me�os, kad jūs tur klīdāt, vācot savas krāsas no taureņu spārniem�

-��� Ciet klusu, Nil Āmen!

-����������� Jūs bijāt kāds, kuram es vēlējos līdzināties. Ideālists. Un tagad jūs esat kļuvis par kalpu. Par traka cilvēka kalpu.

Minoss Arbains metās virsū jaunajam me�cirtējam.

Nils paspēra soli sāņus, un Arbaina ierocis noslīdēja viņam gar kaklu, to neievainodams. Tad Nils atspērās un metās tuk�umā. Arbains redzēja, kā viņ� nolec no balkona, atsitas pret sienu un ripo lejup, nokrizdams olas pakājē. Vispirms viņ� nodomāja, ka tās ir beigas. Bet pagāja vien da�as sekundes, un Nils ar grūtībām pieslējās kājās, lai nozustu kādā sauso koku ejā.

Arbains no olas virsotnes izkliedza pavēles. Vienībai izdevās atklāt sliedi, kas virzījās uz spalvu me�a pusi.

Nils bija viņus apsteidzis pietiekami, lai izvairītos no pirmajiem sekotājiem, bet tad da�i kareivji iznira viņam blakus, aiz�ķērsodami ceļu. Stiebriņ�, pa kuru Nils soļoja uz priek�u, bija pavisam �aurs. Ar spēku viņ� izlauzās cauri saviem aizturētājiem, kuri iegāzās starp ligzdas �agariem.

Nilam izdevās �ķērsot Balto me�u. Viena kāja viņam neganti sāpēja, viņ� juta, kā solis kļūst arvien gausāks. Viņa vajātāji neatlaidīgi virzījās uz priek�u. Nils tuvojās Ligzdas izejai. Pēk�ņi viņu pārņēma nespēks, un Nils sajuta, ka rokas un kājas vairs neklausa. Apstājies viņ� sabruka zemē. Iztālēm viņ� dzirdēja Arbaina vīru balsis, kas tuvojās. Nils Āmens apzinājās, ka ir notverts.

Kareivji apstājās tie�i aiz viņa. Nila galva bija atbalstīta pret kādu ķērpja stiebru. Viņ� domāja par Maī, par viņas balsi, kustībām un maigumu, kas nu viņam zuda uz visiem laikiem. Viņam bija vajadzējis runāt ar meiteni. Vienu reizi, tikai vienu vienīgu reizi.

-������ Nu tu esi mums rokā, mēsls tāds� sacīja viens no vīriem, aizelsies no pārāk ilgā skrējiena.

Viņ� tuvojās Nilam, bet tajā brīdī, kad viņ� jau grasījās uzlikt roku me�cirtēja plecam, atskanēja kāda balss:

-��� �is vīrs ir mūsējais.

Nils pacēla galvu. Tā bija viņa tēva skaļā balss. Viņam līdzi bija kādi piecpadsmit me�cirtēji.

-�eit mēs esam savā me�ā, Norzs Āmens sacīja. Kādu brīdi valdīja vispārējs apjukums.

Arbaina kareivji saskatījās un tajā pa�ā mirklī saprata, ka neko nevar sākt. Tāds bija likums. Me�cirtējus aiztikt viņi nedrīkstēja. Nils redzēja, ka viņi vēl da�as sekundes �aubās. Tad viņi nospļāvās un devās projām.

Jaunais me�cirtējs pagriezās pret savu tēvu.

Un jaunā vīrie�a sejā atplauka plats smaids.

�ajā brīdī visi pārējie me�cirtēji novērsa skatienus. Da�i pat neuzkrīto�i noslaucīja acis.

Norzs uzlika roku uz cirvja, kas atradās viņam pie jostas. Tad viņ� paskatījās uz dū�īgo Solkenu, kur� nekustīgi stāvēja viņam blakus, un teica:

Patiesībā, Nil, tu vairs neesi mūsējais. Tu esi mūsu gūsteknis, kamēr sagaidīsi savu spriedumu.

Tad Nilu Āmenu satvēra kā noziedznieku un aizveda.

Norzs mēģināja turēt galvu labi augstu, bet viņa sirds bija ieplīsusi kā malkas pagale.

Vienīgais cilvēks, kur� būtu varējis apliecināt to, ka Nils Āmens nav nodevējs, vienīgais, kuram bija zināms viņa plāns un nodomi, atradās D�o Mit�a krātera dziļumos un, putekļu mākoņa ietīts, raka Koku.

Tobijs bija uzklājis savam ķermenim dubļu kārtu tā, kā to darīja Plikadīdas, un devies sirot ap krāteri. Viņa pēdu zilganā līnija bija labi redzama jau pa lielu gabalu. Viņu bija notvēru�i līdz ar tumsas iestā�a�nos.

Un tas bija tie�i tas, ko Tobijs gaidīja. Viņ� bija padevies ienaidnie�kam.

Mēness Seja, �alams un pārējie bija priecīgi par atkalredzē�anos ar Jauno Koku. Mika centās darīt zināmu Ļjevam, ka Tobijs atkal ir kopā ar viņiem. Bet Ļjevs jau pats bija visu sapratis. Viņ� iebrauca ar pirkstiem Tobija matos un tos sabu�ināja tie�i tāpat, kā to savulaik mēdza darīt pļavā.

Plikadīdas bija atguvu�i smaidu.

-������� Es redzēju savu tēvu, Tobijs teica. Mani nolika viņam priek�ā un prasīja, vai es viņu pazīstu.

-� Tavu tēvu?

Visi Plikadīdas saskatījās. Vecais ar pankūku uz galvas� Viņ� tātad bija Tobija tēvs.

-� Tas ir lāga vīrs, �alams sacīja. Var redzēt, ka tu esi viņa dēls.

Tobijs piekrīto�i pamāja.

Sims nebija viņa īstais tēvs. Tobijam tas bija zināms, kop� viņam to bija atklājis Pols Kolīns. Bet viņ� bija priecīgs, ka �alams runā par viņu savstarpējo līdzību.

-����������� Mēs visi dosimies projām. Es ierados, lai palīdzētu dabūt ārā no �ejienes jūs, manus vecākus un visus pārējos, kuri rok krāteri.

Plikadīdas savā starpā sa�ukstējās, bet pēc tam Mika jautāja:

-��� Tu zini, kur �eit ir izeja, Jaunais Koks?

-��� Vēl ne, Tobijs aizbildinājās, bet izeja ir atrodama vienmēr.

-����������� Nē, no �ejienes nav izejas, sacīja Mēness Seja, kur� juta acīs sarie�amies asaras.

�alams klusiņām izstāstīja Tobijam, ka kāds sargs, saukts par Tīģeri, te nāk katru dienu, lai pratinātu Mēness Seju. Viņ� izstāstīja arī par atgadījumu ar amuletu.

-��� Man vairs nav atlicis daudz laika, Mēness Seja piebilda.

-��� Ko viņ� no tevis grib? Tobijs prasīja.

-��� Viņ� grib atrast tevi.

Tobijs krietnu brīdi klusēja.

-��� Man jāpiesargās. Neviens nedrīkst mani �eit atpazīt.

Un pats sev atkārtoja:

-��� Izeja ir atrodama vienmēr.

Tovakar pirms aizmig�anas Mēness Seja pagriezās uz Tobija pusi un �ukstēja viņam:

-��� Man tev ir kas sakāms, Jaunais Koks.

-��� Saki, Tobijs �āvājoties attrauca.

-��� Mana māsa arī ir �eit.

Tobijs centās noslēpt satraukumu, ko viņā izraisīja �ī ziņa.

-��� Kur viņa atrodas?

Es nezinu. Man �ķiet, ka viņa varētu strādāt virtuvē. Mika viņu redzēja tur aug�ā.

Tobijs izstomīja:

-��� Tava māsa nedrīkst uzzināt, ka es esmu �eit.

-��� Kādēļ?

Es tev to nedrīkstu sacīt. Tas ir pārāk svarīgi. Tava māsa nedrīkst mani �eit redzēt.

No sava desmit gadus veca zēna skatpunkta Mēness Seja nesajuta, cik �is lūgums ir nopietns. Viņ� iedomājās, ka tas varētu būt kāds no nesa�protamās spēles, kuru lielie dēvē par mīlestību, noteikumiem.

Tobijs palika nomodā visu nakti. Jo tā bija glu�i cita spēle, kas �obrīd tika izspēlēta, dzīvības un nāves spēle. Ilaija tagad bija pa�as lielākās briesmas, kas viņam varēja uzglūnēt nometnē.

Nākamajās dienās Tobijs iepazinās ar darbu krāterī.

Viņ� iemācījās pilnībā saplūst ar Plikadīdu pūli. Neviens no sargiem nepazina to, kur� pirms trim gadiem tika meklēts visā Kokā.

Tobijam sāpēja ikviens veiktais kapļa cirtiens. Darbarīks cirtās koksnē ar �ausmino�i griezīgu skaņu, un, redzot zemē pie kājām no koksnes izsūcamies jaunu sulas pilienu, viņ� nespēja nedomāt par Koka ago�niju.

Kādu rītu viņ� kopā ar desmitu Plikadīdu bija nostādīts ierindā pie Kokā izdrupinātas kraujas, kad viņu vidū uzradās Tīģeris. �alams pamāja Tobijam.

Tas ir viņ�.

Tīģerim rokā bija pletne, kas tikko kā bija no�vīkstējusi pār katordz nieku pleciem.

-����������� Noliec galvu, Jaunais Koks� �alams teica. Viņ� var tevi atpazīt.

Bet Tobijs, tie�i otrādi, pagrieza galvu uz kareivja pusi, lai ieskatītos tam acis. Viņam bija jāpārliecinās par to, ka neviens pats nevarēja viņu atmaskot. Tīģeris zēna skatienu uztvēra pilnīgi vienaldzīgi, turpinādams mierīgi �vīkstināt savu pletni.

Gravas pretējā pusē Ļjevs bez apstājas rāpās aug�up un lejup pa nogāzi. Apkrāvies ar vairākiem skaidu maisiem, viņ� orientējās pēc virves, kas savainoja viņa plaukstas. Ja strādniekiem atvēlēja nelielu pārtraukumu, Ļjevs turpināja darboties. Kāds sargs rūpējās par to, lai viņa nastas kļūtu arvien smagākas.

Plikadīdas bija satrauku�ies, redzot viņu �ādi iz�ķie�am savu spēku. Viņi ba�īgi vēroja, kā viņ� savā vienmērīgajā solī rāpjas aug�up.

-����������� Es redzēju viņa rokas un pēdas, Tobijs teica Mikam. Tās asiņo katru vakaru. Ilgi viņ� tā neizturēs.

-��� Ļjevs ir stiprs, Jaunais Koks.

-��� Viņam ir jāizbeidz.

-��� Ja viņ� izbeigs, Mika atbildēja, viņi no tā atbrīvosies.

Tobijs nebeidza vien domāt par saviem vecākiem, kuri dzīvoja tepat blakus, krātera otrā pusē. Kā gan Maja spēja izturēt �ajā ellē?

Bija jārīkojas steidzami. Tobijs to zināja. Viņ� novēroja krātera dar�bību, ieradumus, sard�u nomaiņu. �ajā darbībā viņ� meklēja kādu vājo punktu, kas ļautu viņam sazināties ar vecākiem un visiem pārējiem.

Un jau atkal gadījās tā, ka notikumi apsteidza visus Tobija plānus.

Katru vakaru ikviens Plikadīda saņēma savu zupas porciju. Tā bija sārta vira, kurā peldēja da�i vārīta sūkļa gabaliņi. To gatavoja, iemetot grāpi milzīgu, pretīgu sēni, kas iekrāsoja ūdeni sarkanu. �īs vakariņas viņiem izsniedza pie ieejas kādā migā, kas kalpoja par virtuvi. Plikadī�das sastājās rindā un cits aiz cita pastiepa savu bļodiņu vecajam sargam, kur� stāvēja aiz lielā grāpja.

Pats ēdiena gatavotājs arī atgādināja sūkli un, ieskatoties zupas katlā, dro�i vien varēja iedomāties, ka redz savu iesārto spoguļattēlu.

Todien, ierodoties uz vakariņām, Mēness Seja piebakstīja Tobijam ar plecu.

-��� Paskaties! viņ� nomurmināja.

Blakus vecajam virtuves pārzinim atradās Ilaija.

Viņa bija nometusies ceļos blakus katlam un pūta ugunī. Tobijs notrī�sēja.

Nezaudējot ne mirkli, viņ� pameta Mēness Seju vienu, ļāva paiet garām Plikadīdam, kur� atradās aiz viņa, un pamazām sāka atkāpties pa ēdiena gaidītāju rindu. Pakāpeniski viņ� sasniedza Plikadīdas, kuri viņā rindas galā gaidīja savu kārtu.

Tobijs izvēlējās labāk atteikties no vakariņām nekā rādīties acīs Ilaijai.

-��� Kādu triku mums te rāda �itas te?

Viņ� bija uzgrūdies abiem sargiem, kuri noslēdza gājienu.

Tobijs saprata, ka viņam vairs nav atkāp�anās iespēju. Paklausīgi noliektu galvu viņ� virzījās uz zupas katla pusi. Tālu viņam priek�ā Mēness Seja jau bija saņēmis savu porciju. Viņ� bija uzsmaidījis Ilaijai, bet nebija varējis atpazīt māsas skatienu. Jo �is bija ļauns skatiens. Viņas glītajā sejā nepakustējās ne vaibsts.

Tobijs tagad atradās vien pāris soļu attālumā. Cits pēc cita tika apkal�poti trīs viņam priek�ā stāvo�ie Plikadīdas. Viņ� pagāja uz priek�u.

Tobijs pastiepa bļodiņu un skatījās sāņus. Ilaija bija pietupusies un atkal pūta ogles. Bija redzami vien viņas garie, pār muguru krīto�ie mati. Virtuves saimnieks piepildīja bļodiņu, un Tobijs sāka attālināties.

Viņ� bija ticis garām. Tagad Tobijs pievēra plakstiņus, mēģinot kļūt neredzams.

Piepe�i viņa kājas sapinās, un puisis zaudēja līdzsvaru.

Viņa kritienu pavadīja skaļi smiekli. Karstā zupa tecēja pa grīdu.

-��� Tu pat neskaties, kur ej, me�oni!

Sargi, kuri bija pieliku�i viņam priek�ā kāju, tagad mērcēja savus zābakus sārtajā sulā.

-��� Jums jau vienmēr vajag dubļus, kur izvārtīties�

-����� Ei tu, mazā! pavēlēja virtuves pārzinis. Paņem viņa bļodu. Viņ� ir pietiekami paēdis.

Ilaija paklausīja. Viņa pameta ugunskuru un pagāja da�us soļus tuvāk joprojām zemē gulo�ajam Tobijam. �ajā brīdī saslējās arī Tobijs, un, viņam atverot acis, Ilaija skatījās tam sejā.

Viņa bija skaista, bet viņas skaistums bija biedējo�s.

Ilaija pasmaidīja.

-��� Labdien! viņa teica.

Tobijs gāja un piebiedrojās pārējiem.

Tumsai iestājoties, Tobijs atrada Mēness Seju sarāvu�os �okurā un seju iespiestu starp ceļgaliem. Viņ� raudāja. Tobijs apsēdās viņam bla�kus. Viņ� neuzdrīkstējās draugu uzrunāt. Pārējie turējās maliņā uz saviem zāģskaidu paklājiņiem. Da�i pat izlikās aizmigu�i, lai netraucētu abus draugus.

-��� Kādēļ tu man neteici taisnību? Mēness Seja �ņukstēja.

Tobijs norija siekalas. Viņ� nespēja runāt.

-������ Atbildi man! Viņa gribēja tevi nogalināt tajā dienā, kad es jūs abus redzēju kopā�

-��� Jā, Tobijs izdvesa.

-��� Ko lai mēs darām? Mēness Seja elsoja.

-��� Tagad ir par vēlu, Tobijs atbildēja.

Patie�ām, Plikadīdu patversmē bija sadzirdami soļi. Lēni, zābakoti soļi, kas tuvojās. Mēness Seja jau bie�i bija dzirdējis �os soļus. Varēja domāt, tur kāds devies pastaigā, bet tie bija slepkavas soļi.

-��� Tas ir viņ�, no�ukstēja Mēness Seja. Viņ� nāk.

Virzoties uz priek�u starp gulo�o Plikadīdu ķermeņiem, vīrs svilpoja. �ausmīgais apveids tuvodamies auga aizvien lielāks.

Viņ� apstājās pie Tobija un Mēness Sejas guļvietām. Svilpo�ana aprā�vās. Bija sadzirdams, ka viņ� klusi, ņirdzīgi ķiķina.

-��� Tas viss ir lieliski�

�ī bija Tīģera balss.

-��� Es esmu ģēnijs�

Piepe�i smiekli aprāvās, viņ� pieliecās un sagrāba Tobiju aiz matiem, lai pagrieztu viņa seju pret sevi.

-����������� Es nezinu, ko tu tai mazajai esi nodarījis, bet viņa tevi nemīl nemaz.

Tobijs klusēja. Tīģeris palaida viņu vaļā, lai iespertu Mēness Sejai.

-����������� Par tevi gan nevarētu sacīt, ka tu man palīdzēji viņu atrast. Es atrieb��os tavai māsai.

Mēness Seja tajā pa�ā mirklī metās virsū Tīģerim, kur� savukārt zvēla viņam ar savas harpūnas kātu. Mazais zēns saļima zemē pie kareivja kājām.

-����������� Un lai neviens nemēģina man pieskarties! Durvju sargs zina, ka es esmu �eit. Ja ar mani kaut kas atgadīsies, jūs visi tiksiet iznīcināti cits pēc cita.

Tad viņ� atgriezās pie Tobija, lai viņam paziņotu:

-����������� Nāc! Mit�onkulis būs makten priecīgs tevi redzēt. Un es iebāzī�u sev kabatā miljonu.

Plikadīdas visi kā viens aizturēja elpu.

Mēness Seja palūkojās uz draugu. Ko gan Tobijs vēl varēja darīt?

Un tad klusumā, kas bija iestājies Plikadīdu naktsmītnē, atskanēja kluss spurciens, kas pārauga smieklos. Tas bija Tobijs.

Tīģeris iesita viņam pa ceļgaliem, bet Tobijs nespēja apvaldīties. Viņ� saņēma vēl pāris sitienu, kas viņa jautrību tikai veicināja. Tagad viņ� vai smaka nost no smiekliem.

Plikadīdas pārņēma �ausmas. Viņiem �ķita, ka draugs ir zaudējis sapra�anu. Vienīgi Mēness Sejai bija skaidrs, ka notiek kaut kas negaidīts. Tad arī viņ� sāka sprauslāt. Tīģeris nogāza viņu atpakaļ zemē. Bet tad smiekli atskanēja no visām pusēm. Pāris sekun�u laikā ķiķināja visi ieslodzītie.

Tīģeris aizspieda ausis un izgrūda:

-��� Aizverieties! Es jūs visus iz�ķaidī�u!

Kad Tobijam beidzot izdevās apturēt savu trako smieklu lēkmi, viņ� izdvesa:

-��� Es nāku. Viss. Piedodiet mums� Tas ir no nerviem.

Tīģeris redzēja viņu pieceļamies un ejam garām pārējiem biedriem, kuri slaucīja no acīm smieklu asaras.

Tīģeris viņam nedro�i sekoja, bet pēc pāris soļiem apstādināja Tobiju un pielika harpūnas smaili savam gūsteknim pie kakla.

-��� Vai es drīkstu zināt, kas jūs tā uzjautrina?

Tobijs pasmaidīja.

-���� Nekas īpa�s. Gandrīz nekas.

-���� Runā!

-���� Baidos, ka jums tas var ne�ķist jautri.

-��� Es tev pavēlu runāt.

-��� Tas jūsu stāsts par miljonu, Tobijs nosprauslājās.

-��� Tu man netici?

-��� Ticu, protams�

-��� Tu domā, ka Mit�s nemaksās?

-���� Pilnīgi dro�i, ka nemaksās, bet�

-��� Bet ko?

-��� Tas vēl nav pats smieklīgākais.

-��� Izbeidz! Tīģeris noauroja. Beidz ņirgāties par mani!

Harpūnas asmens piespiedās cie�āk Tobija kaklam.

-���� �etri miljardi� Vai jūs to uzskatāt par ņirgā�anos?

-��� �etri�? Tīģeris aizrijās.

-��� �etri miljardi, jā gan.

Tīģeris nolaida harpūnu. Viņa elpa bija smaga. Plikadīdas nenieka nesaprata no notieko�ā, bet uzmanīgi vēroja Jauno Koku, lai imitētu viņa reakcijas. Viņu valodā vārds "miljons" nemaz nepastāv. Vēl jo mazāk "mil�jards". Zālē ir pieņemts skaitīt līdz divpadsmit un pēc tam saka "daudz".

Tīģeris izdvesa:

-��� Akmens�

-��� Jā, Koka Akmens, Tobijs atbildēja.

Tīģeris pagriezās pret Mēness Seju. Zēns piekrīto�i pamāja, lai arī viņ� saprata aizvien mazāk.

Piepe�i atskanēja zābakotu soļu troksnis. Kāds nāca. Tīģeris izskatījās manāmi satraukts.

-��� Tīģeri� sauca atnācējs. Tagad, Tīģeri, jums ir jānāk laukā.

-��� Gaidi mani ārpusē, viņ� atbildēja.

Vīrietis atkāpās. Tas bija durvju sargs Elroms, kura pārziņā bija visas atslēgas. Viņ� bija ielaidis Tīģeri, labi zinot, ka tas ir aizliegts. Un viņ� nejutās visai mierīgs, apzinādamies, ka atstājis �o primitīvo tēvaini vienu pa�u ar Plikadīdām.

Tobijs no jauna sajuta harpūnas asmeni sev pie kakla.

-��� Tev ir Akmens? Tīģeris murmināja.

-��� Jā, Tobijs atbildēja.

Tīģeris nervozi grozījās. Viņu darīja nemierīgu tas, ka tepat tuvumā atradās biedrs.

-��� Dod �urp!

-���� Rīt �ajā pa�ā laikā, Tobijs turpināja. Mēs varam vienoties. Tīģeris kasīja pakausi un svīda. Tobijs mierīgi turpināja:

-���� Rīt es jums atdo�u Akmeni, ja jūs neatklāsiet, ka esmu �eit� Tīģeris soli atkāpās. Viņa acu priek�ā griezās miljoni. �is naudas lērums pilnībā pārņēma mazumiņu, kas bija atlicis no viņa smadzenēm. Viņ� centās vēl mirkli kārdinājumam pretoties, bet tūdaļ arī padevās tā varai.

-����������� Rīt, viņ� atkāpdamies sacīja. Rītvakar. Vai arī es tevi sasmalci�nā�u sīkos gabaliņos.

Tīģera soļi attālinājās. Plikadīdas visi kā viens ielenca Tobiju. Ar kādām burvestībām viņ� bija panācis �ī vīra piekāp�anos?

-����������� Mums vairs nav izvēles, Tobijs teica. Mums jādodas projām pirms nākamās dienas pusnakts.

Vēl viņ� piebilda:

-����������� Es do�os brīdināt savus vecākus un visus pārējos. Mēs ņemsim viņus sev līdzi.

-��� Vai tu atradi kādu izeju, Jaunais Koks? �alams vaicāja. Tobijs pasmaidīja.

-����������� Es domāju, ka mums es esmu atradis izeju, bet viņiem� es vēl nezinu, kā mēs to nokārtosim. Man vispirms ir jāaprunājas ar tēvu. Pagaidām mums visiem ir jāizguļas un jāatgūst spēki.

Un visi atlaidās uz saviem zāģskaidu un koka atgriezumu paklājiņiem. Miegs viņus pieveica ātri vien.

Nakts klusums bija pārņēmis visu guļamtelpu. Vienīgi Mēness Sejas atvērtās acis tumsā mirdzēja. Pagāja da�as minūtes.

Mazais augums saslējās. Kādu mirkli viņ� pavadīja, nekustīgi sastin dzis, bet tad pielēca kājās. Neviens neko nemanīja.

Bez mazākā trok�ņa viņ� izslīdēja cauri ejai starp gulētājiem.

Iznācis laukā, Mēness Seja notrīcēja. Nakts bija skaidra, bet stindzi�no�i auksta. Tad viņ� devās barikādes virzienā.

Mazs, desmit gadus vecs zēns, kur� bass pastaigājas mēness gaismā �ajā briesmīgajā spaidu darbu nometnē� �ī vieglā ēna izskatījās pilnīgi nereāla.

Mēness Seja dro�i soļoja uz priek�u. Visā notiku�ajā bija vainojama viņa māsa. Viņa pienākums bija izlabot nodarīto. Viņ� pats dosies, lai runātu ar veco, kuram uz galvas pankūka. Viņ� nometnē bija vismazā�kais, viņ� tiks cauri barikādei.

***

Pulksten �etros no rīta Maja iznāca no guļamtelpas. Viņa bija pavadī�jusi divas stundas, blen�ot uz dēli sev virs galvas un nespējot aizdarīt acu.

Tagad viņa apsēdās uz lieveņa durvju priek�ā.

Jau vairākas dienas viņa dzīvoja uz asaru robe�as. Zināt, ka Tobijs ir dzīvs, zināt, ka viņ� ir tepat tuvumā� Vispirms tas mātei bija sagādājis neizsakāmu prieku. Pēc tam �is prieks pavisam muļķīgi bija sajaucies ar zināmu nemieru. Viņa sāka atkal sajust sevī māti�ķas raizes �īs gan�drīz nemanāmās bailes, kas pavada visus vecāku laimes brī�us. Bailes, ka kaut kas varētu atgadīties, bailes, ka laime kādu dienu varētu izgaist.

Viņa labi atcerējās to dienu, kad Sims bija pārnācis mājās ar mazo, audumā satīstīto vistoklīti zem mēteļa. Mazītiņ�, zilā autiņā ievīstīts bērnin�.

-��� Mēs esam viņam vajadzīgi, Sims bija teicis. Maja sev bija uzdevusi tikai vienu vienīgu jautājumu.

-��� Vai es pratī�u viņu aprūpēt, kā nākas?

Viņa bija neveikli paņēmusi mazo puisēnu uz rokas, un kop� tā brī�a viss viņai bija licies pavisam dabisks.

-��� Viņa vārds ir Tobijs, Sims teica.

Pirms vēl viņ� bija izstāstījis, no kurienes nāk �is mazulis, Maja jau bija to ieslēgusi savā sirdī.

Un tagad, sē�ot krātera dziļumos, ar zodu uz ceļgaliem, viņas ska�tiens aizklīda tumsā. Viņa pat nejuta aukstumu. Maja pievēra acis, lai atsauktu atmiņā mazītiņās Tobija pēdiņas, kad viņa pirmo reizi bija tās saņēmusi rokā, lai sasildītu.

Atvērusi acis, viņa savā priek�ā ieraudzīja kādu neparastu cilvēk�bērnu. Viņam varēja būt kādi desmit gadi. Viņ� stāvēja sievietes priek�ā aukstajā naktī. Viņam klabēja zobi un trīcēja lūpas, kas bija glu�i zilas. Viņa drēbes bija saplosītas un rokas saskrambātas tūksto� vietās. Maja viņam uzsmaidīja.

-��� Tu esi apmaldījies?

-��� Es esmu draugs tam, kuru jūs saucat par Tobiju, atbildēja Mēness Seja. Pusmēness sirpja gaismā �ī aina atgādināja gleznu. Vispirms Maja salika rokas kā lūg�anā. Tad viņa piecēlās un noskūpstīja Mēness Sejas vaigu.

-��� Nāc, mīļais.

Pārvietojoties uz pirkstgaliem, sieviete izveda zēnu cauri visai guļamtelpai, lai pamodinātu Simu. Viņ� atvēra acis un sataustīja savas brilles. Maja gribēja Simu iepazīstināt ar zēnu, bet viņ� sievu pārtrauca:

-��� Es viņu pazīstu, viņ� sacīja. Es priecājos tevi redzēt, manu zēn. Un viņ� stingri paspieda zēna roku.

Maja uzsedza Mēness Sejai uz pleciem segu. Tad viņa apsēdināja zēnu uz salmu guļammaisa un berzēja viņa pēdas, lai tās sasildītu.

Mēness Seja vai kusa no labsajūtas. Tad, lūk, ko nozīmē vecāki� Viņi tev berzē pēdas un sauc par mīļumiņu. Kāda laime, ka viņ� iepriek� par to neko nezināja!

-����������� Viņ� gribēja paziņot, ka jums jābūt gatavībā, Mēness Seja paskaid�roja. Viņ� ieradīsies pēc jums rīt.

-��� Un jūsējie? Sims vaicāja.

-��� Viņam ir ideja, kā mūs dabūt laukā.

Sims brītiņu apdomājās.

-����������� Tad saki viņam, lai neuztraucas par mums. Tas būs pārāk riskanti, ja mēs bēgsim visi kopā. Mums ir izrakts tunelis. Rītnakt mēs varam doties projām pa�i no savas puses. Tas būs varens pārsteigums D�o Mit�am.

Mēness Seja pamāja.

-��� Tad mēs vēl redzēsimies?

Sims apskāva zēnu.

-��� Jā, mans mazais, mēs vēl tiksimies.

Maja būtu gribējusi, lai Mēness Seja uzkavējas vēl mazliet, bet tuvojās rīt�ausma. Mazais nokāpa no gultas, uzsmaidīja Simam un Majai un nozuda.

Rīta agrumā �alams atrada Mēness Seju aizmigu�u pie Plikadīdu guļamtelpu ieejas. Viņa drēbes bija vienās skrandās, un izskatījās, ka viņa ādu kāds būtu apstrādājis ar siera rīvi. Viņam nebija pieticis spēka aizkļūt līdz savai guļvietai.

-����������� Kas viņam ir lēcies? vaicāja Mika, redzēdams, ka �alams atgrie�as guļamtelpās ar aizmigu�o puisēnu uz rokām.

-��� Es nezinu.

Tobijs steidzās pie drauga.

-��� Mēness Seja!

Uzrunātais pielika visus spēkus, lai atvērtu vienu aci.

Tad viņ� kaut ko nomurmināja.

-��� Ko tu teici? Tobijs pārvaicāja.

-��� Tavi vecāki ir jauki, Mēness Seja centās izrunāt izteiksmīgāk.

Tobijs visu saprata. Mēness Seja bija bijis otrā pusē.

-��� Es tev viņus aizdo�u, Tobijs atbildēja.

Abās krātera pusēs �ī bija gau�ām mierīga diena. Pat sargi kļuva maz�liet pielaidīgāki pret ieslodzītajiem, kuri līdz ar to saņēma mazāk sitienu un lamu.

Jo pēdējā ziemas dienā tika svinēta D�o Mit�a dzim�anas diena. Saga�tavo�anās �im notikumam aizņēma visu dienu. Mit�a vīri bija spiesti svinēt �o dienu, itin kā viņa dzim�ana būtu kāds priecīgs notikums. Ņemot vērā to, kādas grūtības Mit�am sagādāja pūst noteiktā virzienā, viņa kūkā tika sprausta tikai viena vienīga svece.

Tik un tā tādam nelietim vecums nav no svara.

Lai cik savādi tas izklausītos, Mit�s dievināja dalīt savu milzīgo dzim�anas dienas torti. Tā, iespējams, arī bija vienīgā lieta, ar ko viņ� dalījās. Viņa pui�i, ja vien viņiem būtu tāda iespēja, gan labprāt atteiktos no �ī piepe�ā dāsnuma. Nevienam nebija vēlmes ēst kūku, uz kuras Mit�s pusstundu bija pūtis, siekalojies un puņķojies, lai nopūstu vienīgo sveci.

Katru gadu kūkas ē�ana izraisīja vaikstī�anos, un da�i pat mēdza aiz�spiest degunu. D�o Mit�a vīri ar acīm redzamu pretīgumu ko�ļāja biezo �elejas kārtu, kas klāja viņu tortes gabaliņu.

Sargs, kur� tovakar apsargāja skolu, bija manāmi priecīgs, ka tas viņam ļāva izvairīties no dzim�anas dienas svinībām. Lielākā daļa kolēģu bija izteiku�i piedāvājumu viņu aizvietot, bet viņ� bija laipni noraidījis to priek�likumus.

-���� Es uzupurē�os, viņ� bija atbildējis.

Tagad viņ� caur zāles stikloto logu iemeta aci klases telpā, lai pārlieci�nātos, ka stunda norit, kā pieklājas. Sims Lolness atradās aiz sava raks�tāmgalda. Visi pārējie sēdēja savās vietās un uzmanīgi klausījās. Mazais Plims Tornets tīrīja tāfeli.

Sargs gatavojās atrast sev kādu vietiņu ārpus zāles, lai apsēstos un mierīgi nogaidītu. Viņ� nekad nebija sapratis, kas gan īsti te jāuzmana. Varbūt bija jābaidās, ka �is veco muļķu bars varētu izbēgt?

�ī doma viņu tā uzjautrināja, ka sargs pie sevis iesmējās.

Plikadīdu nometnes sargam, kur� tobrīd atradās otrā krātera pusē, arī nebija iebildumu atrasties tur, kur tobrīd bija. Viņa vārds bija Elroms, un viņ� nēsāja mazas, apaļas brillītes. Elroms jau bija nogar��ojis D�o Mit�a kūku pērngad, un viņam nebija ne mazākās vēlē�anās to darīt vēlreiz.

-��� Kas tur nāk?

Aiz aceņu stikliem sargs samiedza acis, lai saskatītu, kas bija �is cil�vēks, kur� tumsā viņam tuvojās. �ovakar viņ� ciemiņus negaidīja.

-��� A, tas esat jūs�

Viņa priek�ā stāvēja lielais Tīģeris. Elroms sāka apjucis spēlēties ar briļļu kājiņām. No Tīģera viņam bija bail. Ko gan viņ� bija iedomājies naktī darīt pie Plikadīdām?

-��� Atver!

-��� Atkal? Jums ir� atļauja? durvju sargs nomurmināja.

-��� Man ir atļauja tevi nospiest kā blakti, ja tu izrunāsies.

-��� Bet es� Vispār�

Un viņ� sāka lēni vērt vaļā durvis, pie sevis burk�ķēdams:

-��� Man tika teikts, ka�

-��� Aizvērties! Tīģeris noaurojās.

Elroms spēji aizcirta durvis.

-��� Ver vaļā! Tīģeris kliedza.

-��� Ēēēē� tad man vērt ciet vai vaļā?

-���������� Tu aizver muti un atver durvis, dārdināja Tīģeris, cie�āk satverot rokās harpūnu.

Sargs saprata, ka �obrīd labāk neuzstāt.

Viņ� atvēra, ielaida Tīģeri un aizvēra aiz viņa durvis.

-��� Neuzkavējieties ilgi! viņ� sauca pakaļ Tīģerim.

-��� Es tev jau vienreiz liku aizvērties!

-��� Kārtībā, Elroms atbildēja, apgriezdams atslēgu slēdzenē otro reizi.

Tīģeris bie�i vien ieradās ciemos pie Plikadīdām. Vēl vakar Elroms bija lūdzis viņu nākt laukā, jo viņ� nebūt nesteidzās atstāt gūstekņu mītni. Kādu nelietību viņ� atkal perināja?

Sargam bija labi zināma Tīģera cietsirdība. Viņ� bija dzirdējis pat par slavenā mākslinieka Nino Alamalas slepkavību� Sargu vidū da�i apgal�voja, ka tas ir bijis Tīģera darbs. Elroms vakaros mēdza slepeni zīmēt. Viņ� alla� bija jūsmojis par Nino darbiem.

Tīģera vizītes pie Plikadīdām riskēja piedzīvot nelāgu iznākumu.

Tādēļ Elroms ar satraukumu gaidīja kareivja atgrie�anos.

Tālumā bija sadzirdams dzīru troksnis. Stulbi kliedzieni, smiekli, kāju si�ana pret zemi� Kārtīga jezga.

Troksnis bija tāds, ka nevarēja dzirdēt pat mu�u lidojam. Tas bija kāda Elroma drauga kameņādu miecētāja iecienīts izteiciens. �īs nozares speciālistiem bija labi zināms, ar kādu pļerkstoņu lido mu�as.

Elroms centās iztēloties atmosfēru, kas valdīja svētku norises vietā, dāvanas, �ķidros aplausus un milzīgo bandroli, uz kuras, kā likums, bija rakstīts: "Daudz laimes dzim�anas dienā, D�obar K. Abrakadabrakomit�!" Jo �is bija pilnais D�o Mit�a vārds, kas tika lietots īpa�i svinīgos gadījumos, bet pats lielais tirāns nespēja izrunāt vairāk kā sava vārda pirmo un pēdējo zilbi. Mazajā, tuk�ajā kastītē viņa galvaskausā neat�radās vieta visiem divdesmit �etriem burtiem.

Tādēļ arī viņu uzrunāja par D�o Mit�u.

Kad pēc stundas pārdomu Elroms atskārta, ka Tīģeris joprojām nav atgriezies, viņ� devās noskaidrot, kas atgadījies. Elroms satvēra rokā lāpu, atvēra durvis, tad aizslēdza tās no iek�puses un noglabāja atslēgu kabatā.

Viņa lāpas gaisma virzījās uz priek�u aizvien dziļāk krāterī. Varēja dzirdēt, ka Elroms kaut ko neapmierināti purpina bārdā. Viņ� galu galā neatradās �eit, lai sargātu pārējos sargus. Kā gan Tīģeris bija dabūjis atļauju pamest dzim�anas dienas svinību vietu?

Elroms jau bija sasniedzis ieeju būdā, kurā gulēja Plikadīdas. Viņ� pārlika lāpu kreisajā rokā, lai uzliktu labo roku uz na�a sev pie jostas. Patiesību sakot, ne jau no Plikadīdām viņ� baidījās, bet gan no Tīģera. Viņam pat bija tādas kā nelāgas priek�nojautas.

-��� Tīģeri! viņ� iekliedzās.

Neviens viņam neatbildēja.

Viņ� pagāja soli tuvāk �aurajai ieejai.

-��� jūs te esat?

Elroms pastiepa uz priek�u roku ar lāpu, sakārtoja brilles uz deguna un pārstāja elpot.

Tad viņ� devās iek�ā.

-��� Auuuu�

Viņ� bija gribējis kliegt, bet dabūja pār lūpām vienīgi �ēlu un klusu vaidu. Viņa seju acumirklī pārklāja sviedru pilieni, un pārbīlī ieplestās acis pamazām kļuva lielākas par pa�a briļļu stikliem.

Tad Elroms gandrīz vai nokrita kā beigta lapa.

Skats, kas atklājās viņa acu priek�ā, bija �au�alīgs. Plikadīdu ķermeņi bija samesti kaudzē lielas, sarkanas peļķes vidū. Aiz viņiem varēja redzēt Tīģera muguru. Viņ� sēdēja uz krēsla un slaucīja savu harpūnu.

Elroms grīļodamies virzījās uz viņa pusi.

Mutei priek�ā viņ� turēja �alli, lai viņam nekļūtu nelabi.

-��� Ko jūs esat izdarījis?

Tīģeris pagriezās pret viņu.

Un tas nemaz nebija Tīģeris.

Viņa seja bija daudz patīkamāka.

Nākamajā mirklī Elroms saņēma spēcīgu sitienu pa pakausi. Sitienu, kas lika viņam saļimt zemē un aiznesa viņu tālu, tālu starp zvaigznēm.

-��� Paldies, �alam, sacīja Tobijs, iznākdams no ēnas.

Rokā viņam bija baļķis no griestu sijas, ar kuru viņ� nupat bija devis sitienu. Viņ� palūkojās uz bra�o Elromu.

-��� Man nudien ir �ēl viņa. �is nav no nejaukākajiem�

�alams piekrīto�i pamāja. Iejūtoties Tīģera lomā, viņ� bija guvis pat zināmu gandarījumu. Tad abi pagriezās pret Plikadīdu kaudzi.

-��� Jūs nākat?

Aug�ējais ķermenis sakustējās un noslīdēja no kaudzes. Cits pēc cita Plikadīdas sāka kustēties. Da�os mirkļos visi līķi atdzīvojās. Viņi cēlās kājās un sanāca ap Tobiju.

Viņa iecere bija izdevusies. Tobijs parakņājās Elroma kabatās un izvilka atslēgu. Trim vīriem piepalīdzot, viņi aizvēla apdullināto sargu blakus Tīģerim, kur� arī gulēja bezsamaņā.

Arī Tīģeris, asiņainās �ausmu ainas pārsteigts, bija iekritis tajās pa�ās lamatās. Viņ�, tāpat kā Elroms, bija noturējis par asinīm visiem zināmo sarkano zupu, kuru cietumniekiem gatavoja virtuves pārzinis. Ikviens Plikadīda bija pataupījis iepriek�ējā vakara zupas devu, lai ar to noziestos.

Tobijam atlika tikai klusi iznirt aiz �ausmās sastingu�ā Tīģera muguras.

Sākumā nācās pielikt zināmas pūles, lai pierunātu �alamu uzņem�ties Tīģera lomu. Pagāja labs brīdis, pirms viņ� uzvilka kareivja mēteli. Viņam nepatika doma, ka jāizliekas par kādu citu.

-���� Bet es ta�u neesmu viņ��

-��� Jūs neesat viņ�, bet jums jāuzvedas tā, it kā jūs būtu viņ�.

-��� Nav tiesa, Jaunais Koks. Ja jau es esmu es, tad es nevaru būt viņ�.

-��� Jūs paliksiet jūs, bet izliksieties, ka esat viņ�.

-��� Tad jau es krāpju citus.

-����������� Jā! Tobijs, kur� jau sāka skaisties, beidza sarunu. Jūs krāpjat citus, lai izglābtu dzīvību mums visiem. Ir dzīvē tādi brī�i, kad patiesībai nav nekādas nozīmes, �alam!

�alams bija ļāvis sevi pārliecināt, bet Tobijs savukārt no�ēloja teikto. Viņaprāt, patiesībai vienmēr bija nozīme.

Tagad vecais �alams paturēja sev mugurā Tīģera mēteli. Viņ� cienīgi pastaigājās pa telpu glu�i kā galvenās lomas atveidotājs. Viņ� �ķobīja seju, cen�oties atdarināt sliktos, un runāja Tīģera balsī, lai biedētu savus draugus.

-��� Mēs dodamies! Tobijs sacīja.

Lielais Plikadīdu bars sastājās rindā. Visi pameta patversmi un gar krātera malu devās uz priek�u. Viņi bija klusāki par vieglu vēja pūsmu.

Ar Elroma kabatā atrasto atslēgu Tobijs atdarīja vārtus. �ī bija jau otrā reize, kad viņ� centās tikt laukā no krātera.

Pirmoreiz tas notika, kad viņ� bija trīspadsmit gadus vecs. Tolaik krāteris nebija dziļāks par da�iem zaļās dzilnas izkaltajiem dobumiem.� Tagad Koks bija uz�ķērsts un milzīgā ala izdrupināta līdz pa�am Koka� viducim. Pateicoties mēnesim, kura gaisma bija izlauzusies cauri zaru biezoknim, Tobijs varēja novērot Kokam nodarīto postījumu lielumu.

-����������� Vai tu zini, kur atrodas izeja? vaicāja Mika, kur� veda aiz rokas milzeni Ļjevu.

-��� Jā, to es zinu gan, Tobijs atbildēja.

Pirms vairākiem gadiem Tobijs bija tur izbēdzis kopā ar Mano Aseldoru. Jau tolaik viņ� bēga no D�o Mit�a barbariskās valdī�anas sistēmas. Tagad viņ� virzījās tie�i uz to pa�u vietu no�ogojumā, kur viņam jau vienu reizi bija paveicies.

Ļjevs smaidīja. Viņ� bija sapratis. Viņam nebija vajadzīgas nedz ausis, nedz acis, lai sajustu brīvību. Brīvībai ir sava smar�a un sava gar�a. Brī�vība ir sajūtama ar visu ķermeni.

Mika juta, kā Ļjeva roka cie�āk saspie� viņa delnas locītavu.

Kolonnas priek�ā iznira Mēness Seja. Viņ� bija apsteidzis visus rindā soļojo�os Plikadīdas. �alams, joprojām ģērbies Tīģera apģērbā, viņam sekoja. Mazais Mēness Seja soļoja ātri, lai panāktu Tobiju un runātu ar viņu:

-��� Es nedo�os prom no �ejienes bez māsas.

-��� Ko?

-���������� Turpiniet ceļu bez manis, aizelsies uzstāja Mēness Seja. Es palik�u te, lai atbrīvotu arī savu māsu.

-���������� Nerunā muļķības, Tobijs atbildēja, nepalēninādams soli. Tev ir jaklausa tam, ko es tev lik�u. Un es tev lieku nākt mums līdzi.

�alams ar skatienu pauda atbalstu Tobija sacītajam.

-��� Es palik�u! raudādams kliedza Mēness Seja.

Tobija sirds sāpēja par drauga bēdām, bet �oreiz viņa pienākums bija uzņemties lielā brāļa lomu.

-���������� �oreiz, Mēness Seja, tas neesi tu, kas izlems. Mums neviens cits vairs �eit nav jāatbrīvo. Tava māsa nav ieslodzītā. Viņa mani nodeva. Viņa ir ienaidnieka pusē.

Tobija stingrā balss atbalsojās mazā zēna galvā. Viņ� apstājās un nodūra skatienu. Tobijs neatskatīdamies soļoja tālāk. �alams slepeni sekoja Mēness Sejai, kur� izlikās pievienojamies beidzamajiem Plikadī�dām viņā rindas galā.

Viņi nonāca pie no�ogojuma. Caurums tajā bija piesegts ar nelielu zaru daudzumu. Da�u minū�u laikā viņi bija atbrīvoju�i izeju. Patiesībā �ī bija vairāk pastaiga mēness gaismā nekā bēg�ana.

Tobijs nostājās blakus izejai, lai nolūkotos, kā viņa draugi cits pēc cita �ķērso �ogu. Viņ� zināja, ka ar to piedzīvojums ne tuvu nav beidzies, bet zēnu, vienalga, priecēja �ī mierpilnā uzvara.

Tobijs domāja par saviem vecākiem, kuri bija nosolīju�ies bēgt tajā pa�ā laikā. Varbūt viņi jau ir kaut kur priek�ā.

Pēdējam Plikadīdam, kas ieradās pie spraugas �ogā, mugurā bija mētelis, bet uz rokām mazs zēns. Tas bija vecais �alams. Viņ� bija nosarcis un izvairījās skatīties Tobijam acīs.

-����������� Es� Es iesitu viņam ar dūri� Es redzēju, ka viņ� mēģina doties projām, un iesitu viņam ar dūri�

Mēness Seja bija zaudējis samaņu, un viņa galva gulēja uz �alama pleca. Raugoties uz veco pavadoni, Tobijs viegli pasmaidīja.

-����������� Jūs viņam iesitāt? Tobijs pārvai�cāja.

�alams pats nespēja noticēt, ka ir bijis spējīgs uz �ādu rīcību.

-��� Mana roka to izdarīja pati no sevis.

-��� Tas ir jūsu tērps, Tobijs paskaidroja. Jūs joprojām esat savā lomā.

-��� Tu domā?

-����������� Bez jums �is mazais dro�i vien būtu kritis to riebekļu nagos. Jūs rīkojāties pareizi.

-����������� Es negribēju sist� �alams no�ņaukājoties atkārtoja un noglāstīja Mēness Sejas pieri.

Plikadīdas tagad bija brīvi.

Vēl pēc sekundes vakarskolas sargs piecēlās, lai dotos pārliecināties par to, ka viss ir kārtībā un klasē viss ir mierīgi.

Atspiedies pret zāles durvīm, viņ� bija tā nosēdējis vienu stundu. Tagad viņ� izstaipīdamies devās uz loga pusi, no kura viņu �ķīra vien da�i soļi.

Mierīgi? Jā, klasē viss bija mierīgi.

Absolūti.

Bija tik mierīgi, it kā tur neviena nebūtu.

Sargs nekustējās. Viņ� tikai blenza tuk�ajā zālē, neapzinoties, ka vien�laikus grau� pats savu cepuri. Viņ� bija pagalam. Viņa izmisums izpau�dās kā pilnīgs sastingums. Kustējās vienīgi zobi un acis, kas grozījās uz visām pusēm.

Pēc da�ām minūtēm, kad bija atlikusi puse cepures, viņ� nolēma, ka jārīkojas. Sargs atvēra durvis, klusībā lūdzoties, kaut būtu noticis brī�nums un visi trīsdesmit ve�uki atkal atrastos savās vietās.

Bet tur neatradās pat mazākais sirma mata gabaliņ�.

***

Virzī�anās uz priek�u pa tuneli notika ļoti lēni. Kā pirmo Sims bija palaidis Plimu Tornetu. Viņam sekoja padomnieks Roldens. Profesors pats nāca uzreiz aiz viņiem. Maja bija kategoriski iebildusi doties tunelī pirms Sima. Pārāk bie�i viņai bija nācies baidīties par to, ka zaudēs savu vīru, un viņa vairs nevēlējās to izlaist no acīm.

Visi pārējie viņiem sekoja.

Zefs Klaraks noslēdza �o varonīgo ve�uku kolonnu, kuri, ja saskaitītu viņu nodzīvotos gadus, pa visiem kopā sastādītu savus divus tūksto�us dzīvības gadu. Nemaz nebūtu iespējams no cauri tunelim rāpojo�o eksisten�u summas izfiltrēt visus viņu pārdzīvojumus smieklus, dus�mas, bēdas, no�ēlas brī�us, priekus, mīlestības un sastrādātās blēņas un muļķības, kas bija piepildīju�as visas �īs dzīves.

Viņi pārvietojās �etrrāpus un darīja to bez mazākā trok�ņa. Brī�iem gan Sims dzirdēja padomnieka Roldena elpu. Pirms do�anās tunelī vecais vīrs viņu bija ilgi un cie�i apskāvis.

-����������� Es jau vairs neticēju, Roldens sacīja. Tagad viss atkal ir iespē�jams. Varbūt man tomēr izdosies atgūt mazumiņu brīvības savām pēdē�jām dienām.

Sims bija viņam uzsmaidījis.

-����������� Sasniedzot simts gadus, skaitītājs atgrie�as nulles punktā. Tu tagad esi jaunākais no mums visiem�

Tomēr ik reizi, kad vecais Roldens palēnināja gaitu, Sims sajuta sirdī nemieru. �oreiz viņ� pat mēģināja pagriezties atpakaļ, lai kaut ko Simam pateiktu.

-���� Virs manas muguras kaut kas kustas.

-��� Tas nekas, Sims atbildēja. Turpini.

-���� Es nevaru, Roldens teica. Griesti gulstas man virsū.

-����������� Nomierinies, profesors atkārtoja. Uz priek�u, vecais! Ir jādodas uz priek�u.

Jau no pa�a sākuma �īs bija vienīgās Sima raizes. Nedrīkstēja pieļaut, ka Albēru Roldenu sagrābtu panika. Iepriek�ējās naktīs padomniekam bija uznāku�as lēkmes, kuru laikā viņ� cīnījās pret kaut kādiem iedo�mātiem nejauceņiem. Maja katru reizi uzlēja viņam uz sejas nedaudz ūdens, kas palīdzēja padomniekam atgūties un nomierināties.

Rindas beigās kāds vaicāja:

-��� Mēs vairs nevirzāmies uz priek�u?

-����������� Nē, kāds cits viņam �ukstus atbildēja. Liekas, ka vecais Roldens zaudē sapra�anu.

-���� Roldens nekad nezaudē sapra�anu, saniknoti iebilda Lū Tanns.

Labu gabalu viņiem priek�ā profesors Lolness uzstāja:

-����������� Tev tikai jāseko Plimam Tornetam, kur� iet tev pa priek�u� Uzticies man, vecais!

-����������� Es tev pilnīgi uzticos, Roldens sacīja, bet vēlreiz atkārtoju, ka griesti man gulstas uz muguras.

Tā bija Maja, kura saprata pirmā.

-����������� Sim, viņa �ukstēja. Vai tu vari paklausīties, ko tev saka Albērs? Varbūt viņam tie�ām griesti spie�as uz muguras!

Tajā pa�ā mirklī Sima galvā viss nostājās savās vietās. Viņ� saprata, kurā vietā viņi tobrīd atrodas. Albērs Roldens nezaudēja sapra�anu. Viņam bija taisnība. Klusumu pār�ķēla spēj� krak�ķis.

-��� Atpakaļ! Sims ieaurojās. Visi atpakaļ!

Profesors saķēra Roldenu aiz kājām un rāva sev līdzi. Tunelis viņu priek�ā sabruka, pārvērzdamies koka dēļu kaudzē.

Kaut kāda milzīga masa nosprostoja eju. Kā tāds otrādi apvēlies mil�zīgs, brēco�s rozā kailgliemezis. Murgs. Sims bija apņēmis Roldenu ap pleciem, un Maja palīdzēja viņiem virzīties atpakaļ.

-��� Un Plims? tie�i viņiem aiz muguras sauca Vigo Tornets. Kur palika Plims Tornets?

Simam nebija spēka viņam atbildēt. Padomnieks viņa rokās izmisumā klusi īdēja:

-��� Es jūs lūdzu� Es jūs lūdzu� Nesakiet, ka mēs dodamies atpakaļ� Es negribu�

Lielais rozā kailgliemezis, kas tur viņā tuneļa galā spirinājās, bija D�o Mit�s.

D�o Mit�s bija izgāzies cauri savas tualetes grīdai.

Svinības gāja pilnā sparā, kad viņ� grīļodamies bija steig�us devies uz mazo kambarīti, zem kura bēgļi bija izraku�i savu tuneli. Viņ� bija paspējis tikai novilkt bikses, kad grīda zem viņa kājām iebruka.

Pirms da�iem mēne�iem Klaraks un Tanns bija novietoju�i atpakaļ vietā grīdas dēļus, bet nebija �o konstrukciju, kā nākas, nostiprināju�i. Viņi bija mainīju�i rak�anas virzienu, nepadomājot par to, ka �ī tuneļa vieta tagad vairs nebija dro�a.

Kad vecie cietumnieki, putekļaini un nelaimīgi, cits citam pakaļ izlīda no lūkas zem skolotāja rakstāmgalda, viņus sagaidīja pieci kareivji.

Kā pēdējie no ejas izlīda Sims un Roldens. Maja ievēroja, ka Sima skatiens ir aizmiglots. Nekad viņ� nespēs sev piedot �o izgā�anos. Viņa gribēja saņemt vīra roku, bet kareivji viņus vardarbīgi iz�ķīra.

Parādījās nestuves, kuras atspēru�ies stiepa astoņi vīri un kurās gulēja rēco�s D�o Mit�s. Kāds kareivis nobālējis pagriezās pret viņu.

-��� Es izskaitīju� Viena trūkst.

Viena Mit�a acs bija aizvērta, jo krītot viņ� bija dabūjis pa to ar kādu grīdas dēli. Tagad viņ� aizvēra arī otru aci un iemaurojās.

-��� Nav atgriezies Plims Tornets� sargs precizēja.

Mit�a māviens pārvērtās rēcienā:

-��� Plīīīīīīm!

Klasē diskrēti ieslīdēja Limērs un Torns. Viņi bija steigu�ies �urp no pa�iem krātera dziļumiem. Abi bija krīta bāli. Viņi centās paslēpties viens aiz otra, lai izvairītos no pienākuma runāt.

-��� Ēēē� beidzot izmocīja Limērs. Trūkst vēl da�u.

D�o Mit�s cie�i blenza uz viņu ar savu lielo, izvalbīto aci.

-��� Plikadīdas ir izbēgu�i. Visi� Pilnīgi visi� Plikadīdas�

Torns pavēlēja ievest kādu vīru. Tas bija Tīģeris ar dāsni nosaitētu galvu.

-����������� Tas ir Tobijs� sacīja Tīģeris. Tobijs Lolness ir atgriezies. Viņ� aizveda viņus visus.

D�o Mit�s izgāzās no nestuvēm.

Abi Lolnesi saskatījās.

Tobija vārds uzziedēja Majas lūpās kā krāsains burbulis un lēni aizli�doja pie Sima, kur� to saņēma aizvērtām acīm.

Mazliet zemāk pa zariem, brīvs kā putns, cauri sūnu me�am cilpoja Plims Tornets. Viņ� bija viens, pārbijies un galīgi apjucis�

Bet tā bija pirmā reize kop� ilgiem laikiem, kad cauri izelpas elsām bija dzirdams, ka viņ� atkal runā.

Tobijs un viņa Plikadīdu bēgļu grupa bija apstāju�ies, lai atvilktu elpu pēc vienas dienas un divu nak�u skrējiena. Varbūt viņi vēl būtu turpinā�ju�i savu piespiedu pārgājienu, ja vien otrās nakts vidū nebūtu savilkusies migla. Tagad viņi bija ierāpu�ies kāda ķērpja zaros un saspiedu�ies jo cie�i kopā starp tā stublājiem.

Beidzot zāles iemītnieki bija atguvu�i iespēju gulēt augstāk virs zemes tā viņiem tik ļoti bija pietrūcis krāterī. Viņiem patika atrasties gaisā, sajust zem sevis vēja pūsmas. Viņiem patika sajūta, ar kādu lapas atsitas pret muguru.

Tobijam pat izdevās uz da�ām stundām iemigt. Vēl bija pavisam agrs, kad viņ� atvēra acis un pamodināja Miku.

Man �ķiet, ka es zinu, kur mēs varētu atrast pietiekami daudz ēdamā �im guļo�ajam bariņam. Nāc kopā ar mani.

Mika, raugoties miglā, mēģināja uzminēt, kura rīta stunda varētu būt.

Ņemam Ļjevu līdzi, viņ� teica.

Un viņi devās projām trijatā. Ļjevs soļoja aiz Mika, turoties viņam pie pleca. Ķērpja ēnā valdīja ledains aukstums. Sniegs joprojām pretojās pirmajām pavasara dienām.

Tobijs zināja, ka nevarēs pavadīt Plikadīdas daudz ilgāku laiku. Vairāk par visu viņ� gaidīja brīdi, kad varēs doties pie Eli�as. Viņ� domāja, ka meitene joprojām atrodas tur aug�ā Leo Blīsa Ligzdā. Tobijs vēlējās aizvest savus draugus uz kādu dro�u vietu, pirms viens pats atkal dotos skrējienā cauri visam Kokam.

Mika apstājās. Viņ� bija sajutis, ka Ļjevs atlai� viņa plecu. Tobijs vienlaikus ar viņu pagriezās, lai paskatītos atpakaļ. Migla ap viņiem bija sabiezējusi kā kokvilnas mūris.

Bet Ļjevs bija nozudis.

Mika sāka �audīties uz visām pusēm.

-��� Ļjev!

Viņ� gan zināja, ka kliegt ir pilnīgi veltīgi. Lielākās briesmas, kādas vien varēja draugu apdraudēt, bija nomaldī�anās, ja kāds neredz, kur viņ� iet, un nedzird, kā viņu sauc, tad pietiek ar vienu vienīgu zaudētas modrības mirkli, un viņ� ir noklīdis uz visiem laikiem. Vēl tolaik, kad viņi atradās zālē, Mika kādu vakaru jau domāja, ka ir draugu zaudējis. Par laimi, toreiz viņ� bija Ļjevu atradis mierīgi sē�am kādā dubļiem pilnā bedrē.

Sev viņ� bija teicis:

-��� Vienmēr mums tā neveiksies.

Tobijs nespēja aptvert, kā gan tas varēja notikt. Viņ� griezās pats ap savu asi, cenzdamies ieraudzīt Ļjevu cauri miglai. Tie�i tajā brīdī viņ� ieraudzīja, kā Mika virpuļodams uzlido gaisā, itin kā viņu būtu satvērusi viesuļvētra. Pēdējā brīdī Tobijs metās pie viņa un ar abām rokām satvēra drauga kājas. Vispirms viņ� tika nedaudz atrauts no zemes, tomēr viņam izdevās ar pēdām aizāķēties aiz kāda cie�i pie mizas pieaugu�a sūnu murskuļa. Lidojums aug�up spēji aprāvās.

-��� Mani velk aug�ā ar kaut kādu virvi, Mika kliedza. Tā ir apmesta man ap vidu!

-��� Griez to virvi pu�u!

Tobija pēdas, ar kurām viņ� no visa spēka turējās pie sūnu pudura, sāka pagurt, un zēns juta, ka kuru katru brīdi būs spiests tās atlaist. Mikam nekādi neizdevās tikt galā ar mezglu, kas bija savilkts ap vidukli. Viņ� paskatījās aug�up un ieraudzīja vīru, kur� lielā ātrumā laidās pa virvi lejup. Mika paspēja saskatīt, kā viņ� nozibina cirvja asmeni, pār�griezdams auklu, un nogāzās zemē kopā ar viņu.

Tobijs novēlās zemē līdz ar viņiem, sasizdams galvu pret mizu. Aug�ā celdamies, viņ� izdzirdēja:

-��� Es viņu dabūju. Neuztraucies.

Tobijs jau sagatavojās cīņai bez iero�a. Cauri biezajai miglai viņ� vir�zījās uz uzbrucēja pusi.

-����������� Ko tu dari? vīrietis iebrēcās, redzēdams, ka Tobijs metas viņam virsū.

Tobijs aizlēca viņam garām, jo bija atpazinis akrobātu.

-��� �ān! viņ� iekliedzās.

-����������� Mēs tev sekojam visu rītu. Es zinu, ka �ie divi Plikadīdas ir tevi sagūstīju�i.

-��� Neviens mani nav sagūstījis! Laid to puisi vaļā!

-����������� Otram Plikadīdam ir jābūt pie Torfu, sacīja �āns, kur� nesaprata vairs nenieka no notieko�ā.

�āns katrā ziņā nespēja iz�ķirties atbrīvot jauno Plikadīdu vai ne.

-����������� Laid vaļā, mierīgi sacīja Tobijs, uzliekot roku me�cirtējam uz pleca.

Viņ� palaida Miku vaļā. Tobijs paskaidroja:

-����������� No Plikadīdām nav jābaidās. Nenāktu par ļaunu, ja Koka iedzīvotāji to beidzot atzītu.

-��� Kur ir Ļjevs? Mika vaicāja.

Tobijs vaicājo�i palūkojās uz Sānu.

-��� Pie Torfu.

Mika, berzēdams roku, kurā bija dziļi iegriezusies virve, pasmaidīja.

-��� Mani tas pārsteigtu�

Un patiesi, kad viņi beidzot atrada Ļjevu, tas viņus pacietīgi gaidīja ķērpja stiebra galotnē. Viņ� bija uzsēdies virsū Torfu, kur� zem viņa svara stenēja un vaidēja.

Vajadzēja krietni nopūlēties, līdz izdevās Ļjevam ieskaidrot laist �o vīru vaļā.

�āns un Torfu ar apbrīnu lūkojās uz Tobiju un abiem tā draugiem. Vēl nekad viņi nebija redzēju�i Plikadīdas tik tuvu.

-��� Kas tu īstenībā esi? visbeidzot jautāja �āns un Torfu.

Uzrunātais paskatījās uz viņiem. Vai viņ� varēja atklāt patiesību par sevi �iem diviem akrobātiem? Viņ� atcerējās garās darba nedēļas, ko bija pavadījis kopā ar viņiem ķērpju me�os. Viņ� atcerējās arī to, cik ļoti viņam bija vajadzīgi gan viņi, gan visi labas gribas cilvēki, kuri bija paliku�i tur, Zaros.

-��� Es esmu Tobijs Lolness.

Sāns un Torfu bija tikpat pārsteigti kā tad, ja Tobijs viņiem būtu sacī�jis: "Es esmu bi�u karaliene."

Tobijs Lolness ta�u bija īsta leģenda. Akrobāti, pa�i to neapzināda�mies, bija pavadīju�i ziemu kopā ar visu laiku slavenāko bēgli.

Viņi skatījās viens uz otru un klusēja.

-��� Ja viņi uzzinās, ka tu esi �eit� nopūtās Torfu.

-��� Visi domā, ka tu esi pagalam, sacīja Sāns.

-��� Ja Leo Blīss uzzinātu�

Tobijs viņu pārtrauca:

-��� Viņ� neuzzinās.

�āns saviebās.

-����������� Piesargies no viņa. Runā, ka, kop� aizbēga viņa līgava, viņ� ir kļuvis galīgi traks.

Tobijs juta, ka viņu no jauna ietin migla.

-��� Viņa�

-Viņa līgava, �āns atkārtoja. Viņa aizmuka.

Tobijs labu laiku klusēja. Mika skatījās uz viņu. Viņ� bija vienīgais, kur� nojauta to, kas �ajā brīdī notiek Tobija sirdī.

-����������� Es jums kaut ko lūg�u, Tobijs sacīja me�cirtējiem. Kādu ļoti lielu pakalpojumu. Pavadiet �os pui�us līdz vietai, kuru es jums norādī�u. Tā ir māja me�a biezoknī, kur mitinās divas ģimenes. Pasakiet, ka es viņus atsūtīju un ka mājiniekiem ne no kā nav jābaidās.

�āns un Torfu saskatījās. Viņi Tobijam uzticējās.

Viņ� savukārt ņēma un uzzīmēja uz mizas ceļu līdz Olmehu un Aseldoru mājām.

-���������� Tajos me�os nevienas mājas nav, sacīja Torfu. Tas ir necaurejams me�s.

-��� Ticiet man. Viena māja ir, un tā atrodas tie�i tur, kur es uzzīmēju.

�āns papurināja galvu.

-��� To zina visi, ka tajos me�os nekā tāda nav.

-��� Beidziet atkārtot to, ko zina visi. Ejiet un pārliecinieties pa�i!

Tobijs deva zīmi Mikam.

-��� Mika, ved sev līdzi visus pārējos!

-��� Pārējos? acis iepletis, pārvaicāja �āns.

-����������� Jā, Tobijs jau attālinādamies izmeta. Es jūs jau brīdināju, ka tas patie�ām ir ļoti liels lūgums.

-����������� Tobij! sauca viens no me�cirtējiem, kur� gribēja viņam vēl pastās�tīt par Nila Āmena nodevību. Pagaidi!

-��� Ardievu! Tobijs kliedza, nozuzdams viņu skatieniem.

Tajā pa�ā vakarā �āns viens pats tuvojās mājai me�a biezoknī. Viņ� nespēja noticēt tam, ka �ajos nepieejamajos zaros varētu dzīvot cilvēki.

Pirmie viņu ieraudzīja Milo un Lekss. Kā gan �is sve�inieks bija nokļu�vis līdz �ejienei?

�āns draudzīgi pacēla roku sveicienam. No mājas iznāca abas Aseldoru māsas kopā ar māti un mazo Sniedzi. Aseldoras kundze baidījās, ka tā varētu būt kāda slikta vēsts, kas attiecās uz viņas dēlu Mo Aseldoru, kur�, pēc viņas domām, joprojām atradās kareivju nagos Zemajos Zaros.

-��� Mani sūtīja Tobijs Lolness.

Maī izmeta no rokām paplāti un steidzās pie viņa.

-����������� Kur viņ� ir? viņa kliedza. Kur ir Tobijs Lolness? Man ar viņu jārunā�

-��� Viņ� ir projām.

-��� Kur projām? Uz kurieni viņ� aizgāja?

Milo saņēma �ānu aiz pleca.

-��� Ko jūs te darāt? viņ� tam vaicāja.

-��� Es jums gribēju jautāt to pa�u.

Milo neatbildēja. Lekss slaucīja rokas savā audekla virsjakā.

-����������� Es kopā ar Tobiju strādāju akrobātu grupā, �āns sacīja. Viņ� lūdz jūs parūpēties par viņa draugiem.

-��� Viņa draugiem?

-��� Viņi gaida tur lejā. Es varu iet un pasaukt.

�āns paskatījās uz Maī, kas klusi raudāja. Aseldoru māte piegāja viņai klāt, lai apskautu savu meitu.

-��� Vai jums ir kas zināms par Nilu Āmenu? vaicāja Milo.

-��� Jā. Viņ� sadarbojās ar Leo Blīsu. Viņ� tiks sodīts.

Maī izrāvās no Aseldoras kundzes rokām.

-����������� Nav tiesa! viņa kliedza. Es zinu, ka tā nav taisnība. Tikai Tobijs zina patiesību. Ir jāatrod Tobijs Lolness. Nilu nogalinās par noziegumu, kuru viņ� nekad nav izdarījis. Viņ� nekad nav bijis Leo Blīsa sabiedrotais.

�ānu aizkustināja �ī jaunā sieviete. Viņ� palūkojās uz viņu vērīgāk. Viņam patiktu tai palīdzēt.

-����������� Tobijs devās projām �orīt. Viņ� jau ir mūs apsteidzis par vienas die�nas gājienu. Nebūs iespējams viņu noķert. Jūs ta�u viņu pazīstat. Tobijs lai�as lejup pa zariem sniegpārslas ātrumā.

Mija juta līdzi māsas cie�anām. Viņai nebija vajadzīga atzī�anās, lai zinātu, ka Maī mīl Nilu. Me�cirtēju paziņojums par Nila Amena apcie�tinā�anu bija izvilcis dienas gaismā slepenās jūtas.

Maī nebija Nila saderinātā, viņa pat nebija tam atzinusies savās jūtās, bet, par spīti tam, sievieti pārņēma tāds izmisums, it kā viņa jau būtu kļuvusi atraitne.

Līdzīgi kā pirms da�iem gadiem bija noticis ar viņas mazo māsu, Maī sabruka no bēdām.

-��� Kur� gan man ir dzemdējis �ādas meitas? sūkstījās Aseldoru tēvs.

-����������� Es, protams� atbildēja viņa sieva, kura klusībā bija visromantis�kākā no viņām visām.

�āns ielika starp zobiem divus pirkstus un nosvilpās. Tāls kliedziens viņam atbildēja.

Ieraugot tuvojamies Plikadīdu bariņu, Milo �ķita, ka viņ�, pa�am nemanot, būs sajucis prātā.

-���� Bet� Kas ir �ie cilvēki�?

-��� Draugi, par kuriem es jums stāstīju.

-����������� Dra� Jūs esat traki? Milo murmināja. Jūs domājat, ka mēs varam uzņemt visus �os�

-����������� Tu pats esi traks, Milo, viņam aiz muguras nodārdināja kāda skaļa balss. Vai Aseldori kādreiz dzīvē būtu liegu�i kādam savu vies�mīlību?

Parādījās Aseldoru tēvs. Mazā Sniedze no�ļūca nojumta, uz kura bija sēdējusi, iekrītot tie�i vectēva rokās.

-����������� Lai viņi dodas tur, aiz mājas, viņ� piebilda. Viņi mums palīdzēs uzbūvēt sev nometni.

Plikadīdas Torfu vadībā apgāja apkārt koka mājai. Tovakar �āns un Torfu pārgulēja mājas bēniņos. Pirms iemig�anas viņi vēl dzirdēja Pli�kadīdas klusi dziedam.

-����������� Viņam ir taisnība. �ie ļaudis nav tādi, kādus mēs viņus iedomājā�mies, Torfu pa�ukstēja �ānam.

-��� Viņi labi dzied, �āns atbildēja.

Nākamajā rītā ap to laiku, kad abi akrobāti posās ceļā, atklājās, ka Maī ir aizbēgusi.

-��� Viņa atgriezīsies, sacīja Milo.

Bet Mija pazina savu māsu. Viņa zināja, ka tā ir devusies meklēt Tobiju. Jo tikai un vienīgi viņ� varēja glābt Nilu Āmenu.

Aseldoru tēvs devās apsēsties uz kāda mizas krāvuma, kas pasargāja māju no kūsto�ā sniega strautiem. Tagad jau divi viņa bērni atradās kaut kur sve�umā� Viņ� juta, kā viņu pārņem milzīgs nogurums.

Da�us soļus tālāk Aseldoras kundze skatījās uz savu vecāko dēlu Milo. Viņa galva atradās starp mātes plaukstām. No visiem Aseldoru bērniem viņ� vienīgais nebija gājis cauri pārbaudījumu vētrai. Pareizāk pat būtu sacīt, ka viņ� vienīgais to nebija izrādījis. Viņ� vienīgais arī bija pārcietis visu pārējo pārbaudījumus. Mijas, Mano, Mo un tagad arī Maī�

Viņi bija uzskatīju�i, ka Milo ir zēns, ar kuru nav nekādu problēmu. Un varbūt reizēm aizmirsu�i parūpēties arī par viņu.

Aseldoras kundze apsēdās blakus savam dēlam. Viņa maigi saņēma dēlu aiz matiem kā tajos laikos, kad tas vēl bija mazs, un piespieda sev klāt.

Jaunā, enerģiskā Maī nezaudēja laiku. Viņa bija sev apsolījusi atrast Tobiju un zināja tās vietas, kur bija izredzes viņu sastapt. Zemo Zaru mājas un pats galvenais ezers� Viņa pārzināja �o reģionu tikpat labi kā Tobijs.

Kukaiņi, kuri redzēja nozibam garām ugunīgo liesmu zilajā tērpā, kas traucās uz priek�u pa melno mizu, dro�i vien domāja, ka viņiem rēgojas. Satraukums padarīja meiteni vēl skaistāku. Tādā izskatā viņa būtu likusi piesarkt pat melnajai skudrai.

Nākamajā dienā viņa jau ieradās Seldoru fermas apkaimē. Maī skaidri apzinājās, ka, kop� Aseldoru ģimene bija pametusi fermu, viņu vieso�a�nās reģionā nebija visai vēlama. Tādēļ viņa atrada sev paslēptuvi, kurā pāris stundu varētu pagulēt.

Kad, krēslai iestājoties, viņa atsāka skrējienu lejup, viņa aizvien domāja par Nilu. Ko gan viņa par �o puisi zināja? Viss viņu mīlas stāsts bija vie�nīgi mēma saruna da�u nedēļu garumā. Klusē�ana, da�i maznozīmīgi vārdi, nejau�a apģērbu saskar�anās. Nekā vairāk. Un tagad viņa riskēja ar savu dzīvību, lai Nilu glābtu�

-��� Mans Nils�

Viņa zināja vienīgi to, ka viņ� nebija vainojams noziegumā, kurā tika apsūdzēts. Viņa bija dzirdējusi Nilu runājam ar Tobiju par savu vieso��anos Ligzdā.

Maī apstājās, lai atvilktu elpu. Viņa uzlika rokas uz gurniem, lai pār�laistu sāpīgo dūrēju sānā.

-������ Es jūs vairs negaidīju� Jūs gan esat krietni nokavējusi mūsu nolikto tik�anos.

�ī balss nāca no kāda, kur� bija paslēpies aiz nokaltu�as lapas skeleta. Tā bija drūma balss, kuru Maī jau agrāk kaut kur bija dzirdējusi.

Tad parādījās arī pats runātājs. Viņai nebija vajadzīgs daudz laika, lai �o vīrieti atpazītu.

Tas bija Garriks, Seldoru garnizona komandieris. Viņai adresēto vēs�tuļu autors. Noraidītais pielūdzējs.

Sejā viņam bija atplaucis pretīgs smaids. Ar savu bēg�anu Maī bija viņu pazemojusi. Kop� tā laika viņ� sapņoja par atriebes stundu.

Maī pietika ar vienu sekundi, lai to saprastu. Viņa pagriezās un metās skriet. Sāpes sānā atgriezās, bet meitene ielika �ajā skrējienā visu savu atliku�o spēku. Un vēl viņa pie sevis izrunāja Nila vārdu kā burvju for�mulu, kas varētu viņu paslēpt, ļautu tai aizlidot pa gaisu vai izgaist.

-Nil!

Par spīti tam, Maī sajuta, ka viņai aiz muguras o� pēc Garrika. Ar katru soli �ī klātbūtne pastiprinājās. Maī lūdzās Kokam un debesīm. Asaras aizmigloja viņai acis. Ne jau savu dzīvību viņa centās izglābt, bet gan Nila. Viņai bija izpildāma misija. Ja viņas dzīve tagad beigsies, tad nlīdz ar vinu dzīvību zaudēs arī Nils.

Garriks elsoja tie�i viņai aiz muguras.

Sajutusi vīrie�a rokas, kas satvēra viņas kleitu, Maī izgrūda tādu klie�dzienu, kas sadrebināja visas apkārt eso�ās ķērpju kaskādes. Tad viņa pakrita. Garrika roka satvēra viņas kaklu.

Mēs būtu varēju�i būt laimīgi, Garriks sacīja. Mēs būtu�

Nepateicis sakāmo līdz galam, viņ� norīstījās. Viņa ķermenis saļima pār Maī.

Garrika muguru bija caurdūris dzelonis. Sirseņa dzelonis. Maī pat juta, ka tā smaile apstājusies tie�i pie viņas vēdera.

Viņa ļāva smagajam ķermenim noslīdēt zemē viņai blakus. Tad arī viņa sabruka ar rokām sniegā.

Bet turpat blakus stāvēja kāds elegantns vīrietis krāsainā apģērbā. Maī nepazina Arbainu. Viņa joprojām cīnījās pēc elpas, guļot uz izmirku�ās mizas.

Arbains novilka cimdu un sniedza viņai roku.

Viņ� sekoja Garrikam jau kop� vakardienas. Leo, uzzinājis, ka �is kre�tīns ir palaidis projām Eli�u, bija pavēlējis Arbainam viņu sodīt.

Maī satvēra �ī cilvēka roku.

-��� Paldies, viņa teica.

-��� Man vajadzēja iejaukties agrāk. Es ļoti atvainojos, jaunkundz.

Arbains cie�i lūkojās Maī sejā. Viņa tam uzsmaidīja noguru�a cilvēka smaidu.

Tagad viņa jutās dro�ībā. �is cilvēks savā dziļākajā būtībā likās ļoti labsirdīgs. Varbūt viņ� varēja palīdzēt Maī atrast Tobiju.

Arbains, kuram neap�aubāmi piemita labas manieres, atkāpās, izrādot viņai savu cieņu, un tad pagriezās, lai dotos projām.

Tajā brīdī Maī izrunāja vārdu, ko viņai nevajadzēja sacīt. Vienu pa�u vārdu, kas pilnībā izmainīja notikumu gaitu.

-���� Pagaidiet!

Arbains sastinga. Tad viņ� lēni piegāja viņai klāt un palūkojās uz meiteni ar savām zilajām acīm. Maī pienāca viņam vēl tuvāk. Jā, viņa uzticējās �im skatienam.

-����������� Es meklēju kādu cilvēku, viņa paskaidroja. Varbūt jūs varat man palīdzēt�

-��� To es nezinu, Arbains atbildēja.

Maī sapogāja mēteli un sakrustoja rokas. Mitrie mati krita pār viņas seju.

-��� Es meklēju Tobiju Lolnesu.

Arbains nekustējās. �o vārdu viņ� nebija dzirdējis gadiem. Leo Blīsu tas noteikti interesēs.

-��� Tobiju Lolnesu? viņ� ļoti maigā balsī pārvaicāja.

-��� Viņam te kaut kur Zemajos Zaros ir jābūt.

-��� Var jau būt, Minoss Arbains sacīja.

Maī bija jārunā. �is vīrietis bija izglābis viņas dzīvību.

-����������� Viņ� cen�as satikt meiteni, kuru mīl� Viņ� man stāstīja par kādu ezeru Zemajos Zaros.

Arbains izskatījās pavisam mierīgs un atturīgs, bet sirds viņa krūtīs bija sākusi sisties straujāk.

-��� Meiteni, kuru mīl? Vai gadījumā tā neesat jūs, jaunkundz?

-��� Nē� viņa smaidot atbildēja. Viņu sauc Eli�a Lī.

Tagad Maī bija atklājusi ienaidniekam visas kārtis.

-����������� Es nepazīstu jūsu Tobiju Lolnesu, Arbains sacīja, un viņa balss netrīcēja. Un man nav ne mazākās nojausmas, kur te jūsu Kokā ir kāds ezers. Lai jums veicas, jaunkundz�

Un viņ� devās projām, bet kaklā viņam bija savāds rūgtums.

Leo Blīss viņu gaidīja vienas stundas gājiena attālumā no �īs vietas. Viņ� bija ietinies melna auduma �allē un apsēdies blakus gailo�u ogļu klājienam. Uz savu padomnieku Leo pat nepaskatījās.

-��� Tas ir padarīts, Arbains noteica.

Leo acis bija piekaltas ugunij.

-��� Garriks ir beigts, Arbains turpināja.

To pateicis, viņ� notupās otrā pusē ugunij. Arbains �aubījās.

-��� Man ir jums kaut kas sakāms, Leo Blīs.

�oreiz Leo sadzirdēja saviļņojumu Arbaina balsī. Viņ� pagriezās un teica:

-��� Runā!

Bet Arbainam bija pārgājusi vēlē�anās runāt. �ajā mirklī viņ� piepe�i vairs netika skaidrībā par to, kurā pusē īsti ir taisnība.

-��� Runā, Leo atkārtoja.

Un Minoss Arbains runāja.

Runādams viņ� sajuta, kā katrs izteiktais vārds attālina viņu no tā, kas viņ� ir savā būtībā.

Otrā pusē ugunij naida un dusmu inde ar jaunu sparu ielija Leo Blīsa dzīslās.

Eli�a un Tobijs.

Eli�a un Tobijs.

Viņi mīlēja viens otru.

Leo ķermenim cauri izskrēja tāds kā viesulis.

�is ledainais vēj� lika Arbainam notrīsēt. Un, garām skriedams, tas gandrīz vai apdzēsa uguns liesmas.

Viens cauri naktij Leo devās uz ezeru, lai satiktu tur Tobiju.

Mo Aseldors sniedza Eli�ai bļodiņu.

Gaisma ar saviem vēsajiem stariem pieplaka krāsainās mājas grīdai.

Pavasaris!

�ajās pirmajās siltajās dienās Zaros valdīja līdzīga jezga tai, kas rodas, orķestrim skaņojot instrumentus. Pumpuru medainā smar�a reibināja, bezdelīgas svilpoja, un tām pievienojās zemā skaņa, ar kādu sāka riņķot Koka sula. Miza saulē krak�ķēja. Kūsto�ais sniegs pārvērtās strautiņos, kas urdzēja ap māju.

Eli�a paņēma bļodiņu rokās. Pa virsu �ķidrumam peldēja sudrabains pulveris. I�a pati bija noteikusi sev nepiecie�amās zāles, un jau pēc da�ām dienām �is sudrabotais, no papardēm iegūtais pulverītis bija viņu izglābis.

Eli�a uzmanīgi pielika bļodiņas malu pie mātes lūpām. I�a dzēra novārī�jumu maziem malkiem. Dzerot viņa nenovērsa acis no Eli�as. Viņai likās, ka meita ir mainījusies, vienlaikus kļūstot gan maigāka, gan stiprāka.

-������� Tagad viss ir pāri, Eli�a nebeidza vien atkārtot. Drīz iestāsies siltais laiks.

Da�reiz I�a pagriezās pret Mo Aseldoru.

-�� Mazais arī atgūst spēkus.

�ie skaistās I�as vārdi viņus sasmīdināja, jo tā bija viņa pati, kas stundu pēc stundas kļuva arvien dzīvelīgāka.

Mo tēloja mājas vīrieti. Viņ� aizdrīvēja iepriek�ējo ziemu izgrauztos caurumus durvīs. Viņ� izmazgāja krāsainos auduma gabalus. Viņa rokas pēc lielās veļas dienas bija noguru�as un iekrāsoju�ās visās varavīksnes krāsās.

Reizēm skaistais, pavasarīgais laiks darīja I�u nemierīgu. �ajā gada�laikā viņu parasti apciemoja kāds kareivju pulks. Viņi ieradās Zemajos Zaros, līdzko nokusa sniegs, lai pārbaudītu pamesto māju drupas.

Pērngad viņi pat bija pavadīju�i �ajā mājā visu nakti. I�a savukārt �is garās stundas bija pavadījusi, slēpjoties malkas �ķūnī. Ar katru baļķēnu, ko viņi ņēma kurinā�anai, malkas kaudze kļuva arvien mazāka, un viņa baidījās, ka slēptuve tiks uzieta. Par laimi, viņi devās projām, neaiztiku�i pēdējo pagali.

Mo ar vienu aci alla� uzmanīja apkārtni. Viņ� zināja, ka viņus var meklēt arī �eit visnomaļākajos Zemo Zaru reģionos. Ieraudzījis lejā pie mājas kādu stāvu, kas ar pūlēm rausās aug�up, viņ� nometās uz vēdera un aizrāpoja līdz Eli�ai.

-��� Vini ir klāt!

Pa abiem viņi palīdzēja I�ai nokļūt līdz tālākajam zilā auduma aiz�slietnim un saspiedās cie�i kopā nelielajā telpā starp audumu un koka sienu.

-��� Atstājiet mani, I�a �ukstēja. Jūs vēl varat pamest māju�

Ne Eli�a, ne Mo nepakustējās.

Durvis ie�īkstējās. Bija dzirdami soļi nestabili un �ļūco�i soļi. I�ai likās, ka �ī gaita pieder Klibajam no Lielās robe�as. Klibais bija kāds karei�vis, kur� da�reiz �eit ieradās, lai piedzertos, viņaprāt, pamestajā mājā.

Soļi noklusa. Atskanēja kāda slāpēta skaņa. Eli�a vispirms iedomājās, ka tā ir dziesma, ļoti bēdīga dziesma, ko viņa bija kaut kur dzirdējusi. Bet māte �o dziesmu atpazina pirms viņas. �ī mūzika ir visiem pazīs�tama neatkarīgi no zara vai gadsimta, kurā cilvēks ir dzimis. Vienīgā dziesma, kuru mēs dziedam no pirmās līdz pēdējai mū�a dienai. Tie bija �ņuksti. Slāpēti �ņuksti.

Eli�a lēni iznāca no auduma aizsega. Tūdaļ viņa ieraudzīja kādu, kur� sēdēja istabas vidū un raudāja savā piedurknē. Viņa tam tuvojās.

Tas esi tu, Plim Tornet� Tas esi tu�

Plims pat nesalēcās, tikai viņa raudas, izdzirdot Eli�as balsi, pieņēmās spēkā. Un viņ� piespiedās meitenei cie�i klāt.

Tad, pieturoties pie Mo rokas, parādījās arī I�a. Neviens no viņiem nezināja, no kurienes ir ieradies Plims Tornets, ne arī to, kā viņam bija izdevies palikt dzīvam, bet viņi uzņēma savu viesi kā karali.

Vairākas dienas pēc kārtas Plims bija pārticis no savvaļas kāpuriem, kurus slauca kailām rokām. Viņ� bija grauzis mizu un sūkājis sniegu. Viņ� neizskatījās pārāk novārdzis, bet viņa sejas izteiksme bija vēl daudz neizteiksmīgāka nekā parasti. Viņ� bija palicis viens pats nakts vidū pie tuneļa izejas, kad pārējos bija apstādinājis nogruvums. Pēc tam viņ� bija tikai klumburojis pa zariem uz priek�u, nezinot, uz kuru pusi dodas. Kājas to glu�i dabiski bija aiznesu�as uz Zemajiem Zariem.

Meklēdams māju, kurā bija mitinājies kopā ar savu tēvoci, viņ� atrada to pilnībā nodedzinātu, un zemē ap �o vietu mētājās pārogļoju�ās kāpuru paliekas.

D�o Mit�a un Leo Blīsa vīri savā ceļā iznīcināja visu līdz pēdējam.

Tad Plims atcerējās mazo Eli�u. Viņa vienmēr bija pret to izturējusies uzmanīgi. Un par to viņ� klusībā jutās pateicīgs. Varbūt viņam vēl bija cerība patverties pie Eli�as un viņas mātes. �aubu mākts, viņ� bija iera�dies abu mājās. Atradis māju tuk�u, nabaga puisis sabruka.

Eli�as, I�as un Mo Aseldora parādī�anās sniedza viņam neizsakāmu mierinājumu.

Tu paliksi ar mums, meitene viņam teica.

Viņa jau no pa�a sākuma bija nojautusi, ka Plima Torneta dzīvē ir bijis kāds smags pārdzīvojums. Viņa tēvocis Vigo Tornets mēdza atcerēties, ka, būdams bērns un pēc tam jauns vīrietis, Plims vienmēr bija jautrs un runīgs. Un tad pēk�ņi viņa runas spējas pazuda. Vienā mirklī viņ� bija pārvērties mēmā, baiļu nomāktā radījumā.

Plims pieņēma pankūkas, ko sniedza Mo Aseldors. Viņ� tās aprija vienā paņēmienā, un ēdot Plima skatiens nemierīgi �audījās, it kā kāds varētu iekosties viņa pankūkā no otra gala.

Tovakar I�a lūkojās uz trim jaunie�iem pie ugunskura. Eli�a bija lepni atjaunojusi zilo kāpuru tintes līniju uz savām pēdām. Tagad viņa domīgi vērās uguns liesmās. Mo un Plims, draudzīgi saspiedu�ies, snauduļoja. �ī māja vēl nebija pieredzējusi tik daudz iedzīvotāju.

Tad I�a atcerējās dienu pirms piecpadsmit gadiem, kad viņa bija pirmo reizi ieradusies uz �ī zara. Toreiz viņa bija viena pati visā pasaulē.

Jā, tolaik viņa bija pārliecināta, ka viņas dzīvē nekad vairs nebūs gai�u mirkļu. Viņai nebija neviena. Viņa bija devusies projām no zāles ar cerību un mīlestības pilnu sirdi, cie�i turoties pie sava Taureņa rokas. Ceļā viņa to visu bija zaudējusi. I�ai bija uzklupusi nelaime.

Viņa bija patvērusies �ajā mizas spraugā, kas pamazām pārtapa krā�sainajā mājā, vienā no zemākajām zaru staklēm virs Lielās robe�as. �eit viņa bija bezspēkā sabrukusi. Un viss viņu biedēja. Vēj� locīja zarus. Pat trok�ņi naktīs nebija tādi pa�i kā viņas pļavā.

Tas notika vienu nedēļu pirms dzim�anas dienas pēc septiņām die�nām un septiņām naktīm ieradās Eli�a.

Sajūtot tuvojamies bērna dzim�anas stundu, viņa bija jutusies tik neiespējami pamesta. Tik bie�i viņa bija sapņojusi par Taureņa roku, kas �ajā brīdī turētu viņējo.

Mēdz būt arī tāda vientulība, kas rada vēlē�anos arī pa�am izzust no zemes virsas.

Bet, līdzko viņas rokas satvēra bērniņu, viņa saprata, cik ļoti ir kļūdī�jusies. Viņa saprata, ka visus �os deviņus mēne�us nevienu mirkli nav bijusi viena. Ne tajā brīdī, kad atrada sevī spēku aiziet no zāles roku rokā ar savu mīļoto, un vēl jo mazāk brīdī, kad redzēja Taureni mirstam savu acu priek�ā. Eli�a jau tad bija pie viņas un nekad vairs viņu nepametīs.

�etri krāsainās mājas iemītnieki palika kopā visu nakti. Viņi bija apli�kusi rokas cits citam ap pleciem un saspiedu�ies blakus ugunskuram. Tā viņi aizmirsa par visām briesmām.

Mo domāja par savu ģimeni.

Plims, �ūpodams galvu uz priek�u un atpakaļ, centās aizdzīt murgus, kas viņu mū�īgi vajāja.

Eli�a kala savus plānus. Viņa zināja, ka rīt dosies meklēt Tobiju, bet nevēlējās vēl par to neko teikt savai mātei. Tobijs slēpās kaut kur Zaros. Viņai bija tas jāatrod.

Vina noteikti sāks ar ezeru. I�a savukārt turēja sa�ņaugtā plaukstā mazu Taureņa portretu.

Toreiz, kad Taurenis iedeva viņai �o apaļo glezniņu, viņ� teica, ka tas ir kāda liela meistara darbs. Meistara vārds bija Alamala. I�a domās klusi pateicās �im vīram, kura ota bija iemū�inājusi viņai mīlestības seju.

�odien I�a bija nolēmusi visu izstāstīt Eli�ai. Viņa izstāstīs meitai visu par viņas tēvu. Nakti viņa pavadīja, sagatavojot vārdus, kurus Eli�ai pateikt rīt no rīta. Vārdus, kas atkal salīmēs kopā pagātnes lauskas un pie�ķirs sejas neskaidrām ēnām.

Kad pārējie aizmiga, I�a joprojām vēl bija nomodā, sargādama viņu miegu.

Netālu no �īs vietas pa sniegotajiem zariem ar dēlī�iem pie kājām lejup slīdēja mazs cilvēciņ�. Vājas mēness gaismas apspīdēts, viņ� slīdēja apbrīnojamā ātrumā, zara lejasdaļā sagriezdamies sāniski un nākamajā mizas nogāzē no jauna uzņemdams ātrumu.

Tobijs traucās pie Eli�as. Viņa dēlī�i sniegā atstāja divas paralēlas sliedes, kuru zīmējums reizēm pārtrūka, ja viņ� bija pārlēcis kādam �ķērslim vai nelielam klajumam bez sniega.

Sniegs nebija īsti piemērots slēpo�anai, bet Zemo Zaru ķērpju me�os tas vismaz bija saglabājies pietiekami biezā slānī. Zem sūnu puduriem viņam nācās slēpot tumsā, lai uz labu laimi atkal izbrauktu mēness gaismā.

Da�reiz viņa ceļā gadījās pa kādam apsnigu�am pumpuram, kas negaidīti izauga no zemes Tobija priek�ā. Viņ� tos izmantoja kā tram�plīnus, un tad �ķita, it kā viņ� lidotu. Tobijs alla� piezemējās atpakaļ uz dēlī�iem, pat nesamazinot ātrumu. Viņa zilganais siluets nemanāmi saplūda ar sniega plīvuru.

Neilgi pirms rītausmas iestā�anās viņ� beidzot apstājās. Tobijs bija piekusis. Ar katru izelpu no viņa mutes izplūda tvaiku mākonis, kas rīta gaismā izskatījās violets.

Tobijs neatradās tālu no ezera. Viņ� bija pārliecināts, ka sastaps Eli�u tie�i tur. Zēns pat juta, kā viņam sāk kņudēt acis. Arī �ī rītausmas smar�a viņam �ķita tik pazīstama. Viņ� atsauca atmiņā abu satik�anās dienu. Mazā, izturīgā un saulē kā koka miza iedegusi meitene bija vērojusi viņu peldamies. Viņ� joprojām spēja sadzirdēt pirmos viņas teiktos vārdus:

Skaisti, viņa bija teikusi, lūkodamās uz ezeru.

Eli�a bija viņam iemācījusi redzēt pasauli.

Viņ� nopurināja sniegu no dēlī�iem. Tobijam vēl vajadzēja slēpot da�as minūtes, un tad viņ� sasniegs ezeru.

Tobijs jau grasījās atsperties, lai laistos lejup, kad izdzirdēja �vīkstoņu, kas �ķēla gaisu viņam aiz muguras. Zēns pagriezās un metās guļus sniegā, lai izvairītos no �ī priek�meta. Bet pirmajam bumerangam zemes līmenī sekoja otrs, un Tobijam nācās aizvelties milimetru sānis. Griezīgais asmens pieskārās viņa pakausim. Ar vienu lēcienu Tobijs bija kājās.

Piecdesmit soļu attālumā mēness gaismā stāvēja Leo.

Viņ� satvēra abus savus iero�us, kas atgriezās tā rokās, un cie�i skatījās

uz Tobiju. Vēl mazliet, un viņ� sa�ķaidīs tā galvaskausu.

Tobijs pārlaida roku nelielajam ievainojumam matos. Tas asi�ņoja. Tad Tobijs ielēca nogāzē un traucās lejup. Tobija vienīgie iero�i bija abas viņa rokas. Tā viņ� nevarēja stāties pretī Leo.

Abi bumerangi, izmesti vienlaikus ar abām rokām, viņam sekoja pilnā ātrumā. Tobijs redzēja, ka tūdaļ to ceļi krustosies. Bume�rangu asmeņi �ilbino�i mirdzēja. Viņ� sagriezās sāniski un nobremzēja uz vietas. Bumerangi aizlidoja garām tepat viņa priek�ā, saskardamies viens ar otru.

Tobijs atsāka virzīties lejup. Viņ� izdzirdēja iero�u troksni tie atgrie�zās savā vietā mugursomā. Bet Leo metās viņam pakaļ. Atskatoties Tobijs manīja, ka ienaidnieks seko pa kāda strauta gultni, kas vijās tur�pat pa viņa trasi. Tobijs noliecās uz priek�u, lai sasniegtu lielāku ātrumu. Izskatījās, ka Leo lido pa strauta ūdens virsmu. Viņi tuvojās kraujai, kas apņēma ezeru.

Sniega bija arvien mazāk. Tobija dēlī�i skrāpēja mitro mizu.

Viņ� nobremzēja bezdibeņa malā.

Leo, atrazdamies aiz viņa, neizlaida Tobiju no acīm. Ar vienu kājas spērienu Tobijs atbrīvojās no dēlī�iem un metās lejup pa stāvo taku starp

sūnas krūmiem. No �is vietas viņ� redzēja mēļo ezeru, pa kura virsmu slīdēja milzīgi ledus gabali. Otrā pusē kūsto�ais sniegs bija pārvērtis ūdenskritumu varenā straumē.

Leo redzēja Tobiju nozūdam aiz sūnu pudura. Arī viņ� traucās lejup uz ezeru. Viņ� nejuta ne mazāko nogurumu. Leo juta, kā viss ķermenis ir koncentrējies vienam vienīgam mērķim. Iznīcināt to, kur� bija viņu nodevis un kura ģimene bija kļuvusi par Plikadīdu sabiedrotajiem.

Tagad Leo atriebs savu tēvu, ko bija noslepkavoju�i Plikadīdas. Un tagad, kad viņ� zināja arī to, kas vienoja Tobiju ar Eli�u, viņa dusmas pārvērtās zvērīga niknuma lēkmē. Viņam Tobijs jau bija miris cilvēks.

Leo izgrūda skaļu kliedzienu, kas atbalsojās ezermalas klintīs. Atbalss atgriezās pie viņa, virpuļodama kā pa�a bumerangi. Pārbijies mēness aizslēpās aiz pelnu krāsas mākoņa. Ar pāris lēcieniem Leo sasniedza nogāzes vidusdaļu. Tobiju viņ� vairs neredzēja. Rokas uzlicis uz iero��iem, viņ� griezās pats ap sevi.

Tobijs vēja ātrumā metās viņam virsū. Cie�i apķēris Leo ar abām rokām, viņ� no mugurpuses iespēra tam pa ceļgalu locītavām. Abi ķer�meņi sabruka zemē un ripoja lejup uz ezeru.

Mazliet augstāk viņu cīņu vēroja jauna sieviete.

Tā bija Maī Aseldora. Viņas drēbes bija noskrandu�as, abas rokas apsaldētas, un viņai vairs nebija spēka ne mazākajai kustībai vai kliedzie�nam. Redzot ne�ēlīgo kautiņu, viņa bija pārliecināta tikai par vienu ka viens no cīnītajiem vairs nepiecelsies.

Uguns tīkamais siltums bija nogurdinājis Eli�as ķermeni, bet miegā viņa pazina roku, kas pieskārās viņas matiem. Tā bija viņas māte.

Eli�a bija atspiedusi galvu pret ceļgaliem un tā arī aizmigusi. I�a glās�tīja meitas matus. Varēja nojaust, ka �ī rīcība viņai bija gandrīz sve�a, aizmirsta, un katra rokas kustība izskatījās kā pati pirmā.

Eli�a saprata, ka �is ir ļoti nopietns brīdis. Abi zēni vēl gulēja. Arā ausa sārtena gaisma. Eli�a sajuta mātes silto elpu sev pie auss.

Es nekad neesmu tev neko stāstījusi par tavu tēvu, I�a �ukstēja.

Eli�a viņai neatbildēja.

Bet māte uzsāka savu stāstu.

Viņa stāstīja par dzīvi zālē, par Taureņa iera�anos un visbeidzot par bēg�anu.

Eli�a klausījās. Viņai pat �ķita, ka ķermenis atceras �o ilgo �ūpo�anos mammas vēderā ceļojumā līdz Kokam. Un atkal viņa domās izdzirdēja sava tēva smieklus. Eli�a zināja, ka tas nav sapnis.

-���������� Tavam tēvam pirms mums bija cita dzīve. Viņ� gribēja mūs ar to iepazīstināt. Viņa sieva bija mirusi pirms diviem gadiem. Bet viņ� par to runāja tik maz�

Eli�a aizvērtām acīm klausījās �ajos vārdos. Tagad viņa elpoja brīvāk. Kaut kas viņas būtības dziļumos at�ķetinājās. Itin kā tiktu pla�i atvērtas durvis uz viņas dzīvi. No iek�puses viss kļuva skaidrāks.

Klausoties mātes stāstījumā par tēva bojāeju, sasniedzot pirmos Koka zarus, Eli�a sāka raudāt. Bet vienlaikus viņa sajuta, cik maigas tagad ir �īs skumjas. Arī miris tēvs joprojām ir tēvs.

Beidzot viņa varēja mīlēt un apbrīnot savu tēvu. Beidzot Eli�a varēja arī raudāt par viņu.

-��� Viņ� cīnījās, I�a sacīja.

-����������� Pār viņu bira bultu krusa, bet viņ� tikai gāja uz priek�u. Es tā arī neesmu uzzinājusi, no kurienes tika raidītas �īs bultas.

Eli�a mazliet cie�āk piespiedās mātei.

-Kur� gan bija spējīgs turpināt �aut uz cilvēku, kuru jau bija caururbu�as vairākas bultas? Viņ� lūdza, lai es bēgu. Es paklausīju vienīgi tevis dēļ, Eli�a. Tu izglābi man dzīvību. Tu, ko es nesu sevī.

Eli�a atvēra acis. Viņas māte turēja rokā kādu apaļu priek�metu.

Es parādī�u tev viņa seju.

I�as plauksta atvērās ap Taureņa portretu. Eli�a paskatījās, un viņai radās sajūta, it kā cauri būtu izbrāzusies auksta vēja pūsma.

�ī seja izskatījās glu�i kā dzīva. Taurenis nesmaidīja, bet izskatījās laimīgs. No lakas kārtiņas apak�as viņ� skatījās uz Eli�u.

Starp dzīvajiem un miru�ajiem bie�i vien nav nekas daudz vairāk par bēdu aizmiglotu, trauslu stiklu.

Aiz sievietēm parādījās kāda roka, kas izrāva portretu. �o vājprāta �estu pavadīja kauciens.

Plims bija ierāvies krāsainās mājas dziļumā. Cie�i sa�ņaugtajās rokās viņ� turēja Eli�as tēva portretu.

Un viņ� runāja.

Eli�a klausījās �ajā noslēpumainajā dūkoņā.

Plims runāja.

Viņ� nerunāja teikumos, bet da�as zilbes viņ� izrunāja skaidri. Visla�bāk varēja atpazīt tie�i intonācijas. Likās, ka viņ� mēģina sevi aizstāvēt. Murminādams viņ� rādīja savas savilktās dūres.

Pēc pārdzīvotā pārsteiguma un satraukuma Eli�a un viņas māte bija pienāku�as puisim tuvāk. Mo, kur� no kliedzieniem bija salēcies un pamodies, tagad runāja ar Plimu:

-�� Nomierinies� Plim, klausies�

ja kāds mēģināja tuvināt Plimam roku, viņ� atkārtoja divus vārdus, kas izklausījās pēc:

-�� Nēnogalināja� Nēnogalināja� Nēnogalināja�

Eli�a pamāja Mo, lai viņ� atstātu viņu divatā ar Plimu.

-�� Nēnogalināja� Plims atkārtoja.

Viņa mēģināja palīdzēt viņam izteikties:

-�� Ne�nogalināja?

-�� Nenogalināja, Plims atbildēja, drud�aini mādams ar galvu.

-�� Nenogalināja ko?

-��� Nenogalināja viņu!

Un viņ� savēcināja rokas ap portretu.

-��� Tu viņu nenogalināji? Eli�a vaicāja.

-��� Nenogalināja, Plims atbildēja, �ūpodams galvu.

-����������� Es tev ticu, Eli�a teica. Es tev ticu, Plim. Es zinu, ka tu viņu nenogalināji.

I�a un Mo klausījās. Viņi skatījās uz Eli�u, kurai bija izdevies uzlikt pirkstus uz Plima dūres. Viņa klusi teica:

-��� Plims nenogalināja.

Un Plims sāka elpot mierīgāk.

-��� Plims nenogalināja, Eli�a atkārtoja. Plims nenogalināja.

Tajā pa�ā tonī viņa uzdeva jautājumu:

-��� Plims redzēja?

Viņa skatiens ieurbās Eli�as acīs, un viņ� atbildēja:

-��� Plims redzēja.

I�a juta, ka pār viņas muguru pārskrien drebuļi. Plims atsāka skaitīt:

-��� Nenogalināja� Nenogalināja.

Eli�a nogaidīja ilgāku laiku. Plims zināja. Plims bija redzējis. Plims bija bijis Taureņa nāves liecinieks. �ī zvērīgā aina, kas bija sagriezusi kājām gaisā visu Plima dzīvi un atņēmusi viņam runas spējas, iespējams, bija tā pati, kas izpostīja arī Eli�as un viņas mātes dzīvi.

Viņa pajautāja:

-��� Kur� nogalināja?

Bet Plims sarāvās kamoliņā un aizsedza ar plaukstām acis.

-��� Nenogalināja� viņ� kunkstēja.

-����������� Plims nenogalināja, Eli�a atkārtoja. Es zinu, ka Plims nenogali�nāja. Bet kur� nogalināja?

Plims purināja galvu. Viņ� negribēja atbildēt. Eli�a neuzstāja. Viņa atstāja viņu vienu pa�u savā stūrī un spēra soli, lai dotos pie I�as un Mo. Piepe�i viņa apstājās. Plims kaut ko �ukstēja.

Eli�a devās atpakaļ pie pui�a un ieklausījās. Viņ� neskaidri atkārtoja divus vārdus, kas atgādināja skaņu, kāda rodas, burzot papīru. Viņa pieliecās vēl tuvāk un izdzirdēja:

-��� D�O MIT�S.

Eli�a no pārsteiguma zaudēja valodu.

Viņ� atkārtoja �os vārdus vēl un vēl, līdz tie pārvērtās mierīgā krāk��anā. Plims Tornets bija iemidzis.

Eli�as tēva slepkava bija D�o Mit�s.

Eli�a uzmanīgi pavēra Plima plaukstas un izņēma no tām mazo por�tretu. Sveķu stikls bija sabirzis smalkos putekļos, kas slīdēja viņai starp pirkstiem. Tagad bija palikusi tikai ļoti smalka papīra lapiņa, kuru Eli�a paņēma rokā.

Viņa ilgi lūkojās sava tēva portretā, bet tad apgrieza lapiņu otrādi. Ar drukātiem burtiem tās otrā pusē bija uzrakstīti vārdi, kurus rāmis bija aizsedzis. �ie vārdi uzplauka Eli�as lūpās.

"NINO ALAMALA, EL BLĪSA PORTRETS"

Eli�a pagriezās pret māti.

-��� Kur� izvēlējās man vārdu? viņa vaicāja.

-��� Tavs tēvs. Viņ� vēlējās, lai tevi sauktu Eli�a.

Eli�a.

El-I�a.

El un I�a.

Pa durvju apak�u istabā lauzās dienas gaisma, kas apspīdēja arī viņas pēdas. Viņa piecēlās. I�a lūkojās uz savu meitu, kas bija tik bāla, ka pat pustumsā to varēja skaidri saredzēt.

Durvis spēji atsprāga vaļā. Augums, kas bija tās atdarījis, nespēkā sabruka istabas vidu.

Pagāja pāris sekun�u, līdz rīta gaismas ap�ilbinātais Mo atpazina savu māsu Maī. Pirms viņ� pasteidzās to apskaut, Maī paspēja izdvest:

-��� Tobijs un Leo� Pie ezera� Viņi� Viņi nogalinās viens otru�

Eli�a pārlēca pār ugunskuru, vienā stiepienā bija pāri slieksnim un nozuda āra gaismā.

Viņa skrēja uz ezeru. Eli�a pat nejuta savas kājas.

Viņa skrēja uz ezeru.

El Blīss. Viņas tēvu sauca El Blīss.

Savā trakajā skrējienā viņa juta, ka asaras iezīmē horizontālu svītru no acu kaktiņiem līdz pat matiem. Tobijs un Leo. Abi �ie vārdi viņu plosīja.

Ierodoties pie ezera, viņa tos ieraudzīja. Viņi atradās uz ledus salas ūdens vidū.

Viņi joprojām kāvās.

Eli�a kliedza abu vārdus, bet viņi nedzirdēja. Ledus gabals peldēja uz idenskrituma pusi. Eli�a sāka skriet uz priek�u pa ezermalas krauju, Krīto�ā ūdens troksnis apslāpēja viņas balsi. Tobijs un Leo atkal bija nogāzu�ies zemē. Varēja redzēt, kā viņu ķermeņi valstās pa ledu, atstājot uz tiem asins pēdas. Eli�a iekliedzās, cik vien skaļi spēja:

-��� Tobij! Leo!

Viņa vēl joprojām atradās aug�ā uz kraujas. Pa to viņa skrēja līdz pat lenskritumam. Tur viņa ieradās, iztērējusi visus spēkus un pazaudējusi balsi. Viņa iebrida ūdenī tajā vietā, kur tas gatavojās mesties tuk�umā, Eli�a cīnījās pretī straumei, cen�oties piekļūt tuvāk ūdenskrituma malai, lai viņus ieraudzītu.

Viņas balss vairs nebija sadzirdama. Neviena skaņa nenāca pār viņas lūpām. Viņa redzēja zēnu ķermeņus tur lejā, zem viņas un zem ūdenskrituma. Divi ķermeņi, kas vairs tikpat kā nekustējās uz ezera baltā klaida. Tad viņa spēra vēl trīs �etrus soļus pret straumi. P ēc tam Eli�a noliecās uz priek�u un lēca tuk�umā. Bija redzams, kā viņas mazais augums ūdenskritumā lēni apmet vai�rākus kūleņus un ilgi kavējas garajā kritienā līdz ezeram. Lejā viens no pui�iem bija ticis uz kājām un skatījās uz otru.

Tad viņ� pieliecās, lai satvertu milzīgu, grumbuļainu ledus gabalu.

Eli�as ķermenis bez trok�ņa ieslīdēja ūdenī da�u soļu attālumā no ledus gabala un nozuda violetajā ezera dzelmē.

Tobijs turēja ledus gabalu virs Leo Blīsa.

Leo gulēja zemē ar sakrustotām rokām, viņa seju klāja sniegs un asinis.

Tobijs domās skatīja visus tos brī�us, kas izgaisīs, ja viņ� to izdarīs. Viņ� redzēja mazo Leo, ar kuru bija dalījis tik daudz no savas dzīves. Viņ� atcerējās cie�o draudzību, kas pat bija savienojusi viņu vārdus vienā. Viņus visi sauca par Tobileo. Un viņi bija ne�ķirami.

Tobija deguns asiņoja. Viņ� noslaucīja vaigu sev gar plecu, neizlai�ot no rokām savu nāvējo�o ledus ieroci. Viņ� zināja, ka to izdarīs.

Leo vairs nebija spēka pakustēties.

-��� Reiz, Leo sacīja, - es izglābu tev dzīvību�

Tobijs juta, kā rokas pārņem gurdums.

-����������� Kādu nakti, turpināja Leo, pirms daudziem gadiem, es biju kopā ar medniekiem. Es zināju, ka tu esi tajā spraugā. Es izdzēsu savu lāpu, Tobij. Es izglābu tavu dzīvību. Tu to atceries? Es� Es tev neko nelūdzu� Es gribēju vienīgi, lai tu atceries�

Tobijs atcerējās to nakti. Bet viņ� to neizrādīja. Viņ� juta, kā kaklā pulsē asinis. Viņam bija jāsa�ķaida �is ledus gabals pret Leo.

Viņam bija jāatrod sevī spēks to izdarīt.

No aukstā ūdens viņiem blakus iznira kāda galva. Neviens no abiem pretiniekiem to nepamanīja. Eli�a veica da�us roku vēzienus, lai piepel�dētu tuvāk ledus saliņai. Meitenes rokas pieķērās ledus gabala malai. Viņa pievilka savu trīco�o augumu klāt ledum, un viņas lūpas kustējās, izrunājot nedzirdamus vārdus. Mirklīti saņēmusi spēkus, viņa uzrāpās uz ledus salas. Tobijs atradās ar muguru pret viņu. Leo neredzēja neko, jo viņa acis bija aizliju�as asinīm.

Eli�a satvēra Tobija potītes un no visa spēka parāva. Viņ� sagrīļojās un juta, ka ledus gabals izslīd no rokām.

Tobija augums saļima. Ledus gabals sa�ķīda da�u pirkstu attālumā no Leo sejas. Eli�a savās slapjajās drēbēs nometās uz ceļiem. Viņa skatījās uz Tobiju un juta, kā aukstums iespie�as zem viņas ādas.

-��� Eli�a�

Tobijs atkal bija kājās.

-��� Eli�a� Tobijs atkārtoja.

Viņa bija �eit.

Viņa atradās tā priek�ā.

Eli�a saņēma visus spēkus, lai runātu. Ievilkusi dziļu elpu, viņa sabruka uz ledus.

Tobijs aizvilkās līdz viņai. Ledus gabals uzskrēja uz krasta sēkļa.

-��� Eli�a� Eli�a�

Viņ� paņēma meiteni rokās. Jaunās meitenes augums bija sastindzis un nekustīgs. Tobijs piekļāva viņu sev klāt vēl cie�āk.

-��� Eli�a�

Viņa balss bija tik klusa, ka teiktais nebija sadzirdams. Viņa lūpas bija pavisam tuvu meitenes sejai, un viņ� ilgi kaut ko runāja. Tobijs runāja tā, kā nekad nebija runājis. Da�ubrīd no viņa lūpām bija iespējams nolasīt tādus vārdus kā "nekad", "mū�īgi" un visus citus vārdus, kas rīmējās ar "vienmēr". Varēja sadzirdēt arī:

-��� Lūdzu�

Bet Eli�a likās pārāk nekustīga, viņas ķermenis vairs pat netrīcēja. Tikai meitenes smar�a vēl virmoja gaisā ap viņu un ar saviem neredza�majiem spārniem kutināja Tobija nāsis. Tajā bija kaut kas no ziedputek�ņiem vai smar�vielām. Tā bija vēl dzīva smar�a, smar�a, kas liek acīs sariesties mitrumam.

Tobija kakls sa�ņaudzās, viņ� apklusa un piespieda savu vaigu Eli�as vaigam.

Eli�a atvēra acis un iekliedzās.

Kopā ar Tobiju viņi nogāzās zemē un aizripoja sāņus, bet tie�i viņiem blakus zemē ieurbās bumerangs.

Leo bija piecēlies, un rokā viņam bija otrais ierocis.

Krastmalā parādījās Arbains.

Leo paskatījās lejup un ieraudzīja zilgano svītru zem viņas pēdām.

- Plikadīda. Eli�a bija viena no viņējiem.

-��� Tu arī esi no �ī slepkavu bara?

-���� Plikadīdas nekad nevienu nav nogalināju�i.

-��� Aizveries�

-����������� Klausies, ko es teik�u, Leo Blīs. Klausies, Eli�a �ņukstēja. Tavs tēvs�

-��� Nerunā par manu tēvu�

-��� Tavu tēvu nogalināja D�o Mit�s.

-��� Mele!

Aiz Leo muguras atskanēja kāda balss:

-��� Klausies, ko viņa saka�

Tas bija Minoss Arbains. Viņ� bija dzirdējis Eli�as vārdus.

-��� Tavu tēvu nogalināja D�o Mit�s, Eli�a atkārtoja.

�oreiz viņ� grasījās sviest bumerangu.

-��� Beidziet! kliedza Arbains.

Un viņ� sāka runāt aizlūzu�ā balsi.

-����������� Es biju tas, kas aizsūtīja El Blīsu uz pļavu, viņ� teica. Es biju dzirdējis par kādu lauku ar ziediem, īstu tauriņu paradīzi, ļoti tālu no �ejienes. Man bija bail turp doties. Jūsu tēvs, Leo Blīs� Jūsu tēvs piedā�vājās doties �ajā piedzīvojumā manā vietā. Es viņam uzticēju visus savus materiālus. Viņ� devās turp viens. Es vairs netiku viņu redzējis dzīvu.

Tobijs un Eli�a joprojām atradās uz ledus gabala.

-��� Un ko tas pierāda? Leo murmināja.

Arbains turpināja:

-�������� Es atceros, ka viņa ķermeni atrada kāds jauns robe�sargs, kur� tobrīd bija uzsācis nodarboties ar kokgrau�u audzē�anu. Jūs viņu pazīsat. Viņa vārds ir D�o Mit�s.

-��� Tu arī melo!

Arbains izskatījās satriekts.

-�������� Tavs tēvs bija Plikadīdu draugs, Eli�a sacīja. Tavs tēvs bija viņu draugs!

Eli�a raudādama turpināja:

-������ Tajā brīdī, kad viņ� mira, El Blīss bija kopā ar kādu sievieti no zāles, kas nāca viņam līdzi. Viņ� to mīlēja!

Leo savēcināja bumerangu.

-��� Neuzdro�inies nomelnot mana tēva vārdu!

-��� Ļauj man tev izstāstīt! Tu mūs nogalināsi pēc tam, ja gribi. Viņa atguva elpu un turpināja:

-����������� Kad El Blīss �ķērsoja Lielo robe�u, viņ� nebija viens. Viņam līdzi bija kāda Plikadīdu cilts sieviete.

-��� Labāk apklusti, Eli�a.

-��� �ī sieviete bija mana māte. Viņa gaidīja mani.

�oreiz Leo Blīss nokrita ceļos. Lēni viņa galva liecās lejup.

Viņa piere atspiedās pret apledoju�o zemi.

Arbains pa �o laiku nebija pakustējies. Viņ� skatījās uz Eli�u.

Tad, lūk, kāda bija El Blīsa meita.

Leo pusmāsa.

Eli�a aizvēra acis.

Tobijs viņu apskāva un veda sev līdzi.

Viņi �ķērsoja mizas pludmali un nozuda sūnu me�ā.

Arbains bija pienācis un uzlicis roku uz Leo pleca.

-��� Nāciet!

Arbaina padevība Leo satrieca. Viņ� pagriezās pret to.

-��� Es gribu tev palūgt vēl pēdējo pakalpojumu.

-��� Sakiet, ko jūs vēlaties no manis!

-���������� Vakar es izsūtīju divus vīrus uz pļavu. Viņi jau ir ceļā. Atrodi viņus! Lūdzu tevi. Un pasaki, ka es atceļu to, ko pavēlēju viņiem darīt.

Arbaina zilās acis ne mirkli nenovērsās no Leo.

-��� Un ko jūs viņiem pavēlējāt?

Leo vēlreiz iespieda pieri sniega un ūdens maisījumā un atbildēja:

-��� Viņiem ir uzdots nodedzināt pļavu.

Tobijs pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz ezeru. Viņ� neuzdro�inājās modināt Eli�u, kuras svaru gandrīz nejuta uz savām rokām. Viņ� redzēja Leo.

No aug�as viņ� izskatījās kā mazs, pludmalē izskalots krusts. Ezera ūdens noskaloja asinis no ledus un skalojās ap viņa matiem.

Arbains bija pazudis.

Leo bija viens.

Tobijs pagrieza viņam muguru. Viņ� neuzdro�inājās pat nolaist ska�tienu lejup, lai paraudzītos uz Eli�u, kuras galva bija atspiesta pret viņa krūtīm. Viņ� soļoja uz krāsainās mājas pusi.

Ja Eli�a būtu bijusi pie pilnas apziņas, viņa nekad nebūtu ļāvusi sevi nēsāt uz rokām kā bērnu. Tam viņa bija par lepnu. Tobijs to zināja un pasmaidīja par �o iespēju.

īsajā gājienā no ezera līdz mājām Tobijs nedomāja par cīņu, kas viņu vēl gaida. Viņ� lūkojās daudz tālākos apvār�ņos. Viņ� skatījās uz dzīvi, kas slēpās aiz visām kaujām� Dzīvi, ko viņ� gribēja pavadīt, vērojot saules gaitu debesīs, skatoties, kā rūgst maizes mīkla, vai pastaigājoties divatā vai trijatā roku rokā.

Jā, pavisam rāma dzīve, kurā lielākais piedzīvojums ir cel�anās nakts vidū, lai atbrīvotu kādu tīklā ieķēru�os knisli. Jūs ir uzmodinājis kaimiņ�. Visapkārt pulcējas cilvēki ar lukturiem rokās. Ir dzirdama �ēla sīk�ana. Un, kad knislis beidzot paceļas spārnos, visi kliedz "Urrā!", aicina viens otru iedzert kādu mēriņu un pamodina guļo�os mājiniekus.

Jā, tagad Tobiju apmierinās tāda pavisam rāma dzīve. Dzīve, kurā atgadās gan likstas, gan tiek saņemtas labas ziņas un pārciestas sīkas nelaimes: "Rietumu pusē nolūza viens zars", "Zini, skaistajai Nini pie�dzima trīnī�i", "Cikādes kavējas", "�onakt nesnigs"�

Tobijs zināja, ka visu �o garo gadu laikā viņ� bija cīnījies tikai par to un ne par ko citu. Tikai par �iem sīkumiem.

Viņ� vēl nekad nebija tā vēlējies uzvaru kā tajā dienā, nesot rokās Eli�u. Un nekad vēl viņ� nebija bijis tik dro�s par to, ka ir iestājies pir�mais Jaunās pasaules rīts.

.

Nils Āmens bija uzlicis galvu uz bluķa.

Lielajam Solkenam rokā bija cirvis. Viņa me�cirtēja apģērbs bija izmircis sviedros.

Tu nogalināsi nevainīgu cilvēku, viņam sacīja Nils, kura rokas uz muguras bija sasietas.

Solkens bija uzņēmies misiju iznīcināt nodevēju.

Vakarpusē, līdzko bija satumsis, viņ� aizveda Nilu kāda ķērpju biezokņa dziļumos tālu no pļavām, kurās rotaļājās bērni, tālu no mājām, kurās rosījās dzīvība vai kurās klāja gultas pirms do�anās pie miera.

�obrīd Solkens mēģināja aizdzīt savas bailes.

Nogalināt Nilu Āmenu, visu me�cirtēju mazo princi, Norza un Lilī dēlu. Viņ� mēģināja netrīcēt, bet juta, ka roka uz cirvja kāta ir nosvī�dusi.

Solkens bija no vecajiem, no gudrajiem. �is netīrais darbs viņam maksāja dārgi.

�āns un Torfu, abi no akrobātu grupas, bija panāku�i sprieduma aiz�kavē�anu. Viņi stāstīja par kādu jaunu, iemīlēju�os meiteni, kurai bija �eit jāierodas ar pierādījumiem. Bet jaunā meitene nebija ieradusies. Arī viņa dro�i vien bija nodevēju pusē. Ilgāk gaidīt nebija iespējams.

Solkens saņēma cirvi abās rokās.

Pāris soļu attālumā plosījās Norzs Āmens. Viņ� skrēja un kliedza:

-��� Solken! Solken! Nē!

Bet Solkens nekur nebija atrodams. Bija ieradies Tobijs. Nils Āmens bija nevainīgs.

-����������� Solken! kauca Norzs, izcērtot sev ceļu starp sūnām. Kur tu esi? Atbildi!

Solkens saņēma dū�u. Tālumā viņ� izdzirda Norza balsi, kas viņu sauca. Nila tēvs no bēdām dro�i vien bija sajucis. Tas bija jāpaveic, pirms viņ� tos atrod. Jāpasargā zēna tēvs no �ī skata.

Solkens pacēla cirvi virs Nila kakla. Neizskatījās, ka zēns būtu pārāk nobijies.

-��� Maī�

Nils izrunāja �o vārdu. Spīdīgais asmens atradās virs viņa.

Tajā brīdī kāds sauciens pār�ķēla gaisu. Tas bija Norzs. Viņ� izlēca no krūmiem viņu priek�ā.

-���� Izbeidz! viņ� kliedza.

Bet cirvis jau krita lejup. Solkens vēl mēģināja to apstādināt, bet bija jau par vēlu. Solkens tikai aizvēra acis. Cirvis iecirtās koka bluķī.

-����������� Viņ� nav vainīgs, Norzs lūdzo�ā balsī teica. Man ir pierādījumi, ka viņ� nav vainīgs, Solken!

Bet Solkens nespēja atdarīt acis.

-����������� Es ta�u jums teicu, kāds �ukstēja pie viņa kājām. Es esmu nevai�nīgs.

Atsaucoties uz tēva kliedzienu, Nils bija parāvis galvu sānis tie�i pēdējā brīdī. Viņ� bija sajutis, kā cirvja asmens aizskar viņa matus.

Un viņ� bija dzīvs.

Da�u dienu laikā Koks pilnībā pārmainījās.

Pirmo lapu āda ir maigi sakrokojusies tāda ir zīdaiņu un vecu cil�vēku āda.

Pumpuri sāka sprāgt vaļā cits pēc cita. Pavasaris pārkrāsoja Zarus zaļus. Koks atkal bija atguvies pēc ziemas uzbrukuma un nopurināja no sevis pēdējās sniega paliekas.

Bet �oreiz kopā ar pavasari atmirdzēja arī mazs cerību stars. Iespaidī�gas pārmaiņas uzplauka arī Zaru iedzīvotāju apziņā. Tobija atgrie�anās, pierādījumi par nepatieso Plikadīdu un arī Lolnesu ģimenes apvaino��anu, Leo Blīsa atteik�anās no savas cīņas visas �īs ziņas apskrēja Koku vēja ātrumā. D�o Mit�a blēdīgās izdarības izraisīja sirdīs sa�utumu.

�ī revolūcija, kas tika nodēvēta par Agro Pavasari, vispirms sāka izpla�tīties me�cirtēju vidū.

Kad Norzs Āmens, galīgi sa�ļucis no kauna par to, ka nepamatoti bija apvainojis savu dēlu, gribēja viņu apskaut, Nils pakāpās soli atpakaļ.

Norzs stāvēja ar izstieptām rokām un skatījās uz savu dēlu. Tad viņ� ļāva lielajām rokām nokrist atpakaļ gar sāniem.

Viņa dēls nevēlējās piedot, un Norzs apzinājās, ka viņa rīcība nav piedodama.

-��� Es saprotu, tēvs sacīja. Es varu tevi saprast, dēls�

Tad viņ�, neveikli mēģinot noslēpt savu satraukumu, atkāpās un devās uz me�a pusi.

Netālu no �īs vietas lo�ņājo�o ķērpju klajumā viņ� satika kādu jaunu sievieti. Norzs viņu atpazina un aizgrieza galvu, lai viņa neredzētu tā sarkanās, saraudātās acis.

Jaunā sieviete skatījās uz viņu. Tā bija Maī Aseldora. Norzs zināja, ka �ī meitene ir izglābusi viņa dēla dzīvību.

-��� Būs vajadzīgs laiks, viņa sacīja. Bet viņ� atgriezīsies pie jums.

-����������� Paldies� jaunkundz� Norzs sacīja, nedaudz pagriezdamies uz viņas pusi.

-��� Esiet pacietīgs. Mēdz ta�u teikt, ka me�cirtēji ir pacietīgi.

-��� Me�cirtēji ir pacietīgi, atzina Norzs un stāvēja nekustēdamies.

Pēc tam viņ� klusi nomurmināja bārdā:

-��� Bet es esmu vecs�

Izdzirdējusi viņa vārdus, Maī piegāja un apskāva Norzu Āmenu. Viņam tik vien bija atlicis spēka, lai atzītu:

-��� Nodevējs patiesībā esmu es, jo es neticēju savam pa�a dēlam�

Un lielais me�cirtējs devās projām.

Nils un Maī ilgi stāvēja katrs savā klajuma pusē un skatījās viens uz otru.

Cie�i lūkojoties viens otram acīs, viņi izbaudīja �o attālumu daudzas garas minūtes, jo abi zināja, ka tajā brīdī, kad viņu rokas sastapsies, nekas un nekad vairs nespēs viņus �ķirt.

D�o Mit�a o�a bija tikpat laba kā zilajai mēslu mu�ai, un mēslus viņ� sajuta jau pa lielu gabalu. Mazumiņ� o�as reizēm ir noderīgāks par sma�dzeņu �ūnām un sirdi, kas pilda savas funkcijas.

Kad vairāki simti me�cirtēju ielenca krāteri un to ieņēma, viņi ar sa�utumu atklāja, ka Mit�a vairs tur nav jau kop� vakarvakara.

Tobijs steidzās uz gravu, kurā bija nometināti visi vecie Koka prāti. Bet visi ieslodzītie bija pazudu�i. Krāterī vairs nebija atrodams neviens pats sargs. Tobijs deva pavēli turpināt meklē�anu.

Viņ� izdzirdēja, ka tiek saukts viņa vārds.

Tie bija Mo un Milo Aseldori, kas rāpās laukā no krātera dzīlēm.

-����������� Tobij, viņi ir ieslodzīti tur lejā. Ir jāizgā� durvis. Iek�pusē ir dzirda�mas balsis.

Tobijs metās skriet uz naktsmītnēm un apstājās pie durvīm. Viņam blakus atradās Solkens kopā ar Torfu, Sānu un vēl da�iem citiem akro�bātiem. Tur bija arī �alams un kāds desmits citu Plikadīdu, kuri bija atguvu�i savas �aujamās caurulītes un vairs ne soli neatkāpās no sava Jaunā Koka. Tikai Eli�a bija devusies pie savas mātes.

Tobijs izņēma Solkenam no rokām cirvi un palūkojās uz durvīm. Varbūt �ie plānie dēļi bija viss, kas viņu �ķīra no vecākiem.

Tad viņ� pacēla cirvi un zvēla ar to pa durvīm. Durvis sadalījās divās daļās kā teātra priek�kars.

Aiz tām nekustīgi stāvēja visi ieslodzītie un drūmi lūkojās uz Tobiju un viņa draugiem. Viņu sejās neatspoguļojās ne prieks, ne atvieglojums. Lū Tanns, vecais kurpnieks, bija ietinies segā.

Zefs Klaraks un Vigo Tornets iznāca no ierindas.

-��� Mēs nezinājām, vai kāds te līdz mums atnāks.

-����������� Viņi ir dzīvi, Torfu kliedza pārējiem me�cirtējiem, kuri nāca uz viņu pusi.

Bet Zefs Klaraks papurināja galvu.

-��� Nē, visi nav dzīvi.

Cietumnieku pūlis pa�ķīrās, atbrīvojot eju.

Uz pēdējā matra�a pa�ā būdas dziļumā Tobijs ieraudzīja baltu audumu, kas klāja kādu gareniski noguldītu figūru.

Tobijs izlaida no rokas cirvi, kas nokrita uz koka grīdas. Tad viņ� devās uz priek�u starp izdēdēju�ajām, pelēkajām ēnām. Mo ar lāpu rokā viņam sekoja. Viņ� sajuta spēku, kas vienoja �os cietumniekus, vienu no tām īpa�ajām, neiznīdējamajām draudzībām, kas uzplaukst vien �ādas nometnes ēnā.

Tobijs piegāja pie gultas. Tad viņ� palūkojās atpakaļ, lai vēlreiz ieska�tītos visās acīs, kurās atblāzmojās gaisma no Mo lāpas.

Tobijs vieglītiņām pacēla balto autu.

Tas bija padomnieks Roldens.

-����������� Viņ� nomira �onakt, �agojoties noteica Lū Tanns. Roldens bija mans draugs.

-��� Es zinu, Tobijs atbildēja.

-��� Viņ� būtu gribējis vēl reizi redzēt savu Zaru.

-��� Es zinu, Tobijs atkārtoja.

Kāds maza auguma vīrelis balstīja Lū Tannu. Visu skatieni bija pie�vērsti Tobijam.

Vigo Tornets nobraucīja savu bārdu.

-����������� Mit�s aizveda sev līdzi tavus vecākus, mazais. Tev �is maita ir jāat�rod.

Tobiju Torneta teiktais nepārsteidza. Viņ� zināja, ka Mit�s nebūs ar mieru atteikties no Sima un Majas.

-����������� Es do�os kopā ar tevi, Vigo Tornets sacīja. Es to esmu parādā savam vecajam Roldenam.

-��� Es arī, aiz viņa muguras ierunājās Zefs.

-��� Es arī! iekliedzās vēl kāds.

-��� Es ari!

Mazo guļamtelpu piepildīja kaujas kliedzieni. �iem saucieniem pie�vienojās arī me�cirtēji, un visbeidzot savas noslēpumainās balsis pacēla arī Plikadīdas. Koks notrīsēja.

Vienīgi Lū Tanns vēl ilgi tupēja uz ceļiem Roldena gultas kājgalī un �ukstēja:

-��� Vecais zars, mans vecais zars�

Pirms do�anās projām no krātera Tobijs vēlreiz pārlaida skatienu �ai milzīgajai brūcei. Tā atgādināja pūķa alu. Klusībā viņ� sev vaicāja, vai Koks spēs atgūties no �ī ievainojuma. Kāda vēja brāzma ieskandināja lapu vēdekli virs viņu galvām. �ī �ūpuļdziesma nomierināja Tobija satraukto prātu.

Pūķis bija padzīts. Koks vēl joprojām turējās stāvus. Viņ� pat dzie�dāja.

Tad Tobijs ieraudzīja divus mazus augumus otrā krātera pusē tie�i virs bezdibeņa. Viens no viņiem �ūpojās, cen�oties noturēt līdzsvaru virs tuk�uma, otrs, vēl bērns, bija notupies aiz pirmā.

Tobijs atpazina Ilaiju un Mēness Seju.

Mēness Seja bija atradis māsu kādā mizas caurumā, sastingu�u no aukstuma.

Tagad viņ� ieraudzīja arī Tobiju un iedro�ino�i pamāja.

Viņ� paliks un parūpēsies par māsu.

Mazu sekundes simtdaļu Tobija acis sastapās ar Ilaijas acīm. Viņ� nolieca galvu un devās projām kopā ar saviem pavadoņiem.

Mēness Seja pavadīja vairākas stundas māsai aiz muguras. Viņa stāvēja kājās, sagumusi zem pa�pārmetumu nastas, lūkojoties bezdibenī. Ilaija liecās uz priek�u, spēlējoties ar līdzsvaru. Viņa gribēja mirt un jutās vainīga visos pasaules grēkos.

Mēness Seja sāka klusā balsī runāt un lēni viņai tuvoties. Pēc tam viņ� tai dungoja dziesmas ar aizvērtu muti. Visbeidzot viņ� vienkār�i klusēja.

Naksnīgais vēj� �ūpoja Ilaijas ķermeni. Krāteris jau kādu laiku bija pilnīgi tuk�s un pamests. Tagad viņi bija divi vien uz kraujas pie �ī milzu cauruma, ko nakts tumsa bija piepildījusi kā ezeru.

Kad Ilaija beidzot sabruka no noguruma, viņas ķermenis kādu mirkli �aubījās starp mizu un bez�dibeni. Bet tas palika te aug�ā, dzīvības pusē.

Mēness Seja pavilka māsu uz savu pusi un aizmiga pie viņas sāniem. Pa to laiku Agrā Pavasara revolūcija pārņēma Galotnes. Tobijam sekojo�o rindas auga acīm redzami. Koka ļau�u sirdīs

atgriezās cerība. Vīrie�i un sievietes iznāca no saviem mitekļiem, atgā�dinot dienas gaismas ap�ilbinātus ūpjus, un pievienojās �ai kustībai.

D�o Mit�s bija aizbēdzis. Bija sev jāiekniebj rokā, lai ticētu, ka tas nav sapnis.

-����������� Es ta�u jums teicu! Neviens nav pasargāts no labām ziņām, līks�moja kāds mazs vīrelis, mēģinot uzstīvēt sev mugurā savu glīto jaunības dienu uzvalku.

-����������� Tas patie�ām ir brīni�ķīgi, atkārtoja viņa sieva un no�ņaukājās. Tas ir brīni�ķīgi�

Citi naktīs devās laukā ar lāpām rokā. Beidzot visās malās pa zariem atkal skraidelēja bērni.

Tagad cilvēki nopietni paskatījās arī uz Koku. Viņiem bija atvēru�ās acis.

-����������� Vai nav jau par vēlu? da�i vaicāja, aplūkojot da�us retos pumpurus Galotnēs.

Bet viņu kaimiņi tos apsauca:

-��� Uzrotiet piedurknes, jūs nabadziņi! Nekad nav par vēlu.

�ie ļaudis, kuri pa�i bija kaldināju�i savu nelaimi, tagad atklāja jaunu misiju, kuras mērķis bija novērst postījumu sekas. Tagad tika aizbērti tuneļi. No pumpuriem tika kasīta nost sūna. Pat jaunie iemīlēju�ies pārī�i pārstāja skrāpēt mizā savus vārdus.

Jā, patie�ām neviens nav pasargāts no labām ziņām.

Tie iedzīvotāji, kas no aug�as bija devu�ies lejup, lai palīdzētu Tobi�jam, informēja viņu par D�o Mit�a bēg�anu. Ja varēja ticēt viņu lie�cībām, Mit�s ceļoja jā�us uz pēdējā kokgrau�a kopā ar nedaudziem pavadoņiem. Viņiem līdzi joprojām bija arī divi gūstekņi�

D�o Mit�s pa vienam vien bija pametis savus kvēlākos atbalstītājus. Da�i no viņiem noteikti bija iejuku�i pūlī, kas tagad sekoja Tobijam Lolnesam.

Bet Tobijs zināja, ka Mit�a bēg�ana nav nejau�ība. Viņam noteikti bija savs plāns. Galvenais, ka viņa rokās atradās pati labākā apmaiņas valūta profesors ar bereti un viņa sieva.

Vigo Tornets tagad visu laiku bija līdzās Tobijam. Viņ� ar neizsakāmu prieku bija uzņēmis ziņu, ka viņa krustdēls Plims ir izglābies un atradis patvērumu kādā mājā Zemajos Zaros. Vigo nudien bija atguvis sparu, kāds tam bija piemitis viņa jaunības pavasaros.

Kādu rītu pie pagrieziena uz jaunu zaru Tornets ieraudzīja divas mazas ve�iņas, kas ziņkārīgi aplūkoja garāmgājējus. Tās bija pavisam kaulainas un salīku�as vecenītes, kas balstījās uz spieķī�iem. Vigo pazi�ņoja Tobijam, ka ies abas iztaujāt.

Tobijs pa gabalu nolūkojās uz drosmīgā, elegantā bandīta Torneta izgājieniem, kur� vispirms pazemīgi pasveicināja ve�iņas. Bet tad Tobijs redzēja, ka viņ� spēji iebel� ar elkoni pa muguru pirmajai dāmai un ar t cļgalu uzdod tai pa sāniem. Tūdaļ Tornets sagrāba arī otru ve�iņu un ar dūri gāza tai pa zobiem. Uzmetis otro virsū pirmajai, viņ� sāka pa tām lokāt no vienas kājas uz otru.

Tobijs nebija pat pakustējies.

Piesteidzās da�i me�cirtēji, lai savaldītu Vigo. Abi upuri gulēja zemē u 11 brēca.

Tagad Tobijs pienāca tuvāk. Viņ� bija ve�iņas atpazinis.

Lieciet viņam mieru, viņ� teica me�cirtējiem. Tornetam ir savi iemesli.

Uz mizas, �allēs un plando�ās vecmāmiņu kleitās saģērbu�ies, vaidēja Limērs un Torns. Mit�a �au�alīgie palīgi bija pametu�i savu saimnieku un pārģērbu�ies, lai netiktu atpazīti un lai visi par viņiem aizmirstu.

�is ne�ēlīgais gājiens nebija padarījis Torneta sirdi vieglāku, jo viņ� domāja par Roldenu, kur� bija miris gūstā viņa acu priek�ā. Viņ� labi zināja, ka ne piedo�ana, ne atriebība draugu neatsauks.

Atstājot viņus turpat zemē, Tornets pasvieda vīrie�iem viņu zobu atliekas, kas bija tam sabiru�as kabatā.

Pēc da�ām nedēļām netālu no Galotnēm Tobijs iekārtoja apmetni uz kāda gluda zara, ko apņēma pūkām klātas jaunās lapas.

Tobija prāts nebija mierīgs. Kopā ar vairākiem desmitiem vīru viņ� bija sekojis Mit�a pēdām līdz pat �ai vietai. Bet te Mit�a pēdas beidzās. Tobijam nebija ne mazākās nojausmas, kurā virzienā būtu jādodas, lai viņu atrastu. Beidzot viņ� bija nolēmis, sākot ar rītdienu, doties atkal lejup uz Ziemeļu Zaru pusi.

Nometne pamazām laidās miegā. Vietām nakts tumsā uz gludās mizas spīguļoja mazi ugunskuri. Varēja dzirdēt da�as Plikadīdu balsis, kuras dziedāja viņu sve�ādās dziesmas.

Tobijs mēģināja iemigt, bet nespēja beigt domāt par saviem vecākiem. Atcerēties viņu balsis. Balsis, kas palīdzēja viņam atmosties no sliktiem sapņiem naktīs, kad viņ� bija mazs. Toreiz pietika ar to, ka viņi teica "tas viss ir pāri" un noskūpstīja zēna pieri, lai atsauktu Tobiju dzīvē.

Tagad zēna skatiens meklēja zvaigznes virs galvas. Bija pagājis tik ilgs laiks, kop� viņ� nebija uzkāpis līdz Galotnēm.

�ī bija bezmēness nakts. Glu�i kā tā pirmā nakts toreiz, kad sākās viņa bēgļa gaitas. Kad Mēness neskatās, zvaigznes dejo. Viņ� ievilka plau�ās Galotņu sauso gaisu gaisu, kas bija daļa no debesīm un ko viņ� bija elpojis bērnībā.

-��� Skaisti, vai ne?

Tobijs juta, kā sirds krūtīs salecas. Viņ� apvēlās uz sāniem un atradās degunu pret degunu ar Eli�u.

-��� Ko tu te dari?

Eli�a pat nepapūlējās atbildēt uz �o muļķīgo jautājumu.

-����������� Es tev teicu, lai tu paliec Zemajos Zaros, Tobijs vārgi mēģināja uzstāt.

Viņa iebelza Tobijam ar plecu un palika guļam uz muguras viņam blakus.

Viņu rokas saskārās visā garumā no pleca līdz pirkstu galiem.

-��� Es vairs negribu gaidīt, pēc ilgas klusē�anas viņa beidzot teica.

Blakus viņiem nosprak�ķēja uguns.

Eli�a bija mazliet noreibu�i no dzidrā gaisa. Gulēdama ar vaļēju muti un atvērtām acīm, viņa sajuta savus pirkstus saskaramies ar Tobija pirkstiem.

Vispatīkamākais bija tas, ka viņu ādai nebija vienāda temperatūra. Viņi pat juta savu sirdi sitamies pret otra roku.

Tobijs neuzdro�inājās pat pakustēties. Viņ� klusībā sev vaicāja, vai maz spēs pie tā pierast. Viena pati Eli�as balss skaņa spēja viņu apdulli�nāt, viena viņas rokas locītavas kustība apgrieza visu viņā otrādi.

-��� Es arī, viņ� piepe�i sacīja.

-��� Es arī, viņa strauji atbildēja.

Kādu brīdi viņi vairs nesacīja neko. Uz viņiem vairs neiedarbojās pat gaisa spiediens. Tāpat nekustīgi guļot, abi starp lapām ieraudzīja atmir�dzam zvaigznes.

-��� Tas ir traki, Eli�a teica.

Nebija cita vārda, kas spētu izteikt visu �o maigumu.

Ilgu laiku pēc tam kādu nakti viņa Tobijam pastiepa kādu priek�metu.

-��� Ņem.

Tobijs izstiepa roku, lai to paņemtu.

-��� To atrada uz ceļa.

>

Viņa ielika Tobijam rokā mīkstu apaļas formas priek�metu, ko viņ� atpazina par spīti tumsai. Tā bija Sima Lolnesa berete.

-��� Viņ� būs to pazaudējis pa ceļam, Eli�a sacīja.

Tobijs klusi iesmējās.

-��� Pazaudējis? Mans tēvs? Drīzāk viņ� pazaudētu savu galvu�

Varēja dzirdēt, kā viņ� ņurca bereti rokās. Tad Tobijs piecēlās un piegāja tuvāk ugunij. No kādas vīles viņ� bija izvilcis saritinātu papīra gabaliņu. Gruzdo�as pagales gaismā viņ� to atlocīja.

"Virziens Galotņu Ligzda. Mums iet labi� Mēs�"

Tobijs sa�ņaudza papīriņu plaukstā. Sims nebija varējis pabeigt rakstīt �o zīmīti.

Eli�a palūkojās uz Tobiju. Viņ� jau atradās tālu projām.

Tobijs tumsā izslējās un ar vienu vienīgu vārdu, kas no viena uguns�kura traucās uz nākamo, uzcēla visu nometni.

D�o Mit�s bija nocietinājies Dienvidu olā.

Pārējā Ligzda izskatījās pamesta. Tobijs un viņa draugi padzina kādu milzīgu zirnekli, kas tajā bija paspējis iekārtoties. Ola tika ielenkta pāris mirkļu laikā.

Pēc izlūku stāstītā, olas �aulas iek�pusē neatradās vairāk par �etriem cilvēkiem. D�o Mit�s bija paturējis vienu vienīgu kareivi Sima un Majas apsargā�anai.

Tobijam, glu�i pretēji, visapkārt bija neskaitāmi sabiedrotie, bet viņ� apzinājās, ka pietiek ar vienu Majai pie kakla pieliktu dunci, lai spēks būtu ļaundaru pusē. �ajā gadījumā cīnītāju daudzums nebija noteico�ais.

Pirmais uz aug�ējā tiltiņa parādījās Tīģeris.

Viņ� turēja sev priek�ā Maju kā dzīvu vairogu.

Tobijs skatījās uz savu māti. Sieviete turējās taisni, seja viņai bija mierīga, un viņa lūkojās uz pūli sev visapkārt. Sastapusi Tobija ska�tienu, viņa mazliet pacēla aug�up zodu, un sejā atspoguļojās prieks un lepnums.

Majas drosmīgā izturē�anās �ī nekrietneļa nagos tā iespaidoja Tobiju, ka viņam nācās krietni saņemties, lai atbildētu uz smaidu. Viņam būtu paticis, ja �ajā brīdī blakus atrastos Eli�a. Kur gan viņa bija nozudusi?

Tobijs panāca soli uz priek�u un gaidīja, ko sacīs Tīģeris. Debesīs bija sāku�i savilkties draudīgi mākoņi.

-����������� Mēs nogalināsim viņus abus! kliedza Tīģeris. Mēs viņus nogali�nāsim pie pirmās pret mums vērstās kustības!

Tobijs nodrebēja.

-��� Jūsu noteikumi? izsaucās Vigo Tornets.

-���� D�o Mit�s jums tūdaļ tos paziņos�

Tīģeris iegrūda Maju atpakaļ olā, un viņi nozuda skatienam.

Eli�a bija nomaldījusies pūlī. Iztālēm viņa bija dzirdējusi Tīģera drau�dus. Majas Lolnesas skaistums bija meiteni spēcīgi iespaidojis.

Piepe�i sev uz pleca viņa sajuta kādu roku. Eli�a tikai ar lielām grūtī�bām atpazina vīru ar iekritu�ajām acīm, kas viņu sveicināja.

-��� Tupeni?

Tupenis jau grasījās ietupties reveransā, bet Eli�a piesteidzās klāt, lai viņu cie�i apskautu.

�agodamies no satraukuma, viņ� izdvesa:

-���� Re�at, e� tiku �auri �feikā, fai ne?

-���� Jā, Tupeni.

Viņ� bija nokautrējies un neuzdrīkstējās aplikt Eli�ai rokas, tāpēc turēja tās nostieptas gar sāniem, it kā Eli�a būtu slima vai netīra. Viņa bija uzlikusi zodu Tupenim uz pleca.

Tajā brīdī viņai parādījās kāda vīzija, kas liedza Eli�ai sadzirdēt visu, ko viņai straumēm klārēja Tupenis. Eli�a samiedza acis. Drūmajās, negaisu vēsto�a�jās debesīs viņa bija ieraudzījusi kādu zibsni.

Tādu kā mazu dzirksteli.

Viņa nogaidīja da�as sekundes un atkal ieraudzīja mazo saules uzzibsnījumu. Viņa nebija to nosapņojusi.

Es tūdaļ atgriezī�os, viņa sacīja Tupenim.

Viegli atstūmusi vīreli, Eli�a �ķērsoja pūli, lai uzmeklētu Tobiju. Noklausījies Eli�as sacīto, zēns �igli palūkojās debesīs. Viņa seja apskaid�rojās.

Tagad Eli�a noskatījās, kā Tobijs attālinās. Vai viņa bija rīkojusies pareizi, izklāstīdama tam savu ideju?

Pēc da�ām minūtēm viņa ieraudzīja Tobiju, kur� parādījās olas, kas atradās aiz viņu mugurām, smailē. Viņ� piecēlās, kādu mirkli tā stāvēja un dziļi elpoja. Neviens, izņemot Eli�u, nebija viņu ievērojis.

Viņ� izpleta rokas un spēra soli tuk�umā. Eli�a uz mirkli aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atdarīja, Tobijs soļoja uz priek�u pa debesīm.

Lēni likdams soli pēc soļa, joprojām turēdams rokas izplestas, viņ� virzījās uz Dienvidu olas pusi. Vēj� bija pierimis. Mazs mākonis lēni izauga viņam aiz muguras un aizklāja pēdējo zilo debesu laukumiņu.

Kāds zirneklis bija nostiepis savu neredzamo pavedienu starp abām olām. Kāds saules atspulgs bija to darījis zināmu Eli�ai. Gar� pavediens, kas savienoja abu Tornu virsotnes. �is bija vienīgais veids, kā negaidīti pārsteigt ķīlnieku saņēmējus.

Lejā visi gaidīja D�o Mit�a prasības, un visu skatieni bija piekalti olas ieejai. Neviens neredzēja ekvilibristu, kur� soļoja debesīs.

Tobijs mazpamazām virzījās uz priek�u. Viņa kāja glu�i neizskaid�rojamā veidā atrada pareizo pozīciju uz virves. Viņ� nedomāja par tuk�umu, virs kura pastaigājās. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņu kāds vadītu.

Pūlim spēji sakustoties, Eli�a nodomāja, ka viņi ir ieraudzīju�i Tobiju.

Bet tas bija D�o Mit�s.

Viņ� bija iznācis no olas. Viņa galva nepavisam neatgādināja nupat iz�ķīlu�os putnēnu. Nē, �ajā brīdī viņ� vairāk nekā jelkad atgādināja lielu, smaido�u klimpu.

Mit�s turēja aiz apkakles profesoru Lolnesu. Otrā rokā viņam bija liels arbalets ar �etrām bultām. Pūļa klātbūtne viņam sagādāja neizsakāmu prieku. Viņ� zināja, ka �obrīd tur visus �os ļaudis savā pavadā. Viņ� to izjuta kā pilnīgi necerētu laimi.

Vēl pēdējo reizi mū�ā viņ� izdarīs kaut ko riebīgu. Mit�s cerēja �oreiz pārspēt pats sevi. Klusībā viņ� sev nosolījās nekādā ziņā nepalaist garām iespēju realizēt savu sagatavoto �au�alīgo noziegumu. Tas būs viņa lie�lākais meistardarbs. Tas būs vēl kas labāks par EL Blīsa slepkavību, uz kuras pamata viņ� bija uzcēlis savu impēriju. Toreiz viņam pietika ar to, ka bija apsūdzējis nodarījumā Plikadīdas, pats uzdodamies par Koka aizstāvi pret �iem draudiem.

Tagad viņa nodoms bija paveikt kaut ko krietni pārāku mēdz ta�u būt gadījumi, kurus nedrīkst neizmantot.

Brīdī, kad viņ� grasījās uzsākt savu �antā�u, kāds no pirmajām pūļa rindām iznāca visiem priek�ā.

D�o Mit�s norūcās un pacēla vienu smago plakstu. Kur� uzdrīk�stējās?

Eli�a pastiepās pirkstgalos, lai saprastu, kas notiek. Kāds vīrietis devās tie�i pie Mit�a.

Publikā atskanēja pārsteiguma saucieni, kad viņi atpazina Leo Blīsu.

Leo nosvērtā solī devās pie sava tēva slepkavas.

Viņ� neizskatījās vājprāta pārņemts. Neizskatījās arī, ka viņ� grasītos mirt. Pirmo reizi viņa sejā atspoguļojās tāda kā prieka atblāzma.

Tagad viņ� vairs necīnīsies pret rēgiem. Nē, vienīgais ienaidnieks stāvēja viņa priek�ā.

Pēc da�iem soļiem sākās īsta asinspirts. D�o Mit�s uzvilka savu arbaletu un neveikli notēmēja. Viena bulta ieurbās Leo kājā.

Jaunais Blīss neapstājās. Viņ� turpināja soļot uz priek�u.

Otrā bulta ieurbās viņa aug�ējā rokas muskulī.

Eli�a kliedza no visa spēka. Bet pūļa troksnis bija skaļāks par viņas balsi. Viņa cīnījās, lai izrautos no pirmajām rindām.

Leo Blīsa solis nekļuva lēnāks. Viņ� saņēma tre�o bultu labajā sānā.

D�o Mit�s no dusmām piepūtās. Milzīgas sviedru piles, katra prāvas tarakāna olas lielumā, ritēja viņam pa muguru.

Pie ieejas olā parādījās arī Tīģeris, kur� nokliedza:

Leo Blīs, met prom savus iero�us!

Leo viņam paklausīja. Viņ� ar lēnu kustību izvilka sev uz muguras nostiprinātos bumerangus un aizmeta vienu uz vienu pusi, otru uz otru.

Tagad apstājies! Tīģeris kliedza. Bet Leo turpināja soļot uz priek�u.

Mit�s nosvieda zemē Simu Lolnesu. Pagājis soli uz priek�u, viņ� iz�āva savu pēdējo bultu. �oreiz Leo Blīss īsu brīdi apstājās un cīnījās pēc elpas. Viņa kreisā kāja saļodzījās. Visi domāja, ka tagad viņ� sabruks ejas vidū, bet tas nebija kritiens. Tas bija solis. Solis pretī cilvēkam, kur� bija izpostījis viņa dzīvi un padarījis viņu par necilvēcīgu briesmoni. D�o Mit�s aizsvieda arbaletu. Tagad viņa rokas bija tuk�as. Un viņ� sāka lēni atkāpties.

Piepe�i viņa mutes kaktiņā no jauna parādījās izsmēķa gals. Mit�s smaidīja.

Viņ� piepe�i bija atcerējies, ka viņa rīcībā ir vēl kāds ierocis - pēdējais, universālais ierocis, kas apstādinātu Leo Blīsu. Un Mit�s, piegājis pie zemē gulo�ā Sima Lolnesa, uzlika kāju viņam uz galvas. Tagad viņ� atkal smaidīja savu mīksto, siekalaino glieme�a smaidu. Cigāra gals izslīdēja un pielipa viņam pie zoda. Leo Blīss sastinga uz vietas.

Viena neliela kustība, un Mit�s sa�ķaidīs profesora galvu.

Eli�a bija pārstājusi satraukumā rosīties. Tagad viņa stāvēja un skatījās tāpat kā visi pārējie. Sāka līt. Visā Ligzdā valdīja �au�alīgs klusums.

�o klusumu pār�ķēla rotējo�a svilpiena skaņa.

Vienā sekundes tūksto�daļā notikumi mainīja gaitu.

Leo bumerangi, kurus viņ� bija nevērīgi izsviedis, vienlaikus parādījās gan labajā, gan kreisajā pusē. Tie bija aplidoju�i pilnu apli ap olu un tad bez mazākā trok�ņa ieurbās D�o Mit�a galvaskausā.

Viņa acis pāris rei�u apgriezās savās orbītās. Tad viņa mute sa�ķiebās, un Mit�s saguma uz tiltiņa blakus Simam kā liela mēslu �upa.

Ar smaidu uz lūpām zemē sabruka arī Leo.

�ī skata pārbiedēts, Tīģeris nozuda olā. Viņ� sagrāba un piespieda sev klāt Maju. Tad viņ� atvēzēja harpūnu. Viņi bija divi vien pa�ā olas vidū. Durvīs parādījās Sims, no visa spēka kliegdams:

Maja!

Viņa savukārt kliedza vīra vārdu un sajuta sev kaklā urbjamies har�pūnas smaili.

Sims neuzdro�inājās kustēties.

Kliedziens.

No debesīm novēlusies ēna.

Olā bija dzirdama skaņa, kāda rodas, saspie�ot augli.

Maja sajuta, kā ierocis noslīd lejup gar viņas ādu, un redzēja, kā Tīģe�ris sastingst, pirms noveļas gar zemi.

Pa �auro atveri olas smailē Tobijs bija meties lejup. Viņ� bija uzlēcis tie�i virsū uzbrucējam, sadrupinot tā ribas. Zemē gulo�ais Tīģeris vairs neelpoja.

Maja, visa trīcot, steidzās apskaut dēlu. Tobija galva bija atsitusies pret zemi. Piesteidzās arī Sims.

Sims un Maja vienlaikus noliecās pār nekustīgi guļo�o Tobiju.

Maja kaut ko sacīja viņam pie auss. Tad Tobijs atvēra acis.

Viņ� skatījās uz saviem vecākiem, un viņa lūpas kustējās.

-��� Jūs esat skaisti.

Sims, pārlieku satraukts, spēja izdvest vienīgi viņa vārdu:

-��� Tobij.

Gulēdams uz grīdas, Tobijs atpleta rokas. Sims un Maja cie�i piespie�dās viņam.

Eli�a lietū bija nometusies zemē un ilgi turēja Leo Blīsa galvu. Viņ� vēl bija pie samaņas un pēdējiem spēkiem viņai uzsmaidīja.

-��� Tas ir beidzies, viņ� mēģināja izrunāt. Tas ir beidzies.

Eli�a uzlika roku viņa lūpām.

-����������� Mēs dabūsim tevi uz kājām. Mana māte prot izārstēt visu. Tu dzī�vosi, Leo. Tavs tēvs gribētu, lai tu dzīvo. Tu esi tikai zaudējis laiku. Dzīve sāksies tagad, Leo. Tā sākas�

Leo acu skatiens aizmiglojās, un viņ� vairs nejuta savus ievainojumus. Varbūt tas bija sākums. Lietus izmērcēja viņa drēbes.

Eli�a ar pirkstu galiem glāstīja Leo matus.

-��� Mana mazā māsa, viņam izdevās izteikt.

Tiklīdz Leo Blīss bija aiznests, lai viņu aprūpētu, Eli�a steidzās pie Tobija. Kad viņa slapjiem matiem un lietū izmirku�u seju iesteidzās olā, viņa ieraudzīja draugu kopā ar tā vecākiem.

Maja meiteni tūdaļ atpazina un pasauca, pastiepjot viņai pretī rokas.

�ī nebija atkalredzē�anās, jo �ī bija pirmā reize, kad viņas satikās.

Sims un Maja atstāja Tobiju kopā ar Eli�u olā, kuru pieskandēja lietus pilienu pieskārieni.

Brīdī, kad viņ� �ķērsoja slieksni, Sims vēl pameta pēdējo skatienu uz nekustīgi gulo�o, izdzisu�o Tīģera ķermeni. Tad viņi izgāja laukā.

-����������� Dzīve ir tik savāda, Sims sacīja Majai, uzklādams sievai uz pleciem melnu apmetni. Leo Blīss nogalināja sava tēva slepkavu D�o Mit�u�

Maja saņēma vīra roku. Tā bija viņa, kas pabeidza Sima sakāmo:

-��� Un Tobijs nogalināja Tīģeri Nino Alamalas slepkavu.

�ajā acumirklī viņas atmiņā no jauna uzzibsnīja tālā nakts, kad Sims bija viņai atnesis zilajos autiņos ietīto Tobiju.

-����������� Viņa tēvs ir nogalināts ieslodzījumā, Sims sacīja, sniegdams bērnu Majai.

Viņam vairs neviena nav�

Maja bija piespiedusi mazuli pie sirds un glāstīja tā matus.

-��� Kā viņu sauc? Sims atbildēja:

-����������� Viņu sauca Tobijs Alamala. Bet mēs vairs nedrīkstam saukt viņu �ajā vārdā.

-����������� Tad mēs sauksim viņu par Tobiju Lol�nesu, no�ukstēja Maja.

Reiz bija kāda vasara un kāda ziema. Tas bija gads numur 1.

Dzīve sākās no jauna.

Par Galotņu Ligzdu visi aizmirsa.

Nākamajā pavasarī tajā iekārtojās kāda pūce. Krēslā viņas ūjinā�ana bija dzirdama līdz pat Zemajiem Zariem.

Pūce izdēja piecas olas un izaudzināja mazuļus.

Gāja gadi. Ligzdā turpināja apmesties jaunas pūces.

Kādu dienu viens no �iem putniem ieraudzīja vīru ar bereti. Pūce nekustējās. Viņa sargāja savus mazuļus, kuri snauda zem tās spārniem. Brī�iem kāda izspūrusi galva izlīda starp viņas spalvām, bet pūce to pastūma atpakaļ, neizlaizdama no acīm sve�inieku.

Viņ� neizskatījās bīstams. Ar grūtībām viņ� uztrausās uz stāvā zara, kas atradās virs ligzdas.

-������� Opsā! viņ� aizelsies sacīja, kad beidzot bija uzrausies pietiekami augstu.

Viņ� palocīja galvu sveicienā pret pūci un noņēma no galvas bereti.

Viņam pievienojās kāds cits jauns vīrietis. Tas bija Tobijs.

Abi iekārtojās uz zara, apsē�oties blakus.

-������� Mēs viņus iztraucējām, sacīja Sims Lolness, pamādams uz pūces pusi, kas gulēja lejā zem viņiem.

Bet Tobijs raudzījās citur. Viņa acis raudzījās kaut kur tālēs, kur vaja�dzēja atrasties pļavai.

-��� �ķiet, ka viņ� atrodas tur� Sims bilda.

-��� Jā, I�a Lī rūpējas par viņu kā par savu pa�as dēlu.

-��� Viņa pazīst visas zāles.

-��� Viņa jau ir gandrīz to izārstējusi.

-��� Nabaga Leo, Sims nopūtās.

-������� Viņam ir labāk. Runā, ka viena meitene, kuru es pazīstu, vienmēr ir kopā ar viņu�

Sims pasmaidīja. Meitene� Nujā, tās bija labākās zāles pasaulē. Viņ� uzlika bereti atpakaļ galvā.

-��� Viņu sauc Ilaija, Tobijs turpināja.

Sims pagriezās pret dēlu un ilgi viņā lūkojās, gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvās�

-��� Tu gribēji kaut ko teikt, tēt, Tobijs uz labu laimi ierunājās.

Sims savā prātā drud�aini meklēja kādu teikumu tā vietā, ko nupat bija gribējis sacīt.

-��� Nē� Hmmm� Taureņu mednieks arī laikam palika tur.

Tobijs piekrīto�i pamāja.

Arbains� Vairākus mēne�us viņ� bija sekojis pa pēdām Leo izsūtīta�jiem vīriem, kuriem bija uzdots nodedzināt pļavu. Tā nu viņ� nolaidās lejup pa stumbru, �ķērsoja saknes un gāja cauri zālei, paveicot to ceļo�jumu, kuru nebija uzdrīkstējies uzsākt pirms daudziem gadiem un kur� bija maksājis viņa drauga El Blīsa dzīvību.

Pabeidzis savu misiju, Arbains palika pļavā, apmetoties netālu no I�as.

-������� Un tas vecais, trakais dzejnieks, kuram tu izstāstīji visu savu dzīvi, dēls?

-������� Pols Kolīns? smaidīdams pārvaicāja Tobijs. Viņ� atsāka rakstīt. Viņ� gandrīz ir pabeidzis.

-������� Jaunībā es biju iesaucis Kolīnu par "sienāzi", kuram ausis atrodas priek�kājās, jo viņ� pierakstīja visu, ko vien dzirdēja.

Jā, toreiz, pirms daudziem gadiem, profesors patie�ām bija atklājis, ka sienā�u ausis atrodas, apslēptas viņu priek�kāju ceļgalos.

Tobijs no zara, uz kura viņi atradās, noslīdēja zaru zemāk un strauji nolaidās pa to lejā.

Sims palika viens. Viņ� pacēla bereti, lai pakasītu galvu zem tās. Jau atkal viņ� nebija pateicis Tobijam to, ko bija gribējis izstāstīt.

Profesors nopūtās. Pūce vairs nepievērsa viņam uzmanību. Galotnēs iegriezās viegla vēja pūsma.

Vēlreiz parādījās Tobijs.

Viņam pie rokas turējās trausla un eleganta dāma. Sims Lolness pie�cēlās un palīdzēja viņai iekārtoties uz zara.

-��� Tev nu gan nevajadzēja rāpties aug�ā, Maja.

Viņa papliķēja viņam pa roku.

-��� Varbūt tev pa�am nevajadzētu tēlot jaunekli, profesor?

No �iem augstumiem viņa pavērās visapkārt.

-��� Kokam klājas labāk, viņa konstatēja.

Tā bija taisnība, ka Koks bija atdzīvojies. Ķērpju me�s pamazām atkā�pās. Āmenu un Aseldoru ģimenes to apsaimniekoja kopā.

Krāteris tagad bija kā rēta, kuru lēnītiņām pārklāja jauna miza. Jā, dzīvība bija guvusi virsroku.

Neviens nezināja to, ka tur, se�u pēdu dziļumā zem mizas, atradās Koka Akmens. Tobijs bija to atstājis krātera dzīlēs, un koksne gadu gaitā to pamazām nobēdzināja alkatības pārņemto cilvēku acīm.

-����������� Koks ir dzīvs, Sims sacīja. Beidzot viņi man ir noticēju�i. Jau labu laiku neviens man nav prasījis atklāt Balainas noslēpumu�

Starp citu viņam nekas nebūtu bijis pretī uzzināt, par ko būtu varē�jusi pārtapt tā kustīgā rotaļlietiņa, ar kuru viss bija sācies.

-��� Saki man, Tobij�

Sims pagriezās. Tobijs atkal bija pazudis.

Tagad Maja un Sims aplūkoja Galotnes slīpi krīto�ajā vakara gaismā.

Katrs zars galā sazarojās līdz bezgalībai, veidojot klājus, pa kuriem gribējās pastaigāties lieliem soļiem.

Mēness lēca, un saule vēl nebija norietējusi. Tas radīja savādu gaismu.

-��� Tu ar viņu runāji? Maja jautāja.

- Nē.

-��� Tu jau gadiem gatavojies viņam to izstāstīt. Maja pasmaidīja.

-��� Es nezinu, Sims sacīja. Es nezinu, kā�

-����������� Viņam noteikti ir zināms stāsts par Nino un Tesu Alamalām. Tev tikai jāaprunājas ar viņu. Viņam ir tiesības uzzināt savu īsto vecāku vārdus�

Tobijs klausījās. Viņ� atradās tie�i viņiem aiz muguras. Tobijs nebija gribējis noklausīties viņu sarunu, bet, lēni kāpjot aug�up pa zaru, viņ� visu bija dzirdējis.

Kāds, kas atradās viņam uz muguras, ar rokām bija apķēries ap kaklu, �ukstēja:

-��� Tagad tu zini, manu Tobij. Tas ir tas, ko tu vēlējies�

Divas senas atmiņas spēji caurstrāvoja viņa prātu.

Ziema, kuru viņ� bija pavadījis alā pie ezera. Glezno�ana, �ī nodarbe, kurai pateicoties viņ� noslēpumainā kārtā to visu bija izturējis.

Un tad �is gājiens pa virvi no olas uz olu tajā dienā, kad nogalināja D�o Mit�u� Iet pa virvi� Viņ� atcerējās savu sajūtu. Sajūtu, ka viņ� nav viens.

Gleznotājs un virves dejotāja. Nino un Tesa.

Viņa vecāki.

Nekad, nekad viņi nebija Tobiju pametu�i.

Kad Tobijs pēc da�iem mirkļiem un mazliet apsārtu�ām acīm atgrie�zās pie Sima un Majas, viņ� nesa uz muguras kādu jaunu sievieti.

Neteiksim, ka viņa bija skaista. Viņa bija daudz vairāk nekā skaista. Viņas mati bija savīti gredzenos abās pusēs galvai.

Sims un Maja pavirzījās, lai atbrīvotu viņiem vietu. Tobijs smagi elpoja. Viņa spēki bija gandrīz galā.

-��� Opsā! viņ� smiedamies sacīja.

-��� Viņa ta�u nav nemaz tik smaga, Maja sacīja.

-��� Nē, viņa ne, Tobijs iesaucās. Bet tā otra�

Eli�ai rokās bija mazītiņ� bērniņ�.

Pols Kolīns,

Zemie Zari, 6. gada Ziemassvētkos

z

PIRMĀ DAĻA 7

1.� Apcirstie spārni 9

2.� Skaistule un ēna 24

3.� Pārnāku�ais 35

4.�� Starp divām pasaulēm 48

5.� Viens pats 60

6.�� Seldoru garnizons 71

7.�� Zemie Zari 84

8.� Vakarskola 95

9.�� Me�cirtējs numur 505 108

10.� Viesis 121

11.� Mazā brīvības mūzika 135

12.� Klusējo�ais akrobāts 148

13.� Ve�uks ar pankūku uz galvas 159

14.� Es atgrie�os 174

OTRĀ DAĻA 183

15.� Nodevība 185

16.� Līgava zaļajā kleitā 195

17.� Pēdējais Plikadīda 209

18.� Bēgle 222

19.� Taurenis 234

20.� Tīģera nagos 249

21.�� Ekvinokcijas bēgļi 263

22.�� Uz Zemajiem Zariem 275

23.�� Duelis mēness gaismā 287

24.�� Mēmā vārdi 297

25.�� Agrais pavasaris 308

26.�� Uz virves 320

27.�� Pārējais 328

TIMOTEJS DEFOMBELS ir dzimis 1973. gadā. Viņ� mācī�jis fran�u literatūru Francijā un Vjetnamā līdz brīdim, kad pievērsās teātrim. 1990. gadā viņ� nodibināja teātra trupu, kam pats rakstīja lugas, kuras pats arī iestudēja. Kop� tā laika viņ� turpina rakstīt teātra scenārijus. Defombela luga Bāka, kuru viņ� sarakstīja 18 gadu vecumā, ir tikusi izrādīta vai�rākos Francijas teātros, kā arī tulkota un iestudēta daudzās ārvalstīs. Tobijs Lolness ir pirmais autora romāns.

FRANSUĀ PLASS ir dzimis 1957. gadā. Vizuālo mākslu viņ� ir apguvis Parīzes Estienne skolā un pirmās ilustrācijas zīmējis Gallimard Jeunesse izdevniecībai. Viņ� ir ne vien daudzu grāmatu ilustrāciju autors, bet arī atzīts fantastiskās literatūras rakstnieks, kura darbus izdevu�as izdevniecības Kasterman un Gallimard Jeunesse. Viņa zīmējumi ir ilustrē�ju�i atzītu rakstnieku ievērojamākos darbus.

Timotejs Defombels TOBIJS LOLNESS

ELI�AS ACIS

Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. V-678. Azs "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010.

[1] fran�u valodā "koka purns" ir idiomātisks izteiciens, kas apzīmē paģiras. (Tulk. piez.)