Dzordzs R. R. Martins

Deja ar pūķiem. Dziesma par ledu un uguni. Piektā grāmata. pirmā daļa

maniem cienītājiem Lodey, Trebla, Stego, Pod, Caress, Yags, X-Ray un Mr. X, Kate, Chataya, Mormont, Mich, Jamie, Vanessa, Ro, ari Stubby, Louise, Agravaine, Wert, Malt, Jo, Mouse, Telisiane, Rlackfyre, Bronn Stone, Coyotes Daughter un citiem trakajiem un me�onēm no "Brālības bez karogiem"

maniem interneta vietnes burvjiem Elio un Linda, Rietmalas valdniekiem, Winter un Fabio no WIC, kā ari Gibbs no Pūķakmens, kas to visu aizsāka

vīriem un sievām no A�ai Spānijā, kuri mums dziedāja par lāci un skaistuli, kā arī teiksmainajiem cienītājiem no Itālijas, kuri cēla galdā tik daudz vīna, maniem lasītājiem Somijā, Vācijā, Brazīlijā, Portugālē, Francijā, Nīderlandē un citās tālajās zemēs, kur �ī deja tiek gaidīta

visiem maniem draugiem un cienītājiem, ar kuriem vēl neesmu ticies

paldies par pacietību

Kartes sastādījis D�eimss Sinklērs

.

Es zinu, ka ir pagājis tāds laiciņ�, kop� izdotas iepriek�ējās grāmatas, tāpēc nebūs par ļaunu �o to atgādināt.

Jūs turat rokās sāgas "Dziesma par ledu un uguni" piekto grāmatu. Ceturtā bija "Vārnu dzīres", tomēr jāteic, ka �ī grāmata tie�i neseko ie�priek�ējai. Drīzāk tās notikumi risinās paralēli.

Gan "Dejā ar pūķiem", gan "Vārnu dzīrēs" aprakstītie piedzīvojumi norisinās tūdaļ pēc tā, kas noticis "Zobenu vētrā". "Vārnu dzīres" galve�nokārt atspoguļoja notikumus Karaļa ostā un tās tuvumā, Dzelzs salās un Dornē, savukārt "Deja ar pūķiem" mūs aizved uz Melno pili pie Mūra un arī aiz tā, pāri �aurajai jūrai uz Pentosu un Vergu līci, kā arī stāsta par Tīrionu Lanisteru, D�onu Sniegu, Dinerīsu Tārgārjenu un citiem varoņiem, kurus nesastapāt iepriek�ējā grāmatā. �īs paralēlās grāmatas ir no�ķirtas ģeogrāfiski, nevis hronoloģiski.

Tomēr līdz zināmai robe�ai.

"Deja ar pūķiem" ir apjomīgāka nekā "Vārnu dzīres" un aptver pla��āku laika periodu. Kad pamanīsiet, ka grāmatā atkal parādās varoņi no iepriek�ējās, tas nozīmēs, ka stāstījums turpinās jau pēc "Vārnu dzīrēs" aprakstītā laikposma un abas notikumu plūsmas atkal ir savienoju�ās.

�atkal.

Pēc tam nāks "Ziemas vēji", kuros visi varoņi, cerams, drebināsies kopā.

D�ord�s R. R. Mārtiņ�, 2011. gada aprīlī

Nakts pretīgi smirdēja pēc cilvēka.

Vārgs apstājās zem koka un paostīja gaisu, tā pelēkbrūno ka�oku izraibināja ēnas. Vēj� prie�u smar�ā nesa lapsas, zaķa, roņa, brie�a un pat vilka smaku, ta�u pāri visam oda pēc cilvēka.

Vārgs zināja, ka arī tās pārējās smakas varēja nākt no cilvēka tas bija vecu, appelēju�u ādu smārds, ko gandrīz nomāca dūmu, asiņu un puvuma smirdoņa. Vienīgi cilvēks mēdza nodīrāt citus zvērus un valkāt to ādu un matus.

Vārgi nebaidījās no cilvēkiem tā kā vilki. Naids un bads rāva vēderu krampī, tāpēc tas gari nogaudojās, saukdams savu vienacaino brāli un mazo viltīgo mā�eli, bet tad aizjoņoja pa me�u. Bara biedri sekoja pa pē�dām smaku bija saodu�i arī tie. Skrienot viņ� spēja redzēt arī viņu acīm un saskatīja priek�ā pats sevi. No garajiem pelēkajiem vilku purniem baltiem karstiem mākoņiem plūda elpa, pie ķepām ciets kā akmens bija piesalis ledus, ta�u medības bija sāku�ās. "Miesa," vārgs domāja. "Gaļa."

Vienatnē cilvēks bija kusla radība. Lai arī viņ� bija liels, spēcīgs un ar asu redzi, tomēr dzirde bija vāja, bet saost vispār neko nevarēja. Brie�i, aļņi un pat zaķi par to bija ātrāki, lā�i un cūkas cīņā niknāki. Tomēr barā cilvēki bija bīstami. Vilki, ielencot medījumu, dzirdēja, kā smilkst cilvēka kucēns, dzirdēja, kā zem neveiklajiem soļiem gurkst iepriek�ējā naktī uzsnigu�ais sniegs, dzirdēja, kā grab cietāda un garie pelēkie nagi, ko cilvēki stiepa sev līdzi.

"Zobeni," kāda balss vargam domās teica, "�ķēpi."

Kokiem bija pieaugu�i ledus zobi, kas utie/.ti nokarājās no kailajiem brūnajiem zariem. Vienacis, �ķiezdams uz visām pusēm sniegu, izlauzās cauri krūmājam, un bara biedri viņam sekoja aug�up pakalnā un otrā pusē pa nogāzi lejā uz me�u, kur gāja cilvēki. Viena bija kuce, un viņai rokās bija zvērādās ievīstītais kucēns. "Atstāj to pēdējo," balss �ukstēja, "jo tēviņi ir bīstamāki." Cilvēki rēja viens otram, kā to parasti mēdza darīt, ta�u vārgs juta viņu izbailes. Vienam bija koka ilknis, tikpat gar� kā viņ� pats. Cilvēks to meta, ta�u roka notrīcēja un ilknis aizlidoja pārāk augstu.

Vilku bars metās viņiem virsū.

Varga vienacainais brālis nogāza koka ilkņa metēju aug�pēdus sniegā un pārkoda tam rīkli. Viņa māsa aizlavījās otram cilvēku tēviņam aiz muguras un uzveica arī to, tāpēc pa�a varga ziņā palika kuce ar kucēnu.

Viņai arī bija ilknis, ta�u mazs un no kaula, turklāt viņa to nometa zemē, kad varga �okļi sakļāvās ap viņas kāju. Kuce nokrita, abas priek�ķepas apvijusi ap brēco�o kucēnu. Zem ādām no kuces bija kauli un āda vien, ta�u tesmeņi bija pilni ar pienu, savukārt vissaldākā gaļa bija kucēnā, tāpēc vilks atstāja da�us gardus kumosus brālim. Kad baram vē�deri bija pilni, sasalu�ais sniegs ap pāri paliku�ajiem kauliem bija kļuvis sarkanbalti sārts.

Vairāku līgu attālumā vienistabas dubļu kleķa būdā ar dūmu eju sal�mu jumtā un klona grīdu Varamīrs nodrebinājās, noklepojās un aplai�zīja lūpas. Viņam acis bija sasarku�as, lūpas saplaisāju�as, rīkle izkaltusi, ta�u mutē jautās tauku un asiņu gar�a, lai arī vēders vai brēca pēc ēdiena. "Bērna miesa," viņ� nodomāja, atceroties Bumbuli. "Cilvēka gaļa." Vai viņ� bija kritis tik zemu, ka remdēja izsalkumu ar cilvēka gaļu? Viņ� domās dzirdēja Hagonu lamājamies. "Cilvēki var ēst zvēru miesu, un zvēri var ēst cilvēku miesu, bet cilvēks, kur� ēd cilvēka miesu, ir preteklis."

"Preteklis." Tas bija Hagona iemīļotais vārds. "Preteklis, preteklība." Ēst cilvēka gaļu bija preteklība; ēst vilka miesu, esot vilka ādā, bija pre�teklība, turklāt iemiesoties otrā cilvēkā bija vislielākā preteklība, kādu vien varēja iedomāties. "Hagons bija vāj�, viņ� baidījās pats no sava spē�ka. Viņ� kaukdams izlaida garu, kad es viņam laupīju otro dzīvību." Viņa sirdi bija aprijis Varamīrs pats. "Viņ� man iemācīja ļoti daudz, un pa�ās beigās no viņa uzzināju, kā gar�o cilvēka gaļa."

Tiesa gan, tajā brīdī viņ� bija vilka ādā. Viņ� nekad nebija iekodies cilvēka gaļā ar saviem cilvēka zobiem, ta�u nebija aizliedzis to darīt sava bara locekļiem. Vilki bija tikpat izbadēju�ies kā viņ� izkāmēju�i, no�salu�i un izsalku�i, bet medījums "�divi vīrie�i, sieviete un bērns uz

rokām, kuri, bēgot no sakāves, ieskrēja nāvē. Viņi vienalga drīz būtu dabūju�i galu no sala vai bada. �ādi nomirt bija labāk un ātrāk. Tā bija �ēlsirdība."

-�� �ēlsirdība, viņ� skaļi noteica.

Rīkle bija jēla, ta�u bija patīkami dzirdēt cilvēka balsi, kaut arī tā bija viņa pa�a. Gaiss oda pēc pelējuma un mitruma, zeme bija auksta un cieta, ugunskurs deva vairāk dūmu nekā siltuma. Varamīrs, vienlaikus klepodams un drebinādamies, pieliecās liesmām tik tuvu, cik vien bija iespējams, jo sāpēja sāns, kur bija atvērusies ievainojuma brūce. Bikses bija piesūku�ās ar asinīm līdz celim un sakaltu�as cietā brūnā garozā.

Dadziene bija viņu brīdinājusi, ka tā var gadīties.

-�� Es aiz�uvu brūci, kā nu varēju, viņa teica, bet tev jāguļ un jāļauj tai sadzīt, citādi tā atkal atvērsies.

Dadziene bija viņa pēdējā sabiedrotā sīksta kā veca koka sakne, kār�paina, vēja aprauta un krunkaina �ķēpnese. Pārējie tālajā ceļā viņu bija pametu�i tie cits pēc cita bija atpaliku�i vai aiztrauku�ies uz priek�u, uz saviem vecajiem ciemiem, Pienupi, Cietaini vai me�iem, kur vientulībā dabūt galu. Varamīrs nezināja, kur kurais devās, un tas viņam bija pil�nīgi vienalga. "Vajadzēja kādā iemiesoties, kad man vēl bija tāda iespēja. Vienā no dvīņiem, tajā lielajā tēvainī ar rētaino ģīmi vai rudajā puisietī." Viņ� gan baidījās, jo kāds varēja aptvert, kas īsti notiek, un viņu nogalēt. Turklāt viņam neizgāja no prāta Hagona teiktais, tāpēc iespēja palika neizmantota.

Pēc kaujas ļaudis klīda pa me�iem tūksto�iem izsalku�i un pārbiju��ies viņi bēga no asinspirts, ko bija piedzīvoju�i pie Mūra. Vieni gribēja atgriezties mājās, ko bija atstāju�i, citi plānoja jaunu uzbrukumu Mūra vārtiem, bet vairums bija galīgi apjuku�i un nezināja ne kur iet, ne ko darīt. Viņi bija izspruku�i no melnajām vārnām un bruņiniekiem pe�lēkajās tērauda bruņās, ta�u visnenogurdināmākais ienaidnieks viņus vajāja tagad. Katru dienu pie takām parādījās arvien jauni miroņi. Da�i bija miru�i no bada, citi nosalu�i, vēl citi no slimībām. Ne vienu vien bija nokāvu�i biju�ie iero�u brāļi, ar kuriem kopā Aizmūra karaļa Mensa Raidera karaspēkā bija devu�ies uz dienvidiem.

"Menss ir kritis," vēl dzīvie izmisuma pilnās balsīs cits citam stāstīja. "Menss ir sagūstīts, Menss ir miris."

-��� Harma ir pagalam, un Menss ir sagūstīts, Dadziene, �ujot viņa brūci, apgalvoja. "Kur tagad ir Tormunds, Raudulis, Se�ādis un visi tie drosmīgie izlūki?

"Viņa mani nepazīst," Varamīrs aptvēra. "Un kā gan viņa mani varētu pazīt?" Bez saviem zvēriem viņ� nemaz neizskatījās tik varens. "Es biju Va�ramīrs Se�ādis, un kopā ar Men�u Raideru dalījos maizes kumosā." Viņ� sevi par Varamīru bija nosaucis desmit gadu vecumā. "Tas ir valdnieka cienīgs vārds, kas jāapdzied dziesmās. Varens un baiss vārds." Tomēr viņ� bija bēdzis no vārnām kā bailīgs zaķis. �ausmīgais valdnieks Varamīrs bija kļuvis par gļēvuli, ta�u nedrīkstēja pieļaut, ka Dadziene to uzzina, tāpēc viņ� �ķēpnesei bija paziņojis, ka viņu saucot par Hagonu. Vēlāk viņ� pats brīnījās, kāpēc no visiem iespējamajiem vārdiem viņam prātā ienācis tie�i �is. "Es apriju viņa sirdi un izdzēru viņa asinis, bet viņ� vienalga mani vajā."

Kādu dienu bēgo�os me�ā panāca jātnieks izkāmēju�ā zirgā un nobļāvās, ka visiem jādodas uz Pienupi, kur Raudulis pulcējot karavīrus, lai ietu uz Miroņgalvu tiltu un ieņemtu Ēnu torni. Daudzi viņam sekoja, ta�u vairums palika. Pēc tam ugunskurus apstaigāja drūms ar dzintaru rotājies karotājs zvērādās un centās pierunāt visus dzīvos iet uz zieme�ļiem un meklēt glābiņu Tennas ielejā. Varamīrs tā arī nesaprata, kāpēc �is iedomājās, ka tur būs dro�āk, ja pa�i tennie�i no turienes bija aizbē�gu�i, bet viņam gāja līdzi simtiem cilvēku. Vēl vairāki simti aizgāja līdzi me�u raganai, kuru bija piemeklējis redzējums par kuģiem, kas ieradu��ies, lai aizvestu brīvļaudis uz dienvidiem.

-�� Mums jāmeklē jūra! klaigāja Kurmju māte un kopā ar sekotājiem devās uz austrumiem.

Varamīrs arī būtu gājis kopā ar viņiem, ja būtu bijis stiprāks. Jūra bija pelēka, auksta un tālu, un veidmainis zināja, ka nenodzīvos tik ilgi, lai to ieraudzītu. Viņ� jau deviņas reizes bija miris un tagad atkal bija pie nāves, tikai �oreiz bija jāmirst pa īstam. "Vāverādas apmetnis," Se�ādis atminējās. "Viņ� mani sadūra vāverādas apmetņa dēļ."

Tā valkātājas sadragātais pakausis bija pārvērties asiņainā putrā ar kaula �ķēpelēm, ta�u apmetnis izskatījās gana biezs un silts. Sniga sniegs, un Varamīrs savu apmetni bija pazaudējis pie Mūra. Viņ� bija pazaudējis arī visas zvērādu segas, vilnas apak�bikses, aitādas zābakus, cimdus ar ka�okādas oderi, medalus un pārtikas krājumus, matu cirtas, ko bija paturējis par piemiņu no sievietēm, ar kurām bija gulējis, un pat Mensa dāvātos zelta roku riņķus. "Es sadegu un nomiru, bet pēc tam bēgu kā prātu zaudējis no sāpēm un bailēm." Viņam vēl arvien bija kauns no piedzīvotā, ta�u viņ� tāds nebija viens bēga simtiem un tūksto�iem. "Kauja bija zaudēta. Ieradās bruņinieki tēraudā un apkāva visus, kas centās cīnīties. Vajadzēja vai nu bēgt, vai iet bojā."

Tomēr no nāves nebija viegli aizbēgt. Me�ā noliecies pie miru�ās sie�vietes, lai novilktu viņas apmetni, Varamīrs nemaz nepamanīja pui�eli, kas iz�āvās no paslēptuves, iedūra viņam sānā garu kaula dunci un izrā�va apmetni no viņa tvēriena.

-�� Tā bija zēna māte, Dadziene paskaidroja, kad puika bija aizskrē�jis, un tas bija viņa mātes apmetnis. Kad viņ� ieraudzīja, ka tu gribi �o aplaupīt�

-�� Viņa ta�u bija beigta, Varamīrs taisnojās, viebdamies sāpēs, kad Dadziene ar kaula adatu caurdūra miesu. Kāds bija sa�ķaidījis viņai pauri. Dro�i vien kāds no vārnām.

-��� Tā nebija vārna. Tie bija ragkāji, es pati redzēju. Adata savilka brūces malas. Me�oņi ko var gribēt.

"Neko. Ja Menss ir miris, brīvļaudis ir dimbā." Tennie�i, mil�i, ragkā�ji, alu ļaudis ar apvīlētajiem zobiem un tie no rietumu krasta ar saviem kaulu ratiem� visi bija dimbā. Pat vārnas. Viņi varbūt to vēl nezināja, bet tie izdzimteņi ar melnajiem apmetņiem būs beigti tāpat kā visi citi. Ienaidnieks nāca arvien tuvāk.

Galvā atbalsojās Hagona skarbā balss: "Tu mirsi duci rei�u, puika, un sāpēs ik reizi� bet, kad pienāks tava īstā nāve, tu dzīvosi no jauna. Mēdz teikt, ka tā otrā dzīve ir vienkār�āka un patīkamāka."

Varamīram Se�ādim to itin drīz vajadzēja uzzināt. Viņ� savu īsto nāvi saoda sīvajos dūmos un sajuta karstumā zem pirkstiem, kad aizbā�za roku aiz drānām, lai aptaustītu brūci. Arī drebuļi viņu kratīja līdz pat kaulam �oreiz viņu nobeigs aukstums.

Iepriek�ējo reizi viņ� gāja bojā no uguns. "Es sadegu." Sākumā sev par lielu apmulsumu viņ� saprata, ka kāds strēlnieks no Mūra viņā ielai�dis dego�u bultu� ta�u uguns viņu aprija no iek�puses. Un tās sāpes�

Varamīrs pirms tam bija miris deviņas reizes. Vienu reizi no �ķē�pa dūriena, vienu reizi, kad lācis pārkoda viņam rīkli, un vienu asiņu peļķē, kad bija dzemdējis nedzīvu vilcēnu. Pirmo reizi viņ� nomira se�u gadu vecumā, kad tēvs ar cirvi viņam pār�ķēla galvu, bet pat tas nebi�ja tik moko�i, kā just uguni aprijam iek�as un sprak�ķam ap spārniem. Viņ� pūlējās aizlidot prom, ta�u panikā uzjundīja liesmas vēl lielākas un karstākas. Kādu brīdi vārgs vēl riņķoja virs Mūra un ar ērgļa acīm saskatīja vīrus lejā, bet tad liesmas pārvērta viņa sirdi oglē, viņa gars brēkdams atgriezās savā īstajā ādā, un uz mirkli viņ� bija zaudējis prātu. Pat atmiņas vien viņam aizdeva drebuļus.

Tikai tad viņ� pamanīja, ka uguns ir izdzisusi.

Ugunskurā bija paliku�i pelēkmelni malkas izded�i, pelnos kvēloja vien reta oglīte. "Tās vēl dūmo, vajag tikai malku." Sāpēs sakodis zoobus, Varamlrs aizrāpās līdz �agaru �upiņai, ko Dadziene bija salasījusi pirms aizie�anas medībās, un uzmeta pāris stibas pelniem.

-�� �e, viņ� norūca. "Dedz." Viņ� uzpūta ogles un klusībā noskaitīja lūg�anu me�u, kalnu un lauku dievam bez vārda.

Dievi neatbildēja. Pēc brī�a no ugunskura vairs necēlās arī dūmi un mazajā būdā kļuva vēl aukstāk. Varamīram nebija ne krama, ne posas, ne sausu iekuru, tāpēc pa�am atkal iekurt uguni nebija nekādas iespējas.

-�� Dadziene, viņ� piesmaku�ā balsī pasauca un sāpēs sarāvās. Da�dziene!

Viņai bija smails zods, plakans deguns, un uz vaiga kārpa, no kuras auga �etri tum�i mati. Neglīta un skarba seja, ta�u Varamīrs daudz būtu devis, lai tikai tā parādītos būdas durvīs. "Man vajadzēja viņā iemieso�ties, pirms viņa aizgāja." Cik ilgi viņa jau bija prom? Divas dienas? Trīs? Varamīrs nezināja. Būdā bija tum�s, turklāt viņ� ik pa brīdim te iemiga, te pamodās, tāpēc nesaprata ir diena vai nakts.

-�� Gaidi, Dadziene tika teikusi. Es atnesī�u ēdienu.

Tā nu viņ� kā muļķis gaidīja, domāja par Magoņu, Bumbuli un citām ļaundarībām, ko savā garajā dzīvē bija sastrādājis. Tomēr dienas gāja un nāca, bet Dadziene nepārradās. "Viņa neatnāks." Varamīrs prātoja, vai nav sevi nodevis. Diez, viņa varēja nojaust, kas vargam padomā, vai arī viņ� varbūt miegā runājis?

-�� Preteklība, viņ� dzirdēja Hagonu sakām tā, it kā �is atrastos viņam blakus būdā.

-��� Viņa ir tikai neglīta �ķēpnese, Varamīrs atbildēja. Es esmu va�rens, es esmu Varamīrs vārgs un veidmainis. Nebūs taisnīgi, ka viņa dzīvos, bet es mir�u.

Neviens neatbildēja, jo neviena nebija. Dadziene bija prom. Viņa bija Varamīru pametusi tāpat kā visi citi.

Pat māte viņu bija pametusi. "Viņa raudāja par Bumbuli, bet manis dēļ nekad." Tajā rītā, kad tēvs viņu izrāva no gultas, lai aizvestu pie Hagona, māte pat nepaskatījās uz dēlu. Viņ� brēca un spārdījās, bet tēvs iecirta viņam pliķi, lai apklusinātu.

-�� Tava vieta ir pie tādiem pa�iem kā tu. Tas bija viss, ko tēvs sacīja, nomezdams viņu Hagonam pie kājām.

"Viņ� neko daudz nekļūdījās," Varamīrs drebinādamies domāja. "Hagons man iemācīja visu. "Viņ� man iemācīja medīt un ķert zivis, sadalīt me�

dījumu un izņemt asakas, atrast ceļu me�ā. Viņ� man iemācīja vārgu un veidmaiņu noslēpumus, lai gan manas spējas bija spēcīgākas nekā viņējās."

Pēc daudziem gadiem vārgs mēģināja uzmeklēt vecākus, lai pateiktu, ka Kunkulis ir kļuvis par di�eno Varamīru Se�ādi, ta�u abi bija miru�i un sadedzināti. "Aizgāju�i kokos un strautos, aizgāju�i klintīs un zemē, aizgāju�i dubļos un pī�ļos." Tā me�u ragana bija teikusi viņa mātei, kad gāja bojā Bumbulis. Ta�u Kunkulis negribēja pārvērsties dubļu piku�cī. Zēns bija sapņojis, ka dziesminieki apdziedās viņa varoņdarbus un skaistas mei�as viņu skūpstīs. "Kad bū�u liels, es kļū�u par Aizmūra ka�rali," Kunkulis sev nosolījās. Par karali viņ� nekļuva, lai arī bija tam pie�tuvināto lokā. Varamīrs Se�ādis bija vīrs, no kura ļaudis baidījās. Kaujā viņ� jāja trīspadsmit pēdas augsta sniega lā�a mugurā, viņam kalpos bija trīs vilki un ēnu kaķis, turklāt viņ� sēdēja Mensam Raideram pie labās rokas. "Es te esmu Mensa dēļ. Man nevajadzēja viņu klausīt. Man vaja�dzēja iemiesoties lācī un saplosīt viņu gabalos."

Pirms Mensa Varamīrs Se�ādis pats bija tāds kā valdnieks. Viņ� viens ar saviem zvēriem dzīvoja sūnu, dubļu kleķa un baļķu miteklī, kas reiz bija piederējis Hagonam. Kāds ducis ciemu viņam nodevās maksāja maizi, sāli, sidru, kā arī augļus un dārzeņus no dārziem. Gaļu viņ� sa�gādāja pats. Sagribējis sievieti, viņ� sūtīja ēnu kaķi tai pa pēdām, un ik�viena mei�a, ko viņ� bija nolūkojis, rātni likās viņa gultā. Da�as tur likās raudādamas, bet vienalga likās. Varamīrs apveltīja viņas ar sēklas �ļācie�nu, paņēma par piemiņu matu �ķipsnu un raidīja prom. Laiku pa laikam uzradās kāds ciema drosminieks ar �ķēpu, gribēdams nokaut briesmoni, lai pasargātu māsu, mīļoto vai meitu. Veidmainis tos visus nogalēja, bet nekad nedarīja pāri sievietēm. "Sīkaļas. Tādi pa�i nīkuļi kā Bumbulis, un nevienam pa�am nebija spēju."

Bailes lika viņam pietrausties kājās. Satvēris sānu, lai no brūces ne�sūktos asinis, Varamīrs aizstreipuļoja pie durvīm, pavēra nopluku�o ādu, kas bija tām aizklāta priek�ā, un ieraudzīja baltu sienu. "Sniegs." Nebija nekāds brīnums, ka iek�ā valdīja tāda tumsa un dūmi sniegs bija ieputinājis būdu.

Varamīrs pagrūda sienu, un tā sabruka, jo sniegs vēl bija mīksts un mitrs. Ārā balta kā nāve valdīja nakts, bāli �ķidri mākoņi dejoja ap sud�rabaino mēnesi, tūksto�iem zvaig�ņu salti vērās lejup. Varēja redzēt ku�penās ieputinātas pārējās būdas, bet aiz tām blāvi vīdēja ledus bruņās tērpta sejaskoka siluets. Uz dienvidiem un rietumiem tuksnesīgi pletās balti kalni, kur nekustējās nekas, izņemot krīto�o sniegu.

-��� Dadziene! Varamīrs vāri pasauca, domādams, diez cik tālu viņa aizgājusi. "Dadziene. Sievi�ķi, kur tu esi?"

Par atbildi tālumā iegaudojās vilks.

Varamīram pārskrēja �ermuļi. Viņ� pazina �o kaucienu tikpat labi, kā Kunkulis bija pazinis savas mātes balsi. "Vienāds." Tas bija vecākais no visiem trim vilkiem, lielākais un negantākais. Vajātājs bija smuidrāks, a�āks un jaunāks, Viltniece izmanīgāka, ta�u abi no Viena�a baidījās. Vecais vilks bija bezbailīgs, ne�ēlīgs un me�onīgs.

Mirdams kā ērglis, Varamīrs bija zaudējis spēju vadīt savus zvērus. Ēnu kaķis bija aizskrējis me�ā, bet sniega lācis atieza nagus pret visiem, kas bija tam blakus zvērs saplosīja �etrus vīrus, pirms pats krita no �ķēpa. Lācis būtu nomiedzis arī Varamīru, ja �is trāpītos pa ķērienam dzīvnieks viņu necieta un alla� trakoja, kad veidmainis tajā iemiesojās vai pārvācās atpakaļ pats savā ādā.

Toties vilki�

"Mani brāļi, mans bars." Daudzas aukstas naktis viņ� bija pavadījis līdzās saviem vilkiem, kuru pinkainie augumi viņu sildīja. "Kad es no�mir�u, viņi apris manu miesu un pavasara atkusni sagaidīs tikai mani kauli." �ī doma Varamīru savādi mierināja. Vilki bie�i bija medīju�i viņa vietā, tāpēc �ķita piedienīgi, ja beigās viņ� barotu zvērus. Bet tikpat labi viņ� varētu arī sākt savu otro dzīvi, plosot pats savu līķi.

Ar suņiem saikni atrast bija visvieglāk tie dzīvoja tik tuvu cilvēkam, ka pa�i bija gandrīz vai cilvēki. Iemiesoties sunī bija tikpat kā uzvilkt vecu zābaku, kura āda ir labi ievalkāta. Glu�i kā zābaks bija radīts kājai, tā suns bija radīts ķēdei, lai arī ar aci �ī ķēde nebija saskatāma. Ar vilkiem jau gāja grūtāk. Cilvēks varēja sadraudzēties ar vilku un pat to salauzt, ta�u ne�viens nespēja vilku pakļaut. "Vilki un sievietes ir visam mū�am," Hagons bie�i mēdza sacīt. "Ja vienu izvēlies, tad tā ir kā laulība. No tās dienas vilks ir daļa no tevis un tu esi daļa vilka. Jūs mainīsieties kopā."

Citus zvērus labāk esot likt mierā, mednieks pieteica. Kaķi bija ne�jēdzīgi un ļauni, vienmēr gatavi vērsties pret savu saimnieku. Aļņi un brie�i bija medījums ilgi dzīvojot to ādā, pat visdrosmīgākais vīrs kļu�va par gļēvuli. Lā�i, me�acūkas, āp�i, zebiekstes� Hagons to neatzina. "Da�ās ādās labāk nelīst, puika, jo nez vai tev patiks tas, par ko tu kļūsi." Viņaprāt, vissliktākie bija putni. "Cilvēki nav radīti, lai paceltos virs ze�mes. Ja pārāk daudz laika pavadīsi mākoņos, tev vairs negribēsies no�laisties uz zemes. Pazīstu veidmaiņus, kuri ir iemiesoju�ies vanagos, ēr�gļos, kraukļos, un, pat atgriezu�ies savās ādās, viņi tikai sē� un sapņaini lūr tajās nolāpītajās debesīs."

Tomēr ne visi veidmaiņi bija vienādi. Reiz, kad Kunkulim bija desmit gadi, Hagons viņu paņēma līdzi uz saietu. Vairums bija vārgi vilka�i, ta�u zēns tur redzēja arī citus, daudz interesantākus cilvēkus. Boroks tik |oti līdzinājās savam me�akuilim, ka viņam tikai ilkņu trūka. Orelam bija ērglis, Briērai ēnu kaķis. To ieraudzījis, Kunkulis tūdaļ pats iekā�roja sev ēnu kaķi. Tad vēl tur bija kazu sieva Grizela�

Ta�u neviens no viņiem, pat Hagons, nebija tik spēcīgs kā Varamīrs Se�ādis gara auguma, nosvērts un akmenscietām rokām. Mednieks no�mira, liedams gau�as asaras, kad Varamīrs iemiesojās Pelēcī un paziņoja, ka zvērs tagad pieder viņam. "Nebūs tev otrās dzīves, vecais." Toreiz viņ� lika saukts par Varamīru Trejādi. Lai arī Pelēcis bija vārgs, gandrīz bez zo�biem un drīz vien sekoja Hagonam nāvē, vecais vilks tomēr bija ceturtais.

Varamīrs varēja dabūt jebkuru zvēru, liekt tos pēc savas gribas un padarīt to miesu par savējo. Suni vai vilku, lāci vai āpsi�

"Dadzieni," viņ� iedomājās.

Hagons teiktu, ka tā ir preteklība, visnetīrākais no grēkiem, ta�u Ha�gons bija miris, apēsts vai sadedzināts. Menss arī viņu par to nolādētu, bet Menss bija nokauts vai sagūstīts. "Neviens to nekad neuzzinās. Es bū�u �ķēpnese Dadziene, bet Varamīrs Se�ādis būs beigts." Viņ� nojauta, ka kopā ar ķermeni zaudēs arī savas spējas. Viņ� zaudēs vilkus un atli�ku�o mū�u dzīvos kā kaulaina, kārpaina vecene� toties dzīvos. "Ja vien viņa atgriezīsies un man pietiks spēka viņā iemiesoties."

Varamīru pārņēma reibuma vilnis. Viņ� attapās uz ceļiem, ar ro�kām atspiedies sniegā. Viņ� paņēma sniegu saujā, iebāza to mutē, cauri bārdai ierīvēja saplaisāju�ajās lūpās un iesūca mitrumu. Ūdens bija tik auksts, ka viņ� tikko sevi piespieda to norīt, un tas viņam lika atcerēties, ka viņu moka karstumi.

Izkusu�ais sniegs tikai vairoja izsalkumu vēders alka pēc ēdiena, nevis ūdens. Putenis bija mitējies, ta�u cēlās vēj�, nesdams pa gaisu sniegpārslas un pātagodams viņa seju. Varamīrs lauzās cauri kupenām, un brūce sānā te atvērās, te aizvērās. Elpa plūda no mutes kā balts, iz�spūris mākonis. Pie sejaskoka viņ� atrada kritu�u zaru, kas izrādījās pie�tiekami gar�, lai derētu par kruķi. Smagi uz tā atspiedies, veidmainis kliboja tuvākās būdas virzienā varbūt iemītnieki bēgot kaut ko bija aizmirsu�i� kādu ābolu mai�eli, mazliet kaltētas gaļas, jebko, kas ļautu Varamīram dzīvam sagaidīt Dadzienes atgrie�anos.

Kad viņ� jau bija gandrīz pie būdas, kruķis zem viņa svara salūza, un Varamīrs zaudēja līdzsvaru.

Viņ� nezināja, cik ilgi bija tur gulējis un cik ilgi asinis bija krāsoju��as sniegu sarkanu. "Sniegs mani apraks." Tā būtu mierīga nāve. "Mēdz teikt, ka uz beigām cilvēkam esot silti, viņ� aizmiegot." Cik jauki būtu atkal just siltumu, lai arī Varamīram kļuva skumji, jo viņ� nekad neie�raudzīs zaļās un siltās zemes, par kurām bija dziedājis Menss. "Tādiem kā mēs aiz Mūra nav vietas," Hagons bie�i atkārtoja. "Brīvļau�i baidās no veidmaiņiem, tomēr arī ciena mūs. Uz dienvidiem no mūra pakļāvīgie ļautiņi mūs medīs un apkaus kā cūkas."

"Tu mani brīdināji," Varamīrs nodomāja, "bet tu arī man parādī�ji Austrumsardzi." Viņam dro�i vien nebija vairāk par desmit gadiem. Hagons toreiz iemainīja duci dzintara kreļļu un ragavas ar zvērādām pret se�iem maisiem vīna, sāls kluci un vara katlu. Austrumsardze bija labāka vieta tirdzniecībai nekā Melnā pils, jo tur piestāja kuģi ar kravām no pasakainām aizjūras zemēm. Vārnas zināja, ka Hagons ir mednieks un Naktssardzes draugs, turklāt viņi alka uzzināt jaunumus par dzīvi aiz Mūra. Viens otrs ari zināja, ka viņ� ir veidmainis, ta�u neviens par to skaļi nerunāja. Tie�i Austrumsardzē pie jūras zēns sāka sapņot par siltajām dienvidu zemēm.

Varamīrs juta, kā uz pieres kūst sniegpārsliņas. "Tas nav tik traki kā sadegt. Ļaujiet man aizmigt un vairs nepamosties, ļaujiet man dzīvot otro dzīvi." Vilki bija tuvu, viņ� tos juta. Viņ� pamestu savu nespēcīgo miesu un kļūtu par vilku, kur� naktīs medī un gaudo uz mēnesi. Vārgs varēja kļūt par īstu vilku. "Bet par kuru?"

Par Viltnieci nē. Hagons teiktu, ka tā ir preteklība, bet Vienacis bie��i drāza kuci, kad tajā bija iemiesojies Varamīrs. Viņ� gan gribētu pava�dīt mū�u kuces ādā tikai tādā gadījumā, ja nebūtu citas iespējas. Vajātājs derētu labāk tas bija jauns tēviņ�� tomēr Vienacis bija lielāks un nik�nāks, turklāt tie�i Vienacis alla� drāza Viltnieci, kad tā sāka meklēties.

-��� Stāsta, ka atmiņas pazūdot, Hagons mācīja da�as nedēļas pirms nāves. Kad cilvēka miesa mirst, viņa gars turpina dzīvot vilkā, ta�u atmiņas ar katru dienu izbalo, zvērs arvien mazāk ir vārgs un arvien vairāk vilks, līdz no cilvēka tajā vairs nav palicis nekā, un ir tikai vilks.

Varamīrs zināja, ka tā ir patiesība. Kad viņ� iemiesojās Orela ērglī, tad varēja just, kā tas otrs veidmainis viņa klātbūtnē trako. Orelu noga�lēja vārnu pārbēdzējs D�ons Sniegs, un Orela naids pret savu slepkavu bija tik spēcīgs, ka arī Varamīrs sāka to zvērēnu ienīst. To, ka Sniegs ir vārgs, viņ� saprata tajā pa�ā mirklī, kad ieraudzīja lielo balto di�vilku, kas bez skaņas sekoja puisim pa pēdām, viens veidmainis alla� spē�

ja sajust citu. "Mensam vajadzēja ļaut man iemiesoties tajā di�vilkā. Tā būtu karaļa cienīga otrā dzīve." Varamīrs ne�aubījās, ka viņ� to būtu spē�jis. Sniegam spējas bija spēcīgas, ta�u jauneklis bija neapmācīts, tāpēc pūlējās apspiest savu dabu, lai gan ar to vajadzēja lepoties.

Varamīrs ievēroja, ka no baltā stumbra viņu pēta sejaskoka sarkanās acis. "Dievi mani vērtē." Viņam pārskrēja �ermuļi. Viņ� bija darījis ļau�nas un briesmīgas lietas. Viņ� bija zadzis, nokāvis un izvarojis. Viņ� bija ēdis cilvēka miesu un dzēris mirsto�o asinis, kas, sarkanas un karstas, plūda no pārkostajiem kakliem. Viņ� me�os bija izsekojis ienaidniekus, uzbrucis tiem miegā, izrāvis tiem iek�as no vēderiem un izvazājis pa dubļaino zemi. "Cik salda bija viņu gaļa."

-�� Tas bija zvērs, nevis es, viņ� piesmaku�ā balsi taisnojās. Pie visa vainīgas jūsu pa�u dotās spējas.

Dievi neatbildēja. Veidmaiņa elpa karājās gaisā kā bāls un mikls mā�konis, un bārdā sāka iesalt ledus kristāli. Varamīrs Se�ādis aizvēra acis.

Viņ� redzēja senu sapni par būdu pie jūras, kur smilkst trīs suņi un raud sieviete.

"Bumbulis. Viņa raudāja par Bumbuli, bet manis dēļ nekad."

Kunkulis bija piedzimis mēnesi par agru un slimoja ļoti bie�i. Ne�viens neticēja, ka viņ� izdzīvos. Māte kārtīgu vārdu viņam deva tikai gandrīz �etru gadu vecumā, un tad jau bija par vēlu, jo viss ciems viņu pazina kā Kunkuli tā viņu bija iesaukusi māsa Meha, kad viņ� vēl bija mātes vēderā. Meha bija apveltījusi ar palamu ari Bumbuli, tomēr Bum�bulis bija piedzimis laikā viņ�, sārts un spēcīgs, alkatīgi zīda mātes pupu, tāpēc viņu bija paredzēts nosaukt tāpat kā tēvu. "Ta�u Bumbulis nomira. Viņ� nomira trīs dienas pirms savas vārda dienas, kad viņam bija divi, bet man se�i gadi."

-�� Tavs mazulis tagad ir pie dieviem, me�u ragana teica viņa rau�do�ajai mātei. Viņ� nekad vairs nejutis sāpes, nekad nebūs izsalcis un viņam nekad vairs nevajadzēs raudāt. Dievi viņu ir paņēmu�i zemē, ko�kos. Dievi ir mums visapkārt akmeņos un strautos, putnos un zvēros. I'avs Bumbulis ir kopā ar viņiem. Viņ� kļūs par pasauli un visu, kas tajā atrodams.

Vecenes vārdi bija iedūru�ies Kunkulī kā duncis. "Bumbulis redz. Viņ� mani vēro. Viņ� visu zina." Kunkulis nespēja paslēpties no brāļa, nespēja patverties aiz mātes brun�iem, nespēja kopā ar suņiem aizbēgt no tēva dusmām. "Suņi Strupastis, O�ņa un Rūcējs. Tie bija labi suņi, mani draugi."

Tēvs, uzgājis Bumbuļa līķi, ko ostīja suņi, nevarēja zināt, kur� īsti to nodarījis, tāpēc ar cirvi nokāva visus trīs. Viņam tik ļoti trīcēja rokas, ka vajadzēja divus cirtienus, lai apklusinātu O�ņu, un �etrus, lai nobeigtu Rūcēju. Gaisā vējoja bieza asiņu smaka, un mirsto�o suņu smilksti bija �ausmino�i, ta�u Strupastis rātni klausīja tēva saucienam tas bija ve�cākais no suņiem, un mācība bija stiprāka par bailēm. Kad Kunkulis ie�miesojās sunī, bija jau par vēlu. "Nē, tēvs, lūdzu!" viņ� gribēja iesaukties, ta�u suņi nerunā cilvēku mēlē, tāpēc vārdi izvērtās �ēlabainā smilkstā. Cirvis trāpīja suņa galvai tie�i pa vidu, un puika būdā iekliedzās. "Tā viņi to uzzināja.1 ' Pēc divām dienām tēvs stiepa viņu uz me�u un bija paņēmis līdzi cirvi, tāpēc Kunkulis bija pārliecināts, ka viņu gaida tāds pats gals kā suņus. Tomēr tēvs aizveda dēlu pie Hagona.

Varamīrs pēk�ņi pamodās, trīcēdams pie visām miesām.

-��� Celies, kāda balss kliedza. Celies, mums jātiek prom, viņu ir simtiem! Sniegs viņu bija apsedzis kā stīva balta sega. "Cik auksti." Viņ� gribēja piecelties, bet atskārta, ka roka ir piesalusi pie zemes un, lai to atbrīvotu, vajadzēja �ķirties no ādas strēmeles. Celies! balss atkal iesaucās, Viņi nāk!

Veidmainim pakaļ bija atnākusi Dadziene. Sieviete purināja viņu aiz pleciem un bļāva tie�i sejā. Varamīrs saoda viņas elpu un juta tās siltumu uz pārsalu�ajiem vaigiem. "Tas jādara tagad," viņ� nodomāja. "Tagad vai arī jāmirst."

Viņ� saņēma visus spēkus, pameta savu ķermeni un iemiesojās Dadzienē. Sieviete izlieca muguru un iekliedzās.

"Preteklība." Varamīrs tā arī nesaprata, vai to domāja viņ� vai Da�dziene. Sievietes tvēriens atslāba, un viņa vecā miesa ievēlās kupenā. �ķēpnese brēca un locījās. Ēnu kaķis mēdza neganti pretoties, un sniega lācis uz brīdi pat kļuva traks uzklupa kokiem, akmeņiem un tuk�am gaisam, bet �oreiz bija vēl ļaunāk.

-�� Vācies ārā, vācies ārā! viņ� dzirdēja pa�as muti aurojam.

Augums grīļojās, krita un cēlās, sieviete vicināja rokas, �urpu turpu

mētāja kājas kā savādā dejā, bet abu dvēseles tikmēr cīnījās par miesu. �ķēpnese ievilka plau�ās salto gaisu, un Varamīrs jau uzvaras priekā iz�baudīja tā gar�u un jaunā auguma spēku, bet tad viņa sakoda zobus, un mute pielija asinīm. Sieviete pacēla rokas pie sejas. Viņ� gribēja tās nolaist, ta�u rokas neklausīja un skrāpēja acis. "Preteklība," viņ� atcerē�jās, sāpēs un neprātā slīkdams asinīs. Varamīrs gribēja iekliegties, ta�u sieviete izspļāva viņu mēli.

Baltā pasaule griezās un pazuda. Uz brīdi likās, it kā viņ� būtu iemie�sojies sejaskokā un ar sarkanajām stumbrā izgrebtajām acīm noskatī�tos, kā mēnesnīcā pa zemi bezpalīdzīgi valstās mirsto�s vīrietis un trako akla, asiņaina sieviete, raudādama asiņainas asaras un pluinīdama drā�nas. Tad abi pazuda, un Varamīrs cēlās aug�up, jo viņa gars bija iemā�jojis saltā vējā. Viņ� bija sniegā un mākoņos, viņ� bija zvirbulis, vāvere un ozols. Starp kokiem lidoja pūce un medīja zaķi viņ� bija pūcē, viņ� bija zaķī, viņ� bija kokos. Dziļi zemē tumsā rakās sliekas, un viņ� bija arī sliekās. Es esmu me�s un viss, kas tajā mīt," viņ� svētlaimē domā�ja. Ķērkdami gaisā pacēlās kraukļi un juta, kā viņ� tiem izskrien cauri. Milzīgs alnis nobaurojās, sabiedēdams bērnus, kas sēdēja tam mugurā. Aizmidzis di�vilks satrūkās, pacēla galvu un uzrūca vēja pūsmai. Viņu krūtīs vēl nebija atskanējis kārtējais sirdspuksts, kad viņ� jau bija aiz�skrējis tālāk, meklējot savējos Vienaci, Viltnieci un Vajātāju. Vilki iz�glābs, viņ� sev teica.

Tā bija viņa pēdējā cilvēcīgā doma.

Nāve pienāca pēk�ņi Varamīrs sajuta tādu aukstuma vilni, it kā viņ� būtu iemests ledainā aizsalu�a ezera ūdenī. Tad viņ� kopā ar savu baru mēnesnīcā traucās pāri sniegotām ārēm un puse pasaules grima tumsā. Viņ� zināja, ka ir Vienāds. Viņ� iegaudojās, Viltniece un Vajātājs atbildēja.

Nokļuvu�i pakalna virsotnē, vilki apstājās. "Dadziene," viņ� atminē�jās. Daļa no viņa skuma pēc tā, ko viņ� bija zaudējis, daļa par to, ko bija izdarījis. Lejā pasaule bija pārvērusies ledū. Sala pirksti lēni apņēma sejaskoku un savijās kopā. Tuk�ais ciems vairs nebija tuk�s starp kupe�nām klīda ēnas ar zilām acīm. Vienas bija brūnās, citas melnās drānās, vēl citas pavisam kailas, to miesa bija balta kā sniegs. Vēj� elsa starp pauguriem, nesdams līdzi to smakas: tie oda pēc beigtas miesas, sakal�tu�ām asinīm, sapelēju�ām, sapuvu�ām un urīnā izmirku�ām ādām. Viltniece ierūcās, atieza zobus un saboza ka�oku. "Tie nav cilvēki. Tas nav medījums."

Stāvi kustējās, ta�u nebija dzīvi. Cits pēc cita tie pacēla galvas uz vil�ku pusi. Pēdējais neradijums, kas palūkojās, bija tas, kas atlicis no Dadzienes. Viņai mugurā bija vilnas un ādas drānu kārtas, ta�u tās bija pārklāju�ās ar sarmu, kas kustoties sabirza un mirdzēja mēnesnīcā. Pie pirkstu galiem karājās blāvi sārtas lāstekas desmit sasalu�u asiņu dun�i. Tuk�ajos acu dobuļos tagad dzirkstīja ko�i zila gaisma, pie�ķirot raupjajiem vaibstiem skaistumu, kāda nebija dzīvē.

"Viņa mani redz."

viņ� dzēra visu ceļu pāri �aurajai jūrai.

Kuģis bija mazs, viņa kajīte pavisam maza, turklāt kapteinis neļāva Tīrionam iziet uz klāja. No klāja �ūpo�anās zem kājām bija slikta dū�a, un pretīgais ēdiens gar�oja vēl pretīgāk, kad punduris apvēmās. Kāpēc viņam bija vajadzīga sālītā vēr�gaļa, cietais siers un tārpainā maize, ja viņam bija vīns? Tas bija sarkans, skābs un ļoti stiprs. Reizēm �ķebināja arī no vīna, ta�u dzēriena netrūka.

-�� Pasaule ir pilna ar vīnu, viņ� nobuldurēja kajītes tumsā. Viņa tēvs nekad neiesaistījās darī�anās ar dzērājiem, bet kāda tam vairs bija nozī�me? Tēvs bija miris punduris pats viņu bija nogalējis. "Lūk, jūsu bulta, cienītais kungs. Ja vien es labāk prastu apieties ar arbaletu, tad būtu ie�laidis bultu tev daiktā, ar kuru tu mani uztaisīji, nolāpītais mērgli."

Tilpnē nebija ne nak�u ne dienu, Tīrions laiku skaitīja pēc kalpotāja iera�anās, kur� nesa ēdienu, ko punduris neaiztika puikam alla� bija līdzi birste un spainis, lai aizvāktu neapēstās maltītes.

-�� Vai tas ir Dornes vīns? Tīrions reiz apvaicājās, vilkdams no vīna maisa aizbāzni. Tas man liek atcerēties kādu �ūsku, kuru reiz pazinu. Ērmīgs zellis, bet tad viņam uz galvas uzgāzās kalns.

Puika neatbildēja. Viņ� bija neglīts, lai gan, jāteic, krietni vien glītāks par da�u labu punduri, kuram bija tikai puse deguna un rēta no acs līdz pat zodam.

-�� Vai tu esi apvainojies? Tīrions noprasīja zeņķim, kur� tobrīd uz�kopa kambari. Tev ir aizliegts ar mani sarunāties? Varbūt kāds pundu�ris ir izdrāzis tavu mammuci? Arī �ie jautājumi palika bez atbildes.

-�� Uz kurieni mēs peldam? Runā ta�u! D�eimijs bija pieminējis brīvpil sētas, ta�u nevienu nebija nosaucis tie�i. Uz Brāvosu? Uz Tīro�u? Uz Miru? Tīrions labprātāk būtu devies uz Dorni. "Mīrsela ir vecāka par Tommenu, un pēc Domes likumiem Dzelzs tronī ir jāsē� viņai. Es va�rētu viņai palīdzēt cīņā par savām tiesībām, kā princis Oberīns ieteica."

Oberīns gan bija miris, jo viņa galvu asiņainās ķeskās bija sadragājusi sira Gregora Klegana cimdotā dūre. Bet vai Dorans Martels bez Sarkanās ()dzes pamudinājuma vispār gribētu pat domāt par tik riskantu avantū�ru? "Viņ� drīzāk iekaltu mani ķēdēs un atdotu manai mīļajai māsiņai." Pie Mūra būtu dro�āk, un Vecais Lācis tika teicis, ka Naktssardzei tādi vīri kā Tīrions esot vajadzīgi. "Bet Mormonis gan jau arī ir miris, un tagad tur komandieris dro�i vien ir Slints." Diez vai tas miesnieka dēls būs aizmirsis, kur� viņu nosūtīja uz Mūri. "Vai tie�ām es būtu gatavs visu atliku�o mū�u kopā ar slepkavām un zagļiem ēst sālītu gaļu ar auzu putru?" Bet gan jau Slints parūpētos, lai Tīriona atlikusī dzīve nav neko gara.

Kalpotājs samitrināja birsti un turpināja berzt.

-�� Vai tu kādreiz esi bijis Līsas prieka namos? punduris painteresē�jās. Varbūt tur ir maukām vieta?

Tīrions gan neatcerējās, kā valīrie�u mēlē ir maukas, ta�u tāpat jau bija par vēlu puika iesvieda birsti spainī un izgāja.

"Vīns ir aptum�ojis man prātu." Viņ� bija mācījies lasīt aug�valīrie�u mēlē, vēl sē�ot mestram klēpī, lai gan valoda, kas tika runāta deviņās brīvpilsētās� to nevarēja nosaukt par dialektu, jo visi deviņi dialek�ti jau palēnām kļuva par atsevi�ķām valodām. Tīrions �o to zināja no brāvosie�u valodas un mazliet vāvuļoja mīrie�u mēlē. Tīro�ā viņ� spētu vien nolādēt dievus, nosaukt cilvēku par krāpnieku un pasūtīt dzertuvē alu un arī tikai, pateicoties kādam algotnim, kur� savulaik bija dienējis Rūdas klintīs. "Labi, ka vismaz Dornē runā kopējā valodā." Dornie�u izloksne tāpat kā viņu ēdieni un likumdo�ana bija asi vircota ar Roinas gar�vielām, tomēr saprast to varēja. "Dorne� jā, Dorne man ir kā radī�ta." Viņ� uzrāpās uz lāvas un auklēja �o domu kā bērnelis lelli.

Tīrions Lanisters nekad nespēja tā viegli iemigt. Uz kuģa miegs vis�pār nenāca, lai gan retumis viņam izdevās iedzert pietiekami daudz vīna, lai uz brīdi izslēgtos. Vismaz sapņi viņam nerādījās; punduris jau bija izsapņojies veselam mū�am. "Un kādas muļķības tikai man ir rādī�ju�ās: mīla, taisnība, slava. Esmu pat sapņojis, ka esmu gara auguma." Tagad Tīrions jau zināja, ka neko no tā iegūt nav iespējams, tomēr viņ� nezināja, kur maukām vieta.

"Uz turieni, kur maukām vieta," viņa tēvs tika teicis. "Tie bija viņa pēdējie vārdi, un kādi vārdi!" Arbaleta stiegra nod�inkst, valdnieks Tīvins atkrīt uz poda, un Tīrions I.anisters blakus Varisam gāzelēdamies aiz�āpo tumsā. Viņ� noteikti nokāpa lejā pa divsimt trīsdesmit sprai��ļiem iidz kambarim, kur dzelzs pūķa mutē gailēja sārtas ogles, tomēr no kāpiena neatcerējās nenieka. Bija tikai arbaleta stiegras skaņa un tēva zarnu satura smaka. "Viņ� pamanījās man uzdirst, pat mirstot."

Varīss izveda viņu pa slepenajām ejām, bet abi nepārmija ne vārda, ka�mēr nebija izgāju�i ārā pie Melnupes, kur Tīrions guva vēsturisko uzvaru un zaudēja degunu. Tur punduris pagriezās pret einuhu un paziņoja:

-��� Es nogalināju tēvu. To viņ� sacīja tādā balsī, kādā sacītu: "Man kaut kas iedūrās kājā."

�ukstētāju pārzinis bija pārģērbies par ubagotāju brāli ko�u saēstā brūna audekla talārā ar kapuci, kas apslēpa viņa gludos, tuklos vaigus un pliko, apaļo galvu.

-��� Jums nevajadzēja kāpt aug�ā pa tām kāpnēm, viņ� pārmeto�i noteica.

-�� Tur, kur maukām vieta. Tīrions bija brīdinājis tēvu nebilst �o vār�du. "Ja es nebūtu iz�āvis, viņ� nodomātu, ka mani draudi ir tuk�a mul�dē�ana. Viņam vajadzēja atņemt man arbaletu, tāpat kā viņ� man reiz atņēma Tī�u. Viņ� tie�i cēlās kājās, kad es viņu nogalēju."

-�� Es nomiedzu arī �aiju, Tīrions atzinās. Tu jau zināji, kāda viņa bija.

-�� Zināju gan. Bet es nezināju, kāds bija viņ�, Varīss �aloja. Tagad arī jūs to zināt.

"Man vajadzēja pie�miegt arī einuhu." Kāda starpība, cik asiņu uz rokām?

Viņ� nevarēja pateikt, kas bija atturējis roku no dun�a pacel�anas. Katrā ziņā tā nebija pateicība. Varīss viņu bija paglābis no bendes zobe�na, bet tikai tāpēc, ka viņam to bija licis D�eimijs. "D�eimijs� nē, par D�eimiju labāk nedomā�u."

Tā nu viņ� sameklēja jaunu vīna maisu un piezīdās tam kā sievietes pupam. Sarkanais skābulītis tecēja pār zodu un samērcēja netīro tuniku

-�� to pa�u, kas viņam bija mugurā cietuma cellē. Punduris gribēja piecel�ties, bet kuģis tie�i tajā brīdī sa�ūpojās, tāpēc viņ� atsita galvu pret kajītes griestiem. "Vētra," viņ� noprata, "vai arī es esmu piedzēries vairāk, nekā man �ķiet." Tīrions izvēmās un brīdi gulēja, prātodams, vai kuģim ir lemts nogrimt. "Vai �ī ir tava atriebība, tēvs? Vai Tēvs debesīs arī ir iecē�lis tevi par savu labo roku?"

-� Tāda ir asinsradinieka slepkavas alga, viņ� skaļi noteica, vējam ārā gaudojot. Nebija godīgi noslīcināt kalpotāju un kapteini par to, ko bija izdarījis viņ�. Bet kad gan dievi bija rīkoju�ies godīgi? Tad viņu ierija tumsa.

Kad Tirions atjēdzās, viņam likās, ka galva tūdaļ plīsīs, bet kuģis reibino�i griezās kā vilciņ�, kaut ari kapteinis apgalvoja, ka viņi esot piestāju�i ostā. Tirions lika viņam aizvērties un slābani spārdījās, kad plikgalvains liela auguma jūrnieks, pasitis viņu padusē, stiepa uz tilpni, kur Lanisteru gaidīja tuk�a vīna muca. Tā bija zema un pa�aura pat pun�durim. Tirions cīkstēdamies ap�urājās, bet tas viņam neko nepalīdzēja viņ� ar galvu pa priek�u tika iebāzts mucā, un pēc tam viņa kājas tur tika iestūķētas tā, ka ceļgali spiedās pie ausīm. Deguns neganti niezēja, ta�u rokas bija piespiestas tik cie�i, ka pakasīties nebija iespējams. "Manam stāvoklim atbilsto�as nestuves," Tirions nodomāja, kad jūrnieki uzsita mucai vāku. Apkārt skanēja balsis, un ar katru kustību viņa galva sitās pret mucas dibenu. Pasaule griezās uz riņķi vien, kad muca tika ripināta lejā pa trapu, bet tad tā apstājās ar tik pamatīgu brak�ķi, ka punduris bija gatavs brēkt. Tūdaļ tajā ietriecās cita muca, un Tirions iekoda sev mēlē.

Tas bija ilgākais ceļojums viņa mū�ā, lai arī nevilkās vairāk par pus�stundu. Muca tika celta aug�ā un laista lejā, ripināta un krauta �upā, likta uz gala un tad atkal ripināta. Cauri mucas dēlī�iem viņ� dzirdēja vīrus klaigājam, un reiz turpat blakus iezviedzās zirgs. Tīriona līkajās kājās iemetās krampis, un tas bija tik sāpīgi, ka viņ� drīz aizmirsa par dunoņu galvā.

Viss beidzās tāpat, kā bija sācies, muca tika aizripināta tā, ka pun�duris apreiba un dabūja vēl da�us zilumus. Pie mucas cilvēki sarunājās sve�ā mēlē. Kāds uzsita pa mucas galu, un pēk�ņi vāks atsprāga vaļā. Mucā ieplūda gaisma un svaigs gaiss. Tirions kāri vilka elpu un pūlējās piecelties kājās, bet viņa pūliņu rezultātā muca tikai apgāzās uz sāna, un mazais vīrelis gar�ļaukus izgāzās uz cietās klona grīdas.

Viņam blakus slējās neparasti resns vīrs ar dzeltenu �ķeltu bārdu, kur� rokā turēja koka āmuru un dzelzs cirtni. Viņa rītasvārki bija tik lieli kā turnīru telts, bet vaļīgā josta atraisījusies rādīja milzīgu, baltu vēderu un divas pamatīgas krūtis, kas nokarājās kā speķa maisi un bija apaugu�as biezu, dzeltenu vilnu. Viņ� Tīrionam atgādināja beigto jūras govi, kas reiz bija izskalota krastā pie alām zem Rūdas klintīm. Resnais smaidīdams skatījās lejup.

-�� Piedzēries punduris, viņ� sacīja Rietmalas kopējā valodā.

-�� Pūsto�a jūras govs.

Tīrionam mute bija pilna ar asinīm, un viņ� tās izspļāva resnajam pie kājām. Viņi atradās garā, krēslainā pagrabā ar velvētiem griestiem un nopelēju�ām sienām. Visapkārt bija sakrautas vīna un alus mucas dze�ramā pietika, lai izslāpis punduris varētu pavadīt nakti. "Vai visu mū�u."

-��� Bet tu esi nekaunīgs. Tas man punduros patīk. Resnais smejoties kratījās tik ļoti, ka Tlrions baidījās, ka �is uzgāzīsies viņam virsū. Vai esi izsalcis, draudziņ? Noguris?

-�� Izslāpis. Tlrions ar grūtībām piecēlās uz ceļgaliem. Un netīrs.

-��� Lai tā arī būtu, vispirms būs vanna, resnais paostīja gaisu. Bet pēc tam ēdienu un mīkstu gultu? Mani kalpi par lo parūpēsies. Viņ� nolika āmuru un cirtni. Mans nams ir tavs nams. Ikviens mana aizjū�ras drauga draugs ir draugs arī Ilīrio Mopatim. Jā gan.

"Un jo tālāk no manis ir jebkur� Varīsa Zirnekļa draugs, jo vairāk es viņam uzticos."

Tomēr resnais turēja vārdu un vannu sagādāja. Iegremdējies kar�stajā ūdenī un aizvēris acis, Tlrions tūdaļ cie�i iemiga. Viņ� pamodās kails guļam gultā ar tik mīkstu zosu dūnu pēli, ka pundurim likās viņu ir apņēmis mākonis. Mēle likās spalvaina, un rīkle bija izkaltusi, ta�u daikts bija stīvs kā dzelzs stienis. Punduris iz�ļūca no gultas, uzmeklēja naktspodu un, baudā urk�ķēdams, to piepildīja.

Kambarī valdīja krēsla, bet starp aizvērtajiem slēģiem vidēja saules gaisma. Tlrions nokratīja pēdējās pilītes un pa raibo mlrie�u paklāju, kas bija tik mīksts kā zāle pavasarī, aiz�āpoja pie loga. Viņ� neveikli uz�rāpās uz krēsla un atgrūda slēģus, lai redzētu, uz kurieni Varīss un dievi viņu ir atsūtīju�i.

Ap marmora baseinu kā sargkareivji auga se�i ķir�u koki, kuru �mau�gie zari bija kaili un brūni. Pie baseina ar brāvosie�u zobenu rokā cīņas pozā stāvēja kails puisis. Viņ� bija slaiks un glīts, ne vecāks par se�padsmit gadiem, ar taisniem gai�iem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Puisis iz�skatījās tik dabiski, ka Tīrionam vajadzēja labu brīdi, lai saprastu, ka tā ir krāsota marmora statuja, lai gan zobens mirdzēja kā no īsta tērauda.

Aiz baseina slējās divpadsmit pēdas augsts mūra �ogs ar dzelzs pī�ķiem aug�malā. Aiz tā pletās pilsēta. Ap līci drūzmējās dakstiņu jumtu kores, kantaini ķieģeļu torņi, varens sarkans templis un pakalna galā pils. Tālumā dziļajos jūras ūdeņos ņirbēja saules stari, vējā pllvo�ām bu�rām līci slīdēja zvejas laivas, bet gar krastu rindojās lielāku kuģu masti. "Kāds no tiem noteikti grasās doties uz Domi vai Austrumsardzi pie

juras." Viņam gan nebija naudas, ko samaksāt par braucienu, un arī ai�rē�anai viņ� nebija derīgs. "Es dro�i vien varētu pieteikties uz kuģa par kalpotāju un atmaksāt par braucienu, visu ceļu pāri �aurajai jūrai ļaujot jurniekiem sevi drāzt pakaļā."

Tīrions prātoja, diez kur ir nokļuvis. "Te pat gaiss smar�o citādi." Saltais rudens vēj� nesa savādu gar�vielu aromātu un tālus klusinātus s.iucienus no pilsētas ielām. Likās, ka tie varētu būt valīrie�u mēlē, ta�u punduris saprata ne vairāk kā piekto daļu. "Brāvosa tā nav," viņ� secināja, "un Tīro�a arī ne.� Kailie koku zari un vēsums gaisā teica, ka tā nav arī ne Līsa, ne Mīra, ne Volante.

Aiz muguras atvērās durvis, un Tīrions pagriezies sastapās aci pret aci ar nama resno saimnieku.

-�� Es esmu Pentosā, vai ne?

-�� Tie�i tā. Kur gan citur?

"Pentosa." Jā, tā vismaz nebija Karaļa osta.

-�� Un kur ir maukām vieta? viņ� izdzirda savu balsi vaicājam.

-�� Maukas te var atrast bordeļos tāpat kā Rietmalā. Bet tev tās nebūs vajadzīgas, draudziņ. Vari izvēlēties jebkuru no manām kalponēm ne�viena neuzdrīkstēsies tev atteikt.

-�� Verdzenes? punduris skaidri un gai�i noprasīja.

Resnais braucīja vienu no abām dzeltenajām, ar eļļu saziestajām bār�das �ķipsnām, un Tīrionam tas likās visai piedauzīgi.

-�� Saskaņā ar līgumu, ko Brāvosa mums pirms simt gadiem uzspieda, verdzība Pentosā ir aizliegta. Bet viņas vienalga tev neatteiks. Ilīrio lempīgi paklanījās. Un tagad man jāiet, draudziņ. Man ir gods būt par �is lieliskās pilsētas maģistru, un princis ir sasaucis sapulci. Viņ� pa�smaidīja, atklājot �ķību dzeltenu zobu rindas. Apskati namu un pa�galmu, bet nekādā gadījumā neej ārā aiz mūriem. Būs labāk, ja neviena dzīva dvēsele nezinās, ka tu te esi bijis.

-�� Bijis? Vai tad es jau esmu no �ejienes aizgājis?

-�� Parunāsim par to vakarā. Mēs ar mazo draudziņu ēdīsim, dzersim un kalsim di�us plānus. Sarunāts?

-��� Sarunāts, mans resnais draugs, Tīrions atbildēja. "Viņ� grasās mani izmantot saviem mērķiem."

Brīvpilsētās viss notika tirgotāju prin�u labā. Viņa tēvs �os nicīgi sauca par gar�vielu karotājiem un siera karaļiem. Ja pienāks diena, kad Ilīrio Mopatis aptvers, ka no beigta pundura ir vairāk labuma nekā no dzīva, tad Tīrions atkal izrādīsies iebāzts vīna mucā. "Labāk aizlaisties

no �ejienes, pirms tā diena pienāk." Viņ� ne�aubījās, ka tā diena pienāks, jo Serseja par viņu aizmirst negrasījās, un pat D�eimijs dro�i vien bija apskaities, atrodot bultu tēva vēderā.

Viegla vēja pūsma ņirbināja ūdeni baseinā ap kailo zobenvīru. Tas viņam lika atcerēties, kā Tī�a bu�ināja viņam matus viņu laulības neīsta�jā pavasarī, pirms viņ� palīdzēja tēva kareivjiem meiteni izvarot. Bēgot viņ� pūlējās atminēties, cik to vīru toreiz bija. Likās, lo jau viņ� ir iegau�mējis, bet nē. Ducis? Divdesmit? Simt? Tīrions nevarēja pateikt precīzi. Tie visi bija pieaugu�i viri, gari un spēcīgi� lai gan trīspadsmit gadus vecam pundurim visi viri �ķita gari. "Tī�a gan zināja, cik viņu bija." Katrs izvarotājs viņai bija samaksājis sudraba briedi, tāpēc viņai atlika vien sa�skaitīt monētas. "Sudraba gabals par katru kareivi un zelta par mani." Tēvs lika, lai maksā ari viņ�. "I.anisteri vienmēr atdod savus parādus."

"Tur, kur maukām vieta," viņ� vēlreiz domās izdzirdēja valdnieku Tīvinu sakām, un vēlreiz nod�inkstēja arbaleta stiegra.

Maģistrs bija mudinājis Tīrionu apskatīt namu. Ar lazurītu un per�lamutru rotātā lādē viņ� atrada tīras drānas. Pūloties drēbes uzvilkt, Tī�rions noprata, ka tās �ūtas mazam zēnam. Lai ari audums bija dārgs, apģērbs tomēr bija appelējis. Bikses izrādījās pārāk garas, piedurknes pārāk īsas, bet apkakle tik �aura, ka viņa seja kļūtu tikpat melna kā D�ofrejam, ja kaut kā izdotos tērpu aizdarīt. Drēbes bija ari ko�u sagrauztas. "Tās vismaz neo� pēc vēmekļiem."

Tīrions sāka apgaitu ar ķēķi, kur divi resni sievi�ķi un trauku mazgātājs piesardzīgi noskatījās, kā viņ� bez prasī�anas paņem sieru, maizi un vīģes.

-�� Labrīt, jaukās dāmas, viņ� paklanījās. Vai jūs zināt, kur maukām vieta? Tā kā neviens neatbildēja, Tīrions atkārtoja jautājumu aug�valīrie�u mēlē, tikai �oreiz mauku vietā pieminēja piegulētājas. Jaunākā un resnākā ķēk�a paraustīja plecus.

Pundurim ienācā prātā, kas notiktu, ja viņ� paņemtu ķēk�as aiz rokas un vilktu uz guļamkambari. "Neviena neuzdrīkstēsies tev atteikt," Ilīrio apgalvoja, ta�u Tirionam nez kāpēc �ķita, ka par �im abām maģistrs būs piemirsis. Viņas bija gandrīz tikpat resnas kā Ilīrio, ar tik lieliem pupiem kā viņa galva. "Es tajā miesā nosmaktu." Tomēr bija ari ļaunāki veidi kā nomirt, piemēram, tā, kā bija miris viņa tēvs. "Vajadzēja likt, lai viņ� pirms nāves izdir� mazliet zelta." Valdnieks Tīvins vienmēr bija skops ar uzslavām un mīlestību, ta�u alla� kļuva dāsns, ja runa bija par naudu. "No�ēlojamāks par punduri bez deguna it tikai punduris bez deguna, kuram nav naudas."

Tīrions atstāja resnās sievas pie pannām un katliem, bet pats devās meklēt pagrabu, kur iepriek�ējā dienā Ilīrio viņu bija izgāzis no mucas. 'I'o nebija grūti atrast, un pagrabā vīna bija gana, tā ka viņ� varētu �ūpot simt gadus no vietas: saldais sarkanvīns no Ārēm un skābais no Dornes, gai�ais Pentosas dzintarvīns, zaļais nektārs no Mīras, se�desmit mucas Pergolas zeltainā un pat vīni no pasakainajiem austrumiem Kartas, Ji Ti un Ēnu zemes A�aī. Beigu beigās Tīrions izvēlējās stiprā vīna mucu no valdnieka Ransforda Sarkanvīna krājumiem tas bija pa�reizējā Per�golas valdnieka vectēvs. Uz mēles tas pēc gar�as likās rāms un skurbino�s, bet pēc krāsas tik tum�i violets, ka krēslainajā pagrabā izskatījās gandrīz melns. Punduris ielēja sev kausu un bla�ķi līdzņem�anai, lai ie�dzertu dārzā, sē�ot zem ķir�u kokiem, kurus bija redzējis pa logu.

Viņ�, protams, izgāja pa nepareizajām durvīm un baseinu neatrada, bet par to nesatraucās dārzs nama otrā pusē bija tikpat jauks, turklāt vēl pla�āks, tāpēc punduris labu brīdi dzerdams pastaigājās. Mūri būtu darīju�i kaunu jebkurai kārtīgai pilij, un pīķi bez galvām uz tiem �ķita savādi pliki. Tīrions iztēlojās, kā tur izskatītos viņa māsas galva zel�tainiem matiem, izvārtīta darvā un ar mu�ām, kas lidinātos pa viņas pavērto muti. "Jā, un D�eimija galvu varētu uzspraust tie�i blakus," viņ� nosprieda. "Manu māsu un brāli nekas nedrīkst �ķirt."

Ja būtu virve ar āķi, Tīrions varētu tikt pāri mūrim viņam bija spēcī�gas rokas, turklāt viņ� nebija smags. Viņam izdotos pārrāpties, protams, ja vien viņ� neuzdurtos uz pīķa. "Rīt pameklē�u virvi," punduris nolēma.

Klejodams pa dārzu, viņ� ievēroja trīs vārtus galveno ieeju ar sar�ga būdu, sētas puses vārtus pie suņu kūts un dārza vārtiņus, kas slēpās aiz kuplas, gai�as efejas. Pēdējie bija noslēgti ar ķēdi, pirmie divi tika apsargāti. Sargi bija tukli, tik gludām sejām kā bērna pakaļa, un visiem galvās bija bronzas ķiveres ar pīķi pakausī. Tīrions tūdaļ saprata, ka tie ir einuhi, un zināja, kāda �iem kareivjiem ir slava tika stāstīts, ka viņi ne�baidoties ne no kā, nejūtot sāpes un esot uzticami saviem saimniekiem līdz nāvei. "Man pa�am noderētu kāds simts �ādu vīru," viņ� apcerēja. "�ēl, ka es par to nepadomāju, pirms kļuvu par ubagu."

Izejot cauri smailai arkai, Tīrions no galerijas ar kolonnām nokļuva akmens plātnēm klātā pagalmā, kur pie akas kāda sieviete mazgāja veļu. Viņa bija apmēram Tīriona vecumā, ar blāvi rudiem matiem un platu vasarraibumiem klātu seju.

-�� Vai gribi vīnu? punduris apvaicājās, un sieviete nedro�i viņu uz�lūkoja. Man nav lieka kausa, bet mēs varam dzert no viena. Ve�eriene

turpināja izgriezt tunikas un kārt tās uz �ņores, bet Tīrions ar visu bla�ķi iekārtojās turpat blakus uz akmens sola. Saki, cik ļoti es varu uzticē�ties maģistram Ilīrio? Izdzirdusi saimnieka vārdu, viņa pacēla skatie�nu. Vai tik? Lanisters ķiķinādams sakrustoja līkās kājeles un iedzēra.

-��� Man ne pārāk gribas spēlēt visas spēles, ko tas siera tirgonis man liek priek�ā, bet kā lai es viņam atsaku? Pie vārtiem ir sargi. Varbūt tu vari mani paslēpt zem brun�iem un izvest ārā? Es būtu ļoti pateicīgs, es pat tevi apprecētu. Divas sievas man jau ir biju�as, kāpēc nevarētu būt ari tre�ā? Jā, bet kur mēs dzīvotu? Viņ� pasmaidīja tik mīlīgi, cik vien spēj virs, kuram ir tikai puse deguna. Es laikam nepateicu, ka mana māsas�meita dzīvo Saules�ķēpā. Domē pie Mirselas mēs varētu sarīkot kārtī�gus nedarbus. Es varētu sarīkot karu starp māsasmeitu un dēlu vai tas nebūtu janclgi? Ve�eriene pieknaģoja pie �ņores Ilīrio tuniku, ko itin viegli uz kuģa varēja izmantot par buru. Jā, tev taisnība man vajadzē�tu kaunēties par tik ļaunām domām. Labāk jau uzreiz doties uz Mūri. Runā, ka tiekot piedoti visi grēki, kad virs iestājas Naktssardzē, tikai bai�dos, ka tur man neļautu tevi paturēt, mīļumiņ. Sievi�ķu Naktssardzē nav

-�� tur nevienam nav vasarraibumainas sievas, kas naktis sildītu gultu. Tur ir tikai auksti vēji, sālīta menca un ūdeņains alus. Kā jums �ķiet, cienītā kundze, vai es melnās drānās izskatītos garāks? Tīrions atkal piepildīja kausu. Ko tu teiksi doties uz ziemeļiem vai dienvidiem? Man vaja�dzētu �ķīstīties no vecajiem grēkiem vai censties sadarīt jaunu?

Ve�eriene vēlreiz palūkojās uz punduri, paņēma grozu un gāja prom. "Rādās, ka es nespēju sievu piesaistīt uz ilgu laiku," vīrelis atskārta. Bla�ķe izrādījās tuk�a. "Dro�i vien vajadzēs kāpt lejā pagrabā." No stiprā vīna gan griezās galva, un pagraba kāpnes bija ļoti stāvas.

-��� Kur maukām viela? viņ� noprasīja izmazgātajai veļai, kas karājās pie �ņores. Varbūt vajadzēja pajautāt ve�erienei. "Es negribu teikt, ka tu esi mauka, sirsniņ, bet varbūt tu zini, kur viņām vieta?" Labāk tomēr būtu bijis vaicāt tēvam. "Uz turieni, kur maukām vieta," Tīvins bija tei�cis. "Viņa mani mīlēja. Viņa bija zemnieka meita, viņa mani mīlēja un apprecēja. Viņa man uzticējās.

Tuk�ā bla�ķe izslīdēja Tīrionam no rokas un aizripoja pa pagalmu. Tīrions piesvempās kājās un gāja pakaļ, ta�u pieliecies ieraudzīja sprau�gā starp akmens plātnēm augam da�as sēnes. Tās bija bālas, ar raibu�miem un rievotu, asinssarkanu cepurītes apak�malu. Punduris vienu nolauza un paostīja. "Brīni�ķīga," viņ� nodomāja, "un nāvējo�a.�1

Sēņu pavisam bija septiņas iespējams, septiņi dievi centās viņam kaut ko pateikt. Tīrions nolauza visas, norāva no veļas auklas cimdu,

ieliņa tās un iestūķēja kabatā. No pārpūles viņam sagriezās galva, tāpēc vīrelis apgūlās uz sola, sarāvās �okurā un aizvēra acis.

Viņ� atkal pamodās guļamkambarī, iegrimis zosu dūnu pēlī, un gai��mataina meitene purināja viņu aiz pleca.

-�� Cienītais kungs, viņ� teica, vanna ir gatava. Maģistrs Ilīrio pēc stundas gaida jūs pie galda.

nrions piecēlās gultā sēdus, atspiedās spilvenos un satvēra ar rokām galvu.

-�� Es sapņoju, vai arī tu tie�ām runā kopējā valodā?

-�� Runāju, cienītais kungs. Es tiku nopirkta, lai apmierinātu karali. Viņa bija glīta, zilām acīm, jauna un lunkana.

-�� Nebrīnos nenieka. Man vajag kausu vīna.

Meitene ielēja.

-�� Maģistrs Ilīrio lika, lai es jums nober�u muguru un sasildu jūs gultā. Mans vārds�

-�� �mani neinteresē. Vai tu zini, kur maukām vieta?

-�� Maukas sevi pārdod par naudu, mei�a nosarka.

-�� Vai arī par dārglietām, tērpiem un pilīm. Bet kur viņām vieta?

Meitene jautājumu nesaprata.

-�� Vai tā ir mīkla, cienkungs? Man mīklu minē�ana ne pārāk labi pa�dodas. Vai pateiksiet atbildi?

"Nē," Tīrions nodomāja, "es pats necie�u mīklas.�

-�� Es tev neteik�u neko, un esi tik laipna dari tāpat. "Vienīgais, kas mani tevī interesē, atrodas tev starp kājām," viņ� gandrīz izmeta. Vārdi jau bija pundurim uz lūpām, bet kaut kā noturējās mutē. "Viņa nav �aija," Tīrions sev teica. "Viņa ir tikai sīka muļķīte, kas domā, ka es uzdodu mīklas." Taisnību sakot, pat petene viņu nemaz tik ļoti neinteresēja. "Es dro�i vien esmu slims vai miris." Tu kaut ko teici par vannu. Neliksim

resnajam siera tirgonim gaidīt. <

Meitene nomazgāja Tīrionam kājas, noberza muguru un izsukāja matus, bet pēc tam iezieda ikrus ar saldi smar�ojo�u eļļu, lai mazinātu sāpes, un atkal ieģērba zēna drānās piepelēju�ajās purpurkrāsas biksēs un zilā samta kamzolī ar zeltauduma oderi.

-�� Vai cienkungs gribēs mani, kad būs paēdis? meitene apjautājās, saitējot viņam zābakus.

-�� Nē, es vairs nepinos ar sievi�ķiem. "Ar maukām."

Mei�a pārāk viegli uztvēra �o vil�anos.

-�� Ja cienkungam labāk patīk zēni, es varu kādu atsūtīt.

"Cienkungam labāk patiktu pa�a sieva. Cienkungam labāk patiktu

mei�a vārdā Tī�a."

-�� Ja vien viņ� zinās, kur maukām vieta.

Meitene saknieba lūpas. "Es viņai riebjos," Tīrions atskārta, "bet ne�vienam es neriebjos vairāk kā pats sev." Lanisters ne�aubījās, ka viņ� bija izdrāzis neskaitāmas sievietes, kurām bija pretīgi uz viņu pat paskatīties, ta�u citām vismaz pietika pieklājības notēlot pieķer�anos. "Mazliet godīga riebuma nāk tikai par labu glu�i kā glāze skāba vīna pēc saldumiem."

-�� Es pārdomāju, Tīrions noteica, gaidi mani gultā. Kaila, ja tev nav grūti, jo es bū�u pārāk piedzēries, lai ķēpātos ap tavām drānām. Turi muti ciet un kājas plati, un mēs abi itin labi satiksim. Punduris paglūnēja uz mei�u cerībā ieraudzīt izbailes, ta�u redzēja tikai pretīgumu. "No pundura nevienam nav bail." Nebaidījās pat Tīvins Lanisters, lai arī pundurim rokās bija arbalets. Vai tu kunksti, kad tevi drā�? viņ� pavaicāja piegulētājai.

-�� Ja cienkungam tā labpatīk.

-�� Cienkungam var labpatikt tevi no�ņaugt kā to iepriek�ējo mauku. Domā tavs saimnieks iebildīs? Tādu kā tu viņam ir simtiem, bet nevie�na tāda kā es. Tīrions pasmaidīja, un �oreiz saskatīja bailes meitenes sejā, ko arī bija vēlējies panākt.

llīrio, atlaidies uz mīksta dīvāna, no koka bļodas kāri rija asos piparus un mazos sīpoliņus. Viņa piere bija klāta sviedru lāsēm, aiz resnajiem vaigiem mirdzēja cūkas a�eles. Viņa pirkstos vizēja dārgakmeņi onikss un opāls, tīģeracs un turmalīns, rubīns un ametists, safīri, smaragdi, ahāts, nefrīts, melnais dimants un zaļā pērle. "No viņa gredzeniem es varētu pārtikt gadiem ilgi," Tīrions iedomājās, "tikai būtu vajadzīgs gaļas cirvītis, lai tos dabūtu nost."

-�� Nāc, sēdies, draudziņ! llīrio māja ar roku.

Punduris uzrāpās uz krēsla, kas viņam izrādījās krietni par lielu polsterētajam tronim ar resnajām, stabilajām kājām vajadzēja auklēt maģistra resno pakaļu un noturēt viņa svaru. Tīrions Lanisters visu mū�u dzīvoja pasaulē, kas viņam bija par lielu, ta�u llīrio namā �ī nesamērības sajūta bija nomāco�a. "Es esmu kā pele mamuta midzenī," viņ� domāja, "ta�u mamutam ir labs vīna pagrabs." No �īs domas pundurim sagribējās dzert, un viņ� pieprasīja vīnu.

-�� Vai tev patika mei�a, kuru aizsūtīju pie tevis?

-�� Ja es būtu gribējis mei�u, tad būtu paprasījis.

-�� Ja viņa nespēja apmierināt�

-�� Viņa darīja visu, ko es no viņas prasīju.

-��� Tie�i to ari cerēju. Viņa ir apmācīta Līsā, un tur mīlas māksla ir cieņā. Viņa ļoti patika pat pa�am karalim.

-� Gan jau būsi dzirdējis, ka es mēdzu nomu�it karaļus, Tīrions ļauni pasmīnēja pāri vīna kausam. Man nav vajadzīgas karaliskās pabiras.

-�� Kā vēlies. Iekodīsim. Ilirio sasita plaukstas, un tūdaļ saskrēja kalpi.

Vispirms tika atnests krabju un sama virums un aukstā laima zupa

.11 olu, bet tad vajadzēja ķerties klāt paipalām medū, jēra mugurai, vīnā mērcētām zosu aknām, sviestā ceptiem pastinakiem un piena sivēnam. To visu redzot, Tīrionam sametās �ķērmi ap dū�u, tomēr, pieklājības pēc K'strēbis karoti zupas, bija spiests atzīt sakāvi lai arī ķēk�as bija vecas un resnas, savu darbu viņas prata. Lanisters pat galmā nebija baudījis tik gardu mielastu.

Apsūkādams paipalu kauliņus, Tīrions apjautājās par rīta izsaukumu pie prin�a, un resnais paraustīja plecus.

-�� Austrumos ir ziepes. Astapora ir kritusi, Mīrīna arī gisie�u verg�turu pilsētas, kas bija senas jau tad, kad pasaule vēl bija jauna. Piena sivēns bija sagriezts, tāpēc Ilīrio pastiepās pēc labāk apcepta gabala, ap�mērcēja plūmju mērcē un ēda tāpat ar pirkstiem.

-�� Vergu līcis ir tālu no Pentosas, Tīrions uzdūra uz na�a zoss aknu.

"Neviens nav tik nolādēts kā tas, kur� nokāvis asinsradinieku," viņ�

.ipcerēja, "ta�u man sāk iepatikties dzīve �ādā ellē."

-�� Tā ir, Ilīrio piekrita, bet pasaule ir kā liels tīkls, un cilvēks nevar .lizskart vienu stīgu, lai pārējās nenotrīsētu. Vai ieliet vēl vīnu? Ilīrio iemeta mutē piparu. Nē, man ir kas labāks. Viņ� sasita plaukstas.

Tūdaļ iesteidzās kalps, nesdams ar vāku pārsegtu trauku. Viņ� nolika to Tīrionam priek�ā, bet Ilīrio pastiepa roku un noņēma vāku.

-�� Sēnes, maģistrs paziņoja, un no �ķīvja pacēlās smar�a. Ķiploka skūpstītas un sviestā peldinātas. Esmu dzirdējis, ka tās gar�ojot burvīgi. Paņem pārīti, draudziņ.

Tīrions jau cēla lielu, melnu sēni pie mutes, ta�u Ilīrio tonis lika vi�ņam apturēt roku pusceļā.

-� Tu pirmais, cienītais kungs. Viņ� pastūma �ķīvi uz saimnieka pusi.

-�� Nē, nē, maģistrs Ilīrio pastūma sēnes atpakaļ. Uz mirkli �ķita, ka siera tirgoņa izplūdu�ajā miesā slēpjas nerātns pui�elis. Tikai pēc tevis. Es uzstāju ķēk�a tās pagatavoja īpa�i tev.

-�� Vai tie�ām? Punduris atcerējās ķēk�u ar rokām miltos un lielajām krūtīm, uz kurām spiedās ārā tum�zilas vēnas. Tas ir ļoti laipni, bet� nē. Tīrions nolika sēni atpakaļ sviesta peļķē, no kurienes to bija paņēmis.

-�� Tu esi pārāk aizdomīgs, Ilīrio pasmīnēja dzeltenajā bārdā. Tīrions lēsa, ka viņ� to katru rītu iezieda ar eļļu, lai tā mirdzētu kā zelts. Vai tu esi gļēvulis? Nebiju par tevi to dzirdējis.

-��� Viesu nogalē�ana vakariņu laikā septiņās valstībās tiek uzskatīta par nāves grēku.

-�� Te arī. llīrio Mopatis paņēma vīna kausu. Bet, ja viesis pats vēlas �ķirties no dzīves, tad kāpēc lai saimnieks viņam traucētu? Viņ� iedzē�ra vīnu. Pirms pusgada ar sēnēm tika noindēts maģistrs Ordello. Esmu dzirdējis, ka tas neesot pārāk moko�i. Nelieli krampji vēderā, pēk�ņas sāpes aiz acīm, un viss. Labāk ar sēnēm nekā ar zobenu pa kaklu, vai ne? Kāpēc jāmirst ar asinīm mutē, ja var baudīt ķiploku un sviesta gar�u?

Punduris pētīja priek�ā nolikto ēdienu. No ķiploku un sviesta smar��as viņam mutē saskrēja siekalas. No vienas puses, viņ� gribēja tās sēnes, pat zinot, kādas tās var būt. Lanisters nebija tik drosmīgs, lai uz�ķērstu sevi ar saltu tēraudu, bet apēst kumosu sēņu nevarēja būt grūti. Tomēr tās viņu neizsakāmi biedēja.

-�� Tu būsi ko sajaucis, viņ� izdzirda pats savu balsi.

-�� Tie�ām? Savādi. Ja labāk gribi noslīkt vīnā, pasaki, un tas tiks izda�rīts ātri vien. Slīcinā�anās kausu pa kausam ir tīrā laika tērē�ana un vīna �ķie�ana.

-��� Tu būsi ko sajaucis, Tīrions jau skaļāk atkārtoja. Sēnes sviestā lāktura gaismā tum�i un aicino�i zvīļoja. Man nav nekādas vēlē�anās mirt, kad es tev saku. Man ir� Viņ� apklusa. "Kas tad man ir? Dzīve jā�dzīvo? Darbs jādara? Bērni jāaudzina, zemes jāpārvalda un sieva jāmīl?"

-����������� Nekā tev nav, maģistrs llīrio pabeidza, bet mēs to varam mainīt.

-�� Viņ� izķeksēja no sviesta sēni un ar baudu sako�ļāja. Lieliska.

-�� Tātad sēnes nav indīgas, Tīrions aizkaitināts secināja.

-�� Nē. Kāpēc lai es tev vēlētu ļaunu? maģistrs llīrio apēda vēl vienu sēni. Mums vajadzētu kaut mazliet uzticības savā starpā. Ēd ta�u. Viņ� vēlreiz sasita plaukstas. Mūs gaida darbi, tāpēc draudziņam jāuzkrāj spēki.

Kalpi atnesa ar vīģēm pildītu gārni, teļa gaļas klopsi mandeļu pienā, siļķi krējumā, sīpolus ar grauzdētu cukuru, neganti smirdo�us sierus, �ķīvjus ar gliemjiem un smalkmaizītēm, kā arī melno gulbi ar visām spalvām. No gulbja Tīrions atteicās, jo tas atgādināja pēdējās vakariņas pie māsas, ta�u paņēma gabalu gārņa, siļķi un mazliet saldo sīpolu, bet kalpi piepildīja viņa kausu ar vīnu ik reizi, kad tas tika iztuk�ots.

-�� Tu diezgan krietni dzer priek� tāda maza auguma.

-�� Radu apkau�ana ir nogurdino�s darbs. Pēc tam cilvēkam krietni slāpst.

Resnajam acis iemirdzējās tāpat kā dārgakmeņi uz pirkstiem.

-�� Ir ļaudis, kas teiktu, ka valdnieka Lanistera nokau�ana iesākumam ir gana labs darbs.

-�� Labāk lai viņi to nesaka, manai māsai dzirdot, citādi paliks bez mē�les. Punduris pārlauza uz pusēm maizes �ķēli. Un tu, maģistr, uz�manies, ko saki par manu ģimeni. Esmu radu kāvējs vai neesmu, bet es tomēr esmu lauva.

Tas, �ķiet, bez gala uzjautrināja sieru pavēlnieku. Viņ� uzsita sev pa gaļīgo cisku un paziņoja:

-��� Jūs, rietumnieki, visi esat vienādi. Jūs uz�ujat uz zīda strēmeles kādu zvēru un pēk�ņi kļūstat par lauvām, pūķiem vai ērgļiem. Es tev varu parādīt īstu lauvu, draudziņ. Princim zvērnīcā viena ir. Kazi vēl gribēsi mitināties ar to vienā krātiņā?

Tīrions bija spiests atzīt, ka valdnieki septiņās valstībās patie�ām pā�rāk daudz iedomājās par saviem ģerboņiem.

-�� Labi, labi, viņ� atgaiņājās, Lanisters nav lauva. Tomēr es esmu sava tēva dēls, un D�eimiju un Serseju es nogalē�u pats.

-�� Savādi, ka tu pieminēji savu smuko māsiņu, sacīja Ilīrio, niekoda�mies ar glieme�iem. Karaliene ir apsolījusi valdnieka titulu tam, kur� viņai atnesīs tavu galvu, lai cik zema arī būtu viņa kārta.

Neko citu Tīrions arī nebija gaidījis.

-�� Ja gribi pārliecināties, vai viņa tur vārdu, paprasi, lai viņa arī paple� kājas. Tā būtu godīga maiņa mana ķermeņa labākā daļa pret viņas labāko dalu.

-�� Es labāk ņemtu tik zelta, cik pats sveru, siera tirgonis sāka smie�ties tik skaļi, ka Tīrionam likās viņ� tūdaļ pārplīsīs. Visu Rūdas klin�u zeltu kāpēc ne?

-��� Zeltu vari dabūt, punduris atbildēja, būdams priecīgs, ka neva�jadzēs noslīkt pa pusei sagremotos zu�os un saldumos, bet Klintis ir manas.

-�� Lai tā būtu. Maģistrs ar plaukstu aizsedza muti un pamatīgi atrau�gājās. Tātad tu domā, ka karalis Staniss tās tev atdos? Esmu dzirdējis, ka viņ� esot liels likumu cienītājs. Tā kā tavs brālis ir baltajos bruņinie�kos, pēc visiem Rietmalas likumiem mantinieks esi tu.

-��� Jā, Staniss varētu man atdot Rūdas klintis, Tīrions atteica, ja nebūtu tās nelielās ķezas ar karaļa un tēva nogalē�anu. Par to viņ� mani saīsinās par galvas tiesu, kaut gan es jau tāpat esmu itin mazs. Bet kāpēc tu domā, ka es grasos pieslieties Stanisam?

-�� Kāda iemesla dēļ vēl tu varētu doties uz Mūri?

-��� Staniss ir pie Mūra? Tīrions paberzēja degunu. Ko, pie visām septiņām ellēm, Staniss dara pie Mūra?

-�� Domāju, ka drebinās. Viņam vajadzēja burāt uz Dorni, tur ir siltāks.

Tīrionam radās aizdomas, ka kāda vasarraibumaina ve�eriene kopē�jo mēli saprot daudz labāk, nekā izliekas.

-�� Nejau�ā kārtā Dornē ir mana māsasmeita Mīrsela, un man ir tāda blāva doma, ka viņu vajadzētu kronēt.

-��� Ko tas nabaga bērns tev ir nodarījis, ka vēlies viņas nāvi? Ilīrio pasmīnēja. Kalpi tikmēr atnesa melnos ķir�us ar putukrējumu.

-�� Pat radinieku slepkava neapkauj visus savus radus, Tīrions jutās aizskarts. Es teicu: kronēt, nevis nokaut.

-�� Volantē ir monētas, kam vienā pusē kronis, otrā miroņgalva, un tas ir viens un tas pats. Kronēt ir tikpat kā nokaut. Dorne var kronēt Mīrselu, bet ar Dorni vien ir par maz. Ja tu esi tik gudrs, kā mans draugs apgalvo, tev to vajadzētu zināt.

Tīrions palūkojās uz resno vīru ar citām acīm. "Viņam ir pilnīga tais�nība: kronēt nozīmē nokaut, un es ta�u to zinu."

-�� Manos spēkos vairs ir tikai nieka lietas, bet no �īs mana māsa vis�maz raudās rūgtas asaras.

-�� Ceļ� uz Rūdas klintīm neved caur Dorni, draudziņ, maģistrs Ilīrio ar resnās plaukstas virspusi noslaucīja no lūpām putukrējumu. Un neved arī gar Mūri. Tomēr tāds ceļ� ir, tici man.

-�� Es esmu izstumts nodevējs, karaļa un radinieku slepkava. Pļāpas par ceļiem Tīrionu kaitināja. "Viņam liekas, ka tā ir kāda spēle?"

-�� Ko viens karalis lemj, to cits var atcelt. Mums te, Pentosā, ir princis, draudziņ. Viņ� ir svarīgākais cilvēks svētku ballēs un pilsētā pārvietojas nestuvēs no ziloņkaula un zelta. Viņam pa priek�u skrien trīs ziņne�i: viens ar zelta tirdzniecības svariem, otrs ar dzelzs kara zobenu un tre�ais ar sudraba tiesas pletni. Katra jaunā gada pirmajā dienā viņam jālaupa nevainība tīrumu jaunavai un jūru jaunavai. Ilīrio uzlika elkoņus uz galda un paliecās uz priek�u. Bet, ja ra�a aiziet postā vai tiek zaudēts kar�, mēs viņam pārgrie�am rīkli, lai pielabinātu dievus, un no �etrdes�mit dzimtām ievēlam jaunu princi.

-�� Vēlāk atgādini man, lai nekad nekļūstu par Pentosas princi.

-��� Vai tad septiņās valstībās ir citādi? Rietmalā nav miera, nav tais�nīgas tiesas, nav ticības� drīz nebūs ari pārtikas. Izsalku�ie, slimie un bailēs trīco�ie parasti meklē pestītāju.

-�� Viņi jau var meklēt, bet, ja vienīgais, kuru var atrast, ir Staniss�

-��� Ne jau Staniss, un arī ne Mīrsela. Smaids kļuva platāks, vēl vai�rāk atklādams dzeltenos zobus. Ir kāds cits. Spēcīgāks par Tommenu,

di�ciltīgāks par Stanisu un ar lielākām tiesībām uz troni nekā Mīrsela. Pestītājs nāks pāri jūrai un dziedēs Rietmalas asiņojo�ās brūces.

-�� Skaisti vārdi. Uz Tīrionu gan tie nekādu iespaidu neatstāja. Vār�di ir vēj�. Kas ir �is nolāpītais pestītājs?

-��� Pūķis. Siera tirgonis, ieraudzījis pundura sejas izteiksmi, sāka smieties. Trejgalvains pūķis.

Viņa dzirdēja, kā tiek nests mironis lēniem, izsvērtiem soļiem, kas atbalsojās zāles violetajās kolonnās. Dinerīsa Tārgārjena sēdēja uz melnkoka sola, ko bija izvēlējusies par savu troni. Viņai vēl bija miegainas acis, bet sudrabainie mati izspūru�i.

-�� Gai�ība, ierunājās viņas karaļsardzes komandieris sīrs Baristens Selmijs, jums nav nepiecie�ams to redzēt.

-�� Viņ� gāja bojā manis dēļ.

Denija ievīstījās lauvas ādā. Zem tās bija tikai balta linu tunika, kas tikko nosedza gurnus. Kad Misandeī Deniju pamodināja, viņa tie�i sap�ņoja par namu ar sarkanām durvīm, tāpēc apģērbties nebija laika.

-�� Halēse, Irri no�ukstēja, tikai nepieskarieties mironim. Aiztikt miroņus tas nav uz labu.

-�� Ja vien pati neesat to nokāvusi, piebilda D�iki druknāka mei�a par Irri, ar platiem gurniem un kuplām krūtīm. To visi zina.

-�� To visi zina, Irri atkārtoja.

Dotraki bija gudri ļaudis, ja runa bija par zirgiem, ta�u pilnīgi vien�tie�i citās lietās. "Turklāt viņas ir tikai skuķi." Kalpones bija tikpat vecas kā viņa pati, pēc izskata pieaugu�as sievietes melniem matiem, kapara krāsas miesu un acīm kā mandelēm, ta�u savā būtībā skuķi. Meitenes tika Denijai uzdāvinātas kāzu dienā, kad viņa precējās ar halu Drogo, un tie�i Drogo viņai bija dāvājis ādu, kurā viņa tobrīd tinās hakkar jeb Dotraku jūras baltā lauvas ādu ar visu galvu. Tā bija ļoti liela un mazliet piesmakusi, ta�u lika Denijai justies tā, it kā viņas saule un zvaigznes būtu turpat līdzās.

Pirmais kāpnēs parādījās Pelēkais Tārps ar lāpu rokās. Viņa bronzas ķivere bija izrotāta ar trim pīķiem. Viņam nopakaļ �etri Neaptraipītie uz pleciem nesa kritu�o. Viņiem visiem uz ķiverēm bija tikai viena smaile un sejas tik nesatricināmas, it kā arī būtu bronzā kaltas. Nesēji nolika mironi Denijai pie kājām, Baristens pacēla asiņaino līķautu, un Pelēkais I ārps nolaida lāpu zemāk.

Miru�ā vīrie�a seja bija gluda, bez bārdas, bet vaigi pār�ķelti no vie�nas auss līdz otrai. Tas bija gara auguma vīrs, itin glīts, zilām acīm. "Kāds I īsas vai senās Volantes bērns, kuru pirāti nolaupīju�i no kuģa un pār�devu�i sarkanajā Astaporā." Viņa acis bija vaļā, ta�u raudāja brūces to bija tik daudz, ka ne saskaitīt.

-�� Gai�ība, Baristens sacīja, alejā uz bruģa, kur viņu atradām, bija n/zīmēta harpija�

-� Uzzīmēta ar asinīm. Dinerīsa to visu jau zināja. Harpijas dēli slep�kavoja naktīs un pie katru nokautā atstāja savu zīmi. Pelēkais Tārps, kāpēc �is vīrs bija viens? Vai viņam pārinieka nav? Pēc Denijas pavēles Neaptraipītajiem Mīrīnas ielās naktīs vajadzēja patrulēt pa diviem.

-�� Karaliene, kapteinis atbildēja, jūsu kalps Stiprais Vairogs pagālii�ajā naktī nebija postenī. Viņ� gāja uz� kādu vietu� lai iedzertu un atrastu sabiedrību.

-�� Uz kādu vietu? Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Uz prieka namu, gai�ība.

"Uz bordeli." Puse no brīvlaistajiem vergiem bija no Jankaī, kur gud�rie saimnieki izsmalcināti apmācīja gultas vergus. "Septiņas nopūtas." Bordeļi Mīrīnā bija saradu�ies kā sēnes pēc lietus. "Tas ir vienīgais, ko viņi prot, un kaut kā viņiem ir jāizdzīvo." Pārtika ar katru dienu kļuva dārgāka, bet miesa lētāka. Nabadzīgākajos nostūros starp Mīrīnas di��ciltīgo vergturu pakāpienu piramīdām atradās bordeļi ikvienai miesis�kajai baudai, ko vien varēja iedomāties. "Un tomēr�"

-�� Ko einuhs gribēja atrast bordelī?

-�� Pat tiem, kuriem nav vīrie�a locekļu, tomēr ir vīrie�a sirds, gai�ība, sacīja Pelēkais Tārps. Esmu dzirdējis, ka jūsu kalps Stiprais Vairogs mēdzis bordeļos maksāt sievietēm, lai viņas tikai gulētu blakus un ap�skautu viņu.

"Pūķa asinis neraud."

-��� Stiprais Vairogs, viņa noteica sausām acīm, vai tas bija viņa vārds?

-�� Ja gai�ībai tā labpatīk.

-��� Tas ir labs vārds. labie saimnieki Astaporā neļāva vergu kareiv�jiem saukties vārdos. Pēc brīvlai�anas viena daļa Neaptraipīto pieņēma atpakaļ vārdus, kas viņiem tika doti piedzimstot, citi izvēlējās jaunus.

-�� Vai ir zināms cik nelie�u uzbruku�i Stiprajam Vairogam?

-�� �is te nezina. Daudz.

-�� Se�i vai vairāk, teica Baristens. Sprie�ot pēc brūcēm, tie uzklupu�i no visām pusēm. Viņ� tika atrasts ar tuk�u maksti, tāpēc, iespējams, ir ievainojis da�us no uzbrucējiem.

Denija klusībā lūdzās, kaut kāds no harpijas dēliem tajā pa�ā brīdī laistu ārā garu, mokās saķēris vēderu.

-�� Kāpēc viņi upuriem pārgrie� vaigus?

-�� Labā karaliene, Pelēkais Tārps skaidroja, slepkavnieki jūsu kal�pa Stiprā Vairoga rīklē bija iebāzu�i ā�a daiktu. �is te to izņēma, pirms nesām viņu �urp.

"Pa�a daiktu viņam mutē iebāzt nebija iespējams astaporie�i nav atstāju�i pat atmiņas no tā."

-�� Dēli kļūst nekaunīgāki, Denija atzīmēja. Līdz �im viņi bija uzbru�ku�i tikai neapbruņotiem brīvlaistajiem, sadurot tos uz ielām vai tumsas aizsegā ielau�oties viņu mājās un nokaujot tos pa�u gultās. Tas ir mans pirmais kareivis, kuru viņi nogalēju�i.

-�� Pirmais, Baristens brīdināja, bet ne pēdējais.

"Kar� turpinās," Denija saprata, "tikai tagad es cīnos ar ēnām." Viņa bija cerējusi, ka slepkavo�anā iestāsies atelpa, lai būtu laiks būvēt un sa�dziedēt brūces.

Nometusi lauvas ādu, Dinerīsa nometās pie kritu�ā vīra ceļos un aiz�spieda viņam acis, neliekoties ne zinis par Irri, kas pūlējās viņu aizkavēt.

-��� Stiprais Vairogs netiks aizmirsts. Nomazgājiet viņu, saģērbiet kau�jas drānās un apglabājiet kopā ar ķiveri, vairogu un �ķēpiem.

-�� Kā gai�ība pavēl, Pelēkais Tārps atsaucās.

-�� Aizsūtiet vīrus uz �ēlsirdības templi un uzziniet, vai kāds nav ie�radies pie zilajām �ēlsirdēm ar zobena ievainojumu. Un izplatiet ziņu, ka mēs maksāsim daudz zelta par Stiprā Vairoga īso zobenu. Aptaujājiet miesniekus un ganus, vai kāds pēdējā laikā nav rāmījis ā�us. Varbūt kāds atzīsies. Un no �ā brī�a neviens vīrs pēc tumsas iestā�anās vairs nestaigās apkārt vienatnē.

-�� �ie te paklausa.

-��� Atrodiet tos gļēvuļus. Dinerīsa atmeta matus. Atrodiet, un es tiem harpijas dēliem parādī�u, ko nozīmē pamodināt pūķi.

Pelēkais Tārps sveicienā pacēla roku. Neaptraipītie uzklāja mironim līķ.111(11, pacēla viņu uz pleciem un iznesa no zāles. Sīrs Baristens Selmijs palika. Viņa mati bija glu�i sirmi un ap acīm saviesu�ās krunciņas, ta�u mugura bija taisna un stalta, un gadi nebija laupīju�i prasmi rīkoties ar iero�iem.

-�� Gai�ība, viņ� ierunājās, baidos, ka einuhi nav īsti piemēroti uz�devumam, kādu viņiem devāt.

Denija iekārtojās uz sola un atkal ietinās lauvas ādā.

-�� Neaptraipītie ir mani labākie karotāji.

-�� Kareivji, nevis karotāji, ar gai�ības atļauju. Viņi ir radīti kaujas lau�kam, kur stāvēt plecu pie pleca ar vairogiem rokās un priek�ā izstiepl iem �ķēpiem. Viņi ir apmācīti bezbailīgi un precīzi paklausīt uz vārda� nevis atklāt noslēpumus un uzdot jautājumus.

-�� Vai bruņinieki derētu labāk? Selmijs gatavoja jaunos bruņiniekus, apmācīja vergu dēlus �ķēpu un zobenu cīņās Rietmalas gaumē� bet ko gan �ķēpi varēja līdzēt pret gļēvuļiem, kuri uzbruka no ēnas?

-� �ajā gadījumā nē, vecais vīrs atzina. Un gai�ībai nemaz nav bru�ņinieku, atskaitot mani. Paies gadi, kamēr puikas izaugs.

-�� Kas tad to var darīt, ja ne Neaptraipītie? Dotraki tam būtu vēl nepie�mērotāki. Dotraki prata cīnīties, sē�ot zirga mugurā, bet jātnieki labāk iederējās atklātā laukā un pakalnos nekā �aurās pilsētas ieliņās. Aiz Mīrīnas krāsainajiem mūriem Denijas vara bija vāja, maigi izsakoties. Pla�ajos kalnu īpa�umos tūksto�iem vergu joprojām iekopa olīvu laukus, ganīja kazas un aitas, raka sāli un kaparu. Mīrīnas noliktavās bija bagātīgi labī�bas, eļļas, olīvu, kaltētu augļu un sālītas gaļas krājumi, ta�u bodes tuk�ojās, tāpēc Denija bija pavēlējusi savam mazajam halasāram triju miesassargu vadībā apstrādāt apkaimes zemes, kamēr Brūnais Bens Plums ar Jaunāka�jiem dēliem no dienvidpuses sargāja pilsētu no Jankaī uzbrucējiem.

Vissvarīgāko uzdevumu viņa bija uzticējusi Dārio Naharisam, pļāpī�gajam Dārio ar zelta zobu, bārdu trīs �ķipsnās un neķītro smaidu zem violetajām ūsām. Aiz austrumu pakalniem atradās virkne apaļu smil�ak�mens kalnu, Kīzai pāreja un Lazara. Ja Dārio izdotos pārliecināt lazarie�us atvērt tirdzniecības ceļus, vajadzības gadījumā graudus varētu vest no upes pāri kalniem� bet aitu ļaudīm nebija nekāda iemesla mīlēt Mīrinu.

-��� Kad no Lazaras atgriezīsies Vētras vārnas, dro�i vien varē�u pa�laist ielās viņus, Denija sacīja Baristenam, bet pagaidām man ir tikai Neaptraipītie. Valdniece piecēlās. Atvaino, sīr. Lūdzēji drīz būs pie vārtiem. Man atkal jākļūst par karalieni un jāklausās katrā vārdā. Izsauc Keznaku un Skūtgalvi pieņem�u viņus, tiklīdz bū�u apģērbusies.

-�� Kā gai�ība pavēl, Selmijs paklanījās.

No Lielās piramīdas milzīgās pamatnes līdz smailei, kur atradās Denijas kambari ar zaļiem dārziem un smar�īgiem baseiniem, bija astoņ�simt pēdu. Pāri pilsētai ausa vēsi zilgans rīts, un Denija izgāja uz terases. Rietumos saule atmirdzēja �ēlsirdības tempļa zeltītajos kupolos un grie�za dziļas ēnu vagas starp vareno pilsētnieku piramīdām. "Kādā no tām piramīdām harpijas dēli �ajā pa�ā mirklī plāno nākamos slaktiņus, un es esmu pilnīgi bezspēcīga."

Viserions juta saimnieces nemieru. Baltais pūķis saritinājies gulēja zem bumbieres, galvu nolicis uz astes. Kad Denija gāja garām, tas atvēra acis divas kausēta zelta lāmas. Zeltaini bija arī ragi un zvīņas uz mugu�ras no galvas līdz astei.

-�� Tu esi sliņķis, viņa noteica un pakasīja pūķim zem zoda. Pūķa zvī�ņas bija pārāk karstas, lai tām pieskartos, glu�i kā bruņas, kas pārāk ilgi atradu�ās saulē. "Pūķu miesa ir no uguns." To viņa bija izlasījusi grāma�tā, ko sīrs D�orahs viņai tika pasniedzis kā kāzu dāvanu. Tev vajadzēja medīt kopā ar brāļiem. Vai jūs ar Drogonu atkal esat kāvu�ies?

Beidzamajā laikā pūķi sāka kļūt me�onīgi. Raigals bija iekampis Irri, un iepriek�ējā reizē, kad bija izsaukts sene�als, Viserions aizdedzināja Reznaka tokaru. "Es viņus pārāk daudz atstāju savā vaļā, bet kā lai atro�du viņiem laiku?"

Viserions paluncināja asti un tik pamatīgi iezvēla pa koku, ka viens bumbieris ar būk�ķi novēlās Denijai pie kājām. Pūķis iepleta spārnus un, pa pusei lidodams, pa pusei lēkādams aiztraucās pa terasi. "Viņ� aug," Denija nodomāja, vērojot, kā pūķis paceļas debesīs. "Visi trīs aug. Drīz tie būs gana lieli, lai izturētu manu svaru." Tad viņa varēs lidot kā Igons Iekarotājs augstāk un augstāk, līdz Mīrīna kļūs tik maza, ka to varēs nospiest ar īk�ķi.

Viņa noskatījās, kā Viseriona mestie loki kļūst arvien pla�āki, līdz pūķis nozuda Skahazadanas dubļainās straumes otrā pusē. Tikai tad De�nija iegāja piramīdā, kur viņu jau gaidīja Irri un D�iki, lai izsukātu viņai matus un ieģērbtu gisie�u tokarā, kā Mīrīnas karalienei pieklājās.

Tērps bija pagalam nejēdzīgs: gar�, plats, bezveidīgs palags, ko va�jadzēja aptīt ap gurniem, izņemt cauri padusei un pārmest pār plecu, bet bārkstīm vajadzēja rūpīgi klāties kārtās, lai tās būtu labi redzamas. Ja tokaru satina pārāk vaļīgi, tas krita nost, ja pārāk cie�i, tas �ņaudza, klupināja, traucēja. Pat tad, kad tokars bija satīts pareizi, valkātājam vajadzēja to pieturēt ar kreiso roku. Ar tokaru mugurā varēja vienīgi

lipināt sīkiem solī�iem, turklāt vēl vajadzēja prast lieliski noturēt līdz�svaru, lai neuzkāptu uz garajām bārkstīm. Tas nebija piemērots strād�niekiem. Tokars bija saimnieku tērps, bagātības un varas zīme.

Denija pēc Mīrīnas ieņem�anas bija gribējusi to aizliegt, ta�u pa�domdevēji viņu atrunāja.

Pūķumātei pa�ai jāvalkā tokars, citādi viņa tiks ienīsta mū�īgi mū��us, brīdināja zaļā �ēlsirde Galaza Galāre. Rietmalas vilnas drānās vai niirie�u me�ģīnēs jūsu �ilbino�ā gai�ība vienmēr mums paliks sve�iniei e, atbaido�a sve�zemniece un barbariska iekarotāja. Mīrīnas karalienei j.ibūt īstai dāmai no Senās Gisas.

-�� Ja cilvēks grib kļūt par zaķu karali, tad viņam jādabū garas ausis, skaidrāk izteicās Jaunāko dēlu kapteinis Brūnais Bens Plums.

'Garās ausis", ko viņa todien vilka, bija no tīra balta linaudekla ar zell.i bārkstīm. D�iki piepalīdzot, viņa ar tre�o reizi satina tokaru pareizi. Irri atnesa kroni, kas bija izkalts viņas nama simbola trīsgalvainā pūķa veidolā. Vijumi bija no sudraba, spārni no zelta, bet galvas no ziloņkau�la, oniksa un nefrīta vēl nebūs pienācis vakars, kad Denijai kakls būs stīvs un pleci sāpēs no kroņa svara. "Kronis nedrīkst būt viegls un ērts," bija teicis kāds no viņas karaliskajiem sen�iem. "Kāds no Igoniem, bet kur�?" Rietmalas septiņās valstībās bija valdīju�i pieci īgoni. Būtu bijis .111 sestais, ta�u Uzurpatora suņi viņas brāļa dēlu bija nogalēju�i vēl zī�daiņa vecumā. "Ja viņ� būtu palicis dzīvs, es būtu ar viņu apprecējusies. Igons vecuma ziņā man būtu tuvāks nekā Viserīss." Kad Igons un viņa māsa tika nokauti, Denija vēl bija tikai iecerēta. Abu tēvs, Denijas brālis Kigers krita vēl agrāk viņu pie Trej�ubures nokāva Uzurpators, savu�kārt viņas brālis Viserīss kliegdams mira Dotraku valstībā ar izkausēta /cita kroni galvā. "Viņi nogalēs arī mani, ja es ļau�os. Dun�i, kas nokāva Stipro Vairogu, bija paredzēti man."

Viņa nebija aizmirsusi vergu bērnus pa ceļam no Jankaī. To bija simt se�desmit trīs, pa bērnam uz katru jūdzi, un di�ie saimnieki bija tos pienagloju�i pie ceļa stabiem ar izstieptu roku, kā rādot viņai virzienu. Kad Mīrīna bija kritusi, Denija pienagloja pie stabiem tādu pa�u skaitu di�o saimnieku. Par viņu lēnās nāves lieciniekiem bija mu�u mākoņi, un smaka vēl ilgi bija jūtama pilsētas laukumā. Da�dien viņa bijās, ka u aizgājusi par tālu mīrīnie�i bija viltīgi un stūrgalvīgi ļautiņi, kas iz�radīja pretestību ikvienā solī. Jā, viņi bija atbrīvoju�i vergus� un tūlīt pat pieņēmu�i darbā par kalpiem, kam maksāja tik niecīgu algu, ka par to tikko pietika pārtikai. Pārāk vecie un pārāk jaunie tika izmesti uz

ielas kopā ar slimajiem un kropļiem, bet tajā pa�ā laikā di�ie saimnieki pulcējās savu augsto piramīdu virsotnēs un �ēlojās cits citam, ka Pūķu Karaliene ievazājusi pilsētā netīru ubagu, zagļu un mauku ordas.

"Lai valdītu Mīrīnā, man jāiegūst mīrīnie�u uzticība, lai cik ļoti es viņus nicinātu."

-�� Esmu gatava, viņa sacīja Irri.

Reznaks un vSkahazs gaidīja pie marmora kāpnēm.

-�� Di�ā karaliene, Reznaks mo Reznaks paziņoja, jūs �odien izska�tāties tik daiļa, ka baidos uz jums pat paskatīties.

Sene�als bija ģērbies sarkanbrūnā tokarā ar zelta bārkstīm. Tas bija maza auguma sasvīdis vīrelis, kur� smar�oja tā, it kā būtu mazgājies smar�ūdens vannā, un runāja kropļotā aug�valīrie�u izloksnē, ko izkrā�ņoja ar izteiktiem gisie�u rūcieniem.

-�� Tu esi ļoti laipns, Denija atbildēja tajā pa�ā valodā.

-��� Karaliene, noņurdēja Skahazs mo Kandaks ar skūtu galvu. Gisie�iem mati bija biezi un sprogaini, tāpēc jau izsenis vergturu pilsētās bija modē tos savīt ragos, �ķēpos un spārnos. Skahazs bija metis pie malas vecos iMīrīnas tikumus un ieviesis jaunus, savukārt viņa radinieki sekoja �im piemēram. Denija nezināja no bailēm, modes vai godkāres dēļ, ta�u viņi tika saukti par skūtgalvjiem. Skahazs bija galvenais Skūtgalvis� turklāt negantākais harpijas dēlu un viņiem līdzīgo nodevējs.

-�� Mēs jau dzirdējām, kas noticis ar einuhu.

-�� Viņu sauca par Stipro Vairogu.

-�� Vēl daudzi mirs, ja par slepkavībām neviens netiks sodīts.

Pat ar skūtu galvu Skahazam bija riebīgs ģīmis zema piere, lieli mai�siņi zem mazajām a�elēm, milzīgs deguns ar tum�ām porām un lipīga miesa, kas drīzāk bija dzeltena nekā dzintara krāsā, kā parasti gisie�iem. Tas bija nekaunīgs, rupj� un naidpilns ģīmis, tāpēc Denijai atlika vien lūgties dievus, lai tas vismaz izrādītos godīgs.

-��� Kā es viņus varu sodīt, ja nezinu, kas viņi tādi ir? Denija noprasī�ja. Saki, lūdzams, drosmīgais Skahaz.

-��� Ienaidnieku jums netrūkst, gai�ība. Viņu piramīdas jūs varat re�dzēt no savas terases: Zhaki, Hazkari, Ghazīni, Mereki, Loraki visas senās vergturu dzimtas. Un Pāli, galvenokārt Pāli. Tagad dzimtā ir vie�nas vienīgas sievietes bēdu sagrauztas, asinskāras vecenes. Sievietes neaizmirst, un sievietes nepiedod.

"Nepiedod gan," Denija nodomāja, "un to uzzinās arī Uzurpatora suņi, kad es atgriezī�os Rietmalā." Tā bija tiesa, ka starp viņu un Pālu namu val-

�lija asinsnaids, jo Stiprais Belvass divcīņā nokāva Oznaku zo Pālu. Viņa tēvs, Mīrīnas pilsētsardzes komandieris, bija kritis, aizstāvot pilsētas vār�tus, kad tos skaidās sadragāja D�oso "daikts". Trīs tēvo�i bija starp tiem Nlmt se�desmit trijiem, kas tika pienagloti pie stabiem laukumā.

Cik zelta mēs jau esam piedāvāju�i par ziņām, kas palīdzēs atklāt I larpijas dēlus? Denija noprasīja.

Simt godu, �ilbino�ā gai�ība.

Tūksto� godu būs labāk. Parūpējieties par to.

Gai�ība nav jautājusi manas domas, Skahazs Skūtgalvis piebil�da, bet es teiktu, ka par asinīm jāmaksā ar asinīm. Ņemiet pa vīram no katras dzimtas, ko nosaucu, un nogalējiet. Kad nākamo reizi kritīs kāds jūsējais, nokaujiet pa diviem vīriem no katras di�ās dzimtas. Tre�ās slepkavības vairs nebūs.

Nēēē! Reznaks �ausmās iespiedzās. Laipnā karaliene, tāda me��onība izsauks dievu dusmas. Mēs atradīsim slepkavniekus, es apsolu, un tad jūs redzēsiet, ka tie ir prasti sala�ņas.

Sene�alam bija tikpat kails pakausis kā Skahazam, tikai tajā bija vai�nojami dievi. "Ja kāds matiņ� būs tik nekaunīgs, ka izlīdīs uz galvas, ma�nam bārddzinim vienmēr pie rokas būs nazis," viņ� teica, kad Denija viņu iecēla amatā. Reizēm Denijai ienāca prātā, vai ar to nazi nevajad/.ctu pārvilkt Reznaka rīklei. Viņ� bija noderīgs vīrs, ta�u Denijai ne pārāk patika un viņa tam arī ne pārāk uzticējās. Kartas Nemirstīgie bija teiku�i, ka viņa tiks nodota trīs reizes. Mirri Mazdūra bija pirmā, sīrs I J�orahs otrais. Vai Reznaks varēja būt tre�ais? Varbūt Skūtgalvis vai I )ario? "Vai ari tas būs kāds, kuru es nekad neturētu aizdomās sīrs Bai īstens, Pelēkais Tārps vai Misandeī?"

Skahaz, viņa uzrunāja Skūtgalvi, pateicos par padomu. Reznak, palūko, kas panākams ar tūksto� godiem.

Ar roku pieturēdama tokaru, Dinerīsa paspraucās viņiem garām un I īpa lejā pa platajām marmora kāpnēm. Viņa kāpa pa vienam pakāpienam, l.ii nepakluptu uz bārkstīm un neie�ļūktu galma zālē ar galvu pa priek�u.

Mazā rakstvede Misandeī patīkamā, spēcīgā balsī pieteica Denijas Iera�anos.

Visiem mesties ceļos Dinerīsas Vētrā Dzimu�ās, Nesadegu�ās, Mi�nnas karalienes, andalu, roinaru un pirmļau�u karalienes, Pla�ās Zāļu juras balēses, Va�u cirtējas un Pūķumātes priek�ā!

Zāle bija pārpildīta. Neaptraipītie ar vairogiem un �ķēpiem rokās stāvēja ar mugurām pret kolonnām, un smailes uz viņu ķiverēm slējās

aug�up kā dun�u rinda. MIrīnie�i bija sapulcēju�ies pie austrumpuses logiem, savukārt brīvlaistie vergi turējās pa gabalu no biju�ajiem saim�niekiem. "Kamēr viņi nestāvēs plecu pie pleca, Mīrīnā miera nebūs."

-��� Piecelieties. Denija apsēdās tronī, un ļaudis piecēlās. "Vismaz to viņi dara visi kopā."

Reznaks rno Reznaks sadabūja sarakstu. Pēc para�as karalienei vis�pirms bija jāpieņem Astaporas sūtnis, biju�ais vergs, kur� sevi sauca par valdnieku Gēlu, lai gan nevienam nebija skaidrs, kur viņ� valdīja.

Valdniekam Gēlam bija brūnu, nopuvu�u zobu pilna mute un smai�la, dzeltena seja kā zebiekstei. Viņ� bija atnesis dāvanu.

-��� Kleons Di�ais sūta �īs sandales kā apliecinājumu savai mīlestībai pret Dinerīsu Vētrā Dzimu�o, Pūķumāti.

Irri uzvilka sandales Denijai kājās. Tās bija no apzeltītas ādas, rotātas ar zaļām upes pērlēm. "Vai tie�ām Miesnieku Karalis domā, ka ar glītām sandalēm varēs iegūt manu roku?"

-��� Karalis Kleons ir ļoti dāsns. Nododiet viņam manu paldies par �o jauko velti. "Jaukas, bet �ūtas bērna kājai." Denijai bija mazas pēdas, ta�u smailās sandales spieda kāju pirkstus.

-��� Di�ais Kleons priecāsies, dzirdot, ka jums tās patika, valdnieks Gēls atbildēja. Augstība lika pateikt, ka viņ� ir gatavs aizstāvēt Pūķumāti pret visiem ienaidniekiem.

"Ja viņ� vēlreiz ieminēsies, ka man jāprecas ar karali Kleonu, es vi�ņam ievilk�u ar to pa�u �ību," Denija prātoja, ta�u �oreiz Astaporas sūt�nis pat neieminējās par karaliskajām precībām.

-�� Ir pienācis laiks Astaporai un Mīrīnai izbeigt Jankaī gudro saimnie�ku me�onīgo valdī�anu, jo viņi ir zvērināti naidnieki visiem, kuri dzīvo brīvībā. Di�ais Kleons lika pateikt, ka viņ� ar jaunajiem Neaptraipīta�jiem drīz būs gatavs doties kaujā.

"Jaunie Neaptraipītie tas skan kā piedaudzīgs joks."

-��� Karalis Kleons rīkosies prātīgi, ja ķersies pie dārzu iekop�anas un ļaus to darīt Jankaī ļaudīm. Nevarēja teikt, ka Denija kvēlotu nebeidza�mā mīlestībā pret Jankaī. Viņa no�ēloja, ka pēc armijas sakau�anas bija atstājusi dzelteno pilsētu neieņemtu. Tiklīdz viņa bija devusies tālāk, gudrie saimnieki turpināja nodarboties ar paverdzinā�anu, turklāt ie�sauca rekrū�us, nolīga algotņus un meklēja sabiedrotos cīņai pret viņu.

Ta�u Kleons, kur� pats sevi sauca par Di�o, nebija labāks. Miesnieku Karalis Astaporā atjaunoja verdzību, tikai tagad biju�ie vergi kļuva par saimniekiem, bet biju�ie saimnieki par vergiem.

-Esmu tikai jauna meitene, kam nav daudz zinā�anu par karu, viņa NUi ija valdniekam Gēlam, bet mēs esam dzirdēju�i, ka Astapora cie� bildu. Lai karalis Kleons pabaro savu tautu, pirms dodas kaujā. Viņa ar rokas mājienu atlaida sūtni, un Gēls aizgāja.

Augstība, ieminējās Reznaks mo Reznaks, vai jūs uzklausīsiet 11i/daru zo Loraku?

"Atkal?" Denija pamāja, un Hizdars iznāca priek�ā. Tas bija gara au�guma, ļoti slaids vīrs ar nevainojami gludu dzintara krāsas ādu. Viņ� nostājās tie�i tajā pa�ā vietā, kur pirms neilga brī�a bija noguldīts Stiprā Vairoga līķis, un paklanījās. "Man viņ� ir vajadzīgs," Denija sev atgādi�na ja. Hizdars bija bagāts tirgotājs, kuram bija daudz draugu gan Mīrīnā, gan aiz jūras. Viņ� bija apmeklējis Volanti, Līsu un Kārtu, viņam bija i .idi Tolosā un Elīrijā, un lika runāts, ka viņam esot zināma ietekme arī ļaunajā Gisā, kur jankaie�i pūlējās kurināt naidu pret Deniju un viņas re�īmu.

Un viņ� bija bagāts. Neticami un pasakaini bagāts�

"Un kļūs vēl bagātāks, ja es apmierinā�u viņa prasību." Kad Denija ��ledza cīņu bedres, to vērtība katastrofāli kritās. Hizdars zo Loraks tās bija grābis ar abām rokām, un tagad viņam piederēja gandrīz visas cīņu bedres Mīrīnā.

Di�ciltīgajam pilsētniekam mati pie deniņiem bija savīti sarkanmelnos spārnos, tāpēc izskatījās, ka viņa galva tūlīt aizlidos. Gareno seju vēl garāku padarīja bārda, kurā bija ievīti zelta gredzeni. Violetais tokars bija izrotāts ar ametistiem un pērlēm.

Gai�ība jau zina iemeslu, kāpēc esmu atnācis.

Dro�i vien tāpēc, ka jums nekā cita nav ko darīt, kā vien krist man uz nerviem. Cik rei�u esmu jums atteikusi?

-�� Piecas reizes, varenība.

Tagad būs se�as. Es neļau�u atvērt cīņu bedres.

(a augstība uzklausītu manus iebildumus�

Es jau esmu uzklausījusi piecas reizes. Vai jums ir sakāms kas jauns?

Tas pats vecais, Hizdars atzina, tikai jaunos vārdos. Tie ir jauki nn pieklājīgi vārdi, kas labāk spētu aizkustināt karalieni.

Mani vairāk interesē jūsu prasības iemesli, nevis daiļrunība. Esmu Misu iebildes dzirdējusi tik daudz, ka es pati varētu jūsu vietā uzstāties ar prasību. Vai man tas būtu jādara? Denija paliecās uz priek�u. Cīņu bedres ir daļa no Mīrīnas kop� pilsētas dibinā�anas. Cīņas savā būtībā n dziļi reliģiskas, tās ir asins upuris Gisas dieviem. �ī Gisas nāvējo�ā

māksla nav slepkavo�ana vien, bet ari drosmes, iemaņu un spēka izrā�dī�ana, kas ir tik ļoti tīkama jūsu dieviem. Uzvarētāji tiek apdāvināti un slavināti, bet zaudētāji tiek godāti un pieminēti. Atverot cīņu bedres, es parādītu Mīrīnas ļaudīm, ka cienu viņu dzīvi un tikumus. Bedres ir tālu izslavētas visā pasaulē. Tās Mīrīnai piesaista tirdzniecību un pilda pilsē�tas kasi ar naudu no visām pasaules malām. Visi cilvēki ir izslāpu�i pēc asinīm, un bedres palīdz �is slāpes veldzēt, līdz ar to Mīrīnā būs daudz mierīgāka dzīve. Noziedzniekiem, kam jāmirst �ajās bedrēs uz smiltīm, tā ir vienīgā iespēja pierādīt savu nevainību ar divcīņu. Viņa atlaidās tronī un atmeta galvu. Tā, kā man sanāca?

-�� �ilbino�ā gai�ība visu izklāstīja daudz labāk, nekā es jebkad spētu. Redzu, ka jums piemīt ne tikai skaistums, bet arī runas dāvanas. Tā bija pārliecino�a runa.

-�� Jā, bet mani pa�u tā nepārliecināja, Denija iesmējās.

-�� Varenība, Reznaks mo Reznaks �ukstēja viņai ausī, �ajā pilsētā ir pieņemts iekasēt vienu desmito tiesu no visiem cīņu bedru ienākumiem pēc izdevumu atskaitī�anas kā nodokli. Tādu naudu būtu iespējams iz�mantot cēliem mērķiem.

-��� Būtu� bet, ja mēs atvērtu cīņu bedres, tad iekasētu desmito tie�su pirms izdevumu atskaitī�anas. Esmu tikai jauna meitene, kas neko daudz no tādām lietām nesaprot, ta�u esmu gana daudz laika pavadījusi kopā ar Ksaro Ksonu Dak�o�u. Hizdar, ja jūs vadītu armijas tikpat veikli kā rīkojaties ar vārdiem, tad spētu iekarot pasauli� bet mana atbilde vienalga ir nē. Sesto reizi.

-�� Karaliene ir visu pateikusi.

Viņ� atkal paklanījās tikpat zemu kā iepriek�. Pērles un ametisti klusi grabēja uz marmora grīdas. Hizdars zo Loraks bija loti izmanīgs vīrs.

"Viņ� būtu tīri glīts, ja nebūtu tās dumjās sasukas." Reznaks un zaļā �ēlsirde mudināja Deniju apņemt kādu di�ciltīgo mīrīnieti par vīru, lai nostiprinātu pilsētā savu varu, un tādā gaismā uz Hizdaru zo Loraku varēja paskatīties arī cie�āk. "Labāk viņu nekā Skahazu." Skūtgalvis bija gatavs viņas dēļ atteikties no sievas, ta�u Denijai metās �ermuļi no tādas domas vien. Hizdars vismaz prata smaidīt.

-�� Varenība, teica Reznaks, skatoties sarakstā, pie jums vēlas vēr sties di�ciltīgais Grazdans zo Galars. Vai jūs viņu uzklausīsiet?

-��� Ar prieku, Denija atbildēja priecādamās par zelta un zaļo pērļu mirdzumu Kleona dāvātajās sandalēs, tajā pa�ā laikā cenzdamās nedo�māt par sāpēm, ko tās sagādāja, spie�ot pirkstus. Viņa bija brīdināta, ka

�� li azdana māsīca ir zaļā �ēlsirde, kas sniedza viņai nenovērtējamu atbalstii. Priesteriene sludināja mieru, samierinā�anos un paklausību likumī�gajai varai. "Ļoti uzmanīgi uzklausī�u viņas brālēnu, lai ko viņ� prasītu."

Izrādījās, ka viņ� prasa zeltu. Denija bija noraidījusi di�o saimnieku prasību jebkādā veidā atmaksāt zaudēto vergu vērtību, tomēr mīrīnie�i pulējās izspiest no viņas zeltu citiem paņēmieniem. Di�ciltīgajam Grazil.mam savulaik bija piederējusi verdzene, ļoti smalka me�ģīņu audēja, un

-� mas darba augļi turējās cenā ne tikai Mīrīnā, bet arī Jaunajā Gisā, Asta|>orā un Kārtā. Kad verdzene kļuva veca, Grazdans nopirka pusduci jaunu mei�u un lika ve�ai viņas apmācīt amata noslēpumos. Vecā audēja jau bija mirusi, ta�u jaunās pēc brīvlai�anas bija pie ostas atvēru�as darbnīcu, kur Ilīgoja savas me�ģīnes, tāpēc Grazdans prasīja daļu viņu ienākumu.

Par savu prasmi viņām jāpateicas man, Grazdans apgalvoja. Es viņas izcēlu no tirgus pla�a un ieliku rokās amatu.

Denija klausījās klusējot, viņas sejā nepakustējās ne vaibsts.

Kā sauca veco audēju? viņa pajautāja, kad viņ� bija beidzis savu stāstu.

To verdzeni? Grazdans pamīņājās uz vietas un sarauca pieri.

Viņu sauca� laikam par Elzu. Vai arī Ellu. Viņa nomira pirms se�iem gadiem. Man ir piederējis ļoti daudz vergu, gai�ība.

Pieņemsim, ka tā bija Elza. Mans lēmums ir tāds: no meitenēm jūs nedabūsiet neko, jo au�anu viņām iemācīja Elza. Toties viņas no jums dubūs vislabākās stelles, kādas ir nopērkamas. Tas ir par sodu, ka aiz�mirsāt vecās sievietes vārdu.

Reznaks grasījās izsaukt nākamo apmeklētāju tokarā, bet Denija pie�prasīja, lai viņ� izsauc brīvlaisto vergu, un turpmāk pārmaiņus pieņēma pa biju�ajam saimniekam un biju�ajam vergam. Daudz prasību bija par zaudējumu atlīdzinā�anu, jo Mīrīna pēc kri�anas bija bez �ēlastības izlaupīta. Vareno pilsētnieku pakāpienu piramīdām ļaunākais lielākoties bija gājis secen, ta�u, kad sacēlās pilsētas vergi un pa sadragātajiem vār�tiem ienāca izsalku�ie pūļi, kas sekoja Denijai no Jankaī un Astaporas, pilsētas nabadzīgākās daļas pārņēma īstas laupī�anas un slepkavo�anas dzires. Beigu beigās Neaptraipītie kārtību ieviesa, ta�u pēc izlaupī�anas palika vesela rinda sare�ģījumu, tāpēc ļaudis tagad nāca pie karalienes.

Ieradās kāda bagāta dāma, kuras vīrs un dēli bija kritu�i, aizstāvot pilsētas mūrus. Izlaupī�anas laikā viņa pārbijusies bija aizbēgusi pie brā�ļa, bet atgriezusies atklāja, ka viņas namā ierīkots bordelis un maukas saģērbu�ās viņas drānās un izgreznoju�ās ar viņas dārglietām. Dāma l',i ibēja dabūt atpakaļ gan namu, gan dārglietas.

-�� Viņas var paturēt drānas, dāma bija ar mieru.

Denija lēma, ka viņai jāsaņem dārglietas, bet namu dāmai vajadzēja zaudēt, jo viņa pati to bija pametusi.

Ieradās kāds biju�ais vergs, lai sūdzētos par di�ciltīgo Zhaku. Viņ� bija apņēmis par sievu brīvlaisto verdzeni, kas pirms pilsētas kri�anas kalpoja pie �ā di�ciltīgā par piegulētāju. Di�ciltīgais bija laupījis viņas nevainību, izmantojis viņu saviem priekiem un pagādājis bērnu. Jaunais vīrs pieprasīja, lai di�ciltīgais tiktu izrāmīts par izvaro�anu, turklāt gri�bēja arī muki zelta naudas, lai sve�o bērnu audzinātu kā savu.

Denija atbalstīja prasību pēc zelta, bet noraidīja rūnī�anu.

-�� Kad viņ� sievieti piegulēja, tā bija viņa īpa�ums, ar kuru viņ� varēja iz�rīkoties pēc savas gribas. Pēc tā laika likumiem nekādas izvaro�anas nebija.

Karaliene redzēja, ka ar �ādu lēmumu biju�ais vergs nav mierā, ta�u, ja viņa liktu izrūnīt katru, kur� piegulējis verdzeni, tad pati varētu valdīt einuhu pilsētā.

Ieradās kāds puika, jaunāks par Deniju, vārgs un rētains, ģērbies ap�nēsātā pelēkā tokarā ar sudraba bārkstīm. Viņ� aizlūzu�ā balsī stāstīja par to, kā tajā naktī, kad izgāzti pilsētas vārti, sacēlu�ies divi viņa tēva vergi. Tie izvaroju�i viņa māti un pēc tam nokāvu�i. Zēns ticis cauri ar rētu uz sejas, bet viens no slepkavām joprojām dzīvojot viņa tēva namā, bet otrs iestājies karalienes karaspēka vienībā, kas tika saukta par Mātes vīriem. Jauneklis gribēja, lai abi tiktu pakārti.

"Es valdu pilsētā, kas ir būvēta uz pī�ļiem un nāves." Denijai nekas cits neatlika kā atteikt. Viņa bija izsludinājusi piedo�anu par visiem no�ziegumiem, kas pastrādāti pilsētas izlaupī�anas laikā, turklāt arī negrasī�jās sodīt vergus par to, ka tie sacēlu�ies pret saviem saimniekiem.

Kad Denija to pateica, zēns metās viņai virsū, ta�u kājas sapinās to�karā, un viņ� nostiepās uz marmora grīdas gar�ļaukus. Tūdaļ klāt bija Stiprais Belvass. Lielais brūnais einuhs pacēla viņa vienu roku un sāka purināt kā suns �urku.

-�� Pietiek, Belvas, Denija uzsauca, laid viņu vaļā. Bet puisietim viņa sacīja: saki paldies savam tokaram, jo tas tev izglāba dzīvību. Tu vēl esi zēns, tāpēc mēs aizmirsīsim, kas tikko notika, un tev arī to vajadzētu aizmirst.

Projām ejot puika palūkojās pāri plecam, un, redzot viņa skatienu, Denija nodomāja: "Harpijai ir vēl viens dēls."

Ap pusdienlaiku Denija jau itin sūri juta smago kroni galvā un cie�to troni zem dibena. Tā kā prasītāju bija daudz, viņa nevarēja atļauties doties pusdienās, tāpēc aizsūtīja D�iki uz ķēķi pēc plāceņiem, olīvām,

vīģēm un siera. Klausoties sūdzības, viņa pa kumosam knibināja ēdienu nu uzdzēra ar ūdeni at�ķaidītu vīnu. Vīģes bija gardas, un olīvas vēl gar>lakas, ta�u no vīna mutē palika sīva, dzel�aina piegar�a. No mazajām, hali dzeltenajām vīnogām, kas bija raksturīgas �im apvidum, sanāca draņķīgs vīns. "Mums nav vīna tirdzniecības." Turklāt di�ie saimnieki labākos vīna dārzus dro�i vien nodedzināja kopā ar olīvu birzīm.

Pēcpusdienā priek�ā iznāca tēlnieks, kur� ierosināja milzīgajai bron�zas harpijai �ķīstī�anās laukumā izveidot galvu pēc Denijas līdzības. Viņa atteica tik pieklājīgi, cik vien spēja. Skahazadanā bija noķerta ne�redzēti liela līdaka, un zvejnieki bija nolēmu�i to atnest karalienei. Viņa bridi apbrīnoja zivi, tad atalgoja zvejniekus ar sauju sudraba un lika nest zivi uz ķēķi. Varkalis bija izgatavojis bruņukreklu no pulētiem vara riņ�ķiem, ko vilkt, dodoties karā. Karaliene ar pateicību pieņēma dāvanu bruņukrekls bija skaists, spodrinātais metāls brīni�ķīgi zaigoja saulē, ta�u īstai kaujai vajadzēja izvēlēties tērauda bruņas to zināja pat jauna meitene, kam nav daudz zinā�anu par karu.

Miesnieku Karalis dāvātās sandales spieda pārāk stipri, tāpēc Denija tas nospārdīja, vienu kāju palika zem sevis, bet otru �ūpoja �urpu turpu, l a nebija pārāk karaliska poza, ta�u viņai karalienes bū�ana todien jau bija apnikusi. No kroņa sāpēja galva, bet pēcpuse bija nosēdēta nejūtīga.

-� Sīr Baristen, viņa uzsauca, es zinu, kas karalim ir vajadzīgs visvairāk.

-�� Vai drosme, gai�ība?

-�� Pakaļa no dzelzs, viņa ālējās. Es to vien daru kā sē�u.

Gai�ība pārāk daudz uzņemas pati. Jums vajadzētu daļu �īs nastas

u/kraut padomnieku plecos.

-�� Man ir pārāk daudz padomnieku un par maz spilvenu. Denija pagriezās pret Reznaku. Cik vēl ir paliku�i?

-� Divdesmit trīs, ja varenībai tā labpatīk. Un tikpat daudz sūdzību. Sene�als ieskatījās papīros. Viens teļ� un trīs kazas. Pārējās sūdzības noteikti ir par aitām vai jēriem.

Divdesmit trīs, Denija nopūtās. Kop� mēs sākām ganiem maksāt par aprītajiem lopiem, maniem pūķiem ir ārkārtīgi iegar�ojusies aitas gaļa. Vai sūdzības ir pierādāmas?

-�� Viens otrs ir atnesis līdzi apdegu�us kaulus.

-� Cilvēki prot kurināt ugunskurus un cept gaļu. Apdegu�i kauli neko nenozīmē. Brūnais Bens teica, ka pakalnos aiz pilsētas esot sarkanie vil�ki, �akāļi un klaiņojo�i suņi. Vai tie�ām mums tik dāsni jāmaksā par katru jēru, kas starp Jankaī un Skahazadanu noklīst neceļos?

-�� Nē, varenība. Reznaks paklanījās. Triekt tos blē�us prom, vai arī jūs liksiet viņus pirms tam nopērt?

Dinerīsa uz troņa sarosījās.

-��� Nevienam, pie manis nākot, nav jābaidās. Da�as sūdzības, pro�tams, bija izdomātas, bet vairums bija īstas pūķi bija izaugu�i pārāk lieli, lai viņiem pietiktu ar �urkām, kaķiem un suņiem. "Jo vairāk viņi ēdīs, jo lielāki izaugs," Baristens viņu tika brīdinājis, "un, jo lielāki viņi izaugs, jo vairāk ēdīs." Drogons lidoja sevi�ķi tālu un it viegli varēja no�tiesāt veselu aitu dienā. Samaksājiet par lopiem, Denija teica Reznakam, bet turpmāk viņiem vispirms vajadzēs iet uz �ēlsirdības templi un dot zvērestu Gisas dieviem.

-��� Tas tiks nokārtots. Reznaks pagriezās pret prasītājiem. Vare�nā karaliene ir piekritusi atlīdzināt jums par zaudētajiem lopiem, viņ� tiem sacīja gisie�u mēlē. Rīt no rīta ierodieties pie maniem pārvaldnie�kiem, un jums tiks samaksāts naudā vai graudā pēc jūsu izvēles.

�is paziņojums tika uzklausīts drūmā klusumā. "Viņiem ta�u vaja�dzēja būt apmierinātiem," Denija prātoja. "Viņi ir dabūju�i to, pēc kā nāca. Vai tie�ām �iem ļaudīm nekādi nav iespējams iztapt?"

Kad visi jau gāja ārā, viens no ganiem aizkavējās tas bija drukns vīrs nopluku�ās drānās un ar vēja aprautu seju. Viņam uz galvas bija raupju, sarkanmelnu matu ērkulis, apcirpts līdz ausīm, bet rokās viņ� turēja audekla maisu. Vīrs, nolaidis galvu, vērās marmora grīdā, it kā būtu aizmirsis, kur atrodas. "Ko �is grib?" Denija izbrīnījās.

-��� Visiem mesties ceļos Dinerīsas Vētrā Dzimu�ās, Nesadegu�ās, Mīrīnas karalienes, andalu, roinaru un pirmļau�u karalienes, Pla�ās zāļu jūras halēses, Va�u cirtējas un Pūķumātes priek�ā! spalgi iesaucās Misandeī.

Denija piecēlās, un tokars slīdēja nost no auguma. Viņa saķēra tā malu un sakārtoja.

-�� Ei, tu ar maisu! viņa uzsauca, vai gribi ar mums runāt? Tu drīksti pienākt.

Vīrs pacēla galvu, un viņa acis izrādījās saraudātas sarkanas kā va�ļējas brūces. Denija pamanīja, ka sīrs Baristens kā balta ēna slīd tuvāk. Gans, �ņaudzīdams rokās maisu, �ļūco�iem soļiem pienāca pie troņa. "Viņ� ir piedzēries vai slims?" Denijai ienāca prātā. Zem vīrie�a dzelte�najiem, saplaisāju�ajiem nagiem bija netīrumu kārta.

-��� Kaut kas tev tur ir? Denija gribēja zināt. Tu nāc ar sūdzību vai prasību? Ko tu no mums gribi?

Viņ� satraukts pārlaida mēli sasprēgāju�ajām lūpām.

Es� es atnesu�

Kaulus? karaliene nepacietīgi noprasīja. Apdegu�us kaulus?

Viņ� pacēla maisu un izbēra tā saturu uz marmora grīdas.

Tie patie�ām bija kauli sadrupu�i un nomelnēju�i. Garākie bija sa�dragāti, lai tiktu klāt kaulu smadzenēm.

l'as bija melnais pūķis, vīrietis sacīja ar gisie�u rūco�o akcentu, spārnotā ēna. Tas nolaidās no debesīm un� un�

"Nē," Denija noskurinājās. "Nē, nē, nē!"

Vai tu esi kurls, stulbeni? Reznaks mo Reznaks uzbrēca vīram. Vai tu nedzirdēji manu paziņojumu? No rīta ej pie maniem pārvald�niekiem, un tev tiks samaksāts par aitām.

Reznak, Baristens klusi aizrādīja, pievaldi mēli un atver acis. Tie nav aitas kauli.

"Nē," Denija saprata, "tie ir bērna kauli."

Baltais vilks joza pa melno me�u gar balto klinti, kas slējās līdz mākoņiem. Mēness zvaig�ņotajās debesis skrēja tam līdzi, �maukdams cauri koku kailo zaru pinekļiem.

-�� Sniegs, mēness nomurmināja.

Vilks neatbildēja. Sniegs gurkstēja zem ķepām, kokos elsoja vēj�.

Tālumā viņu sauca bara biedri ari viņi bija izgāju�i medībās. Spē�cīgas lietus �altis pātagoja viņa melnā brāļa ka�oku un skaloja asinis no brūces, ko sānā ar garo ragu bija atstājis milzīgs āzis, kuru vilks patlaban plosīja. Citā vietā viņa mā�ele, pacēlusi purnu, dziedāja uz mēnesi, un simtiem mazo pelēko brāļu pārtrauca medības, lai uzdziedātu kopā ar viņu. Kalnos bija siltāk, un viņa māsas bars daudzas naktis dabūja mie�loties ar cilvēku medījuma aitu, govju un zirgu miesu, un reizēm pat nobaudīja arī pa�u cilvēku.

-�� Sniegs, mēness smiedamies uzsauca vēlreiz.

Baltais vilks ļepatoja pa cilvēku taku pie ledus klints. Tam uz mēles bija asiņu gar�a, bet ausīs skanēja simtiem brālēnu dziesma. Reiz viņi bija se�i pieci akli kucēni, smilkstēdami sūca auksto pienu no beigtās mātes sacietēju�ajiem pupiem, bet viņ� vientuļ� tikmēr rāpās prom. Pa�lika �etri� un vienu baltais vilks vairs nespēja sajust.

-�� Sniegs, mēness nerimās.

Baltais vilks bēga prom, tas, elpai salstot, joza uz nakts alu, kur bija paslēpusies saule. Naktīs bez zvaigznēm milzīgā klints slējās kā melns akmens, kā tumsa, kas klājas pār visu pasauli, ta�u, kad uzspīdēja mē�ness, tā blāvi un ledaini mirdzēja kā aizsalis strauts. Vilka ka�oks bija

biezs un pinkains, bet, vējam pū�ot gar ledus klinti, nekādas pinkas ne�spēja aizturēt aukstumu. Vilks juta, katrā pusē vēj� ir vēl saltāks. Tie�i tur bija viņa brālis tas pelēkais, kur� smar�oja pēc vasaras.

-�� Sniegs!

No koka zara nolūza lāsteka. Baltais vilks pagriezās un atieza zobus. "Sniegs!" Me�s sāka izgaist, tāpēc vilks saboza ka�oku. "Sniegs, sniegs, sniegs!" Viņ� izdzirdēja spārnu vēdas, un no tumsas izlidoja krauklis.

Putns, skrapstinot nagus, ar būk�ķi piezemējās D�onam Sniegam uz krūtīm.

-�� SNIEGS! krauklis ieķērca D�onam tie�i sejā.

-�� Es dzirdu. Telpā bija tum�s, lāva cieta. Cauri slēģiem vīdēja pe�lēka gaisma, solot kārtējo drūmo un auksto dienu. Vai tā tu modināji Mormontu? Aizvāc savas spalvas no mana ģīmja.

D�ons izbāza roku no segas apak�as, lai aizgaiņātu kraukli. Tas bija liels, vecs putns nekaunīgs, noplucis un pilnīgi bezbailīgs.

-�� Sniegs, tas noķērcās un uzlaidās uz gultas gala. Sniegs, sniegs!

D�ons pagrāba spilvenu un meta, ta�u krauklis pacēlās spārnos. Spil�vens atsitās pret sienu un pārplīsa, dūnas pajuka uz visām pusēm tie�i tajā brīdī, kad Skumjais Eds pabāza pa durvīm galvu.

-�� Es atvainojos, viņ� ierunājās, nelikdamies ne zinis par dūnu mā�koni, vai cienītajam kungam kaut ko atnest brokastīs?

-�� Graudus, krauklis ķērca, graudus, graudus!

-�� Kraukļa cepeti? D�ons ierosināja. Un puspinti alus.

Viņ� jutās dīvaini, kad kalpotājs nesa viņam brokastis, jo necik sen viņ� pats nesa ēdienu komandierim Mormontam.

-��� Trīs graudus un vienu ceptu kraukli, Skumjas Eds teica. Labi, cienītais kungs, bet Hobam ir tikai vārītas olas, melnā desa un ar �āvē�tām plūmēm pildīti āboli. Pildītie āboli ir lieliski, ja nerunājam par plū�mēm. Tās plūmes es pats neēdu. Reiz Hobs tās sakapāja kopā ar kasta�ņiem un burkāniem un iebāza vistā. Pavāram nekad nedrīkst uzticēties, cienītais kungs. Viņ� iebaros plūmes tie�i tad, kad tu vismazāk to gaidi.

-�� Vēlāk. Brokastis varēja pagaidīt, bet Staniss negaidīs. Vai naktī bija kādi negadījumi gūstekņu nometnē?

-�� Nē, jo jūs pavēlējāt apsargāt sargus, cienītais kungs.

-�� Labi.

Pie mūra bija ieslodzīts kāds tūkstotis me�oņu, ko Staniss Barateons sagūstīja, kad viņa bruņinieki satrieca Mensa Raidera skrandaiņu armi�ju. Starp gūstekņiem bija daudz sievie�u, un ne viens vien sargs vilka tās

uz savām gultām. Karaļa vīri, karalienes vīri visi bija vienādi, un arī viens otrs no melnajiem brāļiem darīja to pa�u. Vīrie�i paliek vīrie�i, un tās bija vienīgās sievietes, tūksto� līgu pla�ā apkaimē.

-�� Vēl divi me�oņi ieradās padoties, Eds turpināja. Māte ar skuķi, kas turas �ai pie brun�iem. Viņai bija arī zvērādās ietīts zīdainis, bet tas jau bija beigts.

-�� Beigts, krauklis atkārtoja. Tas bija viens no putna mīļākajiem vār�diem. Beigts, beigts, beigts!

Brīvļaudis ieradās katru nakti izsalku�as, gandrīz ragā sasalu�as ra�dības, kas bija aizbēgu�as no kaujas pie Mūra un tagad rāpus līda atpa�kaļ, jo bija aptvēru�as, ka dro�ākas vietas, kurp bēgt, nav.

-�� Vai tā māte tika nopratināta? D�ons gribēja zināt.

Staniss Barateons bija sakāvis Mensa Raidera karaspēku un pa�u Aizmūra karali sagūstījis� ta�u me�oņi vēl arvien bija visur Raudulis, Tormunds Mil�kāvis un tūksto�iem citu.

-�� Jā, cienītais kungs, Eds atbildēja, bet viņa zina tikai to, ka bēgusi prom no kaujas un pēc tam paslēpusies me�ā. Mēs viņu pabarojām ar putru un ieslodzījām aiz �oga, bet bērnu sadedzinājām.

Miru�u bērnu dedzinā�ana D�onu Sniegu vairs nesatrauca; cita lieta bija dzīvie bērni. "Divi karaļi, lai pamodinātu pūķi, vispirms tēvs, pēc tam dēls, un abi mira kā karaļi." �os vārdus bija murminājis viens no karalienes vīriem, kuram mestrs īmons apkopa brūces. D�ons gribēja to laist gar ausīm, jo uzskatīja par drud�a murgiem, ta�u īmons nepiekrita.

-�� Karaļa asinīs ir spēks, vecais mestrs brīdināja, un daudz krietnā�ki vīri par Stanisu ir darīju�i vēl nekrietnākas lietas.

"Jā, karalis var būt skarbs un nepazīt piedo�anas, bet zīdainis? Tikai briesmonis var iemest dzīvu bērnu liesmās."

D�ons pie�urāja naktspodu tumsā, klausoties Vecā Lā�a kraukļa ne�apmierinātajā ķērkā�anā. Vilka sapņi pēdējā laikā kļuva spēcīgāki, tur�klāt viņ� tos bija sācis atcerēties pat nomodā. "Spoks zina, ka Pelēkais Vēj� ir pagalam." Robs gāja bojā Dvīņos, viņu nodeva ļaudis, kurus viņ� uzskatīja draugiem, un vilks krita kopā ar viņu. Noslepkavoti bija arī Brens un Rikons, viņiem galvas bija nocirtis Teons Grejd�ojs, kur� reiz bija tēva aizbilstamais� ta�u, ja sapņi nemeloja, viņu vilkiem bija izde�vies aizbēgt. Pie Karalienes kroņa viens no tiem izskrēja no tumsas un izglāba viņam dzīvību. "Dro�i vien Vasariņ�, jo tam bija pelēks ka�oks. Pinkainis ir melns." Viņ� iedomājās, vai kāda daļa no miru�ajiem brā�ļiem vēl mīt tajos vilkos.

Sniegs no krūkas ielēja ūdeni bļodā pie gultas, nomazgāja seju un rokas, uzvilka tīru melno drānu kārtu, aizsaitēja melno ādas kamzoli un uzvilka krietni apnēsātos zābakus. Mormonta krauklis viņu brīdi vēroja melnām vērīgām acīm, bet tad aizlaidās pie loga.

-�� Tu mani uzskati par savu kalpu? D�ons atvēra logu ar biezajām, slīpajām dzeltena stikla rūtīm, un viņam sejā iesitās rīta vēsums. Pui�sis ievilka krūtīs elpu, lai aizslaucītu nakts tīmekļus, bet krauklis izlai�dās ārā. "Tas putns ir pārāk gudrs." Gadiem ilgi krauklis bija Vecā Lā�a draugs, bet tas putnam netraucēja knābāt beigtā Mormonta seju.

No kambara kāpnes veda uz lielāku istabu, kur atradās nobru�āts priedes koka galds un ducis ar ādu apsistu ozolkoka krēslu. Tā kā Karaļa tornī bija apmeties Staniss, bet Komandiera tornis bija nodedzis, D�ons bija iekārtojies Donala Noja pieticīgajā miteklī aiz arsenāla. Ar laiku vi�ņam noteikti būs vajadzīgas pla�ākas telpas, bet pagaidām, kamēr viņ� pieradis pie komandē�anas, derēja arī �īs.

Rīkojums, ko karalis viņam bija iedevis parakstī�anai, atradis uz galda zem sudraba kausa, kas reiz bija piederējis Donalam Nojam. No vienacainā kalēja bija paliku�as tikai da�as lietas: kauss, se�i gra�i un vara zvaigzne, metāla piespraude ar salauztu adatu, un appelējis brokāta mundieris ar iz�ūtu Vētrasgala briedi. "Viņa īstie dārgumi bija darbarīki un iero�i, ko viņ� ar tiem izkala. Visa viņa dzīve bija smēdē." D�ons no�lika kausu malā un vēlreiz izlasīja pergamentu. "Ja es tam uzlik�u savu zīmogu, tad mani uz mū�īgiem laikiem visi atcerēsies kā komandieri, kur� atstāja Mūri," D�ons domāja, "bet, ja es atteik�os.

Staniss Barateons bija pierādījis, ka ir prasīgs un nemierīgs viesis. Viņ� pa Karaļceļu bija aizjājis gandrīz līdz Karalienes kronim, izlo�ņājis Kurmju ciema tuk�ās būdas un apskatījis sabruku�ās pilis Karalienes vārtus un Ozolvairogu. Katru vakaru viņ� kopā ar Melisandri staigā�ja pa Mūra aug�u, bet pa dienu gāja uz gūstekņu nometni un izvēlējās gūstekņus, kurus sarkanajai sievietei iztaujāt. "Viņam nepatīk saņemt atteikumu." D�onam bija aizdomas, ka rīts nebūs patīkams.

Arsenālā skanēja vairogu un zobenu �ķinda tur jauniesauktie sev piemeklēja iero�us, un Dzelzs Emeta balss viņiem ieteica pasteigties. Koters Paiks nebija priecīgs, ka zaudējis viņu, ta�u jaunais izlūks bija prasmīgs skolotājs. "Viņam patīk cīnīties, un viņ� �o patiku iemācis arī jaunajiem pui�iem." Katrā ziņā D�ons uz to lika cerības.

Apmetnis karājās uz viena vad�a pie durvīm, zobensiksna uz otra. Viņ� aplika abus un gāja uz arsenālu. Spoka uz vilka iecienītā paklājiņa

nebija. Pie durvīm stāvēja divi sargi melnos apmetņos, ar dzelzs pusķiverēm galvā un �ķēpiem rokās.

-�� Vai cienkungam vajadzēs pavadoni? Garss apjautājās.

-�� Gan jau es pats atradī�u Karaļa torni. D�onam krita uz nerviem, ka viņam visur pakaļ velkas sargi, jo tad jutās kā pīļumāte, kam nopakaļ tekā pīlēnu varza.

Dzelzs Emeta pui�iem neaso zobenu cilā�ana un triek�ana pretinie�ku vairogos pagalmā veicās tīri labi. D�ons apstājās un bridi skatījās, kā Zirgs sparīgi spie� Lēkātāju atpakaļ. No Zirga varēja iznākt tīri labs cīnītājs, komandieris sprieda. Viņ� bija spēcīgs, kļuva arvien spēcīgāks, turklāt viņam piemita arī sajēga. Par Lēkātāju bija pavisam cita runa viņam bija koka kāja un viņ� baidījās saņemt sitienus. "Varbūt viņu vajag norīkot par kalpotāju?" Cīņa beidzās ātri vien, jo Lēkātājs tika nogāzts pie zemes.

-�� Laba cīņa, D�ons sacīja Zirgam, bet, ejot uzbrukumā, tu nolaid vairogu pārāk zemu. Tev jātiek vaļā no �ā niķa, citādi būsi beigts.

-�� Jā, cienkungs. Nākamreiz turē�u to augstāk. Zirgs pierāva Lēkātā�ju kājās, un mazākais puisis neveikli palocīja galvu.

Pagalma tālākajā galā vingrinājās Stanisa bruņinieki. "Karaļa vīri vienā stūrī, karalienes vīri otrā," D�ons ievēroja, "bet tikai da�i. Vairu�mam te ir pārāk auksts." Ejot garām bruņiniekiem, viņam aiz muguras nodārdēja balss:

-�� Puika! Ei, tu! PUIKA!

Tas nebija sliktākais vārds, kādā D�ons Sniegs tika saukts pēc ievēlē��anas par komandieri, tomēr viņ� nepievērsa saucienam uzmanību.

-�� Sniegs! balss nerimās. Komandieri!

-�� Jā, sir. �oreiz viņ� apstājās.

Bruņinieks par viņu bija se�as collas garāks.

-�� Vīram, kur� nēsā valīrie�u tērauda zobenu, to vajadzētu izmantot kam lietderīgākam par pakaļas kasī�anu.

D�ons �o viru pilī jau bija redzējis viņ� plātījās, ka esot slavens bru�ņinieks. Kaujā pie Mūra sīrs Godrijs Farings nokāva bēgo�u milzi: vis�pirms izsita viņu no segliem un iedūra �ķēpu mugurā, bet tad pats nolē�ca no zirga, lai nocirstu radījumam no�ēlojami mazo galvu. Karalienes vīri kop� tā laika viņu bija sāku�i saukt par Godriju Mil�kāvi.

D�ons atcerējās raudo�o Igriti. "Es esmu pēdējais milzis."

-�� Es lieku lietā Garo Nagu tad, kad nepiecie�ams, sīr.

-�� Bet cik labi? sīrs Godrijs izvilka zobenu no maksts. Parādi. Ap�solu, ka neievaino�u tevi, pilis.

"Cik laipni."

-�� Citā reizē, sir. �obrīd mani gaida citi pienākumi.

-� Tu baidies, es redzu. Godrijs palūkojās uz draugiem un pasmīnēja.

Viņ� baidās, bruņinieks atkārtoja tiem, kas nesaprata ar pirmo reizi.

-�� Atvainojiet. D�ons pagrieza vīriem muguru.

Melnā pils blāvajā rīta gaismā likās drūma un pamesta. "Mans kara�spēks," D�ons Sniegs skumji nodomāja, "ir tikpat sagrauts kā �is cietoks�nis." No Komandiera torņa pāri bija palicis tikai karkass, kopējā zāle bija pārogļoju�os baļķu kaudze, I Iārdina tornis varēja sabrukt no spēcīgākas vēja pūsmas� bet tāds tas izskatījās jau gadiem. Tālāk slējās Mūris milzīgs, atbaido�s, salts, un pa to lodāja celtnieki, kuri būvēja jaunas kāpnes, ko vajadzēja savienot ar to, kas bija palicis pāri no vecajām. Mel�nie brāļi strādāja no ausmas līdz rietam, jo bez kāpnēm vienīgā iespēja nokļūt uz Mūra bija grozā ar vin�u. Ja atkal sāktos me�oņu uzbrukums, tad ar to vien nepietiktu.

Virs Karaļa torņa kā pātaga plīk�ķēja lielais, zeltainais Barateonu nama kara karogs no tā pa�a jumta D�ons Sniegs vēl pavisam nesen kopā ar Atlasu un Kurlo Diku Folardu �āva tennie�us un me�oņus. Pie kāpnēm drebinājās divi karalienes vīri, rokas padusēs sabāzu�i un �ķē�pus atslēju�i pret durvīm.

-�� Ar tiem drānas cimdiem būs �vaki, D�ons viņiem teica. Rīt aiz�ejiet pie Bovena Mār�a, viņ� jums iedos ādas cimdus ar ka�okādas oderi.

-�� Aiziesim, cienītais kungs, paldies, vecākais sargs atbildēja.

-��� Aiziesim, ja mūsu rokas, nolāpīts, līdz tam laikam nebūs atsalu�as pavisam, jaunākais noteica, izpū�ot baltu miglas mākoni. Man jau likās, ka auksti ir Domes ārēs. Kāds es biju muļķis.

"Tāds pats kā es," D�ons Sniegs nodomāja.

Uzkāpis pa vītņu kāpnēm līdz pusei, komandieris satika Semvelu Tārliju, kur� kāpa lejup.

-�� Vai tu nāc no karaļa? D�ons noprasīja.

-�� Mestrs Imons sūtīja mani pie viņa ar vēstuli.

-��� Skaidrs. Bija valdnieki, kuri uzticēja mestriem vēstuļu lasī�anu un pēc uzklausīja atstāstu, bet Staniss zīmogus atlauza pats. Ko Staniss teica?

-�� Sprie�ot pēc sejas izteiksmes, viņ� priecīgs nebija, Sems pa�ukstē�ja. Bet es par to nedrīkstu runāt.

-��� Tad nerunā. D�ons prātoja, kur� no viņa tēva karogne�iem bija atteicies pakļauties karalim Stanisam �oreiz. "Kad viņa pusē nostājās Kārholds, tad viņ� to nekavējoties izbazūnēja uz visām pusēm." Kā tev veicas �au�anā ar loku?

-�� Atradu labu grāmatu par loka �au�anu, Sems saviebās, bet darīt ir grūtāk nekā lasīt. Esmu uzberzis tulznas.

-��� Tā turpini. Tie�i tavs loks mums var izrādīties vajadzīgs, ja kādā tum�ā naktī Mūrim uzbruks sve�ie.

-�� Es gan ceru, ka neuzbruks.

Pie karaļa kambariem stāvēja citi sargi.

-���� Gai�ības klātbūtnē nav atļauts uzturēties ar iero�iem, cienītais kungs, ser�ants paziņoja. Es paņem�u jūsu zobenu un dun�us.

D�ons noprata, ka iebilst nav vērts, tāpēc atdeva iero�us.

Darbistabā bija silts. Melisandre sēdēja pie uguns, un rubīns uz gai��ās miesas pie kakla spo�i mirdzēja. Igrite bija uguns skūpstīta, sarkanā priesteriene bija pati uguns, jo viņas mati bija asiņu un liesmu krāsā. Staniss stāvēja pie raupjā galda, pie kura Vecais Lācis bija paradis ieturēt maltītes. Uz galda bija izklāta liela, uz apdriskāta ādas gabala uzzīmēta ziemeļu karte. Viena tās mala pie galda bija piespiesta ar tauku sveci, otra ar metāla bruņucimdu.

Karalis bija ģērbies aitas vilnas biksēs un stepētā kamzolī, ta�u likās tik stīvs un neveikls, it kā būtu tērpies bruņās. Viņ� bija bāls un ar tik īsi apcirptu bārdu, ka tā izskatījās uzzīmēta. Da�as �ķipsnas pie deniņiem

-��� tas bija viss, kas palicis pāri no melnajiem matiem. Rokā viņ� turēja pergamentu ar salauztu tum�zaļa vaska zīmogu.

D�ons nometās uz viena ceļa. Karalis sarauca pieri un nikni pakratīja pergamentu.

-�� Piecelies. Kas tā tāda Līena Mormonta?

-��� Viena no valdnieces Maiges meitām, augstība. Jaunākā. Viņai ir tāds pats vārds kā mana tēva māsai.

-�� Noteikti viņai par godu, es �itos jociņus zinu. Cik vecs ir tas negan�tais skuķis?

D�ons mirkli apdomājās.

-��� Būs kādi desmit gadi. Vai drīkstu jautāt, kā viņa aizvainojusi gai��ību?

-�� "Lā�u sala nepazīst citu karali kā vien Ziemeļu karali, kura vārds ir Stārks", Staniss lasīja no vēstules. Tu saki desmit gadi, un viņa atļau�jas tā izrunāties pret savu likumīgo karali? īsā bārdele klāja viņa vaigu kā ēna. Un pataupi �o jaunumu pie sevis, valdniek Sniegs. Kārholda ir manā pusē, un nekas cits vīriem nav jāzina. Negribu, lai tavi brāļi visiem stāsta, kā tā sīkaļa man uzspļāvusi.

-�� Kā pavēlat, augstība.

D�ons zināja, ka Maige Mormonta kopā ar Robu devās uz dienvi�diem, un Jaunā Vilka karaspēkam piebiedrojās arī viņas vecākā meita, l.ai arī abas bija kritu�as, Maigei bija arī citas meitas, kurām pa�ām jau bija bērni. Vai arī viņas būtu gāju�as karā kopā ar Robu? Maige noteikti atstāja kādu no meitām par pils pārvaldnieci. Viņ� gan nesaprata, kāpēc Stanisam atbildi bija rakstījusi Līena, un prātoja, vai atbilde būtu citāda, ja viņai sūtītā vēstule būtu bijusi aizzīmogota nevis ar kronēto briedi, bet ar di�vilku un to būtu parakstījis Ziemmalas valdnieks D�ons Stārks. "Par vēlu tādām pārdomām. Tu savu izvēli esi izdarījis."

-�� Tika izsūtīti divi desmiti kraukļu, karalis sūdzējās, bet par atbil�di saņemam vienīgi klusē�anu vai nepakļau�anos. Godbijība ir ikviena uzticama pavalstnieka pienākums pret karali, bet tava tēva karogne�i, atskaitot Kārstārkus, grie� man muguru. Vai Ārnolfs Kārstārks ir vienī�gais godavīrs visos ziemeļos?

Ārnolfs Kārstārks bija nelaiķa valdnieka Rikarda tēvocis. Kad brāļa�dēls ar dēliem kopā ar Robu devās uz dienvidiem, viņ� tika iecelts par pils pārvaldnieku, un viņ� bija pirmais, kur� atbildēja uz karaļa Stanisa aicinājumu, atsūtot kraukli ar vēstuli, kurā apliecināja savu uzticību. "Kārstārkiem nav citas izvēles," D�ons būtu varējis teikt. Rikards bija nodevis di�vilku un izlējis lauvu asinis, tāpēc briedis bija Kārholdas vienīgā cerība.

-��� Tādos juku laikos kā tagad pat godavīri nesaprot, ko no viņiem prasa pienākums. Gai�ība nav vienīgais karalis karalistē, kur� prasa savu tiesu.

-�� Sakiet, Sniegs, Melisandre sarosījās, kur bija tie citi karaļi, kad me�onīgie ļaudis uzbruka Mūrim?

-��� Tūksto� līgu attālumā un kurli pret mūsu rūpēm, D�ons atbil�dēja. Es to neesmu aizmirsis, cienītā kundze. Un neaizmirsī�u. Ta�u mana tēva karogne�iem ir jāaizstāv sievas, bērni un vienkār�ie ļaudis, kas ies bojā, ja valdnieki izdarīs nepareizo izvēli. Gai�ība no viņiem pā�rāk daudz prasa. Dodiet viņiem laiku, un viņi atbildēs.

-�� �ādi? Staniss saņurcīja Līenas vēstuli saujā.

-��� Ļaudis pat ziemeļos baidās no 'Rvina Lanistera dusmām. Boltoni arī ir nepatīkami ienaidnieki. Ne jau nejau�ības pēc viņu ģerbonī ir no�dīrāts cilvēks. Vīri jāja karā kopā ar Robu, lēja asinis kopā ar viņu un kri�ta par viņu. Viņi ir dzēru�i no bēdu un nāves kausa, un tagad ierodaties jūs, lai pasniegtu vēl vienu kausu. Vai jūs viņus vainosiet par atturību? Piedodiet, gai�ība, bet daudzi jūsos redz vienīgi kārtējo neveiksmei no�lemto troņa tīkotāju.

-�� Ja gai�ība ir nolemts neveiksmei, tad jūsu valstība arīdzan, Melisandre sacīja. Atcerieties to, valdniek Sniegs. Jūsu priek�ā stāv vienīgais īstais Rietmalas karalis.

-�� Kā teiksiet, cienītā kundze. D�ona sejā nepakustējās ne vaibsts.

-�� Tu taupi vārdus tā, it kā katrs no tiem būtu zelta pūķis, Staniss nosprauslojās. Diez cik zelta jau esi iekrājis?

-�� Zelta? "Vai �os pūķus sarkanā sieviete grib pamodināt zelta pū�ķus?" Tie nodokļi, ko iekasējam, ir �ēlastības dāvanas, gai�ība. Naktssardzei ir daudz rāceņu, bet maz naudas.

-�� Ar rāceņiem Saladors Sāns nebūs mierā. Man ir vajadzīgs zelts vai sudrabs.

-�� Tad jums ir jāiet uz Balto ostu. To pilsētu gan nevar salīdzināt ar Senpilsētu vai Karaļa ostu, bet tā tomēr ir bagāta osta. Valdnieks Manderlijs ir bagātākais no mana tēva karogne�iem.

-�� Tas, kur� ir tik resns, ka nevar noturēties zirgā? Vēstule, ko vald�nieks Vīmans Manderlijs bija atsūtījis no Baltās ostas, liecināja par ve�cumu, nespēku un vēl �o to. Staniss bija pavēlējis D�onam klusēt arī par �o vēstuli.

-������������ Varbūt valdnieks gribētu me�oņu sievu, Melisandre ieminējās.

-�� Vai tas resnulis ir precējies, valdniek Sniegs?

-�� Viņa sieva jau sen ir mirusi. Valdniekam Vīmanam ir divi pieaugu��i dēli un no vecākā jau mazbērni. Un viņ� patie�ām ir pārāk resns, lai noturētos zirgā, viņ� sver vismaz trīsdesmit stounus. Veļa nekad ar viņu neprecēsies.

-�� Tu kaut reizi varētu atbildēt man pa prātam, valdniek Sniegs, ka�ralis norūca.

-��� Biju cerējis, ka jums pa prātam būs patiesība, augstība. Jūsu ļaudis Veļu sauc par princesi, bet brīvļaudīm viņa ir tikai karaļa miru�ās sievas māsa. Ja piespiedīsiet viņu apprecēt vīrieti, kas viņai nepatīk, viņa kāzu naktī tam pārgriezīs rīkli. Pat tad, ja viņa pieņems savu vīru, tas nenozī�mē, ka me�oņi sekos viņam vai jums. Vienīgais, kur� var viņus pievērst jums, ir Menss Raiders.

-�� To es zinu, Staniss gau�i nelaimīgs atteica. Esmu runājis ar to vīru stundām ilgi. Viņ� ļoti daudz zina par mūsu patieso ienaidnieku, un viņ� ir viltīgs, kad es tev saku. Arī tad, ja �is cilvēks atteiktos no sava karaļa titula, viņ� vienalga ir zvēresta lauzējs. Pietiks pasaudzēt vienu dezertieri, un tūdaļ sāks dezertēt arī citi. Nē. Likumiem jābūt no dzelzs, nevis biez�putras. Mensa Raidera dzīve ir galā pēc visiem septiņu valstību likumiem.

-�� Pie Mūra septiņu valstību likumi zaudē spēku, gai�ība. Menss jums varētu lieti noderēt.

-�� Un noderēs. Es viņu sadedzinā�u sārtā, un visi ziemeļi redzēs, kā es rīkojos ar pārbēdzējiem un nodevējiem. Ir arī citi vīri, kas spējīgi vadīt me�oņus. Neaizmirsti, ka manās rokās ir Raidera dēls. Kad tēvs būs mi�ris, tas kucēns kļūs par Aizmūra karali.

-�� Gai�ība kļūdās. "Tu neko nesaproti, D�on Sniegs," Igrite mēdza teikt, ta�u tagad viņ� bija daudz gudrāks. Tas bērns ir tāds pats princis kā Veļa princese. Par Aizmūra karali nekļūst tāpēc, ka karalis bijis tēvs.

-�� Labi, Staniss atsaucās, jo es Rietmalā necietī�u citus karaļus. Vai parakstīji rīkojumu?

-�� Nē, gai�ība. "Tā, sākas." D�ons savilka un atlaida apdedzinātos pirkstus. Jūs gribat pārāk daudz.

-�� Gribu? Es prasu, lai tu kļūsti par Ziemmalas valdnieku un Ziemeļu uzraugu. Un es pieprasu tās pilis.

-�� Mēs jau nodevām jūsu rīcībā Nakts cietoksni.

-� �urku apsēstas drupas, ubaga dāvana, kas devējam nemaksā ne gra�a, lūsu pa�u Jārviks teica, ka paies pusgads, līdz pili būs iespējams apdzīvot.

-�� Citas pilis nav labākas.

-�� Es zinu, bet tas nav svarīgi, jo citu mums nav. Gar Mūri ir deviņ�padsmit pilis, un jūsu vīri ir tikai trijās. Es līdz gada beigām gribu izvie�tot karaspēku visās.

-�� Neiebilstu, augstība, ta�u jūs grasāties tās atdot saviem bruņinie�kiem un valdniekiem, kuri tajās mājotu kā gai�ības padotie.

-�� Karaļiem jābūt dāsniem pret saviem sekotājiem. Vai tad valdnieks Edards savam bastardam neko nav iemācījis? Daudzi no maniem bruņi�niekiem un valdniekiem ir atstāju�i leknas zemes un stipras pilis dienvi�dos. Vai tad viņu uzticībai jāpaliek neatalgotai?

-��� Ja gai�ība vēlas zaudēt visus mana tēva karogne�us, nav dro�āka veida kā atdot ziemeļu pilis dienvidu valdniekiem.

-�� Kā es varu zaudēt to, kā man nav? Ja vēl atceries, biju cerējis pie�ķirt Ziemmalu ziemeļniekam, Edarda Stārka dēlam, bet viņ� piedāvājumu iesvieda man sejā. Staniss Barateons aizvainojumu izgar�oja kā suns kaulu, notiesājot vissīkākās druskas.

-� Pēc manto�anas tiesībām Ziemmalai jāpāriet manas māsas Sansas rokās.

-�� Tu gribēji teikt valdnieces Lanisteras rokās? Nespēj sagaidīt, kad redzēsi Velnēnu tupam tava tēva tronī? Es tev saku: kamēr esmu dzīvs, tas nenotiks, valdniek Sniegs.

D�ons saprata, ka �ajā jautājumā labāk nespītēties.

-��� Augstība, vīri runā, ka jūs grasoties pie�ķirt pilis Grabsvārcim un T'ennas magnāram.

-�� Kas tev to teica?

Par to Melnajā pilī runāja visi.

-�� Ja jums tas noteikti jāzina, tad man to pateica Lefkoja.

-�� Kas ir Lefkoja?

-�� Zīdītāja, Melisandre paskaidroja. Gai�ība ir atļāvis viņai pilī brī�vi pārvietoties.

-�� Bet es neesmu atļāvis stāstīt pasakas. Viņu mēs te turam pupu, ne�vis mēles dēļ. Ceru, ka turpmāk viņa dos vairāk piena un mazāk pļāpu.

-�� Melnajā pilī lieki ēdāji nav vajadzīgi, D�ons piekrita. Ar nākamo kuģi no Austrumsardzes es sūtu viņu uz dienvidiem.

-��� Lefkoja zīda arī Dailas dēlu, Melisandre pieskārās rubīnam, kas karājās viņai kaklā. �ķirt mazo princi no piena brāļa būs ne�ēlīgi, cie�nītais kungs.

"Un tagad prātīgi, prātīgi."

-�� Viņiem kopīgs ir tikai mātes piens. Lefkojas dēls ir lielāks un spē�cīgāks, viņ� spārda princi un atgrū� no pupa. Viņa tēvs bija Krāsters, ne�ēlīgs un alkatīgs vīrs, un te nu tas ir redzams.

-�� Man likās, ka zīdītāja ir tā Krāstera meita! karalis apjuka.

-�� Gan sieva, gan meita, gai�ība. Krāsters visas savas meitas precēja, un Lefkojas dēls ir �īs savienības auglis.

-�� Bērnu viņai pagādāja pa�as tēvs? Staniss bija satriekts. Tādā ga�dījumā jātiek no viņas vaļā es �eit necietī�u tādas preteklības, te nav Karaļa osta.

-���� Es sameklē�u citu zīdītāju. Ja starp me�oņiem nevienas nebūs, meklē�u kalnie�u klanos, bet tikmēr zēnam derēs arī kazas piens, ja gai��ībai nav iebildumu.

-�� Nav pārāk piemērota pārtika princim� bet laikam gan labāka par maukas pienu. Staniss ar pirkstiem bungoja pa karti. Atgrie�oties pie tiem cietok�ņiem�

-�� Gai�ība, D�ons vēsā pieklājībā atbildēja, es jūsu vīrus izmitinu un baroju, un tas mūsu ziemas krājumos cērt milzīgu robu. Esmu viņus arī apģērbis, lai viņi nenosaltu.

-��� Jā gan, tu pameti mums sālītu gaļu, putru un melnas skrandas. Skrandas, ko me�oņi tagad lobītu no jūsu miesām, ja es nebūtu ieradies ziemeļos.

-�� Es dodu barību jūsu zirgiem, D�ons nelikās dzirdam karaļa �ēla�bas, un, kad būs pabeigtas kāpnes, do�u namdarus, lai jūs varat atjau�not Nakts cietoksni. Es pat esmu atļāvis izmitināt me�oņus Dāvinājumā, kas ir nodots Naktssardzei mū�a nomā.

-�� Tu man piedāvā tuksnesīgas zemes un posta�u, bet nedod pilis, kas nepiecie�amas manu valdnieku un karogne�u atalgo�anai.

-�� Tās pilis ir būvējusi Naktssardze�

-�� Un Naktssardze tās arī pametusi.

-������������ �lai varētu aizstāvēt Mūri, D�ons stūrgalvīgi pabeidza teikumu,

-��� nevis izdāļātu tās dienvidu valdniekiem. �o cietok�ņu mūri ir būvēti ar manu sen miru�o brāļu asinīm un kauliem. Es nevaru tās jums atdot.

-�� Nevari vai negribi? Dzīslas uz karaļa kakla nostiepās tik asas kā zobeni. Es tev piedāvāju vārdu.

-�� Man ir vārds, gai�ība.

-�� Sniegs. Vai ir vēl kāds vārds ar tik sliktu auru? Staniss pieskārās zobena spalam. Ko tu no sevis iedomājies?

-�� Es esmu sargkareivis uz mūra. Zobens tumsā.

-��� Beidz sprediķot. Staniss izvilka no maksts zobenu, kuru bija no�saucis par Gaismas Nesēju. Lūk, tavs zobens tumsā. Gaisma virmoja �urpu turpu pa asmeni te sarkana, te dzeltena, te oran�a, krāsojot karaļa seju asos, ko�os toņos. To spētu saskatīt pat zaļ� zeņķis. Vai tu esi akls?

-�� Nē, augstība. Es piekrītu, ka pilīs jāizvieto�

-�� Pui�elis piekrīt, kāda laime!

-� Naktssardzes karaspēks.

-�� Tev nav vīru!

-�� Tad dodiet man vīrus, augstība. Es do�u virsniekus katram no �iem pamestajiem cietok�ņiem. Tie ir pieredzēju�i vīri, kuri pazīst Mūri un zemes aiz tā, kuri zina, kā izdzīvot gaidāmajā ziemā. Par to, ko es esmu devis jums, dodiet man vīrus, ko izmitināt pilīs, kājniekus, strēlniekus, puikas. Es ņem�u pat ievainotos un vārgos.

Staniss neticīgi vērās D�onā, tad skaļi iesmējās.

-�� Tu esi drosmīgs, tas jāatzīst, ta�u galīgi traks, ja domā, ka mani vīri iestāsies melnajos brāļos.

-�� Viņi var valkāt tādu krāsu, kādu vien vēlas, viņiem tikai jāklausa mani virsnieki.

-�� Manā dienestā ir bruņinieki un valdnieki, di�ciltīgu un senu namu atvases. Viņi nedienēs malumednieku, lauķu un slepkavnieku vadībā.

"Un bastardu vadībā?"

-�� Jūsu pa�u labā roka ir kontrabandists.

-�� Bija kontrabandists. Par to es viņam saīsināju pirkstus. Dzirdēju, ka tu esot deviņsimt deviņdesmit astotais Naktssardzes komandieris, vald�niek Sniegs. Kā tev �ķiet, ko par tām pilīm teiks deviņsimt deviņdesmit devītais? Tava galva uz pīķa viņam palīdzētu izlemt. Karalis nolika zobe�nu uz kartes līdz ar Mūri, un tērauds laistījās kā saules stari ūdenī. Tu esi komandieris tikai manas �ēlastības dēļ, pacenties to atcerēties.

"Es esmu komandieris tāpēc, ka mani ievēlēja brāļi.�

Reizēm, rītos pamostoties, D�ons neticēja pats sev un domāja, ka viss ir tikai neprātīgs sapnis. "Tas ir tikpat kā uzvilkt jaunas drānas," Sems tika teicis. "Sākumā liksies savādi, bet ar laiku pieradīsi."

-��� Elisers Toms sūdzējās par vēlē�anu norisi, un nevarētu teikt, ka viņ� ne�ķiet aizvainots. Karte pa vidu starp abiem klājās kā mirdzo�ā zobena krāsās izmircis kaujas lauks. Balsis skaitīja aklais, kuram pa�līdzēja tavs resnais draudziņ�. Turklāt Slints tevi uzskata par nodevēju.

"Kur� vēl labāk to zinātu par Slintu?"

-�� Nodevējs jums teiktu to, ko jūs vēlaties dzirdēt, un vēlāk jūs nodo�tu. Gai�ība zina, ka es liku ievēlēts godīgā ceļā. Mans tēvs vienmēr mē�dza teikt, ka jūs esot taisnīgs cilvēks. "Taisnīgs, bet skarbs," bija Edarda vārdi, bet D�ons uzskatīja, ka nebūtu prātīgi teikt visu līdz galam.

-��� Valdnieks Edards man nekāds draugs nebija, bet nevaru teikt, ka viņam trūka prāta. Viņ� man tās pilis būtu atdevis.

"Nekad.�

-�� Nevaru spriest par to, ko būtu darījis mans tēvs. Es esmu devis zvē�restu, gai�ība. Mūris ir mans.

-��� Pagaidām. Paskatīsimies, kā tu spēsi to noturēt. Staniss pacēla pirkstu uz D�ona pusi. Paturi savas drupas, ja tās tev tik daudz nozīmē, bet apsolu: ja gada beigās kāda no tām būs tuk�a, es tās paņem�u ar tavu atļauju vai bez. Un, ja kāda no tām kritīs ienaidnieka rokās, drīz pēc tam kritīs arī tava galva. Un tagad vācies ārā.

Melisandre, kas bija sēdējusi pie pavarda, piecēlās.

-��� Ar jūsu atļauju, augstība, es pavadī�u valdnieku Sniegu uz viņa kambariem.

-��� Kāpēc? Viņ� zina ceļu. Staniss atmeta ar roku. Dari, ko gribi. Devan, nes ēdienu vārītas olas un citronūdeni.

Izejot no karaļa siltās darbistabas, aukstums vītņu kāpnēs �ķita ko��am līdz kaulam.

-��� Vēj� ceļas, cienītā kundze, ser�ants brīdināja Melisandri, snieg�dams D�onam viņa iero�us. Jums vajadzētu siltāku apmetni.

-�� Mani silda ticība. Sarkanā sieviete kāpa pa kāpnēm D�onam bla�kus. Jūs sākat iepatikties gai�ībai.

-�� To var redzēt viņ� piesolīja man nocirst galvu tikai divas reizes.

-��� Ir jābaidās no viņa klusē�anas, nevis no vārdiem, Melisandre ie�smējās. Izejot pagalmā, vēj� pacēla D�ona apmetni un uzpūta to sievie�tei. Sarkanā priesteriene nokratīja melno vilnas audeklu un satvēra puisi aiz elkoņa. Var jau būt, ka jums ir taisnība par to me�oņu karali. Es lū�dzos, lai Gaismas Dievs sūta man padomu. Skatoties liesmās, es varu re�dzēt cauri akmenim un zemei, varu atrast patiesību cilvēku dvēselēs. Es varu sarunāties ar sen miru�iem karaļiem un vēl nedzimu�iem bērniem, kā arī redzēt, kā garām aizzib gadi un gadalaiki līdz pat pasaules galam.

-�� Vai liesmas nekad nekļūdās?

-�� Nekad� ta�u mēs, priesteri, esam mirstīgi un reizēm sajaucam to, kas notiks, ar to, kas var notikt.

D�ons juta sievietes karstumu pat cauri vilnas drānām un ādas kam�zolim. Abi, saķēru�ies rokās, piesaistīja daudzus ziņkārīgus skatienus. "�ovakar par to �ukstēs visās malās."

-�� Ja jūs patiesi spējat liesmās saskatīt nākotni, tad pasakiet, kad būs nākamais me�oņu uzbrukums. Viņ� atsvabināja savu roku no tvēriena.

-R�lors sūta mums tās ainas, ko pats vēlas, bet es pameklē�u liesmās to jūsu Tormundu. Melisandres sarkanās lūpas savilkās smaidā. Es arī jūs esmu redzējusi liesmās, D�on Sniegs.

-�� Vai tie ir draudi, cienītā kundze? Grasāties sadedzināt arī mani?

-�� Jūs mani pārpratāt. Viņa apveltīja komandieri ar pētījo�u skatie�nu. Baidos, ka lieku jums justies neērti, valdniek Sniegs.

-�� Mūris nav īstā vieta sievietēm.

-�� Jūs maldāties. Esmu Mūri redzējusi sapņos, D�on Sniegs. To cēlu��as milzīgas zinā�anas un spēcīga burvība, kas ieslēpta ledū. Mēs �obrīd ejam gar vienām no pasaules eņģēm. Melisandre pacēla skatienu un izpūta gaisā mitru miglas mākoni. �ī ir tikpat daudz mana vieta kā jū�sējā, un drīz vien jums manis var nāvīgi ievajadzēties. Neatraidiet manu draudzību, D�on. Es redzēju jūs vētrā, un no visām pusēm jūs ielenca ienaidnieki. Jums ir tik daudz ienaidnieku! Vai nosaukt viņu vārdus?

-�� Es zinu viņu vārdus.

-�� Neesiet tik pārliecināts. Rubīns uz Melisandres kakla ko�i iemir�dzējās. Ne no tiem ienaidniekiem ir jābaidās, kas jūs skaļi lād. Jābaidās no tiem, kuri smaida, acīs skatoties, bet aiz muguras trin dunci. Būs labāk, ja vienmēr un visur ņemsiet līdzi savu vilku. Es redzu ledu un

dun�us tumsā. Sarkanas un cieti sasalu�as asinis, atkailināts tērauds. Un ļoti auksts.

-�� Pie Mūra vienmēr ir auksti.

-�� Jums tā �ķiet?

-�� Es to zinu.

-�� Tad tu neko nesaproti, D�on Sniegs, viņa no�ukstēja.

vai mēs jau esam klāt?"

�Brens �os vārdus neteica skaļi, ta�u tie bie�i bija viV ņam uz lūpām, virzoties cauri senu ozolu un augstu pelēkzaļu sekvoju birzīm, garām staltām mastu priedēm, kastaņām ar kai�liem brūniem zariem. "Vai mēs jau tuvojamies?" zēns prātoja, Hodoram rāpjoties aug�up pa akmeņainu nogāzi vai kāpjot tum�ā aizā, kur zem kājām gurkstēja netīra sniega sanesas. "Cik tālu vēl jāiet? Ir tik auksts! Kur ir trejacainā vārna?"

Zēns, �ūpodamies grozā Hodora mugurā, sarāvās un nolieca galvu, jo lielais staļļapuisis tobrīd pagāja zem ozola zara. Atkal sniga sniegs slapj� un smags. Hodoram viena acs bija aizsalusi, biezā brūnā bārda pil�na ar sarmu, bet kuplo ūsu galos karājās pa lāstekai. Vienā rokā viņ� vēl arvien turēja sarūsēju�o zobenu, ko bija paņēmis Ziemmalas kapenēs, un ik pa brī�am uzsita ar to pa kādu zaru, nobirdinot sniega mākoni.

Hod-d-dor, viņ� bubināja klabo�iem zobiem.

�ī skaņa bija savādi iedro�ino�a. No Ziemmalas līdz Mūrim Brens ar ceļabiedriem īsināja ceļu, sarunājoties un stāstot da�ādus atgadījumus, bet te viss bija citādi, un to juta pat Hodors. Viņ� vāvuļoja krietni vien retāk nekā uz dienvidiem no Mūra. �im me�am piemita tāds miers, kādu Brens vēl nebija piedzīvojis. Pirms vēl sākās sniegi, ziemeļu vēj� virpuļoja gājē�jiem riņķī un mākoņiem vien pacēla no zemes brūnas kritu�ās lapas, kas �abēja kā prusaki skapī, bet tagad visas lapas bija pazudu�as zem baltas sniega segas. Laiku pa laikam pāri galvām aiz�āvās kāds krauklis, saltajā gaisā plīk�ķinot lielos melnos spārnus. Visādi citādi pasaule bija apklususi.

Tie�i priek�ā alnis, kuram ragi bija apsalu�i ar ledu, noliecis galvu, laipoja starp kupenām. Izlūks sēdēja aļņa platajā mugurā drūms un kluss. Sems viņu bija iesaucis par Aukstroci, jo izlūkam bija bāla seja, bet rokas melnas un cietas kā no dzelzs un ari aukstas kā dzelzs. Viņ� no galvas līdz kājām bija tērpies vilnas un miecādas drānās un bruņukreklā, savukārt sejas vaibstus slēpa apmetņa kapuce un melna vilnas �alle priek�ā mutei.

Aiz izlūka gāja Mira, apskāvusi brāli, lai pasargātu viņu no vēja un sasildītu. D�od�enam pie deguna bija piesalis puņķis, un ik pa bridi viņ� nodrebēja pie visām miesām. "Viņ� izskatās tik mazs," Brens iedomājās, noskatīdamies, kā viņa biedrs grīļojas. "Viņ� tagad izskatās mazāks un vārgāks pat par mani, un es ta�u esmu kroplis."

Vasariņ� noslēdza gājēju rindu. Di�vilks, pūzdams tvaika mākoņus, ļepatoja visiem nopakaļ un vēl arvien kliboja, jo pie Karalienes kroņa bija dabūjis bultu kājā. Iemiesodamies lielajā vilkā, Brens ik reizes juta vecajā brūcē sāpes. Pēdējā laikā zēns vilka ādā dzīvoja bie�āk nekā pats savējā par spīti biezajam ka�okam arī dzīvniekam sala, ta�u viņ� redzē�ja tālāk, dzirdēja labāk un saoda asāk nekā grozā sēdo�ais zēns, kas bija ievīstīts lupatās kā zīdainis.

Citreiz, kad Brenam apnika būt par vilku, viņ� iemiesojās Hodorā. Mierīgais milzis smilkstēja un mētāja pinkaino galvu uz visām pusēm, bet ne tik traki kā pirmajā reizē Karalienes kronī. "Viņ� zina, ka tas esmu es," zēns mēdza sevi mierināt. "Viņ� pie manis jau ir pieradis." Tomēr Hodora ādā viņ� nejutās labi. Lielais staļļapuisis nesaprata, kas notiek, un Brens juta viņa izbailes. Vasariņa ādā bija labāk. "Es esmu viņ�, un viņ� esmu es. Viņ� jūt to pa�u, ko es."

Reizēm Brens juta, ka di�vilks o�ņā pēc aļņa un prāto, vai varētu lielo dzīvnieku nogāzt. Ziemmalā Vasariņ� bija pieradis pie zirgiem, ta�u �is bija alnis, un aļņi bija medījums. Di�vilks juta karstas asinis ritam zem aļņa pinkainās ādas. Starp �okļiem sāka riesties siekalas, un tādos brī�os arī Brena mutē saskrēja siekalas, iedomājoties gardo tum�o galu.

Netālu ozolā ieķērcās krauklis, un tūdaļ jau atskanēja spārnu vēdas pirmajam blakus notupās vēl viens. Pa dienu ceļiniekiem sekoja ne vai�rāk kā pusducis lielo melno putnu, tie pārlidoja no koka uz koku vai jāja līdzi, tupot uz aļņa ragiem, bet pārējie aizsteidzās uz priek�u vai atpali�ka, ta�u, kad saule laidās uz rietu, tie atgriezās ar naksnīgi melnajiem spārniem nolaidās no debesu augstumiem un apsēda visus koku zarus jardiem tālu. Da�s aizlaidās pie izlūka un sāka ķērkāt, un Brenam likās,

ka izlūks saprot putnu ķērcienus. "Putni ir viņa acis un ausis. Tie viņa vietā izlūko apkārtni un pa�ukst par briesmām, kas gaidāmas priek�ā vai nāk līdzi nopakaļ."

Kā tagad. Alnis pēk�ņi apstājās, izlūks viegli nolēca zemē un pieze�mējās līdz ceļiem dziļajā sniegā. Vasariņ�, sabozis ka�oku, ierūcās di�vilkam nepatika Aukstro�a smaka. "O� pēc miroņa, sakaltu�ām asinīm un puvekļiem. Un aukstuma galvenokārt pēc aukstuma."

-�� Kas noticis? Mīra gribēja zināt.

-�� Aiz muguras ir ienaidnieks, Aukstro�a balsi slāpēja melnā vilnas �alle, ar ko bija aizsegta mute un deguns.

-�� Vilki? Brens noprasīja.

�ie dzīvnieki viņiem sekoja jau dienām ilgi. Katru nakti viņi dzirdē�ja bara sērīgo gaudo�anu, un katru nakti vilki likās pienāku�i mazliet tuvāk. "Tie ir izsalku�i mednieki. Viņi sao�, cik mēs esam vārgi." Brens bie�i trīcēdams pamodās vairākas stundas pirms ausmas, klausījās, kā vilki tālumā sasaucas, un gaidīja sauli uzlecam. "Ja te ir vilki, tad jābūt arī medījumam," viņ� sākumā domāja, bet tad zēns attapa, ka viņi pa�i ir medījums.

-�� Cilvēki, izlūks papurināja galvu. Vilki turas pa gabalu, bet �ie vīri nav tik kautrīgi.

Mīra atmeta kapuci, un mitrais sniegs, kas to bija klājis, ar klusu būk��ķi nokrita zemē.

-�� Cik vīru? Kas viņi tādi?

-�� Ienaidnieki. Es viņus pieveik�u.

-�� Es ie�u līdzi.

-��� Tu paliksi. Kādam jāsargā zēns. Priek�ā ir aizsalis ezers ar biezu ledu. Kad nonāksiet pie tā, pagriezieties un gar krastu ejiet uz zieme�ļiem. Drīz jūs nonāksiet zvejnieku ciemā. Paslēpieties tur un gaidiet, kamēr jūs panāku.

Brens jau domāja, ka Mīra strīdēsies pretī, ta�u ierunājās viņas brālis:

-�� Dari, kā viņ� saka. Viņ� �o zemi pazīst labāk. D�od�ena acis bija tum�i zaļā sūnu krāsā, ta�u tās smagas darīja nogurums, kādu Brens tajās vēl nebija redzējis. "Mazais vectēvs." Uz dienvidiem no Mūra purvaines ļau�u zēns likās daudz par gudru saviem gadiem, ta�u te viņ� bija tikpat apjucis un izbijies kā visi pārējie, tomēr Mīra vienalga viņu klausīja.

Un viņam bija taisnība. Aukstrocis aizslīdēja starp kokiem uz to pa�u pusi, no kuras bija atnācis, un viņam līdzi aizlaidās �etri kraukļi. Mīra

aukstumā piesārtu�iem vaigiem noskatījās viņam pakaļ, uzlika galvā ka�puci, piebikstīja alnim, un viņi devās tālāk. Gājēji nebija pieveiku�i ne divdesmit jardus, kad meitene pagriezās pret biedriem un ierunājās:

-��� "Cilvēki", viņ� teica. Kādi cilvēki? Viņ� domāja me�oņus? Kāpēc viņ� mums to nepateica?

-�� Viņ� teica, ka �os pieveik�ot, Brens atsaucās.

-�� Teica gan. Viņ� arī teica, ka aizvedī�ot mūs pie trejacainās vārnas. Varu apzvērēt, ka upe, kam mēs �orīt gājām pāri, ir tā pati, ko mēs �ķēr�sojām pirms �etrām dienām. Mēs ejam lokiem.

-��� Upes mēdz mest līkumus, Brens nedro�i iebilda, turklāt te ir kalni un ezeri, kam jāiet apkārt.

-�� Mēs pārāk daudz ejam apkārt, Mīra nelikās mierā. Un te ir pā�rāk daudz noslēpumu. Man tas nepatīk. Man nepatīk viņ�. Viņa rokas ir briesmīgas, viņ� slēpj seju un nesaka savu vārdu. Kas viņ� ir? Kas? Melnu apmetni var aplikt jebkur�. Jebkur� un jebkas. Viņ� neēd, nedzer un, viņam, �ķiet, nesalst.

"Taisnība." Brens baidījās ieminēties, ta�u viņ� bija to ievērojis. Ik reizi, kad ceļinieki vakaros iekārtojās uz guļu, viņ�, Hodors un Rīdi sa�spiedās kopā, lai būtu siltāk, bet izlūks turējās atstatus.

Aukstrocis reizumis pievēra acis, bet nez vai viņ� gulēja. Un bija vēl kas�

-�� Tā �alle. Brens bailīgi palūkojās apkārt, ta�u neviena kraukļa tu�vumā nebija visi lielie putni bija aizlaidu�ies līdzi izlūkam. Noklausīties neviens nevarēja, ta�u zēns vienalga runāja klusu. �alle viņam ir priek�ā mutei, bet tā nekad nesasalst kā Hodora bārda. Pat tad ne, kad viņ� runā.

-��� Pareizi, Mīra uzmeta Brenam skatiem. Viņa elpu nevar redzēt, vai ne?

-�� Nevar gan. Katru Hodora "hodoru" pavadīja balts tvaika mākonis. Kad runāja D�od�ens vai viņa māsa, arī viņu balss kļuva redzama gaisā. Pat alnim pie purna vīdēja silta migla.

-�� Ja jau viņ� neelpo�

Brens prātā pārcilāja vecās auklītes stāstītās pasakas. "Aiz Mūra mīt briesmoņi, mil�i, ļaunie gari, plēsīgas ēnas un dzīvi miroņi,� viņa mēdza teikt, vīstot zēnu asā vilnas segā, "bet viņi netiek �urp, kamēr vien Mūris ir savā vietā un Naktssardzes brāļi pilda zvērestu. Tāpēc guli, mazais Brendon, manu bērniņ, un sapņo saldus sapnī�us. Te briesmoņu nav." Izlūkam bija Naktssardzes melnās drānas, bet ja nu viņ� nemaz nebija cilvēks? Ja nu viņ� bija kaut kāds briesmonis, kas ved viņus pie citiem briesmoņiem aprī�anai?

-�� Izlūks izglāba Semu un to meiteni no miroņiem, Brens saminstinājās, un viņ� ved mani pie trejacainās vārnas.

-�� Kāpēc tā trejacainā vārna nevar atnākt pie mums? Kāpēc tā vārna pati nevarēja mūs sagaidīt pie mūra? Vārnām ta�u ir spārni. Mans brālis kļūst ar katru dienu vārgāks. Cik tālu viņ� varēs aiziet?

-�� Ie�u, kamēr aiziesim, D�od�ens noklepojās.

Drīz vien viņi nokļuva pie minētā ezera, kur pagriezās uz ziemeļiem, kā bija licis izlūks. Tas nepavisam nebija grūti.

Ūdens bija sasalis, bet sniegs, kas sniga jau tik sen, ka Brenam bija sajucis dienu skaits, bija pārvērtis ezeru baltā tuksnesī. Tur, kur ledus bija gluds, bet krasts nelīdzens, iet bija viegli, savukārt vietās, kur vēj� sniegu bija sapūtis kupenās, nevarēja saprast, kur beidzas ezers un sākas krasts. Pat koki nedeva dro�as norādes, kā bērni bija cerēju�i, jo ezerā bija kokiem apaugu�as salas, savukārt krastā bija pla�i apgabali, kuros neauga neviens koks.

Alnis gāja tur, kur gribēja, neliekoties ne zinis par tā mugurā sēdo�a�jiem Mīru un D�od�enu. Pārsvarā dzīvnieks turējās netālu no kokiem, bet tur, kur krasts izliecās uz rietumiem, brida tie�i pāri aizsalu�ajam ezeram, ar krūtīm uzgrūzdamies kupenām, kas bija augstākas par Brena augumu, un ar nagiem krak�ķinādams ledu. Vēj� tur bija stiprāks salts ziemelis gaudodams brāzās pāri ezeram, grieza cauri ceļinieku vilnas drānu kārtām un lika visiem drebināties. Kad pūsma trāpīja sejā, tad sniegs aizmigloja acis tā, ka redzēt nevarēja neko.

Stundas pagāja klusumā. Priek�ā starp kokiem jau sāka iezagties ēnas un vakara krēslas garie pirksti. Tik tālu ziemeļos tumsa iestājās ātri, un Brenu tas biedēja. Katra diena likās īsāka par iepriek�ējo, turklāt dienas bija saltas, bet naktīs valdīja svelo�s aukstums. Te Mīra lika visiem apstāties vēlreiz.

-�� Mums jau sen vajadzēja būt tajā ciemā, viņas balss skanēja savādi un klusi.

-�� Vai mēs būtu pagāju�i garām? Brens ievaicājās.

-�� Ceru, ka ne. Mums līdz tumsai jāatrod naktsmājas.

Viņa runāja prātīgi D�od�ena lūpas jau metās zilas, bet Mīrai vaigi bija ko�i sarkani, Brenam seja bija kļuvusi nejutīga. Hodora bārda bija pārvērtusies ledus gabalā, sniega garoza bija apsalusi ap kājām līdz pat ceļgaliem, un zēns juta, ka lielā vīra gaita ir kļuvusi nedro�āka. Hodors bija stiprāks par visiem, un, ja jau spēki sāka atstāt pat viņu �

-��� Ciemu var atrast Vasariņ�, Brens pēk�ņi ierosināja, elpai gaisā kūpot. Zēns negaidīja Mīras atbildi, bet aizvēra acis un pūlējās izkļūt no sava kroplā auguma.

Tiklīdz viņ� bija iemiesojies Vasariņā, miru�ais me�s pēk�ņi atdzīvo�jās. Pirms tam visapkārt bija mēms klusums, bet tagad viņ� dzirdēja vēju kokos, Hodora elpu, aļņa spertos soļus, barību meklējot. Nāsīs iesita pa�zīstamās smakas: slapjās lapas, vecā zāle, pūsto�a vāvere krūmos, skāņie cilvēka sviedri un muskusa aromāts, kas vējoja no aļņa. "Ēdiens. Gaļa." Alnis juta viņa interesi. Dzīvnieks satrūcies pagrieza galvu uz vilka pusi un nolaida milzīgos ragus.

"Tas nav medījums." Zēns pa�ukstēja zvēram, kura ādā pats atradās. "Liec viņu mierā. Skrien."

Un Vasariņ� skrēja. Vilks aizjoza pāri ezeram, ar ķepām �ķiezdams sniega vērpetes. Koki stāvēja plecu pie pleca kā vīri baltos apmetņos pirms kaujas. Di�vilks steidzās pāri saknēm un laukakmeņiem, pāri ve�cajam sniegam, pa sērsnu, kas krak�ķēja zem viņa svara. Ķepas izmirka un sāka salt. Tuvākais pakalns bija apaudzis ar priedēm, un viss sīvi oda pēc skujām. Nokļuvis pakalna galā, vilks apmeta loku, paostīja gaisu, pacēla galvu un iegaudojās.

Bija jūtamas smakas. Cilvēku smakas.

"Pelni," Brens nodomāja, "veci un grūti sao�ami, bet pelni." Tā oda sadedzināts koks, sodrēji un ogles mirusi uguns.

Vilks nopurināja sniegu no purna. Vēj� bija brāzmains, tāpēc sma�kām bija grūti izsekot. Vilks, o�ņādams gaisu, pagriezās te uz vienu, te otru pusi, bet visapkārt bija sniega kupenas un apsnigu�i koki. Zvērs izbāza mēli starp zobiem un nogar�oja auksto gaisu, un sniega pārslas kusa uz mēles. Viņ� joza uz to pusi, kur smaka bija visstiprākā, un Hodors tūdaļ klumpa�oja viņam nopakaļ. Alnis vēl vilcinājās, tāpēc Brens negribīgi atgriezās savā ādā un sacīja:

-�� Jāiet uz to pusi, sekojiet Vasariņam. Es sao�u ciemu.

Kad starp mākoņiem parādījās pusmēness strēmele, viņi beidzot bija sasniegu�i ciemu pie ezera izrādījās, ka viņi bija gāju�i uz to gandrīz taisnā ceļā. No ezera ledus raugoties, ciems neko daudz neat�ķīrās no du�iem citu vietu krasta ainavā. Apaļās akmens būdas, ko slēpa sniega sanesas, viegli varēja noturēt par laukakmeņiem, pauguriem vai baļ�ķiem glu�i kā D�od�ens iepriek�ējā dienā par ciemu noturēja kritu�u koku �upu. Ceļinieki uzraka sniegu, bet tur bija tikai salauzti zari un pūsto�i stumbri.

Ciems bija tuk�s me�oņi to bija pametu�i tāpat kā citus ciemus, kam viņi bija gāju�i garām. Da�i ciemi bija nodedzināti, it kā iedzīvotāji būtu gribēju�i nogriezt sev atpakaļceļu, ta�u �is bija izbēdzis liesmām.

\

Zem sniega bija ducis būdu un ciema nams ar velēnu jumtu un biezām sienām no rupji tēstiem baļķiem.

-�� Mums vismaz būs kur paslēpties no vēja, Brens noteica.

-�� Hodor, piebilda Hodors.

Mira nolēca no aļņa muguras un kopā ar brāli izcēla Brenu no klūgu groza.

-�� Varbūt me�oņi te ir atstāju�i kaut ko ēdamu? viņa ieminējās.

Tās gan bija veltas cerības. Ciema namā viņi atrada ugunskura pel�nus, klona grīdas un aukstumu, kas koda līdz kaulam, tomēr viņiem bija jumts virs galvas un baļķu sienas, kas pasargāja no vēja. Blakus tecēja strautiņ�, un alnis, lai padzertos, ar kāju dabūja sasist ledus kārtu, ar ko urga bija pārklājusies. Kad Brens, D�od�ens un Hodors bija iekārtoju��ies, Mira atnesa da�us ledus gabalus, ko pasūkāt, ta�u kūsto�ais ūdens bija tik auksts, ka Brens noskurinājās.

Vasariņ� ciema namā iek�ā negāja. Brens juta zvēra izsalkumu kā pa�a ēnu.

-�� Ej pamedī, viņ� teica dzīvniekam, tikai liec mierā alni.

Arī viņ� pats labprāt būtu devies medībās varbūt vēlāk izies arī zēns.

Vakariņās bija sauja ozolzīļu, ko viņi sagrūda un samīcīja biezenī. Tas bija tik rūgts, ka Brens, pūloties to norīt, rīstījās. D�od�ens Rīds pat nemēģināja ēst. Zēns bija jaunāks un vājāks par māsu, turklāt ar katru dienu kļuva nespēcīgāks.

-�� D�od�en, tev jāēd, Mira aizrādīja.

-�� Vēlāk. Es gribu atpūsties. D�od�ens vāri pasmaidīja. �odien es nemir�u, māsiņ, kad es tev saku.

-�� Tu gandrīz nokriti no aļņa.

-�� Gandrīz. Es tikai esmu nosalis un izsalcis, tas arī viss.

-�� Tad paēd.

-�� Samīcītas zīles? Man sāp vēders un no zīlēm tikai paliks sliktāk. Liec mani mierā, māsiņ, es sapņoju par ceptu vistu.

-�� No sapņiem paēdis nebūsi. Pat no zaļajiem sapņiem ne.

-�� Bet mums nekā cita nav kā vien sapņi.

"Nekā cita nav." Ēdiens, ko viņi bija paņēmu�i līdzi no dienvidiem, bija izbeidzies pirms desmit dienām, un kop� tā brī�a izsalkums gāja viņiem līdzi soli solī dienu un nakti. Tajos me�os pat Vasariņ� nespēja atrast medījumu, tāpēc viņi pārtika no sagrūstām zīlēm un jēlām zivīm. Me�ā bija daudz aizsalu�u strautu un melnu ezeru, bet Mira ar savu var�zu bakstāmo prata ķert zivis gandrīz tikpat labi kā vīri ar mak�ķeri un

auklu. Reizēm, atgrie�oties ar guvumu, kas spirinājās uz �ebērk|a za�riem, viņa bija pārsalusi tā, ka lūpas zilas, tomēr bija pagāju�as jau trīs dienas, kop� viņa nebija noķērusi nevienu zivi. Brenam vēders bija tik tuk�s, it kā tie būtu trīs gadi.

Kad viņi ar pūlēm bija nolocīju�i trūcīgās vakariņas, Mīra nosēdās uz klona grīdas, atspieda muguru pret sienu un sāka ar galodu asināt dunci. Hodors notupās pie durvīm, �ūpojās �urpu turpu un pie sevis atkārtoja:

-�� Hodor, hodor, hodor.

Brens aizvēra acis. Bija pārāk auksts, lai sarunātos, bet uguni kurt viņi neiedro�inājās to bija piekodinājis Aukstrocis. "Me�i nav tik tuk�i, kā jūs iedomājaties," viņ� tika teicis. "Nekad nevar zināt, ko gaisma iz�sauks ārā no tumsas." To atceroties, zēnam pārskrēja �ermuļi, neraugo�ties uz silto Hodoru, kur� sēdēja viņam blakus.

Miegs kā nenāca, tā nenāca. Toties pūta vēj�, koda aukstums, bija mēness, sniegs un uguns. Viņ� atkal bija iemiesojies Vasariņā, kur� tajā brīdī bija vairākas līgas tālu, un nakts bija asiņu smakas pārpilna. Smaka bija spēcīga. "Netālu kāds ir nokauts." Miesa noteikti vēl bija pavisam silta. Viņā pamodās izsalkums, un mutē saskrēja siekalas. "Tas nav ne alnis, ne briedis."

Di�vilks devās gaļas virzienā kā slaika, pelēka ēna no koka pie koka, pāri mēnesnīcas apgaismotiem klajumiem un sniega kupenām. Mainīgs vēj� pūta te no vienas, te otras puses. Zvērs pazaudēja gaļas smaku, tad atkal uztvēra. O�ņājot gaisu, viņ� izdzirda attālu skaņu un saslēja ausis.

"Vilks," viņam tūdaļ bija skaidrs. Vasariņ� piesardzīgi zagās uz ska�ņas pusi un drīz vien atkal saoda asinis, ta�u tagad bija jūtamas arī citas smakas: urīns, nedzīvas ādas, putnu mēsli, spalvas, vilki, vilki, vilki. "Ve�sels bars." Par gaļu vajadzēs pacīnīties.

Arī vilki viņu bija saodu�i tie vēroja di�vilku iznākam no koku pa�ēnas asiņainajā klajumā. Kuce ko�ļāja ādas zābaku, kurā vēl arvien atra�dās cilvēka kāja, ta�u ļāva tam izkrist no zobiem, viņu ieraugot. Barvedis, vecs vilks ar sirmu purnu un vienu aklu aci, atņirdzis zobus, iznāca viņu sagaidīt. Aiz barve�a jaunāks tēviņ� arī atieza zobus. Di�vilks pārlaida blāvi dzelteno acu skatienu apkārtnei. Krūmā uz zariem karājās iek�as. No uz�ķērsta vēdera cēlās tvaiks, kas oda pēc asinīm un gaļas. Neko nere�dzo�a galva vērās mēnesī vaigi bija noplēsti, acu dobuļi tuk�i, no kakla palicis tikai saplosīts stumbenis. Sarkanmelna sasalu�u asiņu peļķe.

"Cilvēki." Pasauli pildīja viņu smaka. Viņu bija tik, cik cilvēka ķe�pai pirkstu, bet dzīva nebija neviena. "Beigti. Gatavi. Gala." Reizi viņi

bija tinusies apmetņos, uzliku�i galvās kapuces, ta�u vilki, steigdamies pie miesas, apģērbu bija noplēsu�i. Tiem, kuriem vēl bija sejas, bārdās bija ledū sasalu�i puņķi. Mirstigās atliekas bija sācis apklāt sniegs, kas uz melnajiem apmetņiem un biksēm likās ārkārtīgi balts. "Melnie."

Vairāku līgu attālumā zēns nodrebinājās.

"Melnie brāļi. Naktssardze. Viņi bija Naktssardzes brāļi."

Di�vilkam tas nerūpēja. Viņi bija tikai gaļa, un vilks bija izbadējies.

Visiem trim vilkiem acis dzelteni gailēja. Di�vilks, iepletis nāsis, pa��ūpoja galvu un, arī atiezis ilkņus, ierūcās. Jaunākais vilks atkāpās di��vilks juta tēviņa bailes. "Aste," viņ� saprata. Toties vienāds atbildēja uz rūcienu un panācās uz priek�u, aiz�ķērsodams ceļu. "Galva. Un viņ� no manis nebaidās, lai arī es esmu divtik liels."

Abu skatieni sastapās.

"Vārgs!"

Tad vilks un di�vilks klupa viens otram virsū, un domāt vairs nebija laika. Pasaule saruka līdz zobiem un nagiem, sniegs �ķīda uz visām pu�sēm, viņi ripoja, valstījās un plosīja viens otru, bet pārējie vilki rūkdami staigāja viņiem apkārt. Di�vilks sakampa zobos ar slidenu sarmu klātu spalvu, zem kuras bija kāja, tik tieva kā izkaltusi koka nūja, ta�u vienā�ds ieskrāpēja sve�ajam vēderā, izrāvās, aizripinājās sāņus un uzbruka un jauna. Dzelteni ilkņi noklabēja di�vilkam uz pa�as rīkles, ta�u viņ� nokratīja savu veco pelēko brālēnu kā �urku, un notrieca to pie zemes. Abi atkal valstījās un ripinājās, līdz bija pagalam izspūru�i, un sniegu visapkārt krāsoja svaigas asinis. Beigu beigās vecais, vienacainais vilks apgūlās zemē un izrieza vēderu. Di�vilks vēl divas reizes viņam iekoda, paostīja pēcpusi un pacēla virs viņa kāju.

Pietika ar pāris kampieniem un brīdinājuma rūcienu, lai padotos arī kuce un bara aste. Bars tagad piederēja di�vilkam.

Un medījums arīdzan. Zvērs ostīdams staigāja no miroņa pie miroņa un palika pie lielākā rumpja bez sejas, kuram rokā bija melns dzelzs gabals. Otras rokas nebija tā pie plaukstas bija no�ķelta, viss ķermenis ievīstīts ādā. No brūces kaklā gausi tecēja biezas asinis. Vilks ielaida asi�nis mēli, tad nolaizīja saplosīto seju, kur reiz bija acis, deguns un vaigi, un, iegrūdis purnu kaklā, izplēsa gabalu saldās gaļas. Miesa vēl nekad nebija gar�ojusi tik labi.

Pamielojies ar �o cilvēku, di�vilks gāja pie nākamā un atkal notiesāja labākos kumosus. Kraukļi no koku zariem noskatījās tum�ām acīm. Citi vilki varēja ķerties pie tā, kas di�vilkam bija palicis pāri: vecais tēviņ�

paēda pirmais, tad kuce, un pēdējais bara aste. Tagad visi piederēja viņam, un viņi kopā bija bars.

"Nē," zēns no�ukstēja, "mums bija cits bars. Kundzīte ir pagalam un dro�i vien ari Pelēkais Vēj�, bet kaut kur vēl klejo Pinkainis, NImerija un Spoks, Vai atceries Spoku?"

Krīto�ais sniegs un vilku mielasts sāka pagaist. Mierino�s kā mātes skūpsts sejā iesitās siltums. "Uguns," viņ� iedomājās, "dūmi." Deguns sa�juta ceptas gaļas smar�u, me�s pazuda pavisam, un Brens atkal izrādījās savā tizlajā ķermeni me�oņu ciema namā skatāmies uguni. Mira Rīda uz liesmām grozīja jēlu, sarkanu gaļas gabalu, kas lēnām kļuva brūns un �urkstēja.

-�� Pa�ā laikā, viņa teica. Brens ar plaukstas pamatni izberzēja acis un aizrāpās pie sienas, lai atspiestu muguru. Tu gandrīz nogulēji vakari�ņas. Izlūks uzgāja cūku.

Mīrai aiz muguras Hodors locīja iek�ā karstu, apdegu�u gaļas gabalu, bet asinis un tauki tecēja bārdā. Starp pirkstiem no gaļas pacēlās dūmi.

-�� Hodor, viņ� ko�ļādams murmināja. Hodor, hodor.

Zobens mētājās viņam blakus uz klona grīdas. D�od�ens Rlds savu gabalu knibināja sīkiem kumosiem un katru sako�ļāja vismaz duci rei�u.

"Izlūks nokāvis cūku." Aukstrocis stāvēja pie durvīm ar kraukli uz rokas, abi skatījās ugunī, un abos melnajos acu pāros atspoguļojās lies�mas. "Viņ� neēd," Brens atminējās, "un baidās no uguns."

-�� Tu teici, ka mēs nedrīkstam kurināt uguni, viņ� sacīja izlūkam.

-��� Sienas noslēps gaismu, un tuvojas saullēkts. Drīz mēs atkal dosi�mies ceļā.

-�� Kas ir ar tiem cilvēkiem? Ar tiem ļaundariem, kas mums sekoja?

-�� Viņi jūs vairs neaiztiks.

-�� Kas viņi bija? Vai me�oņi?

Mira apgrieza gaļas gabalu, lai apceptu to no otras puses, Hodors koda un rija, laimīgi bubinādams bārdā, vienīgi D�od�ens, �ķiet, saprata sarunas jēgu, kad Aukstrocis pagrieza galvu un uzlūkoja Brenu.

-�� Viņi bija ienaidnieki.

"Naktssardzes brāļi."

-�� Tu viņus nokāvi. Tu kopā ar saviem kraukļiem. Viņiem visiem bija saplosītas sejas un acu nebija. Aukstrocis nepūlējās to noliegt. Viņi bija tavi brāļi, es redzēju. Vilki bija saplosīju�i drānas, bet tas vienalga bija redzams apmetņi bija tikpat melni kā tavas rokas. Aukstrocis klusēja. Kas tu esi? Kāpēc tev ir melnas rokas?

Izlūks nopētīja savas plaukstas tā, it kā redzētu tās pirmo reizi.

-�� Kad cilvēka sirds pārstāj pukstēt, asinis saskrien rokās un kājās, tur sarec un sastingst. �erksto�ā balss labi saskanēja ar viņa kalsno augu�mu. Rokas un kājas pietūkst un paliek tik melnas kā pudiņ�, bet viss pārējais augums balts kā piens.

Mīra piecēlās, turēdama rokās �ebērkli, uz kura vēl bija uzdurts kū�po�ais gaļas gabals.

-�� Parādi mums savu seju.

Izlūks pat nepakustējās.

-�� Viņ� ir miris. Brens saklausīja �ulti savā balsī. Mīra, viņ� ir mi�ronis. Briesmoņi nevar tikt uz dienvidiem, kamēr Mūris stāv savā vietā un Naktssardzes vīri ir uzticīgi zvērestam, to stāstīja vecā auklīte. Viņ� atnāca mūs sagaidīt pie Mūra, ta�u otrā pusē nevarēja tikt. Tāpēc jau viņ� sūtīja mums pakaļ Semu un to me�oņu meiteni.

Mīras pirksti cie�āk satvēra var�u duramo.

-�� Kas tevi atsūtīja? Kas ir trejacainā vārna?

-�� Draugs. Sapņotājs, burvis sauciet, kā vien gribat. Viņ� ir pēdējais zaļreģis.

Ciema nama durvis atsprāga vaļā. Ārā drūms un melns gaudoja vēj�. Aukstrocis neizkustējās no vietas.

-�� Briesmonis, Brens neatlaidās.

Izlūks skatījās uz Brenu tā, it kā citu cilvēku namā nebūtu.

-�� Tavs briesmonis, Brendon Stārk.

-�� Tavs, atsaucās krauklis uz pleca. Ārā kraukļi kokos uztvēra ķēri ienu un naksnīgajā me�ā atbalsojās maitasputnu dziesma: Tavs, tavs, tavs.

-�� D�od�en, vai tu to sapnī redzēji? Mīra jautāja brālim. Kas viņ� lads ir? Kas viņ� ir? Ko mums tagad darīt?

-�� Iesim tālāk kopā ar izlūku, D�od�ens atbildēja. Mēs esam aiz�liju�i tik tālu, ka atpakaļ griezties vairs nevaram, Mīra. Dzīvi mēs līdz Mūrim vairs netiksim. Mums jāiet kopā ar Brena briesmoni vai arī bū�sim beigti.

Viņi izbrauca no Pentosas pa Saullēkta vārtiem, kaut arī Tirions saullēktu redzēt nedabūja.

-Neviens nezinās, ka tu vispār esi bijis Pentosā, draudziņ, solīja maģistrs Ilīrio, aizvilkdams nestuvju violetos samta aizkarus. Neviens nedrīkst redzēt tevi aizbraucam no pilsētas, tāpat kā neviens neredzēja tevi ierodamies.

-�� Neviens, atskaitot jūrniekus, kuri bāza mani mucā, zeņķi kalpotāju, kur� mani apkopa, skuķi, kuru tu man atsūtīji, un to nodevīgo ve�erieni. Jā, un vēl tavus sargus ja vien viņiem kopā ar pautiem nav izgrieztas arī smadzenes, tad viņi zina, ka tu te neesi viens.

Nestuves biezās ādas siksnās bija iekārtas starp astoņiem spēcīgiem zirgiem. Blakus zirgiem gāja �etri einuhi pa diviem katrā pusē, un vēl tāds bariņ� soļoja nopakaļ un sargāja mantu vezumu.

-�� Neaptraipītie netenko, Ilīrio mierināja punduri, un galera, kas tevi atveda �urp, jau �ajā pa�ā mirklī ir ceļā uz A�aī. Tā atgriezīsies ne ātrāk kā pēc diviem gadiem, ja būs labs ceļavēj�. Bet mani kalpotāji mani labi ieredz un neviens mani nenodos.

"Ceri vien, resnais draugs. Vienā jaukā dienā mēs �os vārdus iekalsim uz tava kapakmeņa."

-��� Mums vajadzēja braukt ar to galeru, punduris teica. Ātrākais ceļ� uz Volanti ir pa jūru.

-�� Jūra ir bīstama, Ilīrio atbildēja. Rudeņos ir daudz vētru, un Pakā�pienos vēl arvien mitinās pirāti, kas burā �urpu turpu un uzglūn godīgiem cilvēkiem. Nepavisam nebūtu labi, ja mazais draudziņ� kristu viņu rokās.

Uz Roinas ari ir pirāti.

Tie ir upju pirāti. Siera tirgonis piesedza muti ar delnas virspusi un no�āvājās. Prusaki, kas meklē drupa�as.

Ļaudis runā ari par akmens ļaudīm.

Tie nolāpītie nabaga radījumi ir pavisam īsti. Bet kāpēc jārunā par ladām lietām? Diena ir pārāk skaista tādām runām. Drīz jau mēs būsim .m pie Roinas, un tad tu tiksi vaļā no Ilīrio ar resno vēderu. Bet tikmēr iedzersim un pasapņosim. Mums ir salds vīns un asas uzkodas kāpēc i.idomā par slimībām un nāvi?

"Patiesi kāpēc?" Tīrions prātā atkal dzirdēja nod�inkstam arbaleta stiegru un aizdomājās. Nestuves �ūpojās, un pundurim likās, ka tāda saluta varētu būt bērnam, ko uz rokām miegā ieaijā māte. "It kā es zinātu, I .1 tas ir�" Zem dibena bija zīda spilveni ar zosu dūnām. Violetās samta sienas aug�pusē bija savienotas un veidoja jumtu, zem kura bija patīka�mi silts par spīti rudenīgi vēsajai dienai.

Aiz nestuvēm tipināja mūļu pajūgs, kas vilka vezumu ar lādēm, mui am un groziem ar gardumiem, lai siera pavēlnieks nejustu izsalkumu, lajā rītā viņi niekojās ar vircotu desu, kam uzdzēra dūmogu tum�o vinu. Pēcpusdienā abi mielojās ar zu�iem �elejā un Domes sarkanvīnu, bet vakariņās bija �ķēlītēs sagriezts �ķiņķis, vārītas olas, cepti, ar ķiplo�kiem un sīpoliem pildīt cīruļi, gai�ais alus un gremo�anas uzlabo�anai Mīras ugunsvīns. Nestuves bija ērts, ta�u lēns pārvieto�anās līdzeklis, un punduris ātri vien kļuva nepacietīgs.

-�� Pēc cik dienām mēs būsim pie upes? viņ� tajā vakarā jautāja ma�ģistram Ilīrio. Ar tādu soli tavas karalienes pūķi izaugs lielāki nekā īgona trijotne, kamēr dabū�u tos ieraudzīt.

-��� Kaut tā arī būtu liels pūķis ir bīstamāks nekā mazs. Maģistrs paraustīja plecus. Lai kā man gribētos pa�am Volantē sagaidīt kara�lieni Dinerīsu, man būs jāpaļaujas uz Grifu un tevi. Es bū�u noderīgāks l�entosā, jo man vajadzēs viņai nogludināt mājupceļu. Kamēr vien esmu kopā ar tevi� vai zini, vecam un resnam vīram arī vajag zināmu balza�mu sirdij, vai ne? Iedzersim pa kausam vīna!

-� Saki, Tīrions ierunājās, malkodams vīnu, kāpēc lai Pentosas maģistrs uztrauktos, kas valkā Rietmalas kroni? Kāds tev no tā labums, cienītais?

Resnulis noslaucīja taukus no lūpām.

-�� Es esmu vecs, un man jau līdz kaklam visa �ī nodevīgā pasaule. Kas tur dīvains, ja es gribu palīdzēt jaunai, jaukai meitenei saņemt to, kas viņai pienākas pēc tiesas un taisnības?

"Vēl tikai trūkst, lai tu man piedāvātu burvju bruņas un pili Valīrijā."

-�� Ja Dinerlsa ir tikai jauna, jauka meitene, tad Dzelzs tronis viņu sa�griezīs mazos, jaukos gabaliņos.

-�� Nebaidies nenieka, draudziņ. Viņas dzīslās rit Igona Pūķa asinis.

"Tāpat kā īgona Necienīgā, Maigora Cietsirdīgā un Bailora Juku�ā

asinis."

-�� Pastāsti par viņu ko vairāk.

-�� Dinerīsa bija gandrīz vai tīrais bērns, kad ieradās pie manis, res�nais vīrs kļuva domīgs. Viņa bija vēl skaistāka par manu otro sievu

-�� tāda skaistule, ka man gribējās viņu paturēt pa�am, ta�u viņa bija tik bailīga un iebiedēta, ka es sapratu no gulē�anas ar viņu nekāda prieka nebūs. Tā nu es pasaucu piegulētāju un pamatīgi drāzu viņu, līdz mans neprāts pārgāja. Taisnību sakot, es neticēju, ka Dinerīsa zirgu pavēlnie�ku vidū ilgi paliks starp dzīvajiem.

-�� Bet tas tev netraucēja viņu pārdot halam Drogo�

-��� Dotraki ne pērk, ne pārdod. Teiksim tā: viņas brālis Viserīss atde�va māsu Drogo, lai iegūlu hala draudzību. Viņ� bija jauns, iedomīgs un alkatīgs smurgulis. Viserīss alka ne tikai pēc tēva troņa, bet arī pēc Dinerīsas, tāpēc diez ko negribēja no viņas �ķirties. Naktī pirms princeses kāzām viņ� gribēja tikt viņas gultā, uzstādams, ka paņems viņas jauna�vību, ja nevar dabūt viņas roku. Ja es tālredzīgi nebūtu nolicis sargus pie durvīm, Viserīss būtu izjaucis plānus, kas kalti gadiem ilgi.

-�� Rādās, ka viņ� bijis pilnīgs stulbenis.

-�� Tie�i tā ists Trakā Airīsa dēls. Bet Dinerīsa� Dinerīsa ir pavisam citāda. Viņ� iemeta mutē ceptu cīruli un sāka to ar visiem kauliem skaļi ko�ļāt. Tas izbiedētais bērnelis, kas meklēja patvērumu zem mana jumta, nomira Dotraku jūrā un atdzima caur asinīm un uguni. Pūķu Karaliene, kas tagad nes viņas vārdu, ir īstā Tārgārjena. Es sūtīju viņai pakaļ kuģus, lai pārvestu mājās, bet viņa tos pagrieza uz Vergu līci, kur da�ās dienās ieņēma Astaporu, nospieda uz ceļiem Jankaī un izlaupīja Mīrīnu. Ja viņa dosies uz rietumiem pa senajiem valīrie�u ceļiem, nāka�mā būs Mantarīsa. Ja viņa kuģos pa jūru, tad pārtikas un ūdens krāju�mus flotei vajadzēs papildināt Volantē.

-�� Pa sauszemi vai jūru, bet starp Mīrīnu un Volanti ir tāls ceļ�, Tīrions piezīmēja.

-�� Piecsimt piecdesmit līgu pūķa lidojumā pāri tuksne�iem, kalniem, purviem un dēmonu apsēstām drupām. Daudzi ies bojā, bet tie, kas būs izturēju�i, Volantē nonāks vēl stiprāki� un tie�i tur jūs ar Grifu viņu

gaidīsiet ar svaigiem spēkiem un pietiekamu kuģu daudzumu, lai noga�balu pāri jūrai Rietmalā.

Tīrions prātā pārcilāja visu, ko zināja par Volanti senāko un lepnā�ki) no visām deviņām brīvpilsētām. Kaut kas tajā visā nebija tā, kā vajag, viņ� to spēja saost pat ar pusi deguna.

-�� Mēdz teikt, ka Volantē uz katru brīvo cilvēku esot pa pieciem ver�giem. Kāpēc lai triarhi palīdzētu karalienei, kas ir iznīcinājusi vergu I irdzniecību? Un tu pats kāpēc? Vergu tirdzniecība Pentosā ir aizliegta, bet �im rūpalam tu arī esi pielicis savu pirkstu, ja ne visu roku, un tomēr tu palīdzi Pūķu Karalienei, nevis iestājies pret viņu. Kāpēc? Ko tu ceri dabūt no karalienes Dinerīsas?

-��� Atkal tu par to pa�u? Tu gan esi uzstājīgs punduris. llīrio sāka smieties un plauk�ķināt sev pa vēderu. Kā vēlies. Ubagu ķēniņ� zvē�rēja, ka es kļū�ot par viņa kases pārzini un dabū�ot valdnieka titulu tiklīdz viņ� bū�ot ticis pie sava zelta kroņa, tā es varē�ot izvēlēties pili� kaut Rūdas klintis, ja es gribētu.

Tīrions nosprauslājās, un vīns iz�ļācās pa deguna stumbeni.

-�� To vajadzētu dzirdēt manam tēvam.

-� Tava tēva uztraukumam nebūtu pamata kāpēc lai es gribētu klintis? Mans nams ir gana liels, turklāt daudz ērtāks par jūsu pilīm Rietmalā, kurās svilpo caurvēj�. Bet kases pārziņa amats� Resnulis nolobīja olu.

Man patīk nauda. Vai ir vēl jaukāka skaņa par zelta monētu �ķindu?

"Māsas vaimanas."

-�� Vai ceri, ka Dinerīsa turēs brāļa solījumus?

-� Turēs vai neturēs� llīrio nokoda pusi olas. Es jau teicu, draudziņ, ne viss, ko cilvēks dara, tiek darīts ar nolūku gūt labumu. Vari neticēt, bet |ul resniem muļķiem ir draugi, kuriem jāatdod draudzības parādi.

"Melis," nodomāja Tīrions. "�ajā pasākumā ir kas vērtīgāks par nau�du un pilīm."

-�� Mūsdienās ir maz cilvēku, kas draudzību vērtē augstāk par zeltu.

Taisnība, resnais maģistrs palaida zobgalību gar ausīm.

Un kā gadījies, ka Zirneklis tev ir tik tuvs draugs?

Tas ir jau kop� bērnības mēs abi Pentosā bijām zaļi puikas.

-�� Varīss ir no Mīras.

Ir gan. Es ar viņu sastapos drīz pēc tam, kad viņ� ieradās no turie�nes, par mata tiesu izsprucis no vergu tirgotājiem. Pa dienu viņ� gulēja notekās, bet naktīs lo�ņāja pa jumtiem kā kaķis. Es biju tāds pats nab.igs slepkavnieks netīrās zīda drānās, un es iztiku nopelnīju ar dunci.

Varbūt redzēji manu statuju pie baseina? Kad es biju se�padsmit gadus vecs, manu tēlu izkala Pito Malanons. Jauka statuja, lai gan tagad man asaras rie�as acis, uz to skatoties.

-�� Vecums sagrauj mūs visus man vēl arvien ir �ēl deguna. Bet Variss�

-��� Mīrā viņ� bija zaglis, bet tad kāds sāncensis viņu nodeva. Pentosā viņ� at�ķīrās ar akcentu, un, tiklīdz atklājās, ka viņ� ir einuhs, tā tika sists un nicināts. Man nav ne jausmas, kāpēc par savu aizstāvi viņ� izvē�lējās tie�i mani, ta�u mēs noslēdzām vieno�anos. Varīss izsekoja sīkākos zaglēnus un atņēma tiem sazagto. Es upuriem piedāvāju palīdzību un solīju par zināmu atlīdzību atgūt vērtīgākās lietas. Drīz vien katrs, kam kaut kas bija zudis, zināja, ka jānāk pie manis, savukārt Varīsu vajāja visi pilsētas laupītāji un kabatzagļi� vieni gribēja viņam pārgriezt rīkli, citi pārdot to, ko bija nozagu�i. Mēs abi kļuvām bagāti, un vēl bagātāki, kad Varīss apmācīja savas mazās pelītes.

-��� Karaļa ostā viņam bija mazie putniņi.

-�� Toreiz mums tās bija pelītes. Vecākie zagli bija muļķi, kas gribēja ti�kai vienu nakts guvumu pārvērst vīnā. Varīss sameklēja bāreņus zēnus un meitenes un no visiem izvēlējās vismazākos, kas bija a�i un klusi. Viņ� tos apmācīja kāpelēt pa sienām un nolaisties skursteņos, kā arī iemācīja viņiem lasīt. Zeltu un dārgakmeņus mēs atstājām parastajiem zagļiem, bet mums pelites zaga vēstules, rēķinu grāmatas un kartes� vēlāk viņi to visu tikai izlasīja un nolika vietā. "Noslēpumi ir dārgāki par sudrabu un safī�riem," Varīss mēdza teikt, un tā arī ir. Es kļuvu par tik cienījamu cilvēku, ka Pentosas prin�a brālēns ļāva man apprecēt savu nevainīgo meitu, savu�kārt baumas par kāda einuha prasmi aizceļoja pāri �aurajai jūrai un nonāca kāda karaļa ausīs. Tas bija ļoti nemierīgs karalis, kur� pilnībā neuzticējās ne savam dēlam, ne sievai, ne labajai rokai jaunības draugam, kur� bija kļuvis pārāk uzpūtīgs un iedomīgs. Domāju, ka pārējo tu zini, vai ne?

-�� Gandrīz visu, Tīrions apstiprināja. Izrādās, ka tu tomēr esi kas vairāk nekā tikai siera tirgonis.

Ilīrio pielieca galvu.

-�� Tu esi ļoti laipns, draudziņ. Es no savas puses varu piebilst, ka tu esi tikpat nasks, kā Varīss apgalvo. Viņ� atieza smaidā greizos dzeltenos zobus un uzsauca, lai kalpi atnes vēl vienu Mīras uguns vīna bla�ķi.

Kad maģistrs iesnaudās ar bla�ķi pie elkoņa, Tīrions aizlīda līdz tai pa spilveniem, atsvabināja no treknās miesas gūsta un ielēja sev kau�su. To iztuk�ojis, punduris no�āvājās un ielēja vēl vienu. "Esmu iedzēris diezgan uguns vīna," viņ� sev teica, "varbūt sapņo�u par pūķiem."

Būdams vientuļ� bērns Rūdas klintis, viņ� bie�i iztēlojās, kā naktis l>uķa mugurā traucas pāri laukiem un kalniem. Reiz, kad tēvo�i apvaicā�ts, kādu dāvanu viņ� gribētu vārda dienā, Tirions palūdza pūķi.

-�� Man nevajag lielu, pietiks ar tādu maziņu kā es pats.

Tēvocim Gerionam tas likās varen smieklīgi, ta�u tēvocis Tīgets sacīja:

-�� Pēdējais pūķis nomira pirms simt gadiem, pilis.

Tas zēnam likās tik drausmīgi netaisnīgi, ka viņ� raudāja visu vakaru, līdz iemiga.

Bet, ja varēja ticēt siera tirgonim, Trakā Ķēniņa meita bija izperēju�si trīs dzīvus pūķus. "Par diviem vairāk, nekā vajadzīgs Tārgārjenam." I irionam gandrīz vai kļuva �ēl, ka viņ� nogalējis tēvu viņ� labprāt gri�bētu redzēt tēva seju brīdī, kad tas uzzina, ka Tārgārjenu karaliene ar trim pūķiem dodas uz Rietmalu, un to ir izkārtojis einuhs kopā ar siera l irgoni, kur� ir tik resns kā puse Rūdas klin�u.

Punduris bija tā pārēdies, ka bija spiests atsprādzēt siksnu un bik�u .uig�ējās saites. Zēna drānās, ko viņam bija pagādājis namatēvs, Tīrions ļiitās kā desmit mārciņas smaga desa, kas iestūķēta piecu mārciņu desas ndā. "Ja mēs tā rīsim katru dienu, es vēl nebū�u ticis līdz Pūķu Karalie�nei, kad jau bū�u tik resns kā Ilīrio. Bija jau iestājusies nakts, un nestuvēs valdīja tumsa. Tīrions klausījās Ilīrio krāk�anā, ādas siksnu �īkstē�anā un lēnajā pakavu klaudzē�anā uz cietā valīrie�u ceļa, ta�u domās dzir�dēja spārnu �vīkstus.

Kad viņ� pamodās, jau bija sākusi aust gaisma. Zirgi soļoja tālāk, nestuves �īkstēja un �ūpojās. Tīrions par collas tiesu pavilka aizkaru un palūkojās ārā, bet tur nebija nekā, atskaitot brūnganus laukus, kailas brūnas gobas un platu akmens lielceļu, kas stiepās līdz apvārsnim taisns k.i �ķēps. Viņ� bija lasījis par valīrie�u ceļiem, ta�u savām acīm redzēja los pirmo reizi. Brīvzemes tvēriens bija sniedzies līdz pat Pūķakmenim, l.i�u tā arī nebija aptvēris pārējo Rietmalu. "Savādi Pūķakmens ta�u ir līkai klints. Bagātības bija tālāk uz rietumiem, ta�u tur bija pūķi. Acīmredzot viņi to zināja."

Iepriek�ējā vakarā viņ� bija iedzēris pārāk daudz. Galvā dunēja, un pat no visniecīgākās �ūpo�anās rīklē kāpa kamols. Lai arī punduris ne�sūrojās, Ilīrio Mopatim viņa cie�anas nepaslīdēja garām nepamanītas.

Iedzersim, resnais ierosināja. Kā mēdz teikt: ar kādu pūķi sade�gi, ar tādu jāatdzimst.

Ilīrio ielēja no bla�ķes tik saldu kazeņu vīnu, ka pie tā saskrēja vairāk mu�u nekā pie medus. Tīrions tās atgaiņāja ar plaukstu un izdzēra kausu

tuk�u. Gar�a bija tik piesātināta, ka ar grūtībām izdevās vīnu noturēt vēderā, ta�u otro kausu iedzert bija vieglāk. Ēstgribas tomēr nebija maģistrs piedāvāja viņam kazenes ar putukrējumu, un punduris tikai atmeta ar roku.

-�� Es sapnī redzēju karalieni, viņ� teica. Es stāvēju uz ceļiem un zvē�rēju uzticību, bet viņa noturēja mani par manu brāli un izbaroja pūķiem.

-�� Cerēsim, ka �is sapnis nepiepildīsies. Tu esi gudrs velnēns glu�i kā Varīss tika teicis, un Dinerīsai gudri vīri būs vajadzīgi. Sīrs Baristens ir dros�mīgs un uzticams bruņinieks, bet neviens viņu, �ķiet, nenosauks par gudru.

-�� Bruņinieki zina tikai vienu veidu, kā atrisināt grūtības, viņi ķer pēc �ķēpa un uzbrūk. Punduriem ir cita pieeja. Un tu pats? Tu ta�u arī esi gudrs.

-��� Tu man glaimo, llīrio atmeta ar roku. Diem�ēl ceļo�ana nav mana stiprā puse, tāpēc savā vietā es Dinerīsai sūtu tevi. Nogalēdams savu tēvu, tu izdarīji gai�ībai di�u pakalpojumu, un es ceru, ka spēsi vi�ņas labā darīt vēl vairāk. Dinerīsa nav tāda muļķe, kāds bija viņas brālis. Viņa zinās, kā tevi izmantot.

"Iekuriem?" Tīrions, pieklājīgi smaidīdams, nodomāja.

Tajā dienā viņi zirgus mainīja tikai trīs reizes, bet apstājās pāris reizes stundā, lai llīrio varētu izkāpt no nestuvēm un pa�urāt. "Mūsu siera pa�vēlnieks ir tik liels kā zilonis, bet pūslis viņam ir zirņa lielumā," Tīrions prātoja. Vienu �ādu pieturu viņ� izmantoja, lai cie�āk izpētītu ceļu, ta�u punduris jau zināja, ko ieraudzīs, ceļ� nebija ne no blietētas grants, ne ķieģeļiem, ne bruģakmeņiem. Tā bija kausēta akmens josla, pacelta puspēdu no grunts, lai no virsmas notecētu lietus ūdeņi un kūsto�ais sniegs. At�ķirībā no dubļainajiem zemes ceļiem septiņās valstībās valīrie�u ceļi bija tik plati, ka trīs vezumi varēja braukt cits citam blakus un tos nespēja sabojāt ne laiks, ne riteņi. Tie vēl aizvien stāvēja tādi pa�i kā biju�i, lai arī kop� Valīrijas posta bija pagāju�i �etri simti gadu. Tīrions meklēja spraugas un plaisas, bet atrada vien siltu sūdu �upu, ko bija at�stājis viens no zirgiem.

Mēsli lika viņam iedomāties par tēvu. "Tu ta�u esi ellē, tēvs, vai ne? Tādā jaukā, aukstā ellē, no kurienes vari noskatīties, kā es palīdzu Trakā Airīsa meitai atgūt Dzelzs troni."

Kad viņi bija atsāku�i ceļojumu, llīrio sadabūja maisiņu ar ceptiem kastaņiem un turpināja pļāpāt par Pūķu Karalieni.

-��� Baidos, ka ziņas par karalieni Dinerīsu jau ir novecoju�as. Mums jāpieņem, ka �obrīd viņa jau ir atstājusi Mīrīnu. Viņai beidzot ir pa�ai savs karaspēks algotņi, dotraki un Neaptraipītie, tāpēc viņa to noteik

li vedīs uz rietumiem, lai atdabūtu tēva troni. Maģistrs atvēra podu ar gliemenēm ķiplokos, paostīja to un pasmaidīja. Cerēsim, ka Volantē būs jaunas ziņas par Dinerīsu, viņ� noteica un izsūca no �aulas gliemi. Pūķi ir kaprīzi kā jaunas skuķes, tāpēc tev, iespējams, vajadzēs mainīt plānus. (irifs zinās, ko darīt. Vai gribi gliemezi? Ķiploki ir no mana dārza.

"Jājot uz glieme�a, es ātrāk tiktu uz priek�u nekā tavās nestuvēs." Tī�rums no ēdiena atteicās.

-�� Tu pārāk uzticies �im Grifam. Vai viņ� ir tavs kārtējais bērnības draugs?

-��� Nē. Tu viņu sauktu par algotni, ta�u viņ� ir dzimis Rietmalā. Dinerīsai ir vajadzīgi darba cienīgi vīri. Ilīrio pacēla roku. Es zinu! Tu domā: "Algotņiem zelts stāv pāri godam, tas Grifs mani pārdos manai māsai." Nepavisam ne. Es Grifam uzticos kā brālim.

"Kārtējā nāvējo�ā kļūda."

-�� Tad es darī�u tāpat.

-�� Zelta brālība �obrīd dodas uz Volanti un tur gaidīs, kad no austrumiem ieradīsies karaliene.

"Zelts slēpj asu zobenu."

-�� Esmu dzirdējis, ka Zelta brālībai ir līgums ar vienu no brīvpilsētām.

-�� Ar Mīru, Ilīrio pavīpsnāja. Bet līgumus var lauzt.

-�� Izrādās, sierā ir vairāk naudas, nekā biju domājis, Tīrions noteica.

Kā tu to paveici?

Vieni līgumi tiek rakstīti ar tinti, citi ar asinīm, maģistrs pakustinaja resnos pirkstus. Vairāk es neko neteik�u.

Punduris apdomāja dzirdēto. Zelta brālība tika uzskatīta par labāko no un11 algotņu armijām, ko pirms simt gadiem bija dibinājis Igona Necie�nīga bastards Asais Zobens. Kad cits Igona Di�ā bastards pūlējās atņemt I )/elzs troni likumīgā laulībā dzimu�ajam pusbrālim, dumpī iesaistījās Asais Zobens. Ta�u Dīmons Blekfīrs krita Sarkanajā laukā un dumpis .ipsika līdz ar viņa nāvi. Tie Melnā Pūķa sekotāji, kas kaujā palika dzīvi, lomēr atteicās liekt celi un aizbēga pāri �aurajai jūrai starp viņiem bija I >nnona jaunākie dēli, Asais Zobens un simtiem valdnieku bez zemes un bruņinieku, kas bija spiesti cīnīties par naudu, lai nopelnītu iztikai. Vie�ni pārgāja pie Saplēstā karoga, citi pie Jaunākajiem dēliem vai Jaunavas \ inem. Asais Zobens, redzot, kā Blekfīru nama spēks izplēn visos �etros \vjos, izveidoja Zelta brālību, lai apvienotu trimdiniekus.

Kop� tā laika Zelta brālības vīri dzīvoja un mira Strīda zemēs, cīnījās bezjēdzīgos karos par Mīru, Līsu vai Tīro�u un sapņoja par zemi, ko bija

zaudēju�i viņu tēvi. Tie bija trimdinieki un trimdinieku dēli, kuriem viss bija atņemts un kuriem nebija piedots� ta�u viņi bija bīstami cīnītāji.

-������������ Apbrīnoju tavas pārliecinā�anas spējas, Tīrions sacīja maģistram.

-�� Kā tu pārliecināji Zelta brālību pieslieties mūsu jaukajai karalienei, ja viņi lielāko daļu savas pastāvē�anas laika ir cīnīju�ies tie�i pret Tārgārjeniem?

Ilīrio atgaiņājās no iebilduma kā no mu�as.

-�� Pūķis paliek pūķis lai tas būtu melns vai sarkans. Kad pie Pakāpie�niem krita Mailīss Briesmīgais, beidzās arī Blekfīru nama vīrie�u līnija. Siera tirgonis pasmaidīja �ķeltajā bārdā. Dinerīsa var trimdiniekiem dot to, ko nespēja ne Asais Zobens, ne Blekfīri aizvest viņus mājās.

"Ar uguni un zobenu.� Tīrions arī tā gribētu pārnākt mājās.

-��� Desmit tūksto�i zobenu tā ir karaliska dāvana. Gai�ība noteikti būs ļoti apmierināta.

-�� Es neņemtos minēt, kas varētu apmierināt gai�ību, dubultzodam ļumot, maģistrs nolieca galvu.

"Tu esi piesardzīgs." Tīrions daudz zināja par karaļu pateicību. Kāpēc lai karalienes būtu citādākas?

Drīz vien maģistrs bija cie�i iemidzis, un Tīrions palika viens ar sa�vām domām. Viņam ienāca prātā diez ko Baristens Selmijs teiktu, jā�jot kaujā kopā ar Zelta brālību, jo Deviņgra�u karaļu karā Selmijs viņu rindās izcirta asiņainu taku un nokāva pēdējo no Blekfīriem. "Dumpji saliek vienā gultā dīvainus pārus, un mēs ar �o resnuli esam visērmīgā�kais no visiem pāriem."

Kad pajūgs apstājās, lai apmainītu zirgus, siera tirgonis pamodās un pieprasīja jaunu grozu ar ēdamo.

-��� Cik tālu mēs esam tiku�i? punduris apjautājās, kad abi stūma māgā aukstu vistu ar burkānu, rozīņu, laima un apelsīnu salātiem.

-��� Te ir Andalosa, draugs, zeme, no kuras nāku�i andali. Viņi to atņēma spalvainajiem ļaudīm, kas te dzīvoja pirms viņiem, Ibas salas spalvaino ļau�u brālēniem. Uz ziemeļiem no �ejienes atrodas Hugora senā karaļvalsts, bet mēs �ķērsosim tikai tās dienvidu āres. Pentosā tās sauc par Līdzenumiem. Tālāk uz austrumiem ir Samta kalni, kur mēs arī dodamies.

"Andalosa." Ticība mācīja, ka septiņi dievi pa�i reiz staigāju�i pa Andalosas kalniem cilvēka izskatā.

-�� Tēvs izstiepa roku debesīs un paņēma septiņas zvaigznes, Tīrions no galvas citēja, citu pēc citas tās pielika Kalna Hugoram pie pieres un radīja mirdzo�u kroni.

-�� Man pat sapņos nerādījās, ka mans mazais draudziņ� ir tik ticīgs.

-�� Bērnības paliekas, punduris paraustīja plecus. Es zināju, ka par bruņinieku nekļū�u, tāpēc nolēmu kļūt par augsto septonu ar kristāla kroni galvā cilvēks izaug par veselu pēdu garāks. Es lasīju svētās grā�matas un lūdzos, līdz man ceļgali pārklājās ar krevelēm, ta�u maniem pūliņiem pienāca traģisks gals zināmā vecumā es iemīlējos.

-��� Jaunavā? Es zinu, kā tas ir. Ilīrio iebāza labo roku kreisajā pie�durknē un izvilka no turienes sudraba medaljonu. Tajā bija uzgleznota sievietes seja ar lielām zilām acīm un gai�iem, zeltainiem matiem. Tā ir Sera. Es viņu atradu prieka namā Līsā un pārvedu mājās par piegulētāju, bet beigu beigās apprecēju. Es kura pirmā sieva bija Pentosas prin�a māsīca! Pils vārti kop� tā brī�a man bija slēgti, bet man tas nerūpēja. Tā bija niecīga cena par Seru.

-�� Kā viņa nomira? Tīrionam bija skaidrs, ka sieviete ir mirusi, jo ne�viens vīrietis ar tādu pieķer�anos nerunā par sievieti, kas viņu pametusi.

-�� Atpakaļceļā no Nefrīta jūras Pentosā piestāja brāvosie�u tirdzniecības galera. Uz Bagātības klāja bija krustnagliņas, safrāns, ahāts, nefrīts, purpurkrāsas samts, zaļ� zīds� un pelēkā nāve. Mēs nokāvām visus airētājus un nodedzinājām kuģi, ta�u �urkas pamanījās pa airiem nokļūt krastā. Sērga paņēma divus tūksto�us dzīvību. Maģistrs Ilīrio aizvēra medal�jonu. Savā guļamkambarī es glabāju viņas rokas. Tās bija tik maigas�

Tīrions iedomājās par Tī�u un palūkojās ārā uz laukiem, kur reiz bija staigāju�i dievi.

-�� Kas gan tie par dieviem, kas rada �urkas, sērgas un pundurus?

Tad viņam ienāca prātā citas rindas no Septiņstaru zvaigznes grāma�tas. "Jaunava izveda priek�ā meiteni, lokanu kā vītola zars, ar tik zilām acīm kā dziļi ezeri, un Hugors teica, ka ņem�ot viņu par sievu. Māte padarīja meiteni auglīgu, un Vecene pareģoja, ka viņa dāvā�ot �etrdes�mit �etrus spēcīgus dēlus. Kareivis deva spēku viņu rokām, bet Kalējs katram izkala dzelzs bruņas."

-��� Jūsu Kalējs dro�i vien ir bijis no Roinas, Ilīrio izmeta. Andali dzelzs apstrādi aizguva no roinariem, kas dzīvoja pie upes. To visi zina.

-�� Visi, atskaitot mūsu septonus. Tīrions norādīja uz laukiem. Un kas apdzīvo tos jūsu Līdzenumus?

-�� Zemnieki un rokpeļņi, kas piesaistīti zemei. Te ir viņu dārzi, lopi, raktuves� man pa�am �is tas pieder, lai gan es reti te viesojos. Kāpēc man �ķiest laiku te, ja Pentosā pie rokas ir visda�ādākās baudas?

-�� Visda�ādākās baudas. "Un biezi mūri." Tīrions grozīja rokās vīna kausu. Kop� izbrauk�anas no Pentosas nav bijis nevienas pilsētas.

-�� Te ir tikai drupas. Ilīrio ar vistas kāju norādīja uz nestuvju aizka�riem. Ik reizi, kad kāds hals sadomā apskatīt jūru, �urp nāk zirgu pavēl�nieki. Dotrakiem nepatīk pilsētas to jūs dro�i vien zināt pat Rietmalā.

-�� Iznīciniet vienu tādu halasāru un redzēsiet, ka dotrakiem nemaz tā negribas �ķērsot Roinu.

-�� Lētāk ir no ienaidniekiem atpirkties ar pārtiku un dāvanām.

"Ja man būtu ienācis prātā Melnupes kaujā paķert līdzi kārtīgu siera gabalu, mans deguns tagad būtu vesels." Tīvins alla� bija nicinājis brīvpilsētas. "Tās karo nevis ar zobeniem, bet ar naudu," viņ� mēdza teikt. "Zeltam ir sava nozīme, ta�u karā uzvaras tiek gūtas ar dzelzi."

-�� Mans tēvs teica iedod ienaidniekam zeltu, un viņ� drīz prasīs vēl.

-�� Vai tas ir tas pats tēvs, kuru tu nogalēji? Ilīrio izmeta vistas kaulu no nestuvēm. Algotņi nespēs turēties pretī dotraku bļauriem. To pie�rādīja Kohora.

-�� Pat tavs drosmīgais Grifs ne? paņirgājās Tīrions.

-�� Grifs ir citāds. Viņam ir dēls, kuru viņ� sargā kā acuraugu Jaunais Grifs. Pasaulē nav di�āka pui�a.

Vīns, ēdiens, saule, nestuvju �ūpo�anās un mu�u dīk�ana uzdzina Tīrionam miegu, tāpēc viņ� gulēja, modās un dzēra, bet Ilīrio turēja viņam līdzi katrā kausā. Kad debesis metās violetas, resnulis sāka krākt.

Tajā naktī Tīrions Lanisters sapņoja par kauju, kas Rietmalas pakal�nus asinīs krāsoja sarkanus. Viņ� pa�ā kaujas mutulī dalīja nāvi ar cirvi, kas bija tikpat liels kā viņ� pats, viņam blakus cīnījās Baristens Drosmī�gais un Asais Zobens, bet debesīs traucās pūķi. Sapnī viņam bija divas galvas, un abas bez deguna. Ienaidnieka karaspēka priek�galā bija viņa tēvs, kuru punduris nokāva vēlreiz. Pēc tam viņ� nogalēja brāli D�eimiju, cirzdams tam sejā tik ilgi, līdz tā pārvērtās asiņainā masā, un katru cirtienu pavadīdams ar smiekliem. Tikai tad, kad kauja bija galā, Tīrions aptvēra, ka viņa otra galva raud.

Kad Tīrions pamodās, viņa līkās kājas bija kā pieliju�as ar dzelzi. Ilīrio mielojās ar olīvām.

-�� Kur mēs esam? Tīrions noprasīja.

-��� Vēl neesam atstāju�i Līdzenumus, mans steidzīgais draugs. Drīz ceļ� mūs aizvedīs Samta kalnos, un mēs kāpsim aug�ā uz Gojandrohi pie Mazās Roinas.

Gojandrohe bija roinaru pilsēta, ko Valīrijas pūķi pārvērta kūpo�ās drupās. "Es ceļā pārvaru ne tikai līgas, bet arī gadus," Tīrions nodomāja. "Es cauri vēsturei atgrie�os laikā, kad zemes virsū valdīja pūķi."

Punduris iemiga, pamodās un iemiga vēlreiz, jo nc dienai, ne naktij te nebija nozīmes. Samta kalni gan sagādāja vil�anos.

-��� Pusei Lanisportas mauku pupi ir lielāki par �iem kalniem, viņ� paziņoja Ilīrio. Tos vajadzēja nosaukt par Samta pupiem.

Viņi redzēja aplī sakrautus akmeņus, un Ilīrio apgalvoja, ka krāvumu izveidoju�i mil�i. Vēlāk viņi brauca garām dziļam ezeram.

-�� Te kādreiz esot atradies laupītāju midzenis, laupītāji uzklupu�i vi�siem, kas gāju�i garām, maģistrs stāstīja. Runā, ka viņi vēl joprojām mītot zem ūdens, raujot dibenā zvejniekus un aprijot.

Nākamās dienas vakarā viņi ceļa malā ieraudzīja milzīgu valīrie�u sfinksu ar pūķa augumu un sievietes seju.

-�� Pūķu Karaliene, atzīmēja Tīrions. Laba zīme.

-��� Trūkst tikai karaļa. Ilīrio rādīja uz gludu akmens postamentu, kur reiz atradusies otra sfinksa, bet tagad tas bija apaudzis ar sūnām un ziedo�iem vīteņiem. Zirgu pavēlnieki palika tam apak�ā koka riteņus un aizvilka uz Dotraku zemi.

"Tā arī ir zīme," Lanisteram ie�āvās prātā, "tikai ne tik cerīga." Tajā vakarā viņ�, iedzēris vairāk nekā parasti, pēk�ņi uzsāka dziesmu.

-�� No pakalna augstumiem nolaidies,

Viņ� iejāja pilsētas ielās.

Pa takām, pa bruģakmens līklo�iem

Viņ� jāja pie sirdsdāmas.

Tā bija tam slepenais dārgums,

Tā bija tam spo�ums un posts.

Pat amata ķēde un pilis

Bij nieks pret �īs meitenes skūpstu.

Atskaitot piedziedājumu, tie bija visi vārdi, ko viņ� zināja. "Jo rokas no zelta ir saltas, bet sievietes plaukstas vai svilst�" �aija mētāja rokas, kad zelta rokas iespiedās viņas kaklā, bet Tīrions neatcerējās, vai tās bija siltas vai aukstas. Spēki sāka meiteni atstāt, un viņas sitieni nebija stiprā�ki par tauriņa spārnu vēzieniem. Ik reizi, kad punduris parāva ķēdi, zel ta rokas arvien dziļāk iegriezās miesā. "Pat amata ķēde un pilis bij� nieks pret �īs meitenes skūpstu." Tīrions viņu vēl noskūpstīja uz atvadām, bet vai viņa jau bija mirusi? To punduris vairs neatcerējās� tomēr atcerējās pirmo skūpstu teltī pie Zaļā Atzara. Cik saldas toreiz bija viņas lūpas!

Tīrions atminējās arī pirmo reizi ar Tī�u. "Viņa nezināja, kā to da�rīt tāpat kā es. Mēs sitāmies kopā ar deguniem, bet, kad satikās mūsu mēles, viņa notrīsēja." Punduris aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā viņas

seju, ta�u ieraudzīja savu tēvu, kur�, sarāvis naktskreklu ap vidukli, sē� atejā. "Tur, kur maukām vieta," valdnieks Tivins sacīja, un nod�inkstēja arbaleta stiegra.

Punduris pagriezās uz sāniem un iespieda apcirsto degunu dziļi zīda spilvenos. Miegs zem viņa pavērās kā aka, bet viņ� labprātīgi metās tajā iek�ā un ļāva, lai tumsa viņu aprij.

Uz Piedzīvojuma smirdēja.

Kuģim bija se�desmit airu, viena bura un gar�, slaiks korpuss, kas solīja labu ātrumu. "Mazs, bet gan jau derēs,"

Kventīns nodomāja, ieraugot kuģi, ta�u viņ� vēl nebija uz tā uzkāpis un apostījis gaisu. "Cūkas," ie�āvās prātā vispirms, bet pēc otrā elpas vilciena domas mainījās cūkas o� labāk. Tur tik spēcīgi oda pēc mīzaliem, puvu�as gaļas, atejas, miroņa un sastrutoju�ām vātīm, ka smaka nomāca sāļā gaisa un zivju smārdu ostā.

-�� Man velk uz vēmienu, viņ� sacīja Gerisam Dzerūdenim. Svīzdami svelmē, viņi gaidīja kuģa saimnieku, un smaka plūda aug�up no tilpnēm.

-��� Ja kapteinis o� tāpat kā kuģis, viņam tavi vēmekļi būs kā smar�ūdens, Geriss atbildēja.

Kventīns jau gribēja teikt, ka jāmeklē cits kuģis, kad beidzot parādī�jās īpa�nieks ar diviem neganta izskata jūrniekiem. Geriss viņu sagaidīja ar smaidu. Lai arī viņ� nerunāja volantie�u mēlē tik labi kā Kventīns, iecerētās viltības dēļ runāt vajadzēja tie�i viņam. Dēļu miestā Kventīns bija izlicies par vīna tirgoni, ta�u viņam �ī loma bija apnikusi, tāpēc Līsā, kur dornie�i pārsēdās uz cita kuģa, viņi mainījās arī lomām. Uz Pļavas cīruļa Kletuss Dzelzskoks kļuva par tirgotāju, bet Kventīns par kalpu. Tā kā Kletuss bija nogalēts, Volantē saimnieka lomu uzņēmās Geriss.

Geriss Dzerūdens bija gara auguma un izskatīgs, zilganzaļām acīm, saulē izbalēju�iem matiem, slaiku un glītu augumu, turklāt izturējās cie�nīgi ar tādu pa�pārliecinātību, kas robe�ojās ar iedomību. Viņ� nekad neļāvās samulsināties, un pat tad, kad Gerisu kāds uzrunāja sve�ā mēlē,

viņ� kaut kā spēja saprasties. Turpretī Kventīns viņam blakus izskatījās krietni blāvāks īsām kājām, drukns, spēcīgas miesasbūves un tik brū�niem matiem kā tikko izarta velēna. Viņam bija augsta piere, kantains zods un plats deguns. "Tev ir godīga seja," reiz bija teikusi kāda meitene, "bet tev vajag vairāk smaidīt."

Kventīnam Martelam smaidī�ana nepadevās tik viegli kā viņa tēvam.

-�� Cik ātrs ir tavs Piedzīvojums? Geriss noprasīja valodā, kas līdzinā�jās aug�valīrie�u mēlei. Piedzīvojuma īpa�nieks pazina akcentu un atbil�dēja Rietmalas kopējā valodā.

-�� Nav ātrāka kuģa, godātais kungs. Piedzīvojums var apskriet vēju. Ti�kai pasakiet, uz kurieni vēlaties kuģot, un es jūs ātri vien turp nogādā�u.

-�� Man un diviem maniem kalpiem ir jānokļūst Mīrīnā.

-��� Mīrīna man nav sve�a, kapteinis saminstinājās. Es varētu to atrast� bet kāpēc? Vergu tur vairs nav un peļņas ari ne sudrabainā karaliene tam ir pielikusi punktu. Viņa pat ir slēgusi cīņu bedres, tāpēc nabaga jūrniekam tur vairs nav nekādas izklaides, gaidot, kamēr tiks piepildītas tilpnes. Sakiet, dārgais Rietmalas draugs, kas Mīrīnā ir tāds, ko nav iespējams dabūt te?

"Visskaistākā sieviete pasaulē," Kventīns nodomāja. "Mana topo�ā lī�gava, ja dievi būs �ēlīgi." Reizēm naktīs viņ� gulēja acīm vaļā, iztēlojoties viņas seju un augumu un prātodams, kāpēc lai tāda sieviete gribētu ar viņu precēties, ja var dabūt jebkuru princi pasaulē. "Es esmu Dorne," viņ� sev teica. "Un viņai Dorne būs vajadzīga."

Geriss pateica jau iepriek� izdomātu atbildi.

-�� Mūsu ģimene tirgojas ar vīnu. Manam tēvam Dornē pieder milzīgi vīna dārzi, un viņ� grib, lai es atrodu jaunu noieta tirgu. Mēs ceram, ka Mīrīnas labie ļaudis pratīs novērtēt mūsu preci.

-�� Vīns? Domes vīns? Kapteinis �aubījās. Vergturu pilsētas karo. Varbūt jūs to nezināt?

-�� Dzirdējām, ka karo Jankaī un Astapora. Mīrīna karā nav iesaistīta.

-�� Pagaidām vēl nav, bet drīz būs. Sūtnis no Dzeltenās pilsētas �obrīd Volantē vervē algotņus. Garie �ķēpi jau ar kuģi dodas uz Jankaī, Vēja aiz�pūstie un Kaķa brālība arī dosies ceļā, tiklīdz būs papildināju�i rindas. Arī Zelta brālība virzās uz austrumiem to visi zina.

-�� Var jau būt, bet es tirgoju vīnu, nevis karu. Gisie�u vīns ir draņķīgs to arī visi zina. Mīrīnie�i maksās labu cenu par manu lielisko Dornes dzērienu.

-��� Miroņiem ir vienalga, kādu vīnu dzert. Piedzīvojuma kapteinis paplūkāja bārdu. Jādomā, ka es neesmu ne pirmais kapteinis, kuru jūs uzrunājat, un pat ne desmitais.

-�� Nē, Geriss bija spiests atzīt.

-�� Kur� tad? Simtais?

"Diezgan tuvu," Kventins domāja. Volantie�i mēdza lielīties, ka Brāvosas simt salas var nogremdēt viņu dziļajā ostā. Kventīns nekad nebija bijis Brāvosā, ta�u labprāt tam ticēja. Bagātā, izvirtusī un samaitātā Volante stiepās pāri gan pakalniem, gan līdzenumiem abās Roinas pusēs un kā mikls skūpsts aptvēra upes muti. Kuģi bija redzami visur: tie pel�dēja pa upi vai izgāja jūrā, drūzmējās dokos un piestātnēs, uzņēma un izkrāva preces. Tur bija kara kuģi un vaļu mednieku kuģi, tirdzniecības galeras, barkasi, ātrlaivas, bar�as, fregates un gulbju kuģi no Līsas, Tīro��as un Pentosas, Kartas gar�vielu kuģi, tik lieli kā pilis, kuģi no Tolosas, Jankal un Baziliska salām. To bija tik daudz, ka Kventins, ieraugot ostu no Pļavas cīruļa klāja, bija teicis biedriem, ka pietik�ot tur uzkavēties likai trīs dienas.

Tomēr bija pagāju�as jau divdesmit dienas un viņi vēl arvien nebija atradu�i kuģi. Viņiem bija atteiku�i Melantīnes, Triarha meitas un Nāras skūpsta kapteiņi, bet Drosmīgā ceļinieka īpa�nieks pasmējās viņiem tie�i sejā. Delfīna kapteinis izlamāja ceļotājus par lieku viņa laika kavē�anu, bet Septītā dēla saimnieks uzskatīja viņus par pirātiem. Un tas bija tikai pirmajā dienā.

Briedēna kapteinis vienīgais paskaidroja atteikuma iemeslus.

-�� Taisnība, es kuģo�u uz austrumiem, viņ� stāstīja, malkodams ar ūdeni at�ķaidītu vīnu. Pa dienvidu pusi apkārt Valīrijai un tālāk uz saullēkta pusi. Ūdeni un pārtiku mēs uzņemsim Jaunajā Gisā, tad ie�gulsim airos un trauksimies uz Kārtu un Nefrīta vārtiem. Ikvienā brau�cienā draud briesmas, un garos braucienos briesmu ir vairāk. Kāpēc lai es meklētu nepatik�anas, iegrie�oties Vergu līcī? Briedēns ir visa mana dzīve, un es to neapdraudē�u, vedot trīs trakus dornie�us tie�i karā.

Kventīns jau sāka domāt, ka drīzāk vajadzēja Dēļu miestā pa�iem nopirkt kuģi, lai gan ar to būtu piesaistīju�i lieku uzmanību. Zirnekļa ziņotāji bija visur, pat Saules�ķēpa koridoros.

-�� Dornē līs asinis, ja jūsu nolūki tiks atklāti, tēvs viņu brīdināja, noskatīdamies bērnu nebēdnībās Ūdensdārzu baseinos un strūklakās.

To, ar ko mēs nodarbojamies, sauc par nodevību. Uzticies tikai saviem ceļabiedriem un centies nepievērst sev uzmanību.

Geriss Dzerūdens apveltīja Piedzīvojuma kapteini ar atbruņojo�u smaidu.

-�� Taisnību sakot, es nemaz neskaitīju tos gļēvuļus, kas mums atteica, ta�u "Tirgoņu namā" uzzināju, ka jūs esot drosmīgāks vīrs, kur� par at�bilsto�u zelta daudzumu būtu gatavs arī doties briesmās.

"Kontrabandists," Kventlns nodomāja. Tie�i tā "Tirgoņu namā" tika aprakstīts Piedzīvojuma īpa�nieks.

-�� Viņ� ir kontrabandists un vergu tirgonis pa pusei pirāts, pa pusei kūdītājs, bet var gadīties, ka tie�i viņ� ir tas, kur� jums vajadzīgs, tika teicis viesnīcnieks.

-��� Un kādu zelta daudzumu jūs uzskatāt par atbilsto�u? kapteinis paberzēja īk�ķi pret rādītājpirkstu.

-�� Trīskārt vairāk nekā parasti par braucienu uz Vergu līci.

-�� Par katru? Kapteinis, atiezis zobus, savieba �auro seju grimasē, kam vajadzēja attēlot smaidu, ta�u drīzāk atgādināja plēsoņas viepli. Iespē�jams. Taisnība es esmu drosmīgāks par citiem. Kad jūs vēlaties iziet jūrā?

-�� No rīta būtu pa�ā laikā.

-��� Sarunāts. Pienāciet stundu pirms ausmas ar saviem draugiem un savu vīnu. Vislabāk būs doties ceļā, kamēr Volante vēl guļ, jo tad mums neviens neuzdos nepatīkamus jautājumus par galamērķi.

-�� Kā teiksi. Būsim te stundu pirms ausmas.

-������������ Priecājos, ka varu jums palīdzēt, kapteiņa smaids kļuva platāks.

-�� Mums ta�u būs patīkams ceļojums, vai ne?

-�� Es par to esmu pārliecināts, Geriss atbildēja. Kapteinis lika atnest alu, un abi pacēla kausus par veiksmīgu braucienu.

-�� Jauks cilvēks, Geriss teica, kad viņi ar Kventīnu gāja uz piestātnes galu, kur gaidīja nolīgtais hatajs. Gaiss bija karsts un spiedīgs, saule tik spo�a, ka vajadzēja piemiegt acis.

-�� Visa pilsēta ir jauka, Kventīns piekrita. "Jauka un salda līdz riebu�mam." Tuvējā apkaimē pla�i tika audzētas saldās bietes, kas tika pasnieg�tas gandrīz katrā ēdienreizē volantie�i no tām gatavoja auksto zupu, tik biezu un saldu kā violets medus. Salds bija arī Volantes vīns. Baidos, ka mūsu jaukais brauciens būs gau�ām īss tas jaukais cilvēks nemaz ne�grasās mūs vest uz Mīrīnu. Viņ� pārāk viegli piekrita. Jā, viņ�, protams, paņems trīskār�u samaksu, bet tiklīdz no kuģa vairs nebūs saskatāms krasts, viņ� pārgriezīs mums rīkles un pievāks arī pārējo zeltu.

-��� Vai arī pieķēdēs mūs pie airiem blakus tiem smirdo�ajiem nelie��iem. Domāju, ka mums jāpameklē kāds cienījamāks kontrabandists.

Va�onis gaidīja pie hataja. Rietmalā to sauktu par vēr�u pajūgu, ta�u hatajs bija izrotāts tik grezni kā nevieni rati Domē un vēr�a arī nebija. Hataju vilka pundurzilonis, kura āda bija netīra sniega krāsā Senās Volantes ielas ar tiem bija pilnas.

Kventīns labprāt būtu gājis kājām, ta�u iebraucamā vieta atradās vai�rākas jūdzes no ostas, turklāt viesnīcnieks "Tirgoņu namā" bija brīdinā�

jis, ka, ejot kājām, viņi kritī�ot kaunā gan sve�zemju kapteiņu, gan ie�dzimto volantie�u acīs cienījami cilvēki pilsētā pārvietojoties nestuvēs vai hatajā. Nejau�ā kārtā viesnīcnieka brālēnam piederēja da�as tādas ietaises, un viņ� ar prieku bija gatavs pakalpot.

Va�onis bija viens no brālēna vergiem maza auguma vīrelis ar rite�ņa tetovējumu uz vaiga. Viņ� bija pilnīgi kails, ja neskaitīja gurnautu un sandales. Verga miesa bija tīkkoka krāsā, acis pelēkas kā krams. Palī�dzējis abiem iekārtoties uz polsterētā sola starp ratu milzīgajiem koka riteņiem, viņ� uzrāpās ziloņa mugurā.

-�� Uz "Tirgoņu namu", Kventīns teica, bet brauc gar dokiem.

Tālāk no ūdens un jūras vēja vismaz tajā upes pusē Volantes ielās un

alejās cilvēks varēja noslīkt pats savos sviedros.

Va�onis kaut ko uzbļāva zilonim volantie�u mēlē. Dzīvnieks, �ūpo�dams rumpi, sāka iet. Rati izkustējās no vietas, un va�onis sauca jūr�niekiem un vergiem, lai nemaisās pa kājām. Jūrniekus no vergiem bija viegli at�ķirt, jo vergiem uz sejām bija tetovējumi: kam maska no zilām spalvām, kam zibens no zoda līdz pierei, kam monēta uz vaiga, kam leoparda plankumi, galvaskauss vai krūka. Mestrs Kedrijs zināja teikt, ka Volantē uz katru brīvo cilvēku esot pa pieciem vergiem, ta�u viņ� nenodzīvoja tik ilgi, lai par savām aplēsēm pārliecinātos pats viņ� krita tajā rītā, kad Pļavas cīrulim uzbruka pirāti.

Tajā dienā Kventīns zaudēja divus draugus vasarraibumaino Vil�jamu Velsu ar �ķībajiem zobiem, kur� bija bezbailīgs cīnītājs ar �ķēpu, un Kletusu Dzelzskoku, kur� bija itin glīts, neraugoties uz �ķielējo�o aci, vienmēr trakulīgs un smejo�s. Kletuss bija Kventīna labākais draugs pusi mū�a brālis it visā, atskaitot asinis.

-�� Noskūpsti līgavu no manis, Kletuss paguva no�ukstēt pirms nāves.

Pirāti bija uzlēku�i uz klāja tumsiņā pirms saullēkta, kad Pļavas cī�rulis bija noenkurots netālu no krasta pie Strīda zemēm. Jūrnieki viņus atsita, bet tas maksāja divpadsmit dzīvības. Pēc tam jūrnieki novilka kri�tu�ajiem pirātiem zābakus, paņēma zobensiksnas un iero�us, sadalīja viņu maku saturu, kā arī izrāva ausīs iekārtos dārgakmeņus un pievāca gredzenus. Viens no miroņiem bija tik resns, ka kuģa pavāram vajadzēja apcirst tam pirkstus ar gaļas cirvīti, lai tiklu pie gredzeniem. Mironi ie�velt jūrā varēja tikai pa trijiem. Pārējie kritu�ie pirāti devās resnajam pa pēdām bez nevienas lūg�anas.

Pa�u kritu�ie saņēma cienīgāku attieksmi. Jūrnieki ie�uva viņu līķus audeklā un piesēja balasta akmeņus, lai tie ātrāk nogrimtu. Pļavas cīruļa

kapteinis uzsāka lūg�anu par nokauto biedru dvēselēm, bet tad pievēr�sās ceļotājiem no Dornes no se�iem kas bija uzkāpu�i uz klāja Dēļu miestā, dzīvi bija paliku�i trīs. Pat bālais, uz kājām nedro�ais milzenis izkāpa uz klāja, lai izrādītu pēdējo godu aizgājējiem.

-�� Vienam no jums kaut kas jāpasaka par miru�ajiem, pirms atdodam tos jūrai, kapteinis sacīja.

To uzņēmās Geriss, kur� dabūja melot ikvienā vārdā, jo nedrīkstēja teikt taisnību.

"Tā viņiem nevajadzēja mirt.�

-�� To mēs varēsim stāstīt mazbērniem, Kletuss paziņoja tajā dienā, kad viņi atstāja tēva pili.

-��� Drīzāk varēsim stāstīt krogameitām, kad gribēsim tikt viņām zem brun�iem, Vils saviebās, bet Kletuss uzsita viņam uz pleca.

-�� Lai tiktu pie mazbērniem, ir vajadzīgi bērni, bet, lai tiktu pie bēr�niem, ir jāpalien zem brun�iem.

Vēlāk Dēļu miestā dornie�i pacēla kausus par Kventīna nākamo lī�gavu, mētājās piedauzīgiem jokiem par kāzu nakti un pļāpāja par to, ko cerēja ieraudzīt, ko cerēja izdarīt, un par slavu, ko cerēja iemantot. "Bet viņi iemantoja vien buraudekla maisu un balasta akmeņus."

Lai cik ļoti viņ� sērotu par Viļu un Kletusu, mestra zaudējumu Kventīns izjuta visasāk. Kedrijs teko�i runāja visu brīvpilsētu valodās un pat jaukteņu gisie�u mēlē, kas tika lietota Vergu lī�a krastos.

-��� Tevi pavadīs mestrs Kedrijs, tēvs tika teicis vakarā pirms aiz�brauk�anas. Ņem vērā viņa padomus, jo viņ� pusi mū�a ir pētījis de�viņas brīvpilsētas.

Kventīnam ienāca prātā, vai viņiem veiktos labāk, ja mestrs vēl būtu dzīvs.

-�� �obrīd es māti pārdotu par vienu vēja pūsmu, Geriss teica burz�mā pie dokiem. Te ir slapj� kā Jaunavas pe�ā, un vēl nav pusdienlaiks. Necie�u �o pilsētu.

Kventīns bija ar draugu vienisprātis mitrais Volantes karstums iz�sūca visus spēkus un lika cilvēkam justies netīram. Sliktākais bija tas, ka vakars vēsumu nesolīja. Kalnu pļavās valdnieka Dzelzskoka īpa�umu ziemeļos pēc tumsas iestā�anās gaiss vienmēr bija vēss un spirgts, lai cik karsta būtu bijusi diena, turpretī Volantē naktīs bija gandrīz tikpat karsts kā pa dienu.

-�� No rīta uz Jauno Gisu dodas Dieviete, Geriss atgādināja. Ar to mēs vismaz nokļūtu tuvāk mērķim.

-��� Jaunā Gisa ir sala ar daudz mazāku ostu nekā �eit. Jā, mēs būtu tuvāk, bet mēs tur varam aizkavēties. Turklāt Jaunā Gisa ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Jankal. Kventīnu �īs ziņas nepārsteidza, jo gan ļaunā Gisa, gan Jankaī bija gisie�u pilsētas. Ja viņu sabiedrotā kļūtu arī Volante�

-�� Mums vajadzīgs Rietmalas kuģis, ieminējās Geriss. Kāda tirdz�niecības galera no Lanisportas vai Senpilsētas.

-��� Tik tālu atbrauc maz kuģu, un tie, kam tilpnes pilnas ar zīdu un gar�vielām no Nefrīta jūras, airē uz māju pusi.

-�� Tad varbūt mums vajag brāvosie�u kuģi? Runā, ka tie ar violetajām burām braucot līdz pat A�aī un Nefrīta jūrai.

-�� Brāvosie�i ir cēlu�ies no izbēgu�iem vergiem. Viņi nekuģos uz Ver�gu līci.

-�� Vai mums pietiek naudas, lai pa�i varētu nopirkt kuģi?

-��� Un kas to vadīs? Tu vai es? Kop� Nīmerija sadedzināja desmit tūksto�us kuģu, dornie�i ar jūrā brauk�anu neizcēlās. Jūras ap Valīriju ir bīstamas, tur �um un mud� no pirātiem.

-�� Man pirātu jau pietiek. Tādā gadījumā kuģi nepirksim.

"Tā viņam ir tikai spēle," Kvantīns aptvēra. "Kā tolaik, kad viņ� veda mūs visus se�us kalnos, lai uzmeklētu Plēsoņu karaļa seno alu." Geriss Dzerūdens nekad neapsvēra zaudējuma iespējamību, par nāvi nemaz nerunājot. Pat triju draugu bojāeja neko nebija viņam iemācījusi. "To viņ� atstāj uz maniem pleciem. Viņ� apzinās, ka es esmu tas piesardzī�gais, bet viņ� drosmīgais."

-�� Var jau būt, ka milzenim ir taisnība, Geriss noteica. Uzmīzt tai jūrai mēs varam pabeigt ceļu pa sauszemi.

-�� Tu ta�u zini, kāpēc viņ� to saka, Kventīns iebilda. Viņ� drīzāk mirs, nekā vēlreiz spers kāju uz kuģa klāja. Jūras slimība mocīja milze�ni visu brauciena laiku, un Līsā viņam vajadzēja �etras dienas, lai atgūtu spēkus. Viņi bija spiesti apmesties iebraucamajā vietā, lai mestrs Kedrijs varētu viņu noguldīt pēļu gultā un dzirdīt ar virumiem un drapēm, ka�mēr �im vaigos atgriestos sārtums.

Tiesa, Mīrīnā bija iespējams nokļūt pa sauszemi pa senajiem va11rie�u ceļiem. Brīvzemes lieliskos akmens ceļus ļaudis sauca par pūķu ceļiem, ta�u tas, kas no Volantes veda uz austrumiem, uz Mīrīnu, tika saukts par dēmonu ceļu.

-�� Dēmonu ceļ� ir bīstams un pārāk lēns, Kventīns sacīja. Kad zi�ņas sasniegs Karaļa ostu, Tīvins Lanisters sūtīs pie karalienes pats savus

vīrus. Par to viņa tēvs bija cie�i pārliecināts. Un tie ies ar dun�iem, ļa viņi pagūs pie karalienes pirmie�

-�� Cerēsim, ka pūķi �os saodīs un aprīs, Geriss atsaucās. Labi, ja mēs nevaram atrast kuģi, bet tu neļauj mums ceļu turpināt jā�us, tad tikpat labi varam atgriezties Dornē.

"Līst atpakaļ uz Saules�ķēpu ar asti kājstarpē?" Kventīna tēva sarūg�tinājums būtu neizturams, un Smil�u �ūsku zobgalības iznīcino�as. Dorans Martels bija ielicis Kventīna rokās visas Dornes likteni, tāpēc puisis nedrīkstēja viņu pievilt, kamēr vien bija dzīvs.

Hataja lielie, ar dzelzi apkaltie riteņi dunēja pa ielu, un karstums, kas virmodams cēlās no bruģa, lika pilsētai izskatīties kā sapnī. Starp spīķeriem un dokiem pa�ā ostmalā bija arī neskaitāmas bodes un tir�gotāju būdas, kur varēja nopirkt svaigas austeres, dzelzs ķēdes un va�as vai sīvases kauliņus no ziloņkaula vai nefrīta. Tempļi, kurp jūrnieki nesa ziedojumus sve�zemju dieviem, atradās blakus prieka namiem, un sie�vietes no balkoniem aicināja iek�ā vīrus.

-��� Paskaties uz to tur, Geriss mudināja, braucot garām prieka na�mam. Man �ķiet, viņa tevī ir iemīlējusies.

"Un cik maksā maukas mīla?" Atklāti runājot, Kventīnu meitenes mulsināja sevi�ķi glītās.

Pirmo reizi ieradies Dzelzsme�ā, viņ� ieskatījās valdnieka Dzelzskoka vecākajā meitā Inīsā. Lai arī jauneklis ne ar pu�plēstu vārdu neatklāja savas jūtas, viņ� loloja sapņus vairākus gadus, līdz dienai, kad viņa tika saderināta ar Dievāres mantinieku sīru Rionu Alīrionu. Kad Kventīns pēdējo reizi redzēja sievieti, viņai viens zīdainis bija pie krūts un vēl viens bērnelis turējās brun�os.

Pēc Inīsas bija Dzerūdens dvīnes tumsnējas jaunuves, kam patika medīt, rāpties klintīs un likt Kventīnam sarkt. Viena no viņām bija snie�gusi puisim pirmo skūpstu, bet viņ� tā arī nezināja, kura no abām. Bū�damas bruņinieka meitas, viņas bija pārāk zemas kārtas, lai tās precētu, ta�u Kletuss uzskatīja, ka tas nav iemesls, lai ar viņām nebu�otos. "Kad būsi apprecējies, varēsi vienu no viņām pieņemt par mīļāko. Vai arī abas

-�� kāpēc ne?" Ta�u Kventīnam bija vairāki iemesli, kamdēļ tā nedarīt, tā�pēc turpmāk izvairījās no dvīņumāsām un otrā skūpsta vairs nebija.

Vēlāk viņam visur pa pēdām sāka sekot valdnieka Dzelzskoka jau�nākā meita. Gvineta bija divpadsmit gadus veca, kalsna meitene, kuru tum�ās acis un brūnie mati izcēla starp gai�matainajiem radiniekiem ar zilajām acīm. Ta�u viņa bija gudrs, mutīgs un veikls meitēns, kas visu

laiku atgādināja Kventīnam, ka �im jāgaida, kamēr viņa uzzied kā sie�viete, lai varētu viņu apprecēt.

Bet tad princis Dorans izsauca viņu uz Ūdens dārziem, un tagad vis�skaistākā sieviete pasaulē viņu gaidīja Mīrīnā, bet Kventlns bija apņē�mies pildīt savu pienākumu un lūgt viņas roku. "Viņa man neatteiks. Viņa par �ādu iespēju būs pagodināta.1 ' Lai atgūtu septiņas valstības, Dinerīsai Tārgārjenai Dorne būs vajadzīga, un tas nozīmēja, ka viņai būs vajadzīgs Kventīns. "Tas gan nenozīmē, ka viņa mani iemīlēs. Iespējams, es viņai pat nepatik�u."

Pie upes ietekas jūrā iela meta līkumu, un tie�i līkumā pulcējās dzīv�nieku tirgoņi, kas piedāvāja nopirkt raibas ķirzakas, milzīgas svītrotas �ūskas un mazus �iglus mērkaķī�us ar strīpainām astēm un veiklām, sārtām roķelēm.

-�� Varbūt tava sudrabainā karaliene gribētu mērkaķi? Geriss ietei�cās.

Kventīnam nebija ne jausmas, ko varētu gribēt Dinerīsa Tārgārjena. Viņ� bija apsolījis tēvam, ka pārvedīs viņu mājās, ta�u arvien vairāk un vairāk �aubījās, ka ir �ā uzdevuma cienīgs.

"Es to netiku lūdzis," viņ� domāja.

Otrā pusē pla�ajai Zilajai Roinai bija redzams Melnais mūris, ko valīrie�i bija uzcēlu�i, kad Volante vēl bija tikai viņu impērijas robe�punkts: tas bija milzīgs, divsimt pēdas augsts kausēta akmens ovāls, turklāt tik biezs, ka pa to blakus varēja traukties se�i �etrjūgi, un tas arī tika darīts ik gadu, atzīmējot pilsētas dibinā�anu. Ārzemniekiem, sve�iniekiem un brīvlaistajiem vergiem nebija ļauts ieiet aiz Melnā mūra, ja tos nebija ielūgu�i aiz mūra dzīvojo�ie Seno asiņu pēcnācēji, kuru raduraksti snie�dzās līdz pa�ai Valīrijai.

Te satiksme bija dzīvāka. Garais tilts, kura rietumu galā viņi bija no�kļuvu�i, savienoja pilsētas abas puses. Ielas bija pilnas ar vezumiem, ra�tiem un hatajiem, un visi brauca no tilta vai devās tā virzienā. Visur savu saimnieku uzdevumā kā prusaki ņudzēja vergi.

Netālu no Zivju tirgus laukuma un "Tirgoņu nama" atskanēja saucie�ni, un kā no zemes izauga ducis Neaptraipīto �ķēpne�u izrakstītās bru�ņās un tīģerādas apmetņos. Viņi dzina visus malā, lai garām varētu tikt triarhs ziloņa mugurā. Triarha zilonis bija liels dzīvnieks ar pelēku ādu un krāsainām, emaljētām bruņām, kas ejot klusi �ķindēja. Pils ziloņa mugurā bija tik augsta, ka gandrīz skāra rakstaino akmens arku, caur kuru viņi gāja.

-�� Triarhi tiek uzskatīti par tik augstām būtnēm, ka kalpo�anas gada laikā viņu kājas nedrīkst pieskarties pie zemes, Kventīns apgaismoja draugu. Tāpēc viņi visur jāj ar ziloņiem.

-��� �kas aiz�ķērso ielas un mūsu, mirstīgo, ceļā atstāj mēslu �upas, piebilda Geriss. Nekad nesapratī�u, kāpēc Volantei ir vajadzīgi trīs prin�i, ja Dornei pilnīgi pietiek ar vienu.

-�� Triarhi nav ne karaļi, ne prin�i. Volante ir brīvzeme tāpat kā Valīrija senatnē. Te valda visi brīvie ļaudis. Balsot var pat sievietes, ja tām pieder zeme. Trīs triarhi tiek ievēlēti no di�ciltīgajām dzimtām, kas var pierādīt izcel�anos no senās Valīrijas, un viņi kalpo līdz jaunā gada pir�majai dienai. Tu arī to zinātu, ja būtu papūlējies izlasīt grāmatu, ko tev iedeva mestrs Kedrijs.

-�� Tajā nebija bil�u.

-�� Tajā bija kartes.

-�� Kartes neskaitās. Ja viņ� būtu teicis, ka grāmata ir par tīģeriem un ziloņiem, es būtu mēģinājis lasīt, ta�u tā grāmata pārāk aizdomīgi izska�tījās pēc vēstures grāmatas.

Kad hatajs bija ticis līdz Zivju tirgus laukumam, zilonis pacēla snuķi un pirms do�anās vezumu, nestuvju un kājāmgājēju drūzmā nopēk�ķējās kā milzīga, balta zoss. Va�onis piebikstīja zilonim ar papēdi un vadīja dzīvnieku tālāk.

Zivju tirgoņi ar skaļiem saucieniem slavēja rīta lomu. Kventīns la�bākajā gadījumā saprata katru otro vārdu, bet, lai pazītu zivis, vārdi ne�bija vajadzīgi. Tur bija mencas, zobenzivis un sardīnes, kā arī mucas ar gliemenēm. Pie kādas tirgotavas bija izkārti zu�i, pie citas dzelzs ķēdēs karājās milzu bruņurupucis zirga lielumā. Mucās ar sālsūdeni un jūras�zālēm rāpoja krabji. Da�i tirgotāji cepa zivis ar sīpoliem un bietēm, citi

-�� pārdeva piparotu zivju sautējumu mazos dzelzs podiņos.

Laukuma vidū pie saplaisāju�as sen miru�a triarha statujas bez galvas pulcējās ļaudis, lai noskatītos punduru izrādi. Mazie vīreļi bija uzcirtu��ies koka bruņās un attēloja mazus bruņinieciņus, kas gatavojas turnī�ram. Viens no tiem jāja uz suņa, bet cits lēca mugurā cūkai� ta�u tūdaļ pa otru pusi noslīdēja zemē, izraisot smieklu vētru.

-�� Tie gan ir smieklīgi, Geriss atzīmēja. Varbūt apstāsimies un pa�skatīsimies? Smiekli tev par ļaunu nenāks, Kventīn, citādi tu atgādini veci, kur� pusgadu nav iztuk�ojis iek�as.

"Man ir astoņpadsmit gadi, par se�iem mazāk nekā tev," Kventīns do�māja. "Es neesmu nekāds vecis.�

-�� Man nav vajadzīgi smieklīgi punduri, ja vien viņiem nav aizķēries kāds kuģis.

-�� Tas gan būtu mazs kuģītis.

�etrus stāvus augstais "Tirgoņu nams" slējās pāri dokiem un spīķe�riem, kas to ieskāva. Tur tirgotāji no Senpilsētas un Karaļa ostas bija sajau�ku�ies ar amata brāļiem no Brāvosas, Pentosas un Mīras, ar spalvainajiem ibenie�iem, bālajiem ceļotājiem no Kartas, ogļu melnajiem Vasaras salu ļaudīm spalvu apmetņos un pat maskotajiem ēnsau�iem no A�ai.

Izkāpis no hataja, Kventīns pat cauri ādas zābakiem juta ielas akme�ņu karstumu. Paēnā pie "Tirgoņu nama" bija uzsliets steķu galds, ro�tāts ar zili baltiem karodziņiem, kas plivinājās pie katras vēja pūsmas.

Ap galdu rosījās �etri skarbi algotņi, kas uzrunāja ikvienu garāmejo�u viru un puisi. Vēja aizpūstie Kventīnam bija skaidrs. Ser�anti meklēja rekrū�us, lai papildinātu savas rindas pirms do�anās uz Vergu līci. "Katrs vīrs, kur� paraksta ar viņiem līgumu, kļūst par kārtējo Jankaī puses ka�rotāju, kas dosies nolaist asinis manai topo�ajai līgavai."

Viens no Vēja aizpūstajiem kaut ko uzsauca dornie�iem.

-�� Ks nerunāju jūsu valodā, Kventīns atbildēja. Lai arī viņ� bija mācī�jies runāt un rakstīt aug�valīrie�u mēlē, puisim bija maz iespēju vingrinā�ties, turklāt volantie�u ābols bija aizripojis gana tālu no valīrie�u ābeles.

-�� No Rietmalas? algotnis pajautāja kopējā valodā.

-�� Dornie�i. Mans saimnieks ir vīna tirgotājs.

-�� Saimnieks? Pakaļā to saimnieku. Vai tu esi vergs? Nāc pie mums, un būsi pats sev saimnieks. Vai gribi nomirt gultā? Mēs tev iemācīsim rīkoties ar zobenu un �ķēpu. Tu jāsi kaujā kopā ar Skrandaino Princi un pārnāksi mājās bagātāks par kuru katru valdnieku. Tev būs zēni, meite�nes viss, ko vien vēlies, ja vien spēsi to paņemt. Mēs esam Vēja aizpūs�tie, mēs nāves dievieti drā�am pakaļā. i

Divi citi algotņi sāka aurot kādu kaujas dziesmu, un Kventīns no tās saprata tikai tik daudz, lai uztvertu jēgu.

-�� Mēs esam Vēja aizpūstie, viņi dziedāja, mēs kuģosim uz Vergu līci. Mēs nokausim Miesnieku Karali un izdrāzīsim Pūķu Karalieni.

-�� Ja Kletuss un Vils vēl būtu dzīvi, mēs varētu atnākt kopā ar milzeni un apkaut �o bariņu, Geriss teica.

"Bet Kletuss un Vils ir miru�i."

-�� Nepievērs viņiem uzmanību, Kventīns atbildēja.

Abi, pagriezu�i muguras, gāja iek�ā "Tirgoņu namā", un algotņi vi�ņiem nopakaļ izkliedza zobgalības, saukādami draugus par gļēvuļiem un bailīgiem skuķiem.

Milzenis gaidīja kambarī otrajā stāvā. Lai arī Pļavas cīruļa īpa�nieks �o iebraucamo vietu bija slavējis, Kventīns nevēlējās atstāt mantas un zeltu bez pieskatī�anas, jo katrā ostā bija zagļi, �urkas un maukas, un Volantē vairāk nekā citur.

-�� Es jau gribēju iet jūs meklēt, sīrs Ar�ibalds Dzelzskoks sacīja, at��audams bultu, lai ielaistu viņus pa durvīm. Par milzeni viņu sāka saukt viņa brālēns Kletuss, ta�u �is vārds bija īsti vietā. Ar�s bija se�arpus pē�das gar�, platiem pleciem, pamatīgu vēderu, viņam bija kājas kā baļķēni un rokas kārtīga �ķiņķa resnumā, par kaklu nemaz nerunājot. No kādas bērnu kaites viņam bija izkritu�i visi mati, un plikā galva Kventīnam atgādināja gludu sārtu laukakmeni. Ko teica kontrabandists? viņ� noprasīja. Vai mums būs laiva?

-��� Kuģis, izlaboja Kventīns. Jā, viņ� mūs aizvedīs, bet tikai līdz tuvākajai ellei.

Geriss apsēdās uz izgulētās gultas un novilka zābakus.

-�� Ar katru mirkli prātīgāk �ķiet atgriezties Dornē.

-�� Es tomēr domāju, ka mums jājāj pa dēmonu ceļu, milzenis notei�ca. Varbūt tas nemaz nav tik bīstams, kā ļaudis runā. Un, ja arī ir, tad tie, kas atļaujas pa to doties, gūs lielāku slavu. Kur� gan uzdrīkstēsies mums uzbrukt? Dzerūdens ar zobenu un es ar veseri neviens dēmons neizspruks sveikā.

-�� Ket ja nu Dinerīsa iet bojā, pirms mēs esam nonāku�i pie viņas? Kventīns iebilda. Mums vajadzīgs kuģis, kaut vai Piedzīvojums.

-�� Tu gan esi sadomājies par Dinerīsu, ja esi gatavs mēne�iem ilgi pa�ciest to smaku. Es jau pēc trim dienām lūg�os, lai mani nogalē. Nē, prin�ci, es lūdzu: tikai ne Piedzīvojumu.

-�� Vai tev ir labāka doma? Kventīns atvaicāja.

-��� Ir gan tikko ienāca prātā. Tas, protams, var būt bīstami, un tu, visticamāk, teiksi, ka tas nav godājami� bet tā tu pie savas karalienes nokļūsi ātrāk nekā pa dēmonu ceļu.

-�� Stāsti, pavēlēja Kventīns Martels.

D�ons Sniegs lasīja vēstuli vēlreiz un vēlreiz, līdz burti sāka izplūst acu priek�ā. "Es nevaru to parakstīt. Es to neparakstī�u."

Viņ� gandrīz sadedzināja pergamentu uz līdzenas vietas, tomēr ie�dzēra malku alus no iepriek�ējās dienas vakariņām vienatnē vēl bija palicis puskauss. "Man tas jāparaksta. Viņi mani ievēlēja par komandieri Mūris ir mans un Naktssardze arī. Naktssardze nepiedalās karos."

Puisis atviegloti nopūtās, kad durvis atvēra Skumjais Eds un pazi�ņoja, ka viņu gaida Lefkoja. D�ons nolika mestra Imona vēstuli sāņus.

-��� Es viņu pieņem�u. Sniegs tomēr baidījās no sarunas. Uzmeklē Semu ar viņu man jārunā tūlīt pēc tam.

-��� Viņ� dro�i vien ir lejā pie savām grāmatām. Mūsu vecais septons mēdza teikt, ka grāmatas ir runājo�i miroņi. Es gan teiktu, ka miroņiem jāstāv klusu nevienam ta�u negribas klausīties, ko �ie vervelē. Skum�jais Eds aizgāja, turpinādams melst par tārpiem un zirnekļiem.

Lefkoja ienāca un nometās ceļos, ta�u D�ons apgāja apkārt galdam un piecēla meiteni kājās.

-��� l'ev nav jāmetas ceļos manā priek�ā. Tas lai paliek karaļiem. Lef�koja bija sieva un māte, tomēr likās vēl pa pusei bērns, ietinusies Sema vecajā apmetnī. Apmetnis bija tik liels, ka tā krokās būtu varēju�as pa�slēpties vēl da�as meitenes. Vai bērni ir veseli? viņ� vaicāja.

Me�oņu meitene kapuces ēnā bailīgi pasmaidīja.

Jā, cienītais kungs. Es baidījos, ka man nepietiks abiem piena, bet jo vairāk viņi zī�, jo vairāk tas rodas. Abi ir spēcīgi puikas.

-��� Man tev jāsaka �is tas ne visai patīkams. D�ons gandrīz pateica "jālūdz", bet pēdējā brīdī apķērās.

-�� Vai par Men�u? Veļa lūdza karali viņu saudzēt. Viņa teica, ka esot ar mieru apprecēties ar kādu ceļu liecēju un nepārgriezt tam rīkli, ja Menss paliktu dzīvs. Bet tas Kaulu Pavēlnieks tiks ap�ēlots. Krāsters alla� solī�jās nokaut viņu, ja �is bāztu savu degunu pie pils. Menss nav darījis ne uz pusi tik daudz ļauna kā Kaulu Pavēlnieks.

"Menss tikai ir vadījis karaspēku pretī karaļvalstij, kuru reiz zvērējis aizstāvēt."

-�� Menss deva zvērestu, Lefkoja, bet pēc tam apgrieza apmetni uz otru pusi, apprecēja Dailu un kronēja sevi par Aizmūra karali. Tagad viņa dzīvība ir karaļa rokās. Tomēr ne jau par viņu mums jārunā, bet par viņa dēlu Dailas puiku.

-�� Par bērnu? viņai notrīsēja balss. Nekādu zvērestu viņ� nav lau�zis, cienītais kungs. Viņ� tikai guļ, raud un zī� pupu. Viņ� nekad nevie�nam nav nodarījis pāri. Neļaujiet viņu sadedzināt, lūdzu, glābiet viņu!

-�� Viņu izglābt vari tikai tu, Lefkoja, D�ons sacīja.

Jebkura cita sieviete būtu kliegusi, lamājusies un nolādējusi viņu līdz pa�ām septiņām ellēm. Jebkura cita sieviete niknumā būtu metusies vi�ņam virsū, pļaukājusi, spārdījusies un ar nagiem skrāpējusi acis. Jebkura cita sieviete savas dusmas būtu iemetusi D�onam ģīmī.

-�� Nē, lūdzu, nē! Lefkoja papurināja galvu.

-��� Nē! krauklis, uztvēris vārdu, ieķērcās.

-������������ Ja atteiksies, bērns tiks sadedzināts. Ne jau rīt vai parīt� bet drīz

-�� tiklīdz Melisandre sadomās pamodināt pūķi, sacelt vēju vai pastrādāt kādu citu burvību, kam vajadzīgas karaliskas asinis. No Mensa drīz vien pāri paliks pāri tikai pelni, tāpēc viņas sārtam būs vajadzīgs Mensa dēls, un Staniss viņai to neliegs. Ja tu zēnu neaizvedīsi, viņa to sadedzinās.

-�� Es brauk�u, Lefkoja teica. Es viņu paņem�u, es aizvedī�u abus Dailas bērnu un savējo.

Meitenei pār vaigiem ritēja asaras. Ja tās nemirdzētu sveces gaismā, D�ons nemaz nepamanītu, ka viņa raud. "Krāstera sievas dro�i vien ie�mācīju�as meitām asaras izraudāt spilvenos. Bet varbūt viņas gāja raudāt ārā, lai netrāpītos Krāsteram pa sitienam."

D�ons savilka zobena rokas pirkstus.

-�� Ja paņemsi abus bērnus, karalienes vīri dzīsies tev pakaļ un atvedīs tevi pilī, bet zēns vienalga tiks sadedzināts� kopā ar tevi. "Ja es sāk�u Lefkoju mierināt, viņa iedomāsies, ka ar asarām mani var aizkustināt. Viņai jāsap�rot, ka es nepado�os." Tu dosies prom ar vienu ar Dailas bērnu.

-�� Māte nedrīkst pamest savu dēlu, citādi viņa tiks nolādēta uz mū��īgiem laikiem. Dēlu noteikti nedrīkst pamest. Mēs ar Semu viņu izglā�bām. Lūdzu, lūdzu, cienītais kungs! Mēs izglābām viņu no aukstuma.

-��� Ļaudis stāsta, ka nosal�ana esot pavisam mierīga nāve. Toties sa�deg�ana� Vai redzi sveci, Lefkoja? Viņa palūkojās ugunī.

-Jā.

-�� Pieskaries tai. Uzliec roku uz liesmas.

Meitenes lielās, brūnās acis iepletās vēl platākas. Viņa nepakustējās.

-�� Dari, ko saku. "Nokauj to puiku." Uz priek�u! Lefkoja drebē�dama pacēla roku virs ņirbo�ās sveces liesmas. Zemāk ļauj, lai uguns noskūpsta roku. Meitene nolaida plaukstu zemāk par vienu collu, tad vēl vienu. Kad liesma nolaizīja plaukstu, viņa atrāva roku un sāka �ņukstēt. Ugunī ir �ausmīga nāve. Daila nomira, bērnu dzemdējot, bet tu to baroji un loloji. Tu savu bērnu izglābi no ledus, tagad izglāb Dailas bērnu no uguns.

-��� Bet tad sarkanā sieviete sadedzinās manu bērnu. Ja viņa nevarēs dabūt Dailas dēlu, tad sadedzinās manējo.

-��� Tavā bērnā nerit karaliskas asinis sadedzinot viņu, Melisandre neko neiegūs. Staniss grib, lai brīvļaudis cīnās viņa pusē, tāpēc viņ� neļaus bez iemesla sadedzināt nevainīgu bērnu. Tavam bērnam nekas nedraud. Es sameklē�u zīdītāju, un viņ� uzaugs Melnajā pilī manā apgā�dībā. Viņ� iemācīsies medīt un jāt, cīnīties ar zobenu un cirvi un �aut ar loku. Es pat pieskatī�u, lai viņam tiek iemācīts lasīt un rakstīt. Semam tas patiks. Kad viņ� būs gana vecs, tad uzzinās savu patieso izcelsmi un varēs uzmeklēt tevi, ja vēlēsies.

-��� Jūs viņu pataisīsiet par vārnu. Viņa ar bālo plaukstu noslaucīja asaras. Es negribu, negribu!

"Nokauj to puiku," D�ons nodomāja.

-�� Tu to darīsi. Citādi lajā pa�ā dienā, kad viņi sadedzinās Dailas pui�ku, mirs arī tavs dēls.

-�� Mirs! noķērcās Vecā Lā�a krauklis. Mirs, mirs, mirs!

Meitene sa�ļuka, apsēdās, sarāvās un asarās mirdzo�ām acīm raudzī�jās uz dego�o sveci.

-�� Tu vari iet, D�ons beigu beigās noteica. Nestāsti par to nevienam, ta�u stundu pirms ausmas esi gatava doties ceļā. Mani vīri aizies tev pakaļ.

Lefkoja piecēlās un, ne vārda nesakot un neatskatoties, bāla izgāja pa durvīm. D�ons dzirdēja viņas soļus aizsteidzamies cauri arsenālam meitene metās prom gandrīz vai skrie�us.

Piegājis pie durvīm, D�ons ievēroja, ka Spoks, izstiepies zem laktas, grau� vēr�a kaulu. Saimniekam tuvojoties, lielais baltais di�vilks pacēla galvu.

-��� Bija jau pēdējais laiks atgriezties. D�ons noteica un atgriezās pie galda, lai vēlreiz pārlasītu mestra īmona vēstuli.

Pēc mirkļa ieradās Semvels Tārlijs, nesdams grāmatu kaudzīti. Tik�līdz viņ� bija ienācis pa durvīm, tā Mormonta krauklis tūdaļ pielidoja viņam klāt un pieprasīja graudus. Sems labprāt paklausīja un pasniedza putnam da�as sēkliņas no kules, kas karājās pie durvīm, toties krauklis ar prieku ieknāba puisim saujā. Sems iebļāvās, putns aizlidoja, sēklas izbira uz grīdas.

-�� Vai tas palaidnis ieknāba kārtīgi? D�ons apvaicājās.

-�� Skaidra lieta, Sems uzmanīgi novilka cimdu. Tek asinis.

-�� Mēs visi Naktssardzes dēļ lejam asinis. Sadabū biezākus cimdus. D�ons ar kāju pastūma biedram tuvāk krēslu. Apsēdies un paskaties. Viņ� pasniedza Semam pergamentu.

-�� Kas tas ir?

-�� Papīra vairogs.

-�� Vēstule karalim Tommenam? Sems lēni lasīja dokumentu.

-�� Ziemmalā Tommens ar manu brāli Brenu cīnījās koka zobeniem, D�ons atcerējās. Viņam bija tik daudz polsteru, ka viņ� atgādināja pil�dītu zosi. Brens toreiz notrieca viņu pie zemes. Komandieris piegāja pie loga un atvēra slēģus. Gaiss ārā bija salts un spirgts, lai arī debe�sis bija nomāco�i pelēkas. Tagad Brens ir miris, bet tuklais sārtvaidzis Tommens sē� Dzelzs troni ar kroni zeltainajās cirtās.

To dzirdot, Sems savādi palūkojās uz Sniegu, it kā gribētu kaut ko sacīt, tomēr norija siekalas un atkal pievērsās pergamentam.

-�� Jūs to vēstuli neesat parakstījis.

-�� Vecais Lācis simtiem rei�u lūdza palīdzību Dzelzs tronim un tik vien dabūja kā D�anosu Slintu. Nekādas vēstules nepiespiedīs Lanisterus mūs mīlēt, vismaz tagad, kad viņu ausīs būs nācis, ka mēs palīdzam Stanisam.

-��� Mēs palīdzam tikai tāpēc, lai sargātu mūri, nevis atbalstītu viņa dumpi. Tas te arī ir rakstīts.

-�� Valdniekam Tīvinam �is sīkums var paliki nepamanīts. D�ons pievā�ca vēstuli. Kāpēc lai viņ� mums palīdzētu tagad, ja to nav darījis iepriek�?

-�� Viņ� negribēs, lai ļaudis runā, ka Staniss ir ieradies aizstāvēt ka�raļvalsti, kamēr Tommens spēlējas ar bērnu mantiņām. Tas var izsaukt izsmiekla vilni pār Lanisteru namu.

-�� Es gribu izsaukt pār Lanisteru namu nāves un iznīcības, nevis izsmiek�la vilni. D�ons lasīja no vēstules: "Naktssardze nepiedalās septiņu val�stību karos. Mēs esam zvērēju�i aizstāvēt karaļvalsti, un �obrīd karaļvalsts it briesmās. Staniss Barateons palīdz mums cīnīties pret ienaidniekiem no Mūra otras puses, bet mēs neesam pievienoju�ies viņa karaspēkam�"

-�� Mēs jau arī neesam, Sems sarosījās. Vai tad esam?

-�� Es Stanisam devu pārtiku, pajumti, Nakts cietoksni un atļauju Dā�vinājumā izmitināt brīvļaudis. Tas arī viss.

-�� Tīvins teiks, ka tas ir par daudz.

-�� Staniss saka, ka par maz. Jo vairāk karalis dabū, jo vairāk viņ� grib. Mēs staigājam pa ledus tiltu, kam abās pusēs ir bezdibenis. Jau vienam karalim ir grūti izpatikt. Izpatikt diviem gandrīz neiespējami.

-��� Jā, bet� ja Lanisteri ņems virsroku un Tīvins nospriedīs, ka mēs, palīdzot Stanisam, esam nodevu�i karali, Naktssardzei būs beigas. Viņa pusē ir Tīreli un visi Gaisa dārzu spēki. Turklāt viņ� sakāva Stanisu uz Melnupes.

-�� Uz Melnupes bija tikai viena kauja. Robs uzvarēja visās kaujās, bet vienalga zaudēja galvu. Ja Staniss saceltu kājās ziemeļus�

-��� Lanisteriem arī ir savi ziemeļnieki, Sems vilcinājās ar atbildi.

Boltons ar savu bastardu.

-�� Stanisam ir Kārstārki. Ja viņ� dabūtu Balto ostu�

-�� Ja, Sems uzsvēra. Bet, ja ne� tad pat papīra vairogs ir labāks par nekādu, cienītais kungs.

-��� Laikam gan. "Abi ar īmonu vienisprātis." Viņ� gan bija cerējis, ka Sems Tārlijs domās citādi. "Tā ir tikai tinte un pergaments." D�ons nopūtās, paņēma spalvu un parakstīja vēstuli. Sadabū zīmogvasku.

"Kamēr neesmu pārdomājis." Sems steidza izpildīt pavēli. D�ons ie�spieda vaskā komandiera zīmogu un pasniedza biedram vēstuli. Kad iesi prom, aiznes to mestram īmonam un pasaki, lai nosūta kraukli uz Karaļa ostu.

-�� Labi. Sema balsī skanēja atvieglojums. Cienītais kungs, ja drīkstu jautāt� redzēju, kā no �ejienes iziet Lefkoja. Viņa gandrīz vai raudāja.

-�� Veļa viņu atkal bija atsūtījusi prasīt �ēlastību Mensam, D�ons sa�meloja, un abi kādu brīdi pļāpāja par Men�u, Stanisu un Melisandri no A�aī, bet tad krauklis notiesāja pēdējo graudu un ieķērcās:

-�� Asinis!

-��� Es sūtī�u Lefkoju prom, D�ons sacīja. Ar bērnu. Mums jāatrod zīdītāja viņa piena brālim.

-��� Kamēr nav zīdītājas, var iztikt ar kazas pienu tas bērnam ir vese�līgāks nekā govs piens. Runas par krūtīm acīmredzot mulsināja Semu, jo viņ� pēk�ņi sāka pļāpāt par vēsturi un maziem zēniem, kas pirms sim�tiem gadu kļuvu�i par komandieriem.

-�� Pastāsti man kaut ko lietderīgu, D�ons viņu pārtrauca. Piemē�ram, par ienaidniekiem.

-��� Par sve�ajiem, Sems aplaizīja lūpas. Hronikās tie ir pieminēti, ta�u ne tik bie�i, kā biju domājis. Tas ir hronikās, ko esmu atradis un izpētījis. Zinu, ka jābūt vēl, tikai neesmu tās vēl atradis. Viena otra no vecākajām grāmatām �ķīst gabalos un sabirzt, pār�ķirot lappuses. Bet tās grāmatas, kas ir patiesi senas� vai nu ir sabirzu�as vai arī noslēp�tas kādā vietā, kur vēl neesmu skatījies� vai arī tādu grāmatu nemaz nav un nav bijis. Senākās hronikas ir sarakstītas pēc andalu iera�anās Rietmalā. Pirmļaudis mums ir atstāju�i vien akmeņos iecirstas rūnas, tāpēc visu, ko mēs zinām par Varoņu laikmetu, Rītausmas laikmetu un Garo nakti, ir pierakstīju�i septoni pēc tūksto�iem gadu. Citadelē ir arhimestri, kas to visu ap�auba. Tajās senajās leģendās ir minēti karaļi, kas valdīju�i simtiem gadu, un bruņinieki, kas klejoju�i apkārt tūksto� gadus, pirms vispār radās bruņniecība. Jūs jau zināt pasakas par Brendonu Namdari, Simeonu Zvaig�ņaci, Nakts Karali� Mēs uzskatām, ka jūs esat deviņsimt deviņdesmit astotais Naktssardzes komandieris, bet vecākajā sarakstā, ko esmu atradis, ir uzskaitīti se�simt septiņdesmit �et�ri, un tas liek mums domāt, ka saraksti sastādīti�

-�� Ļoti sen, D�ons iestarpināja. Kas tur teikts par sve�ajiem?

-�� Atradu vietu, kur pieminēts pūķstikls. Varoņu laikmetā me�abērni katru gadu dāvāju�i Naktssardzei simt obsidiāna dun�us. Visās leģen�dās ir viens un tas pats sve�ie uzrodas, kad ir auksts, vai arī aukstums iestājas, kad viņi uzrodas. Reizēm viņi nāk, kad plosās sniega vētras, un pazūd, kad debesis noskaidrojas. Viņi slēpjas no saules gaismas un atnāk naktīs� vai arī nakts iestājas, kad viņi atnāk. Da�viet teikts, ka viņi jājot uz miru�iem dzīvniekiem lā�iem, di�vilkiem, mamutiem, zirgiem. Viss viens kad tikai beigts zvērs. Tas, kur� nogalēja Sīko Polu, jāja uz beigta zirga, tāpēc vismaz daļēji tām pasakām ir taisnība. Citviet pieminēti milzīgi ledus zirnekli kas tie tādi, nezinu. Vīri, kas krīt kau�jās ar sve�ajiem, jāsadedzina, citādi miru�ie atkal ceļas jau kā viņu kalpi.

-�� To visu mēs zinām. Jautājums: kā ar tiem sve�ajiem cīnīties?

-�� Ja var ticēt leģendām, sve�o bruņas ir noturīgas pret vairumu pa�rasto asmeņu, bet viņu pa�u zobeni ir tik auksti, ka spēj sadragāt tērau�

du. Tie baidās no uguns, un tos var ievainot ar obsidiānu. Atradu vienu rakstu par Garo nakti, kur stāstīts par pēdējo varoni, kur� kāvis sve�os ar pūķu tēraudu, tiek uzskatīts, ka sve�ie tam nav spēju�i turēties pretī.

-�� Ar pūķu tēraudu? D�ons tādu vārdu salikumu vēl nebija dzirdējis.

Vai tas būtu valīrie�u tērauds?

-�� Es arī tā uzreiz nodomāju.

-������� Tātad, ja mēs spētu pierunāt septiņu valstību valdniekus atdot mums savus valīrie�u zobenus, karaļvalsts būtu glābta? Tam nevajadzēlu būt grūti. "Ne grūtāk kā pierunāt viņus atdot savu naudu vai pilis." D�ons rūgti iesmējās. Vai atradi grāmatās, kas tie sve�ie tādi ir, no kurienes nāk un ko viņi grib?

-������ Vēl ne, kungs, bet var gadīties, ka esmu lasījis nepareizās grāmatas. Tur ir simtiem sējumu, kurus neesmu vēl atvēris. Dodiet man laiku, un es atradī�u visu, kas atrodams.

-������ Laika vairs nav. Tev jāiet kārtot mantas, Sem, tu brauksi kopā ar Lefkoju.

-������ Brauk�u? Sems izbrīnā pavēra muti, it kā nesaprastu �ā vārda no�zīmi. Uz Austrumsardzi, cienītais kungs, vai� Uz kurieni es�

-�� Uz Senpilsētu.

-�� Uz Senpilsētu? Sems spalgā balsī atkārtoja.

-�� Imons arī.

-����� Imons? Mestrs īmons? Bet� viņ� ir simt divus gadus vecs, cienītais kungs, viņ� nevar� Jūs grasāties sūtīt gan viņu, gan mani? Kur� tad ap�rūpēs kraukļus? Ja kāds saslims vai tiks ievainots, kur� tad�

-�� Klaidass viņ� ir kopā ar īmonu gadiem ilgi.

-������ Klaidass ir tikai kalpotājs, un viņam ir slikta redze. Jums ir vaja�dzīgs mestrs. Mestrs īmons ir tik vārgs, ka brauciens pa jūru� tas var� viņ� ir vecs un�

-������ Viņa dzīvībai draudēs briesmas, es zinu, Sem, bet te briesmas ir vēl lielākas. Staniss zina, kas ir īmons. Ja sarkanās sievietes burvībām ievajadzēsies karaliskās asinis�

-�� Ak tā. Sema resnie vaigi nobālēja.

-������ Austrumsardzē jums piebiedrosies Dereons. Ceru, ka viņa dzies�mas mums palīdzēs dienvidos atrast vīrus Naktssardzei. Melnais putns jus nogādās Brāvosā, bet no turienes jums pa�iem jāatrod iespēja nokļūt Senpilsētā. Ja vēl arvien domā uzdot Lefkojas dēlu par savu bastardu, suti viņu ar visu bērnu uz Hornhilu. Ja ne, īmons piemeklēs viņai kal�pones vietu Citadelē.

-���� Par savu b-b-bastardu. Jā, es� mana māte un māsas palīdzēs Lefkojai aprūpēt bērnu. Bet līdz Senpilsētai viņu var pavadīt Dereons. Man� es katru pēcpusdienu ar Almeru vingrinos �au�anā, kā jūs pavē�lējāt� atskaitot dienas, kad esmu velvēs, bet jūs jau pats pavēlējāt man sameklēt ziņas par sve�ajiem. No loka man sāp pleci un pirksti ir vienās tulznās. Viņ� rādija D�onam roku. Bet es vienalga vingrinos. Tagad es daudz bie�āk varu trāpīt mērķī, bet es vienalga esmu sliktākais �āvējs, kur� jebkad ir ņēmis rokā loku. Man patīk Almera stāsti kāds varētu tos pierakstīt un apvienot grāmatā.

-��� Tu arī varēsi rakstīt. Citadelē ir gan pergaments un tinte, gan �aujamloki, tāpēc turpini vingrināties. Sem, Naktssardzē ir simtiem viru, kuri prot palaist bultu, bet tikai saujiņa, kas prot lasīt un rakstīt. Es gri�bu, lai tu kļūsti par manu jauno mestru.

-�� Cienītais kungs, es� mans darbs ir te, ar grāmatām�

-�� Tas te vēl būs, kad atgriezīsies.

Sems pielika roku pie kakla.

-�� Cienītais kungs, Citadele� viņi tur liek graizīt miroņus. Es nevaru likt ap kaklu ķēdi.

-�� Tu vari un liksi. Mestrs īmons ir vecs un akls, viņam vairs nav spē�ka. Kas ieņems viņa vietu, kad viņ� nomirs? Mestrs Mūlins no Ēnu torņa drīzāk ir cīnītājs nekā zinātnieks, bet Harmūns no Austrumsardzes bie��āk ir pilnā nekā skaidrā.

-�� Jūs varat Citadelei pieprasīt jaunus mestrus�

-��� Es to arī grasos darīt, jo tie mums būs vajadzīgi, tomēr Imonam Tārgārjenam nebūs viegli atrast aizvietotāju. "Viss rit galīgi �ķērsām." Viņ� zināja, ka Lefkoju būs grūti pierunāt, ta�u bija pieņēmis, ka Sems briesmas pie Mūra ar prieku mainīs pret silto Senpilsētu. Es biju pār�liecināts, ka tev tas patiks, D�ons apjucis piebilda. Citadelē ir tik daudz grāmatu, ka cilvēks tās visas nemaz nevar izlasīt. Tev viss izdosies labi, Sem, es zinu.

-�� Nē. Es varu lasīt grāmatas, ta�u� mestram jābūt arī dziedniekam, bet man no asinīm nāk ģībonis. Tam par pierādījumu viņam sāka trī�cēt rokas. Es esmu Bailīgais Sems, nevis Sems Kāvējs.

-�� Bailīgais? No kā tad tu baidies? No ve�u strostē�anas? Sem, tu pats redzēji, kā pie Dūres uzbrūk miroņi tie nāca kā vilnis ar melnām ro�kām un ko�i zilām acīm. Tu nokāvi sve�o.

-�� Ne jau es, bet pūķstikls.

-�� Apklusti, D�ons izmeta. Pēc sarunas ar Lefkoju viņam vairs nebija

pacietības klausīties resnuļa ba�ās. Tu meloji, mānījies un krāpies, lai es liktu ievēlēts par komandieri, un tagad tu mani klausīsi: tu dosies uz (iitadeli un izkalsi ķēdi. Ja tur būs jāgraiza miroņi, tu tos graizīsi. Vismaz Senpilsētas miroņi nerunās pretī.

-�� Cienītais kungs, mans t-t-t-tēvs valdnieks Randīls, viņ�� viņ�� viņ�� mestra dzīve ir kalpo�ana. Neviens Tārliju nama dēls nekad nav nēsājis ķēdi. Hornhilas vīri neklanās sīku kundziņu priek�ā. D�on, es nedrīkstu neklausīt savam tēvam.

"Nokauj to puiku sevi," D�ons nodomāja. "To puiku, kas mīt tevī un arī viņā. Nokauj abus, un miers mājās, tu, nolāpītais bastard."

-� Tev nav tēva, tev ir tikai brāļi mēs. Tava dzīve pieder Naktssardzei, t.ipēc ej un bāz maisā apak�bikses un visu pārējo, ko grasies ņemt līdzi uz Senpilsētu. Tu dosies ceļā stundu pirms ausmas. Un vēl: no �īs dienas tu sevi nesauksi par gļēvuli. Pēdējā gada laikā tu esi piedzīvojis vairāk nekā kur� katrs vīrs visā savā mū�ā. Tu pārdzīvosi arī Citadeli, bet tu tai stāsies pretī kā zvērināts Naktssardzes brālis. Es nevaru tev pavēlēt, lai tu esi drosmīgs, bet varu pavēlēt, lai tu slēp savas bailes. Neaizmirsti, ka tu esi devis zvērestu, Sem.

-�� Es� es centī�os.

-�� Tu necentīsies. Tu paklausīsi.

-�� Klausīsi! Mormonta krauklis iepleta varenos melnos spārnus.

-�� Kā kungs pavēl, Sems acīm redzami saguma. Vai mestrs Imons to zina?

-�� To mēs izdomājām abi kopā. D�ons atvēra durvis. Un iztiec bez atvadām jo mazāk cilvēku par to zinās, jo labāk. Stundu pirms ausmas i'si pie kapsētas.

Sems metās prom skrie�us tāpat kā Lefkoja.

D�ons bija noguris. "Vajadzētu pagulēt." Viņ� pusi nakts bija pētījis kartes, lasījis vēstules un kopā ar Imonu kalis plānus. Pat tad, apgūlies �aurajā gultā, viņ� tik viegli vis iemigt nevarēja. Viņ� zināja, kas pa dienu japadara, turklāt apdomāja mestra īmona teikto.

-�� Cienītais kungs, ļaujiet man dot jums pēdējo padomu, vecais vīrs teica. To pa�u padomu, kuru reiz devu savam brālim, kad �ķīrāmies uz ilgu laiku. Kad Lielā padome viņu izvēlēja Dzelzs tronim, viņam bija trīsdesmit trīs gadi. Viņ� bija pieaudzis vīrs, kuram pa�am jau bija savi dēli, un tomēr savā ziņā viņ� vēl bija puika. Ola bija tik �ķīsts un jauks, mēs visi viņu mīlējām. "Nokauj puiku sevi," es viņam teicu tajā dienā, kad devos prom uz Mūri. "Lai valdītu, ir vajadzīgs vīrs īgons, nevis

Ola." Mestrs sajuta D�ona sejas izteiksmi. "Jūs esat uz pusi jaunāks nekā Ola tolaik, bet baidos, ka jūsu nasta ir krietni vien smagāka. Ko�mandiera amats nesis maz prieka, ta�u domāju, ka jums pietiks spēka darīt to, kas jādara. Nokaujiet to puiku sevī, D�on Sniegs. Ziema ir gan�drīz klāt. Nokaujiet puiku un ļaujiet, lai dzimst vīrs.

D�ons aplika apmetni un izgāja ārā. Viņ� katru dienu gāja apgaitā pa Melno pili, apraudzīja vīrus sardzē un uzklausīja ziņojumus, noskatījās, kā Almers ar saviem audzēkņiem arsenālā vingrinās, aprunājās ar karaļa un karalienes vīriem un staigāja pa Mūra aug�u, lai uzmestu skatienu me�am. Spoks kā balta ēna sekoja viņam pa pēdām.

Kad D�ons uzkāpa uz Mūra, sardzē stāvēja Baltacu Enkurs. Enkurs bija piedzīvojis pāri par �etrdesmit vārda dienām, un trīsdesmit no tām pie Mūra. Viņ� ar kreiso aci bija akls, ar labo redzēja ne pārāk labi. Me�ā ar cirvi rokā kumeļa mugurā viņ� nebija sliktāks par citiem Naktssardzes izlūkiem, tomēr ar citiem vīriem īsti labi nesatika.

-�� Mierīga diena, viņ� atskaitījās. Nekā nav ko ziņot, atskaitot jo�cīgos izlūkus.

-�� Jocīgos izlūkus? D�ons pārjautāja.

-��� Divus bruņiniekus, Enkurs pasmīnēja. Tie aizjāja pa Karaļceļu uz dienvidiem. Dīvens, �os ieraudzījis, teica, ka dienvidu stulbeņi sajau�ku�i debespuses.

-�� Skaidrs, komandieris atbildēja.

�o to vairāk viņam izdevās uzzināt no vecā me�sarga Dīvena, kur� kazarmās strēba mie�u putru.

-�� Jā, cienītais kungs, es �os redzēju tie bija Horps un Meisijs. �ie teica, ka viņus sūtījis Staniss, tikai nepateica ne uz kurieni, ne kad būs atpakaļ.

Sīrs Ri�ards Horps un sīrs D�astins Meisijs abi bija karalienes vīri, kas ieņēma augstus amatus karaļa padomē. "Ja Stanisam būtu padomā izpētīt apkārtni, tad būtu pieticis ar diviem parastiem brīvjātniekiem," D�ons Sniegs prātoja. "Ta�u par vēstne�iem vai sūtņiem labāk sūtīt bru�ņiniekus." Koters Paiks no Austrumsardzes bija atsūtījis ziņu, ka Sīpolu bruņinieks un Saladors Sāns pacēlu�i buras, lai dotos uz Balto ostu ap�runāties ar valdnieku Manderliju, tāpēc nebija brīnums, ka Staniss ir izsūtījis arī citus sūtņus gai�ība ar pacietību neizcēlās.

Cits jautājums vai �ie "jocīgie izlūki" atgriezīsies. Viņi, protams, bija bruņinieki, bet viņi nepazina ziemeļus. "Gar Karaļceļu ir daudz visu re�dzo�u acu, un ne vienmēr tās ir draudzīgi noskaņotas." Tomēr tā nebija D�ona darī�ana. "Lai Staniss pats tiek galā ar saviem noslēpumiem. Die�vi zina man ir pa�am savi."

lajā naktī Spoks gulēja kājgalī pie gultas, un beidzot pa ilgiem lai�kiem D�ons nesapņoja, ka ir vilks. Ta�u miegs vienalga bija caurs, viņ� stundām ilgi mētājās no viena sāna uz otru, tad iegrima murgos. Sapnī viņ� redzēja Lefkoju, kura lūdzās �ēlot viņas bērnus, bet D�ons izrāva tos viņai no rokām, nocirta galvas, samainīja vietām un lika meitenei pie�ūt tās atpakaļ.

Sniegs pamodās un attapa, ka guļamkambara tumsā pār viņu ir no�liecies Eds Tolets.

-�� Cienītais kungs, ir laiks vilku stunda. Jūs likāt, lai jūs pamodinu.

-�� Atnes man kaut ko karstu. D�ons atmeta segas.

Kamēr Eds atgriezās ar kūpo�u kausu rokās, viņ� jau bija paguvis apģērbties. D�ons bija cerējis, ka kausā būs karstvīns, un jutās pārsteigts, kad izrādījās, ka tajā ielieta zupa plāns strebeklis, kas oda pēc pura�viem un burkāniem, lai gan diez vai tajā bija kāds puravs vai burkāns. "Vilka sapņos smakas ir spēcīgākas," viņ� nodomāja, "un viss arī gar�o labāk. Spoks ir dzīvāks par mani." Tuk�o kausu viņ� nolika uz laktas.

Durvis tajā rītā sargāja Baltacis.

-� Es gribu runāt ar Bedvīku un D�anosu Slintu, D�ons teica. Līdz ar pirmo gaismiņu ved viņus �urp.

Ārā bija tum�s un kluss. "Auksti, bet vēl tas nav bīstami. Kad uzlēks saule, kļūs siltāk. Ja dievi būs �ēlsirdīgi, Mūris �odien raudās." Kad viņi nonāca pie kapsētas, kolonna jau bija sastājusies. D�ons bija licis Mel�najam D�ekam Balveram ar duci jātnieku un diviem vezumiem pavadīt ,iizbraucējus. Viens vezums bija piekrauts ar lādēm, kastēm un mai�siem, kuros bija pārtika ceļam. Otram vezumam bija pārvilkts miecādas |umts, kam vajadzēja aizturēt vēju. Ratu pakaļgalā sēdēja mestrs Imons viņ� bija ievīstīts lā�ādās, tāpēc izskatījās mazs kā bērns. Netālu stāvēja Soms ar Lefkoju. Meitenei bija saraudātas un aiztūku�as acis, rokās viņa turēja drānās cie�i ievīstītu bērnu, bet D�ons nevarēja pateikt, kuru no abiem. Lefkojas dēls bija vecāks, Dailas puika spēcīgāks, ta�u viņi bija gana līdzīgi vecuma un auguma ziņā, tāpēc cilvēkam, kur� zēnus kārtīgi nepazina, nebija viegli tos at�ķirt vienu no otra.

-�� Valdniek Sniegs, mestrs Imons uzsauca, es savā kambarī jums atstāju grāmatu "Nefrīta sarakstu". To sarakstījis volantie�u piedzīvoju�mu meklētājs Koloko Votars, kur� apceļojis austrumus un viesojies visās Nefrīta jūras zemēs. Tur ir kāds fragments, kas jūs varētu interesēt liku, lai Klaidass to atzīmē.

-�� Es to noteikti izlasī�u.

-�� Zinā�anas ir ierocis, D�on, īmons noslaucīja deguna. Pirms do��anās kaujā der kārtīgi apbruņoties.

-�� Es to ņem�u vērā. D�ons juta sejā kaut ko mitru un vēsu. Pacēlis skatienu, viņ� saprata, ka ir sācis snigt. "Slikta zīme." Komandieris pie�vērsās Melnajam D�ekam Balveram. Jājiet tik ātri, cik vien iespējams, ta�u muļķīgi neriskējiet ar jums kopā ir vecs vīrs un zīdainis. Pieskati, lai viņiem ir silti un netrūkst pārtikas.

-�� Jūs arī, cienītais kungs, Lefkoja nesteidzās kāpt ratos. Pieskatiet otru zēnu. Sameklējiet zīdītāju jūs ta�u apsolījāt. Zēnam� Dailas zē�nam� tas ir, mazajam princim� sameklējiet labu sievieti, lai viņ� izaug liels un spēcīgs.

-�� Es apsolu.

-��� Un nedodiet viņam vārdu, kamēr viņ� nav divus gadus vecs. Dot bērnam vārdu, kamēr tas vēl zī� pupu, ir slikta zīme. Jūs, vārnas, to var�būt nezināt, bet tā ir tiesa.

-�� Kā jums labpatīk, cienītā kundze.

-�� Nesauciet mani tā es esmu māte, nevis kundze. Es esmu Krāstera sieva, Krāstera meita un māte. Viņa iedeva Skumjajam Edam patu�rēt bērnu, bet pati iekāpa ratos un ietinās zvērādās. Paņēmusi no Eda rokām bērnu, Lefkoja pielika to pie krūts. Sems nosarcis aizgriezās un uzkāpa savai ķēvei mugurā.

-�� Uz priek�u! Melnais D�eks Balvers iesaucās un noplīk�ķināja pā�tagu. Vezumi izkustējās no vietas.

Sems vēl uz brīdi aizkavējās.

-�� Ardievu, viņ� noteica.

-�� Ardienu, Sem, Skumjais Eds atbildēja. Domāju, ka tavs kuģis nenogrims. Kuģi grimst tikai tad, kad uz klāja esmu es.

-��� Kad pirmo reizi redzēju Lefkoju, D�ons atminējās, viņa bija mazs, kaulains, tum�matains meitēns ar lielu vēderu un Krāstera pilī spiedās pie sienas, jo baidījās no Spoka. �is bija uzklupis viņas tru�iem, tāpēc viņa dro�i vien baidījās, ka vilks uz�ķērdīs viņu pa�u un apris bēr�nu� bet ne jau no vilka viņai vajadzēja baidīties, vai ne?

-�� Viņa ir drosmīgāka, nekā pati domā, Sems atteica.

-��� Tu arī Sem. Laimīgu ceļu! Un parūpējies par meiteni, īmonu un bērnu. Aukstās lāses uz sejas D�onam lika atcerēties dienu, kad Ziemmalā atvadījās no Roba, nezinot, ka tas ir uz visiem laikiem. Un uzliec kapuci tev matos kūst sniegs.

Kad kolonna izzuda tālumā, debesis austrumos jau sāka kļūt pelēkas un pamatīgi sniga.

-�� Milzis jau gaida, kā komandieris pavēlēja, Skumjais Kds atgādinā�ja. Un D�anoss Slints ari.

-�� Jā.

D�ons Sniegs palūkojās uz Mūri, kas slējās virs viņiem kā ledus klints. "Simt līgas no viena gala līdz otram, un septiņsimt pēdu augsts." Mūra spēks bija tie�i augstumā, bet garums bija tā vājums. D�ons atminējās, ko reiz bija teicis viņa tēvs: "Mūris ir tie�i tik stiprs, cik vīri, kas to sargā." Naktssardzes brāļi bija drosmīgi, ta�u viņu bija krietni vien par maz.

Milzis gaidīja arsenālā viņa īstais vārds bija Bedvīks un ar augumu par mata tiesu virs piecām pēdām viņ� bija mazākais Naktssardzes vīrs. D�ons tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem.

-��� Mums pie Mūra vajag vairāk sargu un apdzīvotas pilis pa ceļam, kur mūsu izlūki var sasildīties, dabūt karstu ēdienu un nomainīt zirgus, l '.s grasos sūtīt karaspēku uz Leduszīmi, un tev tas būs jākomandē.

Milzis ar pirksta galu paurbināja ausi, lai labāk dzirdētu.

-��� Jākomandē? Man? Vai cienkungs zina, ka es esmu tikai zemnieka padēklis, kas uz Mūri nosūtīts par malumedniecību?

-�� Tu jau duci gadu esi izlūks. Pie Pirmļau�u dūres un Krāstera pilī tu prati palikt dzīvs un spēji pārnākt, lai visu izstāstītu. Jaunajiem brāļiem vēl jāaug, lai varētu tev līdzināties.

-�� Tikai punduriem jāaug, lai varētu man līdzināties, vīrelis iesmē�jās. Es neprotu lasīt, cienkungs. Ja paveicas, tad varu parakstīties.

-�� Esmu nosūtījis uz Senpilsētu pieprasījumu pēc mestriem. Spiedīgai vajadzībai tev būs divi kraukļi. Ja nekā steidzama nebūs, ar ziņām sūtīsi jātniekus. Kamēr mums nav pietiekami daudz mestru un kraukļu, es gribu Mūra aug�ā izveidot bāku rindu.

-�� Un cik daudz nabaga muļķī�u man būs jākomandē?

-������� Divdesmit Naktssardzes vīru un vēl desmit no Stanisa armijas. "Vecie, zaļie vai ievainotie." Tie nebūs viņa labākie vīri un neviens

neiestāsies melnajos brāļos, ta�u viņi klausīs pavēlēm. Atrodi viņiem nodarbo�anos. �etri no brāļiem, ko sūtī�u tev līdzi, būs no Karaļa ostas viņi pie Mūra ieradās kopā ar valdnieku Slintu. Ar vienu aci pieskati viņus, ar otru skaties, vai no otras puses Mūrī kāds nekāpj.

-�� Mēs jau varam skatīties, bet, ja kāpēju būs daudz, ar trīsdesmit vīi iem nepietiks, lai viņus nomestu lejā.

"Nepietiks arī ar trim simtiem." Ta�u D�ons savas ba�as paturēja pie sevis. Tomēr kāpēji bija ļoti neaizsargāti tie�i kāp�anas laikā tad viņus no aug�as var apbērt ar akmeņiem, �ķēpiem un dego�as darvas podiem

un viņiem nekas cits neatliks kā izmisīgi ķerties pie ledus. Reizēm Mūris pats nokratīja kāpējus glu�i kā suns, kur� nopurina blusas. D�ons savām acīm bija redzējis, kā ledus ieplaisā zem Veļas mīļākā �arla kājām un nomet viņu lejā dro�ā nāvē.

Bet, ja kāpēji sasniegtu Mūra aug�u nepamanīti, viss mainītos. īsā laikā viņi izcirstu ledū atbalsta robus un nosviestu lejā virves un kāp�nes tūksto�iem citu kāpēju. Tie�i tā bija rīkojies Raimūns Sarkanbārdis, Aizmūra karalis viņa vectēva vectēva laikos. Toreiz komandieris bija D�eks Masguds. Pirms tam viņ� tika saukts par Jautro D�eku, bet pēc tam uz mū�īgiem laikiem iemantoja palamu Guļava D�eks. Raimūna karaspēks dabūja galu asiņainā kaujā Garezera krastos, jo nokļuva spīlēs starp Ziemmalas Viljama un Hārmonda Ambera jeb Piedzēru�ā Mil�a spēkiem. Sarkanbārdi nokāva Viljama jaunākais brālis Artoss Nepielū�dzamais. Naktssardze ieradās pārāk vēlu, lai cīnītos ar me�oņiem, ta�u pa�ā laikā, lai viņus apglabātu �o darbu viņiem niknumā uzdeva Ar�toss Stārks, kur� sēroja pie brāļa līķa ar nocirsto galvu.

D�ons nevēlējās palikt ļau�u atmiņā kā Guļava D�ons Sniegs.

-�� Trīsdesmit vīri tomēr ir labāk nekā neviens, viņ� sacīja Milzim.

-��� Taisnība gan, vīrelis atteica. Vai cienkungs plāno atvērt tikai Leduszīmi vai citus cietok�ņus arī?

-��� Ar laiku gribu izvietot vīrus visos, D�ons atbildēja, bet pagai�dām tikai l.eduszīmi un Pelēksardzi.

-�� Un kuru cienītais kungs ir izraudzījis par komandieri Pelēksardzei?

-�� D�anosu Slintu. "Lai dievi stāv mums klāt." Nevienu neieceļ par zeltaino apmetņu komandieri tāpat vien. Slints ir miesnieka dēls. Kad gāja bojā Menlijs Stokvorts, viņ� bija Dzelzs vārtu kapteinis, un D�ons Arīns viņam uzticēja Karaļa ostas dro�ību. Valdnieks Slints nevarētu būt tāds stulbenis, par kādu izliekas.

"Un es gribu turēties pēc iespējas tālāk no Elisera Torņa."

-�� Var jau būt, noteica Milzis, bet es drīzāk sūtītu viņu uz ķēķi, lai palīdz Trīspirkstu Hobam kapāt rāceņus.

"Ja es tā izdarītu, tad nekad vairs neuzdrīkstētos ēst rāceņus."

Pagāja puse rīta cēliena, līdz valdnieks D�anoss paklausīja pavēlei. D�ons tobrīd tīrīja Garo Nagu. Da�s labs to būtu uzdevis kalpotājam vai iero�u nesējam, ta�u valdnieks Edards saviem dēliem bija iemācījis, ka pa�iem jārūpējas par saviem iero�iem. Kad Kegs un Skumjais Eds atve�da Slintu, D�ons pateicās un ļāva D�anosam apsēsties.

Viņ� arī apsēdās, neievērojot nekādu cieņu, sakrustoja rokas uz krūtīm un glūnēja caur pieri, nelikdamies ne zinis gar kailo zobenu komandiera

lokās. D�ons pārlaida saeļļoto lupatiņu asmenim, vēroja, kā rīta gaisma rotājas tērauda lāsumos, un prātoja, cik viegli zobens izslīdētu cauri mie�sai, taukiem un cīpslām, lai atdalītu Slinta riebīgo galvu no ķermeņa. Kad i ilvēks iestājās Naktssardzē, tika dzēsti visi viņa noziegumi un saistības, ta�u D�onam bija grūti uztvert D�anosu Slintu par brāli. "Mūs �ķir asinis. �is vīrs palīdzēja nokaut manu tēvu un darīja visu, lai nogalētu arī mani."

-�� Valdniek D�anos, D�ons iebāza zobenu makstī, es jums uzticu Pelēksardzes komandē�anu.

-�� Pelēksardzes� Slints bija pārsteigts. Tas ir tur, kur jūs ar saviem me�oņu drauģeļiem uzkāpāt Mūrī?

-�� Jā. Tiesa gan, cietoksnis ir sliktā stāvoklī, bet jūs to atjaunosiet. Sāk�siet ar me�a attīrī�anu. Ņemiet akmeņus no sagruvu�ajām celtnēm un labojiet tās, kas vēl stāv. "Darbs būs grūts un smags," viņ� vēl varēja pie�bilst. "Tu gulēsi uz akmeņiem, tev nebūs spēka sūroties vai vērpt intri�gas, drīz vien tu aizmirsīsi, kā ir tad, kad nesalst, bet varbūt tu atcerēsies, ko nozīmē būt cilvēkam. Jūsu rīcībā būs trīsdesmit vīru desmit no �ejienes, desmit no Ēnu torņa un desmit vīrus aizlienēs karalis Staniss.

Slinta seja kļuva tādā krāsā kā �āvēta plūme, un gaļīgais zods sāka trīcēt.

-��� Domā es nesaprotu, ko tu dari? D�anosu Slintu tik viegli pie�muļķot nevar. Es jau komandēju Karaļa ostas sardzi, kad tu vēl ķēzījies zīdaiņa autiņos. Paturi pats savas drupas, bastard.

"Es tev dodu iespēju, cienītais kungs. Tas ir daudz vairāk, nekā tu devi manam tēvam."

-�� Jūs esat mani pārpratis, cienītais kungs, D�ons teica. tā ir pavē�lo, nevis piedāvājums. Līdz Pelēksardzei ir �etrdesmit līgas. Sakārtojiet savas mantas un bruņas, atvadieties no draugiem un esiet gatavs rīt līdz ar ausmu doties ceļā.

-�� Nē. D�anoss, apgāzdams krēslu, pielēca kājās. Es netaisos pade�vīgi aiziet un nosalt līdz nāvei. Nodevēja bastards nekomandēs D�ano�su Slintu! Es tevi brīdinu: man ir draugi gan te, gan Karaļa ostā. Es biju I lārenholas valdnieks! Atdod savas drupas kādam no tiem aklajiem muļ�ķiem, kas par tevi balsoja, es tās neņem�u. Vai dzirdi, zeņķi? Neņem�u!

-�� Ņemsiet.

Slints nepapūlējās atbildēt. Viņ� paspēra krēslu malā un izgāja pa durvīm.

"Viņ� domā, ka es esmu pui�elis," D�ons nodomāja. "Zaļ� pui�elis, kuru var iebiedēt ar dusmām." Komandieris tomēr cerēja, ka valdnieks I )�anoss pa nakti apdomāsies.

Nākamais rīts parādīja, ka cerības biju�as veltīgas.

Slints ieturēja brokastis kopējā zālē. Kopā ar viņu bija sīrs Elisers Torns un vēl da�i rokaspui�i viņi par kaut ko smējās, kad D�ons kopā ar Dzelzs Emetu un Skumjo Edu kāpa lejā pa kāpnēm. Komandierim pa pēdām nāca Mūlijs, Zirgs, Rudais D�eks Krabis, Rastijs Puķe un Lempis Ovens. Trīspirkstu Hobs grāba putru no katla. Karalienes vīri, karaļa vīri un melnie brāļi sēdēja pie atsevi�ķiem galdiem vieni bija nolīku�i pār putras bļodām, citi pildīja vēderus ar ceptu maizi un cūkgaļu. Pīps un Grens sēdēja pie viena galda, Bovens Mār�s pie cita. Gaisā oda pēc dūmiem un taukiem, velvju griestos atbalsojās na�u un karo�u �ķinda.

Balsis tūdaļ apklusa.

-��� Valdniek D�anos, D�ons sacīja, es jums devu iespēju. Lieciet karoti nost un ejiet uz stalli es jau liku apseglot jūsu zirgu. Ceļ� ir tāls un nepavisam nav viegls.

-�� Tad tikai dodies vien ceļā, zeņķi. Slints sāka tā smieties, ka nopi�lināja putru uz krūtīm. Man rādās, ka tādiem kā tu Pelēksardze ir īstā vieta jo tālāk no pieklājīgiem, dievbijīgiem ļaudīm, jo labāk. Uz tevis ir zvēra zīme, bastard.

-�� Jūs atsakāties paklausīt pavēlei?

-�� Tu to pavēli vari iebāzt savā bastarda pakaļā, Slints izmeta ar trī�co�u zodu.

Elisers Torns, vērodams D�onu ar savām tum�ajām acīm, tikko ma�nāmi pasmīnēja. Godrijs Mil�kāvis pie cita galda skaļi iesmējās.

-���� Kā vēlaties. Komandieris pamāja Dzelzs Emetam. Aizvediet valdnieku D�anosu uz Mūri�

"�un ieslogiet ledus cellē," viņ� varēja teikt. D�ons ne�aubījās, ka pēc kādām desmit ledū pavadītām dienām viņ� trīco�s un drebo�s lūg�tos pēc atbrīvo�anas. "Un tajā brīdī, kad viņ� tiktu ārā, abi ar Eliseru Torņu atkal sāktu kalt plānus."

"�un piesieniet pie zirga," viņ� varēja teikt. Ja Slints nevēlējās doties uz Pelēksardzi kā komandieris, viņ� varēja doties turp kā pavārs. "Dezertē�ana tad būtu tikai laika jautājums. Un cik vīru viņ� paņemtu sev līdzi?�

-��� �un pakariet, D�ons pabeidza.

D�anosa Slinta seja kļuva balta kā piens, un karote iz�ļuka viņam no pirkstiem. Eds un Emets skaļiem soļiem gāja pāri zālei tie�i pie viņa. Bo�vens Mār�s pavārstīja muti, ta�u skaņa pār lūpām nenāca. Elisers Torns stiepa roku pie zobena roktura. "Stiep vien," D�ons nodomāja. Garais Nags karājās viņam uz muguras. "Velc vien zobenu ārā un dod man ie�meslu darīt to pa�u."

Puse vīru zālē pielēca kājās gan dienvidu bruņinieki, kas bija uzticīgi karalim Stanisam, sarkanajai sievietei vai abiem, gan Naktssardzes zvērinalie brāļi. Vieni par komandieri bija izvēlēju�ies D�onu Sniegu, citi savus akmentiņus bija metu�i par labu Bovenam Mār�ām, Denīsam Malisteram un Koteram Paikam� bet kāds pat par D�anosu Slintu. "Tādu bija sim�tiem, ja pareizi atceros." D�onam ienāca prātā, cik no �iem vīriem tajā bridi atradās zālē. Mirkli visa pasaule balansēja uz zobena asmens.

Elisers Torns noņēma roku no spala un pakāpās sāņus, lai palaistu garām Edu Toletu.

Skumjais Eds satvēra Slintu aiz vienas rokas, Dzelzs Emets aiz otras, un pa abiem pierāva viņu no sola kājās.

-�� Nē! D�anoss protestēja, �ķiezdams no mutes putru. Nē! Laidiet mani vaļā! Viņ� ir tikai zeņķis, bastards. Viņa tēvs bija nodevējs. Uz viņa ir zvēra zīme, tas viņa vilks ir� Laidiet mani vaļā! Jūs no�ēlosiet to dienu, kad aizskārāt D�anosu Slintu! Man ir draugi Karaļa ostā, es jūs brīdinu� Viņ� turpināja protestēt arī tad, kad viņu jau vilka prom pa kāpnēm.

D�ons gaidīja ārpusē. Zāle pamazām tuk�ojās. Pie būra Slints uz mir�kli izrāvās un jau grasījās cīnīties, ta�u Dzelzs Emets satvēra viņu aiz spranda un dauzīja pret restēm tik ilgi, līdz �is aprimās. Tikmēr jau visi Melnās pils vīri bija iznāku�i ārā skatīties. Pat Veļa, pārmetusi dzelteno bizi pār plecu, bija piegājusi pie loga. Staniss savu bruņinieku ielenkumā stāvēja uz Karaļa torņa kāpnēm.

-�� Ja tas zeņķis domā, ka spēs mani iebiedēt, tad viņ� maldās, D�anoss bļaustījās. Viņ� neuzdro�ināsies mani pakārt. D�anosam Slintam ir draugi

svarīgi draugi, jūs vēl redzēsiet� pārējos viņa vārdus nomāca vēj�.

"Nav labi," D�ons nodomāja.

-�� Pagaidiet!

-�� Jā, cienītais kungs, Emets, saraucis pieri, pagriezās.

-�� Es viņu nekār�u, D�ons teica. Vediet viņu �urp.

-�� Lai septiņi dievi stāv mums klāt, viņ� dzirdēja Bovenu Mār�u ie�saucamies.

Valdnieks D�anoss Slints atplauka tik saldā smaidā kā apstāvējies sviests, bet tad D�ons paziņoja:

-�� Ed, stiep �urp bluķi, viņ� izvilka no maksts Garo Nagu.

Kamēr tika meklēts piemērots bluķis, D�anoss paguva iemukt vin�as būrī, ta�u Dzelzs Emets metās viņam pakaļ un izvilka �o ārā.

-��� Laid mani vaļā� tu nevari� jūs visi to no�ēlosiet, kad Tīvins Lanisters par to uzzinās�

Emets ar spērienu nogāza Slintu no kājām, un Skumjais Eds uzlika viņam kāju uz muguras, lai noturētu tupus uz ceļiem, kamēr Emets pa�bāza viņam bluķi zem galvas.

-��� Būs vienkār�āk, ja jūs tupēsiet mierīgi, D�ons Sniegs teica. Ja centīsieties no cirtiena izvairīties, jūs mirsiet tik un tā, tikai nāve būs nepatīkamāka. Pastiepiet kaklu, cienītais kungs. Zobenā, ko D�ons, satvēris abās rokās, pacēla augstu virs galvas, atmirdzēja blāvā rīta gais�ma. Ja jums ir vēl kas sakāms, tad sakiet, viņ� gaidīja kārtējās lamas.

D�anoss Slints izlieca kaklu, lai palūkotos uz D�onu.

-�� Lūdzu, kungs, ap�ēlojieties! Es� es� es jā�u, es�

"Nē," D�ons nodomāja, "�is durvis tu jau esi aizvēris." Garais Nags �āvās lejup.

-�� Vai drīkstu paņemt viņa zābakus? apvaicājās Lempis Ovens, kad D�anosa Slinta galva aizripoja dubļos. Tie ir gandrīz jauni, ar ka�ok�ādas oderi.

D�ons palūkojās uz Stanisu, un uz mirkli abu skatieni satikās. Tad karalis palocīja galvu un iegāja tornī.

Viņ� pamodās viens, un nestuves stāvēja uz vietas.

Iemīcītu spilvenu kaudze liecināja par vietu, kur bija zvilnējis Ilirio. Pundurim rīkle bija pagalam izkaltusi. Viņ� bija sapņojis� ko tad viņ� bija sapņojis? Tīrions neatcerējās.

Ārā varēja dzirdēt balsis valodā, kuru viņ� nesaprata. Tīrions izkāra kājas cauri aizkariem, izlēca no nestuvēm un ieraudzīja maģistru Ilīrio stāvam pie zirgiem, viņam blakus bija divi jātnieki. Abiem zem tum�brū�nas vilnas apmetņiem bija apnēsāti ādas krekli, ta�u zobeni viņiem bija makstīs, tāpēc nelikās, ka resnajam draudētu briesmas.

-�� man jāpamī�, punduris paziņoja, nokāpa no ceļa, atraisīja bikses un atvieglojās ērk�ķu cerā. Tas aizņēma krietnu laika sprīdi.

-�� Vismaz mīziens viņam ir kārtīgs, kāda balss atzīmēja.

-�� Mī�ana ir nieks, salīdzinot ar visu, ko protu. Tev vajadzētu redzēt, kā es dir�u. Tīrions pagriezās pret maģistru Ilīrio. Vai tu �os abus pazīsti, maģistr? Viņi izskatās pēc sirotājiem vai man iet pēc cirvja?

-�� Pēc cirvja? izsaucās lielākais no jātniekiem spēcīga auguma vīrs ar pinkainu bārdu un ko�i rudu matu ērkuli. Vai dzirdēji, Haldon? Tas sīkais grib ar mums kauties!

Viņa pavadonis bija vecāks, gludi skuvies, ar grumbainu, atturīgu seju. Matus viņ� bija atglaudis atpakaļ un uz pakau�a sasējis mezglā.

-�� Maza auguma cilvēki bie�i jūt nepiecie�amību pierādīt savu dros�mi ar nepiedienīgu lielību, viņ� paziņoja. �aubos, ka viņ� ir spējīgs nokaut pīlēnu.

-�� Dod �urp pīlēnu, Tīrions paraustīja plecus.

-�� Ja nu tu tik ļoti gribi� jātnieks palūkojās uz biedru, un plecīgais izvilka no maksts zobenu.

-�� Es esmu Pīle, tu sīkais, pļāpīgais mīzalu pods.

"Dievi, ap�ēlojieties."

-�� Es biju domājis tādu mazāku pīlīti.

-�� Vai dzirdēji, Haldon? lielais vīrs smieklos ierēcās. Viņ� grib ma�zāku Pīli!

-�� Pietiktu jau ar klusāku. Vīrs, kur� bija nosaukts par Haldonu, no�pētīja Tīrionu ar saltām pelēkām acīm un pievērsās Ilīrio. Tu mums dosi kaut kādas lādes?

-�� Ar visiem mūļiem, kas tās stieps.

-�� Mūļi ir pārāk lēni. Mums ir zirgi pārkrausim lādes no mūļiem uz zirgiem. Pīle, pieskati krau�anu.

-������������ Kāpēc vienmēr visu pieskata Pīle? Lielais iebāza zobenu makstī.

-�� Un ko pieskatīsi tu, Haldon? Kur� te ir bruņinieks tu vai es? Tomēr Pīle pagriezās un aizslāja pie mūļiem.

-��� Kā klājas mūsu puisim? Ilīrio apjautājās, kamēr tika krautas lā�des Tīrions saskaitīja se�as ozolkoka lādes ar dzelzs slēdzenēm, ko Pīle bez grūtībām nesa uz pleca.

-�� Viņ� jau ir tikpat gar� kā Grifs. Pirms trim dienām iegāza Pīli zirgu dzirdinātavā.

-�� Viņ� mani neiegāza, es pats tur iekritu, lai viņu uzjautrinātu.

-�� Tev tas izdevās, Haldons piemetināja. Es pats smējos kā kutināts.

-��� Vienā no lādēm ir ciemakukulis puikam iecukurots ingvers, vi�ņam tas gar�o. Ilīrio balss bija savādi skumja. Biju domājis, ka varē�u kopā ar jums aizbraukt līdz Gojandrohei un sarīkot atvadu dzīres, pirms jūs lai�at prom pa upi�

-��� Nav laika dzīrēm, cienītais, Haldons atbildēja. Grifs grib kāpt laivā tajā pa�ā brīdī, kad mēs ieradīsimies. Ir da�ādas jaunas ziņas un starp tām nekā laba. Uz ziemeļiem no Dun�u ezera ir redzēti dotraki, vecā Moto halasāra izlūki, un hals Zeko arī nav tālu viņ� virzās cauri Kohoras me�am.

-�� Zeko nāk uz Kohoru ik pa trim gadiem. Kohorie�i �im iedod maisu ar zeltu, un viņ� vācas atpakaļ uz austrumiem. Bet, runājot par Moto, viņa ļaudis ir gandrīz tikpat veci, cik viņ� pats, un ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk. Briesmas draud no�

-��� �hala Pono, Haldons pabeidza. Moto un Zeko no viņa bēgu�ļo, ja var ticēt nostāstiem. Pēdējo reizi Pono redzēts Selhoru aug�tecē

.ii trīsdesmit tūksto�u cilvēku lielu halasāru. Grifs negrib trāpīties pie pārceltuves, ja Fono sadomās nākt līdz Roinai. Haldons palūkojās uz Tīrionu. Vai tavs punduris jāj tikpat labi kā mī�?

-��� Viņ� jāj gan, Tīrions iestarpināja, pirms siera pavēlnieks paguva atbildēt viņa vietā, bet vislabāk viņ� jāj, ja viņam ir īpa�i segli un zirgs, kuru viņ� pazīst. Un runāt arī viņ� prot.

-�� Tātad jāj. Es esmu Haldons, mūsu mazās brālības dziednieks. Mani mēdz arī saukt par Pusmestru. Mans pavadonis ir Pīle.

-�� Sīrs Rolijs, piemetināja lielais vīrs. Rolijs Pīļlauks. Ikviens bru�ņinieks var iesvētīt par bruņinieku citu vīru, un Grifs iesvētīja mani. Un kas esi tu, punduri?

-�� Viņu sauc par Jollo, Ilīrio a�i paziņoja.

"Jollo? Tā varētu saukt mērkaķi." Vēl ļaunāk tas bija pentosie�u vārds, un katrs muļķis varēja redzēt, ka Tīrions nebija no Pentosas.

-������������ Pentosā es esmu jollo, viņ� tūdaļ paskaidroja, lai labotu situāciju, bet mana māte mani nosauca par Hugoru Kalnu.

-�� Tu esi mazs karalītis vai sīks bastards? Haldons apvaicājās.

Tīrions noprata, ka ar Pusmestru Haldonu jābūt uzmanīgam.

-�� Katrs punduris sava tēva acīs ir bastards.

-�� Bez �aubām. Labi, Hugor Kalns, saki man: kā Servīns no Spoguļvaii oga nogalēja pūķi Uraksu?

-��� Viņ� tam piezagās sava vairoga aizsegā. Pūķis redzēja tikai savu atspulgu līdz pat brīdim, kad Servīns ietrieca tam acī �ķēpu.

-�� Pat Pīle zina �o pasaku, Haldons nebija pārsteigts. Bet vai zini, kā sauca bruņinieku, kur� Pūķu dejas laikā mēģināja �o pa�u joku ar Vagāru?

-�� Sīrs Bīrons Svons, Tīrions pasmīnēja, un viņ� par savām pūlēm lika izcepināts� tikai pūķis bija nevis Vagārs, bet Sīraksa.

-��� Baidos, ka tu kļūdies. Grāmatā "Pūķu deja. Patiess stāsts" mestrs Mankuns raksta�

-��� �ka tas bijis Vagārs. Di�mestrs Mankuns kļūdās. Sīra Bīrona iero�di nesējs redzēja, kā iet bojā viņa saimnieks, un vēstulē viņa meitai ap�rakstīja, kā tas noticis. Viņa stāstā tā ir Sīraksa, Riniras pūķene, un tas ir ticamāk nekā Mankuna izklāstā. Svons bija āru valdnieka dēls, bet Vētrasgals bija īgona pusē. Ar Vagāru jāja Igona brālis princis Edmonds kāpēc lai Svons to gribētu nomiegt?

-�� Papūlies nenovelties no zirga. Ja novelsies, varēsi lumpa�ot atpakaļ uz I Vilto�u kājām, jo mūsu Biklā jaunava negaidīs ne kārtīgu vīru, ne punduri.

-��� Biklas jaunavas man patīk vislabāk, ja neskaita izvirtules. Paklau, kur maukām vieta?

-�� Vai es izskatos pēc tāda, kas bie�i iet pie maukām?

-��� Viņ� neuzdrīkstas, Pīle zobgalīgi iesmējās. Lemora tad viņam liktu no�ēlot grēkus, puika gribētu iet līdzi, bet Grifs viņam par to no�cirstu daiktu un iespraustu pa�am rīklē.

-�� Tā jau ir, Tīrions atteica, mestram daikts nav vajadzīgs.

-�� Haldons ir tikai pusmestrs.

-�� Ja jau punduris tevi tik ļoti uzjautrina, vari jāt kopā ar viņu, Hal�dons noteica un pagrieza zirgu.

Vajadzēja vēl kādu brīdi, kamēr Pīle nostiprina visas Ilīrio lādes uz trim nastu nesējiem zirgiem, un pa to laiku Haldons jau bija nozudis, ta�u Pīle nelikās traucēties. Viņ� iekārtojās seglos, paķēra Tīrionu aiz apkakles un nosēdināja mazo vīriņu sev priek�ā.

-�� Turies cie�i, un viss būs labi. Ķēvei ir līgana gaita, un pūķu ceļ� ir gluds kā jaunavas pakaļa.

Paņēmis gro�us labajā rokā un pavadas kreisajā, sīrs Rolijs palaida zirgu raitā riksī.

-��� Laimīgu ceļu! Ilīrio sauca nopakaļ. Atvainojieties zēnam, ka netik�u uz viņa kāzām. Tiksimies Rietmalā to gan es zvēru pie savas mīļās Sēras rokām.

Pēdējo reizi Tīrions redzēja maģistru Ilīrio brokāta halātā sa�ļuku�u stāvam pie nestuvēm. Viņa stāvs sāka pagaist putekļu mākonī, un siera pavēlnieks pa gabalu izskatījās pavisam mazs.

Pīle panāca Pusmestru Haldonu pēc ceturtdaļjūdzes, un tālāk viņi jāja blakus. Tīrions, neveikli iepletis īsās kājeles, turējās pie seglu roktu ra un saprata, ka viņu gaida tulznas, krampji un noberzumi.

-�� Diez ko Dun�u ezera pirāti darītu ar mūsu punduri? Haldons pa ceļam ierunājās.

-�� Izvārītu zupu? Pīle minēja.

-�� Nemazgātais Urho ir visnegantākais, Haldons piekrita. Viņ� spē cilvēku nogalēt ar savu smaku vien.

-�� Man, par laimi, nav deguna, Tīrions paraustīja plecus.

-�� Ja mēs satiksim valdnieci Koru ar Haga zobiem, tev drīz vien trūks arī citu ķermeņa daļu. Viņu mēdz saukt par Ne�ēlīgo Koru. Uz viņa kuģa par jūrniekiem ir skaistas jaunas mei�as, kas izrūnī ikvienu vīru, kur� nokļūst viņu nagos.

-�� �ausmas. Es no bailēm apmīzī�os.

-�� Labāk nevajag, Pīle drūmi brīdināja.

-�� Kā teiksi. Ja mēs satiksim �o valdnieci Koru, es uzrau�u mugurā brūn�ais un teik�u, ka esmu Serseja, slavenā bārdainā skaistule no Karaļa ostas.

�oreiz sāka smieties Pīle.

-�� Tu gan esi ērmīgs punduris, Jollo, Haldons teica. Runā, ka Aiz�plīvurotais Valdnieks solot apdāvināt katru, kur� spētu viņu sasmīdināt. Varbūt Pelēkā Gai�ība tevi paturēs, lai krā�ņotu savu akmeņaino galmu.

-� Nav labi par viņu jokot, kad esam tik tuvu Roinai. Viņ� visu dzird, Pīle satrūcies palūkojās uz biedru.

-��� īsta pīles gudrība, Haldons izmeta. Izlūdzos piedo�anu, Jollo. Nevajag uzreiz nobālēt es tikai ālējos. Sēru Princis nemaz tik lēti savus skūpstus nedala.

"Pelēkie skūpsti." No domas vien pundurim uzmetās zosāda. Nāve l īriona Lanistera acīs jau bija zaudējusi savu baisumu, bet pelēkā sērga bija cita lieta. "Aizplīvurotais Valdnieks ir tikai leģenda," viņ� sevi mieri�nāja, "tāpat kā Gudrā Lana rēgs, kas it kā klīstot pa Rūdas klintīm." Ta�u vīrelis vienalga labāk turēja muti.

Pundura pēk�ņā klusē�ana palika nepamanīta, jo Pīle sāka jūsmot par savu dzīves gājumu. Viņ� stāstīja, ka tēvs esot bijis iero�u kalējs pie Rūgtā tilta, tāpēc viņ� esot piedzimis ar tērauda �ķindu ausīs un agri sācis vingrināties ar zobenu. Lielais un glītais puisis piesaistījis vecā valdnieka Kasvela uzmanību, kur� piedāvājis vietu savā karaspēkā, ta�u puisis gribējis ko vairāk. Viņ� noskatījies, kā Kasvela dēls, vārgulis, tiek iecelts par pā�u, tad par iero�u nesēju un beigās par bruņinieku.

-�� Tas bija nīkulīgs lo�ņa ar iekritu�iem vaigiem, bet vecajam vald�niekam bija �etras meitas un tikai viens dēls, tāpēc neviens nedrīkstēja neko teikt. Pārējie iero�u nesēji pagalmā neuzdrīkstējās viņam ne pirk�si a piedurt.

-�� Tu noteikti nebiji tik kautrīgs, Tīrionam bija skaidrs, ar ko tas stāsts beigsies.

-�� Tēvs man uz se�padsmito vārda dienu nokala divroku zobenu, l�īle stāstīja, bet Lorentam tas tik ļoti iepatikās, ka viņ� to pievāca sev. Kad es iebildu, viņ� man acīs pateica, ka manas rokas esot radītas āmu�ram, nevis zobenam. Tā nu es aizgāju, paņēmu āmuru un dauzīju viņu tik ilgi, kamēr salauzu abas rokas un visas ribas. Pēc tam gan man vaja�dzēja diebt prom no Ārēm, ko kājas nes. Pāri jūrai es tiku kopā ar Zelta brālību, da�us gadus sabiju par kalēja mācekli, bet tad sīrs Harijs Striklends mani pieņēma par iero�u nesēju. Kad Grifs palaida gar upi ziņu,

ka viņam vajag kādu, kas palīdzētu apmācīt viņa dēlu iero�u mākslās, Harijs pie viņa aizsūtīja mani.

-�� Un Grifs tevi iecēla bruņinieka kārtā?

-�� Jā, pēc gada.

-�� Labāk pastāsti mūsu mazajam draugam, kā tu tiki pie sava vārda.

-��� Bruņiniekam ir vajadzīgs vairāk par vienu vārdu, lielais virs bija pārliecināts. Jā, mēs bijām lauka vidū, kad viņ� mani iesvētīja, un tad es pacēlu galvu, ieraudzīju tās pīles� nevajag tāpēc tagad par mani smieties.

Drīz pēc saulrieta viņi nogriezās no ceļa un iejāja kādā aizaugu�ā pa�galmā ar vecu akmens aku. Tīrions nolēca no zirga un izstaipīja krampja sarautos stilbus, bet Pile ar Haldonu padzirdināja zirgus. Savulaik tas bijis liels nams, bet tagad starp bruģa akmeņiem un uz sūnām apaugu��ajiem mūriem auga cieta brūna zāle un iesēju�ies kociņi. Kad zirgi bija aprūpēti, jātnieki ieturēja pieticīgas vakariņas sālītu cūkgaļu ar balta�jām pupiņām un alu. Tirionam vienkār�ais ēdiens nozīmēja patīkamas pārmaiņas pēc bagātīgajām maltītēm, ko bija baudījis kopā ar llīrio.

-�� Es sākumā domāju, viņ� ēzdams runāja, ka tajās lādēs, ko jums atvedām, ir zelts Zelta brālībai, bet tad ieraudzīju, ka slrs Rolijs uzmet lādi plecā. Ja tā būtu pilna ar monētām, viņ� to tik lēti nepaceltu.

-�� Tur ir tikai bruņas, Pīle paraustīja plecus.

-��� Un lupatas, Haldons piebilda. Pieklājīgas drānas visam mūsu baram vilnas, samta un zīda apmetņi. Mēs ta�u nevaram rādīties ka�ralienei acīs nopluku�i� un tuk�ām rokām. Maģistrs bija ļoti laipns un sagādāja mums atbilsto�as dāvanas.

Kad uzlēca mēness, viņi atkal sēdēja seglos un zem nakts zvaig�ņotā kupola vieglā riksī devās uz austrumiem. Senais valīrie�u ceļ� priek�ā vizēja kā gara sudraba lente, kas vijās cauri me�iem un ielejām. Kādu bridi Tīrions Lanisters jutās gandrīz vai mierīgs.

-�� Lomasam Tālgājējam bija taisnība �ie ceļi ir brīnumaini.

-�� Lomasam Tālgājējam? Pīle pārprasīja.

-�� Tas ir rakstnieks, sen jau miris, Haldons paskaidroja. Viņ� visu mū�u pavadīja, apceļojot pasauli, un par zemēm, ko tika apmeklējis, sa�rakstīja divas grāmatas "Brīnumi" un "Cilvēka radīti brīnumi".

-������������ Kad es vēl biju puika, tās man uzdāvināja tēvocis, Tīrions teica.

-�� Es lasīju tā, ka tās noplīsa pa lapai vien.

-��� "Dievi ir radīju�i septiņus brīnumus, bet mirstīgie ļaudis devi ņus", citēja Pusmestrs. Cilvēki ir biju�i pamatīgi zaimotāji, radot par diviem brīnumiem vairāk. Valīrijas akmens ceļi ir viens no Tālgājēja brīnumiem, �ķiet, piektais.

-�� Ceturtais, palaboja Tīrions, kur� visus se�padsmit brīnumus bija iemācījies no galvas jau bērnībā. Tēvocim Gerionam dzīrēs patika uzcelt zēnu uz galda un likt viņam tos noskaitīt. "Un man tīri labi patika visu .icu priek�ā stāvēt starp bļodām un parādīt, cik es esmu gudrs velnēns." Viņ� pat pēc daudziem gadiem vēl loloja sapni apceļot pasauli un pa�am apskatīt Tālgājēja brīnumus.

�īm cerībām valdnieks Tīvins pielika punktu desmit dienas pirms dēla se�padsmitās vārda dienas, kad Tīrions palūdza iespēju apceļot de�viņas brīvpilsētas, kā to �ajā vecumā bija darīju�i viņa tēvo�i.

-���� Mani brāļi neapkaunoja I.anisteru namu, tēvs atbildēja, un neprecējās ar maukām. Kad Tīrions iebilda, ka pēc desmit dienām viņ� būs pieaudzis un varēs darīt visu, ko gribēs, Tīvins sacīja: Ne�viens nevar darīt visu, ko grib. Tā iedomājas tikai bērni un muļķi. Bet lu, protams, vari iet. Uzvelc āksta tērpu, nostājies uz galvas un izklaidē gar�vielu pavēlniekus un siera ķēniņus. Tikai pats par visu samaksā un aizmirsti ceļu atpakaļ. Ar to pa�u Tīriona tieksme pēc izaicinājuma apsīka. Ja gribi nodarboties ar kaut ko derīgu, tad arī dabūsi derīgu no�darbo�anos, tēvs piebilda un, lai atzīmētu dēla pilngadību, iecēla viņu par visu noteku un ūdens krātuvju pārvaldnieku Rūdas klintīs. "Viņ� dro�i vien cerēja, ka es kādā no tām iegāzī�os." Ta�u Tīvins �ajā ziņā dabūja piedzīvot sarūgtinājumu notekas nekad nebija darboju�ās tik labi kā laikā, kad tās uzraudzīja Tīrions.

"Man vajag kausu vīna, lai aizskalotu Tīvina pēcgar�u. Maiss vīna tas jau būtu pavisam labi."

Viņi jāja visu nakti. Tīrions, atspiedies pret seglu rokturi, gulēja cau�ra snaudā un ik pa brīdim pēk�ņi pamodās. Reizēm viņ� sāka sāņus slī�dēt nost no segliem, ta�u sīrs Rolijs alla� uztvēra punduri un nosēdināja taisni. Rītausmā viņam sāpēja kājas un pēcpuse bija noberzta jēla.

Tikai nākamajā dienā viņi sasniedza Gojandrohes drupas pie upes.

-�� Tālu izslavētā Roina, Tīrions nopriecājās, no pakalna lūkodamies pār lēno zaļo upi.

-�� Mazā Roina, Pīle teica.

-�� Skaidrs.

"Tīri jauka upe, bet mazākais no Trej�ubures atzariem ir divtik plats un visas ir krietni straujākas." Pati pilsēta arī nebija neko iespaidīgāka, l īrions no vēstures grāmatām atcerējās, ka Gojandrohe arī ziedu lai�kos nav bijusi liela, ta�u tā bijusi skaista, zaļa un ziedo�a, ar kanāliem un strūklakām. "Pirms kara. Bet tad ieradās pūķi." Pēc tūksto� gadiem

kanāli bija aizaugu�i ar niedrēm un dubļiem, stāvo�a ūdens peļķēs spie�toja mu�u mākoņi. Sagrauto tempļu un piļu mūri grima zemē, upes krasti bija aizaugu�i ar veciem, līkiem vītoliem.

Tajā posta�ā tomēr vēl dzīvoja bariņ� ļau�u, kas starp nezāļu laukiem bija iekopu�i nelielus dārziņus. Dzelzs pakavu skaņa uz senā valīrie�u ceļa lika visiem sabēgt atpakaļ alās, no kurām viņi bija izlīdu�i, tomēr drosmīgākie vēl uzkavējās saulē un apātiskiem, neticības pilniem ska�tieniem vēroja jātniekus. Kaila meitene ar dubļainiem ceļgaliem nespēja nolaist acis no Tīriona. "Viņa nekad nav redzējusi punduri," Lanisters aptvēra, "par punduri bez deguna nemaz nerunājot." Viņ� sa�ķobīja seju riebīgā grimasē un izbāza mēli, un meitene sāka raudāt.

-�� Ko tu viņai nodarīji? Pīle gribēja zināt.

-��� Es viņai nosūtīju gaisa skūpstu. Visas meitenes raud, kad es viņas skūpstu.

Aiz mezglainajiem vītoliem ceļ� pēk�ņi beidzās, tāpēc viņi nogriezās īsās ieliņās, kas gar upi veda uz ziemeļiem, bet tad krūmu audzes pēk�ņi beidzās, un viņi izrādījās nokļuvu�i senā akmens piestātnē, ko pa pusei apslēpa gara brūna zāle.

-�� Pīle! atskanēja sauciens. Haldons!

Tīrions pastiepa galvu sāņus un ieraudzīja uz zemas koka celtnes jumta zēnu, kur� māja ar salmu platmali. Tas bija lokans, labi noaudzis, mazliet izstīdzējis puisis ar bieziem, tum�ziliem matiem. Punduris lēsa, ka jauneklis ir kādus piecpadsmit se�padsmit gadus vecs.

Jumts, uz kura stāvēja zēns, izrādījās Biklās jaunavas kajīte, un kuģis

-�� veca, pa pusei sabrukusi ar kārti stumjama liellaiva ar vienu mastu. Tai bija plats korpuss un sekla iegrime, līdz ar to laiva bija neaizstājama, lai kuģotu pa seklām upēm un slīdētu pāri smil�u sērēm. "Ne pārāk glīta jaunava," Tīrions nodomāja, "bet reizēm tie�i nesmukās gultā ir visne�gausīgākās." Ar kārtīm stumjamās laivas, kas vagoja Dornes upes, pa�rasti bija izkrāsotas ko�ās krāsās un rotātas kokgrebumiem, ta�u �ī tāda nebija. Laiva bija pelēcīgi brūnā dubļu tonī ar plankumainu un aplupu�u krāsojumu, tās lielais, izliektais stūres airis bija vienkār�s un necils. "Lai�va izskatās netīra," punduris prātoja, "bet tāds dro�i vien arī ir mērķis."

Pile jau auroja atbildes sveicienus. Ķēve, �ļakstinādamās seklajā ūde�nī, brida cauri niedrēm. Puisis nolēca no kajītes jumta uz laivas klāja, un tūdaļ parādījās arī pārējie Biklās jaunavas jūrnieki. Pie stūres aira stāvēja vecāks roinie�u izskata pāris, glīta septa mīkstā baltā talārā iznāca pa durvīm un atmeta no pieres tum�brūnu matu cirtu.

-�� Pietiek bļaustīties, noteica vīrs, kas noteikti bija Grifs, un pēk�ņi pie upes iestājās klusums.

"Ar viņu būs grūti," Tīrionam tūdaļ bija skaidrs.

Grifa apmetnis bija pa�ūts no Roinas sarkanā vilka ādas ar visu gal vu, bet zem tā bija brūns ādas kamzolis, pastiprināts ar dzelzs riņķiem. Viņa gludi skūtā seja ar krunciņām acu kaktiņos arī izskatījās kā pa�ūta no ādas. Lai arī viņam bija tikpat zili mati kā dēlam, matu saknes bija ko�i rudas, bet uzacis vēl rudākas. Grifam pie jostas karājās zobens un duncis. Ja arī viņ� priecājās par Pīles un Haldona atgrie�anos, tad prata to labi slēpt, ta�u viņ� nepūlējās slēpt nepatiku, ieraugot Tīrionu.

-�� Kas tas vēl par punduri?

-�� Tu, protams, labāk būtu gribējis sagaidīt siera rituli. Tīrions pa�griezās pret Jauno Grifu un apveltīja puisi ar atbruņojo�u smaidu. Zili mati varbūt noder Tīro�ā, bet Rietmalā puikas tevi apmētātu ar akme�ņiem un skuķi apņirgtu, acīs skatoties.

-�� Mana cienījamā māte bija no Tīro�as, jauneklis bija satriekts. Es krāsoju matus viņai par piemiņu.

-�� Kas tas par radījumu? Grifs noprasīja.

-�� llīrio sūta vēstuli, kurā viss ir paskaidrots, Haldons atbildēja.

-�� Tad dod to �urp un aizved punduri uz manu kajīti.

"Man nepatīk viņa acis," Tīrionam ienāca prātā, kad algotnis kajītes krēslā apsēdās viņam iepretī pie nobru�āta dēļu galda, uz kura stāvēja tauku svece. Tās bija ledus zilas, blāvas, aukstas. Punduris ciest nevarēja blāvas acis, jo viņa tēvam Tīvinam bija blāvi zaļas acis, kurās mirdzēja zeltainas dzirkstis.

Punduris skatījās, kā algotnis lasa vēstuli. Tas vien, ka viņ� prata lasīt, jau bija atzīmē�anas vērts. Cik algotņu to prata? "Viņ� pat lūpas tikpat kā nekustina," Tīrions ievēroja. Beigu beigās Grifs atrāva skatienu no pergamenta un piemiedza savas blāvās acis.

-�� Tātad Tīvins Lanisters ir miris? Kritis no tavas rokas?

-�� No mana pirksta. �ā te, Tīrions pacēla pirkstu, lai Grifs to varētu labāk aplūkot. Tīvins sēdēja atejā, un es ielaidu �im zarnās arbaleta bultu, lai redzētu, vai viņ� patie�ām dir� zeltu. Nedir� vis. �ēl, jo man kāda druska zelta būtu lieti noderējusi. Es arī nogalēju savu māti, bet i.is bija krietni agrāk. Ak jā, es noindēju māsas dēlu D�ofreju viņa pa�a kāzās un skatījos, kā viņ� nosmok. Vai to siera tirgonis nav pieminējis? Vel es �im sarakstam grasos pievienot savu brāli un māsu, ja jūsu kara�liene neiebilst.

-��� Neiebilst? Vai Ilīrio ir pavisam zaudējis prātu? Kāpēc viņam �ķiet, ka gai�ība ar prieku pieņems dienestā punduri, kur� atklāti atzīstas, ka ir karaļa slepkava un nodevējs?

"Labs jautājums," Tīrions nodomāja, ta�u pateica ko citu.

-�� Karalis, kuru es nogalēju, sēdēja viņas tronī, un visi tie, kurus esmu nodevis, ir lauvas, tāpēc man �ķiet, ka es karalienei jau esmu pakalpojis diezgan krietni. Viņ� pakasīja deguna stumbeni. Nebaidies, tevi es neaiztik�u tu neesi no maniem radiem. Vai drīkstu palūkot, ko siera tirgonis raksta? Man patīk lasīt par sevi.

Grifs izlikās lūgumu nedzirdējis. Viņ� pacēla vēstuli pie sveces lies�mas un noskatījās, kā pergaments kļūst melns, sa�ervelējas un uzliesmo.

-��� Starp Tārgārjeniem un Lanisteriem ir asinsnaids. Kāpēc lai tu at�balstītu karalieni Dinerīsu?

-��� Zelta un slavas dēļ, punduris jautri atsaucās. Ak jā arī naida dēļ. Ja tu kādreiz būtu saticis manu māsu, tad saprastu.

-��� Naidu es saprotu itin labi. Grifs to pateica tā, ka Tīrionam bija skaidrs tā ir taisnība.

"�is vīrs naidu ir nobaudījis pats, un tas viņu naktīs ir sildījis gadiem ilgi."

-�� Tad mums �is tas ir kopīgs, sīr.

-�� Es neesmu bruņinieks.

"Tu esi nevis parasts melis, bet draņķīgs melis. Neveikla un muļķīga taisno�anās, cienītais kungs."

-�� Sīrs Pīle gan teica, ka tu esot viņu iesvētījis bruņinieka kārtā.

-�� Pīle pārāk daudz muld.

-�� Tas vispār ir brīnums, ka pīle prot runāt. Bet lai nu kā, Grif, tu neesi bruņinieks, un es esmu mazais briesmonis Hugors Kalns. Tavs mazais briesmonis, ja vēlies. Dodu tev savu vārdu, ka vēlos vienīgi uzticami kal�pot tavai Pūķu Karalienei.

-�� Un kā tu grasies viņai pakalpot?

-�� Ar mēli. Tīrions citu pēc cita aplaizīja pirkstus. Es varu gai�ībai izstāstīt savas māsas domu gājienu, ja tās vispār var saukt par domām. Es varu pastāstīt viņas kapteiņiem, kā cīņā vislabāk uzveikt manu brāli D�eimiju. Es zinu, kuri valdnieki ir drosmīgi un kuri gļēvi, kuri ir uz�ticami un kuri ir uzpērkami. Es viņai varu sagādāt sabiedrotos. Turklāt es daudz zinu par pūķiem ja netici, paprasi Pusmestram. Vēl es esmu smieklīgs un neēdu daudz. Vari uzskatīt mani par savu personisko vel�nēnu.

Grifs brīdi apdomāja dzirdēto.

-��� Liec aiz auss, punduri: tu mūsu barā esi vissīkākais gariņ�. Turi muti un dari to, ko tev liek, citādi dabūsi to no�ēlot.

"Jā, tēvs," Tīrionam gandrīz izspruka.

-�� Kā teiksiet, cienītais kungs.

-�� Es neesmu valdnieks.

"Melis."

-�� Tā bija tikai pieklājības frāze, draugs.

-�� Es tev arī neesmu nekāds draugs.

"Ne bruninieks, ne valdnieks, ne draugs."

-�ēl.

-�� Pietaupi savu izsmieklu. Es tevi vedī�u līdzi līdz Volantei. Ja pie�rādīsi sevi par paklausīgu un noderīgu, varēsi palikt kopā ar mums un kalpot karalienei pēc labākās sirdsapziņas. Ja izrādīsies, ka no tevis ne�patik�anu ir vairāk nekā labuma, varēsi doties uz visām pusēm.

"Kā tad mana puse būs Roinā virzienā uz leju, un zivis varēs skru�bināt mana deguna paliekas."

-��� Valar dohaeris.

-�� Vari gulēt uz klāja vai tilpnē kur tev labāk tīk. Isilla piemeklēs tev cisas.

-���� Cik laipni. Tīrions samāksloti paklanījās, ta�u kajītes durvīs apstājās un pagriezās. Bet ja nu mēs, nonāku�i pie karalienes, atklā�sim, ka runas par pūķiem ir tikai piedzēru�u jūrnieku pļāpas? Pasaule ir pilna ar tādām pasakām par gnomiem un grumkiniem, spokiem un vampīriem, nārām, klin�u gobliniem, spārnotiem zirgiem, spārnotām cūkām� spārnotām lauvām�

Grifs, saraucis pieri, blenza uz punduri.

-�� Es tevi jau brīdināju, Lanister: pievaldi mēli vai arī paliksi bez tās. Uz spēles ir karaļvalstis, mūsu dzīvības, mūsu vārdi un mūsu gods. Mēs te nespēlējam spēlītes tev par izklaidi.

"Skaidrs, ka spēlējat," Tīrions nodomāja. "Troņu spēli."

-�� Kā teiksiet, kapteini, viņ� noburk�ķēja un vēlreiz paklanījās.

Zibens pār�ķēla ziemeļu debesis, izgaismojot Nakts gaismekļa torni pret zili baltajām debesīm. Pēc se�iem sirdspukstiem nogranda pērkons, kas atgādināja tālu bungu dārdoņu.

Sargi pa melna bazalta tiltu veda Dāvosu Sīvortu cauri aprūsēju�iem paceļamajiem re�ģu vārtiem. Aiz tiem bija dziļ� aizsarggrāvis ar jūras ūdeni un divās resnās ķēdēs iekārts paceļamais tilts. Zaļais ūdens lejā viļņojās un �ķieda �ļakatas pret pils pamatiem. Otrā vārtu māja bija lie�lāka par pirmo, tās mūris bija apaudzis ar zaļu aļģu bārdu. Dāvosam bija sasietas rokas, un viņ� pa dubļaino pagalmu gāja klupdams krizdams. Acīs sitās salts lietus. Sargi, bikstīdami no muguras, uzstūma viņu aug�ā pa Viļņlauzes akmens pils kāpnēm.

Pilī kapteinis noraisīja apmetni un pakāra to uz vad�a, lai nesamērcētu apdilu�o mīrie�u paklāju. Dāvoss, ar sasietām rokām atknibinājis saspraudi, rīkojās tāpat viņ� nebija aizmirsis pieklājības likumus, ko bija iemācījies, kalpojot Pūķakmenī.

Valdnieks viens sēdēja zālēs tumsā un mielojās ar alu, maizi un Mā�sās ierasto sautējumu. Pie biezajām akmens sienām bija divdesmit dzelzs turekļi, bet tikai �etros no tiem bija lāpas, turklāt neviena no tām nebija aizdedzināta. Dāvoss dzirdēja lietus brāzienus pret mūri un vienmērīgo ūdens pilē�anu zem plaisas jumtā.

-�� Cienītais kungs, kapteinis ierunājās, �o vīru mēs atradām "Vaļa vēderā," kur viņ� centās sameklēt kuģi, lai aizbrauktu no salas. Viņam kabatās bija divpadsmit pūķi un �is te. Kapteinis nolika atņemto lietu valdnieka priek�ā uz galda. Tā bija plata, ar zeltaudumu ap�ūta melna

samta lente ar trim zīmogu nospiedumiem kronēts briedis zelta vaskā, liesmojo�a sirds sarkanā, un plauksta baltā vaskā.

Dāvoss, slapj� un pilo�s, gaidīja, berzēdams vietas, kur virve bija ie�griezusies miesā. Viens valdnieka vārds, un viņ� ātri vien karātos pie Ka�rātavu vārtiem, ta�u tobrīd uz galvas vismaz nelija lietus un kuģa klāja vietā zem kājām bija stabila akmens grīda. Viņ� bija izmircis un pārgu�ris, visas maliņas sāpēja, viņu bija nomocīju�as bēdas un nodevība, līdz nāvei apniku�as vētras.

Valdnieks noslaucīja muti ar plaukstas virspusi un paņēma lenti, lai aplūkotu tuvāk. Ārā noplaiksnīja zibens, un �aujamlūkās uz mirkli nozibsnīja zili balta gaisma. "Viens, divi, trīs, �etri," Dāvoss skaitīja līdz pērkona grāvienam. Kad tas apklusa, kontrabandists atkal klausījās pilē��anā un dārdos lejā, kur viļņi triecās pret Viļņlauzes milzīgajām akmens arkām un virpuļoja pagrabos. Viņ� arī varēja beigt dzīvi, piekalts pie slapjās grīdas, kur viņu noslīcinātu nākamais paisums. "Nē," viņ� sev tei�ca, "tāda nāve piedien kontrabandistam, nevis karaļa labajai rokai. Viņ� dabūtu vairāk, ja pārdotu mani karalienei."

Valdnieks raustīja lenti un rauca pieri, pētot zīmogus. Tas bija neglīts vīrs liela auguma, tukls, tik platiem pleciem kā airētājam un pilnīgi bez kakla. Vaigus un zodu klāja raupji pelēki rugāji, kas �ķipsnām vien jau bija kļuvu�i sirmi. Pauris virs masīvās pieres bija pilnīgi pliks. Uz kartu�pelim līdzīgā deguna vīdēja sarkani plīsu�i asinsvadi, lūpas bija biezas, bet starp labās rokas pirkstiem vīdēja tādas kā peldplēves. Dāvoss bija dzirdējis, ka da�iem Trīs māsu valdniekiem starp roku un kāju pirk�stiem esot plēves, ta�u vienmēr bija to uzskatījis par jūrnieku pasakām.

-��� Atsieniet viņu, valdnieks atlaidās krēslā. Un novelciet cimdus, gribu redzēt viņa rokas.

Kapteinis izpildīja pavēli. Tajā brīdī, kad viņ� pacēla gūstekņa sa�kropļoto kreiso roku, atkal noplaiksnīja zibens, mezdams Dāvosa Sīvorta apcirsto pirkstu ēnu uz Mīļmāsas valdnieka Godrika Borela rupjās un ne�ēlīgās sejas.

-�� Tādu lenti no�iept var katrs, valdnieks teica, bet �ie pirksti ne�melo. Tu esi Sīpolu bruņinieks.

-�� Tā mani mēdz saukt, cienītais kungs. Dāvosam pa�am bija vald�nieka tituls, turklāt viņ� jau sen bija bruņinieks, ta�u dziļi sirdī viņ� bija tāds pats, kāds bijis, zemas kārtas kontrabandists, kur� bruņinieka ti�tulu nopircis par sīpolu un sālītu zivju kravu. Esmu ticis saukts arī sliktākos vārdos.

-�� Jā, jā par nodevēju, dumpinieku un pārbēdzēju.

-��� Nekad neesmu bijis pārbēdzējs, cienītais kungs, namsaimnieka vārdi viņu aizskāra. Es esmu karaļa dienestā.

-��� Ja vien Staniss ir karalis. Valdnieks vēroja Dāvosu ar bargām melnām acīm. Parasti tie bruņinieki, kas izkāpj manos krastos, meklē mani pilī, nevis "Vaļa vēderā". Tas ir pretīgs kontrabandistu ūķis. Vai grasies ķerties pie vecā amata, Sīpolu bruņiniek?

-�� Nē, cienītais kungs, es meklēju iespēju nokļūt Baltajā ostā. Karalis mani sūta ar vēstuli turienes valdniekam.

-��� Tādā gadījumā tu esi nokļuvis nepareizajā vietā un pie nepareizā valdnieka, Godriks likās uzjautrināts. Te ir Māsu miests Mīļmāsas salā.

-�� Es zinu.

Māsu miestā gan nekā mīļa nebija. Tā bija sīka, riebīga, pieķēzīta, un ļauna pilsēta, kur smirdēja pēc cūku sūdiem un pūsto�ām zivīm Dāvoss to smaku atcerējās no kontrabandista laikiem. Trīs māsas jau simtiem gadu bija kontrabandistu un pirātu iecienīta vieta. Māsu miesta dubļainās ielas bija dēļiem izliktas, kleķa mājām salmu jumti, bet pie Karātavu vārtiem vienmēr karājās miroņi ar izlaistām iek�ām.

-�� Tev noteikti te ir draugi, valdnieks teica. Visiem kontrabandis�tiem ir draugi Māsās, un da�s labs kontrabandists ir arī mans draugs. Tos, kuri nav, es pakaru. Es ļauju viņiem no�ņaugties lēni, zarnām si�toties pret ceļgaliem. Aiz loga atplaiksnīja zibens, un zālē atkal kļuva gai�s. Pēc diviem sirdspukstiem nodunēja pērkons. Ja tu dodies uz Bal�to ostu, kas gan tevi atvedis uz Māsu miestu?

"Karaļa pavēle un drauga nodevība," Dāvoss būtu varējis atbildēt, bet tā vietā viņ� sacīja:

-�� Vētras.

Pie Mūra buras bija pacēlu�i divdesmit deviņi kuģi, ta�u Dāvoss būtu pārsteigts, ja kaut puse no tiem vēl turētos uz ūdens. Visu ceļu viņi to vien redzēja kā melnas debesis, skarbus vējus un lietusgāzes. Galeras Oledo un Vecās Mātes dēls uztriecās Skagosas klintīm pie salas, kur mita vienrad�i un cilvēkēdāji un kur pat Aklais Bastards baidījās piestāt. Lielā bar�a Sātoss Sāns nogrima pie Pelēkajām klintīm.

-��� Staniss par to samaksās, Saladors Sāns plosījās. Viņ� par tām kārtīgi samaksās zeltā.

Likās, kāds nikns dievs prasa no viņiem maksu par vieglo braucienu uz ziemeļiem no Pūķakmens līdz pat Mūrim viņi atburāja ar vien�mērīgu dienvidu vēju. Kāda cita brāzma noplēsa Dāsnajai ra�ai visas

virves, un Saladors bija spiests ņemt to tauvā. Desmit līgas uz ziemeļiem no Atraitņu sardzes jūra atkal sāka vārīties un ietrieca Dāsno ra�u vienā no galerām, kas to vilka, un nogrima abas. Pārējie līsie�a flotes kuģi tika izkaisīti �aurajā jūrā, un da�s arī tika līdz kādai ostai, bet pārējos neviens vairs tā arī vairs neredzēja.

-�� Tavs karalis mani ir pataisījis par Saladoru Ubagu! Saladors Sāns sūrojās Dāvosam, kad viņa flotes atliekas līgojās pāri Rīklei. Par Sala�doru Sadragāto! Kur ir mani kuģi? Un kur ir zelts, ko viņ� man apsolīja? Dāvoss centās draugu pārliecināt, ka viņ� samaksu saņems, ta�u Sala�dors aizsvilās. Kad? Kad?! Rīt? Nākamajā mēnesī? Kad atkal parādīsies sarkanā asteszvaigzne? Viņ� man sola zeltu un dārgakmeņus visu laiku sola, es to zeltu vēl neesmu redzējis. Jā, viņ� man dod savu karalisko vār�du, ka samaksās, un rakstiski. Bet vai Saladors Sāns var paēst no karaļa vārda? Vai viņ� var remdēt slāpes ar pergamentu un vaska zīmogiem? Vai viņ� var solījumus iegāzt pēļu gultā un drāzt, kamēr tie sāk spiegt?

Dāvoss pūlējās pierunāt Saladoru noticēt. Ja Saladors pamestu Stanisu, viņ� aizrādīja, tad viņ� zaudētu cerības saņemt zeltu, ko bija jau no�pelnījis, jo uzvarētājs Tommens nez vai maksās sakautā tēvo�a parādus. Saladora vienīgā cerība bija saglabāt uzticību Stanisam Barateonam tik ilgi, līdz viņ� tiek pie Dzelzs troņa. Pretējā gadījumā pirāts neredzēs ne grasi. Viņam bija jābūt pacietīgam.

Var jau būt, kāds cits valdnieks ar saldu mēli būtu spējis pierunāt līsie�u pirātu princi, bet Dāvoss bija tikai Sīpolu bruņinieks un viņa vārdi Saladorā raisīja arvien svaigas dusmas.

-�� Pūķakmenī es cietos, Saladors atteica, kad sarkanā sieviete de�dzināja koka dievus un kliedzo�us cilvēkus. Visu ceļu līdz Mūrim es cie�tos. Austrumsardzē es cietos� un salu, es biju pārsalis. Nolāpīts, kad es tev saku. Ellē pacietību ar visu tavu karali. Mani vīri grib ēst. Viņi grib drāzt savas sievas, pārskaitīt dēlus un atkal ieraudzīt Pakāpienus un apciemot Līsas prieka dārzus. Ledus, vētru un tuk�u solījumu viņiem nevajag. Te, ziemeļos ir pārāk auksts un kļūst vēl aukstāk.

"Es zināju, ka tā diena pienāks," Dāvoss sev teica. "Man tas vecais nelietis vienmēr ir paticis, bet ne tik ļoti, lai es viņam uzticētos."

-�� Vētras, valdnieks Godriks noteica ar tādu mīlestību balsī, kā cits cil�vēks nosauktu mīļotās sievietes vārdu. Pirms andalu atnāk�anas Māsās vētras bija svētas. Mūsu senie dievi bija Viļņu Valdniece un Debesu Vald�nieks, kas sacēla vētru ik reizi, kad kopojās. Viņ� paliecās uz priek�u.

-�� Karaļi par Māsām nekad nav liku�ies ne zinis. Kāpēc lai viņi to darītu? Mēs bijām niecīgi un nabadzīgi. Bet tad vētras pie manis atnes tevi.

"Draugs, nevis vētras,1 ' Dāvoss nodomāja.

-�� Lai viņ� paliek pie manis, Godriks teica kapteinim. Un atceries: viņ� te nekad nav bijis.

-��� Nē, cienītais kungs, nekad. Kapteinis gāja prom, un viņa slapjie zābaki atstāja uz paklāja mitrus pēdu nospiedumus. Zem grīdas plosī�jās nemierīgā jūra, dauzīdamās pilij pie kājām. Pils ārdurvis aizcirtās ar blīk�ķi, kas atgādināja tālu pērkona grāvienu, un kā par atbildi tūdaļ noplaiksnīja zibens.

-�� Cienītais kungs, Dāvoss sacīja, ja jūs man palīdzētu nokļūt Bal�tajā ostā, gai�ība to uzskatītu par draudzības zīmi.

-��� Es varu tev palīdzēt tur nokļūt, valdnieks pieļāva, bet varu arī palīdzēt nokļūt aukstā, slapjā ellē.

"Māsu miests jau pats par sevi ir gatavā elle." Dāvoss bijās no visļau�nākā Trīs māsas bija svārstīgas maitas, kas palika uzticīgas tikai pa�as sev. Domājams, ka salas bija zvērēju�as uzticību Ielejas Arīniem, ta�u Ligzdas tvēriens bija niecīgs, ja vien vispār bija.

-��� Ja Sanderlends uzzinās, ka tu esi pie manis, viņ� var pieprasīt tevi izdot. Borels valdīja Mīļmāsā, Longtorps Garmāsā un Straume Mazmāsā, bet visi trīs bija zvērēju�i uzticību Trīs māsu valdniekam Tristonam Sanderlendam. Viņ� par podu Lanisteru zelta pārdotu tevi kara�lienei. Tam nabaga cilvēkam no svara ir katrs pūķis, jo viņam ir septiņi dēli, kas visi grasās kļūt par bruņiniekiem. Valdnieks paņēma koka karoti un atkal uzklupa sautējumam. Es kādreiz mēdzu lādēt dievus par to, ka viņi man devu�i tikai meitas, bet tad padzirdēju Tristonu gau��amies par rumaku cenām. Tu būtu pārsteigts, kad uzzinātu, cik zivju vajadzīgs, lai nopirktu pieklājīgas bruņas.

"Man arī bija septiņi dēli, bet �etri ir sadegu�i."

-�� Valdnieks Sanderlends ir Ligzdas pakļautībā, Dāvoss sacīja. Pēc likuma viņam vajadzētu mani izdot valdniecei Arīnai. Kontrabandists iedomājās, ka Ligzdā viņam būtu lielākas izredzes palikt dzīvam nekā pie Lanisteriem. Lai arī Līsa Arīna nepiedalījās Piecu karaļu karā, viņa bija Straujupes valdnieka meita un Jaunā Vilka tante.

-�� Līsa Arīna ir pagalam, Godriks teica, viņu nogalējis kāds dzies�minieks. Tagad Ielejā valda īkstītis. Kur ir pirāti? Tā kā Dāvoss neat�bildēja, valdnieks sāka klaudzināt ar karoti pa galdu. Kur ir līsie�i? �os pamanījis Straume no Mazmāsas, un pirms tam arī Flinti no Atraitņu sardzes. Oran�as, zaļas un rozā buras Saladors Sāns. Kur viņ� ir?

-�� Jūrā. Saladors ar tiem kuģiem, kas viņam vēl bija atliku�i, brauca apkārt Pirkstiem un tad prom pa �auro jūru atpakaļ uz Pakāpieniem.

Iespējams, viņ� pa ceļam tiks pie vēl da�iem kuģiem, ja gadīsies satikt kādus tirgotājus. "Mazliet pirātisma palīdz īsināt ceļu."

-��� Gai�ība sūtīja Saladoru uz dienvidiem, lai viņ� mazliet pakutina Lanisterus un viņu draugus. �os melus Dāvoss jau bija iemēģinājis, lie�tū airējot uz Māsu miestu. Agrāk vai vēlāk pasaule uzzinās, ka Saladors Sāns ir pametis Stanisu Barateonu, atstājot viņu bez flotes, ta�u neviens to neizdzirdēs no Dāvosa Sīvorta lūpām.

-�� Vai tad vecais pirāts Sāns lika tev peldus �ļūkt uz krastu?

-�� Es atīros ar laivu, cienītais kungs. Saladors nogaidīja, līdz no Valīrietes vairs nav redzama Nakts gaismekļa bāka, un tikai tad nolaida laivu viņu draudzība sniedzās vismaz tik tālu. Līsietis apzvērēja, ka labprāt ņemtu Dāvosu līdzi uz dienvidiem, ta�u kontrabandists atteicās. Stanisam bija vajadzīgs Vīmans Manderlijs, un viņ� bija �o lietu uzticējis Dāvosam. Dāvoss atbildēja līsietim, ka negrasās nodot �o uzticību. "Ellē ratā," pirātu princis atteica, "tu ar �īm goda lietām dabūsi galu, vecais draugs. Dabūsi galu."

-�� Zem mana jumta vēl nekad nav spēris kāju karaļa labā roka, vald�nieks Godriks sacīja. Diez, Staniss par tevi maksās izpirkuma maksu?

"Vai viņ� maksās?" Staniss bija devis Dāvosam zemi, titulus un ama�tus, bet vai maksātu par viņa dzīvību? "Viņam nav zelta. Citādi ar viņu kopā vēl aizvien būtu Saladors."

-�� Ja cienītajam kungam labpatiks Stanisam to pajautāt, tad gai�ība ir atrodams Melnajā pilī.

-�� Vai Velnēns arī ir Melnajā pilī? Borels norūca.

-�� Velnēns? Dāvoss nesaprata jautājumu. Viņ� ir Karaļa ostā notie�sāts uz nāvi par māsasdēla nogalē�anu.

-�� Mans tēvs mēdza teikt, ka Mūris par visu uzzina pēdējais. Punduris ir izbēdzis. Viņ� izspraucies cauri celles restēm un kailām rokām saplo�sījis gabalos savu tēvu. Sargs redzējis viņu bēgam �is bijis sarkans no galvas līdz kājām, it kā būtu peldējies asinīs. Karaliene apsolījusi pie�ķirt valdnieka titulu katram, kur� viņu nokaus.

-�� Jūs gribat teikt, ka Tīvins Lanisters ir miris? Dāvoss nespēja noti�cēt savām ausīm.

-�� Jā, kritis no dēla rokas. Valdnieks nodzērās alu. Kad Māsām bija pa�iem savi karaļi, mēs pundurus dzīvus neatstājām. Mēs metām viņus jūrā kā ziedojumu dieviem. Septoni mums to aizliedza, dievbijīgie stul�beņi. Diez kāpēc gan dievi viņiem pie�ķir tādu augumu, ja negrib viņus iezīmēt kā briesmoņus?

"Valdnieks Tlvins ir miris. Tas visu maina."

-�� Cienītais kungs, vai atļausiet man nosūtīt kraukli uz Mūri? Gai�ībai jāuzzina par valdnieka Tīvina nāvi.

-�� Gan jau viņ� uzzinās, tikai ne no manis un ne no tevis, kamēr sēdi zem mana caurā jumta. Negribu, lai par mani stāsta, ka esmu Stanisam palīdzējis un devis padomus. Sanderlendi ievilka Māsas divos Blekfīru dumpjos, un mēs par to dārgi dabūjām maksāt. Godriks ar karoti norādīja uz krēslu. Piesēdi, kamēr neesi nogāzies no kājām, sīr. Mans nams ir auksts, slapj� un tum�s, ta�u pieklājība te vēl ir atrodama. Sa�meklēsim tev arī sausas drānas, bet vispirms tev jāpaēd. Viņ� nobļāvās, un zālē ienāca sieviete. Mums jāpabaro ciemiņ�. Atnes alu, maizi un sautējumu.

Alus bija brūns, maize melna, sautējums krēmīgi balts. Kalpone to pasniedza bļodā, kas bija izgrebta no sa�uvu�a maizes klaipa. Biezajā virumā bija savārīti puravi, burkāni, mie�u putraimi, baltie un dzeltenie rāceņi, bet gliemenes, menca gabaliem un krabju gaļa peldēja biezajā krējuma un sviesta mērcē. Sautējums bija tie�i tas, kas vajadzīgs slapjā, aukstā naktī tas spēja sasildīt cilvēku līdz kaulam.

-�� Vai biji kādreiz ēdis Māsu sautējumu?

-��� Biju gan, cienītais kungs. Trīs Māsās tas tika vārīts visur katrā iebraucamajā vietā un krogā.

-�� Bet �is noteikti ir labākais, kādu esi baudījis. To vāra Gella, manas meitas meita. Vai esi precējies, Sīpolu bruņiniek?

-�� Esmu, cienītais kungs.

-��� �ēl gan. Gella nav precējusies. No neglītiem sievi�ķiem sanāk vis�labākās sievas. Sautējumā ir trīs veidu krabji sarkanie, zirnekļkrabji un iekarotāji. Zirnekļkrabjus es neēdu tik vien kā �ajā sautējumā, citādi jūtos pa pusei cilvēkēdājs. Valdnieks norādīja uz karogu virs atdzisu�ā melnā pavarda ģerbonī uz pelēkzaļa laukuma bija iz�ūts zirnekļkrabis.

-�� Dzirdējām, ka Staniss savu labo roku esot sadedzinājis sārtā.

"To labo roku, kas bija pirms manis." Melisandre Pūķakmenī atdeva Alesteru Florentu savam dievam, lai izsauktu labvēlīgu vēju ceļam uz ziemeļiem. Kad karalienes vīri sēja valdnieku Florentu pie staba, viņ� bija stiprs un cieta klusu tik cienīgi, cik vien cienīgs var būt puskails vīrs, bet, tiklīdz liesmas nolaizīja viņa kājas, viņ� sāka kliegt, un �ie kliedzieni aizpūta viņus līdz pat Austrumsardzei pie jūras, ja varēja ticēt sarkanajai sievietei. Dāvosam tas vēj� nepatika, jo likās, ka tas o� pēc dego�as mie�sas un aukās, kas raustīja vantis, skanēja cie�anas. "Tas varēju būt arī es."

-�� Es neesmu sadedzis, viņ� apgalvoja Godrikam, lai gan Austrumsardzē gandrīz nosalu.

-�� Pie Mūra tā gadās. Sieviete ienesa svaigu maizes klaipu, vēl glu�i karstu, tikko no krāsns. Dāvoss, ieraudzījis viņas roku, nespēja novērst acis, un to, protams, pamanīja valdnieks Godriks. Jā, arī manas meitas meita ir iezīmēta kā visi Boreli jau piecus tūksto�us gadu. Bet �ī nav tā mazmeita, kas vāra sautējumu. Viņ� pārlauza maizi un pusi pasniedza Dāvosam. Ēd, tā ir laba maize.

Tā patie�ām bija laba, lai gan Dāvosam tikpat labi būtu gar�ojusi sakal�tusi garoza. Maize nozīmēja, ka viņ� ir uzņemts kā viesis vismaz uz vienu nakti. Trīs māsu valdniekiem nebija laba slava, un visnelāgākā bija tie�i Mīļmāsas valdniekam, Māsu miesta vairogam, Viļņlauzes pils saimnie�kam un Nakts gaismekļa sargātājam Godrikam Borelam� bet pat pirāti un vraku aplaupītāji varēja cerēt uz senajiem viesmīlības likumiem. "Es vismaz piedzīvo�u rītu," Dāvoss sev teica. "Esmu ēdis viņa maizi ar sāli."

Ta�u sautējumā bija arī sve�ādākas gar�vielas par sāli.

-��� Vai tas ir safrāns? Safrāns bija vērtīgāks par zeltu, un Dāvoss to bija dabūjis nogar�ot tikai reizi mū�ā, kad dzīrēs Pūķakmenī karalis Ro�berts viņam bija pie�ķīris pusi zivs.

-�� Jā, no Kartas. Un pipari arī man ir. Godriks paņēma pirkstos �ķip�sniņu un pārkaisīja ēdienam. Nav nekā labāka par maltiem melnajiem pipariem no Volantes. Ņem, cik gribi, ja tev patīk asāks ēdiens man ir �etrdesmit lādes, nemaz nerunājot par krustnagliņām, muskatriekstiem un mārciņu safrāna. Paņēmu no Melnaces. Viņ� iesmējās. Godrikam mutē vēl bija visi zobi, lai gan vairums bija nodzeltēju�i, bet viens pat kļuvis melns un nedzīvs. Kuģis bija ceļā uz Brāvosu, ta�u vētra to iepū�ta Rīklē un uztrieca uz manām klintīm. Kā redzi, tu neesi vienīgā vētras atpūstā dāvana. Jūra ir nodevīga maita.

"Bet ne tik nodevīga kā cilvēki," Dāvoss nodomāja. Valdnieka Godrika priek�gājēji bija pirātu karaļi, līdz atnāca Stārki ar uguni un zobenu. Kop� tā laika Māsu ļaudis pirātismu bija atstāju�i tādiem kā Saladors Sāns, bet pa�i nodarbojās ar vraku aplaupī�anu. Bākas, kas dega Trīs māsu krastos, brīdināja par sēkļiem, rifiem un klintīm un palīdzēja at�rast dro�u ceļu, ta�u vētrainās naktīs da�s labs iededza viltus gaismas, lai neuzmanīgus kapteiņus ievilinātu postā.

-�� Vētra tev izdarīja pakalpojumu un atpūta tevi pie manām durvīm, Godriks sacīja. Baltajā oostā tu būtu uzņemts daudz vēsāk. Tu esi ie�radies par vēlu, sīr. Valdnieks VImans grasās liekt celi, bet ne jau Stanisa

priek�ā. Viņ� iedzēra malku alus. Manderliji nav nekādi ziemeļnieki, vismaz savā būtībā ne. Vairāk nekā pirms deviņsimt gadiem viņi ieradās ziemeļos, apkrāvu�ies ar zeltu un saviem dieviem. Pie Manderas viņi bija di�i karaļi, līdz pārspēja pa�i sevi un zaļās roķeles viņus patrieca. Vilku karalis paņēma viņu zeltu, pie�ķīra viņiem zemi un ļāva paturēt savus dievus. Viņ� ar maizes kumosu ķeksēja sautējumu. Ja Staniss domā, ka resnais gribēs jāt uz brie�a, tad maldās. Pirms divpadsmit die�nām Māsu miestā piestāja Lauvas zvaigzne, lai piepildītu ūdens mucas. Vai zini to kuģi ar purpurkrāsas burām un zelta lauvu priek�galā? Tas bija pilns ar Frejiem un devās uz Balto ostu.

-��� Ar Frejiem? To Dāvoss bija gaidījis vismazāk. Dzirdējām, ka Freji nokāvu�i Vīmana dēlu.

-��� Jā gan, Godriks atteica, un resnais bija tik nikns, ka nosolījās pārtikt no maizes un vīna, kamēr būs viņu atriebis. Bet vēl nebija pie�nācis vakars, kad viņ� jau stūma ģīmī gliemenes un kūkas. Starp Māsu miestu un Balto ostu visu laiku braukā kuģi. Mēs viņiem pārdodam krabjus, zivis un kazas sieru, bet viņi mums kokus, vilnu un ādas. Esmu dzirdējis, ka augstība kļuvis resnāks nekā jebkad. Tiktāl par zvē�restiem. Vārdi ir vēj�, un vēj� no Manderlija mutes nav neko labāks par vēju no viņa pakaļas. Valdnieks noplēsa vēl vienu maizes gabalu no bļodas. Freji atveda tam resnajam stulbenim maisu ar kauliem. Var jau būt, ka kādam tas �ķitīs labais tonis atvest tēvam miru�ā dēla kaulus. Ja tas būtu bijis mans dēls, es uz pieklājību būtu atbildējis ar pieklājību es būtu pateicis Frejiem paldies, pirms viņus visus pakārtu, bet resnais tam ir pārāk smalks. Viņ� iebāza maizes kumosu mutē, sako�ļāja un nori�ja. Pie manis arī uz vakariņām ir biju�i Freji. Viens sēdēja tie�i tur, kur tu tagad sēdi, viņ� sevi nosauca par Rīgeru. Es gandrīz pasmējos viņam tie�i ģīmī. Viņ� stāstīja, ka esot zaudējis sievu un grasoties apņemt jaunu Baltajā ostā. Kraukļi te lidinājās �urpu turpu Vīmans ar Volderu ir noslēgu�i vieno�anos un grasās to nostiprināt ar laulībām.

Dāvoss jutās tā, it kā Godriks viņam būtu iebelzis pa pakrūti. "Ja tā ir taisnība, mans karalis ir pazudis." Stanisam Barateonam Balto ostu vaja�dzēja kā ēst. Ziemmalu varēja uzskatīt par ziemeļu sirdi, bet Baltā osta bija vārti. Tās līcis neaizsala gadsimtiem ilgi pat visdziļākajā ziemā, un, ziemai tuvojoties, tas varēja nozīmēt ārkārtīgi daudz. Pilsētas sudrabs arīdzan. Lanisteri, kam piederēja viss Rūdas klin�u zelts, bija ieprecēju�ies Gaisa dārzu bagātībā, bet karaļa Stanisa naudas lādes bija tuk�as. "Man vismaz jāmēģina. Varbūt man izdodas tās precības kaut kā aizkavēt."

-�� Man jānokļūst Baltajā ostā, viņ� teica. Augstība, es lūdzu, palī�dziet man.

Valdnieks Godriks ar lielajām saujām plosīja bļodu no maizes un bāza mutē sautējums apkaltu�o maizi bija padarījis mīkstu.

-�� Man ziemeļnieki nepatīk, viņ� pavēstīja. Mestri apgalvo, ka Trīs māsas ir izvarotas pirms diviem tūksto�iem gadu, un Māsu miests neko nav aizmirsis. Pirms tam mēs bijām brīvi ļaudis ar saviem karaļiem, bet pēc tam mums vajadzēja liekt ceļus Ligzdas priek�ā, lai dabūtu ziemeļ�niekus prom. Vilks ar vanagu mūsu dēļ kāvās tūksto� gadu, līdz pa abiem noknābāja no �īm nabaga salām visu speķi un atstāja plikus kaulus. Tavs karalis Staniss vēl tolaik, kad viņ� bija Roberta kuģu pārzinis, bez manas atļaujas iestūrēja manā ostā savu floti un lika pakārt duci labu draugu tādus vīrus kā tu. Viņ� pat atļāvās piedraudēt, ka pakār�ot mani pa�u, ja kāds kuģis noie�ot dibenā tāpēc, ka izdzisis Nakts gaismeklis. Un man vajadzēja samierināties ar viņa augstprātību. Viņ� noēda gabalu bļo�das. Tagad viņ� ierodas ziemeļos pazemības pilns un ar asti kājstarpē. Kāpēc lai es viņam palīdzētu? Atbildi.

"Tāpēc, ka viņ� ir tavs likumīgais karalis," Dāvoss prātoja. "Tāpēc, ka viņ� ir stiprs un vienīgais, kur� spējīgs atjaunot karaļvalsti un aizsargāt to pret ļau�numu, kas sabiezē ziemeļos. Tāpēc, ka viņam ir burvju zobens, kas kvēlo kā saules gaisma." Ta�u vārdi iesprūda kaklā, jo tie nebūtu aizkustināju�i Mīļmāsas valdnieku un nebūtu viņu tuvināju�i Baltajai ostai ne par pēdu. "Kādu atbildi viņ� gaida? Vai man apsolīt viņam zeltu, kura mums nav? Di�ciltīgu vīru viņa meitas meitai? Zemi, godu un titulus?" Alesters Florents jau bija mēģinājis spēlēt �o spēli, un karalis viņu par to sadedzināja sārtā.

-��� Labā roka, �ķiet, ir norijis mēli. Viņam acīmredzot nepatīk sautē�jums vai patiesība. Godriks noslaucīja muti.

-�� Lauva ir pagalam, Dāvoss lēni sacīja. Lūk, arī patiesība, cienītais kungs: Tlvins Lanisters ir miris.

-�� Un kas tad ir?

-��� Kas tagad valda Karaļa ostā? Nez vai Tommens viņ� vēl ir tīrais bērns. Varbūt sīrs Kevans?

Valdnieka Godrika melnajās acīs atmirdzēja sveces liesma.

-�� Ja tā būtu, tu jau būtu sakalts va�ās. Valda karaliene.

Dāvosam viss tapa skaidrs. "Viņu māc �aubas viņ� negrib izrādīties zaudētāja pusē."

-��� Staniss noturēja Vētrasgalu pret Tīreļiem un pret Sarkanvīniem. Pēdējiem Tārgārjeniem viņ� atņēma Pūķakmeni. Pie Gai�ās salas viņ� satrieca Dzelzs floti. Tas bērnelis nespēs turēties viņam pretī.

-�� Tam bērnelim rokās ir visas Rūdas klin�u bagātības un Gaisa dārzu vara. Viņam ir Boltoni un Freji. Godriks paberzēja zodu. Bet� �ajā pasaulē skaidrs ir vienīgi tas, ka ziema pienāks. To manam tēvam �eit, �ajā pa�ā zālē, teica Neds Stārks.

-�� Te ir bijis Neds Stārks?

-��� Pa�ā Roberta dumpja sākumā. Trakais ķēniņ� pieprasīja Ligzdai Stārka galvu, bet D�ons Arīns atteica. Tomēr Kaijgale palika uzticīga tronim. Lai tiktu mājās un sasauktu karogne�us, Stārkam vajadzēja iet pāri kalniem uz Pirkstiem, kur kāds zvejnieks apņēmās viņu pārcelt pāri Rīklei. Pa ceļam uznāca vētra un zvejnieks noslīka, ta�u zvejnieka meita paguva Stārku nogādāt Māsās, iekams laiva nogrima. Ļaudis mel�, ka �is viņai atstājis maisu sudraba un bastardu vēderā. �ī viņu nosaukusi par D�onu Sniegu, Arīnam par godu. Lai kā arī būtu, mans tēvs sēdēja te, kur tagad es, kad valdnieks Edards ieradās Māsu miestā. Mūsu mestrs lūdzās, lai mēs nosūtam Airīsam viņa galvu, lai pierādītu savu uzticī�bu, un par to mēs būtu saņēmu�i bagātīgu atlīdzību. Trakais ķēniņ� bija devīgs pret tiem, kas viņam nerunāja pretī. Bet tad mēs uzzinājām, ka D�ons Arīns jau ir ieņēmis Kaijgali. Roberts pirmais uzrāpās uz pilsētas mūriem un pats savām rokām nokāva Marku Graftonu. "Tas Barateons ir bezbailīgs," es toreiz teicu, "viņ� cīnās tā, kā karalim jācīnās." Mūsu mestrs pasmējās par mani un teica, ka princis Rīgers dumpi apspiedī��ot. "�ajā pasaulē ir skaidrs vienīgi tas, ka ziema pienāks," Stārks uz to atbildēja. "Jā, mēs varam zaudēt galvas� bet ja nu mēs uzvaram?" Mans tēvs viņam ļāva iet ar visu galvu uz pleciem. "Ja tu zaudēsi," viņ� teica Edardam, "uzskatīsim, ka tu te nekad neesi bijis."

-�� Tāpat kā es, Dāvoss Sīvorts atsaucās.

Aizmūra karalis tika izvests priek�ā ar kaņepāju virvi ap rokām un cilpu kaklā.

Virves otrs gals bija piesiets pie sīra Godrija Faringa rumaka segliem. Mil�kāvim un viņa zirgam bija sudrabainas, izrakstītas bruņas. Mensam Raideram mugurā bija vien plāna tunika un locekļi aukstumā pilnīgi kaili. "Viņi varēja ļaut �im paturēt apmetni," D�ons Sniegs nodomāja. "To pa�u, kuru me�oņu sieviete bija aizlāpījusi ar purpura zīdu."

Nebija nekāds brīnums, ka Mūris raud.

-�� Menss pazīst Apsēsto me�u labāk par jebkuru izlūku, D�ons teica karalim Stanisam, kad pēdējo reizi pūlējās pārliecināt gai�ību, ka Aiz�mūra karalis var būt noderīgāks dzīvs nekā miris. Viņ� pazīst Tormundu Mil�kāvi, viņ� ir cīnījies ar sve�ajiem. Turklāt viņam bija D�oramūna rags, tomēr viņ� tajā neiepūta viņ� nesagrāva Mūri, lai arī būtu varējis to izdarīt.

Ta�u Staniss bija kurls pret �iem vārdiem. Likums bija vienkār�s dezertierim vajadzēja zaudēt dzīvību.

Melisandre zem raudo�ā Mūra pacēla bālās rokas.

-�� Mums visiem jāizdara izvēle, viņa paziņoja. Vai tas būtu vīrietis vai sieviete, jauneklis vai vecis, valdnieks vai zemnieks, izvēle ir viena un tā pati. Klausoties viņas balsī, D�ons Sniegs nevil�us iedomājās par anīsu, muskatriekstu un krustnagliņām. Viņa stāvēja blakus karalim uz koka sastatnēm, kas bija uzslietas pie bedres. Mums jāizvēlas starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno, starp īsto dievu un neīsto.

Vēj� pūta Mensam Raideram sejā biezos, pelēkbrūnos matus, un viņ� smaidīdams tos ar abām rokām atglauda, ta�u, kad Aizmūra karalis ie�raudzīja būri, drosme viņu pameta. Karalienes vīri to bija uzmeistaroju��i no Apsēstā me�a kokiem, atvasēm un zariem prie�u zari ar svaigiem sveķiem un sejaskoku pirksti kaula baltumā bija saliekti un savīti savā starpā, lai izveidotu koka restes. Būris karājās virs dziļas bedres, kas bija pilna ar klu�iem, lapām un skaliem.

Me�oņu karalis sarāvās, to redzot.

-� Nē, viņ� iesaucās, ap�ēlojieties! Tā nedrīkst, es neesmu karalis, viņi�

Sīrs Godrijs parāva virvi, tā aiz�ņaudza Aizmūra karalim balsi, un

viņam nekas cits neatlika, kā streipuļot bruņiniekam pakaļ. Kad Menss zaudēja līdzsvaru, Godrijs tālāk viņu vilka ar vilk�anu.

Gūsteknis bija vienās asinīs, kad karalienes vīri, stumdami un stiep�dami, viņu iedabūja būrī, un Melisandre noskatījās, kā ducis kavalēristu uzvelk to gaisā.

-�� Brīvie ļaudis! Lūk, jūsu melu karalis, un te ir rags, ar kura palīdzību viņ� solīja sagraut Mūri. Divi karalienes vīri iznesa priek�ā astoņas pēdas garo melno D�oramūna ragu ar veczelta stīpām, kurā bija iegra�vētas rūnas pirmļau�u rakstu zīmes. D�oramūns bija miris jau pirms tūksto�iem gadu, ta�u Menss Saltilkņu augstienēs zem ledāja bija atradis viņa kapu. "Un D�oramūns pūta Ziemas ragā un pamodināja mil�us." Igrite bija apgalvojusi D�onam, ka Menss ragu neesot atradis. "Vai nu viņa meloja, vai ari Menss turēja to noslēpumā pat no saviem ļaudīm."

Tūkstotis gūstekņu cauri koka restēm noskatījās uz augstu virs gal�vām pacelto ragu. Visi bija noskrandu�i un pusbadā. Septiņās valstībās viņi tika saukti par me�oņiem, bet viņi pa�i sevi dēvēja par brīvļaudīm. Tomēr �ie cilvēki neizskatījās ne me�onīgi, ne brīvi tik vien kā izsalku��i, nobiju�ies un pārsalu�i.

-�� D�oramūna rags? Melisandre noprasīja. Nē, tas drīzāk būtu jā�sauc par Tumsības ragu. Ja Mūris kristu, iestātos nakts gara nakts, kas nebeigtos nekad. Tas nedrīkst notikt un nenotiks! Gaismas Dievs ir ie�raudzījis savus bērnus briesmās un sūtījis pie viņiem varoni atdzimu�o Azoru Ahaī!

Viņa pamāja ar roku uz Stanisa pusi, un milzīgais rubīns pie viņas kakla pulsēdams izstaroja gaismu.

"Viņ� ir akmens, un viņa ir uguns." Karaļa iekritu�ās acis atgādināja zilas brūces sejā. Viņ� bija aplicis pelēkas bruņas, pie platajiem pleciem plīvoja zeltauduma apmetnis ar zvērādas apmali. Uz krū�u bruņām bija

iegravēta liemojo�a sirds, bet viņam galvā bija sarkanā zelta kronis ar smailēm, kas atgādināja liesmas. Karalim blakus stāvēja slaidā un skaistā Veļa. Viņa bija kronēta ar vienkār�u tum�as bronzas stīpu, tomēr sievie�te ar bronzas kroni izskatījās daudz karaliskāka nekā Staniss ar zeltu uz pieres. Veļai bija pelēkas bezbailīgas acis, zem sermuļādas apmetņa bal�tas un zelta drānas, bet medaini gai�ie mati sapīti garā bizē, kas pāri ple�cam nokarājās līdz pat viduklim. No aukstuma viņas vaigi bija ko�i sārti.

Melisandrei kroņa galvā nebija, ta�u ikviens zināja, ka tie�i viņa ir Stanisa Barateona īstā karaliene, nevis tas neglītais sievi�ķis, kuru viņ� bija atstājis drebināties Austru msardzē piejūras. Tika melsts, ka karalis negrasoties saukt karalieni Selīsi un meitu �urp, kamēr Nakts cietoks�nis nav iekārtots dzīvo�anai. D�onam bija viņu �ēl. Pie Mūra bija maz ērtību, pie kādām pieradu�as dienvidu dāmas un mazas di�ciltīgas mei�tenes, un Nakts cietoksnī tādu nebija vispār. Tā bija drūma vieta pat cietok�ņa ziedu laikos.

-�� Brīvie ļaudis! Melisandre sauca. Skatieties, kāds liktenis piemek�lē tos, kuri izvēlas tumsu!

D�oramūna rags pēk�ņi aizdegās.

Tas �ūkstēdams uzliesmoja, un visā garumā pa ragu dejoja zaļas un dzeltenas liesmu mēles. D�ona zirgs satraukts iezviedzās, un arī pārējie vīri ierindā tikai ar grūtībām noturēja savus zirgus. Brīvļaudis aiz restēm novaidējās, redzēdami, kā sadeg viņu cerība. Viens otrs sāka bļaut un la�māties, bet vairums apklusa. Uz mirkli �ķita, ka rūnas, kas bija iegravētas zelta stīpās, plivinās gaisā. Karalienes vīri to steidzīgi iemeta sārta bedrē.

Menss Raiders būrī raustīja ar abām rokām cilpu sev kaklā un ne�sakarīgi klaigāja par nodevību un burvībām, noliedza, ka būtu karalis, noliedza savus ļaudis, noliedza savu vārdu un noliedza visu, kas ar viņu jebkad noticis. Viņ� kliedza pēc �ēlastības, nolādēja sarkano sievi�ķi, bet tad sāka histēriski smieties.

D�ons nenovērsa skatienu, jo negribēja brāļu priek�ā izskatīties pār�lieku jūtīgs. Viņ� bija atvedis līdzi divus simtus vīru, vairāk nekā pusi visa Melnās pils karaspēka brāli zirgu mugurās ar �ķēpiem rokās bija izkārtoju�ies drūmās rindās un uzliku�i galvās kapuces, lai slēptu sejas un� to, ka vairums no viņiem bija sirmi ve�i un zaļi puikas. Brīvļaudis baidījās no Naktssardzes, un D�ons gribēja, lai viņi �īs bailes paņem sev līdzi uz jaunajām mājām dienvidos no Mūra.

Rags malkas klu�u, lapu un skalu kaudzē nobrak�ķēja, vēl pēc trim sirdspukstiem liesmās bija visa bedre. Ar sasietajām rokām ieķēries koka

restēs, Menss �ņukstēja un lūdzās, bet, kad viņu sasniedza uguns, sāka lēkāt. Viņa bļāvieni pārvērtās vienā garā baiļu un sāpju kliedzienā bez vārdiem. Aizmūra karalis būrī mētājās kā dego�a lapa, kā naktstautriņ� sveces liesmā.

D�ons nevil�us atcerējās kādu dziesmu.

"Brāļi, ak, brāļi, mans mū�s nu ir galā,

Jo dornietis laupīja dzīvību man.

Tas ir vien nieks, jo jāmirst ir visiem,

Bet es toties izdrāzu dornie�a sievu!"

Veļa stāvēja uz paaugstinājuma tik nekustīgi, it kā būtu izgrebta no sāls. "Viņa neraudās un nenovērsīsies." D�onam ienāca prātā, diez ko viņas vietā būtu darījusi Igrite. "Sievietes ir spēcīgas." Viņ� attapa, ka domā par Semu, Mestru īmonu un Lefkoju ar bērnu. "Viņa mani no�lādēs līdz pēdējam elpas vilcienam, bet citas izejas nav." No Austrumsardzes bija pienākusi ziņa, ka �auro jūru plosot me�onīgas vētras. "Es gribēju, lai viņi būtu dro�ībā. Vai neesmu viņus nosūtījis krabjiem par barību?" Iepriek�ējā naktī D�ons bija sapņojis, ka Sems noslīkst, Igrite mirst ar viņa raidītu bultu miesā (patiesībā tā nebija viņa bulta, bet sap�ņos vienmēr) un Lefkoja raud asiņainas asaras.

D�onam Sniegam vienreiz pietika.

-�� Dariet, kas darāms viņ� noteica.

Almers no Karaļme�a paņēma loku un izvilka no maksts melnu bul�tu. Saldumiņ� Donels Hils atmeta kapuci un darīja tāpat. Arī Pelēkais Gārts un Bārdainais Bens atvilka stiegras un iz�āva.

Viena bulta trāpīja Mensam Raideram krūtīs, otra vēderā, tre�ā kaklā. Ceturtā iestrēga būra restēs un mirkli �ūpojās, bet tūdaļ aizdegās ari tā. Kad me�oņu karalis noslīga uz dego�ā būra grīdas, Mūri atbalso�jās sievietes raudas.

-�� Un tagad viņa sardze ir galā, D�ons klusi no�ukstēja. Menss Raiders reiz bija Naktssardzes brālis, bet tad nomainīja melno apmetni pret apmetni ar ko�i sarkana zīda ielāpu.

Staniss uz paaugstinājuma rauca pieri, un D�ons vairījās no viņa ska�tiena. Sadegu�ais būra dibens izkrita, restes sāka izjukt ik reizi, kad aug��up uz�āvās liesmas, bedrē krita sarkanmelnās oglēs pārvērtu�ies zari.

-��� Gaismas Dievs radīja sauli, mēnesi un zvaigznes, lai izgaismotu mūsu ceļu, un deva mums uguni, lai mēs varētu atvairīt nakti, Melisandre klāstīja me�oņiem. Viņa liesmām neviens nespēs stāties pretī.

-� Viņa liesmām neviens nespēs stāties pretī, karalienes vīri atsaucās.

Sarkanās sievietes tum�sarkanais talārs plīvoja vējā, kapara krāsas

mati virmoja ap seju kā atspulgs miglā. Garas dzeltenas liesmas dancoja pirkstu galos kā nagi.

-��� Brīvie ļaudis! Jūsu viltus dievi jums palīdzēt nevar! Jūsu viltus rags jūs neglāba! Jūsu viltus karalis deva jums vien nāvi, izmisumu un sakā�vi� bet, lūk, kur stāv īstais karalis! Skatieties visi viņa di�enumā!

Staniss Barateons izvilka no maksts Gaismas Nesēju.

Zobens gaismā atdzīvojās un zaigoja dzeltenos, sarkanos un oran�os toņos. D�ons to visu jau bija redzējis� bet ne glu�i tā. Gaismas Nesējs tagad līdzinājās saulei, kas izkalta no tērauda. Kad Staniss pacēla zobenu virs galvas, viri aizgriezās un aizsedza acis. Zirgi zviedza, un viens pat no�meta jātnieku. Uguns bedrē �ķita sarūkam �īs gaismas vētras priek�ā glu�i kā kucēns, kur� sastapis lielu suni. Krāsu viļņiem skraidot pa ledu, Mūris laistījās sarkanā, sārtā un oran�ā gaismā. "Vai tas ir karalisko asiņu spēks?"

-�� Rietmalā ir tikai viens karalis, Staniss sacīja skarbā balsī, kas ne�pavisam nelīdzinājās Melisandres dūdo�anai. Ar �o zobenu es aizstā�vē�u savas tiesības un iznīcinā�u visus, kas man traucēs. Lieciet celi, un es jums apsolu pārtiku, zemi un taisnību. Metieties ceļos un dzīvojiet vai ari ejiet un mirstiet. Izvēle ir jūsu rokās. Viņ� iebāza zobenu atpakaļ maksti, un pasaule atkal satumsa, it kā saule būtu paslēpusies aiz māko�ņa. Atveriet vārtus.

-�� Atvērt vārtus! slrs Kleitons Sags noaurojās tik dobji kā kara taure.

-�� Atvērt vārtus! piebalsoja sargu komandieris sīrs Korlīss Penijs.

-�� Atvērt vārtus! sauca ser�anti.

Vīri metās izpildīt pavēli. Noasinātie mieti tika izvilkti no zemes, pāri dziļajiem grāvjiem tika pārsviesti dēļi, un gūstekņu nometnes vārti plati pavērās. D�ons Sniegs pacēla un nolaida roku, un viņa melno brāļu ierinda pa�ķīrās, atbrīvojot ceļu uz Mūri, kur Skumjais Eds Tolets savu�kārt atvēra dzelzs vārtus.

-�� Nāciet, Melisandre aicināja. Nāciet uz gaismu� vai arī bēdziet atpakaļ tumsā. Bedrē zem viņas sprak�ķēja uguns. Ja vēlaties dzīvi, nāciet pie manis.

Un viņi nāca. Gūstekņi, klibodami un balstīdamies uz biedru ple�ciem, palēnām sāka atstāt ieslodzījuma vietu. "Ja gribat ēst, nāciet pie manis," D�ons nodomāja. "Ja negribat nosalt vai nomirt badā, stājieties dienestā." Da�i nācēji, baidoties no lamatām, vilcinājās, tomēr pa laipām izgāja no mietu loka un lēni virzījās uz Melisandres un Mūra pusi. Citi,

redzot, ka pirmajiem nekas ļauns nav noticis, sekoja. Viņu kļuva arvien vairāk, un drīz vien me�oņi plūda nebeidzamā straumē. Karalienes vīri kniedētos kamzoļos un pusķiverēs katram, kas gāja garām, vai tas bija vīrietis, sieviete vai bērns, iedeva baltu sejaskoka gabalu nūju, salauz�tam kaulam līdzīgu zaru vai sarkanu lapu riek�avu. "Kumoss veco dievu, lai pabarotu jauno dievu." D�ons savilka zobena rokas pirkstus.

Karstums no bedres bija jūtams pat pa gabalu, un me�oņiem tas no�teikti �ķita svilino�s. Ļaudis, tuvojoties liesmām, bailīgi sarāvās, bērni raudāja. Da�i pagriezās uz me�a pusi. Jauna sieviete ar bērnu uz katras rokas ik pēc pāris soļiem atskatījās, lai pārliecinātos, ka viņai neviens neseko, un, nokļuvusi pie me�a, metās skrie�us. Kāds sirmbārdis vi�cinājās ar sejaskoka nūju kā ieroci, līdz karalienes vīri viņu nodūra ar �ķēpiem. Pārējie bija spiesti kāpt mironim pāri, tāpēc sīrs Korlīss lika to iesviest sārtā. Pēc �ā starpgadījuma vairāk brīvļau�u izvēlējās doties uz me�u vismaz katrs desmitais.

Tomēr vairums gāja uz Mūra pusi. Aiz muguras bija tikai aukstums un nāve, bet priek�ā bija cerība. Viņi gāja un meta liesmās sejaskoka gabalus R�lors bija negausīga dievība, tas alla� bija izsalcis. Tā nu jau�nais dievs aprija vecā dieva līķi un meta milzīgas melnas Stanisa un Melisandres ēnas uz Mūra, kas tinās rūsganā uguns atblāzmā.

Sigorns pirmais metās ceļos karaļa priek�ā. Jaunais Tennas magnārs bija tāds pats kā tēvs, tikai jaunāks un mazāka auguma slaids, pliku galvu, bronzas lielu sargos un ādas kreklā ar bronzas zvīņām. Nākamais bija Grabsvārcis grabo�ās kaulu bruņās, miecādas drānās un ar mil�a galvaskausu bruņucepures vietā. Zem kauliem slēpās sanīcis un no�ēlo�jams radījums ar apdrupu�iem brūniem zobiem un dzelteniem acu bal�tumiem. "Sīks, ļauns un nodevīgs vīrelis vienlīdz stulbs un ne�ēlīgs." D�ons ne uz mirkli nenoticēja, ka �is spētu palikt karalim uzticīgs, tāpēc viņam ienāca prātā, diez ko domā Veļa, redzot, kā Grabsvārcis, saņēmis piedo�anu, liec ceļus.

Viņiem sekoja zemāka ranga barve�i: divi ragkāju klanu virsai�i mel�nām un cietām pēdām, veca vieda, kuru godā turēja Pienupes krastu ļaudis, kaulains tum�acains puika divpadsmit gadus vecais Alfīna Vārnubendes dēls, Suņagalvas Harmas brālis Haleks ar visām viņas cūkām, un visi karaļa priek�ā lieca ceļus.

"Ir pārāk auksts tādiem kumēdiņiem," D�ons prātoja.

-��� Brīvļaudis nicina ceļu liecējus, viņ� tika brīdinājis Stanisu. Ļau�jiet viņiem saglabāt savu lepnumu, un viņi jūs mīlēs vairāk.

-�� Man vajag zobenus, nevis skūpstus, gai�ība viņā neklausījās.

Kad celis bija liekts, me�oņi gar melno brāļu ierindu �ļūca uz vārtiem.

D�ons bija licis Zirgam, Atlasam un pusducim brāļu ar lāpām pavadīt viņus cauri Mūrim. Otrā pusē viņus gaidīja bļodas ar karstu sīpolu zupu, rupjmaize un desa. Tur bija arī drānas: apmetņi, bikses, zābaki, tunikas un labi ādas cimdi. Tagad viņi varēs gulēt tīrās salmu cisās un pie uguns�kura slēpties no nakts aukstuma. Karalim nevarēja pārmest apdomības trūkumu. Agrāk vai vēlāk Tormunds Mil�kāvis atkal uzbruks Mūrim, un D�onam labprāt gribējās uzzināt, kurā pusē tad nostāsies Stanisa jau�nie pavalstnieki. "Brīvļaudīm var dāvāt gan zemi, gan �ēlastību, ta�u viņi pa�i izvēlēsies savus karaļus, un viņi izvēlējās Men�u, nevis tevi."

D�onam blakus piejāja Bovens Mār�s.

-��� Nudien nedomāju, ka piedzīvo�u ko tādu. Pārvaldnieks bija pa�matīgi novājējis pēc ievainojuma galvā, ko bija guvis pie Miroņgalvu tilta, tur viņ� bija zaudējis daļu auss. "Viņ� vairs nemaz neizskatās pēc granātābola," D�ons nodomāja.

-�� Mēs lējām asinis, lai pie aizas apturētu me�oņus. Tur krita labi vīri draugi un brāļi un kā labad?

-���� �o izlēcienu nolādēs visa karaļvalsts, indīgi paziņoja Elisers Torns. Ikviens godīgs Rietmalas vīrs, izdzirdot pieminam Naktssardzi, pagriezīsies un nospļausies.

"Diez ko tu zini par godīgiem cilvēkiem?"

-�� Klusumu ierindā!

Pēc tam, kad D�anoss bija zaudējis galvu, Elisers bija kļuvis piesar�dzīgāks, ta�u viņa ļaunums nekur nebija pazudis. D�ons apsvēra domu par to, ka varētu viņam pie�ķirt amatu, ko bija noraidījis Slints, tomēr komandieris gribēja �o vīru paturēt savā tuvumā. "Viņ� alla� ir bijis bīs�tamākais no abiem." Tā nu Sniegs Pelēksardzes komandē�anu uzticēja sirmajam Ēnu torņa pārvaldniekam.

Viņ� cerēja, ka divi jaunizveidotie karaspēki kaut ko mainīs. "Naktssardze var nolaist brīvļaudīm asinis, bet apturēt mēs viņus nespējam." Arī Mensa Raidera sadedzinā�ana situāciju nemainīja. "Mūsu joprojām ir daudz par maz, un bez izlūkiem mēs esam kā akli. Jāsūta vīri ārā, bet vai viņi atgriezīsies?"

Eja cauri Mūrim bija �aura un līka, turklāt daudzi me�oņi bija veci, slimi vai ievainoti, tāpēc ie�ana vedās nāvīgi gausi kad pēdējais no me�oņiem bija liecis celi, jau bija iestājusies nakts. Liesmas sārta bedrē bija mierīgākas, un karaļa ēna uz Mūra sarukusi �etrreiz mazāka. D�ons

Sniegs redzēja Stanisa elpas mākoņus. "Auksts," viņ� prātoja, "un kļūst vēl aukstāks. Kumēdiņi ir ievilku�ies."

Divdesmit gūstekņi vēl bija paliku�i nometnē. Starp viņiem bija �et�ri mil�i milzīgas, spalvainas radības ar no�ļuku�iem pleciem, resnām kājām un lielām, plakanām pēdām. Neraugoties uz lielo augumu, arī viņi būtu varēju�i iziet pa eju, ta�u viens neparko negribēja �ķirties no mamuta, savukārt citi mil�i nevēlējās pamest viņu. Visi pārējie bija pa�rasta auguma cilvēki. Vieni bija miru�i, citi mira, bet pārējie bija radi vai tuvi draugi, kas nebija ar mieru atstāt tuviniekus par bļodu sīpolu zupas.

Da�s trīcēja, cits bija pārāk stīvs, lai trīcētu, bet visi klausījās, kā Mūrī atbalsojās karaļa balss.

-�� Jūs varat iet, kur vēlaties, Staniss viņiem teica. Pastāstiet cilvē�kiem, ko te redzējāt. Pastāstiet, ka redzējāt īsto karali un ka visi ir gaidīti �ajā karaļvalstī, ja vien viņi spējīgi dzīvot mierā. Ja ne tad lai viņi bēg vai slēpjas, jo turpmāk es nepieļau�u uzbrukumus manam Mūrim.

-�� Viena karaļvalsts, viens dievs, viens karalis! spiedza Melisandre.

Karalienes vīri arī vilka līdzi, sizdami �ķēpu kātus pret vairogiem.

-��� Viena karaļvalsts, viens dievs, viens karalis! STANISS! STANISS! VIENA KARAĻVALSTS, VIENS DIEVS, VIENS KARALIS!

Ne Veļa, ne Naktssardzes vīri bļau�anā neiesaistījās. Izmantojot kņa�du par aizsegu, da�i atliku�ie me�oņi nozuda me�ā. Mil�i aizgāja pēdē�jie divi jāja uz mamutiem, divi kājām. Palika vien miru�ie. D�ons no�skatījās, kā Staniss ar Melisandri pie sāniem nokāpj no paaugstinājuma. "Stanisa sarkanā ēna. Viņa nekad ilgi neatstāj to vienu." Abus ielenca karaļa godasardze sīrs Godrijs, slrs Kleitons un ducis citu bruņinieku no karalienes vīriem. Viņu bruņās mirgoja mēnessgaisma, un vēj� plan�dīja viņu apmetņus.

-�� Pārvaldniek, D�ons sacīja Mār�ām, saskaldiet nometnes �ogus malkā un miroņus iemetiet sārtā.

-��� Kā cienītais kungs pavēl. Mār�s izkliedza pavēles, un kalpotāji metās ārdīt koka sienas. Pārvaldnieks, saraucis pieri, noskatījās viņiem pakaļ. Tie me�oņi� vai domājat, ka viņi paliks mums uzticīgi, cienī tais kungs?

-�� Kāds jau paliks, bet visi ne. Starp viņiem tāpat kā starp mums ir gan gļēvuļi, gan blē�i, gan vārguļi, gan stulbeņi.

-�� Bet mūsu zvērests� mēs esam zvērēju�i aizsargāt karaļvalsti�

-�� Tiklīdz brīvļaudis būs izmitināti Dāvinājumā, viņi kļūs par karaļ�valsts iedzīvotājiem, D�ons paskaidroja. �ie ir grūti laiki, un tie kļūs

vēl grūtāki mēs esam redzēju�i savus īstos ienaidniekus ar baltiem ģīmjiem un ko�i zilām acīm. Brīvļaudis arī viņus ir redzēju�i, un Stanisam ir taisnība: mums ar me�oņiem ir kopēja cīņa.

-��� Kopēja cīņa pret kopējiem ienaidniekiem, tam es piekrītu, atbil�dēja Bovens iVIār�s, bet tas jau nenozīmē, ka mums jāielai� pa vārtiem desmitiem tūksto�i izsalku�u me�oņu. Lai viņi iet atpakaļ uz saviem ciemiem un cīnās ar sve�ajiem tur, bet mēs aizmūrēsim vārtus. Otels teica, ka tas neesot grūti ejas tikai jāpiekrauj ar akmeņiem un caur �aujamlūkām jāsalej ar ūdeni. Mūris pats izdarīs pārējo. Sals un svars� mēne�a laikā Mūris izskatīsies tāds, it kā vārtu tajā nekad nebūtu bijis, un ienaidnieks būtu spiests sev ceļu tajā izcirst.

-�� Vai rāpties pāri.

-��� Nez vai, Mār�s atteica. Sve�ie nav sirotāji, kas nāk pēc sve�as sievas un laupījuma. Tormunds nāks ar vecām sievām, bērniem, aitu bariem, kazām un pat mamutiem. Viņam būs vajadzīgi vārti, un �obrīd to ir tikai trīs. Ja viņ� sūtīs Mūrī aug�ā kāpējus, tad pret tiem aizstāvēties būs tikpat vienkār�i kā noķert zivi grāpītī.

"Zivs nerāpsies ārā no grāpī�a, lai iedurtu tev vēderā �ķēpu." D�ons pats bija kāpis Mūrī.

-��� Mensa Raidera strēlnieki uz mums iz�āva kādus desmit tūksto�us bultu, Mār�s turpināja, sprie�ot pēc tā, cik mēs savācām. Mūsu vīrus uz Mūra sasniedza mazāk par simtu, un tās pa�as galvenokārt tik aug�stu bija uzcēlu�as nejau�as vēja pūsmas. Rudais Alīns no Ro�me�a bija vienīgais, kas aug�ā dabūja galu, un viņ� nositās krītot, nevis gāja bojā no bultas, kas trāpīja viņam kājā. Donals Nojs krita, aizstāvot vārtus. Tas bija drosmīgi, jā� bet, ja vārti būtu aizmūrēti, mūsu bra�ais iero�u meistars vēl būtu kopā ar mums. Ja mēs esam aug�ā, ienaidnieki mums nevar padarīt neko, lai viņu būtu simt vai simt tūksto�i.

"Zināma taisnība viņam ir." Mensa Raidera karaspēks pret Mūri bija sa�ķīdis kā klin�ainā krastā izskrējis vilnis, kaut arī aizstāvji bija tikai saujiņa ve�u, zeņķu un kropļu. Tomēr veselais saprāts liedza D�onam piekrist.

-�� Ja mēs aizmūrēsim vārtus, tad nevarēsim sūtīt ārā izlūkus, viņ� aizrādīja. Mēs būsim kā bez acīm.

-��� Valdnieka Mormonta pēdējais izlūkgājiens Naktssardzei maksāja ceturto daļu visu vīru. Mums jāsaglabā tas spēks, kas mums vēl ir palicis. Ikviena nāve to samazina, un mēs vēl esam tik skraji izkaisīti� Mans tēvocis mēdza teikt, ka kautiņā vinnēs tas, kur� stāvēs augstāk. Nostāties augstāk par Mūri jau vairs nevar, komandieri.

-�� Staniss ir apsolījis zemi, pārtiku un vienlīdzību visiem me�oņiem, kas lieks celi. Viņ� nekādā gadījumā mums neļaus aizmūrēt vārtus.

-�� Valdniek Sniegs, Mār�s saminstinājās, es neesmu nekāds tenku vācele, bet klīst runas, ka jūs� sākat pārāk iedraudzēties ar to Stanisu. Viens otrs pat domā, ka jūs esat�

"Jā, dumpinieks un pārbēdzējs, bastards un vārgs." D�anosa Slinta vairs nebija, bet viņa meli palika.

-�� Es zinu, ko viņi domā. D�ons bija dzirdējis pļāpas un redzējis, kā vīri aizgrie�as, ieraugot viņu pagalmā. Ko tad viņi gribētu? Lai mēs pa�celtu zobenus gan pret Stanisu, gan pret me�oņiem? Gai�ībai ir trīsreiz vairāk vīru nekā mums, un viņ� ir mūsu viesis viņu sargā viesmīlības likumi. Un mēs viņam esam pateicību parādā.

-�� Valdnieks Staniss mums palīdzēja tad, kad palīdzība mums bija va�jadzīga, Mār�s izvairīgi sacīja, bet viņ� vienalga ir dumpinieks, un ar viņa dumpi ir cauri. Un tāpat būs ar mums, tiklīdz Dzelzs tronis mūsos saskatīs nodevējus. Mēs nedrīkstam nostāties zaudētāja pusē.

-��� Es negrasos nostāties nevienā pusē, D�ons atsaucās, tikai es neesmu tik pārliecināts par �ā kara iznākumu, kā, �ķiet, jūs, cienītais. Tagad, kad Tīvins ir miris, jau nu noteikti. Ja varēja ticēt runām, kas tika nestas �urp pa Karaļceļu, karaļa labā roka bija sēdējis atejā, kad viņu nogalējis punduris. D�ons īslaicīgi bija pazīstams ar Tīrionu Lanisteru. "Viņ� spieda man roku un sauca mani par draugu." Negribējās ticēt, ka mazajam vīrelim pietiktu spēka nokaut tēvu, ta�u valdnieka Tīvina nāvi, �ķiet, ap�aubīt nevarēja. Tas lauva Karaļa ostā ir tikai kucēns, bet Dzelzs tronis ir spējis sagriezt strēmelēs pat pieaugu�us vīrus.

-��� Puika jau viņ� ir gan, cienītais kungs, bet� karalis Roberts bija tautā tīri labi ieredzēts, un vairums joprojām domā, ka Tonunens ir viņa dēls. Jo ļaudis vairāk iepazīst Stanisu, jo mazāk viņu mīl, un vēl mazāk Melisandri ar saviem sārtiem un drūmo sarkano dievu. Viri sāk kurnēt.

-�� Viņi kurnēja arī par komandieri Mormontu. Viņ� man reiz teica, ka vīriem patīk sūroties par sievām un kungiem. Tie, kam nav sievu, ar divtik lielu sparu sūrojas par kungiem. D�ons palūkojās gūstekņu nometnes virzienā. Divas sienas jau bija noārdītas, un arī tre�ā ātri dila.

-��� Pabeidziet te visu, Boven, un pielūkojiet, lai visi miroņi tiek sadedzi�nāti. Un pateicos par padomu apsolu, ka padomā�u par visu, ko teicāt.

Kad D�ons vieglā riksī jāja atpakaļ pie vārtiem, virs bedres vēl vēj� nēsāja dūmus un pelnu vērpetes. Izlēcis no segliem, komandieris pie rokas izveda zirgu cauri Mūrim uz dienvidu pusi, un viņam pa priek�u

gāja Skumjais Eds ar lāpu. Tās liesmas laizīja ejas griestus, tāpēc saltas asaras pilēja viņiem uz galvām katrā soli.

-�� Labi, ka tas rags ir sadedzis, cienītais kungs, Eds teica. Tie�i pagāj�nakt es sapni redzēju, ka mī�u lejā no Mūra, kad kāds ir iedomājies tajā ragā iepūst. Bet es jau nesūrojos. Tikai gribēju teikt, ka labāk jutos tajā vecajā sapnī, kur Suņagalva Harma mani izbaro savām cūkām.

-�� Harma ir pagalam, D�ons atteica. Bet cūkas vēl dzīvas. Tās lū�rēja uz mani tā, kā kāvējs lūr uz �ķiņķi. Es gan negribu teikt, ka me�oņi vēl mums ļaunu. Jā mēs sacirtām un sadedzinājām viņu dievus, bet vietā devām sīpolu zupu. Kas gan ir dievs salīdzinājumā ir kārtīgu bļodu sīpolu zupas? Es pats labprāt mainītos.

D�ona melnās drānas vēl arvien oda pēc dūmiem un apdegu�as mie�sas. Viņ� saprata, ka vajadzētu paēst, ta�u vairāk par ēdienu viņ� ilgojās pēc sabiedrības. "Kausu vīna kopā ar mestru īmonu, kādu mierīgu saru�nu ar Semu, pasmieties kopā ar Pīpu, Grenu un Todu." Ta�u Imons un Sems bija aizbrauku�i, bet pārējie draugi�

-�� Es �ovakar ēdī�u vakariņas kopā ar visiem.

-�� Būs vārīta vēr�gaļa ar bietēm, Skumjais Eds kā vienmēr zināja, kas liek gatavots. Hobs gan teica, ka viņam beigu�ies mārrutki. Kā lai ēd vēr�gaļu bez mārrutkiem?

Tā kā me�oņi bija nodedzināju�i veco kopējo zāli, Naktssardzes vīri maltītes ieturēja akmens pagrabā zem arsenāla pla�ajai telpai, ko ailās dalīja divas �etrkantainu akmens kolonnu rindasļ bija velvju griesti, bet gar sienām rindojās milzīgas vīna mucas. Netālu no uguns sēdēja un savā starpā klusi sarunājās bariņ� izlūku un da�i karalienes vīri.

Pie cita galda, kur bija sanāku�i jaunākie vīri, Pīps ar nazi durstīja rāceni.

-�� Nakts ir tum�a un rāceņu pilna, viņ� svinīgā balsī paziņoja. Aiz�lūgsim, mani bērni, par brie�a gaļu ar sīpoliem un maķenīt gardas mērces.

Draugi Grens, Tods, Atlass sāka smieties, bet D�ons Sniegs ne�smējās ar viņiem kopā.

-�� Izsmiet citu cilvēku lūg�anas ir muļķīgi, Pīp. Un arī bīstami.

-�� Ja sarkanais dievs ir apvainojies, lai mani uz līdzenas vietas sasper zibens.

Smiekli noplaka.

-�� Mēs smējāmies par priesterieni, paskaidroja Atlass lokanais un glītais puisietis, kur� savulaik Senpilsētā bija piestrādājis par mauku.

Mēs tikai jokojāmies, cienītais kungs.

-�� Jums ir savi dievi, viņai savs. Lieciet viņu mierā.

-��� Viņa gan mūsu dievus mierā neliks, Tods iebilda. Viņa septi�ņus dievus sauc par viltus dieviem, cienītais kungs. Un vecos dievus arī. Viņa lika me�oņiem dedzināt sejaskoku zarus, jūs pats redzējāt.

-�� Es nevaru pavēlēt valdniecei Melisandrei, bet jums varu. Es nepie�ļau�u, ka starp karaļa un maniem vīriem izceļas domstarpības.

-�� Pietiek kurk�ķēt, drosmīgais Tod, Pīps uzlika viņam roku uz ple�ca, jo mūsu di�ais valdnieks Sniegs ir runājis.

Pīps pielēca kājās un zobgalīgi paklanījās.

-��� Izlūdzos piedo�anu. Turpmāk es pat ausis vairs nekustinā�u bez augstības augstās pavēles.

"Viņ� domā, ka tā ir spēle." D�ons gribēja vest biedru pie prāta.

-�� Kustini ausis, cik gribi. Mani vairāk uztrauc tas, kā tu kustini mēli.

-������������ Es pieskatī�u, lai viņ� turpmāk ir piesardzīgāks, Grens apsolīja,

-��� un iebliezī�u, ja viņ� taisīs ziepes. Puisis saminstinājās. Cienītais kungs, vai jūs ieturēsiet vakariņas kopā ar mums? Oven, pabīdies, lai D�ons var apsēsties.

D�ons neko citu nealka. "Nē," viņ� tomēr sev teica, "tie laiki ir pagāju�i." �ī apjausma viņam iedūra kā ar nazi vēderā brāļi ta�u viņu bija ievēlēju�i par komandieri. Gan mūris, gan brāļu dzīvības tagad bija viņa rokās. "Vald�nieks var mīlēt savus padotos," Sniegs dzirdēja tēva balsi, "ta�u nedrīkst kļūt par draugu. Kādu dienu viņam var gadīties �os vīrus tiesāt vai sūtīt nāvē."

-�� Citā reizē, komandieris atteica. Ēd vien, Ed, man vēl darbs darāms.

Ārā aukstums bija pieņēmies spēkā. Viņ� redzēja, kā karaļa tor�ņa logos pils otrā malā spīd sve�u gaisma. Veļa stāvēja uz torņa jumta un vēroja Mūri. Staniss lika viņai uzturēties cie�i apsargātos kambaros tie�i virs savējiem, tomēr ļāva iziet uz jumta un izlocīt kājas. "Viņa iz�skatās vientuļa," D�ons nodomāja. "Vientuļa un jauka." Igrite ar uguns noskūpstītajiem rudajiem matiem arī savā ziņā bija skaista, ta�u tie�i smaids atdzīvināja meitenes seju. Veļai Turpretī smaidīt nevajadzēja viņa tāpat spētu sagrozīt vīrie�u galvas jebkurā pasaules galmā.

Un tomēr gūstītājiem me�oņu princese nepatika, jo viņa �ķībi raudzī�jās uz "ceļu liecējiem" un trīs reizes bija mēģinājusi aizbēgt. Kad viens no sargiem viņas klātbūtnē zaudēja modrību, sieviete izrāva viņam no maksts dunci un ietrieca pa�am kaklā collu pa kreisi, un kareivis būtu beigts.

"Vientuļa, jauka un nāvējo�a," D�ons Sniegs prātoja, "un es būtu va�rējis viņu dabūt. Viņu, Ziemmalu un tēva vārdu." Tomēr viņ� bija izvē lējies melno apmetni un mūri no ledus. Viņ� bija izvēlējies godu. "Tas tāds bastarda gods."

Viņ� gāja pāri pagalmam, labajā pusē palika Mūris. Aug�pusē ledus blāvi zaigoja, bet lejā tinās tumsā. Pie vārtiem cauri restēm vīdēja oran�a blāzma tur sargi slēpās no vēja. D�ons dzirdēja kā, būrim �ļūkājot pa ledu, brak�ķ ķēdes. Aug�ā uz Mūra sargkareivji dro�i vien nojumē spie�dās ap ogļu pannām un sakliedzās, lai vēja auros cits citu varētu dzir�dēt citādi nevarēja, jo tad katrs iegrimtu savā mazajā klusuma pilnajā pasaulītē. "Man jāstaigā pa ledu, jo Mūris ir mans."

Kad D�ons gāja garām vietai pie Komandiera torņa drupām, kur viņa rokās bija nomirusi Igrite, uzradās Spoks, elsdams salā siltus el�pas mākoņus. Vilka acis mēnesnīcā zvēroja sarkanas kā divi ugunskuri. D�ons sajuta mutē asiņu gar�u un saprata, ka zvērs naktī ir kādu noga�lējis. "Nē," viņ� domāja, "Es esmu cilvēks, nevis vilks." Puisis noslaucīja muti ar cimdotās plaukstas virspusi un nospļāvās.

Zem kraukļu novietnes vēl arvien mitinājās Klaidass. D�ons pieklau�vēja, un viņ�, kājas �ļūkādams, ar sveci rokā pavēra durvis.

-�� Vai es iztraucēju? D�ons apvaicājās.

-�� Nepavisam. Klaidass atvēra durvis platāk. Es vāru karstvīnu. Vai cienītais kungs iedzers kādu kausu?

-�� Labprāt.

D�onam rokas bija nosalu�as stīvas, tāpēc viņ� novilka cimdus un izstaipīja pirkstus.

Klaidass gāja atpakaļ pie pavarda un apmaisīja vīnu. "Viņam ir jau gandrīz se�desmit, īsts vecis. Blakus īmonam viņ� tikai izskatījās jauns." Viņ� bija maza auguma un apaļīgs, ar blāvām sārtām a�elēm kā kādai nakts radībai. Uz pakau�a auga da�i balti mati. Klaidass ielēja karstvī�nu, D�ons paņēma kausu abās rokās, pasmar�oja gar�vielas un iedzēra. Siltums pārņēma krūtis. Tad viņ� kārtīgi nodzērās, lai aizskalotu asiņu gar�u no mutes.

-��� Karalienes vīri teica, ka Aizmūra karalis esot miris kā gļēvulis brēcis pēc �ēlastības un noliedzis, ka ir karalis.

-�� Tā arī bija. Gaismas Nesējs spīdēja spo�āk nekā jebkad, tik spo�i kā saule. D�ons pacēla kausu. Par Stanisu Barateonu un viņa burvju zobenu.

Vīnam �oreiz likās rūgta piegar�a.

-�� Ar gai�ību nav viegli sadzīvot, bet tā jau ar visiem, kam galvā kro�nis. Mestrs Imons mēdza teikt, ka daudzi lieliski vīri ir kļuvu�i par draņ�ķīgiem karaļiem, savukārt da�s labs nelietis ir izrādījies par labu karali.

-�� Viņ� jau to zināja. Imons Tārgārjens bija pieredzējis Dzelzs tronī sē�am deviņus karaļus, un viņ� pats bija karaļa dēls, karaļa brālis un

karaļa tēvocis. Ieskatījos tajā grāmatā, ko īmons mans atstāja "Nefrī�ta sarakstā". Tur rakstīts par Azoru Ahaī, un Gaismas Nesējs bijis viņa zobens. Ja var ticēt Votaram, zobens bijis rūdīts sievas asinīs, tāpēc Gais�mas Nesējs nekad neesot bijis auksts tas bijis tikpat silts kā Ni�a Ni�a, bet kaujās kļuvis ugunīgi karsts. Reiz Azors Ahaī cīnījies ar briesmoni. Kad �is iegrūdis zobenu zvēram vēderā, tam sāku�as vārīties asinis. Pa muti plūdu�i dūmi un tvaiks, acis izkusu�as un un iztecēju�as pāri vai�giem, bet pats ķermenis sadedzis.

-�� Zobens, kas pats rada karstumu� Klaidass samirk�ķināja acis.

-��� �būtu lieti noderīgs pie Mūra. D�ons nolika kausu uz galda un uzvilka melnos kurmjādas cimdus. tikai �ēl, ka tas zobens, ko vicina Staniss, ir auksts. Gribētos redzēt �o viņa Gaismas Nesēju kaujā. Paldies par vīnu. Spoks, ejam.

D�ons uzmeta galvā kapuci un atvēra durvis, un baltais vilks izgāja viņam līdzi nakts tumsā.

Arsenālā bija tum�s un kluss. D�ons pamāja sargiem un pagāja ga�rām klusējo�ai �ķēpu rindai. Savā kambarī viņ� zobensiksnu pakāra uz vad�a vienā durvju pusē, apmetni otrā. Novilcis cimdus, viņ� saprata, ka rokas joprojām ir nosalu�as un stīvas, tāpēc vajadzēja labu brīdi, lai aizdegtu sveces. Spoks saritinājās uz paklāja un iemiga, bet D�ons vēl nevarēja rast mieru. Uz apskrambātā priedes koka galda bija kartes, ku�rās redzams Mūris un zemes aiz tā, izlūku saraksti un vēstule no Ēnu torņa Denīsa Malistera plūsto�ajā rokrakstā.

Komandieris vēlreiz izlasīja Ēnu torņa vēstuli, noasināja spalvu, at�korķēja melnas tintes pudelīti un uzrakstīja divas vēstules: vienu sīram Denīsam, otru Koteram Paikam. Abi pieprasīja vairāk vīru, tāpēc viņ� izlēma uz Ēnu torni nosūtīt Halderu un Todu, bet Grenu un Pīpu uz Austrumsardzi pie jūras. Tinte neklājās, kā gribētos, visi uzrakstītie vār�di likās strupi, raupji un neveikli, ta�u D�ons nepadevās.

Kad puisis beidzot nolika spalvu, kambarī valdīja tāda krēsla un sal�tums, ka likās sienas ir pavirzīju�ās viņam tuvāk. Vecā Lā�a krauklis tupēja virs loga un glūnēja uz D�onu modrām melnām acīm. "Mans pēdējais draugs," jauneklis drūmi nodomāja. "Vajadzētu pacensties tevi pārdzīvot, citādi tu noknābsi arī manu seju." Spoks neskaitījās, Spoks bija vairāk nekā draugs. Spoks bija daļa no viņa pa�a.

D�ons piecēlās un uzkāpa uz �aurās lāvas, kurā savulaik bija gulējis Donals Nojs. "�is nu ir mans liktenis," viņ� izģērbdamies prātoja, "no �ā brī�a līdz pat mū�a galam."

Kas noticis? viņa iesaucās, kad Irri viegli papurināja aiz pleca. Bija melna nakts. "Kaut kas atgadījies," Denijai tūdaļ bija skaidrs. Vai kaut kas ar Dārio? Kas lēcies?

Viņa bija sapņojusi, ka abi ar Dārio ir virs un sieva, vienkār�i ļaudis, kas dzīvo parastu dzīvi augstā mūra namā ar sarkanām durvīm. Sapnī vīrietis bija skūpstījis no galvas līdz kājām lūpas, kaklu, krūtis.

-�� Nē, halēse, Irri no�ukstēja, atnācis tas jūsu einuhs Pelēkais Tārps un plikpauris. Vai jūs viņus pieņemsiet?

-�� Jā. Denija attapa, ka viņa ir izspūrusi un drānas savēlu�ās vienā murskulī. Palīdzi man apģērbties un ielej kausu vīna, lai apskaidrotos domas. "Lai aizskalotu sapni." Tad viņa izdzirdēja �ņukstus. Kas tur raud?

-�� Jūsu verdzene Misandeī. D�iki turēja rokā sveci.

-�� Kalpone. Man nav vergu. Bet kāpēc viņa raud? Denija nesaprata.

-�� Par savu brāli, Irri atbildēja.

Pārējo viņa uzzināja no Skahaza, Reznaka un Pelēkā Tārpa, kad tie bija nostāju�ies viņas priek�ā, ta�u Denijai viss bija skaidrs, pirms tika bilsts kaut vārds pietika uzmest skatienu Skūtgalvja neglītajai sejai.

-� Atkal harpijas dēli? Skahazs, drūmi saviebies, palocīja galvu. Cik ir bojā gāju�o?

-��� D-deviņi, augstdzimtība. Pretīgs un �ausmīgs nodarījums. Bries�mīga nakts, briesmīga.

"Deviņi." �is vārds iedūra kā duncis sirdī. Pie Mīrlnas piramīdām ēnu kar� katru nakti atsākās no jauna. Katru rītu saule apspīdēja jaunus miroņus un ar asinīm uzzīmētas harpijas tiem blakus. Nāvei bija lemts

ikviens brīvlaistais, kur� bija kļuvis pārāk turīgs vai ari pārāk runīgs. "Deviņi vienā naktī�" Tas Deniju biedēja.

-�� Stāstiet!

-�� Jūsu kalpiem tika uzbrukts, kad tie gāja pa Mīrīnas ielām, sargājot jūsu mieru, gai�ība, atbildēja Pelēkais Tārps. Visi bija kā pieklājas bruņoti ar �ķēpiem, vairogiem un īsajiem zobeniem. Viņi gāja pa divi un pa divi krita. Jūsu kalpi Melnā Dūre un Seterīss tika no�auti ar arbaletu Mazdana labi�rintā. Jūsu kalpiem Mosadoram un Duranam upmalā no mūra uz galvas uzkrita akmeņi. Jūsu kalpi Eladons Zeltmatis un Uzticamais �ķēps tika no�indēti krogā, kur viņi katru nakti mēdza iegriezties pēc apgaitas.

"Mosadors," Denija savilka dūres. Sirotāji no Baziliska salām aizve�da Misandeī ar brāļiem no mājām Nātā un pārdeva verdzībā Astaporā. Jau agrā bērnībā Misandeī bija izrādījusi dotības uz valodām, tāpēc labie saimnieki viņu bija izskoloju�i par rakstvedi. Mosadoram un Marselēnam tik ļoti nepaveicās viņi tika izrūnīti un padarīti par Neaptraipītajiem.

-�� Vai kāds no slepkavām ir notverts?

-�� Jūsu kalpi arestēja kroga īpa�nieku un viņa meitas. Viņi apgalvo, ka neko nezina, un lūdzas �ēlastību.

"Visi apgalvo, ka neko nezina, un lūdzas �ēlastību."

-��� Atdodiet viņus Skūtgalvim. Skahaz, no�ķir viņus citu no cita un nopratiniet.

-�� Tiks izdarīts, augstība. Viņus pratināt maigi vai skarbi?

-�� Sākumā maigi. Paklausies, ko viņi stāsta un kādus cilvēkus nosauc. Var gadīties, ka viņi tie�ām nav iesaistīti. Dinerīsa saminstinājās. Cil�denais Reznaks teica, ka kritu�i ir deviņi. Kas vēl?

-�� Savās mājās tika nogalēti trīs brīvlaistie, Skūtgalvis sacīja. Aug�ļotājs, kurpnieks un arfiste Rilona Rī. Viņai pirms nāves nocirsti pirksti.

Karaliene sarāvās Rilona Rī spēlēja arfu tik saldi kā pati Jaunava. Bū�dama verdzene Jankaī, viņa bija spēlējusi katrai di�ciltīgai ģimenei pilsētā, bet Mīrīnā viņa kļuva par Jankaī vergu vadoni un pārstāvēja viņus Denijas sapulcēs. Tātad nav neviena cita aizturētā kā vien vīna tirgonis?

-�� Neviena pa�a, jūsu kalps ar no�ēlu atzīst. Mēs izlūdzamies piedo�anu.

"�ēlastību�" Denija nodomāja, "viņi man dabūs pūķa �ēlastību."

-�� Skahaz, es pārdomāju. Nopratini to vīru skarbi.

-�� To es varu. Un vēl es varu, tam vīram redzot, skarbi nopratināt viņa meitas. Tā es varētu no viņa izvilināt kādu vārdu.

-�� Dari tā, kā uzskati par pareizu, tikai dabū no viņiem slepkavu vār�dus. Niknums viņā kvēloja kā uguns. Es nepieļau�u, ka tiek nogalēts

vēl kāds Neaptraipītais. Pelēkais Tārps, liec saviem vīriem atgriezties ka�zarmās, un turpmāk viņi apsargās manus mūrus, vārtus un mani pa�u. No �īs dienas mieru Mīrīnā uzturēs pa�i mīrīnie�i. Skahaz, izveido jaunu sardzi uz pusēm no skūtgalvjiem un brīvlaistajiem.

-�� Kā pavēlat. Cik vīru?

-�� Tik, cik uzskati par vajadzīgu.

-�� Augstība, Reznaks nopūtās, kur ņemt naudu tik daudz vīru algām?

-�� No piramīdām. Sauksim to par asins nodokli par katru brīvlaisto, ko nokāvu�i harpijas dēli, no katras piramīdas jāpaņem simt zelta gabali.

-�� Tiks izdarīts, Skūtgalvja seja atplauka smaidā, bet gai�ībai jāzi�na, ka di�ie saimnieki Zaķi un Mereki gatavojas slēgt savas piramīdas un pamest pilsētu.

Zaķi un Mcreki Dinerīsai bija apniku�i līdz nāvei, lai gan viņai bija apniku�i visi mīrīnie�i gan di�ie, gan vienkār�ie.

-��� Lai viņi iet, ta�u pielūko, ka viņi aiziet tikai ar to, kas uzvilkts mu�gurā. Visam zeltam jāpaliek mūsu rīcībā un viņu pārtikas noliktavām arī.

-�� Varenība, Reznaks mo Reznaks noburk�ķēja, mēs nevaram būt pārliecināti, ka �ie di�ie saimnieki grasās pieslieties mūsu ienaidnie�kiem. Visticamāk, viņi vienkār�i pārceļas uz saviem īpa�umiem kalnos.

-�� Tādā gadījumā viņiem nebūs iebildumu, ka zelts paliek dro�ās ro�kās kalnos tāpat neko nevar nopirkt.

-�� Viņi baidās par saviem bērniem, Reznaks piebilda.

"Jā," Dinerīsa nodomāja, "es arī."

-��� Mēs ari gādāsim par viņu bērnu dro�ību. Es paturē�u no katras ģimenes pa diviem bērniem pa vienam zēnam un pa vienai meitenei. No citām piramīdām arī.

-�� Mums būs ķīlnieki, Skahazs nopriecājās.

-�� Pā�i un kausu pienesēji. Ja di�ie saimnieki iebilst, paskaidro, ka Rietmalā tas ir liels gods, ja bērns tiek izraudzīts kalpo�anai galmā. Līdz ga�lam viņa nepateica. Ej un dari, kā teicu, man jāsēro par miru�ajiem.

Savos kambaros piramīdas aug�ā Denija uzgāja Misandeī klusi rau�dam uz savas lāvas meitene visiem spēkiem centās apslāpēt �ņukstus.

-�� Nāc gulēt man blakus, karaliene teica mazajai rakstvedei, līdz ausmai vēl �etras stundas.

-�� Gai�ība ir ļoti laipna pret kalponi. Misandeī ielīda zem palagiem.

Viņ� bija labs brālis.

-�� Pastāsti man par viņu, Dinerīsa apskāva meiteni.

-��� Kad mēs bijām mazi, viņ� man iemācīja kāpt kokos. Viņ� prata ķert zivis ar plikām rokām. Reiz viņ� bija dārzā aizmidzis un viņam bija

uztupusies simtiem tauriņu. Torīt viņ�, tas ir, jūsu kalps izskatījās tik skaists� es mīlēju viņu.

-�� Un viņ� mīlēja tevi. Denija noglāstīja rakstvedei matus. Saki ti�kai vienu vārdu, mīļā, un es tevi aizsūtī�u prom no �is briesmīgās vietas. Es sameklē�u kuģi, kas tevi aizvedīs mājās, uz Nātu.

-��� Es labāk gribētu pie jums. Man būtu bail palikt Nātā ja nu tur atkal iebrūk vergu tirgotāji? Ar jums es jūtos dro�i.

"Dro�i." Dzirdot �o vārdu, Denijai acīs sariesās asaras.

-��� Es arī gribu, lai tu būtu dro�ībā. Misandeī bija vēl tīrais bērns, un kopā ar viņu karaliene arī varēja justies bērni�ķīgi. Mani bērnī�bā neviens nesargāja. Jā, sīrs Vilems sargāja, bet tad viņ� nomira, un Viserīss� es gribētu tevi pasargāt, bet� ir ļoti grūti būt stiprai. Es ne vienmēr zinu, kas būtu jādara tālāk, lai gan man tas būtu jāzina. Es esmu viss, kas �iem cilvēkiem ir, es esmu karaliene, es esmu� es�

-��� �māte, Misandeī no�ukstēja.

-�� Pūķumāte. Denija nodrebinājās.

-�� Nē, māte mums visiem. Misandeī apskāva viņu cie�āk. Gai�ībai jāpaguļ drīz ausis saule un būs jāiet uz galmu.

-��� Mums abām jāpaguļ pasapņosim par labākiem laikiem. Ver acis ciet. Denija noskūpstīja meiteni uz plakstiņiem, un Misandeī iesmējās.

Tomēr skūpstīties izrādījās vieglāk nekā iemigt. Denija aizvēra acis un centās domāt par mājām, par Pūķakmeni, par Karaļa ostu un citām vietām, par kurām bija stāstījis Viserīss, par mierīgāku zemi nekā �ī� ta�u viņas domas kā vēja dzīti kuģi arvien atgriezās pie Vergu lī�a. Kad Misandeī bija aizmigusi, Denija izslīdēja no meitenes apskāviena, izgāja naksnīgajā gaisā uz vēsās mūra terases un lūkojās uz pilsētu. Lejā pletās tūksto�iem jumtu, ko mēness krāsoja ziloņkaula un sudraba toņos.

Kaut kur zem �iem jumtiem harpijas dēli pulcējās un kala plānus, kā nogalēt viņu un visus, kas viņu mīlēja, un atkal iekalt viņas bērnus va�ās. Kaut kur kāds izsalcis bērns brēca pēc piena. Kaut kur mira kāda veca sieva. Kaut kur vīrietis ar mei�u apskāvās un alkatīgām rokām ņur�cīja viens otra drānas. Toties no aug�as bija redzamas tikai mēnesnīcas apspīdētas piramīdas un cīņu bedres, un zināt, kas notiek lejā, nebija iespējams. Aug�ā bija tikai viņa viena.

Viņā ritēja pūķu asinis. Viņa varēja nokaut visus harpijas dēlus, viņu dēludēlus un dēlu dēludēlus, tomēr pūķis nespēja ne pabarot izsalku�u bērnu, ne remdēt mirsto�as sievas sāpes. "Un kur� gan uzdrīkstēsies mī�lēt pūķi?"

Viņa attapa, ka atkal domā par Dārio Naharlsu Dārio ar zelta zobu un trīszaru bārdu, viņa stiprajām rokām uz vienādajiem araka un dun�a spaliem zeltā kaltu kailu sievie�u izskatā. Tajā dienā, kad viņi atvadījās un Dārio devās prom, algotnis ar pirkstu galiem bija viegli berzējis spa�lus. "Es esmu greizsirdīga uz zobena spalu," viņa aptvēra, "uz sievieti no zelta." Sūtīt viņu pie aitu ļaudīm bija prātīgi darīts viņa bija karaliene, savukārt Dārio Naharīss neiederējās starp karaļiem.

-�� Ir pagājis pārāk ilgs laiks, viņa iepriek�ējā dienā ieminējās sīram Baristenam. ja nu Dārio ir mani nodevis un pārgājis ienaidnieku pusē? "Tu tiksi nodota trīs reizes." Ja nu viņ� ir atradis citu sievieti, kādu lazarie�u princesi?

Vecajam bruņiniekam Dārio nepatika, un viņ� tam neuzticējās, bet vienalga atbildēja karalienei pieklājīgi.

-��� Neviena sieviete nespēj līdzināties gai�ībai. Tikai aklais var domāt citādi, un Dārio Naharīss nav akls.

"Nē," viņa domāja, "viņa acis ir tum�i zilas, gandrīz violetas, un zelta zobs vienmēr mirdz, kad viņ� man uzsmaida.�

Baristens bija pārliecināts, ka Dārio atgriezīsies, un Denija lūdzās, kaut viņam izrādītos taisnība.

"Pelde varētu mani nomierināt." Viņa basām kājām pa mauriņu gāja uz terases baseinu. Ūdens bija vēss, un karalienei uzmetās zosāda. Sīkas zivtiņas knibinājās viņai ap rokām un kājām. Denija aizvēra acis un ļā�vās ūdenim.

Klusa �aboņa lika tās atkal atvērt, un Denija ar klusu �ļakstu piecēlās sēdus.

-�� Misandeī? viņ� uzsauca. Irri? D�iki?

-�� Viņas guļ, skanēja atbilde.

Zem dateļplūmes stāvēja sieviete garā apmetnī līdz zemei ar kapuci galvā. Seja zem kapuces izskatījās cieta un spīdīga. "Viņai ir maska," De�nija saprata, "tum�sarkana koka maska."

-��� Kvaite? Vai es sapņoju? viņa ieknieba sev ausī un sāpēs saviebās.

Es tevi redzēju sapnī uz Balēriona, kad tikko biju ieradusies Astaporā.

-�� Tu nesapņoji ne toreiz, ne tagad.

-�� Ko tu te dari? Kā tu tiki garām maniem sargiem?

-�� Es atnācu pa citu ceļu, un tavi sargi mani nemaz neredzēja.

-�� Ja es sāk�u kliegt, viņi tevi nogalēs.

-�� Viņi apzvērēs, ka te neviena nav.

-�� Bet vai tu te esi?

-�� Nē. Uzklausi mani, Dinerīsa Tārgārjena. Stikla sveces deg. Drīz at�jās gai�a ķēve un tad vēl citi Kalmārs un tum�a liesma, lauva un grifs, saules dēls un neīsts pūķis. Neuzticies nevienam. Atceries par Nemirstī�gajiem. Uzmanies no smar�īgā sene�ala.

-��� No Reznaka? Kāpēc lai es no viņa baidītos? Denija piecēlās no baseina, ūdens ritēja lejup pa kājām, un saltajā nakts gaisā viņas rokas klāja zosāda. Ja gribi mani brīdināt, runā skaidru valodu. Ko tu no manis gribi, Kvaite?

-�� Rādīt tev ceļu. Sievietes acīs atspīdēja mēness gaisma.

-��� Es atceros ceļu. Man jāiet uz ziemeļiem, lai tiktu uz dienvidiem, jāiet uz austrumiem, lai tiktu uz rietumiem, un jāiet atpakaļ, lai tiktu uz priek�u. Lai skartu gaismu, man jāiziet cauri ēnai. Viņa izspieda ūdeni no sudrabainajiem matiem. Man tās mīklas jau ir līdz kaklam. Kārtā es biju ubadze, bet te es esmu karaliene. Es tev pavēlu�

-�� Dinerīsa, atceries Nemirstīgos. Atceries, kas tu esi.

-��� Manī rit pūķu asinis. "Tikai mani pūķi rēc tumsā." Es atceros Nemirstīgos viņi mani sauca par Triju bērnu. Viņi solīja trīs zirgus, trīs ugunis un trīs nodevības vienu asiņu, vienu zelta un vienu�

-�� Gai�ība, karalienes guļamkambara durvīs ar lākturi rokā stāvēja Misandeī. Ar ko jūs runājat?

Denija pameta skatienu uz dateļpalmas pusi sievietes tur nebija. Tur nebija ne apmetņa ar kapuci, ne maskas, ne Kvaites.

"Ēna. Atmiņas. Neviena." Viņā ritēja pūķu asinis, ta�u Baristens bija brīdinājis, ka �īs asinis var būt nelāgas. "Vai es jau jūku prātā?" Savulaik viņas tēvs tika saukts par trako.

-��� Es lūdzos, viņa atbildēja nātie�u meitenei. Drīz jau būs gai�s, pirms galma vajadzētu paēst.

-�� Es jums atnesī�u brokastis.

Palikusi viena, Denija cerībā atrast Kvaiti apgāja apkārt piramīdai un garām apsvilu�ajiem kokiem un izdegu�ajai zemei vietā, kur viņas vīri pūlējās sagūstīt Drogonu. Tomēr dzirdama bija tikai vēja pūsma augļu kokos, bet vienīgās dzīvās radības dārzā bija da�i gai�i naktstauriņi.

Misandeī atgriezās ar meloni un cieti vārītām olām, ta�u Denijai nebija ēstgribas. Kad debesis kļuva gai�ākas un zvaigznes cita pēc citas sāka dzist, Irri un D�iki palīdzēja viņai uzvilkt violeta zīda tokaru ar zelta iz�uvumiem.

Ieradās Reznaks un Skahazs, un karaliene apķērās, ka jautājo�i vi�ņus pēta, domājot par trim nodevībām. "Uzmanies no smar�īgā sene�a�la." Denija ar aizdomām apostīja Reznaku mo Reznaku. "Es varētu likt

Skūtgalvim viņu apcietināt un nopratināt." Vai tas novērstu pareģojumu? Vai arī viņa vietu ieņemtu kāds cits nodevējs? "Pareģojumi mēdz būt no�devīgi," viņa sev atgādināja, "un Reznaks var izrādīties bez vainas."

Melnkoka sols violetajā zālē bija apkrauts ar atlasa spilveniem, un Denijai, to redzot, lūpas savilkās tikko manāmā smaidā. "Tas ir sīra Baristena darbs," viņa noprata. Vecais bruņinieks bija labs cilvēks, tikai reizēm visu uztvēra pārāk tie�i. "Tas bija tikai joks, sīr," viņa nodomāja, ta�u vienalga apsēdās uz viena no spilveniem.

Bezmiega nakts drīz lika par sevi manīt. Kad Reznaks melsa par amat�nieku ģildēm, viņa ātri vien sāka cīnīties ar �āvām. Izskatījās, ka akmeņ�kaļi uz viņu ir nikni un mūrnieki arīdzan. Da�i biju�ie vergi prata apstrā�dāt akmeni un mūrēt, tā atņemot darbu ģildes zeļļiem un meistariem.

-��� Brīvlaistie strādā par pārāk zemu samaksu, varenība, Reznaks skaidroja. Viens otrs sevi sauc par zeļļiem vai pat meistariem, bet �os nosaukumus drīkst izmantot vienīgi ģildes amatnieki. Akmeņkaļi un mūrnieki pazemīgi lūdz augstību atbalstīt viņu senās tiesības un para��as.

-�� Brīvlaistie strādā par pārāk zemu samaksu tāpēc, ka grib ēsti, Denija aizrādīja.

-�� Ja es aizlieg�u viņiem kalt akmeni un mūrēt, tūlīt pie maniem vār�tiem stāvēs sve�u lējēji, audēji un zeltkaļi un pieprasīs, lai aizliedzu brīv�laistajiem strādāt arī �os amatus. Viņa mirkli apdomājās. Izdodiet rakstisku likumu, ka turpmāk tikai ģildes locekļiem ir ļauts sevi saukt par zeļļiem un meistariem� ar noteikumu, ka ģildēm jāuzņem savās rindās brīvlaistie, kuri spēj pierādīt savu prasmi.

-�� Tas tūdaļ tiks izziņots, Reznaks noteica. Vai augstībai labpatiks uzklausīt di�ciltīgo Hizdaru zo Loraku?

"Vai tie�ām viņ� nespēj samierināties ar zaudējumu?"

-�� Lai viņ� nāk �urp.

Hizdars todien nebija tērpies tokarā viņ� bija uzvilcis vienkār�u pelēkzilu halātu un arī apcirpies. "Viņ� noskuvis bārdu un apgriezis ma�tus," Denija aptvēra. Hizdars nebija kļuvis par skūtgalvi, ta�u no galvas vismaz bija nozudu�i nejēdzīgie spārni.

-�� Jūsu bārddzinis ir labi pastrādājis, Hizdar. Ceru, ka esat nācis pale�poties ar viņa darbu, nevis tirdīt mani par cīņu bedrēm.

-�� Baidos, ka bū�u spiests tirdīt, viņ� godbijībā dziļi paklanījās.

Denija saviebās. Pat pa�as ļaudis nelika viņai mieru �ajā jautājumā.

Reznaks mo Reznaks uzskatīja, ka nauda jāiegūst no nodokļiem, Zaļā �ēl-

sirde domāja, ka bedru atvēr�ana patiktu dieviem, savukārt Skūtgalvis bija pārliecināts, ka tā viņa gūtu iedzīvotāju atbalstu cīņā pret harpijas dēliem.

-��� Lai ta�u viņi kaujas, norūca Stiprais Belvass, kur� pats reiz bija nepārspēts bedru cīnītājs.

Sīrs Baristens turpretī ierosināja rīkot turnīrus viņa bāreņi varētu jāt ar �ķēpiem un cīnīties daudzcīņās ar neasiem iero�iem, ta�u Denija saprata, ka �ī ideja ir bezcerīga, lai arī labi domāta. Mīrīnie�i gribēja re�dzēt asinis nevis iemaņas, citādi cīņas vergi valkātu bruņas. Tikai mazā rakstvede Misandeī, �ķiet, bija vienisprātis ar karalieni.

-�� Esmu jums atteikusi se�as reizes, Denija atgādināja Hizdaram.

-�� Jūsu spozmei ir septiņi dievi, tāpēc septītajā reizē viņa varbūt labvē�līgi uzņems manu lūgumu. �odien es neesmu atnācis viens. Vai jūs uz�klausīsiet manus draugus? Arī viņi ir septiņi. Vīrietis pa vienam veda viņus priek�ā. Tas ir Hrazs, bet tā Barsena Melnmate, vēl drosmīgāka. Bet tie Kamarons no Kontas, Milzis Gogors, Raibais Kaķis un Bez�bailīgais Itoks. Visbeidzot Belakvo Kaulu Lauzējs. Viņi ir nāku�i, lai pievienotu savas balsis manējai un lūgtu gai�ību atkal atvērt cīņu bedres.

Denija pazina �os septiņus cilvēkus kuru pēc skata, kuru pēc vārda, un visi bija vieni no slavenākajiem Mīrīnas cīņu vergiem� un tie�i cīņu vergi, kurus no va�ām bija atbrīvoju�as viņas "noteku �urkas," vadīja sa�cel�anos, kas viņai palīdzēja ieņemt pilsētu, tāpēc Dinerisa viņiem bija liela parādniece.

-�� Es jūs uzklausī�u, viņa piekrita, un katrs atnācējs pēc kārtas lūdza atvērt cīņu bedres. Kāpēc? Denija gribēja zināt, kad Itoks bija pateicis savu sakāmo. Jūs vairs neesat vergi, kam lemts iet bojā saimnieka iegribu dēļ. Es jūs atbrīvoju kāpēc jūs gribat beigt savu dzīvi sarkanās smiltīs?

-�� Esmu vingrinājies no trīs gadu vecuma, sacīja Milzis Gogors, un nogalinu no se�u gadu vecuma. Pūķumāte saka, ka es esmu brīvs. Kāpēc tad man nav brīv cīnīties?

-�� Ja gribi cīnīties, cīnies par mani. Nāc un cīnies ar savu zobenu Mātes vīru, Brīvo brāļu vai Stipro vairogu rindās. Māci citiem brīvlaistajiem cīnīties.

Gogors papurināja galvu.

-�� Senāk es cīnījos sava saimnieka labā, jūs sakāt, lai cīnos par jums. Bet es gribu cīnīties pats par sevi. Lielais vīrs uzsita sev pa krūtīm ar �ķiņķa lieluma dūri. Par zeltu un slavu.

-��� Gogors runā mūsu visu vārdā. Raibajam Kaķim pār plecu bija pārmesta leoparda āda. Kad mani pēdējo reizi pārdeva, mana cena bija trīssimt tūksto�i godu. Kad es biju vergs, es gulēju zvērādās un ēdu gaļu

no kauliem. Tagad, kad esmu brīvs, es guļu salmos un ēdu sālītas zivis, kad palaimējas tās dabūt.

-��� Hizdars apzvēr, ka uzvarētāji dabūs pusi no visiem ienākumiem, kas tiks maksāti pie vārtiem, teica Hrazs. Pusi, viņ� zvēr, un Hizdars ir godavīrs.

"Nē, viņ� ir viltnieks." Denija bija sprukās.

-�� Bet zaudētāji? Ko dabūs viņi?

-�� Viņu vārdi tiks iegravēti uz Slavas vārtiem līdzās citu kritu�o dros�minieku vārdiem, paziņoja Barsena. Klīda runas, ka astoņu gadu laikā viņa bija nokāvusi ikvienu sievieti, kas tika sūtīta cīnīties ar viņu. Vi�siem jāmirst, sievietēm arī� bet ne visas tiks pieminētas.

Denijai uz to atbildes nebija. "Vai man ir tiesības aizliegt, ja mani ļaudis patie�ām to vēlas? Tā bija viņu pilsēta, pirms kļuva par manējo, un viņi vēlas izniekot pa�i savas dzīvības.

-�� Es apdomā�u to, ko jūs man teicāt. Pateicos par padomu. Viņa piecēlās.

-�� Turpināsim rīt.

-��� Visiem mesties ceļos Dinerīsas Vētrā Dzimu�ās, Nesadegu�ās, Mi�nnas karalienes, andalu, roinaru un pirmļau�u karalienes, Pla�ās zāļu jūras halēses, Va�u cirtējas un Pūķumātes priek�ā! Misandeī iesaucās.

Baristens pavadīja Deniju uz kambariem.

-�� Pastāsti kaut ko, sīr, Denija uz kāpnēm lūdza. Kādu pasaku par drosminiekiem ar laimīgām beigām. Viņai bija nepiecie�amas laimīgas beigas. Pastāsti, kā tu aizbēgi no Uzurpatora.

-�� Gai�ība, Ja cilvēks bēg, lai glābtu savu ādu, tur nekādas drosmes nav.

Denija apsēdās uz spilvena, sakrustoja kājas un lūkojās uz bruņinieku.

-�� Lūdzu. Tevi ta�u Jaunais Uzurpators atlaida no Karaļsardzes�

-��� Jā, D�ofrejs. Par iemeslu it kā bija mans vecums, bet patiesība bija pavisam citāda. Puika gribēja balto apmetni pie�ķirt savam sunim Sandoram Kleganam, un viņa māte gribēja, lai Karaļkāvis kļūst par Karaļsar�dzes komandieri. Kad viņi man to pateica, es� novilku apmetni, kā viņi prasīja, nosviedu zobenu D�ofrejam pie kājām un neapdomīgi izrunājos.

-�� Ko tu teici?

-�� Taisnību� bet taisnība tajā galmā nekad nav bijusi cieņā. Es izgāju no Troņa zāles paceltu galvu, kaut arī nezināju kur iet. Man nebija citu māju kā vien Baltā zobena tornis. Brālēni būtu varēju�i mani iekārtot I lārvestholā, ta�u negribēju, lai pār viņiem nāk D�ofreja ienaids. Kad vācu kopā savas mantiņas, man pielēca, ka, pieņemot Roberta piedo�a�

nu, pats esmu izsaucis to visu pār savu galvu. Viņ� bija labs bruņinieks, bet slikts karalis, turklāt viņam nebija nekādu tiesību uz troni. Es sapra�tu, ka savu vainu varu izpirkt, vienīgi uzmeklējot īsto karali un uzticīgi kalpojot ar visiem spēkiem, kas manī vēl paliku�i.

-�� Manam brālim Viserīsam.

-��� Tā biju domājis. Kad tiku līdz stallim, zeltainie apmetņi centās mani sagūstīt. D�ofrejs man deva pili, kurā es būtu varējis nomirt, bet es atraidīju viņa dāvanu, tāpēc viņ� nolēma mani sapūdēt cietumā. Pilsētsardzes komandieris pats ieradās man pakal, un viņu iedro�ināja mana tuk�ā maksts, ta�u viņam līdzi bija tikai trīs viri, un man vēl bija palicis duncis. Vienam es iecirtu sejā, kad �is grasījās mani sagrābt, un aizjāju. Traucoties uz vārtu pusi, dzirdēju, kā D�anoss Slints �iem pavēl dzīties man pakaļ. Ārpus Sarkanās pils ielas bija ļau�u pilnas, citādi es būtu aiz�bēdzis bez grūtībām. Mani notvēra pie Upes vārtiem. Zeltainie apmetņi, kas mani vajāja no pa�as pils, uzsauca vārtu sargiem, lai mani aiztur, un �ie sakrustoja �ķēpus.

-�� Un kā tu bez zobena tiki viņiem garām?

-�� īsts bruņinieks ir desmit sargu vērts. Es viņus vienkār�i pārsteidzu. Vienu notriecu ar zirgu, atņēmu �im �ķēpu un iedūru to kaklā tuvākajam sekotājam. Pārējie likās mierā, kad es biju ticis aiz vārtiem. Palaidu zirgu aulek�os un pa galvu pa kaklu nesos gar krastu, līdz pilsēta vairs nebija redzama. Tajā vakarā es atdevu zirgu par sauju gra�u un �ādām tādām lupatām, bet nākamajā rītā piebiedrojos ļaudīm, kas plūda uz Karaļa ostu. Es biju aizbēdzis pa Dubļu vārtiem, bet atgriezos pa Dievu vārtiem ar netīru, rugājiem apaugu�u seju un bez iero�a, tikai ar nūju rokās. Es biju prastās drānās un dubļiem apkaltu�os zābakos kā visi citi, kas bēga no kara. Zeltainie apmetņi paņēma no manis sudraba briedi un ielaida pilsētā. Karaļa osta bija pilna ar vienkār�iem ļaudīm, kas meklēja patvē�rumu no kaujām, tāpēc es varēju viņos iejukt. Man bija mazliet sudraba naudas, ta�u man vajadzēja samaksāt par braucienu pāri �aurajai jūrai, tāpēc es nak�ņoju septos un vārtrūmēs un ēdu lētos krogos. Izaudzēju bārdu un izlikos par veci. Tajā dienā, kad valdnieks Stārks zaudēja galvu, es arī biju tur un visu redzēju. Pēc tam es aizgāju uz Bailora Svētītā septu un pateicos septiņiem dieviem, ka D�ofrejs man atņēma tikai apmetni.

-�� Stārks bija nodevējs un ņēma nodevēja galu.

-��� Gai�ība, Selmijs iebilda, Edardam Stārkam bija zināma loma jūsu tēva gā�anā, ta�u viņ� uz jums neturēja ļaunu prātu. Kad einuhs Varīss paziņoja, ka jūs esat gaidībās, Roberts gribēja jūs nogalēt, bet

valdnieks Stārks tam nepiekrita. Tā vietā, lai nevajadzētu uzņemties bēr�na slepkavību, viņ� ieteica Robertam pameklēt sev citu labo roku.

-�� Vai esi aizmirsis princesi Rinīsu un princi īgonu?

-�� Nekādā gadījumā. Bet tas bija Lanisteru darbs, gai�ība.

-��� Lanisteri vai Stārki kāda starpība? Viserīss viņus visus sauca par Uzurpatora suņiem. Ja bērnam uzklūp suņu bars, vai ir svarīgi, kur� no visiem tam pārko� rīkli? Visi suņi tad ir vienlīdz vainīgi. Vaina� �is vārds iestrēga Denijai kaklā. "Hazeja," viņa nodomāja un pēk�ņi sadzir�dēja sevi sakām: Man jāaiziet uz bedri. Viņas balss bija kļuvusi bēr�ni�ķīgi smalka. Aizved mani, sīr.

Pāri vecā vīra sejai pārslīdēja nosodījuma ēna, ta�u viņam nebija tie�sību iebilst karalienei.

-�� Kā pavēlat.

Kalpotāju kāpnes bija ātrākais ceļ� lejup tās bija stāvas, taisnas un �auras, paslēptas mūros. Sīrs Baristens paņēma lākturi, lai karaliene nepakluptu. Viņus ieskāva sienas no ķieģeļiem divdesmit da�ādās krāsās, kas ārpus lāktura gaismas loka pārvērtās pelēkā un melnā. Trīs reizes viņi pagāja garām Neaptraipīto sardzei, kas stāvēja tā, it kā būtu izkalti akmeni. Vienīgā skaņa tur bija viņu klusie soļi.

Lejā Mīrīnas Di�ā piramīda bija klusa, putekļaina un ēnaina vieta, tās ārējie mūri bija trīsdesmit pēdas biezi. Tur skaņas atbalsojās daudz�krāsaino ķieģeļu arkās, aizgaldos, apcirkņos un noliktavās. Viņi izgāja cauri trim pamatīgām arkām un pa lāpu apgaismotu eju nokļuva pira�mīdas pagrabos ar ūdens tvertnēm, cietuma cellēm un moku kamba�riem, kur senāk tika slānīti, dīrāti un ar nokaitētu dzelzi dedzināti vergi. Beigu beigās gājēji nonāca pie milzīgām Neaptraipīto apsargātām dzelzs durvīm ar sarūsēju�ām eņģēm.

Pēc karalienes pavēles viens no sargiem sadabūja atslēgu, un durvis, eņģēm �erkstot, atvērās. Dinerīsa Tārgārjena iegāja tumsā un apstājās dziļas bedres malā. �etrdesmit pēdas zemāk pūķi pacēla galvas, un krēs�lā dega �etras acis divas kā kausēts zelts, divas kā bronza.

-�� Neejiet tuvāk, Baristens satvēra Deniju aiz rokas.

-�� Tu domā, ka viņi man ko nodarīs?

-� Nezinu, gai�ība, bet es negribu, lai jūs par to pārliecinieties uz savas ādas.

Raigals ierēcās, un dzeltena liesma uz mirkli pārvērta tumsu gai�ā

īlienā. Uguns nolaizīja sienas, un Denija juta sejā karstuma vilni kā no krāsns. Bedres otrā malā Viserions ieplēta spārnus un sakustināja apstā�vēju�os gaisu. Pūķis gribēja atlidot pie saimnieces, ta�u ķēde nostiepās

un radījums nogāzās uz vēdera. Pūķa kājas pie grīdas turēja ķēde cilvēka rokas resnumā. Dzelzs kaklariņķis bija piestiprināts pie sienas. Raigalam bija apliktas tādas pa�as ķēdes. Selmija lāktura gaismā tā zvīņas vizēja kā nefrīts, starp zobiem plūda dūmi. Uz grīdas pie kājām mētājās salauzīti, apdegu�i un sadragāti kauli. Alā bija nepatīkami karsts, tur oda pēc sēra un piedegu�as gaļas.

-�� Viņi ir paaugu�ies. Denijas vārdi atbalsojās izkaltu�ajos akmens mūros. Sviedru lāse noritēja viņai pār pieri un nopilēja uz krūtīm. Vai tiesa, ka pūķi nekad nepārstāj augt?

-�� Jā, ja viņiem pietiek barības un ir pietiekami daudz vietas. Ja viņi ir pieķēdēti te�

Di�ie saimnieki �o bedri bija izmantoju�i par cietumu tajā vietas pietika pieciem simtiem cilvēku� un tā bija vairāk nekā ērta diviem pūķiem. "Bet cik vēl ilgi? Kas notiks, ja viņi �ai bedrei kļūs par lielu? Vai viņi metīsies viens otram virsū ar uguni un nagiem? Vai viņi izaugs sli�mīgi un vārgi ar iekritu�iem sāniem un ļenganiem spārniem? Vai pirms nāves viņu uguns izplēnēs?

Kāda māte gan ļautu saviem bērniem sapūt tumsā?

"Ja es atskatī�os, bū�u pagalam," Denija sev teica� bet kā lai viņa neatskatītos? "Man vajadzēja saprast, kurp tas viss ved. Vai tie�ām es biju akla vai arī tī�ām pievēru acis, lai neaptvertu varas cenu?"

Viseriss viņai bērnībā bija izstāstījis it visas pasakas par pūķiem. Denijai patika pļāpāt par pūķiem viņa zināja, kā bija kritusi Hārenhola, viņa arī zināja par Uguns lauku un Pūķu deju. Viens no viņas priek�gā�jējiem, īgons Tre�ais, bija redzējis, kā tēvo�a pūķis aprij viņa māti. Bija neskaitāmi daudz dziesmu par ciemiem un karaļvalstīm, kas dzīvoja �ausmās no pūķiem, līdz kāds bra�ais glābējs pūķus nokāva. Astaporā vergu tirgoņiem bija izkusu�as acis. Kad Dārio pa ceļam uz Jankaī no�svieda viņai pie kājām Salora Drosmīgā un Prendāla na Gezna galvas, viņas bērni varēja līksmot. Pūķi nebaidījās no cilvēkiem, un pūķis, kur� bija tik liels, ka varēja aprīt aitu, tikpat labi varēja aiznest arī bērnu.

Viņas vārds bija Hazeja, un viņa bija �etrus gadus veca. "Ja vien tēvs nemeloja, bet viņ� varēja arī samelot." Pūķi nebija redzējis neviens, iz�ņemot viņu. Par pierādījumu kalpoja sadegu�ie kauli, lai gan kauli ne�pierādīja neko. Viņ� varēja meiteni nogalēt pats un pēc tam sadedzināt. Skūtgalvis paziņoja, ka viņ� nebūtu pirmais tēvs, kur� ticis vaļā no nevē�lama bērna. "Arī harpijas dēli varēja izdarīties tā, lai viss liktu domāt par pūķiem un pilsēta mani ienīstu." Denija gribēja tam ticēt� bet, ja tā, tad

kāpēc Hazejas tēvs gaidīja, līdz pieņem�anas zāle bija gandrīz tuk�a un tikai tad iznāca priek�ā? Ja viņa mērķis būtu sarīdīt pret Deniju mīrīnie�us, viņ� būtu to izstāstījis visiem, kam nav slinkums klausīties.

Skūtgalvis lūg�us bija mudinājis sodīt to cilvēku ar nāvi.

-�� Vismaz izraujiet viņam mēli �ā vīra meli var iznīcināt mūs visus, augstība.

Tomēr Denija vīrietim samaksāja asins cenu. Tā kā neviens neņēmās noteikt meitas vērtību, viņa deva simt reizes vairāk nekā par jēru.

-�� Es tev atdotu Hazeju, ja vien spētu, viņa sacīja tēvam, tomēr ir lietas, ko nespēj pat karalienes. Viņas kauli atdusēsies �ēlsirdības tem�plī, un viņai par piemiņu simt sveces degs dienu un nakti. Atnāc pie manis katru gadu viņas vārda dienā, un pārējiem taviem bērniem nekā netrūks� bet tu nedrīksti par to stāstīt nevienam.

-�� Cilvēki gribēs zināt, sērojo�ais tēvs sacīja. Viņi jautās, kur ir Hazeja un kā viņa mirusi.

-��� Viņa mirusi no �ūskas kodiena, Resnāks mo Reznaks ierosinā�ja, vai arī viņu aiznesis izsalcis vilks. Varbūt viņa mirusi no pēk�ņas slimības. Stāsti, ko gribi, tikai nekad vairs nepiemini pūķus.

Viserions skrāpējās ar nagiem pret akmeni, un stiprās ķēdes no�vadzēja, kad pūķis centās pacelties gaisā pie Denijas. Kad tas neizdevās, nezvērs ierēcās, atgāza galvu, cik tālu vien spēja, un izspļāva pret sienu zeltainu liesmu. "Cik ilgi vēl jāgaida, lai viņa liesma spētu plēst akmeni un kausēt dzelzi?"

Vēl pavisam nesen pūķis bija tupējis Denijai uz pleca, aptinis asti viņai ap roku. Vēl pavisam nesen tas ēda viņai no rokas apsvilu�us gaļas gabaliņus. Viserions arī bija pirmais, kas tika pieķēdēts, Dinerīsa pat viņu ieslēdza bedrē kopā ar vairākiem vēr�iem. Kad pūķis pieēdās, tas kļuva miegains, un miegā tam arī tika uzliktas ķēdes.

Ar Raigalu bija grūtāk. Iespējams, neraugoties uz biezajām mūra sie�nām, tas bija saklausījis, kā brālis bedrē plosās. Beigu beigās viņi bija spiesti uzmest tam smagu tīklu no dzelzs ķēdēm, kad tas uz terases go�zējās saulītē, ta�u pūķis pretojās tik nikni, ka pagāja trīs dienas, līdz tika pa kalpotāju kāpnēm nodabūts lejā. Cīniņā sadega se�i vīri.

Un Drogons�

Sērojo�ais tēvs to bija nosaucis par spārnotu ēnu. Drogons bija vis�lielākais, visnegantākais un visme�onīgākais no visiem trijiem, tā zvīņas bija melnas kā nakts un acis kā liesmojo�as bedres.

Drogons medīja tālu aiz pilsētas, bet, kad bija paēdis, tad labprāt zvil�nēja saulē Di�ās piramīdas virsotnē, kur savulaik bija atradusies Mīrīnas

harpija. Trīs reizes viņi pūlējās pūķi no turienes nocelt, un trīs reizes tas neizdevās. Divdesmit drosmīgākie vīri lika uz spēles savu dzīvību, mēģinot nezvēru sagūstīt. Pēdējo reizi Denija redzēja Drogonu tre�ās neveiksmīgās gūstī�anas dienas vakarā melnais pūķis aizlaidās pāri Skahazadanai uz Dotraku jūras zāļu klajumu pusi un neatgriezās.

"Pūķumāte," Dinerīsa prātoja. "Briesmoņu māte. Ko es esmu palai�dusi pasaulē? Es esmu karaliene, bet mans tronis ir būvēts no kauliem un nolikts plūsto�ajās smiltīs." Kā viņa bez pūķiem varēja noturēt Mīrīnu, nemaz nerunājot par Rietmalas atkaro�anu? "Manī rit pūķu asinis," viņa nodomāja. "Ja pūķi ir briesmoņi, tad briesmone esmu arī es."

Kad gūsteknis iekodās �urkā, tā iespiedzās un sāka me�onīgi spirināties, pūloties izrauties brīvībā. Vēders bija vismīkstākais. Viņ� plosīja salkano gaļu, un siltās asinis tecēja pār lūpām. Tas bija tik patīkami, ka asaras sariesās acīs. Vēders kurkstēja, tāpēc viņ� norija kumosu. Pēc tre�ā kodiena �urka pārstāja pretoties, un viņ� jutās gandrīz vai apmierināts.

Bet tad viņ� pie cietuma durvīm izdzirda balsis.

Gūsteknis baidījās pat kustināt �okļus mute bija pilna ar asinīm, �urkas miesu un spalvām, ta�u viņ� neuzdrīkstējās ne izspļaut, ne norīt. �ausmās sastindzis kā akmens, viņ� klausījās zābaku �ļūkā�anā un at�slēgu �vadzē�anā. "Nē," viņam ie�āvās prātā, "nē, lūdzu, dievi, nevajag." Lai noķertu �urku, bija vajadzīgs tik ilgs laiks. "Ja viņi to ieraudzīs, tāpat atņems, bet tad pasūdzēsies, un valdnieks Remzijs atkal mani mocīs."

Viņ� saprata, ka �urka jāpaslēpj, ta�u viņ� bija tik ļoti izsalcis! Viņ� nebija ēdis divas dienas, varbūt pat trīs tum�ajā cellē, to bija grūti no�teikt. Viņa rokas un kājas bija izkāmēju�as tievas kā niedres, toties tuk��ais vēders bija piepūties un sāpēja tik ļoti, ka nebija iespējams iemigt. Tiklīdz viņ� aizvēra acis, tā atcerējās valdnieci Hornvudu. Pēc kāzām valdnieks Remzijs viņu bija ieslodzījis tornī un mērdējis badā, tāpēc bei�gās �ī bija nograuzusi sev pirkstus.

Notupies celles kaktā, viņ� sarāvās �okurā un spieda guvumu pie zoda. Cenzdamies notiesāt pēc iespējas vairāk, pirms atveras durvis, viņ�, asinīm plūstot pār lūpu kaktiņiem, ar vēl atliku�ajiem zobiem kni�bināja �urkas miesu. Gaļa bija sīksta, ta�u tik pikanta, ka viņam metās nelabi. Viņ� ko�ļāja un rija, ķeksēdams mazos kauliņus no caurumiem smaganās, kur bija atradu�ies izrautie zobi. Ko�ļā�ana bija sāpīga, ta�u viņ� bija tik izbadējies, ka nespēja mitēties.

Skaņas kļuva skaļākas. "Lūdzu, dievi, izdariet tā, lai viņ� nenāk pēc ma�nis," gūsteknis lūdzās, plosīdams �urkas kāju. Jau labu laiku neviens pie viņa nebija nācis tur bija arī citas celles ar citiem ieslodzītajiem. Reizēm viņ� pat cauri biezajām akmens sienām dzirdēja tos kliedzam. "Sievietes vienmēr kliedz visskaļāk." Viņ� nosūca jēlo gaļu un mēģināja izspļaut �ur�kas kājas kaulu, bet tas tikai pārslīdēja pār apak�lūpu un ieķērās bārdā. "Ejiet prom," viņ� lūdzās, "ejiet prom, ejiet garām, lūdzu, lūdzu."

Ta�u soļi apstājās tie�i tad, kad bija visskaļākie, un tūdaļ pie pa�ām durvīm no�vadzēja atslēgas. �urka izkrita gūsteknim no pirkstiem. Viņ� noslaucīja asiņainos pirkstus biksēs.

-�� Nē, viņ� nomurmināja, nēēē.

Atsperdamies ar papē�iem salmu pakai�os, viņ� ie�ļūca kaktā un pie�spiedās aukstajam, mitrajam mūrim.

Skaņa, ko radīja slēdzenē pagriezusies atslēga, bija visbriesmīgākā. Kad sejā iesitās gaisma, gūsteknis iekliedzās un aizsedza acis ar plauks�tām. Galva tā iesāpējās, ka viņ� labprāt būtu izplēsis sev acis.

-�� Izdzēsiet gaismu! Dariet, ko gribat, tikai tumsā, lūdzu!

-�� Tas nav viņ�, teica zēna balss. Paskaties uz viņu �ī nav īstā celle.

-�� Pēdējā celle pa kreisi, otrs zēns atbildēja. �ī ta�u ir pēdējā celle pa kreisi, vai ne?

-�� Jā. Viņ� uz mirkli apklusa. Ko viņ� saka?

-�� Viņam laikam nepatīk gaisma.

-����������� Vai tev patiktu, ja tu izskatītos tā? puika atkrēpojās un nospļāvās.

-�� Smird gan viņ� baisi, tūlīt nosmak�u.

-�� Viņ� ir ēdis �urkas, sacīja otrs zēns. Skaties.

-�� Tie�ām, pirmais iesmējās. Smieklīgi.

"Es biju spiests." Kad gūsteknis gulēja, �urkas �im koda roku un kāju pirkstos un pat sejā, tāpēc, vienu sataustījis, viņ� ilgi nedomāja. Ēd tu vai tiksi apēsts pats citas izvēles nebija.

-�� Jā, ēdu, viņ� noburk�ķēja. Ēdu, ēdu, jo viņas ēd mani, lūdzu�

Salmiem klusi �abot zem kājām, puikas piegāja tuvāk.

-� Saki, ierunājās mazākais no viņiem kalsns, bet prātīgs zēns, vai tu atceries, kas tu esi?

Gūsteknī sāka virmot bailes, un viņ� novaidējās.

-�� Runā pasaki man, kā tevi sauc.

Viņ� bija zinājis savu vārdu, bija, bija, bet tas bija tik sen, ka viņ� jau bija to aizmirsis. "Ja es pateik�u nepareizi, tad zaudē�u vēl vienu pirkstu vai vēl ļaunāk� viņ� man� viņ� man�"

�Viņ� negribēja par to domāt un nemaz nespēja. �okļus sarāva krampis, acīs likās duramies adatas, galva plīsa vai pu�u.

-��� Lūdzu, gūsteknis nopīkstēja vārā, simtgadīga ve�a balsī. Var jau būt, ka viņ� tāds arī bija. "Cik ilgi es te jau esmu?" Ejiet, viņ� no�ļup�stēja caur izsistajiem zobiem un salauztajiem pirkstiem ar kuriem pūlē�jās pasargāt acis no �ausmīgi spilgtās gaismas. Lūdzu, ņemiet �urku, tikai nedariet man neko�

-�� Smaķis, pateica priek�ā lielākais. Tevi sauc Smaķis. Atceries?

�im puikam rokā bija lāpa, mazākajam atslēgu sai�ķis.

"Smaķis?" Viņam pār vaigiem ritēja asaras.

-�� Es atceros, jā. Gūsteknis vārstīja muti. Mani sauc Smaķis. Tas rīmējas ar vārdu kraķis.

Tumsā viņam vārds nebija vajadzīgs, tāpēc nebija grūti to aizmirst. "Smaķis, Smaķis, mani sauc Smaķis." Ar �o vārdu viņ� nebija piedzimis iepriek�ējā dzīvē viņ� bija kāds cits, bet tur un tajā laikā viņ� bija Smaķis. Tagad viņ� atcerējās.

Viņ� atcerējās arī puikas. Abi bija ģērbu�ies līdzīgos sudrabpelēkos aitādas kamzoļos ar tum�ziliem iz�uvumiem. Abi bija iero�u nesēji, abiem bija astoņi gadi un abi bija Volderi Freji. Lielais Volders un Ma�zais Volders, tikai lielo sauca par Mazo, un mazo par Lielo, kas uzjaut�rināja citus zēnus un ko nekādi nevarēja saprast visi pārējie.

-��� Es jūs pazīstu, viņ� no�ukstēja saplaisāju�ām lūpām. Es zinu, kā jūs sauc.

-�� Tu nāksi mums līdzi, paziņoja Mazais Volders.

-�� Augstība lika tevi atvest, piebilda Lielais Volders.

Bailes iedūrās Smaķī kā duncis. "Tie ir tikai bērni," viņ� nodomā�ja, "astoņus gadus veci zēni." Astoņus gadus vecus zēnus viņ�, protams, varēja pieveikt pat tik vārgs viņ� būtu spējis atņemt lāpu, atslēgas un dunci, kas karājās Mazajam Volderam pie jostas, un aizbēgt. "Nē, nē, tas nav tik vienkār�i. Tās ir lamatas. "Ja es bēg�u, viņ� man atkal nodīrās kādu pirkstu vai izraus zobus."

Viņ� jau bija mēģinājis bēgt. Tagad likās, ka tas bija pirms daudziem gadiem, kad viņam vēl bija pietiekami daudz spēka un viņ� spēja preto�ties. Toreiz atslēgas bija Kīrai viņa teica, ka esot tās nozagusi un zinot, kur atrodas sētas vārti, kas netiekot apsargāti.

-��� Aizvediet mani atpakaļ uz Ziemmalu, cienkungs, viņa nobālusi un trīco�a teica. Es nezinu, ceļu, tāpēc nevaru bēgt viena. Lūdzu, bēdziet kopā ar mani."

Un viņ� bija bēdzis. Cietumsargs pārdzēries un nolaistām biksēm gulēja vīna peļķē. Cietuma durvis bija vaļā un sētas vārti neapsargāti, glu�i kā Ķīra bija teikusi. Viņi gaidīja, kad mēness nozudīs aiz mākoņa, tad izlavījās no pils un, klupdami uz akmeņiem, pārbrida ledaini auksto Raudu strautu. Otrā pusē viņ� noskūpstīja Ķīru.

-�� Tu mūs izglābi, viņ� noteica. "Muļķis. Muļķis."

Tās bija lamatas spēle, ļauns joks. Valdniekam Remzijam patika medības, un vislabprātāk viņ� vajāja divkājaino medījumu. Visu nakti viņi skrēja pa tum�o me�u, bet, kad uzausa saule, tālumā atskanēja raga skaņas un viņi izdzirda suņu bara rejas.

-������������ Mums jāpa�ķiras, viņ� sacīja Kīrai, kad suņi bija pienāku�i tuvāk.

-�� Abus uzreiz viņi nevarēs izsekot.

Mei�a pārbijusies atteicās iet tālāk viena arī tad, kad viņ� nozvērējās ar dzelzsvīru karaspēku atnākt viņai pakaļ, ja vajātāji mestos ķert Ķīru.

Vēl pēc stundas abi bija sagūstīti. Viens no suņiem nogāza viņu zemē, bet cits iekoda Kīrai kājā, kad viņa rāpās aug�ā paugurā. Pārējie abus ielenca, rēja, rūca un koda ik reizes, kad kāds no viņiem pakustējās, līdz atjāja Remzijs Sniegs ar medniekiem. Toreiz viņ� vēl bija bastards, nevis Boltons.

-�� Te nu jūs esat, viņ� smaidīdams teica, neizkāpis no segliem. Jūsu bēg�ana mani apbēdina. Vai tie�ām jums tik ātri ir apnikusi mana vies�mīlība? Ķīra paķēra akmeni un meta. Akmens aizlidoja Remzijam gar ausi krietnas pēdas attālumā, un bastards pasmaidīja. Jūs tiksiet sodīti.

Smaķis atcerējās izmisuma un baiļu pilno Kīras skatienu. Viņa tajā mirklī izskatījās ļoti jauna, vēl pavisam meitene, ta�u viņ� nekādi neva�rēja palīdzēt. "Viņas dēļ mēs tikām notverti," Smaķis domāja. "Ja mēs būtu pa�ķīru�ies, kā es ieteicu, vienam no mums būtu izdevies aizbēgt."

�īs atmiņas bija smacējo�as. Smaķis ar asarām acīs novērsās no lāpas. "Ko viņ� �oreiz no manis grib?" gūsteknis izmisis nodomāja. "Kāpēc viņ� neliek mani mierā? Vismaz �oreiz es neesmu izdarījis neko sliktu, būtu viņ� te tumsā licis mani mierā." Smaķim tur bija �urka resna, silta un kustīga�

-�� Vai nevajadzētu viņu nomazgāt? ieminējās Mazais Volders.

-�� Augstībai patīk, ka viņ� smird, paskaidroja Lielais Volders. Tā�pēc jau viņ� ir nosaukts par Smaķi.

"Smaķis. Mani sauc Smaķis. Tas rīmējas ar vārdu baķis." To vajadzēja paturēt prātā. "Kalpo, paklausi un atceries, kas tu esi, un tev vairs nekas slikts nenotiks. Viņ� apsolīja, augstība apsolīja." Viņam nebija spēka iz�rādīt pretestību, pat ja to gribētu viņam tas bija izdzīts ar slānī�anu, mērdē�anu badā un dīrā�anu. Kad Mazais Volders pierāva viņu kājās un Lielais Volders ar lāpu dzina Smaķi ārā no celles, viņ� gāja kā rātns suns. Ja viņam būtu aste, viņ� to noteikti būtu iespiedis starp kājām.

"Ja man būtu aste, bastards to būtu nocirtis." �ī nelāgā un bīstamā doma ienāca prātā pati no sevis, jo augstība tagad vairs nebija bastards. "Tagad viņ� ir Boltons, nevis Sniegs." Mazais karalis Dzelzs tronī bija izdevis rīkojumu, ka valdniekam Remzijam tagad ir pilnas tiesības val�kāt tēva vārdu, un nosaukt viņu par Sniegu nozīmēja viņam atgādināt par ārlaulības izcelsmi un pamodināt viņā ne�ēlīgu niknumu. Smaķim to vajadzēja ielāgot. Un savu vārdu to arī viņ� nedrīkstēja aizmirst. Uz mirkli tas atkal bija izlidojis no prāta, un tas Smaķi pārbiedēja tā, ka viņ�, paklupis uz stāvajām cietuma kāpnēm, pret akmens grīdu pārplēsa bikses un līdz asinīm pārsita kāju. Mazais Volders piebikstīja viņam ar lāpu, lai paskubinātu celties kājās un iet tālāk.

Pār Dredfortu laidās nakts, un virs pils austrumu pusē lēca pilns mē�ness. Tā blāvajā gaismā cietok�ņa mūru trīsstūraino robu ēnas uz sasa�lu�ās zemes atgādināja asu melnu ilkņu rindu. Gaiss bija auksts, mitrs un gandrīz jau aizmirstu smar�u pilns. "Pasaule," Smaķis sev teica, "tā smar�o pasaule." Viņ� nezināja, cik ilgi bija smacis pazemes cietumā, bet vismaz pusgads bija pagājis noteikti. "Vai pat ilgāk. Ja nu ir pagā�ju�i pieci, desmit vai divdesmit gadi? Vai es to maz aptvertu? Ja nu es tur, lejā, esmu sajucis prātā un ir pagājusi puse mū�a?" Bet nē tās bija muļķības, tik daudz laika nevarēja paiet, jo puikas vēl arvien bija puikas. Ja būtu pagāju�i desmit gadi, tad viņi jau būtu pieaugu�i par vīriem. To vajadzēja atcerēties. "Nedrīkstu atļauties sajukt prātā. Viņ� var ņemt ma�nus pirkstus, izdurt acis un pa �ķēlītei vien nogriezt man ausis, bet viņ� nevar man atņemt prātu, ja es pats neļau�os."

Mazais Volders ar lāpu rokā gāja pa priek�u, viņam nopakaļ vilkās Smaķis, mazliet tālāk aiz viņa Lielais Volders. Kad viņi gāja garām, ap�lokā sāka riet suņi. Pagalmā virpuļoja vēj�, kas cirta cauri plānajām, ne�tīrajām skrandām un uzdzina viņam zosādu. Naksnīgais gaiss bija salts un mitrs, ta�u sniega nebija, lai arī ziema nebija tālu. Smaķim ienāca prātā, vai viņ� vēl būs dzīvs, kad sāks snigt. "Cik pirkstu man tad būs atlicis rokām? Cik kājām? Viņ� pacēla roku un bija satriekts, redzot, cik

tā ir bāla un izkāmējusi. "Kauli un āda," gūsteknis nodomāja. "Man ir rokas kā vecim." Vai viņ� varēja kļūdīties zēnos? Ja nu tie nemaz nebija Mazais Volders un Lielais Volders, bet viņu dēli?

Lielā zāle bija krēslaina un piedūmota. Gan kreisajā, gan labajā pusē pie sienām dega lāpas, iespiestas kaulainās ģindeņu rokās. Koka sijas virs galvas bija melnas no dūmiem, bet velvju griesti ēnās nemaz nebija redzami. Zālē valdīja vīna, alus un ceptas gaļas smārds no tā Smaķim sāka kurkstēt vēders un mutē saskrēja siekalas.

Mazais Volders stūma viņu gar galdiem, pie kuriem mielojās kara�spēka vīri, un Smaķis juta sev pievērstos visu skatienus. Labākajās vietās pie paaugstinājuma sēdēja Ramzeja mīluļi Bastarda zēni: Kaulu Bens, kur� kopa augstības medību suņus, gai�matainais un jauneklīgais Deimons, saukts Deimons Uzdanco, Rūcējs, kur� bija �ķīries no mēles par izrunā�anos valdniekam Rūzam dzirdot, Skābais Alīns, Dīrātājs, Dzelte�nais Diks. Zemāk sēdēja arī citi, kuru vārdus Smaķis nezināja, toties pa�zina pēc skata algotņi, ser�anti, kareivji, cietumnieki un bendes, tomēr starp viņiem bija arī sve�inieki, kurus Smaķis nepazina. Vieni rauca de�gunus, kad viņ� gāja garām, citi smējās par viņa izskatu. "Viesi," Smaķis nodomāja, "augstības draugi, un es esmu atvests, lai viņus uzjautrinātu." No �īs domas viņam pārskrēja �ermuļi.

Boltona bastards sēdēja visaugstāk tēva tronī un dzēra no tēva kau�sa. Kopā ar viņu pie galda sēdēja divi veci vīri, un Smaķis tūdaļ noprata, ka tie ir valdnieki. Viens bija kalsns, ar ne�ēlīgām acīm un garu, baltu bārdu, bet viņa seja bija skarba kā ziemas sals. Viņam mugurā bija no�plucis, novalkāts un nospeķots lā�ādas kamzolis, bet zem tā bruņukrekls vīdēja pat pie galda. Arī otrs valdnieks bija tievs, ta�u at�ķirībā no pir�mā, kur� sēdēja taisnu muguru, �is bija �ķībs. Viens plecs viņam bija krietni augstāks par otru, un viņ� bija noliecies pār bļodu kā maitu lija pār mironi. Viņam bija pelēkas, alkatīgas acis, dzelteni zobi un �ķelta, pinkaina, sudrabaina bārda. Pie raibā pakau�a vīdēja vien da�as baltu matu �ķipsnas, ta�u apmetnis bija mīksts un smalks, no pelēkas vilnas ar melnas sabuļādas apdari, ko pie pleca kopā saturēja sudraba zvaigzne.

Remzijs bija ģērbies melnās un sārtās drānās melni zābaki, melna zobensiksna ar maksti, melns ādas uzsvārcis virs sārta samta kamzoļa, ko rotāja tum�sarkanas atlasa joslas. Labajā ausī bija iekārts asins piliena veidolā slīpēts granāts. Neraugoties uz smalko ģērbu, viņ� bija un palika neglītenis: lieliem kauliem, no�ļuku�iem pleciem un ļumīgu miesu, kas lika lēst, ka vēlāk viņ� apvelsies resnumā. Viņam bija sārta un pumpaina

miesa, plats deguns, maza mute, gari, melni un sausi mati. Lūpas bija biezas un gaļīgas, ta�u ļaudis parasti vispirms pievērsa uzmanību viņa acīm tās bija glu�i kā tēvam, mazas, cie�i izvietotas un dīvaini bālas. �o nokrāsu mēdza saukt par "spoku pelēko", bet patiesībā Remzija acis bija bezkrāsainas un atgādināja netīra ledus lauskas.

Ieraugot Smaķi, viņ� pavēra lūpas miklā smaidā.

-� Te nu viņ� ir, mans vecais, skumjais draugs. Smaķis ar mani ir kopā kop� bērnības kad es vēl biju puika, tēvs viņu man uzdāvināja par savas mīles�tības apliecinājumu, Remzijs paskaidroja vīriem, kas sēdēja viņam līdzās.

Abi valdnieki saskatījās.

-������������ Dzirdēju, ka tavs kalps esot beigts, sacīja tas ar greizo plecu.

-�� Viņu esot nokāvu�i Stārki.

-�� Dzelzsvīri mēdz teikt, ka tas, kur� ir miris, nekad nemirst, bet ceļas cietāks un stiprāks. Tie�i kā Smaķis. Smird gan viņ� pēc kapa.

-�� Viņ� smird pēc atejas un ierūgu�iem vēmekļiem. �ķībais aizmeta kaulu, ko bija grauzis, un noslaucīja pirkstus galdautā. Vai ir kāds ie�mesls, kāpēc viņ� bija jāatved, kamēr mēs ēdam?

Otrs valdnieks, vecis ar taisno muguru un bruņukreklu, nopētīja Smaķi ar savām ne�ēlīgajām acīm.

-�� Paskaties rūpīgāk, viņ� ieteica pirmajam. Viņ� ir nosirmojis un kļuvis trīs stounus vieglāks, bet tas nav kalps. Vai esi jau aizmirsis?

�ķībais valdnieks paskatījās un pēk�ņi iespurdzās.

-� Viņ�? Vai tas var būt? Stārku aizbilstamais. Viņ� ta�u vienmēr smaidīja.

-�� Tagad viņ� smaida daudz retāk, valdnieks Remzijs atzina. Lai�kam bū�u izsitis kādu no viņa skaistajiem baltajiem zobiem.

-��� Labāk būtu pārgriezis viņam rīkli, izmeta valdnieks ar bruņu�kreklu mugurā. Suns, kas ko� saimniekam, neder nekam citam kā vien dirā�anai.

-�� Viņ� arī ir vietām ticis dīrāts, Remzijs atbildēja.

-�� Jā, cienītais kungs, es slikti uzvedos, cienītais kungs, es biju nekau�nīgs un� Smaķis aplaizīja lūpas, pūlēdamies izdomāt, kāds vēl viņ� ir bijis. "Kalpo un paklausi," viņ� sev atgādināja, "un viņ� tev ļaus dzīvot un paturēt vēl atliku�ās ķermeņa daļas. Kalpo, paklausi un atceries savu vādu. Smaķis, Smaķis, tas rīmējas ar vārdu kaķis." � nepaklausīgs un�

-� Tev uz lūpām ir asinis, Remzijs atzīmēja. Vai atkal esi mēģinājis nograuzt sev pirkstus, Smaķi?

-�� Nē, nē, cienītais kungs, es zvēru. Smaķis reiz bija mēģinājis no�grauzt sev rādītājpirkstu, lai tas tik drausmīgi nesāpētu pēc nodīrā�anas.

Remzijs nekad tā vienkār�i nenogrieza pirkstus. Viņam patika tos nodī�rāt un atstāt, lai tie sakalst, saplaisā un iekaist. Smaķis bija slānīts, stiepts uz rata un graizīts, bet nekas nebija tik baiss kā sāpes, kas sekoja dīrā�a�nai. No tādām sāpēm cilvēks varēja sajukt prātā, tās neviens nespēja pa�ciest ilgi agrāk vai vēlāk upuris sāka kliegt: "Lūdzu, nevajag, grieziet to nost!" Un valdnieks Remzijs tad paklausīja. Tā bija kā spēle, un, sprie�ot pēc rokām un kājām, Smaķis tās noteikumus bija apguvis, bet toreiz viņ� bija aizmirsies un pūlējies atvieglot sev sāpes pats ar saviem zobiem. Remzijs ar to nebija mierā, un nepaklausība Smaķim maksāja vēl vienu kājas pirkstu. Es ēdu �urku, viņ� nomurmināja.

-�� �urku? Remzija bālās acis lāpas gaismā iemirdzējās. Visas �ur�kas Dredfortā pieder manam tēvam. Kā tu uzdrīkstējies tās ēst bez ma�nas atļaujas?

Smaķis nezināja ko atbildēt, tāpēc neteica neko. Viens nepareizs vārds viņam varēja maksāt kārtējo kājas vai pat rokas pirkstu. Līdz �im viņ� bija zaudējis divus kreisās rokas pirkstus un labās rokas mazo pirkstiņu, kā ari trīs kreisās kājas pirkstus un mazo labās kājas pirkstiņu. Brī�iem Remzijs jokojās, ka vajadzētu ieviest līdzsvaru. "Cienītais kungs tikai dzen jokus," Smaķis sevi mierināja. "Viņ� nemaz negrib darīt man pāri, viņ� pats to tei�ca. Viņ� to dara tikai tad, kad es esmu devis iemeslu." Kungs bija �ēlsirdīgs un laipns par da�u labu Smaķa izteikumu, pirms vēl bija iemācījies savu vārdu un īsto vietu, viņ� būtu varējis tam nodīrāt seju.

-��� Man tas sāk apnikt, sacīja valdnieks bruņukreklā. Nomiedz viņu, un lieta darīta.

-� Tā mēs sabojātu sev svētkus, cienītais kungs, Remzijs pacēla kau�su. Smaķi, man ir priecīgas ziņas es precē�os. Tēvs ved man Stārku skuķi valdnieka Edarda meitu Āriju. Tu ta�u atceries Āriju, vai ne?

"Pabērns Ārija," viņ� gandrīz pateica skaļi. "Ārija Zirgaģīmis," Roba jaunākā māsa ar brūniem matiem, garu seju, izkāmējusi kā stiba un al�la� netīra. "Sansa bija tā smukākā." Viņ� atcerējās laikus, kad cerēja, ka Edards Stārks apprecinās viņu ar Sansu un sauks viņu par dēlu, bet tās bija tikai bērni�ķīgas iedomas. Toties Ārija�

-�� Es atceros Āriju.

-�� Viņa būs Ziemmalas valdniece, un es valdnieks.

"Viņa vēl ir tīrais bērns."

-�� Jā, cienītais kungs. Apsveicu.

-�� Vai atnāksi uz manām kāzām, Smaķi?

-�� Ja vēlaties, cienītais kungs, viņ� saminstinājās.

-�� Vēlos gan.

-�� Jā, cienītais kungs. Viņ� atkal vilcinājās ar atbildi, prātodams, vai tās nav kādas neģēlīgas lamatas. Ja jums tā labpatīk. Bū�u pagodināts.

-�� Tādā gadījumā mums jāvelk tevi ārā no tā cietuma. Noberzīsim tevi sārtu, sameklēsim tīras drānas un kaut ko ēdamu. Vai tu gribētu gardu, �ķidru putru? Varbūt zirņu pīrāgu ar speķi? Man tev būs neliels darbiņ�, tāpēc tev jāatgūst spēki, ja vēlies man pakalpot. Es zinu, ka vēlies.

-��� Jā, cienītais kungs, vēlos vairāk par visu. Viņam atkal pārskrēja �ermuļi. Es esmu jūsu Smaķis, lūdzu, ļaujiet jums pakalpot.

-�� Ja jau tu tik mīļi lūdz, tad nespēju tev atteikt, Remzijs Boltons pa�smaidīja. Es jā�u karā, Smaķi, un tu jāsi man līdzi, lai palīdzētu pārvest mājās manu nevainīgo līgavu.

Kraukļa ķērciens uzdzina Brenam �ermuļus. "Es jau esmu gandrīz pieaudzis vīrs," viņ� sev atgādināja, "man jābūt drosmīgam."

Ta�u spirgtajā un saltajā gaisā virmoja bailes. Pat Vasariņ� bija nobi�jies un saslējis spalvu uz skausta. Ēnas pakalna nogāzē stiepās melnas un badīgas. Visi koki zem ledus svara bija nolieku�ies un sametu�ies mez�glos, da�s nemaz neizskatījās pēc koka. No saknēm līdz galotnei ieputināti un iesalu�i sniegā, tie tupēja kalnā kā mil�i, kā baisas un bezveidīgas radības, kas sakņupu�as ledainajā vējā.

-�� Viņi ir te, izlūks izvilka zobenu.

-�� Kur? Mīra pieklusināja balsi.

-�� Tuvumā. Nezinu kaut kur ir.

Krauklis ieķērcās vēlreiz.

-���� Hodor, no�ukstēja Hodors, plaukstas paslēpis padusēs. Brūna�jās bārdas �ķipsnās bija iesalu�as lāstekas, bet ūsas pārvērtu�ās sasalu�u puņķu kunkulī, kas sārti vizēja saulrietā.

-�� Vilki ari ir tuvu, Brens brīdināja. Tie pa�i, kas mums seko. Kad tie ir vēja pusē, Vasariņ� viņus sao�.

-�� Par vilkiem jāuztraucas vismazāk, sacīja Aukstrocis. Mums jā�kāpj aug�ā, drīz būs tum�s jums vajadzētu tikt iek�ā, pirms iestājas nakts, citādi viņi nāks uz jūsu siltumu. Viņ� palūkojās uz rietumiem, kur cauri kokiem kā tāla ugunskura atblāzmu vēl varēja saskatīt rieto�ās saules starus.

-�� Vai �is ir vienīgais ceļ�? Mīra noprasīja.

-�� Otras durvis ir trīs līgas uz ziemeļiem, alas dibenā.

Neko vairāk arī nevajadzēja teikt. Pat Hodors nevarēja norāpties alā ar Brenu uz muguras, un D�od�ens vairs nevarēja noiet trīs līgas.

-�� Ceļ� �ķiet tīrs, Mīra palūkojās aug�up.

-�� �ķiet, izlūks drūmi novilka. Vai jūtat aukstumu? 'lūr kaut kas ir. Kur viņi ir?

-�� Varbūt alā? Mīra ieminējās.

-�� Ala tiek apsargāta, viņi tur iek�ā netiek. Jūs varat redzēt alas muti, izlūks rādīja ar zobena smaili. Kalnam pa vidu, tajā klin�u plaisā starp sejaskokiem.

-�� Es redzu, Brens teica. Kraukļi lidinājās plaisā iek�ā un ārā.

-�� Hodor, Hodors mīņājās.

-�� Es redzu tikai ieplaku klintī, Mīra piebilda.

-�� Tur ir eja, sākumā stāva un līka strauta gultne klintī. Ja tiksiet līdz turienei, būsiet dro�ībā.

-�� Un tu?

-�� Ala tiek apsargāta.

-�� Līdz turienei nevar būt vairāk par simt jardiem, Mīra pētīja klinti.

"Nē," Brens nodomāja, "bet visi tie simt jardi ir aug�up kalnā." Kalns

bija stāvs un biezi apaudzis ar kokiem. Sniegs nesniga jau trīs dienas, ta�u nokusis arī nekas nebija. Zeme zem kokiem bija baltas un neskartas segas klāta.

-������ Tur neviena nav, Brens drosmīgi paziņoja. I Paskatieties uz sniegu tur nav neviena pēdu nospieduma.

-�� Sve�ie pār sniegu slīd pavisam viegli, izlūks paskaidroja. Viņi neatstāj nospiedumus.

Krauklis atlaidās un uzmetās viņam uz pleca. Kopā ar ceļotājiem bija palicis vairs tikai kāds ducis lielo melno putnu, bet pārējie bija nozudu�i pa ceļam katru rītu, kad viņi modās, kraukļu bija mazāk un mazāk.

-�� Nāc, krauklis ķērca. Nāc, nāc.

"Trejacainā vārna," Brens nodomāja. "Zaļreģis"

-� Tas nemaz nav tik tālu, viņ� sacīja. "Neliels kāpiens, un mēs būsim dro�ībā. Varbūt mēs varam iedegt uguni?

Visi, atskaitot izlūku, bija nosalu�i, izmirku�i un izsalku�i, savukārt 1 )�od�ens Rīds bija pārāk vārgs, lai ietu pats.

-�� Jūs ejiet.

Mīra Rīda noliecās pie brāļa, kur�, aizvērtām acīm iekārtojies ozola dobumā, trīcēja pie visām miesām. Sejas daļa, ko zem kapuces varēja re�

dzēt, bija tikpat bezkrāsaina kā sniegs, tomēr pa nāsīm vāri plūda elpa. Mīra bija nesusi viņu visu dienu. "Ja būtu ēdiens un uguns, viņ� ātri vien tiktu uz kājām," Brens pūlējās sev iestāstīt, ta�u īsti pārliecināts viņ� par to nebija.

-�� Es nevaru cīnīties un vēl stiept D�od�enu kalns ir pārāk stāvs, Mīra paziņoja. Hodor, aiznes Brenu uz to alu.

-��� Hodor, Hodors sasita plaukstas.

-�� D�od�enam vienkār�i ir jāpaēd, Brens �ēlīgi noteica.

Bija pagāju�as divpadsmit dienas, kop� alnis bija sabrucis tre�o un pēdējo reizi, un Aukstrocis, notupies tam blakus kupenā un noskaitī�jis lūg�anu sve�ādā mēlē, pārgrieza tam rīkli. Brens raudāja kā mazs meitēns, kad sniegā iztecēja ko�ās asinis. Viņ� vēl nekad tik ļoti nebi�ja izjutis, ka ir kroplis, kā toreiz, kad vajadzēja bezpalīdzīgi noskatīties, kā Mīra Rīda ar Aukstroci nokauj drosmīgo dzīvnieku, kas viņus tik tālu bija nesis. Zēns sev nosolījās, ka neēdī�ot �o gaļu un labāk dzīvo�ot badā, nekā mielo�oties ar drauga miesu, tomēr beigu beigās bija ēdis pat divreiz vienu reizi savā un vienu reizi Vasariņa ādā. Lai cik lopiņ� bija izkāmējis, ar gaļu, ko izlūks no tā ķermeņa sarūpēja, pietika septiņām dienām pēdējo gabalu viņi bija apēdu�i sena kalnu cietok�ņa drupās pie ugunskura.

-��� Jā, viņam jāēd, Mīra piekrita. Mums visiem jāēd, tikai mums nekā ēdama nav. Ejiet.

Brenam noritēja asara, un zēns juta, kā tā uz vaiga sasalst. Aukstrocis paņēma Hodoru aiz rokas.

-�� Gaisma pazūd. Ja viņu te vēl nav, tad drīz būs. Nāciet.

�oreiz ne vārda neteicis, Hodors nodauzīja sniegu no kājām un ar Brenu uz muguras sāka rāpties cauri sniegam. Aukstrocis ar zobenu melnajā rokā soļoja blakus, Vasariņ� viņiem nopakaļ. Vietām sniegs bija dziļāks, un di�vilks pēc ielū�anas sērsnā alla� apstājās, lai nopurinātos. Pa ceļam Brens neveikli pagriezās grozā, lai paskatītos uz Mīru: meitene, vienu roku pabāzusi zem brāļa, centās piecelt viņu kājās. "Viņ� ir pārāk smags. Mīra ir pusbadā un vairs nav tik spēcīga kā iepriek�." Otrā rokā viņai bija var�u duramais, ar kuru meitene bakstījās sniegā pēc atbalsta. Mīra ar visu brāli uzsāka kāpienu, bet tad Hodors nogriezās aiz kokiem un Rīdi nozuda Brena skatienam.

Kalns kļuva stāvāks. Sērsna zem Hodora kājām krak�ķēja. Reiz viņ� paklupa pret akmeni, zaudēja līdzsvaru un gāzās atmuguriski, ta�u iz�lūks satvēra viņu aiz rokas un izglāba no novel�anās pa nogāzi.

-�� Hodor, Hodors noteica.

Ikviena vēja pūsma nēsāja pa gaisu smalku, baltu sniega pulveri, kas dienas pēdējā gaismiņā spīdēja kā stikls. Apkārt plivinājās kraukļi. Viens aizlidoja uz priek�u un ielaidās alā. "Vēl tikai astoņdesmit jardu," Brens domāja. "Tas nemaz nav tālu."

Vasariņ� pēk�ņi apstājās kā iemiets stāva, nenomīdīta sniega klajuma apak�ā. Di�vilks pagrieza galvu, paostīja gaisu, ierūcās un, ka�oku sabo�zis, sāka kāpties atpakaļ.

-�� Apstājies, Hodor, Brens sacīja. Hodor, pagaidi. Kaut kas nebija tā, kā vajadzētu būt. Vasariņ� to saoda, un viņ� arī. "Kaut kas nelāgs un pavisam tuvu." Nē, Hodor, ej atpakaļ!

Aukstrocis vēl aizvien kāpa, un Hodors negribēja atpalikt.

-��� Hodor, hodor, hodor, viņ� skaļi burk�ķēja, lai nedzirdētu Brena iebildumus.

Staļļapuisim elpa bija kļuvusi smaga, viņam no mutes plūda blāva migla. Hodors paspēra vienu soli uz priek�u, tad vēl vienu. Sniegs snie�dzās viņam gandrīz līdz viduklim, un nogāze bija ļoti stāva, tāpēc Ho�dors, saliecies uz priek�u, ar rokām ķērās pie akmeņiem un kokiem. Vēl solis, vēl viens. Hodora uzartais sniegs kā sīka lavīna ripoja lejup.

"Se�desmit jardu." Brens staipīja galvu uz vienu un otru pusi, lai la�bāk redzētu alu, bet tad viņ� ieraudzīja ko citu.

-��� Uguns! �aurajā spraugā starp sejaskokiem mirguļodama tumsu pār�ķēla rūsgana gaismiņa. Skatieties, tur kāds�

Hodors iekliedzās, sasvērās, klupa un krita.

Brens juta, ka pasaule sagā�as, un apdullino�s trieciens viņam aizsi�ta elpu. Viņam mute bija pilna asinīm, bet Hodors virpuļodams mīcīja zēnu zem sevis.

"Kāds viņam pieķēries pie kājas." Sākumā Brens nodomāja, ka var�būt kāda sakne aptinusies viņam ap potīti� bet tad sakne sakustējās. "Roka!" viņ� ieraudzīja, kad no sniega izlīda viss mironis.

Hodors spārdījās un trieca sniegoto papēdi neradījumam ģīmī, ta�u mironis to pat nejuta. Abi saķēru�ies ripoja lejup pa nogāzi, viens otru dauzot un skrāpējot. Kad viņi bija nogāzu�ies, Brens dabūja pilnu muti un degunu ar sniegu, bet jau pēc mirkļa viņ� ripoja atkal. Kaut kas trā�pīja viņam pa galvu akmens, ledus gabals vai miroņa roka, un zēns attapās izlidojis no groza. Spļaudams sniegu, viņ� izstiepies gulēja uz nogāzes, bet viņa cimdā bija sauja no Hodora galvas izrauto matu.

Visapkārt no sniega līda ārā miroņi.

"Divi, trīs, �etri," Brens skaitīja briesmoņus, kas, �ķie�ot sniega mā�koņus, pēk�ņi parādījās virszemē. Vieniem mugurā bija melni apmetņi,

citiem noskrandu�as zvērādas, vēl citiem nekas. Visiem bija bāla miesa un nomelnēju�as rokas, bet acis zvēroja kā gai�zilas zvaigznes.

Trīs no tiem metās virsū izlūkam. Brens redzēja Aukstroci iecērtam vienam sejā, ta�u mironis noturējās kājās un turpināja uzbrukumu, dze�not izlūku citam mironim tie�i rokās. Divi citi vajāja Hodoru, kas ne�veikli lumpa�oja lejā pa nogāzi. Brens bezpalīdzīgās �ausmās aptvēra, ka Mīra trāpīs tie�i kaujā. Viņ� uzsita pa sniegu un brīdino�i iesaucās.

Kaut kas viņu satvēra, un sauciens pārauga kliedzienā. Brens sagrāba saujā sniegu un meta, bet mironis pat nepamirk�ķināja acis. Viena mel�na roka gramstījās zēnam ap seju, otra gar vēderu. Miroņi pirksti bija kā no dzelzs. "Viņ� grasās man izraut zarnas."

Pēk�ņi starp abiem parādījās Vasariņ�. Brens redzēja, ka āda pārplīst kā lēta drāna, dzirdēja, kā nokrak�ķ kauls, un roka ar kustīgiem, bāliem pirkstiem atdalījās no rumpja. Piedurkne bija no melna audekla. "Mel�nais," viņ� nodomāja, "viņam ir melnas drānas, tātad viņ� ir bijis Naktssardzes brālis." Vasariņ� aizmeta roku, izlocījās un iecirta zobus miroņa kaklā tie�i zem zoda. Kad lielais, pelēkais vilks atrāvās, tam zobos bija lielākā daļa neradījuma kakla bālas, puvu�as gaļas gabala izskatā.

Atrautā roka vēl arvien kustējās, tāpēc Brens pavēlās nostāk. Gulē�dams uz vēdera un gramstīdamies sniegā, viņ� ievēroja gai�os sniega apmetņos tērptos kokus un oran�o blāzmu starp tiem.

"Piecdesmit jardu." Ja viņ� spētu aizrāpot piecdesmit jardus, miroņi viņam klāt vairs netiktu. Slapjiem cimdiem viņ� ķērās pie saknēm un akmeņiem un līda gaismas virzienā. "Vēl mazliet, vēl drusku, un tad tu varēsi atpūsties pie uguns."

Tikmēr kokos bija izzudusi pēdējā dienas gaisma un bija iestājusies nakts. Aukstrocis miroņu ielenkumā cirta un skaldīja uz visām pusēm. Vasariņ� ar zobiem plosīja seju tam, kuru bija nogāzis. Brenam neviens uzmanību nepievērsa. Vilkdams nespēcīgās kājas, viņ� parāpās vēl maz�liet augstāk. "Ja es varētu tikt līdz alai�"

-�� Hodooor� kaut kur lejā atskanēja kunksts.

Un pēk�ņi viņ� vairs nebija tas pats Brens, tas kroplais zēns, kur� rāpās pa sniegu. Pēk�ņi viņ� lejāk pa kalnu bija Hodors, kam ar rokām acīs grābj mironis. Aurodams viņ� pietrūkās kājās un aizlidināja mironi sāņus. Briesmonis piezemējās uz viena ceļgala un sāka atkal celties, ta�u Brens paķēra Hodora zobenu, kas karājās tam pie jostas. Kaut kur sirds dziļumos viņ� dzirdēja nabaga Hodoru vēl kunkstam, ta�u ārēji viņ� bija septiņas pēdas gar�, saniknots stiprinieks ar vecu dzelzs gabalu rokā.

Viņ� pacēla zobenu, trieca to pret mironi un nostenējās, kad asmens iztriecās cauri slapjajai vilnai, sarūsēju�ajam bruņukreklam un sapuvu��ajai ādai, iegrimstot dziļi kaulos un miesā.

-�� HODOR! viņ� iekliedzās un cirta vēlreiz.

�oreiz viņ� atcirta miroņa galvu no rumpja un uz mirkli iegavilējās� bet tad miroņa rokas akli sāka grābstīties viņam gar kaklu.

Brens asiņodams atkāpās, bet tad jau Mīra Rīda bija klāt un ietrieca var�u duramo dziļi miroņa mugurā.

-��� Hodor, Brens atkal iebļāvās, rādīdams viņai, ka jādodas aug�up kalnā. Hodor, hodor. D�od�ens vāri locījās tur, kur meitene viņu bija noguldījusi. Brens devās pie Rīda, nosvieda zobenu, satvēra zēnu Hodora rokām un piecēla kājās. HODOR! viņ� nokliedzās.

Mīra virzījās aug�up, durdama miroņus, kas gadījās pa rokai. Tos ne�bija iespējams ievainot, ta�u viņi bija lēni un tizli.

-�� Hodor, Hodors atkārtoja katrā solī. Hodor, hodor.

Viņam ienāca prātā, diez ko Mīra teiktu, ja viņ� tai atzītos mīlestībā.

Augstāk sniegā dancoja liesmojo�i stāvi.

"Miroņi,�1 Brens noprata. "Kāds ir aizdedzinājis miroņus."

Vasariņ� rēja un koda, lēkādams apkārt tuvākajam liela auguma mironim, kuru bija apņēmu�as mutuļojo�as liesmas. "Viņam nevajag iet tik tuvu! Ko viņ� dara!?" Bet tad viņ� ieraudzīja sevi, ar seju uz leju iz�stiepu�os sniegā, un Vasariņ� pūlējās aizvilkt mironi tālāk prom. "Kas notiks, ja mironis mani nobeigs?" zēnam ienāca prātā. "Vai es līdz mū�a beigām palik�u Hodora ādā? Vai es vēl varē�u iemiesoties Vasariņā? Vai es vienkār�i bū�u miris?"

Pasaule acu priek�ā �ķebino�i sagriezās baltie koki, melnās debesis, sarkanās liesmas, viss virpuļoja, riņķoja un griezās. Zēns juta, ka paklūp, un izdzirda Hodoru saucam:

-�� Hodor hodor hodor hodor. Hodor hodor hodor hodor. Hodor ho�dor hodor hodor hodor.

No alas �āvās laukā kraukļu mākonis un �urpu turpu skraidīja maza meitene ar lāpu rokā. Pirmajā mirklī Brens nodomāja, ka tā ir viņa māsa Ārija� neprātīga doma, jo mazā mā�ele bija tūksto� līgas tālu vai miru�si. Un tomēr tā bija viņa kalsna, noskrandusi, me�onīga, izspūru�iem matiem. Hodora acīs sariesās asaras, kas tūdaļ arī sasala.

Viss apgriezās kājām gaisā, un Brens pēk�ņi nokļuva atpakaļ savā ķermenī, kas gulēja sniegā. Dego�ais mironis, kas noliecās viņam pāri, ko�i izcēlās uz kokiem sniega līķautos. Brens paguva ievērot, ka tas ir

viens no kailajiem miroņiem, bet jau nākamajā mirklī tuvākais koks no�kratīja no sevis sniegu un uzgāza to zēnam uz galvas.

Viņ� atģidās, guļot prie�u skuju gultā zem tum�a akmens jumta. "Ala, es esmu alā." Mutē joprojām bija asiņu gar�a, jo viņ� bija iekodis sev mēlē, ta�u blakus pa labi dega uguns, kas sildīja viņam seju, un zēns jutās tik labi, kā, �ķiet, vēl nekad. Tur bija arī Vasariņ�, kur� ostījās vi�ņam apkārt, un līdz ādai izmirku�ais Hodors. D�od�ens bija atbalstījis galvu Mīrai klēpī, un Ārija ar lāpu stāvēja turpat blakus.

-�� Man uzkrita sniegs, Brens ierunājās, un apraka mani.

-�� Tas paslēpa tevi, un es tevi pēc tam izvilku. Mīra norādīja uz mei�teni. Bet patiesībā mūs izglāba viņa. Tā lāpa� ugunī viņi iet bojā.

-�� Uguns tos sadedzina uguns vienmēr ir izsalkusi.

Tā nebija ne Ārijas, ne kāda cita bērna balss. Tā bija augsta un patīka�ma sievietes balss, kurā skanēja savādas notis, kādas Brens nekad vēl ne�bija dzirdējis, un skumjas, kas, likās, salauzīs viņa sirdi. Brens piemiedza acis, lai viņu labāk saskatītu. Tā ta�u bija meitene, tikai mazāka par Āriju, viņas miesa zem lapu apmetņa bija raiba kā stirnai. Viņai bija savādas acis

-��� lielas, miklas, zeltaini zaļas, ar tādām zīlītēm kā kaķim. "Tādu acu nav nevienam." Viņas matu ērkulis bija rudens krāsās brūnā, sarkanā un zel�tainā, un tajos bija ievītas vīnstīgas, zariņi un novītu�i ziediņi.

-�� Kas tu esi? Mīra Rīda apjautājās.

-�� Viņa ir bērns, me�abērns, Brens jau zināja. Viņ� nodrebinājās drīzāk no pārsteiguma nekā no aukstuma.

Ceļotāji bija nonāku�i vecās auklītes pasakās.

-�� Pirmļaudis mūs iedēvēja par bērniem, mazā sieviete sacīja. Mil��i mūs sauca woh dak nag gran par vāveru cilvēkiem, jo mēs bijām mazi, veikli un mīlējām kokus, ta�u mēs neesam ne vāveres, ne bērni. īs�tajā mēlē mēs esam "tie, kas dzied zemes dziesmu". Mēs savas dziesmas dziedājām jau desmit tūksto�us gadu, pirms vēl radās jūsu vecā mēle.

-�� Bet tagad tu runā kopējā valodā, Mīra iebilda.

-��� Viņa Brena dēļ. Esmu dzimusi pūķa laikā, un divsimt gadus staigājusi pa cilvēku pasauli, klausījusies un mācījusies. Es dro�i vien staigātu vēl joprojām, bet man sāp kājas, un arī sirds ir nogurusi, tāpēc griezos uz māju pusi.

-�� Divsimt gadus? Mīra brīnījās.

-�� Cilvēki gan ir īsti bērni, me�abērns pasmaidīja.

-�� Vai tev ir vārds? Brens gribēja zināt.

-��� Kad vajag, tad ir. Viņa ar lāpu norādīja uz melnu plaisu alas dibensienā. Mums jāiet lejā, jums jānāk man līdzi.

-�� Bet izlūks� Brens vēlreiz nodrebinājās.

-�� Viņ� nedrīkst nākt.

-�� Miroņi viņu nogalēs.

-��� Nē. Viņ� jau sen ir nogalēts. Nāciet lejā ir siltāks, un tur neviens jums nedarīs pāri. Viņ� jūs jau gaida.

-�� Trejacainā vārna? Mīra apvaicājās.

-�� Zaļreģis.

To teikusi, sieviete pagriezās un gāja, bet draugiem neatlika nekas cits kā sekot. Mīra palīdzēja Brenam iekārtoties Hodoram uz muguras, lai arī grozs bija gandrīz izjucis un slapj� no kūsto�ā sniega. Tad viņa aplika brālim roku ap pleciem un atkal piecēla zēnu kājās.

-�� Kas noticis? D�od�ens atvēra acis. Mīra? Kur mēs esam? Ierau�dzījis uguni, viņ� pasmaidīja. Man bija tik dīvains sapnis!

Eja bija �aura, līkumota un tik zema, ka Hodors drīz vien dabūja līst rāpus. Brens sarāvās, bet vienalga viņa galva sitās pret ejas griestiem. Zemes kukur�ņi krita no katra pieskāriena un bira gan matos, gan acīs, bet reiz viņ� sasita uzaci pret kādu baltu sakni, kas auga no ejas sienas un bija stīgu un zirnekļu tīmekļu apvīta.

Me�a bērns ar lāpu rokā gāja pa priek�u, �auksto�ajam lapu apmet�nim plīvojot aiz muguras, ta�u eja mainīja virzienu tik bie�i, ka Brens drīz vien pazaudēja viņu skatienam. Vienīgā gaisma bija tā, kas atstaro�jās no alas sienām. Kad viņi bija nedaudz pavirzīju�ies uz leju, ala sada�lījās, ta�u kreisajā atzarā valdīja piķa melna tumsa, un Hodors saprata, ka jāiet pa labi, nopakaļ lāpai.

Ēnas kustējās, tāpēc likās, ka kustas arī alas sienas. Brens redzēja lie�las baltas �ūskas slīdam zemē iek�ā un ārā, un viņa sirds bailēs salēcās. Zēnam ie�āvās prātā, ka viņi ir nokļuvu�i piena �ūsku vai milzu kapu tārpu midzenī. "Kapu tārpiem ir zobi." Arī Hodors redzēja �ūskas.

-�� Hodor, viņ� iesmilkstējās un negribēja iet tālāk, bet, kad me�a bērns apstājās, lai pārējie varētu viņu panākt, Brens lāpas gaismā saprata, ka �ūs�kas ir tik vien kā baltas saknes kā tā, pret kuru viņ� bija sasitis galvu.

-� Tās ir sejaskoka saknes, viņ� sacīja. Vai atceries to sirdskoku dievme�ā, Hodor? To balto koku ar sarkanajām lapām? Koks tev neko nevar nodarīt.

-�� Hodor.

Hodors straujāk metās uz priek�u un steidzās dziļāk zemes dzīlēs pakaļ me�abērnam ar lāpu. Viņi pagāja garām citam ejas atzaram, tad vēl vienam un nonāca tik lielā alā kā Ziemmalas lielā zāle, kur akmens zobi karājās no griestiem un slējās no grīdas. Me�abērns lapu apmetnī

zināja, kā starp tiem atrast ceļu, viņa ik pa brīdim apstājās un nepacie�tīgi māja ar lāpu, kā gribēdama teikt: "�urp, nāciet �urp, ātrāk."

Pēc tam bija vēl citi atzari, citas zāles, un Brens dzirdēja kaut kur pa labi pilam ūdeni. Palūkojies uz skaņas pusi, viņ� redzēja, ka gājējus vēro ieslīpās acis, kas ko�i gailēja lāpas gaismā. "Me�abērni," viņ� nodomāja. "Tā meitene te nav vienīgā." Tomēr viņ� atcerējās arī vecās auklītes pasa�ku par Gendela bērniem.

Saknes bija visur. Tās vijās cauri zemei un akmenim, aizsedza ejas un balstīja to griestus. "Krāsas te ir pazudu�as," Brens pēk�ņi apjauta. Pa�saule sastāvēja no melnas zemes un balta koka. Ziemmalas sejaskokam saknes bija tik resnas kā mil�a kājas, bet te bija redzamas arī resnākas, turklāt Brens vēl nekad nebija redzējis tās tādā daudzumā. "Virs mums dro�i vien aug vesela sejaskoku birzs.�

Gaisma atkal kļuva blāvāka. Me�abērns, kas nemaz nebija bērns, neraugoties uz mazo augumu, spēja iet ātri. Hodoram zem kājām kaut kas nokrak�ķēja, un staļļapuisis apstājās tik spēji, ka Mīra un D�od�ens gandrīz ieskrēja viņam mugurā.

-�� Kauli, noteica Brens. Tie ir kauli.

Ejas grīda bija kā nosēta ar putnu un zvēru kauliem, ta�u tur bija arī citi: lielie dro�i vien bija mil�u, bet mazākie me�abērnu kauli. Abās pusēs ejai akmenī bija izkaltas ni�as, no kurām uz gājējiem raudzījās galvaskausi. Brens redzēja lā�a un vilka galvas, kā arī pusduci cilvēku un gandrīz tikpat daudz mil�u galvaskausus. Visi pārējie bija mazi un dīvai�nas formas. "Me�abērni." Saknes bija izaugu�as tiem cauri un apviju�as tos no visām pusēm. Uz da�iem sēdēja pa krauklim, kas vēroja draugus spo�ām melnām acīm.

Tum�ā kāpiena beidzamā daļa bija visstāvākā. Hodors to veica, �ļūk�dams uz pēcpuses, un piezemējās tie�i salauztu kaulu, zemes un oļu �upā. Me�abērns viņus jau gaidīja pie dabiska tilta pār bezdibeni. Tālu tumsā �aloja ūdens. "Pazemes upe."

-�� Vai mums jāiet tai pāri? viņ� noprasīja, kad Rīdi pie�ļūca viņam no muguras. Tas viņu biedēja ja Hodors uz �aurā tilta pakluptu, viņi dabūtu krist visai ilgi.

-�� Nē, puisēn, me�abērns atbildēja, paskaties sev aiz muguras.

Viņa pacēla lāpu augstāk, un gaisma �ķita maināmies vienubrīd

liesmas dega oran�as un dzeltenas, piepildot alu ar rūsganu atblāzmu, bet nākamajā mirklī visas krāsas izbalēja un palika tikai melnais ar bal to. Mīra aizmugurē noelsās, un Hodors pagriezās.

Viņu acu priek�ā vītā sakņu sēdeklī snauda bāls valdnieks melnās drānās sejaskoka tronis skāva viņa apvītu�os locekļus kā māte bērnu.

Viņa augums bija tik kaulains un drānas tik sapuvu�as, ka sākumā Brens viņu noturēja par kārtējo mironi, kas tur atradies tik ilgi, ka sak�nes izaugu�as tam cauri. Miroņu valdnieka miesa bija balta, atskaitot asinssarkanu dzimumzīmi, kas stiepās no kakla līdz pat vaigam. Viņa mati bija smalki un balti kā sakņu pūkas un tik gari, ka gali vazājās pa klona grīdu. Saknes bija apņēmu�as viņa kājas kā koka tārpi. Viena bija ieaugusi viņa sa�uvu�ajā aug�stilbā un līda no miesas ārā pie pleca. Vi�ņam uz galvas auga sarkanu lapu vīk�ķis, bet uz pieres sēnes. Miesa, kuras tāpat nebija daudz, bija nostiepusies pār seju kā balta cieta miecāda, ta�u arī tā bija saplaisājusi, Un �ur tur vīdēja brūngandzelteni kauli.

-�� Vai tu esi trejacainā vārna? Brens dzirdēja sevi jautājam.

"Trejacainajai vārnai vajadzēja būt trim acīm, bet viņam ir tikai viena

un tā pati sarkana." Brens juta �īs acs skatienu lāpas gaismā tā mirdzēja kā asiņu peļķe. No vietas, kur kādreiz bija atradusies otra acs, no tuk�ā dobuļa tagad auga ārā tieva balta sakne, kas ieauga atpakaļ vaigā un stie�pās lejup pa kaklu.

-���� Vārna? Bālais valdnieks �erksto�ā balsī pārvaicāja. Viņa lūpas kustējās lēni, it kā būtu aizmirsu�as, kā jāveido vārdi. Jā, reiz biju melnām drānām un melnām asinīm. Viņa drānas, kas tagad bija sapu�vu�as un izbalēju�as, sūnu izraibinātas un tārpu saēstas, reiz bija biju�as melnas. Esmu bijis daudz kas, Bren. Tagad es esmu tāds, kā tu mani redzi, un tu jau saproti, kāpēc es nevarēju aiziet pie tevis citādi� kā vien sapņos. Es tevi vēroju jau ilgi, vēroju ar tūksto� un vienu aci. Es redzēju, kā piedzimsti tu un tavs tēvs pirms tevis. Es redzēju tavus pirmos soļus, dzirdēju tavus pirmos vārdus, es biju tavā pirmajā sapnī. Es redzēju, kā tu nokrīti no mūra, un tagad tu beidzot esi atnācis pie manis, Brendon Stārk, lai gan jau gana vēlu.

-�� Es esmu te, Brens atteica, tikai kroplis. Vai tu mani� izārstēsi? Tas ir� manas kājas?

-�� Nē, teica bālais valdnieks, tas nav manā varā.

Brena acis pildījās asarām. "Mēs nācām tik tālu ceļu." Alā atbalsojās melnās upes �alas.

-�� Tu nekad vairs nestaigāsi, Bren, bālās lūpas apsolīja, bet tu spēsi lidot.

Tīrions ilgi un nekustīgi gulēja uz vecu maisu �upas, kas viņam bija gultas vietā, un klausījās, kā upe �ļakstinās ap laivu.

Virs masta rēgojās pilns mēness. "Tas iet man līdzi pa upi un skatās uz mani kā tāda liela acs." Neraugoties uz siltajām, iesmaku�ajām zvērādām, ar ko mazais vīrelis bija apsedzies, miesai pārskrēja �ermuļi. "Man vajag kausu vīna. Duci kausu." Bet drīzāk mēness pamirk�ķinātu, nekā tas maukasbērns Grifs ļautu viņam veldzēt slāpes, tāpēc viņ� dzēra ūdeni un bija nolemts bezmiega naktīm un dienām vienos sviedros un drebuļos.

Punduris piecēlās sēdus un saķēra galvu rokās. "Vai es sapņoju?" Visas atmiņas bija pagaisu�as. Naktis nekad nebija lutināju�as Tīrionu Lanisteru, un viņ� pat mīkstās pēļu gultās gulēja slikti. Uz Biklās jaunavas viņ� iekār�toja sev guļvietu uz kajītes jumta un pagalvim nosvieda rituli kaņepāju vir�ves. Uz jumta bija patīkamāk nekā �aurajā laivas tilpnē gaiss tur bija svai�gāks, bet upes �alas bija krietni vien patīkamākas par Pīles krāk�anu. Par tādām ērtībām gan vajadzēja maksāt zināmu cenu: klājs bija ciets, tāpēc viņ� alla� piecēlās stīvs un nomocījies, sāpo�ām, krampī savilktām kājām.

Kājas sāpēja, lieli bija savilkti cieti kā no koka. Cerībā atbrīvoties no sāpēm Tīrions pamīcīja tos ar pirkstiem, tomēr pieceļoties tās bija tik nespēcīgas, ka viņ� saviebās. "Man vajag vannu." Bērna drēbes smirdēja un viņ� pats arīdzan. Ceļabiedri peldējās upē, ta�u punduris �ajā no�darbē neiesaistījās, jo da�s labs bruņurupucis, ko viņam gadījās redzēt, bija tik liels, ka varētu pārkost viņu uz pusēm. Pīle tos sauca par kaulu lauzējiem. Turklāt Tīrions negribēja, lai Lemora viņu ierauga kailu.

No kajītes jumta varēja tikt lejā pa koka kāpnēm. Tīrions uzvilka zā�bakus un nokāpa uz klāja, kur, ietinies vilka ādā, pie ogļu pannas sēdēja Grifs. Algotnis pats stājās sardzē, kad pārējie likās gulēt, un devās pie miera, kad uzausa saule.

Tīrions notupās viņam pretī un pasildīja pie oglēm rokas. Krastā po�goja lakstīgalas.

-�� Drīz jau būs diena, viņ� uzrunāja Grifu.

-�� Tik drīz vēl nebūs. Mums vajadzētu kustēties.

Ja būtu Grifa teik�ana, Biklā jaunava turpinātu ceļu lejup pa strau�mi arī naktīs, ta�u Jandrijs un Isilla negribēja tumsā zaudēt savu laivu. Roinas aug�tece bija pilna ar saknēm un siekstām, kas varēja sadragāt Biklo jaunavu. Grifs gan par to neko negribēja dzirdēt viņ� tiecās tikai uz Volanti.

Algotņa skatiens nemitīgi �audījās uz visām pusēm un meklēja nak�tī� ko gan? "Pirātus? Akmens ļaudis? Vergu ķērājus?" Punduris zināja, ka uz upes briesmas ir gaidāmas no tiem visiem. Grifs Tīrionam atgā�dināja Bronu, kaut gan Bronam piemita algotņu melnā humora izjūta, turpretī Grifam humora izjūtas nebija nemaz.

-�� Es tagad būtu gatavs nokaut par kausu vīna, Tīrions noburk�ķēja.

Grifs neatbildēja. "Tu mirsi ātrāk nekā dabūsi dzert," viņa pelēkās

acis �ķita sakām. Pirmajā vakarā uz Biklās jaunavas punduris bija pie�dzēries līdz nejēgai, un nākamajā rītā viņa galvā kāvās pūķi. Grifs noska�tījās, kā viņ� vemj pāri laivas malai, un paziņoja:

-�� Tev pietiek dzert.

-��� Vīns palīdz iemigt, Tīrions iebilda. "Vīns noslīcina manus sap�ņus," viņ� jau gribēja teikt.

-�� Tad sēdi nomodā, Grifs nesatricināmi atbildēja.

Austrumu pusē virs upes sāka parādīties pirmā dienas gaisma. Roinas melnie ūdeņi palēnām kļuva tikpat zili kā algotņa mati un bārda. Grifs piecēlās kājās.

-�� Drīz modīsies pārējie. Sargā klāju.

Kad lakstīgalas apklusa, dziesmu pārņēma upes cīruļi. Atstādami pē�das smil�u sērēs, niedrēs �ļakstinājās gārņi. Mākoņi debesīs blāzmoja sārtos, violetos, brūnos, zeltainos, zaļganos un safrāndzeltenos toņos. Viens izskatījās pēc pūķa. "Ja cilvēks reiz ir redzējis pūķi lidojam, viņ� turpmāk var mierīgi sēdēt mājās un ru�ināties savā dārziņā," kāds reiz bija rakstījis, "jo visā pla�ajā pasaulē nav lielāka brīnuma." Tīrions pa�berzēja rētu uz deguna un pūlējās atcerēties autora vārdu. Pēdējā laikā viņa domas bie�i pievērsās pūķiem.

-��� Labrīt, Hugor, uz klāja iznāca septa Lemora baltā talārā, kas bija apjozts ar septiņās krāsās austu jostu. Mati brīvi krita pār pleciem. Kā labi gulēji?

-��� Caurā miegā, labā kundze. Es atkal sapņoju par jums. "Tas bija nomoda sapnis." Nespēdams iemigt, viņ� pastiepa roku sev starp kājām un iztēlojās, ka virs viņa jāteniski, krūtīm �ūpojoties, lēkā septa.

-�� Tas noteikti bija nerātns sapnis. Tu esi nerātns cilvēks. Vai lūgsies kopā ar mani, lai izlūgtos piedo�anu par saviem grēkiem?

"Ja vien mēs lūgsimies tā, kā pieņemts Vasaras salās."

-�� Nē, bet nosūtiet Jaunavai no manis ilgu, kvēlu skūpstu.

Septa smiedamās gāja uz laivas priek�galu viņa bija paradusi ik rītu peldēties upē.

-�� Skaidrs, ka �ī laiva nav nosaukta par godu jums, Tīrions uzsauca, kad viņa nometa drānas.

-�� Māte un Tēvs mūs ir radīju�i pēc savas līdzības, Hugor. Mums jāle�pojas ar savu augumu, jo tas ir dievu radīts.

"Dievi dro�i vien bija piedzēru�ies, kad radīja mani." Punduris no�skatījās, kā Lemora ieslīd ūdenī to redzot, viņam alla� sacēlās daikts. Doma, ka varētu izlobīt septu no �ķīstā baltā talāra un paplest viņai kā�jas, bija brīni�ķi neķītra. "Un laupīt viņai nevainību," viņ� nodomāja� lai gan Lemora nepavisam nebija tik nevainīga kā izskatījās viņai uz vēdera bija strijas, kādas rodas tikai pēc bērna iznēsā�anas.

Jandrijs un Isilla piecēlās līdz ar sauli un ķērās pie dienas darbiem. Jandrijs, pārlūkodams mak�ķerāķus, ik pa brīdim slep�us paglūnēja uz septu Lemoru, bet viņa mazā tumsnējā sieviņa nelikās to manām. Viņa piemeta uz ogļu pannā pagales, ar nomelnēju�u asmeni apmaisīja ogles un sāka mīcīt mīklu brokastu cepumiem.

Kad Lemora uzkāpa uz klāja, Tīrions ar baudu noskatījās, kā ūdens lāses rit starp viņas krūtīm un gludā miesa mirdz rīta gaismā. Septai bija pāri par �etrdesmit gadiem, un viņu drīzāk varēja saukt par glītu nekā skaistu, tomēr skatienu viņa piesaistīja. "Uzbudinājums ir gandrīz tikpat labs kā dzērums," punduris nosprieda, jo tādos brī�os viņ� juta, ka ir patiesi dzīvs.

-�� Vai redzēji bruņurupuci, Hugor? septa avaicājās, spie�ot ūdeni no matiem. To, ar robainajām bruņām?

Agri no rīta vislabāk varēja vērot bruņurupu�us, jo pa dienu tie ie�peldēja dziļumā vai slēpās bedrēs pie krasta, ta�u, kad saule bija tikko uzlēkusi, tie izpeldēja virspusē. Da�i labprāt peldēja blakus laivai. Tī

rions bija ievērojis kādu duci sugu: lielus, mazus, ar plakanu muguru, sarkanām ausim un mīkstām bruņām, kaulu lauzējus, brūnos bruņu�rupu�us un bruņurupu�us, kuru bruņas klāja zeltaini, nefrīta un krēm�krāsas raibumi. Da�s bija tik liels, ka uz muguras varēja nest cilvēku. Jandrijs apgalvoja, ka roinie�u princese bruņurupu�u mugurā peldējusi pāri upei. Viņi abi ar sievu bija pie Zaļasines dzimu�i Domes bāreņi, kas atgriezu�ies mājās pie mātes Roinas.

-����� To ar robainajām bruņām es nepamanīju. "Es skatījos uz kailu sievieti."

-��� �ēl. Lemora pārvilka pār galvu talāru. Es zinu, ka tu tik agri celies tikai tāpēc, lai paskatītos uz bruņurupu�iem.

-��� Man arī patīk skatīties, kā saule lec. Tas bija tāpat kā vērot kailu jaunavu kāpjam ārā no vannas. Kāda varbūt bija skaistāka par citām, bet visas vienlīdz daudzsolo�as. Tomēr jāatzīst, ka arī bruņurupu�i ir savā ziņā pievilcīgi nekas mani tik ļoti nepriecē kā pāris glīti veidotu� �aulu.

Lemora iesmējās. Viņai tāpat kā visiem kuģotājiem uz Biklās jaunavas bija savi noslēpumi, tāpēc arī pārējie viņu bija pieņēmu�i. "Es negribu viņu iepazīt, es tikai gribu viņu izdrāzt." Septa arī to zināja. Karot kaklā kris�tālu, kas tūdaļ ieslīdēja spraugā starp krūtīm, viņa ķircino�i pasmaidīja.

Jandrijs pacēla enkuru, nocēla no kajītes jumta garo kārti un atstū�mās no krasta. Divi gārņi pacēla galvas un noskatījās, kā Biklā jaunava aizpeld straumē un lēni uzsāk ceļu lejup pa upi. Jandrijs devās pie stūres aira. Isilla apgrozīja cepumus, tad uzlika uz ogļu pannas dzelzs plāti, lai apceptu speķi. Da�u dienu viņa brokastīs gatavoja cepumus ar speķi, citu speķi ar cepumiem. Reizi pāris nedēļās galdā tika celtas zivis, bet todien tas nebija gaidāms.

Kad Isilla pagrieza muguru, Tīrions no�iepa no pannas cepumu un paguva laikus aiz�maukt, lai nedabūtu no viņas bliezienu ar draudīgo koka karoti. Cepumi visgar�īgākie bija karsti, kad no tiem pilēja medus un sviests. Cepta speķa smar�a drīz vien no tilpnes izvilināja Pīli. Viņ� pao�ņājās ap pannu, dabūja no Isillas pa kaklu ar karoti un aizgāja laivas pakaļgalā nolaist rīta ūdeni.

Tīrions viņam piebiedrojās.

-�� Lūk, tas ir jāredz, viņ� izmeta, kad abi tuk�oja savus pū�ļus, pun�duris un pīle, kas padara vareno Roinu vēl varenāku.

-����������� Mātei Roinai jūsu ūdens nav vajadzīgs, Jollo, Jandrijs iespurdzās.

-�� Tā ir lielākā upe pasaulē.

-��� Jā, punduris tajā noslīkt var, Tīrions nokratīja pēdējās pilītes.

-�� Mandera ir tikpat plata, un Trej�ubure pie mutes arī, savukārt Melnupe ir dziļāka.

-�� Tu vēl par �o upi neko nezini. Pacieties, gan ieraudzīsi.

Speķis jau bija sa�urkstināts, cepumi kļuvu�i zeltaini brūni, ļaunais Grifs �āvādamies izklumpa�oja uz klāja.

-�� Labrīt visiem.

Puisis augumā bija mazāks par Pīli, ta�u kalsnā miesasbūve liecināja, ka viņ� vēl nav izaudzis. "Tas bezbārdainais puika varētu dabūt jebkuru skuķi visās septiņās valstībās, vai viņam ir zili mati vai nav. Viņas izkustu no acu skatiena vien." Jaunajam Grifam bija zilas acis tāpat kā tēvam, ta�u tēvam tās bija gai�i zilas, bet dēlam tum�as. Lampas gaismā tās kļuva gandrīz melnas, bet krēslā �ķita violetas. Viņa skropstas bija garas kā sievietei.

-�� Es sao�u speķi, puisis noteica, vilkdams kājās zābakus.

-�� Tas ir labs speķis, Isilla atbildēja. Sēdies.

Viņa pasniedza ēdienu uz otrā klāja, arvien piedāvāja jaunajam Gri�fam cepumus un sita Pīlei ar karoti pa pirkstiem, kad tas sniedzās pēc kārtējās speķa �ķēles. Tīrions pārlauza divus cepumus, ielika pa vidu speķi un aiznesa tos Jandrijam pie stūres aira, bet pēc tam palīdzēja Pīlei pacelt lielo trīsstūra buru. Jandrijs izveda laivu upes vidū, kur straume bija vis�spēcīgākā. Biklā jaunava bija laba laiva. Tās iegrime bija tik maza, ka tā bez grūtībām varēja aizpeldēt pa visseklākajām pietekām un �ķērsot smil��u sēres, uz kurām būtu uzsēdu�ās lielākas laivas, savukārt ar paceltu buru un labā straumē tā varēja uzņemt it atzīstamu ātrumu. Jandrijs apgalvoja, ka Roinas aug�pusē tas varot izrādīties dzīvības un nāves jautājums.

-�� Aiz Sērām jau tūksto� gadus nav likumu.

-��� Un cilvēku arī ne, kā esmu pamanījis. Tīrions krastā bija redzē�jis �ādas tādas drupas vai ar vīnogulājiem, sūnām un puķēm apaugu�as mūrakmeņu �upas, bet no cilvēkiem nebija ne miņas.

-�� Tu nepazīsti upi, Jollo. Pirātu laiva var uzrasties jebkurā brīdī, bet tādās drupās mēdz mitināties izbēgu�ie vergi vergu ķērāji reti atklīst tik tālu uz ziemeļiem.

-��� Vergu ķērāji būtu patīkama pārmaiņa pēc bruņurupu�iem. Tā kā Tīrions nebija izbēdzis vergs, viņam nebija jābaidās, ka viņu kāds noķers. Turklāt nez vai pirāti ķēpātos ar laivu, kas peld lejup pa straumi

-�� vērtīgās kravas parasti lika vestas no Volantes uz aug�u.

Kad speķis bija noēsts, Pīle piebikstīja jaunajam Grifam pie pleca.

-��� Laiks uzdauzīt kādu zilumu. Domāju, ka �odien varētu ķerties pie zobeniem.

-�� Pie zobeniem? jaunais Grifs pasmīnēja. Tas man patīk.

Tīrions palīdzēja viņam saģērbties divkaujai biezās biksēs, polsterē�tā kamzolī un vecās, apdauzītās bruņās. Sīrs Rolijs uzvilka bruņukreklu un miecādas kamzoli. Abi uzlika galvās bruņucepures un paņēma no iero�u lādes pa trulam zobenam. Izgāju�i uz otrā klāja, viņi pārējiem ceļabiedriem par prieku sāka viens otru zvetēt.

Kad abi cīnījās ar �ķēpiem vai cirvjiem, sīra Rolija lielais augums un spēks deva ievērojamu pārsvaru, ta�u ar zobeniem cīņa kļuva vienlī�dzīgāka. Tajā rītā neviens no viņiem nebija paņēmis vairogu, tāpēc abi, skraidot �urpu turpu pa klāju, cirta un atvairīja vien. Pār upi aizskanē�ja tērauda �ķinda. Jaunais Grifs trāpīja bie�āk, ta�u Pīles cirtieni bija spēcīgāki. Pēc kāda laika lielais bruņinieks sāka pagurt viņa bliezieni kļuva lēnāki un zemāki. Puisis tos visus atvairīja un metās straujā pret�uzbrukumā, piespiezdams sīru Roliju atkāpties. Kad abi bija tiku�i laivas pakaļgalā, abu zobeni saķērās, puisis uzblieza Pīlei ar plecu, un lielais vīrs ielidoja upē.

Viņ� iznira spļaudīdamies, lādēdamies un saukdams, lai kāds viņu izķeksē ārā, pirms zivis �im ir nokodu�as daiktu. Tīrions pasvieda viņam striķi.

-�� Parasti pīles peld labāk, viņ� sacīja, kopā ar Jandriju velkot bruņi�nieku atpakaļ uz Biklās jaunavas klāja.

Sīrs Rolijs sagrāba Tīrionu aiz apkakles.

-�� Tūlīt paskatīsimies, kā peld punduri, viņ� noteica un ķiķinādams ielingoja vīreli uz galvas Roinā.

Pundurim smiekli nenāca. Viņ� prata peldēt tīri cie�ami un peldēja arī� bet tad kājas sāka raut krampji. Jaunais Grifs pasniedza viņam kārti.

-�� Tu neesi pirmais, kur� cen�as mani noslīcināt, viņ� paziņoja Pīlei, lejot no zābaka upes ūdeni. Kad es piedzimu, tēvs mani tajā pa�ā dienā iemeta akā, bet es biju tik neglīts, ka ūdens ragana, kas mita tur lejā, mani izspļāva atpakaļ.

Viņ� novilka arī otru zābaku un aizripoja pa klāju ritentiņā, no��ļakstīdams skatītājus.

-�� Kur tu to iemācījies? jaunais Grifs smējās.

-��� Man to iemācīja kumēdiņu rādītāji, Tīrions sameloja. Māte mani mīlēja vairāk nekā pārējos bērnus, jo es biju tik mazs. Viņa mani baroja ar krūti līdz septiņu gadu vecumam. Mani brāļi bija greizsirdīgi, tāpēc �ie iebāza mani maisā un pārdeva balagānam. Kad gribēju aizbēgt, balagāna saimnieks man nogrieza pusi deguna, tālab man nekas cits ne�atlika kā vazāties apkārt kopā ar viņiem un mācīties smīdināt ļaudis.

Patiesība bija mazliet citādāka mest kūleņus viņam se�u vai septiņu gadu vecumā bija iemācījis tēvocis, un Tīrions centīgi nodevās �ai nodar�bei. Veselu pusgadu viņ� kūleņoja pa Rūdas klintīm, raisīdams smaidus septonos, iero�u nesējos un kalpos. Pāris reizes pasmējās pat Serseja.

Jautrība beidzās tajā dienā, kad no Karaļa ostas atgriezās tēvs. Tajā vakarā Tīrions pārsteidza viņu, pastaigādamies pa galdu uz rokām, ta�u valdnieks Tīvins nepriecājās.

-�� Dievi tevi jau ir radīju�i par punduri. Vai tie�ām tev vēl jākļūst par ākstu? Tu esi piedzimis par lauvu, nevis mērkaķi.

"Un tu esi mironis, tēvs, tāpēc es varu ālēties, kā vien man ienāk prātā."

-��� Tu proti smīdināt cilvēkus, Lemora uzslavēja Tīrionu, kad viņ� �āvēja kājas. Tev par to jāpateicas Tēvam debesīs viņ� visiem saviem bērniem dāvā veltes.

-�� Dāvā gan, punduris pieklājīgi atzina. "Un, kad es bū�u miris, ap�glabājiet mani ar arbaletu, lai es varu pateikties Tēvam debesīs tāpat, kā pateicos tēvam uz zemes."

Pēc piespiedu peldes izmirku�ais apģērbs nepatīkami lipa pie rokām un kājām. Kamēr septa Lemora mācīja jaunajam Grifam ticības noslē�pumus, Tīrions novilka slapjās un uzvilka sausas drānas. Pīle kārtīgi no�smējās, kad punduris atkal parādījās uz klāja, ta�u viņu par to nevarēja vainot tādā tērpā Tīrions tie�ām izskatījās visai smieklīgi. Kamzolis bija divās krāsās: kreisā puse bija no violeta samta ar bronzas kniedēm, bet labā no dzeltena vilnas audekla, uz kura iz�ūti zaļi ziedu raksti. Bikses bija līdzīga �uvuma: labā kāja viscaur zaļa, bet kreisā sarkanbal�ti svītrota. Viena no Ilīrio līdzi dotajām lādēm bija piekrauta ar bērnu drānām, kuras gan bija piesmaku�as, ta�u labi pa�ūtas. Septa apģērba gabalus bija pārgriezusi uz pusēm un da�ādas puses atkal sa�uvusi kopā kā nerram. Grifs bija uzstājis, ka Tīrionam pa�am jāpalīdz pie grie�anas un �ū�anas. Viņ� noteikti ar to gribēja punduri pazemot, ta�u vīrelim �ū�ana it labi patika. Lenioras sabiedrība alla� bija patīkama par spīti viņas tieksmei rāties ik reizi, kad viņ� pateica ko zaimojo�u par dieviem. "Ja Grifs grib pataisīt mani par ākstu, lai tā būtu." Tīrions zināja, ka vald�nieks Tīvins Lanisters ir stāvās �ausmās, tāpēc viņam to bija vieglāk pār�dzīvot.

Cits viņa pienākums nepavisam nebija muļķīgs. "Pīlei ir zobens, man

-��� spalva un pergaments." Grifs bija licis viņam uzrakstīt visu, ko viņ� zināja par pūķiem. Darbs bija grūts, ta�u punduris, sakrustotām kājām nosēdies uz kajītes jumta, centīgi strādāja katru dienu.

Gadu gaitā Tīrions daudz bija lasījis par pūķiem. Lielākā daļa �o ap�rakstu bija pasakas, kam nevarēja ticēt, turklāt grāmatas, ko Illrio viņiem bija sagādājis, nepavisam nebija tās, kas būtu vajadzīgas. Viņ� gribēja pilnu "Brīvzemes uguņu" tekstu tā bija Galendro sastādīta Vallrijas vēsture. Rietmalā gan pilna grāmata nebija sastopama, un pat Citadelē trūka divdesmit septiņu tīstokļu. "Vecajā Volantē noteikti ir bibliotēka. Ja man izdosies caur Melnajiem mūriem iekļūt pilsētas sirdi, varbūt iz�dosies tur atrast labāku grāmatu."

Tik cerīgs viņ� nebija par septona Bārta grāmatu "Pūķi, �u�ļi un dra�koni: to nedabiskā vēsture". Bārts bija kalēja dēls, kas D�ihirisa Samieri�nātāja valdī�anas laikā uzkalpojās par karaļa labo roku. Viņa ienaidnieki apgalvoja, ka viņ� drīzāk esot burvis nekā septons, un Bailors Svētītais, uzkāpis Dzelzs troni, pavēlēja iznicināt visus Bārta sacerējumus. Pirms gadiem desmit Tīrionam bija gadījies lasīt "Nedabiskās vēstures" frag�mentu, kas bija izsprucis no Bailora Svētītā nagiem, ta�u viņ� �aubījās, ka jelviena Bārta grāmata būtu �ķērsojusi �auro jūru. Un, protams, vēl mazāk cerību bija atrast nepilnīgo, nezināma autora sarakstīto, asinis mirku�o sējumu, kas reizēm tika saukts "Asinis un uguns", citreiz "Pūķu nāve", jo vienīgā, vēl neiznīcinātā grāmata, visticamāk, bija labi paslēpta velvēs zem Citadeles.

Kad uz klāja �āvādamies iznāca Pusmestrs, punduris tie�i aprakstīja visu, ko spēja atcerēties par pūķu kopo�anos, par ko Bārtam, Mankunam un Tomaksam bija visai at�ķirīgi uzskati. Haldons aizgāja laivas pakaļgalā un pāri malai apmīza sauli, kas vizēja ūdenī un ar katru vēja pūsmu pa�ķīda gabalos.

-�� Līdz vakaram mums vajadzētu nokļūt līdz Noinas ietekai, Jollo, Pusmestrs uzsauca.

Tīrions pacēla skatienu no rakstu darba.

-�� Mani sauc par Hugoru. Jollo slēpjas manās biksēs. Vai izlaist viņu ārā paspēlēties?

-�� Labāk jau ne, vēl izbiedēsi bruņurupu�us. Haldona smīns bija ass kā duncis. Kā tu teici sauc to ielu Lanisportā, kur esi dzimis, Jollo?

-�� Tā bija �ķērsiela bez nosaukuma.

Tīrions ar dzēlīgu baudu sacerēja sīkumus no Lanisportas bastar�da Hugora Kalna, kur� reizēm tika saukts arī par Jollo, daudzkrāsainās dzīves. "Vislabākie meli izdodas tad, ja tajos ir kāda kripata patiesī�bas.� Punduris saprata, ka izruna nodod viņa Rietmalas izcelsmi, tur�klāt di�ciltīgo izcelsmi, tāpēc Hugoram vajadzēja būt kāda kundziņa

atvasei. Hugors bija dzimis Lanisportā, jo to pilsētu viņ� pazina labāk par Senpilsētu, Karaļa ostu vai citām pilsētām, kur visbie�āk bija sastopami punduri, pat tie, kas tiku�i atrasti kāpostos. Laukos nebija balagānu un kumēdiņu rādītāju� toties tur bija daudz aku, kas aprija nevajadzīgus kaķēnus, trīsgalvainus teļus un tādus bērnus kā viņ�.

-�� Kā redzu, tu atkal esi sabojājis labu pergamentu. Haldons aizsaitēja bikses.

-��� Ne visiem ir lemts kļūt par pusmestriem. Tīriona roku sarāva krampis, tāpēc viņ� nolika spalvu un izstaipīja pirkstu. Varbūt gribi uzspēlēt sīvasi?

Pusmestrs vienmēr vinnēja Tīrionu, tomēr spēle bija labs laika īsinā�anas līdzeklis.

-�� Vakarā. Vai piebiedrosies jaunajam Grifam mācību stundā?

-�� Kāpēc ne? Kādam ta�u jālabo tavas kļūdas.

Uz Biklās jaunavas bija �etras kajītes. Vienā mitinājās Jandrijs un Isilla, otrā Grifs ar jauno Grifu, bet septai Lemorai un Haldonam bija katram sava kajīte. Pusmestra kajīte bija vislielākā. Pie vienas sienas rin�dojās grāmatplaukti un kārbas ar seniem tīstokļiem un pergamentiem, pie otras steķi ar ziedēm, zālēm un drapēm. Cauri nelīdzenajam, dzel�tenajam apaļā loga stiklam kajīti pildīja zeltaina gaisma. No mēbelēm tur vēl bija lāva, rakstāmgalds, krēsls, taburete un sīvases galds ar kokā grebtām figūrām.

Mācības sākās ar sve�valodām. Jaunais Grifs runāja kopējā valodā tā, it kā tā viņam būtu dzimtā, turklāt teko�i runāja aug�valīrie�u, Pentosas, Tīro�as, Mīras un Līsas dialektos, kā arī tirdzniecības jūrnieku sarunmēlē. Volantie�u dialekts viņam bija tikpat jauns kā Tīrionam, tāpēc abi ik dienas iemācījās da�us jaunus vārdus un Haldons laboja kļūdas. Mīrīnie�u valoda bija grūtāka: tās saknes ari bija rodamas valīrie�u mēlē, ta�u tā bija spēcīgi sajaukusies ar aso, nepatīkamo senās Gisas valodu.

-��� Lai pareizi runātu gisie�u mēlē, ir jāiebā� degunā bite, Tīrions sūrojās, un jaunais Grifs smējās.

-�� Vēlreiz, Pusmestrs noteica.

Puika paklausīja, ta�u pie katra "zzz" izvalbīja acis. "Viņam ir labāka dzirde nekā man," Tīrions bija spiests atzīt, "toties varu saderēt, ka man ir veiklāka mēle."

Pēc valodām nāca ģeometrija. �ajā zinātnē puisis nebija tik izveicīgs, ta�u Haldons bija pacietīgs skolotājs, un tas nāca par labu arī Tīrionam. Viņ� jau bija mācījies �etrstūru, apļu un trijstūru noslēpumus no tēva

mestriem Rūdas klintis, un zinā�anas atausa atmiņā ātrāk, nekā pundu�ris bija domājis.

Kad pienāca laiks vēsturei, jaunais Grifs kļuva nemierīgs.

-�� Mēs apspriedām Volantes vēsturi, Haldons viņam teica. Vai vari Jolio pastāstīt, ar ko at�ķiras tīģeri no ziloņiem?

-�� Volante ir senākā no deviņām brīvpilsētām, Valīrijas pirmā meita, puisis garlaikoti atbildēja. Pēc Posta volantie�iem labpatika sevi uzska�tīt par Brīvzemes mantiniekiem un pilntiesīgiem pasaules valdniekiem, ta�u viņu domas, kā valdīt pār pasauli, dalījās. Seno asiņu pārstāvji deva priek�roku zobenam, ta�u tirgotāji un augļotāji atbalstīja tirdzniecību. Cīnoties par varu pilsētā, �īs grupas attiecīgi kļuva pazīstamas kā tīģeri un ziloņi. Tīģeri turējās pie varas vēl simt gadus pēc Valīrijas Posta, un tajā laikā viņu valdī�ana bija veiksmīga. Volantie�u flote ieņēma Līsu un armija Mīru, un divas paaudzes visas trīs pilsētas tika pārvaldītas no Melnajiem mūriem. Tīģeru valdī�ana beidzās, kad viņi sagribēja ieņemt Tīro�u. Karā Pentosa kopā ar Rietmalas Vētru karali nostājās Tīro�as pusē. Brāvosa pie�ķīra Līsas trimdiniekiem simt karakuģus, no Rietma�las uz Melnās �ausmas atlidoja Igons Tārgārjens, un Mīra ar Līsu sacē�lās. Karā Strīda zemes tika pārvērstas par tuksnesi, ta�u Līsa un Mīra atbrīvojās no jūga. Tīģeri cieta arī citus zaudējumus. Flote, ko viņi sūtīja atgūt Valīriju, pazuda Kūpo�ajā jūrā. Kohora un Norvosa sa�ķēla viņu spēkus uz Roinas, kad Dun�a ezerā cīnījās uguns galeras. No austrumiem ieradās dotraki, kas patrieca vienkār�os ļaudis no būdām un di�cil�us no pilīm, bet pēc tam no Kohoras me�iem līdz Selhoru iztekai palika vien zāle un drupas. Gadsimtu pēc kara Volante bija izputināta, bankrotējusi un zaudējusi iedzīvotājus. Tad galvas pacēla ziloņi un kop� tā laika ir pie varas. Reizēm pa triarham ievēl tīģeri, bet nekad vairāk par vienu, tāpēc ziloņi valda pilsētā jau trīssimt gadus.

-�� Tie�i tā, Haldons apstiprināja. Kas ir pa�reizējie triarhi?

-�� Malako ir tīģeris, Nīsoss un Donifoss ir ziloņi.

-�� Un ko mēs varam mācīties no Volantes vēstures?

-�� ja gribi iekarot pasauli, tad iegādājies pūķus.

Tīrions nespēja novaldīt smieklus.

Vēlāk, kad jaunais Grifs izgāja uz klāja, lai palīdzētu Jandrijam dar�bos ar burām un kārtīm, Haldons sagatavoja sīvases galdu.

-�� Puika ir gudrs, Tīrions sacīja, ar savām raibajām acīm vērodams Pusmestru rosāmies. Tu esi labi pastrādājis. Jāatzīst, ka puse valdnie�ku Rietmalā nav tik skoloti. Valodas, vēsture, dziesmas, rēķini� Pārāk nopietna nasta kaut kādam algotņa dēlam.

-��� īstajās rokās grāmata var būt tikpat bīstams ierocis kā zobens, Haldons atteica. Papūlies �oreiz cīnīties labāk, Jollo, citādi tu sīvasi spēlē tikpat slikti kā met kūleņus.

-��� Cen�os iemidzināt tavu modrību, Tīrions atsaucās, kārtodams figūras uz kokā grieztā galdiņa. Tu tikai domā, ka esi iemācījis mani spēlēt, bet ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Varbūt mani ir iemācījis spēlēt siera pavēlnieks. Vai tas tev nav ienācis prātā?

-�� Ilīrio nespēlē sīvasi.

"Nespēlē gan," punduris nodomāja, "bet viņ� spēlē troņu spēli, kurā gan tu, gan Grifs, gan Pīle ir tikai figūras, ko var pārvietot uz turieni, kur viņ� vēlas, un, ja nepiecie�ams, ziedot tāpat, kā viņ� ziedoja Viserīsu.

-�� Tādā gadījumā vainīgs esi tu pats, ja es slikti spēlēju.

-�� Jollo, man tevis pietrūks, kad pirāti pārgriezīs tev rīkli, Pusmestrs nosmējās.

-�� Kur tad ir tie slavenie pirāti? Es jau sāku domāt, ka jūs ar Ilīrio vi�ņus esat izdomāju�i.

-�� Visvairāk viņu ir uz upes starp Ar Noju un Sērām. Aug�pusē no Ar Nojās drupām upi pārvalda kohorie�i, bet zem Sērām Volantes galeras, tomēr neviena no pilsētām nepiesakās uz ūdeņiem pa vidu, tāpēc tur siro pirāti. Dun�u ezerā ir daudz salu, kur viņi var slēpjas alās un slepe�nos nocietinājumos. Vai esi gatavs cīņai?

-�� Ar tevi? Bez �aubām. Ar pirātiem� ne pārāk.

Haldons noņēma starpsienu, un abi izpētīja pretinieka armijas izvie�tojumu.

-�� Tu ātri mācies, Pusmestrs atzina.

Tīrions jau gribēja ķerties pie pūķa, ta�u pārdomāja iepriek�ējā spēlē viņ� to bija izlicis priek�ā pārāk ātri un zaudēja to katapultai.

-��� Ja mēs tos pirātus satiksim, es vēl viņiem piebiedro�os. Pateik�u, ka mans vārds ir Hugors Pusmestrs. Viņ� pavirzīja vieglo zirgu pretī Haldona kalniem. Haldons atbildēja ar ziloņa gājienu.

-�� Hugors Pusmuļķis tev piestāvētu labāk.

-��� Lai sacenstos ar tevi, man tie�ām pietiek ar pusi prāta. Tīrions pastūma smago zirgu vieglās figūras atbalstam. Varbūt gribi likt likmi par spēles iznākumu?

-�� Cik? Pusmestrs sarauca uzacis.

-�� Naudas man nav, bet mēs varam spēlēt uz noslēpumiem.

-�� Grifs man izraus mēli.

-�� Baidies, ko? Es tavā vietā baidītos gan.

-�� Tajā dienā, kad tu mani vinnēsi slvasē, man no pakaļas izlīdīs bru�ņurupucis. Pusmestrs pabīdīja �ķēpnesi. Esam vienoju�ies, vīriņ.

Tīrions pastiepās pēc pūķa.

Pēc trim stundām vīriņ� beidzot izgāja uz klāja, lai iztuk�otu pūsli. Pīle palīdzēja Jandrijam nolaist buru, bet pie stūres aira sēdēja Isilla. Saule jau bija nolaidusies zemu un tagad vīdēja virs rietumu krasta nied�rēm, bet vēja brāzmas kļuva straujākas. "Man vajag vīna maisu," pundu�ris nodomāja. No sēdē�anas uz ķebļa kājas bija stīvas, bet galva likās tik viegla, ka viņ� par mata tiesu izvairījās no iekri�anas upē.

-�� Jollo, Pīle uzsauca, kur ir Haldons?

-�� Viņ� ir nedaudz sasirdzis un guļ viņam no pakaļas lien laukā bru�ņurupu�i.

Atstājis bruņinieku pārdomājam dzirdēto, Tīrions uzrāpās uz kajī�tes jumta. Austrumpusē aiz klin�ainas salas debesis jau bija tum�as. Tur viņu uzgāja septa Lemora.

-�� Vai jūti tuvojamies vētru, Hugor? Priek�ā ir Dun�a ezers, kur �um un mud� pirāti, bet tālāk ir Sēras.

"Tās nav manas Sēras. Manējās man vienmēr ir līdzi." Viņ� atcerējās par Tī�u un iedomājās, kur paliek maukas. "Kāpēc gan ne Volantē? Var�būt atradī�u viņu tur. Cilvēkam jāturas pie cerības." Punduris prātoja, ko viņai teiktu. "Piedod, ka ļāvu tevi izvarot, mīļā, jo man likās, ka tu esi mauka. Vai spēsi savā sirdi atrast piedo�anu? Es gribētu atgriezties tajā namiņā, kur mēs bijām vīrs un sieva."

Sala palika aiz muguras. Tīrions ieraudzīja austrumkrastā slejamies drupas: �ķībus mūrus, iegruvu�us kupolus, sapuvu�u koka kolonnu rin�das, dubļos grimsto�as un violetām sūnām aizaugu�as ielas. "Kārtējā mirusī pilsēta, desmit reizes lielāka par Gojandrohi." Tagad tur dzīvoja bruņurupu�i lielie kaulu lauzēji. Punduris redzēja, kā �ie brūnie un melnie pauguri ar robotām radzēm gozējas saulē. Da�i no rupu�iem pamanīja Biklo jaunavu un ieslīdēja ūdenī, atstājot aiz sevis ņirbo�us vilnī�us. Tā nu nepavisam nebija laba vieta peldei.

Tad aiz līkiem, pa pusei nogrimu�iem koku stumbriem un platām, dubļainām ielām viņ� pamanīja sudrabainu saules gaismas pielietu jos�lu. "Vēl viena upe," viņ� tūdaļ saprata, "kas steidzas uz Roinu." Drupas kļuva augstākas un zemes strēle �aurāka, līdz beidzās ar zemesragu, uz kura slējās milzīga, sagruvusi sārta un zaļa marmora pils ar velvju ejām, ko sedza iebruku�i kupoli un salūzu�as torņu smailes. Uz stāpeļiem, kur savulaik varēja vienlaikus atrasties pussimts kuģu, tagad gul�ņāja kaulu

lauzēji. Tirions saprata, kur ir nonācis. "Tā ir NImerijas pils un viss, kas palicis no viņas pilsētas Nī Saras."

-��� Jollo, Jandrijs uzsauca, kad Biklā jaunava slīdēja garām ragam,

-��� pastāsti tagad par tām Rietmalas upēm, kas ir tikpat lielas kā Māte Roina.

-�� Es nezinu, punduris atsaucās. Neviena upe visās septiņās valstī�bās nav ne uz pusi tik plata.

Pieteka bija gandrīz tikpat plata kā upe, pa kuru viņi kuģoja, un jau tā līdzinājās Manderai vai Trej�uburei.

-��� Tā ir Nī Sara vieta, kur Māte satiek savu me�onīgo meitu Noinu, Jandrijs skaidroja. Bet visplatākā tā kļūs, kad būs satikusi visas meitas. Pie Dun�a ezera tajā ietek Tum�ā meita Koina, pilna ar zeltu un dzintaru no Cērtes un prie�u �iekuriem no Kohoras me�iem. Tālāk uz dienvidiem Māte tiekas ar Smaidīgo meitu Lorulu no Zelta laukiem. Vietā, kur tās saplūst, reiz atradās dzīru pilsēta Krojēna, kur ielas bija no ūdens, bet nami no zelta. Un visbeidzot daudzas līgas uz dienvidaus�trumiem Roinā ietek Selhoru kautrīgā meita, kas slēpj savu straumi niedrēs un brik�ņos. Tur Māte Roina ir tik plata, ka cilvēks, sē�ot laivā tās vidū, krastu nevar saskatīt ne uz vienu, ne otru pusi. Gan pats redzē�si, draudziņ.

"Redzē�u," Lanisters nodomāja, bet tad pamanīja ūdens ņirbu se�us jardus no laivas. Viņ� jau grasījās to parādīt Lemorai, kad virs ūdens izpeldēja radība ar tādu spēku, ka sa�ūpoja Biklo jaunavu.

Tas bija milzīgs ragainais bruņurupucis, kura tum�zaļās bruņas ar brūniem raibumiem bija apaugu�as ar ūdenszālēm un melniem upes gliemjiem. Dzīvnieks pacēla galvu nobaurojās skaļāk par kuru katru kara tauri, ko Tirions bija dzirdējis.

-�� Mēs esam svētīti! Isilla skaļi iesaucās, asarām ritot pār vaigiem.

-�� Mēs esam svētīti! Mēs esam svētīti!

Pīle ar jauno Grifu gavilēja, un ari Haldons iznāca uz klāja, lai palū�kotu, kas noticis � bet par vēlu milzu bruņurupucis jau bija nozudis zem ūdens.

-�� Kam par godu tāds troksnis? Pusmestrs noprasīja.

-�� Tur bija bruņurupucis, Tirions paskaidroja. Lielāks par �o laivu.

-�� Tas bija viņ�! Jandrijs iekliedzās. Upes Vecis!

"Kāpēc gan ne?" Tīrions pasmīnēja. "Dievi un brīnumi vienmēr pa�rādās par godu jauna karaļa dzim�anai."

jautrā vecmāte, salāpītajām burām plīvojot vējā, ie�mauca Baltajā ostā līdz ar vakara paisumu.

Tas bija vecs barkass, ko pat ziedu laikos nevarēja saukt par skaistu. Priek�gala statuja attēloja smejo�u sievieti, kas paceltā rokā aiz vienas kājas turēja zīdaini, ta�u gan sievietes vaigus, gan zīdaiņa pēcpusi bija izcaurumoju�i tārpi. Korpusu klāja neskaitāmas pelēcīgi brūnas krāsas kārtas, buras bija pelēkas un apdriskātas. Uz tādu kuģi nekad neviens neatskatījās, ja nu vienīgi aiz izbrīna diez kā tas vēl turas uz ūdens. Jautro vecmāti Baltajā ostā ļaudis pazina, jo tā gadu gadiem nodro�ināja vārgus tirdzniecības sakarus ar Māsu miestu.

Dāvoss Sīvorts ne glu�i tādu iera�anos bija iztēlojies, dodoties ceļā ar Saladoru un viņa floti, jo toreiz viss likās vienkār�āk. Kraukļi neatnesa karalim Stanisam ziņas par Baltās ostas uzticību, tāpēc viņ� kā gai�ības sūtnis devās pie valdnieka Manderlija, lai vienotos ar viņu klātienē. Lai parādītu spēku, Dāvosam vajadzēja ierasties ar Saladora galeonu Valīriete, kam sekotu pārējā līsie�u flote. Visiem kuģiem bija svītroti korpusi: melns ar dzeltenu, sārts ar zilu, zaļ� ar baltu, violets ar zeltu. Līsie�iem patika ko��as krāsas, un Saladors Sāns bija viskrā�ņākais no visiem. "Saladors Krā��ņais," Dāvoss nodomāja, "bet vētras viņa krā�ņumam pielika punktu."

Tā nu viņ� bija spiests zag�us ierasties pilsētā tāpat kā pirms divdes�mit gadiem kamēr viņ� nebija noskaidrojis apstākļus, labāk bija izlik�ties par vienkār�u jūrnieku nekā valdnieku.

Austrumkrastā, kur līcī ietecēja Baltais nazis, viņa priek�ā slē�jās Baltās ostas mūri no balināta akmens. Kop� pēdējās reizes pirms

divpadsmit gadiem, kad Dāvoss tur bija viesojies, pilsētas nocietinājumi bija tiku�i pastiprināti. Mols, kas nodalīja iek�ējo ostu no ārējās, bija pa�stiprināts ar trīsdesmit pēdas augstu, gandrīz jūdzi garu akmens sienu, uz kuras ik pēc simt jardiem bija izvietoti sargtorņi. No Roņu klints, kur kādreiz bija tikai drupas, pacēlās dūmi.

"Tas var būt gan labi, gan slikti, atkarībā no tā, kurā pusē Vīmans nostāsies."

Dāvosam �ī pilsēta alla� bija patikusi vēl kop� tā laika, kad viņ� tur ieradās kā Klaiņojo�ā kaķa kuģa puika. Lai arī tā bija neliela salīdzinā�jumā ar Senpilsētu vai Karaļa ostu, tā tomēr bija tīra un kārtīga pilsēta ar platām, taisnām un bruģētām ielām, kur viegli varēja atrast vajadzīgo ceļu. Nami bija celti no balināta akmens ar stāviem tum�pelēka �īfera jumtiem. Klaiņojo�ā kaķa vecais saimnieks savādnieks Roro Uhoriss mēdza teikt, ka viņ� spējot at�ķirt ostas pēc smakas. Pilsētas esot kā sie�vietes, viņ� apgalvoja, un katrai piemītot neatkārtojama smar�a. Senpilsēta o�ot pēc puķēm kā pārsmar�ojusies atraitne, Lanisporta esot svaiga un piezemēta kā slaucēja ar kokogļu dūmiem matos, Karaļa osta smir�dot kā nemazgājusies mauka, bet Baltās ostas aromāts esot ass un sāļ�, ar nelielu zivju aromāta pieskaņu. "Tā o� kā nāra," Roro teica, "pēc jūras."

"Un o� tā vēl joprojām," Dāvoss iedomājās, ta�u saoda arī kūdras dūmus, kas plūda no Roņu klints. Pieejas pie ārējās ostas apsargāja jūrakmens pamatīga, pelēkzaļa grēda, kas slējās ārā no ūdens piecdesmit pēdu augstumā. Tās virsotni rotāja laikazoba apgrauztu akmeņu aplis pirmļau�u apmetnes nocietinājumi, kas simtiem gadu bija stāvējusi tuk�i un pamesti, ta�u tagad tie vairs nebija tuk�i. Dāvoss redzēja aiz akmens bluķiem novietotas katapultas un ugunsmetējus, bet starp tiem rosījās strēlnieki. "Tur, aug�ā, noteikti ir auksts un slapj�." Iepriek�ējās reizes uz sadragātajām klintīm lejā vienmēr laiskojās roņi, un Aklais Bastards vien�mēr lika tos skaitīt, kad Klaiņojo�ais kaķis Baltajā ostā pacēla buras. Jo vairāk roņu, jo veiksmīgāks brauciens, Roro mēdza teikt. Tagad tur nebija neviena roņa dūmi un kareivji tos bija aizbiedēju�i. "Prātīgāks cilvēks to uztvertu kā brīdinājumu. Ja man sajēgas būtu kaut tik, cik melns aiz naga, es būtu braucis prom kopā ar Saladoru." Viņ� būtu varējis atgriezties dien�vidos pie Mārjas un dēliem. "Es zaudēju �etrus dēlus, kas kalpoja karalim, un piektais ir viņa iero�u nesējs. Man ta�u ir tiesības audzināt tos divus, kas vēl paliku�i. Es tik sen neesmu viņus redzējis."

Melnie brāļi Austrumsardzē zināja teikt, ka starp Baltās ostas Mander lijiem un Dredfortas Boltoniem neesot nekādas siltās jūtas. Dzelzs tronis

bija iecēlis Rū�u Boltonu par Ziemeļu uzraugu, tāpēc vajadzēja pieņemt, ka Vīmans Manderlijs varētu nostāties Stanisa pusē. "Baltā osta nevar pa�likt viena pati, pilsētai vajadzīgs sabiedrotais, aizstāvis. Vīmanam Stanisu vajag tikpat ļoti kā Stanisam viņu." Vismaz tā likās Austrumsardzē.

Māsu miests �īs cerības sagrāva. Ja tas, ko teica valdnieks Borels, bija taisnība, ja Manderliji grasījās apvienot spēkus ar Boltoniem un Frejiem� nē, viņ� par to negribēja domāt. Dāvosam vajadzēja pēc iespējas ātrāk uzzināt patiesību, viņ� tikai lūdzās, kaut nebūtu ieradies par vēlu.

"Tā mola siena slēpj iek�ējo ostu," viņ� aptvēra, kad Jautrā vecmāte laida lejā buras. Ārējā osta bija lielāka, ta�u iek�ējā bija labākas enkurvietas, ko no vienas puses aizsedza pilsētas mūri, bet no otras milzīgā Vilku miga un ta�gad vēl arī mola siena. Koters Paiks Austrumsardzē pie jūras bija pastāstījis Dāvosam, ka valdnieks Vīmans būvējot kara galeras, un aiz �is sienas varēja slēpties divi desmiti kuģu, kas gaidīja vien pavēli, lai izietu jūrā.

Aiz pilsētas biezajiem baltajiem mūriem kalna galā gai�a un lepna pacēlās Jaunā pils. Dāvoss redzēja ari Sniega septa kupolu, ko ieskāva septiņu dievu statujas. Kad Manderliji tika patriekti no Ārēm, ticību viņi paņēma līdzi uz ziemeļiem. Baltajā ostā bija arī dievme�s sakņu, zaru un akmeņu d�ungļi aiz Vilku migas grūsto�ajiem mūriem. Tas bija sens cietoksnis, kas tagad tika izmantots tikai kā cietums, tomēr pārsvarā pil�sētā saimniekoja septoni.

Visur bija redzams Manderliju nama ģerbonis ar ūdensvīru ka�rogos Jaunās pils torņos, virs Roņu vārtiem un uz pilsētas mūriem. Ziemeļnieki Austrumsardzē apgalvoja, ka Baltā osta nekad nelauzī�ot uzticību Ziemmalai, ta�u Dāvoss di�vilku nekur neredzēja. "Te nav arī lauvu. Vīmans noteikti vēl nav pasludinājis uzticību Tommenam, citādi viņam būtu jāpaceļ karaļa karogs."

Piestātnēs pie dokiem valdīja rosība. Gar zivju tirgu bija piesietas ne�lielas laivas, no kurām tika krauts ārā loms. Tur bija arī trīs garas, slaikas upju laivas, pietiekami stipras, lai izturētu Baltā na�a ātrās straumes un klin�ainās radzes. Dāvosu gan vairāk interesēja jūras kuģi: pāris barkasi, tikpat pelēki un nopluku�i kā Jautrā vecmāte, tirdzniecības galera Vētru dejotāja, bar�as Bra�ais maģistrs un Pārpilnības rags, galeonas no Brāvosas ar violetiem korpusiem un burām�

�un aiz tām karakuģis.

Tas viņa cerībās ietrieca dunci. Kuģa korpuss bija melns ar zelta rotā�jumiem, bet priek�galā di�ojās lauva ar paceltu ķepu. Lauvu zvaigzne tā vēstīja burti pakaļgalā zem plīvojo�a karoga ar abiem Dzelzs tronī

sēdo�ā puikas ģerboņiem. Vēl pirms gada Dāvoss nebūtu pratis to iz�lasīt, ta�u mestrs Pīloss Pūķakmeni viņam bija iemācījis pazīt burtus. �oreiz gan lasītprasme viņam sagādāja maz prieka. Dāvoss lūdzās, kaut tā galera vienkār�i būtu nomaldījusies tajās pa�ās vētrās, kas saplosīja Saladora floti, ta�u dievi tik vēlīgi nebija. Bija ieradu�ies Freji, un viņam vajadzēja ar tiem satikties aci pret aci.

Jautrā vecmāte pietauvojās pie nodeldētas piestātnes ārējā ostā labu gabalu no Lauvu zvaigznes. Kad jūrnieki bija nostiprināju�i kuģi un no�laidu�i trapu, pie Dāvosa iznāca kapteinis. Kaso Mogats bija �aurās jū�ras jauktenis no otras puses, ko Māsu miesta maukai bija pagādājis vaļu mednieks no Ibenas. Viņ� bija tikai piecas pēdas gar� un ļoti spalvains, turklāt krāsoja matus un bārdu sūnu zaļā toni, tāpēc izskatījās pēc celma dzeltenos zābakos. Neraugoties uz izskatu, viņ� likās labs jūrnieks, lai arī pret komandu izturējās bargi.

-�� Cik ilgi jūs būsiet prom?

-��� Vismaz vienu dienu, bet var gadīties ilgāk. Dāvoss zināja, ka valdnieki mīlēja likt gaidīt. Viņ� nojauta, ka tas bija tāpēc, lai cilvēkus satrauktu un izrādītu savu varu.

-��� Vecmāte uzkavēsies te trīs dienas un ne ilgāk, citādi Māsu miestā mani sāks meklēt.

-�� Ja viss ritēs gludi, es bū�u atpakaļ jau rīt.

-�� Bet, ja slikti?

"Tad varu neatgriezties nemaz."

-�� Tad nevajag mani gaidīt.

Kad Dāvoss kāpa lejā pa trapu, uz kuģa uzkāpa divi muitnieki, bet ne�viens viņam nepievērsa uzmanību viņi gribēja satikt kapteini un pārbau�dīt tilpnes, tāpēc parasti jūrnieki viņus neinteresēja, un Dāvosa izskats bija pagalam parasts. Viņ� bija vidēja auguma, skarbā zemnieka seja bija vēja un saules aprauta, bārdu un brūnos matus krietni skāris sirmums. Arī ap�ģērbs bija vienkār�s veci zābaki, brūnas bikses, zila tunika un nekrāsotas vilnas mantija ar koka saspraudi. Rokās viņam bija sāls traipu izraibinā�ti ādas cimdi, kas slēpa pirkstus, ko Staniss pirms daudziem gadiem bija saīsinājis. Dāvoss neizskatījās pēc valdnieka, kur nu vēl pēc karaļa labās rokas, un, sprie�ot pēc situācijas, labi vien tas bija.

Viņ� devās prom pa piestātni un izgāja cauri zivju tirgum. Bra�ais maģistrs uzņēma medalus kravu. Mucas pa �etrām cita uz citas bija sa�krautas uz muliņa. Aiz viena no krāvumiem trīs jūrnieki meta kauliņus. Tālāk tirgussievas slavēja lomu, kāds zeņķis uz bungām sita ritmu un vecs, panīcis lācis dancoja upju zvejniekiem, kas, aplī sastāju�ies, noska�tījās. Pie Roņu vārtiem stāvēja divi �ķēpne�i ar Manderliju nama ģerbo�ni uz krūtīm, ta�u viņi �aloja ar kādu ostmalas mauku un bija pārāk aiz�ņemti, lai pievērstu uzmanību Dāvosam. Vārti bija vaļā, restes paceltas, un kontrabandists iejuka gājēju burzmā.

Aiz vārtiem bija bruģēts laukums ar strūklaku pa�ā vidū. No ūdens pacēlās akmens ūdensvīrs, divdesmit pēdas augsts no astes līdz kronim. Tēla sprogainā bārda bija no ķērpjiem zaļi balta un viens no �ebērkļa zariem bija nolauzts vēl pirms Dāvosa dzim�anas, ta�u statuja vienalga bija gana iespaidīga. Vietējie to sauca par Veco Zivkāji. Laukums bija nodēvēts kāda sen miru�a valdnieka vārdā, bet neviens to nesauca citā�dāk kā par Zivkāja laukumu.

Laukumā pēc pusdienas kūsāja dzīvība. Kāda sievi�ķis Zivkāja strūk�lakā mazgāja apak�veļu un kāra uz �ebērkļa �āvēties. Zem tirgotāju ko�lonādes arkām bija iekārtoju�ies rakstve�i un naudas mijēji, kā arī zint�nieks, zāļu sieva un nekam nederīgs triku rādītājs. Kāds vīrs tie�i no ķerras pārdeva ābolus, bet sieviete turpat blakus piedāvāja siļķi ar kapātiem sī�poliem. Visur pa kājām maisījās vistas un bērni. Vecās naudas kaltuves milzīgās ozolkoka durvis ar dzelzs apkalumiem vienmēr bija slēgtas, kad Dāvosam bija gadījies nokļūt Zivkāja laukumā, bet todien tās bija vaļā. Iek�ā varēja redzēt simtiem sievie�u, bērnu un ve�u, kas uz grīdas bija iekārtoju�ies zvērādu �upās. Da�i kurināja nelielus ugunskurus.

Dāvoss apstājās pie kolonādes un par pusgrasi tika pie ābola.

-� Vecajā naudas kaltuvē tagad dzīvo cilvēki? viņ� apvaicājās tirgotājam.

-�� Tie, kam nav kur dzīvot. Vairums ir vienkār�ie ļaudis no Baltā na�a un Hornvudas ļaudis. Apkārt siro tas Boltonu bastards, tāpēc viņi grib patverties aiz mūra. Nezinu gan, ko valdnieks domā ar viņiem darīt, jo gandrīz visi ir ieradu�ies tikai ar to, kas mugurā.

Dāvosam uzmācās vainas apziņa. "Viņi atnāca meklēt patvērumu kara neskartā pilsētā, bet es ierodos, lai viņus ievilktu karā." Viņ� nokodās no ābola un arī par to jutās vainīgs.

-�� No kā viņi pārtiek?

-�� Kāds ubago. Kāds zog. Daudzas mei�as pārdod to, ko �īs alla� var pārdot, kad nav nekā cita ko tirgot. Katrs puika, kas ir izaudzis līdz pie�cām pēdām augumā, var dabūt vietu valdnieka kazarmās, ja vien spēj noturēt rokās �ķēpu.

"Tātad viņ� pulcina karaspēku." Tas varēja izrādīties labi� vai arī slik�ti. Ābols bija sauss un miltains, tomēr Dāvoss nokoda vēl vienu kumosu.

-�� Vai valdnieks Vimans grasās apvienoties ar Bastardu?

-��� Hmm, ābolu tirgotājs atteica, kad augstība nākamreiz atnāks pēc ābola, es viņam noteikti pajautā�u.

-�� Dzirdēju, ka viņa meita tik�ot izprecināta kādam no Frejiem.

-��� Mazmeita. Es arī to dzirdēju, bet augstība ir piemirsis uzaicināt mani uz kāzām. Tu tālāk vairs neēdīsi? Tad dod serdi atpakaļ sēkliņas ir gana labas.

Dāvoss pasvieda viņam serdi. "Ābols bija draņķīgs, bet bija vērts to nopirkt, lai uzzinātu, ka Manderlijs iesauc rekrū�us." Pagājis garām jau�nai meitenei, kas tirgoja tikko slauktu kazas pienu, Viņ� apmeta loku Vecajam Zivkājim. Tagad viņ� sāka atcerēties pilsētu labāk. Tie�i tur, uz kurieni rādīja Vecā Zivkāja trej�uburis, bija �ķērsiela, kur varēja nopirkt ceptas mencas no ārpuses zeltaini krauk�ķīgas, bet iek�ā baltas un mīkstas. Tālāk bija bordelis, tīrāks nekā citi, kur jūrnieks varēja izbaudīt sievieti, nebaidoties, ka tiks aplaupīts vai nokauts. Uz otru pusi, kur nameļi bija salipu�i pie Vilku migas mūra kā glieme�nīcas pie kuģa sāna, kādreiz bija vecs brūzis, kur taisīja tik biezu un gardu tum�o alu, ka Brāvosā vai Ibenas ostā muca varētu maksāt tikpat, cik Pergolas zeltainais vīns, protams, ja vietējie pilsētnieki atstātu brūverim ko pārdot.

Tomēr viņ� gribēja vīnu, kas tur bija skābs, tum�s un netīkams. Dā�voss pārgāja pāri laukumam un nokāpa pa kāpnēm dzertuvē, ko sauca par "Slinko zuti" un kas atradās zem aitādu noliktavas. Kontrabandista laikos "Zutis" bija slavens ar to, ka tur varēja dabūt visvecākās maukas un visdraņķīgāko vīnu visā Baltajā ostā, kā arī gaļas pīrāgu, kas bija pilns ar taukiem un skrim�ļiem, tāpēc labākajā gadījumā nebija ēdams, bet sliktākajā ar to varēja saindēties. Vietējie iedzīvotāji, to zinādami, vai�rījās no �ā kroga un atstāja to jūrniekiem, kuri pilsētu nepazina. "Slinka�jā zutī" nekad neieklīda ne pilsētas sargi, ne muitnieki.

Bija lietas, kas nekad nemainās, un "Zutī" laiks bija apstājies. Tur bija sodrējos nomelnēju�as griestu velves, klona grīda, tur oda pēc dūmiem, vecas gaļas un iesmaku�iem vēmekļiem. Resnās tauku sveces vairāk dūmoja nekā deva gaismu, bet vīns, ko Dāvoss pasūtīja, krēslā drīzāk likās brūns nekā sarkans. �etras maukas sēdēja pie durvīm un dzēra. Sīvortam ienākot, viena no viņām cerīgi uzsmaidīja un, kad Dāvoss pa�purināja galvu, pateica draudzenēm kaut ko smieklīgu. Pēc tam �īs vairs nelikās par viņu ne zinis.

Atskaitot maukas un īpa�nieku, bez Dāvosa krogā neviena cita ne�bija. Pagrabs bija liels, tur bija daudz da�ādu kaktu un ēnainu ni�u, kur

cilvēks varēja pabūt viens. Dāvoss ar savu kausu apsēdās vienā no ni�ām ar muguru pret sienu un sāka gaidīt.

Drīz vien viņ� sāka lūkoties uz pavardu. Sarkanā sieviete ugunī spē�ja saskatīt nākotni, ta�u Dāvoss Sīvorts redzēja tikai pagātnes ēnas: de�go�us kuģus, ugunīgu ķēdi, zaļas ēnas dūmu mākoņos un pāri visam

-�� Sarkano pili. Dāvoss bija vienkār�s cilvēks, kur� bija ticis uz aug�u, pa�teicoties karam un Stanisam. Viņ� nesaprata, kāpēc dievi paņēma viņa dēlus �etrus jaunus un spēcīgus pui�us, bet pataupīja dzīves nogur�dināto tēvu. Reizēm viņ� vakaros iedomājās, ka viņ� ticis saudzēts, lai varētu izglābt Edriku Vētru� ta�u karaļa Roberta bastards nu jau bija Pakāpienos un dro�ībā, bet Dāvoss vēl arvien bija dzīvs. "Vai dievi man ir ieplānoju�i vēl kādu uzdevumu?" viņ� prātoja. "Tādā gadījumā tam noteikti ir kāds sakars ar Balto ostu." Viņ� pagar�oja vīnu un izlēja pusi kausa uz grīdas pie kājām.

Kad ārā sāka krēslot, "Zutis" palēnām pildījās ar jūrniekiem. Dāvoss uzsauca, lai saimnieks atnes vēl vienu kausu, un līdz ar vīnu viņ� uz galda nolika arī sveci.

-�� Vai gribi ēst? saimnieks apjautājās. Mums ir gaļas pīrāgs.

-�� Ar kādu gaļu?

-�� Ar parasto. Tam nav ne vainas.

Maukas iesmējās.

-�� Tas nozīmē ar pelēko gaļu, viena no viņām teica.

-�� Aizver savu nolāpīto pāksti tu pati to pīrāgu ēd.

-�� Es ēdu visādus sūdus, bet nedomā, ka man tas patīk.

Tiklīdz saimnieks aizgāja, Dāvoss nopūta sveci un iekārtojās dziļāk ēnā. Kad sāka plūst vīns, jūrnieki bija lielākie pļāpukules pasaulē arī lad, ja vīns bija tik draņķīgs kā �is. Viņam atlika vien ieklausīties.

Gandrīz visu viņ� jau bija dzirdējis Māsu miestā no valdnieka Godrika un Vaļa vēdera iedzīvotājiem. Tīvinu Lanisteru noslaktējis dēls punduris, un viņa līķis smirdējis tik baisi, ka pēc tam dienām ilgi neviens nav varējis ieiet Bailora Svētītā septā. Ligzdas valdnieci nogalējis dziesminieks, Ielejā lagad valda Īkstītis, bet Bronzas Jons nozvērējies viņu gāzt. Belons Grejd/.ojs arī ir miris, un viņa brāļi karo par Jūrakmens troni. Sandors Klegans k|uvis par sirotāju un Trej�ubures krastos tagad laupa un slepkavo. Mira, I īsa un Tīro�a atkal uzsāku�as karu, un austrumos sacēlu�ies vergi.

Citi jaunumi bija interesantāki. Pilsētā ieradies Robets Glovers un mēģinājis savervēt vīrus, ta�u bez panākumiem, jo Manderlijs bijis kurls pret viņa lūgumiem. Baltā osta ir nogurusi no kara, viņ� secināja, un tas

bija slikti. Rīsveli un Dastini pie Drud�upes pārsteigu�i dzelzsvīrus un aizdedzināju�i viņu garlaivas. Tas bija vēl sliktāk. Tagad Boltona bas�tards ar Hoteru Amberu jājot uz dienvidiem, lai kopā ar viņiem uzbruk�tu Keilinas pilij.

-��� Pats Padauzu Lāsts dodas karā, apgalvoja upes zvejnieks, kur� pa Balto nazi bija atvedis ādu un koku kravu, ar trim simtiem �ķēpne�u un simt strēlniekiem. Kopā ar viņiem ir arī da�i Hornvudu vīri un Servīni.

Tas bija visļaunākais.

-��� Vīmanam vajadzētu sūtīt cīņā arī savus vīrus, ja viņ� saprot, kas jādara, sacīja vecs vīrs galda galā. Valdnieks Rūzs tagad ir Ziemeļu uzraugs, un Baltās ostas goda lieta ir atsaukties uz viņa aicinājumu.

-��� Ko Boltons zina par godu? iestarpināja "Zu�a" saimnieks, lejot kausos brūno vīnu.

-�� Vīmans nekur neies. Viņ�, nolāpīts, tam ir par resnu.

-��� Dzirdēju, ka viņ� esot slims tikai guļot un raudot. Viņ� esot tik slims, ka da�dien pat neceļoties no gultas.

-�� Tu gribēji teikt viņ� ir tik resns, ka neceļas no gultas.

-�� Resnumam vai tievumam ar to nav nekāda sakara, "Zu�a" saim�nieks atteica. Pie lauvām ir viņu dēls.

Par karali Stanisu neviens neko nerunāja. Neviens, �ķiet, pat nezi�nāja, ka gai�ība ir ieradies ziemeļos, lai palīdzētu aizstāvēt Mūri. Austrumsardzē par me�oņiem, miroņiem un mil�iem vien visi runāja, bet te neviens par tiem pat neiedomājās.

-�� Man likās, ka viņa dēlu nokāvu�i Freji, Dāvoss paliecās tuvāk pa�vardam. To es dzirdēju Māsu miestā.

-�� Freji nokāva sīru Vendelu, atbildēja saimnieks. Viņa kauli tagad atdusas Sniega septā, aplikti ar svecēm ja gribat, varat apskatīties. Bet sīrs Vīliss vēl arvien ir gūstā.

"Arvien sliktāk un sliktāk." Viņ� bija dzirdējis, ka Vīmanam ir divi dēli, bet viņ� tika domājis, ka abi ir nokauti. "Ja Dzelzs tronim ir ķīl�nieks�" Dāvosam pa�am bija septiņi dēli, no kuriem �etrus viņ� zau�dēja uz Melnupes. Viņ� zināja, ka darītu visu, ko dievi un cilvēki liktu, lai pasargātu pārējos trīs. Stefons un Staniss bija tūksto� līgas no kara un viņiem nekas nedraudēja. Bet Devans bija Melnajā pilī karaļa iero�u nesējs. "Karaļa, kura nākotne ir atkarīga no Baltās ostas."

Pārējie dzērāji tagad melsa par pūķiem.

-�� Tu esi galīgi traks, paziņoja Vētru dejotājas airētājs. Ubagu ka�ralis jau sen ir pagalam kaut kāds dotraku zirgu pavēlnieks viņam esot nocirtis galvu.

-�� Tas ir dzirdēts, atsaucās vecais vīrs, bet var gadīties, ka mums visi melo. Viņ� ir kritis otrā pasaules malā, ja vispār ir kritis. Kur� to var pateikt? Ja karalis gribētu, lai es esmu miris, es varētu viņam izdabāt un izlikties par mironi. Neviens ta�u nav redzējis viņa līķi.

-�� Es neesmu redzējis ne D�ofreja, ne Roberta līķus, norūca "Zu�a" īpa�nieks. Varbūt viņi arī vēl ir dzīvi. Varbūt arī Bailors Svētītais ir tikai nolicies pasnaust un visus �os gadus nogulējis.

-��� Princis Viserīss ta�u nebija vienīgais pūķis, vai ne? vecais vīrs novaikstījās. Kā mēs varam zināt, ka viņi nokāva prin�a Rīgera dēlu? Viņ� bija bērnelis.

-�� Vai tur nebija arī kāda princese? sarunā iesaistījās tā pati mauka, kas gaļu bija nosaukusi par pelēku.

-�� Divas gabalas, atteica vecais. Viena bija Rīgera meita, otra māsa.

-�� Dina, piebilda upju kuģotājs, bija māsa. Dīna no Pūķakmens. Vai varbūt Dīra?

-�� Dīna bija vecā karaļa Bailora sieva, airētājs atminējās. Es savu�laik airēju uz kuģa, kas bija nosaukts viņas vārdā, uz Princeses Dīnas.

-�� Ja tā bija karaļa sieva, tad viņai vajadzēja būt karalienei.

-�� Bailoram nebija nekādas karalienes � viņ� bija svētais.

-��� Bet tas nenozīmē, ka viņ� netika apprecējis savu māsu, mauka turpināja. �is tikai viņu ne reizi neizdrāza. Kad Bailors tika kronēts par karali, viņ� sievu un pārējās māsas ieslodzīja tornī. Pavisam bija trīs māsas.

-�� Dīnela, skaļi paziņoja krodzinieks, tā viņu sauca. Tas ir, Trakā Ķēniņa meitu, nevis Bailora nolāpīto sievu.

-�� Dinerīsa, Dāvoss izlaboja. Viņai dots vārds par godu tai Dinerīsai, kas Dīrona Otrā valdī�anas laikā apprecējās ar Dornes princi. Kas ar viņu noticis, es nezinu gan.

-�� Es zinu, teica vīrs, kur� bija uzsācis sarunu par pūķiem brāvosie�u airētājs tum�ā vilnas kamzolī. Pa ceļam uz Pentosu mēs bijām pietauvoju�ies blakus tirdzniecības kuģim Melnace, un es mazliet iedzē�ru kopā ar kapteiņa kalpotāju. Viņ� man pastāstīja par mei�u, kas Kārtā uzkāpusi uz klāja un prasījusi pārvest uz Rietmalu sevi un trīs pūķus. Viņai biju�i sudrabaini mati un violetas acis. "Es pats viņu aizvedu pie kapteiņa," kalpotājs apzvērēja, "bet viņ� tādā darījumā negribēja ielais�ties. Vairāk peļņas nesot krustnagliņas un safrāns, turklāt no gar�vielām uguns nevar iemesties burās."

Pagrabu pār�alca smiekli, bet Dāvoss jautrībā neiesaistījās. Viņ� zināja, kas bija noticis ar Melnaci. Dievi bija ne�ēlīgi, ļaujot cilvēkam apbraukt puspasauli un tad likt viņam dzīties pēc viltus gaismas, kad viņ� jau ir gandrīz pārbraucis mājās. "Tas kapteinis bija drosmīgāks par mani," viņ� nodomāja pa ceļam uz durvju pusi. Pietika ar vienu brau�cienu uz austrumiem, lai cilvēks līdz mū�a galam dzīvotu bagātībā kā valdnieks. Dāvoss pats bija sapņojis par tādiem braucieniem, kad bija jaunāks, ta�u gadi bija paskrēju�i garām kā naktstauriņi uz liesmām un īstais bridis tā ari nebija pienācis. "Gan jau kādu dienu," viņ� sev teica, "kad kar� būs beidzies un karalim Stanisam Dzelzs troni sīpolu bruņi�nieki vairs nebūs vajadzīgi. Tad es paņem�u līdzi Devanu, Stefu un Staniju arī, ja viņi būs gana izaugu�i. Tad mēs apskatīsim pūķus un visus citus pasaules brīnumus."

Ārā vēj� pūta brāzmām, plivinot liesmas eļļas lampās, kas apgaismo�ja pagalmu. Pēc saulrieta bija kļuvis vēsāks, ta�u Dāvoss atcerējās Austrumsardzi, kur vēj� ap Mūri gaudoja cauru nakti, līda pat aiz vissiltākā apmetņa un sasaldēja asinis cilvēkam dzīslās. Salīdzinājumā ar to Baltā osta bija kā silta vanna.

Bija arī citas vietas, kur varēja paklausīties runas: kāda iebraucamā vieta, kas bija izslavēta ar nēģu pīrāgu, alus krogs, kur dzēra vilnas tir�goņi un muitnieki, kā arī kumēdiņu zāle, kur par pāris gra�iem varēja noskatīties piedauzīgas izrādes. Dāvosam gan �ķita, ka viņ� ir dzirdējis gana. "Esmu ieradies par vēlu." Pēc veca ieraduma viņ� pastiepa roku pie krūtīm, kur savulaik ādas aukliņā bija karājies maisiņ� ar pirkstu kauli�ņiem. Bet tur nekā nebija savu veiksmi viņ� bija pazaudējis Melnupes ugunī, kur pazaudēja arī savu kuģi un dēlus.

"Ko man vajadzētu darīt tālāk?" Viņ� cie�āk ietinās mantijā. "Vai man kāpt kalnā un pie Jaunās pils vārtiem izteikt veltīgus lūgumus? Atgriez�ties Māsu miestā? Doties mājās pie Mārjas un dēliem? Nopirkt zirgu un jāt atpakaļ pa Karaļceļu, lai pateiktu Stanisam, ka Baltajā ostā nav ne draugu, ne cerību?"

Tajā vakarā, pirms flote pacēla buras, karaliene Selise bija rīkojusi dzīres Saladoram un viņa kapteiņiem, kurās piedalījās ari Koters Paiks un �etri citi augsti Naktssardzes virsnieki. Ari princesei �irīnai bija at ļauts ierasties. Kad tika pasniegts lasis, slrs Aksels Florents sāka stās�tīt viesiem par Tārgārjenu princi, kuram bijis pieradināts mērkaķis. �is princis mēdzis mērkaķi ietērpt miru�ā dēla drānās un iztēloties, ka tas ir bērns. Laiku pa laikam viņ� meklējis mērkaķim precinieces. Pagodinātie

valdnieki viņam alla� pieklājīgi atteiku�i, bet vienalga atteiku�i. "Mēr�kaķis pat zīda drānās ir un paliek mērkaķis," sīrs Aksels sacīja. "Ja prin�cim būtu vairāk prāta, viņ� saprastu, ka mērkaķim nevar uzticēt cilvēka darbu." Karalienes vīri sāka smieties, un da�s labs smīnēdams glūnēja uz Dāvosu. "Es neesmu mērkaķis," viņ� nodomāja. "Es esmu tāds pats valdnieks kā tu, tikai labāks cilvēks." Tomēr �īs atmiņas sāpēja.

Roņu vārti uz nakti bija slēgti, un Dāvoss līdz ausmai vairs nevarēja tikt atpakaļ uz Jautrās vecmātes. Viņ� bija aizķēries pilsētā uz visu nakti. Dāvoss palūkojās uz Veco Zivkāji ar salauzto trej�uburi. "Es ierados te par spīti lietum, kuģa katastrofai un vētrai, tāpēc nedo�os atpakaļ, nepa�veicis to, kāpēc esmu �urp nācis, lai cik tas būtu bezcerīgi." Lai arī viņ� bija zaudējis pirkstus un veiksmi, viņ� nebija mērkaķis samta drānās. Viņ� bija karaļa labā roka.

Pils kāpnes bija iela ar platiem baltiem akmens pakāpieniem, kas gar ūdens malu veda aug�up no Vilka migas uz Jauno pili pakalnā. Ceļu apgaismoja marmora nāras, kas turēja rokās bļodas ar dego�iem vaļu taukiem. Uzkāpis aug�ā, Dāvoss pagriezās, lai paskatītos atpakaļ no turienes labi bija redzamas abas ostas. Iek�ējā ostā aiz mola sienas rindo�jās kara galeras. Dāvoss saskaitīja divdesmit trīs. Valdnieks Vīmans bija resns, ta�u laiku lieki netērēja.

Jaunās pils vārti bija slēgti, ta�u pēc viņa sauciena tika atvērti sētas vārtiņi, pa kuriem iznāku�ais sargs apjautājās, ko viņam vajagot. Dāvoss parādīja viņam melni zeltīto lentu ar karaļa zīmogiem.

-�� Man tūdaļ pat jāsatiek valdnieks Manderlijs, viņ� paziņoja. Man pie viņa ir darī�anas tikai pie viņa viena pa�a.

Dejotāju slaidie, gludi skūtie augumi, ieziesti ar eļļu, spīdēja. Dego�as lāpas bungu rīboņas un flautas treļļu pavadībā griezdamās krita no rokas rokā. Ik reizes, kad gaisā uzlidoja divas lāpas, starp tām virpuļodama izlēca kaila meitene. Lāpu gaisma atspīdēja no saeļļotajiem locekļiem, krūtīm un dibena.

Trim vīrie�iem bija sacēlu�ies daikti. To redzēt bija uzbudino�i, ta�u Dinerīsai Tārgārjenai situācija �ķita arī smieklīga. Vīrie�i bija gara au�guma, garām kājām un plakaniem vēderiem, katrs muskulis izcēlās tā, it kā būtu izkalts no akmens. Pat viņu sejas likās vienādas� un tas bija sa�vādi, jo vienam āda bija tum�a kā no melnkoka, otrs bija balts kā piens, bet tre�ais mirdzēja kā pulēts kapars.

"Vai viņi te ir tāpēc, lai uzkurinātu mani?" Denija zīda spilvenos sa�rosījās. Pie kolonnām kā statujas stāvēja Neaptraipītie smailajās bruņu�cepurēs un bezkaislīgām sejām. Pilnvērtīgie vīri tik bezkaislīgi nebija. Reznaks mo Reznaks vēroja izrādi, muti pavēris un miklām lūpām. Hizdars zo Loraks sarunājās ar vīrieti sev līdzās, ta�u ne uz mirkli nenolaida skatienu no dejotājām. Skūtgalvja neglītā, speķainā seja bija skarba kā vienmēr, ta�u arī viņ� neko nelaida garām.

Grūtāk bija uzminēt, par ko domā viņas godājamais viesis. Bālais kalsnais vīrietis ar ērgļa seju, kur� sēdēja viņai līdzās pie galda, mantijā no sarkanbrūna zida un zeltauduma, izskatījās patie�ām krā�ņi. Kaila jam pakausim mirdzot lāpu gaismā, viņ� sīkiem, precīziem un izsmalci nātiem kodieniem tiesāja vīģi. Ksaro Ksons Daksoss ar skatienu sekoja dejotājām, un viņam pie deguna zaigoja opāli.

Viņam par godu Dinerlsa bija uzvilkusi kartie�u tērpu plānu vio�leta brokāta kleitu, kas bija piegriezta tā, lai kreisā krūts būtu kaila. Pār vienu plecu sasukātie sudrabainie mati krita līdz pat krūtsgalam. Puse klāteso�o vīrie�u, zag�us glūnēja uz Deniju, bet Ksaro atturējās. "Kārtā bija tāpat." Ar savu izskatu viņa nespēja aizkustināt tirgotāju princi. "Bet man viņ� par katru cenu jāaizkustina." Ksaro bija ieradies no Kartas ar galeonu Zīda mākonis, kuru pavadīja trīspadsmit galeras, un �ī flote bija .itbilde uz Denijas lūg�anām. Tirdzniecība Mīrīnā pēc verdzības izskau��anas bija pilnīgi pagrimusi, ta�u Ksaro varā bija to atjaunot.

Kad bungu rīboņa sasniedza kulmināciju, trīs meitenes, metot gaisā kūleņus, pārlēca pār liesmām. Vīrie�u kārtas dejotāji viņas noķēra aiz vidukļiem un uzslidināja uz daiktiem. Mei�as izlieca muguras un apvija kājām partnerus, kuri flautas skaņu ritmā izdarīja grūdienus. Denija jau bija redzējusi mīlestības izpausmes dotraki kopojās atklāti kā ķēves ar ērzeļiem, ta�u mūzikai pieskaņotu kopo�anos viņa redzēja pirmo reizi.

Denija juta sejā siltumu. "Tas no vīna," viņa nodomāja, tomēr pieķēra sevi domājam par Dārio Naharīsu. No rīta bija ieradies viņa ziņnesis: Vēt�ras vārnas nākot atpakaļ no Lazaras. Viņas kapteinis atgriezās, ieguvis aitu ļau�u draudzību. "Tas nozīmē pārtiku un tirdzniecību," viņa sev atgādinā�ja. "Viņ� mani nepievīla un nepievils arī. Dārio man palīdzēs izglābt pil�sētu." Karaliene nespēja vien sagaidīt, kad ieraudzīs viņa seju, noglaudis viņa trejastaino bārdu un izstāstīs par savām ba�ām� ta�u Vētras vārnas bi ja vēl tālu, aiz Kizai pārejas, un tikmēr vajadzēja turpināt valdīt.

Starp violetajām kolonnām krājās dūmi. Dejotāji nometās ceļos un paklanījās.

-�� jūs bijāt izcili, Denija viņiem sacīja. Reti gadās redzēt tādu iz�nesību un daili. Viņa pasauca Reznaku mo Reznaku, un sene�als tūdaļ �iisteidzās. Pliko, krunkaino pakausi bija izraibināju�as sviedru lāsītes.

Pavadiet mūsu viesus uz pirtīm, lai viņi var atpūsties, un aiznes viņiem ēdienus un dzērienus.

-�� Bū�u pagodināts, varenība.

Dinerīsa pastiepa kausu, un Irri to piepildīja. Vīns bija salds un liprs, tas smar�oja pēc austrumu gar�vielām un bija daudz labāks par pliekano gisie�u vīnu, ko viņa bija dabūjusi dzert pēdējā laikā. Ksaro i upīgi izvērtēja augļus uz D�iki sniegtā �ķīvja un izvēlējās dateli tās oran�ā miza bija tādā pa�ā krāsā kā koraļļu rotājums viņa degunā. Tir�gotājs nokodās un savilka lūpas:

-�� Sīva.

-�� Vai cienītais kungs vēlas ko saldāku?

-�� Saldums apnīk. Sīvi augļi un sīvas sievietes piedod dzīvei asumu. Ksaro nokoda vēl vienu kumosu, sako�ļāja un norija. Dinerīsa, mana saldā karaliene, es nespēju vārdos izteikt, cik ļoti priecājos vēl reizi būt tev blakus. No Kartas aizbrauca bērns jauks un apjucis. Es baidījos, ka tā meitene dodas iznīcībā, bet tagad redzu viņu tronī senas pilsētas saimnieci ar varenu karaspēku, ko radījusi no zila gaisa.

"Nē," viņa domāja, "no asinīm un uguns."

-�� Priecājos, ka esi atbraucis. Ir jauki atkal redzēt tavu vaigu, draugs.

"Es tev neuzticos, bet tu man esi vajadzīgs. Man vajag tavus Trīspa�dsmit, man vajag tavus kuģus, man vajag tavu tirgu."

Gadsimtiem ilgi Mīrīna un tās māsas Jankaī un Astapora bija vergu tirdzniecības stūrakmeņi, vieta, kur dotraku hali un pirāti no Baziliska salām pārdeva gūstekņus, savukārt pircēji no visas pasaules brauca �urp tos iegādāties. Atskaitot vergus, Mīrīna neko daudz nevarēja pircējiem piedāvāt. Gisas pakalnos bija daudz vara, ta�u �is metāls vairs nebija tik vērtīgs kā tad, kad pasaulē valdīja bronza. Ciedri, kas savulaik bija augu�i piekrastē, bija iznīku�i tos bija nogāzu�i Vecās impērijas cirvji vai apriju�si pūķu uguns, kad Gisa karoja ar Valīriju. Tā kā koku vairs nebija, augsne karstajā saulē bija izdegusi un vēji to bija aizpūtu�i biezos sarkanos māko�ņos." Tie�i �ī posta�a manu tautu pārvērta vergturos," Galaza Galāre pie �ēlsirdības tempļa viņai bija teikusi. "Bet es esmu posta�a, kas vergturus atkal pārvērtīs par cilvēkiem," Denija sev nozvērējās.

-��� Man bija jāatbrauc, Ksaro gurdenā balsī teica. Pat tālajā Kārtā �ausmu stāsti sasniedza manas ausis. Es raudāju, tajos klausoties. Runā, ka tavi ienaidnieki ir apsolīju�i bagātību, slavu un simt nevainīgas ver�dzenes tam, kur� tevi nogalēs.

-��� Harpijas dēli. "Kā viņ� to zina?" Viņi naktīs apraksta mūrus un miegā pārgrie� rīkles godīgiem brīvlaistajiem. Kad uzlec saule, viņi no�zūd kā prusaki. Viņi baidās no maniem Bronzas zvēriem. Skahazs mo Kandaks bija izveidojis jaunu sardzi, kas sastāvēja no vienāda skaita brīv�laistajiem vergiem un Mīrīnas skūtgalvjiem tā dienu un nakti apstai�gāja ielas ar kapucēm galvās un bronzas maskām uz sejas. Harpijas dēli bija apsolīju�i baisu nāvi ikvienam nodevējam, kur� uzdrīkstēsies kalpot Pūķu Karalienei, viņas radiem un draugiem, tāpēc Skūtgalvja vīri kļuva par �akāļiem, pūcēm un citiem lopiņiem, lai slēptu savas sejas. Man ari vajadzētu baidīties no harpijas dēliem, ja es viena ietu pa ielu, bet tikai tādā gadījumā, ja es būtu kaila un neapbruņota. Viņi ir gļēvulīgi radījumi.

-�� Gļēvuļa duncis karalieni var nokaut tikpat viegli kā varoņa duncis. I .s gulētu daudz mierīgāk, ja zinātu, ka manas sirds dailei līdzās ir viņas /irgu pavēlnieki. Kārtā tev vienmēr blakus bija trīs miesassargi. Kur viņi paliku�i?

-��� Ago, D�oko un Raharo joprojām man kalpo. "Viņ� spēlē spēlī�tes. Denija ari tās prata. Esmu tikai jauna meitene un neko daudz no t.idām lietām nesaprotu, bet vecāki un gudrāki viri man teica, ka nepie�cie�ams pārvaldīt visu apvidu uz rietumiem no Lazaras līdz pat Janka! pakalniem dienvidos, lai noturētu Mirlnu.

-��� Apvidus mani neinteresē. Mani interesē tu. Ja tev atgadīsies kas nelāgs, visa mana dzīve zaudēs jēgu.

-�� Cienītais kungs ir ļoti rūpīgs, bet es esmu labi apsargāta. Denija norādīja uz Baristenu Selmiju, kur� stāvēja malā, uzlicis roku uz zobena spala. Viņu mēdz saukt par Baristenu Drosmīgo, viņ� jau divas reizes mani ir glābis no slepkavām.

Ksaro ar ziņkāri nopētīja Selmiju.

-�� Par Baristenu Veco? Tavs lā�u bruņinieks bija jaunāks un uzticamāks.

-�� Par D�orahu Mormontu es nevēlos runāt.

-��� Protama lieta viņ� bija raupj� un spalvains. Tirgotāju princis paliecās pāri galdam. Labāk parunāsim par mīlu, sapņiem, vēlmēm un I )inerlsu skaistāko sievieti pasaulē. Tevi redzot, es reibstu.

Kartas pārspīlētā pieklājība viņai nebija sve�a.

-�� Ja reibsti, tad pie vainas ir vīns.

-��� Neviens vīns nav tik reibino�s kā tavs skaistums. Kop� Dinerīsas .uzbrauk�anas, mans nams ir tuk�s kā kaps, un visas baudas, ko sniedz visu pilsētu karaliene, ir tikai pelni manā mutē. Kāpēc tu mani pameti?

"No tavas pilsētas man lika aiziet bailes par savu dzīvību."

-�� Bija pienācis īstais laiks. Karta gribēja, lai es dodos prom.

-�� Kas? Tīrdzimu�ie? Viņu dzīslās plūst ūdens. Gar�vielu tirgotāji? Vi�ņiem ir biezpiens galvā, bet visi Nemirstīgie ir miru�i. Tev vajadzēja ar mani precēties esmu gandrīz pārliecināts, ka toreiz lūdzu tavu roku. Es lūgdamies lūdzos.

-�� Tikai kādu pussimtu rei�u, Denija ķircinājās. Tu pārāk ātri pa�devies, cienītais. Visi domā, ka man noteikti jāprecas.

Halēsei ir vajadzīgs hals, Irri apstiprināja, lejot karalienes kausā vīnu. To visi zina.

Vai man lūgt vēlreiz? Ksaro pavaicāja. Nē, es �o smaidu pazīstu. I a smaida karalienes, kas spēlējas ar vīrie�u sirdīm. Vienkār�i tirgotāji

kā es viņām ir tikai oļi zem izrakstīto sandaļu zolēm. Pār viņa gai�o, balto vaigu lēni noritēja vientuļa asara.

Denija pazina Ksaro pārāk labi, lai būtu aizkustināta kartie�i prata apraudāties, kad vien viņiem to vajadzēja.

-�� Liecies mierā. Viņa paņēma no bļodas ķirsi un iemeta tirgotājam pa degunu. Lai arī es esmu jauna meitene, bet es neesmu tik dumja, lai precētos ar vīrieti, kuram �ķīvis ar augļiem �ķiet aizraujo�āks par ma�nām krūtīm. Es redzēju, kurus no dejotājiem tu vēroji.

-�� Dro�i vien tos pa�us, kurus vēroja gai�ība, Ksaro notrausa asaru.

-�� Tu ta�u pati redzi, ka mēs esam ļoti līdzīgi, ja neņemsi mani par vīru, esmu ar mieru kļūt par tavu vergu.

-�� Man nav vajadzīgi vergi. Tu vari būt brīvs.

Ksaro ar dārgakmeņiem rotātais deguns bija kārdino�s mērķis, tāpēc �oreiz Denija meta pa to ar aprikozi. Tirgotājs to notvēra un nokodās.

-�� No kurienes tas neprāts? Man laikam paveicās, ka neatbrīvoji ma�nus vergus, kad viesojies Kārtā?

"Es biju ubagu karaliene, bet tu Ksaro no Trīspadsmit,'1 Denija prā�toja. "Un tev bija vajadzīgi tikai mani pūķi."

-�� Tavi vergi bija labā maizē un apmierināti. Manas acis atvērās tikai Astaporā. Vai tu zini, kā tiek radīti un apmācīti Neaptraipītie?

-��� Noteikti visnotaļ ne�ēlīgi. Kalējs, kaļot zobenu, karsē asmeni ugu�nī, dauza ar veseri un mērc ledainā ūdenī, lai norūdītu tēraudu. Ja gribi saldus augļus, tad koks ir jālaista.

-�� �is koks ir laistīts ar asinīm.

-��� Kā citādi izaudzināt kareivi? Daile redzēja manus dejotājus vai būsi pārsteigta, uzzinot, ka viņi ir vergi, kas uzaudzināti un apmācīti Jankaī? Viņi dejo kop� tā brī�a, kad sāku�i staigāt. Kā gan vēl var sas niegt tādu pilnību? Viņ� iedzēra malku vīna. Viņi arī ir meistari mīlas mākslā, un man pat vienubrīd ienāca prātā uzdāvināt viņus gai�ībai.

-�� Visādā ziņā, Denija nebija pārsteigta. Es viņus atbrīvotu.

-��� Un ko gan viņi darītu ar brīvību? Ksaro saviebās. Tikpat labi zivij var iedot bruņukreklu. Viņi ir radīti, lai dejotu.

-��� Kas viņus tādus radījis? Saimnieki? Varbūt tavi dejotāji labāk gri bētu būvēt, cept maizi vai iekopt dārzus. Vai tu viņiem esi to jautājis?

-�� Varbūt tavi ziloņi labāk grib būt par lakstīgalām tad Mīrīnā nak tīs skanēs dārdo�a taurē�ana un koki lūzīs no lielo, pelēko putnu svara.

-��� Ksaro nopūtās. Dinerīsa, mana daile, zem tavas jaunās krūts puk.si maiga sirds� ta�u uzklausi padomu, ko dod vecāka un gudrāka galva.

Ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Daudzas lietas, kas �ķiet ļaunas, var izrādīties labas. Piemēram, lietus.

-�� Lietus? "Viņ� mani uzskata par muļķi vai par pilnīgu bērnu?"

-�� Mēs lamājam lietu, kad tas līst mums uz galvas, bet bez tā mums draudētu bada nāve. Pasaulei ir vajadzīgs lietus un� vergi. Tu viebies, bet tā ir taisnība. Atceries Kārtu. Mākslā, mūzikā, tirdzniecībā visā, kas mūs padara at�ķirīgus no lopiem Karta stāv pāri visai cilvēcei tāpat, kā tu sēdi �īs piramīdas virsotnē� bet apak�ā visu pilsētu karalienes varenība ķieģeļu vietā balstās uz vergu mugurām. Uzdod sev jautājumu: ja visiem jārakājas zemē, lai tiktu pie pārtikas, kā gan cilvēks lai ierauga zvaigznes? Ja mums visiem jāliec muguras, lai uzslietu būdu, kur� tad uzbūvēs tempļus, kuros slavināt dievus? Lai vieni cilvēki varētu atļauties būt di�i, citiem jākļūst par vergiem.

Denijas ausim viņ� bija pārāk daiļrunīgs. Karalienei nebija citas at�bildes kā vien kņudoņa vēderā.

-�� Verdzība nav tas pats kas lietus, viņa nepiekrita. Man ir gadījies gan salīt, gan tikt pārdotai, un tas nav viens un tas pats. Neviens negrib piederēt kādam citam.

Ksaro laiski paraustīja plecus.

-�� Kad ierados tavā jaukajā pilsētā, upes krastā nejau�i ievēroju kādu viru, kur� reiz viesojies arī manā namā viņ� tirgoja retas gar�vielas un iz�smalcinātus vīnus. Tagad viņ� bija kails līdz viduklim un, �ķiet, raka bedri.

-�� Nevis bedri, bet grāvi, lai apūdeņotu laukus. Mēs grasāmies sēt pu�piņas, un pupiņu lauki ir jālaista.

-�� Cik izpalīdzīgs ir mans vecais draugs! Turklāt tas nepavisam pēc viņa neizskatās. Vai var gadīties, ka viņam netika dota izvēles iespēja? Nē, protams, nē MIrīnā ta�u vergu neesot.

-�� Tavam draugam tiek maksāta alga pārtikas un pajumtes veidā. Ba�gātību es viņam atdot nevaru Mīrlnai pupiņas ir vajadzīgas vairāk nekā retas gar�vielas, un pupiņām ir vajadzīgs ūdens.

-�� Vai tu arī maniem dejotājiem liksi rakt grāvjus? Dārgā karaliene, kad �is cilvēks mani ieraudzīja, viņ� metās ceļos un lūdzās, lai nopērku viņu kā vergu un vedu sev līdzi uz Kārtu.

Denija jutās kā pliķi saņēmusi.

-�� Tad nopērc viņu.

-�� Ja tev tā labpatīk. Viņam gan tas labpatiks, es zinu. Ksaro uzlika plaukstu viņai uz rokas. Ir lietas, ko pateiks tikai draugs draugam. Es tev palīdzēju, kad tu ieradies Kārtā kā lūdzēja, un esmu mērojis daudzas

līgas pāri vētrainām jūrām, lai palīdzētu tev vēlreiz. Vai te ir vieta, kur mēs varētu parunāt atklāti?

Denija juta vīrie�a pirkstu siltumu. "Viņ� arī Kārtā bija silts," meitene atminējās, "līdz kādu dienu es viņam vairs nebiju vajadzīga." Viņa pie�cēlās kājās.

-�� Nāc, karaliene teica, un Ksaro gāja viņai līdzi pa kolonādi uz pla�tajām marmora kāpnēm, pa kurām varēja nokļūt viņas kambaros pira�mīdas virsotnē.

-�� Ak visskaistākā no sievietēm, Ksaro ierunājās, kad viņi jau bija uz kāpnēm, mums aiz muguras skan soļi kāds mums seko.

-�� Tu ta�u nebaidies no mana vecā bruņinieka, ko? Sīrs Baristens ir zvērējis glabāt manus noslēpumus.

Denija izveda viesi uz terases, no kurienes varēja pārredzēt pilsētu. Mīrīnas melnajās debesīs peldēja pilnmēness.

-���� Pastaigāsimies? viņa paņēma tirgotāju aiz rokas. Gaisā dāsni smar�oja naktsvijoles. Tu ieminējies par palīdzību tad tirgojies ar mani. Mīrīnai ir sāls un vīns�

-��� Gisie�u vīns? Ksaro saviebās. Jūrā pietiek sāls Kartas vajadzī�bām, ta�u es labprāt iepirktu olīvas, cik vien tu būtu ar mieru pārdot, un olīveļļu arī.

-�� Man to nav vergturi nodedzināja visus kokus. Olīvkoki gadsim�tiem ilgi bija augu�i Vergu lī�a krastā, ta�u, Denijai ar karaspēku tuvo�joties, mīrinie�i aizdedzināja birzis, un viņa ieradās pilsētā pa nomelnē�ju�u tuksnesi. Mēs stādām no jauna, bet paies septiņi gadi, līdz koki sāks dot ra�u, un trīsdesmit, līdz ra�u varēs saukt par labu. Vai var� tev nav vajadzīgs?

-�� Skaists metāls, bet nepastāvīgs kā sieviete. Toties zelts� zelts ir pa�tiess. Karta labprāt dos tev zeltu� par vergiem.

-�� Mīrīna ir brīva pilsēta, kurā dzīvo brīvi ļaudis.

-��� Nabadzīga pilsēta, kas reiz bija bagāta. Izsalkuma mocīta pilsēta, kas reiz vai plīsa no resnuma. Asiņaina pilsēta, kas reiz dzīvoja mierā.

Pārmetumi dzēla kā ar dzeloni, jo tajos bija pārāk daudz patiesības.

-�� Mīrīna drīz atkal būs bagāta, pārtikusi un mierpilna, turklāt brīva. Ja tev vajag vergus, prasi dotrakiem.

-�� Dotraki paverdzina, gisie�i apmāca. Lai nokļūtu Kārtā, zirgu pavēl�niekiem jāved gūstekņi pāri sarkanajam tuksnesim. Tur iet bojā simti, ja ne tūksto�i� un krīt arī daudz zirgu, tāpēc neviens hals negrib to uzņemties. Turklāt Karta nevēlas redzēt halasārus pie saviem mūriem. Tā zirgu smaka� negribēju tevi aizskart, halēse.

-�� Zirgiem ir godīga smaka, ko gan nevar teikt par di�ajiem valdnie�kiem un tirgotāju prin�iem.

Ksaro nelikās apvainojumu manot.

-��� Dinerīsa, ļauj man būt atklātam pret tevi, kā draugam pieklājas. Tu nepadarīsi Mīrīnu bagātu, pārtiku�u un mierīgu. Tu tikai atnesīsi tai iznīcību kā Astaporai. Vai zini, ka pie Hazatas Ragiem ir notikusi kau�ja, un Miesnieku Karalis bēgdams bēdzis atpakaļ uz savu pili, bet viņa jaunizceptie Neaptraipītie �im nopakaļ.

-� To visi zina. Brūnais Bens Plums viņai par to bija ziņojis no kaujas lauka. jankaie�i ir nolīgu�i jaunus algotņus, un ar viņiem kopā cīnīju��ies divi leģioni no Jaunās Gisas.

-�� Divi drīz kļūs par �etriem, tad par desmit. Uz Mīru un Volanti ir nosūtīti jankaie�u sūtņi, lai nolīgtu vēl vairāk algotņu Kaķu brālību, (iaros �ķēpus, Vēja aizpūstos. Dzirdētas baumas, ka gudrie saimnieki nolīgu�i arī Zelta brālību.

Viņas brālis Viserīss reiz bija rīkojis dzīres Vēja aizpūsto kapteiņiem cerībā piesaistīt viņus savam mērķim. "�ie ēda viņa cienastu, uzklausīja viņa lūgumus un pasmējās par viņu." Denija toreiz bija tikai maza meitene, ta�u visu atcerējās.

-�� Man arī ir algotņi.

-�� Divas brālības. Jankaī atsūtīs tām pretī divdesmit, ja būs nepiecie��ams. Un Jankaī nekaros viena Tolosa un Mantarīsa ir piekritu�as iz�veidot savienību.

Ja tā bija taisnība, tad tās bija nelāgas ziņas Dinerīsa bija nosūtījusi ziņne�us uz Tolosu un Mantarīsu cerībā atrast rietumos jaunus draugus, lai radītu pretsparu naidīgajai Jankaī dienvidos. Sūtņi nebija atgriezu�ies.

-�� Mīrlnai ir savienība ar Lazaru.

Ksaro tikai nosmējās.

-�� Dotraku zirgu pavēlnieki lazarie�us sauc par aitu ļaudīm kad vi�ņus cērp, �ie tikai blēj. Viņi nav karotāji.

"Pat bailīgs draugs ir labāks par nekādu."

-�� Gudrajiem saimniekiem vajadzētu sekot viņu piemēram. Es Jankaī \ lenreiz pasaudzēju un savu kļūdu vairs neatkārto�u. Ja viņi uzdrīkstē�sies man uzbrukt, es Dzelteno pilsētu nolīdzinā�u līdz ar zemi.

-�� Un, kamēr tu līdzināsi Jankaī, mīļā, Mīrlna sacelsies. Nepiever acis uz briesmām, Dinerīsa. Tavi einuhi ir labi kareivji, bet viņu ir pārāk maz, lai cīnītos pret spēkiem kurus pēc Astaporas kri�anas tev pretī sūlis Jankaī.

-�� Mani brīvlaistie� Denija iesāka.

-�� Ar gultas vergiem, bārddziņiem un ķieģeļu deģiem kaujās neuzvarēsi.

Denija cerēja, ka Ksaro maldījās. Brīvlaistie savulaik bija tikai bars,

ta�u vīrus kaujas vecumā viņa bija sadalījusi vienībās un likusi Pelēka�jam Tārpam apmācīt viņus par karotājiem. "Lai viņ� domā, ko vien grib."

-�� Bet vai tu esi piemirsis, ka man ir pūķi?

-�� Tie�ām? Kārtā tevi reti varēja redzēt bez pūķa uz pleca� bet tagad tavs glītais plecs ir tikpat pliks kā krūts, kā redzu.

-��� Mani pūķi ir pieaugu�i, bet pleci nē. Viņi medībās lido tālu. "Hazeja, piedod." Viņai ienāca prātā, diez cik daudz Ksaro zina un kas viņam ir pa�ukstēts priek�ā. Ja netici, apjautājies par maniem pūķiem Astaporas gudrajiem saimniekiem. "Es redzēju, kā vergturim izkūst acis un notek pār vaigiem." Saki taisnību, vecais draugs, kāpēc uzmek�lēji mani, ja negribi tirgoties?

-�� Lai atvestu dāvanu savas sirds karalienei.

-�� Runā. "Vai tās ir lamatas?"

-�� Dāvanu, ko tu man lūdzi Kārtā kuģus. Līci ir trīspadsmit galeras. Tās ir tavas, ja vien būsi ar mieru tās pieņemt. Es atvedu tev floti, kas nogādās tevi mājās Rietmalā.

"Flote." Tas bija vairāk, nekā viņa uzdrīkstējās cerēt, tādēļ, protams, kļuva piesardzīga. Kārtā Ksaro viņai bija piedāvājis trīsdesmit kuģus� par pūķi.

-�� Un kādu cenu tu prasi par �iem kuģiem?

-�� Nekādu. Pūķi mani vairs neinteresē. Pa ceļam uz �ejieni es redzēju, ko tie pastrādāju�i Astaporā. Kuģi ir tavi, mīļā, karaliene. Trīspadsmit galeras ar visiem airētājiem.

"Trīspadsmit skaidra lieta." Ksaro bija viens no Trīspadsmit, un viņ�, protams, bija pārliecinājis savus biedrus ziedot pa kuģim. Viņa pa�zina tirgotāju princi pārāk labi, lai iedomātos, ka viņ� ir ziedojis pats savus kuģus.

-�� Man tas jāapdomā. Vai varu apskatīt tos kuģus?

-�� Tu esi kļuvusi aizdomu pilna, Dinerlsa.

"Kā alla�."

-�� Esmu kļuvusi gudrāka, Ksaro.

-�� Skaties, ko vēlies. Ja būsi apmierināta, apzvēri man, ka nekavējoties atgriezīsies Rietmalā, un kuģi būs tavi. Apzvēri pie saviem pūķiem, sep tiņgalvainajiem dieviem un savu sen�u pelniem un brauc prom.

-�� Bet, ja es izdomā�u pagaidīt kādus divus trīs gadus?

-�� Man būs ārkārtīgi skumji, mīļā daile� Ksaro sejai pārslīdēja drū�ma ēna. Lai cik jauna un spēcīga tu būtu, lik ilgi tu te nenodzīvosi.

"Viņ� ar vienu roku dod medus kāri un rāda pātagu otrā."

-�� Tik bīstama Jankaī nav.

-��� Ne jau visi tavi ienaidnieki mīt Dzeltenajā pilsētā. Uzmanies no vīriem ar saltām sirdīm un zilām lūpām. Nebija pagāju�as divas nedēļas kop� tavas aizbrauk�anas no Kartas, kad Pīets Prī kopā ar trim citiem burvjiem devās uz Pentosu tevi meklēt.

Denija drīzāk bija uzjautrināta nekā nobijusies.

-�� Tad jau labi, ka devos citā virzienā. Pentosa no Mīrīnas ir otrā pa�saules malā.

-� Ir jau gan, Ksaro piekrita, bet agrāk vai vēlāk arī viņi uzzinās par Vergu lī�a Pūķu Karalieni.

-�� Vai gribi mani iebiedēt? Es �etrpadsmit gadus esmu dzīvojusi bai�les, cienītais. Es rītos pamodos nobijusies un katru vakaru gāju gulēt nobijusies� bet manas bailes sadega tajā dienā, kad es iznācu no uguns, un tagad mani biedē tikai viena lieta.

-�� Un kas gan tevi biedē, mīļā karaliene?

-�� Es esmu tikai jauna muļķa meitene, Denija pastiepās uz pirkstga�liem un noskūpstīja viņu uz vaiga, bet ne tik liela muļķe, lai tev to teik�tu. Mani ļaudis apskatīs kuģus, un pēc tam tu saņemsi no manis atbildi.

-�� Kā teiksi. Viņ� liegi pieskārās meitenes kailajai krūtij un no�uk�stēja: Ļauj man palikt un mēģināt tevi pārliecināt.

Uz mirkli Denija juta kārdinājumu piekrist iespējams, dejotāji viņu tomēr bija uzbudināju�i. "Es varētu aizvērt acis un izlikties, ka viņ� ir Dārio." Iedomāts Dārio bija dro�āks nekā īsts, tomēr viņa �o domu atmeta.

-�� Nē, cienītais kungs. Pateicos, bet nē. Denija izvairījās no viņa apskāviena. Varbūt kādu citu vakaru.

-�� Tad kādu citu vakaru. Viņa lūpas bija skumji savilktas, ta�u acīs dri/.āk vīdēja atvieglojums nekā vil�anās.

"Ja es būtu pūķis, tad varētu uz Rietmalu aizlidot," Denija nodomāja, kad viesis bija aizgājis. "Tad man nevajadzētu ne Ksaro, ne viņa kuģus." Karalienei iedomājās, cik vīru var pārvest trīspadsmit galerās. No Kartas uz Astaporu viņu visu halasāru pārveda trīs kuģos, bet tad viņa vēl nebija ieguvusi astoņus tūksto�us Neaptraipīto, tūksto� algotņus un milzīgu pulku brīvlaisto vergu. "Un pūķus. Ko man ar tiem darīt?"

-�� Drogon, Denija klusi no�ukstēja, kur tu esi?

Vienubrīd viņai likās, ka redz to slīdam pāri debesīm un ar melna�jiem spārniem aizsedzam zvaigznes.

Uzgriezusi naktij muguru, viņa palūkojās uz Baristenu Selmiju, kur� klusi stāvēja ēnā.

-�� Brālis man reiz uzdeva Rietmalas mīklu. Kas klausās visu, bet neko nedzird?

-�� Karaļsardzes bruņinieks, Selmijs nopietnā balsī atsaucās.

-�� Vai tu dzirdēji, ko man piedāvāja Ksaro?

-�� Dzirdēju, gai�ība. Vecais bruņinieks visiem spēkiem centās neska�tīties uz viņas kailo krūti.

"Sīrs D�orahs skatienu nenovērstu. Viņ� mīlēja mani kā sievieti, tur�pretī sīrs Baristens mani mīl vienīgi kā karalieni." Mormonts bija spiegs, kur� nodeva ziņas ienaidniekiem Rietmalā, lai arī tika devis gana labus padomus.

-�� Ko tu par to domā? Un par viņu pa�u?

-��� Par viņu neko. Bet par kuģiem� Gai�ība, ar tiem kuģiem mēs varam nokļūt mājās, pirms vēl gads būs beidzies.

Denijai nekad nebija bijis māju. Brāvosā bija nams ar sarkanām dur�vīm, un tas arī bija viss.

-�� Baidos no kartie�iem, kas pasniedz dāvanas, sevi�ķi no Trīspadsmit tirgotājiem. 'lūr noteikti ir kāds āķis kuģi ir sapuvu�i vai�

-�� Ja tie nebūtu derīgi kuģo�anai, tad nebūtu no Kartas tiku�i pāri jū�rai, Baristens aizrādīja, bet gai�ība rīkotos gudri, ja pieprasītu pilnīgu to apskati. Es ar pirmo gaismiņu aizvedī�u uz galerām admirāli Groleo ar kapteiņiem un divdesmit jūrniekiem un izpētīsim tās collu pa collai.

Tas bija labs padoms.

-�� Jā, dari tā.

"Rietmala. Mājas." Bet, ja viņa aizbrauks, kas notiks ar pilsētu? "Mīrīna nekad nav bijusi tava pilsēta," viņa dzirdēja brāļa balsi �ukstam. "Tavas pilsētas ir otrpus jūrai. Tavas ir septiņas valstības, kur tevi gaida ienaidnieki. Tu esi dzimusi, lai sagādātu viņiem asinis un uguni."

Baristens nogrim�ļojās un sacīja:

-�� Tas burvis, par kuru tirgotājs runāja�

-��� Pīets Prī. Denija centās atminēties viņa balsi, ta�u gara acīm re�dzēja vien viņa lūpas no vīna, ko dzēra burvji, tās bija kļuvu�as zilas. Vīns tika saukts par vakara ēnu. Ja mani spētu nogalēt burvja lāsti, es jau sen būtu beigta. Es viņu pili pārvērtu pelnos.

"Kad viņi grasījās izsūkt man dzīvību, Drogons mani izglāba. Drogons sadedzināja viņus visus."

-�� Kā teiksiet, gai�ība, bet es vienalga ieteiktu jums uzmanīties.

-�� Es zinu, Denija noskūpstīja viņu uz vaiga. Ejam ved mani at�pakaļ uz dzīrēm.

Nākamajā rītā Denija pamodās cerību pilna kā toreiz, kad tikko ie�radās Vergu līcī. Drīz viņai blakus atkal būs Dārio, un kopā viņi dosies uz Rietmalu. "Uz mājām.� Viena no jaunajām gūsteknēm atnesa brokas�tis tā bija apaļīga, kautrīga meitene vārdā Mezara, kuras tēvs valdīja Mereku piramīdā. Denija mei�u apskāva un pateicās viņai ar skūpstu.

-�� Ksaro Ksons Daksoss man piedāvā trīspadsmit galeras, viņa pa�vēstīja Irri un D�iki, kad kalpones ģērba karalieni galmam.

-� Trīspadsmit ir nelabs skaitlis, halēse, dotraku mēlē nomurmināja I )�.iki. Tas ir visiem zināms.

-�� Tas ir visiem zināms, Irri apstiprināja.

-� Trīsdesmit būtu labāk, Dinerīsa piekrita, un trīs simti pavisam labi. Bet ari ar trīspadsmit var būt gana, lai mūs nogādātu Rietmalā.

Dotraku mei�as saskatījās.

-�� Indīgais ūdens ir nolādēts, halēse, Irri teica. Zirgi to nevar dzert.

-�� Es nelik�u to dzert, Denija apsolīja.

Tajā rītā bija ieradu�ies tikai �etri prasītāji. Pirmais priek�ā iznāca valdnieks Gēls, kur� izskatījās vēl no�ēlojamāk nekā parasti.

-��� Gai�ība, viņ� iestenējās, nokritis uz marmora grīdas viņai pie kājām, Jankaī karaspēki uzbruku�i Astaporai. Es jūs lūdzu: nāciet uz dienvidiem ar visiem saviem spēkiem!

-� Es jūsu karali jau brīdināju, ka viņa aizsāktais kar� ir tīrā muļķība, I Jenija atgādināja. Bet viņ� mani neklausīja.

-�� Di�ais Kleons tikai gribēja gāzt ļaunos jankaī vergturus.

-�� Di�ais Kleons pats ir vergturis.

-�� Es zinu, ka Pūķumāte mūs nepametīs briesmās vienus. Palienējiet mums Neaptraipītos, lai aizstāvētu pilsētas mūrus.

"Ja es viņus aizlienē�u, kas tad aizsargās manus mūrus?"

-�� Daudzi no maniem brīvlaistajiem bija vergi Astaporā. Varbūt kāds veļas doties lurp, lai aizstāvētu jūsu karali, bet viņi, brīvi cilvēki būdami, t<> darīs pa�i pēc savas gribas. Es devu Astaporai brīvību, un jums paMom tā jāaizstāv.

Tad mēs visi esam pagalam. Jūs mums devāt nāvi, nevis brīvību. (.els pielēca kājās un iespļāva viņai sejā.

Stiprais Belvass sagrāba viņu aiz pleca un trieca pret marmora grīdu .11 tadu spēku, ka Denija dzirdēja nokrakstam Gēla zobus. Skūtgalvis bulu izrīkojies vēl ļaunāk, ta�u karaliene viņu apsauca.

-��� Pietiek! viņa uzsauca, slaukot vaigu tokara malā. No spļāviena vēl neviens nav nomiris. Aizvāciet viņu.

Vīri aizvilka Gēlu ar kājām pa priek�u, bet uz grīdas palika da�i iz�sisti zobi un asiņu pēdas. Denija labprāt būtu dzinusi pārējos prasītājus prom� ta�u viņa bija karaliene, tāpēc vajadzēja tos uzklausīt un atrast taisnīgākos risinājumus.

Vēlāk pēcpusdienā no galeru izpētes atgriezās admirālis Groleo un sīrs Baristens, tāpēc Denija sasauca sapulci, lai viņus uzklausītu. Pelēkais Tārps pārstāvēja Neaptraipītos, Skahazs mo Kandaks Bronzas zvērus. Tā kā miesassargu nebija pilsētā, dotraku vārdā bija ieradies runāt izdē�dējis galvu griezējs jaqqa rhan vārdā Rommo �ķielacis ar līkām kājām. Brīvlaistos pārstāvēja visu triju viņas izveidoto pulku kapteiņi: Molono Joss Dobs no Stiprajiem vairogiem, Strīpainais Sīmons no Brīvajiem brāļiem un Marselēns no Mātes vīriem. Reznaks mo Reznaks bija pielie�cies karalienei pie elkoņa, bet Stiprais Belvass, rokas uz krūtīm sakrusto�jis, stāvēja viņai aiz muguras. Padomdevēju Denijai netrūka.

Groleo bija nelaimīgākais cilvēks pasaulē, kop� viņa kuģis tika iz�jaukts, lai uzbūvētu aplenkuma ierīces, ar kuru palīdzību tika ieņemta Mīrīna. Denija pūlējās viņu mierināt, ieceļot par admirāli, bet tas bija tuk�s tituls, jo mīrīnie�u flote bija aizbēgusi uz Jankaī, kad viņas kara�spēks tuvojās pilsētai. Tā nu vecais pentosietis bija admirālis bez ku�ģiem, bet tagad viņ� smaidīja izspūru�ajā un sāls izraibinātajā bārdā, un karaliene nemaz nespēja atcerēties, kad bija redzējusi viņu tik starojo�u.

-�� Tātad kuģi ir labi? viņa cerīgi noprasīja.

-�� Gana labi, gai�ība. Tiesa, tie ir veci kuģi, ta�u vairums ir labi kop�ti. Tīrdzimu�ās princeses korpuss ir tārpu saēsts, tāpēc es negribētu ar to aizkuģot tālu prom no krasta. Naraqqa ir vajadzīga jauna stūre un tauvas, Apgredzenotajai ķirzakai ir ieplaisāju�i da�i airi, bet tie vēl ir lietojami. Airētāji ir vergi, bet, ja mēs viņiem piedāvāsim godīgu algu, vairums paliks pie mums viņi neko citu neprot kā vien airēt. Tos, kuri nepaliks, aizvietosim ar maniem jūrniekiem. Līdz Rietmalai ir tāls ceļ�, bet es teiktu, ka �ie kuģi ir pietiekami izturīgi, lai mūs turp aizvestu.

-��� Tātad tā ir taisnība, Reznaks mo Reznaks �ēlabaini novaidējās.

-��� Varenība grasās mūs pamest. Viņ� lauzīja rokas. Tajā pa�ā mirklī, kad jūs būsiet aizbraukusi, jankaie�i atjaunos di�o saimnieku kārtību, un mūs, kas uzticami jums kalpojām, apkaus, bet mūsu mīļās sievas un nevainīgās meitas izvaros un padarīs par verdzenēm.

-��� Manas meitas neviens neizvāros, Skahazs Skūtgalvis noņurdēja.

-��� Fs viņas nokau�u pats ar savām rokām. Viņ� uzsita pa zobena spalu.

Denija jutās tā, it kā sitiens būtu trāpījis viņai sejā.

-�� Ja baidāties par to, kas var notikt, kad es aizbrauk�u, nāciet man līdzi uz Rietmalu.

-�� Mātes vīri sekos Pūķumātei, lai kur viņa ietu, paziņoja Marselēns, Misandeī vienīgais dzīvais brālis.

-��� Kā? gribēja zināt Strīpainais Sīmons, kur� vārdu bija guvis dēļ rētām, ko verdzības laikā Astaporā uz muguras bija atstājusi pātaga. Trīspadsmit kuģi� ar to ir par maz. Pat ar simt kuģiem var nepietikt.

-�� Koka zirgi būt nelabi, iebilda vecais jaqqa rhan Rommo. Dotraki jāt.

-�� �ie te soļos pa zemi gar krastu, ierosināja Pelēkais Tārps, bet kuģi palīdzēs turēt soli un apgādās kolonnu ar pārtiku.

-��� Līdz Bora�ai, tā var darīt, sacīja Skūtgalvis. Tālāk kuģiem vajadzēs pagriezt uz dienvidiem, peldēt gar Tolosu un Ciedru salu un apbraukt Valīriju, bet kājniekiem būs jāiet tālāk pa seno pūķu ceļu uz Mantarīsu.

-��� Tagad to sauc par dēmonu ceļu, piebilda Molono Joss Dobs. Tuklais Stipro vairogu komandieris drīzāk atgādināja rakstvedi, nevis kareivi viņam bija ar tinti noziesti pirksti un resns vēders, ta�u gudrībā �is neatpalika no citiem. Daudzi no mums ies bojā.

-�� Bet tie, kas paliks Mīrīnā, viņus apskaudīs vieglās nāves dēļ, īdēja Keznaks. Viņi mūs padarīs par vergiem vai sametīs bedrēs. Viss būs kā senāk vai pat vēl ļaunāk.

-�� Kur palikusi tava drosme? Baristens izmētai Gai�ība jūs atbrīvoja no va�ām, tāpēc asiniet zobenus, lai varat aizstāvēt savu brīvību, kad karaliene būs prom.

-�� Drosmīgi vārdi no cilvēka, kur� grasās aizkuģot saulrietā, Strīpai�nais Sīmons atcirta. Vai tu paskatīsies atpakaļ, kā mēs mirstam?

-�� Gai�ība�

-�� Varenība�

-�� Cienība�

-�� Pietiek! Denija sita dūri galdā. Neviens netiks atstāts nāvei jūs visi esat mani ļaudis. Sapņi par mājām un mīlestību bija padarīju�i karalieni aklu. Es nepametī�u Mīrīnu Astaporas nagos. Man skumji to teikt, bet Rietmala var pagaidīt.

Mums jāpieņem tic kuģi, Groleo bija satriekts. ja mēs dāvanu atraidīsim�

-�� Karaliene, Baristens nometās uz viena ceļa, karaļvalstij jūs esat vajadzīga. Te jūs neviens negrib redzēt, bet Rietmalā ļaudis tūksto�iem

pulcēsies zem jūsu karoga gan di�i valdnieki, gan cēli bruņinieki. "Viņa ir pārnākusi," viņi priecīgās balsīs sauks. "Prin�a Rīgera māsa beidzot ir pārnākusi!"

-�� Ja viņi mani tik ļoti mīl, tad pagaidīs. Denija piecēlās. Reznak, pasauc Ksaro Ksonu Dak�o�u.

Tirgotāju princi viņa sagaidīja viena, sē�ot pulētajā melnkoka tronī uz Baristena sagādātajiem spilveniem. Viņam līdzi bija �etri Kartas jūr�nieki ar saritinātu gobelēnu uz pleciem.

-��� Atnesu vēl vienu dāvanu savas sirds karalienei, Ksaro paziņoja.

-�� Tas ir glabājies manas ģimenes krātuvē kop� Posta, kas paņēma Valīriju.

Jūrnieki nolika gobelēnu uz grīdas un atritināja. Tas bija vecs, putek�ļu pilns, izbalojis un� milzīgs. Denija nostājās blakus Ksaro, lai saska�tītu rakstus.

-�� Karte? Tā ir brīni�ķīga.

Gobelēns aizņēma pusi grīdas. Jūras bija zilas, zeme zaļa, kalni melni un brūni. Pilsētas bija attēlotas kā zvaigznes, iz�ūtas ar sudraba vai zelta diegiem. "Tur nav Kūpo�ās jūras," Denija aptvēra. "Un Valīrija vēl nav kļuvusi par salu."

-�� Tās ir Astapora, Jankaī un Mīrīna, Ksaro rādīja uz trim sudraba zvaigznēm blakus Vergu lī�a zilgmei. Rietmala ir� kaut kur tur, lejā.

-�� Viņ� slinki pamāja ar roku uz zāles galu. Tu pagriezies uz ziemeļiem, lai gan vajadzēja braukt tālāk uz dienvidrietumiem pāri Vasaras jūrai. Ar manu karti tu ātri vien nokļūsi tur, kur ir tava īstā vieta. Ar prieku sirdī pieņem manas galeras un liec airus uz rietumiem.

"Kaut es to varētu."

-��� Cienītais, es ar prieku pieņem�u kuģus, bet nevaru dot solījumu, kuru tu pieprasi. Denija satvēra Ksaro roku. Dod man galeras, un es zvēru, ka Kartai piederēs Mīrīnas draudzība, līdz zvaigznes apdzisis. Ļauj man tirgoties, un tu saņemsi labu tiesu ienākumu.

-��� Ko tu saki! Ksaro laipnais smaids nozuda no lūpām. Tu gribi teikt, ka nebrauksi prom?

-�� Es nevaru.

Viņam acīs sariesās asaras, tās ritēja lejup pa degunu, pāri smarag�diem, ametistiem un melnajiem dimantiem.

-�� Es teicu Trīspadsmitiem, ka tu uzklausīsi manu gudro padomu, tā�pēc man skumji atklāt, ka esmu maldījies. Ņem kuģus un brauc prom vai arī mirsi lielās mokās. Tu pat iedomāties nespēj, cik daudz ienaid�nieku esi ieguvusi.

"Viens no viņiem stāv manā priek�ā un raud viltus asaras." No �īs apziņas Denija sadrūma.

-��� Kad aizgāju uz Tūksto� troņu zāli, lai lūgtu Tīrdzimu�os atstāt levi dzīvu, es teicu, ka tu esi tikai bērns, Ksaro turpināja, bet Egons I meross Smalkais piecēlās un sacīja: "Viņa ir dumj�, traks un neuzma�nīgs bērns, kuru ir bīstami atstāt dzīvu." Kad tavi pūķi bija mazi, tie bija brīnums. Pieaugot tie ir kļuvu�i par nāvi un iznīcību, par ugunīgu zobenu, kas pacelts pār pasauli. Viņ� noslaucīja asaras. Man vajadzēja Kārtā tevi nogalēt.

-�� Es biju viesis zem tava jumta un ēdu tavu gaļu ar vīnu, Denija atbildēja. Par visu labo, ko esi manis dēļ darījis, es tev piedo�u �os vār�dus� vienreiz� Bet neuzdrīksties man vēl kādreiz draudēt.

-�� Ksaro Ksons Daksoss nedraud. Viņ� apsola.

Skumīgums pārvērtās niknumā.

-�� Un es tev apsolu, ka gadījumā, ja tu līdz saules lēktam nebūsi pazu�dis, tu uzzināsi, cik labi meļa asaras spēj apdzēst pūķuguni. Vācies prom, Ksaro. Ātri!

Viņ� aizgāja, ta�u atstāja pasaules karti. Denija apsēdās tronī un vēi as zilajā zīda jūrā Rietmalas virzienā. "Gan jau kādu dienu,'1 viņa sev nosolījās.

Nākamajā rītā Ksaro galeonas bija nozudu�as, ta�u viņa dāvātās vēl Mavēja Vergu līcī. Trīspadsmit Kartas galeru mastos plīvoja gari sarkani karogi. Kad Dinerīsa ienāca galma zālē, viņu tur jau gaidīja ziņnesis no kuģiem. Ne vārda neteicis, viņ� nolika karalienei pie kājām melnu atlasa spilvenu, uz kura bija viens vienīgs, asinīm notraipīts cimds.

-�� Ko tas nozīmē? Skahazs noprasīja. Asiņains cimds�

-�� Nozīmē karu, paskaidroja karaliene.

Uzmanieties no �urkām cienītais kungs, Skumjais Eds ar lākturi rokā veda D�onu lejup pa kāpnēm. Tās drausmīgi spiedz, kad tām uzkāpj. Tā mēdza spiegt mana māte, kad es biju maziņ�. Tagad man �ķiet, ka viņā bija kaut kas no �urkas brūni mati, mazas, spo�as a�eles un viņai gar�oja siers. Var jau būt, ka viņai bija arī aste, bet man neienāca prātā papētīt.

Visas Melnās pils daļas bija savienotas ar tuneļu labirintu, ko melnie brāļi sauca par tārpu vagām. Pazemē valdīja tumsa, tāpēc tārpu vagas vasarā reti tika izmantotas, bet, kad sāka pūst ziemas vēji un snigt, tu�neļi bija īsākais ceļ�, pa kuru pārvietoties pilī. Kalpotāji tos lietoja bie�i

-�� D�ons redzēja sienas ni�ās degam sveces.

Krustcelēs, kur satikās �etras tārpu vagas, gaidīja Bovens Mār�s. Kopā ar viņu bija atnācis arī Viks Puļķētājs, tievs un gar� kā �ķēps.

-�� Te ir trīs iepriek�ējo pārbau�u atskaites, Mār�s pasniedza D�onam biezu papīru �upu, lai salīdzinātu ar pa�reizējiem krājumiem. Sāksim ar klētīm?

Viņi devās tālāk pazemes tumsībā. Katrai noliktavai bija pamatīgas ozolkoka durvis ar tik lielu dzelzs priek�karamo atslēgu kā vakariņu �ķīvis.

-�� Vai ir pamats uztraukties par zādzībām? D�ons noprasīja.

-�� Vēl ne, Bovens Mār�s atteica, bet, kad atnāks ziema, būtu prātīgi te nolikt sargus, cienītais kungs.

Puļķētājam kaklā karājās riņķis ar atslēgām. D�onam tās visas izska�tījās vienādas, ta�u Viks katrām durvīm alla� prata atrast īsto atslēgu. Iegājis iek�ā, viņ� izņēma no kules dūres lieluma krīta gabalu un, uzvilk�

dams atzīmi uz visām lādēm, maisiem un mucām, saskaitīja tās, savu�kārt Mār�s salīdzināja skaitu ar pierakstiem.

Klētīs glabājās auzas, kvie�i, mie�i un mucas ar rupja maluma miltiem. Pagrabos pie sijām karājās sīpolu un ķiploku virtenes, uz plauktiem bija sakrauti maisi ar burkāniem, rutkiem, kā arī baltajiem un dzel�tenajiem rāceņiem. Kādā citā noliktavā bija tik lieli siera rituļi, ka tos pakustināt varēja tikai divi vīri. Nākamajā desmit pēdu augstumā bija sakrautas kastes ar sālītu vēr�a, cūkas un jēra gaļu, kā arī sālītām meni am. Pie sijām zem kūpinātavas karājās trīs simti �ķiņķu un trīs tūksto�i j;aro melno desu. Gar�vielu skapī bija pipari, krustnagliņas, kanēlis, si�nepju sēklas, koriandrs, salvija, pētersīļi un sāls klu�i. Citur kastēs gla�bājās āboli, bumbieri, pupiņas, mai�eļos valrieksti, kastaņi, mandeles, kaltēta un kūpināta la�a loksnes, aizvaskotos māla podos olīvas eļļā. Kādā citā noliktavā podos bija iemarinēta tru�a gaļa, medū iemērkta brie�a gaļa, skābēti kāposti, marinētas bietes, sīpoli, olas un siļķes.

Ejot no vienas telpas uz citu, tārpu vagas �ķita kļūstam aukstākas, un drīz vien D�ons pamanīja lāktura gaismā elpas mākoņus.

-�� Mēs esam zem Mūra.

-�� Un drīz būsim pa�ā Mūrī, Mār�s piebilda, aukstumā gaļa nebo�jājās. Ilgsto�ai glabā�anai saldēt ir labāk nekā sālīt.

Nākamās durvis bija no dzelzs un sarūsēju�as, bet aiz tām koka kāpnes. Skumjais Eds ar lākturi gāja pa priek�u. Aug�ā bija tik gar� tu�nelis kā Ziemmalas lielā zāle, ta�u ne platāks par pārējām tārpu vagām. Sienas bija no ledus, un tajās no vienas vietas bija sadzīti dzelzs āķi. Pie Litra no tiem karājās pa nodīrātam liemenim brie�i, aļņi un vēr�a pu�ses, pie griestiem karājās milzīgas cūkas, aitas un kazas bez galvām, pat /ilgs un lācis. Viss bija klāts ar sarmu.

Kamēr viņi skaitīja, D�ons novilka kreisās rokas cimdu un aptaustīja tuvāko brie�a cisku. Pirksti pielipa ledainajai gaļai, un, atraujot tos, pie ledus palika ādas kārtiņa. Pirkstu gali kļuva nejūtīgi. "Un ko tu gaidīji? Tev virs galvas ir ledus kalns tik daudz ledus klu�u, ka pat Bovens Mār�s tos nespētu saskaitīt." Bet vienalga telpā likās aukstāk, nekā vaļadzētu būt.

Ir sliktāk, nekā biju domājis, Mār�s paziņoja, kad bija visu uzskai�tījis. Viņ� izskatījās drūmāks nekā Skumjais Eds.

D�onam �ķita, ka tur ir savākta visa pasaules gaļa. "Tu neko nesapro�ti, D�on Sniegs."

-�� Kā tā? Man rādās, ka pārtikas te ir pietiekami.

-�� Bija gara vasara ra�a bagātīga, valdnieki dāsni. Mēs esam iekrāju�i gana, lai pārlaistu trīs ziemas gadus. Pat �etrus, ja dzīvotu taupigi. Bet tagad, kad mums ir jābaro arī visi karaļa un karalienes vīri un me�oņi� Kurmju ciems vien jau nozīmē tūksto� liekas mutes, un viņi nāk un nāk. Vakar arī trīs ieradās pie vārtiem, bet aizvakar vesels ducis. Tā tas ne�drīkst turpināties. Izmitināt viņus Dāvinājumā tas ir jauki un labi, ta�u sēt labību ir par vēlu. Tā turpinot, mēs jau �ā gada beigās ēdīsim rāceņus un zirņu putru vien. Pēc tam dzersim pa�i savu zirgu asinis.

-�� Aha, paziņoja Skumjais Eds. Aukstā naktī nav nekā labāka par kausu karstu zirga asiņu. Man, lūdzu, uzkaisiet arī �ķipsniņu kanēļa.

Pārvaldnieks nelikās to dzirdot.

-�� Sāksies slimības, viņ� turpināja, asiņos smaganas un sāks kustē�ties zobi. Mestrs Imons mēdza teikt, ka to var ārstēt ar citronu sulu un svaigu gaļu, bet mums citroni izbeidzās jau pirms gada un lopbarības arī nepietiek, lai turētu lopus gaļai. Mums vajadzētu visus nokaut un atstāt tikai pa vaislas pārim. Ir pēdējais laiks citus gadus ziemās mums pārtiku pa Karaļceļu piegādāja no dienvidiem, bet tagad tas kar�� Jā, vēl jau ir tikai rudens, bet es ieteiktu pāriet uz ziemas apgādi jau tagad, ja cienītajam kungam labpatiktu.

"Vīriem gan tas patiks."

-��� Kas jādara, jādara. Samazināsim katram porciju par ceturtdaļu. "Ja vīri jau tagad par mani kurn, ko viņi teiks, kad būs jāēd sniegs un sa�grūstas ozolzīles?"

-�� Tā būs labāk, cienītais kungs. Pēc pārvaldnieka balss bija skaidrs, ka pavisam labi vienalga nebūs.

-��� Tagad es saprotu, kāpēc karalis Staniss ielaida me�oņus, sacīja Skumjais Eds, viņ� grib tos apēst.

-�� Tas nebūs vajadzīgs, D�ons pasmaidīja.

-�� Tad labi, Eds nopūtās, jo viņi ir atlasīju�i viscīpslainākos, bet man zobi vairs nav tik asi kā jaunībā.

-�� Ja būtu pietiekami daudz naudas, mēs varētu pārtiku iepirkt dien�vidos un atvest ar kuģi, pārvaldnieks ieminējās.

"Varētu," D�ons domāja, "ja mums būtu zelts un atrastos kāds, kur� gribētu mums pārtiku pārdot." Nebija ne viena, ne otra. "Mēs varam ce�rēt vienīgi uz Ligzdu." Annu ieleja bija izslavēta ar auglīgo zemi, turklāt bija kara neskarta. D�onam ienāca prātā, diez kā Ketlīnas māsa izturētos pret Neda Stārka bastardu. Bērnībā likās, ka �ī dāma ir gatava viņam noskaust katru kumosu.

-�� Vēl jau mēs varam medīt, ja vajadzēs, Viks Puļķētājs iestarpināja.

Me�os medījums vēl ir.

-����������� Tur ir arī me�oņi un vēl tum�āki spēki, Mār�s piebilda. Es nesūti�u uz me�u medniekus. Nesūtī�u.

"Nesūtīsi gan. Tu aizklapēsi ciet vārtus aizmūrēsi tos ar akmeņiem un ledu." Viņ� zināja, ka puse Melnās pils brāļu atbalsta pārvaldnieka viedokli, bet otra puse par viņiem ņirgājās.

-����������� Kā tad aizmūrēsiet vārtus un uztupināsiet savas resnās pakaļas uz Mūra, un brivļaudis vilksies �urp pa Miroņgalvu tiltu vai kādiem vār�tiem, kurus jūs uzskatāt par aizmūrētiem jau piecsimt gadus, pirms paris dienām vakariņu laikā skaļi paziņoja vecais me�sargs Dīvens.

Mums nav vīru, lai uzmanītu Mūri simtiem līgu garumā, un to zina gan Tormunds Mil�pakaļa, gan tas nolāpītais Raudulis. Vai esat kādreiz redzēju�i, kā pīles iesalst dīķī? Ar vārnām būs tas pats.

Vairums izlūku piebalsoja Dīvenam, lai gan kalpotāji un celtnieki bija Bovena Mār�a pusē.

Ta�u to varēja risināt arī citu dienu �obrīd svarīgākais bija pārtika.

-����������� Mēs nevaram nebarot karali Stanisu un viņa vīrus, pat ja gribētu, I )�ons teica. Ja vajadzēs, viņ� ar zobenu paņems visu, ko viņam vajag, un mums trūkst vīru, lai viņam to neļautu. Me�oņi arī ir jābaro.

-�� Bet kā, cienītais kungs? Bovens Mār�s noprasīja.

"Kaut es to zinātu."

-�� Gan jau atradīsim iespēju.

Kad viņi iznāca virszemē, pēcpusdienas ēnas jau stiepās garumā. Mākoņi bija izraibināju�i debesis kā pelēkbalti sadriskāti karogi. Pa�galmā pie arsenāla neviena nebija, ta�u iek�ā viņu gaidīja karaļa iero�u nesējs. Devans, kalsns, kādus divpadsmit gadus vecs puisis ar brūniem matiem un acīm, sastindzis stāvēja pie smēdes un neuzdrīkstējās ne pa�kustēties, jo viņu ostīja Spoks.

-������������ Viņ� tev pāri nedarīs, D�ons teica, ta�u zēns satrūkās, dzirdot viņa balsi, savukārt uz pēk�ņo kustību di�vilks atbildēja, atie�ot zobus.

-�� Nē! D�ons iesaucās. Spoks, liec viņu mierā. Prom!

�etrkājainais klusētājs atgriezās pie sava aizsāktā vēr�a kaula.

Devans bija tikpat bāls kā Spoks un bailēs nosvīdu�u seju.

-����������� C-cienītais kungs, gai�ība pavēl jums ierasties pie viņa. Zēns bija ģērbies Barateonu krāsās melnajā ar zeltu, bet pie krūtīm bija iz�ūta I aralienes karaspēka liesmojo�ā sirds.

-����������� Tu gribēji teikt aicina, iestarpināja Skumjais Eds. Gai�ība aici�na komandieri ierasties tā teiktu es.

-�� Rimsties, Ed. D�onam nebija omas skaldīt matus.

-������������ Ir atgriezu�ies sīrs Ri�ards un sīrs D�astins, Devans turpināja.

-�� Vai atnāksiet, cienītais kungs?

"Izlūki, kas aizjāja uz otru pusi." Meisijs un Horps bija aizjāju�i uz dienvidiem, nevis ziemeļiem. Tas, ko viņi bija uzzināju�i, visticamāk uz Naktssardzi neattiecās, ta�u D�ons vienalga bija ieinteresēts.

-�� Ja gai�ībai tā labpatīk. Iero�us paņēmis līdzi, viņ� izgāja pagalmā, un ari Spoks pēdoja viņiem nopakaļ, bet D�ons noteica: Nē, paliec te!

Ta�u di�vilks aizskrēja prom.

Karaļa tornī D�onam lika atdot visus iero�us un pavadīja viņu pie karaļa. Darbistabā bija karsts, un tā bija ļau�u pilna. Staniss ar kaptei�ņiem līkņāja pa ziemeļu karti, un starp viņiem bija abi izlūki. Tur bija ari jaunais Tennas magnārs Sigorns ādas kamzolī ar bronzas zvīņām. Grabsvārcis sēdēja un ar saplaisāju�u dzeltenu nagu kasīja roku zem va��ām. Iekritu�os vaigus un slīpo zodu klāja brūni bārdas rugāji, saķepu��ās matu pinkas krita acīs.

-�� Te nu nāk drosmīgais puika, Grabsvārcis izmeta, ieraudzījis D�o�nu, kur� nogalēja sasieto un būrī iebāzto Men�u Raideru. Rokudzel�us rotāja liels, �etrkantains, sārti mirdzo�s dārgakmens. Kā tev patīk mans rubīns, Sniegs? Tā ir mīlestības ķīla no sarkanās valdnieces.

D�ons nelikās par viņu ne zinis un nometās uz viena ceļa.

-� Gai�ība, paziņoja iero�u nesējs Devans, es atvedu valdnieku Sniegu.

-�� Pats redzu. Komandieri, domāju, ka pazīsti manus bruņiniekus un kapteiņus.

-��� Man ir tas gods. Viņ� bija uzskatījis par lietderīgu uzzināt visu, ko iespējams, par ļaudīm, kas uzturējās karaļa tuvumā. "Tie visi ir kara�lienes vīri." D�onam sākumā likās savādi, ka pie karaļa nebija ieradies neviens no viņa pa�a vīriem, bet tā acīmredzot bija iecerēts. Ja baumām, kas bija sasniegu�as D�ona ausis, varēja ticēt, tad karaļa vīri bija izpelnī�ju�ies Stanisa dusmas vēl Pūķakmenī.

-�� Tur ir vīns un citronūdens.

-�� Pateicos, nē.

-�� Kā vēlies. Man tev ir dāvana, valdniek Sniegs. Karalis pameta ar roku uz Grabsvār�a pusi. Viņ�.

Melisandre pasmaidīja.

-�� Tu teici, ka tev vajadzīgi vīri, Sniegs. Jācer, ka Kaulu Pavēlnieks at�bilst �īm prasībām.

D�ons bija pārsteigts.

-�� Gai�ība, �im cilvēkam nevar uzticēties. Ja es viņu paturē�u pie Mūra, kāds viņam noteikti pārgriezīs rīkli. Ja es viņu sūtī�u izlūkos, tad viņ� aizies atpakaļ pie me�oņiem.

-�� Nekur es neaizie�u man tie nolāpītie stulbeņi ir līdz kaklam. (irabsvārcis uzsita pa rubīnu uz rokas. Pajautā savai sarkanajai raganai, bastard, ja netici.

Melisandre klusi ierunājās sve�ā mēlē. Rubīns viņai pie kakla sāka lēni pulsēt, un D�ons ievēroja, ka arī mazākais akmens uz Grabsvār�a rokas kļūst te gai�āks, te tum�āks.

-�� Kamēr Grabsvārcis nēsās to akmeni, viņ� būs saistīts ar mani gan nsinīs, gan dvēselē, sarkanā priesteriene sacīja. �is cilvēks tev kalpos uzticami. Liesmas nemelo, valdniek Sniegs.

"Liesmas varbūt nemelo," D�ons prātoja, "bet tu gan."

-� Varēsi sūtīt mani izlūkos, bastard, Grabsvārcis paziņoja. Es do�u Icv gudrus padomus vai dziedā�u smukas dziesmiņas ko vien vēlēsies. I s pat varētu iet kaujā, tikai neliec man valkāt savu melno apmetni.

"Tu neesi tāda apmetņa vērts," D�ons nodomāja, ta�u pievaldīja mēli. Ka�ķēties karaļa klātbūtnē nebija prātīgi.

-� Valdniek Sniegs, karalis Staniss pavēlēja, pastāsti man par Mormi Amberu.

"Naktssardze karā neiesaistīsies," D�ons nodomāja, bet kāda balss vi�ņam teica: "Vārdi nav zobeni." Vecākais no Lielā D�ona tēvo�iem. Viņu mēdz saukt par Vārnu Rijēju. Reiz vārna noturējusi viņu par beigtu un l/knābusi aci. Ambers notvēris putnu un nokodis tam galvu. Jaunībā Morss bijis bīstams karotājs. Viņa dēli kritu�i pie Trej�ubures, sieva mirusi dzemdībās. Vienīgo meitu pirms trīsdesmit gadiem nolaupīju�i me�oņi.

Tad tāpēc viņ� pieprasa galvu, sacīja Hārvuds Fels.

Vai tam Morsam var uzticēties? gribēja zināt Staniss.

"Vai Morss būtu liecis celi?"

-�� Gai�ībai vajadzētu no viņa prasīt zvērestu sejaskoka priek�ā.

Biju jau aizmirsis, ka jūs, ziemeļnieki, pielūdzat kokus, Godrijs Mil�kāvis nozviedzās.

Kas tas par dievu, kas ļauj suņiem sevi apmīzt? iespurdzās Faringa drauģelis Kleitons Sags.

I )�ons izlikās viņus nedzirdam.

-� Gai�ība, ja drīkstu zināt: vai Amberi jums ir izteiku�i uzticību?

Puse no viņiem, ja es piekritī�u Krauforda cenai, Staniss aizkaiti-

nftts atteica.

-�� Viņ� grib no Mensa Raidera galvaskausa dzert vīnu un grib piedo��anu brālim, kur� aizjājis uz dienvidiem kopā ar Boltonu. Viņu saucot Padauzu Lāsts.

-��� Ir nu gan ziemeļniekiem vārdi! arī sīrs Godrijs bija uzjautrināts.

-�� Vai �is būtu nokodis galvu kādai maukai?

-�� Tā var teikt, D�ons salti uz viņu palūkojās. Pirms piecdesmit ga�diem Senpilsētā kāda mauka gribēja viņu aptīrīt. Lai cik dīvaini tas �ķis�tu, vecais Sarmis Ambers bija iedomājies, ka viņa jaunākajam dēlam ir dotības, lai kļūtu par mestru. Morsam patika plātīties ar to, ko viņ� bija izdarījis ar vārnu, kas viņam izknāba aci, bet atgadījumu ar Hoteru ļaudis stāstīja tikai �ukstus� dro�i vien tāpēc, ka mauka, kuru viņ� uz�ķērda, izrādijās vīrietis. Vai citi valdnieki arī ir zvērēju�i uzticību Boltonam?

Sarkanā priesteriene pieliecās tuvāk karalim.

-�� Es redzēju pilsētu ar koka mājām un koka ielām, kas pilnas cilvēku. Virs mūriem plīvoja karogi: alnis, kara cirvis, trīs priedes, zem kroņa sakrustoti cirvji un zirga galva ar ugunīgām acīm.

-��� Hornvudi, Servīni, Tolhārti, Rīsveli un Dastini, piebilda Kleitons Sags, visi nodevēji. Lanisteru klēpja sunī�i.

-�� Rīsvelus un Dastinus ar Boltonu namu saista laulības, D�ons pa�skaidroja. Pārējie savus valdniekus ir zaudēju�i karā, un es nezinu, kas ir viņu valdnieks �obrīd. Vārnu Rijējs gan nav nekāds klēpja sunītis, un gai�ība rīkotos prātīgi, ja pieņemtu viņa nosacījumus.

-�� Viņ� man paziņoja, ka Ambers pret Amberu nekaro�ot nekādā ga�dījumā, Staniss grieza zobus.

D�ons nebija pārsteigts.

-�� Ja gadīsies karot, paskatieties, kur plīvo Hotera karogi, un Morsu nosūtiet uz otru ierindas galu.

-�� Tā gai�ība tikai izskatīsies vāj�. Es teiktu, ka jāizrāda spēks jāno�dedzina Pēdējais pavards līdz zemei un jādodas karā ar Vārnu Rijēja galvu uz �ķēpa. Nākamajam valdniekam, kur� gribēs izteikt tikai pusi uzticības, tā būs laba mācība.

-�� Labs plāns, ja gribat, lai pret jums paceļas ikviena roka ziemeļos. Puse ir labāk nekā nekas. Amberi nejūsmo par Boltoniem. Ja Padauzu Lāsts ir pieslējies bastardam, tad tas ir tikai tāpēc, ka Lanisteri tur gūstā Lielo D�onu.

-�� Tas ir iegansts, nevis iemesls, paziņoja Godrijs. Ja viņa brāļadēls gūstā ies bojā, �ie tēvo�i varēs pieprasīt viņa zemes un valdnieka titulu sev.

-��� Lielajam D�onam ir gan dēli, gan meitas, un ziemeļos bērniem vienmēr ir priek�roka attiecībā pret tēvo�iem, sīr.

-�� Ja vien viņi nav miru�i. Beigtiem bērniem visur ir pēdējā roka.

-�� Pasakiet to, Morsam Amberam dzirdot, sir Godrij, un jūs par nāvi uzzināsiet vairāk, nekā jums gribētos.

-�� Fs esmu nokāvis milzi, puika. Kāpēc man būtu jābaidās no kaut kāda blusaina ziemeļnieka, kur� milzi tikai uzzīmējis uz vairoga?

-�� Tas milzis jau ņēma kājas pār pleciem. Morss nebēgs.

Lielais bruņinieks nosarka.

-�� Karaļa zālē tev ir drosmīga mēle. Pagalmā tu dziedāji citu dziesmu.

-��� Liecies mierā, Godrij, noteica D�astins Meisijs, tukls bruņi�nieks ar lunkaniem locekļiem, mū�dien smaidu sejā un linu pelēkiem matiem. Meisijs bija viens no tiem bruņiniekiem, kuri bija aizjāju�i uz dienvidiem. Mēs visi zinām, cik tev ir pamatīgs zobens, tāpēc nevajag mums lieku reizi kratīt to deguna priek�ā.

-�� Vienīgais, kas te kratās, ir tava mēle, Meisij.

-� Aizverieties jūs abi, Staniss izmeta. Valdniek Sniegs, klausieties. I .s te esmu aizkavējies tikai domādams, ka me�oņi izrādīsies tik stulbi un uzbruks Mūrim vēlreiz. Tā kā viņi mani te vairs netur, ir pienācis l.iiks izrēķināties ar citiem ienaidniekiem.

-� Skaidrs, D�ons piesardzīgi atbildēja. "Ko viņ� grib no manis?" Fs .111 nejūsmoju ne par Boltonu, ne viņa dēlu, bet Naktssardze nedrīkst pacelt pret viņiem iero�us. Mūsu zvērests aizliedz�

Fs visu zinu par jūsu zvērestu. Aiztaupi man savu taisnprātību, valdniek Sniegs, man pietiek spēka pa�am arī bez tevis. Es grasos uz�brukt Dredfortai. Ieraudzījis, ka D�ons ir satriekts, Staniss pasmaidīja.

Vai tas tevi pārsteidz? Labi. Tas, kas pārsteidz vienu Sniegu, pārsteigs .111 otru. Boltona bastards ir devies uz dienvidiem un paķēris līdzi Ilotem Amberu par to Morss Ambers un Arnolfs Kārstārks ir vienisprātis. I'.is var nozīmēt tikai to, ka viņi grasās uzbrukt Keilinas cietoksnim, lai iilbrīvotu ceļu, pa kuru tēvam atgriezties ziemeļos. Bastards domās, ka in.ui pietiek noņem�anās ar me�oņiem, lai paliktu laiks arī viņam. Labi vien ir. Puika ir pagriezis pret mani vēderu, un es gribu viņam pārgriezt tikli. Var jau būt, ka Rūzs Boltons atkaros ziemeļus, tikai izrādīsies, ka viņa pils, ganāmpulki un ra�a pieder man. Ja man izdosies pārsteigt I >iedfortu nesagatavotu�

Neizdosies, D�ons noteica.

Tikpat labi viņ� būtu varējis ar stibu ievilkt pa lapseņu pūzni. Viens iiii karalienes vīriem iesmējās, cits nospļāvās, vēl kāds nolamājās, bet pārējie sāka runāt visi reizē.

-�� Tam puikam sūkalas tek dzīslās, sacīja Godrijs Mil�kāvis.

-��� Gļēvulis saskata sirotāju aiz katra zāles stiebra, valdnieks �vīts noburk�ķēja.

Staniss deva zīmi apklust.

-�� Ko tu ar to gribi teikt?

"Ar ko lai sāku?" D�ons piegāja pie kartes tā stūros bija novietotas sveces, lai noturētu to taisnu. Izplūdu�a, silta vaska pirksts lēni kā �ļūdo�nis stiepās pāri Roņu līcim.

-�� Lai nokļūtu Dredfortā, gai�ībai pa Karaļceļu jātiek pāri Pēdējai upei, tad jāpagrie�as uz austrumiem un jā�ķērso Vientulīgie kalni. Viņ� rā�dīja. Tās ir Amberu zemes, un viņi tur pazīst ikvienu koku un katru akmeni. Karaļceļ� stiepjas gar viņu rietumu robe�ām simt līgu garumā, un Morss sasitīs jūsu karaspēku lupatās, ja nepiekritīsiet viņa nosacīju�miem un nedabūsiet viņu savā pusē.

-�� Labi, pieņemsim, ka es to izdarī�u.

-�� Tad jūs nokļūsiet pie Dredfortas, D�ons turpināja, bet pilī zi�nās, ka jūs nākat, ja vien nespējat apsteigt kraukli vai ugunskuru zīmes. Remzijs Boltons bez grūtībām nogriezīs jums atkāp�anās ceļu, un jūs paliksiet ienaidnieku ielenkumā tālu no Mūra bez pārtikas un pajumtes.

-�� Bet tad viņam vajadzēs atcelt Keilinas cietok�ņa aplenkumu.

-��� Jūs vēl nebūsiet ticis līdz Dredfortai, kad Keilinas cietoksnis būs kritis. Tiklīdz Remzijam pievienosies valdnieks Rūzs, viņu karaspēks būs piecreiz lielāks par jūsējo.

-�� Mans brālis ir vinnējis ar vēl sliktākām izredzēm.

-�� Tu domā, ka Keilinas cietoksnis kritīs ātri, Sniegs, iebilda D�astins Meisijs, bet dzelzsvīri ir sīksti cīnītāji, un esmu dzirdējis, ka cietoksnis vēl nekad nav ticis ieņemts.

"No dienvidiem." Neliels Keilinas cietoksnī izvietots karaspēks var radīt haosu jebkurā karaspēkā, kas nāk pa dambi, ta�u no ziemeļiem un austrumiem drupas nav grūti ieņemt. D�ons atkal pagriezās pret Stanisu. Augstība, tas ir drosmīgs solis, bet risks� "Naktssardze nepie�dalīsies. Barateons vai Boltons man tas ir viss viens." Ja Rūzs Boltons jūs notvers pie saviem mūriem, beigas jums būs.

-��� Karā bez riska nevar, pavēstīja sīrs Ri�ards Horps, slaiks bruņi�nieks ar sakropļotu seju, kuram uz polsterētā kamzoļa bija iz�ūti trīs mi roņgalvas tauriņi uz pelēkbalta laukuma. Ikviena kauja ir spēle, Sniegs. Riskē arī tas, kur� neko nedara.

-��� Ir da�ādi riski, sīr Ri�ard. �is� ir pārāk liels, pārāk agri un pā�rāk tālu. Es zinu Dredfortu tā ir stipra pils, viscaur no mūra, biezām

sienām un pamatīgiem torņiem. Neraugoties uz ziemas tuvumu, tā ir l.ibi apgādāta. Pirms vairākiem gadsimtiem Boltonu nams sacēlās pret ziemeļu karali, un Hārlons Stārks Dredfortu aplenca. Pagāja divi gadi, līdz izdevās Boltonus izdabūt no pils. Lai ieņemtu pili, gai�ībai vajadzēs aplenkuma ierīces torņus, tarānus�

-� Aplenkuma torņus vajadzības gadījumā var uzbūvēt, Staniss atk�ica. Ja būs vajadzīgi tarāni, tad kokus arī varēs nocirst. Ārnolfs Kārslārks raksta, ka Dredfortā ir palicis mazāk par piecdesmit vīriem un puse no tiem kalpi. Stipra pils ar vāju aizsardzību ir vāja.

-�� Piecdesmit vīri pilī ir tikpat vērti, cik pieci simti ārpusē.

- Tas ir atkarīgs no vīriem, atsaucās Ri�ards Horps. Tur būs pa�liku�i sirmbār�i un zaļi puikas, kurus bastards neuzskata par derīgiem kuņai. Mūsu vīri ir asinīs rūdīti un Melnupes kaujā pārbaudīti, turklāt viņus vada bruņinieki.

- Tu redzēji, kā mēs izrēķinājāmies ar me�oņiem, D�astins atmeta no pieres pelēko matu �ķipsnu. Kārstārki zvēr, ka pievienosies mums pie Dredfortas, un mums būs līdzi arī me�oņi trīs simti kauties spējīgu viru, valdnieks Hārvuds skaitīja, kad viņi gāja cauri vārtiem. Karo arī viņu sievietes.

- Manā karaspēkā viņas nekaros, Staniss apveltīja D�astinu ar skā�bu skatienu, negribu, lai man aiz muguras paliek raudo�as atraitnes, sievietes paliks te kopā ar ve�iem, ievainotajiem un bērniem. Viņi būs ķīlnieki, kas nodro�inās vīru un tēvu uzticību mums. Me�oņi veidos priek�pulku. Viņus komandēs magnārs, bet citi virsai�i būs ser�anti. Vispirms mums viņi jāapbruņo.

"Viņ� grib izlaupīt mūsu arsenālu," D�ons aptvēra. "Ēdienu un drāii.is, zemi un pilis, tagad vēl arī iero�us. Viņ� ar katru dienu grū� mani �I/iļak postā." Vārdi nebija zobeni, ta�u zobeni bija zobeni.

Trīssimt �ķēpu es varētu atrast, viņ� negribīgi novilka. Bruņuce�pures arī, ja esat ar mieru ņemt vecas un aprūsēju�as.

Bet bruņas? tūdaļ noprasīja magnārs. Krū�ubruņas un bruņukreklus?

Līdz ar Donala Noja nāvi mēs palikām bez iero�u kalēja. Pārējo I >/ons atstāja nepateiktu. "Iedodiet me�oņiem bruņas, un viņi karaļval■ii apdraudēs divtik."

Pietiks ar miecādu, teica sīrs Godrijs. Kad būsim apostīju�i kau�lu, il/.īvie varēs aptīrīt kritu�os.

" Tie retie, kas tik ilgi nodzīvos." Ja Staniss priek�pulku veidos no brivļaudīm, vairums kritīs drīz vien.

-�� Dzert no Mensa Raidera galvaskausa Morsam Amberam patiks, bet viņam nepatiks, ka me�oņi �ķērso viņa zemi. Brīvļaudis no laika gala ir uzbruku�i Amberiem pāri Roņu līcim viņi nāku�i pēc zelta, aitām un sievietēm. Viens tāds me�onis aizveda sev līdzi Vārnu Rijēja meitu. Gai�ī�ba, atstājiet me�oņus te, citādi mana tēva karogne�i var vērsties pret jums.

-�� Tā vien rādās, ka tava tēva karogne�iem vispār nepatīk tas, ko es daru. Jādomā, ka viņi manī saskata� kā tu mani nosauci, valdniek Sniegs? Par kārtējo neveiksmei nolemto troņa tīkotāju? Staniss sāka pētīt karti, un labu brīdi vienīgo skaņu zālē radīja zobu grie�ana. Ejiet prom visi! Valdniek Sniegs, paliec.

Strupā izraidī�ana D�astinam Meisijam īsti labi nepatika, ta�u vi�ņam nekas cits neatlika kā pasmaidīt un iziet. Horps, nomērījis D�o�nu ar skatienu, viņam sekoja. Kleitons Sags iztuk�oja kausu un kaut ko pa�ukstēja Hārvudam Felam, un jaunākais vīrietis iesmējās. Kleitona teiktajā frāzē bija dzirdams vārds "puika". Sags bija panākumus guvis kā klejojo�s bruņinieks, rupj� un spēcīgs. Pēdējais pa durvīm gāja ārā Grabsvārcis viņ� pie durvīm apstājās, izsmējīgi paklanījās D�onam un atieza smaidā brūnos aplauztos zobus.

Vārds "visi" acīmredzot neattiecās uz Melisandri. "Karaļa sarkanā ēna." Staniss uzsauca Devanam, lai �is atnes citronūdeni. Kad kauss at�kal bija piepildīts, karalis nodzērās un sacīja:

-��� Horps un Meisijs tēmē uz tava tēva troni, un Meisijs grib dabūt ari me�oņu princesi. Kalpojot manam brālim Robertam par iero�u nesēju, viņ� iemantojis kāri pēc sievi�ķu miesas. Ja es pavēlē�u, Veļu apprecēs Horps, bet viņ� vairāk alkst pēc kaujas. Iero�u nesēja laikos viņ� sapņoja par balto apmetni, ta�u Serseja iebilda un Roberts viņu nepieņēma. Var jau būt, ka darīja pareizi sīram Ri�ardam pārāk patīk nokaut. Kuru tu labāk gribētu redzēt par Ziemmalas valdnieku, Sniegs? Smaiduli vai slepkavu?

-�� Ziemmala pieder manai māsai Sansai.

-��� Par valdnieci Lanisteri un viņas mantojumu es jau esmu dzirdējis visu, kas man nepiecie�ams. Karalis nolika kausu. Ziemeļus man vari sagādāt tu tava tēva karogne�i skrie�us metīsies pie Edarda Stārka dēla, pat tas, kur� ir tik resns, ka nespēj nosēdēt uz krēsla. Baltā osta man būtu apgādes avots un dro�a vieta, kur vajadzības gadījumā patverties. Tev vēl nav par vēlu atkāpties no savas muļķības, Sniegs. Meties uz ceļa, zvēri pie sava bastarda zobena un piecelies kā D�ons Stārks, Ziemmalas valdnieks un Ziemeļu uzraugs.

"Cik rei�u viņ� man liks to atkārtot?"

-�� Es pie sava zobena jau esmu zvērējis Naktssardzei.

-��� Tavam tēvam arī netrūka stūrgalvības. Viņ� gan teica, ka tas esot gods. Bet godam ir sava cena, un valdnieks Edards sev par nelaimi to dabūja uzzināt. Ja tas tevi var mierināt, tad Horpu un Meisiju gaida vil��anās es drīzāk atdo�u Ziemmalu Ārnolfam Kārstārkam, viņ� ir kārtīgs ziemeļnieks.

-��� Ziemeļnieks. "Labāk Kārstārkam nekā Boltonam vai Grejd�ojam," D�ons sev teica, ta�u mierinājuma bija maz. Kārstārki pameta manu brāli ienaidnieku varā.

-�� Pēc tam, kad tavs brālis bija nocirtis valdniekam Rikardam galvu. Arnolfs toreiz bija tūksto� līgu attālumā. Viņā arī rit Stārku asinis, Ziemmalas asinis.

-�� Ne vairāk kā pusē visu citu namu ziemeļos.

-�� Tie citi nami nav zvērēju�i man uzticību.

-�� Ārnolfs Kārstārks ir vecs vīrs ar līku muguru. Viņ� pat jaunībā ne�bija tāds cīnītājs kā Rikards. Karagājiena grūtības viņu vēl nogalēs.

-�� Viņam ir mantinieki, Staniss norūca. Divi dēli, se�i mazdēli, da��as meitas. Ja Roberts būtu pacenties sagādāt sev pāris īstu dēlu, daudzi, kas tagad ir miru�i, būtu dzīvi.

-�� Gai�ība rīkotos prātīgāk, ja sadarbotos ar Morsu Vārnu Rijēju.

-�� To parādīs Dredforta.

-�� Tātad jūs tomēr grasāties uzbrukt?

-�� Par spīti di�ā valdnieka Sniega iebildumiem? Jā gan. Var jau būt, ka I lorps un Meisijs ir godkārīgi, ta�u viņiem ir taisnība. Es nevaru sēdēt saliktām rokām, kamēr Rū�a Boltona zvaigzne lec, bet manējā riet. Man l.idod trieciens un jāparāda ziemeļiem, ka no manis vēl arvien ir jābaidās.

-�� Manderliju ūdensvīra nebija starp tiem ģerboņiem, ko valdniece Melisandre redzēja liesmās. Ja jūsu pusē būtu Baltā osta un valdnieka Vīmana bruņinieki�

-�� "Ja� ir vārds muļķiem. No Dāvosa ziņu nav iespējams, viņ� līdz Baltajai ostai nemaz nav ticis. Ārnolfs Kārstārks raksta, ka �aurajā jūrā ļ'losīju�ās spēcīgas vētras. Lai nu kā, bet man nav laika ne sērot, ne sekot resnuļa kaprīzēm. Man jāpieņem, ka Balto ostu esmu zaudējis. Tā l .i man blakus nestāv Ziemmalas dēls, varu cerēt iegūt ziemeļus vienīgi ■ir cīņu. Bū�u spiests rīkoties pēc brāļa mācību grāmatas, lai gan diez v.ii Roberts mū�ā kādu tika izlasījis. Man jādod ienaidniekiem nāvējo�s Irieciens, pirms viņi aptver, ka viņu priek�ā stāvu es.

D�ons saprata, ka ir velti tērējis vārdus Staniss ieņems Dredfortu vai ari ies bojā. "Naktssardze karā nepiedalās," kāda balss viņam teica, bet cita piebilda: "Staniss cīnās par karaļvalsti, dzelzsvīri par vergiem un laupījumu.

-�� Gai�ība, es zinu, kur jūs varat dabūt vīrus. Atstājiet man me�oņus, un es pateik�u.

-�� Tu jau dabūji Grabsvārci ar to tev pietiks.

-�� Es gribu visus.

-�� Da�s labs no taviem zvērinātajiem brāļiem man ir teicis, ka tu pats esot pa pusei me�onis. Vai tā ir taisnība?

-�� Jums viņi būs tikai mērķi bultām. Es pie mūra viņus varu izmantot lietderīgāk. Atstājiet viņus man, un es jums pateik�u, kā uzvarēt un ari kur dabūt vīrus.

-�� Tu tirgojies kā vecene ar mencām, Sniegs, Staniss pakasīja pakausi.

-�� Vai Neds Stārks tevi uztaisīja kādai zivju sievai? Cik viru?

-�� Divus tūksto�us, varbūt trīs.

-�� Trīs tūksto�us! Kas tad tie par vīriem?

-� Lepni, nabadzīgi un neganti, ja uzspēles ir viņu gods, ta�u spējīgi cīnītāji.

-�� Kaut nu tas nebūtu kārtējais bastarda stiķis. Vai es mainī�u trīs sim�tus karotāju pret trim tūksto�iem? Jā, mainī�u neesmu jau pēdīgais stulbenis. Ja es atstā�u arī mei�u, vai tu apsoli, ka pieskatīsi mūsu prin�cesi?

"Viņa nav princese."

-�� Kā vēlaties, gai�ība.

-�� Vai man likt, lai zvēri pie sejaskoka?

-��� Nē. "Vai tas bija joks?" Nekad nevarēja saprast, vai Staniss dzen jokus. Tātad esam vienoju�ies. Kur ir tie vīri?

-�� Jūs viņus atradīsiet �eit, D�ons uzlika apdegu�o plaukstu uz kartes

-�� uz rietumiem no Karaļceļa un uz dienvidiem no Dāvinājuma.

-�� Tajos kalnos? Staniss bija aizdomu pilns. Es tur neredzu nevienu pili! Tur nav ne ceļu, ne miestu, ne ciemu.

-�� Mans tēvs bie�i mēdza teikt, ka karte nav zeme. Cilvēki tajās aug�stajās ielejās un kalnu pļavās dzīvo tūksto�iem gadu, un pār viņiem valda klanu virsai�i. Jūs teiktu: sīki valdnieciņi, lai gan sevi viņi tādos titulos nedēvē. Klanu vadoņi cīnās ar milzīgiem divroku zobeniem, bet vienkār�ie ļaudis met akmeņus ar lingām un dauza cits citu ar kalnu o�a nūjām. Jāpiebilst, ka tie ir visai ka�ķīgi ļautiņi. Kad viņi nekaro savā star pā, tad gana lopus, zvejo Ledus līci un audzē izturīgākos zirgus pasaule.

-�� Un tu domā, ka viņi cīnīsies manā pusē?

-�� Ja palūgsiet, cīnīsies.

-�� Kāpēc man jālūdzas tas, kas man tāpat pieder?

- Es teicu "palūgsiet", nevis "lūgsieties". D�ons noņēma roku no kar�ies. Vēstules sūtīt nav prāta darbs gai�ībai pa�am pie viņiem jādodas. I.u ienājas ar viņu sālsmaizi, jāiedzer viņu alus un jāpaklausās viņu stabulē�tajos. Uzslavējiet viņu meitu skaistumu un dēlu drosmi, un jums būs viņu zobeni. Klani nav redzēju�i dzīvu karali, kop� Torhens Stārks lieca celi, tāpēc Misu iera�anās viņiem darīs godu. Bet pavēliet viņiem kauties jūsu pusē, un viņi saskatīsies: "Kas tas par veci? Viņ� mums nav nekāds karalis."

-�� Par cik klaniem ir runa?

- Apmēram divdesmit maziem un lieliem. Tur ir Flinti, Vuļi, No�rēji, Lidli� Dabūjiet savā pusē veco Flintu un Lielo Spaini, un pārējie Ies līdzi.

-�� Lielo Spaini?

- Vuli. Viņam ir lielākais vēders kalnos un visvairāk vīru. Vuļi zve�jo Ledus līci un bērnus biedē ar dzelzsvīriem, kas tos aiznesīs, ja slikti uzvedīsies. Tiesa, lai pie viņiem nokļūtu, ir jā�ķērso Noreju zeme viņi dzīvo vistuvāk Dāvinājumam un alla� ir biju�i lieli Naktssardzes draugi. I s varu sūtīt jums līdzi pavadoņus.

-�� Vari? Staniss apjuka. Vai sūtīsi?

Sūtī�u, jo viņi jums būs vajadzīgi. Uz kājām dro�i zirgi arī nenāks p.u ļaunu, jo ceļi tur nav platāki par kazu takām.

Kazu takas! karalis piemiedza acis. Man jātiek uz priek�u ātri, hei tu �ķied manu laiku ar kazu takām?

Jaunais Pūķis, iekarojot Dorni, pa kazu takām apgāja dornie�u ..ii gtorņus pie Kaulu ceļa.

Es arī zinu to stāstu, ta�u Dairons savā grāmatā to ir pārspīlējis. Karu vinnēja kuģi, nevis kazu takas. Ozoldūre sagrāva Dēļu miestu un �izpeldēja aug�up pa Zaļasini, kamēr galvenie dornie�u spēki palika pie Prin�a pārejas. Staniss ar pirkstiem bungoja pa karti. Tie kalnu vald�nieki mani neaizkavēs?

Tikai ar dzīrēm katrs centīsies pārspēt pārējos viesmīlībā. Tēvs mēdza teikt, ka viņam nekad nav gadījies tik gardi ēst kā tad, kad ap�meklējis kalnu klanus.

Trīs tūksto�u vīru dēļ es dro�i vien spētu paciest da�us stabulētājus un putru, karalis teica, lai gan, pēc balss sprie�ot, viņ� neko apmiei in.its nelikās.

D�ons pagriezās pret Melisandri.

-��� Draudzīgs brīdinājums, cienītā kundze: tajos kalnos ir ļoti stipra ticība vecajiem dieviem, un klanu ļaudis necietīs, ka tiek aizskarti viņu sejaskoki.

-�� Nebaidies, D�on Sniegs, viņa likās gandrīz vai uzjautrināta, es lik�u mierā kalnu me�oņus un viņu tumsonīgos dievus. Mana vieta ir te, pie tevis un taviem drosmīgajiem brāļiem.

To D�ons būtu gribējis vismazāk, ta�u, pirms viņ� paguva iebilst, ka�ralis sacīja:

-�� Un uz kurieni man tos drosminiekus vest, ja ne uz Dredfortu?

D�ons ieskatījās kartē.

-�� Uz Dziļme�u. Viņ� norādīja ar pirkstu. Ja Boltons grasās cīnīties ar dzelzsvīriem, tad ari jums tas jādara. Dziļme�s ir pilskalns dziļa me�a vidū, tam viegli pielavīties nepamanītiem. Koka pili ieskauj aizsarggrā�vis un baļķu �ogs. Pa kalniem jūs, protams, tiksiet uz priek�u lēnāk, ta�u kalnos karaspēks var pārvietoties nemanāmi un iznākt ārā gandrīz pie Dziļme�a vārtiem.

Staniss paberzēja zodu.

-���� Kad Belons Grejd�ojs sacēlās pirmo reizi, es dzelzsvīrus sakāvu jūrā, kur viņi ir visspēcīgākie. Bet uz sauszemes, nemanāmi piezogoties� hmm. Esmu uzvarējis me�oņus un Aizmūra karali. Ja spē�u sa�kaut arī dzelzsvīrus, tad ziemeļi zinās, ka tiem atkal ir karalis.

"Un man būs tūksto� me�oņu," D�ons nodomāja, "'rikai nebūs nekā�das iespējas pabarot kaut pusi."

Siklā jaunava slīdēja caur miglu kā aklais, kur� taustīdamies meklē ce|u sve�ā pilī.

Septa Lemora lūdzās. Migla apslāpēja viņas balsi, tāpēc tā Izklausījās smalka un klusa. Grifs, bruņām zem vilkādas apmetņa grabot, soļoja pa klāju. Ik pa brīdim viņ� pieķērās pie zobena, kā gribēdams Imi liecināties, ka tas vēl karājas pie sāna. Rolijs Pīļlauks stūmās ar kārti�pie labā borta, Jandrijs pie kreisā. Isilla turēja stūres airi.

Man �ī vieta nepatīk, Haldons Pusmestrs noburk�ķēja.

Nobijies no sīkas dūmakas? Tīrions zobojās, lai gan patiesībā migla bija itin bieza.

Miklās jaunavas priek�galā Jaunais Grifs stāvēja ar tre�o kārti, lai va�idu atstumties, ja miglā parādītos kāds �ķērslis. Gan priek�galā, gan pakaļgalā bija iedegti lākturi, ta�u migla bija tik bieza, ka punduris no laivas vidus redzēja tikai gai�us pleķus. Viņa pa�a uzdevums bija pieska�ni ogļu pannu, lai tajā neizdzistu uguns.

Tā nav parasta migla, Hugor Kalns, Isilla pavēstīja. O� pēc burvības tu arī to saprastu, ja tev būtu deguns. Te daudzi ceļotāji ir pazu�du�i arī laivas, pirāti un lielas upju galeras. Viņi bezcerīgi klīst pa mig�lu, meklējot sauli, līdz sajūk prātā vai nomirst badā. Viņi ir tie nemiera l'■ u i gaisā un nomocītās dvēseles zem ūdens.

Te viena tāda dvēsele ir, sacīja Tīrions.

I abajā pusē no laivas upes tum�ajās dzīlēs slējās tik liela roka, ka I*un1 varējusi sadragāt laivu. Virs ūdens bija pastiepu�ies tikai divu pirk'�lu ^ali, ta�u, peldot garām, varēja saskatīt arī visu plaukstu un bālu,

aug�up pavērstu seju. Lai arī pundura balsī skanēja jautrība, viņ� nepa�visam nejutās priecīgs. Tā bija nelāga vieta, kur vējoja pēc izmisuma un nāves. "Isillai taisnība tā migla nav dabiska." Ūdeņi bija aizaugu�i ar kaut ko pretīgu, kas jautās arī gaisā. "Nav nekāds brīnums, ka akmens ļaudis ir juku�i."

-�� Nevajag smieties, Isilla brīdināja, �uksto�ajiem miroņiem nepa�tīk siltie un ātrie, turklāt viņi arvien meklē savam pulkam jaunas nolā�dētās dvēseles.

-��� Nez vai viņiem būs līķauts manam augumam, punduris ar urķi sabakstīja ogles.

-�� Naids ne uz pusi tā neuzkurina akmens ļaudis kā izsalkums, Haldons Pusmestrs bija aizsedzis muti un degunu ar dzeltenu �alli, kas apslā�pēja viņa balsi. �ādā miglā neaug nekas, ko cilvēks pie pilna prāta gri�bētu ēst. Volantes triarhi trīs reizes gadā sūta �urp galeru ar pārtiku, ta�u �ēlsirdības kuģi bie�i aizkavējas un atved vairāk izsalku�o nekā pārtikas.

-�� Upē ta�u jābūt zivīm, Jaunais Grifs iebilda.

-� Es nu gan neēstu zivis no �iem ūdeņiem, atteica Isilla. Neēstu, un viss.

-�� �o gaisu arī labāk nevajag elpot, aizrādīja Haldons. Citādi mūs visus var skart Gariņa lāsts.

"Neelpot miglu var vienīgi, neelpojot vispār."

-�� Gariņa lāsts ir tikai un vienīgi pelēkā sērga, Tīrions noteica. Lāsts bie�i piemetās bērniem, sevi�ķi mitros, vēsos apvidos. Skartā miesa kļuva stīva, pārkaļķojās un plaisāja, lai gan punduris bija lasījis, ka, pēc mestru domām, pelēko sērgu varot apturēt ar laima sulu, sinepju kompresēm un plaucējo�i karstām vannām vai, septonuprāt, ar lūg�anām, upurē�anu un gavēni. Tad slimība atkāpjoties, atstājot jaunos cietējus sakropļotus, bet dzīvus. Gan mestri, gan septoni bija vienisprātis, ka bērniem, kurus iezī�mējusi pelēkā sērga, vairs nav bīstama neviena cita no mirstamajām kai tēm, ne arī to �ausmino�i straujā māsīca pelēkais mēris. Pie vainas esot mitrums, viņ� piebilda, un slimības perēkļi gaisā, nevis lāsti.

-��� Iekarotāji arī lāstam neticēja, Hugor Kalns, Isilla nerimās. Volantie�i un valīrie�i iekarināja Gariņu zelta būrī un smējās par to, kā viņ� lūdzās, lai Māte �os iznīcina, ta�u naktī pacēlās ūdens un visus noslici nāja. Kop� tās dienas viņi nevar rast mieru. Tie, kas reiz bija uguns pa vēlnieki, vēl arvien mīt zem ūdens. Viņu saltā elpa paceļas virs ūdens ka migla, bet viņu miesa ir pārvērtusies tikpat cietā akmenī kā viņu sirdis.

Tīriona apcirstais deguns neganti niezēja, un viņ� to pakasīja. "Vai jau būt, ka vecenei taisnība �ī vieta nav laba. Jūtos tā, it kā atkal bulu

nok|uvis atejā un skatītos, kā mirst tēvs." Viņ� ari sajuktu prātā, ja val.ulzētu pavadīt mū�u tādā pelēkā virumā, bet miesa un kauli palēnām pārvērstos akmenī.

Likās, ka Jaunajam Grifam Tīriona ba�as ir sve�as.

-�� Lai tikai viņi panāk tuvumā tad mēs parādīsim, no kā esam taisīti.

-�� Mēs esam taisīti no asinīm un kauliem pēc Tēva un Mātes līdzī�bas, sacīja septa Lemora. Lūdzu, iztiksim bez iedomības un lielības. Lepnums ir nāves grēks. Akmens ļaudis ari bija lepni, un Aizplīvurotais valdnieks lepnāks par visiem.

Karstums no gailo�ajām oglēm iesvēla Tīrionam sejā sārtumu.

Vai tad ir tāds Aizplīvurotais valdnieks? Vai ari viņ� ir tikai leģenda?

Aizplīvurotais valdnieks valda �ajā miglā kop� Gariņa laikiem, Jandrijs sacīja. Mēdz teikt, ka viņ� ir pats Garins, piecēlies no ūdens kapa.

Miroņi aug�ā neceļas, apgalvoja Haldons Pusmestrs, un neviens nedzīvo tūksto� gadus. Jā, ir tāds Aizplīvurotais valdnieks, un viņu ir ln|u�i kādi divi desmiti kad viens nomirst, kāds cits ieņem viņa vietu. Pa�laik tas ir kāds pirāts no Baziliska salām, kur� bija iedomājies, ka uz Koinas ir bagātīgāks laupījums nekā Vasaras jūrā.

Jā, es arī to biju dzirdējis, Pīle piebilda, bet man labāk patīk cits slasts: Aizplīvurotais valdnieks neesot tāds kā citi akmens ļaudis. Sāku�ma tā esot bijusi statuja, bet tad kāda pelēkā sieviete atnākusi no miglas nn noskūpstījusi to ar ledainām lūpām.

Pietiek! Grifs iesaucās. Apklustiet jūs abi.

Kas tur bija? septa aizturēja elpu.

Kur? Tīrions neredzēja neko citu kā vien miglu.

Tur kaut kas sakustējās, es redzēju ūdeni ņirbu.

Bruņurupucis, princis mundri atsaucās. Liels kaulu lauzējs, un viss. Viņ� izstiepa kārti uz priek�u un atgrūdās no zaļa obeliska.

Migla, mikla un vēsa, lipa pie miesas. Pelēkajā dūmakā parādījās noŅi imis templis, un Jandrijs ar Pīli, iedami no laivas priek�gala uz pakaļ�galu, atstūmās no tā ar kārtīm. Laiva paslīdēja garām marmora kāpnēm, kas vijās ārā no dubļiem un izrobotas beidzās gaisā. Aiz tām vidēja arī i ilas formas apdrupu�as torņu smailes, statujas bez galvām, koki ar saknēm, kas resnumā pārspēja laivas izmērus.

Kādreiz tā bija visskaistākā un visbagātākā pilsēta pie �īs upes, I indrijs teica. Krojēna, svētku pilsēta.

"I�ārāk bagāta," Tīrions nodomāja, "un pārāk skaista. Izaicināt pūķus nav prāta darbs." Visapkārt pletās applūdusī pilsēta. Virs galvas pavīdēja

tikko manāms siluets, miglā noplīk�ķēja bāli spārni. Punduris atgāza galvu, lai labāk redzētu, ta�u radījums bija nozudis tikpat pēk�ņi kā parādījies.

Drīz vien pavīdēja vēl kāda gaisma.

-�� jūs uz laivas! kāda balss vāri atskanēja pāri ūdenim. Kas jūs esat?

-�� Biklā jaunava'. Jandrijs atkliedza.

-�� Mēs Zivju dzenis. Aug�up vai lejup?

-�� Lejup. Ādas un medus, alus un tauki.

-�� Aug�up. Na�i un adatas, me�ģīnes un lins, vircots vīns.

-�� Kas dzirdams vecajā Volantē? Jandrijs uzsauca.

-�� Kar�, skanēja atbilde.

-�� Kur? Grifs nobļāvās. Kad?

-�� Ap gada beigām, balss atsaucās. Nīsoss un Malako sadevu�ies rokās, un zilonis sāk kļūt strīpains.

Balss pagaisa, jo otra laiva attālinājās. Ceļotāji noskatījās, kā gaisma nomirgo un izgaist.

-�� Vai ir prātīgi miglā sabļauties ar laivām, ko nevar redzēt? Tīrions apvaicājās. Ja nu tie ir pirāti?

Pagaidām viņiem bija laimējies nakts aizsegā pārslīdēt pāri Dun�a ezeram un negadīties pirātiem acīs. Vienubrīd gan Pīle pamanīja kuģa korpusu, kas, viņaprāt, piederēja Nemazgātajam Urho. Biklā jaunava gan atradās pretvēja pusē, un Urho, ja vien tas bija viņ�, neizrādīja par laivu nekādu interesi.

-�� Pirāti uz Sērām nekuģos, Jandrijs paskaidroja.

-�� Zilonis ar strīpām? Grifs nomurmināja. Ko tad tas nozīmē? Īli rio ir samaksājis triarham Nīsosam tik daudz, ka būtu varējis viņu no�pirkt ar visām ķeskām astoņas reizes.

-�� Zeltā vai sierā? -Tīrions izmeta.

Grifs pagriezās pret punduri.

-�� Ja vien ar savām asprātībām nespēj izdzenāt miglu, tad paturi tās pie sevis.

"Jā, tēvs," punduris gandrīz pateica. "Es turē�u muti, paldies." Viņ� nepazina volantie�us, ta�u viņam likās, ka ziloņiem un tīģeriem varētu būt iemesls apvienoties, kad jāstājas pretī pūķiem. "Varbūt siera tirgonis ir nepareizi novērtējis situāciju. Cilvēku var nopirkt par zeltu, bet viņi uzticību var iegūt tikai ar asinīm un tēraudu."

Mazais vīrelis sabikstīja ogles un uzpūta gai�āku liesmu. "Necie�u no miglu, ne �o vietu un par Grifu arī nekāda prieka nav." Tīrionam vol arvien bija indīgās sēnes, ko viņ� bija salauzis llīrio pagalmā, un da�u

dienu viņ� juta neatvairāmu kārdinājumu ar tām papildināt Grifa vakai ii.ias. Vienīgā nelaime Grifs, �ķiet, tikpat kā neko neēda.

Pīle un Jandrijs stūmās ar kārtīm, Isilla rīkojās ar stūres airi. Jau�nais Grifs atgrūdās no sabruku�a torņa, kura tuk�ie logi glūnēja lejup I .1 aklas melnas acis. Buras smagi un ļengani nokarājās. Ūdens kļuva d/.iļāks, un drīz vien ar kārtīm vairs nevarēja aizsniegt dibenu, tomēr straume viņus turpināja nest uz priek�u, līdz�

Tīrions redzēja paceļamies no upes kaut ko lielu, kūkumainu un It.indīgu, tāpēc sākumā noturēja to par pakalnu uz kokiem apaugu�as s.ilas vai milzīgu akmeni, kas, sūnām un papardēm apaudzis, slēpjas iniglā. Ta�u, kas Biklā jaunava piepeldēja tuvāk, apveids kļuva skaidi aks upes krastā atradās sapuvusi un aizaugusi koka pils. Slaikie tornī�i l'ija aplūzu�i kā nolauzti �ķēpi. Torņi bez jumtiem miglā te parādījās, te nozuda. Garām slīdēja zāles un galerijas, graciozi balsti, smalkas arkas, rievotas kolonnas, terases un lapenes.

Viss bija sagruvis, sabrucis un pamests.

Pelēkas sūnas biezā kārtā klāja kritu�o mūra akmeņu kaudzes un tor�ņus. Melni vīteņi stiepās iek�ā un ārā pa logiem, pa durvīm, pāri arkām un aug�up pa augstajiem akmens mūriem. Trīs ceturtdaļas pils slēpās miglā, ta�u ar to pietika, lai Tīrions saprastu, ka �is cietoksnis uz salas lnj.i desmit reizes lielāks par sarkano pili un simt reizes skaistāks. Tagad viņ� saprata, kur atrodas.

Mīlestības pils, viņ� noteica.

Tas bija roinaru nosaukums, Haldons Pusmestrs piebilda, bet |.iu tūksto� gadu tā ir Sēru pils.

Drupas jau tā izskatījās gana bēdīgi, ta�u zinot, kāda pils ir bijusi, I |uva vēl skumjāk. "Kādreiz te skanēja smiekli," Tīrions domāja. "Te bija luisi Jārzi ar puķēm un strūklakas zeltaini dzirkstīja saulē. Uz tām kāp�nēm skanēja mīlētāju soļi, bet zem tā iebruku�ā kupola kā precību ķīlas doti neskaitāmi skūpsti." Viņa domas atgriezās pie Tī�as, kas uz tik īsu l'iidi pabija viņa sievas lomā. "Pie visa vainīgs D�eimijs," viņ� drūmi putoja. "Mums ir vienas asinis, un viņ� bija mans lielais, stiprais brālis. K.id es biju mazs, viņ� man nesa rotaļlietas mucu stīpas, klucī�us un I "ka grebtu lauvu. Viņ� man uzdāvināja pirmo poniju un iemācīja jāt. I' .id viņ� teica, ka nopircis tevi man, man neienāca prātā to ap�aubīt. Kāpēc lai es to būtu darījis? Viņ� ta�u bija D�eimijs, un tu biji tikai skuķis, k.un bija iedalīta loma. Es no sākuma baidījos no tā brī�a, kad tu man pii nio reizi uzsmaidīji un ļāvi man pieskarties savai rokai. Mani pat pa�a Icvs nespēja mīlēt kāpēc gan lai mani būtu mīlējusi tu, ja ne zelta dēļ?"

Cauri garajiem, pelēkajiem miglas pirkstiem viņ� atkal izdzirdēja cie�i nostieptās stiegras dobjo būk�ķi, Tīvina kunkstu, kad �autra ietrie�cās viņam pavēderē, un pēcpuses plak�ķi pret atejas akmens virsmu, kad viņ� atkrita pret sienu nomirt. "Tur, kur maukām vieta," Tīvins noteica. "Un kur tas ir, tēvs?" Tīrions gribēja pajautāt. "Kur Tī�ai vieta, tēvs?"

-�� Cik ilgi mums vēl jāvelkas cauri miglai?

-�� Vēl pēc kādas stundas ieraudzīsim Sēras, atbildēja Haldons Pusmestrs. Tālāk jau būs tīrais prieks kuģot. Roinas lejtecē aiz katra līku�ma ir pa miestam. Saulē nobriest augļu un vīna dārzi un labības lauki, upē zvejo zvejnieki, tur būs karsta vanna un salds vīns. Selhorīsa, Valisara un Volona Terīsa ir nocietinātas pilsētas un tik lielas, ka varētu būt septiņu valstību pilsētas. Domāju, ka es�

-�� Priek�ā redzama gaisma, brīdināja Jaunais Grifs.

Tīrions arī to pamanīja. "Zivju dzenis vai kāda cita laiva," viņ� sev teica, ta�u sirds dziļumos saprata, ka tā nebūs vis. Pundurim niezēja deguns, un viņ� to pakasīja. Biklā jaunava tuvojās gaismai, kas kļuva arvien spo�āka. Kā blāva zvaigzne tā mirgoja cauri miglai un mānīja ceļotājus tuvāk. Drīz kļuva redzamas jau divas gaismiņas, tad trīs no ūdens slējās ārā nelīdzena bāku rinda.

-�� Sapņu tilts, Grifs zināja teikt. Uz tā būs akmens ļaudis. Kāds var sākt vaimanāt, mūs ieraugot, bet diez vai viņi mums uzbruks. Vairums akmens ļau�u ir vārgi radījumi neveikli, lēni un aprobe�oti. Pirms nā�ves viņi sajūk prātā un tad arī kļūst visbīstamākie. Ja vajadzēs, atgaiņā�jies ar lāpu un nekādā gadījumā neļauj sev pieskarties.

-��� Var gadīties, ka viņi mūs pat nepamana, Haldons ieminējās.

-�� Migla mūs slēps gandrīz līdz tiltam, un tad mēs pa�ausimies tam cauri, pirms viņi apķersies.

"Akmens acis ir aklas," Tīrions nodomāja. Viņ� zināja, ka pelēkā sērgas mirstamā vaina sākās no locekļiem: ar tirp�anu pirkstu galo nagu nomelnē�anu, ju�anas zudumu. Rokām kļūstot nejūtīgām un sēr gai �ogoties aug�up pa kāju, upura miesa kļuva stīva, vēsa un pelēcīg kā akmens. Viņ� bija dzirdējis, ka pret pelēko sērgu esot trīs labas zāle

-�� cirvis, zobens un miesnieka nazis, jo, nocērtot skartās ķermeņa daļas, reizēm varēja apturēt sērgas ie�anu pla�umā, ta�u ne vienmēr. Daudzi cilvēki bija ziedoju�i roku vai kāju un atklāju�i, ka pelēka paliek arī otra, Ja tā notika, tad cerības varēja atmest. Aklums bija parasta parādība, jAj sērga tika līdz sejai, bet uz beigām lāsts grauzās uz iek�u un pārņēma muskuļus, kaulus un iek�ējos orgānus.

Tilts priek�ā kļuva lielāks. "Sapņu tilts," tā to bija nosaucis Grifs, ta�u �is sapnis bija apdrupis un sagāzies. Bālas akmens arkas aizstiepās mig-

1.1�� līdz pat Sēru pilij upes rietumu krastā. Puse no tām bija sagruvu�as un ielieku�ās no pelēko sūnu svara un melno staipekņu smaguma, kuri vijās ārā no ūdens. Tilta platais koka klājs bija izpuvis, tomēr da�as no laternām, kas iezīmēja ceļu, bija aizdegtas. Kad Biklā jaunava piepeldē-

1.1�� luvāk, Tīrions ieraudzīja uz tilta akmens ļau�u siluetus, kas gaismā I ustējās kā gausi, pelēki naktstauriņi. Da�i bija kaili, citi tinās plīvuros.

Grifs izvilka zobenu.

Jollo, aizdedz lāpas. Puika, ved Lemoru uz kajīti un paliec pie viņas.

Jaunais Grifs apveltīja tēvu ar spītības pilnu skatienu.

-�� Lemora zina, kur ir viņas kajīte. Es gribu palikt.

-� Mēs visi esam zvērēju�i tevi sargāt, Lemora klusi sacīja.

Mani sargāt nevajag. Es protu rīkoties ar zobenu tikpat labi kā Pīle. I: s pa pusei jau esmu bruņinieks.

Un pa pusei zeņķis, Grifs noskaldīja. Dari, ko tev saka.

Jauneklis pie sevis nolamājās un nosvieda kārti uz klāja. Skaņa savādi .itbalsojās miglā, un uz mirkli likās, ka visapkārt uz klāja krīt kārtis.

-� Kāpēc man jābēg un jāslēpjas? Haldons paliek, Isilla arī un pat Hu�mors.

-� Skaidra lieta, Tīrions sacīja, bet esmu pietiekami mazs, lai varētu paslēpties pat aiz Pīles. Viņ� iebāza pusduci lāpu ogļu pannas kvēlojo��i ias oglēs un noskatījās, kā aizsvilstas eļļā samērcētās lupatas. "Neska�ties ugunī," viņ� sev aizrādīja, jo liesmas varēja viņu ap�ilbināt.

-�� Tu esi punduris, Jaunais Grifs nicīgi izmeta.

Jā, mans noslēpums ir nācis gaismā, Tīrions piekrita. Es esmu mazāks par pusi no Haldona, un neviens nedos ne sūda par to, vai esmu il/.īvs vai miris. "Vismazāk es pats." Tu� tā jau ir cita lieta.

-�� Punduri, Grifs iejaucās, es tevi brīdināju�

Lemora trīcēdama pagriezās:

Lai septiņi stāv mums klāt.

Sagrautais tilts bija tikko piecu jardu attālumā. Ūdens ap balstiem kiilus baltās putās kā pie trakuma ķerta cilvēka mutes. �etrdesmit pē�das augstāk zem laternas mirguļojo�ās gaismas stenēja un murmināja. Vairums no viņiem nepievērsa Biklajai jaunavai lielāku uzmanību kā peldo�am baļķim. Tīrions satvēra lāpu cie�āk un aptvēra, ka ir aizturē|ls elpu. Bet tad laiva jau bija zem tilta, tai no abām pusēm slējās balti min i, apaugu�i ar pelēkām sūnām, un apkārt nikni virmoja ūdens. Brīdi

likās, ka laiva var ietriekties labās puses balstā, ta�u Pile pacēla kārti un atgrūdās līdz kanāla vidum, savukārt vēl pēc pāris mirkļiem viņi jau bija tiku�i tiltam cauri.

Tīrions vēl nebija paguvis nopūsties, kad Jaunais Grifs viņu satvēra aiz rokas.

-�� Ko tu ar to gribēji teikt cita lieta?

-��� Kā nu ne, Tīrions atteica, ja akmens ļaudis sagrābtu Jandriju, Grifu vai mūsu jauko Lemoru, mēs pasērotu un dzīvotu tālāk. Ja mēs zaudētu tevi, viss �is pasākums būtu kaķim zem astes plānus, ko ga�diem ilgi kala siera tirgonis ar einuhu, varētu norakstīt� Vai tā nav?

-�� Viņ� zina, kas es esmu, puika palūkojās uz Grifu.

"Iepriek� es nezināju, bet tagad zinu." Tikmēr Biklā jaunava bija jau labi tālu no Sapņu tilta. Aiz muguras palika vien mirgojo�a gaismiņa, kas arī pēc kāda laika pazuda.

-��� Tu esi Jaunais Grifs, algotņa Grifa dēls, Tīrions atbildēja. Vai varbūt tu esi Kareivis, kas iemiesojies mirstīgā �aulā? Pag, paskatī�os tuvāk. Viņ� pacēla lāpu, un gaisma apspīdēja Jaunā Grifa seju.

-�� Liecies mierā, Grifs pavēlēja, citādi no�ēlosi.

-�� Zilie mati liek tavām acīm izskatīties zilām, tas ir pareizi. Un stāsts, kā tu krāsojot matus savai miru�ajai mātei tīro�ietei par piemiņu, bija tik aizkustino�s, ka es gandrīz apraudājos. Ta�u ziņkārīgāks cilvēks aiz�domāsies kam tev vajadzīga samaitāta septa, kas māca ticības lietas, un mestrs bez ķēdes, kur� skolo vēsturē un valodās. Gudrs cilvēks var uzdot jautājumu: kāpēc tavam tēvam ir vajadzīgs klejojo�s bruņinieks, lai apmācītu tevi rīkoties ar iero�iem, ja vienkār�āk būtu nodot tevi par mācekli kādā no algotņu brālībām? Glu�i vai izskatās, ka kāds tevi gri�bētu paslēpt, kamēr tu tiec sagatavots� kam? To es vēl īsti nesaprotu, bet gan jau ar laiku man pielēks arī tas. Jāteic, ka tu pārāk labi izskaties priek� miroņa.

-�� Es neesmu mironis, zēns nosarka.

-�� Kā tad neesi? Mans tēvs tavu līķi ietina purpursarkanā apmetnī un nolika Dzelzs troņa pakājē blakus tavai māsai kā dāvanu jaunajam kara�lim. Tie, kuriem pietika dū�as pacelt apmetni un paskatīties, teica, ka tev pusgalvas nemaz neesot bijis.

-�� Tavs� Puika apjucis atkāpās.

-�� �tēvs, Tīvins no Lanisteru nama varbūt būsi par viņu dzirdējis.

-�� Lanisters? Jaunais Grifs saminstinājās. Tavs tēvs�

-������������ �ir miris, kritis no manas rokas. Gai�ība var saukt mani par Jol

lo vai Hugoru kā vien labpatīk, bet es esmu piedzimis kā Tīrions no

I .misteru nama, Tīvina un D�oannas dēls, un abus vecākus nogalēju es. I audis tev teiks, ka esmu karaļa un asinsradinieku slepkava un melis, un la būs taisnība, bet� mēs jau te visi esam īsta meļu banda, vai ne? Kaut vai tavs viltus tēvs. Grifs, ko? punduris ķiķināja. Tev vajadzētu pa�teikties dieviem, ka visu plānoja Zirneklis Varīss. Grifs pats nespētu to l/.nimīto brīnumdari pie�maukt ne uz mirkli un mani arī ne. Es teiktu, I i viņ� nav ne valdnieks, ne bruņinieks. Un es neesmu punduris. Vārdi nepiepildās tikai tāpēc, ka ir pateikti. Kur� gan spētu uzaudzināt prin�a Kigera mazo dēlu labāk nekā Rīgera tuvākais draugs D�ons Koningtons, biju�ais Grifu ligzdas valdnieks un karaļa labā roka?

-� Turi muti, Grifa balsī ieskanējās nemiers.

Kreisajā pusē laivai zem ūdens bija redzama milzīga akmens roka, lā�u no ūdens ārā slējās tikai divi pirksti. "Cik tādu te ir?" Tīrions nobrī�nījās. Sviedru lāsītes noripoja pār muguru, un punduris noskurinājās. I aivai garām slīdēja Sēras. Cauri miglai vīdēja sagruvis tornītis, varoņa laiuja bez galvas un sens nogāzies koks, kura saknes bija izviju�ās sa�bruku�a kupola jumtam un logiem. "Kāpēc te viss �ķiet tik pazīstams?"

Tie�i priek�ā no tum�ā ūdens līda ārā slaiks gai�a marmora vītņu kāpņu gabals, kas aprāvās desmit pēdas virs galvām. "Nē," Tīrions prā�mja, "tas nav iespējams."

Priek�ā gaisma, Lemora drebo�ā balsī paziņoja.

Visi paskatījās un arī to ieraudzīja.

Zivju dzenis vai kāda cita laiva, Grifs noteica, bet vienalga izvilka /obenu.

Neviens nebilda ne vārda. Biklā jaunava peldēja pa straumi. Kop� Iebrauk�anas Sērās buras bija nolaistas, tāpēc citādi kā ar straumi uz pi iek�u tikt nevarēja. Pīle, piemiedzis acis un abās rokās satvēris kārti, i audzījās uz priek�u. Pēc brī�a pat Jandrijs pārstāja stumties. Visi vēroja gaismu. Piepeldot tuvāk, izrādījās, ka gaismas avoti ir divi, tad trīs.

-� Sapņu tilts, Tīrions saprata.

Neaptverami, sacīja Haldons Pusmestrs, tilts ta�u palika mums .11/ muguras, un upe plūst tikai vienā virzienā.

Māte Roina plūst tur, kur pati grib, noņurdēja Jandrijs.

Lai septiņi stāv mums klāt, Lemora lūdzās.

Priek�ā akmens ļaudis uz tilta jau sāka vaimanāt, da�i rādīja uz laivu.

I laldon, ved princi lejā, pavēlēja Grifs.

Bet bija jau par vēlu straume laivu jau bija sagrābusi savos zobos un nepielūdzami dzina to tilta virzienā. Jandrijs izstiepa kārti, lai viļņi

nesadragātu laivu pret tilta balstu. No trieciena laiva sāniski izslīdēja cauri gai�pelēku sūnu aizkaram, un Tīrions juta pieskaramies sejai tā sprogas maigas kā maukas pirksti. Aizmugurē atskanēja blīk�ķis, un klājs sasvērās tik pēk�ņi, ka vīrelis, zaudējis līdzsvaru, gandrīz pārlidoja pāri bortam.

Uz laivas bija uzlēcis akmens cilvēks.

Viņ� piezemējās uz kajītes jumta tik smagi, ka Biklā jaunava nozvārojās, un ieaurojās valodā, ko Tīrions nesaprata. Viņam sekoja vēl viens

-�� tas piezemējās pie stūres aira. I.aika zoba apgrauztie klāja dēļi no trie�ciena ieplaisāja, un Isilla iekliedzās.

Pīle atradās vistuvāk. Lielais vīrs netērēja laiku, lai meklētu zobenu, un trieca kārti krūtīs uzbrucējam, kur� iegāzās upē un, neizdvesis ne skaņas, nogrima.

Grifs klupa virsū otram akmens cilvēkam jau tajā brīdī, kad tas pie�zemējās uz kajītes, ar zobenu vienā rokā un lāpu otrā viņ� trenca ra�dījumu atpakaļ. Straume nesa Biklo jaunavu zem tilta, un viņu kustī�gās ēnas dancoja uz sūnām apaugu�ajām tilta balstu sienām. Akmens cilvēks metās uz laivas pakaļgalu, un Pīle ar kārti rokā aiz�ķērsoja tam ceļu. Kad radība mēģināja tikt uz priek�u, Haldons Pusmestrs pavicinā�ja lāpu un dzina atpakaļ. Akmens cilvēkam neatlika nekas cits, kā do�ties tie�i pie Grifa. Kapteinis pakāpās sāņus, nozibsnīja zobens. Tur, kur asmens trāpīja pa pārkaļķoju�os pelēko miesu, iz�ķīlās dzirkstele, ta�u roka vienalga nokrita uz klāja. Grifs paspēra nocirsto locekli malā, un tūdaļ klāt jau bija Jandrijs ar Pīli. Pa visiem kopā viņi piespieda radību ielēkt Roinas melnajos ūdeņos.

Tikmēr Biklā jaunava jau slīdēja ārā no sagruvu�ā tilta aizsega.

-�� Vai visus pieveicām? Pīle noprasīja. Cik nolēca?

-�� Divi, Tīrions nodrebēja.

-�� Trīs, palaboja Haldons. Viens stāv tev aiz muguras.

Punduris pagriezās, un tur patie�ām stāvēja akmens cilvēks.

No lēciena viena kāja tam bija ieplaisājusi cauri satrunēju�o bik�u skrandām un pelēkajai miesai vīdēja robots kauls. Tas bija klāts ar brū�nām asinīm, ta�u radījums vienalga metās uz priek�u un ķēra pēc Jaunā Grifa. Akmens cilvēka roka bija pelēka un stīva: ta�u, kad tas mēģināja savilkt tvērienu, uz pirkstu kauliņiem sāka sūkties asinis. Puisis stāvēja un blenza, it kā arī viņ� būtu no akmens. Jauneklis roku bija uzlicis uz zobena spala, ta�u, likās, ir aizmirsis, kāpēc.

Tīrions nogāza puisi no kājām, kritienā pārlēca tam pāri un iegrūda akmens cilvēkam sejā lāpu. Uzbrucējs ar saplaisāju�o kāju kāpās atpakaļ,

.ii pelēkajām rokām atgaiņādamies no liesmām. Punduris, lumpa�oja pakaļ, vicinādams lāpu un bakstīdams to akmens cilvēkam acīs. "Vēl tāl.ik, vēl vienu soli, vēl mazliet." Viņi bija pie klāja malas, kad akmens cil�vēks klupa pundurim virsū, satvēra lāpu un izrāva to viņam no rokām. "Nu ir dirsā," Tīrions nodomāja.

Akmens cilvēks aizmeta lāpu, un melnais ūdens to aprija ar klusu .nācienu. Radījums iegaudojās. Iepriek� tas bija bijis cilvēks no Vasaras .alām, bet tagad zods un puse vaiga bija pārvērtu�ies akmenī, savukārt ada bija piķa melna, kur nebija pelēka. Uz rokas, ar kuru tas bija sakam�pis lāpu, āda bija pārplīsusi un sa�ķēlusies. No pirkstu kauliņiem tecēja asinis, ta�u briesmonis to, �ķiet, nejuta. Vismaz kaut kāds mierinājums, I irions nosprieda pelēkā sērga, lai arī bija nāvējo�a, tomēr tika uzska�tīta par nesāpīgu kaiti.

-�� Paej malā! kāds, �ķiet, tālumā nobļāvās.

-�� Princis! Sargājiet zēnu! kāda cita balss uzsauca.

Akmens cilvēks, rokas tvērienam iepletis, klupa uz priek�u, un Tī-

i lons ietriecās viņā ar plecu.

Tas bija tikpat kā ietriekties pils mūrī, tomēr �ī pils stāvēja uz saplai. iju�ām kājām. Akmens vīrs atmuguriski pārgāzās pāri bortam un krī�tot paķēra līdzi Tīrionu. Abi ar pamatīgu �ļakstu iekrita ūdenī, un māte Koina viņus aprija.

Aukstums ieblieza Tīrionam kā ar āmuru. Grimdams viņ� juta ak�mens plaukstu grābstāmies gar seju, bet otra, sagrābusi viņa roku, vilka punduri lejup tumsā. Akls, ar ūdeni pilnu degunu, aizrijies un slīksto�s, \ iņ� spārdījās, locījās un pūlējās atlobīt taustekļus, kas bija satvēru�i viņa toku, ta�u akmens pirksti nepadevās. Gaiss burbuļiem vien plūda viņam par lūpām. Pasaule bija melna un kļuva arvien melnāka. Tīrions nevaiej.1 paelpot.

"Ir arī sliktāki nāves veidi par noslīk�anu." Taisnību sakot, viņ� bija miris jau sen, vēl Karaļa ostā. Palicis bija tikai viņa atspulgs sīks, atrie�bies rēgs, kur� no�ņaudza �aiju un ielaida arbaleta bultu di�ā valdnie�ki l īvina zarnās. Neviens nesēros par tādu mūdzi, par kādu viņ� bija kļuvis. "Es vajā�u septiņas valstības,� Tīrions domāja, grimdams aizvien dziļāk. "Mani tur nemīlēja dzīvu, lai tad baidās no miru�a."

Brīdī, kad punduris atvēra muti, lai nolādētu visus, melnais ūdens piepildīja viņa plau�as un viņu aprija tumsa.

Augstība tevi uzklausīs, kontrabandist.

Bruņinieks bija tērpies sudraba bruņās, uz stilbu sargiem un cimdiem bija gravējumi, kam vajadzēja atgādināt plīvojo�as jūraszāles. Bruņucepure, ko viņ� turēja padusē, bija izkalta siļķu karaļa galvas veidolā ar perlamutra kroni un bārdu no ahāta un nefrīta. Viņam pa�am bārda bija pelēka kā jūra ziemā.

-�� Vai drīkstu uzzināt jūsu vārdu, sīr?

-�� Sīrs Marlons Manderlijs. Viņ� bija galvas tiesu garāks par Dāvosu un trīs stounus smagāks, ar �īfera pelēkām acīm un augstprātīgu izturē��anos. Man ir gods būt valdnieka Vīmana brālēnam un viņa karspēka komandierim. Nāc līdzi.

Dāvoss bija ieradies Baltajā ostā kā sūtnis, ta�u tika sagūstīts. Kam�baris bija pla�s, ērts un glīti mēbelēts, bet pie durvīm stāvēja sargi. Pa logu varēja redzēt Baltās ostas ielas aiz pils mūriem, bet viņam nebija ļauts tajās iziet. Dāvoss varēja redzēt arī ostu viņ� noskatījās, kā Jaut rā vecmāte aizpeld pa upes grīvu. Kaso Mogats trīs dienu vietā gaidīja �etras un tikai tad devās jūrā. Kop� tā laika bija pagāju�as divas nedēļas.

Manderliju nama sargiem bija zilganzaļi vilnas apmetņi un �ķēpu vietā sudraba trej�uburi. Viens gāja viņam pa priek�u, viens no mugu ras un pa vienam pie katra sāna. Pa ceļam bija redzami izbalēju�i karo�gi, salauzti vairogi un sarūsēju�i zobeni, kas liecināja par simtiem senu uzvaru, kā arī pārdesmit saplaisāju�i un ķirmju sagrauzti koka tēli, kas varēja būt vienīgi kuģu priek�galu statujas.

Pie galma zāles durvīm stāvēja divi marmora ūdensvīri Zivkāja

mazākie brālēni. Sargi atgrūda vaļā durvis, un ziņnesis piesita nūju pie vecās dēļu grīdas.

-�� Sīrs Dāvoss no Sīvortu nama! viņ� iesaucās dziedo�ā balsī.

Lai cik rei�u Dāvoss bija apmeklējis Balto ostu, viņ� vēl nekad nebija spēris kāju jaunajā pilī, par Ūdensvīra zāli nemaz nerunājot. Zāles sie�tus, griesti un grīda bija klāta prasmīgi sastiķētiem dēļiem un rotāta ar visām iespējamām jūras radībām. Lai nokļūtu pie paaugstinājuma, vaja�dzēja iet pa krabjiem, gliemenēm un jūraszvaigznēm, kas slēpās melnās, \ ijīgās jūraszālēs un noslīku�u jūrnieku kaulos. Zāles abās pusēs uz sie�nam bija uzgleznotas gai�as haizivis, kas vago zilganzaļas dzīles, un zu�i ar astoņkājiem lo�ņāja starp akmeņiem un nogrimu�iem kuģiem. Starp augstajiem logiem peldēja siļķu bari un milzīga menca. Augstāk, kur pie sijām karājās veci zvejas tīkli, bija attēlota jūras virsma. Pa labi rāmajos pla�umos pretī austo�ajai saulei trauca kara galera, bet pa kreisi vecs, daudz cietis barkass ar saplosītām burām pūlējās izbēgt no vētras. Aiz paaugstinājuma zem uzgleznotiem viļņiem cīņā bija saķēru�ies kalmārs un jūras velns.

Dāvoss bija cerējis aprunāties ar Vīmanu Manderliju zem �etrām ,11 nn, bet tā vietā nokļuva pārpildītā zālē. Sievie�u bija piecreiz vairāk nekā vīru, un retie vīrie�i, kurus tur varēja redzēt, bija ar garām sirmām bārdām vai pārāk jauni, lai skūtos. Zālē bija ari septoni un svētās māsas balti pelēkos talāros. Zāles galā stāvēja ducis vīru zilajās un sudrabaini pelēkajās Freju krāsās no sejas tie visi bija tik līdzīgi, ka to pamanītu pat aklais, un vairākiem no viņiem pie kamzoļiem bija Dvīņu ģerbonis divi ar tiltu savienoti torņi.

Lasīt cilvēku sejās Dāvoss bija iemācījies daudz agrāk, pirms mestrs l�tloss viņam iemācīja lasīt uz papīra rakstītus vārdus. "�itie Freji labprāt n-dzētu mani beigtu," viņ� noprata no pirmā skatiena.

Nekādu labvēlību viņ� nesaskatīja arī Vīmana Manderlija gai�zilajās a< is. Augstības polsterētais tronis bija tik plats, ka uz tā varētu sasēsties trīs parasta auguma vīri, ta�u Manderlijam tur tikko pietika vietas. Valdnieks no�ļuku�iem pleciem un ieplestām kājām bija dziļi iegrimis spilvenos, bet rokas gūlās uz troņa paroceņiem tā, it kā to svars būtu nepanesams. "Aug1 itdievi," Dāvoss nodomāja, ieraudzījis Vīmana seju, "viņ� ta�u izskatās per miroņa." Manderlija miesa bija blāva, gandrīz vai pelēka.

Vecs teiciens vēstīja: gan karaļiem, gan miroņiem alla� ir daudz pa�vadoņu, un tāpat bija ar Manderliju. Pa kreisi no troņa stāvēja mestrs, gandrīz tikpat resns kā valdnieks, kuram viņ� kalpoja, sārtvaidzis ar

biezām lūpām un zeltainām matu cirtām. Goda vietā pie augstības la�bās rokas stāvēja sīrs Marlons. Uz mīksta ķebļa viņam pie kājām bija iekārtojusies apaļīga sārta dāma, bet valdniekam VImanam aiz muguras stāvēja divas jaunākas sievietes pēc izskata sprie�ot, māsas. Vecākajai brūnie mati bija sapīti garā bizē. Jaunākajai nebija vairāk par piecpa�dsmit gadiem, ta�u bize viņai bija vēl garāka, turklāt nokrāsota ko�i zaļa.

Neviens nepagodināja Dāvosu ar sveicienu, un pirmais ierunājās mestrs:

-�� Jūs stāvat Baltās ostas valdnieka, Baltā na�a uzrauga, Ticības vairo�ga, Nabago aizstāvja, Manderas mar�ala un Zaļās rokas ordeņa bruņi�nieka Vīmana Manderlija priek�ā, viņ� paziņoja.

-�� Ūdensvīra galmā ir pieņemts, ka padotie un lūdzēji metas ceļos.

Sīpolu bruņinieks ari būtu liecis celi, ta�u karaļa labajai rokai to ne�klājās darīt, jo tas nozīmētu atzīt, ka karalis, kuram viņ� kalpoja, ir ze�māks par �o resno valdnieku.

-�� Neesmu nācis kā lūdzējs, Dāvoss atbildēja. Man arī pietiek titu�lu: Lietusme�a valdnieks, �aurās jūras admirālis, karaļa labā roka.

Tuklais sievi�ķis uz ķebļa izvalbīja acis.

-�� Admirālis bez kuģiem, roka bez pirkstiem, kalpo karalim bez tro�ņa. Mūsu priek�ā ir bruņinieks vai atbilde uz mīklu?

-��� Viņ� ir sūtnis, vedekliņ, Vīmans atbildēja, sīpols slikta zīme. Stanisam nepatika atbildes, ko viņam aiznesa kraukļi, tāpēc viņ� atsūtīja �o� �o kontrabandistu. Viņ� palūkojās uz Dāvosu piemiegtām acīm, kas slēpās aiz tauku kārtām. Domāju, ka esi mūsu pilsētā bijis jau ag�rāk, izvilcis mums naudu no kabatas un pievācis ēdienu no mūsu galda. Diez cik daudz tu man esi nozadzis?

"Ne tik daudz, lai tev kādreiz būtu pietrūcis ko rīt."

-��� Es par kontrabandu samaksāju Vētrasgalā, cienītais kungs. Dā�voss novilka cimdu un pacēla kreiso roku ar saīsinātajiem pirkstiem.

-�� �etri pirkstu gali par zag�anu visa mū�a garumā? nerimās sieviete uz ķebļa. Viņai bija dzelteni mati un apaļa, sārta, gaļīga seja. Tu esi lēti ticis cauri, Sīpolu bruņiniek.

Dāvoss nevarēja to noliegt.

-�� Es lūdzu sarunu divatā, ja cienītajam kungam labpatiktu.

Cienītajam kungam tas nelabpatika.

-��� Man nav noslēpumu ne no radiniekiem, ne padotajiem valdnie�kiem un bruņiniekiem, ne draugiem.

-�� Cienītais kungs, Dāvoss iebilda, es negribētu, ka manus vārdus dzird gai�ības karaļa� un ari jūsu ienaidnieki.

-�� �ajā zālē varbūt ari ir Stanisa ienaidnieki. Manu te nav.

-� Ari ne tie, kuri nokāva jūsu dēlu? Dāvoss rādija. Tie Freji Sarka�najās kāzās bija starp namatēviem.

Soli uz priek�u paspēra viens no Frejiem gar�, slaiks, gludi skuvies bruņinieks ar tik �aurām Ūsiņām kā mlrie�u duncis.

-�� Sarkanās kāzas bija Jaunā Vilka nelietība. Viņ� mūsu acu priek�ā pārvērtās par nezvēru un pārkoda rīkli manam brālēnam Zvaniņam, nekaitīgam vientiesim. Viņ� būtu nokāvis arī manu tēvu, ja slrs Vendels nebūtu aiz�ķērsojis viņam ceļu.

-����������� Vendels vienmēr bija drosmīgs zēns, VImans gandrīz apraudājās. Neesmu pārsteigts, ka viņ� krita kā varonis.

No tik nekaunīgiem meliem Dāvosam aizsitās elpa.

-����������� Tātad jūs apgalvojat, ka Vendelu Manderliju nogalēja Robs Stārks? viņ� noprasīja Frejam.

-� Un arī daudzus citus, ari manu dēlu Titosu un manas meitas vīni. Tik�līdz Stārks pārvērtās par vilku, pārvērtās ari citi ziemeļnieki. Zvēra zīme bija visiem. Nevienam nav noslēpums, ka vārgi rodas no varga kodiena, tāpēc man un maniem brāļiem neatlika nekas cits, kā viņus visus apkaut.

Frejs stāstot tā smīnēja, ka Dāvosam gribējās ar dunci nogriezt vi�ņam lūpas.

Vai drīkstu uzzināt jūsu vārdu, sīr?

-�� Sirs D�areds no Freju nama.

D�ared no Freju nama, es saku, ka jūs esat melis.

Sīrs D�areds �ķita uzjautrināts.

-� Grie�ot sīpolus, daudziem birst asaras, bet man tāds trūkums neI ad nav piemitis. Tērauds no�virkstēja pret ādas maksti, un bruņinieks 1/.vilka zobenu. Ja jūs patie�ām esat bruņinieks, sīr, tad atbildiet par neslavas cel�anu ar savu augumu.

Es nepieļau�u, ka Ūdensvīra zālē tiek izlietas asinis, Vīmans ieple�ta acis. Lieciet nost zobenu, sīr D�ared, citādi bū�u spiests lūgt jūs iziet.

D�areds iebāza zobenu makstī.

Zem �ā jumta augstības vārds ir likums� ta�u es gribē�u izrēķināt ies ar �o sīpolu valdnieku, pirms viņ� aizbrauks no pilsētas.

Asinis! iegaudojās sievi�ķis uz ķebļa. Tie�i to tas puvu�ais sīpols nu mums grib izspiest, cienītais kungs. Vai redzat, kā viņ� jauc gaisu? I >/cniet viņu prom, es lūdzu! Viņ� alkst jūsu ļau�u, jūsu drosmīgo dēlu asiņu. Dzeniet viņu prom. Ja karaliene uzzinās, ka esat aplaimojis viņu ar �..II linu, viņa var ap�aubīt mūsu uzticību. Viņa pat� viņa var� viņa�

-�� Līdz lam nenonāks, vedekliņ, Vīmans sacīja. Dzelzs tronim ne�būs nekāda iemesla par mums �aubīties.

Dāvosam tas nepatika, ta�u viņ� nebija nācis, lai klusētu.

-�� Puika Dzelzs troni ir uzurpators, viņ� teica, un es neesmu node�vējs. Es esmu Stanisa Barateona, pirmā sava vārda nesēja, īstā Rietmalas karaļa labā roka.

Resnais mestrs nogrim�ļojās.

-��� Staniss Barateons ir mūsu nelaiķa karaļa Roberta brālis, lai Tēvs viņu tiesā taisnīgi. Tommens ir nācis no Roberta miesas, un �ajā gadīju�mā mantojuma tiesības ir skaidras kā diena tēva vietā stājas dēls.

-�� Mestrs Teomors runā prātīgi, Vīmans piemetināja. Viņ� tādās lietās ir gudrs un alla� ir devis man labus padomus.

-�� īstajam dēlam patie�ām ir priek�roka attiecībā pret brāli, Dāvoss piekrita, bet Tommens, kur� tiek saukts par Barateonu, ir tāds pats bastards kā viņa brālis D�ofrejs pirms tam. Viņu tēvs ir Karaļkāvis, kas ir pretrunā ar visiem dievu un cilvēku likumiem.

-�� Ar viņa lūpām runā nodevība, cienītais kungs, ierunājās kāds cits Frejs. Staniss jau viņam nocirta zaglīgos pirkstus, un jums vajadzētu izraut viņa melīgo mēli.

-�� Labāk uzreiz viņam nocirst galvu, ierosināja sīrs D�areds. Vai ļaut viņam stāties man pretī un aizstāvēt godu.

-�� Ko gan Freji zina par godu? Dāvoss atcirta.

Uz priek�u gribēja mesties jau �etri Freji, ta�u Vīmans pacēla roku un viņus apturēja.

-�� Atpakaļ, draugi. Es viņu uzklausī�u� pirms tieku ar viņu galā.

-�� Vai jums ir pierādījumi asinsgrēkam, sīr? mestrs Teomors nopra�sīja, salicis mīkstās roķeles uz resnā vēdera.

"Edriks Vētra," Dāvoss nodomāja, "bet es viņu aizsūtīju pāri �aurajai jūrai, lai paglābtu no Melisandres sārta."

-�� Vārdi ir vēj�, ierunājās jaunā, glītā sieviete ar garo brūno bizi, kura stāvēja aiz Vīmana troņa. Un vīrie�i vienmēr melo, lai dabūtu to, ko kāro. To jums pateiks katra jaunava.

-�� Pierādījumam ir vajadzīgs kas vairāk par kaut kāda valdnieka ne�pamatotiem izteikumiem, Teomors paziņoja. Staniss Barateons ne�būs pirmais, kur� melo, lai tiktu pie troņa.

Sārtais sievi�ķis pacēla tuklo pirkstu Dāvosa virzienā.

-��� Nejauciet mūs iek�ā savās nodevībās. Te, Baltajā ostā, dzīvo gotl prātīgi un uzticami ļaudis, kas ievēro likumus. Neslakiet mūsu ausis ar indi, citādi mans vīratēvs jūs iespundēs Vilku migā.

"Kā gan es viņu būtu aizskāris?"

-�� Vai drīkstu uzzināt cienītās kundzes vārdu?

Sievi�ķis nikni nospraustajās, tāpēc viņas vietā atbildēja mestrs.

-�� Valdniece Leona ir Lanisteru gūstā ēso�ā valdnieka Vīmana dēla ■.ira Vīlisa sieva.

"Viņa tā runā no bailēm." Ja Baltā osta paustu uzticību Stanisam, viu.is vīrs par to samaksātu ar savu dzīvību. "Kā es varu prasīt, lai Vīmans pamet dēlu nāvē? Ko es darītu viņa vietā, ja gūstā būtu Devans?"

-� Cienītais kungs, Dāvoss sacīja, ceru, ka nekas ļauns nenotiks ne ni�u dēlam, ne Baltās ostas ļaudīm.

-�� Kārtējie meli, Leona piecēlās, un Dāvoss uzskatīja, ka labāk ir nepievērst viņai uzmanību.

-� Kad Robs Stārks cēla iero�us pret D�ofreju, kur� sevi sauca par Bai.ileonu, Baltā osta gāja karā kopā ar viņu. Valdnieks Stārks krita, ta�u kar� turpinās.

Robs Stārks bija mans pavēlnieks, Manderlijs atteica. Bet kas ir is Staniss? Kāpēc viņ� neliek mūs mierā. Viņ� vēl nekad nav uzskatījis p.u vajadzīgu apmeklēt ziemeļus, cik vien spēju atminēties. Bet tagad \ ni� uzrodas kā nopērts krancis un ubago ar bruņucepuri rokās.

Viņ� ir ieradies, lai glābtu karaļvalsti, cienītais kungs, Dāvoss teica Lai aizstāvētu jūsu zemi no dzelzsvīriem un me�oņiem.

Sīrs Marlons Manderlijs blakus tronim nicīgi iespurdzās.

Baltā osta simtiem gadu nav redzējusi nevienu me�oni, un dzelzsviri �im krastam nekad nav uzbruku�i. Vai valdnieks Staniss piedāvā ■ii gāt mūs arī no rūķiem un pūķiem?

Ūdensvīra zāli pār�alca smiekli, ta�u Leona pie Vīmana kājām sāka �ņukstēt.

Dzelzsvīri no salām, me�oņi no Mūra otras puses� un tagad vēl Ms nodevējs ar saviem sirotājiem, dumpiniekiem un burvjiem, viņa ar pirkstu rādīja uz Dāvosu. Jā, mēs jau esam dzirdēju�i par jūsu sarkano i.ij'.anu. Viņa liks mums uzgriezt muguras septiņiem dieviem un klanī�ties uguns dēmonam!

I )āvosam pa�am sarkanā priesteriene diez ko nepatika, ta�u Leonas Icikto nedrīkstēja atstāt bez atbildes.

Melisandre ir Sarkanā Dieva priesteriene. Karaliene Selīse un dau�dz u iti ir pieņēmu�i viņas ticību, bet vairums gai�ības sekotāju joprojām Itu godā septiņus dievus. Arī es. Viņ� lūdzās, kaut nevienam neienāktu pi.itā pajautāt par septu Pūķakmenī vai dievme�u Vētrasgalā. "Ja viņi |.inl.is, bū�u spiests atbildēt. Staniss negribētu, lai es meloju."

-�� Balto ostu sargā septiņi dievi, Leona paziņoja. Mēs nebaidāmies no jūsu sarkanās karalienes un viņas dieva. Lai viņa sūta pār mums savus lāstus, ja vēlas, bet dievbijīgu cilvēku lūg�anas mūs pasargās no ļauna.

-�� Taisni tā, Vīmans uzlika roku Leonai uz pleca. Valdniek Dāvos, ja vien tu esi valdnieks, es zinu, ko tavs tā saucamais karalis no manis grib. Viņ� grib tēraudu, sudrabu un me�anos ceļos. Viņ� atspiedās uz elkoņa un paliecās uz priek�u. Valdnieks Tīvins pirms nāves apsolīja Baltajai ostai pilnīgu piedo�anu par to, ka esam atbalstīju�i Jauno Vilku. Viņ� apsolīja, ka mans dēls atgriezīsies mājās, kad bū�u samaksājis trīs tūksto�us pūķu kā izpirkuma maksu un neapgā�ami pierādījis uzticību. Rūzs Boltons, kur� ir iecelts par Ziemeļu uzraugu, pieprasa, lai atsakos no tiesībām uz valdnieka Hornvuda zemi un pilīm, ta�u apzvēr, ka visi citi mani īpa�umi paliks neskarti. Viņa sievastēvs Volders Frejs piedāvā vienu no savām meitām man par sievu, un manu meitu līgavaiņi stāv man līdzās. Man �is piedāvājums �ķiet dāsns, un tas būs labs pamats taisnīgam un ilgsto�am mieram. Toties tu gribi, lai es to noraidu. Tāpēc es jautāju: ko valdnieks Staniss man piedāvā par manu atbalstu?

"Karu, ienaidniekus un dego�u cilvēku kliedzienus," Dāvoss būtu va�rējis atbildēt.

-��� Iespēju pildīt pienākumu, viņ� atbildēja, jo tie�i tā Vīmanam Manderlijam būtu teicis Staniss. "Labajai rokai jārunā karaļa balsī."

-�� Pienākumu. Skaidrs, Vīmans tronī sa�ļuka.

-�� Baltā osta nav tik spēcīga, lai noturētos viena. Jums Staniss ir vaja�dzīgs tikpat ļoti, cik viņam esat vajadzīgi jūs pa abiem jūs spēsiet atsist kopīgos ienaidniekus.

-�� Cienītais kungs, ierunājās sīrs Marlons izrakstītajās sudraba bru�ņās, vai atļausiet man uzdot da�us jautājumus valdniekam Dāvosam?

-�� Kā vēlies, brālēn. Vīmans aizvēra acis, un Marlons pagriezās pret Dāvosu.

-�� Cik ziemeļu valdnieku ir zvērēju�i uzticību Stanisam? Pastāsti.

-�� Ārnolfs Kārstārks ir zvērējis pievienoties gai�ībai.

-��� Ārnolfs nav īsts valdnieks, viņ� ir tikai pils pārvaldnieks. Kādas pilis �obrīd ir Stanisa rīcībā?

-�� Gai�ība par savu mājvietu ir pieņēmis Nakts cietoksni, bet dienvi dos viņam pieder Vētrasgals un Pūķakmens.

Mestrs Teomors nokāsējās.

-�� Tas ir tikai pagaidām. Vētrasgals un Pūķakmens tiek vāji apsargāti, tāpēc drīz kritīs. Bet Nakts cietoksnis ir drūmas un baisas drupas.

-� Vai vari pateikt, cik vīru Staniss var sūtīt kaujas laukā? Cik viņam ir bruņinieku? Cik strēlnieku, cik brīvjātnieku, cik kavalēristu?

"Pārāk maz," Dāvosam tāpat bija skaidrs. Stanisam, ieradoties zie�meļos, bija ne vairāk par pusotru tūkstoti vīru� bet, ja viņ� to pateiktu, visam būtu beigas. Sīvorts meklēja vārdus, bet nespēja tos atrast.

-��� Man pietiek ar tavu klusē�anu, sīr. Tavs karalis mums ir atvedis vienīgi ienaidniekus. Marlons pagriezās pret savu brālēnu. Augstība jautāja Sīpolu bruņiniekam, ko Staniss mums var piedāvāt. Ļaujiet atbil�dēt man. Viņ� piedāvā sakāvi un nāvi. Viņ� grib, lai mēs kāpjam gaisa zirgos un cīnāmies ar vēja zobeniem.

Resnais valdnieks vēra vaļā acis tik lēni, it kā tāda piepūle viņam būtu par grūtu.

-� Brālēns kā vienmēr cērt līdz kaulam. Vai tev ir vēl kas sakāms, Sī�polu bruņiniek, vai arī mēs varam beigt �os kumēdiņus? Man tavs ģīmis jau ir līdz kaklam.

Dāvoss juta, ka viņu pārņem izmisums. "Gai�ībai vajadzēja sūtīt �urp citu cilvēku valdnieku, bruņinieku vai mestru, kādu, kuram neķeras mēle."

-�� Nāve, viņ� dzirdēja sevi sakām, jā nāve. Augstība Sarkanajās kāzās zaudēja dēlu, es uz Melnupes zaudēju �etrus dēlus. Un kāpēc? Tāpēc, ka Lanisteri ir piesavināju�ies troni. Aizbrauciet uz Karaļa ostu un paskatieties uz Tommenu, ja jūs man neticat. Tikai aklais var nere�dzēt, kas ir viņa tēvs. Ko Staniss jums piedāvā? Atriebties. Atriebties par maniem un jūsu dēliem, par jūsu vīriem, tēviem un brāļiem. Atriebties par jūsu nokautajiem valdniekiem, karali un noslaktētajiem prin�iem. Atriebties!

-� Jā, notrallināja smalka, spalga meitenes balss Tā piederēja nepie�augu�ajai meitenei ai gai�ajām uzacīm un garo zaļo bizi. Viņi nokāva valdnieku Edardu, valdnieci Ketlīnu un karali Robu, meitene teica.

Viņ� bija mūsu karalis! Viņ� bija drosmīgs un labs, bet Freji viņu no�galēja! Ja valdnieks Staniss viņu atriebs, tad mums vajadzētu viņam pie�biedroties.

Vīla, Manderlijs pievilka viņu sev tuvāk, ik reizi, kad tu atver muti, man gribas tevi nosūtīt pie Klusējo�ajām māsām.

Es tikai teicu�

Mēs dzirdējām, ko tu teici, sacīja vecākā meitene, viņas māsa. Tā

ii�� bērni�ķīga muļķība. Nevajag runāt sliktu par mūsu draugiem Frejiem viens no viņiem drīz kļūs par tavu vīru.

-��� Nē, meitene purināja galvu, nekļūs vis! Nekad! Viņi nogalēja karali.

-�� Kļūs gan, Vimans piesarka. Kad pienāks noliktā diena, tu dosi kāzu zvērestu, citādi dosies pie Klusējo�ajām māsām un nerunāsi vairs nekad.

-�� Vectētiņ, lūdzu� nabaga meitēns bija satriekts.

-�� Ku�, Leona viņu apsauca. Tu dzirdēji, ko vectēvs teica! Ku�! Tu neko nezini.

-�� Es zinu par zvērestu, meitene nelikās mierā. Mestr Teomor, pastās�tiet viņiem! Tūksto� gadus pirms Iekaro�anas Vilku migā tika dots zvērests veco un jauno dievu priek�ā. Kad mēs bijām vieni, aplenkti un bez drau�giem, izmesti no mājām un apdraudēti, vilki mūs pieņēma, izmitināja un pasargāja no ienaidniekiem. �ī pilsēta ir uzcelta uz zemes, ko viņi mums pie�ķīra. Par to mēs zvērējām, ka vienmēr būsim viņu Stārku ļaudis!

Mestrs knibināja pirkstos amata ķēdi.

-�� Jā, Stārkiem un Ziemmalai tika doti nopietni zvēresti, bet Ziemmala ir kritusi un Stārku nams ir iznīcis.

-�� Tikai tāpēc, ka viņi visus apkāva!

-�� Vai drīkstu, valdniek Vīman? ierunājās kāds cits no Frejiem.

-�� Rīger, mēs vienmēr ar prieku uzklausām jūsu cienījamo padomu, Vīmans Manderlijs palocīja galvu.

Rīgers Frejs uz komplimentu atbildēja paklanoties. Viņ� bija ap trīs�desmit gadus vecs, apaļiem pleciem un vēderu, ta�u ģērbies dārgā pelē�kā vilnas kamzolī ar sudrabauduma rotājumiem. Viņa apmetnis arī bija no sudrabauduma un ar sermuļādas oderi un pie pleca sasprausts ar piespraudi divu torņu izskatā.

-�� Valdniece Vīla, viņ� vērsās pie meitenes ar zaļo bizi, uzticība ir tikums. Ceru, ka būsiet tikpat uzticīga Mazajam Volderam, kad būsiet saistīti laulības saitēm. Runājot par Stārkiem, jāteic, ka izbeigusies ir ti kai viņu nama vīrie�u līnija. Valdnieka Edarda dēli ir miru�i, ta�u viņa meitas ir dzīvas, un jaunākā �obrīd dodas uz ziemeļiem, lai apprecētos ar drosmīgo Remziju Boltonu.

-�� Remziju Sniegu, Vīla Manderlija atcirta.

-�� Sauciet viņu, kā gribat, bet drīz vien viņ� precēsies ar Āriju Stārku. Ja gribat pieturēties pie zvēresta, zvēriet uzticību viņam, jo viņ� būs jūsu Ziemmalas valdnieks.

-�� Viņ� nekad nebūs mans valdnieks! Viņ� piespieda apprecēties vald�nieci Hornvudu, pēc tam ieslodzīja viņu cietumā un lika viņai nograuzt pa�ai savus pirkstus.

Ūdensvīra zālē atskanēja murdoņa.

-�� Mei�ai taisnība, pavēstīja drukns vīrs baltās un violetās drānās, kura apmetni saturēja saspraude sakrustotu bronzas atslēgu izskatā.

Rūzs Boltons ir bezjūtīgs un viltīgs, ta�u ar viņu vēl var ielaisties darī��anās. Bet tas viņa bastards� viņ� esot traks un ne�ēlīgs, īsts briesmonis.

-������������ Esot? Rīgeram Frejam bija zīdaina bārdele un ironisks smīns.

-�� To dro�i vien stāsta viņa ienaidnieki� bet īstais briesmonis bija Jau�nais Vilks. Zvērs, nevis puisis, kur� vai plīsa no lepnības un asinskāres. Turklāt tie�i viņ� izrādījās neuzticams, par to sev par nelaimi dabūja pārliecināties mans vectēvs. Viņ� noplātīja rokas. Es nevainoju Balto ostu, ka tā viņu atbalstīja. Mans vectēvs pieļāva to pa�u drūmo kļūdu. Visās Jaunā Vilka kaujās Baltā osta un Dvīņi karoja plecu pie pleca zem viņa karoga, bet Robs Stārks nodeva mūs visus. Viņ� pameta ziemeļus dzelzsvīru ne�ēlīgajā varā, lai pats sev radītu jaukāku karaļvalsti pie Irej�ubures. Pēc tam viņ� pameta upju valdniekus, kuri viņa dēļ lika uz spēles visu, lauza laulību vieno�anos ar manu vectēvu un apprecēja pirmo rietumu skauķi, kas iekrita acīs. Jaunais Vilks? Viņ� bija nelietīgs krancis un dabūja pienācīgu galu.

Ūdensvīra zālē iestājās klusums, un Dāvoss juta gaisā virmojam le�dainu saltumu. Vīmans skatījās uz Rīgeru tā, it kā �is būtu prusaks, kuru vajadzētu samīt ar papēdi� bet tad pēk�ņi, pazodei ļumot, smagnēji palocīja galvu.

-�� Krancis, jā. Viņ� mums atnesa tikai sēras un nāvi. Tie�ām negants krancis. Runājiet vien tālāk.

-�� Jā, sēras un nāvi� Rīgers Frejs turpināja, un �is sīpolu pavēl�nieks ar savām runām par atriebību atnesīs vēl vairāk nāves. Atveriet ai is, kā to izdarīja mans vectēvs. Piecu karaļu kar� ir galā, un mūsu kara�lis ir Tommens mūsu vienīgais karalis. Mums jāpalīdz viņam sadziedēt �ajā karā cirstās brūces. Viņam kā Roberta īstenajam dēlam, brie�a un lauvas mantiniekam, ir visas tiesības uz Dzelzs troni.

-�� Gudri un patiesi vārdi, Vīmans Manderlijs noteica.

-�� Nav vis, Vīla Manderlija piesita kāju pie grīdas.

-�� Klusē, nerātnais skuķi, uzkliedza valdniece Leona. Jaunām meili�nēm ir jāpriecē cilvēka acs, nevis jārada galvassāpes. Viņa sagrāba meiteni aiz bizes un spiedzo�u izvilka no zāles.

"Tur aiziet mans vienīgais draugs �ajā zālē," nodomāja Dāvoss.

Vīla vienmēr ir bijusi spītīgs bērns, viņas māsa kā atvainodamās paskaidroja. Baidos, ka no viņas iznāks arī spītīga sieva.

-�� Ne�aubos, ka laulības dzīve viņu mainīs, Rīgers paraustīja plecus. Viņai ir vajadzīga stingra roka un mīļ� vārds.

-�� Ja ne, tad vēl paliek Klusējo�ās māsas, Vīmans uz troņa sarosījās.

-��� Bet no tevis, Sīpolu bruņiniek, esmu �odien gana nodevības dzirdējis. Tu gribi, lai atdodu savu pilsētu viltus karaļa un viltus dieva rokās. Tu gribi, lai es upurēju savu vienīgo dzīvo dēlu, lai Staniss Barateons varētu uztupināt savu krunkaino pakaļu uz troņa, uz kuru viņam nav nekādu tiesību. Es to nedarī�u ne tevis, ne tava karaļa, ne kāda cita dēļ. Baltās ostas valdnieks pietrausās kājās, un no piepūles viņam piesarka kakls.

-��� Tu esi kontrabandists, sīr, kur� atnācis zagt manu zeltu un asinis. Tu gribi, lai manam dēlam tiek nocirsta galva, bet es labāk nocirtī�u tavējo. Sargi! Apcietiniet �o vīru!

Dāvoss nepaguva ne pakustēties, kad viņu jau ielenca vīri ar sudraba trej�uburiem rokās.

-�� Cienītais kungs, Dāvoss iebilda, es esmu sūtnis.

-�� Ko tu neteiksi! Tu ieradies manā pilsētā kā kontrabandists. Es saku: tu neesi ne valdnieks, ne bruņinieks, ne sūtnis, bet tikai zaglis un spiegs, kas sēj melus un nodevību. Man vajadzētu ar nokaitētām stangām izraut tev mēli un aizvest tevi uz Dredfortu nodīrā�anai, ta�u Māte ir �ēlsirdīga un es arī. Viņ� uzrunāja sīru Marlonu. Brālēn, aizved �o radījumu uz Vilku migu un nocērt viņam galvu un rokas. Es gribu tās redzēt vēl pirms vakariņām nespē�u apēst ne kumosa, kamēr neieraudzī�u uz pīķa uzmauktu kontrabandista galvu ar sīpolu viņa melīgajos zobos.

Viņ� dabūja zirgu, karogu, mīkstu vilnas kamzoli un siltu ka�okādas apmetni un tika palaists ceļā. Beidzot viņ� nesmirdēja.

-���� Atgriezies ar pili, sacīja Deimons Uzdejo, palīdzot trīco�ajam Smaķim ierāpties seglos.

-��� Ja ne, tad centies aizjāt pēc iespējas tālāk, kamēr neesam tevi noķē�ru�i. Viņam tas patiks.

Deimons smīnēdams uz�āva zirgam pa sānu ar pātagu, un vecais kle�peris iezviedzies metās uz priek�u.

Smaķis neuzdro�inājās atskatīties, jo baidījās, ka Deimons, Dzelte�nais Diks, Rūcējs un pārējie jau dzenas viņam pakaļ un tas viss ir bijis līkai kārtējais valdnieka Remzija joks ne�ēlīgs pārbaudījums, lai redzē�tu, ko viņ� darītu, ja viņam iedotu zirgu un palaistu brīvībā. "Diez, viņ� domā, ka es bēg�u?" Viņam pie�ķirtais kleperis bija tizls, līkām kājām un pusbadā, tāpēc Smaķis nevarēja cerēt, ka aizbēgs no Remzija un viņa mednieku lieliskajiem zirgiem. Turklāt Remzijam nekas nepatika tik ļoti ka palaist suņu meitenes pa pēdām svaigam medījumam.

Un kur lai viņ� bēgtu? Aiz muguras bija nometnes, kur bija apmetumcs Dredfortas vīri, kā arī tie, kas bija atvesti no Strautiem, un Kapkalnu karaspēks. Dienvidos bija Keilinas grāvis, un pa dambi nāca �urp vēl viens karaspēks Boltoni un Freji ar Dredfortas karogu. Uz austrumiem bija drūms un tuksnesīgs aukstās, sāļās jūras krasts, bet uz rietumiem Kakla purvi un muklāji, pilni ar �ūskām, ķirzaklauvām un purva vel�niem, kas �āva saindētas bultas.

Viņ� nebēgs. Viņ� nevarēja aizbēgt.

"Es viņam dabū�u to pili. Dabū�u. Man tā jādabū."

Bija pelēka diena slapja un miglaina. Vēj�, mikls kā skūpsts, pūta no dienvidiem. Tālumā bija redzamas Keilinas cietok�ņa drupas, ko caurvi�ja rīta miglas �ķipsnas. Zirgs tuvojās cietoksnim soļiem, un, kājām cilā�joties pelēkzaļajā zaņķī, pakavi klusi plak�ķēja.

"Pa �o ceļu es jau esmu gājis." Tā bija bīstama doma, ko Smaķis tūdaļ no�ēloja.

-�� Nē, viņ� sev teica, tas bija kāds cits, tas bija vēl tad, kad tu zināji savu vārdu.

Viņa vārds bija Smaķis, un to vajadzēja atcerēties. "Smaķis, smaķis, tas rīmējas ar vārdu "kraķis".'1

Kad tas cits cilvēks bija gājis pa �o ceļu, viņam pa pēdām gāja kara�spēks varens ziemeļu karaspēks, kas ar pelēkbaltajiem Stārku nama ka�rogiem jāja karā. Ta�u Smaķis jāja viens, sa�ņaudzis rokā priedes nūju ar miera karogu. Tas cits cilvēks toreiz sēdēja strauja un ugunīga rumaka mugurā. Smaķis jāja ar nodzītu kleperi, no kura bija paliku�i vien kauli un āda, turklāt viņ� jāja lēni, baidoties nokrist. Tas cits cilvēks bija labs jātnieks, ta�u Smaķis zirga mugurā turējās nedro�i. Bija pagājis tik ilgs laiks, un viņ� vairs nebija nekāds jātnieks. Viņ� pat nebija cilvēks. Viņ� bija valdnieka Remzija veidota radība, niecīgāka par suni, tārps cilvēka ādā.

-�� Tu izliksies par princi, Remzijs iepriek�ējā vakarā tika teicis, kad Smaķis mērcējās karstā vannā, bet mēs ta�u zinām patiesību. Tu esi Smaķis. Tu vienmēr būsi Smaķis, lai cik labi tu smar�otu. Tavs deguns var melot, tāpēc atceries savu vārdu un atceries, kas tu esi.

-�� Smaķis, viņ� atbildēja. Jūsu Smaķis.

-��� Paveic �o sīkumu, un tu kļūsi par manu suni varēsi katru dienu ēst gaļu, Remzijs apsolīja. Tu jutīsi kārdinājumu mani nodot bēgt, cīnīties vai pieslieties ienaidniekiem. Nē, klusē negribu dzirdēt nekādus iebildumus. Ja tu man samelosi, es izrau�u tev mēli. Cilvēks tavā vietā pa�vērstos pret mani, bet mēs ta�u zinām, kas tu esi, vai ne? Ja gribi, vari mani nodot, tas nav svarīgi� bet vispirms saskaiti pirkstus un aptver cenu.

Smaķis zināja cenu. "Septiņi," viņ� domāja, "septiņi pirksti. Ar septiņiem pirkstiem cilvēks var dzīvot. Septiņi ir svēts skaitlis." Viņ� atminējās, cik ļoli bija sāpējis, kad Remzijs lika Dīrātājam nolobīt miesu no viņa zeltne�a.

Gaiss bija mitrs un smags, zemi bija izraibināju�as seklas peļķes. Smaķis uzmanīgi laipoja starp tām, cenzdamies jāt pa baļķu un dēļu ceļu, ko bija noklājis Roba Stārka avangards, lai paātrinātu karaspēka

virzī�anos uz priek�u. Tur, kur savulaik kā varena siena slējās me�s, ta)>ad vīdēja vien skraji akmeņi tik lieli melna bazalta bluķi, ka vajadzētu simt vīru, lai tos noliktu vajadzīgajā vietā. Da�s bija tik dziļi iegrimis staignajā zemē, ka ārā bija palicis tikai stūris, citi mētājās kā dievu iz�svaidītas rotaļlietas ieplaisāju�as, apdrupu�as un ķērpjiem apaugu�as. Pēc nakts lietus milzīgie akmeņi bija slapji un spīdīgi, un rīta saulē likās, ka tie ir ieziesti ar melnu eļļu.

Tālāk bija redzami torņi.

Dzērāja tornis bija no�ķiebies tā, ka, likās, tūdaļ apgāzīsies, un tā tas stāvēja vismaz pustūksti gadu. Bērnu tornis dūrās debesīs taisni kā �ķēps, ta�u tā sagrautā smaile pavēra ceļu vējam un lietum. Masīvais un platais Vārtu tornis bija lielākais no visiem trim. Tas bija apaudzis ar sūnām, ziemeļu pusē no sienas auga ārā mezglains koks, uz austrumiem un rietumiem no torņa vēl bija redzamas mūra atliekas. "Kārstārki ie�kārtojās Dzērāja tornī, bet Amberi Bērnu tornī," Smaķis atminējās. "Vārtu torni Robs atstāja sev."

Aizverot acis, viņ� prātā vēl redzēja ziemeļu vējā bra�i plīvo�os karo�gus. "Tas viss ir pagājis, aizmirsts un prom." Vēj� vaigos pūta no dien�vidiem, un uz vienīgajiem karogiem, kas plīvoja virs Keilinas cietok�ņa drupām, bija zelta kalmārs uz melna laukuma.

Viņ� tika novērots. Smaķis juta sev pievērstus skatienus un, pacēlis Halvu, redzēja bālas sejas lūkojamies lejup no Vārtu torņa aug�as un pa robiem Bērnu tornī, no kurienes, kā vēstīja leģenda, me�abērni reiz iz�..uiku�i ūdens veseri, kas pār�ķēlis Rietmalas zemes uz pusēm.

Vienīgais sausais ceļ� Kaklā bija dambis, un Keilinas cietoksnis tā ziemeļu galā bija iesprausts kā korķis pudelē. Ceļ� bija �aurs, bet drupu novietojums tāds, ka nācējiem no dienvidiem noteikti jāiet tām cauri un l',.iiam. Lai apdraudētu vienu no torņiem, uzbrucējs bija spiests uzgriezt muguru bultām, kas tika raidītas no pārējiem diviem, savukārt uzkāpt miklajos akmens torņos traucēja glumās baltās sūnas. Purvainā zeme ap dambi bija neizbrienams, nebeidzams aka�u, plūsto�o smil�u un mirdzo�i /uļu velēnu labirints pēdējās pa gabalu izskatījās stingras, ta�u pārvēr�tas ūdenī, tiklīdz tām kāds uzkāpa. Viss �is muklājs mud�ēja no indīgiem i.upiem un puķēm, kā arī baisajām ķirzaklauvām, kam bija tādi zobi kā dun�i. Tikpat bīstami bija arī ļaudis, kuri reti bija redzami, ta�u pa�i vien�mēr redzēja visu purvaines iemītnieki, var�ēdāji un dubļu bridēji. Viņi pa�i sev bija devu�i vārdus Fenni un Rīdi, Pīti un Bogi, Kreji un Kvagi, t ii mgudi un Blekmīri, bet dzelzsvīri viņus sauca par purva velniem.

Smaķis pajāja garām sapuvu�am zirga ķermenim, kam no kakla ārā rēgojās bulta. Cilvēkam tuvojoties, maitas tuk�ajā redzoklī ieslīdēja gara balta �ūska. Turpat gulēja arī jātnieks vai, pareizāk, tas, kas no jātnieka bija palicis pāri. Vārnas bija noknābāju�as miesu no sejas, bet klaiņojo��ie suņi uz�ķērdu�i vēderu, lai tiktu pie iek�ām. Kāds cits mironis bija tik dziļi iestidzis dubļos, ka ārā rēgojās vien seja un pirksti.

Tuvāk torņiem miroņi mētājās visās malās, un no vaļējām brūcēm līda ārā asinspuķes bāli ziediņi, kuru ziedlapas atgādināja tuklas un miklas sie�vietes lūpas.

"Karaspēks mani nepazīs." Kāds varbūt atcerēsies puiku, kāds viņ� bija tad, kad vēl nezināja savu vārdu, ta�u Smaķis viņiem būs sve�s. Bija pagājis ilgs laiks, kop� viņ� bija skatījies spogulī, ta�u noprata, cik vecs izskatās. Mati bija nosirmoju�i glu�i balti, zobi izkritu�i, bet pats bija iz��uvis un izkāmējis kā salmiņ�. Cietumā viņ� bija palicis vārgs kā ve�iņa un tik tievs, ka stiprāks vēj� viņu varēja nopūst no kājām.

Un rokas� Remzijs viņam bija iedevis smalkus melnas ādas cimdus mīkstus, piekļāvīgus un piebāztus ar vilnu, lai noslēptu pirkstu trūku�mu, ta�u, ja kāds ieskatītos cie�āk, tad redzētu, ka trīs pirksti nelokās.

-�� Nenāc tuvāk! kāda balss iesaucās. Ko tev vajag?

-�� Aprunāties. Smaķis palaida kleperi uz priek�u un pavicināja mie�ra karogu, lai viņi to noteikti ieraudzītu. Es nāku bez iero�iem.

Atbildes nebija. Viņ� zināja, ka dzelzsvīri aiz mūriem apsprie�as laist viņu iek�ā vai pielaist pilnu ar bultām. "Tam nav nozīmes." Ātra nāve būtu simtreiz labāka par atgrie�anos pie Remzija tuk�ām rokām.

Vārtu mājas durvis atsprāga vaļā.

-�� Nāc ātri! Smaķis pagriezās balss virzienā, kad garām pa�āvās bul�ta. Tā lidoja no labās puses, kur, pa pusei iegrimu�i muklājā, rēgojās sa�drupu�ā mūra gabali. Bulta caururba karogu un iepinās lupatā nepilnas pēdas attālumā no viņa sejas. Smaķis tik ļoti izbijās, ka nometa karogu un izlēca no segliem. Nāc iek�ā, balss atkārtoja, ātrāk, muļķi, ātrāk!

Smaķis �etrrāpus uzlīda pa kāpnēm, un tūdaļ viņam pār galvu aiz svilpa vēl viena bulta. Kāds viņu satvēra un ievilka iek�ā, un tūdaļ aiz muguras ar blīk�ķi aizcirtās durvis. Viņ� tika pierauts kājās un atbalstus pret sienu. Dzelzsvīrs pielika viņam pie kakla nazi un tik tuvu piebāza bārdaino seju, ka Smaķis varēja saskaitīt matiņus viņam uz deguna.

-�� Kas tu esi? Kāpēc esi ieradies? Runā ātri, citādi ar tevi būs tas pats, kas ar viņu, sargs norādīja uz zaļganu mironi, kas puva pie durvīm un kuru jau grauza tārpi.

-��� Es esmu dzelzsvīrs, Smaķis meloja. Tas puisis senāk tie�ām bija dzelzsvīrs, ta�u Smaķis bija piedzimis Dredfortas pazemē. Paskaties man sejā es esmu valdnieka Belona dēls, tavs princis. Viņ� jau gribēja pateikt arī vārdu, ta�u tas iestrēga viņam rīklē. "Smaķis, es esmu Smaķis. Tas rīmējas ar vārdu "baķis"." Tomēr uz mirkli to vajadzēja aizmirst, jo neviens vīrs nepadosies tādai radībai kā Smaķis, lai cik izmisis būtu. Vi�ņam atkal vajadzēja izlikties par princi.

Gūstītājs, acis piemiedzis un aizdomās saviebies, pētīja Smaķi. Vi�ņam bija brūni zobi, bet elpa oda pēc alus un sīpoliem.

-�� Valdnieka Belona dēli ir kritu�i.

-�� Mani brāļi ir kritu�i, bet es ne. Pēc Ziemmalas mani sagūstīja vald�nieks Remzijs viņ� mani atsūtīja pie jums vienoties. Vai tu te esi ko�mandieris?

-�� Es? Vīrs nolaida nazi un soli atkāpās, gandrīz paklupdams uz mi�roņa. Es ne, cienītais kungs. Sargam bija sarūsēju�as bruņas un sa�puvis ādas kamzolis. Plaukstas virspusē asiņoja vaļēja brūce. Koman�dieris ir Ralfs Kenings, tā kapteinis teica. Es stāvu pie durvīm, un viss.

-�� Un kas tas tāds? Smaķis iespēra mironim.

-�� Tas? Sargs paskatījās uz līķi tā, it kā redzētu to pirmo reizi. Viņ� padzērās ūdeni. Biju spiests pārgriezt viņam rīkli, lai viņ� pārstātu kliegt. Viņam piemetās vēdergraizes. �ito ūdeni nedrīkst dzert, tāpēc mēs dze�ram alu. Sargs paberzēja seju un sarkanās iekaisu�ās acis. Senāk mēs miroņus nesām lejā, pagrabā, bet tagad tas ir applūdis un neviens negrib ķēpāties, tāpēc mēs tos atstājam, lai guļ, kur krīt.

-��� Pagrabā tiem ir īstā vieta. Atdodiet viņus ūdenim, Noslīku�ajam I )ievam.

-�� Te nav neviena dieva, cienītais kungs, sargs iesmējās. Te ir tikai �urkas un ūdens�fiskas. Tādas baltas, tik resnas kā jūsu kāja. Reizēm tās uzlien pa kāpnēm un sako� mūs, kad mēs guļam.

Smaķis atcerējās Dredfortas pagrabus, �urku, kas locījās viņam starp zobiem, un silto asiņu gar�u uz lūpām. "Ja es izgāzī�os, Remzijs mani .itkal tur ieslodzīs, bet vispirms nodīrās man vēl kādu pirkstu.

-�� Cik vīru palicis karaspēkā?

-�� Viens otrs vēl ir, dzelzsvīrs atteica. Nezinu. Mazāk nekā iepriek�. I 'omāju, ka da�i vēl ir arī Dzērāja tornī. Bērnu tornī nav neviena. Dam>ns Kods bija aizgājis turp pirms pāris dienām un teica, ka tur dzīvi biju�i tikai divi, kas pārtiku�i no miroņiem. Viņ� nokāvis abus vai varat iedomāties?

"Keilinas cietoksnis ir kritis," Smaķis aptvēra, "tikai neviens nav uz�skatījis par vajadzīgu viņiem to pateikt." Viņ� paberzēja lūpas, lai nerā�dītu izsistos zobus, un paziņoja:

-�� Man jārunā ar jūsu komandieri.

-�� Ar Keningu? Sargs apjuka. Pēdējā laikā viņ� neko daudz nevar pateikt viņ� mirst. Varbūt jau ir miris. Neesmu viņu redzējis jau� ne�atceros, kad es viņu�

-�� Kur viņ� ir? Aizved mani pie viņa.

-�� Un kur� tikmēr sargās durvis?

-�� Viņ�, Smaķis vēlreiz iespēra mironim.

-�� Kāpēc ne? Sargs iesmējās. Nāciet līdzi. Viņ� izņēma lāpu no tu�rekļa pie sienas un vicināja, līdz tā uzliesmoja ko�a un karsta. Nāciet te.

Izgāju�i pa durvīm, viņi kāpa aug�ā pa kāpnēm, un melnajās akmens sienās atmirdzēja lāpas gaisma.

Kambaris kāpņu aug�ā bija tum�s, piedūmots un nomāco�i karsts. Lai aizturētu mitrumu, �aurais logs bija aizklāts ar nopluku�u zvērādu, bet ogļu pannā gruzdēja kūdras klucis. Telpā riebīgi smirdēja pēc pelē�juma, mīzaliem, naktspoda, dūmiem un slimības. Uz grīdas bija noklā�tas netīras niedres, savukārt salmu klēpis kaktā kalpoja par gultu.

Ralfs Kenings gulēja zem zvērādu �upas un trīcēja. Viņam blakus bija salikti iero�i zobens, cirvis, bruņukrekls un dzelzs bruņucepure. Uz viņa vairoga bija redzama vētras dieva mākoņu roka, kas pār puto�jo�u jūru pirkstos tur zibens �autras, ta�u krāsas bija izbalēju�as un jau lobījās nost no pūt sāku�ā koka.

Ralfs pats arī puva. Zem zvērādām viņ� bija kails un drud�a pār�ņemts, bet bālā, pietūkusī miesa pū�ņojo�ām vātīm un krevelēm klāta. Galva bija kļuvusi bezveidīga: viens vaigs groteski iekritis, bet kakls tā pieplūdis asinīm, ka likās: tūlīt aprīs seju. Roka tajā pa�ā ķermeņa pusē bija piepampusi kā baļķis, un pa to rāpoja balti tārpi. Sprie�ot pēc izska�ta, viņ� nebija ne mazgāts, ne skūts daudzas dienas. No vienas acs tecēja strutas, bārda bija pieskretusi ar sakaltu�iem vēmekļiem.

-�� Kas ar viņu noticis? Smaķis gribēja zināt.

-�� Viņ� stāvēja uz mūra, un purva velns viņā ielaida bultu. Tā bija ti kai skramba, ta�u viņi bultu uzgaļus saindē ar sūdiem un vēl ļaunākām lietām. Mēs ielējām brūcē vāro�u vīnu, bet tas neko nedeva.

"Ar tādu vīru nekāda runā�ana neiznāks."

-�� Nokauj viņu, Smaķis pavēlēja sargam. Viņ� jau ir zaudējis prātu un pilns ar asinīm un tārpiem.

-�� Kapteinis viņu iecēla par komandieri, Sargs iepleta lielas acis.

-�� Mirsto�u zirgu ta�u tu nokautu?

-�� Kādu zirgu? Man nekad nav bijis zirga.

"Toties man ir bijis." Atmiņas atgriezās kā vēja spārniem. Smaidīgais zviedza gandrīz vai cilvēka balsī. Dego�ām krēpēm tas slējās pakaļkājās un, no sāpēm kļuvis vai akls, kūla ar pakaviem gaisu. "Nē, nē, tas nebija mans zirgs. Smaķim nekad nav piederējis zirgs."

-�� Tad es viņu nokau�u tavā vietā. Smaķis paķēra Ralfa zobenu, kas bija nolikts uz vairoga, viņam vēl bija palicis gana pirkstu, lai satvertu zobena spalu. Tiklīdz viņ� bija ar asmeni pieskāries salmos gulo�ā radī�juma pietūku�ajam kaklam, miesa pārplīsa, un ārā izsprāga melnas asi�nis ar dzeltenām strutām. Kenings spēcīgi noraustījās un sastinga. Telpā i/.platījās baisa smirdoņa. Smaķis metās kāpnēs tur gaiss bija mitrāks un vēsāks, ta�u kāpnes bija daudz tīrākas. Dzelzsvīrs nobālis streipuļoja viņam nopakaļ un tikko noturējās nevēmis. Smaķis satvēra viņu aiz ro�kas. Kur� ir otrais komandieris? Kur pārējie vīri?

-�� Uz mūra vai zālē guļ, dzer. Varu jūs aizvest, ja vēlaties.

-�� Ved mani tūlīt pat. Remzijs viņam bija devis tikai vienu dienu l.iika.

Zāle bija mūrēta no tum�iem akmeņiem, tai bija augsti griesti, tur svilpoja caurvēj� un peldēja dūmu mākoņi. Mūrus bija izraibināju�i ķērpji, un senlaiku karstajā ugunī apkvēpu�ā pavardā gruzdēja kūdra, l āpāt kā jau daudzus gadsimtus zāles vidū stāvēja masīvs akmenī grebts galds. "Pēdējo reizi, kad te biju, es sēdēju tur," viņ� atcerējās. Robs sēdēja galda galā, pa labi no viņa bija Lielais D�ons, pa kreisi Rūzs Koltons. Gloveri sēdēja blakus Helmanam Tolhārtam, bet Kārstārki ar deliem viņiem iepretī."

Pie galda dzēra divi du�i dzelzsvīru. Da�i palūkojās uz viņu trulām, neizpratnes pilnām acīm, bet pārējie nelikās ne zinis. Visiem viņ� bija pil�nīgs sve�inieks. Da�iem bija saspraudes sudraba mencas izskatā Kodi I >/.elzs salās nebija pārāk ieredzēti, jo ļaudis mēļoja, ka viņi esot zagļi un gļēvuļi, bet sievas izvirtules, kas guļot ar tēviem un brāļiem. Nebija nel> ads brīnums, ka tēvocis bija nolēmis �os vīrus atstāt cietoksnī, kad pats .11 dzelzs floti devās mājās. "Tas manu uzdevumu padara tikai vieglāku."

Ralfs Kenings ir miris, Smaķis paziņoja. Kur� no jums ir ko�mandieris?

Dzērāji apātiski vērās runātājā. Viens iesmējās, kāds cits nospļāvās, līdz beigu beigās viens no Kodiem teica:

-�� Un kas to grib zināt?

-��� Valdnieka Belona dēls. ''Smaķis, mani sauc Smaķis tas rīmējas ar vārdu "kaķis"."

-��� Esmu ieradies pēc Hornvudas valdnieka un Dredfortas mantinie�ka Remzija Boltona pavēles. Viņ� mani sagūstīja Ziemmalā. Viņa kara�spēks ir tepat ziemeļos no jums, viņa tēva dienvidos, ta�u valdnieks Remzijs ir ar mieru būt �ēlsirdīgs, ja jūs līdz saulrietam atdosiet viņam Keilinas cietoksni.

Smaķis izvilka vēstuli, ko Remzijs bija viņam iedevis, un nosvieda to uz galda dzērājiem priek�ā.

Viens no dzelzsvīriem to paņēma, pasvārstīja rokās un paknibināja sārto vasku, ar ko tā bija aizzīmogota.

-�� Pergaments, viņ� pēc brī�a paziņoja. Kāds no tā labums? Mums vajag sieru un gaļu.

-��� Tēraudu, tu gribēji teikt, sacīja vīrs, kas sēdēja viņam blakus sirmbārdis, kam kreisās rokas vietā bija apcirsts stumbenis. Zobenus, cirvjus. Un, jā, lokus, kādus simt lokus un vīrus, kas spējīgi iz�aut.

-�� Dzelzsvīri nepadodas, teica tre�ā balss.

-��� Pasaki to manam tēvam. Valdnieks Belons lieca celi, kad Roberts iedragāja pils mūri, citādi viņ� būtu pagalam. Un jūs arī būsiet pagalam, ja nepadosieties. Viņ� norādīja uz pergamentu. Salauziet zīmogu un izlasiet. Tur valdnieks Remzijs pats ar savu roku raksta, ka apsola dro��ību. Nolieciet zobenus un nāciet līdzi augstība jūs pabaros un ļaus jums neskartiem doties uz Akmeņkrastu, kur varēsiet sameklēt kuģi un braukt mājās. Citādi jūs mirsiet.

-�� Vai tie ir draudi? Viens no Kodiem pietrausās kājās. Tas bija liels vīrs ar izvalbītām acīm, platu muti un baltu ādu kā mironim. Dagons Kods nepadodas nevienam.

"Lūdzu, nē. Tev mani jāuzklausa." Smaķis varēja piemīzt bikses no domas vien par to, ko Remzijs ar viņu izdarīs, ja viņ� nepierunās dzelzs vīrus atdot cietoksni. "Smaķis, Smaķis, tas rīmējas ar vārdu "zaķis".

-�� Vai tā ir jūsu atbilde? Vārdi kusli atbalsojās pa�am ausīs. Vai ta menca runā jūsu visu vārdā?

Sargs, kur� bija sagaidījis viņu pie durvīm, par to nelikās tik pārliecināts.

-�� Viktarions mums pavēlēja noturēties, es dzirdēju to pats savām au sīm. "Turieties, līdz es atgrie�os," viņ� teica Keningam.

-��� Jā gan, piebilda vienrocis, tā viņ� teica. Esot sasaukta karaļa sapulce, bet viņ� nozvērējās atgriezties ar kroni galvā un tūksto� vīriem.

-�� Mans tēvocis neatgriezīsies, Smaķis paskaidroja. Karaļa sapulce kronēja viņa brāli Eironu, un Vārnas Acij ir vēl citi kari, kuros jākaro. Jūs domājat, ka manam tēvocim kaut ko nozīmējat? Nenieka. Viņ� jūs te atstāja nomirt. Viņ� no jums atkratījās tāpat, kā nokrata dubļus no zābakiem, kad izkāpj krastā.

�ie vārdi trāpīja mērķī to Smaķis redzēja dzelzsvīru acīs, viņu ska�tienos, ko tie veltīja cits citam, un sarauktajās pierēs, kas rēgojās virs kausiem. "Viņi visi baidījās, ka būs aizmirsti, un tie�i man vajadzēja būt tam, kas bailes pārvēr� pārliecībā.'' Viņi nebija ne slavenu kapteiņu radinieki, ne Dzelzs salu di�āko namu atvases. Viņi visi bija kalpu un sālssievu dēli.

-�� Vai mēs varēsim aiziet, ja padosimies? jautāja vienrocis. Vai tas ir teikts tajā papīrā? Viņ� piebikstīja pergamenta tīstoklim, kura zī�mogs vēl nebija salauzts.

-�� Izlasiet pa�i, Smaķis atbildēja, lai gan nebija dro�s, ka kāds no vi�ņiem prot lasīt. Valdnieks Remzijs ar cieņu izturas pret gūstekņiem, ja tie nepieviļ viņa uzticību. "Viņ� tikai nogrie� kāju un roku pirkstus un vel �o to, lai arī būtu varējis izraut man mēli vai nodīrāt kājas no papē�a līdz gū�ai." Nolieciet zobenus un paliksiet dzīvi.

-�� Melis, Dagons Kods izvilka divroku zobenu. Tādus kā tevi sauc par pārbēdzējiem. Kāpēc mums vajadzētu ticēt taviem solījumiem?

"Viņ� ir piedzēries," Smaķis noprata. "Ar viņa muti runā alus."

-�� Gribi tici, negribi netici. Es tikai atnesu ziņu no valdnieka Remzija, un tagad man jādodas atpakaļ vakariņās būs me�acūkas cepetis ar kāļiem, bet uzdzersim stipro sarkanvīnu. Tie, kas nāks man līdzi, arī tiks aicināti uz mielastu, bet pārējie jau rīt būs miru�i. Dredfortas valdnieks ar bruņiniekiem ieradīsies no dienvidiem, bet viņa dēls ar saviem vīriem uzbruks jums no ziemeļiem, un �ēlastības nebūs tie, kas kritīs kaujā, varēs uzskatīt, ka viņiem ir paveicies. Tie, kas paliks dzīvi, tiks atdoti purva velniem.

-�� Pietiek, norūca Dagons Kods. Tev liekas, ka vari nobiedēt dzelzsviru ar vārdiem? Ej prom. Skrien pie sava saimnieka, kamēr neesmu uz��ķērdis tev vēderu, izrāvis iek�as un licis tev pa�am tās apēst.

Kods būtu runājis vēl, bet pēk�ņi iepleta acis tie�i pieres vidū ar pamatīgu būk�ķi ietriecās metamais cirvis. Zobens izslīdēja Kodam no pirkstiem, viņ� noraustījās kā zivs uz āķa un ar seju pa priek�u nogāzās uz galda.

Cirvi bija metis vienrocis, kur� jau cēlās kājās ar citu cirvi rokā.

-��� Kur� vēl grib mirt? viņ� noprasīja dzērājiem. Sakiet, un es pa�rūpē�os, lai jūs mirstat. Tievas sarkanas straumītes tecēja pa akmens virsmu prom no asiņu peļķes, kurā atdusējās Dagona Koda galva. Es gan gribu dzīvot un negrasos te sapūt.

Kāds iedzēra malku alus, cits izlēja kausu uz galda, lai aizskalotu asi�nis, pirms tās aiztek pie viņa. Nerunāja neviens. Kad vienrocis aizbāza cirvi aiz jostas, Smaķis saprata, ka ir uzvarējis. Viņ� pat gandrīz sāka justies kā cilvēks. "Valdnieks Remzijs ar mani būs apmierināts."

Viņ� pats savām rokām nolaida karogu ar kalmāru lai ari trūksto��o pirkstu dēļ dabūja papūlēties, Smaķis tomēr bija priecīgs par tiem, ko Remzijs viņam bija ļāvis paturēt. Pagāja gandrīz viss pēcpusdienas cēliens, līdz dzelzsvīri bija gatavi atstāt pili. Kareivju bija krietni vairāk, nekā Smaķis bija domājis: �etrdesmit septiņi Vārtu torni un vēl astoņ�padsmit Dzērāja tornī. Divi no viņiem bija bezcerīgi tuvu nāvei, vēl pieci bija pārāk vārgi, lai spētu paiet, un tas vienalga nozīmēja piecdesmit as�toņus vīrus, kas spējīgi cīnīties, lai cik vārgi, viņi tomēr būtu paņēmu�i līdzi kapā trīsreiz vairāk pretinieka karotāju, ja Remzijs būtu uzbrucis drupām. "Viņ� pareizi darīja, ka sūtīja mani," Smaķis sev teica, kāpjot klepera mugurā, lai vestu nopluku�o kareivju kolonnu cauri purvainei uz nometni, ko bija iekārtoju�i ziemeļnieki.

-�� Iero�us atstājiet te, viņ� ieteica gūstekņiem. Zobenus, lokus, dun��us. Ikviens, pie kura tiks pamanīts ierocis, tiks nokauts uz līdzenas vietas.

Lai pārvarētu ceļu, kolonnai vajadzēja trīsreiz vairāk laika nekā Smaķim vienam pa�am. �etriem vīriem, kuri nespēja paiet, bija pagatavotas vienkār�as nestuves, piekto uz muguras nesa viņa dēls. Gājiens bija lēns, un visi dzelzsvīri apzinājās, cik neaizsargāti viņi bija pret purva velnu saindētajām bultām. "Ja būs jāmirst, mir�u." Smaķis tikai lūdzās, lai strēlnieks prastu savu darāmo un nāve būtu ātra un viegla. "Vīra cienīga nāve, nevis tāds gals, kādu dabūja Ralfs Kenings."

Vienrocis, pamatīgi klibodams, gāja procesijas priek�galā. Viņ� teica, ka viņu saucot Adraks Līdējs un viņam Di�vīkā esot akmenssieva un trīs sālssievas.

-�� Trim no visām �etrām bija lieli vēderi, kad mēs pacēlām buras, viņ� lielījās, un Līdējiem bie�i mēdz dzimt dvīņi. Kad bū�u ticis mājās, es vispirms saskaitī�u jaunos dēlus. Varbūt kādu pat nosauk�u jūsu vār dā, cienītais kungs.

"Kā tad, nosauc viņu par Smaķi,� cienītais kungs nodomāja, "un, kad viņ� neklausīs, griez viņam nost pirkstus un baro �o ar �urkām." Sma

ķis pagriezās un nospļāvās, prātodams, vai Ralfs Kenings gadījumā nav vinnētājs.

Kad priek�ā parādījās Remzija nometne, no �īfera pelēkajām debesīm bija sācis smidzināt viegls lietutiņ�. Sargkareivis klusēdams noskatījās, kā viņi paiet garām. Gaisā bija sastāju�ies dūmi no lietū mirksto�ajiem ugunskuriem. Viņus panāca jātnieku kolonna, kuru vadīja kundziņ� ar /irga galvu uz vairoga. "Viens no Rīsvela dēliem," Smaķim bija skaidrs. "Rod�ers vai varbūt Rikards." Viņ� tos abus nespēja at�ķirt.

-�� Vai tie ir visi? noprasīja jātnieks kastaņbrūna ērzeļa mugurā.

-�� Visi, kas vēl nav beigti, cienītais kungs.

-�� Man likās, ka viņu būs vairāk mēs trīs reizes uzbrukām, un trīs reizes viņi mūs atsita.

"Mēs esam dzelzsvīri," Smaķis pēk�ņā lepnuma uzplūdā nodomāja, un uz mirkli gandrīz sajutās kā princis, valdnieka Belona dēls, kurā rit l�aikas asinis. Ta�u pat domāt tā bija bīstami. Viņam vajadzēja atcerēties savu vārdu: "Mani sauc Smaķis, tas rīmējas ar vārdu "kraķis"."

Viņi bija jau pie pa�as nometnes, kad suņu bara rejas liecināja par valdnieka Remzija tuvo�anos. Kopā ar viņu bija Padauzu Lāsts un vēl pusducis tuvāko līdzskrējēju Dīrātājs, Skābais Alīns, Deimons Uzdanco, kā arī Lielais un Mazais Volderi. Suņi spietoja gūstekņiem apkārt, koda un rēja uz sve�iniekiem. "Bastarda meitenes," Smaķis nodomāja, bet tad atcerējās, ka viņ� nekad, nekad, nekad, nedrīkst lietot �o vārdu Remzija klātbūtnē.

Smaķis izlēca no segliem un lieca celi.

-� Cienītais kungs, Keilinas cietoksnis ir jūsu. �ie ir pēdējie tā aizstāvji.

-�� Tik vien? Es biju cerējis, ka viņu būs vairāk. Tie�ām stūrgalvīgi prelinieki. Remzija blāvās acis iemirdzējās. jūs dro�i vien esat izsalku�i? Deimon, Alvīn, pabarojiet viņus dodiet vīnu, alu un ēdienu, cik vien viņiem lien. Dīrātāj, aizved ievainotos pie mūsu mestriem.

-�� Jā, cienītais kungs.

Ejot uz nometnes ugunskuru pusi, da�i dzelzsvīri nomurmināja pa�teicības vārdus. Viens no Kodiem pat gribēja noskūpstīt Remzija gre�dzenu, ta�u suņi aizdzina, pirms viņ� spēja pieiet Boltonam klāt, un I lisone tam nokoda gabalu auss. Asinis plūda vīram pār kaklu, bet viņ� vienalga klanījās un slavēja augstības �ēlsirdību.

Kad visi bija aizgāju�i, Remzijs Boltons uzsmaidīja Smaķim. Satvēris .11/ pakau�a, bastards pievilka viņu sev tuvāk, noskūpstīja uz vaiga un sacīja:

-�� Mans vecais draugs Smaķis! Vai viņi tie�ām nodomāja, ka tu esi viņu princis? Ir nu gan tie dzelzsvīri vieni nolāpīti stulbeņi smīdina dievus.

-�� Viņi tikai grib tikt mājās, cienītais kungs.

-�� Un ko gribi tu, mans mīļais Smaķi? Remzijs ņurrāja klusi kā mīl�nieks. Viņa elpa saldi smar�oja pēc karstvīna un krustnagliņām. Tik drosmīgs pakalpojums ir jāatalgo. Es tev nevaru atdot pirkstus, bet no�teikti ir kas tāds, ko tu no manis vari dabūt. Vai man vajadzētu tevi at�brīvot? Atlaist no dienesta? Vai gribi iet kopā ar viņiem, atgriezties pie savām drūmajānvsalām un aukstās pelēkās jūras un atkal kļūt par prin�ci? Vai arī gribi palikt man par uzticīgu kalpu?

Mugurā griezās salts duncis. "Esi uzmanīgs," viņ� sev teica, "Esi ļoti, ļoti uzmanīgs!" Viņam nepatika augstības smaids un spīdīgās acis un slienā, kas mirdzēja lūpu kaktiņā �īs zīmes viņ� jau bija ievērojis agrāk. "Tu neesi nekāds princis. Tu esi Smaķis, vienkār�i Smaķis, tas skan gan�drīz tāpat kā "draņķis". Atbildi to, ko viņ� grib dzirdēt."

-��� Cienītais kungs, viņ� atbildēja, mana vieta ir te, līdzās jums. Esmu jūsu Smaķis, un vienīgais ko vēlos, ir pakalpot. Es gribētu tikai lūgt� maisu vīna tā būtu dāsna atlīdzība. Sarkanvīnu, stiprāko, kāds jums ir, un tik, cik viens cilvēks var izdzert�

-�� Tu neesi cilvēks, Smaķi, Remzijs sāka smieties. Tu esi manis ra�dīta būtne. Bet tu dabūsi vīnu. Volder parūpējies par to. Un nebaidies, tev vairs nevajadzēs atgriezties pagrabā dodu tev savu Boltona vārdu. Tagad tu kļūsi par manu suni katru dienu dabūsi gaļu, un es tev pat at�stā�u pieliekami daudz zobu, lai tu to varētu sakost. Varēsi gulēt blakus manām meitenēm. Ben, vai tev atradīsies kaklasiksna?

-�� Viena man ir, atteica vecais Kaulu Bens.

Vecais vīrs papūlējās vēl vairāk tajā vakarā Smaķis dabūja ne tikai kaklasiksnu, bet arī noskrandu�u segu un pusi vistas. Viņ� gan dabūja gaļas dēļ atkauties no suņiem, bet tā vienalga bija labākā maltīte, ko viņ� bija baudījis kop� Ziemmalas.

Un vīns� Vīns bija tum�s un skābs, ta�u stiprs. Iekārtojies starp su ņiem, Smaķis dzēra, līdz galva sāka griezties, tad izvēmās, noslaucīja muti un dzēra vēl. Pēc tam viņ� nogūlās uz muguras un aizvēra acis. Kad viņ� pamodās, suns laizīja viņam no sejas vēmekļus un mēness sirpim pāri slīdēja tum�i mākoņi. Kaut kur naktī kliedza cilvēki. Viņ� pastūma suni malā, pagriezās uz sāniem un gulēja tālāk.

Nākamajā rītā Remzijs izsūtīja trīs jātniekus pa dambi pretī tēvam, lai paziņotu, ka ceļ� ir brīvs. Virs vārtu torņa, no kurienes iepriek�ēja

dienā Smaķis bija noņēmis Paikas zelta kalmāru, tagad karājās Boltonu nama zīme nodīrāts cilvēks. Gar puspuvu�o dēļu ceļu dziļi purvainajā zemē bija iedzīti koka pāļi, pie kuriem strutoja sarkani un pilo�i miroņi.

"Se�desmit trīs," Smaķim bija skaidrs, "tur ir visi se�desmit trīs." Vie�nam no viņiem trūka rokas, kādam citam starp zobiem bija iebāzts per�gaments, kura zīmogs tā arī nebija atlauzts.

Pēc trim dienām cauri drupām garām baisajiem sargkareivjiem nāca kūza Boltona karaspēka priek�pulks �etri simti Freju jātnieku zilās un pelēkās drānās, kuru �ķēpi iemirdzējās ik reizi, kad cauri mākoņiem at.pidēja saule. Priek�pulku vadīja divi vecā valdnieka Voldera dēli. Viens bija muskuļots, ar spēcīgu zodu un resnām rokām, bet otram bija tuvu izvietotas badīgas acis, smails deguns, �ķidra brūna bārdele, kas nespēja apslēpt mazdū�īgo zodu, un pliks pakausis. "Hostīns un Knīss.� Smaķis abus atcerējās no tā laika, kad vēl nezināja savu vārdu. Hostīns bija kā vērsis, kuru grūti nokaitināt, bet kur� ir nepielūdzams dusmās, turklāt viņ� bija izslavēts kā dedzīgākais cīnītājs no visām Voldera atvasēm. Inīss bija vecāks, ne�ēlīgāks un gudrāks viņ� bija komandieris, nevis zobenvīrs. Abi bija pieredzēju�i karotāji.

Ziemeļnieki cie�i sekoja priek�pulkam, saplēstajiem karogiem vējā plīvojot. Smaķis noskatījās, kā viņi paiet garām. Vairums gāja kājām, un tomēr to bija tik maz. Viņ� atcerējās vareno karaspēku, kas kopā ar ļauno Vilku un Ziemmalas di�vilku karogā soļoja uz dienvidiem karā kopā ar Robu bija aizgāju�i gandrīz divdesmit tūksto�i vīru ar zobeniem un �ķēpiem, bet tikai katrs piektais bija atgriezies, un vairums no tiem Dredfortas vīri.

Kolonnas vidū, kur kareivji bija izkārtoju�ies blīvāk, jāja vīrs tum�pe�lēkās krū�u bruņās un asinssarkanā polsterētā ādas tunikā. Viņa dun�u � palu gali atveidoja cilvēku galvas ar kliedzienā pavērtām mutēm, bet no pleciem nokarājās sārts apmetnis ar iz�ūtām asins lāsēm. Slēgto bru�ņucepuri rotāja garas sarkana zīda lentes. "Rū�u Boltonu neviens purva velns ar bultu nenogalēs," Smaķis nodomāja, pirmo reizi viņu ieraudzī�ts. Boltonam nopakaļ grabēdama brauca kulba, ko vilka se�i darba zirgi un ko no priek�as un pakaļas apsargāja strēlnieki ar arbaletiem, savukārt kulbā sēdo�os no sve�ām acīm slēpa tum�zili samta aizkari.

Tālāk nāca vezumnieki dārdo�i vezumi ar pārtiku un karā gūto lau�pījumu, kā arī rati ar ievainotajiem un sakropļotajiem. Pa�ās beigās atkal nāca Freji. To bija kāds tūkstotis vai vairāk: strēlnieki, �ķēpne�i, zemnieki ar izkaptīm un noasinātām nūjām, brīvjātnieki, kavalērijas strēlnieki un vēl kādi simt bruņinieki.

Ar siksnu ap kaklu, sava�ots un atkal tērpies skrandās, Smaķis kopā ar citiem suņiem gāja Remzijam pa pēdām, kad augstība devās apsvei�cināties ar tēvu. Kad jātnieks tum�ajās bruņās noņēma bruņucepuri, iz�rādījās, ka Smaķis �o cilvēku nemaz nepazīst. Remzija smaids acumirklī nozuda un pāri sejai nolaidās niknuma ēna.

-�� Kas tas ir? Ākstī�anās?

-�� Tikai piesardzība, no�ukstēja Rūzs Boltons, parādoties aiz kulbas aizkariem.

Dredfortas valdnieks diez ko neizskatījās līdzīgs savam bastardam. Viņa seja bija gludi skūta, līdzenu miesu un neuzkrīto�a tā nebija skaista, ta�u arī par neglītu to nevarēja saukt. Lai arī Rūzs bija piedalī�jies kaujās, viņam nebija ne skrambiņas. Viņam bija pāri �etrdesmit ga�diem, ta�u grumbas sejā neredzēja, tāpēc grūti bija noteikt viņa patieso vecumu. Lūpas bija tik plānas, ka, aizverot muti, izzuda pavisam. Viņā bija kaut kas mū�īgs un nekustīgs: Rū�a Boltona seja dusmas un prieku pauda vienādi. Toties viņam un Remzijam bija vienādas acis. "Viņa acis ir kā no ledus." Smaķim ienāca prātā, vai Rūzs Boltons jebkad mū�ā ir raudājis. "Diez, asaras sasalst viņam uz vaigiem?"

Savulaik puisim vārdā Teons Grejd�ojs, sē�ot Roba Stārka padomes sapulcēs, patika knaibīt Boltonu, mēdīt viņa kluso balsi un dzīt jokus par dēlēm. "Viņ� dro�i vien bija jucis: ar �o vīru jokot nedrīkst." Pietika uzmest Boltonam vienu skatienu, lai saprastu, ka viņa kājas mazajā pirk�stiņā mīt vairāk ne�ēlības nekā visos Frejos, kopā ņemot.

-�� Tēvs, Remzijs nometās ceļos.

Rūzs brīdi vēroja dēlu.

-�� Tu drīksti piecelties. Viņ� pagriezās, lai palīdzētu divām jaunām sievietēm izkāpt no kulbas.

Viena bija maza un ļoti resna ar apaļu sarkanu ģīmi un trīskār�u zodu, kas ļumēja zem sabuļādas kapuces.

-�� Mana jaunā sieva, Rūzs Boltons iepazīstināja. Valdniece Volda, tas ir mans ārlaulības dēls. Noskūpsti savai pamātei roku, Remzij. Bas tards darīja, kā viņam likts. Un tu noteikti atceries valdnieci Āriju t.i ir tava saderinātā.

Meitene bija tieva un garāka, nekā Smaķis atcerējās, bet tas jau bija paredzams. "Meitenes �ajā vecumā aug ātri." Viņai mugurā bija pelēka vilnas kleita ar balta atlasa ielaidumiem, bet pāri tai bija apmests sei muļādas apmetnis, ko saturēja sudraba saspraude vilka galvas izskata. Tum�brūni mati krita pāri lāpstiņām. Un acis�

"Tā nav valdnieka Edarda meita."

Ārijai bija tēva acis, Stārku pelēkās acis. Meitene viņas vecumā va�rēja izaudzēt garus matus, paaugties par da�ām collām un iegūt krū�u lormu, ta�u nespēja mainīt acu krāsu. "Tā ir Sansas mazā draudzenīte, pārvaldnieka meita. D�eine, tā viņu sauca. D�eine Pūla."

-�� Valdniek Remzij, Meitene pakniksēja, un arī tas neiederējās kopainā. "īstā Ārija būtu iespļāvusi viņam sejā." Kaut es spētu kļūt jums par labu sievu un dāvāt spēcīgus dēlus.

-�� Tā arī notiks, Remzijs apsolīja, un drīz vien.

Svece bija izdegusi un pārvērtusies tauku peļķītē, ta�u cauri loga

slēģiem jau lauzās rīta gaisma. D�ons atkal bija aizmidzis strā- dājot. Galds bija nokrauts ar grāmatām tās tur krājās augstās ķīpās. Viņ� pusi nakts bija pavadījis, lāktura gaismā tās meklējot pieputēju�ajās velvēs, un pats tās arī uznesis aug�ā. Semam bija taisnība: grāmatas ar steigu vajadzēja sa�ķirot, uzskaitīt un sakārtot, ta�u tas nebija darbs, ko varētu uzticēt kalpotājiem, kuri neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Vajadzēja sagaidīt atgrie�amies Semu.

"Ja viņ� vispār atgriezīsies." D�ons baidījās par Semu un mestru īmonu. Koters Paiks no Austrumsardzes bija atrakstījis, ka no Vētras vārnas pie Skagosas krastiem pamanīts galeras vraks. Vai tas bija Melnais putns, kāds no Stanisa nolīgtās flotes kuģiem vai garām brauco�s tirdzniecības kuģis, Vētras vārnas jūrnieki noteikt nespēja. "Gribēju aizsūtīt Lefkoju ar bērnu uz kādu dro�u vietu, vai tie�ām es būtu viņus aizsūtījis kapā?"

Atdzisu�ās vakariņas gandrīz neaiztiktas vēl stāvēja uz galda pie elkoņa. Skumjais Eds bija piegāzis viņa bļodu gandrīz līdz malām .11 Trīspirkstu Hoba bēdīgi slaveno trīs gaļu sautējumu, lai mīkstāka kļūtu sakaltusī maize. Melnie brāļi smējās, ka trīs gaļu veidi ir jēra gaļa, jēra gaļa un jēra gaļa, bet burkāni, sīpoli un rāceņi būtu tuvāk patiesībai. Sautējumam pa virsu bija sacietējusi nostāju�os tauku garoza.

Bovens Mār�s mudināja D�onu pārvākties uz Vecā Lā�a biju�ajiem kambariem Karaļa tornī, kad tos bija atbrīvojis Staniss, ta�u komandie ris atteicās: ja D�ons ievāktos karaļa miteklī, kāds varētu nodomāt, k;i viņ� negaida karali atgrie�amies.

Kop� Staniss bija aizgājis uz dienvidiem, Melnajā pilī bija iestājies savāds klusums, it kā me�oņi un melnie brāļi gaidītu, kas notiks tālāk. I�agalmi un kopējā zāle bie�i bija tuk�i, no Komandiera torņa pāri bija palikusi tikai �aula, no vecās kopējās zāles melni izded�i, Hardina tor�nis izskatījās tā, it kā varētu sabrukt no pirmās vēja pūsmas. Vienīgā skaņa, kas liecināja par dzīvību, bija zobenu �ķinda pagalmā pie arsenā�la. Dzelzs Emets bļāva uz Robiņu Lēkātāju, lai �is tur vairogu augstāk. "Mums visiem vajadzētu vairogus pacelt augstāk."

D�ons nomazgājās, apģērbās, izgāja no arsenāla un uz pāris vārdiem apstājās pagalmā, lai uzmundrinātu Lēkātāju un pārējos Emeta audzēk�ņus. Kā alla� viņ� atteicās no pavadoņiem, ko piedāvāja Tajs. la sāktos asinsizlie�ana, viņam līdzās būtu gana daudz vīru, tāpēc divi lieki neko nemainītu. Tomēr viņ� bija paņēmis līdzi Garo Nagu, un arī Spoks mina viņam uz papē�iem.

Kad komandieris nonāca pie staļļa, Skumjais Eds, apseglojis un iz�sukājis viņa rumaku, jau gaidīja. Vezumi tika krauti Bovena Mār�a tie��a uzraudzībā pārvaldnieks riksī jāja gar ratu rindu un, no aukstuma piesarcis, deva norādījumus. Ieraudzījis D�onu, viņ� nosarka vēl vairāk.

-�� Komandieri, vai jūs vēl arvien gribat darīt to�

-������� �muļķību? D�ons pabeidza. Tikai pasakiet, ka negribējāt teikt "muļķību". Jā, gribu. Mēs to jau esam izrunāju�i. Austrumsardzei ir

vajadzīgi vīri, Ēnu tornim ir vajadzīgi vīri, domāju, ka Pelēksardzei un I eduszīmei arī, turklāt �etrpadsmit pilis vispār stāv tuk�as, un tas no�zīmē, ka daudzu līgu garumā Mūris netiek ne pieskatīts, ne apsargāts.

-�� Komandieris Mormonts� Mār�s savilka lūpas.

-��� �ir kritis, un ne jau no me�oņu, bet gan no pa�a zvērināto brāļu rokas viņu nokāva vīri, kam viņ� uzticējās. Mēs ne jūs, ne es neva�ram zināt, ko viņ� būtu vai nebūtu darījis manā vietā. D�ons pagrieza zirgu. Pietiek pļāpāt. Uz priek�u!

To visu noklausījās Skumjais Eds. Kad Bovens Mār�s aizjāja, viņ� pa�māja ar galvu uz pārvaldnieka pusi.

-�� Granātābols ar visām sēklām. Ar tādu cilvēks var aizrīties un no�smakt. Es tad labāk pārtieku no rāceņiem neesmu dzirdējis, ka kādam Kas būtu atgadījies, ēdot rāceņus.

Tie�i �ādos brī�os D�onam visvairāk pietrūka mestra īmona. Klaiilass labi tika galā ar kraukļiem, ta�u viņam nebija ne desmitās daļas no Imona Tārgārjena zinā�anām un pieredzes, nemaz nerunājot par gud-

i ibu. Bovens savā ziņā bija kārtīgs vīrs, ta�u pie Miroņgalvu tilta gūtais

ievainojums bija viņu notrulinājis, tāpēc �is visu laiku daudzināja veco dziesmiņu par vārtu aizmūrē�anu. Otels Jārviks bija gauss, bez iztēles un mazrunīgs, ta�u bija jāatzīst, ka pirmie izlūki gāja bojā tikpat drīz, kā tika iecelti. "Naktssardze ir zaudējusi pārāk daudz lielisku vīru," D�ons iedomājās, kad vezumi sāka kustēties. "Veco Lāci, Korīnu Pusroci, Donalu Noju, D�ārmenu Bakvelu, manu tēvoci�"

Kolonna jau virzījās pa Karaļceļu uz dienvidiem, kad sāka snigt sīks sniedziņ�. Garo ratu rindu, kas slīdēja garām laukiem, strautiem un me�otiem pakalniem, pavadīja ducis �ķēpne�u un ducis strēlnieku. Da�os pēdējos braucienos Kurmju ciemā bija piedzīvoti nelāgi starpgadījumi grūstī�a�nās, stumdī�anās un lamā�anās, daudziem bija nomāktas sejas, tāpēc Bovens Mār�s negribēja riskēt, un �ajā sakarā viņi ar D�onu bija vienisprātis.

Priek�galā jāja Bovens Mār�s, D�ons da�us jardus aiz viņa, Skumjais Eds Tolets blakus komandierim. Pusjūdzi uz dienvidiem no Melnās pils Eds piejāja tuvāk D�onam.

-�� Cienītais kungs, skatieties, kāds tur milzīgs dzērājs kalnā.

Dzērājs izrādījās osis, ko gadu simtos bija locīju�i vēji, bet tagad tam

bija parādījusies arī seja drūma mute, deguna vietā salauzts zars, un dziļi stumbrā iegrebtas acis, kas raudzījās pa Karaļceļu uz ziemeļiem pils un Mūra virzienā.

"Me�oņi tomēr ir paņēmu�i līdzi savus dievus." D�onu tas nepārstei�dza cilvēki no dieviem tik viegli atteikties nemēdza. Kumēdiņi, ko Melisandre aiz Mūra bija sarīkojusi, tagad likās vien tuk�a skaņa.

-�� Atgādina tevi, Ed, D�ons mēģināja pajokot.

-��� Jā, cienītais kungs. Man tikai lapas neaug no deguna, bet visādi citādi� Melisandre nebūs priecīga.

-�� Nez vai viņa to ieraudzīs. Pieraugi, lai neviens viņai nepastāsta.

-�� Viņa ta�u visu redz savā ugunī.

-�� Dūmus un ogles.

-�� Un dego�us cilvēkus. Visticamāk, mani ar lapām degunā. Vienmēr esmu baidījies sadegt, ta�u alla� esmu cerējis, ka pirms tam nomir�u.

D�ons paskatījās atpakaļ uz seju un prātoja, kas gan to izveidojis, jo viņ� ap Kurmju ciemu bija izlicis sargus, lai vārnas nelīstu pie me�oņu sievi�ķiem un brīvļaudis nedotos sirojumos uz dienvidiem. Skaidrs, k.i tam, kur� bija apstrādājis osi, vajadzēja palavīties garām sargkareivjiem, savukārt ja to iespēja viens cilvēks, tad spēja arī pārējie. "Varētu vēlreiz dubultot apsardzi," viņ� skābi nodomāja, "un nelietderīgi izmantot vi rus, kas var apsargāt Mūri."

Vezumi pa sasalu�ajiem dubļiem un vēja nesto sniegu lēni slīdēja uz dienvidiem. Kādu jūdzi tālāk viņi pamanīja vēl vienu seju tā bija ie�grebta kastaņā, kas auga pie aizsalu�a strauta, bet koka acis lūkojās uz veco dēļu tiltu pār to.

-�� Divtik nepatik�anu, paziņoja Skumjais Eds.

Kastaņa bija kaila, bez lapām, ta�u brūnie zari nebija tuk�i. Uz ze�mākā zara, kas stiepās pār strautu, spalvas aukstumā sabozis, tupēja krauklis. Pamanījis D�onu, putns ieķērcās. Komandieris pacēla roku un uzsvilpa, un lielais melnais putns lidoja pie viņa, ķērkdams:

-�� Graudus, graudus, graudus!

-�� Graudi ir brīvļaudīm, D�ons paskaidroja, nevis tev.

Viņam ienāca prātā, ka pa�i būs spiest ēst kraukļus, kad sāksies ziema.

D�ons ne�aubījās, ka kokos izgrebtās sejas bija redzēju�i ari melnie brāļi. Neviens gan neteica ne vārda, ta�u tas bija lasāms ikviena vīra sejā, kam bija acis. D�ons atcerējās Men�u Raideru sakām, ka visi ceļu liecēji

ii��� aitas. "Aitu baru spēj noganīt viens suns," Aizmūra karalis teica, "bet brivļaudis vieni ir kā ēnu kaķi, citi kā akmeņi. Vieni klīst, kur tiem tīk, un var saplosīt jūsu suņus gabalos. Pārējie nepakustēsies, ja tiem neiespers." Ne ēnu kaķi, ne akmeņi negrasījās atteikties no dieviem, kurus bija pielūgu�i visu mū�u, lai klanītos nepazīstama dieva priek�ā.

Kurmju ciema ziemeļu malā viņi ieraudzīja tre�o vērotāju tas bija i/grebts milzīgā ozolā, kas iezīmēja ciema robe�u, un koka dziļās acis nekustīgi uzmanīja Karaļceļu. "�ī nepavisam nav draudzīga seja," D�ons nodomāja. Viepļi, ko pirmļaudis un me�abērni senatnē mēdza iegrebt sejaskokos, visbie�āk bija bargi un me�onīgi, ta�u di�ozols izskatījās se�vi�ķi nikns, it kā grasītos ar visām saknēm izkāpt no zemes un mesties viņiem virsū. "Grebumi kokā ir tikpat svaigi kā to cilvēku brūces, kuri koku grebu�i."

Kurmju ciems vienmēr bija lielāks, nekā izskatījās, jo lielākā daļa at�radās pazemē, kur slēpās no aukstuma un sniega, un tagad tā patie�ām bija taisnība. Pirmajā uzbrukumā Melnajai pilij Tennas magnārs tuk�o miestu bija nodedzinājis līdz pamatiem un virszemē bija paliku�as vien apdegu�as sijas un veci, sakusu�i akmeņi� bet zem sasalu�ās zemes ati .ulās velves, ejas un dziļi pagrabi, kur bija patvēru�ies brivļaudis, kas mitinājās tumsā kā kurmji no ejām ari bija radies ciema nosaukums.

Vezumi sastājās puslokā ap drupām, kur reiz bija atradusies ciema smēde. Bērnu bariņ� netālu būvēja sniega cietoksni, ta�u, ieraudzīju�i melnos brāļus, pamuka kur� nu kurā alā. Pēc brī�a no pazemes sāka līst

ārā pieaugu�ie. Kopā ar viņiem uzvējoja ari nemazgātas miesas, netīru drānu, naktspodu un urīna smaka. D�ons ievēroja, ka viens no viņa vī�riem sarauc degunu un kaut ko pasaka blakus stāvo�ajam. "Dro�i vien joko par brīvības smar�u," viņam ienāca prātā, jo brāļi bie�i mēdza ķiķi�nāt par Kurmju ciema me�oņu smaku.

"Cūciska augstprātība," D�ons nodomāja. Brīvļaudis nebija citādāki par Naktssardzes vīriem vieni bija tīri, citi netīri, ta�u vairums bija tīri vienos brī�os un netīri citos. Smaka radās no tā, ka tūksto� cilvēku bija saspiedu�ies pagrabos un ejās, kas savulaik izrakti, lai dotu patvērumu ne vairāk par simt cilvēkiem.

Me�oņi jau bija pieradu�i ne vārda neteiku�i, viņi sastājās rindās pie vezumiem. Sievie�u bija trīs reizes vairāk nekā vīrie�u un daudzas no viņām ar bērniem tie bāli un kaulaini ķērās mātēm brun�os. Rokās sie�vietēm bija ļoti maz zīdaiņu. "Zīdaiņi ir miru�i garajā ceļā," viņ� noprata, "bet tie, kuri palika dzīvi, krita karaļa uzbrukuma laikā."

Karotājiem klājās vieglāk. D�astins Meisijs sapulcei ziņoja, ka starp me�oņiem esot trīssimt vīru karo�anai piemērotā vecumā valdnieks Hārvuds Fels tos bija saskaitījis. "Tur būs arī �ķēpneses. Piecdesmit, se�desmit, varbūt pat visas simts." D�ons zināja, ka Fels bija pieskaitī�jis ari ievainotos, un kādus divdesmit viņ� redzēja stāvam rindās: vīrus ar raupji apdarinātiem kruķiem, vīrus ar tuk�ām piedurknēm un bez rokām, vīrus ar vienu aci vai pusi sejas, vīrus bez kājām, kurus balsti ja draugi, un visus ar pelēkām sejām un izkāmēju�us. "Beigti cilvēki," D�ons nodomāja. "Miroņi aiz mūra tādi nav vienīgie."

Tomēr ne jau visi karotāji bija beigti. Pusducis tennie�u bronzas zvī�ņu bruņās stāvēja pie kāda pagraba kāpnēm, drūmi noskatījās un pat negrasījās piebiedroties pārējiem. Vecās ciema smēdes drupās D�ons ie�vēroja kāda vira lielo pliko pakausi tas bija Haleks, Suņagalvas Harmas brālis. Harmas cūku gan vairs nebija. "Noteikti apēstas." Divi zvērādās ietinu�ies vīri bija ragkāji me�onīgi, kaulaini un basi pat sniegā. "Aitu barā vēl arvien ir vilki."

Veļa to D�onam bija atgādinājusi, kad viņ� pēdējo reizi bija aizgājis sievieti apciemot. "Brīvļaudis un ceļu liecēji ir ļoti līdzīgi, D�on Sniegs. Vīrie�i ir vīrie�i, un sievietes ir sievietes neatkarīgi no tā, kurā Mūra pusē viņi piedzimu�i. Ir labi un slikti cilvēki, varoņi un nelie�i, godavīri, meļi, gļēvuļi, rupekļi� starp mums ir visādi ļaudis, tāpat kā starp jums."

"Viņai bija taisnība." Grūtākais bija tos at�ķirt un no�ķirt aitas no ka zām. Melnie brāļi sāka kraut ārā pārtiku cietu, sālītu vēr�gaļu, kaltētas

mencas, �āvētas pupiņas, rāceņus, burkānus, mai�eļus ar mie�u putrai�miem un kvie�u miltiem, marinētas olas, mu�eles ar sīpoliem un āboliem.

-�� Tu vari dabūt sīpolu vai ābolu, � D�ons dzirdēja, kā Pinkainais Hels saka kādai sievietei, bet ne abus. Tev jāizvēlas.

Sieviete likās to nesaprotam.

-�� Man vajag pa diviem no katra. Vienu no katra man, pārējos manam puikam. Viņ� ir slims, bet ābols var palīdzēt atlabt.

-� Viņam pa�am jānāk pēc ābola vai sīpola, bet abus viņ� nevar dabūt. Hels pa�ūpoja galvu. Tu arī ne. Tad ābolu vai sīpolu? Domā ātri, citi cilvēki arī gaida.

-��� Ābolu, viņa atbildēja, un Hels iedeva sievietei mazu, sa�uvu�u ābolīti.

-�� Ej tālāk, sievi�ķi, uzsauca kāds vīrs trīs vietas tālāk, ir ta�u auksts!

-�� Vēl vienu ābolu, viņa nelikās ne zinis par saucienu, manam dē�lam. Lūdzu, viņ� ir tik mazs.

Hels paskatījās uz D�onu, un komandieris papurināja galvu āboli drīz beigsies. Ja viņi sāks dot pa diviem katram, kas gribēs, pēdējie ne�dabūs neko.

-�� Nemaisies pa kājām, izmeta meitene, kas stāvēja sievietei aiz mu�guras, un pagrūda viņu. Sieviete sagrīļojās, izmeta no rokām ābolu un nokrita. Pa gaisu aizlidoja arī pārējās ēdamlietas, kas viņai bija rokās. Pupiņas izbira, rācenis ieripoja dubļu plan�kā, miltu kulīte pārplīsa, un dārgais saturs izbira sniegā.

Sākās nikna rā�anās gan vecajā mēlē, gan kopējā valodā. Pie cita ve�zuma arī sākās grūstī�anās.

-�� Ar to ir par maz, norūca kāds vecis. Jūs, nolāpītās vārnas, mēr�dējat mūs badā.

Pakritusī sieviete, piecēlusies uz ceļiem, meklēja pa zemi pārtiku. Da�us jardus tālāk D�ons pamanīja nozibsnījam tēraudu tur viņa strēlnieki atvilka loku stiegras.

-�� Rorij, viņ� pagriezās seglos, nomierini viņus.

Rorijs pielika pie lūpām vareno ragu un iepūta.

-�� AAAAAhoooooooooooooooo!

Murdoņa un grūstī�anās mitējās. Visi pagrieza galvas. Kāds bērns sāka raudāt. Mormonta krauklis no D�ona kreisā pleca pārvācās uz labo, pielieca galvu un bubināja:

-�� Sniegs, sniegs, sniegs.

D�ons nogaidīja, līdz apklust pēdējās atbalsis, un, iespiedis pie�us rumakam sānos, izjāja tur, kur visi viņu var redzēt.

-�� Mēs jūs barojam tik labi, cik vien ir mūsu spēkos un cik varam at�ļauties. Āboli, sīpoli, kāļi, burkāni� mums visiem ir priek�ā gara ziema, un mūsu noliktavas nav bezizmēra.

-�� Jūs, vārnas, pa�i ēdat gana labi, Haleks iznāca priek�ā.

"Pagaidām."

-��� Mēs sargājam Mūri, savukārt Mūris sargā karaļvalsti� un tagad ari jūs. Jūs zināt, ar kādu ienaidnieku mums darī�ana. Jūs zināt, kas mūs apdraud. Ne viens vien no jums ar viņiem jau ir ticies tie ir miroņi un baltie klīdēji, tās nedzīvās būtnes ar zilām acīm un melnām rokām. Es arī viņus esmu redzējis un cīnījies ar tiem, vienu no viņiem pat aizsūtījis uz elli. Viņi nogalina, bet pēc tam kritu�os sūta cīņā pret jums pa�iem. Tiem pretī nespēja turēties ne mil�i, ne jūs tennie�i, ledus upju klani, ragkāji, brīvļaudis� un, dienām kļūstot īsākām, bet naktīm aukstākām, tic pieņemas spēkā. Jūs pametāt mājas un nācāt uz dienvidiem simtiem un tūksto�iem� diez kāpēc gan, ja nebēgāt no viņiem? Jūs gribējāt būt dro�ībā, un dro�ību jums dod Mūris. Dro�ību jums dodam mēs, melnās vārnas, kurus jūs nicināt.

-��� Dro�ību un badu, piebilda drukns sievi�ķis ar vēja aprautu seju, sprie�ot pēc izskata �ķēpnese.

-��� Tev vajag vairāk pārtikas? D�ons noprasīja. Pārtika ir karotā�jiem. Palīdzi mums sargāt Mūri, un tu ēdīsi tikpat labi kā vārnas.

"Un tikpat trūcīgi, kad krājumi sāks izsīkt."

Iestājās klusums. Me�oņi saskatījās.

-�� Ēst, krauklis noķērca. Graudus, graudus!

-�� Kauties jums? Ievaicājās balss ar spēcīgu akcentu. Jaunais Tennas magnārs Sigorns kopējā valodā runāja ar pamatīgām grūtībām. Ne�kauties jums, nokaut jūs labāk, visus.

-�� Nokaut, nokaut! krauklis sasita spārnus.

Sigorna tēvam, vecajam magnāram, uzbrūkot Melnajai pilij, bija uz kritu�as virsū grūsto�ās kāpnes. "Es justos tāpat, ja man kāds piedāvātu sadarboties ar Lanisteriem," D�ons sev teica.

-����������� Tavs tēvs jau mēģināja mūs visus nokaut, D�ons atgādināja Sigornam.

-��� Magnārs bija drosmīgs vīrs, bet vienalga tas viņam neizdevās. Un, ja ari viņam tas būtu izdevies, kas tagad sargātu Mūri? viņ� pagrieza tennie�iem muguru. Ziemmalas mūri arī bija stipri, un tomēr pils tagad ir drupās nodedzināta un nopostīta. Mūris ir tie�i tik stiprs, cik stipri ir tā aizstāvji.

-�� Jūs mūs nogalējat, jūs mūs mērdējat badā un tagad vēl gribat pada rīt par vergiem, sacīja vecis, spiezdams pie krūtīm rāceni.

-�� Es labāk staigā�u pliks nekā vilk�u mugurā tās jūsu melnās skran�das, piekrīto�i iesaucās kāds tusnis ar sarkanu ģīmi.

-� Tevi pa�a sieva negrib redzēt pliku, Muca, iesmējās viena no �ķēpnesēm.

Kāds ducis balsu sāka runāt vienlaikus. Tennie�i bļaustījās vecajā mēlē, mazs puika sāka raudāt. D�ons Sniegs pagaidīja, līdz visi apklust, un uzrunāja Pinkaino Helu:

-�� Hei, kā tu tai sievietei pateici?

-�� Jūs domājat par ēdienu? Hels apjuka. Ābolu vai sīpolu. To es arī pateicu � jāizvēlas.

-�� Jums jāizvēlas, D�ons Sniegs atkārtoja, jums visiem. Neviens no jums neprasa zvērestus, un man ir vienalga, kādus dievus jūs pielūdzat. Mani dievi ir vecie ziemeļu dievi, bet jūs varat pielūgt sarkano dievu, septiņus vai jebkuru citu, kas uzklausa jūsu lūg�anas. Mums ir vajadzīgi �ķēpi, loki un acis uz Mūra. Es pieņem�u visus puikas, kas vecāki par divpadsmit gadiem un zina, kā turēt �ķēpu vai atvilkt loka stiegru. Es pieņem�u jūsu ve�us, ievainotos un kropļus pat tos, kuri vairs nespēj cīnīties, jo viņi var pildīt citus uzdevumus, piemēram, izgatavot bultas, slaukt kazas, vākt malku, mēzt staļļus� darba ir bez gala. Un jā, es pie�ņem�u arī sievietes. Man nav vajadzīgas sarksto�as jaunavas, kas meklē stipru plecu. Es pieņem�u �ķēpneses visas, kas nāks.

-�� Meitenes arī? kāds meitēns apvaicājās. Viņa izskatījās tik veca kā Ārija, kad D�ons māsu pēdējo reizi redzēja.

-�� No se�padsmit gadu vecuma.

-�� Bet zēnus jūs pieņemat no divpadsmit gadiem.

Septiņās valstībās puikas divpadsmit gadu vecumā bie�i jau bija pā�i vai iero�u nesēji, un citi ap to vecumu jau gadiem bija mācīju�ie, kā rīkoties ar iero�iem. Toties skuķi divpadsmit gadu vecumā vēl bija tīrie bērni. "�ie gan ir me�oņi."

-�� Kā vēlies. Pieņem�u zēnus un meitenes no divpadsmit gadu vecu�ma, bet tikai tos, kuri zina, kas ir paklausība un kārtība. Tas attiecas uz visiem. Es neprasī�u, lai jūs manā priek�ā liecat celi, bet jūs komandēs kapteiņi un ser�anti, kas noteiks, kad celties un kad iet gulēt, kur ēst, kad dzert, ko vilkt mugurā, kad izvilkt zobenus un kad iz�aut bultas. Naktss.irdzes vīri kalpo visu mū�u. No jums es to neprasī�u, bet, kamēr vien būsiet pie Mūra, jūs pakļausieties manām pavēlēm. Ja nepakļausieties, jusu galvas ripos. Pajautājiet maniem brāļiem, kā tas notiek, viņi to ir pieredzēju�i.

-�� Ripos, noķērcās Vecā Lā�a krauklis. Ripos, ripos, ripos!

-�� Viss ir jūsu rokās, D�ons Sniegs turpināja. Tie, kuri vēlas palī�dzēt sargāt Mūri, nāks man līdzi uz Melno pili, kur jūs tiksiet apbruņoti un pabaroti. Pārējie ņemiet savus rāceņus un sīpolus un lieniet atpakaļ savās alās.

-�� Es varu cīnīties, pirmā uz priek�u panācās meitene. Mana māte bija �ķēpnese.

D�ons palocīja galvu. "Viņai varbūt pat nemaz nav divpadsmit," ko�mandieris nodomāja, skatoties, kā meitene izspraucas starp diviem ve��iem, ta�u nevēlējās atraidīt pirmo jauniesaukto.

Viņai nopakaļ iznāca divi pusaud�i, ne vecāki par �etrpadsmit ga�diem. Nākamais bija rētains vīrs ar vienu aci.

-�� Es arī esmu tos miroņus redzējis. Tad jau labāk vārnas.

Gara auguma �ķēpnese, vecis uz kruķiem, pui�elis ar apaļu seju un no�kaltu�u roku, jauns vīrietis, kura rudie mati D�onam lika atcerēties Jgriti.

Un tad iznāca Haleks.

-�� Tu man nepatīc, vārna, viņ� norūca. Arī Menss man nekad ne�bija paticis un manai māsai arī ne, bet mēs vienalga kāvāmies kopā ar viņu. Kāpēc gan nekauties kopā ar tevi?

Maisam gals bija vaļā Haleks bija ieredzēts vīrs. Mensam izrādījās taisnība. "Brīvļaudis neiet līdzi vārdam vai lopiņam, kas uz�ūts uz tuni�kas," Aizmūra karalis D�onam tika teicis. "Viņi nedancos naudas dēļ, viņiem vienalga, kā tu sevi godāsi, ko nozīmē tā amata ķēde tev kaklā vai kas ir bijis tavs vectēvs. Viņi ies līdzi spēkam. Viņi ies līdzi vīram."

Halekam nopakaļ iznāca viņa brālēni, tad viens no Harmas karogne�iem, vīrs, kas bija cīnījies kopā ar viņu, un pārējie, kuri bija tikai dzir�dēju�i par viņu drosmi. Sirmbār�i un zaļi puikas, karotāji spēka gados, ievainotie un kropļi, krietni divi desmiti �ķēpne�u un pat trīs ragkāji.

"Bet neviena tennie�a." Magnārs pagriezās un nozuda pazemes ejās, un bronzas bruņās tērptie viņa rokaspui�i sekoja Sigornam pa pēdām.

Kad pēdējais apvītu�ais ābolītis bija atdots, vezumi bija piesēdināti pilni ar me�oņiem, un melno brāļu tagad bija par se�desmit trim vairāk nekā no rīta, kolonnai izejot no Melnās pils.

-�� Ko jūs grasāties ar viņiem iesākt? uz Karaļceļa Bovens Mār�s no�prasīja D�onam.

-�� Apmācīt, apbruņot un sadalīt nosūtīt turp, kur viņi ir vajadzīgi. Uz Austrumsardzi, uz Ēnu torni, uz Leduszīmi, uz Pelēksardzi. Es gra�sos atvērt vēl trīs cietok�ņus.

Pārvaldnieks palūkojās pāri plecam.

-��� Sievietes ari? Mūsu brāļi nav pieradu�i redzēt savā vidū sievietes, cienītais kungs. Viņi ir devu�i zvērestu� sāksies kautiņi, izvaro�anas�

-�� �īm sievietēm ir dun�i, un viņas prot ar tiem rīkoties.

-�� Un ko tad, kad kāda no �īm �ķēpnesēm pārgriezīs rīkli kādam no mūsu brāļiem?

-��� Tad mēs būsim zaudēju�i vīru, D�ons atteica, bet mēs tikko esam ieguvu�i se�desmit trīs. Jums labi padodas skaitī�ana palabojiet mani, ja kļūdos, bet man sanāk, ka vienalga mums būs par se�desmit diviem cilvēkiem vairāk.

-��� Jūs esat ieguvis se�desmit trīs liekas mutes, cienītais kungs� Mār�s nebija pārliecināms, bet cik no viņiem ir karotāji un kurā pusē viņi nostāsies? Ja pie vārtiem būs sve�ie, viņi, visticamāk, būs mūsu pusē, bet, ja nāks Tormunds Mil�kāvis vai Raudulis ar desmit tūksto��iem kauco�u slepkavu, ko tad?

-�� Kad nāks, tad arī uzzināsim. Cerēsim, ka tas nenotiks.

Viņ� sapņoja par savu tēvu un Aizplīvuroto valdnieku. Sapnī viņi abi bija viens cilvēks kad tēvs apskāva viņu ar akmens rokām un pieliecās, lai sniegtu pelēku skūpstu, Tīrions ar izkaltu�u muti, asiņu gar�u uz lūpām un duno�u sirdi krūtīs pamodās.

-�� Mūsu beigtais punduris ir aug�āmcēlies, Haldons noteica.

Tīrions papurināja galvu, lai atbrīvotos no sapņu tīmekļiem. "Sēras.

Esmu apmaldījies sērās."

-�� Es neesmu beigts.

-������������ Par to vēl vajag pārliecināties. Viņam blakus stāvēja Pusmestrs.

-��� Pīle, esi rātns cālēns un uzkarsē mūsu draudziņam virumu viņ� no�teikti ir izbadējies.

Tīrions redzēja, ka atrodas uz Biklās jaunavas un guļ, apsegts ar segu, kas oda pēc etiķa. "Sēras ir paliku�as aiz muguras. Slīk�ana bija tikai sapnis."

-�� Kāpēc es smirdu pēc etiķa?

-��� Lemora tevi ar to apmazgāja, jo tas varot aizkavēt pelēko sērgu. Es gan sliecos to ap�aubīt, bet sliktāk no tā nepaliek. Kad Grifs tevī izvilka, Lemora izpumpēja no tavām plau�ām ūdeni. Tu biji auksts kā ledus, zilām lūpām. Jandrijs teica, ka tevi vajagot mest atpakaļ ūdenī, bet puika neļāva.

"Princis." Pundurim atgriezās atmiņa: akmens cilvēks stiepj pēc viņa pelēkas saplaisāju�as rokas, no pirkstu kauliņiem sūcas asinis. "Viņ� vil ka mani zem ūdens kā klints bluķis."

-��� Mani izvilka Grifs? "Viņ� noteikti mani ļoti ienīst, citādi bulu pametis nomirt."

-�� Cik ilgi es gulēju? Un kur mēs atrodamies?

-�� Selhorīsā. Haldons izvilka no piedurknes mazu nazīti. �e, viņ� pasvieda to Tīrionam.

Punduris sarāvās, un nazis, iedūries klājā viņam starp kājām, �ūpo�jās. Tīrions to izvilka no dēļiem.

-�� Kas tas ir?

-�� Novelc zābakus un padursti visus pirkstus.

-�� Tas būs� sāpīgi.

-�� F.s ceru. Uz priek�u!

Tīrions novilka vispirms vienu, tad otru zābaku, noritināja zeķes un aplūkoja kāju pirkstus tie nelikās ne sliktāki, ne labāki kā parasti. Viņ� drūmi pabikstīja īk�ķi.

-�� Stiprāk, Haldons Pusmestrs mudināja.

-�� Vai gribi, lai duru līdz asinīm?

-�� Ja vajadzēs, dursi.

-�� Tad man uz visiem pirkstiem būs kreveles.

-��� Mērķis nav pārskaitīt tavus pirkstus. Es gribu redzēt, kā tu savie�bies. Ja dūrieni sāp, tev nekas nedraud, toties tad, kad tu nazi vairs neju�tīsi, būs jāsāk uztraukties.

"Pelēkā sērga." Tīrions sarauca pieri. Viņ� iedūra vēl vienā pirkstā un nolamājās, kad uz miesas parādījās asins lāsīte.

-�� Sāp ta�u. Vai tagad esi apmierināts?

-�� Lēkāju no prieka.

-�� Tev kājas o� trakāk nekā man, Jollo. Pīle bija atnesis kausu viru�ma. Grifs ta�u tev teica nepieskarties akmens ļaudīm.

-�� Jā, bet viņ� aizmirsa pateikt akmens ļaudīm, lai �ie nepieskaras man.

-�� Durot skaties, vai neieraudzīsi pelēkus atmiru�as ādas pleķus un vai nagi nepaliek melni, piekodināja Haldons. Labāk zaudēt pirkstu nekā visu kāju. Labāk zaudēt roku nekā atliku�o mū�u pavadīt, gaudojot uz Sapņu tilta. Tagad otru kāju, lūdzu. Un tad roku pirkstus.

Punduris sakrustoja kājas otrādi un sāka durstīt otras kājas pirkstus.

-�� Vai man daiktu ari padurstīt?

-�� Par ļaunu nenāks.

-��� Tu gribēji teikt nenāks par ļaunu tev. Pēdējā laikā no tā ir tik daudz jēgas, ka es tikpat labi varu to no�ņāpt.

-�� �ņāp dro�i. Mēs to nokrāsosim, izbāzīsim un pārdosim par milzu naudu. Pundura daiktam piemīt burvju spēks.

-���� Es to vienmēr esmu teicis sievietēm. Tīrions iedūra duncī�a smaili īk�ķa galā, noskatījās kā izspie�as asins piliens, un nosūca to.

-�� Cik ilgi man sevi tā jāmoka? Kad būs skaidrs, ka esmu vesels?

-�� Vai godīgi pateikt? Pusmestrs atvaicāja. Nekad. Tu izdzēri pusi upes. Tu varbūt pat jau �obrīd paliec pelēks un no iek�puses pārvērties akmenī, sākot ar sirdi un plau�ām, ļa tā, tad pirkstu durstī�ana un maz�gā�anās etiķī tevi neglābs. Kad būsi beidzis, nāc uzēd zupu.

Virums bija labs, ta�u Tīrions ievēroja, ka Haldons turas galda otrā pusē, kamēr viņ� ēd. Biklā jaunava bija pietauvota piestātnē Roinas austrumu krastā. Divas vietas tālāk no volantie�u galeras kāpa ārā kareivji. Pie smil�akmens mūra bija sabūvētas bodes, nojumes un noliktavas. Aiz mūra rieto�ajā saulē sarkanīgi vīdēja pilsētas torņi un kupoli.

"Nē, tā nav pilsēta." Selhorīsa vēl arvien skaitījās miests, ko pārvaldī�ja Senā Volante. Tā nebija Rietmala.

Uz klāja iznāca Lemora, kam pa pēdām sekoja princis. Ieraudzījusi Tīrionu, viņa metās pundurim klāt un apskāva viņu.

-�� Māte ir �ēlsirdīga! Mēs visi par tevi lūdzāmies, Hugor.

"Labi, ka vismaz tu lūdzies.�

-�� Es par to uz jums nedusmo�os.

Jaunā Grifa sveiciens nebija tik kvēls. Princis bija drūmā omā, jo nik�nojās par to, ka bija spiests palikt uz laivas, kamēr Jandrijs un Isilla ir izkāpu�i krastā.

-�� Mēs tikai gribam, lai jūs būtu dro�ībā, Lemora viņam paskaidroja.

-�� Laiki ir nemierīgi.

-�� Pa ceļam no Sērām līdz Selhorīsai mēs trīs reizes austrumu krastā redzējām sirotājus. Dotrakus. Vienubrīd tie bija tik tuvu, ka dzirdējām, kā �iem bizēs d�inkst zvaniņi, un naktīs reizēm varēja redzēt pakalnos degam ugunskurus. Mēs redzējām ari karakuģus volantie�u upes galeras ar vergu karaspēku. Triarhi acīmredzot baidās no uzbrukuma Selhorīsai.

Tīrionam tūdaļ viss bija skaidrs Selhorīsa bija vienīgā vērā ņema�mā pilsēta Roinas austrumu krastā, tāpēc zirgu pavēlnieki to apdraudēja vairāk nekā pilsētas upes otrā pusē. "Bet guvums te vienalga ir neliels, ļa es būtu hals, tad izliktos, ka uzbrūku Selhorīsai, lai volantie�i mestos to aizstāvēt, bet pats tikmēr jātu uz dienvidiem un uzbruktu pa�ai Volantei.

-�� Es protu rīkoties ar zobenu, Jaunais Grifs nerimās.

-�� Pat taviem visdrosmīgākajiem priek�te�iem bīstamos laikos pa ro kai bija Karaļsardze.

Lemora bija novilkusi septas drānas un uzvilkusi citas, kas vairāk piedienēja pārtiku�a tirgotāja sievai vai meitai. Tīrions cie�i viņu no�pētīja. Patiesību, kas slēpās zem Grifa un Jaunā Grifa zilajiem matiem,

viņ� bija uzodis gana viegli, un Jandrijs ar Isillu, �ķiet, nebija augstākas kārtas kā uzdevās, bet Pile vēl zemākas. Toties Lemora� "Tie�ām kas viņa ir? Kāpēc viņa ir te? Jādomā, ne jau zelta dēļ. Kas viņai ir princis? Vai viņa patie�ām ir bijusi tā?" Kā mums jāsaprot �ī pēk�ņā ticības zau�dē�ana? arī Haldons bija pamanījis viņas pārģērb�anos. Man tu labāk patīc septas ģērbā, Lemora.

-�� Man viņa labāk patīk kaila, piebilda Tīrions.

Lemora pārmeto�i paskatījās uz punduri.

-�� Tas ir tikai tāpēc, ka tev ir izvirtusi dvēsele. Septas talārs pa gabalu atgādina par Rietmalu, tāpēc var piesaistīt nevēlamas acis. Viņa pa�griezās pret princi Igonu. Jūs neesat vienīgais, kam jāslēpjas.

�ie vārdi gan puisim nebija nekāds mierinājums. "Viņ� būtu lielisks prin�cis, tikai vēl tīrais puika bez dzīves pieredzes un sajēgas par ienaidniekiem.

-�� Princi Igon, Tīrions ieminējās, ja jau mēs abi esam aizķēru�ies uz laivas, varbūt pagodināsiet mani ar sīvases partiju, lai īsinātu laiku.

Princis apveltīja Lanisteru ar gurdenu skatienu.

-�� Sīvase man jau ir apnikusi.

-�� Tu gribēji teikt tev apnicis zaudēt pundurim?

Tas aizskāra prin�a patmīlību glu�i kā Tīrions bija paredzējis.

-�� Ej atnes galdiņu un figūras. �oreiz es tevi sakau�u lupatās.

Viņi spēlēja uz klāja, sakrustotām kājām sē�ot aiz kajītes. Jaunais Grifs salika savu karaspēku uzbrukumam, izlicis priek�ā pūķi, ziloņus un smago zirgu. "Jaunekļa izkārtojums drosmīgs un muļķīgs. Lai ātri apkautu pretinieka figūras, viņ� ir gatavs riskēt ar visu." Pirmo gājienu Tīrions ļāva izdarīt princim. Haldons stāvēja viņiem aiz muguras un no�skatījās spēlē.

Kad princis stiepās pēc pūķa, Tīrions nokāsējās.

-�� Es tavā vietā to nedarītu tik ātri iziet ar pūķi ir kļūda. Viņ� nevai�nīgi pasmaidīja. Tavs tēvs zināja, cik bīstami ir būt pārāk drosmīgam.

-�� Vai tu pazini manu īsto tēvu?

-�� Tiku viņu redzējis divas trīs reizes, bet man bija tikai desmit gadi, kad Roberts viņu nokāva, turklāt mans tēvs mani slēpa zem klints. Nē, es nevaru apgalvot, ka būtu pazinis princi Rīgeru, katrā ziņā ne tā, kā pazina tavs viltus tēvs. Valdnieks Koningtons bija prin�a labākais draugs, vai ne?

-�� Viņi kopā Karaļa ostā bija iero�i nesēji, Jaunais Grifs atmeta no pieres zilo matu cirtu.

-�� Mūsu Koningtons tie�ām ir īsts draugs. Kā gan citādi, ja viņ� ir pa�licis tik uzticīgs tā karaļa mazdēlam, kur� viņam atņēmis zemi un titulus

un izsūtījis trimdā. �ēl, ka tā notika kad mans tēvs izlaupīja Karaļa ostu, princim Rigeram būtu derējis viens draugs, kur� pasargātu Rīgera dārgā dēlēna karaliskās smadzenes no iz�ķī�anas pa sienu.

-�� Tas nebiju es, puisis nosarka. Es jau tev stāstīju. Tas bija kāda ād�miņa dēls no Mīzalu �ķērsielas, kura māte bija mirusi dzemdībās. Tēvs viņu pārdeva Varīsam par krūku Pergolas zeltainā. Viņam palika vēl citi dēli, ta�u viņ� nekad nebija nogar�ojis Pergolas zeltaino vīnu. Tā nu Varīss atdeva manai mātei zēnu no Mīzalu ielas un mani aizveda.

-�� Skaidrs. Tīrions pagāja ar ziloni. Un kad bija dro�i zināms, ka puika no Mīzalu ielas ir pagalam, einuhs tevi nosūtīja pāri �aurajai jūrai pie sava resnā drauga siera tirgoņa, kur� paslēpa tevi uz laivas un uz�meklēja trimdinieku, kur� savukārt bija ar mieru uzdoties par tavu tēvu. Tas ir brīni�ķīgs stāsts, un dziesminieki tavu bēg�anu cels vai debesīs, kad būsi iekārtojies Dzelzs tronī� pieņemot, ka mūsu daiļā Dinerīsa ņems tevi par vīru.

-�� Ņems. Viņai tas jādara.

-�� Jādara? Tīrions noklak�ķināja mēli. Karalienēm nepatīk �o vār�du dzirdēt no citu mutes. Piekrītu, ka tu esi īsts princis tik gudrs, dros�mīgs un glīts, ka ikviena mei�a tādu vīru varētu vēlēties. Tomēr Dinerīsa Tārgārjena nav nekāda mei�a. Viņa ir dotraku hala atraitne, pūķu māte un pilsētu izlaupītāja īgons Iekarotājs ar pupiem. Var izrādīties, ka viņa nav tik pieļāvīga, kā tev gribētos.

-�� Viņa būs pieļāvīga. Igons likās satriekts bija skaidrs, ka viņ� ne�kad vēl nav apsvēris iespēju, ka iedomātā līgava viņu var atraidīt. Tu viņu nepazīsti.

Tīrions pacēla smago zirgu un ar būk�ķi nolika to uz galdiņa.

-�� Es zinu, ka viņa bērnību pavadījusi trimdā, Tīrions paraustīja ple�cus, un viņu vadīju�i vien sapņi un plāni. Viņa mū�īgās bailēs bēgusi no pilsētas uz pilsētu, viņas vienīgais draugs bijis brālis, kur�, pēc visa sprie�ot, bijis pustraks� brālis, kur� pārdevis viņas jaunavību dotrakiem, pretī saņemot solījumu, ka reiz dabūs armiju. Kaut kur zālē iz�ķī�lās viņas pūķi un viņa pati. Es zinu, ka viņa ir lepna, un kā gan ne? Kas cits viņai ir palicis, atskaitot lepnumu? Es zinu, ka viņa ir stipra, un ka gan ne? Dotraki nicina vājumu. Ja Dinerīsa būtu bijumi vāja, tad būtu gājusi bojā kopā ar Viserīsu. Els zinu, ka viņa ir neganta, un tam par pierādījumu ir Astapora, Jankaī un Mīrīna. Viņa ir �ķērsojusi zāļu jūru un sarkano tuksnesi, viņa ir pārcietusi slepkavu uzbrukumus, sazvērēs tības un burvestības, viņa ir apraudājusi brāli, vīru un dēlu, nospiedusi

vergturu pilsētas putekļos pie savām kājām. Kā tu domā, ko �ī karaliene darīs, kad tu ar savu ubaga tarbu ieradīsies un paziņosi: "Labrīt, lante, es esmu tavs brāļadēls īgons, aug�āmcēlies no miroņiem. Visu mū�u esmu slēpies uz laivas, bet tagad esmu izmazgājis zilo krāsu no matiem, tāpēc dod man, lūdzu, vienu pūķi� Jā, es laikam nepateicu, ka manas tiesības uz Dzelzs troni ir stiprākas par tavējām."

īgons dusmās saviebās.

-��� Es neie�u pie tantes kā lūdzējs. Es ie�u pie viņas kā radinieks ar karaspēku.

-�� Ar tik niecīgu karaspēku? "Tā, tagad viņ� ir kļuvis nikns." Pundu�ris nevil�us iedomājās par D�ofreju. "Man ir talants sadusmot prin�us."

-�� Karalienei Dinerīsai ir krietni lielāks, un ne jau tev tur ir kāds nopelns.

Tīrions pabīdīja arbaletu.

-�� Saki, ko gribi, bet viņa būs mana līgava valdnieks Koningtons par to parūpēsies, un viņam es uzticos kā asinsradiniekam.

-��� Drīzāk tev ir jābūt par ākstu, nevis man. Neuzticies nevienam, princi! Ne savam mestram bez ķēdes, ne savam viltus tēvam, ne drosmī�gajam Pīlēm, ne glītajai Lemorai, ne tiem pārējiem jaukajiem draugiem, kas tevi izaudzēju�i no sēkliņas. Un galvenokārt neuzticies ne siera tir�gonim, ne zirneklim, ne tai mazajai Pūķu Karalienei, kuru esi iecerējis apprecēt. Tiesa, no tādas neuzticē�anās tev sāpēs vēders un tu naktīs ne�varēsi gulēt, bet tas ir labāk, nekā iegrimt bezgalīgā mū�a miegā. Pun�duris pastūma melno pūķi pāri kalnu grēdai. Bet ko gan es zinu tavs viltus tēvs ir di�ens valdnieks, bet es esmu tikai sīks, kroplīgs mērkaķis. Tomēr es visu darītu citādi.

-�� Kā? Zēns saausījās.

-��� Ja es būtu tavā vietā? Es ietu nevis uz austrumiem, bet uz rietu�miem. Izkāptu Dornē un paceltu karogus. Septiņas valstības nekad nav biju�as tik gatavas iekaro�anai kā �obrīd. Dzelzs tronī sē� puika, zieme�ļos ir jukas, upes zemes ir izpostītas, Vētrasgalu un Pūķakmeni pārvalda dumpinieki. Kad pienāks ziema, karaļvalstī sāksies bads. Un uz kā plei iem tas kritīs? Kas tad bīda to mazo karalīti, kur� valda septiņās valstī�bas? Mana mīļā māsiņa, jo neviena cita nav. Mans brālis D�eimijs alkst pēc kaujas, nevis pēc varas viņ� ir izvairījies no ikvienas iespējas valdīt. Mans tēvocis Kevans būtu tīri cie�ams reģents, ja kāds viņu piespiestu, bet viņ� pats pēc varas netieksies, jo dievi viņu ir radīju�i par sekotāju, nevis vadoni. "Labi dievi un mans tēvs." Meiss Tīrels ar prieku pagrabtu scepteri, bet mani radi nebūs ar mieru pakāpties malā un atdot

to viņam. Savukārt Stanisu neviens neieredz. Kas paliek pāri? Vienīgi Serseja. Saplosītā Rietmala asiņo, un es ne�aubos, ka mana mīļā māsiņa �obrīd dziedē brūces� ar sāli. Sersejai piemīt karaļa Maigora maigums, viņa ir patmīlīga kā Igons Necienīgais un gudra kā Trakais Airīss. Viņa nekad neaizmirst pāridarījumu ne īstu, ne iedomātu. Piesardzību viņa uzskata par gļēvulību un at�ķirīgu viedokli par nepakļau�anos. Turklāt viņa ir alkatīga pēc varas, pēc goda, pēc mīlestības. Tommena valdī�a�nu balsta savienības, ko tik rūpīgi veidoja mans tēvs, bet ātri vien viņa tās iznīcinās citu pēc citas. Izkāp Dornē un pacel karogus, un ļaudis ba�riem vien plūdīs pie tevis lieli un mazi valdnieki, vienkār�ie cilvēki. Bet nevajag gaidīt pārāk ilgi, princi, jo ilgi �is mirklis nevilksies. Paisuma vilnis, kas tevi var pacelt, drīz sāks plakt. Tev jānokļūst Rietmalā, pirms mana māsa krīt un viņas vietā stājas kāds, kur� saprot, ko dara.

-��� Bet, īgons iebilda, kā es varu cerēt uz uzvaru bez Dinerīsas un viņas pūķiem?

-��� Tev nevajag uzvarēt, Tīrions skaidroja. Tev tikai jāpaceļ karogi, jāsasauc atbalstītāji un jānoturas, līdz ierodas Dinerīsa un savu spēku pievieno jūsējam.

-�� Tu teici, ka viņa var negribēt ar mani precēties.

-�� Es laikam mazliet sabiezināju krāsas. Viņa var just pret tevi �ēlumu, kad ieradīsies diedelēt viņas roku. Punduris paraustīja plecus. Vai gribi sievietes kaprī�u dēļ likt uz spēles troni? Bet, ja iesi uz Rietmalu� tad būsi dumpinieks, nevis ubags. Drosmīgs un nenogurdināms īsta Tārgārjcnu nama atvase, kas iet īgona Iekarotāja pēdās. Pūķis! Es tev jau teicu, ka �o to zinu par mazo karalieni. Ļauj viņai padzirdēt, ka brāļa Rīgera it kā nogalētais dēls ir dzīvs, ka �is drosmīgais puisis Rietmalā vēlreiz ir pacēlis viņas sen�u pūķu karogu, ka viņ�, no visām pusēm ie�lenkts, izmisīgi cīnās, lai atriebtu tēvu un pieprasītu Tārgārjenu namam pienāko�os Dzelzs troni� un viņa atjoņos pie tevis tik ātri, cik ātri vien vēj� un ūdens spēj viņu nest. Tu esi pēdējais savā dzimtā, tāpēc Pūķumātei un Va�u rāvējai svarīgāk par visu būs tevi izglābt. Nez vai skuķis, kur� vergturu pilsētas ir noslīcinājis asinīs, lai izglābtu sve�us cilvēkus no ķēdēm, pametīs pa�as brāļadēlu briesmās. Tad, kad viņa nokļūs Rietmalā un jūs tiksieties pirmo reizi, jūs tiksieties kā līdzīgs ar līdzīgu, kā vīrietis un sieviete, nevis karaliene un lūdzējs. Kā lai, viņa spētu tevi neiemīlēt? Punduris smaidīdams paķēra pūķi un pārslidināja to pāri galdiņam. Ceru, ka gai�ība man piedos jūsu karalis ir ielenkts. Nāve �etros gājienos.

-�� Mans pūķis� princis blenza uz spēles galdiņu.

-��� �ir pārāk tālu, lai spētu tevi izglābt. Tev vajadzēja to nolikt pa�ā kaujas vidū.

-�� Bet tu teici�

-�� Es sameloju. Neuzticies nevienam un turi pūķi pa tvērienam.

Jaunais Grifs pielēca kājās un aizspēra galdiņu. Sivases figūras aizli�doja uz visām pusēm un lēkādamas ripoja pa Biklās jaunavas klāju.

-�� Salasi! puika pavēlēja.

"Var jau būt, ka viņ� tie�ām ir Tārgārjens.

-�� Ja gai�ībai tā labpatīk.

Tīrions nometās �etrrāpus un ņēmās lasīt kopā figūras.

Kad Jandrijs un Isilla atgriezās uz laivas, jau sāka krēslot. Viņiem pa pēdām tipināja nesējs, stumdams līdz malām piekrautus rateļus ar pārli�ku: sāli un miltiem, svaigi kultu sviestu, audeklā ievīstītus speķa klu�us, maisus ar apelsīniem, āboliem un bumbieriem. Jandrijs uz pleca nesa mu�eli vīna, bet Isilla līdaku, kas bija tikpat liela kā Tīrions.

Ieraudzījusi Tīrionu stāvam uz trapa, Isilla apstājās tik spēji, ka Jan�drijs uzskrēja viņai virsū un līdaka no viņas muguras gandrīz ieslīdēja atpakaļ upē. Pīle palīdzēja to noturēt. Isilla palūrēja uz Tīrionu un kā durot izstiepa trīs pirkstus.

"Zīme, kas pasargā no ļaunuma."

-�� Ļauj, palīdzē�u aizstiept to zivi, viņ� piedāvāja Pīlēm.

-�� Nē, Isilla izmeta, turies pa gabalu. Aiztiec tikai to ēdienu, ko pats ēd.

-�� Kā teiksi, punduris pacēla rokas.

Jandrijs nolika vīna mucu uz klāja.

-�� Kur ir Grifs? viņ� noprasīja Haldonam.

-�� Guļ.

-�� Tad pamodini viņu. Mums ir jaunumi, kas viņam jādzird. Karalienes vārds Selhorīsā ir uz lūpām visiem viņa vēl sē�ot Mīrīnā, pamatīgi ielenkta, la var ticēt tirgus baumām, Senā Volante drīz iesaistī�oties karā pret viņu.

-�� Zivju tirgotāju baumām nevar ticēt, Haldons saviebās. Bet Grifs vienalga to gribēs dzirdēt, tu jau zini, kāds viņ� ir.

Pusmestrs nokāpa kajītē.

"Skuķis vēl nemaz nav sācis kustēties uz rietumiem." Nebija �aubu, ka iemeslu tam pietika. Starp Mīrīnu un Volanti bija piecsimt līgas tuksne�u, kalnu, purvu un drupu, kā arī Mantarīsa ar nelāgo slavu. "Mēdz teikt, ka tā esot briesmoņu pilsēta, bet, ja viņa iet pa sauszemi, kur citur viņai meklēt pārtiku un ūdeni? Pa jūru būtu ātrāk, bet, ja viņai nav kuģu..

Kad Grifs iznāca uz klāja, līdaka jau �urkstēja uz pannas, bet Isilla tai spieda virsū citrona sauļu. Algotnis bija uzvilcis bruņukreklu, vilkādas apmetni, mīkstus ādas cimdus un tum�as vilnas bikses. Ja arī viņ� bija pārsteigts, redzot Tīrionu atjēgu�os, tad to neizrādīja citādi, kā vien drū�mi glūnot. Viņ� pasauca Jandriju tālāk, pie stūres aira, kur abi sarunājās tik klusi, ka Tīrions neko nedzirdēja.

Beigu beigās Grifs pasauca Haldonu.

-�� Mums par tām baumām jānoskaidro viss. Ej krastā un uzzini visu, ko vari. Kavo noteikti zinās, ja varēsi viņu atrast. Pameklē "Upeniekā" vai "Raibajā bruņurupucī" tu jau zini, kur viņ� parasti uzturas.

-�� Jā. Es paņem�u līdzi arī punduri �etras ausis ir labākas par divām. Un tu jau zini, kā Kavo patīk spēlēt sīvasi.

-�� Kā vēlies, tikai esi atpakaļ līdz saullēktam. Ja kaut kāda iemesla pēc iznāk aizkavēties, ejiet pie Zelta brālības.

"Viņ� runā kā īsts valdnieks." Tīrions gan paturēja �o domu pie sevis.

Haldons uzmeta plecos apmetni ar kapuci, bet Tīrions uz laivas pa��ūtā āksta tērpa vietā uzvilka vienkār�as un pelēkas drānas. Grifs ļāva viņiem paņemt līdzi pa muķim sudraba naudas no Ilīrio lādēm.

-�� Lai atraisītu mēles.

Kamēr viņi gāja gar krastu, krēsla pārauga tumsā. Da�i no kuģiem piestātnē likās pamesti ar paceltiem trapiem. Uz citiem vīri ņudzēja vien un ar aizdomām uzlūkoja gājējus. Pie pilsētas mūriem virs bodītēm bija iedegti pergamenta lukturi, kas meta gaismas pleķus uz bruģētā ceļa. Tīrions vēroja, kā Haldona seja kļūst te zaļa, te sarkana, te violeta. Cauri sve�u valodu jūklim viņ� izdzirda kaut kur virs galvas savādu mūziku smalkas flautas skaņas bungu pavadījumā, bet kaut kur tālāk rēja suns.

Un visur bija maukas. Upes vai jūras osta bija un palika osta, un visur, kur bija jūrnieki, bija arī maukas. "Vai to bija domājis mans tēvs? Vai te paliek maukas pie jūras?"

Lanisportas un Karaļa ostas maukas bija brīvas sievietes, bet viņu māsas Selhorīsā verdzenes, un uz viņu stāvokli norādīja zem labās acs uztetovētas asaras. "Vecas kā pats grēks un divtik neglītas." Pietika uz vi ņām paskatīties, lai cilvēkam pārietu vēlme meklēt maukas. Tīrions juta, ka sievietes viņu pēta, sa�ukstas un ķiķina, aizliku�as mutēm priek�.i plaukstas. "Varētu padomāt, ka nekad nav redzēju�a^ punduri."

Pie vārtiem upes pusē stāvēja volantie�u �ķēpne�u pulciņ�. Tērauda nagos, kas spraucās ārā no viņu bruņucimdiem, atmirdzēja lāpu gaisma. Bruņucepures bija veidotas kā tīģeru galvas, uz sejām uztetovētas zaļas

svītras. Tīrions zināja, ka Volantes vergu karaspēka kareivji trakoti le�pojas. "Vai viņi ilgojas pēc brīvības?" viņ� prātoja. "Ko viņi darītu, ja tā mazgadīgā karaliene viņiem to uzdāvātu?

Viens no tīģeriem ieraudzīja punduri un pateica kaut ko smieklīgu, pārējie sāka ķiķināt. Kad ceļotāji nonāca pie vārtiem, sargs novilka gan bruņucimdu, gan sasvīdu�o cimdu, kas bija zem tā, aplika roku pun�durim ap kaklu un raupji pabu�ināja viņam galvu. Tīrions bija pārāk izbijies, lai pretotos. Tas viss notika vienā acumirklī.

-�� Kāpēc viņ� tā darīja? punduris noprasīja Pusmestram.

-�� Sargs teica, ka paglaudīt pundurim galvu tas esot uz laimi, Haldons paskaidroja, kad bija aprunājies ar kareivi viņa valodā.

Tīrions piespieda sevi uzsmaidīt �ķēpnesim.

-�� Pasaki viņam, ka vēl lielāka laime ir nosūkāt pundurim daiktu.

-�� Labāk nevajag tīģeriem ir asi zobi.

Kāds cits sargs, nepacietīgi mādams ar lāpu, ļāva viņiem ieiet pa vār�tiem. Haldons Pusmestrs gāja dziļāk Selhorīsā, un Tīrions piesardzīgi sekoja viņam pa pēdām.

Priek�ā pavērās milzīgs laukums. Pat tik vēlā stundā tas bija ļau�u pilns, trok�ņains un gaismas pieliets. Virs iebraucamo vietu un priekamāju durvīm dzelzs ķēdēs karājās lukturi, ta�u pilsētas robe�ās tie bija no krāsaina stikla, nevis pergamenta. Pa labi pie sarkana akmens tempļa dega nakts lūg�anas ugunskurs. Priesteris purpurkrāsas talārā stāvēja uz lempja balkona un diriģēja nelielo ļau�u bariņu, kas bija sapulcējies ap uguni. Citur iebraucamās vietas priek�ā ceļinieki spēlēja sīvasi, piedzē�ru�ies kareivji gāja iek�ā un ārā kādā namā, kas noteikti bija bordelis, kāds sievi�ķis pie staļļa slānīja mūli. Garām aizdārdēja divri�i, ko vilka balts pundurzilonis. "�ī ir cita pasaule," Tīrions nodomāja, "bet ne pārāk at�ķiras no tās, ko es pazīstu."

Goda vietā uz laukuma stāvēja balta marmora statuja vīrs bez gal�vas neticami greznās bruņās sēdēja līdzīgi izrakstīta kara zirga mugurā.

-�� Kas tas tāds? Tīrions brīnījās.

-�� Triarhs Horono, volantie�u varonis no Asiņu laikmeta. �etrdesmit gadus no vietas viņ� katru gadu tika ievēlēts par triarhu, līdz viņam vē�lē�anas apnika, un viņ� pasludināja sevi par triarhu uz mū�u. Volantie�i par to nepriecājās, tāpēc drīz vien triarham piesprieda nāves sodu. Viņ� lika piesiets starp diviem ziloņiem un pārrauts uz pusēm.

-�� Statujai gan, �ķiet, trūkst galvas.

-�� Viņ� bija no tīģeriem. Kad pie varas nāca ziloņi, to sekotāji sāka plosīties un dauzīja nost galvas to ļau�u statujām, kurus vainoja pie

kariem un nāves. Viņ� paraustīja plecus. Tas gan bija cits laikmets. Nāc, mums jāpaklausās, par ko pātaro tas priesteris. Zvēru, ka dzirdēju Dinerīsas vārdu.

Laukuma otrā malā viņi iejuka arvien augo�ajā pūlī pie sarkanā tempļa. Tā kā Tīrionu no visām pusēm ieskāva vietējie pilsētnieki, ma�zajam vīrelim bija grūti kaut ko saskatīt starp viņu pakaļām. Punduris dzirdēja katru vārdu, ko teica priesteris, ta�u nevarēja apgalvot, ka viņ� kaut ko saprastu.

-� Vai tu saproti, ko viņ� saka? Tīrions kopējā valodā pajautāja Haldonam.

-�� Es saprastu, ja man ausī netaurētu punduris.

-�� Es netaurēju.

Tīrions sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās, lai papētītu to vīrie�u un sievie�u sejas, kas bija apstāju�ies paklausīties. Lai uz kuru pusi viņ� grieztos, visur bija redzami tetovējumi. "Vergi. Katrs piektais te ir vergs."

-������������� Priesteris aicina volantie�us doties karā, Pusmestrs atstāstīja,

-��� ta�u taisnības pusē kā Gaismas Dieva kareivjus. R�lors ir radījis sauli un zvaigznes un mū�am cīnās ar tumsu. Viņ� saka, ka Nīsoss un Malako esot novērsu�ies no gaismas un viņu sirdis tum�as padarīju�as dzeltenās harpijas no austrumiem. Viņ� saka�

-�� Pūķi to vārdu es sapratu. Viņ� pieminēja pūķus.

-�� fā. Pūķi esot sūtīti, lai uznestu viņu triumfa virsotnē.

-�� Viņu� Dinerīsu?

-�� Benero ir atsūtījis ziņu no Volantes viņas atnāk�ana nozīmē sena pareģojuma piepildī�anos. Haldons palocīja galvu. Viņa esot dzimusi no dūmiem un sāls, lai radītu pasauli no jauna. Viņa esot Azora Aliai iemiesojums� un viņas uzvara pār tumsu nesi�ot vasaru, kas nekad nebeig�oties� pati nāve viņas priek�ā liek�ot celi, un visi, kas kritī�ot, cīnoties par viņu, atdzim�ot�

-�� Vai es atdzim�u �ajā pa�ā miesā? Tīrions apvaicājās. Pūlis kļuva lielāks, un punduris juta, kā ļaudis ap viņu saspie�as cie�āk. Kas n Benero?

-�� Sarkanā tempļa augstais priesteris Volantē, Haldons sarauca pie ri. Viņ� ir Patiesības liesma, Gudrības gaisma, Gaismas Dieva pirmais kalps, R�lora vergs.

Vienīgais sarkanais priesteris, ko Tīrions pazina, bija Toross no Mi ras tuklais, labsirdīgais, alla� ar vīnu nolējies uzdzīvotājs, kas nosita laiku Roberta galmā, dzerdams karaļa smalkākos vīnus un turnīros aiz dedzinādams zobenu.

-��� Ja jāielai�as darī�anās ar priesteriem, tad labāk ar tādiem, kuri ir resni, samaitāti un ciniski,viņ� sacīja Haldonam. Kuri zviln mīkstos atlasa spilvenos, knibina saldumus un samaitā mazus zēnus. No tiem, kas tic dieviem, ir gaidāmas vienas vienīgas nepatik�anas.

-�� Mēs, iespējams, varam �īs nepatik�anas izmantot savā labā. Es zinu, kur mēs atradīsim atbildes. Haldons garām varonim bez galvas gāja uz lielu mūra iebraucamo vietu laukuma malā. Virs durvīm karājās milzīga spilgtās krāsās izkrāsota bruņurupu�a �aula. Iek�ā simtiem blāvu sarka�nu sve�u mirguļoja kā tālas zvaigznes. Tur oda pēc ceptas gaļas un gar��vielām, bet vergu meitēns ar bruņurupuci uz vaiga lēja kausos gai�zaļu vīnu. Haldons apstājās durvīs.

-�� Mums jāiet turp, pie tiem diviem.

Ni�ā divi vīri, nolieku�ies pār akmenī grebtu sīvases galdiņu, sarka�nās sveces gaismā pētīja figūras. Viens bija kalsns, ar dzeltenīgu miesu, plāniem melniem matiem un smailu degunu. Otrs bija plecīgs, apaļu vēderu un cie�ām matu sprogām, kas krita pār apkakli. Neviens no vi�ņiem pat nepaskatījās uz nācēju pusi, līdz Haldons pievilka krēslu pie viņu galda un paziņoja:

-�� Mans punduris spēlē sīvasi labāk nekā jūs abi kopā.

Lielākais atrāva skatienu no spēles, neapmierināti palūkojās uz mie�ra traucētājiem un kaut ko noteica Senās Volantes mēlē, bet tik ātri, ka Tīrionam nebija nekādu cerību dzirdēto uztvert.

-�� Vai viņ� tiek pārdots? vīrietis pajautāja Rietmalas kopējā valodā.

Triarha zvērnīcai ir vajadzīgs punduris, kur� spēlē sīvasi.

-�� Jollo nav vergs.

-�� Skāde. Tievais pabīdīja oniksa ziloni.

Vīrs, kur� galda otrā pusē spēlēja ar alabastra karaspēku, nosodo�i s.iknieba lūpas un pastūma smago zirgu.

-�� Kļūda, Tīrions iejutās lomā.

-�� Lai tā būtu, tievais atbildēja un pagāja ar savu smago zirgu. Tūdaļ sokoja vairāki a�i gājienu, un beigu beigās tievais ar smaidu pavēstīja:

-�� Nāve, draugs.

Lielākais nikni nopētīja situāciju uz galdiņa, tad piecēlās un kaut ko Izmeta savā mēlē. Viņa pretinieks iesmējās.

-�� Liecies mierā. Punduris neo� tik draņķīgi, kā tu spēlēji. Viņ� norādīja Tīrionam uz tuk�o krēslu. Uzspēlēsim ar tevi. Liec galdā sudra�bu, un paskatīsimies, cik labi tu to spēli proti.

"Kuru spēli?" Tīrionam gribējās pavaicāt.

-�� Man labāk padodas spēlē�ana ar pilnu vēderu un vīna kausu rokā.

Tievais bez kurnē�anas pagriezās un pieteica verdzenei, lai atnes vi�ņiem ēdienus un dzērienus.

-�� Godājamais Kavo Nogarīss Selhorisā ir muitnieks. Man vēl nekad nav izdevies viņu uzveikt sīvasē.

Tīrions saprata domu.

-�� Varbūt man paveiksies. Viņ� atvēra muķi un blakus spēles galdi�ņam krāva monētas stabiņā, līdz Kavo atplauka smaidā.

Kamēr abi aiz sīvases aizslietņa izkārtoja figūras, Haldons ierunājās:

-�� Kādas ziņas no upes lejteces? Vai būs kar�?

-�� Jankaī jau labprāt pakarotu, Kavo paraustīja plecus. Viņi sevi sauc par gudrajiem saimniekiem. Par viņu gudrību es nevaru spriest, bet viltības viņiem netrūkst. Ir ieradies viņu sūtnis ar zelta lādēm, dārgak�meņiem, diviem simtiem vergu, jaunām meitenēm un zēniem ar gludu miesu, kuri ir apmācīti septiņu nopūtu mākslā. Esmu dzirdējis, ka viņa rīkotās dzīres esot neaizmirstamas un viņa dotie kukuļi iz�ķērdīgi.

-�� Vai tad jankaie�i būtu nopirku�i jūsu triarhus?

-�� Tikai Nīsosu. Kavo novāca aizslietni un izpētīja Tīriona armijas izvietojumu. Malako, lai arī vecs un bezzobains, tomēr ir tīģeris, sa�vukārt Donifoss par triarhu ievēlēts vairs netiks. Pilsēta alkst pēc kara.

-��� Kāpēc? Tīrions gribēja zināt. Mīrīna ir tālu aiz jūras. Kā gan tā mazā, jaukā karalienīte būtu aizvainojusi Seno Volanti?

-�� Jaukā? Kavo iesmējās. Ja kaut puse no visāhn baumām, kas atklīst no Vergu lī�a otras puses, ir taisnība, tā karalienīte ir īsts briesmonis. Viņa esot asinskāra, un tos, kuri runā pretī, viņa sēdinot uz mietiem, kur tie mirstot lēnā nāvē. Viņa esot ragana, kas baro pūķus ar jaundzimu�iem bērniem, un zvērestu lauzēja, kas piesmejot dievus, lau�ot pa�mierus, iebiedējot sūtņus un vēr�oties pret tiem, kuri viņai uzticami kal�poju�i. Viņas baudkāre esot neremdināma, viņa kopojoties ar vīrie�iem, sievietēm, einuhiem un pat suņiem un bērniem, un tam ir beigas, kur� nespēj viņu apmierināt. Viņa atdodot savu miesu vīrie�iem, lai paņemtu viņu dvēseles.

"Lieliski," Tīrions nodomāja. "Ja viņa atdos savu miesu man, tad var dabūt manu dvēseli, lai cik tā būtu sīka un kroplīga."

-�� Tā stāsta, Haldons iebilda, bet stāstītāji ir vergturi, kurus viņa patriekusi no Astaporas un Mīrīnas. Tīrā apmelo�ana.

-��� Meli vislabākie ir tad, ja tajos ir kāds nieks patiesības, atsaucās Kavo, bet tās mei�as īsto grēku nevar noliegt. �is uzpūtīgais skuķis ir

iedomājies satriekt vergu tirdzniecību, bet tā nekad nav bijusi ieslēgta Vergu lī�a apkaimē vien. Tā ir daļa no tirdzniecības, kas aptver visu pa�sauli, un Pūķu Karaliene ūdeni ir saduļķojusi. Aiz Melnā mūra valdnie�ki no senām dzimtām naktīs nespēj mierīgi gulēt, jo jāklausās, kā ķēķī vergi trin garos na�us. Vergi audzē mūsu pārtiku, tīra mūsu ielas, māca mūsu jaunie�us. Viņi sargā mūsu mūrus, airē mūsu galeras, izcīna mūsu kaujas, bet tagad, paskatoties uz austrumiem, viņi redz, kā tālumā mirdz �ī jaunā karaliene, Va�u rāvēja. Senās asinis to necietīs. Viņu ienīst arī nabagi, jo pat pretīgākais ubags ir augstākas kārtas nekā vergs, bet tā Pūķu Karaliene viņam atņems �o mierinājumu.

Tīrions pavirzīja uz priek�u �ķēpne�us. Kavo atbildēja ar vieglo zir�gu, bet Tīrions par lauciņu pārvietoja arbaletus un teica:

-��� Tas sarkanais priesteris uz laukuma gan domā, ka Volantei jākaro sudrabainās karalienes pusē, nevis pret viņu.

-��� Sarkanie priesteri labāk varētu pievaldīt mēles, Kavo Nogarīss atbildēja. Starp viņu piekritējiem un tiem, kas pielūdz citus dievus, jau ir biju�as sadursmes. Benero ar savu muldē�anu tikai savelk naida mākoņus pār savu galvu.

-��� Un kas tā par muldē�anu? punduris jautāja, grozīdams pirkstos kājnieku, un muitnieks atmeta ar roku.

-�� Volantē tūksto�iem vergu un brīvlaisto ik vakaru salasās uz lauku�ma pie tempļa un klausās, kā Benero brēc par asiņojo�ām zvaigznēm un ugunīgu zobenu, kas attīrī�ot pasauli. Viņ� sludina, ka Volante noteikti sadeg�ot, ja triarhi pacel�ot iero�us pret sudrabaino karalieni.

-�� To pat es spēju pareģot. Re, vakariņas.

Vakariņās bija �ķīvis ar ceptu kazas gaļu uz sīpolu �ķēlītēm. Gaļa bija vircota un smar�īga, apcepta no ārpuses, bet sarkana un sulīga iek�pusē, Tīrions paņēma gabaliņu. Tas bija tik karsts, ka dedzināja pirkstus, bet tik gards, ka viņ� nespēja noturēties, nepaņēmis vēl vienu. Gaļai pundu�ris uzdzēra gai�zaļo Volantes dziru, kas drīzāk atgādināja vīnu, ko viņ� nebija dzēris jau veselu mū�ību.

-�� Ļoti gar�īgi, viņ� atzina un pacēla pūķi. Vissvarīgākā figūra ■pelē, Tīrions paziņoja, noņemot no galdiņa vienu no Kavo ziloņiem.

Un Dinerīsai Tārgārjenai to esot trīs.

Trīs gan, Kavo piekrita, pret trīsreiz trim tūksto�iem ienaidnie�ku. Grazdans mo Erazs nebija vienīgais Dzeltenās pilsētas sūtnis. Kad gudrie saimnieki sacēlās pret Mīrīnu, kopā ar viņiem gāja arī Jaunās Gi�..is leģioni, tolosie�i, elīrie�i un pat dotraki.

-�� Jums pa�iem pie vārtiem stāv dotraki, Haldons atgādināja. Hals Pono.

-�� Zirgu pavēlnieki atnāk, mēs viņus apdāvinām, un viņi aiziet, Kavo atmeta ar roku, vēlreiz pagāja ar katapultu, sagrāba saujā Tlriona alabas�tra pūķi un noņēma to no galdiņa.

Pēc tam sekoja viena vienīga slepkavo�ana, lai gan pundurim izdevās noturēties vēl kādu duci gājienu.

-�� Laiks liet rūgtas asaras, Kavo beigu beigās ieminējās, savākdams saudraba kaudzīti. Vēl vienu spēli?

-��� Nav vajadzīgs, Haldons atteica. Mans punduris jau ir dabūjis mācību, ka jābūt pieticīgākam. Domāju, ka ir laiks doties atpakaļ uz lai�vu.

Kad viņi izgāja uz laukuma, ugunskurs vēl joprojām dega, ta�u pries�teris bija nozudis un pūlis sen izklīdis. Bordeļa logā mirdzēja sveces, no iek�ienes skanēja sievietes smiekli.

-�� Nakts vēl tikko sākusies, Tīrions teica. Kavo varbūt nemaz nav pateicis visu, bet maukas bie�i vien daudz uzzina no vīrie�iem, kurus apkalpo.

-�� Vai tev tik ļoti vajag sievieti, Jollo?

-�� Ja vienīgā mīļākā ir pa�a roka, tas ātri apnīk. "Varbūt Selhorīsa ir tā vieta, kur paliek maukas. Tī�a varbūt pat tagad ir te ar asaru uz vaiga.�

-�� Es gandrīz noslīku, un vīram pēc tam ir vajadzīga sieviete. Turklāt man vajag pārliecināties, ka daikts nav pārvērties akmenī.

Pusmestrs iesmējās.

-�� Gaidī�u tevi krogā pie vārtiem. Dari savas darī�anas ātri.

-�� Par to nebaidies. Vairums sievie�u cen�as ar mani visu paveikt pēc iespējas ātrāk.

Bordelis bija visai pieticīgs salīdzinājumā ar tiem, kurus punduris bie�i apmeklēja Lanisportā un Karaļa ostā. īpa�nieks nerunāja citās va�lodās kā vien volantie�u, ta�u gana labi saprata sudraba �ķindu, tāpēc ieveda Tīrionu garā zālē, kur smar�oja pēc vīraka un garlaikojās �etras verdzenes da�ādās kailuma stadijās. Tīrions lēsa, ka divas no viņām bija nosvinēju�as vismaz �etrdesmit vārda dienas, bet visjaunākā bija piec�padsmit vai se�padsmit gadus veca.

Neviena gan nebija tik atbaido�a kā maukas, kuras viņ� bija redzējis ostā, lai arī par skaistām viņas nosaukt bija ļoti grūti. Viena pavisam noteikti bija grūta, otra resna ar dzelzs gredzeniem krū�galos. Visām �etrām zem vienas acs bija uztetovētas asaru lāses.

-�� Vai jums ir kāda meitene, kas runā Rietmalas mēlē? Tīrions apvai�cājās. īpa�nieks nesaprata ne vārda, tāpēc punduris atkārtoja jautājumu aug�vallrie�u izloksnē. �oreiz saimnieks pāris vārdus saprata un atbildē�ja volantie�u valodā.

-�� Saulrieta meitene, tas bija viss no �īs atbildes spēja izlobīt Tīrions, kur� nosprieda, ka tas nozīmē meiteni no saulrieta karaļvalsts.

Visā namā tāda meitene bija tikai viena, un tā nebija Tī�a. Viņai bija vasarraibumaini vaigi un rudi sprogaini mati, kas solīja vasarraibumainas krūtis un rudu ku�ķi kājstarpē.

-�� Derēs, Tīrions sacīja, un man vajag arī bla�ķi pie sarkanmates prasās sarkanvīns.

Mauka �audīgām acīm vēroja pundura seju, bez deguna.

-�� Vai es tev riebjos, mīļumiņ? Es esmu riebīgs radījums to tev varē�tu apliecināt mans tēvs, ja nebūtu beigts un sapuvis.

Lai arī mei�a izskatījās kā no Rietmalas nākusi, viņa ne vārda ne�runāja kopējā valodā. "Varbūt viņu bērnībā sagūstījusi vergu tirgotāji." Viņam guļamkambaris bija mazs, ta�u uz grīdas bija mīrie�u paklājs un salmu cisu vietā dūnu pēlis. "Ir redzētas baisākas vietas."

-�� Vai pateiksi, kā tevi sauc? Tīrions jautāja, paņemot no viņas rokām vīna kausu. Nē? Vīns bija stiprs un skābs, tam tulkojuma nevajadzēja.

-�� Tad paliksim pie tavas petenes. Viņ� ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Vai esi kādreiz gulējusi ar briesmoni? Ja ne, tad �ī būs pirmā reize. Velc nost drānas un gulies uz muguras, ja neiebilsti. Vai arī ne.

Viņa neizpratnē lūkojās uz punduri, tāpēc viņ� atņēma tai bla�ķi un pacēla brun�us pāri galvai. Tagad mei�a saprata, kas no viņas tiek pra�sīts, ta�u viņa nebija tā jaukākā gultas biedrene. Tīrions tik ilgi bija iz�ticis bez sievietes, ka piepildīja viņu ar �ļācienu jau pēc tre�ā grūdiena.

Viņ� novēlās no mei�as un drīzāk juta kaunu nekā apmierinājumu. "Tā bija kļūda. Par kādu briesmoni es esmu kļuvis!"

-�� Vai pazīsti sievieti vārdā Tī�a? viņ� jautāja, skatoties, kā sēkla no mei�as tek gultā. Mauka neatbildēja. Vai tu zini, kur paliek maukas?

Viņa neatbildēja arī �oreiz. Uz mei�as muguras krustām �ķērsām izvijās rētas. "Tā skuķe guļ kā beigta. Tikpat labi es varēju izdrāzt mironi." Pat viņas acis izskatījās miru�as. "Viņai pat nav spēka mani ienīst."

Pundurim vajadzēja iedzert. Kārtīgi iedzert. Tīrions pagrāba bla�ķi abās rokās un pielika to pie mutes. Vīns sarkanās strūklās tecēja kaklā un pāri zodam. Tas pilēja no bārdas un sūcās pēlī, un sveces gaismā li�kās tikpat tum�s kā vīns, ar kuru tika noindēts D�ofrejs. Kad bla�ķe bija

tuk�a, punduris aizmeta to kaktā un, tikko turēdamies kājās, naktspoda meklējumos noslīdēja uz grīdas. Naktspoda nebija. Viņam sadumpojās vēders, un jau pēc mirkļa mazais vīriņ�, tupēdams �etrrāpus, vēma uz paklāja brīni�ķīgā mlrie�u paklāja, kas bija'tikpat ērts kā meli.

Mauka izmisumā sāka kliegt. "Vainīgs, protams, bū�u es," viņ� no�kaunējies aptvēra.

-������������� Nogriez man galvu un aiznes Karaļa ostu, Tirions piedāvāja.

-�� Mana māsa tevi padarīs par valdnieci un neviens tevi vairs nepērs.

Mei�a nesaprata ari to, tāpēc punduris papleta viņas kājas, iekārtojās starp tām un paņēma viņu vēlreiz, jo vismaz to valodu viņa saprata.

Tā kā vīns bija izdzerts un Tirions pats visu izdarījis, viņ� aizsvie�da mei�as drānas pie durvīm. Mauka tās paķēra un aizsteidzās, atstājot viņu vienu tumsā. Punduris grima arvien dziļāk pēli. "Esmu nāvīgi pie�dzēries.� Viņ� neuzdrīkstējās aizvērt acis, jo baidījās iemigt aiz sapņu robe�as viņu gaidīja Sēras. Stāvās un slidenās akmens kāpnes bija bezga�līgas un nodevīgas, un kaut kur aug�ā bija Aizplīvurotais valdnieks. "Es negribu pie Aizplīvurotā valdnieka." Tirions apģērbās un streipuļoja uz kāpņu pusi. "Grifs mani nodīrās. Un kāpēc ne? Ja kāds punduris vispār ir pelnījis nodīrā�anu, tad tas esmu es."

Pusceļā viņ� paklupa. Tīrionam tomēr izdevās ar rokām mīkstināt kritienu un pārvērst to neveiklā kūlenī. Maukas bordeļa pirmajā stāvā pārsteigtas pacēla galvas, kad punduris kāpņu galā piezemējās. Nostājies uz kājām, viņ� paklanījās.

-�� Piedzēries es esmu veiklāks. Viņ� pagriezās pret īpa�nieku. Bai�dos, ka bū�u sabojājis jūsu paklāju. Mei�a pie tā nav vainīga, es samaksā��u. Punduris izvilka sauju monētu un pasvieda tās īpa�niekam.

-�� Velnēn, aiz muguras ierunājās dobja balss.

Zāles kaktā ēnā sēdēja vīrs ar mauku klēpī. "�o mei�u es neredzēju. Būtu redzējis, būtu vedis aug�ā nevis vasarraibumaino, bet viņu." Mei�tene bija jaunāka par pārējām, slaida, glīta, ar gariem, sudrabainiem matiem. Sprie�ot pēc izskata līsiete, bet virs, kura klēpi viņa sēdēja, bija no septiņām valstībām. Drukns, platiem pleciem, gadus �etrdesmit vecs vai vecāks. Puse pakau�a bija kaila, ta�u vaigus un zodu klāja stīvi rugāji, turklāt rokas bija tik biezi noaugu�as, ka matiņi spraucās ārā pat uz pirkstu kauliņiem.

Tīrionam viņ� tūdaļ neiepatikās, un lielais, melnais lācis uz apmetņa viņam patika vēl mazāk. "Vilna. Tādā karstumā viņam ir vilnas drānas. Kas gan vēl būtu tik nolāpīti jucis, ja ne kāds bruņinieks?"

-�� Priecājos dzirdēt kopējo valodu tik tālu no mājām, viņ� piespieda sevi pateikt, ta�u baidos, ka būsiet sajaucis. Mani sauc Hugors Kalns. Vai drīkstu jums izmaksāt kausu vīna, draugs?

-�� Esmu jau gana dzēris. Bruņinieks atgrūda mauku un piecēlās kā�jās. Zobensiksna karājās viņam blakus uz vad�a. Sve�inieks pasniedzās un izvilka zobenu. Tērauds no�abēja pret ādu. Maukas sve�u gaismā mirdzo�ām acīm kāri noskatījās, īpa�nieks bija nozudis. Tagad tu esi mans, Hugor.

Tīrions nespēja ne aizbēgt no bruņinieka, ne uzveikt viņu, un tik smagā dzērumā nespēja arī pārspēt viltībā.

-�� Un ko tu ar mani darīsi? viņ� iepleta rokas.

-�� Vedī�u prom, bruņinieks sacīja. Pie karalienes.

Galaza Galāre ieradās pie Lielās piramīdas divpadsmit balto �ēlsir�u pavadīta tās bija di�ciltīgas meitenes, kuras vēl bija pārāk jaunas, lai kalpotu tempļa prieka dārzos. Lepnā ve�iņa viscaur zaļās drānās lieliski izskatījās kopā ar jaunajām meitenēm baltos �ķidrautos, kas sargāja viņu nevainību.

Karaliene silti ar viņām sasveicinājās, bet tad lika Misandeī pabarot un izklaidēt meitenes, kamēr pati divatā ietur vakariņas ar zaļo �ēlsirdi.

Viņas pavāri bija pagatavoju�i brīni�ķīgu maltīti jērgaļu medū ar saberztām piparmētrām, ko pasniedza ar mazajām zaļajām vīģēm, kas viņai tik ļoti gar�oja. Divi Denijas iemīļotie ķīlnieki pasniedza ēdienu un pieskatīja, lai kausi ir pilni tie bija maza meitene vārdā Ķeza ar acīm kā stirnai un kaulains pui�elis vārdā Grazars. Abi bija brālis ar māsu un zaļās �ēlsirdes radinieki, kurus atnācēja sabu�oja un apvaicājās, vai viņi uzvedu�ies labi.

-��� Viņi ir ļoti jauki bērni, Denija apliecināja. Ķeza man da�reiz padzied, viņai ir laba balss. Bet sīrs Baristens apmāca Grazaru un citus zēnus rietumu bruņniecības mākslās.

-��� Bērni ir mani radinieki, zaļā �ēlsirde sacīja, kamēr Ķeza lēja vi�ņas kausā tum�sarkanu vīnu. Man prieks, ka viņi labi kalpo augstībai. Ceru, ka es arī bū�u noderīga. Vecās sievietes mati bija sirmi un āda plāna kā pergaments, ta�u gadi nebija aptum�oju�i viņas acis tās bija tikpat zaļas kā viņas talārs, skumjas, gudrības pilnas. Atvainojiet, ka to saku, bet gai�ība izskatās� nogurusi. Vai jūs izguļaties?

Denija tikko noturējās neiesmējusies.

-�� Ne pārāk labi. Pagāju�ajā naktī tumsas aizsegā trīs kartie�u galeras aizpeldēja aug�up pa Skahazadanu. Mātes vīri �āva tām pa burām ar de�go�ām bultām un meta uz klāja podus ar dego�u piķi, ta�u galeras pa�ā�vās garām tik naski, ka nekādus lielos postījumus mēs tām nenodarījām. Kartie�i grib slēgt mums upi tāpat, kā ir noslēgu�i līci, un viņi vairs nav vieni. Viņiem pievienoju�ās trīs galeras no Jaunās Gisas un barkass no Tolosas. Tolosie�i par atbildi uz draudzības aicinājumu nosauca Deniju par mauku un pieprasīja, lai viņa atjauno Mīrīnā di�os saimniekus. Un tā bija pat pieņemama atbilde salīdzinājumā ar to, kuru ciedra koka kastē atveda karavāna no Mantarlsas kastē bija iesālītas trīs viņas sūt�ņu galvas. Varbūt jūsu dievi spēj mums līdzēt? Palūdziet, lai tie atsūta vētru, kas aizpū� galeras no lī�a.

-�� Es lūg�os un nesī�u upuri. Varbūt Gisas dievi mani sadzirdēs. Galaza Galāre, nenovēr�ot skatienu no Denijas, iedzēra malku vīna. Vēt�ras plosās gan pilsētā, gan aiz tās mūriem. Dzirdēju, ka pagāju�ajā naktī atkal nogalēti brīvlaistie.

-�� Trīs. To sakot, viņai mutē palika rūgta pēcgar�a. Tie gļēvuļi uz�bruku�i audējām brīvlaistām sievietēm, kas nevienam neko ļaunu nav nodarīju�as. Viņas tikai radīja brīni�ķīgas lietas. Man pie gultas karājas gobelēns, ko viņas man uzdāvināja. Harpijas dēli salauzu�i stelles, izva�roju�i viņas un pēc tam visām pārgriezu�i rīkles.

-�� Jā, tā mums tika teikts. Un gai�ība vienalga spēj atrast drosmi, lai uz slepkavo�anu atbildētu ar �ēlsirdību. Jūs neesat ne pirkstu piedūrusi di�ciltīgajiem bērniem, kas ir piejums par ķīlniekiem.

-�� Vēl ne. Denija bija pieķērusies saviem jaunajiem aizbilstamajiem. Vieni bija kautrīgi, citi drosmīgi, vieni jautri, citi drūmi, ta�u visi bija bez vainas. Kas tad man pienesīs vīnu un pasniegs vakariņas, ja es no�kau�u savus apkalpotājus? viņa pūlējās pajokot.

-��� Dzirdējām, ka Skūtgalvis viņus izbaro�ot pūķiem, priesteriene nesmaidīja. Dzīvību pret dzīvību. Par katru nokauto Bronzas zvēru i-sot jāmirst vienam bērnam.

Denija stumdīja pa �ķīvi ēdienu, lai tikai nejau�i nepalūkotos uz Ga/aru un Ķezu, jo baidījās, ka sāks raudāt. "Skūtgalvim ir cietāka sirds nekā man." Viņi vai duci rei�u jau bija strīdēju�ies par gūstekņiem.

Harpijas dēli savās piramīdās ņirdz par mums, Skahazs vēl tajā rītā teica: Kāda jēga ņemt ķīlniekus, ja jūs viņiem atstājat galvas uz ple. iem? Viņa acīs Denija bija vāja sieviete. "Pietika jau ar Hazeju. Kāds labums no miera, kas nopirkts par mazu bērnu asinīm?"

-�� Ne jau ķīlnieki ir slepkavas, Denija vārā balsī sacīja zaļajai �ēlsirdei. Es neesmu miesniece.

-�� Par to Mīrīna ir jums pateicīga, Galaza Galāre atbildēja. Ir dzir�dēts, ka Astaporas Miesnieku Karalis esot miris.

-�� Viņu nokāva pa�a kareivji, kad viņ� tiem pavēlēja uzbrukt Jankaī, viņa ar rūgtumu paskaidroja. Bet viņ� vēl nebija atdzisis, kad jau kāds cits stājās viņa vietā un nosauca sevi par Kleonu Otro. �is valdīja astoņas dienas, līdz viņam tika pārgriezta rīkle, bet kroni pieprasīja viņa slep�kava. Pirmā Kleona mīļākā arī, un astaporie�i abus iesauca par karali Rīkļurāvēju un karalieni Mauku. Viņu atbalstītāji karo ielās, kamēr jankaie�i ar saviem algotņiem gaida pie pilsētas vārtiem.

-�� Drūmi laiki. Gai�ība, vai drīkstu jums dot padomu?

-�� Jūs jau zināt, cik augstu es vērtēju jūsu gudrību.

-�� Tad klausiet mani un apprecieties.

-�� Ak tā� Denija to nebija gaidījusi.

-�� Esmu dzirdējusi jūs sakām, ka esat tikai jauna meitene. Paskatoties uz jums, tie�ām �ķiet, ka esat vēl bērns, pārāk jauns un trausls, lai stātos pretī tādiem pārbaudījumiem. Jums blakus vajadzīgs karalis, kas palīdz nest �o nastu.

Denija uzdūra gabalu jērgaļas, nokoda kumosiņu un lēni to ko�ļāja.

-�� Sakiet, vai tas karalis spēs piepūst vaigus un aizpūst Ksaro galeras atpakaļ uz Kārtu? Vai viņ� spēs, sasitot plaukstas, pārraut Astaporas ap�lenkumu? Vai viņ� spēs pabarot manus bērnus un atjaunot mieru pilsē�tas ielās?

-�� Vai jūs pati to spējat? zaļā �ēlsirde atvaicāja. Karalis nav dievs, tomēr stiprs cilvēks iespēj ļoti daudz. Mana tauta, skatoties uz jums, sa�skata vien aizjūras iekarotāju, kas ieradies, lai slepkavotu mūs un paver�dzinātu mūsu bērnus. Karalis �o priek�statu varētu mainīt. Augstdzimis tīru Gisas asiņu karalis var samierināt pilsētu ar jūsu valdī�anu. Citādi baidos, ka tā beigsies tāpat kā sākās asinīs un ugunī.

Denija muļļāja �ķīvī ēdienu.

-�� Un kuru gan Gisas dievi ieteiktu man ņemt par vīru un samierinātāju?

-�� Hizdaru zo Loraku, Galaza Galāre pārliecināti atbildēja.

-��� Kāpēc Hizdaru? Denija pat nepūlējās slēpt izbrīnu. Skahazs ir tikpat di�ciltīgs.

-���� Skahazs ir Kandaks, Hizdars Loraks. Lai gai�ība man piedod, bet at�ķirību var nesaskatīt tikai cilvēks, kas nav gisietis. Bie�i ir gadī�jies dzirdēt, ka jūsos ritot īgona Iekarotāja, D�ihirīsa Gudrā un Dairona

Pūķa asinis. Hizdarā rit Mazdana Di�enā, Hazraka Skaistā un Zaraka Atbrīvotāja asinis.

-�� Viņa sen�i ir tikpat beigti kā manējie. Vai Hizdars piecels no kapa viņu rēgus, lai pasargātu Mīrīnu no ienaidniekiem? Man ir vajadzīgs vīrs ar kuģiem un zobeniem, bet jūs man piedāvājat sen�us.

-��� Mēs esam sena tauta, un sen�i mums nozīmē ļoti daudz. Appre�cieties ar Hizdaru zo Loraku un dāvājiet viņam dēlu tas būs dēls, kura tēvs ir harpija, bet māte pūķis. Līdz ar to piepildīsies senie pareģojumi un jūsu ienaidnieki izkusīs kā sniegs.

"Viņ� būs ērzelis, kas izjās pasauli." Denija zināja visu par pareģojumiem

-�� tie bija veidoti no vārdiem, un vārdi bija vēj�. Lorakam nebūs nekāda dēla, nebūs nekāda mantinieka, kas apvienotu harpijas ar pūķiem. "Kad saule lēks rietumos un rietēs austrumos, kad jūras iz�ūs un vēj� kalnus nesīs pa gaisu kā sausas lapas." Tikai tad viņas klēpis atkal kļūs auglīgs�

�ta�u Dinerīsai Tārgārjenai bija vēl desmitiem tūksto�i bērnu, kas godāja viņu kā māti, kad viņa sarāva to va�as. Viņa iedomājās par Misandeī brāli Stipro Vairogu un Rilonu Rī, kas prata tik skaisti spēlēt arfu. Viņus neatdzīvinās nekāda laulība, bet, ja vīrs var palīdzēt apturēt slep�kavo�anu, tad viņai bija jāprecas to viņa bija parādā miru�ajiem.

"Ja es apprecē�os ar Hizdaru, vai Skahazs vērsīsies pret mani?" Skahazam viņa uzticējās vairāk nekā Hizdaram, ta�u Skūtgalvis būtu draus�mīgs karalis viņ� ātri aizsvilās dusmās un lēni piedeva. Denija neredzē�ja jēgu precēties ar vīrieti, kuru ļaudis ienīda tāpat kā viņu pa�u. Turpretī 1 lizdars, �ķiet, bija labi ieredzēts.

-�� Ko par to domā mans topo�ais vīrs? viņa pavaicāja zaļajai �ēlsirdei. "Ko viņ� par mani domā?"

-�� Gai�ībai atliek vien viņam to pajautāt. Godājamais Hizdars gaida lejā. Lieciet viņu atvest, ja neiebilstat.

"Tu pārāk daudz atļaujies, priesteriene," karaliene nodomāja, ta�u apvaldīja dusmas un piespieda sevi pasmaidīt.

-�� Kāpēc ne? Viņa pasauca sīru Baristenu un lika vecajam bruņinie�kam atvest Hizdaru.

-�� Jākāpj ir augstu lai Neaptraipītie viņam palīdz.

Kad di�ciltīgais vīrietis beidzot ieradās, zaļā �ēlsirde jau bija paēdusi.

-�� Ja gai�ība neiebilst, es varētu iet prom. Ne�aubos, ka jums ar godāja�mo Hizdaru ir daudz ko pārrunāt. Ve�a noslaucīja no lūpām medu, no�skūpstīja Ķezu un Grazaru uz pieres un nolaida pāri sejai zīda plīvuru. le�u uz �ēlsirdības templi un lūg�u dievus, lai viņi rāda karalienei gudrības ceļu.

Kad priesteriene bija aizgājusi, Denija lika Ķezai pieliet kausu, atlai�da bērnus un pavēlēja ielaist Hizdaru zo Loraku. "Un ja viņ� bildis kaut vienu vārdu par cīņu bedrēm, es nometī�u viņu no terases."

Zem polsterētās vestes Hizdaram mugurā bija vienkār�s zaļ� talārs. Viņ� ienāca ar svinīgu sejas izteiksmi un zemu paklanījās.

-����������� Vai jums priek� manis smaids nav aiztaupījies? Denija apjautājās,

-�� Vai tie�ām esmu tik briesmīga?

-�� I.īdzās tādai dailei es vienmēr kļūstu nopietns.

Tas bija labs sākums.

-�� Iedzeriet kopā ar mani. Denija pati sev ielēja vīnu. Jūs jau zināt, kāpēc esat �eit zaļā �ēlsirde domā, ka tad, ja es jūs ņem�u par viru, mani ienaidnieki izgaisī�ot.

-��� Es gan neņemtos tik drosmīgi apgalvot. Cilvēks dzimst, lai cīnītos un ciestu, un ienaidnieki izgaist tikai tad, kad mēs nomirstam. Tomēr es varētu jums palīdzēt. Man ir zelts, draugi un ietekme, turklāt manās dzīs�lās rit Senās Gisas asinis. Lai arī nekad neesmu bijis precējies, man ir divi ārlaulības bērni, tāpēc mantinieku pagādāt jums varu. Es varu samierināt pilsētu ar jūsu valdī�anu un apturēt naksnīgo slepkavo�anu ielās.

-��� Tie�ām? Denija pētīja vīrie�a acis. Kāpēc lai harpijas dēli jūsu dēļ noliktu dun�us? Vai esat viens no viņiem?

-�� Nē.

-�� Bet vai jūs man pateiktu, ja būtu?

-�� Nē, viņ� iesmējās.

-�� Skūtgalvis prot noskaidrot patiesību.

-�� Ne�aubos, ka Skahazs ātri vien man liktu atzīties. Viena diena viņa sabiedrībā, un es jau būtu viens no harpijas dēliem. Pēc divām dienām es būtu pati harpija, bet pēc trim izrādītos, ka es vēl bērnībā Rietumu karaļvalstī nokāvu jūsu tēvu. Tad viņ� uzdurtu mani uz mieta un no�skatītos, kā es mirstu� bet pēc tam slepkavo�ana turpinātos. Hizdars pieliecās Denijai tuvāk. Vai ari varat mani apprecēt un ļaut man izbeigt vardarbību.

-�� Kāpēc lai jūs gribētu man palīdzēt? Kroņa dēļ?

-�� Nenolieg�u, ka kronis man piestāvētu glu�i labi, bet ir vēl �is tas. Vai tas būtu dīvaini, ja es gribētu aizstāvēt savus ļaudis tāpat, kā jūs aizstāvat savus brīvlaistos? Mīrīna neizturēs vēl vienu karu, gai�ība.

Tā bija laba un godīga atbilde.

-�� Es nekad neesmu alkusi pēc kara. Es vienreiz jau sakāvu Jankaī un atbrīvoju pilsētu, lai gan būtu varējusi to izlaupīt. Es atteicos apvienoties

ar karali Kleonu, kad viņ� devās tai uzbrukt. Pat tagad, kad Astapora ir aplenkumā, es nemainu savu nostāju. Un Karta� nekad neesmu kartie�iem nodarījusi neko ļaunu�

-� Apzināti nē, bet Karta ir tirgotāju pilsēta, viņiem patīk sudraba �ķin�da un zelta dzeltenais mirdzums. Jūs iznīcinājāt vergu tirdzniecību, un trie�cienu sajuta visi no Rietmalas līdz A�aī. Karta ir atkarīga no vergiem, arī Tolosa, Jaunā Gisa, Līsa, Tīro�a, Volante� saraksts ir gar�, karaliene.

-� Lai viņi nāk �urp es viņiem bū�u skarbāks pretinieks nekā Kleons. T.s labāk mir�u cīnoties, nekā ļau�u savus bērnus atkal sakalt va�ās.

-�� Bet var iet arī citu ceļu. Domāju, ka jankaie�us var pierunāt, lai viņi ļauj jūsu brīvlaistajiem ļaudīm palikt brīviem, ja gai�ība piekristu, ka Dzeltenā pilsēta drīkst tirgoties ar vergiem un apmācīt tos. Tad vairs nevajadzēs liet asinis.

-� Atskaitot to vergu asinis, kurus jankaie�i tirgos un apmācīs, De�nija atteica, tomēr saskatīja viņa vārdos jēgu. "Tas, iespējams, ir labākais i isinājums, uz kādu varam cerēt." Jūs vēl neesat man atzinies mīlestībā.

-�� Atzī�os, ja gai�ībai tā labpatīk.

-�� Tā nav atbilde, ko sniegtu iemīlējies vīrietis.

-� Kas ir mīlestība? Iekāre? Neviens vīrietis, kuram visas ķermeņa daļas ir savās vietās, nevar jūs neiekārot. Bet ne jau tāpēc es ar jums precētos. Pirms jūsu iera�anās Mīrīna lēnām mira. Mūsu valdnieki bija veci ve�i ar nokaltu�iem daiktiem un vecenes, kuru krunkainās petenes bija apkaltu��as putekļiem. Viņi tupēja piramīdās, dzēra apriko�u vīnu un melsa par Senās impērijas slavu, bet tikmēr pagāja gadu simti un pat pilsētas mūri sāka drupt. Ieradumi un piesardzība mūs turēja kā dzelzs tvērienā, bet jūs mūs pamodinājāt ar uguni un asinīm. Ir pienāku�i jauni laiki, un tagad ir kļuvu�as iespējamas jaunas lietas. Ņemiet mani par vīru.

"Viņ� ir tīri izskatīgs," Denija sev teica, "un viņam ir karaļa runa."

-�� Noskūpstiet mani, viņa pavēlēja.

1 lizdars vēlreiz paņēma viņas roku un noskūpstīja pirkstu galus.

Ne jau tā. Noskūpstiet mani tā, it kā es būtu jūsu sieva.

I lizdars satvēra Deniju aiz pleciem tik maigi, it kā viņa būtu putnēns, un, noliecies tuvāk, piespieda savas iūpas viņējām. Skūpsts bija viegls, '..iiīss un a�s, un Denija nekādu satraukumu nejuta.

Vai� noskūpstīt jūs vēlreiz? viņ� jautāja.

-Nē.

Vannā uz terases ap kājām knibinājās mazās zivtiņas, un pat tās skūpstīja ar lielāku degsmi nekā Hizdars zo Loraks. Es jūs nemīlu.

-�� Ar laiku tas var nākt pats no sevis, Hizdars paraustīja plecus. Tā mēdz notikt.

"Ar mums tā nenotiks," viņa nodomāja. "Vismaz tik ilgi, kamēr Dārio ir tuvumā. Es gribu viņu, nevis tevi."

-�� Kādā jaukā dienā es gribē�u atgriezties Rietmalā, lai atgūtu septiņas valstības, kurās valdīja mans tēvs.

-�� Kādu dienu jāmirst būs visiem, bet tāpēc nav bez mitas jādomā par nāvi. Es labāk izbaudu katru jaunu dienu.

-��� Vārdi ir vēj�, pat tādi kā "mīla" un "miers". Es vairāk uzticos dar�biem. Septiņās valstībās bruņinieki veic pārbaudījumus, lai pierādītu, ka ir iecerētās jaunavas vērti. Viņi meklē burvju zobenus, lādes ar zeltu, kroņus, kas jāizzog no pūķu midzeņa.

-��� Vienīgie zināmie pūķi pieder jums, Hizdars sarauca uzacis, un burvju zobeni ir sastopami vēl retāk. Es ar prieku pienesī�u jums gre�dzenus, kroņus, un lādes ar zeltu, ja jūsu to vēlaties.

-��� Es vēlos mieru. Jūs sakāt, ka varat man palīdzēt un izbeigt slepkavo��anu naktīs, un es saku: pierādiet. Izbeidziet �o ēnu karu, cienītais. Tas būs jūsu pārbaudījums. Dāvājiet man deviņdesmit dienas un deviņdesmit nak�tis bez slepkavībām, un es redzē�u, ka jūs esat troņa vērts. Vai jūs to varat?

-�� Deviņdesmit dienas un deviņdesmit naktis bez miroņiem, un de�viņdesmit pirmajā mēs svinam kāzas?

-�� Iespējams, Denija bikli palūkojās uz Hizdaru. Ta�u jaunas mei�tenes mēdz būt niķīgas es varu sagribēt vēl arī burvju zobenu.

-�� Tad jūs dabūsiet arī to, gai�ība, Hizdars iesmējās. Jūsu vēlē�anās man ir pavēle. Varat jau likt, lai jūsu pārvaldnieks sāk gatavoties kāzām.

-�� Nekas nespēs tik ļoti iepriecināt godājamo Reznaku.

Ja Mīrīnā ļaudis uzzinātu, ka gaidāmas kāzas, jau ar to vien pietiktu, lai iegūtu pāris mierpilnas naktis, kaut arī Hizdara pūliņi izrādītos neveik�smīgi. "Skūtgalvis nebūs apmierināts, bet Reznaks mo Reznaks dancos no prieka." Denija gan nezināja, kas no tā viņu satrauca vairāk. Viņai bija va�jadzīgs Skahazs un viņa Bronzas zvēri, savukārt Reznaka padomiem viņa bija sākusi neuzticēties. "Uzmanies no smar�īgā sene�ala. Vai Reznaks ar Hizdaru bija uz vienu roku un zaļā �ēlsirde ir sagādājusi man lamatas?"

Tiklīdz Hizdars zo Loraks bija aizgājis, Denijai aiz muguras nostājās sīrs Baristens baltajā apmetnī. Gadiem ilgais dienests Karaļsardzē balta�jam bruņiniekam bija iemācījis būt nemanāmam, kad karaliene izklai�dējas, bet viņ� nekad neatgāja pārāk tālu. "Viņ� visu zina," Denijai bija skaidrs, "un viņ� to neatbalsta." Viņam bija saspringta sejas izteiksme.

-�� Tā, Denija ierunājās, rādās, ka atkal jāiziet pie vīra. Vai tu par mani priecājies, sīr?

-�� Kā pavēlat, gai�ība.

-�� Hizdars dro�i vien nav tas cilvēks, kuru tu man būtu izvēlējies, vai ne?

-�� Nav manā varā izvēlēties jums vīru.

-�� Nav gan, viņa piekrita, bet man ir svarīgi, lai tu saprastu. Mana lauta asiņo un mirst. Karaliene nepieder pati sev, viņa pieder karaļvalslij. Man jāizvēlas starp laulībām un slaktiņu, starp precībām un karu.

-�� Gai�ība, vai drīkstu runāt atklāti?

-�� Kā vienmēr.

-�� Ir vēl tre�ā iespēja.

-�� Rietmala?

Bruņinieks palocīja galvu.

-�� Esmu zvērējis kalpot gai�ībai un pasargāt jūs no ļauna, lai kurp jūs ietu. Mana vieta ir jums blakus, vai jūs esat te vai Karaļa ostā� bet jūsu vieta ir Rietmalā, Dzelzs tronī, kas reiz piederēja jūsu tēvam. Septiņas valstības nekad nepieņems Hizdaru zo Loraku par savu karali.

-�� Tāpat kā Mīrīna nepieņem Dinerīsu Tārgārjenu par savu karalieni. Zaļajai �ēlsirdei ir taisnība: man līdzās ir vajadzīgs karalis ar gisie�u asinim. Citādi viņi alla� manī saskatīs neaptēstu iebrucēju, kas ielauzusies caur vārtiem, uzdūrusi viņu radiniekus uz pīķiem un piesavinājusies viņu bagātības.

-��� Rietmalā jūs būsiet pazudu�ais bērns, kas atgriezies, lai priecētu tēva sirdi. Jūsu ļaudis līksmos, kad jūs jāsiet garām, un visi vīrie�i būs jūsos iemīlēju�ies.

-�� Rietmala ir tālu.

-�� Ja kavēsieties te, tā tuvāk nepienāks. Jo ātrāk mēs atstāsim �o vietu�

-�� Es zinu, zinu! Denija nezināja, kā viņam iestāstīt acīm redzamo. Viņa gribēja nokļūt Rietmalā tikpat ļoti, cik viņ�, bet vispirms vajadzēja sadziedēt Mīrīnas brūces. Deviņdesmit dienas ir ilgs laiks, Hizdaram var neizdoties. Ja arī tā notiks, es bū�u ieguvusi laiku un sabiedrotos, nostiprinājusi aizsardzību un�

-�� Un ja viņam izdosies? Ko gai�ība darīs tad?

-� Savu pienākumu. �is vārds saldēja mēli. Tu redzēji apprecamies manu brāli Rīgeru. Saki: viņ� apprecējās mīlestības vai pienākuma dēļ?

Vecais bruņinieks saminstinājās.

-����� Princese Elija bija laba sieviete, gai�ība. Viņa bija laipna un gudra, .11 maigu sirdi un jautra. Es zinu, ka princim viņa ļoti patika.

"Patika," Denija prātoja. Tas bija pla�s jēdziens. "Ar laiku man var iepatikties arī Hizdars zo Loraks. Varbūt."

-�� Pieredzēju apprecamies arī jūsu tēvu un māti. Piedodiet, bet toreiz gan nekādas patik�anas nebija, un karaļvalsts par to dārgi samaksāja, karaliene.

-�� Kāpēc tad viņi precējās, ja viens otru nemīlēja?

-�� Tā pavēlēja jūsu vectēvs. Kāda ragana viņam pareģoja, ka �ajā lau�lībā ir jāpiedzimst princim.

-�� Ragana? Denija bija satriekta.

-�� Viņa ieradās galmā kopā ar D�eniju no Vecakmenes kroplīgs bai�sa izskata radījums. Daudzi uzskatīja, ka viņa ir punduris, bet viņa vien�alga bija ļoti tuva valdniecei D�enijai, kura alla� apgalvoja, ka viņa esot no me�abērniem.

-�� Kur viņa palika?

-�� Vasaras pilī. �im nosaukumam bija nolemtības skaņa.

-�� Tu vari iet esmu ļoti nogurusi.

-��� Kā pavēlēsiet. Baristens paklanījās un pagriezās uz ie�anu, ta�u durvīs apstājās.

-� Atvainojiet, gai�ība, jūs gaida viesis. Vai man viņam pateikt, lai atnāk rīt?

-�� Kas tas par viesi?

-�� Naharīss. Vētras vārnas ir atgriezu�ies.

"Dārio." Denijai sirds krūtīs notrīsēja.

-��� Cik ilgi viņ�� kad viņ��? karaliene nespēja atrast vārdus, un Baristens to glu�i labi saprata.

-�� Kad viņ� ieradās, gai�ība runāja ar priesterieni. Zinu, ka jūs nevēlē�jāties, lai jūs traucēju. Ziņas, ko kapteinis atnesis, var pagaidīt līdz rītam.

-������������ Nē. "Kā gan es varē�u gulēt, zinot, ka mans kapteinis ir tik tuvu?

-�� Liec viņam nākt �urp tūlīt pat. Un� �ovakar tu man vairs nebūsi vaja�dzīgs blakus Dārio es bū�u dro�ībā. Jā, un esi tik laipns atsūti arī Irri un D�iki. Un Misandeī. "Man jāpārģērbjas, jāsapucējas.

T ie�i to viņa arī pateica kalponēm.

-�� Un ko gai�ība vēlas vilkt? Misandeī apvaicājās.

"Zvaig�ņu gaismu un jūras putas," Denija nodomāja. "Vieglu zīda tērpu, kas atsedz kreiso krūti Dārio par prieku. Un ziedus matos." Kad viņi bija tikko iepazinu�ies, kapteinis nesa viņai ziedus katru dienu pa ceļam no Jankaī līdz Mīrīnai.

-�� Atnes pelēko lina kleitu ar pērlēm uz korsetes un baltā lauvas ādu.

Ietinusies Drogo dāvātajā lauvas ādā, Denija vienmēr jutās dro�āk.

Dinerisa sagaidīja kapteini uz terases, sēdēdama uz akmenī kaita sola zem bumbieres. Pāri pilsētai debesīs peldēja pusmēness, tūksto�iem zvaig�ņu ieskauts. Dārio Naharīss ienāca dī�ādamies. "Viņ� dī�ājas pat tad, kad mierīgi stāv." Kapteinis bija ģērbies svītrainās biksēs, kas sabāz�tas garos violetas ādas zābakos, baltā zīda kreklā un vestē no zelta gre�dzentiņiem. Viņa trejzaru bārda bija violeta, krā�ņās ūsas bija zeltainas, bet garie, viļņainie mati uz pusēm vienā un otrā krāsā. Pie viena sāna viņam karājās duncis, pie otra dotraku arahs.

-��� Daiļā karaliene, viņ� sacīja, manas prombūtnes laikā jūs esat kļuvusi vēl daiļāka. Kā gan tas iespējams?

Karaliene pie glaimiem jau bija pieradusi, tomēr no Dārio mutes tie no�zīmēja vairāk nekā tad, ja tos bārstīja tādi kā Reznaks, Ksaro vai Hizdars.

-�� Kapteini, dzirdēju, ka tu Lazarā esot mums labi pakalpojis. "Man tevis ļoti pietrūka."

-�� Kapteinis dzīvo, lai pakalpotu cietsirdīgajai karalienei.

-�� Cietsirdīgajai?

Dārio acīs atmirdzēja mēness gaisma.

-�� Viņ� traucās visiem saviem vīriem pa priek�u, lai tikai ātrāk ierau�dzītu karalienes seju, bet viņam liek nīkt, kamēr karaliene kopā ar kādu izkaltu�u veceni ēd jērgaļu ar vīģēm.

"Man neviens neteica, ka tu esi ieradies," Denija domāja, "citādi es būtu izlikusies par muļķi un likusi tevi atvest uzreiz."

-� Es vakariņoju kopā ar zaļo �ēlsirdi. Likās prātīgāk Hizdaru nepie�minēt. Man steidzami bija nepiecie�ams viņas gudrais padoms.

-�� Man ir tikai viena steidzama nepiecie�amība: Dinerīsa.

-�� Vai likt atnest ēdienu? Tu noteikti esi izsalcis.

-� Es neesmu ēdis divas dienas, bet tagad, kad esmu �eit, esmu paēdis, skatoties jūsu skaistumā.

-�� No mana skaistuma paēdis nebūsi. Viņa noplūca no koka bum�bieri un pasvieda Dārio.

-�� Apēd vismaz to.

-�� Ja karaliene pavēl. Zelta zobam mirdzot, viņ� nokoda kumosu. Sula tecēja violetajā bārdā.

Meitene, kas mita Denijā, līdz neprātam alka viņu skūpstīt. "Viņa skūpsti ir skarbi un ne�ēlīgi," Denija sev atgādināja, "un viņam vienalga, vai es kliedzu vai pavēlu rimties." Tomēr karaliene saprata, ka tā rīkoties būtu dumji.

-�� Pastāsti par ceļojumu.

-�� Jankaie�i atsūtīja da�us algotņus, lai noslēgtu Kīzai pāreju, kaptei�nis bezrūpīgi paraustīja plecus. Viņi sevi dēvēja par Garajiem �ķēpiem. Mēs nakti viņiem uzbrukām un da�us nosūtījām uz elli. Lazarā es no�kāvu divus savus ser�antus, jo viņi gribēja nozagt dārgakmeņus un zelta �ķīvi, ko karaliene man uzticēja uzdāvināt aitu ļaudīm. Viss pārējais no�tika tā, kā biju solījis.

-�� Cik vīru jūs zaudējāt kaujā?

-�� Deviņus, Dārio atbildēja, bet ducis no Garajiem �ķēpiem labāk gribēja kļūt par Vētras vārnām, nevis miroņiem, tāpēc mājās pārnācām par trim vīriem bagātāki. Es viņiem pateicu, ka, cīnoties kopā ar jūsu pūķiem, viņi dzīvos ilgāk nekā cīnoties pret tiem, un viņiem mani vārdi likās gana prātīgi.

-�� Viņi var izrādīties Jankaī spiegi, Denija kļuva piesardzīga.

-�� Viņi ir pārāk stulbi, lai būtu spiegi. Jūs viņus nepazīstat.

-�� Un tu arī ne. Vai tu viņiem uzticies?

-�� Es uzticos visiem saviem vīriem tik tālu, cik varu aizspļaut. Viņ� izspļāva bumbiera sēkliņu un pasmaidīja par karalienes aizdomām. Vai atnest jums viņu galvas? Atnesī�u, ja pavēlēsiet. Viens ir plikpaurains, diviem ir bizes, bet viens krāso bārdu �etrās da�ādās krāsās. Sakiet, kur� spiegs nēsās tādu bārdu? Lingotājs no �etrdesmit soļu attāluma var ie�mest akmeni odam acī, un kroplis prot apieties ar zirgiem, bet, ja jūs sakāt, ka viņiem jāmirst�

-�� To es neteicu. Es tikai� pieskati viņus, turi acis vaļā, tas arī viss. Denija, to sakot, jutās muļķīgi. Kopā ar Dārio viņa vienmēr jutās mazliet muļķīgi. "Neveikla, bērni�ķīga un neapķērīga. Ko viņ� par mani domā?" Karaliene mainīja sarunas tēmu. Vai aitu ļaudis sūtīs mums pārtiku?

-��� Labību viņi sūtīs pa Skahazadanu ar bar�u, karaliene, bet pārējās preces ar karavānām pāri Kīzai.

-��� Pa Skahazadanu nevajag upe ir bloķēta, jūra arī. Tu dro�i vien redzēji kuģus līcī. Kartie�i ir patrieku�i tre�o daļu mūsu zvejas flotes un atliku�o sagrābu�i. Pārējie kuģi baidās iziet no ostas. Tā nelielā tirdznie�cība, kas mums bija, nu ir pārtraukta.

-�� Kartie�iem dzīslās tek piens. Dārio aizsvieda serdi. Parādiet vi�ņiem pūķus, un viņi laidīsies lapās.

Denija par pūķiem negribēja runāt. Zemnieki arvien nāca pie viņas ar apdegu�iem kauliem un sūdzējās par pazudu�ām aitām, lai arī Drogons joprojām nebija atgriezies pilsētā. Kāds bija redzējis to ziemeļos no upes virs Dotraku jūras zālieniem. Viserions bedrē bija pārkodis vienu

no ķēdēm tie abi ar Raigalu kļuva dienu no dienas arvien me�onīgāki. Neaptraipītie ziņoja, ka dzelzs durvis reiz biju�as nokaitētas sarkanas un veselu dienu neviens nav varējis tām pieskarties.

-�� Astapora arī ir aplenkta.

-�� To es zinu. Viens no Garajiem �ķēpiem nodzīvoja tik ilgi, lai pastās�tītu, ka Sarkanajā pilsētā ļaudis ēdot cits citu. Viņ� teica, ka drīz pienāk��ot Mīrīnas kārta, tāpēc es viņam izgriezu mēli un pasviedu dzeltenajam sunim. Meļu mēles suņi neēd, bet dzeltenais to apēda, un es sapratu, ka viņ� teicis taisnību.

-��� Pilsētā arī plosās kar�. Denija pastāstīja viņam par harpijas dē�liem, Bronzas zvēriem un asinīm uz mūra. Man visapkārt ir ienaidnie�ki gan pilsētā, gan ārpus tās.

-�� Jāuzbrūk, viņ� tūdaļ noteica. Cilvēks ienaidnieku ielenkumā ne�spēj sevi aizstāvēt. Tiklīdz viņ� mēģinās atvairīt zobena cirtienu, tā da�būs cirvi mugurā. Nē, ja jāstājas pretī daudziem naidniekiem, jāizvēlas vājākais, jānokauj un jābēg tam pāri.

-�� Uz kurieni es varu aizbēgt?

-�� Uz manu gultu, manos apskāvienos, manā sirdī.

Dārio araha un dun�a spali bija no zelta izkalti kailu, izvirtu�u sievie��u izskatā. Neķītri berzēdams spalus ar īk�ķiem, viņ� nerātni smaidīja.

Denija juta asinis saplūstam sejā likās, ka kapteinis glāstītu viņu. "Vai viņ� domā, ka es arī esmu izvirtusi, ja jau gribētu ievilks savā gul�tā?" Viņ� prata likt Denijai vēlēties būt par viņa izvirtuli. "Nekad vairs netik�os ar viņu divatā. Viņ� ir pārāk bīstams, lai atrastos man līdzās."

-�� Zaļā �ēlsirde uzskata, ka man ir jāapprec gisie�u karalis, Dinerīsa satraukta sacīja. Viņa grib, lai es precu Hizdaru zo Loraku.

-�� Tie�i viņu? Dārio pasmējās. Kāpēc tad ne Pelēko Tārpu, ja gribi einuhu gultā? Vai arī jūs tomēr gribat karali?

"Es gribu tevi.'1

-�� Es gribu mieru. Devu Hizdaram deviņdesmit dienas laika, lai pie�liktu slepkavo�anai punktu. Ja viņam tas izdosies, es viņu precē�u.

-�� Appreciet mani es to izdarī�u deviņās dienās.

"Tu ta�u zini, ka es to nevaru," viņa gandrīz pateica skaļi.

Jūs cīnāties ar ēnām, bet jācīnās ir ar cilvēkiem, kas tās met, Dārio turpināja. Es teiktu, ka jānokauj viņi visi un jāpievāc viņu dārgumi. Kaut �ukstus pavēliet, un Dārio sakraus viņu galvas augstākā kaudzē par �o piramīdu.

-�� Ja vien es zinātu, kas ir slepkavas.

-�� Zaķi, Pāli un Mereki. Viņi un visi pārējie arī di�ie saimnieki. Kas cits varētu slepkavot?

"Cik drosmīgs, tik asinskārs."

-��� Mums nav pierādījumu, ka to dara viņi. Vai gribi, lai es apkauju savu tautu?

-�� Jūsu tauta ar prieku nokautu jūs.

Dārio tik ilgi bija prom, ka Denija jau bija aizmirsusi, kāds viņ� ir. Visi algotņi pēc dabas bija nodevīgi, karaliene bija spiesta sev atgādināt. "Svārstīgi, neuzticami, rupji. Viņ� nekad nemainīsies un nekad nekļūs karalisks."

-�� Piramīdas ir stipras, Dinerīsa paskaidroja, un mēs tās varam ie�ņemt tikai ar milzīgiem zaudējumiem. Kamēr mēs uzbruksim vieniem, pārējie sacelsies pret mums.

-�� Tādā gadījumā viņi ar kādu ieganstu jāizvilina no piramīdām. Pre�cības ir labs iemesls kāpēc gan ne? Apsoliet Hizdaram savu roku, un visi di�ie saimnieki ieradīsies uz jūsu kāzām. Kad viņi sapulcēsies pie �ēlsirdības tempļa, pavēli mums viņiem uzbrukt.

"Viņ� ir briesmonis," Denija bija satriekta. "Drosmīgs briesmonis, bet vienalga briesmonis."

-�� Vai uzskati mani par Miesnieku Karali?

-�� Labāk būt par miesnieku nekā gaļu. Visi karaļi ir miesnieki vai tad karalienes ir citādas?

-�� �ī karaliene ir.

-�� Vairumā gadījumu karalieņu vienīgais uzdevums ir sildīt kāda ka�raļa gultu un dzemdēt viņam dēlus. Ja gribat būt tāda karaliene, tad pre�ciet Hizdaru.

-�� Vai esi aizmirsis, kas es esmu? viņa aizsvilās dusmās.

-�� Nē. Un jūs?

"Viserīss par tādu nekaunību nocirstu viņam galvu."

-�� Manī rit pūķu asinis, tāpēc neuzdrīksties mani mācīt. Denija pie�cēlās, un lauvas āda noslīdēja zemē. Ej prom.

-�� Dzīvoju, lai paklausītu, Dārio zemu paklanījās.

Kad kapteinis bija aizgājis, Dinerīsa atkal pasauca sīru Baristenu.

-�� Es gribu, lai Vētras vārnas atkal dodas kādā uzdevumā.

-�� Gai�ība, viņi tikko pārradu�ies�

-�� Es gribu, lai viņi iet prom. Lai viņi izpēta Jankaī apkārtni un apsar gā visas karavānas, kas nāk no Kīzai pārejas. No �ā brī�a Dārio par visu ziņos tev. Dod viņam visu, kas viņam pienākas, un pielūko, lai viņa vīri

saņem dāsnu algu, bet nekādā gadījumā neļaujiet viņam ierasties pie manis.

-�� Kā pavēlat, gai�ība.

Tajā naktī viņa, nevarēdama iemigt, nemierīgi grozījās gultā. Viņa pat pasauca Irri, jo cerēja, ka meitenes glāsti viņai noņems spriedzi, ta�u jau pēc īsa brī�a atgrūda dotraku mei�u. Irri bija jauka, maiga un gribo��a, bet viņa nebija Dārio.

"Ko es esmu izdarījusi?" viņa prātoja, sarāvusies tuk�ajā gultā �okurā. "Es viņu tik ilgi gaidīju atgrie�amies un tagad pati sūtu prom.

-� Viņ� arī mani padarītu par briesmoni, karaliene no�ukstēja, par Miesnieku Karalieni.

Bet tad viņa iedomājās par Drogonu, kas tālienē lidinājās, un pūķiem, kas bija ieslodzīti bedrē. �Asinis ir arī uz manām rokām un manas sirds. Mēs ar Dārio nemaz neesam tik at�ķirīgi. Mēs abi esam briesmoņi."

tam ta�u nevajadzēja tik daudz laika," Grifs sev teica, soļoI dams pa Biklās jaunavas klāju. Vai viņi bija zaudēju�i Hal donu tāpat kā Tirionu Lanisteru? Vai viņu varēja sagūstīt volantie�i? "Man vajadzēja sūtīt viņam līdzi Pīli." Haldonam vienam pa�am nevarēja uzticēties to viņ� pierādīja Selhorīsā, kur ļāva aizbēgt pundurim.

Biklā jaunava bija pietauvota vienā no nelāgākajām vietām garajā, juceklīgajā piestātnē starp sasvēru�os laivu un spilgtos toņos izkrāsotu kumēdiņu rādītāju bar�u. Āksti bija trok�ņains un jestrs bariņ�, kas bez mitas atkārtoja izrā�u runas un gandrīz visu laiku bija pilnā.

Diena bija tikpat karsta un mikla kā visas, kop� viņi bija aizbrauku��i no Sērām. Briesmīgā dienvidu saule cepināja Volonas Terīsas ļau�u pārpilno upmalu, ta�u karstums Grifu satrauca vismazāk. Zelta brālība bija apmetusies trīs jūdzes uz dienvidiem no pilsētas, un tas bija krietni tālāk uz ziemeļiem, nekā bija paredzēts, savukārt triarhs Malako bija de�vies uz ziemeļiem ar pieciem tūksto�iem kājnieku un tūkstoti jātnieku, lai nogrieztu viņiem pieeju upei. Dinerīsa Tārgārjena bija otrā pasaules malā, un Tīrions Lanisters� viņ� varēja atrasties jebkur. Ja dievi bija �ēlsirdīgi, tad Lanistera nocirstā galva jau bija pusceļā uz Karaļa ostu, bet, visticamāk, punduris sveiks, vesels un nāvīgi piedzēries kaut kur netālu plānoja kārtējo cūcību.

-�� Kādās septiņās ellēs ir Haldons? Grifs �ēlojās Lemorai. Cik laika vajag, lai nopirktu trīs zirgus?

Viņa paraustīja plecus.

-�� Vai nebūtu dro�āk zēnu atstāt uz laivas, cienītais kungs?

-�� Dro�āk jā. Prātīgāk nē. Viņ� jau ir pieaudzis vīrs, un �is ir ceļ�, kam viņ� ir piedzimis. Grifam trūka pacietības pļāpām. Viņam bija ap�nicis slēpties, gaidīt un piesargāties. "Man nav laika būt piesardzīgam."

-�� Mēs esam nogāju�i tālus ceļus, visus �os gadus slēpdami princi īgonu, Lemora atgādināja. Es zinu, ka reiz viņam vajadzēs izmazgāt ma�tus un iznākt atklātībā, bet tas brīdis vēl nav pienācis. Katrā ziņā ne jau algotņu nometnē.

-�� Ja Harijs Striklends gribēs viņam ko nodarīt, tad slēp�anās uz Biklās jaunavas nepalīdzēs. Striklendam ir desmit tūksto�i viru. Mums ir tikai Pīle. īgons ir tāds, kādu vien princi var velēties, un gan Striklendam, gan visiem pārējiem tas jāredz. Tie ta�u ir viņa ļaudis.

-�� Viņa ļaudis tie ir tāpēc, ka viņiem par to tiek maksāts. Tie ir desmit tūksto�i sve�inieku, kā ari līdzskrējēji un palaistuves. Lai visu salaistu dēlī, pietiek ar vienu. Ja jau Hugora galva bija valdnieka titula vērta, tad cik Serseja samaksātu par Dzelzs troņa likumīgo mantinieku? Jūs tos vīrus nepazīstat, cienītais kungs. Ir pagāju�i divpadsmit gadi, kop� jūs bijāt Zelta brālības algotnis, un jūsu vecais draugs ir miris.

"Melnā Sirds." Mīlss Toins bija tik dzīvespriecīgs, kad Grifs viņu pē�dējo reizi redzēja, tāpēc bija grūti pieņemt, ka viņa vairs nav. "No viņa palicis uz pīķa uzsprausts zelta galvaskauss un bezpajumtnieks Harijs Striklends viņa vietā." Grifs saprata, ka Lemorai savā ziņā taisnība. Lai kas būtu biju�i to vīru tēvi un vectēvi Rietmalā, tagad visi Zelta brālības karotāji bija algotņi, un algotņiem nedrīkstēja uzticēties. Un tomēr�

Naktī viņ� atkal sapņoja par Akmens septu. Ar zobenu rokā viņ� viens skraidīja no mājas uz māju, gāza ārā durvis, traucās pa kāpnēm, lēkāja no jumta uz jumtu, un ausīs zvanīja tāli zvani. Dobjā bronzas du�noņa un sudraba zvārgulī�u d�inkstē�ana satricināja galvu, neprātīgais trok�ņu sajaukums kļuva arvien skaļāks, līdz likās, ka galva pārplīsīs.

Kop� Zvanu kaujas bija pagāju�i septiņpadsmit gadi, bet no zvanu skaņām vēl aizvien vēders rāvās �okurā. Varēja jau uzskatīt, ka karaļ�valsts tika zaudēta, kad princis Rīgers pie Trej�ubures krita no Roberta kara vesera, ta�u kauja pie Trej�ubures nebūtu notikusi, ja toreiz Ak�mens septā Grifs būtu nokāvis briedi. "Tajā dienā zvani skanēja mums visiem Airīsam un viņa karalienei, Dornes Ēlijai un viņas mazajai meiliņai, katram īstam vīram un katrai godīgai sievai visās septiņās valstī�bās. Un manam sudrabainajam princim."

-�� Bija plānots, ka princis īgons atklās savu vārdu tikai tad, kad būsim nokļuvu�i pie karalienes Dinerīsas, Lemora bilda.

-� To mēs plānojām, kad uzskatījām, ka mei�a dodas uz rietumiem. Pūķu Karaliene mūsu plānus pārvērta pelnos, un, pateicoties tam resnajam nel�gām no Pentosas, mēs saķērām pūķieni aiz astes un apdedzinājām rokas.

-�� Ilīrio pats dro�i vien negaidīja, ka mei�a izdomās palikt Vergu līcī.

-�� Tāpat viņ� nevarēja zināt, ka Ubagu karalis mirs jauns un hals Drogo viņam aizies līdzi kapā. Piepildījies ir ļoti maz no tā, ko resnais pare�dzējis. Grifs ar cimdotu roku uzplāja pa zobena spalu. Esmu gadiem dancojis pēc viņa pavēles, Lemora. Un ko tas mums ir devis? Princis ir izaudzis, viņa laiks ir�

-�� Grif! Jandrijs pūlējās pārkliegt kumēdiņu rādītāju zvanu. Haldons pārradies!

Tas tie�ām bija viņ�. Pusmestrs, visu ceļu līdz piestātnei nākot gar upi, bija sakarsis un noputējis. Sviedri bija atstāju�i tum�us pleķus gai�ā talāra padusēs, un viņam bija tikpat gar� ģīmis un drūms skatiens kā Selhorīsā, kad viņ�, atgriezies uz Biklās jaunavas, paziņoja, ka punduris ir pazudis. Tomēr viņ� veda trīs zirgus, un tas bija svarīgākais.

-�� Atved zēnu, Grifs teica Lemorai. Palīdzi viņam sataisīties.

-�� Kā teiksiet, viņa nepavisam nebija iepriecināta.

"Tā tam būs būt." Lemora viņam patika, bet tas nenozīmēja, ka Grifs gaidītu viņas piekri�anu. Lemoras uzdevums bija apgaismot princi ti�cības jautājumos, un to viņa bija paveikusi. Tomēr, lai cik viņa lūgtos, ar lūg�anām vien Dzelzs troni iekarot nevarēja. Un tas bija Grifa uzde�vums. Viņ� jau bija zaudējis princi Rīgeru, ta�u Rīgera dēlu viņ� nezau�dēs, kamēr vien būs dzīvs.

Haldona atvestie zirgi viņam nepatika.

-�� Vai tie bija labākie, kādus varēji atrast? viņ� pārmeta Pusmestram.

-�� Bija gan, Haldons ērcīgi atteica, un labāk nejautā, cik tie maksā. Dotraki ir tepat, otrā pusē upei, un puse Volonas Terīsas grib laisties prom, tāpēc zirga gaļa ar katru dienu kļūst dārgāka.

"Vajadzēja iet man pa�am." Pēc gājiena uz Selhorīsu Grifs nespēja uzticēties Haldonam tā kā agrāk. "Viņ� ļāva, lai punduris ar savu veiklo mēli viņu apvārdo, un ļāva �im vienam iet uz maukumāju, kamēr pats kā klaidonis kūkoja uz ielas. Bordeļa īpa�nieks apgalvoja, ka mazajam vīrelim kāds piedraudējis ar zobenu un aizvedis viņu, bet Grifs ne pārāk sliecās tam ticēt Velnēns bija gana gudrs un varēja savu bēg�anu izplā�not. Tas piedzēru�ais gūstītājs, par kuru stāstīja maukas, varēja būt kāds pundura nolīgts rokaspuisis. "Daļa vainas jāuzņemas man. Kad pundu�ris nostājās starp īgonu un akmens cilvēku, es zaudēju uzmanību. Man vajadzēja viņam pārgriezt rīkli tajā mirklī, kad viņu sastapu."

-�� Gan jau derēs �ie pa�i, viņ� teica Haldonam. Nometne ir tikai trīs jūdzes uz dienvidiem.

Ar Biklo jaunavu viņi būtu varēju�i tur nokļūt ātrāk, ta�u Grifs ne�gribēja, lai Harijs Striklends zina, kur viņi ar princi atrodas. Viņu arī nepriecēja izredzes �ļakstināties pa sēkli un izkāpt dūksnainā krastā tāda iera�anās piedienētu algotnim un viņa dēlam, nevis varenam vald�niekam un princim.

Kad puisis kopā ar Lemoru iznāca no kajītes, Grifs nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Princim bija zobens un duncis, līdz spīdumam nopu�lēti melni zābaki un melns apmetnis ar asinssarkana zīda oderi. Matus viņ� bija izmazgājis un tikko nokrāsojis ko�ā tum�zilā tonī, tāpēc arī acis izskatījās zilas. Kaklā melnā dzelzs ķēdē karājās trīs milzīgi �etrstūraini rubīni tā bija maģistra llīrio dāvana. "Sarkanais un melnais, pūķu krā�sas." Tas bija labi.

-����������� Tu izskaties tā, kā īstam princim jāizskatās, viņ� sacīja jauneklim.

-�� Tavs tēvs ar tevi lepotos.

Jaunais Grifs izlaida pirkstus cauri matiem.

-�� Man ir apriebusies tā zilā krāsa. To vajag mazgāt ārā.

-�� Drīz varēsi mazgāt. Grifs arī labprāt būtu atguvis savas īstās krā�sas, tikai viņa rudie mati jau bija nosirmoju�i. Viņ� uzsita puisim uz pleca. Vai varam iet? Tavs karaspēks gaida tavu iera�anos.

-�� Tas man patīk mans karaspēks. Princim sejā parādījās smaids, ta�u tūdaļ nozuda. Bet vai tad mans? Viņi ta�u ir algotņi. Jollo man ieteica neuzticēties nevienam.

-�� Zināma taisnība viņam ir, Grifs atzina. Ja par komandieri vēl būtu Melnā Sirds, tad viss būtu citādi, bet Mīlss Toins jau �etrus gadus bija miris un Bezpajumtnieks Harijs Striklends bija citāds cilvēks. Zēnam viņ� to gan neteica, jo punduris jau tāpat gana daudz �aubu bija iesējis viņa jaunajā galvā. Neviens cilvēks nav tāds, kā izliekas, un princim ir sevi�ķi labs iemesls būt piesardzīgam� tomēr nedrīkst pārspīlēt, jo ne�uzticē�anās var cilvēku saindēt, viņ� kļūst drūms un bailīgs. "Tāds bija karalis Airīss. Uz beigām to redzēja pat Rīgers." Tev jācen�as ieturēt vidusceļu. Ļauj cilvēkiem iegūt tavu uzticību ar uzticamu dienestu� un kad viņiem tas ir izdevies, esi dāsns un augstsirdīgs.

-�� To es atcerē�os, zēns palocīja galvu.

Princis dabūja labāko no trim zirgiem lielo un pelēko, kur� bija tik gai�s, ka izskatījās gandrīz balts. Grifs un Haldons jāja viņam līdzās mazāku zirgu mugurās. Ceļ� stiepās gar Volonas Terīsas augstajiem

baltajiem mūriem krietnu pusjūdzi. Kad pilsēta palika aiz muguras, viņi jāja pa līkumaino Roinas ceļu cauri vītolu audzēm, gar magoņu laukiem un augstām koka vējdzirnavām, kuru spārni grie�oties �īkstēja kā veci kauli.

Kad saule rietumos jau laidās lejup, viņi beidzot atrada Zelta brālību. Tā bija nometne, kas patiktu par Arturam Deinam neliela, kārtīga, viegli aizstāvama. Apkārt bija izrakts dziļ� grāvis, kura dibenā bija sadzīti noasi�nāti mieti. Teltis bija uzslietas rindās, un starp tām bija atstātas platas ejas. Atejas bija izraktas pie upes, tāpēc mēslus aizskaloja straume. Nometnes ziemeļu pusē bija zirgu novietne, bet aiz tās upmalā ar snuķiem plūca niedres divi du�i ziloņu. Grifs atzinīgi nopētīja milzīgos pelēkos zvērus. "Visā Rietmalā nav neviena kara zirga, kas tiem spētu stāties pretī."

Visapkārt nometnei augstos mastos plīvoja zeltauduma kaujas karo�gi, bet lejā apgaitā gāja ar �ķēpiem un arbaletiem bruņoju�ies un bruņās tērpu�ies sargkareivji. Grifs baidījās, ka brālība būs kļuvusi pavir�a, kop� to vadīja Harijs Striklends, kur� alla�, �ķiet, vairāk aizrāvās ar brāļo�a�nos, nevis disciplīnas uzturē�anu, ta�u izrādījās, ka ba�ām nav pamata.

Pie vārtiem Haldons kaut ko pateica sargu ser�antam, un tūdaļ ziņ�nesis tika nosūtīts uzmeklēt kapteini. Kapteinis izrādījās tikpat neglīts kā tad, kad Grifs viņu pēdējo reizi redzēja, lempīgs, ar lielu vēderu un seju vienās rētās. Labā auss izskatījās tā, it kā to būtu �ļembājis suns, bet kreisās vispār nebija.

-�� Viņi iecēlu�i par kapteini tevi, Puķe? Grifs noprasīja. Man likās, ka Zelta brālībā valda zināmi noteikumi.

-�� Ir vēl ļaunāk, stulbeni, Franklins Puķe atbildēja. Es arī esmu ie�celts bruņinieku kārtā. Viņ� satvēra Grifu aiz pleca, pievilka tuvāk un apskāva tā, ka kauli nokrak�ķēja. Tu izskaties atbaido�i pat priek� tāda, kur� divpadsmit gadus jau ir kapā. Zili mati, ko? Kad Harijs teica, ka tu ieradī�oties, es gandrīz apķēzījos. Un Haldons ak tu, ledainā petene! Tevi arī prieks redzēt! Tev vēl joprojām ir miets pakaļā? Viņ� pagriezās pret Jauno Grifu. Un tas ir�

-�� Mans iero�u nesējs. Puis, tas ir Franklins Puķe.

Princis apveltīja viņu ar galvas mājienu.

-�� Puķe ir bastarda uzvārds, un tu esi no Arēm.

-�� Jā, mana māte bija ve�eriene Siderholā, un viens no valdnieka dē�liem viņu izvaroja. Tad nu es esmu tāds kā puvu�o ābolu Fosovejs. Puķe norādīja uz vārtu pusi. Nāciet līdzi, Striklends savā teltī ir sasau�cis virsniekus uz kara padomi. Tie nolāpītie volantie�i grabina �ķēpus un pieprasa, lai atklājam savus nodomus.

Zelta brālības vīri pie savām teltīm spēlēja kauliņus, dzēra un gaiņā�ja mu�as. Grifam ienāca prātā, diez cik no �iem algotņiem viņu pazīst. "Pavisam nedaudzi divpadsmit gadi ir ilgs laiks." Pat tie, ar kuriem viņ� kopā bija karojis, algotnī Grifā ar gludi skūto, krunkaino seju un zilajiem matiem varēja nepazīt trimdas valdnieku D�onu Koningtonu ar ugunīgi sarkano bārdu. Vairums vīru zināja tikai to, ka Koningtons pēc tam, kad par kara kases apzag�anu ar kaunu tika padzīts no brālības, Līsā nodzēries līdz nāvei. Kauns par �iem meliem koda kaulā, bet Varīss bija uzstājis, ka tas ir nepiecie�ams.

-�� Mums nav vajadzīgas slavas dziesmas par drosmīgo trimdinieku, einuhs toreiz �ivināja manierīgā balstiņā. Tos, kuri krīt varoņa nāvē, visi atceras ilgi, bet zagļus, �ūpas un gļēvuļus ātri aizmirst.

"Ko einuhs zina par vīra godu?" Grifs bija piekritis Zirneklim zēna dēļ, bet tas nenozīmēja, ka plāns viņam patika. "Kaut nu es nodzīvotu tik ilgi, līdz puika dabū Dzelzs troni, un tad Varīss samaksās gan par �o gājienu, gan visiem citiem. Tad mēs paskatīsimies, kur� ātrāk tiek aizmirsts."

Komandiera zeltaudekla telti ieskāva aplī izkārtoti pīķi, uz kuriem bija uzdurti apzeltīti galvaskausi. Viens no tiem bija lielāks par citiem un visai kroplīgs, bet zem tā pavisam mazs, ne lielāks par bērna dūri. "Mailīss Briesmīgais un viņa vārdā nenosauktais brālis." Pārējie galvas�kausi līdzinājās cits citam, ta�u vairāki bija ieplaisāju�i no triecieniem, kas bija nogalināju�i to īpa�niekus, turklāt vienam bija smaili, apvīlēti zobi. "Kur� no tiem ir Mīlss?" Grifs pieķēra sevi pie domas.

-�� Tur, malā, Puķe rādīja. Gaidiet, es jūs pieteik�u.

Viņ� ieslīdēja teltī, atstājis Grifu pētām sava vecā drauga apzeltīto galvaskausu. Dzīves laikā sīrs Mīlss Toins bija neglīts kā visi nāves grēki. Viņa slavenais sencis Terenss Toins, kuru apdziedāja dziesminieki, bija (ik skaists, ka pat karaļa mīļākā nespēja turēties viņam pretī, savukārt Mīlsam bija atleku�as ausis, �ķībs zods un lielākais deguns, kādu D�o�nam Koningtonam bija gadījies redzēt. Tiesa, tas viss aizmirsās, tiklīdz viņ� pasmaidīja. Nama ģerboņa dēļ vīri viņu bija iesauku�i par Melno Sirdi, un Mīlsam patika tas, ko �ī iesauka slēpa.

-��� No komandiera ir jābaidās gan draugiem, gan ienaidniekiem, viņ� reiz atzina. Ja ļaudis domā, ka esmu cietsirdīgs, tad vēl jo labāk.

Patiesība bija citāda. Būdams karavīrs līdz kaulu smadzenēm, Toins bija negants, ta�u godīgs īsts tēvs saviem padotajiem un augstsirdīgs pret trimdas valdnieku D�onu Koningtonu.

Nāve Toinam bija laupījusi ausis, degunu un visu viņa siltumu, ta�u smaids, pārvērties mirdzo�ā smīnā, bija palicis. Smīnēja visi, pat Asais Zobens uz augsta pīķa pa�ā vidū. "Diez par ko viņ� smīn? Viņ� nomira sakauts un vientuļ�, pilnīgi salauzts un sve�ā zemē." Sīrs Igors Upe, gu�lēdams uz nāves gultas, bija devis slaveno pavēli novārīt miesu no viņa galvas, apzeltīt un nest ierindai pa priek�u līdz brīdim, kad viņi būs �ķēr�soju�i jūru un atkal ieņēmu�i Rietmalu, un pēcte�i sekoja viņa piemēram.

Arī D�ons Koningtons būtu varējis kļūt par vienu no viņa pēcte�iem, ja nolikumi trimdā būtu risināju�ies citādi. Viņ� Zelta brālībā bija pava�dījis piecus gadus un kāpis pa amatu kāpnēm, līdz kļuva par Toina labo roku. Ja viņ� būtu palicis, tad, iespējams, pēc Mīlsa nāves vīri būtu ievē�lēju�i tie�i viņu, nevis Hariju Striklendu. Tomēr Grifs neno�ēloja ceļu, ko bija izvēlējies. "Ja atgriezī�os Rietmalā, tad nebū�u tikai galva uz pīķa."

-�� Nāciet iek�ā, Upe iznāca no telts.

Viņiem ienākot, Zelta brālības augstākie virsnieki piecēlās no so�liem. Senie draugi smaidīdami apskāva Grifu, jaunākie vīri sveicināja viņu oficiālāk. "Ne visi ir tik priecīgi mūs redzēt, kā viņi tēlo," Grifs juta aiz da�a laba smaida slēpjamies dunci. Vēl pavisam nesen vairums no viņiem bija pārliecināti, ka valdnieks D�ons Koningtons dro�i atdusas kapā, un uzskatīja, ka cilvēkam, kur� apzog savus iero�u brāļus, tā ir vislabākā vieta. Grifs viņu vietā domātu tāpat.

Sīrs Franklins iepazīstināja klāteso�os. Vairākiem kapteiņiem bija bastardu vārdi kā Puķēm: Upe, Kalns, Akmens. Citi nesa vārdus, kas septiņu valstību vēsturē bija izskanēju�i skaļi Grifs saskaitīja divus Stipros, trīs Pīķus, pa vienam Madam, Mandreikam un Lotsonam, pā�ris Koulu. Bet ne jau visiem vārdi bija īsti algotņu brālībās vīri varēja pieņemt vārdus, kādus pa�i vēlējās, ta�u, lai kā viņus sauktu, algotņu spozme bija sūra. Daudzi �ā amata brāļi visu savu bagātību nesa sev līdzi

-��� bie�i bija sastopami ar dārgakmeņiem rotātiem zobeniem, inkrustētām bruņām, masīviem kakla riņķiem un smalkās zīda drānās, turklāt visiem bija zelta rokassprādzes, un katra rokassprādze apzīmēja vienu gadu Zelta brālībā. Markam Mandreikam, kura bakurētainajā sejā uz viena vaiga kādreiz iededzinātās verga zīmes vietā vīdēja caurums, kaklā karājās arī ķēde no zelta galvaskausiem.

Ne visi kapteiņi bija no Rietmalas. Brālības strēlniekus tāpat kā Mel�nās Sirds laikos komandēja Melnais Balaks, gai�matainais Vasaras salu iemītnieks ar tik melnu ādu kā sodrēji. Viņ� bija ģērbies krā�ņā zaļu un oran�u spalvu apmetnī. Volantietis Gorīss Pklorjens, kura miesa bija

miroņa bālumā, bija nomainījis Striklendu kases pārziņa amatā. Viņam pār plecu bija pārmesta leoparda āda, pār pleciem ietaukotās sprogās krita asinssarkani mati, bet smailā bārdiņa bija melna. Spiegu koman�dieri Grifs nepazina tas bija līsietis vārdā Līsono Mārs ar violetām acīm, gai�iem, zeltainiem matiem un lūpām, kuru dēļ viņu apskaustu katra mauka. Sākumā Grifs viņu gandrīz noturēja par sievieti ar viole�tiem nagiem un auskariem no pērlēm un ametistiem.

"Rēgi un meļi," Grifs nodomāja, pētīdams sejas. "Sen aizmirstu karu, zaudētu kauju, nesekmīgu dumpju spoki, zaudētāju un kritu�o, apkaunoto un izraidīto brālība. Tas ir mans karaspēks viss, uz ko mēs varam cerēt."

Viņ� pagriezās pret Hariju Striklendu.

Bezpajumtnieks Harijs ne pārāk izskatījās pēc karotāja drukns, ar lielu, apaļu vēderu, mierīgām pelēkām acīm un plāniem matiem, ku�rus viņ� sukāja uz sāniem, lai slēptu pliko galvvidu. Striklends sēdēja uz krēsla, iemērcis kājas bļodā ar sālsūdeni.

-�� Piedodiet, ka neceļos kājās, viņ� sacīja sveiciena vietā. Pārgājiens bija nogurdino�s, un man tik viegli uzber�as tulznas. Gatavais lāsts.

"Tā ir vājuma pazīme. Tu runā kā tizla vecene." Striklendi bija Zelta brālībā kop� tās dibinā�anas Harija vecvectēvs zaudēja rokas, pirmajā Blekfīru dumpī cīnoties Melnā Pūķa pusē. "�etru paaud�u zelts," Harijs mēdza lielīties, it kā par �etrām paaudzēm, kas dzīvoju�as trimdā un zaudējumos, būtu jālepojas.

-� Varu iedot smēri tulznām, Haldons piedāvāja, un vēl man ir �ādi lādi minerālsāļi, kas stiprinās ādu.

-�� Tas ir ļoti laipni. Striklends pasauca iero�u nesēju. Vatkin, atnes vīnu mūsu draugiem.

-�� Paldies, Grifs atteicās, mēs dzersim ūdeni.

-�� Kā vēlies. Komandieris uzsmaidīja princim. Un tas dro�i vien ir tavs dēls.

"Diez, viņ� zina?" Grifs prātoja. "Cik daudz Mīlss paguva viņam iz�stāstīt?" Varīss bija nelokāmi uzstājis uz slepenību. Plānus, ko viņ� un llirio kala kopā ar Melno Sirdi, zināja tikai viņi pa�i, pārējie brālības locekļi tika turēti neziņā to, ko viņi nezināja, nevarēja arī izmuldēt.

Tas laiks gan bija pagājis.

-�� Labāku dēlu nevar vēlēties, Grifs atbildēja, bet puisis nav mans īstais dēls un viņu nesauc par Grifu. Cienītie kungi, ļaujiet iepazīstināt ar Igonu Tārgārjenu, Pūķakmens prin�a Rīgera un Dornes princeses Mijas pirmdzimto dēlu� un pavisam drīz ar jūsu palīdzību viņ� kļūs

par Igonu, sesto sava vārda nesēju, andalu, roinaru un pirmļau�u karali, septiņu valstību valdnieku.

Pēc paziņojuma iestājās klusums. Viens no Kouliem ielēja sev no bla�ķes vīnu. Gorīss Edorjens burzīja pirkstos matu sprogu un kaut ko murmināja mēlē, ko Grifs nesaprata. Lasvels Pīks nokāsējās, Mandreiks ar Lotsonu saskatījās. "Viņi zina," Grifs aptvēra. "Viņi to ir zināju�i visu laiku." Viņ� pagriezās un paskatījās uz Hariju Striklendu.

-�� Kad tu viņiem to izstāstīji?

Komandieris bļodā kustināja tulznainos kāju pirkstus.

-������������ Kad nonācām pie upes. Brālībā valdīja nemiers un ne bez iemesla

-��� mēs atteicāmies no izdevīga līguma Strīda zemēs. Un dēļ kā? I.ai mēs varētu svīst �ajā sasodītajā karstumā un noskatītos, kā pagaist nauda un rūsē zobeni, kamēr es atsaku dāsnus līgumus?

-�� Kas tas par līgumu? no �īm ziņām Grifam uzmetās zosāda.

-��� No jankaie�iem. Sūtnis, ko viņi bija atsūtīju�i uz Volanti, jau ir nosūtījis trīs brālības uz Vergu līci un grib, lai mēs būtu ceturtā. Viņ� piedāvā divreiz vairāk naudas, nekā mums maksāja Mīra, turklāt pa vergam katram mūsu vīram, desmit vergus katram virsniekam un simt skaistas jaunavas man.

"Nolāpīts."

-�� Tam vajadzētu tūksto�iem vergu. Kur jankaie�i grasās tos sameklēt?

-��� Mīrīnā. Striklends pasauca iero�u nesēju. Vatkin, atnes dvieli. Ūdens ir atdzisis, un mani pirksti ir sa�ervelēju�ies kā rozīnes. Ne jau to dvieli, nes to mīksto.

-�� Un tu viņam atteici? Grifs jautāja.

-�� Es teicu, ka apdomā�u viņa priek�likumu. Harijs saviebās, kad ie�ro�u nesējs sāka slaucīt viņa kājas. Pirkstus slauki maigāk. Iedomājies, ka tās ir vīnogas ar plānu miziņu, puis. Nevajag tās saspiest. Slauki, nevis berz! Jā, tā. Viņ� atkal pievērsās Grifam. Atklāti atteikties nebūtu bijis prātīgi, jo vīri tad padomātu, ka es esmu zaudējis prātu.

-�� Pavisam drīz jūsu zobeniem būs darbs.

-�� Tie�ām? Līsono Mārs pārvaicāja. Gan jau būsiet dzirdēju�i, ka Tārgārjenu mei�a vēl nav devusies ceļā uz rietumiem.

-�� Jā, dzirdējām to pasaku Selhorīsā.

-�� Tā nav nekāda pasaka, tā ir svēta patiesība. Iemeslu saprast gan ii grūtāk. Izlaupīt Mīrīnu? Kāpēc ne es viņas vietā darītu to pa�u. Vergtu ru pilsētas smird no zelta, un iekaro�anai ir vajadzīga nauda. Bet kāpēc jātūļājas? No bailēm? Neprāta? Slinkuma?

-�� Iemeslam nav nekādas nozīmes. Striklends atritināja svītrainas vilnas zeķes. Viņa ir Mirinā, un mēs esam te, un volantie�iem mūsu klātbūtne patīk ar katru dienu mazāk. Mēs ieradāmies, lai kronētu karali un karalieni, kas mūs vedīs mājās uz Rietmalu, bet tas Tārgārjenu skuķis tā vietā, lai pie�prasītu tēva troni, �ķiet, ir nolēmis stādīt olīvkokus. Viņas ienaidnieki tikmēr iet uz priek�u Jankaī, Jaunā Gisa, Tolosa. Kaujas laukā viņai pretī stāsies

gan Asinsbārdis, gan Skrandainais Princis_________ un drīz viņa dabūs uz kakla ari

Senās Volantes floti. Un kāds karaspēks ir viņai? Piegulētāji ar nūjām?

-�� Neaptraipītie, Grifs atteica. Un pūķi.

-��� Jā, pūķi, komandieris attrauca, bet tie vēl ir jauni, tādi cālē�ni vien. Striklends pārslidināja zeķi pāri tulznainajiem pirkstiem un uzvilka virs potītes. Kāds no tiem būs labums, kad visas tās armijas sagrābs viņas pilsētu kā dūrē?

-��� Es teiktu, ka tad mums jādodas pie viņas labi ātri, Tristans Upe bungoja ar pirkstiem pa ceļgalu. Ja Dinerīsa nenāk pie mums, mums jāiet pie Dinerīsas.

-��� Vai mēs protam iet pa ūdens virsu, sīr? jautāja Līsono Mārs.

Es vēlreiz saku: mēs nevaram nokļūt pie sudraba karalienes pa jūru. Es

pats biju ie�maucis Volantē, izliekoties par tirgotāju, lai noskaidrotu, cik kuģu varam dabūt. Ostā �um un mud� visda�ādākās galeras, bar�as un barkasi, bet drīz vien izrādījās, ka es sarunājos ar kontrabandistiem un pirātiem. Mums ir desmit tūksto�i vīru, kā valdnieks Koningtons dro�i vien atceras no tā laika, kad bija kopā ar mums, pieci simti bruņinieku, katrs ar trim zirgiem, pieci simti iero�u nesēju, katrs ar zirgu, un zilo�ņi nedrīkst aizmirst ziloņus. Ar pirātu kuģi te nepietiks mums būs vajadzīga vesela pirātu flote� Un, ja arī mēs to atrastu, no Vergu lī�a pienāk ziņas, ka Mīrīna no Vergu lī�a puses ir slēgta.

-�� Mēs varam izlikties, ka pieņemam jankaie�u piedāvājumu, iemi�nējās Gorīss Edorjens.

-��� Lai viņi mūs nogādā austrumos, un tad pie Mīrīnas mūriem pa�ņemt savu zeltu.

-��� Lauzts līgums ir kauna traips brālībai. Bezpajumtnieks Harijs .ipklusa ar tulznaino kāju rokā. Atgādinā�u, ka �o slepeno darījumu apstiprināja Mīlss Toins, nevis es. Un es būtu pagodināts, ja varētu to Izpildīt, bet kā? Izskatās, ka Tārgārjenu mei�a uz rietumiem nenāks, kictmaia bija viņas tēva valstība, Mīrīna viņas. Ja viņa sakaus Jankaī, kļūs par Vergu lī�a karalieni. Ja ne, viņa būs beigta, pirms mēs pagūsim aizskriet pie viņas.

Harija vārdi Grifam nebija nekāds pārsteigums. Striklends bija lāga vīrs, kuram labāk par ienaidnieku si�anu padevās līgumu izsi�ana no klientiem. Viņam bija o�a uz zeltu, bet vai viņam bija dū�a uz kau�anos, tas ir cits jautājums.

-�� Vēl jau ir ceļ� pa sauszemi, ieminējās Franklins Puķe.

-�� Dēmonu ceļ� ir dro�a nāve. Ja mēs to izvēlēsimies, puse vīru dezertēs, bet otru pusi apraksim ceļmalās. Man skumji to teikt, bet maģistrs Ilīrio ar saviem draugiem nav biju�i visai prātīgi, liekot uz to bērnu lielas cerības.

"Nav gan," Grifs prātoja, "bet vislielākais neprāts bija likt cerības uz tevi."

-�� Tad lieciet cerības uz mani, ierunājās princis Igons. Dinerīsa ir prin�a Rīgera māsa, bet es esmu viņa dēls. Es esmu tas pūķis, kur� jums vajadzīgs.

-�� Drosmīga runa, Grifs uzlika melnā cimdā tērptu roku īgonam uz pleca, bet domā, ko runā.

-��� Es domāju, puisis atteica. Kāpēc man jāiet pie tantes, it kā es būtu ubags? Manas tiesības ir stiprākas nekā viņas. Lai viņa nāk pie ma�nis uz Rietmalu.

-��� Tas man patīk, Franklins Puķe iesmējās, kuģot nevis uz austrumiem, bet uz rietumiem. Atstāt mazo karalieni stādām olīvkokus un iesēdināt Dzelzs tronī princi īgonu. Tam zeņķim ir pauti, kad es jums saku.

-�� Vai saule ir izcepinājusi tavas smadzenes, Puķe? komandieris iz�skatījās kā pliķi dabūjis. Mums tas skuķis ir vajadzīgs viņi jāappreci na. Ja Dinerīsa piekritīs un ņems mūsu princi par vīru, tad piekritīs ari septiņas valstības. Bez viņas valdnieki tikai pasmiesies un pasludinās viņu par viltvārdi. Un kā tu iedomājies nokļūt Rietmalā? Tu ta�u dzirdē�ji, ko teica Līsono kuģu nav.

"Viņ� baidās no cīņas," Grifs noprata. "Kā viņu varēja ievēlēt par ko�mandieri Melnās Sirds vietā?"

-�� Nav kuģu uz Vergu līci. Uz Rietmalu tā jau ir cita lieta. Mums ir slēgti austrumi, nevis jūra. Nav �aubu, ka triarhi būs laimīgi redzēt mūs aizejam, viņi pat var palīdzēt mums nokļūt septiņās valstībās neviena pilsēta negrib, ka tās durvju priek�ā mīcās karaspēks.

-�� Taisnība, sacīja Līsono Mārs.

-�� Lauva noteikti jau ir saodusi pūķa smaku, ierunājās viens no Kou liem,bet Sersejas uzmanība būs pievērsta Mīrīnai un otrai karalienei. Par mūsu princi viņa nezina neko. Kad mēs izkāpsim krastā un pacelsim karogus, daudzi skrie�us metīsies mums piebiedroties.

-� Da�i, pieļāva Bezpajumtnieks Harijs, nevis daudzi. Rīgera māsai ir pūķi, Rigera dēlam nav. Mums nav tik daudz spēka, lai ieņemtu ka�raļvalsti bez Dinerlsas un viņas karaspēka, bez Neaptraipitajiem.

-�� Pirmais īgons ieņēma Rietmalu bez einuhiem, iebilda Līsono Mārs. Kāpēc lai sestais nevarētu to pa�u?

-�� Tas plāns�

-�� Kāds plāns? �āva ārā Tristans Upe. Re�ņa plāns? Viņam plāni mainās ik mēnesi. Vispirms Viserīsam vajadzēja mums pievienoties ar piecdesmit tūksto�iem dotraku spiedzēju astē. Tad Ubagu karalis zau�dēja dzīvību un viņa vietā māsai vajadzēja doties uz Pentosu ar trim tikko iz�ķllu�amies pūķēniem. Bet viņa tā vietā pagrieza uz Vergu līci, atstājot sev aiz muguras nodedzinātas pilsētas. Tad resnais izdomāja, ka mums viņa jāsatiek pie Volantes, un �is plāns arī jau ir izjucis. Ilīrio plāni man jau ir apniku�i. Roberts Barateons ieguva Dzelzs troni bez pūķiem, un mēs arī to varam, ļa es kļūdos un karaļvalsts necelsies kājās kopā ar mums, mēs vienmēr varam aizbēgt pāri �aurajai jūrai kā savulaik Asais Zobens un citi.

Striklends ietiepīgi papurināja galvu.

-�� Risks�

-�� �vairs nav tik liels, jo Tīvins Lanisters ir pagalam. Septiņas val�stības nekad vairs nebūs tik viegli ieņemt. Dzelzs tronī sē� pui�elis, vēl jaunāks par iepriek�ējo, un dumpinieku tur ir tik daudz kā rudenī lapu

uz zemes.

-�� Vienalga, Striklends neklausījās, vieni mēs nevaram cerēt�

-�� Mēs nebūsim vieni. Grifam komandiera gļēvulība jau bija līdz kaklam. Dorne mums piebiedrosies. Dornei tas jādara, jo princis īgons it arī Elijas dēls.

-� Tie�i tā, puisis atteica, un kas tad vēl Rietmalā būs pret mums? Sieviete.

-� Lanisteru sieviete, palaboja komandieris. Neaizmirstiet, ka tai kucei blakus ir Karaļlcāvis un viņiem ir visas Rūdas klin�u bagātības. Turklāt Ilīrio teica, ka tas karalītis esot saderināts ar Tīreļu meitu, un tas nozīmē, ka mums būs jāstājas pretī arī Gaisa dārzu spēkiem.

Lasvels Pīks piesita ar pirkstu kauliņiem pie galda.

Pat pēc simt gadiem vienam otram no mums Arēs vēl ir draugi. Var 1/rādīties, ka Gaisa dārzu spēks nemaz nav tāds, kādu Meiss Tīrels iztēlojas.

Princi īgon, teica Tristans Upe, mēs esam jūsu rīcībā. Vai jūs liesām gribat doties uz rietumiem, nevis austrumiem?

-�� Gribu gan, īgons dedzīgi atbildēja. ja mana tante grib Mīrīnu, tad lai viņa tur paliek. Es pats ar jūsu zobenu palīdzību pieprasī�u Dzelzs troni. Ja kustēsimies ātri un cirtīsim spēcīgi, tad gūsim da�as vieglas uz�varas, pirms vēl Lanisteri būs attapu�ies, ka esam ieradu�ies. Tas mūsu mērķim piesaistīs arī citus.

Upe atzinīgi smaidīja, pārējie domīgi saskatījās.

-�� Es labāk mirstu Rietmalā nekā uz dēmonu ceļa.

-�� Es gan labāk dzīvotu un iegūtu mazliet zemes ar lielu pili, Marks Mandreiks pasmējās.

-�� Kamēr vien es spēju nokaut kādu Fosoveju, esmu par! Franklins Upe uzsita ar plaukstu pa zobena spalu.

Kad visi sāka runāt reizē, Grifs saprata, ka straume pagriezta uz otru pusi. "Tādu es īgonu vēl neesmu redzējis." Tas nebija apdomīgs gājiens, ta�u viņam bija apnikusi apdomība, noslēpumi un gaidī�ana. Vai viņi uzvarēs vai zaudēs, bet Grifs pirms nāves vēl redzēs savu ligzdu un tiks apglabāts blakus tēvam.

Cits pēc cita Zelta brālības vīri piecēlās, nometās uz ceļgala un nolika savus zobenus jaunajam princim pie kājām. Pēdējais to darīja Bezpa�jumtnieks Harijs Striklends ar noberztajām kājām.

Kad viņi izgāja no komandiera telts, saule rietumu pusē jau sāka sār�toties un mest purpura ēnas uz apzeltītajiem galvaskausiem �ķēpu galos. Franklins Puķe piedāvājās iepazīstināt princi ar nometni un iepazīstināt ar da�iem, viņa vārdiem runājot, puikām. Grifs atļāva.

-�� Tikai atceries, ka līdz brīdim, kad būsim �ķērsoju�i �auro jūru, viņa vārds ir Jaunais Grifs. Rietmalā izmazgāsim viņam matus un uzvilksim bruņas.

-������������ Jā, saprotu. Puķe uzsita Jaunajam Grifam pa muguru. Nāc līdzi

-�� sāksim ar pavāriem, pazī�anās ar viņiem var noderēt.

Kad abi bija aizgāju�i, Grifs pagriezās pret Pusmestru.

-�� Jāj atpakaļ uz Biklo jaunavu un ved �urp valdnieci Lemoru un sīru Roliju. Mums vajadzēs arī Ilīrio lādes visu naudu un bruņas. Pasaki paldies Jandrijam un Isillai viņu dalība ir galā, bet viņi netiks aizmirsti, kad gai�ība atgūs savu valstību.

-�� Kā pavēlēsiet, cienītais kungs.

Grifs atstāja Haldonu un iegāja teltī, kuru viņam bija pie�ķīris Bez pajumtnieks Harijs.

Viņ� zināja, ka gaidāmais ceļ� ir briesmu pilns, bet kas par to? Jāmirst tāpat bija visiem, viņam bija vajadzīgs tikai laiks. Un Grifs bija gaidījis

tik ilgi, ka dievi noteikti viņam pie�ķirs da�us liekus gadus, lai redzētu, kā zēns, kuru viņ� bija saucis par savu dēlu, iesē�as Dzelzs tronī, kā arī lai atgūtu zemi, vārdu un godu. Lai apklusinātu zvanus, kas sapņos zva�nīja tik skaļi, tiklīdz viņ� aizvēra acis.

Palicis teltī viens, D�ons Koningtons zeltaini sarkanajos rieto�ās sau�les staros nometa vilkādas apmetni, novilka pār galvu bruņukreklu, ap�sēdās uz ķebļa un novilka no labās rokas cimdu. Vidējā pirksta nags bija kļuvis melns kā piķis, bet pats pirksts pelēks līdz pirmajai locītavai. Arī zeltnesis sāka kļūt tum�āks, un, iedurot tajā ar dun�a galu, Grifs nejuta neko.

"Nāve," viņ� zināja, "bet lēna. Man vēl ir laiks gads, divi, pieci. Da�s labs akmens cilvēks nodzīvo pat desmit. Laika ir gana, lai pārceltos pāri jūrai un atkal ieraudzītu Grifu ligzdu, lai pārrautu Uzurpatora dzimtas līniju un iesēdinātu Rīgera dēlu Dzelzs tronī."

Tad valdnieks Koningtons varētu mierīgi nomirt.

Ziņa pār�alca nometni kā karsts vēj�. "Viņa nāk. Viņas karaspēks ir devies ceļā. Viņa dodas uz dienvidiem, uz Jankaī, lai nodedzinātu pilsētu un apkautu ļaudis, bet mēs soļojam uz ziemeļiem viņai pretī."

Varde to bija dzirdējis no Salmu Dika, kur� savukārt to bija padzir�dējis no Vecā Kaulu Bila, bet tas no pentosie�a Mīrio Miraka, kura brālēns pie Skrandainā Prin�a kalpoja par sulaini.

-�� Brālēns komandiera teltī to dzirdējis no pa�a Kago lūpām, Salmu Diks apgalvoja. Redzēsiet, vakars vēl nebūs pienācis, kad mēs jau do�simies ceļā.

Viņam izrādījās taisnība. Skrandainais Princis deva kapteiņiem un ser�antiem pavēli nojaukt teltis, apkraut mūļus, apseglot zirgus un rīt�ausmā doties uz Jankaī.

-�� Nez vai tie jankaie�u maitasgabali grib, lai mēs vazājamies pa viņu Dzelteno pilsētu un gramstāmies gar viņu meitām, prātoja �ķielacis Baks, mīrie�u strēlnieks, kura vārds nozīmēja pupu. Jankaī mēs uz ņemsim pārtiku un varbūt apmainīsim zirgus, bet tad dosimies tālāk uz Mīrīnu uzdancot ar Pūķu Karalieni. Tāpēc, Varde, lec nu asināt saimnie ka zobenu. Drīz viņam tā var ievajadzēties.

Domē Kventīns Martels bija princis, Volantē tirgotāja kalps, bet Vei gu lī�a krastos tikai Varde liela, plikpauraina dornie�u algotņa Zaļ zarna iero�u nesējs. Vēja aizpūstie sauca sevi tādos vārdos, kādos pa�i gribēja, un mainīja, kad vien ienāca prātā. Viņ� tika iesaukts par Vardi tāpēc, ka naski lēkāja, tiklīdz algotnis izkliedza pavēli.

Pat komandieris neatklāja savu īsto vārdu. Da�as algotņu brālības bija izveidoju�ās asiņu un juku laikā pēc Valīrijas sabrukuma. Citas bija radītas pirms pāris dienām un nākamajā dienā to jau varēja nebūt. Vēja aizpūsto brālība bija dibināta pirms trīsdesmit gadiem, un tiem pa visu �o laiku bija tikai viens komandieris di�ciltīgs pentosietis ar klusu balsi un skumjām acīm, kur� tika saukts par Skrandaino Princi. Viņa mati un bruņas bija sudrabaini, bet noskrandu�ais apmetnis sa�ūts no da�ādu krāsu lupatiņām zilām, pelēkām, violetām, sarkanām, zeltainām, za�ļām, kā arī fuksiju, uguns un debeszilās krāsās, bet tās visas bija saulē izbalēju�as. Salmu Diks zināja stāstīt, ka tad, kad Skrandainais Princis bijis divdesmit trīs gadus vecs, Pentosas maģistri ievēlēju�i viņu par savu jauno princi, jo iepriek�ējam pirms da�ām stundām tikusi nocirsta gal�va. Tāpēc princis apjozis zobenu, uzlēcis savā labākajā zirgā un aizbēdzis uz Strīda zemēm, lai nekad vairs neatgrieztos. Viņ� esot cīnījies kopā ar ļaunākajiem dēliem, Dzelzs vairogiem un Jaunavas vīriem, bet tad me�ties uz vienu roku ar pieciem citiem iero�u brāļiem un nodibinājis Vēja aizpūstos. No �iem se�iem tikai viņ� viens vēl bija dzīvs.

Vardei nebija ne jausmas, vai stāsts ir patiess. Pēc pieteik�anās brālī�bā Volantē viņ� Skrandaino Princi bija redzējis vienīgi iztālēm. Dornie�i bija zaļi jauniesauktie, mērķi bultām, trīs starp diviem tūksto�iem citu vīru. Viņu komandierim bija nopietnāka sabiedrība.

-�� Es neesmu iero�u nesējs, Kventīns sūrojās, kad �o viltību ierosi�nāja Geriss Dzerūdens, brālībā pazīstams kā Dornes Gerolds, lai viņu at�ķirtu no Sarkanā Gerolda un Melnā Gerolda, un reizēm vienkār�i kā Dzer. Es Dornē nopelnīju pie�us un esmu tāds pats bruņinieks kā tu.

Ta�u Gerisam bija taisnība: viņiem abiem ar Ar�ibaldu vajadzēja gādāt par Kventīna dro�ību, un tas nozīmēja, ka puisi vajadzēja paturēt acīs.

-� Ar�s ir vislabākais cīnītājs no mums trijiem, Geriss aizrādīja, bet likai tev vienīgajam ir cerības apprecēt Pūķu Karalieni.

"Vai nu apprecē�u viņu vai karo�u pret viņu, bet jebkurā gadījumā driz dabū�u viņu redzēt." Jo vairāk Kventīns dzirdēja par Dinerīsu Tārļ'.arjenu, jo vairāk viņ� baidījās no tik�anās. Jankaie�i apgalvoja, ka viņa pūķus barojot ar cilvēka gaļu un pati mazgājoties jaunavu asinīs, lai mie�sa būtu gluda un maiga. Pupa par to smējās, ta�u jūsmoja par sudrabai�nas karalienes miesaskārību.

-��� Vienam no viņas kapteiņiem daikts ir pēdu gar�, viņ� klāstīja, bet pat �is viņai nav gana liels. Pie dotrakiem viņa pieradusi jāties ar

riveļiem, tāpēc neviens vīrietis viņu vairs nespēj apmierināt.

Savukārt Grāmatnieks, gudrais volantie�u zobenvīrs, kur� vienmēr bija iebāzis degunu kādā apdrupu�ā tīstoklī, uzskatīja, ka Pūķu Karalie�ne ir jukusi slepkavniece.

-��� Hals nogalēja viņas brāli, lai viņu kronētu par karalieni, bet viņa nomu�īja halu, lai pati kļūtu par halēsi. Viņa upurē dzīvu miesu, melo, acis nepamirk�ķinot, un savus ļautiņus slepkavo joka pēc. Viņa lau� pa�mierus, spīdzina sūtņus� un viņas tēvs arī bija traks. Tas ir iedzimts.

"Tas ir iedzimts." Karalis Airīss Otrais tie�ām bija traks to zināja visa Rietmala. Viņ� bija aiztriecis trimdā divas savas labās rokas un sa�dedzinājis tre�o. "Ja Dinerīsa ir tāda pati slepkavniece kā viņas tēvs, vai man viņa vienalga jāprec?" Princis Dorans par to neko netika teicis.

Varde bija priecīgs atstāt Astaporu aiz muguras, jo Sarkanā pilsēta bija gatavā elle. Jankaie�i bija aizmūrēju�i izgāztos vārtus, lai miroņi un ievainotie paliktu pilsētā, bet tas, ko Kventīns Martels redzēja, jājot pa sarkano bruģi, viņu vajās visu atliku�o mū�u: upe piegāzta pilna ar lī�ķiem; zaļu mu�u mākoņa apsēsta priesteriene saplēstā talārā uzsēdināta uz mieta; mirsto�ie, asiņaini un apķēzīju�ies, streipuļodami klīst pa ie�lām; bērni kaujas līdz galam neizceptu kucēnu dēļ; Astaporas pēdējais brīvais karalis cīņu bedrē kails palaists pretī divdesmit izsalku�iem su�ņiem. Un uguns visur uguns. Aizverot acis, viņ� arvien redzēja, kā liesmas virmo ap piramīdām, kas lielākas par vislielāko pili, kādu bija redzējis, un taukainu dūmu vītnes vijās aug�up kā lielas melnas �ūskas.

Ja vēj� pūta no dienvidiem, gaiss oda pēc dūmiem pat trīs jūd�u attā�lumā no pilsētas. Aiz grūsto�ajiem sarkano ķieģeļu mūriem Astapora vēl gruzdēja, lai gan lielās liesmas jau bija apdzisu�as. Pelni slinki lidinājās vējā kā lielas pelēkas sniegpārslas. Tie�ām labi, ka viņi bija prom.

Milzenis piekrita.

-��� Ir laiks, viņ� noteica, kad Varde atrada viņu spēlējam kauliņus ar Pupu, Grāmatnieku un Veco Kaulu Bilu un zaudējam. Algotņiem patika Zaļzarnis, kur� lika likmes tikpat drosmīgi kā cīnījās, tikai ar krietni ma�zākām sekmēm. Man vajag bruņas, Varde. Vai noberzi no tām asinis?

-�� Jā, sīr.

Zaļzarņa bruņukrekls bija vecs un smags, vairākas reizes lāpīts un novalkāts. To pa�u varēja teikt arī par bruņucepuri, kakla un lielu aizsar giem, cimdiem un nepieskaņotajām krū�u bruņām. Vardes ietērps bija tikai mazliet labāks, bet sīra Gerisa krietni draņķīgāks. Bruņu meistars tās sauca par "brālības bruņām". Kventīns nejautāja, cik vīru pirms viņa tās bija valkāju�i un cik tajās miru�i. Viņu pa�u smalkās bruņas kopā ar

zeltu un īstajiem vārdiem bija atstātas Volantē bagātie bruņinieki no seniem un di�ciltīgiem namiem nedevās pāri �aurajai jūrai, lai pārdo�tu savu prasmi rīkoties ar zobenu, ja vien par kādu nekrietnību nebija padzīti trimdā. "Es labāk izlik�os par nabagu nekā par nelieti," toreiz Kventlns paziņoja, kad Geriss pastāstīja par savu ieceri.

Lai nojauktu nometni, Vēja aizpūstajiem bija vajadzīga mazāk nekā stunda.

-�� Un tagad jāsim, Skrandainais Princis, sēdēdams sava milzīgā pe�lēkā kara zirga mugurā, paziņoja tīrā aug�vallrie�u mēlē, kas visvairāk līdzinājās tai, kura tika lietota brālībā. Ērzeļa mugura bija pārklāta ar zirgsegu no saimnieka nokauto viru apmetņu skrandām. Prin�a apmet�nis bija tāds pats. Viņ� bija vecs virs, pāri par se�desmit gadiem, tomēr augstajos seglos sēdēja stalti un balss bija gana spēcīga, lai viņu sadzir�dētu visā nometnē. Astapora bija tikai apetītes rosinā�anai, viņ� tur�pināja, bet īstās dzīres būs Mirlnā. Algotņi me�onīgā priekā uzgavi�lēja. Viņiem pie �ķēpiem karājās gai�zila zīda strēmeles, bet virs galvām plīvoja ie�ķeltie zili baltie Vēja aizpūsto karogi.

Trīs dornie�i gavilēja kopā ar pārējiem, jo klusē�ana piesaistītu uz�manību. Jājot gar krastu uz ziemeļiem, tie�i aiz Asinsbār�a un Kaķa brālibas Varde izrādījās blakus Dornes Geroldam.

-��� Mums tas jādara drīz, viņ� ierunājās Rietmalas kopējā valodā. Brālībā bija ari citi karotāji no Rietmalas, ta�u viņu bija maz un tuvumā neviena nebija.

-�� Ne jau te, Geriss aizrādīja, smaidīdams kā āksts. Parunāsim par to vakarā, kad iekārtosim nometni.

Simt jūdzes no Astaporas līdz Jankaī bija jāmēro pa veco gisie�u ceļu un vēl piecdesmit bija no Jankaī līdz MIrInai. Brīvās brālības, ātri jājot, varēja nokļūt Jankaī se�ās dienās, bet nesteidzīgā solī astoņās. Senās (iisas leģioniem bija vajadzīgs divreiz ilgāks laiks, jo tie gāja kājām, bet jankaie�i ar saviem vergu kareivjiem�

-� Brīnums, ka viņi ar tādiem ģenerāļiem neiebrien taisni jūrā, Pupa teica.

Jankaie�iem komandieru netrūka. Galvenais bija vecs varonis Jarkazs

/o Janzaks, lai gan Vēja aizpūstie viņu redzēja tikai pa gabalu viņ� pārvie�tojās tik lielās nestuvēs, ka bija vajadzīgi �etrdesmit vergi, lai tās panestu.

Tomēr ar komandiera apak�niekiem algotņi bija spiesti sastapties. I.mkaie�u kundziņi visās malās ņudzēja kā prusaki, un puse no viņiem bija Gazdani, Grazdani, Mazdani vai Gaznaki. At�ķirt gisie�u vārdus ie�manījās tikai retais, tāpēc algotņi tiem pie�ķīra pa�i savas palamas.

Svarīgākais vīrs bija Dzeltenais Valis, piedauzīgi resns vīrs, kur� alla� ģērbās dzeltenā tokarā ar zeltainām bārkstīm. Viņ� bija tik resns, ka bez citu palīdzības nevarēja nostāvēt, turklāt nesaturēja urīnu, tāpēc vien�mēr smirdēja pēc mīzaliem smaka bija tik spēcīga, ka to nespēja no�mākt nekādi smar�ūdeņi. Ta�u tika melsts, ka viņ� esot visbagātākais cilvēks Jankaī, un viņam piemita tieksme pēc derdzībām starp viņa vergiem bija puika ar govs kājām, bārdains sievi�ķis, divgalvains bries�monis no Mantarīsas un hermafrodīts par piegulētāju.

-�� �im ir gan daikts, gan petene, Salmu Diks zināja stāstīt. Valim kādreiz bija arī milzis, un viņam patika skatīties, kā tas drā� verdzenes. Bet tad milzis nolika karoti. Dzirdēju, ka Valis solot maisu zelta par jau�nu milzi.

Tad tur bija Ģenerālis Skuķis, kura jāja baltā zirgā ar rudām krēpēm un komandēja simt spēcīgus vergus, kurus viņa audzināja un apmācīja pati tie visi bija jauni, slaiki, izteiktiem muskuļiem un kaili, ja neskai�tīja gurnautus, dzeltenus apmetņus un garus bronzas vairogus ar miesaskārīgiem gravējumiem. Pavēlniece nebija vecāka par se�padsmit ga�diem un iztēlojās sevi par tādu kā Jankaī Dinerīsu Tārgārjenu.

Mazais Balodis nebija glu�i punduris, ta�u pustumsā viņu par tādu varēja noturēt. Neraugoties uz to, viņ� soļoja kā milzis, tuklās kājeles iepletis un mazās, mīkstās krūtis izriezis. Viņa kareivji bija garākie vīri, kādus Vēja aizpūstajiem bija gadījies redzēt: mazākā augums bija ap sep tiņām pēdām, bet garākais gandrīz astoņas. Visiem bija garas sejas un garas kājas, ko vēl garākas padarīja izrakstītajās bruņās paslēptās ķeka�tas. Viņiem bija ar sārtu emalju klātas krū�u bruņas, bet galvās garenas ķiveres ar smailiem tērauda knābjiem un sārtām kuplām spalvām uz pakau�a. Katram pie sāna bija gar�, līks zobens, bet rokā �ķēps, tikpat gar� kā viņ� pats.

-������������ Mazais Balodis viņus pavairo, Salmu Diks apgaismoja biedrus.

-��� Viņ� iepērk garus vergus no visas pasaules, liek viņiem kopoties un garākos bērnus audzina Gārņu pulkam. Viņ� cer, ka reiz pienāks laiks, kad varēs iztikt arī bez ķekatām.

-�� Moku rats varētu atlasi paātrināt, ierosināja milzenis.

-�� Baisa varza, Geriss iesmējās. Nekas nespēj mani tā nobiedēt kā āksti uz koka kājām sārtās bruņās un spalvās. Ja man tāds dzītos pakaļ, es no smiekliem apmīztos.

-�� Viens otrs uzskata, ka gārņi ir majestātiski, teica Vecais Kaulu Bils.

-�� Tikai tādā gadījumā, ja karalis stāv uz vienas kājas un rij vardes.

-�� Gārņi ir gļēvuļi, milzenis iestarpināja. Reiz mēs ar Dzer un Kletusu bijām izgāju�i medībās un redzējām, kā gārņi bradā pa sēkli un rij kurkuļus, sīkas zivteles. Jā, izskatījās jau viņi jauki, bet tad pāri pārlidoja vanags, un �ie visi pacēlās spārnos, it kā būtu ieraudzīju�i pūķi. Viņi sacēla tādu vēju, ka nopūta mani no zirga, bet Kletuss paguva uzvilkt bultu un vienu no�āva. Tas gar�oja kā pīle, tikai nebija tik trekns.

Bet pat Mazais Balodis ar saviem Gārņiem nobālēja pret stulbeņiem, ku�rus algotņi bija iesauku�i par grabo�ajiem saimniekiem. Kad Jankaī vergu karaspēks iepriek�ējo reizi dabūja stāties pretī Pūķu Karalienes Neaptraipī�tajiem, daudzi pārbijās un metās bēgt, tāpēc grabo�ie saimnieki izdomāja viltību: viņi saķēdēja vergus kopā bariņos pa desmit pie rokām un kājām.

-�� Tie nabaga izdzimteņi nevar pagriezties un bēgt, ja vien nebēg visi kopā, Salmu Diks smiedamies skaidroja. Un, ja viņi bēg visi, tad ne�cik ātri paskriet nevar.

-�� Viņi, nolāpīts, arī solī neiet neko ātri, Pupa prātoja. Viņu �va�dzē�anu var dzirdēt no desmit līgu attāluma.

Bija arī vēl citi tikpat traki vai trakāki: Valdnieks Trīcvaidziņ�, Pie�dzēru�ais Iekarotājs, Zvēru Pavēlnieks, Putrasģīmis, Zaķis, Ormanis, Smar�īgais Varonis. Da�am bija divdesmit, citam divi simti vai divi tūksto�i vergu kareivju, kurus visi bija apmācīju�i un apbruņoju�i pa�i. Viņi visi bija bagāti, visi bija uzpūtīgi un visi bija gan kapteiņi, gan ko�mandieri, kuri nepakļāvās nevienam, izņemot Jarkazu zo Janzaku. Viņi nicināja parastos algotņus un vienmēr bija gatavi uzsākt nebeidzamas un neatrisināmas ķildas par to, kur� varenāks.

Kamēr Vēja aizpūstie nojāja trīs jūdzes, jankaie�i bija atpaliku�i par divarpus jūdzēm.

-� Smirdo�i, dzelteni stulbeņi, Pupa pukojās. Viņi tā arī nav sapra�tu�i, kāpēc Vētras vārnas un Jaunākie dēli pārgāja Pūķu Karalienes pusē.

-�� Viņi domā, ka zelta dēļ, sacīja Grāmatnieks. Kāpēc gan viņi mums tik labi maksā?

-�� Zelts ir labs, bet dzīvība labāka, Pupa atteica. Astaporā mēs dancojām ar kropļiem. Vai tu kopā ar �o varzu gribi stāties pretī īstajiem Neaptraipītajiem?

-�� Mēs jau Astaporā cīnījāmies ar Neaptraipītajiem, milzenis iebilda.

-�� Es teicu ar īstajiem Neaptraipītajiem. No�ņāpt puikam pautus ar miesnieka dūci un ie�ķiebt �im smailu ķiveri nenozīmē padarīt viņu par Neaptraipīto. Lūk, Pūķu Karalienei ir īstā manta, kas nelūst un nebēg, kad kāds nopir�as uz viņu pusi.

-�� Un pūķi arī. Salmu Diks paskatījās debesīs, it kā pietiktu pūķus pieminēt, lai tie tūdaļ mestos viņiem virsū. Asiniet zobenus, pui�i, mums drīz būs jākaujas pa īstam.

"Jākaujas pa īstam," Varde nodomāja, un �ie vārdi viņam pagalam nepatika. Jau cīņa pie Astaporas mūriem �ķita gana īsta, lai gan sapra�ta, ka algotņi tā nedomā. "Tā bija apkau�ana, nevis kauja," kareivis un dziesminieks Denzo D�hans pēc tam tika izteicies. Denzo bija kapteinis, kur� piedalījies simtiem kaujās, savukārt Vardes pieredze aprobe�ojās ar vingrinājumu laukumu un turnīriem, tāpēc viņ� nemēģināja ap�aubīt pieredzēju�a karotāja viedokli.

"Sākumā tā gan izskatījās pēc kaujas." Viņ� atcerējās, kā vēders bija sa�ņaudzies, kad milzenis viņu rītausmā uzmodināja.

-�� Velc bruņas, miegamice! viņ� nodārdināja. Miesnieks nāk cīnī�ties. Celies, ja vien negrasies kļūt par gaļas gabalu.

-�� Miesnieku Karalis ir pagalam, Varde samiegojies atrunājās.

To viņi visi bija dzirdēju�i, kāpjot ārā no kuģiem, kas viņus bija atve�du�i uz Seno Volanti. Otrais karalis Kleons arī bija kritis drīz pēc kronē��anas, un tagad Astaporā valdīja padauza un aptracis bārddzinis, kuru līdzskrējēji savā starpā kāvās par varu pilsētā.

-��� Varbūt mums sameloja, milzenis atteica, vai arī tas ir cits mies�nieks. Varbūt pirmais ir brēkdams pielēcis no kapa, lai nokautu da�us jankaie�us. Bet tam, nolādēts, nav nekādas nozīmes, Varde. Velc bruņas!

Teltī gulēja desmit vīri, un visi jau bija kājās viņi vilka bikses, zā�bakus un garus bruņukreklus, saitēja krū�ubruņas, kāju un roku sargus, grāba bruņucepures, vairogus un zobensiksnas. Geriss, strauj� kā vien�mēr, pirmais bija pilnā kaujas ietērpā, Ar�s tūlīt pēc viņa, un pa abiem viņi palīdzēja saposties Kventīnam.

Trīssimt jardus tālāk Astaporas jaunie Neaptraipītie, smailajām bru ņucepurēm un garo �ķēpu uzgaļiem saulē mirdzot, bira ārā pa vārtiem un stājās cie�ās rindās pie pilsētas sarkanajiem drūpo�ajiem mūriem.

Trīs dornie�i metās ārā no telts un kopā ar citiem algotņiem traucās pie zirgiem. "Kauja." Kventīns bija sācis apgūt �ķēpu un zobenu cīņas, tiklīdz bija iemācījies staigāt bet tagad tas viss bija nieks. "Kareivi, dod man drosmi," Varde lūdzās, bungām tālumā rībot. "BUM, bum, BUM, bum, BUM, bum." Milzenis Vardēm parādīja Miesnieku Karali, kur� ar rīta saulē vizo�u vara zvīņu bruņukreklu mugurā stīvi sēdēja bruņās ie tērptā zirgā. Viņ� atcerējās, ko pirms kaujas teica Geriss:

-��� Lai kas notiktu, turies blakus Ar�am. Neaizmirsti, ka tu esi vieni gais no mums, kur� var apprecēt to mei�u.

Pa to laiku astaporie�i jau bija sāku�i uzbrukumu.

Dzīvs vai miris, bet Miesnieku Karalis bija pārsteidzis gudros saim�niekus nesagatavotus. Jankaie�i, tokariem plīvojot, vēl skraidīja apkārt, lai piedabūtu līdz galam neapmācīto vergu karaspēku nostāties puslīdz kārtīgā ierindā, kad Neaptraipīto �ķēpi jau caurdūra aplencēju rindas. Ja nebūtu sabiedroto un nicināto algotņu, viņi tiktu apkauti, ta�u Vēja aizpūstie un Kaķa brālība da�u minū�u laikā jau bija zirgos un traucās virsū astaporie�iem no sāniem, savukārt Jaunās Gisas leģions, izsprau�cies cauri jankaie�u nometnei, satikās ar Neaptraipītajiem aci pret aci.

Pārējais jau bija tīrā apkau�ana, tikai tagad zem gaļas cirvī�a tika is pats. Viņu beigās nokāva Kago, kur� sava milzīgā kara zirga mugurā izlauzās cauri karaļa sargiem un ar vienu līkā valīrie�u araha cirtienu pār�ķēla Kleonu Di�o no pleca līdz pat gū�ai. Varde pats to neredzēja, bet tie, kas bija redzēju�i, stāstīja, ka Kleona vara bruņas pārplīsu�as kā zīds, bet no tām izplatījusies drausmīga smaka un līdu�i ārā simtiem kapu tārpu Kleonis bijis jau miris. Astaporie�i izmisumā bija izraku�i �o no kapa, uzstīvēju�i mugurā bruņas un piesēju�i pie zirga, cerot, ka tas pie�ķirs Neaptraipītajiem drosmi.

Beigtā Kleona kri�ana pielika punktu. Jaunie Neaptraipītie, nometu�i �ķēpus un vairogus, metās bēgt, bet izrādījās, ka Astaporas vārti ir slēgti. Arī Varde kopā ar citiem Vēja aizpūstajiem klupa virsū pārbiedētajiem einuhiem un pielika savu roku slepkavo�anā jādams cie�i blakus milze�nim, viņ� cirta pa labi, pa kreisi, bet viņu vienības ķīlis kā �ķēpa smaile iz�dūrās cauri Neaptraipīto baram. Otrā pusē Skrandainais Princis pavēlēja apgriezties, un viņi brāzās tiem cauri vēlreiz. Tikai otrajā piegājienā Var�de cie�āk ieskatījās sejās zem smailajām bronzas ķiverēm un aptvēra, ka vairums nav vecāki par viņu pa�i. "Zaļi puikas, kas brēc pēc mātes," viņ� nodomāja, bet vienalga apkāva viņus. Jājot prom no kaujas lauka, viņa zobens bija vienās asinīs un roka tā piekususi, ka viņ� to tikko spēja pacelt.

"Tā nebija nekāda kauja," viņ� prātoja. "Bet drīz būs arī īstā kauja, un mums l.itiek prom, pirms tā sākas, citādi būsim spiesti cīnīties nepareizajā pusē."

Tajā vakarā Vēja aizpūstie ierīkoja nometni Vergu lī�a krastā. Varde lika iedalīts pirmajā sardzes maiņā un nosūtīts apsargāt zirgus. Pēc sau�les rieta, kad virs jūras parādījās mēness, pie viņa atnāca Geriss.

-�� Milzenim arī vajadzēja atnākt, Kventīns teica.

-��� Viņ� aizgāja apciemot Veco Kaulu Bilu un zaudēja visu atliku�o sudrabu, Geriss atbildēja. Iztiksim bez viņa viņ� tāpat darīs to, ko mēs liksim, lai arī tas viņam nepatiks.

-�� Protams.

Kventīnam pa�am daudz kas nepatika brauciens pārpildītā, vēja un jūras mētātā kuģī, tārpainie sausiņi un melnais rums, ko vajadzēja dzert, lai aizmirstos, gulē�ana uz sapelēju�u salmu maisiem, kas, viņaprāt, oda pēc sve�iniekiem� bet to visu viņ� jau bija gaidījis, Volantē paraksto�ties uz pergamenta strēmeles un stājoties Skrandainā Prin�a dienestā uz gadu. �īs grūtības, kas piemita visām dēkām, vajadzēja paciest.

Bet tas, kam vajadzēja notikt tālāk, bija klaja nodevība. Jankaie�i veda viņus no Senās Volantes karot ar Dzelteno pilsētu, tāpēc dornie�i grasījās pārbēgt pretinieku pusē. Tas nozīmēja pamest arī jaunos iero�u brāļus. Vēja aizpūstie nebija tie biedri, kādus Kventīns gribētu, ta�u viņ� ar tiem kopā �ķērsoja jūru, dalījās kumosā, cīnījās plecu pie pleca un pļāpāja ar tiem, kuru valodu viņ� saprata. Un ja arī viņa stāsti bija meli, tad tādu cenu vajadzēja maksāt, lai nokļūtu Mīrīnā.

"Par godājamu �o rīcību nevar saukt," vēl "Tirgoņu namā" viņu brī�dināja Geriss.

-�� Dinerīsa ar visu savu karaspēku varbūt jau ir pusceļā uz Jankaī, Kventīns ieminējās, apstaigājot zirgus.

-��� Varbūt ir, Geriss atteica, bet varbūt nav. Mēs to jau esam dzir�dēju�i. Arī astaporie�i bija pārliecināti, ka Dinerīsa ar pūķiem dodas uz dienvidiem, lai pārrautu aplenkumu. Viņa neaizgāja toreiz un neatnāks arī tagad.

-�� Tomēr dro�i mēs to nevaram zināt. Mums jāaiz�mauc, kamēr vēl neliek karot pret sievieti, kuru esmu sūtīts apprecēt.

-��� Pagaidīsim līdz Jankaī, Geriss norādīja uz kalniem. Tās zemes pieder jankaie�iem, un neviens negribēs barot vai slēpt trīs dezertierus. Uz ziemeļiem no Jankaī zeme nepieder nevienam.

Viņam bija taisnība, bet Kventīns vienalga nejutās omulīgi.

-��� Milzenis ar visiem ir pārāk iedraudzējies. Viņ� zina, ka grasāmies aizbēgt un doties pie Dinerīsas, bet viņ� negribēs pamest vīrus, ar ku riem kopā cīnījies. Ja nogaidīsim pārāk ilgi, var sanākt tā, ka pametam vīrus pirms pa�as kaujas. Viņ� to nekādā gadījumā nedarīs tu viņu pazīsti tikpat labi, cik es.

-������������ Lai kad mēs to darītu, tā tik un tā būs dezertē�ana, Geriss iebilda,

-�� un Skrandainajam Princim dezertieri ne pārāk patīk. Viņ� liks dzīties mums pakaļ, un lai septiņi dievi stāv mums klāt, ja tiksim notverti. )u mums paveiksies, tad mums apcirtīs kājas, lai mēs vairs nevarētu aiz bēgt. Ja nepaveiksies, viņ� mūs atdos Smukajai Merisai.

Pēdējie vārdi lika Kventīnam aizdomāties no Smukās Merisas vi�ņam bija bail. Tā bija sieviete no Rietmalas, bet garāka par viņu tikai īk�ķa tiesas trūka līdz se�ām pēdām. Pēc divdesmit gadus ilga dienesta algotņu brālībās viņa nebija smuka ne iek�ēji, ne ārēji.

-�� Pagaidi da�as dienas, Geriss satvēra viņu aiz rokas. Mēs jau esam �ķērsoju�i pusi pasaules, tāpēc pacieties vēl da�as līgas. Gan jau kaut kur uz ziemeļiem no Jankaī mums radīsies izdevība.

-�� Ja nu tu tā saki� Varde ar �aubām novilka.

�oreiz dievi viņus uzklausīja un izdevība radās krietni vien drīzāk.

Tas bija pēc divām dienām. Hjū Hangerfords piejāja pie ugunskura un paziņoja:

-�� Dornie�i, jūs sauc uz komandiera telti.

-�� Kuru no mums? Geriss noprasīja. Mēs visi esam dornie�i.

-�� Tādā gadījumā visus.

Skābais un drūmais Hangerfords ar sakropļoto roku savulaik bija brālības kases pārzinis, bet tad Skrandainais Princis viņu pieķēra zogam no naudas lādēm un nocirta trīs pirkstus. Tagad viņ� bija tikai ser�ants.

"Kas bija noticis?" Līdz �im brīdim Varde no komandiera puses nebi�ja manījis nekādas dzīvības izpausmes, ta�u Hangerfords jau bija aizjā�jis, tāpēc jautājumus uzdot vairs nevarēja. Atliek vien ņemt līdzi milzeni un pildīt pavēli.

-� Neparko neatzīstieties un esiet gatavi kauties, Kventīns sacīja draugiem.

-�� Es vienmēr esmu gatavs kauties, atsaucās milzenis.

Kad dornie�i ieradās, lielais, pelēkais buraudekla paviljons, ko Skrandainais Princis sauca par lupatu pili, bija pilns vīru. Kventīnam pietika ar vienu acu uzmetienu, lai aptvertu, ka vairums klāteso�o ir no septiņām valstībām vai arī viņos ritēja Rietmalas asinis. "Trimdinieki un trimdinieku dēli." Pēc Salmu Dika vārdiem, brālībā bija se�desmit Rietmalas vīru, un teltī bija sanākusi krietna tre�daļa, ieskaitot pa�u Diku, Hjū Hangerfordu, Smuko Merisu un brālības labāko strēlnieku zeltmataino Lūisu Lansteru.

Tur bija arī Denzo D�hans ar vareno Kago blakus. Vīri viņu tagad sauca par Kago Miroņkāvi, lai gan acīs to viņam neteica Kago mēdza �itri aizsvilties, un viņa līkais melnais zobens bija tikpat baiss kā tā īpa��nieks pasaulē bija simtiem valīrie�u zobenu, bet tikai saujiņa valīrie�u arahu. Ne Kago, ne D�hans nebija no Rietmalas, ta�u abi bija kapteiņi, kurus Skrandainais Princis augstu vērtēja. "Viņa labā roka un kreisā. (iaidāms kaut kas svarīgs."

Ierunājās pats Skrandainais Princis.

-��� Jurkazs ir izdevis pavēles, viņ� teica. Rādās, ka dzīvi paliku�ie astaporie�i sāk līst ārā no savām alām. Astaporā ir paliku�i tikai miro�ņi, tāpēc viņi dodas uz laukiem simtiem, varbūt pat tūksto�iem, visi izbadēju�ies un slimi. Jankaie�iem nevajag, lai viņi klīstu ap Dzelteno pilsētu, tāpēc mēs esam saņēmu�i pavēli pārķert viņus un dzīt atpaka| uz Astaporu vai arī uz ziemeļiem no Mīrīnas. Ja Pūķu Karalienei viņus vajag, lai �ī tos ņem. Pusei no viņiem ir asiņaina caureja, bet pat veselie nozīmē liekas mutes.

-�� Jankaī ir tuvāk nekā Mīrīna, Hjū Hangerfords iebilda. Un ja nu viņi negribēs griezties atpakaļ, cienītais kungs?

-�� Tāpēc jums ir zobeni un �ķēpi, Hjū, lai gan loki būtu noderīgāki. Turieties pa gabalu no tiem, kas izskatās slimi. Pusi no mūsu spēkiem es sūtī�u kalnos piecdesmit patruļas pa divdesmit jātniekiem katrā. Asinsbārdim ir dota tāda pati pavēle, tāpēc arī Kaķi būs zirgos.

Vīri saskatījās, da�s kaut ko noburk�ķēja. Lai arī Vēja aizpūstie un Kaķa brālība bija noslēgu�i līgumus ar Jankaī, pirms gada Strīda zemēs viņi bija cīnīju�ies pretējās pusēs, tāpēc ienaids nebija rimis. Kaķu me��onīgais komandieris Asinsbārdis bija milzīga auguma bļauris ar milzī gu apetiti uz slepkavo�anu, kur� neslēpa savu nepatiku pret "skrandai�najiem vecūk�ņiem".

-�� Izlūdzos piedo�anu, Salmu Diks nokāsējās, bet visi te sanāku�ie ir dzimu�i septiņās valstībās. Cienītais kungs nekad iepriek� nav dalījis brālību pēc asinīm vai valodas. Kāpēc mēs tiekam sūtīti kopā?

-�� Prātīgs jautājums. Jūs jāsiet uz austrumiem, aug�ā kalnos, metīsiet ap Jankaī līkumu un dosieties uz Mīrīnu. Ja pa ceļam sastapsiet kādu astaporieti, dzeniet uz ziemeļiem vai kaujiet nost� bet tas nav jūsu gal venais uzdevums. Aiz Dzeltenās pilsētas jūs noteikti sastapsiet Pūķu Ka ralienes patruļas Jaunākos dēlus vai Vētras vārnas, derēs abi. Pārejiet viņu pusē.

-��� Pāriet viņu pusē? brīnījās bastards sīrs Orsons Akmens. Jūs mums liekat kļūt par pārbēdzējiem?

-�� Lieku, Skrandainais Princis atbildēja.

Kventīns Martels gandrīz sāka skaļi smieties: "Dievi ir sajuku�i prāta."

Rietmalas karotāji apjuka. Viens otrs lūkojās vīna kausā, it kā cerētu tur saskatīt atbildi.

-�� Jūs domājat, ka karaliene Dinerīsa mūs pieņems?

-�� Domāju.

-��� Un, ja viņa mūs tie�ām pieņems, ko tad? Vai mēs būsim spiegi? Slepkavas? Sūtņi? Varbūt domājat mainīt darba devēju?

-���� To izlems princis, Hangerford, Kago drūmi pablenza uz iero�u biedru. Tavs uzdevums ir darit to, ko tev liek.

-�� Bez �aubām, Hangerfords pacēla roku ar diviem pirkstiem.

-�� Runāsim atklāti, ierosināja dziesminieks Denzo D�hans. Jankaie�i neiedve� uzticību. Lai kāds būtu kara iznākums, Vēja aizpūstajiem jāsa�ņem daļa no uzvaras augļiem. Mūsu princis rīkojas pareizi, turot vaļā visus ceļus.

-�� Jūs komandēs Merisa, Skrandainais Princis paziņoja. Viņa zina, kas man prātā� un Dinerisa Tārgārjena pret citu sievieti var būt pielai�dīgāka.

Kventīns palūkojās uz Smuko Merisu un noskurinājās, kad sastapa viņas nedzīvo skatienu. "Man tas nepavisam nepatīk."

Salmu Dikam ari radās �aubas.

-�� Skuķim jābūt galīgi bez prāta, lai mums uzticētos, kaut ari mums Merisa priek�galā. Sevi�ķi ar Merisu priek�galā. Velns parāvis, es pats Merisai neuzticos, lai ari esmu viņu da�as reizes drāzis. Viņ� pasmīnēja, bet neviens cits nesmējās, un vismazāk smiekli nāca Smukajai Merisai.

-��� Domāju, ka tu kļūdies, Dik, Skrandainais Princis noteica. Jūs visi esat no Rietmalas, draugi vēl no mājām. Jūs runājat vienā mēlē, pie�lūdzat vienus un tos pa�us dievus. Iemesls jūs visi esat dabūju�i paciest netaisnību no manas puses. Tevi, Dik, es esmu licis slānīt vairāk nekā jebkuru citu viru, un tev uz muguras tam ir pierādījums. Hjū ir zaudē�jis trīs pirkstus. Merisu ir izvarojusi vai puse brālības. Tiesa, ne jau �īs brālības, bet tas mums nav jāsaka. Me�u Vils� tu vienkār�i esi pabira. Sirs Orsons mani ienīst par to, ka es viņa brāli nosūtīju uz Sērām, slrs l .usifers vēl skumst pēc mei�as, ko Kago viņam atņēma.

-�� Viņ� gan būtu varējis izdrāzt un atdot skuķi atpakaļ, Lusifers Ga�rais sūrojās.

-�� Nebija nekāda iemesla viņu nokaut.

-�� Viņa bija neglīta, Kago atbildēja. Tas ir pietiekams iemesls.

-������ Tu, Veber, vēl aizvien gribi atdabūt zemi, ko esi zaudējis Rietmalā, komandieris turpināja tā, it kā nebūtu viņus dzirdējis. Lanster, es

nokāvu to puiku, kas tev tik ļoti patika. Jūs, dornie�i, uzskatāt, ka esat piekrāpti laupījums no Astaporas nebija tik liels, kā Volantē tika solīts, un es tiku pievācis lauvas tiesu.

-�� Pēdējā frāze ir skaidra patiesība, sīrs Orsons izmeta.

-��� Vislabākie meli ir tie, kuros ir kāds patiesības grauds, atteica Skrandainais Princis. Katram no jums ir nopietns iemesls mani pa�mest, un Dinerīsa Tārgārjena zina, ka algotņi ir svārstīgi ļaudis. Viņas pa�as Jaunākie dēli un Vētras vārnas pievāca jankaie�u zeltu un bez do�mā�anas pārgāja viņas pusē, kad kaujas svaru kausi sāka nosvērties viņai par labu.

-�� Kad mums jādodas ceļā? Lūiss Lansters noprasīja.

-�� Tūlīt pat. Uzmanieties no Kaķiem un Garajiem �ķēpiem. Ārpus �īs telts neviens nedrīkst zināt par �o viltību. Ja atklāsiet savas kārtis pārāk ātri, jūs sakropļos par dezertē�anu vai izlaidīs zarnas kā pārbēdzējiem.

Dornie�i klusējot izgāja no komandiera telts. "Divdesmit jātnieki, un visi runā kopējā valodā," Kventīns prātoja. "Pat sa�ukstēties būs bīstami."

-�� Pūķu medības tas gan ir jauki. Varde, milzenis uzplāja viņam ar plaukstu pa muguru.

A�a Grejd�oja sēdēja Golbārta Glovera pili un dzēra Golbārta Glovera vinu, kad Golbārta Glovera mestrs ienesa viņai vēstuli.

-��� Cienītā kundze, mestrs teica satrauktā balsī, kā vienmēr, kad ar viņu runāja, no Kapkalniem atlidojis krauklis.

Viņ� stiepa pergamentu A�ai tik dedzīgi, it kā gribētu tikt no tā vaļā pēc iespējas ātrāk. Tas bija cie�i saritināts un aizzīmogots ar cietu sārta vaska pikuci.

"Kapkalni." A�a pūlējās atminēties, kas valdīja Kapkalnos. "Kāds zie�meļu valdnieks, kur� man nav nekāds draugs." Un zīmogs� Dredfortas Boltoni gāja kaujā ar sārtiem karogiem, uz kuriem rotājās asins lāsītes, lapēc nebija grūti iedomāties, ka sārts bija arī viņu zīmogvasks.

"Es turu rokās indi," viņa nodomāja. "Vajadzētu iemest ugunī." To�mēr A�a salauza laku, un viņai klēpī iekrita ādas strēmelīte. Lasot sausās brūnās rindiņas, viņas jau tā drūmā oma kļuva vēl drūmāka. "Tum�i spārni, tum�i vārdi." Kraukļi nekad neatnesa labas vēstis. Pēdējā vēstule, kas pienāca Dziļme�ā, bija no Stanisa Barateona, kur� pieprasīja, lai viņ� liktu atzīts par karali. �ī bija vēl ļaunāka.

-�� Ziemeļnieki ir ieņēmu�i Keilinas cietoksni.

-�� Boltona bastards? apjautājās Karls, kur� sēdēja viņai līdzās.

-��� Viņ� ir parakstījies Remzijs Boltons, Ziemmalas valdnieks. Bet le ir vēl arī citi vārdi. Vēstuli bija parakstīju�i ari valdniece Dastina, valdniece Servīna un �etri Rīsveli. Blakus bija uzzīmēts zvērīgs milzis, kas apzīmēja kādu no Ambcriem.

Paraksti bija uzvilkti ar mestra tinti, kas pagatavota no sodrējiem un darvas, ta�u pati vēstule ar kaut ko brūnu bija uzkricelēta pla�ā, asā rok�rakstā. Tur bija stāstīts par Keilinas cietok�ņa kri�anu, ziemeļu uzrauga varonīgo atgrie�anos un gaidāmajām kāzām. Vēstules pirmie vārdi bija: "Es rakstu �o vēstuli ar dzelzsvīru asinīm," un pēdējie: "Nosūtu tev gaba�liņu prin�a miesas. Ja aizkavēsies manā zemē, tevi gaida viņa liktenis."

A�a bija pārliecināta, ka jaunākais brālis ir miris. "Labāk būtu miris." Viņa pacēla pie sveces ādas strēmeli, kas bija iekritusi viņai klēpī un ska�tījās, kā tā kūp, līdz liesmas, to apriju�as, sāka laizīt pirkstus.

Golbārta Glovera mestrs nogaido�i mīņājās viņai pie elkoņa.

-�� Atbildes nebūs, A�a paziņoja.

-�� Vai drīkstu jaunumus pavēstīt valdniecei Sībelai?

-�� Ja tev tā tīk. A�a gan nezināja, vai Sībelu Gloveri iepriecinās Keili�nas cietok�ņa kri�ana. Sībela mita gandrīz vai dievme�ā vien, kur lūdzās, lai bērni un vīrs atgrieztos neskarti. "Kārtējā lūg�ana paliks bez atbildes. Viņas sejaskoks ir tikpat kurls un akls kā mūsu Noslīku�ais Dievs." Robets Glovers un viņa brālis Golbārts bija devu�ies uz dienvidiem kopā ar Jauno Vilku. Ja tas, ko varēja dzirdēt par Sarkanajām kāzām, kaut pa pusei bija taisnība, viņi diez vai atgriezīsies ziemeļos. "Pateicoties man, vismaz viņas bērni ir dzīvi." A�a tos bija atstājusi Desmit torņos tantes aprūpē. Sībelas meitiņa vēl bija zīdāma ar krūti, un viņa bija nosprie�dusi, ka bērns ir pārāk vārgs, lai to pakļautu vēl vienam braucienam pa vētraino jūru. A�a iespieda vēstuli mestram saujā.

-�� �e, lai viņa rod mierinājumu, ja spēj. Tu drīksti iet.

Mestrs pielieca galvu un devās prom. Kad viņ� bija izgājis, Trīss Botlijs pagrieza galvu uz A�as pusi.

-�� Ja Keilinas cietoksnis ir kritis, drīz kritis arī Torhena cietoksnis. Pēc tam būs mūsu kārta.

-�� Kādu brīdi vēl ne. Caurais �oklis viņiem notecinās asinis.

Torhena cietoksnis nebija tik sagruvis kā Keilinas cietoksnis, un Dag-

mers bija no dzelzs līdz matu galiņiem viņ� drīzāk mirs nekā padosies.

"Ja mans tēvs būtu dzīvs, Keilinas cietoksnis nebūtu kritis." Belons Grejd�ojs zināja, ka Keilinas grāvis ir atslēga uz ziemeļiem. To zināja ari Eirons, tikai viņam bija vienalga. Tāpat viņu neinteresēja, kas notiek ar Dziļme�u vai Torhena cietoksni.

-�� Eironam nospļauties par Belona iekarojumiem tēvocis tagad dze nas pakaļ pūķiem. Vārnas Acs visus Dzelzs salu spēkus bija sasaucis Vecvīkā un aizkuģojis Saulrieta jūrā, un viņa brālis Viktarions sekoja vi

ņam pa pēdām kā nopērts suns. Paikā vairs nebija palicis neviena, kam prasīt palīdzību, atskaitot savu vīru. Mēs esam paliku�i vieni.

-��� Dagmers viņus sakaus, bija pārliecināts Kroms, kur� vēl nebija sastapis sievieti, ko mīlētu lik ļoti kā kauju. Viņi ta�u ir tikai vilki.

-� Visi vilki jau ir apkauti. A�a ar nagu knibināja sārto vasku. Viņus ir nogalēju�i dīrātāji.

-�� Mums jāiet uz Torhena cietoksni un jāiesaistās kaujā, mudināja Kventons Grejd�ojs, attāls brālēns un Sāļā sievi�ķa kapteinis.

-�� Protams, piebalsoja Dagons Grejd�ojs, vēl tālāks brālēns. Vīriem viņ� bija Dagons �ūpa, bet skaidrā vai pilnā viņam vienmēr patika kauties. Kāpēc lai mēs visu slavu atstātu Caurajam �oklim?

Divi Golbārta Glovera kalpi ienesa cepeti, ta�u atsūtītā ādas strēme�le bija laupījusi A�ai apetīti. "Mani vīri ir zaudēju�i cerības uz uzvaru," viņa ar skumjām aptvēra. "Tagad viņi tikai gaida cienīgu nāvi." Viņa ne��aubījās, ka no vilkiem to arī sagaidīs. "Agrāk vai vēlāk viņi atnāks, lai paņemtu �o pili atpakaļ."

Kad A�a kāpa pa koka kāpnēm uz guļamkambari, kas reiz bija piede�rējis Golbārtam Gloveram, saule jau laidās aiz augstajām Vilkme�a prie�dēm. Viņa bija iedzērusi pārāk daudz vīna, tāpēc galva plīsa vai pu�u. A�a mīlēja savus padotos gan kapteiņus, gan jūrniekus, kaut puse no visiem bija stulbeņi. "Drosmīgi, bet vienalga stulbeņi. Doties pie Caurā �okļa� jā, ja vien mēs to varētu."

Starp Dziļme�u un Dagmeru bija daudz līgu klin�aini kalni, biezi me�i, straujas upes un tik daudz ziemeļnieku, ka pat domāt par to negri�bējās. A�ai bija �etri kuģi un nepilni divi simti vīru, ieskaitot Trīstiferu Botliju, uz kuru nevarēja paļauties. Viņ� tā melsa par mīlestību, ka A�a nespēja iedomāties Trīsu traucamies uz Torhena cietoksni, lai noliktu galvu kopā ar Dagmeru Cauro �okli.

Karls gāja viņai līdzi uz Golbārta Glovera guļamkambari.

-�� Vācies prom, viņa uzkliedza. Es gribu palikt viena.

-� Tu gribi mani. Viņ� pūlējās A�u noskūpstīti, bet sieviete viņu atgrūda.

-�� Tikai pieskaries man, un es�

-�� Ko tu? viņ� izvilka dunci. Izģērbies, meitēn.

-�� Ej ellē, tev pat bārda neaug.

-�� Es labāk tevi izdrāzī�u.

Viens dun�a vēziens, un A�as kamzolis bija vaļā. Viņa stiepa roku pēc cirvja, bet Karls, nometis dunci, satvēra un atlieca viņas roku tik tālu, ka ierocis izslīdēja no pirkstiem. Vīrietis iegrūda A�u Glovera

gultā, cie�i noskūpstīja un pārplēsa viņas tuniku. Krūtis izslīdēja no au�duma skavām.

A�a pūlējās iespert viņam pa cirksni, ta�u vīrietis izvairījās un ar ceļ�galu iepleta viņas kājas.

-�� Tūlīt tu būsi mana.

-�� Pamēģini, viņa nospļāvās, un es tevi nokau�u, kad tu būsi aizmidzis.

A�a jau bija mikla, kad Karls viņā iegāja.

-�� Nolādēts, viņa izmeta. Nolādēts, nolādēts.

Vīrietis zīda viņas krūtis tik stipri, ka sieviete no sāpēm un baudas kliedza. Kājstarpe tagad bija visa pasaule. Viņa aizmirsa par Keilinas grāvi, par Remziju Boltonu un atsūtīto ādas skrandu, aizmirsa karaļa sapulci, savu zaudējumu, savu do�anos trimdā, savus ienaidniekus un viru. Tagad vissvarīgākās bija viņa rokas un viņa mute; tikai rokas, kas viņu skāva un daikts petenē. Karls drāza viņu tik ilgi, kamēr viņa sāka kliegt un pēc tam arī raudāt, un beigās viņ� pie�ļāca A�ai kājstarpi.

-�� Es esmu precēta sieva, A�a pēc tam atgādināja. Tu mani aptraipīji, bezbārdainais zeņķi. Mans vīrs tev nogriezīs pautus un ieģērbs tevi kleitā.

-�� Ja vien viņ� spēs piecelties no krēsla, Karls novēlās no sievietes.

Kambarī bija auksti. A�a piecēlās no Golbārta Glovera gultas un uz

vilka saplēstās drānas. Kamzolim bija vajadzīgas tikai jaunas saites, ta�u tunika bija pagalam. "Man tā vienalga nepalika." Viņa iemeta tuniku ugunī. Pārējās drānas viņa atstāja mētājamies pie gultas. Krūtis smeldza, un Karla sēkla tecēja lejup pa cisku. Vajadzēja sagādāt mēness tēju, lai nelaistu pasaulē lieku kalmāru. "Bet kāda tam nozīme? Tēvs ir miris, māte mirst, brālis tiek nodīrāts pa gabalam, un es neko tur nevaru darīt. Turklāt esmu precējusies. Apprecējusies un piegulēta, tikai vīrietis nav viens un tas pats."

Kad viņa palīda gultā zem zvērādām, Karls jau bija aizmidzis.

-�� Tagad tava dzīvība ir manās rokās. Kur es liku savu dunci? A�.i piespiedās pie vīrie�a muguras un apskāva viņu. Lai nesajauktu ar Ganu Kārlu, jocīgo Kārlu Keningu, Kārlu Nasko Cirvi un Kārlu Vergu, bet drīzāk gan gludo vaigu dēļ Dzelzs salās viņ� tika saukts par Jaunavīgo Kārlu. Kad A�a ar viņu tikko iepazinās, Karls mēģināja izaudzēt bārdi ņu, ko sieviete smiedamās nosauca par persika pūkām. Karls atzinās, ka nekad nav redzējis persiku, tāpēc viņa ierosināja Kailam iesaistīties viņas nākamajā braucienā uz dienvidiem.

Toreiz vēl bija vasara Roberts sēdēja Dzelzs tronī, Belons tupēja Jūrakmens tronī, un septiņas valstības dzīvoja mierā. A�a ar Melno vcju

braukāja gar krastu un tirgojās. Vispirms viņi iebrauca Gai�ajā salā un Lanisportā, bet tad Pergolā, kur persiki alla� bija lieli un saldi.

-�� Tagad redzi, viņa sacīja, pielikusi augli Karlam pie vaiga. Puisis nokoda kumosu, sula notecēja viņam pār zodu, un A�a ar skūpstu to nosusināja.

To nakti viņi pavadīja, baudot persikus un viens otru, bet, kad pienā�ca rīts, A�a bija apmierināta, lipīga un tik laimīga kā vēl nekad. "Tas bija pirms se�iem vai septiņiem gadiem?" Vasaras atmiņas gaisa, un A�a jau trīs gadus nebija ēdusi persikus, lai gan vēl arvien baudīja Kārlu. Kaptei�ņi un karaļi varbūt ari viņu negribēja, bet viņ� gribēja.

A�ai bija biju�i ari citi mīļākie. Da�s aizkavējās viņas gultā uz pusga�du, cits uz pusi nakts, ta�u Karls viņu apmierināja labāk nekā visi pārē�jie kopā. Viņ� gan skuvās reizi divās nedēļās, ta�u vīru nevarēja mērot pēc bārdas pinkām. Sievietei patika ar pirkstiem just viņa gludo, maigo miesu. A�ai patika viņa garie, taisnie mati, kas krita līdz pleciem. Viņai patika, kā puisis skūpstās. Viņai patika, kā viņ� smaida, kad viņa ar īk��ķi ber� viņa krū�galus. Matiņi viņam starp kājām bija mazliet tum�ākā smil�u tonī nekā uz galvas, ta�u mīksti, salīdzinot ar viņas pa�as aso, melno ku�ķi. Ari tas viņai patika. Viņam bija gar� un slaiks peldētāja augums bez nevienas rētas.

"Bikls smaids, spēcīgas rokas, gudri pirksti un divi dro�i zobeni. Ko vēl sieviete var vēlēties?" Viņa ar prieku būtu apprecējusies ar Kārlu, bet viņa bija valdnieka Belona meita, savukārt Karls vienkār�u ļau�u, verga mazdēls. "Pārāk zemas kārtas, lai precētu, bet ne tik zemas, ka nevarētu sūkāt viņa daiktu." Piedzērusies un smaido�a viņa palīda zem zvērādām un paņēma viņa rīku mutē. Karls miegā sakustējās, un jau pēc brī�a daikts sāka kļūt stīvs. Kad tas bija pavisam ciets, Karls jau bija pamodies, bet viņa kļuvusi mikla. A�a apmeta zvērādu ap kailajiem pleciem un jā�us uzsēdās vīrietim virsū, pamanoties iedabūt daiktu sevi tik dziļi, ka viņai zuda sapra�ana, kam pieder daikts, un kam �ķirba. �oreiz abi sasniedza baudas kalngalus vienlaikus.

-�� Mana jaukā kundze, Karls ņurdēja miegainā balsi. Mana jaukā karaliene.

"Nē," A�a nodomāja, "ne es esmu karaliene, ne tā bū�u."

-�� Guli vien tālāk.

Viņa noskūpstīja vīrieti uz vaiga un atvēra Golbārta Glovera guļamkambara logu slēģus. Mēness bija gandrīz pilns un nakts tik skaidra, ka varēja redzēt sniegotās kalnu virsotnes. "Auksti, bāli un nemīlīgi, bet

mēnesnīcā skaisti." Gai�ās, zaigojo�ās smailes atgādināja noasinātu zobu rindu, kalnu pakāje un zemākās virsotnes slēpās ēnā.

Jūra bija tuvāk, tikai piecas līgas uz ziemeļiem, ta�u A�a nespēja to saska�tīt līdz tai bija pārāk daudz kalnu. "Un koku, tik daudz koku!" Ziemeļnieki to sauca par Vilkme�u. Gandrīz katru nakti viņa dzirdēja vilkus sasauca�mies. "Vesels lapotņu okeāns. Labāk tas būtu bijis īsta ūdens okeāns."

Lai arī Dziļme�s bija tuvāk jūrai nekā Ziemmala, tas, pēc A�as do�mām, vienalga bija pārāk tālu. Ziemeļaustrumos no drūmajiem, pelē�kajiem kalniem stiepās Mūris, kur Staniss Barateons bija pacēlis savus karogus. Vīri mēdza teikt: "ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs", bet �ai monētai bija otra puse "mana drauga ienaidnieks ir mans ienaid�nieks". Dzelzsvīri bija ienaidnieki visiem ziemeļu valdniekiem, kuri �im Barateonu iznirelim tik ļoti bija vajadzīgi. "Es varētu piedāvāt viņam savu jauno, glīto augumu," A�a prātojot atmeta no pieres matu �ķipsnu. Tomēr Staniss bija precējies, un viņa arī, turklāt viņ� un dzelzsvīri bija seni ienaidnieki. Viņas tēva pirmā dumpja laikā Staniss pie Gai�ās salas satrieca Dzelzs floti un sava brāļa vārdā ieņēma Di�vīku.

Dziļme�a sūnām apaugu�ās sienas ieskāva platu, apaļu pauguru ar no�līdzinātu virsu, kur atradās alai līdzīga pils ēka ar sargtorni vienā galā, kas slējās piecdesmit pēdu augstumā virs pakalna. Lejā bija pagalms ar staļļiem, aploku, smēdi, aku un aitu kūti, bet to visu apjoza dziļ� grāvis, slīps uzbērums un baļķu �ogs. Ārējā aizsardzības līnija atbilsto�i zemes robe�ām bija ovāla. Baļķu �ogā bija divi vārti, kurus katru sargāja pa di�viem koka torņiem, bet gar aug�malu laipas. Pils dienvidu pusē sūnas bija saaugu�as biezākā slānī un rāpās aug�ā torņos. Uz austrumiem un rietumiem pletās klaji lauki. Auzas un mie�i, kas tur auga, kad A�a ieņēma pili, tika nomīdīti uzbrukuma laikā. Pēcāk iesēto labību nobendēja stipras salnas, atstājot vien dubļus, pelnus un apvītu�us, pūsto�us stublājus.

Tā bija sena pils, ta�u ne pārāk stipra. Viņa to bija atņēmusi Gloveriem, un Boltona bastards to atņems viņai, ta�u nodīrāt A�u viņam ne�izdosies. A�a Grejd�oja negrasījās padoties dzīva, jo bija nolēmusi mirt tāpat, kā bija dzīvojusi ar cirvi rokās un smiekliem uz lūpām.

Tēvs viņai bija devis trīsdesmit karakuģus, lai ieņemtu Dziļme�u. Paliku�i bija �etri, starp tiem viņas Melnais vēj� un viens no tiem, kas piederēja Trīsam Botlijam, kur� pieslējās A�ai tad, kad visi pārējie vīri bēga. "Nē, tā teikt nav godīgi. Viņi devās mājās, lai apliecinātu cieņu karalim. Ja nu kāds aizbēga, tad tā biju es." Viņai vēl aizvien bija kauns, to atceroties.

-��� Bēdz, Lasītājs viņu mudināja, kad kapteiņi nesa tēvoci Eironu Nagas kalnā, lai kronētu.

-�� Un pats? Nāc līdzi tu man būsi vajadzīgs, lai pieceltu kājās Hārlovas ļaudis. Tobrīd viņa bija nodomājusi cīnīties.

-�� Tie Hārlovas ļaudis, uz kuriem var paļauties, ir te, un ne viens vien sauca Eirona vārdu. Es netaisos sakūdīt Hārlovus pret Hārloviem.

-�� Eirons ir traks un bīstams. Tas elles rags�

-�� Es dzirdēju. Bēdz, A�a. Tiklīdz Eirons būs kronēts, viņ� ķersies klāt tev. Tu nedrīksti pieļaut, lai viņ� tev uzliek savu aci.

-�� Ja palik�u kopā ar pārējiem tēvo�iem�

-�� �tu mirsi kā izraidītā, jo pret tevi nostāsies visi. Izvirzot savu vār�du kapteiņiem, tu nodevi sevi viņu vērtējumam, un tagad tu nedrīksti sacelties pret viņu lēmumu. Karaļa sapulces izraudzītais ir gāzts tikai vienu reizi. Palasi Hairegu.

Tikai Rodrīks Lasītājs varēja melst par kaut kādu vecu grāmatu, kad viņu dzīvības svārstījās uz zobena asmens.

-�� Ja paliec tu, tad palik�u arī es, viņa stūrgalvīgi paziņoja.

-�� Neesi muļķe. �ovakar Eirons rāda pasaulei savu smaidīgo aci, bet rīt� A�a, tu esi Belona meita, un tev ir lielākas tiesības uz troni nekā vi�ņam, tāpēc būsi viņa bieds, kamēr vien elposi. Ja paliksi, tu tiksi nokauta vai izprecināta Rudajam Airētājam. Nezinu, kas būtu ļaunāk. Bēdz, jo otrreiz tādas iespējas tev vairs nebūs.

A�a bija noenkurojusi Melno vēju salas otrā pusē tie�i �ādam gadī�juma. Vecvīka nebija liela, tāpēc viņa varēja tikt uz kuģa klāja vēl pirms saullēkta un, kad Eirons attaptos, ka viņas nav, jau būt ceļā uz Hārlovu. Tomēr viņa vilcinājās, bet tad tēvocis noteica:

-�� Ja mīli mani, bēdz. Neliec man noskatīties, kā tu mirsti.

Tā nu viņa bēga, un vispirms uz Desmit torņiem, lai atvadītos no mātes.

-�� Var paiet ļoti ilgs laiks, līdz atkal parādos, A�a viņu brīdināja, ta�u Alanīsa neko nesaprata.

-�� Kur ir Teons? viņa taujāja. Kur ir mans puisītis?

Savukārt Gvinesi interesēja tikai tas, kad atgriezīsies Rodrīks.

-�� Es esmu septiņus gadus vecāka par viņu, un Desmit torņiem jāpie�der man.

A�a vēl bija Desmit torņos, kad ausis sasniedza vēstis par viņas pre�cībām.

-������ Mana niķīgā brāļameita ir jāiejāj, Vārnas Acs bija dzirdēts sakām, un es zinu kādu, kur� spēs viņu iejāt.

Viņ� izprecināja A�u Ērikam Dzelzkalim un atstāja Laktas Lauzēju valdīt Dzelzs salās, kamēr pats meklē pūķus. Ēriks savulaik bija bijis va�rens vīrs, bezbailīgs laupītājs, kur� kuģojis kopā ar viņas vectēva vec�tēvu to pa�u Dagonu Grejd�oju, kuram par godu bija dots vārds bija Dagonam �ūpam. Vecenes Gai�ajā salā vēl aizvien biedēja mazbērnus ar stāstiem par Dagonu un viņa vīriem. "Karaļa sapulcē es aizskāru Ērika pa�cieņu," A�a atminējās, "un viņ� to neaizmirsīs."

Bija jāatzīst, ka tēvocis bija izrīkojies prātīgi, ar vienu cirtienu pār�vēr�ot sāncensi sabiedrotajā, savas prombūtnes laikā atstājot salas dro��ās rokās un tiekot vaļā no A�as. "Un �is vēl krietni pasmējās." Trīss Botlijs zināja teikt, ka Vārnas Acs viņas vietā kāzās izprecinājis roni.

-�� Jādomā, ka Ēriks neuzstāja uz guldinā�anu, viņa, to padzirdējusi, atsaucās.

"Es nevaru braukt mājās," A�a domāja, "bet arī te es ilgi vairs nevaru palikt." Me�a miers viņu darīja nemierīgu. A�a visu mū�u bija pavadī�jusi uz salām un kuģiem, bet jūra nekad neklusēja. Viļņu si�anās pret klin�aino krastu viņai bija asinīs, ta�u Dziļme�ā jūras nebija� tur bija tikai koki, koki bez gala un malas priedes, sekvojas, di�skābar�i, o�i, seni ozoli, kastaņas, dzelzskoki un egles. Koku �alkas bija klusākas par jūru, un me�u viņa sadzirdēja tikai tad, kad pūta vēj� tad visapkārt �ķita �ņācam nopūtas un likās, ka koki sa�ukstas kādā sve�ā mēlē.

Tonakt �ukstē�ana �ķita skaļāka nekā parasti. "�aukst kritu�ās brū�nās lapas," A�a sev stāstīja, "un vējā krak�ķ kailie zari." Viņa aizgriezās no loga, tālāk no me�a. "Man zem kājām atkal vajag kuģa klāju vai vis�maz kaut ko apēst." Tajā vakarā viņa bija dzērusi pārāk daudz vīna un ēdusi pārāk maz maizes, bet to nolāpīto cepeti pat netika nogar�ojusi.

Mēnesnīca bija gana gai�a, lai viņa varētu atrast drānas. A�a uzvilka biezās melnās bikses, polsterētu tuniku un zaļu ādas kamzoli, kuru klāja tērauda loksnes. Atstājusi Kārlu sapņojam, viņa basām kājām nokāpa pa �īksto�ajām pils ārējām kāpnēm. Viens no sardzes vīriem uz mūra pa�manīja sievieti un sveicinot pacēla �ķēpu. A�a par atbildi uzsvilpa. Ejot pāri pagalmam, ierējās Golbārta Glovera suņi. "Tas ir labi," viņa nodo�māja, "rejas nomāc koku �alkas."

Viņa tie�i grieza gabalu dzeltenā siera no tik liela rituļa kā ratu rite�nis, kad ķēķī ienāca Trīss Botlijs, ietinies biezā ka�okādas apmetnī.

-�� Karaliene!

-�� Neņirgājies.

-�� Tu vienmēr valdīsi manā sirdī, un stulbeņu klaigas karaļa sapulcē to nespēs mainīt.

"Ko man ar �o puiku darīt?" A�a par viņa uzticību ne�aubījās viņ� ne tikai bija A�as pārstāvis Nagas kalnā, kas sauca viņas vārdu, bet arī pēc tam, atstājis karali, radus un mājas, brauca viņai līdzi pāri jūrai. "Viņ�, protams, neatļāvās mest izaicinājumu Eironam tie�i ģīmī." Kad Vārnas Acs flote izgāja jūrā, Trīss aizkavējās aizmugurē un mainīja kursu tikai tad, kad pārējie kuģi bija izzudu�i skatienam, ta�u arī tam bija nepiecie��ama zināma drosme, jo viņ� nekad vairs nevarēs atgriezties salās.

-�� Vai gribi sieru? A�a apjautājās. Te ir arī �ķiņķis un sinepes.

-�� Ne jau ēdienu man vajag, cienītā, un tu to zini. Dziļme�ā Trīss bija uzaudzējis biezu brūnu bārdu viņ� apgalvoja, ka tā sildot seju. Es tevi redzēju no sargtorņa.

-�� Ko tu dari te, ja stāvi sardzē?

-�� Aug�ā ir Kroms un Hāgens Rags. Cik gan acu vajadzīgs, lai skatītos, kā mēnesnīcā �ab lapas? Mums jāaprunājas.

-�� Atkal? viņa nopūtās. Vai zini Hāgena meitu to rudo? Viņa prot stūrēt kuģi tikpat labi kā vīri un ir itin glīta. Skuķim ir septiņpadsmit gadu, un es redzēju, kā viņa uz tevi skatās.

-��� Es negribu Hāgena meitu. Viņ� neapdomībā gandrīz pieskārās sievietei. A�a, ir jābrauc prom. Keilinas grāvis bija vienīgais, kas aiz�turēja paisumu. Ja paliksim te, ziemeļnieki mūs apkaus, tu ta�u to zini.

-�� Vai gribi, lai es bēgu?

-�� Es gribu, lai tu esi dzīva. Es tevi mīlu.

"Nē," viņa nodomāja, "tu mīli to nevainīgo skuķi, kas mitinās vienīgi tavā galvā, bailīgu bērneli, kam nepiecie�ama tava aizstāvība."

-�� Es tevi nemīlu, viņa atklāti pateica, un es nebēg�u.

-��� Kas tad te tevi tik ļoti tur, ja neskaita priedes, dubļus un ienaid�niekus? Mums ir kuģi brauc prom kopā ar mani, un uz jūras mums sāksies jauna dzīve.

-�� Pirātu dzīve? Tas izklausījās gandrīz vai kārdino�i. "Atdot vilkiem viņu tum�os me�us un paņemt atpakaļ jūru."

-�� Tirgotāju dzīve, viņ� apgalvoja. Mēs brauksim uz austrumiem tāpat kā Vārnas Acs, tikai atgriezīsimies ar zīdu un gar�vielām, nevis pūķu ragu. Viens brauciens uz Nefrīta jūru, un mēs kļūsim bagāti kā īlievi. Varēsim nopirkt namu Senpilsētā vai kādā no brīvpilsētām.

-�� Mēs tu, es un Karls? A�a redzēja, ka Trīss saraujas, izdzirdot Karla vārdu.

-��� Hāgena meita labprāt brauks ar tevi uz Nefrīta jūru, bet es esmu kalmāra meita. Mana vieta ir�

-�� Kur? Salās tu nevari atgriezties, ja vien nevēlies doties pie sava cie�nījamā vīra kunga.

A�a mēģināja iztēloties sevi gultā ar Ēriku Dzelzkali saspiestu zem viņa svara, viņa atbaido�ajos apskāvienos. "Bet labāk viņ� nekā Rudais Airētājs vai Kreilis Lūkass Kods. Laktas Lauzējs savulaik bija drausmīgi spēcīgs, ārkārtīgi uzticams un pilnīgi bezbailīgs milzis. "Bet nevar būt nemaz tik slikti. Viņ� dro�i vien noliks karoti jau pirmajā reizē, kad mē�ģinās pildīt vīra pienākumu." Tā viņa Ērika sievas vietā kļūtu par Ērika atraitni, un varētu izrādīties gan krietni labāk vai krietni sliktāk atkarībā no tā, kādi bija viņa mazdēli. "Un mans tēvocis. Beigu beigās visi vēji pū� mani pie Eirona."

-�� Man Hārlovā ir ķīlnieki, viņa atgādināja. Un Jūraspūķa rags� Ja es nevaru dabūt tēva karaļvalsti, tad kāpēc es nevarētu izveidot pati savu?

Jūraspūķa rags ne vienmēr bija tik skraji apdzīvots. Starp kalniem un purviem vēl arvien varēja redzēt pirmļau�u seno cietok�ņu drupas, aug�stākās vietās bija sejaskoku audzes, kas paliku�as no me�abērnu laikiem.

-�� Tu turies pie Jūraspūķa raga tāpat kā slīksto�ais pie kuģa vraka. Kas tajā Jūraspūķī ir tāds, kas varētu patikt arī citiem? Tur nav ne raktuvju, ne zelta, ne sudraba un pat ne alvas vai dzelzs. Tā zeme ir par slapju, lai tur augtu kvie�i vai cita labība.

"Es negrasos tur sēt labību."

-��� Varu pateikt, kas tur ir: divas garas krasta līnijas, simtiem nere�dzamu alu, ūdri ezeros, la�i upēs, gliemenes gar krastu, roņi nostāk no krasta, augstas priedes kuģu būvē�anai.

-��� Kas tos kuģus būvēs, karaliene? Kur gai�ība sadabūs tautu savai karaļvalstij, ja vien ziemeļnieki ļaus tev izvērsties? Vai varbūt tu grasies valdīt roņu un ūdru valstībā?

-��� Valdīt pār ūdriem noteikti būtu daudz vienkār�āk nekā pār cilvē�kiem, viņa rūgti iesmējās. Un roņi ir gudrāki. Bet var jau būt, ka tev taisnība man būtu prātīgāk atgriezties Paikā. Hārlovā ir ļaudis, kas prie�cāsies par manu iera�anos, Paikā arī. Un Eirons, nogalējot valdnieku Bai loru, Blektīdā draugus nav iemantojis. Es varētu uzmeklēt tēvoci Ironu un sacelt salas kājās. Kop� karaļa sapulces Valgmati neviens nebija redzējis, ta�u noslīku�ie vīri apgalvoja, ka viņ� slēpjoties Di�vīkā un drīz nāk�ot, lai izsauktu Noslīku�ā Dieva dusmas pār Vārnas Aci un viņa pakalpiņiem.

-��� Laktas Lauzējs arī meklē Valgmati un tvarsta noslīku�os vīrus. Ir noķerts un nopratināts aklais Berons Blektīds. Pat Vecā Pelēkā Kaija ti cis sakalts va�ās. Kā tu domā atrast priesteri, ja to nevar pat Eirona vīri?

-�� Mūsos rit vienas asinis, viņ� ir mana tēva brālis. A�a saprata, ka tā nav pārliecino�a atbilde.

-�� Vai zini, ko es domāju?

-�� �ķiet, tūlīt bū�u spiesta to uzzināt.

-�� Domāju, ka Valgmatis ir pagalam. Domāju, ka Vārnas Acs viņam pārgriezis rīkli un Dzelzkaļa meklējumi ir tikai acu apmānam, lai visi noticētu, ka priesteris aizbēdzis. Eirons negrib dabūt radnieka slepkavas slavu.

-�� Pacenties to nekad nepateikt, manam tēvocim dzirdot. Pasaki Vār�nas Acij, ka viņ� baidās nogalēt radinieku, un viņ� nokaus kādu no sa�viem dēliem tikai tāpēc, lai pierādītu, ka tu maldies.

A�ai skurbulis bija gandrīz izgājis, un par to bija jāpateicas Trīstiferam Botlijam.

-�� Arī tad, ja tev izdosies atrast tēvoci Valgmati, jums nekas neiznāks. Jūs abi piedalījāties karaļa sapulcē, tāpēc tu nevarēsi teikt, ka Eirons ie�celts nelikumīgi kā Torgons. Jūs esat saistīti ar �o lēmumu pēc visiem dievu un cilvēku likumiem. Jūs�

-�� Pagaidi, Torgons? A�a sarauca pieri. Kāds vēl Torgons?

-�� Torgons Vēlais.

-�� Viņ� bija karalis Varoņu laikmetā. Tik daudz A�a par viņu atcerē�jās, bet vairāk gan neko. Kāds tam sakars ar viņu?

-��� Torgons Vēlais bija karaļa vecākais dēls. Bet karalis bija vecs un Torgons nemierīgs, tāpēc, kad tēvs nomira, viņ� no sava cietok�ņa pie Pelēkvairoga laupīja gar Manderu. Brāļi viņam ziņu nesūtīja un ātri sasauca karaļa sapulci cerībā, ka kāds no viņiem tiks pie kroņa, tomēr kapteiņi un karaļi izvēlējās Uragonu Labrāli. Jaunais karalis vispirmām kārtām pavēlēja nogalēt vecā karaļa dēlus, un pēc tam viņ� tika iesaukts par Ļaunbrāli, lai gan patiesībā nekāds radagabals �iem nebija. Viņ� val�dīja gandrīz divus gadus.

-�� Tad mājās pārradās Torgons� A�a tagad atminējās.

-��� �un paziņoja, ka karaļa sapulce nav notikusi likumīgi, jo viņam nav bijusi iespēja izvirzīt prasību uz troni. Ļaunbrālis bija tikpat ne�ē�līgs, cik ļauns, tāpēc salās viņam bija maz draugu. Priesteri viņu apsū�dzēja, valdnieki sacēlās pret viņu un pa�a kapteiņi sacirta viņu gabalos, savukārt Torgons Vēlais kļuva par karali un valdīja �etrdesmit gadus.

A�a satvēra Trīsu Botliju aiz ausīm un cie�i noskūpstīja uz lūpām. Kad sieviete palaida viņu vaļā, Trīss bija piesarcis un bez elpas.

-�� Kas tas bija? viņ� pavaicāja.

-�� To sauc par skūpstu. Mani vajadzētu noslīcināt par tādu muļķību, Trīs man vajadzēja atcerēties� viņa pēk�ņi apklusa. Trīss gribēja kaut ko teikt, ta�u A�a apklusināja arī viņu un ieklausījās. Kara rags. Hāgens. Vispirms viņai ienāca prātā, ka vīrs ieradies viņai pakaļ. Vai Ēriks Dzelzkalis bija spējīgs mērot tik tālu ceļu, lai sameklētu savu ne�paklausīgo sievu? Noslīku�ais Dievs mani tomēr mīl. Es lauzu galvu, ko darīt, bet viņ� man atsūta ienaidniekus. A�a pielēca kājās un iebāza dunci makstī. Mūs gaida kauja.

Viņa skrie�us metās uz pils pagalmu, un Trīss viņai mina uz papē��iem, ta�u vienalga A�a nokavēja kauja jau bija galā. Pie austrumpuses mūra netālu no vārtiem asiņoja divi ziemeļnieki, kuriem blakus stāvēja Lorens Garais Cirvis, Se�pirkstu Hārls un Netīrā Mēle.

-�� Kroms un Hāgens pamanīja, ka �ie lien pāru mūrim, Netīrā Mēle paskaidroja.

-�� Tikai divi? A�a tūdaļ gribēja zināt.

-�� Pavisam bija pieci. Divus mēs novācām, pirms viņi tika pāri mūrim, un Hārls vienu nomu�īja uz laipas. �ie divi pamanījās iekļūt pagalmā.

Viens bija pagalam viņa asinis un smadzenes kalta uz Lorena cirvja, bet otrs vēl saraustīti elpoja, lai arī viņ� gulēja asiņu peļķē, kur Netīrās Mēles �ķēps viņu bija pienaglojis pie zemes. Abi bija ģērbu�ies miecādas bruņās un apmetņos ar brūnām, zaļām un melnām rūtīm, bet pie gal vām un pleciem bija piesieti zari, lapas un krūmeļi.

-�� Kas jūs esat? A�a jautāja ievainotajam.

-�� Flints. Un kas esi tu?

-�� A�a no Grejd�oju nama. �ī ir mana pils.

-�� Dziļme�s pieder Golbārtam Gloveram. Astoņkājiem te nav vietas.

-�� Vai te ir vēl kādi jūsu vīri? A�a noprasīja. Tā kā kareivis neatbildē�ja, viņa satvēra Netīrās Mēles �ķēpu un pagrieza. Ziemeļnieks cie�anās iekliedzās, un no brūces atkal iz�āvās asinis. Ko jūs te meklējāt?

-�� Valdnieci, viņ�, drebēdams pie visām miesām, atbildēja. Ak die�vi, izbeidz! Mēs nācām pakaļ valdniecei, lai viņu izglābtu. Mēs bijām tikai pieci.

A�a ieskatījās viņam acīs. Redzot tajās melus, viņa iegūla �ķēpā un vēlreiz pagrieza to.

-�� Cik jūsējo te ir? viņa vaicāja. Runā, citādi tava mir�ana ievilksies līdz rīta gaismai.

-�� Daudz, viņ� beigu beigās no�ņukstēja starp vaimanām. Tūksto�i. Trīs, �etri tūksto�i� aīīī� lūdzu�

Viņa izvilka �ķēpu un ar abām rokām ietrieca to kareivja melīgajā kaklā. Golbārta Glovera mestrs bija apgalvojis, ka kalnu klani esot pārāk ka�ķīgi, lai bez Stārka vadības apvienotos. "Viņ� varēja arī samelot. Vai arī kļūdīties." Tagad, pēc karaļa sapulces, viņa saprata, ka tā var gadīties.

-�� �ie pieci tika sūtīti, lai atvērtu vārtus pirms uzbrukuma, viņa tei�ca. Loren, Hārl, atvediet valdnieci Gloveri un viņas mestru.

-�� Veselus vai asiņainus? Lorens Garais Cirvis apjautājās.

-�� Sveikus un veselus. Netīrā Mēle, kāp aug�ā tajā trīskārt nolādētajā tornī un pasaki Kromam un Hāgenam, lai abi tur acis vaļā. Ja viņi ierau�ga kaut tikai zaķi, lai tūdaļ ziņo.

Dziļme�a pils pagalms drīz bija izbiju�os ļau�u pilns. Viņas pa�as vīri steig�us vilka bruņas vai kāpa uz laipām. Golbārta Glovera ļaudis ar baiļpilnām sejām skatījās apkārt un sa�ukstējās. Glovera pārvaldnieku vajadzēja ar ne�anu iznest no pagraba, jo, A�ai ieņemot pili, viņ� bija zaudējis kāju. Mestrs skaļi protestēja, tāpēc Lorens bija spiests viņu ap�klusināt, ietriecot bruņucimdā ietērpto dūri �im sejā. Valdniece Glovere, ar vienu roku turoties pie istabenes, iznāca no dievme�a.

-�� Es jūs brīdināju, ka �ī diena pienāks, cienītā kundze, viņa sacīja, ieraugot zemē guļam miroņus.

-��� Valdniece A�a, priek�ā izspraucās mestrs ar asinīm noplūdu�u, salauztu degunu, es jūs lūdzu nolaidiet savus karogus un ļaujiet man izlūgties, lai jūs atstāj dzīvu. Jūs pret mums izturējāties godīgi, ar cieņu

es viņiem to pateik�u.

-�� Mēs apmainīsim jūs pret bērniem. Sībelai Gloverei no asarām un negulētajām naktīm bija sasārtu�as acis. Geivenam ir �etri gadi es pa�laidu garām viņa vārda dienu. Un mana mazā meitiņa� atdodiet manus bērnus, un jums nekas ļauns nenotiks. Jūsu vīriem arī ne.

Pēdējie vārdi bija skaidri meli, to A�a zināja. Viņu varbūt arī apmai�nītu aizsūtītu atpakaļ uz Dzelzs salām tie�i vīra mīlo�ajās rokās. Viņas brālēnus varētu izpirkt, tāpat arī Trīsu Botliju un vēl da�us, kuru dzimtai bija nauda, bet pārējos gaidīja cirvis, cilpa vai Mūris. "Bet viņiem vienal�ga ir iespēja izdarīt izvēli."

A�a uzkāpa uz mucas, lai visi viņu varētu redzēt.

-�� Mums uzbrūk vilki atieztiem zobiem, viņi būs pie mūsu vārtiem vel pirms saullēkta. Vai mums vajadzētu nomest �ķēpus un cirvjus un lūgties �ēlastību?

-�� Nē, Jaunavīgais Karls izvilka zobenu.

-�� Nē, piebalsoja Lorens Garais Cirvis.

-�� Nē! nodārdināja Punduris Rolfs, īsts lācis, galvas tiesu garāks par visiem pārējiem.

-�� Nekad mū�ā!

Atkal no aug�as pāri pagalmam aizskanēja Hāgena rags.

-��� Aūūūūūūūūūūūūūūūū,kara rags pūta gari, dobji un asinis stin�dzino�i. A�ai jau sāka riebties raga skaņas. Vecvīkā viņas tēvo�a elles rags kļuva par kapu zvanu viņas sapņiem, un tagad Hāgena rags varēja iezvanīt viņas pēdējo stundiņu zemes virsū. "Ja man jāmirst, es mir�u ar cirvi rokās un lāstiem uz lūpām."

-�� Uz mūriem! A�a Grejd�oja pavēlēja vīriem, bet pati pagriezās un metās uz sargtorni. Trīss Botlijs skrēja viņai nopakaļ.

Koka sargtornis bija augstākā būve �ajā pusē kalniem. Tas slējās divdes�mit pēdas augstāk par visaugstākajām sekvojām un priedēm tuvējos me�os.

-��� Skaties tur, kapteini, teica Kroms, kad viņa bija uzkāpusi tornī. A�a gan redzēja tikai kokus, ēnas, mēnesnīcas apgaismotus pakalnus un sniegotas virsotnes tālumā, bet tad aptvēra, ka koki lien tuvāk.

-�� Oho, viņa iesmējās, tie kalnu ā�i ir ietērpu�ies prie�u zaros.

Me�s kustējās tas slīdēja uz pils pusi kā lēns zaļ� paisums. Viņa

atcerējās bērnībā dzirdēto pasaku par me�abērniem, viņu kaujām pret pirmļau�iem un zaļreģiem, kas kokus pārvērta karotājos.

-�� Ar tik lielu karaspēku mēs nevaram cīnīties, Trīss Botlijs sacīja.

-�� Mēs varam cīnīties ar tik lielu karaspēku, cik liels atnāks, kucēn, atcirta Kroms.

-�� Jo viņu vairāk, jo lielāka būs mūsu slava. Par mums dziedās dziesmas.

"Jā, bet viņi dziedās par mūsu drosmi vai manu muļķību?" Līdz

jūrai bija piecas līgas. Vai prātīgāk bija palikt aiz Dziļme�a dziļajiem aiz sarggrāvjiem un koka sienām un cīnīties? "Gloveriem Dziļme�a koka mūri nepalīdzēja, kad es ieņēmu pili," A�a sev atgādināja. "Kāpēc lai tie palīdzētu man?"

-��� Kad pienāks rīts, mēs dzīrosim jūras dibenā, Kroms noglauda cirvi, it kā nespētu to brīdi sagaidīt. Hāgens nolaida ragu.

-��� Kā gan mēs spēsim atrast Noslīku�ā Dieva ūdens pilis, ja mirsim sausām kājām?

-��� �ajos me�os ir daudz sīku strautu, Kroms viņu mierināja. Tie visi ietek upēs, bet upes jūrā.

Toties A�a nebija gatava mirt katrā ziņā ne tur un ne tik drīz.

-�� Dzīvs cilvēks spēj atrast jūru krietni vieglāk nekā mironis. Lai vilki patur savus tum�os me�us mēs iesim uz kuģiem. Viņai ienāca prāta,

diez kas komandē ienaidniekus. "Es viņu vietā vispirms būtu nogājusi gar krastu un nodedzinājusi kuģus un tikai tad uzbruktu Dziļme�am." Vil�kiem tas varēja ne�ķist tik viegli izdarāms, katrā ziņā bez kuģiem ne. A�a nekad nenoenkuroja krastā vairāk par pusi kuģu. Otra puse palika dro�ā attālumā jūrā, un tiem bija dota pavēle pacelt buras un doties uz Jūraspūķa ragu, ja krastu ieņemtu ziemeļnieki. Hāgen, pūt ragā tā, lai visi me�i nodreb. Trīs, uzvelc bruņas tev ir laiks iemēģināt to glīto zobenu. Ierau�dzījusi viņu nobālam, sieviete ieknieba �im vaigā. No�ļaksti manis dēļ mēnesi ar asinīm, un es tev apsolu skūpstu par katru mironi.

-�� Karaliene, Trīstifers sacīja, te mums ir mūri, bet, ja mēs, nonāku�i pie jūras, atklāsim, ka vilki ir ieņēmu�i mūsu kuģus vai aizvedu�i tos�

-���� �tad mirsim, A�a jautri pabeidza teikumu. Bet mēs vismaz mirsim slapjām kājām. Dzelzsvīri jestrāk cīnās ar sālsūdens �ļakatām nāsīs un viļņu �alkoņu aiz muguras.

Hāgens iepūta ragā trīs reizes īsi un ātri tā bija zīme, kas lika dzelzsvīriem doties atpakaļ uz kuģiem. Lejā atskanēja saucieni, �ķindēja �ķē�pi un zobeni, zviedza zirgi. "Pārāk maz zirgu un pārāk maz jātnieku." A�a steidzās pie kāpnēm. Pagalmā viņa ieraudzīja Jaunavīgo Kārlu, kur� jau gaidīja ar A�as kastaņbrūno ķēvi, A�as bruņucepuri un metamajiem cirvjiem. Dzelzsvīri veda no Golbārta Glovera staļļiem ārā zirgus.

-�� Tarāns! pie mūra kāds iebļāvās. Viņiem ir tarāns!

-�� Pie kuriem vārtiem? A�a noprasīja, kāpdama zirgā.

-�� Ziemeļu!

Aiz Dziļme�a apsūnoju�ā baļķu �oga pēk�ņi atskanēja taurē�ana.

"Taures? Vilki ar taurēm?" Tas nebija iederīgi, ta�u viņai nebija laika par to domāt.

-�� Atvērt dienvidu vārtus! viņa pavēlēja tajā pa�ā mirklī, kad ziemeļu vārti notrīcēja no tarāna trieciena. No jostas, kas karājās pār plecu, viņa izvilka metamo cirvi īsā kātā. Pūces stunda ir pagājusi, brāļi! Ir pie�nākusi �ķēpu, zobenu un cirvju stunda. Stājieties rindās, mēs dodamies mājās!

Simt mutes vienā balsī iesaucās "Mājās!" un "A�a!" Trīss Botlijs aug�ļa, salna ērzeļa mugurā pieauļoja viņai blakus. Vīri pagalmā, sagrābu�i rokās vairogus un �ķēpus, nostājās ierindā. Jaunavīgais Karls, kur� ne�prata jāt ar zirgu, ieņēma savu vietu starp Netīro Mēli un Lorenu Garo i irvi. Kamēr Hāgens klupdams krizdams kāpa lejā no torņa, kāda vil< cna raidīta bulta trāpīja viņam vēderā, un karotājs uz galvas novēlās pagalmā. Viņa meita vaimanādama metās pie tēva.

-�� Ņemiet viņu līdzi, A�a pavēlēja, jo sērām nebija laika.

Punduris Rolfs meiteni ar plīvojo�iem rudiem matiem uzcēla savā zir�gā. A�a dzirdēja, kā novaidas ziemeļu vārti, kad tajos kārtējo reizi ietriecās tarāns. "Var gadīties, ka būsim spiesti izcirst sev ceļu cauri viņiem" kaptei�ne nodomāja, bet tad dienvidu vārti atvērās. Ceļ� bija brīvs. "Bet cik ilgi?"

-�� Uz priek�u! A�a iecirta papē�us ķēvei sānos.

Gan kājnieki, gan jātnieki steidzās pāri izmirku�ajam laukam, kur mēnesnīcā puva nedzīvie ziemas kvie�u stiebri. A�a ar jātniekiem pa�lika iepakaļ, lai paskubinātu atpalicējus un pielūkotu, ka neviens vīrs nepazūd. Drīz vien viņus ieskāva augstas priedes un mezglaini, veci ozoli Dziļme�am bija ļoti trāpīgs nosaukums. Koki bija milzīgi, tum�i un pat draudīgi. Savā starpā saviju�ies zari vējā krak�ķēja, bet augstākie skrāpēja mēness vaigu. "Jo ātrāk mēs tiksim no �ejienes ārā, jo labāk," A�a domāja. "Koki mūs ienīst līdz pa�iem savu koka sir�u dziļumiem."

Viņi neapstājoties jāja uz dienvidrietumiem, līdz Dziļme�a koka tor ņi vairs nebija redzami un tauru skaņas apslāpēja me�s. "Vilki ir da�būju�i atpakaļ savu pili," A�a nodomāja. "Varbūt tagad viņi ļaus mums mierīgi aiziet."

-�� Mēs dodamies uz nepareizo pusi, Trīss Botlijs piejāja viņai blakus un rādīja uz mēnesi, kas glūnēja cauri lapotnēm. Mums jāgrie�as uz ziemeļiem, uz kuģu pusi.

-�� Vispirms uz rietumiem, A�a uzskatīja. Līdz saullēktam uz rietu miem, pēc tam uz ziemeļiem. Viņa pagriezās pret saviem labākajiem jātniekiem Punduri Rolfu un Rogonu Rūsbārdi. Jājiet uz priek�u un pārliecinieties, ka ceļ� ir brīvs. Negribu lai mūs krastā sagaida pārsteigu mi. Ja sastopat vilkus, jājiet atpakaļ un ziņojiet.

-�� Kas jādara, jādara, Rogons izmeta caur biezo rudo bārdu.

Kad izlūki bija nozudu�i starp kokiem, pārējie dzelzsvīri turpināja ceļu, ta�u virzī�anās bija lēna. Koki apslēpa mēnesi un zvaigznes, bet zeme me�ā bija tum�a un nodevīga. Viņi nebija tiku�i uz priek�u ne pusjūd/.i, kad brālēna Kventona ķēve paklupa bedrē un salauza priek�kāju, tāpēc Kventons bija spiests pārgriezt tai rīkli, lai izbeigtu dzīvnieka brēk�anu.

-�� Mums vajadzīgas lāpas, Trīss ierosināja.

-�� Uguns piesaistīs ziemeļnieku uzmanību. A�a pie sevis nolamājas, prātojot, vai pamest pili nebija kļūda. "Nē. Ja mēs būtu paliku�i un ci nīju�ies, tad būtu beigti jau �obrīd." Tomēr arī klejo�ana tumsā nesolīja neko labu. "�ie koki mūs nomu�ītu, ja vien varētu." Viņa noņēma bru ņucepuri un atglauda sviedros izmirku�os matus. Pēc da�ām stundām

saule būs aug�ā. Apstāsimies te un nogaidīsim lēktu.

Apstāties bija viegli, ta�u atpūta nāca smagi. Neviens negulēja, pat Smagacis Deils airētājs, kur� prata iesnausties starp airu vēzieniem. Vairāki viri laida no rokas rokā maisus ar Golbārta Glovera ābolu vīnu. Tie, kuri bija paķēru�i līdzi pārtiku, dalījās ar tiem, kam ēdiena nebija. Jātnieki pabaroja un padzirdīja zirgus. A�as brālēns Kventons lika trim vīriem uzkāpt kokos, lai palūkotu, vai me�ā nav redzama lāpu gaisma. Kroms asināja cirvi, Karls zobenu. Zirgi plūca sauso brūno zāli un ne�zāles. Hāgena rudmatainā meita saķēra Trīsu Botliju aiz rokas un vilka dziļāk me�ā. Trīss atteicās, tāpēc viņa gāja pie Se�pirkstu Hārla.

"Kaut es spētu darīt tāpat." Būtu jauki vēl pēdējo reizi aizmirsties Karla rokās. A�ai pavēderē iemetās savāda sajūta: vai viņa vēl kādreiz jutis Melnā vēja klāju zem kājām? Un uz kurieni tas viņu nesis? "Salas man ir slēgtas, ja vien negrasos liekt ceļus, paplest kājas un paciest Ērika Dzelzkaļa apskāvienus. Arī neviena Rietmalas osta nepieņems kalmāra meitu." Viņa varēja kļūt par tirgotāju, kā, �ķiet, gribēja Trīss, vai braukt uz Pakāpieniem un piebiedroties turienes pirātu pulkam. "Vai ari�"

-�� Es sūtu jums katram pa gabaliņam prin�a, viņa nomurmināja.

-�� Es labāk gribētu gabaliņu tevis, Karls pasmīnējis no�ukstēja. To saldo gabaliņu, kas�

No krūmiem atlidoja kāds priek�mets, ar klusu būk�ķi piezemējās un lēkādams aizripoja. Tas bija apaļ�, tum�s, mikls un ar gariem matiem. Kad tas apstājās pie ozola saknēm, Netīrā Mēle paziņoja:

-�� Punduris Rolfs vairs nav tik gar� kā bijis.

Puse viru jau bija kājās un grāba vairogus, �ķēpus un cirvjus. "Viņi ari neiededz lāpas," A�a attapa, "un viņi pazīst me�u labāk, nekā varam iedomāties." Visapkārt sakustējās koki, un viņiem aurodami metās virsū ziemeļnieki. "Vilki," viņa nodomāja. "Viņi kauc kā nolādēti vilki. Tas ir ziemeļu kara sauciens." Dzelzsvlri atkliedza pretī, un sākās kauja.

Par tādu kauju neviens dziesminieks nesacerēs dziesmu. Neviens mestrs nekad nepievienos atstāstu kādai no Lasītāja iecienītajām grā�matām. Neplīvoja neviens karogs, neviens kara rags netaurēja, neviens di�ens valdnieks nesasauca apkārt vīrus, lai pirms nāves pateiktu pēdējo vēstījumu. Viņi kāvās tumsā pirms ausmas, ēna cīnījās ar ēnu, vīri klu�pa pār saknēm un akmeņiem, dubļi un pūsto�ās lapas lipa pie kājām. I �zelzsvlri bija tērpu�ies bruņās un ar sāli notraipītās ādas drānās, bet ziemeļnieki zvērādās un prie�u skujās. Kaujā noraudzījās mēness un zvaigznes, sūtot blāvus starus cauri kailajiem koku zariem.

Pirmais virs, kur� uzbruka A�ai Grejd�ojai, nomira viņai pie kājām ar metamo cirvi starp acīm. Tas viņai deva tie�i tik īsu atelpas mirkli, lai varētu pagūt uzvilkt rokā vairogu.

-��� Nāciet �urp! viņa iesaucās, ta�u nezināja sauc savus vīrus vai ienaidniekus.

Viņas priek�ā nostājās ziemeļnieks ar cirvi, rokas mētādams un ne�izsakāmā niknumā gaudodams. A�a pacēla vairogu, atsita cirtienu un, pielēkusi tuvāk, uz�ķērda viņu ar dunci. Ziemeļnieka kauk�ana tagad ieguva citu toni. Viņa pagriezās un, aiz muguras ieraudzījusi citu vilku, izdarīja �ķēlienu pa pieri zem bruņucepures. Uzbrucēja dūriens trāpīja viņai zem krūts, ta�u bruņas izturēja, tāpēc viņa varēja ietriekt dunci tam kaklā un ļaut viņam noslīkt pa�am savās asinīs. Kāda roka satvēra sievieti aiz matiem, bet tie bija tik īsi, ka ziemeļniekam neizdevās atliekt viņas galvu. A�a trieca ar papēdi tam pa pēdu un izrāvās no tvēriena, jo ziemeļnieks sāpēs iebrēcās. Kad viņa pagriezās, uzbrucējs jau laida ārā garu, vēl arvien turēdams saujā viņas matus. Ziemeļniekam blakus stā vēja Karls ar pilo�u zobenu rokās un mēnesnīcas mirdzumu acīs.

Netīrā Mēle skaļā balsī skaitīja nokautos ziemeļniekus.

-�� �etri, viņ� iesaucās, kad viens no uzbrucējiem nokrita. Pieci, viņ� pēc mirkļa turpināja.

Zirgi, slaktiņa un asiņu izbiedēti, zviedza, spārdījās un �ausmās vai bīja acis� izņemot Trīsa Botlija salno ērzeli. "Līdz rītam dro�i vien bū�u viņam parādā da�us skūpstus," A�a nodomāja.

-�� Septiņi, iebļāvās Netīrā Mēle, bet viņam blakus saļodzījās un no gāzās Lorens Garais Cirvis.

Ēnas, kliegdamas un �abēdamas, nemitējās uzbrukt. "Mēs cīnāmie� ar krūmiem,� A�ai ienāca prātā, kad tikko bija nokāvusi vīru, kam bija vairāk lapu nekā kuram katram kokam. Viņai sanāca smiekli. Ar smie��anos viņa pievērsa da�u vilku uzmanību un nokāva arī tos, prātodama, vai nevajadzētu ieviest pa�ai savu skaitu. "Es esmu precēta sieva, un, re

-�� mans zīdainis." Viņa ietrieca dunci ziemeļniekam krūtis cauri zvērādu, vilnas un miecādas kārtām. Ienaidnieks bija tik tuvu, ka A�a sajuta vi 1,1.1 elpas sīvo smaku, bet viņ� pamanījās sagrābt sievieti aiz kakla. Asmens atdūrās pret ribu, un A�a juta tēraudu no�ļūcam gar kaulu. Karotājs no skurinājās un izlaida garu. Lai�ot upuri vaļā, viņa bija tik nogurusi, ka pati gandrīz uzkrita tam virsū.

Vēlāk A�a ar Kārlu, viens otram piespiedu�ies ar mugurām, visapkai 1 dzirdēja vaidus un lāstus, bet drosmīgie vīri rāpoja starp ēnām un rau

dādami sauca māti. Viņai virsū klupa krūms ar tik garu �ķēpu, ka to va�rēja izdurt cauri gan viņas vēderam, gan Karla mugurai, sasprau�ot viņus pirms nāves kopā. "Labāk tā, nekā mirt vienai," viņai ie�āvās prātā, ta�u brālēns Kventons nokāva �ķēpnesi, pirms tas paguva pieskriet pie A�as. Mirkli vēlāk cits krūms nokāva Kventonu, iecērtot tam skaustā cirvi.

-�� Deviņi, un esiet visi nolādēt! kaut kur aizmugurē iebļāvās Netīrā Mēle.

No me�a kaila izskrēja Hāgena meita, un divi vilki mina viņai uz papē�iem. A�a paķēra metamo cirvi un ielidināja to vienam no vajātā�jiem mugurā. Kad tas nokrita, Hāgena meita nokrita uz ceļiem, paķēra ziemeļnieka zobenu, nodūra otru uzbrucēju, tad asiņaina un dubļaina piecēlās un, garajiem rudajiem matiem plīvojot, iesaistījās cīņā.

Kaujas virpuli A�a pazaudēja no redzesloka Kārlu, Trīsu un visus pārējos. Viņa bija pazaudējusi dunci, metamo cirvju vairs nebija, toties viņai rokā bija zobens īss un plats kā miesnieka cirvītis. Viņa nespēja ne iedomāties, kā tas pie viņas bija nonācis. Roka sāpēja, mutē bija asiņu gar�a, kājas trīcēja, starp kokiem spraucās slīpas bālas gaismas �autras. "Vai tie�ām tik ilgi? Cik ilgi mēs jau cīnāmies?"

Pēdējais ienaidnieks bija ziemeļnieks ar cirvi liela auguma plikpaurains vīrs ar bārdu, salāpītā un sarūsēju�ā bruņukrcklā, kas nozīmēja, ka viņ� ir barvedis vai varonis. Viņ� nebija priecīgs, redzot, ka jācīnās ar sievieti.

-��� Pe�a! viņ�, siekalas �ķie�ot A�ai uz vaigiem, iebrēcās pie katra cirtiena. Pe�a! Pe�a!

A�a gribēja kaut ko atkliegt, ta�u rīkle bija izkaltusi tik sausa, ka viņa spēja vien ierūkties. Uzbrucēja cirvis drebināja sievietes vairogu, �ķel�dams koku un plēsdams garas gai�as skaidas. Drīz vien viņai uz rokas bija palicis vien skalu sai�ķis. A�a atkāpās, atbrīvojās no nelietojamā vai�roga, tad atkāpās vēl mazliet un sāka lēkāt pa kreisi, pa labi, tad atkal pa kreisi, lai izvairītos no krīto�ā cirvja.

Pēk�ņi viņas mugura atdūrās pret koku, un sieviete palēkāt vairs ne�varēja. Vilks pacēla cirvi, lai pār�ķeltu viņas galvu uz pusēm. A�a mēģinaja aizslīdēt pa labi, ta�u kājas sapinās saknēs kā lamatās. Viņa izliecās un zaudēja pamatu zem kājām, cirvis triecās viņai pa deniņiem, un tē-

i auds atsitās pret tēraudu. Pasaule iekrāsojās sarkana, tad melna, tad atI al sarkana. Kājā kā zibens iedūrās sāpes, viņa kaut kur tālumā dzirdēja ziemeļnieka balsi.

Tu, nolādētā pe�a, viņ� teica, paceldams cirvi pēdējam, nāvējo�a|am cirtienam.

Atskanēja taures pūtiens.

"Kaut kas nav tā, kā vajag," viņa nodomāja. "Noslīku�ā Dieva ūdens pilīs nav tauru. Zem viļņiem siļķes sveic savu valdnieku, pū�ot glieme� vākos."

Viņa sapnī redzēja sarkanas dego�as sirdis un melnu briedi zelta me�ā ar liesmām pie ragiem.

Volantē viņi nonāca, kad rietumpusē debesis bija violetas, bet austrumos jau melnas un tajās sāka parādīties zvaigznes.

"Tās pa�as zvaigznes, kas Rietmalā," Tīrions Lanisters pie sevis atzīmēja.

Tas būtu bijis zināms mierinājums, ja vien viņ� nebūtu sasiets kā zostēviņ� un pārmests pār segliem. Punduris bija pārstājis raustīties mezgli bija savilkti pārāk cie�i, toties viņ� pats bija kļuvis �ļaugans kā putraimu kule. "Jāpietaupa spēki," viņ� sev teica, tikai kam, to viņ� nevarēja pateikt.

Vārti Volantē līdz ar tumsas iestā�anos tika slēgti, tāpēc sargi pie zie�meļu vārtiem neapmierināti rūca uz aizkavēju�amies ceļiniekiem. Viņi iestājās rindā aiz laimu un apelsīnu vezuma. Ratus sargi ielaida pilsētā un nolēma vairāk uzmanības pievērst liela auguma andalam ar kara zirgu, divroku zobenu un bruņām. Tika izsaukts kapteinis. Kamēr viņ� volantie�u valodā sarunājās ar bruņinieku, viens no sargiem novilka bruņu cimdu ar dzelk�ņiem un pabu�ināja Tīrionam galvu.

-�� Man ir daudz naudas, punduris viņam teica. Atbrīvo mani, un tu tiksi dāsni atalgots.

To izdzirdēja viņa gūstītājs.

-�� Pietaupi savus melus tiem, kuri runā tavā mēlē, Velnēn, viņ� sacī�ja, kad volantie�i viņus bija ielaidu�i pilsētā.

Izjāju�i cauri vārtiem, viņi virzījās gar pilsētas mūri.

-�� Tu runā manā mēlē. Vai varu mainīt tavas domas ar solījumiem vai .111 tu esi nolēmis valdnieka titulu nopirkt par manu galvu?

-�� Es jau biju valdnieks pēc mantojuma tiesībām. Tuk�i tituli man nav vajadzīgi.

-�� Neko citu tu no manas mīļās māsiņas nedabūsi.

-�� Esmu dzirdējis, ka Lanisteri atdodot parādus.

-�� Jā gan, līdz pēdējam grasim un nenieka vairāk, cienītais kungs. Tu saņemsi savu dieni�ķo maizi, kas tev būs apsolīta, bet tā nebūs aizdarīta ar pateicību, un beigu beigās paēdis tu no tās nebūsi.

-�� Varbūt es gribu tikai to, lai tu samaksā par saviem noziegumiem. Radinieka slepkava ir pretīgs gan dievu, gan cilvēku acīm.

-�� Dievi ir akli, bet cilvēki redz tikai to, ko vēlas redzēt.

-�� Tevi es redzu pavisam skaidri, Velnēn. Bruņinieka balsī bija ieza�gusies tum�a nots. Esmu sastrādājis �o to tādu, ar ko nelepojos un kas ir apkaunojis manu namu un tēva vārdu� bet lai es nokautu pats savu tēvu� Kā cilvēks to vispār spēj?

-�� Iedod man arbaletu, novelc bikses, un es tev parādī�u. "Ar lielāko prieku."

-�� Tu domā, ka tas ir kāds joks?

-�� Es domāju, ka dzīve ir joks. Tava, mana, ikviena.

Viņi jāja garām darbnīcām, bodēm un pirtīm. Pla�u laukumu vidu��os �ļaksto�u dziesmu dziedāja strūklakas, pie akmens galdiem sēdo�i vīri dzēra vīnu no stikla biķeriem un bīdīja sīvases figūras, vergi, lai pa�dzītu tumsu, iededzināja izrakstītas laternas. Bruģētās ielas malās auga palmas un ciedri, katrās krustcelēs bija uzsliets pa statujai. Punduris ie�vēroja, ka daudzām statujām trūkst galvu, ta�u violetajā krēslā pat bez galvainās izskatījās gana iespaidīgi.

Tālāk uz dienvidiem bodes kļuva mazākas un nabadzīgākas, koki ielas malā pārvērtās par celmu rindu. Bruģakmeņu vietā pakavi tagail mina vārpatu, bet drīz mīkstus dubļus zīdaiņa izkārnījumu krāsa. Mazie tiltiņi pār sīkajiem strautiem, kas steidzās uz Roinu, brīdino�i krak�ķēja zem ceļotāju svara. Pie upes, kur kādreiz bija atradu�ies no�cietinājumi, tagad kā bezzobaina ve�a mute vīdēja vien sabruku�i vārti. Pāri mūru palieku malām vietumis glūnēja kazas.

"Senā Volante, Valīrijas pirmā meita," punduris prātoja. "Lepnā Vol nate, Roinas karaliene un Vasaras jūras saimniece, di�ciltīgu valdnieku un skaistu dāmu mājvieta." Nemaz nerunājot par kailu bērneļu bariem, kas, spalgās balsīs spiegdami, klīda pa ieliņām, pa�puikām, kuri stāvēja pie vīna tirgotavu durvīm un gramstījās ap savu zobenu spaliem, un vergiem, kas, muguras salieku�i, ar tetovētām sejām �audījās �urpu

turpu kā prusaki. "Di�ā Volante, visvarenākā un visbiezāk apdzīvotā no visām deviņām brīvpilsētām." Ta�u senie kari bija krietni paretināju��i iedzīvotāju skaitu un pla�ās Volantes piepilsētas sāka iegrimt atpakaļ dubļos, kur tās bija uzceltas. "Skaistā Volante, strūklaku un ziedu pilsē�ta." Puse strūklaku bija iz�uvu�as, puse baseinu saplaisāju�i un iesma�ku�i. Ziedo�i vīteņi stiepa taustekļus no ikvienas plaisas mūrī vai bruģī, mazi kociņi bija ielaidu�i saknes pamestu bodī�u sienās un tempļos bez jumtiem.

Un karstajā, miklajā gaisā visur valdīja smirdoņa spēcīga, asa un uzmācīga. "Mazliet o� pēc zivīm, puķēm un ziloņu mēsliem. Kaut kas salkans un piezemēts tā kā pēc miroņa, tā kā pēc puvuma."

-�� �ī pilsēta smird kā veca mauka, Tīrions paziņoja. Kā krunkaina slampa, kas izmērcējusies smar�ūdenī, lai nomāktu kājstarpes smaku, lis jau nesūrojos, tikai jaunas maukas o� daudz labāk, savukārt vecās pieprot vairāk triku.

-�� Tu par to noteikti zini vairāk nekā es.

-�� Protams tu dro�i vien nodomāji, ka tas bordelis, kur satiki mani, ir septs, bet tev klēpī spirinājās tava nevainīgā māsa.

-�� Nekulsti mēli, citādi sasie�u to mezglā, bruņinieks saviebās.

Tīrions aiztaupīja atbildi. Viņam vēl arvien bija pietūkusi lūpa no ie�priek�ējās reizes, kad viņ� bija izvedis bruņinieku no pacietības. "Cietas dūres un humora izjūtas trūkums nav patīkams savienojums." To viņ� bija sapratis pa ceļam no Selhorīsas. Viņa domas pievērsās zābakam, kura purngalā bija paslēptas sēnes gūstītājs netika viņu pārmeklējis pārāk rūpigi. "�ī izeja vienmēr paliek. Vismaz Serseja mani dzīvu nedabūs.�

Vēl tālāk uz dienvidiem atkal parādījās pārticības pazīmes. Pamestas rkas varēja redzēt retāk, kailu bērneļu nebija, pa�puikas vārtu rūmēs li�kās ģērbu�ies dārgākās drānās. Viena otra no iebraucamajām vietām patiesi izskatījās tāda, kur ceļinieks varēja pārnak�ņot bez baiļu, ka viņam liks pārgriezta rīkle. Gar upmalas ceļu pie dzelzs stabiem vējā �ūpojās laternas. Ielas kļuva platākas, ēkas iespaidīgākas da�a laba ar krāsaina stikla kupoliem. Tuvojoties krēslai, zem tiem bija iedegta gaisma, tāpēc kupoli mirdzēja zili, sarkani, zaļi un violeti.

Tomēr gaisotne Tīrions �ķita neomulīga. Viņ� zināja, ka Roinas rie�tumu krastā Volantes piestātnēs bija bariem jūrnieku, vergu un tirgo�tāju, kā arī neskaitāmas dzertuves, iebraucamās vietas un bordeļi, kas viņus apkalpoja. Austrumkrastā aizjūras sve�inieki ieklīda retāk. "Mūs te neviens negaida," punduris sprieda.

Pirmo reizi ieraudzījis ziloni, Tīrions nespēja novērst skatienu. Viņ� vēl bija puika, un Lanisportas zvērnīcā bija ziloņmāte, bet tā nobeidzās, kad viņam bija septiņi gadi� turklāt �is milzīgais pelēkais lops likās divtik liels.

Tālāk viņi panāca mazāku ziloni tas bija balts kā kauls un vilka ratus.

-��� Vai vēr�u vezums bez vēr�a ir vēr�u vezums? Tīrions pajautāja savam gūstītājam, bet, atbildi nesagaidījis, atkal iegrima klusumā un turpināja vērot baltā pundurziloņa grīļīgo rumpi.

Volantē bija daudz balto pundurziloņu. Tuvojoties Melnajam mū�rim un biezi apdzīvotajiem kvartāliem pie Garā tilta, tie bija redzami du�iem. Retums nebija arī lielie un pelēkie ziloņi milzīgie dzīvnieki uz muguras nesa veselas pilis. Vakara puskrēslā ielās tika izvesti mēslu vezumi, ko pavadīja puskaili vergi, kuru uzdevums bija savākt kūpo�ās �upas, ko atstāja gan lielie, gan mazie ziloņi. Vezumus pavadīja mu�u mākoņi, tāpēc, lai vergus at�ķirtu, viņiem uz vaigiem bija uztetovētas mu�as. "Tāds amats derētu manai māsiņai," Tīrions domāja. "Viņa ar lāpstiņu rokā un mu�ām uz sārtajiem vaidziņiem būtu tik daiļa!"

Tad viņi palēnināja soli. Gar upmalu bija bieza satiksme, un gan drīz visi devās uz dienvidiem. Bruņinieks jāja līdzi kā baļķis, kas iekļuvis straumē. Tīrions vēroja pūli: no katriem desmit cilvēkiem deviņiem 11/ vaigiem bija vergu zīmes.

-�� Tik daudz vergu� kur viņi visi iet?

-�� Saulrietā sarkanie priesteri iededz lūg�anu ugunskurus, un tūlīt ru 11ās augstais priesteris. Ja vien varētu, es labprāt mestu līkumu, bet, lai nokļūtu uz Garā tilta, mums jāiet garām sarkanajam templim.

Trīs kvartālus tālāk iela izbeidzās pie pla�a lāpu izgaismota laukuma, tur tas bija. "Lai septiņi dievi nogrābstās, tas ir trīsreiz lielāks par Bailn ra Svētītā septu!" Neskaitāmas kolonnas, pakāpieni, balsti, tiltiņi, kupoli un torņi saplūda kopā tā, it būtu izkalti no vienas milzīgas klints, tāpēc Gaismas Dieva templis slējās tik augstu kā īgona augstais pakalns. Uz tempļa sienām kā mākoņi saulrietā cits citā pārgāja simtiem sarkanas, dzeltenās, zeltainās un oran�ās krāsas toņu. Slaikie torņi vijās aug�up un atgādināja sastingu�as liesmas, kas tiecas debesīs. "Akmenī pārvērtu�ie� uguns." Pie tempļa kāpnēm bija iekurti milzīgi nakts lūg�anu ugunskuri, un starp tiem runu uzsāka augstais priesteris.

"Benero." Priesteris stāvēja uz sarkanas akmens kolonnas, ko sams mūra tiltiņ� savienoja ar terasi, uz kuras stāvēja zemāka ranga priesteri un mācekļi. Mācekļiem mugurā bija gai�i dzelteni un ko�i oran�i tal.111. savukārt priesteriem un priesterienēm sarkani.

Lielais laukums bija ļau�u pārpildīts. Vairums dievlūdzēju bija pie�spraudu�i pie piedurknēm vai apsēju�i ap pieri sarkanas auduma strēme�les. Visi, izņemot viņus, bija pievērsu�i uzmanību augstajam priesterim.

-������������ Vācieties malā, bruņinieks norūca, virzīdams zirgu cauri pūlim.

-�� Dodiet ceļu.

Volantie�i, bubinādami un nikni acis zibinādami, negribīgi pa�ķīrās.

Benero spalgā balss bija labi nostādīta. Viņ� bija gara auguma un kalsns, ar gurdenu seju un pienbaltu ādu. Uz vaigiem, zoda un gludi skūtās galvas bija uztetovētas liesmas, kas veidoja ko�sarkanu masku ap acīm un muti ar plānajām lūpām.

-�� Vai tas ir verga tetovējums? Tīrions gribēja zināt, un bruņinieks palocīja galvu.

-�� Sarkanais templis pērk bērnus un audzina viņus par priesteriem, tempļa prostitūtām vai kareivjiem. Skaties. Viņ� norādīja uz kāpnēm pie tempļa durvīm, kur ierindā stāvēja izrakstītās bruņās un oran�os ap�metņos ģērbu�os vīri ar �ķēpiem, kuru uzgaļi bija izviju�ies kā liesmas.

-�� Ugunīgā roka, Gaismas Dieva svētie kareivji, tempļa aizstāvji.

"Uguns bruņinieki."

-�� Diez cik tai rokai ir pirkstu?

-�� Tūkstotis ne vairāk un ne mazāk. Katras nodzisu�ās liesmas vietā tiek iedegta viena jauna.

Benero pacēla pirkstu pret mēnesi, savilka dūri un iepleta rokas. Kad viņa balss kļuva skaļāka, uz plaukstām ar pēk�ņu �vīkstu uzplauka lies�mas, un pūlis noelsās. Priesteris arī prata debesīs zīmēt ugunīgas rakstu /mies. "Valīrie�u rakstība." Tīrions gan pazina tikai katru piekto zīmi: viena bija Posts, otra Tumsa.

Pūlī atskanēja kliedzieni. Sievietes �ņukstēja, vīri kratīja dūres. "Man

ii�� sliktas priek�nojautas." Tas pundurim atgādināja dienu, kad princese Mīrsela devās uz Dorni un, viņiem atgrie�oties Sarkanajā pilī, pilsētā izcēlās dumpis.

Tīrions atminējās, kā Pusmestrs Haldons grasījās sarkano priesteri i/mantot Jaunajam Grifam par labu, bet tagad, kad viņ� pats �o vīru bija dzirdējis un redzējis savām acīm, tā �ķita pavisam nelāga doma. Pundui is cerēja, ka Grifs būs prātīgāks. "Sabiedrotie reizēm ir bīstamāki par ie�naidniekiem, ta�u Koningtonam tas būs jāsaprot pa�am, jo manai galvai n lemts tikt uzdurtai uz pīķa."

Priesteris rādīja uz Melno mūri aiz tempļa, kur stāvēja bariņ� bru�ņotu sargu.

-�� Ko viņ� saka? Tīrions jautāja bruņiniekam.

-��� Viņ� saka, ka Dinerīsai draudot briesmas. Viņai uzglūnot tumsas acs, un nakts pakalpiņi, savos krāp�anas pilnajos tempļos pielūgdami viltus dievus, plānojot viņu iznīcināt� un kopā ar bezdievīgiem sve��zemniekiem rīkojot nodevīgu sazvērestību�

Tīrionam matiņi uz skausta sacēlās stāvus. "Princis īgons te draugus neatradīs." Sarkanais priesteris atstāstīja seno pravietojumu par varoņa atnāk�anu, kur� izglāb�ot pasauli no tumsas. "Tas ir par vienu varoni, nevis diviem. Dinerīsai ir pūķi, īgonam nav." Pundurim nebija jābūt gar�reģim, lai paredzētu, ko teiks Benero un viņa sekotāji, uzzinot par vēl vienu Tārgārjenu. "Grifam arī tas būs jāsaprot," viņ� nodomāja, pats būdams pārsteigts, cik ļoti tas viņam likās svarīgi.

Bruņinieks laukuma malā lauzās cauri pūlim, nelikdamies ne zinis par lamām, kas tika raidītas viņu virzienā. Kāds vīrs nostājās viņiem priek�ā, ta�u Tīriona gūstītājs uzlika roku uz zobena spala un pavilka to ārā no maksts, atkailinot pēdas tiesu tērauda, un sve�ais izgaisa kā nebijis, bet jātnieka priek�ā pūlī acumirklī pavērās eja. Aiz muguras kļu�va klusāka gan Benero balss, gan pēk�ņā pūļa ieauro�anās, ko izraisīja priestera vārdi.

Viņi piejāja pie staļļa. Bruņinieks nolēca no zirga un dauzīja pie dur vīm tik ilgi, līdz atskrēja panīcis vergs ar zirga galvu uz vaiga. Punduris tika rupji norauts no segliem un piesiets pie mieta, bet gūstītājs tikmēr uzmodināja staļļa īpa�nieku un kaulējās par zirga un seglu cenu. "Lētāk ir zirgu pārdot nekā ar kuģi vest pāri puspasaulei." Tīrions savā tuvākajā nākotnē saskatīja kuģa aprises laikam viņ� tomēr bija gai�reģis.

Kad kaulē�anās bija galā, bruņinieks pārmeta iero�us, vairogu un seglu somu pār plecu un pajautāja, kur atrodas tuvākā smēde. Arī tā iz rādījās slēgta, ta�u pēc bruņinieka sauciena tika atvērta gana ātri. Kalējs paglūnēja uz Tīrionu un neatteicās no riek�avas monētu.

-�� Nāc �urp, bruņinieks teica gūsteknim un, izvilcis dunci, pārgrie/.i Tīriona saites.

-�� Pateicos, punduris atbildēja un paberzēja roku locītavas, bet bru ņinieks tikai pasmējās.

-�� Pataupi pateicību tiem, kas to ir pelnīju�i. Nākamais solis tev nepa tiks itin nemaz.

Viņam bija taisnība.

Melnās va�as bija no dzelzs, resnas un smagas, katra svēra krietnus divas mārciņas, cik nu punduris spēja spriest. Ķēdes bija vēl smagākas.

-�� Ks laikam esmu bīstamāks, nekā man pa�am likās, Tīrions notei�ca, kad tika sakalts pēdējais va�u posms. Katrs vesera sitiens satricināja roku līdz pat plecam. Vai varbūt tev �ķiet, ka es ar savām līkajām kājām aizbēg�u?

Kalējs pat nepapūlējās atraut skatienu no darba, bet bruņinieks drū�mi iesmējās.

-�� Es vairāk baidos par tavu muti. Ķēdēs tu esi vergs, un neviens ne�klausīsies, ko tu saki, pat tie, kuri saprot Rietmalas mēli.

-�� Pēc tā nav nekādas vajadzības, Tīrions iebilda. Es bū�u labs, mīļ� gūsteknītis, lūdzu, lūdzu!

-�� Tad pierādi to un aizver savas �aunas.

Tīrionam nekas cits neatlika kā noliekt galvu un iekost mēlē, kamēr tika savienotas va�as roka pie rokas, potīte pie potītes, rokas pie kājām. "Tās nolāpītas ķēdes sver vairāk par mani." Tomēr viņ� vismaz varēja kārtīgi ievilkt elpu. Gūstītājs gan būtu varējis vienkār�i nocirst viņam galvu, jo tas bija viss, kas Sersejai vajadzīgs. Nenogalēt punduri uzreiz bija bruņinieka pirmā kļūda. "Starp Volanti un Karaļa ostu ir puse pa�saules, un pa ceļam viss var gadīties, sīr."

Ceļ� tika turpināts kājām, un Tīrions grabēdams un �vadzēdams centās tikt līdzi gūstītāja garajiem, nepacietīgajiem soļiem. Ik reizi, kad viņ� sāka atpalikt, bruņinieks rupji parāva ķēdi un punduris klupdams krizdams dabūja viņu panākt. "Varēja būt arī ļaunāk viņ� varēja trenkt mani ar pātagu."

Roinas ieteka jūrā sadalīja Volanti divās daļās, un abas puses savie�noja Garais tilts. Vecākā un bagātākā pilsētas daļa atradās austrumkrastā, ta�u algotņi, barbari un citi me�onīgie sve�inieki tur netika viesmīlīgi uzņemti, tāpēc vajadzēja pāriet otrā upes pusē.

Garā tilta vārti bija melna akmens arka, ko greznoja kalumi sfinksu, mantikoru, pūķu un vēl neparastāku radību veidolā. Aiz arkas stiepās pla�a eja, ko valīrie�i bija uzbūvēju�i, esot slavas virsotnē. Kausēta ak�mens ceļ� turējās uz masīviem balstiem, ta�u platuma tikko pietika, lai garām varētu pabraukt divi vezumi, tāpēc ik reizi, kad rati, kas brauca uz rietumiem, sastapās ar ratiem, kas devās uz austrumu pusi, abiem vajadzēja samazināt ātrumu.

Labi vien bija, ka abi gāja kājām. Tilta tre�daļā vezums ar melonēm bija saķēries riteņiem ar ratiem, kas veda zīda paklājus, tāpēc satiksme bija pilnīgi apstājusies. Arī vairums gājēju bija apstāju�ies, lai noskatītos, kā va�oņi lamājas un zākā viens otru, ta�u bruņinieks, turēdams Tīrionu

ķēdē, ņēmās lauzties cauri pūlim. Pa�ā bie�ņā kāds zeņķis gribēja no�iept bruņiniekam muķi, ta�u viens blieziens ar elkoni pielika �im pūlēm pun�ktu un iztriepa zaglim degunu pa pusi ģīmja.

Abās pusēs slējās ēkas: bodes, tempļi, tavernas, iebraucamās vietas, slvases saloni un bordeļi. Vairumam ēku bija trīs stāvi, un katrs nāka�mais kārās pāri zemākajam, savukārt aug�stāvi gandrīz saskārās. Tilta �ķērso�ana atgādināja ie�anu pa lāpu izgaismotu tuneli. Pa ceļam bija visda�ādākās tirgotavas un darbnīcas, kur audēji un me�ģīņu sējēji lie�līja savu preci plecu pie pleca ar stikla pūtējiem, sve�u lējējiem un zivju tirgoņiem, kas pārdeva zu�us un austeres. Katram zeltkalim pie durvīm stāvēja pa sargam, bet gar�vielu tirgotājiem pa diviem, jo viņu preces bija divkārt vērtīgākas. �ur un tur starp bodēm gājējs varēja pamanīt upi, kurai gāja pāri ziemeļu pusē Roina atgādināja platu melnu lenti ar zvaig�ņu atspulgu, un tā bija piecas reizes platāka par Melnupi pie Karaļa ostas. Uz dienvidiem no tilta upe metās sāļās jūras apskāvienos.

Tiltam ap vidu ceļmalās pie dzelzs stabiem, savērtas auklās kā sīpolu virtenes, karājās laupītāju un kabatzagļu nocirstās rokas. Turpat bija iz�stādītas trīs galvas divas vīrie�u, viena sievietes galva, un viņu noziegu�mu apraksti bija lasāmi uz plāksnītēm zem tām. Galvas apsargāja pāris �ķēpne�u spo�ās bruņucepurēs un sudrabotos bruņukreklos. Abiem uz vaigiem bija uztetovētas tīģeru svītras nefrīta zaļumā. Ik pa brīdim sargi pavicināja �ķēpus, lai aizgaiņātu piekūnus, kaijas un vārnas, kas izrādīja interesi par nelaiķiem, ta�u putni ātri vien atgriezās.

-�� Ko �ie nodarīju�i? Tīrions nevainīgi apvaicājās, un bruņinieks pa meta skatienu uz plāksnītēm.

-�� Sieviete bijusi verdzene, kas pacēlusi roku pret savu saimnieci, bet vecākais vīrs apsūdzēts musinā�anā uz dumpi un spiego�anā par labu Pūķu Karalienei.

-�� Un jaunākais?

-�� Nogalējis tēvu.

Tīrions vēlreiz nopētīja pūsto�o galvu. "Gandrīz vai izskatās, ka tās lūpas smaida."

Ejot tālāk, bruņinieks uz mirkli apstājās un aplūkoja galvas rotu ar dārgakmeņiem, kas bija izstādīta uz violeta samta spilventiņa. Tomēr viņ� pagāja garām, bet pēc da�iem soļiem atkal apstājās pie ādmiņa darbnīcas un pacilāja cimdu pāri. Tīrions bija priecīgs par �iem atelpas brī�iem, jo no trakā soļa viņ� bija aizelsies, bet roku locītavas va�as bija noberzu�as jēlas.

Garā tilta otrā galā atlika īss gājiens cauri rietumkrasta kvartālu ieli�ņām, kur lāpu gaismā mud�ēja jūrnieki, vergi un piedzēru�ies svinētāji. Garām pa�āpoja zilonis, kuram uz muguras nestuvēs pusducis puskailu verdzeņu māja ar rokām un ķircināja garāmgājējus, rādot kailas krūtis.

-�� Malako, Malako! viņas sauca.

Tas bija tik aizgrābjo�s skats, ka Tīrions gandrīz iekāpa kūpo�ā zilo�ņa mēslu �upā, ko lops bija atstājis pa ceļam. Pēdējā brīdī viņu izglāba bruņinieks, aiz ķēdes paraudams punduri sāņus tik spēji, ka viņ� tikko noturējās kājās.

-�� Cik tālu vēl jāiet? punduris gribēja zināt.

-�� Tepat līdz Zivju tirgus laukumam.

Viņu galapunkts izrādījās "Tirgoņu nams" atbaido�a �etrstāvu celt�ne, kas tupēja starp upmalas noliktavām, bordeļiem un tavernām kā milzīgs resnulis bērnu bariņā. Iebraucamās vietas kopējā zāle bija lie�lāka par lielajām zālēm vai pusē Rietmalas piļu. Krēslainā nostūru un apslēptu ni�u labirinta nomelnēju�ajās sijās un saplaisāju�ajos griestos atbalsojās jūrnieku, tirgotāju, kapteiņu, naudas mijēju, kravu pārsūtītāju un vergu tirgoņu meli, lāsti un krāp�anās simt da�ādās mēlēs.

Tīrions bija apmierināts ar apme�anās vietas izvēli agrāk vai vēlāk Biklā jaunava ieradīsies Volantē, un tā bija pilsētas lielākā iebraucamā vieta, uz kurieni pirmām kārtām devās kuģotāji, kapteiņi un tirgotāji. Kopējās zāles kaktos tika slēgts daudz darījumu punduris par Volanti zināja gana, lai to saprastu. I.ai tikai tur ierodas Ģrifs ar Pīli un Haldonu, tad viņ� ātri vien atkal būs brīvs.

Bet pagaidām vajadzēja būt pacietīgam un gaidīt iespēju.

Aug�stāvu istabas gan nekādas di�ās nebija, īpa�i lētākās ceturta�jā stāvā. Guļamkambaris, ko bija dabūjis Tīriona gūstītājs, atradās ēkas stūrī zem jumta slīpnes, tajā bija zemi griesti, izgulēta gulta ar nelāgi smakojo�u pēli un ieliekusies dēļu grīda, kas pundurim atgādināja par uzturē�anos Ligzdā. "�im kambarim vismaz ir sienas." Tur bija arī logs: neskaitot sienā iemūrētus dzelzs riņķus, pie kuriem ērti varēja pieķēdēt vergus, tā bija galvenā greznība. Bruņinieks tikai iededza tauku sveci un tūdaļ steidza nostiprināt gredzenos Tīriona ķēdes.

-�� Vai tev tas noteikti jādara? punduris iebilda. Diez kur es pa logu varētu aizbēgt?

-�� Gan jau tu pamanītos.

-�� Mēs esam ceturtajā stāvā, un es neprotu lidot.

-�� Tu vari nokrist, bet man tu esi vajadzīgs dzīvs.

"Ak tā, bet kāpēc? Sersejai tas nepavisam nav svarīgi."

-�� Es zinu, kas tu esi, sir, Tīrions pagrabināja ķēdes. To nebija grūti no�prast lācis uz kamzoļa, ģerbonis uz vairoga, zaudētais valdnieka tituls, ko viņ� pieminēja. Es zinu, kas tu esi. Un, ja tu zini, kas esmu es, tad tu no�teikti ari zini, ka es biju karaļa labā roka un kopā ar Zirnekli biju padomes sastāvā. Varbūt tev �ķitis interesants fakts, ka tie�i einuhs nosūtīja mani �ajā ceļojumā? "Viņ� un D�eimijs, bet brāli labāk nepieminē�u." Es esmu viņa veidota radība tāpat kā tu, mums vajadzētu būt uz vienu roku.

Tas bruņiniekam nepatika.

-�� Es nenoliedzu, ka pieņēmu viņa naudu, bet es nekad neesmu bijis viņa radība. Un mana uzticība �obrīd nepieder viņam.

-��� Sersejai? Jo muļķīgāk. Manai māsai ir vajadzīga tikai mana galva, bet tev ir ass zobens. Kāpēc gan neizbeigt �os kumēdiņus tūlīt, lai aiztau�pītu galvassāpes mums abiem?

-�� Vai tā ir kāda punduru viltība lūgties nāvi cerībā, ka atstā�u tevi dzīvu? Bruņinieks iesmējās un piegāja pie durvīm. Atnesī�u tev no ķēķa kaut ko ēdamu.

-�� Cik laipni. Es pagaidī�u tepat.

-�� Es zinu.

Bruņinieks aiziedams aizslēdza durvis ar pamatīgu dzelzs atslēgu "Tirgoņu nams" bija slavens ar slēdzenēm. "Dro�i kā cietumā," punduris rūgti nodomāja, "bet te vismaz ir logs."

Tīrions zināja, ka viņa izredzes atbrīvoties no va�ām ir niecīgas, bet viņ� vienalga uzskatīja, ka mēģināt vajag. Pūliņi izvilkt roku no dzelzs aproces deva tikai liekus nobrāzumus, tāpēc drīz vien plaukstas pamat�ne bija gluma no asinīm, savukārt izvilkt dzelzs riņķi no sienas neizde�vās, lai kā viņ� to raustītu un grozītu.

"Pakaļā," viņ� nodomāja un izstiepās, cik nu ļāva ķēdes garums. Kā jas sāka raut krampji. Bija gaidāma elli�ķīgi neērta nakts. "Noteikti tikai pirmā no daudzām."

Kambarī bija smacīgi, tāpēc bruņinieks bija atvēris slēģus, lai ielaistu caurvēju. Lai arī guļamtelpa atradās pa�ā ēkas stūrī zem spārēm, tai to mēr bija divi logi. Viens bija vērsts uz Carā tilta un Senās Volantes sirdi ar melnajiem mūriem, bet pa otru varēja redzēt laukumu. Mormonts to bija nosaucis par Zivju tirgus laukumu. Lai arī ķēdes bija cie�as, Tīrions atklāja, ka, paliecoties sāņus un atbalstot visu svaru dzelzs riņķī, tomn var palūkoties lejā. "Tik tālu kā no Līsas Arīnas debesu cellēm jākrit to nav, bet es tik un tā būtu beigts. Varbūt, ja es būtu piedzēries.

Pat tajā stundā laukums bija ļau�u pilns: jūrnieki trakoja, maukas medija klientus, tirgotāji devās savās gaitās. Garām aizsteidzās sarka�nā priesteriene, kuru pavadīja ducis mācekļu ar lāpām un ap potītēm plīvojo�iem talāriem. Citviet pie tavernas kaujas izcīnīja pāris sīvases spēlmaņu un vergs stāvēja viņiem blakus un turēja virs galdiņa lākturi. Tīrions dzirdēja kādu sievieti dziedam. Vārdi bija sve�i, meldiņ� kluss un skumj�. "Ja es saprastu, par ko viņa dzied, tad dro�i vien apraudātos." Mazliet tuvāk bariņ� skatītāju bija sapulcējies ap diviem kumēdiņu rādī�tājiem, kuri viens otram meta dego�as lāpas.

Drīz atgriezās arī viņa gūstītājs ar divām krūzēm un ceptu pīli. Viņ� ar kāju aizspēra durvis, pārplēsa pīli uz pusēm un vienu pusi pasvieda Tīrionam. Punduris būtu noķēris cepeti lidojumā, ta�u, kad viņ� cēla gaisā rokas, ķēdes izrādījās pārāk īsas. Pīle trāpīja viņam pa deniņiem un karsta, taukaina noslīdēja gar seju. Tīrions dabūja nomesties tupus un, ķēdēm �vadzot, sniegties tai pakaļ. Ar tre�o mēģinājumu to aizsnie�dzis, viņ� laimīgs iekoda tajā zobus.

-�� Vai alus arī ir ko uzdzert?

Mornionts pasniedza viņam krūzi.

-�� Dzer visa Volante, kāpēc lai nedzertu arī tu?

Alus bija salds un gar�oja pēc augļiem. Tīrions iedzēra kārtīgu mal�ku un apmierināts atraugājās. Krūze bija no alvas, ļoti smaga. ''Jāizdzer un jāielingo viņam pa pauri," Punduris prātoja. "Ja man paveiksies, tad ielauzī�u viņam galvaskausu. Ja man ļoti paveiksies, tad es netrāpī�u, un viņ� mani piekaus līdz nāvei." Lanisters iedzēra vēl vienu malku.

-�� Vai ir kādi svētki?

-��� Vēlē�anu tre�ā diena. Pavisam tās ilgst desmit dienas desmit ne�prāta pilnas dienas. Lāpu gājieni, runas, kumēdiņu rādītāji, dziesminie�ki un dancotāji, kau�ļi metas nāvīgās divcīņās saviem izredzētajiem par godu, ziloņi tiek trenkti apkārt ar topo�o triarhu vārdiem uz sāniem. Tie nerri tur ālējas Metīso par godu.

-�� Atgādini man, ka jābalso par kādu citu. Tīrions aplaizīja taukai�nos pirkstus. Lejā pūlis meta kumēdiņu rādītājiem monētas. Vai visi, kas grib kļūt par triarhiem, taisa kumēdiņus?

-�� Viņi dara visu, ar ko, viņuprāt, var iegūt balsis, Mormonts atbildē�ja. Apmaksā ēdienus, dzērienus, izrādes� Alioss ir izsūtījis ielās simt verdzenes, lai tās gulētu ar vēlētājiem.

-��� Es balso�u par viņu, Tīrions bija apņēmības pilns. Atved man kādu verdzeni.

-�� Balsot var tikai brīvdzimu�i volantie�i ar noteiktu īpa�uma apjomu. Upes rietumu krastā ir pavisam maz vēlētāju.

-��� Un viss ilgst veselas desmit dienas? Tīrions sāka smieties. Man tas patiktu, lai gan trīs karaļi nozīmē, ka divi ir lieki. Iedomājos, kā es valdītu, ja man vienā pusē sēdētu mīļā māsiņa, bet otrā drosmīgais brālītis. Viens no mums pārējos divus gada laikā nomu�ītu. Esmu pār�steigts, ja �ie triarhi nerīkojas tāpat.

-�� Da�i ir mēģināju�i, bet, iespējams, volantie�i ir gudrāki par mums, Rietmalas stulbeņiem. Volante arī ir darījusi muļķības, bet tā nekad nav pieļāvusi, ka par triarhu kļūst pui�elis. Ikreiz, kad tiek ievēlēts kāds tra�kais, pārējie divi viņu savalda līdz termiņa beigām. Iedomājies, cik dau�dzi būtu paliku�i dzīvi, ja Trakajam Airīsam blakus būtu vēl divi karaļi. "Bet tā vietā viņam bija mans tēvs," l'īrions nodomāja. Brīvpilsētās da�s labs uzskata, ka mēs savā �aurās jūras pusē visi esam me�oņi, bru�ņinieks turpināja. Vismaz tie, kuri nedomā, ka mēs esam bērneļi, kas raud pēc tēva stiprās rokas.

-�� Vai ari mātes rokas. "Sersejai tas patiks sevi�ķi, ja viņ� �ai pa�sniegs manu galvu."

-�� Rādās, ka tu labi pazīsti �o pilsētu.

-��� Es te esmu nodzīvojis krietnu laiku. Bruņinieks saskaloja duļķes krūzes dibenā. Kad Stārks aiztrieca mani trimdā, es kopā ar savu otro sievu aizbēgu uz Līsu. Brāvosa man patika labāk, bet Līnese gribēja dzīvot siltākā vietā, tāpēc es nevis kalpoju brāvosie�iem, bet cīnījos pret viņiem pie Roinas, savukārt par katru sudraba grasi, ko es nopelnīju, mana sieva iztērēja desmit. Kad pārrados Līsā, viņa bija atradusi mīļāko, kur� man silti paziņoja, ka es tik�ot pārdots parādu verdzībā, ja vien neatdo�u sievu un neaizvāk�os no pilsētas. Tā nu es nonācu Volantē� soļa attālumā no verdzības. Man piederēja tikai zobens un drānas, kas mugurā.

-�� Un tagad tu gribi steigties mājās.

Bruņinieks izdzēra kausu tuk�u.

-��� No rīta sameklē�u kuģi. Gultā gulē�u es, toties tu vari izvēlēties jebkuru vietu uz grīdas, cik vien ķēdes tev ļauj. Pasnaud, ja vari. Ja ne, pārskaiti savus noziegumus tā tev pietiks darāmā līdz rītam.

"Tev pa�am pietiek noziegumu, par kuriem atbildēt, D�orah Mor mont," punduris nodomāja, ta�u prātīgāk likās paturēt to pie sevis.

Sīrs D�orahs pakāra zobensiksnu uzgultas gala, nopurināja no kājām zābakus, novilka pār galvu bruņukreldu, noģērba vilnas un ādas drā nas, kā arī sviedru traipiem izraibināto apak�kreklu, atklādams rētainu,

muskuļotu, tum�iem matiņiem klātu augumu. "Ja viņu nodīrātu, tad ādu varētu pārdot zvērādas apmetņa �ū�anai," Tīrions prātoja, vērodams, kā Mormonts iekārtojas viegli smirdo�ajā, izgulētajā pēlī.

Vienā mirklī bruņinieks jau iemidzis krāca, un viņa medījums palika divvientulībā ar va�ām. Abi logi bija vaļā, tāpēc kambari pielēja dilsto��ā mēness gaisma. No laukuma atplūda skaņas: dzērājdziesmas rindas, kaķu riesta brēcieni, tērauda klaudzoņa tālumā. "Kādam drīz jāmirst," Tīrions nodomāja.

Nobrāztā roka sāpēja, ķēdes neļāva apsēsties, nemaz nerunājot par izstiep�anos. Viņ� varēja vienīgi pagriezties sāniski un atspiesties pret sienu, ta�u drīz vien rokas kļuva nejūtīgas. Tiklīdz Tīrions pakustējās, lai mazinātu spriedzi, ju�ana atgriezās kopā ar sāpēm. Punduris sakoda zobus, lai neiebļautos. Viņam ienāca prātā, kā tēvam sāpēja, kad pavē�derē iedūrās bulta, ko �aija juta, kad ap viņas melīgo kaklu arvien cie��āk savilkās ķēde, kā jutās Tī�a, kad kareivji viņu izvaroja. Salīdzinot ar to visu, Tīriona cie�anas bija tīrais nieks, ta�u tas nenozīmēja, ka tāpēc viņa sāpes būtu kļuvu�as mazākas. "Tās tikai uz mirkli pierima."

D�orahs pagriezās uz sāna, un Tīrionam tagad bija redzama vien bruņinieka platā, spalvainā, muskuļotā mugura. "Ja arī es spētu izlīst no va�ām, pēc zobensiksnas man vajadzētu rāpties viņam pāri. Varbūt es varētu iekustināt dunci�" Vēl viņ� varēja sameklēt atslēgu, atvērt dur�vis, nokāpt lejā pa kāpnēm, izzagties cauri kopējai zālei� "Un kaut kur tālāk? Man nav ne draugu, ne naudas, un es pat nerunāju vietējā mēlē."

Beigu beigās pārgurums ņēma virsroku pār sāpēm un Tīrions ieslīga caurā miegā. Ta�u tiklīdz krampis ielaida kājā saknes, punduris miegā iekliedzās un no�vadzināja ķēdes. Kad viņ� pamodās, smeldza ikviens muskulis un pa logu kambari plūda iek�ā rīta gaisma spo�a un zeltaina kā Lanisteru lauva. Lejā klaigāja zivju tirgoņi un uz bruģakmeņiem dār�dēja ar dzelzi apkalti ratu riteņi.

Viņam līdzās nostājās D�orahs Mormonts.

-�� Ja es tevi atraisī�u no riņķa, vai darīsi, ko lieku?

-�� Vai man būs jādanco? Dancot varētu būt grūti, jo es nejūtu kājas, it kā tās būtu nokritu�as. Visādi citādi esmu tavā rīcībā, zvēru pie sava Lanisteru goda.

-�� Lanisteriem nav nekāda goda. Tomēr D�orahs atsvabināja ķēdes. Tīrions paspēra divus grīļīgus soļus un nokrita. Asinsrite rokās atjauno�jās ar tādām sāpēm, ka viņam asaras saskrēja acīs.

-�� Ja mums kaut kur jāiet, tad tev vajadzēs mani velt, Tīrions pazi�ņoja, iekodis lūpā.

Tā vietā lielais bruņinieks pacēla viņu aiz ķēdes, kas savienoja rokas, un nesa.

"Tirgoņu nama" kopējā zāle bija krēslains ni�u un nostūru labirints, kas izbūvēts ap iek�pagalmu. Re�ģis ar ziedo�iem vīteņiem meta raibas ēnas uz grīdas akmens plāksnēm, starp kurām bija saaugu�as zaļas un violetas sūnas. No gaismas ēnā skraidīja verdzenes, kas iznēsāja krūkas ar alu, vīnu un kādu zaļu, ar ledu jauktu dzērienu, kas smar�oja pēc pi�parmētrām. Tik agrā rīta stundā aizņemts bija tikai katrs divdesmitais galds.

Pie viena no tiem sēdēja gludi skuvies punduris ar sārtiem vaigiem, kastaņbrūnu matu ērkuli, masīvu pieri un pieplacinātu degunu. Viņ� ar koka karoti rokā sēdēja uz augsta ķebļa un ar apsārtu�ām acīm pētīja zilganu putru bļodā. "Nabaga neglītais izdzimtenis," Tīrions nodomāja.

Sve�ais punduris sajuta sev pievērsto skatienu. Viņ� pacēla galvu un, ieraudzījis Lanisteru, izmeta no rokas karoti.

-�� Viņ� mani redzēja, Tīrions brīdināja Mormontu.

-�� Un kas par to?

-�� Viņ� mani pazīst. Viņ� zina, kas es esmu.

-��� Varbūt man iebāzt tevi maisā, lai neviens tevi neierauga? Bruņi�nieks aptaustīja zobena spalu. Ja viņ� grasās tevi atņemt, lai tikai panāk.

"Panāk pretī nāvei, tu gribēji teikt," Tīrions nodomāja. "Kā gan viņ� var apdraudēt tik lielu vīru kā tevi? Viņ� ta�u ir tikai punduris."

Sīrs D�orahs pieprasīja galdu kaktā un pasūlīja ēdienus un dzērie�nus. Abi brokastīs iekoda siltu, mīkstu plāceni, sārtus zivju ikrus, me�dainu desu un ceptus siseņus, bet virsū uzdzēra rūgti saldo melno alu. Tīrions rija kā pusbadā būdams.

-�� Tev �orīt ir veselīga ēstgriba, bruņinieks atzīmēja.

-�� Esmu dzirdējis, ka ellē esot draņķīgs ēdiens.

Tīrions pameta skatienu uz durvju pusi pa tām tikko bija ienācis gara auguma, sakumpis vīrs ar smailu, neviendabīgi nokrāsotu violetu bārdu. "Kāds tirgonis no Tīro�as." Ārā zvanīja skaņu jūklis: kaiju brēcie�ni, sievietes smiekli, zivju tirgoņu klaigas. Uz mirkli pundurim likās, ka redz Ilīrio Mopati, ta�u garām bija pagājis vienīgi baltais pundurzilonis.

Mormonts uztriepa zivju ikrus uz plāceņa gabala un nokodās.

-�� Vai tu kādu gaidi?

-������������ Nekad jau nevar zināt, ko vēj� atpū�, Tīrions paraustīja plecus.

-��� Manu vienīgo mīļoto, mana tēva rēgu, kādu pīli. Viņ� iemeta mute siseni un sako�ļāja. Nav slikti, ņemot vērā, ka tas ir kukainis.

-��� Vakar vakarā te par Rietmalu vien runāja. Kāds trimdinieks esot nolīdzis Zelta brālību, lai atgūtu zaudēto zemi. Puse Volantes kapteiņu traucas aug�up pa upi uz Volonu Terīsu, lai piedāvātu �iem kuģus.

Tīrions tikko bija norijis vēl vienu siseni, tāpēc gandrīz aizrijās. "Vai viņ� mani āzē? Cik daudz viņ� var zināt par Grifu un īgonu?

-��� Nolāpīts, viņ� nolamājās, es pats gribēju nolīgt Zelta brālību, lai atkarotu Rūdas klintis. "Vai tas varēja būt Grifa izdomāts triks un apzināti nepatiesu baumu palai�ana? ļa vien�" Vai glītais princītis būtu ierijis ēsmu un, zaudējis cerības apprecēt karalieni Dinerīsu, griezies ne�vis uz austrumiem, bet uz rietumiem? "Atteicies no pūķiem� vai Grifs to pieļautu?" Es labprāt nolīgtu tevi, sīr. Mana tēva tronis pēc manto�juma tiesībām ir mans. Zvēri, ka nodosi manā rīcībā savu zobenu, un tu vai slīksi zeltā.

-�� Es jau esmu redzējis vienu noslīkstam zeltā. Skats nebija no jaukā�kajiem. Ja tu jebkad dabūsi manu zobenu, tad tikai savās zarnās.

-�� Dro�as zāles pret aizcietējumiem, Tīrions atsaucās, vari pajautāt manam tēvam.

Punduris pastiepa roku pēc kausa un lēni nodzērās, lai apslēptu do�mas, kas varēja atspoguļoties viņa sejā. Tā noteikti bija kara viltība, lai iemidzinātu volantie�u modrību. "Tikt uz klāja ar nepatiesu ieganstu un atklātā jūrā sagrābt kuģus. Vai tāds bija Grifa plāns?" Tas varēja izdoties. Zelta brālībā bija desmit tūksto�i spēcīgu, pieredzēju�i un disciplinētu vīru. "Neviens no viņiem gan nav jūrasbraucējs Grifs dabūtu turēt zobe�nu pie rīkles katram jūrniekam, bet Vergu līcī viņiem var gadīties kauties.

Pienāca verdzene.

-�� Atraitne jūs pieņems nākamo, godājamais sīr. Vai esat atnesis viņai dāvanu?

-�� Jā, paldies. D�orahs iespieda meitenei saujā monētu un ļāva aiziet.

-�� Kas tā par atraitni? Tīrions sarauca pieri.

-�� Upmalas atraitne. Roinas austrumkrastā viņa vēl aizvien tiek sauk�ta par Vogaro mauku, bet acīs gan neviens nekad to viņai nesaka.

-�� Un Vogaro bija� pundurim tas nebija zināms.

-�� Zilonis, kur� septiņas reizes ticis ievēlēts par triarhu, ļoti bagāts un ostā ļoti ietekmīgs. Kamēr citi vīri būvēja kuģus un brauca jūrā, viņ� bū�vēja piestātnes un noliktavas, sarunāja kravas, mija naudu un apdro�inā�ja kuģus pret briesmām jūrā. Viņ� nodarbojās arī ar vergu tirdzniecību. Kad viņ� aizrāvās ar verdzeni, Jankaī apmācītu septiņu nopūtu mākslā, izcēlās pamatīgs tracis� bet vēl lielāks tas kļuva, kad viņ� tai pie�ķīra

brīvību un apprecēja. Pēc vīra nāves viņa turpināja vadīt vīra uzņēmu�mus. Tā kā brīvlaistie vergi nedrīkstēja dzīvot Melno mūru iek�pusē, viņa bija spiesta pārdot Vogaro māju un par mitekli izvēlējās "Tirgoņu namu". Tas notika pirms trīsdesmit diviem gadiem, un viņa te dzīvo vēl joprojām. Tā ir viņa, kas sē� tur pagalmā tev aiz muguras un pieņem apmeklētājus pie sava ierastā galda. Nē, neskaties pie viņas kāds ir. Kad tas savas darī�anas būs nokārtojis, būs mūsu kārta.

-�� Un kā gan tā vecā ragana tev var palīdzēt?

-�� Pagaidi, gan pats redzēsi. D�orahs piecēlās. Viņ� iet prom.

Va�ām �vadzot, Tīrions nolēca no krēsla. "Pamāco�s gadījums."

Pagalma stūri sēdo�ās sievietes izskatā bija kaut kas no lapsas, bet

acīs kaut kas no rāpuļa. Viņas baltie mati bija tik plāni, ka cauri spīdēja sārtais pakausis. Zem vienas acs vēl bija redzamas pabalēju�as rētas, kur kādreiz ar nazi bija izgrieztas ietetovētās asaras. Uz galda mētājās viņas brokastu paliekas sardīņu galvas, olīvu kauliņi, plāceņa drupa�as. Tī�rions ievēroja, cik labi izvēlēta bija atraitnes ierastā galda atra�anās vieta: aiz muguras bija akmens siena, bet sānos lapene, caur kuru atnāca un aizgāja apmeklētāji, turklāt no turienes labi varēja pārredzēt iebrauca�mās vietas galveno ieeju, pa�ai paliekot ēnā gandrīz neredzamai.

Ieraugot Tīrionu, vecā sieviete pasmaidīja.

-�� Punduris, viņa nodūdoja dīvainā un klusā balsī. Viņa runāja ko�pējā valodā ar tikko saklausāmu akcentu. �ķiet, ka pēdējā laikā Volantē ir punduru pieplūdums. Vai �is prot kumēdiņus?

"Jā," Tīrions jau gribēja atbildēt. "Iedod man arbaletu, un es parādī�u savu mīļāko triku."

-�� Nē, sīrs D�orahs atbildēja.

-�� Skāde. Man kādreiz bija mērkaķis, kur� prata da�ādus gudrus jokus. Tavs punduris man viņu atgādina. Vai tu viņu atvedi man kā dāvanu?

-�� Nē, es jums atnesu �os te. D�orahs sadabūja cimdu pāri un no�meta uz galda, kur jau krājās tajā rītā saņemtās dāvanas sudraba kauss, izrakstīts vēdeklis no grebtām nefrīta loksnēm, kas bija tik plānas, ka izskatījās caurspīdīgas, un sens bronzas duncis ar rūnām. Blakus tādām bagātībām cimdi izskatījās lēti un bezgaumīgi.

-�� Cimdi manām nabaga vecajām, krunkainajām rokām. Cik mīļi. Atraitne pat negrasījās tiem pieskarties.

-�� Es tos nopirku uz Garā tilta.

-�� Uz Garā tilta var nopirkt gandrīz visu. Cimdus, vergus, mērkaķus. Gadi bija salieku�i viņas muguru un uzliku�i plecos vecuma kupri, ta�u

atraitnes acis bija spo�as un melnas. Stāsti, kā tev var palīdzēt veca atraitne.

-�� Mums ātri jānokļūst Mīrinā.

Viens vārds apgrieza Tiriona pasauli kājām gaisā. Viens vienīgs vārds. "Mīrīna." Vai viņ� būtu pārklausījies?

Viens vārds. "Mīrīna, viņ� teica Mīrīna, viņ� vedīs mani uz Mīrīnu." Mīrīna nozīmēja dzīvību. Vai vismaz cerību uz dzīvību.

-�� Kāpēc tad nāci pie manis? atraitne noprasīja. Man nav kuģu.

-�� Toties jums ir parādā daudzi kapteiņi.

"Viņ� teica, ka vedī�ot mani pie karalienes. Jā, bet pie kuras? Rādās, ka viņ� negrasās mani pārdot Sersejai, viņ� mani atdos Dinerīsai Tārgārjenai. Tad tāpēc viņ� man nenocirta galvu. Mēs dosimies uz austrumiem, bet Grifs ar princi uz rietumiem, nolāpītie stulbeņi.

Tas bija par daudz. "Intriga intrigas galā, bet visi ceļi ved pūķim rīk�lē." Tīrionam no lūpām paspruka smiekliņ�, un pēc mirkļa viņ� jau smē�jās vēderu turēdams.

-�� Tavam pundurim uznākusi lēkme, atraitne atzīmēja.

-�� Mans punduris apklusīs, citādi es viņu apklusinā�u.

Tīrions aizsedza muti ar plaukstām. "Mīrīna!"

Upmalas atraitne nelikās par viņu ne zinis.

-�� Vai iedzersim? viņa piedāvāja. Gaisā novirmoja putekļu mākonis, un apteksne jau pildīja divus zaļus stikla kausus sīram D�oraham un atraitnei. Tīrionam rīkle bija izkaltusi, ta�u viņam dzērienu neviens ne�piedāvāja. Atraitne iedzēra, paskaloja vīnu mutē un norija. Visi trimdi�nieki burājot uz rietumiem, vismaz manas vecās ausis to ir dzirdēju�as. Visi kapteiņi, kuri man ir parādā, cits pār citu metas viņus tur nogādāt, lai tikai izspiestu mazliet zelta no Zelta brālības kases. Mūsu godājamie triarhi ir pie�ķīru�i duci karakuģu, kas viņus dro�i pavadīs līdz Pakāpie�niem. Piekri�anu ir devis pat vecais Donifoss tas ir izslavēts pasākums. Bet tu gribi doties uz otru pusi, sīr.

-�� Man austrumos ir darī�anas.

-��� Kādas gan tev tur var būt darī�anas? Katrā ziņā vergi tie nav, jo sudrabainā karaliene tam pielikusi punktu. Viņa ir slēgusi arī cīņu bed�res, tāpēc arī asinskāre tevi nevada. Ko vēl Mīrīna var piedāvāt Rietmalas bruņiniekam? Ķieģeļus? Olīvas? Pūķus? Redz, kā. Vecenes smaids kļuva negants. Ir gadījies dzirdēt, ka sudrabainā karaliene tos barojot ar zīdaiņu gaļu, bet pati mazgājoties nevainīgu meiteņu asinīs un katru nakti pieņemot citu mīļāko.

D�orahs savilka lūpas.

-�� Jankaie�i lej indi jums ausīs. Cienītajai kundzei nevajadzētu klausī�ties tādos zaimos.

-�� Es neesmu kundze, bet pat Vogaro mauka prot pazīt melus. Tā tas ir, ta�u� Pūķu Karalienei ir ienaidnieki Jankaī, Jaunā Gisa, Tolosa, Kār�tā� jā, drīz vien būs Volante arī. Gribi kuģot uz Mīrīnu? Pacieties, sīr, drīz tepat būs vajadzīgi zobeni, kad mūsu karakuģi nolaidīs airus ūdenī, lai trauktos uz Mīrīnu gāzt sudrabaino karalieni. Tīģeriem patīk izlaist nagus, un pat ziloņi bailēs ir spējīgi nokaut. Malako alkst pēc slavas, bet Nīsoss savu bagātību galvenokārt sapelnījis ar vergu tirdzniecību. Lai tikai Alioss, Parkvello vai Beli�o tiek triarha amatā, flotes tūdaļ pacels buras.

-�� Ja atkal nāktu Donifoss� D�orahs sarauca pieri.

-�� Vispirms vajadzētu piecelt Vogaro, bet mans mīļais vīrs jau trīsdes�mit gadus ir miris.

Aiz muguras sāka aurot kāds jūrnieks.

-�� To viņi sauc par alu? Dirsā! Mērkaķis var izmīzt labāku alu!

-�� Un tu to pat dzertu, kāda cita balss piebilda.

Tīrions apcirtās riņķī, cerēdams, ka dzird Pīles un Haldona balsis, ta�u ieraudzīja divus sve�iniekus� un punduri, kur� stāvēja da�as pē�das tālāk un cie�i viņu vēroja. Punduris likās tāds kā kaut kur redzēts.

Atraitne ar izsmalcinātām kustībām malkoja vīnu.

-�� Da�as no pirmajiem ziloņiem bija sievietes, viņa teica. Tās gāza tīģerus un izbeidza senos karus. Trianna tika ievēlēta �etras reizes, diem��ēl tas notika pirms trim gadu simtiem. Kop� tā laika Volantē neviena sieviete nav kļuvusi par triarhu, lai gan vienai otrai ir balsstiesības. Tās gan ir di�ciltīgas dāmas, kas mitinās senās pilīs aiz Melnā mūra, ne tādas sala�ņas kā es. Seno asiņu pārstāvji drīzāk ļaus balsot saviem suņiem un bērniem nekā brīvlaistajiem. Nē, par triarhu kļūs Beli�o vai Alioss, bet kar� būs jebkurā gadījumā. Vismaz tā viņi domā.

-�� Un kā domājat jūs? D�orahs apvaicājās.

"Labi," 'llrions nodomāja, "tas ir pareizs jautājums."

-�� Ak, es arī domāju, ka būs kar�, tikai ne tāds kar�, kā viņi ir iedomā�ju�ies. Mirdzo�ām acīm viņa paliecās uz priek�u pāri galdam. Domā�ju, ka �ajā pilsētā sarkanajam R�loram ir vairāk pielūdzēju nekā visiem pārējiem dieviem kopā. Vai esi dzirdējis, kā sprediķo Benero?

-�� Vakar dzirdēju.

-�� Benero spēj liesmās saskatīt nākotni, atraitne turpināja. Vai zi nāji, ka Malako gribēja nolīgt Zelta brālību? Viņ� gribēja izmēzt sarkano

templi un nokaut Benero, ta�u neuzdrīkstējās iesaistīt tīģerus, jo puse no viņiem arī pielūdz Gaismas Dievu. Tas bija baiss brīdis pat vecai, krunkainai atraitnei. I.ai gan dro�i vien ne uz pusi tik baiss kā Mīrīnai. Tāpēc saki, sīr� kāpēc tu meklē sudrabaino karalieni?

-�� Tā ir mana darī�ana. Es varu samaksāt par braucienu, un samaksāt labi man ir nauda.

"Stulbeni," Tīrions nodomāja, "viņai vajag nevis tavu naudu, bet cie�ņu! Vai tad tu neklausījies, ko viņa saka?" Ma7,ais vīrelis vēlreiz paglū�nēja pāri plecam punduris bija pietuvojies viņu galdam, un izskatījās, ka tam rokā ir nazis. Tīrionam uz muguras sāka matiņi slieties stāvus.

-�� Paturi savu sudrabu, man pa�ai ir zelts. Un nelūri uz mani tik nikni, sīr. Es esmu pārāk veca, lai mani varētu nobiedēt ar skatienu. Redzu, ka lu esi sīksts vīrs un noteikti proti rīkoties ar lo garo zobenu, bet �ī ir mana valstība. Man tikai jāpamāj ar pirkstu, un tu dosies uz Mīrīnu, pats pieķē�dēts galerā pie aira. Viņa paņēma nefrīta vēdekli un atvēra to. No�abēja lapas, un vīteņiem apaugu�ajā arkā nostājās kāds vīrs ar seju vienās rētās un zobenu vienā rokā īsu un smagu kā gaļas cirvītis. Kāds tev dro�i vien teica: "Uzmeklē upmalas atraitni," tikai viņ� aizmirsa pateikt: "Piesar�gies no atraitnes dēliem." Ta�u ir tik jauks rīts, tāpēc jautā�u vēlreiz: kāpēc tu meklē Dinerīsu Tārgārjenu, kuru puse pasaules grib redzēt miru�u?

D�oraha Mormonta seja dusmās satumsa, ta�u viņ� atbildēja:

-�� Lai kalpotu viņai, aizstāvētu viņu un mirtu viņas dēļ, ja būs nepie�cie�ams.

-�� Tu gribi teikt, ka grasies viņu izglābt? atraitne sāka smieties. Vi�ņai ienaidnieku ir tik daudz, ka visus nemaz nevar nosaukt, un viņiem ir tik daudz zobenu, ka ne saskaitīt� un tu gribi, lai nabaga atraitne tam notic? Man jātic, ka tu esi patiess un galants Rietmalas bruņinieks, kur� dodas pāri puspasaulei, lai palīdzētu �ai� labi, jaunava viņa vairs nav, bet skaista vēl esot. Atraitne vēlreiz iesmējās. Domā, ka viņai tas pun�duris patiks? Domā viņa mazgāsies pundura asinīs vai apmierināsies, nocērtot viņam galvu?

-�� Tas punduris ir� D�orahs saminstinājās.

-�� Es zinu, kas ir tas punduris. Viņa pavērsa melno acu akmenscieto skatienu uz Tīriona pusi. Asinsradinieka un karaļa slepkava, nodevējs. I.anisters! Pēdējo viņa izmeta kā lamu vārdu. Un ko lu grasies piedā�vāt Pūķu Karalienei, mazais vīriņ?

"Savu likteni," Tīrions gribēja teikt, bet tā vietā iepleta rokas, cik nu va�as ļāva.

-��� Visu, ko viņa no manis gribēs. Gudru padomu, asu prātu, kādu veiklības triku. Savu daiktu, ja viņa to vēlēsies, vai mēli, ja nevēlēsies. Es vadī�u viņas karaspēku vai mazgā�u viņai kājas visu. Un par atlīdzību es gribē�u vienīgi atļauju izvarot un nokaut savu māsu.

Vecās sievietes sejā atgriezās smaids.

-�� Viņ� vismaz runā godīgi, atraitne paziņoja, bet tu, sīr� Esmu redzējusi du�iem Rietmalas bruņinieku un tūksto�iem tāda pa�a kalu�ma piedzīvojumu meklētāju, bet neviens nav bijis tik tīrs, kādu tu sevi mazgā. Vīrie�i ir patmīlīgi, rupji zvēri. Lai cik maigi būtu viņu vārdi, aiz tiem vienmēr slēpjas tum�as ieceres. Es tev neuzticos, sīr. Viņa pavici�nāja vēdekli, it kā viņi būtu mu�as, kas dūc viņai ap galvu. Ja tev jātiek Mīrīnā, peldi. Es tev palīdzēt nevaru.

Tajā brīdī pavērās visas septiņas elles.

D�orahs slējās kājās, atraitne aizvēra vēdekli, rētainais vīrs iznāca no ēnas� un viņam aiz muguras iespiedzās meitene. Tīrions pagriezās pē�dējā brīdī, lai pamanītu punduri metamies viņam virsū. "Tas ir skuķis," viņ� pēk�ņi aptvēra, "punduru skuķis vīrie�u drānās, un viņa grib mani uz�ķērst ar dunci."

Uz mirkli sīrs D�orahs, atraitne un rētainis sastinga kā pārakmeņo�ju�ies. Dīkdieņi pie tuvējiem galdiem, malkodami alu un vīnu, vēroja notieko�o, bet neviens nemēģināja iejaukties. Tīrionam vajadzēja celt abas rokas vienlaicīgi, ta�u ķēdes ļāva vien aizsniegt bla�ķi uz galda. Viņ� satvēra to plaukstā, pagriezās un ie�ļāca krūkas saturu uzbrucējai sejā, tad pacirtās sāņus, lai izvairītos no dūriena. Likās, ka grīda pēk��ņi palecas un triecas pundurim pret galvu, bet zem viņa svara sa�ķīda bla�ķe. Meitene tūdaļ metās viņam virsū vēlreiz. Tīrions pavēlās uz sā�niem, skuķis ietrieca dunci grīdas dēļos, izrāva un pacēla no jauna�

.. .tad pēk�ņi viņa spārdīdamās pacēlās virs grīdas un spirinājās D�oraha tvērienā.

-�� Nē! viņa ievaimanājās Rietmalas kopējā valodā. Laid!

Tīrions dzirdēja, kā cīkstoties pārplīst viņas tunika.

Mormonts ar vienu roku turēja meiteni aiz apkakles, bet ar otru at�ņēma viņai dunci.

-�� Pietiek.

Piesteidzās viesnīcnieks ar rungu rokās. Ieraudzījis saplēsto krūku, viņ� nolamājās un tūdaļ gribēja zināt, kas atgadījies.

-�� Punduru kautiņ�, ķiķināja tīro�ietis ar violeto bārdu.

Tīrions pacēla skatienu uz meiteni, kas vēl aizvien spirinājās gaisā.

-�� Kāpēc? viņ� noprasīja. Ko es tev esmu nodarījis?

-�� Tie viņu nokāva. Ar �iem vārdiem visas dusmas no meitenes pa�gaisa, un viņa ar asarām acīs ļengani sa�ļuka Mormonta rokās. Manu brāli tie viņu sagūstīja un nokāva.

-�� Kas viņu nokāva? Mormonts pajautāja.

-�� Jūrnieki� jūrnieki no septiņām valstībām. Viņi bija pieci, visi pie�dzēru�ies. �ie bija redzēju�i mūs laukumā cīnāmies un izsekoja. Kad viņi redzēja, ka es esmu meitene, tad palaida mani vaļā, bet manu brāli sa�gūstīja un nokāva. Tie viņam nocirta galvu!

Pār Tirionu pēk�ņi nāca apgaismība. "Redzēju�i mūs laukumā cīnā�mies." Tagad viņ� zināja, kas ir �ī meitene.

-�� Tu jāji uz cūkas, viņ� jautāja, vai uz suņa?

-�� Uz suņa, meitene �ņukstēja. Uz cūkas vienmēr jāja Opo.

"Punduri no D�ofreja kāzām." Tie�i līdz ar viņu izrādi tajā vakarā

bija sāku�ās visas ziepes. "Cik savādi viņus atkal satikt otrā pasaules malā." Lai gan nekā savāda dro�i vien nebija. "Ja viņiem bija kaut uz pusi tik daudz prāta kā cūkai, viņiem vajadzēja aizbēgt no Karaļa ostas tajā pa�ā naktī, kad nomira D�ofrejs, kamēr Serseja nav iedomājusies viņus vainot dēla nāvē."

-�� Laid viņu vaļā, sīr, Tīrions teica Mormontam, viņa neko ļaunu mums vairs nedarīs.

-�� Man �ēl tava brāļa� bet mums ar slepkavību nav nekāda sakara. D�orahs izmeta meiteni no rokām.

-��� Viņam ir, meitene pietrausās uz ceļgaliem, spiezdama saplēsto, vīnā izmirku�o tuniku pie mazajam, gai�ajām krūtīm. Jūrnieki meklēja viņu. Viņi domāja, ka Opo ir viņ�! Meitene raudāja, cenzdamās izraisīt skatītājos līdzjūtību. Viņam jāmirst tāpat kā manam nabaga brālim. Lūdzu, palīdziet kāds. Nokaujiet viņu!

Viesnīcnieks aiz rokas pierāva meiteni kājās, volantie�u mēlē uzbrēca

-�� kas maksā�ot par zaudējumiem.

Upmalas atraitne nomērīja Mormontu ar saltu skatienu.

-�� Mēļo, ka bruņinieki aizstāvot vājos un aizsargājot nevainīgos. Tādā gadījumā es esmu visskaistākā jaunava visā Volantē. Viņas smiekli bija nicinājuma pilni. Kā tevi sauc, bērns?

-�� Penija.

Vecā sieva Senās Volantes mēlē kaut ko uzsauca viesnīcniekam, un Tīrions saprata, ka viņa liek aizvest punduru meiteni uz kambariem, pacienāt ar vīnu un sameklēt viņai jaunas drānas.

Kad abi bija aizgāju�i, atraitne mirdzo�ām acīm nopētīja Tīrionu.

-��� Manuprāt briesmoņiem jābūt lielākiem. Tu, vīriņ, Rietmalā būtu pelnījis valdnieka titulu, lai gan baidos, ka �eit tu esi mazāk vērts. To�mēr domāju, ka varē�u tev palīdzēt. Volante, �ķiet, punduriem nav dro�a vieta.

-������������� Jūs esat ļoti laipna, Tīrions apveltīja viņu ar sirsnīgu smaidu.

-�� Varbūt jūs varētu arī noņemt manas apburo�ās dzelzs aproces? Tā puse deguna, kas briesmonim vēl ir palikusi, pretīgi niez, bet ķēdes ir pārāk īsas, lai pakasītos. Es tās ar prieku varētu jums uzdāvināt.

-���� Cik dāsni. Savulaik esmu valkājusi arī tādas, ta�u tagad dodu priek�roku zeltam un sudrabam. Ar skumjām jāatzīst, ka Volantē, kur va�as un ķēdes ir lētākas par vakardienas maizi, ir aizliegts palīdzēt ver�giem bēgt.

-�� Es neesmu vergs.

-�� Ikviens, kuru sagūsta vergu tirgoņi, dzied to pa�u dziesmiņu. Neuz�drīkstos tev palīdzēt� �eit. Viņa paliecās tuvāk pundurim. Pēc divām dienām barkass Selesori Khorans pacels buras un pa ceļam uz Jauno Cisu piestās Kārtā. Tas vedīs alvu, dzelzi, vilnas ķīpas, me�ģīnes, piecdesmit mīrie�u paklājus, sālījumā iemērktu mironi, divdesmit mu�eles ar pūķu pipariem un sarkano priesteri. Esiet uz tā barkasa, kad tas dosies ceļā.

-�� Būsim, Tīrions atbildēja. Paldies.

-�� Karta mums nav vajadzīga, D�orahs sarauca pieri.

-�� Kuģis Kārtā nemaz nenonāks. Benero to redzēja liesmās. Vecene viltīgi pasmīnēja.

-�� Kā teiksiet, Tīrions atplauka smaidā. Ja es būtu brīvs volantietis un manī ritētu pareizās asinis, tad es pārjums balsotu triarhu vēlē�anās, cienītā kundze.

-�� Es neesmu kundze, atraitne atbildēja, tikai Vogaro mauka. Jums vajadzētu pazust, pirms nav ieradu�ies tīģeri. Ja tiksiet līdz karalienei, nododiet viņai vēsti no Senās Volantes vergiem. Viņa pieskārās gan drīz izzudu�ajai rētai uz vaiga vietā, kur bija izgrieztas asaras. Pasakiet viņai, ka mēs gaidām. Sakiet, lai viņa nāk drīz.

Izdzirdējis pavēli, sīrs Elisers sa�ķobīja muti vaikstā, kam vajadzēja nozīmēt smaidu, ta�u acis palika saltas un cietas kā krams.

-�� Tātad bastarda zeņķis sūta mani nomirt.

-�� Mirt, Mormonta krauklis ieķērcās, mirt, mirt, mirt!

"Palīgs no tevis neiznāks." D�ons patrenca putnu.

-�� Bastarda zeņķis sūta tevi izlūkos. Tev jāatklāj, kur atrodas ienaid�nieki, un vajadzības gadījumā viņi jānokauj. Tu proti prasmīgi rīkoties ar zobenu tu biji iero�u pārzinis gan te, gan Austrumsardzē.

-��� Jā, Torns uzlika roku uz zobena spala, esmu iz�ķiedis tre�daļu dzīves, mācot nejēgas, aunagalvas un blē�us apieties ar ieroci. Tajos me��os man tas neko daudz nelīdzēs.

-�� Kopā ar tevi jās Dīvens un vēl viens pieredzējis izlūks.

-�� Mēs tev iemācīsim visu, kas tev jāprot, Dīvens smiedamies sacīja Tomam. Mēs tev iemācīsim slaucīt savu di�ciltīgo pakaļu ar koku la�pām kā kārtīgam izlūkam pieklājas.

Baltacu Enkurs iesmējās, un Melnais D�eks Balvers nospļāvās.

-�� Tu gan gribētu, lai es atsakos, un tad tu varētu man no�ņakāt gal�vu tāpat kā Slintam. Bet es tev tādu prieku nesagādā�u, bastard. Labāk lūdzies, lai mani nokauj kāda me�oņa zobens, jo tie, ko nogalē sve�ie, miru�i nepaliek� un viņi atceras. Es vēl atgriezī�os, valdniek Sniegs.

-�� Ļoti ceru. D�ons nepieskaitīja sīru Eliseru Torņu pie saviem drau�giem, ta�u viņ� tomēr bija brālis. "Neviens nav teicis, ka brālis jāmīl."

Nebija viegli sūtīt brāļus ārā, zinot, ka viņi var neatgriezties. "Bet viņi visi ir pieredzēju�i vīri," D�ons sevi mierināja� lai gan viņa tēvocis

Bend�ens ar saviem izlūkiem ari bija pieredzēju�i, ta�u Apsēstais me�s viņus bija ierijis bez pēdām. Kad divi tomēr streipuļodami atvilkās atpa�kaļ pie Mūra, tie jau bija miroņi. D�ons Sniegs ne pirmo un ne pēdējo reizi aizdomājās, kas gan bija noticis ar Bend�enu Stārku. "Varbūt izlūki atradīs kādas pēdas," viņ� sev teica, lai gan pats tam neticēja.

Dīvenam vajadzēja vadīt vienu izlūku grupu, Melnajam D�ekam Balveram un Baltacu Enkuram pārējās divas. Viņi vismaz bija gatavi pil�dīt pienākumu.

-�� Cik labi ir atkal sēdēt zirgā, Dīvens pie vārtiem sacīja, sūkdams savus koka zobus.

-�� Izlūdzos piedo�anu, cienītais kungs, Bet mums visiem no sēdē�anas jau skabargas sadūru�ās pakaļā.

Neviens visā Melnajā pilī labāk par Dīvenu nepazina me�us, kokus, strautus, augus, ko var izmantot uzturā, kā arī plēsēju un medījuma ta�kas. "Torns ir labākās rokās, nekā pelnījis."

D�ons no Mūra aug�as noskatījās, kā aizjāj izlūki trīs grupas pa trim vīriem, un katrai grupai līdzi bija pāris kraukļu. No aug�as zirgi neizskatījās lielāki par skudrām, bet izlūkus D�ons at�ķirt nespēja. Ta�u viņ� tos pazina. Katrs vārds bija iegravēts viņa sirdī. "Astoņi izcili vīri," D�ons prātoja, "un viens� to mēs vēl redzēsim."

Kad pēdējais jātnieks bija nozudis starp kokiem, D�ons Sniegs kopā ar Skumjo Edu būri brauca lejā. Vēja brāzmās dancoja retas sniegpārsliņas. Viena sekoja būrim un plivinājās tie�i pie restēm. Tomēr sniega pārsla krita ātrāk par būri, tāpēc ik pa brīdim nozuda, bet tad vēj� to atkal paķēra un uznesa augstāk. D�ons būtu varējis pastiept roku cauri būra restēm un to satvert.

-������������ Naktī redzēju baisu sapni, cienītais kungs, Skumjais Eds stāstīja.

-�� Jūs bijāt mans kalpotājs, atnesāt man ēdienu un aizvācāt atkritumus.

-�� Tev tie ir murgi, man dzīve, D�ons nesmaidīja.

No Kotera Paika galerām tika ziņots, ka arvien vairāk me�oņu pulcē�jas krastos uz ziemeļiem un austrumiem no Mūra. Bija redzētas nomet�nes un nepabeigti plosti, tika labots pat kāds sadragāts kuģa korpuss. Me�oņi alla� nozuda me�ā, kad viņus kāds ieraudzīja, un dro�i vien at�kal iznāca no me�a, kad Paika kuģi pabrauca garām. Tajā pa�ā laikā sīrs Denīss Malisters naktīs uz ziemeļiem no Aizas novēroja ugunskurus. Abi komandieri lūdza vairāk vīru.

"Un kur lai es dabūju vīrus?" D�ons katram bija aizsūtījis pa des mit Kurmju ciema me�oņiem zaļus puikas, ve�us, ievainotos un ne�spēcīgos, ta�u tie visi bija spējīgi darīt tādu vai citādu darbu. Paiks un

Malisters nepavisam nebija priecīgi, tāpēc sūtīja viņam �ēlabu vēstules. "Lūdzot vīrus, es domāju apmācītus un paklausīgus Naktssardzes vīrus, kuru uzticība man nebūtu jāap�auba," rakstīja sīrs Denīss. Koters Paiks bija atklātāks. "Es viņus varētu pakārt pie Mūra par biedinājumu citiem me�oņiem, jo cita labuma no viņiem nav," mestrs Harmūns rakstīja viņa vārdā. "Es viņiem neuzticētu sava naktspoda tīrī�anu, turklāt ar desmit vīriem nepietiek!"

Dzelzs būris �īkstēdams un grabēdams garās ķēdes galā slīdēja lejup, līdz beigu beigās apstājās Mūra pakājē pēdu no zemes. Skumjais Eds atgrūda durvis un nolēca zemē, zābaku zolēm nogurkstot sniega kārtā. D�ons viņam sekoja.

Laukumā pie arsenāla Dzelzs Emets vēl arvien dzenāja savus audzēk�ņus. Tērauda dziesma D�onā pamodināja atmiņas tā atgādināja par siltajām, bezrūpīgajām dienām, kad viņ�, puika būdams, sīra Rodrīka Kasela modrās acs uzraudzībā mērojās ar Robu spēkiem zobenu cīņās. Sīrs Rodrīks arī bija kritis cen�oties iekarot Ziemmalu, viņu bija nokā�vis Teons Nodevējs ar saviem dzelzsvīriem.

Ieraudzījis D�onu, Dzelzs Emets pacēla roku, un cīņa norima.

-�� Komandieri, kā varu pakalpot?

-�� Ar trim labākajiem pui�iem.

-�� Arons, Emriks, D�eiss.

Zirgs un Lēkātājs atnesa komandierim polsterēto kamzoli un bruņukreklu, lielu un kakla sargus, pusķiveri, melnu ar dzelzi apkaltu vairogu kreisajai rokai un trulu zobenu labajai. Gandrīz jaunais zobens rīta gaismā zaigoja sudrabaini pelēks. "Viens no pēdējiem, kas nācis no Donala smēdes. �ēl, ka viņ� nepaguva to noasināt." Asmens bija īsāks nekā Garajam Nagam, ta�u tas bija izgatavots no parasta tērauda, tāpēc bija smagāks un cirtieni ar to būs mazliet lēnāki.

-�� Derēs. D�ons pagriezās pret pretiniekiem. Nāciet.

-�� Ar kuru gribat cīnīties pirmo? Arons apvaicājās.

-�� Ar visiem trijiem uzreiz.

-� Trīs pret vienu? D�eiss negribēja ticēt savām ausīm. Tas nebūs godīgi.

Viņ� bija viens no Konvija pēdējā pieveduma, kurpnieka dēls no Gai��ās salas. Varbūt tas arī visu izskaidroja.

-�� Taisnība. Nāc �urp.

Puisis nāca. D�ona zobens trāpīja viņam pa galvu un notrieca jau�nekli no kājām. Vienā acumirklī viņam jau bija zābaks uz krūtīm un zobena smaile pie rīkles.

-��� Kar� nekad nav godīgs, D�ons pamācīja. Paliek divi pret vienu, jo tu jau esi beigts.

No�irkstēja grants, un D�ons saprata, ka tuvojas dvīņi. "�ie abi vēl jāapmāca par izlūkiem."

Komandieris apcirtās apkārt, atsita Arona cirtienu ar vairogu, bet Emrika dūrienu sagaidīja ar zobenu.

-�� Tie jums nav �ķēpi, ~ viņ� uzsauca. Nāciet tuvāk.

D�ons pārgāja uzbrukumā, lai parādītu pui�iem, kā tas darāms. Pir�mais bija Emriks. Viņ� cirta pa galvu un pleciem, no labās, no kreisās, tad atkal no labās puses. Puisis ar paceltu vairogu pūlējās cirst pretī, ta�u D�ons trieca savu vairogu pret viņējo un nogāza puisi no kājām ar cirtienu pa lieliem� un tūdaļ viņam klupa virsū Arons ar cirtienu pa cisku. Komandieris nokrita uz viena ceļgala. "Tur paliks zilums." Nāka�mo cirtienu D�ons atvairīja ar vairogu un trenca pāri laukumam. "Viņ� ir ātrs," D�ons domāja, zobeniem saskaroties vienu, divas, trīs reizes, "bet viņam jāpieņemas spēkā." Saskatījis atvieglojumu Arona acīs, viņ� saprata, ka aiz muguras ir Emriks. D�ons pagriezies apveltīja puisi ar bliezienu no mugurpuses pa pleciem, un puisis uzgāzās virsū brālim. Tikmēr D�eiss pamanījās piecelties, tāpēc D�ons bija spiests viņu no�guldīt vēlreiz.

-�� Ciest nevaru, kad miroņi ceļas kājās. Gan kādu dienu pats sapratīsi, kad �os sastapsi.

Komandieris nolaida zobenu un atkāpās.

-��� Liela vārna var noknābt mazos putnēnus, aiz muguras norūca kāda balss, bet vai tai vārnai ir dū�a cīnīties ar īstu vīru?

Pret sienu bija atspiedies Grabsvārcis. Viņa iekritu�os vaigus klāja raupji rugāji, plānos brūnos matus vēj� pūta mazajās dzeltenajās acīs.

-�� Tu sev glaimo, D�ons noteica.

-�� Jā, ta�u es varu tevi saspiest plakanu.

-�� Staniss sadedzināja neīsto vīru.

-�� Nē, me�onis atieza smaidā brūnos un nodrupu�os zobus. Viņ� sadedzināja tie�i to, kuru vajadzēja sadedzināt, lai visa pasaule to redzē tu. Mēs visi darām to, kas mums jādara, Sniegs. Pat karaļi.

-�� Emet, sameklē viņam bruņas. Gribu, lai viņam mugurā ir tērauds, nevis veci kauli.

Apvilcis bruņas, Kaulu Pavēlnieks likās staltāks un arī garāks, bcl viņa pleci bija platāki un spēcīgāki, nekā D�ons bija iedomājies. Tas ir tikai bruņas, nevis cilvēks," viņ� sev teica. "Pat Sems Donala Noja

kaltajās bruņās izskatītos draudīgs.'' Me�onis atteicās no vairoga, ko vi�ņam sniedza Zirgs, ta�u viņ� paprasīja divroku zobenu.

-�� Patīkama skaņa, viņ� paziņoja, izdarījis �ķēlienu gaisā. Lido tu�vāk, Sniegs. Tūlīt tavas spalvas putēs.

D�ons metās viņam virsū, cik bija dukas.

Grabsvārcis soli atkāpās un sagaidīja viņu ar zobenu abās rokās. Ja D�ons nebūtu aizlicis priek�ā vairogu, zobens būtu viņam ieliecis krū�u bruņas un salauzis pusi visu ribu. No trieciena komandieris uz mirkli sagrīļojās, bet roka nodrebēja visā garumā. "Viņ� cērt spēcīgāk, nekā biju domājis." Vēl vienu pārsteigumu sagādāja ātrums. Abi riņķoja viens ap otru un apmainījās cirtieniem, un Kaulu Pavēlnieks dāļāja tikpat spēcīgus bliezienus, kādus saņēma. Divroku zobenam vajadzēja būt neveiklākam ierocim par D�ona garo zobenu, ta�u me�onis to vicināja reibino�i ātri.

Dzelzs Emeta audzēkņi sākumā uzgavilēja savam komandierim, ta�u, redzot Grabsvār�a nezūdo�o ātrumu, drīz vien pieklusa. "Viņ� nevar tā turpināt ilgi," D�ons nodomāja atvairīdams kārtējo �ķēlienu. Trieciens lika viņam iestenēties pamatīgais divroku zobens pat neass ieplēsa priedes koka vairogu un salieca tā dzelzs stīpu. "Drīz viņ� pagurs, viņam jāpagurst." D�ons cirta me�onim sejā, bet Grabsvārcis atlieca gal�vu. Viņ� cirta Grabsvārcim pa kāju, ta�u me�onis tikai veikli pārlēca as�menim. Divroku zobens triecās D�onam pa plecu, atstāja iedobi bruņās un padarīja roku nejūtīgu. D�ons atlēca atpakaļ. Kaulu Pavēlnieks smie�damies metās viņam pakaļ. "Viņam nav vairoga," D�ons sev atgādināja, "un tas milzīgais zobens ir pārāk neveikls, lai atvairītu cirtienus. Man vajadzētu izdarīt divus cirtienus uz vienu viņējo."

Tas D�onam nez kāpēc neizdevās, un viņa centieni nedeva vēlamo rezultātu. Me�onis alla� izvairījās vai aizslīdēja sāņus, tāpēc D�ona zo�bens tikai no�ļūca gar plecu vai roku. Drīz viņ� aptvēra, ka arvien vai�rāk atkāpjas, lai izvairītos no pretinieka iznīcino�ajiem �ķēlieniem un nenokristu. Vairogs jau bija sadragāts skalos, tāpēc D�ons to nokratīja no rokas. Sviedri lija pār pieri un zem ķiveres koda acīs. "Viņ� ir pārāk spēcīgs un pārāk veikls," D�ons beidzot noprata, "tāpēc ar to lielo zo�benu viņam ir pārsvars." Ja D�onam rokā būtu bijis Garais Nags, būtu iznākusi cita cīņa, bet�

Iespēja radās, kad Grabsvārcis atvēzējās kārtējam cirtienam. D�ons metās uz priek�u, triecās pretiniekam virsū, un abi, saviju�i kājas, nogāzās zemē. Tērauds nod�inkstēja pret tēraudu. Abi vīri, kritienā pazaudēju�i

zobenus, ripinājās pa laukumu. Me�onis ietrieca D�onam kājstarpē ceļ�galu, bet D�ons iz�āva uz priek�u bruņoto dūri. Grabsvārcim izdevās tikt virspusē satvēris rokām D�ona galvu, viņ� to smagi trieca pret zemi, tad atvāza komandiera sejsargu.

-�� Ja man būtu duncis, tev tagad būtu par vienu aci mazāk, me�onis paguva norūkt, pirms Zirgs ar Dzelzs Emetu aizvilka viņu prom. Lai�diet mani vaļā, nolāpītās vārnas! viņ� ieaurojās.

D�ons ar pūlēm piecēlās uz viena ceļgala. Galvā zvanīja, mute bija pilna asinīm.

-�� Laba cīņa, viņ� nospļāvies paziņoja.

-�� Neglaimo sev, vārna. Es pat nepaguvu nosvīst.

-�� Nākamreiz nosvīdīsi, D�ons apsolīja. Skumjais Eds palīdzēja vi�ņam piecelties kājās un atsprādzēt bruņucepuri. Tā bija iemantojusi vai�rākus dziļus robus, kuru tur nebija, kad D�ons to lika galvā. Laidiet viņu vaļā. D�ons pasvieda ķiveri Lēkātājam, kur� to nenoturēja rokās.

-�� Cienītais kungs, Dzelzs Emets iebilda, viņ� jums draudēja, mēs visi dzirdējām. Viņ� teica: ja viņam būtu duncis�

-��� Viņam ir duncis. Tur, pie jostas. "Vienmēr kāds būs ātrāks un stiprāks," sīrs Rodrīks reiz mācīja D�onam un Robam. "Ar tādu cilvēku vispirms ir jātiekas vingrinājumu laukumā, pirms ar viņu sanāk tikties kaujas laukā."

-�� Valdniek Sniegs, kāds klusi ierunājās.

D�ons pagriezās un ieraudzīja Klaidasu ar pergamentu rokās stāvam zem sabruku�ās arkas.

-��� Vēstule no Stanisa? viņ� cerēja sagaidīt kādu ziņu no karaļa. Naktssardze neiejaucās karos, un komandierim it kā nevajadzēja prātot, kur� no karaļiem būs vinnētājs, ta�u viņam tas nez kāpēc likās svarigi.

-�� Vai no Dziļme�a?

-�� Nē, cienītais kungs. Klaidass pastiepa pergamentu.

Tas bija cie�i saritināts un aizzīmogots ar piciņu cieta sārta vaska. "Sārtu vasku izmanto vienīgi Dredfortā." D�ons novilka bruņucimdu, paņēma vēstuli un salauza zīmogu. Ieraudzījis parakstu, viņ� aizmirsa par sukām, ko bija dabūjis no Grabsvār�a.

"Remzijs Boltons, Hornvudas valdnieks," tur bija rakstīts lieliem, smailiem burtiem. Brūnā tinte sadrupa pārslās, kad D�ons to paberza ar īk�ķi. Zem Boltona vārda savus parakstus un zīmogus bija atstāju �i valdnieks Dastins, valdniece Servīna un �etri Rīsveli. Ar neveiklāku roku bija uzzīmēts Amberu nama milzis.

-�� Vai drīkstu zināt, kas tur rakstīts, cienītais kungs? Dzelzs Emets apvaicājās, un D�onam nebija iemesla nepateikt.

-��� Ir ieņemts Keilinas cietoksnis. Dzelzsvīru nodīrātie līķi pienaglo�ti Karaļceļa malā pie stabiem. Rūzs Boltons aicina visus sev pakļautos valdniekus uz Kapkalniem, lai viņi apstiprinātu savu uzticību Dzelzs tronim un nosvinētu viņa dēla kāzas ar� Uz mirkli viņam gandrīz apstājās sirds. "Nē, tas nav iespējams. Viņa Karaļa ostā gāja bojā kopā ar tēvu."

-�� Valdniek Sniegs, Klaidass ar apsārtu�ām acīm cie�āk palūkojās uz komandieri, vai jums� ir nelabi? jums �ķiet�

-�� Viņ� grasās precēt Āriju Stārku, manu mazo mā�eli. D�ons gara acīm saskatīja Āriju neveiklo skuķēnu ar garu seju, mezglainiem ceļ�galiem un asiem elkoņiem, mū�am nosmulētu seju un izspūru�iem ma�tiem. Komandieris ne�aubījās, ka pirms kāzām �ie viņu nomazgās un sasukās, ta�u viņ� nespēja iedomāties Āriju ne kāzu tērpā, ne Remzija Boltona gultā. "Lai cik nobijusies viņa būtu, viņa to neizrādīs. Ja �is gri�bēs viņai kaut roku pielikt, viņa turēsies pretī."

-�� Jūsu māsu? Dzelzs Emets pārvaicāja. Cik veca�

"Vajadzētu būt vienpadsmit gadiem," D�ons nodomāja. "Vēl tīrais

bērns."

-�� Man nav māsas, man ir tikai brāļi tikai jūs. Viņ� zināja, ka Ketlīna par �iem vārdiem tikai priecātos, bet tāpēc nebija vieglāk tos pateikt. D�ona pirksti sa�ņaudzās ap pergamentu. "Kauti tikpat vienkār�i varētu sa�ņaugt Remzija Boltona rīkli." Klaidass nokāsējās.

-�� Vai atbildi sūtīsiet?

D�ons papurināja galvu un gāja prom.

Pievakarē Grabsvār�a atstātie zilumi jau bija kļuvu�i violeti.

-�� Vispirms tie kļūs dzeltenu un tikai tad izzudīs, viņ� stāstīja Mormonta krauklim. Es bū�u dzeltens kā Kaulu Pavēlnieks.

-�� Kauli, putns piekrita. Kauli, kauli.

Viņ� dzirdēja ārā klusu balsu murdoņu, ta�u skaņa bija pārāk klu�sa, lai iz�ķirtu vārdus. "Liekas, ka viņi runā tūksto� līgu attālumā." Tur Melisandre ar saviem sekotājiem rosījās pie nakts lūg�anu ugunskura. Katru vakaru līdz ar tumsas iestā�anos sarkanā sieviete vadīja saviem ticīgajiem krēslas lūg�anu un lūdza Sarkanajam Dievam, lai tas vada vi�ņus cauri tumsai. "Jo nakts ir tum�a un pilna briesmu." Tā kā Staniss un vairums karalienes vīru bija devu�ies prom, Melisandres pulciņ� bija krietni sarucis: pussimts brīvļau�u no Kurmju ciema, saujiņa sargu, ko

karalis viņai bija atstājis, un kāds ducis melno brāļu, kuri bija pieņēmu�i Sarkano Dievu par savu.

D�ons jutās stīvs kā se�desmit gadus vecs. "Tum�i sapņi," viņ� prāto�ja, "un vainas apziņa." Viņa domas atgriezās pie Ārijas "Es viņai nekādi nespēju palīdzēt. Dodot zvērestu, es atteicos no visiem radiem. Ja kāds no brāļiem man teiktu, ka viņa māsai draud briesmas, es teiktu, ka tā vairs nav viņa darī�ana." Tiklīdz vīrs nodeva zvērestu, viņa asinis kļuva melnas. "Melnas kā bastarda sirds." Viņ� reiz bija licis Mikenam izkalt Ārijai zobenu tas bija īsts slepkavnieka zobens, tik mazs, lai iegultu meitenes rokā. "Adata." D�onam ienāca prātā, vai tas vēl aizvien viņai bija. "Jādur ar smailo galu," viņ� toreiz mācīja pusmāsai, bet, ja viņa ie�domāsies durt Bastardam, tas viņai maksās dzīvību.

-�� Sniegs, Mormonta krauklis bubināja. Sniegs, Sniegs.

Viņ� vairs nespēja to izturēt. Ārpusē pie durvīm Spoks grauza vēr�a kaulu, lai tiktu pie smadzenēm.

-�� Pa kuru laiku tu atgriezies?

Di�vilks piecēlās kājās, atstāja kaulu un soļoja D�onam nopakaļ.

Durvīs, atspiedu�ies uz �ķēpiem, stāvēja Mūlijs un Kegs.

-�� Sasodīti auksts, cienkungs, Mūlijs brīdinājām, burk�ķēdams pin kainajā, rudajā bārdā. Vai būsiet ārā ilgi?

-�� Nē, tikai paelpo�u svaigu gaisu.

Sniegs izgāja naktī. Debesis bija zvaig�ņu pilnas, un gar Mūri �au�dījās vēj�. Nosalis likās pat mēness tam uz ģīmja vīdēja zosāda. Jau pirmā brāzma paķēra komandieri, iespraucās vilnas un ādas drānās un lika ieklabēties zobiem. Viņ� gāja pāri pagalmam tie�i vējam rīklē, aiz muguras skaļi plak�ķēja plīvojo�ais apmetnis. Spoks sekoja. "Uz kurieni es eju? Ko es daru?" Melnajā pilī valdīja miers un klusums, zāles un tor ņi bija tum�i. "Mans tronis," D�ons iedomājās. "Mans nams, mana pils, mans karaspēks. Drupas."

Mūra ēnā viņam pie rokas piespiedās di�vilks. Vienā mirklī nakts atdzīvojās tūksto�iem smar�ās, un D�ons Sniegs izdzirda sērsnu no krak�ķam. Kāds stāv viņam aiz muguras, viņ� pēk�ņi aptvēra. Kāds, k;is smar�o tik silti kā vasaras diena.

D�ons pagriezās un ieraudzīja Igriti.

Tērpusies tumsā un atmiņās, viņa stāvēja zem Komandiera torņa ap degu�ajiem akmeņiem. Viņas matos rotājās mēness gaisma rudajos matos, ko skūpstījusi uguns. To redzot, D�onam vai sirds izlēca pa muli.

-�� Igrite, viņ� ierunājās.

-�� Valdniek Sniegs, atbildēja Melisandres balss.

D�ons no pārsteiguma salēcās.

-��� Valdniece Melisandre, viņ� paspēra soli atpakaļ, es jūs noturē�ju par kādu citu. "Nakti visi apmetņi ir pelēki." Ta�u pēk�ņi sievietes apģērbs kļuva sarkans. D�ons nesaprata, kā bija varējis noturēt viņu par Igrili Melisandre bija garāka, tievāka un vecāka, lai arī mēnesnīca bija aizskalojusi gadus no viņas sejas. Pa nāsīm un no kailajām rokām kūpēja dūmaka. Jūs apsaldēsiet pirkstus, D�ons aizrādīja.

-��� Ja tāda būs R�lora griba, tad apsaldē�u. Nakts spēki neko nespēj nodarīt tiem, kuru sirdi mazgā dieva svētā uguns.

-�� Jūsu sirds mani neuztrauc, tikai rokas.

-�� Bet jāuztraucas ir tikai par sirdi. Nekrīti izmisumā, valdniek Sniegs, jo izmisums ir ierocis tā ienaidnieka rokās, kura vārdu nedrīkst nosaukt. Tava māsa nav zudusi.

-��� Man nav māsas. �ie vārdi bija asi kā na�i. "Ko tu par mani zini, priesteriene? Un ko tu zini par manu māsu?"

Melisandre �ķita uzjautrināta.

-�� Kā sauc to tavu mazo māsiņu, kuras tev nav?

-�� Ārija, D�ons �erksto�ā balsī atteica. -Taisnību sakot viņa ir mana pusmāsa�

-��� �jo tu esi bastards. Es neesmu to aizmirsusi. Es liesmās redzēju tavu māsu, viņa bēga no precībām, kas tiek gatavotas. Viņa nāk �urp, pie tevis, meitene pelēkās drānās mirsto�a zirga mugurā es to redzēju tik skaidri kā dienā. Tas vēl nav noticis, bet notiks. Viņa paglūnēja uz Spoku. Vai drīkstu noglaudīt tavu� vilku?

-�� Labāk nevajag. D�onam no �īs domas kļuva neomulīgi.

-�� Viņ� man neko nenodarīs. Tu viņu sauc par Spoku, vai ne?

-�� Jā, bet�

-�� Spoks! Melisandre kā dziedāt nodziedāja.

Di�vilks pagāja pretī un o�ņādams piesardzīgi apmeta viņai apkārt loku. Sieviete pastiepa roku, un vilks paostīja arī to, bet tad piebāza de�gunu viņai pie pirkstiem.

-�� Viņ� ne vienmēr ir tik�

-�� Silts? Siltums pievelk siltumu, D�on Sniegs.

Melisandres acis atgādināja divas zvaigznes, kas mirdz tumsā. Kaklā zvēroja rubīns tre�ā acs, kas spidēja spo�āk par abām īstajām. D�o�nam bija gadījies redzēt, ka arī Spoka acis gail tie�i tāpat, kad tajās iespīd gaisma.

-�� Spoks! viņ� uzsauca. Pie manis!

Di�vilks palūkojās uz saimnieku tā, it kā viņ� būtu sve�inieks, un D�ons, neticēdams savām acīm, sarauca pieri. Tas ir� savādi.

-������������ Tev tie�ām tā �ķiet? Viņa pietupās un pakasīja Spokam aiz auss.

-��� Viss �is Mūris ir savāda vieta, ta�u te jūtams spēks, ko tev jāprot iz�mantot. Spēks ir tevī un �ajā zvērā. Tu tam pretojies, un tā ir tava kļūda. Ļaujies tam, izmanto to.

"Es neesmu vilks," viņ� nodomāja.

-�� Un kā lai es to izmantoju?

-�� Varu tev iemācīt. Melisandre ar slaido roku apskāva Spoku, un di�vilks nolaizīja viņai seju. Gaismas Dievs savā gudrībā mūs ir ra�dījis par vīrie�iem un sievietēm, un abi ir lielāka veseluma divas daļas. Mūsu savienībā ir spēks: spēks radit dzīvību, spēks radīt gaismu, spēks mest ēnu.

-�� Ēnu. Pasakot �o vārdu, D�onam pasaule �ķita kļūstam tum�āka.

-�� Ikviens cilvēks, kur� staigā pa zemes virsu, met ēnu. Da�as ir smal kas un vārgas, citas garas un tum�as. Paskaties sev aiz muguras, valdniek Sniegs. Mēness tevi ir noskūpstījis un uzzīmējis tavu ēnu uz ledus div�desmit pēdu augstumā.

D�ons palūkojās pāri plecam, un mēnesnīca patie�ām uz mūra zīmē�ja tādu ēnu, kā sieviete bija teikusi. "Meitene pelēkās drānās uz mirsto�a zirga," viņ� domāja. "Nāk �urp, pie tevis. Ārija." Atkal pagriezies pret Sarkano Priesterieni, D�ons juta sievietes siltumu. "Viņai ir spēks." �i doma ie�āvās prātā negribot, tā sagrāba viņu kā dzelzs zobiem, ta�u viņ� negribēja būt parādā �ai sievietei pat mazās mā�eles dēļ.

-�� Mensa Raidera sieva, Veļas māsa Daila reiz man teica, ka burvesti ba ir kā zobens bez spala to nekādi nav iespējams satvert.

-��� Prātīga sieviete. Melisandre piecēlās, sarkanajam tērpam plīvojot vējā. Bet zobens bez spala vienalga ir zobens, un labi, ja kaut tāds ir pa rokai, kad visapkārt ir ienaidnieki. Uzklausi mani, D�on Sniegs. Devi ņas vārnas ielidoja baltā me�ā, lai meklētu tavus ienaidniekus. Trīs no tām ir pagalam. Vēl viņi nav miru�i, ta�u nāve viņus jau gaida, un viņi jāj tai pretī. Tu viņus sūtīji, lai viņi kļūtu par tavām acīm tumsā, ta�u viņi atgriezīsies bez acīm. Es liesmās redzēju viņu bālās sejas un tuk�os redzokļus, kas raud asinis. Viņa atmeta rudos matus, un sarkanās acis iedzalkstījās. Tu man netici, bet gan noticēsi. �īs ticības cena būs Iris dzīvības. Var jau teikt, ka tā ir zema cena par gudrību� ja pa�am nav jāmaksā. Atceries to, kad redzēsi �o miroņu neredzīgās un sakropļotas

sejas. Un, kad tā diena pienāks, pieņem manu palīdzību. No viņas bā�lās miesas pacēlās dūmaka, un mirkli �ķita, it kā gai�as burvju liesmas virmotu viņai pie pirkstiem. Pieņem manu palīdzību, viņa atkārto�ja, un ļauj man izglābt tavu māsu.

Pat Vilku migas tumsā Dāvoss Sivorts juta, ka torīt notiek kas savāds.

Viņ� pamodās no balsu murdoņas un piegāja pie celles durvīm, ta�u koka vērtne bija tik bieza, ka vārdus iz�ķirt nevarēja. Rīts jau bija pienācis, bet putra, ko Gārts katru dienu nesa brokastīs, vēl ne.

Tas viņu satrauca. Vilku migā visas dienas bija vienādas, un jebkuras pārmaiņas bija tikai uz sliktu. "�ī var izrādīties mana nāves diena. Gārts dro�i vien sē� un ar galodu trin Valdnieci Lū."

Sīpolu bruņinieks nebija aizmirsis Vīmana Manderlija pēdējos vār�dus. "Aizved �o radījumu uz Vilku migu un nocērt viņam galvu un ro�kas," resnais valdnieks pavēlēja. "Es nespē�u apēst ne kumosa, kamēr neieraudzī�u uz pīķa uzmauktu kontrabandista galvu ar sīpolu viņa me�līgajos zobos." Katru vakaru Dāvoss likās gulēt ar �iem vārdiem prātā, un katru rītu ar tiem pamodās. Ja arī viņ� tos piemirsa, tad Gārts labprāt atgādināja viņ� Dāvosu sauca par mironi. Ik rītu viņ� paziņoja: "Te būs putra mironim." Vakaros viņ� mēdza teikt: "Nopūt sveci, mironi."

Reiz Gārts bija atnesis savas dāmas, lai iepazīstinātu ar tām mironi.

Mauka gan pārāk labi neizskatās, viņ� glaudīja aukstu melnu dzelzs stieni, bet, kad es to nokaitē�u sarkanu un ļau�u tai pieķerties pie tava daikta, tu bļausi pēc mammītes. Un tā ir Valdniece Lū. Tie�i viņa paņems tavu galvu un rokas, kad valdnieks Vīmans pavēlēs.

Dāvoss nebija redzējis lielāku un asāku cirvi par Valdnieci Lū. Cili cietumsargi zināja teikt, ka Gārts to asinot caurām dienām. "Es �ēlas tības nelūg�os," Dāvoss bija izlēmis. Viņ� bija apņēmies doties nāvē k.i

bruņinieks, lūdzot vien to, lai vispirms nocērt galvu, un tikai tad rokas. Viņ� cerēja, ka pat Gārts nebūs tik cietsirdīgs, lai to liegtu.

Skaņas, ko varēja dzirdēt cauri durvīm, bija klusas un slāpētas. Dāvoss piecēlās un sāka soļot pa celli. Salīdzinājumā ar parastām cietuma cellēm �ī bija pla�a un neticami ērta, un Dāvoss lēsa, ka tā savulaik kā�dam kundziņam kalpojusi par guļamkambari. Tā bija trisreiz lielāka par kapteiņa kajīti uz Melnās Besas, un pat lielāka par Saladora Sāna kajīti uz Valīrietes. Lai arī celles vienīgais logs bija aizmūrēts jau pirms gadu gadiem, pie vienas no sienām bija gana liels pavards, lai uz tā uzliktu ūdens kannu, un vienā kaktā ierīkota īsta ateja. Grīda bija no �ķībiem, skabargainiem dēļiem un cisas oda pēc pelējuma, ta�u tie bija sīkumi salīdzinājumā ar to, kas Dāvosu gaidīja.

Ari ēdiens sagādāja pārsteigumu. Auzu tumes, sakaltu�as maizes un iepuvu�as gaļas vietā, ko parasti deva cietumos, sargi viņam nesa tikko ķertas zivis, svaigu maizi no krāsns, vircotu jērgaļu, rāceņus, burkānus un pat krabjus. Gārts par to priecīgs nelikās.

-�� Miroņus nevajadzētu barot ar labāku ēdienu kā dzīvos, viņ� mē�dza pukoties.

Dāvosam bija zvērādu segas, lai naktīs nenosaltu, malka pavardam, tauku svece. Kad viņ� palūdza papīru, spalvu un tinti, Terijs nākamajā dienā atnesa prasīto. Kad Dāvoss gribēja grāmatu, lai neaizmirstu lasīt, Terijs drīz vien atnesa "Septiņstaru zvaigzni".

Bet, lai cik celle bija ērta, tā tomēr bija un palika celle. Tās sienas bija no akmens un tik biezas, ka no ārpasaules neiezagās neviena skaņa. Ozolkoka durvis bija apkaltas ar dzelzi, un cietumsargi tās turēja aizbul�tētas. No griestiem nokarājās �etras dzelzs ķēdes, gaidīdamas dienu, kad valdnieks Manderlijs nolems viņu sava�ot un atdot Maukas rīcībā. "Tā diena var izrādīties �odiena Gārts var atnākt bez biezputras."

Dāvosam burk�ķēja vēders, un tā bija skaidra zīme, ka rīta cēliens jau pagājis, ta�u ēdiena vēl nebija. "Mir�ana nav ļaunākais, kas var būt. Ļaunāk ir nezināt, kad un kā būs jāmirst." Kontrabandista laikos viņ� bija redzējis ne vienu vien cietumu, bet tajos viņ� bija ieslodzīts kopā ar citiem cietumniekiem, tāpēc vienmēr blakus bija kāds, ar ko pārmīt kādu vārdu, padalīties bailēs un cerībās. Te bija citādi. Ja neskaitija cie�tumsargus, Dāvoss Sīvorts Vilku migā bija viens.

Viņ� zināja, ka pils pagrabos ir ierīkots īsts cietums ar ieslodzījuma bedrēm, moku kambariem un mitriem ūķiem, tumsā grauzās lielas mel�nas �urkas. Cietumsargi apgalvoja, ka tie visi esot tuk�i.

-�� Te esam tikai mēs, Sīpolu bruņiniek, sīrs Bartimuss stāstīja.

Tas bija galvenais cietumsargs, vienkājis bruņinieks ar miesu līķa bālumā, rētainu seju un vienu aklu aci. Kad Bartimuss piedzērās, un viņ� to darīja gandrīz katru dienu, viņam patika plātīties, kā kaujā pie Trej�ubures izglābis valdniekam Vīmanam dzīvību, un Vilku miga esot atlīdzība par to.

Pārējie bija pavārs, kuru Dāvoss nekad nebija redzējis, se�i sargi pir�mā stāva kazarmās, pāris ve�erienes un divi durvju sargi, kas pieskatīja cietumnieku. Terijs bija jaunākais no abiem, �etrpadsmit gadus vecais ve�erienes dēls. Vecākais bija Gārts liela auguma, plikgalvains un maz�runīgs vīrs, kuram vienmēr mugurā bija viens un tas pats nospeķotais ādas kamzolis, bet seja alla� �ķita dusmās saviebta.

Gadiem ilgā nodarbo�anās ar kontrabandu Dāvosam Sīvortam bija iemācījusi pazīt maldino�u ārieni, un Gārtam tā bija maldino�a, tāpēc Sīpolu bruņinieks centās Gārta klātbūtnē turēt muti. Ar Teriju un sīru Bartimusu viņ� nebija tik kluss. Viņiem Dāvoss pateicās par ēdienu, cen�tās atraisīt uz sarunu par cerībām un dzīvi, pieklājīgi atbildēja uz jautāju�miem un nekad neuzbāzās pats ar saviem stāstiem. Viņa prasības bija tīrie sīkumi: bļoda ar ūdeni un ziepju gabals, kāda grāmata, ko palasīt, kāda lieka svece. Parasti �ie lūgumi tika izpildīti, un Dāvoss par to bija pateicīgs.

Neviens nerunāja par Manderliju, karali Stanisu vai Frejiem, toties runāja par citām lietām. Terijs gribēja doties karā, kad bū�ot pieaudzis, lai cīnītos kaujās un kļūtu par bruņinieku. Viņam arī patika �ēloties par māti. Puika atzinās, ka viņa guļot ar diviem sargiem abi dienot katrs savā maiņā, tāpēc viens par otra gājieniem nezinot, bet kādā jaukā dienā viens vai otrs apķer�oties un tad lī�ot asinis. Reizēm zēns pat atnesa uz celli maisu vīna un lūdza, lai Dāvoss pastāsta par kontrabandista dzīvi.

Sīram Bartimusam nebija nekādas intereses par dzīvi ārpus mūriem un to, kas bija noticis, kop� viņ� zaudēja kāju, pateicoties kādam zirgam bez jātnieka un mestra zāģim. Ta�u viņ� bija iemīlējis Vilku migu, tāpēc bruņinieks vislabprātāk pļāpāja par cietok�ņa seno un asiņaino vēstu�ri. Miga esot daudz senāka par Balto ostu, bruņinieks stāstīja Dāvosam. Karalis D�ons Stārks to uzcēlis, lai aizsargātu Baltā na�a ieteku no jūras laupītājiem. Tur mitu�i daudzi Ziemeļu karaļa jaunākie dēli, daudzi brāļi, tēvo�i un brālēni. Da�s atstājis pili mantojumā saviem dēliem un mazdē�liem, un tā radu�ies Stārku nama atzari. Visilgāk tur valdījusi Grejstārku dzimta, kuras īpa�umā Vilku miga bijusi piecus gadu simteņus, līdz duni pī pret Ziemmalas Stārkiem izlēmu�i nostāties Dredfortas pusē.

Pēc viņu kri�anas pils pabijusi daudzu citu rokās. Simt gadus tajā val�dījis Flintu nams, Loku nams gandriz divsimt. Pēc Ziemmalas pavēles nosargāt upē dro�ību tur pie varas biju�i Sleiti, Longi, Holti un O�koki. Reiz pili ieņēmu�i laupītāji no Trim māsām un ierīkoju�i savu atbalsta punktu ziemeļos. Karos starp Ziemmalu un Ieleju to bijis aplencis Osguds Arīns jeb Vecais Piekūns un nodedzinājis viņa dēls, kur� palicis at�miņā kā Nags. Kad vecais karalis Edriks Stārks kļuvis tik vārgs, ka vairs nespējis nosargāt savu valstību, Vilku migu ieņēmu�i vergu tirgoņi no Pakāpieniem. Viņi ar nokaitētu dzelzi iezīmēju�i gūstekņus, slānot ar pātagām, salauzu�i viņu gribu un tad sūtīju�i pāri jūrai, bet vecie melnie akmens mūri esot tam liecinieki.

-��� Tad iestājās gara, barga ziema, Bartimuss stāstīja. Aizsala Bal�tais nazis un pat līcis. Ziemeļu vēji gaudodami iedzina vergturus zem jumta, kur viņi, saspiedu�ies bariņā, tupēja pie uguns un sildījās. Tā vi�ņus pārsteidza jaunais ziemeļu karalis. Tas bija Brendons Stārks, Edrika Sniegbār�a mazmazdēls, kuru ļaudis sauca par Ledaino Aci. Viņ� atguva Vilku migu, izģērba vergu tirgoņus kailus un atdeva vergiem, kurus uz�gāja pagrabā iekaltus va�ās. Ļaudis stāsta, ka tie viņiem izlaidu�i zarnas un pakāru�i tās sejaskoka zaros par upuri dieviem. Vecajiem dieviem, nevis tiem, kas no dienvidiem. Jūsu septiņi dievi nepazīst ziemu, un ziema nepazīst viņus. Dāvoss to nepūlējās apstrīdēt. Pēc tā, ko bija pieredzējis Austrumsardzē pie jūras, arī viņam nebija nekādas vēlē�anās iepazīt ziemu.

-�� Un kuri ir tavi dievi? viņ� pavaicāja vienkājim bruņiniekam.

-����������� Vecie. Bartimuss pasmaidīja, un viņa seja atgādināja miroņgalvu.

-�� Mana dzimta te bija sen pirms Manderlijiem. Dro�i vien arī mani sen�i bija starp tiem, kas pakāra kokā paverdzinātāju iek�as.

-�� Nezināju, ka ziemeļnieki nes asins upurus saviem sejaskokiem.

-�� Jūs, dienvidnieki, vēl daudz ko nezināt par ziemeļiem, Bartimuss atsaucās.

Un viņam bija taisnība. Dāvoss sēdēja pie sveces un pārlasīja vēs�tules, ko bija vārdu pa vārdam uzkricelējis ieslodzījuma laikā. "Es biju labāks kontrabandists nekā bruņinieks," viņ� rakstīja sievai, "labāks bruņinieks nekā karaļa labā roka un labāka karaļa labā roka nekā vīrs. Piedod, Mārja, es mīlēju tevi. Piedod par visām pārestībām, ko tiku tev nodarījis. Ja Staniss karu zaudēs, mēs zaudēsim arī zemi. Tādā gadījumā ved dēlus pāri �aurajai jūrai uz Brāvosu un māci viņiem domāt par mani labu, ja vien spēj. Ja Staniss iegūs Dzelzs troni, Sīvortu nams neizzudīs

un Devans paliks galmā. Viņ� tev palīdzēs iekārtot brāļus pie di�ciltī�giem valdniekiem par pā�iem un iero�u nesējiem, un vēlāk viņi varēs kļūt par bruņiniekiem." Tas bija labākais padoms, ko Dāvoss varēja sie�vai dot, lai arī vienmēr varēja gribēt ko labāku.

Viņ� bija uzrakstījis vēstuli arī katram no trim vēl dzīvajiem dēliem, lai palīdzētu viņiem atcerēties tēvu, kur� par saviem pirkstu galiem bija nopircis viņiem vārdu. Stefonam un jaunajam Stanisam veltītās rindas bija īsas, stīvas un neveiklas taisnību sakot, viņ� tos nepazina ne uz pusi tik labi kā vecākos dēlus, kuri bija sadegu�i vai noslīku�i uz Melnupes. Devanam viņ� uzrakstīja garāku vēstuli, kurā sacīja, ka lepojas ar dēlu, karaļa iero�u nesēju, un atgādināja, ka viņam kā vecākajam dēlam ir pienākums parūpēties par māti un jaunākajiem brāļiem. "Pasaki gai��ībai, ka es darīju visu, kas manos spēkos," viņ� nobeidza vēstuli. "Man ļoti �ēl, ka pievīlu viņu dienā, kad pie Karaļa ostas dega upe, es kopā ar pirkstu kauliņiem pazaudēju arī veiksmi."

Dāvoss lēni �ķirstīja vēstules un katru pārlasīja vairākas reizes, prā�todams, vai �ur tur nevajadzētu kādu vārdu mainīt vai piebilst. Skatoties nāvei acīs, cilvēkam dro�i vien ir vairāk ko teikt, viņam ienāca prātā, ta�u vārdi nenāca viegli. "Nemaz tik slikti neesmu dzīvojis," viņ� mē�ģināja sev iestāstīt. "Es, nācis no Blusugala, kļuvu par karaļa labo roku, iemācījos lasīt un rakstīt."

Viņ� vēl arvien lasīja vēstules, kad izdzirda �vadzam atslēgas uz riņ�ķa, un pēc mirkļa celles durvis atsprāga vaļā.

Nācējs nebija neviens no cietumsargiem. Tas bija gara auguma izkā�mējis vīrs ar grumbainu seju un pelēkbrūnu matu ku�ķi uz galvas. Pie sāna karājās gar� zobens, bet ko�i sarkano apmetni pie pleca saturēja masīva sudraba saspraude bruņucimdā tērptas dūres izskatā.

-�� Valdniek Sīvort, viņ� teica, mums nav daudz laika. Lūdzu, nāciet man līdzi.

Dāvoss piesardzīgi uzlūkoja sve�inieku. Viņu mulsināja vārds "lū dzu" cilvēkus, kuriem vajadzēja atcirst rokas un galvu, parasti gan tik pieklājīgi neviens neuzrunāja.

-�� Kas jūs esat?

-�� Robets Glovers, ar jūsu atļauju, cienītais kungs.

-�� Glovers. Jūsu pils ir Dziļme�ā.

-��� Tā bija mana brāļa Golbārta pils. Bija un, pateicoties jūsu kara lim Stanisam, vēl ir. Viņ� atņēma Dziļme�u tai dzelzs kucei, kas to bija piesavinājusies, un piedāvā to atdot likumīgajiem īpa�niekiem. Kanu-i

jūs bijāt ieslodzīts �ajos mūros, valdniek Dāvos, ne tas vien ir noticis. Ir kritis Keilinas cietoksnis, Rūzs Boltons ir atgriezies ziemeļos ar Neda Stārka jaunāko meitu. Kopā ar viņu ir ieradies Freju karaspēks. Boltons ir izsūtījis kraukļus un sauc visus ziemeļu valdniekus uz Kapkalniem. Viņ� pieprasa cieņu un ķīlniekus� un lieciniekus sava bastarda Remzija Sniega precībām ar Āriju Stārku, pēc kurām Boltoni grasās pieprasīt sev Ziemmalu. Jūs nāksiet līdzi vai ne?

-�� Kāda man ir izvēle, cienītais kungs? Iet jums līdzi vai palikt kopā ar Gārtu un Valdnieci Lū?

-��� Kas ir Valdniece Lū? Kāda no ve�erienēm? Glovers sāka zaudēt pacietību. Nāciet, un jums viss tiks paskaidrots.

Dāvoss piecēlās.

-�� Ja man jāmirst, es lūdzu cienīto kungu parūpēties, lai manas vēstu�les tiek nosūtītas.

-�� Dodu savu goda vārdu� bet, ja jums jāmirst, tad katrā ziņā ne no Gloveru, ne valdnieka Vīmana rokas. Nāciet ātrāk.

Glovers veda viņu pa tum�u koridoru un lejup pa nodeldētām kāp�nēm. Viņi izgāja cauri pils dievme�am, kur sejaskoks bija izaudzis tik liels un izvijies, ka, nomācis visus ozolus, gobas un bērzus, laida resnos bālos taustekļus cauri tuvākajiem mūriem un logiem. Saknes bija cil�vēka vidukļa resnumā, bet stumbrs tik apjomīgs, ka tajā iegrebtā seja izskatījās uzblīdusi un nikna. Aiz sejaskoka Glovers atvēra sarūsēju�us koka vārtiņus un apstājās, lai aizdegtu lāpu. Kad tā bija uzliesmojusi ko�a un sarkana, viņ� noveda Dāvosu lejā pa kāpnēm velvētā pagrabā, kur norasoju�ās sienas bija apkaltu�as ar baltu sāls garozu un katrā soli ap kājām skalojās jūras ūdens. Viņi izgāja cauri vairākiem pagrabiem ar �aurām, mitrām un nelāgi smirdo�ām cellēm, kas nepavisam nelīdzinā�jās tai, kurā bija ieslodzīts Dāvoss. Tad priek�ā parādījās gluda akmens siena, kas pagriezās, kad Glovers to pastūma. Aiz sienas sākās gar�, �aurs tunelis un kārtējās kāpnes. �oreiz tās veda aug�up.

-��� Kur mēs esam? Dāvoss kāpdams noprasīja, un viņa vārdi klusi atbalsojās tumsā.

-�� Tās ir kāpnes zem kāpnēm. �ī eja stiepjas zem pils kāpnēm un ved uz jauno pili. Tā ir slepena. Jums labāk nerādīties citiem acis, jo jūs tie-' kat uzskatīts par miru�u.

"Putra mironim." Dāvoss, turpinādams kāpienu, atcerējās.

Viņi izgāja cauri vēl vienai sienai, tikai �ī no otras puses bija apsista ar latām un apmesta. Telpa aiz tās bija mājīga, silta un patīkami iekārtota -

grīdu sedza mīrie�u paklājs, bet uz galda bija vaska sveces. Dāvoss dzir�dēja pavisam netālu spēlējam stabules un vijoles. Pie sienas karājās ait�āda ar izbalēju�u ziemeļu karti. Zem kartes sēdēja Vīmans Manderlijs, milzīgais Baltās ostas valdnieks.

-�� Lūdzu, sēdieties. Manderlijs bija grezni ģērbies: mīkstā zilganzaļā samta vestē, kam apak�mala, man�etes un apkakles mala bija ap�ūta ar zelta diegu, un sermuļādas apmetnī, kas pie pleca bija sasprausts ar zelta trej�uburi. Vai esat izsalcis?

-�� Nē, cienītais kungs, jūsu cietumsargi mani baroja labi.

-�� Te ir vīns, ja gadījumā gribat dzert.

-�� Karalis mani sūtīja ar jums apspriesties, nevis dzert vīnu.

-��� Es saprotu, ka esmu pret jums izturējies pagalam apkaunojo�i, Vīmans nopūtās. Man bija savi iemesli tā rīkoties, bet� lūdzu, apsē�dieties un iedzeriet, es jūs lūdzu. Iedzeriet par mana dēla atgrie�anos. Vīliss, mans vecākais dēls un mantinieks, ir mājās. Jūs tur dzirdat dzīres viņam par godu. Ūdensvīra zālē tiek pasniegts nēģu pīrāgs un brie�a gaļa ar ceptiem kastaņiem. Vinfrīda danco ar Freju, kur� viņu ņems par sievu, bet pārējie Freji cilā vīna kausus par mūsu draudzību.

Cauri mūzikai bija dzirdamas balsis, kausu un �ķīvju �ķinda. Dāvoss neatbildēja.

-�� Nāku tie�i no galda, Vīmans turpināja. Es kā vienmēr esmu pār�ēdies, un visa Baltā osta zina, ka man ir beigtas iek�as. Jācer, ka mani Freju draugi nesāks ap�aubīt manu ilgo uzkavē�anos atejā. Viņ� apgrieza savu kausu otrādi. Tā jūs iedzeriet, bet es nedzer�u. Sēdieties. Laika ir maz, un mums ir daudz runājama. Robet, esi tik labs, atnes vīnu karaļa labajai rokai. Valdniek Dāvos, varbūt tas jums nav zināms, bet jūs esat miris.

Robets Glovers pielēja kausu un pasniedza Dāvosam. Viņ� paņēma, paostīja, iedzēra.

-�� Kā es nomiru, ja drīkstu jautāt?

-�� No cirvja. Jūsu galva un rokas ir uzspraustas virs Roņu vārtiem ar seju tā, lai acis skatītos pāri ostai. �obrīd jūs jau esat tīri labi iepuvis, kaut arī mēs jūsu galvu pirms uzdur�anas uz pīķa kārtīgi nozieķējām ar piķi. Ļaudis saka, ka vārnas un jūras putni esot izknābu�i jums acis.

Dāvoss nemierīgi sarosījās būt miru�am likās visai dīvaini.

-�� Kur� nomira manā vietā, ja drīkstu zināt?

-�� Kāda tam vairs nozīme? Jums ir itin parasta seja, valdniek Dāvos. Ceru, ka jūs neaizvainoju, tā sakot. Tam vīram mati bija apmēram tāda pa�ā krāsā kā jums, līdzīgas formas deguns, vienādas ausis, gara bārda,

kuru varējām apcirpt tāpat kā jūsējo. Esiet dro�s, mēs viņu labi iedarvojām, un sīpols, ko iebāzām viņam mutē, tikai izkropļoja sejas vaibstus.

Sīrs Bartimuss arī saīsināja viņa pirkstus tāpat kā jūsējos. Tas vīrs bija noziedznieks, ja tas spēj jūs mierināt. No viņa nāves būs lielāks labums, nekā viņ�, dzīvs būdams, jebkad ir kādam devis. Cienītais kungs, man pret jums nav nekāda naida, negantā izturē�anās toreiz Ūdensvīra zālē bija tikai kumēdiņi, lai izrādītos mūsu Freju draugiem.

-��� Cienītajam kungam vajadzētu kļūt par kumēdiņu rādītāju, Dāvoss piemetināja. Jūs ar saviem ļaudīm bijāt ārkārtīgi pārliecino�i. Jūsu mazmeita, �ķiet, ļoti alka manas nāves, un mazā meitene�

-�� Vīla, Vīmans pasmaidīja. Vai redzējāt, cik viņa bija drosmīga?

Pat tad, kad piedraudēju izraut viņai mēli, viņa man atgādināja par Bal�tās ostas parādu Ziemmalas Stārkiem parādu, ko nemaz nav iespējams atmaksāt. Vīla runāja no sirds, tāpat kā Leona. Piedodiet viņai, ja varat.

Viņa ir dumja, nobijusies sieviete, un Vīliss viņai nozīmē visu dzīvi. Ne katrs vīrs var būt princis īmons Pūķukungs vai Sīmeons Zvaig�ņacis, un ne katra sieviete var būt tik drosmīga kā mana Vīla un viņas māsa Vinfrīda� kura visu zināja, tomēr savu lomu notēloja bezbailīgi. Dzīvojot starp meļiem, pat godīgs cilvēks spiests melot. Kamēr mans dēls atradās gūstā, es neuzdrīkstējos mest izaicinājumu Karaļa ostai. Valdnieks Tīvins Lanisters pats man atrakstīja un paziņoja, ka Vīliss ir pie viņa. Ja es gribot, lai viņ� sveiks un vesels tiek atbrīvots, man esot jāno�ēlo nodevī�ba, jāatdod pilsēta, jāapliecina uzticība puikam Dzelzs tronī� un jāliec celis Rū�a Boltona, viņa ieceltā Ziemeļu uzrauga, priek�ā. Ja es būtu at�teicies, Vīliss mirtu nodevēja nāvē, Baltā osta tiktu nopostīta un izlaupī�ta un manus ļaudis gaidītu tāds pats liktenis kā Reinus no Kastamēras.

Es esmu resns, tāpēc daudzi domā, ka es esmu vārgs un muļķis. Var jau (

būt, ka Tīvins Lanisters arī tā domāja. Aizsūtīju viņam kraukli ar vēstuli, ka liek�u celi un atvēr�u pilsētas vārtus pēc tam, kad mans dēls būs at�griezies, nevis pirms. Tāda bija situācija brīdī, kad Tīvins gāja bojā. Tad ieradās Freji ar Vendela pī�ļiem� viņi apgalvoja: lai salīgtu mieru un nostiprinātu to ar laulībām, bet es negrasījos viņiem dot to, ko viņi grib, kamēr Vīliss nav mājās sveiks un vesels, savukārt viņi negribēja atdot Vīlisu, kamēr nebiju apliecinājis savu uzticību. Jūsu iera�anās deva man iespēju to parādīt. Tas arī bija iemesls nepieklājībai, ko jums izrādīju Ūdensvīra zālē, un tam, kāpēc virs Roņu vārtiem pūst galva un rokas.

-�� Jūs pamatīgi riskējāt, cienītais kungs, Dāvoss sacīja. Ja Freji at�klātu maldus�

-�� F-s nepavisam neriskēju. Ja kāds no Frejiem būtu tik apņēmīgs, ka rāp�tos aug�ā uz mūra, lai cie�āk papētītu galvu ar sīpolu mutē, es varētu visu vainu par kļūdu uzvelt cietumsargiem un parādīt jūs, lai viņi liktos mierā.

-�� Saprotu. Dāvosam pār muguru pārskrēja tirpas.

-�� Es ceru. Jūs teicāt, ka jums pa�am esot dēli. "Trīs," Dāvoss nodo�māja, "lai gan bija septiņi." Man drīz jāatgrie�as dzīrēs, lai sadzertu ar Frejiem, Manderlijs turpināja. Viņi mani uzmana, sīr. Dienu un nakti viņu acis mani vēro un deguni o�ņājas, vai kaut kur neo� pēc nodevības. Jūs viņus redzējāt to uzpūtīgo sīru D�aredu un viņa brāļadēlu Rīgeru, smīkņājo�o tārpu, kur� valkā pūķa vārdu. Pāri viņiem stāv Sīmonds, kur� �ķindina monētas. Viņ� ir uzpircis vairākus manus kalpus un divus bruņiniekus. Viena no viņa sievas istabenēm ir pamanījusies ielīst pat mana āksta gultā. Ja Stanisu izbrīna, ka manas vēstules ir tik strupas, tad tas ir tikai tāpēc, ka es neuzticos pat mestram. Teomoram ir tikai galva bez sirds, jūs jau dzirdējāt viņu runājam. Mestriem līdz ar ķēdes iegū�a�nu būtu jāatsakās no pagātnes zvērestiem, ta�u es nedrīkstu aizmirst, ka Teomors ir Lanisportā dzimis Lanisters, kur� ir attāls radinieks Lanisteriem no Rūdas klintīm. Man visapkārt ir ienaidnieki un viltus draugi, valdniek Dāvos. Viņi ir pārņēmu�i manu pilsētu kā prusaki, un man pat liekas, ka viņi naktīs rāpo pa mani. Resnis sa�ņaudza pirkstus dūrē tik cie�i, ka dubultzods sāka trīcēt. Mans dēls Vendels ieradās pie Frejiem kā viesis, viņ� ēda valdnieka Voldera sālsmaizi un pakāra zobenu pie sie�nas, lai dzīrotu kopā ar draugiem. Un �ie viņu nokāva. Es saku nokāva, un Freji lai aizrijas ar savām pasakām. Es dzeru kopā ar D�aredu, plē�u jokus ar Sīmondu, solu Rīgeram savas mīļās mazmeitiņas roku� bet nevajag iedomāties, ka es kaut ko aizmirstu. Ziemeļi atceras, valdniek Dāvos. Ziemeļi atceras, un kumēdiņi jau gandrīz ir galā. Mans dēls ir mājās.

Kaut kas no Vīmana teiktā uzdzina Dāvosam �ermuļus.

-�� Ja meklējat taisnīgu tiesu, cienītais kungs, tad jums ir vajadzīgs ka�ralis Staniss. Nav taisnīgāka vira par viņu.

-�� Jūsu uzticība dara jums godu, cienītais kungs, bet Staniss Barateons ir jūsu karalis, nevis mūsējais, Robets Glovers iejaucās.

-�� Jūsu karalis ir miris, Dāvoss atgādināja. Viņ� tika nokauts Sarka najās kāzās tāpat kā valdnieka Vīmana dēls.

-��� Miris ir Jaunais Vilks, Manderlijs piekrita, bet tas drosmīgais puisis nebija valdnieka Edarda vienīgais dēls. Robet, atved to zēnu.

-�� Tūlīt, cienītais kungs. Glovers izslīdēja pa durvīm.

"Zēnu?" Vai kāds no Roba Stārka brāļiem Ziemmalas drupās varēja palikt dzīvs? Vai Manderlijs savā pilī slēpa Stārka mantinieku? "īsts zēns vai ieliktenis?" Dāvosam bija aizdomas, ka Ziemeļi celtos gan vienā, gan otrā gadījumā� bet Staniss Barateons neparko nesadarbotos ar viltvārdi.

Puika, kas ienāca kopā ar Robetu Gloveru, nebija Stārks, un viņam arī nebija nekādu cerību par Stārku uzdoties. Viņ� bija vecāks par Jau�nā Vilka noslepkavotajiem brāļiem gadus �etrpadsmit vai piecpadsmit vecs un pēc acīm izskatījās vēl vecāks. Zem tum�o matu ērkuļa bija gan�drīz me�onīga seja ar platu muti, garu degunu un smailu zodu.

-�� Kas tu esi? Dāvoss noprasīja.

Zēns palūkojās uz Robetu.

-�� Viņ� ir mēms, ta�u mēs viņam esam mācīju�i burtus. Viņ� mācās ātri. Glovers izvilka dunci, kas bija aizbāzts viņam aiz jostas, un pa�sniedza puikam. Uzraksti valdniekam Sīvortam savu vārdu.

Telpā nebija pergamenta, tāpēc viņ� ieskrāpēja burtus koka sijā pie sienas: V� E� K� S�S. Pēdējo burtu "S" grie�ot, zēns uzgūla duncim ar visu spēku. Pabeidzis savu darāmo, viņ� pasvieda dunci gaisā, noķēra un atkāpās, lai papriecātos par savu roku darbu.

-��� Vekss ir dzelzsvīrs, viņ� bija Teona Grejd�oja iero�u nesējs. Vekss bija Ziemmalā. Glovers apsēdās. Ko Staniss zina par to, kas noticis Ziemmalā?

Dāvoss pārcilāja atmiņā dzirdētos nostāstus.

-��� Ziemmalu ieņēma Teons Grejd�ojs, kur� Savulaik bija valdnieka Stārka aizbilstamais. Viņ� nogalēja abus Stārka jaunākos dēlus un uz�sprauda viņu galvas uz pīķiem pie mūra. Kad ieradās ziemeļnieki, lai izkvēpinātu viņu, viņ� apkāva pils ļaudis līdz pēdējam bērnam, bet tad viņu nokāva valdnieka Boltona bastards.

-�� Nenokāva, Glovers palaboja. Sagūstīja, aizveda uz Dredfortu un ņēmās dīrāt.

-�� To pasaciņu, ko jūs tikko stāstījāt, Vīmans māja ar galvu, esam dzirdēju�i mēs visi, un tā ir tikpat pilna ar meliem kā pudiņ� ar rozīnēm. Tie�i Boltona bastards apkāva Ziemmalas ļaudis� Remzijs Sniegs, kā viņu sauca tolaik, kad karalis vēl nebija atļāvis viņam saukties par Boltonu. Visus nogalēja Sniegs. Viņ� gan pasaudzēja sievietes viņ� tās sasēja kopā un aizveda uz Dredfortu sev par izklaidi.

-�� Izklaidi?

-��� Viņ� ir kaislīgs mednieks, Vīmans Manderlijs paskaidroja, un viņa mīļākais medījums ir sievietes. Viņ� tās izģērbj kailas, palai� me�ā

un dod tām pusi dienas laika, bet tad ar suņiem un taurēm dodas me�dībās. Reizēm kādai mei�ai izdodas aizbēgt un nodzīvot tik ilgi, lai pa�gūtu par to pastāstīt citiem, lai gan vairumam tik ļoti nepaveicas. Kad Remzijs viņas notver, tad izvaro, nodīrā un līķus izbaro suņiem, bet ādas stiepj uz Dredfortu par piemiņu. Ja mei�a viņu ir labi izklaidējusi, viņ� pirms nodīrā�anas pārgrie� viņai rīkli. Ja ne, tad otrādi.

-�� Augstie dievi, Dāvoss nobālēja. Kā cilvēks spēj�

-��� Ļaunums ir viņam asinīs, atteica Robets Glovers. Viņ� ir bas�tards, kas dzimis no izvaro�anas. Viņ� ir Sniegs, lai ko arī teiktu tas zeņ�ķis tronī.

-��� Vai sniegs jelkad ir bijis tik melns? Vīmans pajautāja. Remzijs pievāca valdnieka Hornvuda zemi, ar varu apprecot viņa atraitni. Pēc tam viņ� sievieti ieslodzīja tornī un aizmirsa par viņu. Stāsta, ka viņa no izmisuma nograuzusi sev pirkstus� Un Lanisteru izpratnē godīgums ir apbalvot viņas slepkavu ar Neda Stārka mazo meitiņu.

-��� Boltoni vienmēr ir biju�i cik viltīgi, tik ne�ēlīgi, bet �is mūdzis ir zvērs cilvēka ādā, Glovers teica.

Baltās ostas valdnieks paliecās uz priek�u.

-�� Freji nav labāki. Viņi mel� par vārgiem un veidmaiņiem un apgalvo, ka manu Vendelu nogalējis Robs Stārks. Un vēl tik augstprātīgi! Viņi tā īsti negaida, ka ziemeļi noticēs viņu meliem, ta�u viņi domā, ka mums jāiz�liekas, ka ticam, vai jāiet bojā. Rūzs Boltons melo par savu līdzdalību Sar�kanajās kāzās, un viņa bastards melo par Ziemmalas kri�anu. Kamēr pie viņiem bija Vīliss, es biju spiests ēst tos sūdus un priecāties, cik tie gardi.

-�� Un tagad? Dāvoss pajautāja.

Viņ� cerēja, ka Vīmans teiks: "Un tagad es zvērē�u uzticību karalim Stanisam." Tomēr resnais vīrs savādi un greizi pasmaidīja un atbildēja:

-�� Un tagad man jāiet uz kāzām. Visi, kam ir acis, redz, ka esmu pārāk resns, lai uzrāptos zirgā. Puikas gados man ļoti patika jāt, un jaunībā es biju viens no labākajiem jātniekiem, bet tie laiki ir pagāju�i. Mans ķer menis ir kļuvis man pa�am par briesmīgāku cietumu nekā Vilku miga, bet vienalga būs jāiet uz Ziemmalu. Rūzs Boltons grib redzēt mani tu pam uz ceļiem un aiz pieklājības samta slēpj dzelzs bruņas. Do�os turp ar bar�u un nestuvēs, mani pavadīs simt bruņinieki un labie draugi no Dvīņiem. Freji ieradās pa jūru, un viņiem nav līdzi zirgu, tāpēc man katram jāsagādā pa kumeļam kā kāzu dāvana. Vai dienvidos namatēvs vēl arvien pasniedz viesiem dāvanas?

-�� Tad, kad viesi iet prom, viens otrs vēl pasniedz, cienītais kungs.

-��� Tad jūs dro�i vien mani saprotat. Vīmans Manderlijs smagnēji piesvempās kājās. Es jau vairāk nekā gadu būvēju karakuģus. Da�us jūs redzējāt, bet tikpat daudz vēl ir paslēpti augstāk Baltajā nazī. Nerau�goties uz visiem zaudējumiem, kas mani piemeklēju�i, man vēl arvien ir visvairāk smago jātnieku nekā jebkuram citam valdniekam uz zieme�ļiem no Kakla. Mani mūri ir spēcīgi, un mani pagrabi ir pilni ar sudrabu. Vecpils un Atraitņu sardze darīs tā, kā es saku. Starp maniem karogne�iem ir ducis sīkāku valdnieku un simt bruņinieki ar zemi. Varu piedā�vāt Stanisam sabiedrotos un visu zemi uz austrumiem no Baltā na�a, no Atraitņu sardzes un Aunavārtiem līdz Aitasgalvas kalniem un Salauztā zara iztekai. To es galvoju, ja jūs piekritīsiet maniem noteikumiem.

-�� Varu nodot jūsu noteikumus karalim, bet�

-��� Es teicu: ja jūs piekritīsiet maniem noteikumiem, nevis Staniss. Man ir vajadzīgs nevis karalis, bet kontrabandists.

-��� Mēs nekad nebūtu uzzināju�i, kas notika Ziemmalā, kad sīrs Rodrīks Kasels centās atgūt pili no Teona Grejd�oja dzelzsvīriem, Robets Glovers piebalsoja. Boltona bastards apgalvo, ka sīru Rodrīku pārrunu laikā nokāvis Grejd�ojs, bet Vekss saka ko citu. Kamēr viņ� neiemācī�sies vairāk burtu, mēs neuzzināsim ne pusi taisnības� "jā" un "nē" viņ� jau zināja, kad nokļuva pie mums, bet atrast pareizos jautājumus prasa daudz laika.

-��� Tie�i bastards nokāva sīru Rodrīku un Ziemmalas vīrus, vald�nieks Vīmans stāstīja tālāk. Viņ� nogalēja arī Grejd�oja dzelzsvīrus. Vekss redzējis, kā bastarda kareivji apkauj tos, kuri gribēju�i padoties. Kad noprasījām, kā viņam pa�am izdevies izglābties, viņ� paņēma kritu un uzzīmēja koku ar seju.

-�� Viņu izglāba vecie dievi? Dāvoss aizdomājās.

-��� Savā ziņā. Viņ� uzkāpis sejaskokā un paslēpies zaros. Boltona vīri divas reizes pārmeklēju�i dievme�u un nokāvu�i visus, ko tur atradu�i, bet neviens nav iedomājies uzrāpties kokos. Vai tā bija, Veks?

Zēns pasvieda gaisā Glovera dunci, noķēra to un palocīja galvu.

-��� Viņ� ilgi palicis kokā, Glovers turpināja. Viņ� gulējis turpat kokā, jo baidījies kāpt lejā. Beigu beigās viņ� izdzirdis lejā balsis.

-�� Miroņu balsis, Vīmans Manderlijs papildināja.

Vekss pacēla piecus pirkstus, katram pieskārās ar dunci, tad �etrus nolocīja un pieskārās pēdējam.

-�� Pavisam se�i. Dāvoss sacīja. Vai viņi bija se�i?

-�� Divi no tiem bija Neda Stārka noslepkavotie dēli.

-�� Kā mēmais to varēja paskaidrot?

-�� Ar kritu. Viņ� uzzīmēja divus zēnus� un divus vilkus.

-�� Puika ir no dzelzsvīriem, tāpēc nodomājis, ka labāk ir nerādīties, Glovers teica. Viņ� tikai klausījies. Tie se�i ilgi neuzkavēju�ies Ziemmalas drupās. �etri aizgāju�i uz vienu pusi, divi uz otru. Vekss zadzies pakaļ tiem diviem, sievietei ar zēnu. Viņam vajadzējis turēties pret vēju, lai vilks viņu neuzostu.

-�� Viņ� zina, kur tie aizgāju�i, valdnieks Vīmans nobeidza, un tagad Dāvoss visu saprata.

-�� Jums vajadzīgs zēns.

-�� Rūzam Boltonam ir valdnieka Edarda meita. Lai izjauktu viņa no�domus, Baltajai ostai ir vajadzīgs Neda dēls� un di�vilks. Vilks kalpos par pierādījumu, ka zēns ir tas, par ko tiek uzdots, ja Dredforta gribēs to apstrīdēt. Tāda ir mana cena, valdniek Dāvos. Nogādājiet pie manis manu pavēlnieku, un es pieņem�u Stanisu Barateonu par savu karali.

Dāvoss Sīvorts pēc veca ieraduma ķēra pie kakla. Viņa veiksme bija pazudu�ajos pirkstu kauliņos, un viņ� nojauta, ka veiksme būs vajadzī�ga, lai izpildītu Vīmana Manderlija prasību. Tomēr kauliņu vairs nebija, tāpēc viņ� sacīja:

-�� Jūsu dienestā ir labāki vīri par mani bruņinieki, valdnieki un mes�tri. Kam jums vajadzīgs kontrabandists? Jums ta�u ir kuģi.

-�� Kuģi ir, Vīmans piekrita, bet mani vīri ir upju kuģotāji vai zvej�nieki, kas nekad nav biju�i tālāk par Rīkli. Tagad man ir vajadzīgs cil�vēks, kur� ir burājis tum�os ūdeņos un zina, kā pārvarēt neredzamas un negaidītas briesmas.

-��� Kur zēns ir? Dāvoss jau nojauta, ka atbilde viņam nepatiks. Uz kurieni jūs gribat mani nosūtīt?

-�� Veks, parādi viņam, Robcts Glovers noteica.

Mēmais pameta gaisā dunci, noķēra rokā un iesvieda to aitādas kar�tē, kas rotāja Vīmana sienu. Duncis iedūrās un palika tur �ūpodamies. Zēns pasmaidīja.

Dāvoss sākumā gribēja lūgt, lai Vīmans Manderlijs sūta viņu atpakaļ uz Vilku migu pie pasaku stāstnieka sīra Bartimusa un Gārta ar visām viņa nāvējo�ajām dāmām. Vilku migā cietumnieki rītos ēda putru, ta�u pasaulē bija vietas, kur cilvēki brokastīs ieturējās ar citu cilvēku miesu.

Katru rītu karaliene, stāvot uz piramīdas mūriem rietumu pusē, skaitīja buras Vergu līcī.

Torīt viņa saskaitīja divdesmit piecas, lai gan da�as bija tālu jūrā un kustējās, tāpēc dro�i noteikt skaitu nevarēja reizēm viņa da�as nepieskaitīja, citreiz kādas pieskaitīja divreiz. "Bet kāda tam nozīme? �ņaudzējam ir vajadzīgi tikai desmit pirksti." Tirdzniecība bija apstājusies, zvejnieki baidījās izbraukt līcī. Drosmīgākie tomēr izmeta upē da�us tīklus, lai gan arī tas bija bīstami, tamdēļ vairums tīklu palika piesieti pie Mīrīnas daudzkrāsainajiem mūriem.

Līcī bija ari Mīrīnas kuģi karakuģi un tirdzniecības galeras, ko kap�teiņi izveda jūrā, tiklīdz Denijas karaspēks aplenca pilsētu, tie tagad at�griezās kopā ar Kartas, Tolosas un Jaunās Gisas flotēm.

Admirāļa padoms izrādījās nekam nederīgs.

-�� Parādiet viņiem pūķus, Groleo teica. Lai jankaie�i nogar�o ugu�ni, un tirdzniecība atjaunosies.

-�� Tie kuģi mūs �ņaudz nost, bet mans admirālis spēj runāt tikai par pūķiem, Denija atcirta. Tu ta�u esi mans admirālis, vai ne?

-�� Admirālis bez kuģiem.

-�� Tad uzbūvē kuģus.

-��� Kara kuģus nevar uzbūvēt no ķieģeļiem. Vergturi ir nodedzināju�i vai katru sprunguli divdesmit līgu apkaimē.

-�� Tad aizjājiet divdesmit divas līgas no pilsētas. Es tev do�u vezumus, strādniekus, mūļus un visu, kas tev būs vajadzīgs.

-�� Es esmu jūrnieks, nevis kuģu būvētājs. Es tiku sūtīts, lai nogādātu gai�ību atpakaļ Pentosā, bet jūs tā vietā mūs atvedāt �urp un izjaucāt manu Saduleonu da�u naglu un koka gabalu dēļ. Es nekad vairs nere�dzē�u savu kuģi. Iespējams, es vairs nekad neredzē�u ari mājas un savu veco sievu. Ne jau es atteicos no kuģiem, ko tas Daksoss piedāvāja. Es nevaru karot ar kartie�iem, sē�ot zvejas laivā.

Viņa rūgtās runas nobiedēja Deniju tik ļoti, ka viņa sāka domāt, vai sirmais pentosietis gadījumā nav viens no trim viņas nodevējiem. "Nē, viņ� ir tikai vecs vīrs, kur� tālumā no mājām kļuvis grūtsirdīgs."

-�� Bet kaut ko ta�u mēs varam darīt?

-�� Jā, un es jums to jau esmu teicis. Tie kuģi ir būvēti no virvēm, piķa un audekla, no Kohoras priedes, Sotorosas tīkkoka, veciem Di�ās Norvosas ozoliem, īves, o�a un egles. No koka, gai�ība, un koks deg. Pūķi�

-�� Neko vairs negribu dzirdēt par pūķiem. Ej prom un lūdz savus Pentosas dievus, lai viņi mums sūta vētru, kas nogremdētu ienaidniekus.

-�� Neviens jūrnieks nelūdz vētru, gai�ība.

-�� Man ir apnicis klausīties par to, ko tu nedari. Ej.

Sīrs Baristens palika.

-��� Mūsu noliktavas �obrīd ir pilnas, viņ� atgādināja, un gai�ība ir sākusi audzēt pupas, vīnogas un kvie�us. Jūsu dotraki ir papluinīju�i vergturus kalnos un norāvu�i viņu vergiem va�as. Arī viņi kopj laukus, un ra�u vedīs uz Mīrīnas tirgu. Turklāt jūs tagad esat draugos ar Lazaru.

"To manis dēļ paveica Dārio."

-�� Aitu ļaudis. Ja vien aitām vēl būtu zobi.

-�� Tad vilki noteikti būtu daudz piesardzīgāki.

Denija iesmējās.

-�� Kā veicas taviem bāreņiem, sīr?

-��� Labi, gai�ība. Priecājos, ka apvaicājāties. Vecais bruņinieks pa�smaidīja zēni bija viņa lepnums. �etriem pieciem ir bruņinieka dotī�bas. Varbūt pat kādam ducim.

-�� Pietiktu arī ar vienu, ja viņ� būtu tik īsts bruņinieks kā tu. Pavisam drīz var pienākt diena, kad viņai būs vajadzīgs ikviens bruņinieks. Vai viņi man parādīs, kā cīnās? Es labprāt gribētu redzēt. Viserīss viņai bija stāstījis par turnīriem, ko bija redzējis septiņās valstībās, ta�u De�nija pati savām acīm nebija redzējusi, kā bruņinieki traucas viens otram pretī ar �ķēpiem.

-��� Viņi vēl nav gatavi, gai�ība. Kad būs, tad ar lielāko prieku izrādīs jums savu prasmi.

-�� Ceru, ka tā diena pienāks ātri. Viņa jau grasījās noskūpstīt bruņi nieku uz vaiga, ta�u durvju arkā parādījās Misandeī. Misandeī?

-�� Gai�ība, Skahazs gaida, kad pievērsīsiet viņam uzmanību.

-�� Sūti viņu �urp.

Skūtgalvim līdzi bija divi no Bronzas zvēriem. Vienam bija vanaga maska, otram �akāļa purns, un cauri misiņa kalumam bija redzamas vienīgi acis.

-�� Spozme, vakar vakarā Hizdars tika redzēts ieejam Zaķu piramīdā. Viņ� no turienes aizgāja tikai krietni pēc tumsas iestā�anās.

-�� Cik piramīdas viņ� apmeklēja? Denija noprasīja.

-�� Vienpadsmit.

-�� Un cik laika pagājis kop� pēdējām slepkavībām?

-���� Divdesmit se�as dienas. Skūtgalvja acis niknumā gailēja. Tie�i viņ� bija ierosinājis likt Bronzas zvēriem izsekot Hizdaru, lai par viņa gaitām uzzinātu visu.

-�� Pagaidām Hizdars ir spējis pildīt savu solījumu.

-��� Kā? Harpijas dēli ir noliku�i dun�us, bet kāpēc? Tāpēc, ka di�cil�tīgais Hizdars viņus mīļi palūdzis? Kad es jums saku: viņ� ir viens no viņiem tāpēc arī �ie viņam klausa. Varbūt viņ� ir pati harpija.

-��� Ja tāda harpija vispār ir. Skahazs bija pārliecināts, ka harpijas dē�liem kaut kur Mīrīnā ir di�ciltīgs vadonis, slepens ģenerālis, kas koman�dē �o ēnu armiju. Denija nebija ar viņu vienisprātis. Bronzas zvēri bija sagūstīju�i du�iem harpijas dēlu, un dzīvi paliku�ie pratinā�anas laikā bija nosauku�i daudz vārdu� pat pārāk daudz, Denija uzskatīja. Būtu jau labi domāt, ka visu nāvē vainojams viens ienaidnieks, kuru var no�tvert un nogalināt, ta�u Denijai bija aizdomas, ka patiesība ir pavisam citāda. "Mani ienaidnieki ir vesels leģions."

-�� Hizdars zo Loraks ir ietekmīgs cilvēks, kuram ir daudz draugu. Ie�spējams, viņ� nopircis mieru par zeltu vai arī pārliecinājis citus di�ciltī�gos, ka mūsu precības nāks par labu viņiem visiem.

-�� Ja viņ� pats nav harpija, tad viņu pazīst. Es varētu noskaidrot patie�sību pavisam viegli atļaujiet man nopratināt Hizdaru, un viņ� atzīsies.

-��� Nē, Denija atbildēja, es neticu �īm atklāsmēm. Tādu ir pārāk daudz, un visas kaķim zem astes.

-�� Augstā spozme�

-�� Nē, es teicu.

Skūtgalvis saviebās, un viņa neglītā seja kļuva vēl riebīgāka.

-�� Tā ir kļūda. Di�ais saimnieks Hizdars jūs tur par muļķi. Vai gribat sildīt �ūsku savā gultā?

"Es gribu Dārio savā gultā, bet sevis un jūsu dēļ es viņu aizsūtīju prom."

-��� Jūs varat turpināt novērot Hizdaru zo Loraku, tikai neko viņam nenodariet. Vai skaidrs?

-��� Es neesmu kurls, varenība. Dzirdu un paklausu. Skahazs izvilka no piedurknes pergamenta tīstokli. Varenībai vajadzētu paskatīties. Tas ir visu to mīrīnie�u kuģu un kapteiņu saraksts, kuri piedalās aplen�kumā. Tie visi ir di�ie saimnieki.

Denija izpētīja pergamentu tajā bija pārstāvētas visas valdo�ās dzimtas Mīrīnā: Hazkari, Mereki, Kvazari, Zaķi, Razdari, Gazīni, Pāli, Reznaki un Loraki.

-�� Ko lai es daru ar vārdu sarakstu?

-�� Viņiem visiem pilsētā ir radinieki dēli, brāļi, sievas, meitas, mātes un tēvi. Ļaujiet, lai Bronzas zvēri viņus sagūsta, un par viņu dzīvībām jūs atgūsiet �os kuģus.

-��� Ja es sūtī�u uz piramīdām Bronzas zvērus, tas nozīmēs, ka pilsētā sācies atklāts kar�. Man jāuzticas Hizdaram un jācer uz mieru. Skahazam nikni glūnot, Denija pacēla pergamentu virs sveces liesmas un noskatījās, kā vārdi pazūd liesmās.

Vēlāk Baristens Denijai teica, ka viņas brālis ar viņu lepotos, un De�nija atcerējās, ko D�orahs mēdza teikt Astaporā: "Rīgers cīnījās drosmī�gi, cildeni un godājami. Un krita."

Viņa nokāpa violetajā marmora zālē, un tā izrādījās gandrīz tuk�a.

-�� Vai tad �odien prasītāju nav? viņa noprasīja Reznakam mo Reznakam. Neviens negrib ne taisnību, ne sudrabu par kādu aitu?

-�� Nē, varenība, pilsēta baidās.

-�� Nav no kā baidīties.

Tomēr bija daudz, ļoti daudz, par ko baidīties. Kad jaunie ķīlnieki Miklazs un Kezmija lika uz galda vienkār�as vakariņas rudens zaļu�mus un ingvera zupu, ienāca Irri un paziņoja, ka no tempļa atnākusi Galaza Galāre ar trim zilajām �ēlsirdēm.

-�� Kopā ar viņām ir arī Pelēkais Tārps, halēse. Viņi lūdz iespēju neka�vējoties ar jums runāt.

-�� Ved viņus uz manu zāli un pasauc Reznaku un Skahazu. Vai zaļā �ēlsirde teica, par grib runāt?

-�� Par Astaporu, Irri atbildēja.

-��� Mirsto�ais jātnieks sirmā zirgā izjāja no rīta miglas, iesāka Pelē kais Tārps. Ķēve pie pilsētas vārtiem streipuļoja arvien vairāk, sāni tai bija sārti no asinīm un putām, acis �ausmās izvalbītas. Jātnieks iebļāvās: "Viņa deg, viņa deg!" un izkrita no segliem. Tika pasaukts �is te, un viņ�

lika nogādāt sve�inieku pie zilajām �ēlsirdēm. Kad jūsu kalpi nesa viņu iek�ā pa vārtiem, viņ� iebļāvās vēlreiz: "Viņa deg!" Zem tokara viņ� bija īsts ģindenis, tikai kauli un drud�a mocīta āda.

-�� Neaptraipītie ienesa to vīrieti templī, viena no zilajām �ēlsirdēm stās�tīja tālāk, mēs viņu izģērbām un apmazgājām vēsā ūdenī. Viņa drānas bija noķēzītas, un viena no manām māsām uzgāja viņam kājā bultu. Lai arī viņ� to bija nolauzis, uzgalis bija palicis iek�ā, brūce bija atmirusi, miesa saindēta. Pēc stundas viņ� nomira, vēl arvien bļaudams, ka viņa deg.

-�� Viņa deg, Dinerīsa atkārtoja. Kas ir tā viņa?

-��� Astapora, spo�ā karaliene, paskaidroja viena no �ēlsirdēm. To viņ� vienu reizi paguva pateikt. Viņ� teica: "Astapora deg.�

-�� Tie varēja būt drud�a murgi.

-� Spozme runā prātīgi, atteica Galaza Galāre, Bet Ezara redzēja vēl �o to.

Zilā �ēlsirde vārdā Ezara salika rokas.

-��� Karaliene, viņa dūdoja, drudzis viņam nebija no bultas. Viņ� bija apķēzījies, un nevis vienu, bet daudzas reizes. Traipi bija līdz pat ceļiem, un viņa izkārnījumos bija sakaltu�as asinis.

-�� Pelēkais Tārps teica, ka viņa zirgs asiņojis.

-�� Tā ir tiesa, gai�ība, einuhs apstiprināja. Sirmā ķēve bija vienās asinīs no pie�iem.

-�� Var jau būt, spozme, Ezara noteica, � bet tās asinis bija sajauku��ās ar izkārnījumiem. Ar tām bija visa viņa veļa.

-�� Asinis nāca viņam no iek�ām, Galaza Galāre sacīja.

-�� Mēs to nevaram zināt pavisam dro�i, Ezara turpināja, bet var ga�dīties, ka Mīrīnai jābaidās no kā vairāk, nekā tikai no jankaie�u �ķēpiem.

-��� Mums jālūdzas, teica zaļā �ēlsirde. �o cilvēku mums atsūtīju�i dievi. Viņ� ieradās kā pravietis, kā zīme.

-�� Kāda zīme? Denija nesaprata.

-�� Naida un iznīcības zīme.

-�� Tas bija tikai viens vīrs, viņa negribēja tam ticēt. Viens slims vīrs ar bultu kājā. Viņu �urp atnesa zirgs, nevis dievs. "Sirma ķēve." Denija spēji piecēlās. Pateicos par padomiem un par visu, ko jūs �ā nabaga cilvēka labā darījāt.

Zaļā �ēlsirde pirms aizie�anas noskūpstīja Denijai pirkstu galus.

-�� Mēs aizlūgsim par Astaporu.

"Un par mani! Aizlūdziet par mani!" Ja Astapora bija kritusi, Jankaī nekas vairs netraucēja doties tālāk uz ziemeļiem. Viņa pagriezās pret Baristenu.

-�� Sūtiet kalnos jātniekus, lai viņi uzmeklē manus miesassargus. At�sauciet Brūno Benu un Jaunākos dēlus arī.

-�� Un Vētras vārnas, gai�ība?

"Dārio."

-�� Jā, jā. Pirms trim dienām viņa bija sapni redzējusi, ka Dārio beigts guļ ceļmalā un neredzīgām acīm raugās debesis, bet vārnas spieto ap viņa līķi. Citas naktis viņa mētājās gultā un iedomājās, ka Dārio viņu ir nodevis tāpat kā reiz tika nodevis Vētras vārnu kapteiņus. "Viņ� atnesa man to vīru galvas." Ja nu viņ� ar savu brālību ir atgriezies Jankaī un pār�devis mani par zelta podu? "To viņ� nedarītu. Vai tomēr darītu?" Vētras vārnas arī. Sūti jātniekus pēc viņiem tūlīt pat.

Jaunākie dēli atgriezās pirmie astoņas dienas pēc tam, kad karalie�ne bija izsūtījusi ziņne�us. Kad Baristens pateica, ka kapteinis vēlas ar viņu runāt, Denija jau iedomājās, ka tas ir Dārio, un viņai salēcās sirds, ta�u kapteinis izrādījās Brūnais Bens Plums.

Brūnajam Benam bija krunkaina, vēja aprauta seja, miesa veca tīkko�ka krāsā, sirmi mati un krunciņas pie acu kaktiņiem. Denija tā noprie�cājās, atkal redzot viņa brūno seju, ka apskāva vīrieti. Viņam priecīgi iemirdzējās acis.

-�� Dzirdēju, ka gai�ība grasās iziet pie vira, viņ� teica, tikai neviens man nav pateicis, ka tas vīrs bū�u es. Viņi smējās visi kopā, ari Reznaks iespurdzās, ta�u smiekli apsīka, kad Brūnais Bens turpināja: iMēs no�ķērām trīs astaporie�us. Gai�ībai vajadzētu paklausīties, ko viņi stāsta.

-�� Ved viņus �urp.

Dinerisa sagaidīja viņus savā greznajā zālē, kur starp marmora kolon�nām dega garas sveces, un, redzot, ka astaporie�i ir pusbadā, tūdaļ lika atnest ēdienu. �ie trīs cilvēki vienīgie bija paliku�i dzīvi no du�a, kas kopā izbēgu�i no Sarkanās pilsētas: ķieģeļu apdedzinātājs, audēja un kurpnieks.

-�� Kas notika ar pārējiem? karaliene noprasīja.

-�� Viņi tika nokauti, kurpinieks atbildēja. Kalnos uz ziemeļiem no Astaporas jankaie�u algotņi medī tos, kuriem izdevies aizbēgt no uguns.

-�� Tātad pilsēta ir kritusi? Tai ta�u bija tik biezi mūri!

-�� Tā ir tiesa, atsaucās ķieģeļu apdedzinātājs cilvēks ar līku muguru un maisiņiem zem acīm, ta�u mūri bija veci un jau sāku�i drupt.

-�� Katru dienu mēs teicām cits citam, ka Pūķu Karaliene atgriezīsies, audēja pacēla galvu. Tā bija sieviete ar plānām lūpām un nespodrām, stingām acīm �aurā, bakurētainā sejā. Dzirdējām, ka Kleons esot sūtījis jums pakaļ vēstne�us un jūs nākot �urp.

"Sūtījis man pakaļ," Denija nodomāja. "Tiktāl viss ir taisnība."

-��� Ārpus pilsētas jankaie�i aptīrīja mūsu laukus un apkāva lopus, kurpnieks turpināja.

-��� Pilsētā aiz mūriem mēs mirām badā. Mēs ēdām kaķus, �urkas un ādas gabalus. Zirgu āda tas jau bija īsts kārums. Karalis Rīkļurāvējs un karaliene Mauka apvainoja viens otru miroņu ē�anā. Vīri un sievas pul�cējās slepenos bariņos, vilka lozes un apēda tos, kuri bija izvilku�i melno akmeni. Tie, kas uzskatīja, ka visās mūsu nelaimēs vainojams Kraznīss rno Naklozs, apgānīja viņa piramīdu un pielaida tai uguni.

-�� Citi visā vainoja Dinerīsu, audēja piebilda, bet vairums jūs vien�alga mīlēja. "Viņa nāk �urp," mēs teicām cits citam. "Viņa nāk ar milzīgu karaspēku un pārtiku visiem."

"Es tikko spēju pabarot pati savus ļaudis. Ja es būtu gājusi uz Astaporu, tad būtu pazaudējusi Mīrīnu."

Kurpnieks pastāstīja: pēc Astaporas zaļās �ēlsirdes vīzijas, ka Mies�nieku Karalis atpestī�ot visus no jankaie�iem, �is izrakts no kapa un ie�ģērbts bruņās. Kleona Di�ā apbruņotais un smirdo�ais līķis uzsiets badā novārgu�a zirga mugurā un palaists jauno Neaptraipīto priek�galā, ta�u viņi trāpīju�i tie�i Jaunās Gisas leģiona dzelzs zobos un apkauti visi līdz pēdējam vīram.

-��� Pēc tam zaļā �ēlsirde Sodu laukumā tika uzsēdināta uz mieta un pamesta nomirt. Dzīvi paliku�ie sapulcējās Ulhora piramīdā, sarīkoja dzīres, kas ilga pusi nakts, un dzēra vīnu ar indi, jo neviens no rīta negri�bēja pamosties. Drīz pēc tam sākās sērga asiņaina caureja, kas nogalēja trīs ceturtdaļas iedzīvotāju, un tad pūlis mirsto�u ļau�u sajuka prātā un apkāva sargus pie galvenajiem vārtiem.

-�� Nē, to darīja veselie, kas gribēja aizbēgt no sērgas, iejaucās vecais ķieģeļu apdedzinātājs.

-��� Kāda tam nozīme? pārvaicāja kurpnieks. Sargi pie vārtiem tika saraustīti gabalos, vārti izgāzti. Astaporā plūda iek�ā Jaunās Gisas leģio�ni, tiem pakaļ jankaie�i un algotņi zirgos. Karaliene Mauka, cīnoties ar viņiem, krita ar lāstiem uz lūpām. Karalis Rīkļurāvējs padevās un tika iemests cīņu bedrē, kur viņu saplosīja izsalku�u suņu bars.

-��� Un pat pēc tam da�s labs turpināja apgalvot, ka jūs nākat, audēja teica. Ļaudis zvērēja, ka esot jūs redzēju�i pūķa mugurā lidināmies virs jankaie�u nometnēm. Katru dienu mēs gaidījām, kad tad jūs beidzot ieradīsieties.

"Es nevarēju aiziet," karaliene prātoja. "Nedrīkstēju."

-�� Un kas notika, kad pilsēta krita? Skahazs noprasīja.

-�� Tad sākās slaktiņ�. �ēlsirdības templis bija pilns ar slimajiem, kuri tur bija sanāku�i lūgties, lai dievi viņus dziedina. Leģioni aizbultēja dur�vis un pielaida templim uguni. Stundas laikā liesmas bija pārņēmu�as ikvienu kaktiņu pilsētā. Ielas bija ļau�u pilnas, visi pūlējās aizbēgt no uguns, ta�u visur ceļ� bija slēgts, pie vārtiem stāvēja jankaie�i.

-�� Bet jūs ta�u izbēgāt, Skūtgalvis iebilda. Kā jums tas izdevās?

-��� Es pēc amata esmu ķieģeļu apdedzinātājs tāpat kā mans tēvs un pirms tam ari viņa tēvs. Mans vectēvs uzcēla māju pie pilsētas mūra, un nebija grūti katru nakti izcelt pa da�iem ķieģeļiem. Pastāstīju par to draugiem, un viņi man palīdzēja izbūvēt eju tā, ka tā nesabrūk. Mēs visi bijām vienisprātis, ka nepiecie�ama pa�iem sava iespēja bēgt.

"Es jums atstāju padomi, kam vajadzēja valdīt," Denija domāja, "dziednieku, zinātnieku un priesteri." Viņa vēl atcerējās Sarkano pilsētu tādu, kādu bija to pirmo reizi ieraudzījusi sausu un putekļainu slēpja�mies aiz sarkanajiem ķieģeļu mūriem un sapņojam cietsirdīgus sapņus, ta�u dzīvības pilnu. "Tārpupē bija salas, kur mēdza skūpstīties mīlētāji, bet Sodu laukumā strēmelēm tika dīrāta miesa no cilvēkiem, kas pēc tam kaili tika pamesti mu�ām."

-�� Labi, ka esat atnāku�i, viņa sacīja astaporie�iem. Mīrīnā jūs bū�siet dro�ībā.

Kurpnieks pateicās, un vecais ķieģeļu dedzinātājs noskūpstīja viņai kājas, bet audēja palūkojās uz viņu ar akmenscietu skatienu. "Viņa zina, ka es meloju," karaliene nodomāja. "Viņa zina, ka es nevaru nodro�ināt viņiem dro�ību. Astapora jau deg, un Mīrīna būs nākamā."

-������������ Nāk arī citi, Brūnais Bens paziņoja, kad astaporie�i bija aizvesti.

-�� �iem trim bija zirgi, pārējie nāk kājām.

-�� Cik viņu tur ir? Reznaks jautāja.

-�� Simti, Brūnais Bens paraustīja plecus. Tūksto�i. Vieni slimi, citi apdegu�i, vēl citi ievainoti. Kaķi un Vēja aizpūstie siro pa kalniem ar �ķēpiem un pātagām, dzen viņus uz ziemeļiem un apkauj atpalicējus.

-��� Liekas mutes kājniekos. Un vēl slimie, tu saki? Reznaks lauzīja rokas. Augstība nedrīkst viņus laist pilsētā.

-�� Es nelaistu, sacīja Brūnais Bens Plums. Es gan neesmu mestrs, bet zinu, ka puvu�ie āboli ir jāizlasa no labajiem.

-�� Tie nav āboli, Ben, Denija teica. Tie ir vīri un sievas, slimi, iz�salku�i un nobiju�ies. "Mani bērni." Man vajadzēja iet uz Astaporu.

-�� Gai�ība nevarēja viņus glābt, slrs Baristens iestarpināja. Jūs jau

brīdinājāt karali Kleonu, ka draud kar� ar Jankaī, bet viņ� bija muļķis, kam rokas mirka asinīs.

"Vai manas rokas ir tīrākas?" Denija atminējās, ko bija teicis Dārio: visiem karaļiem jābūt miesniekiem vai arī jākļūst par gaļu.

-�� Kleons bija mūsu ienaidnieku ienaidnieks, ja es būtu pievienojusies viņam pie Hazatas ragiem, mēs būtu iespiedu�i Jankaī spīlēs.

Skūtgalvis tam nepiekrita.

-�� Ja jūs būtu vedusi Neaptraipītos uz Hazatu, harpijas dēli�

-�� Es zinu, es zinu! Tas ir tāpat kā ar Eroehu.

-�� Kas ir Eroeha? Brūnais Bens Plums apjuka.

-�� Meitene, kuru es, kā man �ķila, izglābu no izvaro�anas un spīdzi�nā�anas. Beigu beigās viņai bija tikai sliktāk. Un Astaporā es desmit tūk�sto�iem cilvēku sagādāju Eroehas likteni.

-�� Gai�ība nevarēja zināt�

-�� Es esmu karaliene, un mans pienākums bija zināt.

-�� Kas padarīts, padarīts, noteica Reznaks mo Reznaks. Varenība, es jūs lūdzu: ņemiet to Hizdaru beidzot par savu karali. Viņ� spēj runāt ar gudrajiem saimniekiem un panākt mieru.

-�� Ar kādiem noteikumiem? "Uzmanies no smar�īgā sene�ala," Kvaite tika teikusi. Sieviete maskā bija paredzējusi sirmās ķēves uzra�anos. Vai viņai būtu taisnība arī attiecībā uz Reznaku? Es varbūt esmu tikai jauna meitene, kas neko nesaprot no kara, bet es neesmu aita, lai blēda�ma ieskrietu harpijas midzenī. Man vēl arvien ir Neaptraipītie. Man ir Vētras vārnas un Jaunākie dēli. Man ir trīs brīvlaisto vergu brālības.

-�� Un vēl pūķi, ar smaidu piebilda Brūnais Bens Plums.

-��� Jā bedrē un sava�oti, gaudās Reznaks mo Reznaks. Kāds la�bums no pūķiem, kurus nevar vadīt? Pat Neaptraipītie sāk baidīties, kad jāver vaļā durvis, lai tos pabarotu.

-���� No kā? No karalienes mazajiem pūķī�iem? Brūnajam Benam jautri iemirdzējās acis. Sirmais Jaunāko dēlu kapteinis bija dzimis un uzaudzis algotņu brālībās, viņā ritēja vai ducis da�ādu asiņu, ta�u viņam vienmēr bija patiku�i pūķi un pūķiem patika viņ�.

-��� Pūķī�i? iespiedzās Reznaks. Drīzāk jau briesmoņi. Briesmoņi, kas pārtiek no bērniem. Mēs nedrīkstam�

-�� Klusē, viņu apsauca Dinerīsa. Par to mēs nerunāsim.

Reznaks atsprāga no viņas tālāk un sarāvās no niknuma viņas balsī.

-�� Piedodiet, varenība, es ne� Brūnais Bens draudīgi palūkojās uz Reznaku.

-�� Gai�ība, jankaie�iem ir trīs algotņu brālības, bet mums tikai divas, turklāt tiek baumots, ka jankaie�i ir aizsūtīju�i uz Volanti sūtņus, lai no�līgtu arī Zelta brālību. Tiem izdzimteņiem ir desmit tūksto�i vīru. Janka�ie�iem ir arī �etri gisie�u leģioni, varbūt pat vairāk, un es esmu dzirdējis ļaudis runājam, ka viņi ir nosūtīju�i jātniekus pāri Dotraku jūrai, lai at�vestu �urp arī kādu no lielajiem halasāriem. Es uzskatu, ka pūķi mums ir vajadzīgi.

-�� Piedod, Ben, Denija nopūtās, bet es nevaru atļauties zaudēt pūķus.

Karaliene redzēja, ka ne jau tādu atbildi viņ� ir gaidījis. Plums paka�sīja raibo vaigu bārdu.

-�� Ja mūsu karaspēkā pūķu nav, tad� mums ir jāatkāpjas, pirms tie jankaie�u pretekļi ap mums ir aizcirtu�i slazdus. Tikai vispirms jāliek vergturiem samaksāt par mūsu aizie�anu. Viņi ta�u maksā haliem, lai tie liek mierā viņu pilsētas. Kāpēc lai nemaksātu mums? Pārdodiet viņiem atpakaļ Mīrīnu, un dodamies uz rietumiem ar pilniem ratiem zelta un dārgakmeņu.

-�� Tu gribi, lai es izlaupu Mīrīnu un bēgu? Nē, tā es nerīko�os. Pelēkais Tārps, vai brīvlaistie ir gatavi kaujai?

-��� Tie nav Neaptraipītie, einuhs sakrustoja rokas uz krūtīm, bet viņi jūs neapkaunos. �is te zvēr pie �ķēpa un zobena, varenība.

-��� Labi, tas ir labi. Dinerīsa ieskatījās sejās vīriem, kas sēdēja viņai līdzās. Skūtgalvis lūrēja caur pieri. Sīra Baristena grumbainajā sejā vī�dēja skumjas zilas acis. Reznaks mo Reznaks bija nobālis un nosvīdis. Brūnais Bens ar sirmajiem matiem izskatījās sīksts kā veca āda. Pelēkais Tārps gludiem vaigiem, mierīgs, bez emocijām sejā. "Te būtu jābūt arī Dārio un maniem miesassargiem," Denija nodomāja. "Ja izceltos kauja, asinīm no manām asinīm būtu jābūt kopā ar mani." Viņai pietrūka arī D�oraha Mormonta. "Viņ� man meloja, ziņoja par mani, bet arī viņ� mani mīlēja un alla� deva labus padomus. Es jau vienreiz sakāvu Jankaī un sakau�u vēlreiz. Tikai kur un kā?

-��� Jūs gribat pieņemt izaicinājumu? Skūtgalvis neticības pilnā balsī pārvaicāja. Tā būs muļķība. Mūsu mūri ir augstāki un biezāki nekā Astaporā, un mūsu aizstāvji ir daudz varonīgāki. Jankaī �o pilsētu tik lēti neieņems. y

-������������ Nez vai mums viņiem jāļauj sevi aplenkt, Baristens nepiekrita.

-�� Viņu armija ir raiba kā lupatu deķis tie vergturi nav nekādi karotāji. Ja mēs viņus pārsteigtu nesagatavotus�

-��� Maz iespējams, Skūtgalvis teica. Jankaie�iem pilsētā ir daudz draugu, tāpēc viņi visu jau zinās.

-�� Cik lielu karaspēku varam savākt? Denija gribēja zināt.

-��� Izlūdzos jūsu karalisko piedo�anu, Brūnais Bens Plums atbildē�ja, bet nelielu. Ko par to saka Nahariss? Ja mēs grasāmies kauties, tad mums ir vajadzīgas viņa Vētras vārnas.

-�� Dārio vēl nav atgriezies. "Ak dievi, ko es esmu izdarījusi? Vai esmu aiz�sūtījusi viņu nāvē?" Ben, Jaunākajiem dēliem vajadzēs izsekot ienaidniekus: kur viņi atrodas, cik ātri pārvietojas, cik viņiem vīru un kā noskaņoti.

-�� Mums vajadzēs pārtiku un jaunus zirgus.

-�� Protams. Par to parūpēsies sīrs Baristens.

-�� Varbūt mēs varam vienu otru pārvilināt. Ja gai�ībai būtu da�i lieki muķi ar zeltu un kāds dārgakmens� tikai priek� tam, lai iebarotu tos kapteiņiem, kā tas bija ar� jā, kas zina, kā var sanākt.

-�� Uzpirkt viņus� kāpēc ne? Denija atteica. Viņa zināja, ka tāda tir�go�anās starp �īm trim brālībām Strīda zemēs gāja vaļā visu laiku. Ļoti labi. Reznak, tas būs tavā ziņā. Kad Jaunākie dēli būs aizjāju�i, noslēdz vārtus un divkār�o apsardzi uz mūriem.

-��� T iks izdarīts, varenība, Reznaks mo Reznaks atsaucās. Un ko darīt ar tiem astaporie�iem?

"Mani bērni."

-�� Viņi nāk �urp pēc palīdzības, pēc atbalsta un aizstāvības. Mēs ne�drīkstam viņiem uzgriezt muguru.

-��� Gai�ība, Baristens sarauca pieri, esmu pieredzējis, kā asiņaina caureja, kas atstāta bez uzmanības, iznīcina veselus karaspēkus. Sene�alam taisnība mēs nedrīkstam ielaist astaporie�us Mīrīnā.

Denija bezpalīdzīgi palūkojās uz bruņinieku labi ka pūķi neprata raudāt.

-��� Tādā gadījumā, lai tā arī būtu. Turiet viņus aiz pilsētas mūriem, kamēr� �is lāsts nav beidzies. Iekārtojiet viņiem nometni pie upes, uz rietumiem no pilsētas. Vedīsim viņiem pārtiku, cik varēsim atļauties, un dro�i vien vajadzēs no�ķirt veselos no slimajiem. Visi neizpratnē skatījās uz karalieni. Vai vajag atkārtot? Ejiet un dariet, kā pavēlēju!

Denija piecēlās, paspraucās garām Brūnajam Benam un kāpa lejā pa kāpnēm uz savu terasi, kur varēja atļauties palikt viena.

Mīrīnu no Astaporas �ķīra divsimt līgas, bet vienalga viņai �ķita, ka dienvidrietumos debesis ir apkvēpu�as un pilnas ar Sarkanās pilsētas iznīcības dūmiem. "No ķieģeļiem un asinīm ir Astapora, no ķieģeļiem un asinīm tās ļaudis," Denijai prātā ienāca vecais pantiņ�. "Izded�os un kaulos Astapora, izded�os un kaulos ir tās ļaudis." Viņa pūlējās atcerē�ties Eroehas seju, ta�u miru�ās meitenes vaibsti izplēnēja dūmos.

Kad Dinerlsa beidzot apgriezās, viņai blakus stāvēja slrs Baristens, vakara vēsumā ietinies baltajā apmetni.

-�� Vai mēs varam cīnīties? viņa jautāja.

-�� Cilvēks vienmēr var cīnīties, gai�ība. Labāk jājautā, vai mēs varam uzvarēt. Mirt ir viegli, bet uzvaras nāk grūti. Brīvlaistie ir apmācīti tikai pa pusei un nav lēju�i asinis. Jūsu algotņi vienreiz jau ir nostāju�ies ie�naidnieka pusē, un vīrs, kas nodevis vienreiz, ne�auboties nodos vēlreiz. Jums ir divi pūķi, kurus nav iespējams turēt gro�os, un tre�ais, kur�, iespējams, jau jums ir zudis. Aiz pilsētas mūriem jūsu vienīgie draugi ir lazarie�i, kuri kaujas gar�u vēl nav baudīju�i.

-�� Toties mani mūri ir stipri.

-��� Ne stiprāki kā tad, kad mēs atradāmies tiem otrā pusē, tikai tagad �ajā pusē kopā ar mums ir ari harpijas dēli. Arī di�ie saimnieki gan tie, kurus nenokāvāt, gan nokauto dēli.

-�� Es zinu, karaliene nopūtās. Ko tu iesaki, slr?

-��� Cīnīties, Baristens atbildēja. MIrīna ir pārapdzīvota, izsalku�u ļau�u pilna, turklāt te ir pārāk daudz ienaidnieku. Baidos, ka aplenkumu mēs nespēsim izturēt ilgi. Ļaujiet man sagaidīt ienaidniekus, kas nāk uz ziemeļiem, karalaukā, ko izvēlē�os es pats.

-�� Sagaidīt ienaidniekus, viņa atkārtoja, ar brīvlaistajiem, kurus tu nosauci par apmācītiem tikai pa pusei un asinis nelēju�iem.

-�� Mēs visi kādreiz esam tādi biju�i, gai�ība. Neaptraipītie viņus norū�dīs. Ja man būtu pieci simti bruņinieku�

-��� Kaut vai pieci. Ja es tev atdo�u Neaptraipītos, MIrīnā paliks vien Bronzas zvēri.

Tā kā Baristens strīdēties nesāka, Denija aizvēra acis. "Ak dievi," viņa lūdzās, "jūs paņēmāt halu Drogo, kur� bija mana saule un zvaigznes. Jūs paņēmāt manu dēlu, pirms viņ� paguva ievilkt elpu. Jūs esat dabūju�i manas asinis, tāpēc tagad palīdziet man, es lūdzu. Sūtiet man gudrību ieraudzīt ceļu priek�ā un spēku darīt visu, lai pasargātu savus bērnus."

Dievi neatbildēja.

-�� Es nevaru cīnīties ar diviem ienaidniekiem vienlaikus ar ārējiem un iek�ējiem, Dinerlsa sacīja, atvērusi acis. Ja man jānotur MIrīna, tad man vajag, lai pilsēta ir manā pusē. Visa pilsēta. Man vajag� man vajag� Viņa nespēja pateikt līddz galam.

-�� Gai�ība? Baristens klusi mudināja.

"Karaliene nepieder sev, viņa pieder savai tautai."

-�� Man vajag Hizdaru zo Loraku.

Melisandres kambaros nekad neiestājās pilnīga tumsa.

Lai turētu nakts briesmas pa gabalu, uz palodzes dega trīs tauku sveces. Vēl �etras mirgoja pie gultas pa divām katrā pusē. Pavardā liesmas kvēloja dienu un nakti, un katrs viņas kalpotājs vispirms tika iemācīts, ka ugunij nekad nedrīkst ļaut izdzist.

Sarkanā Priesteriene aizvēra acis, noskaitīja lūgsnu, tad atvēra acis un vēlreiz palūkojās pavardā. "Vēlreiz." Viņai vajadzēja pārliecināties. Daudzi priesteri un priesterienes pirms viņas bija kritu�i nepatiesu vī�ziju dēļ tāpēc, ka redzēju�i to, ko gribēju�i, nevis to, ko Gaismas Dievs viņiem sūtījis. Staniss bija aizgājis uz dienvidiem tie�i briesmās karalis, kur� uz saviem pleciem nesa visu pasaules likteni, atdzimu�ais Azors Ahaī. Gan jau R�lors viņu pagodinās ar vēstījumu, kas Stanisu gaida. "Parādi man Stanisu, valdniek," viņa lūdzās. "Parādi man savu karali, savu darbarīku."

Acu priek�ā dancoja tēli zeltaini un sarkani tie ņirbēja, auga, dila un saplūda cits citā, veidojot savādus, baisus un vilino�us apveidus. Viņa atkal redzēja sejas bez acīm, tās raudzījās viņā tuk�iem dobuļiem un raudāja asinis. Pēc tam torņus pie jūras, kas gruva, kad tiem pāri brā�zās no dzelmes pacēlu�ies tum�i viļņi. Tad ēnas miroņgalvu veidolā, ta�u miroņgalvas pārvērtās miglā, bet augumi savijās baudā, locījās, val�stījās un skrāpējās. Aiz liesmu aizkara saltās, zilās debesīs cēlās milzīgas, spārnotas ēnas.

"Meitene. Man atkal jāierauga meitene, meitene pelēkās drānās uz mirsto�a zirga." D�ons Sniegs drīz vien gribēs to no viņas dzirdēt, un pateikt, ka viņa izgaisusi, nebūs gana. Viņ� gribēs dzirdēt ko vairāk, viņ� gribēs zināt laiku un vietu, ta�u �o ziņu Melisandrei nebija. Viņa meiteni bija ieraudzījusi tikai vienu reizi. "Meitene bija pelēka kā pelni, tā sabirza un izzuda acu priek�ā."

Pavardā parādījās kāda seja. "Staniss?" viņa uz mirkli nodomāja� bet nē tie nebija viņa vaibsti. "Koka seja līķa bālumā." Vai tas bija ie�naidnieks? Liesmās plīvoja tūksto�iem sarkanu acu. "Viņ� mani redz." Vieplim blakus zēns ar vilka purnu atmeta galvu un iegaudojās.

Sarkanā Priesteriene nodrebinājās. Viņai gar cisku ritēja melnas un kūpo�as asinis. Viņā iemājoja uguns, mokas un jūsma pildīja, svilināja un pārveidoja viņu. Karsta tvaika virma uzstājīgi kā mīlnieka roka zīmēja viņai uz miesas rakstus. No tālas pagātnes viņu sauca dīvainas balsis. "Melonija!" kliedza sievietes balss. "Septītais numurs!" iesaucās vīrie�a balss. Viņa raudāja, un asinis bija no tīras uguns, ta�u viņa vienalga tās dzēra.

No tum�ajām debesīm krita sniegpārslas, bet no zemes tām pretī pacēlās pelni pelēkās un baltās druskas griezās cita ap citu, dego�as bultas lokā krita pāri koka sienai, aukstumā miroņi klusēdami �ļūca zem milzīgas pelēkas klints, kuras simt alās dega ugunskuri. Tad uzpūta vēj�, sacēlās neticami auksta balta migla un ugunskuri viens pakaļ otram ap�dzisa. Beigu beigās palika tikai galvaskausi.

"Nāve," Melisandre domāja. "Miroņgalvas nozīmē nāvi."

Liesmas klusi sprak�ķēja, un �ajās skaņās viņa sadzirdēja vārdu D�ons Sniegs. Acu priek�ā peldēja viņa garā seja, sarkanu un oran�u mēļu zīmēta tā parādījās un nozuda kā ēna aiz plīvojo�a aizkara. Te viņ� bija cilvēks, te vilks, te atkal cilvēks. Tomēr miroņgalvas nekur ne�pazuda tās bija viņam visapkārt. Melisandre jau iepriek� bija redzēju�i puisi briesmās un mēģinājusi viņu brīdināt. "Viņ� ir ienaidnieku ielen�kumā, tumsā spīd dun�i." Ta�u jauneklis neklausījās.

Neticīgie nekad neklausīja, bet tad jau bija par vēlu.

-�� Ko jūs redzat, cienītā kundze? zēns klusi jautāja.

"Miroņgalvas. Tūksto�iem miroņgalvu un bastarda puisi. D�onu Sniegu." Ikreiz, kad kāds vaicāja, ko viņa redz liesmās, priesteriene at�bildēja "Daudz ko." Tomēr saskatī�ana nebija tik vienkār�a, kā no �iem vārdiem varēja �ķist. Tā bija māksla, un tāpat kā jebkurā mākslas veida te bija vajadzīga prasme, koncentrē�anās un vingrinā�anās. "Sāpes. Ari sāpes." R�lors ar saviem izredzētajiem sarunājās pelnu, izded�u un vir puļojo�u liesmu valodā, valodā, kurā spēja runāt tikai dievs. Melisandre �o mākslu vingrināja gadiem ilgi un par to bija arī samaksājusi. Pat

viņas aprindās nebija neviena, kam piemistu tādas spējas saskatīt noslē�pumus, ko pa pusei slēpa, pa pusei atklāja svētās liesmas.

Bet tagad viņa nespēja pat ieraudzīt karali. "Es lūdzu, lai ļauj man saskatīt Azoru Ahaī, un R�lors man rāda vienīgi Sniegu."

-�� Devan, viņa uzsauca, dzert.

Rīkle izkaltusi sāpēja.

-�� Jā, cienītā kundze. Zēns no akmens krūkas ielēja kausā ūdeni un pasniedza to priesterienei.

-�� Pateicos. Melisandre iedzēra malku, norija un uzsmaidīja zēnam. �is nosarka sieviete zināja, ka puika ir viņā iemīlējies. "Viņ� baidās no manis, grib mani un dievina mani."

Ta�u Devans vienalga nebija laimīgs, ka viņam vajadzēja tur atras�ties. Jaunietis bija lepns, ka varēja kalpot par karaļa iero�u nesēju, tāpēc zēnu aizskāra Stanisa pavēle palikt Melnajā pilī. Kā jau visiem puikām �ajā vecumā, arī Devanam galva bija pilna ar sapņiem par slavu, un viņ� noteikti iztēlojās, kādu varonību būtu spējis izrādīt Dziļme�ā. Citi zēni, kas kalpoja par iero�u nesējiem pie karaļa bruņiniekiem, bija aizjāju�i uz dienvidiem, tāpēc Devans palik�anu pilī noteikti uzskatīja par rājienu vai sodu par kādu savu vai tēva kļūmi.

Taisnību sakot, viņ� pilī bija palicis tāpēc, ka to bija lūgusi Melisandre. �etri vecākie Dāvosa Sīvorta dēli bija kritu�i Melnupes kaujā, kad karaļa floti aprija zaļā uguns. Devans bija piektais no Dāvosa dēliem un pie Mūra atradās lielākā dro�ībā nekā blakus karalim. Ne Dāvoss, ne zēns, vistica�māk, viņai par to paldies neteiks, ta�u viņa uzskatīja, ka Dāvoss mū�ā ir pieredzējis gana bēdu. Lai arī kontrabandista uzskati bija maldīgi, viņa uz�ticību Stanisam ap�aubīt nebija iespējams to viņa bija redzējusi liesmās.

Devans bija veikls, gudrs un arī spējīgs zēns, un to vis nevarēja teikt par visiem viņas kalpotājiem. Staniss, aizejot uz dienvidiem, viņas rīcībā bija atstājis duci vīru, ta�u vairums no tiem nekam nebija derīgi. Gai�ī�bai bija vajadzīgs ikviens zobens, tāpēc viņ� varēja atļauties atstāt vienīgi ve�us un kropļus. Viens no vīriem kaujā pie mūra bija dabūjis sitienu pa galvu palicis akls, kāds cits bija tizls, jo, krītot ar zirgu, viņam bija sadragātas kājas. Kāds ser�ants pēc mil�a vāles trieciena bija zaudējis roku, trīs no viņas sargiem bija einuhi, jo par me�oņu sievietes izvaro�a�nu Staniss bija licis viņus izrūnīt. Vēl viņai bija divi dzērāji un gļēvulis. Pēdējo gan būtu vajadzējis pakārt, un to atzina arī karalis, ta�u gļēvulis bija no di�ciltīgas dzimtas un viņa tēvs un brāļi no pirmās dienas bija uzticami Stanisa atbalstītāji.

Sarkanā Priesteriene saprata, ka sargu klātbūtne melnajiem brāļiem liek izturēties ar cieņu, lai gan neviens no Stanisa atstātajiem vīriem ne�būtu glābējs, ja viņai draudētu briesmas. Bet tam nebija nekādas nozī�mes, jo Melisandre no A�ai par sevi nebaidījās R�lors viņu pasargās.

Viņa iedzēra vēl vienu malku ūdens, nolika kausu, izstaipījās un pie�cēlās no krēsla, jo visi muskuļi bija stīvi un sāpēja. Pēc tik ilgas lūko�anās liesmās bija vajadzīgs brītiņ�, lai acis pierastu pie krēslas. Tās bija izkal�tu�as un noguru�as, ta�u no berzē�anas kļuva tikai sliktāk.

Uguns bija noplakusi.

-�� Devan, atnes malku. Kas tagad par laiku?

-�� Gandrīz ausma, cienītā kundze.

"Ausma. Mums ir dāvāta jauna diena, lai slavēts RTors. Nakts bries�mas atkāpjas." Melisandre nakti bija pavadījusi krēslā pie pavarda, kā darīja to bie�i. Kop� Stanisa aizie�anas gulta bija kļuvusi lieka. Viņai nebija laika gulēt, jo uz viņas pleciem gūlās visas pasaules svars. Tur�klāt viņa baidījās redzēt sapņus. "Miegs ir mazā nāve, sapņi ir �uksti, ar kuriem sve�ie alkst mūs ievilkt mū�īgajā naktī." Tāpēc viņa labāk sēdēja sava sarkanā pavēlnieka svētītajā rūsganajā blāzmā, kur vaigi karstuma viļņos piesarka kā no mīlnieka skūpstiem. Da�as naktis viņa iesnaudās, ta�u ne ilgāk kā uz stundu. Melisandre lūdzās, lai kādu dienu viņai vairs vispār nevajadzētu gulēt un kādu dienu viņa kļūtu no sapņiem brīva. "Melonija," viņa prātoja. "Septītais numurs."

Devans piemeta ugunī malku, liesmas, atkal nikni un dedzīgi uzjun�dīju�ās, ietrieca ēnas atpakaļ telpas kaktos un aprija sievietes nevēlamos sapņus. "Tumsa atkal atkāpjas� uz brīdi. Bet aiz Mūra ienaidnieks kļūst spēcīgāks ja viņ� gūs uzvaru, rīts nepienāks nekad." Viņai ienāca prātā, vai tā bija ienaidnieka seja, ko bija redzējusi raugāmies no liesmām. "Nē, noteikti nē. Viņa veidolam jābūt daudz baisākam aukstam, melnam un tik briesmīgam, ka neviens cilvēks nepaliek dzīvs, to ieraudzījis." Tomēr koka vīrs, ko viņa bija redzējusi, un zēns ar vilka seju� noteikti bija viņa kalpi, viņa izraudzītie pārstāvji tāpat kā Staniss bija viņas kareivis.

Melisandre piegāja pie loga un atvēra slēģus. Austrumi jau viesās gai�āki, bet rīta zvaigznes vēl aizvien karājās piķa melnās debesīs. Melnā pils sāka at�dzīvoties, vīri melnos apmetņos soļoja pāri pagalmam, lai ieturētu brokastis un nomainītu brāļus uz Mūra. Pa atvērto logu vēj� ienesa kādu retu sniegpārslu.

-�� Vai cienītā kundze vēlas brokastis? Devans apvaicājās.

"Ēdienu� Jā, man vajadzētu paēst." Da�u dienu viņa par to piemir�sa. Barību, kas bija nepiecie�ama viņas ķermenim, viņai deva RTors, bet parastiem mirstīgajiem labāk to nezināt.

Viņai vajadzēja D�onu Sniegu, nevis maizi ar ceptu cūkas krūtiņu, ta�u nebija jēgas sūtīt Devanu pēc komandiera viņ� tāpat nenāktu. Sniegs vēl aizvien mitinājās pāris pieticīgos kambaros aiz arsenāla, kur senāk bija dzīvojis Naktssardzes nelaiķa kalējs. Varbūt viņ� neuzskatīja sevi par Karaļa torņa cienīgu, bet varbūt viņam tas nemaz nerūpēja. Sa�mākslotā jaunības pieticība, kas pati par sevi jau bija lepnuma izpausme, bija viņa kļūda. Izvairoties no varas dāvātajām iespējām, valdnieks nerī�kojās prātīgi, jo vara lielā mērā izrietēja tie�i no �īm iespējām.

Tomēr pagalam naivs puisis nebija. Viņ� negāja uz Melisandres kamba�riem, lai neizskatītos pēc lūdzēja, un tā vietā pieprasīja, lai priesteriene iet pie viņa, ja �ai ir kas runājams, turklāt bie�i vien lika viņai gaidīt vai vispār atteicās viņu pieņemt. Melisandre bija spiesta atzīt, ka tā ir veikla rīcība.

-�� Es gribu nātru tēju, vārītu olu un maizi ar sviestu. Svaigu maizi, ja ie�spējams, nevis apceptu. Sameklē arī me�oni pasaki, ka man ar viņu jārunā.

-�� Vai Grabsvārci, cienītā kundze?

-�� Pasteidzies!

Kamēr zēns bija prom, Melisandre nomazgājās un pārģērbās. Viņas piedurknēs bija daudz slepenu kabatiņu, un sieviete kā ikkatru rītu rūpī�gi pārbaudīja, vai savās vietās ir visi pulverī�i pulverī�i, ar kuriem ugu�ni varēja iekrāsot zaļu, zilu vai sudrabainu, pulverī�i kas lika liesmām aurot, �ņākt un uzlēkt augstāk par cilvēka augumu, pulverī�i, kas radīja dūmus. Patiesības dūmus, iekāres dūmus, baiļu dūmus un biezus, mel�nus dūmus, kas cilvēku varēja nogalēt vienā mirklī. Sarkanā Priesteriene apbruņojās ar �ķipsniņu no katra.

Grebtā lāde, ko viņa bija atvedusi līdzi pāri �aurajai jūrai, nu bija vai�rāk nekā par trim ceturtdaļām iztuk�ota. Lai arī Melisandrei bija zinā��anas, lai tos pagatavotu, viņai trūka daudzu retu sastāvdaļu. "Vajadzētu pietikt ar maniem vārdiem." Pie Mūra viņa bija spēcīgāka pat spēcīgā�ka nekā A�aī. Ikviens viņas vārds vai �ests bija daudz spēcīgāks, un viņa iespēja to, ko nebija spējusi agrāk. "Ēnas, ko es varu izsaukt �eit, būs tik baisas, ka neviena tumsas radība tām nespēs turēties pretī." Ar tādām burvestībām viņai drīz vairs nebūs vajadzīgi alķīmiķu un piromantu kuslie triki.

Viņa aizvēra lādi, pagrieza atslēgu un noglabāja to citā slepenā kaba�tā brun�os. Tūdaļ pie durvīm atskanēja klauvē�ana. Sprie�ot pēc drebe�līgā trok�ņa, nācējs bija vienrocis ser�ants.

-�� Valdniece Melisandre, ir atnācis Kaulu Pavēlnieks.

-�� Laid viņu iek�ā. Melisandre pati iekārtojās krēslā pie pavarda.

Me�onim mugurā bija miecādas kamzolis bez piedurknēm ar bron�zas kniedēm un savalkāts apmetnis ar zaļi brūniem pleķiem. "Kaulu �o�dien nav." Arī viņ� tinās ēnās skrandainas, pelēkas, tikko saskatāmas miglas vērpetes ik solī vijās viņam ap seju un augumu. "Tikpat nelā�gas ēnas kā tie viņa kauli." Smails matu ķīlis uz pieres, cie�i novietotas, tum�as acis, iekritu�i vaigi, tārpiem līdzīgas ū�eles virs mutes, kas pilna apdrupu�u brūnu zobu.

Melisandre juta kaklā siltumu no rubīna, kas atdzīvojās sava verga klātbūtnē.

-�� Tu esi novilcis savas kaulu bruņas, viņa atzīmēja.

-�� Es no tās grabē�anas jau sāku jukt prātā.

-�� Kauli tevi aizsargā, viņa atgādināja. Melnajiem brāļiem tu nepa�tīc. Devans teica, ka vakar vakariņu laikā tev ar viņiem esot gadījusies asa vārdu pārmaiņa.

-�� Mazliet. Es ēdu pupiņu zupu ar speķi, un Bovens Mār�s sāka meklēt ka�ķi. Vecais Granātābols iedomājās, ka es viņu izspiegoju, un paziņoja, ka necietī�ot slepkavniekus savās sapulcēs. Es teicu, lai tādā gadījumā �is nenotur sapulces pie kopējā pavarda. Bovens kļuva sarkans un aizrijās, bet tas arī viss. Me�onis apsēdās uz palodzes un izvilka no maksts dunci. Ja kāda no vārnām grib iedurt nazi man ribās, kamēr es strebju vakariņu virumu, lai tikai pamēģina. Hoba putra būs gar�īgāka, ja tai pie�aus kādu lāsi asiņu.

Melisandre nepievērsa kailajam ierocim uzmanību ja me�onis gra�sītos viņai ko nodarīt, viņa to būtu redzējusi liesmās. Briesmas pati sev viņa bija iemācījusies saskatīt vispirms, kad bija vēl maza vergu meitene, kurai mū�u vajadzēja saistīt ar di�o sarkano templi, un vēl aizvien, ska�toties ugunī, to viņa meklēja vispirms.

-� Tev jāuztraucas par viņu acīm, ne na�iem, priesteriene brīdināja vīrieti.

-��� Jā, jā burvība. Rubīns, kas bija iestrādāts melnajā dzelzs riņķi viņam ap roku, likās pulsējam, un me�onis uzsita pa to asmens kanti. Tērauds klusi noklik�ķēja pret dārgakmeni. Es to jūtu miegā tas silda miesu pat cauri dzelzij. Maigi kā sievietes skūpsts. Tavs skūpsts. Bet rei zēm tas sapņos sāk dedzināt, un lūpas pārvēr�as zobos. Katru dienu es iedomājos, cik viegli varētu to izķeksēt ārā, un vienalga es to nedaru. Vai man jāvalkā arī tie nolāpītie kauli?

-�� Burvība veidojas no ēnas un iedvesmas cilvēki redz to, ko vēlas redzēt. Kauli ir daļa no burvības. "Vai es būtu kļūdījusies, pasaudzējot �o vīru?" Ja burvība izzudīs, viņi tevi nogalēs.

Me�onis sāka ar dun�a smaili urbināt netīrumus no nagiem.

-��� Esmu izdziedājies savas dziesmas, izkarojies kaujās, dzēris vasaras vīnu un nobaudījis dornie�a sievu. Vīram ir jāmirst tā, kā viņ� ir dzīvo�jis. Manā gadījumā tas būtu ar zobenu rokā.

"Vai viņ� sapņo par nāvi? Vai ienaidnieks viņu jau būtu skāris? Nāve ir viņa valstība, un miroņi ir viņa kareivji."

-��� Drīz vien tavam zobenam būs darbs. Ienaidnieks tuvojas mūsu īstais ienaidnieks. Diena vēl nebūs galā, kad Sniega izlūki atgriezīsies aklām, asiņainām acīm.

Me�onis piemiedza pats savas acis. Tās bija te pelēkas, te brūnas Melisandre redzēja, kā tās maina krāsu līdz ar rubīna uzliesmojumiem.

-��� Izgrieztas acis tas ir Rauduļa darbs. Viņ� mēdz teikt, ka vislabākā vārna ir akla vārna. Reizēm man �ķiet, ka viņam gribas izgriezt savējās, jo tās vienmēr asaro un grau�. Sniegs ir iedomājies, ka brīvļaudis ies pie Tormunda, lai tas viņus vada, jo tā darītu viņ� pats. Viņam Tormunds patika, un tam vecajam nelietim patika Sniegs. Bet, ja tas ir Raudulis� tad ir ziepes. Gan viņam, gan mums.

Melisandre drūmi palocīja galvu, it kā vīrie�a vārdi būtu atstāju�i uz viņu iespaidu, ta�u �is Raudulis bija pilnīgi mazsvarīgs. Visi viņa brīv�ļaudis bija mazsvarīgi. Tie bija zudu�i, kritu�i cilvēki, kuriem bija lemts nozust no zemes virsas tāpat, kā bija nozudu�i me�abērni. Tiesa, to viņ� noteikti negribēja dzirdēt, un Melisandre vēl negribēja viņu zaudēt.

-�� Cik labi tu pazīsti ziemeļus?

Me�onis iebāza dunci makstī.

-�� Tikpat labi kā visi izlūki kādu vietu labāk, kādu sliktāk. Ziemeļi ir lieli. Kāpēc jautā?

-������������� Ir kāda meitene pelēkās drānās uz mirsto�a zirga, viņa teica.

-��� D�ona Sniega māsa. Kas gan vēl viņa varēja būt? Viņa traucās pie Sniega pēc aizstāvības, to Melisandre saskatīja pavisam skaidri. Es viņu redzēju liesmās, bet tikai vienu reizi. Mums jāiegūst komandiera uzticī�ba, un to var panākt vienīgi, izglābjot meiteni.

-��� Tu gribi teikt, ka tas jādara man? Kaulu Pavēlniekam? viņ� ie�smējās. Grabsvārcim nekad neviens neuzticējās, atskaitot muļķus, un Sniegs nav muļķis. Ja vajadzēs glābt māsu, viņ� sūtīs savas vārnas. Vis�maz tā viņa vietā darītu es.

-�� Tu neesi viņa vietā. Viņ� ir devis zvērestu un dzīvo saskaņā ar to. Naktssardze nekādos notikumos neiesaistās, toties tu pie Naktssardzes nepiederi un vari darīt to, ko viņ� nedrīkst.

-�� Ja vien tavs stīvais komandieris to pieļaus. Vai liesmas arī parādīja, kur to skuķi meklēt?

-��� Es redzēju ūdeni. Tas bija dziļ�, zils un mierīgs ar tikko uzsalu�u ledus kārtiņu. Likās, ka tas ir bez gala un malas.

-�� Garezers. Ko vēl tu redzēji viņai blakus?

-��� Pakalnus, laukus, kokus. Vienu reizi briedi. Akmeņus. Viņa turas pa gabalu no ciemiem un, kad vien iespējams, jāj pa mazu strautu gult�nēm, lai pēddziņi netiktu viņai uz pēdām.

-�� Tas visu sare�ģī, viņ� sarauca pieri. Tu teici, ka viņa nāk uz zie�meļiem. Kurā pusē no viņas bija ezers austrumu vai rietumu pusē?

Melisandre aizvēra acis un pūlējās atcerēties.

-�� Rietumpusē.

-�� Tad viņa nenāk pa Karaļceļu. Prātīga meitene. Otrā pusē ir mazāk acu un vairāk iespēju paslēpties. Da�u labu reizi es pats tur savā laikā esmu patvēries� izdzirdis kara ragu, viņ� apklusa un a�i pietrūkās kājās. Melisandre zināja, ka klusums pēk�ņi iestājās visā Melnajā pilī un ikviens vīrs un zēns, pagriezies pret Mūri, klausījās un gaidīja. Viens gar� pūtiens ragā nozīmēja, ka atgrie�as izlūki, bet divi�

"Tā diena ir pienākusi," priesteriene nodomāja. "Tagad Sniegs manī ieklausīsies."

Klusums, kas iestājās pēc garā, sērīgā raga kliedziena, �ķita velkamies vai veselu stundu, bet tad me�onis pārtrauca mirkļa burvību.

-�� Tikai viens pūtiens. Tātad izlūki.

-�� Miru�i izlūki. Melisandre arī piecēlās. Ej, apvelc kaulus un gaidi. Es drīz atgriezī�os.

-�� Es ie�u tev līdzi.

-��� Nekļūsti par muļķi. Kad viņi būs atradu�i to, kas viņiem jāatrod, tad aizsvilsies niknumā, me�oni ieraugot vien. Paliec �eit, kamēr viņi nomierinās.

Melisandre ar diviem Stanisa dotajiem sargiem kāpa lejā pa Karaļa torņa kāpnēm, un viņai pretī nāca Devans. Zēns uz paplātes stiepa ēdie�nu, par ko viņa gandrīz jau bija aizmirsusi.

-��� Es gaidīju, kad Hobs izņems no krāsns svaigu maizi, cienītā kun dze. Tā vēl ir glu�i karsta.

-��� Atstāj kambarī. Me�onis to dro�i vien notiesās. Es esmu vaja dzīga valdniekam Sniegam aiz Mūra. "Viņ� to vēl nezina, bet drīz.

Bija sācis snigt viegls sniedziņ�. Kad pie vārtiem ieradās Melisandiv ar savu svītu, tur jau bija sapulcējies vārnu bars, ta�u tas pa�ķīrās, lai

palaistu Sarkano Priesterieni. Komandieris Bovena Mār�a un divdesmit �ķēpne�u pavadībā viņu bija apsteidzis un jau atradās ledus sienas otrā pusē. Sniegs arī bija uzsūtījis uz Mūra divdesmit strēlniekus gadījumam, ja tuvējā me�ā slēptos ienaidnieki. Sargi pie vārtiem nebija no karalienes vīriem, ta�u viņi vienalga ļāva Melisandrei iet.

�aurajā tunelī, kas izlocījās cauri Mūrim, zem ledus bija tum�s un auksts. Morgans ar lāpu gāja pa priek�u, Merels ar cirvi nopakaļ. Abi bija bezcerīgi dzērāji, ta�u tajā agrajā rīta stundā viņi vēl bija skaidrā. Lai arī vismaz vārdos tie bija karalienes vīri, viņi pret Melisandri juta veselīgas bailes, turklāt Merels izskatījās varen draudīgs, kad nebija pie�dzēries. Priesterienei tajā dienā abus nemaz nevajadzēja pie rokas, ta�u viņa alla� labprātāk visur gāja ar diviem sargiem. Tā bija tāda kā zīme. "Varas izpausme."

Kad visi trīs iznāca no ejas Mūra ziemeļu pusē, sniegs jau sniga visai krietni. Izpostīto un kauju nomocīto zemes pleķi starp Mūri un Apsēsto me�u klāja skrandaina, balta sega. D�ons Sniegs ar saviem melnajiem brāļiem bija sastāju�ies ap trim �ķēpiem divdesmit jardus tālāk.

�ķēpi bija astoņas pēdas gari un no o�a koka. Tas, pa kreisi, bija ma�ķenīt līks, bet abi pārējie bija gludi un taisni. Katram galā bija uzsprausts pa nocirstai galvai. Bārdas bija pilnas ar ledu, un sniegs galvās bija uzli�cis arī baltas cepures. Acu vietā bija paliku�i vien tuk�i dobuļi melnie, asiņainie caurumi mēmā apsūdzībā lūkojās lejup.

-�� Kas viņi bija? Melisandre jautāja vārnām.

-�� Melnais D�eks Balvers, Pinkainais Hels un Pelēkais Gārts, Bovens Mār�s drūmi atbildēja. Zeme ir gandrīz sasalusi me�oņiem dro�i vien vajadzēja pusi nakts, lai iebakstītu �ķēpus tik dziļi. Viņi vēl var izrādīties gana tuvu un vērot mūs.

Pārvaldnieks nopētīja me�malu.

-�� Viņu var būt simts, sacīja melnais brālis ar skābu seju, un tiklab tūkstotis.

-�� Nē, D�ons Sniegs noteica, viņi nakts melnumā atstāja dāvanas un aizbēga. Milzīgais baltais di�vilks mīņājās ap �ķēpiem, o�ņājās, tad pacēla kāju un ap�urāja to, uz kura bija uzsprausta Melnā D�eka Balvera galva. Spoks viņus saostu, ja viņi vēl būtu te.

-�� Jācer, ka Raudulis ir sadedzinājis viņu miesas, sacīja skābais vīrs, kuru visi sauca par Skumjo Edu. Citādi viņi var nākt meklēt savas galvas.

Sniegs satvēra �ķēpu ar Pelēkā Gārta galvu un ar visu spēku izrāva to no zemes.

-��� Izvelciet arī pārējos, viņ� pavēlēja, un �etras vārnas steidzās pa�klausīt.

-��� Mums nevajadzēja sūtīt izlūkus. Bovena Mār�a seja no sala bija kļuvusi sarkana.

-��� Nav īstais brīdis un īstā vieta, lai urbinātu brūces. Katrā ziņā ne tagad. Tad Sniegs uzrunāja vīrus, kuri pūlējās ap �ķēpiem: Paņemiet galvas un sadedziniet, lai nepaliek nekas, kā vien kauli. Tikai tad viņ� pamanīja Melisandri. Cienītā kundze, paiesimies, ja neiebilstat.

"Beidzot."

-�� Ja komandierim tā labpatīk.

Ieejot zem Mūra, viņa ieķērās puisim elkonī. Morgans un Merels gāja pa priek�u, Spoks o�ņādamies no muguras. Priesteriene nerunāja, tikai tī�ām palēnināja soli, un tur, kur viņa spēra kāju, ledus sāka pilēt. "Viņ� nevar to neievērot."

Zem �aujamlūku dzelzs re�ģa Sniegs pārtrauca klusumu, ko Melisandre jau bija paredzējusi.

-�� Kas noticis ar pārējiem se�iem?

-�� Neesmu viņus redzējusi, sieviete atteica.

-�� Vai jūs paskatīsieties?

-�� Protams, cienītais kungs.

-�� Sīrs Denīss Malisters atsūtījis kraukli no Ēnu torņa, D�ons Sniegs stāstīja. Viņa vīri aizas otrā pusē redzēju�i ugunskurus. Sīrs Denīss uzskata, ka me�oņi pulcējas. Viņ� domā, ka tie vēlreiz mēģinās ieņemt Miroņgalvu tiltu.

-�� Kāds varbūt arī mēģinās. Vai liesmās redzētās miroņgalvas varēja apzīmēt �o tiltu? Melisandrei gan negribējās tam ticēt. Ja tā arī notiks, tad uzbrukums būs tikai uzmanības novēr�ana. Es redzēju torņus pie jū�ras, kam pāri brāzās melni asiņaini viļņi tie�i tur būs smagākais trieciens.

-�� Austrumsardzē?

"Vai tie�ām tur?" Melisandre kopā ar Stanisu bija apmeklējusi Aus trumsardzi pie jūras, kur, kopā ar bruņiniekiem aizejot uz Melno pili, gai�ība bija atstājis karalieni Selīsi un meitu. Torņi liesmās gan izskatījās citādi, ta�u vīzijās bie�i tā gadījās.

-�� Jā, Austrumsardzē, cienītais kungs.

-�� Kad?

-�� Rīt. Pēc mēne�a. Pēc gada. Viņa noplātīja rokas. Var arī gadīties, ka tava rīcība manis redzēto maina pilnībā. "Kāda citādi būtu jēga no vīzijām?"

-�� Labi, Sniegs atsaucās.

Kad viņi iznāca no Mūra ejas, vārnu pie vārtiem jau bija ap �etr�desmit. Viri viņus ielenca, un Melisandre da�us jau pazina pēc vārda: Trīspirkstu Hobs, Mūlijs ar speķainiem rudiem matiem, vientiesis vārdā Lempis Ovens, �ūpa septons Seladors.

-�� Vai tā ir taisnība, cienītais kungs? noprasīja Trīspirkstu Hobs.

-�� Kas viņi ir? gribēja zināt Lempis Ovens. Ne jau Dīvens, ko?

-��� Gan jau arī ne Gārts? piemetināja viens no karalienes vīriem, kuru sauca par Alfu no Dubļustrauta. Viņ� bija viens no pirmajiem, kas septiņu viltus dievu vietā izvēlējās R�lora patiesību. Gārts tiem me�o�ņiem ir pārāk gudrs.

-�� Cik viņu tur ir? Mūlijs jautāja.

-�� Trīs, D�ons paziņoja. Melnais D�eks, Pinkainais Hels un Gārts.

Alfs no Dubļustrauta iegaudojās tik skaļi, ka noteikti pamodināja gu�lētājus Ēnu tornī.

-�� Aizved viņu uz gultu un iedod karstvīnu, D�ons lika Trīspirkstu Hobam.

-��� Valdniek Sniegs, Melisandre klusi ierunājās, vai atnāksiet pie manis uz Karaļa torni? Gribu jums pastāstīt vēl �o to.

Viņ� ar pelēkajām acīm labu brīdi raudzījās Melisandrē. Labā plauksta savilkās, atlaidās, atkal savilkās.

-�� Kā vēlaties. Ed, aizved Spoku uz maniem kambariem.

Melisandre uztvēra to par zīmi un atlaida arī savus sargus, tad viņi

divi vien devās pāri pagalmam. Ap viņiem sniga sniegs. Priesteriene gāja D�onam blakus tik tuvu, cik vien varēja atļauties, un tas bija gana tuvu, lai sajustu no viņa kā melnu miglu plūstam neuzticē�anos. "Es viņam nepa�tīku un nekad neiepatik�os, ta�u bū�u viņam noderīga. Labi, lai tā būtu." Melisandre tādu pa�u danci sākumā bija dancojusi ar Stanisu. Taisnību sakot, jaunajam komandierim un viņas karalim bija daudz vairāk kopīga, nekā abi gribētu atzīt. Staniss bija jaunākais dēls, kur� dzīvoja vecākā brāļa ēnā tāpat kā bastards D�ons Sniegs, par kuru vienmēr svarīgāks bija liku�mīgā laulībā dzimu�ais brālis, kritu�ais varonis, kuru visi mēdza saukt par Jauno Vilku. Abi vīri pēc dabas bija neticīgi un aizdomu pilni., bet vienīgie dievi, kurus viņi atzina, bija gods un pienākums.

-��� Tu neesi apvaicājies par savu māsu, Melisandre teica uz Karaļa torņa vītņu kāpnēm.

-�� Es jau jums teicu: man nav māsas. Mēs atsakāmies no radiniekiem tajā brīdī, kad dodam zvērestu. Es nevaru palīdzēt Ārijai, turklāt es�

Ieejot kambarī viņ� apklusa: pie Melisandres galda sēdēja me�onis un ar dunci triepa uz noplēsta siltas maizes kan�a sviestu. Melisandre apmie�rināta ievēroja, ka me�onim mugurā ir kaulu bruņas. Ķivere no ielauztā mil�a galvaskausa bija nolikta uz krēsla pie loga viņam aiz muguras.

-�� Tu, D�ons saspringa.

-�� Valdnieks Sniegs, me�onis smaidā atieza brūnus apdrupu�us zo�bus. Rubīns uz rokas rīta gaismā iedzirkstījās kā blāva sarkana zvaigzne.

-�� Ko tu te dari?

-�� Brokastoju. Vari piebiedroties.

-�� Es ar tevi kopā maizi neēdī�u.

-�� Pats vainīgs tā vēl ir pavisam silta. Vismaz maizi cept Hobs prot. Me�onis nokodās.

-�� Es tikpat viegli varētu apciemot arī tevi, cienītais kungs, jo sargi pie tavām durvīm ir tikai joka pēc. Vīram, kur� simtiem rei�u ir uzrāpies Mūrī, iekāpt pa logu ir tikpat kā nospļauties. Bet ko es iegū�u, tevi no�kaujot? Vārnas tavā vietā var ievēlēt kādu vēl sliktāku. Viņ� sako�ļāja kumosu un norija. Dzirdēju, kas noticis ar taviem izlūkiem. Tev vaja�dzēja kopā ar viņiem sūtīt mani.

-�� Lai tu viņus varētu nodot Raudulim?

-�� Mēs tagad runāsim par nodevībām? Kā tur sauca to tavu me�oņu sievu, Sniegs? Igrite, �ķiet. Viņ� pievērsās Melisandrei: Man vajadzēs pusduci labu zirgu, un es to nevaru paveikt viens. Varētu derēt da�as �ķēpneses no tām, kas ieslodzītas Kurmju ciemā. Sievietes tādiem dar biem ir labākas meitenes viņām vairāk uzticas, un viņas man palīdzēs īstenot to, ko esmu iecerējis.

-�� Par ko viņ� runā? Sniegs noprasīja.

-��� Par tavu māsu. Melisandre uzlika roku D�onam uz elkoņa. Tu viņai palīdzēt nevari, bet viņ� var.

-��� Diez vai, D�ons atrāva roku. Jūs vēl �o radījumu nepazīstat. Grabsvārcis var mazgāt rokas simt reizes dienā, bet viņam vienalga zem nagiem būs asinis. Viņ� drīzāk Āriju izvaros un nokaus nekā izglābs. Ne! Ja jūs to esat saskatījusi liesmās, tad jums ir pelni acīs. Ja viņ� mēģinās atstāt Melno pili bez manas ziņas, es pats viņam nocirtī�u galvu.

"Viņ� man neatstāj citu iespēju. Lai tā arī būtu."

-�� Devan, izej ārā, viņa sacīja. Iero�u nesējs izgāja un aizvēra durvis.

Melisandre skāra rubīnu pie kakla un pateica kādu vārdu.

Skaņa spokaini atbalsojās telpas kaktos un kā tārps izlocījās cauri klāteso�o ausīm: me�onis dzirdēja vienu vārdu, vārna citu, tomēr t.is

nebija vārds, kas bija atstājis Priesterienes lūpas. Rubīns uz me�oņa ro�kas satumsa, gaismas un ēnu spēles ap viņu uzplaiksnīja un apdzisa.

Kauli palika, kur biju�i: grabo�ās ribas, nagi un zobi pie me�oņa rokām un pleciem, lielais, nodzeltēju�ais atslēgas kauls pāri pleciem. Ielauztais mil�a galvaskauss bija un palika ielauzts mil�a galvaskauss dzeltens, saplaisājis, me�onīgā smīnā atieztiem zobiem.

Toties smailā matu līnija uz pieres izzuda. Brūnās ū�eles, bumbuļainais zods, dzeltenīgā miesa un mazās, tum�ās acis izgaisa. Garajos brūnajos matos parādījās sirmas �ķipsnas, mutes kaktiņos iegūla jautras krunciņas. Pēk�ņi me�onis kļuva augumā lielāks nekā iepriek�, platāks krūtīs un plecos, garākām kājām un staltāks, seja gludi skūta un vēja aprauta.

-�� Mens? D�ons Sniegs iepleta acis.

-�� Valdniek Sniedziņ, Menss Raiders nesmaidīja.

-�� Viņa tevi sadedzināja!

-�� Viņa sadedzināja Kaulu Pavēlnieku.

-�� Kas tā par burvestību? Sniegs pagriezās pret Melisandri.

-�� Sauc to, kā vien vēlies, par burvību, �ķietamību, ilūziju. R�lors ir Gaismas Dievs, D�on Sniegs, un viņa kalpiem ir ļauts gaismu aust tā, kā citi au� diegus.

-��� Mani arī māca �aubas, Sniegs, Menss pasmējās, bet kāpēc gan nepamēģināt? Vai nu tas izdotos, vai arī Staniss mani izcepinātu.

-��� Kauli palīdz, Melisandre paskaidroja. Tie atceras. Visspēcīgā�kās burvestības tiek balstītas uz tādām lietām miroņa zābakiem, matu �ķipsnas, maisiņa ar pirkstu kauliņiem. Ar vārdiem un lūg�anām cilvēka ēnu var aizraut prom un aplikt citam kā apmetni. Valkātājs nemainās, mainās tikai viņa izskats.

Tas izklausījās vienkār�i un viegli, jo ne vienam, ne otram nebija jā�zina, cik grūti tas patiesībā bija un ko tas viņai bija maksājis. �o mā�cību Melisandre bija apguvusi ilgi pirms nokļū�anas A�ai: jo vieglāka �ķiet burvestība, jo vairāk cilvēki baidās no burvja. Kad liesmas laizīja Grabsvārci, rubīns uz kakla kļuva tik karsts, ka Melisandre jau sāka bai�dīties, vai pa�as miesa nesāks kūpēt un nepārogļosies. Labi, ka Sniegs ar savām bultām viņu tika atbrīvojis no �īm mocībām. Staniss par �ādu iejauk�anos elsa un pūta, bet viņa atviegloti nodrebinājās.

-�� Mūsu viltus karalim ir ērk�ķaina daba, Melisandre teica D�onam Sniegam, bet viņ� tevi nenodos. Neaizmirsti, ka pie mums ir viņa dēls. Turklāt viņ� tev ir parādā par savu dzīvību.

-�� Man? Sniegs satrūkās.

-��� Kuram gan citam, cienītais kungs? Jūsu likumi nosaka, ka viņ� sa�vus noziegumus var izpirkt tikai ar savām asinīm, un Staniss Barateons nav tas vīrs, kur� nostāsies pret likumu� bet, kā tu prātīgi atzīmēji, cil�vēku likumi pie Mūra izbeidzas. Un es tev teicu, ka Gaismas Dievs tavas lūg�anas uzklausīs. Tu gribēji iespēju glābt savu mazo mā�eli, nezaudēt godu, kas tev tik daudz nozīmē, un nepārkāpt zvērestu, ko tu devi savu koka dievu priek�ā. Viņa pacēla savu bālo pirkstu. Tur viņ� stāv, vald�nieks Sniegs, Ārijas glābējs. Dāvana tev no Gaismas Dieva� un manis.

Viņ� vispirms izdzirda suņu mei�as, kas riedamas joņoja mājās. Kad uz akmens plāksnēm atskanēja pakavu dima, viņ� ķēdēm grabot, pielēca kājās. Tā, kas saistīja kopā kājas, nebija garāka par pēdu, tāpēc viņa soļi tāda tipinā�ana vien bija. Ātri kustēties bija grūti, ta�u viņ� visiem spēkiem centās a�i nolēkt no savas lāvas.

Bija atgriezies Remzijs Boltons, un viņam noteikti tūdaļ būs vajadzīgs Smaķis.

Ārā zem saltajām, rudenīgajām debesīm mednieki jāja iek�ā pa vār�tiem. Kaulu Bens, rejo�o meiteņu ielenkts, jāja visiem pa priek�u. Vi�ņam nopakaļ jāja Dīrātājs, Skābais Alīns un Deimons Uzdanco ar garo, nospeķoto pātagu, tālāk Volderi pelēkos kumeļos, ko viņiem bija uz�dāvinājusi valdniece Dastina. Augstība jāja ar Asiņaino rudu ērzeli, kam bija tāds pats raksturs kā saimniekam. Remzijs smējās, un Smaķis zināja, ka tas var izrādīties ļoti labi vai arī ļoti slikti.

Smaķis vēl nebija paguvis saprast, kur� no gadījumiem tas bija, kad viņu, smakas pievilināti, apstāja suņi. Viņ� dzīvniekiem patika, jo bie�i gulēja ar tiem kopā, un reizēm Kaulu Bens ļāva viņam mieloties ar suņu ēdienu. Viss bars riedams metās �urp pa akmens bruģi, ielenca Smaķi, lēkāja, lai nolaizītu viņa netīro seju, bakstīja ar purniem pie kājām. Helisenta sakampa zobos viņa roku un raustīja to tik nadzīgi, ka Smaķis izbijās no iespējas zaudēt vēl divus pirkstus. Rudā D�eine ielēca viņam krūtīs un notrieca viņu pie zemes. Kuce bija smuidra un spēcīgiem mus�kuļiem, savukārt Smaķis sakrities, pelēku miesu, trausliem kauliem un nosirmojis nīkulis.

Kad viņam izdevās nokratīt no sevis Rudo D�eini un nostāties uz ceļiem, jātnieki jau kāpa no zirgiem. Divi du�i jātnieku bija aizjāju�i, un divi du�i atgriezās, un tas nozīmēja, ka meklējumi bija izrādīju�ies ne�sekmīgi. Tas bija slikti. Remzijam nepatika zaudēt. "Viņ� gribēs kādam nodarīt pāri."

Pēdējā laikā valdnieks bija spiests sevi ierobe�ot, jo Kapkalnos bija daudz Boltonu namam vajadzīgu cilvēku, tāpēc Remzijs centās būt uz�manīgs, esot blakus Dastiniem, Rīsveliem un citiem kundziņiem. Pret viņiem Remzijs alla� bija pieklājīgs un smaidīgs, bet kāds viņ� kļuva, kad aizvēra durvis, tas jau bija cits stāsts.

Remzijs Boltons bija ģērbies, kā jau pieklājās Hornvudas valdniekam un Dredfortas mantiniekam. Viņa apmetnis bija pa�ūts no vilku ādām un pie labā pleca sasprausts ar nodzeltēju�iem vilku ilkņiem. Pie viena sāna viņam karājās īsais zobens, kura asmens bija tik biezs un smags kā gaļas cirvītis, bet pie otra gar� duncis un mazs dīrājamais nazītis ar līku smaili un ass kā bārdasnazis. Visiem trim iero�iem bija vienādi spali no dzeltena kaula.

-�� Smaķi, saimnieks sauca lejup, sēdēdams Asiņainā augstajos seg�los, tu smirdi! Es tevi varu saost pat pāri pagalmam.

-�� Es zinu, cienītais kungs, Smaķis atbildēja. Izlūdzos piedo�anu.

-��� Es tev atnesu dāvanu. Remzijs pagriezās, pastiepa roku sev aiz muguras, paņēma kaut ko no segliem un pasvieda. Ķer!

Tagad, saķēdēts va�ās un bez pirkstiem, Smaķis bija krietni neveik�lāks nekā toreiz, kad vēl nebija iemācījies savu vārdu. Galva trāpīja pa viņa sakropļotajām rokām, atsitās pret pirkstu stumbeņiem un nokrita pie kājām, aiz�ķie�ot uz visām pusēm tārpus. Tā bija tik ļoti nokaltusi ar asinīm, ka pazīt mironi nebija iespējams.

-�� Es tev liku noķert, Remzijs paziņoja. Pacel.

Smaķis gribēja pacelt galvu aiz auss, bet nekas neiznāca miesa bija sapuvusi zaļa, un notrūkusī auss palika viņam pirkstos. Mazais Volders iesmējās, un jau pēc mirkļa smējās visi.

-�� Labi, liecies mierā, Remzijs atļāva. Tikai aprūpē Asiņaino es to sprāgoņu esmu pamatīgi nodzinis.

-�� Jā, cienītais kungs, aprūpē�u. Smaķis steidzās pie zirga, atstādams nocirsto galvu suņiem.

-�� Tu �odien od kā cūkas sūds, Remzijs piebilda.

-�� Viņam tas ir uzlabojums, Deimons Uzdanco, ritinādams pātagu, pasmīnēja.

-��� Tu vari aprūpēt arī manu zirgu, no segliem izsvempās Mazais Volders. Un mana brālēna zirgu arī.

-�� Es pats tik�u galā ar savu zirgu, Lielais Volders atteica.

Mazais Volders bija kļuvis par valdnieka Remzija favorītu un ar katru dienu līdzinājās viņam aizvien vairāk, ta�u mazākais no Frejiem bija no cita kaula un reti piedalījās brālēna ne�ēlīgajās spēlītēs.

Smaķis nelikās gar iero�u nesējiem ne zinis. Viņ� veda Asiņaino stal�lī, palēkdams sāņus ik reizi, kad ērzelis centās viņam iespert. Visi med�nieki iegāja pilī, atskaitot Kaulu Benu, kur� pūlējās apsaukt suņus, lai tie beigtu kauties ap nocirsto galvu.

Lielais Volders viņam nopakaļ ieveda stallī savu zirgu. Smaķis, ņe�mot nost zirgam iemauktus, slep�us paglūnēja uz puiku.

-� Kas viņ� bija? viņ� ievaicājās tik klusi, lai nedzirdētu pārējie staļļa pui�i.

-�� Nekas. Lielais Volders noņēma savam pelēcim seglus. Kāds ve�cis, ko satikām pa ceļam. Viņ� dzina vecu kazu un �etrus kazlēnu.

-�� Vai augstība viņu nogalēja kazu dēļ?

-��� Augstība viņu nogalēja tāpēc, ka �is viņu nosauca par valdnieku Sniegu. Bet kazas mums noderēja māti izslaucām, bet kazlēnus izce�pām.

"Valdnieks Sniegs." Smaķis pamāja. Darbojoties ap Asiņainā seglu siksnām, �vadzēja viņa ķēdes. "Lai kā viņu sauktu, Remzijam neviens nedrīkst gadīties pa rokai, kad viņ� ir nikns. Vai arī kad nav."

-�� Vai atradāt savus brālēnus, cienītais kungs?

-�� Nē. Es arī necerēju viņus atrast. Viņi ir pagalam, valdnieks Vīmans viņus nokāvis. Vismaz es viņa vietā tā būtu darījis.

Smaķis neatbildēja. Zināmas lietas bija dro�āk neteikt pat stallī, ja saimnieks bija turpat pilī. Viens nepareizs vārds varēja maksāt kārtējo kājas vai pat rokas pirkstu. "Bet mēli gan ne mēli viņ� man neizraus. Viņam patīk, kā es lūdzu, lai viņ� mani atbrīvo no sāpēm. Viņam patīk, kā es to saku."

Jātnieki se�desmit dienas dzina pēdas, un atskaitot pa retam kaut kur nozagtu kazlēnu, no pārtikas viņiem bija tikai sausiņi un sālīta vēr�gaļa, tāpēc valdnieks Remzijs pavēlēja par godu viņu pārnāk�anai Kapkalnos sarīkot dzīres. Namsaimnieks, sirms valdnieciņ� ar vienu roku vārdā Hārvuds Stauts, noprata, ka atteikt nedrīkst, lai gan viņa pieliekamie dro�i vien jau bija krietni patuk�oti. Smaķim gadījās dzirdēt, kā Stauta kalpi sa�ukstas par to, ka bastards ar saviem vīriem notiesā viņu krāju�mus ziemai.

-�� Runā, ka viņ� drāzī�ot valdnieka Edarda mazo skuķi, Stauta ķēk�a sūrojās, domājot, ka Smaķis viņu nedzird, bet izdrāzti būsim mēs, kad pienāks ziema, pieminiet manus vārdus.

Ja jau valdnieks Remzijs bija pavēlējis rīkot dzīres, tad dzīres bija jā�rīko. Stauta pils zālē tika uzslieti steķu galdi un nokauts vērsis, un tajā vakarā, kad norietēja saule, pēddziņi, kuri bija atgriezu�ies ar tuk�ām rokām, mielojās ar cepe�iem un ribiņām, mie�u maizi, burkānu un zir�nī�u sautējumu un izdzēra neaprakstāmu daudzumu alus.

Mazajam Volderam vajadzēja pieskatīt, lai alla� pilns ir Remzija kauss, savukārt Lielais Volders apkalpoja citus viesus pie augstā galda. Smaķis bija pieķēdēts pie durvīm, lai viņa smaka dzīrotājiem nenosistu ēstgribu. Viņ� varēja paēst vēlāk, kad Remzijs viņam būs atļāvis saņemt atliekas. Toties suņi drīkstēja skraidīt pa zāli un sarīkoja vakara labāko izrādi, kad Moda un Pelēkā D�eine saplūcās ar vienu no valdnieka Stau�ta suņiem dēļ īpa�i gaļota kaula, ko Strupais Vils viņiem bija pasviedis. Smaķis bija vienīgais cilvēks visā zālē, kur� nevēroja suņu kautiņu. Viņa acis bija pievērstas Remzijam Boltonam.

Kautiņ� turpinājās tik ilgi, līdz saimnieka suns bija beigts. Stauta vecajam krancim nebija nekādu izred�u viņ� bija viens pret diviem, turklāt Remzija kuces bija jaunas, spēcīgas un me�onīgas. Kaulu Bens, kuram suņi patika labāk nekā to saimnieks, reiz bija teicis Smaķim, ka kuces nosauktas to zemnieku mei�u vārdos, kuras Remzijs medījis, izva�rojis un nokāvis, vēl būdams bastards un trakojis kopā ar pirmo Smaķi.

-��� Vismaz to vārdos, kuras �im sagādāju�as labu izklaidi. Tās, kuras raudāja, lūdzās un nebēga, neatgriezās dzīvē kā kuces. Smaķim ne�bija �aubu, ka nākamajā metienā Dredfortas suņu aplokā noteikti būs kāda Ķīra. Viņ� ir apmācījis tās nokost arī vilkus, Bens atzina. Smaķis neatbildēja. Viņ� tāpat saprata, kādus vilkus suņu mei�as ir apmācītas nokost, un negribēja noskatīties, kā tās plūcas ap kādu viņa nocirsto pirkstu.

Divi kalpotāji nesa prom beigto suni, bet kāda vecene atstiepa ber �amo vīk�ķi kātā un spaini, lai satīrītu asinīs izmirku�ās niedres, bet tajā brīdī atsprāga durvis, saceļot caurvēju. Pa tām garām nobālu�ajiem Stauta sargiem ādas kamzoļos un zeltaini rūsganos apmetņos iebrāzās ducis vīru pelēkās bruņās un dzelzs pusķiverēm galvās. Dzīrotāji pēk��ņi apklusa, izņemot valdnieku Remziju, kur� aizmeta kaulu, ko tikko bija grauzis, noslaucīja piedurknē muti, savilka notaukotās, miklās lūpas smaidā un noteica:

-�� Tēvs.

Drcdfortas valdnieks laiski pārlaida skatienu dzīru atliekām, beigta�jam sunim, gobelēniem pie sienām un Smaķim ķēdēs un va�ās.

-�� Ārā, viņ�, klusi murrājot, uzrunāja dzīrotājus. Tūlīt pat. Visi.

Remzija vīri, aizmirsu�i par kausiem un bļodām, cēlās kājās. Kaulu Bens

sasauca suņu meitenes, un tās aizjoza viņam pakaļ, da�a vēl ar kaulu zobos. Hārvuds Slauts stīvi paklanījās un, ne vārda neteicis, izgāja no zāles.

-�� Atraisi Smaķi un ņem viņu līdzi, Remzijs uzrūca Skābajam Ali nam, ta�u viņa tēvs pamāja ar bālo roku.

-�� Nē, lai viņ� paliek.

Pat valdnieka Rū�a sargi izgāja un cie�i aizvēra durvis. Kad atbalsis bija norimu�as, Smaķis izrādījās palicis zālē viens kopā ar diviem Boltoniem tēvu un dēlu.

-�� Pazudu�os Frejus tu neatradi, tas no Rū�a Boltona mutes drīzāk izklausījās kā apgalvojums, nevis jautājums.

-�� Mēs aizjājām uz turieni, kur, pēc Nēģu valdnieka vārdiem, viņi iz��ķīru�ies, ta�u mei�as pēdas neuzņēma.

-�� Tu, protams, vaicāji pēc viņiem miestos un nocietinājumos.

-�� Tīrā mutes dzesē�ana. Zemnieki, izliekas par akliem, ja arī ko ir re�dzēju�i. Remzijs paraustīja plecus. Vai tam ir kāda nozīme? Pasaulei to da�u Freju nepietrūks. Dvīņos viņu vēl ka biezs, ja mums kādu pēk�ņi ievajadzēsies.

Rūzs nolauza mazu kumosiņu maizes un apēda.

-�� Hostīns un Enīss ir satriekti.

-�� Lai viņi iet un meklē, ja viņiem tā tīk.

-�� Valdnieks Vīmans vaino sevi. Ja tic tam, ko �is stāsta, tad viņ� esot īpa�i pieķēries Rīgeram.

Remzijs sāka kļūt nikns, Smaķis to redzēja pēc mutes, pēc biezo lūpu savilk�anās, pēc saspringtajām dzīslām uz kakla.

-�� Tiem stulbeņiem vajadzēja palikt kopā ar Manderliju.

-��� Vīmana nestuves pārvietojas glieme�a ātrumā� Rūzs Boltons paraustīja plecus. Un augstības veselība, protams, neļauj viņam ceļā pavadīt vairāk nekā pāris stundu dienā, turklāt bie�i jāapstājas, lai ie�turētu maltīti. Freji gribēja ātrāk nokļūt Kapkalnos pie saviem radiem. Kur� viņiem to var pārmest?

-�� Ja vien tā arī bija. Vai tu tici Manderlijam?

-�� Vai es atstāju tādu iespaidu? tēva acis iedzalkstījās. Bet augstība vienalga ir ļoti izmisis.

-�� Gan jau lik izmisis nav, lai neēstu. Tas valdnieks Kuilis dro�i vien ir paķēris līdzi pusi visas pārtikas, kas atrodama Baltajā ostā.

-��� Viņam ir �etrdesmit vezumi ar pārtiku. iVIucas ar parasto un vircoto vīnu, mucas ar tikko ķertiem nēģiem, kazu bars, simt cūkas, kastes ar krabjiem un austerēm, milzīga menca� Valdniekam Vīmanam patīk uzēst, gan jau būsi ievērojis.

-�� Es ievēroju to, ka viņ� nav paņēmis līdzi gūstekņus.

-�� Es arī to pamanīju.

-�� Un ko tu grasies darīt?

-�� Grūti pateikt. Rūzs atrada tuk�u kausu, izslaucīja to galdautā un pielēja. Rādās, ka Manderlijs nav vienīgais, kam patīk dzīres.

-��� Dzīres vajadzēja rīkot tev, sagaidot mani atgrie�amies, Remzijs sūrojās. Un Kapkalnos, nevis �ajā mēslu bedrē.

-������������ Kapkalnu pils un tās ķēķi nav mani, tēvs samiernieciski atbildēja.

-��� Es te esmu tikai viesis. Pils un pilsēta pieder valdniecei Dastinai, un viņa tevi nevar ciest.

-��� Ja es viņai nogriezī�u pupus un izbaro�u savām mei�ām, vai tad viņa mani varēs ciest? Vai viņa mani varēs ciest, ja es viņu nodīrā�u un no ādas pa�ū�u sev zābakus?

-��� Diez vai, turklāt tādi zābaki būtu pārāk dārgi. Tie mums maksātu Kapkalnus, Dastinu namu un Rīsvelus. Rūzs Boltons apsēdās galda otrā pusē iepretī dēlam. Bārbrija Dastina ir manas otrās sievas jaunākā māsa, Rodrīka Rīsvela meita, Rod�era, Rikarda un mana vārdabrāļa Rū�a māsa, kā arī visu pārējo Rīsvelu māsīca. Viņai patika mans nelaiķa dēls, un viņai ir aizdomas, ka tev ir kāds sakars ar viņa nāvi. Valdniece Bārbrija prot turēt ļaunu prātu. Un priecājies par to Kapkalni ir Boltonu pusē galveno�kārt tāpēc, ka viņa vēl arvien vaino Nedu Stārku sava vīra nāvē.

-�� Mūsu pusē? Remzijs aizsvilās. Viņa man spļauj virsū no augsta kalna. Gan pienāks diena, kad es pielaidī�u viņas dārgajam koka mies�tam uguni. Lai viņa spļauj tad, un paskatīsimies, kā viņa ar spļāvienu apdzēsīs liesmas.

Rūzs saviebās, it kā alus, ko viņ� dzēra, pēk�ņi būtu ieskābis.

-��� Brī�iem man jābrīnās, vai tu patie�ām esi no manas sēklas. Mani sen�i ir biju�i da�ādi ļaudis, bet muļķi viņi nav biju�i. Un tagad apklusti, es jau gana esmu no tevis dzirdējis. Mēs �obrīd esam spēcīgi, taisnība. Mums ir vareni draugi Lanisteri un Freji, mūs arī atbalsta lielākā daļa ziemeļu� bet kā tev �ķiet, kas notiks, kad uzradīsies kāds no Neda Slai�ka dēliem?

"Visi Ncda Stārka dēli ir miru�i" Smaķis nodomāja. "Robs tika no�kauts Dvīņos, Brens ar Rikonu� mēs viņu galvas iemērcām darvā�" Viņam galva plīsa vai pu�u. Viņ� negribēja domāt par to, kas bija noticis, pirms iemācījās savu vārdu. Atsevi�ķas lietas bija sāpīgi atminēties, do�mas bija gandrīz tikpat sāpīgas kā Remzija dīrājamais nazis�

-��� Stārka sīkie vilcēni ir pagalam, Remzijs atbildēja, liedams kausā alu, un viņi arī paliks beigti. Lai tikai viņi pabā� �urp savus pretīgos purnus manas mei�as tos vilkus saplosīs gabalu gabalos. Jo ātrāk viņi uzradīsies, jo ātrāk es viņus nokau�u vēlreiz.

-��� Vēlreiz? Vecākais Boltons noelsās vien. Tu dro�i vien pārteicies. Tu neesi nokāvis valdnieka Edarda dēlus, tos jaukos zēnus, kurus mēs visi tik ļoti mīlējām. To izdarīja Teons Nodevējs, vai esi jau aizmirsis? Kā tu domā, cik no mūsu skopā draugu pulciņa paliktu pāri, ja patiesība nāktu gaismā? Vienīgi valdniece Bārbrija, kuru tu grasies pārvērst zāba�ku pārī� draņķīgos zābakos, jāteic. Cilvēka āda nav tik izturīga kā vēr��āda un tik labi nevalkājas. Ar karaļa pavēli tu tagad esi Boltons tad nu arī pacenties uzvesties kā Boltons. Par tevi stāsta brīnumu lietas, Remzij, es to dzirdu malu malās. Cilvēki no tevis baidās.

-�� Tas ir labi.

-�� Tu maldies, tas nav labi. Par mani neviens nekad neko nav stāstījis. Vai domā, ka es te ar tevi sēdētu, ja būtu citādi? Tava izklaide ir tava darī�ana, nesāk�u tevi rāt, bet tev jākļūst piesardzīgākam. Mierīga zeme, klusi ļaudis tas vienmēr ir bijis man kā likums Pieņem to arī tu.

-�� Vai tāpēc tu atstāji valdnieci Dastinu un savu sievu, resno cūku, lai atnāktu un man pateiktu, ka man jākļūst piesardzīgākam?

-�� Nepavisam. Ir �is tas, ko tev vajadzētu iznāt. Valdnieks Staniss bei�dzot ir atstājis Mūri.

Remzijs gandrīz pielēca kājās, un biezajās, miklajās lūpās parādījās smaids.

-�� Vai viņ� nāk uz Dredfortu?

-��� Diem�ēl nē. Ārnolfs nesaprot, kāpēc. Viņ� apzvēr, ka darījis visu, lai �is ierītu ēsmu.

-�� Interesanti. Noberz Kārstārku un dabūsi Stārku.

-�� Kop� Jaunais Vilks noberza valdnieku Rikardu, tā nav glu�i taisnī�ba. Bet, lai būtu, kā būdams. Staniss ir atņēmis dzelzsvīriem Dziļme�u un atdevis to atpakaļ Gloveriem. Vēl ļaunāk: viņam piebiedroju�ies kal�nu klani Vuļi, Norēji, Lidli un visi pārējie. Viņa spēks pieaug.

-�� Mēs esam spēcīgāki.

-�� �obrīd jā.

-�� Tāpēc tagad ir īstais brīdis viņu saberzt miltos. Ļauj man doties uz Dziļme�u.

-�� Tikai pēc tam, kad būsi apprecējies.

Remzijs trieca kausu pret galdu tā, ka alus duļķes iz�ļakstījās pa galdautu.

-��� Man ir apnicis gaidīt. Skuķis ir, un koks ir, ari valdnieku mums ir pietiekami, lai liecinieku netrūktu. Apprecē�u viņu jau rīt, iesē�u �ai dēlu starp kājām un do�os ceļā, pirms viņas jaunavīgās asinis vēl nebūs uz palaga no�uvu�as.

"Viņa lūgs dievus, lai tu aizietu," Smaķis domāja, "un lūgs, lai tu ne�kad vairs nepārrodies viņas gultā."

-�� Tu iesēsi viņai dēlu, Rūzs Boltons sacīja, bet ne te. Esmu nolē�mis, ka tev skuķis jāprec Ziemmalā.

Tas Remzijam nepavisam nepatika.

-�� Vai esi aizmirsis, ka es iznīcināju Ziemmalu?

-�� Nē, izsktās, ka tu esi aizmirsis. Dzelzsvīri iznīcināja Ziemmalu un apkāva visus ļaudis. Tas bija Teons Nodevējs.

-�� Jā, tā viņ� izdarīja gan, bet� Remzijs uzmeta Smaķim aizdomu pilnu skatienu. Vai man vajadzēs viņu precēt tajās drupās?

-��� Lai arī sagrauta un iznīcināta, Ziemmala joprojām ir valdnieces Ārijas mājas. Kur tu atradīsi vēl labāku vietu, lai apprecētu viņu, piegu�lētu un izvirzītu prasības uz zemi? Tā gan ir tikai puse bēdas. Mēs būtu stulbeņi, ja uzbruktu Stanisam. Lai Staniss uzbrūk mums. Viņ� ir pā�rāk piesardzīgs, lai nāktu uz Kapkalniem� bet viņam jānāk pie tevis uz Ziemmalu. Viņa kalnie�i neatstās sava dārgā Neda Stārka meitu tādam izdzimtenim kā tev. Staniss būs spiests nākt, vai ari zaudēs viņus. Bū�dams piesardzīgs komandieris, viņ� sasauks karagājienam visus draugus un sabiedrotos. Viņ� izsauks arī Ārnolfu Kārstārku.

Remzijs aplaizīja sasprēgāju�ās lūpas.

-�� Un Kārstārks ir mūsējais.

-�� Ja tā būs lēmu�i dievi. Rūzs piecēlās. Tu precēsies Ziemmalā. Es paziņo�u visiem valdniekiem, ka mēs dodamies ceļā pēc trim dienām, un aicinā�u visus doties mums līdzi.

-�� Tu esi ziemeļu uzraugs pavēli viņiem.

-��� Ar aicinājumu es panāk�u to pa�u. Vara vislabāk gar�o tad, ja tā ir saldināta ar pieklājību. Mācies, ja ceri kādudien valdīt. Dredfortas valdnieks palūkojās uz Smaķi. Un atraisi savu zvērēnu, es ņem�u viņu līdzi.

-�� Viņu? Uz kurieni? Viņ� ir mans, tu nevari viņu dabūt.

Rū�u tas uzjautrināja.

-��� Visu, kas tev pieder, esmu devis es. Pacenties to atcerēties, bastard. Bet tas� Smaķis� Ja tu neesi viņu pavisam nobeidzis, tad viņ� mums vēl var noderēt. Meklē atslēgas un ņem nost ķēdes, citādi no�ēlosi to dienu, kad es izvaroju tavu māti.

Smaķis redzēja, kā savelkas Remzija mute un starp lūpām iemirdzas spļāviens. Viņ� baidījās, ka bastards ar dunci rokās tūlīt pārlēks pāri gal�dam. Tā vietā viņ� nosarka, aizgrieza savu bālo acu skatienu no tēva vēl bālākajām acīm un devās meklēt atslēgas, bet, tad, noliecies, lai atsavi�nātu Smaķa rokas un kājas no va�ām, viņ� pieliecās gūsteknim tuvāk un no�ukstēja:

-�� Neko nestāsti un atceries ikvienu vārdu, ko viņ� saka. Es tevi dabū��u atpakaļ, lai ko tā Dastinu kuce tev teiktu. Kas tu esi?

-�� Smaķis, cienītais kungs. Es piederu jums. Esmu Smaķis, tas rīmējas ar vārdu "praķis".

-��� Tā gan. Kad tēvs tevi atdos, es tev nogriezī�u vēl vienu pirkstu. Ļau�u tev izvēlēties kuru.

Asaras negribot sāka tecēt pāri vaigiem.

-��� Par ko? Viņ� aizlauztā balsī iesaucās. Nekad neesmu lūdzis, lai mani jums atņem. Es darī�u visu, ko gribēsiet, kalpo�u, paklausī�u, es� lūdzu, nevajag�

Remzijs iesita Smaķim pa seju.

-��� Vari viņu dabūt, bastards teica tēvam. Viņ� pat nav vīrs. Viņ� smird tā, ka man nelabi metas.

Kad viņi izgāja ārā, pāri Kapkalnu koka mūriem lēca mēness. Smaķis dzirdēja, kā viļņotajos līdzenumos aiz pilsētas joņo vēj�. Starp Kapkal�niem un Hārvuda Stauta pieticīgās pils austrumu vārtiem bija nepilna jūdze. Boltons piedāvāja Smaķim zirgu.

-�� Vai tu spēsi jāt?

-�� Es� cienītais kungs, es domāju� ka jā.

-�� Volton, palīdzi viņam iesēsties seglos.

Lai arī va�as bija noņemtas, Smaķis kustējās kā ve�uks. Miesa vaļīgi nokarājās pāri kauliem, bet Skābais Alīns un Kaulu Bens teica, ka viņ� kratoties. Un viņa smaka� Pat ķēve gribēja Smaķi nopurināt, kad �is pūlējās uzrausties tai mugurā.

Tomēr tas izrādījās mierīgs zirgs, kas zināja ceļu uz Kapkalniem. Kad abi bija tiku�i ārā pa vārtiem, Boltons piejāja viņam blakus. Sargi atpali�ka pieklājīgā attālumā.

-� Kā man tevi saukt? valdnieks jautāja, kad viņi jau jāja pa Kapkal�nu platajām, taisnajām ielām.

"Smaķis, es esmu Smaķis, tas rīmējas ar vārdu "baķis".

-�� Smaķis, viņ� atbildēja, ja cienītajam kungam tā labpatīk.

-� Cienkungam. Boltona lūpas pavērās un par ceturtdaļccollas tiesu parādīja zobus. Tas varēja būt arī smaids.

-�� Cienītais kungs? Smaķis nesaprata. Es teicu�

-� Tu teici "cienītais kungs, bet jāsaka "cienkungs". Mēle tavu izcelsmi nodod katrā vārdā, ko saki. Ja gribi izklausīties pēc īsta zemnieka, tev tas jāizrunā tā, it kā tev mutē būtu dubļi vai arī tu būtu pārāk stulbs, lai saprastu, ka tie ir divi vārdi, nevis viens.

-�� Ja cienīt� cienkungam tā labpatīk.

-�� Nu jau ir labāk. Smirdi gan tu drausmīgi.

-�� Jā, cienkungs. Izlūdzos piedo�anu, cienkungs.

-�� Par ko? Tas, ka tu smirdi, ir mana dēla, nevis tava vaina. Es to glu�i labi saprotu. Viņi jāja garām stallim un iebraucamajai vietai ar aizvēr�tiem slēģiem un kvie�u vārpu uz izkārtnes. Smaķis dzirdēja iek�ā ska�nam mūziku. Es pazinu pirmo Smaķi. Viņ� arī smirdēja, bet ne tāpēc, ka nemazgātos. Taisnību sakot, es nepazīstu nevienu, kur� būtu tīrīgāks par viņu. Viņ� mazgājās trīs reizes dienā un sprauda matos puķes kā jaunava. Reiz, kad mana sieva bija vēl dzīva, viņ� tika pieķerts zogam smar�as no viņas guļamkambara. Es liku viņam uzskaitīt divpadsmit pātagas cirtienus, un pat viņa asinis nelāgi oda. Pēc gada viņ� centās izdarīt to pa�u, tikai �oreiz viņ� smar�as izdzēra un gandrīz nosprāga. Bet nekas nelīdzēja, viņ� ar tādu smaku jau bija piedzimis. Vienkār�ie ļaudis teica, ka tas esot lāsts. Dievi esot viņu radīju�i smirdo�u, lai ļaudis zinātu, ka viņam ir pūsto�a dvēsele. Mans vecais mestrs apgalvoja, ka ta esot slimības pazīme, ta�u puisis bija stiprs kā vērsis. Neviens nespēja uzturēties viņam blakus, tāpēc viņ� gulēja pie cūkām� līdz kādu dienu pie vārtiem uzradās Remzija māte un pieprasīja, lai es pie�ķirot kalpu savam bastardam, kur� augot me�onīgs un nevaldāms. Atdevu viņai Smaķi. Es to biju domājis kā joku, bet viņi ar Remziju kļuva ne�ķirami. Es tikai brīnos� Remzijs samaitāja Smaķi vai Smaķis samaitāja Rem ziju? Augstība ar aizdomām palūkojās uz jauno Smaķi, un viņa bālas acis bija tik savādas kā divi balti mēne�i. Ko viņ� pa�ukstēja, kad biju pieliecies atslēgt tavas ķēdes?

-�� Viņ�� viņ� teica� "Viņ� lika tev neko nestāstīt." Vārdi aizķērns kaklā, un Smaķis aizrijies sāka klepot.

-��� Elpo dziļāk. Es zinu, ko viņ� teica. Tev jāizspiego mani un jātur mute par viņa noslēpumiem. Boltons pasmējās. It kā viņam būtu noslēpumi. Diez kā �im �ķiet, kur Skābais Alins, Lutons, Dīrātājs un visi pārējie gadīju�ies? Vai viņ� patie�ām tic, ka tie ir viņa vīri?

-�� Viņa vīri, Smaķis atkārtoja. Likās, ka Boltons gaida no viņa kādu piebildi, ta�u viņ� neko nezināja, ko teikt.

-�� Vai mans bastards kādreiz ir stāstījis, kā es pie viņa tiku?

�o atbildi sev par atvieglojumu Smaķis zināja.

-��� Jā, cienīt� cienkungs. Jūs viņa māti sastapāt izjādes laikā, un jūs apbūra viņas skaistums.

-�� Apbūra? Boltons iesmējās. Viņ� tie�i tā arī teica? Tam puikam ir dziesminieka dvēsele� tikai, ja tu �ai dziesmiņai tici, tad esi vēl dum�jāks par pirmo Smaķi. Pat par izjādi ir samelots. Es pie Raudu strauta medīju lapsas un nokļuvu pie dzirnavām, kur ieraudzīju jaunu sievieti mazgājam veļu. Vecais dzirnavnieks bija apņēmis jaunu sievu, par sevi uz pusi jaunāku mei�u. Viņa bija gara auguma, lokana un ļoti veselīga izskata: garas kājas, krūtis mazas un stingras kā nobriedu�as plūmes. Glīta vārda tie�ā nozīmē. Tiklīdz viņu ieraudzīju, sapratu, ka gribu viņu. Un man tas arī pienācās. Mestri tev teiks, ka karalis D�ihirīss tika atcēlis valdnieka pirmās nakts tiesības, lai izpatiktu savai ka�ķīgajai karalienei, bet tur, kur vēl valda vecie dievi, cieņā ir senie tikumi. Saki, ko gribi, bet pie Ambericm pirmās nakts tiesības ir spēkā, pie atsevi�ķiem kalnu klaniem arī, un Skagosā� pat sejaskoki nezina ne pusi no tā, ko ļaudis dara Skagosā. Dzirnavnieks bija apprecējies bez manas ziņas un atļaujas

-��� vecis bija mani vienkār�i apmānījis. Tā nu es viņu pakāru un uzstāju uz savām tiesībām turpat zem koka, kur viņ� karājās. Taisnību sakot, tā mei�a nebija pat virves vērta. Lapsa arī aizbēga, atceļā uz Dredfortu mans labākais zirgs kļuva klibs kopumā neveiksmīga diena. Pēc gada tam sievi�ķim pietika nekaunības atstiept uz Dredfortu brēco�u briesmekli ar sarkanu ģīmi un paziņot, ka tas esot mans padēklis. Man vaja�dzēja likt māti noslānīt un brēkuli noslīcināt akā� bet bērnam tie�ām bija manas acis. Viņa pastāstīja, ka nelaiķa vīra brālis, ieraudzījis tās acis, esot piekāvis viņu līdz asinīm un patriecis no dzirnavām. Tas mani sa�niknoja, tāpēc es atdevu viņai dzirnavas un liku vīra brālim izraut mēli, lai būtu dro�s, ka �is neskries uz Ziemmalu traucēt valdnieku Rikardu ar muļķīgām pasakām. Katru gadu es tam sievi�ķim sūtīju sivēnus, vistas un pa muķim vērdiņu ar norunu, ka viņa tam puikam nepateiks, kas ir viņa tēvs. Mierīga zeme, klusi ļaudis tas vienmēr man ir bijis likums.

-�� Labs likums, cienkungs.

-�� Tomēr tas sievi�ķis mani nepaklausīja. Tu jau redzi, kāds ir Remzijs. Viņi abi ar Smaķi �im pierunāja pilnas ausis par viņa tiesībām, lai gan �im vajadzēja samierināties ar to, ka var malt graudus. Vai viņ� tie��ām iedomājas, ka var pārvaldīt ziemeļus?

-�� Viņ� pārjums cīnās, Smaķis izmeta. Viņ� ir stiprs.

-��� Vēr�i ir stipri. Un lā�i. Esmu redzējis, kā mans bastards cīnās. Es, protams, nevaru viņu vainot, jo viņa skolotājs bija Smaķis pirmais Smaķis, kur� pats nekad nebija mācījies apieties ar iero�iem. Remzijs ir kareivīgs, tiesa, bet viņ� mētā zobenu kā miesnieks, kas cērt gaļu.

-�� Viņ� ne no viena nebaidās, cienkungs.

-��� Bet vajadzētu gan baidīties. �ajā nodevības un blēdību pilnajā pa�saulē tie�i bailes notur cilvēku pie dzīvības. Pat te, Kapkalnos, vārnas virpuļo un gaida, kad varēs uzklupt miesai. Uz Servīniem un Tolhārtiem nevar paļauties, mans resnais draugs Vīmans perina nodevību, bet Padauzu Lāsts� Amberi tikai izskatās vienkār�i ļaudis, bet arī viņiem netrūkst zemiskas viltības. Remzijam vajadzētu baidīties no viņiem vi�siem tāpat, kā baidos es. Nākamreiz, kad viņu satiksi, pasaki viņam to.

-�� Pateikt viņam� ka jābaidās? Smaķim palika nelabi jau no domas vien. Cienkungs, ja es to pateik�u, viņ��

-�� Es zinu, valdnieks Boltons nopūtās. Viņam ir sliktas asinis, vi�ņam vajadzētu uzlikt dēles. Tās izsūc sliktās asinis, niknumu un sāpes. Dusmās neviens nav spējīgs domāt. Bet Remzijs� baidos, ka viņa sa�maitātās asinis saindēs pat dēles.

-�� Viņ� ir jūsu vienīgais dēls.

-��� �obrīd jā. Bet kādreiz man bija cits, Domeriks. Kluss zēns, ļoti izglītots. Viņ� �etrus gadus kalpoja pie valdnieces Dastinas par pā�u un trīs gadus Ielejā pārvaldnieka Redforta iero�u nesēju. Viņ� spēlēja arfu, lasīja grāmatas un jāja kā vēj�. Zirgi� tas zēns bija vai traks pēc zirgiem

-�� ja netici, pajautā valdniecei Dastinai. Viņu nespēja apsteigt pat vaid nieka Rikarda meita, un viņa pati bija pa pusei ķēve. Redforts teica, ka zēnam esot daudzsolo�a nākotne turnīros, jo labam cīnītājam vispirms ir jābūt labam jātniekam.

-�� Jā, cienkungs. Domeriks. Es� esmu dzirdējis �o vārdu�

-�� Remzijs viņu nogalēja. Mestrs Utors teica, ka viņam esot bijusi vē�dera kaite, bet es uzskatu, ka pie vainas bija inde. Ielejā Domeriks bija Redforta dēlu sabiedrībā. Viņ� gribēja brāli, tāpēc jāja aug�up gar Raudu strautu meklēt manu bastardu. Es gan neļāvu, bet Domeriks jau bija pie

audzis un uzskatīja, ka visu zina labāk par savu tēvu. Tagad viņa kauli at�dusas pie Dredfortas turpat, kur viņa brāļi, kas nomira �ūpulī, bet man ir palicis Remzijs. Saki man, cienītais kungs� ja asinsradinieku slepka�va ir nolādēts, kas būtu jādara tēvam, kura viens dēls nokāvis otru?

�is jautājums Smaķi izbiedēja. Reiz viņ� bija dzirdējis Dīrātāju sa�kām, ka bastards esot nogalējis savu īsto brāli, ta�u neuzdrīkstējās tam ticēt. "Viņ� varēja maldīties. Brāļi mēdz nomirt, un tas nenozīmē, ka viņus kāds nogalējis. Mani brāļi arī ir miru�i, un es viņus nenogalēju.

-�� Cienītajam kungam ir jauna sieva, kas dāvās viņam dēlus.

-�� Bet vai manam bastardam tas patiks? Volda ir no Frejiem, un viņai ir jābūt auglīgai. Esmu sācis pieķerties savai mazajai, resnajai sievai. Di�vas iepriek�ējās gultā neizdvesa ne skaņu, bet �ī spiedz un kustas. Tas, manuprāt, ir apburo�i. Ja viņa �aus ārā dēlus tāpat kā stumj sevī kūkas, Dredforta drīz vien būs pilna ar Boltoniem. Un Remzijs, protams, viņus visus nogalēs. Labākajā gadījumā. Es nenodzīvo�u tik ilgi, lai pieredzē�tu, kā mani dēli sasniedz pilngadību, un mazgadīgi valdnieki ir ikviena nama lāsts. Volda ar skumjām dabūs noskatīties, kā viņi visi mirst.

Smaķim izkalta rīkle. Viņ� dzirdēja, kā vēj� �abinās kailajos gobu za�ros ielas malā.

-�� Cienītais kungs, es�

-�� Atceries cienkungs.

-�� Cienkungs, ja drīkstu jautāt� kāpēc esmu jums vajadzīgs? Fs nekam neesmu derīgs, es pat neesmu vīrs, esmu sagrauts un� un vēl smaka�

-�� Nomazgāsies, pārģērbsies, un odīsi labāk.

-��� Nomazgā�os? Smaķim vēders savilkās �okurā. Es� labāk nē, cienkungs. Lūdzu. Man ir rētas, man� un tās drānas man iedeva vald�nieks Remzijs, viņ�� viņ� lika bez viņa pavēles tās nekad nevilkt nost�

-�� Tev mugurā ir ķeskas, Boltons pacietīgi teica. Smirdo�as, saplēs�tas un netīras skrandas, kas o� pēc asinīm un urīna. Un tās ir plānas, tev dro�i vien salst. Mēs tevi ieģērbsim mīkstās un siltās vilnas drānās, varbūt sameklēsim kādu apmetni ar ka�okādas oderi. Vai tu to gribētu?

-�� Nē. Viņ� nedrīkstēja pieļaut, ka tiek atņemtas valdnieka Remzija dotās drānas. Viņ� nedrīkstēja pieļaut, ka �ie viņu redz.

-�� Vai tu labāk gribētu zīda un samta drānas? Atceros, ka savulaik tev tādas patika.

-�� Nē! viņ� uzstājīgi iesaucās. Nē, es gribu tikai �īs drānas, .Smaka drānas. Es esmu Smaķis tas rīmējas ar kraķis. Viņa sirds sitās kā bungas, un balss bija pārvērtusies izbīļa pilnā spieg�anā. Es negribu mazgāties. Lūdzu, cienkungs, neatņemiet man drānas!

-�� Bet varbūt vismaz ļausi tās izmazgāt?

-�� Nē. Nē, cienkungs, lūdzu! Viņ� abām rokām piespieda tuniku pie krūtīm un pieliecās pie segliem, kā baidīdamies, ka Rūzs Boltons varētu pavēlēt sargiem, lai tie noplē� viņam drānas turpat uz ielas.

-�� Kā vēlies. Boltona bālās acis mēnesnīcā izskatījās tik tuk�as, it kā aiz tām nebūtu cilvēka.

-�� Negribu tev nodarīt neko ļaunu. Es tev daudz esmu parādā.

-�� Vai tad? Kāda balss viņā sauca: "Tās ir lamatas, viņ� ar tevi spēlē�jas, dēls ir tēva ēna." Remzijs bez mitas rotaļājās ar viņa cerībām. Par ko tad jūs man esat parādā, cienkungs?

-�� Par ziemeļiem. Tajā nakti kad tu ieņēmi Ziemmalu, Stārki tika pil�nīgi un galīgi iznīcināti. Viņ� atmeta ar bālo roku: Viss pārējais ir tikai cīniņ� pēc pārpalikumiem.

Abu īsais ceļ� beidzās pie Kapkalnu koka mūriem. Uz �etrstūraina�jiem torņiem vējā plīvoja karogi ar Dredfortas nodīrāto cilvēku, Servīnu kara cirvi, Tolhārtu priedēm, Manderliju ūdensvīru, vecā valdnieka I.okes sakrustotajām atslēgām, Amberu milzi, Flintu akmens roku un Hornvudu alni. �etras zirgu galvas apzīmēja �etrus Rīsvelus no Strau�tiem pelēka, melna, zeltaina un brūna. Ļaudis mēdza smieties, ka Rīsveli pat nespēj vienoties par ģerboņa krāsu. Pāri visiem viļņojās ka�rogs ar briedi un lauvu, kas piederēja tūksto� līgu attālumā Dzelzs tronī sēdo�am zēnam.

Kad viņi cauri vārtu mājai iejāja ar zāli aizaugu�ā pagalmā, kur tūdaļ pie zirgiem izskrēja staļļa puikas, Smaķis izdzirda, kā grie�as veco dzir�navu spārni.

-�� Nāc līdzi, esi tik laipns.

Boltons veda Smaķi uz pili, virs kuras bija izkārti nelaiķa valdnieka Dastina un viņa atraitnes karogi. Uz viņa karoga bija kronis ar smailiem stariem virs sakrustotām āvām; uz viņas tas pats ģerbonis dalīja lauku�mu ar Rodrīka Rīsvela zeltaino zirga galvu.

Jau kāpjot pa platajām koka kāpnēm uz zāli, Smaķim tā sāka trīcēt kājas, ka viņ� bija spiests apstāties un, lai nomierinātos, raudzījās uz Lie�lā Kapkalna zāļainajām nogāzēm. Cilvēki apgalvoja, ka tas esot pirmā karaļa kaps tā karaļa, kur� uz Rietmalu atvedis pirmļaudis. Citi iebil da, ka, sprie�ot pēc kalna izmēriem, tur apbedīts mil�u karalis. Gadījās arī tādi, kas mēdza teikt, ka tas nemaz nav apbedījums, bet gan parasts kalns, tikai tādā gadījumā tas bija ļoti vientuļ� kalns, jo visa apkārtējā ainava bija līdzena un vēja izpūsta.

Zālē kāda sieviete stāvēja pie pavarda un virs dziesto�ām oglēm sil�dīja rokas. Viņa no galvas līdz kājām bija ģērbusies viscaur melnā un nebija rotājusies ne ar zeltu, nedz dārgakmeņiem, ta�u sieviete bija di��ciltīga tas bija redzams uzreiz. Lai arī mutes kaktiņos un ap acīm bija krunciņas, viņa bija stalta un glīta. Sievietei bija brūni, sirmot sāku�i mati, ko viņa uz pakau�a bija sasējusi mezglā.

-�� Kas tas tāds? viņa apvaicājās. Kur ir zēns? Vai tavs bastards atsa�kās viņu atdot? Vai �is vecis ir viņa� ak dievi, kas tā par smaku? Vai tas radījums ir apķēzījies?

-�� Viņ� bija pie Remzija. Valdniece Bārbrija, ļaujiet man jūs iepazīsti�nāt ar Dzelzs salu likumīgo valdnieku Teonu no Grejd�oju nama.

"Nē," viņ� domāja, "neizrunājiet to vārdu. Remzijs jūs sadzirdēs, viņ� uzzinās, viņ� uzzinās, viņ� man darīs pāri.'1

Sieviete savilka lūpas.

-�� Viņ� nav tāds, kādu biju domājusi ieraudzīt.

-�� Kāds ir, tāds ir.

-�� Ko tavs bastards viņam nodarījis?

-�� Jādomā, ka mazliet nodīrājis ādu un nogriezis kādas sīkas ķermeņa daļas. Neko pārāk nopietnu.

-�� Vai viņ� ir traks?

-�� Iespējams. Vai tam ir kāda nozīme?

Smaķis nespēja ilgāk klausīties.

-�� Lūdzu, cienkungs, cienkundze, jūs dro�i vien kaut ko esat sajauku��i. Trīcēdams kā lapa ziemas vētrā, viņ� nokrita uz ceļiem, un asaras straumēm plūda pār rētainajiem vaigiem. Es neesmu viņ�, es neesmu tas nodevējs viņ� gāja bojā Ziemmalā. Mani sauc Smaķis. Viņ� ne�drīkstēja aizmirst savu īsto vārdu. Tas rīmējas ar vārdu kraķis.

Penija beidzot iznāca no kajītes, kad bija jau pagāju�as septiņas dienas, kop� Selaesori Qhoran bija izbraucis no Volantes viņa izlavījās uz klāja kā me�azvērs, kas pamodies no ziemas miega.

Rietēja saule, tāpēc sarkanais priesteris lielā dzelzs ogļu pannā klāja vidū iekūra nakts ugunskuru, un jūrnieki sapulcējās tam apkārt uz lūg��anu. Mokoro balss kā dobjas bungas likās skanam kaut kur dziļi viņa masīvā krū�u kurvja iek�ienē.

-��� Mēs pateicamies par sauli, kas mūs silda, viņ� iesāka. Mēs pa�teicamies par zvaigznēm, kas mūs sargā, kad kuģojam pa aukstu, mel�nu jūru. Priesteris bija liela auguma vīrs, garāks par sīru D�orahu un divtik plats. Viņam mugurā bija purpursarkana mantija, kas piedurkņu galos, gar apak�malu un apkakli izrotāta ar oran�ām atlasa liesmām. Viņa āda bija piķa melna, mati balti kā sniegs, uz vaigiem un pieres ietetovētas dzeltenas un oran�as liesmas. Viņa dzelzs zizlis bija tik gar� kā viņ� pats, bet tā galu rotāja pūķa galva kad priesteris piesita zizli pie klāja, no galvas sprak�ķēdama iz�āvās zaļa liesma.

Viņa sargi, pieci Ugunīgās rokas vergu kareivji, diriģēja atbil�u kori. Lūg�anas tika skandētas Senās Volantes mēlē, ta�u Tīrions tās bija dzir�dējis pietiekami, lai saprastu, par ko ir runa. Iededz mums gaismu un pasargā mūs no tumsas un tā tālāk, apgaismo mūsu ceļu un sildi mūs, jo nakts ir tum�a un briesmu pilna, sargi mūs no briesmu lietām, un tā tālāk un tā joprojām.

Tomēr punduris saprata, ka savas domas labāk paturēt pie sevis. Tī�rions Lanisters neticēja nevienam dievam, bet uz kuģa vajadzēja izrādīt

zināmu cieņu R�loram. Kad abi bija uzkāpu�i uz klāja, Mormonts atsva�bināja savu gūstekni no ķēdēm un va�ām, un punduris negribēja vēlreiz uzprasīties uz saslēg�anu.

Selaesori Qhoran bija zvalstīga baļļa ar piecsimt tonnu kravas ietilpī�bu, augstu klāju priek�galā un pakaļgalā un vienu mastu pa vidu. Priek��galu rotāja velni�ķīgs tēls kāds tārpu sagrauzts augstmanis, kuru, sprie��ot pēc sejas izteiksmes, mocīja aizcietējumi un kur� padusē bija pasitis tīstokli. Tīrionam nebija gadījies redzēt neglītāku kuģi, un arī jūrnieki nebija glītāki. Kapteinis bija skarbs vīrs ar ļaunu muti, apaļu vēderu un cie�i novietotām alkatīgām acīm. Viņ� slikti spēlēja sīvasi un pagalam neprata zaudēt. Viņam bija padoti pieci palīgi, brīvlaistie vergi, un piec�desmit vergi, kas bija pieķēdēti pie kuģa un kam uz vaigiem bija ietetovēti raupji barkasa atveidi. Lai cik reizes Tīrions teiktu, ka viņa vārds ir Hugors Kalns, jūrnieki viņu sauca par Bezdeguni.

Trīs no palīgiem un vairāk nekā trīs ceturtdaļas jūrnieku bija dedzīgi Gaismas Dieva piekritēji. Par kapteini Tīrions nebija tik pārliecināts viņ� alla� uz vakara lūg�anas laiku iznāca ārā, ta�u ar to viņa dalība bei�dzās. Tomēr īstais Selaesori Qhoran saimnieks vismaz �ā brauciena laikā bija Mokoro.

-�� Gaismas Dievs, svētī savu vergu Mokoro un apgaismo viņa ceļu pa�saules tum�ajos nostūros, sarkanais priesteris dārdināja. Un pasargā savu uzticamo vergu Benero, dāvā viņam drosmi, dāvā viņam gudrību, pildi viņa sirdi ar uguni.

Tajā brīdī Tīrions pamanīja Peniju, kura noskatījās kumēdiņos, stā�vot uz stāvajām koka kāpnēm, kas veda lejup zem pakaļējā klāja. Viņa stāvēja uz zemākā pakāpiena, tāpēc bija redzama tikai viņas galvas virsa. Nakts ugunskura gaismā zem kapuces mirdzēja viņas lielās baltās acis. Viņai līdzi bija iznācis arī suns lielais pelēkais aitu suns, uz kura viņa jāja izrādēs.

-�� Cienītā kundze, Tīrions klusi uzsauca.

Taisnību sakot, viņa nebija nekāda kundze, ta�u viņ� nespēja Peniju uzrunāt tajā dumjajā vārdā un negrasījās viņu uzrunāt par meiteni vai punduri.

-�� Es� es jūs neredzēju, viņa satrūkās.

-�� Jā, esmu maziņ�.

-�� Man� es nejutos labi� Suns viņai blakus ierējās.

"Tu gribēji teikt: turpināji sērot."

-�� Ja varu kā palīdzēt�

-��� Nē. Viņa a�i nozuda kajītē, kur mitinājās kopā ar suni un cūku. Tīrions neko viņai pārmest nevarēja. Selaesori Qhoran jūrnieki bija gana priecīgi, kad viņ� uzkāpa uz klāja, jo punduris nozīmēja veiksmi. Viņa galva tika glaudīta bie�i un enerģiski, tāpēc bija jābrīnās, ka viņ� nebija zaudējis visus matus. Tomēr Penijas iera�anās tika uzņemta ar dalītām jūtām. Lai arī viņa bija punduris, tomēr sieviete, un sievietes uz kuģa nozīmēja nelaimi. Uz katru, kur� pabu�ināja viņai matus, atradās trīs, kas, ejot viņai garām, zem deguna klusi nolamājās.

"Un es ar savu parādī�anos tikai kaisu meitenei sāli brūcēs. Ļaunda�ri nocirta viņas brālim galvu, noturot par mani, bet es te tupu kā tāda nolāpīta gargula un bārstos ar tuk�iem mierinājuma vārdiem. Es viņas vietā vairāk par visu gribētu iegrūst mani jūrā."

Tīrions pret meiteni juta vienīgi �ēlumu. Viņa nebija pelnījusi Volantē piedzīvotās �ausmas un viņas brālis arī ne. Iepriek�ējo reizi punduris Peniju redzēja īsi pirms izbrauk�anas no ostas, un jau tad viņai acis bija sasarku�as no raudā�anas kā divi drausmīgi piesārtu�i caurumi slimīgi bālajā sejā. Kad kuģis pacēla buras, viņa kopā ar suni un cūku ieslēdzās kajītē, bet naktīs viņu varēja dzirdēt raudam. Tikai iepriek�ējā dienā TIrions dzirdēja vienu no kapteiņa palīgiem ieminamies, ka skuķi vajagot iemest jūrā, pirms viņas asaras nav nogremdēju�as kuģi. Tīrions nevarē�ja galvot, ka dzirdētais bija joks.

Kad vakara lūg�anas bija galā un kuģa komanda atkal izklīda kur� stājās sardzē, kur� devās iekost, iedzert rumu vai sust guļamtīklā, ta�u Mokoro tāpat kā katru nakti palika pie ugunskura. Sarkanais priesteris gulēja pa dienu, bet nakts tum�ajās stundās stāvēja sardzē un pieskatīja svētās liesmas, lai no rīta atkal varētu uzlēkt saule.

Tīrions notupās viņam blakus pasildīt vēsajā naktī nosalu�ās rokas. Mokoro labu brīdi viņam nepievērsa nekādu uzmanību viņ�, iegrimis kādā vīzijā, raudzījās mirguļojo�ajās liesmās. "Vai viņ� tie�ām redz nā�kotni, kā pats apgalvo? ja redz, tad tās ir baisas spējas." Pēc laba laika priesteris pacēla skatienu un ieraudzīja punduri.

-������������ Hugor Kalns, viņ� noteica, pieliekdams galvu svinīgā sveiciena.

-�� Vai lūgsies kopā ar mani?

-��� Kāds man reiz teica, ka nakts esot tum�a un briesmu pilna. Ko tu redzi tajās liesmās?

-�� Pūķus, Mokoro atbildēja Rietmalas kopējā mēlē. Viņ� tajā runāja labi, gandrīz bez akcenta. Nebija �aubu, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc tie�i viņ� bija izraudzīts vest R�lora ticību Dinerīsai Tārgārjenai.

-�� Vecus un jaunus, īstus un viltvār�us, gai�us un tum�us. Un tevi mazu vīriņu, kas met milzīgu ēnu un ie� zobus.

-��� Rūc? Tik draudzīgs radījums kā es ie� zobus? Tīrions gandrīz vai jutās glaimots, un priesteris dro�i vien to arī gribēja panākt. Katrs muļķis grib dzirdēt, ka viņ� ir nozīmīgs. Varbūt tu redzēji Peniju? Mēs esam gandrīz viena auguma.

-�� Nē, draugs.

"Draugs? Diez pa kuru laiku mēs būtu paguvu�i sadraudzēties?"

-�� Vai tu redzēji arī, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai nokļūtu Mīrīnā?

-�� Nespēj vien sagaidīt, kad dabūsi ieraudzīt pasaules atbrīvotāju?

"Jā un nē. Pasaules atbrīvotāja var izdomāt no�ņāpt man galvu vai

atdot pūķiem pusdienās."

-��� Nē, Tīrions atbildēja, mani interesē olīvas. Lai gan baidos, ka kļū�u vecs un nomir�u, pirms man izdosies kādu nogar�ot. Es �etrrāpus aizskrietu ātrāk nekā aizpeldēs �is kuģis. Saki, vai Selaesori Qhoran ir kāds triarhs vai bruņurupucis?

-��� Ne viens, ne otrs, sarkanais priesteris pasmējās. Qlwran ir ne glu�i valdnieks, bet cilvēks, kur� kalpo, dod padomus un palīdz vadīt lietas. Jūs Rietmalā teiktu, ka tas ir pārvaldnieks vai maģistrs.

"Karaļa labā roka?" Tas punduri uzjautrināja.

-�� Un selaesori?

Mokoro paberzēja degunu.

-�� Pilns ar patīkamu aromātu. Jūs laikam teiktu smar�īgs? Puķains?

-�� Tātad selaesori qhoran nozīmē kaut ko līdzīgu "smirdīgam pārvald�niekam"?

-�� Drīzāk tas ir "smar�īgais pārvaldnieks".

-�� Es laikam pieturē�os pie smirdīgā. Bet pateicos par skolo�anu.

-��� Priecājos, ka esmu tevi apgaismojis. Varbūt kādu dienu tu ļausi man pamācīt arī R�lora patiesības?

-�� Kādu dienu. "Kad mana galva būs uzsprausta uz pīķa."

Nostūris, kurā Tīrions mitinājās kopā ar sīru D�orahu, tika saukts

par kajīti vienīgi pieklājības pēc tas bija drēgns, tum�s un nelāgi smir�do�s skapis, kur tikko pietika vietas, lai vienu virs otra pakārtu guļam�tīklus. Mormonts, izstiepies apak�ējā guļamtīklā, lēni �ūpojās līdzi kuģa kustībām.

-�� Skuķis beidzot izbāza degunu uz klāja, Tīrions pavēstīja. Paglū�nēja un mani un aizbēga atkal lejā.

-�� Nekāds skaistulītis jau tu neesi.

-�� Ne jau visi var būt tik glīti kā tu. Meitēns ir apjucis. Nebūtu nekāds brīnums, ka tā nabaga dvēsele gāja skatīties, vai nevar pārlēkt pār bortu un noslīcināties.

-�� Tai nabaga dvēselei vārds ir Penija.

-�� Es zinu, kā viņu sauc. Tīrionam riebās viņas vārds. Meitenes brā�lis bija pazīstams kā Grasis, lai gan viņa īstais vārds bija Opo. Grasis un Penija, vissīkākās, visnevērtīgākās monētas. "Un ļaunākais ir tas, ka viņi �os vārdus izvēlēju�ies pa�i." No tā Tīrionam mutē palika nelāga pēcgar�a. Lai tur vai kā, bet viņai ir vajadzīgs draugs.

D�orahs piecēlās guļamtīklā sēdus.

-�� Tad iedraudzējies ar viņu, manis pēc vari arī apprecēt.

Arī no �iem vārdiem mutē bija nelāga gar�a.

-��� Tu gribi teikt: kā līdzīgs ar līdzīgu? Vai sev arī grasies piemeklēt lāceni, sīr?

-�� Tu biji tas, kur� uzstāja, ka viņa jāņem līdzi.

-��� Es teicu, ka nevaram viņu atstāt Volantē. Tas nenozīmē, ka gribu viņu izdrāzt. Varbūt esi aizmirsis, ka viņa grib manu nāvi? Es bū�u pē�dējais, ar ko viņa gribēs draudzēties.

-�� Jūs abi esat punduri.

-�� Jā, viņas brālis arī bija punduris, kur� tika nokauts, jo da�i piedzē�ru�ies stulbeņi viņu noturēja par mani.

-�� Tevi grau� vainas apziņa?

-��� Nē, Tīrions saskaitās. Man pa�am pietiek savu grēku, par ku�riem atbildēt, un �ajā nekrietnībā es neesmu vainojams. Es varbūt arī turēju īgnu prātu uz viņu un viņas brāli par tiem kumēdiņiem D�ofreja kāzās, bet nekad neesmu vēlējis viņiem ļaunu.

-��� Izklausās, ka tu esi pavisam nekaitīgs. Nevainīgs kā jēriņ�. D�o�rahs piecēlās. Ar punduru skuķi krāmējies pats. Ja gribi, skūpsti viņu, ja negribi nomu�ī vai neliecies ne zinis. Tava darī�ana. Mani tur iek�ā nepin. Viņ� pastūma Tīrionu malā un izgāja no kajītes.

"Nav nekāds brīnums, ka �is divreiz izdzīts trimdā," Tīrions prāto�ja. "Es ari viņu patriektu, ja varētu. Viņ� ir auksts, sapūties, drūms, bez humora izjūtas. Un tās vēl ir viņa labākās rakstura īpa�ības." Bruņinieks lielāko daļu laika pavadīja, soļodams priek�galā pa klāju vai, pārliecies pār bortu, raudzīdamies jūrā. "Skatās pēc savas sudraba karalienes, ska�tās pēc Dinerīsas un alkst, lai kuģis peldētu ātrāk. Ja mani Mīrīnā gaidītu Tī�a, varbūt es arī darītu tāpat."

Vai Vergu līcis varēja būt tā vieta, kur paliek maukas? Diez vai. Sprie��ot pēc tā, ko Tīrions bija lasījis, vergturu pilsētas tie�i bija vieta, kur

maukas tika radītas. "Mormonts tur varēja kādu sev nopirkt." Glīta verdzenite vienkār�i neticami uzlabotu viņa omu sevi�ķi ar sudrabainiem matiem kā tā, kas sēdēja viņam uz daikta Selhorisā.

Uz upes Tlrions bija spiests paciest Grifu, bet tur viņu vismaz no�darbināja mīkla par kapteiņa patieso seju, turklāt pārējie ceļabiedri uz laivas bija daudz patīkamāki. Diem�ēl uz barkasa visi bija tie�i tie, par ko uzdevās, un nebija nevienas radniecīgas dvēseles. Interesants likās vienīgi sarkanais priesteris. "Viņ� un varbūt arī Penija. Bet meitēns mani ienīst un ienīdīs."

Pēc Tīriona domām, dzīve uz Selaesori Qhoran bija vienmuļa. Visaiz�raujo�ākais brīdis pa visu dienu bija kāju un roku pirkstu durstī�ana ar nazīti. Uz upes varēja apjūsmot da�ādu brīnumus: milzu bruņurupu�us, sagrautas pilsētas, akmens ļaudis, kailas septas, un neviens nevarēja zināt, kas slēpās aiz nākamā līkuma, jūrā visas dienas un naktis bija vienādas. Aizbraucot no Volantes, barkass turējās skatiena attālumā no krasta, tāpēc Tīrions varēja vērot garām slīdo�ās zemes strēles, jūras putnu mākoņus, kas pacēlās no klin�ainām radzēm un sagruvu�iem sargtorņiem, skaitīt kailas brūnas saliņas. Tur varēja redzēt arī daudz kuģu zvejas laivas, koku tirgotāju bar�as un lepnas galeras, kuru airi kūla viļņus baltās putās. Bet tiklīdz viņi iebrauca dziļākos ūdeņos, palika vien tikai jūra un debesis, gaiss un ūdens. Ūdens izskatījās pēc ūdens, bet gaiss pēc gaisa. Reizēm parādījās kāds mākonis. "Pārāk daudz zilās krāsas."

Naktis bija vēl ļaunākas. Tīrions jau tāpat gulēja slikti, un tagad vis�pār nebija iespējams iemigt. Miegs nozīmēja sapņus, bet sapņos viņu gaidīja Sēras un pārakmeņojies karalis ar tēva seju. Izvēle bija niecīga: rāpties aug�ā guļamtīklā un klausīties, kā D�orahs Mormonts krāc, vai arī palikt uz klāja un vērot jūru. Naktīs bez mēnesnīcas ūdens no apvār��ņa līdz apvārsnim bija melns kā mestra tinte tum�s, dziļ� un draudīgs, tomēr tajā pa�ā laikā arī dīvaini skaists. Pārāk ilgi tajā lūkojoties, Tīrionu pārņēma domas, cik viegli būtu pārvelties pāri bortam un iekrist tajā tumsā. Atskanētu viens kluss �ļaksts, un viņa mū�a no�ēlojamais stās�tiņ� būtu izstāstīts. "Bet ja nu elle pastāv un tajā mani gaida tēvs?"

Katra vakara labākais brīdis bija vakariņas. Ēdiens nebija izcils, ta�u tā bija gana, tāpēc punduris devās vakariņās. Kambīze, kur tika ieturē�tas maltītes, bija �aura, neērta un ar tik zemiem griestiem, ka garākam jūrasbraucējam arvien draudēja galvas atsi�ana, un sevi�ķi �īm bries�mām, �ķiet, bija pakļauti augumā ra�enie Ugunīgās rokas vergu kareivji. Lai arī Tīrionam patika par to ķiķināt, viņ� labprātāk ieturējās vienatnē.

Sēdēt plecu pie pleca ar vīriem, kuri nerunāja kopējā valodā, klausīties, kā viņi plē� jokus, un nesaprast ne vārda drīz vien apnika. īpa�i pēc tam, kad viņ� bija sācis aizdomāties, vai joki un smiekli nav par viņu.

Kambīzē arī glabājās kuģa grāmatas. Kapteinis bija sevi�ķi cītīgs lasī�tājs, tāpēc tur atradās trīs sējumi: jūrai veltītas draņķīgas dzejas krājums, krietni nodriskāta grāmata par jaunas verdzenes izvirtīgajiem piedzīvo�jumiem Līsas prieka namā, kā arī ceturtais un pēdējais "Triarha Beli�o dzīves" sējums tas bija slavens volantie�u patriots, kura karagājienu un uzvaru virkne pēk�ņi aprāvās, kad viņu apēda mil�i. Tīrions tās visas bija izlasījis jau tre�ajā ceļojuma dienā, bet pēc tam sāka lasīt visas no jauna, jo citu grāmatu nebija. Verdzenes stāsts bija slikti pierakstīts, ta�u aizraujo�s, tāpēc viņ� paņēma to, lai palasītu, ieko�ot sviestā ceptas bie�tes, atdzisu�u zivju sautējumu un cepumus, kas bija tik cieti, ka ar tiem varēja dzīt naglas.

Punduris tie�i lasīja tās dienas aprakstu vietā, kur grāmatas varoni un viņas māsu sagūsta vergu tirgotāji, kad kambīzē ienāca Penija.

-��� Ai, viņa noteica, es domāju� negribēju jūs traucēt, cienītais kungs. Es�

-�� Tu mani netraucē. Ceru, ka �odien nevēlies mani nomu�īt.

-�� Nē. Viņa nosarka un novērsa skatienu.

-��� Tādā gadījumā es neatteiktos no sabiedrības uz �ā kuģa tās pa�stāvīgi trūkst. Tīrions aizvēra grāmatu. Nāc, piesēdi, paēd. Meitene gandrīz visu ēdienu atstāja neskartu pie savas kajītes durvīm, tāpēc vi�ņai vajadzēja būt krietni izsalku�ai. Sautējums ir gandrīz ēdams zivs vismaz ir svaiga.

-�� Nē, es� reiz aizrijos ar asaku un kop� tā laika zivis neēdu.

-��� Tad iedzer vīnu. Viņ� pielēja kausu un pastūma to uz meitenes pusi. Mūsu kapteiņa dāvana. Drīzāk gan gar�o pēc mīzaliem nekā pēc Pergolas zeltainā, bet pat mīzali gar�o labāk par to melno rumu, ko dzer jūrnieki. Tas tev palīdzēs iemigt.

Meitene pat nepakustējās.

-��� Pateicos, cienītais kungs, bet nē. Viņa atkāpās. Man nevajadzēja jūs traucēt.

-��� Vai gribi visu atliku�o mū�u slēpties? Tīrions pavaicāja, pirms viņa bija paguvusi iziet.

�ie vārdi lika meitenei apstāties. Viņas vaigi kļuva ko�i sārti, un viņa atkal gandrīz apraudājās. Tomēr Penija izaicino�i uzmeta lūpu un pazi ņoja:

-�� Jūs arī bēgat.

-��� Bēgu, viņ� atzina, tikai es bēgu "uz", bet tu bēdz "no", un tā ir milzīga at�ķirība.

-�� Mums nekur nevajadzētu bēgt, ja nebūtu jūsu.

"Viņai vajadzēja saņemties drosmi, lai to pateiktu man acīs."

-�� Tu runā par Karaļa ostu vai par Volanti?

-��� Par abām. Meitenes acīs atmirdzēja asaras. Par visu. Kāpēc jūs nevarējāt nākt pacīnīties ar mums, kā karalis gribēja? Tad mums nekas nebūtu noticis. Tā būtu tikai spēle visi par tevi tikai mazliet pasmietos,

un viss.

-�� Visi par mani tikai mazliet pasmietos, Tīrions atkārtoja. "Toties es liku viņiem pasmieties par D�ofu. Vai tas nebija viltīgi izdomāts?"

-��� Mans brālis mēdza teikt, ka smīdināt cilvēkus esot labi. Cēli un godājami. Mans brālis� viņ�� Penijai pār vaigiem sāka ritēt asaras.

-��� Man �ēl tava brāļa. Viņ� tos pa�us vārdus bija teicis arī Volantē, bet toreiz meitene bija tā sadrūvējusies, ka nez vai dzirdēja. Toties tagad viņa sadzirdēja.

-��� �ēl. Jums esot �ēl. Viņai trīcēja lūpa, vaigi bija slapji, ap acīm sārti loki. Mēs tajā pa�ā vakarā bēgām no Karaļa ostas. Brālis teica, ka labāk bū�ot bēgt, pirms kādam ienāk prātā, ka mēs varam būt saistīti ar karaļa nāvi un ka mūs vajag spīdzināt, lai to noskaidrotu. Vispirms mēs bēgām uz T īro�u. Brālis domāja, ka tas būs pietiekami tālu, bet nebija gan. Mēs pazinām kādu turienes �onglieri. Gadu gadiem viņ� katru die�nu �onglēja pie Piedzēru�ā dieva strūklakas. Viņ� bija vecs, viņa rokas vairs nebija tik veiklas kā senāk, tāpēc reizēm bumbas nokrita zemē, un viņ� tām skrēja pakaļ pa visu laukumu, bet tīro�ie�i smējās un vienalga meta viņam naudu. Tad kādu rīt mēs uzzinājām, ka viņa līķis atrasts pie Triosa tempļa. Triosam ir trīs galvas, un pie tempļa durvīm stāv milzīga viņa statuja. Ve�uks bija sacirsts trīs daļās un sabāzts Triosa trīs mutēs. Kad līķis tika salikts kopā, izrādījās, ka galvas nav.

-�� Dāvana manai mīļajai māsiņai kārtējais punduris.

-�� Jā, mazais cilvēks. Tāds pats kā tu un Opo, kā Grasis. Vai tev ir �ēl arī �ongliera?

-�� Līdz pat �im brīdim es pat nenojautu, ka tāds �onglieris dzīvo pa�saulē. .. bet jā, man arī viņa ir �ēl.

-�� Viņ� gāja bojā jūsu dēļ, uz jūsu rokām ir viņa asinis.

Saņemt �o apvainojumu tik drīz pēc D�oraha Mormonta izrunā�a�nās bija sāpīgi.

-�� Viņa asinis ir uz manas māsas un to neģēļu rokām, kuri viņu noslep�kavoja. Manas rokas� Tīrions pagrieza rokas un nopētīja plaukstas.

-��� Manas rokas arī ir apkaltu�as ar vecām asinīm. Vari saukt mani par radinieka slepkavu, nekļūdīsies. Karaļkāvis� arī par to es atbildē�u. Esmu nogalējis mātes, tēvus, brāļadēlus, mīļākās, vīrie�us un sievietes, karaļus un maukas. Reiz man dusmas aizdeva kāds dziesminieks, un tas izdzimtenis izvārījās zupā. Bet es nekad neesmu nogalējis nevienu �onglieri, nevienu punduri, un tu nevari mani vainot tajā, kas noticis ar tavu nolāpīto brāli.

Penija paņēma vīna kausu, ko Tīrions bija viņai ielējis, un ie�ļāca �im sejā. "Glu�i kā mana mīļā māsiņa." Punduris dzirdēja aizcērtamies kam�bīzes durvis, ta�u neredzēja meiteni aizejam. Acīs dedzināja, un visa pa�saule bija izplūdusi. "Tiktāl par iedraudzē�anos."

Tīrionam Lanisteram bija maza pieredze attiecībās ar citiem pundu�riem. Viņa tēvs necieta atgādinājumus par dēla kroplību, un kumēdiņu rādītāju trupām, kurās bija kāds mazais cilvēciņ�, ātri vien tapa skaidrs, ka jāturas tālāk no Lanisportas un Rūdas klintīm, lai neriskētu izsaukt Tīvina dusmas. Paaudzies Tīrions dzirdēja ļaudis stāstām par punduri nerru Dornes valdnieka Foulera galmā, par punduri mestru, kur� kalpoja Pirkstos, un kādu punduri starp Klusējo�ajām māsām, ta�u nekad nejuta nepiecie�amību kādu no viņiem uzmeklēt. Viņa ausis sasniedza arī mazāk ticams stāsts par punduri raganu, kas mājoja kādā kalnā upes zemēs, un Karaļa ostā sastopamu punduri mauku, kura bija pazīstama ar to, ka ko�pojās ar suņiem. Par pēdējo viņam pastāstīja pa�a māsa, kura piedevām vēl piedāvāja viņam sameklēt kuci, kas meklējas, lai viņ� varētu to iemē�ģināt. Kad Tīrions pieklājīgi apvaicājās, vai Serseja domājusi pati sevi, �ī ie�ļāca viņam sejā kausu vīna. "Atceros, ka tas bija sarkanvīns, bet �is ir zeltainais." Tīrions slaucīja seju piedurknē. Acīs joprojām koda.

Viņ� nesatika Peniju līdz pat dienai, kad uznāca vētra.

lajā rītā sāļais gaiss gūlās pār jūru mierīgs un smags, ta�u rietumos debesis bija ugunīgi sarkanas un tās izraibināja zemu mākoņu �vīkas ko�ākas par Lanisteru purpursarkano. Jūrnieki steidza nostiprināt lū kas, nostiept virves, notīrīt klāju un piesiet visu, kas vēl nebija piesiets.

-� Nākts likts vēj�, viens no viņiem brīdināja. Bezdegunis labāk iet lejā.

Tīrions atcerējās vētru, ko bija piedzīvojis, �ķērsojot �auro jūru kā

klājs lēkāja zem kājām, cik pretīgi krak�ķēja kuģis, viņ� atminējās vīna un vēmekļu gar�u.

-�� Bezdegunis paliks tepat.

Ja punduris dieviem bija vajadzīgs, tad viņ� labāk noslīks nekā nosmaks, aizrijoties ar saviem vēmekļiem. Barkasa audekla bura vējā lēni viļņojās kā akots milzīga zvēra ka�okā, kad tas noskurinās pēc ilgas gu�lē�anas, bet tad vienā mirklī tā piepūtās ar tik pēk�ņu plak�ķi, ka visi, kas bija uz klāja, pagrieza galvas.

Vēji dzina barkasu uz priek�u tālu nost no izvēlētā kursa. Aiz mugu�ras asinssarkanās debesīs �upās drūzmējās melni mākoņi. Rīta cēliena vidū rietumpusē sāka plaiksnīt zibens, kam sekoja tāli pērkona dārdi. Jūra kļuva raupjāka, tum�i viļņi triecās pret "smirdīgā pārvaldnieka" korpusu. Ap to laiku jūrnieki sāka ritināt lejā buru. Tīrions pinās visiem pa kājām, tāpēc pārvācās uz priek�ējo klāju, notupās un izbaudīja auk�sto lietus du�u uz vaigiem. Barkass �ūpojās aug�up un lejup, tas slējās pakaļkājās jestrāk par jebkuru zirgu, pacēlās katra viļņa galotnē un krita spraugās starp tiem, izdrebinot vīrelim visus kaulus. Un vienalga labāk bija tur, aug�ā, no kurienes visu varēja redzēt, nekā lejā, smacīgajā kajītē.

Kad vētra beidzās, jau bija iestājies vakars un Tīrions Lanisters bija izmircis līdz apak�biksēm, tomēr savā ziņā jutās pacilāts� un vēl paci�lātāks vēlāk, kad atrada D�orahu Mormontu kajītē piedzēru�os guļam vēmekļu peļķē.

Pēc vakariņām punduris aizkavējās kambīzē un kopā ar kuģa pavā�ru ar pāris glāzītēm melnā ruma atzīmēja to, ka palicis dzīvs. Pavārs bija liela auguma netīrs volantie�u lempis, kur� Rietmalas kopējā valodā prata vienu vārdu "izdrāzt", ta�u lieliski spēlēja sīvasi, sevi�ķi, kad bija piedzēries. Tajā vakarā viņi izspēlēja trīs partijas. Tīrions pirmo vinnēja, abas pārējās zaudēja, bet pēc tam nolēma, ka ir jau gana, un izgāja uz klāja, lai izvēdinātu galvu no ruma un ziloņiem.

Uz priek�ējā klāja, kur parasti sīrs D�orahs, blakus pretīgajam, izpu�vu�ajam koka tēlam atspiedies pret reliņiem, raudzījās melnajā jūrā, viņ� sastapa Peniju. No mugurpuses viņa izskatījās maza un ievainojama kā bērns.

Tīrions negribēja viņu sabiedēt, ta�u bija jau par vēlu meitene viņu bija sadzirdējusi.

-�� Hugors Kalns!

-�� Ja tev tā labpatīk. Mēs ta�u abi zinām, kā mani sauc. Atvainojos, ka iztraucēju. Ie�u prom.

-�� Nē. Penijai bija bāla un skumja seja, ta�u neizskatījās, ka viņa būtu raudājusi. Es arī atvainojos par vīnu. Ne jau jūs nokāvāt manu brāli un to nabaga ve�uku Tīro�ā.

-�� Man toties bija zināma loma, lai ari neapzināti.

-�� Man viņa ļoti pietrūkst brāļa. Es�

-�� Saprotu. Viņ� iedomājās par D�eimiju. "Uzskati, ka tev paveicies. Tavs brālis gāja bojā, pirms paguva tevi nodot."

-�� Man likās, ka gribu mirt, viņa turpināja, bet �odien, kad uznāca vētra, es iedomājos, ka kuģis var nogrimt, un� es�

-��� Tu saprati, ka tomēr gribi dzīvot. "Man arī ir gadījies būt tādā situācijā. Mums tomēr ir �is tas kopīgs."

Meitenei bija �ķībi zobi, tāpēc viņa kautrējās smaidīt, bet �oreiz viņa pasmaidīja.

-�� Vai tie�ām jūs izvārījāt dziesminieku zupā?

-�� Kas? Es? Nē, es neprotu gatavot ēdienus.

Penija iesmējās, un tie bija smiekli kas piedienēja jaukai, jaunai mei�tenei� septiņpadsmit, astoņpadsmit, bet ne vairāk kā deviņpadsmit gadu vecumā.

-�� Ko tas dziesminieks izdarīja?

-��� Sacerēja dziesmu par mani. "Tā bija tam slepenais dārgums, tā bija tam spo�ums un posts. Pat amata ķēde un pilis bij� nieks pret �īs meitenes skūpstu." Savādi, cik ātri viņam atmiņā atausa vārdi. Varbūt tie nemaz nebija viņu pametu�i? "Jo rokas no zelta ir saltas, bet sievietes plaukstas vai svilst."

-�� Tā noteikti bija ļoti slikta dziesma.

-�� Ne pārāk. Nekādas "Kastamēras lietavas" tās nebija, bet da�as vietas bija� tā sacīt�

-�� Kā tā skanēja?

-�� Nē, viņ� iesmējās, tev labāk nedzirdēt, kā es dziedu.

-�� Man māte mēdza dziedāt, kad bijām bērni mēs ar brāli. Viņa vien�mēr teica, ka nav svarīgi, kāda ir balss. Galvenais ir, lai dziesma patiktu.

-�� Vai viņa bija�

-�� Mazais cilvēks? Nē, bet tēvs gan bija. Viņu pa�a tēvs pārdeva verdzī�bā, kad viņ� bija trīs gadus vecs, ta�u viņ� izauga par tik slavenu kumē�diņu rādītāju, ka varēja sev izpirkt brīvību. Viņ� ceļoja pa visām brīvpil sētām un Rietmalu. Senpilsētā viņ� tika iesaukts par Lēkātāju.

"Protama lieta." Tīrions pat aci nepamirk�ķināja.

-��� Tagad viņ� jau ir miris, Penija stāstīja tālāk. Māte arī. Opo� viņ� man bija vienīgais ģimenes loceklis, un tagad nav arī viņa. Viņa pagrieza galvu un skatījās pāri jūrai. Ko es tagad darī�u? Uz kurieni ie�u? Es neprotu nekādu amatu, es protu tikai cīnīties izrādē, un tam ir vajadzīgi divi.

"Nē," Tīrions nodomāja, "Tas nav priek� manis, nemaz neprasi. Pat neiedomājies."

-�� Sameklē kādu bāreni, viņ� ierosināja.

-��� To cīkstē�anos ierosināja tēvs. Viņ� pat apmācīja pirmo cūku, bet, kad viņ� jau bija pārāk slims, lai jātu, viņa vietā stājās Opo. Es vienmēr esmu jājusi uz suņa. Mēs to Brāvosā parādījām Jūras pavēlniekam, un viņ� ļoti gardi smējās, bet pēc tam pasniedza mums katram� lielu dāvanu.

-�� Vai mana māsa jūs atrada tur Brāvosā?

-�� Jūsu māsa? meitene saminstinājās.

-�� Karaliene Serseja.

-�� Viņa nē� Penija papurināja galvu. Mūs Pentosā uzmeklēja kāds vīrietis, Osmunds. Nē, Osvalds kaut kā tā. Ar viņu tikās Opo, nevis es, un Opo arī visu nokārtoja. Brālis vienmēr zināja, kur doties tālāk.

-�� Tagad mēs tālāk dodamies uz Mīrīnu.

-��� Jūs gribējāt teikt: uz Kārtu, viņa apveltīja Tīrionu ar apjukuma pilnu skatienu. Mēs braucam uz Kārtu, uz Jaunās Gisas līci.

-��� Uz Mīrīnu. Varēsi parādīt Pūķu Karalienei, kā tu jāj uz suņa, un braukt mājās ar tik daudz zelta, cik pati sver. Sāc cītīgāk ēst, lai esi glīta un apaļa, kad vajadzēs rādīties gai�ībai.

-��� Viena es varu jāt vienīgi uz riņķi, Penija pat nepasmaidīja. Un, ja arī karalienei tas �ķitīs smieklīgi, ko es darī�u pēc tam? Mēs nekad ilgi nepalikām vienā vietā. Kad cilvēki mūs redz pirmo reizi, tad smejas, smejas, bet ceturtajā vai piektajā reizē viņi jau zina, kas būs tālāk. Pēc tam viņi vairs nesmejas, un mums jādodas uz citu vietu. Visvairāk var nopelnīt lielajās pilsētās, lai gan man vislabāk patīk mazās pilsētiņas. Tā�dās vietās ļaudīm sudraba nav, ta�u viņi mūs sauc pie sava galda, mums visur līdzi iet bērni�

"Tas ir tāpēc, ka viņi savos piemīztajos miestos nekad nav redzēju�i pundurus," Tīrions nodomāja. "Tās nolāpītās �urkas skrietu pakaļ arī divgalvainai kazai, ja tāda tur parādītos. Bet, kad tā apniktu, viņi to nokautu vakariņām." Tomēr punduris negribēja kārtējo reizi saraudināt meiteni.

-����������� Dinerīsai ir pla�a sirds un cēla daba. Tie�i tas viņai bija vajadzīgs.

-�� Gan jau viņa atradīs tev vietu savā galmā dro�u vietu, kur mana māsa netiks klāt.

-�� Un jūs arī tur būsiet? Penija atkal pagriezās pret Tīrionu.

"Ja vien Dinerīsa neizdomās, ka viņai vajag kādu nieku Lanisteru asi ņu, lai atmaksātu par Tārgārjenu asinīm, ko izlēja mans brālis."

-�� Bū�u.

Pēc �is sarunas punduru meitene uz klāja bija redzama bie�āk. Nā�kamās dienas pēcpusdienā, kad gaiss bija iesilis un jūra mierīga, Tirions satika viņu ar visu cūku.

-�� Viņu sauc par Skaistulīti, Penija bikli iepazīstināja.

"Cūka Skaistule un meitene Penija," viņam ienāca prātā. "Kādam par to būs jāatbild." Penija iedeva Tlrionam da�as zīles, un viņ� pacienāja Skaistulīti no rokas. "Neiedomājies, ka es nesaprotu, ko tu gribi panākt, skuķi," viņ� nodomāja. Cūka no�ņaukājās un iekviecās.

Drīz viņi sāka maltītes ieturēt kopā reizēm viņi kambīzē bija divi vien, citreiz tur bija arī Mokoro sargi. "Pirksti," tā Tīrions viņus sauca, jo tie bija Ugunīgās rokas viri un viņi bija pieci. Penija par to smējās, un viņas smiekli bija patīkami, lai arī ne tik ļoti, lai Tīrions gribētu tos dzirdēt bie�i. Viņas brūces vēl bija svaigas, sēras ļoti dziļas.

Nepagāja ilgs laiks, un viņa sāka saukt kuģi par Smirdīgo pārvaldnie�ku, ta�u kļuva pūcīga, kad Tīrions viņas Skaistulīti iesauca par Speķi. Lai izpirktu savu vainu, Tīrions centās iemācīt meitenei spēlēt sīvasi, ta�u ātri vien aptvēra, ka tas ir tuk�s numurs.

-�� Nē, viņ� atgādināja vai duci rei�u, lido pūķi, nevis ziloņi.

Tajā pa�ā vakarā viņa tie�iem vārdiem pajautāja, vai Tīrions negri�bētu ar viņu pacīkstēties, un tikai vēlāk viņ� atskārta, ka "pacīkstēties" varbūt nemaz nenozīmēja cīkstē�anos. Viņ� vienalga būtu atteicies, tikai dro�i vien ne tik strupi.

Atgriezies kajītē, kur mitinājās kopā ar Dzorahu Mormontu, Tīrions stundām ilgi grozījās guļamtīklā, te iesnauzdamies, te pamozdamies. Sapņos viņam pretī no miglas stiepās pelēkas akmens rokas un kāpnes, kas veda aug�up pie tēva.

Beigu beigās viņam apnika vārtīties un viņ� izgāja uz klāja paelpot svaigu gaisu. Selaesori Qhoran lielā, svītrainā bura uz nakti bija sariti�nāta, un uz klājiem gandrīz neviena nebija. Tikai viens no kapteiņa pa�līgiem stāvēja uz pakaļējā klāja un kuģa vidū Mokoro sēdēja pie ogļu pannas, raudzīdamies sīkajās liesmiņās, kas rotājās oglēs.

Bija redzamas vien spo�ākās zvaigznes, un visas rietumu pusē. Zie�meļaustrumos debesīs kvēloja neskaidra asinssarkana blāzma. Tīrions vēl nekad nebija redzējis tik lielu mēnesi tas bija milzīgs un pietūcis, turklāt likās, ka tas aprijis sauli un drud�a murgos pamodies. Tā dvī ņubrālis peldēja jūrā kuģim nopakaļ un sarkani mirgoja ar katru vilni.

-�� Kas tagad par stundu? punduris pajautāja Mokoro. Tas ta�u nevar būt saullēkts, ja vien austrumi nav pārvietoti. Kāpēc debesis ir sarkanas?

-�� Virs Valīrijas debesis vienmēr ir sarkanas, Hugor Kalns.

Tīrionam pār muguru pārskrēja �ermuļi.

-�� Vai mēs tai esam tuvu?

-�� Tuvāk, nekā mūsu jūrniekiem gribētos, Mokoro dobjā balsī atbil�dēja. Vai jūs Rietmalā zināt teiksmas?

-�� Zinu, ka jūrnieki mēdz teikt: katrs, kur� ierauga tās krastus, ir nā�vei nolemts. Viņ� pats gan tādām pasakām neticēja un viņa tēvocis arī ne. Kad Tīrionam bija astoņpadsmit gadu, Gerions Lanisters devās uz Valīriju cerībā atgūt Lanisteru dzimtas seno, pazaudēto zobenu un da�us citus dārgumus, kas varēja būt pārcietu�i iznīcību. Tīrions ārkār�tīgi gribēja doties viņam līdzi, ta�u tēvs ceļojumu nosauca par "stulbeņa centieniem" un aizliedza dēlam tajā piedalīties.

"Var jau būt, ka viņam bija taisnība." Jau bija pagāju�i gandrīz desmit gadi kop� Smejo�ās lauvas aizbrauk�anas, ta�u Gerions tā arī nebija pār�radies. Vīri, kurus Tīvins sūtīja viņu meklēt, pēdas izsekoja līdz Volantei, kur puse jūrnieku viņu bija pametu�i, un viņ� to vietā bija nopircis vergus. Neviens brīvs vīrs nebija pierunājams labprātīgi kāpt uz kuģa, kura kapteinis atklāti paziņo, ka grasās doties uz Kūpo�o jūru.

-�� Tātad tās ugunis, ko redzam, ir mākoņos atspoguļotas �etrpadsmit liesmas?

-�� �etrpadsmit vai �etrpadsmit tūksto�i� kur� gan uzdrīkstēsies tās saskaitīt? Mirstīgajam nav labi ilgi skatīties tajās liesmās, draugs. Tās ir cēlu�ās no dieva dusmām, un neviena mirstīgo radīta liesma tām nespēj līdzināties. Mēs, cilvēki, esam sīkas radībiņas.

-�� Viens otrs ir mazāks par citiem. "Valīrija." Stāvēja rakstīts, ka Iznī�cības dienā ikviens kalns piecsimt jūd�u attālumā esot sa�ķēlies gabalos un pie�ķiedis debesis ar pelniem, dūmiem, uguni un tik karstu dvesmu, ka aprīti tiku�i pat pūķi. Zemē atvēru�ās milzīgas plaisas, kas apriju�as pilis, tempļus un pat veselas pilsētas. Ūdens ezeros uzvārījies un pār�vērties skābē, kalni uzsprāgu�i, ugunīgas strūklakas spļāvu�as kausētu akmeni tūksto� pēdu augstumā, no sarkaniem mākoņiem lijis pūķstikla un pūķu melno asiņu lietus, bet ziemeļos zeme saplaisājusi un iegruvu�si un tajās vietās nikni iebrāzusies jūra. Vislepnākā pilsēta pasaulē bija pazudusi vienā mirklī, tās izslavētā impērija izgaisusi vienā dienā, Garās vasaras zemes pārogļoju�ās, applūdu�as un nogrimu�as. "Impērija, kas būvēta uz asinīm un liesmām. Ko valīrie�i sēja, to arī nopļāva." Vai mūsu kapteinis grasās pārbaudīt lāsta patiesumu?

-�� Mūsu kapteinis labprātāk kuģotu piecdesmit līgas tālāk jūrā, dro�ā attālumā no nolādētā krasta, bet es liku viņam ieturēt taisnāko kursu. Dinerīsu meklē arī citi.

"Grifs ar savu jauno princi." Vai visas baumas par Zelta brālības do��anos uz rietumiem varēja būt izdomātas? Tīrions kaut ko vēl gribēja piebilst, ta�u pārdomāja. Izskatījās, ka pravietojumā, kas vadīja sarkanos priesterus, bija vieta tikai vienam varonim, un vēl viens Tārgārjens vi�ņiem tikai sajauktu galvu.

-�� Vai tu tos citus redzi liesmās? Lanisters piesardzīgi pavaicāja.

-���� Fikai viņu ēnas, Mokoro sacīja. Un galvenokārt vienu gara auguma, nekrietnu, ar vienu melnu aci un desmit garām rokām, kur� kuģo pa asiņu jūru.

Pusmēness bija plāns un ass kā na�a asmens. Bāla saule uzausa, norietēja un uzausa no jauna. Vējā sa�ukstējās sarkanas lapas.

Tum�i mākoņi pildīja debesis un vilkās uz vētru. Noplaiksnīja zibens, nogranda pērkons, miroņi melnām rokām un ko�i zilām acīm mīņājās ap plaisu kalna nogāzē, ta�u iek�ā netika. Zem kalna sejaskoka tronī sēdēja staigāt nespējīgais zēns un tumsā klausījās �ukstos, bet kraukļi tipināja aug�up lejup viņam pa rokām.

"Tu nekad nestaigāsi," trejacainā vārna tika solījusi, "toties tu varēsi lidot." Reizēm no dzīlēm atlidoja �urp dziesmas skaņas. "iMe�abērni" tā vecā auklīte sauca dziedātājus, lai gan viņi pa�i patiesajā mēlē, ko ne�viens cilvēks neprata, sauca sevi par "tiem, kas dzied zemes dziesmu". Tiesa, �ajā valodā prata sarunāties kraukļi. Viņu mazās melnās a�eles bija noslēpumu pilnas, un viņi uzķērca zēnam un knāba miesā ik reizi, kad izdzirda dziesmas.

Mēness bija pilns un trekns. Zvaigznes ripinājās pāri melnajām debe�sīm. Lietus sasala līstot, un koku zari no ledus svara krak�ķēja. Brens ar Mīru bija piemeklēju�i vārdus tiem, kuri dziedāja zemes dziesmu: Osis, Lapa, Atsvars, Melnais Duncis, Sniegmate un Ogle. Lapa teica, ka viņu īstie vārdi esot pārāk gari cilvēka izloksnei. Kopējā valodā runāja tikai viņa, tāpēc pārējo domas par saviem jaunajiem vārdiem Brenam nekad nebija lemts uzzināt.

Salīdzinājumā ar asinis stindzino�o aukstumu aiz Mūra alās bija patīkami silts. Ja no klints izlīda vēsums, dziedātāji iekūra uguni un to patrieca. Tur, lejā, nebija ne vēja, ne sniega, ne ledus, ne miroņu, kas

snaiksta rokas, vien sapņi, sve�u gaisma un kraukļu skūpsti. Un �uksti tumsā.

Dziedātāji viņu sauca par pēdējo zaļreģi, bet Brena sapņos viņ� vēl aizvien bija trejacainā vārna. Kad Mira apvaicājās pēc viņa īstā vārda, zaļreģis izdvesa �au�alīgu skaņu, kas laikam bija smiekli.

-��� Kad es vēl biju veikls, man bija daudz vārdu, bet arī man reiz ir bi�jusi māte un viņa mani pie savas krūts nosauca par Brindenu.

-�� Man ir tēvocis Brindens, Brens ieminējās. Taisnību sakot, viņ� ir manas mātes tēvocis viņu sauc par Brindenu Melno Zivi.

-��� Iespējams, tavs tēvocis ticis nosaukts par godu man. �ad tad ar Brindeniem tā gadās, lai gan nu vairs ne tik bie�i kā agrāk. Cilvēki aiz�mirst. Atceras vienīgi koki. Viņ� runāja tik klusi, ka Brens bija spiests piepūlēt dzirdi.

-��� Viņ� pa lielākai daļai ir pārvērties kokā, paskaidroja dziedātāja, kuru Mīra bija iesaukusi par Lapu. Viņ� ir nodzīvojis daudz garāku mū�u, nekā vajadzētu, un tomēr viņ� vēl ir te mūsu, jūsu un cilvēku valstības dēļ. Viņa miesā ir palicis pavisam maz spēka. Viņam ir tūk�stotis un viena acs, bet jāredz ir ļoti daudz. Gan tu kādu dienu sapratīsi.

-�� Ko es sapratī�u? Brens pēc tam jautāja Rīdiem, kad viņi atnāca ar spo�i dego�ām lāpām rokās, lai zēnu no lielās alas aiznestu uz mazo kam�bari, kur dziedātāji viņiem bija iekārtoju�i guļvietas. Ko atceras koki?

-���� Veco dievu noslēpumus, paskaidroja D�od�ens Rīds. Ēdiens, uguns un atpūta viņam bija palīdzēju�i atgūties pēc ceļojumā pārciesta�jām grūtībām, bet tagad viņ� likās skumjāks, nopietnāks, ar noguru�u, nemierīgu skatienu. To, ko zināja pirmļaudis un tagad ir aizmirsu�i Ziemmalā� Bet ne pie dabas mēs purvos dzīvojam tuvāk zaļajai pa�saulei un atceramies. Zeme un ūdens, māls un akmens, ozoli, gobas un vītoli tie bija te pirms mums visiem un paliks, kad mūsu vairs nebūs.

-�� Arī tu, Mīra piebilda, un Brens saskuma.

"Bet ja nu es negribu palikt, kad jūsu vairs nebūs?" viņ� gandrīz pa�vaicāja, ta�u atstāja �os vārdus nepateiktus. Viņ� bija gandrīz pieaudzis vīrs, tāpēc negribēja, lai Mīra domātu, ka viņ� ir pink�ķis.

-�� Varbūt jūs arī varat kļūt par zaļreģiem? viņ� ieminējās.

-�� Nē, Bren, tagad noskuma Mīra. Dzert no zaļās strūklakas, esot mirstīgā miesā, uzklausīt lapu �ukstus un redzēt tā, kā redz koki un die�vi, ir lemts vien da�iem, D�od�ens atteica. Vairums cilvēku nav tik svētīti. Dievi man ir devu�i tikai zaļos sapņus, un mans uzdevums bija atvest tevi �urp. Mans darbs nu ir padarīts.

Mēness bija kā melns caurums debesīs. Vilki me�ā gaudoja un sniegā o�ņāja pēc miroņu pēdām. No pakalna nogāzes, spalgi ķērkdams kara saucienus un plivinādams melnos spārnus pāri baltajai pasaulei, pacē�lās kraukļu karapulks. Sarkana saule uzlēca, norietēja un uzlēca atkal, krāsojot sniegu visos sārtajos toņos. Zem kalna D�od�ens bija iegrimis pārdomās, Mīra raizējās un Hodors klīda pa ejām ar zobenu labajā un lāpu kreisajā rokā. Vai varbūt tur klīda Brens?

"Nevienam tas nav jāzina."

Lielā ala, kas atvērās bezdibeņa malā, bija melna kā piķis, kā darva, pat melnāka par kraukļu spalvām. Gaisma tur iezagās kā nelūgts un ne�gaidīts iebrucējs un tūdaļ atkal izzuda ugunskuri, sveces un niedres dega tikai īsu brīdi, un tad to īsais mū�s beidzās.

Dziedātāji bija pagatavoju�i Brenam pa�am savu troni līdzīgu tam, kādā sēdēja Brindens, no sarkanbalta sejaskoka, kura nokaltu�ie zari bija saviju�ies ar dzīvām saknēm. Viņi bija noliku�i troni lielajā alā pie pa�a bezdibeņa, kur melnajā gaisā atbalsojās tālu lejā teko�ā ūdens skaņas. Sēdeklis bija tapsēts mīkstām pelēkām sūnām, kam pāri bija uzsegtas siltas zvērādas.

Tā nu Brens tur sēdēja un klausījās sava skolotāja piesmaku�ajos �ukstos.

-���� Nekad nebaidies no tumsas, Bren. Viņa vārdus pavadīja tikko dzirdama koka un lapu �abē�ana, jo skolotājs pagrieza galvu. Visspēcī�gākie koki sakņojas vistum�ākajās zemes vietāsj Tumsa būs tavs apmet�nis, tavs vairogs, tavs mātes piens. Tumsa tevi darīs stipru.

Pusmēness bija plāns un ass kā na�a asmens. Sniegpārslas bez skaņas krita uz prie�u un sekvoju baltajiem apmetņiem. Kupenas bija tik dziļas, ka aizsedza ieeju alās ar baltu sienu un Vasariņ� dabūja rakties tai cauri, lai tiktu ārā pie sava bara un pamedītu. Brens tajā laikā nebija ar vilkiem kopā pārāk bie�i, ta�u reizēm naktīs noskatījās uz viņiem no aug�as.

Lidot bija vēl labāk nekā kāpelēt.

Iemiesoties Vasariņā bija kļuvis tikpat viegli kā reiz, kad viņ� vēl ne�bija lauzis muguru, uzvilkt bikses. Apmainīt savu miesu pret kraukļa naksnīgi melnajām spalvām bija grūtāk, bet ne tik grūti, kā viņ� bija dzirdējis esam. Katrā ziņā ar �iem kraukļiem grūti nebija.

-�� Neiejāts ērzelis slejas pakaļkājās un spārdās, kad cilvēks mēģina tam uzsēsties mugurā, un ko� rokā, kas cen�as tam ielikt zobos lau�ņus, Brindens sacīja, ta�u zirgs, kur� pazīst vienu jātnieku, pieņems arī citu. Jauns vai vecs, tie putni visi ir iejāti. Izvēlies kādu un lido.

Viņ� izvēlējās vienu kraukli, izvēlējās citu, bet nekas nesanāca., ta�u tre�ais krauklis vēroja viņu vērīgām melnām acīm, pielieca galvu, ieķēr�cās, un pēk�ņi ne vairs zēns skatījās uz kraukli, bet jau krauklis skatījās uz zēnu. Upes dziesma pēk�ņi kļuva skaļāka, lāpas dega spo�āk nekā iepriek�, gaisā vējoja daudz sve�ādu smar�u. Brens gribēja kaut ko teikt, ta�u atskanēja tikai ķērciens, savukārt pirmais lidojums beidzās ar ietriek�anos sienā, un zēns atjēdzās pats savā slimajā ķermenī. Krauklim nekas ļauns nebija noticis. Tas pielidoja klāt un nosēdās Brenam uz ro�kas, tāpēc zēns noglāstīja putna spalvas un atkal iemiesojās putnā. Drīz vien viņ� jau lidinājās pa alu, izvīdams lokus starp garajiem akmens ilk�ņiem, kas karājās pie griestiem, pat pārlaidās pāri bezdibenim un nolai�dās tā saltajās melnajās dzīlēs.

Tad viņ� aptvēra, ka nav viens.

-�� Krauklī bija vēl kāds, viņ� sacīja valdniekam Brindenam, kad bija atgriezies pats savā ādā. Kāda meitene, es viņu jutu.

-�� Tā ir sieviete no tiem, kuri dzied zemes dziesmu, skolotājs atbil�dēja. Viņa sen jau ir mirusi, ta�u daļa no viņas vēl dzīvo krauklī tāpat arī daļa tevis paliktu Vasariņā, ja tavai zēna miesai rīt būtu jāmirst. Tā ir dvēseles ēna. Viņa tev neko ļaunu nedarīs.

-�� Vai visos putnos ir iemiesoju�ies dziedātāji?

-��� Visos, Brindens atteica. Tie�i dziedātāji iemācīja pirmļaudīm sūtīt vēstules ar kraukļiem� tikai tajos laikos putni prata runāt. Koki at�ceras, bet cilvēki aizmirst, tāpēc tagad viņi raksta vēstules uz pergamen�ta un piesien tās pie kājām putniem, kuru miesā pa�i nekad nav biju�i.

Brens atcerējās, ka vecā auklīte tika stāstījusi to pa�u pasaku, bet Robs, kad viņ� pajautāja, vai tā ir taisnība, smiedamies atvaicāja, vai Brens ticot arī gnomiem. Zēns vēlējās, kaut blakus būtu Robs. "Es viņam pastāstītu, ka protu lidot, bet viņ� man neticētu, un tad es viņam to pa�rādītu. Varu saderēt, ka arī viņ� iemācītos lidot viņ�, Ārija un Sansa, pat mazais Rikons un D�ons Sniegs. Mēs visi varētu kļūt par kraukļiem un dzīvot mestra Lūvina putnu novietnē."

Bet tas bija tikai muļķīgs sapnis. Reizēm Brenam ienāca prātā, vai gadījumā tas viss nav sapnis. Varbūt viņ� bija sniegā iemidzis un sap�ņoja, ka atrodas dro�ā, siltā vietā. "Tev jāpamostas," viņ� sev teica, "tev jāpamostas tūdaļ pat, citādi tu sapņosi līdz pat nāvei." Pāris reizes viņ� sev pamatīgi ieknieba, bet vienīgais rezultāts bija sāpo�a roka. Sākuma viņ� centās skaitīt dienas, atzīmējot, kad pamodies un licies gulēt, bet pazemē gulē�ana un pamo�anās savā ziņā saplūda kopā. Sapņi kļuva par

mācībām, mācības par sapņiem, viss notika uz līdzenas vietas vai arī nenotika nemaz. Viņ� to visu darīja vai tikai sapņoja?

-�� Par veidmaini piedzimst tikai viens cilvēks no tūksto�a, Brindens ieteicās kādu dienu pēc tam, kad Brens bija iemācījies lidot, un tikai viens veidmainis no tūksto�a var kļūt par zaļreģi.

-��� Man likās, ka zaļreģi ir me�abērnu burvji, Brens sacīja. Es gribē�ju teikt: dziedātāju burvji.

-��� Savā ziņā tā arī ir. Tiem, kurus tu sauc par me�abērniem, acis ir dzeltenas kā saule, bet pa retam piedzimst kāds ar asinssarkanām vai sūnu zaļām acīm. Tā dievi iezīmē tos, kuri ir saņēmu�i spējas. Izredzētie nav spēcīgi, un viņu gaitas uz zemes ir īsas, jo katrai dziesmai ir arī otra puse. Ta�u, kļūstot par kokiem, viņi dzīvo ilgi. Tūksto�iem acu, simtiem ādu, gudrība tik dziļa kā senu koku saknes. Zaļreģi.

Brens to nesaprata, tāpēc apvaicājās Rīdiem.

-�� Vai tev patīk lasīt grāmatas, Bren? D�od�ens jautāja.

-��� Atsevi�ķas grāmatas. Man patīk stāsti par kaujām. Manai māsai Sansai patika grāmatas par bu�o�anos, bet tās ir dumjas.

-���� Lasītājs līdz savai nāvei izdzīvo tūksto�iem mū�u, D�od�ens skaidroja. Cilvēks, kas grāmatas nelasa, tikai vienu. Me�a dziedātājiem grāmatu nav. Nav arī tintes, nav pergamentu, nav rakstu valodas. Tā vie�tā viņiem ir koki un vissvarīgākie ir sejaskoki. Nomirstot viņi iemiesojas kokos, to lapās, stumbros un saknēs, tāpēc koki atceras visas dziesmas un buramvārdus, stāstus un lūg�anas visu, ko viņi zina par �o pasauli. Mestri teiks, ka sejaskoki ir svēti vecajiem dieviem, ta�u dziedātāji ir pārliecināti, ka tie ir vecie dievi. Dziedātāji nomirstot kļūst par daļu no dievības.

-�� Viņi grasās mani nogalēt? Brens iepleta acis.

-�� Nē, Mīra atbildēja. D�od�en, tu viņu biedē.

-�� Viņam ne par ko nav jābaidās.

Mēness bija pilns un trekns. Vasariņ� lauzās cauri klusumā grimsto��am me�am kā gara pelēka ēna, kas pēc katrām medībām kļuva arvien kalsnāka, jo dzīvs medījums nekur nebija atrodams. Alas ieeja vēl arvien bija aizsargāta, tāpēc miroņi iek�ā netika. Sniegs gandrīz visus bija apra�cis, ta�u tie turpat vien bija paslēpu�ies un sasalu�i tie gaidīja. Viņiem bija piebiedroju�ies jauni miroņi, kas reiz bija vīri, sievas un bērni. Uz kailajiem brūnajiem koku zariem tupēja miru�i kraukļi, cauri krūmiem lauzās milzīgs izkaltis sniega lācis. Puse galvas tam bija atrauta un, cauri vīdēja galvaskauss Vasariņ� ar savu baru to bija saplosīju�i gabalos.

Pēc tam viņi to rija, lai arī gaļa bija sapuvusi un gandrīz sasalusi, turklāt kustējās, kamēr viņi to ēda.

Zem kalna ēdiena pietika tur auga simtiem da�ādu veidu sēnes un melnajā upē dzīvoja aklas baltas zivis, kas pagatavotas gar�oja tikpat labi kā tās, kam bija acis. No kazām, kas kopā ar dziedātājiem dzīvoja alās, bija siers un piens, bet garās vasaras laikā bija iekrātas auzas, mie�i un �āvēti augļi. Gandrīz katru dienu viņi ēda sautējumu no kvie�u putrai�miem, sīpoliem un gaļas gabaliņiem. D�od�ens domāja, ka tā ir vāveres gaļa, ta�u Mīra zināja teikt, ka tā esot �urka. Brenam bija vienalga tā bija gaļa un gar�oja labi, turklāt bija izsautēta mīksta.

Alās laiks neeksistēja, tās bija pla�as un klusas. Tās par mājām sauca vairāk nekā se�desmit dzīvu dziedātāju, alas glabāja tūksto�iem miru�o dziedātāju kaulu un stiepās dziļi zem dobā kalna.

-�� Cilvēkiem nav te jāklaiņo, Lapa aizrādīja. Upe, kuru jūs dzirdat, ir strauja, tum�a un tek dziļāk, dziļāk uz jūru bez saules. Tur ir ejas, kas stiepjas vēl dziļāk bezdibenīgas bedres, pēk�ņas �ahtas un aizmirstas takas, kas ved uz pa�u zemes centru. Pat mūsu ļaudis tās visas nav izpē�tīju�i, un mēs te dzīvojam jau tūksto�iem jūsu, cilvēku, gadus.

Lai arī septiņu valstību cilvēki viņus sauca par me�abērniem, Lapa un visi pārējie bērniem nepavisam nelīdzinājās. Mazi, gudri me�a cil vēcini tas būtu tuvāks apzīmējums. Viņi bija mazi salīdzinājumā ar cilvēkiem kā vilki salīdzinājumā ar di�vilkiem, bet tas nenozīmēja, ka vilki būtu kucēni. Viņu miesa bija riekstu brūnumā, raiba kā brie�āda, ar gai�ākiem plankumiem, un viņiem bija lielas ausis, ar kurām varēja dzirdēt to, ko cilvēki nedzird. Viņiem bija arī lielas acis varenas, zeltai nas kaķa acis, kas labi redzēja tum�ajās ejās, kur zēna acis saskatīja vien melnu tumsu. Viņu plaukstām bija tikai trīs pirksti un īk�ķis, bet nagu vietā asi, melni plēsoņas nagi.

Un viņi patie�ām dziedāja. Viņi dziedāja pareizajā mēlē, tāpēc Brens nesaprata ne vārda, ta�u viņu balsis bija skaidras kā ziemas gaiss.

-�� Kur ir visi pārējie? Brens reiz jautāja Lapai.

-�� Aizgāju�i zemē, viņa atbildēja. Aizgāju�i akmeņos, kokos. Pirms pirmļau�u iera�anās mūsu mājas bija visa zeme, ko jūs saucat par Riet malu, bet pat tolaik mūsu bija maz. Dievi mūs ir aplaimoju�i ar ilgu mū�u, bet mazu skaitu, lai mēs nepārņemtu pasauli kā brie�i pārņem me�u, kurā nedzīvo vilki. Tas vēl bija laiku rītausmā, kad lēca mūsu sau le. Tagad tā riet, un �ī ir mūsu ilgā aizie�ana. Gandrīz izzudu�i ir ari mil�i, kuri savulaik bija mūsu posts un mūsu brāļi. Milzu lauvas rietumu

kalnos ir apkautas, vienrad�i pazudu�i, mamutu paliku�i vien da�i simti.

Di�vilki pārdzīvos mūs visus, ta�u pienāks arī viņu laiks cilvēku būvē�tajā pasaulē nav vietas ne viņiem, ne mums.

To sakot, Lapa likās skumja, tāpēc saskuma arī Brens. Tikai vēlāk viņ� iedomājās: "Cilvēki nenoskumtu. Cilvēki sadusmotos. Cilvēki ie�nīstu un zvērētu asiņaini atriebties. Dziedātāji dzied skumjas dziesmas, bet cilvēki karo un nokauj."

Kādu dienu Mīra un D�od�ens nolēma doties apskatīt upi, neraugo�ties uz Lapas brīdinājumu.

-�� Es arī gribu iet, Brens pieteicās.

Mīra viņu apveltīja ar drūmu skatienu. Viņa paskaidroja, ka upe at�rodas se�simt pēdas zemāk, pie tās var nokļūt pa stāvām nogāzēm un līkumainām ejām, turklāt pēdējais ceļa posms jāveic, rāpjoties pa virvi.

-�� Hodors nespēs nokāpt ar tevi uz muguras. Piedod, Bren.

Brens atcerējās tos laikus, kad neviens neprata kāpelēt tik labi kā viņ�

-�� pat Robs un D�ons ne. No vienas puses, viņam gribējās uzkliegt drau�giem, lai tie liek viņu mierā, bet, no otras puses, viņam nāca raudiens.

Tomēr Brens bija gandrīz pieaudzis vīrs, tāpēc viņ� neteica neko, bet, kad Rīdi bija aizgāju�i, iemiesojās Hodorā un sekoja viņiem.

Lielais staļļapuisis vairs nepretojās kā pirmajā reizē, toreiz tornī pie ezera, kad uznāca negaiss. Hodors kā suns, kuram visa nepaklausība iz�dzīta ar pātagu, ik reizi sarāvās �okurā un paslēpās, kad Brens grasījās viņā iemiesoties. Viņ� slēpās dziļi sevī, kur pat Brens netika viņam klāt.

-�� Neviens negrib tev darīt pāri, Hodor, viņ� klusi teica lielajam bēr�nam, kura miesu bija pārņēmis. Es tikai gribu uz brīdi atkal kļūt stiprs.

Es tev visu atdo�u atpakaļ kā vienmēr.

Neviens nepamanīja, ka viņ� iemiesojies Hodorā. Lai sekotu Mīrai un D�od�enam, Brenam atlika vien smaidīt, darīt to, kas viņam tiek (

likts, un ik pa brīdim nomurmināt "hodor". Tā nu viņ�, laimīgi smaidī�dams, gāja tiem līdzi, un nevienam pat prātā neienāca, ka tas ir Brens.

Hodors bie�i klīda viņiem nopakaļ, vai tas bija vajadzīgs vai ne, un �o�reiz Rīdi pat nopriecājās, ka viņ� atnācis. D�od�ens itin viegli nolaidās pa virvi, bet pēc tam, kad Mīra ar savu var�u bakstāmo �ebērkli noķēra balto aklo zivi un pienāca laiks doties atpakaļ, zēnam sāka trīcēt rokas, un viņ� nespēja pa virvi uzrāpties atpakaļ, tāpēc vajadzēja to apsiet vi�ņam ap vidu un likt Hodoram uzvilkt viņu aug�ā vilk�us.

-�� Hodor, Brens bubināja pie katra vilciena. Hodor, hodor, hodor.

Pusmēness bija plāns un ass kā na�a asmens. Vasariņ� izraka melnu

un apsarmoju�u nocirstu roku, kas, kustinot pirkstus, rāpās pa sasalu�o

sniegu. Uz tās bija pietiekami daudz gaļas, lai piepildītu tuk�o vēderu, un pēc tam di�vilks ķērās apgrauzt kaulus, lai tiktu pie smadzenēm. Ti�kai tad roka atcerējās, ka ir mirusi.

Brens ēda kopā ar Vasariņu un viņa baru. Kraukļa ādā viņ� lidoja kopā ar putniem, saulrietā riņķoja ap kalnu, meklējot ienaidniekus un izbaudot gaisa ledaino pieskārienu. Kā Hodors viņ� izpētīja alas. Viņ� uzgāja kambarus, pilnus ar kauliem, �ahtas, kas iesniedzās dziļi zemes dzīlēs, vietu, kur pie griestiem karājās milzīgu sikspārņu skeleti. Viņ� pat pa �auro, izliekto akmens tiltiņu pārgāja pāri bezdibenim un otrā pusē atrada arvien jaunas alas un kambarus. Vienā dziedātāji sēdēja troņos glu�i kā Brindens un sejaskoku saknes vijās zem, cauri un ap viņu augumiem. Vairums izskatījās miru�i, tomēr viņi atvēra acis un ar skatienu pavadīja lāpas gaismu, kad Brens gāja garām. Viens no viņiem pavēra arī muti ir kā gribētu ko teikt.

-�� Hodor, Brens viņam sacīja un juta, kā Hodors savā bedrē sarosās.

Brindens, pa pusei mironis, pa pusei koks, sēdēja sakņu tronī lielajā alā un drīzāk atgādināja rēgainu statuju, kas radīta no �ķība koka, ve�ciem kauliem un satrunēju�as vilnas. Bālajā sejas juceklī dzīva izskatījās tikai vienīgā sarkanā acs, kas atgādināja pēdējo ogli izdzisu�ā ugunsku�rā. To ieskāva izlocīju�ies zari un sausas baltas ādas skrandas, kas noka�rājās no dzeltenā galvaskausa.

Viņa izskats vēl aizvien biedēja Brenu sejaskoka saknes līda iek�ā un ārā no viņa savītu�ās miesas, uz vaigiem dīga sēnes un baltais koka tārps, kas bija izaudzis cauri dobulim, kur kādreiz bija atradusies otra acs. Zēnam labāk patika, ja lāpas bija izdzēstas. Tumsā viņ� varēja izlik�ties, ka Brindens ir trejacainā vārna, kas ar viņu sa�ukstas, nevis �au�a�līgs runājo�s mironis.

"Kādā jaukā dienā es kļū�u tāds pats." �ī doma Brenu biedēja. Pietika jau ar to, ka viņ� ar savām nekam nederīgajām kājām nespēja pārvieto ties. Vai viņam bija lemts zaudēt arī visu pārējo un aizvadīt mū�u, ļaujot sejaskokam izaugt ķermenim cauri? Lapa skaidroja, ka Brindens dzīvi bu smeļoties kokā viņ� neēda un nedzēra. Viņ� gulēja, sapņoja, vēroja. "Es gribēju kļūt par bruņinieku," Brens atcerējās. "Es skraidīju, kāpelēju un cīnījos." Tas likās bijis pirms tūksto� gadiem.

Kas viņ� bija tagad? Tikai Brens, slims zēns, Brendons no Stārku nama, zaudētas valstības princis, nodegu�as pils valdnieks, gruve�u mantinieks. Viņ� bija domājis, ka trejacainā vārna ir burvis gudrs, vecs burvis, kas izārstēs viņa kājas, bet tagad puika aptvēra, ka tie ir biju�i ti

kai dumji, bērni�ķīgi sapņi. Esmu jau izaudzis no tādiem niekiem," viņ� sev teica. "Tūksto�iem acu, simtiem ādu, gudrība tik dziļa kā senu koku saknes." Tas bija tikpat labi kā kļūt par bruņinieku. "Gandrīz tikpat labi."

Mēness bija kā melns caurums debesīs. Aiz alas sienām pasaule tur�pināja dzīvot. Aiz alas sienām saule lēca un rietēja, mēness mainījās, gaudoja saltas aukas. D�od�ens Rīds māsai par lielu sarūgtinājumu zem kalna kļuva arvien drūmāks un savrupāks. Mīra bie�i sēdēja līdzās Brenam pie mazā ugunskura, pļāpāja par �o vai to un glaudīja Vasariņu, kur� gulēja abiem pa vidu, bet viņas brālis viens klejoja pa alām. Reiz, kad diena bija pa�ā briedumā, D�od�ens pat uzrāpās pie alas mutes. Raudzīdamies uz me�u, viņ� tur stāvēja stundām ilgi un drebinājās, lai arī bija ietinies zvērādās.

-�� Viņ� grib uz mājām, Mīra sacīja Brenam. Viņ� pat nemēģinās cīnīties ar savu likteni. Viņ� apgalvo, ka zaļie sapņi nekad nemelojot.

-��� Viņ� ir drosmīgs, Brens atbildēja. "Cilvēks var būt drosmīgs vie�nīgi tad, kad ir nobijies," tēvs viņam reiz senos laikos bija teicis. Tas bija tajā dienā, kad viņi vasaras sniegājā atrada di�vilku kucēnus. Zēns to joprojām atcerējās.

-�� Viņ� ir muļķis, Mīra iebilda. Es cerēju, ka tad, kad būsim atra�du�i tavu trejacaino vārnu� tagad es brīnos, kāpēc mēs vispār nācām.

"Manis dēļ," Brens nodomāja.

-�� Viņa zaļo sapņu dēļ, Viņ� sacīja skaļi.

-�� Viņa zaļo sapņu dēļ, Mīra rūgti atkārtoja.

-�� Hodor, piebilda Ilodors.

Mīra sāka raudāt.

Brens nevarēja ciest savu kroplību.

-�� Neraudi, viņ� teica.

Zēns būtu gribējis apskaut meiteni, un cie�i turēt skavās, kā māte viņu turēja toreiz Ziemmalā, kad viņ� bija savainojies. Viņa bija turpat blakus, da�u pēdu attālumā, bet tik nesasniedzama, it kā viņus �ķirtu simt līgas. Lai pieskartos Mīrai, viņam būtu vajadzējis uz rokām vilk�ties pa zemi un vilkt nopakaļ kājas. Grīda bija raupja un nelīdzena, un �ļūk�ana būtu lēna, turklāt viņ� iedzīvotos skrāpējumos un punos. "Es varētu iemiesoties Hodorā," zēns iedomājās. "Hodors varētu apskaut viņu un noglāstīt muguru." Brenu pārņēma savādas sajūtas, ta�u viņ� vēl joprojām apdomāja �o iespēju, kad Mīra pielēca kājās un aiz�āvās tuneļu tumsā. Zēns vēl kādu brīdi dzirdēja viņas soļu, bet tad palika vien dziedātāju balsis.

Pusmēness bija plāns un ass kā na�a asmens. Dienas soļoja garām cita pakaļ citai, katra īsāka par iepriek�ējo. Naktis kļuva garākas. Saules gaisma nekad neiespīdēja alās zem kalna. Mēness stari nekad neiespīdē�ja akmens sienās. Pat zvaigznes tur bija sve�inieces. Tas viss piedienēja virszemes pasaulei, kur laiks ritēja dzel�ainos lokos, kur diena mijās ar nakti un nakts ar dienu.

-�� Ir laiks, valdnieks Brindens, paziņoja, un kāda nots viņa balsī lika ledainiem pirkstiem lodāt pa Brena muguru.

-�� Laiks kam?

-��� Laiks spert nākamo soli. Tev jākļūst kam vairāk par veidmaini un jāiemācās būt par zaļreģi.

-��� Koki viņu iemācīs, Lapa noteica. Viņa pamāja ar roku, un uz priek�u panācās baltmatainā dziedātāja, kuru Mīra bija iesaukusi par Sniegmati. Viņai rokās bija sejaskoka bļoda, ko rotāja ducis izgrebtu seju glu�i tādas kā sejaskoku stumbros. Tev tas jāizēd, Lapa sacīja un pasniedza Brenam koka karoti.

-�� Kas tas ir? zēns nedro�i paglūnēja uz bļodu.

-�� Sejaskoka sēklu biezenis.

No izskata vien Brenam metās nelabi. Viņ� nojauta, ka sarkanās dzīs�las bļodā ir sejaskoku sula, tomēr lāpas gaismā tās pārāk atgādināja asi�nis. Viņ� iemērca karoti biezenī un saminstinājās.

-�� Vai no tā es kļū�u par zaļreģi?

-�� Tavas asinis tevi padarīs par zaļreģi, Brindens paskaidroja. Bie�zenis līdzēs atmodināt tavas spējas un salaulās tevi ar kokiem.

Brens negribēja precēties ar koku� bet kas gan vēl varēja gribēt tādu kropli? "Tūksto�iem acu, simtiem ādu, gudrība tik dziļa kā senu koku saknes. Zaļreģis."

Viņ� ēda.

Biezenis bija rūgtens, lai gan ne tik rūgts kā ozolzīļu biezenis. Pirmo karoti norīt bija visgrūtāk, un viņ� gandrīz apvēmās uz līdzenas vietas. Otrais kumoss gar�oja labāk, un tre�ais jau gandrīz vai likās salds. Pārējo viņ� izkleksēja itin kāri. Kāpēc viņ� bija iedomājies, ka biezenis ir rūgts? Tas gar�oja pēc medus, pēc tikko uzkritu�a sniega, pēc pipariem, kanēļa un mātes pēdējā skūpsta. Tuk�ā bļoda iz�ļuka viņam no rokām un no�klabēja pret grīdu.

-�� Es sevī nekādu at�ķirību nejūtu. Kas būs tālāk?

-�� Koki tevi iemācīs, Lapa pieskārās viņa rokai. Koki atceras.

Viņa pacēla roku, un pārējie dziedātāji gāja ārā no alas, citu pēc citas

nopūzdami lāpas. Tumsa sabiezēja un zagās viņiem tuvāk.

-��� Aizver acis, teica trejacainā vārna. Izej no savas miesas, kā tu dari, kad iemiesojies Vasariņā, tikai �oreiz iemiesojies koka saknēs. Izej pa tām virszemē, kokos, kas aug uz pakalna, un pasaki man, ko redzi.

Brens aizvēra acis un izgāja no miesas. "Saknēs," viņ� prātoja. "Sejaskokā. Kļūsti par koku." Uz mirkli viņ� ieraudzīja melnajā mantijā tērpu��os alu un izdzirdēja lejā �alcam upi.

Bet tad viņ� izrādījās esam mājās.

Valdnieks Edards Stārks dievme�ā sēdēja uz akmens pie dziļā melnā dīķa, un bālās sejaskoka saknes vijās tam apkārt kā mezglainas veca vīra rokas. Valdnieks Edards, ielicis klēpī lielo zobenu, ko sauca par Ledu, pulēja tā asmeni ar ievaskotu lupatu.

-�� Ziemmala, Brens no�ukstēja. Tēvs pacēla galvu.

-�� Kas te ir? viņ� noprasīja un pagriezās�

�un Brens izbijies metās atpakaļ. Tēvs, melnais dīķis un dievme�s izbalēja un pazuda, un zēns atkal bija alā, kur sejaskoka troņa bālās res�nās saknes auklēja viņa locekļus kā māte bērnu. Acu priek�ā atdzīvojās lāpa.

-��� Pastāsti mums, ko tu redzēji. Lapa pa gabalu izskatījās pēc mazas meitenes, ne vecākas par Brenu vai kādu no viņa māsām, tomēr tuvumā bija redzams, ka viņa ir daudz vecāka. Viņa apgalvoja, ka esot pieredzē�jusi divsimt gadus.

Brenam bija izkaltusi rīkle, un viņ� norija kamolu.

-�� Ziemmalu. Es biju Ziemmalā. Redzēju tēvu. Viņ� nav miris, nav, es viņu redzēju, viņ� ir dzīvs un Ziemmalā.

-�� Nē, Lapa atbildēja, viņ� ir miris, puisīt. Nemeklē viņu un nemē�ģini atsaukt no miru�ajiem.

-������������ Bet es viņu redzēju! Brens juta raupjo koku glau�amies pie vaiga.

-�� Viņ� tīrīja Ledu.

-�� Tu redzēji to, ko gribēji redzēt. Tava sirds ilgojas pēc tēva un mā�jām, tāpēc to tu arī redzēji.

-��� Cilvēkam jāsaprot, kā skatīties, lai varētu cerēt kaut ko ieraudzīt, piebilda Brindens. Tu redzēji pagātnes ēnas, Bren. Tu skatījies ar se�jaskoka acīm savā dievme�ā. Kokam ir citāds laiks nekā cilvēkam. Sejaskoks saprot sauli, zemi un ūdeni, nevis dienas, gadus un gadsimtus. Cilvēkam laiks ir upe. Mēs esam ieslodzīti tās straumē, kas no pagātnes visu laiku vienā virzienā traucas uz tagadni. Koku mū�ā ir citādi. Tie izlai� saknes, aug un mirst vienā un tajā pa�ā vietā, un �ī upe nespēj viņus izkustināt. Ozols ir zīle, un zīle ir ozols. Bet sejaskoks� tūksto�

cilvēka gadu sejaskokam ir viens mirklis, un caur �iem vārtiem mēs ar tevi varam ielūkoties pagātnē.

-�� Bet, Brens ieminējās, viņ� mani dzirdēja.

-��� Viņ� dzirdēja vēja �ukstu, lapu �aboņu. Tu nevari ar viņu sarunā�ties, lai kā tu pūlētos. Es to zinu. Man arī ir savi rēgi, Bren. Brālis, kuru es mīlēju, brālis, kuru es ienīdu, sieviete, kuru es alku. Cauri kokiem es viņus redzu joprojām, bet vēl ne reizi neviens mans vārds nav sasniedzis viņu ausis. Pagātne ir un paliek pagātne. Mēs varam no tās mācīties, bet nevaram to mainīt.

-�� Vai es tēvu vēl redzē�u?

-��� Kad būsi izkopis savas spējas, tu varēsi skatīties, kurp vien gribēsi, un redzēt visu, ko koki ir redzēju�i, vai tas būtu bijis iepriek�ējā dienā, pirms gada vai pirms tūksto� gadiem. Cilvēka mū�s ir ieslodzīts mū�īgā tagadnē starp atmiņu dūmaku un ēnu jūru, kas slēpj visu, ko mēs zinām par nākotni. Naktstauriņi visu dzīvi izdzīvo vienā dienā, un vienalga vi�ņiem �is sīkais laika sprīdis �ķiet tikpat gar�, cik mums gadi un gadu desmiti. Ozols dzīvo trīssimt gadus, sekvoja trīs tūksto�us. Sejaskoks var dzīvot mū�īgi, ja tam Jauj vaļu. Tam gadalaiki mainās vienā ņirbā kā naktstauriņu spārnu vēzieni, un tam pagātne, tagadne un nākotne ir viens un tas pats. Un tas, ko tu redzēsi, neaprobe�osies tikai ar tavai dievme�u. Dziedātāji ir iegrebu�i sejaskokos acis, lai atmodinātu tos, un tās ir pirmās acis, ar kurām zaļreģis iemācās redzēt� bet ar laiku tu redzēsi daudz tālāk par �iem kokiem.

-�� Kad? Brens gribēja zināt.

-�� Pēc gada, pēc trim, pēc desmit. To es vēl neesmu saskatījis. Tas nāks ar laiku, es tev apsolu. Bet tagad es esmu noguris un koki mani sauc. Turpināsim rīt.

Hodors nesa Brenu atpakaļ uz kambari un klusi skaitīja "hodor", bet Lapa ar lāpu gāja pa priek�u. Zēns cerēja, ka tur priek�ā jau būs Mīra ar D�od�enu un viņ� tiem varēs pastāstīt, ko redzējis, ta�u mājīgā klints ni�a izrādījās tuk�a un auksta. Hodors ielika Brenu gultā, apsedza ar zvērādām un iekūra uguni. "Tūksto�iem acu, simtiem ādu, gudrība tik dziļa kā senu koku saknes."

Lūkodamies liesmās, Brens nolēma palikt nomodā, līdz atgrie�as Mīra. Viņ� zināja, ka D�od�ens būs neapmierināts, ta�u Mīra par viņu priecāsies. Zēns neatminējās, kā bija pievēris acis.

.. .bet tad viņ� atkal izrādījās nokļuvis Ziemmalas dievme�ā un skati jās no aug�as uz tēvu. �oreiz valdnieks Edards izskatījās daudz jaunāks.

Viņam bija brūni mati bez sirmuma, noliekta galva, "�lai viņi izaug tik tuvi kā brāļi, un starp viņiem ir vienīgi mīlestība," viņ� lūdzās, "un lai mana sieva atrod savā sirdī spēku piedot�"

-�� Tēvs! Brena balss bija �uksts vējā, �aboņa lapās. Tēvs, tas esmu es, Brens. Brendons.

Edards Stārks pacēla galvu un, saraucis pieri, ilgi skatījās sejaskokā, tomēr neko neteica. "Viņ� mani neredz," Brens izmisis aptvēra. Viņ� gri�bēja pastiept roku un pieskarties tēvam, ta�u spēja vienīgi skatīties un klausīties. "Es esmu kokā, es esmu sejaskokā un skatos ar tā sarkanajām acīm. Bet sejaskoks nespēj runāt, tāpēc es arī to nespēju."

Edards Stārks turpināja lūg�anu, un Brens juta, ka acīs sarie�as asa�ras. Bet vai tās bija viņa pa�a vai sejaskoka asaras? "Ja es raudā�u, vai arī koks sāks raudāt?"

Pārējos tēva vārdus nomāca pēk�ņa koka gabalu klabē�ana. Edards Stārks izgaisa kā migla rīta saulē. Tagad dievme�ā lēkāja divi bērni un, du�elējoties ar nolauztiem koku zariem, klaigāja. Meitene bija vecākā un garākā no abiem. "Ārija!" Brens tūdaļ nodomāja, skatoties, kā viņa uzlec uz akmens un baksta zēnu. Tomēr kaut kas nesaskanēja. Ja tā bija Ārija, tad zēnam va�jadzēja būt viņam pa�am, ta�u Brenam nekad nebija biju�i tik gari mati. "Un, spēlējoties ar zobeniem, Ārija man nekad tā nesadeva." Meitene ievilka zēnam ar puļķi pa cisku tik spēcīgi, ka puika pazaudēja līdzsvaru, ievēlās dīķī, sāka �ļakstīties un kliegt. "Apklusti, muļķi," meitene sacīja, aizsvie�ot savu zaru sāņus. "Tas ir tikai ūdens. Vai gribi, lai to izdzird vecā auklīte un skrien pastāstīt tēvam?" Viņa pietupās, lai vilktu brāli ārā no ūdens, ta�u abi pazuda Brena acīm, pirms viņa zēnu bija izvilkusi.

Pēc tam ainas mainījās arvien ātrāk, un Brens drīz bija pilnīgi apjucis un noreibis. Viņ� vairs neredzēja ne tēvu, ne meiteni, kas bija līdzīga Ārijai, toties tagad no melnā dīķa izkāpa kaila, pilo�a sieviete gaidībās, nometās pie sejaskoka ceļos un lūdza vecajiem dieviem dēlu, kas varētu viņu atriebt. Tad parādījās meitene brūniem matiem, slaika kā �ķēps, kura, pastiepusies uz pirkstgaliem, skūpstīja uz lūpām jaunu bruņinie�ku, tik garu kā Hodors. Puisis ar gai�u ādu un tum�ām acīm nikni no��ņāpa trīs sejaskoka zarus un izgatavoja bultas. Pats koks saruka, kļuva mazāks ar katru vīziju, līdz mazākie koki sarāvās, pārvērtās dzinumos un izzuda, bet tos nomainīja citi koki, kuri arī ruka un izgaisa. Un tad Brens ieraudzīja gara auguma skarbus valdniekus zvērādās un bruņukreklos. Da�iem bija sejas, kuras viņ� atcerējās redzējis statujām kape�nēs, ta�u tās nozuda, pirms viņ� paguva atcerēties vārdus.

Pēc tam bārdains vīrs piespieda gūstekni mesties uz ceļiem sejaskoka priek�ā. Cauri tum�sarkanu lapu mākonim priek�ā iznāca sieviete bal�tiem matiem un bronzas sirpi rokā.

"Nē, Brens iesaucās, nē, nevajag!" Ta�u viņi zēnu nedzirdēja tā�pat kā viņa tēvs. Sieviete sagrāba gūstekni aiz matiem, pielika sirpi vi�ņam pie kakla un parāva. Cauri gadsimtu miglai kroplais zēns spēja vien noskatīties, kā gūstekņa kājas sitas pret zemi� bet, viņa dzīvībai sarka�nā straumē izplūstot no miesas, Brendons Stārks sajuta asiņu gar�u.

Pēc septiņu dienu ilgas tumsas un sniegavētrām ap pusdienlaiku beidzot uzspīdēja saule. Da�a laba kupena bija augstāka par cilvēka augumu, ta�u kalpotāji caurām dienām bija �ķūrēju�i sniegu, tālab takas bija tīras. Mūris mirdzēja atspulgos katra sprauga un plaisa vizēja bāli zilos toņos.

D�ons Sniegs stāvēja septiņsimt pēdu augstumā un vēroja Apsēsto me�u. Lejā starp kokiem virpuļoja ziemeļu vēj�, traukdams no koku augstākajiem zariem sniega kristālu vērpetes, kas plīvoja kā ledaini ka�rogi. Citu kustību nebija. "Nekādu dzīvības pazīmju." Tas gan nebija pā�rāk dro�i, jo ne jau no dzīvajiem viņ� baidījās. Un tomēr�

"Saule ir parādījusies, sniegs ir mitējies. Var paiet mēnesis, līdz atkal būs labs laiks."

-���� Liec, lai Emets sapulcina rekrū�us, viņ� pavēlēja Skumjajam Edam. Mums būs vajadzīgi pavadoņi desmit ar pūķstiklu bruņoti izlūki. Viņiem jābūt gataviem doties ceļā pēc stundas.

-�� Jā, cienītais kungs. Un kas viņus komandēs?

-�� Es pats.

Edam mute sa�ķobījās vēl vairāk nekā parasti.

-�� Kāds jau noteikti domās, ka komandierim jāpaliek dro�ībā un siltumā uz dienvidiem no Mūra. Es nesaku, ka pats tā domātu, bet kāds var padomāt.

-�� Tad pacenties to neteikt manā klātbūtnē, D�ons pasmaidīja.

Pēk�ņa vēja brāzma skaļi noplīk�ķināja Eda apmetni.

-�� Labāk brauksim lejā, cienītais kungs, citādi tas vēj� mūs nopūtīs no Mūra, bet es neesmu apmācīts lido�anas mākslā.

Vin�as laistajā būrī viņi atgriezās uz zemes. Vēj� bija tik brāzmains un auksts kā ledus pūķa elpa pasakā, ko vecā auklīte D�onam bērnībā bija stāstījusi. Smagais būris �ūpojās un ik pa brīdim no�ļūca gar Mūri, apbe�rot viņus ar sīkiem ledus kristāliņiem, kas saulē mirdzēja kā stikla lauskas.

"Stikls," D�ons prātoja, "te lieti noderētu. "Melnajai pilij ir vajadzīgi stikla dārzi kā Ziemmalā. Tad mēs te varētu audzēt dārzeņus pat zie�mā." Labākais stikls bija Mīrā, bet laba stikla loksne maksāja tikpat, cik gar�vielas tādā pa�ā svarā, savukārt zaļais un dzeltenais stikls nederēja. "Mums ir vajadzīgs zelts. Ja naudas būtu gana, mēs varētu Mīrā nopirkt stikla pūtējus un stikliniekus, atvest uz ziemeļiem un piedāvāt brīvību apmaiņā pret to, ka viņi apmāca savā amatā da�us mūsu rekrū�us." Tā vajadzētu rīkoties. "Ja mums būtu zelts. Bet mums zelta nav."

Mūra pakājē viņ� ieraudzīja Spoku, kur� kupenā meta kūleņus. Iz�skatījās, ka di�vilkam patīk tikko uzsnigu�ais sniegs. Pamanījis D�onu, vilks nostājās uz kājām un nopurinājās.

-�� Vai viņ� ies jums līdzi? Skumjais Eds apvaicājās.

-�� Ies gan.

-�� Gudrs vilks. Un es?

-�� Tu neiesi.

-�� Gudrs komandieris. Spoks būs labāks par mani man jau vairs nav tādu zobu, lai plosītu me�oņus.

-�� Ja dievi būs labvēlīgi, mēs nesatiksim nevienu me�oni. Man vaja�dzēs pelēko zirgu.

Ziņa ātri izplatījās Melnajā pilī. Eds vēl segloja pelēci, kad Bovens Mār�s jau soļoja pāri pagalmam, lai runātu ar D�onu, kur� stāvēja pie staļļa.

-��� Cienītais kungs, jums vajadzētu apdomāties. Jauniesauktie tikpat labi var nodot zvērestu arī septā.

-�� Septs ir jauno dievu mājvieta. Vecie dievi mīt me�ā, un tie, kas vi�ņus pielūdz, zvērestu dod dievme�ā. Jūs to zināt tikpat labi kā es.

-��� Atlass ir no Senpilsētas, Arons un Emriks no rietumu zemēm. Vecie dievi nav viņu dievi.

-�� Es nepavēlu vīriem, kurus dievus viņiem pielūgt. Viņi varēja izvē�lēties arī septiņus dievus vai Sarkanās Priesterienes Gaismas Dievu, ta�u viņi izvēlējās kokus ar visām briesmām, ko tie var sagādāt.

-� Tur vēl var grozīties Raudulis.

-�� Līdz dievme�am nav vairāk kā divu stundu jājiens pa visu sniegu. Būsim atpakaļ līdz pusnaktij.

-��� Tas ir pārāk ilgi. Tā nav prātīga doma.

-�� Nav prātīga, D�ons atteica, bet nepiecie�ama. Tie viri nodos savu mū�u Naktssardzei, viņi piebiedrosies brālībai, kas bez pārtraukuma pastāv jau tūksto�iem gadu. Zvērestam ir milzīga nozīme, un para�ām ari. Tās saista kopā mūs visus augstas un zemas kārtas vīrus, jaunos un vecos, di�ciltīgos un vienkār�os. Tās mūs padara par brāļiem. Viņ� uzsita Mār�ām uz pleca. Es apsolu: mēs atgriezīsimies.

-�� Jā gan, cienītais kungs, pārvaldnieks atsaucās, bet vai jūs atgrie�zīsieties dzīvi vai kā uz pīķiem uzdurtas galvas bez acīm? Jūs jāsiet mājās nakts melnumā, un kupenas vietām ir līdz pat viduklim. Redzu, ka jūs grasāties ņemt līdzi pieredzēju�us vīrus, tas ir labi, bet Melnais D�eks Balvers arī labi pazina �os me�us. Pat jūsu tēvocis Bend�ens Stārks�

-��� Man ir kas tāds, kā viņiem nebija. D�ons pagrieza galvu un uz�svilpa. Spoks, pie manis! Di�vilks nopurināja sniegu no muguras un pieļepatoja pie D�ona. Izlūki pa�ķīrās, lai palaistu dzīvnieku, tikai vie�na ķēve iezviedzās un griezās prom, tāpēc Rorijs strauji parāva pavadu.

-�� Mūris paliek jūsu rīcībā, Boven.

D�ons paņēma zirgu aiz iemauktiem un devās uz ledus tuneli, kas aizlocījās zem Mūra.

Ledus sienas otrā pusē koki bija augsti un klusi, ietinu�ies biezos baltos apmetņos. Kamēr izlūki un rekrū�i kārtojās rindās, Spoks soļoja blakus D�ona zirgam, bet tad apstājās un, saltajā gaisā izpūzdams karstu elpu, pao�ņājās apkārt.

-��� Kas tur ir? D�ons noprasīja. Vai tur kāds ir?

Cik nu viņ� varēja redzēt, me�s bija tuk�s, lai gan pārāk tālu viņ� neredzēja.

Spoks metās uz me�a pusi, izslīdēja starp divām apsnigu�ām prie�dēm un nozuda sniega mākoni. "Viņ� grasās medīt, tikai ko?" D�ons tik daudz nebaidījās par di�vilku kā par me�oņiem, kuri varēja gadīties zvēram ceļā. "Balts vilks baltā me�ā, kluss kā ēna. Viņi pat nepamanīs, kā �is piezogas." Tomēr D�ons nemēģināja dzīvnieku aizkavēt Spoks atgriezīsies tad, kad pats gribēs, un ne mirkli ātrāk. D�ons iespieda pa�pē�us zirgam sānos. Pakaviem cauri sērsnai grimstot mīkstajā sniegā, vīri sajāja viņam apkārt un visi vienmērīgā pārgājiena solī devās me�ā. Mūris palika aiz muguras.

Priedes un sekvojas tinās biezos baltos apmetņos, no lapu koku kailajiem brūnajiem zariem nokarājās lāstekas. D�ons aizsūtīja Tomu Mie�agraudu uz priek�u izlūkos, lai gan ceļ� līdz baltajai birzij bija bie�i

mīts un labi zināms. Lielais Lidls un Lūks no Garpilsētas ieslīdēja me�ā

-��� viens uz austrumiem, otrs uz rietumiem. Viņiem vajadzēja uzmanīt kolonnu no sāniem un brīdināt, ja kāds tuvojas. Tie bija pieredzēju�i izlūki, bruņoju�ies gan ar pūķstiklu, gan tēraudu, un katram pie segliem bija pa kara ragam, lai vajadzības gadījumā varētu saukt palīgus.

Arī pārējie bija labi vīri. "Katrā ziņā labi karotāji un uzticami brā�ļi." D�ons nevarēja spriest par to, ko viņi sadarīju�i pirms nokļū�anas pie Mūra, ta�u viņ� ne�aubījās, ka vairumam pagātne bija tikpat melna kā apmetņi, bet tur, pie Mūra, tie bija tie�i tādi vīri, kādus viņ� sev aiz muguras varēja vēlēties. Aukstajā vējā visi bija uzmetu�i galvās kapuces, un da�s pat bija aizsējis sejai priek�ā �alli, kas slēpa vaibstus. Bet D�ons viņus pazina tāpat ikviens vārds bija iegravēts viņa sirdī. Tie bija viņa vīri, viņa brāļi.

Ar viņiem kopā jāja vēl se�i jauni un veci, lieli un mazi, pieredzēju�i un galīgi zaļi. "Se�i vīri, kas dos zvērestu." Zirgs bija dzimis un audzis Kurmju ciemā, Arons un Emriks bija no Gai�ās salas, Atlass no Senpilsētas bordeļiem Rietmalas otrā galā. Visi bija gandrīz vai puikas. Ādainis un D�akss bija vecāki vīri, abiem krietni pāri �etrdesmit, un viņi bija Apsēstā me�a dēli, kuriem pa�iem bija dēli un mazdēli. Tie bija divi no se�desmit trim me�oņiem, kuri gāja līdzi D�onam Sniegam atpakaļ uz Mūri, kad viņ� tos aicināja, bet pagaidām tikai �ie divi bija izvēlēju�ies aplikt melnos apmetņus. Dzelzs Emets apgalvoja, ka viņi esot nobrie�du�i, tas ir, tik nobriedu�i, cik vien varēja būt. D�ons kopā ar Emetu un Bovenu Mār�u bija izvērtēju�i katru vīru un nolēmu�i: Ādaini, D�aksu un Emriku norīkot izlūkos, Zirgu pie celtniekiem, Aronu un Atlasu par kalpotājiem. Tagad viņiem bija pienācis laiks nodot zvērestu.

Dzelzs Emets kolonnas priek�galā jāja ar visneglītāko zirgu, kādu D�ons jebkad bija redzējis. Tas bija pinkains lops, tik vien kā astri un pakavi.

-�� Vīri runā, ka Padauzu tornī vakar esot bijis skandāls, iero�u pār�zinis ieminējās.

-�� Hardina tornī. No se�desmit trim me�oņiem, kas viņam līdzi bija ieradu�ies no Kurmju ciema, deviņpadsmit bija sievietes un meitenes. D�ons viņas izmitināja tajā pa�ā pamestajā tornī, kur pats savulaik tika gulējis, kad tikko bija ieradies pie Mūra. No tām divpadsmit bija �ķēpneses, kuras bez grūtībām spēja aizstāvēt sevi un jaunākās meitenes no melno brāļu nevēlamās uzmanības, un Hardina tornim jauno, nievājo�o nosaukumu bija ievazāju�i da�i no atraidītajiem pielūdzējiem. D�ons �ādu ņirgā�anos neatbalstīja.

-��� Trīs piedzēru�ies slulbeņi noturēja Hardina torni par bordeli, tas arī viss. Tagad viņi ledus cellēs pārdomā savu kļūdu.

-��� Vīri ir cilvēki, zvērests ir vārdi, un vārdi ir vēj�. Pie tām sievietēm vajadzētu nolikt sargus.

-�� Un kas sargās sargus?

"Tu neko nesaproti, D�on Sniegs." Tomēr viņ� daudz bija iemācījies, un viņa skolotāja bija Igrite. Ja jau arī viņ� nespēja turēt zvērestu, tad kā gan viņ� varēja cerēt, ka to spēs viņa brāļi? Tomēr sapīties ar me�oņu sievietēm bija bīstami. "Vīrietim var piederēt sieviete, un vīrietim var piederēt duncis," Igrite viņam reiz bija teikusi. "Bet nevienam vīram ne�var piederēt abi." Bovenam Mār�ām bija taisnība Hardina tornis bija malkas grēda, kas gaidīja dzirksteli.

-�� Es gribu atvērt vēl trīs cietok�ņus, D�ons sacīja. Dziļezeru, Sabu�ļu pili un Garo Kapkalnu. Visos izmitinā�u brīvļaudis, kurus komandēs mūsu virsnieki. Garajā Kapkalnā būs tikai sievietes, atskaitot komandie�ri un pārvaldnieku.

Viņam bija skaidrs, ka bez sakariem neiztiks, ta�u attālumi bija gana lieli, lai tos apgrūtinātu.

-�� Un kuram nabaga stulbenim tiks lieliskā iespēja tur komandēt?

-�� Es �obrīd jāju viņam blakus.

Dzelzs Emeta sejas izteiksme, kurā izbīlis jaucās kopā ar apmierinā�jumu, bija zelta maisa vērta.

-�� Ko es esmu noziedzies, ka jūs mani tā ienīstat, cienītais kungs?

-�� Nebaidies, tu tur nebūsi viens, D�ons iesmējās. Es tev do�u līdzi Skumjo Edu viņ� būs tavs palīgs un kalpotājs.

-��� �ķēpneses būs priecīgas. Tikpat labi jūs varējāt atdot to pili magnāram.

-��� Varētu, ja es viņam uzticētos, D�ona smaids apdzisa. Baidos, ka Signors mani vaino sava tēva nāvē. Vēl ļaunāk viņ� ir audzis un apmācīts, lai komandētu citus, nevis pakļautos pavēlēm. Nejauc tennie�us ar brīvļaudīm. Esmu dzirdējis, ka magnar vecajā mēlē nozīmējot "valdnieks", bet Stīrs drīzāk bija dievs saviem ļaudīm un viņa dēls ir no tā pa�a kaula. Es neprasu, lai viņi liec ceļus manā priek�ā, bet jāklausa viņiem ir.

-�� Jā, cienītais kungs, bet jums ar magnāru kaut kas jādara. Ar tennie�iem būs ziepes, ja mēs par viņiem neliksimies ne zinis.

"Ziepes ir komandiera darī�ana," D�ons bija gatavs atbildēt. Viņa iera�anās Kurmju ciemā bija radījusi daudz nepatik�anu, un sievietes

nebija trakākais. ITaleks izrādījās visnegantākais, no kā Sniegs arī bija baidījies, turklāt starp melnajiem brāļiem netrūka tādu, kuri neieredzēja brīvļaudis līdz kaulu smadzenēm. Viens no Ilaleka līdzskrējējiem jau bija pagalmā nocirtis ausi vienam no celtniekiem, un labi, ka tāpēc nesākās asinsizlie�ana. Drīz vajadzēja atvērt vecos cietok�ņus, un Harmas brālim būtu jādodas uz Dziļezeru vai Sabuļu pili. Pagaidām gan ne viena, ne otra nebija gatava cilvēku izmitinā�anai, savukārt Otela Jārvika celtnieki tikmēr pūlējās atjaunot Nakts cietoksni. Reizēm D�ons Sniegs bezmiega naktīs aiz�domājās, vai bija prātīgi neļaut Stanisam me�oņus apkaut. "Es neko nesa�protu, Igrite," viņ� nodomāja, "un, iespējams, nekad nesapratī�u."

Pusjūdzi no birzs cauri kailajiem koku zariem stiepās garas sarkanas rudens saules �autras, krāsojot kupenas sārtas. Starp divām ledus bruņās iesalu�ām robainām klintīm jātnieki �ķērsoja aizsalu�u strautu un pa lī�lo�u zvēru taku devās tālāk uz ziemeļaustrumiem. Ik reizi, kad sacēlās vēj�, sniegs pacēlās gaisā un koda acīs. D�ons sarāva �alli pāri mutei un degunam un uzmeta galvā apmetņa kapuci.

-�� Nu jau vairs nav tālu, viņ� teica vīriem, bet neviens neatbildēja.

D�ons saoda Tomu Mie�agraudu, pirms vēl bija viņu ieraudzījis. Vai

varbūt viņu saoda Spoks? Pēdējā laikā D�ons Sniegs reizēm pat nomodā juta, ka viņi ar di�vilku ir viena būtne. Vispirms parādījās lielais baltais vilks, purinādams sniegu no ka�oka, pēc brī�a arī Toms.

-�� Me�oņi, viņ� klusi teica D�onam. Birzī.

-�� Cik? D�ons lika jātniekiem apstāties.

-��� Es saskaitīju deviņus. Sargu nav. Da�i miru�i vai aizmigu�i. Vai�rums, �ķiet, ir sievietes, viens bērns. Bet ir arī milzis es redzēju vienu. Viņi ir iekūru�i uguni, dūmi kūp starp kokiem. Muļķi.

"Deviņi. Un man ir septiņpadsmit." Tiesa gan �etri bija jauni zeņķi un neviena mil�a.

D�ons negrasījās bēgt atpakaļ uz Mūri. "Ja me�oņi vēl ir dzīvi, varbūt mums izdosies viņus atvest sev līdzi. Un, ja viņi ir beigti� pāris miroņu var noderēt."

-�� Tālāk mēs iesim kājām, viņ� paziņoja un viegli nolēca uz sasalu��ās zemes. Sniegs bija līdz potītēm. Rorij, Peit, palieciet pie zirgiem. D�ons būtu varējis �o pienākumu uzticēt rekrū�iem, bet viņiem tāpat drīz būs jālej asinis un �ī reize nebija sliktāka par citām. Stājieties lokā un izretojieties. Mēs ielenksim viņus birzī no trim pusēm. Neizlaidiet no acīm vīrus, kas iet no jums pa labi un pa kreisi, lai atstarpes nekļūtu lielākas. Sniegs apslāpēs jūsu soļus. Ja pārsteigsim viņus negaidot, būs mazāka iespēja, ka vajadzēs cīnīties.

Strauji tuvojās vakars. Kad plāno saules maliņu rietumu pusē aprija me�s, pazuda ari saules stari. Sārtās kupenas atkal sāka kļūt baltas, bet, pasaulei satumstot, krāsas izzuda pavisam. Vakara debesis bija kļuvu�as pelēkas kā vecs, neskaitāmās mazgā�anas reizēs izbalējis Naktssardzes apmetnis, parādījās arī pirmās zvaigznes.

D�ons ieraudzīja priek�ā gai�u stumbru ar tum�sarkanu lapu cepu�ri tas varēja būt vienīgi sejaskoks. Viņ� pastiepa roku pāri plecam un izvilka no maksts Garo Nagu. Komandieris palūkojās pa labi, palūkojās pa kreisi un, pamājis Atlasam un Zirgam, noskatījās, kā viņi padod zīmi tālāk. Birzī viņi iebrāzās visi vienlaicīgi, klupdami vecās kupenās, ta�u vienīgā skaņa bija viņu elpa. Spoks kā balta ēna skrēja D�onam blakus.

Sejaskoki ap klajumu auga aplī. To bija deviņi, visi līdzīga lieluma un vecuma. Katram stumbrā bija iegrebta seja, bet divu vienādu seju nebija. Da�as smaidīja, da�as kliedza, citas auroja uz viņu. Lai ari tumsto�ajā me�ā koku acis izskatījās pilnīgi melnas, D�ons zināja, ka dienasgaismā tās ir asinssarkanas. "Kā Spokam."

Ugunskurs birzs vidū bija mazs un no�ēlojams pelni, izded�i un pāris zaru, kas dūmojot lēni dega. Un vienalga tajā bija vairāk dzīvības nekā me�oņos, kas ap to bija saspiedu�ies. Tikai viens no viņiem pacē�la galvu, kad D�ons iznāca no krūmiem. Tas bija bērns, kur�, pieķēries mātes skrandainajam apmetnim, tūdaļ sāka brēkt. Arī sieviete pacēla skatienu un noelsās. Tikmēr birzi jau bija ielenku�i izlūki ar vizo�u tēraudu melnajos cimdos tērptajās rokās un gatavi nokaut tie slīdēja ga�rām kokiem kaula baltumā.

Milzis nācējus pamanīja pēdējais. Viņ� bija saritinājies pie uguns�kura un aizmidzis, bet kaut kas viņu bija pamodinājis bērna raudas, sniega gurkstē�ana zem melno zābaku zolēm, pēk�ņi ievilkta elpa.

Kad viņ� sakustējās, likās, ka atdzīvojies klin�u bluķis. Viņ� no�ņaukājās, piesvempās sēdus un ar plaukstu �ķiņķa lielumā izberzēja miegu no acīm� bet tad ieraudzīja Dzelzs Emetu ar mirdzo�u zobenu rokā. Aurodams viņ� pielēca kājās, sakļāva plaukstu ap milnu un pacēla to.

Spoks par atbildi atieza zobus, un D�ons satvēra vilku aiz �upra.

-��� Cīņa mums te nav vajadzīga. D�ons zināja, ka viņa viri var no�galēt milzi, bet tas maksātu zināmu cenu. Tiklīdz sāktos asinsizlie�ana, cīņā iesaistītos arī me�oņi. Mirtu daudzi vai visi, kā ari da�i viņa brāļi.

-�� �ī ir svēta vieta. Padodieties, un mēs�

Milzis vēlreiz iebļāvās tā, ka koku lapas notrīcēja, un trieca milnu pret zemi. Tas bija se�as pēdas gar�, mezglains ozolkoka baļķēns, kam

galā piesiets akmens maizes klaipa lielumā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka zeme nodrebēja. Da�i no me�oņiem arī sāka meklēt pēc iero�iem.

D�ons Sniegs jau bija gatavs likt lietā Garo Nagu, kad otrā birzs pusē ierunājās Ādainis. Piesmaku�ajās rīkles skaņās D�ons pazina vecās mē�les mūziku. Ādainis runāja labu brīdi, un, kad viņ� bija beidzis, milzis atbildēja. Viņa balss atgādināja ņurdē�anu, kurā iestarpināti rūcieni, un D�ons nesaprata ne vārda. Ta�u Ādainis norādīja uz kokiem un pateica vēl kaut ko, un tad arī milzis, norādījis uz kokiem, pagrieza zobus un nosvieda milnu.

-�� Viss nokārtots, Ādainis sacīja, viņi arī negrib kauties.

-�� Labi nostrādāts. Ko tu viņam pateici?

-�� Pateicu, ka tie ir arī mūsu dievi un mēs esam atnāku�i lūgties.

-��� Mēs arī lūgsimies. Lieciet nost iero�us. �ovakar mēs te asinis ne�liesim.

Deviņi, Toms Mie�agrauds tika teicis, un deviņi tur arī bija, tikai divi bija miru�i un viens tik vārgs, ka būs miris līdz ritam. Se�i paliku�ie bija: māte ar bērnu, divi vecūk�ņi, ievainots tennietis nobru�ātās bronzas bruņās un ragkājis ar tik apsaldētām kājām, ka D�onam pietika uzmest skatienu, lai būtu skaidrs, ka �is vairs nekad nestaigās. Vēlāk viņ� uzzi�nāja, ka gandrīz visi me�oņi pirms atnāk�anas uz birzi cits citu nebija pazinu�i kad Staniss uzbrucis Mensa Raidera karaspēkam, viņi iebē�gu�i me�ā, lai netiktu nokauti, labu brīdi klaiņoju�i apkārt, aukstuma un bada dēļ zaudēju�i radus un draugus un beigās apmetu�ies �eit, jo biju�i pārāk vārgi un noguru�i, lai ietu tālāk.

-�� Te ir dievi, teica viens no ve�iem. �ī ir laba vieta nomir�anai.

-��� Mūris ir tikai da�u stundu attālumā, D�ons ierunājās. Varbūt patversieties tur? Citi jau ir padevu�ies, pat Menss.

Me�oņi saskatījās.

-�� Mēs jau esam dzirdēju�i, viens atteica. Vārnas sadedzināja visus, kuri padevās.

-�� Un Men�u ar�, sieviete piebilda.

"Melisandre," D�ons nodomāja, "tev un tavam Sarkanajam Dievam par daudz ko ir jāatbild."

-�� Visi, kas vēlas, var nākt mums līdzi uz Mūri. Melnajā pilī ir ēdiens un pajumte, turklāt Mūris jūs pasargās no neradījumiem, kas apsēdu�i �os me�us. Dodu jums godavārdu, ka neviens netiks sadedzināts.

-����������� Vārna dod godavārdu, sieviete piespieda cie�āk pie krūtim bērnu.

-�� Bet kur� dos vārdu, ka tu to turēsi? Kas tu esi?

-�� Naktssardzes komandieris un Ziemmalas valdnieka Edarda Stārka dēls. D�ons pagriezās pret Tomu Mie�agraudu. Liec, lai Rorijs un Peits ved �urp zirgus. Negribu te aizkavēties ne par mirkli ilgāk, nekā vajadzīgs.

-�� Kā pavēlat, cienītais kungs.

Pirms aizie�anas vēl tikai vajadzēja �o to izdarīt to, kā dēļ viņi bija ieradu�ies. Dzelzs Emets izsauca priek�ā savus padotos, un pārējie no cieņas pilna attāluma noskatījās, kā tie metas ceļos sejaskoku priek�ā. Tikmēr pēdējā dienas gaisma jau bija izplēnējusi, un vienīgā gaisma nāca no zvaigznēm debesīs un sarkani blāzmojo�ā, dziesto�ā ugunskura birzs vidū.

Visi se�i rekrū�i ar melnajām kapucēm un biezajiem melnajiem ap�metņiem izskatījās kā no ēnas izgrebti. Viņu balsis, saplūdu�as kopā, �ķita sīkas salīdzinājumā ar pla�o tumsu.

-�� Savelkas nakts, un sākas mana sardze, viņi skaitīja glu�i kā tūk�sto�i pirms viņiem. Atlasa balss bija salda kā dziesma, Zirga raupja un saraustīta, bet Arona satraukti spiedzo�a. Tā nebeigsies līdz pat manai nāvei.

"Kaut nu tā nāve nenāktu vēl ilgi." Arī D�ons Sniegs nometās sniegā uz viena ceļa. "Mana tēva dievi, sargājiet �os vīrus. Un sargājiet manu mazo māsu Āriju, lai kur viņa būtu. Es lūdzu jūs, ļaujiet Mensam viņu atrast un atvest pie manis."

-�� Es neņem�u sievu, man nepiederēs zeme, esj nekļū�u par tēvu, rekrū�i solījās, un viņu balsis atbalsojās cauri gadiem un gadsimtiem. Es nelik�u galvā kroni un neiemanto�u slavu. Es dzīvo�u un mir�u savā postenī.

"Me�a dievi, dāvājiet man spēku darīt to pa�u," D�ons klusībā lū�dzās. "Dodiet man gudrību saprast to, kas man jādara, un drosmi to arī izdarīt."

-�� Es esmu zobens tumsā, teica se�i jaunie brāļi, un D�onam �ķita, ka mainās arī viņu balsis tās kļūst spēcīgākas, noteiktākas. Es esmu sargs uz mūra. Es esmu dego�a liesma aukstumā, gaisma, kas aizdzen tumsu, rags, kas modina gulo�os, vairogs, kas sargā cilvēku valstību.

"Vairogs, kas sargā cilvēku valstību." Spoks piespiedās D�onam pie pleca, un saimnieks apskāva vilku. Viņ� sajuta Zirga nemazgāto bik�u smaku, salkano smar�u, ko Atlass mēdza iesukāt sev bārdā, aso baiļu smirdoņu, mil�a nomāco�o muskusa smārdu. Viņ� dzirdēja, kā sitas pa�a sirds. Palūkojies pāri birzij uz sievieti ar bērnu, abiem sirmbār�iem un ragkāji ar sakropļotajām kājām, viņ� redzēja vienīgi cilvēkus.

-��� Uz �o un visām turpmākajām naktīm es nododu savu dzīvību un godu Naktssardzes rīcībā.

D�ons piecēlās pirmais.

-�� Celieties kā Naktssardzes vīri. Viņ� sniedza Zirgam roku un pie�rāva viņu kājās.

Vēj� arī cēlās. Bija laiks doties prom.

Atpakaļceļ� prasīja daudz vairāk laika nekā jājiens uz dievme�u. Par spīti augumam un garajām kājām, mil�a solis bija gana sīks, turklāt viņ� bez mitas apstājās, lai ar milnu nodauzītu sniegu no zemu augo�ajiem koku zariem. Sieviete jāja zirga mugurā kopā ar Roriju, viņas dēls ar Tomu Mie�agraudu, bet ve�i ar Zirgu un Atlasu. Tennietis baidījās no zirgiem un, neraugoties uz ievainojumiem, labāk gājā kājām. Ragkājis nespēja nosēdēt seglos, tāpēc tika uzsiets zirga mugurā kā labības maiss. Tāpat viņi rīkojās ar bālo veceni, kura nespēja pakustināt savus tievos locekļus.

Un tāpat viņi izrīkojās ar abiem miroņiem par lielu pārsteigumu Dzelzs Emetam.

-�� Tie mūs tikai padarīs lēnākus, cienītais kungs, viņ� iebilda D�o�nam. Vajadzētu viņus sacirst un sadedzināt.

-�� Nē, D�ons atbildēja. Ņemiet viņus līdzi, man viņi noderēs.

Mēness, kas rādītu ceļu, nebija, un arī zvaigznes atmirdzēja tikai pa

retai. Pasaule bija melnbalta un pamirusi. Tas bija ilgs, lēns, nebeidzams gājiens. Sniegs salipa pie zābakiem un biksēm, vēj� grabināja prie�u zarus un plandīja apmetņus. Cauri lielo koku kailajiem zariem D�ons debesīs redzēja Sarkano klejotāju. Brīvļaudis to sauca par Zagli Igrite alla� apgalvoja, ka labākais laiks, kad nozagt sievieti ir tad, kad Zaglis atrodas Mēness Jaunavā. Viņa gan netika minējusi, kad ir labākais laiks, lai nozagtu milzi. "Un divus miroņus."

Kad viņi ieraudzīja Mūri, jau gandrīz ausa gaisma.

Viņus sveica sargkareivja raga pūtiens tas skanēja no aug�as kā mil�zīga, skaļa putna brēciens. Viens pūtiens tas nozīmēja, ka atgrie�as izlūki. Lielais Lidls atraisīja savu ragu un iepūta tajā par atbildi. Pie vār�tiem viņi dabūja nedaudz uzgaidīt, kamēr Skumjais Eds Tolets atbīdīja bultas un atvāza dzelzs restes. Ieraudzījis noskrandu�os me�oņus, Eds sa�ķobīja lūpas un nopētīja milzi.

-��� Lai �ito izdabūtu cauri tunelim, vajadzēs sviestu, cienkungs. Vai aizsūtīt kādu pie kūlēja?

-�� Gan jau viņ� tiks cauri bez iesmērē�anas.

Un tika arī rāpus uz ceļiem. "Liels gan, vismaz �etrpadsmit pēdas gar�. Lielāks pat par Vareno Magu." Mags bija gājis bojā zem tā pa�a le�dus, saķēries nāvīgā cīņā ar Donalu Noju. "Viņ� bija labs cilvēks. Naktssardze ir zaudējusi pārāk daudz labu vīru." D�ons pasauca Ādaini sāņus.

-��� Pieskati viņu, jo tu proti runāt viņa mēlē. Pieraugi, lai viņ� tiek pabarots, un atrodi viņam siltāku vietu pie pavarda. Paliec pie viņa, lai neviens viņu neizaicina.

-�� Jā. Ādainis saminstinājās. Cienītais kungs.

Dzīvos me�oņus D�ons nosūtīja apkopt brūces un apsaldējumus. Viņ� cerēja, ka karsts ēdiens un siltas drānas vairumam palīdzēs atgū�ties, lai gan ragkājim, visticamāk, abas kājas vajadzēs zaudēt. Miroņi tika ieslēgti ledus cellēs.

Karinot apmetni uz vad�a pie durvīm, D�ons ievēroja, ka kambaros bijis Klaidass, jo darbistabā uz galda bija atstāta vēstule. "No Austrumsardzes vai Hnu torņa," viņ� lēsa, uzmetis tai skatienu, ta�u vasks bija zeltains, nevis melns un zīmogā bija redzama brie�a galva liesmojo�as sirds vidū. "Mestra rokraksts, bet karaļa vārdi."

Staniss bija ieņēmis Dziļme�u, un viņam bija piebiedroju�ies kalnu klani. Flinti, Norēji, Vuļi, Lidli visi.

"Un mums vēl uzradās negaidīti, ta�u ļoti noderīgi palīgi meita no Lā�u salas. Alīsenne iVlormonta, kuru pa�as ļaudis sauc par Lāceni, sa�vus karotājus paslēpa zvejas laivās un pārsteidza dzelzsvīrus nesagatavo�tus. Grejd�ojas karakuģi ir sadedzināti vai pārņemti, jūrnieki apkauti vai padevu�ies. Kapteiņi, bruņinieki, ievērojami cīnītāji un citi augstdzimu�ie tiks atbrīvoti pret izpirkuma maksu vai izmantoti savām vajadzībām, bet pārējos es domāju pakārt�"

Naktssardze bija zvērējusi neiesaistīties karaļvalsts strīdos un nesa�skaņās, tomēr D�ons Sniegs vienalga zināmā mērā jutās apmierināts. Viņ� lasīja tālāk.

"�nāk vēl vairāk ziemeļnieku, padzirdēju�i par mūsu uzvaru, zvejnieki, brīvjātnieki, kalnie�i, zemnieki no Vilkme�a dziļumiem, cieminieki, kas pametu�i savas mājas akmeņainajā krastā, lai netrāpī�tos dzelzsvīru nagos, vīri, kas paliku�i dzīvi pēc kaujas pie Ziemmalas vārtiem, vīri, kas kādreiz zvērēju�i uzticību Hornvudiem, Servīniem un Tolhārtiem. �obrīd mums ir pieci tūksto�i vīru, un mūsu kļūst vairāk ar katru dienu. F.sam uzzināju�i, ka Rūzs Boltons ar visu savu karaspēku dodas uz Ziemmalu un tur grasās apprecināt savu bastardu ar tavu pus�māsu. Nedrīkst pieļaut, ka viņ� atjauno �īs pils biju�o spēku. Mēs viņam

uzbruksim. Arnolfs Kārstārks un Morss Ambers mums piebiedrosies. Ks izglāb�u tavu māsu, ja spē�u, un sameklē�u viņai labāku līgavaini par Remziju Sniegu. Tev ar saviem brāļiem jānotur Mūris, līdz es atgrie�os."

Vēstule bija parakstīta citā rokrakstā: "Rakstījis dieva gaismā, kā arī parakstījis un apzīmogojis Staniss no Barateonu nama, pirmais sava vār�da nesējs, andalu, roinaru un pirmļau�u karalis, septiņu valstību pavēl�nieks, karaļvalsts aizstāvis."

Tiklīdz D�ons nolika vēstuli, pergaments atkal saritinājās, it kā de�dzīgi censtos pasargāt tajā ierakstītos noslēpumus. Viņam nepavisam nebija skaidrs, ko pēc vēstules izlasī�anas domāt. Ziemmalā arī iepriek� bija notiku�as kaujas, bet neviena no tām bez Stārku līdzdalības kādā no pusēm.

-�� Pils ir �aula, viņ� noteica. Nevis Ziemmala, bet Ziemmalas rēgs.

Bija sāpīgi to iedomāties, nemaz nerunājot par to, ka varētu �os vār�dus pateikt skaļi, un tomēr�

Viņ� prātoja, diez cik vīru vecais Kraufords vedīs cīņā un cik zobenu spēs sasaukt Arnolfs Kārstārks. Puse Amberu būs kaujas lauka otrā pusē kopā ar Padauzu Lāstu un cīnīsies zem karoga ar Dredfortas nodīrāto cilvēku, bet lielākā abu namu karaspēka daļa uz neatgrie�anos bija de�vusies uz dienvidiem kopā ar Robu. Ziemmala pat sagrauta varēja dot ievērojamas priek�rocības tam, kura rīcībā tā bija. Roberts Barateons to uzreiz būtu ievērojis un steigtos to ieņemt paātrinātā solī ar saviem sla�venajiem nakts pārgājieniem. Vai viņa brālis izrādīsies tikpat drosmīgs?

"Diez vai." Staniss bija apdomīgs komandieris, un viņa karaspēks bija grūti sagremojama putra no kalnie�iem, dienvidu bruņiniekiem, kā arī karaļa un karalienes vīriem, bet gar�ai klāt bija pie�auti da�i ziemeļu valdnieki.

D�ons vēlreiz ieskatījās vēstulē. "Es izglāb�u tavu māsu, ja spē�u." Tas bija pārsteidzo�s sentiments no Stanisa puses, ko pasvītroja raupjās piebildes "ja spē�u" un "sameklē�u viņai labāku līgavaini par Remziju Sniegu". Bet vai Ārija patie�ām tur bija? Ja nu taisnība bija Melisandres liesmām? Vai viņa māsa būtu varējusi aizbēgt no �iem gūstītājiem? "Kā viņa to būtu dabūjusi gatavu? Ārija alla� bija veikla un gudra, tomēr viņa bija maza meitene, savukārt Rūzs Boltons nav no tiem, kas nevērīgi izturēsies pret tik vērtīgu medījumu."

Ja nu Boltonam viņa māsas nemaz nebija? �īs kāzas tikpat labi va�rēja būt iegansts, lai ievilinātu Stanisu lamatās. D�ons zināja, ka Edardam Stārkam nebija iemeslu sūroties par Dredfortas valdnieku, ta�u

viņ� vienalga neuzticējās valdniekam ar kluso balsi un bālajām, bālajām acīm.

"Pelēka meitene mirsto�ā zirgā bēg no precībām.'1 Ar �iem vārdiem viņ� bija palaidis ziemeļos vaļā Men�u ar se�ām �ķēpnesēm.

-�� Jaunas un skaistas, Menss tika teicis.

Nesadedzinātais karalis bija nosaucis da�us vārdus, un Skumjais Eds viņas bija izdabūjis no Kurmju ciema. Tagad tas likās neprāts. Viņam vajadzēja nokaut Men�u tajā brīdi, kad viņ� atklāja savu seju. Biju�ais Aizmūra karalis D�onā raisīja zināmu apbrīnu, tomēr tas cilvēks bija zvēresta lauzējs un pārbēdzējs. Vēl mazāk viņ� uzticējās Melisandrei, un tomēr viņ� bija spiests likt uz abiem cerības. ''Viss māsas glāb�anas dēļ. Bet Naktssardzes vīriem nav māsu."

Kad D�ons bija mazs puika Ziemmalā, viņa varonis bija Jaunais Pū�ķis, nepilngadīgais karalis, kur� bija iekarojis Dorni �etrpadsmit gadu vecumā. Par spīti savai bastarda izcelsmei vai arī tie�i tās dēļ D�ons Sniegs bija sapņojis, ka vedīs vīrus pretī slavai kā karalis Dīrons un kļūs par uzvarētāju. Tagad viņ� bija pieaudzis, viņa pārziņā bija Mūris, un tomēr viņu māca �aubas. Likās, ka viņ� nespēj uzvarēt pat tās.

Nometnē valdīja tik drausmīga smaka, ka Denija knapi valdīja vēmienu.

-� Gai�ībai nevajadzētu te atrasties un elpot �os melnos izdalījumus, Sīrs Baristens saraucis degunu, sacīja.

-�� Manī rit pūķu asinis, Denija atgādināja. Vai esi kādreiz redzējis pūķi ar caureju?

Viserīss bie�i mēdza apgalvot, ka Tārgārjeniem nepielīpot parasto cilvēku sērgas, un, cik nu viņa pagaidām bija novērojusi, tā bija taisnība. Viņai bija palicis atmiņā, ka ir bijis auksts un gribējies ēst, ta�u slimojusi viņa nebija nekad.

-��� Vienalga, vecais bruņinieks neatkāpās, man būtu mierīgāks prāts, ja gai�ība atgrieztos pilsētā. Mīrīnas daudzkrāsainie ķieģeļu mūri bija pusjūdzes attālumā. Asiņaina caureja ir visu armiju lāsts kop� Rīt�ausmas laikmeta. Ļaujiet, lai pārtiku izdalām mēs, gai�ība.

-��� Rīt. Tagad es pati esmu te un visu gribu redzēt. Denija iespieda papē�us sudrabainajai ķēvei sānos, un pavadoņi steidzās viņai piebied�roties. D�ogo jāja blakus, Ago un Raharo ar garajām dotraku pātagām rokās, lai atgaiņātu slimos un mirsto�os, no muguras. Baristens pelēka, dābolaina zirga mugurā viņai pie labās rokas. Pa kreisi jāja Strīpainais Sīmons no Brīvajiem brāļiem un Marselēns no Mātes vīriem. Kaptei ņiem uz papē�iem mina se�desmit kareivji, kas apsargāja pārtikas vezu�mus. Visus �os jātniekus dotrakus, Bronzas zvērus un brīvlaistos ap�vienoja vienīgi pretīgums pret �o pienākumu.

Astaporie�i sekoja rēgainā gājienā, kas kļuva garāks ar katru noie�to jardu. Vieni runāja valodās, ko Denija nesaprata, citi nemaz nespēja

parunāt. Daudzi, sveicinot Deniju, pacēla rokas vai metās ceļos, kad viņa jāja garām.

-��� Māte! viņi sauca visās Astaporas, Līsas un Senās Volantes izloks�nēs, dotraku gārdzo�ajos balsienos, Kartas plūsto�ajās zilbēs un pat Rietmalas kopējā valodā. Māte, lūdzu� māte, palīdzi viņam� palīdzi viņai� palīdzi man�

"Man jau ir aptrūcies palīdzības," Denija izmisusi domāja. Astaporie�iem nebija kur iet. Tūksto�iem cilvēku palika aiz Mīrīnas mūriem

-�� vīrie�i, sievietes, bērni, ve�i, mazas meitenes un jaundzimu�i zīdaiņi. Daudzi bija slimi, vairums izsalku�i, un visi nolemti nāvei. Dinerīsa neuzdrīkstējās atvērt vārtus, lai tos ielaistu. Bija centusies darīt visu, kas viņas spēkos. Viņa bija sūtījusi pie slimajiem dziedniekus, zilās �ēlsirdes, vārdotājus un bārddziņus, ta�u saslimu�i bija arī da�i no viņiem un neviena no �īm mākslām nebija apturējusi caurejas straujo izplatību, kas bija atjājusi ar sirmo ķēvi. No�ķirt veselos no slimajiem arī izrādījās bezjēdzīgi. Stiprie vairogi bija mēģināju�i atraut vīrus no sievām un bēr�nus no mātēm, lai arī astaporie�i vaimanāja, spārdījās un apmētāja viņus ar akmeņiem. Pēc da�ām dienām slimie bija miru�i, bet veselie slimi. No�ķir�ana neko neatrisināja.

Pat pabarot viņus bija kļuvis grūti. Katru dienu Denija sūtīja ļaudīm, ko nu varēja atļauties, tomēr ar katru dienu cilvēku kļuva vairāk, bet pārtikas mazāk. Grūtāk bija arī atrast va�oņus, kas ēdienu nogādā�tu, jo daudzus no vīriem, kuri tika sūtīti uz nometni, pa�us bija ķērusi caureja. Citiem bija uzbrukts atceļā uz pilsētu. Iepriek�ējā dienā kādi rati bija apgāzti un divi kareivji nokauti, tāpēc todien karaliene izlēma pati aizvest cietējiem pārtiku. Visi padomdevēji kā viens visiem spēkiem centās viņu no tā atturēt, sākot ar Reznaku un Skūtgalvi un beidzot ar Baristenu, ta�u Dinerīsa bija nepielūdzama.

-��� Es no viņiem nenovērsī�os, Denija ietiepās. Karalienei jāzina, kādas ir tautas cie�anas.

Cie�anas bija vienīgais, kā netrūka.

-�� Viņiem tikpat kā vairs nav palicis zirgu un mūļu, lai gan daudzi no Astaporas aizbēga jā�us, Marselēns ziņoja. Viņi tos visus ir apēdu�i, gai�ība, tāpat kā visas �urkas un klaiņojo�us suņus, ko bija spējīgi no�ķert. Tagad viņi ir sāku�i ēst savus miroņus.

-�� Cilvēks nedrīkst ēst cilvēka miesu, Ago iestarpināja.

-�� Tas ir zināms, Raharo piekrita. Viņi tiks nolādēti.

-�� Viņi jau ir nolādēti, noteica Strīpainais Sīmons.

Viņiem vilkās pakaļ mazi bērni ar uzpūstiem vēderiem pārāk vārgi vai nobiju�ies, lai kaut ko lūgtu. Izkāmēju�i ļaudis ar iekritu�ām acīm tupēja smiltis un akmeņos un smirdo�ās sarkanbrūnās straumēs izķēzīja dzīvību. Tagad daudzi ķēzījās turpat, kur gulēja, jo bija pārāk vārgi, lai aizrāptos līdz grāvjiem, ko Denija bija pavēlējusi izrakt. Divas sievietes plūcās apdegu�a kaula dēļ. Netālu stāvēja kāds desmit gadus vecs zēns un mielojās ar �urku. Viņ� ēda ar vienu roku, bet otrā turēja noasinātu nūju gadījumam, ja kāds gribētu atņemt medījumu. Visur gulēja neap�rakti miroņi. Denija redzēja kādu cilvēku guļam, apklātu ar melnu ap�metni, ta�u, kad viņa piejāja tuvāk, apmetnis pa�ķīda tūksto�iem mu�u mākonī. Ģindenim līdzīga sieviete sēdēja zemē, apkampusi mirsto�us zīdaiņus. Neviens nenolaida no Denijas skatienu.

-�� Māte� lūdzu, Māte� esi svētīta, Māte�

"Svētīta,� Denija rūgti nodomāja. "Jūsu pilsēta ir pārvērtusies pelnu un kaulu kaudzē, visapkārt mirst jūsu ļaudis. Man nav jums ne pajum�tes, ne zāļu, ne cerības, vienīgi apstāvējusies maize, tārpaina gaļa, ciets siers un mazliet piena. Kā tad, esmu svētīta." Kas tā par māti, kurai nav piena saviem bērniem?

-�� Pārāk daudz miru�o, Ago novērtēja. Viņus vajadzētu sadedzināt.

-�� Kas tad viņus dedzinās? Baristens atvaicāja. Visur plosās asiņai�na caureja, simtiem cilvēku mirst katru nakti.

-�� Nav labi aiztikt miroņus, D�ogo teica.

-�� Tas ir zināms, Ago un Raharo vienā balsī apstiprināja.

-�� Var jau būt, Denija atbildēja, bet tas vienalga ir jāizdara. Viņa mirkli apdomājās.

-�� Neaptraipītie nebaidās no miroņiem. Aprunā�os ar Pelēko Tārpu.

-�� Gai�ība, sīrs Baristens iebilda, Neaptraipītie ir jūsu labākie karo�tāji, mēs nedrīkstam pieļaut, ka caureja pielīp arī viņiem. Lai astaporie�i pa�i aprok savus miroņus.

-�� Viņi ir pārāk nespēcīgi, sacīja Strīpainais SImons.

-�� Ja būtu vairāk pārtikas, viņi būtu spēcīgāki, Denija atzīmēja.

-�� Nedrīkst �ķērdēt ēdienu ar mirsto�ajiem, gai�ība, Sīmons papuri nāja galvu. Mums nepietiek pārtikas, lai pabarotu dzīvos.

Viņa saprata, ka Simonām taisnība, ta�u no tā viņai vieglāk nepalika.

-�� Mēs jau esam pietiekami tālu, karaliene nolēma. Pabarosim vi ņus tepat.

Viņa pacēla roku, aizmugurē vezumi apstājās, un tiem apkārt sastājās viņas jātnieki, lai neļautu astaporie�iem mesties pie ēdiena tiklīdz viņi

bija apstāju�ies, burzma kļuva biezāka, arvien vairāk slimo klibodami un �ļūkādami vilkās pie ratiem, ta�u jātnieki viņiem to neļāva.

-�� Gaidiet tepat! viņi bļāva. Negrūstieties, atpakaļ! Paejiet atpakaļ! Maizes pietiks visiem, gaidiet savu kārtu!

Denijai atlika vien sēdēt un skatities.

-�� SIr, viņa uzrunāja Baristenu Selmiju, vai tad mēs vairs neko ne�varam darīt viņu labā? Tev ta�u ir krājumi.

-�� Krājumi ir domāti gai�ības karavīriem mēs varam iekļūt ilgā ap�lenkumā. Vētras vārnas un Jaunākie dēli var aplaupīt jankaie�us, ta�u viņiem nav nekādu cerību tos padzīt. Ja gai�ība man atļautu savākt ka�raspēku�

-�� Ja bez kaujas neiztikt, tad es labāk cīnos, atrodoties Mīrīnā aiz mū�riem. Lai jankaie�i nāk un ieņem mūsu cietoksni. Karaliene vēroja no�tieko�o. Ja mēs to pārtiku varētu sadalīt līdzīgās daļās�

-�� �tad astaporie�i savu daļu noēstu da�u dienu laikā, un mums tie�i tik daudz pietrūktu, ja sāktos aplenkums.

Denija pārlaida skatienu nometnei līdz pat Mīrīnas daudzkrāsaina�jiem mūriem. Visapkārt spindzēja mu�as un skanēja kliedzieni.

-�� Dievi �o sērgu ir sūtīju�i, lai es kļūtu pazemīgāka. Tik daudz miru��o. .. Es neļau�u viņiem ēst miroņus. karaliene pasauca tuvāk Ago. Jāj uz vārtiem un atved man Pelēko Tārpu un piecdesmit Neaptraipītos.

-��� Halēse, asinis no tavām asinīm paklausa. Ago piebikstīja zirgam ar papē�iem un aizauļoja.

Baristens noskatījās ar vāji slēptām ba�ām.

-��� Jums nevajadzētu te kavēties pārāk ilgi, gai�ība. Astaporie�i tiks pabaroti, kā jūs pavēlējāt. Nekā citādi mēs tiem nabadziņiem palīdzēt nevaram. Mums jādodas atpakaļ uz pilsētu.

-��� Ejiet, ja vēlaties, sīr, es jūs neturu. Es te neturu nevienu. Denija nolēca no zirga. Es viņus nevaru izārstēt, ta�u varu parādīt, ka Mātei nav vienalga.

-�� Nē, halēse, D�ogo ievilka elpu. No zirga nolēca arī viņ�, un zvār�gulī�i viņa matos ied�inkstējās. Tuvāk iet nedrīkst! Neļauj, lai viņi tev pieskaras! Neļauj!

Denija pagāja viņam garām. Da�as pēdas tālāk vecs vīrs gulēja zemē un raudzījās mākoņu pelēkajos vēderos.

-�� Viņa miesa deg kā ugunīs. Vajag ūdeni, lai viņu apmazgātu. Derēs arī jūras ūdens. Marselēn, vai atnesīsi? Vajag arī eļļu sārtam. Kur� man palīdzēs dedzināt miroņus?

Kad Ago atgriezās kopā ar Pelēko Tārpu un piecdesmit Neaptraipī�tajiem, Denija visus nokaunināja un lika ķerties pie darba. Stripainais Sīmons ar saviem vīriem rāva dzīvos prom no miru�ajiem un krāva mi�roņus kaudzēs, bel D�ogo, Raharo un citi dotraki palīdzēja tiem, kuri vēl bija spējīgi, aiziet līdz jūras krastam, lai nomazgātos un izmazgātu drā�nas. Ago skatījās uz visiem kā uz juku�iem, ta�u Pelēkais Tārps nometās ceļos karalienei blakus un paziņoja:

-�� �is te palīdzēs.

Vēl nebija pienācis pusdienlaiks, kad jau kūrās ducis sārtu. Treknu melnu dūmu stabi cēlās aug�up un aptraipīja nepielūdzami zilās debesis. Kad Denija beidza darboties ap uguni, viņas izjādes drānas bija netīras un kvēpiem noziestas.

-�� Varenība, Pelēkais Tārps ierunājās, �is te un viņa brāļi lūdz jūsu atļauju pēc darba apmazgāties sālsūdeni, lai mēs varētu attīrīties pēc mūsu di�ās dievietes likumiem.

Karaliene nebija zinājusi, ka einuhiem ir pa�iem sava dieviete.

-�� Kas tā par dievieti? Kāda no Gisas dieviem?

-��� Dievietei ir daudz vārdu, Pelēkais Tārps satrūkās. Viņa ir �ķēpu Valdniece, Kaujas Brūte, Karaspēku Māte, ta�u viņas īstais vārds pieder vienīgi �iem te nabaga karotājiem, kuri savu vīri�ķību ir sadedzināju�i uz viņas altāra. Mēs nedrīkstam par viņu runāt ar citiem. �is te izlūdzas jūsu piedo�anu.

-��� Kā vēlies. Jā, jūs varat nomazgāties, ja vēlaties. Pateicos par palī�dzību.

-�� �ie te dzīvo, lai jums kalpotu.

Kad Dinerīsa noberztām kājām un sāpo�u sirdi atgriezās piramīdā, Misandeī lasīja kādu vecu tīstokli, bet Irri un D�iki strīdējās par Raharo.

-�� Tu viņam esi par kaulainu, D�iki teica. Tu gandrīz izskaties pēc puikas. Raharo neguļ ar puikām, tas ir zināms.

-�� Tāpat ir zināms, ka tu esi gandrīz vai govs, Irri cirta pretī. Raha�ro neguļ ar govīm.

-��� Raharo ir asinis no manām asinīm. Viņa dzīvība pieder man, nevis jums, Denija abām aizrādīja. Pa to laiku, kamēr Raharo bija prom no Mīrlnas, viņ� bija paaudzies gandrīz par puspēdu, turklāt puisis atgrie�zās ar muskuļotām rokām un kājām un �etriem zvaniņiem matos. Tagad viņ� bija krietni garāks par Ago un D�ogo, ko, protams, kalpones bija pamanīju�as. Un tagad apklustiet, man jānomazgājas. Denija nekad vēl nebija jutusies tik netīra. D�iki, palīdzi man noģērbties, aizvāc drā�

nas un sadedzini. Irri, pasaki Ķezai, lai sameklē man kādu vieglu un vēsu tērpu diena bija ļoti karsta.

Uz terases pūta vēss vējiņ�. Denija iekāpa baseinā un labpatikā noel�sās. Misandeī pēc viņas pavēles izģērbās un ari iekāpa baseinā.

-�� �ī te naktī dzirdēja, kā astaporie�i skrāpē mūrus, mazā rakstvede paziņoja, mazgājot Denijai muguru. Irri un D�iki saskatījās.

-�� Neviens tur neskrāpējās, D�iki atteica. Skrāpējās� kā viņi va�rēja skrāpēties?

-�� Ar rokām, Misandeī paskaidroja. Ķieģeļi ir veci un drūpo�i. Viņi cen�as tikt iek�ā pilsētā.

-��� Tam viņiem vajadzētu vairākus gadus, Irri teica. Mūri ir ļoti biezi. Tas ir zināms.

-�� Tas ir zināms, piekrita D�iki.

-��� Es arī viņus redzu sapņos, Denija satvēra Misandeī roku. No�metne ir krietnu pusjūdzi no pilsētas, mīļā. Gar mūriem neviens neskrāpējas.

-�� Gai�ībai labāk redzams, Misandeī atsaucās. Vai izmazgāt jums matus? Ir jau pēdējais laiks Reznaks mo Reznaks un zaļā �ēlsirde drīz būs klāt, lai apspriestu�

-�� .. .gatavo�anos kāzām. Denija ar �ļakstu piecēlās sēdus. Gandrīz biju piemirsusi. "Gandrīz gribēju piemirst." Un pēc tam man ir vaka�riņas ar Hizdaru. Viņa nopūtās. Irri, atnes man zaļo tokaru to zīda, ar mīrie�u me�ģīnēm.

-��� Zaļais tiek lāpīts, halēse. Me�ģīnes ir novalkātas. Zilais tokars ir iztīrīts.

-�� Tad atnes zilo, tas viņiem patiks tikpat labi.

Viņai taisnība bija tikai pa pusei. Priesteriene un sene�als bija prie�cīgi redzēt, ka Denija ir uzvilkusi tokaru un beidzot izskatās tā, kā pie�klājas īstai Mīrīnas valdniecei, ta�u vēl vairāk viņi gribēja Deniju izģērbt kailu. Dinerīsa uzklausīja viņus un nespēja noticēt savām ausīm.

-�� Negribu nevienu aizskart, viņa teica, kad abi visu bija pateiku�i, bet es nestā�os kaila Hizdara mātes un māsu priek�ā.

-�� Bet� Reznaks mo Reznaks mirk�ķināja acis, bet jums tas jāda�ra, varenība. Parasti pirms kāzām vīra dzimtas sievietes pārbauda līga�vas klēpi un ē� viņas sievi�ķās daļas. Lai pārliecinātos, ka tās ir pareizi veidotas un ē�

-��� �auglīgas, Galaza Galāre nobeidza. tas ir sens rituāls, gai�ība. Trīs �ēlsirdes piedalīsies pārbaudē un skaitīs atbilsto�as lūg�anas.

-�� Jā, Reznaks piebilda, un pēc tam tiks pasniegta īpa�a kūka. Sie�vie�u kūka, kas tiek cepta tikai saderinā�anās reizēs. Vīrie�iem to nogar��ot nav ļauts, bet esmu dzirdējis, ka tā esot brīni�ķīga. Burvīga.

"Bet, ja mans klēpis būs izkaltis un manas sievi�ķās daļas nolādētas, vai tad arī tiks cepta īpa�a kūka?"

-������������ Hizdars zo Loraks varēs izpētīt manas sievi�ķās daļas pēc kāzām.

-��� "Pēc Hala Drogo domām, tām nebija nekādas vainas, tad kāpēc lai tā �ķistu viņam?" Lai viņa māte un māsas pēta cita citu un pēc tam kopā ēd īpa�o kūku. Ks to neēdī�u. Un es arī nemazgā�u godājamā Hizdara godājamās kājas.

-�� Varenība, jūs nesaprotat, Reznaks protestēja. Kāju mazgā�ana ir svētīta para�a. Tā uzsver, ka jūs kļūstat par vīra kalponi. Arī kāzu tērpā ir ieausta �ī jēga. Līgava pāri baltajam zīda tokaram velk tum�sarkanu �ķidrautu ar pērlītēm.

"Zaķu karalienei kāzās jābūt ar nolaistām ausīm."

-�� Tās pērlītes grabēs katrā manā solī.

-�� Pērles simbolizē auglību. Jo vairāk pērļu būs varenībai pie �ķidrau�ta, jo vairāk veselīgu dēlu viņa piedzemdēs.

-��� Kam man būtu vajadzīgi simt dēli? Denija pagriezās pret zaļo �ēlsirdi. Ja mēs precētos pēc Rietmalas para�ām�

-��� �Gisas dievi neuzskatītu to par patiesu savienību, Galazas Galāres seju slēpa zaļ� zīda plīvurs. Bija redzamas tikai acis zaļas, gudras un skumjas. Visas pilsētas acīs jūs tad būtu vienīgi godājamā Hizdara piegulētāja, nevis likumīgi pielaulāta sieva. Jūsu bērni būtu bastardi. Va�renībai jāprecas ar Hizdaru �ēlsirdības templi visu Mīrīnas di�ciltīgo ļau�u priek�ā.

"Di�ciltīgo namu galvas ar kādu ieganstu jāizvilina no piramīdām," Dārio tika teicis. "Pūķa vārdi ir uguns un asinis." Denija atvairīja �o domu tā nebija viņas cienīga.

-�� Kā vēlaties, viņa nopūtās. Precē�u Hizdaru �ēlsirdības templi, ietinusies baltā tokarā ar pērlītēm. Vai jums ir vēl kas sakāms?

-�� Tikai viens sīkums, varenība, Reznaks sacīja. Lai nosvinētu kā�zas, kā pieklājas, nepiecie�ams atvērt cīņu bedres. Tā būs jūsu dāvana Hizdaram un jūsu mīlo�ajai tautai, zīme, ka esat pieņēmusi Mīrīnas se�nās tradīcijas un para�as.

-�� Turklāt arī dieviem tā būs ārkārtīgi patīkama velte, zaļā �ēlsirde klusi piebilda laipnā balsī.

"Līgavas cena ir asinis." Dinerīsai bija apnikusi plē�anās ap cīņu bed rēm. Pat sīrs Baristens uzskatīja, ka uzvarēt viņa nevar.

-��� Neviens valdnieks nespēj izdarīt tautai pa prātam, Selmijs tika teicis. Bailors Svētītais lūdzās, gavēja un uzbūvēja septiņiem dieviem tik krā�ņu templi, kādu vien dievi vispār var vēlēties, ta�u viņ� nespēja izbeigt karus un trūkumu.

"Karalienei jāieklausās savā tautā," Denija sev atgādināja.

-��� Pēc kāzām karalis būs Hizdars. Lai tad viņ� arī atver tās bedres, ja vēlas. Es tur piedalīties negribu. "Lai asinis ir uz viņa rokām, ne ma�nējām." Viņa piecēlās. Ja mans vīrs vēlas, lai es viņam mazgāju kājas, vispirms lai nomazgā manējās. Es viņam to �ovakar pateik�u.

Denijai iedomājās, diez kā viņas iecerētais to uztvers.

Tomēr satraukumam nebija pamata. Hizdars zo Loraks ieradās stun�du pēc saulrieta. Viņam pa�am bija tum�sarkans tokars ar zelta svītrām un bārkstīm no zelta krellītēm. Denija, lejot vīnu, viņam atstāstīja saru�nu ar Reznaku un zaļo �ēlsirdi.

-�� Tie ir tuk�i rituāli, Hizdars paziņoja, ko jau sen bija laiks atmest. Mīrīna pārāk ilgi tajos ir gremdējusies. Viņ� noskūpstīja līgavai roku.

-��� Dinerīsa, mana karaliene, es ar lielāko prieku mazgā�u jūs no galvas līdz kājām, ja tas ir vajadzīgs, lai kļūtu par jūsu karali un dzīvesbiedru.

-�� Lai kļūtu par manu karali un dzīvesbiedru, jums tikai jānodro�ina miers. Skahazs teica, ka jums esot jaunas ziņas.

-�� Ir gan. Hizdars sakrustoja garās kājas. Viņ� izskatījās visnotaļ ap�mierināts ar sevi. Jankaī mums dāvās mieru, bet par to vajadzēs mak�sāt. Pārtraukums vergu tirdzniecībā ir pamatīgi satricinājis visu civilizē�to pasauli. Jankaī un tās sabiedrotie prasīs no mums atlīdzību zeltā un dārgakmeņos.

-�� Ko vēl? Zelts un dārgakmeņi bija nieks.

-�� Jankaī atjaunos vergturu iekārtu kā senāk, Astapora tiks atjaunota kā vergturu pilsēta un jūs neiejauksieties.

-��� Jankaī atjaunoja vergturu iekārtu, kad es biju aizgājusi no pilsē�tas tikai divas jūdzes. Vai es griezos atpakaļ? Karalis Kleons lūdza mani pievienoties viņam cīņā pret pārējiem, bet es biju kurla pret viņa lū�gumiem. Es negribu karot ar Jankaī, cik reizes man tas jāsaka? Kādus solījumus vēl viņi pieprasa?

-�� Jā, tā ir darvas karote medus mucā, karaliene, Hizdars zo Loraks turpināja. Man skumji to teikt, bet Jankaī netic jūsu solījumiem. Viņi trink�ķina vienu un to pa�u arfas stīgu par kādu sūtni, ko jūsu pūķi aiz�dedzināju�i.

-�� Sūtnim apdega tikai tokars, Denija nicīgi izmeta.

-������������ Lai tā būtu, bet viņi vienalga jums neuzticas. Jaunās Gisas ļaudis

-�� ari. Vārdi ir vēj�, jūs pati tā bie�i sakāt, un nekādi vārdi nenodro�inās Mirīnai mieru. Jūsu ienaidnieki pieprasa darbus. Viņi grib, lai mēs ap�precamies, es tieku kronēts par karali un valdu Mīrīnā kopā ar jums.

Denija ielēja sev vīnu un vairāk par visu alka izliet bla�ķi Hizdaram uz galvas un noslīcināt viņa pa�apmierināto smīnu.

-�� Laulības vai slaktiņ�. Kāzas vai kar�. Vai tāda ir mana izvēles iespēja?

-���� Es redzu tikai vienu iespēju, spozme. Zvērēsim abi Gisas dievu priek�ā un kopā būvēsim jaunu Mlrinu.

Karaliene apdomāja atbildi, kad izdzirda sev aiz muguras soļus. "Ēdieni," viņa nodomāja. Pavāri bija apsolīju�i pagatavot Hizdara mīļā�ko ēdienu suni medū, pildītu ar �āvētām plūmēm un pipariem. Tomēr pagriezusies viņa ieraudzīja siru Baristenu, kur� bija paguvis nomazgā�ties, uzvilkt savas baltās drānas un piekārt pie sāniem divroku zobenu.

-�� Gai�ība, bruņinieks paklanījās, atvainojos par traucējumu, bet uzskatīju, ka gribēsiet �os jaunumus dzirdēt nekavējoties. Pilsētā ir at�griezu�ies Vētrās vārnas, un viņiem ir ziņas par ienaidniekiem. Jankaie�i nāk, kā mēs ari baidījāmies.

Hizdara zo Loraka di�ciltīgajai seja pārslīdēja sapīkuma ēna.

-�� Karalienei ir vakariņas. Algotņi var pagaidīt.

Baristens viņam nepievērsa uzmanību.

-�� Es lūdzu, lai Dārio atskaitās man, kā gai�ība bija pavēlējusi, bet viņ� pasmējās un teica, ka visu uzrakstī�ot pats ar savām asinīm, ja gai�ība pie viņa aizsūtī�ot mazo rakstvedi, kas viņam iemāca rakstīt vēstules.

-��� Ar asinīm? Denija �ausmās sastinga. Vai tas ir joks? Nē, nē, nesakiet neko. Man viņ� jāredz pa�ai. Viņa bija jauna meitene, turklāt vientuļa, un jaunas meitenes mēdza pārdomāt.

-�� Sasauc kapteiņus un komandierus. Hizdar, es zinu, ka jūs man pie�dosiet.

-�� Mirlna par visu svarīgāka, Hizdars sirsnīgi pasmaidīja. Mums būs vēl citas naktis, tūksto�iem nak�u.

-�� SIrs Baristens jūs pavadīs.

Saukdama savas kalpones, Denija aizsteidzās. Viņa ta�u nevarēja sa�gaidīt kapteini tokarā. Viņa pielaikoja du�iem tērpu, līdz atrada to, kas patīk, ta�u atteicās likt galvā kroni, ko pienesa D�iki.

Kad Dārio Naharīss nometās uz ceļgala, Denijai salēcās sirds. Viņa mati bija piekaltu�i ar asinīm, uz deniņiem vizēja jēla, sarkana, dziļa brūce. Labā piedurkne bija asinis gandrīz līdz elkonim.

-�� Tu esi ievainots, viņa noelsās.

-��� Te? Dārio pieskārās deniņiem. Strēlnieks gribēja ielaist man acī arbaleta bultu, bet es paguvu izvairīties. Man bija jāsteidzas mājās pie karalienes, lai gozētos viņas smaida siltumā. Viņ� pakratīja pie�durkni, noskurinādams sarkanas lāsītes. Tās asinis nav manas. Viens no maniem ser�antiem teica, ka mums esot jāpāriet Jankaī pusē, tāpēc es viņam pa muti iebāzu rīklē roku un izrāvu sirdi. Gribēju to atnest kā dāvanu savai sudraba karalienei, ta�u, �ņākdami un spļaudīdamies man uzklupa �etri no Kaķiem. Viens mani gandrīz saķēra, tāpēc es to sirdi iemetu viņam ģīmī.

-��� Ļoti drosmīgi, Baristens sacīja tādā balsī, kas nozīmēja tikai to:

-��� Vai tev ir jaunas ziņas, ko pastāstīt gai�ībai?

-�� Ir sliktas ziņas, sīr Vectētiņ. Astapora ir nopostīta, un vergturi nāk uz ziemeļiem ar visu savu karspēku.

-�� Tās ir vecas un iesmaku�as ziņas, Skūtgalvis norūca.

-�� Tava māte to pa�u teica par tava tēva skūpstiem, Dārio atbildēja.

-�� Skaistā karaliene, es būtu ieradies ātrāk, bet kalnos �um un mud� Jan�kaī algotņi �etras brālības. Jūsu Vētras vārnas bija spiestas izlauzties tiem cauri. Un, jo tālāk, jo trakāk. Jankaie�u karaspēks nāk pa krasta ceļu, un kopā ar to nāk Jaunās Gisas leģioni. Viņiem ir ziloņi simt ga�bali bruņās un ar nestuvēm. Nāk arī Tolosas lingotāji un Kartas kamieļu vienība. Vēl divi gisie�u leģioni Astaporā ir sakāpu�i kuģī. Ja gūstekņi mums teica taisnību, tad tie izsēdīsies aiz Skahazadanas, lai no�ķirtu mūs no dotraku jūras.

Kamēr viņ� stāstīja, ik pa brīdim uz marmora grīdas nopak�ķēja pa ko�ai asins lāsei, un Denija sarauca pieri.

-�� Cik nogalēto? viņa noprasīja, kad Dārio bija beidzis savu stāstu.

-�� Mūsu pusē? Man nebija laika skaitīt, bet mēs ieguvām vairāk, nekā zaudējām.

-�� Kārtējos pārbēdzējus?

-��� �ādus tādus drosmīgus vīrus, kas noderēs jūsu cēlajam mērķim. Karalienei viņi patiks. Viens ir cirvja meistars no Baziliska salām mil�zīga auguma neģēlis, lielāks par Belvasu, jums viņ� jāredz. Ir arī kādi divdesmit algotņi no Rietmalas, varbūt vairāk. Tie ir dezertieri no Vēja aizpūstajiem, kuriem nepatika atrasties Jankaī pusē. No viņiem iznāks labas Vētras vārnas.

-��� Lai tā būtu. Denija negribēja strīdēties, jo Mīrīnai drīz varēja ievajadzēties ikvienu zobenu.

-�� Kapteini, jūs teicāt �etras algotņu brālības, Baristens rauca pieri.

-�� Mēs zinām tikai trīs: Vēja aizpūstos, Garos �ķēpus un Kaķa brālību.

-�� Sīrs Vectētiņ� prot skaitīt. Jankaī pusē pārgāja Jaunākie dēli. Dārio pagrieza galvu un nospļāvās. To es par Brūno Benu Plumu. Kad nā�kamreiz ieraudzī�u viņa pretīgo ģīmi, tad uz�ķērdī�u viņu no rīkles lidz kājstarpei un izrau�u viņa melno sirdi.

Denija gribēja ko teikt, ta�u nespēja atrast vārdus. Viņa atcerējās Bena seju, pēdējo reizi to redzot. "Viņam bija tik silta seja, seja kam es uzticējos." Tum�a āda un balti mati, lauzts deguns, krunciņas acu kak�tiņos. Pat pūķiem patika vecais Brūnais Bens, kuram patika plātīties, ka viņā pa�ā ritot kāda lāse pūķu asiņu. "Tu iepazīsi trīs nodevības. Vienu zelta, vienu asiņu un vienu mīlestības dēļ." Diez Plums bija tre�ā vai otrā nodevība? Un kuru tādā gadījumā pastrādāja sīrs D�orahs, raupjais, ve�cais lācis? Vai tie�ām viņai nekad nebūs drauga, kam varētu uzticēties? "Kāda jēga no pareģojumiem, ja tie nav saprotami? Ja es līdz saullēktam apprecē�u Hizdaru, vai visi tie karaspēki izgaisīs kā rīta rasa un es varē�u valdīt mierā?"

Pēc Dārio paziņojuma izcēlās kņada. Reznaks apraudājās, Skūtgalvis kaut ko drūmi murmināja, dotraku miesassargi zvērēja atriebties, Stip�rais Belvass sita ar dūri sev pa lielo vēderu un apzvērēja, ka apēdīs Brūnā Bena sirdi ar plūmēm un sīpoliem.

-�� Lūdzu, Denija ieminējās, bet viņu, �ķiet, dzirdēja tikai Misandeī.

-�� Apklustiet! karaliene pielēca kājās. Esmu jau gana dzirdējusi.

-�� Gai�ība, Baristens nometās uz viena ceļa, jums atliek vien pavē�lēt. Ko mums tagad darīt?

-��� Darīsim tā, kā esam iecerēju�i. Savāciet pārtiku, cik vien spējat at�rast. "Ja skatī�os atpakaļ, bū�u pagalam." Mums jāaizver visi vārti un visi karot spējīgie vīri jānostāda uz mūriem. Neviens nedrīkst pa vār�tiem ne ienākt, ne iziet.

Zālē pēk�ņi iestājās klusums. Vīri saskatījās.

-�� Un kas būs ar astaporie�iem? Reznaks gribēja zināt.

Viņa gribēja kliegt, griezt zobus, plēst drēbes un valstīties pa grīdu.

-�� Aizveriet vārtus, viņa atbildēja. Vai man tas jāsaka trīs reizes? Tie visi bija Denijas bērni, ta�u palīdzēt viņa tiem nespēja. Ejiet prom. Dārio, paliec. Brūce ir jāizmazgā, un man ir vēl da�i jautājumi.

Pārējie paklanījās un izgāja. Denija veda Dārio Naharīsu pa kāpnēm uz savu guļamkambari, kur Irri izmazgāja ievainojumu ar etiķi, bet D�iki to pārsēja ar baltu audeklu. Kad tas bija padarīts, Denija lika iet prom arī kalponēm.

-�� Tavas drānas ir vienās asinis, viņa sacīja Dārio. Velc tās nost.

-� Tikai tādā gadījumā, ja jūs darīsiet tāpat. Viņ� noskūpstīja karalieni.

Algotņa mati oda pēc asinīm, dūmiem un zirga, bet lūpas pie viņas

mutes nepielūdzamas un kvēlojo�as. Denija viņa rokās notrīcēja. Kad abi atrāvās viens no otra, viņa ierunājās:

-�� Burvji teica, ka es tik�ot nodota vienreiz asiņu, otrreiz zelta un tre��o reizi mīlestības dēļ. Man likās� Nekad nebūtu domājusi, ka node�vējs būs Brūnais Bens. Viņam, �ķiet, pat pūķi uzticējās. Sieviete satvēra kapteini aiz pleciem. Apsoli, ka tu nekad nevērsīsies pret mani. Es to nepārdzīvo�u. Apsoli.

-�� Nekad, mana mīla.

Denija viņam ticēja.

-�� Es zvērēju, ka precē�u Hizdaru zo Loraku, ja viņ� deviņdesmit die�nas nodro�inās mieru, bet tagad� es tevi gribu kop� pirmās reizes, kad tevi ieraudzīju, bet tu esi algotnis svārstīgs un nodevīgs. Tu plātījies, ka tev esot biju�as simt sievietes.

-��� Simt? Dārio pasmējās violetajā bārdā. Es sameloju, dārgā ka�raliene. Man ir biju�as tūksto� sievietes. Bet neviena no tām nav bijis pūķis.

Viņa stiepa vīrietim pretī lūpas.

-�� Ko tad tu vēl gaidi?

PIEKTĀS GRĀMATAS PIRMĀS DAĻAS BEIGAS