Bernārs Verbērs

Tanatonauti

Bernārs Verbērs, "bruņojies" ar jaunāko zinātnisko infor�māciju, garīgiem tekstiem un okultām zinībām, aizved lasītā�jus aiz iztēles robe�ām līdz pat Nāves teritorijai. Neviens vēl nav bijis tik tālu kā tanatonauti. Viņi ir izpētīju�i dzīvi pēc dzīves visu laiku visaizraujo�āko odiseju.

www.hanbooks.com

Pārliecība, ka nāve ir "vieta, no kurienes neviens neatgrie��as", ja neskaita da�us patētiskus vai emocionālus spokus, ir novecojusi. Tanatonautu atklātā iespēja apceļot Nāves terito�riju visu maina. Pienācis laiks kolonizēt ari Nāves teritoriju!

Amazon.com

Bernāra Verbēra grāmata "Tanatonauti", ko var klasificēt kā filozofiski zinātnisku daiļliteratūru (ar nelielu fantastikas piedevu), lasītāju aizved ceļojumā uz pēdējo vēl neizpētīto kontinentu Nāves teritoriju. Stāstījumu ik pa brīdim pār-' trauc teksti no mitoloģijas, reliģijas, kosmogonijas, atspoguļo�jot da�ādus uzskatus. Pārsteidzo�s �ķiet fakts, ka �ie teksti ir tik līdzīgi un vēsta mums vienu stāstu, izmantojot vien at�ķirīgus vārdus un simbolus.

www.publishersweekly.com

Tanatonauts vīrie�u dzimtes lietvārds (radies no grieķu valodas vārdiem thanatos nāve un nautes navi�gators). Nāves pētnieks.

VĒSTURES MĀCĪBU GRĀMATA

DA�I DATI, KO DERĒTU IEGAUMĒT

1492. gads tiek sperti pirmie soļi uz Amerikas kontinenta. 1969. gads tiek sperti pirmie soļi uz Mēness. 2062. gads tiek sperti pirmie soļi uz Nāves kontinenta. 2068. gads pirmās publikācijas par reinkarnācijas ceļu.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

BERNĀRS VERBĒRS

TANATONAUTI

.

Senāk visi cilvēki baidījās no nāves. Tā bija kā nepārtraukts fona troksnis, ko neviens ne mirkli nespēja aizmirst. Ikviens zināja, ka visi pūliņi beigsies ar viņa pa�a izzu�anu nebūtībā, un bailes no tās aptum�oja visus priekus.

Divdesmitā gadsimta beigu filozofs Vudijs Elens ļoti trāpīgi raksturojis tālaika iedzīvotāju psiholoģisko stāvokli: "Kamēr vien cilvēks būs mirstīgs, viņ� nekad nespēs tā pa īstam aiz�mirsties."

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Vai man ir tiesības jums visu to stāstīt?

Atskatoties pagātnē, vēl joprojām grūti noticēt, ka tas, kas toreiz notika, patie�ām ir norisinājies. Grūti noticēt, ka esmu piedalījies �ajos fantastiskajos notikumos. Un man ir grūti noticēt, ka esmu izdzīvojis un varu pastāstīt par notiku�o.

Saprotams neviens nespēja iedomāties, ka viss nori�sināsies tik strauji un aizvirzīsies tik tālu. Neviens pats.

Kas mūs pamudināja uz �o neprātu? Es nezinu. Var būt, ka tik muļķīga lieta, ko dēvē par zinātkāri. Tā pati zinātkāre, kas liek paraudzīties pāri aizas malai, lai saprastu, cik briesmīgs kritiens mūs sagaidītu tad, ja spertu vēl kaut vienu soli.

Bet var būt, ka alkas pēc piedzīvojumiem �ajā aizvien dīkdienīgākajā un bezkaislīgākajā pasaulē.

Da�i teiks: "Tā tam bija lemts notikt." Tomēr es ne�ticu, ka liktenis ir nolemts jau iepriek�. Es ticu, ka cilvēki izdara izvēli un par to uzņemas atbildību. Tā ir izvēle, kas nosaka likteni, un, iespējams, ka cilvēku rīcība nosaka Visuma virzību.

Es atceros pilnīgi visu, katru notikumu �ajā milzīgo piedzīvojumu virknē, katru izteikto vārdu un teikumu. Vai man ir tiesības jums to visu stāstīt? Metī�u monētu ja kritīs cipars, tad stāstī�u, ja ģer�bonis, tad tas paliks noslēpums. Cipars.

Ja man jāmeklē �o notikumu cēloņi, tad jāatgrie�as ļoti tālā pagātnē.

Pieprasījums sniegt personu raksturojo�as ziņas

Uzvārds: Pensons. Vārds: Mi�els. Mati: brūni. Acis: brūnas. Augums: 1 m 75 cm.

īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācējs. Trūkums: nepietiekams pa�novērtējums.

Tāpat kā visiem citiem bērniem, arī man pienāca N diena, kad es atklāju Nāvi. Pirmais miru�ais, ar ko es sastapos savā dzīvē, bija kāds cilvēks, kur� pats bija radis dzīvot starp līķiem. Un tas bija mūsu miesnieks Dipona kungs. Skārņa vitrīnā gozējās viņa ar lieliem burtiem rak�stītais dzīves moto: "Pie Dipona viss ir svaigs." Reiz kādā rītā mamma man pavēstīja, ka viņai nav izdevies nopirkt īpa�i sulīgo fileju svētdienas maltītei, jo Dipona kungs ir miris. Miesnieku sadragājis �arolē vēr�a kautķermenis, kas nejau�i bija atāķējies un uzkritis viņam virsū.

Man toreiz varēja būt aptuveni �etri gadi. Bez aplin�kiem pavaicāju mātei, ko nozīmē �is burtu salikums "N. A. V. E.".

Māte izskatījās tikpat apmulsusi kā toreiz, kad es viņai pavaicāju, vai ar pretapaugļo�anās tabletēm var izārstēt klepu.

Vina nolaida acis.

Hm, nu, būt miru�am nozīmē �eit vairs neatrasties .

Vai tas ir tāpat kā iziet no istabas?

Ne tikai no istabas. Tas nozīmē atstāt mājas, pilsētu, valsti.

-Tad tas nozīmē aizceļot kaut kur tālu projām? Tāpat kā aizbraukt brīvdienās?

Ne glu�i. Jo, kad tu esi miris, tu vairs nekusties.

Cilvēks vairs nekustas, tomēr spēj aizceļot tālu pro�jām? Tas tik ir vareni! Kā tad tas ir iespējams?

Var jau būt, ka �ie neveiklie centieni izskaidrot mies�nieka Dipona nāvi manī radīja to ziņkārības augsni, kurā daudz vēlāk spēja iesakņoties Raula Razorbaka murgi.

Vismaz man tā �ķiet.

Apmēram pēc gada, kad man paziņoja, ka arī mana vecvecmāmiņa Aglaja ir mirusi, �ķiet, es teicu kaut ko tamlīdzīgu: "Vecmāmiņa Aglaja nomirusi? Brīnums gan, kā viņai tas izdevies!" Mans vecvectēvs dusmās pārbolīja acis un tad teica vārdus, ko es nekad neaiz�mirsī�u:

Kā tu neapjēdz, ka nāve ir pats briesmīgākais, kas var notikti

Nē, es to tik tie�ām neapjēdzu.

Ak� es domāju, ka� es purpināju.

Ar tādām lietām nejoko! viņ� piebilda, lai es to iegaumētu reizi par visām reizēm. Ja reiz ir kāda lieta, ar ko nejoko, tad tā ir nāve!

Mans tēvs uzņēmās starpnieka lomu. Visi mēģināja man iegalvot, ka nāve ir aizliegts temats. Par to nerunā, to neiztēlojas, un, ja �o vārdu izrunā, tad tas notiek ar bai�lēm un bijību. Un nekādā gadījumā ar �o vārdu nedrīkst tāpat vien mētāties, jo tas nes nelaimi.

Viņ� mani izsita no līdzsvara.

-Tava vecvecmāmiņa ta�u ir mirusi. Tas ir briesmīgi. Un, ja vien tava sirds nebūtu no akmens, tad tu� rau�dātu!

Jāatzīst, ka mans brālis Konrāds jau kop� agra rīta pludoja kā slapja grīdas lupata.

Tātad ja kāds ir nomiris, jāraud? Man jau neviens nekad neko nesaka. Arī tās lietas, kas ir pa�as par sevi saprotamas, tomēr labāk izdodas, ja par tām iepriek� pabrldina.

Lai mani saraudinātu, tēvs, kuru bija nokaitinājusi mana bērni�ķīgā uzpūtība, iecirta man pāris pļauku. Viņ� cerēja, ka tā es iegaumē�u divas lietas pirmkārt, to, ka "nāve ir pats briesmīgākais, kas var notikt", un, otrkārt, ka "ar tādām lietām nejoko".

Kāpēc tu neraudāji? tēvs atkal sāka pra�ņāt, kad atgriezāmies no vecvecmāmiņas Aglajas bērēm.

Liec viņu mierā, Mi�elam ir tikai pieci gadi, viņ� ta�u pat lāgā nezina, kas īsti tā nāve ir, māte mani neuz�krīto�i centās aizstāvēt.

Viņ� visu lieliski zina, ta�u domā tikai par sevi, un citu nāve zēnam bijusi nebijusi. Gan tu redzēsi, ka tad, kad mēs nomirsim, viņ� ari neraudās!

Tad es tie�ām sāku aptvert, ka ar nāvi nejoko. Un turpmāk, tiklīdz man paziņoja, ka kāds ir miris, es cen�tos iztēloties kaut ko ļoti skumju piemēram, vārītus spinātus. Asaras bira pa�as no sevis, un tas visus uzjaut�rināja.

Drīz es nāvi iepazinu daudz labāk. Patiesībā tas biju es pats, kur� septiņu gadu vecumā gandrīz nomira. Tas notika kādā brīni�ķīgā, skaidrā februāra dienā. Pirms tam bija ļoti silts janvāra mēnesis, un bie�i siltam janvārim seko saulains februāris.

Uzmanību!

Nelaimes gadījums�

Ak Dievs!

Uzmanieties! Vai tad jūs neredzat, ka viņ� tūlīt�

Nēēēē!!!!!!

Gari stiepta brem�u kauk�ana. Truls un apslāpēts trieciens. Es biju skrējis pakaļ balonam, kas bija izripojis uz ceļa, un kāda zaļa sporta auto bampers trāpīja man tie�i zem ceļgaliem. Kājas atrāvās no zemes. Es uzlidoju gaisā.

Man gar ausīm svilpoja vēj�. Atrados augstu gaisā. Atvērtajā mutē ieplūda spirgta gaisa plūsma. Pārbiedētie garāmgājēji stāvēja tālu lejā un uz mani lūkojās.

Kāda sieviete iekliedzās, kad redzēja, kā es paceļos gaisā. Manas bikses paloja asinīs, kas uz asfalta veidoja peļķi�

Viss notika glu�i kā palēninātā filmā. Es atrados vienā līmenī ar māju jumtiem un varēju saskatīt, kā mansar�dos kustas cilvēku silueti. Un tad man galvā pirmo reizi uzpeldēja jautājums, kas vēlāk mani tik bie�i mocīja: "Bet kas gan man te meklējams?"

Tā, kādu laiku karājoties gaisā, es beidzot sapratu to, ka neko nebiju sapratis.

Kas es esmu?

No kurienes nāku?

Un kurp dodos?

Mū�īgie jautājumi. Katrs tos sev reiz uzdod. Un es tos sev uzdevu savā nāves brīdī.

Biju pacēlies bezgala augstu. Un nolaidos lejā ļoti strauji. Mans plecs atsitās pret zaļās sporta ma�īnas pār�segu. Tiku atsviests atpakaļ, un mana galva atsitās pret trotuāra apmali. Brīk�ķis. Trula skaņa. Pār mani bija pār�lieku�ās satrauktas sejas.

Gribēju kaut ko teikt, ta�u nebiju spējīgs ne ko darīt, ne sacīt, ne pakustēties. Saules gaisma lēnām izgaisa. Februāra saule mēdz būt skopa. Gaisā jau jau�ami marta cīruļputeņi. Pamazām satumsa. Drīz es atrados pilnīgā tumsā un klusumā. Nebija vairs nekādu smar�u, sajūtu, viss bija izzudis. Priek�kars aizvērās.

Toreiz es miru pirmo reizi un man bija tie�i septiņi gadi.

"Dzīve ir skaista. Neticiet visādām blēņām. Dzīve ir skaista. Tā ir produkts, ko trīs miljonu gadu laikā pārbau�dīju�i vairāk nekā septiņdesmit miljardi cilvēku. Un tas ir nevainojamas kvalitātes rādītājs."

�is ir VDLVD (Valsts Dzīves līmeņa veicinā�anas dienesta) ziņojums

Līdz tanatonautikas aizsākumam nāve tika uzskatīta par vienu no cilvēces galvenajiem tabu. Lai labāk cīnītos ar tās radīto tēlu, cilvēki izmantoja garīgo procesu, ko dēvē par māņticību.

Tā da�i uzskatīja, ka medaljons ar Svētā Kristofera figūriņu, kas piekarināts pie automa�īnas vadības paneļa, ļauj izvairīties no nāves ceļu satiksmes negadījumos. Pirms XXI gadsimta

bie�i mēdza jokojoties teikt: 'Uo lielāka Svētā Kristofera figū�riņa, jo vadītājam lielākas izredzes izglābties autoavārijās."

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Es gaidīju. Nekas briesmīgs nenotika.

Vecvectēvam nebija taisnība. Nāve nemaz nav tik briesmīga. Glu�i vienkār�i pilnīgi nekas nenotika, un tas arī viss.

Tumsa un klusums bija ieilgu�i.

Beidzot es atvēru acis. Necaurredzamajā tumsā vīdēja gaismas pleķītis, un tajā parādījās trausls siluets. Dro�i vien kāds eņģelis.

Tad eņģelis pār mani noliecās. Dīvaini, bet eņģelis izskatījās pēc sievietes, turklāt tik daiļas sievietes, kādas uz Zemes nemēdz būt. Viņai bija blondi mati un brūnas acis.

Un viņa smar�oja pēc persikiem.

Ap mums viss bija gai�s un rāms.

Dro�i vien jau biju nonācis Paradīzē, jo tagad eņģelis man uzsmaidīja.

Jms� vrs� nv� tm� s.

�ķiet, ka eņģeļiem ir pa�iem sava valoda. Savs eņģeļu �argons, ko citi nesaprot.

-Jms� vrs� nv� tms.

Viņa pacietīgi skandēja vienu un to pa�u psalmu un ar savu maigo, vēso plaukstu pieskārās manai gludajai, nelaimes gadījumā cietu�ā bērna pierei.

-Jums� vairs� nav� temperatūras.

Diezgan apstulbis lūkojos apkārt.

Kur es esmu? Vai Paradīzē?

Nē. Senluisas slimnīcas reanimācijas nodaļā.

Eņģelis mani centās pārliecināt.

Tu neesi miris. Tev ir tikai da�i savainojumi. Tev paveicās, ka ma�īnas pārsegs mazināja triecienu. Stipri cietu�i ir vienīgi ceļgali.

Vai es biju zaudējis samaņu?

Jā, trīs stundas.

Veselas trīs stundas biju nogulējis bezsamaņā un neko neatcerējos! Pat ne vismazākās domu atblāzmas vai izjū�tas. Trīs stundu laikā nebija noticis pilnīgi nekas.

Lai būtu ērtāk apsēsties, medicīnas māsa man zem gurniem pabāza spilvenu. Var būt, ka biju miris veselas trīs stundas, bet man no tā ne silts, ne auksts.

Toties, kad ieradās mana ģimene, tad gan man galva uzreiz sāpēja pa īstam. Viņi izturējās ļoti mīļi un raudāja tā, it kā es patie�ām jau būtu miris. Viņi mani centās pārliecināt, ka ir par mani ļoti raizēju�ies. "Mēs par tevi tā uztraucāmies," viņi apgalvoja, un tā tie�ām arī bija. Man �ķita, ka viņi pat tā kā drusku no�ēloja, ka esmu izdzī�vojis. Ja es būtu nomiris, tad ta�u viņi mani tik lieliski varētu apraudāt! Tā es vienā rāvienā biju iepazinis cilvēces liekulīgos tikumus.

Mērķis: Psiholoģiska rakstura informācijas pieprasījums par Mi�elu Pensonu

Pētāmais objekts, �ķiet, caurmērā uzskatāms par normālu. Tomēr tam atklātas da�as psiholoģiska rakstura nestabilitātes pazīmes, ko izraisījusi pārāk nomāco�ā ģimenes vide. Objekts dzīvo nepārtrauktās �aubās. Viņ� uzskata, ka taisnība ir tam, kam pieder pēdējais vārds. Viņ� nezina, ko vēlas. Viņ� neizprot savu laikmetu. Viņam ir nelielas paranojas iezīmes.

īpa�as atzīmes: vecāki nekad nav uzskatīju�i, ka būtu nepie�cie�ams minētajam objektam atklāt, ka viņ� ir adoptēts bērns.

�ajā pirmajā ceļojumā ārpus dzīves es par nāvi neko īpa�u nebūtu uzzinājis, ja vien tas vēl ilgi nebūtu radījis rūpes manai ģimenei.

Tā nu es aptuveni astoņu deviņu gadu vecumā sāku interesēties par nāvi, ta�u �oreiz par citu cilvēku nāvi. Jāpiebilst, ka televīzijas ziņās katru vakaru pulksten asto�ņos rādīja kaudzēm miru�o. Pirmām kārtām tur rādīja karā kritu�os. Viņiem mugurā bija zaļas un sarkanas uni�formas. Tiem sekoja priecīgās drānās tērptie brīvdienu satiksmes negadījumos bojā gāju�ie. Un, visbeidzot, tiem sekoja slavenību līķi vizuļojo�ās frakās.

Televizorā viss izskatījās daudz vienkār�āk nekā dzīvē. Uzreiz varēja noprast, ka nāve ir skumja, jo aizkadrā ska�nēja sēru mūzika. To, ko rādīja televīzijā, varēja saprast pat mazi bērni un garīgi atpaliku�ie. Karā kritu�ajiem atskaņoja Bēthovena simfoniju, brīvdienu satiksmes negadījumos bojā gāju�ajiem Vivaldi koncertīno, bet zvaigznēm, kas bija miru�as no zāļu pārdozē�anas, lēnu Mocarta vijoļmūziku.

Ievēroju arī to, ka tad, ja nomira kāda zvaigzne, strauji pieauga viņas disku tirdzniecība un filmas nemitīgi rādīja televīzijā, bet visi cilvēki par nelaiķiem teica tikai labus vārdus. It kā nāve būtu dzēsusi visus viņu grēkus. Pat vēl vairāk māksliniekiem viņu "aizie�ana" netraucēja turpināt darbu. D�ona Lenona, D�imija Hendriksa vai D�ima Morisona labākie diski parādījās tirdzniecībā tikai pēc viņu nāves.

Nākamās, ko es piedzīvoju, bija onkuļa Norbēra bē�res. Bēru korte�ā visi centās pārliecināt cits citu par to, cik lielisks cilvēks viņ� bijis. Turklāt tie�i tur es pirmo reizi dzirdēju slaveno teicienu: "Pirmie vienmēr aiziet pa�i labākie." Man bija tikai astoņi gadi, tomēr tas man netraucēja gudrot: "Tad jau sanāk, ka man visapkārt pali�ku�i tikai sliktie?"

Sajās bērēs mana uzvedība bija nevainojama. Kolīdz bēru procesija izkustējās, es iztēlojos vārītus spinātus. Raudāju, cik stipri spēju, bet vēlāk iztēlojos arī an�ovus. Pat mans brālis Konrāds nespēja sasniegt manu asaru augstumus.

Kad nonācām Perla�ēza kapsētā, savai raudu ēdien�kartei biju pievienojis ari brokoļus un jēlas jēra smadze�nes. Cik pretīgi! Aiz nepatikas gandrīz zaudēju samaņu. Nelielajā ļau�u pulciņā kāds �ukstēja: "Nemaz nezināju, ka Mi�els tik ļoti bija pieķēries onkulim Norbēram." Mana māte atzīmēja, ka vēl dīvaināk tas �ķita tādēļ, ka, patiesību sakot, es ar viņu nekad nebiju ticies. Tas man netraucēja, jo biju atklājis veiksmīgu bēru recepti � vārīti spināti, an�ovi, brokoļi un jēlas jēra smadzenes.

Neaizmirstama �ī diena bija arī tādēļ, ka pirmo reizi sastapu Raulu Razorbaku.

Bijām sapulcēju�ies pie Norbēra onkuļa kapa, kad nedaudz atstatus pamanīju kādu, kas man atgādināja uz kapa pieminekļa piezemēju�os maitu liju. Tomēr es neru�nāju par plēsīgu putnu. Es runāju par Raulu.

Izmantoju atslābuma brīdi turklāt savu asaru plānu jau biju izpildījis un tuvojos tum�ajam siluetam. Glu�i kā gara, vientuļa maikste viņ� sēdēja uz kāda kapakmens un vērās debesīs.

Labdien! � es viņu pieklājīgi sveicināju. Ko jūs �eit darāt?

Klusums. Tuvumā maitu lija vairāk atgādināja zēnu. Viņ� bija kaulains, bet noliesēju�ajā sejā aiz raga brillēm izspiedās vaigu kauli. Viņa slaidās un smalkās rokas bija novietotas uz biksēm kā divi rāmi zirnekļi, kas gaida sava saimnieka pavēles. Zēns pielieca galvu un lūkojās manī ar tik rāmu un caururbjo�u skatienu, kādu es vēl nebiju redzējis nevienam, kas būtu apmēram tādā pa�ā vecumā kā es.

Es atkārtoju savu jautājumu:

-Tātad ko jūs �eit darāt?

Viena roka zirneklis ātri uzrāpās pa viņa mēteļa ziemeļu puses nogāzi, lai ierāpotu garā un taisnā degunā.

Vari mani uzrunāt ar tu, � viņ� svinīgi paziņoja.

Beidzot viņ� paskaidroja:

-Tas ir mana tēva kaps. Mēģinu sajust, vai viņ� negrib man kaut ko pateikt.

Es iespurdzos. Tad, mirkli pasvārstījies, ari viņ� izplūda smieklos. Atlika vienīgi pazoboties par kaulaino zēnu, kas stundām ilgi sē� uz kapa, gaidot un veroties debesīs slī�do�ajos mākoņos.

Kā tevi sauc?

Rauls Razorbaks. Tu vari mani saukt par Raulu. Un tevi?

Mi�els Pensons. Tu vari mani saukt par Mi�elu. Viņ� pārbaudīja manu reakciju.

Pensons? Tu nu gan man �ķieti visai dīvains putns [1] . Centos saglabāt mieru. Biju iemācījies kādu teicienu,

kas vienmēr noderēja �ādās kutelīgās situācijās.

Kas kaut ko tādu saka, tas pats tāds ir.

Viņ� atkal sāka smieties.

Pieprasījums sniegt personu raksturojo�as ziņas

Uzvārds: Razorbaks.

Vārds: Rauls.

Mati: brūni.

Acis: brūnas.

Augums: 1 m 90 cm.

īpa�as pazīmes: valkā brilles.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācējs.

Trūkums: pārāk augsts pa�novērtējums.

Kop� tā laika mēs ar Raulu mēdzām katru tre�dienas pēcpusdienu satikties Perla�ēza kapsētā. Man patika iet līdzās �im izstīdzēju�ajam zēnam. Turklāt viņ� man vien�mēr stāstīja da�ādus fantastiskus stāstus.

Mēs esam piedzimu�i pārāk vēlu, Mi�el.

Kāpēc?

Jo viss jau ir izgudrots un izpētīts. Es vēlētos, kaut es būtu pirmais cilvēks, kur� izgudro �aujampulveri vai elektrību, ja nevarētu būt tas, kur� izgudro loku un bul�tas. Bet man nāksies samierināties tikai ar kaut kādām pabirām, jo viss jau ir atklāts. Realitāte virzās uz priek�u straujāk nekā zinātniskā fantastika. Tagad tādu izgudro�tāju nemaz vairs nav, ir tikai viņu sekotāji. Cilvēki, kas uzlabo to, ko citi jau sen izgudroju�i. Dro�i vien pēdējais, kur� izjutis fantastisko jaunas pasaules atklājēja izjūtu, ir bijis Ein�teins. Iedomājies tikai to skurbumu, ko viņ� sajuta, kad aptvēra, ka spēj aprēķināt gaismas ātrumu!

Nē, es to nespēju iztēloties.

Rauls sarūgtināts mani uzlūkoja.

Tev vajadzētu vairāk lasīt grāmatas, Mi�el. Pasaulē ir divu veidu cilvēki tie, kas lasa grāmatas, un tie, kas klausās tajos, kuri lasa grāmatas. Un tici man labāk pie�derēt pie pirmās no �īm kategorijām.

Es iebildu, ka viņ� runā tā, it kā pats būtu grāmata, un mēs kopā smējāmies. Katram iedalīta sava loma Rauls skandināja visiem zināmas patiesības, es priecājos, bet pēc tam mēs kopā izplūdām skaļos smieklos. Patiesībā mēs par visu smējāmies kā kutināti.

Un tas, ka Rauls Razorbaks bija lasījis milzum daudz grāmatu, mums netraucēja. Turklāt tie�i viņ� bija tas, kur� man iemācīja lasīt grāmatas, iepazīstinot ar autoriem, kas, viņa pa�a vārdiem runājot, "nebija garlaicīgi", Rablē, Edgaru Alanu Po, Lūisu Kerolu, Herbertu Velsu, Zilu Vernu, Aizeku Azimovu, Herbertu Franki, Filipu Diku.

������ Tādu rakstnieku, kuri nebūtu garlaicīgi, nemaz nav tik daudz, Rauls paskaidroja. Lielākā daļa rakstnieku ir iedomāju�ies: jo sare�ģītāki viņi ir, jo inteliģentāki �ķiet. Un tad nu viņi teikumus izstiepj divdesmit rindu garumā. Pēc tam viņi saņem literārās balvas, bet cilvēki pērk viņu grāmatas, lai ar tām izrotātu viesistabu un liktu noticēt tiem, kas viņus apciemo, ka ir spējīgi lasīt kaut ko tik izsmalcinātu. Esmu pār�ķirstījis pat tādas grāmatas, kurās vispār nekas nenotiek. Pilnīgi nekas. Kāds ierodas un sāk aplidot simpātisku sievieti. Sākumā viņa tam pasaka, ka nezina, vai ar viņu gulēs vai ne. Pēc astoņsimt lappusēm viņa beidzot paziņo, ka pilnīgi noteikti negulēs.

Bet kāpēc gan jāraksta grāmatas, kurās pilnīgi nekas nenotiek? es vaicāju.

Tāpēc, ka trūkst izdomas un iztēles, tiek rakstī�tas biogrāfijas, autobiogrāfijas un biogrāfiskie romāni� Rakstnieki, kas nespēj izdomāt jaunu pasauli, apraksta savu personisko pasauli, lai cik nabadzīga tā arī būtu. Pat literatūrā vairs nav izgudrotāju. Un tā satura trūkuma dēļ rakstnieki izkopj stilu un izstrādā formu. Apraksti uz desmit lappusēm, kā tu nomokies ar furunkulu, un tev ir izredzes saņemt Gonkūra prēmiju.

Mēs abi ķiķinājām.

Tici man, ja Homēra "Odiseja" pirmo reizi tiktu publicēta tagad, tā pat neparādītos vislabāk pirkto grā�matu sarakstā, bet tiktu ierindota starp fantastikas un �ausmu grāmatām, un to lasītu tikai tādi pui�eļi kā mēs ciklopa piedzīvojumu, burvju, sirēnu un citu briesmoņu dēl.

Raulam piemita retās spējas par visu spriest pa�am. Viņ� neatkārtoja tās domas, kas nemitīgi tika maltas televīzijā vai �urnālos. �ķiet, ka tie�i tas mani Raulā pie�vilka visvairāk �ī brīvdomība, �ī viņa pretestība visām ietekmēm. Un tāds viņ� bija kļuvis, pateicoties savam tēvam. Rauls mēdza uzsvērt, ka viņa tēvs bijis filozofijas pasniedzējs, kur� iemācījis mīlēt grāmatas. Rauls lasīja teju vai pa vienai grāmatai dienā. Galvenokārt tie bija fantastikas vai zinātniskās fantastikas darbi.

Brīvība slēpjas bibliotēkā, viņ� mēdza sacīt.

Kādā tre�dienas pēcpusdienā, kad mēs sēdējām uz so�liņa un klusēdami vērojām, kā virs kapsētas slīd mākoņi, Rauls no portfeļa izvilka biezu kladi. To atvēris, viņ� man parādīja lapu, ko bija izgriezis no kādas antīkās mitoloģi�jas grāmatas un ielīmējis kladē.

Tajā bija attēls, kurā atainots ēģiptie�u kuģis un da�ādi varoni.

Viņ� man stāstīja:

Burukuģa vidū stāv Saules dievs Ra. Viņam pie kājām saļimis kāds miru�ais. Tam abās pusēs nostāju�ās vēl divas dievietes Izīda un Neftīda. Ar kreiso roku Izīda norāda virzienu, bet labajā rokā izstiepusi cilpas krustu, mū�ības simbolu, kas sagaida ceļotāju no Viņpasaules.

Vai ēģiptie�i ticēja Viņpasaulei?

Protams. Attēla kreisajā stūrī var redzēt Anubisu ar �akāļa galvu. Viņ� ir miru�ā pavadonis un tur rokās urnu ar tā kuņģi un zarnām.

Centos neizrādīt riebumu.

Rauls stāstīja glu�i kā skolotājs skolā:

Seno ēģiptie�u sakāmvārds vēsta, ka "ikvienam miru�ajam jāuzmanās, lai tam nenozog iek�as".

Viņ� pār�ķīra lappusi, lai parādītu citus attēlus.

�eit redzams, kā Nāve iekāpj burukuģī. To sagaida vai nu pats Ra, vai kāda cūka. Cūka aprij nolādēto dvēseles un nosūta uz elli, kur cietsirdīgi bendes tās saplosa savās .iķveida ķetnās ar gariem un asiem nagiem.

Kādas �ausmas!

Rauls man ieteica nebūt tik pārsteidzīgam ar saviem spriedumiem.

Ja Ra pats piekrīt sagaidīt miru�o, tad viss norit daudz labāk. Miru�ais ieņem vietu līdzās dievībām, un barka sāk slīdēt pa upi, iesieta garā virvē, kas patiesībā ir dzīva �ūska.

Super!

Rauls pacēla acis pret debesīm. Ar savu pārmērīgo sajūsmu un pārspīlēto riebumu biju sācis viņu kaitināt.

Tomēr viņ� turpināja. Galu galā, es ta�u biju viņa vienīgais klausītājs.

�ī boa ir mīlīga �ūska, kas ienaidniekus ved prom no gaismas. Viņa cen�as no visas sirds, ta�u ir vēl otrs rāpulis, un tas ir ļaunais Apops, Seta iemiesojums un ļau�numa dievs. Tas aptinas ap kuģi, lai to apgāztu. Reizēm viņ� izlien no ūdens un spļauj uguni. Apops �ūpo kuģi un izlec virs viļņiem, cerēdams aprīt pārbiedēto miru�ā dvē�seli. Ja aizgājējs ir izturējis, nāves kuģis turpina savu ceļu un slīd pa pazemes upi, kas �ķērso divpadsmit pazemes pasaules. Vēl jāuzveic daudz briesmu. Nepiecie�ams iziet caur elles vārtiem, izvairīties no zemūdens briesmoņiem un izsargāties no lidojo�iem dēmoniem. Un, ja miru�ais izturējis visus �os pārbaudījumus, tas�

Man par lielu pārsteigumu, Rauls stāstu pārtrauca.

Turpināsim nākamnedēļ. Jau ir septiņi, un mana mamma uztrauksies.

Mana neapmierinātība viņu uzjautrināja.

Visam savs laiks. Pacieties!

Nākamajā naktī es pirmo reizi sapņoju, ka lidoju, �ķeldams mākoņus. �ķita, ka esmu kā putns lidojumā. Un tad pēk�ņi aiz gubmākoņiem ieraudzīju baltās drānās tērptu sievieti. Viņa sēdēja uz kāda mākoņa malas un bija ļoti skaista. Viņas augums bija jauns un smuidrs. Kad atra�dos sievietei tuvāk, ieraudzīju, ka viņa tur rokās masku. Kad piekļuvu tai vēl tuvāk, aiz bailēm salēcos. Maska bija miru�ā galvaskauss ar tuk�iem acu dobumiem, muti bez lūpām un ņirdzīgu smīnu. Pamodos, nosvīdis slapj�. Vienā rāvienā atrados vannasistabā un pabāzu galvu zem aukstā ūdens krāna, lai aizskalotu ļaunos murgus.

Nākamajā rītā pie brokastu galda es mammai vai�cāju:

Mammu, vai tu tici, ka cilvēks var lidot kā putns? Viņa mani tā dīvaini uzlūkoja, it kā prātodama, vai

tikai satiksmes negadījums nebūs atstājis kādas pēdas.

Nerunā muļķības, labāk ēd savas graudu pārslas.

"Kurp tu dodies, Gilgame�? To dzīvi, ko tu meklē, Tu neatradīsi.

Kop� Dievi radīju�i cilvēkus, Viņi tiem lēmu�i nāvi, Bet sev saglabāju�i Mū�īgu dzīvi."

Gilgame�a epopeja

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Ikreiz, kad satikāmies Perla�ēza kapsētā, mēs ar Raulu runājām par nāvi. �ajās sarunās nebija nekā drūma, ne�ķītra vai baiga. Mēs spriedām par nāvi kā par kādu aiz�raujo�u parādību, tāpat kā būtu varēju�i spriest par citplanētie�iem vai motocikliem.

Es redzēju dīvainu sapni, teicu Raulam.

Gribēju pastāstīt par sievieti baltajās satīna drānās ar

miroņgalvas masku, viņa sēdēja uz mākoņa malas, ta�u Rauls mani nelaida pie vārda un uzreiz pats sāka stāstīt:

Es arī redzēju dīvainu sapni. Es uzbūvēju uguns ratus, iekāpu tajos, un uguns mēles mani nesa pretim Saulei. Lai nokļūtu līdz Saulei, man bija jā�ķērso vairāki uguns loki, un �ķita, ka, �ķērsojot aizvien vairāk loku, es aizvien labāk izpratu daudzas lietas.

Vēlāk uzzināju, ka Raula interese par nāvi nebūt ne�bija nejau�ība. Kādā vakarā, atgriezies no skolas, viņ� devās uz tualeti un tur atrada savu tēvu, pakāru�os pie ūdenstvertnes. Fransiss Razorbaks bija strādājis par filo�zofijas pasniedzēju Parīzē �ana �oresa licejā.

Vai Fransiss Razorbaks Viņpasaulē bija atklājis kaut ko tik aizraujo�u, ka tas viņam izraisīja vēlmi pamest �o pasauli?

Rauls bija par to pārliecināts. Viņa tēvu nebija noga�lināju�as skumjas vai vil�anās. Viņ� bija nomiris, lai labāk izprastu kādu noslēpumu. Mans draugs par to vēl vairāk bija pārliecināts tāpēc, ka jau vairākus mēne�us viņa tēvs bija aizņemts, rakstot romānu ar nosaukumu "Nepazīs�tamā nāve".

Viņ� noteikti bija atklājis kaut ko svarīgu, jo tie�i pirms pakār�anās Raula tēvs savu darbu sadedzināja. Kad

Rauls atrada tēva līķi, kamīnā vēl lidinājās pārogļoju�ās papīra lapas. Aptuveni simts lappusēs tekstu vēl varēja salasīt.

Kop� tā laika Rauls nebeidza par to domāt. Ko viņa tēvs bija atklājis? Ko viņ� bija devies meklēt nāvē?

Bēru dienā Rauls nebija raudājis. Ta�u uz viņu gan neviens nerājās. Neviens viņam netika izteicis ne visnie�cīgāko pārmetumu. Viņ� tikai bija dzirdējis kādu sakām: "Nabaga pui�eli tēva pakār�anās ir tā traumējusi, ka viņ� pat nespēj paraudāt." Ja es būtu viņu pazinis agrāk, tad būtu viņam ieteicis savu vārītu spinātu un jēra smadzeņu recepti, un viņam nebūtu jādzird �āda veida runas.

Tikko tēvs bija apglabāts, Raula mātes uzvedība pil�nībā izmainījās. Viņa zēnam piedeva visus untumus. Viņa tam pirka visas rotaļlietas, visas grāmatas un visus �urnā�lus, ko vien viņ� pieprasīja. Viņ� varēja darīt, ko vēlējās. Mana mamma apgalvoja, ka viņ� glu�i vienkār�i ir pārāk izlutināts, jo ir vienīgais bērns, turklāt zaudējis tēvu. Neva�rēju noliegt, ka arī es labprāt vēlētos būt izlutināts bērns, pat ja tādēļ nāktos upurēt kādu no ģimenes locekļiem.

Manējiem nekas nepaslīdēja garām nepamanīts.

Ko tu blandies apkārt ar to mazo Razorbaku? jau�tāja tēvs, aizsmēķēdams vienu no savām cigaretēm, kas visu piesmirdināja trīsdesmit metru apkaimē.

Es dedzīgi iebildu:

Viņ� ir mans labākais draugs.

Tātad tu neproti izvēlēties draugus, tēvs apgal�voja. Tas zeņķis nav normāls, to ta�u var redzēt.

Kāpēc?

Netēlo nezinīti. Viņa tēvs bija tik depresīvs, ka izdarīja pa�nāvību. Ar tādu mantojumu jebkur� varētu nojūgties. Turklāt viņa māte nestrādā un pārtiek no tēva pensijas. Tas ir nenormāli. Tev derētu satikties ar drusku normālākiem cilvēkiem.

Rauls ir normāls, es viņu uzstājīgi centos pārlie�cināt.

Slīpēts, kā alla�, mans brālis Konrāds izmantoja izde�vību, lai iebērtu sāli brūcē.

Tieksme uz pa�nāvību tiek pārmantota. Pa�nāv�nieku bērniem ir nosliece uz pa�nāvību, tāpat kā �ķirtu vecāku bērni dara visu iespējamo, lai izjauktu pa�i savu laulību.

Visi izlikās, ka nav dzirdēju�i mana idiotiskā brāļa piezīmi. Arī māte neuzņēmās salabinātājas lomu.

Vai tu uzskati, ka ir normāli pavadīt kapsētā tik daudz laika, kā to dara Rauls?

Paklausies, mammu, viņ� savu laiku var pavadīt, kā grib. Ja vien tas nevienu netraucē�

Aizstāvi vien viņu! Tāds ar tādu satiek. Tu pats esi manīts kapos uzsākam ar viņu sarunu.

Pat ja tā būtu, kas par to?

Tas, ka traucēt miru�os ir ļauna zīme. Tiem jāļauj dusēt mierā, kategoriski paziņoja Konrāds, vienmēr gatavs mani nogremdēt, kad galva jau tāpat bija zem ūdens.

Konrāds idiots! Konrāds idiots! es iesaucos un iesitu viņam.

Vārtījāmies pa zemi. Tēvs gaidīja, ka Konrāds man dos pretim, lai pēc tam mūs iz�ķirtu. Tomēr viņ� negai�dīja pietiekami ilgi, lai es paspētu brālim vēlreiz iesist.

Mierā, pui�i, vai arī es pats jūs iepļaukā�u. Konrā�dam taisnība. Slaistī�anās pa kapiem nes nelaimi.

Ievilcis cigaretes dūmus, pēc pamatīgas klepus lēkmes viņ� piebilda:

Ir citas vietas, kas piemērotas sarunām. Kafejnīcas, parki, sporta klubi. Kapi domāti miru�ajiem, nevis dzī�vajiem.

Bet, tēt�

Mi�el, tu mani nudien nokaitināsi. Beidz tēlot

mulki, vai arī es tie�ām tevi notēsī�u.

> > '

Tikko jau biju dabūjis pāris pļauku, tādēļ tūlīt sāku �inkstēt, lai izvairītos no vēl vienas.

Ja labi gribi, tad vari gan paraudāt, tēvs izsmējīgi piebilda.

Konrāds staroja. Māte man pavēlēja doties uz savu istabu.

Tā es sāku apgūt pasaules lietu kārtību. Jāapraud miru�ie. Jāklausa vecāki. Jāpalīdz Konrādam. Nedrīkst darīt pāri. Nedrīkst slaistīties pa kapiem. Draugi jāmeklē starp cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par normāliem. Tiek�sme uz pa�nāvību ir pārmantojama slimība, un tā var būt pat lipīga.

Tum�ajā istabā ar sāļo asaru gar�u mutē es pēk�ņi sajutos ļoti vientuļ�. �ajā vakarā, joprojām jūtot pļauku uz kvēlojo�ā vaiga, es no�ēloju, ka esmu piedzimis tādā pretrunīgā pasaulē.

Miru�ajam jāizkļūst cauri elles durvīm un jāizvai�rās no ūdens briesmoņiem un lidojo�iem dēmoniem. Ja viņam tas izdodas, tad tas nonāk no visaugstākā tiesne�a Ozirisa un �etrdesmit diviem dievi�ķiem asesoriem [2] sastā�vo�as tiesas priek�ā. Tur miru�ajam jāpierāda savas dvē�seles skaidrība, izsūdzot visus grēkus un apliecinot, ka savā dzīvē, no kuras grasās atvadīties, nekad nav nopietni grēkojis vai kādam darījis pāri. Viņam jāsaka �ādi vārdi:

Es neesmu sējis starp cilvēkiem �aubas, Es neesmu pret tiem ļauni izturējies, Es neesmu slēpis patiesību, Es neesmu zaimojis Dievu, Es neesmu nabago padarījis vēl nabagāku, Es neesmu darījis neko tādu, kas Dieviem �ķistu �ausmīgs,

Es neesmu nomelnojis vergu viņa saimnieka acīs, Es neesmu stājies dzimumattiecībās pilsētas svētajās vietās,

Es neesmu nevienu iedzinis badā, Es neesmu nevienu saraudinājis, Es neesmu nogalinājis, Es neesmu devis pavēli nogalināt.

Vai var apgalvot, kas ienāk prātā, pat melot? es jautāju Raulam.

Jā. Melot ir atļauts. Dievi miru�ajam uzdod jau�tājumus, ļaujot sevi apmānīt. Tomēr tas nemaz nav tik vienkār�i, jo viņi daudz ko zina. Un tas ir tikai normāli, jo tie ta�u ir dievi.

pretora, tiesne�a palīgs; 2) �eit. amat29

Un pēc tam?

-Ja miru�ais �ajos pārbaudījumos ir uzvarējis, tad viņ� pāriet uz sprieduma otro kārtu, un �oreiz tas notiek citu dievu klātbūtnē.

Rauls uz mirkli apklusa, lai uzturētu spriedzi.

-Tur ir taisnības dieviete Maata, gudrības dievsTots, bet pārbaudījumi norit ibisa vadībā. Viņ� aizgājēju pār�bauda ar zāļu palīdzību. Tad seko Anubiss, dievs ar �akāļa galvu, kam ir lieli svari, kuros nosvērt dvēseli.

Kā gan iespējams nosvērt dvēseli?

Rauls atstāja bez ievērības tik pa�saprotamu jautā�jumu, sarauca uzacis, pār�ķīra lappusi un turpināja:

Anubiss uz viena svaru kausa novieto aizgājēja sirdi, bet uz otra spalvu.

Ja sirds ir vieglāka par spalviņu, tad miru�o paslu�dina par nevainīgu. Ta�u, ja sirds izrādījusies smagāka par spalvu, viņu atdod par barību dievam ar lauvas ķer�meni un krokodila galvu, kur� aprij tās dvēseles, kas nav Mū�ības cienīgas.

Un kāds liktenis sagaida� uzvarētāju?

Atbrīvots no cilvēka svara, viņ� paceļas aug�up uzle�co�ās saules staros.

Super!

Tur viņu sagaida dievs Hepri ar zelta skarabeja galvu, un aizgājēja ceļ� būs galā. Attaisnotā dvēsele iepazīs mū�īgo svētlaimi. Tā sāk dziedāt uzvarētāju himnu.

Viņiem izdevies veikt savu ceļu dzīvē un mū�ībā. Paklausies!

Rauls uzrāpās uz kāda kapakmens, pagriezās pret sārto mēnesi un dzidrā balsī sāka skandēt antīkās vār�smas:

Dzīvības saite ir atraisīta,

Esmu atstājis aiz muguras visu to slikto, kas manī mīt.

Ak, visuvarenais Ozīris,

Beidzot es dzimstu no jauna.

Palūkojies uz mani, es dzimstu no jauna!

Rauls pabeidza lielās antīkās mitoloģijas grāmatas priek�lasījumu. Viņ� bija paveicis īstu varoņdarbu. Vi�ņam uz pieres bija izspiedu�ās sviedru lāses, un viņ� smai�dīja tik svētlaimīgi, it kā Anubiss tūdaļ grasītos viņu pa�u pasludināt par savas dzīves misijas izpildītāju.

Cik skaists stāsts! � es izsaucos. Vai tu patie�ām tici, ka ar miru�ajiem tā notiek?

Es nezinu. Tā ir tikai tāda alegorija. Acīmredzot ēģiptie�iem �ajā jautājumā biju�as izcilas zinā�anas, ta�u, tā kā viņi nedrīkstēja neapdomīgi izpaust savus noslē�pumus, tad izmantoja metaforas un poētiskus apzīmē�jumus. Nevienam rakstniekam tas nevarētu tāpat vien ie�auties prātā. �o teiksmu izcelsme meklējama pasau�les pareizā ceļa apziņā. Pierādīts, ka visās reliģijās tiek izmantots tikpat kā viens un tas pats stāsts, mainās tikai apzīmējumi. Visas reliģijas apstiprina, ka pastāv pēcnāves valstība un ka jāiztur pārbaudījumi, pēc kuriem sagaida vai nu reinkarnācija, vai atbrīvo�ana. Vairāk nekā divas tre�daļas cilvēces tic reinkarnācijai.

Vai tu tie�ām domā, ka ir tāds kuģis ar dieviem, kas�

Rauls deva zīmi, lai apklustu.

Ku�! Kāds nāk.

Bija deviņi vakarā, un kapsētas re�ģu vārti jau bija slēgti. Kas gan varēja ierasties, lai traucētu tās mieru? Un kā gan kāds varēja iekļūt pa slēgtajiem vārtiem? Mēs bijām atradu�i izeju, palienot zem kādas milzīgas platānas zie�meļaustrumu stūri, kuras zari nokarājās pār ie�ogojuma mūri. Bijām pārliecināti, ka vienīgie zinām �o ceļu.

Mēs slepus zagāmies klusinātas �aboņas virzienā.

Redzējām melnos apmetņos tērpu�os cilvēkus ienā�kam pa vārtiņiem, par kuru esamību mums nebija ne jausmas.

Mūsu sen�i ticēja, ka nāve ir pāreja no viena stāvokļa uz citu. Lai �o ideju atbalstītu, viņi izdomāja reliģiju (rituālu kopumu, kas balstīts uz teiksmām). Lielais vairums reliģiju centās pārliecināt, ka bez �īs pasaules pastāv Viņpasaule, tomēr neviens tam tā īsti neticēja. Reliģija galvenokārt kalpoja kā specifisku etnisko grupu veicināts pulcē�anās iegansts.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Ļau�u bariņ� apstājās pie kāda kapa, aizdedzināja lāpas un uz kāda kapakmens sāka novietot da�ādus priek�me�tus. Es pamanīju, ka starp tiem bija fotogrāfijas, grāmatas un pat statuetes.

Mēs ar Raulu bijām paslēpu�ies aiz kapa, kurā atdusē�jās kāds aktieris rokeris pleibojs, kur� bija kļuvis par nejau�i norītas zivju asakas upuri. Nelielai atkāpei zvaig�zne bija vairāk nekā stundu klepojis, cen�oties atbrīvo�ties no �ī dīvainā iebrukuma balsenē. Tomēr pārpildītajā restorānā neviens nepapūlējās nākt viņam palīgā. Visi iedomājās, ka �is elks iestudē kādu me�onīgu hepeningu ar jaunu dejas un dziedā�anas veidu. Viņa raustī�anos agonijā pavadīja vētraini aplausi.

Lai kas viņi arī būtu, no tās vietas, kur mēs atradā�mies, varējām sekot visam notieko�ajam. Apmetņos tēr�pu�ies stāvi bija uzliku�i melnas maskas un tagad skan�dēja dīvainus dziedājumus.

Viņi lūgsnas skaita no otra gala, Rauls man pa�uk�stēja.

Es sapratu, ka "ajiram etām uļeģņe ucievs ivet se" patiesībā nozīmēja "Es tevi sveicu, eņģeļu māte Marija".

Tā noteikti ir kāda sātaniska sekta, mans draugs piebilda.

Liturģijas turpinājums to apstiprināja.

Ak, varenais Belcebul, dod mums savu spēku, Ak, varenais Belcebul, ļauj mums saskatīt tavu pasauli, Ak, varenais Belcebul, iemāci mums kļūt neredzamiem, Ak, varenais Belcebul, iemāci mums kļūt ātriem kā vēj�, Ak, varenais Belcebul, iemāci mums atdzīvināt miru�os.

Es nodrebēju, ta�u Rauls Razorbaks palika nesatri�cināms. Viņa miers un drosme bija lipīga. Mēs piezagāmies tuvāk. Tuvumā �ie adepti [3] izskatījās vēl iespaidīgāki. Da�iem uz pieres bija uzzīmēti ne�ķīstie simboli sme�jo�i ā�i, lidojo�i velni un �ūskas, kas iekodu�ās savā astē.

Pēc vairākām lūgsnām un dziedājumiem viņi aizdedza sveces, ko izvietoja piecstaru zvaigznes formā. Apmetņos tērpu�ies cilvēki svilināja kaulu miltus, kas degot izvei�doja mēļas krāsas dūmu mākoni. Beidzot viņi izvilka no maisa melnu gaili, kas pretojās, cik spēja.

Varenais Belcebul, mēs tev ziedojam �o melno gaili. Gaiļa dvēseli pret amoka dvēseli!

Visi korī atkārtoja:

Gaiļa dvēseli pret amoka dvēseli!

Putnam pārgrieza rīkli, un asinis aizplūda pa pieciem zvaigznes stariem.

Tad viņi izvilka baltu vistu.

Varenais Belcebul, mēs tev ziedojam �o balto vistu. Putna dvēseli pret slepkavas dvēseli!

Vai tev bail? Rauls man ie�ukstēja ausī.

Centos turēties tikpat aukstasinīgi, cik viņ�, ta�u ne�spēju apvaldīt drebē�anu, kas bija pārņēmusi visu manu augumu.

īpa�i bija jānopūlas, lai apvaldītu zobu klabē�anu, jo Sātana pielūg�anas amatieri to varētu sadzirdēt.

Ja tu dzīvē no kaut kā baidies, tas ir tādēļ, ka ne�zini, kādu lēmumu pieņemt, � mans bēdu brālis rāmi noteica.

Rauls izvilka divu franku monētu.

Dzīvē, � viņ� turpināja, � vienmēr pastāv izvēle. Rīkoties vai bēgt. Piedot vai atriebties. Mīlēt vai ienīst.

Vai tie�ām �is bija īstais brīdis filozofē�anai? Tomēr viņ� palika nesatricināms.

Mēs baidāmies tad, kad nezinām, kurā pusē nostā�ties, jo jāņem vērā tik daudz da�ādu apstākļu, ka mēs bei�gās vairs nesaprotam, kas īsti notiek. Kā lai izdara izvēli, ja pasaule ir tik sare�ģīta? Kā? Ar monētas palīdzību. Jo monētu nekas nespēj ietekmēt. Uz to neiedarbojas ne emocijas, ne būtiski argumenti, naudu nekad nemāc �au�bas, tādēļ tā var tev pie�ķirt trūksto�o drosmi.

Kad bija to pateicis, viņ� uzmeta monētu augstu gaisā. Tā nokrita ar ciparu uz aug�u. Rauls uzvaro�i smaidīja.

Cipars! Cipars nozīmē "jā". Nāc! Dodamies uz priek�u! Cipars nozīmē "zaļā gaisma". Nāc, ejam! Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram, viņ� man paziņoja.

Drūmā ceremonija turpinājās mums pa�ā degun�galā.

No kāda lielāka maisa sātanisti izvilka baltu kaziņu, kas, sve�u gaismas ap�ilbināta, �ēli blēja.

Mēs tev ziedojam �o balto kazu, lai tu mums atvērtu miru�o valstības vārtus. Kazas dvēseli pret�

Kapos atbalsojās spalga balss.

Kazas dvēseli pret apnicīgu varzu!

Tutenis, kas bija jau pacelts, lai kazai no�ķeltu galvu, sastinga gaisā.

Tas, kur� man blakām tik pārliecināti klaigāja, bija Rauls, un viņam �o pārliecību bija pie�ķīris vienīgi tas, ka monēta bija nokritusi ar ciparu uz aug�u.

Prom no manām acīm, Sātana kalpi! Belcebuls jau sen ir miris. Tie, kas viņu pielūdz, tiks nolādēti. Es esmu Tumsas devītais princis Astars, un es jūs nolādu! Lai jūs vairs nekad �urp nenāktu un neaptraipītu svētītos kapus ar ne�ķīstajām dzīvnieku asinīm! Jūs traucējat miru�os un nokaitināt dievus!

Sātanisti sastinga. Viņi centās saskatīt, no kurienes �ī vēsts bija nākusi, ta�u nespēja neko saredzēt. Rauls �eit bija noteicējs. Viņ� bija noteicējs, un par tādu viņu bija padarījusi nieka monēta.

Viss bija kļuvis skaidrs. Raulam, man un ari "viņiem". Rauls bija tas, kam bija vara, bet viņi bija vienīgi traucēk�lis. Lai ari Rauls bija tikai nieka pui�elis, tomēr viņam pār tiem bija vara. Saskāru�ies ar �o satrauco�o �ķērsli, cilvēki maskās, dro�s paliek dro�s, laidās projām, bet kaziņa aiz�metās pretējā virzienā.

Tātad gūt cīņā panākumus bija tik viegli! Cipars un esmu stiprāks, ģerbonis un esmu zaudētājs. Monēta manā vietā izlēma, kā rīkoties.

Rauls man uzsita pa plecu un iedeva divu franku monētu.

Es tev to dāvinu. No �ī brī�a tu vairs ne no kā nebai�dīsies un pratīsi izdarīt pareizo izvēli. Tev tagad būs savs ne�ķiramais draugs.

Un man plaukstā iemirdzējās monēta.

Pieprasījums sniegt psiholoģiska rakstura ziņas par Raulu Razorbaku

�ķiet, ka bērnu jeb Raulu Razorbaku moka psihozes murgi. Jau vairākas reizes viņam uznāku�as nevaldāmas dusmu lēkmes, tādējādi apdraudot apkārtējo dzīvību. Tomēr māte atteikusies dēlu ievietot psihiatriskās aprūpes centrā. Kad speciālists Raula māti par to izvaicājis, viņa paziņojusi, ka dēls ļoti pārdzīvo tēva nāvi. "Viņ� vienkār�i izjūt nepiecie�amību to kaut kā kompen�sēt," māte sacīja.

Tā kā jaunais Rauls Razorbaks pagaidām nav izdarījis nekā�dus likumpārkāpumus vai veicis amorāla rakstura nodarījumus, policija uzskata par pāragru uzsākt jebkādus pret viņu vērstus pasākumus.

MŪSU VECTĒVU NĀVE Galvenie nāves cēloņi Francijā 1965. gadā (tuvojoties otrās tūksto�gades beigām), kas pēc miru�o skaita sakārtoti dilsto�ā secībā. Jūs ievērosiet, ka da�as tālaika slimības mūs�dienās ir izskaustas.

Sirds slimības 98 392

Ļaundabīgie audzēji 93 834

Smadzeņu asinsvadu bojājumi 62 746

Ceļu satiksmes negadījumi 32 723

Aknu ciroze 16 325

Elpo�anas ceļu slimības 16 274

TOC "1-3" Plau�u karsonis 11166

Gripa 9008

Cukura diabēts 8118

Pa�nāvības 7156

Slepkavības 361

Nezināmi cēloņi 87 201 Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Kop� tā laika, kad pirmo reizi bijām tiku�ies kapsētā, mūsu draudzība ar katru gadu kļuva aizvien cie�āka. Rauls man tik daudz ko iemācīja!

Cik tu gan esi lētticīgs, Mi�el! Tu esi iedomājies, ka pasaule ir tik jauka un ka labākais veids, kā tajā iekļauties, ir arī pa�am būt jaukam. Tomēr tu kļūdies. Pakustini ta�u kaut nedaudz savas smadzeņu �ūniņas! Nākotne pieder nevis labajiem, bet gan jaunatklājējiem un drosmīga�jiem tādiem, kam ne no kā nav bail.

Vai tad tu pats ne no kā nebaidies?

Ne no kā.

Pat ne no fiziskām cie�anām?

Vajag tikai ļoti to vēlēties, un tu nejutīsi sāpes.

Lai man to uzskatāmāk pierādītu, viņ� izvilka �ķiltavas

un turēja rādītājpirkstu virs liesmas tik ilgi, ka gaisā jau varēja sajust apdegu�a naga smaku. Es vienlaikus izjutu gan riebumu, gan apbrīnu.

Oho! Kā tu tā vari?

Vispirms es attīru savu apziņu, bet pēc tam iegalvoju sev, ka tas, kur� cie� sāpes, ir kāds cits un ka mani tas neskar.

Tu nebaidies no uguns?

Un no ūdens, zemes un dzelzs arī ne. Tas, kur� ne no kā nebaidās, ir visuvarens, un viņam nekas nav liegts. Tāda ir mana otrā mācība. Pirmā bija tā, ka divu franku monēta ir labākā padomdevēja. Otrā ir tā, ka bailes nepa�stāv, ja tām neļauj pastāvēt.

Vai to tev iemācīja tavs tētis?

-Viņ� teica, lai, kalnā kāpjot, nekad neskatās atpakaļ. Ja atskatās, var apreibt galva, pārņemt panika un tad cil�vēks var nokrist. Ta�u, ja tu rāpsies virsotnē neatskatoties, tad vienmēr būsi dro�ībā.

Bet, ja tu ne no kā nebaidies, kas tev liek virzīties uz priek�u?

Noslēpums. Nepiecie�amība atklāt mana tēva nāves noslēpumu un nāves noslēpumu vispār.

Kamēr Rauls runāja �os vārdus, labo roku, kas tik ļoti atgādināja zirnekli, viņ� bija novietojis uz pieres, lai it kā atvairītu kādas nezināmas briesmas. Raula acis bija izbo�lītas tā, it kā kāds no iek�puses grauztos viņa galvā.

Es uztraucos.

Vai tu nejūties labi?

Pagāja ilgs laiks, līdz viņ� atbildēja. Turklāt tā, it kā viņ� censtos atgūt elpu un saņemt visus savus spēkus:

Tikai migrēna. Tas pāries, viņ� ar grūtībām no�teica.

Tā bija vienīgā reize, kad es redzēju, ka viņam uznā�kusi kāda lēkme. Manās acis Rauls bija pārcilvēks. Viņ� bija valdnieks.

Rauls mani iedvesmoja. Tā kā draugs bija vienu gadu vecāks, viņ� man deva stimulu nokļūt ar vinu vienā solā.

Kopā ar Raulu viss bija viegli. Viņ� man ļāva norakstīt savus mājasdarbus un pēc stundām turpināja stāstīt brī�numainus stāstus.

Tomēr ne jau visi klasē bija par viņu tādā sajūsmā. Fran�u valodas skolotājs savu skolnieku Razorbaku bija iesaucis par Di�fantasta Kungu.

Saturieties! �odien Di�fantasta Kungs iesniedzis darbiņu, no kura nudien var pārsmieties. Atgādinā�u tematu, ko jums uzdevu: "Pastāstiet, kādas brīvdienas jūs vēlētos." Kur nu! Di�fantasta Kungs vis nedevās pastaigā gar Tukas krastiem, uz Sentropēzu, Labolu vai aplūkot Barselonu vai Londonu. Nē, viņ� pa taisno �auj uz miru�o valstību. Un no turienes� sūta mums pastkartītes!

Smieklu �alts.

Es citēju: "Kamēr kuģis slīdēja pretim gaismai, turē�jos pie borta, jo kuģa priek�galā parādījās uguns �ūska. Dieviete Neftīda mani pamācīja, ka nevajag apjukt un novirzīties no kursa. Bet princese Izīda sniedza savu cil�pas krustu, ar ko aizbaidīt briesmoni."

Skolēni raustījās smieklos, bet skolotājs svinīgā balsī paziņoja:

�Di�fantasta Kungs, varu jums vienīgi ieteikt vērsties pēc palīdzības pie kāda laba psihoanalītiķa vai varbūt labāk pie psihiatra. Tomēr jums izdevies izsprukt bez nul�les atzīmes. No divdesmit iespējamiem punktiem esmu jums pie�ķīris vienu, un tikai par to, ka, lasot jūsu sace�rējumu, es varēju no sirds izsmieties. Turklāt es jūsu dar�bus parasti cen�os izlasīt pirmos, jo esmu dro�s, ka jautri pavadī�u laiku. Tā tik turpiniet, Razorbaka kungs, un es smie�os vēl ilgi, jo jūs noteikti paliksiet uz otru gadu.

Rauls ne aci nepamirk�ķināja. Pret �āda veida piezī�mēm viņ� bija nejūtīgs, un kur nu vēl saskaroties ar tādu cilvēku kā �is fran�u valodas pasniedzējs, pret kuru viņ� nejuta nekādu cieņu. Problēma bija meklējama citur. Un tā bija �īs klases skolēni.

Tāpat kā vairumā skolu, arī mūsu licejā skolēni bija ne�ēlīgi pusaud�i, un atlika tikai ar pirkstu norādīt uz kādu tā saucamo "atkritēju", kad tie jau uzsāka vajā�anu. Mūsu klases bandas vadonis bija kāds uzpūtīgs zeņķis, uzvārdā Martiness. Kopā ar saviem pakalpiņiem viņ� mūs panāca un ielenca pie skolas ieejas durvīm.

Princese Izīda, princese Izīda, viņi skandināja. � Vai gribi dabūt ar manu cilpas krustu pa galvu?

Es biju pamatīgi nobijies. Lai noņemtu stresu, no visa spēka iespēru resnajam Martinesam pa lielu, bet viņ� savukārt ieblieza man ar dūri pa degunu. Mana seja plu�doja asinīs. Bijām divi pret se�iem, ta�u problēma bija tā, ka Rauls, kur� bija daudz garāks un spēcīgāks par mani, nemaz negrasījās aizstāvēties. Viņ� necīnījās. Viņ� saņēma sitienus, bet pretim nesita!

Es saucu: Nu ta�u, Raul! Mēs viņus pieveiksim kā sātanistus. Tu un es, abi kopā stāsimies pretim plānprā�tīgo baram, Raul!

Ta�u viņ� pat nepakustējās. Zem sitienu un spērienu krusas mēs drīz vien sabrukām. Tā kā mēs nepretojāmies, resnā Martinesa banda mitējās sist un, ar pirkstiem rādot mums V uzvaras zīmi -, devās projām. Piecēlos, punus braucīdams.

Vai tu nobijies? es jautāju.

Nē, viņ� atbildēja.

Kāpēc tad tu nekāvies?

Kālab lai es to darītu? Netaisos nieku dēļ iz�ķiest savus spēkus. Un jebkurā gadījumā es neprotu cīnīties ar primitīviem cilvēkiem, viņ� piebilda, paceldams sa�plēstās brilles.

Bet tu ta�u prati panākt, ka sātanisti aizbēg!

Tā bija spēle. Turklāt, lai arī ļauni, tomēr viņi bija daudz izsmalcinātāki nekā �ie stulbeņi. Pret alu cilvēkiem esmu bezspēcīgs.

Mēs atbalstījāmies viens pret otru.

Bet tu ta�u pats man teici tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram!

�ēl, ka tevi pieviļu. Tomēr, lai es cīnītos, vajag, lai viņiem piemīt kaut mazumiņ� gudrības.

Biju samulsis.

Bet tad ta�u Martinesa banda mums nemitīgi dos pa purnu!

Iespējams, viņ� attrauca. Tomēr viņi no manis nogurs.

Un ja nu viņi tevi nosit?

Viņ� paraustīja plecus.

Ko nu tur! Galu galā dzīve ir tikai viena no pie�turas vietām.

Mani bija pārņēmusi ļauna priek�nojauta. �ie stul�beņi bija spējīgi viņu nosist. Ne vienmēr Rauls izrādījās stiprākais. Atklājās, ka viņam ir vesels lērums vājību. Es nopūtos.

Lai kas arī notiktu, grūtos brī�os tu vienmēr vari uz mani paļauties.

Tajā naktī es atkal sapnī redzēju sievieti baltajās satina drānās ar miroņgalvas masku.

"Dvēseles nemirstība �ķiet tik vilino�a un mūs tik dziļi skar, ka jābūt galīgi bezjūtīgam, lai nerastos vēlme par to uzzināt kaut ko vairāk.

Mūsu galvenais uzdevums izpētīt �o tematu ir mūsu kopīgajās interesēs, jo no tā atkarīga mūsu izturē��anās kopumā.

Tādēļ no tiem, kas par to nav pārliecināti, es krasi nodalu tos, kas pieliek visus pūliņus, lai apgūtu �o jautā�jumu, un tos, kas dzīvo, par to daudz nebēdājot un īpa�i galvu nelau�ot.

�āda nevērība pret jautājumu, kas skar cilvēkus pa�us, viņu identitāti kopumā, mani drīzāk kaitina nekā ie�ē�lina. Tā mani pārsteidz un biedē manās acīs tas ir kā bubulis. Es to nesaku tāpēc, ka mani pārņēmis ticīgā garī�gās pielūgsmes entuziasms. Glu�i otrādi es vēlētos, lai �īs izjūtas būtu cilvēcisko intere�u princips."

Blēzs Paskāls

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Man bija trīspadsmit gadi, kad Rauls atnāca man pakaļ uz mājām un mudināja pasteigties. Vecāki rājās. Tas bija pusdienu laiks, turklāt viņi bija pārliecināti, ka Rauls Razorbaks mani ļoti slikti ietekmē. Tā kā pēdējā laikā biju saņēmis lieliskas atzīmes matemātikā, noraks�tot no sava drauga, tad viņi nebija pārliecināti, vai mani laist vai ne.

Tomēr viņi piekodināja, lai es uzmanos un esmu modrs. Apsienot man �alli, tēvs pa�ukstēja, ka parasti labākie draugi mēdz sagādāt vislielākās raizes.

Māte neuzticīgi piebilda:

Es jēdzienu "draugs" saprotu tā tas ir cilvēks, kura nodevība pārsteidz visvairāk.

Rauls mani vilka uz Senluisas slimnīcas pusi, paskaid�rodams, ka tur tikko izveidota nodaļa, kurā ievieto mir�sto�os un komā eso�os. Tā nevainīgi nodēvēta par "Mir�sto�o atbalsta nodaļu" un iekārtota palīgceltnes kreisajā spārnā. Es jautāju, ko viņ� �ādā vietā iecerējis darīt. Viņ� strupi attrauca, ka �is apmeklējums mums būs iespēja par kaut ko laikus uzzināt.

Laikus? Un par ko tie�i?

Par nāvi, protams!

Doma ielavīties slimnīcā mani nemaz tā neaizrāva. �ajā vietā bija daudz nopietna izskata pieaugu�o, un es būtu pārsteigts, ja viņi mums tur atļautu rotaļāties.

Tomēr Raulam Razorbakam nekad netrūka argu�mentu. Viņ� pastāstīja, ka laikrakstos izlasījis, kā cilvēki pēc komas pamostas un stāsta neparastus notikumus. �ie no nāves izglābu�ies cilvēki apgalvo, ka redzēju�i dīvainas ainas. Viņi nav manīju�i ne kuģus, ne �ūskas, kas spļauj uguni, bet gan vilino�u gaismu.

� Vai tu runā par to, kas piedzīvots uz nāves robe��as, par to, ko amerikāņi dēvē par NDE Near Death Experience�> .

Tie�i tā. Par NDE.

Visi zināja, kas ir NDE. Kādu laiku tas bija ļoti popu�lāri. Par �o tēmu bija sarakstīti vairāki bestselleri. NDE atradās uz iknedēļas izdevumu vāka. Un tad, tāpat kā viss pārējais, kas reiz nācis modē, NDE beigās izzuda. Galu galā nepalika nekādi pierādījumi, nekādas uzskatāmas pazīmes, tikai da�i pa ausu galam sadzirdēti aizraujo�i nostāsti.

Vai tie�ām Rauls ticēja tādām pasaciņām?

Viņ� manā priek�ā sarindoja vairākus izgriezumus no laikrakstiem, un mēs notupāmies uz ceļiem, lai varētu tos labāk aplūkot. �ie rakstiņi nebija izgriezti no laik�rakstiem, kas būtu pazīstami kā nopietni izdevumi vai kam būtu stingras prasības attiecībā uz iegūto informā�ciju. Lieliem, trekniem burtiem rakstītie virsraksti vēs�tīja par sensāciju: "Ceļojums viņpus nāves", "Liecība pēc pārdzīvotās komas", "Dzīve pēc dzīves beigām", "Es no turienes atgriezos un esmu laimīgs par to", "Nāve, bet pēc tam�".

Raulam �ie vārdi �ķita īpa�as poēzijas apdvesti. Galu galā tur ta�u atradās viņa tēvs�

Par attēliem kalpoja miglainas fotogrāfijas ar atbils�to�iem oreoliem vai Zeroma Bo�a gleznu reprodukcijas.

Tekstā Rauls ar dzeltenu flomāsteru bija pasvītrojis da�as rindkopas, kas viņam �ķita īpa�i svarīgas: "Saskaņā ar Gallupa institūta pētījumiem Amerikas Savienotajās

Valstis astoņi miljoni amerikāņu apgalvo, ka piedzīvoju�i vismaz vienu NDE." "Aptauja, kas veikta slimnīcās, lie�cina: trīsdesmit septiņi procenti komā atradu�os cilvēku apgalvo, ka aizslīdēju�i prom no sava ķermeņa, divdesmit trīs procenti redzēju�i tuneli, bet se�padsmit procentus pie sevis bija vilinājusi kāda brīnumaina gaisma."

Es paraustīju plecus.

Nevēlos tev atņemt ticību tavām ilūzijām, tomēr�

Kas tomēr?

Es reiz cietu satiksmes negadījumā. Uzlidoju gaisā un piezemējies ieslīgu nemaņā. Trīs stundas bez samaņas, īsta koma. Un nebija ne vēsts ne no tuneļa, ne no brīnu�mainas gaismas.

Viņ� �ķita pārsteigts.

Un ko tad tu redzēji?

Neko. Pilnīgi neko.

Mans draugs uz mani lūkojās tā, it kā es būtu slimojis ar kādu retu kaiti, ko izraisījis kāds vēl neatklāts vīruss.

Tu apgalvo, ka esi atradies komas stāvoklī, bet neko neatceries?

Tie�i tā.

Rauls domīgi braucīja zodu, un tad viņa seja noskaid�rojās.

Es zinu, kāpēc!

Viņ� apkopoja savas domas, pirms pateica ko tādu, par ko es prātoju vēl ilgi pēc tam:

-Tu neko neredzēji, jo� nebiji pietiekami miris.

Pēc stundas mēs bijām nonāku�i pie Senluisas slimnī�cas izgaismotās ieejas. Uniformā tērpies apsargs uzmanīja alejas un atnācējus. Izmantodams to, ka ir gara auguma, Rauls bija uzvilcis apnēsātu mēteli, cerot, ka tas viņu pada�rīs vecāku. Viņ� bija iedomājies, ka mūs varētu noturēt par tēvu un dēlu, kas ieradu�ies pie atlabsto�ās vecmāmiņas.

Ak vai, izrādījās, ka apsargs tomēr nebija tik stulbs.

Paklau, sīkuļi, vai tad neviens labāks spēļu laukums �ajā nostūrī neatradās?

Mēs vēlamies apciemot savu vecmāmiņu, Rauls attrauca �ēlīgā balsī.

Kā vinu sauc?

Rauls nevilcinājās ne mirkli.

Saļapino kundze. Viņa ir komā. Viņa ievietota jau�najā "Mirsto�o atbalsta nodaļā".

Viņ� nu gan prata improvizēt! Viņ� ta�u varēja pateikt Dipuī vai Dirāns, un tas uzreiz būtu �ķitis aizdomīgi, bet "Saļapino" izklausījās tie�i tik dīvaini, lai �ķistu ticami.

Apsargs savilka seju apstākļiem piemērotā grimasē. "Mirsto�o atbalsts" �ī frāze uzreiz izraisīja satraukumu. Protams, viņ� zināja, ka �āda nodaļa ir atvērta, jo kulu�āros par to trina mēles. Viņ� mirkli padomāja un tad deva mums zīmi doties tālāk, gandrīz vai atvainodamies, ka mūs aizkavējis.

Mēs iekļuvām mirdzo�ā labirintā. Koridori sekoja cits pēc cita� Mēs pavērām vairākas durvis, nejau�i atklājot pārsteidzo�u pasauli.

Tā bija otrā reize, kad nonācu slimnīcā, ta�u tas izsita no sliedēm tie�i tāpat kā pirmajā reizē. Sajūta bija tāda, it kā tu būtu ielauzies kādā baltā templī, kur kustas baltās drānās tērpti dziednieki un jaunas priesterienes ar kailu miesu zem akurātajiem virsvalkiem.

Viss bija tik rūpīgi iestudēts kā antīkajā horeogrāfijā. Ātrās palīdzības dienesta darbinieki piegādāja ar asinīm notraipītās drānās ietītus upurus. Jaunās priesterienes tos iztina pirms aizve�anas uz flīzētajām zālēm, kur di�ie priesteri, kurus varēja pazīt pēc taisnstūrveida maskām un caurspīdīgajiem cimdiem, ap viņiem taustījās, it kā grasītos tiem lasīt pareģojumus.

�īs vīzijas radīja priek�noteikumus manam aicināju�mam uz medicīnu. Ētera smaka, medicīnas māsiņas, baltie apsēji, iespēja, man par gandarījumu, rakāties pa manu laikabiedru iek�ām tas viss nudien bija aizrau�jo�i!

Lūk, kur bija meklējama īsta vara! Ari es reiz kļū�u par baltās drānās tērptu priesteri.

Laimīgs kā gangsteris, kas beidzot atradis, kur glabā�jas seifi, Rauls man ie�ukstēja ausī:

Ku�� Turp!

Pagrūdām kādas stiklotas durvis.

Un, nonāku�i uz �īs izrādes skatuves, apstājāmies. Lie�lākā daļa pacientu, kas saņēma mirsto�o atbalsta pakal�pojumus, tik tie�ām bija ļoti sliktā stāvoklī. No mums pa labi atradās kāds bezzobains ve�uks, kur� gulēja kā sastindzis ar vaļēju muti, piesmirdinādams gaisu desmit metru attālumā ap sevi. Mums tuvu blakām kāda izdi�lusi nenosakāma dzimuma būtne stīvi blenza uz brūnu plankumu griestos. Tai no deguna nokarājās caurspīdīgi puņķi, kurus tā pat nedomāja noslaucīt. Pa kreisi kādai plikpaurainai dāmai viss, kas palicis pāri no matiem, bija tikai blondi krāsotu matu ku�ķis uz krunkainās pieres. Viņa centās apturēt nemitīgo labās rokas drebē�anu, to piespie�ot ar kreiso roku. Acīmredzot tas viņai neizde�vās, un viņa lamāja dumpīgo ekstremitāti valodā, ko nebija iespējams saprast, jo viņai bija izņemta zobu pro�tēze.

Nāve, lai arī kā tas Raulam nepatiktu, nebija dievi, dievietes, briesmoņi un �ūsku pārpilnas upes. Nāve bija �ī �ie cilvēki, kas drīz vien lēnām sapūs.

Maniem vecākiem bija taisnība nāve ir briesmīga. Es būtu tūlīt �o vietu atstājis, ja Rauls nebūtu mani vilcis pie kundzes ar blondo matu ku�ķi.

Atvainojiet par traucējumu, kundze!

L� b� dien, viņa izstostīja, un viņas saprāts �ķita tikpat nestabils kā ķermenis.

Mēs esam divi �urnālistikas skolas audzēkni. Mēs gribētu jūs intervēt.

Kap� Kāpēc mani?

-Jo jūsu gadījums mums �ķiet interesants.

Es� neesmu� interesanta. Ejiet� prom!

No puņķainā mēs nesagaidījām nekādu reakciju. Tad nu virzījāmies uz smirdīgā ve�uka pusi, kas mūs uzlūkoja kā divus sīkus, uzmācīgus odus. Viņ� uztraucās tā, it kā būtu iztraucēts kādās steidzamās darī�anās:

Ko, ko, ko jūs no manis gribat?

Rauls atkal atkārtoja savu apnicīgo runu:

Labdien, mēs esam divi �urnālistikas skolas audzēkņi un intervējam personas, kas pārdzīvoju�as komu.

Ve�uks varen lepni izslējās.

Skaidrs, ka esmu pārdzīvojis komu. Piecas dienas komā, un, kā redzat, es joprojām esmu te!

Raula acis iedzirkstējās.

Un kā tas bija? viņ� jautāja, it kā vērstos pie tūrista, kur� atgriezies no Ķīnas.

Vīrs uz viņu samulsis lūkojās:

Ko jūs ar to gribat sacīt?

Nu, ko jūs jutāt, kad atradāties komā?

Bija skaidri redzams, ka viņ� nesaprot, ko Rauls grib panākt.

Es biju komā piecas stundas, es tak jums jau teicu! Koma jau tie�i ir tad, kad vairs neko nejūt!

Rauls neatlaidās:

Vai jums nerādījās nekādi murgi? Vai jūs neatcera�ties nekādu gaismu, koridoru, neko?

Vājinieks sadusmojās:

Nē, koma ta�u nav nekāds kino. Pirmām kārtām cilvēks ļoti slikti jūtas. Tad viņ� pamostas un viņam sāp visas maliņas. Tā vis nav nekāda izprieca. Kuram laikrak�stam tad jūs rakstāt?

Nez no kurienes uzradās kāds feld�eris un uzreiz sāka kliegt.

Kas jūs tādi esat? Vai nebeigsiet uzbāzties maniem slimniekiem? Kas jums atļāva �eit ienākt? Vai lasīt nepro�tat? Vai neredzējāt uzrakstu "Nepiedero�ām personām ieeja aizliegta"?

Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram! iesaucās Rauls.

Un mēs abi kopā palēkdamies metāmies projām. Ap�maldījāmies flīzēto koridoru labirintā. Izskrējām cauri vienai zālei ar smagi apdegu�ajiem, tad otrai ar kustību traucējumiem, līdz beidzot nonācām tie�i tur, kur visma�zāk vajadzēja. Morgā.

Kaili līķi bija izvietoti aptuveni divdesmit hromētās tvertnēs, un viņu sejas bija savilktas bezgalīgās sāpēs. Da�iem acis vēl bija vaļā.

Apbruņojies ar stangām, kāds jauns studentiņ� tiem ņēma nost greznuma un laulības gredzenus. Viens no gre�dzeniem neparko nenāca nost. Āda ap metālu bija uztū�ku�i. Tad students, daudz neminstinoties, satvēra pirkstu ar knaiblēm un tās saspieda. Klikt. Pirksts nokrita, un bija dzirdams, kā miesa un gredzens atsitas pret zemi.

Es gandrīz paģību. Rauls mani vilka projām. Mūsu spēki bija galā.

Mans draugs bija kļūdījies. Taisnība bija izrādīju�sies maniem vecākiem. Nāve ir kaut kas atbaido�s. Uz to nevajadzēja skatīties, tai nevajadzēja tuvoties, par to nevajadzēja runāt un pat domāt.

Lapu izpratnē dzīve ir kā poraina mīkla, kas sedz ske�letu. Un dvēsele nav nekas vairāk kā kauls �ajā skeletā.

Tāpēc, kad lapi ir noķēru�i zivi, tad uzmanās, lai, attī�rot zivs gaļu no asakām, nesalauztu pat ne visniecīgāko no tām. Pēc tam viņi asakas iemet atpakaļ tai pa�ā vietā, kur izvilka zivi. Lapi ir pārliecināti, ka daba pati rūpējas par to, lai tās atjaunotu, un ka tad, kad viņi �ajā vietā atgriezīsies pēc da�ām dienām, nedēļām vai mēne�iem, viņus tur sagaidīs jaunas zivis.

Lapu uztverē miesa ir tikai rotājums, kas piesedz kaulus, kuros iemājojusi dvēsele. Tādu pa�u cieņu ske�letam izrāda mongoļi un jakuti, kas cen�as lā�us, ko tie nogalināju�i, salikt atpakaļ neskartus, saslēju�os uz pakaļ�kājām. Un, lai nesalauztu smalkos galvaskausa kaulus, viņi neēd smadzenes, kaut gan tās skaitās delikatese.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Neilgu laiku pēc mūsu ekskursijas uz Senluisas slim�nīcu Raula māte pārvācās uz laukiem, un pagāja daudzi gadi, līdz mēs atkal sastapāmies.

Mans tēvs tajā pa�ā gadā nomira ar plau�u vēzi. Cigāri par desmit frankiem viņu nespēja glābt. Spināti, brokoļi un an�ovi viņa bērēs es izlēju asaru straumes, ta�u ne��ķita, ka tas kādam rūpētu.

Tikko atgriezusies no bērēm, mana mamma pārvērtās par tirānisku raganu. Viņa sāka visur jaukties, vēlējās visu uzraudzīt un pārvaldīt manu dzīvi. Viņa nekautrēdamās rakājās manās mantās un tā atrada dienasgrāmatu, ko es, kā man �ķita, biju tik labi paslēpis zem gultas matra�a.

Vina tūlīt sāka skali lasīt labākās vietas manam brālim Konrādam, sajūsmināta par �o pazemo�anu.

Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atkoptos no �īs trau�mas. Mana dienasgrāmata man vienmēr bija bijusi kā draugs, kuram es nebaidoties ļāvu sevi tiesāt. Var jau būt, ka viņa pie tā nebija vainīga, bet �is draugs mani tagad bija nodevis.

Konrāds, kā parasti, izteica dzēlīgu piezīmi:

Paskat tik, nedomāju, ka tevi tā aizskars Beatrises gra�o�anās. Ar savām peļastēm un pumpaino ģīmi viņa nedaudz krīt uz nerviem. Tu nu gan esi dumiķis.

Centos turēties bra�i, ta�u māte lieliski zināja, ka ir man atņēmusi sabiedroto. Viņa negribēja, lai man būtu draugi. Pat ne varbūtēji draugi. Māte uzskatīja, ka ar viņu pilnīgi pietiek, lai apmierinātu manu nepiecie�amību pēc saziņas ar ārpasauli.

������ Tu man vari visu uzticēt, � viņa teica. Es glabā�u noslēpumus un bū�u klusa kā kaps. Tā jau Dievs vien zina, kur� varēja atrast tavu dienasgrāmatu. Labi vēl, ka tā nenonāca kāda sve�inieka rokās!

Es nolēmu labāk izvairīties no domstarpībām. Tā nu es savējiem neiebildu, ka, izņemot viņus, nevienām sve�ām rokām nebija tiesību rakāties zem manas gultas matra�a.

Turklāt nevarēju atriebties Konrādam par viņa zobo�a�nos, iepazīstinot māti ar viņa dienasgrāmatu. Konrādam tādas nebija. Viņam pēc tādas nebija nekādas vajadzības. Manam brālim nebija, ko teikt citiem un vēl mazāk ko teikt sev pa�am. Viņam bija labi tāpat soļot caur dzīvi, pat necen�oties to izprast.

Kad biju zaudējis savu uzticības personu, vēl smagāk izjutu Raula prombūtni. Licejā nevienam citam nebija ne vismazākās intereses par antīko mitoloģiju. Mani kla�sesbiedri vārdā "nāve" nesaskatīja ne visniecīgāko maģiju, un, kad ar viņiem runāju par miru�ajiem, viņi mēdza ar pirkstu rādīt pie deniņiem. "Vecīt, tu esi galīgi nojūdzies, tinies labāk pie grieķiem, lai viņi tevi pārbauda ar psiho�analīzi!"

������ Tu vēl esi pārāk jauns, lai būtu kā apsēsts ar nāvi, � Beatrise man lasīja morāli. Pagaidi, kad tev būs se�des�mit. Pagaidām tam vēl ir par agru.

������ Nu tad parunāsim par mīlu! Tā dro�i vien ir tā tēma, kas piestāv jaunie�iem, vai ne?

Viņa iztrūkusies atsprāga atpakaļ. Es centos viņai pie�labināties:

Neko labāku nevarētu vēlēties, kā ar tevi apprecē�ties�

Viņa metās projām. Pēc tam Beatrise bazūnēja pilnā rīklē, ka es esmu kā apsēsts ar seksu un esot pat mēģinā�jis viņu izvarot. Turklāt es, protams, biju pa�nāvnieks, noziedznieks, slepkava, daudzkārtējs recidīvists, jo kālab gan citādi es tik ļoti būtu interesējies par nāvi un miru��ajiem?

Tā kā man vairs nebija ne dienasgrāmatas, ne drauga, ne meitenes un neviena radniecīga atoma ar savu ģimeni, dzīve �ķita pārāk garlaicīga. Rauls man nerakstīja. Uz �īs planētas biju pilnīgi vientuļ�.

Par laimi, man vēl bija paliku�as grāmatas. Rauls mani nebija piekrāpis, sacīdams, ka grāmatas ir draugi, kas nekad nepieviļ. Grāmatas zināja, kas bija antīkā mito�loģija. Tās nebaidījās runāt par nāvi vai mīlestību.

Ta�u katru reizi, kad manas acis sastapa vārdu "nāve", es domāju par Raulu. Es zināju, ka viņam �o apsēstību bija izraisījusi tēva nāve. Viņ� vēlējās uzzināt, ko tēvs pirms nāves bija izlasījis. Manējais gan bija pateicis visu jau dzī�vam esot: "Nedari muļķības", "Turies stalti, palūk, kā māte", "Neklausies uz tiem, kas izliekas tev vēlam labu", "Ņem piemēru no Konrāda", "Vai tu vienreiz ēdīsi, kā nākas? Salvetes nav domātas, lai ar tām niekotos", "Tā tik turpini, un tu pamatīgi norausies", "Pasniedz manu cigāru kārbiņu", "Nebāz pirkstus degunā", "Nebaksti zobus ar metro biļetēm", "Labi rūpīgi noglabā savu naudu", "Ko tev dos tas, ka izlasīsi vēl vienu grāmatu? Būtu labāk palī�dzējis mātei novākt galdu".

Lielisks garīgais mantojums. Paldies, tētiņ! Rauls tomēr kļūdījās, tā ieciklējoties uz nāvi. Nebija jābūt zinātniekam, lai to izprastu, � tās glu�i vienkār�i bija dzīves beigas. Punkts teikuma beigās. Kā filma, kas izdziest, kad izslēdz televizoru�

Tomēr naktīs es bie�i sapņoju, ka paceļos gaisā un tur, aug�ā, satieku baltajās drānās tērpto kundzi ar miroņgalvas masku. �os murgus savā dienasgrāmatā nebiju ierak�stījis.

"Tie, kas zina, un tie, kas tic, ka ticībā rodama patie�sība, tie iekļūst liesmā, no liesmas dienā, no dienas divās nedēļās, no divām nedēļām � se�os mēne�os, kuru laikā saule virzās uz Ziemeļiem, no se�iem mēne�iem Dievu pasaulē, no Dievu pasaules Saulē, no Saules Zibeņu valstībā. Kad viņi nonāku�i Zibeņu valstībā, kāds gars tos aiznes uz Brahmana valstību, un tur tie mīt neaizsniedza�mās tālēs. Tā viņiem ir atgrie�anās vieta uz Zemi."

Brahadāranyaka. No upani�adām

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Astoņpadsmit gadu vecumā nolēmu kļūt par ārstu. Uzsāku atbilsto�as mācības un nezinu, vai tā tie�ām bija tikai sagadī�anās, ka par specializāciju izraudzījos anestē�ziju un reanimāciju.

Es nonācu pa�ā tempļa vidū un biju atbildīgs par tiem cilvēkiem, kas centās izdzīvot. Var būt, ka vēlējos izlauz�ties pie tām priesterienēm, par kurām runāja, ka tām zem baltajiem virsvalkiem ir tikai kaila miesa. Katrā ziņā es drīz vien pārliecinājos, ka tas ir tikai mīts. Medicīnas māsas bie�i valkā sporta krekliņus.

Man bija trīsdesmit divi gadi, kad Rauls bez brīdi�nājuma atgriezās manā dzīvē. Viņ� man piezvanīja un uzaicināja satikties Perla�ēza kapsētā.

Rauls bija pastiepies vēl garāks, kļuvis vēl kalsnāks un vājāks nekā manās atmiņās. Viņ� bija atgriezies Parīzē. Jutos ļoti glaimots, ka pirmais, ko viņ� pēc tik daudzu gadu prombūtnes izdarīja, bija kontakta atjauno�ana ar mani.

Viņam pietika takta izjūtas, lai tūlīt nesāktu runāt par nāvi. Tāpat kā es, arī viņ� bija nobriedu�āks. Vairs neva�rēja būt ne runas par to, lai mēs smietos, par ko pagadās. Vairs nebija muļķīgu vārdu spēļu, kalambūru vai burtu mainas vietām.

Tagad viņ� bija bioloģijas pētnieks ar profesora grādu Valsts Zinātnisko pētījumu centrā. Tomēr sāka ar to, ka atcerējās savas mīļākās. Sievietes viņa dzīvē bija tikai nenozīmīgas garāmgājējas, jo tās viņu nespēja saprast.

Viņas uzskatīja, ka Rauls ir pārāk� slimīgs. Viņ� dus�mojās:

�Kāpēc visskaistākās meitenes vienmēr ir ari visdum�jākās?

Kāpēc tad tu nepiecērt nesmukajām? es attraucu.

Tagad mums būtu vajadzējis sākt skaļi smieties, ta�u

bērnība bija pagājusi. Viņ� aprobe�ojās ar to, ka pasmai�dīja.

Un vai tu, Mi�el, bie�i ar kādu satiecies?

Ne glu�i.

Viņ� man uzsita pa muguru.

Pārāk kautrīgs, vai ne?

Drīzāk varbūt pārāk sapņains. Es reizēm iztēlojos, ka kaut kur mīt burvīga princese un ka tā gaida tie�i mani un nevienu citu.

Vai tu tici apburtām princesēm? Bet, ja tu satiecies ar kādu meiteni, pirms esi saticis princesi, tas ir tā, it kā tu viņu jau iepriek� krāptu.

-Tie�i tā. Tādas izjūtas mani pārņem katru reizi.

Raula zirnekļveida rokas plivinājās ap mani, apņemot ar savu pasargājo�o klātbūtni. Kā es biju varējis tik ilgi dzīvot tālu projām no viņa un viņa dulluma?

Eh� viņ� nopūtās. Tu esi ļoti sapņains, Mi�el. �ī pasaule ir pārāk ne�ēlīga tādiem sapņotājiem kā tu. Tev jāapbruņojas, lai iemācītos cīnīties.

Mēs ar nostalģiju atcerējāmies savu sadursmi ar sātanistiem. Tad viņ� man pastāstīja par saviem pētījumiem. Pa�laik viņ� pētīja murk�ķu ziemas miegu. Tāpat kā dau�dzi citi dzīvnieki, murk�ķi bija spējīgi trīs mēne�us dzī�vot ar palēninātu sirdsdarbību (pat līdz deviņdesmit pro�centiem), neelpojot, bez ē�anas, nekustoties un neguļot. Rauls �o dabas parādību bija vēl sakāpinājis. Viņ� vēlējās, lai tie bez miega saskaras arī ar nāves pusnemaņu. Lai murk�ķim izraisītu vēl dziļāku mākslīgo ziemas miegu, to vajadzēja iemest vannā ar ūdeni, kas atdzesēts līdz nulle grādiem. Iek�ējā temperatūra strauji kritās, sirdspuksti palēninājās tiktāl, ka gandrīz apstājās pavisam, tomēr dzīvnieks no tā nenomira. Pēc pusstundas tos varēja pa�modināt, vienkār�i pamasējot.

Man bija aizdomas, ka mans draugs par ziemas miegu sauca to, ko mēs, mediķi, dēvējam par komu. Tomēr viņa eksperimenti vainagojās panākumiem, un starptautiskos kongresos da�i viņu dēvēja par "sasaldēto murk�ķu atmodinātāju".

Pēk�ņi es viņam pavaicāju, vai viņ� ir atradis vēl citus senos rakstus par Viņpasauli. Rauls tūlīt sarosījās. Viņ� neuzdro�inājās cerēt, ka es tik drīz skar�u viņa iemīļoto tematu.

Grieķi! viņ� ar baudu iesaucās. Grieķi ticēja, ka pastāv apaļas un koncentriskas pasaules. Katras pasaules iek�ienē atrodas otra, mazāka par to, tad vēl mazāka un vēl pēc �au�anas mērķa principa. Pa�ai mazākajai vidū atrodoties grieķu pasaule, tā, kurā dzīvo cilvēki.

Rauls nespēja apstāties.

-Tātad centrā atrodas Grieķija pirmā pasaule. Tālāk tai apkārt, viņu iekļaujot, otrā pasaule ar barbariem, to savukārt iekļauj tre�ā briesmoņu pasaule, kurā starp citiem var sastapt arī atbaido�us ziemeļzemju radījumus.

Es rezumēju:

Cilvēki, barbari, briesmoņi trīs kārtas, vai ne?

Nē, viņ� ātri izlaboja, daudz vairāk. Aiz bries�moņu pasaules seko jūra. Tajā atrodas Svētlaimīgo sala, Paradīze, kurā mīt nemirstīgie. Tur atrodas ari Sapņu sala, kuru �ķērso upe, kas plūst tikai naktīs. To klāj lotosa ziedi. Tās vidū atrodas pilsēta ar �etriem vārtiem. Pa diviem ienāk murgi, bet vēl divi veras saldiem sapņiem. Sapņu dievs Hipns uzmana visus �etrus vārtus.

Oho!

Aiz jūras, turpināja Rauls, atkal atrodas zeme. Tas ir Nāves kontinenta krasts. Kokiem tur ienākas tikai izkaltu�i augļi. Tā ir vieta, kur visi kuģi tiek izmesti krastā un kur viss beidzas.

Iestājās klusums, ko pamī�us aizpildīja Paradīzes un elles dekorācijas. Rauls pārtrauca �o burvību, vaicājot par manu reanimatologa un anesteziologa darbu. Viņ� uzdeva daudz tehniska rakstura jautājumu. Viņ� gribēja zināt, kādas zāles es saviem pacientiem ievadu, uzskatot, ka tikpat labi tie viņam varētu noderēt murk�ķu vietā.

A.��� Koma

Mans draugs ārsts Mi�els Pensons uzskata, ka pastāv trīs visizplatītākie komas veidi.

Koma 1. Viegla koma. Pacients atrodas bezsamaņā, bet reaģē uz ārējiem kairinājumiem. Tā var ilgt no trīs�desmit sekundēm līdz trim dienām.

Koma 2. Vidēja koma. Pacients vairs nereaģē uz ārē�jiem kairinājumiem neatkarīgi no tā, vai viņam kniebj vai dur. Tā var turpināties līdz vienai nedēļai.

Koma 3. Dziļa koma. Jebkura veida darbības apstā�a�nās. Galvas smadzeņu atslēg�anās. Aug�ējās ekstremitātes ir kā paralizētas. Sirdspuksti kļūst nevienmērīgi (defibrillācija). Mi�els uzskata, ka no �ī komas veida nav iespē�jams iziet.

B.� Ārējās pazīmes

1.�� Midriāze (acu zīlī�u papla�inā�anās).

2.��� Paralīze.

3.��� Mutes deviācija.

C.�� Kā panākt, lai pacients iziet no komas?

Mi�ela izmantotās metodes.

1.�� Sirds masā�a.

2.�� Aug�ējo elpo�anas ceļu intubācija.

3.��� 200-300 d�oulu stiprs elektro�oks.

4.��� Adrenalīna injekcijas sirdī.

D.�� Kā izraisīt komu?

Mi�ela izmantotie līdzekļi.

1.�� Soda.

2.��� Tiopentāls (paredz nemierīgu stāvokli nomodā), propofols (ātra iemig�ana, pamo�anās bez problēmām).

3.�� Droperidols (ne tik spēcīga iedarbība, pārejo�a analģēze, vienu stundu pēc pamo�anās no�ķirtības izjūta, sirds un elpo�anas ceļu darbības pārtrauk�anās risks). Devas nepiecie�ams piemērot pacienta svaram.

4.�� Kālija hlorīds (izraisa sirdsdarbības traucējumus un sirds kambaru fibrillāciju).

E.�� Cilvēka sirdspukstu bie�ums

Normāls: starp se�desmit pieciem un astoņdesmit sitieniem minūtē.

Viszemākais: �etrdesmit sitieni minūtē.

Da�i jogi nonāk līdz trīsdesmit sitieniem, ta�u tie ir ārkārtas gadījumi.

Minimāls: zem �etrdesmit sirds sitieniem minūtē, skaidri nosakāma pazemināta smadzeņu apasiņo�ana, bezsamaņas risks (samaņas zaudē�ana uz laiku, kas ma�zāks par divām minūtēm). Parasti subjekts par �o gadī�jumu neko neatceras.

Maksimāls: 220 sitieni minūtē mīnus subjekta ve�cums.

Raula Razorbaka darba piezīmes tanatonautu pētījumiem

Tanatonautika radās kāda nejau�a atgadījuma rezultātā. Vairums vēsturnieku to datē ar dienu, kad notika atentāts pret prezidentu Lisinderu.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Stāvēdams kājās savā melnajā limuzīnā, prezidents Lisinders sveicināja pūli, izmisīgi smaidīdams. Taisnību sakot, viņ� bija nomocījies un tik ļoti cieta tāpēc, ka nags bija ieaudzis kājas īk�ķī. Mierinājumu nesniedza domas par to, ka arī Jūliju Cēzaru viņa lielo kaujas parā�u laikā bija nomocīju�i tamlīdzīgi pārbaudījumi. Un Aleksandrs Lielais ar savu sifilisu? Turklāt tajā laikā zāles, lai viņu varētu izārstēt, vēl nebija atklātas�

Jūlijam Cēzaram aiz muguras vienmēr atradās vergs, kam bija uzdots gan turēt viņa lauru vainagu, gan regu�lāri viņam �ukstēt ausī: "Atceries, ka tu esi tikai cilvēks." Lisinderam nebija vajadzīgs vergs, kas to atgādina, pilnīgi pietika ar viņa ieaugu�o nagu.

Prezidents sveicināja pūli, kas viņam raidīja ovācijas, prātodams, kā lai tiek vaļā no ieaugu�ā naga. Ārsts viņam ieteica operāciju, ta�u līdz �im valsts vadītājs vēl ne reizes nebija licies uz operāciju galda. Viņam nepatika doma, ka vajadzēs būt aizmigu�am, kamēr ar asmeņiem apbruņo�ju�ies sve�inieki maskās graiza viņa drebo�o miesu. Pro�tams, viņ� varēja vērsties pie sava personiskā pedikīra, kur� bija solījies atrisināt �o problēmu, nenonākot līdz operāciju blokam, ta�u tad kājas īk�ķi būtu jāgrie� bez anestēzijas, esot pie pilnas apziņas. Un tas ne�ķita necik iedvesmojo�i.

Cik daudz problēmu nomoka cilvēku! Vienmēr kaut kas kaut kur aizķeras. Reimatisms, kariess, konjunktivīts� Pagāju�ajā nedēļā Lisinderam pēk�ņi bija uznākusi kuņģa �ūlas lēkme.

Nebrīnies, Zan, sieva viņam bija teikusi. Tu esi saniknojies Dienvidāfrikas dēļ. Rīt tev būs labāk. Kā pie mums mēdz teikt "būt veselam nozīmē katrreiz slimot ar kaut ko citu".

Ļoti smieklīgi! Lai kā arī būtu, viņa iedeva Lisinde�ram nedaudz karsta piena un sāpes norima. Ieaugu�ais kājas īk�ķa nags izrādījās sīkstāks.

"Lai dzīvo Lisinders!" visapkārt klaigāja. "Lisinders prezidents!" ļau�u pūlis skandēja. Ak, �is jaunais mandāts! Drīz vajadzēs sākt ar to nodarboties. Vēlē�anas tuvojās.

Ja nebūtu tā sasodītā kājas īk�ķa, Lisinders, izdzirdot pūļa gaviles, būtu juties ļoti iepriecināts. Milzīgais pūlis viņu sajūsmināja. Lisinders noskūpstīja sārtvaidzi meite�nīti, ko kāda sieviete bija pacēlusi viņam pie pa�a deguna. Meitenīte pasniedza puķu pu�ķi � no tām puķēm, kas uzreiz mēdza izsaukt alerģiju.

Ma�īna atkal sāka kustēties. Viņ� mēģināja nedaudz pakustināt kāju īk�ķus, kas bija iespiesti jaunajās, cietajās kurpēs, kad kāds liela auguma tips uzvalkā ar vesti metās uz viņa pusi ar revolveri rokā. �āvieni atbalsojās ausīs.

Paskat tik, mani slepkavo! prezidents rāmi nodo�māja.

Skaidrs, ka tā bija pirmā un arī pēdējā reize. Siltas asi�nis pilēja viņam uz nabas. Lisinders pasmaidīja. Tas bija labs veids, kā nokļūt vēsturē ar lielo V. Viņa priek�gājēja prezidenta Kongomasa mandāts bija izbeidzies pirms laika prostatas vē�a dēļ, un tas nākotnē varēja izraisīt vie�nīgi smieklus.

Viņam bija paveicies ar �o tehnokrātu [4] vīrieti ar melno revolveri rokās. Noslepkavotajiem prezidentiem alla� biju�as ekskluzīvas tiesības ieņemt goda vietu skolas grāmatās. Tika cildinātas viņu di�enās vīzijas un drosmī�gie plāni. Bērni skolās tiem dziedāja slavas dziesmas. Tas bija vienīgais veids, kā kļūt nemirstīgam.

Lisinders redzēja, kā slepkava iejūk pūlī. Un savus miesassargus, kas stāvēja uz vietas un neko nedarīja. Kāda mācība! Uz �iem dīkdienīgajiem profesionāļiem ta�u ne�varēja paļauties!

Kur� gan viņu ienīda tik ļoti, ka noorganizēja viņa nāvi? Tas nu gan dro�i vien tagad uzjautrinājās! Nekam vairs nebija nozīmes, ieskaitot viņa sasodīto ieaugu�o nagu. Nāve bija vislabākais līdzeklis pret visām nebūtis�kajām ikdienas likstām.

Ārstu! Ātri ārstu! kāds viņam blakus kliedza. Kaut �ie cilvēki aizvērtos� Neviens ārsts tāpat vairs nevarēs Lisinderam palīdzēt. Bija par vēlu. Lode viņam bija cau�rurbusi sirdi. Nevis ārsts te kaut ko varētu līdzēt, tad jau drīzāk jauns prezidents, kur� stātos Lisindera vietā, kamēr viņ� pievienotos Cēzaram, Ābrahamam Linkolnam un Kenedijam noslepkavoto valstsvīru debesjumā.

Tomēr kāds novietoja Lisinderu uz nestuvēm un iecēla ātrās palīdzības ma�īnā ar necie�ami skaļi kauco�ām sirēnām. Neredzami mediķi viņam pie mutes novietoja spoguli un masēja plau�as. Atradās pat kāds, kur� nekaut�rējās un sāka viņu elpināt no mutes mutē.

Lisinders mira tik un tā. Atmiņas viņa apziņā joņoja milzīgā ātrumā. �etri gadi pirmā nepelnītā pļauka un pirmās dusmas. Septiņi gadi pirmo reizi labāko sko�lēnu sarakstā, pateicoties blakussēdētājam, kur� bija ļāvis norakstīt savu sacerējumu. Septiņpadsmit gadi viņa pirmā meitene (vēlāk Lisinders viņu bija atkal saticis tās bija īstas �ausmas, cik viņa bija briesmīga). Divdesmit viens gads � licenciāta grāds vēsturē, tiesa, �oreiz iegūts bez blēdī�anās. Divdesmit trīs gadi maģistra grāds antī�kajā filozofijā. Divdesmit pieci gadi iestā�anās sociāl�demokrātu partijā, pateicoties tēva sakariem, un jau ar saukli nākotnes karjerai: "Tie, kas labi pazīst pagātni, ir labāki arī nākotnes celtniecībā."

Divdesmit astoņi gadi laulība ar pirmo "ribiņu" (aktrise, kuru viņ� bija aizmirsis, vārdu ieskaitot). Div�desmit deviņi gadi pirmie sitieni zem jostasvietas un pirmās nodevības, lai izvirzītos partijas aparāta iek�ienē. Trīsdesmit divi gadi ievēlē�ana Tulūzas mērijā un bagā�tība, kas iegūta, pārdodot municipālos zemes gabalus, pirmās iegādātās izcilu mākslinieku gleznas, pirmās antī�kās skulptūras un du�iem mīļāko. Trīsdesmit pieci gadi ievēlē�ana Valsts asamblejā un pirmā pils Lozērā. Trīs�desmit se�i gadi �ķir�anās un laulība ar kārtējo "ribiņu" (vācu topmodeli, kurai nebija ne drusciņas smadzeņu, toties kājas par tādām var atdot visu uz pasaules). Trīs�desmit septiņi gadi visās malās sadzima mazuļi. Trīs�desmit astoņi gadi � īslaicīga pārcel�anās tuksne�a otrajā pusē pēc pakistāņu lidma�īnu pārdo�anas kukuļdo�anas afēras.

Trīsdesmit deviņi gadi �ilbino�a atgrie�anās uz poli�tiskās skatuves, pateicoties kārtējai laulībai (prezidenta Kongomasa miesīga meita, �oreiz izdarīta pareiza izvēle). Iecel�ana darbā Ārlietu ministrijā un pirmā tie�ām baisā rīcība Peru prezidenta slepkavības noorganizē�ana, kuru nomainīja ar kādu marioneti.

�etrdesmit pieci gadi prezidenta Kongomasa nāve. Lisindera vēlē�anu kampaņa varenās Francijas Republikas prezidentūrai, ko pilnībā finansēja Peru.

Parādījās jauns sauklis:

"Kādreiz Lisinders studēja vēsturi, tagad viņ� pats to veido." Izgā�anās.

Piecdesmit divi gadi � jaunas vēlē�anas. Uzvara un vara. Beidzot Elizejas pils. Slepeno dienestu kontrole. Personiskais ārzemēs diskrēti "atgūto" antikvāro lietu muzejs. Kaviārs tiek ēsts ar pavārnīcām. Piecdesmit pieci gadi atomkara draudi. Ienaidnieks nobīstas, atkāpjas, bet Lisinderam neizdodas izmantot pirmo lielisko izde�vību iekļūt vēsturē. >

Piecdesmit se�i gadi aizvien jaunākas mīļākās. Piec�desmit septiņi gadi tik�anās ar savu pirmo īsto draugu Verkingetoriksu [5] , melnu labradoru, par kura karjerismu nav ne vismazāko aizdomu.

Un, visbeidzot, piecdesmit astoņi gadi, kad pēk�ņi �ī lieliskā biogrāfija apraujas di�ā vīra slepkavība kādā masu pasākumā Versaļā.

Vairs nekādi brīnumi nesekos. Dzīve, pat ja tā ir pre�zidenta dzīve, reiz beidzas. Putekļi atkal pārvēr�as par putekļiem. Pelni pārvēr�as pelnos. Kāpura vēderā atgrie��as kāpurs.

Ja tikai viņam ļautu mierīgi aiziet! Pat kāpuriem bei�gās ir tiesības uz mieru. Bet nē, viņam paceļ plakstiņus, viņu novieto uz galda� viņu purina, viņu izģērbj, viņu pieslēdz pie da�ādiem sare�ģītiem aparātiem, bet apkārt visi bez mitas atkārto: "Jādara viss, lai glābtu prezidentu." Gatavie muļķi.

Kālab tā pūlēties? Viņ� juta, ka viņu pārņem milzīgs nogurums. Sajūta bija tāda, it kā dzīvība viņu pakāpe�niski atstātu. Tie�i tā. Dzīvība viņu atstāja. Un viņ� juta, kā tā viņu atstāj. Neiespējami! Zans Lisinders juta, ka� viņ� aiziet. Viņ� atstāja savu ķermeni. Tad tā tas notiek! Lisinders patie�ām atstāja savu ķermeni. Vai tas bija viņ� vai varbūt tomēr kāds cits? Tur bija arī vēl kas� kā to varētu nosaukt? Viņa dvēsele? Viņa matēriju atstāju��ais ķermenis? Viņa ektoplazma? Viņa materializēju�ās domas? Viņ� pats bija kļuvis caurspīdīgs un viegls. Viņ� atdalījās, izkristalizējās, at�ķēlās. Kāda viegla sajūta!

Lisinders atdalījās un pameta savu ādu kā vecas, nolietotas drānas. Viņ� pacēlās aizvien augstāk un aug�stāk. Kāju īk�ķi viņu vairs nemocīja. Viņ� bija kļuvis tik viegls!

Lisindera jaunais "es" uz mirkli apstājās pie gries�tiem. No turienes viņ� nolūkojās uz lejā guļo�o līķi un mediķiem, kas bija ķēru�ies pie intensīvās terapijas pasā�kumiem. Nekādas cieņas pret prezidenta mirstīgajām atliekām. Viņi tam atgrieza krū�kurvi, salauza ribas un ievietoja elektrodus tie�i sirds muskulī!

Nebija nekādas jēgas �eit vairs ilgāk uzturēties, tagad viņu aicināja tur, aug�ā.

Caurspīdīgs pavediens, kas atgādināja nabassaiti, viņu savienoja ar ķermeni.

Viņam attālinoties, sudrabotais, elastīgais pavediens stiepās aizvien garāks.

Lisinders izslīdēja cauri griestiem un vairākiem slim�nieku pilniem stāviem. Beidzot parādījās jumti un tad debesis. Tālumā viņu aicināja kāda vilino�a gaisma. Tas bija kaut kas fantastisks! Viņam apkārt lidinājās milzīgs daudzums citu cilvēku, it kā tie vēlētos vinu atdalīt no sudrabotā pavediena. Lisinderam bija tāda sajūta, it kā viņ� piedalītos kādos lielos svētkos.

Ta�u pēk�ņi viņa sudrabotā nabassaite beidza stiepties garumā, nostiegrojās, savilkās un sāka viņu vilkt atpa�kaļ! Nācās samierināties ar acīm redzamo Lisinders bija pārstājis mirt. Pārējās ektoplazmas viņu neizpratnē uzlū�koja � kāpēc viņ� nepacēlās vēl augstāk? Tagad nabassaite pēk�ņi vairs garāka nestiepās un vilka viņu lejā. Lisin�ders cauri jumtam un griestiem atkal atgriezās operāciju zālē un ieraudzīja medicīnas māsas, kas viņam tie�i sirdī pievienoja vairākus simtus voltu lielu elektrisko lādiņu. "Tas ta�u ir aizliegts!" Pirms diviem gadiem viņ� pats bija panācis, lai balso par likumu, kas ierobe�o intensīvo terapiju. Viņ� ļoti labi atcerējās tas bija 676. pants: "Ja apstājusies sirdsdarbība, netiek veiktas nekādas mani�pulācijas, iejauk�anās vai operācija, kas piespiedu kārtā varētu atjaunot pārtraukto sirdsdarbību." Viņi uzskatīja, ka tikai tāpēc, ka viņ� bija prezidents, viņa dzīvība bija ārpus likuma. Ak, jūs maitas! Ak, jūs sīkie nelie�i! Kārtējo reizi viņ� atklāja, cik slikti būt pirmajam cilvēkam val�stī. �ajā brīdī Lisinderam bija tikai viena vēlē�anās būt klaidonim, kura dzīvība nevienam nerūp. Klaidonim, ubagam, tirgonim, mājsaimniecei vienalga kam, lai tikai liktu vinu mierā. Lai viņam lautu baudīt dziļo nāves mieru. Tās ir katra pilsoņa pamattiesības nomirt pilnīgā mierā.

"Ļaujiet man nosprāgt! Ļaujiet man nosprāgt!" viņ� kliedza pilnā rīklē. Ta�u viņa ektoplazmai nebija balss. Sudrabotā saite to vilka aizvien zemāk. Viņ� vairs nevarēja pacelties uz aug�u. Plok�, un viņ� atgriezās savā ekslīķī. Cik nepatīkama sajūta! Au, viņ� atkal sajuta savu ieaugu�o kājas nagu! Un ribas, kas bija salauztas, lai varētu piekļūt viņa sirdij. Turklāt Lisinderam vēlreiz pieslēdza strāvas lādiņu, un �oreiz tas ļoti sāpēja.

Viņ� atvēra acis. Protams, ārsti un medicīnas māsas aiz prieka iekliedzās un apkampās. Stulbeņi�

Mums izdevās, mums izdevās!

Viņa sirds atkal pukst! Viņ� ir glābts!

Glābts? No kā viņ� ir glābts? Tikai ne jau no viņiem. Tik ļoti sāpēja� Sa�ķobītu seju Lisinders kaut ko nesaprotamu vervelēja. Noņemiet ta�u tos strāvas lādiņus un aiz�uj iet krū�kurvi!

Viņam gribējās kliegt: "Aizveriet durvis, velk!" Sāpēja

visas maliņas. >

Te nu tu atkal esi, mans sāpju pārņemtais ķermeni. Lisinders atvēra vienu aci, ap gultu bija sastājies vesels bars cilvēku.

Sāpes bija tik stipras, ka smeldza katrs visniecīgākais nervu galiņ�. Viņ� vēlreiz aizvēra acis, lai iegūtu vēl kaut vienu atelpas mirkli un atcerētos brīni�ķīgo, mirdzo�o zemi tur augstu debesīs.

Pieprasījums sniegt personu raksturojo�as ziņas

Uzvārds: Lisinders. Vārds: �ans. Mati: sirmi. Acis: pelēkas. Augums: 1 m 78 cm. īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācējs. Trūkums: Republikas prezidents.

Prezidenta kabinets bija ļoti pla�s, un tajā atradās vie�nīgi Luija XV stila mēbeles. Kaut arī telpa bija patum�a, tomēr tajā bija pietiekami gaismas, lai saskatītu slavenu mākslinieku gleznas un nepiedienīgās grieķu skulptūras. Zinātnes ministrs Benuā Merkasjē zināja, ka māksla ir labs veids, kā atstāt iespaidu uz vienkār�o tautu. Viņ� zināja arī to, ka prezidents Lisinders atradās �ajā telpā un sēdēja viņam tie�i pretim, kaut arī mijkrēslis slēpa viņa seju. Galda lampa apgaismoja tikai prezidenta rokas, tomēr Merkasjē ļoti labi pazina �o siluetu, tāpat kā pie prezidenta kājām guļo�o melno labradoru.

Tā bija viņu pirmā saruna kop� atentāta, kas viņam gandrīz atņēma valsts vadītāju. Kāpēc prezidents bija nolēmis ar viņu tikties tie�i tagad, laikā, kad viņam bija kārtojami daudz svarīgāki iek�lietu un ārlietu jautājumi nekā zinātnes problēmas, kurām alla� pietrūka līdzekļu?

Tā kā Merkasjē vairs ilgāk nespēja izturēt ieilgu�o klu�sumu, viņ� nolēma pats to pārtraukt. Zinātnes ministrs nedaudz saminstinājās, līdz iz�ķīrās par labu da�ām ap�stākļiem piemērotām banālām frāzēm:

Kā jums klājas, prezidenta kungs? �ķiet, ka jūs veik�smīgi atlabstat pēc operācijas. Mediķi tie�ām paveiku�i īstu brīnumu.

Lisinders prātoja, ka labprāt būtu izticis bez �ādiem brīnumiem. Viņ� paliecās tuvāk gaismai. Pelēkas, ļoti dzīvīgas acis vērās sarunu biedrā, kas bija dziļi ierāvies ar sārtu brokātu apvilktā krēslā.

Merkasjē, es jūs pie sevis ataicināju tādēļ, ka man nepiecie�ams eksperta padoms. Jūs vienīgais man spējat palīdzēt.

Man prieks par to, prezidenta kungs. Bet par ko īsti ir runa?

Atgāzies krēslā, Lisinders atkal ienira mijkrēslī. Dī�vaini, bet katra viņa kustība izstaroja neparastu majestā�tiskumu. Toties seja pēk�ņi �ķita kļuvusi � Merkasjē pats bija pārsteigts, ka viņam �āds apzīmējums ie�āvies prātā, cilvēcīgāka.

Jums ta�u ir biologa izglītība, vai ne tā? Lisin�ders vaicāja. Sakiet, ko jūs domājat par komas stāvokļa eksperimentiem?

Merkasjē samulsis nolūkojās viņā. Prezidents kļuva nepacietīgs.

NDE (Near Death Experience�) visi �ie cilvēki, kas pēdējā savas dzīves mirklī atstāj ķermeni, bet pēc tam tomēr nāk pie samaņas, pateicoties medicīnas progresam.

Benuā Merkasjē neticēja savām ausīm. Lisinders, kas vienmēr bijis tāds reālists, tagad interesējas par fizikas parādībām. Tad, lūk, kā tas ir, sastapties ar nāvi vaigu vaigā!

Es domāju, ka runa ir par modi, tādu sabiedrības parādību, kas pāries tāpat kā visas iepriek�ējās. Cilvēki izjūt nepiecie�amību ticēt brīnumiem, pārdabiskajam, tam, ka ārpus �īs materiālistiskās pasaules pastāv vēl kaut kas cits. Toreiz da�i rakstnieki, guru un �arlatāni, stās�tot savas blēņas, tās izmantoja par savas komercdarbības pamatu. �I nepiecie�amība cilvēkam alla� piemitusi. To pierāda kaut vai reliģija. Pietiek apsolīt Paradīzi iztē�lotā nākotnē, lai cilvēkiem būtu vieglāk samierināties ar smago tagadni. Lētticība, muļķība un naivums.

Vai jūs tie�ām tā domājat?

Protams. Vai gan pastāv kāds vēl skaistāks sapnis nekā tas par Viņpasaules Paradīzi. Un vai pastāv kāds vēl kļūdaināks sapnis?

Lisinders ieklepojās.

Un tomēr ja nu �ajās� blēņās ir kaut kas pa�tiess?

Zinātnieks nicīgi iesmējās.

-Tam it kā biju�i pierādījumi jau kop� neatminamiem laikiem. Tas ir stāsts par cilvēku, kas redzējis cilvēku, kur� redzējis cilvēku, kas redzējis cilvēku, kur� redzējis lāci. Mūsdienās tas notiek pilnīgi pretēji. Skeptiķiem jāpie�rāda, ka viņu �aubas ir pamatotas. Kuram katram pietiek paziņot, ka rīt būs pasaules gals, lai uzreiz tiktu meklēti speciālisti, kas pierādītu, ka tā nebūs.

Lisinders centās būt objektīvs.

Nav pierādījumu, jūs sakāt? Varbūt to nav tāpēc, ka neviens tos nav meklējis? Ka par �o jautājumu pastāv tikai oficiāli pētījumi?

Hm, cik man zināms, tad nav gan, Merkasjē satraukts noteica. Līdz �im cilvēki aprobe�oju�ies ar ap�aubāmu liecību pierakstī�anu. Kas īsti notiek? Vai �is jautājums jūs interesē?

Bet protams, Benuā! iesaucās Lisinders. Pat ļoti, jo cilvēks, kur� redzējis lāci, kā jūs to teicāt, turklāt pats personiski, esmu es pats.

Zinātnes ministrs neticīgi skatījās uz prezidentu. Viņ� prātoja, vai galu galā atentāts tomēr nav atstājis uz pre�tim sēdo�o vīrieti neizdzē�amas sekas. Tā kā bija skarta sirds, smadzenes vairākas minūtes netika apasiņotas. Vai atsevi�ķas to zonas būtu atmiru�as? Vai tagad prezidents ir kļuvis par psihozes murgu upuri?

Beidziet uz mani tā blenzt, Benuā! Lisinders aiz�kaitināts iesaucās. Es ta�u jums teicu, ka esmu piedzī�vojis NDE, nevis ka taisos nodibināt komunistisku valsti!

Es jums neticu, � instinktīvi attrauca zinātnieks.

Prezidents paraustīja plecus.

Es ari tam nebūtu ticējis, ja vien tas nebūtu atgadī�jies ar mani pa�u. Ta�u es pats to piedzīvoju. Es redzēju brīni�ķīgu kontinentu, un es par to gribētu vairāk uzzināt.

Redzējāt� pats savām acīm?

Bet protams.

Racionāls kā alla� Merkasjē piedāvāja izskaidrojumu:

Pirms nāves ķermenis parasti ra�o palielinātu dau�dzumu labsajūtas hormonu endorfīnu. Un mirējs pirms lielās aizie�anas ar tiem apreibinās glu�i kā ar nelielu pateicības kārumu pirms pēdējās uguņo�anas� Skaidrs, ka ar to pietiek, lai izraisītu kaut kādas fantastiskas vīzi�jas, "brīnumainu kontinentu" vai ko citu. Bez �aubām, tie�i tas ar jums notika uz operāciju galda.

Galda lampas mestā gaismas apļa apgaismotais Lisin�ders nepavisam neatgādināja tādu cilvēku, kur� redz vīzijas. Glu�i pretēji. Vai tie�ām viņam būtu smadzeņu bojājumi? Vai vajadzētu brīdināt pārējos ministrus un medijus un panākt, lai prezidents tiktu aizkavēts, pirms viņ� nav ievilcis valsti kādā neprātīgā operācijā? Benuā Merkasjē nervozi trina rokas gar sēdekli. Ta�u iepretim sēdo�ais sarunu biedrs rāmi turpināja:

Es zinu, kā iedarbojas narkotikas, Benuā. Esmu bijis ar tām apreibinājies, un es protu at�ķirt pārdozē�anu no realitātes. Cik rei�u jūs man esat skandinājis, ka jebkurā zinātnes nozarē pietiek tikai ar lielām investīcijām, lai drīz vien iegūtu rezultātus?

Protams, bet�

Vienu procentu no kara veterānu bud�eta ta�u jums mierīgi varētu pie�ķirt, vai tas derēs?

Merkasjē apdomājās, tad izlēma.

Es atsakos. Esmu īsts zinātnieks un nevaru �ķiest

>

naudu tādai maskarādei.

Es uzstāju.

Tādā gadījumā es labāk demisionēju.

Tie�ām?

Mūsu sen�u nāve

Piecdesmit gadu vecumu pārsniegu�o personu soci�āli profesionālo kategoriju (noteiktā laikmetā) klasifikācijas salīdzino�ā tabula uz tūksto� cilvēku skaitu katrā kategorijā. Tūksto� deviņi simti septiņdesmitā gada statistika (otrās tūk�sto�gades beigu posms)

Pamatskolas un bērnudārza audzinātāji 732

-Augstāko mācību iestā�u darbinieki un brīvās profesijas-719

In�enieri 700

Kato|u garīdzniecība 692

Lauksaimnieki 653

Uzņēmumu vadītāji un komersanti 631

Biroju darbinieki 623

Vidējā līmeņa darbinieki 616

Strādnieki 590

Lauksaimniecības darbinieki 565

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Apjucis Benuā Merkasjē ilgi staigāja pa Elizejas lau�kiem. Viņ� bija pārliecināts, ka tāds NDE nepastāv, un tādēļ viņam bija uzdots pierādīt, ka tas pastāv. Tikpat labi varētu prasīt, lai ateists pierāda, ka Dievs tomēr ir, vai lai veģetārietis cildina gaļas lieliskās īpa�ības.

Viņ� lieliski zināja, kāpēc Lisinders viņu bija izraudzī�jies �ī uzdevuma veik�anai. Prezidentam ļoti patika pie�spiest savus cilvēkus nodarboties ar paradoksālām lietām. Viņ� piespieda labēji noskaņotos ministrus ieviest kreiso politiku, ekologus cildināt atomenerģiju, bet protek�cionisms brīvo tirdzniecību�

Tā kā prezidents �im sasodītajam "Paradīzes projek�tam" bija pie�ķīris divsimt tūksto� franku, tad te vairs nebija ne runas par abstrahē�anos. Tomēr līdz tam, lai pierādītu, ka cilvēks savā nāves stundā atstāj ķermeni, lai dotos uz kādu "brīnumainu kontinentu", bija vēl ļoti tālu�

Lisinders nebija pirmais Valsts prezidents, kur� ķērās pie vieglprātīgu projektu īsteno�anas. Merkasjē atcerējās,

ka diezgan sen septiņdesmitajos gados kāds dīvains amerikāņu prezidents D�imijs Kārters bija ietiepīgi ieņēmis galvā, ka grib sazināties ar citplanētie�iem. Viņ� bija izveidojis programmu, kas nodarbojās ar visu liecību apkopo�anu par �iem slavenajiem "nepazīstamajiem lido�jo�ajiem objektiem". Var tikai iztēloties, kādas izskatījās alla� atturīgo zinātnieku sejas, kad viņi bija spiesti klau�sīties �o vājprātu un turklāt vēl skatīties televīzijas pārrai�des! Kaudzēm naudas tika aizlaists vējā, būvējot milzīgu raidītāju un uztvērēju, kas bija spējīgs uztvert iespējamos citplanētu saprātīgo būtņu raidītos ziņojumus un ar tām sazināties. Un pēc tam Kārters vēl brīnījās, ka netiek no jauna ievēlēts!

Arī Lisinders tiecās pēc savas Berezinas [6] , ta�u Mer�kasjē nebija izvēles.

Atlika vai nu pilnībā pakļauties prezidenta iegribām, vai arī atteikties no ministra portfeļa, un, pats par sevi saprotams, ka viņ� bija pielipis pie savas varas kripatiņas kā dadzis. Jo sliktāk kara veterāniem! Gan jau Merkasjē izdomās, kā iztērēt �os bēdīgi slavenos divsimt tūksto� frankus.

Jā, bet kā? Kā alla�, kad viņu bija pārņēmu�as �au�bas, Merkasjē tūlīt nolēma vērsties pēc padoma pie sava labākā un tuvākā padomdevēja sievas D�ilas.

Viņam par lielu izbrīnu, sieva nemaz ne�ķita pār�steigta, kad viņ� tai pie pusdienu galda pastāstīja par savu NDE projektu. Lejot �ķīvjos brokoļu biezeni, viņa skaļi prātoja:

Vispirms tev jāsastāda eksperimenta protokols un jāizveido tests, kurā vajadzētu atbildēt uz �ādiem jautā�jumiem: "Vai pēc nāves kaut kas seko? Atbildēt ar jā vai nē." Kādi fakti tev iesākumam ir?

Viens vienīgais, viņ� nopūtās, ta�u vērā ņemams. Prezidents ir pārliecināts, ka pats piedzīvojis NDEl

Kā alla�, viņa to mierināja:

Nenokar galvu! Lai kaut kas izdotos, jau sākumā jābūt pārliecinātam par uzvaru.

Bet nevar ta�u prasīt, � viņ� �ēlojās, lai es ticētu NDE. Tas nozīmētu nicināt visu to, kas man tika mācīts

Dabaszinātņu fakultātē.

D�ila pārtrauca vīra �ēlo�anos:

-Tu vairs neesi zinātnieks, tagad tu esi politiķis. Tāpēc domā kā politiķis, citādi tu ar to nekad netiksi galā. Ko tas tavs prezidents tev stāstīja?

Viņ� teica, ka esot redzējis "brīnumainu konti�nentu"�

"Brīnumainu kontinentu"?

D�ila sarauca uzacis.

Cik jocīgi, bet tie�i tādus vārdus lietoja pirmie eiro�pie�u kuģotāji, kad tie atklāja kontinentu, kurā es esmu dzimusi, Austrāliju!

Kāds tam sakars? Merkasjē jautāja, ieliedams glāzē vīnu.

-Taviem pētījumiem tev pie�ķīru�i veselu kontinentu. Tev jādomā tāpat kā XVI gadsimta jaunatklājējiem. Viņi nezināja, ka Indonēzijas austrumos atrodas kāda zeme. Tos, kas tā apgalvoja, uzskatīja par juku�iem, un tu tie�i tāpat uzskati par blēņām prezidenta paziņojumu.

-Tomēr tur atradās glu�i taustāms kontinents ar prē�rijām, kokiem, dzīvniekiem un aborigēniem.

Tā viegli teikt XXI gadsimtā, bet vai tu spēj kaut nedaudz iztēloties, ko tas nozīmēja toreiz? Runāt par aus�trālie�u zemēm bija tie�i tikpat dīvaini kā �odien runāt par pēcnāves kontinentu.

Ja Merkasjē tā necenstos saglabāt skaidru prātu, viņ� labprāt būtu iztuk�ojis visu burgundie�a pudeli. Turklāt sena gada.

D�ila turpināja savu pamatojumu:

�oreiz pamēģini iztēloties sevi tālaika ministra ādā. Veicot jūras ceļojumu, tava karaļa kuģis grimst un viņam �ķiet, ka ieraudzījis "brīnumainu kontinentu". Viņu izglābj kāds cits viņa eskadriļas kuģis, pirms viņ� tur nokļūst, bet, kad atgrie�as savā pilsētā, karalis savam transporta ministram dod pavēli darīt nepiecie�amo, lai uzzinātu kaut ko vairāk par �o noslēpumaino salu.

Ja paraugās no �āda skatpunkta, tad, protams� D�ila Merkasjē nelikās mierā:

-Tev atliek tikai nosaukt tavu Miru�o zemi par "Jauno Austrāliju" un pēc tam pārņemt pētnieka domā�anas veidu. �is izaicinājums ir mūsu laikmeta vērts. Iedomājies, kā XXXI gadsimtā cilvēki par mums zobosies: "Padomā tikai, �ie tumsoņas neko nezināja par Nāves kontinentu!" Bet 3000. gadā atradīsies kāds prezidents, kur� gribēs izda�rīt vēl kaut ko vairāk, iespējams, pārvarēt laika barjeru. Un ministrs, kuram �ī misija būs uzticēta, apskaudīs �o kād�reiz dzīvoju�o Merkasjē, kam tika uzdots daudz vieglāks uzdevums tikai apmeklēt nieka Miru�o zemi�

Sieva tā mācēja pārliecināt, ka Benuā nespēja atturēties un pavaicāja: Bet vai tu pati tici �im Nāves kontinentam?

Kāda starpība? Vienīgais, ko es zinu, ir tas: ja es būtu transporta ministra sieva XVI gadsimtā, es viņam būtu ieteikusi nofraktēt kuģus un doties pārbaudīt, vai tāda Austrālija tie�ām eksistē. Jebkurā gadījumā tu būsi vai nu cilvēks, kur� atklājis �o nezināmo kontinentu, vai arī tas, kur� pierādījis, ka tāda kontinenta nav. Abos gadījumos tu būsi uzvarējis.

�oreiz D�ila atkorķēja pudeli.

Blenzdams uz savu biezeņa porciju, viņas vīrs burk��ķēja:

Jauki, un kādu kuģi lai sūta uz �ādu vietu?

Viņa vienā rāvienā iztuk�oja savu glāzi.

Tātad atgrie�amies pie eksperimenta programmas. Vai nevēlies salātus?

Nē. Viņ� nepavisam nejutās izsalcis. Rūpes viņam bija laupīju�as ēstgribu. Toties D�ila devās uz virtuvi pakaļ bļodai ar salātiem un tomātiem.

Būdama savā elementā, viņa apsēdās un rezumēja:

Nu tā, esam jau nolēmu�i, ka tavu jauno konti�nentu sauks "Jaunā Austrālija". Un ko sūtīja kolonizēt Austrāliju? Katordzniekus, noziedzniekus un pēdīgos sala�ņas. Un kāpēc tie�i viņus?

Beidzot arī Merkasjē pats sajutās savā elementā.

Varēja izrādīties, ka Austrālijā ir bīstami, tāpēc uz turieni nebija vēlams sūtīt cilvēkus, kuru zaudējums būtu visas sabiedrības zaudējums.

Kamēr ministrs runāja, viņa seja noskaidrojās. Kā parasti, D�ila viņu nebija pievīlusi. Viņa bija atradusi risinājumu.

Benuā, tu esi atradis matro�us, kuri triecienuzbru�kumā ieņems tavu jauno kontinentu. Tagad tikai vēl jāat�rod kapteinis.

Zinātnes ministrs atviegloti pasmaidīja:

�ajā sakarībā man ir radusies kāda ideja!

Actekiem Aizsaules dzīvi noteica nāves apstākļi, nevis Zemes dzīves laikā gūtie nopelni.

Labākais veids, kā nomirt, bija iet bojā kaujas laukā. Nāve aizveda Ērgļa sabiedrotos uz Teotivakānu, Aust�rumu Paradīzi, kur miru�ais ieņēma vietu līdzās kara dievam.

Ja cilvēks mira noslīkstot vai arī slimojot ar slimību, kas saistīta ar ūdeni (kā lepra), tad sekoja ceļojums uz Tlalokānu Lietus dieva Tlaloka Paradīzi.

Tie, kurus nebija izraudzījies neviens no dieviem, devās uz Miktlanu elli, kur viņi �etrus gadus izcieta mocības, kam sekoja pilnīga sair�ana.

Tā bija pazemes valstība, kas piederēja Miktlantekutli. Tajā varēja iekļūt caur alām. Pirms nonākt devītajā pasaulē, dvēselei vajadzēja izturēt astoņus pazemes pār�baudījumus.

Pirmais pārbaudījums: �inkapinas upe, ko miru�a�jam vajadzēja pārpeldēt, ieķeroties ruda suņa astē, kur� pirms tam bija upurēts uz miru�ā kapa. Bēru laikā upu�rētie dzīvnieki kalpoja par psihopompiem jeb dvēseles pavadoņiem uz miru�o valstību.

Otrais pārbaudījums: uzkāpt divos savstarpēji saistī�tos kalnos.

Tre�ais pārbaudījums: uzkāpt kalnā pa stāvām sānu takām, ko klāj asi akmeņi.

Ceturtais pārbaudījums: izturēt ledaino obsidiāna vētru, kas nes pa gaisu asus akmeņus.

Piektais pārbaudījums: iziet caur gigantiskiem karo�giem, kas sitas vējā, cik tālu vien sniedzas skats.

Sestais pārbaudījums: paciest bultu krusu, kas draud caururbt miru�o.

Septītais pārbaudījums: satracinātu dzīvnieku uzbru�kums, kuri cen�as aprīt miru�ā sirdi.

Astotais pārbaudījums: �auru eju labirints, kurā miru��ais var apmaldīties.

Un tikai tad viņ� ir ieguvis tiesības izzust uz visiem laikiem.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Rauls Razorbaks man atkal piezvanīja pēc da�ām ne�dēļām. Viņ� steidzami vēlējās ar mani tikties. Raula balss izklausījās dīvaina �ķita, ka viņu kaut kas nomoka. Pirmo reizi viņ� mani uzaicināja satikties nevis Perla�ēza kapsētā, bet gan viņa dzīvoklī.

Kad Rauls atvēra durvis, es viņu tik tikko pazinu. Viņ� bija kļuvis vēl vājāks un ar tādu sejas izteiksmi, pēc kādas es slimnīcā biju iemācījies pazīt �izofrēniķus.

Ak, Mi�el, beidzot!

Viņ� norādīja uz krēslu, mudinot mani ērtāk iekār�toties. Raula stāstījumam noteikti vajadzēja būt pārstei�dzo�am.

Vai viņ� būtu ieguvis negaidītus rezultātus savos murk�ķu ziemas miega pētījumos? Bet kāds gan man ar tiem sakars? Es ta�u biju ārsts, nevis biologs.

Vai esi dzirdējis runājam par atentātu, kurā cieta prezidents Lisinders?

Protams, es par to biju dzirdējis. Neviens visā valsti nebūtu varējis izsprukt neziņā. Presē, televīzijā un radio �im notikumam tika ierādīta galvenā vieta. Uz mūsu valsts �efu �āva laikā, kad Versaļā bija salasījies milzīgs ļau�u pūlis. Labākie speciālisti viņu bija izglābu�i in extremis[7] . bet kāpēc �is atgadījums tā bija satraucis manu draugu?

Nākamajā dienā prezidents Lisinders uzdeva zināt�nes ministram�

Viņ� pēk�ņi apklusa un satvēra mani aiz pleca.

� nodarboties ar mani.

Pirmās orgānu pārstādī�anas tika veiktas XX gadsimtā, bet vēl precīzāk no tūksto� deviņi simti se�desmitā līdz tūksto� deviņi simti septiņdesmitajam gadam. Kop� tā laika slimnieks kļuva par kaut ko ma�īnai līdzīgu, kam atlika tikai nomainīt bojātās detaļas. Nāve pēk�ņi bija kļuvusi par parastu tehnisku kļūmi. Ja cilvēks nomira, tātad glu�i vienkār�i nebija nomainītas pareizās detaļas. Zinātnieki noskaidroja, ka cil�vēka bojātos sirds vārstuļus ir iespējams aizvietot ar cūkas sirds vārstuļiem. Metodes, kas ļāva organismam pierast pie sve�iem orgāniem, nemitīgi tika uzlabotas. Varēja aizvietot visu, izņemot smadzenes. Un tas bija tikai laika jautājums!

Tātad ir tikai loģiski uzskatīt, ka kādā dienā varēs tikt galā ar visiem bojājumiem, ieskaitot vislielāko nāvi. Tas bija tikai tehnoloģijas jautājums. Vienlaikus paildzinājās dzīves garums. Ja kādam parādījās noveco�anas pazīmes, tad tas bija nevī�ības sinonīms. Katram jāuztur kārtībā savs bioloģis�kais mehānisms.

Krunkām klātus vai nepatīkama izskata vecus cilvēkus slēpa no cilvēku acīm, lai vairāk izceltos tie, kas spēlēja tenisu vai skrēja un izskatījās ziedo�i. Tajā laika uzskatīja, ka labākais veids, kā cīnīties ar nāvi, ir slēpt tās tuvo�anās pazīmes.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Mans draugs Rauls mani ievilka savā antīkajā Renault 20 ar nolai�amu jumtu, un auto strauji uzņēma ātrumu.

Uz kurieni tu mani ved?

-Turp, kur viss notiek.

Vairs neko man no viņa neizdevās izspiest, jo vēj� aiz�nesa gan manus jautājumus, gan viņa atbildes. Lai kā arī būtu, mēs izbraucām ārpus Parīzes. Es nodrebēju, kad viņ� beidzot samazināja auto ātrumu pie drūma uzraksta "Flerī-Mero�ī labo�anas darbu iestāde".

No ārpuses �ī vieta drīzāk atgādināja nelielu ciematu nekā slimnīcu vai cietumu.

Rauls novietoja ma�īnu blakuseso�ajā stāvvietā un vilka mani uz ieejas pusi. Viņ� parādīja caurlaidi, bet es savu identifikācijas karti. Izgājām cauri caurlaides telpai, tad garam koridoram un pieklauvējām pie kādām durvīm.

Durvis atvēra vīrietis, kur� jau izskatījās sadusmots. Viņa seja sadrūma vēl vairāk, kad viņ� ieraudzīja Razor�baku, kas, glu�i otrādi, smaidīja līdz ausīm.

� Sveicināti, direktora kungs! Vēlos jūs iepazīstināt ar ārstu Mi�elu Pensonu. Jums viņam pēc iespējas ātrāk vajadzētu izsniegt caurlaidi. Jau iepriek� pateicos.

Pirms vēl direktors paspēja kaut ko atbildēt, mēs jau atradāmies citā koridorā. Man �ķita, ka apsargi, ar kuriem pa ceļam sastapāmies, uz mums �ķībi skatās.

Bijām nonāku�i pagalmā. Atradāmies labo�anas iestā�des pa�ā vidū. Tā bija milzīga. Pieci celtņu kvartāli stiepās, cik tālu sniedzās skatiens. Katram no tiem blakus atradās futbola laukums. Rauls man paskaidroja, ka ieslodzītie ļoti daudz nodarbojas ar sportu, bet �ajā laikā viņi vēl bija ieslēgti savās kamerās.

Un paldies Dievam, jo izskatījās, ka daudzus no viņiem mūsu klātbūtne ir stipri nokaitinājusi. Ieķēru�ies logu restēs, viņi kliedza:

Mēsli, cūkas, gan mēs jums tiksim klāt!

Izskatījās, ka apsargi nemaz necen�as viņu apklusi�nāt.

Atskanēja kāda balss:

������ Mēs zinām, ar ko jūs nodarbojaties D2. Tādi cilvēki kā jūs nav pelnīju�i, lai dzīvotu!

Sāku uztraukties. Ko gan tādu, kas varēja cilvēkos iesvelt tādas dusmas, bija izdarījis mans draugs Rauls, kur� bezrūpīgi turpināja savu ceļu? Es ļoti labi zināju, cik tālu viņu varēja novest aizrautība ļoti tālu, pat ārpus veselā saprāta robe�ām.

D2 korpuss. Sekoju nolamātajam Raulam mazāk aiz vēlmes kaut ko vairāk uzzināt, vairāk tādēļ, ka nevē�lējos palikt viens starp saniknotajiem cietumniekiem un naidīgi noskaņotajiem apsargiem. Atkal jauni koridori, bruņu durvis un slēdzenes. Kāpnes. Vēl vienas kāpnes. Tāda sajūta, it kā mēs nokāptu elles pagrabos. No lejas atskanēja dobji smiekli, kas sajaucās ar gari stieptām �ēla�bām. Vai �eit ieslodzīja juku�os?

Mēs turpinājām ceļu lejup. Kļuva aizvien tum�āks. Es prātoju par Asklēpija ieviesto metodi, kā cīnīties ar ārprātu. Pirms vairāk nekā trim tūksto� gadiem kādā

Asklēpija dziednīcā, aprūpes iestādē, kuras drupas Turcijā vēl joprojām var aplūkot, �is psihiatrijas pamatlicējs bija ierīkojis tum�u gaņģu labirintu.

Pēc ilgas gaidī�anas, kuras laikā vājprātīgos noska�ņoja uz to, ka viņus sagaida visaugstākais prieks, viņus turp aizveda. Dziesmas atbalsojās gaņģos, jau sākot no pa�as ieejas, un, jo dziļāk viņi devās tum�ajā labirintā, jo melodiskākas tās kļuva. Kad sajūsminātais garīgi slimais apstājās vistum�ākajā vietā, viņam virsū uzmeta mucu, kas bija pilna ar glumām �ūskām, ar kurām nelaimīgais, kas bija pārsteigts vissvētlaimīgākajā mirklī, cīnījās. Vai nu viņ� aiz bailēm uzreiz bija beigts, vai ari izkļuva no turienes izveseļojies. Patiesībā Asklēpijs bija izgudrojis elektro�oku.

Stāvot Flerī-Mero�ī kārtējā pazemes pagriezienā, prā�toju, kad saņem�u savu mucu ar ledusaukstiem rāpuļiem uz galvas.

Un tie�i tad Rauls izvilka sarūsēju�u atslēgu un atslēdza lielas, ar dzelzi apkaltas durvis. Atrados pla�ā angārā, kurā valdīja tāda nekārtība, ka tas drīzāk atgādināja izgāztuvi. Tur atradās trīs vīrie�i baltos virsvalkos un kāda blonda sieviete melnā blūzē; viņu, kā man �ķita, es jau agrāk kaut kur biju redzējis.

Vīrie�i piecēlās kājās un ar cieņu sveicināja manu draugu.

Atļaujiet jūs iepazīstināt ar ārstu Mi�elu Pensonu, par kuru es jums jau stāstīju.

Paldies, ka atnācāt, dakter, abi korī noskandēja.

�ī ir mūsu medicīnas māsa Balī jaunkundze.

Sasveicinājos ar meiteni un redzēju, kā viņa ar acīm

mani novērtē. �ī vieta acīmredzot bija likvidēta cietuma slimnīca. Pa labi no manis uz laboratorijas darba virsmas bija sarindotas dūmojo�as kolbas, iespējams, ar �ķidru slāpekli. Telpas vidū di�ojās vecs, vietām ieplēsts zobārsta krēsls, kam bija pieslēgti mirguļojo�i ekrāni un da�ādi aparāti, no kuriem nokarājās elektriskie vadi.

Tas viss kopā atgādināja garā�ā ierīkotu amatnieka darbnīcu. Ņemot vērā ierī�u stāvokli, sarūsēju�ās sviras un slēd�us, es jau sāku prātot, vai tikai Rauls nav rakņājies universitātes miskastēs. Osciloskopu ekrāni bija ieplaisā�ju�i, bet kardiogrāfu elektrodi no vecuma nomelnēju�i. Tomēr arī pats pietiekami labi pazinu laboratorijas, lai zinātu, ka nevainojamais attēls, ko parasti panāk filmās, mēdz būt arī neprecīzs. Patiesībā tādas niķelētas darba virsmas vai tikko balināti virsvalki neeksistēja, drīzāk gan varēja sastapt tipus ko�u saēstos svīteros, kas strādāja da�ādās pagaidu vietās.

Kāds mans draugs nodarbojās ar jautājumu, kas bija tikpat būtisks kā domas lidojums caur smadzeņu �ūni�ņām, bet viņa vienīgais patvērums bija autostāvvieta, kas atradās Bi�ā slimnīcas pagrabstāvā, kur viss nodrebēja ikreiz, kad garām pabrauca pazemes metro.

Kredītu dēļ viņ� nevarēja iegādāties metāla paliktni savam smadzeņu viļņu uztvērējam, tādēļ nolēma uzmeis�tarot koka ierīci, kas bija salīmēta ar līmlenti un nostipri�nāta ar saspraudēm. Jā, jāatzīst, ka pat Francijā pētījums ir un paliek tikai pētījums.

Mans dārgais Mi�el, �eit tiek veikti vispārdro�ākie mūsu paaudzes eksperimenti, ar pompu paziņoja Rauls, atraujot mani no pārdomām. Atceries, kā mēs kādreiz runājām par nāvi, kad tikāmies Perla�ēza kapsētā. Toreiz es to iztēlojos kā neizpētītu kontinentu, ta�u tagad �ī ir kļuvusi par vietu, kur mēs tiecamies iespraust jaunatklājēju karogu.

Beidzot sagaidīju. Muca ar �ūskām man tikko bija uzkritusi uz galvas. Rauls, Rauls Razorbaks, mans visse�nākais un ari vislabākais draugs, bija sajucis prātā! Lūk, kur viņ� veica eksperimentus ar nāvi! Tā kā es apstulbis klusēju, viņ� paskaidroja:

Nesenā atentāta laikā Versaļā prezidents Lisinders pārdzīvoja NDE. Viņ� uzticēja zinātnes ministram Benuā Merkasjē uzsākt komas pētījumu programmu. Izrādījās, ka viņ� savukārt, starptautiskos preses izdevumos bija lasījis manus rakstus par "mākslīgā ziemas miega izraisī��anu murk�ķu mazuļiem". Ministrs ar mani sazinājās un vaicāja, vai es gribētu veikt tamlīdzīgus eksperimentus ar cilvēkiem. Un es izmantoju gadījumu. Var jau būt, ka mani murk�ķi bija pabiju�i citā pasaulē, ta�u viņi, vienalga, man nevarēja pastāstīt, ko tur bija redzēju�i. Toties cilvēki to varētu. Jā, esmu no valdības saņēmis zaļo gaismu NDE pētījumu veik�anai, izmantojot kā brīvprā�tīgos labo�anas iestādes ieslodzītos. Viņi ir mūsu piloti uz Viņpasauli. Viņi ir, khm�

Viņ� mirkli prātoja, it kā meklēdams īstos vārdus.

Vini ir�

Tad viņa seja noskaidrojās:

�tanatonauti. No grieķu vārdiem thanatos � nāve un nautes navigators. Tanatonauti. Patiesībā tas ir jauks apzīmējums, viņ� vēlreiz atkārtoja. Tanatonauts ir tās pa�as saimes vārds kā kosmonauts vai astronauts. Tas kļūs par norādes apzīmējumu. Beidzot esam izgudroju�i terminu. Mēs izmantosim tanatonautus, lai radītu tanatonautiku.

Gandarīts viņ� ieklausījās pats savos vārdos.

Un mūsu angārs tātad ir tanatodroms, jo no �ejienes paceļas mūsu� tanatonauti.

Tā Flerī-Mero�ī pagrabos bija "dzimusi" jauna vārd�nīca. Rauls staroja.

Blondā meitene izvilka dzirksto�o vīnu un sausos ce�pumus. Visi iedzēra par godu �īm kristībām. Es vienīgais biju sadrūmis un atteicos no Raula pasniegtās glāzītes.

Atvainojos! Es nevēlētos būt �īs līksmes traucēklis, ta�u, ja esmu pareizi sapratis, tad mēs �eit rotaļājamies ar cilvēku dzīvību. �o kungu uzdevums būs doties iekarot miru�o valstību, vai ne tā?

Bet protams, Mi�el. Fantastiski, vai ne?

Rauls pacēla roku, ar to norādot uz pleķu izraibinā�tajiem griestiem.

Un kāds lielisks izaicinājums mūsu un nākamajām paaudzēm � Viņpasaules izpēte.

Man kaut kā jāizkuļas no �īs situācijas.

Raul, jaunkundz, kungi, es teicu uzsvērti rāmā balsī, esmu spiests jūs pamest. Man atliek vienīgi arī turpmāk nodarboties ar pa�nāvnieciskiem plānprātiņiem neatkarīgi no tā, vai viņi saņem valdības atbalstu vai ne. Ar to es jūs ari apsveicu.

Kad ātrā gaitā virzījos uz izeju, medicīnas māsa mani saķēra aiz rokas. Pirmo reizi dzirdēju, kāds viņai balss tembrs.

Neaizejiet, jūs mums esat vajadzīgs!

Viņa nelūdzās, viņa runāja atturīgā, gandrīz vēsā tonī. Tādā, kādā viņa dro�i vien runāja savā mediķes praksē, lai reklamētu higroskopisko vati vai skalpeli ar hromētu asmeni.

Sastapos ar viņas acu skatienu. Viņai bija ļoti reti sastopama acu krāsa: tās bija jūraszilas ar smil�krāsas plan�kumiņiem vidū, kas atgādināja īrisiem līdzīgas salas oke�ānā. Es tajās tūlīt nogrimu kā tum�ā bezdibenī.

Viņa turpināja mani lūkoties, tomēr man neuzsmai�dīja un īpa�u laipnību neizrādīja. It kā jau tas vien, ka viņa mani vispār bija uzrunājusi, būtu vislielākā labvē�lība. Es atkāpos. Steidzos ātrāk tikt projām no �īs nāvē�jo�ās vietas.

Pieprasījums sniegt personu raksturojo�as ziņas

Uzvārds: Balī. Vārds: Amandīne. Mati: blondi. Acis: jūraszilas. Augums: 1 m 69 cm. īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācēja. Trūkums: apsēsta ar seksu.

Senāk pasaules radītājs pirmsākumos noteica, ka cil�vēkiem jābūt nemirstīgiem. Tajā bija teikts: "Dodieties uz upes krastu. Tur jūs redzēsiet garām peldam trīs pirogas. Tomēr neapstādiniet divas pirmās. Sagaidiet tre�o un noskūpstiet Garu, kas tajā atradīsies."

Ieraugot pirmo pirogu, kas bija piepildīta ar sapuvu�u gaļu, ap kuru mud�ēja parazīti un kura izplatīja pretīgu smaku, indiāņi atsprāga atpakaļ. Bet, kad parādījās otrā, viņi ieraudzīja Nāvi cilvēka veidolā un metās tās skāvie�nos. Kad parādījās tre�ais kuģis ar pirmsākuma radītāja garu tajā, bija jau par vēlu. Gars �ausmās ieraudzīja, ka cilvēki bija apskāvu�i nāvi. Tā viņi pa�i bija izdarīju�i savu izvēli.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Aptuveni divas nedēļas par manu kādreizējo draugu profesoru Razorbaku un viņa tanatoiekārtu nebija ne�kādu ziņu. Un varu dro�i apgalvot, ka jutos ļoti sarūgti�nāts. Manam jaunības elkam Raulam bija izdevies īste�not savus sapņus, bet es biju novērsies no viņa. Un pat biju sācis prātot, vai nevajadzētu viņu nodot policijai. Ja gadījumā viņ� uzsāktu "nāvējo�us" eksperimentus ar cilvēkiem izmēģinājuma trusī�u lomās, to noteikti ne�drīkstētu pieļaut.

Mūsu senās draudzības vārdā es no tā tomēr atturējos. Klusībā atkārtoju, ka tad, ja viņ� ir saņēmis valsts galvas atbalstu, kā viņ� pats apgalvoja, viņam vajadzētu nodro��ināt ari attiecīgās garantijas.

"Jūs mums esat vajadzīgs," jauniņā medicīnas māsa bija teikusi, un �ie vārdi man nedeva mieru. Kā es viņiem varēju būt vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēkus? Nedaudz ciankālija vai �urku indes un gatavs! Es ta�u biju devis Hipokrāta zvērestu, un viens no mana darba pamatbau�ļiem bija glābt dzīvību, nevis to atņemt.

Kad Rauls man piezvanīja, gribēju pateikt, ka nevē�los vairs neko dzirdēt ne par viņu, ne par viņa eksperi�mentiem, tomēr kaut kas mani atturēja, iespējams, ka mūsu senā draudzība vai medicīnas māsas vārdi, kas man joprojām skanēja ausīs.

Viņ� vēlējās ar mani satikties manā vienistabas dzī�voklī. Rauls �ķita vēl vairāk novecojis, bet viņa acis ner�vozi �audījās. Viņ� noteikti vairākas dienas nebija gulē�jis. Rauls vienu pēc otras aizdedza aromātiskās eikalipta cigaretes, ko mēdz dēvēt par biddies un ko viņ� pieveica pāris elpas vilcienos.

Mi�el, nenosodi mani.

Es tevi nenosodu. Es vienkār�i mēģinu tevi saprast, tomēr nesaprotu.

Kuru gan interesē pilsonis Razorbaks? Interesē vie�nīgi mans projekts. Tas ir svarīgāks nekā cilvēki. Tas ir izaicinājums, kas skar visu mūsu paaudzi. Es tevi �okēju, ta�u visus jaunatklājējus laikabiedri uzskatīju�i par �okē�jo�iem. Jautrais rakstnieks Rablē naktīs ieradās kapos, lai izraktu līķus un pētītu to anatomiju, tā vēlēdamies panākt medicīnas progresu. Tajā laikā �āda rīcība tika uzskatīta par noziegumu. Ta�u tie�i viņa darbo�anās dēļ vēlāk uzzināja, kā notiek asinsrite, un ar asins pārlie�anu izdevās glābt cilvēku dzīvību. Mi�el, ja tu būtu dzīvojis tajos laikos un Rablē tev būtu lūdzis palīdzēt viņa nakts ekspedīcijās, ko tu būtu viņam atbildējis?

Apsvēru atbildi.

Es būtu piekritis, beidzot atbildēju. Piekritis tāpēc, ka �ie� pacienti jau bija miru�i. Bet tavi izmēģi�nājuma trusī�i, Raul, jo tie tavi slavenie tanatonauti nav nekas cits kā izmēģinājuma trusī�i ta�u ir dzīvi!

Un, ja es nekļūdos, tavu izdarību mērķis nav nekas cits kā piespiest viņus doties nāvē? Jā vai nē?

Rauls ar savām kaulainajām, kustīgajām rokām mēģi�nāja aizdedzināt �ķiltavas. Tomēr liesma ne�ķīlās. Vai nu viņ� pārāk drud�aini raustījās, lai iedarbinātu mehā�nismu, vai ari kramiņ� bija nolietojies.

Tev taisnība, viņ� atbildēja, atguvis pa�savaldī�a�nos. Sākumā mums bija pieci tanatonauti, no kuriem divi jau ir miru�i. Viņu nāve iestājās muļķības pēc, jo neesmu ārsts un nepratu viņus atdzīvināt. Es zinu, kā panākt, lai murk�ķi iemieg ziemas miegā, un protu tos pēc tam atdzīvināt, ta�u, kas attiecas uz cilvēkiem, tad tur esmu bezspēcīgs. Es nezinu, kā pareizi noteikt anes�tēzijas līdzekļu devas. Tādēļ, lai pārtrauktu �o iz�ķērdīgo nonāvē�anu, es tevi aicināju palīgā, jo tu esi apveltīts ar bagātu iztēli un izdomu.

Veikt cilvēkiem anestēziju, protams, ietilpst manos pienākumos. Ta�u glu�i cita lieta ir tos novest līdz komas stāvoklim.

Viņ� paņēma monētu un mētāja to rokās.

Padomā. Tas ir kas nebijis. Tu man esi vajadzīgs, Mi�el. Tu ta�u pats man reiz apsolīji, ka es vienmēr varē�u uz tevi paļauties. Un tagad �is laiks ir pienācis. Tu man esi vajadzīgs, Mi�el, un es lūdzu tavu palīdzību.

Skaidrs, ka es vēlējos viņam palīdzēt. Kā vecajos laba�jos laikos. Viņ� un es abi kopā stāsimies pretim plānprā�tīgo baram. Ta�u �oreiz bija jāsastopas ar kaut ko aukstu un sve�u, un to sauca Nāve. Jau par to tikai iedomājoties vien, ļaudis pārkrustās. Bet Rauls turp aizsūtīja cilvē�kus, kas viņam bija uzticēju�ies. Aiz tīrās ziņkārības. Lai atrisinātu problēmas ar savu tēvu. Lai gandarītu jaunas pasaules atklājēja godkāri. Rauls, mans draugs Rauls, aukstasinīgi nogalināja cilvēkus, kas viņam neko nebija nodarīju�i� Viņ� tos nogalināja zinātnes vārdā. Visa mana būtība kliedza: "Pie joda!"

Viņ� mani uzlūkoja ar tādu apbrīnu, kā lielais brālis uzlūko mazo brāli.

-Vai tu zini tādu ķīnie�u sakāmvārdu: "Tas, kur� uzdod jautājumu, riskē izskatīties pēc muļķa piecas minūtes, bet tas, kur� neuzdod jautājumu, paliks muļķis visu mū�u"?

Dots pret dotu.

Ir kāds vēl daudz populārāks ebreju sakāmvārds: "Tev nebūs nokaut savu tuvāko." Tas ir viens no pieciem bau�ļiem. Un tā ir rakstīts Bībelē.

Rauls pārtrauca staigāt �urpu turpu un cie�i satvēra manas plaukstas. Viņa garās kā zirnekļa taustekļi rokas bija vēsas un miklas. Cenzdamies mani pārliecināt, viņ� ieurbās ar skatienu man acīs.

Vēl vajadzētu pievienot vienpadsmito bausli: "Tev nebūs aizmirst." Pieļauju, ka turp vajadzēja doties kādām piecām, desmit vai piecdesmit personām. Ta�u kāds tas ir izaicinājums! Ja mums izdotos, tad mēs beidzot zinātu, kas ir nāve, un cilvēki no tās vairs nebaidītos. Kā tev jau zināms, visi tie cilvēki, ko tu redzēji mūsu laboratorijā, ir cietumnieki un arī brīvprātīgie. Es viņus nolūkoju aiz restēm. Un visiem �iem cietumniekiem ir kas kopīgs: viņi ir notiesāti uz mū�u un rakstīju�i prezidentam, ka drīzāk vēlas, lai �o soda mēru aizstāj ar nāvessodu, nevis sapūt cietuma kamerās. Es izraudzījos tos ieslodzītos, kurus viņu liktenis tā biedēja, ka viņi �ķita nopietni izdarīju�i izvēli atteikties no dzīves. Es �iem ieslodzītajiem pastās�tīju par projektu "Paradīze". Viņi tūlīt iedegās.

Jo tu viņus piemānīji. Viņi nav zinātnieki. Viņi nezina, ka iespēja �ajos eksperimentos zaudēt dzīvību ir 99,999 %. Viņi arī baidās no nāves, lai gan apgalvo pre�tējo. Pa�ā pēdējā dzīves mirklī ta�u visiem ir bail!

Viņ� mani sagrāba vēl cie�āk. Lai gan man sāpēja, tomēr viņ� man neļāva izrauties.

Es viņiem nekad neesmu melojis. Nekad. Viņi zina, ar ko riskē. Viņi zina, ka daudzi mirs, pirms kādam iz�dosies atgriezties pēc tam, kad ar viņu piekri�anu tiks izraisīta NDE. Un tas tad arī būs īstais jaunatklājējs. Viņ� būs spēris pirmo soli miru�o pasaules iekaro�anā. Būtībā tā ir kā loterija, kurā daudzi zaudē un tikai viens ir uz�varētājs�

Viņ� apsēdās, atkorķēja viskija pudeli, ko kopā ar glā�zēm biju novietojis uz zema galdiņa, un līdz malām pie�lēja savu glāzi. Ar manām �ķiltavām viņ� aizdedza kārtējo cigareti.

Mi�el, pat mēs ar tevi reiz mirsim, un tie�i pirms nāves mēs sev jautāsim, ko dzīves laikā esam paveiku�i. Vismaz jācen�as darīt visu, lai izdotos paveikt kaut ko neparastu! Būt kāda nezināma ceļa jaunatklājējiem. Un, ja mums neizdosies, tad citi to turpinās. Tanatonautika ta�u vēl nav izkūņojusies no saviem autiņiem.

Tāda neatlaidība mani samulsināja.

Tu esi izraudzījies neiespējamu misiju, es nopū�tos.

Arī Kristoforam Kolumbam teica, ka tas nav iespē�jams, kad viņ� apgalvoja: olu iespējams novietot vertikāli.

Es nīgri pasmaidīju.

Tas tie�ām arī bija vienkār�i. Pietika iesist olas pamatni.

Jā, bet viņ� pirmais to atklāja. Un es tev uzticu problēmu, kuru tev varbūt sākumā �ķitīs tikpat neiespē�jami atrisināt, kā tas bija toreiz gadījumā ar Kolumba olu.

Viņ� izņēma no �aketes kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmuli.

Vai tu proti uzzīmēt apli un tā ass centrālo punktu, neatraujot pildspalvu no papīra?

Lai parādītu, kas jāuzzīmē, viņ� novilka apli ar pun�ktu vidū.

-Tagad uzzīmē tādu pa�u, tikai neatraujot pildspalvu no papīra, viņ� teica.

Tas nav iespējams, un tu to labi zini!

Tas nav nekas neiespējamāks kā novietot olu verti�kāli. Un ne neiespējamāk kā iekarot Nāves kontinentu.

Joprojām �aubu pārņemts, aplūkoju apli un punktu.

Vai tev tie�ām ir zināms kāds risinājums?

Tie�i �o bridi bija izraudzījies mans brālis Konrāds, lai bez brīdinājuma ierastos manā dzīvoklī. Durvis bija vaļā, un viņ�, protams, sevi ar klauvē�anu neapgrūtināja.

Sveiki visapkārt! viņ� mums uzsauca �irgtā balsī.

Nevēlējos mūsu sarunu turpināt sava kretīniskā brāļa

klātbūtnē. Centos izbeigt riskanto diskusiju.

Atvaino, Raul, bet �is darījums mani neinteresē. Ja runa ir par tavu problēmu, to nekā nav iespējams atrisi�nāt bez krāp�anās.

Neticīgais Toms! Rauls iesaucās, juzdamies ļoti pārliecināts par sevi.

Nometis uz galda vizītkarti, viņ� piebilda:

Ja pārdomāsi, vari man piezvanīt uz �o telefona numuru.

Kad bija izteicis �os vārdus, viņ� nozuda pat neat�vadījies.

�is tips man �ķita kaut kur redzēts, mans brālis piezīmēja.

Mēģināju izvairīties no �īs tēmas.

Klau, Konrād, es jautri ierunājos, it kā būtu prie�cīgs viņu redzēt, kā tad labi klājas?

Viņ� sāka tark�ķēt bez apstājas, un viņa runu plūdi mani bija nogurdināju�i, pirms vēl nebija pa īstam sāku��ies. Es ļoti labi zināju, kā Konrādam klājas. Viņ� strādāja importa-eksporta jomā ar "visu, ko vien bija iespējams sabāzt konteineros". Viņ� bija kļuvis bagāts. Viņ� bija apprecējies. Viņam bija divi bērni. Viņam bija superīga korejie�u sporta ma�īna. Viņ� spēlēja tenisu. Viņ� apmek�lēja visus iespējamos salonus, un viņa biznesa partnere bija viņa mīļākā.

Konrāds ar baudu klāstīja visus jaunākos savas bez�rūpīgās dzīves notikumus. Viņ� bija iegādājies slavena mākslinieka gleznas par smieklīgu cenu, māju pie jūras Bretaņā, un, ja man būtu vēlē�anās palīdzēt to remon�tēt, tad tiku laipni gaidīts jebkurā laikā. Konrāda bērni skolā mācījās ar izcilību. Es demonstrēju sirsnīgu smaidu, tomēr, ja man nāktos uzklausīt vēl kādus divus trīs tamlī�dzīgus lieliskus jaunumus, tad būtu grūti savaldīt arvien pieaugo�o vēlmi iekraut viņam pa ģīmi. Nekas nespēj nokaitināt tā kā citu cilvēku veiksme. Un it īpa�i salīdzi�nājumā ar jūsu personisko sakāvi.

Māte man mēdza zvanīt trīs �etras reizes nedēlā:

Saki, Mi�el, kad beidzot arī tu man varēsi kaut ko labu pavēstīt? Sen jau būtu laiks domāt par savas ģime�nes ligzdiņas novī�anu. Paskat, cik Konrādam labi klājas!

Ta�u mātei nebija gana ar to, ka viņa mani mutiski mudināja drīzāk apprecēties. Viņa nolēma rīkoties. Reiz es māti pieķēru, kad viņa grasījās ievietot laikrakstā pre�cību sludinājumu: "Izcils, bagāts, inteliģents, izskatīgs un asprātīgs ārsts meklē savam līmenim atbilsto�u sie�vieti." Nu, kaut kas apmēram tādā garā. Man uznāca tāda dusmu lēkme!

Kamēr es mēģināju atrisināt apļa un punkta mīklu, Konrāds turpināja stāstīt par savu laimi visos sīkumos, aprakstot ikkatru savas Bretaņas mui�iņas istabu un skaidrojot, kā bija aptinis ap pirkstu vietējos iedzīvotājus, lai to iegādātos �etrreiz lētāk.

Ak, �is pārākuma pilnais smaids! Jo ilgāk viņ� runāja, jo lielāku no�ēlu pret sevi sajutu viņa balsī. "Nabaga Mi�els," viņ� dro�i vien domāja, "tik daudzus gadus mācī�ties, lai nonāktu līdz �ai skumjajai un no�ēlojamai vien�tuļnieka dzīvei."

Un man toreiz patie�ām klājās ļoti bēdīgi.

Viens pats es vadīju savu vecpui�a dzīvi nelielā vien�istabas dzīvoklītī Reomīrā. Vairāk par visu mani nomāca vientulība, un darbs vairs nesagādāja gandarījumu. No rīta ierados slimnīcā. Izskatīju operējamo pacientu kar�tītes. Gatavoju �ķīdumus, ie�ļircināju, uzmanīju moni�torus.

Par laimi, savā anesteziologa praksē nebiju piedzīvo�jis nekādus negadījumus, tomēr mana cildenā balti tēr�ptā priestera dzīve ne tuvu neatbilda tai, kādu reiz biju iztēlojies Senluisas slimnīcā. Un arī medicīnas māsas zem saviem baltajiem halātiem nebūt nebija kailas. Da�as gan bija viegli iegūstamas, ta�u arī viņas padevās, tikai cerot apprecēties ar ārstu, lai beidzot vairs nevajadzētu strādāt.

Mana profesija man bija sagādājusi vienīgi vil�anos.

Ne priek�niecības, ne padoto acīs nebiju guvis nekādu autoritāti, bet mani līdzinieki mani ignorēja. Biju tikai sīka skrūvīte kopējā mehānismā. Tev iedod pacientu, tu viņu aizmidzini, es viņu izoperēju, un ķeramies pie nākamā. Ne labdien, ne sveiki.

Konrāds joprojām nemitējās tark�ķēt, bet es domāju par to, ka bez manas dzīves un tā saucamās Konrāda lai�mes noteikti eksistē vēl kas cits. Jābūt ta�u kaut kādai alternatīvai.

Un kā lai uzzīmē apli un punktu, neatraujot pild�spalvu no papīra? Neiespējami, pilnīgi neiespējami.

Es jutos nelaimīgs, bet Rauls bija projām, paņemot līdzi savu aizrautību un piedzīvojumu garu un atstājot mani vienatnē ar manu vientulību un riebumu pret sevi.

Vizītkarte uz zemā galdiņa blāvoja kā vīzija.

Uzzīmēt apli un punktu� neiespējami!

"Kā jums, skolnieki, �ķiet, kas ir lielāks:

Pla�ie okeāna ūdeņi vai asaras, ko esat lēju�i �ī svēt�ceļojuma laikā, no jaunas dzim�anas traucoties pretim jaunai nāvei,

Vienoti ar to, ko jūs nīstat,

Un �ķirti no tiem, ko jūs mīlat?

Tā garus gadsimtus esat cietu�i sāpes, piedzīvoju�i nelaimes, bēdas, un jutu�i, kā nospie� kapu zemes sma�gums,

Gana ilgi, lai nogurtu no dzīves,

Gana ilgi, lai alktu no tā visa atbrīvoties."

Būdas māciba

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Bija jāpaiet vēl da�ām sīku vil�anos, pazemojumu un neizturamas garlaicības pilnām nedēļām, līdz es tomēr nolēmu pievienoties Raulam viņa neprātīgajā iecerē.

�im lēmumam par labu lielu lomu nospēlēja mātes nemitīgie telefona zvani un brāļa negaidītie apciemo�jumi. Un, ja tam vēl pievieno neveiksmi mīlestībā (kāda kolēģe man atteica, lai pievērstos debiliķim dentistam), turklāt neatradās pat neviena laba grāmata, kas mani kaut cik uzmundrinātu, tad sapratīsiet, ka biju nobriedis FlerīMero�ī.

Tomēr manu izvēli nenoteica sīko neveiksmju virkne, bet gan veca, sa�okurojusies kundzīte, kas gaidīja uz smagu operāciju.

Es jau stāvēju ar anestēzijas �ļirci rokās, kad kāda medi�cīnas māsiņa man paziņoja, ka ķirurgs vēl nav gatavs. Es ļoti labi zināju, ko tas nozīmē. Lai atslābinātos, �is stulbe�nis ar savu medicīnas māsu grasījās ģērbtuvē nodarboties ar seksu. Tikai kad viņi būs beigu�i savas mīlas spēlītes, es varē�u iemidzināt savu pacienti. Tad viņai operēs urīn�pū�ļa audzēju ar izredzēm viens pret divi, ka viņa pamo�dīsies.

Cik bezjēdzīgi! Bija pagāju�i pieci tūksto�i civilizācijas gadu, lai nonāktu līdz tādam līmenim, ka nācās pacietīgi gaidīt, kamēr ķirurgs beigs dzimumaktu, lai jau pēc da��ām minūtēm mēģinātu glābt slimnieces dzīvību!

Ko jūs smejaties? vecā kundze jautāja.

Neko. Tas uz nervu pamata.

-Jūsu smiekli man atgādina manu vīru pirms nāves. Man patika klausīties, kā viņ� smējās. Viņ� nomira no aortas plīsuma. Viņam paveicās. Tas notika tik ātri, ka viņ� to pat nepamanīja. Viņ� nomira, būdams vesels.

Viņas smiekli izklausījās kā bēru zvans.

Pēc �īs operācijas es viņam beidzot pievieno�os.

Nerunājiet muļķības! Ārsts Levo ir vienkār�i izcils!

Ve�iņa papurināja galvu.

Gribu palikt te. Apnicis dzīvot vienai. Vēlos atkal satikt savu vīru. Tur aug�ā. Paradīzē.

Vai jūs ticat, ka tāda Paradīze vispār pastāv?

Protams. Tas būtu pārāk briesmīgi, ja ar �o dzīvi viss beigtos. Noteikti kaut kur ir kāda "pēcnāves" vieta. Tur es atkal sastap�u savu Andrē, vienalga, Paradīzē vai kādā citā dzīvē. Mēs viens otru tik spēcīgi un tik ilgus gadus mīlējām!

Nerunājiet tā. Ārsts Levo jūs izārstēs no jūsu kaites.

Iebildu jau nepārliecino�āk, jo vairākas reizes pats biju bijis liecinieks viņa neprasmei.

Viņa mani uzlūkoja ar uzticīgām mīlo�a suņa acīm.

Tad ta�u man vajadzēs atgriezties milzīgajā dzīvoklī un dzīvot vienai pa�ai ar savām atmiņām� kādas �aus�mas!

Bet dzīve ta�u�

Nav vis nekāda svētdienas pastaiga, vai ne? Bet bez mīlestības dzīve patie�ām ir īsta bēdu ieleja.

Tā ta�u nesastāv tikai no mīlestības, ir jau vēl arī�

Kas? Ziedi, putni? Kādas blēņas! Manā dzīvē nekā cita, izņemot Andrē, nav bijis, es dzīvoju tikai viņa dēļ. Un tagad �is gadījums ar manu urīnpūsli īsta veiksme!

Vai jums bērnu nav? es jautāju.

Ir. Tikai viņi jau dreb aiz nepacietības, gaidot uz mantojumu. Pēc operācijas viņi jums, dakterīt, noteikti zvanīs, lai uzzinātu, vai uzreiz var pasūtīt jaunu ma�īnu vai arī nāksies vēl nedaudz pagaidīt.

Mūsu acis sastapās. Negribot vārdi pa�i plūda man pār lūpām.

Vai jūs zināt, kā uzzīmēt apli un punktu tā centrā, neatraujot pildspalvu no papīra?

Viņa iespurdzās.

Kas tas par jautājumu! To ta�u māca sākumskolā!

Ar papīra kabatlakatiņu viņa man parādīja, kā tas

darāms. Es biju sajūsmā. Tas izrādījās tik vienkār�i, ka tie�i tādēļ man nebija pat ienācis prātā!

Ve�iņa man draiski piemiedza ar aci. Viņa bija no tiem cilvēkiem, kas saprot, kādēļ man tāds sīkums �ķitis tik nozīmīgs.

Vajag tikai kārtīgi padomāt, viņa teica.

Kad beidzot biju to sapratis, nodomāju, ka Rauls tie�ām ir īsts ģēnijs. Var būt, ka tāds ģēnijs, kur� spēja uzzīmēt apli un punktu, neatraujot pildspalvu no papīra, spēja ari mest izaicinājumu Nāvei.

Pa durvīm ienāca divas tum�ādainas medicīnas māsas, stumjot ratiņus ar instrumentiem, bet aiz viņām draiskulis ķirurgs.

Pēc piecām stundām vecā kundze bija mirusi.

Levo dusmīgs aizmeta savus caurspīdīgos gumijas cimdus. Viņ� lamājās. Par to, ka medicīnas iekārtas bija novecoju�as, par to, ka slimniece bija pārāk ilgi gaidījusi, un par to, ka tā neveicās.

Varbūt iedzersim pa aliņam? viņ� man piedāvāja.

Iezvanījās telefons. Kā jau varēja paredzēt, tie bija miru�ās ve�iņas bērni. Nometu klausuli. Roka kabatā jau meklēja Raula vizītkarti.

Nav zināms, kā aizsākusies tanatonautu kustība. Kā da�i vēsturnieki apgalvo, sākotnēji izveidojusies draugu grupa, kas vēlēju�ies veikt vēl nebiju�u eksperimentu. Citi apgalvo, ka pirmajiem tanatonautiem bijusi tīri ekonomiska motivācija. Ievie�ot jaunu modi, viņi vēlēju�ies īsā laikā kļūt bagāti.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Es ļoti labi sapratu, ka Rauls man piedāvā kļūt par viņa nākotnes noziegumu līdzzinātāju. Noziegumi zināt�nes vai arī kādu Viņpasaules iekaro�anas sapņu vārdā, par kuriem man nebija lielas sajēgas.

Doma par cilvēku nove�anu līdz nāvei aiz tīrās ziņ�kārības mani joprojām �okēja, tomēr tajā pa�ā laikā visa mana iek�ējā būtība tiecās pēc kāda asumiņa pelēkajā ikdienā.

Lai pieņemtu lēmumu, dro�s paliek dro�s, ņēmu trīs divu franku monētas. Biju uzlabojis Raula metodi, turp�māk vienas monētas vietā izmantojot trīs. Tādējādi ieguvu daudz niansētāku atbildi. Ģerbonis-ģerbonis-ģerbonis nozīmēja noteikti jā. Ģerbonis-ģerbonis-cipars vis�drīzāk jā. Cipars-cipars-ģerbonis drīzāk nē. Ciparscipars-cipars noteikti nē.

Monētas uzlidoja gaisā, lai meklētu atbildi debesīs. Tad tās cita pēc citas nokrita zemē.

Ģerbonis-ģerbonis-cipars � visdrīzāk jā.

Nocēlu telefona klausuli. Tajā pa�ā vakarā Rauls iepriecināts ilgi runāja ar mani par �o projektu. Ieradies manā dzīvoklītī, viņ� plivināja rokas virs galvas kā divus priecīgus balo�us.

Rauls bija vai apreibis no saviem vārdiem.

Mēs būsim pirmie! Mēs iekarosim �o "brīnumaino kontinentu"!

"Brīnumainais kontinents" vai Hipokrāta zvērests. Centos noturēties aiz pēdējās aizsargbarjeras. Tādā gadī�jumā vēlāk, ja atgadītos pats ļaunākais, es varētu sevi pār�liecināt, ka Rauls mani piespieda.

Viņ� izmantoja jaunus argumentus:

Galileju ari uzskatīja par juku�u!

Vispirms Kolumbs un tagad vēl arī Galilejs! Nabaga Galilejs noteikti kalpojis par alibi daudzām neprātīgām iedomām. Jā, gājiens ar Galileju tie�ām bija izdevīgs�

Piekrītu, ka Galileju uzskatīja par juku�u, ta�u viņ� bija pilnīgi normāls. Tomēr tāds nepatiesi apmelots Gali�lejs bija viens pats, bet cik daudz bija īstu juku�o?

Nāve� viņ� iesāka.

Ar nāvi es slimnīcā sastopos katru dienu. Cilvēki mirst un galīgi neizskatās pēc tanatonautiem. Paiet tikai da�as stundas, un viņi jau sāk smirdēt, bet locekļi sastingst mironīgā stīvumā. Nāve smird. Tā ir pūsto�as gaļas kaudze.

Ķermenis pūst, bet dvēsele atdalās, Rauls filozo�fiski noteica.

Tu ta�u labi zini, ka es pārdzīvoju komu un nekur neatdalījos.

Viņ� izskatījās noskumis.

Nabaga Mi�el, tev nekad nav veicies!

Man vajadzēja Raulam atgādināt, ka es ļoti labi zinu, kāpēc viņ� tā interesējas par nāvi. Kā alla�, runa bija par viņa tēva pa�nāvību. Raulam drīzāk bija vajadzīgs labs psihoanalītiķis, nevis projekts "Paradīze".

Tomēr es savu izvēli jau biju izdarījis, uzmetot ģerboni-ģerboni-ciparu.

Labi, ķersimies pie lietas. Tu man jau stāstīji, ka divi pirmie lidojumi neizdevās tādēļ, ka bija izraudzītas nepareizas anestēzijas �ķīdumu devas. Bet ko tu tagad izmanto, lai izraisītu komu?

Raula seja atplauka platā smaidā. Viņ� mani apkampa un sāka smieties, jo saprata, ka ir uzvarējis.

"Vai tu gribi iemācīties labi dzīvot? Tad vispirms iemācies nomirt."

Konfūcijs

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Skaistā medicīnas māsa nolaida jūraszilās acis, tomēr viņas klusē�ana man �oreiz �ķita kā apsveikums.

Viņa ļoti atgādināja Greisu Kelliju Hi�koka filmā "Logs uz pagalmu", tādēļ man �ķita, ka es viņu jau sen pazīstu. Lai gan viņa, protams, bija daudz skaistāka.

Flerī-Mero�ī angārā, mani ieraugot, visi �ķita prie�cīgi. Ārsta, turklāt vēl anesteziologa, klātbūtnei vajadzēja izkliedēt gan komandas, gan pa�nāvības kandidātu �au�bas. Rauls mani ar visiem iepazīstināja. Medicīnas māsu sauca Amandīne, bet nākamos tanatonautus Klemāns, Marselēns un Hjū.

Sākumā mums bija pieci tanatonauti, mūsu kap�teinis man atgādināja. Tomēr divi aizgāja bojā neparei�zas medikamentu devas rezultātā. Ar anestēziju nemēdz improvizēt. Laipni lūgts mums pievienoties!

Trīs treniņtērpos ģērbti cietumnieki mani sveicināja, aizdomīgi nopētot no galvas līdz kājām.

Rauls mani aizveda pie da�ādām pudelītēm noklātā laboratorijas galda.

Mēs mācīsimies visi kopā. Un visi kopā iekļūsim sve�ā teritorijā. Mums nav priek�gājēju. Mēs esam tādi kā tie pirmie cilvēki, kas pirmie spēra kāju uz Amerikas vai Austrālijas zemes. Mums tagad jāatklāj mūsu "Jaunā Aus�trālija" un �is pieturas punkts jāatzīmē ar savu karogu!

Profesors Razorbaks atkal kļuva nopietns. Viņa acīs neprātu bija nomainījusi vēlme ķerties pie darba.

Nodemonstrēsim dakterim Pensonam, kā mēs no�nākam līdz komai, viņ� teica.

Tajā pa�ā mirklī Marselēns, augumā vismazākais no brīvprātīgajiem, apsēdās vecajā zobārsta krēslā. Medicī�nas māsa novietoja elektrodus viņam uz krūtīm un pieres, kā arī pievienoja da�ādus karstuma, mitruma un pulsa mērītājus. Tie visi bija savienoti ar ekrāniem, kuros varēja redzēt slīdam zaļas līnijas.

Rūpīgi aplūkoju eksperimenta norises vietu.

Kas būs, būs!

Tā es kļuvu par viņu fantāziju īsteno�anas līdzdalīb�nieku. Izpētīju laboratorijas galda virsmu, plauktiņus virs tās, izlasīju uzrakstus uz pudelītēm un apsvēru, kāds varētu būt visnekaitīgākais zāļu sajaukuma variants, lai izraisītu komu.

Fizioloģiskais �ķīdums vēnu papla�inā�anai, tiopentāls anestēzijai un kālija hlorīds palēninātai sirdsdar�bībai�

Senāk da�os Amerikas �tatos nāvessoda izpildei tika izraudzīta tie�i �ī metode, nevis ciānkālijs vai elektriskais krēsls. Savukārt es cerēju, ka, stiprāk at�ķaidot kālija hlorīdu, sirdspukstu skaits samazinātos, tomēr tā neap�stātos pavisam, ļaujot lēnām pāriet komas stāvoklī, ko, iespējams, kontrolēs smadzenes. Un es�

Ar Raula un pārējo trīs tanatonautu kandidātu palī�dzību man izdevās uzmeistarot diezgan viltīgu ierīci nelielu, aptuveni divdesmit centimetrus augstu plastma�sas statīvu, virs kura pakāru lielu trauku ar fizioloģisko �ķīdumu, otru, nedaudz mazāku, ar tiopentālu un, vis�beidzot, tre�o ar kālija hlorīdu. Pievienoju elektrisko mērītāju sistēmu caurulī�u atverēm tā, lai katrs �ķīdums tiktu padots manis aprēķinātajā vispiemērotākajā mirklī. Tiopentāla ievade notiks divdesmit piecas sekundes pēc fizioloģiskā �ķīduma, bet kālija hlorīda injekcija-vēl pēc trim minūtēm. Viss tiks ievadīts caur vienu un to pa�u cauruli, kura savienota ar pārējām un kurai galā atrodas injekcijas adata.

�o ierīci es nosaucu par "nesējraķeti". To izmantos pats tanatonauts, nospie�ot bumbierveida elektrisko slē�dzi, kas iedarbinās laika mērītājus.

Pa�am to nenojau�ot, biju izgudrojis pirmo "nāves ma�īnu", kas paredzēta, lai oficiāli iekarotu "nāves val�stību". Man �ķiet, ka �ī ierīce pa�laik atrodas Smitsona institūtā Va�ingtonā.

Mana lietpratība un pārliecība iedvesmoja manus palīgus. Raulam bija taisnība. Katrai tehniskai problēmai var atrast tehnisku risinājumu. Es biju sevi�ķi apmieri�nāts ar elektriskā slēd�a izgudro�anu. Man to nevajadzēs ieslēgt, un tas atbrīvoja no tie�as atbildības. Negribēju kļūt par slepkavu.

Eksperimentā iesaistītā persona pati varēja nolemt, kad doties nāvē, un, ja gadījumā tas neizdotos, tad tā būtu tikai vēl viena pa�nāvība.

Palūdzu Amandīnei, lai iedur adatu Marselēna vēnā. Dro�u roku viņa saspieda tanatonauta apak�delma iek��pusi un iedūra vēnā lielu adatu, izspie�oties tikai vienai vienīgai asins lāsei. Vīrie�a sejā nepakustējās ne vaibsts.

Es iespiedu Marselīna miklajā plaukstā bumbierveida elektrisko slēdzi un paskaidroju, kas darāms:

Kad nospiedīsiet �o slēdzi, tas iedarbinās elektrisko sūkni.

Gandrīz jau pateicu: "Tas iedarbinās jūsu nāvi."

Marselēns izskatījās tik izlēmīgs, it kā es viņam stās�tītu par automobiļa motora mehānismu.

Vai viss kārtībā? Rauls viņam vaicāja.

Vispilnīgākajā. Es dakterim pilnībā uzticos.

Turējos, lai man nepielīp Raula nervozais drud�ainums.

Un kas būs tālāk? � viņ� jautāja.

Viņ� uz mani palūkojās naiva bērna acīm, kur� par katru cenu grib ticēt Ziemsvētku vecītim, miega pelei un iespējai laimēt tjersē derībās*.

Es saminstinājos.

Nu, khm�

Neuztraucieties, dakter! Gan es pats tik�u galā.

Marselēns man sazvērnieciski piemiedza ar aci.

īsts drosminieks. Zinot, ka viņu sagaida milzu grūtī�bas, Marselēns pat bija gatavs uzņemties atbildību manā vietā, jo vēlējās mani atbrīvot no visām iespējamām liks�tām. Es jau gandrīz viņam pateicu: "Laidies prom no �ejienes, kamēr vēl nav par vēlu!" Ta�u Rauls, pamanījis manu apjukumu, iesaucās:

Bravo! Bravo, Marselēn, labi teikts!

Visi aplaudēja, ieskaitot mani pa�u.

Kāpēc mēs aplaudējām? Tie�ām nezinu� Varbūt manis izgudrotajai ierīcei � "nesējraķetei uz Viņpasauli", varbūt Marselēna drosmei, varbūt Amandīnes skaistu�mam, kam, tiesa gan, �eit nebija īstā vieta. Patie�ām, tādai lellītei kā viņa drīzāk vajadzēja kļūt par modeli. "Slep�kavības līdzdalībnieces" profesijai nu gan nekāda spo�ā nākotne nebija paredzama.

Tagad ķersimies pie dvēseles nosūtī�anas uz Aiz�sauli, noskandēja Rauls.

Un viņ� nodzēsa cigareti.

Marselēns smaidīja kā iesācējs alpīnists, kas gatavo�jas iekarot Everestu savās jaunajās izejamās kurpēs. Viņ� mums uz atvadām pamāja, un �is atvadu sveiciens neat�gādināja uz nāvi notiesātā atvadas. Mēs atbildējām ar iedro�ino�u smaidu:

Veiksmīgu ceļojumu!

Amandīne apsedza mūsu tūristu ar termosegu, kamēr es vēl pēdējo reizi pārbaudīju visas ierīces.

Gatavs?

Gatavs!

Amandīne ieslēdza videokameru, lai uzfilmētu notie�ko�o. Marselēns pamāja. Aizvēris acis, viņ� lēnām skai�tīja:

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens� Starts!

Tad viņ� no visa spēka nospieda slēdzi.

Maijiem nāve nozīmēja do�anos uz elli, ko sauca par Mitnalu. Tur ļaunie dēmoni pārbaudīja dvēseli ar auks�tumu, izsalkumu, slāpēm un citām cie�anām.

Maijiem bija deviņi nakts pavēlnieki, kas atbilda devi�ņiem acteku pazemes mitekļiem.

Miru�ā dvēselei vajadzēja �ķērsot piecas upes, kas pil�nas asinīm, putekļiem un ērk�ķiem. Kad tā bija nonā�kusi krustojumā, viņu sagaidīja ambras, na�u, aukstuma, jaguāru un vampīru mitekļu pārbaudījumi.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Uzmanīgi vērojām monitoru ekrānus. Lai arī sirds�puksti bija vāji, tomēr Marselēna sirds joprojām darbo�jās. Viņa pulss bija daudz lēnāks nekā cilvēkam, kur� guļ, iemidzis dziļā miegā. Ķermeņa temperatūra bija pazeminājusies gandrīz par �etriem grādiem.

Cik ilgi viņ� jau ir projām? iejautājās viens no cietumniekiem. Amandīne palūkojās savā pulkstenī. Ta�u es gan zināju, ka kop� Marselēna lēciena nebūtībā bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Jau vairāk nekā pusstundu viņ� atradās dziļā komas stāvoklī.

Izskatījās, it kā Marselēns būtu vienkār�i aizmi�dzis.

Kaut nu viņam izdotos, kaut nu viņam izdotos! � skandināja abi nākamie tanatonauti Hjū un Klemāns.

Vēlējos Marselēnu iztaustīt, lai labāk saprastu, kādā stāvoklī ir viņa organisms, tomēr Rauls mani aizturēja.

Labāk vēl viņu neaiztiec. Nevajadzētu Marselēnu pamodināt par agru.

Bet kā mēs uzzināsim, ka viņam izdevies?

-Ja viņ� atvērs acis, tad būs izdevies, � strupi noteica projekta "Paradīze" vadītājs.

Ik pēc desmit sekundēm elektrokardiogramma ietink�ķējās kā atomzemūdenes hidrolokators, tai ienir�stot bezgalīgajās dzīlēs. Marselēna ķermenis joprojām gulēja zobārsta krēslā. Bet kur gan tagad atradās viņa dvēsele?

Jau vairāk nekā stundu es Marselēnam veicu sirds masā�u. Kolīdz elektrokardiogrammas tink�ķi bija ap�klusu�i, iestājās vispārēja panika. Amandīne berzēja Marselēna rokas un kājas, bet Rauls uzlika skābekļa masku. Mēs visi korī skaitījām "viens, divi, trīs", un es ar abām rokām uzspiedu uz krū�kurvja sirds apvidū. Lai atjaunotu elpo�anu, Rauls pūta gaisu Marselēnam degunā.

Vienīgais, ko izdevās panākt, izmantojot elektro�oku, bija tas, ka viņ� pēk�ņi atvēra acis un muti. Tuk�s skatiens un mēmas lūpas.

Cīnoties ap nekustīgo Marselēna ķermeni, bijām no�svīdu�i slapji.

Es sev klusībā atkal jautāju: "Ko es �eit vispār mek�lēju?" Jo skaidrāk apzinājos, ka man jāpavēsta par Mar�selēna nāvi, jo uzstājīgāk turpināju sev jautāt: "Ko gan es �eit vispār meklēju?"

Jā, ko gan es �eit darīju?

Vēlējos, kaut es atrastos kādā citā vietā un nodarbotos ar kaut ko glu�i citu. Vēlējos, kaut es nekad nebūtu pie�dalījies �ajā pasākumā.

Bija jau par vēlu, lai vēl būtu iespējams atdzīvināt Marselēnu. Bija par vēlu, un mēs visi to ļoti labi zinā�jām, tomēr nespējām atzīt. Un it īpa�i es. Bet, ja runa ir par mani, tad tā bija mana pirmā "slepkavība", un varu apzvērēt, ka kļūst ļoti neomulīgi, redzot, kā dzīvs cilvēks jums saka "uz redzē�anos!", bet jau nedaudz vēlāk guļ stīvs kā nokaltis koks.

Rauls iztaisnojās.

Viņ� ir aizgājis pārāk tālu, viņ� dusmīgi nomur�mināja. Viņ� ir aizgājis pārāk tālu un vairs nevar atrast ceļu atpakaļ.

Amandīnes spēki bija izsīku�i, berzējot Marselēna ķermeni. Sviedru lāses bija izspiedu�ās viņai uz pieres, tecēja lejup pa sasārtu�ajiem vaigiem un pilēja uz pārāk skolnieciskās blūzītes. Lai gan tas bija ļoti dramatisks brīdis, tomēr, iespējams, arī viserotiskākais mirklis, kādu biju piedzīvojis savā dzīvē. Kas tas bija par varenu skatu, kā �ī brīni�ķīgā jaunā sieviete, apbruņojusies vienīgi ar savām maigajām rokām, cīnījās ar nāvi! Erots alla� ir līdzās Tanatam! Beidzot es sapratu, kāpēc man bija �ķi�tis, ka es viņu jau kaut kur agrāk esmu redzējis. Viņa bija līdzīga ne tikai Greisai Kellijai, bet ari medicīnas māsai, kas stāvēja man pie gultas, kad es bērnībā atmodos pēc satiksmes negadījuma. Tas pats eņģeļa izskats, tā pati dzimumzīmīte un tā pati persiku smar�a.

Tikko bija nomiris cilvēks, bet es blenzu uz medicīnas māsu. Man kļuva nelabi.

Ko mēs iesāksim ar līki? � es iekliedzos.

Rauls man uzreiz neatbildēja. Viņ� vilcinājās, izmisī�gās cerībās lūkodamies uz Marselēnu.

Tad vienaldzīgā balsī man paskaidroja:

Prezidents mūs piesedz. Katrā cietumā ir �etri pro�centi pa�nāvnieku. Marselēns tiks iekļauts �ajā skaitā, tas arī viss.

�is neprāts ir krimināli sodāms! es iesaucos. Kā gan es biju ļāvis sevi ievilkt tādā postā? Tu mani esi pie�krāpis, Raul, tu mani esi piekrāpis, tu esi nodevis mūsu draudzību, to pakļaujot �im neprātam. Jūs visi esat rie�bīgi! Cilvēks ir nomiris jūsu nekompetences dēļ. Tu pie�krāpi mani, un tu piekrāpi viņu!

Rauls pa�pārliecināti piecēlās un pēk�ņi sagrāba mani aiz apkakles. Viņa acis dusmās gailēja, un viņ� kliedza man tie�i sejā:

Nē, es tevi nepiekrāpu! Ta�u �is mērķis ir tik liels, ka mums noteikti nāksies saskarties ar neveiksmēm, pirms gūsim panākumus. Romu arī neuzcēla vienā dienā. Mēs vairs neesam bērni, Mi�el, un �ī nav nekāda rotaļa. Mums nāksies par to daudz maksāt. Visam ir sava cena, citādi tas būtu pārāk vienkār�i. Ja tas būtu tik viegli, tad pirms mums citi to jau sen būtu paveiku�i. Tie�i tāpēc, ka tas ir grūti, esam izpelnīju�ies �o godu to paveikt.

Es vārgulīgi centos aizstāvēties.

Ja mums tas kādreiz izdosies. Un tas man �ķiet aiz�vien neiespējamāk.

Rauls mani palaida vaļā. Viņ� skatījās uz Marselēnu, kuram mute joprojām bija atvērta. Bija neizturami lūko�ties uz �o pla�i atplesto muti, tādēļ viņ� iebāza Marse�lēnam starp �okļiem skrūvspīles, nostiprināja un sāka griezt, lai savilktu �okļus, un, kad �o apsūdzo�o muti bija izdevies aizvērt, viņ� pagriezās pret pārējiem.

Varbūt jūs arī domājat tāpat kā Mi�els? Ja gribat atteikties, tad vēl var paspēt.

Rauls visiem pēc kārtas ielūkojās sejā, gaidot, ko mēs teiksim. Bet mēs raudzījāmies uz Marselēna līķi, un tas uz mums atstāja dziļu iespaidu, jo ar skrūvspīlēm starp �okļiem viņa mute un iekritu�ie vaigi tagad atgādināja putna knābi.

Es atsakos! iesaucās Klemāns. Es cerēju, ka ar dakteri viss būs daudz dro�āk, ta�u izrādās, ka arī viņ� nav pietiekami spēcīgs, lai cīnītos ar nāvi! Ja jūs domā�jat nogalināt desmit tūksto�us nelaimīgu cilvēku, pirms eksperiments izdosies, tad es labāk starp viņiem neatrodos. Un nav vērts man atgādināt mūsu vieno�anos. Es apsolu, ka nekad ne ar vienu nerunā�u par projektu "Paradīze". Esmu pārāk nobijies.

Un tu, Hjū? Rauls ievaicājās vienaldzīgā balsī.

Es palieku, lepni attrauca brīvprātīgais.

Vai vēlies būt mūsu nākamais tanatonauts?

Jā. Es labāk nosprāgstu, nekā atgrie�os savā kamerā.

Ar zodu viņ� pamāja uz Marselēna līķa pusi.

Viņ� vismaz nav iesprostots cietuma kamerā!

Ļoti labi, noteica Rauls. Un tu, Amandīne?

Es palieku, viņa paziņoja, neizrādot nekādas emo�cijas.

Neticēju savām ausīm.

-Jūs ta�u esat juku�i! Klemānam ir taisnība. Jūs riskē�jat nogalināt desmit tūksto� cilvēku, pirms iegūsiet kaut mazāko rezultātu. Lai kā arī būtu, ar mani vairs nerēķi�nieties.

Novilku balto virsvalku un uzmetu uz laboratorijas galda, saplē�ot da�as pudelītes, un visapkārt tūlīt izplatī�jās ētera smaka.

Tad es aizgāju, skaļi aizcirzdams durvis.

No: Benuā Merkasjē

Kam: Prezidentam Lisinderam

Saskaņā ar Jūsu norādījumiem eksperiments ir sācies. Pētnieku grupas sastāvā ietilpst profesors Rauls Razor�baks, biologs, kas specializējies grauzēju nove�anā līdz ziemas guļas stāvoklim, ārsts anesteziologs Mi�els Pen�sons, un viņiem palīdz medicīnas māsa Amandīne Balī.

Par izmēģinājuma trusī�iem tiek izmantoti pieci cie�tumnieki. Projekts "Paradīze" ir sācies.

Atgriezos savā dzīvoklī, drebēdams pie visām miesām. Beidzot palicis viens, es kaucu, kā koijoti kauc pilnmēness naktīs, tomēr nespēju atbrīvoties no stresa, ko bija izrai�sījusi Marselēna nāve. Ko lai iesāk? Slikti bija turpināt iesākto, bet slikti bija ari pamest nākamo tanatonautu. Tā nu es turpināju kaukt. Kaimiņi dauzīja ar slotu pa sienu. Viņi panāca iecerēto rezultātu. Es apklusu, tomēr īpa�i nenomierinājos.

Mani plosīja pretrunas. Nespēju atteikties no tik�anās ar Amandīni, ta�u man vairs nebija vēlē�anās turpināt novest cilvēkus līdz komas stāvoklim. Tomēr Raula idejas mani fascinēja. Negribējās uzņemties uz savas sirdsapzi�ņas vēl kāda cilvēka dzīvību. Un negribējās ari mū�īgi dzīvot vientulībā. Bet atgrie�anās slimnīcas darba rutīnā mani biedēja. Vismaz vienā lietā Raulam bija taisnība: viņa projekts varbūt bija briesmīgs, tomēr tas bija arī mil�zīgs piedzīvojums!

Viņ� bija jucis un apsēsts ar tēva pa�nāvību. Bet Amandīne kas gan tik apburo�ai būtnei bija licis sēsties �ajā nāves galerā?

Varbūt arī viņa bija pārliecināta, ka ir jaunas pasau�les pirmatklājēja. Rauls varēja pierunāt jebkuru. Es tuk��oju portvīna glāzītes citu pēc citas, līdz jutos apreibis.

Mēģināju aizmigt, lasot romānu. Atkal biju viens savā gultā, turklāt vēl ar cilvēka nāvi uz sirdsapziņas. Mani palagi bija tikpat auksti kā termosega.

Nākamajā rītā, dzerot baltu kafiju bistro uz stūra pie mājām, prātoju, ka tā dro�i vien bija pārāk lielā kālija hlorīda deva, kas izraisījusi Marselēna nāvi. �īs tik tok�siskās vielas daudzumu noteikti vajadzētu samazināt. Vismaz lai problēmas nebūtu izraisīju�i anestezioloģiskie līdzekļi.

Parasti mēdz lietot triju veidu anestezioloģijas līdzek�ļus narkotikas, morfīnus un kurāri. Kā parasti, biju izvēlējies narkotikas. Ta�u, lai koma "labāk izdotos", pie�mērotāka būtu kurāre.

Khm. Nē. Tomēr turpinā�u vien ar narkotikām. Mazpamazām manas domas pārņēma tehniskas problēmas. Mani profesionālie refleksi bija sāku�i darboties pa�i no sevis. Atcerējos savas ķīmijas lekcijas.

Prātoju, ka varbūt tomēr labāk būtu vajadzējis lie�tot profolu. Tā bija salīdzino�i jauna narkotika, un ar to atmo�anās būtu bijusi vienkār�āka. Parasti atmo�anās notiek piecu minū�u laikā, un jau ir pierādījies, ka tā notiek viegli� Nē, profols nederēs kopā ar hlorīdu. Tātad vajadzēs vien atstāt to pa�u tiopentālu. Bet cik daudz? Parasti ņem piecus miligramus uz kilogramu. Pieci mili�grami ir minimālā, bet desmit miligrami � maksimālā deva. Marselēns svēra 85 kilogramus, un es iedevu viņam 850 miligramus. Varbūt tomēr vajadzēja �o devu sama�zināt�

Pulksten �etrpadsmitos es zvanīju Raulam, bet pulk�sten se�padsmitos mēs atkal bijām sapulcēju�ies savā FleriMero�ī tanatodromā. Kā alla�, kad gājām tiem garām, cietumnieki mūs apbēra ar lamuvārdiem. Bija bezcerīgi viņiem skaidrot, ka Marselēns pats bija labprātīgi izrau�dzījies pa�nāvību. Satikām cietuma direktoru, bet viņ� mūs nesveicināja un vairījās uz mums skatīties.

Turpretim Hjū mūs sagaidīja draudzīgi.

Neuztraucieties, dakter, gan jau viss izdosies!

Ne jau par sevi es uztraucos, bet drīzāk gan par vinu�

Es samazināju devu. Se�simt miligrami Hjū, kur� svēra astoņdesmit kilogramus. Ar to vajadzētu pietikt.

Rauls uzmanīja katru vissīkāko manipulāciju. Do�māju, ka viņ� tās gribēja iemācīties atkārtot pats tādā gadījumā, ja es galu galā nolemtu viņu atstāt.

Amandīne pastiepa Hjū glāzi ar ūdeni.

Pēdējā ūdens glāze notiesātajam? viņ� ironizēja.

Nē, viņa nopietni atbildēja.

Tanatonauts ieņēma savu vietu zobārsta krēslā. Rīkojāmies, kā ierasts, nostiprinājām mērierīces, izmērījām pulsu un temperatūru, uzsedzām termosegu.

Gatavs?

Gatavs.

Gatava! atsaucās Amandīne, ieslēdzot videoka�meru.

Hjū klusiņām skaitīja lūgsnu. Tad pārmeta krustu un ļoti ātri sāka skaitīt, it kā gribēdams, lai viss ātrāk beig�tos:

Se�i, pieci, �etri, trīs, divi, viens, starts!

Viņ� savieba seju, kā iedzerot rūgtas zāles, un nospieda slēdzi.

Japāņi miru�o valstību sauc par Jomi. Stāsta, ka dievs Idzanagi kādā dienā devās uz Jomi zemi, lai tur atrastu savu māsu Idzanami, kas bija ari viņa sieva. Kad viņ� to atrada, viņ� lūdza, lai tā atgrie�as dzīvo zemē. "Ak, mans virs, kāpēc tu nāc tikai tagad?" dieviete viņam jautāja. "Es jau nogar�oju ēdienus, kas gatavoti Jomi dievu krāsnīs, un tagad es piederu viņiem. Tomēr mēģinā�u viņus pie�runāt, lai mani atbrīvo. Tu pa to laiku skaiti lūgsnas, bet, galvenais, neskaties uz mani."

Tomēr Idzanagi vēlējās vēlreiz paskatīties uz savu māsu-sievu. Pārkāpjot noteikto kārtību, viņ� ar ķemmi izrāva sev zobu, ko pēc tam pārvērta par lāpu un aizde�dzināja. Lāpas gaismā viņ� varēja saskatīt Idzanami. Viņ� ieraudzīja līķi, ko bija sagrauzu�i par tārpiem pārvērtu�ies astoņi pērkona dievi. Pārbīli Idzanagi metās bēgt, klieg�dams, ka nejau�i nokļuvis kādā �ausmīgā, iznīcības pilnā vietā. Saniknota, ka viņ� uzreiz metas bēgt, Idzanami pazi�ņoja, ka ir pazemota. Viņa aizsūtīja Idzanagi pa pēdām baismīgās Jomi harpijas, tomēr viņam izdevās izbēgt.

Tad Idzanami pati devās viņu meklēt, bet Idzanagi viņu ievilināja kādā alā.

Kad abām dievībām vajadzēja teikt �ķir�anās vārdus, Idzanami pavēstīja: "Lai tu atlīdzinātu man savu parādu, es katru dienu no�ņaug�u tūksto� tavas valsts iedzīvo�tāju."

"Bet es darī�u tā, lai katru dienu dzimst tūksto� piec�simt jaunu iedzīvotāju," Idzanagi atbildēja.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Hjū vairs neatgriezās. Viņ� palika pusceļā starp mi�ru�o un dzīvo kontinentu. Viņ� nenomira, ta�u no komas stāvokļa atgriezās novārdzis, sastingu�u skatienu, bet encefalogramma un kardiogramma veidoja gandrīz taisnu līniju. Viņ� bija kļuvis par "dārzeni". Hjū sirds un smadzenes darbojās, ta�u viņ� nespēja ne kustēties, ne runāt.

Es viņu iekārtoju savas slimnīcas mirsto�o ļau�u ap�rūpes nodaļā. Viņam tika iekārtota speciāla istaba. Pēc vairākiem gadiem, ievērojot visus īpa�ās transportē�anas noteikumus, Hjū tika pārvests uz Smitsona Institūta Nāves muzeja nodaļu. Tagad tur katrs varēja aplūkot, kas notiek ar tiem, kas bija paliku�i pusceļā starp divām pasaulēm.

Kad vēlāk domās pārcilāju �o otro "pacel�anās" mēģi�nājumu, man �ķita, ka tas būtu varējis izdoties. Jebkurā gadījumā tā bija vērtīga pieredze, jo tā man ļāva dozēt tiopentālu un kālija hlorīdu samērīgās proporcijās.

Lai kā arī būtu, savus piecus izmēģinājuma trusī�us bijām "izlietoju�i". Trīs miru�i, viens atkāpies, bet viens "dārzenis". Tie�ām jauka bilance!

Rauls tūlīt devās pie ministra Merkasjē lūgt, lai viņ� mums sagādā jaunus pētījumu objektus. Ministrs atkal saņēma prezidenta Lisindera atļauju. Tad sākās ļoti stin�gra atlase. Mums vajadzēja uz mū�u ieslodzītos, kas bija gatavi uz visu, lai tikai izkļūtu no cietuma. Viņiem varēja būt nosliece uz pa�nāvību, tomēr ne īpa�i izteikta. Mums vajadzēja psihiski veselus cilvēkus, nederēja ne narko�māni, ne alkoholiki.

Bet, pats galvenais, viņu veselības stāvoklim bija jābūt tādam, lai viņi panestu kālija hlorīdu. Viņiem bija jāmirst pilnīgi veseliem.

Tīrās nejau�ības pēc pie mums nonāca resnais Martiness, tās bandas vadonis, kas mums kādreiz bija uzbru�kusi pie liceja.

Viņ� mūs vairs nepazina. Ta�u es atcerējos Laodzi izteicienu: "Ja kāds tev nodarījis pāri, necenties atrieb�ties. Apsēdies upes krastā, un drīz tu redzēsi, kā garām aizpeld viņa līķis."

Martiness bija nokļuvis cietumā pēc kāda bankas ap�laupī�anas mēģinājuma. Tā kā viņ� bija ļoti aptaukojies, tad nevarēja aizbēgt tik ātri kā viņa līdzzinātāji. Varbūt viņ� bija spēcīgs boksā, toties pilnīga nulle skrie�anā. Dro�i vien policists, kur� Martinesu notvēra, kad viņ� bija galīgi aiz�elsies no elpas trūkuma, bija daudz sportiskāks. Diem�ēl �ī nosodāmā nodarījuma rezultātā divi cilvēki tika noga�lināti. Tiesa neatrada nekādus vainu mīkstino�us apstāk�ļus, un aplaupītājam piesprieda mū�a ieslodzījumu.

Martiness spīdo�i nokārtoja visus tanatonautu atlases pārbaudījumus. �ķita, ka viņ� pat ļoti labprāt piedalī�tos tādā eksperimentā, kas viņu padarītu slavenu. Viņ� ticēja savai laimes zvaigznei, kas tam ļautu izdzīvot mūsu eksperimentos, lai cik bīstami tie arī būtu.

Ziniet, dakteru kungi, Martiness plātījās, man ne no kā nav bail.

Atcerējos, ka arī toreiz, kad viņ� ar saviem rokaspui��iem piecatā mums abiem uzbruka, neizskatījās, ka mani sīkie kulaciņi būtu viņu kaut drusku nobiedēju�i.

Rauls paziņoja, ka nejūt absolūti nekādu naidu pret Martinesu un ka no viņa iznāk�ot ļoti labs izmēģinājuma trusītis. Es gan labprātāk būtu viņu iekļāvis kandidātu sarakstā. Pietiekami labi atcerējos Martinesa kāvienus, lai baidītos, ka varētu kļūdīties, nosakot viņam zāļu devas. Gan es Martinesam vēl atrieb�os. Nespēdams saglabāt vēsu prātu, nolēmu viņu izsvītrot no saraksta.

Pārbaudījumos izkritu�ais gangsteris auroja, ka mēs pieņemam tikai stulbeņus un esam viņam atņēmu�i pē�dējo iespēju kļūt bagātam un slavenam. Viņ� sāka bārstīt apvainojumus.

Labi vēl, ka Martiness mūs nebija pazinis! Dusmās viņ� varētu mūs apsūdzēt par favorltismu un patvaļu.

Tā nu Martiness mūsu nākamo piecu izmēģinājuma trusī�u sarakstā netika iekļauts. Vai arī man drīzāk būtu vajadzējis teikt mūsu piecu nākamo miru�o sarakstā? Nāve mani vairs nespēja aizkustināt. Mans jūtīgums bija notrulinājies. Bija tāda sajūta, kā palai�ot raķetes kosmosā. Ja tās paceļoties uzsprāga, mums jāveic nepiecie�amie labojumi, lai nākamais starts vainagotos panākumiem.

Tre�ā izmēģinājumu trusī�u partija. Vienu no viņiem sauca Marks.

Mērierices, pulsa un temperatūras mērī�ana, atdzesē�jo�ā sega. Rauls uzsauca: Gatavi?

Mēs visi reizē atsaucāmies:

Gatavi!

Cerams, ka Marks nenomirs no bailēm. Viņam bija gan karsti, gan auksti, un viņ� bez mitas meta krustus.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens ar pusi� viens un ceturtdaļa� viens� star� starts? Nu labi, star� ts! viņ� nepārliecino�i penterēja.

Un starta slēdzi viņam nācās nospiest divreiz, jo svied�riem klātie pirksti slīdēja.

Mezopotāmijas mitoloģijā nāves valstību sauc par "Zemi, no kuras neatgrie�as". Dziedājums:

Tie, kas tur reiz nokļūst, gaismu vairs neredz,

Vien putekļi un zeme ir viņu maize.

Tie tērpti kā putni.

It viss, ari durvis un slēģi, ir putekļiem klāti.

Reiz daiļā I�tara, mīlas dieviete, nokāpa ellē. Kara�liene Eri�kigala pavēlēja vienam no sargiem viņu uzņemt saskaņā ar senām tradīcijām. Ikreiz, kad dieviete iegāja pa kādām no septiņām elles durvīm, viņai nācās kaut ko novilkt vispirms kleitu un kroni, tad auskarus, kak�larotu, amuletu, jostu, rokassprādzes, gredzenus un pat apak�veļu. Tā nu I�tara ieradās pie Eri�kigalas pilnīgi kaila, bet karaliene tās ķermeni pakļāva se�desmit mocībām.

Cilvēki cieta tāpēc, ka I�tara bija ieslodzīta ellē, jo bez I�taras zeme bija kļuvusi neauglīga. Dziedājums:

Kop� I�tara bija devusies uz zemi, no kurienes neatgrie�as, Vēr�i vairs nedarīja govis grūtas, bet vīrie�i nedāvāja

sievietēm bērnus.

Tad Cilvēki sūtīja pie Eri�kigalas kādu einuhu. Kad viņ� tai lūdza, lai ļauj padzerties dzīvības ūdeni, Eri�ki�gala viņu nolādēja. Dziedājums:

Tu meklēsi ēdienu pilsētas notekās

Un slapstīsies cietok�ņa mūru ēnās.

Tu mitīsi uz māju sliek�ņiem,

Bet dzērāji un izslāpu�ie tevi sitīs.

Einuhs tika nosūtīts uz elli apmaiņai pret I�taru viņa neauglība pret I�taras auglību. Un tik tie�ām pēc kāda laika Eri�kigala pavēlēja I�taru apslacīt ar dzīvības ūdeni un pavadīt līdz elles vārtiem. Un, kamēr viņa no septītajām durvīm nonāca atpakaļ līdz pirmajām, viņai

tika atdotas visas viņas drānas un rotas. Un virs zemes viss >

atkal bija kā agrāk.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Konvulsijas. Sildī�ana. Elektriskais �oks. v Marks atvēra acis, bet mēs izbrīnā iepletām savējās. Vai tie�ām mums beidzot būtu izdevies? Mūsu varonis ātri novērsa mūsu sastinguma stāvokli, pēk�ņi pieceldamies, drud�aini griezdamies ap savu asi un skaļi kliegdams.

Es viņus redzēju! Viņi ir visapkārt! No viņiem nav iespējams izbēgt!

Kas? Saki ta�u, kas! Rauls stingrā balsī jautāja.

Velni! Tur visās malās ir velni, un viņi mani gribēja iegrūst milzīgā verdo�ā katlā. Es negribu mirt. Es viņus vairs nekad negribu redzēt. Viņi ir tik briesmīgi!

Marks uzgāza man virsū kādu pudeli ar ķīmisko vielu, sāka dzīties Amandīnei pakaļ ar �ļirci rokās un iedūra to viņai apaļumos. Kad centos puisi apturēt, viņ� man ar lanceti pārsita pieri. �ī rēta man saglabājusies vēl tagad.

�āda Marka izturē�anās nedaudz mazināja mūsu sajūsmu. Vispirms "dārzenis", un tagad vēl arī juku�ais!

Marka me�onīgā rīcība bija atstājusi iespaidu pat uz Raulu. Tai pa�ā laikā mēs prātojām: un ja nu mums ir izdevies? Ja nu Marks mums tie�ām ir sarūpējis liecības no Viņpasaules? Viņ� jau nebija vainīgs, ja atcerējās tikai �ausmas.

Videoierakstu ar �o eksperimentu tomēr iznīcinājām, bet Marku ievietojām psihiatriskajā slimnīcā, tomēr viņ� bija mūsu pirmais izmēģinājuma trusītis, kur� bija pie�dzīvojis NDE. Un, kaut gan viņ� no turienes neatgrie�zās ar skaistām atmiņām par gai�iem gaiteņiem, toties atgriezās ar veselu ķermeni, lai arī saprāts bija aptum��ojies.

Tovakar es vedu Amandīni uz mājām ar ma�īnu. Me�dicīnas māsiņa bez mitas sakrustoja un iztaisnoja savas skaistās kājas. Ievainojums apaļumos bija izrādījies nie�cīgs, toties man gan uzlika divdesmit piecas �uves.

Amandīnes melnā kleita viņa vienmēr tērpās tikai melnā pavedino�i �aukstēja.

Pēc �āda satricinājuma viņa negribēja atgriezties mājās ar elektrisko vilcienu, turklāt ne viņa, ne es nevēlējāmies pavadīt vakaru vienatnē.

Es ievaicājos:

Varbūt tam visam tomēr vajadzētu mest mieru?

Amandīne, kā parasti, klusēja. Es alla� prātoju: "Viņa ir tik skaista un tik noslēpumaina, ka viņai galvā dro�i vien rosās da�ādas brīni�ķīgas domas." Tomēr �oreiz Amandīnes klusē�ana sāka man apnikt. Viņa ta�u nebija tikai kaut kāda skaistumlietiņa. Tāpat kā es, viņa bija redzējusi, kā �ie cilvēki mirst vai sajūk prātā tik nedro�a eksperimenta dēļ.

Es nelikos mierā:

Tik daudz bezjēdzīgu nāvju! Un tik no�ēlojami rezultāti� Un kā jums �ķiet? Es jūs pazīstu jau vairāk nekā trīs mēne�us, bet ne reizes neesmu dzirdējis, ka jūs būtu pateikusi vairāk nekā pāris vārdu! Mēs ta�u varam arī sarunāties! Jums man jāpalīdz Raulu apstādināt! �ī afēra ir ievilkusies. Bez jūsu palīdzības es viņu nepārliecinā�u!

Tad meitene uz mani palūkojās. Viņa mani raudzījās ilgi un vērīgi. Lūpas pavērās. Beidzot Amandīne bildīs kādu vārdu.

Glu�i otrādi!

Kas glu�i otrādi?

Mūsu pienākums ir turpināt iesākto. Un tie�i tādēļ, lai �īs nāves nebūtu veltīgas. Mūsu tanatonauti ļoti labi zināja, ar ko viņi riskē. Un viņi visi zināja, ka viņu nāve nākamajiem eksperimenta turpinātājiem dos lielākas ce�rības uz veiksmi.

Tas ir kā pokera partijā, kur lielākas likmes liek, lai atgūtu zaudēto! es iesaucos. Tas ir tikpat kā pa�am veicināt savu bojāeju! Piecpadsmit upuri! Tas ta�u nav nekāds projekts, bet īsts slaktiņ�!

Bet mēs ta�u esam jaunatklājēji, viņa iebilda ledainā balsī.

�ajā sakarībā man zināms kāds labs sakāmvārds: "Pirmatklājēju ir viegli pazīt. Viņ� guļ klajuma vidū ar bultu mugurā."

Vina tikai vēl vairāk "uzvilkās":

Jūs laikam domājat, ka visas �is nāves man nemaz nerūp? Visi mūsu tanatonauti ta�u bija tik lieliski un tik drosmīgi cilvēki�

Viņai aizlūza balss. Vajadzēja izmantot gadījumu. Es viņu izaicināju:

-Tā nebija drosme, tā bija nosliece uz pa�nāvību.

Nosliece uz pa�nāvību! Un Kristoforam Kolumbam arī bija nosliece uz pa�nāvību, kad viņ� ar tik nedro�u kuģi devās uz otru pasaules malu? Un Jurijam Gagarinam, kas dzelzs mucā devās kosmosā, vai arī viņam bija nosliece uz pa�nāvību? Pasaules progress ta�u vispār ne�būtu iespējams bez pa�nāvniekiem�

Ak tā! Galilejs, Kolumbs un pat Gagarins � viņai atradās pietiekami piemēru, lai attaisnotu �o slaktiņu! Amandīne iekarsa aizvien vairāk un ietiepīgi turpināja mani uzrunāt ar jūs.

�ķiet, ka jūs neko neesat sapratis, daktera kungs. Vai jums ne�ķiet dīvaini, ka tik viegli var sameklēt brīvprātī�gos? Visi ieslodzītie ļoti labi zina par mūsu neveiksmēm. Kāpēc tad viņi neatsakās? Es jums pateik�u, kāpēc mūsu tanatodromā �īm sabiedrības pabirām pēk�ņi ir tāda sajūta, ka viņi kļūst par varoņiem!

Un kāpēc tad pārējie cietumnieki mūs tā lamā ikreiz, kad ejam viņiem garām?

Tas ir paradoksāli. Viņi mūs vaino savu draugu nāvē, un tomēr arī pa�i ir gatavi mirt. Un es esmu pār�liecināta, ka reiz pienāks tā diena, kad kādam no viņiem tas izdosies.

Amandīnē man patika pilnīgi viss. Viņas vēsums, viņas klusē�ana, viņas noslēpumainība un tagad arī viņas dedzīgu ms�

Melnajās drānās tērptā blondīne manā ma�īnā bija glu�i kā dego�a lāpa, kas mani padarīja vai traku. Varbūt tāpēc, ka tik bie�i nācās saskarties ar nāvi, es izjutu tik sakāpinātas dzīves alkas!

Beidzot es biju palicis divatā ar Amandīni, turklāt ar tik aizkustino�u un satrauktu Amandīni. Tā bija vien�reizēja iespēja. Es atrāvu roku no ātruma pārslēdzēja un, izmantojot par ieganstu ceļa dangas, novietoju to uz Amandīnes ceļgala. Viņas āda bija maiga kā zīds.

Amandīne atgrūda manu roku, it kā tā būtu kaut kas pretīgs.

Man ļoti �ēl, Mi�el, bet jūs tie�ām neesat manā gaumē.

Nez, kur� bija viņas gaumē?

Ceturtdien, 25. augustā, zinātnes ministrs inkognito apmeklēja mūsu Flerī-Mero�ī tanatodromu. Benuā Mer�kasjē vēlējās pats personiski būt klāt mūsu "starta" brīdī. Viņ� rādīja tik norūpēju�os seju kā cilvēks, kur� prāto, vai negrasās izdarīt gadsimta muļķību. Un vai tādā gadījumā viņam būs pietiekami laika glābt savu ādu, lai nav jāstājas tiesas priek�ā.

Ministrs paspieda man roku, ne īpa�i pārliecino�i apsveica, bet, pats galvenais, iedro�ināja kārtējo piecu tanatonautu komandu. Viņ� neuzkrīto�i izjautāja Raulu par mūsu neveiksmju skaitu un salēcās, kad Rauls viņam ie�ukstēja ausī �o skaitli.

Tad viņ� atgriezās pie manis un paaicināja malā kādā telpas stūrī.

Varbūt jūsu "nesējraķetes" ir pārāk toksiskas?

Nē. Man pa�am arī sākumā tā �ķita. Tomēr pro�blēma neslēpjas tur.

Kas tad par vainu?

Pēc tik daudziem eksperimentiem man radies iespaids, ka komas stāvokli viņi nonāk, kā lai to labāk pasaka, izvēles priek�ā doties prom vai atgriezties. Un viņi visi izvēlas doties prom.

Merkasjē sarauca pieri.

-Tad varbūt jums, piemēram, vajadzētu viņiem pie�vienot vēl spēcīgākus elektriskos lādiņus? Ziniet, kad prezidents Lisinders nokļuva Viņpasaulē, neviens ar viņu baltos cimdiņos vis nekrāmējās. Viņi tam ievietoja elek�trodus tie�i sirdī!

Es pārdomāju tikko dzirdēto. Mēs sarunājāmies kā divi viens otru cieno�i zinātnieki. Rūpīgi apsvēru katru vārdu.

-Tas nav tik vienkār�i. Jāprot izraudzīties īsto mirkli, kad viņi ir aizgāju�i jau "pietiekami tālu", tomēr vēl ne "pārāk tālu".

Tā ka tā ir arī īstā mirkļa izraudzī�anās problēma. Tiem dakteriem ar Lisinderu paveicās, viņi dro�i vien viņu atguva atpakaļ pēdējā sekundē, kad tas vēl vispār bija iespējams. Un skaidrs, ka tā bija tīrā sagadī�anās.

Ministrs gribēja būt kompetents jomā, par kuru viņam nebija ne mazākās sajēgas.

Varbūt tomēr pamēģiniet paaugstināt spriegumu, samazināt narkotiku daudzumu un palielināt kālija hlo�rīda devu. Un modināt viņus nedaudz agrāk.

Mēs jau bijām visu izmēģināju�i, tomēr es piekrīto�i māju ar galvu, it kā viņ� man beidzot būtu atklājis kādu brīnumrecepti. Tomēr negribējās arī no viņa neko slēpt, tādēļ piebildu:

Nepiecie�ams, lai viņi pa�i vēlētos atgriezties laikā, kad tas vēl ir iespējams. Protams, es par to esmu daudz domājis. Mēs neko nezinām par to, kas viņiem liek tur�pināt nāves ceļu. Ko viņiem tur aug�ā piesola? Ja viņiem tiek piedāvāts burkāns, tad mums jāpiedāvā kaut kas vēl labāks!

-Jūsu tanatonauti man atgādina XVI gadsimta kuģo�tājus, kuri labāk gribēja palikt Klusā okeāna Paradīzes salās kopā ar burvīgām sievām un smar�īgiem augļiem nekā atgriezties dzimtajā Eiropā, pārvarot milzu grūtības!

�ī situācija tik tie�ām atgādināja, piemēram, sacel��anos uz kuģa Bounty. Mūsu tanatonauti bija tādi pa�i likuma pārkāpēji kā toreizējie jūrnieki un tāpat alka rast patvērumu sve�ā zemē.

Kā lai aizkavē mirsto�o? prātoja Merkasjē. Kas veseliem cilvēkiem liek cīnīties, bet slimniekiem izvese�ļoties?

Alkas pēc laimes, es nopūtos.

Jā, bet kas tad dara laimīgu? Kā lai ietekmē jūsu cilvēkus, kad viņi saskaras ar izvēli "doties projām vai atgriezties"? Motīvi ta�u katram var būt tik at�ķirīgi!

Es jau slimnīcā biju ievērojis, ka pēk�ņu izveseļo�anos lielā mērā noteica cilvēka griba. Da�i slimnieki vienkār�i atteicās samierināties ar nāvi, un viņiem tik tie�ām izdevās izdzīvot. Lasot par kādas Losand�elosas ķīnie�u komūnas pētījumiem, uzzināju, ka Jaungada svinību dienā viņu mirstības procents saruka gandrīz līdz nullei. Vecie ļau�dis un mirsto�ie sevi "pārprogrammēja" tā, lai vēl paliktu dzīvi un izbaudītu �o dienu. Bet nākamajā dienā miru�o skaits atkal bija tāds pats kā parasti.

Cilvēka domas spēkam nav robe�u.

Es pats mēdzu izklaidēties, mēģinot nedaudz piln�veidot savas prāta spējas, lai sevi ieprogrammētu tā, ka, neizmantojot modinātājpulksteni, atvērtu acis tie�i asto�ņos. Un man tas uzreiz izdevās. Ļoti labi zināju, ka manās smadzeņu �ūniņās ir uzkrāts ļoti daudz informācijas un ka pietiek tikai atvērt pareizo atvilktni, lai to īstajā brīdī izmantotu. Noteikti ir ļoti daudz aizraujo�u cilvēka nervu sistēmas pa�programmē�anas pētījumu.

Un kādēļ gan lai no komas stāvokļa nevarētu atgriez�ties tikai ar gribasspēka palīdzību?

Tomēr mūsu tanatonauts todien nevēlējās atgriezties. Pārbiju�ies no tā, kā viņu sabiedrotais raustījās nāves kon�vulsijās, arī �etri pārējie atteicās piedalīties eksperimentā. Nolēmām vairs nepaļauties uz tanatonautu sāncensības garu. Turpmāk mūsu "jaunatklājēji" startēs pa vienam mūsu klātbūtnē. Bet varbūt jau bija par vēlu. Jo pat FlerīMero�ī kļuva aizvien grūtāk sarunāt brīvprātīgos.

Tibetie�u mitoloģija vēsta, ka budistu templī mīt deviņas da�ādas dēmonu grupas.

1.��� Gnodsbīni tempļu sargātāji. Izraisa epidēmijas.

2.�� Būdas augstāko sfēru dēmoni. Viņi var izskatīties pēc zivīm, putniem, augiem vai akmeņiem. Viņu pavēl�nieks mīt tum�ā deviņstāvu pilī.

3.��� �rinpo milzīgi briesmoņi.

4.��� Klu �ūskveida elles dievības.

5.��� Btsan dievi, kas mīt debesīs, me�os, kalnos un ledājos.

6.��� La debesu dievības baltā krāsā. Labvēlīgas un mēdz sēdēt ikvienam uz pleciem.

7.��� Dmu ļaunie dēmoni.

8.��� Drē nāves vēstne�i, bie�i atbildīgi par nāvējo�ām slimībām. Drē ir visa ar cilvēkiem notieko�ā ļaunuma izraisītājs.

9.��� Gandrē ļaunu dievību grupa.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Atklāti sakot, Fēlikss Kerbozs bija tāds cilvēks, ko neviens sev par kaimiņu labprāt nevēlētos. Tomēr viņam bija ari pāris vainu mīkstino�u apstākļu.

Pirmām kārtām viņ� nebija gribēts bērns. Kad patē�rētāju intere�u aizsardzības �urnāls "Mēs testējam jūsu interesēs" konstatēja, ka tās pre�zīmes prezervatīvi, kurus lietoja viņa tēvs, bija dro�i tikai deviņdesmit se�os pro�centos gadījumu, Fēlikss, tāpat kā viņa tēvs, bija pārlieci�nāts, ka ietilpa �etros nedro�ajos procentos. Un tas fakts, ka viņ� pirms trīsdesmit pieciem gadiem bija izgājis no mājām pēc cigaretēm, pierādīja, kā �ī nodevība viņu bija izsitusi no sliedēm.

Viņa māte jau pa�ā sākumā mēģināja izdarīt abortu, bet Fēlikss bija pieķēries dzīvei tik cie�i kā blusa sunim. Atkārtotie aborta mēģinājumi noveda vienīgi pie tā, ka jaundzimu�ā seja bija izkropļota.

Māte viņu divreiz mēģināja noslīcināt. It kā lai izska�lotu �ampūnu, viņa vannā pabāza Fēliksa galvu zem ūdens. Ta�u māte nebija precīzi aprēķinājusi laiku un par ātru izvilka viņu ārā. Vēlāk viņa bērnu, kur� tikko bija iemācījies staigāt, iegrūda upē. Ta�u Fēliksam bija talants izglābties pat visbīstamākajās situācijās. Viņ� tik tikko izglābās, nepakļuvis zem kāda kutera dzenskrūves, kas atstāja rētu bērna vaigā, un viņ� izkļuva krastā, pie�ķēries pie lietussarga, ko māte viņam nejau�i pastiepa, gribēdama iesist tam pa galvu. Fēliksa bērnība pagāja, prātojot, kāpēc visi viņu tā neieredz. Vai tāpēc, ka viņ� bija tik neglīts, vai arī tāpēc, ka viņam bija tik vienreizīga mamma?

Fēlikss ilgi nespēja ar to visu samierināties, ta�u, kad Sjuzete nomira, viņ� gau�i raudāja, jo saprata, ka nomiris vienīgais cilvēks, ko viņ� bija mīlējis. Tagad Fēliksam bija palicis tikai naids.

Sākumā tas izpaudās, uzbrūkot un ar nazi pārdurot riepas kādai glu�i nevainīgai ma�īnai� Tomēr vieglāk nekļuva. Viņ� sapinās ar kādu noziedznieku bandu, kas izspieda naudu no bagātnieku dēlēniem, kuru mātes turklāt vēl bija dzīvas. Sasodītie veiksminieki! Trīs, kas atteicās dot naudu, viņ� nogalināja un kļuva par visnetī�rāko darbu veicēju bandā. Ta�u apmēram astoņpadsmit gadu vecumā, kad �ie zeņķi sāka interesēties par pretējo dzimumu, Fēlikss atteicās piedalīties izvaro�anās. Viņu aizrāva vienīgi negaidīti uzbrukumi "biezajiem" un na�a ietriek�ana tiem ribās.

Tā viņ� atrieba savu karsti mīlēto mammu, kas vien�mēr bija rāvusies melnās miesās, lai viņu izaudzinātu.

Kad divdesmit piecu gadu vecumā Fēlikss stājās tie�sas priek�ā, viņam neizdevās pārliecināt zvērinātos par to, kāda neizsakāma bauda bija savam tuvākajam ietriekt tuklajā vēderā garu un asu dunci. Viņa sajūsma par aukstā iero�a dūrieniem nerada dzirdīgas ausis. Prokurors pieprasīja viņu notiesāt uz divsimt astoņdesmit �etriem gadiem ieslodzījumā, ko par labu uzvedību bija iespējams saīsināt līdz divsimt piecdesmit se�iem gadiem. Fēliksa advokāts paskaidroja, ka tas pielīdzināms ieslodzījumam uz mū�u, ja nu vienīgi, "pateicoties medicīnas progresam, cilvēka mū�s pagarinātos virs pa�reizējā vidējā deviņdes�mit gadu rādītāja".

Lai Fēlikss ieslodzījumā justos laimīgs, nepietika ar darbu no rīta līdz vakaram, izgatavojot birstes no me�a�cūku spalvām. Un viņ� sev nosolījās, ka izkļūs no cietuma likumīgā ceļā. Ar labu uzvedību Fēliksam bija izdevies saīsināt ieslodzījumu līdz divsimt piecdesmit se�iem ga�diem. Ko vēl varēja darīt lietas labā?

Cietuma direktoram nekad netrūka jaunu ideju. Mūs�dienās pārdot varēja it visu. Tāda bija modernā sabied�rība. Kerbozam atlika vien "pirkt" savus brīvības gadus.

Bet par kādu naudu? nelaimīgais gudroja.

Kur� tad �eit runā par naudu? Spēcīgs, vesels ķerme�nis tādam bra�am puisim kā tu jau ir vesels kapitāls!

Un sākās ne�ēlīga rēķinā�ana.

Lai iegūtu kādu gadu brīvībā, Fēlikss izmēģināja zāles, kuras vēl nebija licencētas, un par kuru blakusefektiem nekas nebija zināms.

Kop� izmēģinājumi ar dzīvniekiem, pateicoties dzīv�nieku aizstāvjiem, bija aizliegti, ra�otājiem vairs nebija neviena cita, pie kā vērsties, izņemot cietumniekus.

Tā Fēliksam izdevās samazināt sodu par trim gadiem, izmēģinot sirds defibrillatoru, kas viņam izraisīja sirds aritmiju un bezmiegu. Ar zobu pastām, kuru sastāvā bija pārāk daudz fluora, viņ� sabojāja aknas (mīnus pieci gadi ieslodzījuma). Sevi�ķi kodīgu ziepju dēļ viņam vie�tām nogāja āda (mīnus trīs gadi ieslodzījuma). Pārāk spēcīgs aspirīns izraisīja kuņģa �ūlu (mīnus divi gadi ieslodzījuma). Ārkārtīgi stipra losjona iedarbības rezultātā puse galvas kļuva kaila (mīnus �etri gadi ieslodzījuma).

Tomēr Fēlikss nepadevās un reizēm pat jutās pār�steigts, ja kāds produkts izrādījās patie�ām nekaitīgs.

Kad cietumnieki sacēlās, viņ� ar dūrēm aizstāvēja cietuma sargus (mīnus divi gadi ieslodzījuma). Fēlikss nodeva narkotiku tirgoņus, kas ar stingru roku valdīja pār cietumniekiem (mīnus trīs gadi ieslodzījuma, kas bija iegūti par daudzo "lomku" nomocīto cietumnieku ienaida cenu).

Ko tu mū�īgi tā pielien, Fēliks?

Nekaitiniet mani! Es, d�eki, daru, kā pats gribu. Man vienkār�i ir ambīcijas. Gribu no �ejienes izkļūt ar lepni paceltu galvu.

Ko nu muldi! Turpini tik to savu mērkaķo�anos ar visām tām zālēm, un tevi no �ejienes iznesīs ar kājām pa priek�u!

Katru sestdienu viņ� nodeva asinis (mīnus viena ieslo�dzījuma nedēļa par ceturtdaļlitru). Ceturtdienās viņ� izsmēķēja desmit paciņas cigare�u bez filtriem kāda Vese�lības ministrijas pētījuma par tabakas kaitīgo iedarbību uzdevumā (mīnus viena ieslodzījuma diena par katru izsmēķēto cigare�u paciņu). Pirmdienās un otrdienās viņ� pārbaudīja sensorās sistēmas trūkuma iedarbību uz cilvēka psihi. Visu dienu Fēlikss pavadīja gai�ā telpā ar skaņas izolāciju nekustoties un neēdot. Vakarā cilvēki baltos virsvalkos pārbaudīja, kādu iespaidu �is pētījums uz viņu atstājis.

Pārbaudījumi sekoja cits pēc cita, un Fēliksam bija izdevies samazināt sodu līdz simts �etrdesmit astoņiem gadiem, ta�u tagad viņam darbojās tikai viena niere. Izmēģinot kādu pretiekaisuma līdzekli ar īpa�i nelabvē�līgu iedarbību, Fēlikss bija kļuvis ar vienu ausi nedzir�dīgs. Viņ� visu laiku mirk�ķināja acis, jo reiz viņam tika ievietotas tik mīkstas un lipīgas kontaktlēcas, ka tās vairs nebija iespējams izņemt. Neskatoties uz visu to, viņ� bija pārliecināts, ka reiz tomēr izkļūs no cietuma.

Kad cietuma direktors Fēliksam pastāstīja par pro�jektu "Paradīze" un to, ka tādējādi būtu iespējams sama�zināt ieslodzījumu par astoņdesmit gadiem, viņ� pat ne mirkli neprātoja, vai par to nevajadzētu uzzināt kaut ko vairāk. �is projekts bija vislabākā dāvana, kādu Fēlikss jelkad bija saņēmis.

Tiesa gan, cietumā izplatījās baumas par to, ka sim�tiem ieslodzīto jau izlaidu�i garu pagraba telpā, kur nori�tēja eksperiments, tomēr Fēliksu tas neaizkavēja. Pēc visa, ko viņ� bija pārcietis, iemanīdamies tomēr izdzīvot, viņ� ticēja savai laimes zvaigznei. Citi vienkār�i nemācēja izmantot iespēju, tas arī viss! Turklāt dzīvē par visu ir jāmaksā un, lai ieslodzījuma laiku samazinātu par astoņ�desmit gadiem, pamatīgi jānopūlas.

Viņ� iekārtojās ērtāk zobārsta krēslā. Fēliksam pievie�noja elektrodus un uzklāja termosegu.

Esmu jūsu rīcībā, � sacīja Kerbozs.

Gatavs.

Gatavs!

Nesekoja nekādas lūgsnas vai pārkrustī�anās. Fēlik�sam pietika ar gremojamo tabaku, kas viņam vienmēr bija aizbāzta aiz labā vaiga. Jebkurā gadījumā Fēliksam nebija nekādas sajēgas par �o zinātnisko eksperimentu, un viņam arī par to bija nospļauties, jo viņu interesēja

tikai brīnumainā balva, ko viņ� varēja iegūt. Ieslodzījuma laiku samazinās uz veseliem astoņdesmit gadiem. Viņ� sāka lēnām skaitīt, kā viņam bija norādīts. Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� starts. Un vēsā mierā nospieda slēdzi.

�ipeva indiāņi, kas dzīvo Viskonsinā pie Aug�ezera, uzskata, ka dzīve pēc nāves turpinās tie�i tāpat kā pirms tās, nekad nebeidzas un nekāda tālāka virzība nav pare�dzama. Tā ir viena un tā pati filma, kas atkārtojas bez jebkāda mērķa un jēgas, cilvēkam negūstot nekādas jau�nas atziņas. >

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Ziņojums atbildīgajām instancēm

Patlaban Rauls Razorbaks kopā ar kādu zinātnieku grupu veic nāves izpētes eksperimentus. Upuru skaits jau pārsniedz simtu. Vai nepiecie�ams nekavējoties iejaukties?

Atbildīgās instances atbilde Pagaidām vēl ne.

Mēs ar Raulu un Amandīni veicām ierasto pēckomas atmodinā�anas procedūru. Patiesībā neviens no mums tai vairs īsti neticēja. Vienīgi Rauls visu laiku uzmanīgi vēroja �o par pētījumu objektu kļuvu�o ķermeni un atkārtoja kā lūgsnu:

"Mosties, es tevi lūdzu, mosties!"

Ķērāmies pie reanimācijas pasākumiem, bezcerīgi vēro�jot elektrokardiogrammu un elektroencefalogrammu.

Mosties, mosties! atkārtoja Rauls.

Es automātiski veicu visas nepiecie�amās manipulā�cijas. Skaļ� kliedziens mani atmodināja no sastinguma.

Viņ� pakustināja pirkstu! Rauls kliedza. Atpa�kaļ! Visi atkāpieties atpakaļ! Viņ� pakustējās!

Lai ari neloloju nekādas cerības, tomēr atkāpos.

Negaidot iepīkstējās elektrokardiogramma. Vispirms atskanēja viens vāj� pīkstiens. Tad vēlreiz, tagad jau divi pīkstieni. Un beidzot aparāta pīkstieni skanēja bez mitas. Sākumā viņ� pakustināja vienu pirkstu. Un tad jau visi viņa pirksti kustējās.

Krēslā guļo�ais cilvēks pakustināja plaukstu, tad roku, bet pēc tam plecu. Cerams, ka mums atkal nebūs darī��ana ar ķerto! Paredzot vēl vienu tamlīdzīgu neveiksmi, es biju ielicis kabatā nelielu gumijas nūju.

Plakstiņi sakustējās. Acis atvērās. Mute savaikstījās grimasē, kas pārtapa smaidā. Pī, pī, pī smadzeņu un sirdsdarbība atgriezās ierastajā ritmā.

�ķita, ka �oreiz mūsu izmēģinājuma trusītis nebija kļuvis ne par "dārzeni", ne juku�o.

Viņ� bija sveiks un vesels. Tanatonauts bija sasniedzis tanatodromu sveiks un vesels!

Jehūūū! Mums izdevās! Rauls klaigāja.

Telpā atbalsojās prieka pilni saucieni. Mēs visi vēt�raini apkampāmies.

Rauls, protams, atjēdzās pirmais:

Nu, ko tu redzēji? viņ� jautāja, pieliecies tuvāk Fēliksam.

Mēs alkaini centāmies uztvert pirmo vārdu, ko izrunās mūsu neparastais ceļotājs. Lai ko viņ� ari teiktu, iespē�jams, ka pirmā cilvēka, kur� bija aizceļojis uz Aizsauli un atgriezies no turienes atpakaļ, teiktais iekļūs vēstures mācību grāmatās.

Pēk�ņi telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Mēs tik ļoti bijām gaidīju�i �o mirkli. Līdz �im bijām cietu�i vienīgi neveiksmes, un tagad tie�i �is maniaks ar pitekantropa gaitu zināja atbildes uz jautājumiem, kuras pasaule vien�mēr bija gaidījusi.

Kerbozs atvēra muti. Tūlīt viņ� kaut ko teiks. Nē, lūpas atkal sakļāvās. Tad mute pavērās vēlreiz, cen�oties kaut ko pateikt. Viņ� mirk�ķināja acis. Neskanīgā balsī viņ� ar grūtībām izstomīja:

Sasodīts.

Mēs pārsteigti viņā lūkojāmies. Fēlikss paberzēja pieri.

Sasodīta bū�ana.

Tagad viņ� uz mums blenza, pārsteigts, ka viņam velta tik daudz uzmanības.

Nu, vai tagad es dabū�u tos astoņdesmit gadus nost no sava ieslodzījuma?

Vislabprātāk mēs būtu savu pacientu nosmacēju�i savos apskāvienos, ta�u sapratām, ka nepiecie�ams kāds laiciņ�, lai ļautu viņam atjēgties. Rauls tomēr nelikās mierā:

Pastāsti, ko tu redzēji!

Fēlikss paberzēja roku delmus un samirk�ķināja acis.

Nu, kā lai jums to pasaka? Es izlīdu no savas ādas. Sākumā pamatīgi pārbijos. Jutos kā tāds sīks putniņ�. Vellos! Lidinājos virs sava ķermeņa� Pacēlos arvien augstāk gaisā, un tur apkārt laidelējās vēl citi jaunpienāku�o līķi. Un ar tādiem purniem! Tā nu es kādu laiciņu tā lidinājos, līdz mēs nonācām milzīgā gaismas aplī, kas atgādināja tos dego�os riņķus, caur kuriem lec tīģeri. Nu, kā Pindera cirkā, ko rāda televīzijā.

Viņ� apklusa, lai ievilktu elpu. Alkaini tvērām katru viņa vārdu. �ādas uzmanības sajūsmināts, Fēlikss turpi�nāja:

-Tas bija kaut kas neticams. Pa�ā vidū atradās tāds kā kabatas lukturītis, vai. Nu, tāds kā neona aplis ar gaismu vidū, un tas mani tā kā uzrunāja, vai. Nu, aicināja, lai es eju tuvāk. Tā nu es tuvojos un ielēcu dego�ajā aplī kā tas tīģeris cirkā. Tuvojos kabatas lukturī�a gaismai�

Rauls nespēja atturēties un pārtrauca viņu:

Dego�s gaismas aplis, tu saki?

Nūja. Kā tāds mērķis. Nez vai jau teicu, ka sacītais pa tie�o nonāca smadzenēs. Nu, tas aicināja, lai es ejot vēl tuvāk. Un ka viss bū�ot normāli.

Un jūs tuvojāties? Amandīne aizrautīgi vaicāja.

Skaidrs. Tad es ieraudzīju tur tādu kā konusveida piltuvi, un tajā griezās visādas lietiņas.

Kādas lietiņas?

Nu, viss kas. Zvaigznes, tvaiki, visādas ērmīgas strūklas, kas griezās, veidojot dīvainu, lielu piltuvi, kas bija tik milzīga, ka tajā varētu salīst simtiem māju.

Rauls ar dūri iesita pa plaukstu.

Nāves kontinents! viņ� iesaucās. Fēlikss redzējis Nāves kontinentu!

Lūdzu, turpiniet! es lūdzos.

Nu, es tik devos aizvien tuvāk un tad jutu, ka tūlīt vairs nevarē�u atgriezties atpakaļ. Un kāda tad būtu jēga no saīsinātā ieslodzījuma? Bet gaisma man galvā skandi�nāja, ka tam vairs nav nozīmes, ka uz Zemes viss ir viena vienīga niecība un muļķības� Nu, runāt viņa mācēja. Jutos kā iesprostots Ali Babas alā, kas pilna ar dārgu�miem, tikai tur bija nevis zelts un sudrabs, bet gan varen laba sajūta. Tur bija tik jauki un silti, un mīksti. It kā es atkal atrastos savas mammas klēpī. Vai jums neatradīsies kāda ūdens �ļuka? Man mute izkaltusi.

Amandīne aizgāja pēc glāzes ar ūdeni. Viņ� to vienā rāvienā iztuk�oja un tad turpināja:

Ta�u es neko citu nevarēju kā tikai virzīties uz priek�u, sasodīts! Un tad es ieraudzīju tādu kā caurspī�dīgu sienu. Un nevis no ķieģeļiem, bet drīzāk jau mīkstu kā pakaļa. Kā �elatīns. Es pat nodomāju: esmu iekļuvis pakaļā, tikai caurspīdīgā. Sapratu, ka nu ir ziepes. Ja es tai sienai izietu cauri, vairs nekad neatgrieztos, un tad sveiki mani astoņdesmit gadi samazinātā cietumsoda. Tad nu devu pa pederi.

Tātad �im tipam bija izdevies atrisināt manu "izvēles problēmu". Viņam bija savi iemesli, kāpēc izdzīvot. Es nebūtu atgriezies.

Viņ� nopūtās.

Viegli jau nu nebija. Man vajadzēja riktīgi sapuri�nāties, lai atgrieztos kopā ar savu dvēseli. Un tad uzradās tāds kā sudrabains pavediens, kas mani atvilka atpakaļ, un es atvēru savas blisenes.

Bija tā, it kā es, Rauls un Amandīne pa�i būtu pabi�ju�i Septītajās Debesīs. Tātad visi mūsu upuri nav biju�i veltīgi. Mūsu pūliņi beidzot bija nesu�i augļus. Cilvēks bija �ķērsojis nāves robe�u un atgriezies atpakaļ, lai mums pastāstītu, ko Viņpasaulē bija redzējis. Nez, kas gan bija tālāk, vēl aiz �īs gai�ās, nemateriālās pasaules?

Kad ūdens bija izdzerts, Fēlikss pieprasīja glāzīti ruma. Amandīne tūlīt traucās tai pakaļ.

Es sarosījos:

Nepiecie�ams sasaukt preses konferenci. Cilvēkiem tas jāzina�

Rauls mani uzreiz apstādināja.

Vēl ir par agru. Pagaidām mūsu eksperimentam joprojām jāpaliek tikpat slepenam kā līdz �im.

Prezidents Lisinders ieskāja Verkingetoriksa pakakli.

Viņ� bija sajūsmā.

Tātad viņiem tas izdevies, Merkasjē?

-Jā, es pats savām acīm redzēju videokaseti ar startu, atgrie�anos un �o� tanatonautu.

Tanatonautu?

�o vārdu viņi izdomāju�i saviem izmēģinājuma tru�sī�iem. Grieķu valodā tas nozīmē "nāves ceļotājs" vai kaut ko tamlīdzīgu.

Prezidents pievēra acis un smaidīgs turpināja:

Cik skaisti, cik poētiski! Vismaz man �is vārds patīk. Nedaudz tehnisks, ta�u mūsu eksperimentam nopietnī�bas nekad nevar būt par daudz.

Patiesībā Lisinders triumfēja. Un viņam būtu paticis arī jebkur� cits vārds makabofili, mortopiloti, Paradīzes viesi� Viņ� būtu tikpat sajūsmināts�

Merkasjē vēlējās sev pievērst uzmanību. Galu galā viņ� bija �ī projekta organizators, tātad viņam bija liku�mīgas tiesības lepoties ar �iem sasniegumiem. Un, palik�dams uzticīgs sievas izstrādātajam uzvedības modelim, viņ� nolēma riskēt:

Patiesībā iznāk, ka viņi ir tādi kā jaunatklājēji, kas dodas izlūkot "Jauno Austrāliju".

Bet protams, Merkasjē. Beidzot jūs esat uztvēris manu domu.

Lai arī kā ministrs censtos pārliecināt par saviem no�pelniem �ajā atklājumā, tas, kura vārds tiks minēts vēs�tures grāmatās, tik un tā būs apbrīnojami tālredzīgais prezidents. Lisinders iztēlojās, ka būs kļuvis nemirstīgs. Skvērus rotās viņa pieminekļi, un ielas tiks nosauktas viņa vārdā� Lisinders bija uzņēmies risku un par to sa�maksājis desmitiem, teju simtiem bojā gāju�o, tomēr viņam bija izdevies sasniegt iecerēto!

Merkasjē iztraucēja viņa nomoda sapņus, jautājot:

Un ko darīsim turpmāk, prezidenta kungs?

Jau ar pirmajiem tanatonautu lidojumiem rezultāti pār�sniedza iecerēto. Pirmais brīvprātīgais, kuram bija izdevies pacelties gaisā un atgriezties uz Zemes, bija Fēlikss Kerbozs. Tanatonautikas jaunatklājēji pa�i bija pārsteigti, ka tik ātri guvu�i panākumus.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Kā vēsta ķeltu mitoloģija, Aizsaulē ir kāda noslēpu�maina vieta, kur nepazīst ne nāvi, ne darbu, ne gada�laikus. To apdzīvo dievi, gari un cilvēki, kas mū�am saglabā jaunību. Gaili �o zemi sauc par Anrnvn. Tur atro�das atdzim�anas un pārpilnības katli. Atdzim�anas katlā dzīvību atgūst miru�ie kareivji, bet tie, kas nobauda no pārpilnības katla, kļūst nemirstīgi.

Gan gaili, gan īri uzskata, ka Anntun jeb Aizsaule ir tikpat reāla kā materiālā pasaule. Pietiek ar da�iem maģis�kiem rituāliem, lai no vienas pasaules nokļūtu otrā.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Kā es vēlētos būt Fēliksa vietā!

Parasti tik atturīgā Amandīne vairs nespēja apslēpt savu prieku. Kā parasti, pēc eksperimenta es viņu vedu uz mājām. Tovakar mēs bijām nedaudz iedzēru�i. Līdzekļu trūkuma dēļ mēs savu slepeno triumfu tanatodromā bijām atzīmēju�i vienīgi ar dzirksto�ā vīna pudeli, saskan�dinot plastmasas glāzītes.

Kādu fantastisku mirkli mēs esam piedzīvoju�i! Kā es būtu vēlējusies būt �is pirmais cilvēks, pirmais tanatonauts, kur� spēris kāju uz Nāves kontinenta un no turie�nes atgriezies! Ak, es tā gribētu būt Fēliksa vietā!

Centos viņu atgriezt īstenībā.

Tas nav tik vienkār�i. Tam nepiecie�ama sava mo�tivācija. Jūs ta�u jau dzirdējāt, ka pat Fēliksu gaisma bija vilinājusi projām un viņ� jau bija sācis �aubīties, vai atgriez�ties. Tas viņam izdevās tikai tāpēc, ka viņ� vairāk par visu vēlējās, lai viņam �eit, uz Zemes, samazina cietumsodu.

Sāku braukt ātrāk. Gar logiem krēslā aizslīdēja drūma piepilsētas ainava. Sāņus palūkojos uz Amandīni, kura, neraugoties ne uz ko, rūpīgi pūderēja degunu.

Nu jau es viņu pazinu nedaudz labāk. Rauls man par viņu bija �o to pastāstījis. �ī daiļā sieviete ļoti apzinīgi bija veikusi medicīnas māsas darbu. Pat pārāk apzinīgi. Viņa vairs nevarēja izturēt to, ka jānoraugās, kā slimnīcā mirst viņai uzticētie pacienti. Jau skolā viņa bija ļoti pārdzīvo�jusi, ja saņēma sliktas atzīmes.

Katru miru�o slimnīcā viņa uztvēra kā vēl vienu nesek�mīgu atzīmi. Ja slimnieks nomira uz operāciju galda, viņa jutās par to atbildīga.

Kolēģi viņai bez mitas atkārtoja, ka tā nav viņas vaina, ta�u Amandīne viņos neklausījās. Viņa bija pārliecināta, ka katra jauna nāve ir vēl viens viņas nekompetences pie�rādījums.

Amandīne iedomājās, ka cilvēki mirst tādēļ, ka tiem trūkst mīlestības. Viņa uzskatīja, ka pat ar vēzi beigu sta�dijā sirgsto�ais pats izvēlējies nāvi, un tas noticis tādēļ, ka apkārtējie nav viņam spēju�i iedvest dzīves alkas. Tādēļ Amandīne centās vēl vairāk mīlēt ikvienu savu pacientu. Un, tā kā tie turpināja mirt, viņa sev pārmeta, ka nav tos pietiekami stipri mīlējusi.

Nav nepiecie�ams paskaidrot, ka �ādos apstākļos Amandīnei Balī labāk būtu vajadzējis mainīt nodarbo�anos. Ta�u, tāpat kā Raulu, neveiksmes arī viņu mudināja atkal ķer�ties pie darba, līdz vai nu būs sasniegti nevainojami rezul�tāti, vai arī notikusi pa�iznīcinā�anās. Kad Amandīne bija nejau�i izlasījusi nelielu sludinājumu par projektu, kuram tika meklēta motivēta medicīnas māsa mirsto�o atbalstam, viņa nekavējoties steidza atbildēt. Tikko Rauls Razorbaks tai bija sācis stāstīt par projektu "Paradīze", viņa uzreiz bija nolēmusi ar visu sirdi un dvēseli nodoties �im pasākumam, kurā bija nepiecie�ams atgriezt miru�os dzīvo pasaulē.

Un, lai cik pārsteidzo�i tas varētu �ķist, viņu nemaz neizbrīnīja tas, ka kop� pa�as projekta uzsāk�anas jau bijis tik daudz upuru. Amandīnei piemita ļoti dīvaina loģika viņa bija gatava samierināties ar to, ka jānogalina pat vairāki cilvēki pēc kārtas, ja tas dod cerības kaut kad nākotnē glābt daudz citu.

Kā es gribētu būt Fēlikss, viņa vēlreiz atkārtoja. Viņ� ir tik drosmīgs un, es pat teiktu, skaists.

Es klusēju. Tas jau nu gan bija par daudz. Var jau būt, ka viņ� bija drosmīgs, bet apgalvot, ka �is pitekantrops ir skaists?

Viņam ta�u tur aug�ā nācās pārciest tik briesmīgus pārbaudījumus!

Amandīne gan patie�ām izskatījās daiļa, kad runāja par Fēliksu.

Un ko iesāksim turpmāk? es vaicāju, lai mainītu tematu.

Palielināsim startu skaitu. Rauls �īs labās ziņas jau pavēstījis ministram Merkasjē. Prezidents vēlas mūs ap�sveikt personiski. Viņ� jau sazinājies ar cietuma direktoru, lai tas izraudzītos simts jaunu tanatonautu kandidātu.

Viņa bija tik priecīga, it kā runa būtu par slepenu ballī�u organizē�anu.

Mēs esam uzvarēju�i, viņa svētlaimīgi nomurmi�nāja.

Pieprasījums sniegt personu raksturojo�as ziņas

Uzvārds: Kerbozs. Vārds: Fēlikss. Mati: blondi un reti. Augums: 1 m 95 cm.

īpa�as pazīmes: liela auguma, ar rētainu seju. Piezīmes: pirmais tanatonauts, kur� atgriezies uz Zemes. Trūkums: zems intelekta koeficients.

SKANDĀLS: PREZIDENTS LISINDERS ZIEDO VISPĀRĪGĀ RE�ĪMA CIETUMA CIETUMNIEKUS IT KĀ ZINĀTNISKIEM EKSPERIMENTIEM

Ilgsto�as izmeklē�anas rezultātā esam pārliecināju�ies, ka prezidents Lisinders ir viens no mūsdienu lielākajiem noziedzniekiem. Mūsu Valsts prezidents, ko ievēlējis lie�lais vairākums fran�u, izrādījies vēl perversāks nekā Lendrū vai Petio, jo aukstasinīgi nogalinājis cilvēkus, kurus pat nav pazinis.

Par viņa upuriem kļuvu�i vispārīgā re�īma cietuma ieslodzītie, kas lūgu�i vienīgi, lai ļauj izpirkt savu sodu. Prezidents aizbildinās ar to, ka tiek veikti nāves pētījumi. Patiesībā mūsu Republikas prezidentam ir ļoti neparasts hobijs nevis golfs, ēdienu gatavo�ana vai marku kolek�cionē�ana, bet gan nāve!

Ar sava nozieguma līdzzinātāja zinātnes ministra Merkasjē, ķerta biologa profesora Raula Razorbaka, aiz�domīga ārsta anesteziologa Mi�ela Pensona un karjeris�tes medicīnas māsas Amandīnes Balī palīdzību prezidents nogalinājis du�iem cilvēku.

Aprēķināts, ka to cietumnieku skaits, kas ar �īs "ieprogrammētās nāves komandas" palīdzību aizraidīti uz Viņpasauli, ir simt divdesmit trīs, un tas darīts vienīgi tāpēc, lai remdētu despotiska valsts prezidenta slimīgo ziņkāri.

Tāda sajūta, it kā mēs būtu atgriezu�ies tajos barba�riskajos laikos, kad romie�u imperatoriem bija tiesības izlemt, vai neaizsargātie vergi dzīvos vai mirs.

Da�i vergus, daudz negudrojot, nogalināja bariem vien tikai tādēļ, lai redzētu, vai Jēzus Kristus apmetnis tos spēs glābt.

Tomēr mūsdienās nav ne imperatoru, ne vergu (pat tad, ja Lisinders ir iedomājies, ka ir Jūlijs Cēzars!). Vis�maz mēs līdz �im tā domājām. Bijām pārliecināti, ka val�sti vada demokrātiskās vēlē�anās līdzpilsoņu ievēlēts pre�zidents prezidents, kura galvenais uzdevums ir rūpīgi sekot, lai viņa pakļautībā eso�ie cilvēki dzīvotu labklājībā, nevis tiktu nogalināti!

Tiklīdz Flerī-Mero�ī cietuma direktors, sa�utis par viņa pagrabos katru dienu pieaugo�o līķu skaitu, izņē�muma kārtā mūsu laikraksta redakcijai bija atklājis bries�mīgo patiesību, opozīcija nekavējoties pieprasīja prezi�dentam atņemt neaizskaramību, bet parlaments �o faktu izmeklē�anai tūdaļ izveidoja izmeklē�anas komisiju.

Lielākā daļa nopratināto ministru apgalvoju�i, ka par to neko nav zināju�i, ta�u ir arī tādi, kas jau tagad atzīst, ka tad, ja izmeklē�anas komisijai izdosies pierādīt �īs sērij�veida slepkavības, viņi tūdaļ demisionēs.

Savukārt, ministrs Merkasjē, nesagaidījis izmeklē��anas rezultātus, kopā ar sievu aizbēdzis uz Austrāliju, tādējādi izvairoties no juridiskās atbildības.

Sajūsmai sekoja sarūgtinājums. Kerboza sasniegumi mūs bija pacēlu�i vai spārnos, tomēr pār mums birsto�o apvainojumu krusa, kam sekoja vispārēja ne�ēlastība, bija mūs atkal notriekusi zemē.

Flerī cietuma direktors bija panācis iecerēto. Lieta ar katru dienu kļuva aizvien vērienīgāka. Laikraksti uzbruka masveidā. Ievadraksti aicināja veikt eksperimentus ar mums pa�iem. Aptaujās bija noskaidrots, ka 78 % iedzī�votāju vēlējās, lai mūs pēc iespējas ātrāk ietupina aiz restēm.

Sākās lietas izmeklē�ana. Mūs visus pēc kārtas nopra�tināja. Man solīja mīkstināt soda mēru, ja nodo�u savus sabiedrotos. Dro�i vien arī pārējiem piedāvāja to pa�u. Es nolēmu klusēt.

Izmeklētājs nozīmēja kratī�anu, un policisti pārmek�lēja manu dzīvokli, uzlau�ot grīdu pa vienam dēlītim, it kā es zem tās būtu paslēpis līķus!

Dzīvokļu kooperatīva sapulcē man laipni ieteica izvākties pirms trimestra beigām. Durvju sardze paskaidroja, ka mana uzturē�anās �ajā namā samazina kvadrātmetra cenu.

Baidījos iziet uz ielas. Bērni skrēja man pakaļ, sauk�dami: "Flerī-Mero�ī miesnieks, Flerī-Mero�ī miesnieks!" Lai cits citu atbalstītu, mēs visi, Amandīni ieskaitot, pasā�kām regulāri pulcēties pie Raula. �ķita, ka viņ� to visu uztver diezgan bezrūpīgi. Rauls uzskatīja, ka �īs pārejo�ās grūtības nespēs apturēt vēstures gaitu.

Viņa miers vēl apbrīnojamāks �ķita tādēļ, ka viņ� bija zaudējis zinātnieka vietu Valsts Zinātnisko pētījumu centrā, un viņa Renault 20 ar nolai�amo jumtu tika uz�spridzināts kādas "Izdzīvoju�o cietumnieku komitejas atriebības atentātā. Uz Raula dzīvokļa durvīm ar milzīgiem sarkaniem burtiem bija uzrakstīts: "�eit dzīvo 123 nevainīgu cilvēku slepkava."

Reiz, kad mēs atkal centāmies cits citu uzmundrināt, atceroties Kerboza lidojumu, pie durvīm piezvanīja kāds vīrietis ar cepuri, kas bija pārvilkta pār acīm. Tas bija pats prezidents Lisinders personiski, un tā bija pirmā reize, kad es viņu redzēju. Kad bijām savstarpēji iepazīstināti, viņ� mums pavēstīja pēdējos jaunumus �ajā lietā. Tiesa gan, neko īpa�i uzmundrino�u Lisinders nepastāstīja. Apsēdies galda galā, it kā noturētu sanāksmi, viņ� sāka runu:

Mani draugi, mums jābūt gataviem cīņai ar vētru. Tas, ko mēs līdz �im esam piedzīvoju�i, nav nekas salīdzi�nājumā ar to, kas mūs vēl sagaida. Mani draugi un poli�tiskie ienaidnieki ir apvienoju�ies, lai ar mani izrēķinātos. Viņiem nospļauties par da�iem uz Viņpasauli aizraidītiem cietumniekiem, ta�u viņi ļoti vēlētos tikt pie varas. īpa�i jāuzmanās no draugiem, jo viņi pratīs ar mani tikt galā. Es no�ēloju, ka esmu jūs ievilcis visā �ajā juceklī, ta�u mēs zinājām, kādu risku uzņemamies. �ēl vienīgi, ka tas nepateicīgais Merkasjē un nejēga Flerī-Mero�ī cietuma direktors mūs nodevu�i!

Prezidents bija nolaidis rokas. Es biju uz panikas robe�as. Vienīgi Rauls, kā alla� palikdams sev uzticīgs, ne acu nepamirk�ķināja pat tad, kad kāds akmens trāpīja viesistabas logā.

Viņ� mums piedāvāja viskiju.

-Jūs visi kļūdāties. Vēl nekad apstākļi nav biju�i mums tik labvēlīgi, viņ� paziņoja. Ja nebūtu �īs neparedzētās informācijas noplūdes, mēs vēl joprojām ķimerētos cie�tuma pagrabos. Ta�u tagad mēs darbosimies atklāti. Pre�zidenta kungs, visa pasaule noliec galvu jūsu drosmes un izcilo prāta spēju priek�ā.

Lisinders �ķita skeptiski noskaņots.

Pietiks, pietiks, es jau vairs nekas neesmu. Nav nekādas vajadzības man glaimot.

Es teicu, ko domāju, mans draugs uzstāja. Mi�elam bija taisnība, kad viņ� sacīja, ka par mūsu sasniegu�miem pēc iespējas ātrāk vajadzētu ziņot presei. Fēlikss ir varonis. Viņ� ir pelnījis slavu un atzinību.

Prezidents nesaprata, kas īsti Raulam padomā, ta�u es gan uzreiz visu sapratu un paziņoju viņa vietā:

Mums ir nevis jāaizstāvas, bet gan jāpāriet uzbru�kumā! Visi kopā, visi apvienoti cīņā pret plānprātīgo baru!

Sākumā mēs bijām jutu�ies kā sazvērnieku grupa, ko kuru katru brīdi var notvert. Un tad mazpamazām mēs viens otru atklājām. Lai arī mūsu nebija daudz, toties mēs bijām drosmīgi. Mēs nebijām nekādi īpa�i apdāvinā�tie, un tomēr mēs kopīgiem spēkiem centāmies izmainīt pasauli! Mēs nedrīkstējām padoties. Amandīne, Rauls, Fēlikss, Lisinders nekad agrāk nebiju piedzīvojis tādu kopības sajūtu.

Pamests, lai nomirtu kaujas laukā, Pamfīlijas Erasms nokļuva telpā ar �etrām ejām divas veda uz debesīm, bet divas uz Zemi. Tikumīgās dvēseles pacēlās debesīs, bet ēnas nolaidās uz Zemes. Pa vienu eju noziedzīgās dvēseles nolaidās uz Zemes, bet pa otru aug�up pacēlās dvēseles, ko klāja bieza putekļu kārta.

Erasms redzēja, kādu sodu saņēma ļaundari. Viņ� nonāca brīnumainā vietā, kur atradās kolonna, kas vei�doja pasaules asi. Dvēseļu pavadībā viņ� ieradās Sētē, kur plūda Ameles upe, kuras ūdeņos gūst aizmirstību.

Atskanēja pērkona dārdi, un, par lielām �ausmām apkārt stāvo�ajiem, Erasms no bēru ugunskura atgriezās dzīvē. Viņ� pastāstīja, ka bija redzējis Miru�o zemi un no turienes atgriezies neskarts. Neviens viņam neticēja. Visi no viņa nicinājumā novērsās.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Skandāls pieņēma neticamus apmērus. Pilnīgi visos laikrakstos rēgojās fotoattēli ar telpu, kas presē bija nodē�vēta par "ieprogrammētās nāves laboratoriju". Spilgtajā zibspuld�u gaismā tā izskatījās pēc drūma moku kam�bara. Ļaunprātīgie �urnālisti turklāt bija iemanīju�ies priek�plānā novietot asiņainas lancetes un matiem apli�pu�as knaibles.

Pēc tam it kā tika uziets "prezidenta morgs", kas gan patiesībā bija Flerī-Mero�ī cietuma krematorija. Tā kā no neveiksmīgo tanatonautu līķiem tur jau sen vairs nebija ne miņas, �urnālisti izveidoja fotomontā�as ar piekrāsotiem manekeniem.

Lai izskatītos dramatiskāk un ticamāk, attēli bija miglaini, it kā tos mūsu eksperimentu laikā kāds būtu uzņēmis ar slēpto kameru. Kādam fotogrāfam pat bija izdevies nofotografēt īstu pa�nāvību Flerī-Mero�ī cie�tumā. Lai arī �is cietumnieks bija pakāries labu laiku pēc tam, kad mums aizliedza eksperimentus tanatodromā, tas neko nemainīja. Viņa uztūkusī seja ar izbāzto mēli un izvalbītajām acīm tūlīt parādījās visos laikrakstos.

"Viņi pārkāpj visas robe�as!" vēstīja paraksts zem foto�attēla ar �o nelaimīgo, ko mēs nekad nebijām redzēju�i. Nedaudz zemāk bija redzami mūsu slepkavu � fotoat�tēli. Mēs iesniedzām sūdzību par apmelo�anu, tomēr tas neko nedeva.

Kā �urkas, kas bēg no grimsto�a kuģa, ministri demi�sionēja cits pēc cita. Tika izveidota pagaidu valdība, bet prezidents Lisinders tika atstādināts no Valsts prezidenta pienākumiem, līdz tiks pabeigta izmeklē�ana.

Merkasjē, pats atrazdamies Austrālijā, apvainoja Lisinderu par to, ka viņ� licis tam uzņemties atbildību par �o projektu, neņemot vērā viņa atteikumu, ta�u ne ar pu�plēstu vārdiņu nepieminēja mūsu veiksmīgo ekspe�rimentu.

Lisinders no pretsitieniem atturējās. Tikai vienu reizi viņ� uzstājās kādā populārzinātniskajā raidījumā televī�zijā, paziņodams, ka visi jaunatklājēji savā laikā tiku�i pelti. Viņ� stāstīja par fantastisko progresu, kāds sasniegts, par Viņpasaules iekaro�anu un par vēl neapgūtu konti�nentu.

�urnāliste, kas viņu intervēja, kļuva krīta bāla. Viņa atgādināja, ka arī vispārējā re�īma cietuma ieslodzītie ir cilvēki, nevis izmēģinājuma trusī�i un ka pat prezi�dents pārkāpis likumus, atļaujot veikt nāvējo�us eksperi�mentus.

�ans Lisinders �is piezīmes neņēma vērā. Noslēgumā viņ� pavērsās pret kameru un vienā elpas vilcienā pavēs�tīja:

Cienījamie televīzijas skatītāji, cienījamie līdzpil�soņi, jā, es atzīstu, ka mēs nogalinājām zinātnes vārdā, jo vēlējāmies, lai cilvēki pārsniegtu pa�i savas iespējas, un mums tas izdevās! Viens no mūsu brīvprātīgajiem devās uz Viņpasauli un neskarts atgriezās no turienes atpakaļ. Viņu sauc Fēlikss Kerbozs. Viņ� savā ziņā uzskatāms par pilotu un nāves ceļotāju. Mēs viņu dēvējam par tanato�nautu. Kopā ar Fēliksu esam gatavi nekavējoties atsākt darbu pie eksperimenta. Ja tas būtu neveiksmīgs, esmu gatavs pakļauties jūsu spriedumam un ļoti labi zinu, ka tas būs smags. Rīt es kopā ar savu komandu jums piedā�vāju veikt jaunu ceļojuma uz Viņpasauli mēģinājumu. Tajā atļauts piedalīties visām Francijas un pasaules tele�vīzijām, un tas notiks pulksten se�padsmitos Kongresu pilī.

Senos laikos cilvēki nemira.

Reiz kādā jaukā dienā jauna meitene sastapa Vecuma dievu. Viņ� apmainīja tās tvirto un maigo ādu pret savu raupjo, grumbaino ādu.

Kop� tā laika cilvēki noveco un mirst.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pulkstenis rādija se�padsmit. Parīzes Kongresu pilī bija sapulcējies milzīgs cilvēku pūlis. Skatītāji apmainījās ar laikrakstiem un apsprieda jaunās, vainu pierādo�ās lie�cības, ko sniedza nenogurdināmais Merkasjē un bargais Flerī-Mero�ī cietuma priek�nieks, kuri arī vēlējās kļūt par zvaigznēm.

Divi deputāti pirmajā rindā pauda savu viedokli:

Nabaga Lisinderam ir beigas. Viņ� pats vēlējās iepa�zīt Miru�o zemi, un tas viņam patie�ām būs izdevies. Vis�maz viņa politiskā nāve ir nenovēr�ama.

Ta�u viss �is inscenējums� otrs �aubīdamies no�teica, gan jau �im vecajam Lapsam Kūmiņam kaut kas tomēr būs padomā.

Jums tā �ķiet? Tā būs viņa gulbja dziesma. Par viņu balso tikai nulle, komats, pieci procenti. Un tas ir nor�māli, jo sabiedrībā noteikti ir kādi nulle, komats, pieci procenti plānprātiņu, kas tic pārdabiskajiem spēkiem un NDE.

Viņi paraustīja plecus.

Kāda apburo�a rudmataina �urnāliste spo�ā pro�ek�toru gaismā kameru priek�ā skaidroja:

Lai uzmanītu visu notieko�o un nepieļautu nekā�das blēdības, zālē atrodas astoņi zinātniskie eksperti. Da�i speciālisti paudu�i ba�as, ka prezidents Lisinders ekspe�rimentam izmanto divus dvīņubrāļus, nogalinot vienu no tiem, bet otru it kā aug�āmceļot. Tas ir vecs un labi zināms apmuļķo�anas paņēmiens. Ta�u tik daudzu ska�tienu un objektīvu klātbūtnē �ādas izdarības �ķiet neie�spējamas. Turklāt grūti iedomāties, ka valsts galva, kas jau zaudējis savu reputāciju sabiedrības acis, kaut ko tādu varētu mēģināt!

�I "priek�nesuma" gaidās bija savācies milzu pūlis. Visi sarunājās un viens otram jautāja:

Vai rakstiņu Matin[8] lasījāt? Tajā kāds zinātnieks lieliski izskaidro, kāpēc nav iespējams izsprukt nāvei no nagiem. "Tiklīdz smadzenes pārtrauc darboties, tās sāk nekrotizēties. Ja nervu �ūniņa ir mirusi, tā zaudē savas fizioloģiskās jeb uztveres un atmiņas spējas."

Un vai jūs ticat tām blēņām par endokrīnā �ķīduma dabisko pieplūdumu, kas nāves mirklī izraisa halucinā�cijas?

Atskanēja smiekli.

Nesaprotu, kāpēc cilvēkam agonijā būtu jāiztērē pēdējie enerģijas uzkrājumi, lai izraisītu vīzijas! kāds iesaucās.

Abi deputāti pirmajā rindā ērtāk iegrozījās savos krēs�los.

Lisinders vēlas iekļūt vēsturē ar lielo V, viens no viņiem teica. Un tur vairs nekas nav līdzams, jo viņ� tajā tie�ām iekļūs. Turklāt pa parādes durvīm! Kā nekā uz viņa sirdsapziņas ir simt divdesmit trīs miru�ie; ne jau katru dienu var sastapt Valsts prezidentu, uz kura sirds�apziņas gulstas tāda atbildības nasta!

Paredzams varens tiesas process!

Iedegās gaismas. Uz skatuves atradās parasts zobārsta krēsls. Vēl tur varēja ieraudzīt elektrības vadu mud�ekli, kas bija pieslēgti milzīgajiem ekrāniem, kuri mirguļoja glu�i kā acis.

�is notikums tika pārraidīts tie�raidē se�desmit valstis. Republikas prezidents muļķosies tie�raidē, it kā tas būtu kāds rokenrola koncerts vai futbola ma�s!

Apkārt zobārsta krēslam skatuves strādnieki novietoja astoņus krēslus, uz kuriem sēdēt astoņiem parlamentārās komisijas norīkotajiem ekspertiem �etriem ārstiem, trim biologiem un pat vienam burvju māksliniekam.

Vētrainu aplausu pavadījumā viņi iznāca uz skatu�ves. Publika aplaudēja �iem vecajiem akadēmiķiem tā, it kā tie būtu matadori, kas visi reizē iznāku�i arēnā, lai pieveiktu milzīgu, ragainu vērsi. Ekspertiem bija iestājies neliels lampu drudzis. Vēl nekad visā savas darbības laikā viņi nebija piedzīvoju�i tādu atzinību. Da�i pat paspieda skatītājiem rokas. Ja vien viņi varētu pūlim piesolīt prezi�denta ausis un asti, viņi noteikti nespētu atturēties. Banderilju [9] vietā viņi izvilka pildspalvas un nelielās piezīmju burtnīcās ar cietu apvākojumu sāka pierakstīt da�ādus novērojumus par notieko�o.

Tad operatoru un skaņu re�isoru pavadībā uz skatu�ves uzkāpa kāds pazīstams televīzijas raidījumu vadītājs ar �eleju pieglaustiem matiem. Kad bija pabeigta attēla un skaņas pārbaude, iedegās kameras sarkanā gaismiņa.

Labvakar, dāmas un kungi, paldies, ka skatāties RTV1, visiecienītāko televīzijas kanālu. �eit, �ajā Kon�gresu nama zālē, �odien atmosfēra ir īpa�i nokaitēta. Pre�zidents Lisinders visu savu karjeru liek uz vienas kārts; viņ� vēlas pierādīt visai pasaulei, ka iespējams aizceļot uz Viņpasauli, it kā tas būtu tikai kāds attālāks nostū�ris. Klāteso�o emocijas sit augstu vilni. Vai ļau�u pūlis būs spiests bezspēcīgi noraudzīties vēl vienā slepkavībā? Vai ari, glu�i pretēji, visnozīmīgākajā �ī gadsimta ekspe�rimentā? Spriedze pieaug�

Grenlandes iedzīvotāji uzskata, ka Paradīze atrodas Okeāna dzīlēs. Tur valda mū�īga, saules apspīdēta vasara. Tie, kas tur nokļūst, beidzot var atpūsties un baudīt savu pūliņu augļus. Tā ir karaļvalsts, kur valda pārpilnība un kur netrūkst ne suņu, ne karalieņu, ne zivju, ne lā�u. Roņi tur ir jau ceptā veidā un gatavi ē�anai.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Vispirms piezvanīja mana māte:

Dēls, neej uz turieni!

Savukārt Konrāds man ieteica laisties uz Argentīnu. Visi �ie cilvēki, kas man vēlēja tikai labu, izraisīja rie�bumu un pretēji vēlamajam vēl vairāk nostiprināja manu gribu dzīvot citādi, nekā pieņemts.

Es viņus mierināju, ka nevar būt ne runas par draugu pame�anu nelaimē. Pa�reizējos notikumos man bija jāuz�ņemas sava daļa atbildības, un es to ļoti labi apzinājos.

Nu labi, ja tu uz turieni iesi, tad es arī, teica mana mamma. Lai kas arī notiktu, es savus dēlus vienmēr aizstāvē�u ar zobiem un nagiem!

Un viņa tā arī darīja. Viņu pamanīja RTV1 �urnālists, kas meklēja, ar ko aizpildīt pauzi pirms lielā notikuma, un mana radītāja izkratīja sirdi tie�ajā ēterā, miljoniem skatītāju acu priek�ā.

Redziet, Mi�els vienmēr ir bijis pārāk labsirdīgs un gatavs palīdzēt visai pasaulei. Protams, arī viņam ir da�i sīki trūkumi, tomēr viņ� nav nekāds noziedznieks. Ja jau pat Republikas prezidents ļāvis, ka �ie fanātiķi viņu ievelk savās afērās, ko tad te vēl runāt par manu dēlu? Ja mans dēls ir iejaukts �ajā notikumā, tad tikai vientulības dēļ. Skaidrs, ka apnīk visu laiku dzīvot vienam! Kaut nu viņ� būtu mani paklausījis un apprecējies, tad mēs te �odien nestāvētu! Manam mazulītim Mi�elam vienmēr bijis par maz gribasspēka. Viņ� vienmēr bijis atkarīgs no lielo brēcēju �ēlastības. No tādiem kā �is Razorbaks. (Un tad nedaudz klusāk.) Ak, ziniet, man ir kāds jautājumiņ�. Kā jums �ķiet, vai man ļaus viņam cietumā nodot paciņas?

�urnālists ar pieglaustajiem matiem nezināja, ko �ajā sakarībā lai atbild, un pieklājīgi pateicās manai mātei.

Saskaņā ar Bībeli Ādama dzīvi var sadalīt divpadsmit posmos.

Pirmajā stundā izveidojās putekļu kaudze.

Otrajā stundā putekļi pārvērtās par mālu.

Tre�ajā stundā izveidojās cilvēka ķermenis.

Ceturtajā stundā cilvēkam iepūta dvēseli.

Piektajā stundā cilvēks nostājās uz savām kājām.

Sestajā stundā viņ� deva nosaukumus visam, kas bija visapkārt.

Septītajā stundā viņam dāvāja draudzeni Ievu. Astotajā stundā viņi divos aizgāja gulēt, bet �etros pie�cēlās.

Devītajā stundā cilvēkam tika pavēlēts neēst augļus

no izzinās koka.

>

Desmitajā stundā cilvēks izdarīja kļūdu. Vienpadsmitajā stundā viņu notiesāja. Divpadsmitajā stundā viņu padzina no Paradīzes dārza.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pirmais izejot arēnā es gribēju teikt, uzkāpjot uz skatuves, es nejutos īsti savā ādā. Komisijas eksperti atteicās man paspiest roku, bet aiz muguras stāvēja no bailēm sastingusi Amandīne.

Auditorijā atskanēja svilpieni. Kāds vīrietis darba drē�bēs un naģenē panāca uz priek�u. Nelietis! Tu nogali�nāji manu dēlu!

No visa spēka iekrampējos mikrofonā.

Nevienu mēs neesam nogalināju�i! es pilnā rīklē kliedzu. Nevienu! Visi apcietinātie, kas bija iesaistīti "Paradīzes" projektā, pa�i brīvprātīgi piedalījās ekspe�rimentā. Viņi zināja, ar ko riskē, un katrreiz nospieda pacel�anās starta slēdzi pa�i.

Pacel�anās? Nāves! Kur� gan labprātīgi gribēs mirt? Vai �eit neatradīsies kāds brīvprātīgais? kāds sauca.

Nāvi slepkavām baltajos uzsvār�os! Nāvi slepkavām baltajos uzsvār�os! satrakoju�ies skatītāji skandēja.

Svilpieni kļuva divreiz skaļāki, kad mikrofonam tuvo�jās prezidents Lisinders. Klāteso�ie viņu apmētāja ar tomātiem. Policistu kordonam, kas bija izvietojies ska�tuves priek�ā, pievienojās papildspēki.

Prezidents ar roku �estiem centās nomierināt pub�liku. Viņ� bija pieradis piedalīties politiskajos mītiņos, tādēļ prata gūt virsroku pār satracinātajiem klāteso�a�jiem.

Dāmas un kungi, mani draugi, viņ� teica, no�mierinieties! Eksperiments, kuru mēģināsim veikt jūsu klātbūtnē, jau agrāk ir noritējis veiksmīgi, ta�u bez ofi�ciālo ekspertu piedalī�anās, kas to varētu apliecināt. Tagad es sevi nododu visas nācijas un pat visas planētas sprie�dumam. Ja cilvēks, ko mēs jūsu klātbūtnē nosūtīsim uz Viņpasauli, no turienes neatgriezīsies, apņemos atbildēt par savām kļūdām attiecīgajās tiesu instancēs.

Atskanēja vēl da�i apvainojumi, ta�u drīz iestājās nomāco�s klusums. Tad parādījās Fēlikss Kerbozs. Visi pro�ektori uzreiz tika pavērsti pret viņu un viņa jauno tanatonauta uniformu nevainojamo smokingu. Viņa bandītiskā izskata galva krasi kontrastēja ar dendija ap�ģērbu. Fēlikss ieradās divu �andarmu pavadībā. Pēc viņa izmocītās sejas izteiksmes es nopratu, ka kaut kas atga�dījies.

Televīzijas raidījumu vadītājs steidza komentēt:

Un, lūk, arī Fēlikss Kerbozs, vienīgais cilvēks, kur� paveicis neiespējamo turp un atpakaļ lidojumu starp dzīvo un miru�o pasauli. Viņ� vēlreiz mēģinās veikt �o varoņdarbu visas pasaules televīzijas kameru priek�ā, bet Francijā to ekskluzīvi pārraidīs vispopulārākais televīzijas kanāls RTV1.

Mūsu komanda apmainījās satrauktiem acu ska�tieniem. Mēs visi pazinām Fēliksu pietiekami labi, lai

uztvertu to, ka viņ� ir satraucies. Vai varbūt vinu tā mulsināja pūlis?

Prezidents viņam spēcīgi uzsita pa plecu.

Vai viss kārtībā, Fēliks?

Neglītā grimasē sa�ķobītā Fēliksa seja izskatījās vēl kroplīgāka nekā parasti. Tie televīzijas skatītāji, kas nebija raidījumu skatīju�ies no pa�a sākuma, prātoja, vai viņi nejau�i nav ieslēgu�i kādu �ausmu filmu.

Varēja būt arī labāk, mūsu tanatonauts nomur�mināja.

Lampu drudzis?

Tak nē jau. Man ir ieaudzis kājas īk�ķa nags, tīrās mocības, sasodīts. Naktī nevarēju ne acu aizvērt.

Lisinders salēcās.

Ieaudzis nags? Ko tad jūs agrāk neteicāt? Lisinders grasījās viņu nostrostēt, bet �is nudien ne�bija īstais brīdis.

Es jau aspirīnu iedzēru, bet sāp tik un tā. Stul�bums!

Jau sāku apsvērt, ka derētu eksperimentu pārcelt uz citu laiku. Ja Fēlikss nejutīsies labi, tad viņ� drīzāk pado�sies gaismas vilinājumam nekā atgriezīsies savā sāpo�ajā ķermenī.

Prezidents viņam lūdza:

Jūs ta�u atgriezīsieties dzīvē, Fēliks? Apsoliet man to! Es jau esmu parakstījis pavēli par jūsu amnestiju. Ja jums tas izdosies, jūs būsiet brīvs, pavisam brīvs. Sapro�tiet, Fēliks? Jūs turpmāk būsiet cienījams pilsonis!

Ne�ķita, ka tas Fēliksu būtu pārliecinājis.

Skatītāji nevarēja iz�ķirties starp jauniem apvainoju�miem un aplausiem, tādēļ pagaidām klusēja. Raidījuma vadītājs skatītājiem paskaidroja, ka prezidents uzmun�drinot savu mācekli tā, kā to dara treneris pirms boksa ma�a.

Tikmēr mēs ar drūmām sejām sagatavojām visu nepiecie�amo.

Tagad Lisinders purināja Fēliksu aiz pleciem.

Jūs ta�u būsiet brīvs! Jūs sauks par Kerboza kungu, un jūs būsiet bagāts un slavens! Jūs brauksiet ma�īnā ar nolaistu jumtu, un ļaudis jums aplaudēs un apbērs ar konfeti kā Nīlu Ārmstrongu pēc tam, kad viņ� bija pastaigājies pa Mēnesi!

Tas man patiktu gan, ja ne �is sasodītais nags.

Dieva dēļ! Pēc visām tām toksiskajām vielām, ko jūs esat rijis, kuņģa �ūlas, jūsu slimās un sacaurumotās ādas kaut kāds sāpo�s kājas īk�ķis ta�u nevar jūs pie�spiest atteikties no sapņiem par labāku dzīvi!

Bet tas ir tik augstu gaisā, cilvēks tur jūtas tik viegls un bezrūpīgs!

Lisinders sāka zaudēt pacietību.

Bet, Fēliks, dzīve ta�u nav nekāda svētdienas pa�staiga!

Es jau pats arī prātoju, kas �ajā dzīvē ir tik labs, bet neko tādu nevaru atcerēties!

Nauda, sievietes, smar�as, saulrieti jūrā, ma�īnas, pilis, Lisinders ņēmās uzskaitīt.

Tad viņ� izmantoja politisku gājienu un, iejuties Fēliksa ādā, piebilda:

-Ta�u, ja jums labāk patīk alkohols, narkotikas, var�darbība, ātrums� tad tik uz priek�u, Fēliks! Jūs mums esat vajadzīgs. Un jums ta�u tagad ir tādi draugi pre�zidents, slaveni zinātnieki un visapburo�ākā medicīnas māsa! Tik daudz cilvēku ta�u par to var tikai sapņot! Un mēs ceram uz jums.

Fēlikss nolaida acis un nosarka kā bērns, kas pastrā�dājis kādas blēņas.

To visu es jau zinu. Tomēr arī viņi tur, aug�ā, vēl man tikai labu. Man jau tā �ajā dzīvē nav diez kā veicies, un tagad vēl �is ieaugu�ais nags un �ie naidīgie cilvēki� �ī pasaule man sniegusi maz prieka. Bet, ja tā labi padomā, tad vispār nemaz.

Lisinders apstulbis blenza uz �o trulo milzi.

Maz prieka, Fēliks? Vai gribat teikt, ka� Nekad� Jūs nekad neesat�

Mūsu leduscilvēks tagad kļuva karmīnsarkans.

Nūja. Neviens mani nekad nav mīlējis, izņemot manu māti, un viņa jau ir tur, aug�ā.

Pūlis kļuva nepacietīgs.

Nāvi mērkaķim! kāds jokdaris iesaucās.

Raidījuma vadītājs mēģināja iejaukties:

Fēlikss Kerbozs, metru un deviņdesmit piecus cen�timetrus gar�, sver simts kilogramus. �ie parametri viņa vecuma cilvēkam �ķiet samērā labi. Presē rakstīts, ka svars un augums neietekmē to, kā norit ceļojums no dzīves uz nāvi, tomēr vēlams, lai cilvēks būtu labā fiziskā formā.

Amandīne Fēliksa un prezidenta sarunā nebija palai�dusi garām nevienu vārdu.

Vai jūs esat nevainīgs? Tā ir patiesība?

Fēlikss kļuva sarkans kā vēzis, j

Blondā medicīnas māsa nedaudz saminstinājās un, mirkli prātojusi, kaut ko ie�ukstēja savam pacientam ausī.

Vienā mirklī Fēliksa seja atmirdzēja kā varavīksne. Lūpas savilkās ķēmīgā smaidā. Viens otram līdzās stāvēdami, viņi atgādināja Kvazimodo un Esmeraldu. Kvazimodo gatavojās doties uz nāvessoda izpildes vietu�

Fēlikss nespēja no Amandīnes novērst ne acu. Tad viņ� atguvās.

�Labs ir, varam sākt. Tas draņķa nags uz kādu brīdi ir mitējies sāpēt.

Lisinders ierosināja manam "raķe�nesējam" pievienot pretsāpju līdzekli, lai Fēlikss nejustu sāpo�o īk�ķi, ta�u es atteicos. �is nebija īstais brīdis eksperimentēt ar jau�niem zāļu sastāviem. Astoņsimts miligramu tiopentāla bija mana ierastā deva, un nekādus jaunus medikamentus bez jau ierastajiem es netaisījos pievienot.

Prezidents Lisinders atpogāja Kerboza smokinga ap�kakles tauriņu. Viņ� tam atrotīja piedurkni un pievienoja elektrodus. Varētu derēt, ka prezidents ar to ir nodarbo�jies visu savu dzīvi.

�Lisinder, vācies! Tu esi slepkava!

Es devos viņam palīgā. Galu galā mēs ta�u tagad bijām vienā galerā.

Amandīne cītīgi strādāja.

Visi jociņi viņai �ķita kā �ķēpa dūrieni. Tomēr medi�cīnas māsiņa darīja visu, kas bija viņas spēkos. Viņa nore�gulēja elektrokardiogrammu, elektroencefalogrammu un tad man vārgi uzsmaidīja, kaut arī pār mums joprojām bira apvainojumi.

�Slepkavas! Slepkavas!

Visa zāle uztvēra �os vārdus un skandēja tos vienā balsī.

Fēlikss Kerbozs elpoja aizvien lēnāk, kā Rauls viņam bija mācījis. Viņ� ievilka gaisu caur degunu un izpūta caur muti. �ī elpo�anas metode, �ķiet, bija izgudrota, lai sievietēm palīdzētu remdēt dzemdību sāpes.

Gatavs! paziņoja prezidents Lisinders, kas bija piestiprinājis pēdējo elektrodu tanatonauta spalvainajām krūtīm.

Gatavs! teica Rauls, nostiprinājis pulsa mērītājus.

Gatavs! teicu es.

Gatava! piebalsoja Amandīne.

Komisijā eso�ie zinātnieki pienāca tuvāk, lai varētu rūpīgāk aplūkot uzstādīto aparatūru. Viņi pārbaudīja, vai elektrodi atbilst eso�ajām normām, un izmērīja Fēliksa pulsu. Iluzionists ar kāju uzsita pa skatuvi, meklējot lūku vai kādu citu viltīgu ierīci. Viņ� ar adatu iebakstīja krēsla polsterējumā, un tas ieintriģēja skatītājus, kuri cerēja, ka varbūt viņ� zobārsta krēslā atklās kādu slepenu eju. Kad iluzionists bija pabeidzis apskati, viņ� informēja pārējos, un tie rūpīgi pierakstīja visu iespējamo informāciju. Tad viņi apmierināti atkal apsēdās un mēs devām zīmi, ka varam sākt. Klusums.

Milzīgajā Kongresu pils zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt dvēseles lidināmies.

Ķeramies klāt! norūca Rauls, kuru naidīgais pūlis bija acīm redzami nokaitinājis.

Nu tad palieciet sveiki, draugi! teica Fēlikss, vici�nādams savus tuklos pirkstus.

Amandīne glāstīja viņa retos matus un tie�i tajā mir�klī, kad Fēlikss grasījās aizvērt acis, noskūpstīja viņu uz lūpu kaktiņa.

Atgriezies atpakaļ! viņa murmināja.

Fēlikss skaitot pasmaidīja:

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens� Starts!

Un, steidzīgi nospiedis slēdzi, viņ� izlidoja ārpus �īs dzīves.

Divdesmitā gadsimta beigās vārdnīcas un enciklopēdijas deva vairākas nāves definīcijas.

NĀVE dzīves beigas.

Sadzīves definīcija. Par kādu saka, ka viņ� ir miris tad, ja viņa sirds vairs nepukst un viņ� vairs neelpo.

Amerikāņu definīcija, kas tika pieņemta 1981. gadā. Cil�vēks tiek pasludināts par miru�u, kad neatgriezeniski izbei�gusies viņa smadzeņu darbība.

Medicīniskā definīcija. Neatgriezeniska sirds kontrakciju apstā�anās. Mākslīgā elpinā�ana, ko uztur ar mākslīgās plau��as palīdzību. Pilnīgs refleksu zudums. Jebkādu elektroencefalogrāfijas signālu izzu�ana. Smadzeņu uzbūves neatgrieze�nisks sabrukums.

Formalitātes, kas jākārto nāves gadījumā. Par nāves gadī�jumu jāpaziņo tuvākajā mērijā. Iecirkņa ārsts apskata miru�o un izraksta mir�anas apliecību, ko viņ� izsniedz aizgājēja ģime�nei vai apbedī�anas biroja darbiniekam. �ī apliecība kopā ar miru�ā ģimenes grāmatu tiek iesniegta mērijas civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā, kas pretim izdodz apglabā�anas un zārka aizvēr�anas atļauju. Vardarbīgas un aizdomīgas nāves gadījumos kriminālmeklē�anas ārsts par to paziņo Republi�kas prokuroram, kas var pieprasīt veikt autopsiju. Ģimenei nav publiski jāpaziņo par nāves cēloņiem. Pirms bērēm obli�gāti jānogaida vismaz divdesmit �etras stundas.

Kapa vietas cenas atkarīgas no tā, cik kapsēta veca, cik tā ir populāra, kā arī no zemes gabala cenas. Saprotams, ka kvadrātmetrs zemes ir dārgāks pilsētās nekā laukos.

Parasts gai�ā koka zārks maksā trīstūksto� franku. Papildu maksa par melnkoku vai sarkankoku un iek�ējo apdari.

Tūksto� astoņsimt franku par apbedī�anas biroja pakal�pojumiem. Papildu maksa atkarībā no apbedī�anas biroja darbinieku skaita.

Trīstūksto� franku par katafalka īri.

�etri tūksto�i astoņsimt franku par bēru piederumiem, ziediem un dekoriem.

Septiņsimt franku par marmora plāksni.

Tūksto� franku gadā par kapa vietas kop�anu un uzpo��anu.

Divsimt franku par bēru sludinājumu. Plus pasta izde�vumi.

Tūksto� franku PVN.

Tūksto� trīssimt franku municipālais nodoklis.

Divsimt franku par dievkalpojumu (papildu izdevumi atbil�sto�i konfesijai un pakalpojumiem mesa, koris utt.).

Kopējā minimālā summa ir septiņpadsmit tūksto� franku, neskaitot kapa vietas izmaksas.

Vēstures grāmata. Pamatkursa. 2. mācību gads

Jau desmit minūtes elektrokardiogrammā bija redzama tikai taisna līnija un nekādi tink�ķi nebija dzirdami!

Palikdams uzticīgs saviem ieradumiem, Rauls Razor�baks novērojumu �urnālā pierakstīja visus rādītājus laiku, temperatūru, sirdsdarbību, smadzeņu darbību, personiskos novērojumus utt.

Rauls noba�ījies atgriezās pie mums.

Nu? es riskēju pavaicāt.

Viņ� paraustīja plecus.

Pūlis bija apklusis un vēroja pro�ektoru apgaismoto cilvēku. Riņķodami ap zobārsta krēslu kā mu�as ap mēslu �upu, pildspalvām skaļi skrapstot uz rūtainā piezīmju papīra, eksperti veica pierakstus. Nemitīgi uzradās kāds jauns mērījums, ko pārbaudīt. Galvenokārt gan viņi to darīja tādēļ, lai izlocītu kājas, tomēr viņu izstieptās sejas neko labu nevēstīja.

Iluzionists izrādījās izcils aktieris viņa sejā nomainī�jās simtiem ba�īgu grima�u.

RTV1 raidījumu vadītājs vairs nevarēja izdomāt, kā lai aizpilda brīvo laiku. Viņ� nolasīja laika ziņas, kas bija ļoti piemērotas �āda veida eksperimentam, un iepazīstināja ar Kongresu pils vēsturi, kas zem sava jumta bija pieredzē�jusi da�ādu aizraujo�u pasākumu norisi.

Rokas salikusi un madonnai līdzīgu izteiksmi sejā Amandīne klusībā skaitīja lūgsnas. Un es arī.

Odina dēls Baldrs bija labais skandināvu dievs, kur� bija izdaudzināts savas līdzcietības un skaistuma dēļ. Reiz kādā naktī viņ� nosapņoja savu nāvi.

Dievus tas loti uztrauca, un vina māte, daiļā dieviete Friga, itin visiem piekodināja viņas dēlam nenodarīt neko ļaunu. Vina lūdza zemi, dzelzi, akmeņus, kokus, slimības, putnus, zivis, �ūskas un visus zvērus viņai to apzvērēt.

Kad dievi uzzināja, ka Baldrs kļuvis neievainojams, viņi izklaidējās, svie�ot tam ar da�ādām bīstamām lietām, tas tomēr nespēja viņam neko nodarīt.

Tomēr gadījās, ka ļaunais dievs Lokijs, kas apskauda Baldra spējas, ieradās pie Frigas, pārģērbies par sievieti, lai no viņas izvilinātu dēla neaizskaramības noslēpumu. Un Lokijs uzzināja, ka dievietei zvērestu nebija devis kāds sīks augs āmulis, jo viņai bija �ķitis, ka tas ir pārāk sīks un trausls, lai varētu viņas dēlam kaut ko nodarīt.

Tad Lokijs pārliecināja aklo dievu Hēdu, lai viņ� iemiesojas �ajā augā un nogalina Baldru. Lokija uzrau�dzībā Hēds nāvīgi ievainoja Baldru, pārvēr�ot augu par �ķēpu. Tad nu Lokijs visiem pavēstīja, ka neviens nav paglābts no nāves pat tad, ja saņēmis dievu svētību.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Civildrēbēs tērpu�ies policisti, kas atradās zālē, kā to bija ierosinājis �o lietu izmeklējo�ais tiesnesis, pamazām tuvojās skatuvei. Viņi negribēja ļaut mums aizbēgt, gadī�jumā ja mūsu priek�nesums būtu izgāzies.

Bija pagāju�as jau piecas minūtes, kop� mēs neveik�smīgi centāmies veikt Fēliksam sirds masā�u un elektro�oku.

Klusējo�ais pūlis lēnām sāka atdzīvoties.

Zinātniskie eksperti pēc katra jauna elektro�oka lādiņa izvilināja sājus smaidiņus un piegāja Fēliksam klāt, lai pa�i pataustītu pulsu. Un �ķita ļoti apmierināti, jo nekāda pulsa nebija.

Novilku balto uzsvārci un apak�kreklā, sviedriem noplūdis, turpināju veikt sirds masā�u. Mēs visi korī saucām "viens, divi, trīs", un es ar abām rokām uzspiedu sirds rajonā, bet Rauls ar rokas sūkni iepūta gaisu Fēliksam nāsīs, lai atjaunotu elpo�anu.

Policisti tuvojās.

Viens, divi, trīs! Notici sev, notici sev, mans draugs atkārtoja.

Un viņam bija taisnība. Ticību sev vajadzēja saglabāt. Roku var neskartu turēt pat virs uguns, ja vien tam notic. Rauls pats man bija to pierādījis.

Ar katru mazāko mūsu kustību policisti virzījās aiz�vien tuvāk. Un, jo lielāks pesimisms mūs pārņēma, jo tuvāk viņi virzījās. �ķita, ka viņi to nemaz nemana. Pirms nāves vērsis mēdz ievainot matadorus.

Kā viegla fona murdoņa bija dzirdamas skatītāju �alas. Varēja pat saklausīt aizturētus smiekliņus.

Vēl mirklis, un pūlis jau auros.

Tagad policisti mums aiz muguras izveidoja ķēdīti, lai mēs nevarētu aizbēgt aizkulisēs.

Ja ar gribasspēku iespējams pārbīdīt kalnus, kāpēc gan ar tā palīdzību nevarēja notikt tāds niecīgs brīnums un �ajā resnajā, asinīm un iek�ējiem orgāniem piepildītajā ādas maisā atgriezties dzīvība?

Ja vien �ajā gaļas gabalā ir kaut viena dzīva �ūniņa, tai jāatsaucas uz manu aicinājumu! � Rauls sacīja. Ahoi! Ahoi! Mēs esam te! Mēs tevi gaidām! Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs.

Un viņ� uzspieda uz Fēliksa krū�kurvja.

Dieva dēļ, mosties, Fēliks! Nemuļķojies! � tagad arī es saucu.

Kāds policists uzkāpa uz skatuves. Mēs dro�i vien izskatījāmies pēc ķertajiem, kas apdraud apkārtējos, ja �ādi ņirgājāmies par līķi, turklāt tūksto�iem televīzijas skatītāju vērojot �o mūsu "varoņdarbu".

Viens, divi, trīs! Dieva dēļ, Fēliks, mosties! Kāds policists izvilka roku dzel�us.

Viens, divi, trīs! Fēliks, visu svēto vārdā, neiegāz mūs!

Kā īstiem lietpratējiem klājas, astoņi eksperti tuvojās, lai konstatētu nāves iestā�anos. Kā mu�as uz samītu augli. Kāds policists mani satvēra aiz rokas delma. Dzirdēju,

kā noklik�k roku dzel�i un kādu balsi, kas teica: "Likuma >

vārdā jūs tiekat aizturēts par slepkavību noindējot!"

Arī Raulam un Amandīnei jau bija uzlikti roku dzel�i. Neviens pagaidām neuzdro�inājās pieskarties Lisinde�ram, kuru apvija Francijas Republikas prezidenta statusa neaizskaramības oreols.

Nāvessodu! Nāvessodu tanatonautiem! � zāle auroja ārprātīgi līksma, redzot savu prezidentu iekūlu�os �ādā ķezā. )

Nekas cilvēkus nespēj iepriecināt tā, kā redzēt savus valdniekus līdz ausīm dubļos.

Nāvessodu tanatonautiem!

Mans brālis pirmajā rindā skandināja: "Es ta�u tev jau teicu." Mana māte viena pati centās nomierināt zāli. Viņa sāka ar blakus sēdo�ajiem, bet pēc tam devās uz priek�u pa skatītāju rindām.

Mans dēls nav vainīgs, izbeidziet, jūs kļūdāties, mans dēls nav vainīgs, viņu apmuļķoja!

Viņa jau iepriek� bija visu paredzējusi. Tiesas procesa laikā vina izvilktu manas vecās burtnīcas ar labām atzīmēm vēl no bērnības laikiem, lai pierādītu, ka esmu bijis paipuisītis.

Policisti mūs satvēra aiz rokas, lai vestu cauri zālei ar satrakotajiem skatītājiem. Cilvēki jau mums tuvojās, lai izkliegtu apvainojumus un spļautu virsū. Cik �ausmīga sajūta būt saslēgtam roku dzel�os, kamēr cilvēki par jums ņirgājas! Kāds man meta ar sapuvu�u olu un trāpīja tie�i pa pieri. Amandīnei trāpīja ar tomātu. Arī Raulam iemeta ar olu, tikai vēl sapuvu�āku un smirdīgāku nekā manējā.

Prezidents Lisinders sēdēja, aiz bēdām sabrucis. Viņ� nedomāja par to, ka vajadzētu palīdzēt mums vai Fēlik�sam, viņ� domāja tikai par to, ka bija kļūdījies, atrodoties ilūziju varā, un jau visu no�ēloja. Lisinders tā bija vēlējies kļūt slavens, bet tagad ar viņu ir cauri. Viņam neizdosies pasniegt savu uzvaru pār Elisiju [10] kā Cēzara dāvanu. Pēdē�jais nāves � bastions bija izrādījies neieņemams.

RTV1 �urnālists padeva zīmi operatoram pavairot Fēliksa sastingu�ās sejas tuvplānu skaitu. Pāris centimetru no viņa sejas tika novietota lampa un nofilmēta ikkatra viņa ādas nekustīgā pora un ikkatrs vissīkākais matiņ�, kas bija apdedzis pārāk spēcīgajā gaismā.

Ardievu, Fēliks!

Policisti mani parāva aiz roku dzel�iem.

Un tad notika kaut kas negaidīts.

Varēja dzirdēt īsu kliedzienu: "Au!"

Visi sastingu�i aizturēja elpu. Es pazinu �o balsi. �ī balss, �ī balss�

Apgaismotājs bija paklupis un apgāzis elektrisko lampu, kas krītot bija trāpījusi Fēliksam tie�i acī.

Raidījuma vadītājs jau sāka aizgūtnēm runāt.

� Tas ir neticami, dāmas un kungi, vienkār�i neti�cami, neiedomājami un vienreizīgi! Cilvēks, kuru no �ī brī�a varam saukt par "pirmo cilvēku, kas oficiāli nokļuvis

Aizsaulē un no turienes atgriezies", ir� dzīvs. Fēlikss Ker�bozs ir dzīvs!

Eksperti deva apstulbu�ajiem policistiem rīkojumu, un viņi mums veikli noņēma roku dzel�us. Skatītāji zālē bija mēmi aiz brīnumiem. Tagad varēja dzirdēt tikai neno�gurdināmo televīzijas raidījuma vadītāju, kas bez mitas bārstīja savus komentārus, pārlaimīgs, ka beidzot viņa TV �ovā noticis kaut kas neparasts. Viņ� zināja, ka uz spē�les likta viņa karjera, un viņam nebija nekādas vēlē�anās palaist garām tādu retu izdevību. Arī viņ� tagad cerēja, ka viņa vārds parādīsies vēstures grāmatās vai sliktākajā gadījumā vismaz �urnālistikas vēstures grāmatās.

� Var teikt, ka emocijas sit augstu vilni. Kad atska�nēja elektroencefalogrāfa tink�ķi, pirmajā brīdī neviens tam nespēja noticēt, bet pēc tam zālē atskanēja kliedzieni. Dāmas un kungi, tie bija �ausmu kliedzieni, jo mēs visi apzinājāmies, ka tas bija miru�ais, kas atgriezās starp dzī�vajiem. RTV1, vispopulārākais televīzijas kanāls, jums palēnināti parādīs, kā sakustējās Fēliksa Kerboza plak�stiņi. Plakstiņu kustība, kas sekoja ilgu laiku pēc tam, kad bija apstājusies viņa sirds. Un jāatzīst, ka �ī plakstiņu kustība notika, pateicoties mums, pateicoties� RTV1 televīzijas kanālam, kas spēj atmodināt pat miru�os. Tūdaļ, uzreiz pēc reklāmas pauzes, es mēģinā�u sniegt ekskluzīvu interviju ar Fēliksu. Vēlamies jums atgādināt, ka �o tie�raidi sponsorēja apavu krēms "Melnais drakons". Vienīgi apavu krēms "Melnais drakons" jums sniegs dzī�vesprieku.

Lisinderam, Amandīnei, Raulam un man smiekli mijās ar asarām. Mēs skrējām atpakaļ uz skatuves. The show mustgo on. Ārsti un zinātnieki no ekspertu komisijas apstulbu�i atkāpās atpakaļ un �ūpoja galvu, it kā viņi nespētu ticēt pa�i savām acīm, ausīm un taustei.

Viņi turpināja iztaustīt Fēliksu un pārbaudīt mērierīces. Kāds zinātnieks pat paskatījās zem krēsla. Ja nu gadījumā tomēr līķis apmainīts pret viņa dvīņubrāli.

Es izmērīju Fēliksa pulsu, izklausīju sirdi, pārbaudīju acu zīlītes un zobus.

Tomēr visa pasaule jau zināja, redzēja un bija spiesta atzīt neapgā�amo patiesību. Mums tas bija izdevies. Rauls, Fēlikss, Amandīne, Lisinders un es pret plānprā�tiņu baru. >

Fēlikss ar pūlēm izspieda:

�� Sasodītais lidojums, sasodīts, tā vēl nekad nebiju juties. Nu� vai tagad es to savu amnestiju dabū�u?

Amandīne viņam piesteidzās klāt un kaut ko ie�uk�stēja ausī. Fēliksa acis uzreiz iemirdzējās.

Viņ� pieliecās pie RTV1 �urnālista sniegtā mikrofona un skaidri izrunāja:

������ Tas ir nenozīmīgs solis manai dvēselei, bet milzīgs cilvēcei.

Spriedze zālē tajā pa�ā mirklī bija izkliedēta. Kājās stāvot, visi sveica varoni. Labam sauklim ir nenovērtē�jama nozīme. Atskanēja aplausu vētra un apsveikuma saucieni.

� Cienījamie RTV1 skatītāji, �is ir vēsturisks mirklis, un mūsu nacionālais tanatonauts tikko pateica vēsturis�kus vārdus. Nenozīmīgs solis manai dvēselei, bet mil�zīgs cilvēcei. Vēsturei tiek mests varens izaicinājums. Sis cilvēks veicis Near Death eksperimentu tie�raidē mūsu visu acu priek�ā. Kas tad īsti ceļoja? Neatrazdams citus vārdus, Fēlikss to nosauca par savu "dvēseli". Tas ir ļoti poētisks jēdziens. Tagad tikai tam jāatrod zinātnisks izskaidrojums. Ar lielu�

Mēs cie�i apkampām Fēliksu Kerbozu.

Viss �tokos? Un� ar manu amnestiju viss ir OK?

Uzskati, ka tu to jau esi saņēmis. Tu to jau esi saņē�mis, tagad tu esi brīvs! paziņoja prezidents Lisinders.

Sen bija laiks. Sasodīts, grūti gan mūsdienās kļūt par bur�uju!

Amandīne no viņa neatkāpās ne soli.

Tu esi atgriezies! Tu esi atgriezies! Dzīvs!

Nu� kā redzat, esmu atgriezies gan. Esmu atpakaļ, d�ekiņi. �oreiz es visu kārtīgi apskatīju. Ja gribat, varu jums uzzīmēt zīmējumu, lai jūs pa�i redzētu, kā tur izska�tās. Johaidī, tas ir neticami, kad es jums saku!

Rauls Razorbaks satraukts mums tuvojās.

Karte! Mēs uzzīmēsim Nāves kontinenta karti, un ikreiz, kad būsim pavirzīju�ies uz priek�u, mēs kartē atzī�mēsim jaunas vietas.

Skatītāji zālē gavilēja.

RTV1 diktors mums nelika mieru:

Ei! Kerboza kungs, esmu no RTV1. Televīzijas ska�tītāji vēlas uzzināt, kā tad tur, aug�ā, īsti izskatās. Kerboza kungs, jūs esat mūsdienu varonis! Kerboza kungs!

Fēlikss apstājās, mirkli prātoja, ko lai saka, un tad iesāka:

Nu� es jums teik�u nāve, vellos, tas ir kaut kas neticams, ne uz to pusi, kā mēs domājām, krāsaina, pilna ar� tik daudz ko! Pat nezinu, ko vēl lai saka, trūkst vārdu.

RTV1 �urnālists mums mina uz papē�iem. Viņam bija jāaizpilda minūtes līdz apavu krēma reklāmai, un laiks vēl nebija beidzies. Viņ� bija gatavs izdiedelēt kaut visniecīgāko komentāru.

Rauls man iedunkāja pa sāniem.

Uz priek�u, Mi�el, saki runu!

Nepaguvu ne atjēgties, kad jau stāvēju uz paaugsti�nājuma.

Dāmas un kungi! Esam saņēmu�i vislabāko atalgo�jumu, kāds vien iespējams. Mums ir izdevies piedzīvot, kā tanatonauts tiek nosūtīts nāvē un atgrie�as atpakaļ.

Tagad bija iestājies pilnīgs klusums. Kāds �urnālists man uzdeva jautājumu:

Pensona kungs, jūs esat viens no �īsdienas uzvaras vaininiekiem. Kādi ir jūsu turpmākie plāni?

Pavirzījos vēl tuvāk mikrofonam.

�ī diena mums patie�ām ir liela diena.

Visi manī vērīgi klausījās.

Mēs esam uzveiku�i nāvi. No �īs dienas viss ir citādi. Mums nāksies pilnībā mainīt savus uzskatus. Mēs esam nokļuvu�i vēl neatklātā pasaulē. Turpmāk vienmēr pastā�vēs laiks, kas bijis līdz �ai dienai, un laiks pēc tam. Pat es pats tam nespēju noticēt. Mums tomēr izdevies pierādīt, ka�

�ajā mirklī man galvā atkal pazibēja muļķīgais jautā�jums: "Kas gan man te meklējams?"

Mums izdevies pierādīt, ka�

Un pēk�ņi es sapratu, ka atrodos �eit un tagad, jo esmu paveicis kaut ko vēsturē palieko�u. Un, kolīdz �ī doma man ie�āvās prātā, es no tās vairs nespēju atbrīvoties.

Ļau�u pūlis turpināja manī klausīties, bet televīzijas kameras rādīja manu tuvplānu. Miljoniem cilvēku mani skatījās tie�raidē, bet es stāvēju vaļēju muti un klusēju.

Dakter Penson?

Nespēja vairs izdabūt ne zilbi pār lūpām.

�urnālists, juzdamies ļoti neveikli, mēģināja kaut kā izkulties no �is neparedzētās situācijas.

Khm� Un jūs, prezidenta kungs� jums ta�u arī izde�vās pierādīt savu labo gribu, vai jūs tādēļ domājat pirms parlamentārajām vēlē�anām mainīt savu politisko līniju?

Prezidents Lisinders viņam nepiegrieza vērību.

Ejam, draugi, nav ko krāmēties ar �o plebeju. Ja reiz esam no �īm nepatik�anām izkļuvu�i, turpināsim savu darbu. Sāksim zīmēt Nāves kontinenta plānu.

-Kur?

Flerī-Mero�ī tanatodromā. Tā ir vienīgā vieta, kur mūs liks mierā.

Mūsu komanda kļuva aizvien saliedētāka.

"Zivs jautā pīlei uz pannas:

"Vai tici, ka reiz ūdens upē būs daudz?"

Bet pīle tai atbild: "Kad mēs būsim cepti,

Kāda gan tad vairs starpība,

Vai pasaule būs jūra vai tikai māņi?"

No Zemes līdz pat Saturnam

Ar visu esmu tikusi galā,

Esmu paglābusies no lamatām un slēpņiem,

Esmu izkļuvu�i no visām cilpām, izņemot nāvi."

Omara Haijāma (1050-1123) rubaji

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Sajūsmas saucieni satricināja cietuma sienas. Ieslodzī�tie tie�raidē RTV1 jau bija noskatīju�ies Fēliksa "ceļo�jumu". Mūsu tanatonauts māja sveicienus uz visām pusēm un piemiedza ar aci, it kā teiktu: "Es ta�u to jau zināju, es ta�u jums jau teicu."

Par tanatodromu pārveidotajā palātā Rauls paņēma cieta papīra loksni un flomāsterus. Mēs sastājāmies viņam apkārt aplī, bet Fēlikss centās precīzi aprakstīt Aizsaulē redzēto.

Bija ļoti aizkustino�i vērot, kā �is raupjais milzis mek�lēja vārdus, lai atrastu piemērotu izteicienu, jo ļoti centās, lai mums izdabātu bijām ta�u viņa pirmie draugi!

Viņ� prātodams pakasīja pieri, tad muguru un visbei�dzot paduses.

Mūsu kartogrāfs sāka zaudēt pacietību.

Nu, kā tad tur bija?

Nu, sākumā tur bija tāda kā piltuve, bet tai ap malām tāds kā kronis no kokvilnas plūksnām līdzīgām putām, nu, kaut kas tamlīdzīgs.

Rauls sāka zīmēt:

Nē, teica Fēlikss, platāka, nu, tā piltuve.

Viņ� aizvēra acis, lai labāk spētu iztēloties brīnumaino

ainu.

Kā neona riepa, no kuras birst tādas kā me�ģīnes. Nu, kaut kas �ķidrs� Kā lai labāk pasaka? Lieli, zilgani zvaig�ņu putekļu viļņi un gaismas �ļakatas. Tāda sajūta, it kā tu karātos gaisā virs atklāta okeāna pla�umiem, okeāna, kur� grie�as, veidojot gaismas un dzirksteļu vai�nagu.

Pitekantrops bija pārvērties dzejniekā, un tas aizkus�tināja Amandīni.

Rauls nodzēsa uzzīmēto un sāka skicēt kaut ko līdzīgu mazliet izplūkātam salātam.

Nu jau izskatās labāk, apliecināja Fēlikss. Sapro�tiet? Cilvēks peld tādā kā uguns �elejā, un tomēr ir tāda patīkama jūras svaiguma sajūta.

Un kādā krāsā tas viss bija?

Nu, zilgani bālā� Tikai luminiscējo�ā un griezās kā karuselis. Un ievilka sevī daudzus citus miru�os, kas atradās man līdzās. Un viņiem visiem no nabas nokarājās tādi sidraboti pavedieni, kas pārtrūka, kad viņi iekļuva dziļāk piltuvē.

Pārtrūka? brīnījās Lisinders.

Nūja. Vienā mirklī viņi bija atbrīvoti no visa, kas palika tur lejā, un uzreiz varēja ātrāk virzīties uz priek�u.

Kas bija �ie cilvēki? jautāja Amandīne.

Līķi visu rasu un no visām zemēm jauni, veci, lieli, mazi�

Rauls mūs apklusināja. Ar saviem jautājumiem mēs traucējām pētnieku. Vēlāk viņ� vēl paspēs izstāstīt visus sīkumus, kas mūs varētu interesēt.

Turpini stāstīt tālāk par to zilgani bālo piltuvi.

Nu, tā kļuva nedaudz �aurāka un pārvērtās par mil�zīgu cauruli. Tās sienas kļuva tum�ākas un krāsa nomai�nījās uz tirkīzzilu. Es nenokļuvu līdz tirkīzzilajai krāsai, tikai redzēju vietu, kur tā parādījās.

Vai piltuve visu laiku griezās?

-Jā, sākumā lēnāk, bet, virzoties pa to uz priek�u, aiz�vien ātrāk. Tālāk tā sa�aurinājās un kļuva gai�āka. Visi tie līķi tirkīzzilajā gaitenī un pat es pats izmainījām formu.

Kāds tu izskatījies?

Fēlikss lepni izrieza krūtis.

Man joprojām bija tas pats tanatonauta ķermenis, ta�u tas bija kļuvis tik caurspīdīgs, ka es varēju redzēt pats sev cauri. Tas bija vareni. Es biju pilnībā aizmirsis par savu ķermeni. Es pat vairs nejutu savu ieaugu�o nagu. Es jutos kā�

Spalviņa? es ierosināju, atceroties ēģiptie�u "Nāves grāmatu", ko bija pieminējis Rauls.

Jā. Vai arī kā sabiezināta gaisa plūsma.

Rauls noņēmās ar savu papīra lapu. Zīmējums lēnām sāka pieņemt noteiktākas aprises. Piltuve, gaitenis, caur�spīdīgie cilvēki, aiz kuriem stiepjas garās nabassaites� Vai nāve beidzot parādīs savu seju? No tālienes tā izskatījās pēc lielas, izspūru�as galvas.

Vai piltuve bija liela? es jautāju.

Milzīga. Visplatākajās vietās diametrs bija vairāki desmiti kilometru. Iedomājieties, ka tā ik stundu iesūc pa simt miru�ajiem no visas pasaules! Ak, pareizi! Tai nebija ne aug�as, ne apak�as. Var jau būt, ka varēja staigāt pa sienām, bet, ja ņem vērā to, ka mēs lidojām, tas nemaz nebūtu grūti.

Vai tur bija arī dzīvnieki? painteresējās Amandīne.

Nē, lopiņi gan ne. Tikai cilvēki, toties tie gan bariem vien. Laikam jau kaut kur karo, ja �itādi miru�o kalni. Un visi tik rāmi slīdēja pa garo gaņģi un nesadūrās, kaut gan ātrums bija milzīgs. Visi tik laidās uz gaismu kā tādi naktstauriņi.

Rauls pārstāja zīmēt.

Tad jau visi �ie caurspīdīgie miru�ie kādā noteiktā mirkli sadursies, � es piebildu.

Kur tie�i jūs apstājāties? � Lisinders vaicāja.

Fēlikss uz papīra lapas ar pirkstu parādīja kādu vietu

zilgani bālajā piltuvē.

�eit.

�āda precizitāte mūs pārsteidza.

Tālāk es nevarēju doties, paskaidroja Fēlikss. Vēl kaut centimetrs un arī mana nabassaite būtu pārtrū�kusi, un tad būtu "�au ar galiem".

Bet jūs ta�u pats apgalvojāt, ka nabassaite stiepās vai līdz bezgalībai, prezidents atzīmēja.

Tas viss notika galvā. Jo vairāk gaisma pievilka, jo vairāk nabassaite izkalta un kļuva lūsto�āka un trauslāka. Pie joda, vēl drusku, un es vairs negribētu atgriezties �ai pasaulē. Tā bija galējā robe�a.

Un viņ� ar pirkstu vēlreiz norādīja kartē uz to pa�u vietu. Ar melnu flomāsteru Rauls novilka garu punktētu līniju, zem kuras uzrakstīja: "Komatozā robe�a."

Un ko tas nozīmē? es jautāju.

Es domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs skaņas barjerai. Robe�a, ko pagaidām ir bīstami �ķērsot.

Tagad, kad mums ir �is kartes sākotnējais variants, radies ari mērķis pārvarēt tajā uzzīmēto robe�u.

Un Rauls zem komatozās robe�as trekniem burtiem uzrakstīja: "Terra incognita."

Neapgūtā zeme.

Mēs ar bijību aplūkojām karti. Tā mēs sākām jauna kontinenta izpēti. Pirmais solis, izkāp�ana krastā, un tad, jaunatklājējiem virzoties dziļāk zemes iek�ienē, kartē parādīsies ari kalni, prērijas, ezeri, bet sve�ās zemes robe��as atkāpsies aizvien tuvāk kartes malām. Tie�i tā cilvēki atklāja Āfriku, Ameriku un Austrāliju, pamazām izzūdot vārdiem Terra incognita neziņas simbolam.

Terra incognita� Eksperimenta liecinieki Kongresu pili uzskatīja, ka piedalās kāda zinātniski politiska pro�jekta beigu posmā. Ta�u mūsu �etrotne Lisinders, Amandīne, Rauls un es mēs apzinājāmies, ka tas bija nevis nobeigums, bet gan tikai sākums.

Tagad vajadzēja turpināt izpētīt �o mēļās krāsas tuneli, kas pakāpeniski kļuva tirkīzzils. Bija jāpabeidz zīmēt iesākto karti un jāpanāk, lai vārdi Terra incognita atkāp�tos.

Rauls sasita plaukstas.

Nu tik uz priek�u, tie�i pretim nezināmajam! � viņ� murmināja, sejai laistoties lepnā konkistadora smaidā.

Tas bija jauns mūsu motivācijas sauklis. Mēs dedzīgi saskatījāmies.

īstais piedzīvojums tikai tagad sākās.

Uz priek�u, pretim nezināmajam!

otrais laikmets:

jaunatklājēju laiks

Kāds Parīzes laikraksts: SENSĀCIJA KONGRESU PILĪ.

FRANCŪZIS PIRMAIS SPĒRIS KĀJU UZ NĀVES KONTINENTA

Pirmais cilvēks, kur� oficiāli spēris kāju Viņpasaulē, ir kāds francūzis Fēlikss Kerbozs. Savos preses izdevumos mēs jau sen pau�am ticību mūsu prezidenta Lisindera ambiciozajiem projektiem. Pateicoties viņa pūliņiem, mūsu valsts komanda pārspējusi citus pasaules mēroga konkurentus un mēs pirmie kā jaunatklājēji nokļuvām Nāves kontinentā. Mūsu laikraksts pasludina Fēliksu Kerbozu par Gada cilvēku un aicina pēc iespējas ātrāk viņam pie�ķirt Goda leģiona ordeni.

Kāds Londonas laikraksts: EIROPIETIS VIŅPASAULĒ

Kā izrādās, Nāvi iespējams apciemot. Eiropie�u zināt�nieku komandai izdevies nosūtīt cilvēku uz Viņpasauli un panākt, ka viņ� no turienes atgrie�as atpakaļ sveiks un vesels. Kā jau tas bie�i gadās, diem�ēl pirms �īs veiksmes bijis arī daudz neveiksmīgu mēģinājumu. Uzskata, ka Francijā �ī neparastā projekta ietvaros vismaz simts izmē�ģinājuma trusī�u jau gāju�i bojā. Tomēr Fēliksam Kerbozam izdevies godam izkļūt no �īs asinspirts, neskatoties uz Francijas skeptisko publisko viedokli, kas vienbalsīgi nosodījis tā dēvēto "programmētās nāves laboratoriju". Tagad arī Lielbritānijas komanda gatavojas pievienoties �im riskantajam pasākumam. Pasākumam, kura turpinā�jums tiks atspoguļots mūsu laikraksta slejās.

Kāds Tokio laikraksts: SEN�U MEKLĒJUMOS

Kāds cilvēks vēlējies par katru cenu doties savu sen�u meklējumos. Rietumnieks Fēlikss Kerbozs mēģinājis sa�stapt savus sen�us, izdarot pa�nāvību ar kalcija hlorīdu, kas ir ārkārtīgi toksiska viela.

Pilnīgi neskarts, viņ� pamodies pēc divdesmit minū�tēm. Tagad japāņu zinātnieki meklē atbildi uz visdrosmī�gāko jautājumu: vai iespējams apmeklēt mūsu sen�u zemi (un, protams, to arī nofotografēt) tāpat kā jebkuru citu tūristu izvēlētu vietu pasaulē?

Kāds Ņujorkas laikraksts: AK �IE FRAN�I!

Kāda neliela fran�u pa�darbnieku pētnieku komanda uzsākusi dīvainu eksperimentu noindēties, lai nokļūtu Viņpasaulē. Jau vairākas nedēļas fran�i, uzzināju�i par �o projektu, ņirgājas par Francijas Republikas prezidentu �anu Lisinderu, apgalvojot, ka viņ� ir parasts sērijveida slepkava, jo viņa uzraudzībā noritēju�ais projekts pirms veiksmīga iznākuma prasījis jau ap simt upuru. Bet atjau�tīgajiem zinātniekiem tika piedraudēts ar tiesvedības uzsāk�anu, jo tas, ka sīkumainā birokrātija Francijā kavē zinātniekus veikt pētījumus, ir vispārpieņemta parādība (tie�i tādēļ labākie Francijas zinātnieki bie�i pārceļas uz Savienotajām Valstīm, kur viņi var mierīgi nodoties dar�bam, lai iegūtu Nobela prēmiju). �oreiz �etriem dros�mīgiem Francijas pilsoņiem izdevies parādīt sava darba rezultātus gan tautai, gan naidīgajiem ekspertiem, tur�klāt tas noritēja starptautisko televīzijas kanālu kameru priek�ā, kas tur atradās, lai skatītāji varētu vērot, kā Fēlikss Kerbozs dodas uz Nāves kontinentu un neskarts atgrie�as no turienes atpakaļ.

Viņ� ir biju�ais cietumnieks, kuram piespriests mū�a ieslodzījums un kur� ticis ap�ēlots, pateicoties �im pētīju�mam, un kur� patlaban ir self-made man karjeras iemieso�juma simbols. Vairākas amerikāņu kompānijas Fēliksam Kerbozam piedāvāju�as ievērojamas naudas summas, lai viņ� atveidotu pats sevi kādā lielbud�eta filmā. Viņ� vēl nav piekritis, ta�u jau tiek runāts par to, ka medicīnas māsas Amandīnes lomu varētu piedāvāt Kerolai Terkinsonei, bet Francijas prezidenta Lisindera lomu Fredam O'Benonam. Gaidiet drīzumā uz ekrāniem.

Kāds Romas laikraksts: SA�UTU�AIS PĀVESTS

Fran�i ieņēmu�i galvā, ka jāiekaro Nāves kontinents. Pāvests jau paudis savu sa�utumu par to, ka zinātne pār�kāpj savas tiesības. "Nāve pieder vienīgi Dievam, bet Dieva viedokli pau� vienīgi Vatikāns," Svētais tēvs atgā�dināja, piebilstot, ka "mēs nedomājam atbalstīt cilvēku nosūtī�anu uz Viņpasauli un nekavējoties pieprasīsim, lai pirms nākamās �āda veida ekspedīcijas Francijas varas iestādes sazinātos ar Parīzes arhibīskapu." Tuvākajā laikā sagaidāma pāvesta bulla.

Kāds Madrides laikraksts: LISINDERA LIETA

Francijas Republikas prezidents �ans Lisinders pats savā zemē vairākas nedēļas tika uzskatīts par vājprātīgo. Ta�u izrādījies, ka viņ� apveltīts ar īpa�i gai�u prātu un ka mums no viņa, iespējams, vajadzētu ņemt piemēru. Protams, arī Lisinderam bie�i trūcis humora izjūtas, tur�klāt viņ� nekad nav izrādījis sevi�ķu līdzcietību tautām, kurām klājas grūtāk. Lai arī sava laikraksta slejās esam jau kritizēju�i viņa protekcionistisko īstermiņa politiku, tomēr tas tikai vairo mūsu apbrīnu par �ī milzīgā projekta īsteno�anu, kas turklāt tika veikts pilnīgā slepenībā, � Nāves kontinenta iekaro�anu! Glu�i necerēti fran�u izmē�ģinājuma trusītim izdevies nokļūt Nāves kontinentā un no turienes atgriezties. Mūsu valdība paredzējusi uzsākt pētījumu programmu, lai rūpīgāk izzinātu �o parādību.

Kāds Berlīnes laikraksts: DIVERSIJAS MANEVRI

Fran�i patie�ām spējīgi uz visu. Laikā, kad ekono�mika valstī tikko ķepurojas un streiki mijas ar protesta demonstrācijām, kad fran�i veltīgi cen�as aizkavēt nar�kotiku izplatību un pagrīdes imigrantu vilni, viņu pre�zidents �ans Lisinders mēģina novērst uzmanību no krīzes, veicot eksperimentus ar Nāvi. Kā viņ� apgalvo, viņam esot izdevies nosūtīt kādu cilvēku uz Viņpasauli. Vācu ekspertu grupa tuvākajā laikā gatavojas pārbaudīt �ī ap�aubāmā eksperimenta patiesumu.

Kāds Pekinas laikraksts: NĀVES KONTINENTS PĒDĒJĀ KOLONIJA

Zaļā gaisma Nāves kontinenta iekaro�anai. Tāpat kā kādreiz posto�o uzbrukumu politikas īsteno�anas laikā, lielvalstis ari tagad neslēpj savas kolonizācijas tieksmes. Par spīti noslēpumainībai un centieniem atspēkot bau�mas par viņu manevriem, kļuvis zināms, ka amerikāņu, angļu, vācu, itālie�u un japāņu eksperti sāku�i būvēt tanatodromus. No dro�iem avotiem uzzinājām, ka francūzis Fēlikss Kerbozs jau sasniedzis kādu neredzamu un neaiz�sniedzamu barjeru. Pēc komas iestā�anās �ī robe�līnija atrodas divdesmit minū�u attālumā.

Neviens to vairs neap�aubīja. Zinātnieku aprindas, sabiedriskais viedoklis un preses izdevumi cildināja pro�jekta "Paradīze" panākumus. Ekspertu komisija, kas bija ieradusies Kongresu pilī, lai izgāztu mūsu projektu, iesniedza parlamentam atskaiti, kurā atzina mūsu izcilos nopelnus.

Neviens vairs neuzdro�inājās runāt par "ieprogram�mētās nāves laboratoriju" vai "prezidenta slaktiņu".

"Kas ir nāve? Kas ir nāve? Kas ir nāve? Kas ir nāve? Kas ir nāve? Kas ir nāve?� "

�o jautājumu es varētu atkārtot kaut uz divdesmit lapām. Tas būtu vismazākais, kas nepiecie�ams, lai atgā�dinātu sev, cik lielā mērā mani pārņēmu�as izzinā�anas alkas.

Ja mēs kaut ko nezinām, tad jautājumi par to mūs īpa�i nenodarbina, ta�u, ja esam sāku�i kaut ko noskaid�rot, tad gribas uzzināt un izprast visu līdz galam.

Nāve bija kļuvusi par noslēpumu, ar kura atrisinā�anu nodarbinātas visas manas nervu �ūninas, un smadzenes pieprasīja jaunu informāciju.

Tam, ka bijām tai piekļuvu�i tuvāk un gandrīz jau spējām to vadīt, būtu vajadzējis mani pārliecināt: "Tad redz, kāda ir tā nāve. Zeme, kurā iespējams nokļūt un no turienes atgriezties! Mūsu priek�gājējam Herkulam ta�u jau bija izdevies nolaisties ellē, lai cīnītos ar Cerberu. Tad kāpēc gan lai mums neizdotos?"

Ja Rauls jau bija kāroto ieguvis, tad es tagad gri�bēju noskaidrot, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves. Kas ar mani notiks, kad viss būs beidzies? Ja dzīve būtu komikss, tad es gribētu zināt, kad beigsies pēdējā epi�zode.

Ja runājam par mani, tad es joprojām biju �okā. Man galvā rosījās aizvien vairāk jautājumu. Vai tie�ām cilvēks ar iztēles un pārliecības palīdzību ir spējīgs iekarot visas dimensijas? Vai viņa spējām ir kādas robe�as? Bet vairāk par visu mani interesēja, kas ir nāve, nāve, nāve�

Prezidents Lisinders mūs uzaicināja uz konferenci Elizejas pilī. Viņ� mūs pieņēma savā darba kabinetā, kas bija piebāzts ar datoriem un monitoriem, ļoti atturīgā un ļoti at�ķirīgā no viņa greznā Luija XV stila kabineta, kurā viņ� parasti uzņēma oficiālos viesus.

Valsts galva skaidroja, ka tagad mums nepiecie�ams savus centienus dubultot. Mēs bijām pārliecināju�i neti�cīgos. Un tagad mūs apdraudēja jauni ienaidnieki pa�kaļdarītāji.

Patiesībā, mūsu panākumu iedvesmoti, cilvēki tagad būvēja tanatodromus visās malās.

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu eksperimentu atkārto amerikāņi vai japāņi. Aviācijā tas jau ir piere�dzēts, Lisinders satraucās. Brāļi Raiti paziņoja, ka viņi it kā esot uzbūvēju�i pirmo lidma�īnu, lai gan mēs ta�u ļoti labi zinām, ka pirmais, kam tas izdevās, bija Klemāns Adērs! Ja jums �is lidojums izdevies, uzmanieties, jo noteikti atradīsies kāds, kur� apgalvos, ka viņam izdevies ilgāk uzturēties Viņpasaulē.

Pēc tam kad pla�a sabiedrība bija pieredzējusi mūsu triumfu Kongresu pilī, man bija grūti iztēloties, kā kāda nezināma ārzemju komanda spētu apstrīdēt to, ka mums pirmajiem bija izdevies �is eksperiments.

Es iebildu.

Mums ir precīza "nesējraķetes" ķīmiskā formula, "�empions", ko jau redzējusi vai visa pasaule, un mēs pat esam sastādīju�i ceļojuma starp divām pasaulēm vārd�nīcu. Mūsu vēsturiskais precedents nav apstrīdams, tur�klāt esam aizsteigu�ies visiem tik tālu priek�ā, ka neviens mūs nespēs panākt.

Lisinders pacēla rokas pret debesīm.

Padomājiet pa�i! Kamēr deputāti sprie� par mūsu nopelniem, amerikāņu universitātes pie�ķir saviem pēt�niekiem ievērojamus naudas līdzekļus. Un viņi ta�u ne�strādā cietuma pagrabos! Un ar zobārsta krēslu, kura īstā vieta drīzāk būtu muzeja ekspozīciju zālē, nevis ekspe�rimenta norises vietā! Nē, viņi peldas greznībā ar visām vismūsdienīgākajām pasaules tehnikas ierīcēm! Tādēļ arī mums jākāpina savi tempi. Es redzu tikai vienu vie�nīgo ceļu, kā iegūt visu nepiecie�amo: profesor Razorbak, dakteri Penson, Balī jaunkundze un Fēliks Kerboza kungs, kop� �ī brī�a jūs visi atrodaties tie�ā prezidenta pakļautībā. Es jūs nozīmēju par valsts pārvaldes aparāta darbiniekiem.

Konrādam nu gan izstiepsies ģīmis, kad es to viņam pastāstī�u!

Lieliski. Tad mēs beidzot varēsim uzlabot savu labo�ratoriju, Rauls priecājās.

Lisinders viņu pārtrauca:

Ak nē, Razorbak, ar pa�darbību nu ir cauri! Runa ir par starptautisku sāncensību. Mūsu valstij jāsaglabā sava reputācija pasaules mērogā. Turklāt mums vairs nav jāslēpjas. Glu�i otrādi tagad mums nepiecie�ams dar�boties pilnīgi atklāti. Mēs uzcelsim jaunu, daudz mūsdie�nīgāku un pla�āku tanatodromu. Nepiecie�ams uzbūvēt patie�ām "vēsturisku" vietu.

Jaunu Triumfa arku. Nāves iekarotāju triumfa arku.

Kā daudzi politiķi, arī Lisinders pats "kaifoja" par savām runām. Turklāt viņ� arī priecājās, ka atbalsta komandu, ko uzskatīja par savējo. Mēs kļuvām par vienu no viņa elitārajām komandām, viņa personisko pētnieku komandu, kas bija gatava viņam palīdzēt iekļūt Vēsturē.

Tomēr mums nebija tādu ambīciju kā viņam. Viņ� alka nemirstības, savukārt mēs meklējām piedzīvojumus un vēlējāmies atminēt noslēpumu, kas bija pastāvējis tik�pat ilgi, cik pati cilvēce.

�veicars livrejā ar apzeltītu apkakli skaļi atvēra durvis. Mūsu audience bija beigusies. Prezidentu aicināja jauni darbi. Mums bija laiks doties prom.

Mūsu specdienesti man ziņos par mūsu pretinieku progresu, viņ� teica un ardievu vietā piebilda: "Un tagad, dāma un kungi, novēlu ticēt saviem spēkiem un ķerties pie darba!"

"Ar miegu dzīve mūs pieradina pie nāves, Ar sapņiem dzīve mums pavēsta, ka pastāv cita dzīve."

Elifass Levi

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēc milzīgās kņadas prezidenta pili es nedēļu notupēju viens pats savā dzīvokli. Secināju, ka vientulību vieglāk izturēt eiforijas pārņemtam nekā tad, kad jūties sakauts, tomēr cietu tik un tā. Galu galā ko es gaidīju? Fanu pūļus, kas man uzglūnētu pie katras ieejas manā mājā? Es, Mi�els Pensons, vienmēr esmu bijis vientuļ� cilvēks un neatkarīgi no tā, vai mans foto parādījās presē vai ne, tāds ari paliku.

Lieliski varēju iztēloties, ka uz mana kapakmens epi�tāfijas vietā būtu rakstīts: "�e dus Mi�els Pensons, vien�kār�s un vientuļ� cilvēks tāpat kā visi citi."

Es radu mierinājumu gai�ajā portvīnā un stundām nīku, pārlasīdams vecas mitoloģijas grāmatas.

Noguris no �iem bie�i vien garlaicīgajiem tekstiem, es aiz gara laika �ķirstīju �urnālus. Tie visi bija pilni ar rakstiem par skaistajiem, smaido�ajiem un veiksmīgajiem aktieriem, kas precējās un viens otru krāpa tikpat bie�i, kā es nokrak�ķināju pirkstus. Katrā lappusē di�ojās nepie�dienīgi attēli ar kādu pāri, kas laimē staroja, jo bija appre�cēju�ies vai apbērnoju�ies. Spalvas meistari apgalvoja, ka viņi ir ģeniāli, unikāli, godalgoti, tomēr, neraugoties ne uz ko, vienkār�i, atbrīvoti un vienmēr laipni. Viņi atbal�stīja cīņu pret piesārņojumu, viņi adoptēja tre�ās pasaules bērnus, viņi runāja par mīlestību kā vienīgo patieso vēr�tību, viņi iepazīstināja ar saviem jaunajiem draugiem, kas bija tikpat ģeniāli un smaidīgi kā viņi pa�i. Tagad arī visi tanatonauti beidzot jutās laimīgi. Fēlikss bija zvaigzne, Rauls bija atradis ceļu pie sava tēva, prezidents Lisinders bija kļuvis slavens, Amandīne beidzot uzskatīja, ka spēj glābt cilvēkus, bet es?

Es biju dīkdienis. Man nebija neviena, ar ko paru�nāties, neviena, kam uzticēt savu sāpju un prieka sajau�kumu.

Atkal gribējās kaukt uz mēnesi kā koijotam tuks�nesī. Aūūū! Apklusu tikai tad, kad kaimiņi sāka protestēt. Nīgrs un ar piespie�anos turpināju lasīt rakstus, kuros bija stāstīts par veiksmīgajiem aktieriem, māksliniekiem un politiķiem.

Vajadzēja saņemt sevi rokās. Es biju pārāk nepacie�tīgs.

Pulkstenis bija desmit un trīsdesmit minūtes, un �ajā mirklī es vairs neizturēju un izteicu vēlē�anos. Lai man apkārt būtu cilvēki, ar kuriem es varētu aprunāties.

� Sveiki visapkārt!

Atkal man neveicās, tie bija tikai mana mamma un brālis. Vini metās man virsū.

����� Mans mazulīt, mans puisīt, es tā ar tevi lepojos! Es vienmēr zināju, ka tu gūsi panākumus. Māte jau alla� jūt�

� Bravo, bra�kin! Tas tik ir vareni!

Viņi okupēja manu dīvānu, it kā atrastos savās mājās, un mans brālis tūlīt pievāca atliku�o portvīnu.

Tad Konrāds sāka runāt par manām finansiālajām interesēm, kuras turpmāk vajadzētu aizstāvēt ar kāda sa�karīga padomdevēja palīdzību. Mana māte uzsvēra, ka ar tik lielisku reputāciju, kādu tagad esmu iemantojis, es noteikti varētu apprecēt kādu daiļu aktrisi vai kādas sla�venas dzimtas bagāto mantinieci. Viņa jau bija izgriezusi no �urnāliem rakstus par vairākām apburo�ām jaunām meitenēm, kas man varētu būt piemērotas.

Visas sievietes kritīs tev pie kājām, viņa paziņoja ar alkainu skatienu.

Bet man jau ir� man jau ir sava draudzene, es uz labu laimi pavēstīju, vēlēdamies sevi pasargāt no viņas uzmācīgās gādības.

Mana mamma uzreiz sa�uta:

Ko? Kā tas var būt? viņa izgrūda. Tev ir drau�dzene, bet tu to slēp no miesīgas mātes!

-Jo�

Deram, ka es uzminē�u, kas viņa ir, Konrāds gavi�lēja. Tā medicīnas māsa ir Mi�ela draudzene! Tā vien�reizīgā blondā beibe ar jūraszilajām acīm, kas tev stāvēja blakus Kongresu pilī! Cepuri nost, bra�iņ, viņa ir līdzīga Greisai Kellijai. Tomēr tas ir dīvaini. Viņa tā metās jūsu izmēģinājuma trusī�a apkampienos, ka es drīzāk būtu domājis, ka tas ir viņas sirdsāķītis!

Kā parasti, mans sasodītais brālis bija trāpījis vissā�pīgākajā vietā un ar baudu sadurstīja manu vāti ar nazi. Mamma viņu apklusināja:

Medicīnas māsiņa? Kāpēc gan ne? Katrs darbiņ� labs! Kad tu precēsies? Es tie�ām priecā�os tevi redzēt precēta vīra kārtā. Tev nudien vajadzīga sieviete, kas ieviestu kār�tību tavā dzīvē! Paskat, kā tu esi apģērbies! Ja tu staigāsi tik plānās drēbēs, tu vēl saaukstēsies! Turklāt tu noteikti visu laiku ēd restorānos! Restorāni ekonomē uz apmeklētāju rēķina, kā tik vien var. Tur pasniedz atliekas un visslik�tākos produktus. Es ceru, ka tu vismaz neēd malto gaļu.

Es ta�u to visu jau zinu, mammu, � piekritu, cen��oties apturēt lavīnu.

Jo labāk. Gan tava medicīnas māsa tev iemācīs, kā ēst un kā ģērbties. Vismaz paklausies, ko es saku. Nesāc te tēlot iedomīgo tikai tāpēc vien, ka tevi rāda televīzijā.

Nē ta�u, mammu, es teicu.

Kas nē?

Nē, es netēloju iedomīgo.

Ak, es tevi brīdinu, lai tu te man nesāc tēlot snobu tikai tāpēc, ka esi kļuvis par starptautisku zvaigzni. Vis�maz ne ar mums, ja?

Labāk padoties nekā iesaistīties veltīgās debatēs! Kon�rāds ļauni smīnēja, uzskatot, ka es esmu padevies.

�ķirstot grāmatas, kas bija novietotas uz zemā gal�diņa, viņ� iesaucās:

Paskat tik, tu tagad esi aizrāvies ar mistisko litera�tūru?

Es lasu to, ko pats gribu, un man nav nevienam jāatskaitās, es nokaitināts attraucu.

Es labprāt piekāpos mātei, bet piekāpties Konrādam? Tas nu bija par daudz prasīts.

Viņ� monotonā balsī lasīja:

"Popols Vū jeb Leģendas". Vai tā ir burvju maģijas grāmata?

Es izrāvu viņam vērtīgo grāmatu no rokām.

Tā ir Meksikas indiāņu ke�vu, maiju pēcte�u, Bībele! es viņam iekliedzu sejā.

Ak tā! Paskat Jikinga "Pārvērtību grāmata" un �ī "Bardo TodoT � "Miru�o grāmata". Un kas tad te? "Rāmājana". Te ta�u ir viss, ko sirds var kārot. Trūkst vēl tikai "Kāmasūtras"!

Konrād, ja tu te esi atnācis, lai mani izvestu no pacietības, tinies, pirms neesmu tev sadevis pa ģīmi! Tur�pini plātīties ar savu naudu, vāģiem un sievietēm, bet mani liec mierā!

Miers kapsētā! Konrāds dungoja.

Es metos viņam virsū ar dūrēm, bet iejaucās māte.

Neuzdro�inies runāt ar savu brāli tādā tonī! Viņ�

>

mani vienmēr ir tikai iepriecinājis. Viņ� ir precējies un dāvājis man mazbērnus. Viņam nav ko sev pārmest! Viņ� netēlo iedomīgo tikai tāpēc, ka rādīts televīzijā.

Kas te ko plēst matus ar austeru nazīti! Es centos lēnāk elpot, lai atgūtu mieru.

Ja jūs esat ieradu�ies, vienīgi lai mani saniknotu, es labprātāk jūs vairs ilgāk neaizkavētu. Vai jums bail, ka es varētu justies laimīgs? Jūs vēlaties sabojāt manu prieku?

Mana mamma pamanīja, ka es, kā parasti, biju atstā�jis kreklam aug�ējo pogu vaļā, lai ērtāk justos, un, kā parasti, steidza to aizpogāt, man sāpīgi iekniebjot kaklā. Viņa izmantoja to, ka es centos atgūt elpu, lai sarunas gro�us atkal saņemtu savās rokās.

Kā tu uzdrīksties runāt �ādā tonī! vina sa�utumā iesaucās. Mēs tevi vienmēr esam atbalstīju�i. Pat tad, kad tu pavadīji laiku, ar Razorbaku blandoties pa kap�sētām, es tev nekad neko nepārmetu, tomēr es pazīstu daudzas mātes, kas saviem bērniem nebūtu ļāvu�as saieties ar ķertajiem.

Rauls nav nekāds ķertais!

Tomēr tev jāatzīst, ka viņ� ir nedaudz dīvains un�

Vai jūs runājat par mani?

Vienreiz man vajadzētu atcerēties pielikt savām dur�vīm kārtīgu slēdzeni.

Te ta�u visi nāca un gāja, kā labpatikās. Bultu, actiņu, zvanu un sveika, privātā dzīve!

Jo sliktāk, ja Rauls gaidot bija dzirdējis manas mātes nepieklājīgos izteikumus. Arī viņam nevajadzēja ierasties, iepriek� nebrīdinot.

Sveiki, Raul, � es vēsi sasveicinājos.

Ak jā, profesor Razorbak, mans brālis atzina cieņas pilnā balsī, mēs tie�i par jums runājām. Mēs domājam: ja jau jūs tagad esat bagāti un slaveni, jums būtu vajadzīgs kāds padomdevējs finan�u jautājumos, kas uzraudzītu, lai tiek ievērotas jūsu intereses. Jūs abi un tā meitene jau esat tik slaveni kā rokgrupa. Jums derētu kāds impre�sārijs, kāds, kas izkopj jūsu imid�u, kas nodarbojas ar līgumiem, kas�

Man �ķita, ka Rauls �o ākstu noliks pie vietas, ta�u nekā tamlīdzīga viņ� vērīgi tajā klausījās.

Tas ir tavs brālis? viņ� jautāja.

Jā, es skumji atzinu.

Bet es esmu viņa māte! lepni pavēstīja mana radī�tāja.

Rauls paberzēja zodu.

-Tavam brālim ir lieliskas idejas, viņ� atzina, mums patie�ām savu jauno tanatodromu vajadzētu izveidot pēc iespējas labāk.

Konrāds di�ojās, izklāstīdams savus plānus:

Tie�i tā. Es iedomājos, ka blakus jūsu jaunajam tanatodromam varētu atvērt suvenīru veikaliņu. Tajā va�rētu pārdot tādus krekliņus kā �is.

"Mirt ir mūsu darbs" bija rakstīts uz krekliņa, ko viņ� izvilka no kabatas.

Es biju satriekts. Rauls gan ne. Viņ� aplūkoja audumu.

Laba doma! Vai tas mazgājot nesaraujas?

Nē. Un arī krāsa ir ar garantiju, es pati pārbau�dīju, atbildēja mana māte.

Rauls ir gatavs iztirgot mūsu svēto projektu tempļa tirgotājiem? Es nespēju attapties.

Bet�

Viņ� mani apklusināja.

Tavam brālim ir taisnība, Mi�el. Veikaliņ� ļautu tuvāk iepazīties ar mūsu darbu, nostiprinātu mūsu firmas imid�u pla�ākas sabiedrības acīs.

Un es varētu būt jūsu preses sekretāre! iesaucās mana jaukā māte. Un tad es varētu bie�āk satikt Mi�elu un labāk par viņu rūpēties.

Es izberzēju acis. Nē, es nesapņoju.

Mēs bijām sāku�i ar vēlē�anos atminēt nāves noslē�pumu, kas izmainītu dzīvi, izmainītu pasauli, cilvēci� Un tagad mēs grasāmies atvērt "Tanas suvenīru" veikalu. Mēs nu gan dzīvojam lieliskā laikmetā! Varbūt Jēzum Kristum, ja viņ� atgrieztos uz Zemes, arī vajadzētu iespiest savu vēsti "Mīliet cits citu" uz mēļas krāsas krekliņiem. Un "Laimīgi, jo tiem pieder debesu valstība" uz baltiem krekliņiem, kuru sastāvs ir septiņdesmit procentu kokvil�nas un trīsdesmit procentu akrila un kuri jāmazgā rem�denā ūdenī. Konrādam tas patiktu.

Iztēlojos ari to, kā suvenīru bodītē tiek reklamēts Laodzi. "Tas, kur� zina, nerunā. Tas, kur� runā, nezina." Satrieco�s, piegulo�s krekliņ�!

Galu galā, ja jau Raulam, manam draugam profeso�ram Raulam Razorbakam, nekas pret to nebija iebilstams, ko gan es varēju sacīt?

Mans brālis atvērs veikalu, pasūtīs Taivānā lielu dau�dzumu da�ādu nieku, bet māte to visu tirgos.

Paraustīju plecus un pie sevis atkārtoju, ka no smiek�liem vismaz vēl neviens nav nomiris.

Un kad tu mani iepazīstināsi ar savu medicīnas māsiņu? � māte jautāja, lai mani pilnīgi izsistu no slie�dēm.

Austrālie�u mitoloģijā vēstīts par Numbakullu "Mū�īgi pastāvo�o" -, kas radies ne no kā. Numbakulla ir būtne, kas nav ieradusies ne no kurienes, pēk�ņi tā parā�dījusies uz kailas zemes. Viņ� devies uz ziemeļiem, un, kur vien viņ� gāja, radās kalni, upes, augi un dzīvnieki.

Savā ceļā viņ� atstāja arī bērnus-garus, kas bija no viņa ķermeņa radu�ās nemirstīgas dvēseles. Uz kādas alas sie�nām viņ� iegravēja svētās zīmes, ko sauca parTjurungām un kas spēja izstarot enerģiju. Visa dzīvā Pirmais Priek��tecis radās no Tjurungas un bērna-gara savienības.

Tādā pa�ā veidā vēlāk radās arī citi priek�te�i, kuriem tika uzdots izglītot pirmos cilvēkus.

Reiz kādā dienā Numbakulla tuksne�a vidū novie�toja stabu. Viņ� to slacīja ar savām asinīm un tad sāka tajā rāpties, aicinot sev līdzi Pirmo Priek�teci. Ta�u, tā kā asinis bija padarīju�as stabu pārāk slidenu, Priek�tecis nokrita zemē.

Tā nu Numbakulla viens pats nokļuva debesīs un aiz�vilka stabu sev līdzi.

Vairs nekad neviens viņu nav redzējis. Kop� tā laika cilvēki zina, ka nemirstība tos atstājusi uz visiem laikiem. Bet svētais stabs kļuvis par asi, ap kuru grie�as Numbakullas izveidotā zeme.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pateicoties Republikas prezidenta īpa�i �im nolūkam pie�ķirtajiem kredītiem, mēs uzbūvējām lielisku tanatodromu. Tā gan nebija nekāda Triumfa arka, bet neliela, moderna celtne kādā klusā kvartālā. Mēs bijām ļoti rūpīgi meklēju�i sava tanatodroma aizstājēju. Tas atradās Botsaris ielā, pa�ā Bit�omonas parka pakalna virsotnē.

Raulam �ķita uzjautrino�i, ka nāves pētījumi nori�sināsies līdzās vietai, kur kādreiz bija atradu�ās drūmās pagātnes atmiņas Monfokona karātavas, kurās viduslai�kos karaļa vārdā tika pakārti nevainīgie un laupītāji.

Celtniecība bija pabeigta divu mēne�u laikā.

Mūsu rīcībā tagad bija septiņstāvu celtne ar skatu uz Bit�omonas parku. Pirmajos �etros stāvos atradās divpa�dsmit nelieli dzīvokļi, katrā stāvā pa trim. Piektajā stāvā ierīkojām divsimt divdesmit kvadrātmetru lielu labora�toriju, bet sestajā stāvā tikpat lielu lidojumu telpu.

Septītajā stāvā izbūvējām aug�stāva dzīvokli. Ziemā to sedza caurspīdīgs kupols, bet vasarā tas pārvērtās par jumta terasi. Amandīne tur iekārtoja pieņem�anas telpu savā gaumē ar lielu daudzumu zaļojo�u augu. �ajā kolo�niālajā stilā ieturētajā telpā tika novietotas arī baltas Steinway klavieres un tum�a koka bārs. Tā nudien bija varen smalka vieta!

Neuzkrīto�s uzraksts pie ieejas mājā vēstīja: "Parīzes tanatodroms", bet zem tā vēl sīkākiem burtiņiem bija rakstīts: "Nepiedero�iem ieeja aizliegta." Rauls piedāvāja,

ka vajagot pierakstīt arī: "Uzmanību, tanatonautu lidojumi!

Tāpat kā lidostu tuvumā mēdz norādīt: "Uzmanību, lidlauks!" �ī doma mūs bija ļoti uzjautrinājusi.

Prezidents Lisinders �o celtni atklāja, kā pienākas, pret tās durvīm sasitot �ampanie�a pudeli.

Turklāt �oreiz tas bija īsts �ampanietis, nevis dzirksto��ais vīns. Mums vairs nevajadzēja knapināties.

Jumta dzīvoklī notika pla�saziņas līdzekļiem paredzētā ēkas prezentācija. Valsts galva teica nelielu uzrunu, kurā mūs apsveica ar sasniegtajiem panākumiem un novēlēja vienmēr saglabāt cīņas sparu "Nāves kontinenta" iekaro��anā. Stāvēdams uz leknu augu ieskautā paaugstinājuma, viņ� ar no�ēlu uzskaitīja kolonijas, ko Francija bija zau�dējusi, Kanādu, Indiju, Rietumāfriku tikai tādēļ, ka neprata saglabāt savu pārsvaru.

�oreiz mēs būsim un paliksim pirmie, viņ� sparīgi pabeidza savu runu.

Pēc tam fotoaparātu zibspuld�u zib�ņu gaismā viņ� mums visiem �etriem pie�ķīra īpa�i mums paredzētu atzinības zīmi Tanatonautu Goda leģiona ordeni. Uz ordeņa bija attēlots cilvēks ar eņģeļa spārniem, kas lēca dego�ā aplī.

Iespējams, ka tajā pa�ā mirklī, kad mēs gozējāmies atzinības un slavas saulītē, Nāve mūs no aug�as vēroja glu�i kā piraiju bars upē uzjautrinoties vēro uz pāļiem uzbūvēta ciemata bērnus, kas no neizturīgiem dēļiem grasās uzmeistarot tramplīnu lēk�anai ūdenī.

Aizgaiņāju �īs drūmās domas un atgriezos mūsu pie�ņem�anas kņadā. �eit vēl joprojām atradās RTV1 �urnā�lists, kur� uzdeva jautājumus Amandīnei, ta�u ne�ķita, ka viņa vēlētos uz tiem atbildēt. Klusētāja Amandīne. Uz viņu vajadzēja tikai skatīties un viss. Ta�u �is �ur�nālists vairs nemācēja skatīties. Viņ� uzdeva jautājumus un nedzirdēja atbildes, viņ� filmēja, bet pats neredzēja, ko. Izmantojot mikrofona un videokameras mākslīgo uztveri, viņa pa�a dabiskās uztveres spējas sen bija atro�fēju�ās. Bet Amandīne ta�u bija tik skaista. Tajā vakarā viņai mugurā bija pieguļo�a brokāta kleita, un es centos izvairīties no �īm jūraszilajām acīm, kas mani vilināja kā divi bezdibenīgi atvari.

Izmantojot to, ka RTV1 �urnālists mirkli saminstinājās, mana māte viņu apbēra ar atbildēm uz jautājumiem, kurus viņam pat nebija nācis prātā tai uzdot. "Jā, tiks atvērts tanatonautikas veikals", "Jā, �ajā veikalā tiks pār�doti krekliņi un da�ādi ar tanatonautiku saistīti suvenīri", > 7

"Nē, līdz vasarai nekādu atlai�u nebūs".

Prezidents uz paaugstinājuma turpināja savu liekvārdīgo runu, pats tīksminādamies par saviem vārdiem.

�is ordenis, sludināja Lisinders, ordeni glāstī�dams, paredzēts, lai pateiktos visiem tiem, kas dos savu ieguldījumu tanatonautikas attīstībā, ieskaitot mūsu ārzemju kolēģus, kas varētu �eit ierasties, lai ar mums sadarbotos. Vēlu visiem veiksmi!

Sasodītais Lisinders. Viņ� tie�ām bija gatavs uz visu, lai tikai viņa vārds nokļūtu vēstures grāmatās. Ar to vien, ka viņ� būtu prezidents, kur� ierosinājis uzsākt nāves eksperimentus, viņam nepietika. Lai būtu pavisam dro�s, ka viņ� atstās palieko�as pēdas laikā un telpā, viņam vaja�dzēja vēl arī izgudrot savu "Lisindera ordeni" un savu tanatodromu. �ī vieta noteikti kādu dienu tiks nosaukta par Lisindera tanatodromu līdzīgi kā Kenedija vai Sarla de Golla vārdā nosauktās lidostas.

Savukārt viņa ideja aicināt pie mums visus veiksmī�gos tanatonautus ārzemniekiem nekad neļautu mūs pār�spēt. Labs gājiens.

Un es viņam uzsaucu tostu.

"Un zini -

Ārpus tavām vīzijām

Nav ne Augstākā miru�o tiesne�a,

Ne dēmonu,

Ne nāves uzvarētāju, Mad�usri. Saproti to, un tu būsi brīvs!"

"Bardo TodoC' tibetie�u "Miru�o grāmata"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Nākamajā dienā pēc oficiālās atklā�anas mēs ar visām iekārtām un iedzīvi ievācāmies mūsu nāves pilī.

Prezidents katram no mums bija paredzējis savu per�sonisko dzīvokli, bet laboratorijai vairākas atsevi�ķas ieejas, lai mēs varētu strādāt arī naktī. Tā kā mūsu apme�lo�anas kampaņas laikā, kas bija noritējusi pirms uzstā�a�nās Kongresu pilī, mums visiem bija biju�as problēmas ar kaimiņiem, mēs tagad ar prieku ievācāmies jaunajā vietā.

Es sev izvēlējos dzīvokli tre�ajā stāvā.

Pēc tam es laboratorijā piebiedrojos Raulam, kas alka, kā nākas, sadot prezidentam Lisinderam.

Amerikāņi, japāņi, angļi� maļ vienā mal�anā. Viņ� ta�u no tā neko nesaprot! Runa ir par ilgsto�u darbu. Mēs varam virzīties uz priek�u tikai soli pa solim, turklāt ievērojot aizvien lielāku piesardzību.

Biju pārsteigts, ka mans draugs kļuvis par tamlīdzīgas mērenības piekritēju, jo tie�i viņ� ta�u parasti mūs bija mudinājis virzīties uz priek�u, neskatoties ne uz kādām likstām.

Nevajag jaukt ātrumu ar steigu.

Vispirms vajadzēja atvēsināt Fēliksu, kas alka veikt neskaitāmus jaunus lidojumus.

Kop� savas uzvaras Kongresu pilī mūsu tanatonauts bija ļoti izmainījies. Viņ� nemitīgi sniedza intervijas. Viņu nepārtraukti aicināja uzstāties da�ādās televīzijas spēlēs vai diskusijās, un neatkarīgi no tā, kas tas bija par raidī�jumu, Fēlikss vienmēr bija sajūsmā.

Es ļoti labi sapratu, kāpēc viņam bija radusies tik mil�zīga vēlme revan�ēties pēc tam, kad trīsdesmit gadus pret viņu bija izturēju�ies vēl ļaunāk nekā pret kaut kādu nie�cību. Kāds plastikas ķirurgs bija pārveidojis viņa rētām klāto seju, bet slavenam oftalmologam bija izdevies viņu atbrīvot no kontaktlēcām, kuru dēļ viņ� bija mirk�ķinā�jis acis. Bet, lai saglābtu savu pliko pauri, viņam nācās izmantot matu implantus. Reklāmas nolūkos visslavenā�kie modes dizaineri viņu ietērpa savos apģērbos. Pievil�cīgais un elegantais Fēlikss Kerbozs tagad bija kļuvis par ideālu nāves varoni.

Viņu varēja sastapt it visur. Viņ� apmeklēja visas pirm�izrādes, visas vernisā�as un visus ievērojamākos sarīkoju�mus slavenākajos naktsklubos. Augstāko aprindu nama�mātes cīnījās par tiesībām uzaicināt pie sevis uz viesībām vienīgo tanatonautu pasaulē. Fēlikss bija arī iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kur� ieticis vistālāk pēcnāves pasaulē. Viņ� tajā bija redzams supermena tērpā līdzās topmodelei starp labāko ķir�u kauliņu pārkodēju un lielāko alus dzērāju.

Fēlikss nudien bija kļuvis par īstu augstāko aprindu cilvēku.

No vienas puses, mūs tas iepriecināja, jo tas viņu drī�zāk mudināja atgriezties �eit, lejā, nekā ļaut, lai Dievs vien zina kāds kārdinājums viņu aizvilina tur, aug�ā, bet, no otras puses, mūs kaitināja viņa mū�īgā novēlo�anās, ko neglābjami izraisīja nakts tusiņi. Tā vietā, lai ierastos tanatodromā, kas savā ziņā bija uzskatāms par viņa dar�bavietu, viņ� reizēm atkopjoties augu dienu novāļājās gultā.

Turklāt viņ� tā bija pieradis pie vispārējas apbrīnas, ka tikai ļoti virspusēji klausījās mūsu padomos un sarunās par darbu.

Tomēr Fēliksam Kerbozam vēl bija saglabāju�ās pro�fesionālās sirdsapziņas paliekas. Pirmajā nedēļā pēc tam, kad bijām ievāku�ies Bit�omonā, viņam izdevās vēl divi starti un atgrie�anās uz Zemes.

Viņ� apstiprināja, ka "plus divdesmit vienu minūti pēc komas stāvokļa" pastāv siena, kas atgādina dūma�kainu plēvi, un to viņ� salīdzināja ar caurspīdīgu un plānu muti.

"Kad �ī siena sasniegta, sudraba pavediens, kas notur pie dzīves, pārtrūkst un izzūd vēlē�anās atgriezties," viņ� sacīja. Visi laikraksti pārņēma apzīmējumu "komas siena". Da�i to dēvēja arī par "nāves sienu" vai pat par "Moloch 1" jeb "Moch /", velkot paralēles ar skaņas barjeru Mach 1.

Moloch man atgādināja par Feniķijas kartāgie�u dievu Bālu. Sava ceļojuma laikā uz Sīdī Bū Zeidu Tunisijā redzēju tā atveidojumu � milzīgu metāla statuju ar tuk�u vidu, kuras vēderā aizdedza uguni. Senāk statujas pla�i atvērtajā rīklē ziedojot meta mazus bērnus un jaunavas.

Tanatonautu celtnes apak�stāvā mana māte bija atvē�rusi veikaliņu un tirgoja krekliņus, atslēgu piekariņus un cepurītes. Viņas veikals bija pieticīgi nosaukts "Pie nāves iekarotājiem".

Tur varēja atrast alus kausus, uz kuriem bija rakstīts "Mirt ir mūsu darbs". Citus nieciņus rotāja da�ādi citi trekniem burtiem rakstīti uzraksti. Uz pelnu traukiem bija rakstīts "Pelni pārvēr�as par pelniem"; "Pēdējā sekunde nogalina" uz pulksteņiem; "Nekas nezūd, nekas nero�das, viss pārveidojas" uz tualetes papīra; "Es mirstu, un man tas patīk" uz svecēm, bet "Debesis negaida" uz gaisa pūķiem. Tur varēja nopirkt arī da�ādus Fēliksa Ker�boza ikdienas priek�metus: videokasetes ar viņa lidojumu

Kongresu pilī un mazus ideāla anesteziologa tanatonauta �ķirstiņus, kurus rotāja mans fotoattēls. Varen gaumīgi, neko neteiksi� Nu ko, izvēlas draugus, nevis ģimeni.

Ziņojums attiecīgajām instancēm

Tanatonautikas kustība draud pieņemt tādus apmērus, ka to normālā ceļā vairs nebūs iespējams apturēt.

Tā kļuvusi par parādību, ko turpmāk vairs nedrīkst igno�rēt. Tā kā nav iespējams ietekmēt pa�u kustību, varam vienīgi panākt, ka to pamet galvenie �īs kustības dalībnieki (sk. personu uzskaites kartītes), bet konkrētāk Rauls Razorbaks, Mi�els Pen�sons un Amandīne Balī. Uzskatām, ka ļaut viņiem turpināt savu darbību ir bīstami. Tas var izraisīt ļoti smagas sekas. Lūdzam atļauju rīkoties!

Attiecīgo dienestu atbilde

Iesakām nogaidīt un novērot. Iejaukties vēl ir par agru.

Tā jūsu ideja par "komas sienu" �ķiet itin jauka, tomēr, ja jūs pla�ākai sabiedrībai nevarēsiet piedāvāt kādu loģisku izskaidrojumu, tā sāks jūs uzskatīt par �arlatā�niem un turklāt es pats arī!

Prezidents Lisinders atradās savā ar datoriem un moni�toriem piebāztajā darba kabinetā un bija ļoti satraukts. Un tam bija savi iemesli eksperimenta būtības izskaidroju�mam bie�i vien ir lielāka nozīme nekā pa�am eksperimen�tam. Pastērs savā laikā nespēja atturēties un izskaidroja savu pētījumu rezultātus, pirms tie bija pārbaudīti. Mēs bijām izdarīju�i patie�ām izcilu atklājumu. Un mums jāmāk izklāstīt tā koncepciju pla�ākai sabiedrībai. Rauls ar savām garajām rokām aizdedzināja kārtējo eikalipta cigareti. Viņ� domīgi izpūta dūmus un tad paziņoja:

Iespējams, ka man ir kāda interpretācija, ko varētu piedāvāt sabiedrībai.

Prezidents ērtāk iekārtojās savā atzveltnes krēslā uz ritentiņiem. Viņ� ieslēdza nelielu automātisku muguras masā�as sistēmu.

Es jūs klausos, viņ� paziņoja labvēlīgā tonī.

Rauls ievilka un ar baudu izpūta cigaretes apļveida dūmus.

Pirmais izskaidrojums varētu būt tāds, ka nāve ir bio�loģiska regresija. Klasiskā nāves gadījumā, kad neokortekss [11] sabrūk, apziņa nokļūst smadzeņu limbiskajā sistēmā [12] , un �ajā mirklī var novērot NDE. Tomēr starp neokorteksu un limbisko sistēmu vēl saglabājas zināma ķīmiska saikne, tādēļ cilvēki spēj atcerēties nāves gaiteni. Pēc tam apziņa nokļūst vēl tālāk pirmatnējās smadzenēs. Starp neokor�teksu un limbisko sistēmu pastāv zināma saikne, bet starp neokorteksu un pirmatnējām smadzenēm tādas vairs nav.

Un �o stāvokli cilvēks vairs nevar atcerēties, tādēļ par to neviens nav varējis pastāstīt. Toties ir biju�i mēģi�nājumi stimulēt reptiļu smadzenes, un tas ir izraisījis sapņus, halucinācijas un vīzijas, kurās darbojas liliputi. Tālāk apziņa no pirmatnējām smadzenēm nonāk �ūnās, bet no �ūnām DNS kodolā. DNS izveidojusies reizē ar pasaules aizsākumu, tādēļ �ajā mirklī, otrreizējas apziņas stāvoklī, var ieraudzīt pasaules sākumu.

Lisinders pacēla roku un pagriezās pret mani.

Es neko nesapratu. Varbūt jums, Mi�el, ir savs izskaidrojums?

Kāda mūsdienīga teorija vēsta par tahioniem. Tās ir visas tās jaunās daļiņas, kas atklātas Saklē atomakceleratorā. Tahioniem piemīt unikāla īpa�ība tie ir ātrāki par gaismu. Iespējams, ka tie�i tie atrodas apziņas laukā. Ja, piemēram, cilvēks jau no pa�a rīta jūtas saguris, iespējams, ka viņa ādā vēl nav iekļuvu�i apziņas tahioni. Tahionu teorētiķi uzskata, ka tā ir tāda daļiņa, kurai nav ne pagāt�nes, ne nākotnes. Iespējams, ka dvēseles "matērija" sastāv no tahioniem.

Lisinders glāstīja savu suni.

Jūsu stāsts par apziņas daļiņām ir aizraujo�s, tomēr vārds "tahions" man ne�ķiet pietiekami saprotams. Ta�u pietiks bārstīt �īs zinātniskās pārgudrības. Tas visus tikai garlaikos. �ķiet, ka jūs, Raul, interesējaties par mistiku? Vai, jūsuprāt, pastāv kāds mistiķu viedoklis, kas mums varētu noderēt kā visticamākā versija?

Tātad saskaņā ar tibetie�u "Miru�o grāmatu" jeb "Bardo TodoT mēs sastāvam no trim ķermeņiem.

-Jūs laikam jokojat? Vai gribat, lai es to stāstu saviem vēlētājiem? � valsts galva salēcās.

Es tikai atkārtoju to, par ko liecina Bardo. Tātad mums ir trīs ķermeni. Pirmais ir tā saucamais "fiziskais ķermenis". Tas sastāv no cietas, �ķidras vai gāzveida matērijas, un tas viss kopā veido mūsu organismu. Fizis�kais ķermenis balstās uz piecām sajūtām, kas mums nodro�ina redzes, dzirdes un citu sajūtu uztveri. Kad mēs nomirstam, matērija sabrūk un pārvēr�as putekļos. Otrais ķermenis ir "dzīvais ķermenis". Tā ir magnētiskā �aula, kas ietver fizisko ķermeni un nosaka mūsu stipros un vājos punktus. Tajā atrodas enerģētiskie meridiāni, par kuriem tik daudz vēsta ķīnie�i un indie�u jogu aprak�stītās �akras, kurās riņķo mūsu dabiskā enerģija, gan tā, ko mēs izstarojam, gan tā, ko saņemam no ārienes.

�o enerģiju indiāņi sauc par prānu, bet ķīnie�i par ci.

Verkingetorikss gari no�āvājās, siekalām nostiepjo�ties līdz grīdai. Tikai tad man ienāca prātā, cik tas bija ērmīgi, ka prezidents, kas sevi uzskatīja par Jūliju Cēzaru, savu suni bija nosaucis par Verķingetoriksu. Tad nu gan varoņdarbs justies pārākam par savu suni!

Klausoties mana drauga mistikas piesātināto zinātnisko runu, tautas ievēlētais pragmatiķis nejutās īsti savā ādā.

Turpiniet! viņ� tomēr mudināja.

No mūsu "dzīvā ķermeņa" atkarīgs mūsu starojums, mūsu organisma vibrācijas un mūsu harisma tas viss, kādēļ mēs cilvēkiem bez jebkāda acīm redzama iemesla patīkam vai nepatīkam. Vēl jo vairāk slimība patiesībā ir līdzsvara traucējumi starp mūsu fizisko un "dzīvo" ķer�meni. �ī parādība tiek izmantota ķīnie�u akupunktūrā, kas atbrīvo enerģiju noteiktos ķermeņa punktos un liek tai cirkulēt citos ķermeņa punktos�

Fiziskais ķermenis, "dzīvais" ķermenis� Man jau bija skaidrs, ko domāja Lisinders. Pēc iespējas ātrāk derētu atbrīvoties no �ī juku�ā zinātnieka, ja reiz viņ� savu melno darbu padarījis, un viņa vietā pieņemt kādu reprezen�tablu zinātnes spīdekli.

Uz mirkli prezidenta skatiens apstājās pie manis kā pie potenciālā darba turpinātāja. Galu galā es �ajā pasā�kumā biju iesaistījies jau no pa�a sākuma, un �ķita, ka vēl joprojām esmu pie pilnas sajēgas.

Rauls tā bija aizrāvies ar savu paskaidrojumu, ka ne�manīja sarunu biedra �aubas. Viņ� nesatricināmā mierā turpināja:

Starp citu, Dekarts domāja tie�i to pa�u, kad pazi�ņoja: "At�ķirība starp ķermeni un dvēseli ir tāda, ka ķer�menis ir redzams, bet dvēsele � neredzama." It kā viss sakrīt� Tomēr da�reiz var gadīties, ka dzīvais un fiziskais ķermenis viens no otra norobe�ojas.

Kādos apstākļos?

Nu, piemēram, narkotisko vielu ietekmē vai kad cilvēks paģībst, izjūt orgasmu, vai arī ļoti spēcīgas psiho�loģiskas traumas gadījumā.

Vai arī kad cilvēks atrodas komas stāvoklī?

-Tie�i tā. Mans tēvs, kas pētījis �o jautājumu, uzska�tīja, ka mediji un atsevi�ķi mistiķi lieliski spēj patvarīgi atdalīt savu "dzīvo" ķermeni no fiziskā ķermeņa. Lai gan viņ� bija filozofijas profesors, tomēr uz visām lietām viņam bija ļoti zinātnisks skatījums. Pēc viņa domām, tas bija tāpat kā novilkt caurspīdīgu cimdu, kas pielīmēts mūsu ādai.

Prezidents glāstīja suni.

Esmu uzgājis arī profesora Ruperta �eldreika [13] XX gadsimta beigu sacerējumus. �is ārsts apgalvo, ka priek�metu forma nav atkarīga no matērijas. Koks, kas vēl nav izaudzis, jau ir ierakstīts sēklā, ve�uks jau augļa stadijā, un �īs formas pārvietojas glu�i kā mobilās datu bankas. �eldreiks sniedza �o nemateriālo formu eksisten�ces pierādījumus, tomēr nespēja nodro�ināt pietiekami pārliecino�u paskaidrojumu. Varbūt tā ir elektromagnē�tiska parādība? Jo galu galā mums katram ir savs elek�tromagnētiskais lauks. �o enerģiju mēs varam tik tikko sajust, tuvinot delnas vienu otrai. Tomēr tā tur ir tikai niecīgas lodītes formā, ko reizēm sajūtam kā sīku sau�līti, kad atraujam rokas no sejas vai arī pieskārāmies cita cilvēka ādai un pēk�ņi saņemam it kā vieglu sitienu ar strāvu. Tātad esam pieskāru�ies kādam neredzamam ap�valkam, iespējams pat, ka dvēselei!

Raksts kādā sievie�u �urnālā.

M. F. Tātad jūs apgalvojat, ka tā ir dvēsele?

KERBOZS. Jā. Tā ir kā tāds neredzams cimds, kas mūs ieskauj un ko var novilkt.

M. F. Vai jūs to varētu paskaidrot nedaudz sīkāk?

KERBOZS. Kad nokļuvu Viņpasaulē, mans ķerme�nis atgādināja caurspīdīgu mākoni, ko piepildīja da�ādu krāsu atspulgi. Tas pieņēma mana ķermeņa ierastos ap�veidus, ta�u tam vairs nebija ne satura, ne svara un tas pārvietojās, cik ātri vēlējās. Mans ķermenis spēja izkļūt cauri citiem priek�metiem, savukārt citi priek�meti spēja izkļūt cauri manam ķermenim.

M. F. Vai tā ir ektoplazma?

KERBOZS. Es nezinu, kas ir ektoplazma. Es jums stāstu par savu ķermeni, kur� bija kļuvis caurspīdīgs. Cilvēki to vairs nespēj saredzēt, un tas ar viņiem nevar sazināties. Toties �is ķermenis spēj uztvert dzīvu būtņu domas. Tā ir ļoti dīvaina sajūta!

M. F. Un kā jūs pārvietojāties?

KERBOZS. Ar domas ātrumu. Kad biju caurspīdīgs, es jums varēju izkļūt cauri, lūk, tā (atdarina peldē�anas kustību). Tomēr ar manu fizisko ķermeni mani joprojām saistīja sudrabota nabassaite � tāda kā spo�a un elastīga dro�ības sasaite.

M. F. Vai �ādi lidot ar "caurspīdīgu ķermeni" ir patī�kami?

KERBOZS. Jā. Ir tāda sajūta, ka tevi vairs nekas neie�robe�o. Nav jāuztraucas par to, ka varētu savainoties vai nogurt. Tu esi kā lidojo�a doma, kas pārvietojas ar savu ideju ātrumu.

M. F. Laikam gan jābūt ļoti drosmīgam, lai atgrieztos savā sāpo�ajā ķermenī!

KERBOZS. Tie�i tā. Un kur nu vēl, ja jūsu kājas īk�ķim ir ieaudzis nags!

"Samuraja ceļ� ir nāve. Ja jāizvēlas starp dzīvību un nāvi, noteikti izvēlies nāvi. Nekas nevar būt vienkār�āk. Saņem visu savu drosmi un rīkojies. Ja mēs ticētu tam, ko da�i apgalvo, tad nāve ir veltīga, ja neesat paveicis savu misiju. Un tā bija Samuraju ētikas atdarinā�ana, kas nodeva augstprātīgo Osakas tirgoņu aprēķinātāja garu.

�ādā situācijā kļūst gandrīz neiespējami izdarīt pareizo izvēli, jo mēs visi ta�u vēlamies dzīvot!

Tas ir tikai dabiski, ka tiek meklēts iegansts izdzīvot. Tomēr tie, kas izvēlas turpināt dzīvi, lai arī nav spēju�i paveikt savu misiju, izraisa tādu pa�u nicinājumu kā gļē�vuli un nelie�i." >

Hagakure Samuraju goda kodekss, XVII gadsimts

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Prezidents Lisinders vērīgi klausījās Razorbaka runā. Arī uz mani pa�u mans draugs kārtējo reizi atstāja milzīgu iespaidu. Rauls tik daudz ko zināja! Cik daudz grāmatu gudrību viņ� uzkrājis! Klausoties Raulā, es pie sevis prā�toju, ka laba bibliotēka ir visu pasaules guru un viedo vērta!

-Tātad jūs apgalvojat, ka pastāv trīs da�ādi ķermeņi, ieminējās Lisinders. � Fiziskais, vitālais un�?

Mentālais. Tas nodro�ina mūsu idejas un apziņu. Gadās, ka mentālais ķermenis izraisa psihosomatiskas reakcijas un izsit no līdzsvara "dzīvo" ķermeni. Tie�i mentālais ķermenis ir tas, kur� man liek pa�laik ar jums sarunāties. Tas analizē un sintezē visu informāciju, ko raida mūsu apziņa, un pie�ķir tai intelektuālu nozīmi. Tas iemīl, smejas un raud.

�ķita, ka valsts galvu tikko dzirdētais ļoti aizrauj.

Fiziskais, vitālais un mentālais ķermenis. Tas viss, protams, ir diezgan sare�ģīti, tomēr izskaidro, kā mēs nonākam Viņpasaulē, kaut gan �ķiet, ka esam vienkār�i aizmigu�i!

Atklājām, ka tie�i iepretim mūsu tanatodromam atro�das neliels taizemie�u restorāniņ�, kas pamazām kļuva par mūsu ierasto ēstuvi. Tas piederēja kādam Lambēra kungam, istam taizemietim no Chīanmai [14] , kura īpa�ais ēdiens bija nūdeles bazilika mērcē. Kamēr mēs ar Amandīni un Fēliksu apspriedām savu tik�anos ar prezidentu un mūsu nākamos tanatonautikas mērķus, kāds pui�elis stāvēja pie mūsu galdiņa kā zemē iekalts.

Vai jūs esat Kerboza kungs? viņ� Fēliksam jau�tāja.

Mūsu varonis laimīgs pamāja ar galvu, jo vēl joprojām bija priecīgs, ja kāds viņu pazina.

Pui�elis palūdza autogrāfu, un ap mums tūlīt sapulcē�jās fanu gūzma, kas vienā balsī dievojās, ka Fēlikss dzīvē ir vēl izskatīgāks nekā televīzijā.

Es ātri samaksāju rēķinu, un mēs steigā atkāpāmies.

Fēlikss no mums nedaudz atpalika. Viņ� gozējās kom�plimentu saulītē. Laimē starojo�ām acīm Fēlikss paraks�tījās uz ēdienkartēm, papīra salvetēm un restorāna rēķi�niem. Beidzot viņ� sajuta, ka tiek mīlēts.

Bantu tauta sākumā uzskatīja, ka cilvēks ir nemirstīgs. Dievs nosūtīja uz Zemi hameleonu, lai tas cilvēkiem nodod �o vēsti. Tomēr vēlāk, pēc nedaudz garākām pār�domām, Dievs nosūtīja uz Zemi citu vēstnesi �oreiz tas bija kāds putniņ� -, lai tas cilvēkiem pavēsta, ka viņiem tomēr jāmirst.

Hameleons uz Zemes bija ieradies daudz ātrāk nekā putniņ�, bet, ak vai, viņ� tā raustīja valodu, ka tā arī nebija savu vēsti cilvēkiem paziņojis. Toties putns savu vēsti paziņoja bez grūtībām. Un cilvēki nomira un vairs nekad neatgriezās uz Zemes tādā izskatā, kāds tiem bijis viņu iepriek�ējā dzīvē.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mēnesi pēc Bit�omonas tanatodroma atklā�anas Amandīne svinīgi paziņoja par savām kāzām ar Fēliksu. Un es, nabaga nelga, protams, neko pat nebiju pamanījis vai arī negribēju pamanīt.

Tomēr mēs ar Raulu tikām runāju�i par Amandīni un vienoju�ies: lai �ai meitenei iepatiktos, vajag nomirt. Viņu interesēja tikai tanatonauti. Un tomēr ko gan viņa bija atradusi �ajā āmurgalvā? Tiesa, viņ� gan bija slavens, bet ko tas mainīja? Lai kā arī būtu, es uz visiem laikiem biju zaudējis mūsu noslēpumaino Amandīni.

Varu galvot, ka tad, kad �is pāris sāka dzīvot kopā, man iesmeldzās sirds. Tikai ar piespie�anos panācu, ka greizsirdība neapdraudēja mūsu draudzību.

Ta�u, ja runājam par darbu, Fēlikss visos pla�saziņas līdzekļos bija izbazūnējis, ka drīz pārvarēs Moch 1, tomēr viņam tas neizdevās. Pat vēl ļaunāk, Fēliksu pirms starta pārņēma aizvien lielākas �aubas. Tagad, kad viņam bija Amandīne un viņ� bija kļuvis par visas Parīzes elku, Fēliksam vairs nebija nekādas vēlē�anās ieslīgt kaut kādās riskantās mākslīgajās komās.

Mēs vairs ilgāk nevarējām visas cerības saistīt vienīgi ar �o tik kaprīzo tanatonautu. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk atkal savākt kādu bariņu lidojuma kandidātu. Fēlikss pats par to bija pārliecināts vairāk nekā visi pārējie. Uz labu laimi ievietojām nelielu sludinājumu ikdienas laikrakstos: "Parīzes tanatodroms meklē brīvprātīgos."

Lai gan �ķita, ka lielā lidojuma kandidātus varēs sa�skaitīt uz vienas rokas pirkstiem, mums par lielu pār�steigumu, ieradās vairāk nekā tūkstotis karstgalvju. Tika veikta barga atlase. Mēs ar Raulu un Amandīni likām viņiem trūkties. No mums visiem tie�i Fēlikss bija vis�bargākais eksaminētājs. Protams, viņ� vislabāk zināja, kāds tas ir risks, tāpēc viņam �ķita dro�āk �os entuziastus atvēsināt, nevis uzmundrināt: "Uz priek�u! �aujieties tik gaisā! Gan tad redzēsiet, cik tas ir iedvesmojo�i!"

Mūsu atlases pārbaudījumiem vislabāk sagatavotie izrādījās augstas klases sportisti un kinokaskadieri. �ie pui�i lieliski pārvaldīja savu ķermeni, turklāt viņi zināja, ko nozīmē atrasties par mata tiesu no nāves. Būt pārgal�vīgam un tomēr ievērot zināmu robe�u!

Par otro oficiālo tanatonautu mēs izraudzījāmies �anu Bresonu. �is pieredzēju�ais kaskadieris prasmīgi veica lidojumu un atkal atgriezās uz Zemes. Lai gan Moch 1 viņ� redzēja tikai no liela attāluma, tomēr pēc tā, kā viņ� to aprakstīja, pat Fēliksam bija jāatzīst, ka �ana lidojums bija izdevies.

Bresons bija sasniedzis "komu plus astoņpadsmit minūtes".Trīs citi tanatonauti pēc tam apstājās pie "komas plus septiņpadsmit minūtes". Mēs joprojām nebijām pārvarēju�i Terra incognita robe�u, kas bija "koma plus divdesmit viena minūte", tomēr tagad ļoti labi zinājām, kas atradās pirms tam gar�, daudzkrāsains, mutuļojo�s gāzveida koridors.

Līdz ar �iem �etriem samērā veiksmīgajiem lidoju�miem bijām cietu�i divdesmit trīs neveiksmes. Lai gan dro�ības pasākumi bija kļuvu�i stingrāki, tomēr cauri mūsu atsijā�anas sietam bija izsprauku�ies arī da�i pārāk jauni un pārāk nepacietīgi kandidāti, tādēļ vēl rūpīgāk pieslīpējām atlases testu kompleksu. Tas ļāva izraudzīties tikai pietiekami nobriedu�us cilvēkus, kuri bija apveltīti ar spēcīgu raksturu un spēja turēties pretim vilino�ajai un nāvējo�ajai gaismai.

Nost ar lielībniekiem, kas, iestājoties mūsu cildenajā brālībā, tikai vēlējās atstāt iespaidu uz saviem �omiem vai skuķiem! Nost ar bezcerīgajiem, kas tanatonautiku uzskatīja par pa�nāvības pēdējo modes kliedzienu! Nost ar neapmierinātajiem, kas vēlējās uzzināt, vai tur nav labāk nekā te! Labs tanatonauts ir laimīgs cilvēks ar veselu miesu un garu, kam mirstot ir ko zaudēt!

Beidzot savā izvēlē priek�roku devām daudzbērnu ģimeņu tēviem.

Eksperimenti tagad ļāva mums pārliecināties par to, ka

1)�� ķermenis paliek uz vietas, aizceļo tikai dvēsele;

2)��� atstājot ķermeni, dvēsele pieņem gai�as ektoplazmas formu, kas spēj izkļūt cauri visām matērijām un lidot vismaz ar gaismas ātrumu;

3)��� nāves brīdī ektoplazma paceļas debesīs un nonāk zilajā piltuvē, kuras galā redzama gaisma;

4)��� ektoplazmu ar ķermenisko apvalku savieno sudra�baina nabassaite;

5)��� kad �ī nabassaite pārtrūkst, atgrie�anās dzīvē vairs nav iespējama;

6)���� kad tiek sasniegta "koma plus divdesmit viena minūte", ir saredzama kāda siena.

Par zinātniskām tēmām raksto�ie �urnālisti izplatīja �o informāciju, un uzradās tūksto�iem amatieru, kas mēģināja aizceļot uz Viņpasauli, izmantojot vairāk vai mazāk amatieriskas "nesējraķetes". Vieni startam izman�toja tiopentālu, bet citi hlorīdu. Tomēr viņi nezināja pareizās devas. Katra jauna nedēļa tanatonautikā pievie�noja savu neveiksmju artavu. Da�i startam uz Viņpasauli izmantoja barbiturātus un pat pesticīdus. Savukārt erotomāni startam izmantoja orgasmu.

Degvielai noderēja viss sarkanvīns, halucinogēnās sēnes, degvīns, kokaīns un lēk�ana ar gumiju, mistiskas izcelsmes jūras produkti un elektro�oks� Patiesībā it viss, kas spēj cilvēcisku būtni atraut no realitātes! Nekas nevarēja būt stilīgāk kā "tanatonautot". Visizplatītākais apvainojums tagad bija: "Tu ta�u neesi spējīgs pat atda�līties no sava ķermeņa!" Ar to bija jāsaprot, ka pastāv tikai �ī cilvēka fiziskais ķermenis un ka viņ� nav spējīgs ļaut izpausties ne savam "dzīvajam", ne mentālajam ķer�menim.

Lai �im slaktiņam pieliktu punktu, prezidents Lisin�ders izdeva likumu, kas noteica smagus cietumsodus ikvienam, kur� mēģinātu nodarboties ar tanatonautiku ārpus oficiālā Parīzes tanatodroma robe�ām.

Pēc ilgāka pārtraukuma Fēlikss nolēma ķerties pie personiskā rekorda pārspē�anas. Ikreiz viņ� saaicināja arī �urnālistus un filmē�anas grupas, tomēr, neskatoties uz atkārtotiem mēģinājumiem, viņam neizdevās pārvarēt Moch /� Beidzot �urnālistiem tas apnika. Ar katru viņa atgrie�anos Fēliksa apbrīnotāju skaits saruka. Lai viņ� pavisam nezaudētu dū�u, mēs ar Amandīni un Raulu pat nonācām tiktāl, ka maksājām statistiem, lai tie aizpildītu preses tribīnes, tomēr Fēlikss nebija tik stulbs: viņ� lieliski pazina pla�saziņas līdzekļu aprindas.

Tā kā viņ� kļuva aizvien skumjāks un grūtsirdīgāks, mēs viņam ieteicām doties pelnītā atpūtā. Galu galā tana�tonautikas uzplaukumam viņ� bija paveicis pietiekami daudz.

Tomēr viņ� nelikās mierā un bija gatavs pensionēties tikai tad, kad būs pārvarējis Moch 1 robe�u. Tas kļuva par viņa apsēstību.

Virzies, virzies uz priek�u pa senajām mūsu ciltstēvu iemītajām takām! Tur tu sastapsi divus karaļus Jomu un dievu Varunu, kas tīksmi noraugās bēru rituālos.

Rigvēda X, 14

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēk�ņi viss sagāja grīstē. Fēlikss kļuva aizvien aizkaitināmāks. Kāzas ar Amandīni viņ� atlika uz nenoteiktu laiku. Aizdomīgi zilumi mums lika noprast, ka viņ� to sit.

Turklāt vakaros viņu ģimenes strīdus varēja sadzirdēt ari kaimiņu dzīvokļos.

Lai attaisnotu ķīviņus, Fēlikss apvainoja Amandīni, ka tai vajadzīga tikai viņa nauda. Un viņ� patie�ām pelnīja ļoti daudz, it īpa�i kop� prezidents Lisinders viņam bija pie�ķīris tanatoloģijas stipendiju. Arī par viņa intervijām joprojām piesolīja labu samaksu. Lai pārdotu savas atmi�ņas tam izdevējam, kur� maksātu visvairāk un ar kuru varētu noslēgt visizdevīgāko līgumu, viņ� bija nolīdzis literāro aģentu. Mans brālis Fēliksam maksāja procen�tus par teniskrekliem ar viņa attēlu. Patie�ām, netrūka ieganstu, lai viņa bankas rēķins pieaugtu!

Amandīne sakostiem zobiem pacieta visus sitienus un apvainojumus. Apbrīna, ko viņa izjuta pret �o tana�tonautu, bija spēcīgāka par visu. Amandīnes pacietības mērs beidzot tomēr bija pilns, kad Fēlikss sāka parādīties ļaudīs kopā ar ap�aubāmas uzvedības sievietēm. Tad viņa nāca izraudāties man uz pleca.

Un es Amandīni mierināju, cik vien labi spēju. Es biju viņā ieķēries līdz ausīm jau no pirmā acu skatiena, tomēr izvairījos no jebkādiem apvainojo�iem izteicieniem par meitenes līgavaini. Viņa man nekad nebūtu piedevusi nekādas aizskaro�as piezīmes par Fēliksu, toties pati tās bārstīja kā no pilnības raga, kad mēs ieturējām kopīgu maltīti Lambēra kunga taizemie�u restorānā.

Pārtraukumā starp divām rīsu degvīna glāzītēm no viņas jūraszilajām acīm iz�ļācās sāļ� minerālūdens.

Kas tad nu? Saņemies!

Viņ� ir tik netaisnīgs. Viņ� mani vaino tajā, ka nespēj pārvarēt pirmo nāves barjeru. Es jau labprāt palīdzētu, ja vien viņ� man pateiktu, kā to izdarīt.

Tev jācen�as viņu saprast, es teicu.

Viņa vairs nevēlējās par to runāt. Amandīnei krājumos bija milzum daudz noslēpumu. Ja �ī meitene reiz atklātu, kas darās viņas galvā, tā nudien izrādītos īsta bagātību glabātava! Pagaidām viņai labāk patika turpināt tās krāt un neko no tā visa neatklāt. Vienīgi �ī sare�ģītā situācija un asaras liecināja par Amandīnes mirkļa vājumu.

Es viņai piedāvāju nedaudz pastaigāties. Pēc stundas bijām nonāku�i Perla�ēza kapsētā.

�eit es pirmo reizi sastapu Raulu.

Jūs esat īsti draugi. Tas tie�ām ir jauki, nopūtās Amandīne.

Kad bijām mazi, klases spēcīgākie pui�i mūs mēdza iekaustīt.

Viņa nemanāmi man tuvojās.

Man �ķiet, ka es vairs negribu precēties ar Fēliksu, vina teica.

Tu laikam joko, viņ� ta�u to nepārdzīvos.

Ij neceri. Ap viņu luncinās bariem sievie�u. Ilgi viņ� viens nepaliks. Fēlikss ta�u bija nevainīgs, un tie�i es viņam iemācīju, kas ir sieviete. Viņ� vienlaikus iepazina gan mīlestību, gan nāvi. Tagad Fēlikss ir iemācījies lidot pats. Man bija tikai iedvesmotājas loma.

Vai tu to no�ēlo?

Nē, bet zinu, ka neesam piemēroti kopdzīvei.

Nav tiesa. Lai arī Fēlikss guļ, ar ko pagadās, tomēr patiesībā mīl vienīgi tevi. Tu esi tik daudz pārāka par visām citām. Tu esi tik īpa�a un�

Viņa skumji pasmaidīja.

Paklau, vai tikai tu pats man "nekantējies" klāt?

Tagad bija pienākusi mana kārta glabāt noslēpumus.

Amandīne uzticīgi man piekļāvās, un mēs kādu brīdi tā stāvējām �ajā ledusaukstajā dārzā starp kapu pieminek�ļiem netālu no Nervāla kapa, lūkojoties zvaigznēs. Viņas sīkā, vēsā sirds sitās man pret krūtīm.

Es sadzirdēju vāru nopūtu. Labprāt būtu tā stāvējis visu mū�u, seju paslēpis viņas zeltaino matu gūzmā.

Uzmācīga kabatas baterijas gaisma izrāva mani no sajūsmas, bet Amandīni no stinguma. Tas bija nakts�sargs, kas sargāja kapus no vandaļiem. Amandīne saņē�mās:

Tev taisnība, Mi�el. Es nedrīkstu sa�ļukt da�u pārejo�u strīdu un mīlas dēku dēļ. Esmu netaisna pret Fēliksu, un es ar viņu precē�os, kad vien viņ� to vēlēsies.

Atgrie�oties mājās ar taksometru, abi klusējām.

Nākamajā rītā Bit�omonas tanatodromā valdīja nokai�tēta atmosfēra. Fēlikss bija tur nak�ņojis. Kā parasti, viņ� bija kunga dū�ā, turklāt vēl kādas prostitūtas apkampie�nos. Fēlikss bija apvēmis starta krēslu, un pēc tam abi bija gulēju�i turpat uz grīdas.

Kad Rauls rīta agrumā ieradās tanatodromā, viņ� pa�trieca ieleni, pirms Amandīne vēl bija viņus pārsteigusi, un ar Zana Bresona palīdzību satīrīja visu, kas bija satī�rāms.

Neskatoties uz vairākām karstas kafijas tasēm, Fēlik�sam joprojām bija sausa rīkle.

-Tu man te vēl lasīsi morāli, sasodīts! Vai tu maz zini, kas es esmu? Pasaules pirmais tanatonauts! Pa sau Ies!

Ielāgo to vienreiz par visām reizēm. Un visi pārējie ir tikai pakalpiņi, lēti rezerves piloti.

Nejau�ības pēc mēs ar Amandīni ieradāmies abi reizē. Fēlikss tūlīt uz mums apsūdzo�i norādīja ar pirkstu.

Paskat, kur abi mūsu balodī�i! Ja jūs iedomājaties, ka es no jūsu viltībām ne velna neesmu sapratis, tad tas ir tikai tādēļ, ka jūs mani uzskatāt par galīgu stulbeni!

Rauls sarūgtināts nopūtās.

Aizveries, Fēliks! Man ir sliktas zinas. �orīt atnāca fakss, kurā paziņots, ka angļiem izdevies nokļūt pie Moch 1. Viņi sasniegu�i "komu plus deviņpadsmit minū�tes". Tā ka, Fēliks, laiks beigt tavu nieko�anos un ķerties pie darba, ievērojot visstingrāko re�īmu. Celties septiņos. Brokastīs augļi un graudaugi. Pirms katra starta vispā�rēja veselības pārbaude. Disciplīna un vēlreiz disciplīna tikai tā mēs varam nepieļaut to, ka kāds mūs pārspēj.

Es nu gan brīnos par tiem "rostbifiem"! Fēlikss murmināja. Jau rīt pat es jums parādī�u, kā "sīpoli" sasniedz "komu plus divdesmit trīs minūtes"!

Kā tad! Pagaidām labāk ej mājās un izguli savu dzē�rumu, pirmais pasaules tanatonaut! Rauls vēsi pavēlēja.

Kad Rauls runāja tik pavēlnieciskā tonī, tad pat Fēlikss beidza tēlot zvaigzni un bez iebildumiem pakļā�vās neapstrīdamajam komandas vadītājam. Uz atvadām vēl atraugādamies, pazemīgi pieliecies, viņ� tinās prom.

Tai pa�ā vakarā Rauls aicināja mani un Amandīni satikties jumta dzīvokli. �ajā tropiskajā vidē starp lek�najiem eksotiskajiem augiem mūsu problēmas bie�i vien izplēnēja, tomēr �oreiz Rauls bija bargi noskaņots.

Fēlikss nevar savākties, viņ� uzreiz noskaldīja. Iesaku jums abiem uzmanīties. Es ļoti labi zinu, ka starp jums nekā nav, ta�u viņ� ir ieņēmis galvā pretējo, un tas viņam neliek mieru!

Negribēju uzsākt diskusiju, kas būtu smaga Amandī�nei, tādēļ steig�us centos novērst uzmanību.

Vai tas, ko tu mums �orīt pastāstīji, ir taisnība? Angļiem tie�ām izdevies sasniegt Moch P.

-Tas ir pilnīgi oficiāli. Kāds Bils Greiems ir pārspējis Fēliksu, sasniedzot "komu plus deviņpadsmit minūtes". Tā ka pa�i saprotat �is ir nopietns brīdis.

Viņ� aizsmēķēja vienu no savām tievajām cigaretēm un turpināja:

Uz spēles likta pārāk liela likme. Mēs esam izgāju�i pasaules cīņas arēnā, un tajā kļūdām nav vietas. Tādēļ, Amandīne, sagādā man to prieku un izrunājies ar Fēliksu. Liec viņam saprast, ka tu viņu atbalsti un ka pat piedzē�ries viņ� tev nav pretīgs.

Vina centās aizstāvēties. >

Bet� bet�

-Ja tu to nespēj kvēlas mīlas vārdā, tad izdari to tana�tonautikas vārdā.

Mūsu medicīnas māsiņa, lai ari negribīgi, tomēr piekrita. Nākamās dienas rītā, tikko gaismiņai svīstot, jaunais pāris izskaidrojās. Fēlikss pirmais atvainojās par savu iepriek�ē�jās dienas uzvedību. Viņi vienojās, ka tomēr precēsies, un mēs ķērāmies pie lidojuma sagatavo�anas darbiem.

Kad Fēlikss jau atradās starta krēslā, Rauls viņu lūdza būt piesardzīgam.

Neuztraucies, vecais. Kā tu pats saki: "Uz priek�u, pretim jauniem piedzīvojumiem!"

Fēlikss pats sev vēnās iedūra "nesējraķe�u" adatas. Tad viņ� sāka skaitīt:

�Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts! Pirms aizvērt acis, viņ� vēl Amandīnei no�ukstēja:

Piedod man!

"Tālajā Kudzi salā dzīvo sniegbalti, caurspīdīgi ļaudis ar gludu ādu kā bērniem. Viņi nepārtiek no pārtikas pro�duktiem, bet gan ieelpo vēju un uzdzer rasu. Viņi dodas pastaigās gaisā, kur mākoņi tiem kalpo par ratiem, bet pūķi par zirgiem. Viņiem neko nespēj nodarīt ne sli�mības, ne musona vēji. Viņus nekas nespēj aizraut. Viņi nenoslīkst pasaules plūdos, un pasaules ugunsgrēki tos atstāj neskartus. Viņi stāv pāri visam. Viņi kāpj debesīs glu�i kā pa kāpņu pakāpieniem un gaisā atguļas kā gultā. Viņu dvēseļu lidojums tos aiznes, kurp vien tie vēlas."

�ang�u

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Fēlikss vairs neatgriezās uz Zemes. Viņ� tā arī neap�precējās un nepastāstīja, ko redzēja, sasniedzis Moch 1. Viņam vairs neizdevās iedurt jaunas banderiljas Visvil�tīgākajā no visviltīgākajām, un Cerbers viņu aprija, bet Bāls sagremoja. Nāve bija viņu� nogalinājusi.

Tur, aug�ā, viņ� Gorgonai noņēma masku. Varbūt Fēlikss ieraudzīja baltajās atlasa drānās tērptās sievietes seju, kas bija apslēpta aiz miroņgalvas maskas. Viņ� to ieraudzīja, tomēr neatgriezās, lai mums pastāstītu par redzēto. Iespējams, Fēlikss to nevarēja, bet var jau būt, ka pietiekami stipri nevēlējās. Vilino�ā gaisma zilgā gai�teņa galā bija izrādījusies stiprāka par mūsu draudzību. Tā bija izrādījusies ari stiprāka par slavu un Amandīnes mīlestību, stiprāka par alkoholu, prostitūtām un tanato�nautu aizraujo�ajām dēkām. Nāve nosargāja savu noslē�pumu.

Da�ās dzeltenās preses slejās tika vēstīts, ka es esmu speciāli kaut ko pievienojis "nesējraķetes" �ķīdumam, lai atbrīvotos no sava sāncen�a. Pat ja biju līdz ausīm ieķēries mūsu medicīnas māsiņā, tomēr nebiju spējīgs kādu tī�ām nogalināt, bet vismazāk jau nu Fēliksu.

Es savukārt prātoju, vai Fēlikss nebija tī�i devies nāvē. Viņ� zināja, ka viņu ir pārņēmusi zvaig�ņu slimība, kas viņu pamazām iznīcinātu. Bet visvairāk viņ� baidījās zaudēt Amandīni. Par spīti tam, ka viņ� gulēja, ar ko pagadās, viņ� pa īstam mīlēja tikai sava mū�a pirmo un vienīgo liktenīgo sievieti.

Beigās viņam �ķita, ka viņ� nav Amandīnes cienīgs, bet ar prostitūtām viņ� jutās dro�s. Tā bija tā vide, no kuras viņ� pats bija cēlies. Amandīne viņam �ķita pārāk skaista un gudra. Fēliksam �ķita, ka nav pelnījis tik mīļu un jauku būtni par sievu.

"Piedod man!" Tie bija viņa atvadu vārdi Amandī�nei.

Gada, bet varbūt pat desmitgades cilvēks bija pelnījis valsts līmeņa bēres. Viņa miesiskais apvalks tika apglabāts greznā marmora mauzolejā Perla�ēza kapsētā. Uz kapa pieminekļa bija iegravēti vārdi: "�eit apglabāts pasaules pirmais tanatonauts."

Triksters jeb koijotu dievs ir viens no interesantāka�jiem Ziemeļamerikas indiāņu mitoloģijas tēliem. Viņ� vienlaikus ir gan āksts, gan ari neķītrs un nāvējo�s dievs, kas bie�i tiek attēlots ar milzīgu locekli un iek�ām, kas aptinu�ās ap ķermeni.

Indiāņu anekdotēs koijotu dievs bie�i paliek be�ā. Lie�lais Gars parasti tam ļauj darīt visas tās muļķības un ļau�nos darbus, ko viņ� iecerējis, tomēr beigās iejaucas un visu nokārto. Bie�i vien Triksters ir iedomājies, ka kādam kaitē, bet galu galā viņa rīcība rada glu�i pretēju efektu, nekā iecerēts, un pēk�ņi Di�ā Gara sīkais sāncensis Triksters izrādās daudz nekaitīgāks, nekā varētu iztēloties.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēc tam kad Fēlikss Kerbozs neatgriezās no Viņ�pasaules, �ans Bresons kļuva par otru izcilāko fran�u tanatonautu. Pirms nākamā starta mēģinājuma Bresons ierosināja izmantot tos dro�ības pasākumus, ko viņ� bija ieviesis saviem kinotrikiem.

Viņam arī piederēja ideja aprīkot lidojumu krēslu ar elektronisku taimeru, kas ļautu laikus atgriezties uz Zemes. To varēja salīdzināt ar dro�ības jostu. Piemēram, pirms starta taimeru varētu ieprogrammēt uz "komu plus divdesmit minūtes". Noteiktajā laikā tas radītu nelielu elektrisko triecienu, kas liktu nabassaitei pēk�ņi sarauties un tanatonautam atgriezties uz Zemes.

�ans Bresons bija ists profesionālis. Viņ� ļori precīzi parādīja uz kartes to apgabalu, ko bija redzējis, un tas mums ļāva akurāti uzskicēt viņa novērojumus. �o uzti�camo tanatonautu izmantoju, lai uzlabotu "nesējraķetes" sastāvu. Izmēģināju jaunu ievadī�anas veidu.

Narkotiskā viela tika ievadīta nevis visa uzreiz, bet ma�zākās devās un pakāpeniski. Izmantoju propofolu (simts mikrogrami uz kilogramu vienā minūtē) kopā ar morfīnu un kādu no gāzēm (sākumā tas bija 5-10 % desflurāns, ta�u labākus rezultātus es ieguvu ar 5-15 % izoflurānu). Un beidzot, lai stabilizētu organisko iedarbību, ievadīju Valium atvasinājumu Hypnovel (0,01 mg/kg). �ie jaunie līdzekļi padarīja lidojumus nedaudz dro�ākus.

Tad mēs jau bijām pārliecināti, ka ikviens ir spējīgs atstāt savu ķermeni, no tā atdaloties. Tas bija atkarīgs tikai no "nesējraķetes" sastāva. Bet �ans Bresons lieliski panesa visus manus kokteiļus.

Viņ� pamazām virzījās uz priek�u. Bresons izpētīja "komu plus astoņpadsmit minūtes un divdesmit sekun�des", "komu plus astoņpadsmit minūtes un trīsdesmit divas sekundes" un "komu plus deviņpadsmit minūtes un desmit sekundes". Viņ� rūpējās par savu muskuļu attīstību, uzturu un pētīja savus bioloģiskos ritmus. Viņ� ņēma vērā visus tos faktorus, kas varēja ietekmēt ķer�meņa pame�anas procesu, ieskaitot temperatūru lido�jumu telpā (pacel�anās vislabāk izdevās divdesmit viena grāda siltumā un tādā mitrumā, kas bija zemāks par vidējo).

Bresona lidojumi noritēja nevainojami. Viņ� rūpīgi pārbaudīja savas nesējraķetes un uzmanīgi izpētīja sasnie�dzamo mērķi mūsu kartēs. >

-Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!

Gaidījām viņa atgrie�anos, acis neatraujot no elektrokardiogrammas un elektroencefalogrammas skalām. Tad iedarbojās elektroniskā kontroles sistēma, kas mums vēstīja par drīzu viņa atgrie�anos.

Se�i, pieci, �etri, trīs, divi, viens! Nosē�anās.

�ans Bresons bija pedantisks un sīkumains. Neatlai�dīgi, ievērojot visstingrāko disciplīnu, viņ� soli pa solim devās uz priek�u pa Nāves kontinentu. Bresons nevēlējās sniegt intervijas presei. Viņ� bija atteicies no jūtu dzī�ves, lai varētu savus pūliņus veltīt vienīgi profesionālajai darbībai. Katru dienu Bresons burtnīcā pierakstīja savus sasniegumus un ar nelielu kalkulatoru aprēķināja, kādu mērķi iespējams sasniegt nākamajā dienā.

�ķita, ka Bils Greiems otrpus Laman�a �auruma bija apveltīts ar tādu pa�u rūdījumu. Viņ� jau bija sasniedzis "komu plus deviņpadsmit minūtes un divdesmit trīs sekundes".

Kop� �ī brī�a abi vīrie�i bija iesaistīju�ies ļoti sīvā un bīstamā cīņā. Vissīkākā kļūme tiem varēja kļūt liktenīga, un viņi to apzinājās. Kāds humoristisks Londonas laik�raksts bija attēlojis Greiemu un Bresonu kā divus mazus putniņus, kas grasās tīrīt zobus krokodilam. "Saki, Bil, kā tu domā vai viņ� ilgi turēs savu rīkli vaļā?" jautāja francūzis. Un anglis atbildēja: "Nē. Un tavā vietā es labāk nokristu zemē."

Tomēr centimetru pa centimetram abi putnēni katru dienu līda aizvien dziļāk bīstamā reptiļa rīklē.

Greiems sasniedza "komu plus deviņpadsmit minū�tes un divdesmit trīs sekundes", bet Bresons "komu plus deviņpadsmit minūtes un trīsdesmit piecas sekundes".

Bet tad Greiems jau bija sasniedzis "komu plus div�desmit minūtes un vienu sekundi".

Tagad britu tanatonauts bija sasniedzis Fēliksa līmeni. Viņ� bija nonācis pie Moch 1 sienas. Un, ņemot vērā to, cik Bils Greiems bija neatlaidīgs, nebija nekādu �aubu, ka nākamajā lidojumā viņ� iekļūs pa �īm pirmajām durvīm.

Rauls bija saniknojies:

Tas brits ta�u mūs apdzls uz fini�a līnijas, mūs pionierus! Kaut kāds stulbums.

Un viņa ba�as bija pamatotas, jo Bils Greiems nebija sācis no nulles. Pirms tanatonautikas viņ� bija izgājis tanatonautikai ļoti piemērotu skolu cirka skolu. Kā biju�ais trapeces staigātājs Bils Greiems zināja, kā pacelties gaisā bez dro�ības sasaites. No kādas intervijas laikrakstam " The Sun"[15] es uzzināju, ka par savām dotībām viņ� varēja būt pateicīgs rūpīgi sabalansētai narkotiku lieto�anai.

Kā biju�ais narkomāns, Bils Greiems uzskatīja, ka pati par sevi narkotiku lieto�ana nav ne laba, ne slikta, tikai izraisa enerģiju, ko ir nepiecie�ams kontrolēt.

Kādā rakstā Greiems skaidroja: "Kādēļ gan augstskolu programmās kā mācību priek�metu nevarētu iekļaut marihuānas, ha�i�a vai heroīna pareizu lieto�anu? Tā saucamajās pirmatnējās sabiedrībās ta�u ikviens rituālu ceremoniju laikā apstulbinājās ar narkotiskiem augiem, tā pie�ķirot narkotisko vielu lieto�anai zināmu svētuma pieskaņu.

Austrumos narkomāni mirst no narkotisko vielu lieto�anas tādēļ, ka viņi tās lieto, kā pagadās. Jo pastāv likumi, kas jāievēro, nekad nelietot narkotikas, lai pār�varētu depresiju, lai vienkār�i apreibinātos vai ari lai aiz�bēgtu no realitātes. Vienmēr sekojiet narkotiku lieto�anas rituālam! Rūpīgi izpētiet katras vielas iedarbību un devu atbilstību vēlamā efekta sasnieg�anai. Un tiem, kas izgā�ju�i �ādu ievadkursu narkotisko vielu lieto�anā, varētu pie�ķirt to lieto�anas atļauju!

No tā es secināju, ka kādreizējais britu trapeces stai�gātājs pirms katra starta uzmeistaro sev piemērotu nar�kotisko vielu devu. �is pieņēmums saniknoja �anu Bresonu, kas no�ēloja, ka tanatonautika nav pasludināta par olimpisko sporta veidu, jo tad Greiemu varētu diskvali�ficēt par dopinga lieto�anu.

Amandīne maigi aplika roku �anam ap pleciem.

Pat ja tiek lietots dopings, tu tik un tā esi talantī�gāks. Tu ta�u atpaliec no Bila tikai divdesmit se�as sekun�des, turklāt bez jebkādas narkotiku lieto�anas!

Divdesmit se�as sekundes, vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē, veselas divdesmit se�as sekundes, kaskadieris neapmierināts attrauca.

Rauls atlocīja karti, kur pirms milzīgās piltuves jo�projām bija redzams uzraksts Terra incognita.

Divdesmit se�as sekundes tur aug�ā dro�i vien no�zīmē tikpat lielu teritoriju kā Francija. Skaidrs, ka Nāves kontinenta ģeogrāfijas apgū�anā viņi mums aizsteigu�ies tālu priek�ā.

Amandīne piekļāvās Bresonam. Pēk�ņi man atdarījās acis. Amandīnei ta�u patika tikai un vienīgi tanatonauti! Un viņai bija glu�i vienalga, kāds patiesībā bija Fēlikss Kerbozs vai �ans Bresons. Jo viņu bija savaldzinājis rikai tas, ka tie bija nāves pētnieki! Un, tā kā es negrasījos kļūt par tanatonautu, viņa man nepievērsa nekādu uzmanību. Viņai ar nāvi bija kārtojami savi rēķini, un tādēļ savu mīlestību Amandīne dāvāja vienīgi tās iekarotājiem.

Un, Amandīnes maigā pieskāriena iedvesmots, kaskadieris paziņoja:

Rīt es sasnieg�u "komu plus divdesmit minūtes"!

Tikai tad, ja tu jūties dro�s par sevi� iejaucās Rauls.

Britu laikrakstā bija parādījusies jauna karikatūra. Divi putnēni joprojām tīrīja zobus krokodilam. "Kas notiks, ja es ielīdī�u tam pārāk dziļi rīklē?" jautāja putniņ� �ans. "Tad notiks tava reinkarnācija," atbildēja putnēns Bils. "Ak nē, ja viņ� mani aprīs, es pārvērtī�os par kaku!" "Tie�i tā, �an. Tā jau arī būs tā� reinkarnācija!"

�is zīmējums man ļāva izdarīt vēl kādu secinājumu. Nekur nebija teikts, ka �im duelim būs bēdīgas beigas.

Kādēļ par katru cenu jāmetas nāvējo�ā sāncensībā? Ja jau tas Greiems ir tik spēcīgs, lai kādus līdzekļus viņ� arī izmantotu, mums viņu derētu uzaicināt pie sevis. Vai tad prezidents Lisinders nevēlējās, lai uzņemam pie sevis ārzemju tanatonautus un dalāmies ar tiem savā pie�redzē?

Raula seja noskaidrojās.

Tā ir lieliska ideja, Mi�el!

Tajā vakarā �ans manā vietā izgāja pastaigāties ar Amandīni. Palicis viens pats savā dzīvoklī, es darbojos ar datoru, lai izstrādātu jaunu "nesējraķetes" ķīmisko for�mulu.

Mēs visi bijām nopratu�i, ka angļi teju grasījās mūs pārspēt. Un tik tie�ām, nākamajā dienā uzzinājām, ka Bils Greiems bija �ķērsojis Moch 1 robe�u.

Kā vēstīja rīta laikraksti, �o varoņdarbu viņ� bija pa�veicis naktī, laikā, kad mēs plānojām viņu uzaicināt uz savu tanatodromu. Vienīgā problēma bija tā, ka Bilam nebija izdevies laikā apstāties. Viņu ierāva Moch 1.

Reiz senos laikos, kad visi dzīvnieki vēl bija cilvēki, kāds mazs trusītis apraudāja savas mātes nāvi.

Mēness nolaidās uz Zemes vinu mierināt: "Neskumsti, gan tava māmiņa atgriezīsies. Paraugies uz mani te es parādos, te pazūdu, un, kad visi jau domā, ka esmu miris, es atkal esmu klāt. Ar tavu māmiņu būs tāpat."

Tomēr trusītis viņam nenoticēja. Viņ� pat sāka ar Mēnesi ka�ķēties, lai tas ļauj viņam mierīgi paraudāt. Trusītis tik stipri iekoda Mēnesim, ka rētu var redzēt vēl joprojām. Tad Mēnesis saniknojās un pār�ķēla trusīti uz pusēm.

"Ja reiz trusītis man nenoticēja, tad lai viņ� neatdzimst no jauna kā es, bet lai paliek miris."

Un viņ� pārvērta trusi, kas toreiz bija cilvēciska būtne, par bailīgu dzīvnieku, ko visi vajā. Tomēr trusim ir kāda daļiņa, ko ēst nevajadzētu, jo tā atgādina, ka viņ� reiz bijis cilvēciska būtne.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tagad, kad Bils Greiems bija devies nebūtībā, mēs atkal bijām vado�ie pasaules tanatonautikā. Ta�u aiz mums jau bija savācies vesels pūlis, kas grasījās mūs pa�nākt, bet varbūt pat arī apdzīt.

Tikmēr �ans Bresons turpināja cīnīties, lai pārvarētu pirmo barjeru. Tas, kas atradās aiz �īs Terra, joprojām palika incognita, toties piltuves kakliņ� tika iepazīts aiz�vien labāk. Visas pasaules tanatonauti glu�i kā kustīgi spermatozoīdi centimetru pa centimetram izlodāja nāves slieksni.

Bet Londonas laikraksts turpināja nāves pionierus attēlot kā sīkus putniņus, kas knābā krokodila pusatvērto �okli. "Nāciet nu �urp, mazulī�i, es joprojām esmu izsal�cis," vēstīja paraksts zem tre�ā zīmējuma, kurā bija attēlots reptilis ar pla�i atplestu rīkli; bija redzams, ka da�i ilkņi ir asiņaini un starp tiem vīd putnu spalvas, tā atgādinot par bojā gāju�o nabaga Bilu.

Tomēr �ans Bresons nezaudēja savaldību. Tāpat kā Rauls, viņ� uzskatīja, ka komas sienu mēs spēsim pārvarēt tikai pamazām.

Vai nu reklāmas nolūkos, vai arī tādēļ, lai atbalstītu zinātni, bet prezidents Lisinders izveidoja nozīmīgu balvu Moch 1 kausu un piecsimt tūksto� franku prē�miju �empionam tam, kur� pirmais �ķērsos �o robe�u un sveiks un vesels atgriezīsies uz Zemes, lai pastāstītu par savu ceļojumu.

Vēlme uzvarēt pieauga.

Tagad bija situsi "sportistu" stunda. Runa bija par jau�niem cilvēkiem, kas bija pārliecināti par oficiālo tanatodromu nespēcību un nelietderību pārāk stingrās disciplī�nas dēļ. Viņi piedāvāja startēt un atgriezties uz Zemes, kā pa�iem labpatiksies. Tagad, kad par atlīdzību bija ieviests kauss, tanatonautika sāka atgādināt kārtslēk�anu vai bar�jerskrējienu. Tā nu mēs bijām sasniegu�i jaunu fāzi, ko es dēvēju par "ģimnastikas" fāzi.

Da�ādi klubi un privātās organizācijas būvēja pa�as savus starta laukumus un izmantoja mūsu "nesējraķe�u" pakaļdarinājumus.

Kāda rado�a dvēsele iedomājās izdot "Ilustrēto Laik�rakstu Tanatonautiem Amatieriem", kurā tika sniegti praktiski padomi un piedāvātas jaunākās Nāves konti�nenta kartes. Fani ar sludinājumu palīdzību apmainījās ar "nesējraķe�u" receptēm, pārdeva slimnīcās nozagtas pudelītes ar propofolu vai kālija hlorīdu un pat zobārstu krēslus.

Protams, tika piedāvāti arī plakāti ar visslavenāko tanatonautu Fēliksa Kerboza, Bila Greiema un �ana Bresona attēliem. Un katru dienu �is briesmonis, ko sauca par tanatonautiku, aprija savu dieni�ķo pārgalvīgo "sportistu" devu. Tā nelīdzinājās citām nodarbēm, jo vie�nīgā kļūme bija liktenīga. Mēs to skandinājām visās savās intervijās, tomēr tie�i risks bija tas, kas aizrāva jaunie�us.

Viņiem tie bija izaicinājuma kalngali, kaut kas līdzīgs japāņu cīņas mākslai jai, kurā divi pretinieki sē� viens otram pretim ar sakrustotām kājām un uzvarētājs ir tas, kur� pirmais izvelk zobenu un pār�ķeļ pretinieka galvas�kausu uz pusēm.

Nelaimes gadījumi nespēja atturēt �os iesācējus pio�nierus, bet apsolītā prēmija pievilka daudz krāpnieku.

Telefons zvanīja bez mitas.

Kāds vīrietis pagalvoja, ka esot �ķērsojis Moch 1 robe�u un redzējis zilganu gaiteni, kas vedis pretim gaismai. Ta�u, kad mēs viņu ataicinājām pie sevis un iztaujājām patiesības �ķīduma iedarbībā, viņ� atzinās, ka �o stāstu izgudrojis, lai saņemtu atlīdzību. Arī daudzi citi jokdari centās mums iestāstīt, ka tiem izdevies veikt �o lidojumu. Visneprātīgākie no nostāstiem, ko mēs noklausījāmies, vēstīja par to, ka aiz Moch 1 barjeras kāds bija ieraudzījis savu sievasmāti, bet vēl citi Jēzu Kristu bez bārdas, raķeti Apollo 13, savienojumu ar Bermudu trijstūri, citplanētie�us un pat� vispār neko. Tie�i par �o pēdējo gadī�jumu mēs no sirds izsmējāmies. Viņ� bija apgalvojis, ka "Viņpasaulē ir� "nekas""! Un kā tas ir nekas? "Nu, nekas arī ir nekas," viņ� nekaunīgi attrauca�

Ta�u dzīvību zaudēja arī daudz godīgu cilvēku.

Bet �ans Bresons sekundi pa sekundei un milimetru pa milimetram virzījās uz priek�u, nesaceļot lieku troksni. Tagad viņ� jau bija sasniedzis "komu plus divdesmit minūtes un vienu sekundi".

Viņa starti bija cits par citu labāki. Viņa sirdsdar�bība pakāpeniski kļuva lēnāka, un es biju izgudrojis daudz vājāku "nesējraķeti", kas ļāva darboties cilvēka gribai (pateicoties jaunai vielai Vecuronium, un, nevēlo�ties jūs garlaikot ar ķīmiskām formulām, pateik�u tikai, ka 0,01 miligrama Vecuronium uz kilogramu tas jau izklausās pavisam labi).

�odien es mēģinā�u �ķērsot Moch 1 robe�u, �ans Bresons svinīgi paziņoja, jau n-to reizi apsē�oties zobārsta krēslā.

Nē, nē, nedari to! iesaucās Amandīne, kas vairs nespēja apslēpt savas jūtas pret jauno kaskadieri.

Viņa to satvēra aiz rokas. Viņi ilgi skūpstījās. �ans to apskāva.

Nebaidies. Esmu labi sagatavojies, es zinu, kas darāms, un zinu, ka tagad spē�u to paveikt.

�ana balss bija mierīga un apņēmības pilna. Nekas viņa uzvedībā neliecināja pat par visniecīgākajām �aubām.

Tajā naktī viņ� vētraini mīlējās ar Amandīni un nāka�majā rītā �ķita esam lieliskā formā.

�ans pats iedūra adatas sev vēnās un pārbaudīja moni�toru attēlus kā pilots, kas pirms pacel�anās pārbauda apa�ratūru savā kabīnē.

Paklau, ja tev tas izdosies, un es domāju, ka tā arī būs, tad derētu paaicināt preses pārstāvjus.

�ans Bresons mirkli prātoja. Viņam bija nospļau�ties par pro�ektoriem un slavu. Viņ� jau bija redzējis, pie kā tas bija novedis nabaga Fēliksu. Tomēr Bresons arī saprata, ka bez atbilsto�as reklāmas mūsu nopelni ne�ķistu tik lieli, un, runājot par tanatonautikas nākotni, jebkurā gadījumā bija nepiecie�ams, lai mums būtu pēc iespējas vairāk liecinieku.

Tādēļ viņ� izvilka adatas no vēnām un sāka gaidīt.

Astoņos vakarā visu starptautisko preses izdevumu pārstāvji bija sadrūzmēju�ies sestā stāva starta laukumā. Mēs izvietojām barjeras starp starta krēslu un "apmeklē�tāju" zonu, kuru mūsu ieaicināto viesu ērtībām papildi�nāja kinozāles krēsli. Da�i bija ieradu�ies vienīgi tādēļ, lai klātienē vērotu tanatonauta nāvi.

Vēl pēc mirkļa kāds būs atbrīvojies no miesiskā ap�valka, lai tajā vairs nekad neatgrieztos. Starp klāteso�a�jiem valdīja satraukums. Jau no laika gala cilvēkus bija pievilkusi nāve.

Es pamanīju satraukto RTV1 raidījumu vadītāju, kur� bija atradies Kongresu namā, kad no turienes star�tēja Fēlikss Kerbozs, un, tiesa gan, daudz rāmāku "Ilus�trētā laikraksta tanatonautiem amatieriem" �urnālistu Vilēnu.

Mēs ar Raulu un �anu bijām tērpu�ies īpa�iem gadī�jumiem paredzētajos smokingos. Kopā ar Amandīni bijām izberzu�i visus kaktiņus mūsu tanatodromā, kas jau bija sācis atgādināt pamestu garā�u.

�ans Bresons zobārsta krēslā �ķita ļoti sakoncentrējies. Viņ� bija spēka, pārliecības un apņēmības pilns. Viņam priek�ā atradās Nāves kontinenta karte, un viņ� uz to ilgi raudzījās, lai labāk iegaumētu savu galamērķi Moch 1.

�ķērsot Moch 1Viņ� sakoda zobus. > >

"Gan es tev izkļū�u cauri, Moch 7!" viņam izlauzās pār lūpām.

Tad viņ� vēl da�as reizes nopūtās.

�ans Bresons noregulēja elektronisko taimeru uz "komu plus divdesmit piecas minūtes", tad apsēdās zob�ārsta krēslā un, joprojām pavisam mierīgs, iedūra sev vēnā adatu.

Visas kameras bija ieslēgtas, bet reportieri �ukstus komentēja notieko�o, lai netraucētu �anam Bresonam koncentrēties.

"� jā, dāmas un kungi, �ans Bresons centīsies paveikt neiespējamo izkļūt cauri pirmajai komatozajai sienai. Ja viņam tas izdosies, tad viņ� saņems kausu un piecsimt tūksto� franku prēmiju. �is atlēts gatavojas startam jau vairākas dienas un ir ļoti sakoncentrējies�"

OK, ready, �ans lieti�ķi paziņoja.

Mēs vēl pēdējo reizi pārbaudījām visus monitorus.

Es arī esmu ready, es pavēstīju.

Gatava, piebalsoja Amandīne.

Gatavs, noteica Rauls. Viņ� pacēla gaisā īk�ķi kā lidotājs, kas gatavs pacelties gaisā. Uz priek�u, tikai uz priek�u, pretim nezināmajam! Rauls murmināja.

�ans Bresons lēnām skaitīja.

Se�i� pieci (viņ� aizvēra acis)� �etri� trīs� (viņ� atgāza galvu atpakaļ)� divi (viņ� savilka plaukstas dū�rēs)� viens. Starts!

Mēs sakrustojām pirkstus. Vēlam veiksmi, �an. "Saso�dīts!" es nodomāju, �is veiksminieks beidzot redzēs, kas mūs sagaida pēc nāves. Viņ� atklās lielāko no noslēpu�miem. �o milzīgo noslēpumu, ar kuru reiz būs jāsaska�ras ikvienam. �ans to atklās un mums pavēstīs: "Tāda ir nāve," vai drīzāk gan: "Nāve nav nekas vairāk kā tas." Veiksminieks. Amandīne viņu vai aprija ar acīm. Veik�sminieks. "Varbūt man tomēr vajadzēja startēt viņa vietā. Jā. Vajadzēja gan," es prātoju, kamēr kameras turpināja darboties, lai nezaudētu ne mirkli no �ī notikuma.

Uzvārds: Bresons. Vārds: �ans. Mati: brūni. Augums: 1 m 78 cm. īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācējs. Trūkums: trūkumu nav.

Kad Fēlikss Kerbozs bija atklājis �o ceļu, lidojumi uz Nāves kontinentu turpinājās bez pārtraukuma. Neveiksmju procents bija sarucis, jo ceļ� uz Viņpasauli tagad bija taisns un dro�s.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Mēs gaidījām.

Es paskatījos pulkstenī. �ans bija startējis pirms div�desmit minūtēm un �etrdesmit piecām sekundēm. Tagad viņ� dro�i vien jau bija nokļuvis aiz Moch 1 robe�as un redzēja, kas īsti tur norisinās. �anam tas bija izdevies, viņ� bija pārvarējis �o barjeru, lai iegūtu vēl nebiju�as zinā�anas. Viņ� redzēja, zināja un atklāja Viņpasauli. Nevarējām vien sagaidīt, kad �ans atgriezīsies, lai mums to pastāstītu. Kas gan īsti atradās aiz komas sienas? Kas vai kur� ir nāve?

Koma plus divdesmit viena minūte. �ans vēl jopro�jām atradās tur, nabassaite nebija pārtrūkusi, un viņ� vēl varēja atgriezties. Lieliski!

Koma plus divdesmit viena minūte un piecpadsmit sekundes. Viņ� dro�i vien izbaudīja brīnumaino informā�ciju. Kā viņam bija paveicies!

Koma plus divdesmit viena minūte un se�padsmit sekundes.

Miesiskais ķermenis konvulsīvi noraustījās. Tas no�teikti bija nervu reflekss.

Koma plus divdesmit viena minūte un trīsdesmit se�as sekundes. Konvulsijas atkārtojās vairākas reizes, it kā ķermenis butu saņēmis elektriskās strāvas triecienu.

Seja savaikstījās un bija pārvērtusies par briesmīgu sāpju izķēmotu ņirdzīgu smīnu.

Vai viņ� mostas? jautāja kāds �urnālists.

Sprie�ot pēc elektrokardiogrammas, viņ� vēl atradās Viņpasaulē. �ans bija izkļuvis cauri nāves pirmajai sie�nai. Smadzeņu darbība bija kļuvusi spēcīgāka, ta�u sirds�darbība joprojām bija vāja.

Tas noteikti bija tādēļ, ka viņ� bija atklājis tik daudz noslēpumu. Jo bija iekļuvis pa durvīm. Un visu sapra�tis. Var būt pat, ka �ans aiz priekiem vai plīsa pu�u, jo zināja, kas ir Lielā Pļāvēja. Dro�i vien viņ� tagad par nāvi zināja visu. Diez, vai noslēpuma atrisinājums viņu bija pārsteidzis?

Koma plus divdesmit �etras minūtes un �etrdesmit divas sekundes. �ans noraustījās, bet seja savilkās gri�masē, it kā viņ� murgotu. Ar rokām viņ� no visa spēka bija iekrampējies krēsla paro�os. Uzrotītās smokinga un krekla piedurknes atsedza zosādu uz rokām.

�ans vicinājās, it kā cīnītos ar kādu briesmoni. Ar putām uz lūpām viņ� gārdza, sita ar dūrēm un spēra ar kājām. Par laimi, pie lidojuma krēsla viņ� bija piestip�rināts ar dro�ības sasaiti, citādi, tā vicinoties, viņ� jau būtu norāvis visas caurulītes un elektrības vadus, kas viņu savienoja ar Zemi.

�urnālisti apstulbu�i vēroja notieko�o. Visi ļoti labi saprata, ka atklāt Nāves kontinentu ir liels risks, ta�u �ķita, ka tanatonautam nākas sastapties ar baismīgām parādībām, jo viņa seja pauda vienas vienīgas �ausmas.

Koma plus divdesmit piecas minūtes un piecdesmit divas sekundes.

Viņ� vairs tā necīnījās. Visi klāteso�ie bija atkāpu�ies atpakaļ, lai �ans, rokas vicinot, tiem netrāpītu. �is viņa uzbudinājums man ne�ķita nekāda labā pazīme. Rauls kodīja apak�lūpu. Amandīne bija aizmiegusi acis un sa�ķobījusi muti.

Es metos pie mērījumu pults.

Koma plus divdesmit piecas minūtes un piecdes�mit se�as sekundes. Elektrokardiogrāfs tagad atgādināja seismogrāfu vulkāna izvirduma laikā. Vienā mirklī es aptvēru, ka tad, ja mēs tūlīt kaut ko nedarīsim, �ans Bresons nomirs. Iemirgojās avārijas signāli, un iekaucās ierīces.

Ta�u elektriskais skaitītājs atkal sāka darboties, un spēcīgs strāvas trieciens satricināja viņa ķermeni. �ans vēlreiz noraustījās. Un tad jau viss bija normas robe�ās. Elektroencefalogrammas rādītāji uzlabojās. Avārijas gais�mas izdzisa. Visas ierīces tagad darbojās rāmi.

Bresons bija glābts. Mēs viņu bijām atgriezu�i pie dzīvajiem. Pirms tam viņ� bija atgādinājis cilvēku, kas karājas virs bezdibeņa, un mums bija viņu izdevies no turienes izvilkt atpakaļ uz klints. Viņa dro�ības saite jeb ektoplazmiskā nabassaite, par laimi, bija izturējusi.

�ans bija izkļuvis cauri liktenīgajai sienai.

Mēs piesardzīgi viņam tuvojāmies.

Viņam tas izdevās! mums aiz muguras iebļāvās RTV1 reportieris, kur� acīmredzot bija izmantojis gaidī��anas laiku, lai izmēģinātu savu reportā�u. Ekskluzīva reportā�a televīzijas kanālā deva jums iespēju vērot pirmā tanatonauta, kas pārvarējis Moch 1 robe�u, pacel�anos un nolai�anos, un turpinās par to informēt. Jūs varējāt vērot tie�ajā ēterā �o vēsturisko mirkli, par kuru savu sensacio�nālo stāstu pēc pamo�anās mums pastāstīs �ans Bresons pats!

Pulss bija normāls, nervu darbība � normas robe�ās, ari temperatūra un pārējie mērījumi normāli.

�ans Bresons vispirms atvēra vienu, bet tad abas acis.

Ta�u viņa sejas izteiksme nebūt nebija tikpat normāla kā monitoru rādījumi. Kur gan bija palikusi leģendārā kaskadiera aukstasinība? Viņa nāsis raustījās, pieri klāja sviedri, bet sejā bija saskatāmas vienīgi �ausmas. Ar strauju kustību �ans norāva dro�ības sasaiti un neko neredzo�ām acīm mūs visus uzlūkoja.

Pirmais atguvās Rauls.

Vai viss kārtībā?

Bresons drebēja pie visām miesām. Nekas nebija kār�tībā.

Es �ķērsoju Moch 1 robe�u�

Zāli piepildīja aplausi, kas ļoti drīz norima, jo apstul�bu�ais cilvēks �ķita pilnīgi izsists no sliedēm.

Es �ķērsoju Moch 1� viņ� turpināja. Ta�u tas, ko es pēc tam ieraudzīju, bija� atbaido�i!

Ovācijas bija beigu�ās. Valdīja pilnīgs klusums. �ans mūs pabīdīja malā un steidzās pie mikrofona. To satvēris, viņ� iekunkstējās:

Ne� ne� nevajag mirt. Tur, aiz pirmās sienas, ir� pretīgi. Pretīgi. Jūs pat nevarat iedomāties, cik pretīgi. Es jūs lūdzu, es jūs visus ļoti lūdzu nekad nemirstiet!

"Un ļaudīm pretī ļaunais Cerbers drāzās, Trīs rīkles bij �im sunim negausīgam,

Kas nenorimis viņiem virsū brāzās.

Tas �ausmas iedve� katram nelaimīgam, Tam asi nagi, sarkanas tam acis, Un vēders liels �im zvēram briesmonīgam.

Viņ� niknā kārē asinu daudz lacis,

Ir veltīgi no viņa izvairīties:

Tā negantums ne bridi nava placis.

Bij viņam prieks ikkatram pakaļ dzīties

Ar mutēm atvērtām un rīklēm platām;

Ik grēciniekam bij no viņa bīties."

Dantes "Dievi�ķā komēdija", sestais dziedājums [16]

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

�ķiet, ka nav nepiecie�ams īpa�i paskaidrot, ka �is muļķīgais "sasniegums" apturēja visas mūsu tanatonau�tikas ieceres.

�ans, kas vēl joprojām bija �ausmu varā, skaidroja �urnālistiem, ka aiz pirmās sienas atrodas tīro �ausmu zeme. Absolūts ļaunums. >

Vai tā ir elle? jautāja kāds �urnālists.

�Nē, ellē vajadzētu būt labāk, � viņ� atbildēja ar bez�cerīgu cinismu.

Kā paredzēts, prezidents Lisinders noorganizēja nelie�las svinības, lai pie�ķirtu Zanam viņa 500 000 franku prēmiju un kausu, ta�u viņ� uz tām neieradās.

Intervijās �ans mūs izsmēja. Viņ� mūs dēvēja par "nelaimes putniem". Bresons sacīja, ka vajadzētu izbeigt Nāves kontinenta pētījumus un ka mēs esot par daudz atļāvu�ies. Viņ� visiem ieteica nekad nemirt.

Un viņ� atzinās, ka viņu pa�u �ausmina doma, ka kādu dienu vajadzēs tur, aug�ā, atgriezties.

Es zinu, kas ir nāve, un nekas mani nebiedē vairāk par to. Ak, kā es gribētu no tās izvairīties!

Viņ� no cilvēkiem patvērās nelielā namiņā, ko bija pārvērtis par bunkuru. �ans Bresons vairs nevēlējās ne�vienu redzēt. Viņ� visu laiku valkāja lo�u necaurlaidīgu vesti.

Divas reizes nedēļā �ans devās pie pirmā ārsta, kur� tam patrāpījās. Viņ� atteicās no sievietēm, lai izvairītos no seksuāli transmisīvajām slimībām. Tā kā uz ielām notika tik daudz nāvējo�u satiksmes negadījumu, Bresons savu ma�īnu pameta kādā vientulīgā laukumā. Bailēs no avio�katastrofām viņ� atteicās no visām ārzemju konferencēm.

Velti Amandīne bungoja pie viņa aizbultētajām dur�vīm. Kad Rauls �anam pa telefonu lūdza, lai viņ� tam vismaz sniedz kādas norādes ģeogrāfiskajai kartei, viņ� atcirta: "Tur ir tumsa, tikai piķa melna tumsa un �aus�mīgas cie�anas," un nometa klausuli.

�im starpgadījumam bija posto�as sekas. Līdz �im sabiedrību mūsu Viņpasaules iekaro�ana bija tā aizrāvusi, jo visi cerēja, ka mēs atklāsim mū�īgas laimes valstību.

Ne velti Lisinders un Razorbaks jau no pa�a sākuma bija mūsu projektu nokristīju�i par "Paradīzi". Cilvēki bija pārliecināti, ka aiz zilā ekstāzes gaiteņa mēs atklāsim gud�rības gaismu, ta�u ja �is brīni�ķīgais gaitenis veda pretim cie�anām�

Bresona bezcerīgie vārdi nepalika nesadzirdēti. Visus pārņēma izmisums. Ārsti rāvās vaiga sviedros, potējot pacientus. Strauji pieauga iero�u tirdzniecība. Tanatodromi tika pamesti.

Agrāk nāve vieniem bija nozīmējusi dzīves beigas un gaismas nodzi�anu, bet citiem cerību stariņu, ta�u tagad visi zināja, ka tas ir pēdējais sods. Dzīve bija kļuvusi par īslaicīgu paradīzi, par kuru visiem reiz nāksies samaksāt.

Dzīve bija svētki. Tur, Viņpasaulē, valdīja vienīgi tumsa! Bresons nu gan bija veicis jauku atklājumu! Mūsu pētījumi bija apstiprināju�i divas no mana tēva alla� skan�dinātajām patiesībām: "Nāve ir pats briesmīgākais, kas var notikt�" un "Ar tādām lietām nejoko".

"Esmu ceļojis pa visām zemēm, Esmu kāpis stāvu kalnu virsotnēs. Esmu �ķērsojis jūras, Tomēr neesmu atradis laimi. Esmu nolemts no�ēlojamai dzīvei, Kur manu miesu pilda vien sāpes."

No eposa "Gilgame�s"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēc negadījuma ar Bresonu mēs iestigām ilgsto�ā un pamatīgā marasma fāzē. Visi kā viens baidījās no nāves un neaprakstāmajām �ausmām, par kurām �ans bija stāstījis.

Tomēr uzradās arī citi tanatonauti, kas �ķērsoja Moch 1 sienu, ta�u vinu liecības ne�ķita necik nomierino�as. Vieni stāstīja, ka sastapu�i Lielo Pļāvēju Nāvi skeletu, kas vicināja izkapti, ar svelpjo�u skaņu pārcērtot nabassaites tiem pārgalvīgajiem, kuri bija pārāk tālu aizklī�du�i.

Kāds afrikāņu tanatonauts � marabuts apgalvoja, ka tik tikko paglābies no milzīgas �ūskas, kas spļauj uguni. Bet kāds islandie�u �amanis teicās esam sastapis pūķi ar atņirgtiem, asiņainiem ilkņiem.

Dīvaini �ķiet tas, ka nāves redzējums mainās atka�rībā no kultūras, nomurmināja Rauls un atkal pievērsās saviem aprēķiniem ar kompasu.

Ta�u es zināju, ka �ī piezīme pat viņam pa�am ne�ķita necik cerīga.

Nākamo tanatonautu liecības kļuva aizvien baisākas.

Viņi stāstīja par simtiem milzīgu zirnekļu, kas spļāva duļķainu indi, un par lidojo�ām �urkām ar gariem un asiem priek�zobiem. Lavkrafta [17] stāsti �ķita pilnīgi ticami. Briesmoņu apraksti krājās, un tie kļuva aizvien �ausmi�no�āki.

Kāds pēc nolai�anās joprojām apdullis portugāļu tana�tonauts stāstīja, ka sastapis sikspārni, kura galvu rotājis no cilvēku galvaskausiem novīts vainags. �ie nostāsti kļuva ar katru dienu atbaido�āki.

Pat es pats jau sāku baidīties no nāves. Biju nokļu�vis tā dēvētās valdo�ās tanatofobijas varā. "Ilustrētais Laikraksts Tanatonautiem Amatieriem" ar saviem pārāk reālistiskajiem attēliem tikai vairoja asinis un baismas. Nudien varēja vai nomirt aiz bailēm, ka jāmirst! Kur gan bija palicis tik sūri izcīnītais mū�īgais miers, ja, tiklīdz tu biji miris, nācās sastapties ar visiem �iem briesmoņiem, kuri vai mud�ēja aiz Moch 1 robe�as? Jo, ja ticam ārzemju tanatonautu liecībām, �ķita, ka viņi visi ir paslēpu�ies un gaida mūs aiz Moch 1 robe�as vienalga, vai tas būtu Ne�labais ar �ķeltiem nagiem, zemūdens monstrs Ktulu, glu�mais Pūķis, liesmu ieskautais Grifons, ķiķino�ā Himēra, Inkubs, Sukubs vai dvēseļu rijējs Mīnotaurs.

Nāve ir lamatas. Gaisma mūs vilina, bet, tiklīdz aiz�kars ir pavēries, tā mums uzbrūk ļaunie dēmoni.

Lieki būtu paskaidrot, ka pa�nāvību skaits ar katru dienu saruka.

Aizvien mazāks skaits asu izjūtu cienītāju-amatieru pamazām pameta visus par bīstamiem uzskatītos sporta veidus autosacīkstes, boksu, lēcienus ar izpletni, moto�sportu, lēcienus ar zirgu, slēpēm vai gumiju.

Narkodīleri vairs nevarēja iztirgot savu preci. Taba�kas tirgotāji slēdza savus veikaliņus. Toties aptiekām bija iestāju�ies ziedu laiki.

Dro�ības nolūkos kritās strāvas patēriņ�.

Daudzi balkoni tika aizrestoti, bet uz jumtiem slējās neskaitāmi zibensnovedēji. Augstās modes mākslinieki ieviesa jaunu, polsterētu tērpu modi, kuru dēļ to valkātāji staigāja kā uzvelkamās lelles, toties tie bija pasargāti pret triecieniem. Ap bretoņu klintīm visā to garumā uzbūvēja margsienas.

Kaut ari visapkārt valdīja apjukums, Rauls centās saglabāt mieru un Nāves kontinenta kartē aiz pirmās sie�nas uzzīmēja melnu gaiteni, bet virs tā uzvilka milzīgu izsaukuma zīmi.

Kas gan tur tāds varēja būt, ka tas tik ļoti bija nobie�dējis Bresonu un pārējos?

Mūsu eksperimentus nācās uz kādu laiku atlikt, jo nebija neviena pa�a brīvprātīgā tanatonauta. Regulāri tikāmies Perla�ēza kapsētā, lai paelpotu svaigu gaisu un kopīgi visu pārdomātu.

Un ko Lisinders par to visu domā? jautāja Aman�dīne.

Viņ� tikai skandina "un ja nu Bresonam ir tais�nība?", atbildēja Rauls. Viņpasaule viņu bija sajūs�minājusi no tālienes. Tagad viņ� apgalvo, ka, tuvāk aplū�kojot, tā varētu izrādīties ne tik aizraujo�a.

Bet visi tie ļaudis, kas ap to laidelējās, ta�u �ķita degam nepacietībā tur ātrāk nokļūt! � es nerimos.

Tā tikai tāda ierīce putnu pievilinā�anai un nekas vairāk! Tikai kad esi jau pavisam tuvu klāt, tu saproti, ka nekādā gadījumā nevajadzēja turp doties. Lisinders vairs nemaz nav pārliecināts, ka nāve ir kaut kas patī�kams.

Mēs ar Amandīni un Raulu bijām galīgi apjuku�i. Tikām veltīju�i tik daudz pūliņu, lai atklātu tādas �aus�mas, ka tām labāk būtu palikt noslēpumā tītām uz visiem laikiem.

Visi mūsu darbi gan labie, gan sliktie galu galā bija mūs novedu�i vienīgi pie �īs nejēdzības. Varbūt �is no lunkanām �ūskām un ņirdzīgiem vampīriem mud�o�ais zooloģiskais dārzs, ko visas pasaules reliģijas bija centu�ās apslēpt, galu galā arī bija elle?

Kādu Pandoras lādi mēs bijām atvēru�i? Kādus iznī�cino�us spēkus ar savu slimīgo ziņkārību bijām atbrīvo�ju�i? Gribējām iepazīt nāves noslēpumu� un bijām no tā guvu�i labu mācību.

Lisinders vēlas mest tam visam mieru, Rauls pa�vēstīja. Viņ� pat prāto par demisiju. Lisinders labprāt vēlētos, lai vēstures grāmatās �ie nomāco�ie iebrukumi Nāves kontinentā netiktu pieminēti.

Un tu?

Rauls bija iekārtojies uz kapakmens tik ērti kā uz dīvāna. Viņ� bija atbalstījies pret kādu kapa plāksni.

Pie pirmajām grūtībām visam mest mieru būtu pārāk vienkār�i. Kad pirmie pētnieki izkāpa Āfrikas, Aus�trālijas vai Indonēzijas krastos, viņi arī dro�i vien sastapās ar kanibālu ciltīm, nokļuva naidīgos me�os, kas mud�ēja no nāvējo�iem skorpioniem un da�ādiem nepazīstamiem savvaļas zvēriem. Un tomēr tie neatkāpās. Jebkuri atklā�jumi saistīti ar briesmām. Tā ta�u nav nekāda pastaiga pa ro�u dārzu ar bērnu �ūpolēm. Piedzīvojums ta�u ir sinonīms briesmām!

Raula izdomas pilnais prāts prata atrast tūksto�iem iemeslu, kāpēc vajadzētu turpināt iesākto. Viņ� nebūt nedomāja pamest tanatonautiku. Viņ� savicināja putna spārniem līdzīgās rokas.

Nostāsti par to, kas redzēts aiz Moch 1, at�ķiras, un tas, ka visas �īs liecības ir negatīvas, vēl neko nenozīmē. �ans Bresons neko neatklāj. Kaut gan tie�i viņ� mūs pie�radinājis būt nopietniem un metodiskiem, tomēr pats to vien zināja kā bārstīt īpa�ības vārdus �ausmīgs, bries�mīgs, pretīgs� Un tikai viens vienīgais apgalvojums ir precīzs, proti, ka viss ir miglā tīts!

Un ko mēs no tā varam secināt?

Rauls aizdedzināja kārtējo tievo cigareti biddie[18] , piecēlās, izstaipīja savas garās kājas un izpūta eikalipta dūmus.

Secinājums ir tāds, ka mēs nevaram ļaut da�iem zaķapastalām apturēt mūsu darbu.

�ans nav nekāds zaķapastala un nekad nemelo, paziņoja alla� lojālā Amandīne.

Sajūtas varēja to pievilt, atzīmēja Rauls. Iespē�jams, pievilk�anas fāzei seko atgrū�anas fāze�

Es arī uzskatu, ka viņ� runā taisnību, tomēr mani kaitina visi �ie da�ādie redzējumi. �ķiet, ka, nokļūstot aiz pirmās sienas, Viņpasaule tiek uztverta ļoti personiski. Mi�el, vai tu vēl atceries ēģiptie�u "Miru�o grāmatu"? Tajā bija stāstīts par to, ka miru�ais sastapās ar da�ādiem briesmoņiem, ta�u, ja viņam izdevās tos uzveikt, viņ� mierīgi varēja turpināt savu ceļu. Tas bija tāds kā iniciācijas pārbaudījums, un �ans to nespēja nokārtot. Tas izskaidro viņa nedaudz vienkār�otos secinājumus, ka aiz Moch 1 barjeras ir tikai �ausmas.

Paraudzījos uz Amandīni. Kad es uz viņu lūkojos, �ķita, ka esmu nokļuvis Paradīzē, bet, iegrimis viņas jūraszilajās acīs, jutos kā aizceļojis tālu projām. Kas gan man vēl būtu jāmeklē? Viņa paslēpa skatienu, kas mani paralizēja, aiz biezām, tum�ām brillēm.

-Tātad, Raul?

-Tātad pagaidām mēs pārtrauksim darbu un ļausim, lai paiet kāds laiks. Notikumi tik strauji seko cits citam. Gan cilvēki aizmirsis par tanatofobiju. Un tad mēs tur�pināsim savu darbu zinātnes vārdā!

Pa to laiku Lisinders bija atcēlis likumu, kas aizliedz intensīvo terapiju. Neviens vairs nevēlējās uzņemties risku atvienot pacientu no dzīvību uzturo�ajām ierīcēm, lai to nosūtītu sazin uz kurieni. Pirms iera�anās operāciju blokā slimnieki samaksāja lielas summas, kas tiem garan�tēja, ka neveiksmes gadījumā viņi tiks pēc iespējas ilgāk turēti "dārzeņa" stāvokli.

Amandīne vairs nekad nesastapa �anu Bresonu. Un neviens cits arī ne. Beigās viņ� tomēr bija saņēmis Lisin�dera pie�ķirto prēmiju un to izmantoja atombumbu pat�versmes būvei. Tur viņ� paslēpās starp plauktiem, kas bija piekrauti ar konservu bund�ām un minerālūdens rezer�vēm, un neviens par viņu vairāk neko nav dzirdējis.

Cilvēka neziņu un cie�anas ietekmē �etri galvenie iek�ējie faktori.

���� Cilvēka personiskās izjūtas. Sastopoties ar veik�smi, cilvēks domā: "Kāds es gudrs�", bet, sastopoties ar neveiksmi: "Man nekad nekas neizdosies."

�� Pārāk liela pieķer�anās priekam. Nepārtrauktas lab�sajūtas meklējumi kā vienīgais dzīves mērķis.

��� Pārmērīga nodo�anās nomāco�ām domām. Uzmā�cīga vēlme atcerēties nepatīkamo. Tas izraisa vēlmi atrieb�ties un atrasties opozīcijā apkārtējiem.

� Bailes no nāves. Slimīga tieksme pārāk pieķerties dzīvei. Vēlme pa�apliecināties, nevis izmantot dzīvi uz Zemes, lai sevi pilnveidotu.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tanatofobija turpinājās gandrīz pusgadu. Pusgads piespiedu dīkstāves, diskusiju un jautājumu, par kuriem lauzīt galvu Lambēra kunga taizemie�u restorānā, klaiņo��ana pa Perla�ēza kapsētu, kamēr mūsu tanatodromu pār�klāja aizvien biezāka putekļu kārta. Jumta dzīvokli augi pamazām bija iekaroju�i klavieres. Lisinderu mēs tikpat kā neredzējām. Pat viņa suns Verkingetorikss bija sadrūmis. Amandīne aizrāvās ar ēdienu gatavo�anu un centās mūs mierināt, pasniedzot da�ādus pikantus ēdienus. Mēs spēlējām kārtis, tikai brid�u gan ne, jo neviens nevēlējā saņemt nāves kārti.

Cerību stariņ�, pēc kura Rauls tā ilgojās, atausa tajā pusē, kur to vismazāk varēja sagaidīt. Tās nebija Ameri�kas Savienotās Valstis, kur, kā mēs zinājām, NASA veica ārkārtīgi slepenus pētījumus, un ari ne Lielbritānija, kur Bils Greiems tomēr bija kalpojis par paraugu, kuram radās sekotāji, mēs saņēmām sveicienus no saulainās Itālijas.

Lai gan zinājām, ka Padujā atradās ļoti konkurētspē�jīgs tanatodroms, ta�u mums �ķita, ka, tāpat kā mūsē�jais, arī tas patlaban ir iegrimis snaudā. Lai gan itālie�i savu programmu bija nolēmu�i dīkstāvei, viņi tomēr nebija pavisam pametu�i savus lidojumus. Un divdesmit septītajā aprīlī viņi paziņoja, ka tiem izdevies kādu nosū�tīt tālāk par pirmo komatozo sienu un ka viņu tanatonauts ir atgriezies savā mistiskajā veidolā, atnesdams līdzi liecību, kas nepārprotami bija daudz optimistiskāka nekā �ana Bresona vēsts.

Paradoksāli, ta�u �urnālisti, kas masveidā bija pub�licēju�i �ana Bresona atstāstītās �ausmas, pret itālie�u dedzīgo optimismu izturējās visai skeptiski.

Taisnību sakot, itālie�u tanatonauts gan patiesībā bija tanatonaute. Viņu sauca Stefānija �i�elli.

Rauls ilgi pētīja viņas fotoattēlu Corriere della Sera[19] . jaunā, smaidīgā sieviete viņai veltītajā rakstā skaidroja, ka aiz Moch 1 viņa atklājusi pla�u, tum�u līdzenumu, kur tai bija jācīnās ar ārkārtīgi agresīvām atmiņu lodēm.

Pārsteigtie kolēģi tai bija atkārtoti uzdevu�i to pa�u jautājumu patiesības dzēriena iedarbībā, tomēr viņas stās�tījums neat�ķīrās no iepriek� teiktā.

-Tātad viņa nemelo, es secināju.

Skaidrs, ka ne! � Rauls aizsvilās. Tas, ko viņa stāsta, ir tikai loģiski.

Es aizdomājos.

Tad jau Bresons glu�i vienkār�i bija sastapies ar savu pagātni, un tā viņam �ķita tik briesmīga, ka viņ� to nespēja izturēt.

Amandīne zināja, ka mūsu kaskadieris nekad nebija apmeklējis psihoanalītiķi. Bresons tik rūpīgi slēpa savu pagātni, ka reizēm viņa bija gudrojusi �āds apmeklē�jums mūsu tanatonautam būtu nepiecie�ams. Mēs nolē�mām veikt izmeklē�anu un atklājām, ka �ana bērnība bijusi samērā traumējo�a. Viņ� to bija apslēpis noklu�sējuma aizsegā, tomēr visa aizsardzība sabruka, kad tika �ķērsota Moch 1 barjera. Tad uzpeldēja tik daudz bries�mīgu atmiņu, ka �ādu triecienu viņ� nebija spējīgs izturēt.

Amandīne gribēja viņu mierināt, ta�u viņ� uz visiem laikiem novērsās no �īs pasaules. Zans neatsaucās uz klau�vējieniem pie sava cietok�ņa durvīm un arī telefonu bija atslēdzis.

Juzdamies ieintriģēti, uzaicinājām itālieti ierasties Parīzē, lai saņemtu tanatonautu Goda Leģiona ordeni, ko bija ieviesis Lisinders. Ceremonija noritēja bez lieka skaļuma. Mums tas ne�ķita īstais brīdis, lai pla�saziņas līdzekļi saceltu lieku troksni.

Stefānija �i�elli bija neliela auguma, tukla sieviete ar lelles seju. Garie, viļņainie, tum�ie mati krita viņai pār muguru līdz pat viduklim. Lai gan �ķita, ka viņas d�insi un krekls vīlēs tūdaļ plīsīs, tas tomēr nemazināja viņas apaļo vaigu un bērni�ķīgā smaida radīto valdzinājumu.

Jau lidostā viņa ar mums apkampās, it kā lai pavēs�tītu, ka mēs visi esam viena liela tanatonautu ģimene, kas nebaidās no nāves. Turklāt viņa skaļi smējās, un viņas pērkondimdo�ie smiekli pielipa ari apkārtējiem.

Mēs vinu aizvedām uz taizemie�u restorānu. Lisinders bija nolēmis nogaidīt un uz pusdienām neieradās.

Tā kā Stefānija vairākus gadus bija dzīvojusi Monpeljē, viņa runāja nevainojamā fran�u valodā, ko nedaudz saulaināku padarīja viegls itālie�u akcents. Stefānija notie�sāja vairākas milzīgas makaronu un sēņu porcijas. Viņa runāja ar pilnu muti, un viņas teikto pavadīja ierastie pērkondimdo�ie smiekli. Vēl nekad nebiju redzējis, ka Rauls būtu kādā tik vērīgi ieklausījies.

Klausoties stāstītājā, savu ēdienu viņ� bija atstājis neskartu, toties ar acīm vai aprija Stefāniju.

Stefānija nodevās atmiņām. Aiz pirmās sienas atradās tum�s, smakojo�s līdzenums, kur nebija vēlams ilgi uzka�vēties. Kā nelabie jums uzbrūk atmiņu lodes un cen�as novirzīt no burvīgās gaismas. Ta�u Stefānija bija stingri nolēmusi atgriezties uz Zemes, tādēļ neļāva sevi notvert ne brīni�ķīgajai gaismai, ne pagātnes dēmoniem.

Tā kā mani joprojām interesēja pacel�anās tehnika galu galā tā ta�u bija mana darbības joma es Stefanijai pavaicāju, ko viņa tika izmantojusi startējot.

-Tibetie�u meditāciju un vieglas kālija hlorīda "nesēj�raķetes". Man ta�u nav nekādas vēlē�anās sabojāt aknas!

-Tibetie�u meditāciju! iesaucās Rauls.

Viņ� gandrīz aizrijās, tad, cik pieklājīgi spēja, izspļāva saujā trīs dzeltenīgus sojas asnus un jautāja:

Vai jūs esat� mistiķe?

Bet protams, iespurdzās tanatonaute. Doties pretim nāvei ta�u ir nopietna reliģiska vai vismaz garīga nodarbe. Toksiskā viela ļauj vienīgi pacelties gaisā, ta�u necik tālu jūs netiksiet, ja dvēsele nepakļausies noteiktai disciplīnai. Un vai gan iespējams pareizi veikt startu bez Dieva gribas?

Mēs bijām mēmi. Līdz �im mums savos zinātniskajos pētījumos bija izdevies iztikt bez reliģijas. Protams, mēs ar Raulu interesējāmies par antīko mitoloģiju un da�ādām pasaulē pastāvo�ajām ticībām, ta�u praksē nevēlējāmies sevi apgrūtināt ne ar kādiem aizspriedumiem neatkarīgi no to izcelsmes.

Turklāt Rauls būtībā bija ateists. Viņ� pat ar to lepo�jās, uzskatot, ka ateisms ir vienīgā iespējamā mūsdienu cilvēka izvēle, ja viņ� visam vēlas saglabāt zinātnisku pie�eju. Pēc viņa domām, skepticisms bija progresīvāks nekā misticisms. Ja reiz Dieva eksistence nebija pierādīta, tātad viņ� neeksistēja.

Es drīzāk biju agnostiķis. Vai, patiesību sakot, atzinu savu neziņu. Man �ķita, ka arī ateisms ir sava veida reliģiska pieeja, jo apliecināt to, ka Dieva nav, jau nozīmēja paust noteiktu viedokli par matēriju. Es nekad nebūtu atļāvies būt tik augstprātīgs. Ta�u, ja Dievs kādreiz uz�drīkstētos parādīties mums, no�ēlojamām Zemes būt�nēm, es noteikti mainītu savu viedokli. Un es labprātāk nogaidīju.

Agnosticisms atbilda manam pasaules redzējumam, kas bija glu�i kā milzīga jautājuma zīme. Jo, ja man ne�bija nekāda viedokļa par Dievu, tad man tāds nevarēja būt arī par pasauli un cilvēkiem. Es nekad nebiju izpratis apkārtējos, bet piedzīvotie notikumi man alla� �ķita ne�jau�ība. Tomēr man reizēm bija �ķitis, ka daba ir apveltīta ar saprātu, pārāku par manējo.

Rauls uzmācās Stefanijai ar jautājumiem:

Kas īsti jūs esat?

Tibetie�u budiste!

Budiste?

Vai jums tas nepatīk?

Nē, nē, ko jūs! viņ� atvainojās, noba�ījies, ka varētu nokaitināt apaļīgo kolēģi.

Glu�i otrādi tibetie�u mitoloģija mani pat aizrauj. Vienkār�i es nebiju iztēlojies, ka tibetie�u budisti ir tādi kā� kā jūs!

Es gan neko nezinu par tibetie�u budistiem. Jūs esat pirmā, ko sastopu, � Amandīne klusi ieminējās.

Stefānija notiesāja trīs milzīgus kumosus no cāļa kokospiena un koriandra mērcē.

Lai sāktu interesēties par nāvi, tibetie�u budisti uz jums nu gan negaidīja. Pagāju�i jau piectūksto� gadi, kop� esam pievērsu�ies �im jautājumam. Mūsu miru�o grāmata "Bardo TodoV ir lieliska mācību grāmata, lai nodotos Near Death Experience. Biju iemācījusies atda�līties no ķermeņa un aizlidot uz Viņpasauli jau tad, kad par jūsu Fēliksu Kerbozu neviens vēl nebija neko pat dzirdējis!

Pēk�ņi pamanīju, ka Amandīne aiz savas mīlīgās ārie�nes maskas slēpj aizkaitinājumu. Pirmo reizi mūsu nelie�lajā sabiedrībā viņa nebija uzmanības centrā.

Amandīne starp mums vairs nebija vienīgā sieviete un greizsirdīgi vēroja, kā Rauls pakļāvās �īs itālie�u tibetietes �armam un neparastā runas veida valdzinājumam.

Tomēr pusdienas pagāja visnotaļ jaukā gaisotnē. Tik līksmu es Raulu Razorbaku vēl nekad nebiju redzējis. Beidzot viņ� bija sastapis sievieti, kuru tāpat kā viņu tā pa īstam interesēja tikai viena lieta nāve.

Uzvārds: �i�elli.

Vārds: Stefānija.

Mati: tum�i.

Acis: tum�as.

Augums: 1 m 63 cm.

īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: pirmā sieviete tanatonaute.

Trūkums: liekais svars.

Nao�ige ir teicis:

"Samuraja dzīves ceļu veido apmātība ar nāvi.

To, kuru pārņēmusi �ī apmātība, pat desmit pretinieku nespēs uzvarēt. Lai veiktu varoņdarbus, jābūt fanātisma un nāves apmātības varā. Ja ļausiet sevī iemājot �aubām, tad būs par vēlu izmantot �o spēku. Samurajs uzskata, ka uzticība un dēla mīlestība ir liekas, vērā ņemama ir vienīgi apmātība ar nāvi. Bet uzticība un dēla mīlestība vēlāk pa�as viņā iemājos."

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Stefānija bija ļoti runīga, un viņa mums labprāt uzticēja savu dzīvesstāstu. Bērnībā viņa proporcionāli salīdzinā�jumā ar savu augumu bijusi vēl tuklāka nekā tagad. Stefānijas vecāki bija restauratori. Viņi mēdza pamatīgi ieturēties. Taupības nolūkos vakaros nācās notiesāt to, ko līdz rītam nevarēja uzglabāt. Tomēr, būdama septītā �etrpadsmit bērnu ģimenē, tie�i viņa bija vistuklākā un kļuva par brāļu un māsu apsmiekla objektu.

Meiteni saukāja par "cukurbumbieri", bet viņas māte nedarīja neko, lai palīdzētu tai tikt galā ar tukluma izrai�sīto kompleksu. Viņa tai jau laikus iegādājās pārāk lielus apģērbus. "Tas priek�dienām," būdama fatāliste, māte mēdza sacīt.

Tomēr Stefānijas platie un vienkār�ie apģērbi uz viņas auguma necik ilgi brīvi nekarājās, jo viņa strauji pieņē�mās svarā.

Skolā visi par "cukurbumbieri" smējās, un, jo vairāk par viņu smējās, jo pieauga meitenes apetīte. Tomēr Ste�fanijai pa�ai �ķita, ka ar ē�anu viss kārtībā, kaut gan viņa notiesāja makaronu kalnus, klāt pieko�ot sviestmaizes un virsū uzēdot trekno Boloņas mērci. Ta�u, kad Stefā�niju pēk�ņi pārņēma satraukums par to, ka viņa mū�īgi būs resna neglītene, viņai pat nepietika laika, lai ēdienus uzsildītu. Viņa sukāja iek�ā spageti, milzu ātrumā rāva vaļā skābētu kāpostu vai sautējuma kārbas un to saturu nekavējoties aprija.

Stefanijai �ķita, ka viņas ķermenis ir milzīga atkri�tumu tvertne, ko tā arī neizdodas līdz malām piepildīt. Vislielākā stresa periodos viņa svēra pat vairāk nekā simt trīsdesmit kilogramus.

Tiesa gan, meitene simtiem rei�u centās ievērot diētu, tomēr vēlme ēst bija spēcīgāka par vēlmi rast gandarī�jumu novājējot.

Sausās barības rī�anas periodiem sekoja �āda uztura izraisītās veselības problēmas. Stefānija rija bez mitas, bet pēc tam, lai iztuk�otu kuņģi, pati sev izsauca vem�anu. Vienlaikus viņa dzēra arī caurejas zāles. Saprazdami, ka meitene bojā savu veselību, vecāki centās viņu vest pie prāta. Meitenes liekais svars izraisīja vecāku ba�as, toties viņas apķērība apbrīnu, jo Stefanijai jau kop� agras bērnības bija apbrīnojamas intelektuālās dotības. Skolā viņa viena mācību gada laikā pabeidza divas klases un visos priek�metos meitenei bija teicamas atzīmes, sākot ar matemātiku un beidzot ar filozofiju, nemaz nerunājot par ģeogrāfiju un vēsturi.

Un vecāki atmeta ar roku savam nodomam vest pie prāta meitu, kas bija acīm redzami daudz gudrāka nekā viņi pa�i. "Ja reiz viņa tā rīkojas, tātad viņai tam ir savi iemesli, ko mēs neesam spējīgi izprast," tēvs nopūtās, kad pieķēra meitu sukājam iek�ā cukurotu mannā biezputru ar granātābolu sīrupu.

Tuklums neļāva Stefanijai brīvi kustēties. Kad puber�tātes vecumā viņas prātu sāka nodarbināt domas par to, kā, par spīti savam liekajam svaram, savaldzināt pretējo dzimumu, viņa nolēma izkopt juteklisku gaitu. Līdz �im, lai neļautu liekajiem kilogramiem to nogāzt no kājām, meitene �āpoja plati ieplestām kājām, gāzelēdamās kā pīle. Tagad, lai varētu valkāt kurpes uz augstiem papē��iem, nesatraucoties par līdzsvara zudumu vai izme�ģī�tām potītēm, Stefānija centās staigāt, turot kājas kopā. Tā viņa ieguva pārliecino�u gaitu, un vīrie�i viņu sāka uztvert kā iekāres objektu. Viss slēpās mākā pareizi kus�tēties. Kad meitene bija izkopusi gaitu, viņa iemācījās graciozi apsēsties, pavedino�i puszviļus atlaisties uz sofas un turēt kaklu izstieptu, nevis ieraut galvu plecos. Viņa neizdarīja nevienu lieku kustību.

Lai kļūtu vēl graciozāka, Stefānija iegādājās kaķi un atdarināja visas viņa kustības, jo uzskatīja, ka prasme kus�tēties ļaus labāk noslēpt viņas tuklumu.

Kaķēns prata ne tikai apbrīnas cienīgi kustēties. Arī atpū�oties viņam glu�i dabiski izdevās iekārtoties ārkār�tīgi graciozās pozās.

Vēlāk Stefānija aizrāvās ar jogu un tādiem sporta vei�diem, kuros bija nepiecie�ama liela fiziskā sagatavotība, piemēram, ar alpīnismu. Tiesa gan, viņas kauliem jopro�jām nācās izturēt simts kilogramus tauku, ta�u tagad tos sedza spēcīgi muskuļi un ķermenis bija kļuvis ārkārtīgi lokans.

Kompensēt. Savus trūkumus viņa bija nolēmusi kom�pensēt.

Ar jogu vien �ķita par maz. Tie�i tad paziņu lokā veik�smīgi bija uzradies kāds budists, un Stefānija iemanījās viņu padarīt par savu draugu. Turklāt tas nemaz nebija tik grūti, jo viņam patika resni cilvēki. Daudzās tre�ās pasaules valstīs resnuļus apskau� viņu bagātības dēļ, kas tiem ļauj pārmērīgi daudz ēst, un pat uzskata par tādiem kā pusdieviem. Un, tā kā viņ� augstu vērtēja arī Stefānijas gudrību un redzēja, ka viņas formas to dara nelaimīgu, tibetietis meitenei iemācīja, ka ķermenis nav nekāds hermētiski noslēgts cietums un ka viņ� prot no tā izkļūt. Ar meditācijas palīdzību bija iespējams savu laicīgo apvalku pamest un tajā atkal atgriezties, kad vien ie�āvās prātā.

Tibetie�u budists meitenei ierādīja vairākus ķermeņa atstā�anas paņēmienus, ko viņai bija vēl vieglāk apgūt tādēļ, ka viņas ķermenis jau bija pieradis pie stingras fizis�kās disciplīnas.

Beidzot Stefānija bija atbrīvojusies no tukluma! Ļau�jot atstāt ķermeni, meditācija viņu bija izglābusi.

Lai izvairītos no jebkāda skepticisma no mūsu puses, viņa paziņoja, ka tai vienalga, vai mēs viņai ticam vai ne. Mēs uzreiz metāmies Stefāniju pārliecināt, ka ticam gan, jo mūs patiesībā galvenokārt interesēja, kā īsti viņa to dara.

Skaļi smiedamās, viņa sāka mūs apgaismot.

Laikā, ko Itālijas pussalas iedzīvotāji galvenokārt velta siestai, Stefānija apsēdās lotosa pozā un koncentrējās domām par lidojumu. Tad viņas istabā iebrāzās milzu vētra, norāva tās ektoplazmu un aiznesa projām. Parasti viņa izlidoja pa logu, retāk pa skursteni, bet nekad pa durvīm.

Durvis paredzētas, lai pa tām iek�ā un ārā staigātu fiziski ķermeņi, viņa mums paskaidroja. Nevajag jaukt kopā da�ādas lietas.

Sākumā gan viņa bija drusku baidījusies. Kolīdz Stefānija bija izlaidusies pa logu, tā uzreiz nonāca kontaktā ar da�ādām citām lidojo�ām dvēselēm, bet starp tām bija sastopamas gan labas, gan ļaunas, un bija svarīgi tās at�ķirt.

Parasti ļaunās dvēseles lido zemu, gandrīz skarot zemi, bet, ja tām izdodas pacelties virs jumtiem, tās var kļūt bīstamas un jums uzbrukt. Kad esat nolaidies zemāk, ļoti veikli jācen�as iekļūt atpakaļ savā ķermenī, lai no tām aizbēgtu.

Kādas tie�i bija �īs ļaunās dvēseles? Stefānija pavēstīja, ka nav spējīga tās raksturot. Mums atlika vienīgi stāstī�tajam ticēt. Ta�u viņa apgalvoja, ka, pateicoties meditā�cijai, tai izdodoties milzīgā ātrumā pārlaisties pāri visai planētai.

Lai gan Stefānijas gars bija kļuvis viegls, viņas ķer�menis bija tikpat smags kā iepriek�. Lai kā viņa ar �o problēmu cīnījās, tomēr viņai neizdevās ar to tikt galā. Un viņa bija spiesta atkal ar to saskarties kādā briesmīgā februāra dienā, kad viņa liceja kopmītnēs iesprūda vannā, tauku spilventiņiem izspie�ot ūdeni un piesūcot meiteni vannas sienām. Meitene kārpījās kā bruņurupucis, kas apvēlies ar kājām gaisā.

Kopmītņu biedrenes, ko bija iedro�inājusi fizkultūras skolotājas apcel�anās, izmantoja to, ka Stefānija nespēja aizstāvēties, un sāka viņu apmētāt ar atkritumiem.

Kad kopmītņu biedrenes viņu beidzot pameta lik�teņa varā vienu pa�u ledusaukstajā ūdenī, meditācijas sasniegumi meitenei neko daudz vis nedeva. Lai kā arī viņa kārpītos, viņas ķermenis palika iesprostots baltajā �uguna �aulā, bet dvēsele pārāk nomocīta, lai spētu atbrīvoties.

Pagāja vairākas stundas, līdz beidzot kāda apkopēja viņu atbrīvoja. Citām apkopējām piepalīdzot, viņa Stefā�niju atsvabināja, izmantojot slotaskātus kā sviras.

�o pazemojumu viņa neaizmirsīs visu mū�u. Stefānija nolēma, ka viņa atriebsies ar savu slepeno ieroci ektoplazmu!

Ja jau viņa spēja izkļūt cauri sienām, tātad spēja izkļūt arī cauri miesai. Katru vakaru meitene devās uzbrukumā, jo bija nolēmusi atriebties visām savām mocītājām. Lai iekļūtu savos upuros, viņa izmantoja laiku, kad tie gulēja, vispirms iekļūstot viņu kāju īk�ķos un no turienes paceļo�ties līdz pat galvai. Kopmītņu biedrenes no briesmīgiem murgiem pamodās ar milzīgām galvassāpēm.

Ta�u pa�u labāko Stefānija pataupīja beigām. Pēdē�jai viņa ķērās klāt savai fizkultūras skolotājai, vienīgajam pieaugu�ajam, kas bija piedalījies viņas "krustā si�anā" un kas pāridarītājas bija nevis aizdzinusi, bet gan atbal�stījusi. Stefānija iekļuva dziļi viņas sirdī, izraisot aritmiju. Brī�iem sirds muskulis sarāvās ļoti spēcīgi, bet brī�iem tā darbība gandrīz apstājās.

Sieviete pamodās, viscaur nosvīdusi slapja. Skolotāja velti pūlējās veikt da�us vingrinājumus, kas tādos gadīju�mos varētu palīdzēt. Sapratusi, ka ar viņu notiek kaut kas dīvains, viņa a�i metās uz ceļiem un sāka dedzīgu lūgsnu, lai atbrīvotos no spoka, kas sievietē bija iemājojis.

Stefānija viņu atstāja īsu brīdi, pirms sirdslēkme nelai�mīgo nebija nogalēju�i. Tomēr viņa regulāri atgriezās to mocīt.

Meitene apreiba no tās varas, ko viņai deva prasme vadīt savu ektoplazmu. Viņa to izmantoja atriebībai, tātad ļaunos nolūkos, ko reliģijā mēdz dēvēt par melno maģiju.

Viņa ar to lielījās savam draugam tibetie�u jogam, kas lūdza Stefāniju no tā atteikties. Viņ� centās tai ieskaidrot, ka melnā maģija beigās pārņem cilvēku un sāk pār to dominēt un viņ� vairs nespēj apstāties.

Stefanijai vajadzēja pilnīgi atteikties no atriebības saviem ienaidniekiem, kas vienlaikus bija arī atriebība viņas ķermenim.

Tomēr meitene nemitējās. Klasesbiedrenes nemitīgi dzēra aspirīnu. Fizkultūras pasniedzējai bija spontānais aborts. Un Stefānijas skatiens satumsa aizvien vairāk. Neviens vairs neuzdrīkstējās viņai ielūkoties sejā. Visi nojauta, ka viņa ir tā, kas izraisa mīklainās parādības. Senākos laikos Stefānija būtu apsūdzēta bur�anā, ta�u divdesmit pirmā gadsimta vidū muļķa lomā izrādītos tie, kas kaut ko tādu apgalvotu.

Da�as meitenes Stefanijai atvainojās. Plecus paraustot, Stefānija tās noraidīja. Un turpināja savus uzbrukumus. Tagad viņa ķērās pie savu ienaidnie�u barības sistēmas, tiem, ko ienīda, izraisot kuņģa �ūlu.

Saprotot, ka Stefānija riskē pilnīgi iegrimt "milzīgajā naidā", tibetie�u draugs vēl pēdējo reizi vērsās pie mei�tenes, uzticot tai reinkarnāciju noslēpumu. Viņa reli�ģijā pastāvēja uzskats, ka ikviens savās nākamajās dzīvēs maksā par visiem labajiem un sliktajiem darbiem, ko tas paveicis savā tagadējā dzīvē. Katrai dzīvei vajadzēja mums sniegt kādu mācību. Mīlestību. Kaisli. Mākslu. Lūk, kam vajadzēja veltīt savus spēkus sevis pilnveido�anai, nevis iznīcinā�anai. Ta�u, ja jūs uzbrūkat citiem, jūs patiesībā tiem pie�ķirat pārāk lielu nozīmi!

Stefānija aizspieda ausis. Ta�u tad atgadījās kaut kas tāds, kas viņu satrieca, piespieda mainīties un tik un tā sadzirdēt sacīto. Klasesbiedrenes uzbruka apkopējai, kas bija viņu izglābusi. Viņas zināja, ka tā ir vienīgā "cukurbumbiera' draudzene. Lai gan meitenes bija to gribēju�as tikai pagrūst, nabaga nelaimīgā ar pakausi atsitās pret mūra stūri. Galvaskausa pamatnes lūzums. Nāve iestājās momentā.

Tā ir tava vaina, ka viņa nomira, Stefanijai pazi�ņoja viņas draugs tibetie�u budists. Tu esi vainīga pie tā, ka viņas bērni tagad ir bāreņi. Tu esi sabojājusi savu karmu. Ja tu tūlīt pat neatteiksies no savas atriebības, tad dabūsi par to samaksāt tūksto�kārt augstāku cenu!

Un, kad bija izteicis �o pēdējo brīdinājumu, viņ� Stefāniju pameta, jo bija zaudējis visas cerības, ka viņa varētu laboties. Samulsusi Stefānija saprata, ka pienācis pēdējais laiks attīrīt savu dvēseli no visa tā ļaunuma, kas to bija pārņēmis. Bulīmijai sekoja anoreksija. Stefānija turpināja ienīst savu ķermeni pat tad, kad tas no bada bija pavisam sarucis.

Lai atkal atgūtu dvēseles mieru, Stefānija nolēma pa�dziļināt savas zinā�anas tibetie�u budistu gudrībās. Viņa tika uzņemta kādā Padujas tibetie�u klosteri. Stefānija cerēja, ka tad, ja atgūs iek�ējo mieru, viņas draugs atgrie�zīsies. Ta�u viņa to vairs nekad nesatika. Un atkal uzba�ro jās.

Lai izpatiktu savai ģimenei un piepildītu itālie�u sie�vietes likteni, Stefānija apprecējās. Ta�u viņa vairs nekad nespēja kļūt tāda pati kā visas citas sievietes. Stefānija jau bija aizgājusi pārāk tālu pa meditācijas ceļu.

Pagāja vairāki gadi, līdz Stefānija izdzirdēja runājam par fran�iem, kas izgudroju�i tanatonautiku. Arī viņa pati vēlējās iekarot Nāves kontinentu. Iespējams arī tādēļ, ka vēlējās satikt apkopēju, kas bija viņu izglābusi. Stefānijas draugi tibetie�u lamas zināja viņas dzīvesstāstu, zināja, ka viņa bija nodevusies Ļaunajam un pēc tam atkal pievērsusies Labajam. Viņi Stefanijai ļāva mieloties ar lazanju un polentu, lai viņai pietiktu enerģijas ceļoju�mam.

Un viņa pārvarēja Moch 1 barjeru!

Mēs uz Stefāniju raudzījāmies ar apbrīnu. Viņa mūs visus pēc kārtas uzlūkoja un tad paziņoja:

Es ļoti labi varu sajust jūsu karmu. Es jūs varu lasīt kā atvērtas grāmatas. Tu, Raul, esi cīnītājs. Tu atro�dies sava reinkarnāciju cikla vidū. Tu niknojies, jo savā iepriek�ējā dzīvē esi uzsācis kaut ko tādu, ko tev nepietika laika pabeigt. Tādēļ tu tā alksti visu pabeigt �ajā eksis�tencē.

������ Tev taisnība, Rauls atzina. Tie�ām man �ajā dzīvē jāpaspēj kaut ko nokārtot.

Stefānija paziņoja, ka man ir jauna un �ķīsta dvēsele, kas nav spējīga nodarīt neko ļaunu, jo mani tas neinte�resē. Es atrados sava dvēseļu reinkarnāciju cikla sākumā, tādēļ vēl esmu galīgs nepra�a.

-Tomēr tu esi pietiekami gudrs un pats to apzinies, viņa uzsvēra. Un tas jau ir daudz. Turklāt tu esi izrau�dzījies izziņas ceļu, un tas ir labs ceļ�.

Iespējams, es atcirtu, jo mani kaitināja, ka manu personību �ādi raksturo ar trim īsiem teikumiem un viss jau ir skaidrs.

Tomēr Stefānija par cilvēkiem sprieda pārāk strauji. Viņa pagriezās pret Amandīni.

Tev vairāk par visu patīk mīlēties, vai ne? Amandīne nosarka līdz ausu galiņiem.

Nu un? viņa vaicāja. Kāda tev tur daļa?

Es ta�u saprotu, ka tas attiecas tikai uz tevi, Stefānija viņu mierināja. Ta�u tu pārāk daudz atdod citiem. Tu esi iedomājusies, ka spēj pilnībā sevi īstenot vienīgi ar fiziskās mīlestības palīdzību. Ta�u tu kļūdies! Seksuālā enerģija ir visspēcīgākā no visām enerģijām. Un, ja tu to izmanto, vienīgi lai sasniegtu orgasmu, tad tu to veltīgi iz�ķied. Tev jāiemācās rīkoties ar �o kapitālu un pareizi virzīt �o enerģiju.

Tanatonauti bija izturīgi, aukstasinīgi ļaudis ar stingriem uzskatiem. Viņi apzinājās, uz kurieni dodas. "Uz priek�u, tikai uz priek�u, pretī nezināmajam!" bija viņu moto, kas bija iegravēts uz medaļas, ko tie nēsāja ap kaklu.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Kā iemācīties meditēt:

��� pārvaldīt ķermeni un iemācīties to turēt miera stā�voklī;

�� pārvaldīt elpo�anu;

�� pārvaldīt prātu.

Pietiek ar to, ka atrodaties telpā viens, iekārtojaties ērtā pozā un koncentrējat savas domas uz punktu, kas atrodas starp uzacīm.

Visas nevajadzīgās domas izgaisīs. Jūsu prāts būs attī�rīts un spēs uztvert apkārtējo pasauli. Jūs būsiet spējīgs at�ķirt, kas pieder jums un kas apkārtējai pasaulei. Lai apmeklētu Visumu, jūsu "es" tikai jāatstāj ķermenis.

Joga Rad�as meditācijas paņēmieni

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tad tāda bija Stefānija.

Pārdomās iegrimis, Rauls klusēja. Viņ� sajuta vienīgi Stefānijas klātbūtni. Pirmo reizi redzēju savu draugu iemī�lēju�os. Un �ķita, ka maģija bija iedarbojusies uz viņiem abiem. Viņu skatieni te sastapās, te atkal aizklīda tālumā glu�i kā ūbeļu pāris, pienākot pavasarim. Raula citkārt kustīgās rokas nebija manāmas, jo viņ� tās bija iebāzis dziļi bik�u kabatās.

Bija skaidri redzams, ka Amandīne par itālieti nebūt nav tādā sajūsmā kā mēs. Mūsu kolēģe neprata novērtēt Stefānijas mājienu uz viņas seksualitāti. Kaut kādai sve��iniecei nebija nekādu tiesību mest viņai acīs tamlīdzīgas piezīmes, turklāt vēl citu klātbūtnē. Viņas samiegto acu jūraszilajā okeānā melnēja tum�i bezdibeņi.

Turklāt Amandīne mūsu komandā vienmēr bija bijusi vienīgā sievie�u dzimuma pārstāve un bija pieradusi pie �ādas ekskluzivitātes. Bet Stefānija tagad bija kļuvusi par konkurenti, kas bija vēl bīstamāka tādēļ, ka bija �ķēr�sojusi pirmo nāves sienu. Un turklāt tagad vēl alla� tik atturīgais Rauls bija ļāvies viņas valdzinājumam!

Paēdu�i devāmies prom no Lambēra kunga taizemie�u restorāna, lai atgrieztos mūsu jumta dzīvoklī, kur bija daudz ērtāk turpināt sarunas. Es lūdzu, lai Stefānija mums parāda, kā viņa meditē.

Viņa apsēdās ar sakrustotām kājām un iztaisnotu muguru. Stefānija aizvēra acis un desmit minūtes palika nekustīgi sē�am, pat ne drusku nepakustoties. Beidzot viņa atkal atvēra acis.

Nu tā! Stefānija iesmējās. Es pārtraucu savu haotisko domu plūsmu un ļāvu, lai mani pārņem tuk��uma sajūta. Pēc tam tikai atlika ļauties, lai mani nes projām un lai es caur logu paceļos gaisā.

Ko jūs jutāt?

-To nav iespējams aprakstīt, to var tikai sajust. Tas ir tāpat, it kā jūs man jautātu, kā gar�o sāls. Man būtu to ļoti grūti aprakstīt kādam, kur� pazītu vienīgi cukuru. Kādiem vārdiem lai to apraksta? Lai saprastu, par ko ir runa, sāls jānogar�o. Lai saprastu, kas ir meditācija, jāmeditē.

Maigi izsakoties, atbilde bija visai miglaina.

Un kā tas izskatās praksē? es nelikos mierā.

Jūs jau redzējāt, kā es to daru. Jāieņem kāda poza un tajā jāpaliek. Jākoncentrējas tikai uz vienu tēlu un viss. Jūs varat sākt trenēties, iztēlojoties sveces liesmu. Tā jums plīvos acu priek�ā, līdz jūs to nopūtīsiet un dosieties projām.

Uz kurieni?

Uz debesīm. Uz Nāves kontinentu. Problēmas rodas no domām par nāvi. Jūs vilcināties pamest savu sievu, bērnus un draugus, jo uzskatāt, ka esat neaizstājams.

Kāda kļūda un kāda nedzirdēta nekaunība! Tāds dvēseles >

stāvoklis neder meditācijai, jo meditēt nozīmē paiet soli pretim nāvei. Ta�u nāvi jāprot pieņemt, jo, iespējams, tas ir visinteresantākais, kas dzīvē vispār ir. Raula acis spīdēja.

Es nesapratu ne vārda no tā, ko jūs teicāt, Aman�dīne drūmi nomurmināja.

Itāliete atkal iesmējās savus aizraujo�os smieklus.

Patiesībā labāk būtu jums parādīt, kā mēs, tibe�tie�u budisti, esam iemācīju�ies mirt. Jau tūksto�iem gadu nāve mums nozīmē zinātni, nevis nolemtību. Rīt es jūs aizvedī�u uz praktisko nodarbību Parīzes tibetie�u templī. Par laimi, mums gandrīz visur ir vietējās pār�stāvniecības!

"Tāpat kā gars, kas atrodas miesas verdzībā, ir pelnī�jis, ka to dēvē par miesīgu, tāpat arī ķermenis, kamēr tas pakļaujas prātam, pelnījis, ka to dēvē par garīgu."

�eroms. "Komentāri par Jesaju"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Parīzes tibetie�u templī noritēja aizlūguma rituāls par kādu mirsto�o. Caur vīraka dūmiem uz mums ar Stefā�niju, Raulu un Amandīni nolūkojās milzīgo, tuklo sta�tuju ļaunie skatieni. Tagad man bija skaidrs, kā �ī ticība spējusi savaldzināt Stefāniju; budistu reliģijas lūgsnas bija domātas cilvēkiem ar humora izjūtu.

Drīz es sapratu, ka �āds spriedums bijis pārāk vien�kār�ots, jo �ie nebija tibetie�u, bet gan ķinie�u būdas. Tibetie�u būdas ir daudz slaidāki un nopietnāki. Acīmre�dzot Reliģijas lietu ministrijas kļūdas dēļ tibetie�i nebija iekļauti viņu darbības jomā, un viņi nebija uzdrīkstēju�ies �ādu pieeju apstrīdēt, tādēļ pamazām pierada uzturēties starp ķīnie�u tibetie�u iekarotāju, vajātāju un tautas iznīcinātāju biedējo�ajiem būdām.

Lai gan nebijām pazīstami, mūs sveicināja plikpau�raini vīrie�i ar nelīdzeniem, it kā ar smil�papīru noslīpē�tiem pakau�iem. Viņi bija tērpu�ies safrānzeltainās togās un �ūpoja ar kokgriezumiem izgrebtas bungas. Sie vīrie�i skandēja tekstus, kuru jēgu es nesapratu.

Pēc tam viņi sapulcējās ap guļo�o. Stefānija mūs mudi�nāja viņiem pievienoties.

Kāds lama sāka skandēt dzeju, ko mūsu itāliete, bū�dama poliglote, sinhroni tulkoja:

"Ak, dēls, mūsu dēls, tā, ko dēvē par nāvi, ir ieradu�sies!

Tu atstāj �o zemi, bet ne jau tu viens, nāve atnāk pie visiem.

Neesi vāj� un atbrīvojies no �īs dzīves.

Un, pat ja tu esi tik vāj�, ka tomēr esi tai pieķēries, nav tādas varas, kas tev ļautu vēl ilgāk �eit uzkavēties, tu spēsi vien maldīties samsārā [20] . tāpēc neesi vāj� un nepieķeries dzīvei. Neaizmirsti trīs pamatvērtības.

Ak, augstdzimu�ais dēls! Kad tevi pārņems bailes vai �ausmas apziņas pārejas stāvoklī bardo [21] (vai tā būtu teri�torija aiz Moch 1, kur uzbrūk atmiņu lodes?), vietā, kur tu sastapsies ar realitāti, atceries �os vārdus un saglabā to jēgu savā sirdī: dodies uz priek�u. �ajos vārdos slēpjas Izziņas noslēpumainais spēks.

Kad dzīves pārbaudījumi gulstas uz maniem pleciem, tad jebkādas bailes, �ausmas un ba�as par atraidījumu �īs domas par visām parādībām ir tikai mūsu apziņas atspulgs, tāpat kā bardo redzētais.

Lai �ajā tik nozīmīgajā lielo beigu brīdī es nebītos no rāmo un satraukto dievību pulkiem, kas rodas manās domās!

Ak, augstdzimu�ais dēls! Ja tu, par spīti meditācijām un lūg�anām, nepazīsi pats savas domas, ja tu nebūsi uzklausījis �o mācību, tad gaisma tevi uzveiks un skaņas pildīs ar ba�ām, bet stari izbiedēs.

Ja tu neņemsi vērā �o mācību, kas ir visu mācību atslēga, un nespēsi at�ķirt skaņas, gaismas un starojumu, tu mū�īgi klīdīsi samsārā!"

Lamas vārdos varēja rast izskaidrojumu tam, kas bija noticis ar �anu Bresonu un Stefāniju, kad viņi bija �ķēr�soju�i pirmo komatozo sienu. Viņ� bija nonācis bardo stāvoklī, bet Stefanijai bija izdevies no tā izvairīties.

Pie guļo�ā pienāca kāds mūks un veica dīvainas kus�tības.

Viņ� tam aizspie� miega artēriju, lai tā pārstāj pretoties un iestājas mū�īgais miegs, Stefānija mums paskaidroja. Kad elpa vairs neieplūdīs galvenajā kanālā, tā nevarēs iekļūt ari pārējos kanālos un miru�ais būs spiests atstāt ķermeni, lai dotos cauri Brahmas vārtiem.

Citiem vārdiem sakot, �is mūks gatavs slepkavot, neskatoties uz mūsu klātbūtni! es apstulbis iesaucos.

Amandīnes sejā varēja saskatīt riebumu pret notie�ko�o.

Stefānija mani rāmi uzlūkoja. Un pēk�ņi iedomājos, ka es pats arī biju rīkojies kā �is lama. Tanatonautikas vārdā biju nogalinājis cilvēkus, lai tos nosūtītu uz Nāves kontinentu. Simt divdesmit trīs izmēģinājuma trusī�i, kas bija miru�i ar manu palīdzību, lika man apklust.

Kas tie par Brahmas vārtiem? jautāja Rauls.

Brahmas vārti ir durvis, pa kurām dvēsele atstāj mūsu ķermeni. Tas ir punkts uz galvaskausa, astoņu pirkstu platumā no matu saknēm, mūsu gide turpināja skaidrot.

Rauls savā piezīmju grāmatiņā ierakstīja, kur meklē�jami Brahmas vārti. Galu galā runa bija par vārtiem uz Nāves kontinentu.

Vērsdamies pie mirsto�ā cilvēka, lama tam aprakstīja pirmo bardo, pirmo nāves pasauli, kurā viņ� drīz nokļūs. Lama to dēvēja par pasauli, kurā uzzinām "patiesību par sevi .

-Tie�i tagad, laikā, kad apstājusies elpo�ana un beidz darboties iek�ējie orgāni, elpa pazūd galvenajā kanālā, Stefānija mums �ukstēja. �ajā ķermenī vairs nepastāv apziņa. Jo veselāks ir cilvēks, jo ilgāk norit �ī fāze. Ja cil�vēks ir vesels, tad bezsamaņas stāvoklis var turpināties līdz pat trim ar pusi dienām. Tie�i tādēļ mēs nevienu miru�o neapglabājam un neveicam tam sekciju, pirms nav pagāju�as �etras dienas kop� viņa "aizie�anas". Tur�pretim, ja cilvēks pakļāvies grēkiem un kanāli ir piesār�ņoti, �is mirklis ilgst tikai sekundi.

Kas notiek �o �etru dienu laikā? � es jautāju.

Pakāpeniski tiek iepazīta gaisma.

Tibetie�u budisms sniedza atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Bet es ar �ausmām atcerējos nostāstus par cilvēkiem, kas pamodu�ies zārkā, apglabāti dziļi zemē. Viņi ta�u bija aprakti pārāk ātri! Daudzi bija izmisumā dauzīju�i ar dūrēm pa zārka vāku, līdz tiem vairs nebija ko elpot. Citiem savukārt bija paveicies, jo kāds garām�gājējs vai sargs bija viņus sadzirdējis, un tika uzskatīts, ka viņi ir izglābu�ies, pateicoties brīnumam. Da�i pat lūdza, lai tiem ieliek zārkā zvaniņu, lai viņi varētu pavēstīt par savu pamo�anos. Un ja nu aizgājējs pamostas krematori�jas krāsnī? Tie�ām labāk jau nu tomēr tās �etras dienas nogaidīt�

Toreiz cilvēki vēl nebija iemācīju�ies at�ķirt nāvi no dziļas komas stāvokļa, tādēļ daudzi tika aprakti, vēl dzīvi būdami. Bet mūsdienās? Es labāk par citiem zināju, ka reizēm tomēr �ādas �aubas pastāv. Kura tad īsti bija tā pazīme, kas liecināja, ka iestājusies nāve, sirdsdarbī�bas apstā�anās, smadzeņu darbības apstā�anās vai tas, ka pazuda sajūtas?

Kad atstājām tibetie�u templi, devāmies pastaigāties pa Perla�ēza kapsētu, lai nedaudz izvēdinātos. Rauls un Stefānija jokodamies gāja pa priek�u, bet mēs ar Aman�dīni nedaudz atpalikām.

-Tas, kā viņa cen�as Raulu savaldzināt, ir glu�i vien�kār�i nepieklājīgi! daiļā blondīne niknojās. � Un vēl būdama precēta sieviete! Es nezinu, ko viņas vīrs tajā

Itālijā dara, bet savu sievu nu gan viņam derētu rūpīgāk uzmanīt!

Vēl nekad nebiju Amandīni redzējis tik neapmieri�nātu. �ķita, ka Viņpasaules iekaro�ana pēk�ņi to vairs nemaz neinteresēja, � it kā bez �īs greizsirdības vairs nekas cits nepastāvētu!

Viņa bija satikusies ar Fēliksu. Viņa bija satikusies ar �anu. Un tagad viņa bija iekārojusi Raulu un to cietsir�dīgi uzticēja man man, kas par viņu vien sapņoja, ta�u Amandīne to pat nemanīja.

Tomēr es viņu tik stipri mīlēju, ka centos mierināt.

Neuztraucies, es teicu. Raulam pa�am ir galva uz pleciem.

Viņa mani paņēma zem rokas.

Kā tev �ķiet, vai viņam pret mani ir kādas jūtas, vai arī viņ� manī saskata tikai parastu asistenti?

Kāpēc gan sievietes mani alla� izraugās par savu uzti�cības personu? Turklāt tās sievietes, ko es pats alkstu iegūt!

Protams, pateicu sliktāko, ko varēju pateikt:

Man �ķiet, ka sirds dziļumos Rauls tevi� mīl�

�ādas muļķības spējīgs sarunāt vienīgi tāds stulbenis

kā es.

Viņa uzreiz kļuva priecīgāka.

Tu tie�ām tā domā? viņa man rotaļīgi vaicāja.

Kaut gan pa�am �ķita, ka vairs zemāk krist nav iespē�jams, tomēr es pamanījos to izdarīt.

Esmu par to pārliecināts. Viņ� tikai� baidās tev to teikt.

"Reizēm dzīve ir kā bēdu ieleja. Tomēr es to mīlu. Vēl vakar savā pastkastītē atradu tikai nenomaksātus rēķinus. Un televīzijā nerādīja neko interesantu. Sieva visu laiku ar mani kasījās. Stāvvietas uzraugi pie manas ma�īnas bija piestiprināju�i soda talonus, bet kāds huligāns ar atslē�gām noskrāpējis tās virsbūvi. Man gandrīz iestājās nervu sabrukums, bet drīz tas viss pārgāja. Jo dzīve jau nesastāv tikai no likstām. Dzīve nozīmē arī prieku ar pilnu krūti ieelpot svaigu gaisu, redzēt skaistus skatus, kas nemitīgi mainās, sastapt jaukus un gudrus cilvēkus. Un es pats esmu daļa no visa tā. Dzīve tomēr ir kvalitatīvs produkts. Es to lietoju kā rītos, tā vakaros. Dariet kā es! Mīliet dzīvi, un tā jums parādā nepaliks!"

�is ir VDLVD (Valsts Dzīves līmeņa Veicinā�anas Dienesta) paziņojums

Savā tanatodroma dzīvoklī man bija tikpat garlaicīgi un vientulīgi kā pirms tam vienistabas dzīvoklītī. Stefānija uz kādu laiciņu bija atgriezusies Itālijā. Mēs ar Amandīni un Raulu izmantojām viņas prombūtni, lai pārbaudītu, kā darbojas visas tanatodroma iekārtas, lai, viņai atgrie��oties, nodro�inātu pēc iespējas labākus lidojumus.

Kopīgās maltītes bija kļuvu�as par smagu pārbaudī�jumu. Amandīne parasti apsēdās iepretim Raulam un uz viņu lūkojās ar vēl lielāku apetīti nekā savā �ķīvī. Lai gan Rauls vēl atradās itālie�u tanatonautes valdzinājuma varā, tomēr Amandīnes pūliņi pamazām sāka atmaksāties.

Man par lielām �ausmām, viņi abi mani visu laiku centās turēt lietas kursā par savas jūtu dzīves attīstību. Uzticības personas lomā mani smacēja rūgtums.

������ Vai tu esi pamanījis, Rauls vaicāja, ka Amandīne ģērbjas aizvien labāk?

�Viņa jau alla� tērpusies melnās drānās�

Viņ� manī neklausījās.

Amandīne kļūst aizvien skaistāka, vai ne?

Man jau viņa alla� �ķitusi apburo�a, es skumji atteicu.

Tajā pa�ā vakarā ieraudzīju, ka viņi divatā pusdieno, degunus kopā sabāzu�i.

Naktī viņi neatgriezās tanatodromā. Es biju palicis viens. Viens pats visā mūsu nolādētajā iestādē.

Iekārtojos lidojumu krēslā un tur, visu tanatodroma enerģiju krustpunktā, mēģināju Stefānijas padomus izmantot praksē. Vēlējos apgūt transcendentālo meditā�ciju [22] , lai pamestu savu neveiksminieka ādu.

Aizvēru acis un centos attīrīt domas, ta�u, tikko biju aizvēris acis, tā glu�i kā uz milzu ekrāna ieraudzīju Aman�dīnes maigo seju. Viņa bija daiļa kā eņģelis un labvēlīgi manī noraudzījās, bet blondie mati aizsedza viņas sulīgās lūpas.

Ko gan deva slava un cieņa, ja nespēju iegūt savu sapņu sievieti?

Es sadusmojos. Iztēloties, ka Amandīne guļ ar visiem pēc kārtas, tikai ne ar mani, kaut gan es viņu patie�ām mīlēju, tas nu bija par traku! Es atkal atvēru acis. Iztēlojos, kā viņi viesnīcā grasās mīlēties� "lai netrau�cētu nabaga Mi�elu". Nervozi ieķiķinājos. Kā bija teicis Fēlikss "sūda tanatonautika"! Cik �ēl, ka Stefānija bija aizbraukusi, viņa vienīgā varētu aizkavēt �ī pāra veido��anos, bet es� patiesībā es viņiem biju tikai palīdzējis paveikt visļaunāko. Vai tie�ām neapzināti biju palīdzējis savam labākajam draugam satuvināties ar manu sapņu sievieti?

Es ta�u zināju, ka tas notiks tik un tā, un sevi mieri�nāju, ka, jo ātrāk tas atgadīsies, jo ātrāk es atgū�os.

No savas vietas krēslā varēju redzēt statīvu, kurā bija iestiprinātas pudelītes ar "nesējraķe�u" �ķīdumiem. Kāda jēga tā dzīvot? Un ja nu arī es pats mēģinātu �ķērsot otro komatozo sienu? Galu galā līdz �im ta�u nebija noticis tikpat kā nekas tāds, no kā būtu jābīstas. Sliktākajā ga�dījumā sastap�u Fēliksu. Sāku uzrotīt krekla piedurkni. Vienubrīd gan man ienāca prātā, ka es, kā tāds parasts pumpains tīnis, grasos izdarīt pa�nāvību nelaimīgas mīles�tības dēļ�

Tas bija tik stulbi!

Es iedūru adatu vēnā uz plaukstas locītavas. Tā pul�sēja tā, it kā censtos izvairīties no �ī pārbaudījuma.

"�e, saņem, resnā vēna, tas tev par to, ka tu manas smadzenes neapasiņo pietiekami, lai es atrastu īstos vār�dus, kas savaldzinātu Amandīni."

Es ieslēdzu visas ierīces un satvēru bumbierveida slēdzi.

Amandīne bija sajūsmā par tanatonautiem, viņa ar tiem gulēja, viņa meklēja ar tiem tuvību, jo vēlējās uzzināt, kas ir nāve, tātad arī man vajadzēja kļūt par tanatonautu, lai viņu ieinteresētu. Jāsaka, ka �ajā grandiozajā pasākumā es biju piedalījies visai maz. Iespējams, ka es biju kā tie spāņu jūrnieki, kas redzēja kuģus atpeldam un aizpel�dam uz Ameriku, bet pa�i tā arī nekur nedevās. Tomēr neko nevar iepazīt tikai pēc nostāstiem. Viss jāredz pa�am.

Bumbierveida slēdzis man plaukstā bija kļuvis lipīgs no baiļu sviedriem.

Ko gan es biju nodomājis darīt?

Tibetie�u mūka vārdi skanēja man ausīs kā bērnības skaitāmpantiņ�.

"Ak, dēls, mūsu dēls, tā, ko dēvē par nāvi, ir ieradu�sies!

Tu atstāj �o zemi, bet ne jau tu viens, nāve atnāk pie visiem.

Neesi vāj� un atbrīvojies no �īs dzīves."

Nebūt vājam un nepieķerties dzīvei� Mana karma �īs dzīves laikā nemaz nebija bijusi tik slikta. Nākamajā dzīvē pacentī�os kļūt par brun�u mednieku, kurā iemīlas visas mei�as. Viena dzīve, lai iemācītos mīlu neizrādīt, bet nākamā, lai to baudītu. Njā, nomir�u kautrīgs, bet atdzim�u kā īsts pleibojs.

Vēlreiz palūkojos uz bumbierveida slēdzi. Noriju sie�kalas un nedro�i sāku ierasto skaitī�anu:

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. St�

Telpā iedegās gaisma.

Re, kur viņ� ir, mammīt! iesaucās Konrāds. Ko tu dari tajā krēslā? Mēs tevi visur izmeklējāmies.

Liec brāli mierā, māte viņam sacīja. Viņ� dro�i vien pārbauda ierīces. Nejūties traucēts, Mi�el, turpini vien! Mēs tikai gribējām kopā ar tevi sastādīt veikala eko�nomiskās darbības bilanci. Bet tas var arī pagaidīt.

Konrāds sāka grozīt visas potenciometra podziņas. Parasti es nevarēju ciest, ka viņ� visu aiztiek, un drīz sadus�mojos. Ta�u nezin kādēļ, bet �ovakar Konrāds, ienīstais Konrāds, man pēk�ņi �ķita īsts krietnuma paraugs. Neuz�krīto�i noņēmu pirkstus no starta slēd�a.

Vēl mēs gribējām dabūt zīmējumus, kuros attēlots, kas redzams aiz otrās sienas, lai sagatavotu sporta krekli�ņus jaunajai sezonai, brālis paskaidroja.

Mamma pienāca klāt un uzspieda man uz pieres slapju bu�u.

Un, ja gadījumā tev vēl nav bijis laika kārtīgi paēst tu jau to vienmēr aizmirsti mājās tevi gaida dārzeņu sautējums ar gaļu un smadzeņu kauliņu tie�i tāds, kā tev gar�o. Ēzdams restorānos, tu tikai sabojāsi veselību. Viņi ta�u tur izmanto vienīgi atlikumus un sliktas kvali�tātes produktus. To ta�u nevar salīdzināt ar mātes gata�voto ēdienu!

Vēl nekad viņi abi man nebija �ķitu�i tik mīļi. Un vēl nekad nebiju tā priecājies viņus redzēt. Uzreiz izrāvu adatu no plaukstas locītavas. Asinis sāka pilēt, ta�u viņi to pat nepamanīja.

Tagad es biju norūpējies vienīgi par to, vai būs pie�tiekami daudz siltu smadzeņu, lai tās uzliktu uz svai�gas baltmaizes, bet virsū uzkaisītu labi daudz rupjā sāls. Un nedaudz piparu. Tikai ne pārāk daudz, jo tas maitā gar�u.

"Viņ� [eņģelis] man rādija dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, un tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedinā�anu."

Svētā Jāņa atklāsmes grāmata, 22

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Jāmēģina aizmirst personiskās problēmas. Nākamajās dienās cen�os abstrahēties no domām par savu personību. Ja nav vēlmju, nav arī cie�anu. Zināju, ka manas alkas pēc Amandīnes draudēja pārvērsties apsēstībā. Un �o apsēstību vēl bīstamāku padarīja tas, ka Amandīne nebija iegūstama.

Stefānija atgriezās no Florences, un es klusībā cerēju, ka tagad, kad Rauls interesējas par citu sievieti, mēs ar viņu savā vientulībā varētu apvienoties. Turklāt �ķita, ka esmu itālietes gaumē. Viņa man skaļi pliķēja pa muguru, spurdza un dēvēja mani par "stupido Michaelese". Sapro�tams, tikai �aurā lokā.

Problēma bija tā, ka nevarēju izgudrot, kā to labāk izdarīt. Nekad nebiju bijis nekāds di�ais brun�u med�nieks. Ar kādām desmit sievietēm es gan biju gulējis, tomēr tās alla� bija viņas, kas mani pamanījās ievilkt savā gultā, nevis otrādi. Turklāt mani traucēja tas, ka Stefānija bija precējusies, kaut gan viņa to nekad nepieminēja.

Dīvaini, ka Rauls un Amandīne slēpa savu idilli. Viņi nekad nesadevās rokās un slepus neskūpstījās. Vienīgi zināms iek�ējais miers viņu uzvedībā norādīja uz to, ka abi savas dziņas uz laiku spēju�i apmierināt.

Stefānija neko nemanīja. Viņa turpināja Raulu saval�dzināt. Parasti vīrietis, kas ir laimīgs savās attiecībās, izstaro tādu kā auru, kas to citu sievie�u acīs padara vēl valdzino�āku. Ta�u es ar savu nepārtraukto baiļu izjūtu un nemainīgo vientulību viņas varēju vienīgi atbaidīt.

Man palika vienīgi darbs. Un es tam pilnībā node�vos. Biju izgudrojis da�ādus varoņdarbus mūsu tanatonautei.

Jo sliktāk man klājās mīlestībā, jo vairāk vēlējos, lai ar nāvi viss izdodas nevainojami. Turklāt tolaik aizvien bie�āk sapnī redzēju sievieti baltās atlasa drānās ar miroņa masku. Ja man nebija izdevies izģērbt Amandīni, tad vis�maz vēlējos laupīt jaunavību Lielajai Pļāvējai ar izkapti rokās.

Nāve, es uzzinā�u, ko tu slēp aiz savas maskas!

Nāve, gatavojies sava pēdējā noslēpuma atklā�anai!

Turklāt mans zobens būs sieviete Stefānija. Stefānija, mans tarāns, kas izsitīs melnās pils durvis.

Es uzlaboju "nesējraķe�u" sastāvu, starta krēslu un tam pievienoju vēl jaunus sensorus. Tajā pa�ā laikā es apguvu jogas �akru un akupunktūras meridiānu izvieto�jumu. Ap cilvēka ķermeni mēģināju ieskicēt to dzīvības apvalka apveidu, par ko stāstīts tibetie�u grāmatās. Pētot �o apvalku, biju pārsteigts, ka spēju apkārtējiem cilvē�kiem to saskatīt.

Nedaudz pētīju arī fizioloģiskās parādības, kas saistī�tas ar meditāciju. Vienmēr biju centies mistiku izskaidrot ar zinātni. Da�ās grāmatās apgalvots, ka atkarībā no to darbības smadzenes izstaro da�āda garuma viļņus. Tos var noteikt ar visparastākās elektroencefalogrammas palī�dzību.

Piemēram, ja cilvēks intensīvi domā, tas izstaro trīs�desmit līdz se�desmit vibrācijas sekundē, un to dēvē par beta viļņu ritma fāzi. Jo cilvēks ir attapīgāks un jo vairāk tas koncentrējas, jo vairāk ir vibrāciju.

Tiklīdz tiek aizvērtas acis, vibrācijas kļūst lēnākas, ta�u to amplitūda reizēm pat palielinās. Tiek izstarotas ap divpadsmit vibrācijām sekundē. Tā ir alfas fāze.

Bezsapņu miegā tiek izstaroti deltas viļņi, un to skaits ir no vienas ar pusi līdz trim vibrācijām sekundē.

Es to pārbaudīju ar savu izmēģinājuma trusīti Stefā�niju. Novietoju uztvērējus viņai uz deniņiem, pakau�a un paura kaula un lidojuma laikā uztvēru alfa viļņu staro�jumu. Tas nozīmēja, ka smadzeņu virsma atradās nomoda stāvoklī.

Tomēr �o atklājumu nebija iespējams izmantot. Tas, ka ap Stefāniju tika izstaroti alfa viļņi, informēja vienīgi par to, ka viņa pilnībā pārvaldīja meditāciju.

Tajā laikā mūsu grupa ar papildspēku palīdzību pa�veica brīnumus. Stefānija iz�ķīrās no sava vīra un, lai būtu vienkār�āk strādāt ar mums kopā, pārcēlās uz Parīzi. Viņai tika piemeklēts dzīvoklis tre�ajā stāvā, blakus manējam.

Ik rītu viņa no jumta dzīvokļa pacēlās gaisā, izman�tojot tikai parastu meditāciju, lai no tālienes aplūkotu vietu, kurp tā vakarā devās vēlreiz, tikai �oreiz ar tās pa�as meditācijas un nedaudz ķīmisko vielu palīdzību. Stefānija stāvēja starp zaļajiem augiem, blakus klavierēm, un izskatījās skaista, tukla un sakoncentrējusies.

Vēroju, kā viņa startē, bet pēc tam ilgi ar viņu apspriedos pie Nāves kontinenta kartēm. Veicu labojumus, iekrā�soju da�ādās zonas un spēlējos ar vārdiem Terra incognita, jo ļoti vēlējos tos pavirzīt vēl tālāk.

Divu nedēļu laikā Stefānija trīs reizes �ķērsoja pirmo sienu, un mēs varējām diezgan precīzi papildināt Viņ�pasaules karti, lai gan bija skaidri redzams, ka Stefānijas atmiņu lodes nebija universālas un tās nekādā gadījumā nevarēja kalpot par orientieri citiem tanatonautiem.

Gaidot uz pārliecino�iem rezultātiem, bijām atteiku��ies no jebkādas publicitātes. Jebkurā gadījumā pēc �ana Bresona briesmīgās atklāsmes vairums pasaules tanato�dromu savas durvis bija slēgu�i un par viņu sāncensību mums vairs nebija jāuztraucas.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!

Neliels vakara lidojums. Jaunā itāliete bija atlaidusies

sarkanā krēslā ar tum�a metāla apmalēm. Viņas garie, viļ�ņainie mati bija izrisu�i pār kreklu. Stefānija atgādināja renesanses laikmeta mākslinieka Ticiāna gleznu.

Es dzēru stipru kafiju. Stefānijas lidojumi kļuva aiz�vien garāki.

Jau apmēram trīsdesmit �etras minūtes viņa bija iegri�musi komā meditācijā.

Ko iesāksim? jautāja Rauls, kas ienāca laborato�rijā, pogājot ciet krekla pogas.

Viņ� aplūkoja automātiskās modinā�anas iekārtas un ieraudzīja, ka tās bija ieprogrammētas uz komu un trīs�desmit astoņām minūtēm. Viņ� salēcās. > >

Tas ir tīrais neprāts! Viņa ta�u vairs nepamodīsies!

Nebiju to pamanījis.

Viņ� pagrieza automātisko darbības slēdzi uz nulli. Tūlīt īsiem, aizvien bie�ākiem grūdieniem sāka darboties elektriskā strāva, it kā būtu iedarbojusies riteņu pretbloķē�anas sistēma.

Stefānija, atgriezies! Tu esi aizgājusi pārāk tālu!

Kaut gan bijām noba�īju�ies, viss noritēja normāli.

Atgrie�anās notika pakāpeniski.

Stefānija atvēra acis un samirk�ķināja plakstiņus, it kā atjēdzoties no kāda sapņa. Viņa uz mums paskatījās un paziņoja:

Es to redzēju.

Ko tu redzēji?

Es aizgāju līdz pa�am galam. Es to redzēju. Tur atro�das otra siena. Moch 2.

Kamēr mūsu tanatonaute atguvās, Rauls izvilka Nāves kontinenta karti.

-Turpini, viņ� mudināja Stefāniju.

Un vina sāka runāt.

Kā parasti, sākumā es nokļuvu tum�ā gaitenī, kur man uzbruka gaismas lodes. Katrā no tām atradās kādas smagas atmiņas par lietām, ko man nebija izdevies atri�sināt. Ja jau vēlaties, lai jums izstāstu visu, tad es redzēju kādu meitenīti, kurai nozagu skolas somu, māti, kura rau�dāja, jo man bija sliktas atzīmes. Redzēju arī kādu jaunu vīrieti, ko biju atraidījusi un kas pēc tam bija izdarījis pa�nāvību nelaimīgas mīlestības dēļ. Vēlreiz piedzīvoju arī to mirkli, kad gulēju uz muguras un kārpījos kā bru�ņurupucis, un dienu, kad es uzzināju par apkopējas nāvi.

Nekavējoties sāku �īs problēmas risināt un ikvienai savai sliktajai atmiņai paskaidroju, kādēļ tā biju rīkojusies. Meitenītei es nozagu skolas somu, jo maniem vecākiem nepietika naudas, lai man to nopirktu, man bija sliktas atzīmes, jo mamma man neatstāja nevienu brīvu brītiņu, lai es varētu izpildīt mājasdarbus, viņa man vienmēr lika mazgāt traukus vai tīrīt māju, bet jauno vīrieti es atraidīju, jo biju jau iemīlējusies citā. Un es nebiju vai�nīga skolas apkopējas nāvē.

Redzēju citus miru�os cīnāmies ar savām atmiņām, tomēr nespējot attaisnoties. Un atmiņas tos pamazām iznīcināja, tāpat kā baltie asinsķermenī�i iznīcina mikro�bus. Tos, kas bija nogalināju�i, tagad pieveica viņu upuri, bet tie, kas bija izturēju�ies necienīgi, saņēma pļaukas. Slinkos iegrūda dubļos, bet aizkaitinātos aizskaloja mil�zīgi viļņi. �ī izrāde man dīvainā kārtā atgādināja Dantes "Dievi�ķo komēdiju".

Tiem, kas bija nonāku�i alkatības varā, aiz�uva acis, bet greznības varā nonāku�ajiem dedzināja miesu. Nāve tomēr ir briesmīga.

Kad biju pieveikusi savus dēmonus un palīdzējusi citiem miru�ajiem, virzījos tālāk pa tum�o gaiteni, kas pamazām kļuva violets. Visu, kas atradās man apkārt, varētu apzīmēt diviem vārdiem bailes un tumsa. Gai�teņa sienas bija irdenas un oda pēc neapstrādātas zemes.

Stefānija apgalvoja, ka gaitenis nemitīgi sa�aurinājies, tomēr tā apkārtmērs vēl joprojām bijis vairāki simti (bet varbūt pat tūksto�i) kilometru.

Tas atgādināja milzu ūdenstvertni jeb piltuvi. Uz sienu izciļņiem miru�ie cīnījās ar savām atmiņām. �is gaitenis atgādināja cilindrisku krauju. Tā galā mirdzēja gaisma. Ta�u ne gaiteņa aug�a, ne apak�a vairs nebija saskatāma. Stefānija paņēma no Raula karti, sarullēja cilindriskā veidā un pavērsa pret griestiem.

�is konuss ir nevis horizontāls, bet gan vertikāls, viņa apliecināja. Un, pamazām virzoties garām izciļ�ņiem, tā sienas arvien vairāk sa�aurinās.

Uz kartes viņa uzkricelēja:

1.�� Starts.

2.��� Dzīvības pazīmju izzu�ana.

3.��� Koma.

4.��� Pasaules pame�ana.

5.�� Astoņpadsmit minū�u ilgs lidojums.

6.��� Milzīga, ap savu asi rotējo�a gaismas apļa parādī��anās Pirmā Nāves kontinenta pazīme. Tā aptuvenais apkārtmērs tūksto�iem kilometru gai�ākajā apvidū. Papla�inājums. Zilgans krasts.

7.���� Nosē�anās gaismas krastā. Iera�anās 1. teritorijā.

1.� TERITORIJA

� Atra�anās vieta koma plus astoņpadsmit minūtes.

��� Krāsa zila. Tirklzzilais tonis pamazām mainās uz zili violetu.

�� Izjūtas nepārvarams pievilk�anās spēks. Visapkārt zils ūdens. �ī teritorija apbur ar savu svaigumu. Vilino�a gaisma.

���� Sasniegts Moch 1 (ar nedaudz mazāku apkārt�mēru).

2.�� TERITORIJA

���� Atra�anās vieta koma plus divdesmit viena minūte.

�� Krāsa tum�a.

�� Izjūtas tumsa, bailes. Zeme. Auksta un biedējo�a teritorija, kur uz irdeno klin�u izciļņiem miru�ie sastopas ar savām visbiedējo�ākajām atmiņām. Gaisma turpina spīdēt, ta�u to nomāc bailes.

�� Sasniegts Moch 2.

�� Iespējams, ka Moch 2 seko� 3. teritorija (?).

Stefānija kartē izdzēsa vienu līniju, tās vietā uzvilka

citu, un vārdi Terra incognita atvirzījās vēl tālāk. Mūsu jauno robe�u sauca Moch 2. Tagad mēs varējām sasaukt preses konferenci. �is paziņojums guva starptautisku rezonansi.

Tanatonaute paskaidroja, ka �anu Bresonu noteikti uzveikusi viņa pagātne. Viņ� bija atteicies sniegt �urnā�listiem jebkādas intervijas. Noslēdzies sevī, nabaga cil�vēks tā arī neapjēdza, kas ar viņu patiesībā tur aug�ā bija noticis.

Tomēr bija nepiecie�ams uzveikt viņa izraisīto tanatofobiju. Sameklējām Bresona ģimeni un kādreizējos draugus. Viņi pastāstīja, ka �ana bērnība bijusi bries�mīga. Viņ� to pavadījis kādā internātā, kura vadītājs bijis drausmīgs tips, kas ļaunprātīgi izmantojis savus audzēk�ņus. Lai pats sev pierādītu, ka spēj pārvarēt bailes, �ans vispirms kļuvis par kaskadieri, bet pēc tam par tanato�nautu. Viņ� bija darījis visu, lai aizmirstu savus jaunības gadus, bet pirmā komatozā siena bija likusi tos atcerēties un viņu iegrūdusi pa�a atmiņu ellē.

Internāta direktors tika atmaskots un arestēts, bet pati iestāde slēgta.

Tomēr nāves bailes vēl nebija pavisam izzudu�as. Ta�u tagad bija zināms, ka tā nav ne īsti Paradīze, ne elle. Tas bija glu�i kas cits. Noslēpums bija saglabājies.

Uz priek�u, tikai uz priek�u, pretim nezināmajam!

Kad Ādams bija uz Zemes aizvadījis pirmo dienu, viņ� bija ļoti izbrīnīts par to, kā mainās gaisma. Kad norietēja saule un debesis grima tumsā, Ādams domāja, ka gan pasaulei, gan viņa dzīvei pienācis gals. "Ak, es nelaimīgais!" viņ� iesaucās. "Es esmu vainojams pie tā, ka pasauli sedz tumsa. Tagad mēs atgriezīsimies sākotnējā haosā. Nāve, ko man nolēmu�as debesis, ir klāt." Viņ� vairs neēda un visu nakti raudāja.

Un, gaismai austot, viņ� iesaucās: "Tad tā ir iekārtota pasaule! Tā satumst, bet pēc tam atkal iestājas gaisma." Vai apstulbis aiz laimes, ka pasaules gals tomēr nav pie�nācis, viņ� piecēlās, lūdza Dievu un nesa tam ziedojumus.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tagad, kad mēs soli pa solim, centimetru pa centi�metram virzījāmies uz priek�u pa Nāves kontinentu, arī citur pasaulē notika tanatodromu atmodas kustība. Un tie sāka augt cits pēc cita kā sēnes pēc lietus.

Tanatonautika atkal bija modē. Kad kļuva zināms, ka Stefānija iedomājusies apvienot mistiku un zinātni, tanatodromus sāka celt blakus tempļiem, bet cietumnie�kiem un kaskadieriem sekoja jauna tanatonautu paaudze, kas galvenokārt sastāvēja no biroju darbiniekiem un visu konfesiju mūkiem.

Tai pa�ā laikā pēc skeptiķiem un entuziastiem mums tagad nācās saskarties ar laicīgajiem ļaudīm, kas �o misti�kas un zinātnes apvienojumu uzskatīja par īstu spridzekli. Viņi mūs dēvēja par "ticības iekarotājiem", jo mēs devā�mies apgūt jaunu teritoriju iepriek� noteiktu garīgo prin�cipu vārdā.

Jāatzīst, ka ikviens garīdznieks, kam izdevās �ķērsot pirmo sienu, apgalvoja, ka tur redzējis savas reliģijas sim�bolus. Un tas bija tikai dabiski, jo tum�ajā gaitenī katram tanatonautam uzbruka viņa pa�a atmiņas.

Benediktie�u mūki paziņoja, ka uzzināju�i, kā radies svēto oreols. Kā viņi apgalvoja, tā esot ektoplazma, kas attēlota brīdī, kad tā caur galvvidu atstāj cilvēku. Un tālaika mākslinieki tā bija vēlēju�ies izcelt Izredzēto spējas atstāt savu ķermeni.

Reliģijas pretinieki sadusmojās un apgalvoja, ka tas viss ir tikai tāpēc, lai garīdzniecībai nodro�inātu reklāmu.

Uz spēles bija liktas ļoti daudzu intereses, svētums un tabu. Mēs ar Amandīni, Stefāniju un Raulu zinājām, ka mūsu rokās ir bumba ar laika degli. Un par to jau brīdi�nāja kaut vai atgadījums ar �anu.

Ta�u ziņkārība aizvien pieauga. Mums tik ļoti gribējās uzzināt, kas atrodas aiz Moch 2 sienas.

Pēc katra lidojuma Stefānija mums par to pastāstīja. Viņa bija aizkļuvusi līdz �ai otrajai sienai, ta�u pagaidām vēl nebija gatava to �ķērsot. Viņai vēl pietrūka kaut kā tāda, ko viņa pati nespēja izskaidrot.

Ta�u Stefānija nebija vienīgā. Arī citiem tibetie�u budistiem, daoistu mūkiem, bet vēlāk arī virpuļojo�ajiem dervi�iem, zaratustrie�iem, Jehovas lieciniekiem, Montluī abatijas trapistiem un Sanbernāra abatijas jezuītiem bez īpa�ām grūtībām izdevās �ķērsot pirmo komatozo sienu, bet otro neviens no tiem nebija pārvarējis.

Mēs apmeklējām da�ādās viņu kulta vietas un ļoti daudz uzzinājām par ceremonijām. Patiesībā visas reli�ģijas bija saglabāju�as atmiņā lidojuma tehniku. Un bija glu�i vienalga, vai ticības kalpi to dēvēja par "mū�ības lūgsnu" vai "kontaktu ar sievi�ķo pasauli".

Lai veiktu evolūcijas ceļu, cilvēkam pie�ķirtas divpa�dsmit zodiaka zīmes. Saskaņā ar atsevi�ķu austrumu tautu tradīcijām bija nepiecie�ams, lai katrā no zīmēm noritētu vismaz divpadsmit reinkarnācijas jeb simt �etrdesmit �etras pavisam. Tas bija mazākais iespējamais skaitlis. Cilvēka dzīves laikā tāpat tiek apmeklēti katras zīmes ascendenti [23] un iepazīti visi iespējamie personības tipi. Lai cilvēks būtu pelnījis kļūt par tīru dvēseli, vajadzēja izpaustiess visām rakstura īpa�ībām, visiem eksistences veidiem.

Tomēr vairumam būtņu ar simt �etrdesmit �etrām reinkarnācijām bija par maz. Buda bija piedzīvojis piec�simt reinkarnāciju, līdz izprata pasauli, un lielākā daļa no mums atrodas kaut kur vidū starp tūksto� un divtūksto� reinkarnācijām.

Astroloģija nodro�ina to, ka divpadsmit zodiaka zīmes tiek pielīdzinātas divpadsmit stundām pulksteņa ciparnīcā. Lielais rādītājs norāda uz mūsu zīmi, bet mazais uz ascendentu. Visas kopā tās veido to līgumu, kura noteikumi mums jāpilda savas pa�reizējās reinkarnācijas laikā.

Nez, cik pa�laik rāda mūsu dzīves pulkstenis?

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mūs apmeklēja Lisinders un ieteica nesapriecāties par agru. Daudzi baznīcas pārstāvji bija ļoti satraukti. Pāvests un atsevi�ķas fundamentālistu apvienības raudzījās �ķībi uz to, ka tanatonautika tika iepīta klosteru dzīvē.

Kad Rauls iebilda, ka mums ar to nav nekāda sakara, prezidents atcirta, ka, neskatoties uz to, vairāk nekā simts da�ādu reliģisko konfesiju pārstāvju jau bija atstā�ju�i �o pasauli, vēloties turpināt mūsu iesāktos eksperi�mentus.

Mans draugs paziņoja, ka tiem vispirms būtu vaja�dzējis parūpēties par ķermeņa pame�anas zinātniskajiem nosacījumiem, nevis paļauties tikai uz ticību. Lai gan Lisinders �im iebildumam piekrita, tomēr jutām, ka viņ� ir noraizējies.

Vai būtu iespējams, ka XXI gadsimta vidū viņ� baidī�jās no Baznīcas varas?

Tikmēr mēs savā Bit�omonas tanatodromā rāvāmies melnās miesās, lai padarītu lidojumus vēl dro�ākus. Stefānija bija ievērojusi, ka lidojums noritējis veiksmīgāk, kad viņa bija iztaisnojusi atslēgas kaulu, atbrīvojusi muguras muskuļus, zodu piespiedusi krūtīm un nolaidusi ple�cus. Tādēļ mēs pasūtījām krēslu, kas līdzinājās zviedru krēslam, kur� bija izgatavots tā, lai cilvēks tajā gulētu �ādā pozā.

Apkārt krēslam mēs uzstādījām stikla apvalku, lai to izolētu no apkārtējās pasaules trok�ņiem. Daudzi negadī�jumi bija notiku�i tāpēc, ka kāds netī�ām bija iztraucējis tanatonautu lidojuma brīdī un izbiedētā lidotāja nabas�saite pārtrūka, jo viņ� to nepaspēja noturēt. Kāds nelaikā piezvanīja, vēja pūsma aizcirta durvis, un rezultātā cil�vēks da�reiz bija pagalam! Ar tādām lietām nedrīkstēja jokot.

Lai veicinātu mūsu projektu, mēs uzstādījām kvalita�tīvu polifonisko skaņu sistēmu, un dvēsele pacēlās gaisā, atskanot patīkamai liturģiskajai vai laicīgajai mūzikai.

Viens no slavenākajiem modes māksliniekiem sadar�bojās ar kādu elektronikas zinātnieku, lai radītu patiesi ērtu apģērbu.

Kop� �ī brī�a tanatonauta uniforma vairs nebija kā virsvalks vai smokings. Tagad tā atgādināja ūdenslīdēja speciālo apģērbu. Mēs tam Parīzē izraudzījāmies baltu audumu.

�ī ideja guva pla�u atzinību. Tanatonautu apģērbu mode izplatījās da�ādu pasaules nostūru tanatodromos. Japāņi izvēlējās melnu apģērbu, amerikāņi violetu, bet angļi sarkanu. Preses fotogrāfi bija sajūsmā beidzot viņi ieguva vizuāli baudāmus attēlus.

Loģiski, ka apģērbiem sekoja emblēmas. Uz mūsējās bija attēlots fēnikss, kas lidoja cauri liesmojo�iem uguns apļiem.

Katram tanatodromam bija savas reliģiskās un kul�tūras īpatnības. Afrikāņi startēja rituālu tērpos, skanot bungu rīboņai, bet emblēmās bija attēloti ziloņi, gepardi un papagaiļi. Jamaikie�i bija iecienīju�i regeju un mari�huānu. Krieviem patika ortodoksālās dziesmas un �ņabis. Peruāņi gremoja kokas lapas un devās lidojumā, atskanot pāna flautas jaukajām skaņām. Viņu emblēmā bija attē�lota Lielā Inkas pēcnāves maska.

Starptautisko �empionu saraksts tika ievietots īpa�ā sacīk�u �urnālā. Katram bija savs favorīts. Pie Londo�nas bukmeikeriem varēja noslēgt derības. Kur� pirmais �ķērsos otro komatozo sienu? Spāņiem (viņu emblēmā bija attēlots vērsis) pret amerikāņiem (emblēmā attēlots ērglis) tika pie�ķirta likme divpadsmit pret vienu. Liecī�bas par atmiņu lodēm krājās, tās visas bija at�ķirīgas un visas aizraujo�as. "Ilustrētais Laikraksts Tanatonautiem Amatieriem" tagad tika izpirkts daudz ātrāk.

Mana māte un brālis savā veikaliņā pārdeva starta krēslus made in Buttes-Chaumont, nesējraķetes (es biju izgudrojis placebo formulu, un �o �ķīdumu labi panesa gan aknas, gan nieres) un kombinezonus ar raidītājiem. Nauda plūda straumēm.

Tanatonautika ne tikai izplatījās visā pasaulē, bet arī kļuva patīkamāka, praktiskāka un precīzāka. Krēsla ar stikla aizsargapvalku un speciālā apģērba dēļ Viņpasaule tagad �ķita pieejama visiem.

Saskaņā ar ķeltu mitoloģiju, lai iekarotu Īriju, dievie�tes Diānas pakļautībā eso�o tuatu un danu ciltis uzbruka pasaules ziemeļu salām. Tās cīnījās arī ar fomoriem vienacainiem dieviem dēmoniem. Tie bija spiesti glābties ezeros, bezdibeņos un akās. Tie dzīvoja paralēlajā paze�mes pasaulē, ko dēvēja par Si (miers) vai arī par Tir na nog (jauno zeme). No turienes tie veicināja cilvēku izpla�tību da�ādās valstīs. Kādam druīdam, kas bija pie viņiem atnācis pēc padoma, tie iedeva �etrus burvju talismanus Dagdas katlu, kas radīja nepārtrauktu sāta sajūtu tam, kas no tā ēda, Luga �ķēpu, kas nogalināja, pat ja pretinieku bija tikai ieskrambājis, Nuada zobenu, kas padarīja nere�dzamu to, kur� to izvilka, un, visbeidzot, Fāla akmeni, kas ar savu "kliedzienu" apstiprināja tās personas kara�lisko varu, kura uz tā pakāpās.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Par spīti tam, ka mēģinājumu skaits pārvarēt Moch 2 sienu pieauga, tā tomēr palika neiekarota. Kādam dzen mūkam Sukumi Jukām tomēr izdevās tai tuvoties, un viņ� apgalvoja, ka sarkanajā gaismā redzējis pavīdam kaut ko, kas "atgādināja gei�as". Cik dīvains �is apgalvojums �ķita no tāda cilvēka mutes, kur� sevi velta garīdzniecībai! Viņ� atteicās sniegt pla�ākus paskaidrojumus, visu laiku atkārtodams, ka vēlas tur atgriezties pēc iespējas ātrāk, lai atkal sastaptos ar gei�ām.

Dzen mūkam Sukumi Jukām tomēr neradās izdevība neko tuvāk paskaidrot, jo viņa nākamais lidojums diem��ēl bija arī pēdējais. Kad viņa biedri nolēma mūku atvie�not no iekārtām, viņ� gulēja spermas peļķē tādā pozā, it kā būtu apskāvis mīļāko.

�ī informācija tika turēta pilnīgā slepenībā. Ja cil�vēki iedomātos, ka nāvē iespējams gūt mū�īgu seksuālo baudu, tad tanatonautika izraisītu jaunu slaktiņu!

Tika sameklēts jauns pirmatklājējs, kas jau pirmajā reizē, atgrie�oties uz Zemes, mums sniedza daudz pre�cīzāku liecību. Tas bija kāds indie�u jogs Rad�ivs Bintu. Piedzīvoto viņ� aprakstīja grāmatā "Tuvāk nāvei" ("Jaunā Kontinenta" izdevniecība), kas tūlīt kļuva par starptau�tisku bestselleru.

Tāpat kā kādreiz agrāk Fēlikss, tagad arī Rad�ivs iekrita slavas izliktajās lamatās. Viņam vairs nepietika ar garīgajām spējām. Lai paceltos gaisā, Rad�ivs lietoja halucinogēnos augus, tādēļ, atgriezies uz Zemes, neko neatcerējās.

Diem�ēl Parīzes tanatodromam ne reizi nebija radu�sies iespēja Rad�ivu Bintu uzņemt pie sevis. Pēdējā ekspe�rimenta laikā viņa komanda veltīgi vairāk nekā �etrdes�mit piecas minūtes gaidīja Rad�ivu atgrie�amies, pirms samierinājās ar domu, ka viņa dvēsele ir zaudēta. Rad�iva miesiskais apvalks tika uzticēts Smitsona institūtam Va�ingtonā, kur tas tiek glabāts formalīnā.

Lai iekrāsotu Moch 2 teritoriju kartē ar sarkano ero�tikas krāsu, mums nācās samierināties vienīgi ar dzejoli, un tādi viņa grāmatā bija lielā vairumā.

Fragments no grāmatas "Tuvāk nāvei":

"Ak, maldino�ā pasaule, kas ple�as aiz otrās komatozās sienas

Ar baudas pērlēm kā ūdensrozēm.

Tā vēsta par tanatonautikas erekciju!

Katrs lidojums ir kā mīlas orgasms.

Nāves iekaro�ana ļaus sarakstīt turpinājumu Kāmasūtrai.

�ī ir tās baudas pasaules grāmatas pirmā nodaļa,

Kurai Nāve sola simts sējumus.

Ak, maldino�ā Viņpasaule!

Mūsu dvēseles izbeidz dzīvi ekstāzē,

Un tā tam jābūt, jo esam dzimu�i sāpēs."

Pēc trim mēne�iem miru�o saraksts bija kļuvis krietni garāks. Visu reliģiju pārstāvji vervēja mūkus tanatonautus un tos ziedoja uz Viņpasaules iepazī�anas altāra. Un visām reliģijām tas bija goda jautājums. Un visām �ķita svarīgi pierādīt, ka viņu pasaules interpretācija ir vienīgā pareizā. Visi līdzekļi bija labi, lai �o lidojumu norisi ietvertu reliģiskas ceremonijas.

Kādu darbību varēja uzskatīt par vēl reliģiskāku nekā pats lidojums, kas nozīmēja tuvo�anos Viņpasaulei?

Bija sākusies "monumentālās mistikas" fāze, kad lido�jumi tika veikti no Sacre-Cceur bazilikas Parīzē vai Heopsa piramīdas Ēģiptē. Bet par apvidu aiz Moch 2 sienas bijām uzzināju�i vienīgi to, ka tas bija "sarkans un baudpilns".

Sefanija vairs nespēja sagaidīt, kad turp dosies.

Viņa daudz nodarbojās ar meditāciju, elpas kontroli un sirdsdarbības vingrinājumiem, līdz beidzot 27. augustā pulksten septiņpadsmitos Stefanijai tas izdevās, pateico�ties viņas sūrajam darbam un milzīgajam gribasspēkam.

Stefānija pamodās, nevaldāmi ķiķinādama, sarkana kā vēzis, drebo�a un sviedriem klāta.

Uffl viņa iesaucās, vēl joprojām uzjautrināta.

Kad Rauls pie viņas noliecās, lai labāk sadzirdētu, ko viņa stāsta, Stefānija apķērās viņam ap kaklu un noskūp�stīja uz lūpām. Mans draugs ļāva to darīt, īpa�i nepreto�joties, bet Amandīnes jūraszilās acis satumsa.

Nu, stāsti, Rauls mudināja, tikai ar pūlēm atgu�vies.

Vai, vai, vai, viņa teica. Tas bija fantastiski. Aiz otrās sienas valda sekss, bauda un līksme, tas ir kaut kas gandrīz tikpat neticams kā Sniega cilvēks, tās ir īstas seno romie�u orģijas, tāda drā�anās, super!

Bija grūti kaut ko saprast. Stefānija stāstīja tikai par jūtām. Visbie�āk tika pieminēti vārdi "absolūta bauda" un vēl arī "bauda, līksme, ekstāze". Vēlē�anās tur atgriez�ties, lai gaisā mīlētos, bija tik spēcīga, ka tā jau atgādināja apsēstību.

Centāmies no viņas vēl kaut ko izvilināt.

Stefānija teica, ka tas esot kā tūksto� vatu jaudas orgasms. Piepildījuma sajūta. Viņai �ķita, ka ne narkoti�kas, ne vislabākie mīļākie nekad viņai nebija ļāvu�i izjust tādu baudas spēku un da�ādību.

Es nosarku.

Tajā nakti es atkal sapņoju par sievieti baltajās atlasa drānās ar miroņgalvas masku. Nāvi. Viņa vilka nost zeķturi un solīja man visādus brīnumus. Baudu, kas pārsnie�dza jebkuru iztēles lidojumu.

Mēs atradāmies taizemie�u restorānā un pūlējāmies apvaldīt Stefāniju, kas vēl joprojām jutās ļoti pavedino�a, runāja pārāk skaļi un bija pārāk eksaltēta. Turklāt viņa izstaroja tādu seksualitātes auru, ka viņai bija pievērsti visu vīrie�u skatieni.

Un arī sievie�u. Pat Amandīne nespēja palikt vienal�dzīga pret Stefānijas aizsmaku�o balsi un ekstāzes pilna�jiem vārdiem.

Viņa runāja vienīgi par baudu!

Bauda! Galu galā kāda tad ir mūsu galvenā motivā�cija �eit, uz Zemes? Ko mēs meklējam dzīvē? Kāpēc mēs strādājam, kāpēc interesējamies par apkārtējiem, un kas mums liek riskēt? Bauda!

Lai itālieti nomierinātu un lai tā atkal atgūtu zināt�nisku pieeju darbam un piekristu pievērsties mūsu kartei, bija vajadzīgi vairāki �ķīvji ar basmati rīsiem.

Kas tad atrodas aiz Moch 2 sienas? Nonākot apmē�ram līdz "komai plus divdesmit �etrām minūtēm", ektoplazmu pārņēma patīkamas sajūtas. Zilajai un tum�ajai teritorijai sekoja sarkanā teritorija. Baudas zona. Apreibu�ais tanatonauts paātrina savu lidojumu pretim gais�mai. Sarkanā gaiteņa sienas ir mīkstas kā samts. Dvēsele jūtas, it kā tā būtu atgriezusies mātes miesās un gatavotos vēlreiz piedzimt. Pasakaini!

Un tūlīt īstenojās visslēptākās fantāzijas. Tur bija vīrie�i, par kuriem Stefānija bija sapņojusi, nespēdama savaldzināt. Tagad tie stiepa viņai pretim rokas, apberot ar visnepiedienīgākajiem piedāvājumiem. Stefānija ar �iem vīrie�iem nodevās tādām erotiskajām rotaļām, kādas nekad nebija uzdrīkstējusies pat iztēloties. Ta�u tur jau nebija vienīgi sekss. Stefānija ar baudu nogar�oja arī ēdie�nus, ko tai alla� bija kārojies, bet kam viņa agrāk nebija uzdrīkstējusies pat pieskarties.

Viņa bija atklājusi tādas vēlmes, kādas iepriek� nebija pazinusi. Stefāniju bija maigi glāstīju�as pat sievietes. Viņai vajadzēja ļoti neatlaidīgi atkārtot tibetie�u lūgsnas, lai spētu atteikties no �iem kārdinājumiem un atgrieztos tanatodromā. Stefanijai nācās apkopot visu savu gribas�spēku. Viņa bija centusies domāt par to, ka mēs viņu gaidām, lai uzzinātu, ko viņa bija redzējusi. Tomēr tas nebija pats galvenais.

Stefānija bija ieraudzījusi vēl vienu komatozo sienu Moch 3.

Viņa paņēma karti, izdzēsa "Iespējamā izeja uz 3. (?) teritoriju" un tad kā centīga skolniece, mēles galiņu izbā�zusi, uzrakstīja:

3. TERITORIJA

���� Atra�anās vieta koma plus divdesmit �etras minūtes.

�� Krāsa sarkana.

��� Izjūtas bauda, uguns. Silta un mitra zona, kur saskaramies ar visneparastākajām fantāzijām. �ī zona ir arī perversa, jo atklāj pa�as visapslēptākās vēlmes. No tām nevajag vairīties, jāļauj, lai tās jūs pārņem, citādi paliksiet pielipis slidenajām gaiteņa sienām. Gaisma joprojām ir saredzama, it kā iedro�inot turpināt iesākto ceļu.

�� Sasniegts Moch 3.

Pēc �ī notikuma tanatodroms nedaudz izmainījās. Atgriezusies no purpura sārtās sakāpināto izjūtu zemes, Stefānija ar jaunu sparu ņēmās iekarot Raulu. Un viņai nemaz nevajadzēja īpa�i nopūlēties � jau kop� pa�as pir�mās tik�anās mans draugs nebija slēpis savu vājību uz �īs itālietes kārdino�ajiem apaļumiem.

Pretēji tam, kā tas bija noticis ar Amandīni, �o aizrau��anos Rauls it nemaz neslēpa. Es baidījos iet uz lidojumu telpas tualetēm, lai neiztraucētu �ī pāra mīlas rotaļas.

Amandīne bija dziļā apjukumā un, kā parasti, mie�rinājumu un atbalstu meklēja pie manis. Uz Lambēra kunga taizemie�u restorānu negājām, jo riskējām uzskriet virsū abiem mīlētājiem, un kādu vakaru viņa bez jebkā�dām ba�ām prasījās pie manis ciemos. Man ledusskapī bija tikai da�as olas. Pagatavoju omleti ar piedegu�iem sīpoliem. Es neesmu nekāds izcilais pavārs, un omlete bija nedaudz piedegusi, ta�u Amandīni tas neuztrauca.

������ Tu, Mi�el, esi vienīgais vīrietis, kur� mani pa īstam saprot.

Kā es ienīdu �ādas frāzes! Galvu nodūris, izlasīju no omletes �aumalu drumslas, kas tur nejau�i bija nokļu�vu�as.

Saridāju uz virtuves galda pa�us skaistākos �ķīvjus. Viņa automātiski apsēdās.

Rūpīgi sadalīju omleti uz pusēm. Amandīne sēdēja, truli blenzdama �ķīvī.

Kāpēc tu neēd? es jautāju. Tomēr tas nebija tādēļ, ka viņa būtu pārāk izlepusi.

������ Omlete noteikti ir ļoti gar�īga. Es to neēdu, jo man vienkār�i nav apetītes, viņa nopūtās.

Amandīne satvēra manu roku un vērās manī tādām acīm kā pamests, lietū izmircis suns.

Nabaga Mi�el� Varu iedomāties, kā tev mani romāniņi ir piegriezu�ies�

Es palūkojos uz Amandīni. Kad viņa bija skumja, tad izskatījās vēl skaistāka. �ajā vakarā manā ēdienkartē bija iekļauts arī pilnīgs Amandīnes un Raula mīlas stāsta izklāsts. Rauls esot tik maigs, izdomas pilns un uzmanīgs. Viņa man apgalvoja, ka Rauls esot viņas dzīves vīrietis ar lielo burtu un ka vēl nekad vina nevienu neesot tik stipri mīlējusi. Es atbildēju, ka viņai nevajag uztraukties, jo Stefānija ir tikai Raula kārtējā aizrau�anās, un ka viņ�, vienalga, beigās atgriezīsies pie Amandīnes.

Nespēju saprast, kā bija iespējams līdz ausīm neiemī�lēties �ajā maigajā stirnā ar jūraszilajām acīm. Pat tad, ja tas bija tuklās un bra�ās itālietes dēļ.

Tu pret mani esi tik labs, Mi�el.

Ta�u viņas aurā nemanīja neko kopīgu ar manējo. Amandīne mani uzlūkoja tikai kā draugu vai bezdzimuma kolēģi. Varbūt viņu atbaidīja mana pārmērīgā kaisle. Var�būt Amandīnei �ķita, ka mana aizrau�anās ir tik milzīga kā Niagāras ūdenskritums, un viņa baidījās par to, ka tas varētu izraisīt pārāk neparedzamas sekas.

Tu esi tik labs, Mi�el! Ļauj man �ovakar palikt pie tevis, es tevi lūdzu! Es baidos būt viena savā tuk�ajā gultā.

Es sarku un bālēju, un pūtu, un elsu.

Labi, es nosvepstēju. Uzvilku kokvilnas pid�amu, turklāt rūpīgi aizpogāju visas pogas. Amandīne atstāja mugurā vienīgi savu zīda kombinē. Sajutu sev pieglau�amies ādu, kas bija maiga kā zīds, un sīku augumu, kas smar�oja pēc muskusa un ambras. Tā bija īsta katorga. Vēl neviena sieviete nebija manī izraisījusi tādu izjūtu vētru.

Drebot no aizturētajām emocijām, pastiepu roku uz viņas pleca pusi un pieskāros viņas maigajai ādai.

Svētlaimīgi atlaidusies manos palagos, Amandīne bija pats baudas iemiesojums. Man galvā valdīja jucek�lis. Vēl kaut viena neuzmanīgas kustības desmitdaļa, un es uzzinā�u, ko Stefānija bija piedzīvojusi Viņpasaulē. Sajutu kaut ko sprādzienam līdzīgu. �ķiet, ka tā bija mana hipofīze, kas izraisīja tādas sāpes. Pirksti virzījās vēl nedaudz tālāk uz priek�u pa �o bīstamo ceļu.

Amandīne satvēra manu plaukstu un ar vainīgu smaidu sejā to atgrūda.

Labāk nebojāsim tik jauku draudzību, viņa no�murmināja. � Tu esi mans vienīgais īstais draugs, un es negribu tevi zaudēt.

Cilvēka ķermenis sastāv no septiņām �akrām, kas, būdamas veselas, kalpo par enerģijas punktiem.

Pirmā �akra atrodas virs dzimumorgāniem, starp astes kaulu un ānusu. Pie�ķir dzīves enerģiju.

Otrā �akra atrodas tie�i zem nabas. Pie�ķir spēku rīko�ties.

Tre�ā �akra atrodas saules pinuma apak�daļā. Ļauj zemes un kosmosa spēkiem apstarot ķermeni.

Ceturtā �akra atrodas saules pinuma vidū. Ļauj justies ērti.

Piektā �akra atrodas rīkles lejasdaļā. Nodro�ina lielis�kas runas spējas.

Sestā �akra atrodas starp uzacīm. Ļauj sajust iek�ējo enerģiju un veicina gai�redzību.

Septītā �akra galvaskausa aug�ējā segmenta vidus�daļā. Ļauj uzreiz sajust būtiskas lietas.

Hatha jogas mācība

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tik daudzi �urnālisti lūdza, lai Stefānija sniedz inter�viju, ka mana māte noorganizēja preses konferenci �im nolūkam paredzētajā Bit�omonas tanatodroma telpā. Viņa izjuta slimīgu baudu, trenkājot un dzenot projām no preses konferen�u zāles visus erotisko un pornogrā�fisko �urnālu pārstāvjus. "Tā tik vēl trūka, lai mūsu ma�zulīte Stefānija nokļūst uz �o cūcīgo �urnālu vākiem!" mana māte nikni purpināja.

Glu�i kā kinodīva, tanatonaute ieņēma savu vietu uz paaugstinājuma un pārsteidza publiku, kas to bija gai�dījusi vismaz piecpadsmit minūtes, paziņojot, ka viņa stāsta par baudu, ar ko saskārusies aiz otrās sienas, vienīgi tiem, kas pa�i spēj tādu izjust. Ta�u Stefānija savā priek�ā redzot vienīgi infantilus �urnālistus, kas nav spējīgi atbrī�voties no sava tabu.

-Vispirms pagādājiet sev labu psihoanalītiķi, bet pēc tam parunāsim! viņa pavēstīja, iesmejoties savus iznīci�no�os smieklus un "pasūtot" gan liekulīgi tiklo publiku, gan visu planētu.

Atskanēja sa�utu�ās publikas protesta murdoņa. Mana māte jutās ļoti neveikli, jo bija par velti saaicinājusi tik daudz cilvēku. Nākamreiz uz viņas ielūgumu neviens neatsauksies, turklāt tas kaitēja tirdzniecībai!

Tadas teritorijas, kas paredzēta ekstāzei, atklā�ana tomēr bija pārāk nozīmīgs notikums, lai tas ilgi paliktu slepe�nībā. Baumas izplatījās vēja spārniem, un tas, ka trūka precīzas informācijas, ļaudis tikai vēl vairāk uzkurināja.

Reakcionārās partijas un konservatīvo un fundamen�tālistu kustība mūs neskopojoties apbēra lāstiem.

"Raganu midzenis!" viņi kliedza un dauzījās pie mūsu tanatodroma durvīm, pie kurām nemitīgi pulcējās īgnie demonstranti, izkliedzot tādus saukļus kā "Pārtraukt izvir�tības!", "Slēdziet �o zaņķi!" un "Nāve nav priekamāja!".

Stefānija mēģināja protestētājus uzrunāt.

Es nekad neesmu teikusi, ka nāve ir priekamāja! viņa uzsauca kādai naidīgu cilvēku grupai, kas vīstīja dūres. Es tikai precizēju, ka viena no Nāves kontinenta zonām ir baudu vieta. Ta�u es nezinu, kas atrodas aiz tre�ās sienas. Mums ta�u vēl tik daudz kas jāatklāj!

Turi muti, nolādētais meitieti! kliedza kāds ļoti cienījama izskata sirmgalvis ar ordeņa lentītēm pie krūts.

Viņ� gribēja pētniecei iecirst pļauku, bet iejaucāmies mēs ar Raulu. Sākotnēja plūk�anās izvērtās par īstu ielu kautiņu. "Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprā�tīgo baram!" es zem deguna murmināju, lai sev iedvestu drosmi, ta�u, kad kārtības sargi beidzot nolēma iejaukties, mani no vienas vietas klāja zilumi.

Mūs atkal apmeklēja prezidents Lisinders.

Mani bērni, es ta�u jūs jau brīdināju! Slepenība, sle�penība un vēlreiz slepenība! Lai dzīvotu laimīgi, jādzīvo neuzkrīto�i. Izskatās, ka mēs daudziem traucējam. Pāvests pret mums izdod bullas, un visu konfesiju augsta ranga personas mani nolād.

Visi �ie īgņas! iesaucās Stefānija. Viņi baidās no patiesības, viņi baidās uzzināt, kas ir nāve un kas atrodas aiz �īm sienām. Iedomājieties, kādu ģīmi pāvests rādīs tad, ja mēs beigās sastapsim tādu Dievu, kas atbalstīs abortus vai priesteru laulības?

Var jau būt, Stefanij, var jau būt. Tomēr neaizmir�stiet, ka pagaidām vēl Dievu neesam sastapu�i. Vatikāns ir iestāde, kas dibināta 1377. gadā, bet tanatonautikai ir tikai da�u mēne�u pieredze.

Itāliete izslējās visā savā krā�ņumā, gatava stāties pre�tim gan draugiem, gan ienaidniekiem.

Vai zināt ko, prezident, es nu gan nedomāju, ka jūs esat gatavs klanīties saujiņai svētuļu!

Politikā jāprot piekāpties, rast kompromisus un�

Nekādas piekāp�anās, nekādus kompromisus! no�skaldīja Stefānija. � Mēs �eit atrodamies, lai cīnītos pret neziņu, un savus pētījumus turpināsim! Cilvēka gribai nav robe�u. Un tā ir viņa būtiskākā īpa�ība.

Republikas prezidents iepleta acis. Tā bija pirmā reize, kad viņ� aci pret aci sastapās ar Stefāniju �i�elli. Tagad viņ� labāk izprata mūsu rezultātu kvalitāti. Bija vajadzīga nelokāma griba, lai regulāri vaigu vaigā sastap�tos ar nāvi, un �ai sīkajai, apaļīgajai sievietei tāda pie�mita. Un neviens vai tā būtu valsts, garīga vai reliģiska vara viņu nekad nepiespiedīs atkāpties no sava mērķa. Un prezidents ar cieņu sveica Stefāniju.

Vienīgais, ko prezidents ar savu iejauk�anos panāca, bija tas, ka Stefānija tagad kļuva runīgāka ar �urnālistiem. Daudz nevilcinoties, viņa tiem brīvi atklāja, kādu baudu bija iepazinusi aiz otrās sienas, kur tiek īstenotas visas vēlmes un perversijas.

Demonstrācijas atsākās ar jaunu spēku. Svētais Krēsls aizliedza tanatonautiku visiem katoļu, apustuliskās un romie�u baznīcas kalpotājiem, piedraudot tos izslēgt no Baznīcas. Bullā, kuras nosaukums bija Et mortis mysterium sacrum, Pāvests oficiāli pasludināja nāvi par tabu. Dzīva cilvēka do�anās uz Miru�o zemi pirms viņa nāves turp�māk tik�ot uzskatīta par vislielāko grēku.

"Nāvi ķeceriem!" skandēja no visiem Vatikāna bal�koniem.

"Nokodīsim gabaliņu no patiesības ābola!" mūsu par�tizāni atbildēja.

Mums visa �ī ņem�anās bija vienaldzīga, bet prezi�dents Lisinders to tik viegli vis neuztvēra. Baznīcai valstī joprojām bija liela ietekme, bet viņam nākamajās vēlē��anās bija nepiecie�ams savākt pēc iespējas vairāk balsu.

"Ļoti labi, ja nāve noved pie orgasma," Stefānija uzti�cēja savas domas "Ilustrētajam Laikrakstam Tanatonau�tiem Amatieriem", "ta�u ļoti slikti, ka tik daudz īgņu to turpmāk uzskatīs par netiklības midzeni!" Mūsu drau�dzene aplinkus nerunāja. Mēs gan par sevi tik pārliecināti nemaz nejutāmies.

Cilvēki vienmēr ir baidīju�ies no visa jaunā. Atkāp��anās bija neizbēgama. Mums jau tā bija izdevies nokļūt pietiekami tālu bez �ķēr�ļiem.

KĀ ATBRĪVOTIES NO VECIEM CILVĒKIEM

Atsevi�ķās seno laiku kultūrās no pārāk veciem cilvē�kiem, kas nebija piemēroti ekonomiskajai vai sociālajai dzīvei, mēdza atbrīvoties. Eskimosi atbrīvojās no vecām māmuļām, tās aizvedot tālu ledājos, kur viņas apēda leduslā�i. Parasti gan viņas turp devās pa�as, kad sajuta, ka kļuvu�as sabied�rībai par nastu. Bet normandie�u ģimenēs veciem cilvēkiem lika kāpt pa koka kāpnēm, kurām bija aizzāģēti aug�ējie pakā�pieni. Parasti tika skandēti �ādi skaitāmvārdi: "Nāc nu, mammīt, kāp bēniņos!" Bēniņos�

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Nākamreiz Lisinders nolēma ar mums satikties viņa teritorijā. Domādams, ka pie viņa būsim piekāpīgāki, viņ� mūs uzaicināja uz Elizejas pili. Savā darba kabinetā Lisinders nebija viens. Tur atradās arī kāda sieviete kos�tīmā ar divrindu pogām.

Valsts galva mums paskaidroja, ka viņ� nevēloties ka�rot pret reliģijām.

Jūsu kļūda ir tā, ka jūs par zemu novērtējat seno varu. Modernismu nevar brutāli uzspiest. Mums ir jāat�rod kompromiss.

Tomēr Stefānijas ausis palika nedzirdīgas.

Jūs nezināt, ko es redzēju, un es nesaprotu, kādu kompromisu te var rast.

Lisinders vāri pasmaidīja.

Mums gan nav bijusi tā laime atrasties Sarkanajā zemē, ta�u teiksim, ka� hmm� mēs varam iztēloties, ko jūs tur izjutāt.

Cik augstprātīgi ir iztēloties, ka spējat saprast, ko vēlas sieviete! � iesaucās Stefānija.

Amandīne nespēja noturēties un iespurdzās.

Lai kā arī būtu, Lisinders nevēlējās nostāties uz sli�denā provokācijas ceļa. Viņ� uzskatīja, ka atklāta cīņa ar reliģijām neko nedotu. Tās nebija ne labas, ne sliktas, tās tikai centās izdzīvot.

Rauls atgādināja, ka Darvins ieguva starptautisku reputāciju, tie�i uzbrukdams reliģijām, un, ja �ādas pro�vokācijas nebūtu, darvinisms tik ātri nebūtu radies. Lamarks, kas to nebija sapratis, pazuda vēstures aizmir�stībā.

Lisinders pret �ādu argumentu neiebilda, tomēr ne�atkāpās no savām ambīcijām apvienot kā reakcionārus, tā modernistus.

Ir kāds līdzeklis, kā apvienot kreiso un labo spārnu. Tanatonautiku nepiecie�ams padarīt racionālu. Atbildē�sim reliģijai ar zinātni. Pēdējie skeptiķi jāapklusina vai nu tagad, vai nekad, tādēļ man ienāca prātā pieaicināt �o kundzi.

Viņ� mūs iepazīstināja ar sievieti kostīmā, kuram bija divrindu pogas.

��� Profesore Roza Solala ir astrofizike un astronome, Lisinders paskaidroja. Viņa jau sen strādā ar kādu projektu "Ēdene". Projekts "Ēdene" un projekts "Paradīze" kā jūs redzat, jūsu pētījumiem ir kaut kas kopīgs, vēl jo vairāk tādēļ, ka "Ēdenes" mērķis ir atklāt precīzu� Paradīzes atra�anās vietu Visumā.

Mums �ķita gandrīz neiespējami atrast, kur Visumā atrodas Paradīze. Tiesa gan, vienmēr bijām runāju�i par Nāves kontinentu, ta�u tas bija tikai gara lidojums. Viņpasauli uzskatījām par citu dimensiju, citu reali�tāti � sava veida paralēlo pasauli, ko ieguva dvēsele, kad atstāja ķermeni. Tāda bija mūsu pamattēze.

Ta�u mums nekad nebija ienācis prātā, ka �ī zeme patie�ām varētu reāli eksistēt zvaig�ņotajā debesjumā, kas ple�as virs mūsu galvas.

Tiesa, daudzi cilvēki, kas dzīvoju�i senos laikos, par to biju�i pārliecināti, tomēr kosmosa kuģu Sputņik un Apollo misijas un lielais skaits raķe�u, kas tika nosūtītas Visumā, mums pierādīja, ka debesīs atrodas tikai neiz�mērojami daudz zvaig�ņu un galaktiku.

Neap�aubāmi, Lisinders bija īpa�s cilvēks gatavs vispārgalvīgākajiem eksperimentiem.

Ar rītdienu mūsu Bit�omonas tanatonautu komandai pievienosies arī Roza Solala. Turpmāk strādāsim piecatā.

"Ģenēze" ir pirmais rakstītais darbs, kas atklāj precīzu Paradīzes atra�anās vietu Mezopotāmijas upju Tigras un Eifratas krustpunktā. Svētais Bērtulis 379. gadā kļuva par astronomijas aizsācēju, ierādot Paradīzei vietu ārpus zvaig�ņotā Visuma un uzskatot, ka tā pastāvējusi jau senāk nekā cilvēka acij saredzamā pasaule.

Dante, lai gan bija dzejnieks, arī uzskatīja, ka Paradīze atrodas kādā pavisam konkrētā vietā, turklāt viņ� domāja, ka to apņem apvalks un ka �is apvalks ietver arī zvaig�znes. Vācu jezuīts D�eremijs Dreksels (1581-1638) veica sare�ģītus aprēķinus, lai pierādītu, ka Izredzētie nokļūst tie�i 161 884 943 jūd�u attālumā no Zemes. Tomasam Henrijam Martinam (1843-1933) uz to visu bija pla�āks redzējums viņ� apgalvoja, ka Paradīze atrodas uz visiem

debesu ķermeņiem. > >

Ohaio �tata Sinsinati observatorijas direktors �ermēns Porters (1853-1933), kas bija studējis teoloģiju, teleskopos mēģināja sameklēt Paradīzes atra�anās vietu. Viņ� bija pārliecināts, ka tad, ja zvaig�ņotā velve tiktu izpētīta, zinātnieki noteikti atklātu "debesu Jeruzalemi".

Reverends Tomass Hamiltons (1842-1925), izman�todams astronomu Medlera un Proktora darbus, apgal�voja, ka Paradīze atrodas uz Alkiones Plejādes zvaig�ņu kopā piecsimt gaismas gadu attālumā no mums. Fran�u fiziķis Lui Figujē (1819-1863) uzskatīja, ka vieta, ko viņ� dēvēja par "Miru�o pili", atrodas uz Saules. Ar tiem laikiem dzel�ainu loģiku viņ� apgalvoja: "Vairs tālāk no mums tā nevar atrasties, jo tad Izredzētajiem vajadzētu pārāk daudz laika, lai tur nokļūtu."

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Es mierīgi gulēju savā tanatodroma tre�ā stāva dzī�voklī, kad pēk�ņi sajutu kaut ko dīvainu tādu kā �a�boņu, tik tikko sadzirdamu troksni. Piecēlos gultā sēdus, sasprindzinājis visas savas sajūtas.

Centos uz naktsgaldiņa sataustīt brilles. Sasodīts, to tur nebija! Laikam biju tās atstājis uz rakstāmgalda. Ja dzīvoklī kāds bija ielauzies, man vajadzēja celties un iet tām pakaļ, bet ļaundaris man to noteikti neļautu. Viņ� būtu mani apdullinājis jau pirms tam.

Ko iesākt? Domas joņoja vēja spārniem. Uzbrukums ir labākā aizsardzība. Viņ� nedrīkstēja uzzināt, ka es viņu nevaru saredzēt.

Vai jūs mani dzirdat? Te nav nekā tāda, kas jūs varētu interesēt! es tumsā saucu.

Nekādas atbildes. Ta�u, lai arī neko neredzēju, skaidri jutu, ka te kāds ir. Kāds bija ienācis manā istabā.

Pazūdiet! es vēlreiz uzsaucu, cen�oties sataustīt lampas slēdzi. Cik labi, ka esmu uzvilcis pid�amu, es nodomāju, it kā tam �ādā brīdī būtu kāda nozīme. No galvas zināju, kur atrodas slēdzis. A�i iededzu gaismu. Istabā neviena nebija. Pat bez brillēm būtu varējis saska�tīt cilvēka siluetu. Nebija nekādu �aubu. Istabā neviena nebija. Un tomēr kāds tur atradās, turklāt biju pārlieci�nāts, ka �is kāds ir naidīgi noskaņots.

Un tad notika kaut kas baigs. Kāds man iebelza pa krūtīm. Aperkots no tuk�uma vai tomēr no neredzamā cilvēka?

Beidzot atradu brilles. A�i tās uzstutēju uz deguna. Nekā. Vai es �o sitienu biju nosapņojis ļaunā murgā, ko vairs neatcerējos, un kas mani bija iztraucējis?

Drebēdams pie visām miesām, nodzēsu gaismu un atkal ielīdu gultā, tomēr brilles paturēju uz acīm. Pama�nīju, ka man no pleciem norauj palagus un�

�ajā brīdī es beidzot pa īstam kaut ko sajutu. Kāds centās manī iekļūt caur kāju īk�ķiem un virzīties tālāk uz aug�u. Tas bija briesmīgi! Jebkur� kramplauzis būtu labāks par �o ektoplazmu, kas man uzbruka. Un runāja!

Nekaitiniet spēkus, kas ir par jums pārāki!

Labprāt būtu pretojies, bet kā lai pretojas neredzamai dvēselei?

Kas jūs esat? Kas jūs esat? es kliedzu.

Ta�u es jau nojautu, kas tas bija par ienaidnieku, tas noteikti bija kāds ticīgais, kur� vēlējās mūs iztraucēt un pārtraukt tanatonautikas eksperimentus.

Es pretojos, bet naidīgais spēks tomēr virzījās uz priek�u. Ektoplazma iekļuva manos ceļgalos, vēderā un no iek�puses bungāja pa manām iek�ām.

Mistiskie spēki bija nolēmu�i mums pieteikt karu. Veidā, kādā mēs pa�i bijām paradu�i to darīt. Un viņi ari. Ar meditāciju, ar izkļū�anu no ķermeņa, ar ektoplazmisko uzbrukumu. Savus ienaidniekus bijām par zemu novērtēju�i. Kā lai cīnās ar ienaidniekiem, kas spēj izkļūt cauri visām sienām un pat mūsu miesai? Mans ķermenis man vairs nepiederēja. To bija apsēdis kāds fanātiķis, ko bija nokaitināju�i mūsu Paradīzes pētījumi. Ja tas bija mācītājs, varbūt vajadzēja mesties ceļos un skaitīt lūgsnas Jaunavai Marijai?

Ta�u mesties uz ceļiem būtu cīnītāja necienīgi. Dī�vaini, bet �ajā baismīgajā mirkli man ie�āvās prātā dzen�budisma mācība par to, kā �aut ar loku. Lai �autu, prātā vajadzēja iztēloties mērķi. Cilvēks kļuva par loku, mērķi un arī par bultu. Un bultai bija jātrāpa mērķī.

Piecēlos kājās, nostājos cīņas pozā un aizvēru acis. Un ieraudzīju savu uzbrucēju. Tas bija kāds sīks un vārgu�līgs mūks. Ja atvēr�u acis, viņ� pazudīs. Ja es tās aizvēr�u, atkal viņu ieraudzī�u, gatavu duelim, kura noteikumus es nezināju. Kāds paradokss lai labāk redzētu, vajadzēja aizvērt acis! Tā no briesmām mēdz izvairīties bērni, nevis pieaugu�ie!

Cie�i aizvēris acis, vizualizēju savu uzbrucēju un do�mās liku tam samazināties. Tad paņēmu rokās caurspī�dīgu loku un nostājos strēlnieka pozā.

Ektoplazma vairs nesmējās.

Vienā ķermeni atradās divas dvēseles. Viņa un manējā. Viņ� izņēma arbaletu un nomērķēja man vaigā. Es iz�āvu. Tad iz�āva viņ�. Bulta trāpīja viņam tie�i pierē. Es zaudēju samanu.

"Nezinu, vai mans radītājs Mani nolēmis debesim vai ellei. Ar vīna kausu, meiteni un lautas skaņām Gana man, tev atstā�u es apsolīto Paradīzi.

Ak, nejēgas, �ī miesa nav nenieka vērta

Tāpat kā debesjums un zeme mums zem kājām.

�ajā cīņā starp dzīvību un nāvi

Mūsu uzvara vien elpas vilciens.

Kam dzīties pēc laimes, ja dzīve tik nopūtas vērta."

Omara Haijāma (1050-1123) rubaji

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Ziņojums atbildīgajām instancēm

Tanatonautu rindās novērojama kustība. Vēlētos �os ekspe�rimentus iznīdēt ar visām saknēm. Tanatonautika apdraud mūs visus. Jau vairākas reizes esam ziņoju�i, ka uzskatām par nepie�cie�amu iejaukties. Lūdzam atļauju rīkoties.

Atbildīgās instances atbilde

Pavēlam nogaidīt. Situācija tiek kontrolēta. Ba�īties vēl pār�agri.

Tumsa un klusums bija ieilgu�i.

Beidzot es atvēru acis. Necaurredzamajā tumsā vīdēja gaismas pleķītis, un tajā parādījās trausls siluets. Dro�i vien kāds eņģelis.

Tad eņģelis pār mani noliecās. Dīvaini, bet tas izskatījās pēc sievietes, turklāt pēc tik daiļas sievietes, kādas uz Zemes nemēdz būt. Viņai bija blondi mati un jūraszilas acis.

Un viņa smar�oja pēc persikiem.

Ap mums viss bija gai�s un rāms.

Dro�i vien jau biju nonācis Paradīzē, jo tagad eņģelis man uzsmaidīja.

U� mn� ron� Ef� t� lu.

�ķiet, ka eņģeļiem ir pa�iem sava valoda. Savs eņģeļu �argons, ko parasti mirstīgie sākumā nesaprot.

U� mans� ronis� Es� tevi� lu.

Viņa pacietīgi skandēja vienu un to pa�u psalmu un ar savu maigo, vēso plaukstu pieskārās manai pierei.

Tu esi mans varonis. Es tevi mīlu.

Diezgan apstulbis lūkojos apkārt.

Kur es esmu? Vai Paradīzē?

Nē. Senluisas slimnīcas reanimācijas nodaļā.

Eņģelis mierino�i pasmaidīja. Tagad es �o seju pazinu.

Es to pazītu starp simtām citu. Amandīne. Es satrūkos. Un visu atcerējos. Es cīnījos ar ektoplazmu, kas man bija uzbrukusi.

Vai es biju zaudējis samaņu?

Jā, trīs stundas.

Lai būtu ērtāk apsēsties, Amandīne man zem krus�tiem pabāza spilvenu. Vēl nekad viņa nebija par mani tā rūpējusies.

Viņai līdzās stāvēja Rauls, Stefānija un astrofiziķe Roza, un visi uzmanīgi vēroja manu reakciju. Rauls pa�skaidroja, ka Stefāniju bija pamodināju�i mani kliedzieni. Viņa bija atsteigusies uz manu dzīvokli un redzējusi, kā beidzas duelis.

Man �ķita, ka esmu nokļuvusi "Ap�audē pie O.K. Corral", itāliete izdvesa. Es nepaguvu pat iejaukties, kad tu jau viņu biji uzveicis.

-Viņ�� viņ�� ir miris?

Palātu pieskandināja jau pazīstamie Stefānijas smiekli.

Ektoplazmas tik vienkār�i nemirst. Tavam uzbru�cējam glu�i vienkār�i vajadzēja a�i atgriezties savā mie�siskajā apvalkā. Varu derēt, ka �is ziņkārīgais jau paspējis paziņot saviem drauģeļiem, ka mūsu nams tiek rūpīgi sargāts.

Amandīne mani noskūpstīja.

Mans mīļais! Ja padomā, cik bie�i mēs esam atra�du�ies viens otram līdzās! Un es ta�u vienmēr esmu zinājusi, ka tu esi pats labākais. Tev izdevās izkļūt no sava ķermeņa. �ķiet esmu bijusi akla, ja neredzēju, kas atrodas rokas stiepiena attālumā. Bija jānotiek kaut kam tik �ausmīgam, lai es saprastu, ka tu esi īsts cīnītājs. Visīstākais!

Viņa man piespiedās, un es sajutu, kā viņas maigās krūtis pieskaras manām rokām, bet mēle alkaini cen�as iekļūt man starp lūpām.

�is skūpsts nepalika bez atbildes. Es ta�u �o mirkli biju tik ilgi gaidījis�

GILGOULIM. Zohar (Spīdē�ana) ir kabalistu uzziņu krājums, kurā minēti vairāki reinkarnācijas cēloņi. (Bur�tiskā tulkojumā Gilgoulim nozīmē pārvērtības.) Starp tiem minēti būt bez bērniem, būt neprecētam, turklāt, ja kāds apprecas, bet nomirst, neatstājot pēcte�us, vīrs un sieva, pirms apvienoties divās citās dzīvēs, vienā reinkarnācijā ir �ķirti. Jo kabalistiem savienība starp vīrieti un sievieti ietver trīs dimensijas fizisko, emocionālo un garīgo un bruģē ceļu pretim bezgalībai.

Saskaņā ar ebreju tradīcijām tiek uzskatīts, ka bie�i vien precēts pāris viens otru pazinu�i jau iepriek�ējās dzīvēs.

SIEVIETE, KURAI NAV BĒRNA. Kabalā stāstīts arī par to, kāpēc vīrietis nav varējis radīt pēcnācējus. Kāds Gud�rais viņam izskaidro, ka patiesībā viņa sieviete nav viņa īstā otrā puse. Viņ� to ieguvis, tomēr tā viņam pa īstam nekad nav piederējusi. Un, tā kā sievietes dvēsele bijusi ļoti vīri�ķīga, tad tā nav varējusi viņam radīt pēcnācējus.

LAULlBA. Kā vēsta Zohar, laulība ir nozīmīga dzīves pieredzes iegū�anas joma. Laulātie apvienojas, lai risinātu konfliktus, kas kaitē viņu iek�ējai būtībai. Katrs vīrietis un katra sieviete saņem tādu partneri, kādu pelnīju�i.

BĒRNA AUDZINĀ�ANA. Arī bērna audzinā�ana tiek uzskatīta par neatņemamu zemes dzīves sastāvdaļu. Ja ne�esat spēju�i bērnu pareizi audzināt vismaz vienā no savām dzīvēm, tad turpināsiet reinkarnāciju, līdz �is uzdevums būs paveikts.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Jau nākamajā dienā pēc cīņas, kad tikko biju atlabis no sasitumiem, Amandīne mani uzaicināja vakariņās savā otrā stāva dzīvoklī. Viņa bija uzklājusi romantisku vaka�riņu galdu ar ziediem un smar�īgām svecēm.

Mi�el, vai tu tici, ka da�i cilvēki ir radīti, lai dzīvotu kopā? � viņa man bez aplinkiem vaicāja.

Es noriju tostermaizes kumosu ar Norvēģijas lasi un uzdzēru malku �ampanie�a.

Protams.

Viņa pieliecās man tik tuvu, ka mūsu pieres saskā�rās.

Vai tev ne�ķiet, ka, par spīti da�ādiem �ķēr�ļiem, tie, kam lemts satikties, beidzot tomēr sastopas, jo viņu liktenis jau iepriek� ierakstīts zvaigznēs?

Es atkal piekritu, bet mana Dulcineja turpināja runāt:

Esmu pārliecināta, ka Stefānija tur, aug�ā, kad �ķēr�soja otro sienu, atrada �o burvju grāmatu, kurā bija ierak�stīti visi pagātnes un nākotnes pāri.

Es apsvēru �o domu.

Vai tev �āda doma �ķiet laba?

�

Bet protams, jo vairs nav jāzaudē laiks veltīgos mek�lējumos. Tie, kam lemts vienam otru mīlēt, uzreiz iemīlas. Jo vairāk laulību aiz iecietības, jo vairāk arī necieņas, krāp�anas un �ķir�anos. Katrs podiņ� atrod savu vāciņu. Esmu par to pārliecināta.

Var jau būt.

Viņas sve�u izgaismotajā sejā parādījās apburo�a sapī�kuma grimase, kas viņu padarīja vēl valdzino�āku.

Nekādi var jau būt, Mi�el! Mūsu satik�anās nav nejau�a. Mums bija līdz �im brīdim jānonāk. Un tas bija jau iepriek� nolemts.

Es neatbildēju. Izmēģināju diversijas paņēmienu.

Amandīne apsēdās man klēpī un apvija savas maigās rokas man ap kaklu.

Mirklis, par kuru es tā biju sapņojis, beidzot bija pie�nācis.

Tu esi tik kautrīgs, Mi�el, bet gan es tevi no tā pra�tī�u izārstēt, viņa �ukstēja, un es sajutu viņas elpu sev uz kakla.

Pēc nedēļas man bija kāzas.

Viss bija norisinājies ļoti strauji. Es biju pieņēmis lēmumu. Un Rauls arī. Mēs nosvinējām dubultas kāzas greznajos Elizejas pils dārzos, ko mums laipni tika pie�dāvājis prezidents Lisinders. Uz laulības ceremoniju bija ielūgts viss politikas un �ovbiznesa krējums.

Tum�ajā smokingā, kas viņam karājās uz pleciem, Rauls vēl vairāk atgādināja plēsīgu putnu, kur� gatavojas mesties virsū savam upurim, un �is upuris bija Stefānija sīka, nemitīgi kladzino�a pērļu vistiņa viņam zem rokas; viņa bija tērpusies minikleitiņā, un tas vēl vairāk atsedza apaļīgās formas.

Es pats jutos ļoti stīvi savā noīrētajā tum�i zilajā smo�kingā. Mana liktenīgā sieviete bija uzvilkusi garu kleitu ar �lepi.

Roza aiz laimes staroja. Viņai aiz muguras Amandīne centās turēties pēc iespējas bra�āk. Viss bija noticis tik ātri!

Apsveicam, apsveicam!

Roza un es un Rauls un Stefānija neskaitāmas reizes sarokojāmies ar kāzu viesiem. Es, protams, biju izrau�dzījies par lieciniekiem Raulu un Amandīni, kas jau no pa�a sākuma biju�i ar mums kopā. Turklāt es Amandīnei to biju parādā.

Vajadzēja Amandīnes kvēlo atzī�anos, lai es aptvertu savas mīlas nepareizo virzību un aklo kaisli. Sievieti, kas man bija lemta, sauca Roza.

"Es" nav nekāds noteikts punkts, ne arī krustpunkts izplatījumā. Katram cilvēkam tas ir cits, un vienam un tam pa�am cilvēkam da�ādos attīstības posmos tas at�ķi�ras. Dzīves sākuma posmā "es" ir gandrīz ķermeņa dzīves līmenī, bet augstākos gudrības un prāta attīstības līme�ņos tas tikpat kā neizpau�as, ja nu vienīgi neapzināti. Pieaugot ikviena cilvēciska būtne atkarībā no viņas spē�jām aizvien vairāk apzinās savas dvēseles mainīgo būtību.

�ī pacel�anās nozīmē pakāpienu pēc pakāpiena kāpt pa dvēseles attīstības kāpnēm. No dzīvnieka dvēseles mēs nonākam līdz tādai dzīvai būtnei, kas visu spēj rast sevī pa�ā.

Adīne �teinzalca. "Roze ar trīspadsmit ziedlapiņām".

Jūdaisma kabala

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Svētki bija pagāju�i, pirmā kāzu nakts aizvadīta, un mēs atkal atsākām lidojumus. Stefanijai drīz vien izde�vās veikt trīs jaunas pacel�anās. Es viņas norādījumus ievadīju datorprogrammā, kas tos pārmodelēja uz Nāves kontinenta. Datorā katru Nāves kontinenta punktu bija iespējams aplūkot no visiem leņķiem. Viss kopā izskatījās pēc nedaudz papla�inātas trompetes. Moch 1, Moch 2, Moch 3 un Terra incognita bija norādes uz jau paveikto ceļu. >

Visos pasaules tanatodromos strādāja tanatonautu komandas, ta�u tās ektoplazmas, kurām izdevās uzveikt savas atmiņas, iestiga sarkanajā baudas teritorijā un bie�i vien tur palika uz visiem laikiem. Bet uz Zemes starta krēslos miru�ie tanatonauti svētlaimīgi smaidīja. Cilvēki jau sāka domāt, ka Moch 3 ir nāves slieksnis un ka nevie�nam neizdosies tam pārkāpt pāri un atgriezties uz Zemes. Nāves kontinents saglabāja savu ar baudas oreolu apvīto noslēpumu. Turklāt orgasms bie�i tiek pielīdzināts tām sajūtām, kādas ir mirstot.

Tāpat kā pirms katra būtiska pavērsiena Rauls mūs sapulcēja Perla�ēza kapsētā.

Mani draugi, mūsu eksperimenti tiek pārtraukti. Pat mūsu visapdāvinātākie ārzemju konkurenti netiek tālāk par Moch 3.

Viņ� paraudzījās zvaigznēs, it kā cerētu, ka no debe�sīm nokritīs kāda jauna ideja.

Darīju, ko spēju. Ta�u, kad nonācu pie tre�ās sienas, mana nabassaite bija tā nostiepta, ka es sajutu: tā pārplī�sīs, ja turpinā�u vēl virzīties uz priek�u.

Mums vajadzīga kāda jauna ideja, mans draugs atkārtoja.

Roza man piespiedās un �ukstēja ausī:

Varbūt tas izklausās muļķīgi, ta�u es kādudien pamanīju kaut ko dīvainu.

Ko, mana dārgā?

Es biju ieradusies, lai atrastos līdzās, kad Stefānija veica lidojumu, un dzirdēju, kā skan radio.

Nu un tad?

-Tajā brīdī, kad viņas sirdsdarbība kļuva lēnāka, skaļ�ruņos pēk�ņi varēja sadzirdēt tādu kā �erkstoņu.

Tā, lūk. Glu�i nejau�i tajā dienā Roza bija atklājusi pirmo auras noteik�anas sistēmu.

Uzvārds: Solala. Vārds: Roza. Mati: tum�i. Acis: zilas. Augums: 1 m 70 cm. īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautikas kustības aizsācēja. Astronome un astro-

fiziķe. Mi�ela Pensona sieva un kolēģe. Trūkums: zinātniece.

"No ūdens dziļumiem stiepjas kāds augs, Kas sadurs tev rokas kā roze

Ar saviem dzelk�ņiem.

Ja tomēr spēsi noraut to,

Tu jaunu dzīvi gūsi."

No eposa "Gilgame�s"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēc Rozas nejau�ā atklājuma mēs ar jaunu sparu ķērā�mies pie darba. Tagad virzījāmies uz priek�u pa citu ceļu. Mēs jau zinājām, ka smadzenes izstaro alfa un beta viļ�ņus, cilvēkam atrodoties miega vai tam līdzīgā stāvoklī. Tādēļ bija tikai loģiski, ka tajā laikā, kad cilvēks atstāja ķermeni, bija novērojami radioskaņas traucējumi.

Nākamais Stefānijas lidojums noritēja tranzistora klāt�būtnē. Varēja sadzirdēt vieglu �erkstoņu ķermeņa atstā��anas brīdī patie�ām tika izstaroti viļņi.

Rauls uzstādīja ierīci, kas at�ķīra augstu, vidēju un zemu frekvenci, lai noteiktu, kurā frekvencē var uztvert ektoplazmas. Stefānija veica īsu meditāciju, un atkal varēja sadzirdēt �erkstoņu. Mēs to izpētījām ar osciloskopu. Izrādījās, ka tie ir ļoti zemas frekvences viļņi ar ļoti lieliem intervāliem.

Rauls sāka spaidīt slēd�us. Uz osciloskopa ekrāna parādījās līnija ar da�ādiem skaitļiem. �os skaitļus viņ� pārnesa uz frekven�u tabulu� No nelieliem gamma sta�riem, kuru garums bija tikai viens angstrēms, viņ� "pār�gāja" pie rentgena, bet pēc tam pie ultravioletajiem sta�riem. Rauls izlaida ar neapbruņotu aci saredzamo krāsu spektru, kura viļņu garums ir viens milimetrs, televīzijas viļņus ar viena metra garumu, radioviļņus un nonāca pie "smadzeņu viļņiem". Tad viņ� da�us rādījumus noregu�lēja vēl precīzāk.

Mums ir darī�ana ar viļņiem, kuru garums ir vairāk nekā viens kilometrs, viņ� paziņoja. Runa ir par ļoti zemu, apmēram 86 kilohercu radiofrekvenci.

Mēs sajūsmā iekliedzāmies. Beidzot mūsu rīcībā bija tanatonautu ārpus ķermeņa darbības zinātnisks, mate�riāls pierādījums. Tagad neviens vairs nevarēs ap�aubīt mūsu eksperimentus.

Kad Lisinders to uzzināja, viņ� uzreiz nolēma mums pie�ķirt papildu bud�etu, ko paņēma no prezidenta līdzekļiem īpa�iem gadījumiem.

Izmantojot aizvien smalkākus instrumentus, mēs varējām precīzi noteikt Stefānijas ektoplazmas nospie�dumu. Tas bija 86,4 kiloherci. Rauls izgudroja lidojuma detektoru, kas ļāva precīzi noteikt sekundi, kurā Stefānijas dzīvais ķermenis atdalījās no fiziskā ķermeņa.

Tagad radās cits jautājums kur tie�i ģeogrāfiski izvie�tot Nāves kontinentu? Ja ektoplazmas atdalī�anos varēja uztvert ar radiosistēmu, mums jāvar izsekot, kā tā pārvie�tojas. Tātad kur tie�i atradās Paradīze? Kur atradās �is nemateriālais kontinents, kura ģeogrāfiskās kartes mēs jau tik ilgi bijām zīmēju�i, tā arī nezinot tā atra�anās vietu?

Visaugstākajā tanatodroma vietā es uzstādīju milzīgu parabolisko antenu ar piecu metru diametru, to drīzāk varētu nosaukt par radioteleskopu. Burvīgs ziediņ� virs mūsu jumta dzīvokļa!

Sācies jauns posms Nāves kontinenta iekaro�anā. Bijām nonāku�i līdz tā astronomiskajai fāzei.

Uz to mums jāiedzer! Priekā!

Vibrācijas: viss kustas, viss vibrē; vibrācija atkarīga no tās veida.

Minerālu vibrācijas: 5000 vibrāciju sekundē. Augu vibrācijas: 10 000 vibrāciju sekundē. Dzīvnieku vibrācijas: 20 000 vibrāciju sekundē. Cilvēku vibrācijas: 35 000 vibrāciju sekundē. Dvēseles vibrācijas: 49 000 vibrāciju sekundē.

Nāves brīdī cilvēka astrālais ķermenis atdalās no fiziskā ķermeņa, jo nespēj izturēt sava miesiskā apvalka vibrāciju kritumu.

"Bardo Todol" mācība

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Stefānija apsēdās lidojuma krēslā lotosa pozā. Viņa zināja, ka �odien ir ieslēgts radioteleskops un ka pirmo reizi mēģināsim izsekot viņas dvēseles lidojumam.

Es gan prātoju, kā mēs spēsim izsekot kaut kam tādam, kas lido ar domas ātrumu.

Amandīne noregulēja fizioloģisko mērījumu aparā�tus, bet mēs ar Rozu bijām izklāju�i uz galda milzīgu zvaigznāju karti, uz kuras bija redzama arī Zeme. Varbūt kāds no �iem zvaigznājiem ir Paradīze� Vai tā nebija ķecerīga rīcība? Mēs varētu atklāt Viņ�pasaules fizisko izvietojumu, un tie�i tas patiesībā sanik�noja reliģijas pārstāvjus. Viņi jau tā kurnēja, kad redzēja, ka mēs apdraudam viņu galveno saimnieciskās darbības ieņēmumu jomu!

Stefānija aizvēra acis. Tas atgādināja zemūdens lūkas aizvēr�anu pirms ienir�anas.

Viņas nāsis cilājās aizvien lēnāk.

Kad Stefānija sajuta, ka ir pietiekami sakoncentrēju�sies, lai starta laikā rāmi elpotu, viņa satvēra bumbierveida "nesējraķetes" slēdzi, bet lūpas tikko manāmi kustējās:

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!

Radiouztvērējs, kur� bija ieslēgts un noregulēts uz

86,4 kilohercu frekvenci, izdeva �ēlabainu skaņu, it kā gaustos, ka vēl viena dvēsele atdalījusies.

Lidojumu telpā visi bija ļoti satraukti. Roza iekrampējās man rokā. Varbūt beidzot izsekosim, kādu ceļu veic Nāve. Rauls nevēlējās sasaukt preses pārstāvjus, ta�u pārbaudīja, vai videokamera pareizi darbojas, lai mums vismaz būtu �ī pirmā fiksētā ceļojuma videomateriāls.

Mēs gaidījām. Stefānija lidoja ar domas ātrumu, un radioviļņi no viņas atpalika. Jo vairāk Stefānija attālinā�jās, jo vēlāk mēs tos uztvērām. Astoņas minūtes pārraide bija precīza, un mēs varējām noteikt Stefānijas atra�anās vietu izplatījumā. Es grozīju slēd�us, lai noteiktu lido�juma attālumu, virzienu un ātrumu. Man līdzās Roza veica savus astronomiskos novērojumus.

Rokā ir. Es arī saņēmu signālu.

Viņa pārbīdīja plastmasas vadības sviras uz zonu, kurā bija uztvērusi signālus un kura atradās netālu no Zemes ass.

Stefānija dodas Lielā Lā�a zvaigznāja virzienā. Viņa �ķērso Saturnu. Viņa virzās uz priek�u tik strauji, ka tai nākas �ķērsot arī meteorītus.

Stefānija tik tie�ām lidoja ar domas ātrumu. Simts rei�u ātrāk par gaismas ātrumu!

Kur viņa tagad atrodas?

Acis neatraujot no ekrāna, Rauls secināja:

Es teiktu, ka pa�laik viņa atstāj Saules sistēmu.

Roza izteicās vēl precīzāk.

Viņa jau aizlidojusi garām Urānam.

Kur viņa ir tagad?

Vina lido tik ātri!

Bet kur vina atrodas?

Viņa pametusi mūsu Saules sistēmu. Tagad viņas signālu uztveram ar daudz lielāku aizkavē�anos.

Vai viņa izkļuvu�i ārpus mūsu Galaktikas?

Nē. Glu�i pretēji �ķiet, ka viņa virzās uz Piena Ceļa vidu.

Piena Ceļa? Bet kas tad tur atrodas?

Roza mums to paskaidroja, uzzīmējot spirāli.

Mūsu Galaktiku veido divi spirālveida atzari ar simtiem tūksto�u gaismas gadu diametru. Tur sastopams viss planētas, gāze, satelīti, meteorīti. Mūsu Galaktikā atrodas simts miljardi zvaig�ņu. Iespējams, ka viņas dvē�sele vēlas kādu no tiem apmeklēt�

Kas viņai tur būtu meklējams?

Paradīze, elle� Turklāt Saules sistēma atrodas vienā no mūsu Galaktikas spirālveida atzaru attālākajiem nostū�riem.

Mēs visi vērīgi klausījāmies, kā darbojas iekārtas. Katrs visniecīgākais sprak�ķis ziņoja par mūsu draudze�nes fantastisko ceļojumu.

Kur viņa ir tagad?

Vina virzās aizvien tuvāk Galaktikas centram.

Un tas būtu?

Vai varētu būt, ka Paradīze atrodas Strēlnieka zvaig�znājā?

Palīdzēju Rozai tikt galā ar viņas aprēķiniem.

Te. Tagad viņa jau ir aizlaidusies garām Strēlnieka zvaigznājam. Lidojuma ātrums ir nemainīgs.

Vai vina ir tālu?

Diezgan. Vismaz piecdesmit miljardu kilometru attālumā. Salīdzinājumā ar Stefānijas dvēseli visas mūsu raķetes un kosmosa kuģi velkas kā glieme�i.

Kur viņa ir tagad?

Viņa dodas uz�

Kurp?

Roza lūkojās ekrānā, kurā visi skaitļi jau vairākas minūtes �ķita peldam.

Viņa ir pazudusi. Signāls ir pazudis.

Kā tā? Rauls bija apjucis.

Mēs vairs neuztveram signālu.

Roza aiz dusmām nometa lineālu, un tas nokrita zemē ar metālisku �ķindoņu, kas pār�ķēla klusumu. Ar medi�cīnas māsas profesionālo pieeju Amandīne, kas saglabāja mieru pat viskritiskākajās situācijās, pārbaudīja Stefānijas fizioloģisko stāvokli.

Tomēr viņa ir dzīva, Amandīne nomurmināja.

Kā tad iespējams, ka signāls pazudis? Man �ķita, ka �āda garuma viļņi Visumā izplatās ļoti ātri un bez jebkā�dām grūtībām, es brīnījos.

Tas tie�ām nav skaidrs, atzina Roza.

Stefānijas ķermenis joprojām bija nekustīgs, bet, kur atradās viņas dvēsele, mēs nezinājām.

Ko iesāksim? Vai mēģināsim viņu modināt?

Roza vēlreiz pārbaudīja visas ierīces.

Pagaidiet� varbūt signāla izzu�anai tomēr ir kāds izskaidrojums.

Ar lineālu rokā Roza datorā pārbaudīja skaitļus, jo aprēķini bija kļuvu�i ļoti sare�ģīti. Tad viņa pasmaidīja.

Man �ķiet, ka�

Viņa metās pie ekrāna, bet smaids viņas sejā kļuva aizvien platāks.

Jā. Viss sakrīt. Lieliski!

Ko tu esi atklājusi? es jautāju.

Vēl nekad nebiju redzējis Rozu tik sajūsminātu.

Signālu pārraide nemaz nav pārtraukta.

Vai Stefānija atrodas uz kādas zvaigznes?

Ne glu�i.

Planētas?

Arī ne.

Tad varbūt uz kādas no jaunajām zvaigznēm vai uz zvaig�ņu kopas?

Nekas tamlīdzīgs.

Viņa ar pirkstu norādīja uz Nāves kontinenta karti. Raudzījāmies uz �o daudzkrāsaino piltuvi ar sa�aurinā�jumu un visi vienlaikus aptvērām, ko viņa grib mums pateikt.

Melnais caurums!

Roza piekrīto�i pamāja ar galvu.

Tas visu izskaidroja. Tagad bija skaidrs, kāpēc radio�signāli bija pazudu�i. Melnie caurumi bija kā milzīgi putekļu sūcēji, kuri sevī iesūca itin visu, kas pagadījās, � matēriju, gaismu, radioviļņus� Un, kā mēs tikko bijām uzzināju�i, arī dvēseles!

Melnais caurums�

�ķita, ka ari Raula prātu nodarbina simtiem jautā�jumu. Skaļi viņ� uzdeva tikai vienu no tiem:

Pastāv desmitiem jau zināmu melno caurumu. Kāpēc nāves brīdī dvēsele dodas tie�i uz �o, nevis uz kādu citu?

-Jo tas nav jebkur� melnais caurums. Tas atrodas tie�i mūsu Galaktikas centrā, Roza paskaidroja.

1932. gadā jeb XX gadsimta sākumā astrofiziķis Jans Orts mēģināja noteikt Visuma masu. Lai to paveiktu, viņ� pētīja ātrumu, ar kādu zvaigznes attālinās uz Piena Ceļa �ī diska, ko veido mūsu Galaktika. Tā viņam izdevās noteikt gravitāci�jas spēku, kas zvaigznes pārvietoja, bet pēc tām arī Galakti�kas masu. Cik viņ� bija pārsteigts, kad atklāja, ka saskatāmā matērija neveido pat pusi no Piena Ceļa!

Tātad debesīs atradās kaut kas ļoti smags, kas svēra tik�pat daudz, cik visas saredzamās zvaigznes kopā, un tomēr to nevarēja ne noteikt, ne ieraudzīt. �o dīvaino parādību viņ� nosauca par "spocīgo matēriju".

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

"Centrs, no kurienes radies Sākums, izstaro nema�nāmu gaismu. Tā ir tik skaidra, tik caurspīdīga un tik trausla, ka to nevar pamanīt. Kad tā izplatās, tad �is mirdzo�ais punkts kļūst par pili, kas iekļauj centru. Bet no �is pils izplatās Pasaules izcel�anās gaisma. Un, sākot no tās, kārtu pa kārtai katra nākamā forma iekļauj iepriek��ējo glu�i kā apvalks smadzenes."

Zohar (Spīdē�ana)

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Vai tie�ām Dievs būtu paslēpies melnā cauruma dzi�ļumos? Un vai iespējams, ka Viņpasaule ir melnais cau�rums? Reiz es kādā zinātniskajā �urnālā biju pētījis melnā cauruma fotoattēlu. Tas izskatījās kā oran�s, kvēlojo�s gredzens, kura centrā atrodas sīks, blāvi oran�s plankums. �is attēls man bija atgādinājis Raula mīklu � kā uzvilkt apli un tā centru, neatraujot zīmuli no papīra. Tagad zināju, ka tas ir tikai atjautības uzdevums.

Aplis un tā centrs! Vai tie�ām tā izskatījās Dievs, vai ari tā bija Nāves seja?

Kad Stefānija atgriezās, viņa pārsteigta uzzināja, ka �ķērsojusi vienu tre�o daļu no visa Galaktikas diametra, lai nokļūtu melnajā caurumā, kas atrodas tie�i tās cen�trā.

Rauls uzzīmēja karti, lai to attēlotu. Tas nebija grūti. Vajadzēja tikai ap kompasu apvilkt apli, ko veido divi Piena Ceļa atzari, bet tā vidū uzvilkt punktu. Tomēr Roza viņam palīdzēja. Viņas astronomijas zinā�anas lieliski papildināja mūsu medicīnas, bioloģijas un da�āda veida mistikas zinā�anas.

Viņa mums paskaidroja, ka visi melnie caurumi tie�kot uzskatīti par miru�u zvaig�ņu beigu stāvokli. Tiem ir milzīgs blīvums.

�ajos melnajos caurumos ir milzu spiediens; ja Zemi tur ierautu, tā tiktu saspiesta tā, ka pārvērstos par vienu kubikcentimetru lielu lodīti, kas svērtu tikpat, cik visa mūsu planēta kopā!

Melno caurumu spēks ir neticams, Roza teica. Nekas nespēj tiem turēties pretim � ne matērija, ne starojums. Turklāt tos ir ļoti grūti atrast. Mēs tos pama�nām tikai tad, kad tie uzsūc kādu zvaigzni. �ajā mirklī tā izstaro rentgena starus � zvaigznes agonijas kliedzienu, kas ļauj noteikt melnā cauruma zvaig�ņu kapu atra��anās vietu.

Rentgena staru avots mūsu Galaktikas pa�ā centrā jau bija pamanīts. Astrofiziķi to bija nosauku�i par Strēl�nieku A. Viņi bija aprēķināju�i, ka melnais caurums ir īsts monstrs ar piecu miljonu rei�u lielāku masu nekā Saule, un uzskatīja, ka tā diametrs ir septiņsimt miljoni kilometru. (2,5 gaismas stundas jeb �etras reizes mazāks nekā mūsu Saules sistēmai.)

Strēlnieks A! Iespējams, ka tas ir Nāves kontinenta zinātniskais nosaukums!

Par �o Visuma nostūri nekas daudz nav zināms, kaut gan tas ir Galaktikas centrālais krustpunkts.

Mēs izpaudām informāciju, pa�i neaptverot, kādas emocijas tā varētu izraisīt pasaulē. Iepriek�ējiem ekspe�rimentiem būtu vajadzējis kalpot mums par brīdinā�jumu, ta�u Rauls uzskatīja, ka tas ir mūsu pienākums pret zinātni, un daudz nebēdāja par risku, ko mēs uzņēmāmies.

Sibīrijā, Akademogorskā, kāda krievu kosmonautu komanda nolaupīja kosmosa kuģi, lai mēģinātu nokļūt mūsu melnajā caurumā � Paradīzē. Tas tie�ām bija muļ�ķīgi, jo tanatonauta dvēsele varēja pārvietoties ātrāk par gaismu, turpretī pat vismūsdienīgākie kosmosa kuģi to vis nespēj! �iem debesu pirātiem vajadzētu vismaz piec�simt gadus, tikai lai atstātu Saules sistēmu, un vismaz tūksto� gadus, lai nokļūtu līdz pa�am tuvākajam melna�jam caurumam! Un pat tad, ja tiem, lietojot kādus līdz �im nezināmus izdzīvo�anas paņēmienus, izdotos nodzī�vot tūksto� gadus, viņi tik un tā drīz vien pazustu, jo melnā cauruma virpulis tos aprītu un samaltu miltos.

Ta�u tagad �ie krievi turpina klejot kosmosā, laiku pa laikam raidot signālus, kas ziņo par viņu atra�anās vietu, un tos uztver nelielais uztvērējs uz Va�ingtonas Smitsona institūta Nāves muzeja jumta.

Un viņi nebūt nebija vienīgie, kas �ādi pacēlās gaisā, iepriek� visu rūpīgi nepārdomājot! Viena mēne�a laikā, kas sekoja mūsu Nāves kontinenta atklā�anai, vairāk nekā simts piecdesmit tanatonautu amatieru, kas vēlē�jās nonākt Paradīzē, pazuda un vairs nekad neatgriezās atpakaļ.

Par spīti visiem aizliegumiem un lāstiem, visu reli�ģisko konfesiju garīdznieki plānoja uzbrukumu Moch 3. Tagad viņiem bija tā priek�rocība, ka viņu rīcībā atradās lidojuma tehnikas pamācība, kas jau bija ierakstīta viņu reliģiskajā praksē, un viņi apņēmīgi rīkojās, izmantojot visas viņu mitoloģijas receptes. Viņiem visi līdzekļi �ķita labi, lai beidzot pārvarētu tre�o komatozo sienu.

Vienīgais mierinājums, ka ģimenes veikaliņ� mūsu tanatodroma apak�ējā stāvā vienmēr bija ļau�u pilns.

Roza bija kļuvusi par musu galveno astronomi, un viņas autogrāfi tagad bija vispieprasītākie.

Cilvēki ilgi nezināja, kas atrodas viņu apdzīvotās Galakti�kas centrā. Viņi zināja, ka Visums, kas bija ap viņiem, griezās ar ātrumu 250 miljoni gadu vienā apgriezienā, ta�u nezināja, ap ko tas grie�as.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Visiem par lielu pārsteigumu, Strasbūras liberā�lās je�ivas [24] komanda rabīna Fredija Maiera vadībā bija pirmā, kas �ķērsoja tre�o komatozo sienu. Ebreju koman�das galvenā ideja vairs nestrādāt pa vienam, bet gan komandā.

Rabīns Maiers bija konstatējis, ka vairumā gadījumu pētnieku nāve iestājās tāpēc, ka viņu nabassaite pārtrūka, pirms tie bija nokļuvu�i pie Moch 3. Jautājums: kas ir stiprāks par vienu trauslu pavedienu?

Atbilde: trīs kopā savīti pavedieni. Un ko no tā var secināt? Ka jālido, vairākus ektoplazmu pavedienus savi�jot kopā.

Metode: pirmo triju rabīnu grupa sastiprina kopā un pasargā divu citu nabassaites, kuras savukārt pasargā savu priek�nieku Maieru, kas tagad var virzīties uz priek�u pa Nāves kontinentu, nebaidoties, ka nabassaite var pār�trūkt.

Maiera pamatojums bija pragmatisks: se�as elastīgās saites ir izturīgākas nekā viena. Tātad tāpat ir ar nabassaitēm.

Protams, pastāvēja risks: ja vienam posmam kaut kas neizdotos, tad viss uzstādījums sabruktu kā kār�u namiņ�. Tomēr strasbūrie�iem tas bija izdevies.

Amerikāņu televīzijas pārraidēs tie�ajā ēterā rabīns Maiers stāstīja, ka aiz Moch 3 sienas stiepjas pla�s līdze�nums. Pa to zosu gājienā lēnām uz priek�u virzās miru�ie, pa�i nezinot, kas tos beigās sagaida.

Ja nu arī mans tēvs tur aug�ā stāv rindā? Rauls iesaucās.

Kop� �ī brī�a viņ� bija zaudējis savu aukstasinību. Rauls vēlējās pēc iespējas ātrāk satikt rabīnu tanatonautu un viņa audzēkņus. Strasbūrie�i labprāt piekrita mūs ap�ciemot Bit�omonas tanatodromā.

Rabīns Maiers, maza auguma, labsirdīgs, plikpaurains cilvēciņ�, nēsāja tum�as, biezas brilles, kas tam pie�ķīra neparastu izskatu. Dīvaini, ka acis aiz briļļu stikliem viņ� turēja aizvērtas. Kamēr Maiers bija atgāzies kādā mūsu jumta dzīvokļa krēslā, es domāju, ka viņ� guļ, bet, kad viņ� sāka runāt un plakstiņi joprojām bija aizvērti, sapratu, ka �is Visuma celmlauzis ir akls. Akls!

Vai tas jums netraucē tanatonautot?

Ektoplazmai acis nav vajadzīgas.

Pavērsis seju uz manu pusi, viņ� pasmaidīja. Maieram pietika tikai izdzirdēt manu balsi, lai zinātu, kur tie�i es atrodos.

Viņ� satvēra manu roku, un es sapratu, ka, pateicoties �im kontaktam, viņ� par mani uzzināja visu. Sajutis manu silto, miklo plaukstu, ādas līnijas un pirkstu formu, viņ� uztvēra manu raksturu.

-Jums nav aklā spieķa, � es konstatēju.

Pēc tā nav nekādas vajadzības. Varbūt ari es esmu akls, tomēr neesmu tizls.

Viņa audzēkņi iespurdzās. Varēja redzēt, ka viņi die�vina savu skolotāju un viņa jokus. Mani gan �āds humors mulsināja. Cilvēki, kuri zaudēju�i redzi, mēdz būt skumji un nomākti, nevis smējēji un jokotāji. Turklāt �ajā gadī�jumā bija runa par garīdznieku un erudītu zinātnieku, tātad augstākā mērā nopietnu cilvēku.

Rauls sāka neticīgi vicināties ar savām garajām rokām tikai da�us centimetrus no Maiera brillēm.

Maiers nesatricināmā mierā protestēja:

Izbeidziet tā vicināt rokas! Jūs saceļat tādu vēju, ka es vēl saaukstē�os.

Vai tie�ām jūs nemaz neredzat?

Nē, bet es ne�ēlojos. Tikpat labi es varētu būt kurls. Tam gan dro�i vien jābūt smagi.

Viņa audzēkņi bija sajūsmā. Tad viņ� turpināja, nu jau nopietnāk:

Redziet, skaņās var atrast daudz vairāk interesantas informācijas nekā attēlā. Pirms kļuvu akls un rabīns, es biju horeogrāfs, un man vienmēr ir ļoti paticis spēlēt kla�vieres. Un tā bija kāda Baha fūga, kas mani iedvesmoja savīt kopā vairākas nabassaites.

Neviena neatbalstīts, Rabīns devās uz klavieru pusi, izvilka klavieru ķeblīti un apsēdās pie tām. Stiklotajās velvēs atbalsojās gandrīz matemātiska mūzika, ielīksmojot mūsu tropu dārza zaļos augus.

Paklausieties �o pasā�u. Vai jūs varat at�ķirt divas da�ādas balsis?

Aizvēru acis, lai varētu labāk sadzirdēt. Patie�ām saklausīju atbalsojamies divas balsis. Maiers paskaidroja:

Bahs nudien bija sabalsojuma ģēnijs. Sajaucoties divām balsīm, viņ� radīja iespaidu, ka rodas arī tre�ā, kuras patiesībā nebija, tomēr tā �ķita vēl daudz�ķautņai�nāka nekā divas iepriek�ējās. �ādu paņēmienu izmanto gan mūzikā, gan rakstniecībā, gan glezniecībā un, kas to lai zina, kur vēl. Turiet acis pla�i aizvērtas.

Bet es prātoju par atklājumu, ko man bija ļāvis izda�rīt mūks-ektoplazma. Reizēm acis tie�ām traucē sare�dzēt. Tumsas aizsegā es labāk uztvēru rabīna sacīto. Viņ� turpināja no klavierēm izvilināt skaņas. Bija dzirdamas divas balsis, ta�u skaņas, ko varēja saklausīt, neatgādināja nevienu no tām. Man mūzika līdz �im bija nozīmējusi tikai eksistences fonu, reizēm tas �ķita jauks, reizēm ne visai. Un uztvert to kā īstu zinātni man nozīmēja lielu satricinājumu. Vienmēr biju tikai dzirdējis, tagad mācījos ieklausīties.

Fredijs Maiers iespurdzās, nepārtraukdams spēlēt.

Atvainojiet, ta�u, kad esmu laimīgs, man nāk smiekli.

Amandīne novietoja uz klavierēm glāzi ar "Asiņaino Mēriju" [25] . Rabīns pārtrauca spēlēt, lai iemalkotu dzērienu. Mēs viņu uzlūkojām tikpat sajūsmināti kā viņa audzēkņi. Pēc tam Maiers mums pastāstīja par savu ceļojumu.

Aiz Moch 3 atradās ļoti pla�a, ļau�u pārpilna teri�torija. Milzīgā cilindriskas formas līdzenumā drūzmē�jās ektoplazmas ar pārrautām nabassaitēm. Miljardiem miru�o bija sastāju�ies oran�ā līdzenumā, un �ķita, ka tas ir tikai pagaidām un ka viņi kaut ko gaida. Viņi atgādi�nāja garu, lēnām plūsto�u upi. Tagad viņi vairs nelidoja, bet gan vilkās. Tiem viegli varēja pārlidot pāri. Straumes vidū nelaiķi bija saspiedu�ies pūlī. Malās eso�ie virzījās uz priek�u nedaudz ātrāk, bariņos sastāju�ies, pārru�nājot savu pagāju�o dzīvi. Zinātnieki apsprieda savus izcilos atklājumus. Aktrises ķīvējās par sava tēlojuma kvalitāti. Rakstnieki kritizēja cits cita grāmatas. Tomēr vairums miru�o turpināja rāmi virzīties uz priek�u. �ķita, ka daudzi tur atrodas jau veselu mū�ību. Kā jau visos pūļos, arī �eit atradās tādi, kas centās pārējos grūstīt ar elkoņiem.

Tātad aiz tre�ās komatozās sienas bija sastājusies �ī milzīgā rinda. Varbūt miru�ajiem bija jāizcie� kāda laika pārbaude? Varbūt viņiem bija jāiemācās būt pacietīgiem? Viņi kustējās ļoti lēnām. Viņiem neatlika nekas cits kā gaidīt.

Laika pārbaude� Varbūt tur ir elle, es teicu.

Iespējams, tikai ne mums. Ne tanatonautiem. Mēs varējām mierīgi pārlidot pāri �īm miru�o miriādēm, kas pārpildīja oran�o, cilindrisko līdzenumu. Turklāt �is līdzenums bija diezgan skaists un nedaudz atgādināja Marsa planētas fotoattēlus. Miru�o upi iekļāva stāvi krasti un nogāzes, bet tālumā atmirdzēja gaisma, kas �ķita kā brīni�ķīga saule. Saule, kas bija tik vilino�a, ka miru�o straume virzījās tai pretim� Es tomēr neuzdro�inājos doties pārāk tālu pa �o ceturto nāves teritoriju.

Baidījos aizkavēties, kamēr mani draugi rabīni, naba�dziņi, mani gaidīja� sarkanajā baudu gaitenī.

Rauls laiku pa laikam pierakstīja �o to no Fredija Maiera stāstītā.

Aprakstiet �o teritoriju nedaudz precīzāk, es jūs lūdzu.

-Jo tālāk cilvēks virzās uz priek�u, jo atmosfēra kļūst nokaitētāka un jo ātrāk grie�as cilindra sienas. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu iesprostots kafijas dzirnaviņās, kas lēnām grie�as, zinot, ka beigās tomēr tik�u samalts. �ī ātruma sajūta krasi kontrastēja ar to pacietību un mieru, kāds tika pieprasīts no tur eso�ajām dvēselēm. �īs sienas griezās tik lēnām, bet glu�i pretēji radīja vēlmi skriet, kustēties pēc iespējas ātrāk, tomēr tas nebija iespējams!

Tas tā ir melnā cauruma centrifūgas efekta dēļ, atzīmēja Roza.

Amandīne brīnījās:

-Vai tie�ām ektoplazma sajuta karstumu un ātrumu?

-Jā, jaunkundzīt. Lai gan tie mūs nenomocīja, tomēr mēs tos jutām.

Rabīns piecēlās un uzlika galvā melno cepurīti, demon�strēdams savu mū�īgā zīdaiņa izskatu. Viņ� taustīja visus apkārt eso�os priek�metus glu�i kā grabuļus. Neap�au�bāmi, Maiers labāk par mani bija sajutis pavedino�o noti Amandīnes balsī, tomēr neapvainojās. �is ebrejs laimīgi smaidīja un �ķita glu�i kā tāds tukls buda.

-Vai skats ar visiem �iem miru�ajiem uz jums neatstāja ne vismazāko iespaidu? blondīne ar apbrīnu jautāja.

Ak, pēc pāris pirmajiem miljardiem tas bija tāpat kā ar visu citu dzīvē. Es vienkār�i pie tā pieradu, viņ� noteica.

Rauls paņēma karti. Apmierināts viņ� izdzēsa vār�dus Terra incognita, lai tos ierakstītu tajā pa�ā teritorijā nedaudz tālāk, un atzīmēja rabīna Maiera norādes.

Sarkanā teritorija beidzas ar Moch 3, kam seko

4. TERITORIJA

� Atra�anās vieta koma plus divdesmit septiņas mi�nūtes.

�� Krāsa oran�a.

��� Izjūtas ciņa ar laiku, uzgaidāmā telpa, "debesis" grie�as, milzīgs līdzenums. Vēja plūsmu zona. Miljardiem miru�o zosu gājienā virzās uz priek�u kā pla�a, pelēka (un tas ir normāli, jo to veido ektoplazmas) upe. �ajā teritorijā miru�ie sastopas ar laiku un mācās pacietību. Te iespējams sastapt miru�as slavenības.

Rabīna kungs, vai gaiteņa galā jūs neko nemanī�jāt? Amandīne jautāja.

Sauciet mani par Frediju, es jūs lūdzu. Un nebaidie�ties izrunāt vārdu "redzēt". Kad esmu ektoplazma, mana redze ir nevainojama. Atstājot ķermeni, cilvēkam vairs nav nekādu trūkumu. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, jā, gaiteņa galā, pārsimts metrus uz priek�u, es redzēju vēl vienu sienu. Varbūt Moch 41

Vai gaitenis uz Moch 4 bija �aurāks nekā uz Moch 3? Rauls jautāja.

Tikai nedaudz. Gaitenis uz Moch 4 bija aptuveni trīs ceturtdaļas no Moch 3 apkārtmēra.

Rauls kaut ko pierakstīja.

-Tātad gaiteņa izliekums ir tangenss. Jo tālāk jūs vir�zāties, jo vairāk trompete līdzinās taurei. Vēl viens jautā�jums, rabīn�

Sauciet mani par Frediju.

Lai notiek. Sakiet, Fredij, vai jūs rindā neredzējāt kādu apmēram �etrdesmit gadus vecu vīrieti ar sprogai�niem matiem, brillēm, tikpat smieklīga izskata kā es, kur� rokas visu laiku tur sabāztas kabatās?

Tā bija pirmā reize, kad Fredijs nesmējās.

Vai jūs runājat par kādu no saviem vecākiem?

Par savu tēvu, Rauls nomurmināja tik klusām, ka mēs tik tikko varējām viņu sadzirdēt. Viņ� ir miris jau gandrīz trīsdesmit gadus.

Trīsdesmit gadus� Fredijs nopūtās. �ķiet, jūs nebūsiet pareizi sapratis manis stāstīto. Tajā rindā stā�vēja miljardiem miru�o. Kā gan es būtu varējis tos visus nopētīt? Un kā es tik milzīgā pūlī būtu varējis pamanīt jūsu tēvu?

Tā jau ir gan, Rauls nosarka. Tas bija stulbs jau�tājums. Ta�u mans tēvs nomira tik agri, un es vēl biju tik jauns� Aiziedams viņ� savu noslēpumu paņēma sev līdzi.

Un ja nu tie�i �is noslēpums ir jūsu mantojums? rabīns jautāja. Pametot jūs neziņā, viņ� jums pie�ķīris spēku, kas licis veikt jūsu turpmākās darbības.

Vai jums tā tie�ām �ķiet?

Strasbūrietis atkal iespurdzās.

Kas to lai zina? Reizēm es mēdzu nedaudz jaukt kopā psihoanalīzi un kabalu! Jo tās abas reizēm ir saistī�tas. Jūs �ajās lietās noteikti esat gudrāks par mani.

Rauls nopūtās.

Man viņam tik daudz kas būtu vaicājams� Tie�i viņam pirmajam radās tanatonautikas ideja.

Rabīna audzēkņi izkliedēja neveiklo situāciju, palūg�dami, vai var apskatīt tanatodromu. Viņi ar apbrīnu aplūkoja mūsu dzinējiekārtas, jo pa�i izlīdzējās tikai ar meditāciju un rūgtu saknī�u novārījumu. Mēs viņiem nodemonstrējām, kā precīzi ar gamma staru uztvērēju noteikt pacel�anās momentu, kā mēs ieprogrammējam atgrie�anos, pateicoties automātiskajam taimeram, kas vienlaikus bija arī dro�ības līdzeklis. Viņi bija entuziasma pilni.

Izmantojot �ādas iekārtas, mēs varētu paveikt daudz vairāk! iesaucās viņu skolotājs.

Vēl viena sinerģija. Mūsu talanti cits citu papildi�nāja, lai kopā veidotu neparastu apvienību. Divi at�ķirīgi domā�anas veidi. Divas melodijas, kurām apvienojoties radās vēl nedzirdēta mūzika.

Uzvārds: Maiers. Vārds: Fredijs. Mati: sirmi. Acis: zilas. Augums: 1 m 60 cm.

īpa�as pazīmes: rabīns, galvā visu laiku maza, apaļa cepurīte. Piezīmes: tanatonautikas kustības aizsācējs. Nabassai�u savī�a�nas paņēmiena izgudrotājs, kas ļāva sasniegt Moch 3. Trūkums: akls.

Se�us rabīnus no Strasbūras je�ivas izmitinājām pirmā stāva dzīvokļos. Tur viņi apguva jaunas kustības, lai nāka�majos lidojumos vēl stingrāk savītu nabassaites.

Cits pēc cita viņi veica lidojumus no mūsu tanato�droma lidojumu krēsla. Kad viņi bija iepazinu�ies ar mūsu metodēm, mēs uzstādījām jaunus lidojuma krēslus un viņi atsāka veikt savus kolektīvos lidojumus.

Stefānija bie�i veica lidojumus kopā ar viņiem, reizēm veidojot ektoplazmiskās piramīdas virsotni. Redzot, kā viņi visi kopā startēja un atgriezās uz Zemes, �ķita, ka tur, aug�ā, viņi bija lieliski izklaidēju�ies. Pamostoties Fredijs vienmēr tā smējās, it kā būtu ļoti jautri pavadījis laiku!

Viņa prieks mani uztrauca. Fredijs ir ne tikai rabīns, bet arī akls un pavecāks cilvēks. Trīs iemesli, kuru pēc vajadzētu uzvesties vēl nevainojamāk! Turklāt es nesa�pratu, kā bija iespējams jokojot nodarboties ar tanatonautiku, jo nāve tomēr ir kaut kas briesmīgs.

Es pats nāvi un mīlestību alla� biju uztvēris nopietni. Tām abām bija nepiecie�ams Zemes pievilk�anas spēks. Sievietēm ģīboni alla� sejā bija sāpju izteiksme.

Reiz, kad rabīns pēc lidojuma bija veicis kārtējo nosē��anos, dzirdēju, kā viņ� stāsta kādu diezgan divdomīgu joku. "Divi ve�uki atceras viesnīcu, kur reiz jaunībā pēc pusdienām redzēju�i diezgan neparastu uzvedumu. Kāds aktieris izvilcis savu locekli un, izmantojot to par āmuru, pārsitis uzreiz trīs riekstus. Ve�uki atgriezu�ies viesnīcā pēc vairākiem gadiem, un tur vēl joprojām pēc pusdie�nām rādīja to pa�u uzvedumu. Aktieris gan bija noveco�jis, bet turpināja piedalīties uzvedumā. �oreiz viņ� pārsita nevis trīs parastus riekstus, bet gan kokosriekstus. Beigās abi ve�uki devu�ies pie skatuves mākslinieka noskaidrot, kādēļ viņ� veicis �ādas izmaiņas. Un viņ� atbildējis: "Ak, vai zināt ar vecumu redze kļūst aizvien vājāka."

Pārējie smējās, ta�u es jutos nedaudz �okēts.

Tas, ka rabīns, neskatoties uz savu nodarbo�anos, nāvi uztver tik viegli, mani uztrauca, un es viņam izteicu pie�zīmi.

Kāds kaut kur ir nepareizi izskaidrojis Dieva vār�dus, viņ� man paziņoja. Kāds puskurls pareģis saklau�sījis, ka "Dievs ir mīlestība", nevis "Dievs ir humors"! [26] Itin viss, arī nāve ir jocīga. Kā gan es bez humora izjūtas būtu spējis pieņemt savu aklumu? Jāsmejas par visu, tur�klāt bez aiztures.

Viņ� �ķiet nedaudz dīvains, es sacīju Stefanijai.

Viņai gan tā ne�ķita. Tibetie�u meditācija Stefa�nijai ļāva labāk izprast gudro elzasieti. Fredijs drīz būs pabeidzis savu reinkarnācijas ciklu. �ī bija viņa pēdējā dzīve. Pēc tam viņ� būs tikai gars, kur� atbrīvots no jebkādām cie�anām, tādēļ viņam vairs nevienam nekas nebija jāpierāda. �ajā dzīvē viņ� bija kļuvis akls. Savas dvēseles iepriek�ējās reinkarnācijās viņ� jau bija iepazinis mīlestību, mākslu, zinātni un līdzcietību. Tagad viņ� jau gandrīz bija sasniedzis absolūtas zinā�anas. Tas bija dzi�ļais iek�ējais miers, kas izraisīja viņa nesatricināmo lab�sirdību. Un, ja viņa joki mani �okēja, tad tikai tādēļ, ka man galva bija pārbāzta ar aizliegumiem.

Rabīns patie�ām ap sevi izstaroja labvēlīgu auru. Ja Stefanijai bija taisnība, tad es rabīnu apskaudu. Es pats arī labprāt būtu gribējis pabeigt savu dzīvju ciklu, sapratis visu, kas slēpjas aiz ārējās �aulas, un guvis dvēseles mieru. Ta�u es uz �īs Zemes vēl biju jauns. �ī varbūt bija tikai mana simtā vai divsimtā reinkarnācija. Mana karma vēl alka zinā�anu un uzvaru.

Par laimi, Fredijs neatteicās mūs iepazīstināt ar savām zinā�anām. Vakarā mēs jumta dzīvoklī sasēdāmies ap viņu puslokā un Fredijs, �oreiz nopietni, mums stāstīja kabalas stāstus, un mēs apguvām vārdu un ciparu apslēpto nozīmi.

Saskaņā ar kabalu mēs visi esam nemirstīgi, nāve ir tikai viens no iek�ējās attīstības posmiem, kas nosaka mūsu eksistences nākamo fāzi. Nāve ir tikai slieksnis. Tā paver durvis uz jaunu dzīvi. Mums tikai jābūt pēc iespējas gai�redzīgākiem un apskaidrotākiem! Bailes, dvēseles apmulsums, atteik�anās pieņemt nāvi ir visslik�tākais. Jo mierīgāk to uztversiet, jo vieglāk būs veiksmīgi pāriet uz citu pasauli. Grāmatā Zohar ir rakstīts: "Laimīgs tas, kur� mirst ar skaidru apziņu. Nāve ir tikai pāreja no vienām mājām uz citām. Ja būsim gudri, tad savas nāka�mās mājas pratīsim izveidot pēc iespējas labākas." Bet alla� dzīvespriecīgais rabīns Elimelehs de Lizensks raks�tījis: "Kāpēc lai es nepriecātos, zinot, ka grasos pamest �o zemāko pasauli, lai nokļūtu augstākajā mū�ības pasaulē?"

Amandīne bija gatava ar acīm vai apēst �o tanato�nautu, kur� no mums visiem Nāves kontinentā bija no�kļuvis vistālāk. Viņa bija pārsteigta, ka ticība un reinkar�nācija ietilpa ebreju reliģijā.

Runa ir par slepeno mācību, mazais, plikpaurai�nais vīrelis paskaidroja, �ūpojot galvu un kopā ar to arī savu apaļo cepurīti. Turklāt reti kur� rabīns domā tā kā es. Es esmu reformists, liberālis un kabalists. Citiem vārdiem runājot, es jūdaismā izraisu jukas.

Bet vai jūsu reliģijā eksistē kāda īpa�a mir�anas pro�cedūra? Amandīne nelikās mierā.

Protams. Miru�ajiem tiek doti norādījumi aizvērt viņu sajūtu durvis, koncentrēties uz sirds fizisko centru un vienmērīgi elpot. Tad, kā rakstīts Zohar, dvēsele dodas projām pa visaugstāko ceļu no visiem.

Visaugstākais ceļ� no visiem� Mēģinot to iztēloties, mēs apklusām.

Lai paceltos gaisā, jūs izmantojat meditāciju. Kāda tie�i ir jūsu tehnika? jautāja Stefānija. Vai jums tā ir pa�am sava vai arī aizgūta no kādas mācības?

Mūsu metode radusies vissenākajos laikos. Mēs to dēvējam par cimcum. To izmantojis jau pravietis Ezehēls septiņus gadsimtus pirms Jēzus Kristus dzim�anas. Rabīns Ārons Rots to vēlāk aprakstīja savā "Traktātā par dvēse�les nemieru", bet �o darbu turpināja arī Maimonīds un rabīns īzaks de Luria. Cimcum nozīmē "aizie�ana". Lai veiktu cimcum, tātad meditāciju, uz kādu bridi jākļūst par sve�inieku savā ķermenī, tas jāuzlūko no malas un jānovēro, kas ar to notiek.

Kā jums tas praksē izdodas?

Mēs koncentrējamies uz savu elpu, bet, vēl precīzāk, uz asinīm un asinsriti savā ķermenī.

Jūsu metode daudz neat�ķiras no manējās, tibe�tie�u budiste Stefānija piebilda.

Fredijs sirsnīgi iesmējās.

Jā, ta�u, ja vēlaties sekot līdzi laika garam, tad pa�stāv vēl daudz da�ādu veidu, kā atdalīties no ķermeņa. Nekas nevar pārspēt kārtīgu piedzer�anos vai mīlas ro�taļas!

Mums pārskrēja aukstuma vilnis.

Ak, Fredij! Jūs laikam nekad nebeigsiet dzīt jokus! Amandīne puspajokam iebilda.

Nē ta�u, viņ� atbildēja pavisam nopietni. Visas mūsu dzīves darbības ir svētas � ēst, dzert, elpot, mīlēties, ir ta�u tik daudz veidu, kā cildināt Dievu un dzīvi, ko viņ� mums ir devis!

Aiz biezajiem, melnajiem briļļu stikliem nav iespējams noteikt, kāda ir viņa acu izteiksme. Kad Maiers citē sava skolotāja rabīna Nahmana de Bratislava vārdus, viņa grumbu izvagotajā, bērni�ķīgajā sejā atmirdz smaids.

Tas ir smags uzdevums vienmēr prast gūt prieku, norobe�ojoties no skumjām un rūgtuma. Pat slimības uzbrūk cilvēkam tādēļ, ka viņ� gūst par maz prieka. Un tas notiek tādēļ, ka tiek nepareizi izprasts "visdziļākais psalms" (nigun) un desmit dzīves ritmi (defikvim). Tik�līdz izzūd prieks un dziesma, tā slimība ir klāt. Prieks ir vislabākās zāles. Tāpēc jāprot sevī atrast pozitīvo un no tā neatkāpties. Kaut vai tā būtu tikai spalva degunā.

Pēc �iem vārdiem viņ� pieprasīja Amandīnei savu iemī�ļoto kokteili "Asiņainā Mērija", vienā rāvienā to iztuk�oja un paziņoja, ka tagad gan viņam un viņa audzēkņiem laiks doties pie miera.

Reiz kādā vakarā mēs ar Rozu nolēmām atstāt savus ķermeņus atbilsto�i Fredija mācībai. Kad bijām paēdu�i vieglas pusdienas, izstiepāmies uz zemes jeb, pareizāk sakot, uz sintētiskā paklāja. Koncentrējāmies uz elpo�anu un asinsriti savā ķermenī.

Kā Fredijs bija mācījis, kolīdz sajūtām spazmas, tā tūlīt izkliedējām sāpes, bet pēc tam aizmirsām par tām, un ikreiz, kad sajūtām, ka galvā rodas liekas domas, mēs tās novērsām, neatlaidīgi domājot tikai un vienīgi par savu elpu.

Tā mēs aptuveni pusstundu nogulējām uz grīdas, līdz nenormāli sāka sāpēt mugura un smējāmies kā traki. Acīmredzot ebreju meditācija nebija mums piemērota.

Roza rotaļīgi ar zobiem aizskāra manu ausi.

Fredijs stāstīja arī par daudz patīkamākiem paņē�mieniem, kā atstāt ķermeni.

Es glāstīju viņas garos, tum�os matus.

Man diez kā negribētos piedzerties. Alkohols nedod neko citu kā vienīgi nelabumu un galvassāpes!

Tad atliek tikai viens. Viņa baudkāri izstaipīja savu sāpo�o ķermeni un pēc tam metās manās skavās.

Un drud�ainām kustībām mēs sākām viens otru izģērbt.

Stāv rakstīts: lai pa īstam meditētu, jāatbrīvojas no visa, kas mūs apgrūtina, mana laulātā draudzene atgā�dināja.

Un stāv rakstīts arī: lai pa īstam meditētu, jājūt, kā mutuļo asinis. Un es to jūtu, es, būdams neglābjams zinātnieks, atbildēju.

Stāv rakstīts: lai kārtīgi meditētu, vajag ērti iekār�toties gultā, sacīja Roza, vilinot mani uz mūsu mīksto laulības gultu.

Mūsu ķermeņi savijās, bet prātu pamazām pārņēma prieka izjūta. Un mūsu miesiskie apvalki atstāja kvēles pārņemtos ķermeņus, lai da�os ekstāzes mirkļos apvie�notos virs mūsu galvām.

"Evolūcija nenozīmē kļūt aizvien svētulīgākam vai gudrākam, vai laimīgākam. Evolūcija nozīmē apzināties aizvien vairāk. Vajadzīgs daudz laika, lai izprastu seno dzīvju patiesību. Jo fiziskais ķermenis aug, jo atmiņas, ko glabā prāts, ar katru nākamo dzīvi kļūst skaidrākas.

Un nāve vairs nav ļaunā grimasē savilkta maska, kas atgādina, ka mēs nekur neglābsimies, bet gan rāma pāreja no viena pieredzes veida uz citu. Un tā tas turpināsies līdz tai dienai, kad mēs būsim tiktāl izaugu�i, lai mūsu ķermenī būtu pietiekami apziņas, kas ļautu mūsu garam kļūt nemirstīgam.

Satprem [27] . "�rī Aurobindo jeb Apziņas ceļojums" [28]

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Rauls bija uzzīmējis Galaktiku, bet tās centrā trom�petes vietā kaut ko rīklei līdzīgu. Nāves kontinentu. �ajā novietojumā pareiza �ķita atbilstība cilvēkiem alla� piemitu�ajai dabiskajai tieksmei iepazīt pasaules centru. Pamazām viņi bija sāku�i uzskatīt, ka tā ir kāda pilsēta, vēlāk ka valsts, tad Zeme un, visbeidzot, Saule. Ta�u tagad mēs zinājām, ka tā ir tikai niecīga vietiņa milzī�gās Galaktikas nomalē, bet tās centrā atradās iespaidīgs putekļu sūcējs, kas sevī ierāva pilnīgi visu, arī dvēseles.

Vai tur mita Dievs? Vai dievi mita ari miljoniem citu galaktiku centrā, kas veidoja Visumu? Jau par to tikai iedomājoties vien, man sāka sāpēt galva. �ī mīkla nebija no vieglajām!

Prezidents Lisinders ieradās pārbaudīt tanatodroma jauno aprīkojumu. Tagad mūsu rīcībā bija astoņi lido�jumu krēsli viens bija paredzēts Stefanijai, bet pārējie -

Maieram un vina audzēkņiem.

Kad valsts galva bija iepazīstinājis Nacionālo Asamb�leju ar to pla�o vērienu, kāds piemita mūsu lidojumiem uz Nāves kontinentu, viņam beidzot izdevās izcīnīt kārtīgu bud�etu tanatonautikas iekarojumiem. Vairs nevaja�dzēja lavierēt starp tēriņiem neparedzētiem gadījumiem un kara veterānu līdzekļiem, un mēs varējām iegādāties milzīgu astronomisko radioantenu.

Beidzot mēs varējām uztvert arī pārējās dvēseles, kas dodas uz Viņpasauli, ne tikai mūsu kolēģu ektoplaz�mas.

Ieinteresēts Lisinders izteica vēlmi mūs pagodināt ar savu klātbūtni grupveida lidojuma laikā. Fredijs viņam uzzīmēja figūru, kādu viņa grupas lidotāji izveidoja, kad pacēlās gaisā. Prezidents ievēroja, ka tā atgādina izpletņlē�cēju apli, kādu tie veidoja, turot cits citu aiz kājas. Fredijs piekrita, precizējot, ka tomēr esot ļoti rūpīgi jāseko tam, lai nabassaites būtu pareizi sastiprinātas.

Jums, prezidenta kungs, vajadzētu doties mums līdzi.

Liels paldies, mūsu aizbildnis atbildēja. Es tur vienreiz jau biju, tomēr man �ķiet, ka tanatonautu lietā varu būt noderīgāks, atrodoties valsts galvas amatā, nekā būdams ektoplazma.

Komanda iekārtojās aizsargkupola iek�ienē. Baltās drānās tērpu�ies, sē�ot lotosa pozā, viņi izskatījās visai iespaidīgi.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!

Cits aiz cita radiouztvērējā atskanēja astoņi sprak�ķi. Stefānija pacēlās gaisā pirmā, jo parasti viņa ieņēma vietu piramīdas virsotnē.

Nospiedu hronometru, uzstādīju automātisko dro��ības sistēmu uz "komu plus piecdesmit minūtes", bet pēc tam, pateicoties paraboliskajai antenai, varējām vērot mūsu dvēseļu komandas lidojuma trajektoriju. Bija jāgaida gandrīz stunda. Būdams labā garastāvoklī, Lisin�ders piedāvāja uzspēlēt vienu kār�u partiju. Sasēdāmies ap apaļu galdiņu uz vienu glāzīti d�ina ar rumu, ik pa laiciņam uzmetot acis kontroles ekrāniem.

Pirmais no krēsla pielēca Rauls, to gandrīz apgāz�dams.

Viens no rabīniem ir miris! viņ� iesaucās.

Ko? Kā tas iespējams? Lisinders bija pārbijies.

Es apstulbis konstatēju, ka viena Strasbūras je�ivas da�lībnieka elektrokardiogrammas un elektroencefalogrammas rādījumi bija apstāju�ies.

Dro�i vien viņiem tur aug�ā noticis kāds nelaimes gadījums!

Varbūt viņi �ķērsoju�i ceturto sienu un nokļuvu�i elles valstībā?

Noraido�i papurināju galvu.

Tas nav iespējams. Viņi ta�u nokļuvu�i tikai līdz "komai plus divdesmit septiņas minūtes" un atrodas otrajā, tum�ajā teritorijā.

Es metos pārbaudīt visas kontroles ierīces pēc kārtas. Visu ķermeņa apvalku rādījumi bija ārpus normas robe��ām. Kādu drāmu viņi tur aug�ā ir piedzīvoju�i? Aman�dīne centās noteikt septiņu atliku�o lidotāju pulsu. Viņa �ausmās nodrebēja. Mūs bija pametis jau otrais rabīns!

Es neko nesaprotu, viņa sacīja, rokas lauzīdama. Viņi ta�u �o teritoriju bez problēmām bija �ķērsoju�i jau simtiem rei�u. Viņiem tūlīt būtu vajadzējis savīt nabassaites�

Laboratorijā valdīja pilnīgs izmisums. Rauls bija kā piekalts Stefānijas rādītāju pultīm. Es ieklausījos radio�uztvērēja darbībā. Dīvaini. Varēja sadzirdēt daudz da�ādu trok�ņu, ta�u neviens no tiem neatbilda mūsu draugu signāliem. Vai mums bija darī�ana ar kādām parazitējo��ām pirātu dvēselēm? Kāds augstāks spēks būtu varējis aiz�ķērsot �o "ceļu uz Viņpasauli"?

�os pieņēmumus pārbaudīsim vēlāk. Tagad vajadzēja steidzami apstādināt �o katastrofu un atgūt mūsu vēl neaizgāju�os draugus.

Kopīgiem spēkiem iedarbinājām automātisko dro��ības sistēmu. Se�i tanatonauti cits aiz cita atvēra acis. Visi dusmās drebēja. �ķita, ka Stefānija vēl nav beigusi ar kādu cīnīties.

Kas notika? Kas ar jums notika?

Ar grūtībām viņa izdvesa:

Asasīni!

Reiz uz Zemes dzīvoja cilvēki, kuri ticēja, ka Zemes virsū iespējama Paradīze, un tie bija asasīni.

Par asasīniem dēvēja Hasāna as Sabāha reformas ismaelītu piekritējus. Tā viņus nodēvēja, jo, pirms doties pa�nāvnieciskos uzbrukumos, tie lietoja ļoti daudz ha�i�a. Asasīnu slava bija aizskanējusi tik tālu, un viņi bija tik slaveni, ka viņus pazina arī Francijā, un viņu apzīmējums cēlies no fran�u vārda assassin[29] .

�ī sekta izveidojusies no kāda �iītu islāma atzara. Tās locekļi sevi bija pasludināju�i par Muhameda brālēna atbalstītājiem, kur� bija pravie�a pēctecis pa sievie�u līniju un kuru tāpēc vairums musulmaņu neatzina.

Kā apliecinājis venēcie�u ceļotājs Marko Polo (1323) un daudzi persie�u vēsturnieki, asasīni mitinājās Alamuta cietoksnī, kas atradās 1800 metru virs jūras līmeņa augstajā Māzenderānā, uz dienvidiem no Kaspijas jūras.

Mitinoties kalnos no�ķirtībā, viņi nevarēja uzsākt tradicionālos karus, tādēļ izgudroja se�u cilvēku kaujas grupējumus (fidavi), kuru uzdevums bija nogalināt pre�tinieku vadoņus, visbie�āk laikā, kad tie bija nodevu�ies lūgsnām mo�ejās.

Asasīnu vadoni turpmāk dēvēja par Kalnu Veci. Pir�mais no tiem, protams, bija �īs sektas dibinātājs Hasāns as Sabāhs.

Pirms savu nāvējo�o uzbrukumu veik�anas �ie nolemtie "saņēma anestēziju" ha�i�a veidā, kas tika pievienots ro�u ziedlapiņu ievārījumam. Kalnu Vecis tik ilgi runāja, ka vīri aizmiga, jo ha�i�s bija nomierino�a, nevis uzbudino�a narkotiskā viela. Aizmigu�us tos aizveda uz kādu slepenu dārzu Alamuta cietok�ņa pa�ā dziļumā. Kad cīnītāji pa�modās, viņus ielenca jauni vergi meitenes un pui�i -, kuriem vajadzēja izpildīt visas viņu seksuālās iegribas.

Viņi turp tika aizvesti, tērpti skrandās, ta�u tagad tiem mugurā bija zaļa zīda drānas ar zelta iz�uvumiem, bet visapkārt valdīja īsta Paradīze sarkani trauki, izmek�lēti vīni, ro�u liegā smar�a un tik daudz ha�i�a, cik sirds kāroja. Narkotikas, sekss, alkohols, greznība un bauda! Viņi bija pārliecināti, ka nokļuvu�i pa�a Allāha dārzos, vēl jo vairāk tādēļ, ka �ajā neauglīgajā, kalnainajā apkaimē tā bija glu�i neticama parādība.

Tad viņus atkal apdullināja ar ha�i�u, bet pēc tam nogādāja atpakaļ, skrandās tērptus, tāpat kā iepriek�. Tad Kalnu Vecis tiem paziņoja, ka, pateicoties savām spējām, viņi slepus pabiju�i Allāha Paradīzē. Un tagad viņi tur atgriezīsies, jo mirs kā varoņi! Ar smaidu uz lūpām fidavi paklausīgi devās nogalināt vezīrus un sultānus. Notverti tie sajūsmināti devās nāvē.

Tikai visaugstākā ranga asasīnu priesteri sestajā pakāpē uzzināja viltus Allāha dārzu noslēpumu.

Sekta pirmām kārtām aizstāvēja savas intereses, izpla�tot Hasāna as Sabāha vēsti. Vēlāk Kalnu Ve�i atklāja, ka no saviem fanātiskajiem cīnītājiem tie varēja gūt daudz lielāku labumu. Un viņi par cīnītāju pakalpojumiem sāka prasīt ļoti augstu samaksu. Kad asasīni steidzās pie sava vadoņa, lai brīvprātīgi pieteiktos cīņai, vadonis tiem jau�tāja, kur� viņu varētu atbrīvot no kāda konkrēta cilvēka. No asasīnu algotņu rokas aizgāja bojā arī dzejniece Akma Marvana meita, kas bija uzdrīkstējusies runāt sliktu par viņa medīnie�u sabiedrotajiem.

Alamuta cietoksni 1253. gadā iekaroja di�ais mongoļu hans Hulagu, ķīnie�u hana Mong Ha karapulku ģenerā�lis. Asasīni velti bija lūgu�i to sultānu atbalstu, kuriem pa�i pirms tam bija palīdzēju�i. Sultāni no iejauk�anās atturējās, jo pa�i labprāt �ādi atbrīvojās no bīstamajiem musinātājiem.

Nogalinātie asasīni tagad pa�i varēja pārliecināties, ka bija iepazinu�i tikai surogātparadīzi mākslīgu un ilu�zoru cilvēku rokām veidotu pasauli.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mums uzbruka ektoplazmas pirāti, Stefānija paskaidroja, vēl joprojām aizelsusies, pilnīgajām krūtīm cilājoties zem viņas lidotājas speciālā apģērba. Viņu bija vairāki du�i, un tie slēpās aiz pirmās komatozās sienas. Izmantojot mūsu apjukumu, viņi ar zobiem pārkoda Lisjēna un Albēra nabassaites.

Fredijs pārsteigts atklāja, ka arī ektoplazmām pastā�vēja savi dzīves likumi. Sapnī cilvēki varēja cīnīties un zaudēt asinis, un tie�i tāpat ektoplazmas arī Nāves konti�nentā varēja cīnīties savā starpā un pārkost no Zemes dzī�ves mantotās nabassaites. Lai gan Fredijs bija �o parādību atklājis, tomēr to izskaidrot nespēja. Varbūt, lai izraisītu vardarbību, vajadzēja izstarot naidu un agresiju? Lai kā ari būtu, abus rabīnus patie�ām bija aizvilinājusi gaisma gaiteņa galā.

Bet kā Stefanijai un Fredijam uzreiz bija izdevies noteikt, ka viņu vajātāji ir asasīni? Ar domu pārraidi starp dvēselēm. Maiers jau pa�ā sākumā domāja, ka �o uzbrukumu noorganizēju�i arābi. Tas bija maniheisma reflekss arābi pret ebrejiem, tas ta�u bija tik vienkār�i! Arābi bija pēdējie asasīnu pēcte�i, kas �ajā cīņā pret rabī�niem saskatīja lielisku iespēju uzsākt svēto karu un pa�i sevi iecelt par islāma iekarotāju zobena asmeni. Un asa�sīni gādāja par to, lai �ī sadursme tiktu pla�i atspoguļota musulmaņu pasaulē.

Stefānija dusmojās.

Vini metās mums virsū! Asasīni mūs notvēra un

>

centās pārraut mūsu nabassaites, tās raustot un tinot sev ap kāju potītēm. Kad pirmais pārsteigums bija pārgājis, metāmies aizstāvēties.

Un tas mums itin labi izdevās! piebilda Fredijs. Trīs no �iem pirātiem aizsūtījām pie tēviem. Turpmāk viņi zinās, ka mēs neļausim sevi slepkavot un aizstāvē�simies!

Cīņa bija nedaudz atgādinājusi ūdenslīdēju zemūdens cīņu, vienīgā starpība bija tā, ka tika pārrautas nevis gaisa pievades caurulītes, bet gan nabassaites. Tuvumā eso�ie miru�ie samulsu�i vēroja, kā norit cīņa starp tanatonau�tiem. Prezidents Lisinders, kur� pirms trim dienām bija atmetis smēķē�anu, aizņēmās no Raula vienu tievo, aromatizēto cigareti.

Ilgtermiņā Nāves kontinentu vajadzētu pasludināt par "demilitarizētu zonu", viņ� teica, izpū�ot smar�īgos eikalipta dūmus. Jebkur�, ja tur ierastos ar kareivīgiem nolūkiem, tiktu nekavējoties no turienes patriekts.

Un patriecēji būtu ektoplazmu ANO miera uzturē��anas spēki? iespurdzās Stefānija.

Pagaidām mēs vēl esam bezspēcīgi. Visiem ir tie�sības tur nokļūt, asasīnus ieskaitot, bet uz Zemes mēs ar tiem nespējam tikt galā. Nevaram uzsākt konfliktu, pat vietēja mēroga, lai aizsargātu Nāves kontinentu, kur� pieder visiem.

Vēl nekad nebiju domājis par mūsu pētījumu dip�lomātisko pusi. Parasti pirmatklājēji tajā teritorijā, ko bija atklāju�i, iesprauda zemē karogu. Tā radās kolonijas. Vispirms ieradās atklājēji, tad līdumnieki, tad tirgoņi un visbeidzot vadītāji. Teritoriālie kari ļāva noteikt valstīm jaunas robe�as, bet reizēm tās tika uzzīmētas ar lineālu, kā tas notika ar daudzām Āfrikas valstīm. Ta�u mēs dabā nekā netikām atzīmēju�i to zonu robe�as, kurās bijām iekļuvu�i, un tagad Nāves kontinents nepiederēja nevie�nai tautai. Acīmredzot pirmie, kas to ar spēku pārņems, arī varētu kļūt par tā īpa�niekiem. Glu�i kā Me�onīgajos rietumos kur� pirmais brauca, tas pirmais mala!

Es biju tik naivs un alla� iztēlojos, ka vīrie�i un sie�vietes, kas apguvu�i meditāciju un spējīgi mūsu lidojuma krēslos likt uz kārts savu dzīvību, ir drosminieki, kuru vienīgais mērķis � atvirzīt tālāk izziņas robe�as.

Beigas piedzīvojumiem, beigas nāves kaskadieriem, beigas mistiskajiem sapņotājiem! Lidojumu populari�zē�ana tur, aug�ā, izraisīja problēmas, kuru risinā�anai �eit, lejā, nebijām atlicināju�i laiku. Tur, aug�ā, jebkura sekta, jebkura fanātiķu orda un jebkura neģēļu banda varēja izrādīties tikpat stipra, cik vesela valsts uz Zemes. Saujiņa asasīnu aptuveni piecdesmit neprātīgu pa��nāvnieku varēja kļūt par Paradīzes īpa�niekiem tikai tādēļ, ka viņiem pirmajiem bija ienācis prātā to iegūt ar varu!

Kā lai ar viņiem cīnās?

Lisinders �ķita izmisis.

Esiet saprātīgi, mani draugi. Ir svarīgi izvairīties no jebkāda diplomātiska vai politiska konflikta ar Libānu, Irānu un, vēl jo vairāk, ar Saūda Arābiju.

Stefānija sa�uta.

Ne Irāna, ne Libāna, ne Saūda Arābija ta�u neatbal�sta asasīnus. Tie ir visu arābu ienaidnieki.

Pat pārējie �ilti viņus ienīst un nicina, piebilda kāds no izdzīvoju�ajiem rabīniem.

Saprotiet ta�u! � Lisinders gandrīz iekunkstējās. Saūdie�i ieņēmu�i galvā uzcelt gigantisku tanatodromu netālu no Mekas. Kādus algotņus viņi varēja aicināt vadīt cīņu? Viņi ir mūsu galvenie naftas piegādātāji, tādēļ neva�ram atļauties tādu greznību kā viņus saniknot, it sevi�ķi, ja tas ir da�u niecīgu tanatonautikas problēmu dēļ.

Bet tas ta�u ir dzīvības un nāves jautājums, Roza protestēja.

Man tie�ām �ēl, mani bērni, bet pirmām kārtām man jārūpējas par tiem septiņiem miljardiem būtņu uz mūsu planētas, kam ir sīksta dzīvība, bet, vēl konkrētāk, par se�desmit miljoniem indivīdu, no tiem vismaz puse ir vēlētāji, kas mūsu valstī pārvietojas ar ma�īnām, kurās lej benzīnu, un valkā drēbes, kuru audumi cēlu�ies no naftas, sildās ar naftas palīdzību un�

Bet ja nu mēs atrastu kādu arābu emīru, kur� būtu gatavs mums doties līdzi? es pēk�ņi jautāju.

Tādā gadījumā jums tiks dota zaļā gaisma! Valsts galva pla�i iepleta rokas.

"Dievs tiem pie�ķīris augstāku kārtu nekā pārējiem. Viņ� devis laba solījumus visiem, tomēr tiem, kas dodas cīņā, paredzējis lielāku atlīdzību nekā tiem, kas paliek savās mājās."

Korāns, IV sūra, 97

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Asasīni bija tikai reliģiskā kara priek�vēstne�i, ko mēs nebijām paredzēju�i. Protams, sākot mūsu eksperimen�tus, bijām redzēju�i, kā biroju darbinieki sacen�as drosmē, lai pirmie nokļūtu miru�o valstībā, ta�u nekad nebijām iedomāju�ies, ka konflikts varētu pieņemt tik milzīgus apmērus.

Hinduisti pret musulmaņiem, protestanti pret kato�ļiem, budisti pret sintoistiem [30] , ebreji pret islāmistiem tās bija tikai galvenās konfesijas, kas savā starpā ķīvējās par piekļū�anu Nāves kontinentam. Tad arēnā parādījās arī disidenti un brālības, kas tiecās saglabāt savu neat�karību irāņu �iīti pret sīrie�u sunnītiem, dominikāņi pret jezuītiem, �u daoisti [31] pret �ang�u atbalstītājiem, luterāņi pret kalvinistiem, liberālie ebreji pret ortodoksāļajiem ebrejiem un anticionistiem, mormoņi pret ami�iem, Jehovas liecinieki pret Septītās dienas adventistiem, Māna sektas adepti pret scientioloģijas sekotājiem!

Nezināju, ka teoloģijai ir tik daudz nian�u. Atklāju, ka pastāv tik daudz domstarpību starp reliģijām, un vel�tīgi bija cerēt, ka visu konfesiju ticīgie tur aug�ā kādreiz sastapsies vienoti vienā kopīgā ekumeniskā [32] kustībā.

Kamēr ektoplazmas cita citai uzglūnēja un nogali�nāja ticības vārdā, es pārlasīju piezīmes, kur Raula tēvs sīki aprakstīja visas pasaules mitoloģijas un teoloģijas, un konstatēju, ka patiesībā tām ir daudz kopīga. Man radās iespaids, ka tās visas mēģināja stāstīt vienu un to pa�u stāstu un nodot vienu un to pa�u vēsti, at�ķīrās tikai parabolas un vārdi, ko tās izmantoja.

Konflikts, kas bija izraisījies debesīs, nepalika bez atskaņām uz Zemes. Asasīnu teroristi uzbruka mūsu tanatodromam ar sprāgstvielām pielādētā automa�īnā. Varējām pateikties tikai bumbu izgatavotāja neprasmei, jo tās kopā ar viņu pa�u uzsprāga aptuveni simts metrus no mūsu celtnes.

Kā alla�, saglabājot vēsu prātu, Rauls mūs sapulcināja jumta dzīvoklī. Tagad mūsu jau bija par daudz, lai sēdētu uz Perla�ēza kapsētas kapakmeņiem. Rauls atlocīja Nāves kontinenta karti. Skaidrs, ka reliģijas cen�as iekarot Nāves zemi, jo tam, kur� kontrolēs garīgo pasauli, piederēs arī materiālā pasaule. Iedomājieties tikai � ja tas izdotos Pakistānas musulmaņiem, vini nobloķētu indie�u budistu reinkarnācijas ciklu!

Stefānija bija kļuvusi par ektoplazmisko cīņu speciā�listi. Lai pasargātu savu sudraboto nabassaiti, viņa bija izstrādājusi da�ādu veidu atvairī�anas paņēmienus.

Tomēr nevajadzētu ignorēt pat visnegaidītākās ap�vieno�anās iespējas, viņa teica. Pēdējā lidojuma laikā esam zaudēju�i divus mūsu draugus rabīnus, ta�u ar beduīnu musulmaņu atbalstu mums izdevās nogalināt kādu duci saniknotu asasīnu. Tātad jālido tikai pietiekami spēcīgā komandā, lai piespiestu bēgt mūsu ienaidniekus un turpinātu pētījumus.

Lidot nevis se�iem vai septiņiem, bet gan desmit vai divdesmit� domīgi noteica Rauls.

Tie�i tā, enerģiski uzsvēra Stefānija. Vienmēr uzvar tie, kuru ir vairāk. Kāpēc mēs nevarētu būt piec�desmit vai pat simts lidotāji?

Lieliski, atzīmēja Fredijs, tikai mums nav simts rabīnu tanatonautu.

Kāpēc aprobe�oties tikai ar rabīniem? es jautāju. Iespējams, ka pienācis laiks satuvināties. Es, teiksim, esmu konstatējis, ka kabalai [33] un Ji Kingam ir daudz kopīga.

Mūsu itāliete �o ideju atbalstīja. Tur, aug�ā, viņa kļūs par mūsu sūtni.

Pēc nedēļas pie tanatodroma durvīm klauvēja divdes�mit jaunu aziātu mūku, kas visi bija cits citam līdzīgi kā ūdens lāses. Viņi bija no �aoliņa klostera, vietas, kur tūk�sto�gadēm tiek mācīts, ka reliģija un cīņa iet roku rokā. �aoliņa mūki bija pazīstami arī ar to, ka bija vislielākie kungfu cīņas eksperti. Viņu izziņas avoti bija zinātne un cīņas māksla. �ie mūki vienmēr bija apvienoju�i cīņu un meditāciju.

Fredijs sajūsmināts uzlūkoja jauno ektoplazmisko horeogrāfiju. Tagad viņ� vadīja nevis komandu, bet gan īstu cīņas eskadriļu, kas varēja gaisā izveidot lidojo�u cie�toksni.

Mēs savu debesu armiju nosaucām par Alianses armiju, un tā bija visu labticīgo reliģiju apvienība.

Bērns vēroja vecu vīru, kur� dejoja, un �ķita, ka �ī deja nekad nebeigsies.

Vecotēv, kāpēc tu tā dejo?

Redzi, mans bērns, cilvēks ir kā dzīvsudrabs. Cieņu, di�ciltību un līdzsvaru tas sasniedz tikai kustībā. Nekad neaizmirsti, ka cilvēks spēj pats sevi pārvērst.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mēs nebijām vienīgie, kas meklē sabiedrotos. Asasīni, kas, kā �ķita, mūs ienīda personiski, arī pa�i atrada nepa�rastus sabiedrotos. Savu armiju viņi nosauca par "Koalī�ciju" un sapulcināja savā tanatodromā, ko bija iekārtoju�i sena Alamuta cietok�ņa pa�ā vidū. Lai uzsāktu lidojumus, viņi bija apvienoju�ies ar Jasukuni cietok�ņa mūkiem sintoistiem.

�ajā svētajā vietā netālu no Tokio tiek godināts 2 464 151 kareivis, kuri kritu�i visu Japānas impērijas karu laikā.

Lai kā arī būtu, liberālo rabīnu un �aoliņa mūku uzbrukumi asasīnu mufti un Jasukuni mūkiem aizkavēja Nāves kontinenta iekaro�anu. Starp viņiem notika sīvas cīņas, tādas kā 15. maija cīņa, kad divi simti Alianses zal�dātu stājās pretim se�iem simtiem Koalīcijas piekritēju. Bet Fredijs, mūsu miermīlīgais Fredijs, tam par godu improvizēja kaut ko pirmajai ektoplazmu cīņas stratē�ģijai līdzīgu.

Viņ� nosūtīja nelielu daoistu grupu un rabīnus izlū�kos, kamēr lielākā daļa Alianses armijas bija paslēpusies aiz pirmās komatozās sienas, cīnoties ar atmiņu lodēm. Cīņa visā piltuves "ziedkausa" perimetrā bija tik sīva, ka Koalīcijas kareivji pat aizmirsa par Moch 1 eksistenci. Kad Alianses kareivji metās bēgt, viņi tiem dzinās pakaļ, aizsardzībai turēdamies cits pie cita nabassaites. Tomēr viņi nebija rēķināju�ies ar to nepatīkamo tik�anos, kas viņus tagad sagaidīja, jo viņiem uzbruka Alianses kareivji, nevis atminu lodes.

Mūsu vīri �o apjukumu izmantoja, lai pārcirstu pēc iespējas vairāk ienaidnieku nabassai�u. Un tajā dienā pre�tim gaismai asasīnu vadībā aiztraucās trīssimts Koalīcijas cīnītāju.

Ja runājam par Alianses kareivjiem, tad tiem nācās apraudāt tikai kādu simtu tā saucamo "miru�o".

Pēc Fredija domām, uzvara kopumā bijusi tik viegla tādēļ, ka rabīnu un �aoliņa klostera vīru pagātne noteikti bija daudz nevainojamāka nekā asasīnu pagātne. Viņi nebija iedvesmoju�i slaktiņus Libānā un veiku�i da�ādus teroristiskus atentātus, tādēļ tiem nevajadzēja vienlaikus uzmanīties gan no pagātnes upuriem, gan no tagadnes ienaidniekiem.

Paradokss, bet tie�i �o ektoplazmu karu dēļ Viņpasau�les iekaro�anas vērtība ievērojami pieauga. Visā pasaulē reliģijas sacentās, lai atgūtu kādreizējo spozmi, bet ak vai! pieauga fanātiķu skaits. Atsevi�ķas sektas pat cen�tās izmantot gadījumu, lai iekļūtu oficiāli atzītas reliģijas kārtā. Tomēr pietika ar vienu kaujas vienību, lai iznīci�nātu visus jaundibinātās konfesijas pārstāvjus. Par laimi, cilvēki uz Nāves kontinentu devās kaili. Nebija ne visma�zākās iespējas paņemt līdzi �autenes, lo�metējus, raķetes vai na�us. Citādi, zinot, cik �ie konflikti ir ne�ēlīgi, tas būtu izvērties par īstu biroju darbinieku slaktiņu.

Tā kā nebija ne fotouzņēmumu, ne filmu, laikraksti un televīzija sākumā maz atspoguļoja ektoplazmiskos karus. Tomēr alla� informētam par vissvaigākajiem fak�tiem �ajā jautājumā "Ilustrētajam Laikrakstam Tanato�nautiem Amatieriem" ienāca prātā nosūtīt uz Viņpasauli savu reportieri Maksimu Vilēnu. �im �urnālistam, kur� kādreiz bijis mūks-trapists [35] un kur� jau ilgu laiku klusēja, bija fantastiska vizuālā atmiņa.

Da�as būtnes varēja uzskatīt par pārraidītājiem, bet viņ�, būdams mēms, bija uztvērējs. Vilēns uztvēra katru sīkumu un pēc tam to visu nodeva tālāk saviem lasītājiem. Pirmais ektoplazmiskais reportieris viņiem uzskicēja da�as sīvu Viņpasaules cīņu ainas. Beidzot bija sācies īsts kar�, kas tomēr neapdraudēja vidusmēra pilsoni.

Apsēdu�ies savos krēslos, miermīlīgie amatieri kļuva par aizrautīgiem neredzamā konflikta lieciniekiem.

Un tas, ka �is kar� prasīja aizvien lielāku lidotāju upuru skaitu, netraucēja. Bijām gatavi atstāt savus Bit�omo�nas tanatodroma dzīvokļus, lai atbrīvotu vietu lielajam lidojuma krēslu daudzumam. Ja Alianses ofisa darbinieki vēlējās uzveikt ienaidnieku, tad vismaz aptuveni piecdes�mit tagad vajadzēja vienlaikus pacelties gaisā.

Bit�omonas tanatodroma celtne bija pārvērtusies par īstu Bābeles torni. Tajā atbalsojās da�ādas sve�valodas, un bie�i vien cilvēki cits citu nevarēja saprast, ta�u visus vie�noja vēlme iekarot Viņpasauli. Da�ādu konfesiju pārstāvji gaidīja brīnumu un ļoti labi spēja cits citu iepazīstināt ar savas meditācijas tehniku un lūgsnām.

Ar katru dienu Alianse kļuva aizvien neviendabīgāka. Sākotnējiem liberālajiem rabīniem, daoistu mūkiem un viedajiem budistiem bija pievienoju�ies Ziloņkaula Krasta marabuti anīmisti, turku mufti, Hokaido salas mūki sintoisti (tradicionālie Jasukuni tempļa iinto mūku ienaidnieki), grieķu virpuļojo�ie dervi�i un pat trīs inuītu �amaņi, se�i Austrālijas aborigēnu burvji, astoņi bu�meņu burvji, kāds filipīnie�u dziednieks, kāds pigmejs, par kura ticību mums nebija ne vismazākās nojausmas, un kāds �adas gudrais. Tā nu mūsu armijas sastāvā tagad bija vairāk nekā divsimts dievbijīgu kareivju dzīvs pie�mērs tam, ka iespējams nodibināt ideālu harmoniju starp visām uz Zemes pastāvo�ajām ticībām.

Jumta dzīvoklī, kas bija mūsu miniatūrās pasaules tik�anās vieta, valdīja rāma gaisotne. Atrazdamies tālu no savu klosteru bargajām morāles prasībām, mūsu svē�tuļi apmainījās ar koleģiāliem jociņiem. Lai radītu labu iespaidu, es viņiem piedāvāju atrisināt kādu atjautības uzdevumu:

Vai zināt, kā var uzzīmēt apli ar punktu vidū, neat�raujot pildspalvu no papīra?

Mūki un rabīni aizrautīgi noņēmās ar �o saprāta izai�cinājumu.

Tas nav iespējams! viņi beigās izsaucās.

Ne vairāk un ne mazāk kā tanatonautika, es fleg�mātiski atbildēju, bet pēc tam nodemonstrēju atminē�jumu.

Dzirdēju, kā aizmugurē Rauls, kas aizvien atradās pārējiem par vienu atjautības uzdevumu priek�ā, piedā�vāja kādai asistentei, kas vērīgi viņā klausījās, Viktora Igo �arādi:

Pirmkārt, tā ir pļāpa. Otrkārt, tas ir putns. Tre�kārt, tas ir kafijā. Bet viss kopā tas ir konditorejas izstrādā�jums.

Tā bija viela diskusijām. It īpa�i tādēļ, ka atrisinā�jums �ķita vienkār�s. Kamēr Fredijs uz klavierēm spēlēja

Ger�vina skaņdarbus, bet Amandīne meistarīgi jauca kokteiļus, es lauzīju galvu: "Pirmkārt, tā ir pļāpa? Tā ir �agata. Bet tad jau sanāk, ka arī otrkārt tā ir �agata� Un kas atrodas kafijā pļēgurs, oficiants vai alus?"

Saskaņā ar islāmistu tradīcijām Paradīze ir milzīga un tā ir izvietota uz astoņiem cilindriskiem apļiem. Paradīzi apskalo �etras upes, un tā ir baudu vieta. �eit gozējas �etri pirmie kalifi, desmit pirmie cilvēki, kurus Pravie�tis pievērsis islāma ticībai, un viņa meita Fatima. Tiem pieder septiņdesmit ar zeltu un dārgakmeņiem rotāti paviljoni. Katrā paviljonā ir septiņsimt gultu, kurās guļ septiņsimt hūri. Paradīzē ir arī septiņi dzīvnieki Elijas ēzelis, Ābrama auns, Jona valis, Boraha ķēve, Zālamana skudra un pupuķis un Septiņu Guļo�o suns.

Pravietis visiem Paradīzes iemītniekiem piedāvā da�ā�das baudas, un tās visas ir nebeidzami jutekliskas.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mūsu tanatodroma ekumeniskā un labvēlīgā atmos�fēra neļāva aizmirst realitāti ar tikko uzsāktā konflikta smagajām cīņām.

Alianse un Koalīcija bija sāku�as ne�ēlīgu karu. Katru dienu mūsu tanatonauti modās, sviedriem noplūdu�i, trī�cēdami pie visām miesām, un ziņoja par jauniem zaudē�jumiem. Mūsu rabīns un horeogrāfs Fredijs Maiers, kas bija pasludināts par karavadoni, nolēma, ka pienācis laiks izvērst mūsu milzīgo ofensīvu. Slavenā "Paradīzes kauja" notika mūsu ēras 2065. gadā. Mēs ar Raulu, Rozu un Amandīni tai sekojām ar paraboliskās antenas palīdzību, cik bija mūsu spēkos, ta�u vienīgais, ko varējām konsta�tēt, bija starp dvēselēm valdo�ais satraukums. Maksimam Vilēnam vēlāk izdevās savā �urnālā publicēt diezgan labu �īs kaujas aprakstu. Te tas ir.

Kad mirsto�o zvaig�ņu radītā migla sabiezēja ap tā melnā cauruma atvāzto rīkli, ko sauc par Paradīzi, es re�dzēju, kā rabīna Fredija Maiera armija virzās uz priek�u. Un to darīja stiprāku piemīlīgie ķīnie�u mūki, rāmie bu�disti, iespaidīgie austrālie�u burvji un draiskie marabuti anīmisti. Viņi visi bija ļoti saliedēti. Alianses leģioni satu�vināju�i savas ektoplazmas, lai nelaistu garām pat visne�parastākos pretiniekus.

Koalīcijas karaspēks parādījās nedaudz vēlāk. Tā priek��ējās rindās lidoja sintoistu mūki. Tie bija īsti bumbvedēji, kas bija gatavi iznīcināt simtiem nabassai�u. Karatistu po�zās, ar plaukstu malām kā ar neuzveicamām izkaptīm viņi veica cirtienu kustības. Aiz viņiem, izkārtoju�ies divās rin�dās, ņirdza asasīni, bet dominikāņu mūki skaitīja lūgsnas.

Debesis mud� no dvēselēm. Abu pu�u cīnītājiem no visiem pasaules tanatodromiem pievienojās papildspēki. Vienai pusei vairāk nekā tūksto� divsimt rabīnu, anīmistu, budistu, kabalistu un daoistu, bet otrai divtūk�sto� trīssimt sintoistu mūku, �amaņu, asasīnu un domi�nikāņu.

Alianses priek�galā atrodas rabīns Maiers, kas ar telepātijas palīdzību savam karapulkam dod pavēles. Savu�kārt Koalīcijas karapulkus komandē di�ais japāņu cīņas stratēģis ģenerālis �iku. Jāatzīmē, ka pēc 15. maija sakāves viņu dvēseles iemācīju�ās tikt galā pat ar vissāpīgākajām atmiņām, lai nekļūtu par tum�ās teritorijas upuriem. Lai kā arī būtu, tās �oreiz nolēmu�as palikt ārpus Paradīzes, lai varētu labāk kontrolēt, kā ienaidnieku nabassaites vir�zās uz priek�u. Alianses karaspēks izvietojies aiz durvīm, lai gaisma kareivjus apspīdētu no aizmugures un pievili�nātu un ap�ilbinātu viņu ienaidniekus.

�iku un Kalnu Vecis dod zīmi uzsākt cīņu, satverot savas nabassaites. Asasīni ielau�as flangā, ko aizsargā anīmisti un austrālie�u burvji. Liberālie rabīni steidzas tiem palīgā, ta�u tos tālāk nelai� sintoistu mūki, kas ar plaukstas sānmalu cērt viņu nabassaites kā ziedu kātus dārzā. Arī daoistu mūki un dominikāni metas cīninā.

�ķiet, ka visa cīņas stratēģija ir izkūpējusi bez pēdām. Tagad starp zvaigznēm iet vaļā milzīga plūk�anās. Bet turpat līdzās turpina ierasties un aizslīd garām tās dienas miru�ie, gandrīz nepievēr�ot uzmanību �īm dvēselēm, kas ar tādu naidu cīnās visā Paradīzes perimetrā.

Un tad pēk�ņi Alianses karaspēks konstatē: sakarā ar to, ka viņu karaspēks skaitliski ir mazāks, tas var zaudēt. Un cīnītāji metas uz pirmo komatozo sienu. Baidoties, ka viņi varētu atkārtot savu 15. maija taktiku, �iku ar savu karaspēku dzenas tiem pakaļ.

Uz otrās teritorijas aizvien stāvākajām kraujām diev�bijīgie cīnītāji cits citam uzbrūk vienlaikus ar viņu vis�briesmīgākajām atmiņām. Dvēseles aiz bailēm sastingst �ajā vietā, kas o� pēc Zemes un nāves. Daudz nabassai�u tiek pārcirstas, un �o karotāju ektoplazmas aizslīd pre�tim gaismai. Trīs asasīni metas virsū kādam liberālajam rabīnam, kas mēģina izvairīties no viņu straujajām kustī�bām ar ebreju dejas soļiem. Ar kungfu lēcieniem kādam daoistu mūkam izdodas ar vienu vienīgu kustību pār�cirst se�u dominikānu nabassaites. Bet kāds mohikānis viens pats nonāk aci pret aci ar irākie�u grupu. Cie�i kopā saspiedu�ies, mūnisti turas pretim scientiologiem. �ķiet, ka tie�i sektas visvairāk vēlas savā starpā cīnīties. Veido�jas dīvainas apvienības. Afrikāņu marabuts izglābj kādu indonēzie�u �amani, ko notvēris Romas katoļu eksorcists, kur� pats �ķiet nedaudz samulsis, ka �eit nokļuvis. Kādā kraujā nozūd dzenbudistu mūku pulks, bet indie�u guru, apsēdu�ies lotosa pozā, cīnās pret virpuļojo�ajiem dervi�iem, kas grie�as kā vilciņ�.

Viņi izveidoju�i virpuļojo�u aizsardzības līniju, kas ļauj paglābt tos viņu puses kareivjus, kuru spēki ir pavi�sam izsīku�i. Jezuītu orda stājas pretim �iītu ājatollu gru�pai, kurai savukārt uzbrūk asasīni. Tā par savu paglāb�a�nos var pateikties vienīgi kādai Druzu kaujas vienībai un saujiņai aleutu.

Pēdējais mohikānis ir miris, bet austrālie�u burvji to atriebj. Virpuļojo�ie dervi�i ar marabutu atbalstu dodas pretuzbrukumā. Dzen mūki izveido trijstūri, lai neļautu indonēzie�u �amaņiem steigties palīgā liberālajiem ebre�jiem.

Nabassaites plīst ar tādu skaņu kā elastīgās auduma saites. Tās tiek gan pārkostas, gan pārrautas. Lai tās varētu pārraut, reizēm kāds citiem pat aizliek priek�ā kāju. �os dueļus izgaismo gaiteņa galā saredzamā gaisma. Izbiedētās vai saniknotās sejas izskatās tik bālas, it kā tās apgaismotu neona lampas. Pa gabalu var redzēt grupas, kas savienoju��as nabassaites un veic sare�ģītus manevrus, ta�u tie bie�i neizdodas. Ne vismazākās �ēlastības. Ne vismazākās līdz�jūtības. Ikviens cīnās, lai nogalinātu vai lai pats netiktu nogalināts.

Sākumā �ķita, ka lielākas izredzes uzvarēt ir Aliansei, bet tad pretinieku naids to aizvien vairāk sāk nomākt, un tie�i viņu nometnē tagad ir vairāk pārcirstu nabassai�u.

Rabīns Maiers nosūta telepātisku signālu atkāpties un metas uz otrās komatozās sienas pusi. Koalīcija, kurai priek�galā joprojām atrodas ģenerālis �iku, tai seko. Ta�u, �ķērsoju�i Moch 2, viņi atklāj sarkano teritoriju, kas pilna ar izpriecām un baudām. Pēc sāpīgajām atmiņām ticīgie tagad spiesti sastapties ar savām seksuālajām fantāzijām. Kāda titāniska cīņa, kurā caurspīdīgie mūki cen�as cits citam pārraut sudrabotās nabassaites un izvairīties no savām visapspiestākajām vēlmēm!

Vairs nav iespējams at�ķirt, kur beidzas �ausmas un sākas orģijas.

Visvairāk seksuālās vīzijas pārsteidz dominikāņus un asasīnus, tiem uzbrūkot no visām pusēm. Viņi noteikti ir guvu�i daudz mazāk seksuālās baudas nekā ebreji un budisti, jo viņu rindas kļūst daudz retākas, bet Alianses cīnītāji, kuriem viņu reliģija ļauj precēties un mīlēties bez aizliegumiem, spēj viegli turēties pretim kārdināju�miem.

Nokļuvu�i kādas uzmācīgas gei�as apskāvienos, kas par katru cenu grib pagrābstīties tiem zemāk par nabassaitēm, �iku un Kalnu Vecis metas bēgt, bet kopā ar viņiem nedaudzi atliku�ie ektoplazmiskie cīnītāji.

Kuram var pateikties par uzvaru �ajā Paradīzes kauja? Nu, protams, erotiskajām fantāzijām!

Maksims Vilēns

Acteki bija pārliecināti, ka ziedoto cilvēku asinis pie��ķir to enerģiju, kas ir nepiecie�ama, lai kosmoss varētu pastāvēt, planētas virzīties un gadalaiki mainīties. Upuri ar pār�ķeltiem ķermeņiem, kuru iek�as bija pielipu�as priesteru obsidiāna dun�iem, pievienojās dieviem, kuru vārdā bija miru�i, jo kādreiz �ie dievi pa�i bija tiku�i zie�doti, lai glābtu pasauli. �o cilvēku nāve veidoja Visumu virzo�o motoru. Bet kar� bija vienīgi līdzeklis, lai iegūtu kurināmo, proti, gūstekņus, kas tika ziedoti. Tomēr katrs labprātīgi pakļāvās tam liktenim, kādam ikvienu acteku karotāju sagatavoja viņu apmācība.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Dro�sirdīgajos Viņpasaules iekarotājos Paradīzes kauja sēja apjukumu. Tik daudz Dieva cilvēku bija velti atde�vu�i savu dzīvību� Pazemotie dominikāņi prātoja, kā viņi bija pieļāvu�i, ka fanātiskie asasīni viņus pārliecināja ar tiem apvienoties. Viņi ar riebumu uzlūkoja da�us no �īs sektas, kam bija izdevies izglābties un kas bija patvēru��ies savā kalnu cietoksnī, un nodrebēja, atceroties, kādus �ausmu darbus pa�i bija kopā ar tiem pastrādāju�i. Vai tie�ām viņi bija izaicināju�i pāvesta dusmas, vienīgi lai degtu elles ugunīs?

Vesela dominikāņu delegācija ieradās Bit�omonas tanatodromā. Viņi nemitīgi atvainojās un klusām skai�tīja lūgsnas.

Ne jau izdarot kara noziegumus, izdosies atklāt Nāves kontinenta noslēpumu. To bija sapratu�i visu konfesiju ticīgie. Kauja Paradīzē iezīmēja vēsturisku pavērsienu viņu attiecībās. Izteiktas opozīcijas laikam sekoja lielās sapratnes laiks.

Mūsu aug�stāva dzīvoklī, stāvot raibas publikas priek�ā, Rauls teica runu:

Varat man ticēt � visas reliģijas ir labas. Tikai atse�vi�ķu indivīdu centieni ir ļauni � to, kuri uzskata, ka ir vienīgās īstās ticības sargātāji. Zaratustrie�i, aleutu ticī�bas piekritēji, kristie�i, pareizticīgie, musulmaņi, jūdaisti, protestanti, sintoisti, daoisti, �amaņi, burvji, dziednieki, marabuti un pat sektu locekļi visas jūsu konfesijas kādā noteiktā brīdī ir devu�as savu ieguldījumu kopīgajā, mil�zīgajā zinā�anu apjomā. Pasakainajā izziņā. Nāves noslē�pumā. Kopīgiem spēkiem mēs to atklāsim, jo tie�i tur slēpjas dzīves jēga. Kopā uzzināsim, kāpēc dzīvojam uz Zemes un kā mums vajadzētu izturēties, �eit atrodoties. Reliģijas ir tikai centieni atrast pareizu cilvēka eksistences veidu.

Mūki, burvji, rabīni un pārējie viņam dedzīgi aplau�dēja.

Kāds japāņu dzenbudistu mūks paskaidroja, ka reiz, senākos laikos, nebija daudz da�ādu reliģiju, bet gan tikai viena, un nepastāvēja daudzas valodas, bet gan tikai viena. Nebija da�ādu filozofiju, kultūru un gudrību, bet gan viena vienīgā un pareizā. Cilvēki to ir aizmirsu�i. Runājot valodās, ko citi nesaprot, viņi centu�ies vēstīt to pa�u seno gudrību, kas zaudējusi savu sākotnējo nozīmi da�ādo interpretāciju dēļ. Tā radās antagonismi. Visas domstarpības patiesībā ir pārpratumi.

Apkampieni. Svinīgi rokas spiedieni. Bit�omonā tika parakstīta pasaules ekumeniskā vieno�anās, kas noteica divus pirmos tanatonautikas bau�ļus.

1.�� Paradīze nepieder nevienai noteiktai tautai, nevie�nai noteiktai konfesijai.

2.�� Paradīze ir atvērta visiem, un nevienam nav tiesību aizkavēt brīvu piekļū�anu tai.

Ar �iem pirmajiem juridiski reliģiskajiem likumiem anarhijas periods bija beidzies. Turpmāk ceļojumi uz Para�dīzi bija reglamentēti. Vairs neviens nevarēs atļauties darīt visu, kas ienāk prātā, aizbildinoties, ka nepastāv nekāda kontrole. Bit�omonas vieno�anās iezīmēja jaunu gaisotni, kad starp da�ādām reliģijām sāka valdīt sapra�anās.

Ģenerālis �iku tējas ceremonijas rituāla laikā iniciēja rabīnu Frediju Maieru. Un viņ� neapvainojās, ka elzasietim tēja labāk gar�oja ar citronu.

Tagad, kad mūsu tanatodroms bija kļuvis par visas pasaules ierēdņu tik�anās vietu, mēs viņiem ierīkojām sapul�u pazemes zāli. Pretstatā aug�stāva dzīvoklim ar gaismā mirdzo�ajiem loga stikliem �ī vieta bija tum�a, pilna relikviju, ikonu un visda�ādāko amuletu. Mūki, imami un burvji, kas pabiju�i Paradīzē, labprāt �urp nāca meditēt vai parunāties. To, ko nebija panācis neviens kon�flikts uz Zemes, izdevās panākt vienai vienīgai Paradīzes kaujai. Visas reliģijas bija sāku�as sadarboties, lai ātrāk virzītos uz priek�u. Līdz pa�am Nāves kontinenta galam!

"Es pazīstu cilvēku iek� Kristus, priek� �etrpadsmit gadiem vai miesa, vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina tas tika aizrauts tre�ajās debesīs."

Apustuļa Pāvila 2. vēstule korintie�iem, XII, 2

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

2065. gada 14. maijs kauja Paradīzē.

2065. gada 18. jūnijs Bit�omonas vieno�anās.

2065. gada 20. jūnijs pirmie tanatonautu edikti [36] .

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Nedaudz iereibu�ajam Fredijam, kas kārtējo reizi bija pārāk vētraini atzīmējis Bit�omonas vieno�anos, bija atrai�sījusies mēle, un viņ� mums pastāstīja savu dzīvesstāstu.

Viņ� mācījās baletskolā, tādēļ viņam bija paredzēta ja ne baleta zvaigznes, tad vismaz horeogrāfa karjera. Toreiz viņam patika arī visi gaisa sporta veidi. Arabeskas, spirāles, sajūta, ka tu lidinies gaisā, tas viss viņu patie��ām aizrāva. Ta�u reiz, kad viņ� lidinājās ar deltaplānu, ielūza pilota iekāre, bet plecu iekāres nespēja viņa svaru noturēt. Deltaplāns, kas bija pārvērties par izpletni, krita lejā. Fredijs redzēja, ka apak�ā atrodas līdzenums un kāds koks. Vienīgais koks �ajā līdzenumā. Lai gan kritiens ilga tikai da�as sekundes, tomēr Fredijam pietika laika lūgties un dievoties: ja gadījumā viņam izdosies izvairīties no �ī likteņa trieciena, tad viņ� sevi pilnībā veltīs reliģijai. Nu, kaut vai jūdaismam.

Fredijs gan piezemējās koka zaros, un viņam pa�am izdevās izglābties, tomēr zari viņam izdūra acis. Tā nu Fredijs tika izglābts, bet kop� tā laika bija kļuvis akls, ta�u savu solījumu tādēļ lauzt nedomāja. Kaut gan viņ� nebija ebrejs, tomēr iestājās Strasbūras je�ivā, kur viņam paveicās ar tādiem skolotājiem kā Lamedvavs. Viņ� sev nozvērējās, ka ari pats reiz tāds kļūs.

Kas īsti bija Lamedvavs?

Tas bija kāds virs, kur� reinkarnējās tikai aiz līdzcie�tības pret Zemes cilvēkiem, jo viņ� pats jau bija paveicis visus savus uzdevumus, tādēļ viņam vairs nevajadzēja tur�pināt Gilgumu jeb smago reinkarnācijas ciklu.

Lamedvavi bija viedie ebreju reliģijas noslēpumu zinā�tāji. To labestība un �ēlsirdība palīdzēja padarīt pasauli labāku. Viņi zināja visu par savām iepriek�ējām dzīvēm, prata cīnīties pret neziņu un bija atteiku�ies no savām personiskajām ambīcijām.

Stefānija pastāstīja, ka līdzīgas personas eksistēju�as arī tibetie�u budismā. Tās sauca par bodisatvām, un arī viņas labprātīgi atgriezās Zemes dzīvē, kaut gan bija atbrī�votas no reinkarnāciju cikla. Nebija cēlsirdīgākas rīcības kā atgriezties uz Zemes aiz tīras mīlestības pret pārējiem cilvēkiem, kas bija iesprostoti savā karmiskajā ritumā.

Dro�i vien visās reliģijās ir tādi viedie, kas izvēlas atgriezties par spīti smagajai pieredzei, ko tie guvu�i savās reinkarnācijās, Fredijs sacīja. � Saskaņā ar mūsu hasīdiskajām tradīcijām viņus dēvē par Lamedvaviem, kas atbilst skaitlim 36. Katrā paaudzē saujiņa taisnīgo sle�peni uzupurējusies, lai glābtu visu cilvēci. Viņi nicina lepnumu, un viņiem nav vajadzīga slava. Tiek cildinātas viņu prāta spējas un zinā�anas par dzīvību un nāvi. Es reizēm iedomājos, ka, iespējams, arī Jēzus Kristus bijis Lamedvavs.

�ādas saviesīgas iedzer�anas, kuras Amandīne atbals�tīja, sekojot, lai izcilā tanatonauta glāzīte nekad nebūtu tuk�a, Fredija darbu tomēr nemaz neietekmēja. Viņ� tur�pināja veidot aizvien jaunas debesu horeogrāfijas. Fre�dijs izgudroja ektoplazmisko Eifeļa torni, kas sastāv no vairākiem dvēseļu apļiem, kas spirālē turas cits pie cita. Visas sudrabotās nabassaites tiktu savītas, sakrustotas un izvietotas �īs celtnes iek�pusē tā, lai visi būtu pasargāti.

Par izlīguma zīmi rabīns uzticēja veidot torņa smaili savam kādreizējam ienaidniekam Kalnu Vecim, kur� kādā vakarā bija pie mums uzradies nokaunējies, no�ēlas pilns, bet viņa sekotājus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirk�stiem. Kādreizējais asasīnu barvedis ar pateicību pieņēma �ādu piedāvājumu. Viņ� zināja, ka tā viņam pirmajam izdosies �ķērsot ceturto komatozo sienu!

Mūsu mistiskā gaisa baleta izrāde notika 21. jūlijā. Bez jebkādām problēmām tās dalībnieki izkļuva cauri pirma�jai, otrajai, tre�ajai un pat ceturtajai komatozajai sienai. Viņi redzēja, kas aiz tās atrodas, un mums to pastāstīja. Kop� viņu atgrie�anās Rauls steidzās veikt uzlabojumus mūsu Nāves kontinenta kartē.

Oran�ā teritorija beidzas pie Moch 4 sienas. Aiz tās atrodas

5. TERITORIJA

�� Atra�anās vieta koma plus �etrdesmit divas minū�tes.

�� Krāsa dzeltena.

��� Izjūtas degsme, spēks, pat visvarenība. �eit tiek atminēti visi līdz �im neizskaidrotie noslēpumi. Musul�maņi redz īstos Allāha dārzus. Katoļi atkal ierauga sākot�nējo Paradīzi. Ebreji uzzina kabalas noslēpumus. Jogi atklāj savu �akru nozīmi, un tiem atveras tre�ā acs. Daoisti atrod ceļu uz patieso Dao.

Dzeltenā teritorija ir absolūto zinā�anu zeme. Viss, kas līdz �im �ķitis bezjēdzīgs, iegūst jēgu. Dzīves jēga atklājas visā pilnībā no lielā nebeidzamā līdz mazajam nebeidzamajam.

Dzeltenā teritorija beidzas pie Moch 5 sienas.

Da�us entuziastus �īs zeltainās zemes atklājumi tā bija aizrāvu�i, ka viņi vēlējās tur palikt, ta�u nabassaites bija tik cie�i savītas, ka viņi nespēja atbrīvoties no saviem biedriem.

Tā nu visi sveiki un veseli atgriezās uz Zemes. Tam par godu tika iebaudīts �ampanietis, bet, lai pasaule uzzi�nātu, kā vispārējs ekumenisms ļāvis spert vēl vienu soli uz priek�u Paradīzes atklā�anā un izziņā, nekavējoties tika saaicināti �urnālisti.

"Es esmu iznīcināts, un mana ķermeņa dalas ir izsvai-

> > >

dītas Visumā, kas ir mana īstā dzimtene.

Tās visas ir apreibu�as, priecīgas un iemīlēju�ās, jo dzēru�as neredzamo vīnu bailēs no tā cietuma, kas ir cil�vēks pats.

Laiks pārtrauc �o vētraino dzīvi, Iznīcības vilks saplosa gabalos �o ganāmpulku. Katra cilvēka prātā mājo lepnums, tomēr Nāve liks noliekt �īs lepnās galvas."

D�alaladina Rumi rubaji (XIII gs.)

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Kad Bit�omonas tanatodroms bija sasniedzis savu apogeju, no tā vienlaikus pacēlās gaisā ap simt divdes�mit visu reliģiju kalpotāju. Pēc tam tie sastapās dzelte�najā teritorijā, lai kopīgi mēģinātu izkļūt cauri Moch 5 sienai.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts! Pirmais stāvs. No �ejienes startē trīsdesmit mūki, kas

veido horeogrāfiskā torņa virsotni.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts! Otrais stāvs. �iem lidotājiem vajadzēs atbalstīt iepriek��ējos.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts! Tre�ais stāvs. Nākamais balsts.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!

Celtnes pamats.

Tur, aug�ā, visi sastapās pie Paradīzes piltuves papla��inājuma un pēc tam sastiprināja nabassaites tā, lai izvei�dotos Fredija izgudrotā figūra. �iem simts cilvēkiem bija pievienojies arī kāds jūrnieku mezglu speciālists, lai palī�dzētu sasiet stingrus, tomēr vienkār�i sasienamus un atsie�namus mezglus. Kāds izpletņlēk�anas instruktors sniedza padomu, lai visi varētu pēc iespējas ilgāk palikt sasaitēti atbilsto�i lidojuma un brīvā kritiena pareizai tehnikai.

Savienoti vienā garā, no vairākiem posmiem sastāvo�ā procesijā, tanatonauti vispirms �ķērsoja vairākas sienas. Miru�ie, kas stāvēja rindā oran�ajā teritorijā, sveicināja tanatonautus, kad tie laidās garām, jo tagad jau bija pie�radu�i ar tiem sastapties, un tā miru�ajiem bija kļuvusi par sava veida izklaidi. Viņi pat izskaidroja jaunpienācējiem, ka no �ī garā veidojuma, kur� visus apdzina un kura nabassaites tomēr netika pārrautas, nav jābaidās.

Mistiskā karavāna, ko veidoja simt divdesmit tana�tonauti, �ķērsoja Moch 5 un nokļuva sestajā teritorijā. Tomēr atgriezu�ies viņi drīzāk �ķita vīlu�ies, nevis sajūs�mināti. Tanatonauti nemaz nepriecājās, ka bija kopīgi spēru�i �o lielo soli uz priek�u. Glu�i otrādi �ķita, ka gan viņu draudzība, gan ekumenisms ir iedragāti.

Tomēr viņi labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem.

Dzeltenajai teritorijai, kā viņi stāstīja, sekoja zaļā teri�torija. Tā bija zaļa kā visi zaļojo�ie augi un koku lapotnes. Tur bija pārsteidzo�i skaisti ziedi un brīni�ķīgi augi, kuru galotnēs atradās daudzkrāsainas zvaigznes. �ī zaļā zeme bija absolūtā skaistuma zeme.

Un kādi pārbaudījumi jūs tur sagaidīja? jautāja Rauls.

Tur vienkār�i bija pārāk skaisti. Zaļās teritorijas skaistumu nav iespējams izturēt, nomurmināja rabīns.

Tas bija tik krā�ņi, � kāds budistu mūks nelabprāt piekrita.

Es vairs neko nesapratu. Kā absolūts skaistums varēja būt pārbaudījums? Fredijs paskaidroja:

Tas ir tik brīni�ķīgi, ka pāriet jebkura vēlē�anās būt cilvēkam un gribas kļūt par ziedu ar smar�īgu ziedkausu. Cilvēks sāk pats sevi ienīst, tik neglīts tas jūtas salīdzi�nājumā ar �o daili. Rodas vēlē�anās saplūst ar turienes grezno veģetāciju un vairs neeksistēt nekādā citā veidā. Protams, ir ārkārtīgi grūti saskarties ar absolūtu gudrību, tomēr pēk�ņi nokļūt aci pret aci ar ideālu skaistumu ir pārbaudījums, ko izturēt ir pat vēl grūtāk.

Aklais rabīns �oreiz patie�ām �ķita pilnīgi apjucis. Viņ� uz klavierēm skumji nospēlēja da�as �opena sonā�tes notis.

Viņam ir taisnība, drūmā balsī sacīja Stefānija. Kad esi saskāries ar absolūtām zinā�anām un arī ar pilnīgu skaistumu, izzūd jebkāda vēlē�anās atgriezties. Mums bija ļoti grūti no tā atteikties. Par laimi, arī �oreiz mūsu nabassaites bija pietiekami cie�i sasaitētas!

Mēs ar Raulu, Amandīni un Rozu tā arī nespējām saprast, kāpēc �ī skaistuma vīzija bija tik mulsino�s pār�baudījums, tomēr tas mums netraucēja aizpildīt Nāves kontinenta karti, aizbīdot uzrakstu Terra incognita vēl tālāk.

6. TERITORIJA

� Atra�anās vieta koma plus �etrdesmit deviņas minūtes.

�� Krāsa zaļa.

�� Izjūtas tik nevainojams skaistums, ka tas liek sevi nicināt, jo �ķiet, ka esi ļoti neglīts. Skaistuma vīzija ir briesmīgs pārbaudījums.

Dzeltenā teritorija beidzas pie Moch 6 sienas.

Zaļā teritorija mūsu adeptiem bija atstājusi rūgtu pēcgar�u. Viņi nebija gatavi uzlūkot absolūtu skaistumu. Cits pēc cita viņi aizbildinājās, ka tiem ir da�ādi pienā�kumi, un atgriezās savās mājās. �o burvību viņi vēlējās iegūt savas draudzes labā. Vairs nebija runas par karo�anu kā asasīnu laikā, tomēr tas vairs nebija arī ekumenisma laiks, drīzāk jau laiks katram sev. Skrējiens bija sācies, un uzvarēs ātrākais!

Vienīgi Fredijs un trīs viņa audzēkņi, kas bija izglā�bu�ies visos ektoplazmiskajos karos, bija mums uzticīgi un palika ar mums kopā. Jāsaka, ka ar savu neatlaidību Amandīnei bija izdevies savaldzināt veco, viedo, aklo viru. �is pārītis savu idilli vairs citu acīm neslēpa. Pārējie strasbūrie�i bija pieradu�i pie Parīzes dzīves un nemaz tā nesteidzās atgriezties savā je�ivā un kur nu vēl bez sava skolotāja!

Lidojumi tagad noritēja diezgan haotiski. Katra kon�fesija paļāvās uz saviem �empioniem. Skaistuma barjera bija pārvarēta, un ikviens bija cerējis: kolīdz tā būs pār�varēta, viņ� pirmais atklās Dievu. Daudziem �ķita pats par sevi saprotams, ka �ī zilā gaiteņa galā varēja atrasties tikai Dievs, kas bija mainījis krāsu gan uz melnu, gan sarkanu, gan oran�u, gan dzeltenu, gan zaļu. Un skais�tums bijusi Dieva pēdējā izrādī�anās, galējā robe�a pirms Paradīzes.

Ko citu cilvēks varētu satikt pēc tam, kad bija sastapies ar savām atmiņām, izgājis cauri bailēm, līdz riebumam nodevies baudām, zaudējis pacietību, nokļuvis absolūtu zinā�anu gūstā, apdullis no ideāla skaistuma, ja ne Di�o Visuma Arhitektu?

Savos tanatodromos mūki, �amaņi, imami, mācītāji un rabīni stiepa tam pretim savas rokas.

Kur� viņu sastaps pirmais?

MĀCĪSIMIES GODĀT MIRU�OS

Par miru�ajiem nekad nevajag runāt sliktu. It sevi�ķi par nesen miru�iem, jo viņi vēl var darboties mūsu pasaulē. Miru��ie, kas pacietīgi gaida rindā oran�ajā zemē, vēl nav pavisam atstāju�i savu ķermeni. Viņi neuzkrīto�i vēro dzīvos. Bie�i viņi cen�as sazināties ar tiem cilvēkiem, kurus uz Zemes bija mīlē�ju�i. Ja mēs raidām labvēlīgus viļņus, atceroties mums dārgus aizgājējus, viņu dvēseles mūs atbalstīs mūsu darbos. Turpre�tim, ja mēs izjūtam pret viņiem nepatiku, tad viņu dvēseles nespēj mums palīdzēt.

Tur aug�ā, oran�ajā zemē, kur tiek pārbaudīta miru�ā pacietība, viņ� cen�as sazināties ar visiem tiem, ko mīlējis un kas mīlēju�i viņu. Tas miru�o nodarbina. Un �ī sazinā�anās var izdoties vienīgi tad, ja dzīvais joprojām pret miru�o izjūt mīlestību. Tāpēc reizēm var novērot, ka miru�ais tā iedarbojas uz mīļoto būtni, ka tā sāk nīkuļot. To dēvē par "mir�anu aiz bēdām". Un tas nav obligāti jāuzskata par kaut ko sliktu. Tā divu mīlētāju dvēseles var atkal sastapties, stāvot garajā rindā oran�ajā zemē.

Pilsoniskās audzinā�anas grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Fāze "sprintā uzvar labākais" bija samērā interesanta. Tā kā tanatonauti tagad bie�āk startēja vieni vai nelielās grupās un vairs nesaņēma piramīdas atbalstu, lai atrautos no absolūto zinā�anu brīnumiem vai ideālā skaistuma, daudzi pa�i pārrāva sev nabassaites, lai varētu palikt tur, aug�ā.

Kļuvu�i saprātīgāki, iespējams, mācoties no pagātnes kļūdām, dominikāņi bija pirmie, kas sasniedza Moch 6 sienu, izmantojot kādu akrobātisku figūru, ko tiem bija iemācījis Fredijs. Tomēr viņiem neizdevās izkļūt tai cauri.

Pamazām sabiedrība pārstāja interesēties par mūsu lidojumiem, un laikrakstos par mums vairs nerakstīja.

Lielajam vairumam cilvēku �ķita acīm redzami, ka tanatonautika ir ceļ� bez gala. Moch 1, Moch 2, Moch 3, Moch 4, Moch 5, Moch 6� Kāpēc lai nesekotu arī Moch 124 vai Moch 2018 ar visām varavīksnes krāsām, visiem iespējamiem pārbaudījumiem un vēl olimpisko triatlonu piedevām?

Vatikāna preses izdevums L'Osservatore Romano izsmēja �os tā sauktos pionierus, kas bija uzdrīkstēju�ies ap�aubīt debesu bezgalību. "Tanatonautika ir pēdējais opijs cilvē�kiem," vēstīja britu laikraksta Times virsraksts.

Tanatonautika kļuva par karikatūristu jociņu, televī�zijas uzvedumu un leļļu teātru mērķi. Tā zaudēja savu svētumu, lai kļūtu par tādu pa�u tirdzniecības fondu kā visi citi.

Ģimenes veikaliņā pārdo�ana samazinājās. Mana māte un brālis velti bija izlaidu�i jaunus plakātus, teniskreklus visskaistākajās Viņpasaules krāsās, naģenes ar reljefiem uzrakstiem, sandales ar spārniem, luminiscējo�as nozī�mītes, kas bija saredzamas tikai tumsā, "speciālās tanato�nautu" pārtikas tūbiņas, klientu tik un tā nebija daudz. Pieņemsim, ka Moch 6 seko Moch 7, nu un?

Rauls lādējās:

Tā ta�u nav mūsu vaina, ja �ajā pasākumā ir lietas, kas atkārtojas. Ne jau mēs izgudrojām Nāves kontinenta ģeogrāfiju. Mēs cīnāmies, vienīgi lai to atklātu, un tas joprojām ir tikpat aizraujo�i!

Rauls vairs nelidos. Ja ļaudis par mūsu pasākumu zobojas, kredītu summas samazināsies. Prezidenta kase īpa�iem gadījumiem arī nav bezgalīga.

Tomēr Lisinders mūs nepameta. Ja publika uzķērās tikai uz izrādēm, tad tādu tā arī dabūs! Ik svētdienas rītu aerobikas nodarbību vietā viņ� piedāvāja televīzijas medi�tācijas mācību. Fredijs un Stefānija �ajā jomā darīja brī�numus. Prezidents pat bija izdomājis viņu �ovam nosau�kumu "XXII gadsimts garīguma gadsimts, vai arī tā nebūs vispār". Viņam pa�am tas ļoti patika.

Vai viņ� mūs uzskata par kaut kādiem mācītiem mērkaķiem, vai? � Stefānija satraucās.

Pacenties viņu saprast, es teicu. Galu galā ir tikai normāli, ka cilvēki ir noguru�i no �īm nebeidzamajām komatozajām sienām. Pat man pa�am reizēm �ķiet, ka tas nekad nebeigsies!

Pieprasījām paskaidrojumus. Apskaidrots un nere�dzams, paslēpies aiz savām melnajām brillēm, rabīns sāka runāt.

Bībelē, Kabalā, tāpat kā daudzos citos svētajos rak�stos, teikts, ka eksistē septiņas debesis. Septiņas debesis, tātad septiņas pēcnāves teritorijas. Jūs visi ta�u jau zināt izteicienu "justies kā septītajās debesis". Esmu to apsprie�dis ar citu konfesiju garīdzniekiem, un mēs visi kopā nolēmām, ka cipars 7 parasti izmantots, lai aprakstītu Viņpasauli. Iespējams, ka Moch 6 būs pēdējā siena.

Un kas aiz tās atrodas? es jautāju.

Fredijs noplātīja rokas.

Melnā cauruma centrs. Dievs ir kā loterijas biļete, kā jāņtārpiņ�, kā izeja no strupceļa� Un mums tas jāredz!

Nejūtot nekādu īpa�u entuziasmu, es noliecos pār saviem nesējraķe�u �ķīdumiem.

"Un Almitra atbildēja:

-Jūs gribējāt uzzināt nāves noslēpumu. Bet kā citādi jūs to atradīsiet, ja nemeklēsiet to pa�ā dzīvības sirdī?

Pūcei, kas redz naktī, dienā acis ir aklas, un tā nevar atklāt gaismas noslēpumu.

Ja jūs tik tie�ām gribat uzlūkot nāves garu, esiet atvērts dzīvei. Jo dzīvība un nāve ir viens vesels tāpat kā upe un okeāns.

Jūsu cerību un vēlmju dziļumos snau� jūsu zinā�anas par Viņpasauli. Ticiet saviem sapņiem, jo tajos slēpjas durvis uz Mū�ību."

Halīls D�ibrāns. "Pareģis"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Rozas skatiens bija piekalts monitora ekrānam, kas noteica ektoplazmu atra�anās vietu lidojuma laikā. Jau pirms vairākām minūtēm astoņpadsmit daoistu mūki bija devu�ies lidojumā. Viņa bija pārliecināta, ka tiem izdevies izkļūt cauri sestajai sienai. Manai sievai noteikti bija tais�nība, jo, kad bija pagājusi satraukuma pilna stunda, kon�statējām, ka viņu miesiskie apvalki vairs neuzrāda nekādas bioloģiskās dzīvības pazīmes. Miers viņu dvēselēm.

Fredijs bija uzskatījis: lai lidojums izdotos, atkal vaja�dzētu izveidot tādu pa�u karavānu, kā toreiz, kad gaisā pacēlās simt divdesmit da�ādu konfesiju mistiķu, tomēr viņa vecie draugi bija atteiku�ies no rabīna piedāvājuma, jo viņi bija ļoti vēlēju�ies darboties atsevi�ķi, lai slavas saule apspīdētu vienīgi viņu reliģiju.

Mana laulātā draudzene ierosināja nedaudz atrauties no mistiskajām nodarbēm, lai mūsu pētījumus pārorien�tētu astronomijas un astrofizikas virzienā. Es viņai pie�kritu, bet ko gan vēl mēs varētu uzzināt vienīgi to, ka Nāves kontinents ir melnais caurums, kas atrodas Piena Ceļa zvaigznāja pa�ā vidū?

Roza tā neuzskatīja.

-Jūs cen�aties uzzināt, kas apslēpts �ī melnā cauruma dziļumos, bet ja nu izrādītos, ka astrofiziķi to jau sen zina?

Kā tad! Rauls skeptiski novīpsnāja.

Un kas tad tur atrodas? es jautāju.

Balta strūklaka.

Balta strūklaka! Fredijs uzlēca no lidojumu krēsla, kurā viņ� atpūtās, un metās pie mums. Neskatoties uz satraukumu, aklais rabīns iemanījās neuzskriet virsū nevienai ierīcei, kas laboratorijā turklāt bija milzīgā dau�dzumā.

Baltā strūklaka ir melnā cauruma pretstats, Roza precizēja. Caurums uzsūc gaismu, turpretī strūklaka to atgrū�. Melnais caurums matēriju ievelk sevī, bet baltā strūklaka to izkliedē. Daudzi uzskata, ka Lielais Sprādziens ir baltā strūklaka un ka tā ra�o matēriju un gaismu. Iespējams pat, ka baltās strūklakas veido jaunas pasaules.

Tad Roza nolasīja aizraujo�u astrofizikas maģistrantūras mācību kursa lekciju. Katrs melnais caurums iezīmēja kādas galaktikas nāvi, jo tajā ierautās zvaigznes tika saspies�tas un pārvērstas tīrā enerģijā. Mūsu Galaktikas centru veido virpulis, kurā tiek ierauta un griezta ap to eso�ā matērija. Ir pat aprēķināts, ka pēc vairākiem miljoniem gadu tas sevī ieraus Sauli. Vēl aizraujo�āk tas �ķiet tādēļ, ka saskaņā ar fizikas likumiem nekas nerodas no jauna, nekas nemirst, bet viss mainās. Zvaigznes bojāeja ģenerē enerģiju, ko pēc tam izkliedē baltā strūklaka, kuras forma nedaudz atgādina milzīgu vērpeti ar izsmidzinātāju.

Tātad izrādās, ka pat zvaigznes atdzimst! Melnie cau�rumi un baltās strūklakas ir tikai pāreja uz paralēlajām pasaulēm. Roza apstiprina, ka katrai galaktikai ir sava virsma, tātad arī savs Dievs, un katrā no tām notiek savs sprādziens un ir sava kosmiskā ānusa atvere. Iespējams, ka katrai galaktikai ir arī sava telpa un laiks. Mēs tātad atrodamies Piena Ceļa galaktikā, kurai ir savs Dievs, laiks, nāve un apziņa.

Rozas ideja par to, ka melnajā caurumā vienmēr atro�das balta strūklaka, tātad notiek atdzim�ana citā laikā un telpā, uz mums bija atstājusi milzīgu iespaidu. Fredijs apsēdās, lai spētu labāk sagremot tikko dzirdēto.

Un par ko kļūst ektoplazmas, kad tās aizkļuvu�as garām baltajai strūklakai? viņ� jautāja.

Arī manas sievas zinā�anām bija savas robe�as.

�eit beidzas zinātne un mēs atgrie�amies pie reliģi�jas. Iespējams, ka arī dvēseles tiek "izspļautas" un pēc tam atdzimst kādā citā pasaulē.

Amandīne piedāvāja uzkāpt jumta dzīvoklī iedzert pa kādam kokteilim un atpūtināt smadzenes. Tā kā �is ekskurss bija izsmēlis visus mūsu spēkus, mēs labprāt pie�kritām. Tur, atlaidu�ies starp zaļojo�ajiem augiem, aklais vīrs un apburo�ā blondīne mums pavēstīja savu nodomu apprecēties. Amandīne apgalvoja, ka Fredijs esot viņas dzīves liktenīgais vīrietis, un, ja viņ� uzstātu, viņa būtu gatava pat pievērsties jūdaisma ticībai. Ta�u Amandīnes līgavainis nemaz tik uzstājīgs nebija. Viņ� bija gana libe�rāls, lai piekristu jauktām laulībām.

Tā nu viņi nodibināja likumīgu savienību un mēs kopā ar Strasbūras je�ivas studentiem svinējām svētkus. Vēl nekad nebiju redzējis Amandīni tik laimīgu kā toreiz, kad mēs viņas jaunizceptā vīra tradicionālās klaviermūzi�kas pavadījumā visi dejojām, vienā aplī sastāju�ies. Fre�dijs bija divdesmit gadus vecāks par viņu, akls, tomēr viņ� prata remdēt Amandīnes satraukumu un lika tai smieties. Un kas gan var būt vēl svarīgāks laimīga pāra dzīvē?

Tālu prom uz Austrumiem no Ķīnas jūras, tai vietā, kur debesis atdalās no zemes, atrodas milzīgs bezdibenis, ko sauc par "Visuma sateku". Tur visi Zemes un Piena Ceļa ūdeņi (straume, kas savākusi visus debesu ūdeņus) saplūst kopā, un �ī plūsma nekad nepapla�inās un nesa�rūk. Starp �o bezdibeni un Ķīnu atrodas piecas lielas salas -Taiju, Jankio, Fānhu, In�u un Penlai. Katras salas apkārtmērs ir 5405 km, bet kalnu virsotņu 1621 km. Celtnes, kas �ajās salās atrodas, celtas no tīra zelta un nefrīta. Dzīvnieki ir miermīlīgi, veģetācija brīnumaini skaista, ziedi smar�īgi, bet augļi pasargā no vecuma un nāves. Visi �o salu iedzīvotāji ir ģēniji un neparasti viedi. Ik dienas viņi cits pie cita pa gaisu lai�as ciemos.

Li D�i

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Vēlējāmies ātrāk pabeigt savu lielo piedzīvojumu, izkļūstot cauri tik grūti �ķērsojamai sestajai sienai. Būtu jānotiek kaut kam patie�ām dramatiskam, lai mēs atteik�tos uzrakstīt savu meklējumu pēdējo lappusi.

Tā pa�a gada jūlijā atgadījās kaut kas dīvains. Vadībā atkal bija izvirzīju�ies fundamentālisti. Uz mūsu dur�vīm parādījās uzraksts "Lieciet Dievu mierā", bet apak�ā paraksts "Noslēpuma sargātāji". Vēlāk mēs saņēmām nāves draudus gan pa telefonu, gan pa pastu. Uz skatuves atkal parādījās Svētais Krēsls, aicinot aizliegt lidojumus, draudot ar izslēg�anu no Baznīcas, un tika izdota slavenā bulla Et mysterium mysteriumque, pasludinot par ķeceri ikvienu, kur� censtos uzzināt, kas atrodas aiz sestās sienas, pirms Dievs Tas Kungs to nav aicinājis pie sevis.

"Pārāk ziņkārīgi cilvēki mirst muļķīgā nāvē," skandi�nāja balss laboratorijas telefona automātiskajā atbildētājā. Rauls tika piekauts uz ļau�u pilnas ielas. Kā parasti, viņ� aizmirsa aizstāvēties. Mācītāji un imami apvienojās un kopā ar savām draudzēm sarīkoja protesta akciju mūsu celtnes priek�ā. Visapkārt tika izmētāts tonnām atkri�tumu. Mūsu ģimenes veikaliņa logu rūtis sa�ķīda sīkās drumslās, par laimi, jau pēc tā slēg�anas. Ziņkārīgie, ap�stulbu�i no tāda dusmu izvirduma, ar interesi aplūkoja izdemolēto veikaliņu.

Atkal nonāku�i konflikta centrā, mēs vēlreiz kļuvām par modes lietu. Jaunie�u acīs bijām atguvu�i varoņu un galveno lomu tēlotāju statusu tūksto�gades vislielākajā piedzīvojumā. Viņi stāvēja rindās, lai tikai dabūtu sla�veno tanatonautu Fredija Maiera un Stefānijas �i�elli autogrāfus, bet pirmā tanatonauta Fēliksa Kerboza piemiņa bija kļuvusi par kultu. Mūsu veikaliņam, ko bija izremontēju�i desmitiem brīvprātīgo, atkal netrūka apmeklētāju. Draudu vēstulēm sekoja atbalsta vēstules. Mūs aicināja nepadoties obskurantismam un viduslaiku bailēm.

Vētrainajos mītiņos izcēlās ķīviņi starp tanatonautikas piekritējiem un noliedzējiem.

Pēdējie kļuva aizvien niknāki. Reiz, kad Roza veika�liņā bija viena pati, jo aizvietoja manu māti, pie nama apstājās kāds kravas furgons. No tā izkāpa trīs vīrie�i maskās un ādas jakās, cērtes rokās vicinādami. Viņi tūlīt sāka aplaupīt veikalu, un mana sieva saprata, ka vienīgais glābiņ� ir bēg�ana, ta�u viņi tai metās pakaļ.

Ko kājas nesa, Roza izskrēja uz ielas. Aizelsusies, ne�spēdama atvilkt elpu, viņa iebēga kādos vārtos, ta�u vajā�tāji jau bija viņai uz pēdām. Vienaldzīgo garāmgājēju acu priek�ā Roza atkal metās skriet. Viņa pagriezās te pa labi, te pa kreisi, līdz izrādījās nonākusi strupceļā. Tik trauslai, jaunai sievietei kā Roza nebija nekādu izred�u, ja viņa cīnītos ar trim bruņotiem vīrie�iem. Viņi to piekāva un pameta ar zilumiem klātu un asiņojo�u pieri.

Pagāja divas stundas, līdz kāds kaimiņmājas iedzīvo�tājs noliecās pār zemē guļo�o sievieti, kam citi bija mie�rīgi pārkāpu�i pāri. Vēlāk viņi apgalvoja, ka it kā esot domāju�i, ka tā ir kāda dzērāja, kas turklāt vēl sasitusi vīna pudeli.

Senluisas slimnīcā, uz kurieni Rozu aizveda ātrā palī�dzība, mediķi man ar no�ēlu paziņoja, ka viņa atvesta par vēlu, lai to varētu glābt. Roza bija zaudējusi pārāk daudz asiņu. Labi vēl, ka kāds līdzjūtīgs cilvēks viņai bija devis �o iespēju nomirt slimnīcas gultā, jo tik daudz cilvēku gāja bojā naktīs uz ielām, bet neviens pat neiedomājās izsaukt policiju!

Roza gulēja izstiepusies un nekustīga reanimācijas zālē. Pie dzīvības viņu uzturēja vienīgi tas, ka bija pie�slēgta pie sistēmas.

Kā lai Rozu glābj? Metos pie saviem draugiem. Rauls ieteica parunāt ar Frediju. Vienīgi rabīns zināja, ko iesākt tik smagā situācijā.

Viedais strasbūrietis mani apkampa un raudzījās man acis ar savu neko neredzo�o skatienu.

Vai tu esi gatavs uz visu, lai viņu glābtu?

-Jā.

Es biju kategorisks. Roza bija mana sieva, un es viņu mīlēju.

Vai tu viņu mīli pietiekami, lai riskētu ar savu dzī�vību, glābjot viņējo?

Jā. Tūksto�kārt jā.

Es jutu, kā rabīns mani pēta ar savu dvēseli. Viņ� centās ar dvēseli sajust, vai es runāju patiesību. Drebo�u sirdi gaidīju, vai viņ� man noticēs.

Tādā gadījumā es varu ieteikt �ādu risinājumu. Sarunā ar ārstiem precīzu laiku, kad atslēgt visus apa�rātus, bet mēs centīsimies pacelties gaisā reizē ar Rozu. Mēģināsim viņu noturēt aiz nabassaites un pavilkt atpa�kaļ, pirms tā ir pārtrūkusi. Varbūt tā mums izdosies viņu atgriezt dzīvē. Bet tev vajadzēs doties mums līdzi un pa�am viņu izglābt.

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Patvaļa Bit�omonas tanatodromā. Vai iejaukties?

Atbildīgo iestā�u atbilde Pagaidām vēl ne.

Tas ta�u bija iespējams. Tas noteikti bija iespējams. Neļau�u Lielajai Pļāvējai nopļaut savu Rozu. Metos uz slimnīcu.

Reanimācijas nodaļas de�urants nesaprata, kādēļ es cen�os sarunāt, lai manai sievai nāve iestājas tie�i pulk�sten septiņpadsmitos, tomēr mierināja, ka esmu izdarījis labu izvēli. Labāk izmantot eitanāziju nekā uzturēt pie dzīvības cilvēcisku būtni "dārzeņa" stāvokli. Viņ� labprāt piekrita manam lūgumam. Bēdu nomāktās ģimenes cit�reiz bija viņam izteiku�as vēl daudz dīvainākus lūgumus. Viņ� man apsolīja, ka sāks uzmanīt savu pulksteni no se�padsmitiem piecdesmit piecām minūtēm un nulle sekundēm.

Naktī es negulēju. Visu laiku atkārtojot, ka rīt lab�prātīgi jāmirst, nekādi skaistie sapņi vis nevar rādīties. Drīzāk tie bija nomoda murgi, kuros centos iztēloties, kādas atmiņu lodes man uzbruks, lai sarautu gabalos, un kādus apslēptus grēkus es atklā�u sarkanajā teritorijā.

Piespiedos apēst brokastis, bet pēc tam arī kārtīgas pusdienas, iekams pēcpusdienā devos kopā ar Frediju atkārtot figūru, ko izmantosim, lai glābtu Rozu. Tā �oreiz nebūs piramīda, bet gan plakans veidojums, kas atgādina tīklu, ar kuru esam iecerēju�i notvert manu sievu.

Es atradī�os �ī veidojuma centrā, sadevies rokās ar diviem Strasbūras rabīniem, bet ar diviem daoistu mūkiem no �aoliņa klostera (kas bija atgriezu�ies neskaidru poli�tisku iemeslu dēļ) būsim saāķēju�ies kājām. Es nezināju, ko Fredijs bija viņiem apsolījis, lai viņi piekristu mums piebiedroties, ta�u pla�ajā lidojumu zālē es sastapu vēl astoņpadsmit citus rabīnus, trīspadsmit tibetie�u budistu mūkus un, protams, Stefāniju.

Tā kā es savām meditē�anas spējām īpa�i neticēju, tad rūpīgi pārbaudīju ķīmiskos nesējraķe�u �ķīdumus.

Mēs visi bijām uzvilkusi baltos tanatonautu kombine�zonus un vērojām monitoru ekrānus, kuros varēja redzēt mūsu sirdsdarbību un elektroencefalogrammu.

Mani sabiedrotie jau aizvēra acis, gatavi nospiest bumbierveidīgo starta slēdzi, kad iezvanījās zvans. Pulkstenis rādīja se�padsmit un piecdesmit se�as minūtes. Se�pa�dsmit un piecdesmit septiņas minūtes�

Es mir�u jau otro reizi savā mū�ā, ta�u tas būs mans pirmais brīvprātīgais lidojums. Pēc visa �ī ilgā laika, kas aizvadīts, nosūtot citus uz Nāves kontinentu, beidzot pie�nākusi diena, kad vajadzēs turp doties pa�am! Biju pār�liecināts, ka izgāzī�os un noteikti mir�u, ta�u man nebija izvēles. Pienākums glābt Rozu bija pārāks par visiem citiem apsvērumiem.

Se�padsmit, piecdesmit septiņas minūtes un desmit sekundes. Manas rokas, kas turēja slēdzi, bija miklas no sviedriem.

Se�padsmit, piecdesmit septiņas minūtes un �etr�desmit trīs sekundes. Gulēdami katrs man savā pusē, Fredijs un Stefānija �ķita ļoti rāmi. Mēs vairākas reizes bijām �īs pozas atkārtoju�i baseinā, lai izveidotu ideālu horeogrāfiju, kas ļautu aizlidot pat ļoti tālu, ja tas būtu nepiecie�ams. Fredijs domāja, ka ar �o figūru palīdzību mēs varētu sasniegt piekto komatozo sienu. Tiesa gan, es cerēju Rozu pārtvert pirms Moch 5 sienas. Man jau nav nekādas starpplanētu lidojumu pieredzes.

Se�padsmit, piecdesmit astoņas minūtes un trīs sekun�des. Lidojumu zāle grima nomierino�ā pustumsā. Fonā klusām skanēja gregoriāņu dziesmas. Tagad es sapratu, cik nomierino�i �ī mūzika var iedarboties uz tanatonau�tiem, kas gatavojas startam.

Se�padsmit, piecdesmit astoņas minūtes un trīsdes�mit �etras sekundes. Pēk�ņi atvērās durvis. Ieraudzīju kādu siluetu, kas parādījās glu�i kā ķīnie�u ēnu teātrī. Es viņu pazinu. Tas bija Rauls. Vai viņ� grasījās filmēt manas kristības ar nāvi? Nē, viņ� man uzmeta aci, tad, daudz neminstinoties, uzvilka baltu kombinezonu un devās uz sfēriskās lidojuma telpas pusi. Tāpat kā mēs, viņ� iekārtojās lotosa pozā un satvēra "nesējraķe�u" slēdzi.

Se�padsmit, piecdesmit astoņas minūtes un piecdes�mit se�as sekundes. Durvis vēlreiz atvērās. Trausls siluets ar blondiem matiem, kas mirkli iemirdzējās no ārpuses ienāko�ajā gaismā, devās uz lidojumu krēslu. Tāpat kā Rauls un es, arī Amandīne vēl nekad nebija lidojusi. Tagad viņa to darīs manis un Rozas dēļ.

Arī viņa uzvilka kombinezonu. Ja neskaita viņas kāzas, �ī bija pirmā reize, kad es viņu redzēju baltās drānās tērptu. Amandīne noregulēja da�as ierīces aparātus un iedūra sev rokā adatu ar nāvējo�o �ķīdumu.

Se�padsmit, piecdesmit deviņas minūtes un divdes�mit sekundes. Es pasmaidīju. Man patie�ām bija labākie draugi pasaulē. Ja īstus draugus iepazīst grūtos brī�os, tad �is bija tāds bridis un es viņus iepazinu. Viņu klātbūtne man deva spēku. Kāda laime, ka biju viņus sastapis! Man patie�ām bija labākie draugi pasaulē.

Septiņpadsmit, nulle minūtes un divas sekundes. Pir�mie Baha tokātas akordi. Tas bija kā zvans, kas vēstīja par debesu durvju atvēr�anos. Sē�ama tokāta, dari tā, lai mēs tur, aug�ā, neatduramies pret nepārvaramu sienu!

Septiņpadsmit, nulle minūtes un divdesmit piecas sekundes.

Gatavi? Fredijs jautā.

Divdesmit astoņas balsis kori atsaucas:

Gatavi!

Cik daudz rei�u biju dzirdējis �o vārdu, ta�u toreiz tas mani neskāra.

Rabīns skaitīja:

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� Tikai negudrot, ko es te� Sakost zobus. Sasprindzināt gū�as divi� viens. Starts!

Ar miklajām rokām nospiedu bumbierveida "nesēj�raķetes" slēdzi. Jutu, kā ledainais �ķīdums ieplūda man vēnās, un� es nomiru!

"Jūsu bailes no nāves ir tikai ganiņa drebē�ana, stāvot Karaļa priek�ā* kad tas godinot grasās ganiņam novietot roku uz galvas. Vai gan viņ� nedreb aiz prieka, ka Karalis to godinās? Un varbūt viņ� pats nemaz nejūt, ka dreb?

Un ko nozīmē mirt, ja ne kailam stāvēt vējā un izkust saulē?

Un ko nozīmē pārstāt elpot, ja ne atbrīvot elpu no nemiera viļņiem, lai netraucēti varētu pacelties aug�up un meklēt Dievu?

Tikai tad, kad jūs dzerat no klusuma upes, jūs pa īstam dziedat. Un, kad esat sasniedzis kalna virsotni, jūs beidzot esat sācis kāpt. Un, tikai kad zeme sedz jūsu rokas un kājas, jūs beidzot pa īstam sākat dejot."

Halīls D�ibrāns. "Pareģis"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Stefanijai bija taisnība iekams pats neesi miris, tu nevari zināt, kā tas ir.

To nav iespējams aprakstīt vārdiem. Tomēr es mēģi�nā�u ar jums padalīties savās izjūtās. Ta�u jums jāsaprot, ka (ja iepriek� nekad neesat bijis miris) mani vārdi reali�tāti atspoguļo pavisam nedaudz.

Da�as no �īm sajūtām nav vārdiem aprakstāmas, bet es tās izbaudīju todien, kad biju pacēlies debesīs, lai mē�ģinātu glābt savu sievu, kamēr to nav aprijis Nāves kon�tinents, ar kura izpēti es tik ilgi biju nodarbojies.

Kad biju nospiedis starta slēdzi, sākumā �ķita, ka vis�pār nekas nenotiek. Galīgi nekas. Man pat bija vēlē�anās piecelties no krēsla un pārējiem paziņot, ka eksperiments nav izdevies un ka jāmēģina kaut kas cits. �aubījos, jo bai�dījos izskatīties smieklīgs, tādēļ nolēmu pacietīgi nogai�dīt piecas minūtes, gadījumā ja kaut kas pēk�ņi tomēr notiktu. Es ta�u biju jauniņais, un gan jau citi visu zināja labāk par mani. Ja viņi nekustas, tātad viss ir normāli.

Es no�āvājos. Tā dro�i vien bija anestēzijas līdzekļu iedarbība, kas man lika sajusties nedaudz apreibu�am. Galva griezās. Centos turēt muguru taisni, kā man nemi�tīgi bija skandinājusi Stefānija.

Pēdējā apzinātā doma manās smadzenēs bija par Rozu, un es pie sevis atkārtoju, ka man viņa jāglābj. Tagad zināju, ka mir�u. Man galvā uzpeldēja atmiņas. Toreiz vēl biju maziņ� un tā bija pirmā reize, kad es vizi�nājos amerikāņu kalniņos. Sākumā rati lēnām ripo pa nogāzi. Ta�u, kad tie nonāca virsotnē, prātoju, ka nevēlos te atrasties un ka jākāpj ārā, iekams nav par vēlu. Ta�u rati jau ripo uz priek�u, meitenes kliedz no bailēm vai no prieka, un es aizveru acis, lūgdamies, lai �īs mocības ātrāk beigtos. Ta�u tās nebeidzas. Vispirms rati sasveras pa labi, tad pa kreisi, tad met cilpas, un tu esi ar galvu uz leju, un trūkst tikai pavisam nedaudz, lai tu kristu tuk�umā, un tu domā, ka vissliktākais ir tas, ka tu esi maksājis par to, lai pārciestu visas �īs izbailes!

Tagad jūtu, ka aizmiegu. Jūtos viegls. Pavisam viegls. Man ir tāda sajūta, ka tad, ja es to vēlētos, es varētu lidi�nāties kā spalviņa, un es konstatēju, ka patie�ām� lidinos kā spalviņa! Vismaz viena mana ķermeņa daļa to mēģina darīt, bet otra instinktīvi atsakās pamest �o dzīvi. Lai gan Rozu mīlēju no visas sirds, tomēr no nāves �ausmīgi bai�dījos. Negribēju tāpat vien pamest savu dzīvokli, kvar�tālu, bistro un draugus. Arī tagad, kad visi mani draugi un arī mans vislabākais draugs bija te un kopā ar mani devās �ajā smagajā pārbaudījumā.

Rauls pārdzīvoja to pa�u, ko es. Viņ� izjuta tādas pa�as bailes kā es. Pēk�ņi notika kaut kas dīvains. Man galvvidū izauga puns un vilka mani uz aug�u aiz matiem. Kā lai �o nejēdzību novēr�? Sirds pukstēja tik lēnām, ka es vairs nespēju pakustēties. Bezspēcīgi noraudzījos, kā caur manu galvvidu dzima mans otrais es, ko līdz �im nebiju pazinis. Mana apziņa svārstījās. Vai tā paliks lejā, kopā ar to mani, kas sēdēja lotosa pozā, vai dosies līdzi manam otrajam es, kas izrāvās no manas galvas?

Es stumju un tieku izvilkts ārā.

Viss grie�as, izplūst, zūd laika izjūta. Katra mana kustība aizņem veselu mū�ību. Patiesībā tā, protams, ir tikai sekundes simtdaļa. Reibonis. Man no galvas izlien rags. Pareizāk sakot, rags, kas beidzas manā galvā. Manā "otrajā" galvā. Esmu it kā sa�ķelts divās daļās. Lai gan tagad it kā esam divi "mēs", man tomēr ir tāda sajūta, ka esmu izzudis. Es mirstu, bet rags stiepjas aizvien garāks. Tas ir skaists balts un caurspīdīgs.

Tagad tam ir divas rokas, un viņ� ar tām spie� man uz avotiņa, lai vieglāk izkļūtu ārā. Tā virsotnē nedzirdamā kunkstā atveras mute. Atbrīvojoties no mana ķermeņa, mana otrā galva raud. It kā dzimstot. No manas dvēse�les dzimst mans fiziskais ķermenis. Ap�ilbino�a gaisma. Kut. Sāpes un prieks. Tagad redzu pasauli te ar savām acīm, te ar savas dvēseles acīm. Mana dvēsele vēro, kas notiek man uz muguras. Izbiedēts secinu, ka tagad manā miesas apvalkā mēs esam divi. Tas "otrais" turpina izkļūt ārā. Tagad tas vairs nav rags, bet gan neskaidri saredzams izstiepies balons. Es redzu viņu, un viņ� redz mani. Cik neticama ir tāda atdalī�anās no ķermeņa!

Mans "es" �aubās, vai palikt manā miesā vai doties uz �o balonu, kuram tagad izaug kājas. "Atgriezies!" ķer�menis saka manai dvēselei. "Dodies projām," sev saku es pats. Atkal domāju par Rozu, par visiem draugiem, kas ir man apkārt un riskē ar savu dzīvību, lai man palīdzētu, un ar gribasspēku es savu apziņu nostiprinu caurspīdīgajā būtnē, kas nāk laukā no mana galvvidus. Tagad es esmu tas otrais. Otrais jaunā, caurspīdīgā ķermenī.

Uzliesmojums.

Esmu kļuvis par ektoplazmu. Gaisa balons, kas izlīdis no manas galvas, precīzi pieņem tās formu, un tālāk tur�pinās ar caurspīdīgu kaklu, caurspīdīgiem pleciem, caur�spīdīgu torsu, caurspīdīgu iegurni, caurspīdīgām rokām, caurspīdīgām kājām un pēdām. Esmu kā izliets no veid�nes! Kā gara, sakrunkojusies un samud�inājusies zarna no nabas nokarājas caurspīdīga saite, kas mani saista ar to cilvēku tur, tālu lejā, kas sē� krēslā lotosa pozā.

Esmu kļuvis par dvēseli un redzu sev apkārt parādā�mies ari citas, kas izlīdu�as caur pierēm izlīdu�as no galvām. Tagad esam �etrdesmit dvēseles, kas plivinās pie tanatodroma griestiem, un tad jūtu, ka gribu pacelties vēl augstāk.

Fredijs, iejuties vecā Visuma ceļve�a lomā, māj, lai ceļamies augstāk. Sekot aklajam! Lai notiek, ta�u griesti� Viņ� jau izkļuvis cauri griestiem, un tam seko divi garīdz�nieki, bet viņiem pa pēdām � Rauls un Amandīne. Tagad es viens pats uzlūkoju �os �etrdesmit ķermeņus, kas izslēju�ies kā mēmas statujas. Kā lai atkārtoju to, ko citi jau izdarīju�i? Neesmu radis iet caur sienām, tomēr baidos arī par daudz atpalikt no pārējiem. Saņēmis drosmi, aizveru savas caurspīdīgās acis un hop! � izkļūstu cauri gries�tiem, tad grīdām un tā stāvu pēc stāva, līdz esmu nonācis uz jumta terases.

Pārējie mani jau gaida. Visi kopā paceļamies debesis. Parīze no aug�as � kāds varens skats! Skatos uz Parīzes Dievmātes katedrāli, kad mums tie�i virsū traucas virs�skaņas lidma�īna. Ir jau par vēlu, lai no tās izvairītos, bet kāda starpība? Tā caururbj mūsu ēteriskos ķermeņus, tiem neko nenodarot. Lai�oties tai garām, ieraugu vadī�bas pulti pilota kabīnē un kāda pilota iek�as. Fantastiski, es noskenēju lidma�īnu!

Fredijs pārtrauc manu brīnī�anos. Ja negribam palaist garām Rozu, mums jāpasteidzas. Un tie�ām, Senluisas slimnīcā mēs ierodamies par vēlu. Roza jau ir projām un tagad atrodas mums priek�ā ceļā uz Nāves konti�nentu.

Ja esam viņu palaidu�i garām, tad tā ir tikai mana vaina. Ar savu minstinā�anos pie griestiem esmu aizka�vējis visu komandu. Joprojām priek�galā būdams, Fre�dijs mums liek lidot ar visu mūsu domu spēku. Lidojam trīsreiz ātrāk par gaismas ātrumu, citu pēc cita apdzenot Saules starus. Zzzz� aizlidojam garām Jupiteram, Saturnam, Plūtonam, Urānam, Neptūnam un zzzz� esam nokļuvu�i starpzvaig�ņu telpā!

Par laimi, ektoplazmas nejūt ne skābekļa, ne gravitā�cijas likumu trūkumu, ne izsalkumu, ne slāpes. Zinām, ka �eit valda ledains aukstums, ta�u mums no tā ne silts, ne auksts. Ektoplazma ir nākotnes transporta veids! Dvē�sele nepazīst nekādus �ķēr�ļus, uzveic visus ātruma rekor�dus, un tai tikpat kā nedraud negadījumi, izņemot ļoti retas reizes (kā mūsu reliģiskie kari).

Uzjautrinos, kad sastopu mazo kosmosa kuģīti, ko bija nolaupīju�i krievu kosmonauti, lai dotos iepazīt melno caurumu mūsu Galaktikas centrā pēc tam, kad Roza bija atklājusi, ka tāds eksistē. Raķetes komanda, protams, ignorē telepātiskās zīmes, ko es tai raidīju.

Priek�ā lidojo�ie rabīni mani mudina pasteigties. Lai notiek, tikai kas jādara, lai ātrāk lidotu? Pavisam vien�kār�i atliek tikai to iedomāties. Pat ar manu vājo iztēli viss �ķiet tik neredzēts, dīvains un sve�s.

Stefānija man uzsmaida. Lai arī viņa ir caurspīdīga, tomēr es viņu uzreiz pazīstu tāpat kā pārējos. Mēs visi lidojam cits citam līdzās starp zvaigznēm un planētām. No manis pa labi atrodas arī Rauls, Amandīne un Fredijs. Mūsu ektoplazmu eskadriļa lai�as un planē, un traucas pretim Nāves kontinentam.

Drīz es pamanu Rozu. Tur viņa ir ļoti tālu priek�ā, un � jā, viņa dodas tie�i� nāvē. Nāvē, kas materializē�jusies liela, daudzkrāsaina oreola formā. Tā ir ieeja mel�najā caurumā. Patiesībā �ī vieta ir par gai�u, lai to dēvētu par melno caurumu! Visapkārt ziedkausa formas piltuvei tajā ierautās planētas un zvaigznes saduras, uzliesmojot ar pasakainu gaismas efektu, un tas atgādina mutuļojo�u galaktiku. Ātruma ietekmē, kas tās ierauj melnajā cau�rumā, vēl neievilktās zvaigznes pa ceļam maina krāsu no rozā uz baltu, tad sarkanu un violetu; tas atmirdzot veido rozetes, ziedus un mirdzo�as rasas lāses. Gaisma, lai arī tās ātrums ir milzīgs, �eit maina trajektoriju. Pirms absolū�tais magnēts to ir novirzījis no kursa, tās stari izliecas un savijas, virpuļojot glu�i kā dejā.

Brīnumainais skats drīz paliek mums aiz muguras.

Visapkārt redzami tās dienas miru�ie, kas steidzas pre�tim vilino�ajai gaismai, nepacietīgi pārraujot savas nabas�saites. Arī Rozas nabassaite ir gandrīz pārrauta. Vienu brīdi es jau domāju, ka viss ir zaudēts, ta�u Fredijs cer, ka vēl nav par vēlu viņu atgūt. Tomēr viņ� mums padod zīmi rūpīgi uzmanīt pa�iem savas nabassaites.

Lai tās labāk nostiprinātu, mūsu eskadriļa pārkārtojas atbilsto�i Fredija norādījumiem. Tas mani nedaudz iedro��ina. Sajūta ir tāda, it kā mēs būtu devu�ies ļoti sare�ģītā kalnu kāp�anas ekspedīcijā, toties sevi�ķi izturīgā dro�ības saitē. Mūsu grupa saskaņoti ieslīd melnā cauruma atvāz�tajā rīklē. Tā diametrs ir milzīgs, iespējams, pat vairāki miljoni kilometru!

Jo tuvāk mēs esam nokļuvu�i, jo gaismas aplis kļūst lielāks, izgaismojot vēl citus apļus melnās rīkles iek�ienē. Fēliksam bija taisnība � tā nav piltuve, bet gaitenis. Tagad jau var saredzēt sienas, kas iesniedzas dziji �ajā gaitenī, kura gals nav saredzams. Es pastiepju savas caurspīdīgās rokas uz to pusi, kurp devās Roza.

Mēs nonākam jūras krastā. Ciktāl sniedzas skatiens, redzam neona zilu jūru, ko tik tikko apgaismo saulrieta mirdzo�ie stari. Es peldu, �ķeļot viļņus ar tūksto� jūd�u ātrumu stundā. Saskaroties ar ādu, tie nedaudz elektrizē ķermeni, un tas mani vienlaikus gan nomierina, gan spē�cina. Es jūtos ļoti labi. Tik labi, kā nekur citur iepriek� neesmu juties.

Tagad man ienāk prātā biedējo�a doma ja nu Roza ir pareizi darījusi, dodamās �urp, un ja nu mēs kļūdāmies, vēlēdamies atgriezties uz Zemes?

Es saņemos. Mana sieva vairs nav redzama. Ar domu palīdzību palielinām ātrumu. Ja kādam no mums kaut kas ie�aujas prātā, visi pārējie to uzreiz uzzina.

Vēl vairāk palielinu ātrumu. Labprāt pavadītu dienas un mēne�us, iepazīstoties ar �o milzīgo zemi. Nekad agrāk neesmu izjutis kaut ko tik neprātīgu. Sacīk�u automobiļu un motociklu sacensības un lēcieni ūdenī no visaugstākā tramplīna nekas nevar līdzināties �ai reibino�ajai uzva�ras un ātruma sajūtai.

Es nirstu, tad traucos uz priek�u un tad slīdu, saplūstot ar gaismas stariem. Manu caurspīdīgo ķermeni pārņem brīnumains spēks. Tagad arī es pats mirguļoju kā jūras ūdens, kas mūs apņem. �ilbino�i gaismas stari atmirdz manos caurspīdīgajos pirkstu galos.

Pie piltuves ieejas drūzmējas �īsdienas miru�ie. Tikai ar grūtībām pūlī pamanu Rozu.

Mēs sagaidām savu kārtu un iekļūstam �ī zvaig�ņu ziedkausa iek�pusē. Tas izskatās tie�i tāds, kādu es to nez cik rei�u esmu redzējis uzzīmētu pēc iepriek�ējo tanato�nautu aprakstiem. Viss apkārt grie�as un velk mūs aiz�vien dziļāk. Fredijs steidzas, cerot notvert Rozu, pirms tā izkļuvu�i cauri pirmajai komatozajai sienai, ta�u viņa steidzas uz priek�u pārāk ātri. Ja rabīna audzēkņi Rozu neturētu aiz nabassaites, tā jau būtu pārtrūkusi.

Roza pazūd.

Sajutis manu pārbīli, Rauls satver mani aiz rokas, lai mēs kopā ar mūsu grupu dotos cauri Moch 1.

Zlurk�!

Pēk�ņi parādās milzīgs briesmonis. Kā milzu diri��ablis �ausmu filmā tum�ajās debesīs slīd sieviete baltās atlasa drānās ar miroņa masku. No viņas griezīgajiem smiekliem man aizkrīt ausis. Esmu glu�i kā sīks knislis salīdzinājumā ar �o būtni, kas ir desmit, tad simt, un tad jau tūksto� rei�u lielāka par mani.

Sievietei baltajās atlasa drānās ir lielisks augums. Viņa paceļ svārkus, atsedzot slaidas, skaisti veidotas kājas, ko saldkaisli izstiepj. Kairino�ās krūtis cilājas, un dekoltē var saskatīt krū�u iedobi.

Viņa joprojām smejas, vilinādama mani ienirt viņas baltā atlasa tērpa krokās. Miroņa maska uz mani neat�laidīgi lūkojas, cen�oties uzminēt manu reakciju, kamēr pati mēģina sarauties mazāka, lai man �ķistu pieejamāka. Tagad, kad viņa vairs nav tik milzīga, cen�os to izmantot un mēģinu viņai noraut masku. Es saķeru to aiz malām, kas ir tik asas, ka sagrie�u pirkstus, no kuriem tagad tek caurspīdīgas un lipīgas asinis. Neskatoties uz reibumu, ko izjūtu, masku tomēr vaļā nelai�u. Es rauju to no visa spēka. Jūtu, ka aiz maskas slēpjas kaut kas tāds, kas man noteikti jāredz.

Kas slēpjas aiz �īs sievietes miroņa maskas, kas mani tā pievelk?

Amandīne? Roza? Mana māte? Rauls? Mana nāve, �ī nāve, ko es cen�os izzināt, jo vēlos kompensēt kādu zau�dējumu?

Roka lēnām paceļas un sāk ņemt nost masku�

Nu jau tā ir gandrīz noņemta. Un es ieraugu�

Tas, ko es aiz �īs maskas ieraugu, ir neticami un negai�dīti! Un tomēr tik vienkār�i�

"Palūk, ak, mūki, kur svētā patiesība par sāpju pār�varē�anu!

Sāpes pārvar, vai nu pilnībā nomācot, aizliedzot tās, vai arī atbrīvojoties no tām, neatstājot tām vietu.

Palūk, ak, mūki, svētā patiesība par to ceļu, kur� ved uz sāpju apspie�anu, tas ir svētais ceļ� ar astoņiem atzariem, ko sauc par tīru ticību, tīru gribu, tīru valodu, tīru darbību, tīriem iztikas līdzekļiem, tīru centību, tīru atmiņu un tīru meditāciju."

Benaresa runa. Buda

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Es atsprāgstu atpakaļ un saraujos pavisam maziņ�.

Mana ektoplazma sastingst aiz pārsteiguma. Asinis pārstāj tecēt no maniem pirkstiem.

Aiz miroņa maskas paslēpies mironis. Vēl viena miroņgalva. Sieviete baltajās drānās to norauj no sejas, un zem tās ir nākamā, aiz kuras ir vēl viena, un aiz tās � atkal nākamā. Citu pēc citas viņa norauj un aizmet vairāk nekā simts maskas pilnīgi vienādus nāves tēlus.

Nāve un nekas vairāk. Nāve ir nāve. Nāve ir nāve ir nāve ir nāve un nekas cits.

�ī būtne, bet varbūt lieta, atkal kļūst milzīga. Viņas kājas tagad pārvēr�as par taustekļiem, kas mani sakampj. Pretojos, cik spēju. Tagad es saprotu, kādas �ausmas bija pārcietis Bresons!

-Tu vēl no�ēlosi, ka �urp atnāci! miroņmaska iesau�cas un smejas.

Un, kad viņa atkal kļuvusi par sievieti maskā, ieraugu, kā viņas baltsārtie pirksti satrūd, bet miesa sarepē un sa�pūst. Divi pirksti tuvojas manai ektoplazmiskajai sejai, cen�oties izdurt acis.

Un pēk�ņi manā priek�ā ir tikai ar baltu satinu pār�klāts zirneklis.

Lai no tā paglābtos, ar telepātijas metodi mēģinu izmantot da�ādus burvju vārdus. " Vade retro Satanas." Veltīgi. Tad man ie�aujas prātā baiļu nolādē�ana no "Kāpas". Sāku to skaitīt: "Es nepazī�u bailes. Bailes ir kā maza nāve, kas noved pie pilnīgas iznīcības. Es pārvarē�u savas bailes. Ļau�u tām iziet man cauri. Pēc tam es tās pavadī�u ar savu iek�ējo aci. Un uz tā ceļa, pa kuru viņas būs aizgāju�as, vairs nebūs nekā. Nekā, izņemot mani."

Es aizveru acis un vēlreiz domās atkārtoju katru tei�kumu.

Smiekli apklust, un baltajās drānās tērptā sieviete sa�birst un pārvēr�as gaismas burbuļos.

Un paliek tikai viena vienīgā gaisma. Tā, kas mums rādija ceļu. �ajā gaismā es pamanu savu draugu ēnas un tiem piebiedrojos. Katrs no mums ir uzveicis pats savu briesmoni.

Fredijs apstiprina, ka esam �ķērsoju�i Moch 1. Un Roza joprojām atrodas mums priek�ā. Aiz pirmās komatozās sienas krāsa mainās. Zilā krāsa pārvēr�as violetā, bet pēc tam kastaņbrūnā. Un tai piemīt tum�s spīdums. Vai tās būtu elles nokrāsas?

Mēs palēninām savu lidojumu, kad glu�i kā kāda neparasta negaisa krusas graudi pār mums nobirst atmiņu lodes.

Gaitenis izliecas un pārvēr�as spirālē. Turpinu ceļu pretim nāves gaismai, cen�oties nepievērst uzmanību tās dzēlieniem. Kāda spēka izjūta! Nav pagāju�as ne divdes�mit minūtes, kop� mana dvēsele ir atstājusi miesu, bet es jau atrodos simtiem gaismas gadu attālumā.

Nav nekādas zaudējuma, bet vēl mazāk trūkuma sajūtas. Es vienkār�i pametī�u sarūsēju�as bruņas. Man �ķiet, ka �īs bruņas mani aizsargā, bet patiesībā tās man spie� dvēseli un neļauj elpot un domāt.

Kad man bija �īs bruņas, es saņēmu triecienus, pār�liecināts, ka �ie ievainojumi atstās tikai niecīgas rētas. Kā es kļūdījos! Tie bija skāru�i manu visdziļāko būtību. Citu pēc cita es vēlreiz izdzīvoju visus savas dzīves triecienus. Lai cik dīvaini tas arī liktos, dziļākas pēdas ir atstāju�i tie triecieni, kuru vaininieks biju es pats, nevis tie, ko biju saņēmis. Mana dvēsele ir kā koks, kura mizā ar kabatas nazi iegriezti vārdi un atmiņas.

Viss norisinās ļoti ātri. Es vēlreiz izdzīvoju savu piedzim�anu, māte ar varu mani cen�as pabarot; lai izklaidētos, tēvs ar mani spēlē lidma�īnas, un man noreibst galva; man uzmetas pirmās pumpiņas, no kurām es kau�nos; satiksmes negadījums, kurā es cietu; Flerī-Mero�ī cietumnieku nāve; Fēliksa pa�nāvība; pūlis Kongresu pilī, kur� mani izsmej; apvainojumu un draudu vēstules un mana nemitīgā vainas apziņa.

"Slepkava! Slakteris!" man sejā kliedz cilvēki, kuru vārdus es neatceros. "Slepkava, slepkava, slepkava, slep�kava," mana iek�ējā balss atkārto. "Tu esi nogalinājis simt divdesmit trīs nevainīgus cilvēkus." "Man ļoti �ēl, Mi�el, bet jūs neesat mans vīrie�a tips." Sliktās atmiņas mijas ar kādreiz murgos redzēto. Salīdzinājumā ar �iem pārdzīvo�jumiem es labprātāk būtu izvēlējies vēlreiz sastapties ar sievieti baltajās atlasa drānās. Un visu vēl ļaunāku padara tas, ka es mēģinu ar savu pagātni saskarties pēc iespējas godīgāk.

Arī Rozu bija apturējusi atmiņu lo�u krusa. Iespē�jams, ka es beidzot varē�u viņu pārtvert. Ar lielām grū�tībām tuvojos Rozai, cīnoties ar savas dzīves negaisu. Tomēr virzos uz priek�u. Nu jau esmu viņai gandrīz līdzās. Ar telepātijas palīdzību (jo ektoplazmas tā sazinās) es Rozai saku: "Mēs esam ieradu�ies tev pakaļ, lai palī�dzētu atgriezties uz Zemes." Viņa man nepievēr� nekādu uzmanību. Roza ir sastapusi savu pirmo mīlestību. Tas ir kāds amerikāņu astronauts. Kad viņ� to pameta, viņa bija centusies viņu atgūt, studējot to pa�u, ko viņ�. Roza to man nekad nebija stāstījusi. Daudzas viņas izjūtas es tagad saprotu daudz labāk.

Roza strīdas ar sava mīļākā atminām. Viņ� tai saka, ka kopā ar viņu esot garlaikojies, bet pāra dzīvē vissva�rīgākais viņam �ķiet nekad negarlaikoties. Roza gan esot bijusi maiga un laipna, tomēr neko īpa�u viņam nav varē�jusi dot. Tādēļ viņ� to bija pametis.

Roza raudādama metas projām. Nepaspēju apzvērēt, ka es nu gan ar viņu kopā nemaz negarlaikojos, kad viņa jau ir �ķērsojusi otro komatozo sienu.

Nevaru skriet viņai pakaļ, jo Fredijs mani ir satvēris aiz nabassaites. Viņ� man atgādina, ka �īs ekspedīcijas mērķis ir visiem dzīviem atgriezties uz Zemes un ka tad, ja es pārāk steig�os, es pārrau�u savu nabassaiti un tad vairs nespē�u ne izglābt Rozu, ne atgriezties uz Zemes.

Fredijs, Stefānija, Rauls un Amandīne mani tur aiz rokām, un mēs visi kopā �ķērsojam Moch 2.

Lai gan Stefānija bie�i bija cildinājusi sarkanās teri�torijas izpriecas, tomēr nekad nebūtu varējis iztēloties tik daudz īstenotu fantāziju un perversiju! Cita Aman�dīne tā Amandīne, kuru es tik ilgi biju iekārojis, parā�dās, tērpusies korsetē ar zeķturiem un tīkliņzeķēs, un cen�as mani apskaut. Mēģinu rast glābiņu, meklēdams īsto Amandīni, ta�u viņa jau atrodas kāda melnādaina, muskuļota smukuļa apkampienos. Divi jauni zēni glāsta Raulu, lai gan man nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņ� cen�as apspiest savas homoseksuālās tieksmes. Tā kā ir pie �īs vietas jau pieradusi, Stefānija to izmanto, lai uz mirkli iejuktu jaunu meiteņu pulciņā, kuras pazīst sie�vietes ķermeņa visslēptākās vietas, bet Roza uz rolsroisa aizmugurējā sēdekļa atdodas savam pasaku princim.

Gribu viņu no turienes aizvilkt projām, ta�u manu fantāziju Amandīne, kuras garās, blondās matu cirtas kontrastē ar melno ādas tērpu, satver manu galvu un, velni�ķīgi smiedamās, iespie� manu seju starp savām vē�sajām krūtīm. Savukārt Fredijs atrodas arābu sievie�u harēma ielenkumā, un visām nabās mirdz briljanti. Citu pēc cita viņ� tām norauj zīda plīvurus glu�i kā margrie�tiņas ziedlapas.

Kur mēs esam iekūlu�ies? Mana sapņu Amandīne, ātri mirk�ķinot acis, ar skropstu galiņiem man kutina kaklu. v�ķiet, ka trīsuļojo�s taurenītis mani kutina ar saviem zīdainajiem spārnu galiem. Vai es būtu par to sapņojis? Cik brīni�ķīgi! Amandīne man uzsmaida, un viņas ska�tiens ir ļoti pavedino�s. Tad viņa ar lūpām man�

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

�orīt gaisā pacēlusies pieredzēju�u tanatonautu grupa. Tā vēl joprojām ir iestrēgusi otrajā teritorijā. Vai iejaukties?

Atbildīgo iestā�u atbilde Pagaidām vēl ne.

"Ja mums dzīvē nav laimes, kaut ari esam apveltīti ar daudziem tikumiem, tad tas ir mūsu sliktās pagātnes karmas dēl.

Ja, par spīti tam, ka esam nekrietni, mums ir laimīga dzīve, arī tas ir pagātnes karmas dēļ.

Arī mūsu pa�reizējai rīcībai, tiklīdz radīsies piemērots gadījums, būs visas iespējamās sekas."

NaradaTera. "Renesanses doktrīna"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Viņa man vieglītēm koda ausis. Un, starp mums runā�jot, man tas patīk. Pat ļoti. It īpa�i, kad viņa ko� ausu aug�daļā. Un auss ļipiņās. Man nepatīk, ja ko� kaklā. Toties patīk, kad ko� plecos. Viņa zina visu par manām jutīgajām vietām! Un to izmanto. Pat ļaunprātīgi. Tad mana sapņu Amandīne, kļūdama vēl pārgalvīgāka, man�

Ta�u tad Fredijs, atbrīvojies no hūriju skavām, mūs sapulcē un liek pārvarēt savas seksuālās dziņas. Saspie�amies cie�i kopā, turot cits cita nabassaites. Man bla�kus kāds daoistu mūks ir pārbijies līdz nāvei. Viņ� zina: lai gan mēs dodamies uz brīnumainām teritorijām, tās tomēr ir bīstamas.

Vairākas reizes cen�amies pārtvert Rozu, tomēr vel�tīgi. Viņa jau ir �ķērsojusi Moch 3 un pievienojusies rindā stāvo�ajam miru�o pūlim.

Tāpat kā viņa, arī mēs tagad esam nonāku�i oran�ajā teritorijā. Cik tālu vien sniedzas skatiens, stiepjas garā nelaiķu rinda. Da�i izskatās pārsteigti, ieraugot, ka mēs joprojām esam satvēru�i cits cita nabassaites, kas tie par dīvainiem tūristiem, kas no dzīvo pasaules dodas ekskur�sijā uz Nāves kontinentu?

Lielākajai daļai tomēr par mums nav nekādas inte�reses.

Mēģinu pūlī sameklēt Rozu.

Tur ir eksotiskos karos nogalinātu kareivju bataljoni, epidēmiju upuri un kaudzēm ceļu satiksmes negadīju�mos bojā gāju�o. Miru�ie, miru�ie un atkal miru�ie. Visu tautību un visu valstu miru�ie. Lepras slimnieki, noziedz�nieki, kuriem izpildīts nāvessods, uz elektriskā krēsla sēdinot, sārtos sadedzinātie, politiskie upuri, neuzmanīgi faķīri, hronisku aizcietējumu upuri, sve�zemju pētnieki, kuriem ie�auts ar saindētām bultām, zemūdens peldētāji, kas par daudz nokaitināju�i haizivis, jūras kājnieki, dre�belīgi alkoholiķi, paranoiķi, kas, bēgot no saviem vajātā�jiem, metu�ies laukā pa devītā stāva logu, gumijas lēcēji, par kuriem izturīgāka tomēr izrādījusies gumija, pārāk ziņkārīgi vulkanologi, tuvredzīgie, kas nav ievēroju�i tuvojo�os kravas furgonu, tālredzīgie, kas nav pamanīju�i gravas, astigmatiķi, kas nav saredzēju�i putnu zirnekli, liceja audzēkņi, kas nav at�ķīru�i odzi no zalk�a.

Mēs viņus visus izgrūstām.

"Roza, Roza," es viņu saucu ar telepātijas palīdzību.

Uzreiz galvas uz manu pusi pagrie� vairākas sievietes, kuras sauc Roza. Ērk�ķu un vil�anās pilnas Rozes. Tāpat kā pārējās, arī viņu ektoplazmas vēsta viņu dzīvesstāstu. Kāds greizsirdīga vīra upuris, kāda zemniece, ko atriebī�gais tēvs pārsteidzis siena gubā, kāda ve�iņa, kas nomirusi un neko no savas bagātības tā arī nav izbaudījusi, bet viņas mazbērni to jau paspēju�i iz�ķērdēt.

Es virzos uz priek�u kopā ar pārējiem miru�ajiem. Miru�ie, miru�ie un atkal miru�ie. Narkomāni, kas pār�dozēju�i narkotikas, sievietes, kas pārāk stipri sistas, uz banānu mizām paslīdēju�ie, ar gripu saslimu�i neveiksmi�nieki, līdz aizsmakumam nopīpēju�ies smēķētāji, mara�tonu uzvarētāji, Pirmās formulas piloti, kas nav noturēju��ies pagriezienā, neveiksmīgi nosēdu�ies lidma�īnu piloti, tūristi, kas iedomāju�ies, ka Hārlema noteikti skaistāka izskatās naktī, ģimeņu vendetu amatieri, nepazīstamu vīrusu atklājēji, tre�ās pasaules ūdens dzērēji, me�ā apmal�dīju�ies ogotāji, Otrā pasaules kara mīnu kolekcionāri, policistiem virsū uzskrēju�i reketieri, ar "lamatām" aprī�kotu automa�īnu aizdzinēji.

Tur ir arī motociklisti, kas biju�i pārliecināti, ka ir pietiekami vietas, lai apdzītu smago ma�īnu, un smago ma�īnu vadītāji, kas sagriezu�i ma�īnas stūri, lai izvairī�tos no smagās ma�īnas apdzinējiem motociklistiem, un automa�īnu stopētāji, kurus pēk�ņi aizķēris motocikls, jo tajā ietriekusies smagā ma�īna.

Tie, kam pārstādītas aknas, sarunājas ar tiem, kam pārstādīta sirds. Bērni nopeļ savus vecākus, kas tos nebija atradu�i, kad viņi, spēlējot paslēpes, bija paslēpu�ies ledusskapī.

Starp miru�ajiem nav manāma ne vismazākā sprie�dze. Te valda pilnīgs miers. Bosnie�i draudzīgi pastaigā�jas kopā ar serbiem. Korsikāņu klani savā starpā salīgst mieru. Kuģa katastrofā bojā gāju�ais sarunājas ar lidma��īnas katastrofā bojā gāju�o.

Fredijs atgādina, ka mums nav laika izklaidēties. Mēs sastājamies viņam apkārt, gatavi izveidot to figūru, ko bijām izmēģināju�i tanatodromā. Turoties cits pie cita tā, lai pasargātu nabassaites, izveidojam piramīdu. Tās aug�galā stāvo�ie Fredijs, Rauls un Amandīne tur mani uz saviem pleciem.

Es pavēstu Rozai, ka esam �eit ieradu�ies, lai viņu pierunātu atgriezties mājās. "Kāpēc?" viņa jautā. Roza uzskata, ka viņai jau pienācis laiks aiziet. Savu eksistenci jāprot pienācīgi izbeigt, un viņa ar savu galu ir apmieri�nāta, jo nomira pēc tam, kad bija izveidojusi veiksmīgu dzīvi. Roza bija aizgājusi, kad jutās laimīga un viņas projekti tika veiksmīgi īstenoti. Ko gan vēl vairāk varētu vēlēties?

Es iebilstu, ka viņa ir mirusi, pirms tai piedzimis bērns, un ka es ļoti vēlos no viņas bērnu. Roza atbild Stefānijas vārdiem: "Problēma ir tā, ka ļaudis ir iedomāju�ies, ka uz �īs Zemes ir neaizstājami un nespēj to atstāt. Kāda pa�pārl iecinātība!"

Viņa uzskata, ka uz pasaules ir pietiekami daudz cil�vēku, lai viņai nevajadzētu no�ēlot, ka tur neatgrie�as. Un beigās, lai tik daudz nevajadzētu klausīties manos aicinājumos, Roza ņem kājas pār pleciem, pa ceļam ar elkoņiem izgrūstot rindā stāvo�o miru�o pūli, lai tam ātrāk tiktu garām.

Mana sieva un, viņai sekojot, arī mēs, izkļūstam cauri ceturtajai komatozajai sienai un nonākam zinā�anu zemē.

Nevienam neko nejautājot, uzzinu, kāpēc E = mc2 , un �ī atbilde man �ķiet ģeniāla. Apjau�u arī, kāpēc pasauli pastāvīgi sa�ķeļ kari. Es pat redzu, kur paslēptas manas ma�īnas atslēgas, ko tik sen meklēju.

Uzzinu atbildes uz veselu kaudzi jautājumu, kurus pat neesmu uzdevis. Piemēram, ka burbulī�us atkorķētā �ampanie�a pudelē var saglabāt, pudeles kakliņā ievietojot sudraba karoti (tas man alla� �ķitis milzīgs noslēpums!).

Es saprotu, ka pasaule ne�ēlojoties jāpieņem tāda, kāda tā ir, to netiesājot, un ka vienīgajām cilvēka ambīci�jām vajadzētu būt visu laiku censties pilnveidoties. Manas zinā�anas vairojas tādā ātrumā, ka man �ķiet smadzenes tūlīt pārsprāgs. Uzzinu visu par dzīvi, dzīvām būtnēm un lietām. Cik lieliska ir apziņa, ka visu zini! Cik gan Āda�mam vajadzēja justies laimīgam, kad viņ� iekoda zinību ābolā, bet Ņūtonam kad ābols tam uzkrita uz galvas!

Jā, patie�ām, iespējams, ka sastap�anās ar zinā�anām no visiem pārbaudījumiem ir pats grūtākais.

Virzos uz priek�u pa zinā�anu teritoriju. Nebūtiskas un nozīmīgas zinā�anas. Absolūtas zinā�anas un relatī�vas zinā�anas. Pēk�ņi apstājos, jo mani apstulbinājusi atklāsme, ka es nekad neesmu mīlējis. Protams, esmu izjutis līdzcietību un maigumu. Manu sirdi sasildīju�i gan draugi, gan arī cilvēki, ar kuriem man vienkār�i paticis būt kopā un sarunāties. Bet vai esmu pa īstam mīlējis? Un vai es vispār esmu spējīgs mīlēt? Mīlēt kādu ārpus sevis, kādu, kas neesmu es? Prātoju, ka es noteikti tāds neesmu vienīgais un ka ir daudz cilvēku, kas nekad nav pa īstam mīlēju�i, tomēr tas neko neatrisina. Es tur nesaskatu ne attaisnojumu, ne mierinājumu. Nāves eksperiments man vismaz ir atvēris acis attiecībā uz kādu ideju, kas man vienmēr �ķitusi muļķīgas jūtelī�bas auglis, lai būtu laimīgs, jāmīl. Mīlestība ir vislie�lākā egoisma izpausme, skaistākā dāvana, ko cilvēks var uzdāvināt pats sev. Un izrādās, ka es nekad neesmu bijis uz to spējīgs!

Bet kā tad ar Rozu? Biju ta�u domājis, ka viņu mīlu, jo viņas dēļ pat nomiru. Patiesībā es viņu nemīlēju pietie�kami stipri. Roza, ja man tevi izdosies no �ejienes izvilkt, ja vien mēs no �ejienes izkulsimies, tu apstulbsi no tā, cik milzīga būs mana mīla pret tevi! Un turklāt tā ta�u neko nemaksā!

Nabadzīte! Viņa noteikti būs apstulbusi. Nekas nav biedējo�āks par lielu mīlestību, ko pēk�ņi sniedz kāds, kur� alla� centies savas jūtas apslāpēt. Tas reizē ir gan mulsino�i, gan patīkami! Kā es ilgojos Rozai ātrāk pavēs�tīt, ka esmu spējīgs saprast, ko nozīmē pa īstam mīlēt!

Lidoju ātrāk, un arī pārējie dara tāpat. Roza atrodas gaiteņa galā. Kad iepazītas pilnīgas zinā�anas, viņa izkļūst cauri piektajai komatozajai sienai un nokļūst ideālā skais�tuma zemē.

Zlork�!

Kāds trieciens!

Pēc tam kad esam sastapu�ies ar bailēm, ar vēlmēm, ar laiku un zinā�anām, �eit paveras brīni�ķīga zaļojo�a pasaule ar ziediem, augiem un krā�ņiem kokiem tik mir�dzo�i raibās krāsās kā tauriņa spārni. Kā gan lai apraksta neaprakstāmo? Ieraugu nevainojami daiļu sievietes seju, planēju virs viņas, un tā pārvēr�as par ziedu ar tik krā�sainām ziedlapiņām kā katedrāles logu vitrā�ās. No caurspīdīgiem ezeriem mums uzsmaida zivis ar garām kristāla peldspurām. Karmīnkrāsas gazeles lec pār zie�meļblāzmu.

Tās nav nekādas halucinācijas. Ideālais skaistums uzjundī visas manas līdz�inējās atmiņas par skaistumu un noved tās līdz kulminācijai. Arī mani draugi redz vīzi�jas. Ap Raulu laidelējas melni, mirdzo�i tauriņi. Stefanijai apkārt rotaļājas sudrabaini delfīni. Frediju ieskauj zaļi un balti brie�a mazuļi, kuru muguru klāj putas. No tālie�nes plūst Kloda Debisī "Fauna diendusa". Arī mūzika ir skaistums. Un smar�as visur jūtama viegla un svaiga smar�a.

Redzu Rozu, kas nedaudz palēnina gaitu, bet pēc tam atkal traucas pretim vilino�ajai gaismai. �ķiet, ka tās stari izstaro tādu labestību, ka pievelk arī mani.

Mana sieva nonāk pie sestās sienas Moch 6. Līdz �im vēl nevienam tanatonautam nav izdevies izkļūt tai cauri.

Kā Roza steidzas pretim nezināmajam! Turklāt tagad viņai vairs netraucē nabassaite.

Zlork�!

Un Roza jau ir izkļuvu�i cauri sienai. Tagad viņa atro�das Terra incognita\parFredijs mums liek mainīt izvietojumu. Viņ� vēlas, lai izveidojam stabilu pamatni ar smailu virsotni, un paziņo, ka tālāk dosimies tikai mēs ar viņu divatā viņ� tāpēc, ka ir no mums visiem vispieredzēju�ākais, bet es tādēļ, ka vienīgais varu pārliecināt savu sievu atgriezties. Rauls mani iedro�ina.

Uz priek�u, tikai uz priek�u, pretī nezināmajam!

"Esmu cēlies no tās dvēseles, no kuras radu�ās

visas dvēseles, Nāku no pilsētas, kas ir pilsēta visiem tiem,

kuriem citas nav. �īs pilsētas ceļam nav gala, nāc, zaudē visu, kas tev pieder, jo �is ceļ� ir viss.

Kā sāls es iz�ķīstu uzticības jūrā,

Un nepaliek ne bezdievība, ne ticība, ne pārliecība,

ne �aubas. Bet man sirdī mirdz zvaigzne, Un tajā apslēptas septiņas debesis."

D�alaladina Rumi rubaji

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Fredijs mani pārsteidz. Daudz nevilcinoties, viņ� tuvojas robe�ai, ko vēl nekad neviens cilvēks nav �ķērsojis. Nabassaite ir nostiepta līdz galam, tomēr Fredijs varonīgi virzās uz priek�u, ta�u es gan tik tikko velkos. Jūtos nogu�ris no visiem �iem nāves pārsteigumiem. Tomēr nojau�u, ka mums priek�ā atrodas pēdējā nāves noslēpuma atri�sinājums. Lielākais no visiem noslēpumiem beidzot būs atminēts.

Kas gan izraisa �o nāves upuru� nāvi? �eit, aiz �ī aizkara, norisinās visi trilleri un mīlas romāni, fantāzija apvienojas ar iztēli, bet visas pasaules mitoloģijas ar dabaszinātni.

Sākumā nedaudz saminstinos, bet tad steidzos uz priek�u.

Te nu tā ir pēdējā Nāves kontinenta teritorija.

Es to redzu.

Uz brīdi pat aizmirstu par Rozu. Visnoslēpumainā�kais un apslēptākais no visiem noslēpumiem, ko cilvē�kiem vēl nekad nav izdevies atklāt, es stāvu tavā priek�ā. Es tevi redzu, es tevi jūtu, es tevi gaidu. �eit ir beigas. Ziloņu kapsēta. �eit mirst visu gaismu gaisma un visu skaņu skaņas. Visas dvēseles un visas idejas.

Esmu Paradīzē.

Man galvā ieskanas miljoniem debesu melodiju. Zvaig�ņu putekļi man sūta savus maigos atvadu sveicie�nus. Gan mirsto�a zvaigzne, gan cilvēks veic vienu un to pa�u ceļu. Tie dodas uz Paradīzi.

Es eju caur miglu, ar savām vieglajām kā vate kājām minot �o dārgo zemi. Manas caurspīdīgās rokas it kā sveicinot paceļas pret debesīm. Es nometos ceļos un skūpstu irdeno zemi.

Pie tā, ka esmu nonācis Paradīzē, vainīga vai nu kļūda, vai mīla. Cik te ir skaisti! Daudz skaistāk par sestās terito�rijas ideālā skaistuma vīzijām. Tās bija tikai reprodukcijas, vāj� atdarinājums. īstās Paradīzes skaistums pārspēj visu.

Paradīze ir mana vienīgā zeme, mana dzimtene, vie�nīgais mana �ovinisma objekts. Esmu �ai vietai piede�rīgs. Man �ķiet, ka vienmēr esmu to pazinis un vienmēr zinājis, ka es no �ejienes nāku un �eit arī atgriezī�os. lūr tālu lejā, uz Zemes, biju tikai uz mirkli iegriezies. Pavadīt brīvdienas. Esmu ektoplazma, kas nekad tā pa īstam nav bijusi Mi�els Pensons. Es nekad neesmu bijis �is garlaicī�gais un muļķīgais tips!

Viņ� ir tik neveikls, bet mans īstais es� tik izveicīgs. Izveicība ir pats galvenais tikums. Vēlos kļūt par domā�jo�u miglu. Un es tā biju pieķēries gan Zemei, gan savam ķermenim! Jaunības kļūda�

Ieraugu Rozu un mīlu viņu daudz spēcīgāk nekā uz Zemes. Kāpēc lai mēs atgrieztos lejā, savā tik cie�i ap�miegtajā ādā, sāpo�ajos ķermeņos un nomāco�u rūpju pārpilnajās smadzenēs? Tagad ta�u mēs abi esam �eit! Un mums vairs nav bail no laika. Un mums vairs ne no kā nav bail.

Man nospļauties par tanatonautiem, kas mani gaida pie Paradīzes durvīm. Viņi muļķīgi darīja, ka palika tur. Esmu atkal atradis savu Zemi un savu pasauli. Tas ir visu atklājumu atklājums. Atrodos pie sava pirmsākuma. Un redzu īsto Sauli. Tai blakuseso�ā, Zemes cilvēku Saule man �ķiet dzeltenīga. Bet pa īstam balta, tīri balta Saule ir vienīgi Paradīzē.

Esmu Paradīzē. Un es vēl gribēju no tās pasargāt Rozu kādi maldi! Migla izklīst. Ieraugu zem sevis garu miru�o straumi. Tā �ķiet kā upe, kas, virzoties tālāk uz priek�u, sadalās. Nolai�os zemāk, lai �o parādību aplū�kotu tuvāk. Patiesībā �ī dvēseļu straume sadalās �etros atzaros, un tagad starp cilvēkiem var ieraudzīt dzīvnieku un pat augu dvēseles. Paradīzei dro�i vien ir vēl kādas durvis, pa kurām tās visas �eit iekļuvu�as. Tur ir gan jūras anemones, gan aļģes, gan lā�i, gan rozes.

Absolūts sinkrētisms*. Esam vienoti, jo arī uz Zemes esam cietu�i visi kopā. Nepiecie�ams izvairīties no vardar�bības. Nebūt pret citiem vardarbīgam. Lai kādi arī viņi būtu, tik un tā nav pieļaujama vardarbība. �is eksistences likums pārņem visu manu būtību. Līdz �im esmu bijis tikai nevērīgs cilvēks, kuram kādu dienu bija jānokļūst Paradīzē, lai pamanītu pats savu nevērību.

Upe, kas nes sev līdzi cilvēku, dzīvnieku un augu dvēseles, sadalās �etros atzaros. Kurās no Raula kabinetā kaudzēs sakrautajām grāmatām jau bija attēlota Zeme, ko apskalo �etras upes? Par to raksta gan indie�i, gan ebreji. Atmiņā uzpeld atsevi�ķas frāzes no Raula dienasgrāma�tas: "SENEBREJU MITOLOĢIJA. Paradīze atrodas septī�tajā debesu sfērā. Turp ved divas durvis. Mēs turp tiekam aicināti diet un priecāties. Tur tek �etras upes viena no gaisa, viena no medus, viena no vīna un viena no vīraka�" Arī Korānā teikts, ka "Paradīzi apskalo �etras upes".

Aprakstot Paradīzi, senos laikos ļaudis visā pla�ajā pasaulē izmantoja vienas un tās pa�as metaforas.

�etras upes. �etras ūdens plūsmas. Nevis vienkār�i labās un ļaunās dvēseles, bet gan �etri da�ādi dvēseļu veidi, ko drīzāk var pielīdzināt �etriem da�ādiem toņiem zemam, vidējam, spalgam un ļoti spalgam.

�etri dvēseļu veidi.

Sekojot Rozai, mēs ar Frediju peldam pa �etrām miru�o upēm.

Un pēk�ņi es ieraugu eņģeļus.

"Svētlaimīgie skaidri saredzēs visu noslēpumu atri�sinājumu, kas apliecinās padevīgu pakļāvību ticībai uz Zemes. Trīsvienība, atdzim�ana, atpestī�ana, apslēptie providences likumi, kas vada dvēseles, pasauli un cilvēku rīcību, kuru izcelsme mums pārāk bie�i �ķiet grūti atmi�nama mīkla vai neizskaidrojama sensācija. Viņi iepazīs Dieva Tā Kunga ceļu pārdabisko spēku �o izredzēto pār�tap�anai par svētajiem un Dievi�ķības pa�as dziļākās būtī�bas nebeidzamos brīnumus."

Monsiņjors Elija Meriks

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pa gabalu viņus varētu noturēt par jāņtārpiņiem. Eņģeļi.

Es uzreiz sapratu, ka tie ir viņi.

Paradīzes iemītnieki eņģeļi.

�is skats ir mūsu sare�ģītā ceļojuma vērts!

Fredijs mani satver aiz pleciem un purina glu�i kā plūmju koku. Viņ� kliedz, ka mēs ta�u nozvērējāmies aiz�vest Rozu atpakaļ pie dzīvajiem, nevis palikt kopā ar viņu Nāves kontinentā. Fredijs lūdzas, lai es neaizmirstu savu misiju. Viņ� momentā ir uztvēris visas manas domas. Cik gan ātri ektoplazmas cita citu saprot!

Rabīns runā, gribēdams vest mani pie prāta. Un apmātība ir beigusies. Nāve, esmu tevi uzveicis tāpat kā sievieti baltajās atlasa drānās, un tu mani vairs nesavaldzināsi pat tad, ja parādīsies Paradīzes veidolā.

Fredijs nomierinās. Viņ� saprot, ka izdevies mani pārliecināt. Pat Paradīze nav stiprāka par manu gribu. Es zinu, ka joprojām eksistēju. Mana dvēsele un miesis�kais ķermenis vēl nav �ķirti. Esmu veidots no saprāta un matērijas, bet saprātam jābūt stiprākam par matēriju. Un jāsaglabā līdzsvars starp jūtām un prātu.

Es zinu, kas es esmu. Un zinu, kas mēs esam nevis divas dvēseles starp visām pārējām, bet gan divi tana�tonauti, kas veic savu misiju. Mēs neesam miru�i, bet dzīvi, un tādēļ varam izpētīt Nāves kontinentu, bet pēc tam atkal atgriezties uz Zemes. Un esam �eit ieradu�ies, lai glābtu Rozu. Kopā ar miru�o straumi peldam medus upē. Visi esam iejuku�i vienā barā. Miru�ie neizpratnē uz mums noraugās, jo mums joprojām ir nabassaites. Nezinu, kāpēc tās vēl nav pārtrūku�as. Lai kā arī būtu, tās turas stingri.

Visas �etras upes ir ļoti garas. Jūtamies kā pārpildītā lidostā atvaļinājumu laikā.

Es pilnā kaklā kliedzu: "Roza! Roza!" � un kāds ve�uks, kuru apriju�i viņa pa�a badīgie kaķi, sadzird manus klie�dzienus un dod zīmi, ka viņa atrodas mums priek�ā.

Dro�i vien viņa jau ir izgājusi visas pārbaudes un nonā�kusi vietā, kur novērtē dvēseles.

Tā ari ir, fatālists apstiprina ar telepātijas palī�dzību. Da�ām dvēselēm ir priek�rocības salīdzinājumā ar pārējām. Vispirms tās panāk, bet pēc tam apdzen citas dvēseles, kas zaļajā teritorijā stāv rindā gadsimtiem ilgi. Ej nu sazini, kāpēc�

-Jūs sakāt, ka viņa jau atrodas vietā, kur novērtē dvē�seles?

Nūja. Tur tiek novērtēta viņas dvēsele. Tiks no�teikts, cik daudz laba un cik daudz ļauna viņa paveikusi �ajā eksistencē, un tikai tad pieņems lēmumu par viņas nākamo reinkarnāciju.

Un kur dvēseļu tiesa notiek?

Ej tikai uz priek�u. Apmaldīties nav iespējams. Tikai taisni uz priek�u.

"Viedais mīl �o dzīvi, kamēr dzīvo, bet pēc tam to aizmirst. Tas, kuram ir universāla dvēsele, nekad nepa�zaudē savu "es".

Uguns �agaru buntei nozīmē to pa�u, ko miesa dvē�selei. Liesmas pāriet uz citiem �agariem tāpat, kā dvēsele pāriet uz jaunu ķermeni. Uguns deg un neapdziest. Dzīve turpinās un nekad neapstājas."

�uandzi

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Jūs atteicāties iejaukties, lai viņus aizkavētu. Tagad viņi jau ir tur nokļuvu�i. Cerams, ka vēl nav par vēlu. Tieciet galā pa�i.

Atbildīgo iestā�u atbilde Gan jau tiksim.

Mēs ar Frediju peldam baltajā miglā starp cilvēku, dzīvnieku un augu dvēselēm. Nonākam kādā ielejā, kur visas �etras miru�o straumes saplūst vienā. Miru�ie joprojām virzās pretim gaismai. Tagad viņi jau ir nonā�ku�i tuvāk eņģeļiem.

Sākumā eņģeļi �ķiet tādas pa�as ektoplazmas kā visas pārējās. Viņiem nav nabassaites, toties tos iekļauj fosforescējo�as gaismas riņķis, pa kuru �audās daudzkrāsainas uguntiņas. Viņi uz mums noraugās, bet gaismas riņķi, kas viņus iekļauj, iezaigojoties veido brīnumainus rak�stus, it kā, krāsām mainoties, viņi būtu spējīgi izteikt savas domas.

Viņi kūleņo no aug�as uz leju un no vieniem sāniem uz otriem glu�i kā auglis mātes vēderā un vaicā, ko mēs ar savām nabassaitēm te meklējam. Mēs meklējam kādu sievieti.

Kāds eņģelis pavēsta, ka viņ� esot tas, kur� spēj atrast pazudu�o.

Es viņam aprakstu, kā izskatās Roza. Eņģelis apstip�rina, ka vina esot tuvu dvēseļu novērtē�anas vietai. Viņ� man pa gabalu norāda uz gaismas apmirdzētu, miglas ieskautu kalnu, kas paceļas virs ielejas, kurā �etras upes saplūst vienā. �ī kalna virsotne izstaro to gaismu, kas ir mūsu ceļvede kop� iera�anās Paradīzē.

Kopā ar miru�ajiem dodamies aug�up pa taciņu, kas ved pretim �ai gaismai.

Virs kalna virsotnes laidelējas trīs eņģeļi ar vēl spo�ā�kām aurām nekā tiem, ko mēs sastapām iepriek�.

Tie nav parasti eņģeļi, Fredijs man pa�ukst. Tie ir ercenģeļi.

Patie�ām, tur viņi mirgo, kamēr miru�o pūlis ar tādām grūtībām pamazām tuvojas.

Rabīns man parāda Rozu, kas atrodas augstāk kalnā, ko apmirdz pa�a izstarotā gaisma un ercenģeļu mirdzums. Tur uz kāda neliela laukuma sastājas miru�ie, gatavoda�mies miru�o tiesai.

Nākamais, paziņo kāds ercenģelis.

Bet nākamā ir Roza.

Ej pie viņas, pārliecini tiesu, lai viņu atbrīvo, rabīns mani mudina.

Viņ� pats vairs nevar doties man tālāk līdzi. Fredijs tur gan manu, gan savu nabassaiti, kas ir tik stipri nostiepu��ās, ka teju var pārtrūkt. Mēs nudien rotaļājamies ar savu dzīvību. Tālāk man jādodas vienam, bet viņ� uzmanīs mūsu abu nabassaites.

Es steidzos pie ercenģeļiem, gandrīz kliedzot:

Pagaidiet! Pirms sākat tiesāt �o sievieti, man jums jāpaziņo, ka mēs, dzīvie, nevēlamies, lai viņa stātos jūsu tiesas priek�ā!

Ercenģelis mani uzlūko un nemaz ne�ķiet pārsteigts. Viņa ar telepātijas palīdzību raidītā balss ir maiga un nomierino�a. Ercenģelis �ķiet gatavs diskusijām. �im nāves sūtnim nepiemīt nekas biedējo�s. Viņ� pat pūlas mani nomierināt, tāpat kā apkārt eso�ie nelaiķi.

Paskaidrojiet!

Roza ir mirusi, jo kļuva par kādas huligānu bandas upuri, ta�u viņai te nekas nav meklējams.

Arī abi pārējie ercenģeļi ir tikpat patīkami. �ajā apgais�mojumā viņi nedaudz atgādina citplanētie�us no Stīvena Spīlberga filmas "Tre�ās pakāpes cie�ie kontakti".

Ercenģeļi jautā, ar kādām tiesībām es atļaujos iejauk�ties �eit notieko�ajā. Viņi nopēta aiz manis stāvo�o rabīnu un mūsu neskartās nabassaites.

Vai esmu pareizi sapratis to, ka jūs viņu vēlaties aiz�vest atpakaļ uz Zemi?

Jā. Mēs esam �etrdesmit dzīvie, kas pie jums iera�du�ies viņu glābt.

Visi trīs ercenģeļi paiet malā, lai apspriestos. Viens no tiem atritina caurspīdīgu pavedienu, kurā ir daudz mez�glu, un �ķiet, ka viņ� no tiem iegūst daudz interesantas informācijas.

Ercenģelis palūkojas vispirms uz mani, tad uz Rozu, vēl nedaudz apsprie�as ar pārējiem un beidzot paziņo:

Ja veseli �etrdesmit dzīvie uzņēmu�ies tādu risku, tad �ī sieviete tie�ām tur lejā, uz Zemes, vēl ir nepiecie��ama. Mēs jums atļaujam viņu vest līdzi, ta�u nabassaiti tai atdosim tikai tad, ja viņa pati to vēlēsies un mums palūgs.

Roza �aubās. Tagad viņas liktenis atrodas viņas pa�as rokās. Jūtu, ka viņas prāts būtu gatavs labprātīgi �ķirties no lielās dzīves spēles. Tāpat kā tikko es pats, ari Roza domā, ka �eit ir viņas īstā un vienīgā dzīvesvieta. Tomēr tai pa�ā laikā kaut kas viņā iespējams, ka mīlestība pret mani, �īm izjūtām pretojas.

Mums visapkārt gan miru�ie, gan eņģeļi ar interesi gaida, uz kuru pusi nosvērsies svaru kausi.

Kāda tā ir laime, ja kāds mirstīgais tevi tik stipri mīl! nomurmina kāds harakiri izdarījis japānis.

Kāds mocekļa nāvē miris bērns viņam piekrīt.

Viens no eņģeļiem paziņo, ka tā ir pirmā reize, kad viņ� piedzīvo �ādu jucekli. Kāds cits priecājas, ka esam līdz �ejienei tiku�i. Situācija ir diezgan neparasta.

Roza uzlūko ercenģeļus, ta�u viņi atsakās iejaukties lēmuma pieņem�anā.

Ja viņa to vēlēsies, tad ercenģeļi ķersies pie Rozas dvē�seles novērtē�anas, bet, ja ne, tad viņa drīkst atgriezties atpakaļ uz Zemes un turpināt savu dzīvi ar tās priekiem un bēdām un labajiem un sliktajiem darbiem. Viņa vienīgā spēj izlemt savu likteni. Nedaudz augstāk kalnā, mums aiz muguras nostājies, notieko�o vēro Fredijs. Pa gabalu mūs var noturēt par līgavu un līgavaini kāzu ceremonijā fantastiskā, baltā katedrālē. Mēs ar Rozu esam pagrie�zu�ies viens pret otru, mums aiz muguras stiepjas gara, pelēka viesu rinda, bet priek�ā izslējies Gaismas kalns.

Roza pavirzās vienu soli tuvāk ercenģeļiem, tad vēl vienu. Man aizraujas elpa, bet tad pēk�ņi viņa apsvie�as apkārt un metas manos apkampienos.

Piedodiet, viņa saka, bet man vēl tur, lejā, tik daudz kas darāms!

Apstulbu�ie eņģeli maina krāsu. Ja līdz �im �ī vieta izskatījās gai�i dzeltena, tad tagad tā kļūst zilgana. Bet ercenģeļi atmaigu�i mums uzsmaida. Tagad sāk rosīties

ķerubi, kas ir sīciņi kā vabolītes. No manas sievas vēdera > * > tagad stiepjas nabassaite, kuras galu es nevaru saredzēt, lai to vilktu uz ieeju melnajā caurumā. Roza atkal ir pie�vienojusies dzīvajiem, un nabassaite saista viņas dvēseli un ķermeni.

Pievienojamies Fredijam, kas saprot, ka mūsu plāns ir izdevies.

Miru�ie no mums atvadās:

Laimīgu atgrie�anos materiālajā pasaulē, draugi!

Viņiem tā tie�ām ir vajadzīga, nopū�as kāds ame�rikāņu slepkava � psihopāts, kuram izpildīts nāvessods uz elektriskā krēsla. Es gan labāk nosprāgstu nekā atgrie��os materiālajā pasaulē. Ja vēlaties zināt manas domas pasaule ir bēdu ieleja.

Ta�u mēs vinā neklausāmies.

Atgrie�anās uz Zemes ir patīkamāka nekā aizlido��ana. Mēs vairs nebaidāmies pazaudēt savas nabassaites. Vispirms kāpjam lejā pa Gaismas kalnu, tad peldam pa �etrām, bet pēc tam pa vienu miru�o straumi. Tāpat kā la�i atgrie�amies sākumpunktā, kuru pametām, lai vēlāk atkal tur atgrieztos.

�Draugi mūs sagaida aiz sestās komatozās sienas un, mums atgrie�oties, domās aplaudē. Visu laiku viņi gai�dīju�i, uztrauku�ies par to, ka mūsu nabassaites nostie�pu�ās līdz galam, un noba�īju�ies par to, ka mēs varētu neatgriezties.

Ap mums priecīgi lidinās Rauls, Stefānija, Amandīne, ķīnie�u mūki un rabīni, kas ļāvu�i līdz galam iepazīt gan dzīvi, gan nāvi. Atpakaļceļā vēlreiz �ķērsojam visas Moch teritorijas.

Vēlreiz dodamies cauri skaistumam, zinībām, pacietī�bai, baudām un bailēm.

Esam jau tikpat kā izkļuvu�i no melnā cauruma. Ār�pusē eso�o zvaig�ņu mirdzums �ķiet no�ēlojams salīdzi�nājumā ar to fantastisko gaismu, ko redzējām tur, dzi�ļumā. Laimīgi lidināmies Visumā, kad pēk�ņi uzrodas kāda noziedzīgu ektoplazmu banda.

"Cilvēks atgādina spilvendrānu. Viena var būt sar�kanā, cita melnā krāsā, ta�u visas �ūtas no viena auduma. Ar cilvēkiem ir tāpat viens ir skaists, cits neglīts, tre�ais godprātīgs, ceturtais ļauns, ta�u Dievs visiem ir viens."

Rāmakri�na

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Bijām iedomāju�ies, ka esam izlīgu�i ar Kalnu Veci, kas bija palicis bez nogalinātajiem asasīniem un Koalīcijas kareivjiem, kuriem bija atgriezies veselais saprāts. Tomēr izrādījās, ka tā nav. Pēc da�ām pieklājības izpausmēm, kas tika nodemonstrētas mūsu tanatodromā, karavadonim zibens ātrumā bija atgriezusies viņa patiesā daba. Tā kā tagad, kad bija parakstīta lielā vieno�anās starp reliģijām, viņa rīcībā vairs nebija musulmaņu, Kalnu Vecis bija savācis nelielu tanatonautu algotņu karaspēku.

Viņ� mums ar telepātijas palīdzību pavēsta, ka ekumenisms ir tikai lamatas, lai iemidzinātu visu konfesiju modrību un ļautu ebrejiem iekarot Paradīzi.

Fredijs iebilst: Nāves kontinents nevienam nepieder, un ir tikai normāli, ka priesteri ir vienoti, nosodot jebkādu vardarbību. Pēdējais dzīvais paliku�ais asasīns paziņo, ka viņ� tagad pazīstot visu to viltīgo apvārdo�anu, uz kuru spējīgi rabīni, un vairs neļaus sevi apmuļķot.

Uzjautrināts pamanu starp viņiem mūsu bērnības ienaidnieku resno Martinesu, kur� bija pieteicies par tana�tonautu kandidātu mūsu letālo lidojumu laikā un kuram mēs toreiz bijām atteiku�i, bet viņ� mūs tā arī nebija pazi�nis. Tagad Martiness mūs ienīst, kaut gan mēs viņu bijām izglābu�i no dro�as nāves. Dīvaini, bet tie cilvēki, kas jums nodarīju�i pāri, �ajā pāridarījumā vaino jūs pa�us. Un, ja jūs vēl turklāt viņiem izdarāt kādu pakalpojumu, tad viņu naids pret jums kļūst neizmērojams.

Algotņu ir vairāk par mums, un es esmu ļoti nobijies. Cik muļķīgi būtu nomirt tagad, kad mūsu lielais piedzī�vojums ir gandrīz galā!

Lai mūs aizsargātu, pirms pagūstam viņu aizkavēt, rabīns jau atmud�ina savu nabassaiti no pārējām un to pavelk. Ar �o manevru viņ� mēģina novērst uzmanību no mums, pārējiem.

������ Ātrāk bēdziet projām! Fredijs mums uzsauc. � Ja paliksim visi kopā, tad neviens no mums uz Zemes neat�griezīsies.

Mēs vilcināmies rabīnu atstāt, bet viņa telepātiskais ziņojums ir tik pavēlniecisks, ka beigās mēs tam pakļau�jamies, ar varu velkot sev līdzi Amandīni, kas par katru cenu grib cīnīties kopā ar savu vīru.

�Fredij! sauc Amandīne.

�� Dodieties projām, atstāj mani te, es kļū�u par Lamedvavu!

Un, kamēr algotņi metas tam virsū, viņ� vicina savu sudraboto nabassaiti ap galvu glu�i kā ektoplazmisku laso.

Fredij!

Vecais rabīns raida nomierino�us signālus.

Mums ausīs skan viņa pēdējie vārdi:

Dodieties projām! Es atdzim�u, cik ātri spē�u. Nepalaidiet garām tā bērna dzim�anu, kam būs tādi pa�i iniciāļi kā man. Viņ� pazīs man piedero�ās lietas. Bēdziet un neaizmirstiet: F. M.!

Fredijs saņem triecienu un dod prettriecienu. Ar savu Paradīzes kaujas pieredzi vecajam, aklajam rabīnam ātri izdodas pārraut vairāku uzbrucēju nabassaites, kamēr vini cen�as tam uzbrukt.

Atguvusies arī Stefānija metas cīņā. Mēs viņai piebied�rojamies, ta�u par vēlu. Kalnu Vecis jau ir paspējis pār�raut Fredija nabassaiti.

Vēl pēdējais atvadu sveiciens, un rabīns aizlai�as pre�tim gaismai.

Tagad algotņi uzbrūk mums.

Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram! Rauls sauc.

Cīnāmies plecu pie pleca. Amandīne varonīgi metas cīniņā ar Martinesu. Roza atsit divu pretinieku dvēseļu uzbrukumu. Rauls uzbrūk da�iem algotajiem slepkavām. Bet man, kā alla�, neveicas, un es nokļūstu aci pret aci ar pa�u Kalnu Veci!

Skaidrs, ka tas neko labu nesola.

Atvairu sitienus, cik labi spēju. Viņam ir paveicies ar tik vāju pretinieku kā es. Kalnu Vecis aptin nabassaiti man ap kaklu, it kā gribēdams no�ņaugt. Viņ� to savelk aizvien stingrāk, un mana dvēsele izjūt necie�amas sāpes. Kalnu Vecis no visa spēka parauj manu nabassaiti. Jau �ķiet, ka dzirdu klik�ķi, kas mani nosūta pie ercenģeļiem, kad pēk�ņi viņa satvēriens kļūst vaļīgāks. Kad Amandīne bez īpa�ām pūlēm ir pieveikusi Martinesu, viņa piela�vās no aizmugures un pārrauj apmātā asaslna nabassaiti. Vecais virs pats ir apstulbis no notiku�ā viņu ir pievei�kusi sieviete!

Paradis nosūtīt cilvēkus uz mākslīgu paradīzi, tagad viņ� �aubās, vai īstā būs tikpat pievilcīga. Kalnu Vecis izmisīgi cen�as sasiet savas sudrabainās nabassaites driskas, pūloties izveidot dubultmezglus un dro�ības mez�glus. Ta�u nāvē, tāpat kā dzīvē, otra iespēja nepastāv. Var jau būt, ka kaķiem ir deviņas dzīvības, ta�u cilvēkiem gan ne. Kas zudis zudis. Neviens no asaslna sasietajiem mezgliem nav pietiekami stiprs, lai dzīvību noturētu.

Zlork�!

Un gaisma iesūc Kalnu Veci glu�i kā izlietne ēdiena atliekas. Starp izdzīvoju�ajiem algotņiem valda apju�kums.

Mēs atviegloti nopū�amies.

Amandīne lūdzas, lai glābjam viņas vīru tāpat, kā bijām glābu�i Rozu, ta�u mēs zinām, ka ir jau par vēlu, lai Frediju glābtu, un ka mēs esam bezspēcīgi.

No�ēlas pilni pametam Paradīzes virpuli. Nonākam uz melnā cauruma malas, kur mirsto�ās zvaigznes raida savus pēdējos agonijas starus, pirms tās iesūc piltuvē.

Lai�amies lejā. Atkal ieraugām Saules sistēmu. Vei�cam starpplanētu slalomu. Vēlreiz sastopamies ar krievu kosmonautiem, kas tikpat kā nav pavirzīju�ies uz priek�u, kop� mēs viņiem pirmoreiz aizlidojam garām. �ķērsojam meteorītu lauku. Netālu no Mēness palēninām gaitu. Zem mums jau saredzama zilganzaļā zemeslode. Redzam Eiropu, tad Franciju un Parīzi. Vairs nav iespējams apmaldīties. Ektoplazmiskā nabassaite vienmēr nogādā sākumpunktā.

Nonāku�i dro�ībā virs galvaspilsētas, atraisām savējās, bet Rozas ektoplazmu pavadām uz Senluisas slimnīcu. Viņa ienirst slimnīcas jumtā tik viegli kā purva rāvā. Ce�rams, ka pārāk garais ceļojums viņai nebūs radījis nekā�dus neatgriezeniskus bojājumus!

Caur jumtu iekļūstam atpakaļ tanatodroma celtnē, tad �ķērsojam stāvus, sienas un atgrie�amies savos sāpo��ajos, jutīgajos ķermeņos.

Mana ektoplazma sastopas ar manu miesisko ķer�meni. Caurspīdīgais un krāsainais. Stabilais un gaisīgais. Vieglais un smagais. Tos vajag atkal apvienot. Es ieslīdu atpakaļ savā ķermenī kā biezā slēpo�anas kombinezonā. Neviens man nav mācījis, kā iekļūt atpakaļ savā ādā, tādēļ nākas improvizēt. Uz labu laimi dodos atpakaļ caur galvu tāpat, kā biju izkļuvis ārā.

Nav nemaz tik patīkami atkal nonākt savā miesiskajā apvalkā. Atkal sajūtu reimatismu, aftas, niezi, karie�u, īsi sakot, visus tos sīkumus, kas nekad neliek mierā.

Atkal esmu apvienojies pats ar sevi. Mans ķermenis un dvēsele veido vienu veselu. Jūtu, kā kņud kāju pirksti.

Lēnām atveru acis. Atkal ieraugu ierasto pasauli, un pirmais, ar ko tajā sastopos, ir elektrokardiogrammas pīksto�ais monitors. Sirdsdarbība pamazām normali�zējas.

Kad visi beidzot esam atguvu�i līdzsvaru, steidzos zva�nīt uz slimnīcu. Viņi tie�i grasīju�ies man zvanīt. Mediķi ir satraukuma pilni, jo noticis īsts brīnums! Roza negai�dot atlabusi. Viņa ir pie pilnas apziņas un jūtas labi.

Pievienojos pārējiem, kas sastāju�ies ap Fredija krēslu, kur viņ� guļ, muti plati iepletis, it kā cen�oties atkārtot tā bērna iniciāļus, kurā viņ� atdzims.

F. M.

Fredija stiklainās, aklās acis ir pla�i atvērtas. Pieeju klāt un vieglītēm aizveru viņa plakstiņus. Uz nesatik�anos �ai saulē!

Nāve ir trīspadsmitā taro kārts. Tai nav nosaukuma. Faktiski tā taro attēlu sērijā veido pārtraukumu. Pirmās divpadsmit kārtis ir kā pirmās divpadsmit diennakts stundas. Tie ir "mazie noslēpumi".

Kad pagāju�as divpadsmit stundas, pusdienlaikā parā�dās nāve un sākas ceļojums citā, lielo noslēpumu vai div�padsmit atliku�o diennakts stundu dimensijā.

Dziļākā, ezoteriskā nozīmē trīspadsmitā kārts ir profāna nāve, kur� atdzimst iniciēts. �ī nav neveiksmīga kārts.

Ja neizdodas pārvarēt nāves stāvokli, nav iespējams progresēt.

Marseļas taro kār�u nozīmes skaidrojums

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

MŪSU SEN�U TICĪBA

Iedzīvotāju aptauja, kas Eiropā veikta 1981. gadā (otrās tūksto�gades beigās), klasificējot ticīgos pēc piederības pie da�ādām konfesijām. Uzziņu avots: �ans �tocels. "Mūsdienu vērtības". Francijas Universitātes izdevniecība, 1983

-Ticēt, ka pastāv� eņģeļi? Kā tad!

Mans brālis Konrāds atteicās pārkāpt �o Rubikonu. Viņa skepticisms un materiālisms jau tā tiku�i pakļauti bargiem pārbaudījumiem. Konrāds atteicās doties vēl dziļāk �ajā mūsdienu apmātībā, ko sauca tanatonautika.

Skaidrs, ka domu par eņģeļiem nebija tik viegli sagre�mot. Turklāt, ja kāds man agrāk būtu teicis, ka pēc nāves mūs sagaida eņģeļi, es pats būtu smējies. Atklāti sakot, nebūtu ticējis ne simtajai daļai no tā, ko man izdevās piedzīvot.

Ta�u visgrūtāk nācās aprast ar domu, ka nāve ir atse�vi�ķs kontinents, un tas mums tagad jau aiz muguras. Bijām ari nonāku�i pie atziņas, ka mums ir dvēsele, kas spēj pārvietoties, un ka tā ir nemateriāla. Un ka ar mūsu miesisko apvalku to saista sudrabota saite. Un ar ko gan eņģeļi lai būtu sliktāki? Turklāt kaut kādā veidā tie tiek pieminēti visās reliģijās.

Prezidents Lisinders lūdza, lai visus jaunākos atklā�jumus glabājam kā vislielāko noslēpumu. Pagaidām pie�tiktu, ka mēs atklātu to, ko bijām uzzināju�i par Paradīzes visapslēptākajām dzīlēm.

Eņģeļi, tas nu gan ir vareni! Tā tik mums vēl trūka. Un kāpēc tad lai jūs nesastaptu pa�u Dievu?

Viņ� uzskatīja, ka mūsu rokās ir bumba ar laika degli un ka ar sprādzienu labāk nogaidīt. Prezidents ļoti sanik�nojās, uzzinājis, ka Kalnu Vecis un viņa algotņi bija noga�lināju�i rabīnu Maieru.

Atkal �itais ķēms ar turbānu galvā, kas neko citu, izņemot vardarbību, nepazīst? Vai viņ� tur aug�ā domā uzsākt karu pret neticīgajiem, vai? Mēs viņam neļausim Paradīzē �itā uzdarboties!

Viņ� jau ir miris, Rauls sacīja. Tā bija sīva cīņa, tomēr Mi�elam un Amandīnei izdevās viņu nogalināt.

Kāda tam nozīme! Lisinders iesaucās, sē�ot pie sava sarkankoka galda. Man līdz kaklam visi tie reliģis�kie kari! Mēs ta�u dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, nevis viduslaikos! Cik gan ilgi var paciest necie�amo! Gan es ar to tik�u galā.

"Cilvēks tiecas pēc atbrīvo�anas.

Ja trīsdesmit piecus miljonus rei�u atkārto HarēKrima mantru, tas ļauj atbrīvoties no vissmagākajiem grēkiem, un tie ir:

�� nogalināt augstdzimu�u brahmaņu kastas cilvēku;

�� nolaupīt otra mantu;

�� piesavināties zeltu;

�� gulēt ar zemākās pāriju kastas sievieti.

Viņ� pat būtu atteicies no visiem dharmas likumiem, lai iegūtu tīrību un brīvību."

Kali. Samtarana Upanisad

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Nākamajā nedēļā Francijas Republikas prezidents Zans Lisindera kungs uzstājās Apvienoto Nāciju Ģenerālajā Asamblejā ar uzrunu. Viņ� uzsvēra, ka tagad, kad tana�tonautika kļuvusi par ierastu lietu, nepiecie�ams nodro�i�nāt mieru Nāves kontinentā. Pēc pa�darbības, medicīnas, baiļu, vēlmju, ekonomijas, astronomijas un vardarbības laikmeta tagad bija iestājies likumdo�anas laikmets.

Bija pienākusi likumdevēju kārta pildīt savus pienā�kumus. Tanatonautikai nepiecie�ams izstrādāt hartu ar saviem likumiem, papildinājumiem un obligātajām uzve�dības normām, citādi virs mūsu galvas izveidotos mū�īgie Me�onīgie rietumi.

Par diviem tanatonautikas likumiem jau esam nobalsoju�i, un ko tas mums ir devis? Ekvatoriālās Gvinejas pārstāvis vīlies iebilda.

Tātad ar tiem vien nepietiek, vajadzīgi vēl citi, Lisinders neatlaidās.

Un, saņemot samērā vāju atbalstu, viņam tik tikko izdevās piedāvāt divus jaunus likuma pantus, kas turp�māk būs pazīstami kā tre�ais un ceturtais likums tanato�nautikas jomā.

Tre�ais pants. Aizliegts pārraut jebkuras ektoplazmas nabassaiti.

Ceturtais pants. Ikviens fiziskais ķermenis ir atbildīgs par savas ektoplazmas rīcību.

Tālāk seko soda sankciju uzskaitījums attiecībā uz cie�tumsodiem un soda naudām, kas noteiktas proporcionāli ektoplazmu nodarījuma apjomam.

Francijas Republikas prezidents bija noskaņots kate�goriski: Nāves kontinentam ir jāpaliek neitrālai teritorijai glu�i kā starpzvaig�ņu Anktartīdai. Nevienam nav tiesību tur izvērst karadarbību vai to iekarot.

ANO ģenerālsekretārs ar to bija vienisprātis:

Paradīze pieder visiem. Ja būs nepiecie�ams, mēs turp nosūtīsim zilās ķiveres, kuru uzdevums būs uzturēt mieru un nodro�ināt brīvu miru�o un tanatonautu kus�tību.

Zāli pār�alca pārsteigtu balsu murdoņa. Fid�i salu pārstāvis pacēla galvu no sava laikraksta, bet Surinamas pārstāvis salēcās, jo �ie vārdi viņu bija atmodināju�i no ierastās snaudas.

Bet protams, kāpēc gan ne? turpināja ģenerālsek�retārs. Turklāt Kalnu Vecis ta�u jau bija sapulcējis savu privāto armiju, lai �o vietu iekarotu. Tātad ari mums ir iespējams turp nosūtīt mūsu spēkus jeb Zilās ektoplazmiskās ķiveres tādu kā sava veida karmisko policiju.

Tre�ais un ceturtais likuma pants tika pieņemts ar lielu balsu vairākumu. Aptuveni divdesmit valstis balsoja pret vai atturējās, lai nerastos problēmas ar Saūda Arābiju, kas, kā visi zināja, bija oficiāli atbalstījusi un finansējusi Kalnu Ve�a kara operācijas.

Turpretim piedāvājums izveidot karmisko policiju tika noraidīts. Pa�laik Paradīzē nepastāvēja nekāda var�darbība, kas ļautu �ādi rīkoties, turklāt tas varētu pārāk dārgi izmaksāt. Cita starpā, runājot par zilo ķiveru nosū�tī�anu kosmosā, vēlreiz tika skartas "Zemes problēmas". Vai nepiecie�amības gadījumā viņiem būs atļauts nogali�nāt, vai arī viņi tur atradīsies, vienīgi lai neļautu nogalināt citiem? Kad runa ir par tādu vietu, tad nu gan ir jāpalauza galva! Delegāti nolēma atteikties no idejas par ektoplazmiskās ANO armijas izveido�anu.

Lisinderam bija taisnība, kad viņ� ektoplazmisko cīņu problēmu nolēma sakārtot no juridiskā viedokļa. No �ī brī�a Nāves kontinenta miera traucētāji tika pasludināti ārpus likuma. Turklāt pieņemot tanatonautikas likumus, mūsu darbība beidzot tiks oficiāli atzīta. Daudzi jopro�jām neticēja, ka mēs tie�ām esam �ķērsoju�i Moch 6, ta�u mēs atbildes vietā ievērojām pilnīgu klusē�anu.

Mūsu apak�stāva veikaliņā mana māte tagad pārdeva pabeigtu Nāves kontinenta plānu ar se�ām durvīm un septiņām iepazītām teritorijām. Tas nedaudz atgādināja trompeti ar papla�inātu lejasdaļu un smailu virsotni. Krā�sas cita citai sekoja noteiktā secībā zila, melna, sarkana, oran�a, dzeltena, zaļa un balta. Karte bija tik skaista un precīza, ka to pie sienas dro�i varētu piekārt kāds topo�ais zinātnieks vai nelabojams sapņotājs.

Konrāds paraksta vietā bija uzrakstījis vārdus Terra incognita. Jo vai tad mēs nebijām uzzināju�i visu (patie��ām visu?) par �o tālo zemi?

Protams, bijām uzzīmēju�i ari baltās krāsas teritoriju, tomēr atturējāmies no jebkādām runām par eņģeļiem vai Gaismas kalnu. Tam vēl bija par agru.

Mūsu Bit�omonas tanatodroma aug�stāva dzīvoklī notika kārtējā sanāksme.

Tā kā Fredija starp mums vairs nebija, visi mani apbēra ar jautājumiem par to, kas ir "dvēseles novērtē�ana", un, protams, par tai sekojo�o reinkarnāciju. Es atkal un atkal stāstīju, kā mēs bijām nonāku�i Paradīzes dziļumā, par nebeidzamo miru�o straumi, kas sadalījās �etros atzaros, par balto, pla�o līdzenumu, par dvēseļu tiesas kalnu un trim ercenģeļiem � tiesne�iem.

Es to visu redzēju, ta�u ar redzē�anu vien nepietiek. Tas ir arī jāizprot.

Tā kā manu prātu bija nodarbinājis viens vienīgais mērķis glābt savu sievu -, tad nebiju iedomājies iegūt vairāk informācijas vai iztaujāt eņģeļus. Man vienkār�i bija �ķitis, ka, miru�ajiem tur ierodoties, tika "novērtēti" viņu labie un sliktie darbi, lai notiktu viņu nodzīvotajai dzīvei atbilsto�a reinkarnācija.

� Vai jūs vispār aptverat, kādu iespaidu atstāj �āds apgalvojums? prezidents Lisinders man uzbruka.

Savukārt Rauls, vicinot rokās fotogrāfiju, kurā bija redzams kāds vīrs ar sirmiem deniniem un viedu skatienu un kuru viņ� vienmēr nēsāja līdzi, taujāja, vai gadījumā neesmu manījis viņa tēvu.

Es sabo�os. Tur aug�ā ta�u bija tik milzīgs miru�o pūlis! Nē, viņa tēvu, tāpat kā, starp citu, arī savējo, es netiku redzējis. Mans draugs ta�u pats bija redzējis, kā miru�o straume pieaug jau no oran�ās teritorijas. Mūsu dvēseles virzījās uz priek�u ļoti lēnām un milzīgā pūlī. �ajā juceklīgajā dvēseļu miljonu straumē, kas lēnām vir�zījās uz priek�u, kādu pamanīt bija pilnīgi neiespējami.

Amandīne, kuras ierastie melnie tērpi tagad �ķita ļoti piemēroti sērām, jautāja:

Vai tu tie�ām esi pārliecināts, ka aizgāji līdz pa�am galam un ka tālāk vairs nekā nav?

Es nopūtos. Kā gan par to var būt pārliecināts?

Dziļumā atradās Gaismas kalns. Tas bija kalns, kurā tika novērtētas dvēseles un kur� izstaroja to gaismu, kas mūs vilināja tālāk, sākot jau ar pirmajām durvīm. Tur�klāt nespēju iedomāties, kas vēl var notikt pēc tam, kad pieņemts karmiskais spriedums. Neko īpa�u aiz �ī kalna neredzēju glu�i vienkār�a iemesla dēļ � �is kalns tā mir�dzēja, ka aizsedza horizontu.

Varbūt aiz kalna vēl kaut kas tomēr bija� iebilda mana sieva, kas tā bija aizņemta ar savu dilemmu atgriez�ties uz Zemes vai ne, ka apkārtnei nebija pievērsusi ne�kādu uzmanību.

Joprojām alkdams atrast savu tēvu, Rauls piedāvāja doties vēl vienā kolektīvā lidojumā, lai veiktu pla�ākus pētījumus. Es nemaz tā nealku atkal doties uz Nāves kontinentu, ta�u pārējie bija ļoti aizrāvu�ies ar domu, ka varēs sastapt eņģeļus, izprast savas dzīves jēgu, redzēt apziņas robe�u un tā tālāk un tā joprojām.

Amandīne, Stefānija un Roza tūlīt pacēla roku, pie�teikdamās par brīvprātīgajām. Mana sieva �ķita pilnībā atkopusies no slimnīcas un bija lieliskā formā. Roza vēlē�jās atgriezties tur, aug�ā, lai pārbaudītu, vai viņas hipo�tēze par balto strūklaku otrā pusē melnajam caurumam ir pamatota.

Gribi vai negribi nācās piekrist kļūt viņām par pava�doni.

Visi kopā pacēlāmies gaisā piektdien, trīspadsmitajā maijā. Tā bija ļoti vējaina diena. Aiz loga koki locījās, bet mākoņi dzinās cits citam pakaļ. Man vēj� diez kā nepatīk, bet ko tu padarīsi!

Visi pieci, ietērpti specapģērbos, sasēdāmies savos plastmasas olveidīgajos apvalkos, un visas iekārtas tika pieslēgtas datoriem. Videokamera dūca.

Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts�

Nospiedu slēdzi. Uz priek�u, uz eņģeļu zemi!

Trim smadzeņu dalām atbilst trīs dvēseles:

�� Hipotalāms Rua�s. Tas ir mūsu izdzīvo�anas līme�nis: ēst, dzert, gulēt, vairoties.

��� Limbiskā sistēma Nefe�s. Tas ir mūsu emociju līmenis: bailes, vēlmes, skaudība, emocijas.

�� Kortekss Ne�amahs. Tas ir mūsu saprāta līmenis: loģika, stratēģija, filozofija, estētika un spēja kontrolēt abas pārējās smadzeņu daļas.

Kabalā teikts, ka fiziskās nāves brīdī notiek vairākas smadzeņu un fizioloģiskās izmaiņas. Zohar tiek skaidrots, ka, ķermenim sabrūkot, Nefe�s jeb mūsu bioloģiskā ener�ģija izzūd. Rua�s, kas saistīts ar dzīvības enerģijas plūsmu, paliek nedaudz ilgāk, tomēr beigās arī tas izzūd. Trans�cendentālā daļa jeb Ne�amahs pilnībā pamet ķermeņa apvalku. �o Ego augstāko daļu spēj uztvert to palicēju dvēseles, ko aizgājējs mīlējis savas Zemes dzīves laikā. Viņa tēvs un jau miru�ie ģimenes locekļi sapulcējas ap Ne�amahu, un viņ� tos redz un pazīst, tāpat arī visus tos, ko pazinis uz Zemes, un viņi visi pavada miru�ā dvēseli līdz vietai, kur tā pēc tam paliks.

Nāves brīdī ļauts redzēt savus jau miru�os vecākus un draugus. Ja aizgājējs bijis tikumīgs, tie priecājas un sveic viņu savā pulkā. Ja viņ� nav bijis tikumīgs, tad viņu atzīst tikai Gehinomā (�ķīstītavā) nonāku�ie. Tur dvēseles tiek attīrītas no sārņiem.

Gehinomu var ieraudzīt tikai pēc fiziskās nāves. Vaja�dzību pēc tās var salīdzināt ar vajadzību pēc kārtīgas du�as, kad beigusies nogurdino�a sporta spēle, vai ari ar ūdenslīdēja uzturē�anos dekompresijas telpā, tam pace�ļoties virs ūdens. >

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Mans otrais ektoplazmiskais ceļojums nenoritēja tik veiksmīgi kā pirmais. Pirmā lidojuma laikā es domāju tikai par to, kā glābt Rozu, bet domas par citiem ļauj aizmirst personiskās raizes.

�oreiz es pārāk daudz ļāvos pārdomām. Vai kaut kur nav paslēpies vēl kāds asasīns ar saviem algotņiem vai sātanisti, kas gatavi mums negaidot uzbrukt un pārraut mūsu nabassaites?

Man bija bail.

Tomēr centos bailes neizrādīt.

Veidojot vienu eskadriļu, cie�i kopā saspiedu�ies, lidojām Visumā ar domas ātrumu. Aizlaidāmies garām Saulei, kas Zemes grie�anās spēka ietekmē atradās tie�i uz tā ceļa, kas veda uz Galaktikas centru.

Centos atvairīt mū�īgi uzmācīgo jautājumu ("Ko es �eit vispār�"). Nu, jūs jau pa�i zināt, par kādu jautājumu es runāju.

Kad vēlreiz sastapām krievu kosmonautus, man tas vairs pat ne�ķita smieklīgi. Lai�oties starp meteorītiem, uzmetās zosāda, un katras jaunas planētas tuvo�anās bija laba iespēja, lai ļautu savai ektoplazmai atpūsties.

Apbrīnoju Galaktiku, kas pletās ap mums. Cik tā bija milzīga! Ciktāl sniedzās skatiens, visapkārt bija tikai zvaigznes un zvaigznes. Kādam vajadzētu parūpēties par kārtību starp visām �īm uz Piena Ceļa izmētātajām zvaig�znēm. Piena Ceļ�! Grieķi to bija �ādi nosauku�i, jo �is zvaig�ņotais ceļ� atgādināja piena strūklu, kas plūda no Zeva sievas dievietes Hēras krūts.

Mātes piena apskaloti, devāmies tūrisma ceļojumā uz Nāves kontinentu.

Lai aizmirstu par bailēm, izbaudīju �o nemitīgi mai�nīgās starpzvaig�ņu pasaules krā�ņumu. Un to visu mana ektoplazma lidojuma laikā redzēja.

Oriona migla atgādināja Sen�akē baznīcas glieme��vāka formas ornamentus pirms sabruk�anas. Varēja sare�dzēt zvaig�ņu miglāju, ko sauc pa Zirga Galvu. Patiesībā tas drīzāk līdzinājās izliektam kaklam. Tālāk uz priek�u, no manis pa kreisi, varēja saredzēt krusta formas Gulbja zvaigznāju, bet vēl tālāk mainīgās Lielā Magelāna mākoņa zvaigznes, kas atgādināja apgāztu sālstrauciņu. Un, palūk, kur supernova Vega! �ķita, ka �ie nosaukumi pa�i uzpeldēja manā apziņā, kaut gan patiesībā man tos �ukstēja Roza. Viņa bija sapratusi, ka zvaig�ņotais skats mani fascinē, un dalījās ar mani savās zinā�anās. Mana sieva ir vienreizīga!

Pagrieziens. Tālu priek�ā, no mums nedaudz pa labi, var saredzēt Andromedas galaktiku. Tā ir mūsu planētas māsa, un tās abas �ķir tikai aptuveni divi miljoni gaismas gadu. Ap Andromedas centrālo asi izvietotās zvaigznes ir dzeltenākas nekā mūsu Galaktikā saredzamās. Tās nepa�aubāmi ir jaunākas. Varam secināt, ka mūsu vecais labais Piena Ceļ� ir vecāks nekā vina radiniece Andromeda.

Astronomijas mācību stunda, kas norit kosmosā! Pasa�kaini! Tas ir daudz aizraujo�āk par jebkuru safari.

Tomēr arī �eit ir plēsoņas. Dzinējsuņu zvaigznājā (tīrā sakritība) divas galaktikas gatavas mesties viena otrai virsū. Mazāko, kas pēc formas atgādina jūrasezi, pievelk lielākā, kas ir spirālveida.

Tā ir M 51 galaktika jeb galaktika-plēsoņa, ar telepātijas palīdzību man paskaidro Roza. �ī galaktika ir tik milzīga, ka iesūc visas pārējās galaktikas, kas tai pagadās pa rokai. Pa�laik viņa gatavojas aprīt NGC 5195 galaktiku. Kad tās abas būs pietiekami tuvu viena otrai, viens no M 51 spirālveida atzariem pastiepsies, lai ar to satvertu NGC 5195.

Un to "apēstu"?

Nē. Tās apvienosies, lai kopā izveidotu lielāku galak�tiku, tātad tādu, kas pievelk vēl spēcīgāk un ir vēl plēsī�gāka.

Savi plēsoņas ir visur. Pat inertai matērijai drāmas nav sve�as.

Mēs turpinām ceļu uz savu mērķi. Lai�amies garām eksotiskām planētu sistēmām, sarkaniem un baltiem zvaig�ņu putekļu mākoņiem, sasalu�iem meteorītiem ar saviem dzīvības aizmetņiem, kas gatavi uzplaukt uz to eksistencei piemērotas planētas. Zvaigznēm nosēta teri�torija mijas ar tādām teritorijām, kurās valda tumsa, auk�stums un tuk�ums.

Un, lūk, arī beidzot melnā nāves cauruma ziedkauss! Pie pa�as cauruma malas zvaigznes cita ar citu saskrienas, veidojot ap milzīgā tuneļa ieeju mutuļojo�u apli.

Savijam savas piecas mirdzo�ās nabassaites vienā cie�ā dro�ības saitē un, izmantojot Fredija ektoplazmisko ho�reogrāfiju, dodamies uzbrukumā pēdējam bastionam.

Pirmā teritorija. Tiekam ierauti melnā cauruma vir�pulī tāpat kā kaimiņzvaig�ņu "spo�ais saturs" stari un sīkas daļiņas. Nonākam Nāves kontinenta krastā. Pirmās komatozās sienas membrāna vibrē glu�i kā bungādiņa, tai pieskaroties. Kas to būtu domājis, ka miru�o pasaule atgādina cilvēka ausi! Zlork�! Un es jau atrodos �elejveida sienas otrā pusē.

Otrā teritorija. Atkal sastopamies ar pagātnes bai�lēm un cīnāmies ar nenogurdināmajiem briesmoņiem. �ie cerberi nevar vien sagaidīt, kad es beidzot pa īstam nonāk�u nāves zemē.

Tre�ā teritorija. Atkal manas fantāzijas, �oreiz vēl piesātinātākas. Priecājos ar tām atkal sastapties. Cik gan briesmīga būtu dzīve bez fantāzijas! Tomēr cen�os pārāk ilgi nekavēties ne atmiņās, ne fantāzijās.

Ceturtā teritorija. Pacietība. Miru�o straume lēnām plūst pa oran�o līdzenumu. Lai�os pāri ņudzo�ajai masai, �oreiz rūpīgi pētot nelaiķus, kas to veido. Neticami, cik daudz �eit sastopu tādu cilvēku, ar kuriem vienmēr esmu sapņojis satikties! Te ir Merilina Monro, Filips K. Diks, �ils Verns, Rablē un Leonardo da Vin�i. Te ir arī da�i mītiem apvīti vēstures grāmatu varoņi Kārlis Lielais, Verkingetorikss, D�ord�s Va�ingtons, Vinstons �ēr�ils un Levs Trockis.

Cik neviendabīgs ir �is pūlis! Pamanu arī D�eimsu Dīnu, Fredu Astēru (kas nespēj nociesties un laika nosi��anai nodemonstrē da�us stepa soļus), Moljēru, Geriju Kūperu, karalieni Margo, Liliānu Gi�u, Luīzi Brūksu, Zolā, Hudini, Mao Dzedunu, Avu Gārdneri, Bord�i (ģimenes locekļi sastāju�ies apkārt Lukrēcijai).

Nepacietīgākie cen�as turēties straumes vidū, lai ātrāk sasniegtu vilino�o gaismu. Tie, kas nav tik apzinīgi, slais�tās gar malām. Daudzi �o atelpu cen�as izmantot, lai tik�tos ar neparastiem miru�ajiem.

Pēdējā Krievijas cara ģimene strīdas, un visi cits citam uzbrūk par to, ka nav laikus paredzēju�i revolūciju. Luijs XVI cen�as tos mierināt viņ� pats ta�u arī nebija pamanījis, ka tuvojas apvērsums! Luijs XVI pagrie�as pret Marko Polo, lai apspriestu kartogrāfiju, jo patiesībā �īs simpātiskās karaliskās ektoplazmas īstā aizrau�anās bijusi kartogrāfija. Tiesa, viņ� nedaudz interesējies arī par atslēdznieka amatu, tomēr zīmēt Kanādas upes un pār�vietot vārdus Terra incognita bijis Luija XVI iecienītākais hobijs, par kuru neviens neko nav pat nojautis.

Paradīze patie�ām ir vēl pēdējais smalkais salons, kur var no sirds patērzēt! No aug�as pamanu Viktoru Igo ar garo bārdu, kas mēģina "piecirst kanti" medniecei Diānai. Rauls ir simpātisks, bet viņ� alla� uzdod mīklas, ta�u nesniedz tām atminējumu. Es nolai�os blakām Vik�toram Igo un izmantoju situāciju, lai no viņa uzzinātu atminējumu viņa �arādei. Sākumā viņ� dusmojas, jo es viņam iztraucēju "cirst kanti", ta�u, kad paskaidroju sava traucējuma iemeslus, viņ� sāk smieties un izskaidro mīk�las atrisinājumu.

Pirmkārt, pļāpa. Pļāpa ir un paliek pļāpa. Otrkārt, tas ir gājputns. Tātad tā ir ārzemniece. Tre�kārt, tā ir kafija. Un tā arī patie�ām ir kafija! Atrisinājums tā ir kafija "bavārie�u gaumē".

Tas izrādās tik vienkār�i, ka es par to pat nebiju iedo�mājies.

Kāda vienreizēja izdevība uzdot jautājumus visizglīto�tākajiem cilvēkiem! Ja man būtu vairāk laika, es samek�lētu Stradivari, lai uzzinātu viņa dārgo vijoļu līmes noslē�pumu. Un mēģinātu uzzināt, kur pazudis Sent-Ekziperī un kāpēc no aug�as var saredzēt milzīgos zīmējumus �īlē un Peru.

Pēk�ņi ieraugu kādu pazīstamu seju. Tā ta�u mana vecvecmāmiņa Aglaja! Steidzos pie viņas. Viņa mani uzreiz pazīst un saprot manas steigas iemeslus. Vecvec�māmiņa, protams, redzējusi, kā es uzvedos, kad viņa nomira, ta�u viņa man to nepārmet, jo manā sirdī izla�sījusi manas patiesās izjūtas. Tik daudz citu, kas bija rau�dāju�i, ta�u bija tikai tuk�i liekuļi, kas centās sev pievērst uzmanību!

Es par to tā nopriecājos, ka vēlos atrast savu tēvu, lai viņam to ātrāk pavēstītu, ta�u mana vecvecmāmiņa Aglaja pastāsta, ka viņa to tēvam jau pateikusi un ka tur�klāt viņ� pa�laik jau atrodas tālu mums priek�ā.

Atviegloti uzelpojis, turpinu lidojumu.

Redzu, kā Rauls veltīgi meklē savu tēvu, bet Amandīne uzskrien virsū Fēliksam un izliekas, ka nav viņu pazinusi, kaut ari pasaules pirmais tanatonauts viņu izmisīgi sauc. Stefānija rāmi planē virs miru�o pūļa, turpinot savu ceļu pretim gaismai. Bet mana sieva � astronome atrodas mūsu grupas priek�galā un steidzas, lai ātrāk pārbaudītu, vai melnā cauruma dziļumā atrodas izeja uz balto strūkl�aku.

Piektā teritorija. Zinā�anas. Glu�i nejau�i un nevie�nam speciāli nejautājot, es uzzinu kēksa recepti. Ceturt�daļa sviesta, ceturtdaļa miltu, ceturtdaļa cukura un ceturtdaļa olu. Ari tas ietilpst zinā�anās. Vajadzētu �o recepti atcerēties, kad atgriezī�os uz Zemes.

Sestā teritorija. �eit mīt skaistums. Cita aiz citas tālumā aizvijas violetu me�ģīņu dobes. Ciktāl sniedzas skats, mirdz mēļas, okera, sarkanas un dzeltenas krāsas fraktāli. Zaigojo�i taureņi cen�as izvairīties no sārtu bez�delīgu knābjiem. Zili, melni un balti vardēm līdzīgi abi�nieki atple� savus spārnus, kas atgādina sienā�u spārnus. Uz pakaļkājām nostājies zeltains vienradzis. Skaistums ir daudzveidīgs. Tāpat kā bailes.

Septītā teritorija. Mēs nonākam pitMoch 6sienas, un mūsu nabassaites joprojām ir cie�i savītas.

Varbūt �is ceļojums nav glu�i tikpat satrauco�s kā pir�mais, tomēr �ie lidojumi nekad nekļūs par ikdienas para�dumu. Vai tad kosmosa kuģis Challenger neeksplodēja tādēļ, ka panākumu pēc visi sāka uzskatīt, ka kosmiskie lidojumi nemaz nav bīstami? Nekas nevar būt pilnīgi dro�s pat tad, ja dvēseles atdalī�anās no ķermeņa izrādītos pavisam vienkār�a metode. Ne mirkli nedrīkstam zaudēt modrību. Mēs ta�u dodamies tik tālu, turklāt milzīgā ātrumā! Pārvietojoties tādā tempā, pat visniecīgākais starpgadījums var izvērsties par īstu drāmu.

To, ko tagad atklājam, mēs nekad nevarētu ieraudzīt pat tad, ja kosmosā būtu nosūtīts satelīts ar vislabāko teleskopu! Mēs atrodamies starp zvaigznēm, pa�ā Galak�tikas centrā, melnā cauruma dziļumos, turklāt varam atgriezties uz Zemes. Kur� astronauts gan varētu cerēt vēl uz kaut ko vairāk?

Bet mums, pieciem nāves musketieriem, ceļojums tagad tuvojas beigām. Esam nonāku�i pie lielā priek��kara, aiz kura slēpjas nāves beigu tēls. Es tam tuvojos, bet pārējie vilcinās man sekot. Viņi redz, ka miru�o straume izkļūst cauri Moch 6 sienai, ta�u katru domājo�u būtni biedē pa�a pēdējā nāves posma iepazī�ana. Es tikai paraustu plecus. Turklāt es jau tur esmu bijis. Paceļu biedējo�ā priek�kara malu un aicinu savus draugus man sekot.

Mūs ap�ilbina spo�a gaisma, kas reizē ir gan biedējo�a, gan pievelko�a. Pārsteigts konstatēju, ka esmu priecīgs, jo atkal esmu nokļuvis �ajā cilindriskās formas pla�ajā, baltajā līdzenumā, ko aizplīvuro migla. Lejā miru�o upe sadalās �etrās attekās.

Parādās pirmie eņģeļu apveidi tik spo�i un krāsaini salīdzinājumā ar blāvajām ektoplazmām! Ja man kādu dienu vaicātu, kāds ir cilvēka viscēlākais mērķis, tagad es zinātu, ko atbildēt, viscēlākais mērķis ir panākt, lai cilvēka dvēsele ir tik skaista kā labestīgs eņģelis. Ta�u kā lai to paveic?

Kāds sportiska izskata eņģelis atlai�as pie mums un jautā, kāpēc mēs ar savām neskartajām nabassaitēm �eit atrodamies. Aiz ziņkārības? Vai tādēļ, ka vēlējāmies, lai turpinās zinātnes progress? Pat Stefānija, kurai nekad netrūkst, ko teikt, klusē. Tad "tas" atbild mūsu vietā:

-Jūs esat Lieliniciētie, vai ne?

Kas? brīnās Rauls.

Lieliniciētie, eņģelis pacietīgi atkārto.

Acīmredzot mūsu ielau�anās viņu pārāk nepārsteidz.

Par "Lieliniciētajiem" viņi dēvē "dzīvos", kas nokļuvu�i līdz �ejienei. Tas nozīmē, ka pirms mums te jau ir pabiju�i citi, ta�u nebija to izpaudu�i. Citi tanatonauti? Mūki, �amaņi, rabīni vai Viedie, kas, nevienam neko nesakot, bez tehnikas palīdzības kop� neatminamiem laikiem veica �ādus ceļojumus?

Eņģelis pasmaida. Tagad es saprotu, kāpēc viņ� un viņa līdzinieki man nebija radīju�i nekādas problēmas pirmā Paradīzes ceļojuma laikā. Viņi bija pieradu�i uz�ņemt pie sevis Lieliniciētos, lai arī, kā mēs vēlāk uzzinā�jām, �ie apciemojumi nemaz tik bie�i nebija.

Saskaņā ar Sibīrijas �amaņu ticību pēc nāves viss ap�grie�as ar kājām gaisā. Cilvēks nonāk zemē, kur viss, kas agrāk atradās aug�ā, tagad ir apak�ā, un viss, kas agrāk bija skaidrs, kļūst neskaidrs.

Reizēm gadās nokļūt miru�o zemē kāda �amaņu ritu�āla laikā, slimam esot, dzērumā vai sapnī. Da�reiz gadās aizceļot uz miru�o valstību, pa�am to nemanot.

Tāpēc ir da�as lietas, ko noteikti vajadzētu iegaumēt.

Miru�o zemē koki aug otrādi, saknēm stiepjoties debesīs, upes plūst uz kalniem, nakts ir gai�a, jo spo�i spīd mēness, bet diena ir tum�s, jo saule izstaro vāru gais�miņu.

�īs nianses ļauj uzreiz at�ķirt, vai jūs atrodaties starp dzīvajiem vai ne.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Eņģeli, kur� mūs sagaida, fran�u valodā sauc �eroms, bet ebreju � Asalija, kas nozīmē "tas, kur� atklāj patie�sību". Ta�u citās valodās viņam ir vēl daudz da�ādu apzīmējumu. Ēģiptie�iem viņ� ir Pta, �umeriem Enki, romie�iem Apollons, gaiļiem Mapanoss, īru ķel�tiem Diansehts, vācie�iem Freirs, slāviem Svarogs, hinduistiem Savitars, actekiem Ho�ipilli, bet inkiem Illapa�

�eit viņa uzdevums ir atklāt patiesību un palīdzēt dvēselēm garīgi pilnveidoties. Asalija labprāt atbild uz Raula jautājumiem par Paradīzi. Tajā ir septiņdesmit divi galvenie eņģeļi un septiņsimt tūksto� parastu eņģeļu. To hierarhija ir pavisam vienkār�a. Pirmā triāde sastāv no serafiem, ķerubiem un troņiem, otrā no tikumiem, virskundzības un varas, bet tre�ā, visaugstāk stāvo�ā, no valstīm, ercenģeļiem un eņģeļiem. Trīs galvenie ercenģeļi ir ercenģelis Gabriēls (ziņnesis un iniciators), ercenģelis Mihaēls (pūķu uzveicējs) un ercenģelis Rafaēls (ārstu un ceļotāju aizbildnis).

Mums ir izvēle varam uzskatīt eņģeļus par svētajiem, Lamedvaviem vai Bodhisatvām, Būdām, Izredzētajiem vai

Tsadikiem. Viņu nosaukumi mainās atkarībā no reliģijas. Reinkarnācijas ciklu pabeigu�ajiem vairs nevajag atdzimt, un viņi ir uzņēmu�ies atbildību par tranzīta dvēselēm. Lai mums viss galīgi nesajūk, nolemjam viņus saukt vienkār�i par "eņģeļiem".

Pabeidzis savu stāstījumu, �eroms-Pta-Ho�ipilli mūs pamet. Tā kā pūlis turpina drūzmēties, viņam darba ne�trūkst. Savu apmeklējumu turpinām bez pavadoņa.

Es prātoju, vai ir vēl kāds dievs vai dievi, kas uzska�tāmi par augstākstāvo�iem nekā �īs eņģeļu kohortas. Lai gan ebreji apgalvo, ka Dievs ir viens, tomēr Fredijs man bija iemācījis, ka ebreju valodā dievu sauc Elohims un ka �is vārds ir daudzskaitlī. Tātad?

Septiņdesmit divi galvenie eņģeļi� Arī �is skaitlis man kaut ko atgādina.

Tas ir Jēkaba kāpņu pakāpienu skaits, � Rauls ar telepātijas palīdzību man paskaidro.

Kā piemērs �eit seko da�u galveno eņģeļu uzskaitī�jums, kam ir bībeliska izcelsme. Tikpat labi tie varētu būt arī grieķu, ķīnie�u, indie�u utt. eņģeļi.

1.��� eņģelis Vehuiahs, meditācijas un garīgās gaismas aizbildnis.

2.��� eņģelis Jeliels, apvalda nepamatotu sacel�anos.

3.��� eņģelis Siataels, novēr� likstas.

4.��� eņģelis Elemiahs, palīdz atklāt nodevību.

5.��� eņģelis Mahasiahs, ļauj sadzīvot ar apkārtējiem.

6.��� eņģelis � Lelaels, dziedē slimības.

7.�� eņģelis Ahaijaks, palīdz atklāt dabas noslēpumus un izgudrot jaunas tehnoloģijas.

8.��� eņģelis Kahetels, atvaira ļaunos garus.

9.��� eņģelis Haziels, ļauj panākt ietekmīgu personu atbalstu un liek pildīt solījumus.

10.��� eņģelis Aladiahs, sargā tos, kas glabā noslēpu�mus.

Minē�u vēl da�us, kas varētu būt noderīgi:

12.��� eņģelis Hahaijaks, valda pār sapņu pasauli un reizēm ar sapņu palīdzību atklāj visapslēptākos noslēpu�mus.

13.��� eņģelis Jeiazels, valda pār draudzību, samierinā��anu un laulāto uzticību.

14.�� eņģelis Mabahels, pasargā no mantojuma atņem��anas.

16.��� eņģelis Hakamiaks, pasargā no nodevējiem.

17.��� eņģelis Lauviahs, atvaira skumjas un nakts bai�les.

18.���� eņģelis Kaliels, palīdz negaidītās likteņa lik�stās.

20. eņģelis Pahaliahs, aizsargā baznīcas kalpotājus un burvjus.

23. eņģelis Melaels, ļauj ceļot bez starpgadījumiem.

26. eņģelis Hahuiahs, ļauj uzvarēt tiesas procesos.

38. eņģelis Haamiahs, ļauj atklāt apslēptas bagā�tības.

42. eņģelis Mikaels, aizsargā politiķus un vald�niekus.

50. eņģelis Daniels, iedvesmo tos, kas svārstās starp vairākām izvēlēm.

53. eņģelis Nanaels, palīdz zinātniekiem.

59. eņģelis � Hariels, pārliecina bērnus izturēties pret vecākiem ar lielāku cienu.

69. eņģelis Rokels, palīdz atrast pazudu�as lietas vai tos, kas tās nozagu�i.

72. eņģelis Mumiahs, ļauj zelt uzņēmumiem, bet cilvēkiem dzīvot garu mū�u.

N. B. Konkrētu problēmu gadījumā pretēji tam, kā tiek apgalvots slavenajā izteicienā "labāk lūgt Dievu nekā svēto", ieteicams vērsties pie eņģeļa, kas specializējies kādā noteiktā jomā, nevis pie kādas vispārīgas dievības.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Stefānija, kas atkal atguvusi ierasto uzņēmību, uzrunā kādu eņģeli, kas izskatās gan pēc vīrie�a, gan pēc sievietes. Citi eņģeļi ar viņu nesarunājas, un neizskatās arī, ka viņ� pats meklētu to sabiedrību.

Kā jūs sauc?

Viņ� ari ne�ķiet sevi�ķi pārsteigts, mūs �eit sastopot, un labprāt atbild:

Samuels. Tomēr jūsu pasaulē mani bie�āk dēvē par Sātanu, Nāves eņģeli, Hadesu vai Lielo Hermafrodītu. �umēri mani dēvē par Nergalu, bet ēģiptie�i par Setu. Noteikti man ir vēl daudz citu vārdu, ta�u, es ļoti atvai�nojos, tomēr nespēju tos visus atcerēties.

Viņ� mirgo ļoti dīvainā� melnā nokrāsā! Sis mir�dzums nedaudz atgādina to, kādā naktsklubos atspīd baltas drēbes.

Stefānija strauji no viņa atvirzās.

Un jūs �eit, Paradīzē, pacie�?

Viņ� iesmejas pērkondimdo�us smieklus.

Protams. Paradīze un elle ta�u ir viens un tas pats! �eit mani pacie� tie�i tāpat kā lejā jūsu pasaulē. Turklāt es no visiem eņģeļiem esmu visvajadzīgākais. Es pave�dinu nejēgas un modinu viņos viszemiskākās tieksmes, tā pierādot viņu nejēdzību. Protams, es zinu, ka uz Zemes esmu atstājis sliktu iespaidu, tomēr vienīgais ceļ�, kā pie�spiest nejēgas pilnveidoties, ir tiem pierādīt viņu pa�u nejēdzību! Pateicoties man, tiem, kas kļūdīju�ies, tiek dota iespēja laboties. Vai tad kāda tautas gudrība nevēsta: lai paceltos, jānokļūst pa�ā apak�ā? Es ļaudīm palīdzu nogrimt pa�ā dibenā, lai tie varētu pacelties aug�ā.

Pēk�ņi viņa sejas izteiksme vairs nemaz ne�ķiet sāta�niska.

Patiesībā es kalpoju labajam, tomēr, iespējams, pā�rāk oriģinālā veidā, lai jūs to spētu saprast.

Stefānija iegrimst pārdomās. Ta�u es jau esmu visu sapratis. Visas katastrofas un nāvējo�ie konflikti ta�u ne�izceļas pārēdoties, nodarbojoties ar seksu vai piedzeroties! Vislielākie kari vienmēr uzsākti, vienīgi aizstāvot labo un nekad ļauno. Vai tad Samuela jau pieminētā tautas gud�rība lieku reizi neliecina par to, ka no ļaunā var nonākt pie labā?

Kad Samuels ir devies projām, pie mums pienāk kāds eņģelis, kas stādās priek�ā kā apskaidrības eņģelis PēterisErmess-Aniels-Merkūrs un mums paskaidro, ka velni ir tikai eņģeļu ēnas.

Jūs ta�u esat Svētais Pēteris! Stefānija iesaucas, kā jau itāliete, kas nekad neaizmirst katķismu. Vai ne? Jūs ta�u esat Paradīzes atslēgu glabātājs Svētais Pēteris?

Jā, tas es esmu, viņ� atbild. Iepriek�ējie Lielini�ciētie mani tā iesauku�i, jo es bie�i esmu vienīgais eņģelis, kam atrodas laiks aprunāties ar jaunatnācējiem.

Svētais �eroms-Ho�ipilli jau papūlējās mums �o to paskaidrot.

Tad jau jums ir paveicies.

Ko īsti nozīmē "Paradīzes atslēgas"?

Svētais Pēteris-Ermess nogroza galvu.

Tādas atslēgas �ī vārda materiālajā nozīmē nemaz nepastāv. Tas ir tikai tāds tēls. Patiesībā es iedodu to zinā��anu atslēgas, kas ļauj izprast Paradīzi.

Un tad viņ� sāk savu stāstu par septiņdesmit diviem galvenajiem eņģeļiem. Tāpat kā ikvienam eņģelim, arī viņiem ir savas ēnas puses jeb septiņdesmit divi galvenie velni. Katram no tiem pieder sava pils, ko �eit sauc par sfēru. To pavisam ir simt �etrdesmit �etras.

Svētais Pēteris-Ermess ir ļoti pļāpīgs. Viņ� atver vēl da�as slēdzenes. Di�ais ercenģelis Gabriēls ir pa�a Velna projekcija, un otrādi. Bet trim ercenģeļiem atbilst trīs dēmonu di�ie prin�i Belcebuls, �aitans un Jog-Sotoshs jeb Apokalipsē aprakstītais Vētrainais haoss.

Nu, vai nav iespaidīgi?

Viņ� mums parāda kādu melnu, skrandainu eņģeli, kas ātri slīd uz priek�u virs miru�o upes. Kad tas tuvojas, rindā stāvo�ie nodreb, it kā tiem būtu uzpūtis ledains vēj�.

Vai ar eņģeļiem iespējams sazināties arī tad, ja �eit neierodas? es jautāju.

Protams. Katrai cilvēciskai būtnei ir pa�ai savs sarg�eņģelis un pa�ai savs velns.

Tātad tautas paruna, kas man līdz �im bija �ķitusi tik naiva, patiesībā bija atainojusi to, kas ir vistīrākā patie�sība. Sargeņģeli un velnu�

Tiklīdz Lieliniciētie centās nodot savas zinā�anas tālāk pēc iespējas saprotamākā veidā, viņus neviens vairs neņēma nopietni, uzskatot, ka visi �ie ticējumi ir tikai māņticība. Vismaz cilvēki tagad to zināja. Daudzi no viņiem. Turklāt bija to zināju�i jau sen. Nē, nevis sen, bet vienmēr.

Katram cilvēkam viņa dzim�anas dienā tiek pie�ķirts savs sargeņģelis un savs velns. Vēlāk viņi �eit ierodas, lai aizstāvētu dvēseles tajā dienā, kad tās tiesā ercenģeļi. Viņus izsaukt ir ļoti vienkār�i. Pietiek tiem raidīt lūgsnu vai izraisīt emocijas, kas atbilst tām jomām, par kurām viņi atbild. Un attiecīgās sfēras meridiānu uzreiz satricina vibrācija. Tad eņģelis ierodas uz Zemes, lai redzētu, vai nepiecie�ams iejaukties. Mēs darbojamies tikai vertikālā re�īmā no aug�as uz leju un no lejas uz aug�u. Un katrs esam saistīti ar emocionālo meridiānu, kas darbojas kā kravas lifts, kur� ieprogrammēts kādam noteiktam stā�voklim dusmām, mieram, harmonijai� Nekāda izvēle nav iespējama. Un arī pārprogrammē�ana ne. Es, pie�mēram, palīdzu vienīgi tiem, kas vēlas "saprast", jo es esmu Svētais Pēteris-Ermess � eņģelis atslēgu glabātājs un izskaidrotājs.

Tā, lūk. Tas ir tik vienkār�i un reizē tik "tehniski". Pie�tiek par to tikai iedomāties, kad eņģelis jau steidzas palīgā. Beidzot es izprotu lūgsnas spēku un noderīgumu. Lūgties nozīmē pieprasīt kāda konkrēta eņģeļa iera�anos.

Protams, par to ir jāmaksā sava cena, mūsu sko�lotājs precizē.

Es izbrīnā saraucu savas ektoplazmas uzacis. Kā tad tā, vai tad eņģeļu pakalpojumi nav par velti? Un kā tos iespējams apmaksāt?

Ar karmu. Tas ir barters. Jābūt gatavam atteikties no daļas savas enerģijas, lai piepildītu vēlē�anos, bet, lai saņemtu eņģeļu palīdzību bez atlīdzības, jāpiemīt iek�ējai tīrībai. Tomēr tā notiek reti.

Barters. Nu kā tad. Nedaudz atgādina "Faustu". Lai iegūtu spējas, nākas pārdot dvēseli. Prātā sāku sastādīt Svētā Pētera-Ermesa izsniegto atslēgu sarakstu.

1.�� Vienmēr cienīt eņģeļus un nepieļaut nevienu nega�tīvu domu par viņiem.

2.��� Vienmēr ievērot eņģeļu hierarhiju: zemākstāvo�ajiem eņģeļiem ar noteiktu specializāciju lūgumu nodod augstākstāvo�ie galvenie eņģeļi.

3.���� Lai izpelnītos svētā uzmanību, katru lūgumu ap�maksāt ar enerģijas zudumu, karmas eroziju un sevis zie�do�anu.

4.���� Var izsaukt gan eņģeli, gan velnu. Viņu iedarbīgums neat�ķiras, at�ķiras tikai cena, kas par to jāmaksā. Lai atriebtos, labāk izsaukt taisnības eņģeli nekā dusmu velnu.

5.���� Eņģelim vienā reizē drīkst lūgt tikai vienu lietu. Viens eņģelis nozīmē kādas noteiktas misijas īsteno�anu noteiktā laika periodā.

6.��� Kad misija pabeigta, no eņģeļa var atbrīvoties, sa�kot: "Tu man vairs neesi vajadzīgs." Eņģelim nevajadzētu pārāk ilgi atrasties uz Zemes. Tad viņ� tur izraisa nekār�tības. Eņģelim nepiecie�ams pēc iespējas ātrāk atgriezties savā pilī. Ja tā pārāk ilgi paliek tuk�a, tajā var iekļūt atbil�sto�o zemāko sfēru negatīvā enerģija.

Naids liek vibrēt sfērai, kas atbilst naida hierarhijai, ko pilnīgi noteikti vada kāds zemāku pasauļu nelabais. Bet mīlestība savukārt iedarbina augstāko pasauļu sfēru. Baltos eņģeļus vada mīlestība uz labo, bet melnos uz ļauno. Lai kā arī būtu, visas lūgsnas tiek sadzirdētas.

Pēk�ņi eksistence man kļūst daudz saprotamāka. Dzīvē mēs vienmēr iegūstam to, ko vēlamies. Bet, ja mēs kaut ko neiegūstām, tātad to nemaz tā īsti nevēlamies. Eņģeļi at�ķir īstas vēlmes no bērnu untumiem. Un pie�pilda tikai īstas vēlmes.

Noklausījies �ajos telepātiskajos, viedajos vārdos, es prātoju, ka tad, ja visi cilvēki uzzinātu, ka iespējams iegūt visu, ko viņi vēlas, problēmas ar to tikai sāktos. Lieliniciē�tie pareizi darīju�i, ka savas atklāsmes vienmēr paturēju�i noslēpumā.

Svētais Pēteris-Ermess satrūkstas, it kā būtu sadzirdē�jis, ka viņu kāds sauc, un mūs pamet. Dro�i vien kāds uz Zemes lūdz, lai viņ� atnāk.

Amandīne, Stefānija, Rauls, Roza un es turpinām iepazīties ar �o vietu, ciktāl to ļauj savītās nabassaites.

Visapkārt plivinās serafi, kas atgādina sīkus, cilvēkvei�dīgus kolibri. Notveru vienu no tiem un pamanu, ka tam ir se�i spārni kā sienāzim.

Kāpēc tev ir se�i spārni, mazais eņģelīt?

Viņ� mani nicīgi nopēta.

-Tas ta�u ir rakstīts visās bībelēs! Ar diviem spārniem es aizsedzu seju, ar diviem dzimumorgānus, bet vēl ar diviem lidoju.

Sastapies ar �o sīko eņģelīti, kas smejas par manu neziņu, es saņemu drosmi uzdot savu lielo jautājumu, kas man ir uz mēles visu laiku, kamēr es runājos ar Pēteri-

Ermesu. Ta�u esmu jau nopratis, ka lielais atslēgu gla�bātājs izsniedz tikai tās atslēgas, kuras pats vēlas kādam uzticēt. Manam serafam noteikti nav tik lielas pieredzes �ajos jautājumos.

Esmu �eit redzējis miru�os, eņģeļus, ercenģeļus un velnus� Bet saki man, eņģelīt, vai virs jums atrodas arī Dievs!

Viņ� ar vieglu kustību norāda virzienu aiz kalna.

Ko gan es par to zinu? � viņ� saka. �eit neviens Dievu nav sastapis, tomēr da�i eņģeļi tic, ka viņ� pastāv un ka viņ� ir visur. Es pats esmu agnostiķis. Esmu kā neticīgais Toms, kuru tu varbūt sastapsi. Ticu tikai tam, ko redzu pats savām acīm.

Viņ� iesmejas sīkus eņģeļa smiekliņus.

Turpinu iztaujāt, noraugoties uz gaismas apspīdēto kalnu, kur notiek pēdējā tiesa.

Un aiz kalna vai tur turpinās Paradīzes gaitenis?

Kas to lai zina? viņ� ķircino�ā balsī saka. Varbūt

> >

turpinās, bet varbūt ved pie Dieva. Mana vieta ir �eit, bet tava uz Zemes.

Viņ� savicina spārnus un aizlai�as.

Roza mūs mudina doties aiz kalna, lai noskaidrotu, vai tur patie�ām atrodas baltā strūklaka, kas līdzsvaro melno caurumu, ta�u mūsu nabassaites jau ir pārāk stin�gri nostieptas, lai varētu doties vēl tālāk uz priek�u. Tur�klāt Stefānija uzstāj, ka mums pēc iespējas ātrāk jānokļūst atpakaļ savos miesiskajos apvalkos. Nu jau ir pagājis labs laiks, kop� uzsākām lidojumu, un vajag pasteigties, ja negribam atgriezties nekrotiskas ādas blāķos.

Ar no�ēlu steidzamies atpakaļ uz tanatodromu.

Kad miru�ais nonāk kapā, divi eņģeļi Munkars un Nakirs � par viņu lem) tiesu. Un atkarībā no viņu sprie�duma kaps uz laiku pārvēr�as par elli, �ķīstītavu vai Para�dīzi. Lai glābtu notiesātos, eņģeļi vēlāk var Dievam par miru�ajiem aizlikt kādu labu vārdu. Pateicoties viņiem, aizgājēji izkļūst no elles un kļūst par tso'rom (nelieliem gurķiem). Un, nomazgāju�ies trīs upēs pēc kārtas, viņi atkal kļūst tīri.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Kad esam atgriezu�ies, Rauls pielec no sava krēsla. Viņ� ir kā uzvilkts. Tum�ās acis �ķiļ uguni, bet rokas vici�nās kā divi saniknoti zirnekļi.

Ko jūs tur redzējāt? Vai tu satiki savu tēvu?

Nē, ta�u kāds eņģelis man par viņu pastāstīja.

Svētais Pēteris-Ermess?

Nē, viņ� atteicās, bet velns labprāt izpildīja manu lūgumu.

Raula vēlē�anās visu uzzināt vienmēr bijusi tik liela, ka tā acīmredzot ir izraisījusi spēcīgas vibrācijas. Ta�u patiesība izrādās tik briesmīga, ka to varēja atklāt vienīgi melnais eņģelis. Es nodrebu, pirms mans draugs sācis savu stāstu.

Kā velns tika apgalvojis, Razorbaka kungs un kun�dze beigās vairs vispār nespēja saprasties. Fransiss pameta novārtā sievu un pilnībā nodevās sava darba "Nepazīstamā nāve" rakstī�anai. Jo tālāk virzījās viņa pētījumi, jo vai�rāk sieva no viņa attālinājās. Beidzot viņa sev sarūpēja mīļāko, kura vārds bija Filips.

Tad notika nenovēr�amais. Kādu dienu Raula tēvs uzskrēja abiem balodī�iem virsū, kad tie atradās viens otra apkampienos. Dusmas. Strīds. Draudi �ķirties. Ra�zorbaka kundze guva virsroku un apņēmās cīnīties līdz galam. Ja reiz būtu jā�ķiras, tad tiesas izdevumi būtu jāap�maksā Raula tēvam un viņa alimentos saņemtu pienācīgu summu par Raula audzinā�anu.

Tajā pa�ā vakarā Fransiss Razorbaks tualetē bija pakā�ries pie ūdenstvertnes. Viņa dēlam tagad tā vairs ne�ķita pa�nāvība, bet gan slepkavība. Ar savu laulības pārkāp��anu Raula māte bija viņa jūtīgo tēvu piespiedusi spert visizmisīgāko soli. Tā viņa bija ieguvusi mantojumu, tur�klāt turpināja satikties arī ar savu mīļāko.

Neviens �o krāp�anu neatklāja. �ķita tikai loģiski, ka filozofijas profesors, kur� aizrāvies ar nāves pētījumiem, vēlas uz to palūkoties no spoguļa otras puses un izdara pa�nāvību. Pat Rauls pats tam bija noticējis! Bez velna palīdzības viņ� nekad nebūtu uzzinājis patiesību.

Patiesība ir visspēcīgākais ierocis no visiem, un tumsas eņģelis nebija skopojies ar detaļām un nozieguma motī�viem. Patiesībā Paradīzē tā pirmo reizi tika pabeigta no�zieguma izmeklē�ana. Kādas gan iespējas pavērās, patei�coties Nāves kontinenta atklā�anai!

Sapulcēju�ies jumta dzīvoklī, sūcot Amandīnes kok�teiļus, cen�amies mierināt savu draugu. Ta�u �ķiet, ka visi mūsu centieni uz viņu iedarbojas glu�i pretēji. Jo bie�āk mēs atkārtojam, ka �is atgadījums jau pieder pagātnei, un lūdzam, lai viņ� ņem vērā visus apstākļus, liek mierā miru�os un ļauj dzīvajiem dzīvot viņu dzīvi, jo niknāks viņ� kļūst.

Viņa ir nogalinājusi manu tēvu! viņ� kliedz, sa�kampis galvu rokās glu�i kā spailēs.

Tā nebija, viņ� izdarīja pa�nāvību. Tu ta�u nevari zināt, kas viņam darījās galvā, kad viņ� to iebāza cilpā.

Varbūt es nezinu, bet mans velns gan to zina. Mans tēvs mīlēja savu sievu, bet viņa to piekrāpa, un tas arī viss!

Velna uzdevums ta�u ir atstāt nejēgas neziņā! es neliekos mierā.

Ta�u Rauls vairs nav spējīgs spriest vēsu prātu. Tas ir tā, it kā �ī uzmācīgā doma būtu deformējusi realitāti.

Dusmu uzplūdā viņ� pielec kājās, apgā� krēslu un glāzi un kā viesulis metas lejā pa tanatodroma kāpnēm.

Es nojau�u, ko viņ� grasās darīt, un steidzīgi sāku meklēt vina mātes telefona numuru, lai to brīdinātu. Es viņai saku: viņas dēls ir pārliecināts, ka viņa vainojama Raula tēva nāvē, un pa�laik traucas pie viņas, lai atriebtos. Viņa dievojas, ka viņ� kļūdoties, ka viņa varētu ļoti viegli mūsu priek�ā attaisnoties, tomēr steidzas ātrāk nolikt klausuli.

Ātrumā sametusi somā pa�u nepiecie�amāko, Raula māte pamet dzīvokli, pirms Rauls ar dusmās izķēmotu seju uzlau� durvis.

Viņ� draudīgi metas iek�ā, ta�u māti nesastop. Tad Rauls traucas pie mātes kādreizējā mīļākā Filipa. Viņ� metas tam virsū, tomēr Filips izrādās stiprāks un nogā� puisi uz paklāja. Tas viss izskatās vienkār�i smieklīgi! Lep�nais tanatonauts pārvērties par gra�īgu pui�eli, kas piecērt kāju un dusmās grib visu izdemolēt!

Cik viegli var nokļūt dusmu varā!

Pirmo reizi atskār�u, ka bie�i vien labāk ir nezināt patiesību. Labāk tai dzīties pakaļ nekā to notvert, tādēļ jau Svētais Pēteris bija klusējis. Vai tad Fredijs nemēdza sacīt, ka "gudrais meklē patiesību, bet dumjais to jau ir atradis"?

Mana māte ir visīstākā kuce, Rauls lādas, kad ir atgriezies pie mums.

Kas tu tāds esi, lai viņu tiesātu? Stefānija sadus�mojas, liekot slapju dvieli pie viņa zilumiem. Ja kas, arī tavs tēvs nebija bez vainas. Viņ� bija māti pametis novārtā un interesējās vienīgi par savām grāmatelēm. Tu pats man stāstīji, ka viņ� arī par tevi nelikās ne zinis. Viņa ta�u tevi uzaudzināja!

Ta�u Rauls ir tādā stāvoklī, ka nav iespējams viņu vest pie prāta.

Mans tēvs ta�u bija zinātnieks! Filozofs! viņ� skan�dina. Viņ� bija nodevies zinātnei. Viņ� pavēra ceļu uz nāves pētījumiem. Bet mana māte viņu nogalināja!

Roza uzliek vēso roku uz viņa karstās pieres.

Tas nav tik vienkār�i, � viņa saka savā melodiskajā balsī. Patiesībā tev vajadzētu pateikties savai mātei. Novedot tavu tēvu līdz pa�nāvībai, viņa tevī modināja alkas pēc zinā�anām, nerimsto�u apetīti, ko vajadzēja apmierināt. Ar viņas gādību tu studēji bioloģiju, specia�lizējies murk�ķu ziemas guļā, kļuvi par tanatonautikas celmlauzi un beigās pat atklāji Nāves kontinentu!

Un patiesību arī, � nomurmina Rauls.

Ja tas spēj tevi nomierināt, vēlos atgādināt, ka tur, aug�ā, viņai noteikti kādreiz nāksies stāties tiesas priek�ā. Viņas dvēseli vērtēs tāpat kā visas pārējās. Eņģeļiem par �o lietu ir zināmi visi fakti, ieskaitot tava tēva liecības. Taisnība uzvarēs. Tā ir tikai cilvēku augstprātība, kas viņiem liek iztēloties, ka taisnība obligāti panākama uz Zemes. Taisnība ir tikai ilūzija.

Jā, es piebilstu, uzticies eņģeļiem un liktenim. Tur, aug�ā, viņa saņems tādu sodu, kādu ir pelnījusi.

Varbūt viņi tai liks atdzimt par milzīgu vardi? Amandīne ieminas, lai Raulu nomierinātu.

Viņ� vienā rāvienā izdzer konjaka glāzi, ko viņa tam pasniedz, un uzreiz pieprasa nākamo.

Dro�i vien arī vardes mēdz būt laimīgas, viņ� norūc. Es vēlētos, lai viņa atdzimst par tarakānu un lai kāds viņu samin ar kurpes papēdi.

Es arī palūdzu glāzi alkohola.

Zini, Raul, man �ķiet, ka tev derētu viena kārtīga psihoanalīze, es nopū�os, jo patiesībā tu neesi gatavs uzklausīt velna atklāsmes.

Neaizmirsīsim, ka velns tomēr ir ļaunuma eņģelis, piebilst Amandīne.

Es uzsitu Raulam uz pleca.

Vai tu atceries, kā mēs ar tevi kopā cīnījāmies pret Sātana pielūdzējiem, bet tagad tu esi gatavs vērsties pie viņa pēc atbalsta, lai atrisinātu privātus jautājumus?! Tu jau esi glu�i kā tāds operetes Fausts!

Man pēk�ņi ir piegriezies, kā viņ� tīksminās pats par savām dusmām. Es labprāt būtu gribējis �o piedzēru�os lupatu kārtīgi sapurināt.

Paklausies! es iesaucos. Tu mums vēl būsi vaja�dzīgs tanatodromā ik dienas un ik minūti. Tā ka vien�reiz liec savu māti mierā! Mums nav tik daudz laika.

Rauls ļauni iesmejas.

Kas tad tas par viszini, kur� man te taisās lasīt mo�rāli? Labāk paskaties pats uz sevi! Ari par tevi es kaut ko uzzināju.

Es paraustu plecus.

Tas nav iespējams, es saku, jo Sātans tev pastās�tīja par tavu tēvu tādēļ, ka tu to tik ļoti vēlējies. Bet kādēļ lai viņ� būtu runājis par mani?

Mans vecais, labais draugs, mans vissenākais draugs� Laikam es vibrēju pietiekami stipri, lai viņ� man pastās�tītu taisnību ari par tevi.

Es intuitīvi sajūtu, ka �ī patiesība man sāpēs. Tikai labākie draugi prot iesist tā, lai mums sāpētu. Gribu iesaukties: "Uz priek�u, odze, pārkod savu indes zobu!" ta�u bailes mani ir paralizēju�as. Kamēr viņ� bārsta savas atklāsmes, es turu ausis aizspiestas. Pēc triju sievie�u sejas izteiksmes varu noprast, ka labi nav. Rozu it īpa�i aizskar otrā no patiesībām.

Tiklīdz atrauju plaukstas no ausīm, Rauls kliedz:

Tu nedzirdēji? Vēlies, lai es atkārtoju? Taviem vecā�kiem nevarēja būt bērni! Jūs ar Konrādu esat adoptēti! Tā ir pirmā patiesība.

Man ir tāda sajūta, it kā es būtu pakļuvis zem kra�vas ma�īnas. Tā mani vajājusi un tagad grasās saspiest pankūkā. Apkārt viss sabrūk. Mana pagātne vairs nav mana pagātne. Un mana ģimene nekad nav bijusi mana ģimene. Mans tēvs nav mans tēvs, un mana māte nav mana māte, bet mans brālis nav mans brālis. Un pat vec�vecmāmiņa Aglaja�

Rauls ar baudu mani noraugās. Tagad ir mana kārta pārdzīvot! Kad viņ� grasās atklāt otro patiesību, viņa sejā parādās sadistisks prieks.

Patiesība numur divi!

Jau tas vien, ka jums uzbrauc smagā ma�īna, ir bries�mīgi. Un kur nu vēl, ja otra pārbrauc jūsil vēl siltajām un asiņojo�ām iek�ām. Es no visa spēka ar pirkstiem aiz�spie�u bungādiņas. Negribu zināt. Neko negribu zināt. Dieva dēļ, kaut viņ� man vispirms atļautu sagremot pirmo patiesību! Kur nu, es jau redzu, ka viņ� pavēstījis arī otro, jo gan Amandīnes, gan Stefānijas, bet it īpa�i Rozas acīs redzams apjukums. Saniknots atbrīvoju rokas un zibenīgi ar dūri iesitu pa �okli tam, kas tikko vēl skaitījās mans labākais draugs.

Sasisto vaigu berzēdams, viņ� mani uzlūko ļaunā priekā.

Paldies! viņ� saka. Bija ļoti patīkami saņemt �ādu aperkotu. Un kur nu vēl no tā saucamā labākā drauga!

Tagad derētu pateikt kaut ko tādu, kas viņu noliktu pie vietas, ta�u nespēju atrast īstos vārdus. Un es izmetu glu�i nesakarīgu frāzi tā, it kā tas būtu kāds īpa�i gudrs domu grauds:

Pats tu tāds!

"[..] Un viņi ieraudzīs pasauli, ko tie neredz, un pama�nīs laiku, kas tagad tiem apslēpts. Un, laikam ejot, tie nenovecos. Jo viņi mitināsies tur, aug�ā, atgādinās eņģe�ļus un līdzināsies zvaigznēm, un varēs pārvērsties, par ko vēlēsies, par skaistumu un trauslumu, par gaismu un par slavas spozmi. Jo viņiem pie kājām pletīsies Paradīzes pla�umi. Viņi ieraudzīs to dzīvo, nebeidzamo skaistumu, kas mitināsies zem troņa, un eņģeļu pulku, ko neļauj saredzēt mani vārdi un kam pavēlēts atrasties savās vietās līdz otrajai atnāk�anai."

Baruhs. LI, 8-11.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Da�i neapzinīgi eņģeļi izpaudu�i mirstīgajiem konfidenciālu informāciju. Tam var būt bēdīgas sekas. Nepiecie�ams iejaukties, lai �im bīstamajam piedzīvojumam darītu galu.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Jūs vienmēr satraucaties nieku dēļ. Mēs pilnībā kontrolējam situāciju. Līdz �im viss noritējis, kā nākas. Nav nekāda iemesla uzskatīt, ka �oreiz būs citādi.

Jābūt ļoti stipram, lai saskartos ar patiesību. Cik no mums ir tādu, kas to aukstasinīgi gatavi uzklausīt? Uzzinājusi par tanatonautikas nelabvēlīgo ietekmi, Valsts Izglītības ministrija nekavējoties skolās ieviesa Objektīvas Patiesības Uztveres (OPU) mācību priek�metu. Sākumā �o mācību kursu pasnie�dza tikai vecākajās, bet vēlāk arī jaunākajās klasēs. Vēl ne�daudz vēlāk tas tika iekļauts bakalaura grāda saņem�anas eksāmenu programmā.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Tikko abi ar Rozu esam nokļuvu�i līdz istabai, tā sā�kam nodoties mīlestībai. Viņa metas man virsū un �ukst ausī, ka grib no manis bērnu. īstajā laikā, jo arī es no viņas jau sen gribu bērnu.

Līdz �im mājās bijām turēju�i tikai dzīvniekus un augus. Vispirms kādu zaļojo�u augu (ļoti apnicīgi), tad apelsīnkociņu (kas deva neiedomājami lielu augļu ra�u), tad sarkanu zivtiņu (Leviatānu), ko kādu dienu bez acīm�redzama iemesla atradām peldam ar vēderu uz aug�u, tad ūdens bruņurupuci Zuzū (kas augu dienu to vien darīja kā gremoja sīkus tārpiņus), tad jūrascūciņu (ko nosau�cām par Kvīkvīku, jo viņa visu laiku kvieca "kvī, kvī, kvī", lai mums paziņotu, ka grib ēst), tad kaķi, kur� apēda jūrascūciņu, un tad suni, kur� visu laiku trenkāja kaķi atriebās par to, ka tas bija apēdis cūciņu.

Kāds bērns tagad būtu pa�ā laikā. Viņ� savukārt varētu atriebt kaķi, raustot suni aiz ausīm, astes, ķepām un baks�tot tam acis un purnu. Daba bērnus apveltījusi ar spējām atjaunot vienlīdzību.

Kā alla�, saglabājot zinātnisku pieeju, Roza pēta ka�lendāru.

Datumi varētu derēt, viņa paziņo.

Varbūt pat varētu dzemdēt Fredija reinkarnāciju, es atzīmēju.

Fredijs ta�u bija teicis, ka centīsies izstāvēt rindu oran�ajā teritorijā pēc iespējas ātrāk, lai atdzimtu gada laikā. Hmm, jau pagāju�i trīs mēne�i�

Ja paveiktos, tad tas vēl varētu izdoties.

Lai kā arī būtu, �ī doma Rozai patīk. Būtu lieliski kļūt par Fredija reinkarnācijas vecākiem.

Kārtējo reizi mēs būtu celmlau�i. Vai gan vēl kādam varētu ienākt prātā dzemdēt bērnu ar jau iepriek� izrau�dzītu dvēseli? Tas ir gandrīz tāpat, kā ra�ot vāzi, lai tajā ievietotu ziedus, kas jau nopērkami veikalā.

-Tad tik ķeramies pie darba, es mundri nosaku.

Lai gan mūsu mīlē�anās norit itin draiskulīgi, esmu pārsteigts, kad pamanu, ka Rozai, atkal noliekot galvu uz spilvena, ir skumja sejas izteiksme.

Es viņai uzreiz vaicāju, vai kaut kas nav tā, kā vaja�dzētu. Viņa nopū�as un liek man apsolīt, ka aizspiedī�u ausis ikreiz, kad Rauls mēģinās man izstāstīt otro patie�sību.

Gan tas viņam pāries, es saku. Raulu vienkār�i sarūgtinājis tas, ka viņa māte nogalinājusi tēvu, un viņu var saprast.

Tev ta�u ar to nav nekāda sakara, Roza iebilst. Un es nesaprotu, kāda ļauna prieka pēc viņ� tev par katru cenu grib atklāt tās Sātana pretīgās patiesības. Lai nu vai kā, tu viņam pamatīgi sadevi! Nemaz nezināju, ka manam vīram ir tāds boksera talants! � viņa saka, atkal man piespie�oties cie�i klāt.

Es novaikstos.

Tā bija pirmā reize, kad es kādam iesitu, lai pa īstam nodarītu sāpes� Un tādēļ pazaudēju savu labāko draugu.

Nē ta�u, � viņa pārliecino�i saka. Raulam pret tevi nav nekādu iebildumu. Kā mēdza teikt mans onku�lis Gijoms: "Ja kāds uz tevi dusmojas, tad patiesībā viņ� dusmojas nevis uz tevi, bet gan pats uz sevi."

Mēs atkal mīlējāmies. Pieķeru, ka man atkal prātā ie�āvusies uzmācīgā doma: "Ko es �eit vispār�" ta�u cen�os to aizgaiņāt ar citām, patīkamākām domām, bet pēc tam arī ar patīkamākām sajūtām.

Pēc tam Roza, apburo�a savā naktskreklā, pārliecas pāri balkona malai, lai papriecātos par zvaig�ņoto nakti. Mēness izskatās milzīgs, ta�u tam apkārt eso�ās zvaigznes cen�as no tā neatpalikt.

Reizēm iedomājos, kā būtu, ja mēs pārstātu spēlēt �os burvja mācekļus, � viņa ieminas. Paskat, kā pēdē�jās Paradīzes zonas atklā�ana mūs noskaņojusi citu pret citu.

Tu ta�u netaisies atbalstīt tos obskurantistus, kuri grib, lai mums aizliedz pētījumus?

Protams, ne. Es tikai gribu, lai pastāv kaut kādi ierobe�ojumi, kas mūs neļautu galīgi apkaunot. Iespē�jams, ka atgadījums ar Raulu ir brīdinājums. Iedomājies, ja kur� katrs tā iedomātos tur ierasties un satiktu kādu eņģeli, kas viņam visu ko sastāstītu!

Mieru, tikai mieru! Pat ja Rauls man pastāstīja, ka esmu bārenis, kas tur īpa�s? Manu izturē�anos ta�u tas nekā nav ietekmējis. Glu�i otrādi esmu vēl pateicīgāks saviem aud�uvecākiem, ka viņi mani adoptēju�i un uzau�dzināju�i.

Mēģinu no viņas izvilināt arī otru patiesību, jo gribu redzēt, vai varu to sagremot, tomēr Roza atsakās to izpaust un liek, lai es apsolu, ka nekad necentī�os to izdibināt. Viņas acīs var saskatīt pārliecību par to, ka otrā patiesība izraisītu vēl daudz lielāku postu nekā pirmā.

Lai gan nespēju iedomāties, kas varētu būt vēl bries�mīgāk kā uzzināt, ka cilvēki, ko tu vienmēr esi uzskatījis par saviem vecākiem, nemaz nav tavi īstie vecāki.

Aizmiegam viens otra apskāvienos.

No rīta Rauls ir pazudis. Neviens nezina, kur viņ� varētu būt.

Tanatodromā tagad esmu palicis viens pats starp trim sievietēm Rozu, Amandīni un Stefāniju. Mana sieva pie vienas no aug�stāva dzīvokļa sienām pielīmējusi plakātu ar Galaktikas attēlu, kura centrā ir redzams Paradīzes bez�dibenis. Es bie�i raugos uz �o attēlu visu mūsu pūliņu rezultātu. �ķiet, ka viss nāk no turienes un turp arī atgrie��as gan enerģija, gan gaisma, gan idejas, gan dvēseles. Tā ir gan izgāztuve, gan izejmateriāls. Mūsu eksistences jēga.

Paradīze.

Tur ir Fredijs. Un arī visi mūsu pirmie tanatonauti Marselēns, Hjū, Fēlikss, Rad�ivs� vesels leģions FlerīMero�ī cietuma ieslodzīto�

Reizēm vakaros apsē�os pie uztvērēja ar milzīgo antenu, ko esam uzstādīju�i uz tanatodroma jumta, un monitorā vēroju, kā miru�ie lidinās baros glu�i kā balo�i. Labu ceļavēju, mani laikabiedri�

Katru aizgājēju apzīmē zaļ� punktiņ�. Da�i pārvietojas ātrāk par citiem. Acīmredzot viņi vairāk vēlas atstāt �o pasauli. Ļoti reti pamanu, ka kāda dvēsele atgrieztos uz Zemes. Vai to būtu izglābu�i mediķi, kāds vienpatis tanatonauts vai arī tas ir kāds mīlētājs, kur� nevēlas pamest savu sirdspuķīti, vai kāds noslepkavotais, kur� grib atriebt savu nāvi, mūks, kur� ieslīdzis meditācijā, vai arī kāds eņģelis, kur� slepus apciemo kādu, kur� to aicina pie sevis?

Ja runājam par Raulu, mums �ķiet, ka viņ� klaiņo kaut kur tepat, pa �o glu�i materiālo Zemi, meklējot savu miesīgo māti. Faktiski jau necik tālu viņ� arī nebija aizklī�dis. Tā ari nespējis nevienu sameklēt un noguris no cīņas ar mums, pārējiem, viņ� klīst pa bāriem, iztēlojies, ka apreibinā�anās ar alkoholu tam pie izdevības ļautu uzla�bot lidojuma tehniku.

Kādu dienu at�irdzis viņ� konstatē, ka pats ar sevi uzsācis milzu diskusiju par taisnīgumu. Rauls atgrie�as tanatodromā, piezvana pie mana dzīvokļa durvīm, atvai�nojas, ka mani tā sāpinājis, un svinīgi apsola, ka nekad nemēģinās man atklāt otro patiesību, ko es, par laimi, nebiju sadzirdējis.

Es viņam ne īpa�i pārliecino�i pateicos. Lai gan zinu, ka pastāv tāda informācija, kas pilnībā varētu sa�ķobīt manas eksistences pamatus, tomēr labprāt vēlos turpi�nāt dzīvi neziņā. Par �ādu izvēli pats nemaz tādā sajūsmā neesmu.

Vakarā mana aud�umāte un adoptētais brālis ierodas pie manis ciemos. Lai arī viņi ir tikai sve�inieki, tomēr novērtēju viņu nozīmi manā dzīvē. Bez visniecīgākās �aubu ēnas mani vecāki pret mani vienmēr bija izturē�ju�ies kā pret savu bērnu tā ka man pat nebija radu��ās ne vismazākās aizdomas. Viņi par mani gādāja. Viņi neizpauda noslēpumu. Viņi mani bāra un radīja vēlmi pret tiem sacelties, it kā es būtu viņu īstais bērns. Man bija izdevies atbrīvoties no sava Oidipa kompleksa pret savu stulbo, neīsto brāli, man bija izdevies neapzināti iemīlēties savā nejaukajā mātē un izjust sāncensības garu ar savu no�ēlojamo brāli. Par to es esmu ļoti pateicīgs.

Dro�i vien jau ir tikai taisnīgi spēt pateikties tiem, kas jums darīju�i labu, un nelaizīt rokas tiem, kas jums darīju�i pāri. Tas �ķiet tik vienkār�i, tomēr reizēm rodas milzīga vēlme rīkoties glu�i pretēji, pa�am nesaprotot, kāpēc tā ir.

Es viņus apskauju tik cie�i kā vēl nekad, prātojot lai kas ari gadītos, es nemū�am nevēlētos tur aug�ā satikties ar saviem īstajiem vecākiem, kas mani bija pametu�i tik vienkār�i, it kā es būtu kaut kāda lupatu lelle. Negribu zināt, kādi iemesli (un tādi, turklāt gana labi, protams, vienmēr atrastos) viņus spiedu�i tā rīkoties, negribu viņus ne acīs redzēt. Ja viņi ir pametu�i mani, tad es arī viņus esmu pametis. Bet tos, kuri pieņēmu�i mani, arī es pie�ņemu. >

Man ir tikai viena īstā ģimene mana uzmācīgā māte un mans kretīniskais brālis Konrāds. Raula atklāsme man bija ļāvusi gūt kādu citu, vēl daudz vērtīgāku atklāsmi.

Draugus neizvēlas, ta�u izrādās, ka savu ģimeni gan var izvēlēties!

"Ja tad par Kristu sludina, ka viņ� ir aug�āmcēlies no miroņiem, kā tad da�i jūsu starpā saka, ka neesot miroņu aug�āmcel�anās? Ja nav miroņu aug�āmcel�anās, tad arī Kristus nav aug�āmcēlies. Un, ja Kristus nav aug�āmcē�lies, tad veltīga ir mūsu sludinā�ana un veltīga arī jūsu ticība. [..] Ja mēs �ai dzīvē ceram tikai uz Kristu vien, tad esam visno�ēlojamākie cilvēki. [..] Ja miru�ie neceļas aug�ām, tad: "Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.""

Pāvila 1. vēstule korintie�iem, XV

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tā kā noslēpums vēl nav atklāts, mēs palielinām lido�jumu skaitu, lai pēc iespējas labāk vai, ja paveiktos, līdz galam izpētītu Paradīzes pēdējo telpu.

Eņģeļi pie mūsu apmeklējumiem jau ir pieradu�i. Viņi mūs iesauku�i par "Lieliniciētajiem viendienl�iem". Lab�prāt vai nelabprāt viņi tomēr piekrīt atbildēt uz visiem mūsu jautājumiem, it kā �ī nodarbo�anās ietilptu kādā viņiem jau ierastā procedūrā.

Tuvāk iepazīstot, eņģeļi izrādās itin draudzīgi un ārkārtīgi gudri, jo tā ta�u kā nekā ir super Bodhisatva, Lamedvavas elite vissvētākie no svētākajiem.

Pamazām izzinām dzīves jēgu, tomēr tā arī paliekam vienīgie, kam tā zināma. Kādu dienu Lisinders nolemj, ka �āda situācija ievilkusies pārāk ilgi. Iepriek�ējā dienā viņ� bija mēģinājis pagarināt savu prezidenta mandātu uz tre�o termiņu. Viņa bilance visās jomās gan politikā, gan ekonomikā, gan diplomātijā izrādījusies katastro�fāla. Tagad viņam vēlē�anās ir atlicis tikai viens trum�pis tanatonautika. Runāt par eņģeļiem un Paradīzi �ķiet gudrāk nekā atklāt recesijas rādītājus, bezcerīgi strauji pieaugo�o bezdarbnieku skaitu un absolūti demoralizē�jo�o tirdzniecības deficītu.

Lisinders cer, ka mēs uzspodrināsim viņa uzvarētāja imid�u. Galu galā tie�i viņ� ta�u ir Nāves kontinenta pētī�jumu kampaņas uzsācējs un tas patie�ām bijis drosmīgs, pat pārgalvīgs projekts. Saprotams, ka sabiedrība vēlas uzzināt kaut ko vairāk par to, kas notiek pēc nāves. Un kā citādi lai to panāk, ja ne iemetot urnā vēlē�anu biļetenu, uz kura būtu rakstīts tā prezidenta vārds, kura preziden�tūras termiņ� tikko beidzies? j

Tas atmaksājas, jo vienbalsība ir solis pretim nāves izskaidrojumam. Tāda īsumā ir mūsu drauga vēlē�anu programmas būtība.

Es gan neuzskatu, ka pienācis laiks cilvēkiem atklāt, ka aiz Moch 6 sienas atrodas baltā teritorija, kurā dzīvo eņģeļi un kurā miru�ajiem nākas atbildēt par visiem tiem labajiem un ļaunajiem darbiem, ko viņi paveiku�i uz Zemes. Es labi zinu, kādu ļaunumu �ī patiesība var nodarīt.

Un ko visu tik tur aug�ā var uzzināt! Kur� pasūtījis Kenedija slepkavību, kur� izplānojis Merilinas Monro nāvi un kur� ielicis ieroci Ravaijaka rokā, kas slēpies aiz dzelzs maskas un kur atradusies pirāta Melnās bārdas dār�gumu slēptuve; tur, aug�ā, ja vien ir vēlē�anās, var uzzināt visus atrisinājumus un iegūt visas atbildes. Bet vai tas patie�ām ir vajadzīgs?

Turklāt, ja ikviens zinās, ka pietiek tikai tā sirsnīgāk pasaukt eņģeli, lai viņa vēlē�anās piepildītos, kādus ķīvi�ņus tas nākotnē varētu izraisīt! Vienu vēlmes bie�i varētu izrādīties pilnīgā pretrunā ar citu vēlmēm. Vieniem vajadzētu varu, citiem mantojumu, vieni sapņotu par mieru, bet citi par asisnspirti. Kā gan būtu iespējams vienlaikus piepildīt visu Zemes iedzīvotāju vēlmes?

Un vai tāda pasaule, kur visas vēlmes varētu piepildīt, vienkār�i izsaucot eņģeļus, galu galā neizrādītos īsta elle? Kā mēdza teikt Fredijs: "Nospļauties par mūsu vēlmēm! Ja tās piepildītos, tad tik sāktos garlaicība." Atceros to, kā biju vēlējies kāda ģeogrāfijas skolotāja nāvi, kur� bija sevi�ķi viegli aizkaitināms. Atceros arī, kā reiz biju vēlē�jies, lai man pieder vesels harēms sievie�u, un kā es vēlē�jos, lai būtu miris. Paldies Dievam, ka eņģeļi mani nebija uzklausīju�i, tāpat kā nebija uzklausīju�i tos daudzos tirā�nus, kuri bija vēlēju�ies kļūt par pasaules valdniekiem.

Nē, � apkopojis visu savu gribasspēku, es iebilstu. Eņģeļu esamību tomēr nevajadzētu atklāt. Cilvēki �ā�dam paziņojumam vēl nav gatavi.

Kas tad nu, Mi�el? prezidents ievaicājas, laipni smaidīdams. Vai nu tā vajag pārspīlēt tikai tāpēc, ka uzzinājāt, ka esat adoptēts!

Nu, protams. Ta�u mani neliek mierā arī otrā, vēl neuzzinātā patiesība. Neuzdrīkstēdamies atklāt �o savu apsēstību, es turpinu:

Var jau būt, bet ko jūs teiksiet par Raulu un viņa māti?

Viņ� momentā pamanās atbrīvoties no �īs problē�mas.

Razorbakam derētu atpūta. Viņ� pārāk daudz dzer. Es viņu jau pārliecināju uzsākt ārstniecības kursu. Rauls apsolīja, ka, tiklīdz jutīsies labāk, tā uzreiz atgriezīsies, lai atbalstītu mūsu vēlē�anu kampaņu.

Un kā tad paliek ar viņa māti, kas visu laiku spiesta slēpties?

Viņ� tai jau piedevis.

�is jaunums mani apstulbina.

Kā jums izdevās panākt tādu �ēlsirdību?

Prezidents priekā saberzē rokas.

-Tie jūsu eņģeļi ir diezgan praktiskas būtnes. Ne jau es pārliecināju Raulu, bet gan Stefānija. Tā kā tas bija melnais eņģelis Sātans, kur� visu �o putru ievārīja, tad to izstrēbt viņa izsauca tā alter ego ercenģeli Gabriēlu. Redziet, Mi�el, Paradīzei tomēr vajadzētu uzticēties. Ļau�numu, ko tā izraisa, tā spēj arī pārvērst labajā.

Ko es varu teikt? Turklāt kas es tāds esmu, lai uzdrīk�stētos iebilst valsts galvam? Raulam noteikti atrastos, ko iebilst, ta�u vina �eit nav un ne bez iemesla! Bet Stefanija, Roza un Amandīne nesaskata nekādus �ķēr�ļus, kāpēc nevarētu visiem atklāt �o milzīgo noslēpumu. Tā nu es pakļaujos pārējo gribai.

Tā nu mēs uzsākam savu "�ovbiznesa" periodu. Uz�stājamies ar lekciju ciklu da�ādās pasaules valstīs, visur nedaudz pastāstot par mūsu tik�anos ar eņģeļiem, serafiem, d�iniem un pat velniem. Sākumā ierodamies visi kopā Stefānija, Amandīne, Roza un es. Ta�u pamazām atklājas, ka Amandīnei vienīgajai piemīt īsts talants vadīt �āda veida pasākumus.

Pēk�ņi izrādās, ka apburo�ajai medicīnas māsiņai, kas līdz �im bijusi klusa un rezervēta, piemīt īsts oratora talants. Bie�i vien gadās, ka visklusākie cilvēki izrādās vis�labākie oratori, ja vien tiem dod iespēju izteikties.

Amandīne prot pastāstīt par savu aizrau�anos ar tanatonautiku. Ar sajūsmu viņa stāsta par Paradīzi, kurp dodas aizvien bie�āk, lai meklētu (tiesa gan, līdz �im vel�tīgi) Frediju un aprunātos ar Svēto Pēteri. Turklāt tas, ka viņa nesen kļuvusi par atraitni, viņas stāstiem pie�ķir tikai vēl vairāk ticamības. Atraitne nekad nemelotu par tēmu, kas viņu pa�u tik dziļi skārusi, it īpa�i tādēļ, ka viņas vīrs ta�u bijis labākais tanatonautu lidojumu horeogrāfs!

Amandīnes lekcijas pārvēr�as īstās izrādēs. Tērpu�sies no galvas līdz kājām melnā, viņa iznirst pro�ektoru spo�ajā gaismā, kamēr koris dzied uvertīru no Carmina Burana. Aizvien vairāk viņa sāk līdzināties savai ektoplazmai, ko es sastapu visos mūsu starpzvaig�ņu lidojumos, blonds eņģelis ar vārnas augumu.

Kādu vakaru, kad viņa pabeigusi savu kārtējo uzstā��anos, roku paceļ kāds �urnālists.

�ī dvēseļu tiesa man �ķiet nesaprotama. Vai jūs tie��ām vēlaties sacīt, ka tur, aug�ā, viņi skaita punktus, lai mēs iegūtu plusus un mīnusus?

Mirkli padomājusi, viņa atbild:

-Jā. Dzīve nedaudz atgādina bakalaura eksāmenu. To kārto tikmēr, līdz iegūst apmierino�u atzīmi.

Telpā atskan �alas.

Un cik punktu vajag iegūt, vaicā vīrietis, lai dvēsele beigtu savu reinkarnācijas ciklu?

Svētais Pēteris ar atslēgām nav skopojies, jo Aman�dīne nosauc precīzus skaitļus:

Se�simt punktu. Atbilsto�i triju ercenģeļu noteik�tajai robe�ai, lai vairs nebūtu jākārto dzīves eksāmens, ir jāiegūst se�simt punktu.

Zāle valda liela kņada. Tad jau iznāk, ka dzīve ir tikai viena liela klases telpa, kurā visi cen�as iegūt pēc iespējas vairāk plus punktu un izvairīties no sliktajām atzīmēm un nullēm?

Lai gan �āda "skolnieciska" likteņa vīzija liek ļoti vil�ties, tomēr tā vismaz �ķiet loģiska.

Pietiek ar vienu noteiktu labu rīcību, lai uzreiz iegūtu se�simt punktu, � Amandīne precizē.

Zālē atskan atvieglotas nopūtas. Tātad pietiek vien�reiz dzīvē labi uzvesties, lai būtu glābts! Tikmēr lektore precizē:

Ta�u tie�i tāpat slikta rīcība spēj sabojāt visu dzīvi. Kāds eņģelis man pastāstīja, ka cilvēks var sevi pazudi�nāt vai izglābties, ja kādā konkrētā brīdī rīkojas �ķietami pavisam nevainīgi. Dvēseļu tiesa norit ļoti detalizēti, un tiesne�i veic vissīkākos aprēķinus. Faktiski no desmit tūk�sto�iem miru�o nevienam pa�am neizdodas iegūt se�simt punktu un pārvērsties par tīru dvēseli. Lielākā daļa neiz�tur eksāmenu un spiesta reinkarnēties.

Seko vēl vesels birums citu jautājumu.

Vai tur, aug�ā, ir arī dzīvnieki?

Jā, un, ja tie labi uzvedu�ies savas dzīvnieku dzīves laikā, tad atdzimst par cilvēkiem. Cilvēki atrodas uz vis�augstākā reinkarnācijas pakāpiena, jo viņiem vienīgajiem piemīt abstraktā domā�ana.

Vai tas nozīmē, ka mēs visi esam biju�i dzīvnieki, pirms kļuvām par cilvēkiem?

Protams. Evolūcija notiek, minerālam pārvēr�o�ties par augu, augam par dzīvnieku, dzīvniekam par cilvēku, bet cilvēkam par tīru dvēseli. Tāda ir dzīves jēga.

Amandīne jau bija atklājusi gandrīz visus noslēpu�mus, tomēr jautājumi turpina birt bez apstājas.

Vai ir iespējama arī regresija?

Jā, ir. Ja savas eksistences laikā kāds rīkojies ļoti slikti, tas atgrie�as zemākā dzīvības formā. Var gadīties, ka no cilvēka jāpārvēr�as atpakaļ par dzīvnieku. Tomēr tā notiek ļoti reti.

Bet kas tad notiek ar sliktajiem cilvēkiem, kuri tomēr nav tik ļauni, lai pārvērstos par dzīvniekiem?

Viņi atdzims cilvēkos, kuru dzīve būs īpa�i grūta un kurā viņus sagaidīs pārbaudījumi, kaut arī viņiem ir labas īpa�ības. Patiesībā jau elle ir �eit, uz Zemes. Tie, kas ir slikti izturēju�ies, atdzimst zemēs, kurās plosās kar� vai bads. Viņi ir nabadzīgi, slimi un kropli� �ādos �ausmī�gos apstākļos tiem tiek dota iespēja izpirkt savus grēkus.

Tā viņi daudz uzskatāmāk spēj uzupurēties citu labā un vieglāk parādīt savu labo gribu.

�urnālists nekavējoties atkal paceļ roku.

Vai jūs tur, aug�ā, dzirdējāt stāstām, ka tie, kas pie�dzimu�i bagātās Austrumu zemju ģimenēs, visi ir tādi cilvēki, kas savā iepriek�ējā dzīvē labi uzvedu�ies?

Amandīne nopū�as.

Tas būtu pārāk vienkār�i. Cilvēks bagātā austrum�nieku ģimenē var justies pat ļoti nelaimīgs, bet laimīgs tre�ās pasaules graustu kvartāla karstumā un saspiestībā. Jo, kā zināms, tie�i tā dēvētajās augstas attīstības valstīs ir ari visaugstākais pa�nāvību rādītājs.

Samulsusi publika virzās uz izeju.

"Tāpat būs arī ar miru�o aug�āmcel�anos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa."

Svētā Pāvila 1. vēstule korintie�iem XV, 42-44

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Rauls devās meklēt savu māti, kura, neko neno�jauzdama par viņa noskaņojuma pārmaiņām, turpina bēguļot. Lai gan tagad viņ� par to runā mazāk, tomēr joprojām �ķiet dusmu pārņemts. Atbrīvojies no alkohola atsāpino�ās iedarbības, viņ� ar katru dienu kļūst aizvien vairāk sapīcis. Pēc tam kad Rauls tik ilgi ir centies atrast savu tēvu, tagad viņ� pazaudējis arī māti. Turklāt �ādi gadījumi psihoanalītiķiem ir pazīstami. Tā lieku reizi izpau�as Oidipa komplekss, tikai Raula gadījumā tas ir apgriezts ar kājām gaisā, jo viņ� mīl savu tēvu, bet grib nogalināt māti.

Stefānija cen�as Raulu mierināt, cik vien labi spēj, un viņi daudz laika pavada sarunājoties. Satiekot mani, Rauls klusē, it kā kaunētos no tā, kā bija uzvedies.

Amandīne tagad ir īsta zvaigzne. Viņa kļuvusi par mūsu tanatonauti numur viens un laidelējas turpu �urpu starp Bit�omonu un Paradīzi, kur, kā viņa apgalvo, Svē�tais Pēteris, ar kuru viņa kļuvusi ļoti tuva, viņu dēvē par "savu iniciēto mazulīti".

Lisinders priek�vēlē�anu aptaujās ieņem aizvien aug�stākas pozīcijas, bet mēs ar Rozu pa to laiku esam aiz�ņemti ar pilnīgas Paradīzes ģeogrāfiskās kartes izveidi. Kas seko aiz dvēseļu tiesas zonas? Mēs tur esam biju�i nez cik rei�u, tomēr mums tā arī nebija izdevies nokļūt aiz Gaismas kalna un redzēt, kas tur atrodas, jo mūsu nabassaites bija izrādīju�ās par īsām. Un, tā kā Roza tagad ir stāvoklī, mēs nevēlamies zinā�anu dēļ riskēt ar savu dzīvību.

Mana sieva astronome turpina uzskatīt, ka melnā cau�ruma dziļumos atrodas tā pretmets baltā strūklaka, kas glu�i kā �autene ar papla�inātu stobru iz�auj dvēseles. Pa vienu pusi miru�ie tiek ievilkti iek�ā, bet pa otru izstumti ārā, pretim savai reinkarnācijai. Un, kamēr viņa pati vēl nav par to pārliecinājusies, Roza nododas absolūti prozaiskiem gamma staru pētījumiem. Tie ir apveltīti ar lielāku enerģiju nekā rentgena vai ultravioletie stari. Viņa uzstāda jaunu gamma staru detektoru, kas ļauj mums no Zemes labāk novērot Paradīzes apkārtni un mūsu Galak�tikas centru.

Kādu dienu, kad esmu tikko nomazgājies vannā, vēl kādu laiciņu uzkavējos, vērojot, kā ūdens burbuļodams plūst notekcaurulē. Visi astronomijas noslēpumi slēpjas tādā pa�ā virpulī, melnā caurumā kā tas, kurā aizplūst viss izlietotais ūdens. Tam centrā atrodas ar enerģiju apveltīts aplis. Atceros Raula veco mīklu kā novilkt apli un tā centru, neatraujot zīmuli no papīra.

Ūdens aizplūst notekā. Bet kā aizceļo mūsu dvēse�les? Jebkurā gadījumā nav vērts lauzīt galvu uzma�nība vienmēr jākoncentrē uz galveno. Stefānija jau bija apstiprinājusi, ka īstais "es" meklējams tajā saiknē, kas mūs uz laiku saistīja ar māti. Nabassaitē. Caur turieni mēs uzņēmām barību, asinis un spēku, ta�u piedzims�tot �īs durvis aizvērās. Tomēr Stefānija apgalvo, ka naba joprojām paliek tikpat svarīgs punkts mūsu gravitātes, tātad mūsu īstais centrs.

Tā kā naba joprojām ir saistīta ar visām tām zonām, ko agrāk barojusi, tad slimības gadījumā pietiek to sasil�dīt, lai sasiltu viss ķermenis.

Caur savu nabu mēs sākam dzīvi, bet Galaktikas nabā mēs mirstam.

Joprojām stāvu un veros uz tuk�o noteku, līdz beidzot uzmetu uz savas mitrās ādas halātu.

Antīkajā Ēģiptē, XVIII dinastijas laikā, pēc faraonu un da�u augstdzimu�o nāves viņu iebalzamē�anas cere�monija tika veikta ļoti precīzi un stingri. Vispirms miru�o noguldīja uz muguras. Ceremonijas vadītājs parasti bija kāds Ozīrisa priesteris, ietērpts kā Hors. Viņu pavadīja �etri palīgi, kas simbolizēja �etras debespuses. Tie vispirms veica līķa epilāciju, bet pēc tam pārgrieza vēderu kreisajā pusē tajā vietā, kur atrodas diafragma. Ozīrisa prieste�ris iebāza roku iegriezumā un izņēma tikai tos orgānus, kas pūst: aknas, liesu, plau�as, zarnas, kuņģi. Kad tie bija notīrīti un apstrādāti ar konservējo�iem, uz augu bāzes pagatavotiem �ķīdumiem, viņi tos ievietoja atpakaļ ķer�menī. Lai ķermenis nesadalītos, palīgi pārklāja krū�kurvi ar gudronu. Tad viņi ķermenī ielēja eļļu un piebāza to ar audumu un mirrēm, lai tam pie�ķirtu ierasto formu. Tas pats tika izdarīts arī ar galvaskausu. Pa miru�ā nāsīm viņi iebāza stienīti, ar kuru pārdūra deguna dobumu. Tad iebalzamētājs caur vienu nāsi varēja galvā iestumt āķveida instrumentu, ar kuru sasmalcināt smadzenes, bet pēc tam pa otru nāsi tās izpūst ārā. Kad smadzenes bija izņem�tas, ceremonijas vadītājs arī miru�ā galvaskausā ievietoja gudronu. Viņ� to viendabīgi sadalīja pa visu galvaskausu, viegli grozot miru�ā galvu visos virzienos. Beigās visu ķer�meni notina ar safrāndzeltenām lina saitēm. Uz plaksti�ņiem novietoja divas no koka izgatavotas acis, bet pēc tam uz sejas uzlika kartona bēru masku, uz kuras bija uzzīmēta miru�ā seja. Tai vajadzēja izskatīties jaunai un rāmai.

No Bulaka (Kaira) kolekcijas papirusa Nr. 3

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Amandīnes lekcijas kļuva aizvien populārākas. Manas mammas veikaliņā plakāti, kuros viņa bija redzama ļoti seksīgos, tomēr neatkailinātos apģērbos, tika iztirgoti zibens ātrumā. Amandīnes fenomenālie panākumi ievē�rojami palielināja mūsu ģimenes uzņēmuma ienākumus. Tomēr tās nebija būtiskākās sekas, ko izraisīja �is izcilais uzvedums.

Sākumā viņa pievilināja tikai intelektuāļus, kas bija izslāpu�i pēc kaut kā neparasta, un ziņkārīgos, kurus inte�resēja viss, kas saistīts ar ezoterismu. Nostāsti, kas izplatī�jās par �iem pasākumiem, beidzot pievilināja arī zinātnie�kus. Un tad kādam televīzijas kanālam ienāca prātā doma pārraidīt mūsu tanatonautes �ovu tie�raidē. Viņu telefons no jautājumu biruma vai lūza. Cilvēki pēk�ņi bija sāku�i interesēties par savām karmām. Viņus interesēja viss kas viņi biju�i savās iepriek�ējās dzīvēs un par ko kļūs nākamajās, un atbildes uz mū�īgajiem jautājumiem no kurienes es nāku, kas es esmu un kurp eju.

Kādu vakaru, pēc kārtējās lekcijas, kad esam aizgāju�i uz taizemie�u restorānu, sākam spriedelēt par dzīvnieku reinkarnāciju. Vai tie�ām ir iespējams, ka visi cilvēki, kas sasēdu�ies ap �o galdu, kādreiz biju�i cirslī�i, vardes vai kailglieme�i?

Atnesis pēc rozēm smar�ojo�u aperitīvu un kreve�u krekerus, mūsu sarunās iesaistās arī Lambēra kungs. Viņ� atzīstas, ka bie�i atpū�as, stāvot uz vienas kājas, un �ī poza viņam �ķietot visērtākā. Un viņ� secina, ka acīmre�dzot kādreiz bijis gārnis, un arī mums nodemonstrē, kā iespējams saglabāt lielisku līdzsvaru, stāvot uz vienas kājas.

Amandīnei �ķiet, ka viņa kādreiz ir bijusi trusis. Viņa arī mums nodemonstrē savas īpa�ās iemaņas. Viņa diez�gan iespaidīgi prot kustināt ausis uz priek�u un atpa�kaļ, turklāt var redzēt, kā darbojas viņas vaigu muskuļi, bet degutiņ� kustas glu�i kā tru�a purniņ�, turklāt viņa smiedamās mums atgādina, ka vairāk par visu tai gar�o burkāni.

Ja tā labi padomā, �ķiet, ka man galvā uzpeld kaut kādas atmiņas par lapsu. Vai tie būtu tikai mani untumi un ilūzijas? Dziļi sevī jau�u izjūtas, kādas rodas, uz �etrām ķepām skrienot pa zāli. Zinu, kāda ir sajūta, lēciena laikā saliecoties, bet pēc tam atkal mugurkaulam iztaisnojoties, ķermeni veikli noturot līdzsvarā ar garās, pūkainās astes palīdzību. Ja tā labāk padomā, atceros arī, kā es pavadīju garās ziemas alā, kopā ar lapsu mātīti un mazajiem lapsēniem. Tā ir labākā atpūta, kādu var vēlēties.

Pavasarī es līksms skraidīju pa me�u, apreibis no sūnu un mārsila smar�as, kas man kņudināja purnu. Kā ir iespējams, ka es zinu, kāda ir sajūta, skrienot uz �etrām ķepām, un kā ir pārziemot alā?

Jo vairāk domāju, jo skaidrāk izkristalizējas atmiņas par manu lapsas dzīvi. Es neskrēju pietiekami ātri, lai būtu veiksmīgs mednieks. Atcerējos sāpīgas tik�anās ar durstīgajiem e�iem. Me�a smar�u. Kad biju lapsa, ievel�kot gaisu nāsīs, pagriezies vēja virzienā, uzreiz varēju iegūt pilnīgu priek�statu par apkārtni. Es to labi atceros. Un kā to lai izskaidro?

Arī pārējie ir pārsteigti par savām eksogēnajām [37] atmi�nām. >

�ī tēma ir aizrāvusi visus, kas atrodas restorānā, un drīz vien arī viņi iesaistās mūsu sarunās. Kāds tukls kungs ar garu degunu atceras, ka esot bijis zilonis, kāda sīka, bikla kundzīte atzīstas, ka reiz bijusi paipala, bet kāds neizteiksmīgs kungs domā, ka bijis dinozaurs Tyrannosaurus rex, un visiem nodemonstrē savus asos zobus. Pēc dzīvnieku dzīves nonākam arī līdz cilvēku dzīvei.

Dīvaina nianse karma palīdz loģiski izskaidrot dau�dzas slimības. Tie, kam ir jutīgs kakls, bie�i izrādās Fran�cijas revolūcijas laikā giljotinēto reinkarnācijas. Astmātiķi ir kādreizējie slīkoņi, ar priapismu [38] sirgst kādreizējie pakārtie, klaustrofobi ir kādreizējie pazemes cietumos ieslodzītie, hemoroīdi ir reiz uz mietiem uzdurtajiem, bet parkinsonisms ar nāvessodu uz elektriskā krēsla sodī�tajiem. Ar aknu mazspēju slimo noindētie, bet ar kuņģa �ūlu tie, kas iepriek�ējā dzīvē sev izdarīju�i harakiri. Ar psoriāzi slimo sadegu�ie, migrēna ir tiem, kas izdarīju�i pa�nāvību, ie�aujot sev lodi galvā, bet tuvredzīgie kādreiz bija biju�i kurmji.

Visi gandrīz precīzi spēj atcerēties kādu savādu iepriek�ējo dzīvi.

Restorānā ir daudz kādreizējo viduslaiku bruņinieku, astoņi biju�ie faraoni un daudz biju�o baznīctēvu un prostitūtu.

Gandrīz katrs atceras dīvainus notikumus. Visdrīzāk, tās ir ainas no� Holivudas filmām. Ja es vēl spēju noticēt tiem, kas domā, ka reiz biju�i zemnieki, tad tiem, kuri uzskata, ka biju�i Indiāna D�onss, Barbarella, Tintins, Asterikss vai Erkils Puaro, gan derētu atgādināt, ka tādi patiesībā nekad nav eksistēju�i. Bet tie tomēr ir jauki brī�i.

Restorānā mums piebiedrojas arī Lisinders. �ķiet, ka viņ� ari ir labā noskaņojumā. Prezidents gardu muti notiesā spageti ar bazilika mērci, bet pēc tam sāk mums stāstīt par politiku.

Pēc straujā kāpuma tagad viņa reitings aptaujās stāv uz vietas. Lisinders jūt, ka pienācis īstais bridis tādam notikumam, kas pa īstam iespaidotu mū�am mainīgo sabiedrības noskanu.

Būtu daudz labāk, ja Amandīne varētu cilvēkiem pastāstīt par īsto dvēseļu novērtē�anu, nevis samierinātos ar filozofiskām un morālām koncepcijām, viņ� saka. Runa ir par pēdējo, iz�ķiro�o dialogu, kas ir kā rein�karnācijas prelūdija. Vajadzētu sīkāk izpētīt �o plusu un mīnusu sistēmu.

Tā dzimst ideja par "Sarunu ar mirstīgo".

Nogādāt tur, aug�ā, ektoplazmisko kameru, lai uzfil�mētu to, ko pa�iem tā īsti pat nebija izdevies redzēt, nav iespējams. Toties var censties atcerēties visus sīkumus un iegaumēt dzirdēto. Ta�u kuram no mums ir pietiekami trenēta atmiņa, lai iegaumētu, bet pēc tam atkārtotu visus �os telepātiskos dialogus starp ercenģeļiem dvēseļu tiesne�iem un dvēseli, kas gatavojas reinkarnācijai?

Maksims Vilēns! iesaucas Roza. Ektoplazmiskais reportieris, "Ilustrētā Laikraksta Tanatonautiem

Amatieriem" �urnālists. Viņ� ir apveltīts ar fenomenālu atmiņu. Lūk, tas mūsu uzdevumam būs īstais cilvēks!

Lieliski! iesaucas Lisinders. Turklāt viņ� noti�ku�o var uzzīmēt komiksos. Mani vēlētāji ieraudzīs Para�dīzi, nepametot savus krēslus.

Viņ� pat saskaita to papildu balsu skaitu, ko iegūtu, pateicoties �ādai liecībai.

Es ļoti labi zinu, ka ektoplazmām piemīt lieliska redze, jo tās skatās nevis ar acīm, bet gan ar sirdi. Vai tad aklais Fredijs nav lielisks tanatonauts? Un tomēr ikreiz, kad es tur, aug�ā, sastopu Maksimu Vilēnu, man jādomā par to, kā viņ� var iztikt bez savām biezajām brillēm.

Neliela auguma, tuvredzīgs, apaļīgs ar bārdiņu un izsmējīgo izskatu Maksims Vilēns ļoti atgādina TulūzuLotreku.

Nākamajā rītā mēs viņu uzaicinām pie sevis uz tana�todromu.

Kāda laime, ka jums ir tāda atmiņa, Amandīne Maksimam pielabinās, kad viņ� piekrīt mūsu uzaicinā�jumam. � Es gan, ja kaut ko nepierakstu, tūlīt to aiz�mirstu.

�urnālists savelk savas biezās lūpas vainīgā smaidiņā.

Tie�i tā jau ir mana problēma, ka es atceros pārāk daudz, viņ� saka. Da�reiz es �o to būtu labprāt aiz�mirsis.

Tā kā jaunā sieviete izskatās pārsteigta, viņ� paskaidro: Tiklīdz kāda informācija nonāk manās smadzenēs, tā tur paliek uz visiem laikiem. Mana galva stāvgrūdām pie�bāzta ar nevajadzīgu informāciju, un garīgā bagā�a ir tik liela, ka sāk jau kļūt apgrūtino�a. Desmitiem rei�u esmu sācis rakstīt grāmatu, lai pēc da�ām lappusēm apstātos, jo man galvā mud� tik milzīgs daudzums literāro atsau�u, un tad man �ķiet, ka rakstu plaģiātu. Lai varētu sarakstīt pats savu darbu, vispirms jāaizmirst tie, ko sarakstīju�i citi, ta�u es to nespēju.

Vienmēr biju Vilēnu apskaudis viņa enciklopēdiskās atmiņas dēļ, bet tagad izrādās viņam pa�am �ķiet, ka tas ir trūkums. Tie�ām, reizēm labāk neatcerēties� Ja vien varētu kaut kur dziļi norakt to Sātana otro patiesību!

Un pēk�ņi Lisinders mums ķircinoties izstāsta, ka viņam savukārt piemīt fenomenālas spējas aizmirst. Tā�dējādi viņ� mierīgi var piesavināties savu priek�gājēju priek�likumus, kurus viņ� pats, būdams opozīcijā, kād�reiz noraidījis. Viņ� arī viegli spēj piedot tiem, kas viņu aizskāru�i, tā izpelnoties augstsirdīga cilvēka reputāciju, kas ļoti vairo viņa popularitāti.

Nabaga Maksims, kas nespēj aizmirst! Tādēļ viņam nācās palikt par �urnālistu un viņ� nekad nevarēs kļūt par rakstnieku.

Toties mums viņa spējas lieti noderēs. Ķeramies pie viņa misijas pasākumu plāna izstrādes. Un tas ir �āds: Stefānija, Roza, Amandīne un es veicam diversiju, lai novēr�stu eņģeļu uzmanību, bet Maksims tikmēr uzrāpjas pēc iespējas augstāk Gaismas kalnā, lai varētu noklausīties spriedumus.

Sacīts, darīts. Pēc trim dienām mūsu grupa veic lido�jumu, lai iegūtu vēl sensacionālāku ektoplazmisko repor�tā�u nekā Paradīzes kauju apraksti, kas Vilēnam nodro�i�nāju�i slavu �urnālistikas unikālajā �anrā.

Maksims iegaumē visus dialogus. Kopā ar atbilsto��iem zīmējumiem tie tiek publicēti "Ilustrētajā Laikrakstā Tanatonautiem Amatieriem", bet vēlāk ari Amandīnes

Bail otrajā grāmatā "Sarunas ar mirstīgo". Oriģinālais manuskripts, kam ir milzīga vēsturiska vērtība, atrodas Va�ingtonas Smitsona institūta Nāves muzejā zem stikla.

Tanatonauti pret eņģeļiem vienmēr izjutu�i lielu cieņu. Jebkurā gadījumā atliek tikai ieraudzīt eņģeli īstu eņģeli, un uzreiz ir skaidrs, ka tas jāciena. Iespējams, ka eņģeļi ir apmēram tādi, kādi cilvēki būs 100 000. gadā. Viņi ir miljons rei�u attīstītāki un izsmalcinātāki nekā mēs. Viņiem ir pavi�sam cita laika uztvere. Cilvēki ir iesprūdu�i starp pagātni, ar kuru tiem nākas samierināties, un nākotni, no kuras viņi bai�dās. Eņģeļi stāv pāri gan pagātnei, gan tagadnei, gan nākot�nei. Viņi mums piedāvā glu�i jaunu koncepciju, tā saucamo "tagadnes nākotni". Eņģelis apzinās katras rīcības īsa, vidēja un ilgtermiņa sekas un izvēlas "tagadnes nākotnes" rīcību tāpat, kā mēs izvēlamies ēdienus pa�apkalpo�anās bufetē. Ja mēs izvēlamies vārītus burkānus, tad jau iepriek� zinām, kā tie gar�os. Tie�i tāpat eņģelis, tiklīdz sāk kaut ko darīt, jau uzreiz zina, kādas tam būs sekas.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Bērnībā Maksims Vilēns bija pavisam parasts bērns un no pārējiem at�ķīrās tikai ar to, ka neviens viņā ne�klausījās. Tiklīdz viņ� sāka kaut ko stāstīt, tā uzreiz nez no kurienes uzradās kāds, kas viņu pārtrauca. Mājās pie galda viņam tie�i tajā mirklī palūdza: "Padod man sāli!" Pamatskolā skolotājs noteica: "Tagad pāriesim pie jaunās vielas." Tiklīdz viņ� atvēra muti, tā uzreiz uzradās kaut kas cits, kas piesaistīja apkārtējo uzmanību, vai kāds, kur� tie�i tajā brīdī iz�ņauca degunu.

Maksimu tas vēl vairāk skumdināja tādēļ, ka viņ� pats vērīgi ieklausījās ikvienā sarunu biedrā un varēja stundām, ne vārda neteikdams, kāri tvert visu, ko viņam stāstīja.

Tā kā �āda uzmanība bija glaimojo�a, viņ� ieguva daudz draugu, kuri viņam stāstīja visu, ko zināja un kas viņus interesēja tādās jomās kā hipnoze, pirmās palīdzī�bas snieg�ana, Viktorijas laikmeta literatūra, informātika, grieķu-romie�u kar�, astrofizika, Napoleona karu stra�tēģija, matemātika, dodekafoniskā mūzika un daudzās citās. Viņ� kāri tvēra visu, kas papildināja viņa zinā�anu krātuvi ar jaunu vielu pārdomām.

Tomēr Maksimam nepatika visu laiku tikai ņemt, neko nesniedzot pretim. Sākumā viņ� darīja, ko spēja, lai piespiestu citus viņā ieklausīties. Galu galā nedaudz uzmanības viņam tomēr izdevās izubagot. Ta�u, tikko Maksims sāka spriedelēt, tā viņa vecāki uzreiz �āvājās un steig�us mainīja sarunas tematu, bet skolotāji izklaidīgi noteica: "Ļoti interesanti, ta�u tas nav par tēmu." Līdzīgi notika arī ar viņa draugiem.

Varbūt vainīga bija viņa balss, kas bija tik zema un maiga, ka sarunu biedru iemidzināja? Basa toņkārta, iedarbojoties uz sirdi un krū�kurvja zonu, ieaijā un iemi�dzina. Toties augstas skaņas glu�i pretēji satrauc un pie�saista, jo tās iedarbojas tie�i uz smadzenēm. Maksims prā�toja par to, ka augstā balss tembrā var stāstīt vienalga ko un ir lielākas izredzes tikt uzklausītam nekā tad, ja zemā balsī stāsta kaut ko patie�ām aizraujo�u.

Viņ� centās izmainīt savu balsi, tomēr nekādus pa�nākumus neguva. Tad, visā vilies, Maksims kļuva par mūku-trapistu. Un starp �iem cilvēkiem, kuri bija devu�i zvērestu klusēt un ar kuriem viņam nebija iespējams saru�nāties, viņ� beidzot sajutās pieņemts un novērtēts.

Tur Maksimam pietika laika pārdomāt situāciju, un beidzot viņ� to pieņēma tādu, kāda tā bija. Viņ� bija dzi�mis, lai uzklausītu, tāpēc nekad nekļūs par vēstītāju. Tā nu viņ�, beidzot ar to samierinājies, pameta klosteri un turpināja krāt zinā�anas, citus uzklausot. Protams, Mak�sims joprojām nespēja nevienam nodot savas zinā�anas, jo viņ� joprojām nespēja nevienu ieinteresēt, ta�u kļuva par pla�u un neizsmeļamu staigājo�u datu banku.

Ar tiem domugraudiem, ko viņ� bija uzkrājis un ko daudzi uzskatītu par pilnīgi liekiem, viņ� itin viegli varēja uzvarēt jebkurā televīzijas spēlē, kurā bija jāatbild uz jau�tājumiem.

Neskatoties ne uz ko, Maksims Vilēns nemitējās kāri uztvert jebkuru informāciju. Viņ� atklāja, ka viņa vēlmju īsteno�anai vispiemērotākā ir �urnālistika. Mak�sims tika galā ar visām rubrikām: jaunākie notikumi, zinātne, tenkas, politika un kultūra. Un rakstot viņam nevajadzēja uztraukties par savu balsi, jo starp daudza�jiem laikraksta abonentiem vienmēr atradās kāds vērīgs lasītājs.

Lai viņu varētu labāk saprast un lai uzturētu sava mītiskā lasītāja uzmanību, Maksims sāka savus stāstīju�mus papildināt ar ilustrācijām. "Ne vienmēr pietiek ar vārdiem vien," viņ� prātoja, "bie�i gadās, ka to papildinā��anai nepiecie�ams arī attēls." Kop� �ī brī�a viņ� iesniedza visus savus rakstus kopā ar ilustrācijām. Tā viņ� kļuva par "Ilustrētā Laikraksta Tanatonautiem Amatieriem" hro�nistu slavenību.

Sākumā Maksimam rakstī�ana bija tikai izpausmes līdzeklis, lai rastu glābiņu no savām problēmām. Ta�u drīz vien viņ� saprata, ka vēstījumam nepiecie�ama stin�gra uzbūve. Ar rakstī�anu viņ� tā pa īstam aizrāvās kop� tā laika, kad sāka to uztvert kā eksakto zinātni. Maksims Vilēns cerēja: viņam izdosies uzrakstīt iespaidīgu tekstu, un, jau ievadrindu izlasot, jebkur� lasītājs tiks tā savaldzi�nāts un nohipnotizēts, ka vairs nespēs atrauties un viņam nekas cits neatliks kā izlasīt līdz galam.

Un tā būs vina atbilde visiem tiem ļaudīm, kas vinā nekad nebija ieklausīju�ies.

Maksims mēdza teikt: "Manā vērtību skalā literatūrai ierādīta ļoti liela loma. Es zinu, ka tās galamērķis nav veidot skaistas frāzes vai jaukus varoņus un pat ne inte�resantu si�etu. Literatūras mērķis ir ļaut cilvēkiem sapņot aizvien pārdro�ākus sapņus."

Ļaut cilvēkiem sapņot aizvien pārdro�ākus sapņus�

Kaut arī viņam bija ambiciozi plāni, Maksims tā arī palika tikai �urnālists, kuram neizdevās sarakstīt kaut vis�niecīgāko grāmateli. Iespējams, ka viņ� savu latiņu bija pacēlis pārāk augstu.

"Visbriesmīgākā ir tā diena, kad cilvēkam pienācis laiks atstāt �o pasauli. To tiesā visas �etras pasaules puses, un no visām �etrām pusēm reizē tas saņem sodu. �etri elementi (ūdens, zeme, uguns, gaiss) sastopas cilvēka ķermeni, un katrs to velk uz savu pusi. Tad ierodas kāds vēstnesis, kura vēstījums dzirdams septiņdesmit pasaulēs. Ja cilvēks izrādījies vēstījuma cienīgs, tad to ar prieku uzņem visās �ajās pasaulēs, bet viņa nāve kļūst par svēt�kiem, ko svin visās pasaulēs. Ta�u, ja notiek citādi un ja viņ� izrādās necienīgs, posts viņam!

Zohar

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Uzvārds: Vilēns. Vārds: Maksims. Mati: brūni. Augums: 1 m 62 cm. īpa�as pazīmes: nav.

Piezīmes: tanatonautu kustības aizsācējs. Trūkums: neuzkrīto�a āriene.

"Saruna ar mirstīgo". �urnālista Maksima Vilina teksts un ilustrācijas

Darbība norisinās Gaismas kalna pakājē pie Paradīzes pēdējās robe�as, kur atrodas mūsu likteņa tiesne�u di�o ercenģeļu mītne. Darbojo�ās personas: trīs ercenģeļi un �arls Donahjū, tikko mirusi persona. �arla Donahjū sarg�eņģelis nav varējis ierasties, ta�u tas ne vismazākajā mērā neietekmē pieņemtā sprieduma saturu un nozīmi.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Sveicināti, Do�nahjū kungs!

DVĒSELE. Kur es atrodos?

Miru�ais izbrīnīts raugās apkārt un berzē to vietu savas ektoplazmas kreisajā pusē, kur viņam nesen amputēta roka. �arls Donahjū paceļ galvu un aplūko Galīgā Sprie�duma kalnu un trīs tiesne�us ercenģeļus, kas darbojas ar caurspīdīgiem pavedieniem, kuros iesieti daudzi mezgli.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Jūs atrodaties Dvēseļu virzības centrā, un mēs tūlīt ķersimies pie jūsu pagāju�ās dzīves novērtē�anas.

DVĒSELE. Novērtē�anas?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Jā, pie tiesā�anas. Tiks pārbaudīta jūsu dzīve, lai novērtētu jūsu izturē�anos un nolemtu, vai var izbeigt jūsu reinkarnācijas ciklu uz Zemes.

DVĒSELE. Es uzvedos loti labi.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (aplūkojot doku�mentus). Jums to gribētos gan.

DVĒSELE. Stāvot rindā, dzirdēju runājam, ka man ir tiesības pieaicināt par aizstāvi savu sargeņģeli. Vai viņ� nav ieradies?

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Jā, jums tie�ām ir tiesības pieprasīt, lai tiesā piedalās gan jūsu sargeņģe�lis, gan jūsu personiskais Sātans, bet viņi abi patlaban ir ļoti aizņemti uz Zemes. Nezinu, vai jūs to zināt vai ne, bet sargeņģelis jums tika pie�ķirts jūsu piedzim�a�nas dienā. Bet kādai personai, kas dzimusi vienā dienā ar jums, bija steidzami nepiecie�ams izsaukt pie sevis gan savu sargeņģeli, gan Sātanu. Tas ir kāds īpa�i smags gadījums ar pārmērīgu pilnvaru izmanto�anu. Tomēr jums nevajadzētu uztraukties jūs tiksiet tiesāts taisnīgi. Jūsu sargeņģeļa un Sātana apziņa lidinās virs �ī kalna, un mēs uzklausīsim arī to.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Jūsu gadījums tiks izskatīts pilnīgi objektīvi. �ī ir vistaisnīgākā vieta no visām. Mēs par jums jau visu zinām. Mēs pat zinām, kādu centienu pamudināta bija ikviena jūsu rīcība.

DVĒSELE (sparīgi). Man nav ko sev pārmest. Esmu bijis nevainojams. Man bija trīs bērni. Pirms nāves savai ģimenei es atstāju ļoti labu mantojumu. Pa�laik viņi dro�i vien ir patīkami pārsteigti. Ja gribat zināt manas domas, tad �ķiet, ka man izdevies viņiem sagādāt ļoti jauku pār�steigumu.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS (kamēr Gabriēls vicina caurspīdīgu pavedienu, kas pilns ar mezgliem). Nez vai to var saukt par "labu uzvedību". Vai jūs redzat �os mezglus? Katrs no tiem atbilst kādai rīcībai jūsu dzīvē.

Tie izskatījās kā mirdzo�as atmiņu lodes un ļoti atgā�dināja tās, kas sagaidīja miru�os aiz pirmās komatozās sienas.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Jūs te pieminējāt savu sievu, ta�u es redzu, ka viņa jūsu dēļ bie�i raudājusi. Jūs viņu krāpāt, vai ne? Turklāt ar pilnīgu stulbeni.

DVĒSELE (noskaņota diezgan fatāli). Mūsdienās tikumi ir visai brīvi�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (ļoti nelaipni). Parasta izvirtība. Mīnus se�desmit punktu (viņ� pēta pārē�jās atmiņu lodes). Jūs minējāt arī kaut ko par saviem bēr�niem. Bet vai jūs pats ar viņiem nodarbojāties? Es redzu, ka jūs mēdzāt iekārtoties tā, lai tie�i viņu dzim�anas brīdī dotos atvaļinājumā, bet vēlāk aizbildinājāties ar koman�dējumiem, lai nebūtu jāklausās viņu nakts raudā�anā, un tas jums tik labi izdevās, ka jūsu sieva tika pamesta viena tie�i tad, kad jūs viņai bijāt visvairāk vajadzīgs.

DVĒSELE. Es ta�u vienmēr biju tā apkrāvies ar dar�biem, ka kritu no kājām, un tas viss tikai savas ģimenes labklājības dēļ. Turklāt ikreiz, kad atgriezos mājās, es savus bērnus apbēru ar rotaļlietām.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Vai jūs iedomā�jaties, ka rotaļlietas spēj aizstāt tēvu? Man tie�ām �ēl, bet vēl simts punktu mīnusā.

DVĒSELE. Kas tie par mīnus punktiem?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Lai pabeigtu reinkarnācijas ciklu un kļūtu par viedo, jums par pēdējo uzturē�anos uz Zemes jānopelna vismaz se�simt plus pun�ktu. Pagaidām esat saņēmis simt se�desmit mīnus pun�ktu. Turpināsim. (Viņ� turpina ritināt vaļā saiti un nonāk pie vairākiem sniegbaltiem mezgliem.) Savus vecākus jūs iebāzāt tre�ās kategorijas pansionātā, kur tos apciemojāt ne bie�āk kā reizi gadā.

DVĒSELE. Viņi ta�u bija bērna prātā, turklāt es biju tā pārstrādājies�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Kad viņi jūs audzināja, jūs pats arī bijāt, kā pats teicāt, "bērna prātā". Turklāt jums bija urīna nesaturē�ana. Un jūs bijāt liels kliedzējs, nekārtīgs, netīrīgs, nosiekalojies un nespējāt lāgā noturēties uz kājām. Tomēr jūsu vecākiem gan pie�tika pacietības izturēt visus jūsu untumus.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Un nevajag visu vainu uzvelt darbam! Labāk parunāsim par jūsu sekretāri!

DVĒSELE (pārsteigta). Ak tad to ari jūs zināt!

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. �eit mēs visu zinām, visu redzam un visu uzskaitām. Jūsu vecāki bija ļoti izmisu�i, ka jūs vairs neredz. Viņiem jūsu tie�ām pie�trūka. Turklāt pansionātos pret tiem ve�ukiem, kurus bie�āk apciemo, medicīnas māsas daudz labāk izturas. Ta�u par pamestajiem viņas uzskata, ka tie tāpat nevie�nam nav vajadzīgi. Un viņas tos neizbēgami sāk ignorēt.

DVĒSELE. Es ta�u viņiem sūtīju diezgan daudz dā�vanu.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Atkal tas pats ve�cais meldiņ�! Arī viņi nekādas dāvanas neprasīja. Viņiem bija nepiecie�ama jūsu klātbūtne tāpat kā jūsu sievai un bērniem.

DVĒSELE. Vai tik jūs nedaudz nepārspīlējat? Viņi nemaz tajā pansionātā tik slikti nejutās. Ikreiz, kad devos tos apciemot, viņi man apgalvoja, ka viss esot kārtībā�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tāpēc, ka viņi jūs mīlēja un negribēja, lai jūs justos vainīgs. Vēl mīnus simts punktu! Nekā spo�a. Jau esam savāku�i mīnus div�simt se�desmit punktus.

DVĒSELE. Pagaidiet! Tas �ķiet pārāk vienkār�i. Tiesāt cilvēkus un piespriest tiem sodu. Varētu domāt, ka jūs jau iepriek� esat noskaņoti pret un ņemat vērā tikai slikto. Es ta�u uz Zemes paveicu ari labus darbus.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Ko jūs ar to do�mājat?

DVĒSELE. Es ta�u ierīkoju pudeļu rūpnīcu! Es devu darbu bezdarbniekiem, es baroju viņu ģimenes, es ra�oju lietas, kas cilvēkiem lāva labāk dzīvot. Ak�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Nu tad varbūt parunāsim par jūsu pudeļu rūpnīcu. Tā piesārņoja visu rajonu.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Un kādi tur bija darba apstākļi! Jūs bijāt radījis nepārtrauktu konfliktu starp strādniekiem un vadību. Jūs noskaņojāt vienus pret otriem, lai tos pazemotu.

DVĒSELE. Skaldīt un valdīt ir viens no mūsdienu mened�menta likumiem. Jūs man nevarat pārmest to, ka esmu studējis tirgus zinības!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Par rūpnīcu mīnus se�desmit punktu. Jau trīssimt divdesmit punktu zem vidējā līmeņa. Un tagad pievienosim da�ādus "sīku�mus".

DVĒSELE. Sīkumus? Kas tie vēl par sīkumiem?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Savas dzīves laikā jūs esat pieļāvis 8254 reizes melus, kaitējot apkārtējiem, 567 parastas gļēvulības un 789 smagas gļēvulības un sabraucis 45 sīkus dzīvniekus. Turklāt vēlē�anās jūs vēlē�jāt, par ko pagadās, spēlējāt uz naudu, braucāt ar trok��ņainu automa�īnu un� >

DVĒSELE (samulsusī Donahjū ektoplazma). Es teiktu, ka jūs mani gribat pataisīt par īstu nelieti!

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. To es neesmu teicis. (Viņ� joprojām pētīja saiti, kas bija pilna ar mez�gliem, no kuriem pa�laik ar pauk�ķi, glu�i kā �ampanie�a pudeles korķi, izsprāga atmiņu lodes.) Jūs regulāri node�vāt asinis slimnīcām. Plus divdesmit punktu. Jūs izglābāt kādu autobraucēju uz autoceļa, kad viņa ma�īna grasījās uzsprāgt. Plus piecdesmit punktu. Savas vecās drēbes jūs atdevāt Pestī�anas armijai, nevis izmētāt miskastē. Plus desmit punktu.

DVĒSELE. Un neaizmirstiet manas nāves apstākļus!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (joprojām pētot mezgloto saiti). Jums taisnība, tiem tie�ām vērts pievērst uzmanību. Jūs ietriecāties platānā, lai izvairītos no riteņ�braucēja, kad jums priek�ā izbrauca divas smagās ma�ī�nas, kas mēģināja viena otru apdzīt. Starp citu, abi �oferi atrodas tie�i aiz jums un gaida savu kārtu�

Donahjū pagrie�as un ierauga divas dvēseles nepacie�tīgi mīņājamies rindā.

DVĒSELE. Vai!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Jāatzīst, ka �ajā gadījumā jums vismaz bija laba reakcija. Desmit plus punktu, ta�u jūs būtu saņēmis vēl vairāk, ja bez riteņ�braucēja jums būtu izdevies izvairīties arī no platānas.

DVĒSELE (apvainojusies). Ko?

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Tā ta�u bija pa�visam jauna platāna, kas tikai vēlējās augt un pasargāt ceļu no saules, bet jūs to pārlauzāt uz pusēm! Nākam�reiz pacentieties izvairīties gan no smagajām ma�īnām, gan no velosipēdista un platānas. Labāk glu�i vienkār�i iebrauciet grāvi. Iespējams, ka tad jūsu ma�īna aizdegtos un arī jūs pats būtu sadedzis. Seit tos, kuri sadegu�i, ļoti augstu vērtē.

DVĒSELE. Vai tāpēc, ka tā ir briesmīga nāve?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Jo nāve ir sāpī�gāka, jo vairāk tā līdzinās mocekļa nāvei. Par nāvi sadegot jūs būtu saņēmis simts plus punktus.

DVĒSELE. Ko jūs domājāt, teikdams "nākamreiz"?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (ļoti pacietīgi). Kā mēs novērtē�anas sākumā jau minējām, lai pabeigtu reinkarnācijas ciklu, nepiecie�ams se�simt punktu. Bet jūs �o eksistenci pabeigsiet ar mīnus divsimt trīsdesmit punktiem. Tas jau nemaz nav tik briesmīgi.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Vēl jo vairāk, ja konstatējam, ka �ī ir tikai jūsu simt deviņdesmit tre�ā reinkarnācija cilvēka veidolā. Mēs varam jūs tikai nosūtīt uz citu ķermeni. Nākamajā eksāmenā centieties gūt labā�kus rezultātus nekā mīnus divsimt trīsdesmit punktu.

DVĒSELE (pārbijusies). Uz citu ķermeni?

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Jā, uz citu ķer�meni, lai jūs sāktu jaunu eksistenci. Dzīvi, kuru jūs būsiet izvēlējies.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Protams, jo jūs vienmēr saņemat to, ko pats esat izvēlējies.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Turklāt mēs �eit esam, lai sniegtu savus pakalpojumus dvēselēm. Mūsu uzdevums ir palīdzēt jums kļūt labākām. Tas ir jūsu pa�u labā, lai ļautu jums pilnveidoties, bet pēc tam atkal atdzimt.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Mēs jums dosim iespēju labot iepriek�ējās dzīvēs pieļautās kļūdas. Jūs pa�i izvēlaties savas stiprās un savas vājās puses, ar kurām sākt savu nākamo eksistenci. Palūkosimies, kas tad mums te ir uzkrājies, mīnus divsimt trīsdesmit punktu.

Tad trīs ercenģeļi pasauc divus serafus, kas laidelējas virs viņu galvām visas �īs ainas norises laiku. Tie viņiem tūlīt atnes auklas ar lodēm attēliem, kas glabā daudz informācijas.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. �eit mums ir glu�i svaigs saraksts ar tiem nākamajiem vecākiem, kas tie�i pa�laik grasās mīlēties.

DVĒSELE. Vai tad es varu izraudzīties arī savus vecā�kus?

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Cik rei�u jāat�kārto, ka savu dzīvi var izvēlēties! Tomēr uzmanieties, lai nekļūdītos! Tātad vai jūs labāk vēlētos bargus vai mīlīgus vecākus?

DVĒSELE (neizpratnē). Hmm� Kāda starpība?

Viens no serafiem pārraida telepātisku attēlu. Kāds tukls pāris, kaili ieliku�ies gultā, cen�as iekārtoties tādā pozā, lai viens otru nenospiestu zem sava lielā svara. Velti nopūlēju�ies vispirms viens aug�ā, otrs apak�ā, bet pēc tam otrādi, viņi beidzot sakļaujas sāniski glu�i kā divas tējkarotes.

Iezvanās telefons, bet sieviete vīrietim ar zīmēm rāda, lai viņ� neceļ klausuli. Vīrietis ir piesarcis ko�i sarkans un sviedriem noplūdis. Viņ� skaļi elso. Sievietes seja ir sa�ķobījusies, un viņa tam ieķērusies matos.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tie ir Dehorņa kungs un kundze, ļoti jauks pāris. Maigi, gādīgi, mīlo�i. Vienīgais trūkums ir viņu profesija. Viņi strādā restorānā, un viņu uzņēmums nav līdz galam pārdomāts. Vakaros viņi jums liks apēst visu to, kas būs palicis pāri. Viņu firmas ēdieni ir cūkgaļas ragū ar pupām un �okolādes profitroles. Jūs ātri kļūsiet resns tāpat kā viņi. Tātad vai jūs �ie Dehorņi ieinteresēju�i?

DVĒSELE (ar nepatiku noraugoties uz �o pāri un viņu apgrūtināto mīlē�anos). Laikam jau ne.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Visiem vecākiem ir gan savas labās īpa�ības, gan savi trūkumi. Ar tādu atzīmi jūs nez cik izsmalcinātus vecākus nevarēsiet atļauties.

Ar telepātijas palīdzību tiek atsūtīti citi attēli.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Poletu ģimene. Vīrietim pieder tabakas veikaliņ�, viņ� daudz pīpē un dzer. Viņa sieva ir analfabēte un pakļāvīga kā suns. Vaka�ros Poleta kungs bie�i atgrie�as mājās piedzēries un sit visus pēc kārtas, sievu un bērnus ieskaitot. Ar tādu tēvu siksnas sitieni birs kā krusa, par to varat būt dro�s.

Tie�i �ajā brīdī jau minētais Poleta kungs ir sagrābis savas sievas sē�as apaļumus un ar nagiem tos plē� līdz asi�nīm. Ta�u viņa ij nedomā �ēloties, bet gan sten ekstāzē.

DVĒSELE. Viņi ta�u ir sadomazohisti. Man no tādiem bail. Nākamos, lūdzu!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (�auboties). Ar mīnus divsimt trīsdesmit punktiem�

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. De Sirnahi. Snobiski �ika ģimenīte. Jauni, sportiski, vienmēr formā, labi �omi. Viņiem ir pla�s paziņu loks, viņi bie�i iet uz kro�giem un ceļo pa visu pasauli.

Un viņi visi vēroja, kā divi jauni, skaisti cilvēki zem palagiem laimīgi mīlējās.

DVĒSELE. Beidzot jūs man piedāvājat kaut ko saka�rīgu, nevis kaut kādus briesmoņus!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tik vienkār�i tas nemaz nav! Pārņemti ar savu laimi, viņi jums ļaus darīt, kas tik ienāk prātā, bet pa�i ir tik enerģiski, ka viņiem blakām jūs vienmēr atrādīsieties ēnā un jutīsieties bikls un nevarīgs.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Sākumā jūs būsiet greizsirdīgs, ta�u vēlāk sāksiet viņus ienīst, bet viņi ir tā pārņemti viens ar otru, ka jūs nemīlēs pietiekami stipri. Jūs būsiet sapīcis un īdzīgs. Viņi �ķitīs jauni pat se�des�mit gadu vecumā. Ta�u jūs būsiet tāds mazs ve�ukiņ� jau no divpadsmit gadu vecuma. Cik grūti samierināties ar domu, ka jūs ienīstat pats savus vecākus! Un drīz jūs sāksiet neieredzēt visu pasauli.

DVĒSELE. Labi, labi, es jau sapratu. Un ko vēl jūs man varat piedāvāt?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Mums jāatklāj gan jūsu izvēles sliktās, gan labās puses, pat ja tas jūsu izvēli padara vēl sare�ģītāku.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Varbūt pāriesim pie Gomelēnu ģimenes. Pāris jau gados, kas vairs nece�rēja, ka tiem vēl varētu būt bērni. �ī kundze, kam jau sākusies menopauze, varēs dzemdēt, pateicoties in vitro apaugļo�anas sasniegumiem. Jūs viņiem būsiet necerēta dāvana.

DVĒSELE (kļūstot aizvien ērcigāka). Un kur tad �oreiz ir lamatas? Es kļū�u resns, jo pārēdl�os konfektes? Viņi mani sitīs par katru sliktu atzīmi, jo vēlēsies lepoties ar manām sekmēm mācībās?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Nē. Lai arī jau veci, viņi tomēr ir ļoti jauki.

DVĒSELE. Tad jau tas ir tie�i tas, kas man vajadzīgs.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Jums tā �ķiet? Jūs viņus tik ļoti mīlēsiet, ka nespēsiet izkļūt no ģime�nes �aulas. Jūs vienmēr paliksiet mājās, sevī noslēdzies, un nespēsiet atvērties citiem cilvēkiem. Jūs tā dievināsiet savu māti, ka neviena sieviete tai nespēs līdzināties. Un neviens vīrietis jums ne�ķitīs tik gudrs un saproto�s kā jūsu tēvs.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Tā kā viņi ir veci, tad drīz nomirs, un jūs, tādu maigu bāreni, pametis vienu �ajā pasaulē. Jūs jutīsieties kā putniņ�, kas izkritis no ligz�das, bet vēl neprot lidot. Un dzīvosiet mū�īgā no�ēlā par vinu nāvi�.

DVĒSELE (bezcerīgi). Un kas vēl palicis jūsu krā�jumos?

Kāds pārītis kaislīgi murdzās �ikā viesistabā uz pa�klāja.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tie ir �irubli. Kaut arī patlaban viņi grasās mīlēties, tomēr jau pēc da��ām dienām iz�ķirsies.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. �ķirti vecāki. Jūs dievināsiet savu māti. Viņai jau tagad ir mīļākais, kur� jūs vēlāk ienīdīs. Viņi jūs iespundēs sienas skapī, lai varētu netraucēti mīlēties. Māte jūs sitīs ikreiz, kad ieraudāsieties, jo baidīsies, ka jūsu dēļ viņas mīļākais to varētu pa�mest. Lai arī jūsu tēvs jūs nedēļas nogalēs da�reiz paņems pie sevis, tomēr arī viņa prātu vairāk nodarbinās viņa mīļākās nekā jūs.

DVĒSELE. Jo tālāk, jo trakāk.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Tik traki nemaz nav! �im pārītim ir arī da�as priek�rocības. Viņi jūsos izraisīs naidu un vēlē�anos atriebties par tādu dzīvi. Jūs ienīdīsiet visas sievietes, jo tās jums atgādinās māti. �ī vienaldzība jūs padarīs neatvairāmu, un jūs būsiet īsts sir�u lauzējs. Tēva dēļ jūs nicināsiet arī visus vīrie�us un alksiet varas, lai tos pakļautu. Tie�i �ādas nelaimīgas bēr�nības dēļ iespējams kļūt par plauksto�a uzņēmuma galvu vai valstsvīru ar dzel�ainu tvērienu.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Turklāt jums atliks tikai pieminēt jūsu drūmo bērnību, lai cilvēkos modinātu līdzcietību un tie jums piedotu visas jūsu ļaun�prātības.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Un, ja jūs sado�māsiet sarakstīt savu autobiogrāfiju, to momentā izķers, bet producenti centīsies izcīnīt filmē�anas tiesības. Ļaudis dievina stāstus par grūtu bērnību.

Ektoplazma Donahjū mirkli �aubās. Pārītis, kas tik sirsnīgi mīlējās uz paklāja, �ķiet diezgan pievilcīgs. Tomēr viņ� saņemas.

DVĒSELE. Man nav ne vismazākās vēlē�anās kļūt par kaut kādu Kozeti vai Gavro�u. Varbūt tomēr varētu kādu citu pārīti?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Diem�ēl ar jūsu mīnus divsimt trīsdesmit punktiem tas ir viss, ko varam piedāvāt. Resnie restorāna īpa�nieki, dzērāji kalpotāji, snobiski �ikais tusētāju pārītis, vecie dumiķi un ka�ķīgie �ķirteņi. Tā ka izlemiet, turklāt veicīgāk, jo jums vēl vaja�dzēs izvēlēties veselības traucējumus.

DVĒSELE. Man ta�u nav nekādas izvēles!

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Par to vajadzēja domāt agrāk. Vajadzēja labāk izturēties pret saviem vecā�kiem, sievu un bērniem, tad jūs būtu ieguvis vairāk plus punktu un arī mēs jums varētu piedāvāt kaut ko labāku. Miru�ajam, kur� bija rindā pirms jums, bija tikai mīnus divdesmit punkti, un mēs viņam varējām piedāvāt brī�ni�ķīgu vīna tirgotāju ģimeni. Tie ir ļoti jauki cilvēki, kas viņam varēs nodro�ināt lielisku izglītību un līdz ar to arī iespēju kļūt pietiekami gudram, lai vairs nevajadzētu turpināt reinkarnācijas ciklu.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Vēl jums ir iespēja nokļūt kādā no tre�ās pasaules valstīm. Lai ari pieēsties pilnu vēderu jums tur neizdosies, toties nokļū�siet ļoti draudzīgā vidē.

DVĒSELE. Ja reiz jācie� tik un tā, es vismaz vēlētos palikt tajā pa�ā valstī.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Lai arī kā negri�bētos ietekmēt jūsu lēmumu, tomēr es jums ieteiktu izvē�lēties nejaukos �ķirteņus. Jo vairāk jūs savā Zemes dzīvē cietīsiet, jo vairāk punktu izdosies uzkrāt savai nākamajai dzīvei. Uz lietām jāprot palūkoties ilgtermiņā. Dzīve ta�u paiet tik ātri!

Serafi visapkārt izkarina piedāvāto pāru attēlus.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Es arī uzskatu, ka tā ir laba izvēle, kas ļaus jums pilnveidoties. Lai gan bērnība būs smaga, pieaugu�a cilvēka dzīvē tā jums tiks atlīdzināta.

DVĒSELE (vēr�oties pie Gabriēla). Un kā jūs pats rīkotos?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Man �ķiet, ka es būtu izvēlējies Poletu ģimeni ar vardarbīgo tēvu taba�kas veikala pārdevēju alkoholiķi. Esmu pārliecināts, ka vajag izvēlēties pēc iespējas no�ēlojamāku bērnību, un dzīve vēlāk kļūst labāka. Un pienāks tā laimīgā diena, kad jūsu tēvs vairs neuzdro�ināsies jūs sist, jo jūs būsiet kļuvis stiprāks par viņu, nemaz nerunājot par to mirkli, kad atstāsiet mājas, skaļi aizcērtot durvis, beidzot atbrīvojies no viņu tirānijas�

DVĒSELE. Bet jūs ta�u pats man pārmetat, ka savā iepriek�ējā dzīvē neesmu par saviem vecākiem pietiekami rūpējies!

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Katra dzīve ir citāda. Nav viena absolūta likuma. Ir tikai normāli, ka pusaudzis cen�as izbēgt no sliktu vecāku ietekmes. Un, ja vēlāk izdosies viņiem piedot, tad pēc tam varēsiet iegūt jums tik noderīgos plus punktus.

�arla Donahjū ektoplazma iegrimst garās pārdomās, uzmanīgi pētot katra pāra attēlu.

DVĒSELE (smagi nopū�oties). Nu labi, ņem�u tos nejaukos �ķirteņus�

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Varu galvot, ka tā ir tie�ām laba izvēle. Lai notiek, tātad pēc deviņiem mēne�iem jūs reinkarnēsieties �irublu ģimenē.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tagad pāriesim pie veselības problēmām. Arī tās jūs varat izvēlēties pats. Ar jūsu mīnus divsimt trīsdesmit punktiem jums nāk�sies izvēlēties divas no �āda uzskaitījuma: reimatisms ar paralīzi, kuņģa �ūla, nepārtrauktas zobu sāpes, hroniska sejas neiralģija, nepārtrauktas nervu lēkmes, tuvredzība, kas robe�ojas ar aklumu, kurlums, konverģenta �ķielē�ana, diverģenta �ķielē�ana, vienmēr slikta elpa, psoriāze, vēdera aizcietējumi, Alcheimera slimība, kreisās kājas paralīze, stostī�anās, hronisks bronhīts un astma.

DVĒSELE. Hm�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Un labāk pa�steidzieties, citādi es izlem�u jūsu vietā, jo aiz jums ta�u sastājusies gara rinda!

DVĒSELE. Lai notiek, tad uz labu laimi ņemu kuņģa �ūlu un astmu.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (atzīmējot sa�rakstā). Nav slikta izvēle. Uzreiz redzams, ka esat liet�pratējs.

DVĒSELE. Mani iepriek�ējā dzīvē mocīja hronisks bronhīts un zobu sāpes. Tas nebija izturams, tādēļ �oreiz labāk izvēlos kaut ko citu.

ERCENĢELIS TIESNESIS GABRIĒLS. Vēl atlicis tikai tāds sīkumiņ�. Vai jūs vēlaties atdzimt par vīrieti vai sie�vieti?

DVĒSELE. Kāda starpība?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Vīrieti iesauc karadienestā, un viņa vidējais dzīves ilgums ir astoņdes�mit gadu. Ja būsiet sieviete, nāksies ciest dzemdību sāpes, toties dzīves ilgums būs apmēram deviņdesmit gadu.

DVĒSELE. Mirklīti, vai pareizi saprotu, ka tad, ja neatdzim�u par vīrieti, nevarē�u kļūt par lielu, harismātisku priek�nieku un sir�u lauzēju, kā jūs man solījāt.

ERCENĢELIS TIESNESIS MIHAĒLS. Tie nudien ir vīrie�a cienīgi aizspriedumi! Jūs kļūdāties, jo nākotne pieder tie�i sievietēm tirāniem, pareizāk gan būtu teikt "tirānēm". �ajā gadījumā tikai jāapgrie� otrādi ierastās lomas. Visi vīrie�i kritis jums pie kājām un ļaus jums apliecināt savu varu pār viņiem. Turklāt paradumi nemi�tīgi mainās, un valsts vai uzņēmumu vadībā var sastapt aizvien vairāk sievie�u.

DVĒSELE. Dzemdības dro�i vien ir ļoti sāpīgas�

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Es jums ieteiktu epidurālo anestēziju. Turklāt sievietes orgasms ir deviņas reizes spēcīgāks nekā vīrie�a. Tikai sievietes iepazīst īstu baudu.

DVĒSELE. Nu, jums jau tās lietas labak zināmas nekā man.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Kā jums �ķiet, kāpēc meiteņu dzimst tik daudz vairāk nekā zēnu? Pirms izvēlēties, cilvēki ievāc informāciju.

DVĒSELE. Nu labi, bū�u sieviete.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tagad pāriesim pie jūsu globālās misijas. Protams, jūs to nevarat atcerēties, bet jūsu dvēsele radās pirms septiņsimt tūksto� gadiem ar uzdevumu radīt tādu mākslas darbu, kas izraisītu apvēr�sumu glezniecībā. Bet ko jūs �ajā jomā esat paveicis? Neko, izņemot da�us ne īpa�i daudzsolo�us kricelējumus uz jūsu skolas burtnīcu malām. Jūs ta�u neesat izmantojis nevienu no iepriek�ējām dzīvēm, lai īstenotu savu misiju!

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS (vīlies). Lūk, kā�pēc cilvēce atpaliek tik daudzās jomās� Atliek tikai kā�dam neīstenot savu sūtību uz Zemes, un uzreiz pārstāj progresēt vesela mākslas vai zinātnes nozare.

DVĒSELE. Es biju tik aizņemts darbā, ka man nemaz neatlika laika saviem vaļaspriekiem.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS (neizpratnē). Vai jūs par mums ņirgājaties? Kā es redzu, tad savās iepriek��ējās dzīvēs jūs esat bijis mamutu mednieks, divri�u vadī�tājs, kambarkungs kādā pilī, Āfrikas pētnieks, pērļu zvej�nieks un kinoaktieris, un pa visu �o laiku neesat izbrīvējis kaut vienu nedēļu, lai uzgleznotu vismaz vienu gleznu?

DVĒSELE. Baidos, ka man tas vienkār�i nekad nebija ienācis prātā.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Nu tad �oreiz beidzot tam būtu īstais laiks. Visa cilvēce gaida uz jūsu ieguldījumu glezniecībā. Jūsu slinko�anas dēļ māksla nespēj iegūt otro elpu. Simtiem mākslinieku un grafiķu gaida, lai spētu pilnīgāk izpausties un papildinātu jūsu sniegumu. Da�i pat nomirst, tā arī neko neuzgleznoju�i.

DVĒSELE. Man tie�ām �ēl. �oreiz pacentī�os darīt visu, ko spē�u. Tiesa gan, māksla nenes nekādu sevi�ķo peļņu. Bie�i vien uz atzinību jāgaida savi piecdesmit gadi.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (izsmējīgi). Vai kungs kaut kur steidzas? Bail, ka pēdējais tramvajs ne�aiziet? Jums ta�u būs aptuveni deviņdesmit gadi laika. Vai tie�ām ar to ir par maz, lai visu labi apdomātu un nopirktu kaut vienu otiņu?

DVĒSELE. Turklāt kā sievietei man būs vēl grūtāk izpausties�

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Grūtības tikai pa�lielina nopelnus. Ja jūsu mākslas darbs būs tik satrieco�s, kā mēs sagaidām, un jums tie�ām izdosies uzgleznot savu "D�okondu", es pats personiski apņemos jums pie�ķirt septiņsimt plus punktus, kad nākamreiz stāsieties mūsu tiesas priek�ā. Turklāt tad jūs varat atļauties iegūt veselus simts mīnus punktus! Tā kā starp glezno�anu kādu lai�ciņu varēsiet atvēlēt arī izvirtībām.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Ja kungs tā stei�dzas, varam viņam izkārtot Mocarta variantu.

DVĒSELE (ieinteresēti). Kas tas par Mocarta vari�antu?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Jūs ātri radāt savu meistardarbu, gūstat viduvēju atzinību, nopelnāt tik daudz, lai pietiktu, ar ko izdzīvot, tad sakomponējat vēl milzīgu skaitu citu skaņdarbu, kas turklāt ir arī ļoti kvalitatīvi, un tad tink�! un jūs nomirstat, jauns būdams. Trīsdesmit piecu gadu vecumā kā Volfgangs Amadejs Mocarts. Varētu pat drusku piemest līdz trīs�desmit deviņiem gadiem, ja tas jūs apmierinātu.

DVĒSELE (ieinteresēti). Izklausās vilino�i. Tam es lab�prāt piekrītu. Paldies!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Mirklīti. Vēl ne�esam pabeigu�i. Vēl jāizvēlas jūsu nāves veids.

DVĒSELE. Kāds vēl nāves veids? Es ta�u jau esmu miris!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Es runāju par jūsu nākamo nāvi. Viss jāizlemj jau iepriek�.

DVĒSELE. Vai tikai jūs negribat sacīt, ka iepriek�ējā reizē es savā stulbumā to platānu pats biju jau iepriek� izraudzījies?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Bet protams! Un ko jūs vēlētos �oreiz? Vēl vienu ceļu satiksmes nega�dījumu, kokaīna pārdozē�anu, lai jūs noslepkavo kāds no jūsu faniem vai atraidītiem pielūdzējiem? Mums pieeja�mas visas iespējamās nāves: policija nogalina pārpratuma dēļ, uz galvas uzkrīt puķu pods, noslīk�ana, pa�nāvība. Jo sāpīgāka un �ausmīgāka ir nāve, jo vairāk plus punktu jūs iegūstat. Daudzi katarie�i, kas tiku�i sadedzināti, ieguvu�i piecsimt plus punktu un varēju�i pabeigt savu reinkarnā�cijas ciklu. Tajā laikā sadegot iegūt nemirstību bija modē. Ta�u tagad ir parādījies arī �is tas vēl modernāks: trīs�simts plus punktu par to, ka jūs nevainīgu uzsēdina uz elektriskā krēsla vai ka esat kļuvis par upuri ļaundabīgam audzējam, kas izplatījies pa visu ķermeni.

DVĒSELE. Paldies par kūkām! Es labāk gribētu nomirt tik ātri, ka pats to nemaz nemanītu, turklāt savā gultā. Aizmigt un vairs nepamosties.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Man ļoti �ēl, ektoplazma Donahjū, bet ar jūsu mīnus divsimt trīsdes�mit punktiem tik patīkamu nāvi mēs jums nevarēsim pie�dāvāt. Jūsu gadījumā iespējama vienīgi vardarbīga aizie��ana no dzīves. Turklāt tas jūsu mākslas darbam pie�ķirs vēl papildu auru. Iedomājieties kaut vai van Gogu! Palūk, kur cilvēks, kas prata labi gleznot, ciest un mirt mokās. Viņ� uzreiz ieguva se�simt punktu un varēja pabeigt savu reinkarnācijas ciklu. Van Gogs kļuvis par tīru dvēseli. Lūk, ko jums vajadzētu ņemt par piemēru!

DVĒSELE (�ēlīgi). Bet es tā negribu mocīties!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Jebkurā gadī�jumā Zemes dzīve nav paredzēta, lai izklaidētos. Turklāt ar tādiem vecākiem, kādus jūs esat izvēlējies, jau no pa�a sākuma nekāda ro�ainā dzīve jūs vis negaida!

DVĒSELE. Gatavā sodība! Nu labi, tad es ņemu pa��nāvību. Tikai ātru un nesāpīgu.

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Es jums ieteiktu izlēkt pa logu.

DVĒSELE. Neiespējami. Man vienmēr bijis bail no augstuma.

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Tad pārgrieziet sev vēnas vannā ar remdenu ūdeni. Tikai uzmanieties! Lai tas tie�ām izdotos, griezumiem plaukstu locītavās jābūt ļoti dziļiem. Citādi nekas nesanāks. Pielūkojiet, lai skuveklis būtu tie�ām ass.

Donahjū ektoplazma ir mēma aiz �ausmām.

DVĒSELE. Nu labi, lai būtu pa�nāvība ar skuvekli�

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS (pētot mezglus uz saites). Tātad es rezumē�u. Esam vienoju�ies jūs atdzimsiet kā sieviete ar kuņģa �ūlu un astmas lēkmēm. �ķirtie vecāki jūs kulstīs kā pelavu maisu. Jūs centīsieties pēc iespējas ātrāk uzgleznot to sasodīto gleznu. Jūs nomir�siet vannā, pārgrie�ot vēnas. Ka attiecas uz pārējo, jums ir tiesības uz brīvu improvizāciju. Ķeramies pie nākamā?

TIESNESIS ERCENĢELIS RAFAĒLS. Pag. Vēl jāaiz�pilda antropometriskās kartotēkas kartīte.

DVĒSELE. Kas tā vēl tāda?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Nesatraucieties! Runa ir par da�u jūsu īpa�ību noteik�anu. Ta�u �ajā jau�tājumā jūs neko nevarat iebilst. Mēs visu aprēķinām pa�i.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Tātad es uz�skaitu.

Fiziskais spēks: no zema līdz vidējam līmenim.

Skaistums: līmenis augstāks par vidējo.

Skatiena intensitāte: augstāka par vidējo.

Balss skanīgums: vidējs līmenis.

Harisma: ļoti augsts līmenis.

Asprātība: zems līmenis.

Prasme melot: augsts līmenis.

Tehniskās prasmes: zems līmenis.

DVĒSELE. Un ko tas nozīmē?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Tas nozīmē, ka kundzei būs grūti nokārtot autovadītāja tiesības vai ka viņa nespēs pati salabot savu veļas ma�īnu. Nekas īpa�s.

DVĒSELE. Ir nu gan problēma! Ja reiz es bū�u skaista un gudra, gan jau atradī�u kādu, kas palīdzēs.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Es turpinu.

Gudrība: vidējs līmenis.

Savaldzinā�anas spējas: augsts līmenis.

Izturība: zems līmenis.

Apņēmība: augsts līmenis.

Kulinārijas iemaņas: zems līmenis.

Aizkaitināmība: augsts līmenis.

DVĒSELE. Es bū�u viegli aizkaitināma?

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Nūjā. Diezgan.

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS (neapmierināts, ka visu laiku tiek pārtraukts).

Spējas spēlēt kādu mūzikas instrumentu: zemas.

Spējas �aut ar revolveri: augstas.

Vēlme sportot: zema.

Vēlme pēc bērna: vidējs līmenis.

DVĒSELE. Tāda brīvā izvēle nu gan ir parocīga! Ko labu vēl jūs man paziņosiet? Vai man padosies krustvārdu mīklu atrisinā�ana? Man �ķiet, ka pa�a izraudzītai reinkarnācijai tomēr ir pārāk daudz iepriek� nosacītu elementu, kas pastāv neatkarīgi no manas gribas. Es protestēju!

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Paskat tik, jūs jau esat aizkaitināts!

Ātri pabeigsim!

Ka�ķīgums: vidējs līmenis.

Raudā�ana: augsts līmenis.

Piedzīvojumu alkas: zems līmenis.

Nākamais!

DVĒSELE. Vai es atcerē�os to, kas tagad notika?

TIESNESIS ERCENĢELIS MIHAĒLS. Protams, ne. Jūs neatcerēsieties itin neko, pat to, ka �eit vispār bijāt. Tas būtu pārāk vienkār�i!

TIESNESIS ERCENĢELIS GABRIĒLS. Reizēm jums tomēr �ķitīs, ka sajūtat tādas kā priek�nojautas, kā intu�īciju. Tas arī viss, kas būs aizķēries jūsu atmiņā no �īs sarunas. Tas, vai jūs uzticēsieties savai intuīcijai, atkarīgs vienīgi no jums pa�a. Bet pietiks pļāpāt. Pasteidzieties nolaisties uz Zemes, pirms jūsu vecāki nav beigu�i mīlē�ties, citādi vēl nokavēsiet. Uz priek�u!

Nākamais!

"Mēs esam eņģeļu brāļi. Kad nonāksim debesu val�stībā, kādu sajūsmu izjutīsim, uzlūkojot krā�ņo eņģeļu kori! Un kāds prieks mūs pārņems par to, ka esam kļuvu�i par �īs svētlaimīgās dvēseļu miriādes brāļiem uz mū�ī�giem laikiem! Eņģeļi ir tādi di�gari, ka mūsu mākslinieki un ģēniji viņu priek�ā �ķiet īsti pigmeji."

Kanoniķis G. Panetons

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

NĀVES KONTINENTA TERITORIJAS KARTES BEIGU VARIANTS

1.� Pacel�anās gaisā.

2.� Dzīvības pazīmju izbeig�anās. Radiosignāla pārraide apmēram 86 kilohercu frekvencē.

3.� Koma.

4.� �īs pasaules atstā�ana.

5.� Lidojums Visumā. Tā ilgums: apmēram astoņpadsmit minūtes.

6.� Milzīga rotējo�a gaismas apļa jeb Nāves kontinenta parādī�anās. Paplatinājums. Zilā pludmale.

7.� Nonāk�ana 1. teritorijā.

1. TERITORIJA

Zona: koma plus astoņpadsmit minūtes. Krāsa: zila.

Sajūtas: pievilk�anās, ūdens, pla�ums. Svaigums un līksme.

Vilino�a gaisma.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: nebaidīties �ķērsot pirmo Nāves sienu.

Nokļū�ana pie Moch 1.

2.� TERITORIJA

Zona: koma plus divdesmit viena minūte. Krāsa: melna.

Sajūtas: bailes, riebums, aukstums, �ausmas. Sastap�anās ar vissāpīgākajām atmiņām uz deviņām kraujām, kas ir cita par citu stāvāka.

Joprojām saredzama gaisma, ta�u to aizēno atmiņas. Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: izprast savu pagātni un izvērtēt ikvienu savu rīcību. Nokļū�ana pie Moch 2.

3.� TERITORIJA

Zona: koma plus divdesmit �etras minūtes. Krāsa: sarkana.

Sajūtas: bauda, kaisle, siltums, miklums. Sastap�anās ar visperversākajām tieksmēm un visneprā�tīgākajām fantāzijām. �eit izpau�as visapslēptākās vēlmes. Tās apzināties, tomēr tām neļauties. �īm vēlmēm pakļaujoties, riskējam iestigt lipīgajā sienā uz visiem laikiem.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: pieņemt �īs fantāzijas, tomēr akli tām nepakļauties. Nokļū�ana pie Moch 3.

4.� TERITORIJA

Zona: koma plus divdesmit septiņas minūtes. Krāsa: oran�a.

Sajūtas: cīņa ar laiku, gaisa plūsmas, spēcīgs vēj�.

Nebeidzama miru�o rinda, kas lēnām virzās pa cilindrisku, milzīgu līdzenumu.

Saskar�anās ar laiku. Pacietības apgū�ana, jo minūtes velkas kā stundas, bet stundas kā mēne�i. Iespēja satikt ievērojamas personības, kas miru�as, un ar tām sarunāties.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: atbrīvoties no bailēm zau�dēt laiku vai no vēlmes to iegūt. Pieņemt nekustīgu stāvokli. Izturēties tā, it kā jūs būtu nemirstīgs.

Nokļū�ana pie Moch 4.

5.� TERITORIJA

Zona: koma plus �etrdesmit divas minūtes.

Krāsa: dzeltena.

Sajūtas: aizrautība, spēks, visvarenība. Visu, pat visneiz�protamāko noslēpumu atrisinājums. �akru izjūtas atklāsme, bet jogas praktizētājiem tre�ās acs atvēr�anās.

Dao ceļa atklā�ana daoistiem. Kabalas noslēpumu atri�sinājums ebrejiem. Allāha dārzu parādī�anās musulmaņiem, bet Ēdenes dārza kristie�iem.

Absolūto zinā�anu vieta. Visam ir savs eksistences izskaidrojums. Dzīves jēgas atklā�ana no lielākas līdz visnie�cīgākajai.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: neļaut zinā�anām jūs ietekmēt. Ļauties zinā�anu apguvei, tomēr necensties tās visas aprīt kā prāta delikateses.

Nokļū�ana pie Moch 5.

6.� TERITORIJA

Zona: koma plus �etrdesmit deviņas minūtes.

Krāsa: zaļa.

Sajūtas: neparasts skaistums, pasakainas ainavas, sapņu un nevainojama skaistuma klātbūtne, brīni�ķīgi ziedi un lieliski augi, kas stiepjas pretim daudzkrāsainām zvaigznēm. Zaļā teritorija ir absolūtā skaistuma zeme.

Tomēr tā ir arī negaidītu pārbaudījumu zeme. Absolūtais skaistums cilvēkam izraisa nepatiku pa�am pret sevi. Viņ� jūtas ļoti neglīts, nevajadzīgs, rupj� un neveikls.

Tā nav pazemojuma izjūta, bet gan nepatika pret sevi.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: pieņemt savu neglī�tumu.

Nokļū�ana pie Moch 6.

7. TERITORIJA

Zona: koma plus piecdesmit viena minūte.

Krāsa: balta.

�ajā vietā mājo eņģeļi un velni. Teritorijas vidū atrodas gara miru�o upe. Tālumā redzams Galīgā sprieduma Gaismas kalns. �eit beidzas dvēseļu migrācija pretim jaunai reinkarnācijai. Trīs ercenģeļi novērtē miru�o nopelnus.

Ieteikumi lidojuma turpinā�anai: būt gatavam maksāt par saviem sliktajiem darbiem. Spontāni pieprasīt reinkarnāciju, kas dotu iespēju labot tās kļūdas un trūkumus, kas pieļauti iepriek�ējās dzīvēs. Nokļū�ana Gaismas kalnā.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Intervija ar �arlu Donahjū, kas bija publicēta necilajā "Ilustrētajā Laikrakstā Tanatonautiem Amatieriem" guva pla�u rezonansi visā pasaulē. Tā tika tulkota visās pasaules valodās ar visievērojamāko psihologu, filozofu, mācītāju, psihoanalītiķu un politiķu komentāriem.

Protams, mūsu draugs prezidents kārtējo reizi izrādī�jās visrunīgākais no visiem.

Viņ� panāca, ka visos televīzijas kanālos tika pārrai�dīta viņa runa, kas vēstīja par mesiāniskās ēras sākumu.

Viņ� apliecināja, ka tanatonautikai izdevies atvērt visas tās durvis, kas līdz �im biju�as slēgtas. Turpmāk vienmēr pastāvēs tāds jēdziens kā "pirms un pēc Nāves kontinenta atklā�anas". Ja viņā ieklausījās, nebija grūti uzminēt, ka viņ� būtu vēlējies, lai �ī jaunā ēra tiktu nodēvēta par Lisin�dera ēru. Kristīgais kalendārs ar atzīmēm "pirms un pēc Jēzus Kristus dzim�anas" tad būtu zaudējis savu nozīmi. Mēs dzīvojām 68. gadā pēc �ana Lisindera dzim�anas.

Lai gan Lisinderam nebija izdevies panākt pilnīgu sapratni, tomēr visi apjauta, ka ir noticis kaut kas ļoti nozīmīgs. Bija atvēru�ās milzu durvis, un vētra izmēza tīru kādu telpu, kas ļoti ilgi bijusi slēgta.

Tas bija milzīgs satricinājums uzzināt par Nāves kontinentu, kurā mīt eņģeļi, bet ercenģeļi mūs tiesā par mūsu pagāju�ajās dzīvēs paveikto� "Saruna ar mir�stīgo" bija vēl viens apstiprinājums tam, ka mēs dzīvojam morālā pasaulē.

Uz Zemes varēja uzvesties labi vai slikti, tomēr cilvēki bija tikai skolēni, kuru uzdevums bija mācīties dzīvot, iepazīt līdzjūtību un augstsirdību, tikumību un apziņu.

Tas bija tik vienkār�i, tik bērni�ķīgi un tik morāli. Līdz �im par to bija minēts tikai katķisma grāmatās, bet gad�simtu gaitā lielais vairums cilvēku bija pārstāju�i tam ticēt. Un tomēr tik daudzu da�ādu konfesiju pārstāvji vienmēr bija sludināju�i, ka nākotne pieder krietniem cilvēkiem.

Kad aptvēru �āda paziņojuma risku, bija jau par vēlu iejaukties. Turpmāk to zinās visa pasaule. Bija svarīgi attīrīt savu karmu no visiem miasmiem un dzīvot tā, lai eksistence netiktu aptraipīta ar jebkādu nekrietnību. Dzīvot, ciest, mirt tikai tam ir nozīme, jo itin viss ir tikai sīka epizode līdz tīras dvēseles stāvokļa sasnieg�anai.

Mēs meditējam jumta dzīvoklī.

Sve�u izgaismotajos jumta logos varam saredzēt zvaig�znes.

Mūsu zvaigzne Amandīne tagad ir sev izveidojusi priesterienes imid�u. Viņa valkā garas ķīnie�u stila kleitas ar stāvapkakli un gariem �ķēlumiem sānos. Visas lampas viņa ir nomainījusi ar sve�turiem. Mūs apgaismo oran�as krāsas gaisma.

Es pirmais pārtraucu klusumu:

Ir izveidojusies kritiska situācija. Notikumi mūs ap�steigusi. Esam zaudēju�i kontroli. Tanatonautika draud mums izslīdēt no rokām.

To jau varēja sagaidīt, jo tā skar tik daudz būtiska! Amandīne noskandē traģēdiju aktrises balsī. Atklājot nāvi, esam pie�ķīru�i jēgu dzīvei.

Kā vienmēr būdama mainīgā noskaņojumā, Stefānija paziņo:

Ar Kristoforu Kolumbu notika tie�i tāpat. Kaut arī viņ� bija atklājis Ameriku, tomēr ar savu atgrie�anos kļū�dījās. Viņ� bija iedomājies, ka atstās uz cilvēkiem iespaidu ar papagaiļiem un �okolādi, bet par viņu tikai smējās. Pa�i esam vainīgi, ka visiem par mums nospļauties!

Mū�am �is Kolumbs�

Nabaga Kolumbs nomira trūkumā un aizmirstībā, Roza uzsver. Ar mums jau vēl tik traki nav.

Ta�u vissliktākais ir tas, ka viņa atklājums tam izslīdēja no rokām, itāliete turpina satraukties, jo Amerika ieguvusi savu nosaukumu, pateicoties Amerigo Vespu�i, kur� bija vienīgais tās atklājējs, ko oficiāli atzina Spānijas galms. Arī mums ta�u tiek atņemti mūsu nopelni!

Pauzdams savu piekri�anu, es uzsitu ar dūri pa zemo galdiņu, gandrīz apgāzdams Amandīnes kokteiļus. Dī�vaini, bet, kop� Rauls mūs ir pametis, man �ķiet, ka jāār�dās viņa vietā. It kā mūsu grupā kādam noteikti vajadzētu būt pārāk aizkaitināmam un straujam!

Mums jāpaliek tanatonautikas noteicējiem, es nodārdinu. Mēs esam tās atklājēji, un tādēļ mums ir tiesības to kontrolēt.

Ak tu nabaga nejēga, vai tad tu nesaproti, ka ar "Sa�runas ar mirstīgo" publikāciju esam apsteigti, nopū�as Roza.

Vai dzirdējāt, ko stāstīja ziņās? iedegas Stefānija. Noziegumu un likuma pārkāpumu skaits strauji krities. Tagad ta�u nogalina tikai trakie!

Nu, ko iesāksim? � ievaicājas, kā alla�, praktiski noskanotā Amandīne.

Neko, atbild Roza. Esam saskāru�ies ar vispā�rējas labestības vilni. Nekas tāds pasaulē līdz �im vēl nav piedzīvots. Tad jau redzēsim, ko tas mums dos.

Sarūgtināti klusējot sūcam savus pārāk saldos dzērie�nus, kuros ir par maz alkohola. Pretīgi.

Senos laikos guarani cilts indiāņi mita debesīs kopā ar dieviem. Viņu nodarbe bija uzmanīt, lai deg zvaigznes un planētas ir apgaismotas. Ta�u reiz kāds jauns karei�vis, kam trūka izveicības, �aujot ar loku, iz�āva bultu cauri zvaig�ņotajam debesjumam un ieraudzīja Zemi ar visām tās bagātībām dzīvnieku bariem, putniem, medus kārēm, zivīm un augļiem, kas tam �ķita tik kār�dino�i, ka viņ� par savu atklājumu pastāstīja saviem brā�ļiem. Izmantojot brīdi, kad dievi to nemanīja, guarani cilts indiāņi pa liānas lapām nolaidās uz Zemes. Tā viņi nonāca pie varenās Orenokas upes pa�ā me�a vidū. Viņi mielojās ar Zemes ēdieniem, ta�u piesardzīgie zvēri drīz sāka slēpties, bet lietus tā samērcēja augļus, ka tie sapuva. No drud�a drebo�ie indiāņi lūdzās, lai tiem ļauj atgriez�ties pie dieviem, ta�u bija jau par vēlu. Zvaig�ņotais debesjums bija aizvēries, un guarani cilts indiāņi tika sodīti ar dzīvi uz �īs sare�ģītās Zemes, kas viņus bija tik ļoti vilinājusi.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pasauli pamazam bija iekarojis maigums, un vairs nepastāvēja tāda iespēja, ka cilvēka karmu varētu sabo�jāt slikta rīcība, ka nāktos nomirt badā Āfrikā, kļūt par bezpajumtnieku Ņujorkā vai pārtikt no pabalsta Parīzē.

Nevienā zinātniskās fantastikas �anra romānā nebūtu iespējams iztēloties tādu Paradīzi Zemes virsū. Laipnība bija visus aplipinājusi glu�i kā slimība.

Labdarības organizācijas nejaudāja pieņemt visus zie�dojumus. Lai tām izrakstītu �eku par kādu naudas summu vai atdotu savas labākās drēbes, bija stundām jāstāv rindā. Pārslogotās slimnīcas veidoja rindā stāvo�o sarakstus, lai visi gribētāji varētu nodot asinis, un to skaits nemitīgi turpināja pieaugt. Pastāvīgie konflikti pasaulē izzuda pa�i no sevis, un iepriecinātie iero�u tirgotāji pārtrauca postu neso�o tirdzniecību. It viss, kas kaut visniecīgākajā mērā varētu tikt uzskatīts par sliktu rīcību, izpelnījās vispārēju nosodījumu. Narkodīleri pārstāja narkomāniem tirgot narkotikas. Atlika tikai palūgt, un baņķieri uzreiz stei�dza izsniegt kredītus ar viszemākajām procentu likmēm. Klientu iespējas tos atlīdzināt viņus vairs neinteresēja. Bankrots labestības dēļ tiem nodro�ināja karjeru Viņ�pasaulē.

Devīgie cilvēki applūdināja ubagus ar dāvanu strau�mēm. Nabagie pat bija iegādāju�ies aparātus, kas apstip�rināja kredītkartes, bet naudas �ekus pieņēma tikai tad, ja ziedotāji tiem uzrādīja personu apliecino�us doku�mentus.

Durvju slēdzenes un dro�ības signalizācija vairs nebija vajadzīga. Mājokļu durvis, automa�īnas un seifus varēja atstāt atvērtus. Zagt nevienam nenāca ne prātā!

Nebija ne zādzību, ne laupī�anu, ne ķildu, ne kautiņu, ne vardarbības. Toties uzplauka tirdzniecība. Negribē�dami grēkot ar skopumu, ļaudis cits citu apdāvināja. Tik�līdz kāds aklais grasījās pāriet pāri ielai, tam pretim stie�pās desmitiem palīdzīgu roku, un daudzi aklie, pa�iem to negribot, maldījās pa trotuāru ielas pretējā pusē.

Tre�ās pasaules valstis saņēma ievērojamas subsīdijas. Ja kāds izkristu eksāmenā un būtu spiests atdzimt kādā trūcīgā valstī, tad labāk to jau iepriek� padarīt turīgāku, lai nākamā dzīve būtu pēc iespējas pārticīgāka. Visi rūpē�jās par to, lai saruktu iespēja atdzimt trūkumā.

Cilvēki gribot negribot centās smaidīt, lai savus tuvā�kos neaizvainotu ar sarauktu pieri, nelaipnu sejas izteik�smi vai asāku vārdu.

Ikviens bija ielāgojis to, ka reinkarnācijas cikls turpi�nāsies bezgalīgi, ja viņ� nebūs pietiekami labs un gudrs, lai kļūtu par tīru dvēseli. Un visi centās, cik spēja.

Mākslas, mūzikas, keramikas un pat kulinārijas kursi bija pārpildīti. Kas to lai zina varbūt tāpat kā Donahjū ektoplazmai, arī citiem cilvēkiem piemita kāds apslēpts talants, ko vajadzēja pēc iespējas ātrāk izkopt? Turklāt pat visdraņķīgākos darbus izķēra. Mecenāti, kas alka glābt trūcīgos māksliniekus, steidza viņu darbus izkarināt savos salonos.

Mācīties, pilnveidoties, uzzināt, kļūt labākam. "Uztu�riet savas dvēseles skaistumu. Kopiet to kā puķu dārzu!" tālmācības izglītības reklāmas aicināja.

Priek�nieki piekrita palielināt savu padoto algu, no kuras tie savukārt atteicās, jo vēlējās, lai tiem būtu vairāk brīva laika savu talantu izkop�anai. Arodbiedrības pie�prasīja "vairāk bibliotēku, nevis naudas". Celtnieki, rokas atrotīju�i, steidza būvēt namus. Ikviens vēlējās lieku reizi pievienot kādu plus punktu savai karmai un, nokļūstot debesis, tur sastapt savus tuviniekus.

Amerikas, bet jo īpa�i navaho cilts indiāņiem ir sli�mīgas bailes no nāves. Viņi pat baidās tuvoties līķim. Tiklīdz kāds nomirst, indiāņi to lielā riebumā steig�us aprok, ievērojot visādus piesardzības soļus, piemēram, pēc iespējas mazāk pieskarties miru�ajam. Miru�o aprok kādā slepenā vietā, labi tālu no ciemata. Neviens vairs nepieskaras miru�ā lietām, netuvojas viņa teltenei; tiek uzskatīts, ka viss, kas viņam piederējis, ir netīrs.

Navaho cilts indiāņu mitoloģijā sastopami divi Va�ronīgi Dvīņi, kas reiz Saulei nozagu�i iero�us, lai no�slepkavotu briesmoņus, kuri vēlas nogalināt navaho cilts indiānus.

�ie briesmoņi ir Vecums, Netīrība, Trūkums un Bads. Tas, ka �ie briesmoņi joprojām ir dzīvi, tiek izskaidrots ar kādu nelielu kļūmi, ko Varonīgie Dvīņi pieļāvu�i. Un tam nevajadzētu pievērst uzmanību.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tā kā Rauls bija aizrāvies ar dzer�anu, viņ� neko no visām �īm pārmaiņām nemanīja. Viņam nebija izdevies izārstēties no alkoholisma. Rauls turpināja dzert, un, lai arī atradās aizvien mazāk bārmeņu, kas būtu ar mieru tam izmaksāt, viņ� bija kļuvis par īstu alkoholiķi.

Tanatodromā mēs joprojām uzturējāmies �etratā es un manas trīs sievietes: Roza, Stefānija un Amandīne. �ajā laikā mūsu iemīļotā nodarbe bija lasīt laikrakstos slejas ar jaundzimu�o vārdiem, meklējot Fredija reinkar�nāciju. F. M., F. M. un F. M. �

Mēs atradām tik daudz zīdaiņu, kuru iniciāļi bija F. M.! Fransuā Morlons, Fatima Moiha, Frenks Miņārs, Felīcija Menina, Fernands Melizjē, Florāns Mu�iņārs, Fabiāns Merkantovi�s, Fermens Magluārs, Florānsa Mervēna� Un ikreiz mēs satikāmies ar laimīgajiem vecākiem, tomēr, kad mūs iepazīstināja ar bērneli un kad mēs tam kopā ar desmitiem citu pulksteņu, pildspalvu un medal�jonu parādījām tos, kas bija piederēju�i Fredijam, neviens no viņiem nestiepa savas roķeles pretim mūsu bojā gāju��ajam draugam piedero�ajiem priek�metiem.

Vel ir par agru, Roza mani mierināja. Tu ta�u atceries, cik gara bija rinda? Fredijs dro�i vien joprojām iestrēdzis miru�o korķī dzeltenajā teritorijā. Ja jau pat Viktors Igo, kas miris pirms pāris gadsimtiem, nav necik tālu ticis un vēl tikai gaida uz reinkarnāciju, ko tad runāt par Frediju!

Miru�ie nevirzās uz priek�u visi vienādā ātrumā. Ja kāds ir tik pļāpīgs kā Viktors Igo, tad viņ�, protams, ar apkārtējiem sarunādamies, velkas astē. Paskat, kā Do�nahjū ektoplazma centās pēc iespējas ātrāk reinkarnēties!

Iesaka ta�u būt pacietīgam, bet Fredijs vienmēr tāds bijis, Roza man atgādināja.

Patiesībā man �ķiet, ka viņa pati cer dzemdēt mūsu rabīna horeogrāfa nākamo reinkarnāciju. Pēc neskai�tāmām diskusijām mēs savu nākamo jaundzimu�o jau esam nosauku�i par Frederiku Marselu Pensonu, bet savā starpā mēs viņu jau tagad dēvējam par Frediju junioru.

Es piedalījos dzemdībās. Tas bija lieliski! Vispirms skūpsti, tad mīlē�anās, bet pēc deviņiem mēne�iem �ī mīlestība pārvērtās par 3,2 kilogramus smagu sārtu kamolīti, kas alka maiguma un mīlestības. Vēl nekad nebiju juties tik aizkustināts. Pat Nāves kontinents salīdzinā�jumā ar �o vienkār�o brīnumu, kas atkārtojies jau miljo�niem rei�u, dzīvības ra�anos �, �ķita tīrais nieks!

Vēl pirms da�ām dienām savā Bit�omonas tanato�droma dzīvoklī mitinājāmies divatā. Bet tagad mēs jau bijām trīs. Vai gan iespējams vēl lielāks brīnums? Tam līdzās tanatonautika un mana karma �ķita tīrie sīkumi! Vie�nīgi bērnam bija kāda nozīme. Mūsu Fredijam junioram.

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Uzskatām, ka notikusi rupja kļūda. Mēs nedrīkstējām pieļaut tanatonautikas progresu. Pa�laik uzskaitē minēti desmit lidojumi dienā. Tehnika pilnveidojas. Tiek traucēts ķerubu, serafu, eņģeļu un velnu darbs.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Nevajadzētu pārspīlēt. Kā mēs visi zinām, tanatonautika ir sena tradīcija. Tūksto�iem gadu sena tradīcija. Vienmēr esam ļāvu�i virzīties uz priek�u tiem, kas zina, kā to darīt. Pagaidām nekas neliecina par to, ka būtu nepiecie�ams mainīt attieksmi.

"Visa dzīve ir kā sapnis. Nāvi nevajadzētu apraudāt, jo tā nozīmē tikai mainīt formu. Kāpēc no�ēlot to, ka jāpamet miteklis, kur esat nodzīvojis tikai vienu dienu!"

Laodzi

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Nogaidījām veselu gadu, līdz nolēmām pārbaudīt, kā mūsu Fredijs juniors reaģēs uz Fredija seniora personīga�jām lietām.

Tas bija tibetie�u reinkarnācijas atpazī�anas paņēmiens. Da�ās Āfrikas ciltīs eksistē līdzīgs paradums. Tur miru��ajam nocērt pirksta falangu, lai atpazītu jaundzimu�o, kuram trūkst tās pa�as falangas. Tibetie�u atpazī�anas ri�tuāls mums �ķita pieņemamāks.

Mēs ar Rozu un Amandīni bijām notupu�ies uz paklāja ar visām �etrām, un bērns aplūkoja pulksteņus, pildspalvas un medaljonus, it kā tās būtu kādas aizraujo��as un aizliegtas rotaļlietas. Parasti �āda veida priek�metus turējām paslēptus, baidoties, ka viņ� tos nesalau� vai, vēl ļaunāk, neapēd.

Zīdainis vispirms aplūkoja pulksteņus, tad da�us no tiem sajūsmināts sāka vicināt, bet divus saplēsa (apstip�rinot manas ba�as attiecībā uz man piedero�ām lietām), līdz beidzot mīlas pilnām acīm satvēra to, kas bija piede�rējis mūsu mīļajam rabīnam.

Jau bijām gatavi aiz prieka apkampties. Fredijs Maiers bija atgriezies uz Zemes mūsu dēla izskatā! Ta�u Roza mūs nedaudz atvēsināja.

Nesapriecāsimies par agru, viņa �ukstēja, kamēr mazulis turpināja līkumot starp daudzajiem uz paklāja sarindotajiem priek�metiem.

Es atkal aiz prieka gandrīz palēcos, kad viņ� sāka lepni vicināt Fredija pildspalvu. Viņ� to bija pazinis un starp visām pārējām izraudzījies tie�i to.

Vairs nevarēja būt nekādu �aubu, vismaz es kop� �ī brī�a biju pārliecināts, ka esam atradu�i īsto Frediju Maieru. Iespējams pat, ka viņ� pats bija mūs izraudzī�jies tur, aug�ā, tajā brīdī, kad vajadzēja izvēlēties vecākus. Viņ� bija īsts gudrinieks un zināja, ka mēs viņu pazīsim! Jebkurā gadījumā es biju pārliecināts, ka Fredijam Maieram un Frederikam Marselam Pensonam ir viena, turklāt kopēja karma.

Ar visām tām zinā�anām, kas �ajā bērnelī jau bija ieprogrammētas, mēs aiztaupīsim tik daudz laika!

Tiklīdz viņ� būs sasniedzis atbilsto�u vecumu, es viņu pieteik�u deju vai horeogrāfijas nodarbībās, Aman�dīne sajūsmināta paziņoja.

Viņ� ies arī Talmūda skolā, es piebildu. Tur�klāt, ja mēs Fredijam junioram izstāstīsim Fredija seniora dzīvesstāstu, tas viņam ļaus sasniegt pamatīgu izrāvienu reinkarnācijas ciklā.

Viņ� jau uzreiz būs ieguvis se�desmit gadu pieredzi. Fredijs juniors ta�u būs pirmais mirstīgais, kur� atcerēsies divas dzīves!

Roza nemaz neslēpa savus grandiozos nodomus attie�cībā uz �o ģeniālo bērnu.

Divdesmit gadu vecumā viņ� jau būs izcils gudri�nieks. Varbūt ar Mocartu bija tāpat? Varbūt arī viņ� bija kāda cita izcila mūziķa reinkarnācija un viņa vecāki to uzreiz saprata.

Cits citu pārtraukdami, ārkārtīgi priecīgi mēs iztēlo�jāmies da�ādus viņa nākotnes variantus.

Mazulim vairs nepievērsām uzmanību, un tad Fredijs juniors mūs aplēja kā ar aukstu du�u, nometot Fredija melno pildspalvu un sakampjot roķelēs daudz ko�āku oran�u luminiscējo�as krāsas flomāstcru.

Elpu aizturēju�i, sekojām katrai viņa kustībai. Mazu�lis aizmeta pa gaisu miru�ā strasbūrie�a pulksteni un medaljonu un pakampa jūraszilas �ķiltavas un �okolādi zeltainā papīriņā. Sasodīts! Mēs momentā sākām uzlū�kot savu karsti mīļoto dēlēnu kā kādu sve�inieku, turklāt kāda cita sve�inieka, ko mēs ne acīs nebijām redzēju�i, turpinājumu.

Roza mēģināja mani mierināt un nomierināties ari pati, cen�oties pārliecināt, ka tas, vienalga, bijis kāds ļoti jauks cilvēks, ja jau nolēmis atdzimt mūsu mājās.

Tas ta�u nekas, ka viņ� nav Fredijs un ka �is bērns mums pēk�ņi �ķiet tāds kā lai to labāk pasaka sve�s. Mūs piekrāpu�i. Mums piedzimis pavisam parasts bērns, kādas sve�as karmas turpinājums. Tas nebija kāda svēta cilvēka, bet gan visparastākā cilvēka eksistences turpinā�jums.

Mums bija tāda sajūta, it kā mēs būtu adoptēju�i kādu mazu korejieti vai ka mums tirgū iesmērēju�i nepareizo preci.

Kāda vil�anās! �okolādi apēst tomēr mazulim atļā�vām. Viņ� ar to nozieda visu seju, ko Roza gandrīz ar riebumu notīrīja.

Vakarā gultā starp mums izcēlās laulāto sadzīves kon�flikts. Sieva man pārmeta, ka es pārāk vieglprātīgi esmu mūsu mazuli nosaucis par Frediju. Tagad, kad bijām noskaidroju�i, ka tas nav viņ�, bērns visu mū�u turpinās �o vārdu vilkt sev līdzi kā smagu nastu, kas tam nemaz nepiederēja!

Pēk�ņā niknumā, kas mani pa�u pārsteidza, es viņai pārmetu, ka �ajā kļūmē vainojama viņa pati. Galu galā viņa ta�u savā vēderā, ne jau manā, bija iznēsājusi �o dīvaini .

Saniknota viņa man meta ar spilvenu un kliedza, ka vienmēr zinājusi: pastāv tikai viena iespēja no miljar�diem, ka mūsu plāns varētu izdoties! Viena no miljar�diem izred�u, ka tas varētu būt "īstais" bērns, es ar no�ēlu aptvēru viņas vārdu jēgu.

Ari viņa jutās izsista no sliedēm, tomēr nevajadzēja aizmirst, ka tas bija mūsu bērns, kas bija radies, mūsu abu gēniem apvienojoties.

Varbūt vajadzētu viņu padarīt aklu, lai viņam būtu tādas pa�as izredzes un talanti kā tam otrajam? es klie�dzu.

Roza aiz dusmām pietvīka. Galu galā tas ta�u bija viņas dēls, par kuru mēs te runājām, un tāpat kā katra māte viņa to aizstāvēs ar zobiem un nagiem. Vēl nekad nebiju viņu redzējis tik niknu. Aizgūdamās viņa man meta sejā vecus pāridarījumus. Roza man pārmeta to, ka man trūkst iniciatīvas, ka es vienmēr esmu pakļāvies Raulam, ka man ir vāj� raksturs, ka es ļauju savai mātei un brālim iegāzties manā dzīvoklī, ierasties uz pusdie�nām, kad vien viņiem ienāk prātā, pat nepainteresējoties, vai viņai ir laiks gatavot, turklāt vienmēr bez ziediem, sīkstuļi tādi!

Es atcirtu, ka viņa jau arī nemaz nav diez cik laba pavāre, ka viņa tā ierakusies savā astronomes darbā un ka viņai knapi atliek laiks, ko pavadīt kopā ar dārgo Frediju junioru, bet viņa ta�u galu galā ir māte!

Vārdi, pa�iem to negribot, bira mums pār lūpām. Beidzot Roza uzrāva mugurā pirmo apģērba gabalu, kas pagadījās pa rokai, un aizgāja pie savas mātes.

Tā nu es kā tāds stulbenis paliku viens ar Frediju junioru, kur�, izdzirdot raudas, arī pats sāka taurēt kā sirēna. Es velti mēģināju viņu nomierināt, dodot tam iemīļotās rotaļlietas, līdz beidzot paņēmu viņu pie sevis gultā.

Kad mans dēls sāka miegā �ņākuļot, devos uz vies�istabu un mēģināju nomierināties, lasīdams kādu �ausmu stāstu. Lasot �ādu patiesi briesmīgu stāstu, savas likstas uzreiz �ķiet pavisam niecīgas, tomēr �oreiz man nekā neizdevās aizmirst savu mazisko izturē�anos pret Rozu un visas tās nejaucības, ko biju viņai sarunājis.

Kā izrādījās, tie�i �o mirkli bija izraudzījies Rauls, lai glu�i negaidīti ierastos tanatodromā un, piesūcies kā mārks, iegāztos manā dzīvoklī.

Kaut gan viņ� knapi turējās kājās, tomēr uzreiz pama�nīja, ka esmu galīgi sa�auts. Es pastāstīju par savu strīdu ar sievu. Raula seja pārvērtās, viņ� ar dzērāja uzstājību man tuvojās un teica:

Mi�el, pienācis īstais brīdis tev atklāt otro noslē�pumu.

Citā reizē es būtu aizspiedis ausis vai Raulam kārtīgi iesitis, lai viņ� aizvērtos. Ta�u tagad jutos kā ne savā ādā. Un, aizmirsis par visiem saviem sievai dotajiem solīju�miem, es, glu�i pretēji, centos noslēpumu no viņa izvi�lināt:

Vai tam ir kāds sakars ar Rozu?

Nu, savā ziņā jau jā.

Sper ārā!

Viņ� nokrita uz paklāja, no kura bija aizvāktas visas Fredija seniora lietas. Es nometos uz vēdera viņam bla�kus. Rauls stulbi smējās, nosiekalodams paklāju. Tikai ar pūlēm atturējos, lai nesāktu viņu purināt. Ta�u tad viņ� varētu izvemties, bet vīnu no paklāja iztīrīt nevarēs un Roza man to nekad nepiedos.

Nu, plāj vaļā kāda tad ir tā otrā patiesība? es nepacietīgi vaicāju, stutēdams savu draugu, lai to iemīcītu atpūtas krēslā.

Viņ� �agojās.

-Tas� saistīts ar� mīlestību.

Ak tad ar mīlestību! Es biju pārsteigts.

Nūja. Kaut kur ir kāda sieviete, kas tevi mīl un gaida.

Tad viņ� vēl kaut ko nomurmināja un beidzot sāka runāt sakarīgi. Savā iepriek�ējā dzīvē es biju piedzīvojis lielu mīlestību. Mīlestību ar lielo burtu. Neaizmirstamus mirkļus ar kādu brīni�ķīgu sievieti.

Diem�ēl mūsu iepriek�ējā dzīvē �ī sieviete bija neaug�līga un mums nevarēja būt bērni. Mēs abi to ļoti pārdzī�vojām. Reiz, bēdu pārņemta, viņa neuzmanīgi �ķērsoja ielu un viņu notrieca ma�īna. Eņģeļi uzskatīja, ka tā bijusi sava veida pa�nāvība. Lai kā arī būtu, es tā pār�dzīvoju viņas nāvi, ka pēc da�iem mēne�iem arī pats aiz bēdām nomiru.

Kad dzērums sāka iziet, mans draugs ņēmās skaidrot, ka tad, ja kāds pāris piedzīvojis tik spēcīgu mīlestību, nespējot tikt pie bērniem, viņiem ir tiesības sastapties savā nākamajā reinkarnācijā, lai �o trūkumu labotu.

Tādēļ es noteikti satik�u �o sievieti, jo viņa ir mana īstā otrā pusīte. Rauls par viņu zināja gandrīz visu. Sātans viņam bija paguvis daudz pastāstīt.

�ajā dzīvē manu biju�o sievu sauca Nadīne Kenta. Viņa bija amerikāniete, bet dzīvoja Parīzē. Dro�i vien es viņai vienu otru reizi uz ielas jau biju pagājis garām, ta�u, tā kā visas manas domas aizņēma tanatonautika, nebiju viņu pamanījis.

Nadine Kenta! es atkārtoju sapņainā balsī.

Jā, �o vārdu man pateica Sātans.

Sātans ir ļaunuma eņģelis.

Jā, ta�u viņ� nodarbojas ari ar zudu�ajām dvēse�lēm, teica Rauls, kas runāja tikpat pavedino�i kā viņa sarunu biedrs, kur� bija pārstāvējis tumsas spēkus.

Rauls bija Sātanu pamatīgi iztaujājis. Nadlnei Kentai piemītot izsmalcināts skaistums, tomēr savā dzīvē viņa esot iepazinusi tikai pāris vīrie�u. Ja kāds Nadīnei jautā�jot, kāpēc tik burvīga sieviete dzīvo viena, viņa ar noslē�pumainu smaidu atbildot, ka gaidot pasaku princi.

Pa�laik Nadīnei ir divdesmit deviņi gadi un viņas vecāki jau esot sāku�i prātot, ka viņa tā arī palik�ot vec�meita.

Bet �is pasaku princis�

Tas esi tu, velns lai parauj, tu li�ķīgais koala! Es nespēju saprast, ko tik brīni�ķīga sieviete spējusi tevī saskatīt, pat ja tas noticis tavās iepriek�ējās dzīvēs!

Raula neprātīgos smieklus pārtrauca klepus lēkme.

Vai tu spēj to aptvert, Mi�el, vecīt? Jau kop� savas dzim�anas tevi gaida īsta dieviete! Viņa grib tikai tevi vie�nīgo, un neviens cits viņu neinteresē. Tev nu gan veicas! Tu ne tikai jau esi iepazinis īstu mīlestību, bet tevi pat sagaida vēl viena!

Mīlestība, mīlestība� Nevarētu glu�i teikt, ka man pret to būtu kaut kas iebilstams, ta�u man ar pirkstu norādīja, kura tie�i jāmīl. Un tā bija kaut kāda Nadīne Kenta, par kuru es neko nezināju un līdz �odienai pat to, ka tāda vispār eksistē.

Pēk�ņi es sapratu, kāpēc man līdz �im bija bijis tik grūti savaldzināt kādu sievieti, bet vēlāk piemēroties pāra kopdzīvei.

Patiesībā jau no pa�a sākuma bija ieprogrammēts, ka es radī�u bērnu �ai Nadīnei Kentai. Bet Roza un Fredijs juniors bija tikai neuzmanības kļūda� Vismaz tā man tajā mirklī �ķita.

Apjucis es pakampu telefona grāmatu un at�ķīru to uz K burta. Melns uz balta, sīkiem burtiņiem tur bija rakstīts Kenta Nadīne. Daudz negudrojot, uzgriezu tele�fona numuru.

"Paradīzei ir divi dimanta vārti, bet to priek�ā atro�das septiņdesmit tūksto�i eņģeļu kalpotāju. Kad ierodas �ķīstais (ar skaidru dvēseli), viņi noņem līķautu, kas tam bija pārklāts pāri, kad to apglabāja, un to ietērpj astoņos slavas mākoņos, un tam galvā liek divus kroņus, vienu no dārgakmeņiem un pērlēm, bet otru � no zelta. Un

rokās tam ieliek astoņus mirtes zarus. Un vini to aizved > >

uz vietu, kur tek astoņi ūdens avoti un jūtama astoņsimt ro�u un mir�u eļļas smar�a. Katram �ķīstajam tiek pie��ķirts savs baldahīns, no kura plūst �etras upes piena, vīna, nektāra un medus. Un katra �ķīstā priek�ā nostājas se�desmit eņģeļu un tam saka: "Ej un priekā nobaudi kādu malku no medus upes, jo tu esi pratis lasīt mūsu grāmatu."

Jalkuta. Ģenēze 2

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

246. NADĪNE

Klausulē atskan pavecākas sievietes balss:

Hallo!

Vai es steigā būtu uzgriezis nepareizu numuru?

Vai es varētu runāt ar Nadlni? nedro�ā balsī vai�cāju.

Ir jau diezgan vēls. Kā noprotu, sieviete pie telefona svārstās. Dro�i vien tā ir Nadīnes māte.

Es jūs lūdzu! es lūdzos.

Tūlīt pameklēsim, aizsmakusi balss ar nelielu ne�uzticības pieskaņu piekrīt.

Es gaidu. Dzirdu vieglus soļus. Maiga roka satver klausuli, un viņas lūpas tai tuvojas.

Klausos! Ar ko es, lūdzu, runāju? jautā liega balss, ko es pazīstu jau kop� vismaz trīssimt reinkarnācijas ga�diem.

Nav nekādu �aubu. Tā ir Vina.

Klausos!

Klusums.

Tas esmu es, � es izstomu.

Man �ķiet, ka klausules otrā galā kāds ieraudas. Ta�u tās ir prieka asaras. Un mēs sākam aizgūtnēm runāt, viens otru pārtraucot, bet vārdu plūsmu laiku pa laikam pār�trauc asaras. Mēs viens otram stāstām tik trakas lietas, kādas parasti nemū�am neuzdrīkstētos teikt cilvēki, kas viens otru nav pat redzēju�i.

Kā tanatonauts jau esmu piedzīvojis da�ādas grūtības un zaudējumus, tomēr vēl nekad neesmu dzirdējis kaut ko tik aizkustino�u un biedējo�u kā �ie uzticības un mai�guma pilnie vārdi. Un es zinu, ka viņa jūt to pa�u.

Es jau tik sen gaidu tavu zvanu, Nadīne maigi saka.

Zinu, � es nopū�os.

Atkal iestājas klusums.

Kur tu paliki? � es uztraucos.

Nebaidies, es nenoliku klausuli. Tepat vien esmu. Tev es vienmēr tepat vien bū�u.

Man aizraujas elpa.

Tie�i �ajā mirklī samiegoju�os sejiņu sarunā iejaucas Fredijs juniors, turklāt lai izrunātu savu pirmo vārdu:

Tēte!

Sīka, tukla rokele nemās slaucīt asaras no maniem tikko izdīgu�ajiem bārdas rugājiem. Paņemu dēlu rokās un nesu uz istabu. Es viņu rūpīgi apsedzu un aizveru durvis, kuras mana sieva ir apgleznojusi ar zili baltiem mākoņiem. Negribu vairs dzirdēt �os izmisīgos "klausos, klausos", kas atskan telefona klausulē.

Tā, tas nu ir noticis. Esmu uzzinājis �o bēdīgi slaveno patiesību! Sātaniskais Sātans! Kāpēc es to esmu uzzinājis? Tomēr, ja nekad nebūtu uzzinājis, ka tāda Nadīne Kenta vispār eksistē, es par to būtu dārgi samaksājis.

Es nolādu Raulu, es nolādu visus eņģeļus, bet Sātanu jo īpa�i, un es nolādu tanatonautiku.

Noskūpstu savu dēlēnu, kuram jau veras ciet plak�stiņi, uz abām viņa zilajām actiņām, ko viņ� mantojis no mātes.

Viesistabā Rauls vai plīst no smiekliem. "Hallo, hallo!" Telefonā joprojām dzirdamas raudas. Es steig�us pakampju klausuli.

Es vairs nevaru to izturēt.

Kā es nevēlējos būt es pats! Un lai man nebūtu likteņa lemtas sievietes. Man ir tāda sajūta, ka nespēju pildīt kaut kādu vecu, iepriek�ējās dzīvēs parakstītu līgumu.

Vēlos izkļūt no ādas, kurā iemājojusi mana dvēsele.

Ar nagiem iekrampējos savā rokā tik stipri, ka sāk tecēt asinis. Kāpēc man ir lemts nokļūt tik sare�ģītā situācijā?

Un glābiņu no tās nav iespējams rast, jo �ī situācija mani vajātu it visur.

Apstādiniet planētu, vēlos izkāpt.

Un es sāku murmināt klausulē vārdus, kas izmisumā plūst pa�i no sevis:

Aizmirsti mani, Nadīne! Dieva dēļ, �ajā dzīvē aiz�mirsti par mani! Atrodi sev citu vīrieti un esi laimīga, es tevi lūdzu, Nadīne!

Tad, daudz negudrodams, sagrābju Raulu aiz apkak�les un izmetu pa durvīm.

Mū�īgās dzīves recepte (pirms aizmig�anas katru dienu noskaitīt divdesmit astoņas reizes):

"Es esmu Ra dvēsele, kas izkāpusi no Nuna, dieva dvēselei piedero�ajiem ūdeņiem, ko radījis Hnums.

Es ienīstu sliktu rīcību.

Es tai neticu. Es ticu Maatai un ar to dzīvoju.

Esmu Hnums, kura dvēsele ir nemirstīga.

Esmu radies no pa�as dzīves, no Nuna,

Hepri vārdā es pastāvu ik dienu.

Esmu gaismas valdnieks

Un ienīstu nāvi.

Esmu Nuns, un tie, kas dara ļaunu,

Man neko nenodarīs.

Esmu vecākais no dieviem,

un mana dvēsele ir dievu dvēsele Mū�ība,

Bet mans ķermenis nav iznīcināms,

Un mani darbi ir pastāvīgi,

Jo esmu gadu valdnieks un pastāvības balsts.

Es dzē�u savus grēkus

Un redzu savu tēvu vakara valdnieku,

Kura ķermenī iemājojis Heliopoliss.

Un mani nospie� tumsas iemītnieku nasta

Ibisa rietumu kalnā."

Ēģiptie�u "Miru�o grāmata"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tas, ka bija atklātas Septītās debesis, katru dienu nesa jaunas pārmaiņas. Tempļi stāvēja tuk�i. Kāda jēga pieda�līties reliģiskās ceremonijās, ja reiz nāves noslēpums ir atklāts?

Pat pa�iem priesteriem zuda ticība. Lai arī kā visu reliģiju prelāti centās sludināt, ka bijām atklāju�i tikai eņģeļus, bet Dievu sastapu�i nebijām, pielūgsmei un mis�ticismam tik un tā bija pienācis gals.

Da�i tempļi tika pārveidoti par muzejiem, citi par teātriem, bet vēl citi par dzīvojamām mājām. Kro�nis visam bija tas, ka vienā no baznīcām tika ierīkots baseins.

Ūdenī atmirdzēja daudzkrāsaino vitrā�u atspulgi, bet, ielecot baseinā, atskanēja ērģeļu mūzika.

Reliģija bija apdraudēta, bet tanatonautikas progress turpinājās. Glu�i kā sēnes visās malās auga privātie tanatodromi. Da�i no tiem vairāk atgādināja tūrisma firmas: "Nedēļas nogale Viņpasaulē. Ekskursija gida vadībā. Pa�ātrināta garīgā apmācība. Nodro�ina ar nesējraķetēm. Tanatonautika sertificēta mūka pavadībā. Iespējams no�organizēt tik�anos ar eņģeļiem."

Protams, lielākā daļa �o reklāmu bija melīgas. Parasti ekskursijas beidzās jau tre�ajā vai ceturtajā teritorijā.

Mēs bijām pietiekami dārgi samaksāju�i par to, lai uzzinātu, cik bīstami ir doties vēl tālāk.

Lai arī Rauls bija atteicies no domas atrast savu māti, viņ� tāpēc nedzēra mazāk un arī viņa rūgtums neizgaisa. Pēc notikuma ar Nadīni tas mani neuztrauca, jo man vairs nebija nekādas vēlē�anās ar viņu noņemties.

Tanatodromā tagad saimniekoja sievietes. Amandīne un Roza (ar kuru es drīz vien salabu) bija lieliskā formā, bet mēs ar Raulu staigājām ar gariem ģīmjiem kā cerības zaudēju�i cīnītāji. Sievietes labpatikā noņēmās ar Fredija juniora audzinā�anu, kas bija kļuvis par tanatodroma talismanu. Jāsaka, ka pui�elis bija smaidīgs, ziņkārīgs un saticīgs. Iespējams, savā dziļākajā būtībā visi bērni ir viedi, un tikai dzīves pieredze vainīga pie tā, ka pieaugu��ie kļūst tik nesaprātīgi.

Kaut arī viņ� nebija Fredija seniora reinkarnācija, Fre�dijs juniors pilnīgi noteikti bija dzīvespriecīgs un spor�tisks, ja sprie� pēc tā, kā viņam patika izlodāt visus kak�tus. Amandīne mēdza vinu noķert, lai samīļotu. "Tēte", "mamma", "pipī" un "kaka" bija �etri vārdi, kuru savirknējumus viņ� mēdza atkārtot. Vēlāk Fredijam junioram dro�i vien vajadzēs laba psihologa pakalpojumus, lai iemācītos at�ķirt �os �etrus jēdzienus.

Dēls bija manas dzīves turpinājums. Cilvēce turpināja savu attīstību. Viņa �ūnas bija manu gēnu nesējas.

�� Cik var ņemties ar to sīko! � smējās Konrāds. Dro�i vien tik uzbāzīgs tēte viņam jau sen līdz kaklam! Es savējos gan lieku mierā.

-Tēte pipī? juniors pēk�ņi vaicāja.

Mans brālis sāka smieties un atbildēja:

Nē, tētis kaka.

Man radās nelabas aizdomas, ka Konrāds nu gan nav nekāds labais pedagogs.

Brālis bija izveidojis tanatonautikas celtniecības uz�ņēmumu. Pēc pasūtījuma viņ� būvēja tanatodromus jeb�kurā pasaules malā. Būdams lietpratīgs būvuzņēmējs, pēc klienta vēlē�anās viņ� lidojuma telpās izveidoja mi�toloģisku un mistisku interjeru. Pateicoties viņam, bija iespējams pacelties gaisā no Heopsa piramīdas vai Siksta kapelas kopijas. Tiem, kas bija mazāk turīgi, viņ� piedā�vāja individuālo tanatodromu celtniecību, kas izskatījās kā koka saunas, kurās bija iebūvēta visa tā aparatūra, kas bija nepiecie�ama veiksmīgai lidojumu veik�anai. Ja kāds vēlējās, tad par divsimt tūksto� franku piemaksu viņ� pie�gādāja arī skaņu sistēmu un tādu pa�u tanatonautu specapģērbu kā mums.

Manas mātes bizness arī plauka un zēla. Viņa izvei�doja izdevniecību, lai izdotu Amandīnes Balī Kopotos rakstus: "īsa pamācība mirsto�ajam", "Da�i ieteikumi, kā labāk pavadīt nedēļas nogali Paradīzē", "Desmit mācību stundas tanatonautika", "Kas pirms nāves jāņem vērā astmatiķiem, sirdsslimniekiem un epileptiķiem".

Visas �īs grāmatas kļuva par bestselleriem, tomēr pa�stāvēja arī sīva konkurence. Tanatonautikas rokasgrāma�tas, tāpat kā Viņpasaulē piedzīvotā apraksti, pieredzēja savus ziedu laikus.

Tagad lidojumi uz Nāves kontinentu bija pieejami pat tiem, kam nepietika naudas, lai iegādātos visus tos nieciņus, kuri tika tirgoti Konrāda veikaliņā. Ar meditā�cijas palīdzību savu ķermeni bija iespējams pamest jeb�kurā laikā.

"Dvēseles stāvoklis nāves brīdī nosaka, par ko mēs kļūsim savā nākamajā dzīvē. Vai gan iespējams, ka pēdējā brīdī apgarotas domas dzen asnus tā cilvēka dvēselē, kur� visu mū�u darījis ļaunu? Tomēr gadās, ka labie nolūki, kas uzkrāju�ies iepriek�ējo dzīvju laikā, nāves brīdī izmaina tā cilvēka dvēseli, kur� nemitīgi kļūdījies sava mū�a laikā."

Ma Ananda Moji

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Dzīve ir tikai viena no pieturas vietām. Uz labu vai uz ļaunu, bet, zinā�anām par Nāves kontinentu izplato�ties uz Zemes, tās aizvien vairāk iesakņojās cilvēku prā�tos. Gan pirms, gan pēc tam būs citas dzīves, un dvēsele dzīvos ilgāk par ķermeni. Kaut arī Paradīze nebija sataus�tāma, toties bija zināma ģeogrāfiski precīza tās atra�anās vieta Visumā tas bija melnais caurums mūsu Galak�tikas pa�ā vidū. Tagad gandrīz visi zināja, ka pastāv "kosmiskais" kontinents, ko veido septiņas debesis, un ka Septītajās debesīs mīt eņģeļi, kas spēj atrisināt visas problēmas.

Pirmais, kur� cieta no �iem atklājumiem, bija mūsu prezidents Lisinders. Līdz vēlē�anām bija palicis tikai mēnesis, kad viens no viņa sāncen�iem, Ri�ārs Pikpuss, apstiprināja, ka bijis Paradīzē un no kāda eņģeļa uzzinā�jis, ka viņ� esot Jūlija Cēzara reinkarnācija.

Kur� eņģelis tad to teica? Lisinders vēlējās uzzināt kādu publisku diskusiju laikā.

Mumiahs, eņģelis, kur� palīdz veiksmīgi kārtot visus darījumus, viņ� bez minstinā�anās atbildēja.

Lisinders, kas Jūliju Cēzaru uzskatīja par savu paraugu un viņa biogrāfiju zināja no galvas, velti centās pieķert Pikpusu melos. Un Pikpuss apstulbu�ajiem �urnālistiem precīzi attēloja Senās Romas forumu un Verkingetoriksa nogalinātāja veselības problēmas. Pat Lisinderam pa�am nebija ko iebilst.

Lielummānijas vai arī glu�i vienkār�i enciklopēdiskas atmiņas dēļ Pikpusam Jūlijam Cēzaram � sekoja tādi prezidenta kandidāti kā Robērs Molēns, kas apgalvoja, ka ir Napoleona Bonaparta reinkarnācija, un Filips Plū, kas dievojās, ka ir Aleksandrs Lielais. Ta�u mēs zinājām, ka eņģeļi ir nerunīgi, un ap�aubījām �ī jauno prezidenta kandidātu biruma apgalvojumu patiesumu.

Lai arī Lisinders varēja lielīties ar to, ka bija pirmais Valsts prezidents, kur� atklājis Paradīzi, tomēr arī Cēzara,

Napoleona un Aleksandra impērijas bija pietiekami vare�nas. Viņi visi solīja, ka spēs ne tikai atjaunot Francijai starptautisko spozmi, bet arī iekarot Nāves kontinentu.

Tās nu gan bija pamatīgas lamatas! Lisinderam nācās secināt, ka �ī "paradīziskā" pieeja apdraud viņu pa�u. Viņ� nekavējoties saaicināja mūs visus pie sevis, lai kopīgi izgudrotu, kā izkļūt no �īs situācijas. Ja viltus Cēzaram, Napoleonam un Aleksandram izdosies pārliecināt vēlētā�jus, tad cīņas atsāksies ar jaunu sparu un Galaktika drīz vien kļūs nekontrolējama!

Roza piedāvāja meklēt glābiņu pie vēsturniekiem. Galu galā �o ievērojamo cilvēku dzīve ne vienmēr bija atdarinā�anas vērta! Viņi ta�u biju�i izvirtuļi un tirāni! Viņi bija izpostīju�i veselus kontinentus un izraisīju�i neskaitāmas nāves. Sākām pētīt arhīvus. Jūlijs Cēzars ar saviem pilsoņu kariem iezvanīja Romas impērijas galu, Napoleons pazudināja Francijas revolūciju, un viņa bez�jēdzīgie konflikti izraisīja asinsizlie�anu Eiropā, bet Alek�sandram Lielajam piemita stipri ap�aubāmi tikumi, tur�klāt viņa slavenā impērija nepastāvēja ilgāk par viņa pa�a īso mū�u�

Negaidītu atbalstu mums sniedza glu�i dīvaini perso�nā�i. Kāds cilvēks Verkingetoriksa reinkarnācija tele�vīzijas raidījumā atgādināja, kā Cēzars bija nolēmis bada nāvei ielenktās Alēzijas iedzīvotājus. Vai veselu stundu viņ� stāstīja par gallu-romie�u kara �ausmām. Bet �ī kon�flikta gailu upuri ta�u bija �odienas vēlētāju sen�i!

Kāda negaidīti uzradusies �ozefīnes reinkarnācija sie�vie�u preses izdevumos izplatīja baumas par to, ka izvirtīgais imperators pārgulējis, ar ko pagadās. īpa�u uzmanību viņa pievērsa tam, kāds slaktiņ� patiesībā bijis Spāņu kar�, kādu krahu piedzīvoja Krievijas iekaro�anas kampaņa un cik �ausmīga bijusi drūmā Vaterlo sakāve.

Aleksandram Lielajam veicās daudz labāk, jo viņa dzīves �aubīgos faktus sīkāk zināja tikai antīkās vēstures speciāiisti. Tomēr arī par viņu bija zināmi da�i slaktiņu un orģiju nostāsti.

Saskāries ar �ādiem atsauksmju uzplūdiem, Lisinders savas iepriek�ējās dzīves nolēma paturēt pilnīgā noslē�pumā. Viņ� paziņoja: lai liecinātu viņam par labu, pietiek ar viņa pa�reizējo dzīvi, un tikai tā noteik�ot viņa nākotni. Tā kā lielais vairums vēlētāju nebija atradu�ies eņģeļiem ne tuvumā un nevarēja lepoties ar savu iepriek�ējo eksis�tenci, tiem pieņemamāka �ķita Lisindera atturība. Viņa pieeja vēl augstāk tika novērtēta tādēļ, ka visi zināja, ka cilvēkus pēc nāves novērtēs pēc tā, ko viņi būs paveiku�i �ajā dzīvē. Un ar ko gan varētu izcelties kaut kāds Pik�puss, ja agrāk viņ� bijis Jūlijs Cēzars!

Tomēr Aleksandrs Lielais un viņa eņģeliskā seja cil�vēkiem patika tik un tā. Viņ� bija pārņemts pats ar sevi, lepns un augstprātīgs, un tie�i �īs īpa�ības bija nepiecie��amas, lai iekarotu pūļa simpātijas. Nedēļu pirms vēlē�a�nām sociālajās aptaujās viņ� bija ieguvis 34 % varbūtējo vēlētāju balsu, bet mēs ar saviem 24 % no viņa stipri atpalikām. Bet Jūlijs Cēzars un Napoleons, katrs attiecīgi ar 13 un 9 %, atradās �ī saraksta pa�ā apak�ā.

Mums var palīdzēt tikai kāds negaidīts brīnums! nopūtās vēlē�anu kandidāts Lisinders.

Man ir ideja, Amandīne sapņaini noteica.

"Ja nemitīgās reinkarnācijas perspektīva da�iem indie�u domātājiem �ķiet apnicīga un viņi labprāt vēlētos pārtraukt �o moko�o nāves un tai sekojo�o atdzim�anas spēli, tad tauta gan tai labprāt pakļaujas."

Aleksandrs Dāvids Nīls. "Indija, kurā es dzīvoju"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Amandīnei tie�ām bija kāda ideja, turklāt tā nemaz nebija zemē metama. Gandrīz pirms pa�ām vēlē�anām māsu pirmsvēlē�anu komandai pievienojās "ektoplazmiskais reportieris" Maksims Vilēns. Un "brīnums", uz ko tā bija cerējis Lisinders, notika.

Vilēns sasauca preses konferenci, kuras laikā viņ� mierīgi paziņoja, ka eņģeļi esot nobalsoju�i par Lisinderu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tikai viņi, turklāt viņi vienīgie, zināja, kas noticis Lisindera iepriek�ējās dzīvēs, tādēļ viņ� uz tiem paļaujas.

�is apgalvojums visu iz�ķīra. Reti kur� bija gatavs ris�kēt un iegūt mīnus punktus, balsojot par kandidātu, kur� ne�ķita vēlams Debesīs. Uz vēlē�anām neieradās tikai slimie un tie, kas to fiziski nespēja. Ar 73 % balsu vai�rākumu Lisinders tika atkārtoti ievēlēts par prezidentu. Malacis, Maksim!

Pateicoties sakariem ar eņģeļiem un savam leģendāra�jam godīgumam, Lisinders atkal bija prezidents! Nekad un neviens nebūtu atļāvies ap�aubīt Vilēna apgalvoju�mus, jo viņa "Saruna ar mirstīgo" ta�u bija tik patiesa!

Tomēr �is jaukais cilvēks bija sev uzkrāvis pamatīgu nastu mīnus punktu! Viņ� bija uzkrīto�i melojis. Eņģeļi nu gan nekad nebija paudu�i jebkādu viedokli par vēlē��anām. Un, atklāti sakot, par mūsu vēlē�anām viņiem bija nospļauties.

Pateicībā par savu uz Zemes izdarīto grēku Maksims Vilēns no prezidenta saņēma Tanatonauta ordeni.

Vai tikai tu neesi Makjavelli reinkarnācija? cere�monijas laikā es viņam smejoties jautāju.

Mazais vīrelis bikli pasmaidīja.

Man labāk būtu paticis, ja tu mani salīdzinātu ar Danti vai �ekspīru.

Bet tu ta�u meloji!

Vai tu par to esi pārliecināts? Es nemaz nezinu, vai vispār ir iespējams samelot, jo patiesība mainās atkarībā no laika un vietas. Lisinderu ta�u ievēlēja? Tas nozīmē, ka debesīs viņ� tika labvēlīgi novērtēts.

Un viņ� man piemiedza ar aci. Arī labvēlīgi.

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Mēs jūs brīdinājām. Tagad jau ir par vēlu. Problēmas ir neiz�bēgamas.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Situācija joprojām tiek kontrolēta. Nevajadzētu mūs par zemu novērtēt.

"Pirms nav pārtrūcis sudraba pavediens�"

Eklēsiasts, XII, 6

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Pēc Lisindera atkārtotās ievēlē�anas eksperimentālā tanatonautika kļuva par masu tanatonautiku. Ļaudis aiz�vien bie�āk devās līdz pa�am Paradīzes galam.

Un tas nevarēja palikt bez sekām.

Jebkur� varēja apgalvot, ka debesīs ir sarunājies ar eņģeli un no turienes atvedis sensacionālu informāciju. Tā kādā televīzijas ziņu raidījumā tika stāstīts par to, ka viņi it kā esot uzgāju�i Ādolfu Hitleru, kur� atdzimis par pundurkoku.

� Par pundurkoku! � Roza brīnījās. Man �ķita, ka cilvēku ektoplazmas vairs nevar pārvērsties atpakaļ par augiem!

�Kā es nopratu no tā, ko man pastāstīja Svētais Pēte�ris, tad atsevi�ķos gadījumos tas tomēr ir iespējams. Parasti atdzimstot mēs kļūstam labāki, ta�u, ja dzīves laikā esam izrādīju�ies tik stulbi kā dzīvnieki, tad nākamo dzīvi atkal sākam kā dzīvnieki. Bet tad, ja cilvēks izrādījies vēl dzīv�nieciskāks par visme�onīgāko dzīvnieku, tas atkal kļūst par augu vai pat vēl ļaunāk par minerālu.

Nespēju tam noticēt� Hitlers ir pundurkoks kādā viesistabā, padomā tik!

�o pundurkoku atradām, jo kāds pļāpīgs eņģelis bija nosaucis adresi, kur to meklēt. Fīrera reinkarnācija pie�derēja kādas turīgas ģimenes pusaudzim. �is zeņķis nesa�prata, kā pundurkoka dzīve var būt sods. Viņ� �o kociņu ļoti rūpīgi kopa un par to gādāja.

Rūpīgāk to pārdomājot, sapratu, kas par lietu. Pundurkociņa dzīve ir nemitīgas mokas. Vispirms augu ievieto pārāk mazā podiņā, bet pēc tam nemitīgi apgrie�. Tās ir līdz tādam līmenim novestas mocības, ka sāk jau atgādināt mākslu. Visa pundurkociņa dzīve ir vienas vie�nīgas mokas, jo nav ūdens, bie�i tiek apgriezti zari, nepie�tiek vietas, trūkst gaisa un barības vielu.

Tā kā kociņam neļauj augt lielākam, tas uz visiem laikiem paliek punduris, bet visam pārējam, kas aug uz �īs Zemes, pieder viselementārākās no visām tiesībām tiesības augt lielākam.

Tiesa gan, aizbildinoties ar to, ka tā izskatās skaistāk, ķīnie�i ilgi uzskatīja, ka arī savu meitu kājas drīkst cie�i ietīt, lai tās neaug lielākas. Ta�u gadījumā ar pundurkociņu patiesībā viss bija vēl daudz briesmīgāk! Runa nebija tikai par saknēm. Tika apgriezti gan zari, gan galotne, gan saknes. Un tā ik dienas.

Tas bija visizsmalcinātākais soda veids, kādu varēja piemērot �im �ausmīgajam kara noziedzniekam � likt tam atdzimt par pundurkoku. Es nodrebēju, kad atcerē�jos, cik nelaimīgs biju juties, kad mani vecāki, lai taupītu naudu, bija man liku�i vilkt mugurā mana brāļa Konrāda pārāk �aurās drēbes.

Cepuri nost, tiesne�i ercenģeļi! Varena ideja! Tomēr atradās cilvēki, kas sevi uzskatīja par daudz ļaunākiem un izsmalcinātākiem atriebējiem nekā viņi! Viņi izplatīja petīcijas, kurās pieprasīja, lai pundurkokam piesprie� nāvessodu. Lai pundurkoku iznīcinātu, to pakāpeniski izraka no zemes, līdz nāve (man par lielu no�ēlu) to atbrī�voja no mū�īgajām cie�anām.

Tad sekoja da�ādu vairāk vai mazāk ticamu atklāsmju birums. Kas attiecas uz mani, es nu neticēju, ka eņģeļi būtu biju�i tik runīgi, turklāt ar tik daudziem cilvēkiem, un es ikreiz ar vislielākajām aizdomām tos pārbaudīju. Ja mēs noticētu da�iem tūristiem, kas atgriezu�ies no Viņpasaules, tad Henrija IV nāvē nebija vainojams Ravajaks, Dzelzs maska bija Luija XIV māsa, Raulu Vālenbergu, zviedru diplomātu, kas nacistu okupācijas laikā bija izrādījis varonību, slēpjot Ungārijas ebrejus, bija nogalinājis KGB, bet "Sarkanās kapelas" preto�anās kustības mocekļus bija nodevu�i viņu "draugi" no fran�u komunistiskās partijas. D�ons Lenons pats bija palūdzis savam slepkavam, lai to nogalina, jo vēlējās savai dzī�vei darīt galu; Eona jātnieks bija hermafrodīts; Nikolā Flamels bija kļuvis bagāts, aplaupot un nogalinot vidus��ķiras pārstāvjus, ta�u pēc tam paskaidroja, ka pēk�ņi kļuvis bagāts, it kā atklājot filozofa akmens noslēpumu, bet D�eks Uz�ķērdējs bija karaļa ģimenes ārsts Viljams Galls.

Galu galā visi asinskārie tirāni bija saņēmu�i atbil�sto�u sodu: Staļins bija atdzimis par laboratorijas pētī�jumu �urku, Musolīni bija kļuvis par cirka suni, Mao par Pekinas pīli, bet vairums Dienvidamerikas fa�istu bija atdzimu�i par zosīm, kuras pārbaroja, lai pēc tam no tām iegūtu zosu aknas Ziemsvētkiem.

Lai kļūtu slaveni, bez �iem "dullajiem" atradās arī dau�dzi citi, kas izmantoja ap�aubāmas debesu atklāsmes.

Izmanīgi cilvēki izklāstīja savas iepriek�ējās dzīves, lai gūtu kādu labumu eso�ajā dzīvē. Kas to lai zina, vai viņi stāstīja patiesību vai ne. Kāds aziātu izcelsmes Parīzes pārtikas pre�u tirgotājs stāstīja, ka esot Modiljani rein�karnācija, un uzsāka tiesas procesu pret savu gleznu tir�gotāju pēcte�iem, lai tie viņam atlīdzinātu mākslas darbu vērtības pieaugumu. Kāda apburo�a televīzijas aerobikas trenere dievojās, ka esot Boti�elli reinkarnācija. Viņa esot varējusi nodibināt savu uzņēmumu, jo izsolēs pārdevusi vairākas gleznas, ko atguvusi no muzejiem.

Un kur nu vēl visas iespējamās kompensāciju lietas un prasības! Ja ticētu tam, ko da�i stāstīja, tad vai visu cilvēces vēsturi vajadzētu pārskatīt, apgaismot, izskaidrot un tajā atklāt aplamības.

"Pati daba prasa, lai dvēsele tiktu attīrīta un izdzie�dēta. Ja tas nav noticis zemes dzīves laikā, �ī izdziedē�ana norit nākamajās dzīvēs."

Svētais Nisas Gregors

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Fredijs juniors auga lielāks, bet mūsu interese par tanatonautiku mazinājās, ta�u sabiedrības interese par to, glu�i pretēji, aizvien pieauga.

Es vairāk nodevos mājas dzīvei. Pasaule pavērās, bet es noslēdzos sevī. Tajā laikā biju pārliecināts, ka galvenais dzīvē ir apprecēties, radīt bērnus un izveidot pietiekami stabilu ģimenes �ūniņu, lai veselīga ģimenes dzīve tur�pinātos pēc iespējas ilgāk. Tā turpināsies tikmēr, līdz kļūs par atavismu, un �ādi ir iespējams izvairīties no emocionāli nelīdzsvarotu, tirānisku un apātisku bērnu ra�anās.

Biju laimīgs. Es mīlēju Rozu. Biju aizrāvies ar Fredija juniora audzinā�anu. Es viņam izraisīju interesi par grā�matām, tāpat kā Rauls to reiz bija izraisījis man. Roza viņam iemācīja vērot zvaigznes. Agrāk cilvēki vairāk bija lūkoju�ies zvaigznēs, un viņu problēmas tiem bija kļu�vu�as salīdzino�i mazākas. Pateicoties mums, �ī tradīcija tika atjaunota.

Man �ķita, ka, nododot Fredijam savu aizrau�anos ar lasī�anu, es viņam pie�ķir�u brīvu izvēli vēlāk pa�am izglī�toties. Katru vakaru es savam dēlam stāstīju to, kas, pēc manām domām, trīsgadīgam bērnam varētu būt visinte�resantāk, leģendas, pasakas, fabulas un īsus stāstiņus ar jaukiem izpu�ķojumiem.

Ta�u ārpus mūsu komfortablā dzīvokļa sienām, pro�tams, ar zināmu novēlo�anos, sabiedrība turpināja saņemt tanatonautikas kustības, kuras pirmatklājēji mēs bijām, trieciena vilnus.

Reiz Stefānija atgriezās mājās, pamatīgi satraukusies. Kāds sve�inieks uz ielas viņai bija piedāvājis ievērojamu naudas summu. Nevis lai viņu pavestu, bet tāpat vien, aiz labas sirds! Viņa bija kāvusies, lai tiktu no viņa vaļā.

Kā man piegriezu�ies visi �ie labie, jaukie, salkanie ļautiņi!

Tev laikam labāk patiktu ļaundari? Roza jautāja.

Izbeidz runāt muļķības!

Stefānija aiz dusmām piesarka.

Nē, tās nav nekādas muļķības! Agrāk, ja kāds izrā�dīja laipnību, viņ� to darīja tāpēc, ka tā vēlējās. Viņ� pats varēja izvēlēties, vai grib būt laipns vai nejauks, un labprātīgi izvēlējās būt jauks! Ta�u tagad visi ir jauki aiz māņticības, jo baidās tur, aug�ā, izkrist eksāmenā! Kāda nejēdzība!

Durvīs, kuras jau sen nebija vērts censties turēt aizvēr�tas, parādījās kāds skrandās tērpies ubags, kura apģērbs liecināja par to, kādu stāvokli viņ� ieņem sabiedrībā. Viņ� mierīgi ienāca iek�ā un devās tie�i uz ledusskapja pusi. Paņēmis sviestmaizi ar kūpinātu lasi un svaiga alus bund�u, ubags ērti iekārtojās atpūtas krēslā, vienkār�i lai piedalītos mūsu sarunā.

Stefānija metās viņam virsū un, pirms es paspēju viņu aizkavēt, izrāva tam no rokām sviestmaizi un skārdeni.

Kā jums nav kauna! � viņa iesaucās.

Vīrietis apstulbis blenza uz saniknoto itālieti. Kop� visas durvis stāvēja vaļā, viņ�, tāpat kā viņa līdzinieki, bija radis iekļūt jebkurā dzīvoklī, lai paņemtu, ko vien sirds kāro.

Jūs� jūs� ta�u esat jukusi! viņ� nomurmināja.

Tu, lempi, vai tev neviens nav mācījis, ka pie dur�vīm vispirms jāpieklauvē un tikai tad drīkst nākt iek�ā!

Ubags bija sa�utis.

-Jūs uzdrīkstaties man atteikt �ēlastības dāvanu?

Runa nav par �ēlastības dāvanu, bet gan par to, ka es nevaru paciest, ka tu ar savu netīrību un speķainajām lupatām piesmirdini manu māju!

Nabaga zellis pieaicināja mani un Rozu par liecinie�kiem.

Tai sievietei laikam galvā galīgs tuk�ums! Viņa pati neapjēdz, ko dara� Ja viņa man atsaka �ēlastības dāvanu, tad ta�u nopelna lērumu soda punktu savai karmai!

Mēs ba�īgi nolūkojāmies Stefānija.

Man piegriezu�ies visa tā glaimo�ana! viņa klie�dza. Vācies, paklīdeni!

Vīrietis viņā izsmējīgi blenza.

Labs ir, ie�u ar. Tikai pēc tam nebrīnieties, ka atdzimsiet� (viņ� kādu mirkli gudroja, kas varētu būt visļaunākais)� atdzimsiet slima ar vēzi!

Stefānija tuvināja savu seju viņējai, daudz nebēdājot par �ausmīgo smirdoņu.

Atkārto, ko tu tikko teici!

Ar pretīgu smīnu sejā viņ� vēlreiz atkārtoja:

Jūs atdzimsiet slima ar vēzi!

Nemaz nemanīju, ka mūsu itāliete būtu atvēzējusies, bet glāzes uz galda nodrebēja no pāris pliķu skaņas.

Vīrietis drīzāk �ķita apstulbis nekā saniknots. �ī sie�viete bija atļāvusies izturēties vardarbīgi pret ubagu. Viņ� berzēja savus kvēlojo�os vaigus.

Jūs man iesitāt! viņ� iesaucās, acis pārgriezis.

Jā. Un esmu spējīga ne uz to vien! Vēzis, jūs sakāt? Lieliski. Tad jau vismaz �ajā dzīvē man vajadzētu kārtīgi papriecāties. Un tev derētu tīties pēc iespējas ātrāk, citādi es iesper�u pa turieni, pa kurieni esmu nodomājusi.

Viņa man iesita, viņa man iesita! viņ� gandrīz iedziedājās.

Pēk�ņi ubags aptvēra, ka �īs pāris pļaukas viņu iecēla glu�i vai mocekļa kārtā. Kļūstot par saniknotas un agre�sīvas migēras upuri, noteikti varēja nopelnīt ne mazums plus punktu.

Un viņ� laimīgs izmetās pa durvīm.

Stefānija pagriezās pret mums.

Viņa ar roku notrausa pieri.

Goda vārds, vienreiz mēs visi sajuksim prātā! viņa teica.

Nezinājām, ko atbildēt. Patiesībā mēs ar Rozu �ajā brīdi bijām noba�īju�ies par savu draudzeni. Ja nu viņa tie�ām atdzimst slima ar vēzi?

-Tev nevajadzēja tā riskēt un viņam sist. Nekad nevar zināt� es iesāku.

Viņa mani uzreiz pārtrauca:

Vai tad jūs tie�ām nemanāt, ka uz pasaules paliku�i tikai vieni vienīgi mīkstmie�i un lupatas? Vairs nav ne emociju, ne baiļu, ne strīdu! Visi kļuvu�i gļēvi un māņ�ticīgi. Viņi ta�u nav labi! Viņi ir parasti egoisti. Viņus uztrauc tikai pa�u karma. Viņi cen�as darīt labu, tikai lai nodro�inātu sev labu nākamo dzīvi. Bet kuru gan tas uztrauc?

Es pēk�ņi sapratu, ka arī pats savā būtībā vienmēr esmu bijis labs, tikai sava egoisma vadīts. Un vēl arī slinkuma pēc un tāpēc, ka nevēlējos sev sare�ģīt dzīvi. Būt ļaunam nozīmēja domāt par citiem, par to, kā viņiem piekļūt un izgudrot visādas nekrietnības. Bet būt laipnam nozīmēja nevienu neaizskart, ta�u tad ari cilvēku pa�u nekas neaiz�skāra. Laipnība bija iespēja ērti justies, saglabājot mieru.

Stefānija mūsu viesistabā ārdījās kā lauva krātiņā.

-Jūs man esat līdz kaklam. Man līdz kaklam arī visa �ī sabiedrība, kop� tai esam atklāju�i to, ko vajadzēja atstāt apslēptu! Palieciet sveiki, tanatonauti! Es aizeju.

Un bez garām ceremonijām viņa devās projām. Stefānija savāca savas mantas un pameta mūsu Bit�omonas mitekli, neatvadījusies no Raula, kur�, lai arī piedzēries, tomēr vēl arvien skaitījās viņas vīrs.

Vai miesa un dvēsele ir vienlīdzīgas Dieva tiesas priek�ā?

Miesa var apvainot dvēseli apgrēcībā, jo, kop� tā viņu pametusi, miesa nekustīgi dus kapa dziļumā. Uz to dvē�sele varētu atbildēt, ka, atbrīvota no grēcīgā ķermeņa, tā lidinās gaisā glu�i kā putniņ�.

Vai dvēsele un miesa �ādi varētu izvairīties no Dieva tiesas? Mēs to pajautājām kādam gudrajam. Un, kā visi gudrie, viņ� atbildēja līdzībā, kas vēstīja par karali, kur� bija izraudzījies par sava augļu dārza sargiem kādu aklu vīru un kādu vīru bez kājām.

Vīrs bez kājām nebeidza apbrīnot lieliskos augļus.

Ļauj man uzrāpties tev mugurā, lai tos noplūktu, viņ� piedāvāja aklajam. Pēc tam mēs tos abi kopā apēdīsim. Aklais nespēja turēties pretim kārdinājumam, un, kad karalis atgriezās, viņa augļu dārzā nebija pali�cis neviens pats auglis. Pārsteigtajam valdniekam aklais atbildēja, ka neko nav redzējis, bet vīrs bez kājām -, ka nespēj uzrāpties kokā, lai noplūktu kaut vienu augli.

Karalis daudz negudroja. Viņ� lika vīram bez kājām uzrāpties aklajam uz pleciem. Un abi kopā tie saņēma nūjas sitienus, it kā būtu viens vesels.

Tāpat vienotas ir arī dvēsele un miesa. Un tās kopā stāsies Dieva tiesas priek�ā.

Babilonijas Talmūds (Sanhedrin, 9 a/b)

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tanatonautika palīdzēja pasaulei iepazīt mieru, uzplau�kumu un laimi. Cilvēks beidzot bija sasniedzis to, pēc kā bija ilgojies trīs miljonus gadu kop� savas parādī�anās uz Zemes. Līdz �im tika uzskatīts, ka nāve ir sāpes un cie�anas. Pēc Nāves kontinenta atklā�anas �īs bailes pārstāja eksistēt.

Vajadzēja tikai uz Zemes labi uzvesties, un debesīs sagai�dīja atlīdzība.

Pateicoties tanatonautiem, reizē ar kariem uz visas pla�nētas izzuda arī naids un skaudība un sākās jauna ēra. Ame�rikāņu paleontologs Tunders piedāvāja aizvietot apzīmējumu homo sapiens ar daudz mūsdienīgāku homo thariatonautis. Homo thariatonautis ir cilvēks, kas kop� �ī brī�a nosaka ne tikai savu dzīvību un nāvi, bet arī visas savas iepriek�ējās un nākamās dzīves.

Tas ir milzīgs izrāviens cilvēces attīstībā!

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Mums dzīve turpinājās bez Stefānijas, tā neapstājās.

Abi ar Rozu nolēmām izmantot Vasarsvētku nedē�ļas nogali, lai apmeklētu slaveno Smitsona muzeju, kur glabājas visas mūsu piedzīvojuma relikvijas. �is ceļojums atmaksājās. Iespaidīgajā betona celtnē atkal ieraudzījām mūsu pirmo lidojumu krēslu, aizkustināti izlasījām pirmo brīvprātīgo vārdus, kas upurēja savu dzīvību uz tanato�nautikas altāra, apstājāmies pa�i savu kopiju vaska fi�gūru priek�ā, kas attēloja tanatonautu ikdienas nodarbes.

Man pa�am �ķita, ka man ir maz kopīga ar �o smīno�o figūru ar milzīgo �ļirci rokās. Mūsu zvaigzne Amandīne savā pieguļo�ajā melnajā kleitā bija izdevusies daudz labāk. Kādā stūri varēja aplūkot indie�u tanatonauta Rad�iva Bintū ķermeni, kas bija aizķēries baudu teritorijā un kam rokā joprojām bija iedurta perfūzijas adata. Ja viņ� kādu dienu sadomātu atgriezties uz Zemes, tad ķermenis būtu viņa rīcībā, jo tika uzglabāts caurspīdīgā saldētavā. Tam līdzās eso�ā plāksnīte vēstīja, ka viņa nabassaite joprojām ir vesela.

Izstādē varēja aplūkot arī Bresona blokmājas maketu, bet tam līdzās izlasīt viņa skumjo dzīvesstāstu. Lidojo�u cilvēku figūriņas atainoja da�ādas tanatohoreogrāfiskās figūras, ko grupu lidojumiem bija izgudrojis rabīns Maiers. Milzīga, trīsdesmit metrus gara un desmit metrus plata freska diezgan precīzi attēloja Paradīzes kauju. Nospie��ot slēdzīti, varēja pat noklausīties cīņu skaņu ierakstu ar vaimanām un tādām frāzēm kā "�e tev, rāpuli!", "jūs, netīrie nodevējsuņi!", "uzmanieties, es mirstu!", �āvienu trok�ņiem un plīsto�a auduma stirk�ķiem, kas atdarināja skaņu, ar kādu pārtrūkst nabassaites. Patiesībā tas bija stulbs inscenējums, jo ektoplazmas, pat tanatonautu, neizdeva ne skaņas, un, ja arī tās kādu skaņu būtu izde�vu�as, tad tā netiktu pārraidīta starpgalaktiskajā telpā.

Smitsona muzejs bija milzīgs. Visapkārt saprāta robe��ās uzstādīti automāti, kas skatītājiem radīja Paradīzes iespaidu un vienlaikus ļāva tiem nobaudīt popkornu, hotdogus un dzērienus ar ledu. Amerikāņi tādās lietās ir īsti meistari.

Galvenās zāles centrā kāda skulptūra atainoja to, kā Fēlikss Kerbozs cauri gadsimtiem paspie� roku Kristoforam Kolumbam. �ķiet lieki atgādināt, ka �eit redzama�jam staltajam, smaidīgajam smukulim nav nekā kopēja ar to prasto rupekli, ko mēs patiesībā pazinām. Es lieliski varēju iztēloties, ka nākotnē parādīsies monētas ar viņa jaunizveidoto grieķa profilu un mūsu moto: "Uz priek�u, tikai uz priek�u, pretim nezināmajam!"

Man gan labāk būtu paticis mūsu vecais moto: "Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram!" Tas nekad nezaudēja savu aktualitāti.

Interesanti bija attēlota saruna ar ektoplazmu Dona�hjū. Uz caurspīdīga no organiskā stikla veidota ar neona gaismām apgaismota zemesraga (skaidrs, ka tas bija pē�dējās tiesas kalns) bija uztupināti trīs savu laiku nokal�poju�i vasko�anas aparāti, kam bija piestiprinātas garas, baltas bārdas un kas ar savām kustīgajām mutēm nemitīgi atkārtoja: "�eit tiks novērtēti visi tavas pagāju�ās dzīves labie un ļaunie darbi."

Vēl tālāk varēja aplūkot ektoplazmisko lidojumu uz�tvērēju (manas sievas Rozas izgudrojumu) milzīgu pa�rabolisko antenu un ekrānu ar zaļganas krāsas lēkājo�a gaismas signāla imitāciju. Jutāmies tā, it kā būtu nokļu�vu�i Bit�omonā!

Ekspozīcijas nobeigumā tās iekārtotāji bija uzstādī�ju�i lielisku, reljefu Paradīzes maketu. Trīsdesmit metrus augsta papjēma�ē konusa platākajā daļā bija izveidots gar� gaitenis, kur�, pakāpeniski sa�aurinoties, beigās sasniedza divu metru diametru. Lai tajā iekļūtu, vajadzēja uzkāpt uz slīdo�a gājēju celiņa, un pēc tam varēja lēnām slīdēt pa da�ādu krāsu gaiteņiem. Komatozās sienas citu no citas atdalīja biezi plastmasas bārk�u aizkari, kuri neļāva sare�dzēt, kas aiz tiem slēpjas.

Ikreiz, kad tika �ķērsota plastmasas Moch siena, bija dzirdama iesūco�a skaņa, bet pēc tam izstādes apmeklētāji nonāca melnajā, sarkanajā, oran�ajā un pārējās teritori�jās. Mums visapkārt pakāpeniski tika apgaismoti diapozi�tīvi, kas pēc mūsu nostāstiem attēloja Nāves kontinentu. Bija dzirdams, kā kāda balss komentē redzamo: "�eit jūs varat aplūkot da�us no sātaniem, ko pirmie tanatonauti ieraudzīja, kad �ķērsoja Moch 1." Attēlos redzamie sātani nemaz nebija līdzīgi mūsu paziņam � īstajam Sātanam.

Kas attiecas uz baudu teritoriju, ekspozīcijas vei�dotāji nebija vēlēju�ies pārāk samulsināt bērnus. Da�i no �eit redzamajiem personā�iem aprobe�ojās tikai ar skūpstiem uz lūpām. Pacietības teritorijā slīdo�ais gājēju celiņ� apstājās tik strauji, ka da�iem jau �ķita, ka tas sabojājies. Zinā�anu zonā kāda "aizkadra" balss sniedza tādu informāciju kā Pitagora teorēma a2 + b2 = c2 . īstas papildstundas skolēniem. Skaistuma kalngalus aizstāja da�i rahītiski taureņi un smejo�i delfīni. Visapkārt dau�dzas ģimenes fotografējās un apsprieda izstādes komen�tārus.

-Ja būsi pietiekami gudrs, tad arī tu reiz varēsi apmek�lēt Paradīzi, kāds tēvs centās pārliecināt savu dēlēnu.

Es nu gan atturējos no tādu lietu stāstī�anas Fredijam junioram!

Slīdo�ais gājēju celiņ� beidzās pie pa�as izejas. Kad vairākas stundas bija pavadītas muzeja puskrēslā, dienas�gaisma atgādināja baltās teritorijas vilino�o gaismu! Liels paldies! Grūti iedomāties labāku dāvanu paguru�ajiem muzeja apmeklētājiem. Milzīgā telpā cita pie citas atradās daudzas kafejnīcas, kur bija jauki pasēdēt un nedaudz atpūsties, un suvenīru veikaliņi, kas bija labāk apgādāti ar precēm nekā manai mātei piedero�ais. Tur bija gan sporta krekliņi, gan starta krēslu pakaļdarinājumi, sātanu un eņģeļu modeļi, grāmatas ar eņģeliskiem un sātaniskiem attēliem un paplātes ar ēdieniem, kas ieteicami vieglākam startam.

Fredijs juniors priecājās par tēta bārdu un vicināja vairākus atslēgu piekariņus ar eņģeļu vārdiem, kuru vēl pietrūka viņa kolekcijai. Es pats nevarēju iz�ķirties, vai pirkt videokaseti ar datorā veidotiem attēliem, kas solīja, ka ļaus iepazīt visas tanatonautu lidojuma sajūtas "gan�drīz kā īstenībā".

Tomēr atturējos. Beigu beigās man visa �ī jezga bija pamatīgi apnikusi. Savu uzturē�anos viņpus Atlantijas okeāna beidzām nedaudz ātrāk, nekā paredzēts.

"Cilvēka piedzim�ana uz Zemes, tāpat kā nāve, rada tikai dvēseles pārvieto�anos, kas vispirms atrodas vienā, bet pēc tam citā vietā. To sauc par dvēseļu migrāciju jeb Gilgoulim."

Zohar

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tanatonautika bija pārvērtusies par masu sporta veidu. Tas cilvēku daudzums, kas apmeklēja Viņpasauli, lai jau iepriek� nedaudz iepazītos ar savu pēdējo ceļojumu, bija prātam neaptverams. Galu galā nāve ta�u attiecas pilnīgi uz visiem.

Tā kā Visums bija pārpildīts, tad tiem, kas tikko bija miru�i, nācās sev izlauzt ceļu starp �iem "tūristiem" ar neskartajām nabassaitēm, kas alka gūt vēl nebiju�as izjūtas.

Visvairāk starp �īm tūristu grupām bija japāņu. Viņiem tanatonautika deva iespēju meklēt savus sen�us, kurus tie pielūdza kulta līmenī. Un tas nebija nekāds brī�nums, ja ņem vērā, ka japāņu sabiedrība bija pirmā, kas sāka tirgot "ektoplazmiskos priek�metus". Dzenbudistu meditētāji bija apņēmu�ies tos ar domu spēku nogādāt Paradīzē.

Drīz vien arī lielajām firmām ienāca prātā sākt nodar�boties ar ektoplazmisko mārketingu. Pirmo reizi kā miru�o, tā tanatonautu uzmanību 2068. gadā piesaistīja kāda reklāma, kas bija izvietota uz reinkarnācijas ceļa. Tā bija Koma-Kola reklāma: "Atsvaidziniet savu dvēseli ar Koma-Kola."

Apdro�inā�anas aģentūras sekoja kādas Atlantas kom�pānijas piemēram. "Esat te nokļuvis? Tātad kaut ko būsiet darījis nepareizi. To nedrīkst atkārtot. Nākamās reinkarnācijas laikā izmantojiet Londonas Galvenās Ap�dro�inā�anas kompānijas pakalpojumus. LGAtā ir dro��ība visās jūsu eksistencēs!"

Sākumā reklāmas tika izvietotas tikai uz piltuves ārē�jās malas, ta�u drīz vien arī aiz pirmās komatozās sienas.

Radās aizvien jaunas specializētas reklāmas aģentūras. Nevienam neprasot atļauju, tās ieņēma tos līdzenumus un vietas, ko mēs bijām uzzīmēju�i savās ģeogrāfiskajās kartēs. Mūki pārkvalificējās un sakoncentrēju�ies ar lūg�snu palīdzību nosūtīja ziņas tie�i uz vajadzīgo vietu tās bija paredzētas izlasī�anai Nāves kontinentā.

Tarifi mainījās atkarībā no virsmas. Bija pieejami for�māti ar 1 reiz 2 metriem līdz 10 reiz 20 metriem. Debe�sīs nepastāvēja nekādi ierobe�ojumi, viss bija atkarīgs no medija enerģijas spēka.

Klientu netrūka. Koma-Kolai un LGA juku jukām sekoja ektoplazmisko ceļojumu tūroperatori ("Ar Nāves gaisa līnijām garantējam turp un atpakaļ ceļu"), pamperu ra�otāji ("Jutīsieties ērti savā nākotnes jaundzimu�ā ādā ar Impermeablex pamperiem, kas piemēroti gan kādreizē�jiem ve�ukiem, gan zīdaiņiem, par kuriem tie pārvēr�as nākotnē"). Tika reklamēti piena produkti ("Pateicoties jogurtam "Tranzīts", jūs bez smaguma sajūtas nokļūsiet īstajā Paradīzē"), gultas piederumi ("Somnis matra�i veiksmīgas meditācijas noslēpums"), mana brāļa Konrāda starta krēsli ("Imperatora troņi katapultas uz Viņpa�sauli, ar kurām apsteigt citus miru�os"), rokmūzikas gru�pas ("Dead-Stroy mūzika pat eņģeļus padarīs mēmus") un alkoholiskie dzērieni ("Lucillius augļu aperitīvs, ko jauki dzert ar serafiem").

Da�iem īpa�i apdāvinātiem medijiem pat izdevās pa�nākt, ka viņu reklāmas paziņojumi mirguļo. Nonākot pie Paradīzes melnā cauruma, tagad bija tāda sajūta, it kā jūs būtu nokļuvis pie kāda liela supermārketa ieejas. Lai arī ko par to domātu Rauls, Nāves kontinents tagad tie�ām bija nokļuvis Tempļa tirgoņu rokās.

ANO panāca, ka tika izveidota starptautiska ētikas komisija, lai �īm nelikumībām darītu galu. Tika aiz�liegts izvietot atmiņu stimulējo�u medikamentu reklā�mas ("Ar Memorix jūs atcerēsieties visas tās muļķības, ko esat pastrādājis") pie ieejas melnajā ļauno atmiņu zonā. Tika aizliegts izvietot piepū�amu gumijas leļļu reklāmas sarkanajā baudu zonā, pulksteņu reklāmas pacietības zonā, enciklopēdijas zinā�anu zonā, bet mākslas gale�riju reklāmas absolūtā skaistuma zonā. Tik ļoti pārspīlēt gan nevajadzēja.

Bibliotēku plauktos krājās tādi darbi kā "Nāve un tās formalitā�u kārto�ana", "Paradīze kontrastu zeme", "Mirt, bet pēc tam?", "Pamācība, kā saprasties ar citiem miru�ajiem, svētajiem un eņģeļiem", "Reinkarnācijas ceļ� tā plāns un padomi, kā uz tā neapmaldīties", "Da�i ektoplazmiskās horeogrāfijas piemēri".

Uz Zemes viss bija kļuvis vienkār�s un saprotams. Tirdzniecība plauka, ļaudis cits citu mīlēja, nabadzība izzuda.

Reliģija bija izgaisusi. Vairs nebija naida, kas varētu �ķelt cilvēkus. Visa pasaule bija sastājusies aiz labo darbu karoga.

Kur bija paliku�i ciniķi, ironijas un sarkasma cienī�tāji? Pat humors vairs nebija cieņā. Humors balstās uz apsmieklu, bet ekskursijas uz Nāves kontinentu bija pie�rādīju�as, ka nekas nebija izsmejams, ka visam, ikvienai rīcībai, pat visnevainīgākajai, bija sava cena un ka no aug��as viss tika novērots un uzskaitīts.

Vēl viena problēma: absolūtais fatālisms, kas bija pār�ņēmis visu pasauli. "Kāda jēga kaut ko uzsākt," ļaudis prātoja, "ja tikpat iepriek�ējās dzīves jau noteiku�as manu karmu, un man nekas cits neatliek kā dzīvot ar vairāku tūksto�u gadu mantojumu. Kādēļ velti censties, ja mans liktenis tur aug�ā, Paradīzē, jau nolemts?" Kopā ar laip�nību cilvēci iekaroja slinkums. Un kāda gan jēga piepūlē�ties, ja var aiziet uz kādu veikalu vai pie privātpersonām, lai izklaidētos, iepērkoties pēc sirds patikas?

Ja trūka materiālās motivācijas, kas cits varēja ļaudis pamudināt meklēt piedzīvojumus vai izdomāt jaunus projektus?

Kas attiecas uz Nāves kontinenta atklājumiem, tad par tiem es vienmēr esmu �aubījies. Mans satraukums vēl pieauga, kad kļuvu par liecinieku dīvainam notikumam. Reiz, kad ielu �ķērsoja bērns, pēk�ņi nez no kurienes uzradās sporta auto. Ar tik milzīgu ātrumu, ar kādu tas brauca, �oferis nekad nevarētu laikus nobremzēt. Atcerē�jies savu pirmo satiksmes negadījumu, es saucu: "Uzma�nies!" Zēns apstājās, paskatījās uz mani, tad uz tuvojo�os automa�īnu un mierīgi paziņoja:

Ja tāds ir mans liktenis, tad nekas to nespēs apstā�dināt.

Un viņ� palika stāvam uz vietas, rokas nolaidis, gai�dot, kad viņu notrieks, pat neiedomājoties par to, ka arī mans brīdinājums bija daļa no viņa likteņa. Metos pie viņa un pēdējā brīdī zēnu izglābu.

-Tu, sīkais kretīn, tu ta�u varēji aiziet bojā tik stulbā veidā!

Viņ� mani nekaunīgi nopētīja no galvas līdz kājām.

Nekā nebija, jo tev ta�u mani bija jāizglābj. Vismaz �odien�

Un viņ� palēkdamies devās projām, it kā gaidītu, ka to nogalinās drusku vēlāk vienīgi tāpēc, lai mani izjo�kotu!

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Nekavējoties to pārtrauciet! Tanatonautikā apslēpti milzīgi draudi. Cilvēki jau sāku�i izvietot reklāmas uz reinkarnācijas ceļa. Pieaug Paradīzē redzētā bezjēdzīgo liecību skaits. Nekavējoties vajadzētu iejaukties.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Jā. Situācija piedzīvojusi negaidītu pavērsienu. Mēs nopietni apsveram �ādu iespēju.

Vai tie�ām iespējams, ka viss mūsu lielais piedzīvo�jums kalpojis tikai tam, lai padarītu cilvēci pilnīgi apā�tisku, fatāli noskaņotu un bezmērķīgu?

Tādā gadījumā esmu izdarījis milzīgu grēku un man nāksies atdzimt neskaitāmas reizes, lai labotu �o posto�o kļūdu.

Bija apnicis uz ielas kāpt pāri cilvēkiem, kas, rāmi izstiepu�ies, gaidīja, kad beigsies viņu pa�reizējā eksis�tence. Tas vairs pat nebija fatālisms, bet gan atteik�anās no dzīves!

Es nodrebēju, kad atcerējos zēnu, kuram pilnīgi viss bija vienaldzīgs.

Arī Bit�omonas tanatodromā nevaldīja daudz priecī�gāka gaisotne. Roza, Fredijs juniors un es aizvien vairāk noslēdzāmies savā ģimenes �ūniņā, bet Amandīne turpi�nāja konferen�u turnejas.

Rauls, kuru pēc viņa vecākiem tagad bija atstājusi ari viņa sieva Stefānija, �ādi bija ieguvis vēl vienu iemeslu, lai dzertu. �ķita, ka viņ� cen�as alkoholā atrast kādu tre�o pasauli, kaut ko pa vidu starp dzīvību un nāvi. Galu galā, iespējams, ka tie�i alkohols bija visu meklējumu pamatā. Tādā gadījumā es uz Raulu biju velti dusmojies, jo ar savu piemēru viņ� bija mani paglābis no �ī slidenā ceļa.

Kādu vakaru biju palicis jumta dzīvoklī klausīties d�eza mūziku. Sevi�ķi man patika kāds �ēlabains un skumj� sak�sofona solo. �āda veida mūziku neviens vairs neklausījās.

Atgriezusies no sava kārtējā �ova, man pievienojās Amandīne. Es viņai nepievērsu tikpat kā nekādu uzma�nību. Pabīdījusi malā kādu augu, viņa atlaidās man līdzās vienā no pītajiem krēsliem.

Vai tu esi noguris? viņa jautāja.

Nē. Man iestājusies dvēseles krēsla.

Dvēseles krēsla? Tā jau ir visiem!

Aizsmēķējusi vienu no tievajām cigaretēm, ko viņa

bija izņēmusi no paciņas, kuras Rauls bija izmētājis visās malās, Amandīne piebilda:

Vai tu vēl atceries, ko mēdza teikt Fredijs? "Gudrie meklē patiesību, bet muļķi to jau ir atradu�i." Tagad bei�dzot visi ir atradu�i patiesību.

Tad jau pilnīgi visi ir muļķi.

Jā, bet tā nav mūsu vaina.

Es apklusu, sirdsapziņas pārmetumu mocīts. Atcerējos to dienu, kad biju mātei vaicājis, ko nozīmē vārds "nāve". Redzēju, kā no segas ārā rēgojas manas vecvecmāmiņas Aglajas ledaini aukstā roka. Un redzēju to pārsteidzo�o ainu, ko nekad neaizmirsī�u, trīs mirdzo�i ercenģeļi tur, aug�ā, kas bija sapulcēju�ies, lai mūs tiesātu.

Patiesībā viņi nemaz nebija labvēlīgi. Viņi bija biedē�jo�i, kaut arī smaidīja. Sāku saprast Stefāniju. Uzspiesta labestība bija tikpat �ķebino�a kā zefīra un medus zupa ar granātābolu sīrupu.

Durvīs, rokas plauk�ķinādama, parādījās Roza.

Ja esat izsalku�i, ātri kāpiet lejā! Pusdienas ir gata�vas, un juniors grasās visu apēst viens pats. Drīz vairs nekas nebūs palicis pāri.

Lai �ajā dzīvē justos pietiekami dro�i, jāievēro piecas lietas.

��� Veselība. Ja vēlaties saglabāt skaidru domā�anu, tad arī ķermenim jābūt veselam. Jāzina savs mērs, nekad nevajag pieēsties līdz ūkai.

�� Būt apmierinātam. Novērtēt to, kas mums ir.

�� Atturība. Neļaut tādām emocijām kā bailes no ne�paredzamā, bailes no nepatik�anām gūt virsroku, nepa�kļauties īslaicīgai baudai.

��� Mācīties. Izglītoties, lasot svētos rakstus un medi�tējot.

��� Upurēties Dievam. Mēs nedzīvojam sevis dēļ, bet gan tā dēļ, kas atrodas mūsos un ir par mums pārāks. Pats galvenais vienmēr saglabāt pieticību.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

266. APRĒĶINI

Kop� "Sarunas ar mirstīgo" mēs zinājām: lai pabeigtu reinkarnācijas ciklu un kļūtu par tīru dvēseli, bija jāsavāc se�i simti punktu. Ta�u atkārtota saruna ar Svēto Pēteri

Amandīnei sniedza daudz precīzāku informāciju. Viņa mūs iepazīstināja ar oficiāli apstiprināto tabulu.

MĪNUS PUNKTI

Meli 10-60

Aprunā�ana 10-70

Pazemo�ana 100-400

Atteik�anās palīdzēt briesmās nonāku�ajam 100-560 Bērna pame�ana 100-820

Vecāku pame�ana � 100-910

Vardarbība pret dzīvniekiem 100-1370

Vardarbība pret cilvēkiem 500-1450

Noziegums, kas izraisa kāda nāvi, � 500�1 510

Atkārtota ļaunprātība soda punkti tiek reizināti ar 1,5

PLUS PUNKTI

Dāvanas savtīgos nolūkos � 10-50

Dāvanas nesavtīgos nolūkos 10-90

Prieka izraisī�ana apkārtējos 10-100

Palīdzība briesmās nokļuvu�am dzīvniekam50-120 Palīdzība briesmās nokļuvu�am cilvēkam 100-270 Mākslas darba radī�ana 100-410

Oriģināla ideja, kas paver progresa iespējas,100^50 Uzupurē�anās citu labā 100-620

Labas izglītības nodro�inā�ana bērnam 150-840 Atkārtotas labdarības koeficients plus punkti tiek reizināti ar 1,2

�āda precizitāte cilvēkus padarīja vēl tramīgākus. Da�i labprātāk izvēlējās izdarīt pa�nāvību nekā grēkot, lai apstā�dinātu skaitītāju "uz nulles atzīmes", kā tajā laikā mēdza sacīt. Protams, �is izteiciens bija tikai metaforisks. Kāda japāņu firma bija veiksmīgi uzsākusi labo un slikto darbu skaitītāja karmogrāfa ra�o�anu. Tas izskatījās pēc neliela pulksteņa ar �ķidro kristālu ekrānu un ciparu kla�viatūru. Cilvēki to valkāja, apliktu ap labās rokas locītavu, jo uz kreisās rokas locītavas joprojām bija īstais pulkstenis.

Lai uzzinātu, ciktāl karma pavirzījusies, atlika tikai katru vakaru pirms gulētie�anas atzīmēt dienā paveiktos darbus. T iklīdz bija par maz plus punktu, uz karmogrāfa ekrāna parādījās zirdziņ�. Tā bija pirmā karmiskās deģe�nerācijas pazīme, kurai sekoja suns, trusis, kailgliemezis un amēba. Sliktākajā gadījumā tas bija pētersīlis vai sēne.

Pateicoties karmogrāfam, varēja mierīgi nomirt, jo bija skaidri zināms, cik tabulas punktu iegūts, un varēja bez bailēm stāties ercenģeļu tiesas priek�ā. Protams, �ie plus un mīnus punktu aprēķini prasīja būt atklātam pa��am pret sevi.

Ari mēs tanatodromā ar �o ierīci drusku paspēlējāmies. Roza secināja, ka viņai ir 400 plus punktu. Mans rezultāts bija daudz pieticīgāks tikai starp 0 un plus 5 punktiem. Nebiju pastrādājis pārāk daudz nelietību, tomēr nebiju arī nekāds svētais. Raulam galu galā bija izrādījusies tais�nība es tie�ām nebiju nekāds varonis, bet gan vispa�rastākā viduvējība. Un arī mana karma bija viduvēja.

Fredijam junioram �ī spēļmantiņa bija ļoti iepatiku�sies. Viņa gandrīz "nevainīgais" karmogrāfs laipni vēs�tīja, ka Fredijs nopelnījis plus 25 punktus, bet tāpēc jau tas mazulim patika ne mazāk. Tiklīdz viņ� bija norāvis drauga rotaļu zirgam asti, tā tūlīt steidzās pie karmogrāfa, lai uzzinātu, cik mīnus punktu ieguvis.

�ī ierīce lieliski aizvietoja grēksūdzi.

Konrādam neizdevās iegūt licenci karmogrāfa ra�o�a�nai. Japāņi savu izgudrojumu rūpīgi sargāja un tā patenta tiesības nevienam pa�am nepie�ķīra. Tad mans brālis nolēma pievērsties pavisam citam tirdzniecības veidam tabletēm, kas domātas, lai "izstātos no spēles" jeb "īpa�ās nesāpīgās pa�nāvības" tabletes. Viņa moto bija: "Labāk jauna dzīve nekā bezjēdzīga eksistence." Tas bija vienkār�i un saturīgi. Konrāds, kas pret tanatonautiku vienmēr bija izturējies ļoti skeptiski, tagad pirmais iedro�ināja ļaudis spert iz�ķiro�o soli. Bizness kā nekā pirmajā vietā.

Kāda likteņa ironija drīz vien starp saviem pirma�jiem klientiem viņ� sastapa pats savu dēlu manu brā�ļadēlu Gistavu, kur� bija izmisumā, jo nebija nokārto�jis pārbaudes darbu matemātikā. Atvadu vēstules vietā pusaudzis bija uzkricelējis: "Neuztraucieties. īss miru�o pasaules apmeklējums, un es jau bū�u atpakaļ, tikai citā ādā."

Viņa vecāki bija pārliecināti, ka viņam, protams, ir taisnība, tomēr viņi nezināja, kur tie�i notiks viņa rein�karnācija. "Tik daudz pūļu un tik rūpīgi izraudzīta mā�cību programma, un tas viss vējā vienas sliktas matemā�tikas atzīmes dēļ, izmisumā rauj kaut matus no galvas!" Konrāds lādējās un nevarēja saprast, vai sava dēla nāvi apraudāt vai ne.

Mēs ar Rozu uztraucāmies. Ja nu Fredijam arī uz to ir nosliece? Mūsdienās nepatik�anas atgadās tik ātri! Kaut gan bijām iepazinu�i Paradīzi, tomēr nevēlējāmies, lai mūsu bērns turp dotos pārāk ātri, turklāt pats sev pār�raujot nabassaiti.

Lai viņu izdotos atturēt no �is jaunās modes, kas izpla�tījās skolās un licejos, mēs aizvietojām ciānkālija tabletes, kas bija paredzētas, lai "izstātos no spēles", un ko viņ� bija nopircis par savu kabatas naudu, ar pavisam nevainī�gām konfektēm, kurām bija cukura glazūra. Un, lai viņ� nepakļautos pēk�ņai vēlmei lēkt tuk�umā, visiem logiem pierīkojām restes.

Roza darīja, ko spēja, lai jebkuros apstākļos viņu no�mierinātu. Ja viņ� atnāca ar dienasgrāmatu, kas bija pilna ar sliktām atzīmēm, mēs tam uzdāvinājām kādu dāvanu. Mēs nekad sarunā ar viņu nepacēlām balsi, Fredijs bija mūsu mīlestības ieskauts, un mēs viņu nemitīgi pārlieci�nājām par savu atbalstu. Galvenais bija tas, lai mūsu dēls tā mīlētu dzīvi, ka būtu pārliecināts: citā reinkarnācijā viņ� nekad nesastaptu tik kolosālus vecākus.

Tomēr visiem vecākiem neveicās tik labi kā mums. Bērnu, tāpat kā pusaud�u pa�nāvību skaits bija pieau�dzis.

Kā kaut kas nepatika vai bija atgadījusies kāda ķibele hops! un gatavs. Visjūtīgākie visu laiku staigāja ar ciān�kālija kapsulu, kas bija paslēpta caurā zobā, un, kā tikai kaut kas atgadījās, viņi tūlīt darīja galu �ai par neizdevu��os uzskatāmai eksistencei. Tā kā dzīve bija spēle, pietika tikai pacelt roku, lai no tās izstātos, pateicoties mana brāļa Konrāda brīvā tirdzniecībā pieejamai pilulai.

Rezultātā uz ielas vairs tikpat kā nevarēja sastapt vecus (tiklīdz uzradās pirmā krunciņa, tā uz priek�u, pre�tim jaunai jaunībai, pirms iepazīts neglābjamais vecuma aizvainojums), kā arī norūpēju�os vai ļoti jūtīgus cilvē�kus. Bija paliku�as tikai nenobriedu�as būtnes, kuras bija apsēdusi doma darīt labu, valdīja slinkums vai māņticība.

Tā patie�ām bija īsta sabiedrības problēma. Līderi un rado�i cilvēki vairumā gadījumu ir cilvēki, kam bijusi grūta bērnība un kas no tās bija izkļuvu�i ar dūru spēku un izdzīvoju�i, norūdot savu raksturu stingru kā tērauds. Ta�u tagad, kad, atgadoties visniecīgākajai likstai, pa�nā�vība solīja iespēju nostādīt skaitītāju atpakaļ nulles stā�voklī, nākamā elite izzuda, tā arī nesasniegusi brieduma gadus.

Lisinders un viņa valdība lieliski apzinājās �o prob�lēmu. Viņa administrācijā bija vieni vienīgi gļēvuļi un nulles, kas nebija spējīgi pieņemt nevienu nopietnu lēmumu, jo ļoti baidījās kādu aizskart. Tomēr, lai visgud�rākie un visjūtīgākie jaunie�i izbeigtu darīt pa�nāvības, bija svarīgi rīkoties pēc iespējas ātrāk. Tā kā nāve bija kļuvusi tik banāla, bija nepiecie�ams dzīvot dzīvi �eit un tagad, nevis kaut kur citur nezināmā nākotnē. Ta�u tas nebija tik vienkār�i, jo neviens cilvēks vairs nebija dzīvei tik stipri pieķēries, lai par to cīnītos vai sakostiem zobiem pārciestu likstas. Vēl ļaunāk, visi vēlējās uzzināt, par ko viņi reinkarnēsies, it kā tā būtu kāda ruletes vai loto spēle. Tur aug�ā ta�u laimīgi cipari kritīs visiem!

Tā radās NDPA Nacionālā Dzīves Propagandas Aģentūra. Lisinders iesaistīja projektā labākās reklāmas aģentūras, lai tās izgudrotu saukļus, idejas un koncepci�jas, kas piespiestu cilvēkus vairāk pieķerties savai eksis�tencei, un lai tā viņiem nebūtu līdz kaklam apnikusi.

Vai gan kāds pirms 2000. gada kaut kam tādam būtu varējis noticēt? Visi aiz smiekliem vai plīstu pu�u, izdzir�dot, ka reiz būs nepiecie�ama reklāmas kampaņa, lai ļau�dis novērtētu viselementārāko, visdabiskāko un visvien�kār�āko, kas tiem dots, dzīvi.

Dzīve ir emocijām bagāts mirklis. Suzanna M., 20 ga�dus veca studente, stāsta:

"Sākumā es dzīvi sevi�ķi nemīlēju. Es pat uzskatīju, ka mīlēt dzīvi ir vecmodīgi. Mani vecāki bija dzīvi, mans onkulis, mani vecvecāki un visi pārējie manas ģimenes neveiksminieki bija dzīvi, un es prātoju, kā viņiem izde�vās palikt �eit un paciest to, ka viņi kļūst veci un sabrūk kā tādi grausti. Kādi nejēgas!

Dzīve man tie�ām �ķita bezjēdzīga. Es pat mēģināju no tās bēgt ar alkohola un narkotiku palīdzību. Ta�u no narkotikām man kļuva slikti un no alkohola arī. Un man radās vēlē�anās aiziet no dzīves. Bet tad man ie�āvās prātā kāda doma. Kāpēc gan, pirms aiziet no dzīves, neapceļot pasauli? Un beidzot es uzzināju, cik dzīve ir lieliska. Augi, dzīvnieki un pat akmeņi ta�u dzīvoja! Un es sev vaicāju kāpēc tad lai es arī nedzīvotu?

Tagad savu izvēli neno�ēloju un, kad redzu visus tos jaunie�us, kas �aubās, es viņiem saku: "Paklau, pamē�ģiniet ta�u apceļot pasauli arī jūs! Un jūs redzēsiet, ka dzīve ir kaut kas tāds, kas uz �īs pasaules saglabāsies vēl ilgi!"

NDPA Nacionālās Dzīves Propagandas Aģentūras ziņojums

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Tas jau kļuvis par īstu neprātu! Jūs ta�u esat stiprs. Neļaujiet pa�lepnumam gūt virsroku! Nebaidieties atzīt savas kļūdas! Jūsu pacietība ir posto�a. Ļoti posto�a. Visiem.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Bailes jūs padarīju�as aklus. Nedaudz rāmāk, es jūs lūdzu. Bet, galvenais, bez panikas. Mēs joprojām visu kontrolējam.

Mēs esam tikai smil�u graudi, un mēs visi turamies kopā.

Mēs esam kā smil�u graudi pludmalē, bet bez smil�u graudiem nebūtu pludmales.

Poēma, tulkota no jamato senās japāņu valodas

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Nacionālā Dzīves Propagandas Aģentūra centās, cik spēja, tomēr guva no�ēlojamus rezultātus. Vajadzēja atga�dīties kaut kam patie�ām traģiskam Lambēra lietai, lai pa�nāvību kustība vienā mirklī izbeigtos.

Tas notika kādā svētdienā mūsu Bit�omonas tanato�dromā. Da�reiz mēs saviem draugiem ļāvām izmanot mūsu lidojuma krēslus. Taizemie�u restorāna īpa�nieks Lambēra kungs mums bija palūdzis, lai ļauj viņam vienā no tiem apsēsties. Nebija nekāda iemesla viņam to neļaut, vēl jo vairāk tādēļ, ka Lambēra kungs zināmā mērā bija uzskatāms par tādu kā mūsu personāla ēdnīcas vadītāju un mēs centāmies ar vinu uzturēt labas attiecības.

Viņ� apsēdās. Mēs noregulējām aparatūru. Lambēra kungs skaitīja "se�i, pieci, �etri, trīs, divi, viens, starts" un nospieda bumbierveida slēdzi.

Pagaidām viss noritēja normāli, toties atgrie�oties gan atgadījās kaut kas pavisam dīvains.

Kad Lambēra kungs atvēra acis, man �ķita, ka esmu sastapis vēl vienu �anu Bresonu. Viņ� bija drud�ains, nervozs, un pat viņa seja vairs nemaz nelīdzinājās mūsu vienmēr tik nosvērtā taizemie�u restorāna īpa�nieka sejai. Mūsu priek�ā tagad atradās cilvēks, kura acu skatiens itin nemaz nebija maigs un draudzīgs, it kā tas būtu pilnīgi cits cilvēks. Varbūt tas bija misters Haids, kur� līdz �im bija veiksmīgi izlicies par Dr. D�ekila-Lambēra kungu?

Vai jums viss kārtībā, Lambēra kungs? es jautāju.

O jā! Iesākumam pavisam labi. Pat par daudz labi! Vēl nekad neesmu juties labāk.

Vai jums izdevās nokļūt Nāves kontinentā? Aman�dīne uztraucās.

Kā tad! Apmeklēju gan, tā sakot, apmeklē�anas pēc.

Tā nudien ir interesanta vietiņa.

Lai gan viņa balss un sejas panti bija tādi pa�i kā agrāk, tomēr biju gatavs apzvērēt, ka mums ir darī�ana ar pavisam citu personu.

Vēlāk izrādījās, ka Lambēra kungs turklāt kļuvis sardonisks, bet acu skatienā pavīd pat kaut kas perverss. Attiecībā uz pavārmākslu viņ� bija aizmirsis pilnīgi visu, ieskaitot savu meistarstiķi rīsu nūdeles bazilika mērcē.

Lambēra kungam pēk�ņi par virtuvi bija nospļauties. Un viņ� pārdeva savu restorānu. Lai ta�u tie viņa dārgie klienti vienreiz pa�i meklē, kur ieturēties! Kas viņam tur par daļu! Lambēra kungs devās prom no pilsētas, un mēs viņu vairs nekad nesastapām.

�is atgadījums mani ļoti uztrauca, tādēļ apspriedos ar kolēģiem no citiem tanatodromiem. Viņi apgalvoja, ka līdzīgus gadījumus ir jau piedzīvoju�i. Tāpat kā es, arī viņi bija iedomāju�ies par doktora D�ekila sindromu, tādēļ �o parādību turpmāk visi sāka �ādi dēvēt. �īs pro�blēmas apsprie�anai nolēmām noorganizēt videokonfe�renci. Indie�u tanatodroma vadītājam Rad�iva kungam bija padomā kāds izskaidrojums, ko mums piedāvāt. Lai arī mistisks, tomēr tas bija izskaidrojums. Saskaņā ar viņa teoriju �o parādību izraisīja pa�nāvnieki. Ja kāds sevi labprātīgi nogalināja pirms laika, kas tam bija atvē�lēts līdz viņa pēdējai tiesai, �ī ektoplazma pārvērtās par klīsto�o dvēseli. Tā palika �eit, virs Zemes, un klejoja, meklējot ķermeni, kurā iemiesoties, lai tajā nodzīvotu atliku�o sava mū�a dalu. Ta�u sameklēt brīvus ķermeņus bija ļoti grūti, un daudz pa�nāvnieku tā klejoja vairākas tūksto�gades. Dzīvie �īs klīsto�ās dvēseles bija nodēvēju�i par "spokiem". Tā kā tās bija no�ēlojamas un izmisu�as, viņas mēģināja iebiedēt cilvēkus, lai tos pārliecinātu, ka tām vēl joprojām ir kāda vara. Klīsto�ās dvēseles iebiedēja bailīgos un naivos cilvēkus, naktīs klauvējot pie sienas, �īkstinot parketu vai drebinot griestu lampas.

Sliktākajā gadījumā viņas pat bija spējīgas izsaukt neparedzētu lietu vai negaisu, bet tas arī bija viss, ko tās varēja. Klīsto�o dvēseļu izdarības drīzāk gan bija smieklī�gas, un tām vajadzētu izraisīt līdzjūtību, nevis izbīli.

Tie ir tā dēvētie ļaunie gari, paziņoja Dakaras tanatodroma direktors.

Mēs viņus dēvējam par blolos blolos bians, ja tie ir vīrie�i, un blolos blas, ja sievietes, precizēja Abid�anas tanatodroma vadītājs.

Var jau būt, ka tā arī ir, ta�u ar �o jauno pa�nā�vības modi debesis dro�i vien mud� no spokiem, kas meklē jaunu miesisko apvalku, nopūtās viņa kolēģis no Losand�elosas.

Rad�iva kungs turpināja savu izskaidrojumu:

Ja kāds mirstīgais meditē vai nodarbojas ar tanatonautiku, viņ� uz laiku atstāj savu fizisko ķermeni. Un, ja kāda klīsto�ā dvēsele gadās tuvumā, tad tā iekļūst tajā.

Mēs klusējot saskatījāmies. Kādu risku bijām uzņē�mu�ies savu daudzo lidojumu laikā! Vēl ļaunāk mūsu un visu �o "tūristu" dēļ, kas bija devu�ies uz Viņpasauli, spokiem bija pieejams prāvs skaits ķermeņu, kuros iekļūt. Kāds paradokss! Pa�nāvnieki, kas bija iedomāju�ies, ka atstāj �o pasauli labākas dzīves dēļ, patiesībā samierinājās ar pirmo eksistenci, kas pagadījās pa rokai! Un arī tikai tad, ja tiem paveicās! Jo nebija nemaz tik viegli piemērotā mirklī sastapt brīvu miesisko apvalku.

Ikviens atcerējās kādu gadījumu, kad cilvēks atgrie�o�ties �ķita izmainījies. Tagad bija skaidrs, ar ko izskaidro�jama straujā garastāvokļa maiņa un dīvainā izturē�anās.

�Nepiecie�ams izziņot trauksmi, es teicu. Jāpa�nāk, lai cilvēki pārtrauc izdarīt pa�nāvības un pat nodar�boties ar tanatonautiku! Tas ta�u ir pārāk bīstami!

Un katrs savā valstī mēs sasaucām preses konfe�rences.

Neviens mums neticēja. Atradās tādi skeptiķi, kuri paziņoja, ka mēs ar �o sportu atkal vēlamies nodarboties vieni pa�i, kaut gan tas jau bija kļuvis tik demokrātisks, ka pat strādnieki brīvdienās varēja mierīgi tanatonautēt. Ko mēs uz to varējām atbildēt? Neticot mūsu brīdināju�miem, ektoplazmisko ceļojumu aģentūras turpināja no�darboties ar savu biznesu. Vienmēr atradās karstgalvji, kas vēlējās doties pastaigās uz visattālākajiem kontinentiem, pārliecināti, ka nekādi nelaimes gadījumi ar viņiem nevar notikt.

Doma, ka lidojuma laikā kāds varētu iekļūt viņu ķer�menī, da�us tomēr nobiedēja. Nebija sevi�ķi patīkami iztēloties, ka tad, ja atgadītos kļūme, jebkur� varētu izlik�ties par jums, iekļūt jūsu ģimenē un varbūt pat jūsu sievas gultā un neviens to pat nepamanītu!

Ar pa�nāvības kandidātiem situācija bija nedaudz citāda nekā ar Viņpasaules tūristiem. Vieni ilgojās pēc piedzīvojumiem, bet citi pēc dro�ības un laimes. Kon�rāds velti pazemināja cenas savām pilulām, kas bija pare�dzētas, lai "izstātos no spēles". Tik un tā neviens tās nepirka. Kļūt par klīsto�o dvēseli, kas meklē ķermeni, kurā iemājot, turklāt reizēm �ie meklējumi turpinājās pat gadsimtiem ilgi, tā nu gan ne�ķita nekāda iepriecino�ā nākotnes perspektīva!

Cilvēki bija sapratu�i, ka pa�nāvība nebūt neatgrie� skaitītāju nulles pozīcijā un ka ikvienu eksistenci vajag izdzīvot līdz galam. Un viņi atkal iemācījās samierināties ar da�ādām likstām.

Mana indie�u kolēģa izskaidrojumam bija vēl viena priek�rocība. Tā sniedza mierinājumu mazuļu un pus�aud�u vecākiem, kuru bērni slimības vai kāda nelaimes gadījuma dēļ bija miru�i pārāk agri. Iespējams, ka kāds pa�nāvnieks pēc reinkarnācijas �ādā fiziskā ķermenī varēja vēl kādus gadus nodzīvot. Vīrietis, kur� izdarīja pa�nā�vību se�desmit gadu vecumā un kuram vajadzēja mirt se��desmit se�u gadu vecumā, atdzima kāda bērna ķermenī, kam nāve bija lemta se�u gadu vecumā.

Karmu vadī�ana pilnīgi noteikti bija sare�ģīta zinātne, un katru dienu to papildināja aizvien jauni likumi.

Rauls bija noslēdzies vientulībā. Es zināju, ka viņ� visu laiku domā par Stefāniju. Mēs par Stefāniju uzzi�nājām no laikrakstiem. Viņa bija savākusi īstu "ķerto" komandu. �ī itālie�u tibetie�u budiste, ko mēs bijām tik ļoti mīlēju�i, visās malās skandināja, ka labajam jābūt līdzsvarā ar ļauno. Un, lai arī cik zino�i mēs tagad būtu, saskaroties ar �o tik pelēko ikdienu, cilvēkiem, vienalga, atkal radīsies vēlē�anās izdarīt pa�nāvību.

Viņas vadībā huligānu banda melnās ādas jakās braukāja ar motocikliem un visus pūliņus pielika tādu no modes izgāju�u nodarbju reklamē�anai kā laupī�ana, slepkavība, izvaro�ana vai zādzība. Tomēr bailes sabojāt karmu bija pārāk spēcīgas, tādēļ Stefanijai nebija viegli atrast sev jaunus piekritējus un viņas iniciatīva palika bez īpa�as ievērības.

Stefānija bija kļuvusi par sava veida nacionālo ūnikumu, un, pat ja policistiem bija iespējams aizturēt viņu vai kādu no viņas bandas, tad viņi tomēr to nedarīja. Policija ba�ījās, ka �ādu rīcību varētu uzskatīt par vardar�bību, un prātoja, ka jebkurā gadījumā �ie bandīti savās nākamajās reinkarnācijās saņems pelnītu sodu.

Tomēr gan Raulam, gan man Stefānija radīja nopiet�nas problēmas. Iemiesodama ļaunumu, viņa pierādīja, ka �ajā pasaulē vēl joprojām pastāv briesmas. Labo viņa padarīja pievilcīgu. Tātad, ziedodama savu karmu sabied�rības atveseļo�anai, galu galā viņa bija rīkojusies pa�aiz�liedzīgi.

Visi bijām pārsteigti, ka nolādētā Stefānija patiesībā ir kļuvusi par svēto. Bijām neziņā, ko lai iesāk. Beidzot nolēmām, ka vajadzētu doties uz Viņpasauli, lai paraudzītos, kas tur jauns.

�etrdesmit divus gadus vecais �ķirtenis Vinsteka kungs vada modeļu aģentūru. Viņ� ļoti mīl dzīvi un mums pastāstīja, kāpēc tas tā:

"Man dzīve nozīmē sievietes. Viņas ir tik at�ķirīgas. Viņu mute, acis, kājas, krūtis, smar�as, gaita, matu grie�zums un stāja itin viss ir at�ķirīgs. Man nekad nepietiks laika, lai paspētu viņas visas iepazīt. Tādēļ esmu priecīgs, ka dzīve galu galā nemaz nav tik īsa. Pa�laik grasos pre�cēties divpadsmito reizi. Būtu laimīgs, ja varētu nodzīvot līdz simts gadu vecumam, lai iepazītu pēc iespējas vai�rāk sievie�u. Tā kā sievietes eksistē tikai �ajā dzīvē, esmu pateicīgs gan dzīvei, gan sievietēm."

Nacionālās Dzīves Propagandas Aģentūras reklāma

Uz Paradīzes ceļa vienmēr atrodas tik daudz, par ko lauzīt galvu! Turklāt �iem lidojumiem vairs nav nekā kopēja ar tiem, ko mēs veicām kādreiz pagātnē, kad vien�tulīgi laidelējāmies starp miru�ajiem.

Tikko bijām atstāju�i Zemi, uzreiz iejukām ektoplazmisko tūristu pūlī, kuru nabassaites bija savītas kopā ar viņu gida pārkvalificēju�os mūka nabassaiti.

Un kur nu vēl daudzās reklāmas! Filmas, kuras nedrīk�stētu palaist garām nākamajā eksistencē, ātri pagatavo�jamu ēdienu, kaķu un suņu barības, cigare�u, neparastu ceļojumu reklāmas� Un, protams, milzīga Nacionālās Dzīves Propagandas Aģentūras reklāma, kas cildināja visus tos jaukumus, ko solīja atgrie�anās dzīvē!

Lisinders centās Nāves kontinentā nodro�ināt vislie�lāko dro�ību. Jau pie ieejas turku dejojo�ā dervi�a proji�cēts paziņojums noteica toni:

"Laipni lūgti Paradīzē! Jūs atrodaties tūksto� gaismas gadu attālumā no Zemes. Uzmanību! Aizliegts ceļot vie�nam. Rūpīgi uzmaniet, lai jūsu ektoplazmiskā nabassaite ir cie�i sastiprināta kopā ar jūsu gida nabassaiti."

Tālāk sekoja ar Apvienoto Nāciju atbalstu pieņemtie likumi.

1. pants. Paradīze nepieder nevienai valstij vai reliģijai.

2.� pants. Paradīze ir brīvi pieejama visiem, un nevie�nam nav tiesību neļaut tai brīvi piekļūt.

3. pants. Aizliegts citiem pārraut ektoplazmisko nabas�saiti. Tā ir krimināla rīcība, un par to piemērojama kri�minālatbildība.

4. pants. Ikviens fiziskais ķermenis ir atbildīgs par savas ektoplazmas nodarījumu.

5. pants. Tanatonautikas tūristiem �ī vieta jāatstāj tādā kārtībā, kādā viņi to gribētu redzēt pēc savas nāves.

6. pants. Aizliegts traucēt eņģeļiem pildīt savus pienā�kumus.

7. pants. Aizliegts atcerēties citu atmiņas un fantāzijas. Ikvienam ir tiesības uz savu personisko pieredzi gan uz Zemes, gan Paradīzē.

8.�� pants. Aizliegts reklāmas, kas izvietotas gaitenī, apzīmēt ar ektoplazmiskiem grafiti zīmējumiem.

9.� pants. Aizliegts slēpties aiz komatozajām durvīm, lai biedētu miru�os, kas pārvietojas tranzītā.

10. pants. Aizliegts sarunāties ar ercenģeļiem dvēseles tiesas laikā.

11.� pants. Aizliegts iejaukties, lai izteiktos par vai pret kādu dvēseli tās novērtē�anas laikā. Nekāda ārēja liecība nespēj ietekmēt ercenģeļu spriedumu.

12.�� pants. Paradīze nav atrakciju parks. Vecākiem, kas ceļo kopā ar saviem bērniem, tiek lūgts tos turēt aiz nabassaites.

Viss �eit bija paredzēts tūristu ērtībai un dro�ībai. Uz pirmajām komatozajām durvīm bija rakstīts:

"Moch 1. Uzmanību! Naidīgas atmiņas. Jūtīgiem cil�vēkiem ieteicams atturēties. Tiem, kas nespēj pieņemt savu pagātni, tiek lūgts atsaitēt savu nabassaiti no gida nabassaites un atgriezties savā ķermenī."

Kaut arī vini tika brīdināti, tikko miru�ie un tanatonauti tomēr turpināja grūstīties. Da�i mēģināja uzveikt savas sāpīgās atmiņas ar cīkstoņu paņēmieniem. Cik tas viss bija nepiedienīgi! Grieķu tūristi kā lūriķi slepus lūko�jās atmiņu lodēs, kas uz viņiem neattiecās.

Visapkārt izvietotās reklāmas cildināja psihoanalītiķu un privātdetektīvu nopelnus, un tās bija paredzētas tiem, kam vēl bija iespējams labot savas kļūdas.

Kā ikreiz melnajā teritorijā, atkal sastapos ar savu satiksmes negadījumu, strīdiem ar brāli, Fēliksa Kerboza nāvi, kādreizējo neprātīgo mīlestību pret Amandīni un vēl kaudzēm visādu nebūtisku notikumu, ko tā arī nebiju spējis aizmirst. Jau biju sācis pie tā pierast.

Moch 2 un atgrie�anās sarkanajā baudu zonā. Da�iem tūristiem bija īpa�i neķītras fantāzijas. Man sāka �ķist, ka �ī vieta aizvien vairāk atgādina sievietes silto un miklo vagīnu. Iespējams, ka Amandīne iztēlojās, ka tie ir vīrie�a dzimumorgāni.

Neskatoties uz izmairiam likumdo�anā, �eit tika reklamēti seks�opi, plp�ovi un pornofilmas.

Atvairot savas orģiju fantāzijas un jaunus tēviņus ar pārmērīgi lieliem locekļiem, Amandīne mani vilka pro�jām, lai es atkal neaizrautos ar viņas dubultnieci melnā ādas kostīmā. Man pakaļ traucās kāda sieviete, saucot, ka viņa ir Nadīne Kenta. Es ar telepātijas palīdzību klie�dzu pretim, lai liek mani mierā, jo esmu precēts ģimenes cilvēks un tēvs. Tad Nadīnes tēls izplūda un pieņēma Stefānijas apaļīgās formas.

Es acīmredzot sapņoju par visām sievietēm, kas atra�dās manā tuvumā.

Noba�ījusies Amandīne mani turēja aiz rokas līdz pat Moch 3.

"Uzmanību! Atrodamies pie Moch 3. Tūlīt jūs nokļū�siet oran�ajā teritorijā. Nepacietīgajiem iesakām atgriez�ties, iekams nav par vēlu."

�īs sienas �ķērso�ana ilgst ne vairāk par divām trim minūtēm, tomēr mums ir tāda sajūta, ka paiet �etras piecas stundas. Visās malās redzamas pulksteņu ra�otāju reklāmas. Patie�ām, kāda jēga izdot likumus, ja tie tikpat netiek ievēroti.

Es vairs nemaz nejutos pārsteigts, ka satiku zvaigznes un da�ādus ievērojamus cilvēkus. Vienkār�i steidzu ātrāk tikt no turienes projām. Jutos no tā visa pārsātināts.

Cik briesmīgs ienaidnieks gan var būt laiks!

Dzeltenā zona. "Uzmanību, Moch 41 . Tūlīt jūs nokļū�siet zinību zonā. Ja neesat gatavs uzzināt visas pasaules patiesības, labāk iesakām atturēties!"

Heurēka! Heurēka! ar telepātijas palīdzību auroja sajūsminātie grieķu tūristi.

Beidzot bijām nokļuvu�i pie Moch 6.

"Esiet sveicināti Septītajās debesīs! �eit izbeidzas lik�teņi. Jūs atrodaties melnā cauruma gai�ajā nobeigumā. Tiem, kam jāstājas tiesas priek�ā, novēlam veiksmīgu reinkarnāciju! Pārējiem atgādinām, lai jūs netraucējat eņģeļus darbā," vēstīja virpuļojo�ais dervi�s savā postenī.

Bijām nokļuvu�i baltajā dvēseļu novērtē�anas zonā. Eņģeļi mūs jau pazina. Tūristiem viņi nepiegrieza nekādu vērību, toties trīs no viņiem pienāca pie Raula, Amandī�nes un manis.

Da�i grieķi viņiem uzdeva jautājumus, kurus eņģeļi izlikās nedzirdam.

Ja jau te ir Olimps, grieķi vaicāja, kur tad ir Zevs?

�ie stulbeņi neko nebija sapratu�i. Te nebija ne Zeva, ne Jupitera, ne Ketcalkoatla, neTora, ne Izīdas. Eņģeļiem nebija augstākstāvo�a valdnieka. Tāpat kā viņiem nebija viena vārda, bet gan visādi vārdi, un nebija tautības, jo tiem bija visas tautības, reliģijas un filozofijas. Cik gan muļķīgs bija �āds �ovinisms, kas lika ticēt, ka vienas die�vības ir pārākas par citām!

Uzreiz nemaz nepamanīju, ka kāds no grieķiem pēk��ņi iekliedzas nevis aiz pārsteiguma, bet aiz bailēm.

Viss kļuva nedaudz skaidrāks, kad viņ� savā valodā, ko mēs visi ar telepātijas palīdzību zinājām, iesaucās:

Mana nabassaite ir pārtrūkusi!

Tas nav iespējams! gids mierīgi atbildēja. Viņ� joprojām ir sastiprināts ar mūsu grupas sasaiti.

Nē, kāds cits gaudoja. Tā pārrauta zemāk!

Tas nozīmēja, ka laikā, kad ektoplazma �eit pastai�gājās, tās ķermenis uz Zemes ticis nogalināts. Tā kā viņa nabassaite bija savīta kopā ar pārējām, tad viņ� bija palicis ar tiem sasaistīts. Kad grupa atbrīvos savas nabassaites, �is nelaimīgais, tad jau miru�ais, dosies pretim jaunai reinkarnācijai. Cik briesmīgi ir apzināties, ka esi miris tādā veidā, turklāt tik tālu no mājām!

Tik tikko bijām aptvēru�i, kas noticis, kad vēl viens no tūristiem iekliedzās, ka ir nogalināts. Cits pēc cita veseli astoņpadsmit grieķi bija spiesti atklāt �o skumjo patie�sību. Lai arī savītās nabassaites joprojām bija neskartas, ar Zemi viņus vairs nekas nesaistīja. Visi astoņpadsmit bija zaudēju�i savus fiziskos ķermeņus! Un visiem kopā tiem nācās pievienoties garajai miru�o straumei.

Tik tie�ām miesiskos apvalkus var ievainot jebkurā brīdī un tos pamest vienmēr ir bīstami. Kad bijām to apjēgu�i, mēs ar Raulu un Amandīni centāmies saīsināt ceļojumu, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mūsu ērtajās aizsargbruņās savā ķermenī.

Vakara laikrakstos tika uzrādīti ne�ēlīgā debesu nozie�guma vaininieki, un tā bija Stefānija ar savu bandu. Itā�liete bija nosūtījusi galvenajām preses aģentūrām paziņo�jumu, kurā vēstīja, ka turpmāk uzbruks tanatodromiem un turpinās nosūtīt kosmisko ceļojumu amatierus uz Nāves kontinentu. �ādi viņa vēlējās nogalināt nāves bailes un atklāt tās noslēpumu. Varens plāns, neko neteiksi!

Stefanijai ir taisnība! iesaucās Rauls. Mēs tie�ām esam aizgāju�i par tālu.

Es iebildu:

Bet tu pats ta�u biji pirmais, kur� vēlējās uzzināt visu par nāvi! Un tagad, kad esam �o noslēpumu atklā�ju�i, tu to sāc no�ēlot?

Mans draugs nudien bija pilnībā izmainījies. Staigā�dams �urpu turpu pa jumta dzīvokli, viņ� paziņoja:

Labāk būtu paliku�i neziņā. Openheimers ta�u arī vēlāk no�ēloja, ka izgudrojis atombumbu.

Mēs ar Raulu un Amandīni mājām ar galvu. Rauls pēk�ņi bija sācis runāt ar tādu pa�u akcentu kā viņa sieva:

Pieņemsim, ka mums ir izdevies darīt galu pa�nā�vībām. Ta�u paraugieties apkārt! Cik gļēvi kļuvu�i cil�vēki! Tagad ta�u vairs vispār nekas nenotiek. Ne karu, ne noziegumu, ne krāp�anas, ne aizrau�anās. Vienīgi Stefānija vēl nav zaudējusi drosmi!

Patie�ām, pasaule bija kļuvusi necie�ama. Es biju sācis nodarboties ar tanatonautiku, lai cīnītos ar garlaicību, bet tanatonautika bija padarījusi garlaicīgu visu pasauli!

Caur loga stiklu pamanīju kādu jaunu puisi, kas zag�us pielīmēja plakātu. Uz tā bija redzams melnbalts Stefānijas foto un trekniem, sarkaniem burtiem rakstīts: "Kopīgiem spēkiem atjaunosim ļaunumu!"

"Jūsu vēlmes nosaka dzīvi. Ap jums pastāv mentāla atmosfēra, kas visu piesaista, tomēr ne vienādā mērā. �o mentālo atmosfēru veido arī jūsu bailes, kas ir vēlmju negatīvā sastāvdaļa. Tās ir vienas monētas divas puses, jo bez jūsu apzinātajām vēlmēm pastāv jūsu neapzinātās vēlmes un bailes. Tā jūs piesaistāt tos cilvēkus un noti�kumus, kas veido jūsu dzīves audeklu. Darbība ir tikai iemiesota vēlme.

Vienīgais veids, kā sevi atbrīvot, ir atmud�ināt pagāt�nes un tagadnes situāciju emocionālos mezglus."

Makss Hendels. "Rozenkreicie�u kosmogonija"

Fredija juniora kliedziens lika Rozai un man visu pamest un traukties pie televizora. Puertorikāņu multipli�kācijas filma, ko viņ� skatījās, pēk�ņi bija pārtrūkusi. Uz ekrāna raustījās melnbaltas svītras.

Tēt, salūza!

Tomēr nekas nebija salūzis, jo svītru vietā tagad parā�dījās Stefānija.

-Viņai ta�u izdevies nelegāli ieņemt piecdesmit tre�o kanālu! Tas ir vispopulārākais, un tam ir vislielākais skaits skatītāju, � apbrīnā iesaucās Roza.

Apklusinājām savu dēlēnu, kas bija sa�utis, ka viņam laupīta iespēja skatīties savu iemīļoto raidījumu, un es piespiedu skaņas taustiņu, lai labāk sadzirdētu, ko mūsu draudzene saka.

Stefānija atradās kaut kur me�ā un, stāvēdama ar zāli apaugu�ā uzkalniņā, uzrunāja nelielu ļau�u pulciņu.

Paldies, ka atnācāt! Stefānija teica. Zinu, cik drosmīgam jābūt, lai ļautos ļaunumam, riskējot sabojāt dvēseli, ta�u mēs rīkojamies visas cilvēces vārdā!

Starp muskuļotiem, tetovētiem pui�iem tum�os bez�ro�os un meitenēm ar gariem, izlaistiem matiem, kas gūla pār viņu saplēstajām d�insa jakām, atskanēja apstiprino�a murdoņa. Stefānija vienlaikus vērsās gan pie saviem pie�kritējiem, gan miljoniem televīzijas skatītāju.

Pasaule pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Daba, Dievs vai arī jebkur� cits pamatprincips, ko esam izrau�dzīju�ies par savas eksistences pamatu, nesniedz ne atal�gojumu, ne sodu. No mūsu pieredzes jāmācās mums pa�iem. Un ir tikai viena īsta kļūda � neziņa.

Cilvēces vēsture ir pilna ar da�ādām zvērībām un riebeklībām. Ta�u mums arī no tām jāgūst mācība. Cie�a�nās gūtās zinā�anas vienmēr ir iedarbīgākas nekā priekā gūtās.

Un es varu apliecināt to, ka savas pēdējās tiesas laikā jūs izdzīvosiet visus tos priekus un visas tās cie�anas, ko būsiet sagādājis savam tuvākajam. Un visu to, ko būsiet pieredzējis. Jo Zeme ir vieta, kur gūstam pieredzi. Bet visa uz Zemes paveiktā nozīmi jūs aptversiet savas nāves mirklī. Es varu apliecināt, ka patiesībā ercenģeļi, norādot uz jūsu visnosodāmāko rīcību, nepaudīs ne dusmas, ne sa�utumu. Viņi tikai pasmiesies par jūsu muļķību.

Dzīves mērķis nav būt labam. Dzīves mērķis ir sevi īstenot. Dzīves mērķis ir nevis būt laipnam, bet gan cen�sties visu izzināt. Dzīves mērķis ir pārvarēt neziņu.

Bord�u dinastijas trīsdesmit gadu valdī�anas laikā Itālija iepazina gan karu, gan �ausmas, gan slepkavības, gan indē�anas, tomēr tā iepazina arī Leonardo da Vin�i, Mikeland�elo un renesanses laikmeta garīgo pacēlumu. Turpretim �veicē tika piedzīvoti pieci miera un demo�krātijas pilni gadsimti, kad valdīja brālības gars, � un ko viņi ir nesu�i pasaulei? Vienīgi pulksteņus, lai varētu vēl precīzāk noteikt, cik laika aizvadīts bezgalīgā garlaicībā.

No laika gala Labais cīnījies ar Ļauno, Skaistais ar Neglīto, Patiesība ar Meliem, Jan ar Iņ, un tie�i �ī kon�frontācija ļāvusi sasniegt progresu, jo vēl nekad �īs da�ā�dās parādības pasaulē nav varēju�as iztikt viena bez otras.

Ta�u, iepazīstot Nāves kontinentu, ar �o tik cilvēcisko vēlmi vienmēr visu vienkār�ot, cilvēki savas eksistences jēgu pakļāvu�i vienam vienīgam mērķim � būt labiem! Tā ta�u ir milzīga kļūda! Es varu apgalvot, ka patiesībā

Ļaunums ir nepiecie�ams, lai viss uz Zemes notieko�ais atrastos līdzsvarā!

Visi piecdesmit jaunie�i, kas bija sastāju�ies viņai ap�kārt un izskatījās cits par citu noziedzīgāki, skandēja:

Mēs esam Ļaunuma nesēji! Mēs esam Ļaunuma nesēji!

Paldies, mani draugi! Pirmo reizi, cen�oties atgriezt cilvēci realitātē, mēs aizraidījām uz Viņpasauli grieķu tūristu grupu gadījuma rakstura tanatonautus, kuriem Paradīzē nekas nebija meklējams. Tomēr tas bija tikai sākums, mūsu cīņa vēl nav galā! Un es varu apzvērēt, ka neaprobe�osimies ar to vien!

Stefānijas tum�ās acis raidīja zibeņus. Vēlmē aizstāvēt savu patiesību līdz galam viņa �ķita pilnīgi pārvērtusies. Kāds bārdains un matains tips pēk�ņi iznira viņai blakus un kliedza:

Mēs cīnīsimies pret tanatonautiem, lietojot draudus un vardarbību! Un mēs panāksim, ka tanatodromi tiek slēgti. Ikvienu, kur� sadomās doties ceļojumā uz Viņpa�sauli, esam nolēmu�i sodīt ar nāvi! Nāves tūristi �is ir mūsu pēdējais brīdinājums!

Atskanēja smiekli, aplausi un motociklu rūkoņa.

Kāda panku meitene ar melnu zīmuli iezīmētām acīm un asinssarkanām lūpām centās pārkliegt pūļa murdoņu:

Bez tanatodromiem ta�u ir vēl daudz kas cits! Launumam jāvalda it visur! �ai pliekanajai atmosfērai vien�reiz jādara gals! Un to var panākt ļoti vienkār�i!

Un ko tu ierosini? kāda aizsmakusi balss jautāja.

Kāpēc gan atkal neklausīties smago roku? Gan radio, gan veikalos tagad dzirdama tikai klasiskā mūzika. Pie�griezies! Gribu pērkondimdo�us rokmūzikas koncertus!

Roku, roku! skandēja Ļaunuma cīnītāji.

Jūs to gribat? Nu tad saņemiet!

Kameras tagad bija pavērstas pret kādu pa�darbības roka spēlmani. �is tips ar trīs dienas neskūtiem bār�das rugājiem un gumiju ap pieri bija uzrāpies uz sava motocikla, cigareti lūpu kaktiņā iespraudis, un glu�i kā vissvētāko relikviju vicināja kādu kaseti. Uz tās bija rak�stīts AC/DC un Highway to Hell nosaukums, kas bija tikpat sens, cik daudzsolo�s. Uz motocikla bija uzkari�nāts kase�u atskaņotājs. Viņ� tajā ievietoja kaseti, ko visi apkārt stāvo�ie ar skaudību aplūkoja.

Viņ� uzgrieza skaņu uz visskaļāko, un gaisu piepildīja aizvien varenāka dārdoņa.

Visi tūlīt metās tādā kā barbariskā cil�u dejā ap savu vadoni Stefāniju, atdarinot viņas jutekliskās kustības. Visus bija pārņēmusi viena un tā pati izjūta. Viņi vienīgie bija spējīgi atmodināt pasauli!

Ja mēs eksistējam, tad tā ir Dieva griba! kliedza Stefānija.

-Ja mēs nogalinām, tad tā ir Dieva griba! bārdainis brēca.

-Ja mēs mīlam smago metālu, tad tā ir Dieva griba! panku meitene iekliedzās.

Dievs ir viss labais, bet Dievs ir arī viss ļaunais, jo Dievs ir viss, � aizgūtnēm turpināja Stefānija. Tur aug�ā es sastapu arī Sātanu, un es varu jums dro�i apgal�vot, ka arī viņ� ir ievērības cienīgs! Apstādini mūziku, Billij D�o!

Motociklists zibenīgi izpildīja viņas pavēli. Neviens vairs nedejoja, un, lai arī viņus visus līdzīgi virpuļojo��ajiem dervi�iem bija pārņēmusi ekstāze, neviens pats neiebilda Stefanijai. Acīmredzot ļaunuma pielūdzēji Ste�fāniju dievināja un pakļāvās tai uz pirksta mājienu.

Tomēr izzudis ir ne tikai smagais metāls, bet arī alkohols! Cilvēki neuzdro�inās dzert, jo baidās, ka alko�hola ietekmē varētu izdarīt kaut ko sliktu. No Zemes virsas izzudu�as gandrīz visas alkohola ra�otnes! Atvērsim tās pagrīdē un izplatīsim alkoholu visās malās!

Iedomājos, ka viņai nenāktu par ļaunu reizēm sastap�ties ar savu biju�o vīru. Ja nu reiz kāds nebija no alko�hola atteicies, tad tas bija viņ�! Un, sprie�ot pēc iztuk�oto pudeļu skaita, Rauls lieliski zināja, kur to meklēt.

Acīmredzot necik daudz spo�u ideju Ļaunuma sludi�nātājiem krājumā nebija, ja reiz viņiem tā bija iepatikusies doma popularizēt dzer�anu. Ar dzer�anu varēs panākt vienīgi to, ka vīrie�i sitīs savas sievas un bērnus, iereibu�i �oferi sabrauks nevainīgus cilvēkus, plus izvaro�ana, alko�hola iespaidā atbrīvojoties visām tieksmēm! Kāds milzīgs akmens labsirdības dārziņā!

Urrā, lai dzīvo alkohols!

-Turklāt bez alkohola ta�u ir vēl arī�

Narkotikas, Billijs D�o pateica priek�ā. Acīmre�dzot viņam viss ātri "pielēca".

Narkotikas! Stefānija apstiprināja. Atjaunosim narkodīleru tīklu. Gan jau nomalēs vēl kādi narkotiku krājumi ir saglabāju�ies. Atliek tikai tā pieklājīgāk palūgt kādreizē�jos bandu vadoņus. No viņiem mēs bez problēmām dabū�sim koku, jo narkotiku tirgoņi noteikti būs pārliecināti, ka veic labu darbu, atbalstot narkomānus, kuru tik ļoti trūkst.

Kad Stefānija grasījās pabeigt savu runu, atkal atska�nēja AC/DC ieraksta skaņas, iespaidu vēl pastiprinot ar vardarbīgu muzikālo fonu.

Mani draugi! Tagad jūs zināt, kas jums darāms nepiecie�ams savervēt jaunus mūsu ideju piekritējus, nogalināt tanatonautus un atsākt alkohola un narkotiku izplatī�anu. Un esmu pārliecināta, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies atjaunot labā un ļaunā līdzsvaru.

Tad, lūkojoties tie�i kamerā un uzrunājot televīzijas skatītājus, viņa mierīgi paziņoja:

Ļaunums atdzims! Bīstieties vai pievienojieties mums!

Tad ekrānu aizsedza tāda kā migla, bet pēc tam Fre�dijs juniors varēja mierīgi noskatīties līdz galam savu multiplikācijas filmu.

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm

Mēs izrādījāmies lieki. Spontāni izveidojusies sabiedriskā kustība. Lai tanatonautiku padarītu nekaitīgu, Stefānija �i�elli nemaz nebija nepiecie�ama. Notikusi dabiska atbildes reakcija uz pārāk ieilgu�o toleranci.

Atbildīgo iestā�u atbilde

Kāda starpība, ar kura rokām tas paveikts. Mēs turpinām ievērot mūsu veco labo atklātības politiku.

Viena piektā daļā miru�o atkal parādās uz Zemes ar tādu pa�u ķermeni, kāds tiem bija nāves brīdī, tajā pa�ā vietā, kur pēdējoreiz ievilka elpu. Viņi atgrie�as pa pāriem tēvs un dēls, sieva un vīrs, skolotājs un skolēns, tas, kur� dod pavēles, un tas, kur� tām pakļaujas.

Ak, mostieties, miesiskās būtnes, jūs, kas esat ievēro�ju�as jasatu, jūs, kas esat miru�as uz �īs Zemes!

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Kaut arī Stefānija bija milzīga entuziasma pārpilna un daiļrunīga, viņai tomēr neizdevās atdzīvināt Ļaunuma spēkus. Viņai izdevās savākt tikai aptuveni pāris simtus huligānu, kas rāvās vaiga sviedros, lai vispārējā vienal�dzībā sētu jelkādas noziedzības sēklas.

Itāliete izplatīja tūksto�iem skrejlapu, ko cilvēki pacēla no zemes un pat neizlasīju�i izmeta tuvākajā atkritumu tvertnē. Tā viņi deva savu ieguldījumu pilsētas tīrībā, tur�klāt itin viegli nopelnīja kādu plus punktu.

Da�i laikraksti pārpublicēja skrejlapu tekstu, un tam lasītāju tomēr netrūka.

"Kas tad vispār skaitās grēks?

Nogalināt? Ta�u, ja Dievs, lai kāds arī viņ� būtu, vis�pār eksistē, tad viņ� nekad nav traucējis cilvēkiem, izņe�mot to, ka licis izvairīties no pārapdzīvotības, tādējādi neļaujot iznīcināt citas sugas.

Laupīt? Kas mēs tādi esam, lai varētu pretendēt uz to, ka ir lietas, kas pieder tikai un vienīgi mums un nevienam citam? Laupīt nav nekāds grēks, tā drīzāk ir atteik�anās kaut ko uzskatīt par vienai noteiktai personai piedero�u.

Necienīt Dieva vārdu? Ta�u, ja Dievs patie�ām ir, tad runa ir par kādu ļoti viedu un ārkārtīgi gudru būtni, kas noliedz pārmērīgu lepnumu vai patmīlību. Ja Dievs ir, tad viņ� smejas gan par tiem, kas viņu pielūdz, gan par tiem, kas viņu apvaino.

Uzskatīt, ka nav nekā svēta? Bet nekā svēta jau patie��ām ari nav. Mācītājiem, kas sevi uzskata par Dieva tul�kiem, pa�iem piemīt pārmērīgas lepnības grēks. Kur� gan iedrīkstas apgalvot, ka tie�i tā lieta vai vieta ir svēta un nevis kāda cita? Tās ir tikai pārmērīgas pretenzijas un nekas vairāk.

Bet eņģeļi vispār neko nenosaka. Jo pār viņiem valda kāda augstāka vara. Sauciet to par Dievu, ja vēlaties, tomēr neaizmirstiet, ka Dievam ir nospļauties par jūsu labajiem darbiem un laipnību.

Visas pasaules tautas, mostieties! Nav lielāka ļaunuma par laipnību."

Dusmās mūsu draudzene bija aizmetu�i pa gaisu "Tibe�tie�u Miru�o grāmatu", savu kādreizējo bībeli, lai uzkluptu Mao Dzeduna "Mazajai sarkanajai grāmatai". Viņu aiz�rāva �ī Ķīnas prezidenta tieksme nekavējoties rīkoties.

Tāpat kā viņ�, arī Stefānija uzskatīja, ka tikai pretrunās atklājas pasaules īstā daba, un viņa sevi labprāt pielīdzi�nāja Lielajam Stūrmanim, kur� runāja par nepārtrauktas revolūcijas nepiecie�amību un, tāpat kā viņa, ari par Garo Ceļu, tai gatavojoties. Kā apgalvoja Mao, pretrunas ir domas dzinējs. Bet Ļaunuma revolūcija ir cilvēces nepie�cie�amība, piebilda Stefānija �i�elli.

Mao bija sava "sarkanā" armija, bet Stefanijai bija viņas "melnā" armija. Viņas pulki savos grautiņos izklaidējās pēc sirds patikas. Turklāt viņi ar to vēl ari nopelnīja. Par to cenu, kāda tur aug�ā būs jāmaksā par viņu grēkiem, vajadzēja izmantot katru iespēju gūt baudu, darot ļaun�darības uz Zemes.

Nebija viegli "ieslēgt atpakaļgaitu" �ajā labestības pār�ņemtajā pasaulē! Visi viņus dēvēja par "nabadziņiem", jo cilvēkus bija pārņēmis �ēlums pret �iem nabaga ļaunuma izplatītājiem ar tik ļoti sabojātām karmām!

Tomēr viņu dēļ eksistence vairs nebija tik vienmuļa. Visi gaidīja, kāda būs viņu nākamā ļaundarība, un tas garlaicīgajai ikdienai pie�ķīra nedaudz asuma. Turklāt viņiem bija arī savi apbrīnotāji, kuri cildināja viņu altru�istisko drosmi. Pateicoties �iem "ķertajiem", savā labā varēja iegūt diezgan lielu skaitu plus punktu.

Tagad, kad visi iespējamie apģērba gabali bija atdoti Pestī�anas armijai, tiklīdz kādā klētī nejau�i tika uzietas narkotikas, alkohols vai iero�i, tas tūdaļ tika pierakstīts Ļaunuma cienītājiem. Lai arī viņi bija nogalināju�i daudz Paradīzes tūristu, specializētajām ceļojumu aģentūrām tomēr klājās tīri labi. Jo tikt nogalinātam, bez �aubām, bija labs veids, kā nomirt mocekļa kārtā.

Tajā laikā Lisinders nolēma pielikt savai dzīvei pun�ktu. Garāmgājēji atrada viņa izkropļoto ķermeni Monparnasa torņa pakājē. Prezidents bija pārkāpis parapetam lietainā dienā, kad slapjā �oseja spīguļoja.

Lai lēktu tuk�umā, vajadzīga liela drosme. Un it īpa�i sliktā laikā. Turklāt daudzi, kas izlec pa logu, paliek dzīvi.

Galvenokārt viņi izraugās ceturto vai piekto stāvu. Un viņi vai nu mīksti nosē�as uz kāda automobiļa pārsega vai atkritumu kaudzē, vai arī paralizēti un ar lauztām kājām nonāk invalīdu krēslā.

Lisinders sev nebija atstājis nekādas izredzes izglāb�ties. Viņ� bija izlēcis pa piecdesmit astotā stāva logu. Kā parasti, visu darīdams efektīvi, viņ� bija ieņēmis izpletņ�lēcēja pozu ar galvu pa priek�u, lai kritiens būtu strauj� un dro�s.

Kāpēc viņ� bija izdarījis pa�nāvību tie�i tagad, kad viņa politiskie rādītāji bija tik labi? Atskatoties pagātnē, es sev vaicāju, vai viņam pēk�ņi nebija apriebusies �ī gļēvā sabiedrība, kuras izveidē arī viņ� pats bija piedalījies. Vai būtu iespējams, ka viņ� �ādi pats sevi sodījis ar nāvi, lai kļūtu par klīsto�o dvēseli?

Kāda apkopēja bija atradusi atvadu vēstuli, ko aizgā�jējs bija atstājis uz sava galda.

"Beidzot esmu sapratis, ka no slavas nav nekāda labuma," mūsu draugs rakstīja. "Nemirstība ir apnicīga. Vēlos, lai manu vārdu aizvāc no visām mācību grāmatām un vārdnīcām. Vēlos, lai iznīcina visus manus pieminek�ļus. Vēlos, lai noņem visas plāksnītes ar ielu nosauku�miem, uz kurām būtu mans vārds. Vēlos loti vienkār�as bēres, bez lieka pompa un korte�as. Nevēlos, lai mani apglabā polsterētā zārkā zem marmora plāksnes. Nevēlos nekādus ziedus, ne vainagus, ne asaras, ne Rekviēmu, ne bēru apdziedā�anas. Lūdzu, lai mani apglabā kāda koka pavēnī. Un lai nav kapa plāksnes, kas par mani atgādi�nātu. Vēlos atgriezties tie�i zemē, lai man cauri aug koka saknes un lai mani grau� kailglieme�i, kāpuri un ķirmji.

Varbūt tad es, kaut arī izdarīju pa�nāvību, tomēr atdzim�u par auglīgu humusu? Ja mana miesa, man dzīvam esot, nekādu īpa�o labumu nedeva, tad lai tā vismaz kļūst par labu kompostu pēc manas nāves.

Ilgi esmu to meklējis un tagad beidzot esmu izpratis dzīves jēgu. Vienalga, vai tas būtu prezidents vai bomzis, karalis vai vergs, mēs visi esam vienlīdzīgi. Sīki smil�u graudiņi bezgalīgajā Visumā. Es lūdzu, lai man ļauj patu�rēt privilēģiju cilvēces acīs būt tikai smil�u graudiņam. Jā, es biju tikai smil�u graudiņ�, tomēr, ja nebūtu smil�u graudiņu, nebūtu arī pludmaļu."

Kā jau varēja paredzēt, iek�lietu ministrs tik musino�u dokumentu nolēma nekavējoties sadedzināt. Prezidenta Lisindera nāve varēja kļūt par vēl vienu tanatonautikas kustības bremzējo�u faktoru. Tomēr tā nenotika. Pēc viņa grandiozajām bērēm pretēji viņa vēlmēm, kas tika ignorētas, vēstures grāmatās viņam tika veltītas veselas nodaļas, bet pilsētas Rātslaukumā tika uzstādīts milzīgs piemineklis. Pagaidu valdība pieņēma dekrētu, ar kuru Bit�omonas tanatodroms turpmāk tika nodēvēts Lisin�dera vārdā, bet tanatonautikas ordenis par Lisindera ordeni.

Nebija iespējams uzskaitīt visas tās pilsētas un cie�matus, kuros viņa vārdā tika nosaukti bulvāri, ielas un laukumi.

Dzīvi reizēm tomēr iespējams izvēlēties, bet nāvi izvē�lēties ir daudz grūtāk.

Ri�ārs Pikpuss bez jebkādiem sare�ģījumiem tika ievēlēts par prezidentu. Viņa pirmā publiskā uzruna tika veltīta Lisinderam. Pikpuss apliecināja, ka viņa galvenais

mērķis ir turpināt izcilā tanatonautikas "pamatlicēja" uzsākto darbu.

Kad visas �īs ceremonijas tuvojās nobeigumam, Rauls man paziņoja, ka nodomājis atkal precēties. Stefānija bija no viņa tik ļoti attālinājusies, ka viņ� sevi uzskatīja par brīvu cilvēku.

Televizora ekrānā redzams apmēram �etrdesmit gadus vecs, smaidīgs vīrietis sniegbaltā kreklā stāvam pie melnas tāfeles.

"Labdien, esmu profesors Filipini. Esmu zinātnieks. Es ilgsto�i veicu dzīves pētījumus. Palūkojieties uz �o formulu (viņ� ar rādāmkociņu norāda uz tāfeli)! Tas ir ūdeņradis. Atoms plus elektrons nekas nevar būt vien�kār�āks par to. Bet tagad palūkosimies uz �o zemāk redzamo (un viņ� virza rādāmkociņu pa tāfeli)! Tā ir DNS formula. Dezoksiribonukleīnskābe. Jau nedaudz sare�ģītāka, vai ne? Bet tāda ir dzīve. Visumā tā ir reti sastopama parādība. 99 % Visuma veido ūdeņradis, un tajā var sastapt tikai 0,00000001 % DNS. Cilvēks nespēj izgatavot dezoksiribonukleīnskābi. Lūk, cik dzīve ir sare�ģīta!

Tādēļ to veltīgi ne�ķiediet, jo ikviena dzīve ir ļoti vēr�tīga. Un, ja jūs necienāt pats sevi, tad vismaz cieniet to ķīmisko dzīvi, kas ir jūsos!"

Aizkadrā dzirdama samtaina sievietes balss: "�ī ir NDPA (Nacionālās Dzīves Propagandas Aģentūra) reklāma."

"Bet tu, Gilgame�,

Ja reiz tavs vēders alla� pilns,

Līksmo dienu un nakti,

Lai katra tavas dzīves diena

Ir prieka un līksmes pilni svētki.

Ja reiz tavas drānas tik greznas,

Mazgājies tīrs,

Noglāsti bērnu, kas tev pie rokas, Priecē sievu, kas tavos apkampienos, Jo tas ir vienīgais, uz ko cilvēks tiesīgs."

No eposa "Gilgame�s"

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

�oreiz Raula izredzētā bija Amandīne. To es nebiju gaidījis. Jumta dzīvoklī kopīgi pavadīto vakaru laikā ne Roza, ne es nekad nebijām manīju�i ne maigus skatienus, ne roku pieskārienus, ne slepenus skūpstus. Naktī ne reizi nebijām dzirdēju�i, ka noklaudzētu viņu dzīvokļu dur�vis. Turklāt savas nepārtrauktās pļēguro�anas laikā Rauls nebeidza vien raudāt pēc Stefānijas.

Beidzot starojo�ajiem jaunlaulātajiem bija pienākusi svētku diena. Un pēc deviņiem mēne�iem Amandīne dzemdēja mazo Vijolīti. �is notikums Raulu pilnībā izmainīja. Viņ�, kur� vienmēr bija jutis atkarību no sa�viem vecākiem, tagad pats bija nonācis barjeras otrā pusē un arī savus radītājus ieraudzīja pavisam citā gaismā.

Reiz mēs abi viņa viesistabā ilgi sarunājāmies. Pār Raulu pēk�ņi bija nākusi apskaidrība, un tagad viņ� saprata, kā viņa māte spējusi novērsties no vīrie�a, kur� pats to bija pametis novārtā, jo viņu interesēja vienīgi nāve. Protams, viņa tēvu bija ienīdu�i un piekrāpusi, tomēr pati savām ro�kām viņa to nebija nogalinājusi. Viņ� pats saprata, cik vien�tuļ� ir �ajā pasaulē, par kuru bija zaudējis jebkādu interesi, jo viņa domas nodarbināja tikai Viņpasaule, un tāpēc no�lēma pakārties. Ne jau sieva viņu piesēja pie ūdenstvertnes!

Kamēr viņ� runāja, Vijolīte brēca. Tas bija viņas veids, kā sazināties ar �o pasauli. Tiklīdz viņa nesaņēma tik daudz uzmanības, cik vēlējās, vai ja viņai momentā nepa�sniedza to rotaļlietu, kuru viņa pieprasīja, Vijolīte uzreiz sāka kliegt. Amandīne ņēmās viņu mierināt.

Kliedzo�ās mazulītes balss decibeliem noslāpējot Raula balsi, viņ� man uzticēja savas pārdomas:

Ir tikai viens veids, kā mīlēt savus vecākus: lai ko tie arī darītu, visu viņiem piedot. Jo vēlāk atliek tikai piedot pa�am sev, ka neesi spējis piedot viņiem.

Mans draugs atcerējās visādus niekus, kas viņu tā bija nokaitināju�i bērnībā. Kad viņ� bija mazs, viņ� nevarēja ciest, ka māte mazgā traukus, nevis nodarbojas ar viņu. "Pāris minūtī�u pacieties," viņa tam teica. Bet Rauls māti apvainoja, ka viņa par to neliekas ne zinis, jo viņa nekavē�joties nepakļāvās tā tirānijai. Lai atbrīvotos no mīlestības pret māti un lai viņu sodītu, Rauls noslēdzās sevī.

Ja tā padomā, tad viņa attiecības ar vecākiem stipri atgādināja manējās ar maniem vecākiem!

Vijolīte joprojām kliedza, un tagad Rauls pats aizstei�dzās pie viņas. Tēva rokās mazulīte pamazām atguvās no raudām. Vai viņa tam kādu dienu spēs piedot, ka viņ� nav atsteidzies pietiekami ātri? Vai viņa tam kādu dienu spēs piedot, ka viņ� tai nedāvāja visu savu mīlestību un visas pasaules rotaļlietas?

Liela auguma, nesamērīgi veidots d�insos ģērbies jau�neklis ar izspūru�u matu ērkuli izgāzies sarkanīgā ādas krēslā.

"�au! Mani sauc Tomass Frelino. Man patīk pavadīt laiku draugu pulkā. Dzīve jau tāpat ir jauka, bet kopā ar draugiem tā ir vēl aizraujo�āka. Ko mēs kopā darām? Nu, spēlējam kārtis un� nu, atkal spēlējam kārtis. Es, draugi, kārtis � tas man patīk. Un, protams, dzīve. Jo, ja nebūtu dzīves, tad ta�u nebūtu ne kār�u, ne draugu, vai ne? Tad nu lai dzīvo dzīve, �aļi!"

Maiga aizkadra balss: "�ī ir NDPA (Nacionālās Dzīves Propagandas Aģentūra) reklāma."

"Cilvēkam ar tūksto� galvām

Ir tūksto� acis un kājas.

Tas aizņem Zemi no viena gala līdz otram

Un vēl desmit pirkstu platumā.

Cilvēks nav nekas cits kā �ī pasaule -

Tas, kas ir jau pagājis un kas vēl tikai būs.

Viņ� ir nemirstības valdnieks,

Jo tic kam vairāk nekā dieni�ķā maize."

Rigvēda

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tajā nakti es redzēju sapni.

Sapnis bija tik spēcīgs, tik reālistisks, tik loģisks, tik sakarīgs un vienlaikus tik biedējo�s, ka pamodies es metos to pierakstīt visos sīkumos. Lūk, �ī sapņa pieraksts!

"Ercenģelis Gabriēls nokāpa uz Zemes, lai uzstātos Apvienoto Nāciju Asamblejā. Viņa runa bija vienkār�a un tie�a: "Cilvēki nepārstāj vairoties, un mūsu dienestu katru dienu burtiski applūdina tikko miru�ie. Septiņi mil�jardi cilvēku tas nudien ir par daudz! Kā trim ercenģe�ļiem iespējams novērtēt visas �īs dvēseles, pat ja tie strādā divdesmit �etras stundas! Oran�o teritoriju pārpildīju�as dvēseles, kas stāv rindā. Arhīva lietas tiek rakstītas mil�zīgā steigā. Tajās rodas kļūdas. Viedie reinkarnēju�ies par gangsteriem, kamēr īsti riebekļi kļūst par tīrām dvēselēm, pirms laika un nelikumīgi pabeidzot reinkarnācijas ciklu."

Ercenģelis Gabriēls cilvēkiem piedāvāja izvēli: vai nu beidzot pienācīgi regulēt dzimstību, vai arī sūtīt Debesīm palīdzību. Galu galā, ja jau ektoplazmas, kas atstāju�as dzīvus ķermeņus, nonāk līdz Nāves kontinentam, kāpēc tad tās tur nevar uzkavēties mazliet ilgāk, lai palīdzētu ar karmisko lietu uzskaiti un kontroli?

Ārkārtas sanāksmi sasauku�ie planētas valstu vadī�tāji ļoti labi saprata �o problēmu. Viņi atzina, ka nespēj noteikt stingru dzimstības kontroli, tādēļ balsoja par otro risinājumu nosūtīt uz Paradīzi ektoplazmiskos ierēdņus.

Radās jauna "kantora �urku" kategorija. Pastāvīgie papīru darboņi katru rītu pārvērtās par ektoplazmiskiem sūtņiem un sēdās savos starta krēslos tie�i tāpat, kā citi tai pa�ā laikā iekāpa nomales metro vai vilcienā. Eņģeļi debesīs tiem bija iedalīju�i atsevi�ķus galdus, pie kuriem viņi varēja pēc sirds patikas pētīt savu klientu lietas.

Protams, �ie starptautiskie funkcionāri bija devu�i zvērestu. Ta�u tad viens no tiem pirmo reizi pastrādāja ko neatļautu. Pēc tam kad bija iepazinies ar sava dēla lietu, viņ� to brīdināja, lai tas izbeidz terorizēt savus kla�sesbiedrus, citādi viņ� atdzims par kailgliemezi.

Lai gan tas varētu �ķist glu�i nevainīgi, tomēr zvērests bija lauzts.

Pilnība neeksistē, un administrācijās, turpinot papil�dināt sarakstus, pieaugot iedzīvotāju skaitam, zvērestu nodevu�o ektoplazmu skaits drīz vien bija tik liels, ka pieauga ari pārkāpumu skaits.

Piemēram, runājot par �o konkrēto zeņķi, kur� ietie�pīgi turpināja ar citiem izstrādāt ļaunus jokus, viņa tēvs beigās nedaudz izmainīja mezglus dēla saitē, lai uzlabotu savas atvases karmu, tai pievienojot 100 punktus. Opā! Veikli gan. Ja neesi pieķerts, neesi vainīgs.

Bet bez ģimenes ta�u vēl ir arī draugi. Un draugu draugi� Un tie, kā jau alla� labi informēti, zināja, ka ierēdņi, pat ja tie ir nodevu�i zvērestu, ne vienmēr saņem īpa�i labu atalgojumu, tādēļ uzzināja, kur� nodarbojas ar viņu lietu, un tam ie�ķieba aploksni ar pieklājīgu sum�miņu. Da�as naudas zīmes un laba reinkarnācija garan�tēta!

Drīz vien bija izveidojies īsts labo reinkarnāciju mel�nais tirgus! Bagātie maksāja, lai noskaidrotu, cik tālu viņi tiku�i ar savu karmu un cik grēku tie vēl drīkst atļau�ties. Viņi jau iepriek� nodro�ināja to, ka piedzims turīgās ģimenēs un ar labu veselību. Tā bagātie kļuva bagāti un veseli arī savā nākamajā dzīvē, bet nabagie ari savā nāka�majā eksistencē palika trūcīgi un slimi.

Tas vairs nebija nekāds sapnis, bet gan īsts murgs. Izveidojās jauns bur�uāzijas paveids tanatokrāti.

Lai kāda arī būtu vinu uzvedība uz Zemes, kļuva neiespējami atdzimt labākam, ja nebija pietiekami naudas, lai uzpirktu ektoplazmisko ierēdni. Agrāk tas, kas biedēja cil�vēkus, bija grēko�ana. Tagad būt nabadzīgam, jo cilvēki zināja, ka tādi tie paliks vienmēr, visās reinkarnācijās, bez jebkādas iespējas izkļūt no �ī apburtā neveiksmju loka.

Visi spēles noteikumi bija mainīju�ies. Tagad cilvēki dzīvoja, dzenoties pēc naudas. Lai to iegūtu, visi līdzekļi bija labi zag�ana, prostitūcija, krāp�ana, noziegumi un narkotiku tirdzniecība. Tas bija pilnīgs pretstats tikumī�bas periodam. Pilnīgi viss tika darīts, vienīgi dzenoties pēc naudas.

Manam dēlam Fredijam pie skolas durvīm uzbruka reketieri, bet sievai Rozai lielveikalā no rokām izrāva maku.

No pelniem atdzima mafija. Tagad visi, daudz negudrojot, nolīga profesionālus slepkavas, lai iegūtu otra mantu vai atbrīvotos no komerciāla sāncen�a. Jo iegūt naudu nozīmēja iegūt karmisko nevainību, un vai gan par to jākaunas?

Pār pasauli valdīja nauda. Atliku�ie da�ādo reliģiju pārstāvji uzsāka kampaņu, kurā aicināja, lai cilvēki izbeidz iejaukties Paradīzes lietās.

Ta�u atteikties no Viņpasaules nozīmētu atkal visu atbildību uzticēt eņģeļiem, bet tie vairs nespēja tikt galā ar septiņiem miljardiem planētas iedzīvotāju. Pasaule kļuva aizvien me�onīgāka un vienaldzīgāka�"

Pamodos trīco�s un sviedriem noplūdis. Vai tie�ām iespējams, ka esam tā nomaldīju�ies no pareizā ceļa?

Biju pārliecināts, ka eņģeļi man bija nosūtīju�i ziņu ar sava parastā saziņas veida � sapņu � palīdzību. Un �ī vēstījuma saturs bija skaidrs apstāties, iekams situācija nav kļuvusi nekontrolējama.

Es ātri iegāju du�ā, apģērbos un nokāpu kafejnīcā, lai kopā ar pārējiem pabrokastotu. Tur sastapu tikai Raulu. Juniors jau bija aizgājis uz bērnudārzu, bet Amandīne un Roza iepirkties.

Vēroju kaķi, kas uzturējās mūsu kafejnīcā. Viņ� izska�tījās pavisam rāms. Tāds kaķis, kur� visu bija sapratis un savā pa�reizējā reinkarnācijā to vien darīja kā slaistījās apkārt. Laimīgais dzīvnieks. Viņ� dro�i vien atdzims par kaut ko ļoti bezrūpīgu.

Tajā brīdī kafejnīcā, skaļi kliegdams, ieskrēja kāds poli�cists. Bija grūti saprast visu, ko viņ� teica, ta�u kopumā tas nozīmēja: "Jūsu tanatodroms! Viņi grasās izdemolēt jūsu tanatodromu!"

"Tāpat kā cilvēka ķermenis sastāv no da�ādiem cits citam pakārtotiem locekļiem un daļām, kas savstarpēji sadarbojas un reaģē, kopā veidojot vienu veselu orga�nismu, tāpat ari visa pla�ā pasaule sastāv no da�ādu lietu hierarhijas, kas, pareizi darbojoties un reaģējot, veido vienu veselu organisko ķermeni."

Zohar

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Tie bija Ļaunuma nesēji. Dro�i vien Stefānija bija viņiem devusi rīkojumu nopostīt mūsu tanatodromu. Caur pirmā stāva un veikala logiem redzējām, kā viss tika demolēts ar beisbola nūju un velosipēda ķē�u palī�dzību.

Rauls man piebikstīja.

Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram!

�ī frāze mani momentā atgrieza pagātnē, kad mēs ar Raulu vēl bijām labākie draugi pasaulē un kad viņ� uz mani bija atstājis lielu iespaidu, ar savu balsi aizbiedē�jot sātanistus. Lai arī likme bija augsta, toreiz mēs cīņā uzvarējām. Ta�u �oreiz �ķita, ka uzvarēt mums nebūs pa spēkam. Tomēr mani tracināja tas, ka mātes veikaliņ� tiek izdemolēts, ka no saplīsu�ajām atmiņu lodēm, kas pirms tam bija izskatīju�ās tik skaistas, izlijis viss ar sniegpārsliņām pildītais �ķidrums, ka saplēsti plakāti ar Paradīzes attēliem un sporta krekliņi sabradāti kājām, bet Amandī�nes fotoattēliem piezīmētas ūsas vai citas vēl daudz nepie�klājīgākas lietas.

Metāmies iek�ā pa atvērtajām durvīm. No sākuma ne�viens mūs pat nepamanīja. Raulam bija izdevies pakampt garu alumīnija cauruli, pie kuras agrāk bija piestiprināts milzīgs plakāts. Viņ� to man pasvieda.

Tas bija tā, it kā viņ� man būtu padevis stafetes nūju. Es uzreiz aizmirsu to, kā mēs bijām viens uz otru sadus�moju�ies un kā viņ� bija kļuvis par alkoholiķi. Cie�i sa��ņaudzu rokās improvizēto ieroci.

Mēs atkal bijām kopā. Mēs abi kopā stāsimies pretim visai pasaulei.

Tagad ari viņ� paķēra alumīnija cauruli. Netālu no mums uzdarbojās diezgan biedējo�a izskata huligāni � mataini un smirdīgi, un viņu ķermeņus klāja miroņgalvu un da�ādu elles zīmju tetovējumi, bet sejas bija savilktas ņirdzīgā smīnā, kas pauda naidu un ne�ēlību.

Viens no viņiem ar nazi graizīja �alles ar Paradīzes kar�tes attēliem, kamēr otrs ar zobiem plosīja vispieprasītākās lellītes eņģeļus.

� Tūlīt pat izbeidziet! iekliedzās Rauls.

Mūsu iejauk�anās viņus apstulbināja. Viņi bija pār�liecināti, ka �ajā tik miermīlīgajā pasaulē vairs neatradī�sies neviens, kas pretotos viņu pēk�ņajam uzbrukumam. Pirms mums viņi jau bija veiksmīgi izņirgāju�ies par poli�cistiem un kareivjiem un tagad jutās neuzveicami.

Viņi uz mirkli apstājās, ta�u ātri atguvās. Ducīgākais no viņiem mums tuvojās, teju vai smaidot. Viņ� pastiepa roku, it kā gribēdams ar mums sasveicināties, bet, pie�nācis tuvāk, iespēra man ar kāju pa pavēderi. Vajadzēja ieņemt aizsardzības pozīcijas. Biju aizmirsis, ka Ļaunuma pielūdzējiem nekas nav svēts un ka viņiem neeksistē ne�kāds goda kodekss.

Sakņupis nokritu uz ceļiem. Tai pa�ā mirklī redzēju, kā Rauls metas virsū manam pāridarītājam, no visa spēka iesitot tam ar alumīnija cauruli pa galvu. Tad mums uzbruka otrs huligāns.

Sākās dūru cīņa. Es atkal pielēcu kājās un metos uzbrukumā, cik labi spēju. Pa�am par lielu pārsteigumu, man nemaz tik slikti negāja. Iespējams, ka Paradīzes kau�jas man bija iedvesu�as lielāku pārliecību. Galu galā vai tad es nebiju pieveicis briesmīgo asasīnu barvedi, lai ari tas notika ar Amandīnes palīdzību?

Pakampu kādu Fēliksa figūriņu un to sadragāju pret augumā lielākā huligāna galvu. Viņ� sabruka. Paldies tev, Fēliks! Otrais negaidīja, kamēr mēs ar viņu izrēķināsi�mies, bet metās uz aug�ējiem stāviem meklēt papildspē�kus. Mēs viņam dzināmies pakaļ.

Sestajā stāvā pārsteidzām �etrus ar cirvjiem bruņotus spēka mitriķus, kas uzjautrinājās, visu, kas pagadījās pa rokai, sakapājot mazos gabaliņos. Viņi jau bija "pieveiku�i" starta krēslus, citu pēc cita sasmalcināju�i monitoru ekrānus un osciloskopus, kas ļāva uztvert lidojumus.

Tas, kur�, visdrīzāk, bija viņu barvedis, �ķita tāds kā pazīstams. Un �oreiz arī viņ� mūs pazina.

Paskat, paskat, ko tad es te redzu! � viņ� iesaucās.

Tagad arī Rauls viņu pazina. Tas bija resnais Marti�ness mūsu klases lielākais ienaidnieks, kuram bijām izglābu�i dzīvību pirmo tanatonautikas lidojumu laikā. Atcerējos, ko mums bija mācījis Maiers: "Ja kāds jums dara ļaunu, bet jūs viņam par to neatriebjaties, viņ� jūs necietis vēl vairāk. Bet, ja kāds jums būs nodarījis kaut ko ļaunu un jūs nevis cen�aties atriebties, bet gan izglābjat viņam dzīvību vai darāt labu, viņ� jūs ienīdīs vēl stiprāk. Ta�u savi ienaidnieki jāmīl, jo tas viņiem krīt uz nerviem."

Un �is bija tie�i tāds gadījums. Tā vietā, lai justos pateicīgs par to, ka mēs viņu bijām paglābu�i no FlerīMero�ī bīstamajiem eksperimentiem, Martiness mūs vai�noja tajā, ka bijām viņam atņēmu�i Fēliksa slavu. Viņ� metās Raulam virsū ar cirvi, ko tas neveikli centās atvairīt ar alumīnija cauruli. Tā tika pārcirsta uz pusēm.

Tai pa�ā laikā vēl divi milzeņi metās man virsū. Rauls ar veiklu kājas kustību iespēra pa Martinesa roku, kas bija satvērusi cirvi. Ierocis nokrita zemē.

Maita, tūlīt tu dabūsi! mūsu klasesbiedrs iebrēcās.

Viņ� sagrāba Raulu aiz rīkles un sāka �ņaugt. Ta�u mans slaidais un lokanais draugs izlocījās un sakampa vinu aiz vidukļa.

Man vairs nebija laika sekot viņu duelim, jo mani uzbrucēji mani nogāza zemē. Mēs cīkstējāmies kā pui�eļi. Es viņus rāvu aiz matiem, bet viņi ar saviem garajiem, netīrajiem nagiem ieķērās man kaklā. Mēs vārtījāmies pa zemi. Viņi jau gandrīz bija guvu�i uzvaru, kad pēk�ņi atskanēja kāda balss.

Pui�i, es jau nāku!

Un Maksims Vilēns, apbruņojies ar nun�aku, metās mūs glābt. Ar �o austrumnieku ieroci rokās viņ� izskatījās diezgan smieklīgs, toties tas bija īstais brīdis, lai mums palīdzētu. Cik tomēr labi, ja jums ir draugi!

Jāsauc policija! es kliedzu.

Tas neko nedos, atbildēja Vilēns. Viņi nekad neuzdrīkstētos kauties. Pat pogotajiem ir bail sabojāt savu karmu!

Sākās īsts juceklis. Pa gaisu lidoja da�ādi priek�meti, ar kuriem centāmies trāpīt cits citam pa seju; klusumu pār��ķēla beisbola nūju sitieni, ko pārtrauca truli dūres sitieni pa miesu. Mēs tā bijām aizņemti ar si�anu un �ņaug�anu, ka nepievērsām nekādu uzmanību motocikla rūkoņai un nedzirdējām soļus, kas atskanēja, kādam kāpjot aug�ā pa kāpnēm.

Durvīs parādījās kāds siluets.

Tā bija Stefānija.

Pietiks! � viņa nokomandēja.

Viņa uz mums nomērķēja ar automātisko 9 mm ka�libra revolveri. Pacēlām rokas virs galvas.

Pa me�iem blandoties, apaļīgā itāliete bija pamatīgi novājējusi. Acīmredzot kastaņi un vāveres nav diez cik barojo�as. Viņa izskatījās lieliski ar tum�u cepuri, kurai bija sarkana odere. Stefānija nedaudz atgādināja manas tre�ajā teritorijā redzētās fantāzijas. Viņa gandarīta mūsos nolūkojās.

Es jau sen gaidīju �o atkalredzē�anos, viņa teica.

Varēji piezvanīt. Būtu sarunāju�i tik�anos, � Rauls indīgi noteica.

Acīmredzot biju�ā vīra joki nebija viņas gaumē. Stefa�nijai aiz muguras zobus klabināja viņas rokaspui�i.

Pietiks gvelzt blēņas, Raul, viņa noskaldīja kara�vadoņa (par kādu bija kļuvusi) tonī.

Es tevi uzmanīgi klausos, Stefānija.

Tavai zinā�anai es ar saviem vīriem esmu �eit ieradusies, lai iznīcinātu tanatodromu. Esmu ļoti daudz domājusi, Raul. Mēs kļūdījāmies. Mēs nomaldījāmies jau pa�ā sākumā. Monstrs, ko mēs radījām, ir jāiznīcina.

Martiness, kam asiņoja lūpa, vaigu berzēdams, pie�dāvāja:

Bet ja nu mēs iesākumam novāktu �os tipus?

Nē, viņa bargi noteica. Tie ir mani draugi.

Viņa pienāca man klāt un pieskārās.

-Jūs esat mani draugi, Mi�el, Raul, Maksim. Es jums nekad neko ļaunu nedarītu. Ta�u to visu tomēr vajag nopostīt. Uz priek�u! � viņa nokomandēja.

Un viņas banda turpināja visu lauzt un postīt. Viņi salauza starta krēslus un aparatūru un saplēsa pudelītes.

Raul, lūdzās Stefānija, vēl joprojām ar savu �au�jamieroci turot mūs uz grauda. Es lūdzu, pieliec vien�reiz tanatonautikai punktu. Ja ne, tas var slikti beigties.

Rauls nolaida rokas gar sāniem un tuvojās viņai. Biju pārliecināts, ka viņa �aus, tomēr viņa ne�āva, un Rauls ar savām lūpām pieplaka viņējām.

Maieram bija taisnība, kad viņ� teica: "Ienaidnieki jāmīl kaut vai tāpēc, ka viņiem tas krīt uz nerviem!" Viņi skūpstījās, un �ajā mirklī, kad skūpsts bija pārtrau�cis vardarbību, bija kaut kas pasakains. Un Martiness to nevarēja izturēt. Izmantodams vispārējo apjukumu, viņ� paķēra cirvi un ietrieca to Raulam mugurā.

Tas notika tik ātri, ka neviens nepaspēja uz to reaģēt.

Rauls plati iepleta izbrīnās pilnās acis un tad, sapratis, ka ir nogalināts, pasmaidīja un atkal sāka kaislīgi skūpstīt Stefāniju. Viņ� to mīlēja vairāk par visu pasaulē un vēlējās atstāt �o pasauli, viņu skūpstot. Viņ� bija atklājis nāvi, dzīves jēgu un tomēr, kad tuvojās viņa aizie�ana, domāja vienīgi par pēdējo baudas mirkli. Vēl kaut nedaudz mīlēt uz �īs Zemes, pirms doties uz Viņpasauli.

Tad viņ� nokrita uz ceļiem. Cirvis tam joprojām bija iecirsts mugurā.

Ātrāk! es saucu. Vēl nav par vēlu, vajag salabot ektoplazmiskā starta krēslu, mums jāatgūst Rauls, pirms viņa dvēsele nav sasniegusi miru�o valstību!

Nē! Stefānija sacīja, un viņas balsī varēja sajust asaras. Nē, ļaujiet viņam mierīgi nomirt.

Viņa padeva saviem rokaspui�iem zīmi, lai tie mūs sasien.

Ar sasietām rokām es metos uz priek�u, lai piekļūtu tuvāk Raulam. Viņ� vēl bija dzīvs. Mans draugs atvēra acis, pazina mani, pasmaidīja un nomurmināja kaut ko, ko tikai es vienīgais sadzirdēju:

"Dzīvības saite ir atraisīta.

Esmu atstājis aiz muguras visu to slikto, kas manī mīt.

Ak, visuvarenais Ozīris,

Beidzot es dzimstu no jauna.

Palūkojies uz mani, es dzimstu no jauna!"

Viņ� pastiepās uz priek�u, lai noskūpstītu itālietes kājas, un vēl pēdējo reizi noraustījās.

Mēs velti zaudējām laiku, un es dusmojos. Ta�u Stefānija bija pieņēmusi lēmumu Raulam bija jāmirst "nor�mālā" nāvē. Tāpat kā kādreiz, nevienam necen�oties viņu aizkavēt. Es atceros, kā agrāk cilvēki mira, un vienīgais, par ko bija jāuztraucas, bija viņu apbedī�ana un no�ēla. �odien miru�ie tik bie�i tika atgriezti uz Zemes, ka biju par to jau aizmirsis.

Par pēdējo piemiņu uz �īs Zemes Raula dvēsele mums pameta gaisa skūpstu.

Patiesībā tā bija skaista nāve! Labprāt arī pats būtu tādu vēlējies. Domāju par to, ka Rauls bija pratis mīlēt. Viņ� tik ļoti mīlēja savu tēvu, ka bija gatavs tam doties līdzi uz Viņpasauli. Viņ� tik ļoti mīlēja savu māti, ka bija viņai piedevis to, ka tā viņu nebija pietiekami mīlējusi. Rauls mīlēja grāmatas. Un mani viņ� mīlēja tik stipri, ka iesaistīja savos piedzīvojumos. Viņ� mīlēja Amandīni un bija mīlējis Stefāniju. Maiers mēdza teikt: "Pa īstam mīlēt ir ļoti grūti. Parasti tam ir atvēlēta tikai viena dzīve, un to nevajadzētu palaist garām."

Raula ķermenis atdusējās Stefānijas rokās. Viņas acis bija miklas. Apkārt stāvo�ie Stefānijas rokaspui�i vairs īsti nesaprata, ko iesākt. Viņu vadone raudāja tas nudien bija pretrunā ar visiem Ļaunuma nesēju priek�rakstiem. Viņi stāvēja, rokas nolaidu�i.

Nu, braucam, viņa teica.

Motocikli ierūcās. Un viņi pazuda tikpat pēk�ņi, kā bija parādīju�ies.

Es raudzījos uz sava drauga līķi. Iespējams, ka dvēsele jau bija atstājusi viņa miesisko apvalku. Vai �ajā miesā vēl bija iespējams atgriezt dvēseli?

Tagad jau bija par vēlu, Raula dvēsele dro�i vien atra�dās oran�ajā teritorijā, iejukusi starp miljardiem citu mi�ru�o. Mēs viņu vairs neatradīsim. Kad aptvēru, ka viņ� ir miris neglābjami miris, sapratu, ka esmu zaudējis savu brāli. Savu vienīgo, īsto, lielo brāli�

Man gribējās gaudot uz Mēnesi � glu�i kā koijotam tuksnesī. Aūūūū! Neviens ta�u nebūtu sapratis, ka tas ir vienīgais veids, kā protu izteikt sāpes. Ja mirst labākais draugs, nevajag kā koijotam gaudot uz Mēnesi. Vajag raudāt. Un to zina visi.

Tas notika 2068. gadā, kad Maksims Vilēns, viens no tana�tonautikas pamatlicējiem, paziņoja:

"Kamēr cilvēks ir mirstīgs, satraukumam nav pamata."

Tā viņ� cauri gadsimtiem atbildēja amerikāņu filozofam Vudijam Elenam.

Kas varēja būt vēl briesmīgāks par nemirstību? Vai spējat iedomāties dzīvi, kas nemitīgi turpinās, atkārtojas un velkas nebeidzami?

Cilvēkiem drīz viss būtu apnicis, un viņi kļūtu skumji, bez�mērķīgi un ka�ķīgi. Vairs nebūtu tāda mērķa, kas jāsasniedz kādā noteiktā laikā, un nebūtu arī ne cerību, ne ierobe�ojumu, ne baiļu. Nemanot aizritētu cita citai līdzīgas dienas. Valdības varētu valdīt nebeidzami. Visu aizkavētu stiprākie, kas nekad nenovecotu. Un neviens nevarētu darīt galu savai dzīvei.

Nemirstība ir tūksto�reiz sliktāka nekā nāve.

Par laimi, mūsu ķermeņi noveco, mūsu laiks uz Zemes ir ierobe�ots, mūsu karmas atjaunojas, un katra jauna dzīve ir pārsteigumu un vil�anās, prieka un nodevības, ļaunprātību un labestības pilna.

Lai dzīvotu, ir vajadzīga Nāve. Satraukumam tie�ām nav pamata, jo, par laimi, reiz mēs visi mirsim!

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Ercenģelis Gabriēls uzņēma Raula Razorbaka ektoplazmu ar visu Lieliniciētajam pienāko�os godbijību.

�oreiz viss ir kārtībā, viņ� mierīgi konstatēja.

Nedaudz apspriedu�ies, trīs ercenģeļi atcerējās, ka tad, kad runa bija par Lieliniciēto, nebija nekādas vajadzības rīkot tiesu vai tirgoties par nākamo dzīvi. �ī dvēsele jau visu pati zināja, un tādēļ �ī procedūra pilnībā at�ķīrās.

Ercenģelis Rafaēls īsumā Raulam paskaidroja, ka �o samērā ātro nāvi, saņemot cirvja cirtienu mugurā, viņ� bija izpelnījies par saviem nopelniem iepriek�ējās dzīvēs. Tiem pateicoties, viņ� bija arī ieguvis visas tās zinā�anas, ko pats bija vēlējies, bet, pats galvenais, � bija kļuvis par Lieliniciēto. Tomēr vēl nebija pienācis laiks, lai Rauls pār�vērstos par tīru dvēseli, viņ� tika par daudz grēkojis, bija pārmērīgi lepns, nodevās dzer�anai un bija viegli pakļāvies atriebīgām tieksmēm.

Tomēr, tā kā darī�ana bija ar Lieliniciēto un ņemot vērā tās īpa�ības, kas viņam bija ļāvu�as nokļūt �ādā kārtā, saskaņā ar para�ām ercenģeļiem vajadzēja atteikties no tiesne�u privilēģijām. Tā nu ektoplazma Rauls Razorbaks varēja pati izvēlēties savu nākamo reinkarnāciju.

Mūsu drauga dvēsele no sirds pateicās. Arī viņa pati ļoti labi zināja, ka nav nopelnījusi se�simt punktus, kas bija vajadzīgi, lai pabeigtu reinkarnācijas ciklu.

Es vēlos atdzimt par koku, Razorbaka ektoplazma pavēstīja.

Par ko? ercenģelis Gabriēls samulsa.

Par koku, Rauls stingri atkārtoja.

Ercenģelis Mihaēls mēģināja viņu vest pie prāta.

Paklausieties, jūs ta�u nenoliegsiet to, ka apziņa attīstās, no minerāla pārvēr�oties par augu, no auga par dzīvnieku, bet no dzīvnieka par cilvēku. �ādu regresiju esam paredzēju�i tikai vislielākajiem nelie�iem. Kļūt par koku nav jūsu cienīgi.

Var jau būt, ta�u es esmu tā noguris! Ja es lūdzu, lai jūs man pie�ķirat �o regresiju, es pilnībā apzinos, ko daru. Emu pārguris no cilvēciskās pasaules rosības. Pat dzīvnieki par daudz rosās. Vēlos atkal kļūt par nekus�tīgu augu. Man tas nenozīmēs regresiju, bet gan dziļu mieru.

Lai notiek tā, kā jūs vēlaties! ercenģelis Gabriēls nopūtās.

Tas ir labi, dvēsele nopriecājās. Vai jūs man neparādītu, kādus augus varētu piedāvāt, lai es tajos iemiesotos. Noteikti kaut kur ir kāds augu pāris, kas gra�sās kopoties, kādi margrietiņu ziedputek�ņi, kas nonā�ku�i kontaktā ar savu vīri�ķo ciltsbrāļu putek�ņlapām.

Ievietojiet mani kādā augu sēkliņā, gurnā vai sīpolā! Un es izlīdī�u no zemes, lai dzīvi pavadītu veselīgā nekustī�gumā. Beidzot pilnīgā mierā.

Bet augu dzīve jau nebūt nav mierīga! ercenģelis Rafaels iesaucās. Tos plosa vēj�, grau� zālēdāji, mērcē lietus, un dzīvnieki un cilvēki tos samin, neskatoties, kur liek kāju.

Var jau būt, ta�u, tā kā augiem nav nervu sistēmas, tad tie necie�.

Kāds serafs nodemonstrēja vairākas lodes, kurās augi "nodarbojās ar mīlestību". Tas bija diezgan poētiski. Rauls kopā ar ercenģeļiem tajos naivi nolūkojās.

Palūkojieties uz �o! ercenģelis Mihaēls iesaucās. � Francijā grasās apaugļoties kāds Soternas vīnogulājs. Tas atrodas Ikemas pilī, lieliskā vīna dārzā. Palūkojieties uz �o vīnstīgu! To apspīd saule, tā saņem pietiekami mit�ruma, un vīnkopji to kopj ar tādu mīlestību. Varētu būt jauki kļūt par nelielu vīnogu stādiņu.

Rauls ar maigumu lūkojās uz augu, kur� kļūs par viņa tēvu. Viņa nākamais tēvs gan �ķita nedaudz sa�ķiebies, ta�u itin jauks. Tā nu viņ� nolēma kļūt par rozīni.

Ikvienam ir sava "Dzīves grāmata". Austrumnieki to dēvē par "Hasīdu arhīvu". Tās lappusēs ir aprakstīta cil�vēka rīcība visās iepriek�ējās dzīvēs, domas un nākamās dzīves, kas nepiecie�amas, lai karma nomierinātos. Gars var izvēlēties, ar ko sākt, nolīdzināt XVII gadsimta dzīves laikā sakrātos parādus, kā ari tos, kas radu�ies pēdējās dzīves laikā. Var būt, ka to ļaunumu, kas nodarīts pēdējās reinkarnācijas laikā, jau kompensēju�i tie labie darbi, kuri paveikti tagadējās dzīves laikā.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm Ko tagad iesāksim?

Atbildīgo iestā�u atbilde

Jums bija taisnība. Pienācis laiks iejaukties.

Tveicīgā vasaras naktī divos un vienpadsmit minūtēs uz trotuāra ņaudēja kāds kaķis. Kāds, kur� nespēja aiz�migt, nokaitināts nolamājās, atrāva vaļā logu un meta ar �ību uz to pusi, no kuras atskanēja ņaudieni. Priek��mets netrāpīja mērķī un nokrita uz kādas ma�īnas vēj�stikla. Autovadītājs strauji nobremzēja. Jo labāk kaķim, kur� skrie�iem �ķērsoja ielu, jo sliktāk aizmugurē eso�ajai ma�īnai, kuras �oferis nepaspēja noreaģēt uz notieko�o un ietriecās pirmajā automa�īnā.

Trieciena rezultātā ieplīsa benzīna bāka. Cilvēki me�tās uz ielas. Kamēr viņi sprieda, ko darīt un kas maksās apdro�inā�anu, kvēlojo�i pelni no kāda garāmgājēja ciga�retes iebira zemē notecēju�ajā benzīnā, tas aizdegās, un abas ma�īnas uzsprāga. Dego�s ma�īnas spārns aizlidoja pa gaisu un iekrita atkritumu tvertnē, kurā bija paslēpies kaķis. Pārbīlī tas uzlēca uz sienas, apgā�ot kādu tuk�u konservu bund�u, kurā bija paslēpusies milzīga �urka. Iztramdītais dzīvnieks metās uz sporta laukumu, kur divi bra�uļi laternas gaismā vingrinājās mest bumbu basket�bola grozā. Kad viens no tiem pamanīja �urku, viņ� iztrū�kās un aizmeta bumbu pāri mūra sienai. Lidojot lielā ātrumā, tā trāpīja pa telefona būdiņas stiklu, no kuras kāda sieviete tie�i tajā brīdi zvanīja savam vīram. Plīstot stiklam, viņa spalgi iekliedzās. Viņas vīrs bija aviodispe�ers un runāja pa telefonu savā darba vietā. Izdzirdējis klausulē savas sievas baiļu kliedzienu, viņ� nejau�i izdarīja neuzmanīgu rokas kustību. Ar to pietika, lai vīrietis ne�pareizi pārslēgtu kādu slēdzi.

Bet ar �ī slēd�a palīdzību lidma�īnai tika noraidīta precīza piezemē�anās trajektorija lidlaukā.

Mans rokaspulkstenis rāda pulksten divus un trīspa�dsmit minūtes naktī. �ķiet, ka esmu visu pastāstījis.

Ak tā, gandrīz aizmirsu! Vēlreiz visu pārlasot, pama�nīju, ka neesmu pastāstījis, kā var uzzīmēt apli un tā cen�tru, neatraujot rakstāmo no papīra.

Jānoloka papīra lapas viens stūris. Tad pie pa�as papīra malas jāiezīmē punkts tā, ka tas redzams abās salocītā papīra lapas pusēs. No �ī punkta velciet rakstāmo gar nolocītā papīra malu, bet tā, lai neatstātu svītru. Tad novelciet pusapli lapas vienā pusē un, kad esat nonācis pie papīra malas, apstājieties. Tagad tikai jāatloka papīra lapa un, nepaceļot rakstāmo, jāapvelk aplis apkārt riņķa centram. Lapas abas puses viena otrai palīdz.

Tā jūs būsiet veicis sava veida ielau�anos citā dimen�sijā, lai paveiktu ko tādu, kas citādi nav iespējams. Būsiet izmantojis citu dimensiju�

Raulam bija taisnība lai atrisinātu da�as problēmas, jāpārvietojas uz citu izplatījumu, kur tev būs dota tāda iespēja.

Tas ir daudz iedarbīgāk par jebkādu mistiku, jo no�zīmē tikai papla�ināt domā�anu. Un gūt prieku, to papla��inot. Kā mēdza sacīt Maksims Vilēns: "Sapņot lielus sapņus." Neaizmirst par to, ka papīra lapai ir arī otra puse. Domāt par nāves otru pusi. Ja rakstot ir iespējams viss, kāpēc gan to neizmantot?

Da�reiz rakstot vai lasot es tie�ām nokļūstu kādā citā dimensijā.

Man �ķiet, ka tāpat ir arī ar likteņiem. Lai tie būtu piepildīti, tiem jāsākas vienā, bet jābeidzas citā dimen�sijā.

Ja es tagad sāktu sev uzdot mū�īgos jautājumus "no kurienes es nāku?", "kas es esmu?" un "kurp es eju?", varbūt man izdotos uz tiem atbildēt.

Zinu, ka esmu cilvēciska būtne, kas dzīvo �eit un tagad. Kāpēc? Lai piedalītos tanatonautikas pētījumos. Zinu, ka cilvēka domas spēks spēj visu ar iztēles ātrumu traukties cauri matērijai, uzkrāties grāmatās, visu veidot, izmainīt un iznīcināt. Zinu, ka domās var rast laiku, izplatījumu, zinā�anas un skaistumu. Viss atrodas iek�pusē, vidū, bet ārpusē redzami tikai atspulgi.

Zinu, ka esmu tikai mironis, kam atlikta sprieduma izpilde.

Vēlreiz pārlasu uzrakstīto nu gan esmu visu pateicis. Viss ir uzrakstīts, tagad mierīgi varu to aizmirst.

Paldies eņģeļiem, kas man pie�ķīru�i pietiekami daudz laika, lai es paspētu pastāstīt par Nāves kontinenta iekaro�anu. Bet vai ir vērts to publicēt? Vai cilvēcei no tā būs kāds labums vai glu�i pretēji ļaunums?

Metī�u monētu ja uzkritīs ģerbonis, tad es to pub�licē�u, ja cipars, � nepublicē�u. Mū�īgā vienas un otras puses refleksija. Metu monētu. Tā paripo zem skapja. �etrrāpus nometies, skatos, kas uzkritis. Ģerbonis.

Vēl pēdējais teikums manā grāmatā: "Līdz pēdējam mirklim es baidos, ka viņi man to neļaus pab�"

"Neparastos apstākļos vakar vakarā gāju�i bojā tana�tonautikas pamatlicēji Mi�els Pensons, Amandīne Balī un Roza Pensona. Uz tanatodroma uzkrita lidma�īna Boeing 787. Avāriju izraisījusi kāda lidojumu dispe�era kļūda. Pa�laik speciālisti tanatodroma drupās meklē melno kasti, kas varētu sniegt sīkāku notiku�ā izskaidrojumu.

Viņu nāve acīmredzot iestājusies momentā. Izmeklē�tāji konstatēju�i, ka savā nāves bridī Mi�els Pensons atra�dies pie rakstāmgalda. Aprakstītās papīra lapas �īs drāmas laikā pārogļoju�ās, tādēļ mēs nekad neuzzināsim, ko �is tanatonautikas celmlauzis grasījies mums pavēstīt.

Pa�laik viņi dro�i vien jau atrodas Paradīzē, kuras atklā�anai veltīju�i visus savus pūliņus. Miers viņu dvē�selēm."

(Nākamnedēļ iznāks speciāls laikraksta izdevums, kas būs veltīts fran�u tanatonautu dzīvei un darbam.)

Sena indie�u leģenda vēsta, ka reiz visi cilvēki biju�i dievi. Ta�u viņi tik nelietderīgi izmantoju�i savas dievi��ķās spējas, ka dievu valdnieks Brahma nolēma tās viņiem atņemt un paslēpt kādā vietā, kur cilvēki tās nespēs atrast. Grūtības sagādāja vienīgi dro�as vietas meklējumi.

Sapulcēju�ies, lai �o problēmu atrisinātu, jaunākie dievi ieteica: "Apglabāsim cilvēka dievi�ķo spēku zemē." Bet Brahma atbildēja: "Tas neder, jo cilvēki raks tikmēr, kamēr to uzies."

Tad jaunākie dievi ierosināja: "Iemetīsim cilvēka die�vi�ķo spēku okeāna dzīlēs." "Nē," Brahma atteica, "jo agri vai vēlu cilvēks izpētīs okeāna dzīles un kādu dienu to atklās un izcels uz zemes."

Tad jaunākie dievi paziņoja: "Mēs nezinām, kur lai paslēpj dievi�ķās spējas, jo �ķiet, ka ne uz zemes, ne ūdenī nav dro�as vietas, ko cilvēks reiz neuzies."

Brahma mirkli padomāja un tad paziņoja savu lēmumu: "Es zinu, ko mēs izdarīsim ar cilvēka dievi�kajām spējām. Mēs tās apslēpsim cilvēka dvēseles dzīlēs, jo viņam nekad neienāks prātā tās tur meklēt."

Leģenda vēsta, ka kop� tā laika cilvēks pārmeklējis visu pasauli. Viņ� meklējis uz zemes, niris okeānu dzīlēs un kāpis visaugstākajos kalnos, tomēr tā arī nav varējis atrast to, kas slēpjas dziļi viņā pa�ā.

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

TESTS

Lai sagatavotos bakalaura eksāmeniem, pārbaudiet savas zinā�anas tanatonautikā, piecu minū�u laikā atbil�dot uz �ādiem jautājumiem, uzņemot laiku pēc pulksteņa.

1.����� Kā sauca pirmo tanatonautu (vārds un uzvārds), kuram oficiāli izdevās paveikt ektoplazmisko lidojumu?

2.���� Citējiet amerikāņu filozofa Vudija Elena vispopu�lārāko izteicienu.

3.���� Cik komatozo sienu ir Nāves kontinentā (Uzma�nību! Sienu, nevis teritoriju� )?

4.����� Kādi ir trīs galvenie paņēmieni, kas ļauj dvēselei atdalīties no ķermeņa?

5.��� Kas ir tahionas?

6.���� Kā sauca pirmo tanatonautu, kuram izdevās �ķēr�sot otro komatozo sienu?

7.��� Kur tika uzbūvēts Parīzes lielais tanatodroms?

8.������ Kāda ir vienīgā uztveramā ektoplazmiskā lido�juma pazīme?

9.��� Kur atrodas Paradīze?

10.�� Kāds ir Fredija Maiera ieguldījums tanatonauti�kas attīstībā?

11.��� Kad notika Paradīzes kauja?

12.� Kādi ir trīs mūsu likteņlēmēju ercenģeļu kristītie vārdi?

13.� Kā pareizi veikt meditāciju, lai dvēsele atdalītos no ķermeņa?

y >

14.��� Kāpēc Stefānija �i�elli kļuva par dumpinieci?

15.�� Kā nabassaiti saglabāt veselu dvēseles lidojuma laikā?

16.��� Kas notiek ar nejēgām?

17.��� Kas notiek ar viedajiem?

Vēstures grāmata, vidusskolas pēdējā klase

Dienesta ziņojums atbildīgajām iestādēm Esam gatavi. Gaidām norādījumus.

Atbildīgo iestā�u atbilde Ķerieties pie darba!

Un atkal es kopā ar saviem draugiem lidoju uz Para�dīzi. Ta�u �oreiz mūsu nabassaites ir pārtrūku�as un mēs labi zinām, ka �is ir mūsu pēdējais lidojums �ajā eksis�tencē.

Mēs ar Rozu un Amandīni gājām bojā savos Bit�omo�nas tanatodroma dzīvokļos, kļūstot par kādas nomaldīju��ās Boeing lidma�īnas upuriem. Vilēns tajā mirklī virtuvē paklupa un atsitās pret trauku mazgājamās ma�īnas aso stūri. Mēs pacēlāmies gaisā visi reizē. Bez aparatūras, bez specapģērbiem, bez starta krēsliem, bez bumbierveida slē�d�a nospie�anas un bez mūsu slavenās skaitī�anas: "Se�i� pieci� �etri� trīs� divi� viens. Starts!"

Tagad mēs vairs neesam tanatonauti. Mēs esam �īsdie�nas miru�ie un tomēr jūtamies priecīgi, ka pēdējā ceļo�jumā dodamies kopā.

Lielā ātrumā �ķērsojam Saules sistēmu un tās perifē�riju. Tā planējot, jau esam nonāku�i līdz ieejai Galaktikas centrā. Pie Nāves kontinenta durvīm vairs nejūtam nekā�das bailes. Mēs tur jūtamies kā mājās, jo uz turieni eks�kursijās bijām devu�ies tik bie�i kā citi uz Palavāleflo vai Truvilu.

Baltajās atlasa drānās tērptajai sievietei ar miroņa masku uz sejas, kas miedz man ar aci, nepievēr�u nekādu uzmanību. Es jau sen vairs nebaidos no viņas tuk�ajiem acu dobumiem un ņirdzīgā, bezzobainā smīna.

Sastopamies ar tām pa�ām krāsām, ar kurām sastopas ikviens miru�ais zilu, melnu, sarkanu, oran�u, dzel�tenu, zaļu un baltu. �ķiet, ka kāds tur aug�ā nevar vien sagaidīt tik�anos ar mums. Izkļūstam cauri rindā stāvo��ajiem aizgājēju pūļiem tādā ātrumā, it kā vēl joprojām būtu tanatonauti.

Drīz vien esam nonāku�i pie Gaismas kalna. Neesam kļūdīju�ies. Ercenģeļi mūs tie�ām jau gaida. Lai varētu ar mums netraucēti sarunāties, viņi apstādina miru�o straumi, daudz nebēdājot par nepacietīgo ektoplazmu protestiem.

Svētais Pēteris �ķiet sarūgtināts, jo parasti viņ� ir tas, kur� uzklausa paskaidrojumus. Kop� laika gala vienmēr atradies kāds tanatonauts, kas vēlējies izpētīt Nāves konti�nentu. Un eņģeļi alla� laipni uzņēmu�i savus retos viesus un tiem uzticēju�i Paradīzes noslēpumus. Atgrie�oties da�i no �iem viesiem vēlēju�ies uzzināto izpaust citiem cilvēkiem. Savas liecības sniegu�i Ābrams, Jēzus, Buda, Muhameds un vēl daudzi citi. Tā uz pasaules radusies Bībele, tibetie�u "Miru�o grāmata", Evaņģēlijs, Korāns, ķīnie�u "Daodedzin" un pārējās svētās grāmatas.

Eņģeļi �os mirstīgos bija padarīju�i par Lieliniciētajiem, kas par to bija izrādīju�i pateicību, cen�oties savas zinā�anas nodot visām nākamajām paaudzēm, lai tās varētu progresēt, pilnveidoties un ātrāk virzītos pretim tīru dvēseļu stāvoklim. Tā Lieliniciētie bija devu�i savu ieguldījumu kā uz Zemes, tā debesīs.

Savus atklājumus viņi tomēr bija piesegu�i ar noslēpu�mainības plīvuru, misticismu un noslēgtiem simboliem. Lieliniciētie tos bija apslēpu�i aiz dīvainu leģendu un mito�loģijas aizsega. Un ko bijām izdarīju�i mēs? Mēs �o noslē�pumu bijām atminēju�i, izpaudu�i, vienā mirklī aizvedot savus līdzgaitniekus neceļos un sējot uz Zemes nemieru.

Eņģeļi pret Lieliniciētajiem vienmēr biju�i labvēlīgi noskaņoti, jo vēl pirms mūsu parādī�anās tie visi biju�i viedi. Ta�u mēs bijām neapzinīgi. Mēs visiem izpaudām par dzīves un nāves jēgu. Mēs par to izstāstījām visiem, kam pagadās, un arī mums sekot aicinājām visus, kas pagadās. Mēs vedām tūristu pūļus uz turieni, kur noslē�pumam bija jāpaliek noslēpumam, bet neatklātajam � neatklātam.

"Gudrais meklē patiesību, bet muļķis to jau ir atra�dis."

Ercenģelis Gabriēls aizkaitināts mums stāsta par mūsu "di�o" veikumu. Kauja par Paradīzes iekaro�anu, milzīgi reklāmas plakāti nāves gaiteņos, "Saruna ar mirstīgo", kas publicēta vienā no vado�ajiem preses izdevumiem, karmogrāfu juceklis� Ak Kungs, kādas nekārtības! Tie�ām bija pēdējais laiks mūsu muļķīgajai rosībai pielikt punktu.

Jauki, Roza teica. Atgriezīsimies uz Zemes un izlabosim visu, ko esam ievārīju�i!

Par agru sapriecājāties, iebrēcās Sātans. Jūs tur, lejā, vairs neesat vajadzīgi. Lai gan tas mums prasīja zināmu laiku, tomēr beidzot nolēmām, ka nosūtīsim uz turieni eņģeļu policiju, lai tā iejaucas �ajos notikumos. Varat palūkoties, kas tur pa�laik notiek.

Kāds ķerubs mums demonstrēja lodes ar attēliem. Lielus un mazus, oficiālus un neoficiālus tanatodromus ķēra zibens, un tie uzsprāga. Visapkārt mētājās deformē�ju�ies starta krēsli, bet tanatonautikas mācību grāmatas sabirza putekļos. Dega Smitsona institūta Nāves muzejs Va�ingtonā un manas mātes veikaliņ�. Ektoplazmiskās reklāmas izgaisa mūsu acu priek�ā. Pār pasauli brāzās viesulis, notraukdams savā ceļā visu, kas kaut nedaudz atgādināja tanatonautiku, to uz visiem laikiem izdzē�ot no cilvēces apziņas. Viss mūsu iepriek�ējā dzīvē paveiktais izzuda nebūtībā.

Jūs gribējāt uzņemties dievu lomu, � nodārdināja ercenģelis Gabriēls. Ta�u cilvēkiem pa�iem jāizprot patiesība. Svētās zinības nedrīkst vulgarizēt.

Pēk�ņi es ievaicājos:

Vai tādēļ jūs nogalinājāt Raulu?

Jā. Viņ� bija pats pirmais un arī visbīstamākais no jums visiem.

Kādu apburo�u serafu pārņēma aizvien lielāks nik�nums.

Atlika vēl pavisam nedaudz, lai jūs ar savu māniju apgaismotu visu to, kam vajadzēja palikt tumsas aizsegā, panāktu, ka prostitūtas "stutētu" laternu stabus uz rein�karnācijas ceļa.

Es bikli centos aizstāvēties:

Mēs esam tikai vienkār�i mirstīgie, un, tāpat kā visi mirstīgie, arī mēs mēdzam kļūdīties.

Nē, nodārdināja ercenģelis Mihaēls, jūs esat Lie�liniciētie. Tā vietā, lai to klusībā baudītu, jūs dzīves jēgu izlikāt vispārējai apskatei, tā iznicinot pa�u eksistences būtību zinātkāri, vēlmi uzzināt un virzīties pa zinību ceļu uz priek�u.

Bet Rauls jau tie�i to vēlējās!

Un tie�i tādēļ viņ� netiks iniciēts. Mēs necie�am, ja apkauno mūsu zinā�anas. Pat visneprātīgāko sektu locekļi un fanātiķi vienmēr zināju�i, ka jācie� klusu un jāizsakās tikai metaforās. Ta�u jūs uzskatījāt, ka esat izveicīgāki nekā visi pārējie. Jūs vēlējāties popularizēt nāvi un visu sabojājāt�

Ercenģeļi turpināja uzskaitīt mūsu kļūdas.

Jūs zīmējāt un tirgojāt Paradīzes ģeogrāfiskās kar�tes, noskumis paziņoja ercenģelis Rafaēls.

-Jūs izdevāt� tūristu rokasgrāmatas.

Jūs izgudrojāt nāves ma�īnas.

Jūs atkārtojāt mūsu vārdus.

Mudinot izdarīt pa�nāvības, jūs panācāt to, ka radās tūksto�iem klejojo�u dvēseļu.

Jūs no mums nebaidāties.

Jūs mūs necienāt.

Jūs mūs uzlūkojat par saviem kalpiem, nevis kun�giem.

Miru�ie, kas gaidīja spriedumu, vairs nebija tik nepa�cietīgi, jo notieko�ais viņus bija ieinteresējis. Kop� viņi �eit atradās, tie vēl nekad nebija redzēju�i, ka ercenģeļi �ādi zaudētu pacietību un dusmotos uz nabaga ektoplazmām.

Nodevēji, jūs ta�u esat īsti nodevēji!

Kop� viņi bija sāku�i mums izteikt pārmetumus, man nelika mieru kāds jautājums.

Var jau būt, ka jums taisnība, tomēr kādēļ tad jūs mums to visu atļāvāt darīt?

Da�u eņģeļu sejās pavīdēja sardonisks smīns. Iespē�jams, ka tie bija "debesu policisti", kas bija iejaukusies mūsu lietās. Acīmredzot viņi jau no sākuma vēlējās mums kaitēt. Bet turpināt iesākto mums bija ļāvu�i citi, tie, kas tagad uztraucās.

Ercenģelis Gabriēls neapjuka.

Gribējām zināt, cik tālu jūs uzdrīkstēsieties iet.

Mēs arī reizēm izjūtam ziņkārību attiecībā uz cilvē�kiem, nokaunējies piebilda ercenģelis Mihaēls. Da��reiz viņi ir tik viltīgi� Ja runājam par Raula tēvu, tad par to jau esam spriedelēju�i. Ar savu darbu "Nepazīstamā nāve" viņ� pārkāpis visas robe�as. Sī darba publicē�ana atklātu pārāk daudz.

Vēlāk, kad stafeti pārņēma viņa dēls, mēs gudro�jām, ko iesākt ar �iem tanatonautiem, kas uzskatīja, ka nāves atklā�ana ir sava veida sports. Tur bija tādi pa�i ziņkārīgie kā es, kas vēlējās ļaut, lai viņi rīkojas. Viņiem iebilda tie, kas tam nepiekrita, un "debesu policija", kas nebeidza skandināt trauksmes zvanu. Pa to laiku aug�ā vairums no septiņdesmit diviem baltajiem eņģeļiem un viņu septiņdesmit divi melnie dublieri uzskatīja, ka jāno�gaida, un tad jau manītu, ko darīt. Viņi bija ieteiku�i lejā eso�ajiem eņģeļiem un policijai nestrēbt karstu. Mums �ķita, ka tanatonautika pati sevi iznīcinās. Ikdieni�ķie cilvēki nespēj pietiekami koncentrēties, lai novestu līdz galam tik svarīgu eksperimentu. Ta�u jūs neesat parasti cilvēki. Jūs bijāt ieradu�ies pie mums, tādēļ esat pelnīju�i kļūt par Lieliniciētajiem. Tomēr pēc tam esat nodarīju�i daudz ļauna. Ak, �īs ektoplazmisko ceļojumu aģentūras! Pat ja to vēlētos, eņģeļi vairs nevarētu pieļaut tamlīdzīgu ielau�anos viņu slepenajā pasaulē. Un kur nu vēl to, ka cilvēki apgalvo: "Es zinu visu." Jums vajadzētu labāk pār�domāt Bībeles alegoriju par Ādamu un ābolu no atziņas koka. Absolūtās zinā�anas nekad nav iespējams iegūt, pēc tām var tikai tiekties�

Ja runājam par jums, tad joki ir galā, noskal�dīja ercenģelis Rafaēls. Tanatonautika ir mirusi reizē ar jums.

Bet ir ta�u jau par vēlu, bārās Roza. Pārāk daudz cilvēku lasīju�i mūsu grāmatu. Rūpes par karmu tagad visiem skaitās tikums.

Ercenģelis Gabriēls ar nicīgu �estu viņu pārtrauca.

Jūs atkal grēkojat, ap�aubot mūsu visvarenību, mūsu, kas sarīkoja Grēku plūdus, kas noslīcināja visus cilvēces grēkus. Pēc tam kad esam jums parādīju�i visus �os attēlus, jūs joprojām uzskatāt, ka nav iespējams pa�nākt, lai izzūd atminas? Visas atminas!

Neviens vairs neatceras, ko jūs esat paveiku�i, � paziņoja Svētais Pēteris. Jūs būsiet kļuvu�i par vēl vienu no tām mīklainajām leģendām, kurām neviens tā īsti netic, kā Lohnesa ezera briesmonis, Himalaju Sniega cilvēks vai Bermudu trijstūris. Protams, mīti vēstīs par tanatonautiem, ta�u ieklausieties, ko es saku neviens pat neiedomāsies, ka tāda tanatonautika kādreiz ir patie�ām pastāvējusi. Es jums to varu svinīgi solīt. Tā būs tikai viena no īpa�i jūtīgu cilvēku apslēptajām domām.

Bet Stefānija? es jautāju.

Arī Stefānija visu aizmirsīs. Tomēr at�ķirībā no jums viņa tiks paglābta, jo centās turpināt Sātana darbus laikā, kad, cīnoties ar visiem �iem gļēvajiem, laipnajiem un māņticīgajiem, viņam tie�ām bija nepiecie�ama palīdzība.

Sātans apmierināts pamāja ar galvu.

Mammas satraucās:

Bet kā tad būs ar Frediju junioru?

Un Vijolīti?

Arī viņi jūs aizmirsīs. Par bērniem varat neuztrauk�ties. Viņi netiks sodīti par vecāku grēkiem.

"Pagāja se�as dienas un septiņas naktis.

Negaiss un vētra vēl trakoja,

Dienvidu aukas plosījās pa visu zemi.

Septītajā dienā

Plūdu vētra,

Kas glu�i kā armija

Savā ceļā bija visu izpostījusi,

Sāka pierimt.

Jūra kļuva rāma,

Vēj� mitējās,

Un Grēku plūdu kliedzieni apklusa.

Es raudzījos debesīs, un visapkārt valdīja klusums.

Redzēju cilvēkus, kas bija kļuvu�i par māliem,

Bet nekustīgie ūdeņi veidoja jumtu.

Es atvēru lūku.

Gaisma man iespīdēja sejā,

Es nokritu uz ceļiem un sāku raudāt.

Viss bija beidzies."

Leģenda par Urnu Napi�timu, kas Bībelē tiek dēvēts par� Noasu

Fragments no Fransisa Razorbaka zinātniskā darba

"Nepazīstamā nāve"

Kabalā vēstīts, ka cilvēka auglis ir viedais. Jau savas mātes vēderā tas zina visus pasaules noslēpumus. Ta�u tie�i pirms viņa piedzim�anas no debesīm nolai�as eņģe�lis, lai liktu tam klusēt. Viņ� tam pieliek pirkstu pie lūpām un saka: "Ku��" Un auglis visu aizmirst. Un tikai viņa zemapziņa glabā miglainus, "di�us noslēpumus". No eņģeļa pieskāriena mums zem deguna radusies iedobīte � "virslūpas gultne".

Fredijs Maiers. "Darba piezīmes"

Vēl joprojām stāvam pie Gaismas kalna. Neviens no eņģeļiem nedomā mūs aizstāvēt ne Rozu, ne Amandīni, ne Vilēnu, ne mani. Viņi visi izstaro vienmērīgu gaismu, kas norāda, ka spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Ercenģelis Gabriēls atkal sāk runāt:

Tomēr daudz vēlāk, iespējams, ka pēc tūksto�iem gadu, �eit ieradīsies citi Lieliniciētie, īsti Lieliniciētie, jo

mēs vairs nekad �eit neuznemsim tūristus. Mēs viņiem

> �

izstāstīsim jūsu piedzīvojumus, un mazpamazām viņi atklās to, ko jums jau izdevās izpētīt. Vāj� mierinājums!

Kaut kad nezināmā nākotnē par mums tiks sarakstīta vēl viena Odiseja, Bībele vai romāns, ej nu sazini, kas tie�i! Raulam bija taisnība visas �is tā dēvētās mitoloģi�jas slēpj patiesību.

Un ko jūs ar mums iesāksiet? jautāja Amandīne.

Jūs darīsiet to pa�u, ko citas dvēseles. Tāpat kā pārē�jie miru�ie, kas nav ieguvu�i se�simt punktus, jūs reinkarnēsieties, un, protams, jūsu nākamā dzīve būs pavisam citāda nekā iepriek�ējā.

Es pie sevis visu laiku atkārtoju: "Es biju tanatonauts, es biju tanatonauts, es biju tanatonauts." Ja es savai dvē�selei iedvesī�u pārliecību, ka tanatonautika patie�ām ir pastāvējusi un ka es esmu bijis viens no tās pamatlicē�jiem, iespējams, ka tā man kaut nedaudz no tā visa izdo�sies atcerēties savā nākamajā reinkarnācijā.

Uz priek�u! nokomandēja ercenģelis Gabriēls. Jūs ta�u gribējāt zināt, kas atrodas aiz sprieduma Gais�mas kalna, vai ne?

Viņ� pasmaidīja.

-Vēl da�i soļi, un jūs to uzzināsiet.

Jūs tie�ām esat ar mieru mums parādīt, kas atrodas tālāk Paradīzē? Roza sajūsmināta brīnījās.

Protams, jo jūs jau vairs neatgriezīsieties uz Zemes, lai visiem skandinātu, ko �eit esat redzēju�i.

Glu�i kā sapnī, mana sieva virzījās uz priek�u. Pat �ajā pēdējā mirklī viņā mīto�ā astronome priecājās, ka varēs remdēt savu zinātkāri. Roza gandrīz skrēja, lai ātrāk ieraudzītu, kas atrodas melnajam caurumam otrā pusē.

-Tagad jūsu kārta, Mi�el.

Vai mani netiesās?

Lieliniciētajiem nav sprieduma. Es Raulam to jau paskaidroju. Tomēr uzticieties mums. Jūs vēl esat jauns. Cilvēka veidolā esat piedzīvojis tikai simt piecdesmit trīs dzīves. Esam jums paredzēju�i ļoti jauku reinkar�nāciju.

Es tuvojos. Roza uz mani ba�īgi lūkojās.

Tu un es abi kopā stāsimies pretim plānprātīgo baram! � es viņai uzsaucu ar telepātijas palīdzību.

Viņa man piesteidzās klāt, un viņas ektoplazma mani ilgi skūpstīja uz lūpām. Manas lūpas nejuta neko, toties manu dvēseli pildīja maigums.

Kopā, � viņa atkārtoja.

Tagad es devos pāri Gaismas kalnam, un tas, ko es tam otrā pusē ieraudzīju, bija kaut kas brīni�ķīgs. Tas pārspēja visu to, ko bijām redzēju�i citās Paradīzes zonās.

Pēk�ņi es visu sapratu. Cik mēs bijām tālu no patie�sības! Dro�i vien to neviens nebija gaidījis. Tas bija vien�kār�i lieliski.

Raudzījos melnā cauruma dziļumā un biju pārsteigts. Tas nebija tas, ko biju gaidījis. Satraukumā drebēju. Tagad es to zināju.

Nāvei otrā pusē atradās�

VĒSTURĒS MACIBU GRAMATA

DA�I DATI, KO DERĒTU IEGAUMĒT

1492. gads cilvēks sper pirmos soļus uz Amerikas konti�nenta.(??? nuja-cilvēki ir tikai angļi)

1969. gads cilvēks sper pirmos soļus uz Mēness.

Vēstures grāmata. Pamatkurss. 2. mācību gads

Davidam Bo�āram, �anam Kavē, doktoram O'Braienam, �eromam Mar�ānam, Frederikam Lenormānam, Olivjē Ransonam, Patrisam Serram, Ri�āram Dikusē, Gijomam Areto, Katrīnai Verbērai, doktoram Likām Etjēnam.

[1] penson (fran�u vai.) �ubīte. (�eit un turpmāk � tulk. piez.)

[2] asesors 1) senajā romā persona tiesā.

[3] Adepts tāda personība, kas apzināti ļaujas sava augstākā "Es" ietekmei.

[4] Tehnokrāti augsti kvalificēti speciālisti tehnikas un tehnoloģijas jomā, kas uzskata, ka vairumu nozīmīgu sociālo problēmu iespē�jams atrisināt ar tehniski orientētām metodēm.

[5] I gadsimtā p. m. ē. Galliju iekaroja romie�u karavadonis Jūlijs Cēzars. Gailu pretestību vadīja Verkingetorikss (latīņu Vercingetorvc), tomēr tā bija nesekmīga.

[6] Napoleons cieta smagu sakāvi, kad 1812. gadā, atkāpjoties no Krievijas, �ķērsoja Berezinas upi. Kop� tā laika �is vārds fran�u valodā tiek izmantots kā vārda "katastrofa" sinonīms.

[7] in extremis (latīņu vai.) nāves brīdī.

[7] Tjersē derības derības, kurās tiek uzminēti trīs pirmie zirgi zirgu skrie�anas sacīkstēs.

[8] lematin �veices ikdienas laikraksts fran�u valodā.

[9] banderilja īss pīķis ar āķiem galā, ar kuru koridā dur vērsim.

[10] elisijs �eit: daļa no aīda valstības.

[11] Neokortekss � smadzeņu garozas visnesenāk attīstījusies daļa (pe�lēkā viela), kas saistīta ar intelektu.

[12] Limbiskā sistēma galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo puslo�u pamatnē un izraisa emocionālos un afekta stāvokļus, kā ari regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturē�anās reakcijās.

[13] ruperts �eldreiks angļu bioķīmiķis un augu fiziologs.

[14] �hīanmai otra lielākā pilsēta Taizemē.

[15] "the suri" ikdienas laikraksts, kas tiek izdots Apvienotajā Kara�listē.

[16] tulkojis valdis rūmnieks.

[17] Hovards Filips Lavkrafts � amerikāņu zinātniskās fantastikas, fantā�zijas un �ausmu literatūras rakstnieks.

[18] biddie tievas cigaretes ar eikalipta aromātu.

[19] corriere della sera itālie�u ikdienas laikraksts.

[20] samsāra (sanskr. izie�ana caur pakāpenisku stāvokļu virkni) klasiskajā indie�u filozofijā dzim�anas, nomir�anas un atkalatdzim�anas karmas ķēde, kurā iesaistītas visas dzīvās būtnes.

[21] bardo atra�anās starp dzīvību un nāvi. Bardo teorija sīki izklāstīta tibetie�u tantrās, tā acīmredzot radusies vēl pirms kristietisma.

[22] transcendentālā meditācija nekustīga sēdē�ana ar taisnu muguru un aizvērtām acīm, kamēr pie sevis galvā tiek atkārtota mantra. Parasti jābūt kādam skolotājam, kas izskaidro �īs meditācijas bū�tību un iesaka mantru.

[23] asccndents noteikts zodiaka apļa grāds, kas atrodas horizonta austrumu pusē tai vietai un brīdim, kuram tiek sastādīts horo�skops.

[24] Je�iva (senebreju vai. "sapulce") jūdaismā augstākā reliģiskā mā�cību iestāde.

[25] "Asiņainā Mērija" � populārs kokteilis, ko gatavo no tomātu sulas un degvīna.

[26] Franciski mīlestība ir l'amour [amUR], bet humors l'humeur

[ymCF.R].

[27] satprem fran�u rakstnieks, īstajā vārdā Bernard Enginger.

[28] �rī Aurobindo bcngāļu izcelsmes indie�u nacionālists, dzejnieks, filozofs, mistiķis, jogs un guru. Integrālās jogas pamatlicējs.

[29] assassin (fran�u vai.) � slepkava.

[30] Sintoisti japāņu senākās reliģijas sintoisma jeb "Dievu ceļa" pie�kritēji.

[31] Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs "Daodedzin". Kāda leģenda vēsta, ka au�tors Laodzi dzimis 604. gadā pirms mūsu ēras �u valstī.

[32] Ekumenisks vārds "ekumenisms" un "ekumenisks" ir cēlies no grieķu valodas vārda ar nozīmi "visa apdzīvotā pasaule".

[33] Kabala (senebr. Kabbalah) � mistiska jūdaisma mācība, kas visos laikos, it sevi�ķi sākotnē, pausta mutvārdos; tās noslēpumainajos rituālos iesvētīja pats skolotājs. Ezoteriskā kabala uzskata, ka tās pamatā ir nerakstītā "Tora" (dievi�ķā atklāsme), ko Mozus saņēma no pa�a Dieva. Mozus likumu ievēro�ana ir jūdaisma pamatprin�cips, bet kabala sniedz Dieva izpratnes metodes.

[34] Hasīdi jūdaisma īpa�i ortodoksālā virziena sekta, kas sadzīvē īpa�u uzmanību pievēr� Svētajos Rakstos pausto ticības un sadzīves formu ievēro�anai.

[35] Trapisti jeb cistercie�i (Ordo Cisterciensis Strictioris Observantiae) ir ārkārtīgi reliģiozu Romas katoļu mūku ordenis. Savu dzīvi viņi velta Dievam pat tik lielā mērā, ka lielāko dienas daļu klusē, lai varētu iedziļināties svētajā un visos pārējos garos.

[36] edikts (lat. edictum) � romas valsts laikā visiem pilsoņiem saisto�s rīkojums; kristietībā pāvesta vai koncila izdots rīkojums ticīga�jiem.

[36] Sinkrētisms (grieķu vai. synkrētismo�) savienojums.

[37] eksogēns tāds, kuru izraisa ārēji faktori.

[38] priapisms priapos bija sengrieķu vīrie�u fertilitātes dievs, kas tika attēlots ar lielu dzimumlocekli. Par priapismu medicīniskā termi�noloģijā sauc stāvokli, kad crekcija turpinās vairāk par 4�6 stun�dām. Ja erekcija turpinās pēc �ī laika, tā var bojāt brieduma ķer�meņus, kas savukārt var novest pie impotences. Priapismu parasti izraisa asins atteces traucējumi no dzimumlocekļa.