Romānā "Mēs dievi" mani visvairāk sajūsmina tas, ka dieviem piemīt cilvēciskas vājības un ari viņu izturē�anās ir tāda pati kā cilvēkiem. B. Verbēra vēstījums ir humora un raibu notikumu piesātināts.

Maija Indra�a, tulkotāja

***

Bernāram Verbēram neap�aubāmi ir gana meistarīga roka, lai viņa pēcnāves dzīves eposi iegultu zinātniskās fantastikas apcirkņos pietiekami augstā plauktiņā.

Raimonds (no interneta materiāliem)

Brīvdomātājam �erāram Amcalagam

Programma �Kultūra"

�is projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. �ī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Bernārs Verbērs Mēs dievi

Un ja nu savas pēdas cilvēces vēsturē atstāju�as visatpaliku�ākās civilizācijas, nevis visattīstītākās?

Ja tā rūpīgāk papēta, tad uzzinām, ka izzudu�ās kul�tūras nebūt nav biju�as viszemāk attīstītās. Lai izmainītu visas tautas likteni, reizēm pieticis vienīgi ar to, ka zau�dētāju vadonis noticējis pretinieku pamiera solījumiem vai cīņas gaitu izmainīju�i neparedzēti laikapstākļi. Vēlāk uzvarētāju vēsturnieki savos aprakstos pēc savas patikas izmainīju�i zaudētāju pagātni, attaisnojot viņu iznīci�nā�anu. Lai nākamās paaudzes nemocītos sirdsapziņas pārmetumos, visas domstarpības atrisina frāze "Posts uzvarētajiem". Un Darvins ar savu "dabiskās izlases" un "piemērotāko izdzīvo�anas" teoriju �iem slaktiņiem pat atradis zinātnisku attaisnojumu.

Iznāk, ka masu kapi un aizmirstas nodevības ir tās, kas veidoju�as uz Zemes dzīvojo�o cilvēku vēsturi.

Kur� gan īsti pats ir kaut ko redzējis?

Un kur� tā īsti kaut ko zina?

Man ir tikai viena atbilde � "Dievs" vai "dievi", pro�tams, ja vien "Viņ�" vai "viņi" vispār eksistē.

Esmu centies iztēloties �os bezkaislīgos lieciniekus, kas vēro �urpu turpu tekalējo�os cilvēkus � glu�i kā ento�mologi vēro skudras.

Un, ja dievi tie�ām eksistē, tad kāda viņiem ir izglī�tība?

Viss attīstās. Ko viņi ir darīju�i no savas jaunības līdz vecumdienām?

Kā viņi iejaucas notikumos? Un kāpēc mēs viņus inte�resējam?

Esmu meklējis atbildes Svētajos rakstos, sākot ar Tibetas miru�o grāmatu un beidzot ar ēģiptie�u "Miru�o grāmatu", neizlai�ot arī �amanismu un piecu kontinentu iedzīvotāju vareno kosmogoniju. Un iegūtā informācija tikai ļoti retos gadījumos ir pretrunīga, it kā pastāvētu kādas par mums augstākas dimensijas kolektīvā uztvere un kosmiskās spēles noteikumi.

Filozofija vienmēr ir bijusi pretrunā ar zinātni, ta�u es uzskatu, ka tās vieno "laicīgais garīgums". Un tas alla� meklējis jautājumus, nevis atbildes.

Bet visā citā esmu ļāvis vaļu iztēlei.

Es uzskatu, ka "Mēs dievi" ir "Tanatonautu" un "Eņģeļu impērijas" dabisks turpinājums. Pēc Paradīzes iekaro�anas un eņģeļu pasaules atklā�anas �ķita loģiski, ka vēl augstāks attīstības līmenis varētu būt vienīgi die�viem�

Un tie�i tādēļ ir atgriezu�ies Mi�els Pensons, tāpat arī viņa dīvainais draugs Rauls Razorbaks, Fredijs Maiers, Merilina Monro visi kādreizējie tanatonauti un kād�reizējie eņģeļi, kurus vieno devīze: "Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu!" Un es ļāvu, lai �ī fantāzijas pasaule mani ved sev līdzi glu�i kā nomoda sapnis. Un atsevi�ķus notikumus turpināju izdzīvot naktī.

Rakstot es klausījos mūziku no da�ādām filmām, gal�venokārt no "Gredzenu pavēlnieka", "Kāpas" un "Kaijas, vārdā D�onatans Livingstons". No klasiskās mūzikas tai var pievienot Bēthovena deviņas simfonijas, Mocarta, Griga, Debisī, Baha, Semjuela Bārbera darbus un Gistava Holsta "Planētu simfoniju", bet no roka Maiku Oldfīldu, Plteru Gabrielu, Yes un Pink Floyd.

Kad sāku runāt ar savu izdevēju par �o projektu, viņu sajūsmināja �āds pasaules radī�anas variants. Rezultātā tapa vairāk nekā tūksto� lapu, kas veido trīs sējumus. Mana varoņa iniciācijas meklējumus vainago tik�anās ar pasaules Radītāju.

Un varbūt arī jūs sev uzdosiet jautājumu: "Bet ko darītu es, ja es būtu Dievs?"

Bernārs Verbērs

"Tu esi �urp vests, lai to visu redzētu."

Ecekiēls 40-4.

"Tie, kas nav izpratu�i pagātni,

Tie, kas nav izpratu�i cilvēces pagātni

kopumā,

Un it īpa�i tie, kas nav izpratu�i pa�i savu pagātni,

Saņems spriedumu to izdzīvot vēlreiz."

Edmonds Velss. Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija.

V sējums

Viens izmēģinājumu kāmltis saka otram: "Esmu izdresējis zinātnieku. Ikreiz, kad nospie�u �o podziņu, viņ� man dod grau�dus."

Fredijs Maiers

� Nekā.

Sākumā nebija nekā.

Ne visniecīgākais gaismas stariņ� netraucēja �o tumsu un klusumu.

�is "Nekas" bija it visur.

Tā bija pirmā spēka valstība.

"N" spēka, Neitrālā spēka.

Ta�u �is "Nekas" alka par kaut ko kļūt.

Tā nu nebeidzamā Visuma pa�ā vidū izveidojās balta pērle kosmiskā Ola, kurā bija apkopotas visas iespējas un cerības.

Tad �ī Ola sāka plaisāt�

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Sākumā es biju parasts mirstīgais. Pēc tam es biju eņģelis. Un par ko es kļū�u tagad?

� Tad kosmiskā Ola uzsprāga.

Tas notika 0 gadā, 0 mēnesī, 0 dienā, 0 stundā, 0 minūtē un 0 sekundē.

Otrais spēks saspridzināja pirmsākuma Olas �au�malu divsimt astoņdesmit astoņās drumslās.

Tas bija "D" spēks, Dalī�anās spēks.

No �īs eksplozijas uzplaiksnīja gaisma, radās kar�stums un milzu �alts sīku putekļu, kas mirdzēdami sabirza tumsā.

Bija dzimusi jauna Pasaule.

Sīkās daļiņas dejoja, atskanot tālaika simfonijai, laiks bija sācis ritēt�

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Es lidoju.

Esmu gars un traucos Visumā ar savu domu ātrumu.

Esmu atstājis Eņģeļu impēriju, bet kurp es dodos?

Klusi planēju gaisā.

Priek�ā uzmirdz gaisma.

Tā vilina manu dvēseli. Glu�i kā naktstauriņ� traucos pretim gaismai.

Sideriskā tuk�umā atklāju kādu vientuļu planētu.

Planētu ar divām saulēm un trim mēne�iem.

Mana dvēsele iekļūst tās atmosfērā, un tās virsma mani pievelk.

Es krītu.

Kāds pārsteigums! Es vairs nespēju pacelties gaisā. Mani notur gravitācijas spēks.

Tur lejā tuvojas okeāns, tas traucas man pretim.

Lai�oties lejā, es sacietēju. Mana āda kļūst matēta vispirms pēdas, tad kājas, tad rokas un seja. Caurspīdīgā apvalka vietā tagad parādījusies sārta un matēta āda.

Kāju pirksti sajūt triecienu.

Milzu ātrumā es pār�ķeļu tirkīzzilo ūdens spoguli.

Esmu zem ūdens.

Tas ir auksts, glums un pretīgs.

Es smoku. Man trūkst elpas. Kas ar mani notiek? Man vajadzīgs� gaiss.

Es ķepurojos. Man noteikti jāizkļūst laukā. Sāļais ūdens ko� acīs. Es cie�i aizmiedzu plakstiņus. Es kārpos. Bei�dzot nokļūstu virspusē, no visa spēka ievelku gaisu krūtīs un kāds atvieglojums! man izdodas izkļūt no ūdens.

Es elpoju!

Vispirms sajūtu paniku, bet tad manas izjūtas kļūst gandrīz patīkamas.

Izelpoju un tad atkal ievelku plau�ās gaisu.

Ieelpa, izelpa. Tas man atgādina pirmo elpas vilcienu, pēdējo reizi piedzimstot kā cilvēkam. Gaiss �ī neparastā narkotika, bez kuras nav iespējams iztikt. Plau�u alve�olas piepū�as glu�i kā nelieli gaisa baloni. Atveru acis un ieraugu debesis. Labprāt trauktos augstu gaisā, pretim mākoņiem, ta�u esmu Zemes pievilk�anas spēka gūstā.

Apkārt dvēselei jūtu miesu, un tā mani nomāc. Mani kauli ir stīvi, bet āda jutīga, un prātā ie�aujas kāda bie�dējo�a doma. Es nodrebu.

Es vairs neesmu eņģelis. Vai es atkal būtu kļuvis par cilvēku?

� Bija pagājis tikai pāris mirkļu, un da�as no �īm daļiņām kāda tre�ā spēkā ietekmē apvienojās. Tas bija "A" jeb Apvienības spēks.

Neitronu daļiņas, kas pārstāvēja Neitrālo spēku, savienojās ar pozitīvi uzlādētām daļiņām jeb protoniem, lai veidotu centru. Negatīvi lādētās daļiņas jeb elektroni riņķoja ap �o centru, lai tas atrastos pilnīgā līdzsvarā.

Visi trīs spēki kopā bija atradu�i katrs savu vietu un atbilsto�u attālumu citam no cita, lai veidotu jau sare��ģītāku, vienotu veselumu jeb Apvienības spēka pirmo veidojumu atomu. Kop� tā laika enerģija bija pārvei�dojusies par matēriju.

Tas bija pirmais evolūcijas izrāviens.

Tomēr �ī matērija sapņoja sasniegt augstāku stadiju. Tā radās Dzīvība.

Dzīvība bija jauna Pasaules pieredze, un tās sirdī pēdas bija atstāju�i visi trīs spēki (Apvienības, Dalī�a�nās un Neitrālais spēks), kas veidoja trīs sākumburtus ADN.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Cik grūti atkal kļūt par miesisku būtni pēc tam, kad esi bijis tīrs gars!

Tas ir smagi. Man tas jau bija piemirsies.

Un es jūtu, kā ādas iek�ienē ņirb nervi un asinsvadi un gurkst iek�ējie orgāni. Jūtu, kā pukst mana sirds un kā siekalas kāpj rīklē. Es tās noriju. Platu muti no�āvājos, atsedzot savus glu�i jaunos zobus. Noklepojos.

Pārbaudu, kā darbojas �oklis. Pats sevi aptaustu. Jā, es esmu ieguvis ķermeni. Viss ir tie�i tāpat kā toreiz, kad biju parasts mirstīgais uz Zemes. Un tagad es klausos ar ausīm, nevis ar dvēseli.

Tā kā lidot vairs nespēju, es peldu. Cik peldē�ana ir sare�ģīts pārvieto�anās veids! Lēns un nogurdino�s.

Beidzot es pamanu kādu salu.

� Ta�u ar �o jaundzimu�o pasauli dzīves pieredze vēl nebeidzās, jo Dzīvība pati alka sasniegt augstāku līmeni. Un tā sāka vairoties, da�ādoties un eksperimen�tēt ar formu un krāsu, temperatūru un izturē�anos. Un tā meklēja un taustījās, līdz atrada ideālu veidojumu, lai turpinātu savu evolūciju.

Cilvēku.

Cilvēks sastāvēja no tauku kārtas, asinsvadu tīklo�juma un muskuļiem, ko klāja bieza un elastīga āda, un bija novietots uz vertikāla karkasa, kuru veidoja divsimt astoņi kauli. Turklāt tam bija pie�ķirta īpa�i attīstīta centrālā nervu sistēma, kurai piemita redzes, dzirdes, taustes, gar�as un o�as uztvere.

Ar cilvēka ra�anos Dzīvībai tika dota iespēja pie�dzīvot inteliģences pieredzi. Cilvēks auga, ^vairojāsjuņ sastapa gan savus ciltsbrāļus, gan citus, dfcīvtis radVjumus.

Viņ� tos Mīlēja.

Viņ� pār tiem Valdīja.

Viņ� tos Ignorēja.

Bet tikmēr Dzīvība cerēja sasniegt vēl augstāku attīs�tības pakāpi. Kop� tā laika varēja sākties tādi nākamie eksperimenti kā Apziņas piedzīvojumi.

To joprojām turpināja uzlādēt trīs pamatenerģijas:

Mīlestība,

Dominē�ana,

Ignorē�ana.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Sasniedzu krastu. Sāp visas maliņas. Visi kauliņi. Ik muskulis. Ik cīpsla. Sabrūku zemē. Ilgā peldē�ana izsmēlusi manus spēkus. Man salst, un es klepoju. Paceļu galvu un aplūkoju apkārtni. Atrodos pludmalē ar dzeltenīgām un smalkām smiltīm. To sedz bieza migla, kas ļauj saskatīt tikai kokospalmu stumbrus. Pēc viļņu �alkām uzminu, ka nedaudz tālāk atrodas klintis, ko līdz pat smailēm apskalo ūdens. Nevarīgs un apjucis es nodrebinos. Un atkal uzmācas urdo�ais jautājums, kas mani vajājis visu mū�u: "Kas gan man �eit meklējamsr

Pēk�ņi sajūtu jūras un augu smārdu. Jau biju pie�mirsis, ka ar degunu spēju saost. Mani ieskauj tūksto��iem smar�u. Rēnais, joda piesātinātais gaiss, ziedu un putek�ņu, zāles un sūnu smar�a. Un kokosriekstu, un vaniļas, un banānu smar�a. Nedaudz var sajust ari kaut ko saldu, iespējams, lakricu.

Plati atveru acis. Atrodos uz salas, uz kādas no�ķirtas planētas. Līdz pat horizontam nav saredzama ne zemes strēle. Nez vai bez augiem �eit ir tikai viens dzīvības paveids?

Kāda skudra atbild uz manu jautājumu, rāpdamās uz aug�u pa manu kājas īk�ķi. Viņa ir viena. Paņemu skudru uz rādītājpirksta un tuvinu acīm. Viņa kustina taustekļus, cen�oties saprast, kas ar viņu notiek, ta�u es labi zinu, ka viņa saredz tikai milzīgu, sārtu veidolu.

Kur mēs atrodamies?

Skudras taustekļi sakustas, izdzirdot manas balss skaņu. Es viņai �ķietu kā tāds silts kalns, kura elpa apdul�lina viņas o�as receptorus.

Novietoju skudru atpakaļ smiltīs, un viņa līklo�iem pamet �o vietu. Mans skolotājs Edmonds Velss bija �o kukaiņu speciālists. Iespējams, viņ� man varētu iemācīt, kā ar tām apieties. Ta�u es �eit esmu viens pats.

Tajā pa�ā mirklī gaisu pār�ķeļ kliedziens. Tas ir cilvēka kliedziens.

Cilvēku visvairāk biedē Nezināmais. Tiklīdz viņ� �o Nezināmo iepazīst, viņ� nomierinās. Tomēr neziņa rosina cilvēka iztēli. Tā ikvienā modina iek�ējo dēmonu, viņa "tum�o pusi". Un, iztēlojies, ka ir sastapies ar tum�sas spēkiem, cilvēks patiesībā saskāries pats ar savas zemapziņas dēmoniem. Tomēr tie�i tajā mirklī, kad cilvēks sastopas ar kādu jaunu, nezināmu parādību, viņa apziņa darbojas vislabāk. Viņ� kļūst uzmanīgs. Viņ� ir modrs. Ar savām uztveres spējām viņ� cen�as saprast apkārtējo, lai neļautos bailēm. Viņ� atklāj sevī vēl neapjaustus talantus. Nezināmais viņu vienlaikus gan satrauc, gan pievelk. Viņ� no tā gan baidās, gan uz to cer, lai redzētu, vai viņa smadzenes pratīs rast risinā�jumu, lai tam piemērotos. Iekams kādai lietai vēl nav sava nosaukuma, cilvēces acīs tai piemīt izaicinājuma spēks.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

No klints aug�as atskan kliedziens. Metos tajā virzienā, no kurienes tas atskan, vienlaikus gan satraukts par to, kas kliedzienu varētu būt izraisījis, gan �īs cilvēka klātbūt�nes iedro�ināts. Traucos uz priek�u, tad rāpjos pa nogāzi uz aug�u un aizelsies nonāku uz klin�ainā zemesraga.

Tur kāds guļ, uz vēdera izstiepies. Tas ir baltā togā tērpts vīrietis. Pieeju viņam klāt un apgrie�u otrādi. Vīrie�tim sānos vēl kūp apdegums. Grumbaino seju sedz sirma bārda. Redzētais mani satrauc, un �is cilvēks �ķiet pazīs�tams. Esmu to jau redzējis grāmatās, vārdnīcās un enci�klopēdijās. Un pēk�ņi man ataust apskaidrība. Zils Verns.

Vairākas reizes norīstos, pirms siekalas samitrina manas balssaites, un izdve�u:

Jūs esat�

Vārdi man dedzina rīkli.

Vīrietis sakampj mani aiz rokas un raugās manī ar ārprātīgu skatienu.

NEKĀDĀ GADĪJUMĀ� nedodies tur� AUG�Ā!�

Kurp nedoties?

� NEDODIES AUG�Ā!

Viņ� dreb pie visām miesām, bet viņa pirksti sa�ņaugu�i manu dūri. Viņa acis ieurbjas manās, tad novēr�as un raugās kādā punktā man virs pleca, un viņa sejā saskatu milzīgu pārbīli.

Es pagrie�os, bet neredzu neko citu, izņemot kokospalmas, ko pa pusei aizklāj miglas vāli un kas viegli �ūpojas vējā. Pēk�ņi, it kā draudo�ās briesmas būtu viņam ļāvu�as atgūt enerģiju, vīrietis pielec kājās, traucas uz kraujas malu un grasās lēkt tuk�umā. Metos viņam pakaļ un saķeru aiz rokas tie�i tajā mirklī, kad viņa ķermenis sasveras.

Vīrietis man pretojas un pat ieko� rokā, lai tikai es viņu palaistu vaļā. Neliekos mierā un ar otru roku saķeru viņu aiz togas. Viņ� mirkli manī noraugās, pārsteigts par manu cīņas sparu, un tad skumji uzsmaida. Togas baltais audums neglābjami ieplīst. Vēlos no jauna viņu saķert, ta�u tad viņa augums ar trulu būk�ķi sabrūk valgajās smiltīs. Starp maniem sa�ņaugtajiem pirkstiem paliek auduma strēmele.

�ils Verns guļ zemē glu�i kā aiz diedziņiem raus�tāma salauzta lelle.

Es lēnām pieceļos un ar acīm iztaustu apkārtni, kas viņu tik ļoti bija izbiedējusi. Velti. Redzu vienīgi koku stumbrus, palmas, kas �ūpojas vējā, nezūdo�o miglu un, iespējams, tālumā kalnu.

Vai sakāpinātā iztēle būtu ar veco vīru izspēlējusi ļaunu joku?

Ar pūlēm norāpjos no kraujas, un gaiss kļūst aizvien tveicīgāks un smagāks. Kad nonāku pludmalē, sev par milzīgu pārsteigumu, ieraugu, ka rakstnieka ķermenis ir pazudis. Smiltīs saredzams vienīgi viņa ķermeņa nospie�dums un, kā man �ķiet, pavisam svaigas zirga pakavu pēdas.

Neesmu vēl atjēdzies no pirmā pārsteiguma, kad jau sastopos ar jaunām dīvainībām. Virs galvas sadzirdu spārnu vēdas. No miglas aizsega iznirst kāds lidonis un sastingst manu acu augstumā. Tagad redzu, ka �ī spārnotā būtne nav putns, bet gan miniatūra, jauna meitene, kam ir milzīgi, luminiscējo�i, zili monarhtauriņa spārni, kurus rotā gari, melni izliekumi.

� � Hm� labdien! � es saku.

Viņa pārsteigta mēmi manī nolūkojas, galvu �ūpo�dama. Meitenei ir lielas, zaļas acis, vasarraibumini un gari, rudi mati, kas saņemti kopā ar zāles pinumu. Viņa turpina plivināties man gar ausīm un pētīt mani tā, it kā pirms tam neko tamlīdzīgu nebūtu redzējusi.

Meitene man uzsmaida, un es atsmaidu pretim.

Hm� Mm� vai jūs saprotat, ko es saku?

Meitene-tauriņ� atver muti un glu�i kā garu lenti

izbā� tievu, garu karmīnkrāsas mēli.

Viņa viegli sapurina savus ugunssarkanos matus, ta�u, kad ar pirkstiem vēlos pieskarties tās sejai, meitene, spār�nus vēcinot, aizbēg.

Metos viņai pakaļ, paklūpu uz asajiem akmeņiem un nostiepjos visā garumā. Plaukstu �ķeļ milzīgs pu�ums.

Sajūtu svelo�as sāpes.

Tās at�ķiras no sajūtas, kāda bija, kad sāļais ūdens koda acīs vai kad plau�ām trūka gaisa. Es asiņoju.

Pārsteigts noraugos, kā sārtās asinis pil uz manas gai��ās ādas.

Biju jau aizmirsis, cik nepatīkami ir� sajust sāpes. Domāju par visiem tiem mirkļiem, kad biju cilvēks un jutu sāpes. Ieaugu�i nagi, cauri zobi, aftas, neirīti, rei�matisms� Kā gan es to visu biju spējis izturēt? Skaidrs tikai tādēļ, ka nezināju: pastāv arī dzīve bez jebkādām cie�anām. Ta�u tagad, kad esmu izbaudījis, cik jauki būt tīram garam, sāpes �ķiet neizturamas.

Meitene-taurenis pazudusi lielo, miglas klāto koku aizsegā.

Nez kādā pasaulē �oreiz esmu nosēdies?

Kādudien man ie�āvās prātā �ī dīvainā doma: "Un ja nu mēs esam vienīgie visā izplatījumā?" Nez kāpēc pat vislielākie skeptiķi lolo ideju, ka pastāv citplanētie�i un ka pat tad, ja zemes cilvēki cietīs neveiksmi, tur aug�ā, tālu prom, citām domājo�ām būtnēm viss izdosies. Un tas nomierina� Bet ja nu mēs esam vienī�gie? Vieni pa�i. Ja nu visā bezgalīgajā izplatījumā nav citu dzīvu un domājo�u būtņu? Un ja nu visas planētas ir tādas kā Saules sistēmā redzamās pārāk aukstas vai pārāk karstas un veido gāzes, magmas vai klin�u kau�dzes. Ja nu tas, ko piedzīvojam uz Zemes, ir tik nepa�rastu nejau�ību un sakritību virkne, ka nekas tamlīdzīgs nekad nekur citur nav atgadījies? Ja nu tas ir unikāls un neatkārtojams brīnums? Tas nozīmē, ka tad, ja mums viss neizdotos un mēs iznīcinātu mūsu planētu (un ar atomiero�iem, piesārņo�anu utt. mums ir lielas iespējas to izdarīt), viss būs beidzies. Iespējams, ka pēc mums iestāsies "the game is over" stāvoklis bez vismazākajām izredzēm izspēlēt vēl vienu spēles partiju. Var būt, ka mēs esam vienīgā iespēja. Doma, ka tādu citplanētie�u nemaz nav, �ķiet biedējo�āka nekā tā, ka viņi tomēr ir� Tas ir negaidīts pavērsiens. Un vienlaikus liela atbil�dība. Var būt, ka visgraujo�ākā un arī vissenākā vēsts ir �āda: "Iespējams, ka mēs esam vienīgie visā izplatī�jumā un, ja mums viss neizdosies, tad vairs nekur nekā nebūs."

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Man jāatrod meitene-taurenis. Ienirstu kokospalmu me�ā un vienlaikus arī aizvien biezākā miglā. Pēk�ņi izdzirdu �aboņu un sastingstu kā zemē iemiets. Caur izkliedētajiem miglas vāliem ieraugu būtni ar cilvēka torsu un zirga ķermeni.

Radījums ir sakrustojis rokas uz krūtīm, sejas izteiksme ietiepīga, bet uz skausta tam melnas krēpes, kas atgādina vēja pluinītu �alli. Vīrietis-zirgs man lēnām tuvojas un paver rokas glu�i kā apskāvienam. Es strauji atkāpjos. Kad tas iezviegdamies saslejas uz pakaļkājām, ar dūrēm sizdams sev pa krūtīm, tam pa nāsīm izplūst elpas mutuļi. Viņā jau�ams vienlaikus gan cilvēcisks, gan dzīv�niecisks spēks. Kamēr viņ� ar pakaviem kārpa zemi glu�i kā vērsis, kas gatavojas uzbrukumam, es metos prom, ko kājas nes. Ta�u smagā zirga soļu dipoņa dzirdama aizvien tuvāk. Viņ� mani ir panācis un sakampj ar savām spal�vainajām rokām. Cilvēks-zirgs mani paceļ, piespie� pie krūtīm un nes projām. Viņu nespēj ietekmēt ne mani kliedzieni, ne izmisīgā spārdī�anās. Aulek�iem viņ� metas projām. Karājoties gaisā pārdesmit centimetru virs zemes, jūtu, kā papardes man kutina potītes.

Abi kopā �ķērsojam kokospalmu me�us, līdz nonākam pla�ā izcirtumā, no kura aug�up ved taciņa. Viņ� dodas pa to tālāk, mani neizlai�ot no rokām. Tā mēs auļojam ilgi. Garām slīd vēl citi me�i, līdzenumi un mazi ezeriņi, ko ieskauj salīku�i koki.

Taciņa izbeidzas pla�ā laukumā. Tā vidū slejas, kā man �ķiet, milzīga, sniegbalta pilsēta, ko ieskauj vairā�kus metrus augsti marmora mūri. No divām pusēm to ieskauj pakalni, kas aizsedz skatu. Mums priek�ā no mig�las iznirst tikai kalna pakāje.

Uz sniegbaltā mūra izdalās pilsētas vārtu zeltītā velve, ko no abām pusēm balsta divas kolonnas viena melna, otra balta. Mūsu ceļojums ir galā.

Cilvēks-zirgs noliek mani zemē, satver aiz rokas un vairākas reizes uzsit ar iespaidīga paskata āmuriņu pa vērtni. Pēc da�iem mirkļiem vārti lēnām atveras. Uz sliek�ņa parādās kāds divmetrīgs, bārdains resnvēderis baltā togā, kura galvu apvij vīnogulāju vainags. Pārmai�ņas pēc tam gan nav ne tauriņa spārnu, ne zirga pakavu. Ja neņem vērā viņa mil�a augumu, citādi �is vīrietis �ķiet "glu�i parasts".

Viņ� uzlūko mani ar aizdomām.

Vai jūs esat "tas, kuru mēs gaidām"? vīrietis jautā.

Izjūtu atvieglojumu, beidzot ieraugot savā priek�ā kādu, kur� runā un ar kuru es varu sazināties.

Uzjautrinātā tonī milzis piebilst:

Jebkurā gadījumā es jau tagad redzu, ka jūs esat� (viņ� nolai� acis) kails.

Steig�us aizsedzu savus dzimumorgānus ar rokām, bet vīrietis-zirgs iespurdzas tāpat kā meitene-taurenis, kas pēk�ņi ir uzradusies atkal. Pat ja �ie abi nerunā, viņi saprot visu, ko viņiem saka.

-Ja nu �eit glu�i nav "jāierodas vakartērpā", te tomēr nav arī nekāds nūdistu klubs.

No kādas tarbas viņ� izvelk baltu tuniku un togu un pamāca, kā tās pareizi uzvilkt. Audums divreiz jāaptin ap ķermeni, bet atliku�ais gals jāpārmet pār plecu.

Kur es atrodos?

Pēdējās iniciācijas vietā. Mēs �o vietu mēdzam dēvēt par Ēdeni.

Un pilsēta?

Tā ir galvaspilsēta. To mēs saucam par Olimpiju. Bet kā sauc jūs? Nu, vismaz, kā jūs sauca tajā laikā, kad jums bija pa�am savs vārds?

Pirms kļuvu par eņģeli, es tik tie�ām biju mirstīgais.

Pensons. Mi�els Pensons. Francūzis. Vīrietis. Precē�jies. Ģimenes tēvs. Aizgāju bojā, kad kāds "boings" sadra�gāja manu māju.

Mi�els Pensons.

Milzis savā sarakstā ievelk keksīti.

Mi�els Pensons? Ļoti labi. Villa Nr. 142 857.

Pirms doties tālāk, gribu zināt, kas man �eit mek�lējams.

Jūs esat skolnieks un ieradāties apgūt visgrūtāko amatu.

Redzot manu neizpratni, viņ� paskaidro:

Jau būt eņģelim nemaz nebija tik viegli, vai ne? Tad ziniet, ka var būt vēl smagāk. �ī uzdevuma veik�anai nepiecie�ams talants, izveicība, rado�ums, inteliģence, smalkums, intuīcija� D-ievs (milzis �o vārdu drīzāk izdve� nekā izrunā). Jūs atrodaties Dievu valstībā.

Protams, man jau bija �ķitis, ka pastāv kādas par eņģe�ļiem pārākas būtnes, tomēr� lai es būtu cerējis, ka kādu dienu varētu kļūt par� dievu�

Ta�u to, protams, var iemācīties. Bet pagaidām jūs esat dievu māceklis, mans sarunu biedrs precizē.

Tātad neesmu vēlreiz kļuvis par cilvēku, kā biju iedo�mājies, kad atklāju, ka man ir cilvēka miesas apvalks. Edmonds Velss reiz man paskaidroja, ka "Elohims"vārds, kurā ivritā dēvē Dievu, � patiesībā ir daudzskaitlī. Pirmās monoteistiskās reliģijas paradokss savu vienīgo Dievu tā apzīmē daudzskaitlī.

Un jūs?

Mani mēdz dēvēt par Dionīsu. Da�i mani kļūdaini apraksta kā svētku un vīna orģiju dievu. Tas ir kļūdaini un nepatiesi. Es esmu brīvības dievs. Jo tās pla�ākā izpratnē brīvība vienmēr �ķiet aizdomīga un viegli var tikt saistīta ar izlaidību. Esmu jau ļoti sens dievs un daudzinu brīvību izpaust to, kas mūsos ir vislabākais. Tādēļ jo sliktāk, ka tieku uzskatīts par brīvdomātāju.

Viņ� nopū�as, paņem vīnogu un to norij.

�odien ir mana kārta sagaidīt jaunpienācējus, jo es esmu Dievu skolas pasniedzējs jeb, citiem vārdiem runā�jot, dievu skolotājs.

Milzīgais dievu skolotājs, kura galvu ieskauj vīnogu�lājs, meitene-taurenis, kas plivinās gaisā, un cilvēks-zirgs, kas kārpās� Kur gan esmu nokļuvis?

Tur, lejā, uz kraujas, es biju nozieguma aculieci�nieks.

Dionīss mani laipni uzlūko, neizrādot sevi�ķu interesi par tikko uzzināto.

Vai nozieguma upuri pazināt? � viņ� jautā.

�ķiet, ka tas bija �ils Verns.

�ils Verns? viņ� atkārto, atkal paņēmis savu sarakstu. �ils Verns� Ak jā, XIX gadsimta fantastikas rakstnieks. Pārāk ātri, viņ� tie�ām ieradās pārāk ātri� Tur�klāt bija pārāk zinātkārs. Ziņkārīgiem cilvēkiem, ziniet, bie�i mēdz rasties problēmas.

Problēmas?

Tāpēc pats labāk neesiet pārāk ziņkārīgs. Es jau nu lieliski zinu, ka mums ir ļoti grūti visus pieskatīt, jo �ajā kursā ir milzīgs skaits audzēkņu. Tomēr pagaidām dodie�ties uz savu mitekli, �inī gadījumā uz savu villu. Tur jūs jutīsieties kā mājās.

Pagājis jau tik ilgs laiks, kop� man nekur nav bijis "savu māju".

Ēdenē naktīs un arī rītausmā mēdz būt vēss. Iesaku ātrāk iekārtoties savā miteklī. Villā Nr. 142 857. Ķerubīne jūs turp labprāt aizvedīs. Tas nav tālu, tomēr, ja esat noguris, varat turp aizjāt kentaura mugurā.

Ķerubīne meitene-taurenis, kentaurs vīrietiszirgs visi �ie cilvēka un dzīvnieka krustojumi ir vīzijas.

Tikai vīzijas. Tas man atgādina "Doktora Moro salu", kurā kāds jucis zinātnieks bija sakrustojis cilvēkus ar dzīvniekiem.

Es labprātāk tur dotos viens. Kur tas ir?

Dodieties pa galveno avēniju uz priek�u, �ķērsojiet centrālo laukumu, tad iegriezieties tre�ajā ielā pa kreisi Olīvkoku ielā. Atrast 142 857. namu būs pavisam viegli. Atpūtieties, tomēr esiet modrs. Tiklīdz pulkstenis nozva�nīs trīs, jums jāierodas centrālajā laukumā.

Uzvelku kājās Dionīsa pasniegtās sandales. Tā nu, apauts un ietērpts savā mantijā, ieeju pa Olimpijas mil�zīgajiem vārtiem.

Fragmenti no Sv. Jāņa apokalipses: "Viņ� mani aiz�nesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva. (..) Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpa�dsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cil�u vārdi�"

"Pilsēta celta �etrstūrī, tikpat gara, cik plata."

"Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus. Nemū��am tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo."

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Pārsteigts ieraugu savā priek�ā atmirdzam dievu pil�sētu.

Kā gai�a līnija cauri pilsētai vijas plats, cipre�u dzīv��oga ieskauts ceļ�.

Es dodos uz priek�u pa Olimpijas galveno avēniju.

�ur tur pakalnus un ielejas izraibina grandiozas celt�nes, ko, iespējams, būvēju�i titāni. Koka tilti �ķērso upju tīklojumu, upes ieplūst mēļu ūdensro�u klātos ezeros. Uz dienvidos redzamajām stāvajām nogāzēm gozējas milzu, ar bambusu apjozti baseini, meldrāji un palmas. �ķiet, it kā kāds arhitekts smagā dzērumā būtu uzzīmējis savu vīziju pilsētu tik mainīgu aiz augstajiem mūriem paslēptu daili.

Raibs pūlis ņirb avēnijās, pla�ajās ielās un sīkajās sānieliņās. Gados jaunie vīrie�i un sievietes, tāpat kā es, tērpu�ies baltās togās. Iespējams, ka tie ir dievu mācekļi. Viņi man nepievēr� ne mazāko uzmanību.

Kāda jauna sieviete dzeltenā togā izvedusi pastaigā�ties suni ar trim tak�a galvām, kur� izskatās glu�i kā tāds minicerbers. Tepat arī kentauri, satīri un ķerubīnes.

Pamanu, ka redzami gan tēviņi, gan mātītes � taureņi ar pui�u un meiteņu ārieni un pat kentauri ar platām, garas, biezas vilnas klātām krūtīm.

Dodos tālāk, un manām acīm paveras aizvien jaunas ainas. Tirdziņi, kuros cilvēki un dīvaiņi sazinās ar zīmju palīdzību, mazas no baltiem akmeņiem celtas mājiņas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un korintie�u kolonādēm, balustrādes ar skulptūrām un strūklakas ar akmens trito�niem, kam no rīkles �ļācas ūdens ar vara krāsas atspulgiem.

Siltais gaiss smar�o pēc ziedputek�ņiem un svaigi pļauta zāliena. Pamanu da�ādu graudaugu laukus, kas stiepjas līdzās sakņu dārziem. Vienaldzīgi pret �o iespai�dīgo ainavu zāli gremo da�i glu�i parasti zālēdāji kazas, aitas un govis, kas izskatās tie�i tāpat kā uz Zemes.

Aiz priedēm parādās aizvien jaunas un jaunas villas. Tās visas ir vienstāva celtnes.

Avēnijas galā es nonāku pla�ā, apaļā laukumā ar baseinu, kura vidū uz nelielas saliņas aug simtgadīgs koks.

Kad pieeju tuvāk, redzu, ka �is majestātiskais koks ir ābele ar zelta krāsas augļiem. Vai tā būtu Ēdenes dārza ābele, Labā un Ļaunā iepazī�anas koks, kas Ādamam un Ievai aizvēra Paradīzes vārtus? Tās mizu izvagoju�as tūk�sto�gades, bet ābeles saknes stiepjas virs zemes, apvijot �īs salas klintis. Tās varenie, �uburainie zari slejas debesīs, aizsedzot baseinu, kas apskalo saliņu, un pat mūra �ogu ap baseinu. Ābeles ēna krīt gandrīz pār visu galveno laukumu.

Man atkal nāk prātā rindiņas no Svētā Jāņa apoka�lipses: "Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks .. un viņa lapas bija tautām par dziedinā�anu. "

No galvenā laukuma stiepjas �etras pla�as, perpendi�kulāras avēnijas. Uz ielu plāksnītēm var izlasīt to nosau�kumus.

Austrumos Elizejas lauki.

Ziemeļos amfiteātris un megars.

Rietumos pludmale.

Ta�u neviena plāksnīte nenorāda, kas atrodas dien�vidos. Maiga vēsmiņa skar manu skaustu. Es pagrie�os un ieraugu, ka man aiz muguras klusi lidinās ietiepīga paskata ķerubīne ar rudiem matiem.

Ko tu no manis gribi? Kā tevi sauc?

Himera no�ķaudās, un es tai pastiepju togas stūri, lai palīdzētu noslaucīt degunu.

Labi. Ja tu neko nevēlies man teikt, tad es tevi sauk�u par� Sņauku. Tas, kur� cērt malku, ir malkas cirtējs, tas, kur� vijas, ir vīteņaugs, bet tas, kur� �ņauc degunu, kļūst par� �ņauku.

�ņauka satraukti plivinās, saskaitusies, ka es par viņu smejos. Viņa izbā� savu smailo tauriņa mēli, vaibstās un bola acis. Viņu atdarinot, es arī izbā�u mēli, bet tad tur�pinu iet tālāk, vairs nepievēr�ot �ņaukai nekādu uzma�nību.

Ievēroju, ka visas avēnijas ir taisnas, bet visas ielas ir līkas un vijas ap galveno laukumu. Mitekļu priek�ā ple�as dārzi ar man nepazīstamiem kokiem, kuru ziedi atgādina orhidejas, bet to smar�a sandalkoka un neļķes smar�u.

Olīvkoku ielas nams Nr. 142 857 ir balta villa ar sar�kanu dakstiņu jumtu cipre�u koku paēnā. Ap to nav ne sienas, ne �oga. Akmens celiņ� ved līdz durvīm, kurām nav slēdzenes. Ķerubīnei, kas man seko, lieku saprast, ka esmu mājās un nevēlos, lai mani traucē. Viņas neapmie�rinātā seja sapīkst vēl vairāk, kad es tai deguna priek�ā aizcērtu durvis.

Tagad redzu, ka durvis var aizvērt ar koka aizbīdni, un atviegloti nopū�os.

Uzreiz sajūtu, kāda bauda atrasties vietā, kur neviens mani nevar traucēt. Sen neesmu tā juties. Kā "savās mājās". Paveros apkārt. Pla�a viesistaba ar sarkanu dīvānu un zemu, melnu koka galdiņu tās vidū, bet pie baltās sienas piekārts plakanā televizora ekrāns.

Pie sienas atrodas grāmatskapis, kurā ir tikai grāmatas ar pilnīgi neskartām, baltām lapām.

Televizors bez pults.

Grāmatas bez teksta.

Noziegums bez izmeklē�anas.

Pa labi no grāmatskapja atrodas krēsls un rakstām�galds ar daudzām atvilktnēm. Uz tā novietota tintnīca ar tajā iemērktu zoss spalvu. Vai no manis tiek gaidīts, lai es aizpildu �īs tuk�ās lapas?

Galu galā esmu pārliecināts, ka mani piedzīvojumi ir pelnīju�i, lai tos pastāsta, un, tāpat kā ikviens no mums, arī es gribu aiz sevis atstāt kaut ko palieko�u. Bet no kura gala lai sāk? "Kāpēc gan ne ar burtu A?" mana iek�ējā balss �ukst. "Tas būtu tikai loģiski." Tātad "A". Apsē�os pie rakstāmgalda un sāku rakstīt.

"A� Ak, vai es drīkstu to visu stāstīt? Pat tagad, atpa�kaļ atskatoties, nespēju noticēt, ka es, Mi�els Pensons, esmu piedalījies tik varenos piedzīvojumos un�"

Spalva gaisā apstājas. Es ta�u esmu bijis tikai Mi�els Pensons. Bet Paradīzē atklāju, ka es kā cilvēks esmu izdzīvojis daudzas dzīves, kās stiepu�ās trīs miljonu gadu garumā. Esmu bijis mednieks, zemnieks, mājsaimniece, amatnieks un ubags. Esmu bijis gan vīrietis, gan sieviete. Esmu pazinis gan spo�umu, gan postu, gan labklājību, gan slimības, gan varu, gan kalpību. Vairums manu dzīvju biju�as pavisam parastas� Tomēr man tiku�as pie�ķirtas arī kādas desmit visnotaļ interesantas karmas. Ar astronomiju fanātiski aizrāvusies odaliska ēģiptie�u izredzēto vidū, druīdu dziednieks, kas dziedē ar augiem apburtajā me�ā, kareivis, kas spēlē dūdas anglosak�u zemē, samurajs, kas prot meistarīgi cīnīties ar zobenu

Japānas impērijā, dejotāja, kas 1830. gadā Parīzē dejo fran�u kankanu saviem neskaitāmajiem mīļākajiem, ārsts ķirurģiskās antiseptikas atklājējs cariskajā Sanktpēterburgā�

Savā pēdējā dzīvē biju Mi�els Pensons un viņa ārieni esmu saglabājis joprojām. Pēdējā zemes dzīvē tuva drau�dzība mani saistīja ar Raulu Razorbaku un viņ� mani iesaistīja dīvainā piedzīvojumā. Pieaugu�i abi bijām kļu�vu�i par zinātniekiem un savas zinā�anas (es ārsta, bet viņ� biologa) apvienojām, lai veiktu eksperimentu, kurā bija iesaistīta gan zinātne, gan garīgums, kā izkļūt no cilvēka ķermeņa un doties atklāt miru�o kontinentu.

Mēs to nosaucām par "tanatonautiku", no grieķu vārda "thanatos" nāve un "nautis" pētnieki.

Kopīgiem spēkiem mēs, tanatonauti, uzbūvējām "tanatodromus", no kurienes pacēlāmies gaisā. Pacietīgi apguvām to, kā atdalīties no ķermeņa un kā dvēselēm pacelties virs Zemes. Cīnījāmies, lai nokļūtu Paradīzē pirmie, apsteidzot klerkus un pazīstamāko ticību pār�stāvjus. Iekļuvām pa septiņiem Nāves kontinenta vār�tiem, apņēmīgi iekarojot aizvien jaunas teritorijas. Būt tanatonautam nozīmēja gan kļūt par pirmatklājēju, gan arī ļoti riskantu nodarbo�anos. Mazpamazām es atklāju tūksto�gades noslēpumus, kas bija pa spēkam tikai iniciētajiem. Es par tiem pastāstīju daudz vairāk, nekā cilvēce bija gatava uzklausīt.

Lidma�īna, kas sadragāja manu viesistabu, izdzēsa manu Mi�ela Pensona un visu man vistuvāko cilvēku dzīvību. Tā mani atkal aizsauca uz debesīm.

Tur, aug�ā, mani izvērtēja un tiesāja par to, ka es, pēdējo reizi būdams cilvēka kārtā kā Pensons, biju darījis gan labu, gan ļaunu. Par laimi, �ajā procesā man bija tiesības uz fantastisku advokātu pa�u Emīlu Zolā, kas bija rakstnieks un mans sargeņģelis. Pateicoties viņam, es izspruku sveikā, un man �ķita, ka uz visiem laikiem esmu atbrīvojies no pienākuma atkal atdzimt kā mirstīgajam.

Kļuvu par tīru garu. Eņģeli. Un kā eņģelim man tika uzticēti trīs cilvēki, kuriem savukārt man tagad bija jāpa�līdz izkļūt no reinkarnāciju cikla. Labi atceros �os savus trīs "klientus" krievu kareivi Igoru Cehovu, amerikāņu modeli un aktrisi Veneru �eridanu un fran�u rakstnieku Zaķu Nemro.

Ta�u cilvēkiem palīdzēt nav viegli. Mans audzinātājs eņģeļu jautājumos Edmonds Velss mēdza sacīt: "Tā vietā, lai būtu laimīgi, viņi cen�as mazināt nelaimes." Viņ� man iemācīja, kā iedarboties uz cilvēkiem ar pieciem paņēmie�niem sapņiem, intuīciju, zīmēm, medijiem un kaķiem. Tā man izdevās izglābt vienu no saviem klientiem � �aku Nemro un viņam piedāvāt izkļūt no reinkarnāciju cikla, ja vien viņ� to vēlētos. Kas attiecas uz mani pa�u, tad man atļāva pamest Eņģeļu impēriju, lai es varētu pacelties vēl vienu pakāpi augstāk.

Un tā nu tagad esmu nokļuvis� Ēdenē. Esmu jau bijis gan mirstīgais, gan eņģelis. Nez par ko es kļū�u �oreiz?

Dionīss teica, ka par dievu mācekli.

Nolieku spalvu atpakaļ tintnīcā un pieceļos, lai tur�pinātu iepazīties ar villu. Pa labi no viesistabas es atklāju vēl vienu istabu, kurā atrodas milzu gulta ar baldahīnu. Drēbju skapī mani gaida pāris desmitu tādu pa�u baltu tuniku un togu, kāda man jau ir mugurā. Istabas pagari�nājumā atrodas vannasistaba, kurā ir marmora ūdenstvertne, vanna un izlietne ar apzeltītu ūdens krānu. Pudelīte ar pelēku lavandas ziedu pulverīti. Kad es ielai�u vannā ūdeni, pulveris tajā sāk putot. Es izģērbjos un svētlaimīgi tajā iegrimstu.

Aizmiedzu acis. Dzirdu, kā sitas mana sirds�

� tuk, tuk.

Es satrūkstos. Vēl kāda �ņauka? Klauvējieni nerimstas, un, saslapinot grīdu, es dodos to padzīt. Ar vienu roku pieturu ap pleciem apņemto dvieli, bet ar otru pakampju muguras birsti un, �ādi bruņojies, atveru durvis.

Ta�u būtne, ko ieraugu uz sliek�ņa, nav himera. Tas ir mans audzinātājs eņģeļu jautājumos Edmonds Velss, kas man uzsmaida.

Tu ta�u man teici "uz redzē�anos"!

Bet jūs man atbildējāt "ardievu".

-Tie�i tā. Ar� dievu nozīmē "pie dieviem".

Un, kā rādās, te mēs arī patie�ām atrodamies.

Ilgi stāvam apkampu�ies.

Beidzot es atkāpjos, lai viņu ielaistu iek�ā. Viesistabā Edmonds Velss ērti iekārtojas uz sarkanā dīvāna un, kā alla�, bez gara ievada steidzas man paziņot:

�ādi paaugstināti tiku�i ļoti daudzi. Tā kā pagātnē "viņi" zaudēju�i daudz audzēkņu, tad �oreiz "viņiem" ir grandiozi nodomi. Un "viņi" atļāva arī man ierasties.

Edmonds Velss nemaz nav mainījies un ar savām smailajām ausīm un trijstūraino seju izskatās tikpat noslē�pumains kā alla�. Viņ� vienmēr uz mani atstājis milzīgu iespaidu. Pēdējoreiz, atrodoties cilvēka veidolā, viņ� bija entomologs, kas pētīja skudras. Tomēr viņa jājamzirdziņ� alla� bijis uzkrāt zinā�anas un izveidot tiltus, kas vieno būtnes, kuras pirms tam nav spēju�as sazināties savā starpā. Un ne tikai skudras un cilvēkus, bet arī eņģeļus un cilvēkus.

Mana villa nav tālu no tavējās, es dzīvoju Olīvkoku ielā villā Nr. 142 851, viņ� pavēsta tā, it kā mēs kopā pavadītu atvaļinājumu, kamēr es ātri uzvelku tuniku, togu un sandales.

Viņ� mani uzrunā ar "tu", bet es viņu ar "jūs", nespē�dams pret viņu izturēties familiāri. Es �ukstu:

Te notiek dīvainas lietas. �eit ieradies, pludmalē sastapu �ilu Vernu. Viņ� manās rokās nomira. Sānos tam bija izdedzināta brūce. Noslepkavots. Dionīss man itin rāmi paskaidroja, ka Zilam Vernam biju�as problēmas, jo viņ� ieradies par agru un izrādījies pārāk� ziņkārīgs.

�ils Verns vienmēr bijis celmlauzis, atzīst Edmonds Velss, un �is dīvainais noziegums uz viņu nav atstājis lie�lāku iespaidu kā uz Dionīsu.

-Viņam pietika laika vienīgi mani brīdināt, lai nerā�dos Olimpa kalnā, it kā viņ� tur būtu redzējis kaut ko �ausmīgu.

�ķiet, ka Edmonds Velss iegrimis pārdomās, bet tad pavēr�am skatienus uz loga pusi, pa kuru var redzēt kalna pakāji, ko sedz bieza migla. Es neliekos mierā:

�eit viss ir tik dīvains.

Labāk jau saki "brīnumains".

Un �īs grāmatas? Tām ir baltas lapas.

Mans skolotājs plati pasmaida:

Tātad mums tās jāaizpilda. Es varu turpināt rakstīt savu darbu "Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija".

Un tajā vairs netiks stāstīts par cilvēkiem vai dzīvniekiem un pat ne par eņģeļiem, bet gan par dieviem.

No plecā uzkārtās tarbas viņ� izvelk grāmatu, kas, uzmetot acis, neat�ķiras no manējām, tikai �ķiet jau nedaudz apbru�āta.

Viņ� ar roku noglāsta tās malu.

Tagad tas, ko mēs piedzīvosim, nezudīs. Pēc atmi�ņas esmu pierakstījis tos stāstu fragmentus, kas man �ķi�tu�i vissvarīgākie, un tos papildinā�u ar visu, ko mēs �eit atklāsim.

Bet kāpēc jūs esat�

Vari mani uzrunāt ar "tu". Tagad vairs neesmu tavs skolotājs, esmu tāds pats dievu māceklis kā tu. Mēs esam vienādās lomās.

Kāpēc tu esi� Nē, atvainojiet, bet es to tie�ām nespēju, labāk tomēr teik�u "jūs"� Kāpēc jūs tik neatlai�dīgi tiecaties pēc zinā�anām?

Sākumā viņ� ir pārsteigts, ka nespēju izmainīt mūsu attiecības, tomēr neuzstāj.

Varbūt tāpēc, ka bērnībā mani uzmācīgi vajāja doma: es neko nezinu. Tā bija īsta mānija. Kad nebiju no galvas iemācījies dzejoli, reiz man kāds skolotājs pateica: "Tu esi tuk�pauris." Kop� tā laika es alkstu iegūt pēc iespējas vairāk zinā�anu. Un mani interesē ne jau dzejoļi, bet gan informācija. Trīspadsmit gadu vecumā sāku aiz�pildīt biezas klades ar attēliem, zinātnisko informāciju un savām pārdomām (viņ� pats pasmaida par �īm atmiņām). Es izgriezu kailu aktri�u fotoattēlus un tos ielīmēju savā kladē līdzās matemātikas formulām, lai man rastos vēlme to atkal atvērt. Nemitējos �o kladi aizpildīt. Kā tev jau zināms, kad nonācu Eņģeļu impērijā, vēlējos turpināt �o enciklopēdijas projektu un ar to ieinteresēju kādu cil�vēku. Tas mani gandrīz iedzina postā. �eit esmu iecerējis turpināt savus relatīvo un absolūto zinā�anu meklējumus.

Vai top enciklopēdijas piektais sējums?

Piektais oficiālais sējums, ta�u esmu izdevis arī vai�rākus neoficiālus sējumus, kas paslēpti da�ādās vietās.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdijas, kas paslēptas uz Zemes?

Protams. Manas apslēptās bagātības, ko vēlāk atklās tie, kam pietiks pacietības tās meklēt. Ta�u pa�laik esmu iesācis rakstīt �o.

Es to aplūkoju. Uz vāka Edmonds Velss kaligrāfiskā rokrakstā ir uzrakstījis: RELATĪVO UN ABSOLŪTO ZINĀ�ANU ENCIKLOPĒDIJA. V SĒJUMS.

Viņ� sniedz man �o grāmatu.

Es to rakstu, jo, nejau�i tiekoties, esmu no dau�dziem cilvēkiem saņēmis milzīgu daudzumu zinā�anu. Ta�u, tiklīdz esmu gribējis tās nodot tālāk, lai �īs zinā��anas turpinātu dzīvot, esmu ievērojis, ka bijis pārāk maz tādu cilvēku, kurus �ī dāvana interesētu. Bet to var pasniegt tikai tam, kur� gatavs to saņemt. Tad nu es to visiem pasniedzu manuskripta veidā. Glu�i kā jūrā iemestu pudeli. Lai to saņem tie, kas spēj novērtēt pat tad, ja es viņus nesatieku.

Es to atveru. Pirmās nodaļas virsraksts vēsta: "Sākums."

Nākamie "Sastopoties ar nezināmo", "Un ja nu mēs esam vienīgie visā izplatījumā", "Debesu Jeruzāleme"� Pēdējo nodaļu sauc "Skaitļu simbolika"�

Atkal? Par to ta�u jūs jau rakstījāt �etros pārējos sējumos!

Ta�u enciklopēdists nemaz neapmulst.

�ajā skaitļu simbolikā ta�u paslēpts visu noslēpumu atrisinājums. Es to visu laiku atkārtoju un papildinu, jo tā veido visvienkār�āko ceļu uz Visuma evolūcijas nozī�mes izpratni. Vai tu atceries, Mi�el�

Apziņa attīstās atbilsto�i skaitļu simbolikai, kuru pirms trim tūksto�iem gadu izgudroja indie�i.

Izliekta līnija nozīmē mīlestību.

Krusts nozīmē pārbaudījumu.

Horizontāla līnija nozīmē pieķer�anos.

Aplūkosim skaitļu grafisko attēlojumu!

1� minerāls. Vienkār�a vertikāla svītra bez izlie�kuma vai horizontālas līnijas. Nav ne pieķer�anās, ne mīlestības. Minerālam nepiemīt apziņa. Tas vienkār�i ir. Tā ir matērijas sākuma stadija.

2� augs. Virs horizontālās līnijas atrodas izliekta līnija. Horizontālā līnija nozīmē pieķer�anos zemei, tā ir sakne, kas tur pie zemes. Virs tās pret debesīm pavērsts mīlestības izliekums, jo lapas un ziedi mīl gaismu.

3� dzīvnieks. Divi mīlestības izliekumi. Dzīvnieki mīl gan zemi, gan debesis. Ta�u, tā kā nav horizontā�lās līnijas, tie nav nevienam pieķēru�ies. Tie atrodas emociju varā. Bailes, vēlē�anās� Divas izliektās līni�jas nozīmē divas mutes. Vienu, kas ko�, un otru, kas sakampj.

4� cilvēks. Tā simbols ir krusto�anās. Tas nozīmē, ka viņam ir izvēle. Viņ� atrodas krustcelēs un var pats izlemt, kādā virzienā doties. Cilvēkam tātad pastāv alternatīva: vai nolaisties līdz 3 dzīvnieka stadijai vai pakāpties augstākā attīstības stadijā.

5� cilvēks ar apziņu. Cipars ir apgriezts 2. �is sim�bols sastāv no horizontālās līnijas (pieķer�anās debesīm) un izliekuma (mīlestības uz zemi). Cilvēks ir gudrs. Viņ� ir pārvarējis dzīvnieka iedabu. Viņ� prot uz notikumiem paraudzīties no malas un nereaģēt instinktīvi vai emo�cionāli. Viņ� ir pārvarējis savas bailes un iekāri. Viņ� mīl savu planētu un savus līdziniekus, vienlaikus tos vērojot it kā no malas.

6� eņģelis. Apgaismotā dvēsele ir atbrīvota no pie�nākuma miesiski atdzimt. Tā ir pabeigusi miesisko reinkarnāciju ciklu un tagad ir tikai tīrs gars, kur� vairs nejūt ne sāpes, ne cilvēka elementārās vajadzības. Eņģe�lis ir mīlestības izliekums, spirāle, kas no sirds pace�ļas pret debesīm, tad pavēr�as pret Zemi, lai palīdzētu cilvēkiem, un pabeidz apli, paceļoties pret debesīm, lai sasniegtu citu, vēl augstāku dimensiju.

7� dievs. Vai vismaz "dievu māceklis". Eņģelis pace�ļoties sasniedz augstāku dimensiju. Tāpat kā piecnie�kam, tam ir vertikāla līnija, kas to velk uz aug�u. Ta�u mīlestības izliekuma vietā, kas vērsts uz leju, tam ir svītra. Viņ� iedarbojas uz pasauli, kas atrodas lejā. Sep�tiņniekā kā apgrieztā �etriniekā ietverts arī krusts. Tas ir pārbaudījums, krustceles. Lai paceltos vēl augstāk, nepiecie�ams kaut ko sasniegt.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija (fragments no IV sējuma)

Bet kas atrodas vēl augstāk? Vai astoņi?

Pulkstenis nozvana trīs. Mēs steidzamies uz centrālo laukumu ar simtgadīgo ābeli. Citi baltās togās tērptie dievu mācekļi mūs jau apsteigusi. Tur ir da�āda vecuma cilvēki. Noteikti tie, kuri uz Zemes biju�i pēdējo reizi. Mēs uz viņiem lūkojamies, pārsteigti, ka mūsu ir tik daudz, un mēģinot uzminēt, kas mūsos varētu būt tik īpa�s, ka esam pelnīju�i �eit atrasties.

Jauna meitene safrāndzeltenā togā ar �estiem mūs mudina stāties vienā rindā.

Nu, lūk, arī hora [1] ir klāt, Edmonds Velss man pa�ukst.

Nezinu, man nav pulksteņa.

Mans audzinātājs pasmaida.

Tu nesaprati. Tā viņas vienkār�i sauc.

Un viņas ir divdesmit �etras?

Nē, viņ� man �ukst ausī. Viņas ir tikai trīs.

Likumības hora Einomija, taisnības hora Dike un miera hora Eirēne. Tās visas ir pusdieves, jo ir taisnības dievietes Temīdas un dievu valdnieka Zeva meitas.

Sprie�ot pēc tā, cik veikli �ī hora mūs visus nostāda rindā, nodomāju, ka �ī laikam būs pirmā no trim minē�tajām. Einomija� Grieķu valodā priedēklis nozīmē "labs", tāpat kā vārdā "euphonie" laba skaņa, vārdā "euphorie" � labs garastāvoklis, bet mūsu horas gadī�jumā labs vārds. Cits pēc cita audzēkņi nosauc savus vārdus, bet Einomija klāteso�os atzīmē savā sarakstā un norāda, kurp tiem doties. Kad pasaku, kas es esmu, hora mani rūpīgi nopēta. Dro�i vien arī viņa prāto, vai esmu tas, "kuru gaida".

Tomēr viņa man tikai norāda uz Ziemeļu avēniju, kas ved uz amfiteātri.

Pie ieejas jau sapulcējusies nākamā grupiņa. �oreiz otra hora tā noteikti ir Dike arī pārbauda vārdus sarakstā. Garām ejot, palūkojos tai pār plecu un ieraugu, ka �ila Verna vārds ir izsvītrots un tā vietā ierakstīts� Edmonds Velss. Vai mans audzinātājs pēk�ņi aizstājis nogalināto rakstnieku?

Kad nosaucu savu uzvārdu Pensons, saņemu kādu kārbu. Ziņkāres dzīts, es to uzreiz atveru. Tajā atrodas plaukstas lieluma krusts, kam aug�galā ir caurspīdīga stikla izliekums ar ķēdīti, aiz kuras to pakārt kaklā. Zem tā atrodu trīs slēdzī�us, un uz katra no tiem iegravēts cits burts.

Tas ir ēģiptie�u dzīvības simbols, � saka Edmonds Velss. "Dievu scepteris".

Dievu scepteris� Es to apgrie�u otrādi un ieraugu skaitli 142 857. Tas ir manas villas numurs. Kopā ar savu audzinātāju un draugu ieejam amfiteātri. Ar aplī izkārtotajām sēdvietām un skatuvi tas izskatās tie�i tāpat kā jebkur� cits amfiteātris. Visapkārt, sastāju�ies nelielās grupiņās, apsprie�as satrauktie audzēkņi.

Tāda sajūta, kā atrodoties bērna sapnī, es saku.

Mans draugs izvirza citu hipotēzi.

Vai arī grāmatā. It kā kāds būtu uzrakstījis grā�matu ar �o notikumu norises vietu. Lasītājam atliek tikai noliekties pār grāmatas lapām, lai tā atdzīvotos. Un arī mēs tajā esam.

Es tikai paraustu plecus, ta�u viņ� nesatricināmā mierā turpina:

Kāds rakstnieks būs pievārējis visu grieķu mito�loģiju, lai to materializētu un lai mēs tajā dzīvotu. Es uzskatu, ka "viss sākas un viss beidzas" romānā.

Sāku uztvert viņa domu gaitu.

�ajā gadījumā rakstnieks mūs pēta kā romāna per�sonā�us. Bet vai viņ� �o stāstu jau pabeidzis rakstīt? Vai viņ� to sācis rakstīt no beigām vai arī kopā ar mums viņa radītajiem tēliem uzzina to, kā risinās notikumi?

Viņ� mani uzlūko pa pusei nopietni, pa pusei uzjaut�rināts.

Kāda dzeltenā togā tērpta meitene ar ziedu un augļu vainagu galvā mums pamāj, lai palai�am garām jaunpie�nāku�os.

Tre�ā hora?

Nē, �ī man drīzāk izskatās pēc cita veida pusdieves -Sezonas .

Tik tuvu stāvot, es pat sajūtu viņas smar�u. Uzvēdī maijpuķītes un lilijas. Ja tā ir "sezona", tad viņai jābūt pavasarim. Es jūsmoju par meitenes lielajām, dzintarainajām acīm, linu baltajiem matiem un trauslajām rokām. Vēlos viņai pieskarties, ta�u Edmonds Velss mani no tā attur.

Nopētu savus klasesbiedrus, kas ieņēmu�i sēdvietas cits no cita atstatus. Netrūkst slavenību, �ķiet, ka starp pārējiem manu pavīdam gleznotāju AnrīTulūzu-Lotreku, rakstniekus Gistavu Flobēru un Etjēnu de Mongolfjē vienu no brāļiem, kas izgudroja gaisa balonu, keramiķi Bernāru Palisī, impresionisma gleznotāju Klodu Monē, lidotāju Klemānu Adēru un skulptoru Ogistu Rodēnu.

Te ir ari sievietes traģisko lomu atveidotāja Sāra Bernāra, skulptore Kamila Klodela, ārste Marija Kirl, aktrise Simona Siņorē un dejotāja-spiedze Mata Hari.

Kā augstākās sabiedrības pārstāvis Edmonds Velss tuvojas Matai Hari.

Sveicināti, esmu Edmonds Velss, bet tas ir mans draugs Mi�els Pensons. Vai jūs gadījumā neesat Mata Hari?

Jaunā brunete apstiprina, ka tā ir gan. Saskatāmies, īsti nezinot, ko lai tālāk saka.

Kamēr mēs ieņemam savas vietas amfiteātra rindās, lēnām iestājas vakars. Debesīs parādās nevis viens, bet veseli trīs trijstūrī izvietoti mēne�i. Olimpa kalna virsotne joprojām grimst miglā.

Skaļā balsī uzdodu jautājumu, kas mani nomoka:

Kas īsti tur aug�ā atrodas?

Pirmais man atbild Vinsents van Gogs:

Tur pelēkā krāsa sajaukusies ar zeltaini brūniem atspīdumiem, oran�u un zilu krāsu.

Mata Hari no�ukst:

Tas ir noslēpums.

�or�s Meliess piebilst:

Tā ir maģija.

Gistavs Eifelis pus�ukstus pavēsta:

Tā ir Visuma arhitektūra.

Simona Siņorē piebilst:

Tur atrodas filmas producents.

Marija Kirī sapņaini nosaka:

Tas ir Visuma princips.

Sāra Bernāra �aubās:

Mēs atrodamies Olimpijā. Vai tur gadījumā nav�

Zevs?

Aiz muguras kāda balss noskalda:

Tur nekā nav.

Mēs pagrie�amies. Ieraugām sīku vīreli ar gariem, pelēcīgiem matiem, apaļām brillītēm un bārdu.

-Tur, aug�ā, nekā nav. Ne Zeva, ne Visuma arhitekta, ne brīnumu� Nekā. Visu sedz sniegs un migla. Tāpat kā kalnos.

Kamēr viņ� to ar tādu pārliecību paziņo, kalna vir�sotnē pēk�ņi uzplaiksna gaismas kūlis. Tas mirk�ķina glu�i kā auto miglas lampas.

Vai jūs to redzējāt?

-Jā, bārdainais turpina. Es redzēju gaismu. Pavi�sam parastu gaismu. Lai raisītu jūsu iztēli, "viņi" kalna virsotnē ieslēdz pro�ektoru, bet jūs uz to blen�at kā tādi kni�ļi, ko pievelk lampas gaisma. Tās visas ir tikai āri�ķī�bas un acu apmāns.

Kas jūs tāds esat, ka atļaujaties tik kategoriski izteik�ties? Sāra Bernāra aizkaitināta vaicā.

Jūsu padevīgais kalps Pjērs Zozefs Prudons.

Prudons? Anarhijas ideologs? Edmonds Velss �ķiet pārsteigts.

Viņ� pats personiski.

Biju gan dzirdējis par �o nemiernieku, ta�u man nebija ne jausmas, kā viņ� varētu izskatīties. Jāatzīst, ka viņ� ir līdzīgs Kārlim Marksam. Protams, tajā laikā bārdas un gari mati bija modē. Viņam ir augsta piere, un mati izskatās tā, it kā būtu sasieti astē. Viņ� piebilst:

Esmu ateists, anarhists un nihilists Prudons, un es ar to lepojos.

Tad jau jūs esat atdzimis no jauna, Sāra Bernāra nosaka.

Nūjā. Ta�u reinkarnācijai neticu tik un tā.

Un esat kļuvis par eņģeli.

Tā ir gan, tomēr nekādiem eņģeļiem es neticu.

Un tagad jūs esat dievu māceklis.

Jā. Un kļū�u par ateistu dievu, Prudons pavēsta, pats gandarīts par tik trāpīgu apzīmējumu. Un vai jūs pa�i patiesībā �ai dievu skolai ticat? Iedomājieties, vaja�dzēs ta�u kārtot bakalaura eksāmenu demiurģijā!

Mūsu sarunā iesaistās vēl kāds students. Vīrietis acīm�redzami stipri �ķielē, ta�u, cik vien ir viņa spēkos, cen�as to neizrādīt.

Skaidrs, ka tur, aug�ā, viņ� pārliecināti iesaucas, ir kaut kas ļoti iespaidīgs un skaists. Un mēs esam tikai dievu mācekļi, slkdieviņi. Ta�u tur atrodas pats varenais Dievs.

Ko jūs ar to gribat sacīt? es viņam jautāju.

To, ka ir kaut kas, kas ir par mums daudz pārāks savā cildenumā, savā apziņā, itin visā, viņ� sajūsmināti paziņo.

�o jaunpienācēju sauc Lisjēns Diprē, un viņ� apgalvo, ka bijis ofitalmologs. Un, kaut gan pats �ķielējis, palīdzējis citiem uzlabot redzi, līdz beidzot sapratis, ka vienīgais pareizais ceļ�, lai saredzētu, ir ticība.

Kā tad. Jums nu gan labpatīk gvelzt visādas blē�ņas, saka Prudons. Es gan nebaidos paziņot, ka nav ne "tā Dieva, ne Kunga".

Pārējie studenti nosodo�i protestē, bet anarhists tikai turpina:

Es esmu kā tāds Svētais Toms. Ticu tikai tam, ko redzu. Un es redzu, ka uz kādas salas ir sapulcēju�ies cil�vēki, kuri, lai gan tik daudzas reliģijas aizliegu�as izrunāt viņa vārdu, bez mitas daudzina: "Dievs tā, un Dievs �itā." Jūs apgalvojat, ka esat ticīgi, bet patiesībā �eit salasīju�ies zaimotāji. Un kas gan patiesībā ir Dievs? Un vai mums piemīt kādas īpa�as spējas? Es tikai manu, ka esmu pazau�dējis savus eņģeļa atribūtus. Pirms tam es lidoju un spēju izkļūt cauri matērijai. Tagad jūtu izsalkumu, slāpes un esmu ieģērbts togā, kas man kņudina visas maliņas.

Viņam ir taisnība. Ari man �is raupjais auduma gabals �ķiet traucējo�s, un, tikai izdzirdot vārdu "izsalkums", vēders savelkas un kurkstēdams sauc palīgā.

Bet Pjērs Zozefs Prudons turpina:

Es jums saku, ka visas �īs kartona dekorācijas, �is dūmakainais kalns, tā ir tikai miglas pū�ana acīs.

�ajā brīdī izdzirdam aprautas, dobjas skaņas.

Tas ir kentaurs, kur� rībina milzu bungas, kas tam pakārtas kaklā.

Tad parādās vēl viens kentaurs un viņi sit bungas unisonā, tad vēl viens, un drīz vien tā jau ir divdesmit kentauru procesija, kas sit bungas no visa spēka.

Viņi tuvojas, sastāju�ies cits aiz cita, tad virzās uz priek�u gar amfiteātri, bet pēc tam sapulcējas mums apkārt un apstājas. Bungas rīb aizvien skaļāk. Mūsu krū��kurvji vibrē un sirdis pukst vienā ritmā. Tagad jau viņu ir aptuveni simts, un viņi tikai bungo un bungo. �is ritms man pulsē visā ķermenī � deniņos, krūtīs, rokās un kājās. Es sajūtu ikvienu vissīkāko sava jauniegūtā ķermeņa kau�liņu.

�ķiet, ka kentauri uzsāku�i kādu vibrējo�u dialogu. Vieni improvizē solo, kas izklausās kā aicinājums citiem atbildēt ar to pa�u vadmotīvu.

Pēk�ņi �o procesiju iztraucē skaļ� zviedziens.

Kā amazone jā�us zirga mugurā parādās kāda sieviete. Galvā viņai ir spo�a bruņucepure, bet mugurā sudra�bota toga. Rokās sieviete vicina �ķēpu, un uz pleca viņai sē� pūce un noraugās uz apkārtējiem. Kentauri ar pacel�tām bungu vālītēm rokās tūlīt sastingst.

Kamēr sieviete virzās uz arēnas centru, apkārt valda neparasts klusums. �ķiet, ka arī viņa ir divmetrīga. Tāpat kā Dionīss. Un tāpat kā visi pārējie dievu skolotāji.

Sieviete iesāk, skaidri izrunājot vārdus:

Jūsu �ajā kursā patie�ām ir ļoti, ļoti daudz. Un visi vēl nemaz nav ieradu�ies. Jūs jau esat aptuveni simts, bet pārējie jums piebiedrosies vakarā. Vēl nekad te nav bijis tik daudz audzēkņu. Kopā jūs būsiet simt �etrdesmit �etri.

Divpadsmit reiz divpadsmit, Edmonds Velss man ie�ukst ausī. Tāpat kā simt �etrdesmit �etri Ādama un Ievas bērni un simt �etrdesmit �etri pirmie cilvēki�

Sieviete ar �ķēpu sit pret zemi, it kā lai apklusinātu satrauktos audzēkņus.

Katram kursam mēs izraugāmies eņģeļus, kas cēlu��ies no vienas valsts un kultūras mirstīgajiem. �ādi mēs izvairāmies no nacionālisma, kas veicinātu brīvdomīgu grupējumu veido�anos. �ogad esam izraudzīju�ies kād�reizējos fran�us.

Dieviete pārlai� acis amfiteātrim. Visi stāv kā zemē iemieti. Pat Prudons ir apklusis. Viņa strauji nolec no zirga, kur� pat nepakustas.

�eit, viņa turpina, � jūs esat "dievi no tautas vidus", tāpat kā citi kļūst par "ganāmpulka ganiem". �eit jūs iemācīsieties kļūt par labiem ganiem.

Kamēr viņa staigā pa arēnu, pūce paceļas no viņas pleca un lidinās virs mūsu galvām.

Vēlos jums paziņot, ka pavisam būs divas sesijas, kuru laikā par jūsu izglītību rūpēsies divpadsmit dievu skolotāji. Lūk, viņu saraksts!

1.�� Uguns dievs Hēfaists.

2.��� Zemestrī�u un zirgu dievs Poseidons.

3.��� Kara dievs Arējs.

4.��� Ceļojumu dievs Hermejs.

5.�� Auglības un zemkopības dieviete Dēmetra.

6.��� Mīlas dieviete Afrodīte.

8. Laulības aizstāve dieviete Hēra.

8.��� Mājas pavarda dieviete Hestija.

9.��� Mākslas dievs Apollons.

10.��� Medību dieviete Artemīda.

11.��� Svētku dievs Dionīss, kuru jūs jau pazīstat.

12.��� Un, visbeidzot, aiz katedras nostā�os es � gudrības dieviete Atēna.

Nezinu, kāpēc, bet no visiem �iem vārdiem man atmiņā iespie�as tikai viens: mīlas dieviete Afrodīte� Jā, viņa skaisti izrunāja �o vārdu. Man ir tāda dīvaina sajūta, it kā es viņu jau pazītu. Vai arī ka viņa bijusi manas pagātnes ģimenes locekle. Vai varbūt manas nākotnes ģimenes�

Paspērusi da�us soļus, dieviete ar bruņucepuri galvā turpina:

�iem divpadsmit skolotājiem pievienosies vēl da�i dievi. Pirmajā mācību sesijā tie būs Sīzifs, Prometejs un Hērakls, bet otrajā jūs apciemos Orfejs, Edips un Ikars. Vēl jāpiemin laika dievs Krons, kas sagatavos jūs ievad�lekcijām, un Hermafrodīts, kas sniegs jums psiholoģisku atbalstu, ja jums tas �ķitīs nepiecie�ams, un alla� būs jūsu rīcībā.

Amfiteātri atsākas kņada, ta�u Atēna vēl nav beigusi savu runu. Viņa atkal ar �ķēpu uzsit pa zemi.

Jāpiebilst, ka �eit, tāpat kā ikvienā citā sabiedrībā, nepiecie�ams ievērot stingrus noteikumus.

1.�� Nekad nepārkāpt Olimpijas teritorijas robe�as pēc tam, kad pulkstenis ir nozvanījis desmit reizes, norādot, ka pagāju�as divdesmit divas stundas.

2.���� Nekad neizturēties vardarbīgi ne pret vienu salas iedzīvotāju neatkarīgi no tā, vai tas būtu dievs, himera vai audzēknis.

3.��� Nekad nekavēt lekcijas.

4.���� Nekad ne�ķirties no sava cilpas krusta, �īs rotas, kas jums tika nodota kopā ar lādīti. Jums tā visu laiku jānēsā, aplikta ap kaklu. Tā ļaus jūs at�ķirt no citiem un noderēs jūsu darbā.

Audzēkņu rindas atkal pār�alc balsu murdoņa, uz kuru Atēna, kas saprot, kādu neizpratni izraisīju�i viņas vārdi, atbild ar paskaidrojumu:

Gribu, lai jūs zinātu, ka ārpus Olimpijas pilsētas mūriem jūs vairs nebūsiet dro�ībā. Sala slēpj tādas bries�mas, ko jūs pat nespējat iztēloties.

Ta�u �alas nevis pieklust, bet gan atkal pieņemas spēkā.

Turklāt, viņa piebilst jau skaļāk, �eit ir kāds, kur� pratīs jums atņemt jebkādu vēlē�anos ceļot. Un tas ir pats Nelabais.

Un, �o vārdu izrunājot, viņa �ausmās nodreb.

�oreiz viņa ir izraisījusi īstu vētru. Viņas �ķēps vairs nelīdz, un, lai mūs apklusinātu, kentauriem nākas sist bungas. Katrs velnu iztēlojas citādi. Bungas apklust.

Savas runas nobeigumā Atēna saka:

Rīt notiks pirmā lekcija. Laika dievs Krons jūs gai�dīs uz 0 lekciju. Vēlreiz atkārtoju, ka lekcijām jānorit mierīgi, rāmi un bezkaislīgi.

�ajā mirklī atskan �ausmīgs agonijas kliedziens.

Dzīve sākas un beidzas ar kliedzienu. Senajā Grie�ķijā kareivji, dodoties uzbrukumā, kliedza "alala", kas tiem kalpoja par cīņas saucienu, lai iedro�inātu pārējos. Ģermāņi kliedza savos vairogos, lai radītu rezonanses efektu, kas spēja satracināt pretinieka armijas zirgus. Ķeltu mitoloģijā sastopams nakts kliedzējs Hopers Nozs, kas ar saviem kliedzieniem ievilka lamatās ceļo�tājus. Bet Jēkaba dēls Rubenss (Bībelē) spēja kliegt tik stipri, ka ikviens, kur� to izdzirdēja, aiz bailēm nomira.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

Atskan gari stiepts kliedziens, kas pēk�ņi apklust.

Mēs satraukti saskatāmies. �ķiet, ka troksnis nāk no amfiteātra aizmugures. Atēnas pūce jau lai�as uz to pusi, un arī kentauri joņo ārā no arēnas. Mēs visi steidzamies turp.

Vesels pūlis drīz vien salasījies ap kentauriem, kas aplī sastāju�ies apkārt tai vietai, kur, ar elkoņiem izlauzis ceļu cauri pūlim, es ieraugu upuri, kur� guļ uz muguras, plati ieplestām rokām. Sirds vietā viņam rēgojas tik mil�zīgs caurums, ka tam cauri var saredzēt zemi. Tāpat kā �ilam Vernam, arī viņam āda apkārt ievainojumam ir apdegusi.

Es nodrebu. Kad biju eņģelis, cerēju, ka esmu atbrīvo�jies no nāves bailēm uz visiem laikiem. Tagad, kad esmu kļuvis miesisks, senās bailes atkal atgriezu�ās. Tātad atkal esmu kļuvis savā ziņā mirstīgs. Es ne tikai izjūtu cie�anas, bet varu arī nomirt.

Nez kādēļ dievi sev liegu�i eņģeļu privilēģijas? Jau satumsis, un kāds audzēknis tuvina �ausmu izķēmotajai sejai lāpu, apgaismojot arī klāteso�os, kas atgādina apstul�bu�us statistus. Es jautāju:

Kas viņ� ir?

Tas ir Klods Debisī, no�ukst kāds melomāns. "Fauna diendusas" komponists bija kopā ar mums un nozuda tā, ka es pat nepamanīju.

Kur� gan to izdarījis? kāds cits ievaicājas.

Nelabais� savu pieņēmumu izsaka mistiķis Lisjēns Diprē.

Un kāpēc gan ne jūsu "varenais Dievs"? Prudons ironizē. Ja jau viņ� tiek uzskatīts par taisnīgo Dievu, kāpēc gan lai viņ� laiku pa laikam savu draudzi neso�dītu?

Atēna ba�īgi �ūpo galvu. Viņas pūce riņķo virs mūsu galvām, it kā meklēdama iespējamo slepkavu.

Vainīgais ir viens no jums, dieviete pavēsta. Tas ir kāds dievu māceklis un� dievu slepkava.

Apzīmējums "dievu slepkava" izklausās iespaidīgi.

Kur� pēdējais redzēja upuri dzīvu? viņa jautā.

Divi kentauri novieto mūziķa ķermeni uz nestuvēm. Viņi tam pāri pārsedz pārklāju, un man �ķiet, ka upuris zem tā vēl sakustas. Izber�u acis. Dro�i vien tā ir kāda refleksu izraisīta kustība vai arī man rēgojas. Es nomur�minu:

Un tas nav pirmais noziegums. Pirms viņa jau bija Zils Verns.

Kur� to teica?! � iesaucas Atēna. Nebiju domājis, ka viņa tik labi dzird.

Paslēpjos aiz kāda priek�ā stāvo�ā galvas. Pūce atkal paceļas spārnos un lido zemu virs mūsu galvām, lai mūs labāk saredzētu. Kad putns lai�as man pāri, es jūtu viņa spārnu vēdas.

Asinsizlie�ana dievu valstībā� Dievu slepkava noteikti ir viens no �ī kursa simt �etrdesmit �etriem audzēkņiem.

Viņas seja kļūst ļoti barga.

Gan es vinu atklā�u un sodī�u. Un ticiet man �ī sodī�ana kļūs par paraugprāvu.

144 1, tātad tagad esam paliku�i vairs tikai 143, Prudons atzīmē. Cik var manīt, viņu īpa�i nesatrauc ne noziegums, ne sodī�anas draudi.

Toties es satraukti sa�ņaudzu plaukstā cilpas krustu, kas man aplikts ap kaklu.

Anha jeb cilpas krusts Senajā Ēģiptē ir dievu un karaļu simbols. Tas ir T burta formā, bet virs tā izliekta cilpa. To mēdz dēvēt arī par dievietes Izīdas radī�anas orgānu un asiņu spēka simbolu. Tas arī atgādina, ka iegūtā vai vēlamā dievi�ķības sasnieg�ana notiek pār�nestā nozīmē at�ķetinot mezglus, bet patiesībā panā�kot dvēseles izaugsmi.

Anha atrodas Ehnatona, kā arī vairuma citu saules kulta priesteru rokās. Ja to turēja aiz cilpas bēru cere�monijas laikā, tika uzskatīts, ka tie�i �is krusts ir kā atslēga uz debesu valstību un neļauj profāniem iekļūt aizliegtajā teritorijā. Reizēm tas tika uzzīmēts uz pieres starp acīm un simbolizēja to, ka jauniniciētais apņēmies glabāt noslēpumu. Tas, kur� pazina viņpasaules noslē�pumus, nedrīkstēja tos nevienam atklāt, citādi viņ� tos aizmirstu.

Savukārt kopti uzskatīja, ka anha ir atslēga uz debesu valstību.

Cilpas krustu var sastapt arī indiāņiem, un tas sim�bolizē aktīvā un pasīvā principa apvienību, tātad divus dzimumus, kas apvienoti vienā androgīnā vienībā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Vai jums ne�ķiet, ka mēs grasāmies darīt milzīgu muļķību?

Mēs ar Edmondu esam �ķērsoju�i Olimpijas pilsētas austrumu mūri, par virvēm izmantojot auduma gabalus, ko esam sasēju�i kopā.

Vienīgais veids, kā to uzzināt, ir to izdarīt, Edmonds Velss atbild.

Kamēr mēs lēnam rāpjamies pa virvi uz leju, es pie sevis murminu:

-�ils Verns teica, lai "nekāda gadījumā turp ne�dodas".

Mana svārstl�anās kaitina manu skolotāju.

Ko īsti tu vēlies, Mi�el? Lai mēs turpinātu slaistīties un izgudrot da�ādas hipotēzes par to, kas atrodas kalna virsotnē?

�ajā izlēmības pilnajā cilvēkā, kas mani mudina izda�rīt pārkāpumu, es vairs neatpazīstu to Edmondu Velsu, kas kādreiz mācīja pakļauties Eņģeļu impērijas likumiem.

Kad beidzot esam pārrāpu�ies pāri nocietinājuma mūrim un atlai�u virvi, kurā biju iekrampējies, rokas deg kā ugunīs. Mēs a�i paslēpjam no auduma novītās virves kādā akāciju krūmā.

No �ejienes var saredzēt tikai divus mēne�us, bet kalns izskatās vēl daudz iespaidīgāks.

Olimps�

Pa garo zāli virzāmies uz austrumiem. Nogāze kļūst stāvāka, un pļavu nomaina aizvien biezākas birztalas, līdz beidzot tās jau veido blīvu me�u. Tad nogāze kļūst lēzena, bet mūsu solis starp kokiem raitāks.

Mijkrē�ļa debesis kļūst peonijsārtas.

Pēk�ņi izdzirdam troksni. Pieplokam pie zemes starp papardēm. Lēnām tuvojas kāds baltā togā tērpts stāvs. Tātad students. Jau grasos celties kājās un viņu pasaukt, ta�u Edmonds mani parauj aiz piedurknes un ar zīmēm rāda, lai turpinu slēpties. Nesaprotu, kāpēc viņ� ir tik piesardzīgs, bet tad ieraugu kādu ķerubīni, kas pārlai�as viņam pāri un aizlido uz pilsētas pusi. Pēc da�ām sekun�dēm atauļo kentaurs un sagrābj pārgalvi.

Kerubīnes atrod, bet kentauri notver, Edmonds no�ukst.

Cilvēks-zirgs ved mūsu biedru uz dienvidiem, un es prātoju:

Nez ko viņi ar to iesāks?

Edmonds Velss �ķiet pavisam domīgs, bet cilvēkszirgs tikmēr izgaist tālēs. Edmonds aplūko apkārtni, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav ne ķerubīnes, ne ken�taura.

Ja precīzi aprēķinām, kā teica Prudons, mēs vairs neesam 143. Tagad mēs esam 143 1, tātad 142.

Starp kokiem slapstoties, dodamies tālāk un uzma�nīgi vērojam apkārtni. Mēs slēpjamies, izdzirdot visnie�cīgāko troksnīti, tomēr klusumā var saklausīt vienīgi lapu �aboņu. Austrumu vēj� pieņemas spēkā. Tas kļūst aiz�vien stiprāks, piepū� mūsu togas kā buras, �ūpo kokus un norauj tiem lapas.

Pa gabalu pamanu kādu ķerubīni, kas cen�as pacelties spārnos, līdz beidzot vētras priek�ā padodas. Man �ķiet, ka �īs spārnotās meitenes mīt pa�as savā ciematiņā. Bet varbūt milzīgā putnu ligzdā. Iztēlojos, kā �īs tauriņmeitenes baudkārā labsajūtā gozējas savā ar sūnām, ķērpjiem un zariņiem izklātajā ligzdā.

Tagad dzirdama pakavu dipoņa. Tepat netālu �urpu turpu skraidelē kāds kentaurs. Nav �aubu, ka viņ� meklē jaunus likumu pārkāpējus. Paslēpjamies pēc iespējas dzi�ļāk kādā grāvī, kamēr viņ� o�ņā gaisu. Krēpes plivinās vējā un sitas viņam sejā. Kentaurs saslejas pakaļkājās, lai labāk saredzētu apkārtni, un paliek tā stāvam, aizlicis plaukstu priek�ā acīm. Tad viņ� paķer kādu garu koku un ar to sit pa krūmiem, lai noķertu iespējamos sve�iniekus. Tomēr vēja brāzmas beidzot gūst virsroku, un ari kentaurs aiz�joņo uz pilsētas pusi.

Beidzot iztrau�amies no grāvja. Vēj� pamazām norimst. Man klab zobi, un es nespēju savaldīties.

Tev salst? jautā Edmonds Velss. -Nē.

Tev ir bail? Es neatbildu.

-Tev ir bail no dievu slepkavām? � Edmonds neliekas mierā. -Nē.

Tad no velna?

Ari nē.

No kā tad? Bail, ka tevi varētu noķert kentaurs?

Es domāju par� Afroditi.

Edmonds Velss man līdzjūtīgi uzplik�ķina pa plecu.

Nesāc nu te fantazēt.

Dionīss ta�u teica, ka �ī arī ir pēdējās iniciācijas vieta. Tādēļ ir tikai normāli, ka te viens otram blakām ir gan vislabākais, gan visļaunākais un ka �eit var sajust gan abso�lūtas bailes, gan absolūtu iekāri. Velns un mīlas dieviete�

-Ak, Mi�el, mū�am tu fantazē! Paskat, jau esi iemīlē�jies sievietē, kuru pat vēl neesi sastapis. Tas ir vārda spēks, vai ne? "Mīlas dieviete" tev vienkār�i sagādā baudu izrunāt �os vārdus�

Nogāze, uz kuras aug me�s, kļūst aizvien stāvāka.

Debesis maina krāsu no sarkanas līdz mēļai un no mēļas līdz pelēkai, bet beidzot tās kļūst tum�zilas. Iur, aug�ā, no miglas ieskautās trijstūra formas kalna virsotnes atkal tiek raidīts jauns gaismas signāls, it kā lai mestu mums izaicinājumu.

Tumsa sabiezē. Es vairs neredzu pats savas kājas. Jau gudroju, ka labāk vajadzētu atteikties no mūsu nodoma, kad lejā pulkstenis nosit divpadsmit naktī.

Tagad jau viss grimst tumsā. Tomēr es pamanu sīku gaismiņu, kas iemirdzas papardēs. Tas ir jāņtārpiņ�. Mūsu acu augstumā paceļas īsts jāņtārpiņu spiets un veido gais�mas mākoni.

Edmonds Velss notver vienu no �iem fosforescējo�ajiem kukaiņiem un novieto sev uz plaukstas. Jāņtārpiņ� nebēg projām. Tas pat sāk izstarot stiprāku gaismu. Ar baudu skudru pētnieks man pasniedz jāņtārpiņu, kas saritinās manā plaukstā. Esmu pārsteigts, ka tāda sīka radībiņa spēj izstarot tik spēcīgu gaismu. Lai gan acis pamazām apradu�as ar tumsu, tomēr �is jāņtārpiņ� man kalpo par kabatas lukturi.

Ar jāņtārpiņu palīdzību mēs turpinām ceļu, līdz pēk�ņi cauri tumsai sāk lauzties vēl citas gaismiņas. Atkal paslēpjamies grāvī, lai no turienes vērotu pārstei�dzo�u skatu: dievu mācekļi pārvietojas, ar cilpas krustiem raidot zibeņus, kas tiem apgaismo ceļu. Tātad �ie krusti spēj izraisīt zibeni. Tagad es saprotu, kāpēc Atēna bija tik kategoriska, kad apgalvoja, ka Klodu Debisī nogalinājis kāds no dievu audzēkņiem. Jo āda ap viņa ievainojumu bija pārogļojusies. Būdama gan cilpas krusts, gan dzīvības krusts, anha ir arī nāves krusts. Tur aug�ā ejo�ie ir pama�nīju�i mūsu klātbūtni. Viņi izdzē� savus cilpas krustus, bet mēs noliekam uz zemes savus jāņtārpiņus. Tagad mēs viņus vairs neredzam un viņi mūs ari ne, tomēr jūtam, ka atrodamies vieni no otriem apmēram piecdesmit metru attālumā. Nolemju riskēt:

Kas jūs esat?

Bet kas esat jūs? atsaucas kāda sievietes balss.

Sāciet jūs pirmie!

Ļoti tuvu kāda vīrie�a balss atbild:

Nē, jūs pirmie!

īsts kurlo dialogs. Tad es ierosinu:

Satiksimies pusceļā.

Labi. Skaitām līdz trīs. Viens� divi� trīs�

Neviens pat nepakustas. �ī aina man atgādina rind�kopu no Velsa enciklopēdijas, kurā stāstīts par cietum�nieka paradoksu, kur� tā arī nespēja līdz galam uzticēties saviem līdzzinātājiem, tādēļ labāk nodeva citus nekā ris�kēja ar to, ka tie varētu nodot viņu pa�u. Ta�u kaut kas mani mulsina. �ī vīrie�a balss� tā man �ķiet pazīstama. Neticīgi ievaicājos:

Raul, tu?

Mi�el!

Tumsā mēs metamies viens otram pretim un tausto�ties, viens otru atradu�i, izmisīgi apkampjamies. Rauls, Rauls Razorbaks! Mans labākais draugs. Mans brālis. Rauls, nerunīgais zeņķis, kuru sastapu Perla�ēza kapsētā un kur� mani iedvesmoja iekarot vēl neiepazītas mūsu apziņas teritorijas. Kopā ar viņu es aizvien dziļāk iepazinu nāves teritoriju. Rauls īstenais tanatonautikas izgud�rotājs un bezbailīgais viņpasaules jaunatklājējs. Viņ� sāk vicināt savu cilpas krustu un nomērķē to uz zemi. Tā stars izgaismo gan viņa gareno, kalsno seju, gan arī manējo.

Mi�el, vai tu man seko vienmēr un visur?

Viņ� mani vēlreiz apskauj ar savām garajām rokām. Aiz Raula parādās vēl divi silueti. Es neticīgi berzēju acis. Ieraugu aklo rabīnu Frediju Maieru, kas mūs ievadīja kabalas noslēpumos. Fredijs ar savu apaļo seju un lāga vīreļa ārieni, ar savītām nabassaitēm savienotu grupu lidojumu aizsācējs, kas ar anekdotēm spēja noņemt sprie�dzi visbiedējo�ākajās situācijās.

Pasaule patie�ām ir maza! viņ� iesaucas. Pat nonākot uz citas planētas, tu tomēr atkal uzskrien virsū saviem draugiem�

Viņ� apgaismo zemi ar vienu cilpas krusta gaismas staru, un es varu saredzēt viņa seju. Uz Zemes viņ� bija akls, bet �eit ir atguvis redzi. Viņam pie sāniem maigi pie�spiedusies Merilina Monro. Mūsu seksa simbols eņģeļu valstībā bija kļuvusi par rabīna dzīvesdraudzeni. "Jo nekas pāri nespēj vienot tik spēcīgi kā humors," viņa mēdza teikt. �ī filmu zvaigzne savā pieguļo�ajā togā izskatās tik valdzino�a kā vēl nekad. Arī viņu es piespie�u sev klāt.

Paskat tik, saka Fredijs, knapi atpakaļ savā ādā, un jau visi iegansti ir labi, lai grābstītos gar manu sievu�

Bet Atēna teica, ka �eit atrodoties tikai fran�i. Ja atmiņa mani neviļ, Merilin, tu ta�u esi amerikāniete�

Fredijs paskaidro, ka, apprecoties ar viņu, Merilina varēja izraudzīties vienu no abām tautībām. Lai vienmēr paliktu kopā, viņa deklarējusies kā francūziete, un debesu administrācija to atļāvusi. Ta�u man �ķiet, ka Olimpa varas pārstāvjiem īpa�i patīk elzasie�u rabīna klātbūtne �ajā kursā, ja jau viņi piekritu�i �ādam likuma pārkā�pumam. Vai arī viņi tautībai pie�ķir nedaudz pla�āku nozīmi, jo Mata Hari un Vinsents van Gogs, lai gan miru�i Francijā, ir holandie�u izcelsmes�

Filmu aktrise joprojām izskatās tikpat satrieco�i. Uzrautais deguntiņ�, lielās, zilās acis, ko aizplīvuro garas, uzliektas skropstas, viņas pienbaltā āda viņā sajaucies tāds spēks un trauslums, maigums un skumjas, ka tas viss mani satrauc un aizkustina.

Tagad no tumsas iznāk Edmonds Velss. Starp Raulu un manu skolotāju vienmēr pastāvējusi zināma neuzti�cē�anās, ta�u izskatās, ka tagad viņi savas pretenzijas ir aizmirsu�i.

"Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu!" Meri�lina iesaucas, tā atgādinot par devīzi, kas mūs kādreiz vienoja.

Milzīga entuziasma pārņemti, mēs atkārtojam mūsu agrāko devīzi, daudz nebēdājot par ķerubīnēm un ken�tauriem.

"Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu!"

Mēs sadodamies rokās. Atkal esam kopā un jūtamies lieliski. Uzpeld milzum daudz kopīgu atmiņu. Kad bijām eņģeļi, visi kopā devāmies kosmosā, meklējot planētu, uz kuras dzīvotu domājo�as būtnes, un atradām Sarkano planētu.

Kopīgiem spēkiem mēs devāmies cīņā pret kritu�o eņģeļu armiju un to uzveicām, izmantojot "mīlestību par �ķēpu, bet humoru par vairogu".

-Toreiz mēs kļuvām par tanatonautiem un devāmies atklāt Nāves kontinentu, atgādina Fredijs Maiers. Kad kļuvām par eņģeļiem, mēs bijām eņģeļonauti un izpē�tījām Eņģeļu impēriju. Tagad, kad atklājam Dievu val�stību, mums vajadzētu jaunu nosaukumu.

"Teonauti" no "theci", kas grieķu valodā nozīmē "dievs", jo mēs pētīsim dievības, es saku.

Labs ir, lai ir "teonauti", mani draugi piekrīt.

Rauls pamāca, kā man rīkoties ar savu cilpas krustu.

Lai tas radītu gaismu, D slēdzis vispirms jāpagrie�, bet pēc tam uz tā jāuzspie�. Apgaismojot zemi, ieraugu, ka mani trīs draugi nosmērēju�ies melni ar zemi.

Mēs zem mūra izrakām tuneli stūri, kur to aizsedz kāds krūms, paskaidro rabīns. Bet akmeņus krāvām kaudzē. Trijatā tas notika ātri.

������ Turpināsim ceļojumu visi kopā, � piedāvā Edmonds Velss.

Tagad mēs jau esam pieci. Starp kokiem rāpjamies pa krauju uz aug�u. Tad �ķērsojam gravas un tālāk dodamies pa taciņām. Aiz kāda dzīv�oga mēs nonākam dīvainā vietā.

Tā ir kāda ieleja, bet tās vidū plūst tirkīzzila straume, kas ir vairākus desmitus metru plata. Tā mirguļo un spīd, tāpēc tumsā atgādina lielu, no iek�puses izgaismotu baseinu.

Ūdens virsma tumsā ir necaurredzama, tomēr vietām iemirdzas ūdenī mīto�ās noctiluca, kas ir ūdens jāņtār�piņu sugas eksemplāri. Tie ir viņi, kas izgaismo ūdeni.

Vēl nekad nebiju redzējis tik piesātinātu zilo toni.

.

Tā ir tik zila�

Mēs ilgi paliekam uz vietas un vērojam ūdens plūsmu. Jāņtārpiņi lidinās virs ūdens virsmas kā gaismas pleķī�i brīnumainā gleznā.

Vēj� pierimst. Neviens kentaurs nav nekur tuvumā manāms. Ja viņi jau devu�ies pie miera, nez kā viņi guļ? Stāvus, noliektu galvu kā zirgi vai arī apgūlusies uz sāniem kā cilvēki?

Tālu lejā, ielejā, pulksteņa zvans no�ķindina vienu naktī, un tad, mums par lielu izbrīnu, pie horizonta parādās spo�a gaisma. Cauri miglai izspraucas gaismas straume, kas ir daudz spēcīgāka par to, kas reizēm iemir�dzas kalna virsotnē. Tātad �eit rītausma parādās vienos naktī, un es saprotu, ka pienācis laiks, kad uzlec otrā saule. Tā nepaceļas tik augstu kā pirmā un tūlīt kļūst sarkana.

Tā kā pēc jāņtārpiņiem vairs nav nekādas vajadzības, viņi nemanot nozūd. Tirkīzzilā straume uz dzeltenīgo smil�u un blāvi zaļā me�a fona kļūst mēļa. Mēs ejam gar krastu, meklējot braslu, ta�u ceļu aiz�ķērso �alco�s ūdenskritums, kas Merilinai Monro atgādina "Niagaras" filmē�anu. Mēs tam netiekam garām. Tālāk uz priek�u, lejtecē, straume joprojām ir spēcīga, tomēr �ķiet, ka tā mūs neaizrautu sev līdzi. Vai riskēt un pārpeldēt upei pāri vai turpināt meklējumus?

Mūsu dilemmu pārtrauc soļu troksnis, un mēs a�i metamies grāvī. Tas ir kāds dievu māceklis, kur� viens pats mums tuvojas. Rauls vienā mirklī pielec kājās:

������ Tēvs!

Izskatās, ka Fransisu Razorbaku �ī negaidītā tik�anās pārsteidz daudz mazāk.

� Raul, ko tu te dari?

-Tātad tu biji iedomājies, ka es nevaru kļūt par dievu,

tēt?

Fransisam no togas izkrīt kāda grāmata. Rauls steidz to pacelt. Fransiss Razorbaks paskaidro, ka pēc tam, kad uz zemes bija izdevis "�o nepazīstamo nāvi", �eit viņ� savu darbu turpinājis ar "Mitoloģiju". Kad viņ� te iera�dies, viņ� pierakstījis visu, ko atcerējies no savām grieķu filozofijas un mitoloģijas lekcijām, kurām tika dāsni �ķiedis spēkus savas pēdējās dzīves laikā. Viņ� cerēja, ka �īs simt lappuses izdosies papildināt ar saviem atklāju�miem uz �īs salas.

Edmonds Velss paziņo, ka viņu tas ļoti interesē un ka arī viņ� pats turpina rakstīt savu enciklopēdiju. Viņ� priecātos, ja varētu tajā iekļaut arī Fransisa Razorbaka mitoloģijas zinā�anas, kas neap�aubāmi ir pilnīgākas nekā viņējās.

Ta�u Fransiss Razorbaks atkāpjas atpakaļ.

� Lai kāds cits baudītu manu pētījumu augļus? Tas būtu pārāk vienkār�i! Katram pa�am savs darbs darāms un savs ceļ� ejams.

Es uzskatu, ka zinā�anas nepieder nevienam, mans audzinātājs saka. Tās var izmantot visi. �ķiet, ka mēs grieķu mitoloģiju galvenokārt esam iepazinu�i, pateico�ties Hēsiodam. Mēs neko neizgudrojam, neko neradām, mēs tikai katrs savā veidā rezumējam tās zinā�anas, kas pastāvēju�as jau pirms mums.

Ta�u Fransiss Razorbaks klusē. Viņu �ie argumenti nav pārliecināju�i.

Jūs neesat izgudrojis grieķu mitoloģiju, bet es neesmu izgudrojis kvantu fiziku. Un nekas no tā mums nepieder. Mūsu darbi ir tikai transmisijas vektori. Mēs esam vienīgi lentes, kas sasien ziedus buķetē.

Fransisa Razorbaka seja strauji piesarkst.

Kad biju mirstīgais, es nevienam nedevu savu zobu birstīti un neļāvu, ka ēd no mana �ķīvja. Un es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ man savu uzvedību vajadzētu mai�nīt tagad, kad esmu kļuvis par dievu. Kolīdz cilvēks sāk visu bezjēdzīgi jaukt kopā, viss jūk un brūk. Paturiet vien savas puķītes savā buķetītē, bet es uzmanī�u savējās.

Bet, tēti� Rauls mēģina iejaukties.

Labāk paklusē, dēls, tu no tā visa tāpat neko nesa�proti, Fransiss Razorbaks viņu pārtrauc.

-Bet�

Mans nabaga Raul! Vienmēr tu �īksti un vaidi. Uz mata kā tava māte. Tāpat kā tu, viņa, nabadzīte, alla� palika manā ēnā, un, kad es jūs atstāju, secināju, ka spējat dzīvot, tikai visu vainu uzveļot citiem.

Bet, tēti� tas ta�u biji tu, kur� mūs pameta!

Razorbaks iztaisno augumu un nopēta savu dēlu

no galvas līdz kājām. Rauls savukārt saraujas pavisam sīciņ�.

Jūs atstādams, es jūs piespiedu atklāt pa�iem savus talantus. Ja muskuļus nedarbina, tie atrofējas. Jo drosme ir muskulis un neatkarība ir muskulis, un ambīcijas ir muskuli.

Rauls cen�as sevi aizstāvēt:

Bet, tēti, tu ta�u pats teici gan "pakļaujies man", gan "esi brīvs". Ta�u �ie divi jēdzieni ir pretrunā viens ar otru.

Es no aug�as tevi vēroju un ļoti labi redzēju, ka tu drīzāk gan slaistījies, nevis virzījies uz priek�u.

Bet, tēvs, kā tu vari tā runāt? Rauls protestē. Es izgudroju tanatonautiku. Un es atklāju Sarkano planētu.

-Tas mani maz iespaido, tēvs turpina. Tu vienmēr panāci, lai kāds cits tev seko. Un kas, es prasu? Kāds vēl neizlēmīgāks un bailīgāks nekā tu. Viens pats tu varētu tikt ātrāk, tālāk un augstāk. Bez viņiem tu būtu varējis kļūt par īstu varoni.

Par miru�u varoni, Rauls nopū�as.

Tēvs parausta plecus.

�ajā duelī mums tā īsti nav vietas, kaut gan es pēk�ņi pamanu, ka mana drauga acīs iegailējas tas mirdzums, par kuru agrāk tā mēdzu ba�īties.

Savu bravūru un savu sapratni par uzupurē�anos tu pats esi pierādījis, izdarot� pa�nāvību, tēvs, Rauls neliekas mierā.

Lieliski! tēvs iesaucas. Es izdarīju pa�nāvību, lai turpinātu pētīt jaunas teritorijas. Nāves teritorijas. Lai jums parādītu ceļu. Vienmēr ļauties vilinājumam, noniecināt dievus un izaicināt likteni. Ta�u tu vienmēr esi izsvēris visus par un pret un tikai dubultojis �aubas, pirms kaut ko uzdrīkstējies uzsākt.

Un tad, it kā būtu noguris no �im nebeidzamajām sarunām, Fransiss Razorbaks pēk�ņi izģērbjas un iemet savu togu un grāmatu kādā papardes krūmā. Tad viņ� kails ielec ūdenī, neliekoties traucēties ne par aukstumu, ne straumi, un peld projām perfektā kraulā. Nonācis straumes vidū, viņ� pagrie�as pret mums:

Redzi, dēls, tu vienmēr vilcinies, vienmēr labāk gaidi uz citiem nekā kaut ko uzsāc pats. Bet dzīvē vis�pirms jāmetas iek�ā ar pilnu krūti un tikai pēc tam jāspriedelē.

Mēs jau grasāmies sekot pārgalvīgā piemēram, bet Merilina mūs attur. Virs ūdens iznirst kādi dīvaini radī�jumi. Sievietes-zivis. Viņu ķermeņa aug�daļa ir kā jau�nām sievietēm, bet apak�daļa beidzas ar garu zivs asti un sānu un muguras peldspurām.

Viņu zvīņas vizuļo sudrabaini zilas.

Uzmanies, tēvs! � Rauls iesaucas.

Ta�u kādreizējais profesors viņā neklausās. Viņ� jau peld uz priek�u ar pilnu sparu. Kad viņ� pamana draudus, ir jau par vēlu. Velti viņ� cen�as peldēt vēl ātrāk, tomēr pretējo krastu sasniegt viņam tik un tā neizdodas. Ūdens būtnes viņu jau sagrābu�as aiz kāju lieliem un parauj zem ūdens. Rauls grasās mesties ūdenī, lai viņu glābtu, ta�u rabīns Fredijs Maiers viņu nelai�.

Laid mani vaļā! � Rauls kliedz un cen�as izrauties.

Fredijam ilgi neizdodas viņu noturēt.

Es noprotu, ka tagad pienākusi mana kārta rīkoties, un, pacēlis kādu akmeni, blie�u ar to savam draugam pa galvu. Esmu viņu tikko atkal sastapis, bet ne jau tādēļ, lai atkal zaudētu. Kādu mirkli viņ� pārsteigts mani uzlūko, bet tad visā garumā izstiepjas smiltīs.

Viņa tēvs ūdeni vēl pēdējo reizi novicina roku virs ūdens un tad pazūd pavisam.

Auļos tuvojas kāds kentaurs, kur� būs izdzirdējis mūsu kliedzienus. Mēs ar Frediju satveram Raulu aiz rokām un kājām un nesam uz grāvi, kurā paslēpjamies. Kentaurs aizauļo garām, ierauga mūsu pēdu nospiedumus, tos apo�ņā, tad ar kādu sausu zaru izvanda biezi saaugu�os zaļumus un beidzot aizrik�o projām.

Sirēnas izbā� no ūdens savas daiļās sejas un uzsāk dziedāt kādu skaistu dziesmu, lai mūs mudinātu tām pievienoties.

�ovakar mēs tāpat vairs neko nevarēsim izdarīt. Man �ķiet, ka laiks atgriezties, uzacis saraucis, secina Edmonds Velss.

Man vēl ir tie�i tik daudz laika, lai paņemtu grāmatu, ko sauc "Mitoloģija".

Sākumā bija Haoss.

Pirms tā nebija nekas. Tas radās bez formas, bez trok�ņa, bez uzliesmojuma un bija nebeidzams. Pagāja tūksto�iem gadu miega, pirms Haoss negaidīti radīja Gāju Zemi.

Auglīgā Gaja izdēja olu, un tā radās mīlestības pul�sācija jeb Eross. Kā neiemiesojies dievs Eross pārvietojās Visumā, viņ� nebija saredzams un sataustāms, tomēr visur izplatīja mīlas pulsāciju.

Haosam iepatikās radīt dievības. Tādēļ viņ� neap�stājās, bet izveidoja arī tumsu Erebu un nakti Nikti.

Tie ilgi nekavējās un savienojās, bet no �īs savienības radās viņu bērni Aiters, kas pacēlās, lai pārliektos pār Visumu, un gaisma Hēmera, kas sāka to apgaismot. Pa to laiku tumsa un nakts bija sāku�i ķīvēties. Erebs un Nikte necieta savus tik dīvainos bērnus un drīz vien no tiem attālinājās. Kad uzradās Aiters un gaisma, tumsa un nakts steidzās projām, ta�u, kad viņi nolēma atgriez�ties, bija pienākusi citu kārta doties projām.

Bet Gajai dzima aizvien jauni bērni.

Tā radās debesis Urāns, kas izpletās Gajai virs gal�vas, kalni Urea, kas iekārtojās tai pie sāniem, un ūdens Ponts, kas plūda tai pa ķermeni. Vēl viens, ceturtais, bērns slēpās mātes klēpī. Tā bija pazemes alu pasaule Tartars. Kop� tā laika Gaja ar debesīm, jūru, kalnu un pazemes pasauli reizē bija gan dieviete, gan ideāla pla�nēta. Tomēr tā vēl joprojām nebija zaudējusi savu aug�lību un tās panteons vēl nebija gatavs. Kopā ar savu pirmo dēlu Urānu viņa laida pasaulē divpadsmit titā�nus, trīs kiklopus un trīs hekatonheirus mil�us ar piecdesmit rokām un desmit galvām.

Ta�u, kad Urāns saprata, ka ir tikai spēļmantiņa savas mātes rokās, viņ� atteicās no tēva lomas, sāka nīst titānus un kiklopus un ieslodzīja tos pazemes valstībā Tartarā. Saniknotā Gaja izkala krama sirpi un iedeva to saviem bērniem, kas to paņēma līdzi pazemē. Lai tiktu brīvībā, viņiem vajadzēja nogalināt savu vājprātīgo tēvu.

Ta�u viņi visi pārāk baidījās no sava radītāja, lai uzdrīkstētos kaut ko uzsākt. Labāk nīkt cietumā nekā izraisīt debesu dusmas. Un vienīgi Krons, titānu pasta�rītis, pastiepa roku pēc sirpja. Viņ� ieradās tajā brīdī, kad Urāns ar varu ieguva viņa māti Gāju, nocirta savam tēvam sēkliniekus un iemeta tos jūrā. Urāns aiz sāpēm gaudoja, viņ� devās projām augstu kalnos un tur palika �ausmās par sava bērna izdarīto noziegumu, un steidza Kronu nolādēt: "To, kur� paceļ roku pret savu radītāju, nogalinās pa�a dēls."

Pēc tik daudzām radībām un vardarbības debesis Urāns un zeme Gaja iz�ķīrās uz visiem laikiem. Un bija pienācis laika dieva Krona valdī�anas laiks.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojis Hēsiods 700 g. p. m. ē.)

Atslīgstu atpūtas krēslā savā villā. Esmu pārguris. Tāda nakts. Tomēr atgrie�anās bija vieglāka nekā turpceļ�, pateicoties manu draugu zem mūra sienas izrakta�jam tunelim. Ta�u mums nācās nest Raulu, kas joprojām bija bez samaņas.

Numurs uz drauga cilpas krusta man ļāva uzzināt viņa adresi. Viņ� bija apmeties villā Nr. 103 683. Mēs viņu novietojām gultā. Rīt viņam uz pieres rēgosies pamatīgs puns, toties mans draugs joprojām būs starp mums, nevis zilās upes dibenā.

Aizveru acis. Manu miesu pārņem jaunas sajūtas. Nogurums. Muskuļi deg kā ugunīs. Sirds dauzās kā neprātīga. Esmu nosvīdis slapj�, un mana tunika līp pie miesas. Turklāt esmu izsalcis. Izsalcis un izslāpis. Esmu pārguris, tomēr pārāk uztraucies, lai varētu aizmigt. Pat ja neesmu dzirdējis nozvanām pulksteni tornī, jūtu, ka noteikti jau ir divi no rīta.

Nu, lūk. Pulkstenis nozvana divas reizes. Man noteikti jāatpū�as. Mācības sākas astoņos. �ķiet, ka mirstīgā ādā man bija nepiecie�amas vismaz se�as stundas atpūtas, lai atgūtu spēkus.

Es grozos gultā no vieniem sāniem uz otriem, un mans skatiens apstājas pie cilpas krusta, kas ir man ap kaklu. Tas tie�ām ir skaists. Uz labu laimi nospie�u D podziņu. Cilpas krusts izstaro gaismu, kas uzmirdz nevis kā viens stars, bet gan kā spo�i balts zibsnis, kas vērsts uz mērķi. Spēka pārpilnībā tas sadragā vienu no krēsliem.

Lūk, par ko kļūst cilpas krusts, kad to neizmanto apgaismo�anai! Svētais ierocis. Kad pagrie�u D slēdzi, redzu, ka tas gaismas kūli padara spēcīgāku vai blāvāku. Jo gaisma kļūst spēcīgāka, jo vairāk tā atgādina lāzera staru. Un kam noder burts A? Pagrie�u podziņu un nospie�u. Nekas nenotiek. Un N? Gaidu visādas katastrofas, ta�u ne televizora ekrāna iedeg�anos.

Tātad mans cilpas krusts patiesībā ir tā televizora pults, ko es visur izmeklējos. Un kas tad paredzēts Olim�pijas televīzijas programmā? Vēroju attēlu. Gultā guļ sīka auguma sieviete ar ieslīpām acīm, apkārt sastāju�ās divas medicīnas māsiņas un kāds vīrietis. Sieviete tūlīt dzemdēs. Viņa sako� zobus, bet nekliedz. Arī māsiņas klusē. Viss norit godbijīgā klusumā. Ekrāna stūrītī redzams cipars 1. Ieslēdzu otro kanālu. Vēl vienas dzemdības. �oreiz tā ir kāda tukla blondīne. Un gaismas ir mazāk, toties ļau�u vairāk. Kāds vārgulīgs vīrelis ar spaniela skatienu, noteikti vīrs, bālu seju ir sa�ņaudzis dzemdē�tājas roku, kas savukārt spie� viņējo. Brīdi pa brīdim viņ� sevi piespie� noliekties, lai redzētu, kas notiek, ta�u tūlīt �ausmās atkāpjas. Sieviete el� kā sīks suņuks un, �ķiet, grieķu valodā pamāca visus pēc kārtas, kas darāms pasaulē. Ap viņu darbojas vesels spiets medicīnas māsu un jaunu ārstu. Var redzēt, ka dziļāk telpā sapulcējusies visa ģimene. Tomēr nākamās māmiņas balss noslāpē pārējās. Viņa dod pamācības un lamā visu medicīnisko personālu.

Tre�ais kanāls. Tajā dzemdības nenorit slimnīcā, bet gan koka būdā Āfrikā. Redzamas vienīgi sievietes. Vec�māte iestiprina savos sapītajos matos sare�ģītus rotāju�mus, bet viņai mugurā grezna kleita, glu�i kā svētkos. Apkārt sastāju�ās meitenes tamtama spēlētāju pavadī�jumā dzied kādu melodisku dziesmu, un viņām piebalso ļaudis, kas gaida dārzā.

Ceturtā kanāla nav. Ņemot vērā, ko rāda trijos pirma�jos, secinu, ka Olimpijā televīzijā rāda tikai dzemdības. Protams, ja tā nav diena, kas "īpa�i veltīta dzemdībām visā pasaulē".

Vēlreiz ieslēdzu pirmo kanālu. Vārgulīga radībiņa klusi raud. Kāda medicīnas māsa tai ap rokas locītavu apliek rokassprādzi birku, bet pēc tam mazuļa rokā iedur perfūzijas adatu. Kāda cita medicīnas māsa tam nāsī ievieto caurulīti, ko piestiprina ar leikoplastu.

Otrajā kanālā brangs zīdainis spārdās ar kājiņām un bļauj, bet visa ģimene viņam aplaudē. Visi steidz viņu nobu�ot, kamēr kāda ar slikti uzasinātām �ķērēm apbru�ņojusies medicīnas māsa noņemas ap viņa nabassaiti.

Tre�ajā kanālā vecmāte paņēmusi rokās jaundzimu�o un pie loga rāda to ziņkārīgajiem, kas salasīju�ies dārzā. Tie atkal atsāk dziedāt savu dziesmu, kuru, gultā guļot, dungo arī jaunā māmiņa.

Intuīcijas pārņemts, ieple�u acis. Trīs dzim�anas. �ēlī�gais Dievs! Tie ta�u ir mani kādreizējie klienti, trīs dvē�seles, par kurām es kā eņģelis reiz biju atbildīgs. Mēģinu tos atpazīt. Afrikāņu zīdainis, protams, ir amerikāņu zvaigzne Venera �eridana, kas jaunajā dzīvē bija vēlējusies rast savas visdziļākās saknes. Grieķu zīdainis dro�i vien �

ir mans krievu kareivis Igors. Palikdams uzticīgs kirilicai, viņ� izvēlējies atdzimt helēņu zemē, un, tā kā māte viņu bija ienīdu�i, viņ� vēlējās tādu, kas viņu dievina, jo, redzot, kā tuklā sieviete viņu apber ar skūpstiem, neviens ne�aubās, ka viņ� ir izkļuvis no lāstu cikla, kad desmit reinkarnācijās bija nolādēts un viņa māte vēlējās viņu nogalināt. Tad jau aziāts būs mans rakstnieks �aks. Viņ� jūsmoja par Austrumiem un, palūk, tur arī ir nokļuvis. Starp citu, es ievēroju, ka tas, ka esmu atbrīvojis Zaķu no uzdevuma piedzimt no jauna, nav viņu iedvesmojis kļūt par eņģeli� viņ� izvēlējies atgriezties uz Zemes, lai dar�botos kā bodhisatva, "apgaismota" dvēsele, kura gribējusi atgriezties, lai savā veidā iedarbotos uz sev līdzīgajiem.

Visi jaundzimu�ie izskatās pēc maziem, krunkainiem ve�ukiem. Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdijā pareizi teikts, ka pirmajās sekundēs pēc dzim�anas zīdainim ir tā vecā cilvēka seja, kas viņam bija pēdējās reinkarnācijas beigu stadijā. No tās viņam saglabāju�ās arī da�as atmiņu paliekas līdz brīdim, kad sargeņģelis tam zem deguna iespie� aizmirstības iedobi. Eņģeļa amnēzijas skūpsts.

Tomēr sīka meitenīte, kas ir afrikāņu jaundzimu�ā māsa, �ajā mirklī mazulim �ukst ausī kādu teikumu, kas mani satrauc: "Neaizmirsti, tikai neaizmirsti, kas ar tevi agrāk noticis. Neaizmirsti un, kad pratīsi runāt, pastāsti to man, jo esmu visu aizmirsusi."

Kad Krons bija ticis vaļā no sava tēva Urāna, to kas�trējot, viņ� pārņēma troni. Urāns, atrazdamies tālu no Zemes, par sevi atgādināja vienīgi sporādisku lietavu veidā. Bet viņa māte Gaja Zeme sāka meklēt citu mīļāko starp saviem bērniem, un viņas izvēle apstājās pie ūdens Pontosa. Viņi abi deva dzīvību neskaitā�mām ūdens radībām. Arī titāni nodevās asinsgrēkam ar savām māsām. Vecākais, Okeāns, kopā ar Tefidu radīja trīs tūksto�us meitu, jūras dievietes okeanīdas un visas upes, kas plūst uz jūru. Nikte laida pasaulē miegu Hipnīdu, nāvi Tanatu, strīdu Erīdu un dus�mas Nemesi. Krons izveidoja savienību ar Reju, un no tās radās Hestija, Hēra, Dēmetra, Aīds un Poseidons. Ta�u, atcerējies, ka viņa tēvs to nolādēja, pavēstot, ka arī viņu pa�a bērni gāzīs no troņa, viņ� tos aprija uzreiz pēc dzim�anas.

Reju tā nokaitināja �īs zvērības, ka viņa apme�tās Krētā, lai tur dzemdētu sesto atvasi Zevu. Viņa paklausīja savas mātes Gajas padomam, kas tai ieteica, kā izlikt Kronām lamatas. Viņai vajadzēja iedot Kronām drānā ietītu akmeni, izliekoties, ka tas ir jaundzimu�ais. Lētticīgais tūlīt to aprija. Paglābies, pateicoties �ai kara viltībai, Zevs uzauga kādā alā, nimfu lolots, kas viņam dziedāja ikreiz, kad viņ� grasījās brēkt, kliegt vai raudāt, jo to varētu sadzirdēt Krons.

Tā Zevs sasniedza pieaugu�a cilvēka vecumu. Tad viņ� savam tēvam piedāvāja ļoti kārdino�u alkoholisko dzērienu, kam bija pievienojis spēcīgas vemjamās zāles. Viltība izdevās. Kopā ar autiņā ietīto akmeni Krons atvēma savus piecus pirmos bērnus. Un viņ� nepaspēja ne atjēgties, kad Zevs, Hestija, Dēmetra, Poseidons un Aīds paslēpās augstu Olimpa kalnā.

Lai atriebtos, Krons pasauca talkā savus brāļus un māsas titānus. Nemirstīgo kar� izvērtās par sīvu cīņu starp veco un jauno gvardi. Tā kā titāni bija daudz pieredzēju�āki, tad sākumā viņi guva virsroku, ta�u viens no viņiem, Prometejs, pārgāja Zeva pusē un sniedza tam padomus. Viņ� tam ieteica paaicināt palīgā vienacainos kiklopus un hekatonheirus ar simts rokām. Viņi visi izrādījās lieliski sabiedrotie. Viņi piedāvāja Zevam negaisu, zibeni un pērkonu, Poseidonam trij�uburi, bet Aīdām bruņucepuri, kas padara neredzamu.

Cīņa turpinājās, līdz olimpie�i izcīnīja galīgo uzvaru. Pieveiktie titāni tika piekalti ķēdēs pasaules visdziļāka�jās dzīlēs zem Tartara kalna. Bet olimpie�u tēvs baudīja privilēģiju un tika izsūtīts uz Svētlaimīgo salu.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojis Hēsiods, 700 g. p. m. ē.)

Astoņi no rīta. Torņa pulkstenis iezvana rīta diev�kalpojumu. Esmu gulējis pie ieslēgta televizora, sapinies savā ar dubļiem nosmērētajā togā. Nomazgājos du�ā un apģērbjos.

Ir sestdiena jeb Saturna diena. Tā grieķu dievu Kronu sauc romie�i.

Par brokastīm nedomāju. Olimpijas ielas ir kā izmi�ru�as, un �ur tur vēl saglabāju�ies neizklīdu�as miglas vāli. Valgajā rīta rasā augi izdala pikantu aromātu. Redzu klīs�tam tikai da�us kentaurus, satīrus un nimfas, kas, �ķiet, pārlaidu�i grūtu nakti. Gaisīgajā togā man nedaudz salst. Zem ābeles jau sapulcējusies kāda saujiņa studentu, kas lēkā, lai sasildītos. Acīmredzot pirmajās dienās esmu bijis pārāk aizņemts, pētot slavenus nelaiķus, ja jau nebiju ievērojis savus draugus no Eņģeļu impērijas. Bet Rauls tā bija pārņemts ar saviem atklājumiem, ka amfiteātrī nebija pamanījis pat savu tēvu� Viņi visi ir �eit, trūkst vienīgi Raula.

Kur tad Rauls?

Merilina un Fredijs rausta plecus, bet Edmonds Velss domā, ka viņ� mums piebiedrosies tad, kad viss pārējais kurss. Un tik tie�ām var redzēt, ka no visām pusēm steig��us ierodas novēloju�ies studenti.

�eit valdo�ā gaisotne man atgādina skolas gada sākumu manā mirstīgā cilvēka bērnībā, kad, gaidot pie skolas, prātojām, kādi nez būs mūsu skolotāji.

Beidzot parādās arī Rauls ar pārsietu galvu. Viņ� mums nepiebiedrojas un pat neatņem manu sveicienu, toties uzkrīto�i iesaistās garās sarunās ar sve�iniekiem.

Man apnicis viņu gaidīt, Merilina ierunājas. Man tā salst, ka uzmetusies zosāda.

Lai viņu sasildītu, Fredijs apkampj Merilinu, un viņa tam maigi pieglau�as.

Uz mūsu pusi nāk Mata Hari.

�ķiet, ka palicis par diviem studentiem mazāk. Izsaucot divi trūka. Mēs tagad esam tikai 140.

Viņi mūs nogalina, viņi mūs slepkavo citu pēc cita! iesaucas Prudons. Tā nav nekāda skola, bet gan īsta slaktētava. Pirmais bija DebisI, viņam sekoja vēl citi, līdz mēs visi būsim pagalam.

Nez kas ar tiem diviem notika? prāto �ķielējo�ais students Lisjēns Diprē.

Viņi noteikti ir apmaldīju�ies me�ā, es izvairīgi atbildu.

Vai jūs domājat, ka viņi riskēju�i naktī aizbēgt? viņ� brīnās.

Varbūt viņi atgriezu�ies Eņģeļu impērijā, es iero�sinu.

Atēna runāja par kādu īpa�u sodu, kas draud par dievu nogalinā�anu, Merilina atgādina.

Olimpa dievi man vienmēr �ķitu�i barbariski. Mūsu �īsdienas pasniedzējs Krons aprija savus pa�a bērnus.

Hora Einēmija, kas savā safrāndzeltenajā tērpā kā alla� izskatās nevainojami, aicina mūs doties viņai līdzi uz Dienvidu avēnijas pusi. Visi rindiņā sekojam viņai pa pēdām. Izmantoju situāciju, lai satiktu Raulu.

Es tev iesitu, lai tevi pasargātu. Es zināju, ka tu gribi glābt savu tēvu, ta�u tava pa�uzupurē�anās nebūtu viņam līdzējusi.

Viņ� mani nomēra no galvas līdz kājām, un es saprotu, ka salab�anai un piedo�anai vēl ir par agru.

Krona pils atrodas avēnijas labajā pusē. Tā kā tai ir zvanu tornis, pils atgādina baznīcu. Zvani turpina apdul�lino�i zvanīt, lai atgādinātu par lekcijas sākumu. Portāls ir pla�i atvērts, un hora Einēmija liek mums ieņemt vietas uz koka soliem iepretim paaugstinājumam, uz kura slejas rakstāmgalds; pie tā novietots metru augsts olu trauks, kuram apak�daļā ir divi caurumi un atvilktne. Aizmugurē melnā tāfele jau gaida pasniedzēju.

Rauls cen�as apsēsties tālāk no manis.

Es paskatos apkārt. Pie sienām plauktos juku jukām izvietoti modinātājpulksteņi, rokas pulksteņi, sienas pulksteņi, pulksteņi ar dzeguzi, smil�u pulksteņi, ūdens pulksteņi un saules pulksteņi. Tur ir gan tādi kolekciju eksemplāri, kas dro�i vien maksā veselu bagātību, gan arī citi daudz pieticīgāki, gan no bakelīta, gan no plastma�sas. Dzirdams īsts tik�ķu juceklis. Mēs sa�ukstoties gai�dām, līdz telpas aizmugurē atveras durvis un ienāk kāds vecs, vairāk nekā divus metrus gar� vīrs, kura seju rausta nervu krampji.

Tikko viņ� parādās, tā pulksteņi beidz tik�ķēt. Vīrs noklepojas, aizlicis mutei priek�ā dūrē savilktu plaukstu, un mēs uzmanīgi klausāmies.

�Mums Olimpijā ļoti patīk mīklas, viņ� sāk runāt. Vienu es jums tūlīt uzdo�u atminēt:

"Viņ� aprij visu -

Putnus, zvērus, kokus, ziedus.

Viņ� saēd metālu un sagrau� tēraudu,

Un cietus akmeņus saber� putekļos,

Noved līdz nāvei karaļus un iznīcina pilsētas,

Un nolīdzina visaugstākos kalnus.

Kas tas ir?"

Viņ� klusējot uzlūko mūs, tad rezignēti apsē�as.

�Vai jums nekas neienāk prātā?

Neviens neizdod ne skaņas. Tad it kā nopū�oties viņ� izdve�:

������ Tas ir laiks.

Viņ� pieceļas un uzraksta uz tāfeles: "Krons."

Es esmu laika dievs Krons.

�im skrandās tērptajam laika dievam nav ne vis�mazākās iznesības. Uz viņa tum�i zilās togas izkaisītas zvaigznes, lai radītu debesjuma ilūziju, ta�u tajā rēgojas caurumi un tā �ēlabaini nokarājas viņam pār rokām.

Esmu jūsu pirmais apmācītājs, tomēr neesmu jūsu pirmais skolotājs, viņ� precizē. � Esmu nulles skolotājs. Es jums mācī�u, kā radīt laiku un arī kā to iegūt. Un ziniet, ka es biju pirms visiem citiem dieviem un esmu Zeva tēvs.

Atceros visu, ko es par viņu esmu lasījis Fransisa Razorbaka grāmatā. �is� dievs, jaunākais no titāniem, ja esmu pareizi sapratis, nogrieza savam tēvam sēklinie�kus, lai kļūtu par viņa vienīgo mantinieku. Pēc tam viņ� nogalināja visus savus bērnus, lai tie nekļūtu par viņa sāncen�iem.

� Pirmais punkts. Zināt, kādi ir jūsu darbarīki.

Kamēr Krons uz tāfeles raksta: "Dievu darbarīki," -

viņ� jautā:

Kur� var man atgādināt piecas sviras, ko jūs varējāt izmantot, kad bijāt eņģeļi?

Studenti paceļ roku. Krons norāda uz kādu bruneti ar bedrītēm vaigos. Viņa prātīgi uzskaita:

1)�� sapņi,

2)��� intuīcija,

3)��� zīmes,

4)��� mediji,

5)�� kaķi.

Ļoti labi, meitenīt. Jūs visi varat turpināt tos izman�tot, ta�u tagad jums ir vēl viens, dieviem raksturīgs dar�barīks. Tas ir jūsu cilpas krusts.

Viņ� izvelk no togas cilpas krustu, kas ir daudz lielāks par mūsējiem.

Aplūkosim to visi kopā. Uz tā ir redzami trīs melni slēd�i ar baltiem burtiem uz tiem. A, D, N. Es jums pastāstī�u tikai par D slēdzi. Tas izraisa zibeni. Tas sadala, sagrie�, iznīcina un sagrauj. Ja runājam par jūsu tautām, tad tas ļauj nograndēt pērkonam, aizdedzināt un noga�lināt. Lietot taupīgi. Pat Olimpijā D slēdzis spēj nogali�nāt. Tādēļ ir aizliegts pavērst cilpas krustu pret kādu no studentiem, pret dievu skolotāju, pret himeru vai jeb�kuru citu dzīvu būtni. Ja jūs �o darbarīku izmantosiet ļaunā nolūkā, tad tiksiet sodīts. Es zinu: starpgadījums jau ir noticis un kāds students ir nogalinājis kādu citu studentu.

Kad Krons vēsi piebilst: "Gan pienāks arī �ā dievu slepkavas laiks," man ir tāda sajūta, ka viņ� skatās tie�i uz mani, un es nodrebu, bet viņ� turpina savu runu, atkal cie�i veroties klāteso�ajos:

Vienmēr atcerieties, ka jūsu cilpas krusta baterijas jāuzlādē pirms lekciju sākuma. Savās istabās jūs atradīsiet nelielu iedobu pamatni, kurā tas jāievieto. Dvēselēm, kas �eit ieradu�ās nesen, precizēju, ka tas darbojas tie�i tāpat kā mobilais telefons.

To pateicis, pasniedzējs parauj virvi, kas atrodas no viņa pa labi. Atskan zvans, un vēl viens varena auguma vecs vīrs ienāk auditorijā, glu�i aizelsies zem milzīgas, ar brezentu pārsegtas bumbas svara, kuras diametrs ir vairāk nekā trīs metri un kuru viņ� tikai ar pūlēm iedabū pa durvīm.

Beidzot izdevās, � viņ� stenēdams noel�as. Mani spēki ir galā.

Atļaujiet jūs iepazīstināt ar Atlantu. Aplaudēsim, lai viņu uzmundrinātu!

Mēs aplaudējam. Sēkdams viņ� smagiem soļiem dodas pie lielā olu trauka, kurā drīzāk iemet nekā ieliek bumbu, un tad ar milzīgu kabatlakatu noslauka sviedriem klāto pieri.

Jūs pat nevarat iedomāties, cik tā ir smaga.

-Atpūties drusku, līdzjūtīgi saka Krons. Tev kļūs labāk.

Nemaz man nekļūs labāk man līdz kaklam tādi darba apstākļi. Nevienam pat neienāk prātā, cik man ir grūts uzdevums. Man vajadzētu kādu palīgu vai vismaz ratus.

Gan jau vēlāk redzēsim, Krons samierino�i nosaka. �is nav ne īstais laiks, ne vieta tamlīdzīgām sarunām.

Viņ� ar zodu pamāj uz audzēkņu pusi. Elsdams skaļāk nekā kalēja plē�as, Atlants, kājas smagi cilādams, atstāj telpu.

Krons zemā balsī turpina lekciju:

Būt dievam nozīmē no mikrokosma pāriet uz makrokosmu. Kā eņģeļiem jūsu uzdevums bija amatnie�ciskā līmenī strādāt ar trim mirstīgajiem, sākot ar viņu dzim�anu un beidzot ar nāvi jeb, citiem vārdiem sakot, laika periodu, kas ļoti reti pārsniedza gadsimtu. Jūsu tagadējais, dievi�ķais uzdevums būs saistīts ar tūksto�iem cilvēku lielu baru un pat ar miljoniem cilvēku, kuriem jūs sekosiet vairākas tūksto�gades.

Esmu pati uzmanība un kāri tveru katru viņa izteikto vārdu. Krons norauj brezentu, un mēs ieraugām stikla bumbu. �ķiet, ka tās iek�ienē iestiprināta vesela planēta, kuras virsma atduras pret bumbas sienām.

Panāciet tuvāk!

Mēs sapulcējamies tai apkārt, kamēr Krons aptum�o telpu, lai mēs labāk saredzētu planētu, kas tagad izstaro pati savu gaismu.

-Jūsu cilpas krustiem izliekumos ir iestiprināti palie�lināmie stikli. Novietojiet tos ar stikloto virsmu uz aug�u, tad pagrieziet N slēdzi, kas jums jau kalpoja, lai pārslēgtu televīzijas kanālus, un tad aplūkojiet tuvāk jūs interesē�jo�o vietu.

Es paceļu roku.

Un kam noder A slēdzis?

Krons izliekas, ka manu jautājumu nav dzirdējis, un mēs ķeramies pie jaunā darbarīka izmēģinā�anas. Uzrāp�jamies uz krēsliem, lai atrastos bumbas zemeslodes ekvatora līmenī, un ar vienu aci veramies krusta cilpveida izliekumā, lai aplūkotu planētas virsmu.

Vai �ī stikla globusa iek�ienē atrodas reāla pasaule? �or�s Meliess jautā.

-Tas ir labs jautājums, ta�u atbilde noliedzo�a. �is globuss ir tikai ekrāns, un tas, ko jūs saredzat tā iek�ienē, ir tikai �īs planētas apjoma un reljefa projekcija. Tāda kā hologramma.

Kā �is globuss tiek apgaismots?

Tas atstaro saules gaismu. Tomēr tas viss, ko tur redzat, notiek patiesībā, un arī viss, ko darāt jūs pa�i, tur norisināsies pa īstam.

Kur �ī planēta patiesībā atrodas? jautā Gistavs Eifelis.

Kaut kur kosmosā. Tas jums nav jāzina. Tās atra�a�nās vieta nekā neietekmē jūsu paveiktos darbus.

Ar lupas palīdzību uz planētas virsmas ieraugu mil�zīgu, tum�u okeānu, ko �ķērso baltas putaino viļņu līni�jas. Ievēroju vairāku kontinentu reljefās aprises. Uz �īm zemes strēlēm atrodas pludmales, līdzenumi, me�i, kalnu grēdas, ko vietām klāj sniegs, ielejas, tuksne�i un sīkas un lielas upes. Palielinot attēlu, grozīdams N slēdzi, saskatu sīkus ciematiņus un lielus ciemus, pilsētas un pat ceļus un mājas. īsta miniatūra pasaulīte.

Turpinu grozīt N slēdzīti un ieraugu ganāmpulkus, kas ganās pļavās, sastrēgumus uz ceļiem un sīkus cilvē�ciņus, kas virzās pa pilsētu ielām. Pilsētas atgādina elpo�jo�as būtnes, kas izpū� dūmu mutuļus un mirk�ķina ar tūksto�iem sīku uguntiņu.

Ta�u man vēl trūkst skaņas. Krons to zina un visiem izdala austiņas, un parāda, kurā vietā uz anhas roktura tās var ieslēgt. Ja esmu pareizi sapratis, �ī ierīce darbojas kā virziena mikrofons. Pret kurieni pavēr�u lupu, no turie�nes dzirdu skanu.

Cilvēku pūlī izdalu divus sīkus cilvēciņus. Kaut kur jābūt automātiskajam tulkotājam, jo es viņu teikto uzreiz saprotu. Viņi �ēlojas par iz�ķiesto laiku. Nedaudz tālāk kādā templī ļau�u pūlītis �ēlojas, ka "dievi viņus pametu�i".

Mēs visi sajūsmināti lūkojamies savās lupās. Atceros to laiku, kad, būdams eņģelis, es vēroju lodveida darinā�jumus, lai redzētu, kas notiek ar maniem mirstīgajiem. Izmainu redzes leņķi kā kinooperators, izmantojot visus iespējamos rakursus. Da�i, pirkstgalos pacēlu�ies, pēta ziemeļu puslodi, turpretim citi salieku�ies vēro dienvidu zemes. Ar austiņām un anhām mēs atgādinām ārstus, kas veic milzīga, dzīva izauguma medicīnisko pārbaudi.

Mēs kā rotaļājoties izkļūstam cauri sienām. Caur jumtu spējam iekļūt mājās, tad dzīvokļos un uzzināt tur dzīvojo�o noslēpumus. Tumsas zonā valda nakts. Vieni guļot krāc, bet citi mīlējās. Vēl citi nespēj aizmigt un pieceļas, lai uz balkona izsmēķētu kādu cigareti, un pie viena aplaista ģerānijas. �ur tur redz kādu neizslēgtu tele�vizoru.

Tagad pienācis rīts. Cilvēkveidīgās sīkaliņas ceļas, mazgājas, ģērbjas un steigā ēd brokastis. Da�i gatavojas skolai. Pieaugu�ie steidzas uz fabrikām un birojiem.

Pārpildītās ielas �um un ņudz. Automa�īnas sastrēgu�mos signalizē, kājāmgājēji metro ieejās skraidelē turpu �urpu. Paiet diena, un viss sākas no otra gala. Logos iede�gas gaisma, televizori atkal tiek ieslēgti.

Televīzijā pārraida jaunākās ziņas. Palūkosimies, ko tad �urnālists stāsta. Kādā kalnainā apvidū redzami cil�vēki ar iero�iem rokās. Viņi kliedz, skrien, cīnās, �auj, vaid aiz sāpēm un mirst.

Dieviem kar� noteikti nozīmē aizraujo�u izrādi, jo vairums no mums savas lupas ir pavērsu�i tie�i uz kaujas lauku. Vērojam karotājus, pat nezinot, kas un pret ko īsti karo. Da�i studenti noslēdz derības, ka uzvarēs tie, kas ģērbti tum�i zaļajos formas tērpos; tie �ķiet izveicī�gāki nekā tie, kam formas tērpi ir gai�i zaļi. I'a�u nāve ielau�as arī pilsētās. Ļaudis sapulcēju�ies kādā kinozālē, lai noskatītos romantisku komēdiju, kad pēk�ņi celtne uzsprāgst. Neprātīgi kliegdami, viņi haotiski metas uz visām pusēm. Sirēnām kaucot, ierodas ātrās palīdzības ma�īnas. Saplosītie ķermeņi mētājas uz trotuāra un ielas vidū. Gan vīrie�i, gan sievietes raud, vaimanā un izmi�sumā lauza rokas.

Pēc tam glābēji aizved miru�os, iela tiek notīrīta un dzīve turpinās. Cilvēki atgrie�as pie savām ikdienas nodarbēm līdzīgi kā skudras pēc tam, kad bērns iespēris ar kāju pa pūzni.

Mēs satrūkstamies, kad ieskanas zvans, un Krons atkal iededz gaismu. Stāvam un ber�am acis, kā no dziļa miega pamodināti. Kādu brīdi pat �ķiet, ka atrodamies turpat, kur redzētie cilvēki. Mēs noliekam lupas un noņemam austiņas.

Neļaujiet cilvēku drud�ainajai rosībai sevi ietek�mēt, laika dievs mums iesaka. Jums jāizprot �o cilvēku būtība, centieni un cerības, nevis viņu� kustības.

No olu trauka apak�as Krons izvelk milzīgu, smagu sienas pulksteni ar sare�ģītu mehānismu.

Vai kādam ienāca prātā doma par �īs planētas kalen�dāru?

Tum�mate, kura iepriek� jau bija uzskaitījusi piecas eņģeļu darba sviras, atkal paceļ roku.

Uz Zemes ir 2035. gads, viņa paziņo.

Pareizi, viņu ēras 2035. gads, Krons precizē. Patiesībā �ie ļaudis drīzāk atrodas 15 miljardus gadu pēc Lielā Sprādziena, 5 miljardus pēc viņu planētas ra�anās, 3 miljonus gadu pēc pirmā cilvēka ra�anās un 6000 gadu pēc pirmās pilsētas izveido�anas. Tomēr, lai to uzskatāmāk aplūkotu, mēs tiem palīdzēsim saglabāt viņu galvenos orientierus.

Krons pagrie� pulksteņa mehānismu, un uz ekrāna pulksteņa aug�ējā daļā parādās skaitlis 2035.

�ī vieta nedaudz atgādina mūsu Zemi, kāds stu�dents nomurmina.

Skolotājs piekrīto�i pamāj.

Jo nepastāv tūksto�iem veidu, kā radīt pasauli, kur dzīvām būtnēm vairoties.

Un, mums par lielu atvieglojumu, viņ� piebilst:

-Tomēr tā nebija jūsu Zeme. Vai kāds ievēroja at�ķi�rības?

Atbildes birst kā no pilnības raga.

Apģērbs. Viņiem bija dīvaini apģērbi.

Ēdiens. Viņi ēda dīvainus ēdienus, kurus es nepa�zinu.

Reliģija. Uz Zemes nepazīst viņu reliģiskos simbo�lus, un viņu tempļi nemaz nav līdzīgi mūsējiem.

Uz �īs Zemes ir septiņi kontinenti, nevis pieci, un to forma ir citāda.

Vinu ma�īnas ir lielākas.

Krons ikreiz pamāj ar galvu. Tad viņ� piebilst:

�ī planēta ir arī lielāka nekā Zeme, un gadalaiki uz tās at�ķiras daudz krasāk svelmainas vasaras un ļoti bargas ziemas� Turklāt uz tās ir vairāk nekā 8 miljardi iedzīvotāju. Mēs, dievi, katrai planētai esam pie�ķīru�i savu apzīmējumu. �ī planēta ir "17. zeme". Zeme tādēļ, ka tai ir sava gravitāte, meteoroloģija un ķīmija tāpat kā uz Zemes, no kuras jūs nākat. 17. tādēļ, ka uz tās jau strādāju�i 17 mūsu studentu kursi.

Un kā tādā gadījumā sauc Zemi, no kuras mēs nākam? jautā Edmonds Velss.

1. zeme .

Mēs visi jūtamies lepni par to, ka esam piederīgi "1. zemei", planētai, kas ir visa aizsākums. Pārējās planētas ir tikai blāvi pakaļdarinājumi. Krons apliecina:

"17. zeme" ir tikai jūsu "1. zemes" surogāts. Mēs to radījām speciāli, lai dieviem ir veidojums, kur vingrināties.

Patiesībā tā ir planēta-makets un paredzēta pētījumiem un eksperimentiem�

�ī ideja man �ķiet aizraujo�a.

� Es jums tūlīt nodemonstrē�u kaut ko tādu, uz ko neviens cits jūsu pasniedzējs nebūtu spējīgs.

Ar lepnu pulksteņmeistara smaidu uz lūpām, kur� lepojas ar savu sākotnējo veidojumu, Krons novieto dīvaino sienas pulksteni pie griestiem piekārtās lampas gaismā. Tagad aiz stikla var saredzēt veselu iegrieztu un gludu zobratiņu tīklojumu, kas mijas ar krāsainiem �ķī�dumiem pildītām caurulītēm. �ī mehāniskā mud�ekļa vidū atrodas liela, apaļa ciparnīca ar diviem rādītājiem. Tās aug�daļā novietots ciparu ekrāns, uz kura redzams skaitlis 2035.

Krons uzmanīgi atver ciparnīcas aizsargstiklu un ar pirkstu pabīda garāko rādītāju uz priek�u. Paslep�us uzmetot skatienu planētai "17. zeme", konstatēju, ka tur ma�īnas traucas kā meteorīti, bet cilvēki steidzas uz priek�u paātrinātā tempā.

Mēs atkal paņemam savus cilpas krustus, lai redzētu, kā pulkstenis iedarbojies uz planētu. Izskatās, it kā tā mums mirk�ķinātu� Gaisma, tumsa, diena, nakts mai�nās milzīgā ātrumā, bet uz ekrāna nozib cipari: 2036, 2037, 2038, 2039�

Tā kā Kronām �ķiet, ka laiks neiet uz priek�u pietie�kami ātri, viņ� garākā rādītāja vietā pieskaras īsākajam, un tagad tie vairs nav gadi, kas paiet, bet gan desmitga�des. "17. zeme" tagad �ķiet sastingusi un vairs nemirgo. Ēkas uz tās izzūd, un to vietā rodas jaunas, augstākas, ceļi vijas, kļūst pla�āki, un parādās jaunas joslas, bet debesīs lidinās visu veidu gaisakuģi.

Tad pilsētas pārstāj augt, gaisakuģi klust retāki, līdz izzūd pavisam, autoceļi pārvēr�as par taciņām�

2060, 2070, 2080, 2090� Es vēlētos, lai Krons aptur �o karuseli, jo nepiecie�ams saprast, kāpēc viss ir tā atpa�licis, ta�u viņ� turpina savu trako skrējienu.

2120, 2150, 2180 un 2190. Beidzot viņ� apstājas pie 2222.

Apskatiet labi, viņ� mudina, kas ar �o planētu noticis divu gadsimtu laikā!

Viņ� atkal aptum�o telpu. Mēs uzliekam austiņas. Dūmakainās un izgaismotās pilsētas ir izzudu�as. Izzu�du�as arī ma�īnas. Izzudu�as gaismiņas nakts tumsā. Redzamas tikai da�as klaiņojo�as ciltis, kas bruņoju�ās ar lokiem un bultām.

Civilizācijas dzimst, aug un mirst kā dzīvi organismi. Tām ir pa�ām savs ritms trīs soļi uz priek�u, divi atpa�kaļ. Tās elpo. Tās pazīst pacēluma periodus, kad �ķiet, ka viss sagriezies vērpetē, kas rauj uz priek�u, vairāk ērtību un brīvības, mazāk darba, labāka dzīves kvali�tāte, mazāk briesmu. Tas ir iedvesmas laiks. Trīs soļi uz priek�u. Tad, sasniedzot kādu noteiktu līmeni, skrējiens apstājas un līkne sāk krist. Iestājas apjukums, bet pēc tam mostas bailes, kas izraisa vardarbību un haosu. Divi soļi atpakaļ.

Parasti �ajā fāzē tiek sasniegts viszemākais līmenis, un tad atkal sākas jauns pacēlums, ta�u cik daudz laika pazaudēts! Tā pieredzējām, kā tika izveidota Romas impērija; tā pletās pla�umā, piedzīvoja uzplaukumu un visās jomās � tieslietās, kultūrā, tehnoloģijas attīstībā pārspēja visas citas tālaika civilizācijas� Un tad piedzī�vojām, kā to pārņem korupcija un tirānija, līdz iestājās pilnīgs pagrimums, kad to iekaroja barbari. Bija jāgaida līdz viduslaikiem, lai cilvēce turpinātu savu darbu no tās vietas, kur tas bija apstājies Romas impērijas uzplau�kuma laikos. Pat vislabāk pārvaldītās un visorganizē�tākās civilizācijas pazinu�as kritumu. �ķiet, ka tas ir neizbēgams.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Pamesti lauki. Drupas. Izpostīti, kazenājiem aizau�gu�i ceļi. Pussabruku�i nami, kuros paslēpu�ies tikai da�i cilvēki, kas maizes kumosa dēļ gatavi nogalināt. Me�o�nīgu bērnu bari, kas par pārtiku sacen�as ar savvaļas suņu bariem. No kara paglābu�ies kareivji, kuri uzbrūk reta�jiem ceļotājiem, kas iztēloju�ies, ka atradīs kādu labāku vietu, ta�u tiek aplaupīti un nogalināti.

2222. gadā uz "17. zemes" cilvēki ir aizmirsu�i morāli un medicīnu. Dzīvus paliku�os iznīcina epidēmijas. Vairs nav ne televīzijas, ne radio, ne vispārīga skatījuma uz lie�tām. Civilizācijas vietā stājusies ne�ēlīga vardarbība, valda princips "katrs pats sev tas tuvākais". Pieplacis lupai, es visos septiņos kontinentos cen�os saskatīt kaut ko, kas atgādinātu atmodu.

Ar lielu neatlaidību beidzot kāda bieza me�a vidū esmu uzgājis klajumiņu, kur kāda cilts, �ķiet, izveidojusi ciematiņu. Koka būdiņas uz pāļiem izvietotas puslokā cita iepretim citai. Vidū milzīgs ugunskurs silda cilvēkus, kam spo�ajos, ar dzīvnieku taukiem ieziestajos matos saspraustas putnu spalvas.

Atgrie�anās aizvēsturiskajos laikos�

Kādā nostūrī vecs vīrs bērniem, kas uzmanīgi klausās, stāsta par �īs pasaules posta vēsturi, kādu tam pastāstījis viņa tēvs, kur� to savukārt uzzinājis no sava vectēva atmiņu rakstnieka. Kopā ar bērniem to klausos arī es.

"Reiz," viņ� stāsta, "cilvēki lidinājās debesīs. Uz visas planētas viņi savā starpā sazinājās no attāluma. Viņi ceļoja īpa�ās lidojumu kabīnēs. Viņiem piederēja mehā�nismi, kas ļāva domāt labāk un ātrāk. Viņi pat bez uguns mācēja iedegt gaismu. Reiz� aptuveni simts tautas dzī�voja mierā, jo valdīja demokrātiska civilizācija. Un tad neliela valstu grupa, kas bija bagāta ar izejvielām, sāka apspiest �īs demokrātiskās vērtības, lai tās aizvietotu ar reliģiju, kas balstīta uz Aizliegtā. Tie, kas tai pievērsās, cits citu dēvēja par aizliedzējiem. Par viņiem sāka runāt, jo viņi nogalināja citu kultu piekritējus un aizdedzināja viņu tempļus, bet pēc tam ķērās klāt pa�i saviem mēreni ticīgajiem un, protams, saviem pretiniekiem. Tur, kur pulcējās demokrātijai uzticīgie, viņi novietoja bumbas, izraisot neskaitāmus upurus. Nezinot, kā lai atbild uz �o nepamatoto vardarbību, nenododot savas vērtības, demokrāti sākumā pievēra acis, bet pēc tam mēģināja aizliedzējiem pielabināties, pret tiem īpa�i laipni izturo�ties. Ta�u viņi �ādu attieksmi uztvēra kā vājuma aplieci�nājumu un pavairoja savas neģēlības. Jo ne�ēlīgāki bija aizliedzēji, jo vairāk demokrāti mēģināja attaisnot viņu slaktiņus, atrodot tiem attaisnojumu un vainojot sevi, ka pa�i tos izraisīju�i.

Salīdzinājumā ar demokrātiem un citu konfesiju ticī�gajiem aizliedzēju priek�rocība bija tā, ka viņi bija pārlie�cināti par sevi un savu ideju pamatotību un runāja skaidru valodu. Kamēr citi mocījās �aubās un kompleksos, viņi vienkār�i aizliedza savām sievietēm mācīties un strādāt un piespieda palikt mājās, lai nodarbotos ar ēdiena gata�vo�anu un bērnu audzinā�anu. Demokrāti bija pārlieci�nāti, ka �ajā pasaulē, kur valda zinātne, loģika un attīstīta tehnoloģija, tumsonība drīz izgaisīs pati no sevis. Tomēr tā vis nenotika. Aizliedzēju kustība tikai pieauga un attīstījās, it īpa�i starp progresa pretiniekiem. Sākumā tā skāra vistrūcīgākās �ķiras, kam �ķita, ka viņas tā atmaksā bagātniekiem, un beigās sabojāja arī intelektuāļus, jo viņi �ajā vardarbībā un vienkār�ībā saskatīja jauna nākotnes projekta formu.

Cita pēc citas demokrātiskās nācijas krita ceļos, salie�cās un nonāca �īs reliģijas pārstāvju jūgā. Tā vietā, lai stātos pretim, viņi turpināja savā starpā ķīvēties par to, kādiem līdzekļiem apturēt �o postu, tomēr nespēja neko izdomāt. Kamēr pēdējie sacel�anās piekritēji vēl tikai gari spriedelēja, visur jau valdīja vardarbība. Vienīgi Aizlie�dzēju ordenis veidoja likumus. Un ļaudis viņiem pievie�nojās, lai iegūtu mieru un dro�u dzīvi, un pārgāja aizlie�dzēju ticībā. Sievietes pakļāvās vīrie�iem, vīrie�i � savam vadonim, bet vadonim bija tiesības uz visu. Neviens vairs neuzdro�inājās izteikties, neviens vairs neuzdrīk�stējās mācīt kaut ko citu kā vienīgi to, kas bija reliģijā, neviens vairs neuzdrīkstējās izteikt pats savas domas. Visi bija spiesti noteiktās stundās bez mitas lūgties. Tos, kas centās no tā izvairīties, kaimiņi drīz vien nodeva.

Kāpēc tas izdevās? kāds bērns iejautājas.

Demokrātiem bija jautājumi. Aizliedzējiem bija atbildes. Kad izrādījās, ka demokrātiskās zonas bija tikai nelieli sektori, ko bija nomocīju�i fanātiķu uzbrukumi, aizliedzēju vadonis beidzot atklāja savu identitāti. Tas nebija neviens no tiem teroristu vadoņiem, kas piedalījās visur, bet bija visbagātākās valsts izejvielu ra�otājas oficiālais vadītājs. Cilvēks, kur� vienmēr skandināja par savu atbalstu demokrātijai. Aizliedzēju sistēmā divkosība tika uzskatīta rikai par kara viltību.

�īs valsts vadītājs paziņoja, ka turpmāk viņ� būs vienī�gais Dieva vārda sludinātājs, un visiem pārējiem uzspieda pasaules diktatūru. Viņ� izveidoja vadītāju un vadītāju vietnieku hierarhiju, un tie visi atradās viņa pakļau�tībā. Viņa likumus uzspieda politiskā un reliģiskā poli�cija. Iedzīvotājiem bija aizliegts baudīt kaut vismazākās izpriecas, viņ� ar savu ģimeni un visiem savējiem dzīvoja pārticībā, netiklībā un izpriecās, izbaudot visas bagātības dotās iespējas. Un sev neliedza neko.

Un turpināja lidot un pārvietoties bez zirgiem un ieguva gaismu bez uguns? vaicāja kāds no bērniem.

Vecais vīrs nokrek�ķinājās un tad turpināja:

Aizliedzēji vajāja zinātniekus un in�enierus, jo bai�dījās, ka tie varētu izgudrot kādus jaunus līdzekļus, kā viņiem pretoties. Ikviens, kas atgādināja domātāju, tika nomocīts līdz nāvei, lai neviens nevarētu izplatīt teorijas, kuras tika uzskatītas par musino�ām. Aizliedzēji sade�dzināja zinātniskos darbus un iznīcināja visus mākslas darbus, izņemot savējos. Ārstus, kuri pa lielākai daļai bija demokrāti, uzskatīja par burvjiem un nogalināja, un atkal sāka plosīties epidēmijas. Bez sievie�u izglītī�bas, tehnoloģijas un medicīnas aizliedzēji aizliedza ceļo�jumus, mūziku, televīziju, grāmatas, viņi aizliedza pat putniem dziedāt, uzskatot, ka to dziesmas var izkonku�rēt aicinājumu uz lūgsnu� Aizliedzēji pārrakstīja vēs�turi, kā viņiem labpatika, un aizliedza jebkādas izklaides, izņemot publisko sodu izpildi stadionos. Visur valdīja bailes.

Bet kā tad mums izdevās izdzīvot? kāds cits bērns jautāja.

Beigās tirāns kļuva vecs un nomira. Dēli pārmantoja viņa vietu, savā starpā cīnoties. Kop� tā laika nebija vairs ne varenās armijas, ne lielās, vienotās reliģiskās policijas, teokrātiskā impērija sabruka. Kādreizējie virsnieki kļuva par karavadoņiem. �ur tur neatkarīgas bandas ar varu piespieda sevi atzīt. Nogalināt, lai tevi pa�u nenogalina, kļuva par likumu. Saskaroties ar �ī likuma spēku, da�i, tāpat kā mūsu sen�i, nolēma aizbēgt no pilsētām, paslēp�ties me�os, labi tālu no kareivju, fanātiķu un klaidoņu uzbrukumiem. Tāpēc mēs vēl joprojām eksistējam un es jums spēju izstāstīt jūsu pa�u vēsturi.

Ko tik es neatdotu, lai varētu turēt rokās grāmatu! Tad es spētu uzzināt, ko cilvēks darīja, lai varētu lidot debesīs kā putns, runāt no attāluma vai iedegt gaismu bez uguns�"

Neticu savām ausīm.

Tāpat kā es, arī citi dievu audzēkņi tādā vai citādā veidā ir uzzināju�i, kas noticis laikā no 2035. gada līdz 2222. gadam. Mēs neticīgi saskatāmies. Vai tie�ām tik viegli ir novest attīstītu civilizāciju atpakaļ izejas punktā?

Krons jautā:

Kā jums �ķiet, kāpēc �ī planēta piedzīvojusi tādu lejupslīdi?

-Ticīgā tirāna diktatūras dēļ, kāds ieminas.

Tas ir tikai viens no iemesliem. Es sagaidu vairāk viedokļu no tiem, kam jākļūst par dieviem.

Demokrāti bija pārliecināti, ka viņu demokrātija ir stiprāka par reliģisko fanātismu, un, kad viņi beidzot atjēdzās, bija jau par vēlu. Viņi bija par zemu novērtēju�i pretinieku.

Tas jau izklausās labāk.

Pārāk pieradu�i pie savām ērtībām, demokrāti bija kļuvu�i slinki un vairs nevēlējās cīnīties.

Nav slikti.

Vēlēdamies piedāvāt savu versiju, mēs runājam visi reizē. Ar rokas mājienu Krons pieprasa, lai runājam cits pēc cita. Edmonds Velss steidz pacelt roku.

Pastāvēja pārāk liela at�ķirtība starp izglītotajiem un lielāko daļu iedzīvotāju. Elite progresēja aizvien ātrāk, bet lielākajam vairumam nebija ne vismazākās nojausmas, kā darbojas tās ma�īnas, ko viņi ikdienā lieto. Kālab gan paaugstināt griestus, ja sabrūk grīda?

Pa�u sasniegumi tiem radīja ba�as, jo viņi tos nespēja izprast, ta�u kļūmes tos atgrieza ierastajā, tātad dro�ākā vai pagātnes pasaulē, sacīja Sāra Bernāra.

-Tas noritēja tā, it kā sliktie studenti būtu atbrīvoju��ies no labajiem, lai varētu mierīgi palikt vidējā līmenī, � piebilda Gistavs Eifelis.

Mazpamazām viņi bija zaudēju�i domas brīvību, progresu, zinā�anu kopumu, vienlīdzību starp dzimu�miem un savu likteni uzticēju�i izlemt tiem, kas bija atpakaļrāpuļnieciskākie un ciniskākie� iecietības vārdā! Voltērs uzsver.

Viņi bija pārāk atrauti no dabas, saka Ruso.

Viņi bija zaudēju�i skaistuma izjūtu, piebilst van Gogs.

Viņi balstījās uz tehniku. Viņi ticēja, ka zinātnei ir lielāks spēks nekā reliģijai, uzsver Sent-Ekziperī.

Viņi izturējās vienaldzīgi pret zinātni un ticēja vie�nīgi reliģijai, precizē Etjēns de Mongolfjē.

Iespējams, tas ir tādēļ, ka reliģija ir neapstrīdama, bet zinātne vienmēr tiek ap�aubīta.

Viņi visi bija kristie�i� un tādiem tas arī bija pare�dzēts. Viņi dabūja, ko pelnīju�i, paziņo �ozefs Pru�dons.

Tā nevar teikt, iebilst Voltērs, viņiem vienkār�i neizdevās īstenot iecerēto.

Un viņi� cieta sakāvi, secina anarhists. Reliģija ir muļķu lamatas. Un �is ir acīmredzams pierādījums.

Nevar visas reliģijas "sabāzt vienā maisā". Bija tikai viena, kas cildināja vardarbību kā mistisku rīcību, jo tie�i tā viņi ieviesa �ādu teroru, saka Lisjēns Diprē.

-Tagad, kad "17. zeme" atgriezusies pie kases, kur "tirgo biļetes izbrauk�anai", jūs varēsiet izmēģināt savus dievi�ķās improvizācijas talantus, paziņo Krons.

It kā lai ievērotu spēles noteikumus, laika dievs aicina katru no mums uz labu laimi izraudzīties kādu cilvēku sabiedrību, kas redzama vietumis klaiņojam, un mēģināt panākt tās progresu.

Ķeramies pie darba. Ar sapņu palīdzību un vēr�oties pie medijiem, mēs cen�amies ietekmēt �amaņus, bur�vjus, priesterus vai aktierus, lai tie labāk iedarbotos uz to iedzīvotāju ikdienu, kas neko nav mantoju�i. Ar cilpas krusta D slēdzi mēs iejaucamies konfliktos, sagraujot mūsu izraudzītās cilts ienaidniekus. Visapdāvinātākos mēs cen��amies iedvesmot uz zinātnes, tehnikas un mākslas izgud�rojumiem. Tas nav viegli. Pamodu�ies, cilvēki aizmirst savus sapņus un nepareizi tulko zīmes. Mediji nesaprot, ko dievi vēlas. Reizēm tāda nesapra�ana mani nokaitina.

Pamazām "pagāni" tomēr sāk apjaust to, ka es eksis�tēju, sāk mani bijāt, un es tos iedvesmoju ieviest nedaudz kārtības. Mūsu dievi�ķās izpausmes sākumā pārsteidz, tad biedē, līdz beidzot apbur. Uz " 17. zemes" izveidojas jau�nas reliģijas. Ar ļaunumu uzveicam ļaunumu. Arī mani draugi ieguvu�i uzticamus sekotājus. Merilinas apbrīno�tāji viņu aizkustina. Pat vislielākās slavas mirkļos viņas cienītāji nebija viņu tā pielūgu�i.

Edmonds Velss klusējot vēro savus cilvēkus līdzīgi kā agrāk skudras.

Mums aiz muguras grozās Krons un laiku pa laikam noliecas, lai apskatītu mūsu darbu. Viņa grumbu izva�gotā seja paliek bezkaislīga, un mums neizdodas uzminēt, vai mūsu iejauk�anās viņam patīk vai ne. Marija Kirī ir satraukusies par sava cilvēku bara rosī�anos, bet Sāra Ber�nāra uzjautrinās par savējā kļūmēm. Matas Hari seja ir noslēpumaina kā Madonnai.

Pēc tam kad divas stundas esam brīvi izmantoju�i savu varu, laika dievs zvana zvanu un mums piedāvā aplūkot studiju biedru darbus.

Lielākais vairums nav panācis labākus rezultātus par mani, varbūt vienīgi izņemot Lisjēnu Diprē, kura kopiena �ķiet progresējusi. Viņ� sazinās ar eksotisku sēņu palī�dzību. Apmetu�ies uz kādas salas un pagaidām dro�ībā no plēsoņām kaimiņiem �ie cilvēki apgūst mākslu dzīvot, kas atgādina dzīvi septiņdesmito gadu hipiju komūnās. Tie ir miermīlīgi un rāmi. Viņiem piemīt brīvi tikumi, un ikviens piedalās visos pasākumos.

Krons kādā burtnīciņā pieraksta savus novērojumus un mūs izvaicā par pirmajiem iespaidiem.

Ja mēs tos pārāk nobiedējam, viņi kļūst par misti�ķiem, atzīmē kāds dievu māceklis.

Ta�u, ja mēs viņiem ļausim vaļu, viņi darīs vairāk muļķību jeb, citiem vārdiem sakot, uzvedīsies kā īsti dzīv�nieki, kāds cits izsaka no�ēlu.

Ja viņi pārstās baidīties no soda, tad vairs nerespek�tēs neko.

Un kā jums �ķiet, kādēļ? jautā mūsu pasniedzējs.

Katrs domā citādi.

-Viņus savā ziņā glu�i dabiski pievelk nāve un sagrau��ana. Bez policijas un sodiem viņi vairs nerespektēs pārē�jos, saka kāda meitene.

Kāpēc? mūsu pasniedzējs viltīgi iejautājas.

No visām pusēm atskan atbildes.

Varbūt tāpēc, ka viņi tos īsti nesaprot.

Tāpēc, ka viņi cits citu nemīl.

Tāpēc, ka viņi nemīl savas sugas globālo projektu.

Tāpēc, ka viņi neredz.

Tāpēc, ka viņi to nespēj iedomāties.

Tāpēc, ka viņi dzīvo nemitīgās bailēs, � es saku.

Krons pagrie�as pret mani.

Turpiniet savu domu!

Es prātoju:

Bailes tos padara aklus un traucē iztēloties mierīgu eksistenci ilgākā laika posmā.

Edmonds Velss �ūpo galvu.

Viņi baidās, jo viņu apziņas evolūcija vēl atrodas sākuma stadijā, turpretim tehnoloģija attīstās pārāk strauji. Viņiem pieder neparasti darbarīki, bet dvēseles vēl snau� 3. līmenī, tādēļ galu galā viņi atgrie�as pie teh�noloģijas, kas ir piemērota viņu dvēseles attīstības līme�nim. Pie pamattehnoloģijas pamatbūtnēm.

Lielākā daļa studentu piekrīt.

�ķiet, ka arī Krons ir gandarīts par �ādu atbildi.

Pagaidiet, pagaidiet! iejaucas Lisjēns Diprē. Ir tādi atsevi�ķi gadījumi. Bet ne jau visi. Piemēram, manā kopienā viņi ir izkļuvu�i no bailēm un virzās pretim mīlestībai. Viņi jau pārvarēju�i 3. līmeni, pa�laik ir 4. līmenī un drīz sasniegs 5. līmeni.

Tev tas izdodas, jo viņu nav daudz, � blakus eso�ais students bilst.

Kādreiz manu cilvēku skaits bija divpadsmit mil�jardi. Tagad tas samazinājies līdz trim miljardiem, no kuriem tikai divi vai trīs simti tiecas sasniegt 5. līmeni. Un turklāt to, ko neliels skaits izlēmīgu cilvēku spēja iznīcināt ar reliģijas palīdzību, citi var atjaunot ar savu garīgumu.

Tā ir, ta�u viņu jaunā reliģija esam mēs, Prudons ironizē. Tā reliģija, ko viņi izgudroju�i, tiek aizvietota ar to, kura viņiem tiek uzspiesta. Kāda starpība?

Es nerunāju par reliģiju, bet gan par garīgumu.

Manā uztverē tas ir viens un tas pats.

Man tomēr �ķiet glu�i pretēji. Reliģija ir gatavas domas, kas tiek uzspiestas visai pasaulei, bet garīgums nozīmē sakāpināti uztvert to, kas varētu atrasties "aug�stāk par pa�u", � saka Lisjēns Diprē.

Un kā tev �ķiet, vai tas, ka tu esi iztēlojies visiem zināmo vareno Dievu, mitinoties virs mums, nozīmē ticību vai garīgumu? Prudons izsmējīgi jautā.

Sākas debates. Krons atkal �ķindina zvanu.

Laiks pāriet pie nākamā eksperimenta. Kas mūsu vārdā tika padarīts, lai mūsu vārdā tiek izmainīts, laika dievs nosaka, bārdu braucīdams. Pienācis laiks, lai uz �īs planētas izceltos mūs dievi�ķo dusmu izraisīts juceklis.

Visi pulksteņi un modinātāji rāda vienu un to pa�u stundu pulkstenis 19, un klases telpa lēnām sāk grimt tumsā, kas iestājusies ārpusē.

Tā. Tagad visi pagriezīsim cilpas krusta D slēdzīti līdz galam.

Bet tas ta�u būs īsts genocīds! iesaucas Lisjēns Diprē.

Krons mierina kūdītāju.

Tev vēl ir ļoti maza pieredze. Lai da�iem simtiem cilvēku izdotos kaut visniecīgākais sasniegums, jāsakauj miljardiem cilvēku, kuru cie�anas nākas saīsināt.

Bet mana kopiena pierāda, ka viņus iespējams izglābt. Un �is mans niecīgais sasniegums, kā jūs to nodē�vējāt, var pielipt arī citiem, paziņo Lisjēns Diprē.

Tavs sasniegums norāda uz to, ka tu esi diezgan izveicīgs dievs, un es esmu pārliecināts, ka Lielajā Spēlē tu paveiksi brīnumus.

Kādā vēl Lielajā Spēlē?

Dievu mācekļu spēlē. Y spēlē.

Bet es ta�u nevēlos spēlēt nekādu Y spēli, vēlos, lai mana nelielā kopiena turpina dzīvot tālāk. Palūkojieties, cik viņi ir laimīgi! Viņiem ir pa�iem savs ciemats, kuru tie uztur kārtībā, viņi savā starpā nestrīdas, rada mākslas darbus un dzied�

Tā ir skaidra ūdens lāse duļķainā okeānā. Pienācis laiks nomainīt visu ūdeni. Krons sāk zaudēt pacietību.

Vai nekā nav iespējams viņiem aiztaupīt �o pārbau�dījumu? � es uz labu laimi vaicāju.

No veca jauns neiznāk. �ajos ļaudīs, kuriem, kā jums �ķiet, esat pieķēru�ies, jo esat sāku�i viņus iepazīt, ir iesakņoju�ies slikti paradumi, ko izraisīju�i miljoniem kļūdainu un vardarbīgu gadu. Viņu attīstības līmenis ir gan cēlies, gan no jauna krities. Viņu apziņas līme�nis ir tāds pats kā mūsu seno laiku cilvēkiem. Viņiem piemīt vergu domā�ana. No viņiem neko nav iespējams "izspiest". Tie nav pat "gatavi" cilvēki. Viņu līmenis uz apziņas skalas augstākais ir 3,1. Jūs dzirdat � 3,1, bet jūsējais ir 7! Viņi ir tikai� dzīvnieki.

Pat dzīvnieki ir pelnīju�i dzīvot, saka Edmonds Velss.

Tā vietā, lai tiem piedēvētu tikumus, labāk atce�rieties viņu netikumus. Vai tad jūs neesat redzēju�i viņu slepkavības, netaisnību, fanātismu, nelietību un, visbei�dzot, viņu me�onību? Vai tad jūs neredzējāt, cik vienkār�i primitīva un vardarbīga reliģija tika uzspiesta visai planē�tai un neviens tam tā īsti pat nepretojās? Vienreiz tas jau notika. Un tas atkārtosies atkal. Man tie�ām �ēl, manu nabaga Lisjēn, bet �ie cilvēki ir pretīgi�

Da�i studenti piekrīt. Krons to izmanto, lai iedzītu naglu līdz galam.

Jūs tikai piebeigsiet līdz galam cilvēci, kurai jau iestājusies agonija. Tā ir daudz piedzīvojusi. Viņu kalen�dāros ir 2222. gads, bet patiesībā tai jau ir trīs miljoni gadu. Un viņa cie� reimatisma un vē�a sāpes. Esmu pār�liecināts, ka tad, ja tā mācētu runāt, viņa lūgtos, lai tās cie�anām dara galu� Tas nebūs nekāds noziegums, tā būs tikai eitanāzija.

Tomēr Lisjēns par to nebūt nav tik pārliecināts.

-Ja tas nozīmē būt par dievu� tad es nepiedalos.

Un viņ� pagrie�as pret mums.

Un arī jums visiem vajadzētu atteikties. Vai tad jūs neapjēdzat, ka jūs piespiedīs paveikt kaut ko zemisku? Vai tad tā vienkār�i var izraudzīties planētu, sākumā ar to paspēlēties, bet pēc tam iznīcināt? Tā, it kā jūs grasītos nospiest kādu� kukaini!

Edmonds Velss novaikstās, tomēr nolai� acis. Lisjēns uzrāpjas uz galda.

Paklau, pui�i! Mostieties ta�u, dieva dēļ! Vai tad jūs nesaprotat, kas tūlīt notiks?

Neviens pat nepakustas. Nevarētu teikt, ka mēs būtu ļoti apmierināti ar to cilvēku kopienu, kas tam pie�ķirta. Vienīgi Lisjēnam Diprē izdevies panākt savas cilts evo�lūciju. Un viņam vienīgajam ir, ko zaudēt. Pat maniem me�a iemītniekiem ir hroniska veselības problēma, ko man neizdodas atrisināt. Dizentērija. Viņi veltīgi ko�ļā lapas ar analgētisku iedarbību, nekas nav mainījies. Man �ķiet, ka ūdenī, ko viņi lieto, ir savairojies pārāk daudz amēbu.

Lisjēns uzbrūk mums visiem pēc kārtas.

Ruso, Sent-Ekziperī, Melies, Edīte Piafa, Simona Siņorē� Edmond Vels, Raul, Mi�el, Mata Hari un tu, Gistav Eifeli� vai tie�ām jūs ļausiet veselai pasaulei aiziet bojā?

Mēs nolai�am acis. Visi klusē.

Jauki, man viss skaidrs.

�ķebīgu dū�u Lisjēns norāpjas no galda un dodas uz durvju pusi.

Paliec! Merilina Monro iesaucas.

Es vairs nevēlos būt par dievu mācekli, Lisjēns paziņo, atpakaļ neatskatoties.

Tu vari palīdzēt cilvēkiem. Ja ne �iem, tad tiem, kurus mums pie�ķirs vēlāk, Sāra Bernāra viņam nosauc pakaļ, kad viņ� tai iet garām.

Lai tos vēlāk nogalinātu? Labs darījums. Es spēju tikpat daudz, cik� cūku audzētājs savā lopkautuvē.

Lisjēns atgrū� draugu rokas, kas cen�as viņu aizkavēt, un dodas uz durvīm, un Krons vinu neaizkavē ne ar kādu vārdu, ne �estu.

Tikai vecais oftalmologs nomurmina:

Nabaga zēns. Viņ� pats neapjēdz, ko zaudē. Katrā kursā atrodas kāda pārāk jūtīga dvēsele, kas nespēj izturēt �o triecienu. Nu ko, jo ātrāk tās aiziet, jo labāk. Vai te ir palikusi vēl kāda pārāk ievainojama dvēsele, kas vēlas izstāties no spēles? Lūdzu padot ziņu!

Nekādas reakcijas.

Krons novēr�as no durvīm.

�is mirklis man patīk vislabāk, viņ� pavēsta.

Viņ� ievelk elpu, tad skaļi izelpo un koncentrējas tā, it kā gatavotos nogar�ot smalku ēdienu.

Uguni!

Prudons �auj pirmais. Milzīgs aisbergs atdalās no Dienvidpola un izkūst vienā acumirklī. Pārējie studenti viņam seko. Pēc īsa �aubu mirkļa es noregulēju savu cilpas krustu, to savicinu un notēmēju. Sākumā esam pārsteigti, kad redzam, ka, tēmējot kādai vietai, trāpām citur. Tad, kā neprāta pārņemti, uzbrūkam ledājiem. Pamanu, ka iznīcināt man sagādā zināmu baudu, iespē�jams, lielāku, nekā kaut ko radot. Jūtamies vareni. Mēs esam dievi.

Polu izku�ana liek pacelties okeānu ūdenslīmenim. Milzīgi cunami bango pāri krastiem, iznīcina piekrastes ciematus, applūdina zemes, sadragā klintis, nogremdē ielejas, pārvēr�ot kalnu virsotnes salās, un pēc tam tās noslīcina. Da�u minū�u laikā uz planētas vairs nav palicis neviens zemes pleķītis, kur� nebūtu nogremdēts.

Kad Krons dod rīkojumu: "Pārtraukt uguni!" tur, kur bija septiņi pla�ie kontinenti, vairs nav nekā, izņemot melnu okeānu, ko �ķērso putojo�as viļņu svītras. Visaug�stākā kalnu virsotne paceļas virs viļņu mugurām.

Nedaudzie dzīvnieki un cilvēki, kas brīnumainā kārtā izdzīvoju�i, cen�as izvairīties no nāves, pieķeroties pel�do�iem objektiem. Darbinot cilpas krustu, pamanu sava veida Noasa �ķirstu. Tad vēl vienu. Cilvēki pratu�i izdzī�vot. Apbrīnojama nepiekāpība.

Izbeigt viņu cie�anas! Krons dod rīkojumu.

Noregulēju�i savus cilpas krustus, lai precīzi trāpītu, dievi �auj pa sīkajiem, peldo�ajiem mērķiem.

Vairs nav saredzams neviens cilvēks. Tā kā putniem nav, kur nosēsties, tie riņķo gaisā, līdz, spēkus izsmēlu�i, nogrimst ūdeņos, kur jūras pasaule cen�as atgūt savas tiesības.

Ta�u, sasildīju�i polus, esam izraisīju�i arī milzīgu miglas mākoni, kas pārklāj planētu un padara debesis necaurredzamas. Saules stari vairs neskar zemes virsmu, un temperatūra strauji krītas. Tā krītas tik ievērojami, ka vienā mirklī ūdens ir sasalis.

Zivis nonāku�as sasalsto�ās jūras gūstā. Drīz " 17. zeme" ir kļuvusi par ledus planētu. Tās virsma veido vismilzī�gāko slidotavu, kādu vien var iztēloties. Vairs nepastāv ne visniecīgākā dzīvības forma ne cilvēku, ne dzīvnieku, ne augu pasaulē.

Tās ir "17. zemes" beigas, kas tagad kļuvusi par ideāli noslīpētu pērli ar perlamutra mirdzumu. Balta ola, kas slīd kosmosā.

Viss sākas un beidzas ar olu. Vairumā pasaules mito�loģiju ola simbolizē rītausmu un mijkrēsli.

Vissenākajās ēģiptie�u kosmogonijās radī�ana aprak�stīta kā izcel�anās no kosmiskās olas, kas sevī slēpj sauli un dzīvības iedīgļus.

Orfisma piekritējiem Krons, kas aprij laiku, un nakts ar tum�ajiem spārniem Faetons tumsā izdēja sudraba olu, kuras aug�ējā daļā atradās debesis, bet apak�ējā Zeme. Kad tā atvērās, no tās izkļuva atklāsmes dievs Faness sano�as bites izskatā.

Indie�i uzskatīja, ka Visums sākotnēji atdalījās no esamības, bet pēc tam izveidojās par olu, kuras �aumala veidoja robe�u starp neko un kaut ko Hiraniagarbu. �ī kosmiskā ola viena gada laikā atvērās, un tās iek�ējais apvalks pārvērtās par miglu, dzīslojums par upēm, bet �ķidrums par okeānu.

Ķīnie�i ticēja, ka no vispārējā haosa izveidojās ola, kas saplīsa, un no tās izkļuva Zeme Jin un debesis Jang.

Polinēzie�i ticēja, ka sākumā bija ola, kas saturēja pamatni Te-tumu un virsotni Te-papa. Kad tā pārplīsa, viena virs otras izveidojās tris platformas, kur Te-tumu un Te-papa radīja cilvēkus, dzīvniekus un augus.

Kabala uzskata, ka pasaule radusies no olas, kas sa�ķīdusi 288 drumslās.

Arī japāņi, somi, slāvi un feniķie�i uzskata, ka kos�mogonijas centrā atrodas ola. Lai gan tā tik daudzām tautām ir auglības simbols, citām tā turpretim ir nāves simbols un viņi ēd olas sēru gadījumos. �īs tautas pat ievieto olas kapā, lai tās aizgājējam dotu spēku ceļoju�mam uz viņpasauli.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Olas. Koka olu trauciņā mums katram atnes jēlu olu. Ar mazo karotīti mēs tai pārsitam �aumalu, kuru pēc tam uzmanīgi nolobām, lai tā neiekļūst olas mīkstumā.

Sē�am uz garajiem soliem ziemeļu zonas megarā. �ī lielā, apaļā celtne uzbūvēta, lai dievu mācekļiem kalpotu par ēdnīcu.

Apsē�amies pie akācijkoka galdiem, kuri pārklāti ar baltiem kokvilnas galdautiem un uz kuriem redzamas olu piramīdas. Tā kā ir silts, durvis ir pla�i atvērtas. Rauls no mums turas pa gabalu. Iegremdēju karotīti �ķidrajā olas saturā un paceļu to pie mutes. Beidzot es nogar�o�u īstu ēdienu. Tik sen nekas tā pa īstam nav nobaudīts. Kāda bauda! Sajūtu olas gar�u uz mēles un aukslējām. Var at�ķirt baltumu no dzeltenuma. Gar�a ir gan sāļa, gan cukurota, gan nedaudz sīva un salda vienlaikus.

Tūksto�iem gar�as kārpiņu pārsteigtas ir pamodu�ās. Pēc taustes, dzirdes un o�as atklāju vēl vienu � gar�as sajūtu.

�ķidrā ola kā strautiņ� ieplūst man rīklē. Es sajūtu, kā tā nokļūst barības vadā, un tad �ī sajūta izgaist.

Ēst. Norīt �o balti dzelteno masu� Cik gardi! Ēdu olas citu pēc citas.

Manā dzimtajā Leuvardenas ciematā Holandē, saka Mata Hari, � bija para�a ikreiz, kad tika būvēta māja, mest olu pāri jumtam. Kur tā nokrita, zemē tika ierakts viss, kas no tās bija palicis pāri, jo tautas ticējums vēstīja, ka tajā vietā iespers zibens. Protams, jautrākais bija tas, ka olu vajadzēja aizmest pēc iespējas tālāk, lai izvairītos no briesmām.

Edmonds Velss knibinās gar jēlo olu.

Man vēl nebija ienācis prātā, ka pirms pirmās, mine�rāla, stadijas bijusi 0 stadija ola. Mīlestības izliekums, tikai pilnīgi noslēgts�

Uz baltā galdauta viņ� ar pirkstu velk nulli.

Viss tur sākas un turp arī atgrie�as, piekrīt Gistavs Eifelis. Ola, nulle. Slēgts izliekums.

Ola man atgādina "17. zemi", sasalu�o planētu, un rīstīdamies es aizmirstu jauno baudu, jo atceros pēdējos dzīvus paliku�os iedzīvotājus ūdenī vicinām rokas; iztē�lojos, kā viņi ķepurojas ledusaukstajā okeānā, un nespēju savaldīties. Metos uz krūmiem vemt. Es �ukstu Edmondam, kas atskrējis mani atbalstīt:

Iespējams, ka Lisjēnam bija taisnība�

Nebija vis. Demisionēt nozīmē atstāt partiju. Kamēr tu esi partijā, tu vari mēģināt uzlabot lietu norisi. Ta�u, ja tu spēli pamet, tad viss ir zaudēts.

Mēs atgrie�amies pie galda, kur visi dzīvi sarunājas un nolēmu�i nepievērst uzmanību man uznāku�ajam vājumam.

Kas gan tagad notiks ar Lisjēnu? Merilina uztrau�cas.

Un tie�ām, viņ� mums nepievienojās pie galda, un, rūpīgi izpētījis apkārtni, redzu, ka arī ne pie viena cita galdiņa viņa nav.

Ja Lisjēns devies uz kalna pusi, tad viņu var noķert kāds kentaurs, minējumu izsaka Edmonds Velss.

Vai arī velns, piebilst kāds cits dievu māceklis.

Mēs visi nodrebam. Jau izrunājot viņa vārdu vien,

klāteso�ajiem pārskrien aukstas tirpas.

Tad parādās Dionīss un paziņo, ka tad, kad būs pabeigtas vakariņas, godinot "17. zemes" iedzīvotājus, notiks sēru ceremonija. Mums jāpārģērbjas jaunās togās un jāatgrie�as amfiteātrī.

Man neiziet no prāta ar mūsu pa�u rokām noslīcināto cilvēku pūļi.

Marseļas zīlē�anā ar taro kārtīm nāvi-atdzim�anu simbolizē noslēpumainā 13. kārts bez nosaukuma. Uz �īs kārts redzams skelets miesas krāsā, kur� pļauj melnu lauku. Viņa labā kāja iegrimusi zemē, bet kreisā atbal�stījusies uz kādas sievietes galvas. Apkārt redzamas trīs rokas, viena kāja un divi balti kauli. Labajā pusē smai�dīga galva ar kroni. No zemes izlīdu�i dzelteni un zili asni.

�ai kārtij atbilst burti VITRIOL Visita Interiorem Terrae Rectijicando Invenies Operae Lapidem[2] .

Lai melnajā zemē izdīgtu jauni asni, nepiecie�ams izmantot izkapti, nopļaujot un nolīdzinot visu, kas tajā izaudzis.

Tā ir vislielāko pārmaiņu kārts. Tādēļ tā �ķiet bie�dējo�a.

�ī kārts nozīmē arī spēles pārtraukumu.

Divpadsmit pārējās kārtis uzskatāmas par mazajiem noslēpumiem. Ta�u, sākot no trīspadsmitās, nākamās apzīmē lielus noslēpumus. Un, sākot no tās, parādās kār�tis, uz kurām attēlotas debesis un eņģeļi jeb debesu sim�boli. Ir iejaukusies augstākā dimensija. Visa pārtap�ana notiek, izejot nāves-atdzim�anas fāzi. Ezoteriskā nozīmē tās ir dziļas pārmaiņas, kas izmaina cilvēku viņa pār�tap�anā. Ja viņ� mirst kā pilnīga būtne, tad neatdzimst.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums 32. SĒRAS

Man mutē ir sāja gar�a. Atceros Zilu Vernu. "Viņ� ir ieradies par agru," sacīja Dionīss. Par agru, lai kaut ko ieraudzītu? Aizkulises pirms izrādes?�

�eit notiek dīvainas lietas.

Horas un "sezonas" mūs sagaida amfiteātrī. Sapul�cējamies centrā. Tāpat kā iepriek�ējo reizi mūs ielenc kentauri ar bungām, tikai drīz tiem pievienojas arī citi ar medību ragiem, kam ir ļoti dobja skaņa. Kad Atlants novieto mūsu priek�ā zem stikla gludu olu, par kādu ir kļuvusi mirusī "17. zeme", �ajā bēru dziesmā var saklausīt monotonu, nomāco�u melodiju.

Dionīss pieceļas kājās.

Ir mirusi kāda pasaule. Atcerēsimies visi �os daudzos cilvēkus, kas darīja, ko spēja, tomēr viņiem neizdevās sa�sniegt augstāku attīstības līmeni.

Ar godbijības pilnu �estu viņ� norāda:

�eit dus cilvēki, kam neizdevās pilnveidoties.

Viņ� apkampj stikla zemeslodi. Krons nebilst ne vārda.

Da�i studenti izskatās samulsusi. Bungu ritms paātrinās, un medību ragi vairs neatskaņo tik skumju melodiju kā iepriek�. Sākas svētki, un dievu mācekļi sastājas domu�biedru grupās.

To rindās, kas aizrāvu�ies ar debesu iekaro�anu, atro�das aviācijas dibinātājs Klemāns Adērs, lidojuma ar gaisa balonu izgudrotāji brāļi Mongolfjē, rakstnieks un lido�tājs Antuāns de Sent-Ekziperī un fotogrāfs Nadars, kas fotografē no lidma�īnas. Okeāna �ķērso�anas amatieris barons korsārs Robērs Sirkufs iegrimis sarunā ar marķīzi Lafajetu.

Atsevi�ķi nostāju�ies mākslinieki, skulptori un aktieri. Tur ir Henrijs Matiss, Ogists Rodēns, kas acīmredzot salabis ar Kamilu Klodelu, Bernārs Palisī, Simona Siņorē un Sāra Bernāra. Fran�u rakstnieki Fransuā Rablē, Mi�els de Montēņs, Marsels Prusts, Zans de Lafontēns veido citu grupu. Es atrodos savu draugu tanatonautu Fredija Maiera, Merilinas Monro un Edmonda Velsa sabied�rībā. Rauls, joprojām sadumpojies, ir kaut kur viens pats, un vēl da�i audzēkņi tādi kā Gistavs Eifelis, Mata Hari,

�or�s Meliess, �ozefs Prudons un Edīte Piafa ir nostā�ju�ies pa vienam.

Tomēr visus nodarbina viens un tas pats temats.

Ikviens cen�as izprast tos likumus, kas valda mūsu jaunajā pasaulē. Mata Hari pieliek punktu da�ādajiem minējumiem, varonīgi izsoļojot laukuma vidū.

Viņa ātri norauj togu, kas tai traucē kustēties, un, tēr�pusies vienīgi tunikā, sāk baudkāri �ūpot gurnus, izpildot kādas Austrumu dejas soļus. Rokas izplestas, kājas ieliek�tas, tomēr daiļā seja paliek sastingusi un acu skatiens noslēpumains. Tagad es saprotu, kā �ī sieviete spējusi savaldzināt tik daudzus vīrie�us.

Viņa virpuļo ap sfērisko objektu, kurā atrodas "17. zemes" mirstīgās atliekas, tā, it kā vēlētos to atmo�dināt. Trīs Olimpijas mēne�i atspīd gludajā stiklā, un to blāvais atspulgs padara �o mirkli vēl brīnumaināku. Mata Hari grie�as aizvien ātrāk. Ritms kļūst straujāks, un viņas ķermenis izlokās, un mēs vienā balsī skandējam: "Aaaaaaak!" un sākam sist plaukstas, bet kentauri ar savējām sit pa bungu virsmu. Dejotāja slīd pa deju lau�kumu ar aizvērtām acīm. Mana sirds sitas vienā ritmā ar bungām, rokas pa�as paceļas, bet mute kaut ko skandē kopā ar pūli. Mata Hari mūs ievelk savā transā.

Pēk�ņi vina sabrūk zemē. Mēs satraukti saskatāmies, bet viņa smaidīga pieceļas kājās.

Tā tik ir dejotāja! Cik viņa ir neparasta! man bla�kām nebeidz vien atkārtot �or�s Meliess un aplaudē no visa spēka.

Ta�u tagad mūsu uzmanība pievērsta kādai citai ainai. Ienāk dievu skolotāju grupa, ko var pazīt pēc to garajiem augumiem un ko�ajām togām. Viņi iejūk pūlī un saplūst ar to. Pats pēdējais amfiteātri ieslīd kāds graciozs siluets. Es zinu, kas viņa ir, kaut ari mēs ar viņu vēl neesam iepa�zīstināti.

Tā ir viņa. Ak, turpmāk es visur saredzu tikai viņu Afrodītes tēlu. Ar apzīmējumu "skaista" vien ir par maz, lai viņu aprakstītu.

Viņa ir pats Dailes iemiesojums. Karmīnsarkanās togas krokās te parādās, te atkal pazūd viņas nevainojami izliektās kājas, ko no potītēm līdz ceļiem apvij sandaļu zeltītās lentes.

Afrodītes zeltaino matu gūzma kā ūdenskritums krīt pār sarkano audumu. Viņas āda ir viegli iedegusi. Ap kaklu apliktā kaklarota no pusdārgakmeņiem un dārg�akmeņiem ametistiem, opāliem, rubīniem, briljantiem, granātiem, tirkīziem un topāziem liek viņas smaragd�zaļajām acīm iemirdzēties vēl spo�āk. Viņas gludo seju izdaiļo augstie vaigu kauli. Maigajās ausu ļipiņās iekārti auskari, kas izveidoti acs formā.

Tagad bungas un medību ragi atskaņo maigu melo�diju. Kā atbalss ieskanas Krona pils zvani. Fredijs Maiers un Merilina Monro pirmie sāk dejot, un tūlīt viņiem pievienojas arī citi neparasti pāri. Es nespēju izlaist no acīm Afrodīti, kas ik pa brīdim sasveicinās ar citiem klāt�eso�ajiem dievu skolotājiem.

Vai viss kārtībā? Edmonds Velss jautā.

Mans audzinātājs mani pārsteigts uzlūko un tad, galvu nogrozījis, dodas Afrodītes virzienā. Viņa noliec savu burvīgo augumu, lai sadzirdētu, ko Velss �ukst viņai ausī. �ķiet, ka Afrodīti tas uzjautrina, un tad viņa paska�tās uz manu pusi.

Augstā debess!

Vina uz mani skatās!

Viņa man tuvojas. Viņa mani uzrunā!

Jūsu draugs saka, ka jūs esot pārāk kautrīgs, lai uzdrīkstētos mani uzlūgt uz deju, jau no liela attāluma dzirdama balss ar vieglu grieķu akcentu.

Es sajūtu viņas smar�as.

Sirds sitas tik stipri, ka mana toga pland. Man viņai jāatbild, ta�u rīkle ir izkaltusi un mēle neklausa.

Varbūt jūs vēlaties dejot? viņa atkal ierunājas.

Viņa pieskaras manai rokai.

Saskaroties ar viņas ādu, rodas elektriskam lādiņam līdzīgs efekts, un es kā taustīdamies ļauju sevi vest uz deju laukumu, kur viņa satver manu otru roku. Afro�dīte ir vairāk nekā galvas tiesu garāka par mani, tādēļ viņai nākas pieliekties, lai es sadzirdētu vārdus, ko viņa �ukst.

Vai jūs esat� "tas, kuru gaida"?

Es ieklepojos, lai spētu parunāt, un man izdodas izspiest:

-Hm�

Sfinksa saka, ka "tas, kuru gaida", zina ATBILDI.

Hm� kāds ir jautājums?

Tas, kuru Sfinksa uzdod, lai pazītu "to, kuru gaida".

Vai tā būtu mīkla: "Uz �etrām kājām no rīta, uz divām kājām pa dienu un uz trim kājām vakarā"? Tai es patie�ām zinu atminējumu cilvēks. Bērns rāpo uz �et�rām, pieaugu�ais staigā uz divām kājām, bet vecs ve�uks staigā ar spieķīti, tātad uz trim kājām.

Nē, to ta�u dievu skolēniem uzdeva atminēt jau pirms trim tūksto�iem gadu. Tā lieti noderēja Oidipam, ta�u kop� tā laika Sfinksa ir izdomājusi daudzas citas. Klausieties uzmanīgi, �ī ir pati jaunākā.

Viņa pārstāj dejot un �ukst savu mīklu, skaidri izru�nājot katru zilbi. Jūtu, kā viņas karstā, smar�īgā elpa kutina man ausi.

-Tas ir labāks par Dievu.

Tas ir sliktāks par velnu.

Nabagiem tāds ir.

Bagātajiem tā trūkst.

Ja to apēd, tad nomirst.

Kas tas ir?

Kad bija beidzies dieva Haosa un laika dieva Krona valdī�anas laiks, pienāca olimpie�u dievu laikmets. Jau�nais pasaules valdnieks Zevs sadalīja lomas un pagodi�nājumus atbilsto�i tai degsmei, ko viņa brāļi un māsas izrādīju�i, palīdzot cīnīties pret titāniem. Poseidonam tika uzticēts pārvaldīt jūras, Aīdām � Nāves valstību, Dēmetrai laukus un ra�u, Hestijai uguni, Hērai ģimeni utt.

Kad lomas bija iedalītas, Zevs Olimpa kalna galā uzcēla pili un paziņoja, ka tur notiks visas dievu sapul�ces, kurās tiks izlemts pasaules liktenis.

Ta�u viņa māti Gāju tā sadusmoja dēla pārākums, ka viņa dzemdēja �ausmīgu nezvēru Tifonu ar simts pūķa galvām, kas spļāva uguni. Nezvērs bija tik milzīgs, ka, gadījās viņam tikai pakustēties, jau izcēlās negaiss. Kad Tifons uzrāpās Olimpa kalnā, dievi tā pārbijās, ka pārvērtās par dzīvniekiem un aizbēga, lai paslēptos Ēģiptes tuksnesī. Tā nu Zevam vienam pa�am nācās stāties pretim ļaunajam briesmonim. Un pūķis pieveica dievu valdnieku. Viņ� Zevam izgrieza nervus un cīpslas un aiznesa viņu uz kādu alu. Tomēr jaunais dievs spiegs Hermejs, kas bija apvienojies ar olimpie�iem, uzlika galvā Aīda cepuri, kura viņu padarīja neredzamu un ar kuru viņ� varēja atbrīvot Zevu. Hermejs Zevam ievietoja atpakaļ nervus un cīpslas un aizveda karali uz Olimpu. Kad Tifons devās pildīt savus pienākumus, Zevs no kalna virsotnes tam raidīja zibeņus. Briesmonis no kalna plēsa nost klintsbluķus un meta tos uz virsotni, ta�u Zevs ar saviem zibeņiem tos saskaldīja gabalos, kas krītot sadragāja Tifonu. Tad Zevs nezvēru ieslēdza ķēdēs un iemeta Etnas krāterī, kur tas da�reiz pamostas un atkal spļauj uguni.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Vēl viena nakts ekskursija. Visi tanatonauti ir atnā�ku�i. Te ir gan Fredijs Maiers un Merilina Monro, gan Edmonds Velss un es. Turoties atstatu, mums seko pat Rauls, jo vēl joprojām tur uz mums ļaunu prātu.

Edmonds Velss iet man līdzās.

Nu, kā tad gāja ar Afrodīti?

Tas ir labāks par Dievu. Tas ir sliktāks par velnu� (tad vēl piebilstu) � nabagiem tāds ir. Bagātajiem tā trūkst. Ja to apēd, tad nomirst. Kas tas ir? Jums uz mīk�lām ir tāds talants, ka noteikti izdosies atminēt arī �o, kuru dieviete uzdeva man.

Viņ� palēnina gaitu.

Atbilde noteikti ir pavisam vienkār�a, mans audzinātājs beidzot paziņo. Uzreiz es nevaru atbildēt, bet es vēl padomā�u. Man tā tava mīkla patie�ām �ķiet interesanta.

Nonāku�i Zilās upes krastā, mēs sākam būvēt plostu, lai varētu tikt tai pāri un sirēnas mūs nenotvertu. Nocēr�tam meldrus un sastiprinām tos ar liānām. Neizdarām nevienu lieku kustību. Strādājam, cik tik klusu spējam.

Vai tev gadījumā nav aiztaupījies kāds joks? meldru sie�anā iegrimu�ais Edmonds jautā Fredijam.

Rabīns nedaudz atsvaidzina savu atminu.

Ir gan. Tas ir stāstiņ� par kādu tipu, kas iegrimis plūsto�ajās smiltīs. Viņ� jau ir iegrimis līdz vidum, kad ierodas glābēji. "Lieciet mani mierā," �is tips saka. "Esmu ticīgs, un Dievs mani izglābs." Viņ� jau ir iegrimis dub�ļos līdz pleciem, kad glābēji atgrie�as un piedāvā pasviest viņam virves galu. "Nē, nē," grimsto�ais atkārto. "Jūsu palīdzība man nav vajadzīga. Esmu ticīgs, un Dievs mani izglābs." Glābēji gan ir skeptiski noskaņoti, ta�u nevar rīkoties pret cietu�ā gribu. Drīz vien redzama vairs vie�nīgi grimsto�ā tipa galva. Glābēji vēlreiz atgrie�as, un grimsto�ais atkal atbild: "Nē, nē. Esmu ticīgs, un Dievs mani izglābs." Glābēji nav uzstājīgi. Dubļos pazūd zods, deguns, acis, līdz vīrietis ir nogrimis un pagalam. Kad viņ� nokļūst Paradīzē, viņ� pārmet Dievam: "Kāpēc tu mani pameti? Es ta�u tev ticēju, bet tu nedarīji neko, lai mani glābtu!" "Es neesot neko darījis!" iesaucas Dievs. "Un kā tad paliek ar tiem glābējiem, ko es pie tevis nosū�tīju veselas trīs reizes?"

Smiekli mūs kaut nedaudz izklaidē, un nakts vairs ne�ķiet tik draudīga. Tikmēr Rauls no savas puses dauza krūmājus. Vai viņ� tic, ka viņa tēvs ir izbēdzis no sirēnu alas un pēc tam paslēpies me�a krūmājos? Reiz viņ� to bija atradis tualetē pakāru�os ar nepabeigto grāmatu pie kājām. Kārtējo reizi tēvs Raulu pievīlis, paģērot, lai "viņ� pierāda, ka ir tēva cienīgs pēc viņa nāves", un kārtējo reizi viņ� to nespēj. Kā noprotu, tad vainu par to Rauls uzveļ mums, bet galvenokārt tie�i man.

Par Raulu vairs daudz nebēdājot, mēs turpinām būvēt plostu, bet tad mūs pārsteidz kāds grifs. Tas ir dīvains radījums ar sikspārņa spārniem, ērgļa knābi un lauvas ķermeni. Mēs veikli izvelkam savus cilpas krustus, gatavi ar tiem iz�aut un bēgt. Tomēr izskatās, ka �im dzīvniekam nav nekādu ļaunu nodomu. Tas neizdve� ne skaņas, kas varētu brīdināt kentaurus. Viņ� pat pieglau� galvu man pie kakla, un es pamanu, ka �is radījums �ķielē kā Lisjēns Diprē. Vai tas tie�ām varētu būt viņ�?

Tomēr izrādās, ka grifs nav vienīgā himera �ajā apkaimē. No ūdens iznirst kāda sirēna un snaikstās pēc Raula, kas pārbīlī kāpjas atpakaļ. Viņa tam grib kaut ko teikt, ta�u no viņas sulīgajām lūpām atskan tikai vien�muļ� dziedājums. Rauls satraukts sastingst. Intuitīvi izkristalizējas kāda doma, kas drīz vien kļūst par manu pārliecību. Ja �ķielējo�ais grifs ir Lisjēna Diprē avatāra [3] , tad, iespējams, �ī sirēna, kas pieglaimojas manam drau�gam, var būt Raula tēva Fransisa jaunais veidols. Tātad padzītie vai nosodītie dievu audzēkņi pārvēr�as himerās. Lūk, arī izskaidrojums�

Iespējams, ka visi �ie ķerubi, satīri un pārējās pār�steidzo�ās būtnes ir agrākie neveiksmīgie studenti. Viņi vairs nespēj paust savas domas, jo ir mēmi. Neatbildēts vēl paliek jautājums vai pārvērtībām ir kāds sakars ar vietu, kurā viņi cietu�i neveiksmi? Tā kā Lisjēns aizbēga uz me�u, tad ir pārvērties par grifu. Fransiss nogrima upē un ir kļuvis par sirēnu. Arī tam, kāds �is cilvēks bijis kā personība, ir sava nozīme, jo mums priek�ā nolaidies draudzīgs putns lira ar mirdzo�ām spalvām un sāk melodiski svilpot. Vai tas būtu Klods Debisī? Un ken�tauri tā steidza aizvākt upurus, lai mēs neredzētu, kā viņi pārvēr�as, un lai noslēpums paliek neatklāts.

Edmonds Velss nebaidās glāstīt grifa lauvas krēpes, un grifs viņam to ļauj. Bet līdzās Raulam sirēna turpina savu �ēlabaino dziedājumu.

Arī Merilina ir visu sapratusi:

Raul, viņa sauc, � paņem sirēnu rokās! Tas ir tavs tēvs.

Sirēna piekrīto�i māj ar galvu. Rauls neticīgi sastingst uz vietas, bet tad bikli tuvojas �ai sievietei-zivij, kas stiepj tam pretim rokas. Viņam grūti iztēloties, ka viņa tēvs varētu būt �ī sieviete ar maigajiem vaibstiem, kuras garie, slapjie mati krīt pār gleznajām krūtīm� Viņa tēvs �ī būtne, kas viņu aiz rokas velk pie mums, lai arī viņ� mums palīdzētu būvēt plostu�

Bet, tēvs�

Sirēnas dziesma liek pakļauties.

Tavs tēvs zina, ko dara, saka Fredijs. Un, kas attiecas uz mums, tad tu vienmēr mūsu rindās esi gai�dīts.

Mums jāturas kopā. "Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu!"

Un, nomācis vēl pēdējās �aubas, Rauls atkārto mūsu veco moto. Viņa �aurā seja apskaidrojas. Mēs apkampja�mies. Esmu laimīgs, ka atkal esmu kopā ar savu veco draugu.

Plosta celtniecība rit raitāk, kad to uzmana grifs, sirēna un lira.

Kad vienos no rīta uzlec otrā saule, mūsu peldrīks ir gatavs. Mēs to ielai�am ūdenī un cits pēc cita tajā sasē�amies. Airu vietā iramies ar gariem zariem. Fransiss Razor�baks mums palīdz, mūs stumjot uz priek�u ar spēcīgajām rokām un airējot ar zivs asti.

Vai citas sirēnas guļ? Viegla pūsma mūs velk pa labi, ta�u ar airiem neļaujam straumei mūs sanest. Uzmanām necaurredzamo ūdens virsmu, turpinot to apgaismot.

Pēk�ņi no ūdens pastiepjas kāda roka. Es tikko paspēju iesaukties:

Uzmanību!

Un tagad jau mums visapkārt stiepjas sievie�u rokas kā pēk�ņi uzziedēju�as ūdensrozes. Tās sagrābj mūsu airus un, tos velkot, cen�as mūs nogremdēt. Vairums no mums palai� zaru airus vaļā, lai pa�us neierautu dzelmē. Rauls izvelk savu cilpas krustu un noregulē to uz D. Viņ� �auj ūdenī, ta�u mēs vairs nevaram saredzēt ūdenī mīto�os radījumus.

Fransisu Razorbaku notvēru�as divas citas sirēnas un velk ūdenī, lai viņ� nevarētu mums palīdzēt.

Pēk�ņi sajūtam, ka kaut kas kustas zem plosta. Viņas mēģina to apgāzt. Mēs �aujam ar saviem cilpas krustiem, tomēr nespējam sirēnām trāpīt.

Beidzot mūsu braucamrīks tiek tik stipri sa�ūpots, ka tas apgā�as un mēs visi iekrītam ūdenī.

Kad esmu kārtīgi sarijies ūdeni, man izdodas dabūt galvu virs ūdens un es skatos, kurā virzienā ir lielākas izredzes sasniegt krastu. Tuvāk atrodas tas krasts, kuru tikko atstājām.

Arī mani draugi veiku�i tādu pa�u pētījumu.

Sirēnas jau sāk mūs tvarstīt.

Viena no tām satver mani aiz papē�a un sparīgi velk. Mans ķermenis pazūd zem ūdens. Es ķepurojos no visa spēka, citādi pārvērtī�os par sirēnu.

Ta�u zibens ker roku, kas mani satvērusi, un sirēna palai� mani vaļā.

Ārpus ūdens cilpas krusti darbojas nevainojami, un Mata Hari, uzrāpusies kādā kokā, tēmē trāpīgi.

Ātrāk! viņa sauc.

�āvieni trāpa pa sirēnu rokām. Tās gan netiek ievaino�tas, tomēr, saņēmu�as triecienus, naidīgās būtnes cita pēc citas palai� mūs vaļā un, spalgi kliedzot, nozūd. Aizelsu��ies mēs beidzot sasniedzam krastu, kur dejotāja mums padod roku, lai palīdzētu izrāpties no ūdens.

Paldies! es viņai saku.

Nav par ko, Mata Hari atbild. Jūsu doma bija laba, ta�u man tomēr �ķiet: lai nokļūtu otrā krastā, jums bija vajadzīgs stabilāks kuģis, nevis �ī laiviņa. �ajā sakarā man ir kāda ideja, tomēr viena es to nespēju īstenot. Vai drīkstu pievienoties jūsu grupai?

Kop� �ī brī�a varat sevi uzskatīt par teonauti, � apliecina Edmonds Velss.

Tomēr es turpinu Matu Hari uzlūkot ar aizdomām. Nez cik sen viņa mums jau sekojusi? Velti cen�os kaut ko saskatīt viņas sejā. Dzidrais acu skatiens nepau� pilnīgi neko.

Citu acīs mēs meklējam savu atspulgu.

Sākumā savu vecāku acīs.

Pēc tam savu draugu acīs.

Tad mēs metamies sava vienīgā īstā atspulga mek�lējumos. Tas nozīmē meklēt mīlestību, bet patiesībā drīzāk gan varam runāt par pa�a identitātes meklēju�miem.

Mīlestība no pirmā acu uzmetiena bie�i vien izrādās "piemērota spoguļa" atra�ana, kurā mēs ieraugām atbil�sto�u sevis pa�a atspulgu. Tātad citu acīs mēs meklējam mīlestību. Tas ir brīnumains mirklis, kad divi paralēlie spoguļi viens otrā ierauga lielisku atspulgu. Turklāt pie�tiek novietot spoguļus vienu otram pretim, lai pama�nītu, ka tie atspoguļo attēlu simtiem rei�u nebeidzamā perspektīvā. Tādējādi "piemērota spoguļa" atra�ana mūs papildina un paver tālus horizontus. Kāda varenība un bezgalības sajūta!

Ta�u abi spoguļi kustas un mainās. Divi mīlētāji pilnveidojas, nobriest un attīstās.

Sākumā viņi atrodas viens otram pretim, un, pat ja viņi virzās uz priek�u pa paralēliem ceļiem, tad var at�ķirties ātrums vai virziens, turklāt viņi abi visu laiku nemeklē vienādus atspulgus. Tā rodas konflikts jeb mirklis, kad spoguļi vairs neatrodas viens pretim otram. Tās nav tikai mīlestības beigas, bet arī sava atspulga zau�dē�ana. Cilvēks otra acīs sevi vairs nesaskata. Un viņ� nezina, kas viņ� ir.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Es ieziepējos, nomazgājos un atbrīvojos no sviedriem glu�i kā no caurspīdīgas plēves kārtiņas. Mani muskuļi ir savilkti, deniņos pulsē, un sirds sitas kā negudra.

Mūsu dienas nudien ir notikumiem pārpilnas. Vakar pat slepkavība, atkalredzē�anās, svētki, vēl viena slep�kavība, ceļojums, vēl viena atkalredzē�anās� �odien es sāku dievu mācekļa gaitas, tad sekoja miniatūras pasaules atklā�ana, tad �īs pasaules iznīcinā�ana, tad tik�anās ar skaistāko sievieti pasaulē, plosta būvē�ana, mēģinājums pārpeldēt Zilo upi un cīņa ar sirēnām!

Beidzot esmu atgriezies mājās.

Pats savā vannā.

Afrodīte�

"Labāks par Dievu, sliktāks par velnu� "

Es vēl joprojām jūtu viņas smar�as, mana āda vēl glabā atmiņas par saskarsmi ar viņējo, bet auss sajūt viņas maigo dva�u.

"Labākspar Dievu�" Kas gan ir vēl labāks par Dievu? Superdievs. Dievu karalis. Dievmāte.

Jāpieraksta visi pieņēmumi, katra niecīgākā norāde uz atrisinājumu. Izkāpju no vannas, noslaukos dvielī, paņemu savu grāmatu ar tuk�ajām lappusēm un uzrakstu visu, ko vien atceros.

Censties par to vairs nedomāt. Pievērsties kaut kam citam.

Ieslēdzu televizoru. Kad vēl biju mirstīgais uz "1. zemes", tikai tas spēja pārtraukt manu domu spie�to�anu.

Palūkosimies, kur tagad atrodas mani trīs reinkarnēju�ies jaundzimu�ie.

1. kanāls. Sīciņā aziāte (kas reiz bijusi francūzis Zaks Nemro) tagad kļuvusi par apburo�u divgadīgu mazulīti, un tas nozīmē, ka viena diena Olimpijā ir līdzvērtīga diviem gadiem uz Zemes.

Viņu sauc Juņ Bi, un viņa dzīvo Japānā, tikai nevis Tokijā, bet gan nelielā, mūsdienīgā ciematā ar augstām celtnēm. Viņa pusdieno kopā ar saviem vecākiem. Pēk�ņi meitene nejau�i nomet zemē glāzi, kas saplīst. Piestei�dzas tēvs un viņu noper. Bērns sāk raudāt. Tad māte viņu paķer un par sodu ieliek vannā, no kurienes viņa pati netiek laukā, jo ir vēl pārāk maza. Tomēr mazulīte to cen�as izdarīt, līdz beidzot padodas un saritinās kamolā vannas dibenā.

Tad meitene ierauga uz emaljētās vannas malas novie�toto spoguli. Viņa to paņem, paskatās tajā un sāk raudāt vēl stiprāk. Aizkaitinātais tēvs atgrie�as un izslēdz gaismu. Juņ Bi turpina raudāt. Ēdamistabā māte pārmet tēvam, ka viņ� pret bērnu ir pārāk stingrs, ta�u viņ� atcērt, ka bērnam "nepiecie�ams gūt mācību". Vecāki strīdas. Tēvs metas uz guļamistabu un aizcērt durvis.

2.���� kanāls. Puisēns (kas reiz bija bezbailīgais krievu kareivis Igors) tagad atsaucas uz vārdu Teotims. Ari viņ� ieturas, bet ar milzīgu apetīti. Viņ� saka, ka vairs nevēlas rīsus un zivi ar mērci. Māte viņu uzmundrina, apgalvojot: ja viņ� neēdīs, tad neaugs liels. Es ganda�rīts konstatēju, ka tagadējā māte viņu nevajā kā tās no iepriek�ējām karmām. Viņa ne tikai puisēnu labi baro, bet arī, kamēr viņ� gariem zobiem ieturas, pieceļas kājās, lai zēnu noklātu slapjām bu�ām. Tēvam tas viss nerūp, viņ� ir iegrimis avīzes lasī�anā. Pamanu, ka pa logu var redzēt jūru un zilas debesis. Galu galā pat telpas iekār�tojums atgādina Olimpiju.

Māte atnes saldējumu, bet pēc tam konfektes.

Teotims pieēdies atstāj galdu. Viņ� paņem plastma�sas revolveri un sāk uz visām pusēm �audīties ar �autri�ņām, kam ir gumijas piesūcekņi (atmiņas par kādreizējo Igoru?). Pēk�ņi viņ� ierauga spoguli, tuvojas tam, sāk rotaļāties ar savu spoguļattēlu un tam draudēt. Tad viņ� pats uz sevi iz�auj.

3.��� kanāls. Mazais afrikānis Kuasi Kuasi (kur� reiz bija lieliskā amerikāņu topmodele Venera) tikko pabeidzis ieturēties. Viņ� parakņājas kādā skapītī un atrod spo�gulīti. Tajā lūkoties viņam �ķiet ļoti uzjautrino�i. Viņ� izbā� mēli, sa�ķoba seju da�ādās grimasēs un vai plīst aiz smiekliem. Vecākā māsa atnes mangustu, lielu �urku sugas pārstāvi, ko ieliek tam rokās. Viņi abi to glauda, tad meitene iznes to ārā, lai kopā ar saviem astoņiem brāļiem spēlētu paslēpes tuvējā krūmājā.

Kādreizējie klienti mani aizkustina. Venera būs savu iepriek�ējo dzīvi uzskatījusi par pārāk virspusēju un vēlējusies atgriezties pie dabas, tādēļ izraudzījusies

Āfriku un d�ungļus. �aks alla� bijis apmāts ar Austru�miem. Noteikti, ka viņ� lūdzis, lai maina viņa dzimumu, jo vēlējies labāk iepazīt savu "iņ". Bet Igors ir izvēlējies savas iepriek�ējās mātes pretmetu, un kādreiz sistais bērns tagad kļuvis par lutekli.

Katrs risina karmisko neirozi savā jaunajā miesiskajā ķermenī. Es prātoju par psihoanalītiķiem, kas uzskata, ka, atgrie�oties agrā bērnībā, iespējams at�ķetināt dvē�seles samezglojumus. Ja vien viņi zinātu, ka jāatgrie�as daudz tālākā pagātnē� Tik ļoti tālā pagātnē.

"Nevajag iztēloties dvēseli ķermenī, bet glu�i otrādi ķermeni dvēselē," liecina Edmonda Velsa mācība. "Dvēsele, milzīga kā kalns, valda pār ķermeni, kas ir sīks kā klintsgabals. Dvēsele ir nemirstīga, bet ķermenis īslai�cīgs."

Es lūkojos spogulī. Cik gadu man bija nāves brīdī manā pēdējā mirstīgajā dzīvē? Man drīz būtu �etrdes�mit. Man bija sieva un bērni. Es biju pieaudzis. Es pētu savu fizionomiju un pamanu, ka manā sejā kaut kas ir mainījies. Neesmu vairs tik saspringts. Esmu atmaidzis. Kad vairs nav rūpju, naudas, partneres, nodokļu, nekādu ģimenes rūpju, darba pienākumu, problēmu ar auto�ma�īnu, ar dzīvokli, atvaļinājumu, mantojumu, sejā ir izgaisu�as da�as grumbas. �eit man vairs nekas nepieder, un, atbrīvojies no �īs nastas, es jūtos viegli. Salīdzinā�jumā ar to, ar ko man nācās sastapties uz "1. zemes", mani piedzīvojumi ar Afrodīti, mīkla, kas jāatmin, dievu audzēkņa darbs, kalna virsotnes izpētī�ana man �ķiet tīrā bērnu spēlīte.

Nolemju doties pie miera. Pirms aizmig�anas nedrīkst aizmirst uzlādēt anhu. �ajā brīnumainajā pasaulē viņi nav biju�i pietiekami apķērīgi, lai izgudrotu cilpas krustu, kas uzlādējas pats.

Beidzot es ienirstu palagos, apkampju spilvenu un aizveru plakstiņus, kā tirgonis aizver slēģus, lai slēgtu veikalu. Ta�u tās pa�as atkal atveras.

Kāds pasniedzējs mums būs rīt?� Ak pareizi.

Kalējmeistaru dievs Hēfaists.

Man iestājas mirkļa apskaidrība.

Un ja nu visi �ie stāsti biju�i tikai sapnis?

Es nosapņoju, ka esmu tanatonauts.

Es nosapņoju, ka esmu eņģelis.

Es nosapņoju, ka esmu dievu māceklis.

Kad pamodī�os, atkal dzīvo�u savu ierasto dzīvi, atkal nesī�u savu ierasto smago nastu, apkamp�u savu normālo ģimeni un strādā�u savu normālo ārsta darbu slimnīcā.

Atceros to briesmīgo fragmentu no Enciklopēdijas: "Un ja nu Zeme ("1. zeme") ir vienīgā apdzīvotā planēta Visumā�" Apzinos, ka vienmēr drusku esmu ticējis citplanētie�iem.

Patiesībā pat visskeptiskākie un visateistiskākie no Zemes cilvēkiem kaut kam tic. Vienkār�i tādēļ, ka tas ir tik patīkami. Un iespējams, ka tā ir viņu ticība, kas liek pastāvēt eņģeļiem, dieviem un citplanētie�iem. Pat ja tā nav.

"Realitāte ir tā, kas turpina pastāvēt, kad tai beidz ticēt.

Rīt es riskēju sastapties ar realitāti tie�i sejā.

Sapratī�u, ka �is piedzīvojums ir bijis tikai sapnis.

Atcerē�os savu sapni par Eņģeļu impēriju un Olimpiju un pats sev teik�u: "Cik �ēl, ka tā nav realitāte."

Es sapratī�u, ka nav ne reinkarnācijas, ne eņģeļu, ne Dieva. Ka tie ir tikai izdomājumi, kas paredzēti, lai būtu vieglāk izturēt dzīves satricinājumus. Mēs rodamies tāpat vien. Neviens tur aug�ā mūs neuzmana un par mums neinteresējas. Jebkurā gadījumā nekā nav ne tur aug�ā, ne ārpus mūsu realitātes. Un arī pēc mūsu nāves nekā nav. Cilvēks kļūst par gaļu, ko sagrau� tārpi.

Jā, iespējams, ka visa �ī fantastiskā pasaule ir tikai sapnis un guļot es riskēju atgriezties ierastajā realitātē. Aizveru acis, ieintriģēts par to, kas notiks rīt pamos�toties.

Lai Zevam pierādītu, ka var bez viņa iztikt, Hēra viena pati bez jebkādas apaugļo�anas deva dzīvību Hēfaistam. Viņa vārds nozīmē "tas, kur� spīd pa dienu". Kad Hēfaists iznāca no mātes miesām, jaundzimu�ais �ķita sīks un ļoti neglīts. Aiz dusmām Zevs to sakampa un mēģināja nogalināt, uzmetot augstu debesīs virs Lemnosa salas. Hēfaists izdzīvoja, bet salauza kāju un uz visiem laikiem kļuva klibs.

Divas nereīdas Tetīda un Eirinome viņu uzņēma pie sevis un aizveda uz kādu alu jūras dibenā, kur div�desmit deviņu gadu laikā viņ� pilnveidoja savu kalēja un burvja mākslu. (Zinā�anai: �o teiksmu par sakrop�ļoto kalēju var sastapt Skandināvijā un Austrumāfrikā. Jādomā, ka viņu sakropļoja tī�ām, lai paturētu ciematā un neļautu apvienoties ar iespējamiem ienaidniekiem.)

Kad Hēfaists bija pabeidzis aroda apguvi, Hēra savu dēlu atveda uz Olimpu, kur tam pie�ķīra vislabāko smēdi, kurā divdesmit plē�as tika darbinātas dienu un nakti. Pateicoties savām zeltkaļa un burvja iemaņām, Hēfaists radīja īstus meistardarbus. Viņ� kļuva par uguns valdnieku un metalurģijas un vulkānu dievu.

Tā kā viņ� vainoja savu māti par to, ka viņa to nebija ātrāk atvedusi pie sevis, viņ� tai izlika lamatas.

Hēfaists viņai izkala zelta troni, un, kad Hēra gri�bēja tajā apsēsties, viņu aptina burvju valgi. Lai atbrī�votos, Hērai nācās savam dēlam ar �ķībo kāju apsolīt viņu pilntiesīgi uzņemt Olimpa dievu vidū. Kop� tā laika Hēfaists sāka kalpot visām dievībām, izgatavojot rotaslietas dievietēm un iero�us dieviem. Viņa darbiem var pieskaitīt Zeva scepteri, Artemīdas loku un bultas un Atēnas �ķēpu.

Hēfaists izveidoja no māla jaunavu Pandoru. Lai viņam palīdzētu darbā, viņ� no zelta izkala divas sievietes-robotus. Ahillejam Hēfaists izgatavoja vairogu, kas ļāva tam uzvarēt daudzajās cīņās. Pateicoties Hēfaistam, Krētas valdnieks Minoss ieguva bronzas robotu Taloju. Viena vienīga vēna savienoja robota kaklu ar potītēm (skulptoriem zināms paņēmiens, lai liktu tecēt vaskam). Katru dienu dzelzs milzis trīs reizes apskrēja apkārt salai, lai iemestu atpakaļ jūrā iekarotāju kuģus, kas peldēja tuvu krastam. Kad sardi iekaroja un aizdedzināja Krētu, Talojs metās dego�ajās oglēs. Sadegot pats, viņ� citu pēc cita ievilka ugunī ienaidniekus, līdz tie visi pārvērtās oglēs.

Reiz Hēfaists dzirdēja, kā strīdas Hēra un Zevs. Dēls centās aizstāvēt māti. Saniknotais Zevs viņu otrreiz uzsvieda augstu debesīs virs Lemnosa salas, salau�ot tam otru kāju. Tagad Hēfaists varēja staigāt tikai ar kruķiem,

bet viņa piespiedu karta trenētās rokas kļuva vēl spēcī�gākas, un tas ļoti noderēja kalēja amatā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Es pamostos, un tā ir "Olimpija, kas atrodas uz kādas izolētas planētas Visumā", realitāte, kas pārspējusi tādu realitāti kā tā, ka Parīze atrodas uz Zemes.

Jūtos gandrīz vīlies, ka esmu dievu māceklis. Būt mir�stīgajam tomēr bija vienkār�āk. Turklāt, ja kaut ko nezini, vari to iztēloties, bet, kad to uzzini, tā ir liela atbildība.

Par ko es sapņoju?� Ak pareizi! Atceros. Es sapņoju, ka esmu ar savu ģimeni brīvdienās. Mēs braucām ar ma�īnu, un, lai izkļūtu no Parīzes pa Orleānas vārtiem, vajadzēja stundām sēdēt satiksmes sastrēgumos. Bērni brēca, jo, stundām iesprostotiem ma�īnās, viņiem trūka svaiga gaisa. Kad ieradāmies Kotdazīrā, bija ļoti karsts. Konstatējām, ka dzīvoklī, ko bijām noīrēju�i, tecēja izlietne un logus nevarēja līdz galam aizvērt. Apgūlāmies pludmalē pēc saules aizsargkrēma smar�ojo�a cilvēku pūļa vidū, un es peldējos zaļganā ūdenī. Mana sieva Roza bez iemesla dusmojās. Mēs sameklējām kādu restorānu un pēc tam, kad veselu mū�ību bijām gaidīju�i, līdz kādam apkalpotājam beidzot labpatikās par mums izrādīt kādu interesi, ēdām eļļā ceptas atdzisu�as mīdijas. Viens no mūsu bērniem bija slims. Tā kā mana sieva nezināmu iemeslu dēļ bija dusmīga, viņa mani vēlāk pameta resto�rānā vienu un es dzēru rūgtu kafiju, lasot laikrakstu, kurā bija rakstīts par terora aktiem.

Atbalstos uz elkoņiem. Tātad tas bijis sapnis. Un tas, ko tagad ieraugu, ir "īstā realitāte". Atveru logu, ievelku elpu krūtīs, un manās plau�ās ieplūst pēc lavandas smar��ojo�s gaiss. Tātad viss turpināsies�

�odien ir svētdiena jeb latīņu valodā dies dominicus � "Valdnieka diena". Saule jau glāsta Olimpu, bet Krona pulkstenis zvana, atgādinot, ka ir astoņi, tātad mums laiks doties uz lekciju, mūsu pirmo īsto lekciju, jo laika dieva stunda mums tika pasniegta tikai kā ievadlek�cija.

Aizvelkos līdz vannasistabai un ar aukstu ūdeni aiz�skaloju projām pēdējās sapņa atstātās pēdas.

Uzvelku togu, tuniku un sandales un kādu mirkli savā dārziņā ieelpoju cipreses smar�u. Tam seko ātras brokastis megarā, tās sastāv no jēlām olām. Merilina un Simona Siņorē aizmirsu�as, ka reiz bija dziedātāja un aktiera Iva Montāna mīlas sāncenses. Viņas mierīgi sarunājas citu aktri�u pulciņā.

Un tad es viņam teicu: "Mums, sievietēm, ir tikai divi iero�i: skropstu tu�a un asaras. Ta�u mēs tos nevaram lietot abus reizē," saka Merilina.

Iesānis apgaismības laikmeta filozofi Voltērs un Ruso nav aizmirsu�i savus kādreizējos strīdus.

Dabai vienmēr ir taisnība.

Nē, cilvēkam vienmēr ir taisnība.

Bet cilvēks ir daļa no dabas.

Nē, cilvēks to pārspēj.

Kā parasti, gleznotāji Matiss, van Gogs un TulūzsLotreks sasēdu�ies pie galda, tāpat kā ar aeronautiku apmātie Mongolfjē, Adērs, Sent-Ekziperī un Nadars. Barons �or�s Ei�ēns Hausmans un in�enieris Eifelis apsprie� urbānisma problēmas. Hausmans atzīstas, ka nebūt nav sajūsmā par Eifeļtorni, kam, pēc viņa domām, ir da�as lauztas līnijas. Gistavs Eifelis turpretim apsveic Hausmanu par ideju saskaņot māju fasādes un izveidot lielus bulvārus.

Vai zināt, saka Hausmans, es to neizdomāju pats. Saņēmu norādījumus no Komūnas, ka vajadzīgas pla�as ielas, lai sacel�anās gadījumā varētu �aut uz tautu ar lielgabaliem.

Samulsu�ais Eifelis izdzer jēlo olu.

Es viņus vēroju un saprotu, ka esmu sācis viņus uzlūkot kā konkurentus, nevis kā partnerus. Mēs �eit ieradāmies simts �etrdesmit �etri. Cik mēs beigās būsim paliku�i?

Astoņi un trīsdesmit minūtes.

Garā rindā nonākam pie Austrumu vārtiem, kas ved uz Elizejas lauku avēniju. To apsargā divi mil�i, kam rokas sakrustotas uz krūtīm un bargs skatiens. Pēc "Rudens sezonas" rīkojuma viņi piekrīt atvērt milzīgo slēdzeni;

atskan metāla �kinda un �īkstoņa.

Otrā pusē paveras garā Elizejas lauku avēnija, kuras malās sastādītos ķir�kokus sedz baltu ziedu sniegs. Aiz kokiem ķerubīnes kopj smaragdzaļo zālāju un dobes ar raibiem ziediem. Viņas ar miniatūrām lejkannām laista augus un ar apaļām �ķērēm nogrie� nokaltu�ās lapas. Augstas sienas atdala Elizejas lauku avēniju no pārējās salas. Grifi to uzmana, lai neviens nevarētu ne tajā iekļūt, ne no turienes izkļūt.

Mēs apstājamies pie divdesmit metru augsta kvarca kristāla. Tā ir Hēfaista pils. Pils atmirdz tirldzzilā un zaļ�ganā mirdzumā. Iek�pusē izdobts miteklis, kura caurspī�dīgās durvis ir pla�i atvērtas.

Kad ieejam iek�ā, ieraugām plauktus, uz kuriem izvie�totas vērtīgu minerālu kolekcijas. Katrs paraugs ir novie�tots uz savas pamatnes, un tam pievienots uzraksts ar tā zinātnisko nosaukumu ahāts, boksīts, cinks, pirīts, topāzs, dzintars, silikāts�

Zāles aizmugurējā daļā kāds desmits plē�u palīdz sagla�bāt uguni krāsnī, kas pēc izskata atgādina vulkānu. Telpas centrā atrodas paaugstinājums un uz tā rakstāmgalds un milzīgs olu trauks, kurā var ietilpt veselas pasaules.

Mums ieejot telpā, kāds vecs vīrs ar pulksteņmeistara lupu acī, kas zemu noliecies virs sava darbgalda, tagad cen�as iztaisnoties. Viņ� ir tērpies tirkīzzilā togā un apsē�jis tādas pa�as krāsas ādas priek�autu.

Tā ja. Ieņemiet savas vietas, viņ� murmina, norā�dot uz soliem.

Divas zelta sievietes-roboti palīdz vecajam iesēsties ratiņkrēslā un stumj viņu uz mūsu pusi. Viņ� mūs uzlūko. Pumpaino seju klāj grumbas, no ausīm un nāsīm rēgo�jas spalvu ku�ķi. Viņa atlētiskajām plaukstām ir gurnu apkārtmērs. Kad viņ� paceļ rokas, lai izņemtu no acs pulksteņmeistara lupu, kļūstam mēmi. Aiz viņa stāvo��ajām sievietēm-robotiem ir daiļi, pareizi veidoti grieķu statuju sejas panti. Ja nebūtu dzirdama viņu hidraulisko un mehānisko zobratu �ērkstona, viņas varētu noturēt par īstām sievietēm ar kauliem un ādu. Kaut kas mani satrauc. Viņām abām ir Afrodītes seja.

Lai man pierādītu, ka pienākusi izlīguma stunda un ka pēc visiem uztraukumiem mūsu attiecības atgrie�as vecajās sliedēs, Rauls apsē�as man blakām, kad uz skatu�ves uzkāpj Hēfaists.

Uz sliek�ņa parādās Atlants, kas grīļojas zem trīs met�rus diametrā milzīgās sfēras, kuru tas ievieto olu traukā.

Viņ� murmina:

Diezgan. Es vairs to nevaru izturēt. Es aizeju.

Ko tu tur teici, Atlant? Hēfaists neapmierināts vaicā.

Abi sirmgalvji apmainās izaicino�iem skatieniem.

Tāpat vien. Neko, Atlants nobubina.

Tik tikko savaldījies, milzis ar saliektu muguru dodas projām. Ar grūtībām Hēfaists iztrau�as no sava krēsla, satver kruķus un, uz kreisā no tiem atbalstījies, ar labo roku raksta uz melnās tāfeles: "PIRMĀ LEKCIJA PASAULES RADĪ�ANA." Tad viņ� atkal atslīgst ratiņkrēslā, ko tam klāt pieripināju�as mehāniskās kalpones.

Kad esat noklausīju�ies ievadlekciju un kopā ar Kronu iemācīju�ies, kā lietot savu cilpas krustu "ļauniem mērķiem"�

Kad Hēfaists to saka, viņa sejā pavīd smīns. Tad viņ� pieiet pie olu trauka, noņem pārvalku un atsedz "17. zemi", kas pārvērtusies par baltu pērli, kura peld stikla sfēras iek�ienē.

� Kopā ar mani tagad uzzināsiet, kā to izmantot "labiem mērķiem". Viena pasaule mirst, atdodot savu vietu kādai citai.

Man �ķiet, ka �ī ola-zārks stikla pokāla vidū norau�gās uz mani glu�i kā acs. Nespēju aizmirst, ka reiz uz tās dzīvoja cilvēki. Cilvēki, kas, protams, bija pieļāvu�i arī kļūdas, bet vai tādēļ tā bija pelnījusi, ka to �ādi iznī�cina?

Pienāciet tai klāt un noregulējiet cilpas krustus uz maksimālo stiprumu.

Un viņ� skaita tā, it kā vērstos pie miru�ās planētas:

Uguns tevi iznīcināja, un ugunī tu atdzimsi. Tūlīt mēs izkausēsim �o ledus gabalu. Ja esat gatavi, tad� uguni, dievu mācekļi!

No visām pusēm zibens iesper olā, to satricinot un savērpjot. �ķiet, ka sfēra pārvērtusies par dzīvu būtni, kas izcie� sāpes, vibrē un, sāpju spazmu pārņemta, cen�as atmosties.

No kūsto�ā ledus paceļas balti tvaika mutuļi. Baltā sfēra tagad pārvēr�as pelēkā olā. Caur miglas vērpetēm redzam, kā tās virsma kļūst dzeltena, tad oran�a, bet pēc tam sarkana.

-Turpiniet! pavēl kalējmeistars.

Planēta saplaisā kā kūka, kas tiek par ilgu cepta. Parā�dās vulkāni, kas �ķiet kā plati ieplestas mutes, kuras velti sauc pēc palīdzības, līdz izspļauj oran�i sārtas uguns lies�mas. Turpinām �aut, un starp krāteriem parādās zeme, kas vispirms kļūst brūna, bet pēc tam melna, gandrīz pārogļojusies. Hēfaists dod zīmi, lai apstājamies. Tad viņ� uz tāfeles uzvelk apli.

Planētu klāj tās ārējais apvalks epiderma. Magma ir zemes asinis, kas riņķo, planētas dego�ās sirds iedarbinā�tas. Nepiecie�ams panākt gan ārējo, gan iek�ējo līdzsvaru.

Viņ� uzraksta uz tāfeles vārdu "homeostāze".

Apvalks ir jutīgs un trausls, un ar tā palīdzību tiek panākts �īs pasaules iek�ējais un ārējais līdzsvars. Tā vir�smai jābūt biezai, tomēr ne pārāk biezai, citādi planēta tiktu saspiesta un iek�ējais spiediens izraisītu vulkāna izvir�dumus. Iegaumējiet jēdzienu "stingra, tomēr jutīga āda".

Tagad Hēfaists dod zīmi, lai turpinām �aut.

Mēs visi vienlaikus iz�aujam, un "17. zemes" pār�tap�ana turpinās. Tā uzbriest, izpū� dūmu mutuļus un samilst aizvien lielāka. Virsmas plātnes sāk slīdēt, atse�dzot sārtas magmas ievainojumu brūces.

Kūsto�ā vulkāna katlos jūs tagad varēsiet izveidot matērijas pirmo stadiju minerālu.

Dievu skolotājs tagad liek noregulēt mūsu anhu objektīva fokusu tā, lai iegūtu attēlu atomu līmenī.

Tagad mūsu lupas pārvēr�as par mikroskopiem. Pār�karsētās zemes virsmas radītajā haosā parādās kodoli un atsevi�ķi elektroni. Mēne�i tālu prom no savas planētas un planētas tālu prom no Saules.

Hēfaists turpina savu lekciju:

Sākumā katrs elements katlā bija atsevi�ķi. Jums har�moniski jāsavieno trīs pamatspēki negatīvais elektrons, neitrālais neitrons un pozitīvais protons, lai radītu pirmo pamatveidojumu � atomu. Uzmanieties, jo �īs sastāvdaļas ir ne tikai jāsavieno, tās nepiecie�ams arī pareizi izvie�tot. Katrs elektrons pareizi jānovieto uz orbītas, citādi tas atdalās. Ja mēs ar pietiekami spēcīgu mikroskopu aplūkotu matēriju, kas mums ir visapkārt, tad redzētu, ka to galvenokārt veido tuk�ums. Un tā, kas rada matē�rijas efektu, ir atsevi�ķo daļiņu kustība. Tā, ķersimies pie pirmā eksperimenta � izveidot ūdeņradi! Tas ir vienkār�s atoms, ko veido kodols un elektrons.

Ūdeņradis ir mūsu pirmais veidojums ex nihilo[4] . tas mums visiem izdodas bez grūtībām.

Nākamais būs hēlijs. To veido divi elektroni un pro�tons.

Ari ar to nav nekādu problēmu. Hēfaists aicina ļaut brīvu vaļu mūsu rado�ajai fantāzijai.

Jūs radīsiet �o atomu, tad savienosiet to ar citiem līdzīgiem atomiem glu�i kā ķieģeļus un tad izveidosiet molekulas, bet pēc tam matēriju. Rūpīgi veiciet darbu �ajos trīs līmeņos atoms, molekula un matērija. Jums jāuzbūvē visskaistākā katedrāle, kādu vien spējat. Es pēc tam noteik�u trīs labākos.

Mēģinu da�ādos veidos savienot elektronus, kodolus un atomus, kas atdalīju�ies planētas pārkarsētajā katlā, līdz saprotu, kā tos izmantot un izveidot caurspīdīgu akmeni. Es to pieslīpēju, �ur tur noņemot pa kādam ato�mam. Palielinu kodola apjomu, pievienoju atomus da�ām orbītām un citām noņemu. Vairākas stundas nopūlējies, esmu apmierināts ar savu Pensonītu, kas ir indigo krāsas kristāls.

Laiks ir beidzies. Hēfaists apstādina mūsu praktisko darbu un aicina aplūkot citam cita darbu. Rauls ir izvei�dojis zaļu, caurspīdīgu akmeni Raulītu, kas atgādina smaragdu, Edmonds ir radījis baltu akmeni ar sārtu spī�dumu Edmondītu. Merilina ir radījusi zeltaini dzeltenu akmeni Monroītu, kas atgādina pirītu, bet Fredijs mūs iepazīstina ar savu sidraboti zilgano akmeni Maierītu.

Kalēju dievs ar savu sievie�u-robotu palīdzību pienāk pie katra no mums, pēta katra veidojumu, galvu mādams, lūdz nosaukt savu vārdu, ko ieraksta sarakstā, līdz beidzot atgrie�as pie sava rakstāmgalda.

Tad viņ� paziņo, ka visskaistākais ir Sāras Bernāras radītais akmens Sāraīts. Viņ� mums rāda zvaigznes formas akmeni, ko klāj zeltaini vizuļi ar gai�i dzeltenu atspulgu. Tas atgādina jūrasezi, un es prātoju, kā gan viņa spējusi savienot atomus, lai izveidotu tādu formu. Man jau �ķiet īsts izaicinājums izveidot prizmu jeb izstieptas formas kristālu, kur nu vēl zvaigzni�

Aicinu visus viņai aplaudēt, paziņo eksperts-zeltkalis. �odien viņa ir izrādījusies vislabākā no visiem.

Lai gan neko nezinu par hemoloģiju, tomēr redzu, ka, izveidojot savu zvaigznes formas akmeni, Sārai Bernārai izdevies panākt izcilu astrālo mirdzumu.

Dārglietas mani vienmēr aizrāvu�as, viņa atzīstas.

Sieviete-robots tūlīt uzliek uzvarētājai galvā lauru

vainagu, bet Hēfaists pārtrauc mūsu emociju uzplūdus, paziņojot, ka vienmēr no sarakstiem tiek izsvītrots arī viens vai vairāki vissliktākie studenti.

Kristiān Pulinjēn, jūs esat izkritis.

Nabaga nelaimīgais Kristiāns mēģinājis izveidot urāna atomu, ap kodola orbītu savācot apmēram simts elek�tronu. Rezultātā izveidojusies ļoti nestabila molekula. Tai ir tik daudz elektronu un tā ir tik nelīdzsvarota, ka to varētu izmantot par atombumbas degvielu.

Jūs esat izrādījies vislielākais nepra�a no visiem dievu mācekļiem, tādēļ tiekat izslēgts.

Kristiāns Pulinjēns mēģina iebilst:

Ja man būtu bijis vairāk laika, tad izdotos sava atoma uzbūvi padarīt stabilāku un� Nesaprotu, es ta�u biju pārliecināts, ka� (Tad viņ� pagrie�as pret mums.) Es lūdzu, palīdziet man� Vai tad jūs nesaprotat, ka tas, kas tagad notiek ar mani, notiks arī ar jums?

Nepaspējam ne iepīkstēties, kad kāds kentaurs jau ir ienācis telpā un satvēris neveiksminieku.

Zirga un cilvēka krustojums jau aizved Kristiānu Pulinjēnu projām, un drīz vien viņa protesta kliedzieni vairs nav dzirdami. Dīvaini, ka tas manī neizraisa ne vis�mazāko satraukumu.

Rauls nomurmina: -Atņemam: 140 1 = 139.

Hēfaists atkal atgriezies pie "17. zemes" un ar sava cilpas krusta lupu rūpīgi pēta tās virsmu. Viņ� izvelk savu pulksteņmeistara lupu, tad veic da�us labojumus pats ar sava cilpas krusta uguni un pavēsta:

Tagad uz �īs planētas ir pietiekami daudz da�ādu minerālu, lai to padarītu stabilu.

Tad viņ� parakņājas atvilktnē zem olu trauka un izņem no turienes Krona pulksteni, uz kura joprojām salasāms "2222. gads". Viņ� nospie� kādu podziņu, un cipari mainās, līdz parādās "0000. gads".

Mēs esam aculiecinieki jaunas Zemes dzim�anai, paziņo kalēju dievs un uzraksta uz tāfeles "18. zeme".

Ar savu cilpas krustu viņ� nedaudz sasilda tās virsmu, lai padarītu izturīgāku virskārtu, tad �ur tur pievieno sāls kārtu.

Ar skumjām vērojot "17. zemes" nāvi, kad tā izzuda viļņos un ledājos, man sa�ņaudzās sirds, bet tagad, dzim�stot " 18. zemei", jūtu cerību uzplūdus. Tā atgādina svaigi izceptu, krauk�ķīgu, brūnu un sfērisku �okolādes kūku, kas tikko izņemta no krāsns.

Sastāvdaļas se�ām personām: 250 g melnās �okolā�des, 120 g sviesta, 75 g cukura, 6 olas, 6 ēdamkarotes miltu, 3 ēdamkarotes ūdens.

Pagatavo�ana 15 minūtes. Cep�ana 25 minūtes.

Uz ļoti mazas uguns katliņā ar ūdeni izkausē �oko�lādi, līdz iegūst smar�īgu krēmveida masu. Pievieno sviestu un cukuru, tad miltus, visu laiku maisot, līdz iegūst viendabīgu mīklas masu.

Pievieno masai 6 olu dzeltenumus.

Olu baltumus sakuļ ļoti stingrā masā, ko pēc tam viegli iecilā �okolādes mīklā. Iegūto mīklas masu ielej kūkas veidnē, kuras virsma iepriek� ieziesta ar sviestu. Cep cepe�krāsnī 25 minūtes 200 grādu temperatūrā (termostats nostādīts uz 7). Jāpanāk, lai virsa ir apce�pusies, bet vidus mīksts, tādēļ nepiecie�ams kūku visu laiku uzmanīt un starp 20. un 25. minūti izņemt no cepe�krāsns. Kūka ir gatava, kad tās vidus ir izcepies un, iedurot nazi, tam pieķēries tikai nedaudz �okolādes.

Pasniegt siltu.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Sāls. Ēdams minerāls. Cik tam spēcīga gar�a! Paņemu vēl. Mēs mēģinām apgūt gar�as sajūtu. Turpinu to izgar�ot vēl, līdz tas vairs ne�ķiet tikai ass, bet sāk sāpēt aukslējas.

Tā mēs katrā ēdienreizē apgūstam tās dienas mācību stundas programmu.

Pēc tam atgrie�amies amfiteātrī, kur esam sapulcēju��ies nosvinēt "18. zemes" dzim�anas dienu.

Bungu rīboņai un jautrajai mūzikai pievienojas vēl kāds instruments, kas saistīts ar mūsu uzturē�anos pie Hēfaista, cauruļveida vara zvani, kas izkārtoti rindā cits aiz cita un atgādina kalēja smēdes metālisko skaņu.

Sanāku�ie sastājas pāros, lai uzsāktu deju.

Visi sadodas rokās, lai izveidotu apli ap "18. zemi", kas di�ojas arēnas vidū. �ķiet, ka �ī planēta ar saviem pavisam jaunajiem, kastaņbrūnajiem kontinentiem pulsē mūzikas ritmā.

Gaidu, kad ieradīsies Afrodīte, ta�u �ovakar �eit nav neviena dievu skolotāja, lai netraucētu klāteso�ajiem. Viss norit tā, it kā viņi būtu nolēmu�i mūs atstāt vienus izprie�cāties par mūsu jauno pasauli. Rauls mums ierosina to izmantot, lai aizbēgtu un mums būtu vairāk laika būvēt savu jauno plostu.

Vai es drīkstu jums piebiedroties? savā zemajā balsī jautā Edīte Piafa.

Mēs gan jau esam pilnā skai�

Laipni lūgta mūsu pulkā, Fredijs Maiers mani pārtrauc, kad grasos dziedātājai atteikt.

Tā nu mūsu teonautu grupa, kurai tagad pievieno�ju�ās arī Edīte Piafa un Mata Hari, attālinās un pazūd tunelī zem Austrumu mūra. Da�us mirkļus vēlāk mēs ienirstam Zilajā me�ā un dodamies uz upes pusi.

Esam jau sapratu�i: lai paglābtos no sirēnām, ar plostu nepietiks. Edmonds Velss un Fredijs Maiers ķeras pie kuģa projekta īsteno�anas. Lai tas būtu stabilāks, sakraujam kuģa korpusā smagus akmeņus. Pilnīgā klusumā mēs sie�nam kopā niedres. Edīte Piafa nostiprina mezglus. Mēs ar Merilinu asinām garus kokus sirēnu atgaiņā�anai. Fredijs paiet maliņā, lai uzmeistarotu kaut ko, kas atrodas lielā maisā.

Lēni satumst nakts. Jāņtārpiņi mums rāda gaismu. Mums pievienoju�ies arī lira un �ķielējo�ais grifs, kas gudro, kā varētu mums palīdzēt. Tad parādās negaidīts viesis. Slepus uzradies kāds satīru bērns, kur� sāk grāb�stīties Merilinai gar ciskām. Viņa to atgrū�, ta�u satīru bērns tai ieķeras togā. Kad viņai izdodas no tā atbrīvoties, viņ� metas virsū Edītei Piafai, kas to tūlīt patriec. Tad satīrs ņemas mūs citu pēc cita raustīt, it kā gribētu mūs kaut kur aizvilkt un kaut ko svarīgu parādīt.

Ko viņ� grib? jautā Rauls.

Satīrs uzreiz pārtrauc savus trikus un skaidri izrunā:

Ko viņ� grib. Ko viņ� grib. Ko viņ� grib.

Mēs apstulbu�i pagrie�amies pret viņu.

Tu proti runāt?

Tu proti runāt. Tu proti runāt, satīrs mēdās.

Viņ� atkārto tikai to, ko tam saka, Merilina bilst.

Viņ� atkārto tikai to, ko tam saka, viņ� atkārto tikai to, ko tam saka, satīrs atkārto.

Tas nav satīrs, tā ir atbalss, es saku.

Tā ir atbalss. Tā ir atbalss. Tā ir atbalss.

Viņ� izvelk Pāna flautu, no kuras izvilina da�as notis, un tūlīt uzrodas arī citi satīri gan vīrie�i, gan sievietes ar ā�a nagiem.

�ī lieta kļūst aizvien sare�ģītāka, � nopū�as Fredijs Maiers.

�i lieta kļūst aizvien sare�ģītāka, �ī lieta kļūst aizvien sare�ģītāka, �ī lieta kļūst aizvien sare�ģītāka, visi satīri korī atkārto, it kā tā būtu malkas cirtēju dziesma.

Viņi mūs rausta aiz togām, lai kaut kur aizvestu, ta�u mēs viņiem turamies pretim.

Atceros, ka toreiz, kad biju vēl parasts mirstīgais, viens no maniem bērniem vēlējās nodoties līdzīgām spēlītēm un mani nokaitināja. Atkal jau spoguļa efekts: "Atkārto�u to, ko tu man teiksi." Kad studēju medicīnu, uzzināju, ka eholālijas slimnieki vienmēr atkārto pēdējo viņiem sacīto teikumu, vienalga, lai ar ko viņi sarunātos.

Kāds no satīriem sagrābj liānu un arī ķeras pie niedru sastiprinā�anas. Viņi ne tikai atkārto mūsu teikto, bet arī darīto. Jo tālāk, jo trakāk.

Man �ķiet, ka viņi grib mums palīdzēt. Merilina ir atmaigusi.

Tagad jau kādi divdesmit satīri atkārto mūsu kus�tības.

Viņi grib mums palīdzēt, viņi grib mums palīdzēt. Un, vairs tos netrenkājot, samierināmies, ka satīri ir

ar mums kopā.

Grūti būtu mūsu sameistaroto peldrīku nodēvēt par kuģi, tomēr �ī laiviņa �ķiet stabilāka nekā mūsu iepriek��ējais plosts. Pirms uz tā uzkāpt, Fredijs Maiers no sava maisa izvelk striķi un apmet to ap koka stumbru. Rabīns vienmēr zina, ko dara, tādēļ mēs viņam neuzdodam nekādus jautājumus.

Cits pēc cita iesē�amies "kuģī" un paņemam airus. Satīri mūs iestumj pa straumei, tomēr mūsu peldierīcē nesē�as.

Paldies par palīdzību! es saku.

Paldies par palīdzību, paldies par palīdzību! viņi visi korī skandē.

Sākumā upes �ķērso�ana norit bez jebkādām problē�mām. Virs mūsu galvām lidinās jāņtārpiņi, izgaismojot viļņu putas kuģa priek�galā. Ūdens ir necaurredzams, un tik tikko pamanāmi vilnī�i nedaudz sa�ūpo tā virsmu. Kuģa aizmugurē Fredijs izritina virvi. Tum�ajās debesīs mirdz trīs Mēne�i.

Jūtos pārsteigts, ka nekur nemana sirēnas. Vai nu viņas pa�as �ajā laikā būtu devu�ās pie miera, vai arī cen��as iemidzināt mūsu modrību? Slīdot pa ūdens straumi, drīz vien rodas atbilde uz �o jautājumu. Debesjumā atskan skumj� dziedājums, un drīz tam pievienojas arī citas sirēnas. Sievietes-zivis iznirst no ūdens, apmetas uz klintīm un laipni mūs vēro. Garie mati krīt viņām pār krūtīm, un viņas visas korī dzied hipnotizējo�u dziesmu; iespējams, ka tā ir tā pati, kas reiz apbūra Odiseja jūrnie�kus un viņa odiseju. Fransisu Razorbaku nekur nemana. Dro�i vien viņ� tiek turēts upes dzelmē, lai nevarētu mums palīdzēt.

Dziedājuma tonis paaugstinās un kļūst aizvien grie�zīgāks, līdz sāk mums plēst ausu bungādiņas. Ar �estiem Fredijs norāda Edītei Piafai, ka tagad laiks viņas uznā�cienam, un tik spēcīgā balsī, ka �ķiet pārsteidzo�i, ka tā spējīga iemājot tik trauslā ķermenī, Edīte nodārdina Mon legionnaire. Sirēnas uzreiz apklust, pārsteigtas, ka uz viņu dziedājumu atbild ar citu dziedājumu. Pamazām viņas tomēr atkal atsāk savu koncertu. Tomēr Edītei Piafai nekādas problēmas nesagādā vienā elpas vilcienā pārspēt viņu dziedājumu: "II etait grand, il etait beau, il sentait bon le sable chaud, mon legionnaire� "

Cerēsim, ka �is troksnis nepievilinās kentaurus, Mata Hari ir noba�ījusies.

Cita pēc citas sirēnas atsakās no sava nodoma mūs pārliecināt un ienirst atpakaļ ūdenī. Mēs metamies apsveikt mūsu dziedātāju, kas aiz pagodinājuma nodzied līdz galam savu Legionnaire. Pamiers tomēr izrādās īss. Cen�amies tikt uz priek�u pēc iespējas ātrāk, kad sajū�tam, kā airiem uzgulst smags svars. Sirēnas ir atgriezu�ās un spītīgi cen�as apgāzt mūsu kuģīti, tomēr tas ir izturī�gāks, nekā izskatās. Tikko Merilina ir paspējusi pie .sevis noteikt: "Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu!" mums atliek tikai tik daudz laika, lai izvilktu savas anhas un notēmētu uz visu, kas kustas. Savukārt Rauls no visa spēka vicina savu kārti, cerot apdullināt kaut da�us no tiem radījumiem, kas tam atņēmu�i tēvu.

Jāņtārpiņi bēg zibens zib�ņu gaismā. Tagad satrako�ju�os sirēnu, kas uzbrūk kuģim, vairs nav kāds desmits, bet gan vesels simts. Da�as no tām pat atļaujas izlēkt no ūdens, lai mums iesistu ar asti. Mūsu artilērija �auj, tomēr uz savām kājām sajūtu slapjas rokas un gludas zvīņas un ļengans ķermenis apvijas man ap potītēm. Sirēnu nagi iecērtas man rokās un kāju ikros, bet zobi, kas ir tik asi kā murēnām, ieko�as plaukstu locītavās.

Mata Hari metas tuvcīņā sieviete pret sievieti-zivi. Rauls atrodas sliktā pozīcijā. Kāda sirēna tam uzlēkusi uz muguras un rauj ar desmitkārtīgu spēku. Viņ� iekrīt ūdenī. Nometu savu airi un satveru anhu, ko, par laimi, neesmu aizmirsis uzlādēt. Ar vienu precīzi notēmētu zibeni es piebeidzu būtni, kas uzbrukusi Matai Hari uz aizmugurējā klāja. Ar nākamo �āvienu lieku Raula pretiniecei to palaist vaļā un steidzu savu draugu uzvilkt uz klāja.

Kuģis ir apstājies, jo mēs visus spēkus veltām cīņai. Esam pazaudēju�i airus, un, lai aizstāvētos, mums pali�ku�i tikai cilpas krusti. Tomēr Fredijs vēl nav pateicis savu pēdējo vārdu. No sava maisa viņ� izvelk loku un bultu, kuras otram galam piesien līdzpaņemto virvi. Viņ� nomērķē un ie�auj bultu tuvākajā kokā. Tagad mūsu virve savieno abus krastus. Mēs pie tās pieķeramies un velkam, tā virzoties uz priek�u aizvien lielākā ātrumā. Vienlai�kus sadalām pienākumus. Mēs ar Raulu un Matu Hari centīsimies izmantot cilpas krustus, cik vien labi spēsim. Edmonds, Fredijs, Merilina un Edīte Piafa iekrampēsies virvē, lai mēs beidzot spētu �ķērsot upi.

Sirēnas, aptvēru�as, kādu taktiku esam izraudzīju�ies, nu dodas pretuzbrukumā. Viņas uzbrūk gan zem ūdens, gan virs ūdens, gan lecot gaisā. Pilnā sparā ap�audām tās ar saviem cilpas krustiem, kad pēk�ņi mana cilpas krusta D slēdzis pārtrauc darboties. Baterijas izlādēju�ās.

�aubām nav laika. Metos uz priek�u, lai palīdzētu tiem, kas velk virvi, kad pēk�ņi kuģis apgā�as. Ar vienu roku turamies pie virves, bet ar otru airējamies pa ūdeni. Tāpat kā pārējie, arī es spārdos, cik jaudāju, lai atsistu ienaidnieku, un aizelsu�ies mēs nonākam pretējā krastā mirklī, kad pie horizonta parādās otrā Saule.

Esam viscaur izmirku�i, mūsu spēki ir izsīku�i, tomēr cīņā nevienu neesam zaudēju�i.

Kā mēs bez kuģa atgriezīsimies? � uztraucas Edmonds.

Fredijs Maiers novicina savu virvi:

Ja mums ir �ī te, tad kuģis vairs nav vajadzīgs.

Viņ� uzrāpjas kokā un apsien virvi ap kādu zaru.

�ādu veidu pārvietoties turpu atpakaļ dēvē par tiro�lie�u variantu. Alpīnisti to izmanto, lai �ķērsotu bezdi�beņus. Mums virve ļaus atgriezties, atrodoties virs upes, tātad paglābjoties no sirēnām.

Ta�u �īs ūdens radības sapratu�as, kā grasāmies izman�tot virvi, un lec, cen�oties to satvert. Viena no tām ieskrie�nas kā jūras delfīns, uzlec augstu virs ūdens un pieķeras virvei. Kāda cita steidzas darīt tāpat un pieķeras pirmajai, tai seko divas citas. Kad to ir salasījies vesels mud�eklis, virve zemu ieliecas un zars, ap kuru tā apmesta, zem viņu svara pēk�ņi lūst.

Tagad tie�ām būs grūti atgriezties.

Jo ļaunāk, paziņo Rauls. Galu galā konkistadori ta�u sadedzināja savus kuģus, lai tiem nerastos vēlme doties jūrā. Mums nav nekādas izvēles. Paliek tikai drosme.

Bet� bet ja nu mēs atgrieztos� peldus? bikli iero�sina Edīte Piafa.

Starp avangardiskākajām no apziņas izpratnes teo�rijām ievērības cienīga ir Puatjē Medicīnas fakultātes profesora Re�ī Diteija teorija. Pamattēze, ko izstrādājis �is pētnieks, balstās uz Feinberga darbiem. Pastāvēju�as trīs pasaules, ko noteicis tās sastāvā ietilpsto�o elementu kustības ātrums.

Pirmā pasaule esot tā, ko mēs apdzīvojam, � "zemgaismas" pasaule. Tā ir matērijas pasaule, kas pakļaujas klasiskās fizikas un Ņūtona gravitācijas likumiem. �o pasauli veido bradioni jeb daļiņas, kuru kustības ātrums ir mazāks par gaismas ātrumu.

Otrā esot "gaismas" pasaule. �o pasauli veido daļi�ņas, kas rada gaismas mūri, luksoni, kuri pakļauti Ein�teina relativitātes teorijai.

Un, visbeidzot, pastāv virsgaismas laiks telpa. �o pasauli veido daļiņas, kas pārsniedz gaismas ātrumu, tahioni.

Re�ī Diteijs uzskata, ka �īs trīs pasaules atbilstot trim cilvēku apziņas līmeņiem: sajūtu līmenim, kas sajūt matēriju, lokālās apziņas līmenim, kas ir gaismas doma un pārvietojas ar gaismas ātrumu, un virsapziņas līme�nim, kad doma pārvietojas ātrāk nekā gaisma. Diteijs uzskatīja, ka virsapziņas līmeni iespējams sasniegt ar sapņiem, meditāciju un atsevi�ķu narkotiku lieto�anu, ta�u viņ� runāja arī par kādu pla�āku jēdzienu zinā��anām. Pateicoties zinā�anām par pasaules likumiem, mūsu apziņa darbotos paātrināti un sasniegtu tahionu pasauli.

Diteijs uzskata, ka "dzīvai būtnei virsgaismas pa�saulē pastāv pilnīgs dzīvi veidojo�o notikumu acumirklīgums". Attiecīgi pagātnes, tagadnes un nākotnes jēdzieni saplūst un izgaist. Pievienojoties Deivida Boma pētījumu rezultātiem, viņ� uzskatīja, ka mirstot mūsu virsgaismas apziņa sasniedz citu, attīstītāku enerģijas līmeni tahionu laiku-telpu. Vecumdienās Re�ī Diteijs ar savas meitas Brigitas palīdzību izstrādāja vēl drosmī�gāku teoriju, saskaņā ar kuru ne tikai pagātne, tagadne un nākotne apvienotos �eit un tagad, bet arī visas mūsu dzīves gan pagāju�ās, gan nākamās noritētu vienlai�kus ar mūsu tagadējo dzīvi virsgaismas dimensijā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Starp abiem �īs upes krastiem nav nekā kopēja. Otrā krastā zeme ir melna, ziedi ir melni, tie ir melnie īrisi, un lapas ir tum�as.

Es varētu kaut ko nodziedāt, lai mūs uzmundri�nātu, piedāvā Edīte Piafa.

Nē, paldies.

Pēk�ņi satrūkstamies, jo atskan dobja rūkoņa, kas nāk no kādām milzīgām plau�ām. Mums rodas ļauna priek��nojauta.

Ko tagad iesāksim? jautā Merilina.

Muksim projām! ierosina Edīte Piafa.

Tad izdzirdu sev virs galvas sīk�anu. Mana ķerubīne.

Uzmanību, spiegs! iesaucas Mata Hari, kas ar veiklu rokas kustību noķer ķerubīni un iesprosto plaukstā.

Vajag viņu nospiest, citādi viņa mūs nodos, saka Edīte Piafa.

Es atgādinu:

Viņu nevar nogalināt. Tā ir himera, tātad nemir�stīga.

Bet mēs varam to ieslodzīt kādā vietā, no kuras vina nevarētu izbēgt, palabo Rauls.

Viņ� saķer manu izspūru�o ķerubīni aiz spārniem. Viņa vicina dūri, it kā mums piedraudot, un ar plati atvērtu muti, izbāzusi savu tauriņa mēli, spalgi iespiedzas.

Iespējams, ka viņa, tāpat atsevi�ķi zvēri, izdod ultra�skaņas, lai izsauktu kentaurus, brīdina Mata Hari.

Katram gadījumam ar lupatu vīk�ķi, ko tā noplēsusi no savas togas, Mata Hari aizbā� muti ķerubīnei, kuru �āda rīcība aizkaitina vēl vairāk un kura lokās uz visām pusēm, cen�oties atbrīvoties. Es iejaucos:

Laidiet viņu vaļā! Es viņu pazīstu.

Rauls nemaz netaisās mani uzklausīt un apsien kādu no savas togas noiru�u diedziņu viņai ap kāju. �ī radība cen�as kaut kā lidot, kāju izstiepusi, lai parādītu, ka diega saite tai dara sāpes.

Viņa noteikti zina, kas mūs sagaida, un ieradusies, lai mūs brīdinātu, es saku.

Vai baidās, ka atklāsim, kas mums priek�ā atrodas, Rauls neuzticīgi atbild.

Es paraustu plecus un saliecu rādītājpirkstu kā laktu. Knisle tūlīt uz tā apsē�as. Izrauju tai no mutes togas vīk�ki, kas traucē izdot skanas.

Nevar visu laiku dzīvot vienās bailēs. Da�reiz vajag arī uzticēties un riskēt.

Mazā, apburo�ā himera neapmierināti sa�ķoba sejiņu un ar zodu man norāda uz diegu, aiz kura tā joprojām piesieta. Es to atsienu. Maniem draugiem par izbrīnu, vina nekur nelido.

Vai gribi mums palīdzēt? Es zinu, ka tu nerunā, tomēr mūs saproti, knislīt. Vai gribi mums palīdzēt? Tu mums esi vajadzīga. Ja piekriti, tad pamāj ar galvu. Viņa māj ar galvu no aug�as uz leju.

Labi. Vai tu centies mūs brīdināt, lai nedodamies tālāk?

Viņa piekrīto�i pamāj.

-Tu zini, ka mēs nevaram atgriezties.

Vina mums ar zīmēm rāda krastu un virvi.

Izskatās, ka viņa cen�as mums pateikt, ka var pie�stiprināt virvi otrā krastā.

Vai tie�ām tu domā, ka viņa to mūsu dēļ izdarīs? brīnās Edīte Piafa.

Bet ķerubīne jau ir aizlaidusies, neko nepaņemot līdzi.

�ī virve jebkurā gadījumā ir pārāk smaga tādam tauriņam, Merilina saproto�i paziņo.

Labi, mums tāpat nekas cits neatliek kā palikt �eit un gaidīt kentaurus, Rauls saka. Mēs esam nolādēti.

Kāpēc lai mēs neietu uz priek�u? jautā Edmonds Velss. Mums tāpat nav ko zaudēt. Vismaz uzzināsim, kas atrodas priek�ā.

Atkal atskan dobjā rūkoņa, un tagad dzirdami arī tik smagi soļi, ka zeme nodreb.

Es varu kaut ko uzdziedāt, lai izkliedētu briesmas, saka Edīte Piafa, bet pati nodreb pie visām miesām. Tas vienmēr nācis par labu.

Nē, patie�ām, labāk nevajag.

Mēs nogaidām, līdz izdzirdam spārnu vēdas. Tur atgrie�as knislīte kopā ar �ķielējo�o grifu. Viņa tam parāda virvi un nūju. Spārnotā lauva ar ērgļa knābi tos steig�us sagrābj un tad atkal aizlai�as uz upes otru krastu, lai tos novietotu tie�i tā, kā es biju knislītei lūdzis. �ķielē�ana tam traucē visu precīzi izdarīt, tomēr ar satīru palīdzību otrā krastā nūja tiek veikli iestiprināta zemē. Fredijs piesien virvi augstāk, lai sirēnas to nevar aizsniegt. Viņ� piestiprina atpakaļ koka rokturi, kam pievienota aukla, lai tā mēs varētu atgriezties atpakaļ.

Nu tā. Tirolie�u pāreja ir atkal savā vietā.

Rabīns pa to dodas uz priek�u pirmais, lai pārbau�dītu, kā viņa uzmeistarotā ierīce darbojas. Viņ� klusām slīd virs zilajiem ūdeņiem. Ūdens radījumi, kas cen�as to saķert, tomēr nespēj viņu aizsniegt.

Izdevās! viņ� mums uzsauc no otra krasta, nostip�rinot tirolie�u pāreju. Merilina velk virvi, lai aizsniegtu rokturi, pie kura pieķerties, un pēc tam sveika un vesela piezemējas otrā krastā, tad savu veiksmi izmēģina Mata Hari, kurai seko Edmonds Velss, Edīte Piafa, Rauls un beidzot arī es.

Pa to laiku sirēnas atkal ir apvienoju�ās. Upes vidū mani sagaida īsta dzīvā kolonna. Lai varētu augstāk aiz�sniegt, viņas ir uzkāpu�as cita citai uz pleciem. Mana kāja tiek stingri satverta.

�ī valdzino�ā zivs draud mani ievilkt ūdenī. Lai to iztraucētu, ķerubīne nosē�as tai uz acīm.

Raula anha joprojām ir kaujas gatavībā, un labi tēmēts �āviens liek ienaidnieka rokai mani palaist vaļā.

Tagad arī es esmu nokļuvis otrā krastā.

Paldies, Raul!

Ķerubīne sīc, lai atgādinātu, ka arī viņai bijusi sava loma manā glāb�anā.

Paldies, knislīt! Tīrais brīnums, ka esam izglābu��ies.

Satīri jau korī atkārto:

-Tīrais brīnums, ka esam izglābu�ies. Tīrais brīnums, ka esam izglābu�ies.

Un viņi mūs rausta aiz togām.

Ko vēl jūs vēlaties? brīnās Rauls.

Ko vēl jūs vēlaties. Ko vēl jūs vēlaties.

Rabīns aplūko savu tirolie�u pāreju.

Nākamreiz aukla jānostiprina augstāk, tad tikai vajadzēs pacelt kājas, lai paglābtos no sirēnām, viņ� rāmi piebilst.

Pagaidām virvi nevajadzētu atstāt redzamā vietā, Edmonds Velss dod padomu. Nevajadzētu piesaistīt kentauru uzmanību. Noraisīsim to!

Esmu izmircis. Vēroju tum�o lapotni, no kurienes vēl joprojām atskan �ausmīgā rūk�ana, kas atbalsojas līdz �im krastam. Tas ir kāds dzīvnieks, kas jūtas vīlies, ka neizdevās mūs sastapt. Viņa rūk�anai pievienojas sirēnu skumjais dziedājums, it kā lai no mums atvadītos vai arī lai no�ēlotu savu neizdo�anos.

Vārds sirēnas nozīmē "tās, kas savalgo", jo tiek uzska�tīts, ka viņu dziesmas ir lieliski piemērotas, lai cilvēkus sagūstītu savos valgos. �īm upes dieva Aheloja un nim�fas Kasiopejas meitām ir sievietes rokas un krūtis, bet augums beidzas ar garu zivs asti. Par viņu izskatu esot atbildīga Afrodīte, kas tās sodījusi par to, ka tās neatdevu�as savu nevainību dievam.

Dziedot brīnumainās balsīs, sirēnas pievilina jūrnie�kus, kas pēk�ņi vairs nespēj atrast pareizo ceļu. Kad kuģis nogrimst, sirēnas jūrniekus aprij. Sirēnu vārdi ir da�ādi, tomēr leģenda vēsta, ka visslavenākā ir Partenope, kas

tikusi izmesta Tirēnas krastā, iepretim Kapri, lai radītu pilsētu Neapoli.

Alķīmiķiem sirēnas simbolizē sēra un dzīvsudraba apvienību, kas piedalās lielā meistardarba radī�anā.

Andersena pasakā "Mazā nāriņa" daudz prozaiskāk attēlots, kā kāda sirēna, dejojot ar princi, piekrīt zaudēt zivs asti, lai iegūtu tā mīlestību. �is stāsts ir alegorija par to, kā cilvēki gatavi pārciest tūksto� mocību, lai pārvarētu dzīvnieka līmeni un varētu pārvietoties uz divām kājām.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Atgrie�os villā Nr. 142 857. Ar olām un sāli nepie�tiek, lai justos paēdis pēc tādas fiziskās piepūles. Būtu bijis priecīgs par pamatīgāku maltīti. Rīt mums ir lekcija pie jūras dieva Poseidona. Iespējams, ka ēdienkartē būs iekļautas zivis. Es neatteik�os pat no ceptas sirēnas astes.

Ienirstu vannā. Ar katru dienu un katru nakti pārbau�dījumi kļūst aizvien grūtāki, un katru rītu jūtos vienlai�kus gan pārguris, gan sajūsmināts, turklāt nespēju aiz�migt, pat ja acis turu cie�i aizvērtas.

Kāds troksnis aiz loga mani padara modru. Atveru acis un uzmetu uz pleciem dvieli. Tā ir knislīte, kas klauvē pie

loga. Aicinu viņu ienākt, bet pats atgrie�os vannā. Kādu mirkli �aubos, vai izmesties kailam, kad mani uzlūko sīkā jaunas meitenes sejiņa, tomēr �ī knislīte ta�u ir tikai ķeru�bīne un no himeras nevajadzētu īpa�i kaunēties. Turklāt, kas to lai zina, kāda dzimuma viņa bijusi, pirms notika �ī pārvērtība� Tā kā mana knislīte nav ne tuvu tik tikumīga kā es, tad viņa mierīgi apmetas uz vannas malas.

Man gribas ēst. Vai tev arī? No kā tu te pārtiec?

Atbildes vietā ķerubīne iz�auj savu tauriņa mēli un

noķer kādu mu�u, kurai nepaveicas lidot garām pārāk tuvu. Divi sakodieni, un kukainis ir pagalam.

Tagad saprotu, kāpēc tu vaiksties, kad es tevi saucu par knisli. Tas ir apmēram tāpat, kā tu mani sauktu par hamburgeru.

Ķerubīne pamāj ar galvu.

-Jo ļaunāk, es tevi tikpat turpinā�u saukt par knislīti, jo uzskatu, ka tas tev lieliski piestāv.

Kā protestējot meitene-taurenis man ie�ļaksta acīs ziepjaino ūdeni, tomēr pati smaida.

Klau, esmu pārliecināts, ka tu zini visus �īs salas noslēpumus.

Mana sarunu biedrene kļūst nopietna, bet es sāku viņu izpra�ņāt:

Atbildi ar jā vai nē. Vai tu zini, kas atrodas Olimpa kalna virsotnē?

Atbilde nav ne jā, ne nē. Viņai ir noslēpumaina sejas izteiksme.

Vai bez dievu skolotājiem pastāv arī dievu vald�nieks?

Viņa mirkli padomā, tad piekrīto�i pamāj ar galvu.

Vai tu viņu esi redzējusi?

Noliedzo�ā atbilde tiek pausta tik nepārprotami, tur�klāt vairākas reizes, ka tas dro�i vien nozīmē, ka neviens no �ejienie�iem to nav redzējis un nekad arī neieraudzīs.

Un velnu?

Viņa nodreb tāpat kā Atēna, kad to pieminēju.

Vai tu gadījumā nezini atbildi uz mīklu: "Kas ir labāks par Dievu un sliktāks par velnu?"?

Knislīte paveras gaisā. Par to viņai nav nekādas no�jausmas.

Tagad izmēģinu, kā man veiksies ar kādu citu jautā�jumu:

Vai tu zini, kur� ir dievu slepkava?

Viņa paraugās uz manu cilpas krustu, tad lai�as uz tā roktura pusi. Ko viņa man grib pateikt? Beidzot saprotu, ka ķerubīne iesaka to uzlādēt, lai varētu izmantot, gadī�jumā ja man uzbruktu dievu slepkava.

Vai tu domā, ka viņ� gribēs nogalināt visus studen�tus citu pēc cita?

Viņa sparīgi kustina rokas, un viņas sejas izteiksme ir pārliecino�a.

Vai citos kursos jau ir notiku�as tamlīdzīgas slep�kavības?

Viņas lūpas bez skaņas veido "nē".

Beidzot nolemju rāpties laukā no vannas, uzmetu uz pleciem peldmēteli un ievietoju anhu uzlādē�anas ierīcē. Knislīte sirsnīgi māj ar galvu.

Vēl tikai pajautāju:

Vai tu pazīsti " 1. zemes" mirstīgos?

Viņa noliedzo�i papurina galvu.

Tad atļauj man tevi ar da�iem no viņiem iepazīs�tināt.

Mana televizora ekrānā redzams, kā �etrgadīgais Kuasi Kuasi kopā ar bariņu citu bērnu jautri plun�ājas duļķainā dīķi. Viņi �ļakstās un cits pēc cita ienirst netīrajā ūdenī. Nedaudz tālāk pļāpā bariņ� sievie�u, kas izdauza veļu un laiku pa laikam uzmet acis saviem pēcnācējiem. Neviens neizskatās satraukts, kad parādās kāds krokodils un tuvojas bērniem, kas to tūdaļ notur par jaunu rotaļu biedru. Ar savām mazajām roķelēm viņi tam bungo pa galvu un kaitina, cik tik jaudā. Plati atplestu rīkli milzu rāpulis ierēcas, tomēr tas nebiedē ne mātes, ne bērnus.

Dīvaini, vai ne? Tādi ir tie manas planētas cilvēki, es saku. Es arī biju tāds pats. Un, starp citu, varbūt tu arī�

Knislīte atkal noliedzo�i papurina galvu, un pēk�ņi es saprotu, ka, iespējams, viņa nāk no kāda kursa, kur� ieradies no tādas planētas, par kuru es neko nezinu. Kā Sarkanā planēta, kuru atklāju, kad biju eņģelis.

Otrs televīzijas kanāls. Pludmale. Teotima māte tam ap rokām aplikusi peldpū�ļus un ap vidukli peldriņķi ar pīles galvu. Bērns priecīgs �ļakstās. Tāpat kā viņa tēvs, kas peld tālu prom no savas ģimenes, arī bērns nebaidās no ūdens. Māte viņu sākumā pietur, bet pēc tam palai� vaļā. Puisēns vicina savas tuklās kājeles un ķepurojas uz priek�u, aizrijas ar ūdeni un sāk raudāt. Saprotu: tāpēc, ka māte pretTeotimu pārāk labi izturas, viņ� kļuvis nedaudz tūļīgs.

Tre�ajā televīzijas kanālā Juņ Bi kādā baseinā raud, jo māte viņu pārāk stipri spie� sev klāt. Mazulīte ir vai zaļa no bailēm un raud, daudz nebēdājot par pūli, kas to ieskauj no visām pusēm, jo cilvēkiem �eit ir tikai da�i cen�timetri ūdens, lai atpūstos, nesaskrienoties ar kaimiņiem.

Peldētāji tūlit sāk niknoties par meitenes kliedzieniem un izrādīt savu nosodījumu. Māte izceļ Juņ Bi no baseina, lai uz�autu tai pa dupsi, bet pēc tam iemet vienu pa�u baseinā, cerot, ka tā viņai nāksies vienai pa�ai izķepu�roties. Atkal atskan kliedzieni. Pamesta viena, mazulīte ķepurojas, aizrijas ar ūdeni un, pacēlusi galvu, spļaudās un klepo. Pārējo peldētāju pārmetumi tagad veltīti gan mātei, gan meitai, kas atsakās no savas peldē�anas stundas un atstāj dvielī ievīstīto Juņ Bi, kas trīc no aukstuma, kādā baseina stūrī.

Knislīte skatās, aiz pārsteiguma acis izbolījusi.

Es izslēdzu televizoru un viņai paskaidroju:

Tie ir mani kādreizējie klienti. Es ar viņiem nodar�bojos viņu iepriek�ējā dzīvē. Varbūt tu arī kādreiz esi bijusi eņģelis, vai ne? Bet pēc tam kļuvi par dievu mācekli?

Daiļā ķerubīne nekustīgi manī veras, bet pēc tam aizlai�as pa atvērto vannasistabas logu. Vēroju, kā viņa pārvēr�as par naktstauriņu.

Pūlos apkopot savas domas. Diez kur� rit būs mūsu skolotājs?

Krona un Rejas dēlu Poseidonu, "to, kur� padzirda", tāpat kā viņa brāļus, viņam piedzimstot, aprija viņa tēvs, bet Zevs viņu izglāba. Tā kā Poseidons bija Zeva brālis, tad kļuva par Olimpa dievu un saņēma pārvaldī�anai jūras valstību. Viņ� vadīja viļņus, izraisīja vētras un lika avotiem plūst pēc savas patikas. Kopā ar Zevu Poseidons pieveica titānus un mil�us, tiem metot ar klintsgabaliem, ko viņ� izlauza ar okeāna spēka palīdzību.

Kad Olimpa saimnieks padzina savu tēvu Kronu no troņa, viņ� piedāvāja Poseidonam pili Beotijā, kas atra�dās zem ūdens Egejas jūrā. Tomēr Poseidonam ar to vēl nebija gana. Viņ� aizmeta savu trij�uburi uz Atēnu akro�poli, un tajā vietā vēl �obaltdien var redzēt sāļā ūdens avotus. Tā kā Atēnai bijis muļķīgs paradums apmes�ties uz dzīvi tie�i blakus pilsētai, Poseidons saniknojās un uzcēla ap pilsētu augstus vaļņus. Lai viņ� piekristu apturēt �o postu, Atēnām vajadzēja atteikties no savas matriarhāta sistēmas un pieņemt patriarhātu, kas bija veltīts Poseidona kultam. Pilsētas sievietes zaudēja savas tiesības balsot, un bērniem vairs nedeva Atēnas vārdu. Tas Atēnai nemaz nepatika, un Olimpa saimniekam nācās iejaukties, lai novērstu "brāļu karu".

Lai gan Poseidons apprecēja nereīdu Amfitrīti, tādēļ viņ� nepiedzīvoja mazāk mīlas dēku ar dievietēm un nimfām. Pēc tam kad viņ� iejaucās, lai glābtu Afrodīti, kas tika pieķerta Arēja skavās, tā viņam dāvāja divus dēlus Rodosu un Herofilu. Ar Gāju viņi radīja bries�mīgo milzi Anteju, kas klīda pa Lībijas tuksnesi un pār�tika no lauvām. Lai paglābtos no jūras dieva, Dēmetra kļuva par ķēvi, bet Poseidons pārvērtās par ērzeli, un viņai piedzima zirgs Arions, kuram viena kāja bija kā cilvēkam un kur� spēja runāt. Ari Medūza ļāvās jūras dieva valdzinājumam tie�i Atēnas templī, un, lai viņu sodītu, Zevs pamāja ar �ķēpu, atņēma tai skaistumu un tās seju aizvietoja ar �ūsku midzeni. Tomēr no �īs savie�nības radās spārnotais zirgs Pēgass. Poseidons radīja vēl citus briesmīgus pēcnācējus, tādus kā Tritons, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei zivs, kiklops Polifēms un milzis Orions.

Tomēr Poseidons vienmēr bija vēlējies papla�ināt savu karalisti. Kopā ar Apollonu viņi noslēdza sazvēres�tību pret Zevu, kur� tos sodīja, pavēlot uzcelt nocietinā�jumus ap Troju, kurā valdīja karalis Laomedons. Karalis bija vienojies par algu, ko vēlāk atteicās maksāt, tādēļ Poseidons uzsūtīja jūras briesmoni, kur� viņa pilsētu iznīcināja.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Pirmdiena Mēness diena. Poseidona lekcija. Poseidona pils Elizejas laukos no ārpuses atgādina gaisto�u smil�u pili, kas uzcelta pludmalē, gaidot nākamo pai�sumu. Tās iek�puse gan vairāk līdzīga zvejnieka nolikta�vai ar laivām, tīkliem, glieme�vākiem un amforām. Gar sienām izvietoti akvāriji ar aļģēm, anemonēm un mirdzo��iem koraļļiem. j

Mūsu �īsdienas pasniedzējs ir milzis ar sirmu �etrstū�raini apgrieztu bārdu. Poseidons ne�ķiras no sava trij��ubura, ko velk aiz sevis, dzelzij �vadzot. Viņa sejā nav manāma ne vismazākā laipnības atblāzma. Poseidons mūs uzlūko tā, it kā jau iepriek� būtu uz mums sadusmojies, un nokliedz:

Atlant!

Tūlīt atsteidzas Atlants, novieto " 18. zemi" uz podesta zāles vidū un aiziet, ne�ēlojoties kā parasti.

Poseidons tai tuvojas un, pieplacis savai anhas lupai, glu�i kā izmeklētājs, kas meklē kādus pierādījumus nozie�guma vietā, drīz vien nodārdina:

Un to jūs saucat par pasauli!

Mēs sē�am mēmi un sarāvu�ies savos solos.

Es jums saku: ir tādas planētas, ka tiem, kas tās radīju�i, aiz kauna vajadzētu nosarkt, viņ� piebilst, uzsi�tot ar trij�uburi pa savu rakstāmgaldu. Kop� es Olimpijā esmu dievu skolotājs, vēl nekad, tie�ām nekad neesmu redzējis tik no�ēlojamu pasauli. Un kurp tad esat nolē�mu�i doties ar �o nelaimi, kas nav pat sfēriska?

Pasniedzējs pieceļas un staigā �urpu turpu gar paaug�stinājumu, laiku pa laikam novicinot savu draudīgo trij��uburi uz mūsu pusi vai dusmās raustīdams bārdu.

Visur pauguri. Tā nav iespējams tikt uz priek�u. Jūs tur, lejā, aizejiet pakaļ Kronām.

Students, uz kuru Poseidons norādījis ar pirkstu, neko nevaicājot, dodas uz pasniedzēju istabu un nekavējoties atgrie�as kopā ar laika dievu, kas ir noskrandis kā alla�.

-Tu mani aicināji?

Jā, tēvs. Vai redzējāt, kādu ne�ķīstību �is jaunais kurss paredzējis izmantot par starta pasauli?

Krons iestiprina acī savu pulksteņmeistara lupu, lai aplūkotu mūsu veikumu, nemitīgi vaikstās un gandrīz vai atvainojas:

Man tomēr �ķiet, ka neko nevajadzēja atkārtot, kad biju viņiem iedevis kosmisko olu�

Tātad pie visa vainīgs Hēfaists. Student, ved viņu �urp! � nodārdina jūras dievs.

Tas pats students vēlreiz skrie�iem metas projām un atgrie�as kopā ar kalēju dievu, ko atbalsta abas viņa sievietes-roboti, kuras rūpējas par to, lai viņ� nezaudē līdzsvaru. Hēfaists uzreiz saprot, ka problēmu radījusi "18. zeme", un ar savas anhas lupu viņ� pēta mūsu pla�nētu.

Nu, nav nemaz tik traki. Vai nu vajadzētu būt tādam perfekcionistam, viņ� dusmojas.

Aizkaitinātais Poseidons tik dusmojas tālāk:

Ak tā? Ta�u es atsakos strādāt uz "18. zemes". Tie�ciet galā, kā zināt, ta�u jums tā jāizlabo vai arī jārada pienācīga "19. zeme".

Mēs klusējam. Ja jau skolotāji nespēj savā starpā vie�noties, kur tad nu mēs, iesācēji studenti, varam iejaukties.

Runa tomēr ir par jaunu planētu, � Hēfaists iebilst.

Laika dievs saka:

To vēlreiz izveidot nozīmētu iekavēt lekcijas. Tas nav iespējams, tā ka nāksies vien samierināties ar �o nepil�nīgo pasauli.

Tēvs un dēls neatlaidīgi lūkojas viens uz otru. Posei�dons pirmais nolai� acis un nopū�as.

-Tomēr, Hēfaist, tos negludumus gan nolīdzini.

Nelabprāt kalēju dievs ar savas anhas palīdzību pie�kāpjas, laika dievs tam pievienojas, paātrinot pulksteni, lai vulkāni, kurus otrs labo, ātrāk atdzistu.

Izlem pats, mēs tev vairs neko nevaram līdzēt, paziņo Hēfaists, dodot zīmi sievietēm-robotiem, lai viņu ved uz durvīm ratiņkrēslā, ko Krons, kur� arī alkst ātrāk tikt projām, palīdz stumt.

Pasaule, kas nav pilnīga un atrodas minerālu attīs�tības stadijā, nekad nekļūs par perfektu pasauli arī daudz pilnīgākās attīstības stadijās, purpina Poseidons, kad viņa kolēģi ir projām. � Planēta ir kā dzīva būtne. Tai ir jāelpo. Vai neesat nekad sev pajautāju�i, kāpēc maizes garoza ir ar iegriezumiem? Un paraugieties uz �o pavir�i veidoto planētu!

Ar sava uz maksimālo stiprumu noregulētā trij�u�bura zibeni viņ� vēl �ur tur pielabo "18. zemi", bet pēc tam pārguris atkal iztaisnojas. Pēdējie uguņojo�ie kalni apdziest glu�i kā pēdējās sveces dzim�anas dienas tortē, un no tiem vēl virmo balti dūmi, kas paceļas debesīs, pārvēr�oties mākoņos. Tie apvienojas, lai veidotu atmo�sfēru, pamazām pārklājot visu planētu ar mīkstu dūnu segu.

Kur� iepriek�ējā nodarbībā saņēma labāko atzīmi? jautā jūras dievs, nodzē�ot zālē gaismu.

Sāra Bernāra paceļ roku.

Tad jums būs tas gods veikt pirmo �āvienu. Cen�tieties trāpīt mākoņos. Ar vienu nelielu zibeni vajadzētu pietikt.

Viņa paklausa. Lai arī nedaudz pārsteigta par tādu lūgumu, viņa noregulē savu cilpas krustu uz mākoņu segu. Tikko zibens ir skāris "18. zemi", gai�ie mākoņi pārkārtojas un pārvēr�as par tum�i pelēkiem mākoņiem, kas kļūst melni un necaurredzami. Redzami zibens zib�ņi, tikai tos vairs nerada mūsu cilpas krusti. No tās vietas, kur mēs atrodamies, saredzam tikai baltus punktiņus kā gaismas plankumus, kas mirk�ķina. Aug�ā tie veido tīklo�jumu, kas saista atmosfēru ar planētas virsmu. Tajā brīdī tum�ie mākoņi izplūst spēcīgā lietusgāzē.

Ar rokas kustību Poseidons mūs aicina nākt tuvāk sfērai un pavērot �o izrādi. Visas planētas plaisas piepilda brūngans ūdens. Dziļie rifi, kas atdala kontinentus citu no cita, piepildās ar ūdeni gausāk. Ielejas, kas grimst ūdenī, veido ezerus, kas reizēm pārplūst, izlīstot upēs un sadaloties avotos.

Un tad pēk�ņi, it kā mākoņi būtu izlēju�i visu savu saturu, lietus mitējas. Tum�ie mākoņi atkal kļūst pelēki, tad balti, tad caurspīdīgi un beidzot izklīst. Telpa starp atmosfēru un planētas virsmu piepildās ar gaisu, bet lejā ūdens kļūst jūraszils.

Poseidons iededz gaismu.

-Tagad jūs esat nonāku�i pie visinteresantākā mācību mirkļa. Tie�i �eit un tagad mēs radīsim Dzīvību.

Viņ� uzraksta uz tāfeles "Dzīvības radī�ana", bet zemāk pieraksta:

0.��� Sākuma punkts. Kosmiskā ola.

1.�� Matērija. Minerāls.

2.��� Dzīvība. Augs.

Nāk prātā Edmonda Velsa "Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija". 2 � augs: horizontāla svītra zem līknes, kas iestādīta zemē un mīl gaismu�

Poseidons mums parāda, kā rīkoties. Pietiek raidīt vis�niecīgākos zibens impulsus uz DNS �ķiedru, bet impul�siem jābūt tik precīziem, lai tie būtu atomu līmenī. Tā mēs ierakstām dzīvas būtnes programmu, ar kuru rīkosi�mies. Tā, it kā mēs perforētu vienu no tām senlaicīgajām lentēm, kas kalpoja par informātikas programmu. Posei�dons piebilst, ka pēc tam būs nepiecie�ama ari �īs atmiņas aizsardzība ar dro�ības sistēmas kodolu.

DNS �ķiedrās varam ievietot visu, kas vien mums ienāk prātā. Mēs varam ieprogrammēt krāsu, formu, sajūtas, da�ādu ādas biezumu, tās izturību un cietību.

Neticami, ko iespējams izdarīt tikai ar ūdeņradi, skā�bekli, oglekli un slāpekli, jo viss, kas dzīvo, ir vienīgi �o �etru atomu kombinācijas. Pēc tam DNS programma paveiks visu pārējo.

Katram savam veidojumam, Poseidons paskaidro, jums jāatrod

���� veids, kā tas barosies,

��� veids, kā tas vairosies.

-Taustieties, izgudrojiet, meklējiet risinājumus! Ļau�jieties vispārdro�ākajām fantāzijām. Ne�auboties iekaro�jiet jūras dzelmes, grotas, bedres un pat okeānu virsmas. Dariet tā, kā jums �ķiet pareizi. Jums ir da�as stundas laika. Jums pietiks laika, lai labotu savas kompozīcijas un lai tās pieskaņotu klimatiskajiem apstākļiem, ko jums uzspie� jūsu kaimiņi.

Kā auto remontdarbnīcas darbinieki, kam rokas nosmērētas ar eļļu, tā mēs tagad rokamies �ūnu sirdī. Es uzārdu DNS �ķiedras, it kā grasī tos salabot motoru. Tad izkārtoju hromosomas kodolos kā �ķiedras somā. Sākumā visas manis izveidotās struktūras sabrūk. �ūnas apvalks nav pietiekami izturīgs, vai arī kodola DNS ir mazticams.

Pamazām sāku saprast, kāda savstarpēja iedarbība iesaistīta manās kombinācijās, un iegūstu visvienkār�āko dzīvības formu � sfērisku baktēriju ar vienu �ūnu, kas satur kodolu un tā DNS.

Atbildot uz Poseidona pirmo jautājumu, "kā tā baro�sies", mana baktērija absorbē gaismu ar fotosintēzes palīdzību un piesaista organisko molekulu druskas, kas paliku�as pāri no manu kursabiedru mēģinājumiem. Atbildot uz otro jautājumu, "kā tā vairosies", ļoti vien�kār�i, ar partenoģenēzes palīdzību. Tā sadalīsies divās jaunās �ūnās, kas būs tie�i tādas pa�as kā pirmā. Ar vienu acs kaktiņu es aplūkoju Fredija Maiera darbu, viņ� strādā man blakām.

Viņam jau izdevies izveidot daudz�ūni. Tā ir kāda aļģe. Rauls ir izstrādājis kādu ļoti vienkār�u, turklāt ļoti stabilu vīrusu, kas spēj baroties un vairoties cita orga�nisma iek�ienē. Edmonds Velss radījis sūkli, kas pārtiek ne tikai no gaismas, bet arī no gāzes. Ar filtrē�anas sis�tēmas palīdzību viņa radītais veidojums panes arī ūdeņ�radi, kas līdz �im visām dzīvības formām bijusi inde. �āda enerģijas piegāde rada �ķiedras, kuras palīdz pārvie�toties pa virsmām. Savukārt Mata Hari, daudz nedomā�jot, izgudrojusi seksualitāti, radot organismus, kas vai�rojas, nevis daloties, bet gan apvienojoties un sajaucoties vinu DNS kodiem.

Nav slikti.

Tas nemaz nebija tik viegli, viņa atzīst. Man nācās iziet cauri kanibālisma fāzei, kad viens indivīds aprij otru, kad divas DNS sajaucas. Tad es sapratu, ka man to izdosies labāk paveikt divos posmos sākumā apvienojot divas �ūnas būtnē ar dubultu DNS, bet pēc tam radīt tre�o būtni, kas ir abu apvienojums. -1 + 1=3,jokojoties secina Edmonds Velss.

Man �ķiet, ka �ajā mirklī �ādam teicienam piemīt neticams spēks. Dzīvības radī�anā 1 + 1=3 tātad nozīmē evolūcijas noslēpumu. Staigādams mums aiz muguras, lai redzētu, cik tālu esam tiku�i, Poseidons steidz Matu Hari iedro�ināt. Tūlīt citi studenti mēģina atdarināt �o revolucionāro sistēmu, kas ļauj izkļūt no vairo�anās cikla vienatnē, pārejot uz divu da�ādu indivīdu vairo�anos.

Mēs veidojam un pārveidojam, uzlabojot savus proto�tipus un radot aizvien sare�ģītākas būtnes. Tur var sastapt gan planktonus, gan tārpus. Da�i vēlas ķerties klāt arī zivju izstrādei, ta�u Poseidons viņus aptur. Neveidot neko ar acīm un mutēm, pagaidām nevajadzētu attālināties no augu valstības. Paliekam pie 2.

Mēs piekrītam �iem ierobe�ojumiem. Mana Pensoniete ir bālgani sārta, ta�u izturīga ūdensroze. Tai ir ļoti vien�kār�a vairo�anās sistēma, pateicoties Edmonda Velsa iero�sinātajai filtrē�anai un manis izgudrotajam seksualitātes modelim, kurā gametas attīstās ūdenī. īsi sakot, izmanto�jam visu atklājumu pēdējos modes kliedzienus.

Raula Razorbakiete ir anemone, tikai ar gariem taus�tekļiem. Edmonds izlolojis savu Velsieti � mēļas krāsas aļģi, kura izskatās pēc salāta un aprīkota ar kapsulu sis�tēmu, kas piepildīta ar gaisu un ļauj peldēt pa virsu, tā saņemot vairāk skābekļa un gaisa. Tieku īpa�i apbrīnots tādēļ, ka mana Pensoniete, dzīvojot dziļi ūdenī, uzņem tikai to skābekli, kas atrodas ūdenī, un to vāro gaismu, kas izkļūst cauri tā virsmai un iespie�as dziļāk.

Mata Hari uzmodelējusi savu Harijietiparastu, sar�kanu ziedu, kas, zemē iestādīts, �ūpojas. Tā sirds regulāri izspļauj ūdenī gametas, kuras, sastopoties ar citām, dod dzīvību jaunam augam. Tie sāk vairoties primitīvajā oke�ānā, un es pamanu, ka �ie augi at�ķiras tikai ar dzimumu un katrs no tiem sāk piemēroties videi citādi.

Gistavam Eifelim izdevies iespaidīgs veidojums, tur�klāt tas ir ārkārtīgi skaists. Viņa korallis aug, minerālam sajaucoties ar auga struktūru, un tā sārti oran�ā krāsa izceļas zilganajā, satumsu�ajā ūdenī. Būdams nedaudz atturīgāks, Fredijs Merkūrijs izveidojis debesu krāsas putas, kas ir gai�as un vieglas un pieķeras klintīm, tās iekrāsojot tirkīzzilas. Sāras Bernāras krūms ar mīkstiem, melniem un zaļiem zariem gan ir skaists, ta�u tā vairo��anās izrādās sare�ģīta. Augi �um un mud� visās malās. Te ir vairāk nekā piecdesmit augu sugu, no kurām da�as nav neviena studenta roku darbs. Iespējams, ka tās ir radu�ās spontāni. Tomēr Poseidons mums iesaka augus nenovērtēt par zemu, jo tiem ir milzu vara, lai arī tie ir nekustīgi.

-Atcerieties, viņ� saka, savā pēdējā mirstīgo dzīvē jūs apbrīnojāt augus un tie ietekmēja jūsu eksistenci. Kafija pamodina. Cukurs no cukurniedrēm vai cukurbie�tēm pie�ķir enerģiju tāpat kā �okolāde, bez kuras da�i nespēj iztikt. Turklāt vēl ir tēja un tabaka. Ak �ī tabaka! Parasta lapa, ta�u iedarbojas uz visu cilvēka organismu. Tā iejaucas tauku, miega, garastāvokļa regulē�anā� Un, protams, vēl ir augi, ko izmanto kā narkotikas, kokas un marihuānas lapas, magoņu sēkliņas un kaņepes� Vai nav uzjautrino�i, ka augs manipulē ar cilvēkiem? Cik civi�lizāciju augi ir sabojāju�i! Nekad nenovērtējiet par zemu evolūcijas apmērus, lai arī tie jums sākumā �ķiet pavisam niecīgi, tā jūs tik un tā spēj notvert savās lamatās.

Poseidons rausta savu sirmo bārdu, noliecas, pēta, kaut ko pieraksta, līdz beidzot paziņo uzvarētāju. Bernārs Palisī ir ieguvis tiesības uz zelta lauru vainagu. Keramiķim izdevies izveidot kompaktu augu, kas ļoti ātri aug un pārtiek tikai no gaismas un da�iem ķīmiskajiem elemen�tiem, ko iegūst no zemes.

Zaudētājs �oreiz izrādījies Vinsents van Gogs. Glez�notājs ir izveidojis kādu ūdenspuķi ar zeltaini dzelte�nām ziedlapiņām, kas atgādina saulespuķi, ta�u viņ� to aprīkojis ar sistēmu, par kādu iedomājies tikai viņ� vie�nīgais, � krāsu maiņas sistēmu, kas sākumā paredzēta kamuflā�ai, ta�u viņ� to ātri uzlabojis, lai viņa Gogiete mainītu toni vienkār�i tāpat, bez jebkāda iemesla. Lai būtu skaisti.

Dabā estētika rada nevajadzīgu greznību, Posei�dons sausi komentē. �ajā evolūcijas stadijā vispirms jādomā par efektivitāti.

Mūsu rindās da�i gleznotāji neapmierināti sa�ukstas, tā pau�ot savu solidaritāti nelaimīgajam impresionistam, ta�u van Gogs nepiekrīt to pārtaisīt un iebilst:

Es nepiekrītu. Evolūcijas mērķis nav efektivitāte, bet gan skaistums. Mana Gogiete nav nekāda iesācēja kļūda. Mans darbs ir tiek�anās sasniegt pilnību, un man �ēl, ka jūs to nespējat saprast.

Atvainojiet, van Goga kungs, � jūras dievs strupi atcērt, ta�u ne jau jūs nosakāt Olimpijas likumus. Būt veiksmīgam �eit nozīmē pakļauties pasniedzēju prasībām, nevis izgudrot savu kārtību.

Van Gogs izvelk savu cilpas krustu, ta�u bariņ� ken�tauru jau ir klāt. Viņiem ir tādi vairogi kā specvienību policistiem, kas ieradu�ies palīgā. Gleznotājs pret viņiem pavēr� savu cilpas krustu, ta�u viņi ir labi pasargāti. Tad viņ� �īs bezcerīgās situācijas dēļ pavēr� ieroci pats pret sevi, nomērķē ausī, iz�auj un sabrūk zemē. Cilvēki-zirgi aiznes viņa līķi. Tas viss bija noritējis da�u sekun�u laikā.

Atņemam: 1391 = 138.

Neviens nav pat pakustējies. Tagad esam padevu�ies. Pārsteidzo�i, cik ātri esam pieņēmu�i viņu spēles noteiku�mus. Labākajiem tiek lauru vainagi, sliktākajiem iznī�cinā�ana. Tagad mēs esam tikai parasts studentu kurss, kuri noba�īju�ies par eksāmenu nokārto�anu, lai netiktu izslēgti.

Ja elektronam būtu pie�ķirta apziņa, vai viņ� būtu iedomājies, ka ir iekļauts daudz lielākā veselumā nekā atoms? Vai atoms saprastu, ka viņ� iekļauts daudz lielākā veselumā molekulā? Un vai molekula saprastu, ka tā iekļauta kādā lielākā veselumā, piemēram, kādā zobā? Bet vai zobs saprastu, ka viņ� veido daļu no cilvēka mutes? Un, vēl jo vairāk, vai elektrons varētu iedomāties, ka viņ� veido daļu no cilvēka ķermeņa? Ja kāds man apgalvo, ka tic Dievam, tas ir tāpat, it kā viņ� apstiprinātu: "Es, sīkais elektrons, pretendēju uz to, ka zinu, kas ir molekula."

Bet, ja kāds man apgalvo, ka ir ateists, tas ir tāpat, it kā viņ� man apstiprinātu: "Es, sīkais elektrons, pre�tendēju uz to, ka nav nevienas augstākas dimensijas par to, ko es pazīstu."

Bet ko gan teiktu visi �ie ticīgie un ateisti, ja zinātu, ka patiesībā viss ir daudz pla�āks un sare�ģītāks, nekā viņu iztēle spēj aptvert? Bet kādu izsi�anu no līdzsvara piedzīvotu elektrons, ja zinātu, ka ne tikai veido atomu, molekulu, zobu, cilvēka sastāvdaļu, bet ka arī cilvēks pats ir iekļauts planētas, Saules sistēmas, Visuma un kaut kā vēl daudz lielāka esībā, kam mēs vēl pat nezinām apzīmējumu. Mēs esam iekļauti rotaļā ar krievu lellēm, ko līdz galam nesaprotam.

Tādēļ es atļaujos apgalvot, ka cilvēku izdomātā Dieva koncepcija, iespējams, ir tikai nomierino�a �ķietamība, sastopoties ar reiboni, kas viņus pārņem, saskaroties ar nebeidzami sare�ģīto jautājumu par to, kas patiesībā atrodas virs viņiem.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

"Sezona Rudens" atved aļģes, tad austeres, jūrase�us un jūras anemones. Pēc sāls un olām �ie ēdieni mūs iepriecina. Valdzina joda un augu gar�as sajaukums. Man ir tāda sajūta, ka noriju koncentrēta okeāna kumosiņus.

Neesam izgar�oju�i mūsu radītos augus, un es prā�toju, kā mana Pensoniete gar�o. Vai tā ir tikai cie�ama?

Rauls apsēdies man līdzās.

Nevarētu teikt, ka mēs ar tevi būtu daudz sarunāju��ies. Ko tu par visu to domā?

Atdalu austeri no glieme�nīcas un noriju, kamēr Rauls domīgi kasa zodu.

Man ir tāda sajūta, ka es vairs neesmu daļa no reali�tātes, ka spēlēju kādu spēli, kuras noteikumus nezinu, ka esmu tikai bandinieks, ko vada kāds nezināms re�isors. Esam nokļuvu�i kādā filmā vai televīzijas realitātes �ovā� No visām pusēm vēro, ko mēs darīsim. Un tad vēl �ie milzu dievi, togas, himeras, �ie vīrie�i-zirgi, �īs meitenestauriņi, sirēnas, grifi, satīri un dekorācijas, kas �ķiet kā Salvadora Dalī radītas� Kad bijām tanatonauti, es jutos iepriecināts, citu pēc cita paceļot priek�karus, kas aiz�sedza noslēpumus. Mēs virzījāmies uz priek�u par spīti sistēmai, medicīnas arhaismam, dogmatiskajai reliģijai, da�ādu veidu pamācītājiem. Ber tagad� kas ir mūsu īstie ienaidnieki?

No austeru �ķīvja, ko kāda hora novieto mums priek�ā, Rauls paņem jūrasezi. Ar nazi viņ� uzmanīgi izņem to no �aulas, izvairoties no adatām.

�īs lekcijas, kur mums liek atzīmes kā maziem bēr�niem: burkāns lauru vainags labiem studentiem, iznīcinā�ana nepakļāvīgajiem. Tas viss man nepatīk. Kad jūtos iedzīts stūrī, mani pārņem �ausmas. Mēs atro�damies gravitātes, pilsētas mūru un jūras, kas ierobe�o �o Ēdenes salu, gūstā. Bet pati sala ir apmaldījusies uz kādas planētas, kas atrodas kaut kur tālu projām.

Mēs brīvi izejam ārpus pilsētas mūriem gandrīz katru vakaru, � es saku.

Izskatās, ka mans draugs �aubās.

Pat �ī mūsu bēg�ana �ķiet pārāk vienkār�a. Tas notiek tā, it kā mums būtu izlikti niecīgi �ķēr�ļi, lai pārliecinātu, ka pārkāpjam noteikumus, līdz�

-Kas?

Es prātoju, vai tas nav tie�i tas, kas no mums tiek gaidīts. Vai pamanīji, cik veikli �ķērsojām upi? Un ka vienmēr nejau�i izsprūkam pēdējā brīdī? Pagāju�ajā reizē mums pat palīdzēja himeras� Vai tev tas ne�ķiet aizdo�mīgi? Varētu teikt, ka aiz �īs spēles kaut kas slēpjas.

Jā, bet kas?

Ar austeru nazi viņ� norāda uz kalna virsotni.

Marione�u raustītājs. Dievu valdnieks.

Viņ� smīn.

Ja vien tas nav pats nelabais.

Redzot, kā es izbaudu ēdienu, "Sezona Pavasaris" man atnes jaunu paplāti.

Un visas �īs burvīgās meitenes� Rauls turpina. Varētu domāt, ka filmas autori konkursam vērsu�ies modeļu aģentūrā.

Un tev labāk būtu patiku�as vecas ta�as?

Mans draugs nopū�as.

�ī rotaļlietas loma man �ķiet necie�ama. Tas man atgādina "Cietumnieku". �o seriālu, kur cilvēki iesprostoti kaut kādā viesu namā un kur varonis atkārto: "Es neesmu numurs."

Es savukārt, �eit ierodoties, drīzāk domāju par "Dak�tera Moro salu". Zini, to, kur kāds nojūdzies ārsts veic eksperimentus ar cilvēku un dzīvnieku hibrīdiem?

Sarunas par kino mūs izklaidē.

�ī vieta man atgādina "Grāfa Zarofa medības", Merilina Monro saka. Vai esat redzēju�i �o filmu, kur cilvēki-mednieki izmanto salas jaunpienācējus par dzīvu medījumu?

Vai "Highlander", kur beigās paliek tikai� saka Fredijs Maiers, apēdot austeri, kas glu�i "ko�ers" vis nav.

Kā pa�ā sākumā teica Edmonds Velss, rodas iespaids, ka tas viss ir neīsts. Mēs nebijām īsti pārbiju�ies ne tad, kad nomira Debisī, ne tad, kad aizgāja bojā van Gogs un citi. It kā arī mēs pa�i atrastos kādā filmā vai romānā, kur pazūd varoņi, tas arī viss. Un mums nemaz nav tādas izjūtas, ka arī mūs skartu briesmas, mēs tās analizējam kā trilleri�

Vai jūs esat lasīju�i Zila Verna "Bagātību salu"? es jautāju.

Nez kādēļ mans jautājums rada spriedzi.

�ai grāmatai nav nekā kopīga ar mūsu stāstu, saka Merilina Monro. Drīzāk man �ķiet, ka tas ir stāsts par kādu cilvēku bariņu, kas dzīvo kā Robinsons Krūzo.

Turklāt tur nav pilsētas.

Tur ir kapteinis Nemo, kas, paslēpies kaut kur uz salas, viņus uzmana� es saku.

Tādā gadījumā es drīzāk pieminē�u "Mu�u vald�nieku", Prudons saka. Vai atceraties tos bērnus uz salas? Viņi paliku�i bez pieaugu�ajiem, vieni pa�i savā vaļā.

Es tie�ām atceros �o Viljama Goldinga darbu, kas mani satrieca. Beigās bērni sadalījās divās grupās. Pirmajā grupā bija tie bērni, kas vēlējās aizdedzināt ugunskuru, lai to ieraudzītu kuģi. Otrā grupa atradās kāda �eņķa varā, kur� bija pats sevi pasludinājis par �īs grupas vadoni. Viņ� vēlējās medīt un karot. Viņ� citiem uzspieda hierarhiju, tad paaugstinā�anas un sodu sistēmu. Pamazām otrā grupa iznīcināja pirmo.

Atsaucam atmiņā vēl citus stāstus, un tas mums izraisa nostalģiju pēc dzīves uz "1. zemes". Es pēk�ņi sāku prā�tot, vai seriāli un kulta filmas pastāv arī uz citām planē�tām. Iespējams.

Un kas, tavuprāt, atrodas uz Melnās pasaules? Mēs prātojam par "Kerberu", "Bāskervilu suni", bet da�i atsauc atmiņā "Alienu". Dīvaini, bet, kad piedēvē�jam �im monstram Holivudas varoņu vārdus un tēlus, viņ� mums ne�ķiet tik bīstams.

-Atceros mazo, balto trusīti no Montī Paitona filmas "Svētais Grāls". Tāds pavisam mazītiņ� trusītis, kur� lec un visiem pārko� rīkli tā, ka tie nepaspēj ne iepīkstēties.

-Vēl jau ir arī Purva ne�ķīstenis, kas parādās naktīs, Merilina Monro atgādina.

Un Drakula.

Tad mēs atkal izdzirdam kliedzienu. Atgrie�anās reali�tātē. Mēs apklustam. Atskan vēl viens kliedziens, vēl �aus�mino�āks nekā iepriek�ējais, un mūs izbiedē līdz nāvei. Mēs tomēr neatrodamies filmā. Pielecam kājās. Pametam megaru un dodamies uz to pusi, kur norisinās baismie notikumi. Mums garām jau aizauļo kentauri. )

Kliedzieni atskan no kādas villas ar puspievērtām dur�vīm. Visi reizē dodamies iek�ā. Mājoklis ir tie�i tāds pats kā manējais. Zemē mētājas dak�iņa, ar kuru acīmredzot no ārpuses atvērts koka aizvērtnis.

Notikusi ielau�anās.

Viesistabā neviena nav. Televizora ekrānā redzams, kā kāds bērns lēkā klasītes. Tas uzmet akmentiņu uz 7. Tad tas uz vienas kājas lec uz 7. kvadrātu. Uz tā ar krītu ir rakstīts "debesis".

Dodos tālāk un vannasistabā atrodu Bernāru Palisī agonijā. Zibens spēriens tam pārogļojis pusi sejas. Ta�u viena viņa acs ir pla�i atvērta, un plakstiņ� trīsuļo. Viņ� nav miris, un viņam izdodas izmocīt:

Dievu slepkava ir�

Viņ� cen�as izrunāt vārdu, ta�u paģībst.

Kur� uzdrīkstējies? Kur� atļāvies? kliedz Atēna, izspraucoties cauri cilvēku pūlim, lai piekļūtu tuvāk miru�ajam. Ar savu �ķēpu viņa vandās pa miru�ā apģērbu, meklējot vēl citus ievainojumus, bet viņas pūce paceļas spārnos, lai izpētītu apkārtni. Viņas abas neko neatrod. Kentauri pārsedz pārklāju nabaga Palisī mirstīgajām atlie�kām un izdzen mūs no mājokļa.

Aprēķins: 138 1 = 137.

Atēna mūs sapulcē villas ārpusē.

�eit ir kāds, kur� nolēmis paņirgāties par dievu skolotājiem un tiem mest izaicinājumu. Dievu slepkava vēlas, lai Olimpijā atkal valda tāds pats haoss, kāds ir uz daudzām citām planētām, un grib nodibināt nāves un iznīcības valsti. Patiesībā, un tā esmu es, taisnības die�viete, kas jums to saka: viņ� tālu netiks, noziegumi nepa�liks nesodīti un viņ� saņems īstu paraugsodu.

Kopā ar canatonautiem attālinos no �is skumjās vie�tas, un pēk�ņi mums �ķiet, ka visā pilsētā slēpjas neskai�tāmas lamatas.

Viņ� vēlējās runāt, viņ� gribēja man pateikt slep�kavas vārdu. Es jau izdzirdēju vārdus "dievu slepkava ir� .

-Tikpat labi viņ� varēja būt gribējis teikt "velns" vai kāds no "dieviem".

a vien ta nebija viņa . Viņ� vai viņa skan līdzīgi.

Mata Hari lūkojas apkārt, meklējot kādas pēdas.

Zemē mētājās dak�iņa. Uzbrucējs to tika izman�tojis, lai no ārpuses attaisītu aizbīdni, Edmonds Velss atgādina.

Ja jau dievu slepkava uzbrūk pat māju iek�ienē, tad neviens vairs nevarēs mierīgi gulēt. Durvis ir aizvērtas vienīgi ar koka aizvērtņiem.

Durvīm priek�ā vajag aizlikt krēslu, un, ja tas apgāzīsies, tad troksnis mūs pamodinās, pat ja mēs būsim aiz�migu�i vannā, pavēsta metodiskā Mata Hari.

Merilina Monro �ķiet satraukta.

Uz salas ir dēmons, � viņa saka, mēs vairs nekad nevarēsim mierīgi gulēt.

Rauls, saraucis pieri, iegrimst pārdomās.

Ja Atēnai taisnība, tad dievu slepkava nav ne velns, ne dēmons. Tas noteikti ir kāds no studentiem. Tātad mēs varam sevi aizstāvēt, cīnīties un vinu uzveikt. Viņ� nav tāds kā visi tie monstri, kuri klīst pa salu un par kuru spēka apjomu mēs neko nezinām.

Mums ir pievienojies arī Prudons un tagad iejaucas sarunā:

Galu galā neviens nezina, kāds scenārijs mūs sagaida. Mēs atrodamies Agatas Kristi "Desmit mazos nēģerēnos". Mēs aiziesim bojā visi, cits pēc cita, līdz būs izdzīvoju�i tikai divi no mums, tad tie noteikti zinās, kur� ir un kur� nav vainīgs.

Esmu pārsteigts:

Bet jūs ta�u bijāt jau miris, iekams Agatas Kristi kriminālromāni kļuva tik populāri.

Protams, ta�u, kad biju eņģelis, starp maniem klientiem bija to izdevējs un man bija tā priek�rocība, ka varēju izlasīt visus viņas darbus, kad tie vēl nemaz nebija publicēti.

Prudona ideja man �ķiet laba, un es turpinu to apspriest.

Kā jebkurā kriminālromānā izvirzīsim hipotē�zes. Tagad mēs esam simt trīsdesmit septiņi. Ne es, ne Rauls, ne Merilina, ne Fredijs, ne Edmonds neesam vainīgi. Kad dievu slepkava uzbruka, jūs visi atradāties man līdzās. Tātad paliek simt trīsdesmit divi aizdomās turamie.

Simt trīsdesmit viens, Prudons paziņo. Man arī ar to nav nekāda sakara.

Vai jums ir alibi? Un liecinieki? Rauls neticīgi jautā.

Hei, � iesaucas Prudons. Mums nevajadzētu citam citu turēt aizdomās. Tas tikai nokaitētu atmosfēru. Ļau�jiet, lai dievu skolotāji veic izmeklē�anu. Viņiem ir daudz lielākas iespējas nekā mums.

Iejaucas Gistavs Eifelis.

Mēs neesam nekādi upurjēri, tāpēc mums vismaz vajag pa�iem sevi aizstāvēt.

Un, izvilcis savu cilpas krustu, viņ� cīnās ar iedomātu pretinieku.

Ja dievu slepkava tuvosies, es �au�u pirmais.

Ja dievu slepkava tuvosies, es klieg�u, saka Meri�lina.

Viņi visi kliedza, dārgā, mīlīgi piebilst Fredijs, tomēr tas viņus neglāba.

Pat ja mēs atstāsim izmeklē�anu skolotāju ziņā, mēs tomēr vismaz varētu sev uzdot da�us jautājumus, iero�sina Rauls. Pirmām kārtām kāpēc slepkava par savu mērķi bija izraudzījies Bernāru Palisī?

Apsē�amies uz liela pakava formas marmora sola. No visām pusēm atskan pieņēmumi.

-Tāpēc, ka ir daudz vieglāk ķerties klāt kādam, kur� viens pats kavējas savā vannasistabā, nekā tiem, kas visi vienlaikus ietur maltīti kopējā telpā, uzskata Meri�lina.

Tāpēc, ka Bernārs Palisī izrādījās labākais students mūsu pēdējā vingrinājuma laikā, atgādina Sāra Ber�nāra.

�īs pārdomas mūs satrauc. Vai slepkava nogalina labā�kos?

Tu ta�u arī saņēmi lauru vainagu, tomēr, cik man zināms, tu neesi nogalināta, saka �or�s Meliess.

Atklāti sakot, lai gan es jums par to neesmu stās�tījusi, ta�u, kad sēdēju pie televizora un grasījos aplū�kot savus mirstīgos no "1. zemes", es istabā izdzirdēju troksni.

Labāko momentu viņa ir pietaupījusi beigām.

Es paņēmu savu anhu un gāju skatīties, kas tur ir.

Un kas tur bija?

Ar nepacietību gaidām, ko viņa teiks.

Logs bija vaļā. Varēja redzēt dubļainas pēdas.

Seko gar� klusuma brīdis.

Iestājas nakts, un augstu kalna galā trīs reizes iemir�dzas niecīga gaismiņa, kā aicinājums.

Daudzas mistiskās mācības slēpj ezoterisko fāzi, kas paredzēta vienīgi iniciēto elitei. Tās sauc par "Noslēpu�miem". Vissenākie un vispazīstamākie Austrumu noslē�pumi ir Eleusa noslēpumi, kas radu�ies VIII gadsimtā p. m. ē. Starp tiem bija attīrī�ana ar ūdeni, gavēnis, lūg��anas, miru�o nokāp�anas ellē, viņu atgrie�anās gaismā un aug�āmcel�anās.

Orfiskajos noslēpumos, kas saistīti ar dievu Dionīsu, rituāls sastāv no septiņām daļām: 1) apzinā�anās, 2) lēmuma pieņem�ana, 3) rituālo ēdienu lieto�ana, 4) seksuālā saziņa, 5) pārbaudījums, 6) identifikācija ar Dionīsu. Un, visbeidzot, 7) atbrīvo�anās ar deju.

Ēģiptē pazīstamie Izīdas noslēpumi ietver �etrus pārbaudījumus, kas saistīti ar �etriem elementiem. Pārbaudījumā ar Zemi iniciētajam bija jāprot vienam ar eļļas lampiņas palīdzību orientēties tum�ā labirintā, kura galā atradās bezdibenis, kur tam vajadzēja nokāpt pa kāpnēm. Pārbaudījumā ar Uguni iniciētajam bija jāiet pa nokaitētiem, rombveidā izvietotiem dzelzs stie�ņiem, uz kuriem pietika vietas tikai vienai pēdai. Pār�baudījumā ar Ūdeni viņam vajadzēja �ķērsot Nīlu naktī, neizlai�ot no rokām lukturi. Pārbaudījumā ar Gaisu iniciētajam bija jāiet pa paceļamo tiltu, kas viņam zem kājām sabruka, un viņ� palika karājamies virs bezdibeņa. Pēc tam postulantam aizsēja acis un uzdeva jautājumus, tad acu apsēju noņēma un lika nostāties starp divām kvadrātveida kolonnām, un tur viņam pasniedza fiziku, medicīnu, anatomiju un simboliku.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Grifs ķeras pie tirolie�u pārejas nostiprinā�anas, un mēs cits pakaļ citam slīdam virs upes. �oreiz es uzmanos, lai kājas būtu augstu paceltas un sirēnas nevarētu man ieķerties kāju ikros.

Edīte Piafa �oreiz nav izteikusi vēlmi mums piebied�roties. Mēs nezinām, vai tas ir aiz bailēm no monstra vai tāpēc, ka viņa ir sadusmojusies, jo mēs viņai neļāvām nodziedāt visu apnicīgo repertuāru.

Kad esam pārkļuvu�i pāri Zilajai upei, mūsu priek�ā stiepjas Tum�ais me�s. Mūsu grupiņa pārkārtojas, un, kamēr Krona pils tornī pulkstenis sit vienpadsmit, mēs indiāņu zosu gājienā nozūdam jaunajā, neatklātajā zemē. Kad zvani beidz skanēt, klusumu pārtrauc vienīgi sirēnu klusās dziesmas, it kā mums atgādinot, cik skaista ir upe un Zilais me�s.

Vai jums ir bail? �ukstus jautā Merilina Monro.

Edmonds Velss no savas neiztuk�ojamās tarbas izņem sauju jāņtārpiņu, kas pa�i brīvprātīgi piekritu�i mūs apgaismot, un izdala pa trim katram mūsu ekspedīcijas loceklim. Atkal turpinām soļot ar pārgalvīgajiem Raulu un Matu Hari priek�galā.

Tum�ajā me�ā visi ziedi ir tum�i, un es nejūtos pār�steigts, kad ieraugu kliņģerītes ar ogļu melnām ziedla�piņām. Koki ar garajiem zariem �ķiet glu�i kā indie�u dievības ar daudzām rokām, kas draudīgi kustas vējā.

Mū�īgā migla tik tikko apslēpj kalna virsotni austru�mos. Domas par to mani vajā.

Atceros kādu tēlu. Tas ir �ils Verns.

"Nekādā gadījumā nedodies tur aug�ā�"

Pagāju�o reizi mūs bija �ausmīgi pārbiedējusi pa gabalu dzirdamā aizsmakusi rūk�ana. �oreiz pat vēj� pēk�ņi pārstāj pūst koku lapotnēs. Pilnīgs klusums. Un tas ir vēl nomāco�āks. Nesīc pat ne vissīkākais kukainītis, nav dzirdama putnu spārnu �vīkstoņa lapotnē, un ne izbiedēts trusis, ne zebiekste nebēg, mums tuvojoties. Tikai nomāco�s klusums un nakts tumsa. Mēs virzā�mies tālāk pasaulē, kur kļūst aizvien aukstāks, klusāks un tum�āks.

.

� Tumsa.

Trīs mēne�i norietēju�i aiz horizonta, bet zvaigznes atrodas tik tālu, ka grūti tās saskatīt. Koki kļūst aizvien garāki un spēcīgāki un, mums uz priek�u virzoties, tikpat kā pavisam aizsedz debesis.

Man aiz muguras Merilinai klab zobi.

No tālienes dzirdami aizsmaku�i elpas vilcieni.

Mēs sastingstam uz vietas.

Satveram savas anhas. Es savējo noregulēju uz maksi�mālo stiprumu, un pēk�ņi elpo�ana vairs nav dzirdama, it kā mēs būtu pamodināju�i kādu guļo�u monstru, kas apklusis, lai pēc tam mūs no jauna pārsteigtu.

Varbūt bēgsim projām? ierosina Merilina.

Rauls viņai ar roku aizspie� muti. Tad viņ� noliek uz zemes savus trīs jāņtārpiņus un maziem solī�iem pa izgaismoto taciņu dodas uz priek�u pretim nezināma�jam; Mata Hari tam min uz papē�iem. Mēs ar Frediju, Merilinu un Edmondu izkārtojamies �etrstūrī, lai varētu uzmanīt visas debespuses. Vērīgi ieklausāmies.

Ielejā pulkstenis nozvana divpadsmit naktī. Izdzir�dam tādu kā apspiestu lauvas rūcienu, bet pēc tam atkal iestājas klusums.

Man �ķiet, ka briesmonis ir pavisam tuvu.

Pēk�ņi mums pretim kāds smagi aulek�o. Iestājas pa�nika. Jāņtārpiņi izkrīt mums no rokām, un tumsā mēs metamies bēgt.

Atkal nonākam pie Zilās upes, kas aizsargā robe�u. Tirolie�u pāreja joprojām ir turpat, piestiprināta pie liela koka. Merilina lec pirmā un bez jebkādiem �ķēr�ļiem nokļūst otrā krastā. Mēs lēkājam, lai satvertu rokturi virves galā. Gan zeme, gan milzīgais koks nodreb zem necilvēcisko soļu svara. Fredijs metas uz priek�u.

Mums ar Edmondu vairs nav laika gaidīt uz rokturi. Kā mācēdami rāpjamies uz aug�u pa koku zariem, bet mūsu anhas �auj uz zemi esam nolēmu�i bez cīņas nepadoties. Ta�u neviens briesmonis neparādās. Dzir�dama tikai kāda aiz �ausmām pārvērsta balss:

Bēdziet! Rauls kliedz kaut kur no mums pa kreisi tādā pa�ā bezcerīgā intonācijā kā �ils Verns toreiz, kad es ierados uz salas.

Ātrāk �urp! tikpat neprātīgi kliedz Mata Hari.

Rāpieties aug�ā, mēs esam uzkāpu�i kokā, Edmonds viņai dod rīkojumu, cik tik mierīgi spēj.

Kad viņi mums piebiedrojas, drebo�i un aizelsu�ies, es jautāju:

Vai jūs viņu redzējāt? Kas tas bija?

Rauls neatbild. Arī Mata Hari nespēj izdvest ne ska�ņas. Es viņai padodu tirolie�u pārejas rokturi, kas bei�dzot ir atgriezies pie mums. Nākamais ar savu veiklo reakciju, protams, ir Rauls. Tā negribas palikt pēdējam, ta�u man �ķiet tikai normāli palaist pa priek�u skolotāju FMmondu Velsu. Un, kad esmu palicis viens pats, soļi strauji tuvojas.

Egass Muni�s 1949. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā par savu ieguldījumu lobotomijā. Viņ� atklāja, ka, nogrie�ot smadzeņu pieres daivu, var apspiest bai�les. Jo �ai daivai ir pie�ķirta īpa�a funkcija, tā visu laiku darbojas, lai ļautu mums vizualizēt nākotnes iespējamī�bas. �is atklājums ļāva apzināties, ka bailes motivē mūsu spējas plānot laiku. �īs spējas ļauj iepriek� paredzēt briesmas un galu galā apzināties to, ka reiz mēs mirsim. No turienes Egass Muni�s secināja, ka� nedomāt par nākotni nozīmē samazināt bailes.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Viņ� tuvojas. Ikreiz, zemei nodimdot un man nodre�bot, es aizvien skaidrāk apjau�u, ka nezvērs ir milzīgs.

Uzreiz saprotu arī, ka ir veltīgi gaidīt virvi ar rokturi, jo briesmonim nebūs grūti mani aizsniegt koka zaros. Es nolecu no koka otrā pusē, nevis tajā, no kuras nāk satrau�co�ās skaņas. Monstrs jau ir tuvu. Es bēgu. Metos skriet tajā virzienā, kurā, kā man �ķiet, no viņa attālinos. Viņ� atkal tuvojas. Skrienu taisni uz priek�u. Viņ� pārvietojas daudz ātrāk nekā es. Viņa apslāpētie rūcieni nepadara viņa skrējienu lēnāku. Zaudējis jebkādas cerības izglābties, metos brik�ņos, saskrambājoties uz visa, kas trāpās man ceļā. Es neatskatos. Cauri koku lapotnei izspie�as pirmie dienas gaismas stari, ta�u tas man nepalīdz. Ik pa brīdim truli rēcieni atgādina, ka nezvērs min uz papē�iem.

Manas plau�as deg kā ugunīs, bet dzelk�ņu saskram�bātās rokas sūrst.

Tālumā draugi sauc mani. Nezinu, cik ilgi jau skrienu, kad pēk�ņi paklūpu kādā grambā un ripoju lejā pa nogāzi, kas, �ķiet, nekad nebeigsies. Es kūleņoju un savainojos uz augiem, no kuriem cen�os izvairīties. Tad kritiens beidzas kādā graviņā, kur pamanu da�ādas koku �ķirnes.

Acīmredzot monstrs nolēmis nelēkt man pakaļ. Es pieceļos, nopurinos, nolaizu brūces un aplūkoju apkārtni. Austrumos aiz kalna debesīs paceļas otrā Saule. Tātad man jādodas pretējā virzienā. Pa nogāzi tomēr vieglāk ir ripot lejā nekā kāpt aug�ā. Nolemju apiet kalnam apkārt pa dienvidu pusi. Es bra�i soļoju uz priek�u, līdz saprotu, ka ar katru soli grimstu aizvien dziļāk irdenā zemē. Tagad es atgādinu cilvēku no Fredija anekdotes, kas, grimstot plūsto�ajās smiltīs, atsakās no glābēju palīdzības, jo cer, ka Dievs to izglābs. Ja vien parādītos glābēji, es nu gan viņus iedro�inātu, lai netaupa spēkus.

Lēnām, nepielūdzami, nespēdams paiet, es grimstu aizvien dziļāk irdenajā zemē. Es saucu palīgā, ta�u pat monstrs mani neglābj. Esmu iegrimis zemē līdz padusēm, bet nekas nenotiek. Cik muļķīgas beigas!

Zeme man smeļas mutē un degunā. Es tūlīt nosmak�u. Nekad vairs nebūs citu lekciju. Nekad es neuzzinā�u atbildi uz Afrodītes uzdoto mīklu.

Mana pēdējā vīzija ir knislīte, kas kā vājprātīga lai�delējas man apkārt un rausta aiz ausīm, it kā viņa būtu spējīga mani izvilkt no �ī muklāja.

Aizveru acis. Jau esmu zem zemes, tomēr turpinu grimt dziļāk. Bet ja nu tās ir tikai iedomas? Tagad manas sastingu�ās pēdas brīvi �ķeļ gaisu. Apak�ā ir tuk�ums.

Nu varu pakustināt ari savus stīvos ceļgalus. Beidzot viss mans augums brīvi iekļūst kādā apak�zemes dobumā. Es iekritu upē, kas mani nes pa straumi uz priek�u. Tā plūst uz stāvas vērpetes pusi, kas mani pa �auru reni grie� kā salmiņu ar tuk�u vidu. Mēģinu apturēt kritienu, ta�u esmu uzņēmis pārāk lielu ātrumu. Lai�os lejā kā pa slid�kalniņu baseinā. �ķiet, ka ainavas man brā�as pretim. Pēc nebeidzami ilga laika tekne izbeidzas kādas alas griestos, no kurienes iekritu ledainā ūdenī.

Es peldu, un ūdens plūsma mani nes uz aug�u, un mani pārsteigtas vēro mirdzo�i baltas zivis, kas izskatās pēc monstriem no okeāna dzīlēm. Plau�as sūrst, kad bei�dzot izpeldu virspusē. No visa spēka ievelku krūtīs gaisu un klepoju, izspļaudams ūdeni, kas mani smacē. Kusti�not kājas no visa spēka, lai tikai izdotos noturēties virs�pusē, man izdodas satvert cilpas krustu un iz�aut. Zibens gaismā redzu, ka atrodos pazemes ezerā pla�ā alā. Aiz�peldu līdz akmens krastam, novelku savu slapjo un ar dubļiem nosmērēto togu un notīru sandales. Jauns zibens zibsnis man parāda sānu izeju.

Es virzos uz priek�u pa nebeidzamu labirintu. Eju no viena tuneļa uz otru, kas izcirsti tie�i zemē, laiku pa laikam nonākot alās un velvēs, kas ir stalaktītu un stalagmītu pārpilnas. Tā eju ilgi. Reizēm nākas pieliekties, jo griesti kļūst zemāki, bet citviet tie ir augstāki. Reizēm brienu pa dubļainu ūdeni, kas man ir līdz ceļiem.

Pēk�ņi nonāku telpā, kur ir krēsli, galdi un da�ādi no koka izgrebti priek�meti. Uz kādas mēbeles novietota pat svece, ko aizdedzinu ar cilpas krustu.

Nav �aubu, ka cilvēki �eit ieradu�ies, lai paslēptos. Vai kādreizējie studenti te būtu nodibināju�i pagaidu nometni? Kādā stūri starp kārtīm atrodas kaudze grāmatu ar neaprakstītām lapām, kuras ir līdzīgas tām, kas bija manā villā. Paceļu vienu. Tā ir aizpildīta valodā, ko nepa�zīstu. Zīmējumi ataino kuģi upē un cīņu ar sirēnām.

Tur redzams arī kalns ar apslēpto virsotni, it kā zīmē�tāji vēlētos savā veidā brīdināt: "Nekādā gadījumā nedo�dies tur aug�ā�"

Vēl tur var redzēt ikdienas un kalnā kāp�anas apavus, virves, āķi, ta�u� visu sedz bieza putekļu kārta. Kurpes man ir par mazām. Maniem priek�gājējiem biju�as mazā�kas kājas. Lai kā arī būtu, te sen neviens nav bijis.

Paņemu grāmatas, kārtis, kalnā kāp�anas piederumus un ar sveces palīdzību nokļūstu vienā no ejām, kas ved uz �o telpu.

Atkal esmu nonācis no klints un zemes veidotā labi�rintā. Es eju ilgi.

Man salst, esmu izsalcis un novārdzis. Nespēju vairs izturēt �o klaiņo�anu. Atbrīvojos no smagās grāmatu un da�ādo priek�metu kaudzes, ko biju cerējis paņemt līdzi uz villu.

Pēc gara ceļojuma beidzot nonāku vietā, kas man �ķiet pazīstama, jo tā ir pirmā ala, kurā es sākumā iekritu�

Izmisumā nopū�os. Jau grasos izbeigt savu cīņu par izdzīvo�anu. Jo ļaunāk, ka es nebū�u pirmais dievs, kas pārvērties par himeru. Atdzim�u par hibrīdbūtni pa pusei cilvēks, pa pusei skudra -, kas maldās pa zem�ūdens labirintu. Edmonds Velss varētu ar mani lepoties. Grieķu mitoloģijā �ādas himeras jau ir atainotas. Tie ir mirmidoni. Es izmisīgi iesmejos. Tā laikam ir pirmā vāj�prāta pazīme.

Pēk�ņi parādās kāds trusītis albinoss. Es izberzēju acis. Laikam man rēgojas; tas tāpēc, ka atcerējos neganto balto trusīti no "Monti Paitona"� ja vien tas nav jautrais trusis no grāmatas "Alise brīnumzemē". Mazais grauzējs raugās uz mani ar savām sarkanajām a�elēm un tad ļepato uz to eju, pa kuru jau tiku vienreiz gājis. Man tāpat nav, ko zaudēt, un es viņam sekoju. Nonākot kādās krustcelēs, viņ� pagrie�as pa kreisi, bet es tur biju pagriezies pa labi. Vēl viens labirints. Baltais trusis ļepato uz kādu �auru eju, ko aizsedz stalagmīts. Tā ved uz vēl vienu eju. Tomēr nē, malā parādās dabiski veidotu klints kāpņu nelīdzenie pakāpieni. Es steidzos. Kaut gan pakāpieni nebeidzas, es vairs nejūtu nogurumu.

Atceros kādu fragmentu no Enciklopēdijas. VITRIOL � Visita Interiorem Terrae Rectificando Invenies Operete Lapidem.* Nāve-atdzim�ana, nokāpjot pazemē� Esmu nokāpis pazemē. Tagad kāpju no tās ārā. Beidzot atspīd gaisma. Virspusē saullēkta gaisma man cērtas acīs, kas pieradu�as pie katakombu tumsas.

Trusītis-albinoss saslej ausis, kustina purniņu un sāk ļepatot ātrāk. Es viņam sekoju. Tur ir Zilā upe, bet bla�kām Tum�ais me�s, ta�u monstru vairs nemana. Tru�sis mierīgi dodas uz ūdenskritumu, kas pirmajā mirklī �ķiet nepārvarams. Apstājos un uzmanīgi vēroju apkārtni, meklējot kādu pāreju uz otru krastu. Mana �aubī�anās kaitina mazo grauzēju, kas lēkā man apkārt, lai iedro�i�nātu viņam sekot. Kad viņam tas apnīk, trusis viens pats dodas aiz ūdens sienas un nozūd, lai līksms atkal parādī�tos Tum�ā me�a pusē.

* Sk. 110. lpp.

Eja zem ūdenskrituma! Es steidzos turp. Ja neskarts grib nokļūt upes otrā pusē, tas ir vēl labāk nekā tirolie�u pāreja.

Esmu glābts.

Otrā krastā, atvadu sveicienam pakustinājis ausis, bal�tais trusis prom ir.

Zeva un Hēras dēls ir kara dievs Arējs. Viņa vārds nozīmē "Vīri�ķīgais". Viņa atribūti ir zobens, maitu lija un suns. Arējs ir pats cīņas gars. Viņ� smejas par slak�tiņiem, un viņam patīk atrasties pa�ā cīņas vidū. Arējs ir pazīstams ar savu straujo dabu un nevaldāmo tem�peramentu, kura dēļ viņ� laiku pa laikam sastrīdas ar citiem dieviem. Trojas aplenkumā saniknotā Atēna viņu ar akmeni ievainoja kaklā. Patiesībā Arējs ne vienmēr uzvarēja. Mil�i, Poseidona dēli, no kuriem viņ� cen�tās pasargāt Artemīdu un Hēru, viņu bija trīspadsmit mēne�us ieslodzīju�i bronzas vāzē, un Hermejam nācās iejaukties, lai viņu atbrīvotu.

Kara dievu Arēju vilināja arī mīlas dēkas, un viņa mīlas piedzīvojumi parasti beidzās diezgan slikti. Kad Afrodīte izklaidējoties viņu savaldzināja, viņas vīrs Hēfaists notvēra laulības pārkāpējus metāla tīklā, ko uzmeta uz viņu gultas. Citi dievi atsteidzās, lai par �o pāri pasmietos, un Arējs varēja atgriezties Trāķijā, tikai kad bija apsolījis, ka par savu kļūdu samaksās. No �ī sakara piedzima meitene Harmonija, nākamā Tēbes karaļa Kadmosa sieva. Afrodītes greizsirdību tas nemazināja.

Kad viņa bija pieķērusi Arēju Auroras gultā, viņa jauno, maigo meiteni sodīja, liekot tai visu laiku nodarboties ar mīlestību.

Ar sirēnu Arējs radīja Diomēdu, kas kļuva par Trāķijas karali un bija pazīstams ar to, ka baroja savus zir�gus ar nejau�i sastaptu sve�inieku gaļu. Ar nimfu Aglaju viņ� radīja Alsipeju, kuru nolaupīja viens no Poseidona dēliem un kuru viņ� atrieba, nogalinot savu pretinieku.

Olimpa tiesā tas bija pirmais tiesas process par slep�kavību. Poseidons apvainoja Arēju slepkavībā ar iepriek��ēju nodomu, ta�u Arējs tik labi aizstāvēja �o lietu, ka dievi viņu attaisnoja. Grieķi Arēju necik augstu nevēr�tēja. Viņiem labāk patika miermīlīgāki dievi. īpa�i viņi baidījās no Arēja dēliem briesmām Deimosa un bai�lēm Fobosa, kas tēvu pavadīja jā�us zirga mugurā.

Romie�i turpināja viņa kultu ar vārdu Marss, bet ēģiptie�iem tas ir Anurs, kam ir kopīgas īpa�ības ar Arēju.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Kad pēc īsa naktsmiera es ierodos megarā uz brokas�tīm, visi mani draugi pārsteigti pielec kājās.

Mi�el, mēs jau domājām, ka tu esi�

Miris?

Un viņi man pastāsta, ka nebija mani pametu�i. Kad viņi redzēja, ka es viņiem nesekoju, Rauls un Mata Hari bija atgriezu�ies atpakaļ no otra upes krasta un gāju�i pa manām pēdām. Tad tās pēk�ņi izbeigu�ās, tālāk zeme bijusi izvagota visos virzienos, un tad pēdas pazudu�as tum�ajā me�ā. Tad viņi nolēmu�i griezties atpakaļ un meklēt savu tirolie�u pāreju.

Kas īsti notika?

Man nav nekādas vēlē�anās viņiem visu atklāt. Neesmu gatavs stāstīt par pla�o pazemes zāli ar tās relikvi�jām. Paturu pie sevis arī savu tik�anos ar trusi-albinosu. Steigā ēdot austeres un aļģes, kas mums ir brokastīs, es viņiem uzticu vienīgi to, ka zem ūdenskrituma ir eja.

Krona pils tornī pulkstenis nozvana astoņi trīsdesmit, pieliekot mūsu sarunai punktu.

�odien ir otrdiena, Marsa diena. Marss ir Arēja romie�u vārds, un mēs steidzamies uz �ī kara dieva mitekli, lai noklausītos mūsu tre�ā pasniedzēja lekciju. Dodamies uz aug�u pa Elisija lauku, paejot garām Hēfaista un Poseidona mitekļiem.

Arēja pils ir cietoksnis, virs kura slejas torņi un novē�ro�anas tornī�i ar �aujamlūkām.

Tur var nokļūt pa paceļamo tiltu, kas �ķērso aizsarggrāvi ar zaļganu ūdeni. Pils iek�pusē, iero�u zālē, ir izlikts apskatei viss, kas cilvēces vēstures laikā kalpojis, lai slep�kavotu un nogalinātu. Gaismas atspulgi izgaismo vāles, �ķēpus, akmens cirvī�us, pīķus, āvas, nun�akus, zobenus, musketes, �autenes, bumbas, granātas un raķetes. Katram ierocim līdzās ir uzraksts, kurā norādīta tā izcel�anās vieta un ra�o�anas datums.

Dievs Arējs parādās, ietērpies tum�ā togā. Tas ir vairāk nekā divus metrus gar� milzis ar biezām, tum�ām ūsām, biezām uzacīm un iespaidīgiem muskuļiem. Ap pieri viņam apņemts tum�s apsējs. Ar viņu kopā ir labradors un maitu lija. Suns apsē�as viņam blakām. Plēsīgais putns uzmetas uz tāfeles aug�ējās malas.

Arējs mūs sākumā nopēta, nostājies uz paaugstinā�juma, tad nokāpj no tā.

Viņ� nostājas mūsu planētas priek�ā, ko Atlants, visu laiku sāpēs vaikstīdamies, novietojis, cik tik uzmanīgi spē�jis, olu traukā un pēc tam nozudis, ne vārda neteikdams.

Arējs ar sava cilpas krusta lupu aplūko mūsu darbu.

Es par to nemaz ne�aubījos. Jūs esat domāju�i tikai par estētiku, nevis par izdzīvo�anu! Neviena auga ar ērk��ķiem, neviena indīga izauguma!

Auditoriju pār�alc �uksti.

Klusumu! Jūs laikam esat iedomāju�ies, ka pasaules veido tāpat, kā tamborē me�ģīnes?

Novietojis savu ieroci uz rakstāmgalda, viņ� pagrie�as pret melno tāfeli un raksta:

0.��� Kosmiskā ola.

1.�� Minerāla stadija.

2.�� Augu stadija.

3.��� Dzīvnieku stadija.

Ar savu garo augumu izslejoties mums visiem pāri, kara dievs sāk pērkondimdo�i smieties.

Divas 3. stadijas lūpas. Vai jūs tās pazīstat? Lūpas, kas ko�, lūpas, kas skūpsta. Nogalināt un mīlēties, lūk, piepildītas dzīves noslēpums! Kas gan spēj iepriecināt vēl vairāk nekā ienaidnieka gārdzieni, kur� mirst ar dunci vēderā, ja ne sieviete, kura svētlaimē pamirst jūsu rokās?

Da�i vīrie�u kārtas studenti pau� savu atzinību. Savu�kārt no sievie�u puses atskan aizvainojuma murdoņa.

Es zinu, Arējs sardoniski turpina, � ka jums ir mācītas labas manieres, ta�u, ja da�us mani izteikumi �okē, tad ziniet, ka man par to nospļauties! Es dievinu kautiņus pat tad, ja es pats dabūju pa ģīmi. Kad pusdievs Hērakls man sadeva pa purnu, es nodomāju: "Beidzot ir kāds manis cienīgs pretinieks!" Lai jums, pārējiem, tas kalpo par piemēru. Nebaidieties ne no viena un ne no kā, pat no saviem skolotājiem ne.

Viņ� mūs izaicina.

Ja kāds man grasās uzbrukt, lai tik panāk �urp. Uzbrucējam vienmēr ir priek�roka. Viņ� sit pirmais un runā pēc tam.

Un, lai vārdi saskanētu ar darbiem, viņ� starp mums izraugās vienu ar atlēta augumu un saķer aiz togas.

Nu, draugs, vai pacīnīsimies?

Un, pirms students paspēj kaut ko atbildēt, viņ� tam ar dūri iesit pa vēderu.

Aiz sāpēm �okurā sarāvies, students pau� noraidījumu �ādam piedāvājumam.

�ēl gan, saka kara dievs, notriecot viņu zemē.

Tad viņ� norāda uz savu upuri.

-Tagad jūs pa�i redzējāt, kādas priek�rocības ir uzbru�cējam. Tas attiecas uz da�ādu veidu sitieniem. Vispirms tu sit, bet pēc tam apdomājies, bet, ja otrs izrādās spēcī�gāks, tad� tu atvainojies.

Viņ� pagrie�as pret savu upuri un izsmējīgā tonī, pie�liecies pavisam tuvu viņa sejai, saka:

-Atvaino, vecais, es to nedarīju tī�ām. Sitiens kaut kā paspruka pats no sevis.

Un Arējs tam iesit vēlreiz, �oreiz jau stiprāk, bet pēc tam iepriecināts pagrie�as pret auditoriju un turpina:

-Tas ne tikai jūs atraisa, bet turklāt ari rada cieņu pret jums. Nu labi� ļaudis vienmēr grib izskatīties "laipni". Ta�u tā nav vis laipnība, bet gan samākslotība. Visas civi�lizācijas, kas izgatavoja vāles, bultas un akmens cirvī�us, ir iznīcināju�as tās, kas iz�uva sedziņas, cepa cukurkūkas un darināja emaljētus traukus. Tāda, lūk, ir vēstures reali�tāte. Un tie, kas atsakās to pieņemt, par to bargi samak�sās. Mēs nedzīvojam nekādā mīkstmie�u pasaulē. Ja jums patīk iz�ūt ar krustdūrieniem, tad es iesaku labāk uzreiz pamest dievu studijas.

Kara dievs staigā starp mums turpu �urpu.

No laika gala vienmēr pastāvējusi cīņa, un ne jau labā cīņa pret ļauno, kā da�i vientie�i to iztēloju�ies, bet gan� zobena cīņa pret vairogu.

Soļodams starp rindām, rapieri �ķindinādams, viņ� skandina:

Ikreiz, kad kaut kur tiek radīts kāds jauns iznīcības ierocis, tūlīt tiek izgudrots arī ierocis aizsardzībai. Bulta pret bruņām, kavalērijas uzbrukumi pret �ķēpiem, lielga�bali pret mūriem, �aujamierocis pret bruņu vesti lūk, tāds ir cilvēces attīstības ceļ�. Kari ir daudz vairāk darīju�i tehnikas attīstības labā nekā parasta ziņkārība, estētika vai rūpes par ērtībām. Atcerieties, ka pirmais "1. zemes" ierocis radās kā raķetes VI prototips, kas paredzēts, lai nogalinātu pēc iespējas vairāk nevainīgu civiliedzīvotāju, un tas pavēra ceļu uz Visuma iekaro�anu.

Viņ� apklust, izbraucot ar roku cauri biezajam, tum��ajam matu ērkulim, un no saviem augstumiem mūs nomēra no galvas līdz kājām.

Un vēl kas. Rādās, ka jūsu vidū ir kāds noziedz�nieks, dievu slepkava, kur� nolēmis izrēķināties ar saviem studiju biedriem.

Telpā valda pilnīgs klusums. Neviens nereaģē uz sa�cīto.

Man personiski pret viņu nav nekādu iebildumu. Es uzskatu, ka visi līdzekļi ir labi, lai uzvarētu �ajā dievību spēlē. Mērķis attaisno līdzekļus. Lai gan tā ir nekaunība, par to der padomāt. Man tas patīk. Es zinu, ka citi dievu skolotāji ir satrakoju�ies, ta�u es viņiem teicu: "Bet vai tad tāda nav evolūcijas jēga?" Stiprākais uzvar vājāko. Uzbrucējs uzvar "aizmugures �urkas". Tātad atliek tikai aplaudēt tam, kur� iznīcina savus konkurentus. Un nece�riet, ka jūs aizstāvēs sistēma vai salas administrācija, jo tad jūs riskējat sastapties ar ļoti nepatīkamiem pārstei�gumiem�

Un viņ� vēsā tonī piebilst:

Turklāt dievu slepkavam vajadzētu zināt, ka viņam �eit ir sabiedrotais, un, ja vēlaties paspēlēties, viens otru nogalinot, tad viss, kas redzams �ajā telpā, ir jūsu rīcībā.

Un viņ� me�onīgi iesmejas.

Tā, bet tagad palūkosimies uz jūsu pasauli "18. zemi". Jūs tātad esat pagatavoju�i mīlīgu akvāriju, kur� ir skaisti izrotāts ar ūdensrozēm un jūraszvaigznēm. �ādam interjeram nav ne vainas, ta�u pienācis laiks izlaist uz skatuves īstos aktierus.

Izgatavojiet peldspuras, mutes un zobus un atdzīvi�niet �o okeānu. Pie darba! Darbības princips tāds pats kā ar augiem. Izveidojiet DNS un pēc tam sāciet program�mēt. Ta�u jūsu darbības lauks �oreiz ir daudz pla�āks. Ļaujiet fantāzijai brīvu vaļu!

Arējs atgā�as savā krēslā, bet mēs ķeramies pie dzīv�nieku izveido�anas. Es uzskatu, ka runa ir par īstu mākslas darbu radī�anu. Es izveidoju formu, nokrāsoju tās virsmu un tad ķēros pie uzbūves variantiem, lai izstrādātu ori�ģinālu pārvieto�anās veidu. Dievu skolotājs mūs rosina izmēģināt visu, kas vien nāk prātā, un tā rodas groteski, daudzkrāsaini un caurspīdīgi radījumi�

Sākumā visi mūsu veidojumi atgādina zivis.

Gistavam Eifelim pirmajam ie�aujas prātā saviem radījumiem pie�ķirt kustīgu mugurkaulu, lai tiem būtu stabila ass, uz kuras balstīties.

�or�s Meliess izveido sfēriskas, izvalbītas un kustīgas acis, kas ļauj skatīties gan uz priek�u, gan atpakaļ. Rauls Razorbaks noņemas ar peldspuru, kas veicina ūdens kul��anu, lai varētu ātrāk pārvietoties. Mata Hari uzmeis�taro ādu, kas spēj maskēties un piemēroties jebkādiem apstākļiem.

Mēs salīdzinām un apsprie�am savus darbus, un tas nokaitina mūsu �īsdienas skolotāju.

Vai esat iztēloju�ies, ka atrodaties kaut kādā brīv�dienu klubā? Jūs domājat, ka esat �eit, lai rotaļātos ar savām figūriņām? Nekā tamlīdzīga, mēs �eit atrodamies, lai uzbruktu, iekarotu un cits citu iznīcinātu! D�ungļu likumi valda arī kosmosā. Stiprākais uzvar vājāko. Asais ieduras gludajā. Pat galaktikas aprij cita citu!

Un viņ� divreiz uzsit pa galdu ar sava zobena plakano malu.

Pietiks spēlēties! Tagad veidojiet dzīvniekus ar jaunu mērķi � "apēst un netikt apēstam" vai, ja jums tā labāk tīk, "nogalināt un netikt nogalinātam".

Un pēdējo teikumu Arējs uzraksta uz tāfeles.

Viņ� bola acis.

Tā ja, mani mīlī�i. Dzīve ir vienkār�a tikai tad, ja katrs ir paslēpies savā mazajā okeāna nostūrītī. Un tad es uzbūvēja kaut ko tāpat vien. Bet, tiklīdz sākas cīņa citam pret citu, uzreiz redzams, kur� ko uzmeistarojis un kur� rada� problēmas.

Viņ� turpina staigāt starp rindām.

Izdzīvot, lūk, mūsu mērķis. Bet līdzekļi jāatrod jums. Soda sankcijas ir ļoti vienkār�as. Pa�laik jūs esat 137. Tātad kļūsim par jūras pirātiem. Jūs cīnāties savā starpā, un zaudētāji tiks atskaitīti. Tas liks jums padomāt un, iespējams, nedaudz pakustināt jūsu niecīgās dievu smadzeņu daiviņas.

Viņ� nostājas pie sfēras.

Citiem vārdiem sakot, cīnieties uz dzīvību un nāvi!

Viņ� saliecas, lai nāktu pie mums un uzmanītu mūsu darbu.

Pie "18. zemes" viņ� vēl izsmējīgi nosaka:

Cik tas jauki, vēl pēdējie mirkļi uz pasaules, kurā valda miers!

Mēs atkal ar sparu ķeramies pie darba. Mūsu proto�tipi tiek pilnveidoti, nobriest, nostiprinās un kļūst sare��ģītāki.

Merilina Monro radījusi medūzu ar gariem taustek�ļiem, kas raida sīku, saindētu harpūnu mākoņus. Zor�a Meliesa murēnai ir ļoti laba redze, tā mitinās, paslēpu�sies klin�u ieplakās, un uzmana, kad tai kaut kas patrāpī�sies pa tvērienam� Ja pretinieks ir pārāk sīksts, murēna paslēpjas savā slēpnī, bet, ja trāpījies varbūtējais medī�jums, metas tam virsū.

Rauls pamazām veido kustīgu �okli, kuru kopā savieno vairāki muskuli.

Cen�amies atcerēties " 1. zemes" dzīvniekus.

Da�i studenti saviem radījumiem izveido arī spārn�veida izaugumus, lai tie sasniegtu lielāku ātrumu, bet citi spailes vai ilkņus. Mūsu zivis ir aprīkotas kā kara lidma�īnas. Sākumā mēs nedaudz cits no cita noskatā�mies, bet mazpamazām atrodam katrs savu pieeju.

Raula izgatavotie �okļi pārtapu�i par kādu jaunu rombveida rajas paveidu ar viegliem spārniem un garu, kustīgu asti, ar kuru var cirst kā ar pātagu.

Edmonds Velss sarindo sīku zivteļu baru, kas ir sīk�stas kā sardīnes. To īpatnība ir tā, ka tām ir izlūki, kas brīdina, ja priek�ā atrodas laupījums vai no aizmugures uzbrūk kāds plēsoņa. Ja pēdējam tomēr izdodas nokļūt tām tuvāk, tad pa to brīdi, kamēr viņ� aprij da�as zivteles, pārējām ir diezgan laika, lai aizbēgtu. Viss norit tā, it kā �ī zivju komūna kopā veidotu vienu vienotu, milzīgu un spēcīgu zivi. Mans skolotājs ir no jauna ieviesis principu, saskaņā ar kuru "vienotībā ir spēks".

Mata Hari uzlabo savu kamuflā�as koncepciju. Bez tā, ka tas spējīgs pārvietoties pa jūras dzelmi, kā tam labpa�tīk, �is dzīvnieks ir diezgan līdzīgs kalmāram, kas izspļauj tinti, ja pretinieks atklāj viņa klātbūtni.

Tikko izveidoti, mūsu dzīvnieki uzreiz cits citu sa�meklē, tad seko, tad cīnās un cits citu aprij. Augi, ko mēs izgatavojām iepriek�ējās lekcijas laikā, visapkārt tur�pina augt un vairoties, nodro�inot vajadzīgās uzturvielas mūsu pirmās paaudzes zivīm zālēdājām. Pēdējās savukārt kalpo par uzturvielām jaunajām, plēsīgajām zivīm, kuras ar dzīvnieku proteīniem saņem kalorijas, kas tām nepie�cie�amas, zibenīgi uzbrūkot vai izmisīgi atkāpjoties.

Otrajai plēsēju paaudzei seko tre�ā superplēsēju paaudze.

Dzīvnieki savā starpā sazinās. Kalmāri izgudroju�i fotolīzes valodu, kas nozīmē, ka tie maina krāsu, un bie�i vien tas notiek ļoti ātri, lai cits citu brīdinātu vai sauktu pēc palīdzības.

Drīz rodas ceturtā paaudze, kas ir vēl plēsīgāka.

Un lielā zemūdens kauja var sākties.

Par to vēsta milzīgas viļņu �ļakatas " 18. zemes" okeāna virspusē, kur uzkrājas beigtās zivis, ko tūlīt sakampj viņu līdzinieki nekrofāgi. No manis pa kreisi mana kaimiņiene Beatrise �afanū, atcerējusies Arēja padomus, izveido aizsargvairogu. Viņas bruņuzivs atgādina bruņurupuci ar mīkstu ķermeni, kas kā sendvi�s iespiests starp divām lielām kaula plāksnēm.

Zozefs Prudons �oreiz vairāk orientējas uz zivīm plē�soņām, kas ir straujas un spēcīgas. Viņa prototips, ko tas nemitīgi cen�as uzlabot, ir no haizivju dzimtas. �ai zivij ir �okļi, kas sasmalcina, trīs rindas trijstūra zobu, kas ir asi kā �iletes, deguns, kas uztver kustību, un tā spēj peldēt milzīgā ātrumā. Citi ūdens iemītnieki baidās tai tuvoties, un �ī zivs drīz kļūst par zemūdens pasaules biedu.

Arī uz mani �ī zivs atstājusi iespaidu, tomēr es neesmu ar mieru radīt tik agresīvu būtni. Mana zivs arī ir liela un gara, tai ir īsas, noapaļotas formas peldspuras, lai plē�soņu zobi to nevarētu tik viegli sakampt, tās āda ir ļoti gluda, bet deguns � spics, lai varētu precīzi trāpīt Prudona haizivīm aknās. Kad tā ir pabeigta, mana zivs ir līdzīga delfīnam. Tā glu�i dabiski sanāk, ka mūsu izvei�dotie dzīvnieki atgādina pazīstamus arhetipus.

Mans kaimiņ� Bruno Baijārs, kas sē� pa labi no manis, ir ietekmējies no Prudona un modelē barakudu ar mil�zīgu rīkli. Man aiz muguras kāds students noņemas ar trekna zu�a veido�anu, kas aizstāvas, sitot ar elektrību.

Fredija Maiera zivs-klauns dzīvo simbiozē ar indīgām jūras anemonēm, kas to pasargā no nelūgtiem viesiem. Rabīns ir pirmais, kur� iedomājies apvienot ne tikai divas sugas, bet ari divas ļoti at�ķirīgas dzīvības formas. Pēc tāda pa�a principa kāds cits students novieto savu zivipilotu Prudona haizivs tuvumā, lai to aizvestu pie laupī�juma, un tajā pa�ā laikā lielākā no tām aizstāv mazāko. Draudzēties ar spēcīgākajiem alla� bijusi laba izdzīvo��anas metode.

īstajā okeānā tā iemītnieku aprises kļūst aizvien smal�kākas un precīzākas. Aizsardzībai skrim�ļi tiek pievienoti tur, kur virsbūve nav pietiekami stipra. Ada kļūst izturī�gāka, nezaudējot tās elastīgumu.

Arējs atkal piesaista mūsu uzmanību.

Viņ� uzraksta uz tāfeles: "Galvenā nozīme ir stratē�ģijai."

Da�i no jums jau sāku�i saprast, kā padarīt savu radību izturīgāku. Tomēr fiziskajam spēkam un plēsīgumam arī ir savas robe�as. Tāpēc ir citi līdzekļi, kā uzva�rēt, bet tas jau būs jūsu prototipu nākamās paaudzes mērķis.

Bez spēka tagad meklējam arī citus ceļus. Un mēs tos atrodam.

Vairo�anās stratēģija reizēm kompensē cīņas pras�mes trūkumus. Tādas sugas, kas lāgā neprot aizstāvēties, izdzīvo, izdējot fenomenālu daudzumu oliņu, vai arī tāpēc, ka mātīte, lai pasargātu mazuļus no briesmām, paņem tos mutē, bet vēlāk atkal izspļauj ārā. Izrādās, ka sara�ot daudz mazuļu nozīmē pat uzbrukuma tehniku, jo da�as lielās zivis, lai arī labi bruņoju�ās, nonāk grūtībās, jo milzīgie mazuļu bari tām atņem barību vai parazitē

vinu ķermeņos. �

Iedvesmojies no sava skolotāja Edmonda Velsa, es uzlaboju saziņu starp savām ūdens radībām. Tagad tās dzīvo kā viena ģimene un sazinās ar ultraskaņas palīdzību. Apkārtējie nepārņem manu ideju veidot grupas. Turpre�tim da�ādu veidu kamuflā�a, mimētisms, pievilinā�ana, ilkņi, inde, zobi un ātra vairo�anās gūst zināmus panā�kumus. Drīz vien dievu mācekļi nosaka savu radījumu teritorijas, kuras tie aizstāv gan ar peldspurām, gan ar ilkņiem. Un ikviens nosūta savus izlūkus, lai pārbaudītu, kā pretinieks spēj aizstāvēties.

Iepriek�ējo paaud�u zivis ir pamestas un, turpinot vairoties, dod savu ieguldījumu apkārtējā vidē. Tā kā tās biju�as pārāk tālu no pilnības, tām iedalīta laupījuma loma.

�ī konfrontācija mūs visus ļoti satrauc. Man visapkārt studenti redz, kā viņu radītās ūdens būtnes tiek saplosītas un sakropļotas tādēļ, ka trūkst viendabīgas stratēģijas.

Pa ūdens virsu peld beigtās zivis, kas netiek apēstas, jo to ir pārāk daudz. Da�as, gabaliņos sadalīju�ās, nogrimst dzelmē, un kādam studentam ie�aujas prātā doma izvei�dot krabi nekrofāgu, kas tās apēstu.

Rezultāts ir tāds, ka ar viņa krabi notiek ļoti straujas mutācijas, un tas pat mēģina uzbrukt Beatrises �afanū bruņurupu�u bruņām. Viņa ir spiesta saviem rupu�iem izveidot papildu aizsargkārtu. Viņa pārklāj bruņas ar īpa�u, slidenu laku, lai tajās nevarētu ieķerties pat vis�asākās spīles.

Arējs mūs iedro�ina, piespie� un liek sacensties ar vēl lielāku cīņas sparu. Kādā brīdī mūs, pa�iem to neapzino�ties, sāk uzmundrināt skaņdarbs "Carmina burana".

Kar� plosās visapkārt. Pēc zināma laika sprī�a, kas man �ķiet īss, sugas it kā būtu stabilizēju�ās. Nevienam vairs neizdodas iekarot pretinieka teritorijas, un visi veik�smīgi aizstāv savējās.

Arējs nolemj visu apturēt, lai rezumētu situāciju.

Viņ� paziņo, ka vispirms nosauks divdesmit labākos, bet pēc tam noteiks, kur� tiks izslēgts. Mēs aizturam elpu.

Vispirms Prudons saņem lauru vainagu par savu hai�zivi simtprocentīgu plēsoņu. Otrais ir �or�s Meliess � par viņa murēnu ar īpa�i attīstīto redzi. Tre�ā ir Beatrise �afanū par savu jūras bruņurupuci ar bruņām, ko neviens pretinieks nespēj pat ieskrambāt. Ievērojot vienīgi vairoga principu, viņai izdevies izveidot lielisku prototipu. Nāka�mie ir Bruno Baijārs un Fredijs: viens ar barakudu, bet otrs ar zivi-klaunu. Tad seko Mata Hari ar kalmāru un Merilina ar medūzām. Tūlīt aiz viņiem ierindojas Raula raja. Tad tieku nosaukts es ar saviem delfīniem, ta�u Arējs man pārmet, ka �ie prototipi nemaz ne�ķiet biedējo�i. Viņ� uzskata, ka tie ir izdevu�ies pēc formas, ta�u neizde�vu�ies pēc satura. Viņi drīzāk rotaļājas, nevis uzbrūk. Un Arējs apgalvo, ka �ajā evolūcijas stadijā rotaļa ir lukss, ko mēs vēl nevaram atļauties. Un es velti iebilstu, ka spēle ir gatavo�anās karam. Viņ� man saka, ka vispirms jādomā par izdzīvo�anu un plēsonību.

Saraksta apak�galā Arējs ierindojis tās sugas, kurām nav ne efektīva uzbrukuma, ne aizsardzības pielāgo�jumu. Pārāk gausas haizivju sugas, medūzas ar indēm, kas neiz�ļācas, kad tas nepiecie�ams, pārāk ļengani kalmāri, asroņkāji, kam pinas taustekļi, sardīnes, kas slikti komunicē, un mazkustīgi zu�i. Spriedums nav pārsū�dzams. Nepra�as tiek atskaitīti. Sanāk veseli divpadsmit audzēkņi uzreiz. Jauns aprēķins: 137 12� Tagad mēs esam paliku�i tikai 125.

Starp divpadsmit atskaitītajiem Montēņs ir vienīgā slavenība. Viņ� pagrie�as pret mums un, būdams labs spēlētājs, novēl mums visiem labu veiksmi. Uz sliek�ņa parādās kentauri, lai veiktu savu uzdevumu, notiesātie tiek aiznesti projām; mēs grasāmies celties kājās, bet Arējs mūs apstādina.

Stāt! Ko gan jūs iedomājaties? �ī lekcija vēl nebūt nav galā. Tā ir tikai tikko sākusies. Pēc zivīm jūs ķersie�ties klāt dzīvniekiem, kas mitinās uz zemes. īss starpbrī�dis, lai ieturētos un izvingrinātu kājas, un turpināsim nodarbību.

Pirms austrumnieku iera�anās Ziemeļamerikas indiāņi dzīvoja sabiedrībā, kas ievēroja mērenību. Pro�tams, pastāvēja arī vardarbība, bet tā vairāk bija sais�tīta ar rituāliem. Nebija pārmērīgas dzimstības, tādēļ arī nebija karu, lai novērstu demogrāfiskās pārmērības. Cilts ietvaros vardarbība kalpoja, lai apliecinātu drosmi, saskaroties ar sāpēm un bezizejas situācijās.

Cil�u kari galvenokārt izcēlās sakarā ar konfliktiem par medību teritorijām un reti nonāca līdz slaktiņiem un nogalinā�anai. Svarīgi bija otram pierādīt: ja vien gribētu, varētu iet vēl tālāk. Tomēr vispār tika uzskatīts par nelietderīgu kļūt vēl vardarbīgākiem.

Ilgi indiāņi cīnījās ar austrumu iekarotāju celmlau��iem, uzsitot tiem pa plecu ar zobenu, tā pierādot, ka viņi varētu to arī iedurt, ja vien gribētu, bet tie otrie viņiem atbildēja ar �aujamiero�iem. Jo, lai ievērotu nevardarbību, tas jādara abām pusēm.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Lai nezaudētu ne mirkli laika, mēs reizēm mēdzam ieturēties turpat lekciju norises vietā. "Sezona Vasara" mums atnes grozus ar ēdieniem. Pārtikas produktu da�ā�do�ana turpinās. Pēc jūras veltēm tagad pienākusi kārta jēlām zivīm. Ēdienkartē ir tuncis, makrele un menca, kas tiek pasniegti ar karpa�o. Esam izsalku�i, un jēlā zivs mums atkal pie�ķir enerģiju.

Ne vārda nepārmīdami, iestiprināmies. Steidzamies, jo zinām, ka Arējs nevar vien sagaidīt, kad varēs turpināt "Spēli". Turklāt, kamēr mēs ēdam, ietērpies savā melnajā togā, anhu vicinādams, kara dievs izsauc lietu, lai tuksne�sīgos kontinentos rastos veģetācija. Ārpus okeāna augi saņem vairāk gaismas un gaisa, bet mikroelementu pār�bagātība veicinās mūsu prototipu vielmaiņu.

Noslaukām mutes, kad Arējs mūs aicina ievērot kārtību.

Nu jau būs gana laika zaudēts. Pie darba! Novieto�jiet �o zivju zupu uz cietas zemes.

Izjūtam spēles gar�u un vēlamies paklausīt dievu sko�lotājam, tādēļ turpmākajās stundās vairums mūsu zivju ir izrāpu�ās uz sauszemes, viņu peldspurām pārvēr�oties par neveiklām ķepām. To plau�as ātri piemērojas gaisa ieelpo�anai un sāk vairoties kontinentos un arhipelāgos, pārvēr�oties par vardēm, salamandrām, sīkām ķirzakām, lielām ķirzakām, bet pēc tam par� dinozauriem.

Un atkal uz "18. zemes" sākas kaujas trauksme, ikvie�nam paliekot uzticīgam savam īpa�ajam stilam. Fredijs savu zivi-klaunu izstiepj par garu diplodoku ar trauslu kaklu. Lai gan dzīvnieks ir divpadsmit metrus gar�, tomēr tas ir trausls. Raulam, saglabājot savas rajas spārnu virsmu, izdodas izveidot pterodaktili lidojo�u ķirzaku ar garu, smailu purnu un sīkiem zobiņiem. Viņ� ir pirmais, kura dzīvnieku suga lido. Es uzreiz atpazīstu savu draugu, kas ir tanatonautikas celmlauzis, kur� vienmēr tiecies pacel�ties augstāk, lai no turienes varētu visu labāk saskatīt.

Izmantojot savas haizivs taisno līniju, Prudons uzmeis�taro lielu dzīvnieku ar �aurām acīm un milzīgu �okli ar smailiem un asiem zobiem, kas atgādina Tyrannosaurus rex. Bruno Baijārs viņu atdarina ar plakanu krokodilu, kuram rīkle arī ir līdzīgi aprīkota.

Savukārt es izveidoju nelielu dinozauru, kas ir pus�otru metru augsts, spēj nostāties uz divām kājām, un atkal viņa gēnos ierakstu grupas uzvedību, vai tas būtu aizsardzībai vai uzbrukumam, pārņemot labas idejas no sava skolotāja Edmonda Velsa. Mans prototips, kas nedaudz atgādina Stenonychosaurus, medī grupā, kura sastāv no divdesmit zvēriem. Es tam esmu pie�ķīris nelielu uzlabojumu ķepām tādus nagus kā kaķim, tos iespē�jams izlaist.

Man apkārt mud� ķirzakas. Tās atgādina plastmasas zvēriņu kolekcijas, kuras bija sarindotas plauktos manā darba kabinetā pēc "Juras laikmeta parka" un kuru vārdus es joprojām atceros iguanodons, brontozaurs, ceratozaurs un triceratops.

Arējs izvelk pulksteni no olu trauka apak�as un paāt�rina laiku.

Mums ātri jāliek saviem prototipiem pārveidoties.

Raula pteriodaktili iegūst smalkāk veidotu ārieni un atgādina arheopteriksus. Fredijs ievie� siltasiņu dzīvnie�kus. Citi ir atkarīgi no apkārtnes temperatūras, un, tik�līdz tā krītas, tiem ir aizvien grūtāk kustēties, bet F'redija dzīvniekiem saglabājas viena un tā pati iek�ējā tempera�tūra un tie ir kustīgi, lai kādi meteoroloģiskie untumi arī gadītos. Tomēr, tā kā tiem nav ne ragu, ne ilkņu, ne bruņu, �ie dzīvnieki vienmēr spiesti izvairīties no nepa�tīkamas tik�anās un ierakties zemē. Nezinu, kāpēc mans draugs izdarījis �ādu izvēli, bet jebkurā gadījumā �ie dzīvnieki ar saviem cir�ļu purniņiem drīzāk �ķiet jocīgi. Apzinoties, ka viņ� var tikt izslēgts no spēles, ņemot vērā milzīgo skaitu plēsoņu, kas te klīst, Fredijs atsakās no olas koncepcijas un paliek pie dzīvdzemdē�anas, kad mazuļi no mātes miesām izkļūst dzīvi un tai ir piens, ar ko viņus barot. Tā uz "18. zemes" rodas pirmie zīdītāji. Es sekoju �im piemēram, atsakoties no sava Stenonychosaurus.

Iegrimis sociālo jautājumu risinā�anā, Edmonds Velss izvēlas tos, kas ir vislielākajā skaitā un vismazākie, no jauna izgudrojot skudras. Vairāki kukaiņi jau ir izveidoti un klaiņo pa zemes virsu vaboles, skarabeji, ta�u viņējie ir sīciņi un bezkrāsaini, bez spārniem, bez indes un bez dzeloņa. To vienīgā īpatnība ir tā, ka tie dzīvo kolonijās un pat vēl lielākās grupās. Ja ar sardīņu bariem viņam izdevās apvienot simtiem indivīdu, tad ar �īm skudrām viņ� bija apvienojis tūksto�iem, bet varbūt pat miljoniem radību. Tomēr, tāpat kā Fredija zīdītāji, arī Edmonda kukaiņi varētu izrādīties pārāk novatoriski savam laikam, viņi nespēj paslēpties, lai aizstāvētos no daudzajiem daudz ne�ēlīgākajiem plēsējiem. Turklāt, tā kā arī citi studenti tur acis vaļā, tagad ir aizvien vairāk dzīvnieku ar �audī�gām mēlēm, kas spēj iekļūt skudru pilsētās un apēst to iedzīvotājus.

Merilina Monro interesējas par kukaiņiem, tādēļ viņas indīgā medūza pārtop par lapseni, bet kāda cita jaunkun�dze no mūsu kursa Natālija Karuzo rada biti.

Un atkal tās ir �okējo�as idejas un cīņa starp proto�tipiem.

Pēk�ņi, mums nemanot, Arējs mūsu planētai uzsūta milzīgu meteorītu lietu, zemestrīces, vulkānu izvirdu�mus, zemes plaisā�anu. Tas atgādina "17. zemes" galu. Neko nesaprotam. Vai tās tie�ām būtu "Spēles" beigas?

Uz priek�u! Piemērojieties apstākļiem! kara dievs kliedz.

Saduroties ar zemi, meteorīti izraisa da�ādas kata�strofas. Vulkānu putekļu masa aizsedz debesis tā, ka pat saule vairs nav redzama. Iestājas mū�īgā nakts. Vienīgā gaisma ir lava, kas plūst kā upes, applūdina dinozaurus, kas paglābu�ies uz klin�u izvirzījumiem. Cik tik ātri spējam, steidzam pārveidot mūsu dzīvniekus. Beatrise Safanū padara savu bruņurupu�u bruņas vēl izturīgā�kas. Grūti atteikties no sistēmas, kas darbojas. Daudzi no studentiem atdarina Fredija Maiera cirsli. Vilna un dzīvdzemdē�ana izrādās noderīgas �ajā meteoroloģisko kataklizmu laikā. Edmonda kukaiņi, kas ir sīki, bet ar izturīgu ārējo apvalku, arī izrādās piemēroti, lai pretotos laikapstākļu kaprīzēm.

Esmu aculiecinieks arī pilnīgām pārmaiņām. Gistavs Eifelis netaupa spēkus, darbojoties ar termītiem, kas var iekļūt vēl dziļāk zemē nekā skudras. Bruno Baijārs meklē atrisinājumu debesīs. Viņ� atsakās no sava krokodila arheopteriksa kopijas un izveido nelielu putniņu, kas spēj pārlidot pāri dabas katastrofu vietām. Es atsakos no divkājainu radījumu veido�anas un izvēlos atgriezties pie jūras dzīvniekiem, kas savā ziņā var �ķist kā atkāp�a�nās. Galu galā zem ūdens mani delfīni bija pasargāti no zemestrīcēm un vulkāna izvirdumiem. Mani dinozauri jau bija pārvērsti par zīdītājiem, tagad viņi atgrie�as oke�ānā kā jūras zīdītāji. Viņi ieelpo gaisu, kad atrodas uz ūdens virsmas, un neelpo, kad atrodas zem ūdens. Man �ķiet, ka ir vērts izraudzīties kompromisus. Kolīdz del�fīni sastopas ar problēmām ūdens virspusē, tie nirst. Pēc visām �īm sauszemes sadursmēm ar atvieglojumu atkal nokļūstu nomierino�ajā zemūdens pasaulē, kurā iespē�jams pārvietoties gan platumā, gan augstumā. Turklāt, tā kā citi studenti atteiku�ies no jūras sacīkstēm, man ir, kur izvērsties, attīstot spēles un komunikāciju.

Tajā planētas daļā, kas atrodas virszemē, valda haoss. Kontinenti pārvietojas, saduras un apvienojas. Un arī augus skar pārvērtības. Milzu papardes atdod savu vietu puķēm un nelieliem kociņiem.

Velti izmēģinājis padarīt lielāku un stiprāku savu zīdī�tāja prototipu, lai ļautu tam izdzīvot, Fredijs Maiers tagad izdarījis tādu pa�u izvēli kā es. Viņ� savu zīdītāju ielaidis ūdenī, kur tas kļuvis par kādu valzivs pasugu.

Kad uz zemes garozas beidzot atgrie�as miers, dino�zauri ir izzudu�i. Vienīgās aizgāju�ā laikmeta pēdas ir da�i krokodili, bruņurupu�i, ķirzakas un varāni. Turpretim debesīs mud� putni, zivis jūrās savairoju�ās lielā skaitā, kukaiņu ir divreiz vairāk, tāpat arī sīko zīdītāju, kas atgā�dina cir�ļus. Uz "18. zemes" lieli, smagi aukstasiņu dzīv�nieki vairs nav modē. Tagad modē nāku�i viegli, kustīgi un ātri karstasiņu dzīvnieki. Mūs nogurdināju�i centieni panākt, lai mūsu radījumi piemērojas Arēja meteorītu lietum, ta�u kara dievs turpina mūs iedro�ināt, lai turpi�nām cīņu par izdzīvo�anu.

Vēl nekas nav beidzies. Es neesmu teicis, ka cīņa jau ir galā. Turpiniet! Piemērojieties! viņ� kliedz.

Atkal kāds bēg, kāds dzenas pakaļ, kāds slēpjas un kāds nogalina. �or�s Meliess izgudro sejas redzi, kas ļauj vienam no viņa cir�ļiem pārvērsties par sīku lemuru, kur� spēj noteikt precīzu attālumu starp viņam priek�ā novie�totajiem priek�metiem, abām acīm savienojoties. Tāpat viņ� izgudro arī telpisko redzi. Daudz jaunu izmaiņu skāru�as rokas. Sāra Bernāra izstrādājusi lemuru, kuram ir rokas ar pieciem pirkstiem. Viņa tam pie�ķīrusi nevis ķetnas, bet gan pirkstus ar nagiem, kas pasargā ekstre�mitātes.

Visi studenti pilnveido savus dzīvniekus. Tur ir gan lauvas, gan panteras, gan ērgļi, gan �ūskas un vāveres�

Lai gan mūs stipri ietekmēju�as mūsu dzimtās "1. zemes" zooloģiskās atmiņas, tomēr mūsu izveidotie radī�jumi nav glu�i tādi pa�i. Sastopas tīģeri ar luminiscējo�u spalvu, ziloņi ar vairākiem snuķiem, ūdens skarabeji un plankumainas zebras. �ie dzīvnieki cīnās un aizstāvas. Starp sugām izveidojas apvienības. Vieni dzīvnieki izzūd, citi izmainās, lai izvairītos no pretiniekiem vai lai pie�vilktu laupījumu.

Ne vienmēr izdzīvo agresīvākie. Kā kara dievs bija paziņojis, da�ādajiem uzbrukuma veidiem stājas pretim aizvien izsmalcinātāki aizstāvē�anās mehānismi. Nagiem un ilkņiem pretim stājas biezākas bruņas un izveicīgākas ķepas. Vājākā ātrums gūst virsroku pār augumā lielākā spēku. Kamuflā�as stratēģija vai ar smar�u pievelko�as lamatas ir iedarbīgas, stājoties pretim pat visspēcīgāka�jiem plēsoņām.

"18. zemes" fauna kļūst aizvien blīvāka un da�ādāka. �

Pievienojas jauni prototipi, izmēģinājuma sugas turpina izplatīties, kaut arī viņu dievi tās pametu�i. Da�as izmē�ģinājuma sugas sakrustoju�ās, un radu�ies tādi hibrīdi, kādus neviens nespētu pat iztēloties.

Dzīvības formas vairojas. Dzīvnieki ar spalvām, ar vilnu, ar bruņām, ar knābjiem, ar ilkņiem, ar ķetnām visās iespējamās krāsās izplatās visos kontinentos. Visur atskan rēcieni, rūcieni, ūjinā�ana, nopūtas, gaudo�ana un agonijas kliedzieni. Dzīvnieki piedzimst, skraida, kopo�jas, cits citu vajā, slēpjas, cīnās, nogalina un aprij. Arējs visu pārbauda, ūsas braucīdams un pieri saraucis. Laiku pa laikam viņ� noliecas un atsevi�ķus elementus pārbauda ar savu cilpas krustu un pēc tam kaut ko pieraksta pie�zīmju grāmatiņā.

Tad viņ� paskatās pulkstenī, kas rāda "18. zemes" laiku, un uzsit pa gongu.

� Viss. Nododiet darbus!

Elpu atvelkot, aplūkojam cits cita darbus un, acis neatraujot no Arēja lūpām, gaidām sprieduma pasludi�nā�anu. Un tas notiek pavisam drīz.

Lauru vainagu un aplausus saņem Rauls Razorbaks par savu ērgli. Debesu valdnieks, kuru nekas nesatrauc. Ar savu līko knābi viņ� saplosa un uzvanda medījuma iek�as. Viņa nagi ir kā �ķēpi. Viņa ligzda, kas ierīkota kalna galā, pasargā viņa pēcnācējus no zemes briesmām. Arējs apsveic manu draugu par viņa konsekvenci un rado�umu.

Otrajā vietā ierindojas Edmonds ar savām skudrām. Viņ� pratis iztēloties spēku, ko veido indivīdu masa, to uztvert un virzīt tā, ka tiku�as uzbūvētas veselas smil�u pilsētas.

Tre�ajā vietā ir Beatrise �afanū ar savu bruņurupuci pamatīgu dzīvnieku, ko lieliski aizsargā viņa vairogi.

Prudons tiek slavēts par viņa �urku, kas labi spēj pie�mēroties, ir ļoti agresīva, tai ir asi priek�zobi, turklāt tā ir veikla un prot paslēpties. Arī Merilinas lapsenes ar indī�gajiem dzeloņiem saņem atzinīgus vārdus. Tad seko Fre�dijs ar savu valzivi, kurai ir mute, kas filtrē krilu, Klemāns Adērs ar lidojo�o skarabeju, kam ir ar bruņām klāti virsē�jie spārni, kāds Ri�ārs Zilbērs, kura radītā antilope skrien neticami ātri, Bruno Baijārs ar piekūnu un es ar delfīnu. Vēl var minēt Tulūzu-Lotreku, kas izveidojis kazu, un vēl da�as slavenības Zans de Lafontēns ar pūci, Edīte Piafa ar gaili, Zans Zaks Ruso ar tītaru, Voltērs ar murk�ķi, Ogists Rodēns ar vērsi, Nadars ar sikspārni, Sāra Ber�nāra ar zirgu, Ēriks Satī ar lakstīgalu, Mata Hari ar vilku, Marija Kirī ar iguānu, Simona Siņorē ar gārni, Viktors Igo ar lāci, Kamila Klodela ar jūrasezi, Gistavs Flobērs ar bizonu. No nepazīstamu studentu darbiem var pieminēt siļķi, vardi, kurmi, lemingu un �irafi.

Katram radījumam ir kaut kas kopīgs ar sava radītāja personību. Katram savs totēms.

Bet tagad seko zaudētāji, kuri tiks izslēgti. Arējs norāda uz Marionu Milleri, kas neveiksmīgi izveidojusi Madagaskaras dodo, putnu, kur� ir pārāk smags, lai lidotu, un kura knābis ir pārāk izliekts, lai medītu. Arējs paskaidro, ka katram putnam pastāv saikne starp svaru un lido�anu. Arī pingvīni nevar palidot, ta�u, tā kā viņi prot peldēt, viņu veidotājs tiek ap�ēlots.

Kentaurs ir klāt. Mariona spārdās un kliedz, ka sprie�dums nav taisnīgs, bet kentaurs meiteni jau satvēris aiz gurniem.

Nē, es vēl gribu spēlēt! Es gribu vēl spēlēt! viņa kliedz.

Arējs turpina nolasīt zaudētāju sarakstu. Ziloņu ar vairākiem snuķiem veidotājs, mamuta radītājs, tas, kur� izveidojis tīģeri ar fluorescējo�as krāsas spalvu, jūras skarabeju autors un tas, kur� izveidojis kaķu dzimtas pārstāvi ar tik gariem zobiem, ka dzīvnieks nevar aizvērt rīkli.

Galu galā lielākais vairums uzvarēju�o sugu atgādina tās, kas jau pastāv uz "1. zemes". Un es prātoju, ka tomēr nav desmitiem tūksto�u variantu, kā izveidot dzīvnieku.

Aprēķins: 125-6 = 119.

Arējs ar savu vareno augumu atslīgst krēslā:

Kāds padoms, lai turpinātu "Spēli". Drosmi, alla� drosmi. Tai ir apzīmējums grieķu valodā. Hubris. Ebreju valodā Houtspah. Fran�u valodā culot. Neievērot nekādas robe�as. Nākamajās lekcijās jums vajadzēs pār�valdīt cilvēku ciltis. Ja izvēlēsieties aizstāvē�anās taktiku, tad lai jums par paraugu kalpo Beatrises bruņurupu�i, bet, ja uzbruk�anas taktiku, tad atcerieties Raula ērgli un tā prasmi lidot augstu debesīs. Ta�u ziniet, ka jums jābūt oriģināliem, drosmīgiem, ja ne, tad jūs mirsiet.

Es skatos uz savu cilpas krustu. 142 857� �is skait�lis man ne�ķiet glu�i nekaitīgs. Esmu tādu jau redzējis enciklopēdijā�

Minēsim kādu īpa�u skaitli, ar kuru veiksim vairākas matemātiskās darbības.

Lūk, kas notiks, ja to reizināsim.

142 857 x 1 = 142 857

142 857 x 2 = 285 714

142 857 x 3 = 428 571

142 857 x 4 = 571 428

142 857 x 5 = 714 285

142 857 x 6 = 857 142

Visu laiku atkārtojas vieni un tie pa�i skaitļi, mai�nās tikai to secība skaitļu rindā, tiem pārvietojoties uz priek�u.

Bet 142 857 x 7?

999 999!

Un, ja saskaitām 142 + 857, iegūstam 999.

14 + 28 + 57 ? 99

142 857 kvadrātā ir 20 408 122 449. �o skaitli veido 20 408 un 122 449, kurus saskaitot iegūstam� 142 857.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Mēs pusdienojam astoņos vakarā.

Ēdieni mainās atbilsto�i mūsu eksperimentiem.

Tagad mums tiek pasniegts gaļas karpa�o, nevis plā�nas zivs �ķēlītes. Kad biju mirstīgais, es gaļu neēdu. Es principā necie�u asiņu gar�u. Ta�u tagad es ēdu jēlu kazas, �irafes, nīlzirga un ērgļa fileju. Ar mēli izbaudu proteīnus, kuru dabisko gar�u nav sabojājusi ne cep�ana, ne mērce. Gārņa gaļa ir rūgtena, pāva trekna, bifeļa gaļas �ķied�ras ķeras starp zobiem, zebras gaļa ir saldena, e�a arī rūgtena, bet kaijas lipīga. Es atturos no kailglieme�u, �ūskas, zirnekļu un sikspārņu gaļas nobaudī�anas.

Sākumā tikpat kā nesarunājamies, jo esam iegrimu�i ē�anā. Apēdu vairākas porcijas �irafes gaļas, kas galu galā nav nemaz tik slikta. Es pat sajūtu lakricas pēcgar�u. Pēc olām, sāls, aļģēm un zivīm tagad mana gar�as palete ir atkal papla�inājusies.

Kad izsalkums remdēts, mēles atraisās. Sākam cits citu vainot par to, ka tik ļoti gribējām izcelties katrs ar savu dzīvnieku, � tas kaitēja mūsu draugiem. Beidzot satraucamies. Kas tā par "Y spēli", ko izgudroju�i Arējs un dievu skolotāji?

Skaidrs, ka mūsu radīto dzīvnieku konkursam sekos mūsu radīto cilvēku konkurss, kā to nosauca Arējs, Edmonds Velss pavēsta, atgādinot, ka glu�i loģiski cilvēks veido nākamo evolūcijas līmeni. Skaitli 4.

Nez vai sāksim ar pērtiķiem un piedabūsim tos stai�gāt uz divām kājām, lai atbrīvotu rokas darbarīkiem? prāto Gistavs Eifelis.

Un mācīsim tiem medīt? jautā Merilina.

Vajadzēs viņiem ari pareizi nostādīt balss saites, lai tie varētu iemācīties runāt, Fredijs fantazē.

Nevaram vien sagaidīt, kad ķersimies klāt absolūtās rotaļlietas homo sapieris sapieris � izveidei.

Es ar saviem cilvēkiem varē�u uzbūvēt pieminek�ļus, paziņo Gistavs Eifelis.

Bet es ar saviem iestudē�u izrādes, saka �or�s Meliess.

Un es ar saviem uzvēdī�u baletu, saka Mata Hari.

Bet es saviem iemācī�u dziedāt dziesmas, saka Edīte Piafa.

Pavisam drīz, apgūstot dievu iemaņas, veidosim sev līdzīgas, attīstītas būtnes ar smadzenēm, kas domā, mutēm, kas runā, un rokām, kas darbojas.

Es tiem iemācī�u iztikt bez dieviem un kungiem, paziņo Prudons.

Es tiem iemācī�u mīlēt, Merilina ir pārliecināta, un mīlēt pa īstam, bez krāp�anas un meliem. Mani cilvēki velti ne�ķiedīs laiku neskaitāmās dēkās, jo pratīs sastapt radniecīgas dvēseles.

Mata Hari nepiekrīt.

Kāda gan tam jēga? Dzīvot visu mū�u ar vienu un to pa�u partneri, it kā tas būtu kāds pārnesuma samazinātājs! Man gan �ķiet, ka mēs abas uz zemes ļāvāmies neskaitāmiem piedzīvojumiem, kas, lai gan mūs sāpināja, tomēr arī bagātināja.

Merilina tomēr neliekas mierā:

Esmu pārliecināta, ka tad, ja es būtu Frediju satikusi jau tīņa gados un man nevajadzētu nonākt Paradīzē, lai viņu sastaptu, man vairs neko nebūtu vajadzējis meklēt.

Edmonds Velss kļūst domīgs.

Kad modelē�u savus cilvēkus, es nu gan darī�u tā, lai tie visi savā starpā saprastos. Ieviesī�u tiem vienu kopīgu valodu, lai novērstu jebkādus pārpratumus. Veltī�u visus savus pūliņus, lai starp �iem cilvēkiem veidotos saziņa un viedokļu apmaiņa.

Bet mani cilvēki dzīvos, nemitīgi jokojoties, saka Fredijs. Katru rītu viņi sāks ar kādu jaunu joku, lai visu atliku�o dienas daļu uzjautrinātu pārējos, un smiekli ļaus tiem sasniegt garīgumu.

Un ko tu esi iecerējis, Mi�el?

Gonga sitiens mani atbrīvo no atbildes snieg�anas, tomēr jau zinu, ka mans uzdevums pirmām kārtām būs, vērojot savus cilvēkus, censties izprast pa�am sevi. Iespē�jams, ka veik�u eksperimentus, lai redzētu, kā viņi reaģē uz manas dzīves visdīvainākajām sakritībām.

Atauļo kentauri, sastājas mums apkārt, bungas rībi�nādami, un mēs vairs cits citu nedzirdam. Bungām pie�vienojas arī citi instrumenti kaula flautas un ģitāras, kas darinātas no brunne�u bruņām un aizvieto skaļruņus, bet jaunās pusdievietes strink�ķina arfas ar kaķa zarnu stīgām.

To, kāds dievs no manis sanāks, uzzinā�u no cilvē�kiem. Vai es bū�u uzdevuma augstumos? Kad vēl biju mirstīgais, kāda draudzene, mani pametot, atstāja bonzaikociņu un, iz�aujot uz mani vēl pēdējo indīgo bultu, arī kartīti, uz kuras atvadu vietā bija rakstīts: "Par mani tu neprāti rūpēties. Vai pratīsi rūpēties par �o kociņu?" Pie�ņēmu �o izaicinājumu. Savu bonzaikociņu es mazgāju, kopu ar īpa�iem kop�anas līdzekļiem, mēsloju ar mine�rālmēsliem un apsmidzināju tā lapiņas ar ūdeni, tiklīdz manīju, ka tās sāk vārguļot. Ta�u tie bija velti pūliņi, jo biju spiests noskatīties, kā �is augs iznīka manu acu priek�ā. Nespēju rūpēties par visparastāko augu.

Ar dzīvniekiem man negāja daudz labāk. Kad vēl biju mazs zēns, visas manas gūpijas akvārijā drīz vien peldēja ar vēderiem uz aug�u. Viņu līdzinieces tās aprija un drīz vien arī pa�as iznīka. Atceros arī, kā es audzēju kurku�ļus, ko laukos pie saviem vecvecākiem uzgāju tuvīnajos grāvjos. Es tos turēju ievārījuma burkās, lai novērotu, kā tie aug un kļūst par vardēm, ta�u atlika man tikai uz da�ām dienām kopā ar brālēniem doties kādā pārgājienā, kad ūdens jau bija izgarojis un mani kurkuļi izkalta un aizgāja bojā.

Turēju ari kāml�us. Sākumā man bija divus mēne�us veca mātīte un tēviņ�. Pēc da�ām dienām mātīte laida pasaulē duci mazuļu, no kuriem pusi pati kanibāliskā veidā notiesāja. Atliku�ie brāļi, māsas, dēli, māte, meitas un tēvs turpināja savā starpā kopoties. Neilgā laikā būrītī atradās jau aptuveni trīsdesmit lēkājo�i kāmji, kas cits citu ēda nost. Beigās es biju tā nokaunējies, ka esmu kaut ko tamlīdzīgu radījis, ka vairs pat neuzdro�inājos uz tiem lūkoties.

Kad man bija divpadsmit gadu, mamma uzdāvināja kaķi, kuram es neko nevarēju izdarīt pa prātam. Kaķēns skraidīja pa visām malām un bija sajūsmā, ja izdevās ap�urāt manu spilvenu. Un �ī smaka no spilvendrānām neizzuda pat pēc vairākkārtējas mazgā�anas karstā ūdenī. Turklāt viņ� neļāva, ka to glauda, bet vislielāko baudu viņam sagādāja apgulties uz mana datora klaviatū�ras tad, kad es biju ieracies darbā līdz ausīm. Kad kaķis kļuva rāmāks un mazkustīgāks, viņ� sāka aptaukoties un dzīvnieka vienīgā nodarbo�anās bija skatīties televīziju. Kad viņ� nomira, jo holesterīna līmenis asinīs pārspēja visus rekordus, veterinārārsts man pārmeta, ka nebiju ar kaķi rotaļājies un biju viņu pārbarojis.

Vai vēlāk esmu bijis labs tēvs saviem bērniem?

Un vai esmu bijis labs sargeņģelis saviem mirstī�gajiem?

Cik gan grūts uzdevums ir uzņemties atbildību par būtnēm, kuru izdzīvo�ana atkarīga no mums! Un galu galā nemaz neesmu pārliecināts, vai mani apmierina tas, ko esmu paveicis dieva statusā.

"Pastāvot hierarhijai, ikviens cen�as pakāpties līdz savas nekompetences līmenim." So likumu pirmo reizi pasludināja Pīters Lorenss 1969. gadā. Viņ� vēlējās radīt jaunu zinātni "hierarhioloģiju" jeb darba nekompe�tences zinātni. Pīters Lorenss vēlējās to pētīt, analizēt un noteikt tās dabisko izplatību uzņēmumos. Pīters bija novērojis sekojo�o. Jebkurā organizācijā, ja kāds labi veic savu darbu, tam uztic sare�ģītāku uzdevumu. Ja viņ� to pareizi paveic, tad tiek atkal paaugstināts amatā. Un tas turpinās tik ilgi, līdz kādu dienu viņ� saņem amatu, kuram viņa spējas ir par zemu. Un tajā viņ� paliek bez�galīgi. No "Pītera likuma" var iegūt divus būtiskus seci�nājumus. Pirmkārt, uzņēmumos darbu padara tie, kas vēl nav sasniegu�i savu nekompetences līmeni. Otrkārt, kvalificēts un produktīvs darbinieks reti ilgsto�i paliek savam kompetences līmenim atbilsto�ā amatā. Viņ� dara visu, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu tādu limeni, kurā būs pilnīgi neproduktīvs.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Kad pa eju zem ūdenskrituma esam �ķērsoju�i upi, Mata Hari Tum�ajā me�ā uziet milzīgas, dziļas kāda dzīv�nieka pēdas. Tātad tas ir gan liels, gan smags. Tumsā, kas mūs mazpamazām apņem no visām pusēm, dzirdam, ka kāds sēco�i un skaļi elpo.

Mēs sastingstam, ta�u Rauls cen�as mūs iedro�ināt.

Dro�i vien "tas" guļ.

Tomēr vienā rokā Rauls satver kādu sausu zaru, kas viņam kalpos par bozi, bet otru novieto uz cilpas krusta D slēd�a.

Man gan �ķiet, ka elpas vilcieni �ķiet pārāk saraustīti aizmigu�am dzīvniekam, ta�u es neko nesaku, lai pārējos vēl vairāk neizbiedētu. Merilina mani satver aiz rokas un to cie�i saspie�.

Jau dzirdams, kā �ab lapas un smagi soļi satricina zemi.

"Mīlestība par �ķēpu, humors par vairogu," Fre�dijs Maiers noskandē.

No mums visiem Fredijam piemīt vislabākās orien�tē�anās spējas. Tā kā viņ� ilgsto�i bijis akls, tad attīstījis tausti un o�u un tumsā lieliski orientējas.

Iestājas klusums, bet tad atkal no jauna dzirdams troksnis, tikai tagad nevis mums aiz muguras, bet gan kreisajā pusē.

Es jūtos tik noguris, ka esmu tuvu spēku izsīkumam. Vārdi pa�i izlau�as man pār lūpām:

Atvainojiet, draugi, ta�u jūtos pārāk noguris, lai turpinātu ceļu. Man pietika ar vakarvakaru. Labāk lik�os gulēt. Turpiniet vien savus pētījumus bez manis.

Es drīzāk nojau�u nekā saskatu, cik satriektas izskatās pārējo teonautu sejas.

Bet, Mi�el� Merilina ierunājas, kad palai�u vaļā viņas roku.

Es atkāpjos un metos projām, pametot pārējos lik�teņa varā. Jau iznāku no ejas zem ūdenskrituma un atkal atrodos rāmajā Zilajā teritorijā. Lai tik viņi cīnās vien ar to briesmoni kā es vakar! Tagad pienākusi viņu kārta tikt ar to galā. Gan jau rīt viņi man izstāstīs, kā viss beidzās.

Ja tā būtu filma vai romāns, �ķiet, es būtu izgudrojis jauna tipa varoni, kas visu pamet pa�ā cīņas karstumā�

Kad esmu nonācis savā villā, noskurinos un jūtu, ka mani pārņēmusi milzīgas brīvības izjūta. Galu galā neviens mani nespie� stāties pretim visām �īm briesmām. Man ir tiesības atpūsties, kad vien vēlos, turklāt gribu uzzināt, cik tālu tiku�i mani kādreizējie klienti, kurus pēdējā laikā esmu pametis novārtā.

Nonākot pilsētā, redzēju, ka Olimpijas ielas bija tuk��as. Kad nokļūstu savā villā, knislīte ir jau priek�ā. Mani sagaidot, viņa priecīgi plivina spārnus un apmetas man līdzās uz dīvāna, bet es ieslēdzu televizoru.

Vai tevi arī interesē, ko dara "1. zemes" mirstīgie? Paskatīsimies, kas tad �ovakar ir programmā.

Teotima skolas pagalmā Heraklionā skolnieki sīvi cīnās. Lomas ir sadalītas. Viņi sevi dēvē par Ahilleju, Agamemnonu, Hektoru, Parisu un Priamu un no jauna uzsāk "Trojas karu". Grieķi ielenc trojie�us, kas patvēru��ies kādā koku pudurī uz klints. Abas nometnes viena ar otru sīvi cīnās. Beigās tomēr grieķi, kas ir spēcīgāki un noteiktāki, iekaro trojie�u bastionu, bet trojie�u kareivji metas bēgt. Bērni ātri vien notver nabaga Teotimu, kam svars traucē pārvietoties, un kliedz: "Nāvi Hektoram, nāvi Hektoram!" Viņi tam plē� kreklu un iedunkā, tomēr manam klientam kaut kā izdodas izrauties un viņ� metas pie uzrauga pēc aizsardzības. Nepaceļot galvu no sava laikraksta, tas viņu atstumj, sakot:

Dzīve, draudziņ, ir d�ungļi. Katram pa�am jātiek galā. Jo drīzāk tu sapratīsi, ka �eit katrs ir par sevi, jo labāk tu to spēsi.

Knislīte protestējot sīc. Ielenktais Teotims ar rokām aizsedz galvu. Par laimi, zvans vēsta, ka starpbrīdis ir bei�dzies, un pārtrauc viņa spīdzinā�anu.

Kad Teotims pārnāk mājās, māte krīt panikā, ieraugot viņa skrandās saplēstās drēbes. Pārāk lepns, lai atzītu, ka ir tikai upuris, kur� nav spējis pats sevi aizstāvēt, zēns atsakās stāstīt, kas ar viņu atgadījies. Beidzot viņ� metas uz savu istabu, kur vienatnē izraud visu rūgtumu.

Saskārusies ar tādu nekaunību, knislīte sīc, cik stipri spēj. Es viņai paskaidroju, ka tā vēlas mana kādreizējā klienta Igora karma un ka �o dvēseli pilnībā nomācis viņa mātes tēls. Un galu galā vairs nav lielas nozīmes, vai viņa vēl labu vai ļaunu.

Pa citu televīzijas kanālu rāda īstus Āfrikas d�ungļus. Kuasi Kuasi dodas līdzi savam tēvam lauvu medībās. Tēvs tam māca, kā uzbrukt dzīvniekam ar �ķēpu un kā izvairī�ties no lauvas ilkņiem un nagiem. Kuasi Kuasi nemaz nav bail, vai arī viņ� savas bailes neizrāda. Zēnam ap kaklu ir neskaitāmas kaklarotu virtenes un talismani, lai to labāk pasargātu, bet seju rotā rituāla maskas zīmējumi, lai pie��ķirtu tam maģiskas spējas un atgaiņātu ļaunos garus.

Ta�u �ķiet, ka lauvas �odien nolēmu�i palikt savos midzeņos. Mednieki izstaigā savannu krustu �ķērsu, nepa�lai�ot garām nevienu pa�u plēsoņu, jo nevēlas atgriezties tuk�ā. Pa ceļam tēvs skaidro dēlam, cik cīna varētu būt ne�ēlīga, un visos sīkumos pastāsta, kādas biju�as viņa pa�a pirmās medības, kuras Kuasi atdarina ar kustībām, skaļi kliegdams. Tomēr bērns nesaprot, kur paliku�i lauvas.

-Ja lauvām būtu savi stāstnieki, atbild tēvs, tad viņi mums varētu pastāstīt par to, kā tie izzudu�i, ta�u stāstnieki ir tikai cilvēkiem un gan jau reiz kāds no tiem nākamajai paaudzei pastāstīs par to, kur esam paliku�i mēs pa�i.

Tad viņi atgrie�as mājās, kur tēvs un dēls apsē�as pie televizora, lai ģimenes lokā noskatītos kārtējo ameri�kāņu televīzijas seriāla "Tarzāns" sēriju, par kuru viņi ir sajūsmā.

Juņ Bi savās mājās ar televizoram pievienotu konsoli spēlē kādu spēli. Tajā ar iero�u un darbarīku palīdzību iespējams pārvietoties trīsdimensiju pasaulē, pievei�cot briesmoņus un pārvarot bezdibeņus gan dzīvnieku mugurā, gan braucot lejup pa sliedēm. Meitene ir aizrā�vusies. Viņa cen�as izvairīties no bultām, skrien pa kādu eju, kur tai virsū ripo uguns bumbas un nogalina durvju sargus. Blakusistabā viņas vecāki joprojām strīdas, tādēļ Juņ Bi savās austiņās pastiprina mūziku uz visskaļāko, lai neko nedzirdētu.

Iegrimusi savā iedomu pasaulē un aizņemta, cīnoties ar �ausmīgu briesmoni, viņa nezina, ka otrā istabā tiek plēsti �ķīvji. Beidzot viņai izdodas atvērt dārgumu lādi un sīks gariņ� viņu aicina pāriet uz augstāku līmeni. Tur viņai uzreiz uzbrūk vēl viens briesmonis, kur� to samal ar saviem milzīgajiem ilkņiem, līdz ekrāns kļūst sarkans un uz tā parādās pravietiski vārdi: "Game over. "

Jun Bi nonem austiņas, ta�u kliedzieni aiz sienas turpinās, tādēļ meitene tās ātri uzliek atpakaļ galvā, lai atsāktu spēli no tās vietas, kur palika iepriek�ējā reizē. Uz ekrāna parādās uzraksts: "Jums vairs nav palikusi neviena dzīvība. Vai vēlaties sākt spēli ar jaunu dzīvību?" Ta�u tad uzrodas viņas māte ar pietvīku�u seju un kaut ko kliedz. Ko, mazā aziātu meitenīte nedzird, un tas māti kaitina. Viņa iecērt bērnam pliķi un izslēdz spēļu ierīci.

Meitēns pielec kājās, nepiegrie�ot nekādu vērību alu sūco�ā tēva izsmējīgajam skatienam, un metas izraudāties uz tualeti (es atpazīstu veco paradumu no viņas iepriek��ējās inkarnācijas � Zaks arī mēdza patverties tualetē, kur nekas no ārējās pasaules to nespēja traucēt). Ta�u mātei �is gājiens ir labi zināms. Viņa metas pie durvīm un sāk pa tām bungot ar dūrēm, lai meitene nāktu ārā. Tomēr Juņ Bi ir nesatricināma, jo savā patvērumā jūtas dro�a. Viņa mātes apvainojumos daudz neklausās un paņem rokās grāmatu, kas stāsta par princesi un kādu pasaku valsti.

Knislīte samulsusi manī lūkojas.

Tu vēlies zināt, kāpēc pieaugu�ie visas savas dus�mas izgā� uz bērniem? Es arī to nezinu. Varbūt vecāki tā atriebjas par visiem tiem sitieniem, ko pa�i kādreiz ir saņēmu�i, un katra nākamā paaudze pārņem stafeti no iepriek�ējās� Ja vien vardarbība nav �ai sugai raksturīga, jo atceros kādu gadījumu Anglijā, kur divi astoņus gadus veci bērni notvēra un līdz nāvei nomocīja trīsgadīgu pui�sēnu, kuru viņi pat nepazina. Un �ī pati ne�ēlība jāvusi "cilvēkveidīgajiem dzīvniekiem" uzveikt visus plēsoņas, bet, kad to vairs nav, viņi �o tradīciju turpina, iznīcinot pa�i savu sugu.

Tad es knislītei paziņoju, ka vēlos doties pie miera. Viņa ar savu daiļo galviņu piekrīto�i pamāj un bez liekas kurnē�anas izlido pa atvērto logu.

Pilnīgā bezspēkā izstiepjos gultā. Lai joprojām ras�tos vēlme glābt cilvēkus, man dro�i vien nāktos aizmirst, kādi viņi patiesībā ir. Dro�i vien dievi gādāju�i par to, lai mitekļos atrastos �ie televizori un mums atgādinātu, kāds ir katrs no mūsu klientiem bez makroskopiskā redzējuma,

kam katrs atsevi�ķi līdzinās. Savā būtībā vini nemaz tik

loti neat�ķiras no dzīvniekiem�

Zevs izvaroja Maju, un no �ī sakara piedzima Her�mejs, kuru uzskata par romie�u Merkuru un kura vārds nozīmē "kolonna".

Tajā dienā, kad viņ� piedzima, māte viņu ielika grozā, bet, tikko viņa dēlam uzgrieza muguru, Hermejs no bruņurupu�a bruņām un teļa zarnām jau bija sev uzmeistarojis liru, ko spēlēja, lai labāk aizmigtu.

Tiklīdz Hermejs kļuva pieaudzis, tas devās piedzī�vojumu meklējumos. Izmantojot savu kabatas zagļa talantu, viņ� ieguva Poseidona trij�uburi, Arēja zobenu, Afrodītes jostu un Apollonam piederēju�os piecdesmit baltos vēr�us ar zelta ragiem.

Ar savu liras spēli viņ� tā apbūra Apollonu, ka tas piekrita atdot savus liellopus apmaiņā pret mūzikas instrumentu ar septiņām stīgām.

Vienlaikus viņ� no Arkādijas ganāmpulku dieva Pāna apmaiņā pret flautu ieguva spieķi ar trim baltām lentītēm.

Kad Apollons aizveda Hermeju pie Zeva, viņ� savu tēvu savaldzināja ar oratora talantu, tādēļ viņu iecēla par Olimpa ziņnesi, par to liekot apsolīt, ka viņ� nekad nemelos. Ta�u Hermejs bija tik viltīgs, ka izlocījās no atbildes, sakot: "Es nekad nemelo�u, ta�u var gadīties, ka reizēm noklusē�u patiesību."

Viņam galvā bija apaļa cepure, kas simbolizēja māko�ņus virs kalniem, kājās spārnotas zelta sandales, kas viņu padarīja tik ātru kā vēj�, bet rokās ganu spieķis. Hermejam tika uzticēta atbildība par ceļiem, krustce�lēm, tirgiem, kuģu ceļotājiem (arī par to, lai dvēseles izraudzītos vispiemērotāko mar�rutu uz Nāves konti�nentu), līgumu noslēg�anu un individuālo uzņēmējdar�bību. Paradoksāli, bet viņu mēdza dēvēt arī par zagļu dievu, turklāt Parnāsa spārnotās nimfas viņam iemācīja vēl pareģo�anas mākslu.

Leģenda vēsta, ka Hermejs ir izveidojis alfabētu. Bez pieciem Parka izdomātajiem patskaņiem un vienpadsmit Palamēda līdzskaņiem Hermejs izgudroja vēl ķīļveida rakstību. Kā viņ� pats apgalvoja, tas noticis, vērojot kāsī izkārtoju�os dzērvju lidojumu. Vēlāk Apollona priesteri alfabētam pievienoja vēl citus līdzskaņus un patska�ņus, tādus kā garais "o" un īsais "e", pie�ķirot katrai Hermeja liras stīgai savu patskani. Dievu ziņnesim bija neskaitāmas mīlas dēkas. Ar Afrodīti viņiem piedzima dēls Hermafrodīts, kur� bija vienlaikus gan vīrie�u, gan sievie�u dzimtes pārstāvis un kura vārds bija darināts no abu vecāku vārdiem. Ar �ionē viņi radīja "Odisejas" varoņa Ulisa vectēvu Autoliku.

Visā Grieķijā valdīja Hermeja kults, un visās krustce�lēs ceļa stabu vietā bija novietotas viņa statujas. Viņam par godu grieķi ziedoja vēr�us, kuriem nogrieza mēli, kas simbolizēja dieva daiļrunību. Tā kā Hermejs bija dievs it visam, kas pārvietojas un mainās, tad vēlāk viņu iecēla arī par magu, aktieru un krāpnieku dievu.

Hermeja ēģiptie�u līdzinieks ir gudrības dievs Tots.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Tre�dien, Merkūra dienā, mūsu grieķu skolotāji tur�pina ar mums iepazīties savu latīnisko vārdu hronoloģis�kajā secībā. Un �otre�dien studenti gaida pie Hermeja durvīm, kad varēs pa tām doties iek�ā jaunajā klases telpā. Es klīstu starp studentu grupām, kas sapulcēju�ās sarunā�jas, un apstājos, lai sasveicinātos ar da�iem paziņām, ta�u drīz vien, sirdij izbailēs sa�ņaudzoties, nākas konstatēt, ka neviens no maniem teonautu draugiem nav ieradies. Kas gan ar viņiem varētu būt noticis, kad viņi Tum�ajā me�ā sastapās ar briesmoni? Esmu tā satraucies, ka tikai ar lielu piespie�anos spēju aplūkot ceļojumu dieva telpu interjeru, kad pārkāpjam viņa mitekļa sudrabotās pira�mīdas slieksni.

Klases telpu izraibina pastkartes un priek�meti, kas saistīti ar nepazīstamu planētu pētījumiem. Atgādinot par Hermejam uzticēto pienākumu daudzveidību, vitrī�nās sarindoti arī da�ādi medicīnas instrumenti.

Sveicināti, ieņemiet savas vietas! no aug�as atskan patīkama balss. Paceļam galvu. �īsdienas skolotājs planē virs mūsu galvām, vicinot pie sandalēm piestiprinātos spārnus. Viņ� lēnām lai�as lejā, lai iekārtotos pie sava rakstāmgalda, tā arī ne�ķiroties no apaļās cepures un gana spieķa. Viņam ir gludi skūta, pārsteidzo�i jauna un glīta seja.

Esam nonāku�i pie evolūcijas visinteresantākās sta�dijas, � viņ� paziņo. � Jūs jau esat iepazinu�ies ar 1 mine�rālu, 2 augu un 3 dzīvnieku. Tagad mūs interesē 4�

Viņ� uzraksta uz tāfeles "Cilvēks" un ar savu spieķi gaisā zīmē �ī cipara aprises.

"4". Cilvēks ir krustceles, krusts un krusto�anās, tādēļ tas esmu es, ceļu dievs, kas jums stāsta par cilvēku. Kādēļ cilvēks ir krustceles? Jo, pateicoties savai brīvajai gribai, viņ� var iet uz priek�u vai� atgriezties atpakaļ. Viņ� nav tāds kā 3 dzīvnieks savu emociju, baiļu vai vēlmju upuris. Ja cilvēks vēlas, viņ� ar savu inteliģenci spēj pārvaldīt, virzīt, apvaldīt un uzveikt.

Visu laiku runādams, Hermejs te staigā, te lidinās, mūs aplūkojot gan tuvumā, gan no aug�as. Tad viņ� sasit plaukstas un parādās Atlants ar globusu.

Ka tik nav par ātru, viņ� purpina. Ar jūsu kolē�ģiem es jau esmu par to runājis. �ie darba apstākļi tik tie�ām nav pacie�ami un�

Paldies, Atlant! viņu pārtrauc Hermejs, ne aci neuzmezdams nabaga nelaimīgajam, kas grīļojas, novie�tojot smago nastu olu traukā. Es jūs vēlāk pasauk�u.

Tā kā Atlants tomēr nekust ne no vietas, Hermejs tam plati uzsmaida un tad pamāj, lai tas atstāj telpu. Atlants minstinās.

-Ja nu gadījumā tu esi to aizmirsis, tad vēlos atgādi�nāt, lai tu izturies pret mani ar cieņu, jo esmu tavs vecais tēvs�

Es ta�u to zinu, bet �eit notiek lekcija, un tas ir ļoti svarīgi, jo �ī ir pirmā nodarbība ar cilvēkveidīgām rotaļlietām.

Man par tām nospļauties.

Hermejs liek manīt, ka viņu tas sāk nogurdināt.

Labi, ko tu gribi? Algas pielikumu?

Nebeidzis smaidīt, viņ� to cie�i uzlūko.

Atlants pirmais samirk�ķina acis, tad nopū�as un dodas projām, pau�ot savu riebumu pret visu pasauli.

Tā, kur mēs palikām? Ak pareizi! Tie�i tagad sākas Lielā Spēle, Y spēle, dievu spēle. Katrs no jums saņems simt �etrdesmit �etru cilvēku lielu baru, kas izveidoju�ies primātu bara evolūcijas ceļā. Tur būs trīsdesmit dominē�jo�u tēviņu, piecdesmit auglīgu mātī�u, bet visi atliku�ie � nedominējo�ie tēviņi, neauglīgas mātītes, bērni un veci cilvēki. Sākumā visiem ir apmēram vienādi "spēļu kauliņi".

Un viņ� atkal paceļas pie griestiem.

Jūsu cilvēku prototipi ir gandrīz vienādi. Divas rokas, divas kājas, seja, plaukstas, nagi, balss saites un dzi�muma pazīmes. Jums aizliegts izmainīt viņu DNS. Katrā barā ir vienāds skaits gudro un dumjo, labo un ļauno, izveicīgo un tizlo. Izmaiņa rodas, pateicoties izglītībai, zīmēm, ko jums viņiem izdodas nosūtīt sapņos, no jūsu spējām atrast labus medijus utt. Un, kas jau ir daudz prozaiskāk, neaizmirstiet tos sūtīt dzeramā ūdens meklē�jumos, jo bez ūdens cilvēki aiziet bojā. Pasargājiet tos no plēsoņām. Un ne tikai no dzīvniekiem, jo vēl jau pastāv arī "18. zeme" un "apdraudo�ie" cilvēki.

Un viņ� atkal nolai�as uz zemes un sāk staigāt apkārt planētai.

Tie ir cilvēki, kuriem nav dievu, kas tos uzmana. Tomēr viņi var būt ticīgie, jo spēj radīt dievus iztēlē.

Viņ� pārtrauc stāstījumu, jo aizmugurējās rindas pār��alc �uksti. Es pagrie�os. Man par lielu atvieglojumu, tur atgrie�as teonauti. Raula vaigus izvagoju�i nagu skrāpējumi, Fredija un Merilinas togas saplēstas skrandās, Edmonds klibo, bet Matas Hari tum�o ādas krāsu nomai�nījusi bāla, gandrīz zaļgana.

Nepārbaudīju savu sarakstu, ta�u man �ķita, ka �ajā klasē da�u trūka. Skat, kur mūsu kavētāji! Es vismaz ceru, ka jūs nepavadījāt nakti ārpus pilsētas, nebūdams muļ�ķis, ceļojumu dievs pajoko.

Hermejs vairs viņiem nepiegrie� nekādu vērību, un jaunpienācēji iekārtojas starp pārējiem, ne vārda neteik�dami. Garām ejot, Rauls man uzmet pārmetumu pilnu skatienu.

Hermejs uzraksta uz tāfeles "totēms" un paskaidro: "Ņemiet par karogu kādu totēma dzīvnieku. Izvēlieties tādu, kāds pa�iem vislabāk patīk. Katram dzīvniekam ir savas īpatnības, sava uzvedība vai piemēro�anās spējas dabai, kas iedvesmo cilvēkus, kuri to min savās atsaucēs.

Un, aicinot mūs tuvāk sfērai, kurā peld "18. zeme", viņ� iesaka:

Paklau, saprotiet, ka jums jāpalīdz saviem cilvē�kiem. Taupiet zibeni. Izvairieties no brīnumiem. Brīnumi un mesijas ir nemākulīgu dievu darbarīki, jo viņi nespēj iejaukties neuzkrīto�āk.

Viņ� to pasaka tik nicīgā tonī kā burinieka �ķiperis, kas stāsta pa motorkuģiem.

Pie darba, un pacentieties radīt cilvēci, kas pati sevi neiznīcinātu da�u gadsimtu laikā.

Un, to pateicis, ar Holivudas smaidu sejā mūsu pa�sniedzējs atkal paceļas pie griestiem, lai no turienes mūs varētu labāk uzmanīt.

Pirms se�iem tūksto�iem gadu tur, kur tagad atro�das Sīnāja tuksnesis, mazpazīstama tauta kenīti pirmie uzsāka metālu apstrādi. �ajā gadījumā tas bija var�. Tā bija liela revolūcija. Metāla attīrī�anai bija nepiecie��amas krāsnis ar augstu temperatūru, ko kenīti kuri�nāja, izmantojot plē�as. Tā viņiem izdevās pārsniegt 1000 grādu temperatūru pēc Celsija skalas, kas nepie�cie�ama metāla izku�anai. Iemācīju�ies iegūt augstu temperatūru, kenīti izgatavoja arī stiklu un emalju.

Viņi pielūdza Sīnāja kalnu, un viņu reliģija bija jahvie�u reliģija, kas saistīta ar Jahvi jeb Elpu.

No akmens lithos nonāku�i pie bronzas chalcos un atklāju�i metālus, jahvie�i īstenoja vara revolūciju. Metāla izkausē�ana ir cilvēka pirmais sasniegums pil�nīgā materiāla pārveidē.

No Sīnājas kenīti devās uz priek�u pa Vidusjūras piekrasti un izveidoja Tiras ostu, lai dotos uz Kipru (ko toreiz sauca par Kypris, un no �ī vārda radās vārds cuivre var�) pēc vērtīgajiem izrakteņiem. Viņi nodibi�nāja arī Sidonu (tagad tā ir Saīda), un tā veidojās vēlākās feniķie�u civilizācijas aizsākums.

Jahvie�i varu neizmantoja iero�u ra�o�anai, bet gan lai veidotu mistiskus, acīmredzot reliģiskus, bilbokē spēles piederumiem līdzīgus un nepārspētas metalur�ģiskās kvalitātes priek�metus. Kā apgalvo profesors Zerārs Amcalags, kas ilgsto�i pētījis kenītus, viņu dievs neesot bijis dievs valdnieks, kuram pieder vara, bet gan dievs "katalizators", kur� dzīvās būtnēs un priek�metos ar elpu spēja iepūst spēku, bet vārds yahuwa nozīmēja smēdes plē�u skaņu. �ādu radī�anas paņēmienu, iepū�ot elpu, vēlāk var sastapt Bībelē, kur cilvēks radās no zemes (Ādama) un Dieva elpas.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Pū� vēj�.

Sabiezē tum�i mākoņi, un debesis pēk�ņi pār�ķeļ zibens.

Līdzenumā cits pie cita spie�as simt �etrdesmit �etri cilvēki. Viņiem klab zobi.

Viņi nezina, no kurienes nāk.

Vini nezina, kas vini ir.

Viņi nezina, kurp dodas.

Viņi dzīvo bailēs, badā un aukstumā, un arī �ī �ilbi�no�ā zibens gaisma nav paredzēta, lai viņus nomierinātu.

Zibens sper vēlreiz, jau pavisam tuvu, un viņi steig��us metas uz pretējo pusi. Kad viņi kāpj lejup pa nogāzi, jauns zibens spēriens tos piespie� virzīties tālāk uz zie�meļiem. Beidzot iestājas nakts, un, lai viņus neapēstu plēsoņas, kas lodā visapkārt, viņi nolemj uzrāpties kādā kokā.

�o simt �etrdesmit �etru cilvēku vidū ir arī kāda maza meitenīte ar lielām, melnām acīm, biezām lūpām un ogļu melniem matiem, kura, iekārtojusies starp diviem res�niem zariem, tāpat kā pārējie, krampjaini turas pie koka stumbra.

Meitenīte aizver acis, galva klanās, un viņa gandrīz nokrīt zemē, ta�u, lai aizmigusi nenokristu, iekārtojas nedaudz stabilāk. Vina never vaļā acis, kad dzird, kā, asiem nagiem to skrāpējot, krak�ķ miza. Viņa zina, ko �īs skaņas nozīmē. Tur tumsā leopards gatavojas kādu no viņiem nomedīt. Nespējot to aizkavēt, var vienīgi pareizi izturēties, kļūstot vēl nemanāmākai, nesao�amākai un aizturot elpu. Nepiecie�ams panākt, lai leopards viņu neat�ķir no kāda augļa vai lapu pudura.

Problēma ir tā, ka leopards tumsā redz, bet cilvēki ne. Kuru liktenis nokaus �oreiz? Visi gaida, izliekoties,

ka vinu tur nav. "Kaut tikai tā nebūtu es, tikai ne es!"

Mazā meitenīte turpina lolot cerības, sasprindzinājusi savu gribasspēku, neļaujot zobiem klabēt, lai neatklātu viņas atra�anās vietu. Viņa dzird, kā leopards uzrāpjas uz stumbra un paiet tai tuvu garām, gandrīz pieskaroties. "Lai ņem, ko grib, tikai ne mani�"

Plēsoņa izraugās vienu no viņas tēvo�iem. Leopards iecērt ilkni tam artērijā un nolec no koka, aizvelkot tēvoci sev līdzi. Tēvocis nepaspēj pat iekliegties.

Viss ir beidzies. Nakts tumsa atkal ir tāda pati kā alla�, tikai svara samērs koku zaros ir cits un meitenīte visu laiku maina savas pozīcijas.

Viss tīts pelēkmelnā tumsā. Meitenīte citu pēc citas izslēdz savas sajūtas, lai miegs nestu mieru un aizmirstību. Viņa cen�as nedomāt par skrieno�o leopardu ar asiņaino purnu. Meitenīte nevēlas redzēt sliktus sapņus. Rīt viņa izliksies, ka ir to visu aizmirsusi. Mēnesi sedz mākoņi. Vai rīt saule būs atgriezusies? Katru vakaru viņa sev uzdod vienu un to pa�u jautājumu. Vai saule atgriezīsies?

Viņus pamodina kāda bāla zvaigzne, un simt �etrdes�mit trīs cilvēki norāpjas no koka tā, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens nepiemin tēvoci, kur� vairs nav ar viņiem kopā. Tomēr meitenīte ar tum�ajām acīm dienām nespēj aizmirst tajā naktī pārdzīvotās �ausmas. Katru vakaru viņa baidās, ka miegā viņu varētu saplosīt un ka saule vairs neausīs.

No rīta cilvēki iet tālāk zem mākoņu segtajām debe�sīm un meitenīte cer, ka viņi dodas uz kādu mierīgāku vietu. Bet iespējams, ka tādas nekur nav un ka cilvēku bars ies līdz pasaules malai, miera ostu tā arī neatradis.

Viņi turpina iet un ceļā sastop kādu maitu liju baru. Plēsīgie maitēdāji pabeidz ēst tēvo�a atliekas, ko leopards ir līdz �ejienei atvilcis. Reizēm gadās, ka cilvēkiem jāgaida, līdz maitu lijas ieturas, lai pabeigtu ēst maltītes atlikumu, ta�u �odien tie iet savu ceļu, acis novērsu�i.

Tā kā viņi neprot skaitīt, tad nespēj veikt drūmo aprē�ķinu: 144 1.

Cilvēku bars nonāk kalna pakājē, tad dodas aug�up pa nogāzi un, pagājis garām kokiem, virzās uz priek�u gar avotu. Viņu izlūks ziņo, ka tiem pretim nāk kāda cita cilvēku grupa. Bara vadonis pārbijies liek visiem paslēp�ties garajā zālē. Meitenīte saraujas un aizmiedz acis. Viņa kļūdaini uzskata, ka tad, ja viņa neredz citus, tie neredz arī viņu. Tā viņi ilgi gaida, līdz bara vadonis izslējās visā augumā, tā norādot, ka briesmas ir garām un ka atkal var doties tālāk. Visi zina, ka no sve�iem cilvēkiem jāturas pa gabalu. Tā nu viņi steig�us dodas citā virzienā nekā sve�inieki. Kad beidzot bara vadonis pavēl apstāties, viņu spēki jau ir izsīku�i. Vīrie�i dodas medībās. Jaunie�i atpū��as vai izgudro da�ādas spēles.

Mazā meitenīte nolemj viena pati aplūkot apkārtni. Paspērusi da�us soļus, viņa paklūp pret kādu lielu akmeni, kuru grib pacelt un aizmest projām. Ta�u akmens neļaujas, ka to ņem rokās, un smagnēji aizklumpa�o pa zāli. Bērns tam seko, tad to apsteidz un nostājās tam ceļā. Akmens apstājas, bet tad novirzās no meitenītes ceļa. Meitenīte uzjautrināta viņu vēro. Pirmo reizi pēc ilga laika viņas seju rotā smaids. �is jaunais piedzīvojums ir tik aizrau�jo�s, un meitenīte nemaz nebaidās! Viņa jūtas uzjautri�nāta. Meitenīte paceļ akmeni un ierauga, ka tas kustina ķepas un ka tam ir neliela galva. Cik jauks dzīvnieciņ�!

Kad mazā to atkal noliek zemē, bruņurupucis sastingst un ķepas un galvu ievelk bruņās. Meitenīte viņu pama�tīgi izpēta. Viņa bruņurupuci nolaiza, mēģina tam iekost, to aposta un tam ieskrāpē. Viņa to drusku iedunkā, ko viņ� mierīgi pacie�. Meitenīte to svie� pret zemi, met pa gaisu un, kad dodas to meklēt, ierauga, ka bruņurupucis ir sveiks un vesels, jo visas viņa ķermeņa mīkstās daļas atrodas patvērumā.

"Viņ� no manis baidās," meitenīte nodomā, ganda�rīta, ka var kādā citā izraisīt tās izjūtas, kas viņu pa�u visu laiku vajā. Kad bruņurupuci liek mierā, tas atkal sāk iet, bet, kad to paņem rokās, tas pārvēr�as par akmeni.

"Lai gan viņ� no manis baidās, tomēr ir pasargāts," bērns prāto. Te ir, par ko padomāt. Meitenīte aiznes dzīv�nieciņu uz viņu bara apmetni, parāda to mātei un savā valodā paskaidro: lai gan pats to neapzinās, �is dzīvnieks ir ļoti stiprs, jo tam ir bruņas, kurās paslēpties.

Māte paņem bruņurupuci, aplūko to un, neredzot nekādu vajadzību noņemties ar apaļu akmeni, aizmet projām, atskanot vecāko brāļu zobgalīgajiem smiekliem. Mednieki jau ir atgriezu�ies. Viņi atnes lauvu pamestu zebras ķermeni, ar kuru pēc tam vēl ir mieloju�ās arī hiēnas un maitu lijas. Tas ir sapuvis un smird pēc līķa, ta�u bars tam tik un tā alkaini metas virsū, jo ir ļoti izsalcis.

Vēlāk bars �ajā līdzenumā, kur nav neviena pa�a koka, noguļas uz kailas zemes. Guļo�os cilvēkus pārsteidz lauvu bars. Tum�ajā naktī meitenīte ne tik daudz redz, cik sajūt �ausmas. Kāds desmits plēsoņu metas virsū cilvēkiem. Meitenīte dzird kliedzienus, sajūt plēsoņām raksturīgo smaku, cilvēku un dzīvnieku smārda sajaukumu, bet visspēcīgāk viņas bara cilvēku asiņu smaku. Ja viņa mēģinātu bēgt, tas tikai piesaistītu plēsoņu uzmanību. Viņa vēlas paglābt vienu no saviem mazajiem brālī�iem, piespie�ot to sev klāt, ta�u kāds lauva to viņai izrauj no rokām� Meitenīte gan paliek dzīva, tomēr tuk�ām rokām.

Cīņa un dzīru mielasts turpinās ilgi, līdz beidzot klu�sums kā plīvurs nolai�as pār iznīcināto kopienu. Meite�nīte zina, ka jāgaida rīts, lai novērtētu nakts posta apmē�rus. Aizmigusi viņa redz dīvainu sapni, ko viņai �ķiet ļoti svarīgi atcerēties, ta�u, kad pamostas, viņa to ir aizmir�susi. Tam ir kāds sakars ar bruņurupuci, bet ko tie�i tas viss nozīmēja?

Deviņi vīrie�i un trīs bērni. Lauvas nebija viņus tau�pīju�i.

Meitenīte domā par pagāju�ajām dienām un �ausmu virkni. Viņa mēģina iztēloties nākotni, ta�u viņai tas neizdodas, tik ļoti viņa ir pārliecināta, ka drīz aizies bojā. Līdz �im viņa ir izglābusies, tikai pateicoties veiksmei un savējo upuriem.

Kā lai tiek vaļā no bailēm?

"Jāseko bruņurupu�a piemēram. Tāpat kā viņam jāmēģina paglābties bruņās," kāda sīka balstiņa viņai galvā skandē. Bruņas�

Bars atkal dodas tālāk jauna vadoņa vadībā. Intuīcija tam pateikusi priek�ā, ka jāseko saules virzienam un jādo�das uz rietumiem. Galu galā katru rītu saule mostas reizē ar viņiem, paceļas debesīs un dodas pie miera tur, aug�ā. Kādēļ gan tai nesekot?

Mednieki atnes kādu grauzēju, kas nomiris aiz vecuma, un saujiņu ogu. Ar to ir par maz, lai izdzīvoju�ie paēstu.

Debesis atkal satumst. Nogrand pērkons. �ķiet, ka

zibens tiem aiz�ķērso ceļu uz rietumiem un mudina vir

zīties uz ziemeļrietumiem. Lietum gā�ot, viņi maina vir�zienu. Nākamā nakts vēsta par jauniem pārbaudījumiem, ta�u, pēk�ņi aizdedzinot kādu koku, zibens izgaismo padziļinājumu klints sienā. Tā ir ala.

Un tad meitenīte atceras savu sapni. Bruņas, kas pasargā. Paslēpties alā bruņās.

Tad viņa pieķeras jaunajam bara vadonim pie rokas un cen�as to pārliecināt. Kad meitenīte ir jau gandrīz padevusies, tālumā dzirdamie rēcieni bara vadoni uzreiz pārliecina. Panikā grūstīdamies, cilvēki metas uz alu. Pirmajā mirklī viņi jūtas atviegloti, jo atrodas sausumā, paglābu�ies no lauvām un plūdiem. Ta�u tad alas dziļumā izslienas milzīga ēna. Cilvēku bars ir patvēries lā�a migā, tādēļ lauvas viņiem nesekoja.

Viens no meitenes brāļiem, kur� īpa�i labi skrien, nolemj pamēģināt laimi. Viņ� dodas milzīgo alas iemīt�nieku kaitināt, bet pats pēc tam bēg, un lācis tam metas pakaļ, tomēr dzīvnieks izrādās veiklāks, nekā zēns bija gaidījis. Tas drīz zēnu noķer, apdullina un apēd. Ta�u �is upuris nav veltīgs. Ar �o atelpu pietiek, lai cilvēki aiz�sprostotu ieeju alā ar akmeņiem un zariem un, tāpat kā bruņurupu�i, pasargātos no plēsīgajiem zvēriem. Velti lācis rūkdams vairākas reizes atgrie�as pie sava kādreizējā mitekļa, skvoteri tam atbild ar akmeņu krusu, tā parādot, ka tagad sevi uzskata par alas saimniekiem. Lācis beidzot padodas un iet meklēt citu alu, no kuras tam nav nekādu grūtību izdzīt par viņu vājāku dzīvnieku.

Cilvēki ir uzvarēju�i. Meitenīte atviegloti nopū�as� Tātad viņi nav nolemti mū�īgām cie�anām.

Alas siltumā viņi jūtas dro�ībā. Un nolemj vairs bezga�līgi neklaiņot pa līdzenumu, bet apmesties tajā uz dzīvi.

Viņi vairs nebaidās no lietus un vēja.

�eit viņi var uzglabāt pārtiku, neuztraucoties, ka viņiem to varētu atņemt sīkie zīdītāji vai putni.

Mainās arī �o cilvēku izturē�anās. Pa�i to neapzinā�damies, viņi ir atklāju�i, ka var apmesties pastāvīgā dzī�vesvietā. Vīrie�i dodas medībās, būdami dro�i, ka viņu prombūtnē kāds neuzbruks sievietēm un bērniem. Tā kā viņiem nevajag steigties atpakaļ, viņi tagad pārnes vairāk gaļas un ievie� jaunu medību taktiku.

Paliku�as vienas pa�as alā, sievietes sāk savā starpā sarunāties. Valoda kļūst sare�ģītāka. Parastai informāci�jai seko nostāsti, savstarpēja emociju izpausme, da�ādu nian�u un sava viedokļa izteik�ana. Sievietes apsprie� savu vīrie�u darbību un to, kā labāk konservēt un pagatavot ēdienu. Patvēru�ās alas siltumā, viņas sāk izglītot bērnus. Kādai sievietei ienāk prātā izmantot dzīvnieku ādu, lai piesegtu ķermeni, tā izdomājot apģērbu, kas pasargā ne tikai no aukstuma, bet arī no �ūsku kodieniem un augu skrāpējumiem. Pārējās sievietes rūpīgi sagrie� medījuma ādas un sastiprina tās ar dzīvnieku zarnām tā, lai ādas apsegtu viņu augumus. Tā sievietes, pa�as to nezinot, ir atklāju�as kaunu un tātad arī erotiku. Tas, kas apsegts, ļauj raisīties fantāzijai.

Kādu dienu mazā meitenīte ar tum�ajām acīm pār�steigta saprot, ka vēro tāles bez satraukuma. Sekojot bru�ņurupu�a piemēram, viņa ir atklājusi, kā iespējams rāmi eksistēt un prātot par citām lietām, nevis vienkār�i par izdzīvo�anu.

Da�as nedēļas pēc tam, kad viņi ir ievāku�ies alā, zibens iesper tuvīnajā kokā. Ta�u koks neuzliesmo un nesadeg uzreiz, izplēnot pelnos, bet gan pārvēr�as kvēlo�jo�ās oglēs un gruzdo�ās pagalēs. Sievietes un bērni vis�pirms pārbīstas, bet tad tuvojas ugunskura vietai. Kāds bērnelis grib pieskarties ugunij, kas ir dzeltena kā saule, bet tūlīt sāpēs iekliedzas. "Tā" viņam ieko�. Visi uzreiz atkāpjas, bet tum�ādainā meitenīte, intuīcijas vadīta, satver kādu kvēlojo�u pagali un bez bailēm sāk to vicināt.

Tad tāpat dara arī kāds pieaugu�ais, bet pēc tam vēl viens. Zari izdeg, atstājot cilvēkus neskartus. Vajag tikai tos turēt nevis aiz dego�ā, bet aiz otra gala, un tad tie dod siltumu un gaismu, nevienu neapdraudot.

Kāds vīrietis pamana, ka uguns spēj izplatīties. Ja tai tuvina kādu sausu zariņu, tad arī tas aizdegas un pārvēr�as melnā pulverī. Uguns viņus vienlaikus gan atbaida, gan pievelk, un bara ļaudis nododas eksperimentiem. Uz leju noliekts zars deg ātrāk, bet glu�i parasta vēja pūsma spēj to apdzēst. Sausās lapas aizdegas ļoti ātri. Zaļās lapas pārogļojas, izplatot melnus dūmus. Ar smiltīm var apdzēst uguni.

Meitenīte uzsprau� gaļas gabaliņu uz koka zara un to patur virs uguns. Visi kāpuri nokrīt, bet gaļa no sārtas kļūst tum�a. Viņa pagaida, līdz gaļa atdziest, nobauda to un secina, ka tā ir gar�īga.

Kop� tā laika ļaudis var ēst siltu un ceptu ēdienu.

Ar uguni ļaudis spēj aizbiedēt savvaļas zvērus un, ieguvu�i mieru, rāmi nodarboties ar mīlu un radīt vairāk bērnu.

Beidzot ala kļūst par �auru, lai tajā pietiktu vietas visam baram. Tad viņi to atstāj un dodas uz ziemeļu pusi meklēt citu, pla�āku. Kad viņi to atrod, tad izdzen no turienes lā�us ar dego�u zaru lāpu palīdzību, ko ir paņē�mu�i līdzi.

Lai apgaismotu jauno mitekli, viņi iededzina lielu ugunskuru. Alas dziļumā tek avotiņ�, un viņi var vel�dzēt slāpes, alu neatstājot. Ta�u ugunskurs piepilda alu ar dūmiem. Visi klepo un ber� acis, un tad viņi saprot, ka ugunskuru vajag dedzināt pie alas ieejas, citādi viņiem nebūs, ko elpot.

Meitene ar tum�ajām acīm nav aizmirsusi, kā viņi beidza baidīties. Viņa paņem kādu ogles gabaliņu un uzzīmē pirmo zīmējumu uz alas sienas. Pārējie viņai tuvojas, aplūko viņas darbu, pazīst uzzīmēto dzīvnieciņu un nolemj, ka turpmāk bruņurupucis būs viņu simbols. Turpmāk viņi būs bruņurupu�cilvēku bars.

Virs kalna svilpo vēj�.

Sabiezē melni mākoņi, un pēk�ņi nogrand pērkons. Tur lejā, barā saspiedu�ies, stāv simts �etrdesmit �etri cil�vēki, kuru pārsteigtās sejas izgaismo zibens.

Bara vadonis pārstāj nervozi ko�ļāt lapas. Viņ� vairs nespēj izturēt bērnu raudas. Vadonis nostājas draudīgā pozā, it kā grasītos uzveikt negaisu. Viņ� rūc, sit ar dūrēm sev pa krūtīm un demonstrē savu roku iespaidīgos mus�kuļus. Vadoņa �ausmīgie lāsti būtu izbiedēju�i jebkuru dzīvnieku. Ar tādiem pa�iem kliedzieniem viņ� pārējiem bara vīrie�iem demonstrē savu pārākumu. Viņ� lēkā, rāda zobus un kārpās ar kājām, it kā izaicinot debesis.

Ta�u zibens iesper lēkājo�ajam bara vadonim.

Neviens nepaspēj ne acu pamirk�ķināt, kad no viņa pāri palikusi tikai gruzdo�u pelnu �upiņa, bet tās vidū atliekas no mugurkaula.

Iestājas pilnīga panika. Ļaudis skraida turpu �urpu, bet tad atkal savācas kopā, lai cits cita tuvumā justos dro�āk. Ātrāk jāpamet �ī nolādētā vieta. Un viņi dodas projām, lietusgāzēs salieku�i muguru.

Tad viņi pamana kādu alu, kurā mitinās cilvēki, nevis dzīvnieki. Viņi nolemj atkāpties un patverties tālāk, saspiedu�ies cie�i kopā.

Starp �iem simt �etrdesmit trim cilvēkiem, kas ir pa�glābu�ies no negaisa, Prudons pamana kādu jaunu vīrieti, kur� savā barā nav starp stiprākajiem, ta�u �ķiet apveltīts ar lielāku zinātkāri. Pelēkās acis viņa sejā ar platajiem vaigu kauliem, ko ieskauj gai�brūni mati, visu laiku ir modras. Kad viņ� viens klīst apkārt, meklējot barību, zibens iesper kokā, kas atrodas kalna galā, un tas uzreiz aizdegas. Sākumā viņ� grib bēgt pie sava bara, bet tad tomēr nolemj �o skatu aplūkot tuvāk. Ziņkārība izrādās stiprāka par bailēm.

Vīrietis uzrāpjas kalna virsotnē. Tur, pie koka saknēm, viņ� ierauga dīvainu ainu. Kāds simts melnu un tikpat daudz brūnu �urku, dusmās �ņācot caur zobiem, savā starpā cīnās.

Kad abi baru vadoņi viens otru ir izaicināju�i uz cīņu, tie ar sacēlu�os spalvu, draudīgi pakaļkājās saslēju�ies, stājas viens otram pretim. �urku baru vadoņi ar asti sit pa zemi un piepū�as, lai izskatītos spēcīgāki. Tad pēk��ņi melnā �urka metas virsū brūnajai. Grauzēji saķeras un ko� viens otram līdz asinīm. Beidzot brūnajai �urkai izdodas iecirst ilkni sava pretinieka skaustā. Iz�ļācas asi�nis. Divas melnās �urkas bēg projām. Pārējās paliek uz vietas, noliektu galvu un nolaistiem pleciem, par zīmi, ka pakļaujas. Tad brūnās �urkas pārko� melnajām rīkli, ap�ēlojot tikai auglīgās mātītes, kas tūlīt atdodas uzvarē�tāju tēviņiem.

Vēl tikai pēdējais trieciens ienaidniekam brūno �urku vadonis urinē uz miru�ajiem pretiniekiem un apēd melnā �urku bara vadoņa smadzenes.

Tāda dzīvnieku cietsirdība pārsteidz jauno vīrieti ar pelēkajām acīm. Viņ� atceras, ka bija pa gabalu vairākas reizes redzējis nepazīstamus cilvēkus, ta�u līdz �im cil�vēku bari cits no cita centās izvairīties.

Vīrietis tuvojas kaujas laukam, paņem sa�ervelēju�os melnās �urkas ķermeni un nolemj par piemiņu no �īs kara ainas pagatavot no tā galvassegu. Atpakaļceļā viņam uzmācas da�ādas domas.

Tur, lejā, viņa bars grau� kaulus, ko pat maitu lijas ir pametu�as. Tad atkal nogrand pērkons.

Zibens iesper netālu no viņiem, un kāda bara sieviete iekliedzas. Jaunais vīrietis viņu satver un no visa spēka ieko� kliedzējai. No pārsteiguma sieviete uzreiz apklust, ta�u viņ� to nogrū� zemē un sāk sist ar dūrēm. �ī dīvainā uzvedība apklusina visu baru. Ieraugot �ādu vardarbību, neviens vairs nedomā par negaisu.

Neprāta pārņemts, vīrietis nolemj sievieti nogalināt. Neizprotama instinkta varā pārējie vīrie�i pēk�ņi nolemj viņam nodemonstrēt savu uzticību. Viņi noliec galvu un pagrie� tam savu pēcpusi. Jaunais vīrietis ar melnās �ur�kas galvassegu izraugās vispakļāvīgāko no viņiem un tam ieko�, lai parādītu savu nicinājumu. Upuris kliedz, un visi, apliecinot savu cieņu vadonim, noliec galvu.

Jaunais vīrietis ir izgudrojis "nepamatotas vardarbības kā diversijas paņēmiena" principu. Bars tagad vairs nebai�dās no negaisa, bet gan no vadoņa. Un melnās �urkas līķis, kas, viņam ierodoties, pārējiem sākumā bija �ķitis smieklīgs, tagad ir kļuvis par autoritātes simbolu.

Ta�u puisim ar pelēkajām acīm ar to ir par maz. Viņ� nolemj izmantot savus atklājumus, lai atbrīvotu baru no bailēm.

Un nākamajā dienā, kad tālumā parādās kāds cits cil�vēku bars, viņ� dod rīkojumu tiem uzbrukt.

�ausmīgi kliedzot, viņi metas uzbrukumā, un otrs bars ir tik apstulbis, sastopot tādus me�oņus, ka pat neiedo�mājas aizstāvēties. Vadonis ar pelēkajām acīm pats nemaz nepiedalās triecienuzbrukumā, jo pārējie bara vīrie�i visu paveic viņa vietā. Un, jo ne�ēlīgāk viņi rīkojas, jo vieglāk pretinieki padodas.

Nonāk tik tālu, ka reiz kādā dienā viens no preti�nieku grupas vīrie�iem aizstāvoties izvelk nūju, kuras galā ir uzasināts akmens. Ar savu ieroci tam izdodas nogali�nāt vairākus uzbrucējus. �is kaujas rīks puisi ar pelēka�jām acīm pravietiskā veidā ieinteresē. Viņ� no aizmugu�res uzbrūk �im vīrietim un to atbruņo. Tad viņ� saviem kareivjiem dod rīkojumu to nenogalināt.

Kaujai beidzoties, dzīvi paliku�ie izvēlas padoties. Vīrietis ar �urkas galvassegu izkliedz uzvaras kliedzienu.

Vīrie�i kliedz kopā ar viņu, bet bara sievietes aiz sajūs�mas spiedz.

Da�as pretinieku bara sievietes pieglau�as puisim ar pelēkajām acīm, lai parādītu, ka ir gatavas ar viņu pāroties, ta�u viņ� ir aizņemts vienīgi ar pretinieku bara vadoņa galvaskausa sa�ķaidī�anu, lai pēc tam apēstu tā smadzenes.

Pui�a bars aiz satraukuma un prieka �estikulē ar rokām un kājām.

Turpinot sekot brūno kalna �urku piemēram, viņ� pavēl nogalināt izdzīvoju�os pretiniekus un vecās sievas, bet dzīvas atstāj tikai auglīgās sievietes un vīrieti ar uzasi�nāto akmeni.

Puisis ar pelēkajām acīm pieprasa, lai atklāj akmens izgatavo�anas noslēpumu, un uzveiktais viņam atklāj, kā vienu cietu akmeni var izmantot, lai no otra akmens izveidotu asu trijstūri� kā �urkas zobu� Tad sve�inieks parāda, kā akmeni piestiprināt koka nūjai, lai no tā paga�tavotu �ķēpu, un bara vadonis ar pelēkajām acīm pie�prasa, lai visi vīrie�i pagatavotu �os noderīgos iero�us. Vadonis ir sapratis, ka, uzbrūkot citiem cilvēku bariem, var ne tikai apliecināt savu autoritāti, nostiprināt bara vienotību un iegūt pievilcīgas sievietes, bet arī pārņemt to tehnoloģiskos sasniegumus.

Tā kā tas tagad ir kar� starp cilvēkiem, tad tam nepie�cie�ams sagatavoties, kā nākas. Sievietēm vajag radīt bēr�nus citu pēc cita, lai nākamajām cīņām nodro�inātu lie�lus karapulkus. �ādi iedro�ināti, bara vīrie�i badīgi metas virsū notvertajām sievietēm.

Rodas aizvien jauni pēcnācēji, un tos vajag pabarot, bet ar akmens �ķēpiem cilvēki spēj nomedīt arī lielākus dzīvniekus. No maitēdājiem viņi tagad ir kļuvu�i par medniekiem. Tikmēr bara vadonis turpina novērot �urku izturē�anos. Viņ� saprot, ka divkaujas tiek rīkotas tādēļ, lai notiktu stiprāko atlase, kurus savukārt motivē auglīgo sievie�u iegū�ana. Drīz vien �īs divkaujas kļūst par gal�veno jaunekļu audzinā�anas metodi. Vadonis, tāpat kā �urkas, tās padara par rituālu, lai arī viņ� varētu noteikt stiprākos un atbrīvoties no vājākajiem.

Jaunais vīrietis ar pelēkajām acīm pats nepiedalās �ajās spēlītēs, ko viņ� uzspie� citiem. Viņ� ir vēsturiskais vado�nis, un viņam savs spēks nav jāpierāda. Bara vīri uzlabo trijstūra formas akmeņus, tos darinot vēl asākus un pie�stiprinot garākām nūjām. Ar saviem �ķēpiem viņi viegli uzvar pretiniekus, kuriem uzbrūk nevilcinādamies.

Bara vadonis pamana, ka �urkām ir paradums, saska�roties ar jaunu ēdienu, vispirms likt to vienai no viņām pagar�ot, bet pēc tam �o �urku ievietot karantīnā, lai pa to laiku konstatētu, vai �is ēdiens ir lietojams. Vadonis liek savējiem tāpat darīt ar ogām un sēnēm, ko viņi salasa, mednieku atnesto gāju, kas �ķiet aizdomīga, un sastāvē�ju�os ūdeni no peļķēm. Kāds to visu pagar�o, un, ja tas nenomirst, tad �is pārtikas produkts tiek atzīts par pie�mērotu lieto�anai. �āds paņēmiens viņiem ļauj izvairīties no saindē�anās, jo dabā toksiskums ir likums, bet ēdamās lietas izņēmums.

Vīrie�i un sievietes ar lielu entuziasmu pakļaujas rīko�jumam vairoties, bērnu skaits aizvien pieaug, un bara vadonis nolemj, ka pienācis laiks ieviest vājāko atlases sistēmu. Divcīņas jau var uzskatīt par tās pirmo posmu, tomēr �o procesu nepiecie�ams turpināt. �urku baros visi nemitīgi cits citu izaicina un tās, kas no �āda izaicinā�juma atsakās, tiek uzskatītas par slimām, tiek izraidītas un apēstas.

Un tā tam jānotiek arī barā, kuru vada jaunais vīrietis ar pelēkajām acīm.

Neauglīgas sievietes vai tās, kurām dzimst pārāk daudz meiteņu, tiek sodītas, bet vecie un vārgie nogalināti, tiklīdz tiem kļūst grūti pārvietoties. Nedrīkst pieļaut, ka viņi savējos aizkavē pārgājienu laikā vai nonāk ienaid�nieku rokās. Un gados vecākie ļaudis sāk vingrot, lai sevi uzturētu formā.

Zibens vadīti, ļaudis ar pelēkajām acīm virzās uz zie�meļiem, iznīcinot visus savā ceļā sastaptos barus, uzkrājot medījumus un pakļaujot sievietes verdzībā. Kādu dienu, kad vīrietis ar pelēkajām acīm ēd kārtējā pieveiktā vadoņa smadzenes, viņ� norauj no galvas �urkādas cepuri un vicina to gaisā.

Visi zina, ka tā turpmāk būs viņus vienojo�ā zīme.

Vini ir �urkcilvēku tauta.

Pludmalē svilpo vēj�.

Sabiezē melni mākoņi, un pēk�ņi nogrand pērkons.

Tur, lejā, barā sastāju�ies, stāv simt �etrdesmit �etri cilvēki.

Zibens viņus apgaismo.

Bērni ir pārbiju�ies. Lai tos nomierinātu, mātes tiem no matiem lasa utis. Un, pat ja viņas tās neatrod, patī�kamā glāstu sajūta bērniem sniedz mierinājumu.

Kad lietus beidzas, tie aizmieg.

No rīta kāda veca sieviete aiziet pastaigāties gar krastu un ierauga delfīnu, kur� izlec virs ūdens. Pati par sevi �ī aina nav nekas neparasts, ta�u pārsteidzo�i ir tas, ka �is ūdensdzīvnieks ir piepeldējis tik tuvu krastam, tik tuvu viņai.

Viņas bara cilvēki zina, ka jūra ir bīstama, tādēļ tai tuvojas ļoti reti. Neviens cilvēks vēl nav tajā samērcējies augstāk par ciskām. Tomēr �ķiet, ka �is delfīns veco kun�dzi aicina.

Kāda dīvaina instinkta vadīta, kādas sve�as balss, viņas pa�as apziņas dzīlēs apslēptas balss aicināta, vecā sieviete nolemj paveikt neiespējamo viņa brien aizvien dziļāk ūdenī. Viņa trīc no nepatīkamās aukstuma un slapjuma sajūtas.

Delfīns peld tai pretim. Viņ� ieklak�ķas un vairākas reizes iepīkstas. Sieviete mēģina tam atbildēt ar rūcieniem un svilpieniem. Tā viņi kādu laiku savā starpā sazinās. Tad dzīvnieks tai tuvojas un sieviete pieskaras delfīna purnam. Ta�u viņ� pagrie�as un pastiepj uz viņas pusi savu peldspuru. Tātad viņ� vēlas, lai sieviete pieskaras peldspurai� Viņa mirkli svārstās, baidoties, ka �ī zivs, kas ir daudz lielāka par viņu, varētu tai iekost.

Delfīns �ēli iepīkstas, tā aicinot sievieti.

Pēk�ņi viņa metas bēgt. Bailes no ūdens ir tik senas, un, ja tam vēl pievieno bailes no visa, kas ir sve�s un nepazīstams�

Kāda balss viņas galvā saka: "Ej atpakaļ ūdenī un pieskaries viņa muguras spurai!" Pavēle atbalsojas galvā, izraisot migrēnu. "Dari tā! Nekavējoties!"

Un vina tā izdara.

Kad tai pieskaras, spura �ķiet gluda un silta.

Delfīns viņu aicina dziļāk jūrā.

Vecā sieviete tam seko. Odens viņai jau sniedzas līdz cirk�ņiem, tad līdz vēderam, tad līdz kaklam, un viņa ievēro, ka, kustinot rokas un kājas, viņa krasta bangās noturas virs ūdens.

Tā viņa peld visu rītu.

Pārējie sievieti vēro no krasta, pārliecināti, ka vecā izkūkojusi prātu un ka drīz to apēdīs kāda zivs. Virs ūdens saredzama tikai sievietes galva, un viņi nedzird, ko tā delfīnam atbild, atdarinot vina raidītās skanas. Ļaudis tikai ievēro, ka tie abi �ķiet savā starpā sarunājamies.

Pēk�ņi delfīns ienirst, un, kad tas atkal parādās virs ūdens, tas mutē tur sardīni. Delfīns sievietei piedāvā ēdienu par to, ka viņa ir pārvarējusi savas bailes no ūdens.

Kad sieviete atgrie�as krastā, nesot rokās svaigu zivi, pārējie viņu vairs neuzskata par juku�u.

Nākamajās dienās visi simt �etrdesmit �etri krasta cilvēki iemācās peldēt un ķert zivis, kaut ari noķer tikai vislēnākās no tām. Delfīni viņus nepamet, bet gan māca, kā rīkoties, un izrādās ļoti pacietīgi instruktori.

Cilvēki sāk savā starpā sarunāties delfīnu valodā. Bērni jautri draiskojas ūdenī, ļaujot, lai vaļveidīgie viņus aiz�vizina aizvien tālāk jūrā.

Tad kādā dienā tālumā parādās vēl viens cilvēku bars.

Cilvēki pludmalē gatavojas tiem stāties pretim.

Nonācis līdz viņiem, otrs cilvēku bars apstājas. Abu pu�u vīrie�i nostājas pirmajā rindā, lai iebiedētu preti�nieku.

Vini cits uz citu skatās, un tad vecā sieviete iziet cauri vīru rindai, pieiet klāt jaunpienācējiem un tam, kur� �ķiet lielākais un stiprākais no visiem, pastiepj atvērtu plaukstu.

Uzreiz viņi neaptver �ī �esta jēgu.

�ādu izturē�anos viņi vēl nav pieredzēju�i. Pretinieku vadonis kādu brīdi gudro, kā rīkoties, ta�u tad arī viņ� pastiepj roku.

Rokas saskaras. Sejās atmirdz smaidi. Un rokas paspie� viena otru. Vecā sieviete zina, ka �ādi rīkoties viņu ir pamudinājis delfīnu piemērs. Delfīni tai ir iemācīju�i, ka savienība ir labāka nekā cīņa.

Turpmāk viņi visi kopā kļūst par delfīneilvēkiem.

Viņi sāk visi kopā ieturēt maltītes. Tad viņi mēģina sazināties ar �estu, skaņu atdarinājumu, bet vēlāk arī ar valodas palīdzību.

Tā delfīneilvēki uzzina, ka otrs bars ir skudreilvēki.

Abas tautas ilgi viena ar otru sarunājas. Delfincilvēki iemāca skudrcilvēkiem peldēt, zvejot, runāt, rotaļāties un dziedāt visu to, ko viņi pa�i ir iemācīju�ies no delfīniem.

Skudrcilvēki iemāca delfīncilvēkiem izrakt ejas tāpat, kā to dara skudras. �ādi viņi spēj patverties no visiem zvē�riem. Skudrcilvēki paskaidro, ka, novērojot savus iecie�nītos kukaiņus, viņi ir sapratu�i, ka vārgos vajag nevis pamest, bet gan pasargāt, lai tie varētu veikt tos uzde�vumus, no kuriem atsakās gan sievietes, gan mednieki. Ievainotie un sakropļotie prot izdomāt da�ādus pasāku�mus, lai būtu baram noderīgi. Viņi pieskata bērnus un pin grozus dārzeņiem.

Kāda skudrcilvēku rīcība delfīncilvēku baru īpa�i pār�steidz. Lai apliecinātu savstarpējo uzticību, kukaiņcilvēki tuvākos draugus skūpsta uz lūpām. Viņi bija ievēroju�i, kā skudras saskaras ar antenām, bet pēc tam viena otrai nolaiza muti, acīmredzot lai apliecinātu vienlīdzību.

Tā skudrcilvēki piedāvā delfīncilvēkiem kā labāka�jiem draugiem skūpstus uz lūpām. Sākumā viņiem aiz riebuma kļūst slikti, ta�u beigās tiem �āds pieskāriens �ķiet lielisks. Un viņi pat sāk saskarties arī ar mēlēm, kaut gan tās klāj siekalas.

Tagad viņi ir divsimt astoņdesmit astoņi un cits citu atbalsta. Lai izvairītos no paisumiem, viņi kopīgiem spē�kiem augstu kāpā uzceļ apak�zemes pilsētu ar izeju uz pludmali.

Viņi ievie� kopīgu valodu, kurā sajaucas skudrcilvēku un delfīncilvēku valodas vārdi. Drīz abu baru vīrie�i un sievietes sāk savā starpā tik intensīvi pāroties, ka vienā teritorijā ir izveidoju�ies trīs bari skudrcilvēku bars, del�fīncilvēku bars un metisu bars.

Un, pārējiem par lielu pārsteigumu, tie�i �ie pēdē�jie izrādās izturīgāki nekā viendabīgo apvienību pēcte�i, tomēr visi turpina dzīvot kopā, turklāt lielā saticībā, ievē�rojot principu "kopībā spēks".

Skudras uz Zemes mīt jau simts miljonus gadu, bet cilvēki tikai aptuveni trīs miljonus gadu. Jau simts mil�jonus gadu skudras būvē aizvien sare�ģītākus mājokļus un sāku�as veidot pat skudru pū�ņus ar desmitiem mil�joniem iemītnieku.

Ta�u, ja viņu ieradumus papētītu tuvāk, tie mums tomēr �ķistu pārāk eksotiski. Pirmām kārtām vairums skudru ir aseksuālas. Vairojas tikai neliela daļiņa skudru populācijas skudru princeses un prin�i. Tā kā pēdējie mirst aiz baudas kāzu dzimumakta laikā, pilsētā drīz vien nepaliek neviena tēviņa. Un tikai karaliene dēj oli�ņas, Tā kā viņa visu laiku ir ļoti labi informēta par to, kas kopienai nepiecie�ams, viņa rada tie�i tādu indivīdu skaitu un tie�i ar tādām īpa�ībām, kādi vajadzīgi. Tātad ikviens dzimst ar jau iepriek� noteiktu amata prasmi. Starp skudrām nepastāv ne bezdarbs, ne trūkums, ne individuālā uzņēmējdarbība, ne policija. Tāpat nepastāv nekāda hierarhija un politiskā vara. Tā ir ideju repub�lika. Lai kāds arī būtu viņu vecums un nodarbo�anās, ikviena no tām var piedāvāt savu ideju pārējiem mājokļa iemītniekiem. Un tā tiek vērtēta tikai pēc kvalitātes un informācijas, ko tā sniedz.

Skudras nodarbojas ar lauksaimniecību. Savā terito�rijā viņas audzē sēnes. Skudras pazīst lopkopību. Ro�u krūmos viņas gana laputis. Skudras izgatavo ari dar�barīkus, tādus kā �ujma�īniņas, kas palīdz sastiprināt lapas. Viņas pazīst ķīmijas nozīmi, jo lieto antibiotiku �ķīdumus, lai ārstētu kāpurus, un skābes, lai uzbruktu ienaidniekiem.

"Pilsētu" arhitektūrā skudras iekļāvu�as solārijus, noliktavas, karaļa lo�as un sēņu audzētavas.

Tomēr būtu kļūdaini uzskatīt, ka skudru pūznī strādā visas skudras. Patiesībā viena tre�ā daļa iemīt�nieku slinko, guļ un slaistās apkārt. Vēl viena tre�daļa nodarbojas ar nederīgām lietām, proti, tādām, kas citām tikai traucē, piemēram, tuneļa celtniecība, kuras rezul�tātā sabrūk kāds cits tunelis. Un, visbeidzot, atlikusī tre�daļa labo iepriek�ējo kļūdas, būvē "pilsētu" un par to rūpējas. Un galu galā viss darbojas.

Skudras karo, ta�u kaujās visām nav jāpiedalās. Toties visas rūpējas par "pilsētas" kolektīvajiem panākumiem. Tas viņām �ķiet svarīgāk par personisko sasniegumu. Kolīdz kāda skudru pū�ņa apkārtnē izbeigu�ies pārtikas krājumi, tā iemītnieces pārvācas uz citu vietu. Skudras migrē, lai pūzni pārbūvētu citur. Tā veidojas līdzsvars starp skudru pūzni un dabu; tas nepiecie�ams, lai nekas netiktu izpostīts, bet gan, glu�i otrādi, lai tiktu uzlabota zemes ventilācija un putek�ņu cirkulācija.

Skudras ir veiksmīgs sociālo dzīvnieku paraugs. Viņas ir kolonizēju�as tikpat kā visus biotopus no tuks�ne�a līdz Ziemeļpolam. Skudras ir pārdzīvoju�as Hirosimas un Nagasaki atombumbu sprādzienu. �ķiet, ka tās darbojas, cita citu netraucējot, un atrodas lieliskā simbiozē ar planētu.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Atkal iedegas gaisma. Mēs izber�am acis, jo esam tik�pat noguru�i kā Juņ Bi, kad viņa pārāk ilgi aizkavējas pie savas spēļu vadības pults.

Neapstrīdami, ka cilvēkus vērot ir daudz aizraujo�āk nekā augus vai dzīvniekus.

Hermejs lidinās ap "18. zemi". Ceļojumu dievu inte�resē ikviens cilvēks. Viņ� mums ierosina novērot pārējo studentu pārzinātos barus uz visas planētas teritorijas. Starp saviem tuvākajiem kaimiņiem es jau pazīstu bruņurupu�cilvēkus, ko radījusi Beatrise, Prudona �urkcilvēkus un Edmonda Velsa skudrcilvēkus. Turklāt es secinu, ka uz "18. zemes" ir vairāk cilvēku baru nekā mūsu klasē dievu audzēkņu. Tas ir tas, ko mums bija teicis ceļojumu valdnieks, � uz spēles skatuves sastopami arī cilvēku bari, kam nav savu dievu. Izskatās, ka tiem neklājas sliktāk par pārējiem. Es pamanu, ka ar "per�soniskās intuīcijas" palīdzību cilvēku bari bez dieviem izdarīju�i daudz noderīgākus atklājumus nekā tie, kuru medijus mēs sapņos esam iedvesmoju�i. Tas dara mūs domīgus.

Kamēr citi piekalu�i acis planētai, es Edmondam �ukstu:

Kas vakar notika melnajā teritorijā?

Viņ� atmet ar roku, liekot saprast, ka te nav ne īstā vieta, ne laiks par to runāt. Es atkal pievēr�os cilvēku sabiedrības iedīgļu vēro�anai.

Merilina atzīmē:

Dzīve alā ir visu izmainījusi. Tiklīdz bars ieguvis patvērumu, cilvēki dodas medībās, bet sievietes visu dienu pavada pie ugunskura, un visi rādītāji ir izmainī�ju�ies. Tagad es saprotu, kāpēc mans mirstīgais vīrs D�o di Mad�io nespēja ledusskapī sameklēt alus bund�u. Viņ� bija beisbola �empions, un treniņu dēļ viņam bija tik �aurs redzējums uz lietām, ka viņ� spēja koncentrēties tikai uz attālinātu mērķi.

Edmonds piekrīt:

-Turpretim sievietei, kad tā ir iekārtojusies alā, vien�laikus jāuzmana, lai ugunskurs neizdzistu, lai tur neie�kļūtu dzīvnieki un lai bērni nedarītu muļķības. Tā viņai vienlaikus izstrādājas gan tuvāks, gan tālāks redzējums.

Un bagātāks vārdu krājums nekā vīrie�iem. Sievietes sarunājas ar savām biedrenēm, bet vīrie�i klusē, lai neaizbiedētu medījumu, saka Mata Hari.

Tomēr var noprast, � piebilst Antuāns de Sent-Ekziperī, ka �ie paradumi veicina labāku orientē�anās spēju attīstību, un medībās bez tā nevar iztikt.

Dzīvojot �aurībā, sievietes ieguvu�as ļoti smalku dzirdi un emocionālu valodu.

Diskusijā iesaistās arī citi dievu audzēkņi.

Sāncensība, demonstrējot izveicību medībās, vīrie��us padarījusi par labākiem amatniekiem, saka viens.

Rūpējoties par bērniem, sievietes ieguvu�as lielāku cieņu pret cilvēka dzīvību, bet vīrie�iem medībās iepati�cies nogalināt, atzīmē Simona Siņorē.

Hermejs pieprasa, lai visi apklust. Viņ� pabeidzis rezultātu apkopo�anu. Pienācis laiks paziņot uzvarē�tājus.

Pasludinu par �īs "Y spēles" pirmā posma uzvarētāju Beatrisi ar saviem bruņurupu�cilvēkiem, ko var uzskatīt par N spēku. Atradis patvērumu, viņas bars izgudrojis apme�anos pastāvīgā dzīvesvietā. Beidzot cilvēce nomadu dzīvesveida vietā radusi citu risinājumu.

Viņ� tai uzliek galvā zelta lauru vainagu.

Otrajā vietā ir Prudons un viņa �urkcilvēki. Izdo�mājot karu, viņ� ne tikai ļāva cilvēkiem pārvarēt cie�anas, bet arī kļūt par sava likteņa noteicējiem. Viņa karotāju izraudzī�anās metode izrādījusies veiksmīga tāpat kā viņa demogrāfiskās ekspansijas politika. Viņ� samērā labi pār�stāv D spēku.

Bet Prudons ta�u, Simona Siņorē �okēta pro�testē, slepkavo vīrie�us un vecus cilvēkus. Viņ� bez�kaunīgi nolaupa citu sievas, lai pēc tam tās izvarotu un piespiestu bez mitas dzemdēt, lai �urkcilvēkiem būtu pie�tiekams daudzums kareivju un�

Dievu skolotājs viņu skarbi pārtrauc:

Mēs �eit neesam tāpēc, lai kādu tiesātu vai lasītu morāli. Kar� ir tāds pats ekspansijas līdzeklis kā jebkur� cits. Iznīcinot kaimiņu barus un iegūstot viņu auglīgās sievas, �urkcilvēku bars rīkojās savas nākotnes vārdā. Tāpat arī tas katra uzbrukuma laikā ieguva uzvarēto teh�noloģiju un atklājumus, un tas viņiem ļāva pavirzīties uz priek�u zinātnes jomā, pa�iem tie�i neveicot pētījumus. Un, visbeidzot, karotāju elites izveido�ana ir dro�ības garantija. Bet mērķis attaisno līdzekļus.

Kurnē�ana pieņemas spēkā. Sievie�u kārtas studentes acīmredzami nepiekrīt �ādam pasaules redzējumam. Pat nepapūloties neko paskaidrot, Hermejs pasauc Prudonu un uzliek tam galvā sudraba kroni. Viņ� turpina:

-Tre�ais un pēdējais uzvarētājs, kas pārstāv A spēku, Mi�els Pensons.

Es salecos.

Esmu gan priecīgs, gan pārsteigts, ka atrodos labāko trijniekā ar vērtībām, kas pilnībā at�ķiras no tām, kādas ir mani pārspēju�ajam konkurentam.

Ceļojumu un laupītāju dievs paskaidro, ka viņ� augstu vērtē manu baru ar izeju pie jūras, draudzību ar delfī�niem un apvienību ar sve�iniekiem, par kādiem uzska�tāmi skudrcilvēki. Tomēr es brīnos:

Kāpēc tādā gadījumā es neesmu vienā līmenī ar Edmondu Velsu?

Tāpēc, ka tas esi tu vai vismaz tavējie, kas pirmie piedāvāju�i apvienību, Mi�el, un ko Edmondam atlika tikai pieņemt. Tu izdomāji sadarbības koncepciju. Un ir tikai loģiski, ka tu iegūsti sava darba augļus.

Edmonds Velss, kur� ieņem ceturto vietu, tam pie�krīt. Viņam seko gleznotāja Anrī Matisa pāvcilvēku bars, Fredija Maiera vaļcilvēku bars, Zor�a Klemanso brie�cilvēku bars, Lafontēna kaijcilvēku bars, Kamilas Klodelas jūrase�cilvēku bars, Fransuā Rablē cūkcilvēku bars, Mongolfjē lauvcilvēku bars, Raula ērgļcilvēku bars un Merilinas lapseņcilvēku bars. Zelta lauru vainags ticis Beatrisei, sudraba lauru vainags � Prudonam un bronzas lauru vainags man.

Hermejs aizlidinās līdz tāfelei, uz kuras uzraksta: "Apvienība, dominē�ana, neitralitāte," un paskaidro:

Mūsu trīs uzvarētāji katrs savā veidā aizstāvēju�i vienu no �iem trim pasaules pamatspēkiem. Kopā ar saviem bariem jūs varējāt konstatēt, ka tikai �ie trīs iztu�rē�anās veidi ir efektīvi.

Ar baltu krītu viņ� precizē:

Ar tevi.

"Pret tevi."

"Bez tevis."

Mēs lauzām galvu, meklējot kādu citu izturē�anās modeli, tomēr mums tas neizdodas. Ceļu dievs smaida.

�īs trīs enerģijas iesaistītas daļiņu līmenī, lai veidotu vai izjauktu atomus; molekulu līmenī, lai izveidotu vai iznīcinātu dzīvību; zvaig�ņu līmenī, lai izveidotu vai iznī�cinātu saules sistēmas. Tās sastopamas arī cilvēku attiecī�bās, mikrokosmiskajā pāra līmenī vai makrokosmiskajā civilizāciju sastap�anās līmenī.

Un viņ� paceļas gaisā.

Lūk, kāpēc to sauc par "Y spēli". Jo katras spēles partijas beigās mēs raugāmies uz trim uzvarētājiem. Un katrs no tiem pārstāv kādu no �iem spēkiem mīlestību, dominanci un neitralitāti -, jo tie veido Y trīs sviras.

Tagad kārta zaudētājiem. Hermejs paziņo, kuri tiek izslēgti, lemūrcilvēku bars par to, ka nespēj cīnīties, pandcilvēki, jo ir pārāk slinki, lai ietu medībās, un tiem trūkst proteīna, jo viņi ēd tikai bambusus, lemingcilvēku bars, jo tas tā pakļaujas savam vadonim, ka seko viņam pat tad, ja vadonis kļūdās, turklāt lemingcilvēku baram pat ir posto�a nosliece uz grupveida pa�nāvību. �iem trim bariem tiek pievienoti vēl septiņi citi kolektīvi, kurus iznīcinājis Prudona bars. Aprēķins: 119-10 = 109.

Es tomēr nesaprotu, kāpēc Prudons ar saviem riebī�gajiem �urkcilvēkiem saņēmis labāku atzīmi nekā Mi�els ar saviem miermīlīgajiem cilvēkiem, Merilina Monro dumpojas.

Kādreizējās filmu zvaigznes piemīlīgā sejiņa un baudkārās auguma līnijas liek atmaigt pat dieviem, un Hermejs labprāt aizplivinās līdz viņai, lai sniegtu papildu paskai�drojumus un konkrētu pamācību:

Dārgā Merilin, iegaumējiet vienreiz par visām rei�zēm, ka dieviem nepastāv ne labie, ne sliktie. Tiek ņemta vērā tikai efektivitāte. Bet, tā kā jūs izskatāties noskumusi, es jums sīkāk paskaidro�u "Y spēles" izlases kritērijus, kas ir ari manējie. Turiet vaļā savas daiļās austiņas un, ja tas nepiecie�ams, pierakstiet.

Pirmais kritērijs teritorijas okupācija un kontrole.

Aplūkosim skaitļus. Zurkcilvēku bars kontrolē deviņ�desmit kvadrātkilometru lielu teritoriju, bet delfīncilvēku teritorija, pat apvienojoties ar skudreilvēkiem, aizņem tikai trīsdesmit kvadrātkilometrus.

Otrais kritērijs demogrāfija.

Ar savu dzim�anas veicinā�anas politiku zurkcilvēku populācija ir piecsimt trīsdesmit �etri cilvēki, bet delfīn�cilvēku un skudrcilvēku apvienībā ietilpst �etrsimt vien�padsmit cilvēku, turklāt man to nākas dalīt ar divi, jo tajā ir divi dalībnieki. Mums, dieviem, bērns ir bērns, pat ja tas radies izvaro�anas rezultātā. Jo dzimst ta�u cilvēcis�kas būtnes un mūs neinteresē, kādā veidā tās ieņemtas. Es vēlreiz atkārtoju, ka �eit neviens netiek tiesāts, notiek tikai faktu konstatācija.

Tre�ais kritērijs izejvielu apguve.

Tālaika pamatresursi ir medījumi un novāktā ra�a. Iznīcinot citus barus, �urkcilvēki papla�ināju�i savas medību teritorijas un lauksaimniecības zonas. Atbilsto�i mūsu atzīmju sistēmai �urkām ir piecdesmit se�as vienī�bas medījumu un ra�as ieguves pret trīsdesmit piecām delfīncilvēku un skudrcilvēku apvienībā.

Ceturtais kritērijs zinātniskie atklājumi. Tajos del�fīncilvēku un skudrcilvēku apvienība izvirzījusies priek��galā ar piecpadsmit vienībām atklājumu pret zurkcilvēku deviņām, ta�u mums nevajadzētu aizmirst, ka arī �ajā gadījumā runa ir par divu cilvēku baru apvienību.

Un kāpēc tad mums netiek pie�ķirti papildpunkti par to, ka mūsu apvienība ir izdevusies? iejaucas Edmonds Velss.

Lidojo�ais dievs raugās manā skolotājā un atbild, cik labi prazdams.

jo tie�i attiecības ar citiem veido piekto kritēriju, mans dārgais profesor Vels. Vēr�u jūsu uzmanību uz to, ka zurkcilvēku bars baidās no tik�anās ar sve�iniekiem daudz mazāk nekā jūs.

Nesaprotu.

Pirmatnējais spēks. Sajā nedro�ajā laikā spēcīga armija ir labākais veids, lai varētu izraudzīties, kādas apvienības vien sirds kāro. Sestais kritērijs iedzīvotāju morāle un labklājība. Es zinu, ka da�iem ir grūti pieņemt to, ka teritoriju okupācija parādās kā pirmais kritērijs, bet labklājība kā pēdējais. Pat ja mēs �o klasifikāciju apgrieztu kājām gaisā, �urkcilvēki tikpat ierindotos kādā no pirmajām vietām. Viņu varenā armija nodro�ina zināmu mieru un tātad arī iedzīvotāju labklājību. Spēles beigās viņu kopiena bija tā, kas izjuta vismazāk stresa. Ja tā labi padomā, �urkcilvēku bars pat būtu varējis ierin�doties pirmajā vietā, pirms bruņurupu�cilvēkiem, ta�u es uzskatīju, ka ideja iekārtoties uz dzīvi alā noteikti jāat�algo, jo tas ir visbūtiskākais jaunievedums.

Man jau �ķiet, ka diskusija ir beigusies, bet Hermejs aizplivinās pie kādas mēbeles ar atvilktnēm, parakājas tajā un atgrie�as pie mums, vicinādams gaisā es neticu savām acīm lielu, zilu grāmatu, kurai uz vāka ar zelta burtiem rakstīts "Relatīvo un absolūto zinā�anu encik�lopēdija".

Mana enciklopēdija! � mans draugs iesaucas un jūtas tikpat pārsteigts, cik es.

Lieliski, mūsu �īsdienas skolotājs uzjautrinās. Mūsu rīcībā ir viss, bet, runājot par �urkām, jūs labāk varētu pastāstīt par viņu uzvedību un līdzību cilvēkiem. Cilvēkus jūs ierindojat tie�i starp �urkām un skudrām �urkas iezīmīgas ar visu to, ko izraisa viņu egoisms un vardarbības elementārie impulsi, bet skudras ar visu to, ko veido viņu civilizētās solidaritātes principi.

Jūtu, ka manu draugu Edmondu Velsu ļoti aizkustinā�jis tas, ka Olimpa dievi lasa viņa darbu, jo līdz �im viņam �ķitis, ka raksta tikai tādēļ, lai pamācītu mirstīgos.

Es vēlos nolasīt kādu fragmentu, ko da�i no jums jau pazīst un kas sniedz būtiskākās ziņas par cilvēku bariem.

Nansī Universitātes Uzvedības pētniecības nodaļas bioloģijas laboratorijas pētnieks Didjē Desors ievietoja būrītī se�as �urkas, lai redzētu, kā viņas spēj peldēt. Būra vienīgā izeja veda uz baseinu, un, lai nonāktu pie barotavas, �urkām vajadzēja to �ķērsot. Drīz vien izrādījās, ka �urkas nedevās pakaļ barībai visas reizē. Viss notika tā, it kā viņas būtu savā starpā sadalīju�as lomas. Tur bija divas �urkas ekspluatatores, divas ekspluatētās, viena autonomā �urka un viena �urka grēkāzis, kas nepeldēja. Abas ekspluatētās �urkas ienira ūdenī un pel�dēja pakaļ barībai. Kad abas atgriezās būrī, ekspluatatores tās sita tik ilgi, līdz ekspluatētās atdeva barību. Tikai tad, kad ekspluatatores bija pieēdu�ās, ekspluatē�tās �urkas drīkstēja atliku�o barību sadalīt savā starpā. Ekspluatatores nekad nepeldēja. Viņas iekaustīja peldē�tājas, lai pa�as labi pieēstos.

Autonomā �urka peldēja diezgan slikti, un, kad tā atgriezās ar barību, tai nācās izvairīties no ekspluatatorēm, lai varētu pati to apēst. Bet grēkāzim, kura nespēja ne peldēt, ne terorizēt pārējās �urkas, nebija citas izvēles kā samierināties ar graudu pabirām. Kad eksperiments tika atkārtots ar divdesmit būriem, lomas tika sadalī�tas tie�i tāpat divas ekspluatatores, divas ekspluatētās, viena autonomā �urka un viena �urka grēkāzis.

Lai labāk izprastu �īs hierarhijas mehānismu, Didjē Desors ievietoja vienā būrī se�as ekspluatatores. Viņas savā starpā cīnījās visu nakti. Un no rīta viņām atkal bija tāds pats lomu sadalījums divas ekspluatatores, divas ekspluatētās, viena autonomā �urka un viena �urka grēk�āzis. Tas pats notika, ja būrī ievietoja se�as ekspluatētās, se�as autonomās �urkas vai se�us grēkā�us. Neatkarīgi no tā, kuras �urkas ievietoja būrī, lomu sadalījums vien�mēr bija tāds pats. Tad eksperiments tika atkārtots lie�lākā būrī, kurā atradās divsimts �urku. �urkas cīnījās visu nakti.

No rīta trīs �urkas, kurām pārējās bija nodīrāju�as ādu, bija "piesistas krustā" pie būra re�ģiem. Morāle: jo lielāks iemītnieku skaits, jo pieaug ne�ēlība pret grēk�ā�iem.

Vienlaikus lielā būra ekspluatatores bija izveidoju��as "leitnantu" hierarhiju, tā saglabājot savu autoritāti, pa�ām neterorizējot ekspluatētās �urkas.

NansI zinātnieki savos pētījumos gāja vēl tālāk, ana�lizējot arī �urku smadzeņu darbību. Viņi konstatēja, ka tās �urkas, kurām bija visvairāk stresa �ūnu, nebija vis grēkā�i vai ekspluatētās, bet gan ekspluatatori, kas bai�dījās, ka varētu zaudēt savu privileģēto statusu un ka tām vajadzētu sākt strādāt pa�ām.

Edmonds Velss.

Relatīvo nn absolūto zinā�anu enciklopēdija (fragtnents no III sējuma)

Edmonda atstāstītais eksperiments mūs ir samulsinā�jis. Iznāk tā: lai pa kādu ceļu arī mēs dotos, mūsu cen�tieni tik un tā būtu veltīgi, jo tāda ir dzīvo būtņu iedaba. Lomas vienmēr tiek sadalītas vienādi � ekspluatatori, ekspluatētie, autonomie un grēkāzis.

Pacēlies gaisā mūsu priek�ā, brī�iem savicinot zeltītos sandaļu spārnus, Hermejs apliecina:

-Tāpat kā �urka, arī cilvēks ir teritorijas un hierarhijas dzīvnieks. "Teritorija" un "hierarhija" ir divas pamatmotivācijas, kas ir būtiskas, lai izprastu visu cilvēku sabied�rību kopumā.

Iezīmēt medību teritoriju, urinēt reproduktīvās zonas visos �etros stūros, atrasties starp augstākstāvo�iem un zemākstāvo�iem tāda uzvedība nomierina un rada atvieglojuma izjūtu.

Protams, pēc tam, lai varētu izlikties, ka sirdsapziņa ir tīra, sākas runas par to, ka cilvēki mīl brīvību un tiem nekādi vadoņi nav vajadzīgi, ta�u, ja paraugāmies atpakaļ vēsturē, izrādās, ka ir glu�i pretēji. Cilvēkiem patīk būt vergiem, un viņi pielūdz savu vadoni. Un, jo atbaido�āki ir viņu vadoņi, jo dro�āk viņi pa�i jūtas.

Ceļojumu un laupītāju dievs no�ēlā noplāta rokas.

Bet vēl ta�u ir arī autonomie! �or�s Meliess aiz�stāvas.

Kā tad, da�i nelaimīgie, kas neatkāpjas no saviem principiem� Jā, tas tiesa, ir arī tādi. Bet brīvība tiem dārgi maksā. Viņi strādā vairāk nekā visi citi, jo tiem jānopelna sava maize, bet pēc tam jācīnās, lai viņiem to nenozog. Viņi neatrodas saskaņā ar pārējiem cilvēkiem, kas sadalīju�ies ekspluatatoros un ekspluatējamos un tādēļ lemti vientulībai jeb izmisumam. Ak, cik daudz vientulī�bas nākas paciest, lai tikai justos brīvs!

Un Hermejs atkal �ķībi nosmaida.

�or� Melies, jūs ta�u pats ļoti labi zināt, ko maksā būt vientuļam jātniekam! Jūs ta�u izputējāt, izgudrojot da�ādus trikus un specefektus! Jūs nebijāt ar mieru savu kino pārdot un, par spīti, sadedzinājāt savas dārgās fil�mas.

Jau tikai atceroties vien �o ienīsto laiku, Meliess jūtas aizskarts. Viņ� ieko� lūpā. Kamila Klodela mierinot apliek viņam roku ap pleciem. Arī viņa, saskardamās ar apkārtējo neizpratni, iznīcinājusi savus darbus.

Bet kam vajadzīgs grēkāzis? jautā Mata Hari.

-Tā ir sociālā līdzsvara atslēga. Upura izraudzī�anās,

lai atpirktos. �is grēkāzis kalpo par visu oficiālo amatno�ziegumu alibi. Ja vadonis slepkavojis, zadzis vai negodīgi rīkojies, tad pēc tam, lai viņu netiesātu, tas izgudro grēk�āzi un piesprie� tam publisku sodu� Jūs, kundze, to lie�liski zināt, jo pati kļuvāt par grēkāzi sazvērestībā, ko bija organizēju�i divi spiego�anas centri. Grēkā�a pienākums ir radīt katarsi. Prudons to ļoti labi saprata, kad izman�toja nevainīgo upurē�anu kā masas apvienojo�u izrādi. Savā iepriek�ējā dzīvē jūs vēlējāties valdīt pār cilvēkiem kā pār kaut kādu milzīgu ganāmpulku, ko nepiecie�ams apmācīt, vai ne tā, Prudon? Un, ja �ī cilvēka devīze ir: "Ne Dievs, ne kungs," tad tas �ķiet vismaz paradok�sāli.

Anarhists nepiekrīt. Viņ� pieceļas un noskandē:

Lai cilvēkiem iemācītu brīvību, galvenais ir viņus izglītot!

Vai ar vardarbību? Tiktāl, ka tie tiek masveidā iznī�cināti? jautā Hermejs, kas, �ķiet, zina daudz par katru no mums.

Lai arī Prudons ir nedaudz izsists no līdzsvara, no savas pārliecības viņ� nedomā atteikties.

Ja ļaudis jāpiespie� būt brīviem, jo sliktāk. Tātad nāksies tos piespiest. Ja viņiem nepiecie�ami skolotāji, lai iemācītos bez tiem iztikt, es tos sameklē�u.

Un ja viņiem vajadzīgi dievi, lai iemācītos bez tiem iztikt? Hermejs nevainīgi ievaicājas. Ak, Prudon, jūsu uzskati mani sajūsmina. Jūs esat pirmais anarhists, kur� izgudrojis varu.

Nihilisma teorētiķis apjucis atkal apsē�as.

Grūti turēties pretim tik pieredzēju�am skolotājam, kur� turklāt izpētījis tik daudzus ceļus.

Agrāk pat pastāvēja tāds jēdziens, kuru gan neaiz�stāvēja anarhisti, bet citi ekstrēmisti, "proletariāta diktatūra". Ak, cik gan daudz paradoksu ietverts �ajos vārdos� proletariāta diktatūra�

Kas gan tur tik smieklīgs? apvainojas Marija Kirī, kas savā laikā piederēja pie komunistiskās partijas un uzreiz pazina mītiņos skandēto saukli.

Ja vēlaties zināt �o vārdu sinonīmu, tad tas ir "eks�pluatēto tirānija". Kā teicis kāds no jūsu "1. zemes" hu�moristiem: "Kapitālismā cilvēks ekspluatē cilvēku, bet komunismā� otrādi." Dārgā Marija Kirī, gadījumā ja jums ir pārāk īsa atmiņa, tad es vēlētos atgādināt par Vācijas un PSRS paktu. Un tas notika laikā, kad ļaudis uzskatīja, ka nacisms ir komunisma pretstats! Un te, bladāc! Hitlers un Staļins spie� viens otram roku. Un tā jūs uzķeraties uz lētas izkārtnes! Turpretim mums, dieviem, asinskārs diktators ir un paliek diktators neatkarīgi no tā, vai viņ� slēpjas aiz melna, sarkana vai zaļa karoga! Tas jāprot saskatīt, tiklīdz iesaistīta milicija ar rungām un intelektuāļus bā� cietumos. Jāprot tulkot "zīmes".

Mani satrauc kāds jautājums:

Tad jau iznāk, ka cilvēkiem vienmēr būs iedalītas tādas pa�as lomas kā �urkām viņu baros?

Nē, tas nav obligāti, saka Hermejs, � ta�u izturē�ties kā �urkām ir vinu visdabiskākā nosliece. Vardarbība tos fascinē, bet hierarhija nomierina. Tiklīdz viņi ir par kaut ko atbildīgi, tā uzreiz uztraucas, bet, kad viņu vado�nis tos atbrīvo no �īs atbildības, vini atkal nomierinās.

Un visi jūsu centieni panākt, lai cilvēki tiktu vaļā no �īm nosliecēm, draud izgāzties, jo tas ir pretrunā viņu visdzi�ļākajai iedabai.

Nostājies starp mums, ceļojumu un laupītāju vald�nieks noliecas pār smago "18. zemes" sfēru un pārklāj tai pāri pārvalku, aizsedzot skatam mūsu cilvēku baru piedzīvojumu turpinājumu.

Uz �īs planētas pagaidām vēl nav ne nāciju, ne karaļvalstu, ne robe�u. Ir tikai medību teritorijas, kuras cilvēku bari pamet, kad to krājumi ir izsmelti. Tehnoloģija attīstās, pateicoties iebrukumiem un apvienībām, un lūdzu iegau�mēt jo pla�āka teritorija, jo vairāk agresivitātes. Varat jau sākt gudrot par to, kā nākamajā "Y spēles" partijā uzbū�vēt galvaspilsētu un darboties, izejot no �ī skatpunkta.

Parādās Atlants, kas atkal paņem savu nastu un uzliek to uz muguras, tik skaļi pūzdams un elsdams, ka �īs nopū�tas pau� visu, ko viņ� domā par mazbērnu pienākumiem pret vecvecākiem.

Kentauri ierodas pakaļ zaudēju�ajiem, kas �oreiz samierināju�ies padodas.

Laiku, kad kāda civilizācija ir bērna autiņos, mūsu pasniedzējs paziņo noslēguma vietā, var salīdzināt ar cilvēkbērna bērnību. Tie�i �ai stadijai ir iz�ķiro�ā loma. Vēlāk tautām un cilvēkiem, sastopoties ar kaut ko jaunu, izstrādāta viena un tā pati reakcija, un tad jau ir ļoti grūti kaut ko mainīt.

Tāpat kā biju�as vairākas dievu paaudzes, izveidoju��ies arī pieci cilvēku sabiedrības laikmeti. Pirmie cilvēki radu�ies zelta laikmetā un ir zemes dieves Gajas pēcte�i. Viņu valdnieks bija Krons, un tie dzīvoja mierā un sati�cībā. Zeme nodro�ināja cilvēku vajadzības, un tie nepa�zina ne darbu, ne slimības, ne vecumu, bet viņu nāve atgādināja aizmig�anu.

�o laikmetu simbolizē jaunava, kam ap galvu ziedu vainags, bet rokā pilnības rags. Tai līdzās olīvu miera kokā san bi�u spiets. Tā bija zelta laikmeta sabiedrība, bet zelts asociējās ar sauli, uguni, dienu un vīri�ķo pirmsākumu.

Nākamā bija sudraba laikmeta sabiedrība. Olimpa dievi to radīja pēc Krona kri�anas un pārvāk�anās uz Itā�liju, kur viņ� mācīja lauksaimniecību. �ajā laikā cilvēki bija ļauni un egoistiski. Viņi vairs neapbrīnoja dievus. �ī laika simbols ir sieviete ar arklu, kas tur rokās labības statiņu.

Sudrabs saistās ar mēnesi, aukstumu, auglību un sie�vi�ķo pirmsākumu.

Zevs iznīcināja sudraba sabiedrību, lai tās vietā radītu citu.

Bronzas laikmeta sabiedrību veidoja brīvdomīgi, netaisnīgi un vardarbīgi cilvēki. �ie kareivji cīnījās savā starpā, līdz cits citu iznīcināja. Bronzas laikmetu sim�bolizē daiļa sieviete, kurai galvā ķivere, bet rokās � vai�rogs. Starp citu, no bronzas izgatavoja arī ziedojumu zvaninus.

Pēc tam Prometejs radīja vara laikmeta sabiedrību. �ie ļaudis izrādījās vēl ļaunāki. Viņi pavadīja laiku, cits citu tvarstot, cīnoties un slepkavojot. Viņi bija skopi un savtīgi. Tā kā zemi neviens nekopa, tā kļuva neaug�līga. Vara laikmetu simbolizē draudīga izskata sieviete, kuras bruņucepuri rotā vilka galva un kurai vienā rokā ir �ķēps, bet otrā vairogs.

Tad Zevs nolēma iznīcināt pilnīgi visus cilvēkus, izņemot kādu "taisnīgo" pāri: Prometeja un Pandoras dēlu Deikalionu un Epitemejas meitu Pirru. Zevs cilvēkiem uzsūtīja plūdus. Deviņas dienas un deviņas naktis Deikalions un Pirra pavadīja, paglābu�ies kādā �ķirstā, un, kad ūdens līmenis nokritās, viņi svieda sev pār galvu akmeņus, no kuriem radās piektā sabiedrība. Starp tās pēcnācējiem ir helēņu ciltstēvs Helēns, dorie�u ciltstēvs Doross un ahaju ciltstēvs Ahajs.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Pusdienojot gaisā jūtama spriedze. Redzu, ka grupi�ņās atkal sapulcēju�ies visi tie pa�i, kas parasti, lidotāji, rakstnieki, kino ļaudis, bet līdzās mums, trim "Y spēles" pirmās kārtas uzvarētājiem, var redzēt arī jaunas grupas. Prudonu, Beatrisi un mani ielenku�i jaunāko kursu stu�denti. Vairums Prudona apbrīnotāju ir vīrie�i, bet Beatri�ses sievietes. Toties man līdzās ir teonauti. Tas tomēr netraucē Raulam sarūgtināti izmest:

Tu mūs vakar pamatīgi iegāzi.

Merilina nevēlas, lai starp draugiem sāktos strīdi. Viņa cen�as mūs novērst no sarunas temata, apsveicot mani ar kvalitatīvo spēli, ta�u Fredijs tie�i ar �o ausi nedzird.

Par laimi, Mata Hari mūs izglāba, viņ� saka. -Tie jau tīrie sīkumi, eksotisko deju dejotāja cen�as

mazināt spriedzi, man patīk cīņas.

Kas īsti notika?

Viņi, juzdamies neveikli, saskatās.

Mēs viņu redzējām. Un viņ� mūs ievilka�

-Tu ļoti labi pats to visu zini, jo viņ� ta�u tev sekoja, Rauls bargi nosaka.

Es neuzdro�inos viņiem teikt, ka biju pārāk nobijies, lai pagrieztos atpakaļ un uz nezvēru paskatītos.

Joprojām norūpējusies par to, lai saglabātu grupas vienotību, Merilina aprobe�ojas ar paskaidrojumu:

Tas ir radījums ar trim galvām, vienu pūķa galvu, kas spļauj uguni, vienu lauvas galvu ar asiem ilkņiem un vienu brie�a galvu ar spiciem ragiem.

Mitoloģijā �o dzīvnieku dēvē par lielo himeru, un tas viņu ļauj at�ķirt no mazajām himerām, piebilst Edmonds Velss.

Rauls savelk plaukstas dūrēs.

Mēs no tās izglābāmies tikai par mata tiesu. Himeras āda ir tik bieza, ka pat mūsu cilpas krusti to nespēja pār�ķelt.

Turklāt �ī himera izdalīja pretīgu sēra smaku, Merilina no�ukst, nepatikā saviebusi seju.

Tad viņi visi apklust un tā dīvaini uz mani skatās, un es pēk�ņi starp savējiem jūtos sve�s. Tagad Fredijs mēģina izkliedēt saspīlēto atmosfēru.

Dīvaini. Viss notiek tie�i tā, kā Hermejs to pare�dzēja. Kursā izveidoju�ās trīs grupas. A� D� N�

-Tas ir kļūdains priek�stats, Rauls izgrū�. Ir tikai viens sadalījums: uzvarētāji vienā pusē, bet zaudētāji otrā.

-Tik un tā �ī ir varena spēle� Man tie�ām ļoti patīk mani delfīncilvēki�

Gatavs, ironizē Rauls. Tu sāc tiem pieķerties. Atceries, kas notika ar Lisjēnu, kur� arī bija pieķēries saviem radījumiem.

Viņi tomēr ir pārāk patvaļīgi, piezīmē Mata Hari. Mani vilkcilvēki neko nesaprot no zīmēm, sapņiem un atklāsmēm, ko es tiem raidu. Mediji uz maniem aicinā�jumiem paliek nedzirdīgi. Viņi ta�u ir īsti autisti, jo dara tikai to, kas ienāk prātā!

"Sezonas" mūs pārtrauc, nesot vakariņu ēdienus. Pēc olām, sāls, saknēm, augļiem un jēlas gaļas �oreiz jaunu gar�as sajūtu sniegs cepta gaļa.

Ceptā irbīte ir silta un �ķiedraina un pati kūst mutē. īsta bauda. Cik ļoti tā at�ķiras no jēlā gārņa, pat ja tas bija sasmalcināts karpa�o! Tagad saprotu, cik lielu iegul�dījumu cilvēces vēsturē devusi uguns atklā�ana. Siltā gaļa man sasilda barības vadu un rada nomierino�u izjūtu. Papildinu savu porciju vairākas reizes. Siltie tauki kūst mutē. īsta delikatese!

Ceptajai irbītei seko nīlzirga ragū. At�ķirība ir krasa. �ai gaļai ir spēcīgāka un noturīgāka gar�a. Neviens vairs nesarunājas, jo visi izgar�o ēdienu.

Kad atkal ķer�os klāt savam baram, nosūtī�u viņiem zibeni, lai arī viņi uzzina, kādu baudu sagādā cepta gaļa.

Tagad "Sezonas" novieto uz galda ēdienus, ar kuriem izsalkumu remdēju�i pirmie cilvēki, � augu saknītes, kukaiņus, sienā�us, termītu kāpurus, skudru karalienes, vaboles, zirnekļus�

Jautāju "Sezonai Rudens":

Vai tie�ām mūsu sen�i to visu ēda?

Viņa pamāj ar galvu.

Āfrikā ļaudis lieto uzturā siseņus, piebilst Mata Hari, � jo tie satur proteīnus.

Manā �ķīvī uzradusies atkal cita, man vēl nezināma ceptā gaļa. Tā ir gar�īga. Nedaudz �ķiedraina. Varbūt cūk�gaļa? Merilina pirmā iztrūkusies �ausmās nomurmina:

Bet tā� tā ta�u ir� cilvēka gaļa!

Mums kļūst nelabi, un visi uzreiz to izspļaujam; mūsu piemēram seko pārējie galdiņi, pār kuriem arī nākusi apjausma.

"Sezonas" par mūsu riebumu tikai uzjautrinās. Ta�u, man par lielu pārsteigumu, starp studentiem atrodas pāris drosmīgo, kas vēlas izēst savus �ķīvjus, un starp viņiem ir arī Rauls. Mata Hari mirkli svārstās, bet tad tomēr no �ādas idejas atsakās.

Nu nekāda ko�ergaļa tā vis nav, Fredijs konstatē.

Savukārt es uzēdu virsū visus dārzeņus, kādi tik trāpās pa rokai, lai aizdzītu pretīgo gar�u, kas saglabājusies mutē, sīpolus, ķiplokus, kāpostus un gurķī�us.

Tad Dionīss mums paziņo, ka pēc maltītes tiekam aicināti uz svētkiem, lai atzīmētu cilvēku ra�anos mūsu lielajā "Y spēlē".

Amfiteātrī, atskanot bungu rīboņai, ksilofonu, arfu un ģitāru skaņām, drīz pievienojas arī sirēnu koris. Kentauri tās �urp atgādāju�i milzīgā, pārnēsājamā ūdenstvertnē.

Sekoju Raula skatienam, kas starp ūdens radījumiem cen�as atpazīt savu tēvu, ta�u, tāpat kā viņ�, konstatēju, ka Raula Razorbaka �eit nav. Edmonds Velss man ie�ukst ausī:

Paklau, esmu pamanījis, ka ar manu sardīņu baru notiek dīvainas lietas. Tiklīdz zivju bara vadone ieguvusi kādu jaunu informāciju, to uzreiz uztver arī pārējās.

Vai tu gribi teikt, ka tā saņemto informāciju pār�raida pārējām?

Sākumā man tā �ķita, tomēr tā nav. Patiesībā gan bara vadone, gan pārējās bara zivis uz �o informāciju reaģē vienlaikus. It kā informācija būtu izplatījusies tālāk vienā mirklī.

Kā vienā organismā?

Jā. Tās visas kopā veido vienu, savstarpēji saistītu kopumu. �ķiet, ka tāpat ir ar skudrām. Iedomājies, ja nu izdotos izveidot cilvēku kopienu, kas būtu vienota līdzīgā veidā?

Es apsveru �o ideju.

Nav ko fantazēt� Mums līdz tam vēl tālu.

Mūzikā ieskanas austrumnieciski ritmi, un uz lau�kuma atkal vijīgi izlokās Mata Hari. Man rodas tāds iespaids, ka katru dienu notiek viens un tas pats un pie�vienojas tikai kāda neliela nianse � cits dievu skolotājs, cits pārbaudījums, cits ēdiens vai cits mūzikas instru�ments.

Noguru�i no ilgās noņem�anās ar saviem bariem, vieni nolēmu�i doties pie miera, bet citi mielojas ar augļiem, lai aizmirstu cilvēka gaļas gar�u.

Vai jūs to atradāt? man aiz muguras atskan kāda balss.

Sajūtu viņas smar�as. Pagrie�os. Tā ir Afrodīte.

Vai jums tas izdevās?

Izdevās� kas?

Atrisināt mīklu.

Nē, pagaidām vēl ne.

Tad jau jūs varbūt nemaz neesat "tas, kuru gaida".

Pēk�ņas intuīcijas vadīts, mēģinu uzminēt mīklu:

Varbūt tie ir bērni. Tie piedzimstot ir labāki par dieviem, bet spēj būt ļaunāki par pa�u nelabo, kad izaug lieli. Nabagajiem to ir vairāk nekā sapra�anas, savukārt bagātajiem vienmēr grūti pie tiem tikt. Bet, ja tos ēd, tad nomirst, jo kanibālisms izraisa �ūnu atmir�anu.

Viņa mani laipni uzlūko.

Tā tomēr nav pareizā atbilde.

Es paveros viņā. Piemīlīgas bedrītes vaigos. Ieelpoju viņas ādas nedaudz skābeno smar�u, kas sajaukusies ar karamelēm� Afrodīte raugās pretim smejo�ām acīm.

Vai jūs dejojat? viņa vaicā.

Protams, es atbildu, un sirēnas uzsāk dziedāt kādu lēnu dziesmu.

Afrodīte satver manu roku.

Caur togu jūtu, kā viņas ķermenis saskaras ar manējo.

Mums apkārt krēslā veidojas arī citi pāri. Fredijs apskauj Merilinu, bet Rauls uzlūdz uz deju Matu Hari.

Es vēroju jūsu Y spēles partiju, viņa man �ukst ausī. Man patīk jūsu spēles stils.

Noriju siekalas.

Tomēr apvienojoties izturē�anās vairs nav tik dabiska, turpina mana pielūdzēja. Un tas mirklis, kad jāpārvar bailes, lai aicinātu apvienoties, vienmēr ir ļoti sare�ģīts.

Man �ķiet, ka tagad viņa atrodas man nedaudz tuvāk.

Arī jūsu vecā kundze, kas peld, vedina uz pārdo�mām. Ej nu sazini, kādēļ, bet studenti parasti izraugās par medijiem jaunie�us. Jā, patie�ām, jūs �o partiju labi nospēlējāt.

Paldies!

Jums man nevajag pateikties. Esmu redzējusi tik daudz cilvēku dzimstam un mirstam. Esmu redzējusi tik daudz daudzsolo�u civilizāciju sabrūkam tāpēc, ka tās nav īstajā brīdī pastiepu�as roku sve�iniekiem vai arī, glu�i pretēji, tās nav bijis iespējams iznīcināt, kad �īs civilizā�cijas izrādīju�ās bīstamas.

Sajūsmināts par Afrodītes tuvumu, es tikai ar grūtī�bām sekoju viņas domu gaitai. Neveikli izstostu:

Es� es nesaprotu.

Nemuļķojiet pa�i sevi. "18. zemes" iedzīvotāji ir tikai uzlaboti babuīni.

Viņi� viņi ta�u vairs nav primāti.

Es jau neteicu "primāti", es teicu "babuīni". Babuīni ir sabiedriski dzīvnieki, barā viņi var pat aizbiedēt lauvas, bet vienatnē, tāpat kā cilvēki, izrādās apburo�i. Kolīdz viņi nonāk grupā, tā kļūst ne�ēlīgi un aroganti. Jo vairāk viņu ir, jo agresīvāki kļūst. Tādēļ jau es jums apgalvoju, ka pasniegt roku visiem cilvēku bariem, iespējams, ir apbrī�nas vērts variants, ta�u reizēm tas mēdz būt arī riskanti un var pat iedzīt nāvē. Neaizmirstiet �urkcilvēku uzvedību.

Vai tad apvienība var būt bīstamāka par cīņu?

Esmu piedzīvojusi tik daudz nodevību baru, baru vadoņu un dievu starpā� Pirmām kārtām jābūt stipram un tikai pēc tam augstsirdīgam.

Afrodīte runā, bet es nedzirdu, ko vina saka. Es drebu pie visām miesām. Jūtu viņas tvirtās krūtis atduramies pret manu augumu. Jūtu, kā sitas viņas mīlas dievie�tes sirds.

Jūs ta�u vairs neesat eņģeļi. Un jums nav morāles pienākumu. Iemācieties izjust absolūtu brīvību gan attie�cībā pret sevi, gan citiem!

Aizveru acis, lai izbaudītu viņas balsi un smar�as. Vēl nekad neesmu juties tik labi un mierīgi kā kopā ar Afro�dīti. Es vēlētos, lai laiks apstājas. Es vēlētos atstāt savu ķermeni, lai redzētu, kā mēs abi dejojam, viens otram piekļāvu�ies. Es iedomājos, kā Mi�elam Pensonam pavei�cies, ka viņ� var turēt savos apskāvienos tādu sievieti.

Būt brīvam nozīmē arī zināmus draudus. Jūs ta�u zināt, kā rīkojas cilvēki, kad tiem dod vaļu. Kādēļ tad jūs gribat, lai dievi izrādītos labāki?

Man� Man ir draugi� Viņi būs mani sabiedrotie.

Neesiet ta�u tik naivs, Mi�el! Seit jums vairs nav draugu, ir tikai konkurenti. Katrs cīnās par sevi. Un bei�gās būs tikai viens pats uzvarētājs.

Mēs grie�amies dejā, bet mūzikas temps kļūst nedaudz straujāks.

Mans nabaga Mi�el, jūsu problēma ir tā, ka jūs esat pārāk� labs. Kā gan jūs varat gribēt, lai sieviete mīl labu cilvēku? Viņa vīrietim piedos visu citu, tikai ne to.

Mēs dejojam, un es vēlos, lai �is absolūtās laimes mirklis nekad nebeigtos� Afrodīte nedaudz atkāpjas, un mans skatiens izkūst viņas tirkīzzilajās acīs. Man �ķiet, ka es tajās saskatu tās salas karti, uz kuru tiku ataicināts, tomēr man nav laika to izpētīt, jo viņas redzokļu bezdi�beņi mani sakampj un velk aizvien dziļāk.

Uzklausiet mani, es vēlos jums palīdzēt.

Uzminēt mīklu?

Nē, labāk spēlēt spēli un labāk dzīvot �eit, Olimpijā. Vērīgi ieklausieties trīs padomos!

1.�� Neticiet visam, ko jums saka. Vienmēr paļaujieties tikai pats uz savām izjūtām un savu intuīciju.

2.��� Mēģiniet uztvert to spēli, kas slēpjas aiz spēles.

3. Nevienam neuzticieties, bet, galvenais, uzmanieties no saviem draugiem� un manis (un viņa ar lūpām pie�plok manai ausij, lai tikko dzirdami tajā ie�ukstētu pēdējo padomu)� Neej �ovakar saviem draugiem līdzi uz kalnu� Labāk pavadi laiku kopā ar kādu citu grupu. Da�i, pie�mēram, fotogrāfs Nadars, jau ir izpētīju�i vairākus varian�tus, kā sasniegt kalna virsotni, un tas tevi varētu interesēt.

Tātad dievu skolotāji zina par mūsu nakts ekskursi�jām. Kāpēc tad viņi mūs neapstādina?

Pēk�ņi atskan kliedziens.

Sirēnas pārtrauc dziedāt. Orķestris pārtrauc spēlēt. Mēs jau esam sapratu�i, kas tur notiek. Mēs jau esam pie tā pieradu�i.

Vienīgais jautājums, kas mums rodas, kur� ir nāka�mais upuris?

Cilvēce ir pazinusi trīs pazemojumus.

Pirmais pazemojums. Nikolajs Koperniks atklāj, ka Zeme neatrodas Visuma centrā, bet gan grie�as apkārt Saulei, tādēļ iespējams, ka tie�i Zeme ir tā, kas atrodas kādas milzīgas sistēmas perifērijā.

Otrais pazemojums. �ārlzs Darvins paziņo, ka cil�vēks nav par citiem pārāka būtne, bet gan parasts dzīv�nieks starp citiem dzīvniekiem.

Tre�ais pazemojums. Zigmunds Freids uzskata: cil�vēks ir iedomājies, ka sācis nodarboties ar mākslu, ieka�rojis teritorijas, izgudrojis zinātni, izstrādājis filozofijas vai politikas sistēmas, jo viņu motivē kādas augstākas ambīcijas, kas tam liek pārspēt pa�am sevi; patiesība viņu vada tikai vēlme savaldzināt savus seksuālos partnerus.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Netālu no birztalas kāds no studentiem paceļ roku, un mēs visi metamies turp. Tur zemē, �okurā sarāvusies, guļ kāda meitene, un viens plecs tai nomelnējis no cilpas krusta �āviena. Viņa kunkst, savilkusi seju sāpju grimasē, saķērusi roku virs ievainojuma, bet meitenes acis ir pār�grieztas agonijā.

Kas viņa ir? Rablē jautā, kamēr kentauri ar pār�valku un nestuvēm jau steidzas pie viņas.

Tā ir Beatrise �afanū, Prudons skumji paziņo. -Aprēķins: 109 1 = 108.

Niknuma un dusmu pārņemta, ar izspūru�u pūci uz pleca no debesīm iznirst Atēna, raidot visapkārt bargus skatienus.

Kāds no jums ir atbildīgs par �o nejaucību! �is kurss kļuvis nekontrolējams. �ie noziegumi� �īs nekaunīgās laupī�anas� Ir nolaupītas da�ādas lietas, kas pieder dievu skolotājiem. Pazudu�i virtuves piederumi, kalēja darba�rīki, ķiveres un virves rituli.

Mēs noduram galvu.

Es jūs jau brīdināju, ka dievu slepkava saņems paraugsodu. Esmu nolēmusi, ka viņ� aizvietos Atlantu un turpmāk turēs uz pleciem zemeslodi, kaut gan būs daudz sīkāks un kaulaināks nekā Atlants.

Viņa ar skatienu ieurbjas mūsu grupā, tad pēk�ņi tas apstājas pie manis.

Penson, vai jums ir alibi?

Es� es dejoju ar Afrodīti.

Es meklēju viņu ar acīm, ta�u Afrodītes �eit nav. Aicinu citus studentus apliecināt, ka es dejoju, jo viņiem ta�u to noteikti vajadzēja redzēt, ta�u, sastapu�ies ar manu skatienu, tie novēr� acis. Viņi ta�u nedomā, ka es būtu varējis nogalināt Beatrisi?

Hm� jūs ta�u radījāt delfīncilvēkus, vai ne? Un tie ta�u ierindojās aiz Beatrises �afanū bruņurupu�cilvēkiem. Tas varētu kalpot par� motīvu.

Tas nebiju es, es saku pēc iespējas pārliecino�ākā balsī.

Viņas seju zem bruņucepures izgaismo smaids.

Tad jau redzēsim, delfīnu dieva kungs. Jebkurā gadījumā, ja jūs cerējāt, ka slepkavība jums ļaus uzvarēt, es baidos, ka ar to vien būs par maz.

Viņa uz mani raugās bargām acīm.

Es redzēju, kā jūs spēlējat, un jau nojau�u, kā jūs spēli turpināsiet. Domāju, ka drīz tiksiet atskaitīts. Ļoti viegli pateikt, kāds ir dievu skolēns, pēc tā, kā viņ� iejau�cas savu cilvēku sapņos, vai tas notiek pamazām vai pārāk strauji� Jūs esat pārāk�

Viņa meklē apzīmējumu. Ko vēl viņa grib man sacīt? Ka esmu pārāk� labs?

Pārāk kinematogrāfisks. Jūs spēlējat tā, lai jūsu cil�vēki patiktu tiem, kas �o filmu skatītos. Ta�u vajadzētu nospļauties par skatītājiem� Jo svarīgi ir tikai aktieri. Un vini �o filmu izdzīvo no iek�ienes.

Atēna negaida, kamēr apkopoju savas domas un ap�sveru, ko atbildēt. Vienā rāvienā viņa uzlec spārnotā zirga Pēgasa mugurā un kopā ar savu pūci izgaist debesis.

Kentauri mūs mudina atgriezties savās villās.

Ja man vajadzētu nest uz muguras zemeslodi, es neizturētu pat simts metrus, nopū�as Gistavs Eifelis, kad dodamies projām. Es nekad neesmu bijis nekāds svarcēlājs. Atlants ta�u ir milzis, un salīdzinājumā ar viņu mēs esam īsti punduri.

Edmondu Velsu gan vairāk interesē noziegums, nevis viņa iespējamā izslēg�ana.

Tomēr �ķiet dīvaini, ka nonāvēta tie�i Beatrise �afanū, jo viņa ta�u bija starp "Y spēles" uzvarētājiem!

-Ja dievu slepkava uzbrūk uzvarētājiem, tad es esmu nākamais upuris! Prudons zobojas.

Un es aiz jums, es secinu.

Dievi mūs tur nemitīgā spriedzē, un dievu slepka�vības kalpo, lai to uzturētu, paziņo Fredijs.

-Vai tev �ķiet, ka tās patiesībā neeksistē un ka "viņi" tās izdomāju�i, lai palielinātu mūsu stresu?

Bet mēs ta�u pa�i savām acīm redzējām upuru līkus, Eifelis iebilst.

Mēs redzējām to, kā kentauri viņus pārklātus aiznes projām, piebilst Merilina.

Prudons man tuvojas un piedraud:

Mi�el, pieskati savu baru. Ja tas sastapsies ar manējo, tad izredzes apvienoties būs ļoti vājas.

Neuztraucies, saka Rauls, apliekot man ap ple�ciem savu kaulaino roku. Mani ērgļi tevi pasargās. Nāc labāk mums līdzi, dosimies ķert lielo himeru.

Es sastingstu.

-Nē.

Kā "nē"?

Nevaru viņam stāstīt, ka Afrodīte man piekodinājusi ignorēt savus draugus un pāriet uz Nadara vadīto grupu, tādēļ es izmetu:

Es vēl jūtos pārāk noguris un nekādos piedzīvoju�mos nevēlos iesaistīties.

-Tevi vairs neinteresē, kas atrodas kalna virsotnē?

Vismaz ne �onakt.

Ja mums izdosies nokļūt virsotnē bez tevis, tad tu pats kodīsi pirkstos.

Jo sliktāk man pa�am.

Paceļu acis uz aug�u un paveros uz kalna virsotni, kur aiz biezajiem mākoņu vāliem nav pamanāms ne vismazā�kais gaismas stariņ�.

Izslējies virs cilvēku galvām, kalns simbolizē debesu un zemes sastap�anos. �umeri �ouvana kalnu attēlo kā trijstūri, uz kura atzīmēju�i zemeslodes ra�anās vietu, no kurienes cēlu�ies pirmie desmit tūksto�i cilvēku. Ebreji uzskata, ka pie Sīnāja kalna Mozus no dieva saņēmis desmit bau�ļus.

Japāņiem uzkāp�ana Fudzi kalnā jau pati par sevi uzskatāma par mistisku pieredzi, un, lai to veiktu, iepriek� nepiecie�ams attīrīties. Meksikāņi sprie�, ka lie�tus dievs mīt Tlaloka kalnā Iztaccihuatl kalnu masīvā. Indie�i domā, ka Meru kalns ir kosmosa centrālā ass, bet ķīnie�i ir pārliecināti, ka pasaules naba atrodas Kuņluņa kalna virsotnē un to veido pagoda ar deviņiem stāviem, no kuriem katrs simbolizē vienu pakāpi tuvāk pasau�les sākumam. Grieķi pielūdz dievu mitekli � Olimpa kalnu, persie�i Albora kalnu, musulmaņi � Kafa kalnu, ķelti Balto kalnu, bet tibetie�i Potala kalnu. Daoismā aprakstīts kalns pasaules vidū, uz kura atrodas Nemirstīgie, bet tam apkārt grie�as mēnesis un saule. Tā virsotnē atrodas Austrumu ķēniņienes dārzi. Tur aug persiku koks, un tā augļi padara nemirstīgu.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Nez kur atrodas Nadara villa? Palicis viens, nevēlos klauvēt pie visām durvīm un prasīt viņa adresi. Tie�i tajā brīdī uzrodas knislīte.

Vai tu zini, kur var atrast Nadaru?

Viņa mani izved ārā no pilsētas, tad uz Zilā me�a ziemeļu pusi, uz birztalām, kurās nekad neesmu bijis, un parāda kādu alu, ko aizsedz zaru kaudze, bet pati aizlai�as atpakaļ uz Olimpiju.

Iegājis alā, ieraugu Klemānu Adēru, Nadaru, Antuānu de Sent-Ekziperī un Etjēnu de Mongolfjē darbojamies ar da�ādiem priek�metiem. Tie, bez �aubām, paredzēti tam, lai varētu uzmeistarot lidaparātu. Iespējams, ka zādzības, par kurām runāja Atēna, viņi pastrādāju�i pa to laiku, kamēr mēs mēģinājām uzrāpties kalnā.

Mēs gan uzmeistarojām kuģīti, lai �ķērsotu Zilo upi, ta�u uzbūvēt gaisa balonu �ķiet daudz ambiciozāks projekts.

Sve�u gaismā viņi mēģina sa�ūt kopā lielu, ūdensne�caurlaidīga auduma gabalu, kas kalpos par gaisa balona apvalku, kurā tiks ielaists siltais gaiss. Par grozu noderēs apaļ� galds, kas apgriezts kājām gaisā un apvīts ar liānām. Diezgan gudra doma. Viņi uzzina par manu klātbūtni, jo izdzird manus soļus.

Vai tu mūs izspiego? jautā Klemāns Adērs, bet Mongolfjē un Nadars uz mani nomērķē ar saviem cilpas krustiem.

Vēlos jums pievienoties.

Tomēr viņi nenolai� iero�us.

Un kāpēc lai mēs tevi pieņemtu?

Tāpēc, ka es zinu, kas ir aiz Zilās upes.

Gan jau mēs to tāpat uzzināsim.

-Turklāt, ja jūs atteiksieties mani pieņemt, ko tad jūs ar mani iesāksiet? Ja nu es jūs nododu? Tas ir pārāk liels risks� Vai jūs mani nogalināsiet? Vai tie�ām jūs uzņemsieties tādu atbildību un kļūsiet par dievu slepkavām? Vai gribat nest uz muguras " 18. zemi"? �etratā, protams, nasta nebūs tik smaga.

Ievēroju, ka viņi sāk �aubīties, un neatlai�os:

Es varu jums palīdzēt uzbūvēt aeroplānu. Rokas man īstajā vietā, turklāt esmu bijis ārsts.

Viņi klusiņām apsprie�as, un es dzirdu, kā Sent-Ekziperī �ukst: "Mums tāpat nav, ko zaudēt!"

Tad Nadars saka:

Labi, tu vari mums pievienoties. Ta�u, ja tu mūs nodosi, tad mēs no tevis bez �ēlastības atbrīvosimies, un pa to laiku, kamēr meklēs tavu līķi, īstais dievu slepkava jau būs notverts.

Kāpēc lai es jūs nodotu? Mēs ta�u visi atrodamies vienā laivā. Un mums visiem ir viens kopīgs mērķis uzzināt, kas atrodas virs mums.

Klemāns Adērs piekrīto�i pamāj un iedod man adatu.

Tev paveicies, jo mēs tie�i grasāmies pabeigt savu gaisakuģi. �onakt varēsim pacelties gaisā. Ja tu mums pa�līdzēsi, varēsim uzsākt lidojumu ātrāk. Tagad tikai jāpa�beidz �ūt gaisa balonu.

Tas bija tā, it kā es no jauna atklātu �o talantu �ūt. Mūsdienu sabiedrībā, kur biju aizvadījis savu pēdējo mir�stīgā dzīvi, viss televizora pults, gaisma, lifts, dators tika ieslēgts un izslēgts ar slēd�iem. Un, tā kā savus pirk�stus biju izmantojis, tikai lai tos spiestu, biju zaudējis izveicību, kuru tagad pakāpeniski atguvu. Alu cilvēks, kur� bija manī dziļi apslēpts DNS līmenī, tagad palī�dzēja man apgūt vienu no senākajām zinātnēm mezglu zinātni. Es �uju, es sienu mezglus, es pinu kopā, un pēc vairākām stundām, kad jau iestājusies nakts, mūsu gaisa balona apvalks ir gatavs. Tad mēs to piestiprinām pie otrādi apgrieztā galda kājām, kas kalpo par gaisa balona grozu.

Groza vidū Mongolfjē novieto krāsniņu, bet tai līdzās sausu zaru kaudzi. Aizvelkam gaisa balonu līdz kādam klajumiņam un balastam piekraujam ar akme�ņiem. Spriegojums palīdzēs pacelt membrānu. Tad Na�dars aizdedzina uguni un novieto krāsniņu tā, lai dūmi ieplūstu gaisa balona apvalkā, nevis mūsu jau tā apsārtu�ajās acīs.

Beidzot audums ir piepūties. Tagad jārīkojas ātri. Lai gan me�s slēpj un pasargā, mūs tomēr var atklāt.

Atviegloti uzelpojam, kad neviens kentaurs tomēr nekur nav manāms, un mēs, atsēju�i virves, lēnām sākam pacel�ties gaisā.

Etjēns un Mongolfjē norāda, ka nepiecie�ams samazi�nāt balastu, lai ātrāk paceltos gaisā, un mēs izmetam no groza da�us akmeņus.

Debesis atmirdz trīs mēne�i, bet zeme attālinās. Gaisa balonā ir ļoti karsti, un mēs, izmetu�ies līdz vidum kaili, turpinām kurināt uguni. Lieki atgādināt, ka iepriek� es gaisā tiku pacēlies vienīgi ar savu domu spēku�

Tās ir tīrās mokas. Mūsu spēki izsīku�i, esam vienos sviedros, ta�u, ceļoties aizvien augstāk, mūsu skatienam paveras neparasta aina sala no aug�as redzama kā uz delnas.

Ēdene�

Fantastiski, vai ne! iesaucas Sent-Ekziperī.

Sīkas ūdens �ļakatas glāsta ādu, un dīvaini putni

�audās ap mūsu lidaparātu. Pārliecos pār malu. Cik var saredzēt, salai ir trijstūra formas aprises. Ar diviem pakal�niem, kas slejas virs pilsētas, tā izskatās pēc sejas, kuras deguns ir Olimpija. Mēness apgaismotais okeāns atmirdz zeltaini brūnos atspulgos, kas iz�ķīst, atsitoties pret plud�males balto, smalko smil�u joslu. Zeme izgaro kokosriek�stu smar�u un kairina nāsis, sajaukusies ar dego�as malkas smar�u, kas mūs apņem.

Nolēmis, ka esam sasniegu�i pietiekami lielu aug�stumu, Mongolfjē paziņo, ka laiks pārstāt kurināt uguni, tomēr mēs turpinām celties vēl augstāk gaisā.

Cik skaisti! saka Nadars.

Mirstīgā dzīvē viņ� bijis pirmais fotogrāfs, kur� savus izvēlētos objektus fotografēja no aug�as. Starp citu, tā viņ� rosināja �ilu Vernu sarakstīt "Piecas nedēļas gaisa balonā".

Ieraugu miglā tīto kalna virsotni un tālu lejā zem mūsu groza Zilo upi ar luminiscējo�as krāsas zivīm; upe starp simtgadīgajiem kokiem izskatās kā mirdzo�a rēta, kas �ķeļ tumsu. Ap �o laiku maniem draugiem jau vaja�dzētu būt sasniegu�iem upes otru krastu, ja vien viņi jau nav uzsāku�i cīnu ar lielo himeru.

Krona pils tornī pulkstenis nozvana pusnakti. No aug��as es tumsā pamanu atmirdzam arī citas, sīkākas gaismi�ņas. Ieraugu kādu vietu, kur Marija Kirī, Surkovs un Lafajets mēģina uzmeistarot kuģi, ar kuru varētu �ķērsot jūru.

Iespējams, ka viņi grib appeldēt apkārt salai, lai atrastu kādu nogāzi, kur tos mazāk uzmanītu, Klemāns Adērs paskaidro.

Gaisa balons ceļas vēl augstāk. Nadars darbojas, pie�sienot vantīm lentītes, lai noteiktu vēja virzienu, bet Sent-Ekziperī pievelk virves, lai regulētu dūmu plūsmu. Pēk�ņi es aptveru, kas viņu satrauc, mūsu gaisa balons nelido pareizajā virzienā.

Es jautāju:

Vai mēs nevarētu pielidot nedaudz tuvāk kalnam?

Tas ta�u ir gaisa balons, nevis diri�ablis, atbild Klemāns Adērs. Varam vai nu pacelties, vai nolaisties, ta�u nespējam pārvietoties ne pa labi, ne pa kreisi.

Turklāt vēj� no sauszemes mūs nes aizvien dziļāk jūrā, Mongolfjē norūpējies pavēsta.

Kalns aizvien vairāk attālinās, bet apvārsnis jūrā tuvojas.

Virs ūdens izslējās gai�s geizers. Dro�i vien ap salu peld vaļi. Mongolfjē liek atkal kurināt uguni, lai mēs paceltos augstāk. Viņ� cer, ka tad vēj� pūtis no sāniem un aiznesīs mūs atpakaļ uz salu. Pēdējie balasta akmeņi bez trok�ņa iekrīt okeānā. Mēs to nedzirdam, jo atrodamies pārāk augstu.

Vēj� turpina mūs pūst projām no salas, un Mongolfjē domīgi aplūko gludo audeklu.

Mums nav citas izvēles kā pēc iespējas ātrāk laisties zemē, citādi mūs iepūtīs atklātā okeānā.

Apdzē�am uguni, kamēr Mongolfjē velk virves, lai aizvērtu membrānas vārstuli. Siltais gaiss aizplūst projām, un mēs lai�amies lejā.

Nolai�amies daudz ātrāk nekā pacēlāmies. Sasniedzis okeānu, mūsu gaisa balons strauji pār�ķeļ ūdens virsmu. Tā kā grozs nav ūdensnecaurlaidīgs, tajā drīz sasmeļas ūdens, bet mums nav ne spaiņu, ar ko to izsmelt, ne airu, lai tiktu uz priek�u. Raugoties debesīs, nebijām iedomā�ju�ies par jūras ceļojumu.

Klemāns Adērs mūs mudina mest ūdenī visu, kas grozu padara smagāku, un tā nu esam saspiedu�ies apa�ļajā galdiņā ar �etrām kājām, kas tagad kļuvis par plostu.

Tajā brīdī pavisam tuvu no ūdens ar svelpjo�u skaņu atkal iznirst geizers, ko es biju pamanījis, lūkojoties no aug�as.

Pa kreisi no borta valis! iesaucas Nadars.

Nē, tas nav vis valis, Mongolfjē precizē.

Milzīgā zivs, kas mums tuvojas, tie�ām ir tikpat liela

kā valis, ta�u �ķiet daudz draudīgāka. No vaļveidīgajiem tā mantojusi vienīgi lielās acis, ta�u tai mutē ir nevis bārk�veida keratīna plāksnītes, bet gan spici ilkņi manā augumā.

Ko nu?

Atbilsto�i Kanaānas un Feniķijas tradīcijām Leviatāns tiek aprakstīts kā liels valis, kura augumu klāj mirdzo�as zvīņas, vai kā milzīgs jūras krokodils, kur� garumā var pārsniegt pat trīsdesmit metrus. Viņa āda ir tik bieza, ka to nespēj caururbt neviena harpūna. Leviatāns spļauj uguni, bet pa nāsīm tam plūst garaiņi, acis gail. Jūra tam apkārt mutuļo, kad Leviatāns no tās iznirst. Viņ� radies no mītiskā �ūskveidīgā Lotāna, kas ir kanaānie�u dieva Ela ienaidnieks. Kāda leģenda vēsta, ka Leviatāns spēj aprīt sauli vienā rāvienā un ka no tā rodas saules aptumsumi. �ī teiksma sastopama gan Vecajā, gan Jaunajā derībā, ķēniņa Zālamana psalmos, ījaba grāmatā un Svētā Jāņa apokalipsē.

"Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutēr�pam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkār�o �okļu noslēgumam?"

"Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tik�pat maz kā �ķēps, metamais durklis vai bulta. Dzelzs viņam �ķiet līdzīga salmiem un var� līdzīgs sapuvu�am kokam. To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka �autru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. Kā salmiņ� tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada �ķēpa trieciens. Zem pa�as viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespie�as dūņās. Viņ� ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku." (ījaba grāmata, IV, 41)

Leviatāns simbolizē okeāna pirmatnējo un posto�o spēku. Savos rakstos viņu pieminēju�i gan ēģiptie�i, gan indiāņi, gan babilonie�i. Tomēr �ķiet, ka feniķie�i to izdomāju�i pirmie, lai saglabātu savu pārākumu uz jūras. Tie�i bailes no Leviatāna tiem ļāvu�as samazi�nāt savu sāncen�u skaitu uz jūras tirdzniecības ceļiem. Leviatāns bija viens no trim radījumiem, ko apēda Pēdē�jās tiesas dzīru laikā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Metos pāri groza malai un peldu, kustinot rokas un kājas, cik jaudāju. Leviatāns ir klāt, viļņus �ķeldams un sakuldams tonnām ūdens. Lieki pieminēt, ka, filmu "�okli" skatoties, biju ļoti pārbijies, ta�u, ieraugot �o milzīgo ūdens nezvēru, sīkā haizivs būtu aizbēgusi, atpa�kaļ neskatoties. Kad iedomājos, ka sapinos ar Nadara bandu, jo baidījos stāties pretim tum�ā me�a lielajai himerai�

Es neprotu peldēt! Es neprotu peldēt! man bla�kām ūdenī kliedz Etjēns de Mongolfjē.

Lidotāju pasaules pārstāvju problēma ir tā, ka viņiem ir pārāk �aura specializācija. Satveru viņu zem padusēm un turu, cik stipri spēju.

Leviatāns atver savu milzīgo rīkli un aprij apaļo galdu ar balona audeklu un Antuānu de Sent-Ekziperī, kas neapdomīgi bija tajā palicis. Sekundes laikā lidotājs dzejnieks pazūd starp asajiem haizivs zobiem, kas atkal aizveras, glu�i kā slū�as.

Peldam uz krastu! Nadars sauc.

Es peldu brasā un cen�os turēt Mongolfjē galvu virs ūdens, tomēr vairs nespēju to vilkt sev līdzi. Kad jau teju vai slīkstu, uzticu aerostata pilotu Klemānam Adēram. Jau otrā saule pazūd aiz horizonta.

Uzmanību, tas atgrie�as!

Metamies peldēt katrs savā virzienā. Leviatāns metas mums virsū, acīmredzami izsalcis. Es vairs nespēju papel�dēt kraulā, kam būtu mani vajadzējis rekordlaikā nogādāt krastā. Padevies palieku uz vietas.

Es pat nemēģinu pretoties, kad nezvērs mani aprij. Tālāk viss norit ļoti strauji. �ķērsoju ilkņu mūri, nolecu uz mēles, atsitos pret aukslējām, atdūros pret balss spraugu, bet no turienes kā biljarda bumba atkal tieku aizsviests atpakaļ uz mēles.

Tad viss apstājas. Man visapkārt ir tumsa, mitrums un klusums. Nāsis kairina pretīga zivju smaka. Pēk�ņi mēle sakustas un man iesit. Izvelku savu cilpas krustu un iz�auju. Uz briesmoni tas neatstāj lielāku iespaidu kā adatas dūriens, ta�u gaisma, ko tas izstaro, ļauj man aplūkot "pils" iek�ieni, kas atgādina katedrāli ar pelē�kām kolonnām. Gļotas satur dīvainus, luminiscējo�us �ķidrumus. Pārvietojies uz �okli, kādā caurā zobā atrodu vēl vienu cilpas krustu, ko, iespējams, tur pametis SentEkziperī, un, uzlēcis uz dzerokļa, iz�auju vēl divas reizes. Nekas nemainās.

Man atkal uzbrūk mēle. Lipīgas gļotas mani apņem no visām pusēm. Kļūst grūtāk kustēties. Ar rokām un kājām kūļos pa siekalām. Mēles gals mani stumj uz kakla stāvo nogāzi. Izspraucos caur balss spraugu un nokļūstu uz slī�pas teknes. Kamēr krītu lejup pa barības vadu, nav nekā, kur pieķerties. Velti cerot, ka briesmonis iekleposies, es atdūros pret tuneļa starpsienu. Tomēr kritiens vēl nav galā.

Ir daudz stāstu par vaļiem un par Leviatānu. Bībelē Jonass izglābās, pateicoties kādam vaļveidlgajam, Pinokio Karlo Kollodi pasakā un polinēzie�u teiksmas varonis Nganoa nokļūst vaļa vēderā, lai atkal sastaptos ar saviem vecākiem�

Es slidu uz leju, bet tunelis ik pēc mirkļa saraujas un atkal izple�as, paātrinot manu kritienu. Kādus tik gaļas izstrādājumus neesmu apēdis savu iepriek�ējo dzīvju laikā, tomēr nekas nespēj līdzināties tam, ko ieraugu �ajos iek�u gaņģos.

Beidzot mans ceļojums beidzas kādā milzīgā, ovālā telpā, kuru līdz pusei pilda kūpo�s �ķidrums un kurā kā sīkas saliņas gozējas kuņģa izaugumi. Zivis, kas man apkārt sitas �ajā �ķidrumā, izgaist vienā mirklī. �ķiet, ka tad, ja paslīdē�u, mani sagaida tāds pats liktenis. Par laimi, pieķeros kādas laivas vrakam, kura sarūsēju�ais korpuss vēl joprojām pretojas skābes iedarbībai.

Esmu nokļuvis kuņģī.

�ī nāvējo�ā ezera vidū atrodas virpulis, kas pēk�ņi ierauj mani ar visu laivu un iemet zarnās, kur zaudēju samaņu. Kad atgūstos, joprojām esmu savā glāb�anas laivā, bet virs manis rēgojas mīkstas velves. �is tunelis ir �aurāks un vēl vairāk o� pēc zivīm un puvuma. Kad atkal iz�auju ar savu cilpas krustu, tuneļa sienas nedaudz saraujas. Turpinu savu ceļojumu pa gremo�anas sistēmu un prātoju, cik pazemojo�i tas ir tādai dvēselei kā manējā, kas pacēlusies līdz eņģeļa pakāpei, tad dievu augstumiem, lai beigās kļūtu par� vaļa ekskrementiem.

Tunelī mana glāb�anas laiva uzduras citiem priek��metiem, atliekām, cilvēku skeletiem (iespējams, ka tie ir citi studenti, kam nav paveicies). Izkļū�ana laukā pa apak�galu �ķiet ticamāka nekā izkļū�ana caur nezvēra rīkli. Kad pūsto�o organisko vielu smaka kļūst aizvien nepanesamāka, man pēk�ņi �ķiet, ka �ajā �urgā pamanu kādu neiz�ķīdu�u cilvēka siluetu.

Vai te kāds ir?

Es te esmu, dzirdu Sent-Ekziperī balsi.

Satveru kādu sapuvu�u koka gabalu, lai varētu airēties un nokļūt līdz viņam.

Kā tev �ajā vājprātā izdevies izdzīvot?

-Tāpat kā tev. Pateicoties plostam, ko izdevās uzmeis�tarot. �ķiet, ka mūs sagremos, vai ne?

Cilvēks sagremo barību trīs stundās, � es viņam paskaidroju, atceroties savas medicīnas studijas. Savu�kārt Leviatāna gremo�ana var ilgt pat vairākas nedēļas.

Derētu �o procesu paātrināt, paziņo lidotājs, kas nav zaudējis savu cīņas sparu.

Pārliecos pāri laivas malai un iemērcu vienu togas stūri �ķīdumā, lai pārbaudītu, vai audums neiz�ķīdīs. Un tam nekas nenotiek. Es secinu:

�eit vairs nav skābes. Varam pamest savus peldamrīkus un doties tālāk.

Kamēr virzāmies pa zarnām uz priek�u, Sent-Ekziperī pamana, ka man ap kaklu tagad aplikti divi cilpas krusti, un lūdz, lai es viņam atdodu atpakaļ viņējo, ko es neka�vējoties izdaru.

Bie�i vien man �ķiet, ka atgadījies visļaunākais, kas var atgadīties, tomēr ar katru reizi kļūst aizvien ļaunāk, es saku.

Viņ� iesmejas, kaut gan smiekli nemaz neizklausās priecīgi.

Mēs jau pa�i arī nedaudz esam tajā vainojami, viņ� atzīmē. Galu galā mēs ta�u varējām mierīgi sēdēt savās villās pie televizoriem, vērojot tajos mūsu klientu dzīvi. Palūkojoties uz to no �ejienes, tas �ķiet itin uzjautrino�i. Kādi ir tavējie?

Cik lielisks sabiedrotais, lai kopīgi dotos cauri bries�moņa barības sistēmai! Turpinot klik�ķināt sava cilpas krusta slēdzi, lai ik pa mirklim apgaismotu tuneli, es atbildu:

Manējie ir kāda afrikāņu princese, kāda Japānā dzī�vojo�a korejiete, kuras tēvs ir japānis, bet māte � kore�jiete, un kāds mazs grieķis, ko dievino�ā māte izlaidusi līdz bezgalībai. Un jums?

Kāds astoņgadīgs pakistāņu meitēns, kas valkā parand�u un ko vecāki jau apsolīju�i bagātam ve�ukam par sievu, kāds hipohondriķis lapzemietis, kas visu laiku medī roņus, un kāds polinēzietis, kur� bezmērķīgi slaistās apkārt no rīta līdz vakaram un atsakās strādāt.

Izklausās, ka nav slikts kokteilis.

Tomēr Sent-Ekziperī to ap�auba:

Man �ķiet, ka neviens no viņiem nav spējīgs paaug�stināt savu apziņas līmeni.

Toties es ceru uz mazo korejieti. Nez kādēļ, kaut arī viņu vajā neveiksmes, es jūtu, ka viņā mājo īpa�i apdāvi�nāta dvēsele. Turklāt es mīlu �o zemi� Koreju.

Ak tā, un kas tev par �o zemi ir zināms?

Tā atrodas da�ādu civilizāciju krustcelēs starp Japānu, Ķīnu un Krieviju un gudri pratusi turēties pretim �o triju nāciju uzbrukumiem. Korejie�iem ir fantastiska kultūra, ļoti smalka un mazpazīstama. Viņiem ir unikāla mūzika, gleznas un alfabēts.

�ķiet dīvaini runāt par Koreju tādā vietā kā �ī.

Vai tu tur jau esi bijis?

Jā, Korejas galvaspilsētā Seulā un kādā lielā piekras�tes pilsētā Pusanā. Kad biju students, dzīvoju kopā ar kādu korejieti un viņa mani turp aizveda iepazīstināt ar saviem vecākiem.

Viņ� notēmē ar savu cilpas krustu uz leju, un tā gaismā ieraugām aizvien lielāku zivju asakas.

�ķiet pārsteidzo�i, ka tavs mirstīgais klients dzimis �ajā zemē. Iespējams, ka tomēr pastāv kāda saikne� Es gan nekad neesmu bijis ne Polinēzijā, ne Pakistānā un arī Lapzemē ne. Pastāsti man vēl kaut ko par Koreju. Vai tu pazīsti arī tās vēsturi?

Tā veidojusi neatkarīgu civilizāciju, ta�u vairākas desmitgades to bija iekaroju�i japāņi, kas faktiski iznīci�nāja korejie�u kultūru. Viņi sagrāva korejie�u tempļus un aizvietoja viņu valodu ar savējo. Kad pēc kara Koreja tika atbrīvota, ļaudīm bija ļoti grūti atkal atgūt savas izcel��anās saknes. Viņi atjaunoja tempļus pēc vecu cilvēku atminām.

Ak tā. Tas dro�i vien bija smagi.

Un, tikko viņi atbrīvojās no japāņiem, tā izcēlās pilsoņu kar� starp divām Korejām � komunistisko Ziemeļkoreju un liberālo Dienvidkoreju. Problēma ir tā, ka Ziemeļkoreja atrodas kādas diktatoru ģimenes jūgā, kam ir sakari ar visiem planētas tirāniem, kuri tai piegādā atomiero�us.

Pārsteidzo�i, cik labi �ie totalitārie ķēmi vienmēr savā starpā sapratu�ies Hitlers un Staļins, par ko Hermejs mums jau atgādināja, ta�u ir vēl daudz citu. Diktatori labi sadzīvo.

Uzdūru�ies kādas zivs atliekām, kam ir vaļa izmēri, atkal atgrie�amies savas eksistences drūmajā realitātē.

-Ta�u� nekad negaidīju, ka mani varētu aprīt tāds briesmonis, es saku.

Man ir tāda sajūta, kā atgrie�oties augļa stadijā, Sent-Ekziperī jūtas pārsteigts.

Kā tu domā, vai tas ir tēviņ� vai mātīte?

Mums tikai jāizkļūst cauri zarnām, un tad ieraudzī�sim vai nu vagīnu, vai prostatu, mans ceļabiedrs jokojas.

Un Dionīss man paziņoja, ka Olimpijā es piedzī�vo�ot galīgo iniciāciju. Vai tad es varēju iedomāties, ka kļū�u par Leviatāna kaku�

-Tāds jau ir iniciācijas princips nolaisties līdz pa�ai apak�ai, lai varētu mainīties uz aug�u, tikt pazemotam, lai pēc tam tevi slavinātu, un tikt nogalinātam, lai atdzimtu no jauna.

Gaiss ap mums kļūst aizvien retinātāks, un ir grūti elpot. Eja sa�aurinās, un mūsu ceļā parādās brūni tārpi spilvena lielumā. Gaiss neizturami smird, un mēs aizse�dzam degunu ar togu.

�ķiet, ka esam nokļuvu�i tuneļa galā.

Tik tie�ām esam nonāku�i pie kādas hermētiski slēgtas atveres.

Kā lai dabūjam vaļā Leviatāna ānusa atveri?

Tu jau tā kā būtu mediķis.

Es prātoju:

Parasti ķermenī ānuss reaģē kā elektrības slēdzis. Kad �eit nonāk ekskrementi, tie spie� uz kontakta uztvē�rējiem.

Un mēs patie�ām ieraugām vēnas un nervgaļus.

Mēs pa tiem no visa spēka sitam ar dūrēm un speram ar kājām, un tad vienā mirklī ap mums viss sāk raustī�ties kontrakcijās un sienas izple�as. Tuneļa galā parādās gaisma, un kopā ar citām atkritumvielām mēs tiekam izmesti ārā. Iekritu�i jūrā, steidzam peldēt uz aug�u, pre�tim dienas gaismai, cik ātri vien spējam. Man dedzina plau�as, tomēr jāturas.

�ī iznir�ana atgādina manu tanatonautisko lidojumu, kad es pametu ķermeni un kad gaisma, kas atspīdēja no aug�as, vilināja pie sevis, ta�u ir viena milzīga at�ķirība kā miris mirstīgais es neko nejutu, ta�u kā dievam debi�tantam man ir milzums da�ādu izjūtu.

Un tagad, ūdens virspusē cīnoties, lai atgūtu elpu, es nolādu mitoloģiju, visas leģendas un visus briesmoņus, kas ar mums cīnās. Es ienīstu visus Leviatānus, sirēnas un himeras, dievu skolotājus un dievu mācekļus.

Tad mani satver kāda roka. Sent-Ekziperī mani pie�velk sev klāt, un kādu laiku mēs, juzdamies atviegloti, peldam pa rāmo ūdens virsmu. Mums ir izdevies aizbēgt. Esam sveiki un veseli.

Ta�u mūsu atelpa ilgst tikai īsu mirkli. Geizers, kas mums tuvojas, vēsta par Leviatāna atgrie�anos, kur�, apmetis pusloku, atkal metas mums virsū.

Es un mans ceļabiedrs neticīgi saskatāmies. Tikai ne vēl vienu reizi, tikai ne to�

Kā atbilde uz manām mēmajām lūgsnām, kā pēk�ņs brīnums no viļņiem iznirst balts delfīns ar sarkanām acīm un nostājas starp mums un Leviatānu. Tad parādās arī citi delfīna ciltsbrāļi, lai izveidotu aizsprostu, kas mūs pasargā. Gaisu piepilda spalgas skaņas.

Leviatāns cen�as ar spēku aizkļūt tiem garām, ta�u delfīni to ielenc un sit ar sāniem, bet savas spuras izmanto kā pie�us. Jūras briesmonis cen�as tos aprīt, ta�u viņi ir veiklāki un turpina cīnīties ar milzīgo blāķi. �ī cīņa man atgādina kādu XVI gadsimta "Neuzvaramās armā�das" gleznu ar milzīgiem spāņu kuģiem, kuri draudīgi manevrē starp sīkajiem angļu buriniekiem, kas tos citu pēc cita veikli nogremdē.

Leviatāns sāk trakot, saceļot viļņus, kas ir augsti kā mūri, ta�u delfīni, atrazdamies pa pusei ūdenī un pa pusei ārā no tā, te ienirst, te uzlec augstu gaisā, ķircina un turpina uzmākties milzim, kur� beigās dod tiem ceļu. Tad delfīni mums piepeld klāt un ar īsiem, spalgiem pīks�tieniem aicina pieķerties viņu muguras spurām.

Mēs tūdaļ tām pieķeramies. Sala nav saredzama, un mēs jau esam zaudēju�i ļoti daudz spēka, bēgot no Levia�tāna. Es uzsē�os baltā delfīna mugurā tā, it kā tas būtu zirgs. Kājas novietoju tam uz sānu spurām, un viņ� mani nes uz priek�u. Sē�u sava delfīna mugurā, it kā tas būtu jūras skuters.

Ieraugu Sent-Ekziperī līksmi sē�am cita delfīna mugurā. Pēc drūmās "odisejas" �ausmām mūsu atgūtās brīvības svētlaime ir vēl lielāka. Mūs sajūsmina gan gaiss, gan gaisma, gan ātrums.

Peldam pār viļņu mugurām, mūsu straujo kaujas zirgu nesti.

Beidzot delfīni nonāk līdz krastam un mēs varam atpūsties. Mājam tiem ar roku, un viņi nostājas uz astēm, atskanot uzmundrino�iem pīkstieniem. Baltais delfīns uzlec augstu gaisā un met cilpas.

Etjēns de Mongolfjē, Nadars un Klemāns Adērs mūs sagaida un neticīgi uzlūko.

Un kā jums izdevās atgriezties? es jautāju.

Peldus, � Klemāns Adērs atbild aizsmaku�ā balsī, joprojām bezspēkā, jo vilcis sev līdzi lidotāju.

Mums gan tā nepaveicās, saka Mongolfjē, likte�nis mūs nesaudzēja.

Amerikāņu in�enieris kapteinis Edvards A. Mērfijs 1949. gadā strādāja pie MX 981 projekta, un viņam bija jāpēta, cik strauju ātruma samazinā�anos spēj iztu�rēt cilvēks. Lai veiktu �o eksperimentu, viņam vajadzēja uz pilota ķermeņa novietot se�padsmit raidītājus. Tas tika uzticēts kādam tehniķim, kur� zināja, ka katru rai�dītāju iespējams novietot divos stāvokļos pareizi un nepareizi. Tehniķis novietoja visus se�padsmit uztvērē�jus nepareizā stāvoklī. Pēc tam Mērfijs noteica: "Ifanything can go ivrong it will. "[5] �is pesimistiskais likums, ko sauc arī par Maksimālās neizdo�anās vai Sviestmaizes likumu (jo sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju), kļuvis tik izplatīts, ka visur populāru izteicienu veidā sāka parādīties arī citi Mērfija likumi, kas veidoti pēc tāda pa�a principa.

Lūk, da�i no tiem!

"Ja �ķiet, ka viss norit gludi, jūs noteikti kaut ko esat palaidis garām."

"Katrs risinājums noved pie jaunām problēmām."

"Viss, kas sākumā iet aug�up, beigās iet lejup."

"Viss, kas sagādā baudu, ir nelikumīgs, amorāls vai padara resnu."

"Tev stāvot rindā, blakusrinda vienmēr virzās ātrāk."

"Visi labie vīrie�i un sievietes ir aizņemti, un, ja viņi nav aizņemti, tam ir kāds apslēpts iemesls."

"Ja kaut kas �ķiet pārāk jauki, lai būtu ticami, tad, visticamāk, tas tā arī ir."

"Tās īpa�ības, kas sievietei kādā vīrietī �ķiet pievil�cīgas, ir tās pa�as, ko viņa nespēj paciest pēc da�iem gadiem."

"Teorija ir tad, kad kaut kas nedarbojas, ta�u tu zini, kādēļ. Prakse ir tad, ja kaut kas darbojas, ta�u tu nezini, kādēļ. Kad teoriju apvieno ar praksi, tas nedarbojas, un nav zināms, kādēļ."

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc tautas gudrību motīviem.)

79. MIRSTĪGIE. 10 GADI

Apsē�os pie televizora. Esmu pārāk satraukts, lai uzreiz aizmigtu. Pēc tik daudziem piedzīvojumiem mans augums alkst miera, ta�u galvā valda juceklis.

Pirmajā televīzijas kanālā Juņ Bi, kurai tagad desmit gadi, ir vienīgā, kas garlaikojas pagalmā, bet viņas sko�las biedri izklaidējas, lecot ar auklu. Pēk�ņi viņas priek�ā nostājas kāda meitene un saka: "Netīrā korejiete!"

Juņ Bi pārņem niknums. Zaudējusi savaldību, viņa velti cen�as uzbrucējai iesist pļauku, un tā smejoties aiz�skrien projām. Visa klase uzjautrinās par to, cik Juņ Bi ir neveikla, un tagad ari pārējie vienā balsī kliedz: "Netīrā korejiete!" Tad atskan zvans, pārtraucot gan �o starpga�dījumu, gan starpbrīdi.

Juņ Bi raudādama atgrie�as klasē. Audzinātāja jautā, kas viņai noticis, un blakussēdētāja atbild, ka viņu apsau�kāju�i par netīro korejieti. Audzinātāja nogroza galvu. Ar izpratni acīs viņa nolūkojas uz Juņ Bi, mirkli svārstās, bet tad tomēr nolemj neko neteikt. Ta�u, tā kā Juņ Bi tagad raud vēl stiprāk, audzinātāja saka, ka meitenei vajadzētu nomierināties vai arī atstāt klasi. Juņ Bi cen�as savaldī�ties, tomēr viņai tas neizdodas. Tad audzinātāja viņai liek atstāt klasi, lai netraucētu pārējiem, un atgriezties, kad viņa būs nomierinājusies. Juņ Bi dodas projām un, pār�nākusi mājās, raudādama iekrīt gultā. Māte viņai jautā, kas meiteni tā satraucis.

Nekas, Juņ Bi atbild. Gribu pabūt viena, un viss.

Viņa atsakās pusdienot, neko neēd, un tikai vēlu pēc�pusdienā, kad māte viņai atnes glāzi ar ūdeni, Juņ Bi ir ar mieru tai pastāstīt, kas par lietu.

Kāda meitene, ko es pat nepazīstu, mani nosauca par netīro korejieti.

Ak tā. Un ko tu darīji?

Gribēju viņai iecirst pļauku, ta�u viņa skrēja ātrāk par mani. Pēc tam audzinātāja mani izdzina no klases, jo es traucēju stundu.

Māte pievelk meitenīti sev klāt.

Man vajadzēja tevi pabridināt� Mēs, Japānā dzīvo�jo�ie korejie�i, varam tikt pazemoti.

Kāpēc?

Japāņu dēļ esam daudz cietu�i. Reiz es tev visu izstāstī�u. Viņi iekaroja mūsu zemi. Daudzus no mums japāņi nogalināja. Viņi apgānīja un izpostīja mūsu svētās vietas. Japāņi gribēja mūs piespiest aizmirst mūsu valodu un kultūru. Vini�

Bet kāpēc tad mēs dzīvojam Japānā, nevis Korejā?

Tas ir gar� stāsts, meitiņ. Pagājis jau ilgs laiks, kop� viņi nolaupīja tavu vecmāmiņu tāpat kā daudzas citas sie�vietes, lai tās ar varu aizvestu uz arhipelāgu. Tagad viņas� Tu vēl esi par mazu, lai to saprastu. Gan jau vēlāk tu visu uzzināsi.

Juņ Bi truli skatās uz savu glāzi.

Bet kā lai es atgrie�os skolā, kad visu priek�ā esmu izrādījusies gļēvule?

Māte viņu maigi apskauj.

Jo tā vajag, mazulīt. Citādi viņi būs uzvarēju�i. Tev jāmācās, lai varētu stāties viņiem pretim. Tāpat kā es to darīju. Nenolaid rokas. Tava vecmāmiņa pārcieta daudz vairāk, tomēr nekad nepadevās. Tas, kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku. Būt izglītotai ir labākā atriebība. Tad tu viņiem parādīsi, ko patiesībā esi vērta.

Mātes tum�ajās acīs Juņ Bi saredz, ka viņa savas sāpes jau ir pārdzīvojusi un pārvarējusi.

Mammu, kāpēc japāņi mūs tā ienīst?

Māte sākumā �aubās, ta�u tad saka:

-Jo varmākas vienmēr ienīst savus upurus. It īpa�i, ja tie viņiem ir piedevu�i.

Mammīt, pastāsti, kas notika ar vecmāmiņu. Esmu gatava tevi uzklausīt.

Māte �aubās, ta�u tad sāk savu stāstu.

Kā es tev jau teicu, no 1910. gada līdz 1945. gadam Koreju bija okupēju�i japāņi. Trīsdesmit piecus gadus japāņi mēģināja korejie�us piespiest aizmirst, kas viņi bija. Lai zaldāti varētu papriecāties, viņi korejie�iem atņēma visas skaistākās sievietes. Viņu milzīgo karaspēka kolonnu aizmugurē vienmēr bija desmitiem tūksto�i korejie�u gūstekņu, kas bija paredzētas viņu "atelpai".

Juņ Bi pati bija uzstājusi, lai tai visu izstāsta, ta�u tagad viņa labprāt būtu aizspiedusi ausis, lai vairs neva�jadzētu dzirdēt satraukto, drebo�o balsi, kas turpināja stāstīt:

Starp viņām bija arī tava vecmāmiņa. Japāņi bija nogalināju�i visus ciemata vīrie�us, bet sievietes pie�vāku�i. Sakāves laikā tās tika aizvestas viņiem līdzi uz Japānu, kur tās turpināja uzskatīt par visparastākajām� verdzenēm.

Un viņas nemaz nemēģināja pretoties? Galu galā kar� ta�u bija beidzies un japāņi uzveikti.

Māte, rokas lauzīdama, nopūtās.

Pēc da�iem gadiem Japānā aizturētās korejietes mēģināja pacelt galvu. Viņas pieprasīja tiesības atgriezties savā zemē. Viņas apelēja pie pienākuma atcerēties un pie�prasīja kompensāciju par savām cie�anām. Kāds tas bija sa�utums! Japāņi tām spļāva sejā, un rasisms sasniedza savu apogeju.

Bet mans tētis?

-Tavs tēvs ir japānis. Viņ� gribēja pierādīt, ka ir labāks nekā pārējie tautie�i. Viņ� mani apprecēja, nedomādams par negodu, ko �ī savienība nozīmēja viņa ģimenei. Tajā laikā tavs tēvs bija tik drosmīgs, jo viņ� mani mīlēja. Un es mīlēju viņu.

Māte uz mirkli apklusa, atmiņu pārņemta.

Tad, satvērusi meitas roku, viņa turpināja:

Tev tas jāsaprot, mazā. Korejie�iem Japānā vienmēr viss būs grūtāk nekā pārējiem. Sakod zobus un nesagādā viņiem to prieku redzēt, kā tu ciet. Rīt tu atgriezīsies skolā tā, it kā nekas nebūtu bijis. Un, ja tevi apvaino, neraudi, jo viņi nav pelnīju�i tādu dāvanu. Un viņiem tas apniks. Saņem labas atzīmes un saglabā mieru. Tā ir vislabākā atbilde.

Visu atliku�o dienas daļu un visu nākamo nakti Juņ Bi uz savas spēļu konsoles nodevās īpa�i ne�ēlīgai video spē�lei. No rīta skolā viņa rādīja vienaldzīgu seju, nereaģēja uz "netīro korejieti" un aizgrieza galvu, kad kāds mēģināja tai iespļaut sejā. Un mācībās viņa regulāri saņēma labākās atzīmes klasē.

Tikko uzzinātais mani ir satriecis. Man ta�u tik loti vienmēr patikusi Koreja!

Lai gan es par to visu jau nedaudz zināju, lai arī tas nav rakstīts nevienā vēstures grāmatā, ta�u, dzirdot, kā to stāsta Japānā dzīvojo�a korejiete, atceros savu mirstīgā pagātni un ceļojumu uz Koreju. Mierīgā rīta zemi.

Nevēlos zināt, kā klājas Teotimam un Kuasi Kuasi.

Aizmiegu, galvā skanot skumjai melodijai, it kā �īs desmitgadīgās mirstīgās meitenītes cie�anas būtu izklie�dēju�as visas manas dievu mācekļa izjūtas. Dievu aizkus�tinājis sīks skuķēns. īpa�i man iespiedusies atmiņā kāda mātes teiktā frāze: "Upuriem jājūtas vainīgiem par to neērtības sajūtu, ko mūsu dēļ izjūt mūsu mocītāji."

Vārds Dēmetra nozīmē "māte zeme". Viņa ir Krona un Rejas meita un Zeva māsa. Dēmetra ir auglības un zemkopības dieviete. Viņas mati ir zeltaini kā kvie�u vārpas. Dēmetra modina dievu iekāri, ta�u tiem neiz�dodas viņu savaldzināt, tādēļ nākas izgudrot aizvien jaunu viltību, lai to paveiktu. Lai izvairītos no Poseidona, Dēmetra pārvēr�as par ķēvi, ta�u viņ� pārtop par ērzeli. �ajā savienībā piedzimst zirgs Arions, kas prot runāt un kam viena kāja ir kā cilvēkam. Kad Dēmetra tiek nolaupīta, Zevs pārvēr�as par vērsi, un, tiem savie�nojoties, piedzimst Persefone. Reiz, kad jaunā meitene priecājas par kādu neparastu ziedu Mū�īgā pavasara pļavā, pār�ķēlās zeme un no tās melnos ratos, ko velk divi zirgi, iznirst viņas tēvocis elles un miru�o valstības valdnieks Aīds. Viņ� jau sen uzglūn daiļajai meitenei, ko ir iekārojis. Viņ� to nolaupa un aizved sev līdzi uz tum�o pazemi.

Deviņas dienas un deviņas naktis viņas māte Dēmetra klejo pa zemi, meklējot Persefoni. Desmitajā dienā Hēlijs tai pasaka meitenes nolaupītāja vārdu. Aiz�vainotā māte atsakās atgriezties Olimpā, kamēr viņas meita būs ieslodzīta ellē, un dodas meklēt patvērumu Eleisīnā valdnieka ģimenē. Palikusi bez auglības die�vietes, pasaule iz�ūst. Kokiem vairs nav augļu, un zāle izkalst. Tad Zevs pavēl Hermejam nokāpt pazemē un atbrīvot Persefoni, tomēr Aīds atsakās viņu atdot. Viņ� paskaidro, ka meitene nevar atgriezties starp dzīvajiem, jo ir nobaudījusi elles ēdienu.

Tad dievi atrod kompromisu.

Se�us mēne�us, pavasari un vasarā, Persefone dzīvo pie mātes, bet atliku�os se�us, rudenī un ziemā, pie elles valdnieka. Sis sadalījums simbolizē augu aug�anas ciklu, jo arī sēklas pirms izdīg�anas paliek zem zemes.

Lai pateiktos Eleisīnas valdniekam par to, ka tas viņu bija uzņēmis pie sevis, zemkopības dieviete vēlas pie�ķirt nemirstību viņa dēlam Dēmofontam. Lai tam "atņemtu cilvēcību", Dēmetra viņu tur virs uguns, bet tad ar savu iera�anos to pēk�ņi izbiedē Eleisīnas valdniece. Puisēns izslīd Dēmetrai no rokām un iekrīt ugunī. Par mierinā�jumu Eleisīnas valdniecei viņas bēdās Dēmetra iedod labības vārpu otram valdnieka dēlam, lai tas iemācītu cilvēkiem visā Grieķijā lauksaimniecības un maizes cep��anas noslēpumus.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Ceturtdiena ir Jupitera diena. Par Jupiteru romie�i dēvē Zevu. Ta�u �odien lekciju pasniegs viņa māsa Dēmetra.

Paejam garām Krona tornim, kur vēl skan rīta zvani, tad Hēfaista pilij smaragda krāsas kristāla ietvarā, Arēja drūmajam cietoksnim, sudrabotajai Hermeja pilij un nonākam pie normandie�u stila fermas, kuras jumtu sedz ko�i dzelteni salmi. Sienas tai ir baltas, bet karkass uzbūvēts no koka. Visur var redzēt traukus, kas ir pilni ar mie�iem, kukurūzu un rap�iem. Tālāk aiz mājas var manīt aplokus ar kazām, aitām, govīm un cūkām.

�ķiet dīvaini ieraudzīt Olimpijā �ādu lauku ainavu. Kūtī trok�ņo pīles, vistas un zosis, un man ir tāda sajūta, ka esmu atgriezies uz "1. zemes".

Nezinu, kādas cīņas nakts aizsegā maniem draugiem bija jāizcīna ar milzu himeru, ta�u Raulam uz pieres rēgo�jas nelāga brūce.

Kāda hora atver koka durvis, un mēs nokļūstam kar�mīnsarkanā telpā. Arī griestu sijas ieturētas tādā pa�ā krāsā. Pla�ajā telpā redzams milzums da�ādu lauksaimniecības priek�metu izkaptis, sirpji, spriguļi un pļaujamrīki� Pa labi stikla traukos var aplūkot da�ādus labības graudus, bet tiem līdzās maizes klaipus ar kvadrātveida iespie�dumiem uz virsmas � glu�i kā manā bērnībā mazajās maiznīciņās. Nedaudz tālāk vīd māla podi ar kaltētiem tomātiem, kaba�iem un bakla�āniem ellā.

Dēmetra ienāk pa aizmugures durvīm. Tā ir liela auguma, tukla sieviete ar rūsganiem matiem, kas sastip�rināti ar labības vārpām. Virs dzeltenās kleitas tai uzsiets zemnieku priek�auts ar melnām rūtīm. Skaidrs, ka ar savām baltajām, apaļīgajām rokām un patīkamo svaigā piena smar�u viņa spējusi iedvesmot vairākas hellēņu lauksaimnieku paaudzes.

Uzkāpusi uz paaugstinājuma, Dēmetra mums uz�smaida un, pirms uzsākt lekciju, izdala kausus ar labību, lai mēs to nogar�otu. Tad viņa ar amforu rokās dodas starp mūsu rindām un ielej pagar�ot treknu pienu. Kad biju mirstīgais, bie�i mēdzu �ādi ieturēties.

Visi pārtikas produkti, arī tie, ko vēl neesat nobau�dīju�i, dod spēku un enerģiju, viņa saka, apsē�oties un atbalstot elkoņus uz ozolkoka galda. Mani sauc Dēmetra, es esmu lauksaimniecības dieviete un jūsu piektā pasniedzēja.

Tad viņa sasit plaukstas, lai paaicinātu �urp Atlantu, kas tūlīt ierodas un atbrīvojas no "mūsu" pasaules, to slaidā lokā iemetot statīvā.

-Ja tu, mana draudzene, zinātu, cik tā ir smaga�

Bet, Atlant, tu ta�u zini, ka tas nav nekāds darbs, bet gan sods, bra�ā sieva nosaka ar saproto�u sejas izteiksmi.

Milzis mirkli pamīņājas pie zemeslodes un tad negri�bīgi dodas projām. Dēmetra uzraksta uz tāfeles "Lauk�saimniecība" un pēc tam paskaidro:

Es tātad esmu pasniedzēja dieviete Dēmetra un jums mācī�u to, cik nozīmīga loma lauksaimniecībai ir civilizāciju vēsturē.

Staigājot �urpu turpu starp rindām, rūsganajiem ma�tiem �ūpojoties valodas ritmā, viņa paskaidro:

Kop� tā laika, kad zemē sāka kaut ko stādīt, sāka arī novākt ra�u. Tā cilvēkam nākas sastapties ar laiku.

Ar cilpas krustu rokā Dēmetra tuvojas zemeslodei, lai aplūkotu mūsu cilvēku barus uz "18. zemes".

Mēs tai sekojam un konstatējam, ka laiks savu ir pa�veicis. Viss ir mainījies. Mūsu cilvēce ir "nobriedusi" bez mūsu palīdzības. Tie, kas bija apmetu�ies uz dzīvi baros, tagad ir kļuvu�i par ciltīm.

Divi studenti konstatē, ka viņu bari bez jebkāda iemesla ir izzudu�i.

Dēmetra sapīku�ajiem "baru autoriem" skaidro, ka nejau�ības ietilpst spēlē. Spēles laikā studenti raida bariem impulsus, dod tiem stimulu, ta�u, gaidot, kad tas nākamreiz notiks, �ie bari vieni virzās pa�i pa savām tra�jektorijām un, nonākot negadījumos, tie var ari izzust, kā tas ir noticis ar �o divu protestētāju bariem. Dieviete vēl piebilst, ka turklāt pastāv arī tādi riska faktori kā zemes�trīces un da�ādas citas dabas katastrofas, kas var sākties jebkurā mirklī.

Arī tad, ja esat labs spēlētājs, mēdz atgadīties nejau��ības. Kāda epidēmija, negaidīta sastap�anās ar labāk bru�ņotiem cilvēkiem, iek�ējs konflikts, kas pāraug pilsoņu karā, kāda apvienība, kurā mainās pārsvars� Kas tik neatgadās! Tāds jau ir dievu darbs paredzēt, kā tālāk virzīsies vēsture, kad jūsu vairs �eit nebūs.

Bet kā gan lai paredz neparedzamo? � Merilina jautā.

Laipnā dieviete zemnieku apģērbā cen�as mierināt:

Ir da�ādi līdzekļi, kā ievērojami samazināt risku, piemēram, "spieto�ana". Nodibiniet vairākas pilsētas, cie�matus un barus. Ja kādam no tiem uzbruks epidēmija, sve�i iekarotāji vai plūdi, pārējās izdzīvos. Bet kā ir noticis �ajā gadījumā? Jūs visi esat izvēlēju�ies palikt grupās. Jūs visas olas esat saliku�i vienā grozā. Nav ko brīnīties, ja beigās sanākusi omlete.

Mums bija �ķitis tik grūti tikt galā ar vienkār�u cil�vēku kopienu, ka nevienam pat neienāca prātā veidot vēl kādas apak�grupas.

Bet tie�i tā ta�u dara bites un skudras! � skaidro Edmonds Velss. Viņu princeses aizlai�as, lai nodibi�nātu meitas kolonijas. Mums vajadzēja par to iedomāties.

Daudzi par to iedomājas tikai pa�ās spēles beigās, kad savus ļaudis izglābj par mata tiesu. Bet izglābties par mata tiesu, � saka Dēmetra, ir tas pats, kas zaudēt.

Ta�u laiks tur, lejā, turpina ritēt neatkarīgi no tā, vai mēs savus barus pieskatām vai ne. Un spēle turpinās arī tad, kad mums ir pārtraukums.

Kā noprotu, "Y spēle" norisinās apmēram tāpat, kā rotaļājas ar japāņu elektronisko rotaļlietu tamago�i, kurā jāizaudzina kāds virtuālais dzīvnieciņ�. Tas turpina augt arī pēc tam, kad mehānisms ir izslēgts, jo tā iek�ējais pulkstenis darbojas bez pārtraukuma.

Tas ļāvis rasties budistu ekologa moto:

"Lūdziet, lai �ī cilvēce mirstot ir tāda, kādu jūs to vēlētos ieraudzīt atdzimstam."

Tāpat esmu sapratis, ka laiks, iespējams, visu paātrina sakāpinātā veidā. Sākumā cilvēki veica maz atklājumu un tiem bija maz bērnu, bet tad pēk�ņi viss sāka nori�tēt daudz straujāk gan attiecībā uz iedzīvotāju skaitu, gan uz zinā�anām. Ar laiku visas parādības ple�as pla��umā�

Mūsu sāncen�i uzstājīgi turpina skandalēt, jo viņu bari ir pazudu�i bez pēdām. Tad Dēmetra viņu apvaino�jumiem pieliek punktu, izsaucot kentaurus.

�ausmīgais aprēķins atkal mainās: 108 2 = 106.

Bet Dēmetra turpina lekciju.

Tātad lauksaimniecība� Kad tā tika atklāta, da�i jūsu cilvēku bari bija spiesti pārvākties uz citām, auglī�gākām zemēm. Pasliktinājās kalnu iedzīvotāju, bet uzla�bojās līdzenumu iedzīvotāju stāvoklis.

Tāpat priek�rocības bija tiem cilvēku bariem, kas dzī�voja pie lielākām vai mazākām upēm. Par jaunu nodar�bo�anos jūsu bariem kļuva irigācija un ūdens plūsmas virziena maiņa, kā arī cīņa ar plūdiem un sausumu.

Un viņa uzraksta uz tāfeles: "Irigācija."

Tā kā jūsu bariem vairs nebija jābaidās no drīzas bada nāves, viņiem radās lielākas iespējas kalt nākotnes plānus.

Un Dēmetra raksta uz tāfeles: "Nākotne."

Attīstoties lauksaimniecībai, rodas nepiecie�amība pēc nākotnes jēdziena. Un tas izmaina visu. Būt par sava laika noteicējiem var izrādīties tikpat svarīgi, ja ne vēl sva�rīgāk, kā būt dabas noteicējiem. Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas spēj plānot nākotni, tātad paredzēt savu bērnu dzim�anu un savas vecumdienas. Turpinot savu spēli, jūs pa�i varēsiet pārliecināties, ka pēc lauksaimniecības ra�a�nās cilvēks tik labi spēs saplānot savu laiku, ka sāks iztē�loties pat to, kas ar viņu notiks pēc nāves. Tātad, rodoties lauksaimniecībai, rodas arī reliģija.

Un viņa uzraksta uz tāfeles: "Reliģija."

Tiklīdz cilvēks sāk zemē sēt sēklas, viņ� sāk sevi salīdzināt ar augiem. Arī viņ� aug, piedzīvo uzplaukumu, nes augļus. Un arī viņ� beigās atgrie�as zemē, atstājot aiz sevis sēklas, kas turpina aug�anas ciklu. Sēklas ir viņa pēcte�i� Ta�u tajā pa�ā laikā cilvēks redz, kā atdzimst koki, kas zaudēju�i visas lapas un �ķietami ir miru�i. Viņ� redz, kā tie atkal sazaļo un dod jaunu ra�u, tādēļ arī viņ� sapņo par reinkarnāciju. Kāpēc lai pēc nāves ziemas nebūtu iespējama kāda cita dzīve un cita nāve? Un tad pamazām viņa smadzenēs rodas jautājums vai dabā, kur viss aug, bet pēc tam aiziet bojā, ir savs dārz�nieks? Iznāk, ka tie�i lauksaimniecība pārveido mirstīgo attieksmi pret garīgumu.

Dēmetra mudina mūs rūpīgāk papētīt mūsu pasauli. Visi noliecamies tai tuvāk, lai redzētu, kā attīstās mūsu cilvēku bari.

Kamēr bijām tos pametu�i novārtā, mūsu bari turpi�nāju�i vairoties. Kā jau musonu dieviete tika norādījusi, vairāki bari ir devu�ies uz apūdeņotām zemēm. Ap apdzī�votajām vietām ple�as da�ādu krāsu lauki, kas izskatās kā ar auklu nomērīti. Mans bars ir apmeties ciematā, kas būvēts uz pāļiem. Viņi ir vienīgie, kas ar airu palīdzību pa ūdeņiem pārvietojas ar plostiem. Citi attīsta lauksaimnie�cību līdzenumos, bet mans bars ievāc ra�u okeānā.

Vairākums mūsu klejojo�o ļau�u baru uzcēlu�i ciema�tus. No plēsoņām tos pasargā uguns un dzīv�ogi.

Un Dēmetra uzraksta uz tāfeles: "Ciemats = dro�ība."

Viņa staigā �urpu turpu pa galveno eju, trenkājot pīles un zosis, kas iekļuvu�as telpā.

Tagad cilvēks vairs nav tik atkarīgs no dabas untu�miem. Viņ� pats nolemj, kur novāks ra�u, turklāt sāk daudz vairāk strādāt, jo labības lauku kop�ana paņem vai�rāk enerģijas nekā medības un augu savāk�ana. Da�i bari specializēju�ies kādu noteiktu augu kultūru audzē�anā. Tam nepiecie�ama hierarhija lēmumu pieņem�anai. Kurā zemē un kāda labība jāaudzē? Un kura augsne ir vispie�mērotākā noteiktas augu �ķirnes audzē�anai? Tie laiki ir pagāju�i, kad mednieki vai augu savācēji bija atkarīgi no dabas labvēlības. Lauksaimnieki to piemēro savām iece�rēm. Viņi uzplē� līdumus un izcērt me�ā kokus, lai to vietā apsētu laukus un ierīkotu ganības. Dēmetra atmet atpakaļ rudo matu ērkuli un uzrota piedurknes, vēl aug�stāk atsedzot savas pienbaltās rokas.

Iegaumējiet to, ka lopkopība vienmēr seko lauk�saimniecībai, nevis otrādi. Kāpēc tā? Tāpēc, ka sākotnēji mājdzīvnieki bija tikai parazīti, kas nejau�i iemaldījās cie�matu mēslainēs, meklējot kaut ko ēdamu.

Tas ir interesanti. Tātad ne jau cilvēks pats izvēlē�jās, kādus dzīvniekus pieradināt, bet gan dzīvnieki tam sekoja, slepus iekāroju�i apēst viņa atkritumus.

-Tādu parādību, kad viena dzīvnieku suga pārtiek no otras sugas atkritumiem, sauc par safrofītismu. Mnemotehniskais paņēmiens domāt par savu "pa�labumu". Govs, aita un kaza ir cilvēka safrofīti. Nograu�ot jaunos stādus, viņi devu�i savu ieguldījumu atme�o�anā.

Bet suņi? kāds students jautā.

Vilki, kurus pievilka mūsu atkritumi un ar kuriem notika mutācijas, lai cilvēki viņus spētu pieņemt, kļuva mazāk agresīvi, toties bija gatavi vairāk sadarboties. Tas bija viņu interesēs, jo ļāva izvairīties no nogurdino�ajām medībām.

Un kaki?

Lū�i, kas rīkojās līdzīgi vilkiem.

Bet cūkas?

Me�acūkas, kas pārtika no mūsu atkritumu pārpil�nības.

Un �urkas? jautā Prudons.

Tās ir vienīgie safrofīti, kas nav pilnībā sadarboju��ies ar cilvēku, bet gan kā zagļi paslēpu�ās savās alās un sienās. Viņas zināja: lai cilvēki tās pieciestu, viņām labāk uzvesties klusām.

Dēmetra atgrie�as pie rakstāmgalda.

-Ta�u starp safrofītiem parādīju�ies arī vēl neredzēti grauzēji. Drīz jūs piedzīvosiet to, kā uzrodas siseņu bari. Bet �ādi siseņu bari nebija sastopami, pirms sāka attīstī�ties lauksaimniecība. Tas, ka pla�ās teritorijās tika kul�tivēti vieni un tie pa�i augi, izraisīja to lietotāju straujo izplatību. Sisenis viens pats ir glu�i nevainīgs kukainis, ta�u pārāk lielā skaitā laukos tie ir tīrais posts.

Viņa atkal paņem rokās krītu un lieliem burtiem raksta uz tāfeles: "Darbs", "Atme�o�ana", "Specializā�cija" � bet pēc tam atkal atgrie�as pie "Nākotnes".

-Jau tagad da�i no jūsu cilvēkiem ievēroju�i, kā mai�nās un atkal atgrie�as gadalaiki. Tie�i lauksaimniecības dēļ cilvēki vēlāk ievie� kalendāru, kas norāda uz to, ka cilvēks sācis pārvaldīt laiku. Ar kalendāra palīdzību cil�vēks labāk var izprast, kādā pasaulē viņ� dzīvo pasaulē, kur atkārtojas un cits citam nepārtraukti seko pavasaris, vasara, rudens un ziema. Viņ� vairs nebaidās no sala, jo zina, ka tam atkal sekos jaukas dienas. Jūtos aizkustināta, kad iztēlojos, kā pirmie cilvēki, redzot atnākam ziemu, domāja, ka klimats kļuvis vēsāks uz visiem laikiem un ka viņu ķermeņi vairs nekad nesajutīs siltumu� Kādu atvieglojumu viņi izjuta, kad atkal atnāca pavasaris!

-Turklāt ar kalendāra palīdzību cilvēks varēja noteikt savu vecumu un ieviest tādu jēdzienu kā dzim�anas diena.

Kad biju mirstīgais, kāds sociālais darbinieks man paskaidroja, ka nepietiek ar to, ka bezpajumtniekiem izdala ēdienu, ir svarīgi arī svinēt viņu dzim�anas dienas, jo tās viņiem ļauj orientēties gadu ritumā. �is sociālais darbinieks bija pierakstījis visu to cilvēku dzim�anas die�nas, par kuriem viņ� rūpējās, un nekad neaizmirsa tiem tie�i �ajā dienā uzdāvināt kūku. Tā bija pavisam vienkār�a metode, ta�u tā viņam izdevās būtnēm, kas bija uz izmi�suma robe�as, ļaut izjust kaut kripatiņu cilvēcības. Toreiz man �ķita, ka �im cilvēkam patie�ām piemīt sirdsgudrība, turklāt īsta, nevis tāda, kam pietiek ar kādu mazumiņu, lai tam būtu tīra sirdsapziņa. �is sociālais darbinieks ļāva klaidoņiem izjust laiku.

Ar kalendāra palīdzību, Dēmetra turpina, sēdē�dama pie rakstāmgalda, cilvēks noteica, kad pienācis laiks ra�as novāk�anai un kad pienācis laiks sastapties ar miru�ajiem, jo it visur pastāv miru�o piemiņas dienas, un arī ar sevi pa�u, ar sauli, sniegu un lietu. Viņ� bija radījis "vēsturi". Paradoksāli, bet, kad cilvēks iemācījās pārvaldīt savu nākotni, viņ� sāka arī novērtēt savu pagātni.

Ra�as novāk�anas dieviete atkal pievēr�as "18. zemei".

Lai lauksaimniecībai būtu labvēlīgāki apstākļi, jums derētu padomāt arī par to, kā uzbūvēt ceļus, pa kuriem varētu pārvietoties mūļi ar labību no visattālākajiem lau�kiem, un par to, kā �os laukus apūdeņot, izrokot grāvjus un vagas, kuros no upēm ieplūstu ūdens. Visuzņēmīgā�kajiem gribētos ieteikt nosusināt purvus. Esmu pārlieci�nāta, ka cilvēkiem jau biju�as problēmas ar odiem.

To apstiprināja vairāki studenti, kas atradās netālu no manis, atceroties drudzi, kas pēk�ņi iznīcināja veselas populācijas un ko nevarēja apkarot.

-Jums jābūt gataviem tam, ka, attīstoties lauksaimnie�cībai un lopkopībai, savos ciematos sastapsieties ar demo�grāfisko pieaugumu. Mātes, kam labāks uzturs, dzemdē izturīgākus bērnus, un līdz ar to samazinās bērnu mir�stība. Bērni, kam labāks uzturs, izaug spēcīgāki un ilgāk dzīvo, tā rezultātā jūsu ciematiem vajadzētu kļūt apdzī�votākiem vai lielākiem. Abos gadījumos tas nozīmē, ka var izcelties teritoriālie konflikti ar kaimiņu ciltīm, tādēļ esiet gatavi karot. Vai jūs iebiedēju�as cīņas ar da�iem desmitiem cilvēku? Bet kā būs ar simtiem un tūksto�iem cilvēku? Attīstoties lauksaimniecībai, nākamie kari kļūs aizvien ne�ēlīgāki. Karotājiem būs daudz nopietnāka motivācija, jo viņi necīnīsies tikai par savu izdzīvo�anu, bet arī par savu bērnu dzīvi uz auglīgākas zemes.

Mūsu pasniedzēja atgrie�as pie tāfeles un ar baltu krītu milzīgiem burtiem uzraksta skaitli "5".

Esmu jūsu piektā pasniedzēja, kas atbilst 5. apziņas līmenim. Skaitlis "4" apzīmē cilvēku, bet skaitlis "5" gudru cilvēku, kas saistīts ar debesīm, ta�u mīl zemi. Ar lauksaimniecības izveido�anos un iedzīvotāju pieaugumu sastopama tādu pilsētu un ļau�u ra�anās, kas kopīgi apsprie�as un kopīgi domā, jo viņiem vairs nav nemi�tīgi jābaidās no bada un savvaļas zvēriem, un rodas jauna parādība pirmie domājo�ie, ar apziņu apveltītie cilvēki� Pasargājiet viņus, pie�ķiriet viņiem saziņas līdzekļus, lai viņu gudrība izplatītos tālāk. Ļaujiet, lai jūsu cilvēki pakāpeniski atbrīvojas no bailēm! Nākotnes ielau�anās apziņā var būt ļoti noderīga. Lai viņi savām ciltīm ļauj kalt tālejo�us plānus, lolot cerības un īstenot ambīcijas!

Un Dēmetra norāda uz planētu, uz kuras norit mūsu spēle:

Nākamā būs iz�ķiro�ā spēles partija. Parādoties lauksaimniecībai, reliģijām un kalendāram, izmainās arī viss pārējais. Jūsu ciltis ir sasniegu�as 5 gadus veca bērna līmeni, bet vairums psihoterapeitu uzskata, ka viss iz�ķi�ras tie�i 5 gadu vecumā, tādēļ esiet modri.

Nebaidieties no evolūcijas, no izmaiņām jūsu cilvēku baru uzvedībā, lai viņi spētu piemēroties situācijai un izturēties glu�i pretēji tam, kas viņus motivējis līdz �im.

Edīte Piafa paceļ roku.

Bet, kundze, ja mēs izmainīsim savu cilvēku menta�litāti, tad ta�u viņi būs pavisam izsisti no līdzsvara!

Dēmetra nopū�as un atkal apsē�as, ar savām skaista�jām rokām notīrījusi tāfeli.

Reizēm es prātoju, vai visas nelaimes nav radu�ās tādēļ, ka dievu mācekļiem pietrūcis iztēles, cilvēkiem palīdzot.

Pirmie babilonie�u, ēģiptie�u, ebreju un grieķu kalendāri bija mēness kalendāri tikai tādēļ, ka novērot Mēness ciklu bija daudz vieglāk nekā novērot Saules ciklu, tomēr izpētīt �ī kalendāra cikliskumu bija ļoti sare�ģīti.

Ēģiptie�i pirmie nolēma turpmāk vairs nebalstī�ties uz mēness kalendāru. Viņi noteica, ka mēnesī būs 30 dienas, bet gadā 12 mēne�i jeb 360 dienas. Ta�u �ādi gads izrādījās pārāk īss. Lai to labotu, viņi, bei�dzoties gadam, divpadsmitajam mēnesim pievienoja vēl 5 dienas.

Ari ebreju kalendārs sākotnēji bija mēness kalen�dārs, ta�u vēlāk viņi Mēness fāzes aizvietoja ar Saules fāzēm. Ķēniņ� Zālamans iecēla divpadsmit ģenerāļus, no kuriem katrs bija atbildīgs par savu mēnesi. Gads sākās ar mie�u nogatavo�anos. Trīs gadu laikā izrādījās, ka atbilsto�i sezonu maiņai gadā pietrūka viena mēne�a. �o iztrūkumu aizvietoja, ar valdnieka pavēli dubultojot vienu mēnesi.

Musulmaņi mūsdienās savā kalendārā atteiku�ies no papildu mēne�a izmanto�anas paraduma un ievēro tikai mēness gada principu, un to veido 12 mēne�i, kas ir 29 un 30 dienas gari. Maiju kalendārs sastāvēja no 18 mēne�iem, kas bija 20 dienas gari, tiem tika pie�vienoti papildus 5 dienas gari mēne�i. �īs dienas tika uzskatītas par sliktām. Maiji sava kalendāra vidū bija atzīmēju�i dienu, kad iestāsies pasaules gals, ko izraisīs milzīga zemestrīce. Tās datumu viņi bija aprēķināju�i, vadoties no iepriek�ējām zemestrīcēm.

Tradicionālais ķīnie�u kalendārs sastāv no 19 gadu cikla, 12 gadiem ar 12 lunāriem mēne�iem, kas ir 30 die�nas gari, un 7 gadiem, kas sastāv no 366 dienām un ir 13 mēne�us gari. �ī sistēma, kas izrādījusies rezultatī�vāka, ļāvusi tūksto�iem gadu skaitīt dienas bez kļūdām.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

LAPSEŅCILVĒKU CILTS Viņu totēms bija lapsene.

Da�u gadu laikā viņu bars, kas bija sastāvējis no simt �etrdesmit �etriem cilvēkiem, kļuva par baru, kurā bija septiņsimt se�desmit divi cilvēki. Daudz ko viņi bija aizguvu�i no lapsenēm. Tiklīdz citi klejojo�ie bari bija sāku�i uzbrukt viņu baram, viņi mēģināja izgudrot dabisku kukaiņa ieroci saindētu dzeloni. Pēc da�iem neveiksmīgiem mēģinājumiem lapseņcilvēku baram izde�vās savus �ķēpus saindēt ar kāda indīga zieda sulu. Pēc tam lapseņcilvēku vīrie�i gudroja, kā ar pīķiem trāpīt no lielāka atstatuma, un izgudroja �aujamcaurules.

Lapseņcilvēki bija daudz ceļoju�i un daudz ko izpē�tīju�i. Viņi bija pa gabalu redzēju�i, kā cilvēki paslēp�jas alās, un tos atdarināju�i. Viņi bija redzēju�i arī, kā citi ļaudis aizdedzina uguni, un sāku�i darīt tāpat. Tomēr vienmēr viņi bija centu�ies turēties no citiem pa gabalu.

Pamazām lapseņcilvēku bars bija kļuvis aizvien lie�lāks. Tā izveidojās cilts, kas pameta alas, lai uzceltu būdas kādā aiz vairākiem pakalniem apslēptā ielejā.

Jau vairākās paaudzēs sievietēm dzima vairāk meiteņu nekā zēnu. Tā tas turpinājās, līdz beidzot lapseņcilvēku cilts arī par vadoni izraudzījās sievieti, kas bija visgudrākā un visuzņēmīgākā. Turklāt viņi bija pamanīju�i, ka lap�seņu pūznī bija tikai mātītes, bet tēviņi bija noderīgi tikai vienu dienu, lai vairotos, bet pēc tam tos padzina un tie kļuva par viltus kamenēm. Cilvēku cilts nolēma rīkoties tāpat. Tēviņi tika baroti līdz vairo�anās dienai, bet pēc tam, kad bija izmantoti, tika padzīti.

Gadiem ilgi �āda izturē�anās ietilpa cilts paradumos. Tiklīdz zēni sasniedza tādu vecumu, ka spēja apaugļot, viņi apaugļoja sievietes un devās projām. Tā kā viņiem bija aizliegts atgriezties savā ciltī, viņi klīda pa me�iem un laukiem, kur visbie�āk nomira.

Bez matriarhāta un saindētajiem pīķiem, lapsenes vērojot, viņi bija iemācīju�ies izveidot arī mākslīgus pū�ņus, kas bija tikpat izturīgi, cik alas. Sekojot sava kukaiņa totēma � paraugam, lapseņsievietes sako�ļāja koku, lai iegūtu cementu, ar ko sacementēt sienas, lā�u, tā kā �ī viela izraisīja krampjus �okļos, izrādījās, ka to sara�ot ir ļoti grūti, turklāt tā viegli aizdegās, tādēļ sie�vietes to uzlaboja, piejaucot �ai masai smiltis, mālus un kūdru. No �īs masas sievietes cēla ieapaļas mājiņas, kas bija pietiekami izturīgas, lai pasargātu no lietus, vēja un pat no ienaidnieku �ķēpiem. No lapsenēm �īs cilts sie�vietes bija iemācīju�ās uzturā lietot arī kādu produktu, kas deva ļoti daudz enerģijas, medu. Viņas sāka turēt bites un ēst medu, ko tās sanesa, ta�u izmantoja to arī kā līmi, pārklājuma kārtu, antibiotiku, dezinfekcijas līdzekli atvērtām brūcēm un kā laku. Tāpat viņas izgata�voja arī ūdensnecaurlaidīgus priek�metus un lāpas, kas ilgāk dega.

Daudz padzīto tēviņu centās atgriezties barā, un lap�seņsievietes izmainīja viņu izturē�anos pēc sava prāta. Lai atpestītu tēviņus no klejo�anas mocībām, mātītes sāka no vīrie�u dzimuma bērniem atbrīvoties pēc to piedzim�a�nas. Ik gadu kādā dienā, ko dēvēja par "Vairo�anās svēt�kiem", viņas devās medīt sve�us vaislas tēviņus. Karotāju kaujas vienība naktī uzbruka kādai ciltij un nolaupīja vīrie�us, nogalinot tos, kas pretojās, un devās projām ar vērtīgo vaislinieku baru. Sve�ie vīrie�i tika turēti kādā no�ogojumā un pie�ķirti sievietēm atbilsto�i viņu darbī�bas nozīmīgumam ciltī. Labākās karotājas parasti izrau�dzījās tādus mīlētājus, kādus pa�as tīkoja. Tie tika paēdi�nāti un lutināti, bet vēlāk orģijās dzīru laikā tika "iegūta" viņu sēkla. Pēc tam tēviņus padzina, pieprasot, lai viņi atgrie�as savā kādreizējā ciltī. Problēmas radīja tas, ka ļoti bie�i sve�inieki iemīlējās savās seksa partnerēs un lūdzās, lai viņus nedzen projām.

Sākumā lapseņsievietes �os tēviņus nogalināja ar viltus dzeloņiem, atdarinot savas kukaiņu māsas, ta�u vēlāk saprata, ka no sve�iniekiem var gūt labumu. Viņas atļāva gudrākajiem no tiem palikt dzīvot pie viņām ar nosacījumu, ka apmaiņā pret viņu vīrietību mēģinās uzla�bot tēviņu dzīvesveidu. Notvertie skudrcilts vīrie�i viņām mācīja apgūt lauksaimniecības darbus, zirgvīrie�i lop�kopību, bet zirnekļvīrie�i � au�anu.

Ta�u, kad sievietes bija apguvu�as jaunās iemaņas, vīrie�iem bija tiesības tikai uz da�ām atelpas nedēļām, lai pēc tam cilti iepazīstinātu ar kādu citu jaunatklājumu, citādi viņiem draudēja izsūtījums vai nāve. Gūstekņi lauzīja galvu, kā kļūt noderīgiem. Kāds desmits vīrie�u, kas bija īpa�i prasmīgi lauksaimnieki vai amatnieki, tika paturēti kā "pastāvīgie viedie". Tie pat izveidoja da�us pārus, kurus pārējie ciltī pacieta tādēļ, ka tēviņi bija izrā�dīju�ies īpa�i attapīgi.

Amazones karotājas savukārt saprata, ka cilts interesēs ir saglabāt nelielu grupu vaislas tēviņu, gadījumā ja viņu "medības" kādreiz būtu neveiksmīgas.

Paradoksāli, ta�u, uzzināju�i spēles noteikumus, �ie vīrie�i nedomāja sacelties un protestēt, bet iekaroja sie�vie�u prātus ar gudrību, tā attaisnojot savu klātbūtni. Viņi bija ļoti motivēti un veica jaunus zinātniskus atklā�jumus. Protams, bija arī tādi, kas pārcentās un, kad bija parādīju�i visu, uz ko bija spējīgi, kļuva nevajadzīgi un tika nekavējoties ziedoti. Pārējie izdarīja secinājumu, ka vinu interesēs ir atklāt tikai nedaudz no savām zinā�anām, tā iegūstot laiku.

Ar �ādām dīvainām, ta�u iedarbīgām metodēm būdiņās mīto�o lapseņsievie�u ciematiņ� kļuva aizvien lielāks, bet lauksaimniecība attīstījās tiktāl, ka medības un augu vāk�ana vairs nebija nepiecie�amas. Pateicoties zirnekļvīrie�u au�anas prasmei, viņām izdevās izveidot apģērbus nevis no medījumu ādām, bet gan no auduma.

Lapseņsievietes pat iesēja kokvilnu, lai brīvajā laikā vērptu kokvilnas pavedienus. Kāds vīrietis viņām iemācīja, kā izmantot da�us ziedus un atsevi�ķu kukaiņu asinis, lai iegūtu krāsu pigmentu audumu krāso�anai.

Pēc tam kad bija izgudrota �aujamcaurule, kāds gūs�teknis no zirnekļcilvēku bara viņām iemācīja, kā apieties ar loku. Viņ� to izveidoja, ar auklas palīdzību nostiepjot pīķi. Labākais veids, kā to iz�aut no attāluma, bija novie�tot pīķi pret nostieptu auklu un tad palaist vaļā. Tā viņ� izveidoja loku, bet vēlāk arī robu bultai, turklāt ar loku varēja trāpīt precīzāk nekā ar �aujamcauruli, jo acis bija iespējams pietuvināt bultas asij.

Lapseņsievietes tik augstu novērtēja �o izgudrojumu, ka tā autoram viņas atlīdzināja, tam atdodoties vairākas naktis pēc kārtas. Tagad tā bija ar lokiem un saindētām bultām bruņojusies amazoņu kaujas vienība. Lai varētu trāpīgāk �aut, da�as no viņām pat aizgāja tiktāl, ka ampu�tēja labo krūti. Ar �ādiem iero�iem viņas varēja uzbrukt pat labāk bruņotām ciltīm un bez īpa�ām grūtībām gūt ievērojamu laupījumu vēl vairāk vaislas vīrie�u.

Tikmēr vīrietis, kas bija izgudrojis loku, prātoja, kā atkal pievērst sev uzmanību, lai varētu vēlreiz baudīt mīlas naktis ar visapburo�ākajām cilts sievietēm. Kādu vakaru, paraujot viena, bet pēc tam kāda cita loka auklu, viņ� pamanīja, ka da�ādu izmēru lokiem ir at�ķirīga skaņa. Tad viņ� novietoja da�ādu izmēru lokus citu citam blakus un mēģināja uz tiem nospēlēt pa�a sacerētu melodiju, bet tad nolēma, ka vienkār�āk būs vienam lokam piestiprināt vairākas stīgas. Tā viņ� izgudroja arfu ar septiņām stīgām. Kop� tā laika �im vīram vairs nebija jāuztraucas par jau�niem izgudrojumiem. Sievietes steidzās, ko kājas nes, lai klausītos, kā viņ� izvilina melodijas no �ī instrumenta ar septiņām stigām. Tā viņ� kļuva par lapseņsievie�u cilts "mū�a pensionāru", jo bija izgudrojis mūziku.

Varenajā zurkcilvēku cilti tagad bija tūksto� se�i simti piecdesmit se�i cilvēki. Tā bija devusies uz ziemeļiem, bet pa ceļam sastapusi citus barus, kuriem uzbrukusi un tos pieveikusi.

Zurkcilvēku cilts bija paturējusi gai�ā atmiņā to, kur� bija kļuvis par viņu pirmo vadoni, �o leģendāro cilvēku, kur�, vērojot �urkas, bija sapratis, ka progresa vārdā nepiecie�ams uzbrukt, pakļaut un iznīcināt citus cilvēkus. Un no viena vadoņa pie nākamā pārceļoja melnās �urkas cepure, kas bija viņu varas simbols.

Zurkcilvēku cilts sākotnējā uzbrukuma stratēģija bija ielenk�ana, ta�u, turpinot karus, tā sāka izmantot citus, sare�ģītākus paņēmienus. Viņi bija iemācīju�ies no slēpņiem uzbrukt nomadu bariem, piekļūt pretinieku vadonim, lai to nogalinātu, vai uzbrukt baram no aizmu�gures.

Kad �urkcilvēku cilts bija karā uzvarējusi, tā rūpīgi sa�ķiroja zaudētājus � atsevi�ķi vadoni, labākos karotā�jus, jaunie�us, skaistākās un auglīgākās sievietes un ne tik veiksmīgus karotājus. Bet vecie un neglītie vienmēr tika nogalināti. Sākumā �urkcilvēku bars nogalināja visus gūstā saņemtos tēviņus, ta�u pamazām �urkcilvēki atklāja, ka tomēr aizraujo�āk ir tos padarīt par vergiem un likt viņiem veikt netīkamākos uzdevumus. Gūstekni nesa smagumus, ar skrāpi tīrīja zirgus, bet labākie no tiem reizēm tika iekļauti karotāju grupā, lai atsistu pirmo fron�tālo pretinieka triecienu.

Di�ais vadonis savā tarbā glabāja pretinieku koman�dieru galvaskausus, kuru smadzenes tas bija apēdis, un, nometnē atrodoties, viņam patika tos izvietot apkārt savai gultai, lai atcerētos sīvās kaujas, kas iezīmēja viņa odiseju .

Kad �urkcilvēki iekaroja kādu baru, viņi ieguva ne tikai ļau�u pulkus, bet arī tehniku.

Viņi nolēma, ka visi tie, kas nepieder pie viņu cilts, ir "sve�inieki". Bet sve�iniekus viņi savukārt iedalīja "par sevi stiprākos sve�iniekos", "sve�iniekos, kas bija tikpat stipri, cik viņi", "ne tik stipros sve�iniekos" un "sve�inie�kos, kas apveltīti ar neredzētu spēku".

Zurkcilvēkiem izveidojās valoda, kas bija balstīta uz viņu cīņas taktiku. Sākumā tā bija tikai svilp�ana, kas atgādināja �urku svilp�anu. Pamazām �ie svilpieni kļuva par izsaucieniem, tad par īsiem vārdiem, lai varētu cits citam paziņot par slēpņu izvietojumu. Sazinā�anos papildināja sīkāki cīņas paskaidrojumi, un drīz vien par visatzītākajiem karotājiem kļuva tie, kas zināja vislielāko daudzumu vārdu, ar kuru palīdzību varēja ātrāk noteikt cīņas taktiku. Saprotams, ka vergi un sievietes �ajā ezoteriskajā valodā nesaprata ne vārda.

Reiz izlūki pamanīja kādu cilti, kas bija patvērusies alā, kuras ieeju rotāja bruņurupu�a zīmējums. To aizse�dza klin�u siena, kas veidoja aizsargvalni, un gaiss tajā iekļuva tikai no aug�puses.

Zurkcilvēku vadonis tūlīt pieprasīja, lai viņam atnes bruņurupuci. Viņ� saviem kareivjiem nodemonstrēja, kā dzīvnieks ievelk galvu, lai paslēptos savās bruņās. No savas ar �urkas galvu rotātās galvassegas viņ� izveidoja gara durkļa uzgali, ko iebāza bruņurupu�a ķepas atverē. Sākumā nekas nenotika, bet tad �urkas zobi pārdūra bru�ņurupu�a ādu un pa atveri sāka tecēt blāvs �ķidrums. Vadonis to nobaudīja, it kā tā būtu sula, un �urkcilvēku kareivji, sievie�u prieka izsaucienu uzmundrināti, izklie�dza kaujas saucienu.

Nākamajā rītā saule jau bija augstu, kad �urkcilvēki sāka mest �ķēpus spraugā virs aizsargvaļņa.

Tiklīdz, pirmais �ķēps iekļuva bruņurupu�cilvēku alā, tie par atbildi meta pretim akmeņus. Abās nometnēs sāka skaitīt miru�os. Ar akmeņiem cīnoties pret �ķēpiem, katrs pieveiktais izraisīja prieka izsaucienus pretinieka nometnē. Cīņa turpinājās gan nākamajā, gan aiznāka�majā dienā. Pēc zibenīga kara principa tagad �urkcilvēki uzzināja, kāds ir nokausē�anas kara princips.

Bruņurupu�cilvēkiem vēl bija pietiekami svaiga ūdens, ta�u barības krājumi bija izsīku�i. Viņi ēda sik�spārņus, tārpus, �ūskas, zirnekļus un kailglieme�us. Bērni raudāja. Kļuvu�i par bada halucināciju upuriem, cilvēki sāka sliktāk trāpīt mērķī. Velti viņi meklēja kādu rezerves izeju, jo bija ielenkti no visām pusēm.

Kā bruņurupucis savās bruņās. Un, kad n-tais �urk�cilvēku uzbrukums tika atsists ar akmeņiem, debesis pār��ķēla zibens.

Zibeņi pār�ķēla klintis, un bruņurupu�cilvēku aizsargvalnis sabruka. �urkcilvēki viņiem uzbruka un drīz vien izcīnīja uzvaru pār �o nelielo, izsalku�o cilvēku gru�piņu, kas tiem nemaz nepretojās.

Bruņurupu�cilvēku vadoņa smadzenes tika apēstas, un viņa galvaskauss pievienojās �urkcilvēku vadoņa kolekcijai viņa tarbā. Daudzas bada novārdzinātās sievie�tes bija tā novājēju�as, ka tika atzītas par "nederīgām" un nogalinātas, savukārt vīrie�us iznīcināja, lai sodītu par to, ka viņi tik ilgi bija pretoju�ies. Tomēr �urkcilvēkus visvai�rāk pārsteidza tas, ka alu turpināja apgaismot uguns.

Vadonis pieprasīja kādai izdzīvoju�ai pretiniecei, lai viņa paskaidro, kā tas notiek, un, kad tai piedraudēja, viņa pakļāvās vadoņa pavēlei. Un kop� tā laika �urkcilvēki varēja nobaudīt ceptu gaļu, priecāties par gaismu, siltumu un uguns īpa�ību pārvērst it visu, kam tā pieskārās.

�urkcilvēki sarīkoja pamatīgas dzīres, ta�u drīz vien, zibens uzmundrināti, metās jaunu cilvēku baru iekaro��anā.

Forsētā pārgājienā viņi nonāca līdz zirgcilvēku baram. �urkcilvēki tiem uzbruka naktī. Ar savām dego�ajām lāpām viņiem izdevās nobiedēt zirgcilvēkus, neļaujot tiem aizstāvēties, kā nākas, bet zirgcilvēku bara vadonim izdevās izglābties tikai par mata tiesu.

Kop� tā laika �urkcilvēkiem piederēja gan kavalērija, gan ar �ķēpiem un pat ar kvēlojo�ām lāpām bruņoti kareivji. Tagad nekādas grūtības nesagādāja uzbrukums kurmjcilvēkiem, kurus vienkār�i izsvēpēja no pazemes ejām. �urkcilvēki no viņiem iemācījās izrakt ejas, kas veda uz raktuvēm, lai iegūtu varu, ko viņi izkausēja, lai lietu �ķēpus.

�urkcilvēki piedzīvoja īstu uzplaukumu, un tagad viņu jau bija vairāk nekā divi tūksto�i. Lai arī viņu rindās saasinājās cīņa par varu un divkaujas kļuva aizvien ne�ēlī�gākas, tomēr di�ais vadonis bija no viņiem visviltīgākais.

Izveidojās varas hierarhija. Aiz vadoņa nākamie bija baroni un hercogi. Tiem sekoja kapteiņi un kareivji, bet pēc tam kalēji, kas no vara izgatavoja iero�us, tad zirgkopji, sievietes, verdzībā pakļautie pretinieki un, vis�beidzot, pretinieku sievietes, kas bija padarītas par ver�dzenēm.

Katrai kastai bija tiesības lemt par tās pakļautībā eso��ās kastas dzīvību vai nāvi. Katrai kastai bija sava valoda. Augstāko kastu pārstāvji lietoja tādus izteicienus, ko zināja tikai viņi. Pietika kādu uzrunāt, un uzreiz bija iespējams noteikt, vai runa ir par augstākstāvo�u, tāda pa�a līmeņa vai zemākstāvo�u personu, un atbilsto�i rīkoties. Ja neiz�rādīja cieņu augstākstāvo�am, tad draudēja nāve.

Sievie�u stāvoklis pasliktinājās. Katram augstākās kār�tas vīrietim bija tiesības uz vairākām sievietēm, bet tām tika atņemtas jebkādas lēmuma pieņem�anas tiesības.

Zurkcilvēku vērtību skalā sievietes bija tikai seksuālo tieksmju apmierinā�anas objekts un izmantojamas, lai vairotos, tā atjaunojot baru. Jaunie�u izglīto�ana notika, tos apmācot karamākslā. Par lielu apkaunojumu saviem vecākiem, sliktākie tika norīkoti strādāt zirgu staļļos.

Kad nebija jādodas karā, kareivji vingrinājās, lecot zirga mugurā un dodoties medībās, kas tika uzskatītas par noderīgām bērnu izglīto�anā.

Jo lielāka bija cilts, jo vairāk pieauga karotāju nici�nājums pret sievietēm un sagūstītajiem ienaidniekiem. Kareivji vēlējās radīt tikai dēlus, ar kuriem tie varēja lepo�ties, un noliedza meitas, tās bija pakļautas pazemo�anai. Tajās mājās, kurās viena meita jau bija, izveidojās para�dums nākamās upurēt jau dzim�anas brīdī.

Zurkcilvēku cilts beigās savā ceļā sastapa zemnieku ciematus, izlaupīja un iznīcināja tos, ta�u pārņēma no tiem arī lauksaimniecības iemaņas. Zurkcilvēku cilts vēlējās kaut kur apmesties uz pastāvīgu dzīvi, bet, kad saprata, ka pat nocietināts ciemats ir viegls mērķis uzbru�cējiem, tomēr nolēma turpināt klejo�anu.

Viņu ne�ēlība bija tā izdaudzināta, ka citi cilvēku bari tiem padevās pat bez cīņas. Piedzīvojot �ādu attieksmi, �urkcilvēki jutās vīlu�ies, un tas tikai uzkurināja viņu noziedzību. Patiesībā viņi tie�i meklēja īstu pretestību, un, gūstot pārāk vieglas uzvaras, viņiem �ķita, ka viņi nevis progresē, bet savā attīstībā stāv uz vietas. Virzoties tālāk un izpostot visu savā ceļā, kādā dienā viņi uzzināja, ka ir vēl viena nepārspējamu karotāju cilts, ko sauc par ērgļcilvēkiem un kas uzdarbojas tajā apvidū. Cerot, ka tie vismaz nepadosies bez cīņas, �urkcilvēki devās tos meklēt. Viņi izstaigāja visu novadu krustu �ķērsu, tomēr nesa�stapa nevienu no �iem mītiskajiem karotājiem.

Tad �urkcilvēki pārtrauca tos meklēt un vispirms devās uz rietumiem, bet pēc tam tālāk uz dienvidiem, kur, pēc izlūku nostāstiem, kāda augsti attīstīta cilts bija apmetusies uz dzīvi piekrastes līcī.

Delfīncilvēku skaits bija pieaudzis no simt �etrdesmit �etriem līdz trīssimt septiņdesmit cilvēkiem.

Viņi radīja maz bērnu, toties daudz laika veltīja to izglīto�anai. Izglītības programmā bija iekļautas peldē��anas nodarbības, mak�ķerē�ana, lietojot mak�ķerāķus, kas bija izgatavoti no kaula, un kuģo�ana ar plostiem, kuros varēja pārvietoties, izmantojot airus. Delfīncilvēki pārtika no zivīm, par kuru bariem ziņoja viņu sabiedrotie delfīni, glieme�iem, vē�veidīgajiem un aļģēm.

Delfīni labprāt ļāva, ka bērni tiem uzsē�as jāteniski mugurā, un aizvizināja tos tālu atklātā jūrā, bet pēc tam saudzīgi nogādāja atpakaļ krastā. Da�i jaunie�i uzturēja ar delfīniem tik cie�as attiecības, ka savā starpā sazinājās ar spalgiem un modulētiem izsaucieniem.

�īs spējas izzuda balss lūzuma laikā, jo tad delfīncil�vēku zēni vairs nespēja izdot tik spalgas skaņas. Delfīn�cilvēki bija saglabāju�i savu apvienību ar skudrcilvēkiem, kuri viņiem kaimiņos zemes iek�ienē bija izbūvēju�i kupolu, zem kura atradās pazemes ciemats. Skudrcilvēki kopā ar delfīncilvēkiem veidoja kopienu. Tajā bija astoņ�simt astoņdesmit cilvēki. Tāpat kā smadzenes ir sadalītas divās puslodēs, arī viņu kopiena bija sadalīta uz pusēm � labā smadzeņu puslode, kuru veidoja delfīncilvēki, kas drīzāk bija sapņotāji un dzejnieki, un kreisā smadzeņu puslode, kuru veidoja skudrcilvēki, kas bija praktiķi un stratēģi.

Katra cilts atsevi�ķi uzlaboja savas zinā�anas tajās jomās, kas tai vislabāk padevās, bet pēc tam savā starpā ar tām apmainījās. Viņi apmainīja �ampinjonus pret vē��veidīgajiem vai zivīm un au�anas prasmi pret peldē�anas prasmi.

Skudrcilvēki uzlaboja au�anas prasmi, redzot, kā viņu iecienītie kukaiņi skudras par atspolēm izmanto kāpurus.

Delfīncilvēki izmantoja �o atklājumu, lai izveidotu zvejas tīklus ar �aurām cilpiņām, ko novietoja zem ūdens.

�o divu cil�u apvienība kopīgi pārvarēja laiku un katru dienu nesa aizvien jaunus augļus.

Dzīvojot mierā, abām ciltīm izdevās pilnveidot mākslu, kas pirmajā brīdī varēja �ķist tūlītējai izdzīvo�anai nederīga lieta. Delfīncilvēki izveidoja polifoniskos korus jeb cilvēku un delfīnu dialogu mūzikā.

Skudras savās "pilsētās" audzēja laputis, lai no tām slauktu saldu �ķidrumu un lai tās viņus pasargātu no mārītēm, kas viņām skaitījās galvenās plēsoņas. Arī skudr�cilvēki nolēma nodarboties ar lopkopību. Vispirms viņi ieguva �urku, bet pēc tam arī nutriju gaļu, tomēr to gar�a viņiem nepatika, tādēļ �os dzīvniekus nomainīja ar antilopēm un pērtiķiem. Tā kā dzīvniekiem bija nepie�cie�ama gaisma, viņi tos turēja no�ogojumos brīvā dabā, kur auga zāle un augļi.

Tad cilvēki sāka savus dzīvniekus slaukt, tāpat kā skudras bija slauku�as laputis, un ieguva pienu, ko lietot uzturā. Viņi nemitīgi progresēja. Sēņu audzētavas ārpus pazemes pilsētām nīkuļoja, tādēļ viņi sāka interesēties arī par citām augu sugām, un pirmām kārtām tā bija labība. Sākumā tāpat kā ar lopkopību viņi centās izpētīt, ko tie�i būtu labāk audzēt, un, mēģinot izaudzēt graudaugus, bei�gās izraudzījās kvie�us, kuri bija ļoti piemēroti kultivē��anai un no kuru vārpām saber�ot varēja iegūt miltus.

Skudrcilvēki un delfīncilvēki kopīgi izgudroja vien�kār�u valodu, kas sastāvēja no se�desmit trīsburtu vār�diem, kuru nozīme mainījās, tiem pievienojot piedēkļus un priedēkļus. Tā varēja ātrāk sazināties un bija dro�āk, ka neradīsies pārpratumi.

Lai skaitītu, viņi izmantoja pirkstus. Sākumā cilvēki skaitīja līdz desmit, bet pēc tam, izmantojot arī pirkstu falangas, līdz divdesmit astoņi.

�ī cilvēku cilts vēroja debesis un pamanīja tajās sīkas, nekustīgas gaismiņas zvaigznes un kustīgas gaismas planētas.

Ar zemē iespraustas nūjas palīdzību, uz kuru saule meta ēnu, zinātnieki noteica un izveidoja gadalaiku ciklu. Tomēr pirmo kalendāru izdomāt lāva Mēness vēro�ana. Ar tā palīdzību delfīncilvēki noteica, kad atsevi�ķas zivju sugas atgriezīsies tuvāk krastam, bet skudrcilvēki -, kad iesēt labību un novākt ra�u.

Ar ceļā sastaptajiem cilvēku bariem veidojās jaunas apvienības. Hameleoncilvēki viņiem iemācīja maskēties, glieme�cilvēki gleznot, izmantojot krāsu pigmentus. Lai iegūtu dzelteno krāsu, viņi izmantoja sēru, lai iegūtu sar�kano krāsu, saspieda ko�enilus, lai iegūtu zilo krāsu, audzēja neaizmirstulītes, bet no sasmalcināta mangāna ieguva melno krāsu.

Atsevi�ķi delfīncilvēki ar saviem plostiem devās gar piekrasti, izdarot jaunus atklājumus.

Tā viņi uzzināja, ka no ziemeļiem nāk kāda cilvēku cilts, ko sauc par �urkcilvēkiem, kas sē�ot briesmoņu mugurā un esot apbruņoju�ies ar vēl neredzētiem iero��iem. �urkcilvēku upuru skaits jau bija milzīgs. Pēc del�fīncilvēku cilts aprēķiniem, �urkcilvēkiem vajadzētu sa�sniegt viņu teritoriju nepilna mēne�a laikā.

Tad visi skudrcilvēki un delfīncilvēki sapulcējās. Līdz �im viņi bija piedzīvoju�i tikai da�as sadursmes, ko itin viegli bija novērsu�i ar akmeņu un nūju palīdzību, bet viņi nespētu noturēties pretim tik pieredzēju�u cīnītāju grupai. Viņiem ta�u nebija pat neviena īsti iedarbīga iero�a. Varbūt varēja uzbrucējiem piedāvāt apvienoties? Uz to nebija vērts pat cerēt. Pārbiedētās klejotāju ciltis viņiem jau bija stāstīju�as, ka �urkcilvēkiem labāk patīk nogalināt un laupīt nekā ielaisties jebkādās sarunās.

Apvienību pārņēma panika.

Nākamajā naktī kāds delfīncilvēks redzēja dīvainu sapni.

Viņ� redzēja, kā parādījās ciltis, kas bija nolēmu�as iznīcināt viņu ļaudis, ta�u viņiem izdevās patverties uz kāda mandeļveida plosta klāja, kura korpuss grima ūdenī. Kuģa aug�ējā daļā rēgojās milzīgs auduma gabals, ar kura palīdzību �is kuģis varēja peldēt vēja virzienā. Ar �ādu ierīci viņiem izdevās nonākt atklātā jūrā.

Vecais vīrs tik pārliecino�i izstāstīja savu sapni, ka abi cilvēku bari nolēma apvienot spēkus, lai izgatavotu �o brīnumplostu, uz kura viņi varētu paglābties.

Kuģa karkass tika uzbūvēts no koka, un tam bija mandeļveida forma � tāpat kā sirmgalvja sapnī. Milzīgās buras balstam tika izraudzīts kāds izstīdzējis koks. Buras darbības princips, kā varēja noprast, bija tāds: tiklīdz vēj� to piepū�, tā kuģis strauji virzās uz priek�u.

Nākamajā naktī sirmgalvim sapnī ienāca prātā doma par kuģa stūri. Turpmāk viņam miegā ik stundu radās jaunas idejas par to, kā uzlabot kuģi. Sekojot viņa pado�miem, tajā sabēra zemi, kur audzēt labību un sēnes. Tāpat tika ierīkots arī aizgalds me�acūkām un antilopēm, lai tās dotu pienu ceļojuma laikā, jo neviens nezināja, cik ilgi ceļojums varētu vilkties.

Da�i nemaz nevēlējās tādā kuģo�anā iesaistīties, tādēļ apstaigāja malu malas, līdz atrada kādu dro�u vietu, ta�u sirmgalvis paziņoja, ka savos sapņos viņ� redzējis agresī�vus uzbrucējus visās malās ziemeļos, dienvidos un aus�trumos -, un glābiņu solīja vienīgi dziļais okeāns rietumu pusē. Būvējot kuģi, delfīncilvēki un skudrcilvēki nopūlē�jās dienām un naktīm. Katru rītu viņi satraukti gaidīja, kad ieradīsies vecais vīrs, lai dotu jaunus norādījumus.

Bet tad gadījās tā, ka medija nogurusi sirds negaidot apstājās un viņ� miegā nomira. Ļaudis jutās ļoti apjuku�i. Viss bija noritējis, sekojot vecā vira padomiem. Cilvēki jau bija pieradu�i, ka ikvienai problēmai sapni tika rasts risinājums. Tagad viņiem vieniem nāksies cīnīties ar jūru, bet �urkcilvēku iera�anās bija neizbēgama.

Kāda skudrsieviete pa�os spēka gados saprata, ka nepiecie�ams iejaukties �ajos notikumos. Uzraususies uz dēļu kaudzes, viņa iedzīvotājiem paskaidroja, ka nepie�cie�ams sekot vecā vīra pēdējiem padomiem nostipri�nāt kuģi, savākt tajā pēc iespējas vairāk pārtikas, kā arī novietot kuģī zvejas tīklus un āķus, dzeramā ūdens rezer�ves un buras nomainai. Pēc �aubu mirkļa ļaudis vinu � ,

uzklausīja. Tad sieviete atgādināja, ka vecais vīrs bijis tik īpa�s cilvēks, ka viņa mirstīgās atliekas nevajadzētu pamest atkritumos, kā tas parasti tika darīts ar cilvēkiem. Intuīcijas pārņemta, viņa pieprasīja, lai to aprok dziļi skudrcilvēku pilsētā.

Tā bija jauna doma, tomēr tika vienbalsīgi pieņemta. Ļaudis pārklāja vecā vadoņa mirstīgās atliekas ar reti sastopamiem glieme�vākiem un aiznesa viņu skudru pū�ņa pa�ā dziļumā. Tad sēru dziesmas vietā viņi nospē�lēja kādu melodiju uz glieme�nīcām.

�ajā mirklī citu glieme�nīcu skaņas tiem atsaucās no pilsētas ārpuses. Tie bija sargi! Viņi bija pamanīju�i putekļu mākoni, ko sacēlis milzīgais uzbrucēju bars.

Skudrcilvēki un delfīncilvēki steidzās aizsprostot ceļu uzbrucējiem, ta�u bija jau par vēlu. Zirgu mugurā, vici�not lāpas vienā rokā, bet �ķēpus otrā, �urkcilvēki aizde�dzināja visu savā ceļā. Skudrcilvēku sievietei pietika laika vienīgi izmisumā iekliegties: "Visi uz kuģa!" Apjukumā da�i simti izdzīvoju�o peldus sasniedza kuģi. �urkcilvēki uzreiz neaptvēra, ka runa ir par bēg�anu, un kuģis ar paceltu buru traucās atklātā jūrā. Te pēk�ņi no debesīm tika raidīts zibens spēriens un vēj� pierima. Kuģis apstā�jās. Pārvarot savas bailes no ūdens, �urkcilvēki sakāpa nelielos plostos, kas bija paliku�i krastā, lai sasniegtu kuģi un tam uzbruktu.

Dego�as bultas nokrita uz lielā kuģa klāja, un neap�bruņotie ceļotāji centās apdzēst ugunsgrēku.

Lēnām tuvojās nakts, bet cīņa turpinājās. Skudrsieviete bezierunu tonī deva rīkojumu no kuģa priek�gala mest ūdenī vaļīgas cilpas. Un atsteidzās delfīni, kas aiz �īm cilpām aizvilka kuģi atklātā jūrā, kur plosti tam neuz�drīkstējās sekot. Beidzot nokļuvu�i dro�ībā, viņi aizvāca miru�os un saskaitīja dzīvos. Tagad viņi bija paliku�i trīs�desmit reiz astoņi jeb divsimt �etrdesmit.

Tie, kas palika uz zemes, piedzīvoja tādu pa�u likteni, kādu �urkcilvēki parasti nolēma uzveiktajiem, nāvi vai pakļau�anos. Daudz bija miru�o, bet maz pakļauto. Delfīncilvēki un skudrcilvēki pārāk ilgi bija dzīvoju�i brīvībā, lai ietu pretinieku jūgā.

Vispirms �urkcilvēki izlaupīja mājas uz pāļiem, bet pēc tam tās aizdedzināja. Viņi mēģināja aizdedzināt skudrcilvēku pilsētas kupolu, tomēr zeme neaizdegās. Un kaut kur dziļi pamestajā metropolē starp glieme�vākiem rāmi dusēja vecā viedā vīra mirstīgās atliekas.

Apmēram pirms 120 000 gadiem ar mūsdienu cil�vēka Homo sapiens parādī�anos radās arī pirmie bēru rituāli. Apbedījumi tika atrasti Izraēlā, netālu no Nāves jūras. Arheologi atraka kaulu atliekas un priek�metus, kas dro�i vien bija piederēju�i miru�ajiem.

Līdz ar bēru ceremonijām sākās arī priek�stata vei�do�anās par pēcnāves valstību, radās Paradīzes un elles jēdziens, pagāju�ās dzīves novērtē�ana, bet vēl nedaudz vēlāk arī reliģija. Kamēr cilvēks savu sen�u līķus izmeta mēslainē, nāve nozīmēja visa beigas. Ta�u, kop� cilvēki miru�ajiem bija paredzēju�i īpa�u rituālu, radās ne tikai garīgums, bet arī iztēle fantāzija.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Kad Dēmetra atkal iededza gaismu, mēs visi mirk��ķinājām acis, kā pamodu�ies no ļauna murga. Nevēlē�jos pamest �o spēles partiju, jutu, ka man nav gana, ka esmu spēles azarta pārņemts. �ādu sajūtu esmu pazinis arī agrāk, kad spēlēju pokeru, sasprindzinājums un tauriņi vēderā mirklī, kad pārējie spēlētāji atklāj savas kārtis.

"Labs spēlētājs ir tas, kur� prot uzvarēt ar sliktām kār�tīm," mēdza sacīt Igors, kas bija mans "klients" toreiz, kad vēl biju eņģelis.

Tikai tagad man ir divsimt �etrdesmit kārtis. Un es zinu vārdus gandrīz tām visām. Hermejam bija taisnība.

Galu galā tu cilvēkiem pieķeries. �ķiet, ka Edmonds jūtas tāpat kā es.

Ta�u visvairāk mani satrauc tas, ka tagad darbība tur�pināsies, ta�u es tajā nevarē�u iejaukties. Bet mana cilts ir tik bezspēcīga! Tai vairs nav savas pilsētas, nav savas teritorijas, palikusi vien dēļu kaudze, un, lai pārvietotos okeāna vidū, viss atkarīgs tikai no vēja virziena. Kas ar viņiem notiks tikmēr, kamēr mēs gaidīsim spēles turpi�nājumu? Laiks ta�u ir iz�ķiro�ais! Bet Dēmetra ir nepie�kāpīga. Vairākas stundas mums savi cilvēku bari jāpamet likteņa varā. "Y spēli" atsāksim rīt. Tikai rīt�

Kas lai zina, cik dienu, nedēlu un mēne�u viņiem aizritēs, kamēr es mierīgi gulē�u savā villā?

Satraukumā grau�u nagus. Starp studentiem izraisās diskusijas. Dievu mācekļi savā starpā kārto karu, slaktiņu un nodevību rēķinus� Savējos es labprāt būtu kārtojis ar Prudonu, kas pēc tam, kad tika iznīcinājis Beatrises bruņurupu�cilvēkus, piespieda mani nosūtīt savu cilti likteņa varā vientuļā kuģī pretim nezināmajam, ta�u, tāpat kā Edmonds Velss, kas paliek nesatricināms, arī es neko neuzsāku. Kāda jēga gausties? Es tāpat zinu, ko �is anarhists man atbildētu: "Dzīve ir d�ungļi, un uzvar stip�rākais." Vai arī: "Posts zaudētājiem." Nenozīmīgas frāzes, kas attaisno visbriesmīgākās neģēlības. Galu galā tā ta�u ir tikai spēle! Vismaz tā mums tiek apgalvots.

Vai tad kāds �ēlojas par �aha spēlē nokautajām figū�rām?� Tomēr es labprāt būtu vēlējies, lai mani paai�cina saviem cilvēkiem palīgā, lai es pats savām rokām un saviem spēkiem tiem palīdzētu uzvilkt buras un rast mierinājuma vārdus.

Tagad aplūkoju arī kaimiņu cilvēku barus.

Uz kāda cita kontinenta dienvidos arī Fredijs ir izvei�dojis ciematu jūras krastā. Viņa ļaudis par totēmu izrau�dzīju�ies vali, uzbūvēju�i laivas ar airiem, tomēr neviena no tām nav tik liela kā mans kuģis, kas sniedza pēdējo iespēju.

Rauls savus ērgļcilvēkus tur kalnos, no kurienes tie laiku pa laikam uzbrūk garām ejo�ajām ciltīm. Raula un Prudona izpratne par karo�anas nozīmi ir diezgan līdzīga, ta�u pirmais no tiem uzbrūk nelielos, pēk�ņos uzlidoju�mos, savukārt otrais virzās uz priek�u kā īsts asfalta rullis, savā ceļā iznīcinot pilnīgi visu. Abiem nepatīk apvienības. Viņi ņem visu, ko var paņemt, atstājot aiz sevis vienīgi kūpo�as drupas.

Rauls izveidojis ārkārtīgi mobilu armiju, kas drīzāk dod priek�roku viltībai, nevis spēkam. Viņa darbību nosaka savāktā informācija, un viņ� uzbrūk tikai tad, kad ir pārliecināts par uzvaru. Rauls no citiem aizgūst zināt�nes un tehnikas sasniegumus visu, kas var papildināt vina cilvēku zinā�anas. Arī Ruso un Voltēra cilvēki karo savā starpā, tomēr viņu pilsētas ir pārsteidzo�i līdzīgas, kaut arī to izveides principi ir tik at�ķirīgi.

Ra�as novāk�anas dieviete vispirms nosauc zaudētā�jus. No zemes virsas pavisam ir izzudu�as trīspadsmit cil�tis. Astoņas no tām iekarotāju bari ir pakļāvu�i verdzībā vai izsvītroju�i no kartes, vēl divas miru�as no nezināmu slimību epidēmijām, bet divas citas gāju�as bojā pil�soņu karā. Kentauri aizved sev līdzi trīspadsmit dievu mācekļus, un tagad mūsu aprēķins ir 106 13 = 93.

Tad Dēmetra paziņo uzvarētājus.

Zelta lauru vainagu saņem Merilina Monro un viņas lapseņsievietes.

Bravo, Merilina, jūsu sievietes ir atdarinā�anas cie�nīgs piemērs! �īs feministes rūpējas par to, lai nemitīgi uzlabotu savu tehniku, un jūs neesat aizmirsusi arī par pienācīgu apbruņojumu. Turklāt lapseņsievietes intere�sējas arī par mākslu un prot novērtēt mūziku. Viņu ciltī tika izgudrota arfa un ksilofons. Lapseņsievietes ir godam nopelnīju�as pirmo vietu uz pjedestāla.

Mēs aplaudējam. Esmu gan pārsteigts, gan ieprieci�nāts par to, ka tāda jutekliska, jauna, blonda sieviete spē�jusi radīt karotāju civilizāciju; sievietes ir tikpat izveicī�gas cīņā, cik saldkaislas atpūtā. Ta�u atceros, ko viņa reiz sacīja: "Skaistām sievietēm nākas izlikties dumjām, lai neuztrauktu vīrie�us." Lai nu vai kā, �is ir tas gadījums, kas pierāda, cik viņa ir talantīga.

Sudraba lauru vainagu saņem Prudons un viņa �urk�cilvēki. Viņ� ir izgudrojis sociālo sistēmu ar stingru loģiku un kastām, kas pratu�as apgūt pat tik sare�ģītu tehnolo�ģiju kā metālu kausē�ana.

Bet viņ� ta�u to nozaga kurmjcilvēkiem! Sāra Ber�nāra ir sa�utusi.

Dēmetra izliekas �o piezīmi nedzirdam.

Prudona �urkcilvēki iemācīju�ies, kā izmantot kavalēriju, un tiem ir laba cīņas stratēģija. Turklāt viņu demo�grāfiskā situācija visu laiku uzlabojas.

Bet viņi ta�u savu skaitu palielināju�i ar uzvarēto cilvēku vergu palīdzību! Sāra Bernāra turpina.

Atskan aplausi, ta�u tie nav tik stipri kā Merilinai Monro veltītie. Var pat dzirdēt, kā da�i studenti neap�mierināti svilpj, jo viņu cilvēku bari sagāju�i matos ar laureātu cilvēkiem.

Bronzas lauru vainags tiek Marijai Kirī un viņas iguāncilvēkiem.

Pārsteiguma murdoņa pār�alc studentu rindas. Kas tie par iguāncilvēkiem, ar kuriem mums pat nav gadījies sastapties? Noliecamies virs sfēriskās zemeslodes un ar savu cilpas krustu palielināmajiem stikliem aplūkojam kādu citu kontinentu ziemeļos, loti tālu no tās vietas, kuru mēs tikpat kā visi esam izraudzīju�ies par spēles laukumu. Un ieraugām cilvēkus, kas tuksne�a vidū būvē milzīgas apdzīvotas vietas.

Atskan ovācijas, kas veltītas iguāncilvēku dievietei.

Dēmetra turpina izteikt savus komentārus. Sārai Bernārai derētu uzmanīties. Viņas zirgcilvēki ir galīgi pagu�ru�i, un nākamajā spēles partijā viņai draud izslēg�ana.

Un kur� pie tā ir vainīgs? noburk�ķ kādreizējā aktrise.

Suņcilvēki veģetē. Studentei Fransuāzai Mankuzo steidzami tie jāpadara dinamiskāki, ja viņa nevēlas, lai tie izzūd pavisam. Tas pats attiecas uz Zor�a Meliesa tīģercilvēkiem un Gistava Eifeļa termītcilvēkiem, kas, kā apgalvo mūsu pasniedzēja, taustās "riņķī apkārt", ta�u tā arī nav atradu�i savu stilu. Viņi ir gan uzbūvēju�i arhitek�toniski ļoti skaistas pilsētas, ta�u dīkdienīgi tajās slaistās un nekad neiziet ārpus to mūriem.

Vairāk drosmes! pieprasa Dēmetra. Nepietiek tikai ar saimnieko�anu vien, vajag arī uzdrīkstēties. Prudonam ir tik labas atzīmes tāpēc, ka viņ� nebaidās riskēt.

Protams. Ja vien tas nozīmē visu izdemolēt� Sāra Bernāra nevar rimties.

Prudons nav iznīcības dievs, izlabo Dēmetra, � viņ� ir stingrs dievs, tāpat kā mēdz būt stingri vecāki. Vai tad jūs neatceraties, ka stingru vecāku bērni bie�i vien ir labāk izglītoti nekā to vecāku, kuri atļauj visu? Jo ir ta�u daudz vieglāk bērnam visu atļaut nekā pieprasīt ievērot stingrus noteikumus! Man personiski nav nekādu iebildumu pret Prudona izvēli. Kar� ir būtiska "Y spēles" sastāvdaļa. Viņ� visu licis uz �īs kārts, un tā ir tie�i tikpat laba izvēle kā jebkura cita. Es to respektēju tāpat kā respektēju tos, kas balsta savas civilizācijas uz diplomātiju, lauksaimniecību, zinātni vai mākslu. Svarīgi ir tikai rezultāti.

Dēmetra atkal atgrie�as uz paaugstinājuma, lai uz tāfeles uzrakstītu: "Apbedī�ana."

�odien es biju lieciniece tam, kā pie Edmonda Velsa skudrcilvēkiem radās pirmā rituālā apbedī�ana. Tas ir neaizmirstams notikums. Sākot no �ī brī�a, jūs redzē�siet, kā radīsies reliģijas un pasaule sadalīsies trīs pamat��ķirās�zemnieki, kareivji un priesteri.

Bet mākslinieki? jautā Merilina, kura, iespējams, domā par savu arfas spēlētāju.

Viņu ir pārāk maz, un viņi nav tik ietekmīgi, lai spētu reāli iespaidot cilvēces vēsturi, vismaz ne �ajā evo�lūcijas stadijā. Mi�els Pensons un jūs pie�ķīrāt saviem cil�vēkiem mūziku, ta�u jums jāzina, ka bez zemniekiem, kas viņiem dod maizi, un bez kareivjiem, kas viņus aizstāv, jūsu mākslinieki ilgi neizvilktu.

Kad Dēmetra ir pabeigusi savu novērtē�anu, mēs ar Edmondu Velsu secinām, ka esam priek�pēdējie. Aiz mums palicis tikai viens students. Tas ir kāds �arls Malē ar saviem sikspārņcilvēkiem, kas ir cilvēki-lidoņi; tie mēģināju�i atdarināt savu totēmu, piestiprinot rokām ar liānām sasietus ādas spārnus. Daudzi gāju�i bojā, �ādā ietērpā metoties lejā no kādas klints.

Ja izrādās, ka kāda ideja nenes augļus, labāk no tās atteikties. Bet jūs esat ietiepīgi. Sākumā jums bija astoņi simti cilvēku, bet tagad izdzīvoju�i ir tikai aptuveni piec�desmit, un neaizmirstiet: tiklīdz to skaits ir mazāks par trīsdesmit, jūs tiekat automātiski atskaitīts.

�arls Malē izglābies tikai par mata tiesu.

Ko tu esi nodomājis darīt savu izdzīvoju�o cilvēku labā? Rauls man pus�ukstus jautā.

Skaitīt lūgsnas, es saku, nekādu citu iespēju man nav.

Pēc viņa pārsteigtā skatiena noprotu, ka Rauls prāto, vai es par viņu neņirgājos.

Skaitīt lūgsnas? �eit? Dievu valstībā?

Es ar zodu pamāju uz kalna pusi, ko joprojām sedz mākoņu cepure.

Ak pareizi! "Viņ�" tur aug�ā. Es ceru, Mi�el, ka tu nekļūsti par� mistiķi. Kāds mistisks Dievs� pēc tam, kad mēs visu esam redzēju�i pa�i savām acīm!

Fredijs saņem manu roku.

Vai nav dīvaina sakritība, ka mēs abi esam izrau�dzīju�ies vaļveidīgos. Es esmu izvēlējies vaļus, bet tu delfīnus, tomēr tie�i tu esi uzbūvējis milzīgu kuģi, bet es tikai mazus kuģī�us.

Man jau nebija citas izvēles.

Lai ko tev arī ievajadzētos, tu vari dro�i aicināt talkā manus valcilvēkus.

Arī tu vari uz mani paļauties, kaut gan pa�laik maniem delfīniem neklājas diez cik labi.

Kāpēc viņi nevarētu atgriezties atpakaļ, lai atpūstos pie manējiem? Mani vaļi taviem delfīniem parādītu ceļu.

Tavi cilvēki sadziedētu ievainojumus, atjaunotu ūdens un pārtikas rezerves un papildinātu savas prasmes pie maniem ļaudīm. Viņi ir iemācīju�ies izgatavot sveces no kausētiem taukiem, turklāt viņu apģērbs ir lieliski pie�griezts un ļoti patiks tavas kopienas sievietēm.

Vai tu mani aicini uz "vaļu" modes skati? Paldies, bet baidos, ka ir par vēlu. Esmu jau "ieprogrammējis" savus "delfīnus". Un vini dodas uz vistālāko rietumu nostūri, turp, kur noriet saule.

Kāpēc tu tā darīji?

Es ceru, ka tur mani ļaudis atradīs kādu mierīgu vietu, kur vairs nebūs pakļauti briesmām. Kādu patvē�rumu, varbūt kādu salu, kas būtu pietiekami pla�a, lai tur uzsāktu nodarboties ar lauksaimniecību un lopko�pību, ta�u arī ne pārāk liela, lai pievilinātu netālu mīto�us cilvēku barus, jo es vairs nevēlos riskēt un zaudēt visu barbarisku iekarotāju dēļ.

Rauls ie�ukst man ausī:

Ātrāk atbrīvojies no Edmonda Velsa. Piekrītu tam, ka viņ� tev palīdzēja spēles partijas sākumā, ta�u tagad tas tev kļuvis tikai par apgrūtinājumu. Viņa skudrcilvēki ir nekam nederīgi gan ūdenī, gan zvejojot un būs nekam nederīgi arī uz salas.

Bet mēs ta�u esam apvienoju�ies!

Var jau būt, bet beigās tik un tā uzvarēs viens no jums. Jo ātrāk tu sāksi lidot pats ar saviem spārniem, jo tev pa�am būs labāk.

�ķita, ka runā mans tēvs.

Ar zelta lauru vainagu galvā Merilina Monro saka īsu runu, kurā viņa pretstata sievietes, kuras pati daba radījusi, lai tās aizstāvētu dzīvību un harmoniskas attiecī�bas, vīrie�iem, kuru prātus alla� aptum�ojusi varaskāre un vardarbība. Klasē eso�ie vīrie�i izteic parupjas piezīmes.

Ak, es jau nu gan zinu, ko jūs domājat, viņa tur�pina. Jūs uzskatāt, ka manas lapseņsievietes ilgi nenotu�rēsies. Tomēr viņas nav tikai labas mātes un savu pilsētu vadītājas, viņas ir arī lieliskas karotājas, kas gatavas aiz�stāvēties līdz galam.

Pēc �iem vārdiem studentu rindas satricina smieklu vētra, ta�u Merilina nesamulst.

Es jums metu izaicinājumu. Jums visiem. Lai tas, kur� uzskata, ka ir spējīgs stāties pretim manām amazo�nēm, panāk �urp!

Sāra Bernāra un Marija Kirī skaļi pau� savu piekri��anu. Vīrie�i svilpj. Dēmetra sasit plaukstas, lai apklu�sinātu publiku, iekams �is strīds ir pārvērties par karu starp pretējiem dzimumiem. Atlants, kas pacietīgi gaidījis ārpusē, nolemj, ka Dēmetra �ādi aicina viņu ienākt, un ierodas, lai paņemtu "18. zemi", ko pūzdams elsdams aiznes sev līdzi.

Nespēju atraut acis no �īs planētas, kas attālinās ar visu okeānu, kurā �ūpojas trauslais kuģītis ar izdzīvoju�o cilvēku ekipā�u�

Dēmetra mums pavēl atgriezties savās vietās.

Hermejs, viņa paziņo, jums jau pastāstīja par eksperimentu, kas tika veikts ar �urkām. Pirms lekcija ir beigusies un jūs esat devu�ies pusdienās, vēlos jums pastāstīt par kādu eksperimentu, kas izskaidro jūsu cil�vēku izturē�anos�

Kādā tuk�ā telpā atrodas pieci �impanzes. Telpas vidū novietotas kāpnes, bet pa�ā aug�ā uz tām banāns.

Tiklīdz pirmais pērtiķis pamanījis banānu, viņ� rāp�jas pa kāpnēm, lai to paņemtu un apēstu. Ta�u, kad viņ� tuvojas auglim, no griestiem pār viņu �ļācas auksta ūdens strūkla un viņ� nokrīt zemē. Arī pārējie pērtiķi mēģina uzkāpt pa kāpnēm. Viņi visi tiek aplieti un galu galā atsakās no nodoma tikt pie banāna.

Aukstais ūdens tiek atslēgts, bet izmirku�o pērtiķi nomaina ar citu. Tikko viņ� ienāk telpā, pārējie pērtiķi to cen�as atturēt no kāp�anas pa kāpnēm, lai paglābtu no aukstās du�as, ta�u viņ� saskata vienīgi savu līdzi�nieku baru, kas tam neļauj paņemt kārumu. Tad �is pēr�tiķis mēģina izrauties ar varu, cīnoties ar tiem, kuri vēlas viņu aizkavēt. Ta�u, tā kā viņ� ir viens pret �etriem, tad tiek pamatīgi iedunkāts.

Pēc tam vēl kādu no iepriek� izmirku�ajiem pērti�ķiem nomaina ar citu. Tikko tas ienācis telpā, tā viņa priek�gājējs, kur� sapratis, ka �ādi jāsagaida jaunpienā�ku�ie, metas tam virsū un to iekausta.

Jaunatnācējam nav laika ne pamanīt trepes, ne banānu, jo tie jau atrodas ārpus spēles.

Tagad arī tre�o, ceturto un piekto no iepriek� izmir�ku�ajiem pērtiķiem nomaina ar citiem. Un, tiklīdz �ie �impanzes ienāku�i telpā, tā ikreiz saņem sitienus.

Uzņem�ana kļūst aizvien ne�ēlīgāka, tagad jau vai�rāki pērtiķi metas piekaut jaunpienācēju, it kā tas būtu kāds uzņem�anas un pārmācī�anas rituāls.

Un, lai gan eksperimenta beigās banāns joprojām atrodas uz trepēm, tagad jau visi pieci pērtiķi ir piemuļ�ķoti un ij nedomā tam tuvoties. Viņu vienīgās rūpes ir sargāt durvis, pa kurām ienāk kārtējais ciltsbrālis, lai to pēc iespējas ātrāk iedunkātu.

�is eksperiments tika veikts, lai izpētītu cilvēku grupas izturē�anos darba kolektīvā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Uz �īm pusdienām megara pla�ā ēdamzāle ir izrotāta ar indigo krāsas ziediem. Mata Hari apsē�as man pretim. Viņa man uzsmaida, un es atsmaidu pretim. Mani neliek mierā manu vientuļo delfīncilvēku liktenis, viņiem klejo�jot pa pasaules jūrām.

�ķiet, ka blakām sēdo�o Edmondu Velsu vina atliku�ie skudrcilvēki satrauc daudz mazāk. Velss ar �or�u Meliesu rāmi apsprie� to, ka sākumā kalēju amats bijis pārāks pār visiem citiem arodiem.

Saprotiet ta�u, uzstāj Meliess, iznāk, ka kalēji ir pa�i pirmie burvji. Viņiem iedod akmeņus, un viņi ar augstas temperatūras burvju mākslas palīdzību tos pār�veido par tādiem materiāliem, kādi dabā vispār neeksistē.

����� Tā gan ir, piekrīt Edmonds Velss, atceroties vienu no saviem Enciklopēdijas vēstījumiem par kenijie�u kalējiem no Sīnāja kalna. Ciemata iedzīvotāji tos reizēm vērtēja tik augstu, ka smēdē iekala ķēdēs, lai tie nemēģi�nātu doties uz kādu citu ciemu, kur tiem vairāk maksātu.

Da�reiz kalēji pat tika iemainīti pret izpirkuma naudu vai kalpoja par dāvanu, kas apliecināja apvienību.

Pie blakusgalda Simona Siņorē un Marija Kirī apsprie� savu cilvēku baru ģērb�anās stilu. Poļu izcelsmes fiziķe atzīst, ka viņas reģionā ir tāds sals, ka galvenokārt nākas izvēlēties siltu apģērbu.

Studenti apsprie� tiltus un �osejas vai pārtikas uzgla�bā�anu. Vai mītnēm labāk uzlikt salmu vai �īfera jumtu? Kā veidot filtrē�anas sistēmu, lai izvairītos no baktēriju veido�anās lietusūdens mucās? Vieni gaļu uzglabā sālītu, bet citi zivis eļļā. Aizkorķētās amforās pārtiku var uzgla�bāt ilgāk, tādēļ nenāktu par ļaunu vairāk podnieku un korķu. Apspriests tiek itin viss, sākot ar līmi, �ujamadatām, audēja amatu un beidzot ar brū�u dezinfekciju (tam noder sīpoli, citroni vai sālsūdens). Bet kā ar mu�ām un odiem? Kā lai notver �os slimību pārnēsātājus, kas jau paspēju�i nodarīt tik daudz posta?

Zor�s Meliess paskaidro, ka viņ� kopā ar saviem tīģercilvēkiem ir veicis vairākus eksperimentus, lai izveidotu vērtīgu kompostu, kur� veicinātu augu aug�anu un kurā nebūtu pārāk daudz baktēriju, tātad tādu, kas būtu bez toksiskas iedarbības.

Parādās "sezonas" ar saviem ēdienu ratiņiem.

�oreiz viņas mums pasniedz labības izstrādājumus. Tur ir rīsi, kvie�u graudi, auzas, prosa, sorgo un pat maize. Tas ir glu�i loģiski, jo lauksaimniecība tagad veido vienu no mūsu ikdienas sastāvdaļām.

Cik gan maize ir gar�īga! Es nograu�u garoziņu un nobaudu maizes mīkstumu, kas ir maigs, sāļ� un salds reizē, un sajūtu rūguma tīkamo piegar�u.

"Sezonas" novieto uz galdiem graudaugus.

Ēdienkartē iekļautas ari austeres, ta�u man �ovakar nemaz negribas baudīt dzīvas radības, kurām turklāt, iespējams, piemīt apziņa. Voltērs gan ar tām mielojas, norīdams du�iem vien, paskaidrojot, ka vajag tikai ar cit�ronu pārbaudīt, vai austeres saraujas vai ne, lai noteiktu, vai tās ir svaigas.

Ēdienkartē iekļauta arī ierastāka līķu gaļa, tāda kā liel�lopa, aitas, jēra un vistas gaļa. Es secinu, ka �ai gaļai nav tik spēcīga gar�a kā nīlzirga vai �irafes gaļai.

Meliess apgalvo, ka viņa tīģercilvēki mēdz mieloties ar pērtiķu galvām, kuras mums vēlāk tiek pasniegtas kopā ar mazām karotītēm, lai izgar�otu to viduci. Lielākā daļa no mums riebumā novēr�as.

�is skats man atgādina eksperimentu ar �impan�zēm, par kuru Dēmetra mums tika stāstījusi. Tie�i tādēļ "17. zeme" ir cietusi sakāvi. Cilvēki bija aizmirsu�i, kāpēc viņi eksistē, un prātoja tikai par to, kā atdarināt paradu�mus, pat nezinot to sākotnējo izcelsmi.

Ko tu prāto? Merilina man jautā, pievienojusies tanatonautu grupai.

Neko, tāpat vien� Kas ar jums atgadījās vakar vakarā?

Mēģinājām nokļūt melnajā zemē, ta�u tur mūs jau sagaidīja milzu himera.

�ovakar, piebilst Rauls, tev jānāk mums līdzi. Tu ta�u mūs neiegāzīsi divas reizes pēc kārtas!

Es neatbildu, paturot savu izvēli pie sevis.

Saldajā ēdienā mums pasniedz kūkas un baltmaizes un medus sacepumu.

Lai �o maltīti godam pabeigtu, vēl pietrūkst tikai labas kafijas tases, apmierināts paziņo Meliess.

�ovakar mūs sagaida koncerts. Megarā mums pie�biedrojas kentauri, sirēnas un putni liras. Ierastajiem instrumentiem pievienojas loks ar stīgām, ko spēlē kāds kentaurs. Atskan maiga melodija. Kārtējās kafijas vietā �or�s Meliess piedāvā kādu burvju triku, kam nav nepie�cie�ami nekādi īpa�i priek�meti. Mata Hari uzreiz piekrīt līdzdarboties vina numurā.

Iedomājies kādu skaitli starp 1 un 9 un tad sareizini to ar 9.

Dejotāja aizver acis un paziņo:

Jau iedomājos.

Atskaiti no tā 5.

Pievieno ciparus, kas veido tavu skaitli, līdz tu iegūsti vienkār�u skaitli. Piemērs: ja tavs skaitlis ir 35, saskaiti 3 un 5, un tu iegūsi 8. Un, ja tu atkal iegūsti divciparu skaitli, tad turpini saskaitīt tikmēr, kamēr iegūsti vienu ciparu.

Labi.

Tagad iztēlojies alfabēta burtu, kas saistīts ar tavu ciparu, pēc principa A = 1, B = 2, C = 3 utt. Tā tu iegūsi burtu.

Gatavs.

Tagad izvēlies kādu Eiropas valsti, kas sākas ar �o burtu.

Vai vēl ilgi?

Nē. Tūlīt beigsim.

Iztēlojies kādu augli, kas sākas ar �ī vārda pēdējo burtu.

Gatavs.

�or�s Meliess izliekas, ka ir ļoti sakoncentrējies, un tad pavēsta:

Tavs auglis ir kivi.

Mata Hari ir apstulbusi. Meklēju atrisinājumu, tomēr to neatrodu. Kinozvaigzne jautā:

Kā tu to dabūji gatavu?

Pieņemsim, ka �im trikam ir kāds sakars ar �eit notieko�o. Mēs iedomājamies, ka izdarām izvēli, ta�u patiesībā tā nemaz nav�

Burvis man piemiedz ar aci un palūdz vēl vienu kafiju.

Sāra Bernāra apsē�as pie mūsu galdiņa.

Mums jāapvienojas cīņā pret Prudonu, viņa �ukst.

Citādi viņ� mūs visus iznīcinās.

-Viņ� uzvarēja tādēļ, ka dievu skolotāji piekrīt �ādām spēles metodēm, Rauls ar nomierino�u �estu cen�as pārliecināt.

Laupī�ana, slepkavības, zādzības, verdzība, tero�risms un liekulība pārvērsti par domā�anas un pārvaldes sistēmu! vina saka.

Netiesā, labāk piemērojies, es attraucu.

Sāra Bernāra sadusmojas:

Un to man saki tu? Vai tad jūs nesaprotat, ka viņ� uzvarēs un viņa vērtības sāks valdīt uz visas planētas? Vai to jūs vēlaties �urku vērtības? Mēs ta�u jau redzējām, ko tas deva "17. zemei"!

�īs planētas iznīcinā�anu neviens nav aizmirsis.

-Ja mēs nereaģēsim, tad viņ��

Prudons, kam ir smalka dzirde, pagrie�as pret mums un sarkastiski nosaka:

Es jūs visus izaicinu, lai redzētu, vai esat spējīgi apstādināt manas cilts karotājus�

Sārai nav, ko atbildēt. Viņa zina, ka ar saviem bez mitekļa paliku�ajiem zirgcilvēkiem viņa �o sadursmi neiz�turēs.

Tad stājies pretim manām amazonēm! � iesaucas Merilina Monro.

Viņ� pret to pagrie�as.

Mana daiļā, es jau nāku, tavu lapseņu durkļi mani nebiedē�

Un kā izaicinājumu Prudons tai raida gaisa skūpstu, uzpū�ot uz plaukstas.

Es tevi brīdinu, ka tad, ja tu tuvosies manām mei��ām, mēs nu gan nedomājam rīkoties kā delfīncilvēki.

Lieliski, � viņ� atbild, rokas berzēdams, mūs sagaida varena kauja!

Es pēk�ņi jūtos tā, it kā būtu atgriezies bērnudārzā, kur pui�eļi starpbrī�os metas cits citam virsū: "Panāc �urp, ja vien tev pietiek drosmes!"

Ne jau spēks vien ir no svara! Manām mei�ām ir vairāk prāta un drosmes nekā taviem āmurgalvām!

Nevaru vien sagaidīt �o sastap�anos! iesaucas �urk�cilvēku dievs.

Esmu gatavs pieņemt derību likmes, piedāvā Tulūzs-Lotreks.

Sīkais vīrelis ar bārdu uzrāpjas uz galda un izliekas, ka gaida, kad tiks pieteiktas likmes.

Mums ta�u nav naudas, bilst Gistavs Eifelis.

Tad piedāvāju izspēlēt partiju uz togām. Tās ātri kļūst netīras un novalkājas, saka mākslinieks.

Izņēmis piezīmju blociņu, viņ� pārdala lapu uz pusēm un vienā pusē raksta tos, kas liek uz Merilinas uzvaru, bet otrā tos, kas liek uz Prudonu.

Edmonds Velss liek togu uz aktrisi.

Dzīvnieku pasaulē lapsenēm ir virsroka pār �ur�kām, viņ� man paskaidro.

Tā kā man derībās nekad neveicas, es labāk atturos. Turklāt esmu pārāk noba�ījies par savu nabaga cilvēku nākotni uz "vecās tupeles", lai interesētos par �o strīdu.

Ja nākamajā spēles daļā man neizdosies glābt savus delfīncilvēkus, tad neatliks nekas cits kā pa�am pārvērs�ties par kentauru vai sirēnu. Pārāk daudz dzīvju veltīts progresa attīstībai un pārāk daudz zinā�anu uzkrāts, lai beigtu kā himera� Nē, nemū�am! Noteikti jāatrod kāds veids, lai palīdzētu saviem cilvēkiem, nevis lai pavadītu laiku izklaidējoties.

Tu dro�i vien domā par mūsu cilvēkiem, �ukst Edmonds Velss.

Un jūs ne?

Protams, domāju. Sliktākais ir tas, ka tad, kad cīņa ir galā, �urkcilvēki izskaidro notikumus pēc sava prāta. Viņiem mēs bijām tikai me�onīgu klaidoņu un gļēvuļu banda, ko viņu izcilajai civilizācijai izdevies izglītot. Viņi pat izdomāju�i nostāstu par to, ka mēs mīlējāmies ar del�fīniem� Vai tu to nemaz nemanīji?

Nē, nemanīju vis� Tas ir neticami. Viņi mūs iznī�cina un pēc tam vēl pārraksta vēsturi, atklājot sevi sev vēlamā gaismā.

Redzu, ka mans draugs ir ļoti noba�ījies. Viņ� izvelk Enciklopēdiju un ātri tajā kaut ko pieraksta. Nevēlos viņu pārtraukt. Izskatās, ka viņam ie�āvusies prātā kāda doma.

Mēs to nevaram tā atstāt� es saku.

Turpinādams rakstīt, viņ� atbild:

Par vēlu.

Nekad nevar būt par vēlu, es iebilstu.

Mēs jau esam zaudēju�i. Mums vienkār�i nepavei�cās, un viss.

Mans tēvs mēdza sacīt, ka "tie, kas zaudē, vienmēr atrod attaisnojumus, bet tie, kas uzvar, atrod iespējas". Un kāda iespēja ta�u vienmēr atrodas.

-Tikai ne �oreiz.

Viņ� turpina rakstīt, tad pārlasa uzrakstīto, izskatoties satriekts par to, cik neveikli izskatās viņa pieraksti, pēc tam atkal aizver savu grāmatu un drūmā balsī nosaka:

Iespējams, ka tev ir taisnība. Tie, kas uzvar, atrod iespējas� lai arī kādas tās būtu.

No pagātnes mums saglabājusies tikai uzvarētāju versija par notiku�o. Tā par Troju bija zināms vienīgi tas, ko vēstīja grieķu vēsturnieki, bet par Kartāgu tikai tas, ko vēstīja romie�u vēsturnieki. Par gaiļiem zināms tas, ko savās atmiņās stāstīja Jūlijs Cēzars. Acteki un inki bija pazīstami tikai pēc konkistadoru un misionāru nostāstiem, kas viņus bija ar varu pievērsu�i savai ticībai.

Un visos gadījumos, kad arī uzvarētajiem tiek piedē�vēti kādi talanti, tas tiek darīts tikai tādēļ, lai cildinātu to nopelnus, kas pratu�i viņus iznīcināt.

Kur� gan uzdro�ināsies runāt par "uzvarēto atmi�ņām"? Atbilsto�i darvinisma principam vēstures grā�matas mūs pieradina pie domas, ka tad, ja kāda civi�lizācija ir izzudusi, tas noticis tādēļ, ka tā nav spējusi piemēroties. Ta�u, pētot pagātnes notikumus, atklājas, ka bie�i vien civilizētākos iznīcināju�i brutālākie. Un uzvarēto vienīgā "nepiemēro�anās" bijusi tā, ka viņi ticēju�i miera izlīgumam, kā tas bija kartāgie�u gadī�jumā, un dāvanām trojie�u gadījumā (ak, �ī Odiseja "viltības" aizstāvība, kas patiesībā bija tikai nodevība un beidzās ar slaktiņu nakts aizsegā�).

Un, iespējams, vissliktākais ir tas, ka uzvarētāji ne tikai iznīcināja savu upuru vēstures grāmatas un piemi�ņas priek�metus, bet turklāt tos arī apvainoja. Grieķi izdomāja leģendu par Tēzeju (kas uzvarējis briesmoni ar vēr�a galvu, kur� rijis jaunavas), lai attaisnotu Krētas iekaro�anu un brīni�ķīgās mīnojie�u civilizācijas sagrau�anu.

Romie�i apgalvoja, ka kartāgie�i upurēju�i savam dievam Moloham, bet tas, kā tagad kļuvis zināms, neat�bilda patiesībai.

Kur� gan jebkad uzdrīkstējies runāt par upuru cilde�numu? Varbūt vienīgi dievi, kas pazina uguns un zobena iznīcināto civilizāciju daili un trauslumu�

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Atlanta pils, kas paslēpusies starp vīģēm kādā kvartālā Olimpijas dienvidu daļā, atrodas diezgan tālu no mūsu mitekļiem.

-Tas ir tīrais neprāts, viņi mums nekad to neļaus.

Tomēr jāpamēģina.

Bet vai tu apjēdz to, ka tad, ja viņi uzzinās, ka mēs�

Ko mēs? Apmeklējām Atlantu? Man �ķiet, ka mēs drīkstam doties uz pilsētu.

Turpinām ceļu.

Mil�a mājoklis ir vienstāva neslīpēta marmora celtne.

Tā dro�i vien ir aptuveni desmit metrus augsta.

Mēs ar Edmondu Velsu tajā iekļūstam pa puspievērto logu. Telpu iekārtojums atspoguļo to, ka mil�iem patīk masīvs koks un ko�as krāsas audumi.

Cik tik klusu iespējams, zogamies starp milzīgiem krēsliem un sofām.

Lauku virtuvē Atlanta sieva Plejone bargā balsī strostē milzi:

-Tu esi pārāk labsirdīgs, tādēļ viņi tevi izmanto.

Bet�

Un, ja viņi pieprasīs, lai tu nestu Olimpu, ko tad tu teiksi?

Bet, Pleplē, tas ta�u nav tikai darbs�

Ak tā, kas tad tas ir?

Sods. Jo mēs ar Kronu nostājāmies pret Zevu un zaudējām. Tu ta�u to ļoti labi zini.

Paslēpu�ies viesistabā, iztēlojamies, kā �ī sieviete, rokas sānos iespiedusi, augstprātīgi runā, bet Atlants nokaunē�jies viņā klausās.

-Tik vienkār�i sods. Visu �o laiku� viņi uzskata, ka tevi pakļāvu�i klau�ām aiz �ēlastības, un tas arī viss. Tu strādā par velti kā zirgs, bet, tiklīdz iebilsti, tā viņi tev atgādina, ka runa ir par sodu un ka tev nekas cits neat�liek kā aizvērties. Galvu aug�ā, Atlant, pieprasi, lai tiek ievērotas arī tavas tiesības!

Bet, saldumiņ, es ta�u esmu zaudējis karā�

�Tas ta�u notika pirms tūksto�iem gadu! Tu jauc vājumu ar laipnību, Atlant.

Dzirdams, kā no�maukst skūpsts. Iedomājos, kā �ie divi mil�i apkampjas. Ak �is mil�u maigums�

Izmantojot to, ka viņiem ir padomā kas labāks nekā ieklausīties trok�ņos, mēs lavāmies pa gaiteni uz priek�u, meklējot vietu, kur Atlants novietojis pasaules.

Kad pastiepjamies uz pirkstgaliem, lai atvērtu dur�vis, kas paredzētas trīsmetrīgiem mil�iem, jūtamies kā divi puisī�i īkstī�i. Aiz kādām durvīm paveras istaba ar tik milzīgu gultu kā dārzs, ta�u vairums no tām ved uz pieliekamajiem kambariem un tualetēm, bet vienas uz noliktavu. Beidzot, attaisīju�i kādu durvju aizvērtni, gandrīz nokrītam pa vītņu kāpnēm, kas ved uz pagrabu. Iedegusi savus cilpas krustus, kāpjam pa tām lejā. Tur gigantisku sve�u gaismā, kuras iededzam, ieraugām milzīgu, pa�ā klintī izcirstu velvi. Un plauktos nav vis sarindotas trīslitrīgas vīna pudeles, bet gan desmitiem paliktņos ievietotas sfēras.

Nez cik pasauļu te ir? Līdz �im biju domājis, ka bez mūsu " 1. zemes" pastāv vienīgi vēl nepabeigtās, un, tik�līdz kāda planēta tiek iznīcināta, tā tiek aizvākta, lai dotu vietu nākamajai civilizācijai. Bet nekā, izrādās, ka dievu skolotāji saglabāju�i arī citas planētas! Pat tad, ja "17. zeme" ir pārvērsta par "18. zemi", tai līdzās eksistē vesela paralēlo pasauļu kolekcija, bet uz uzlīmēm tās ir sanumurētas līdz pat 161. numuram.

Edmonds Velss ir tikpat pārsteigts kā es. Un mēs abi domājam par vienu un to pa�u.

Ja nu �eit novietotas visas planētas, uz kurām Visumā pastāvējusi apziņa?

Tuvinām savus cilpas krustus kādai sfērai. Ieslēdzam palielino�o objektīvu. Uz planētas virsmas saredzamas tādas kā kārpas. Milzīgas, ultramodernas pilsētas patvē�ru�ās zem kupoliem, lai tās pasargātu no apkārtējā piesār�ņojuma. Iespējams, ka tāda būs cilvēces nākotne�

Līdzās atrodas pasaule, kurā veikta cita izvēle� Tie acīmredzot biju�i atomkari, pēc kuriem dzīve radioaktī�vajā atmosfērā kļuvusi neiespējama, tādēļ cilvēki uzcēlu�i zemūdens pilsētas. Lielpilsētas, kas zem ūdens pasargā no saindētā gaisa.

Vēl tālāk redzama kāda zeme, uz kuras vairs nav oke�āna, un, lai paglābtos no saules svelmes un saglabātu nedaudz mitruma, ļaudis paslēpu�ies nevis alās, bet, glu�i pretēji, piramīdās izveidotās pilsētās.

Konstatējam, ka vairums �o pasauļu ir "nobriedu�ā�kas" nekā "1. zeme". Uz tām paskatoties, rodas iespaids, ka tās ir mums aptuveni 3000 gadus priek�ā. Bet kā tas ir iespējams?

� Un ja nu tie ir praktiskie darbi, ko atstāju�i iepriek��ējie studenti? Edmonds Velss �ukst.

-Tad jau viņi ir biju�i daudz progresīvāki. Krons būs panācis, ka viņi sasniedz priek�laikus briedumu.

Atrodam megapoļu drupas arī uz tādām pasaulēm, kas atgriezu�ās aizvēsturiskos laikos. Iespējams, ka, tāpat kā mūsu "17. zeme", cilvēki aizmirsu�i par zinātnes sasniegumiem pagātnē.

Cik ļoti at�ķiras laikapstākļi! Uz vienas zemeslodes ir tik karsts, ka ļaudis staigā kaili, bet uz kādas citas pasaules valda tāds aukstums, ka ļaudis patvēru�ies savās iglās. Vēl uz kādas citas pasaules valda tāds slapjums, ka mājas uzceltas kokos�

Edmonds Velss man parāda kādu zemeslodi, kur klonē�ana kļuvusi par ikdienas paradumu un visi cilvēki ir dvīņi. Viņi izraudzīju�ies no visiem skaistāko, gudrāko un izturīgāko un liku�i izzust visiem pārējiem, tāpat kā "1. zemes" ģenētikas zinātnieki rīkojās ar piena govīm un kukurūzu.

Vēl tur ir zemeslode, uz kuras dzīvo tikai sievietes. Tāpat kā pie skudrām, tur ir tikai mātītes, kuras iedalās aseksuālajās un vairoties spējīgajās, auglīgajās. Un, tāpat kā skudras, �ie cilvēki izraudzīju�ies vienu karalieni, kas, man par lielu pārsteigumu� dēj olas. Es pietuvinu attēlu un patie�ām ieraugu sievietes, kas nēsā olas uz vēdera novietotās somās un savās mājās perē.

Ja vērīgāk ieskatās, �ie cilvēki vairs neatrodas 3000. vai 5000. gadā, bet gan tādā brieduma līmenī, ka viņi mūsu kalendārā atrastos 2 miljonus gadu pēc mūsu ēras. Tātad nākotne pieder sievietēm oldējējām. Pēk�ņi man tas �ķiet pavisam normāli�

Kā apburts apbrīnoju �o sievie�u pasauli un pēk�ņi ievēroju, lūk, ko � viņas visas ir skaistas.

Kādai dabiskajai atlasei gan būtu vajadzība virzīt skaistumu cauri tik daudziem gadsimtiem?

Neaizmirsti, ka mēs �eit atrodamies, lai atrastu "18. zemi", � Edmonds Velss man atgādina.

Esam jau sapratu�i, ka Atlants savas pasaules novieto atbilsto�i apziņas līmenim, zemāk attīstītās vistālāk. Dodamies līdz pa�am rindas galam un tur atrodam "18. zemi" starp tām zemēm, kur barbariskās tautas stā�jas viena otrai pretim ar vālēm, ar kāju spērieniem, zirga mugurā vai ar plostiem.

Mēs pavelkam sfēru tuvāk, lai sve�u gaismā to varētu labāk aplūkot.

Mani ļaudis, nedro�ajā peldierīcē dreifējot atklātā jūrā, �ķiet novārgu�i un izmisu�i. Kuģis drīz uzskries rifiem, ko mani nabaga nepieredzēju�ie jūrnieki nav pamanīju�i. Mums ir pienācis laiks iejaukties. Pēdējā brīdī ar sava cilpas krusta palīdzību man izdodas izsaukt kaut ko vēt�rai līdzīgu, kas viņus attālina no bīstamajiem rifiem. Tad sakoncentrējies es dodu zīmi vado�ajai barvedei, kas no viedā starpnieka medija � saņēmusi vēsti atkal izmest jūrā lielās laso cilpas. Viņa mani uzklausa, ta�u vairums izdzīvoju�o tomēr neseko viņas padomam. Viņi ir pārāk noguru�i, lai vēl ticētu medija pareģojumiem.

Kā lai saviem ļaudīm atkal vie� cerības? Nosūtu tiem intuitīvus paziņojumus, ta�u tas neko nedod. Kāds bār�dains tips pat mēģina sarīkot sacel�anos, lai pretotos pārējo nodomam pagriezt kuģi citā virzienā. Zibeņojo�ā negaisa laikā, ko es raidu, lai viņus ietekmētu, Edmonds Velss viņu no�auj ar precīzu �āvienu, un ar to pietiek, lai nomierinātu pārējos, kuri bija gatavi viņam sekot.

Vēlreiz secinu, ka dievus respektē tikai tad, kad no tiem baidās.

Tagad dzīvi paliku�ie ir ar mieru uzklausīt mūsu mediju. Es cen�os sazināties ar delfīniem, lai viņi aizvestu kuģi projām no bīstamajiem rifiem. Beigās izrādās, ka dievam sazināties ar delfīniem ir tikpat viegli kā eņģe�lim ar kaķiem. Problēma ir cilvēkos. Viņi nav pietiekami uztvertspējīgi.

Beidzot kuģis attālinās no rifiem. Mēs ar Edmondu Velsu atviegloti nopū�amies. Katastrofa ir novērsta.

Atkāpjoties nogrū�u zemē kādu sfēru ar visu paliktni. Tā sasprāgst. Visapkārt izbirst stikla lauskas. Vai es būtu iznīcinājis kādu pasauli?

Tomēr nē� sfēras iek�puse ir tuk�a. �īs pasaules veido reljefi ekrāni, kuros tiek atspoguļotas tālas pasaules.

Edmonds Velss steidz nodzēst visas sveces. Tikko viņ� to paveicis, kad pagraba durvis atveras un tajās parādās Atlants.

Kas tur ir, dārgais? Atlanta sieva vaicā.

Nekas, Pleplē. Man tikai �ķita, ka dzirdu kādu troksni, milzis atbild, apgaismodams apkārtni ar pama�tīgu lāpu.

Mēs paslēpjamies kādā attālākā nostūrī, cik labi vien spējam.

Atlants virzās starp pasauļu rindām, tās pārbaudī�dams.

Tās noteikti ir �urkas, viņa sieva izmet.

Pagājis cie�i garām, tomēr mūs nepamanot, viņ� sma�giem soļiem kāpj aug�ā pa kāpnēm.

�igli atkal aizdedzam sveces un iekārtojamies tā, lai beidzot, cik vien labi protam, varētu glābt savus aizbils�tamos. Nez kas viņus vēl sagaida?

Mi�els Nostradams dzimis 1503. gadā Provansā, Senremī pilsētiņā. Jau ļoti agri viņ� sāka aizrauties ar matemātiku, alķīmiju un astroloģiju. Visu mū�u viņu vajāja inkvizīcija, jo viņ� bija ebreju izcelsmes, tādēļ viņ� bija spiests bēgt. Pēc tam kad Nostradams ar spo�ām sekmēm bija pabeidzis medicīnas studijas Monpeljē, viņ� 1525. gadā sāka ceļot pa Eiropas pilsētām, lai apka�rotu posto�o mēra epidēmiju, kas plosījās visā Eiropā. Nostradams izmantoja pats savas medicīnas metodes, kas ļoti at�ķīrās no tām, ko tajā laikā lietoja. Viņ� neveica asins nolai�anu, ta�u pieprasīja, lai tiek ievērota tīrība un higiēnas prasības. Nostradams izgudroja konisku papīra knābi, ko novietoja uz deguna, lai pasargātos no miasma. Lai sevi pasaudzētu no pacientu izgarojumiem, viņ� zem mēles palika ro�u pastilu.

Vienlaikus viņ� rakstīja traktātus par marmelādes gatavo�anu un izgudroja smar�as uz sandalkoka un ciedru koka bāzes.

1537. gadā Nostradams tika uzskatīts par visveiksmī�gāko praktizējo�o ārstu Eiropā, ta�u, apkarojot epidēmi�jas, viņ� aplipināja pats savu ģimeni. Viņa sieva un bērni nomira no mēra.

Pēc depresijas perioda Nostradams sāka savu garīgo ceļu. Sicīlijā sūfisma piekritēji viņu apmācīja transa sasnieg�anā, muskatrieksta norī�ana ļāva pārvarēt apzi�ņas barjeru. Viņ� nodevās meditācijām, kuru laikā dego��as sveces starojumā vai vara traukā, kas piepildīts ar ūdeni un novietots uz trijkāja, kura �ķautnes atgādina Heopsa piramīdu, saredzēja cilvēces nākotni.

Nostradama transi mēdza ilgt visu nakti, un pēc tam viņ� sarakstīja slavenās "Gadsimtu" �etrrindes.

Reizēm viņa vārsmas var �ķist neizprotamas, ta�u citi tajās saskatīju�i imperatora Napoleona nāk�anu pie varas, Tre�o reihu, kaudiljo Fransisko Franko, kā arī atombumbu uzme�anu uz Hirosimu un Nagasaki.

Balstoties uz viņa pareģojumiem, D�ina Diksone 1956. gadā mēģināja brīdināt D�onu Ficd�eraldu Kenediju par nāves draudiem.

Ap 2000. gadu Nostradams paredz lielu politisko un klimatisko satricinājumu aizsākumu. Viņ� nojau� tuvi�nā�anos starp Savienotajām Valstīm un Krieviju, lai stā�tos pretim draudu pieaugumam no Vidusaustrumiem.

Bez citām kataklizmām gai�reģis paredz arī tornado un zemestrīces, tā izpau�oties planētas Zeme dusmas uz cilvēkiem, kas to izposta. Kādā vēstulē Francijas karalim Anrī II Nostradams paziņo, ka 2259. gadā cilvēce pie�dzīvos radikālas izmaiņas. Viņ� paredz, ka Zeme izzudīs 3797. gadā, jo to apdraudēs augstā temperatūra un mil�zīgu meteorītu kri�ana, kas radu�ies, uzsprāgstot Merkuram. Tas izraisīs cunami, kas applūdinās visu planētu.

Ta�u tajā laikā, kā apgalvo ārsts no Senremī pilsētas Provansā, cilvēks jau būs pametis Zemi, lai nonāktu uz citām planētām tuvākajās Saules sistēmās un tur atkal izveidotu jaunas civilizācijas.

Nostradama pareģojumi sniedzas līdz pat 6000. ga�dam. Visā Eiropā karaļi un prin�i uzņēma gai�reģi pie sevis. Henrija III māte karaliene Katrīna de Medi�i viņu ļoti apbrīnoja. 1566. gada jūnijā, būdams sevi�ķi noguris, viņ� pasauca savu asistentu un draugu �eviņjī, lai tam uzticētu savu pēdējo pareģojumu: "Rīt es bū�u miris." Un tā tie�ām notika. Kā pats to bija vēlējies, viņ� tika stāvus iemūrēts Salonas baznīcā Provansā "lai neviens plānprātīgs gļēvulis nebradātu pa manu kapa kopiņu".

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

Viņu spēki bija izsīku�i. Tik daudz ta�u bija pārdzī�vots! Un, cik vien tālu sniedzas skatiens, bija saredzams tikai apvārsnis. Tie, kas nebija nomiru�i no dizentērijas, skorbuta un citām dīvainām slimībām vai izdarīju�i pa��nāvību, tagad sāka zaudēt cerības. Viņi izmēģināja jaunus zvejo�anas paņēmienus un reizēm izvilka uz klāja ērmotas zivis, kas mēdza izrādīties arī indīgas.

Lietavas viņiem palīdzēja izvairīties no pārmērīga ūdens zuduma organismā, un viņi uzkrāja ūdeni amforās, kurās vairs nebija labības.

Lielāko daļu laika viņi pavadīja, atpū�oties uz klāja, jo bija tik novājināti, ka bija grūti kustēties; viņi vērās tālumā, tomēr zeme joprojām nebija saskatāma.

Tuklā vadone turpināja viņus uzmundrināt, stās�tot par saviem sapņiem. Viņa bija redzējusi, kā tālumā parādās sala, kas bija vienkār�i ideāla, mierpilna vieta, uz kuras viņi dzīvos laimīgi.

Galvenais nezaudēt pacietību un paļāvību, un mēs tur nokļūsim, viņa atkārtoja, lai arī pati nezaudētu pār�liecību.

Jau bija notikusi pirmā sacel�anās, ko bija izraisīju�i skudrcilvēki, kas alka nonākt uz cietzemes. Viņi vēlējās labāk būt �urkcilvēku vergi nekā ļaut, lai tos plosa vētras. Dumpis tika veiksmīgi apspiests. Vēl viena sacel�anās, ko sarīkoja tie, kurus bija pārņēmis vislielākais izmisums, jau gandrīz būtu izdevusies, ta�u zibens nospēra viņu vadoni.

Viņus bija uzrunāju�as debesis. Un kop� tā brī�a �ķita, ka tur aug�ā kaut kas bija atgriezies� Un �is "kaut kas" vēlējās pateikt, ka jūras brauciens jāturpina.

Pēc tam delfīni bija vedu�i viņu kuģi apkārt rifiem, un turpmāk visi pakļāvās vadones rīkojumiem, ko viņi devēja "par divu cil�u, ko bija apvienojusi kopīga nelaime, del�fīncilvēku un skudrcilvēku valdnieci". Peldot kuģim pa priek�u, delfīni palīdzēja ceļotājiem rast nedaudz mund�ruma. Tagad valdnieces sapņi kļuva skaidrāki. Viņa nemi�tīgi stāstīja par �o salu patvērumu, kur viņiem vairs neviens un nekad neuzbruks.

Nogurums, izsalkums un slimības prasīja jaunus upu�rus. Valdniece aizliedza ēst līķus, pat ja tas bija vienīgais proteīnu avots, un pavēlēja tos mest ūdenī.

Un Viņas Augstība vienmēr atkārtoja: "Tikai paļā�vību, un tad sapņi un delfīni mums parādīs pareizo ceļu." Un patie�ām delfīni, saskāru�ies ar to cilvēku izmi�sumu, ko viņi pavadīja, ne tikai viņiem rādīja ceļu, bet, lai viņiem palīdzētu izdzīvot, sāka tiem piegādāt zivis. Viņi pa�i uzmeta noķertās zivis uz kuģa klāja.

Tajā zemē, mēdza sacīt valdniece, � kur mēs drīz nokļūsim, būs augļu pārpilnība, medījumu pārbagātība un saldūdens upes.

Miegā viņa uzzināja, kā panākt savu ļau�u labsa�jūtu, tiem sē�ot sakrustotām kājām un lēnām ieelpojot un izelpojot. Tā kā viņa bija valdniece, neviens nepra�sīja nekādus paskaidrojumus, kad viņa pavēlēja, lai tie paliek nekustīgi dīvainās pozās vai arī lai viņi izstiepjas visā garumā un domā vienīgi par ieelpu un izelpu. Tā kā, pateicoties delfīniem, viņiem bija labāks uzturs, bet jaunais vingro�anas veids tos bija padarījis lokanākus, abi ļau�u bari tagad bija daudz labākā formā.

Lai arī vēl bija sastopami nāves gadījumi, tomēr dzīvi paliku�ie turējās daudz bra�āk un neviens vairs nevēlējās izdarīt pa�nāvību. Cilvēki vispirms sastinga, tad lēnām ieelpoja un izelpoja, bet pēc tam visi kopā dziedāja un delfīni unisonā viņiem atsaucās.

Kuģis turpināja virzīties aizvien tālāk uz rietumiem, un viņi jau sen vairs nezināja, cik ilgi bija tā kuģoju�i. Ļaudis centās aizmirst slaktiņu, kura dēļ bija bēgu�i, un domāja tikai par to, kā ātrāk virzīties uz priek�u. Lai arī viņi vēl izskatījās sadrūmu�i un reti smaidīja, tomēr nekādi strīdi viņu starpā vairs neizcēlās.

Un tad kādā dienā, kad viņi jau bija samierināju�ies ar to, ka nāksies mū�īgi tā klejot, un zīmēja debesu kartes uz zivs ādām, no masta atskanēja novērotāja sauciens, ko viņi vairs necerēja sagaidīt:

Zeme! Es redzu zemi!

Arī kaijas debesīs apliecināja, ka zeme ir tuvu. Uz kuģa atskanēja kliedzieni. Ļaudis raudādami apkampās. Kad viņi bija nokļuvu�i tuvāk krastam, tie metās ūdenī, lai peldus sasniegtu cietzemi. Un viņi nonāca uz okera krāsas smiltīm klātas zemes, kuras krastu sedza oļi. Ļau�dis zvārojās, jo, tik daudz laika pavadīju�i, �ūpodamies viļņos, bija atradu�i no cietzemes.

Viņi ēda krabjus un jūras aļģes un pirmajā naktī, ko sagaidīja uz savas jaunās zemes, aizmiga mēness gaismā, cie�i kopā saspiedu�ies.

No rīta ļaudis veica skaitī�anu. Pēc ceļojuma viņi bija paliku�i se�desmit �etri �etrdesmit divi delfīncilvēki un divdesmit divi skudrcilvēki. Viņi visi kopā devās izpētīt salu. Tā �ķita vēl skaistāka, nekā viņi bija cerēju�i vis�pārdro�ākajos sapņos. Salas veģetācija pārsteidza ar savu pārbagātību. Tur bija koki ar vēl neredzētiem augļiem un burbuļojo�i strautiņi. Kad viņi devās dziļāk me�ā, pēk�ņi viņiem uz galvas sāka birt milzu akmeņi. Ļaudis jau nobi�jās, ka tuvumā atrodas kāds naidīgs spēks, ta�u tie izrādī�jās kokosrieksti, ko pērtiķi tiem draiskojoties meta virsū, un, kad tos pārsita, atklājās to baltā masa un piens, kas izrādījās īsta debesmanna.

Beidzot rimusies, viņi nolēma salu nosaukt par "Miera ostu".

Ļaudis to izstaigāja krustu �ķērsu, tomēr citu cilvēku pēdas neatrada. Un nākamās dienas delfīncilvēki un skudrcilvēki kopīgiem spēkiem sāka krastmalā celt savu ciematu.

Kādā izcirtumā valdniece pamanīja skudras, kas devās ikdienas gaitās, un nopriecājās, ka, tāpat kā viņiem, �iem kukaiņiem bija izdevies nokļūt uz �īs salas. Viņa tām sekoja līdz milzīgam piramīdas formas skudru pūznim. Valdniece piespieda abas plaukstas pie skudru pū�ņa sie�niņas un lūdza kukaiņus viņai palīdzēt, tāpat kā viņas bija palīdzēju�as vecajam medijam, kur� bija valdījis pirms viņas.

Valdniece aizvēra acis, un vīzijas nomainīja cita citu. Milzīga piramīda kā skudrām. Klētis kā skudrām. Sazi�nā�anās kā skudrām. Viens vienots kolektīvais gars kā skudrām. Gars, kas ļautu apgūt jaunas teritorijas.

Un se�desmit �etri cilvēki ķērās pie darba, lai uzbū�vētu deviņus metrus augstu piramīdu. Kad divas tre�daļas bija uzceltas, valdniece iekārtojās uz kādas lod�ijas, lai "uztvertu" vīzijas. Un viņa "uztvēra". Savai labsajūtai un meditācijai valdniece pievienoja atkal jaunas pozas. Viņa izgudroja "meridiānu medicīnu", kas balstījās uz to, ka pa ķermeni plūst dzīvības enerģija, ko vajag atbrīvot, lai tā labāk riņķotu. Viņa noteica galvenos punktus, kur tā uzkrājas visā mugurkaula garumā. Viens punkts atradās virs dzimumorgāniem, otrs � zem nabas, tre�ais sirds apvidū, ceturtais kakla līmeni, piektais starp acīm un sestais galvvidū.

Sapņi nebeidza valdnieci pārsteigt.

Viņa saņēma intuitīvu vēstījumu par politisko sistēmu, kur tāpat kā skudrām viņa ir nevis vadone, bet "perētāja". Viena vado�ā sieviete radīs iedzīvotājus, bet otra būs medijs un radīs koncepcijas. Tā būs ideju republika, kur, tāpat kā skudras, ļaudis varēs brīvi izpausties sapulcēs, pretstatot argumentus. Nevis centralizēta valdība, bet gan valdība, ko vieno komunikācija. Tādējādi tiks iesaistīti visi un neviens nejutīsies pārāks par citiem.

Skudrcilvēki un delfīncilvēki vispirms izgudroja vār�dus ar abstraktu nozīmi un tikai pēc tam ar tēlainu nozīmi. Viens termins apzīmēja ķermenī plūsto�o dzīvī�bas enerģiju, cits cerības, kas tos bija uzmundrināju�as jūras ceļojuma laikā, vēl cits valdnieces sapņus, bet vēl cits to, ko bija iemācīju�i delfīni, turklāt arī jaunatnes izglīto�anu.

Viņi nolēma vairs neieņemt bērnus, kurus nespētu mīlēt vai nevarētu uzaudzināt. Tomēr viņu kopiena strauji auga un viņi saviem pēcnācējiem sniedza tik daudz mīles�tības un uzmanības, ka saruka bērnu mirstība.

Tā pagāja nedēļas, un viņi aizmirsa �urkcilvēku uzbru�kuma briesmas, aizmirsa jūras ceļojuma sāpes un �ausmas un atklāja, kāda ir sajūta, esot vieniem pa�iem visā pla�ajā pasaulē.

Bērni peldēja kopā ar delfīniem un uzjautrinājās, atbildot uz viņu spalgajiem skaņu signāliem. Viņi uz tiem uzrāpās jāteniski kā uz kaujas zirgiem un cienāja tos ar sauszemes ēdieniem kokosriekstiem un datelēm, ko vaiveidlgie ziņkārīgi nogar�oja. Viņi izdeva smiekliem līdzī�gas skaņas, un arī cilvēki ar mimēzes palīdzību apguva paradumu smieties.

Tad valdniecei ie�āvās prātā doma, ka skudras būs viņu apslēptais totēms, bet delfīni atklātais totēms. Turpmāk viņi iek�ēji būs skudras, bet ārēji delfīni.

Kļuvis vēl drosmīgāks, es zem paliktņa, uz kura ir novietota zemeslode, sameklēju pulksteni un pabīdu ciparnīcas rādītājus līdz vietējam laikam.

Ciemats tagad ple�as pla�umā, tad kļūst par ciemu, bet pēc tam par lielu pilsētu, kuras ostā ir tik daudz buri�nieku, ka tiem vairs nav vietas. Pilsētas pa�ā vidū joprojām atrodas milzīgā piramīda, kurā mirusi pirmā valdniece, ta�u to drīz vien nomainījusi cita, tikpat gai�redzīga.

Apvienotā ļau�u cilts atklājusi jaunu labības veidu � kukurūzu, ko tā sākusi kultivēt.

Turklāt �ķiet, ka zemnieki un zvejnieki ir rūpīgi, savām prasmēm atbilsto�i izraudzīta cilvēku grupa, kas risina praktiskos jautājumus, bet viedo vienīgais uzde�vums ir uzraudzīt pilsētu. Dziednieki specializēju�ies ķer�meņa meridiānu izpētē. Astrologi izveido debesu kartes un mēģina izprast debesu sistēmu. Audzinātāji māca bēr�nus. Visās jomās ir pārstāvētas gan sievietes, gan vīrie�i. Ikviens uzdevums tiek dots atbilsto�i katra spējām, izslē�dzot jebkurus citus atlases kritērijus.

Ļaudis bija ievēroju�i, ka vienā skudru pūznī viena tre�daļa guļ, atpū�as vai tāpat vien pastaigājas, neko jaunu neradot. Vēl viena tre�daļa "raujas par baltu velti", veido�jot ejas, kas kalpo par labības glabātavu, vai aizvāc �aga�rus, kas aizsprosto bie�āk lietotos gaiteņus, bet vēl vienas tre�daļas uzdevums ir labot strādnieku pieļautās kļūdas un virzīt tālāk pilsētas attīstību. Tie�i tāpat dara arī salas iedzī�votāji, nevienam netraucējot darbā un visiem radot vēlmi piedalīties pilsētas iedzīvotāju panākumu gū�anā. Viņi ir izgudroju�i tālāk nododama entuziasma koncepciju.

Tomēr vislabāk �o cilvēku kopienu raksturo kāda jauna izjūta �ie cilvēki nejūt bailes.

Mīts par Atlantīdu līdz mums ir nonācis, pateicoties grieķu filozofa Platona diviem darbiem "Tīmons" un "Kritijs", kas sarakstīti ap 400. gadu pirms mūsu ēras.

�ajos tekstos viņ� atsaucas uz Solona rakstiem, kur� �o informāciju bija ieguvis, kā viņ� pats tika apgalvojis, no ēģiptie�u priesteriem.

"Tīmonā" Platons apraksta kādu noslēpumainu salu, kas atrodas starp Hērakla stabiem, kā antīkajā pasaulē dēvēja Gibraltāra �aurumu, tātad pa�ā Atlantijas oke�āna vidū, starp Portugāli un Maroku. Viņ� piemin arī tās galvaspilsētu Atlantis, kas ir apaļas formas. Tās diametrs ir apmēram simts stādu jeb apmēram divdesmit kilo�metru, un pilsētu veido loki, kas kļūst aizvien �aurāki.

Kā apgalvo Platons, Atlantīdu par mājvietu izraudzī�ju�ies jūras dievs Poseidons un mirstīgā sieviete Klito. Viņa laida pasaulē piecus dvīņu pārus, kas kļuva par desmit Atlantīdas valdniekiem, no kuriem katrs valdīja uz citas Atlantīdas desmitdaļas.

Platons aprēķinājis arī tās kopējo virsmu, kas atbil�sto�i mūsdienu mērvienībām ir apmēram divi miljoni kvadrātkilometru jeb viena tre�daļa Austrālijas.

Tāpat Platons apgalvo, ka Atlantīdas iedzīvotāji ir lielāka auguma nekā citi tālaika cilvēki un ir ne tikai ļoti spēcīgi, bet arī ļoti gudri ļaudis. Viņi izveidoju�i mūsdienu politisko sistēmu, kas balstīta uz kopsapulci, un apguvu�i ļoti attīstītu tehnoloģiju. Viņi izmantoju�i "svārpstus", vara nūjas, ko sedz ādas apvalks un kam ir kvarca kristāla uzgaļi, ar kuriem viņi dziedē slimniekus un paātrina augu aug�anas procesu.

Platons uzskata, ka Atlantīda izzudusi 9000 gadus pirms "Kritija" sarakstī�anas, un tas atbilst 11 000 ga�diem pirms mūsu ēras.

To, ka �āda sala pastāvējusi, ēģiptie�u rakstos pie�minējis arī kāds Hamams Pta. Tāpat to savos darbos aprakstīju�i arī jorubi Āfrikā. Un visi par to stāsta kā par ideālu valsti un zudu�u paradīzi.

Tā kā vārds "paradīze" persie�u valodā nozīmē "dārzs", tad tas tikpat labi jau pats par sevi varētu būt Atlantīdas apzīmējums. Sala, kurā dzīvoju�i cilvēki ar pārdabiskām dziedniecības spējām, pieminēta arī Ķīnā, kur to dēvē par Kuņluņu, un ķīnie�i uzskata, ka �ī "mū�īgās jaunī�bas sala" atradusies otrpus okeāna.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

Mēs ar Edmondu atviegloti saskatāmies. Mūsu cilvēki pa�laik ir dro�ībā un tālu projām no pārējiem spēlē iesais�tītajiem un viņu me�onības. Jūtamies lepni kā vecāki, kuriem par mata tiesu izdevies izglābt savus slīksto�os bērnus.

Man patīk �ie cilvēki, ko mēs abi kopā esam izveido�ju�i. Lai gan viņu skaits ir ierobe�ots, tomēr tie atrodas tālu projām no visiem pārējiem, ir dzīvi, veseli un apzinās, cik svarīgi dzīvot pareizi un rūpēties par dro�u nākotni. Un, kamēr Prudons saviem �urkcilvēkiem pie�ķirs teh�niku, kas nepiecie�ama, lai nokļūtu uz salas, mūsu zināt�nieki, iespējams, būs izgudroju�i, kā to novērst.

Noliekam "18. zemi" atpakaļ un gatavojamies doties projām. Dro�i vien drīz ausīs rīts. Tā iegrimām darbā, ka bijām jau zaudēju�i laika izjūtu. Mūs sagaida nepatīkams pārsteigums kad uzkāpjam pa trepēm, konstatējam, ka pagraba durvis ir aizslēgtas. Esam slazdā. Un mums draud ne tikai tas, ka milzis var mūs notvert, kad atgrie�zīsies meklēt tai dienai nepiecie�amo zemeslodi, bet mēs arī netiekam laikā atpakaļ uz savām villām.

Pieliecies, lai varu tev uzrāpties uz muguras, bez vismazākā satraukuma saka Edmonds Velss.

Es paceļu skolotāju uz pleciem, lai viņ� var piekļūt slēdzenei.

Atslēga atrodas atslēgas caurumā, viņ� paziņo.

Tagad mēs apmaināmies lomām. Būdams atjautīgāks,

es pabīdu togu zem durvīm, tad uzrāpjos Edmondam Velsam mugurā un pabīdu atslēgu, kas aizsprostojusi mil�zīgo slēdzeni. Beidzot tā otrā pusē nokrīt zemē, bet zem durvīm pabāztais togas audums pieklusina tās kritiena troksni. Tagad atliek tikai pavilkt togu atpakaļ.

Atslēga ir manas rokas garumā un pārsteidzo�i smaga. Iespējams, ka trīsmetrīgs milzis ar to darbojas veiklāk, ta�u metru septiņdesmit piecus centimetrus garam cil�vēciņam ir pagrūti to ievietot slēdzenē. Edmonds mani iedro�ina ar uzmundrino�iem �ukstiem.

Beidzot slēdzene �īkstot padodas.

Pleplē, vai tu dzirdēji troksni? Atlants jautā.

Neuztraucies. Tās dro�i vien atkal ir �urkas, atbild Pleplē.

Mēs pametam kāpnes, iekams viņ� tur parādās, un metamies pie loga, lai paslēptos aiz aizkariem.

Atlants jau kāpj aug�ā pa kāpnēm aurodams.

Kāds ir bijis pagrabā un saplēsis zemeslodi!

Vai �urka?

Nē, māceklis. Man vajadzēja izlikt slazdus cilvēkiem. Vienmēr kāds no dievu mācekļiem rīkojas negodīgi.

Uzmanīgi! Skat, tur kāds ir! viņa milzu sieva sauc.

Un soļi satricina zemi mūsu virzienā.

Lai�amies! �ukst Edmonds un grū� mani sev pa priek�u.

Atlants ir apbruņojies ar slotu, bet viņa kundze ar katla vāku. Mēs �audāmies turpu �urpu, meklējot izeju,

kamēr vini mūs tvarsta.

Skat, viņi ir veseli divi, Plejone sauc. Re, kur tie ir, re, kur tie ir! Vai tu viņus redzi?

Ātri uzmet togu sev uz galvas, man iesaka mans neveiksmīgais sabiedrotais.

Pieradis paklausīt viņa padomiem, es neiebilstu un, tāpat kā viņ�, izplē�u togā divus caurumus acīm. Mil�i jau tuvojas.

Tagad �ķiramies!

Bēgot no Atlanta sievas sitieniem ar katla vāku, ieskrienu virtuvē un secinu, ka būtu vajadzējis togā izplēst arī tre�o caurumu degunam, jo audums mani smacē. Edmonds tikmēr met cilpas, lai izvairītos no Atlanta slo�tas. Viņ� palien zem kāda milzīga krēsla, ko Atlants tūlīt pabīda malā. Es uzlēcu Atlanta sievai mugurā, un viņai neizdodas mani noraut zemē. Plejone kliedz:

Viņ� man iekoda, viņ� man iekoda!

Kamēr viņa turpina plosīties, es ieraugu kādu atvērtu logu un lecu, lai izkļūtu pa to ārā. Es par mata tiesu trāpu loga rāmī un, ak tavu laimi, esmu izkļuvis ārā. Paslēpies krūmos, gaidu, kad draugs man pievienosies.

Iek�pusē Atlants priecīgi iesaucas:

Pleplē! Rokā ir! Es vienu noķēru!

Ap�ēliņ, Edmonds Velss ir notverts! Nevaru iz�ķirties, ko darīt bēgt vai mēģināt glābt savu skolotāju?

Iemetīsim viņu jūrā. Tad viņ� pārvērtīsies par vali, delfīnu vai par ko vien vēlēsies! � fūrija iesaka.

Uzvar uzticība. Es atgrie�os un ieraugu Edmondu Velsu, kas spirinās mil�a ķetnās. Arī viņ� mani ir ierau�dzījis.

Nē!! Ātrāk bēdz projām! viņ� sauc.

Mēģinu novērst Atlanta uzmanību. Edmondam Velsam izdodas kaut ko izvilkt no togas apak�as. Viņ� to man met, mudinot bēgt.

Ņem, tagad tev tā jāturpina!

Man rokās ir "Relatīvo un absolūto zinā�anu enci�klopēdija", un es metos bēgt, to cie�i piespiedis sev klāt. Izlecu pa logu un brā�os uz priek�u, saskrāpējoties uz dzeloņkrūmiem manā ceļā. Tie man aiz muguras brak�ķ, lūstot zem Atlanta svara, kas man jau ir uz pēdām.

Skrienu, sapratis, ka tikmēr, kamēr viņ� mani nebūs notvēris, viņ� neredzēs manu seju. Tagad Atlants cen�as sacelt kājās visu pilsētu, lai visi mestos man pakaļ.

Ta�u Enciklopēdija sitas pret manu sirdi. Man tagad jāturpina �is darbs, un tas ir mazākais, ko varu darīt, lai godinātu Edmonda Velsa piemiņu. Glābt savus cilvēkus, glābt savu dzīvību un turpināt rakstīt Enciklopēdiju.

No visām pusēm man tuvojas kentauri. Un pat grifi tiem atsteigusies palīgā. Skrienu, ko kājas nes. Uz spēles likts pārāk daudz, lai es padotos.

Apkopot visas sava laikmeta zinā�anas izrādījies tāds izaicinājums, kas gadsimtu gaitā iedvesmojis daudzus zinātniekus.

Pirmie vērienīgie enciklopēdiskie darbi datējami ar III gadsimtu pirms mūsu ēras. Tas notika Ķīnā, kur kāds bagāts tirgonis Lu Buvejs, kļuvis par Cin karalistes premjerministru, uzaicināja galmā trīs tūksto�us izglī�totu cilvēku un lūdza tos pierakstīt visu, ko tie zināja.

Pēc tam viņ� deva rīkojumu biezo aprakstīto papīra lapu kaudzi, kas bija radu�ās �īs sadarbības rezultātā, piekārt pie galvaspilsētas tirgus vārtiem, bet virs tās tūksto� zelta gabalus. Līdzās tai tika piestiprināts pazi�ņojums, kurā bija rakstīts, ka ikviens, kur� spējīgs �iem rakstu darbiem pievienot vēl kaut ko jaunu, saņems atlīdzību.

Austrumos Isidors no Seviļas kop� 621. gada sāka izdot pirmo mūsdienīgo enciklopēdiju, kuras nosau�kums bija "Etimoloģijas". Tajā bija apvienotas latīņu, grieķu un ebreju tālaika zinā�anas.

1153. gadā tika izdots Johannesa Hispalensisa Secretum Secretorum "Noslēpumu noslēpums", kas bija sarakstīts vēstules formā, ko Aristotelis sūtījis Aleksandram Lielajam Persijas iekaro�anas laikā. Tajā var sastapt politikas un morāles padomus, kas apvie�noti ar higiēnas, medicīnas, alķīmijas un astroloģijas priek�rakstiem un novērojumiem par augiem un mine�rāliem. "Noslēpumu noslēpums" guva lielus panāku�mus līdz pat renesanses laikam, un grāmata ir tulkota visās Eiropas valodās.

Parīzes Universitātes profesors Alberts Lielais un filozofs Akvīnas Toms 1245. gadā turpināja �o darbu. Viņ� izveidoja enciklopēdiju, kurā tika aplūkoti dzīv�nieki, augi, filozofija un teoloģija. Fransuā Rablē, kas bija gan pretrunīgāks, gan izklaidējo�āks savos darbos, kas tika publicēti ap 1532. gadu, interesējās par medi�cīnu, vēsturi un filozofiju.

Viņ� sapņoja par tādu izglītību, kas veicinātu zināt�kāri un ļautu mācību procesā gūt prieku.

Savas personiskās enciklopēdijas izdeva arī itāļi Petrarka un Leonardo da Vin�i un anglis Frānsiss Bēkons.

Karalis 1746. gadā uz divdesmit gadiem pie�ķīra pri�vilēģiju bibliotekāram Lebretonam izdot "Skaidrojo�o zinātnes, mākslas un arodu vārdnīcu". Tās rediģē�anu viņ� uzticēja Denī Didro un Alambēram, kam tālaika zinā�anas un prasmes palīdzēja apkopot �ī laikmeta lie�lākie zinātnieki un domātāji, starp kuriem bija Voltērs, Monteskjē un �ans �aks Ruso.

Tajā pa�ā laikā Ķīnā Cena Menlī vadībā vairāk nekā divi tūksto�i izglītotu cilvēku un divsimt kaligrāfu ķērās pie "Pagāju�o un tagadējo laiku lielās enciklopēdijas" tap�anas, kurai bija vairāk nekā 800 000 lappu�u un kura tika izdota se�desmit piecos eksemplāros. Ta�u im�perators nomira, un viņa vecākais dēls, kuram bija nā�cies pret viņu cīnīties, lai tiktu pie varas, atriebās saviem tuvāk stāvo�ajiem un izsūtīja Cenu Menlī. Zinātnieks mira trūkumā un postā.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Uff, sveiks un vesels esmu atgriezies mājās! Noņemu savu auduma masku. Paldies dievam, ka Edmondam Velsam bija ienākusi prātā �ī doma izmantot togu, lai aiz�segtu seju. Iekritu dīvānā.

Mani pārņem milzīga vientulības izjūta. Tik pamests es jutos savā pēdējā mirstīgā dzīvē, kad nomira mans tēvs. Radās doma, ka starp mani un iznīcību vairs nav neviena starpnieka.

Edmonds Velss bija mans skolotājs Eņģeļu valstībā un, būdams bargs, stingrs un prasīgs, tomēr prata pavērt apvārsni maniem meklējumiem.

Viņ� ziedoja savu dzīvību, lai glābtu manējo, prasot pretim vienīgi turpināt viņa darbu un uzkrāt zinā�anas, kas attālina no barbarisma un rada augstāka apziņas līmeņa priek�nosacījumus.

Vai tikai es uz to bū�u spējīgs? Iesākumam pēc atmiņas pierakstu tās idejas, ko viņ� man bija uzticējis mutiski. "Stāsti par to, ko tu zini," viņ� bija teicis.

Jau daudzus gadsimtus cilvēki centu�ies nodot tālāk savu zinā�anu kopumu aiz pienākuma apziņas. Edmonds

Velss jau bija uzņēmies atbildību par Fransisa Razorbaka pētījumiem. Tagad es biju atbildīgs par to, lai zinā�anu tālāknodo�ana turpinās. Un es ar smagu sirdi domās atkal veicu jaunu aprēķinu:

93 1 = 92

�odien noteikti nepapildinā�u Enciklopēdiju. Labāk paskatī�os televīziju, lai redzētu, cik tālu tiku�i mani mirstīgie.

Ieslēdzu televīzijas pirmo kanālu, kur Juņ Bi, kurai tagad ir 12 gadi, izrādījusies neparasti apdāvināta skol�niece, kam ir neapstrīdams talants zīmē�anā. Uz savu burtnīcu vākiem viņa zīmē �ausmīgus briesmoņus raibās krāsās. Viņas darbi patīk gan pārējiem klases skolēniem, gan skolotājiem. Un pēk�ņi viņi liek korejieti mierā. Vakarā, pārnākusi mājās, meitene cen�as aizmirsties, spē�lējot video spēles. Viņa vairs neapsprie� ar māti ģimenes vēsturi. Toties tagad Juņ Bi bibliotēkās meklē grāmatas par �o tēmu. Tā kā �ie darbi Japānā ir reti sastopami, viņa tos meklē internetā.

Kad viņa no mātes uzzina, ka vecmāmiņa saslimusi, meitene vaicā, kur viņa dzīvo.

� Hokaido.

Juņ Bi palūdz vecās kundzes telefona numuru, ko, nedaudz �auboties, māte viņai tomēr iedod.

Meitene steidzas pie telefona.

Es tik ilgi gaidīju, ka tu piezvanīsi, viņai atbild nogurusi balss.

Vecā kundze un pusaudze sarunājas ļoti ilgi, un visas pagātnes cie�anas un netaisnības atkal no jauna uzpeld atmiņā. Beidzot Juņ Bi uzzina to, ko bija vēlējusies zināt.

Vecāmamma ari pavēsta, ka viņa ir smagi un neārstējami slima. Tad Juņ Bi māte paņem klausuli un runā ar savu māti, neskatoties uz pagātnes nesaskaņām.

Kad tēvs pārnāk mājās, viņ� ierauga, ka viņa sieva un meita ir ļoti noskumu�as, un vaicā, kas te īsti notiek. Vecmāmiņa ir saslimusi? Kāpēc lai neievērotu japāņu tradīciju, saskaņā ar kuru pieklājas, ka vecie cilvēki, kas kļuvu�i par liekām mutēm, dodas projām, lai apmaldltos kalnos un nekļūtu savai ģimenei par apgrūtinājumu? Un viņ� min filmu "Narajamas balāde". Atdarinā�anas cie�nīgs piemērs�

Tre�ajā kanālā Kuasi Kuasi piedalās bēru ceremonijā, kas sarīkota par godu viņa vectētiņam miru�ajam cilts vadonim. Miru�ais novietots uz zariem apklāta galda, un tamtama spēles virtuozi �īs bungas sit sirdspukstu ritmā.

Kamēr tiek sisti tamtami, visa cilts ieiet transā, jo tad iespējams pavadīt miru�ā garu līdz me�a di�o garu valstībai, tēvs paskaidro.

Kuasi Kuasi pavadījis visu rīta cēlienu, krāsojot uz savas sejas rituāla masku un pieglau�ot matus ar putna tauku un medus ziedes palīdzību. Balta josla stiepjas tam pār acīm, sarkanas svītras izvago vaigus, un koka nūjiņas satur uz aug�u matus.

Tamtami tiek sisti visu dienu, skaidro tēvs, bet, lai svētki būtu izdevu�ies, nepiecie�ams nobaudīt svēto gaļu.

Kas tā par svēto gaļu?

Tā ir antilopcilvēka gaļa. Antilopcilvēki pieder pie

vienas no Ziemeļu ciltīm. Bet mēs esam lauvcilvēki. Un

tas ir normāli, ka lauvas ēd antilopes.

Puisēns ari vēlas piedalīties medībās, ta�u tēvs uzskata, ka tās bērnam ir par ne�ēlīgu. Un Kuasi Kuasi noska�tās, kā vina bara ļaudis attālinās, līdzi ņemot tīklus un �ķēpus.

Vakarā, kad viņi atgrie�as, nesot līdzi kādu dzīvu cilvēku, kas piesiets pie garas koka kārts, puisēns ir pār�steigts, ieraugot, cik ļoti tas līdzinās lauvu cilts ļaudīm. Kuasi Kuasi bija iedomājies, ka tam būs ragi, bet to nav, antilopcilvēks ir viņiem ļoti līdzīgs, tikai tā seja ir garāka un acis maigākas. "Tā ir zālēdāja galva," nodomā puisēns.

Nabaga nelaimīgais, kur� nav spējis pietiekami ātri aizbēgt, tiek aiznests uz laukuma vidu, tamtamiem tagad skanot divreiz ātrāk nekā iepriek�.

Vai mēs viņu visu apēdīsim? jautā bērns.

Protams, nē, atbild tēvs. Katram ir tiesības uz tādu gaļas gabalu, kas atbilst viņa ieņemamam stāvoklim.

Mēs ta�u neesam nekādi me�oni. Mēs neēdam dibena daļu, rokas un kājas.

Un ko tad mēs ēdam?

Nu, vispirms aknas, kas paredzētas tev un man, jo mēs esam nelaiķa mantinieki. Tad pārējie dabūs smadze�nes, degunu, sirdi, ausis, acis, visu, kas svēts.

Kuasi Kuasi tas ne�ķiet nekas gar�īgs. Ta�u viņa tēvs paskaidro, ka �is simboliskais akts ļaus vectēva dvēselei nonākt tie�i debesīs.

Kuasi Kuasi, reiz pienāks tā diena, kad tu kļūsi par cilts vadoni. Un ģimenes gars tev palīdzēs. Tev to vien�kār�i vajadzēs atrast līdzās lielam baobabam, kurā tas tika ievietots. Tradīcijas veido mūsu cilts būtību, un tās jāturpina ievērot, lai nekāda sve�a maģija mums nevarētu nodarīt neko ļaunu.

Otrajā kanālā redzamais divpadsmit gadus vecais Teo�tims ir aptaukojies zēns. Viņa māte ir smalka pavāre, kas bērnu lutina ar gar�īgiem, olīveļļā gatavotiem ēdieniem. Kad viņ� atgrie�as no skolas ar samērā viduvējām atzī�mēm, māte ņemas gānīt visu skolu sistēmu, kas nav spē�jīga izprast viņas atvases izsmalcinātību. Tad viņa mierina savu dēlu ar tikko no krāsns izvilktām kūkām un noklāj to slapjām bu�ām.

Nu ļauj ta�u man mierīgi paēst, mammu, zēns iebilst.

Tas ir pāri maniem spēkiem, sieviete izsaucas, tu esi pārāk jauks. Tu ta�u neaizliegsi mammai bu�ot savu dēlu?

Turpinot kāri ēst, Teotims samierinājies pacie� �os jūtu uzplūdus. Kad es iedomājos, ka agrāk Igoru māte vairākas reizes gandrīz nogalināja�

Ceru, ka tu vismaz zini, ko nozīmē tavs vārds. Teo nozīmē "dievs", un time "bailes". Teotims Dieva bailes.

Teotims, kas �o stāstu klausās jau tūksto�o reizi, pat nepaceļ acis no kūkas. Viņ� nereaģē arī tad, kad iezvanās telefons, jo viņam jau tāpat neviens nezvana.

Mamma noliek klausuli un apmulsusi atgrie�as pie Teotima.

Vectētiņ� aizvests uz slimnīcu. Viņi to vairs negrib paturēt pansionātā, aizbildinoties ar to, ka viņam ir pārāk slikta veselība. Kaut arī lielu naudu mēs maksājam par pansiju� Jādodas turp�

Centrālajā Hērakla slimnīcā vectētiņ� guļ ar vēnās sadurtām plastmasas caurulītēm un ir pieslēgts mēraparā�tiem, kas pievienoti datoriem. Teotims meklē kādu brīvu vietiņu uz viņa ādas, lai to noskūpstītu. Viņ� noliecas pie vectētiņa vaiga. Ve�uks kaut ko nomurmina.

Ko tu teici, vectētin?

Vectētiņ� cen�as kaut ko pateikt, ta�u viņa mute ir pārāk izkaltusi, lai viņ� varētu parunāt. Kāda medicīnas māsiņa ielej viņam mutē glāzi ūdens tā, it kā aplaistītu puķu podu.

Nabadziņ�, viņ� ar savu Alcheimera slimību ta�u mūs vairs nepazīst. Teotima māte ir izmisumā. Cik �ausmīgas beigas!

Ve�uks pāris rei�u kaut ko nokunkst, un Teotima tēvs ierosina viņu pacelt nedaudz augstāk. Varbūt tā viņam izdosies pasacīt to, ko viņ� mēģina pateikt.

Visa ģimene cen�as viņu pacelt tā, lai neizrautu cau�rulītes no viņa vēnām. Pieplacis spilveniem, vecais vīrs ievelk elpu un ar grūtībām izmoka:

Ļaujiet man� nomirt.

Teotima tēvs sarauc uzacis.

Kāds nejauks vectētiņ�! Mēs nākam tevi apciemot, vedam uz �ejieni puiku, un viss, ko tu mums vari pateikt, ir tikai tas, ka tu gribi nomirt. Bet mēs ta�u tevi nepametīsim! Un tu dzīvosi.

Es gribu mirt, � vecais vīrs atkārto.

Parādās kāds ārsts, kur� vēlas nomierināt ģimeni. Viņ� paskaidro, ka vectēvam sāp, jo viņam ir izgulējumi, un ka viņiem nepietiek pretizgulējumu matra�u. Ta�u visi viņa dzīvībai būtiskie orgāni darbojas. Viņa bronhi ir nedaudz aizsprostoti, ta�u slimnieku kopēja tos iztīrīs.

Un cik tas mums izmaksās?

Ārsts ir saproto�s.

Neuztraucieties, kundze! No patversmes mums atsū�tīja viņa lietu, un tā ir vislabākajā kārtībā. Par jūsu tēvu maksā sociālā apdro�inā�ana. Viņ� pie mums varēs palikt pat pēc tam, kad būs sasniedzis 100 gadu vecumu.

Vectētiņ, vai tu dzirdi? �eit par tevi parūpēsies.

Bet kas tā par smaku?

Ārsts noņem segu, un Teotims ierauga, ka vectēvam ir pamperi. Tas, ka �is vecais cilvēks ir ietērpts kā zīdainis, zēnu tā pārbiedē, ka viņ� lūdz, lai viņam ļauj doties pro�jām. Māte piekrīto�i pamāj, pirms tam paslavējusi dēlu, kā nākas, par to drosmi, ar kādu viņ� izturējis �o dzīves beigu izrādi.

Es izslēdzu televizoru. Maniem mirstīgajiem izdevies likt aizmirst sāpes par to, ka esmu zaudējis Edmondu Velsu. "�eit, lejā, nekas nav mū�īgs," viņ� bie�i mēdza atkārtot. Esmu pārsteigts, ka mirstīgie neprot mierīgi pieņemt to, ka viņu eksistencei jāpieliek punkts.

Es izstiepjos gultā un aizveru plakstiņus. Vai es pats pratī�u samierināties ar beigām? Cik viegli ir mirt, kad tu nezini, kas tevi pēc tam sagaida, tik neizturami ir mirt, kad tu to zini. Bet es zinu, ka tad, ja �eit nomir�u, tad pārvērtī�os par himeru. Es bū�u tikai nemirstīgs un mēms radījums, parasts skatītājs, kas pazudis uz kādas salas kaut kur kosmosā. Kā es gribētu to nezināt un traukties pre�tim nezināmajam! Arī Teotima vectēvs cer, ka nāve būs kā atbrīvo�ana. Varbūt viņ� grib drīzāk uzzināt, kas mūs pēc nāves sagaida.

Ielūkojos pasniedzēju un lekciju sarakstā.

Nez kur� tad būs �odien?

Augstais dievs! Viņa!

Viņas vārds nozīmē "radusies no jūras putām". Sa�skaņā ar mitoloģiju Afrodīte tika ieņemta no Urānam no�cirsto un jūrā iemesto dzimumorgānu sēklas. No asiņu, spermas un sāļā ūdens sajaukuma radu�ās putas (Apbro), kuras, viļņu nestas uz vēja Zefira spārniem, sasniedza Kipras salu kā sieviete, kas izkāpa no viļņiem. Tur to sa�gaidīja horas, kuras to aizveda pie Olimpa dieviem kopā ar Mīlestību (Eros) un Vēlmi (Himeros). Afrodītes skais�tums un grācija pakļāva visus dievus, ta�u visās dievietēs izraisīja greizsirdību. Bet Zevs to pieņēma par meitu.

Afrodītes izvēle krita uz visneglītāko dievu, un viņa apprecējās ar kroplo un klibo kalēju Hēfaistu. Viņ� tai izgatavoja burvju jostu, kas padarīja vai traku aiz mīlestī�bas ikvienu, kas tuvojās tam vai tai, kas to valkāja. Viņai bija trīs bērni Foboss, Deiboss un Harmonija, kuru īstais tēvs nebija vis kroplais Hēfaists, bet daiļais kara dievs Arējs, ar kuru dievietei bija slepens mīlas sakars. Reiz kādā dienā saules dievs Hēlijs pieķēra mīlētājus Hēfaista laulības gultā. Viņ� tos nodeva piesmietajam vīram, kas nolēma izkalt no bronzas medību tīklu, lai tos notvertu un pazemotu visu pārējo dievu acīs. Un tā arī notika.

Kad Arēju atbrīvoja, viņ� atgriezās Trāķijā, bet Afro�dīte devās uz Pfosu, lai jūrā atgūtu savu jaunavību. Hēfaists vēlējās �ķirties, ta�u viņ� pārāk mīlēja savu neuzticīgo sievu, lai no tās �ķirtos uz mū�u. Galu galā viņa atriebība pavērsās pret viņu pa�u, jo visiem dieviem bija radusies izdevība redzēt dievieti kailu, kad viņa bija notverta tīklā, un tie nespēja pret viņu palikt vienaldzīgi.

Tagad ari viņi mēģināja to pavedināt, kas vairumā gadī�jumu tiem arī izdevās.

Kad Hermejs aplidoja Afrodīti, viņa nespēja tam turēties pretim un ieņēma Hermafrodītu jaunu, biseksuālu vīrieti, kura vārdā apvienoti abu vecāku vārdi.

Pēc Hermeja viņa ielaida savā gultā Poseidonu, tad Dionīsu, ar kuru viņai piedzima dēls Priāps, kam bija milzīgs dzimumloceklis. Tā bija Hēras ideja, kura �ādi bija vēlējusies paust savu nosodījumu dievietes vieglprā�tīgajai uzvedībai.

Afrodīte mīlēja Kipras valdnieku Kinerasu, tas uz salas ieviesa Afrodītes kultu.

Skulptors Pigmalions viņā stipri iemīlējās, no ziloņ�kaula izveidoja skulptūru ar Afrodītes izskatu un novie�toja to savā gultā. Pēc tam viņ� lūdzās, lai dieviete nāk pie viņa. Viņa piekrita tā lūgumam, iegāja skulptūrā, to atdzīvinot, un tā radīja Galateju.

Turpinot savus piedzīvojumus, Afrodīte nolaupīja Faetonu (tā vārds nozīmē "spo�ais"). Viņ� vēl bija tīrais bērns, tomēr Afrodīte ar to jau mīlējās un iecēla viņu par sava tempļa sargu.

Afrodītes mīļāko pulkam citu starpā var pieskaitīt arī Adonīsu, ganu, kuram piemita izdaudzināts skais�tums, un viņas kādreizējā partnera, Kipras valdnieka Kinerasa, dēlu. Ta�u Arējs, kas joprojām bija dievietē iemīlējies un greizsirdīgs, uzsūtīja me�akuili, kur� Ado�nīsu saplosīja mīļākās acu priek�ā, bet no viņa asinīm uzplauka puķe anemone.

Afrodītes atribūti ir mirte, roze, augļi ar dzelk�ņiem, āboli un granāti, kas tiek uzskatīti par auglības simbolu. Olimpā viņu pavadīja nimfas, haritas, Eross, Hēra,

Tritons un nereīdas. Uz zemes viņas iemīļotie dzīvnieki bija gulbis, ūbele, āzis un trusis, jo tiem piemita īpa�s talants vairoties.

Afrodītei veltītos tempļus raksturo piramīdas vai koniska forma, kas atgādina skudru pū�ņus. Ēģiptē viņa kļuvusi par Hatoru, ko pielūdz Afroditopolisā, pilsētā, kas atrodas netālu no Memfisas. Feniķijā viņu simbolizē mīlas dieviete Astarte (patiesībā Astarte ir iedvesmojusi grieķus radīt Afrodīti).

Romā viņu pazina ar Veneras vārdu. Vēlāk tā nosaukta arī kāda planēta.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums (Pēc Fransisa Razorbaka darba motīviem, kuru savukārt iedvesmojusi Hēsioda "Teogonija",

700 g. p. m. ē.)

Es pamostos no kāda erotiska sapņa, no kura viss mans ķermenis joprojām dreb�

Afrodīte�

Viņas skatiens, viņas skropstas, viņas smar�as, viņas rokas, viņas zobi, viņas lūpas.

Afrodīte�

Viņas balss, viņas smiekli, viņas elpa.

Afrodīte�

Viņas gaita, viņas kājas, viņas maigās ādas pieskārieni, viņas krūtis, viņas krusti, viņas mugura.

Afrodīte�

Viņas mati, viņas�

Atspie�u muguru pret spilvenu. Sirds sitas kā negudra. Atkal esmu kļuvis par pusaudzi, kur� reiz nodrebēja vien�mēr, kad ieraudzīja kādu glītāku meiteni. Esmu tā iemī�lējies, ka gandrīz ģībstu un vaigi deg.

"Mīlestība ir iztēles uzvara pār prātu," uzskatīja Ed�monds Velss. Labāk nemaz nebija iespējams pateikt.

Domas par draugu uzreiz izkliedē manas erotiskās fantāzijas. Mums vēl bija tik daudz, ko teikt, viņ� vēl būtu varējis man tik daudz dot. Un es vēl joprojām dzirdu viņa balsi: ".. esmu sarakstījis Enciklopēdiju, jo, nejau�i tie�koties ar cilvēkiem, esmu no tiem ieguvis milzīgi daudz zinā�anu. Ta�u, kad es pats tās vēlējos nodot tālāk, lai �īs zinā�anas turpinātu dzīvot, pamanīju, ka ļoti maz cil�vēku �āda dāvana interesē. To var dāvināt tikai tiem, kas ir gatavi to saņemt. Tad es nolēmu to veltīt visiem. Kā pudeli ar vēstuli, ko iemet jūrā. To saņems tie, kas to pratīs novērtēt, pat ja es tos nekad nesatik�u."

Domājot par Edmondu Velsu, atkal atceros savus ļau�dis, kas tagad veido vienu veselumu un dzīvo mierā un saticībā uz savas salas, kur, pateicoties viņu izdomātajai piramīdai, �im smalkajam uztvērējam, es brīvajos brī�os sazinos ar valdnieci.

Tuk, tuk�

Es pielecu kājās.

Celies! � noskandē Rauls. �odien mums būs bro�kastis. Ēst dos pat tādiem zaķapastalām, kas atsakās stā�ties pretim lielajai himerai.

Viņ� ienāk iek�ā un apsē�as uz sofas, bet es tikmēr steidzos mazgāties un ģērbties. Par spīti saviem pārmetu�miem, mans draugs �orīt �ķiet esam īpa�i labā omā.

Patiesībā tu labi vien darīji, ka vakar vakarā nenāci mums līdzi, viņ� man pa ceļam saka. Tāpat nekas īpa�s nenotika. Ta�u �or�s Meliess apgalvo, ka viņam ir kāda ideja, kā pārvarēt �o �ķērsli. Jebkurā gadījumā lielo himeru nevar piebeigt ne ar cilpas krustu, ne ar bultām. Mēs pagatavojām milzīgu arbaletu un tie�i tai krūtīs ietriecām tik pamatīgu mietu kā vārtu stabs. Tas viņai bija kā oda kodiens. Vai �ovakar tu nāksi?

Es vēl nezinu. Vai tu jau dzirdēji jaunumus par Edmondu?

Protams, baumas izplatās ātri. �ķiet, ka viņ� mēģi�nājis iekļūt pie Atlanta, lai turpinātu spēli. Viņ� esot gri�bējis blēdīties�

Es biju kopā ar viņu, � es saku.

Rauls nogroza galvu, tiesa, drīzāk gan saproto�i, nevis pārsteigts.

Es zinu, ka Rauls uz manu skolotāju bija greizsirdīgs. Viņ� dro�i vien domā, ka tagad, kad Edmonda vairs nav, es bū�u pilnīgi viņa rīcībā.

Megarā "sezonas" mums pasniedz siltu, tikko slauktu pienu, maizi un smalkmaizītes. Uz galda ir arī vārītas olas, bekona �ķēlītes un medus. Es to protu novērtēt.

Rauls man piemiedz ar aci.

�odien ir piektdiena Veneras diena. Venera ir

Afrodītes latīņu nosaukums.

Nu un tad?

Mēs visi zinām, ka tu pēc �īs dievietes esi kā traks. Tev nu gan vajadzētu izturēties atturīgāk, jo daudzi par to jau trin mēles.

Un ko tad vini runā?

Ar saviem garajiem pirkstiem rāmi satvēris tostermaizlti, viņ� sarauc uzacis.

Piemēram, runā, ka tu, lai iepatiktos Afrodītei, veido jaukus cilvēkus, kas pievērsu�ies garīgumam.

Rauls Razorbaks nedaudz atmaigst.

Nu, es jau tevi pazīstu un zinu, ka tā nav. Tu patie��ām esi jauks� un garīgs. Izgājis caur simtiem karmu, tu esi kļuvis smalks tipiņ�, kur� ir pārliecināts, ka tāpat kā filmās beigas vienmēr ir laimīgas, ļaunie tiek sodīti, bet labie saņem atalgojumu.

Es ar degunu bakstu savā bļodiņā.

Tu kļūdies. Afrodītei nepatīk jauki cilvēki. Ar saviem ērgļcilvēkiem tev ir daudz lielākas izredzes viņu savaldzināt.

Viņ� noba�ījies mani uzlūko.

Mani ērgļcilvēki vēl nav pabeigti. Pa�laik mūs apdraud Prudons. Viņa armija ir tik milzīga un tik labi bruņota, ka viņ� spētu iekarot visu pasauli, nesastopot ne vismazāko pretestību. Tādēļ es labāk palieku kalnos un turpinu veidot savus cilvēkus, nogaidot, līdz tie būs tik stipri, lai spētu pretoties.

Vai tu baidies no Prudona?

Protams. Jo viņ� �ajā spēlē ir noteico�ais un pārē�jiem uzspie� savu tempu.

Sāra Bernāra ta�u piedāvāja visiem apvienoties pret vina �urkām.

Jā, bet nu jau ir par vēlu, viņ� saka. Tavi ļaudis jau ir tikpat kā ārpus spēles. Kas attiecas uz pārējiem stu�dentiem, viņi tik ļoti baidās, ka varētu tikt padzīti, un ir jau panikā. Viņi ir gatavi bēgt vai padoties. Bet tie, kas varētu viņiem pretoties tādi kā Viktora Igo lā�cilvēki vai Matas Hari vilkcilvēki �, ģeogrāfiski atrodas pārāk tālu, lai iejauktos �ajos notikumos.

Vel jau paliek Merilina Monro ar savām amazonēm.

Vai tu tie�ām tam tici?

Protams, viņas sievietes spēj izrādīt lielu drosmi, ta�u problēma nav lapsenēs, bet gan Merilinā pa�ā. Viņai nav nekādas sajēgas par stratēģiju. Reizēm �ķiet, ka viņas mirstīgie ar savu pasauli ir lielākā saskaņā nekā dieviete, kurai tos vajadzētu iedvesmot. Un tas jau ir par daudz.

Doma, ka da�iem cilvēkiem ir smalkāka intuīcija nekā viņu dieviem, mani uzjautrina. Arī es pats esmu secinā�jis: bez īpa�as palīdzības atsevi�ķi delfīncilvēki veiku�i tik nozīmīgus izgudrojumus, ka man tādi nav pat sapņos rādīju�ies.

�or�s Meliess apsē�as mums blakām.

Man �ķiet, ka esmu izdomājis, kā uzvarēt bries�moni, viņ� bez aplinkiem pavēsta.

Viņ� izskatās entuziasma pārņemts.

Līdz �im esam kļūdīju�ies, jo esam mēģināju�i tam stāties pretim. Ta�u �o problēmu vajag apiet.

Mēs vērīgi tevī klausāmies.

Tikai neko nevaicājiet. Es jums pietaupī�u pārstei�gumu �im vakaram. Lielo himeru nav nekādas vajadzības iznīcināt, pietiks, ja to novedīsim līdz tādam stāvoklim, lai viņa nespētu mums kaitēt.

Ieskanas zvans. Ir astoņi un trīsdesmit minūtes, un tas ir laiks, kad mums jādodas uz Afrodītes pili.

Mīlestības dievietes miteklis atgādina pasaku feju pili, kur no daudzo tornī�u balkoniem nokarājas ziedi. Pils viscaur ir izrotāta sārtām lentītēm un zelta pavedieniem, it visur ir ki�a stila rotājumi. īsta leļļu māja.

Un tajā brīdi no debesīm nolai�as Afrodīte, pār�steidzo�i skaista, pajūgā, ko velk kāds simts dūju un ūbeļu. Sarkana saules ripa viņai aiz muguras izceļ tās stalto stāvu.

Afrodītei līdzās lidinās ķerubs.

Tuklajam mazulim ir kolibri spārni, loks un stops ar bultām, ko rotā karmīnsarkanas sirsniņas.

Tas ir Kupidons, Rauls �ukst, viņ� iz�auj bultu un padara traku no mīlas, kuru vien vēlas. Biedējo�i, vai ne? Iespējams, ka tas ir visbriesmīgākais ierocis�

Es domāju par to, ka manis dēļ Kupidonam nav nekādas vajadzības lietot savas bultas vai Afrodītei savu jostu.

�is eskorts apsē�as zālē spārnu un spalvu virpulī. Die�viete izkāpj no pajūga un ar mums sasveicinās. Tad Afro�dīte tuvojas savas pils ieejai un abas durvju puses pa�as atveras, it kā viņu pazītu.

Ieraugām pla�u, apaļu zāli, kuras sienas apvilktas ar sarkanu samtu.

Telpu apgaismo lustras sve�turi.

Pie sienām piekārtas erotiskas gravīras japāņu estampi, kuros redzamas ainas no "Kāmasūtras". Gar tel�pas malām izvietotas romie�u marmora skulptūras, tajās attēloti apkampu�ies pāri.

Laipni lūgti manā namā, saka dieviete, apsē�o�ties pie sava galda uz paaugstinājuma. � Es esmu mīlas dieviete Afrodīte, jūsu sestā pasniedzēja, un jums mācī�u apgūt pāreju uz 6. apziņas līmeni.

Ar mazu zvaniņu, kam ir liega skaņa, viņa paaicina Atlantu, kas ienāk, grīļodamies zem "18. zemes" sma�gās nastas. Viņa tam norāda uz olu trauku, bet Atlants pagrie�as pret mums, un viņa seja pēk�ņi kļūst barga.

Es nodomāju, ka viņ� mūsu rindās meklē otru studentu maskā, kur� �onakt no viņa aizbēga. Es nolai�u acis.

Kas noticis? jautā Afrodīte, pārsteigta par viņa izturē�anos.

�onakt divi studenti bija ielavīju�ies pie manis, lai piekļūtu "18. zemei".

Vai tu par to esi pārliecināts?

Atlants izvelk aiz jostas aizbāztu togas gabalu. Tā ta�u ir mana toga! Augstais dievs� Laikam bū�u kaut kur aiz�ķēries. Kad atgriezī�os villā, noteikti jāiznīcina atliku�ais apģērba gabals.

Neuztraucies, Atlant, saka Afrodīte, paturot rokā auduma gabalu. Gan mēs atradīsim vainīgo. Ar vienu rokas mājienu viņa pavēl milzim pazust, bet mūs aicina tuvāk "18. zemei".

Nostājusies pie sfēras, viņa izvelk no savas krū�u iedobes cilpas krustu, kas izrotāts ar briljantiem, un pēta mūsu cilvēkus.

Jūsu mirstīgie jau pazīst bēru rituālu. Kur� to izdo�māja?

Tā kā �eit vairs nav Edmonda Velsa, kas būtu varējis atbildēt, visi pagrie�as pret mani.

Kā jūs sauc? jautā Afrodīte, izliekoties, ka mani nepazīst.

Pensons� Mi�els Pensons.

Vēr�oties pie klases, viņa turpina:

Ja jūs jau pazīstat bēru ceremoniju, tad drīz pie�dzīvosiet to, kā rodas reliģijas un tātad arī pirmie mir�stīgo centieni atminēt nemirstības noslēpumus. Vairums jūsu cilvēku baru vairs neizmet savus miru�os mēslainē, tādēļ ir glu�i dabiski, ka viņi sāku�i iztēloties, kā ļaudis pārvietojas uz kādu augstāku dimensiju. īsumā viņi ir izveidoju�i "protoreliģijas". Tikai ar vienu nelielu labo�jumu.

Viņa tuvojas "18. zemei", atver pulksteņa lūku un pagrie� pulksteņa rādītājus vairākus apļus uz priek�u. Ja sprie� pēc apļu skaita, tad viņa likusi mūsu pasaulei novecot par vairākiem gadsimtiem. Visu mūsu cilvēku skaitam vajadzētu pieaugt paātrinātā tempā, un es sevi apsveicu ar to, ka savējos esmu pareizi izmitinājis.

Dieviete Afrodīte mūs aicina tuvoties saviem dar�biem.

Pētu cilvēku barus un redzu, ka Marijas Kirī iguāncilvēki tagad pielūdz sauli, Prudona �urkcilvēki � zibeni, bet Merilinas lapseņeilvēki savu valdnieci, ko tie uzskata par Dieva iemiesojumu uz zemes. Bruno Baijāra piekūncilvēki pielūdz mēnesi, bet Gistava Eifeļa termīteilvēki milzīgu sievietes statuju. Klemāna Adēra skarabejcilvēki pielūdz govis, bet Sāras Bernāras zirgeilvēki � simtga�dīgus kokus.

Ir arī citas, vēl pārsteidzo�ākas reliģijas. Matas Hari vilkcilvēki par Dievu izraudzīju�ies Lielo Balto Vilku, ko viņi uzskata par savu svēto senci. Zor�a Meliesa tīģercilvēki tic reliģijai, ko tie nosauku�i par "Tveici". Raula ērgļcilvēki pielūdz visaugstāko virsotni tajos kal�nos, kuros viņi dzīvo. Bet mani delfīncilvēki pielūdz to jēdzienu, kuru viņi sauc par Dzīvi un kuru definē kā to enerģiju, kas piemīt it visam un uz ko viņi aicina. Jaunā valdniece apgalvo, ka viņa ir nodibinājusi kon�taktu ar Dzīvi, lai saņemtu informāciju, kas noderētu viņas kopienai.

��� Reliģija cilvēkam ir dabiska nepiecie�amība, � paskaidro Afrodīte. Viņa ambīcijas tam liek papla�ināt teritoriju. Viņa iztēle iekarot citas, neredzamas pasaules. Lai tās piesavinātos, cilvēks �īm pasaulēm dod nosauku�mus un tās zīmē. Viņ� izdomā kosmogonijas. Viņ� mūs� izdomā atbilsto�i tādam tēlam, ko uzskata par visaugstāk attīstīto.

Atceros Edmonda Velsa teikto, kad viņ� runāja par Olimpiju: "Cilvēks �eit jūtas kā nokļuvis bērna sapnī vai� grāmatā."

Ar cilpas krustu vērojam savus cilvēkus un secinām, ka pat tie, kuriem nav savu dievu, ieviesu�i kultus.

Afrodīte sapurina savus garos, blondos matus un paziņo:

Tā kā viņi ir izdomāju�i ārpus pasaules pastāvo�o,

tad mēs viņiem radīsim "reāli eso�o". i

Viņa uzraksta uz tāfeles: "18. paradīze."

Mīlas dieviete izvelk no kādas atvilktnes materiālus, kas atgādina iesācēja ķīmiķa piederumu komplektu, kurā ietilpst arī koniskas formas pudele. Viņa sajauc kolbā da�ādas vielas un tad to silda uz Bunzena degļa. Pēc mir�kļa parādās tvaika mutulis; kad pudele tiek sakratīta, tas pārvēr�as koniskā virpulī un pieņem pudeles formu. Tad Afrodīte no mēģenes izvelk niecīgu saulīti, ko novieto konusa vis�aurākajā vietā.

Tas �ķiet kaut kas līdzīgs tam, kas mūs vilināja, kad mūsu dvēseles bija izkļuvu�as no ķermeņa, lai izpētītu "1. zemes" Paradīzi. Saule, kas novietota Paradīzes dzi�ļumā.

Afrodīte sasit plaukstas, un klasē ienāk haritu orķes�tris, lai atskaņotu Semjuela Bārbera "Adad�o".

Mūzika vibrē pa visu telpu, un mūs pārņem dīvainas izjūtas.

Kupidons nodzē� da�as sfērai tuvāk novietotās sveces, iestājas mijkrēslis, un mēs, mēmi aiz brīnumiem, ierau�gām no "18. zemes" debesīs paceļamies vispirms vienu, tad divas un tad jau desmitiem, simtiem un, visbei�dzot, tūksto�iem dvēseļu. Viņas paceļas gaisā un nonāk "18. paradīzes" flakona kakliņā.

Kāds vienreizējs skats! Sīkās cilvēku dvēseles baros lido no visiem planētas nostūriem, atgādinot kosmisku putnu migrē�anu.

Da�as atdalās no pārējām, ta�u paliek lidināmies gaisā zem mākoņiem. Tās ir klīsto�ās dvēseles, kam nav spēka vai vēlē�anās pacelties pretim gaismai, un viņas labprātāk izvēlas palikt turpat, netālu no savas zemes.

Bet kolbā pa to laiku tiek izveidota Paradīze. Trīs pirmās dvēseles pa�as sevi pasludina par ercenģeļiem un kooptē da�us zemākstāvo�us eņģeļus, lai izveidotu tiesu, uzņemtu tos, kas ieradu�ies, un novērtētu viņu dvēseles. Un tā uz "18. zemes" sāk griezties lielais reinkarnāciju cikla rats. Tas ir kā veļas ma�īna, kas vienmēr padara tīrāku un spodrāku.

Un es iztēlojos, ka mans delfīncilvēku bars tagad ar katru paaudzi un katru nākamo karmu varētu kļūt aiz�vien labāks.

Da�as no manu delfīncilvēku labākajām dvēselēm izvēlas atkal atdzimt uz salas, bet citas labprātāk vēlas doties pie citiem cilvēku bariem. Tā ir viņu pa�u brīva izvēle. Atrodas pat tādas, kas izraugās savus vecākus no Raula vai Prudona cilvēkiem, it kā vēlētos izplatīt delfīnu garu pa�ā ienaidnieka sirdī vai starp mazāk apzinīgiem karotājiem. Tomēr mīlas dieviete vēl nav pārtraukusi darboties. Kādā citā kolbā viņa izveido Eņģeļu impēriju, kurā atļauts iekļūt tikai pa kādai retai "18. paradīzes" dvē�selei. Afrodīte mūsu cilvēkiem ir devusi iespēju sasniegt 6. apziņas līmeni. Turpmāk "18. zemes" mirstīgajiem būs arī katram savs eņģelis.

�īs niecīgās planētas cilvēku dzīves cikls sācis darbo�ties miesa, dvēsele, Paradīze, Eņģeļu impērija un atgrie��anās uz savas zemes.

Dvēsele var sasniegt augstāku līmeni. Mūsu dievu uzdevums būs ļoti vienkār�s. Vietējie eņģeļi centīsies mākslīgā veidā palīdzēt saviem klientiem celt līmeni, bet mēs rīkosimies daudz pla�ākos apjomos. Eņģeļi ir cilvēku apziņas ieņem�anas kājnieku karaspēks. "18. paradīze" un " 18. eņģeļu impērija". Afrodīte uzmanīgi novieto abas kolbas lūkās, kas ierīkotas zem sfēras olu trauka. Tas brī�dis ir klāt. Gaisma atkal nodziest, un "18. zemi" tagad apspīd tikai pro�ektora gaisma. Uzrausu�ies uz ķebļiem, lai atrastos augstāk nekā sfēra, vai uzrāpu�ies uz krēsliem, lai būtu vienādā augstumā ar saviem cilvēku bariem, tur�pinām spēli.

Es pats esmu uztrausies uz taburetes ar skatu uz rie�tumiem, kur atrodas mana sala. Ar sava cilpas krusta N slēd�a palīdzību pietuvinu savu salu okeāns, tad sala. Mana "Miera osta".

Mani delfīncilvēki ir uzbūvēju�i monumentālu pira�mīdu, daudz augstāku un pla�āku par visām tām, kuras līdz �im uzceltas. To būvējot, viņi ievēroju�i zelta skaitli:

i +V5

2 , ko tie ieguvu�i, vadoties pēc dabas novērojumiem. Arī viņu jaunā valdniece ir ļoti augsti attīstīta. Tā kā viņa ir aptaukojusies, tad tikpat kā neatstāj gultu. Valdnie�cei apkārt sastāju�ies pieci ļoti jauni vīrie�i, kas nododas meditācijai. Mēģinu to izprast.

Kaut ko tādu es vēl nekur neesmu redzējis. Savā gultā kopā ar pieciem jaunajiem vīrie�u kārtas pārstāvjiem viņa veido tādu kā pārraidītāju-uztvērēju, izmantojot cilvēka starojumu, ko rada apspiesta seksuālā enerģija.

Ar �o dzīvo antenu visi iedzīvotāji ir pievienoti vald�nieces enerģijai, kas savukārt pieslēgusies kosmosam.

Tikai nesen no "aug�as" radīts, mans cilvēku bars ir veicis izcilu progresu. Tas tagad sastāv no gandrīz trīssimt tūksto� iedzīvotājiem, kas ir ļoti izglītoti, to lielākā daļa ir arī ļoti dinamiski un ar izteiktu atbildības izjūtu.

Kā man būtu gribējies, lai mans draugs Edmonds Velss to redzētu un, tāpat kā es, varētu secināt, ka mūsu cilvēki sasniegu�i ļoti augstu evolūcijas līmeni!

Afrodīte mums stāstīja par protoreliģiju, ta�u mani ļaudis jau tiku�i daudz tālāk. Viņi ir izveidoju�i da�ādas, īpa�i garīguma pārraidī�anai paredzētas vietas. Un līdzās parastajai izglītībai viņi pazīst un praktizē meditāciju, dvēseles atdalī�anos no ķermeņa un telepātiju. Mani cil�vēki skolā mācās, kā labāk elpot, kā gulēt īsu laiku, tomēr atpū�oties un kā mīlēt.

Labi pazīdami savu ķermeni, viņi spēj sevi dzie�dēt ar roku pieskārieniem vai uzspie�ot uz noteiktiem punktiem.

�ie cilvēki ir izveidoju�i rakstību un uzglabā savas zinā�anas pergamenta grāmatās. Viņi ir atklāju�i biblio�tēku un savos darbos veiku�i zvaig�ņu kartogrāfiju un visu salas dzīvnieku un augu uzskaiti. Mani ļaudis neatpaliek arī teorētisko zinātņu jomā un turklāt nav aizmirsu�i interesēties par mākslu. Viņi glezno, veido skulptūras un komponē mūziku.

Tomēr vislielāko iespaidu atstāj viņu rāmums. Paglā�bu�ies no kara izraisītajiem stresiem, viņi nepazīst vardar�bību. Viņu bērni, kas tiek audzināti mīlestībā, nerotaļājas ar spēļu iero�iem, jo delfīni tiem �ķiet daudz aizrau�jo�āki�

Tā kā mani mirstīgie lieto uzturā daudz zivju, nevis gaļas proteīnu un tiek pareizi ārstēti, viņi dzīvo ļoti ilgi, un cilvēki, kam ir vairāk nekā simts gadu, joprojām ir lie�liskā formā. Turklāt tie ir gara auguma. Vidējais auguma garums ir 1 m 95 cm, bet da�u garums pat pārsniedz 2 m 10 cm.

Es virzu sava cilpas krusta palielināmo stiklu pa ielām. Mājām nav slēdzeņu. Visi brīvi un bez bailēm dodas savās ikdienas darī�anās, kamēr viedo sapulce apsprie�, kā labāk vadīt pilsētu.

Pensona kungs?

Reizēm viņi savus kuģus, kas ir gari un slaidi un atgā�dina delfīnus, sūta ekspedīcijās uz Veco pasauli. Tā kā vairumam iezemie�u ir posto�ais ieradums nogalināt, pat nedodot iespēju ar viņiem sazināties, viedo sapul�ces dalībnieki �aubās, vai sūtīt ceļā jaunus piedzīvojumu meklētājus. Tomēr osta kļūst aizvien lielāka un kuģu rūpnīcās tiek būvēti jauni, vēl ātrāki kuģi. Pilsētbūvnieki strādā pie kanalizācijas sistēmas, kas aizvadīs visus atkri�tumus un�

Mi�el Penson, es ar jums runāju!

Afrodīte iznirst manā priek�ā.

Man �ķiet, ka auduma gabals, ko atnesa Atlants, pieder jums.

Man sirds stājas.

� Jūs bijāt aizgājis pie pasauļu sarga, lai mierīgi turpinātu spēli un pilnveidotu savus ļaudis, vai ne? Tagad es saprotu, kāpēc jūsu ļaudis spēju�i par mata tiesu izvai�rīties no iznīcības un tik ātri uzbūvēju�i tādu skaistu pilsētu. Bet problēma ir tā, ka jums formāli ir aizliegts turpināt spēli ārpus nodarbību laika. Jūs esat blēdījies, Mi�el Penson.

Tagad visi skatās uz mani. Nosodo�a �aloņa pār�alc studentu rindas.

-Jūs esat blēdījies, Mi�el Penson, un es no jums kaut ko tādu tie�ām negaidīju.

Ar savu briljantiem rotāto cilpas krustu viņa vērīgāk aplūko salu.

Jūsu cilvēki tagad ir daudz attīstītāki nekā pārējie. Man ļoti �ēl, tomēr nāksies uzstādīt pareizu laiku.

Mana sirds tagad sitas straujāk. Lai viņa soda mani,

nevis manus ļaudis, tikai ne manus ļaudis� Viņas rokās dārglieta pārvēr�as par �ausmīgu ieroci, kas noregulēts uz maksimālo stiprumu.

Tikai ne vina, tikai ne to!

Tomēr viņas slaidais pirksts jau spie� cilpas krusta zai�gojo�o D slēdzi.

Katoļu mācītājs Ivans Iļji�s, kas cēlies no Krievijas ebreju ģimenes, kura apmetusies Austrijā, ilgsto�i pētījis bērnu uzvedību un publicējis daudzus darbus tādus kā "Sabiedrība bez skolas" un "Rado�ais bezdarbs". Būdams vairāku kultūru cilvēks, �is domātājs tiek uzskatīts par musinātāju; viņ� atsakās no priesterības un 1960. gadā Meksikā nodibina Kuernavaka dokumentācijas cen�tru, kas specializējas rūpnieciskās sabiedrības kritiskajā analīzē. Savā runā "Lai taisītu revolūciju, nav vajadzīga politiskā stratēģija" viņ� aicina cilvēku radīt tādu darba telpu, kuras galvenais princips būtu draudzīga atmo�sfēra. Viņ� uzskata, ka draudzīgā atmosfēra, nevis ra�ī�gums būs tas, kas ļaus cilvēkam pa�am atrast labāko veidu, kā piedalīties ra�o�anā. Ta�u bez viņa grāmatām un runām Ivans Iļji�s ir populārs galvenokārt tādēļ, ka izgudrojis likumu, kas nosaukts viņa vārdā par Iļji�a likumu. Tajā ietverti vairāku ekonomistu darbi par cil�vēka darbības produktivitāti. To var formulēt �ādi: "Ja turpinām izmantot formulu, kas darbojas, tā beigās vairs vispār nedarbojas." Tomēr ekonomikas jomā bija radies paradums uzskatīt, ka, divkār�ojot lauksaimniecības darbu daudzumu, divkār�osies arī labības daudzums. Ta�u praksē tas darbojas līdz zināmai robe�ai. Un, jo tuvāk �ai robe�ai esam, jo nerentablāks kļūst darbs. Bet, ja �ī robe�a tiek pārkāpta, ra�īgums krītas. Un tas darbojas ne tikai uzņēmuma, bet arī indivīda līmenī. Līdz se�desmitajiem gadiem stahanovie�i uzskatīja, ka rentabilitātes cel�anai nepiecie�ams uz strādnieku izda�rīt lielāku spiedienu. Un, jo vairāk viņ� no �ī spiediena cie�, jo efektīvāks kļūst viņa darbs. Patiesībā tas darbojas tikai līdz tai robe�ai, ko nosaka Iļji�a likums. Bet, kad tā pārkāpta, jebkāds papildu stress samazina produkti�vitāti, tātad ir destruktīvs.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

.

Pulksten septiņos no rīta zibens iesper vulkānā, un tas izraisa nelielu pazemes grūdienu.

Da�as minūtes vēlāk, kad no galvenā kalna sāk celties garaiņi, zemi satricina vēl viens, spēcīgāks grūdiens. Zemi izvago plaisas, un visaugstākās celtnes sagrūst. �ķiet, ka zeme raustās spazmās. Kad beidzot tā zem ļau�u kājām norimst, viņi nolemj, ka zemestrīce ir beigusies, un sāk evakuēt ievainotos.

Un tad pie horizonta parādās milzīgs, apmēram piec�desmit metrus augsts vilnis. Tas lēnām tuvojas krastam, aizsedzot saullēktu un tālu sev priek�ā metot augstu ēnu. Putni, kas tuvojas �ai tik zaļajai un gludajai sienai, neglāb�jami tiek tajā ierauti un samalti.

Delfīncilvēki, kurus zemestrīce piecēlusi kājās, stāv pludmalē un vēro �o dabas parādību. Viņi berzē acis, it kā aizgaiņājot ļaunu sapni.

Glu�i tāpat kā viņu sen�i bija vēroju�i uzbrūkam �urk�cilvēku ordu, viņi tur stāv kā apmāti no �īs nelaimes, kas viņiem uzbrūk bez jebkāda iemesla.

Valdniece ilgi tur acis aizvērtas, cenzdamās saprast notieko�o, tad pēk�ņi tās atver un visiem pavēsta telepātisko vēsti: "Jābēg."

Ta�u neviens pat nepakustas. �is milzīgais pretspēks cilvēkus ir paralizējis.

Tagad viņa uzstāj:

-Jābēg, cik ātri vien spējam. Kāpiet kuģos!

Joprojām nav nekādas reakcijas. Visus apmājusi �ī nenovēr�amā iznīcība. Rāmums un gudrība tagad tiem kaitē. Viņi jau ir visu sapratu�i un samierināju�ies. Un pēk�ņi kļuvu�i pavisam mierīgi� it kā padodoties.

Jābēg! viņa atkārto.

Ir brī�i, kad niknums glābj, tādēļ valdniece sāk kliegt. �ie kliedzieni atbalsojas pilsētā glu�i kā raga skaņas. Viņas sirdi ploso�ie kliedzieni ir tik spēcīgi, ka izrauj delfīncilvēkus no viņu sastinguma. Bērni, kas vēl neprot izmantot intelektu, atsaucas �iem sāpju pilnajiem kliedzieniem. Un no pa�a mazākā līdz vislielākajam viņi uzreiz aptver �īs drāmas apmērus.

Glu�i kā skudru pūznī, kam cilvēks uzkāpis ar kāju, aicinājums glābties ātri izplatās, līdz ir aizsniedzis visus pilsētas iedzīvotājus.

Pludmalē cilvēki sasaucas, kliedz un raud.

Un tad jau �ie kliedzieni un kustības kļūst apvaldītāki, noteiktāki un iedarbīgāki. Lielā steigā ikviens paķer pa�as nepiecie�amākās lietas un steidzas uz kuģi. Jūrnieki paceļ buras. Milzīgais vilnis joprojām nepielūdzami, lai arī it kā palēnināti, tuvojas.

Tagad tas ir desmit kilometru attālumā.

Ostā, izmisumā steidzoties veikt manevrus, vairāki kuģi saskrienas. Panikas pārņemti, ļaudis mazāk domā. Mierīgākajiem un veiklākajiem izdodas atrauties no krasta.

Tagad jau nāvi neso�ais vilnis aizsedz visu horizonta līniju. Līdz krastam paliku�i trīs kilometri.

Zeme atkal sāk drebēt, ta�u �oreiz tā nav zemes magma, kas to satricina. Tā ir vētra, kas tuvojas.

Panika pieaug.

Tie, kas vēl nes kādas mantas, tagad visu atstāj un metas bēgt.

Izmisumā veselas ģimenes metas jūrā, lai peldētu uz glābjo�ā kuģa pusi, kur rokas jau stiepjas tiem pretim, lai viņus uzvilktu uz klāja.

Vilnis ir divu kilometru attālumā.

Grūdienu skaits pieaug, zeme paveras, un tajā pazūd koki, kalni, klintis un trauslās, cilvēku rokām celtās būves. Piramīda, kas ir viņu spo�uma simbols, ieplaisā un sabrūk.

Viens kilometrs.

Atkal iestājies klusums. Tas ir smags un nospiedo�s. Tum�ajās debesīs apklusu�i putnu kliedzieni.

Tajā brīdī uzsprāgst vulkāns un iz�ļācas oran�sārtas krāsas magma, pārklājot visu salu. Vilnis tagad ir tikai simts metru attālumā.

Ļaudis ir iesprostoti starp uguni un ūdeni.

Tikai piecdesmit metri.

Delfīni tiek uzmesti tik augstu gaisā, ka viņi nomirst no trieciena, atsitoties pret salas zemi. Un baismīgais vilnis palēnināti gā�as pret paradīzes nostūri, kas ir bijis �o ļau�u glābiņ�. Cilvēki izskatās kā sīki, gai�i punk�tiņi, kas neveikli kuļas ūdenī. Sadragātā miesa pielīp pie akmeņiem un pārvēr�as par sārtām duļķēm. Pēc tam kā "Titāniks", kas uzskrējis aisbergam, visa sala nodreb, klints gabali atdalās no zemes, atsedzot iebrukuma vie�tas, kur zeltainā magma zaļajā ūdenī sāk vārīties un kūpēt.

Sala izgaist pasaules aizkulisēs, nolemjot savus iedzī�votājus dro�ai nāvei. Tā lēnām slīd aizvien dziļāk, līdz pēk�ņi vienā mirklī nogrimst, okeānam applūdinot �o nāves virpuli.

Atkal iestājas klusums.

Viss ir beidzies. Tajā vietā, kur bija atradusies apbrī�nojama civilizācija, tagad ūdenī peld tikai da�as atlūzas. No simt se�desmit kuģiem, kas mēģināju�i atstāt salu, tikai divpadsmit izdevies izglābties no �īs stihijas.

No trīssimt tūksto� dvēselēm, kas mitu�as delfīncil�vēku galvaspilsētā, izdzīvoju�as ir trīstūksto� dvēseles.

Valdniece ir pazudusi, un uz viena no divpadsmit kuģiem tiek iecelta jauna valdniece. Viņa ātri apjēdz, kāda atbildības nasta tai uzvelta. Uzrāpusies kuģa priek��galā, viņa saka runu, lai uzmundrinātu savus ļaudis. Un valdniece saka: tik ilgi, kamēr būs dzīvs kaut viens delfīncilvēks, lai arī kurp tas dotos, viņ� vienmēr nesīs sev līdzi savas tautas vērtības, atmiņas, zinā�anas un simbolus.

Skarabejtautu veidoja divi miljoni simt piecdesmit tūksto�i vīrie�u un sievie�u, kuri bija sasniegu�i augstu civilizācijas attīstības līmeni. Viņi bija uzbūvēju�i lielas pilsētas un attīstīju�i daudzveidīgu lauksaimniecību, pateicoties ļoti noderīgam izgudrojumam podniecībai. Sākumā viņi izaudzēja labību, bet pēc tam savu ra�u uzglabāja lielos angāros. Tomēr smecernieki un kukaiņi strauji iznīcināja viņu iekrājumus, līdz kādā dienā vie�nai no sievietēm ienāca prātā doma izgatavot hermētiski noslēgtus podus. �āda doma viņai radās, vērojot skarabejus, kas savas oliņas glabā govs mēslu pikā, lai tās attīstītos dro�ā vidē.

Skarabejtauta nolēma �o ideju pilnveidot un iedomā�jās par izkaltētiem mēsliem, bet pēc tam par mālu un no �iem materiāliem izgatavoja gan podus, gan to vākus.

Podniecības atklā�ana viņiem nodro�ināja milzīgas priek�rocības. Vispirms skarabejtauta izgatavoja mazus podus, tad lielus, bet visbeidzot krūkas, ko pildīja ar pienu, gaļu, graudiem un dzeramo ūdeni. Viņi izgud�roja podnieka virpu, lai izveidotu ideāli apaļus traukus, bet tad radās doma izveidot riteni, un viņi izgatavoja ari ķerras un divri�us. No visām tā reģiona tautām skarabejcilvēki izrādījās vislabāk apgādāti ar pārtiku un viņu bērni bija vislielākie. Ar to pietika, lai viņiem pie�ķirtu zināmas priek�rocības.

Savu pirmo pilsētu skarabejcilvēki uzbūvēja pie kādas upes ietekas. Tad viņi devās līdz iztekai. Un līdz ar viņu izpētes ekspedīcijām apstrādājamās zemes pletās aizvien tālāk uz dienvidiem. Upe apūdeņoja viņu zemes un deva mēslojumu, kas tās bagātināja. Otra pilsēta tika uzbūvēta tā, it kā iezīmējot viņu virzību vēl tālāk uz dienvidiem. Tai sekoja tre�ā. Ikreiz ļaudis savās ekspedīcijās ņēma līdzi krūkas ar pārtikas produktiem, kas tiem ļāva izdzīvot un doties vēl tālāk � turp, kur citas tautas bija atteiku�ās doties. Viņu sistēma ekspedīcija, ciemats, pilsēta, kultū�ras papla�inā�anās darbojās nevainojami, nemitīgi palie�linot viņu teritoriju, iedzīvotāju skaitu un dzīves ērtības. Ta�u, virzoties tālāk uz dienvidiem, skarabejcilvēki uzdū�rās kādam tik augstam kalnam, ka nespēja tajā uzkāpt.

Tā kā rietumos bija jūra, austrumos � tuksnesis, bet tie�i priek�ā kalns, viņi nolēma savu ekspedīciju pār�traukt.

Tad skarabejtauta uzbūvēja ceļus, lai savienotu savas pilsētas un starp tām varētu pārvietoties divri�i ar iegūto ra�u. Saimniecība uzplauka, jo teritorijas ģeogrāfis�kais izvietojums bija īpa�i labvēlīgs. Turklāt tāpēc, ka iedzīvotāju bija tik daudz, viņiem nebija grūti izveidot armiju, kura pēc tam, kad bija sakāvusi visas kaimiņu tautas, izveidoja dro�ības spēku, kas spēja atvairīt jebkuru uzbrukumu.

Reiz kādā rītā bērni pamanīja pie horizonta no zie�meļrietumiem peldam lielus kuģus ar takelā�u, kādu viņi līdz �im vēl nebija redzēju�i.

Sākumā skarabejcilvēki nobijās, ka tas ir jauns pirātu uzbrukums. Kuģiem tuvojoties, viņi redzēja, ka tie ir teh�niski daudz attīstītāki. Kuģiem bija ne tikai lielas buras, bet arī korpuss �ķita divdesmit reizes lielāks un garāks par tiem, kādus viņi līdz �im bija redzēju�i.

Trīssimt kareivji steidzās izveidot aizsarglīnijas.

Ta�u, kad kuģi piestāja krastā, iedzīvotāji bija pār�steigti, kad no tiem nokāpa nomocītas un izbadēju�ās būtnes. Viņu acīs bija saskatāma �ausmu atblāzma, un skarabejcilvēki prātoja, ka viņi saskāru�ies ar smagiem pārbaudījumiem.

Dro�s paliek dro�s, kareivji izveidoja �ķēpu un vai�rogu sienu, ielencot atbraucējus, ta�u sve�ie nebija nai�dīgi. Viņi �ķita ļoti noguru�i un vārgi. Vairums no viņiem nebija ēdu�i vairākas dienas vai pat nedēļas. Viņu vaigi bija iekritu�i un bāli. No visiem ceļotājiem vispārsteidzo��ākā �ķita kāda sieviete ar platiem gurniem; āda uz viņas rokām nokarājās kā apģērbs, kas ir pārāk liels.

Tikko nokāpu�i krastā, sve�inieki, visi kopā saspiedu��ies, saritinājās kamolā, jo bija pārsalu�i. Viens no tiem tomēr sevī atrada spēku tuvoties kareivjiem. Viņ� kaut ko pateica valodā, ko skarabejtauta nesaprata. Kareivju vadonis atbildēja ar jautājumu, kas nozīmēja: "Kas jūs esat:

Ceļinieks paņēma nūju un ar to smiltīs uzzīmēja zivi, tad kuģi, tad salu un tad vilni. Skarabejcilvēku vīrietis beigās saprata, ka �ie ļaudis aizbēgu�i no kādas salas rie�tumos, ko viļņi pēk�ņi bija nogremdēju�i.

Viņi nebija bruņoti un par miera zīmi pastiepa atvērtu plaukstu. Skarabejcilvēku sievietes jau nesa pārtikas pro�duktus, lai pabarotu atbrauku�os, un segas, lai tos sasil�dītu. Kareivji sapulcināja tos tuvējā izcirtumā, kur skara�bejcilvēki tiem no zariem uzcēla pagaidu mitekļus.

Un �ie ļaudis apmetās apsargātā aplokā. Skarabejcilvēki viņus apmeklēja kā interesantus dzīvniekus un pētīja viņu kuģus, un ikviens centās izprast, kā tik vārgi cilvēki spēju�i uzbūvēt tādus skaistus kuģus. Visiespaidīgākās �ķita buras un ka tās, kuģim �ķeļot viļņus, cilājās kā putna spārni.

Delfīncilvēki aplokā pavadīja vairākas dienas, lai atpūstos un dziedētu brūces. Viņi klusēja, un viņu ska�tieni pauda izmisumu. Beidzot skarabejcilvēku pilsētas galva uzaicināja pie sevis uz pārrunām delfīncilvēku dele�gāciju. Viņi vieni uz otriem raudzījās neuzticīgi, tomēr ieinteresēti.

Turpmāko pārrunu gaitā tika nolemts, ka delfīncil�vēki var palikt un pat uzcelt savu kvartālu viņu pilsētā ar nosacījumu, ka viņi skarabejcilvēkiem nodos savas zinā�anas.

Delfīncilvēki pameta ie�ogojumu un saņēma atļauju būvēt savus pastāvīgos mitekļus kādā nomaļā kvartālā. Viņi tajā uzbūvēja interesantas, apaļas cementa mājas ar smalkām, tirkīzzaļām durvīm. Kad pirmie jūtu uzplūdi bija pārgāju�i, kādu dienu viņi nolēma sarīkot svētkus, lai atcerētos �o izsūtījumu, kura laikā viņiem bija izdevies izbēgt no nāves.

-Turpmāk, paziņoja valdniece, ikreiz, kad būsim pārdzīvoju�i kādas briesmas, mēs savās grāmatās notiku�mam veltīsim stāstu, lai neviens to neaizmirst un lai pie�redze kalpo nākamajām paaudzēm. Mēs sarīkosim svēt�kus, kuru laikā baudīsim tādus ēdienus, kas atbilst �im piedzīvojumam. Visas tās nedēļas, kuru laikā glābāmies no plūdiem, mēs ēdām zivis. Ik gadu �īs milzīgās kata�strofas gadadienas datumā ēdīsim tikai zivis.

Naktī izglābto delfīncilvēku valdniece nomira, jo tai rīklē bija iesprūdusi zivs asaka.

Steidzami vajadzēja noskaidrot, kur� kopienā varētu viņu aizstāt. Vairāki delfīncilvēki savā starpā sacentās par to, kuram būs lielāks medija talants. Kopumā sievietes �ajā jomā izrādījās apdāvinātākas nekā vīrie�i, un par jauno valdnieci kļuva kāda jauna meitene. Viņa tūlīt sāka ēst par pieciem, lai kļūtu resna un iemantotu pietiekami enerģijas ilgsto�ai meditācijai.

Pateicībā par saņemto laipnību delfīncilvēki pamazām nodeva savas zinā�anas skarabejcilvēkiem. Viņi tos iepa�zīstināja ar savu skaitļu sistēmu un alfabētu. Viņi tiem iemācīja savu valodu. Viņi tiem pasniedza arī debesu kar�togrāfiju un ierādīja savus navigācijas un zvejo�anas paņē�mienus. Tiesa gan, delfīncilvēki nemācēja paskaidrot, kas īsti uz viņu salas bija noticis. Viņi aprobe�ojās ar to, ka pastāstīja: viņi reiz mitu�i Paradīzē un tiku�i no turienes padzīti, jo nezinā�anas dēļ pieļāvu�i kādu kļūdu.

Turklāt delfīncilvēki iemācīja tiem, kā veikt bārteru, skarabejcilvēki līdz �im bija izmantoju�i glieme�vākus, nosakot tos par vienotu vērtību.

Atbraucēji paskaidroja, kāpēc ir lietderīgi celt piemi�nekļus. Ap tiem varēja pulcināt tautu, turklāt tie veidoja orientierus, pēc kuriem vadīties pilsētā, un pievilināja garāmbrauco�us ārzemniekus, tā veicinot ārējos sakarus.

Lai gan skarabejcilvēki vērīgi ieklausījās delfīncilvēkos, tomēr attiecībā uz pieminekļiem tos māca �aubas. To uzstādī�ana pārāk dārgi izmaksāja, bet to lietderība pagaidām �ķita ap�aubāma.

Toties delfīncilvēki nolēma savām vajadzībām izvei�dot pa�i savu reliģiju.

Viņi piekrita, ka miru�os nepiecie�ams apglabāt kādā piramīdā, lai atvieglotu tiem lielo ceļojumu uz viņpa�sauli. Tiesa gan, skarabejcilvēki �aubījās par to, vai viņu dvēsele tie�ām ir �eit, lejā, iesprostota, tomēr vietējos pārliecināt uzsākt lielus darbus visvairāk bija vajadzīgs viņiem pa�iem. Turklāt to vajadzēja panākt neuzstājot. Kāds delfīncilvēks, kur� bija labākais savas paaudzes stāst�nieks, paziņoja, ka nākamajā dienā viņ� skarabejļaudīm izstāstīs pasaules vēsturi. Un visu nakti viņ� deva savai fantāzijai vaļu; viņ� pārsteidza skarabejcilvēkus, stāstot par kosmogoniju, lai tos mudinātu izveidot savu reliģiju un uzcelt piramīdu. Doma par to, ka vajadzētu radīt die�vus ar dzīvnieku galvām, stāstniekam ienāca prātā glu�i negaidot, jo viņam �ķita, ka uz skarabejcilvēkiem �āda koncepcija atstās lielāku iespaidu.

Un skarabejcilvēki tā arī izdarīja, turklāt arī pa�i palī�dzēja stāstniekam stāstu izpu�ķot ar da�ādām detaļām; viņu fantāziju rosināja kāda auga, ko viņi bija atklāju�i, mikstūra. �ī mikstūra tika pagatavota uz sasmalcinātas sarkanas ogas efedras bāzes, no tās ieguva psihotropo vielu, kas veicināja transa iestā�anos un pastiprināja vīzijas. Tā kā sve�inieka stāsts patika visiem, tad tas tika nodots tālāk no mutes mutē, bet vēlāk saglabāts arī rakstiski.

Protams, delfīncilvēks �o to pielika klāt, tomēr viņam bija noteikts mērķis � panākt, lai tiktu uzcelta piramīda, kurā jaunā valdniece varētu sazināties ar dievu.

Mentāli jaunā, tuklā meitene bija tam gatava, un skarabejcilvēki, kurus bija pārliecinājusi doma par to, ka viņiem nepiecie�ams izveidot jaunu reliģiju, beidzot pakļāvās rosinājumam celt vēl augstāku piramīdu, nekā jau bija uz salas. Tai bija arī ērta lod�ija, kas atradās virs divām tre�daļām no piramīdas augstuma. Tā kā delfīn�cilvēki bija uzstāju�i, ka ceļojums uz viņpasauli jāsāk no monumenta, skarabejcilvēki tur apglabāja ievērojamu viņu sabiedrības cilvēku mirstīgās atliekas; nu vajadzēja pabīdīt malā miru�os, lai slepeni ierīkotu vietu jaunam neatkarīgam medijam.

Lai gan meitene zināja, ka jaunajā "pārraides-uztver�anas vietā" dievs ar viņu runā, tomēr valdniece ilgi domāja, līdz uzdeva dievam to jautājumu, kas viņu vis�vairāk satrauca: "Kādēļ jūs mūs pamētāt?"

Un, kad tas beidzot bija uzdots, valdniecei �ķita, ka saņem atbildi, ko viņa interpretēja �ādi: "Lai, saskaroties ar nelaimi, jūs norūdītos."

Lai gan valdniece pieņēma �o atbildi, tomēr, atcero�ties savu ļau�u cie�anas, apsēdusies lotosa pozā vienatnē starp skarabejtautas miru�ajiem, viņa klusu raudāja.

Es ļoti lūdzu, � viņa �ukstēja, lai jūs vairs nekad mūs nesodītu ar tik smagu pārbaudījumu.

Pēc �ī biklā pārmetuma savam dievam viņa saprata: lai gan bija ļoti smagi, tomēr varēja būt vēl daudz ļaunāk.

Jo viņu dievs tos bija tikai par mata tiesu paglābis no �urkcilvēkiem, iedvesmojis uzbūvēt kuģi un pasargājis no nogrim�anas, nosūtot uz salu delfīnus. Viņ� bija tiem palīdzējis iekārtoties uz brīni�ķīgas salas un sasniegt ļoti augstu garīgās attīstības līmeni.

Nākamajās dienās medijs un stāstnieks veica brīnu�mus. Pirmais, saņemot informāciju no aug�as, bet otrs izplatot informāciju lejā. Stāstnieks vēl uzlaboja savu kosmogoniju. Dibinātāju pārim, kas meklēja zudu�o Paradīzi, viņ� pievienoja ideju par diviem dvīņubrāļiem, kas bija arī sāncen�i. Viņ� iztēlojās cīņu starp Mēness un Saules pielūdzējiem, no kuriem pirmie atradās melu un ilūziju (jo mēness ir tikai saules gaismas atspulgs), bet otrie patiesības (jo saule ir patiesais visu enerģiju avots) varā. Viņ� pastāstīja, kā tumsas spēki cīnījās pret gaismas spēkiem jeb labie pret ļaunajiem, tas bija visparastākais duālisms, kas darbojās vienmēr.

Delfīncilvēku valdniece iegaumēja visu, ko dievs viņai teica, ta�u, kad savas domas atstāstīja pārējiem ļaudīm, viņa tās, protams, pasniedza personiskā interpretācijā. Tā kā apkārt eso�ie līķi sāka necie�ami smirdēt, valdniece izdomāja kādu rituālu, kura laikā tiem tika izņemti pūs�to�ie iek�ējie orgāni, bet pa�i stingri notīti ar auduma strē�melēm, lai tiem nepiekļūtu gaiss. Dvīņu dievu kosmogo�nija izplatījās starp skarabejcilvēkiem, kas to pārvērta pa�i savās teiksmās, ar to saistot daudzveidīgās cilvēka garīgās izpausmes un vietējos rituālus. Pēc kāda laika bija izveido�jusies stabila un pilnīga skarabejcilvēku reliģija. Stāstnieks nomira, skarabejļaudis viņu aizmirsa un uzskatīja, ka �āda reliģija ir pastāvējusi no laika gala. Ta�u, kamēr skarabejcil�vēki papla�ināja savu panteonu, delfīncilvēki, glu�i pretēji, bija ķēru�ies pie savas reliģijas vienkār�o�anas, lai nonāktu pie viena vienota Dieva koncepcijas. Vienlaikus attie�cībā uz viņiem parādījās pirmās neiecietības izpausmes.

Skarabejcilvēku bērni delfīncilvēku bērnus bez jeb�kāda iemesla mēdz iekaustīt, un bie�i vien aiz tīrās skau�dības delfīncilvēku būdiņas tika izlaupītas un izpostītas.

Tomēr delfīncilvēku ietekme turpināja nest augļus. Bez piramīdu celtniecības un reliģijas ievie�anas viņi savus saimniekus skarabejcilvēkus rosināja uzbūvēt ostas pilsētu, kurā piestāja aizvien vairāk sve�zemju kuģu. Tur�klāt delfīncilvēki tos mudināja izveidot bibliotēku, jo viņi savas zinā�anas bija apkopoju�i grāmatās.

Pēc bibliotēkām cēla skolas, kur bērni jau no mazotnes mācījās rakstīt, lasīt un rēķināt. Vēlāk radās arī mācību iestādes pieaugu�ajiem, kurās tika pasniegta ģeogrāfija, astronomija un vēsture.

Un, visbeidzot, delfīncilvēki pamudināja arī skarabej�cilvēkus uzsākt jūras un sauszemes ekspedīcijas. �ī doma viņiem neienāca prātā tāpat vien, �ādi viņi cerēja atrast izdzīvoju�os no pārējiem deviņiem kuģiem, kas bija devu��ies uz citu pusi. Un tik tie�ām savu meklējumu rezultātā viņi tuksnesī atrada delfīncilvēku barus, kas jau sen klīda no oāzes uz oāzi. Viņi atkal bija visi kopā, un tuksne�a delfīncilvēki jūsmoja par to, ka "Miera ostas" cilvēkiem, kas bija izdzīvoju�i, bija izdevies piekrastē uzbūvēt pa�iem savus ciematus. Lai arī kāds liktenis viņus būtu piemek�lējis, tomēr visi paturēja atmiņā divus posta cēloņus, kas viņu ļaudis bija dziļi iespaidoju�i, �urkcilvēkus un mil�zīgos plūdus, kuri tos bija piespiedu�i pamest savu salu.

Tomēr skarabejcilvēki no delfīncilvēkiem pieprasīja aizvien vairāk un vairāk. Tie apskauda delfīncilvēku zinā��anas, un, jo vairāk viņi no tiem uzzināja, jo vairāk viņiem �ķita, ka delfīncilvēki no viņiem kaut ko slēpj. Uzzinā�ju�i par tuklo mediju, viņi gribēja uzzināt par piramīdas noslēpumiem un pieprasīja, lai arī skarabejcilvēku pries�teru kārtas pārstāvjiem ļauj sarunāties ar Dievu. Pēc tam viņi paģērēja, lai delfīncilvēki tiem nodod savas vissare��ģītākās zinā�anas. Un viņi piekrita arī tam. Tā izveidojās vairs nevis atsevi�ķa kārta, bet vesela erudītu skarabejcil�vēku grupa, un �ie intelektuāļi pamazām izspieda vecās paaudzes priesterus, zemniekus un kareivjus. Lai nostipri�nātu savu varu, viņi radīja jaunu koncepciju monarhiju. Ar savu līdzinieku atbalstu un delfīncilvēku materiāli teh�nisko nodro�inājumu viņu vadonis sevi pasludināja par karali un Saules dēlu. Lai gūtu līdzekļus savai armijai, viņi ieviesa nodevas, radīja karaliskās pārtikas rezerves un sāka celt aizvien vairāk un aizvien iespaidīgākus pieminekļus.

Drīz �ajā karalistē bija izveidoju�ās divdesmit lielas pilsētas.

Tā, nemitīgi progresējot un attīstoties kultūrai un valsts reliģijai, skarabejcilvēki bija kļuvu�i par politisku un ekonomisku lielvalsti.

Zibens vadītie �urkcilvēku ziņne�i kādā pēcpusdienā atklāja kaut ko pārsteidzo�u ciematu, kurā mīt tikai sievietes. Viņi ilgi stāvēja, vērojot �īs cēlās amazones, kas bija tik skaistas un atlētiskas. Da�as kailas plun�ājās upē, cita citai ierīvējot ķermeni un matus ar saziepētu zāli un jautri �ļakstoties. Citas kādā aplokā zirgu mugurā trenējās lēkt pāri �ķēr�ļiem vai �aut ar loku un bultu. Apstaigājot ciematu, beidzot viņi ieraudzīja arī da�us vīrie�us, kas gatavoja ēdienu, adīja, iz�uva vai spēlēja kādu mūzikas instrumentu.

Atgriezu�ies savā bāzē, ziņne�i joprojām atradās tikko redzētā varā.

Viņu stāstījums aizrāva vadoni, kas bija liela auguma vīrs, kura galvu rotāja no viņa priek�gājējiem mantotā melnā �urkas āda.

-Vai �īs sievietes ierindojamas "vājāku par mums" vai "spēcīgāku par mums" sve�inieku kārtā?

Spiegu spriedums bija kategorisks:

Vājāku par mums.

Tad vadonis paziņoja, ka viņ� sapnī redzējis viņiem �īm sievietēm jāuzbrūk.

�urkcilvēki izdalīja iero�us. Tad karaspēks devās ceļā, lai garā lokā izkārtotos kalnos, kas pletās ap lapseņsievie�u ciematu.

Atskanēja pirmais uzbrukuma signāls, kas atgādināja putna treļļus. Tā bija pavēle raidīt �ķēpus pāri lapseņsievie�u pilsētas aizsargmūrim.

�ķēpi lidoja, kur pagadās. Kliedzieni, asinis, nogali�nāto ķermeņi, matu gūzma viss sajaucies vienā juceklī peldēja starp saplēstu apģērbu gabaliem ezerā, kura ūdens krāsojās sarkans. Cilvēku sejas pauda neizpratni, kad tos sasniedza kārtējā �ķēpu krusa.

Tad amazones beidzot atjēdzās un metās uz nojumi, kur glabājās viņu loki un bultas. Kāda sieviete ar ļoti gariem, gai�iem matiem izkliedza pavēles. Aizsargmūra aizsegā karotājas pulcējās aiz vadones, lai iz�autu bultas uz uzbrucējiem. Ar saviem jaunajiem lokiem, kam bija dubults auklojums, viņas nogalināja vairākus desmitus no tiem, ta�u �urkcilvēki jau sāka jaunu triecienu.

�ķēpu gūzma pār�ķēla gaisu. Kad �ķita, ka pienācis īstais brīdis, vadonis deva tre�o uzbrukuma signālu.

�urkcilvēki metās uz priek�u, lai triecienā izsistu vār�tus, ta�u viņus apstādināja trāpīgi mērķētas bultas, bet citi devās tuvcīņā, aizsargājoties ar vairogiem, un viņiem izdevās izsist pilsētas vārtus.

Atskanēja jauns kaujas signāls, un no slēpņa auļos, ar kaujas saucieniem uz priek�u metās simts �urkcilvēku jāt�nieku. Ta�u amazoņu kolonna jau atradās zirgu mugurā, un pie pilsētas mūriem divas kavalērijas stājās viena otrai pretim. Un drīz vien lapseņsievietes bija guvu�as virsroku. Lai gan viņas nebija spēcīgākas, toties uzbrukumā izrādī�jās straujākas. Viņu veiklība un jā�anas prasme ļāva izvai�rīties no zobenu cirtieniem un �ķēpiem. Pēc �īs tuvcīņas �urkcilvēku jātnieki atkāpās, un da�i no tiem metās bēgt kājām, bet amazoņu kolonna tiem dzinās pakaļ. Tagad panika valdīja uzbrucēju pusē. Un �urkcilvēku vīrie�i atkāpās �o apbrīnojamo sievie�u priek�ā.

Tad �urkcilvēku vadonis nolēma pats vadīt jaunu �ķēpmetēju uzbrukumu. Kamēr kavalēristi savos zirgos nokļuva pakalna virsotnē, viņi starp kalna nogāzēm saņēma jaunu triecienu. Daudzi no �iem vīriem tika nogalināti, �ķēr�sojot pirmo kavalērijas līniju. Sievietes �āva bultas tie�ā trāpījumā. Tad sākās tuvcīņa, un kārtējo reizi vīrie�iem neizdevās gūt virsroku. Amazones kliedza, koda, rāva tiem ārā matus �ķipsnām vien un sita zem jostasvietas. Dun�u makstīs viņas bija paslēpu�as nelielus, saindētus durkļu uzgaļus. Pārsteigti par tik negaidītu preto�anos un �o fūriju apņēmību, �urkcilvēki cīnījās sliktāk nekā parasti. Pieradu�i pie tā, ka viņu dzīvesbiedres parasti uzturas dziļi alās, viņi nespēja aptvert, ka �īs sugas pārstāves viņiem tik sīvi pretojas. Dziļi sirdī �urkcilvēku vadonis nolādēja spiegus, kas bija par zemu novērtēju�i pretinieces.

Izvilcis �ķēpu, viņ� metās virsū veselai amazoņu rin�dai un viens pats sāka tās kapāt gabalos. Lapseņsievie�u vadone deva prettriecienu, ievainojot viņu ar bultu pierē, liekot tam zaudēt samaņu.

Lapseņcilvēku karotājas izgrūda uzvaras kliedzienu, jo �urkcilvēku vīri bija spiesti aiznest savu ievainoto vadoni.

Vēj� bija iegriezies no citas puses. �urkcilvēki sanik�noti zaudēja. Viņi atkāpās, nesagaidīju�i atkāp�anās sig�nālu. Drīz viņi tika patriekti no lapseņsievie�u pilsētai blakus eso�ās teritorijas.

Kad miru�ās bija apglabātas, bet ievainotās apkoptas, lapseņsievietes sarīkoja svētkus.

�urkcilvēku vīrie�u apmetnes vietā niknums ņēma virsroku pār vil�anos par zaudējumu cīņā. Uzskatot savas dzīvesbiedres par amazonēm līdzīgām, viņi riebumā pret visu sievie�u dzimumu terorizēja tās bez jebkāda iemesla.

Kad �urkcilvēku vadonis bija nācis pie sajēgas, viņ� izrādījās īpa�i atriebīgs. Viņ� nolēma, ka viņa karapul�kiem trūcis ne tikai drosmes, bet arī dū�as, atkāpjoties cīņā ar sievie�u pilsētu. Lai tos motivētu cīņai, viņ� ieviesa "iznīcinā�anu". Ikreiz, kad viņi zaudēs, viņ� nogalinās vienu no katriem desmit kareivjiem, ko viņ� izraudzīsies uz labu laimi. Tā viņi uzzinātu, ka labāk iet bojā ar cieņu, cīnoties ar ienaidnieku, nekā mirt gļēvuļa nāvē no savu cīnasbiedru rokas. Sacīts, darīts. Pēc tam viņ� deva rīkojumu ar nāvi sodīto līķus izmest atkritumos.

Glu�i intuitīvi �urkcilvēku vadonis �ādi ar vardarbī�bas palīdzību atjaunoja diversijas principu, ko bija ievie�sis viņa slavenais sencis.

Bailes tiek uzvarētas ar bailēm. Aizmirstiet savas bai�les cīņā ar amazonēm, jo jums jābaidās tikai no manis, vadonis saviem ļaudīm paziņoja.

Un patie�ām, pēc tik daudz ne�ēlības bez jebkāda iemesla lapseņsievietes kareivjiem ne�ķita vairs tik bries�mīgas kā viņu vadonis. Turklāt, lai kareivjiem atdotu ticību saviem spēkiem, vadonis tos sūtīja cīnīties ar citām tautām, kuras nebija tik pretoties spējīgas. Viņu gūstekņi netika nogalināti, bet gan vesti līdzi kā dzīvnieki, lai tie atrastos pirmajās rindās un pirmie saņemtu amazoņu rai�dītos �ķēpus.

Zurkcilvēku vadonis gribēja atriebties par apkauno�jumu, ko amazones viņam bija nodarīju�as. Saviem gald�niekiem viņ� deva rīkojumu izgatavot tādus pa�us lokus ar dubulto auklojumu kā amazonēm un nostiprināja militārās kastas, tām pie�ķirot jaunas privilēģijas.

Viņ� pats sevi pasludināja par karali. Un pla�ā, greznā ceremonijā viņ� paziņoja, ka turpmāk būs jāmaksā nodokļi, lai varētu armijai nodro�ināt modernāku teh�niku.

Kar� ar lapseņsievietēm draudēja ievilkties, un �urk�cilvēku karalis nolēma uzcelt pagaidu pilsētu, ko ie�ogoja dzīv�ogs. Turpmāk �urkcilvēki dosies uzbrukumā no �īs bāzes, kur viņi bija apmetu�ies uz dzīvi.

Lai cik paradoksāli tas �ķistu, bet �urkcilvēku vadoņa vara vēl nekad nebija bijusi tik spēcīga kā pēc �īs sakā�ves un viņ� vēl nekad nebija ticis tā cienīts. Vēlāk karalis ieviesa jēdzienus "moceklis" un "varonis", lai glorificētu tos, kas bija kritu�i cīņās ar �īm briesmīgajām sievietēm, un izrādījās pionieris propagandas jomā, nemitīgi izmai�not stāstus par �o cīņu, lai apkaunotu savu pretinieku.

Vārds lapsene bija kļuvis par lamuvārdu, un viņi ņēmās dedzināt visus �o kukaiņu pū�ņus, kas tiem trāpījās ceļā.

Karalis nesteidzās. Viņ� vēlējās, lai viņa uzvara pār lap�seņsievietēm būtu patiesi spo�a. Sapņos viņ� redzēja, kā lapseņcilvēku valdnieces garie, gai�ie mati vazājas pa zemi tam pie kājām un kā viņa lūdzas, lai tas viņu ap�ēlo.

Kā aprakstījis Diodors Sicīlietis, Ziemeļāfrikas rie�tumu daļā apmetusies sievie�u tauta, kas veikusi sēriju militāro uzbrukumu, sasniedzot pat Ēģipti un Mazāziju. Arī grieķu mītos vēstīts par sievie�u tautu (a mazos nozīmē "tāda, kam atņemta viena krūts", jo viņas sevi �ādi izkropļoja, lai būtu vieglāk �aut ar loku), kas dzīvojusi Termodonas upes krastos pa�reizējā Kaukāza reģionā un ar vīrie�iem stājusies tikai gadījuma sakaros; vīrie�u skaits bijis stingri ierobe�ots, jo tie kalpoju�i tikai vairo�anās nolūkam. Kā apgalvo Sicīlietis, viņām nebija ne kauna, ne goda. Radniecības saites tika nodibinātas tikai starp sievietēm. Ja viņas bija ieņēmu�as vīrie�u kār�tas pēcnācējus, tie tika atdoti verdzībā. Apbruņotas ar lokiem un bronzas �ķēpiem, viņas slēpās aiz pusmēness formas vairogiem. Viņu valdniece Līsipa iekaroja visas tautas līdz pat Taīsas upei. Afrodīte izjuta tādu riebumu pret laulībām un bija tā aizrāvusies ar karo�anu, ka ar provokācijas palīdzību panāca, ka Līsipas dēls iemīlējās savā mātē. Negribēdams nonākt incesta attiecībās, viņ� metās Taīsas upē un noslīka. Lai dēla rēgs viņu nevajātu, Līsipa aizveda savas meitas līdz Melnās jūras krastiem, kur katra no tām izveidoja savu pilsētu Efezu, Smirnu,

Sirēnu un Mirīnu. Viņu pēcteces valdnieces Marpesa, Lampāda un Ipolita papla�ināja savu ietekmi līdz pat Trāķijai un Frīģijai. Kad vienu no māsām Antiopi nolaupīja Tēzejs, amazones uzbruka Grieķijai un ielenca Atēnas. Valdniekam Tēzejam nācās pamatīgi nopūlēties, lai �o uzbrukumu atsistu. Viņ� bija spiests aicināt palīgā Hēraklu. Jāatzīmē, ka �ī cīņa pret amazonēm bija viens no Hēralda divpadsmit varoņdarbiem.

Trojas kara laikā pēc valdnieces Pentēsejas rīkojuma amazones devās palīgā trojie�iem cīņā pret grieķu ieka�rotājiem. Beigās Pentēseja tika nogalināta divkaujā ar Ahilleju, ta�u viņas pēdējais skatiens kareivim lika savā upurī iemīlēties uz visiem laikiem.

Tāda karapulka pēdas, kurā būtu tikai sievietes, tika konstatētas arī elitārās kimerie�u un skitu karaspēka daļās. Vēlāk arī romie�iem nācās iekarot pilsētas, kurās mita tikai sievietes. Tās bija namnētas Sēnas salā un samnētas, kas dzīvoja Vezuva pakājē.

Arī mūsdienās Irānas ziemeļos vēl joprojām sagla�bāju�ās apdzīvotas vietas, kur mīt galvenokārt sievietes, kas uzskata, ka ir amazoņu pēcteces.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Atkal iedegās gaisma, un mēs apstulbu�i mirk�ķinā�jām acis, tās atrāvu�i no saviem cilvēkiem.

Es neizlai�u mīlas dievieti no acīm. Esmu saniknots. Jūtos kā Juņ Bi, ko apvainoju�i citi skolēni, tikai mani ir apvainojusi skolotāja.

Ak, es labāk būtu vēlējies, lai mani nogalina jau pa�ā sākumā kā Zilu Vernu! Man labāk būtu paticis, ja mani notvertu sirēnas kā Fransisu Razorbaku vai nogalinātu Atlants kā Edmondu Velsu. Viņiem vismaz nebija jāpie�redz tas, ko man nācās pārdzīvot. Kāda gan jēga tik ļoti nopūlēties, lai radītu īstu dārgumu, ja pēc tam jāredz, kā tas tiek iznīcināts? Vai tas būtu dievu cinisms likt cilvē�kus iemīlēt, lai pēc tam tos redzētu ejam bojā?

Vai es būtu kļūdījies, vēlēdamies izglābt kuģus ar patvēruma meklētājiem, kas nesa tās vērtības, kuras man �ķita būtiskas? Vai es tik lielā mērā būtu izjaucis pasaules kārtību, gribēdams panākt nelielas cilvēku grupas evolū�ciju, kas atradās tālu no barbariskajiem uzbrukumiem?

Es tā arī neesmu noskaidrojis, kas ir labāks par Dievu, ta�u es zinu, kas ir ļaunāks par velnu. A-fro-dīte. Viņa mani vilināja ar Paradīzi, bet lika piedzīvot īstu elli. Ar apburo�o smaidu uz lūpām viņa bija iznīcinājusi visu, ko es biju uzcēlis, izmetot vienīgi "man ļoti �ēl", un tie�i tas arī ir visļaunākais. �ajā mirklī es viņu ienīstu, es viņu nolādu, es gribētu kliegt viņai tie�i sejā. Ja reiz mīlestī�bas dieviete ir tāda, tad es daudz labprātāk vēlētos, lai viņa būtu naida dieviete. Es jūtu, ka mani ir pārņēmusi grūtsirdība. Ta�u tad es saņemos. Padoties būtu pārāk vienkār�i.

Vispirms jāglābj tas, kas glābjams. Jācīnās līdz galam. Kā vēsta kāds sakāmvārds � "Cerība mirst pēdējā".

Kamēr būs dzīvs kaut viens delfīncilvēks, tas nesīs tālāk vinu vērtības, atminas un simbolus. Vismaz es to centos nodot valdniecei � medijam.

Man vajag nomierināties. Man jātiecas uz efektivi�tāti. Man viņi jāglābj, lai ko tas arī maksātu. Jācīnās, izmantojot dievu mācekļa darbarīkus. Viņi �ādas beigas nav pelnīju�i. Es esmu viņu dievs, un man viņi jāglābj.

Man vajag nomierināties.

Elpot dziļi, aizvērt acis. Sarunāties ar pārējiem, it kā tas būtu bijis vienkār�i un bez jebkāda smaguma. Daudzi apsveic Merilinu Monro par viņas uzvaru pār Zozefu Prudonu. Derību uzvarētāji aiznes tās likmes, kuras ieguldīja zaudētāji. Pat vislielākie ma�o mūsu vidū novērtē lapseņ�sievietes. Kas attiecas uz Prudonu, viņ� klusē un nepau� ne no�ēlu, ne dusmas. Ko lai saka godīga spēle, jo viņ� aiziet pat tik tālu, ka paspie� roku savai pretiniecei un viņu apsveic.

Izskatīties bezrūpīgam.

Rezumēt savu cilvēku stāvokli. Tiem nav ne savas armijas, ne pilsētas, mani delfīncilvēki ir tikai "īrnieki", kas atkarīgi no sava namatēva labvēlības. Es baidos, ka tad, kad skarabejcilvēku dievs Klemāns Adērs būs no tiem visu paņēmis, viņ� tos izmetīs no savas teritorijas kā izspiestus citronus. Turpmāk maniem delfīncilvēkiem nāksies bez mitas pārsolīt savu piedāvājumu, lai nopelnītu tiesības dzīvot. Viņi ir ķīlnieki. Ja vērīgāk ieskatās, es konstatēju, ka delfīncilvēki ietekmēju�i arī citas tautas. Marijas Kirī iguāncilvēkiem viņi ir nodevu�i savas zinā�anas astrono�mijā, pieminekļu celtniecībā, starpzvaig�ņu ceļojumos un medicīnā. Viņas cilvēki manu cilvēku ietekmē, tāpat kā skarabejcilvēki, izveidoju�i piramīdas. Fransuāzas suņcilvēkiem mani delfīncilvēki nodevu�i savas zinā�anas simbolu un apslēpto struktūru jomā. Olivjē vēr�cilvēkiem viņi iemā�cīju�i seksuālo brīvību un to, cik noderīgi var būt labirinti.

Matas Hari vilkcilvēki no maniem cilvēkiem iemā�cīju�ies būvēt ātrgaitas kuģus un buriniekus ar smailu korpusu. Bet, ja runājam par Fredija Maiera vaļcilvēkiem, viņi manus bēgļus ir tik labi uzņēmu�i, ka jau kopīgi apsprie� irigācijas sistēmas un sapul�u tipa valdības.

Mongolfjē lauvcilvēki attīstīju�ies, apgūstot manu cil�vēku rakstības un mākslas koncepciju, bet Raula Razorbakaērgļcilvēki no tiem pārņēmu�i alfabētu un aritmētiku.

Mani cilvēki ir vairāk izkliedēti, nekā es to varētu iztē�loties. Kā lai vada tautu, kurai nav vienotas teritorijas? Baidos, ka vajadzēs koncentrēties uz tiem cilvēkiem, kas apmetu�ies pie skarabejcilvēkiem. Tur viņu ir visvairāk, un, kā man �ķiet, arī vide tur ir vislabvēlīgākā.

Mīlas dieviete ar tevi ir apgājusies pārāk bargi, no lieliskās pilsētas, ko tu biji uzcēlis uz salas, vairs nekas nav palicis pāri, Mata Hari man �ukst.

Es klusēju.

Es uzskatu, ka Afrodītes sods nav samērojams ar tavu tā saucamo vainu. Viņa vismaz varēja tev dot laiku, lai tu paspēj evakuēt cilvēkus.

Vēl varētu piebilst, ka mēs vakar abi dejojām un viņa man �ukstēja ausī, ka viņai mani cilvēki �ķietot "attīstīti un simpātiski"�

Mans skatiens aizklīst pie Afrodītes, un es pamanu, ka arī viņa uz mani lūkojas un man uzsmaida. Un viņa vēl man ieteica, lai es uzmanos no saviem draugiem! Būtu es labāk uzmanījies no viņas pa�as!

Tomēr man neizdodas uz dievieti dusmoties. Afrodīte mani valdzina, un, lai kā arī viņa izturētos, man tomēr �ķiet, ka viņas pieķer�anās man ir patiesa un ka dieviete man liek ciest manis pa�a labā. Vai tie�ām es viņas ietekmē kļū�u par mazohistu? Nē, tad jau drīzāk par alpīnistu, kas ietiepīgi kāpj kājām bīstamā smailē, nevis lido ar helikopteru. Visi sportisti ir brīvprātīgie cie�anu entuzi�asti. Skriet maratonu ir īsta Golgāta, bet cilāt svarus bezjēdzīgas mocības. Mēģināt iepatikties mīlas dievietei�

Ir nu gan kuce, no�ukst Sāra Bernāra, tas, ko viņa lika tev pārciest, nudien nav taisnīgi.

Un es atbildu, cik tik vienaldzīgi spēju:

Viņa jau tikai ievēroja spēles noteikumus.

-Jā gan, uzsūtot katastrofu, lai tevi iznīcinātu�

Ja vēlies, varu tev palīdzēt, turpina Mata Hari. Da�us delfīneilvēkus jau esmu starp saviem vilkcilvēkiem uzņēmusi, bet, ja vēl kādiem ir grūtības, sūti tos pie manis, es viņus pasargā�u un pie�ķir�u tiem zemi.

Mata Hari man bija izglābusi dzīvību, kad mēs �ķēr�sojām Zilo upi. Grūtos brī�os viņa alla� bijusi līdzās, lai man palīdzētu. Tomēr neizprotamu iemeslu dēļ mani viņas laipnība tracina.

Afrodīte izņem Paradīzes un Eņģeļu impērijas pudeles no atvilktnes zem milzīgā olu trauka.

Dvēseles ielai�as pirmajā kolbā; pēc tam, dejojot kā sīki, mirgojo�i punktiņi, kas atgādina jāņtārpiņus, atse�vi�ķas no tām nonāk Eņģeļu impērijas kolbā.

Tomēr paliek vēl diezgan daudz klejojo�o dvēseļu, kas nespēj atbrīvoties no zemes pievilk�anas spēka un zemiskām tieksmēm. Apslēpti un neredzami, �ie nelaiķi mēģina vajāt savus kādreizējos pāridarītājus, neliek mieru medijiem, tiem raidot kļūdainas intuitīvās nojausmas vai arī uzkavējoties pie tiem, ko viņi agrāk mīlēju�i.

Vajadzētu atbrīvot planētu no �iem bēduļiem, saka Afrodīte. � Jo laimīgu klīsto�o dvēseļu nav. Neaiz�mirstiet, ka ikvienas dvēseles liktenis ir nemitīgi atdzimt, līdz tā sasniedz kādu augstāku pasauli. Visi pieraksta, ka jāmāca mācītāji pazīt klīsto�ās dvēseles un jāpalīdz tām pacelties aug�up.

Tad dieviete nāk uz manu pusi un, man par lielu pār�steigumu, mani apsveic:

Malacis, Mi�el! Man �ķita, ka jūs� nu vispār, es nedomāju, ka jūs �o pārbaudījumu izturēsiet. Jūs sākat uz mani atstāt iespaidu. Nezināju, ka jums ir tik daudz izturības�

Es sarkstu un bālēju, un nezinu, kā lai reaģē.

Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, viņa vēl piebilst.

Juņ Bi māte meitai sacīja tie�i to pa�u. Ilgu laiku �is izteiciens tika piedēvēts Nī�em, ta�u to var sastapt arī "Vecajā derībā".

Cerams, ka dieviete vismaz negribēs, lai es viņai patei�cos par to, ka viņa iznīcinājusi manu tautu, lai to pada�rītu "stiprāku"!

Viņa pienāk man tuvāk.

Nē, patiesi, Pensona kungs, jūs bijāt lielisks!

Un tad Afrodīte mani satver aiz rokas kā boksa tre�neris, kas savu audzēkni apsveic ar uzvaru. Pēc tam viņa atkal uzkāpj uz paaugstinājuma.

Tā nu gan ir pavedēja! Rauls �ukst. Pēc visa tā, ko viņa tev ir nodarījusi, tev nevajadzētu ļaut, ka viņa tev vispār tuvojas!

īsta aktrise! Es drīzāk domāju par to, kāpēc viņai vajadzīgs tā izrādīties ar pave�anu, saka Merilina.

Skaidrs, lai pārliecinātos par savām spējām, pie�bilst Fredijs.

Bet, protams, par savām Sarkanās maģijas spējām, Rauls konstatē.

Un viņ� man paskaidro, ka līdz ar Balto un Melno maģiju pastāv arī tre�ā Sarkanā maģija. Tā ir sievietes maģija, kas balstīta uz viselementārākajiem seksuālajiem dzinuļiem. Par to īpa�i interesēju�ies aziāti un izveidoju�i "Kāmasūtru", "Tantrismu" Indijā un "Mīlas Dao" Ķīnā vai kāzu dejas mākslu Japānā. Viņi saprata, ka bez likteņa pareģo�anas un ļaunās acs "uzlik�anas" spējām sievietes var arī pavedināt vīrieti un turēt hormonālās varas jūgā, padarot to tik vāju, it kā tas atrastos narkotiku iespaidā.

Lai gan Rauls ir manu problēmu sapratis, tomēr viņ� to nespēj atrisināt. Es dievieti neizlai�u no acīm. Un jūtos atvieglots, kad, atrāvusies no sarunām ar citiem, Afrodīte mūs uzaicina tai pievienoties kādā telpas stūrī, kur sarin�doti pārklāti pokāli.

Mans priek�gājējs Hermejs jums pastāstīja par eksperimentu ar �urkām. Dēmetra ar jums runāja par eksperimentu ar pērtiķiem. Salīdzinā�ana ar dzīvniekiem ļauj labāk izprast cilvēku rīcību. Tādēļ es jums pastāstī�u par blusām.

Viņa paņem vienu pokālu un mūsu acu priek�ā veic kādu eksperimentu. Es steidzu to pierakstīt Enciklopē�dijai.

Kādā pokālā ievietotas blusas. Pokāla mala ir tie�i tik augsta, ka viņas mierīgi varētu izlēkt laukā.

Tad pokālam pārliek pāri stikla plāksnīti.

Sākumā blusas lec un atsitas pret stikla plāksnīti, ta�u tad saprot, ka tas ir sāpīgi, un iemanās lēkt tik augstu, lai pret to vairs neatsistos. Pēc stundas vairs nav nevie�nas blusas, kas atsistos pret stiklu. Visas lec nedaudz zemāk par "griestiem". Kad stikla plāksnīti noņem, blu�sas turpina lēkt ierobe�otajā augstumā, it kā pokālam joprojām būtu pārlikta pāri stikla plāksnīte.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

Afrodītes seja joprojām ir piekalta pokālam, it kā �īs pa�ierobe�ojo�ās blusas viņai �ķistu visaizraujo�ākā izrāde pasaulē.

Kādus secinājumus jūs izdarījāt pēc �ī eksperi�menta? � viņa jautā.

Atsevi�ķi pagātnē veiktie eksperimenti liedza saska�tīt lietas īstajā gaismā. Realitāti saredzēt neļauj pagātnes traumas, saka Rablē.

Nav slikti. �īs blusas turpmāk atsakās uzņemties risku, jo baidās ar galvu atsisties pret griestiem. Ta�u viņām atlika tikai pamēģināt, lai konstatētu, ka veiksme atkal ir viņu pusē.

Tas, kā viņa to pasaka, liek man domāt, ka �o frāzi viņa veltījusi tie�i man.

Nedaudz atgādina eksperimentu ar �impanzēm, � piebilst Voltērs.

Ne glu�i, jo �impanzes nemaz nevarēja gūt trauma�tisku pieredzi, viņam iebilst Ruso. Jo blusas zināja, kādēļ tām nevajadzēja lēkt augstāk, bet �impanzes � ne.

Piekrītu, ta�u abos gadījumos tās ir būtnes, kam vairs neizdodas saskatīt patiesību.

-Tās ir ari bailes mainīt paradumus, piezīmē SentEkziperī.

Protams, piekrīt mīlas dieviete.

Turklāt �īs blusas vairs necen�as iegūt jaunu infor�māciju. Viņas uzskata par noteico�ajām zinā�anām tās, ko jau pārbaudīju�as, uzsver Sāra Bernāra.

Tā jūs norādāt uz vienu no lielākajām cilvēces pro�blēmām, paziņo mūsu pasniedzēja. Ļoti maz cilvēku prot pa�i izveidot savu viedokli. Tā viņi atkārto to, ko tiem teiku�i vecāki, pēc tam skolotāji, un, visbeidzot, to, ko dzirdēju�i vakara ziņās. Un beigās cilvēki sevi pār�liecina, ka runa ir par viņu personisko viedokli, un to dedzīgi aizstāv, sastapu�ies ar iespējamiem �ī viedokļa apstrīdētājiem. Ta�u būtu pieticis tikai ar to, ka viņi būtu centu�ies pa�i izdarīt novērojumus, pa�i domāt un pa�i atklāt pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kā tiem nosacīti liek saskatīt.

Sī lekcija man atgādina kādu sarunu, kas man reiz bija ar vienu no draugiem, kur� bija uzaicināts pie manis pusdienās. Kāds mūsu draugs �urnālists mums bija paskaidrojis, ka visi pla�saziņas līdzekļi Francijā iegūst informāciju no vienas un tās pa�as preses aģentūras, ko it kā nejau�i vienlaikus finansē gan valsts, gan lielākās naf�tas ra�otājas kompānijas. Un sabiedrībai pastāvīgi netie�ā veidā tika pausts gan valsts, gan naftas ra�otāju viedoklis, jo viņi vēlējās izturēties saudzīgi pret tām tautām, kas viņiem piegādāja naftu. Un ko viņ�, tā teikdams, panāca? To, ka viņu pa�u tūlīt apvainoja, ka viņ� esot aizspriedu�mains. Centos vinu aizstāvēt, ta�u velti. Dīvainā veidā 7

tie, kas centu�ies aizstāvēt brīvību, pa�i izrādīju�ies vis�lielākie kritizētāji.

Kas jādara, lai blusas uzdrīkstētos lēkt augstāk, nekā tām atļauts? � Afrodīte jautā.

Tās apmācīt, līdz viņas sajustos brīvas un uzticētos vienīgi savām sajūtām, saka Rablē.

Un kā to panākt?

Padarot tās gudrākas, Simona Siņorē cen�as uzmi�nēt.

Nē, gudrībai ar to nav nekāda sakara.

Tām iemācot izveidot savu viedokli un balstīties tikai uz pa�a piedzīvoto un pa�a pieredzi, es ierosinu.

Afrodīte piekrīt:

-Tie�i tā. Izmēģināt visu pa�am un uzkrāt pa�a piere�dzi, nevis izmantot pagātnes vai kāda cita gūto, paļauties tikai uz sevi.

Kādreiz agrāk uz zemes, kad mēs ar Raulu bijām nolē�mu�i izpētīt nāvi, pat mūsu pa�u ģimenes mums neuzti�cējās. Jo visiem nāve un viņpasaule piederēja pie reliģijas jomas un par to prātot bija atļauts tikai mācītājiem un mistiķiem. Doma, ka parasts mirstīgais varētu interesēties par nāvi kā par terra incognita, �ķita pilnīgi nepieļaujama, it īpa�i, kad es izgudroju tādus sev tik tuvus jēdzienus kā "laicīgais garīgums" vai "individuālais, nevis kolektī�vais garīgums". Manā izpratnē garīgums bija pretrunā ar reliģiju, jo tas katram indivīdam bija at�ķirīgs, bet reli�ģija bija gatavas domas, kas paredzētas tiem, kuri pa�i nespēj atrast savas izaugsmes ceļu. Es pastāvēju uz to, ka vārdā "garīgums" ietverts jēdziens "garīgs", kas nozīmē arī "humoru", un ka vairums reliģiju �ķiet pārāk askētiskas, lai saglabātu �o dimensiju. Tiesa gan, vēlāk es sapratu, ka labāk būtu bijis paklusēt un �īs lietas apspriest tikai ar Raulu, jo viņ� vismaz mani saprot.

Lai cilvēkus mudinātu atkal mēģināt lēkt līdz vir�sotnēm, nepiecie�ams tiem mācīt brīvību, bet, lai �īs zinā��anas nodotu, nepiecie�ams�

Krītam �irkstot, Afrodīte uzraksta uz tāfeles: "Viedie."

Lūk, arī jauns izaicinājums. Ievest starp saviem ļau�dīm viedos, iniciētos, zinātniekus, viņa iesaka. īsi sakot, būtnes ar 6. apziņas līmeni.

Viņus ta�u nogalinās, saka Bruno.

Iespējams, ka pie jums arī nogalinās, Afrodīte pēk�ņi saka, bargi skatīdamās uz Bruno Baijāru.

Pie manis? Kas jums pret mani ir iebilstams?

Pēk�ņi redzu, kā Afrodīte noliecas pie Bruno.

Kas man pret jums iebilstams?

Un viņa norāda uz Bruno ar pirkstu.

Vai jūs domājat, ka es neredzēju?

�ajā mirklī es pamanu, ka vēl ne reizes man nav ienā�cis prātā palūkoties uz notieko�o no piekūneilvēku dieva puses.

Dārgais Baijāra kungs, lai gan jūs nevienu neie�karojat un pagaidām neesat sarīkojis nevienu slaktiņu, tomēr� vajadzētu redzēt, kā jūs ļaujat apieties ar savu tautu. Un sakiet, lūdzu, kas jums ir pret sievietēm?

Bruno nolai� acis.

Nesaprotu, kas notiek. �ādu attieksmi es drīzāk būtu sagaidījis pret Prudonu, kas uzbruka lapseņsievietēm�

-Jūs esat pieļāvis, ka pastāv nepieļaujami tikumi. Pir�mām kārtām jau visuzkrīto�ākais� apgraizī�ana. Mātes, kas kropļo pa�as savas meitas. Viņas tām nogrie� klitoru! Lūk, kas notiek pie Bruno kunga. Un kāpēc viņas tā dara?

Hm� Bruno saka, � es nezinu. To sievietes pa�as tā savā starpā nolēmu�as. Viņas uzskata, ka tad, ja tā nedarīs, nebūs īstas sievietes.

Un kas viņām �o ideju iepotēja?

Hm� vīrie�i.

Un kāpēc?

-Jo viņi nevēlējās, lai tās gulētu, ar ko pagadās.

Nē, kungs, tāpēc, ka viņi negribēja, lai viņu sievie�tes izjūt baudu. Viņi apskauda sievie�u baudu, kas �ķiet lielāka nekā viņējā (un tā tas arī ir), lūk, tā tas patiesībā ir. Un es redzēju, ka jūsu tautā tiek uz mū�u sakropļotas meitenes antisanitāros apstākļos, pārcie�ot neizturamas sāpes, jo tādas ir� tradīcijas!

Bruno Baijārs mirkli svārstās.

Tas jau neesmu es, tie ir mani cilvēki�

-Jā, ta�u jūs neko nedarījāt, lai viņus aizkavētu. Iespē�jams, ka būtu pieticis ar sapni, intuitīvu nojausmu, zibens spērienu, lai padarītu �o aktu par tabu. Kāda jēga, ka esat dievs, ja pieļaujat, ka notiek, kas pagadās? Turklāt tas vēl nav viss, Bruno kungs� Vēl būtu jārunā par infibulāciju. Meitenēm bez anestēzijas tiek aiz�ūti dzimumorgāni. Un tas notiek tādēļ, lai viņas precoties būtu jaunavas�

Dievu skolnieces pārmeto�ām acīm raugās uz Bruno.

Turklāt es gribētu ar jums parunāt vēl par kādu lietu, kas ir mazāk pazīstama un vēl briesmīgāka un kas pie jums notiek, Bruno kungs� Runājot medicīniskos terminos, uz "1. zemes" to dēvē par "fistule obstetricale".

Es nezinu, ko tas nozīmē. Telpu pār�alc murdoņa. Gatavojos uz vissliktāko.

Vai jūs zināt, kas tas ir? Nu tad klausieties! Mei�tenes, sākot no divpadsmit gadu vecuma, ar varu tiek izprecinātas bagātiem ve�iem. Meiteņu vecāki viņas pār�dod. Un �ie vecie nelie�i nekā neizsargājas, un meitenes paliek stāvoklī pubertātes vecumā. Ta�u viņu ķermenis tam nav gatavs. Parasti auglis netiek iznēsāts, ta�u, aug�lim kļūstot lielākam, tas spie� uz audiem, kas atdala ģenitālo sistēmu, urīnpūsli un taisno zarnu� Spiediens rada plaisas, ko sauc par fistulām. Un tā rezultātā urīns, bet reizēm arī fekālijas iekļūst vagīnā. �īs meitenes visu laiku mazgājas, ta�u smaka, ko tās izdala, ir tik nepatīkama, ka viņas padzen gan vīri, gan viņu ģimenes. Un viņas kļūst par klaidonēm, kurām met ar akmeņiem. Divpadsmit gadus vecas meitenes, Bruno kungs!

Tagad mēs visi uz viņu skatāmies. Viņ� ierauj galvu plecos.

Tas jau neesmu es, tie ir mani cilvēki, viņ� visu laiku atkārto kā saimnieks, kura suns tikko sakodis mazu bērnu.

Vina aizstāvē�anās mīlas dievieti neatmaidzina.

Tāpēc jau jūsu cilvēkiem ir dievs! Lai tos atturētu, izglītotu, neļautu darīt visu, kas ienāk prātā� Turklāt ir tik vienkār�i uzbrukt sievietēm. Viņām nepietiek fiziskā spēka, lai aizstāvētos. Un beigās viņas visam piekrīt� Un es vēl nemaz nepieminēju da�us jūsu ciematus, kur mātes ļoti kaunas no tā, ka ieņēmu�as meitas, un labprātāk tās noslīcina uzreiz pēc dzim�anas.

Tagad Bruno Baijārs vairs nesaka neko, un man �ķiet, ka viņ� ir saniknots. Dīvaini, ka viņ� dusmojas uz Afro�dīti par to, ka viņa ir visiem atklājusi viņa tautas tikumus.

Bet tagad Afrodīte jau norāda ar pirkstu uz citiem studentiem.

Un lai jūsu drauģeļi nesapriecājas par ātru� Vai jūs domājat, ka es neredzēju? Turklāt viņ� nav vienīgais, kuram ir tamlīdzīga pieredze, bez tam� esmu redzējusi, kā jūs bez iemesla ziedojat cilvēkus, un esmu redzējusi, ka incests tiek izmantots kā bērnu izglīto�anas paņēmiens. Un esmu redzējusi vadoņu izveidotos pedofilu tīklus, nemaz nerunājot par kanibālismu vai lepras slimnieku un invalīdu sistemātisko ievieto�anu karantīnā un viņu necie�amajiem dzīves apstākļiem. Es redzēju, kā pirmās sievietes tika apvainotas burvestībās un sadedzinātas sārtā� Esmu redzējusi, kā tika uzceltas pirmās mocību kameras un kā bendes darbs kļūst par pilna laika darbu. Es to visu esmu redzējusi. Visu to, ko jūs esat ļāvu�i darīt aiz gļēvuma un muļķības.

Viņas skatiens kļūst bargs.

Ja ne aiz jūsu samaitātības.

Daudzi studenti nokar galvu. Tagad dieviete izmaina toni, viņa dodas uz priek�u pa eju starp rindām, un viņas toga pland vējā. Viņa uzkāpj uz paaugstinājuma. Tai uz pleca apsēdies Kupidons. Viņa dziļi ievelk elpu.

-Tātad� par ko mēs nupat runājām? Ak, pareizi, par viedajiem. Sākumā, bez �aubām, viedie darīja nemierīgus gan vadoņus, gan pastāvo�o sistēmu. Un vadoņi nevilci�noties izmantoja spēku, vardarbību un pat terorismu, lai no tiem atbrīvotos, un arī jūsu viedie sākumā noteikti tiks vajāti. Ta�u uz to jāprot palūkoties ilgtermiņā. Jūsu vie�die mocekļi ieradu�ies, lai iesētu sēklas, un varbūt nemaz neredzēs, kā tās izaug. Ne Talesam, ne Arhimēdam, ne D�ordano Bruno, ne Leonardo da Vin�i, ne Spinozam, ne Averroesam nav bijusi viegla dzīve, ta�u viņi aiz sevis atstāju�i neizdzē�amas pēdas. Tāds ir jūsu nākamais spēles uzdevums.

Un dieviete ar treknu svītru pasvītro uzrakstu "Vie�die".

Pa�laik " 18. zemes" dvēseles mostas. Un jums savām tautām jānorāda virziens un jānosaka kurss. Es jūs lūdzu uzrakstīt uz papīra lapiņas, kāds ir jūsu galamērķis.

Un vina uzraksta uz tāfeles "Galamērķis", bet līdzās "Utopija".

Būtiski ir tas, kādi nolūki aiz katras politikas apslēpti. Un viņa pievieno tre�o vārdu "Nolūki".

Un nevajadzētu lepoties ar saviem saukļiem. Jūsu valsts var būt demokrātiska, ta�u, ja prezidents tiecas sasniegt personisko bagātību, tad patiesībā tā būs apslēpta diktatūra. Tāpat jūsu valstī var valdīt monarhija, ta�u, ja karalis tiecas nodro�ināt savu ļau�u labklājību, jūs varat nonākt pie sociālās vienlīdzības. Aiz politiskajiem sauk�ļiem, aiz valstu vadītājiem ir apslēpti personiskie centieni, un tie�i tos ir nepiecie�ams uzmanīt un ierobe�ot.

Da�i studenti neizprot tikko pateikto, un mūsu pasniedzēja precizē:

Ikviens no jums ir iztēlojies ideālu pasauli, kurā dzīvotu jūsu cilvēki. Un jūs katrs sāksiet īstenot citu uto�piju. Un centienos �o utopiju īstenot jūs iesaistīsiet savus viedos. Tie savā ziņā būs jūsu brīnumaino apslēpto cen�tienu uzraugi. Viņi dos padomus tautai vai vadoņiem, lai jūsu tautas visas kopā sasniegtu izvirzīto mērķi. Vēl nepiecie�ams noteikt �o mērķi. Es jums iesaku izdomāt, par ko jūsu tautai vajadzētu sapņot. Uzrakstiet, kāda jūsu uztverē ir ideāla pasaule un ne tikai jūsu tautai, bet visai lo. zemei .

Klasē valda pilnīgs klusums. Mēs visi esam iegrimu�i vienās un tajās pa�ās pārdomās. Kas manā uztverē ir ideāla pasaule? Pa�reizējā situācijā man �ķiet, ka ideāli būtu tad, ja uz planētas valdītu miers. Es sapņoju par pilnīgu atbruņo�anos. �ādā pasaulē es varētu visu savu cilvēku enerģiju virzīt uzzinā�anu un labklājības sasnieg��anu jeb garīgumu. Ar lielajiem burtiem es uzskricelēju: "MIERS VISĀ PASAULĒ."

Afrodīte paskaidro:

Tā kā, laikam ejot, nākotnes ideāli var mainīties, lūdzu noteikt arī datumu, kad �ī utopija varētu tikt sa�sniegta. �odien mums ir pirmā piektdiena.

Dieviete savāc no visiem uzrakstīto un, apsēdusies pie sava rakstāmgalda, paziņo:

-Tagad pienācis laiks veikt klasifikāciju.

Visi klausās, elpu aizturēju�i. �ķiet, ka mūsu pasnie�dzēja nonākusi ļoti dziļu pārdomu varā. Viņa pārbauda mūsu pierakstus un visus pēc kārtas uzlūko pirms sava sprieduma paziņo�anas:

Pirmā vieta. Klemāns Adērs un viņa skarabejcil�vēki.

Pārējie aplaudē, ta�u es atturos. Klemāna Adēra cil�vēki pagaidām būtu tikai prastu zemnieku saujiņa, ja mani ļaudis tiem nebūtu iemācīju�i rakstību, matemā�tiku un piramīdu celtniecību.

Un mīlas dieviete manas tautas namatēvam rāmi uzliek galvā zelta lauru vainagu. Un paskaidro:

Klemāns Adērs ne tikai pratis gūt labumu no apvie�nības, uzņemot pie sevis delfīncilvēkus, bet arī sapratis, kādēļ jāceļ pieminekļi. Tie�i pie viņa ļaudīm uz "18. ze�mes" pa�laik varam ieraudzīt visapbrīnojamākās būves.

Lai ari tās ir prasīju�as daudz darba un enerģijas, tomēr sniegu�as milzīgu ieguldījumu skarabejcilvēku civilizā�cijas presti�a sasnieg�anā laikā un telpā. Es jums visiem iesaku smelties iedvesmu no Klemāna Adēra.

Viņa noskūpsta lidotāju uz abiem vaigiem un piespie� sev pie krūtīm.

Otrā vieta. Marijas Kirī iguāncilvēki. Arī viņi ir uzbūvēju�i piramīdas un lielas, mūsdienīgas pilsētas, tur�klāt attīstīju�i astroloģijas un pareģo�anas zinātnes. No manas puses tikai neliela piezīme. Jāpārtrauc upurēt cil�vēkus, ta�u esmu pārliecināta, mana dārgā Marija Kirī, ka jūs pratīsiet panākt, lai jūsu viedie pārtrauc �o "muļ�ķību". Uzskatiet iegūto otro vietu par iedro�inājumu to paveikt.

Marija Kirī saņem sudraba lauru vainagu un uzsver, ka viņa ir daudz pateicības parādā cilvēkiem medijiem, jo viņi pratu�i klausīties, un piebilst, ka darīs visu, lai turpinātu izplatīt iguāncilvēku idejas.

Tāpat kā Klemāns Adērs, arī Marija Kirī izvairās pie�minēt to, kā kādu dienu pie horizonta bija parādīju�ies kuģi, lai tiem nestu visas nepiecie�amās zinā�anas, kas vajadzīgas civilizācijas uzplaukumam� Iespējams, ka viņi vēlējās, lai mani atskaita, lai nekad nebūtu man jāizrāda ne vismazākā pateicība.

Un, visbeidzot, tre�ais laureāts �ozefs Prudons un viņa �urkcilvēku tauta.

Tagad auditoriju pār�alc �uksti. Dieviete piebilst:

Patiesībā �urkcilvēki ir vienā līmenī ar lapseņsievietēm, ta�u, tā kā tās pārstāv D spēku, es tiem ļāvu nedaudz izvirzīties priek�ā, lai pirmajās vietās būtu pārstāvēti visi trīs spēki.

Zālē atkal valda satraukums.

Ar kustību, kas pau� aizkaitinājumu, Afrodīte apklu�sina protestus, ko galvenokārt pau� sievietes, un tur�pina:

Zurkcilvēku tauta pa�laik ir militāri visspēcīgākā uz "18. zemes". Tas jums visiem jāņem vērā. Pēc manām domām, viņu karaspēks pa�laik ir neuzveicams, bet iero�i izcilas kvalitātes.

Atskan da�i svilpieni. �oreiz dieviete acīmredzami ir nokaitināta un uzsit ar dūri pa galdu.

Saprotiet ta�u beidzot! Tāpat kā jūs, es atzīstu mīles�tību un ienīstu vardarbību, ta�u ar to vien, ka pieveram acis, nekas nav līdzēts, jo spēcīga armija vienmēr pieveiks miermīlīgu tautu. Stiprais valda pār vājo.

Man ausīs atbalsojas manu cilvēku dziesma, gaidot nāvi �urkcilvēku uzbrukuma laikā. Man ausīs atbalsojas manu cilvēku liturģija plūdu dienā. Nespēdami cīnīties, viņi nevēlējās neko citu kā vienīgi cienīgi aiziet no dzīves. Tātad viņu cēlajai rīcībai dievu kodeksā nebija ne visma�zākās vērtības?

Kam gan vajadzīgi cēli principi, ja esi miris? Afro�dīte jautā, it kā būtu nolasījusi manas domas. Daudzi no jums ir grēkoju�i cēlu mērķu vārdā. Tāpat kā jebkura cita pasaule, "18. zeme" ir sadursmju vieta. D�ungļi. Ja būtu tikai viens dievs, tad tas varētu uzspiest savas izvēles sistēmu, ta�u tā nav. Jūsu vēl joprojām ir vesels simts. Vispirms esiet reālisti un tikai pēc tam ideālisti.

Kādēļ jūs iznīcinājāt Mi�ela civilizāciju? Mata Hari bez aplinkiem jautā.

Es saprotu jūsu izjūtas, jaunkundz, � vēsā tonī atbild dieviete, un man prieks, ka jums ir tik laba sirds. Ta�u ar sirdi vien nepietiek. Tai vēl jāpievieno ari gudrība, kas ļauj izprast pasauli.

Viņa runā, bet viņas gai�o acu skatienā es saskatu tūk�sto�iem drāmu, tūksto�iem cie�anu un tūksto�iem neaiz�mirstu nodevību.

Mi�els ne tikai blēdījās, bet turklāt radīja viltus pasauli. Es teiktu, ka tā bija izlutinātu bērnu sala� nekontaktējoties ar kaimiņu tautām. Viņi bija kļuvu�i pārāk "personiski". Tagad vismaz viņu vērtīgās zinā�anas izplatās pasaulē. Kāda gan jēga nest gaismu dienas laikā? Gaisma ir pamanāma tikai tad, kad apkārt valda tumsa. Gai�umu var noteikt tikai pretstatā nelaimēm, tādēļ viņiem bija jāpamet sala un tādēļ viņiem tagad jācīnās, lai izdzīvotu, ta�u es ticu Mi�elam. Viņ� pratīs panākt, lai viņa cilvēki mirdz pat vismelnākajā tumsā.

Man viņai gribētos pateikt, ka tad, ja viņa būtu ļāvusi manai tautai tālāk attīstīties, viņi beigās būtu sūtīju�i savus kuģus apmācīt citas tautas, ta�u vajadzēja tikai tiem dot nedaudz vairāk laika. Galu galā, pat ja manus pētnieku kuģus uzņemtu ar �ķēpiem, "Miera ostas" cil�vēki tik un tā turpinātu tos sūtīt. Jāpanāk, lai viņa man noticētu. Ta�u viņas skatiens ir sazvērniecisks, un lieku reizi var apgalvot, ka viņa grib, lai es saprotu, ka tas, ko viņa dara, ir manis pa�a labā. Es ieko�u mēlē.

Darbojieties, cik labi vien spējat, centieties pret savu uzdevumu izturēties ar atbildības izjūtu un ievērojiet spē�les noteikumus, viņa noslēgumā paziņo. Jūtelīguma vieta ir kino vai grāmatās, nevis dzīvē.

Bet kāpēc tad jūs izteicāt savus pārmetumus Bruno? Voltērs jautā.

Pirmo reizi redzu, ka mīlas dieviete ir nedaudz apmul�susi. Viņa nolai� acis un nosaka:

-Jums taisnība. Es atvainojos par to, ko es tev pateicu, Bruno. Man vienkār�i bija slikts garastāvoklis. Tu, Bruno, esi pirmajā divdesmitniekā un vari ar saviem cilvēkiem rīkoties, kā vēlies. Es izteicu tikai savus novērojumus, ta�u tev tie nav obligāti jāņem vērā.

Bruno tūlīt sāk izskatīties pēc uzvarētāja.

�īs pēk�ņās pārmaiņas mani �okē vēl vairāk nekā viss pirms tam notiku�ais. Es pilnīgi noteikti vairs neko nesa�protu no dievu pasaulē pastāvo�ajiem likumiem. Es atkal domāju par Lisjēnu Diprē. Iespējams, ka viņam ir tais�nība un mēs esam slazdā. Mēs, kuru dvēseles tiek uzskatī�tas par visskaidrākajām un cēlākajām, esam spiesti samie�rināties ar neģēlībām� Man jau nācies piekrist diezgan daudz kam� Bet varbūt pārāk daudz kam?

Afrodīte atkal paņem rokās savu sarakstu, lai turpi�nātu to lasīt. Kārtējo reizi es sarakstā atrodos tuvu bei�gām, tomēr neesmu pats pēdējais. �oreiz izslēgts tiek gleznotājs Pols Gogēns ar saviem siseņcilvēkiem. Lai gan tie bija pratu�i skaisti dziedāt pļaujas laikā, tomēr bija aizmirsu�i, ka nepiecie�ams arī izgatavot traukus, kuros glabāt pārtikas krājumus ziemai. Viņi bija izrādīju�ies pārāk vāji, lai turētos pretim �urkcilvēku uzbrukumam. Un no viņu neparastās civilizācijas un mākslas, kas bija apsteigusi laiku, nekas nebija palicis pāri.

Kāds kentaurs aiznes sev līdzi Pontavēnas un Mar�ķīzu salu apdziedātāju, kas pat nepretojas. Tad dieviete nosauc septiņus citus, ne tik slavenus dievus, kas zaudē�ju�i karu epidēmiju un bada laikā. Un arī viņus aiznes kentauri.

Aprēķins: 92 8 = 84.

Atlants atsteidzas pakaļ "18. zemei".

Visi dodas uz izeju. Es veros uz blusām neapklātajā pokālā. Un kas patiesībā traucē mums?

Paskatos uz sniegoto kalnu. Esmu pārliecināts, ka reiz es to uzzinā�u.

Fran�u etnologs Marsels Griols 1947. gadā veica pētījumus dogonu cilti Mali apvidū. Cilts sastāvēja no vairāk nekā 300 000 cilvēkiem un dzīvoja pilnīgā izo�lācijā Bandiagaras kalnu virsotnēs apmēram simts kilo�metru attālumā no Mopti pilsētas. Dogoni.

Pēc kādas �īs cilts viedo sanāksmes tie nolēma Griolam atklāt savus noslēpumus un viņu iepazīstināja ar kādu aklu, vecu vīru, vārdā Ogotemmeli, kas sargāja viņu svēto alu.

Abi vīrie�i sarunājās 32 dienas. Ogotemmeli izskaid�roja Griolam viņu kosmogoniju, parādot tam akmenī iegravētos zīmējumus, kā arī zvaig�ņu un planētu kartes.

Atbilsto�i dogonu mītiem visa Radītājs Amma bijis podnieks. Viņ� paņēmis māla piku un izveidojis olu. Tas bija laiks un telpa, kurā Amma ievietoja izdīgt astoņas pamatsēkliņas, kas kalpos par pamatu Realitātes dzim��anai. Tad Amma radīja nummo cilvēkus-zivis, kas bija viņa pārstāvji. Sākumā tie bija �etri vīrie�u dzim�tes nummo, bet pēc tam �etras �o nummo sievie�u dzimtes pārstāves. Pirmais nummo ir debesu un negaisu valdnieks. Tam palīdzēja otrais nummo ziņnesis. Tre��ais nummo valdīja pār ūdeņiem. Bet pēdējais nummo, Jurugu, sacēlās pret savu Radītāju, jo viņam nebija tādas sievie�u dzimtes pārstāves, kādu tas vēlējās. Tad Amma to padzina no laika un telpas olas, bet Jurugu nolauza gabaliņu no olas, un tā radās Zeme. Jurugu cerēja, ka atradīs savu sievieti uz �īs Zemes, bet tā bija iz�uvusi un neauglīga. Tad Jurugu atgriezās laika un telpas olā un no placentas izveidoja sev partneri, kas vēlāk kļuva par viņa sievu Jasigui. Ta�u saniknotais Amma pār�vērta Jasigui par uguni, un tā tapa Saule. Tomēr Jurugu nenolaida rokas, nolauza gabaliņu no Saules un aiznesa to uz Zemi, kur to sadalīja mazākos gabaliņos, lai iegūtu sēklas, tā cerot no tām radīt jaunu realitāti, kurā viņ� beidzot sastaptu savu dzīvesbiedreni. Saulei sadaloties, radās Mēness. Pēc tik daudziem pārkāpumiem sanikno�tais Amma pārvērta Jurugu par feneku [6] .

Kop� tā laika nummo starpā izcēlās kar�. Viņi bija nolauzu�i gabaliņus no laika un telpas olas, un tie kļuva par Visuma zvaigznēm. No kaujām radās vibrācijas, un visas zvaigznes izkārtojās spirālē.

Vismulsino�ākais �ajā Ogotemmeli stāstā un akmens gravējumos ir tas, ka visas Saules sistēmas planētas tajos atrodas pareizajās vietās, ieskaitot Plūtonu, Neptūnu un Urānu, bet tās ir planētas, kuras ar neapbruņotu aci ir ļoti grūti saskatīt un tādēļ atklātas tikai pavisam nesen. Tomēr pats dīvainākais ir tas, ka viņ� norāda: visa Radītājs Amma atrodas uz zvaigznes Sīriuss A, kā arī tas, ka dogonu kartēs tai blakus atzīmēta arī kāda cita zvaigzne, ko Ogotemmeli nosauca par "Visuma vissma�gāko zvaigzni". Viņu kalendārs ir balstīts uz 50 gadu ciklu, kas atbilst �o divu zvaig�ņu rotācijai, kuras viena no otras atrodas ļoti tālu. Tikai pavisam nesen tika atklāta sīka zvaigznīte "baltais punduris" Sīriuss B, kas grie�as ap Sīriusu A ar 50 gadu ciklu un kam bez melnajiem caurumiem ir vislielākais līdz �im zināmais matērijas blīvums.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. V sējums

"Sezonas" atkal ķēru�ās pie savu pienākumu izpildes. �ovakar varēsim nobaudīt da�us jaunus pārtikas produk�tus, ko atklāju�i mūsu cilvēku bari� konkrētāk tas ir sviests, siers un desa. Sviests man �ķiet tik gar�īgs, ka es veselu gabalu apēdu vienu pa�u, ar dak�iņu. Tas gar�o pēc piena, bet tajā pa�ā laikā arī pēc mandelēm. Tas tie�ām ir brīnumgards. Un siers un desa arī. Ta�u mēs neesam noskaņoti izgar�ot ēdienus. Visi apsprie� spēles partiju un izsaka no�ēlu, ka �is iekarotājs Prudons, kam sve�i gan tikumi, gan likumi, tomēr ir starp trim uzvarētājiem. Da�i tomēr uzskata, ka D spēkam starp tiem jābūt un ka �is anarhists liecina par da�u cilvēku nepiecie�amību pēc virskundzības. Citi iebilst, ka Merilinas uzvara pār �o ne�ēlīgo pretinieku pierāda, ka visās kaujās tomēr nevar uzvarēt tikai ar cietsirdību.

Kur� gan pa�reizējā situācijā spētu sakaut viņa �urk�cilvēku armiju? jautā Mata Hari.

Cita vēl spēcīgāka armija, kas būtu izpētījusi viņa cīņas stratēģiju un prastu to atdarināt un uzlabot, atbild Rauls.

To pateicis, mans draugs piestumj savu krēslu tuvāk manējam.

Tu turpini rakstīt Edmonda Velsa enciklopēdiju, vai ne, Mi�el?

Edmonds man to uzticēja pirms savas pazu�anas.

Tu zaudē laiku.

Man tā noderēs, lai smeltos gudrību saviem delfīn�cilvēkiem.

Tomēr �is paskaidrojums viņu nepārliecina.

Labāk domā par to, kā viņus apbruņot, citādi viņi vienmēr būs atkarīgi no tiem, kas viņus izmitinās. Viņi atgādina tirgoņus, kuriem nemitīgi uzbrūk rekets, kas piedāvā savu tā saukto aizsardzību.

Lai nu kur� to būtu sacījis, Raul� Gribētu atgā�dināt, ka arī tavi cilvēki, pārņemot mana cilvēku bara zinā�anas apmaiņā pret savu viesmīlību, ir līdzīgi �ādiem reketieriem.

Negribētos, lai tu panāc savu izslēg�anu.

Paldies! Vēl jau mans cilvēku bars turpina dzīvot.

Viņ� piekrīt, ta�u bez īpa�as pārliecības.

Man it nemaz nepatika tas, ko tev nodarīja Afro�dīte, Rauls �ukst. Es tavā vietā laikam būtu kliedzis.

Un ko tas būtu devis? Nevar noliegt to, ka es blēdī�jos. Un par to samaksāju.

Rauls man pastiepj medus kūkas gabaliņu.

�ajā pasaulē, kur viss plūst un mainās, labas kūkas gabaliņ� vismaz sniedz zināmu baudu.

Parādās kentauru orķestris, lai spēlētu mūsu dzīru pavadījumu. Tamtamiem, flautām un arfai pievienojas arī trompetes. Starp viesiem iejūk arī Afrodīte, katram ie�ukstot ausī pa kādam vārdam. Nonākusi pie manis, viņa apstājas man līdzās. Rauls smalkjūtīgi pazūd.

Es to darīju tevis pa�a labā, viņa saka. Nekādu problēmu. Tagad var mierīgi gulēt.

Es noriju siekalas.

Ja tu man būtu vienaldzīgs, viņa turpina kaislīgā balsī, tad es būtu taviem cilvēkiem ļāvusi iesūnot un laimīgi tupēt uz viņu salas, kur viņi bija vieni pa�i visā pasaulē, tālu no reālās dzīves.

Es par to būtu bijis ļoti priecīgs.

Tā tev tikai �ķiet� Tavi cilvēki beigās būtu kļuvu�i augstprātīgi, pārāk lepni par savām zinā�anām un izturē�tos nicīgi pret visu pārējo cilvēci.

Afrodīte saņem manu roku un to glāsta.

Es zinu, vina �ukst. Tavus delfīneilvēkus visur vajā un izmanto. Viņiem atņem viņu zinā�anas, bet patei�cības vietā sper ar kāju un dur ar dak�ām. Ta�u viņi vis�maz ir pamodu�ies.

Tā kā pret viņiem slikti izturas, viņi kļūs par paranoiķiem.

Tici man, ka reiz tu man pateiksies.

Lūpas sakodis, domāju par to, ka �ī diena vēl nav pienākusi un ka pagaidām es nopūlos, lai mani miermī�līgie cilvēki izdzīvotu starp pārējiem, kas ir ne�ēlīgi un kareivīgi.

Vai tu esi uzminējis mīklu? � viņa man jautā. "Labāks par Dievu, ļaunāks par velnu�" �īs mīklas

atrisinājums ir viņa. Afrodīte ir labāka par Dievu un ļaunāka par velnu� Viņa man liek neprātīgi iemīlēties, un tas viņai padodas labāk nekā Dievam. Un viņa mani iznicina un ir ļaunāka par pa�u velnu.

Viņas �arāde man atgādina spēli ar pielīmējamiem papīriņiem, kad spēlētāji sasē�as aplī, uzraksta uz tiem kāda ievērojama cilvēka vārdu un tad pielīmē jums pie pieres. Jūs nezināt, kas jūs esat, tādēļ taustoties uzdodat da�ādus jautājumus: "Vai es esmu dzīvs? Vai es esmu sieviete vai vīrietis? Liela vai maza auguma? Mūziķis, mākslinieks vai politiķis?" Un citi atbild ar "jā" vai "nē", un pie katra "jā" jūs drīkstat piedāvāt vārdu. Spēle rei�zēm kļūst ne�ēlīga, jo tā atklāj to, kādu jūs redz citi. Cilvēkiem ar pretenzijām bie�i ir tiesības uz karaļu un diktatoru vārdiem, sapņotājiem uz mākslinieku vār�diem, bet necie�amajiem uz apnicīgo vārdiem. Tas, kur� uzdod jautājumus, prāto: "Nez ar kuru viņi mani salīdzina?"

Man �ī spēle tīri labi patika, līdz kādā dienā man ienāca prātā doma savam kaimiņam uzlīmēt uz pieres viņa pa�a vārdu. Iespaids bija satrieco�s.

Varbūt sfinksa bija izspēlējusi tādu pa�u joku ar Afro�dīti?

Labāks par Dievu, ļaunāks par velnu. Atminējums ir viņai tik tuvu, ka viņa to nespēj saskatīt.

�īs mīklas atminējums esat jūs pati!

Vispirms viņa izskatās pārsteigta, ta�u tad atskan viņas kristāldzidrie smiekli.

Cik laipni no jūsu puses! Uzskatī�u �o atbildi par komplimentu. Diem�ēl tas nav pareizais atminējums.

Viņa pieceļas, es arī pieceļos, un viņa mani pievelk sev klāt. Mani apņem viņas smar�as, un es aizturu elpu.

Tu man daudz nozīmē. No visiem studentiem tu esi pats svarīgākais. Tici man, jo man ir laba intuīcija un es reti kļūdos. Esmu pārliecināta, ka tu esi "tas, kuru gaida".

Un viņa maigi saka:

Atrisini mīklu! Nepievil manas cerības! Un, ja tas tev palīdzētu sasniegt mērķi�

Un viņa ar lūpām pieskaras manam zodam. Sajūtu viņas mēli uz savas ādas un nodrebu. Viņas pirksti saska�ras ar manējiem, un viņa �ukst:

Tu to neno�ēlosi.

Tad viņa izlēmīgi pagrie�as un pazūd starp galdiņiem, atstājot mani apstulbu�u, sviedriem pilot no pieres uz kakla.

Ko viņa no tevis gribēja? Merilina aizkaitināta jautā.

Neko�

Nāc ta�u beidzot mums līdzi, mēs dodamies uz melno teritoriju.

Cits pēc cita visi teonauti salasās, lai gatavotos jau�nai ekspedīcijai, un arī �or�s Meliess piebiedrojas mūsu grupai.

Iespējams, ka es zinu kādu burvju triku, kas palīdzēs atbrīvoties no lielās himeras, viņ� saka.

Un kāds tas ir?

Nekad nevajag pieprasīt, lai burvis atklāj savu noslē�pumu, jāļauj, lai viņ� jūs pārsteidz. Un es ceru, ka mēs drīz tāpat pārsteigsim lielo himeru.

Ēģiptie�u papirusā, kas datēts ar 2700. gadu p. m. ē., pirmo reizi pieminēts burvju mākslinieku priek�ne�sums. Mākslinieku sauca Meldoums, un viņ� piederēja pie faraona Heopsa galma. Viņ� skatītājus pārsteidza, nocērtot pīlei galvu un pēc tam ar burvju trika palī�dzību to atkal atdzīvinot. Pīle pēc tam dzīva mierīgi no�āpoja no skatuves. Pilnveidojot savu burvju mākslu, Meīdoums vēlāk nocirta galvu vērsim, kas pēc tam tie�i tāpat atdzīvojās.

Tajā pa�ā laikmetā ēģiptie�u mācītāji praktizēja svēto maģiju, izmantojot mehāniskas ierīces, lai pa gabalu atvērtu tempļa durvis.

Visā antīkās pasaules pastāvē�anas laikā burvju māksla turpināja attīstīties un burvju trikos tika izman�totas bumbas, kauli, monētas un kausi. Arī uz pirmā taro arkāna attēlots burvju mākslinieks, kas savu māku demonstrē tirgus laukumā. "Jaunajā derībā" stāstīts par triku meistaru un burvju mākslinieku Simonu, ko aug�stu novērtēja romie�u imperators Nerons. Svētais Pēteris ar Simonu mērojies spēkiem burvju mākslā. Kad Simons ticis uzvarēts, viņ� nolēmis izdarīt vēl vienu mēģinājumu Svēto Pēteri uzveikt, nolecot no Kapitolija kalna virsot�nes, tā demonstrējot pēdējo burvju triku lidojumu debesīs. Ta�u, lai pierādītu ticības pārākumu pār bur�vestībām, apustuļi ar savām lūgsnām panāku�i, ka viņ� nokrīt zemē. Pēc tam Svētais Pēteris izmantojis apzī�mējumu "simonisms", kad runājis par viltus ticīgajiem.

Viduslaikos parādījās pirmie kār�u triki, ko vēlāk papildināja burvju triki. Tomēr samērā bie�i to autorus turēja aizdomās par burvestībām un sadedzināja sārtā.

Un tikai 1584. gadā beidzot tika noteiktas at�ķirības starp burvestībām un burvju mākslu, kad kāds angļu burvju mākslinieks Red�inalds Skots izdeva grāmatu, kurā tika atklāti daudzu burvju triku noslēpumi, lai Skotijas karalis D�eimss I pārstātu sodīt ar nāvi iluzio�nistus.

Tajā pa�ā laikā Francijā nosaukums "maģiskā fizika" aizvietoja apzīmējumu "maģija", un burvju meistari turpmāk tika saukti par "fiziķiem".

Kop� tā laika burvju mākslu varēja demonstrēt izrā�u zālēs, izmantojot lūkas, aizkarus un mehāniskus slēpņus.

Pulksteņmeistara dēls Robērs Udins, mūsdienu burvju mākslas priek�tecis, nodibināja "Fantastisko vakaru teātri", kura vajadzībām izgatavoja un savos trikos izmantoja da�ādus automātus un sare�ģītas mehāniskās sistēmas. Fran�u valdība Udinu pat oficiāli nosūtīja uz Āfriku, lai viņ� marabū ciltij un ciemata burvjiem pierādītu fran�u burvju mākslas pārākumu pār viņējo.

Vēl pēc da�iem gadiem Horācijs Godens izgudroja burvju triku, kurā "sieviete tiek pārgriezta uz pusēm", bet kāds amerikāņu burvju mākslinieks Hudini, ko dēvēja arī par "bēg�anas karali", jo viņ� spēja aizbēgt no jebkura ieslodzījuma, ar saviem burvju mākslas priek��nesumiem apceļoja visu pasauli.

Edmonds Velss.

Relatīvo un absolūto zinā�anu enciklopēdija. Vsējums

Atstāju�i pārējos dzīrojam un dejojam, pēc stundas teonauti klusiņām nozūd. Pametam Olimpiju un doda�mies Zilā me�a virzienā, lai ieņemtu salas galveno kalnu.

Mūsu grupiņa, kas gūst aizvien vairāk pieredzes, raitā solī virzās uz priek�u, izmantojot iepriek�ējo ekspedīciju laikā atklātās īsākās taciņas.

�is ceļ� man jau sāk kļūt pazīstams. Tā mēs ejam, un, iespējams, tādēļ, ka divas dienas esmu pavadījis bez savu draugu sabiedrības, atkal esmu atguvis sākotnējo entuzi�asmu. Un es atkal jūtu, ka pavisam drīz mēs atvirzīsim tālāk terra incognita robe�as.

Mata Hari iet citiem pa priek�u, ieklausoties katrā pat mazākajā troksnītī, gadījumā ja kāda ķerubīne vai ken�taurs mūs vēlētos pārsteigt, ļaunu nolūku vadīti. Fredijs un Merilina toties bezrūpīgi tērzē. Es uz viņiem lūkojos un prātoju par to, ka �ozefs Prudons neuzveiks Merilinu, jo viņai ir tik izcilas adaptācijas spējas, ka ar viņējām tās nevar ne salīdzināt. Vina ir veikla kā kakis. Un kā kakis vienmēr krīt uz kājām.

Pa�ās beigās iet Zor�s Meliess, stiepdams maisu, kurā, kā viņ� apgalvo, atrodas viņa "burvju rīks".

Man ar viņiem kopā ir labi. Galu galā manas dvēseles dzīve ir izdevusies. Esmu nonācis Paradīzē.

Esmu pacēlies augstāk. Man ir draugi, es turpinu iepazīt nezināmo, man ir pienākumi, darbs un idejas, ko īstenot.

Manai eksistencei ir jēga.

Rauls man apliek roku ap pleciem.

Jūs ar mīlas dievieti Afrodīti esat skaists pāris.

Ko tu te man tagad stāsti?

Katram no mums uz Zemes bija sava jūtu dzīve, viņ� saka, pamājot ar zodu uz Merilinu un Frediju� Mīlestībai ir liela nozīme. Kas gan ir dzīve bez sievietes?

Es atkāpjos.

Kāpēc tu man to saki?

Tas ir dīvaini. Man �ķita, ka Eņģeļu impērijā vai Ēdenē jūtas �ķitīs kā kvēlojo�as ogles, kas pamazām izdziest, tomēr tā nav. Te ir eņģeļi un dievi, kas atkal izdzīvo savu jūtu dzīvi. Gandrīz kā tie vecie ve�uki, kas jau ir iedomāju�ies, ka viņu vīrietībai pienācis gals, un tad pēk�ņi paziņo, ka �ķiras, jo vēlas precēties vēlreiz. Tev ir lielas izredzes baudīt mīlu.

Nezinu gan.

Tu izjūti cie�anas? Viņa tev liek saredzēt visu krāsu spektru? Bet tu vismaz piedzīvo spēcīgas jūtas. Atceros kādu sakāmvārdu, kas vēsta: "Katrā pārī ir viens, kas cie�, un viens, kas garlaikojas."

Tas ir pārāk vienkār�oti.

Tomēr ar daudziem cilvēkiem tie�i tā notiek. Tas, kur� mīl vairāk, cie� stiprāk, bet tas, kur� garlaikojas, parasti nolemj, ka jā�ķiras. Bet tik un tā� labāk tomēr būt tam, kur� mīl.

Tātad tam, kur� cie�.

Jā. Tam, kur� cie�.

Un es atkal ar prieku sarunājos ar savu draugu no pagātnes. Iespējams, ka Edmonda Velsa pazu�anai ir kāda dziļāka jēga.

Lai kā arī būtu, viņ� saka, man �ķiet, ka es to izlasīju enciklopēdijā� cie�anas ir vajadzīgas, lai virzītos uz priek�u.

Ko tu ar to gribi sacīt?

Paraugies, kā mums iet ar saviem cilvēkiem. Ja mēs ar viņiem laipni sarunājamies, viņi mūsos neklausās. Ja viņi necie�, tad mūs nesaprot. Pat tad, ja viņi kādu kon�cepciju ar prātu spēj aptvert, kamēr pa�i to nav sakāpinātā veidā izjutu�i ar miesu un asinīm, viņi �o informāciju nav līdz galam uztvēru�i. Cie�anas ir un paliek vislabākais veids, ko eņģeļi un dievi ir atklāju�i, lai cilvēkiem kaut ko iemācītu.

Es prātoju.

Esmu pārliecināts, ka, pilnveidojot cilvēku apziņu, mēs varētu tos padarīt labākus, neliekot tiem ciest.

Ak, tu jau alla� esi bijis īsts utopists. Iespējams, ka tas man tevī patīk visvairāk, Mi�el. Parasti bērni tic neticamajam� Un tu esi kā bērns, Mi�el. Bērni nav ar mieru izjust sāpes. Viņi dzīvo savā sapņu pasaulē. Utopiskajā pasaulē, kas patiesībā nemaz neeksistē, kā Pītera Pena Nekurzeme. Ta�u Pītera Pena sindroms ir psihiska slimība, ar kuru slimo cilvēki, kas nav ar mieru pamest bērnību. Un beigās viņus ievieto slimnīcā. Jo gan pasaules, gan dvēseļu lidojuma jēga nav vis palikt bērnam, bet gan kļūt pieaugu�am. Bet būt pieaugu�am nozīmē pieņemt pasaules ēnas puses un arī savas ēnas puses. Palūkojies, kā pilnveidojas tava dvēsele, ar katru brīdi tu kļūsti aizvien pieaugu�āks. Tas ir cildens pro�cess, kas nekad nebeidzas. Un nekad nevajag atgriezties atpakaļ. Nekādā gadījumā. Arī laipnības un maiguma vārdā ne�

Viņ� skumji lūkojas uz mani.

Pat savu mīlas stāstu ar Afrodīti tu uztver tik uto�piski kā mazs bērns.

Tagad mēs ejam pa biezāk saaugu�u me�u un es zinu, ka Zilā upe mums jau tuvu.

Pēk�ņi no kalna tiek raidīta gaisma.

Afrodīte tevi nemīl.

Ko tu par to zini?

Viņa ir gatava mīlēt jebkuru. Nemīlot nevienu, viņa spēj izlikties, ka mīl visus. Tu ta�u esi ievērojis, cik viņa ir pavedino�a. Viņa cilvēkus glāsta, labprāt masē tiem plecus, ar tiem dejo, nekautrējoties sē� viņiem klēpī, bet pēc tam, ja tu mēģini pārkāpt kādu robe�u, viņa starp jums uzceļ sienu. Viņa izbauda mīlas vārdu, jo mīlestība ir jūtas, kas viņai sve�ākas par visām pārējām. Turklāt paraugies, kā viņa ir dzīvojusi viņa ta�u ir mīlējusi tik�pat kā visus Olimpa dievus un simtiem mirstīgo! Ta�u patiesībā viņa nevienu nav mīlējusi.

Drauga piezīme man �ķiet pamatota. Mīlas dieviete, kas nav spējīga mīlēt? Tas atgādina medicīnas studijas manā pēdējā Mi�ela Pensona dzīvē. Mani alla� uzjaut�rināja tas, ka mediķi izraudzījās par specialitāti tādu jomu, kurā viņiem pa�iem kaut kas nebija kārtībā. Tie, kam bija blaugznas vai psoriāze, izvēlējās dermatoloģiju, tie, kas bija pārāk kautrīgi, ārstēja autistus [7] , tie, kam bija vēdera aizcietējumi, kļuva par proktologiem, bet �izofrēniķi par� psihiatriem. It kā saskare ar vissmagākajiem gadījumiem ļautu viņiem pa�iem izārstēties.

Mēs visi esam mīlestības invalīdi, es saku.

Tu mazāk nekā Afrodīte. Jo tas, ko tu piedzīvo un ko tu pret viņu izjūti, ir patiesi un skaisti. Līdz tādai pakāpei, ka tu viņai nepārmet pat to, ka viņa nogalina tavus ļaudis un nostāda tevi tādā situācijā, ka tu vari tikt izslēgts no spēles.

-Viņa tā darīja tāpēc, ka�

-Tāpēc, ka ir īsta draņķe. Beidz meklēt viņai aizbil�dinājumus.

Mēs ejam, un atkal es jūtu, ka mans draugs ir izsitis mani no sliedēm.

Ta�u iegaumē, ka es nekad nesmie�os par to, ko tu izjūti pret �o sirds invalīdi� Es uzskatu, ka tas, ko izjūti tu, Mi�el, nozīmē, ka tu virzies cauri sievie�u iniciācijām. Un ar katru pārbaudījumu tu pilnveidojies. Tu esi neapmierināts un nelaimīgs, tomēr tu esi matērija, kas darbojas. Tas man atgādina kādu stāstu, ko man pastās�tīja tēvs.

Atceroties tēvu Fransisu Razorbaku, manu draugu pārņem viegla nostalģija, ta�u viņ� ātri atgūstas.

Tas ir anekdotisks atgadījums. Ja pareizi atceros, viņ� man teica tā:

"Se�padsmit gadu vecumā mani hormoni plosījās. Un es sapņoju par lielu mīlestību. Es to satiku, bet tad meitene kļuva pārāk uzbāzīga. Es viņu pametu un sāku meklēt tās pretstatu. Divdesmit gadu vecumā es sapņoju nokļūt pieredzēju�as sievietes apkampienos. Un es viņu sastapu. Ļoti rūdītu un vecāku par mani. Ar viņu es atklāju jaunas mīlas spēles, ta�u viņa gribēja turpināt savus pie�dzīvojumus un pameta mani mana labākā drauga dēļ. Tad es sāku meklēt viņas pretstatu. Divdesmit piecu gadu vecumā es vēlējos sastapt tikai jauku meiteni. Es viņu satiku, bet mums nebija, par ko runāt. Mūsu attiecības izjuka. Un es atkal meklēju viņas pretstatu. Trīsdesmit gadu vecumā es vēlējos satikt gudru sievieti. Un es tādu atradu. Viņa bija lieliska, un es viņu apprecēju. Problēma bija tā, ka viņa nekad ar mani nebija vienisprātis un visu laiku centās man uzspiest savus uzskatus. Trīsdesmit piecu gadu vecumā vēlējos satikt jaunu meiteni, lai varētu to izveidot pēc sava prāta. Un es viņu atradu. Viņa bija ļoti jūtīga un visu uztvēra traģiski.

Tad es vēlējos sastapt nobriedu�u, mierīgu un garīgi bagātu sievieti. Es viņu satiku kādā jogas klubā, ta�u viņa pieprasīja, lai es visu pametu un dodos projām, lai atli�ku�ās dienas aizvadītu hindu a�ramā. Piecdesmit gadu vecumā es no savas nākamās dzīvesbiedres vēlos tikai vienu�

-Ko?

Lai viņai būtu lielas krūtis!"

Rauls smejas, bet man gan smiekli nenāk.

Ak, tā ir sievie�u iniciācija, kad es tev saku! Viņas visas ir brīni�ķīgas, neprātīgas, intuitīvas, kaprīzas, noslē�pumainas, augstprātīgas, pieprasa uzticību, ir gaisīgas, dāsnas, privātīpa�nieciskas un prot mūs novest līdz bau�das un izmisuma virsotnēm.

Ta�u, ar tām saskaroties, esam spiesti iepazīt sevi, tātad pilnveidoties. Tas atgādina filozofu akmens izveido��anos� tas tiek attīrīts, iztvaicēts, sublimēts un pārogļots, tomēr tas mainās. Vienīgās briesmas, no kurām jāizvai�rās, nedrīkst koncentrēties tikai uz vienu un palikt ielipu�am kā mu�ai medū.

Par vēlu, ar mani tas jau ir noticis.

Iespējams, ka Afrodīte tev grib sniegt tikai vienu mācību prast palaist vaļā. Viņa grib tev iemācīt, ka no tādām sievietēm kā viņa� jābēg. Lūk, tāda ir viņas mācība attiecībā uz tevi.

Es to vairs nespēju, jo viņa man nozīmē pilnīgi visu.

Ierauju galvu plecos, un Rauls man atkal apliek apkārt roku.

Kamēr tu sevi mīlēsi vairāk nekā vinu, vina tevi nespēs iznīcināt.

Es par to neesmu pārliecināts.

Ak pareizi! Es ta�u aizmirsu Edmonda Velsa iztei�kumu: "Mīlestība ir iztēles uzvara pār saprātu." Un diem��ēl tev ir tik daudz iztēles, ka tu viņai piedēvē tādas īpa�ī�bas, kādu viņai patiesībā nav. Tas nekad nebeigsies.

-Tas turpināsies bezgalīgi, es papildinu.

Un zemapziņā es nodomāju: "Un es sagaidī�u �o bez�galību kopā ar viņu, lai ko tas man arī maksātu."

Sastingstu. Dzirdu, kā lapās �ab soļi.

Kāda būtne kustas, paslēpusies papardēs, un tuvojas. Tad viņa pēk�ņi parādās. Manā priek�ā iznirst blēdīga seja. �ai būtnei ir cilvēka ķermenis, ā�a kājas ar ā�a nagiem, seja ar mandeļveida acīm, bet no sprogainajiem matiem rēgojas mazi radziņi. Manī �ķelmīgi noraugās satīrs.

Ko tu gribi?

Ko tu gribi? viņ� atkārto, purinot savu sprogaino galvu.

Es ar �estu viņu atgrū�u.

Ej prom!

Ej prom?

Sīkais monstrs mani rausta aiz togas.

Liec mani mierā! es saku.

Liec mani mierā?

Liec mani mierā?

Liec mani mierā?

Tagad jau veseli trīs satīri spēlē atbalsis un rausta mani aiz togas, it kā gribētu mani kaut kur aizvilkt un kaut ko parādīt. Es �igli no viņiem atbrīvojos. Rauls no tiem atgaiņājas, vicinot pa gaisu vītola zaru. Da�us soļus tālāk pārējie mūs jau gaida.

Man viņi �ķiet uzjautrino�i, � �or�s Meliess saka.

Lai nu vai kā, bet bīstami gan viņi nav, piebilst Mata Hari. Ja viņi gribētu mūs nodot, tad sen jau būtu to izdarīju�i.

Dodamies uz priek�u, bet satīri mums seko. Gaiss smar�o pēc sūnām un ķērpjiem. Plau�ās ieplūst dīvains mitrums. Kad elpojam, rodas garaiņi.

Es eju, bet Afrodītes tēls man neliek mieru.

Ielejā zvani ieskanas divpadsmit reizes, nozvanot pus�nakti, bet mēs jau atrodamies pie Zilās upes.

�or�s Meliess mums lūdz, lai apstājamies un pagai�dām, kad ausīs diena, jo, kā viņ� apgalvo, tas nepiecie�ams, lai viņa viltība izdotos. Lai arī tas mums sevi�ķi nepatīk, tomēr mēs viņu paklausām un apsē�amies zem kāda liela koka ar mezglainām saknēm. Laiku īsinot, palūdzu, lai �or�s Meliess man uztic sava aritmētiskā trika ar "kivi" noslēpumu. Viņ� manu lūgumu izpilda.

Pareizinot jebkuru ciparu ar 9, vienmēr iegūstam skaitli, kura ciparu summa atkal ir 9, viņ� paskaidro.

3�� x 9 = 27; 2 + 7 = 9;

4�� x 9 = 36; 3 + 6 = 9; 5x9 = 45; 4 + 5 = 9 utt.

Lai kāds arī būtu skaitlis, es jau iepriek� zinu, ka tā ciparu summa būs 9. Un, ja no tā atņem�u 5, paliks 4. Tādēļ, kad es lūdzu, lai iztēlojas skaitlim atbilsto�u burtu, tas noteikti ir "d". Bet vienīgā Eiropas valsts, kuras nosaukums sākas ar "d" burtu, ir Dānija [8] , bet vienīgais auglis, kas sākas ar �ī angļu valodas vārda pēdējo burtu "k", ir kivi.

Tad tik vienkār�i tas ir! Uzzinot burvju triku atminē�jumus, nākas nedaudz vilties.

Tu iedomājies, ka tev ir izvēle, bet patiesībā tev tās nav. Tu vienkār�i ej pa apslēptām sliedēm, no kurām nevari novirzīties.

-Vai tu uzskati: atrodoties �eit, mēs iedomājamies, ka varam izvēlēties, kaut gan patiesībā tā nav?

Es par to esmu pārliecināts, burvju mākslinieks atbild. Mēs iedomājamies, ka piedalāmies spēlē, ta�u patiesībā darbojamies pēc iepriek� sarakstīta scenārija. Vai tad atsevi�ķi notikumi no mūsu cilvēku baru dzīves tev ne�ķiet ļoti līdzīgi tiem, kas piedzīvoti uz "1. zemes"?

Amazones ir mitoloģiskas, nevis vēsturiskas būtnes.

Iespējams, ka tās kādreiz ir pastāvēju�as, bet tad izzudu�as. Mēs ta�u nezinām uzvarēto cilvēku vēsturi. Tie�i tā pret notieko�o izturas Olimpijā. Piemin uzva�rētājus, bet aizmirst zaudētājus. Uz "1. zemes" vēstures mācību grāmatās tiek pieminēti tikai uzvarētāji. Turklāt antīkās pasaules laikos daudzi neprata rakstīt un noti�kumi tika atstāstīti mutiski. Tā līdz mums nonāku�i tikai to cilvēku vēstījumi, kas tos iedomāju�ies aprakstīt grāmatās. Tā mēs pazīstam ķīnie�u, grieķu, ēģiptie�u un ebreju vēsturi, bet mums nekas nav zināms par hetiem, partie�iem vai� amazonēm. Visas mutiskās kultūras atra�dās neizdevīgā situācijā.

Tas man atgādina vienu no interesantākajiem Enci�klopēdijas fragmentiem. Uzvarēto atmiņas� Kur� gan atceras iznīcinātās civilizācijas? Iespējams, ka, liekot mums vēlreiz nospēlēt jau uzrakstītas lomas, dievi ļauj mums izjust sāpes. Uzvarēto atmiņas.

Tomēr �ķiet, ka "1. zemes" vēsture at�ķiras no tās, kas tiek rakstīta uz "18. zemes".

�or�s Meliess turpina savu domu:

Vai tu, piemēram, nesaskati nekādu līdzību starp skarabejcilvēkiem un ēģiptie�iem?

Nē, jo es pats jau viņus rosināju būvēt piramīdas. Bet, kas attiecas uz reliģiju, tad tā ir tīrā sagadī�anās, ka es iedvesmojos no ēģiptie�u piekoptās ticības, kas aprakstīta Edmonda Velsa Enciklopēdijā.

Lai gan ir tum�s, nojau�u, ka �or�a Meliesa lūpās iegulst smaids.

Tad tu uzskati, ka ir tā? Bet, ja nu �ī� sagadī�a�nās ietilpst plānā, par kuru mums nav ne vismazākās nojausmas un kuram mēs tomēr pakļaujamies, tāpat kā tu iedomājies, ka esi brīvs, tomēr neglābjami nonāc pie Denmark un kivi?

Esmu daudz domājis un zinu, ka tad, kad pieņemu dieva lēmumu attiecībā uz saviem cilvēkiem, tad es to daru ar sirdi un dvēseli. Es nepakļaujos nekādai ietek�mei. Tātad es esmu dievs, kas pilnībā paļaujas tikai pats uz savu brīvo izvēli. Un, ja es atdarinu "1. zemes" ele�mentus, tad tas ir tādēļ, ka tās vēsture ir vienīgā, ko es pazīstu un atceros. Es to daru labprātīgi. Vai arī tādēļ, ka man trūkst iztēles.

Turklāt nemaz jau nepastāv desmit tūksto� variantu, kā likt cilvēkiem attīstīties� Viņi ceļ pilsētas, karo, sāk nodarboties ar podniecību, būvē kuģus un pieminekļus. Nav jau nemaz tik daudz izvēles. Cilvēki būvē vai nu kubiskas formas celtnes, kā Zālamana templis, vai pira�mīdu kā Heopss, sfēru kā Parīzes "Zeoda" [9] vai arī triumfa arku kā romie�i.

Es mēģinu Meliesam iebilst.

Cik man zināms, tādi �urkcilvēki ta�u uz Zemes nav pastāvēju�i.

Un kā vēl, viņ� rāmi atbild. Ir biju�as tautas, kuras var salīdzināt ar �urkcilvēkiem, ta�u, tā kā tās ir izzudu�as, tad ir aizmirstas. Asīrie�i bija indoeiropie�u tauta, kas mita Mazāzijā, līdzās pa�reizējai Turcijai. Viņi iznīcināja visas citas tautas un tā izveidoja karotāju impē�riju. Citi indoeiropie�i mezopotāmie�i, mīdie�i, skiti, kimērie�i, frīģie�i un līdie�i to beidzot iznīcināja, lai no tās atbrīvotos uz visiem laikiem.

Visas �īs tautas man par kaut ko atgādina. �ķiet, ka �or�s Meliess tomēr labi zina iekaroto tautu vēsturi, kura bija aizmirsta, jo cilvēki nebija ieviesu�i ne rakstību, ne grāmatas.

Un kā tad paliek ar Kamilas Klodelas lā�cilvēkiem, tie gan nevienam nelīdzinās?

Ta�u mans sarunu biedrs paliek nesatricināms.

To es vēl nezinu. �os dzīvniekus simbolus ne vienmēr var uzreiz at�ifrēt. Ta�u, ja aplūkosim iguāncilvēkus vēl vienu tautu, kas ceļ piramīdas, tad tie it kā nejau�i apmetu�ies okeāna otrā pusē tāpat kā maiji, kas arī ir piramīdu celtniecības speciālisti. Kad es tev saku,

Mi�el, mēs tikai domājam, ka piedalāmies spēlē, ta�u patiesībā darbojamies pēc iepriek� sarakstīta scenārija.

Rauls klusē, it kā būdams apmierināts ar to, ka kāds cits izsaka vina domas.

Mata Hari, kas atspiedusies pret kādu koka stumbru mums līdzās, sekojusi mūsu sarunai un jau labu laiku deg nepacietībā, jo arī vēlas izteikties.

Uz "18. zemes", viņa saka, kontinentiem nav tāda pati forma kā uz "1. zemes". �īs ģeogrāfiskās at�ķi�rības pilnībā izmaina visus rādītājus. Tautas, kas uz "1. zemes" mitu�as viena otrai blakām, uz "18. zemes" var �ķirt okeāns.

Uz to Zor�am Meliesam nav, ko atbildēt. Tāpat kā uz to, ko saka Fredijs, kad tas iebilst:

�īs līdzības ir mūsu iztēles auglis, kas mums vien�mēr liek samērot pazīstamo un nepazīstamo. Tāpat kā tad, kad bijām uz Sarkanās planētas.

Atceramies �o ceļojumu toreiz, kad bijām eņģeļi un devāmies kosmosā, meklējot apdzīvotu planētu. Un mēs atklājām Sarkano planētu, uz kuras mita �etras tautas � ziemāji, rudenāji, vasarāji un pavasarnieki. Katra sezona tur ilga piecdesmit gadus. To izraisīja �īs planētas sav�dabīgā orbīta, un, iestājoties kārtējai sezonai, attiecīgā tauta ieguva varu pār kontinentu kopumu. Ta�u visvairāk mūsu grupu bija pārsteidzis tas, ka visur varēja sastapt vēl vienu tautu, kas bija nopietni nodevusies zinātnei un tirdzniecībai. Tie bija relatīvisti. Viņus apspieda un vajāja nezināmu iemeslu dēļ. Viņi darīja visu, lai asimilētos un tiktu pieņemti, ta�u vienmēr tika atgrūsti un palika sve��inieki. Fredijs secināja, ka it visur pastāv foreļcilvēku tauta (foreles mēdz ielaist ūdens filtrē�anas sistēmās, lai tās tur atrastu kaut niecīgākās piesārņojuma pēdas, jo ir uz to ārkārtīgi jutīgas). �ī foreļcilvēku tauta nosaka, kādas briesmas draud planētai.

Ja reiz viss ir uzrakstīts, turpina �or�s Meliess, es labprāt gribētu uzzināt, kāds scenārijs ir sagatavots mums.

Tas man atgādina kādreiz tik populāros televīzi�jas realitātes �ovus, atzīmē Fredijs Maiers. �ķiet, ka dalībnieki dara visu, kas tiem ienāk prātā, ta�u beigās izrādās, ka visas �īs situācijas iepriek� biju�as paredzētas un ka ik reizi, kad �īs pārraides tiku�as pārdotas ārzemēm, tajās atkal varam sastapt tos pa�us arhetipus: aizkusti�no�a blondīne, kura slēpj, ka viņai ir bērns, augstprātīga snobe, de�ūrāksts, lempīgais, valdzinātājs�

Vēj� līdz mums atnes maigu lavandas smar�u. Lapas �ab, bet nakts kļūst tik tikko gai�āka.

Un ja nu viņiem ir taisnība? Ja nu viss patie�ām jau iepriek� bijis paredzēts scenārijā? "Viss sākas un beidzas ar romānu," Edmonds Velss man jau reiz bija teicis. Ta�u nevaru beigt �ausmināties par domu, ka esmu tikai marionete, rotaļlieta kādā dimensijā, kas ir par mums pārāka.

Mani delfīncilvēki pasaules vēsturē vēl nekad agrāk nav pastāvēju�i. Neatceros, ka uz "1. zemes" būtu bijusi kāda tauta, kas peld uz delfīnu muguras un ārstējas, uztverot ķermeņa enerģētiskos laukus.

�or�s Meliess novaikstās.

Pagaidi vien. Vai nu tavi delfīncilvēki izzudīs tāpat kā viņu zemes līdzinieki, kas izskaidro to, kāpēc viņi ir aizmirsti, vai arī ar viņiem notiks kādas mutācijas un viņi pārvērtīsies par kādu citu tautu. Ta�u es pieļauju: ja mēs tagad pārtrauktu "Y spēli", mēs tavus dclfīncilvēkus neat�rastu nevienā vēstures grāmatā.

Viņam ir taisnība: mana nemainīgā priek�pēdējā vieta man nedod nekādas cerības, ka es vēlāk varētu parādī�ties atmiņās. Turklāt tie retie raksti, kas tika izdoti tajā laikmetā, kurā pametām spēli, atspoguļo tikai karus un monarhu kāzas. Nevienu neinteresē slīksto�o varza, kas reiz piestājusi pie kādas salas un tajā iekārtojusies uz dzīvi, pārveidojot zinātni un mākslu.

Saruna tiek pārtraukta. Tagad pie debesīm paceļas otrā saule un pulkstenis ir viens laiks, kad jāstājas pre�tim briesmonim. Mēs izstaipāmies, lai sasildītos, paturot prātā, ka iespējama fiziska cīņa, un dodamies tālāk.

Mēs paejam zem ūdenskrituma Zilajā upē un nonā�kam Tum�ajā me�ā. Pieliekam soli. Mata Hari, kas iet priek�galā, dod mums zīmi, ka ceļ� ir brīvs.

Es neesmu vienīgais, kur� ir satraucies, ta�u Zor�s Meliess �ķiet par sevi dro�s. Nez kas gan atrodas maisā, ja tas pie�ķir viņjm tādu pārliecību?

Tālumā izdzirdam rūcienus. Mata Hari apstājas un mēs arī. Milzīgais zvērs mūs ir pamanījis. Tas draudīgi aulek�o mums pretim, tuvojas un pēk�ņi mūsu priek�ā apstājas.

Tad tāda izskatās milzīgā himera� Tās ķermenis ir desmit metrus augsts un atgādina dinozaura ķermeni, kam aug�galā trīs kakli. Iedomājos, ka tā man dzinās pakaļ! Bet virs kakliem rēgojas trīs da�ādu dzīvnieku galvas. Lauvas galva rēc, ā�a galva spļauj pretīgu, lipīgu �urgu, bet pūķa galvai no rīkles �ļācas liesmas, un, tai atveroties, var redzēt, ka himerai uz ilkņiem aizķēru�ās togas atliekas pēdējā liecība par kādu studentu, kur� nav pietiekami ātri skrējis.

Mūs sedz dzīvnieka ēna.

Nu kāds tad bija tas tavs burvja plāns? Rauls Razorbaks jautā �or�am Meliesam.

Specefektu pionieris attaisa maisu un izvelk no tā mil�zīgu spoguli.

Viņ� mierīgi tuvojas zvēram un viņam to parāda. Mēs gaidām.

Cits pēc cita lielās himeras trīs purni pagrie�as pret mirdzo�o priek�metu un neticīgi blen� uz briesmoni, kas viņā noraugās.

Nezvērs dīdās, trīc un nespēj novērsties no �ī satrau�co�ā tēla.

Viņ� sevi nepazīst un tādēļ ir pats no sevis nobi�jies, Merilina �ukst.

Milzu himera nemana neko, izņemot savu spoguļat�tēlu. Viņa dreb, atkāpjas atpakaļ, tad atkal pienāk tam tuvāk, ta�u par mums ir pilnīgi aizmirsusi.

Uzmanīgi, lēnām kustībām, kas pamazām kļūst aiz�vien ātrākas, mēs pametam himeras redzesloku. Pa�i nespējam noticēt, ka tik viegli esam tiku�i no viņas vaļā. Iespējams, ka burvju mākslinieku spējas novērtētas par zemu.

Mēs apsveicam Meliesu, kas mums ar zīmēm rāda, lai attālināmies, cik ātri spējam, kamēr zvērs nav mainījis savu izturē�anos.

Dodamies tālāk pa melno teritoriju, kurā mēs bei�dzot varam brīvi iekļūt. Atceros, kā es te bēgu no milzu himeras. Es nokritu, nonācu pazemē, atradu kādas cil�vēku grupas atstātās pēdas, bet pēc tam balts trusis ar sarkanām acīm mani bija izglābis. Tik daudz burvestību, un tagad visu atrisinājis vienkār�s spogulis�

Mēs esam izkļuvu�i cauri melnajai teritorijai un nonā�ku�i līdz pakalnam, kas izbeidzas kādā plato. �eit ierau�gām jaunu teritoriju, kas ir sarkana un izple�as mums priek�ā, ciktāl sniedzas skatiens. Zeme ir irdena. Mūsu pēdas grimst mālainā zemē.

Zilajai teritorijai sekoja melnā, melnajai sarkanā, atzīmē Fredijs Maiers. Mēs paceļamies pretim gaismai, sekojot filozofu akmens iegū�anas fāzēm.

Me�u tagad nomainījis milzīgs magoņu lauks. Viss joprojām ir sarkans, tikai tagad ar karmīna nokrāsu. �o mirkli izraudzījusies saule, lai purpursarkano ainavu izgaismotu ar ugunssārtu mirdzumu.

Apstājamies!

Kas tev lēcies?

Pārējie uz mani skatās. Man galvā atbalsojas kentauru bungas un ir tāda sajūta, ka es tūlīt paģīb�u.

Apstājamies, man vajag nedaudz atpūsties�

Viss, kas �eit notiek, �ķiet pārāk neprātīgs. Es to vairs nevaru izturēt.

Bet milzu himera�

Himerai tagad ir, ko darīt, � Mata Hari saproto�i nosaka.

Teonautu grupa svārstās, bet tad pēc Raula rīkojuma piekrīt nedaudz apstāties.

Es pagrie�u pārējiem muguru, apsē�os magonēs un aizveru acis.

Gribu saprast, kas ar mani notiek.

Viss ir manai mazajai dvēselei par strauju.

Esmu bijis cilvēks, esmu bijis eņģelis, un nu esmu dievs.

Dievu māceklis.

Man vienmēr ir licies, ka būt dievam nozīmē iegūt visas iespējas, ta�u tagad izrādās, ka tas pirmām kārtām nozīmē uzņemties atbildību. Ja mani delfīncilvēki nomirs, es no �ī trieciena vairs neatgū�os. Es to zinu. Jo viņi nav nekādas marionetes. Nē, viņi ir kaut kas daudz vairāk. Viņi ir manas dvēseles atspulgs� Viņi ir mana apziņa, kas sadalījusies, un daļiņa no tās iemājojusi ikvienā no tiem cilvēkiem, kuri veido �o cilti. Līdzīgi kā hologram�mas veido attēlu. Tomēr, ja tās saplē�, tad katrā lauskā atkal saskatāms viss attēls. Mana dieva dvēsele iemiesoju�sies manas tautas cilvēkos, un, kamēr kaut viens no tiem būs dzīvs, arī es eksistē�u. Un ja nu izzūd viņi visi? Kad es ieraudzī�u pēdējo delfīncilvēku kā pēdējo mohikāni pasaulē, kas tos izspiedusi� tad es ar nepacietību gai�dī�u, kad mani izslēgs no spēles vai nogalinās, lai pārvēr�stu par mēmu un nemirstīgu himeru. Bet mana dvēsele vēl joprojām būs dzīva un nespēs neko citu kā staigāt pa me�u un ķircināt jaunos dievu mācekļus, kā mani bija ķircinājusi ķerubīne. Varbūt es kļū�u par kentauru vai Leviatānu, vai arī� par lielo himeru, kas iestrēgusi pie spoguļa. Tomēr vissliktākais būs tas, ka man vairs nebūs nekādu cerību paaugstināt savu līmeni. Vairs nebūs nekādu noslēpumu. Un man neatliks nekas cits kā sērot par savu tautu.

Attēli man acu priek�ā mainās kā pastkartītes. Mani miermīlīgie ļaudis pludmalē. Vecā kundze, kas pirmo reizi sarunājas ar delfīnu. "Pēdējās cerības" kuģa būvē�ana un pirmās valdnieces kronē�ana�

Miera osta. Brīni�ķīgā tīrā garīguma pilsēta� ko iznī�cina plūdi. Un tad dziļi manī ieskanas kāda balss: "Tas bija nepiecie�ams, es to darīju tevis pa�a labā. Gan tu reiz to sapratīsi." Afrodīte. Kā gan vēl joprojām esmu spējīgs mīlēt �o sievieti? Atveru acis.

Un varenais Dievs tur aug�ā? Kur� tas ir? Zevs? Lielais Visuma arhitekts? Kāda augstāka dimensija?

Iespējams, ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs pat neesam spējīgi iztēloties.

Kāda doma liek man pasmaidīt. Cilvēkam ir tikpat grūti izprast Dievu, kā kaķa aizkuņģa dziedzerim saprast vesternu, ko cilvēkiem rāda televīzijā.

Kas ir Dievs?

Es vairs nespēju atraut acis no kalna virsotnes. Atras�ties tik tuvu noslēpuma atrisinājumam ir ārkārtīgi satrau�co�i.

It kā lai atbildētu uz manu jautājumu, gaismas stars izspraucas cauri blāvajiem mākoņiem, kas sedz kalna vir�sotni.

Vai tas ir tikai optisks māns? �ķiet, ka gaismai ir astonnieka forma�

Kāpēc Viņ� mani �urp atveda? Kāpēc Viņ� mūs māca? Lai mēs kļūtu Viņam līdzvērtīgi un pārņemtu sta�feti? Varbūt varenais Dievs ir noguris? Bet varbūt Viņ� mirst?

No �īs domas man pa ādu sāk skriet skudriņas. Es miglaini atceros Afrodītes vārdus:

"Da�i tam tic, bet citi ne."

Atceros Zila Verna nāvi. "Nekādā gadījumā nedo�dies tur aug�ā!" Un tad Lisjēns. Viņ� teica kaut ko tam�līdzīgu: "Vai tad jūs neapjēdzat, ka jūs grib pārvērst par slepkavām?", "Jūsu ļau�u bari nomirs tāpat kā uz "17. zemes". Labākajā gadījumā jūs kļūsiet par līdzzinā�tājiem."

Bet Edmonds sacīja: "�eit mēs atrodamies vislabākajā vietā, lai vērotu un saprastu. Te savienojas visas dimen�sijas."

Atceros, kā pirmo reizi sastapu Afrodīti. "Jūsu draugs saka, ka jūs esot kautrīgs." Viņa man pieskaras. �is kon�takts ar viņas ādu, kas ir gluda kā zīds� viņas savilktās lūpas un draiskais skatiens. "Es jums uzdo�u atminēt kādu miklu�"

Atkal �i nolādētā mikla man neiziet no prāta kā sīks grauzējs, kas grau� no iek�puses.

"Labāks par Dievu, sliktāks par velnu."

"Tā esat jūs, Afrodīte, jūs esat labāka par Dievu un sliktāka par velnu." Atkal dzirdu viņas kristāldzidros smieklus. "Man ļoti �ēl, bet tā nav pareizā atbilde� "

Un Dionīss: "Vai jūs esat tas, kuru gaida?"

Ja vien es zinātu, kas es patiesībā esmu! Zinu, ka esmu ne tikai Mi�els Pensons. Bet kas vēl es esmu?

Dvēsele, kas papla�inās un atklāj savu patieso spēku.

Bie�i atceros Leviatānu. "Iniciācija, tiekot apēstam ūdenī," bija teicis Sent-Ekziperī. Atceros, kā mēs aizlavījāmies pie Atlanta. Visas �īs pasaules, kas ir tik līdzīgas mūsējai, kur neattīstīti cilvēki cen�as visu darīt, cik vien labi spēj� viņu dieviem tiem vairāk vai mazāk piepalī�dzot. Dieviem, kam ir pa�iem savas rūpes, savs rokraksts, savas bailes, sava morāle, savas ambīcijas, sava utopija un savas neveiksmes.

Un es atceros dievu slepkavu. Kā teica Atēna: "Viens no jums nogalina savus biedrus. Viņ� saņems tādu sodu, kādu jūs pat nespējat iedomāties� viens no jums� viens no 144 blēdās. Jums visiem vajadzētu citam no cita uzmanīties." Un vēl Afrodīte teica: "Tev, Mi�el, vajadzētu uzmanīties no saviem draugiem."

Afrodīte. Atkal vina.

Viņas skūpsts. Viņas seja. Viņas smar�as.

Domāt par kaut ko citu. Par maniem kādreizējiem klientiem Igoru, Veneru un �aku, kas tagad jau kļuvu�i par citiem mirstīgajiem un cīnās ar savu karmu, tāpat kā es savā mirstīgā cilvēka dzīvē pats biju cīnījies, neko daudz no tā visa nesaprotot. "Viņi drīzāk cen�as mazināt savas nelaimes nekā tiekties pēc laimes." Un �ie vārdi: "Cilvēks vēl nemaz nav radies. Viņi ir tikai starpposms starp primātiem un cilvēku, un mums, dieviem, viņiem jāpalīdz kādu dienu kļūt par būtnēm ar 4. apziņas līmeni. Pagaidām viņi atrodas tikai 3,3. līmenī� "

Es paraugos uz kalnu.

Un atkal aizveru acis.

Tā gribas tam visam mest mieru. Gulēt. To visu pār�traukt.

Mani delfincilvēki izdzīvos arī bez manis. Afro�dīte atradīs kādu citu dvēseli, ko savaldzināt un mocīt. Teonauti atradīs citus dievu mācekļus, ar kuriem kopā atklāt pēdējo Noslēpumu.

Mosties, Mi�el! Ātrāk!

Atveru acis, un tas, ko ieraugu, mani apstulbina.

Debesīs pēk�ņi parādās acs, milzīga acs, kas aizsedz horizontu.

Vai tas tie�ām varētu būt�

Patrikam �anbatistam, �eromam Mar�ānam, Reinam Zilb�ram, Fransuāzai �afanclai, Dominikai �arabuskai, Stefanam Krau�am, Jonatānam Verbēram, Sabīnei Krosenai, Zanam Mi�elam Raū un Borisam Cirulnikam.

Notikumi, kas norisinājās "Mēs dievi" sarakstī�anas laikā.

īsmetrā�as filmas "Mūsu draugi cilvēki" uzņem�ana. Tā ir kā pretmets izrādei ar tādu pa�u nosaukumu, kurā ekstrasensi pēta cilvēku paradu�mus, līdzīgi kā dokumentālajās filmās tiek pētīti dzīvnieku paradumi.

Scenārija sarakstī�ana pilnmetrā�as filmai "Sie�vie�u planēta".

Komiksa "Ievas bērni" sarakstī�ana, kurā tur�pinās �ajā romānā aprakstītie notikumi.

Informatīvās interneta lapas "arbredespossibles.free.fr" izveido�ana, lai savāktu visu informā�ciju par iespējamiem nākamiem variantiem.

Interneta lapas:

www.bernardwerber.com www.albin-michel.fr

[1] Vārdu spēle: latiņu vai. � hora, fran�u vai. � l'heure, bet latv. vai. stunda. (�eit un turpmāk tulk. piez.)

[2] Dodies zemes iek�ienē, un, to pārmeklējot, tu atradīsi apslēpto akmeni. (Tulk. no latīņu vai.)

[3] Avatāra ar acīm skatāms kāda dieva iemiesojums uz Zemes (hinduisma mitoloģijā).

[4] ex nihilo (latīņu vai.) � no nekā.

[5] ja vien kaut kas var noiet greizi, tad tas arī notiks. (tulk. no angļu vai.)

[6] feneks ziemeļāfrikas lapsa ar lielām, stāvām ausim.

[7] autists � cilvēks, kam raksturīga noslēg�anās sevī.

[8] dānija angļu vai. denmark.

[9] kinoteātris parīzē, kas ietilpst zinātnes un tehnikas pilsētiņas sastāvā. Tas ir kupols ar 36 m diametru, tas darināts no 6433 trijstūrveida tērauda spoguļiem.