Zvaigzņu Kari

I grāmata Impērijas Mantinieks

Kaptein Pelleon? sauca kāda balss no ieejas tra�pa puses. Tā izlauzās cauri neskaidrajai dūkoņai, jo fo�nā tika risinātas sarunas. Pienācis ziņojums no sar�dzes izlūkkuģi nupat samazināju�i ātrumu, tie vairs nelido gaismas ātrumā!

Pelleons pārliecās pāri tā vira plecam, kur� stāvēja uz "Himēras" komandtiltiņa, lūkodamies vadības monitorā, un likās uzsaucienu nedzirdējis.

Noteiciet to kursu! viņ� pavēlēja, iedegdams gaismu uz displeja ekrāna.

In�enieris viņu jautājo�i uzlūkoja. Ser�?

Es dzirdēju, ko viņ� teica, Pelleons sacīja. Jūs saņēmāt pavēli, leitnant.

Jā, ser, leitnants piesardzīgi atsaucās un lūkoja noteikt izlūku kursu;

Kaptein Pelleon? balss atkārtoja, �oreiz jau tuvāk. Pētot displeju, Pelleons nogaidīja, līdz skaidri varēja saklausīt tuvojo�os soļus. Pēc tam viņ�, ar glu�i karalisku stāju, kādu var iegūt, pavadot piec�desmit gadus Karaliskajā flotē, atlieca plecus un pagriezās.

Jaunā de�ūrvirsnieka steidzīgie soļi kļuva lēnāki, viņ� apstājas. � Ak vai, ser� Virsnieks ielūkojās Pelleonam acis un viņa balss aizlūza.

Pelleons ļāva klusumam ievilkties garumā �ķita, ka tajā var saklausīt pat sirdspukstus, un tas ilga pie�tiekami ilgu laiku, lai tuvākstāvo�ie to pamanītu.

-Tejums nav lopu tirgus, leitnant Cel! viņ� bei�dzot noskaldīja, un viņa balss skanēja mierīgi un klu�si. bet ledaini auksti. �is ir Karaliska iznīcinātājkuģa komandtiltiņ�! Parasta un ikdieni�ķa informāci�ja nav es atkārtoju nav tā vienkār�i izkliedzama komandtiltiņa virzienā! Vai skaidrs?

Cels norija siekalas. Jā, ser.

Pelleons vēl kādu mirkli cie�i lūkojās leitnantam acīs, pēc tam tikko manāmi pamāja un novērsās. Ta�gad ziņojiet.

Jā, ser. �els atkal norija siekalas. Mēs nupat saņēmām ziņas no sardzes kuģiem, ser. Izlūki atgrie�zu�ies no pētniecības reida uz Obroa.

Lieliski, Pelleons pamāja. Vai viņiem ir kā�das nepatik�anas?

Tikai nelielas, ser turienie�i esot pamanīju�i, ka izdabūta informācija no viņu centrālās datu ban�kas. Pulka komandieris ziņoja, ka esot bijis pakaļdzī��anās mēģinājums, bet nav izdevies nevienu izlūkkuģi panākt.

Domāju gan, Pelleons drūmi norūca. Obroa atrodas stratēģiski svarīgā vietā robe�as tuvumā! Un izlūko�anas atskaites norāda, ka Jaunā Republika ir gatava maksāt dārgu cenu par atbalstu un palīdzību. Ja reida laikā tur būtu biju�i apbruņoti slepeno uzde�vumu kuģi. tad�

Labi, viņ� drīz uzzinās visus sīkumus. Pulka ko�mandiera .atskaitei jābūt manā rīcībā, tikko kuģi pie�stās! kapteinis sacīja �elam. Un pārbaudi sarg�posteņu ķēdi lai visi ir gatavībā. Iedegt dzeltenās gaismas! Varat iet.

Jā, ser! Leitnants apcirtās, glu�i labi imitējot pa�a kapteiņa militāro stāju, un devās atpakaļ pie sa�ziņas sistēmas.

"Jauns leitnants�" Pelleons mazliet rūgti domāja, "tā jau ir problēma. Senajās dienās visvarenās Im�pērijas slavas laikos tik jaunam vīrietim kā Cels ne�būtu iespējas dienēt par virsnieku uz tāda kuģa kā "Himēra". Tagad�"

Kapteinis pavērās uz tikpat jaunu vīrieti pie vadī�bas monitora. Tagad glu�i otrādi uz "Himēras" darbojās tikai jauni vīrie�i un sievietes.

Pelleons lēnām pārlūkoja tiltiņu, un likās, ka viņu smacēja aukstas dusmas un netīksme. Kapteinis zinā�ja, ka flotē ir daudzi kuģu komandieri, kuri uzskatī ja pirmo Imperatora "Nāves Zvaigzni" par piedauzīgu viņa mēģinājumu ar spēku pakļaut pla�os un varenos Impērijas militāros spēkus, pārņemot tos savā kontro�lē. Fakts, ka viņ� nezināja kosmiskās kaujas stacijas vājās vietas un turpināja vadīt arī nākamo "Nāves Zvaigzni", tikai pastiprināja aizdomas. Flotes aug�stākajos varas e�elonos maz bija tādu vīru. kuri no sirds no�ēlotu, ja flote viņu zaudētu kopā ar "Zvaigzni"� ja vien tā, savos bojāejas krampjos agonizēdama, nebūtu aizrāvusi līdzi pa�u Augstāko iznīci�nātāju Virspavēlnieku ar visu viņa kuģi "Eksckutors".

Pat pēc pieciem gadiem Pelleons nespēja savaldī�ties un samirk�ķināja acis, iztēlojoties �o skatu: "Eksekutoru", kas zaudējis virzienu un nepakļaujas vadībai, saduras ar vēl nenoformēto "Nāves Zvaigzni" un pēc tam pajūk līdz ar milzu sprādzienu, kaujas sta�cijai iz�ķīstot nepieredzētā eksplozijā. Jau pati kosmo�sa kuģa zaudē�ana bija pietiekami nepatīkama, bet lakts, ka tas bija tie�i "Eksekutors", padarīja �o notiku�mu vēl daudz nelāgāku. �is īpa�i spēcīgais zvaig�ņu iznīcinātājs bija pa�a Durta Veidera personiskais kuģis. Par spiti Melnā Lorda leģendārajām, bie�i vien nāvē�jo�ajām kaprīzēm, dienests uz viņa kuģa nozīmēja ātru un pagodino�u aug�upvirzību pa karjeras kāpnēm.

Un tad, kad "Eksekutors" aizgāja bojā, �ī katastro�fa radīja jūtamu disproporciju virsnieku sastāvā ta�gad bija nepieredzēti daudz gados jaunu jaunāko un vidējo virsnieku un komandu locekļu.

Flote tā arī neatķopās pēc �ī satrieco�ā fiasko. Kad "Eksekutora" virsvadība bija zaudēta, kauja ātri vien pārvērtās jūkli, un tika zaudēti vēl citi iznīcinātāji, līdz beidzot sekoja pavēle atkāptiēs. Pats Pelleons, pārņēmis "Himēras" komandē�anu pēc tam, kad tās iepriek�ējais komandieris bija gājis bojā, darīja visu, lai glābtu stāvokli, ta�u par spīti viņa pūlēm tā ari neizdevās tikt galā ar dumpiniekiem. Viņus piespieda atkāpties� līdz viņi nonāca �eit, kur bija tagad.

Te, kur reiz bija Impērijas nomale, tagad vairs saglabājās tikai ceturtdaļa no tās agrākajiem īpa�u�miem, kurus tā vēl pārzināja vārda pēc. Te, uz iznīci�nātāja klāja, dienēja centīgi un trenēti, bet nepiere�dzēju�i jaunekļi, kuri bija iesaukti dienestāsno tālām pasaulēm ar varu vai piedraudot lietot varu.

Tas viss bija �eit varbūt di�ākā karavadoņa pār�ziņā, kādu Impēri ja jebkad redzējusi.

Pelleons pasmaidīja tas bija saspringts, vilcisks smaids un atkal pavērās uz komandtiltiņa pusi. Nē, Impērijas gals vēl nebija pienācis. Un �ī uzpūtīgā, pa�pasludinātā Jaunā Republika to drīz uzzinās.

Kapteinis ielūkojās pulksteni. Pustrīs. Di�ais ad�mirālis Trouns dro�i vien tagad meditēja savā koinandtelpā� Ta�u, ja Impērijas flotes etiķete nepie�ļāva bļaustī�anos pie komandtiltiņa, tā vēl stingrāk aizliedza pārtrdukt di�admirāļa apceres, uzrunājot vi�ņu ar iek�ējās saziņas aparāta palīdzību. Ar viņu pienākas vai nu runāt tie�i, vai nerunāt nemaz. Turpi�niet izsekot kursam! Pelleons izrīkoja bortin�enieri, iedams uz durvju pusi. Es drīz bū�u atpakaļ!

Di�admirāļa komandtelpa bija gaitenī, kas atradās divus stāvus zemāk tā bija ierīkota agrākā koman�diera greznajās atpūtas istabās. Kad Pelleons atrada I rounu pareizāk sakot kad Trouns atrada viņu viens no pirmajiem rīkojumiem bija pārveidot at�pūtas telpas, ierīkojot tur otru komandtiltiņu.

Otrais komandtilts, meditāciju istaba� varbūt vēl kas vairāk. Uz "Himēras" klāja nevienam nebija no�slēpums, ka pēc �o pārveidojumu veik�anas di�admirālis pavadīja lielāko daļu laika �eit. Noslēpums bija t;is, ko viņ� īsti tur darīja visas �īs garās stundas.

Piegājis pie durvīm, Pelleons saraustīja formas tērpu�un saslējās. Varbūt admirālis beidzot būs atra�dis izeju. Kapteinis Pelleons pie di�admirāļa Trouna! viņ� paziņoja. Man ir ziņo�

Kapteinis vēl nebija pabeidzis sakāmo, kad durvis sāka slīdēt un atvērās. Garīgi sagatavojies, Pelleons iegāja priek�telpā, kurā dega nespodra gaisma. Viņ� paveras apkārt, neko interesantu neieraudzīja, un de�vās uz galvenās komandtelpas pusi, iziedams cauri vēl piecām priek�telpām.

Vienīgais brīdinājums bija vēsa dva�a pakau�si. Kaptein Pelleon! tie�i viņam ausī iemurrāja dobja, kaķiski laiska balss.

Pelleons salēcās un apsviedās, klusībā lamādams gan sevi, gan nelielo, stiegraino radījumu, kas stāvēja viņam aiz muguras kāda pusmetra attālumā. Sasodīts, Ruh! viņ� no�ņāca. Ko tu te dari?

Kādu mirkli Ruhs tikai vērās viņā, un Pelleons pēk�ņi juta sviedrus lāsojam sev pār muguru. Radīju�mam bija lielas, tum�as acis, atkāries �oklis un spo�i, adatveidigi zobi. Ruhs �ajā dūmakainajā apgaismoju�mā vairāk atgādināja murgos skatītu briesmoni nekā tad, ja viņu aplūkoja labākā apgaismojumā.

It īpa�i Pellconam, kur� lieliski zināja, kādiem nolū�kiem Trouns izmantoja Ruhu un viņa draudziņu nogriju.

Daru savu darbu, Ruhs beidzot norūca. Tas gandrīz vai nevērīgā �estā pastiepa stiegraino roku uz iek�durvju pusi, un Pelleons pamanīja uzzibam garu, smailu nazi slepkavīgu ieroci, kas vienā mirklī no�zuda nogriju piedurknē. Roka saliecās, pēc tam atkal izstiepās, tērauda muskuļiem kustoties zem tum�i pe�lēkas ādas. � Varat iet iek�ā.

Pateicos, Pelleons noburk�ķēja. Atkal saraustī�jis formas tērpu, viņ� pagriezās ar muguru pret dur�vīm. Viņam tuvojoties, tās atvērās, un kapteinis iegāja.

Viņ� nokļuva maigi apgaismotā mākslas muzejā.

Iegājis �ajā telpā, viņ� izbrīnīti palūkojās apkārt. Gan sienas, gan kupolveidīgos griestus klāja gleznoļumi un ciļņi. Da�i no tiem attēloja cilvēkus, bet lie�lākoties tur bija attēloti citplanētie�i. Visur redzēja skulptūras. Da�as stāvēja uz grīdas, citas uz pjedestā�liem. Telpas vidū divkār�ā lokā bija izvietoti displeji, un ārējais loks bija manāmi augstāks par iek�ējo. Li�kās vismaz�no turienes, kur stāvēja Pelleons, ka�nu tie kalpo mākslas darbu izrādī�anai.

Dubultā loka vidū uz Komandtiltiņa di�admirāļa krēslā sēdēja Trouns.

Viņ� sēdēja nekustīgi, admirāļa spo�ie, zilgani mel�nie mati spīdēja nespodrajā gaismā. Viņa bālā, zilganā ada likās vēsa, visai maz atgādinādama agrāko, cil�vēciski silto. Trouna acis bija puspievērtas, viņa galva atgāzta atpakaļ un atbalstīta pret krēsla atzveltni, ti�kai caur plakstiem varēja pamanīt sarkanu spīdumu.

Pelleons aplaizīja lūpas. Viņam pēk�ņi nelikās pārliecino�a tā gudrība, kādu Trouns varēja gūt �ādā svētnīcā. Ja Di�admirālis nolems, ka ir iztraucēts�

Nāciet iek�ā, kaptein, Trouns sacīja klusā�un ap�valdītā balsī, pārtraukdams Pelleona pārdomas. Joprojām acis pievēris, viņ� pamāja ar roku kustība bija ļoti precīza un labi aprēķināta. Ko jūs par to domājat?

-Tas ir� ļoti interesanti, ser! Pelleons izstomīja, pienācis pie apli izvietotajiem displejiem.

Tās visas ir hologrāfijas, protams, Trouns pa�skaidroja, un Pclleonam likās, ka viņ� saklausījis no�ēlu admirāļa balsī. Gan skulptūras, gan ciļņi. Da�i�no tiem ir pazudu�i, citi atrodas uz tām planē�tām, kuras ieņēmu�i dumpinieki.

Jā, ser! Pelleons piekrita, pamādams ar galvu. Man likās, ka jums gribēsies uzzināt, admirāl iz�lūki atgriezu�ies no Obroa. Pēc da�ām minūtēm pul; ka komandieris ziņos par pieredzēto.

Trouns pamāja. Vai viņi spēju�i iekļūt centrālajā datu bankā?

Vismaz daļēji ir spēju�i, Pelleons atbildēja. Es vēl nezinu, vai viņi paguvu�i nokomplektēt informāci�ju. Kā �ķiet, bijusi arī pakaļdzī�anās. Pulka komandie�ris ziņoja, ka vajātāji tomēr atpaliku�i.

Kādu mirkli Trouns cieta klusu. Nē, viņ� sacīja, -r Nē. Es neticu, ka tā noticis. It īpa�i tad, ja sekotāji bjja no dumpinieku vidus. Dziļi ieelpojis, viņ� iztais�noja muguru, sasliedamies krēslā un pirmoreiz pēc Pelleona ienāk�anas atvēra sarkani kvēlojo�ās acis.

Pelleons lūkojās �ajās dego�ajās acīs, nemirk�ķinot plakstus. Viņ� jutās lepns par to, ka spēj izturēt �o ska�tienu. Daudzi no Imperatora augstākajiem virsniekiem, komandieriem un galminiekiem tā arī neiemācījās pie�rast pie �īm acīm, lai justos ērti, jūtot to skatienu. Un, protams, arī pa�u Trounu. Iespējams, tā notika tāpēc, ka di�admirālis savas karjeras laikā tik ilgi Uzkavējies Ne�apgūtajās Sistēmās, nodarbodamies ar �o visai barba�risko galaktikas nostūru tuvinā�anai Impērijai un tās virsvadībai. Lieliskās sekmes �ajā jomā sagādāja viņam Karalorda titulu un tiesības valkāt balto di�admirāļa uniformu viņ� bija vienīgais, kur� nebija Zemes cil�vēku dzimuma un tomēr ticis tā pagodināts.

Paradoksāli, bet viņ� pēc tādas Imperatora uzma�nības aizrāvās ar robe�cīņām vēl vairāk. Pelleons bie�i vien prātoja, kā būtu beigusies Endoras kauja, ja "Eksekutoru" vadītu Trouns, nevis Vēiders. Jā, ser, viņ� bilda. Es pavēlēju sargposteņiem būt ga� tuvībā. Un iedegt dzeltenās gaismas. Vai varbūt vaja�dzēja iedegt sarkanās?

Vēl ne, Trouns noteica. Mūsu rīcībā vēl ir da�as minūtes. Sakiet, kaptein, vai jūs kaut ko zināt par mākslu?

Tā� ne pārāk daudz� Pelleons izmocīja, tik pēk�ņas sarunas tēmas maiņas pārsteigts. Man ne�kad nav bijis daudz laika to pētīt.

Jums derētu veltīt tai laiku, Trouns sacīja, no�rādīdams uz iek�ējo displeju rindu. Safas gleznoju�mi, viņ� pavēstīja. 1550. 2200. gads pirms Impērijas ēras. Ievērojiet, kā mainās to stils tas ir skaidri redzams pēc pirmās saskares ar Tengoru. Admirālis norādīja uz sienu kreisajā pusē. Tur ir Paonīdu mākslas paraugi. Ievērojiet līdzību ar agrīna�jiem Safas mākslas darbiem, un tad vēl ar astoņpad�smitā gadsimta vidus gleznojumiem Vatkrejā arī tie tapu�i pirms Impērijas laika.

Jā, redzu gan, Pelleon^s novilka, tomēr ne glu�i patiesi. Admirāl, vai mums nevajadzētu�

Viņ� aprāvās, jo atskanēja griezīgs svilpiens.

Vai di�admirāļa Trouna komandtilts? leitnanta �ela balss sauca iek�ejās saziņas aparāta mikrofonā.

Ser, mums uzbrūk!

Trouns nospieda slēdzi. Te Trouns, viņ� saval�dīgi sacīja. Iededziet sarkanās gaismas un pastās�tiet. kas notiek. Pēc iespējas mierīgāk.

Jā, ser! Ārā uzzibsnīja trauksmes signālugunis. Pelleons dzirdēja arī klusinātus skaņu signālus. Sensori uzrādīju�i �etras Jaunās Republikas kaujas frega�tes! Cels turpināja. Viņa balss bija saspringta, ta�u tagad jau savaldīgāka. Un vēl tiem seko kādi trīs no X klases kaujas kuģiem. Lido simetriski un tuvojas kā negaisa mākonis tie vajā mūsu izlūkkuģus!

Pelleons klusi,nolamājās. Viens vienīgs zvaig�ņu iz�nīcinātājs ar augstākajā mērā nepieredzē ju�u komandu pret �etrām kaujas fregatēm ar visiem pavadoņiem�

Iedarbiniet dzinējus, pilnā gaitā uz priek�u! viņ� sacīja mikrofonā. Sagatavojieties uz pāreju gaismas ātrumā!

Viņ� paspēra soli uz durvju pusi.

Nesteidzieties ar pāreju gaismas ātrumā, leitnant, Trouns iebilda, joprojām palikdams ledaini mierīgs. Kaujinieku vienības nostādīt vietās! Izvie�tot aizsargekrānus!

Pelleons apsviedās. Admirāl�

Trouns pacēla roku un ar mājienu apklusināja vi�ņu. Nāciet, kaptein! di�adfnirālis pavēlēja. Pa�lūkosimies, ko?

Viņ� nospieda slēdzi, un piepe�i mākslas izstādes vairs nebija. Vienā mirklī visa istaba bija kļuvusi par miniatūru vadības monitoru telpu. Te bija stūres pa�nelis, vadības ierīces, iero�u komandkartes pie sie�nām un atkal dubults displeju aplis. Hologrāfiski telpiskā attēlā parādījās Visums kā taktiskā karte: vienā stūrī uzplaiksnīja spo�a lode tā norādīja uz�brucēju atra�anās vietu. Tuvākais displejs aprēķināja lidojuma laiku divpadsmit minūtes.

Laimīgā kārtā izlūkkuģi ir pietiekami tālu, lai netiktu apdraudēti, Trouns secināja. Tā. Paskatīsiemies, kas īsti mums tur ir. Te komandtiltiņ�. Pa�vēliet trim tuvākajiem sardzes kuģiem uzbrukt.

Jā, ser.

Istabas otrā pusē uz ekrāna parādījās vēdekļveidī�gi izvietotie sardzes kuģi. Trīs zili punkti atdalījās no kuģu rindas. Pelleons redzēja Trounu noliecamies uz priek�u sēdeklī un vērojam, kā pārvietojas kau jas fre�gates un to pavadoņi. Viens no zilajiem punktiem ie�mirdzējās spo�āk par citiem.

Lieliski, Trouns noteica, atliekdams muguru un atlaizdamies sēdekli. Viss būs kārtībā, leitnant. I ieciet diviem citiem sardzes kuģiem atgriezties un pavēliet Ceturtajam Sektoram atstāt uzbrucēju vekto�ru.

Jā, ser, Cels atbildēja, un viņa balsī varēja ma�nīt mulsumu.

�o mulsumu Pelleons varēja saprast. Vai mums vismaz nevajadzētu brīdināt pārējo floti? viņ� sacīja, saklausīdams saspringumu arī pa�a balsī. "Nāvesgalva" varētu būt �eit pēc divdesmit minūtēm, pārējie ap�mēram pēc stundas.

Mums nekādā ziņā nevajag saukt �urp pārējos kuģus, kaptein, Trouns bilda. Admirālis uzlūkoja Pelleonu, viņa lūpās parādījās tikko jau�ams smaids.

Gan jau kāds paliks dzīvs. Mēs ta�u negribam, lai dumpinieki uzzinātu par mums visu. Vai ne?

Viņ� atkal pievērsās displejiem. Komandtiltiņ�. Hs vēlos, lai mēs pagrie�amies par divdesmit grā�diem un slīpi ejam pretī uzbrucēju vektoram, mērķejiet turp! Tikko tie sasniegs ārējo perimetru, lai Ce�turtā Sektora sargkuģi izvietojas tiem aizmugurē un traucē jebkādu sazinā�anos!

J� jā, ser! Ser�?

Jums nav jāizprot pavēles, leitnant, Trouns sa�cīja, un viņa balss pēk�ņi izklausījās auksti. Tikai jāpaklausa.

Jā, ser.

Pelleons piesardzīgi uzelpoja, kad displejs paradī�ja "Himēras" rotāciju, kā pavēlēts. Baidos, ka es arī nesaprotu, admirāl, viņ� bilda. Pagrie�oties pret viņiem�

Trouns atkal pacēla roku un pārtrauca viņu. Ska�tieties un mācieties, kaptein. Kārtībā, te komandtilts. Beidziet rotāciju un saglabājiet eso�o pozīciju. No�laist aizsargvairogus! Tikko vienības izvietoju�ās, lai eskadroni dodas ceļā! Lai dodas prom no "Himēras" taisni uz priek�u divu kilometru attālumā! Pēc tam griezieties apkārt un veidojiet spietu. Pilnā gaitā atpa�kaļ un uzbrukumā!

Viņ� uzklausīja atbildi, pēc tam uzlūkoja Pelleo11u. Vai tagad saprotat, kaptein?

Pelleons savilka lūpas. Baidos, ka ne, viņ� at�zinās. Es saprotu, ka jūs likāt pagriezt kuģi, lai no�segtu kaujas vienību atkāp�anos, viss pārējais ir tikai klasisks māņu manevrs Marga Sebla stilā. Viņi ta�u neuzķersies uz plika āķa!

Glu�i Otrādi! Trouns auksti atteica. Viņi ne tikai uzkersi.es un ieskries lamatās, bet tiks iznīcināti tajās! Skatieties, kaptein! Un mācieties!

Vienības atstāja "Himēru" un aizspindza, atgādinot, kādas dīvainas strūklakas iz�ļāktas ndenslāses. Uzbru�cēji pamanīja sardzes kuģus un izvietojās vēdekļveidīgi.

Pelleons samirk�ķināja acis. Pie Impērijas ko viņi tur cfa/vi?

Viņi izvietojas vienīgajā aizsardzības pozīcijā, kādu tie iemācīju�ies, cīnoties pret Margu Seblu, Trouns paskaidroja, un viņa balsī kapteinis nekļūdīgi sajuta apmierinājuma pieskaņu. Vai, precīzāk sakot, grasās aizstāvēties tajā vienīgajā veidā, kuru psiholo�ģiski spējīgi izvēlēties. Admirālis norādīja uz spo��as lodes pusi. Redziet, kaptein, �os spēkus koman�dē elomietis� un elomietim glu�i vienkār�i ir taisnvirziena domā�ana, viņ� nespēj pārstrukturēt spēkus citādi Marga Scbla mācība viņam ir asinīs.

Pelleons vērās uzbrucējos, kuri grupējās pilnīgi bezjēdzīgā aizsardzības pozīcijā. Un tikai tagad apjē�dza, ko Trouns nupat bija izdarījis. Tātad tas sar�dzes kuģu uzbrukums, kas notika pirms da�ām minū�tēm, viņ� ierunājās, jums bija vajadzīgs tikai tā�pēc, lai noteiktu, vai kuģus vada elomietis?

Apgūstiet visas mākslas, kaptein! Trouns sacīja, * un viņa balss izklausījās gandrīz vai sapņaini. Ja esat izpratis kādas tautas mākslu, tad esat izpratis �o tautu!

Viņ� izslējās staltāk krēslā. Komandtilts. Tuvo�simies flangā. Gatavojieties apvienot spēkus uzbru�kumam!

Pēc stundas viss bija galā.

Telpas durvis aizslīdēja ciet pulka komandieris bija projām. Pelleons joprojām lūkojās kartē un uz displeja pusi. Izklausās, ka Obroa ir mirusi zona, viņ� ar no�ēlu sacīja. Nekādā veidā tur nebija ie�spējams saglabāt mieru tik dārgi tas būtu maksājis.

Jā, varbūt, Trouns piekrita. Tagad varbūt tā arī ir.

Pelleons sadrūmis pavērās viņā pāri galdam, ouns spēlējās ar datu karti, domīgi berzēdams to irp īk�ķi un rādītājpirkstu, jo viņ� lūkojās tālumā aigznēs. Viņa lūpās rotājās dīvains smaids. Adrāl? kapteinis piesardzīgi ievaicājās. Trouns pagrieza galvu, viņa dego�ās acis beidzot jvērsās Pelleonam. Mīklai ir vēl kāds atminējums, ptein, viņ� klusi noteica, paceldams karti. To-atnējumu es jau meklēju ilgāk nekā gadu. Viņ� pēk�ņi pievērsās iek�ējās saziņas aparātam ieslēdza to. Te komandtilts. Runā di�admirālis ouns. Aizsūtiet ziņu "Nāvesgalvai"! Informējiet ļ)ieini Herbaidu, ka mēs uz kādu laiciņu pametīsim >tes pozīcijas. Lai viņ� turas pie iepriek�ējās taktis un turpina novēro�anu, lai ievāc datus visur, kur ;n iespējams! Un pēc tam uzņem kursu uz planētu, ras vārds ir Mirkta kuģa kompjūtersistēmā ir at�lieta tās atra�anās vieta!

Noklausījies atbildi, Trouns pagriezās pret Pelleo. Man �ķiet, ka jūs esat izbrīnījies, kaptein? ī� vaicāja. Kā �ķiet, jūs nekad vēl neesat dzirjis par Mirktu?

Pelleons papurināja galvu, nesekmīgi mēģinot izist di�admirāļa sejas izteiksmi. Vai tad man vajadzēja par to kaut ko dzirdēt?

Iespējams, ka ne. Tur izsūtīti tie, kuri nodarbo; ar kontrabandu, ļaundarībām un tamlīdzīgi. Visi laktikas atkritumi.

Di�admirālis kādu mirkli klusēja, iedzerdams paittgu malku no kausa, kas atradās rokas stiepiena ālumā tas bi ja stiprs alus par to varēja spriest pēc smārda. Pelleons piespieda ari sevi ciest klusu. Lai ko admirālis gatavojās viņam pavēstīt, tas pavēs�tīs visu, kad pats gribēs. Apmēram pirms septiņiem gadiem nejau�i uzdūros materiāliem par to, Trouns turpināja, nolikdams kausu atpakaļ. Manu uzmanī�bu piesaistīja fakts, ka gan Vecā Republika, gan d�ediji vienmēr liku�i �ai planētai mieru, lai gan tā ir ap�dzīvota jau vismaz trīssimt gadu. Viņ� paraustīja vienu zilimelno uzaci. Ko jūs varat no tā secināt, kaptein?

Pelleons paraustīja plecus. Ka tā ir robe�planēta, pārāk tālu, lai kādam tā rūpētu.

Lieliski, kaptein! Ari es pirmajā mirklī nodomā�ju tie�i tāpat. Un tomēr tā nav. Patiesībā Mirkra ir ti�kai simt piecdesmit gaismas gadu attālumā no �ejie�nes tuvu mūsu un dumpinieku robe�ai un tomēr Vecās Republikas teritorijā. Trouns pievērsās kar�tei, kuru turēja rokā. Jā, un tās pa�reizējā izmanto��ana ir vēl interesantāka bū�ana. Un mums ir visai noderīgi to zināt.

Pelleons arī uzlūkoja karti. Un �is izskaidrojums ir jūsu mīklas atminējums?

Trouns uzsmaidīja viņam. Kaptein, atkal jums taisnība! Jā. Mirkra vai, precīzāk sakot, viens no �iem iezemie�u perēkļiem ir pirmā vieta. Un otrā ir planēta, kuru sauc Veilenda. Viņ� pavicināja karti. Pasaule, kuras atra�anās vietu es noskaidroju, patei�coties Obroa iedzīvotājiem.

Apsveicu, Pelleons sacīja. �ī spēle piepe�i bi ja viņu nogurdinājusi. Vai drīkstu vaicāt, kāds tad īsti ir tās mīklas atminējums?

Trouns pasmaidīja. Un �is smaids lika �ermuļiem īrskriet pār Pelleona muguru. Tā ir vienīgā atminēinas vērtā mīkla, di�admirālis klusi noteica. Pilga, totāla, galīga dumpja likvidē�ana.

Lūkas?

Sauciens skanēja klusi, bet neatlaidīgi. Stāvot un �roties pazīstamajā Tatūnas ainavā, kura tomēr likās vaini mainījusies, Lūkass Debesbraucējs pagriezās, i atskatītos.

Tur rēgojās redzēts stāvs kāds lūkojās viņā. Sveiks, un, Lūkass sacīja, un viņa balss pa�a ausīs izskanēja līgi. Kur tas laiks�

Tie�ām gan, Obijs van Kenobijs nopietni atucās. Un es baidos, ka paies vēl ilgāks laiks līdz m brīdim, kad atkal tiksimies. Esmu ieradies atvaties, Lūkas.

Ainava likās drebelīga un izļodzīta, un tad pēk�ņi īkass zemapziņā apjēdza, ka ir aizmidzis. Aizmi.is savās istabās Imperatora pilī un sapņo par Benu cnobiju.

Nē, es neesmu sapnis! Bens apgalvoja, atbil)t uz Lūkasa skaļi neizteikto jautājumu. Ta�u attā111i. kuri mūs �ķir, kļuvu�i pārāk lieli, tāpēc nevaru v parādīties citādā izskatā. Tagad man tiks laupīta it �ī pēdējā iespē ja.

Nē! Lūkass dzirdēja sevi pa�u sakām. Tu neri mūs pamest, Ben! Tu esi mums vajadzīgs!

Bcna uzacis mazliet saraucās, viņa lūpās parādījās tāda kā agrākā smaida ēna. Jums mani nevajag, Lū�kas. Tu esi d�edijs, liels un spēcīgs vīrs. Smaids izzu�da, kādu mirkli likās, ka sarunbiedra acis saskatīju�as kaut ko tādu, kas Lūkasa acīm nav saskatāms. Visādā ziņā, viņ� klusi piebilda, ne jau man nāksies to iz�lemt. Es jau tā pārāk ilgi vilcinos, vairs ilgāk nevaru pa�garināt ceļojumu no �īs dzīves uz to, kura vēl ir priek�ā.

Atmiņā atdzīvojās kāda aina: Joda uz nāves gultas un Lūkass, kur� lūdzās viņu vēl nemirt. Es esmu liels un spēcīgs vīrs, d�ediju skolotājs bija klusi at�bildējis, bet ne tik spēcīgs.

Tā dzīvē notiek vienmēr dzīve turpinās, Bens viņam atgādināja. Arī tev kādudien nāksies uzņemties �o ceļojumu. Viņa uzmanību atkal uz mirkli novērsa kaut kas cits, pēc tam viņ� atkal pie�vērsās sarunbiedram. Tu,esi uzņēmis sevī Spēku. Lūkas, ar uzcitību un centību tu kļūsi vēl stiprāks. Viņa skatiens kļuva ciets. Bet tu nekad nedrīksti zaudēt modrību. Imperatora nav, bet tum�ā puse joprojām ir varena. Nekad neaizmirsti to!

Neaizmirsī�u, Lūkass apsolīja.

Bena seja atmaiga, viņ� atkal pasmaidīja. Tu vēl pieredzēsi lielas briesmas, Lūkas, Bens sacīja. Bet tu atradīsi arī jaunus sabiedrotos tajos laikos un ta�jās vietās, kur vismazāk cerēsi tos atrast.

Jaunus sabiedrotos?. Lūkass pārjautāja. Kas viņi būs?

Vīzija likās sa�ūpojamies un topam bālāka. Ta�gad ardievu! Bens no�ukstēja, it kā nebūtu jautāju�mu dzirdējis. Es tevi mīlēju kā dēlu, kā mācekli un ka draugu! Līdz tam laikam, kad atkal tiksimies lai Spēks tevi pavada!

Ben!

Ta�u Bens pagriezās, viņa apveids izbalēja� un, jo�projām sapnī, Lūkass zināja, ka tas jau ir projām. Ta�gad es esmu viens, viņ� sacīja-sev. Palicis pēdējais no d�edijiem.

Viņam likās, ka vēl dzird Bena balsi tikko sa�klausāmu un neskaidru, it kā tā nāktu no liela tāluma. Tu neesi pēdējais no veco laiku d�edijiem, Lūkas. Tu esi pirmais no jaunajiem.

Balss izgaisa klusumā un prom bija� Lūkass pamodās.

Kādu mirkli viņ� gulēja nekustīgi, veroties ne�spodrajās Imperatora metropoles gaismekļu gaismās, kuras �audījās griestos virs gultas. Viņ� pūlējās atgūt miegā zaudēto orientē�anās spēju. Apjukums un smaga, milzīga un nospiedo�a skumju nasta piepildī�ja visu viņa būtni. Vispirms tika noslepkavoti tēvocis Ouens un krustmāte Bera, pēc tam Darts Veiders, vi�ņa īstais tēvs, bija ziedojis savu dzīvību, lai glābtu Lūkasa dzīvību, un tagad pat Bena Kenobija gars bija atnācis atvadīties.

Viņ� jau tre�oreiz bi ja kļuvis bārenis.

Nopūties, viņ� izslīdēja no segām. Pēc tam apģēr�bās un apava kājas. Viņa miteklī bija arī maza virtuvīte, un viņ� da�u minū�u laikā pagatavoja sev dzera�mo īpa�i eksotisku sajaukifmu, kādu sagatavot vi�ņam Karaskentas apmeklējumā bija iemācījis Lendo. Piestiprinājis gaismas ieroci pie platās jostas, viņ� kāpa uz jumta.

Viņ� tika sparīgi iebildis pret Jaunās Republikas centra pārcel�anu uz Karaskentu. Vēl niknāk viņ� strīdējās pretī, kad tika izlemts jauno valdību izvietot agrākajā Imperatora pilī. �ī simbolika nekam nederē�ja, viss likās greizi, it īpa�i tā grupējuma izdarībās, kuram viņaprāt jau tā bija tendence pievērst sim�boliem pārāk daudz vērības.

Ta�u, par spīti visiem �iem zemtekstiem, viņam nā�cās atzīt, ka no pils jumta tie�ām paveras varens skats.

Da�as minūtes viņ� stāvēja uz jumta malas, at�spiedies pret akmens margām, kuras sniedzās krū�u augstumā, un ļāva nakts vējam rotaļāties sev matos. Pat nakts vidū Imperatora metropole bija rosīga un ļau�u pilna, ielās kustējās satiksmes līdzekļi, un to gaismas radīja tādu kā mainīgu, plūsto�u mākslas darbu. Virs. galvas zemu slīdo�ie mākoņi, pilsētas uguņu un retumis arī lidaparātu izgaismoti, veidoja tādus kā ciļņiem rotātus dūmakainus griestus, kuri aizstiepās visos virzienos �ķietami bezgalīgi, kā pa�ti �ī pilsēta. Tālu dienvidu pusē varēja samanīt Manaraji kalnus, un to sniegotās galotnes, glu�i tāpat kā mākoņus, apgaismoja pilsētas uguņu atspīdumi.

Viņ� vērās uz kalnu pusi, kad klusi atvērās kādas pils durvis, kas atrad.ās apmēram divdesmit metm at�tālumā no viņa.

Lūkasa roka neviļus pastiepās pēc gaismas iero�a, ta�u kustība durvju pusē tūlīt pierima. Viņ� tomēr sa�juta, ka pa �īm durvīm kāds iznācis. Esmu �eit, Trīpio! viņ� uzauca.

Viņ� pagriezās un pamanīja C 3P0 �ļūkājam pa jumtu uz viņapusi, izstarojot gan rūpju, gan atvieglo�juma fluīdus vienlaikus. Sveiks, māster Lūkas! tas no�erkstēja, pie�ķiebdams galvu, lai paskatītos uz lasi Lūkasa rokā. Man ļoti �ēl, ka jūs iztraucēju! .

Viss kārtībā! Lūks sacīja. Es tikai gribēju paelpot svaigu gaisu, tas viss!

Vai tie�ām? Trīpio vaicāja. Lai gan es. pro�tams. negrasījos ok�ķerēt.

Par spīti nomāktajam garastāvoklim, Lūkass ne�spēja apvaldīt smaidu. Trīpio pūles būt noderīgam, uzmācīgam un pieklājīgam reizē nekad viņam neļāva īsti labi visas �īs īpa�ības savienot. Ta�u da�kārt pūles likās visai uzjautrino�as. Man �ķiet, ka es es�mu mazliet sa�ļucis. Lūkass sacīja, pagriezdams Trīpio muguru un atkal pievērsdamies pilsētas aina�vai. Sastādīt jēdzīgu, sakarīgu un darboties spējīgu valdību it daudz grūtāk, nekā bi ju domājis. Un grūtāk, nekā gaidīja pārējie padomes locekļi. Viņ� mirkli �aubījās. Visvairāk, ka rādās, man �onakt trūkst Bena.

Trīpio kādu brītiņu cieta klusu. Viņ� vienmēr ir tik laipns pret mani! tas beidzot nodūdoja. Un arī pret Artu. protams.

Lūkass pacēla tasi pie lūpām, apslēpdams smaidu. Tev ir unikālas spējas orientēties Visumā, Trīpio! viņ� noteica.

Ieslīpi uzlūkodams Trīpio, viņ� redzēja, ka tas sastingst. Ceru, ka neesmu apvainojis jūs, ser? d'roids ba�īgi apvaicājās. Tāds nekādā ziņā nebija mans nolūks!

Es neesmu apvainojies, Lūkass attrauca. Pa�tiesībā tu varbūt nodevi man Bena pēdējo mācību.

Piedodiet, kā lūdzu?

Lūkass malkoja savu dzērienu. Valdības un pla�nētas tas ir svarīgi, Trīpio. Bet, ja tu visu kārtīgi ap�domā, tad tās ta�u ir paredzētas cilvēkiem, vai ne?

Iestājās īss klusuma bridis. Ak! Trīpio izdvesa.

Citiem vārdiem sakot, Lūkass bilda, d�edijs nedrīkst tā nodoties lielām lietām, pat tādām, kas svarīgas visai galaktikai, ja tās viņam traucē rūpēties par atsevi�ķiem indivīdiem. Par katru atsevi�ķu cil�vēku. Viņ� uzlūkoja Trīpio un pasmaidīja. Vai par atsevi�ķiem droidiem.

Ak tā. Skaidrs, ser! Tripio atkal pie�ķieba gal�vu, pētīdams Lūkasa tasi. Piedodiet, ser� bet vai drīkstu vaicāt, ko jūs tur dzerat?

�is te, Lūkass pavērās savā tasē, ir dzēriens, kuru pagatavot man pirms kāda laiciņa iemācīja Lendo.

Lendo? Tripio atkārtoja kā atbalss; un viņa ru�nā varēja saklausīt tādu kā'nosodījumu. Vai tam būtu ieprogrammēta pieklājība vai ne, �is robots nekad ne�bija spējis iemīļot Lendo.

Par to nebija īpa�i ko brīnīties, atceroties abu pir�mo tik�anos. Jā, bet par spīti dzēriena izcelsmei tas ir glu�i labs, Lūkass sacīja. To sauc par karsto �o�kolādi.

Tā? Skaidrs! Droids iztaisnojās. Jā, tad labi, ser. Ja ar jums viss ir kārtībā, es laikam varu iet.

Protams. Starp citu, kur� lika tev nākt �urp?

Princese Lea sūtīja mani �urp, Tripio paskaid�roja, manāmi pārsteigts par to, ka Lūkass kaut ko tādu pajautājis. Viņa teica, ka jūs esot tāds kā nobēdājies.

Lūkass pasmaidīja un papurināja galvu. Tātad Lea mēģinājusi atrast kādu iespēju, uzmundrināt viņu tad, kad viņam tas tie�ām bija nepiecie�ams. Kāda izrā�dī�anās! viņ� nomurmināja.

Kā, lūdzu, ser?

Lūkass atmeta ar roku. Leas izrāde nozīmē tikai viņas jauno d�edija māku demonstrē�anu, tas viss. Lai pierādītu savas spējas, viņa pat nakts laikā gatava kādu mierināt.

Trīpio palocīja galvu. Viņa tie�ām likās norūpē�jusies par jums, ser.

Es zinu, Lūkass piekrita. Es tikai jokoju.

Tā? Trīpio likās apdomājam atbildi. Vai drīkstu viņai sacīt, ka ar jums viss ir kārtībā?

Noteikti, Lūkass pamāja. Kad nokāpsi lejā pie princeses, pasaki viņai, lai neuztraucas par mani un liekas gulēt. Tai jau tā no rītiem ir nelabi pat tad, kad viņa nav pārguru�i.

Es nodo�u jūsu ziņojumu, ser! Trīpio apsolīja.

Un, Lūkass klusi piemetināja, pasaki, ka es viņu mīlu.

Jā, ser. Ar labunakti, māster Lūkas.

Ar labunakti, Tripio.

Lūkass noskatījās, kā droids aiziet, un viņam atkal uzmācās drūmais garastāvoklis. Trīpio, protams, ne�sapratīs� arī Padomē neviens nesapratis. Bet Lea, kura bija jau tre�ajā mēnesī, vadīja laiku �eit�

Viņ� nodrebinājās, un �īs trīsas nebija izraisījis vēsais nakts gaiss. 57 vieta ir spēcīgā tum�ās puses ietekmē. Joda bija tā pavēstījis Dagobahas alā tajā alā. kurp Lūkass bija devies izcīnīt gaismas iero�u cī�ņu ar Dārtu Veideru, ta�u beigās izrādī jās, ka viņ� cī�nās pats ar sevi. Vēl daudzas nedēļas pēc �ī notikuma viņu vajāja domas par tum�ās puses klātbūtni un pla��ajām iespējām. Tikai daudz vēlāk viņ� bija sapratis Jodas teiktā jēgu tas bija iztēles vingrinājums, lai liktu saprast, cik tāls ceļ� viņam vēl ejams.

Un tomēr viņ� brīnījās par to, kāpēc tajā alā noti�ka tā, kā notika. Un prātoja, vai kāds spēcīgs tumsas puses pārstāvis kādreiz nav tajā dzīvojis.

Tāpat kā �eit reiz bija dzīvojis Imperators.

Viņ� atkal nodrebēja. Tā bija tie�ām mulsino�a doma, ka Lūkass pilī nespēju sajust nekādu ļaunuma klātbūtni. Padome jau bija viņam par to jautājusi patiesībā sāka taujāt jau tad, kad sāka apsvērt iespē�jas par valdības izvieto�anu Imperatora pilsētā. Viņ� grieza zobus un atteica nē, te nekāda Imperatora klātbūtne vairs nav manāma.

Ta�u lakts, ka viņ� �o klātbūtni nejuta, nebūt ne�nozīmēja, ka tādas tur nebija.

Lūkass papurināja galvu. Izbeidz! viņ� pavēlē�ja sev pa�am. Ēnas viņam izsauca paranojas uzplūdu. Varbūt viņa murgus un bezmiegu izraisīja tikai stress, noskatoties visās �ajās norisēs, kad Lea un pārējie nopūlējās pārvērst militāra rakstura sacel�anās ap�ņemto republiku pilsoniskas valdības pārvaldītā tie�siskā valstī. Protams, Lea nemū�am nebūtu piekritusi tuvoties �ai vietai, ja pati nebūtu noticējusi, ka tāds nolūks ir īstenojams.

Lea.

Lūkass ar mokām piedabūja savu pārpūlēto prātu atpūsties un ļāva vaļu savām d�edija prasmēm. Pils aug�stāvā viņ� juta Leas mierino�o klātbūtni. Gan viņas, gan to dvīņu, kurus tā nesa savās miesās.

Kādu mirkli viņ� saglabāja kontakta izjūtu, tomēr pietiekami neuzmācīgi, lai neliktu viņai vēl ilgāk palikt nomodā. Un joprojām brīnīdamies par to, kādas sajūtas izraisa nedzimu�ie bērni viņā. Tie patiesi bija saņēmu�i Debesbraucēja mantojumu jau pats takts, ka viņ� va�rēja tos sajust, nozīmēja vienu ka tiem piemitīs Spēks.

Vismaz viņ� bija sapratis, ka tie�i tāda ir �īs sajū�tas nozīme. Lūkass bija cerējis, ka varēs par �o jautā�jumu kādu dienu parunāties ar Benu.

Norīdams asaras, kuras pēk�ņi kāpa acīs, viņ� pār�trauca kontaktu. Un sajuta rokā vēso krūzi. Izdzēris atliku�o �okolādi, viņ� vēl pēdējoreiz pavērās apkārt. Uz pilsētu, mākoņiem� un ar gara acīm skatīja arī zvaigznes, kuras mirdzināja tālumā. Saules, ap kurām riņķoja planētas, kuras apdzīvoja cilvēki. Miljardi cilvēku. Daudzi joprojām ilgojās pēc brīvības un ap�gaismības, ko Jauna Republika bija tiem solījusi.

Lūkass pievēra acis spo�ajā gaismā, kas nesa līdzi tikpat spo�as cerības. Un nebi ja viņ� domāja nebija burvju nū jiņas, kura vienā rāvienā spētu visu nokārtot.

Pat d�edijam nebija tādu spēju.

Trīpio �ļūkāja ārā no istabas, un Lea Orgena Solo atlaidās spilvenos. Viņai prātā ie�āvās sens sakām�vārds: "Puse uzviltus ir lubākn nekā nekas".

Sens sakāmvārds, kuram viņa ne minūti nebija ti�cējusi. Puse uzvaras, viņasprāt, bi ja arī puse sakāves.

Viņa atkal nopūtās, sajutusi Lūkasa klātbūtni. Tik��anās ar Trīpio bija uzlabojusi viņa nomākto garastā�vokli tie�i to Lea bija cerējusi. Ta�u, kad droids aiz�āpoja, viņam atkal uzmācās nomāktība.

Varbūt Leai vajadzēja iet pie viņa pa�ai? Un ap* skatīties, vai nevar piedabūt Lūkasu izrunāties par to, kas viņu pēdējo nedēļu laikā tik ļoti nomāc.

Lea sajuta tikko jau�amu kustību vēderā. Viss kārtībā! viņa mierino�i no�ukstēja, ar roku viegli paglaudīdama vēderu. Viss būs labi! Es tikai esmu norūpējusies par jūsu tēvoci Lūkasu, tas viss.

Kustības vēderā lēnām mitējās. Paņēmusi puspielieto glāzi no naktsgaldiņa, Lea to izdzēra, cenzdamās neviebties. Silts piens nebūt nebija viens no viņas ie�mīļotajiem dzērieniem, ta�u tas spēja sekmīgi nomie�rināt jebkādus kuņģa krampjus, par to viņa jau bija pārliecinājusies. Ārsti sacīja, ka nelabumam drīz būtu jāmitējas. Viņa saspringti cerēja, ka tiem ir taisnība.

Blakusistabā varēja saklausīt soļus. Lea ar vienu ro�ku ātri nolika glāzi atpakaļ uz naktsgaldiņa, bet ar otru uzvilka segu līdz zodam. Gaisma gultas galvgalī dega joprojām, un viņa izmēģināja Spēku, lai to nodzēstu.

Ta�u lampa pat neaptum�ojās. Zobus sakodusi, vi�ņa mēģināja atkal, ta�u nesekmīgi. Tātad viņa vēl ne�spēja pilnīgi kontrolēt Spēku, lai tiktu galā ar tik sīku uzdevumu kā gaismas izslēg�ana. Izvīkstījusies no segām, Lea devās turp.

Istabas otrā galā atvērās durvis. Tajās parādījās gara auguma sieviete rītatērpā. Jūsu Augstība? vi�ņa klusi ierunājās, atmezdama nost no acīm spo�os, baltos matus. Vai jums nekas nekai�?

Lea nopūtās un padevās. Nāc iek�ā, Vintera. Cik ilgi tu jau klausies pie durvīm?

Netiku klausījusies, Vintera atbildēja, ieslīdē�dama istabā. Viņas balsī varēja saklausīt gandrīz vai aizvainojumu par to, ka Lea ko tādu iedomājusies. � Re�dzēju pa durvju apak�u spīdam gaismu un nodomāju, ka jums varbūt kaut kas vajadzīgs.

Man nekas nekai�, Lea atteica, klusībā prāto�dama. vai �i sieviete kādreiz beigs viņu pārsteigt. Pa�modināta nakts vidū. ģērbusies vecā ritatērpā, ar iz�spūru�iem matiem. Vintera izskatījās daudz karalis�kāka nekā Lea savās labākajās dienās. Viņa jau bija aizmirsusi, cik reizes gadījās, ka tajā laikā, kad viņas abas bērnībā kopā dzīvoja Alderānā, kāds vicekaraļa viesis sajauca Vinteru ar princesi Leu.

Vintera, iespējams, vēl nebija zaudējusi savu lie�lisko atmiņu. Ikviens, kur� atcerējās �is tik�anās un tulaiku sarunas, noteikti varētu minēt daudzas reizes, kad viņa tika sajaukta ar princesi.

Lea bie�i vien prātoja, ko sacītu pārējie Padomes locekļi, ja zinātu, ka klusējo�ā pavadone, kura visās oficiālajās tik�anās reizēs sēdēja vai stāvēja līdzās princesei un bija kopā ar viņu neoficiālajās sarunās gaiteņos, atceras katru viņu teikto vārdu. Leai likās, ka da�i nekādā ziņā nebūtu par to sajūsmā.

Vai drīkstu piedāvāt jums vēl pienu, Jūsu Aug�stība? Vintera vaicāja. Varbūt sausiņus?

Nē, pateicos, Lea atteica, pakratīdama galvu. �obrīd man ar kuņģi viss ir kārtībā. Tikai� ak, tu jau zini. Tas Lūkass�

Vintera pamāja. Vai pie visa vainīgi tie pa�i kreņķi, kas viņu neatlai� jau deviņas nedēļas?

Lea sarauca pieri. Vai tad tas ilgst jau tik ilgi?

Vintera paraustīja plecus. Jūs bijāt tik aizņemta, viņa novilka, kā alla� visai diplomātiski.

Pastāsti; kas tev zināms, Lea sausi pavēlēja. Es neko nezinu, Vintera, patie�ām nezinu. Viņ� teicis Tri�pio, ka viņam pietrūkst Bena Kenobija, bet es varu pie�bilst, ka tas nebūt nav viss.

Varbūt tam ir kāds sakars ar jūsu grūtniecību, Vintera ieminējās. Tā ta�u ilgst tie�i deviņas nedējas.

Jā, zinu, Lea piekrita. Bet �ajā pa�ā laikā Mona Motma un admirālis Akbars uzstāja, lai valdības sēdeklis būtu tie�i �eit, Karaskentā. Ap to pa�u laiku mēs sākām saņemt ziņojumus no robe�ām par to, ka Impērijas gaisa floti pārņēmis savā ziņā kāds noslēpu�mains cīņu taktikas ģēnijs. Viņa pastiepa uz priek�u rokas, paceldama plaukstas aug�up. Kāda ir izvēle? '

Man �ķiet, ka jums labāk būtu pagaidīt, kamēr viņ� pats gribēs ar jums izrunāties, Vintera noteica.

Varbūt kapteinis Solo spēs viņu izraut no �īm skumjām, kad atgriezīsies.

Lea saspieda kopā īk�ķi un rādītājpirkstu. Viņa pēk�ņi sajutās i�misusi un vientuļa. Hens atkal de�vies veikt kādu muļķīgu kontaktē�anās misiju, atstā�dams viņu vienu�

Dusmu uzliesmojums tomēr rimās, atdodot vietu vainas sajūtai. Jā, Hens atkal bija projām. Ta�u arī tad, kad viņ� bija �eit, abi satikās reti. Viņa bija spiesta vel�tīt aizvien vairāk un vairāk laika svarīgajiem pienāku�miem, veidojot jauno valdību. Bija dienas, kad prince�se tik tikko paspēja paēst, kur nu vēl tikties ar vīru.

"Bet tas ir mans darbs!" viņa domās stingri atgā�dināja pati sev, un �o darbu diem�ēl varēja'veikt tikai viņa viena. Jo viņa at�ķirībā no citiem Alianses hie�rarhijas locekļiem bija pamatīgi apguvusi gan politi�kas teoriju, gan praksi. Princese bija augusi Alderānas karaļnamā, mācīdamās'valdīt no sava tēva. Viņa apguva �īs mācības tik labi, ka pusaudzes vecumā jau pārstāvēja savu tēvu Impērijas senātā. Bez viņas zi�nā�anām valdības veido�ana glu�i vienkār�i nebūtu iespējama, it īpa�i Jaunās Republikas sākumstadijā. Vēl da�i mēne�i tikai da�i mēne�i un viņa varēs atpūsties. Tad viņa izskaidrosies ar Henu.

Vainas sajūta pagaisa. Bet vientulības sajūta pali�ka.

Var jau būt, princese sacīja Vinterai. Bet ta�gad mums abām būtu labāk pagulēt. Rīt būs smaga diena.

Vintera tikko manāmi sarauca uzacis. Vai tad ir ari citādas dienas? viņa apvaicājās, un viņas balsī varēja saklausīt kaut ko no Leas balss pirmītējā sau�suma.

Ak, ak! Lea iesaucās pa pusei zobgalīgi, pa pusei nopietni. Tu esi pārāk jauna, lai būtu ciniska! Es domāju, kā teicu mums abām jāiet gulēt!

Vai esat pārliecināta, ka jums neko nevajag?

Esmu gan. Ej prom, pazūdi!

Labi. Ar labunakti, Jūsu Augstība.

Viņa izslīdēja no istabas. Lea iemetās gultā, ietinās segās un sakārtoja spilvenus tā, lai justos ērtāk. Ar labunakti, jūs abi! viņa klusi sacīja bērniem, atkal maigi paberzēdama savu vidukli. Hens ne reizi vien bi ja aizrādījis, ka cilvēks, kur� sarunājoties ar savu pa��a vēderu, esot mazliet ķerts. Ta�u viņai bija aizdomas, ka Hens visus uzskata par mazliet ķertiem.

Un tomēr Leai viņa ļoti trūka.

Viņa nopūtās, pastiepa roku uz naktsgaldiņa pusi un izslēdza gaismu. Driz vien Lea jau bija aizmigusi.

Lidojot cauri galaktikai, veicis jau ceturtdaļu ceļa, Hens Solo bija piestājis, iegriezies ieskrietuvē un malkoja no krūzes dzērienu, vērodams raibo burzmu, kas slīdēja garām. "Vai gan mēs," viņ� bez vārdiem citēja, "jau esam beigu�i viesības?"

Tomēr bija patīkami apzināties, ka galaktika dar�bojās viss griezās, kustējās, rotēja. Bija tādas lietas, kas nemainījās nekad. Mūzika, kura skanēja no apa�rāta ieskrietuves stūrī, bija citāda, ni�a bija iztapsēta citādi un vairs nelikās tik ērta. bet pārējais visādā zi�na ne�ķita mainījies. Viss bija tāpat kā tajā dienā, kad viņ� pirmoreiz sastapa Lūkasu Debesbraucēju un Obiju van Kenobiju.

Viņam likās, ka tas noticis pirms kādām divpad�smit agrākajām dzīvēm.

Līdzās mīlīgi ierūcās Cūbeka. Neraizējies, viņ� būs klāt, Hens bilda. Tas ta�u ir Dreviss. Man ne��ķiet, ka viņ� savā mū�ā kaut kur būtu ieradies laikā!

Viņ� lēnām pārlūkoja visus apkārtējos. Nē, I lens sacīja pats sev, te vēl kaut kas ir citādi: nekur nebija redzams neviens no tiem kontrabandistiem, kuri te agrāk �umēja un mud�ēja. Lai kur� tagad bija pārņēmis tās paliekas, kas vēl atlika no D�eba Huta organizācijas, tas dro�i vien rīkojās ārpus Tatūnas. Hens pagriezās uz durvju pusi, domās piekodi�nādams sev pajautāt par to Drevisam.

Viņ� joprojām vērās uz to pusi, kad uz galda nogūla tum�a ēna. Sveiks, Solo, teica kāda ķiķino�a balss.

Hens vispirms izskaitīja līdz trīs, un tikai pēc tam pagriezās pret balss īpa�nieku. Sveiks, Drevis! viņ� pamādams sacīja. Ilgi neesi redzēts. Sēdies.

Protams, Dreviss pasmīnēdams attrauca, tik�ko jūs ar Cūbiju noliksiet abas rokas uz galda.

Hens aizvainoti pavērās viņā. Ak, beidz ta�u! viņ� norūca, pasniegdamies pēc krūzes un. saņem�dams to ar abām rokām. Vai tu domā, ka es tevi te ielūdzu tāpēc, lai no�autu? Mēs esam veci draugi vai tad tu neatceries?

Skaidrs, ka esam, Dreviss nomurmināja, ap�sēzdamies un vērtējo�i nopētīdams Cūbeku. Vai arī bijām. Bet es dzirdēju, ka tu tagad esot cienījams un godājams.

Hens nevērīgi paraustīja plecus. Tie ir tādi pār�lieku nopietni vārdi.

Dreviss paraustīja uzaci. Tā gan. Labi, tad paru�nāsim par vieglākām lietām, viņ� sardoiliski pavīp�snāja. Es dzirdēju, ka tu esot pievienojies dumpi�nieku Aliansei un kļuvis par ģenerāli. Esot apprecējis Alderānas princesi un jau sadzīvojis dvīņus.

Hens tikai atmeta ar roku.

Patiesība ir tāda, ka es pirms vairākiem mēne��iem atteicos no ģenerāļa pakāpes.

Dreviss iespurdzās. Piedod. Par ko tad galu galā ir runa? Par tādu kā brīdinājumu?

Hens sadrūma. Ko tu ar to domā?

Netēlo nevainīgo, Solo! Dreviss iesaucās, un viņa tonis vairs neizklausījās zobgalīgs. Jaunā Re�publika nodeva Impēriju un tagad ir tās vietā labi, lieliski un jauki, bet tu zini tikpat labi kā es, ka �īs iz�maiņas attiecas arī uz kontrabandistiem. Tāpēc, ja �is ir oficiāls ielūgums mest mieru un pamest mūsu ama�tu, tad ļauj man pasmieties tev sejā un doties prom no �ejienes. Viņ� jau gribēja celties aug�ā.

Nekā tamlīdzīga, Hens atbildēja. Patiesībā es cerēju tevi piesaistīt.

Dreviss sastinga uz vietas, vēl nepiecēlies. Ko? viņ� neizpratnē noprasīja.

Tu pareizi dzirdēji, Hens turpināja. Mēs gri�bētu sev piesaistīt kontrabandistus.

Dreviss lēnām apsēdās atpakaļ vietā. Vai tam ir kāds sakars ar jūsu cīņu pret Impēri ju? viņ� vaicāja.

Ja tas ir�

Nav vis, Hens apliecināja. Mēs vedam visvi�sādas sarunas, bet būtība ir tāda, ka Jaunajai Republi�kai �obrīd trūkst gaisa kuģu, nemaz nerunājot par pieredzēju�iem pilotiem. Ja vēlies ātri un godīgi no�pelnīt, tad �is ir labs laiks, lai to darītu.

Uhu! Dreviss atslīga krēslā, pārmetis vienu ro�ku pār atzveltni un aizdomīgi vērodams Hcnu. Kas tad būtu jāved?

Hens papurināja galvu. Nekas nebūs jāved. Ku�ģi un piloti mums vajadzīgi, lai atjaunotu tirdzniecī�bas sakarus. Tu ta�u proti tos nodibināt. Tas ir viss, ko mēs vēlamies.

Dreviss, �ķiet, apdomāja dzirdēto. Bet kāpēc mums vajadzētu piesaistīties jums tie�i? viņ� jautā�ja. Kāpēc mēs nevaram vadāt kontrabandu un no�pelnīt vairāk?

Jūs varat to darīt, Hens noteica. Ja jūsu noņē�mēji ir gatavi maksāt tādus tarifus, kādus jūs vēlaties.

Un nolruktē kontrabandistus savam vajadzībām. �ajā gadījumā� viņ� pasmaidīja, pasūtījumu nebūs.

Dreviss pavērās viņā. Ak, beidz ta�u, Solo! Jau�na un nepieredzējusi valdība, jaunbagātnieki, visi kā traki pēc naudas� un tu gribi sacīt, ka nebūs, kas maksā, pārsolot pārējos?

Vari ticēt, vari neticēt, Hens atbildēja, ļaudams savas balss tonim kļūt glu�i vai ledainam. Vari mē�ģināt. Tad, kad būsi izlēmis, sūti man ziņu.

Dreviss sāka �ainstināt, it kā kaut ko gremotu, vi�ņa acis joprojām palika piesaistītas Hcna sejai. Vai zini. Solo, viņ� domīgi nomurmināja. Es nebūtu ieradies, ja tev neuzticētos. Jā, varbūt man nelika �mieru ari ziņkāre gribēju redzēt, kas īsti ar tevi lē�cies. Varbūt, ka es pat gribētu tev ticēt vismaz vēlē�tos pārbaudīt tevis sacīto. Ta�u pateik�u uzreiz, ka daudzi citi no mūsējiem neticēs.

Kāpēc tā?

Tāpēc, ka tu esi kļuvis godājams. Ak, beidz uz mani tik aizvainoti blenzt. Fakts ir tāds, ka tu pārāk ilgi esi prom no mums un vairs neatceries, kāds ir mūsu amats. Solo, kontrabandists dzenas pēc pa�la�buma. Peļņas un piedzīvojumiem.

Un ko tad tu darīsi darbosies Impērijas nostū�ros? Hens apvaicājās, pūlēdamies atcerēties kaut ko no Leas mācītās diplomātijas.

Dreviss paraustīja plecus. Tas atmaksājas, viņ� vienkār�i sacīja.

�obrīd varbūt, Hens sacīja. Ta�u Impērija drūp, tās teritorijas sarau jas tā tas turpinās visus pē�dējos piecus gadus lielvalsts sarūk. Mēs esam gan�drīz vienādi apgādāti ar iero�iem, tu ta�u zini, mūsu cilvēki ir aizrautīgāki un labāk trenēti nekā viņu.

Varbūt. Dreviss atkal paraustīja uzaci. Bet var�būt ne. Esmu dzirdējis baumas, ka impēristu vadībā tagad esot cits cilvēks. Kāds, kur� jums jau sagādājis daudz nepatik�anu piemēram, Obroa aizsardzības sis�tēmā. Dzirdēju, ka jūs nesen zaudējāt Elominas iznīci�nātājus. Tas ir ļoti muļķīgi tā zaudēt veselu eskadriļu.

Hens sakoda zobus. Tikai atceries vienu ka tas, kur� sagādā mums nepatik�anas, sagādās tās arī jums. Viņ� pacēla vienu pirkstu, pēc tam otru. Ja lu domā, ka Jaunajā Republikā valda naudaskāre� padomā ari par to, ka Impērijā tā �obrīd ir vēl lielāka!

Jā, tā noteikti ir svētīga pieredze, Dreviss ne�piespiesti apstiprināja, pieceldamies kājās. Labi, bija jauki tevi atkalredzēt. Solo, bet tagad man jāiet. Sveicini no manis savu princesi!

Hens nopūtās. Un tu pasaki savējiem par mūsu piedāvājumu, labi?

Jā, pateik�u gan. Iespējams, ka atradīsies da�i, kurus jūs varēsiet nolīgt. Nekad neko nevar zināt.

Hens pamāja. Patiesībā tas bija viss, ko no �īs tik�anās varēja gaidīt. Vēl kaut kas, Drevis. Kur� tagad ir lielākais sams �ajā dīķī tagad, kad D�eba vairs nav?

Dreviss viņu domīgi uzlūkoja. Hm� manuprāt, tas nav nekāds noslēpums, viņ� bilda. Tikai atce�ries, ka oficiālu vadoņu mums nav. Bet, ja man būtu jāslēdz derības, tad es liktu uz Talonu Kardu.

Hens sarauca pieri. Viņ�, protams, bija par Kardu dzirdējis, ta�u nekad negadījās saņemt ziņas, ka �ā vīra vadītā grupa būtu pat pirmajā desmitniekā, kur nu vēl virsotnē. Vai 11u Dreviss kļūdījās, vai arī Kards bija cilvēks, kur� cerēja izmantot juceklīgo situāciju.

Un kur es varu viņu atrast?

Dreviss blēdīgi pasmīnēja. To tu gan gribētu zi�nai, vai ne? Varbūt kādā jaukā dienā es tev to pateik��u.

Drevis�

-r Man jāiet. Drīz redzēsimies, Cū.

Viņ� jau bija pagriezies, ta�u apstājās. Ak jā, starp citu. Vari pateikt savam draugam, ka viņ� ir ne�kam nederīgs miesassargs. Es iedomājos, ka tu var�būt gribēsi to uzzināt. Vēlreiz pasmīnējis, Dreviss atkal pagriezās un nozuda pūlī.

Hens saviebās, noskatīdamies viņam pakaļ. To�mēr Dreviss vismaz nebija pagriezis viņiem mugu�ru uzreiz. Da�i kontrabandisti, ar kuriem viņ� bija mēģinājis runāt, nebija tik pretimnāko�i. �is tomēr bi ja progress.

Cūbeka viņām līdzās norūca kaut ko nesaprotamu.

Jā, ko var gribēt, kamēr Padomē sē� admirālis Akbars? Hens.noteica, paraustīdams plecus. Kalamārie�i pelnīja iztiku ar kontrabandu jau pirms kara, tas zināms visiem. Neuztraucies, gan jau viņi apdo�māsies. Vismaz da�i no viņiem. Dreviss var muldēt par peļņu un saviem uztraukumiem, cik vien grib, vi�ņam ir jāpiedāvā dro�āki apstākļi, nevis darbo�anās D�ebā stilā lai neviens uz kontrabandistiem ne�au�tu, tad viņi ieinteresēsies. Nāc, iesim.

Viņ� izgāja no ni�as un gar bāru devās uz izeju. .Nonācis pusceļā, Hens apstājās pie kādas citas ni�as un saskatījās ar vientulīgo tur sēdētāju. Man tev kas sakāms, viņ� paziņoja. No manis laikam tiek gaidits, lai es tev pasaku, ka tu esi nederīgs miesassargs Dreviss tevi redzēja.

Ved�s Antils uzsmaidīja viņam un arī piecēlās no galda. Es jau tā-domāju, ka �ī bija tā labākā ideja, tas bilda, izvilkdams pirkstus caur melnajiem matiem.

'Jā, bet Dreviss gan tā nedomā. Patiesību sa�kot, Henam būtu vajadzējis atzīt, ka bija gan. Vismaz Dreviss pirmais bija izteicis piezīmi. Jāatzīst, ka vie�nīgā reize, kad Ved�s neizcēlās uz apkārtējo fona kā zilonis trauku veikalā, bija tā reize, kad viņ� sēdēja iznīcinātājā pilota kabīnē; laizdamies satriekt preti�nieku putekļos. Un kur tad ir Peid�s? Hens vaicā�ja, lūkodamies apkārt.

Tepat, ser! Aiz Hena muguras atskanēja mierī�ga balss.

Hens pagriezās. Viņiem līdzās stāvēja vidēja auguma, vidēji veidots, glu�i neizteiksmīga izskata virs. Tas bija vīrs, kuru apkārtējie nemū�am nepama�nītu. Viņ� varētu neievērots apgrozīties jebkurā sabiedrībā.

Tie�i tāda bija �īs idejas jēga. Vai pamanīji kaut ko aizdomīgu? Hens pavaicāja.

Peid�s papurināja galvu. Kareivju un miesassar�gu nebija. Arī iero�u nemanīju tikai to, kas bija vi�ņam klāt. Tas zēns laikam tie�ām tev uzticas.

Jā. Progress. Hens pēdējoreiz pavērās apkārt.

Tagad iesim. Mēs jau tā būsim atpakaļ Karaskentā

ļoti vēlu. Un es pa ceļam vēl gribētu apraudzīt Obroa sistēmu.

Palūkoties, kur palikusi tā pazudusi Elominas eskadriļa? Ved�s vaicāja.

Mjā, Hens drūmi atteica. Es gribētu noskaid�rot. kas tur noticis. Un, ja palaimēsies, uzzināt arī to, kur� viņus iznicinājis.

Viņa kabinetā bija uzklāts izvelkamais galds, uz tā jau atradās cienasti, un Talons Kards lēja vīnu glāzēs, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Viss, kā paras�ti, notika precīzi laikā. Mara? viņ� uzsauca.

Jā. apstiprināja jaunās sievietes balss aiz dur�vīm. -Tu ielūdzi mani pusdienās.

-Jā. Lūdzu, nāc iek�ā!

Durvis sāka slīdēt un atvērās. Pa tām ienāca glu�i kaķiski graciozā Mara D�eida. Tu nepateici, ko� sievietes zaļās acis pievērsās grezni uzklātajam gal�dam, �mēs te svinam! viņa nobeidza teikumu jau citādā tonī. Zaļās acis atkal pievērsās viņam, tās bija saltas un vērtējo�as.

Nē. tas nav tas, ko tu domā, Kards atbildēja, ar mājienu norādīdams lai uz krēslu, kas stāvēja pretī viņa krēslam. �īs ir lieti�ķas pusdienas ne vairāk, ne mazāk.

No aizmugures viņ� izdzirda kādu skaņu, kura at�gādināja gan iekladzinā�anos, gan ieņurdē�anos. Tā ir, Drang, lieti�ķas pusdienas, Kards atkārtoja, pagriezies uz to pusi, no kuras bija atskanējusi �ī skaņa. Uz priek�u ej ārā!

Vornskrs iznira aiz gaida, ar priek�ķepām kārpī�dams paklāju un piebāzis purnu tik tuvu grīdai, it kā būtu devies medībās.

Es pavēlēju tev iet ārā! Kards stingri sacīja, norādot uz atvērto durvju pusi. Marai aiz muguras. Ej uz turieni, tava bļoda ir virtuvē! Sturms jau ir tur, un varbūt jau apēdis pusi no tavām vakariņām.

Draugs negribīgi izslāja no aizgaldes, krek�ķinā�dams un ņurdēdams tas neapmierināti burk�ķēja, steberēdains uz durvju pusi. Tikai netēlo mazo na�badziņu! Kards bārās, pagrābdams no bļodas sauju kādu uzko�amo. �e, tas tevi uzmundrinās!

Viņ� pasvieda ēdienu uz durvju pusi. Dranga mie�gainība vienā mirklī nozuda, tas ar lielu lēcienu jau bija pie durvīm un sakampa uzkodas vēl gaisā. Va�reni! Kards uzsauca. Ej un apēd savas vakariņas!

Vornskrs izrik�oja no istabas. Labi, Kards tur�pināja, atkal pievērsies Marai. Kur mēs palikām?

Tu nupat teici, ka �īs bū�ot lieti�ķas pusdienas, sieviete 'atgādināja. Viņas balss joprojām skanēja mazliet vēsi. Mara atlaidās krēslā viņam pretī un ap�lūkoja galdu. �īs noteikti būs jaukākās lieti�ķās pus�dienas, kādas vien es pēdējā laikā esmu piedzīvojusi! .

Jā gan, tur tev taisnība, Kards viņai sacīja, apsēz�damies un pasniegdamies pēc uzko�amo paplātes. Man �ķiet, ka ir ļoti derīgi atcerēties kādu patiesību būt konUabandistam nebūt nenozīmē būt barbaram.

Ak tā! viņa izdvesa, piekrīto�i pamādama un iemalkodama vīnu. Es esmu tādā pārliecībā, ka lie�lākā daļa no taviem vīriem būs sajūsmā par �ādu atgādinājumu.

Kards pasmaidīja. "Cik daudz mājienu .gan vaja�dzētu." viņ� domāja, "lai rastos risinājums un atgādi�nājumi iedarbotos, izsitot viņu no līdzsvara." Viņam vajadzēja zināt, ka nekāds gambīts neiedarbosies uz tādu personu kā Mara. Bie�i vien, viņ� apstipri�nāja, tāds vakars tie�ām izvēr�as interesants. It īpa��i� viņ� bilda, apsprie�ot paaugstinājumu.

Viņas sejā parādījās pārsteiguma izteiksme bez�maz vai pārāk ātri. Paaugstinājumu? Mara atkār�toja kā atbalss.

Jā gan, Talons sacīja, uzlikdams dāmai uzko�das un novietodams �ķīvi viņai pretī. Tavējo, ja bū�sim precīzāki.

Maras skatiens likās piesardzīgs. Es esmu kopā ar �o grupu tikai se�us mēne�us, tu ta�u zini, viņa noteica.

Patiesībā piecarpus, Kards pārlaboja. Bet Visu�mā laiks nekad nav bijis tik svarīgs kā spējas un rezultā�ti� un tavas spējas, tavi sasniegumi bija visai iespaidīgi.

Mara paraustīja plecus, viņas sarkanzeltainie mati iemirdzējās. Man laimējās, viņa novilka.

Laime, protams, ir viena daļa no visa, viņ� pie�krita. Bet ir vēl cits viedoklis ka tā sauktā laime bie�i vien nav nekas vairāk kā talants kopā ar spēju pārvarēt traucējo�ākos �ķēr�ļus, izmantojot izdevības.

Kards pagrieza muguru uzkodām, pirms tam uzli�cis kaut ko arī uz sava �ķīvja. Es runāju par tavu ta�lantu zvaig�ņu kuģu vadī�anā un tavām spējām gan iz�dalīt, gan uzklausīt pavēles. Viņ� tikko jau�ami pa�smaidīja un norādīja uz galda pusi. Un talantu pie�mēroties neparastām un negaidītām situācijām. Kon�trabandista amatu pildot, tie ir ļoti svarīgi nosacījumi.

Viņ� apklusa, ta�u arī Mara cieta klusu. �aubu nav kādā savas pagātnes brīdī viņa iemācījusies neuzdot jau�tājumus. Vēl viens nenovērtējams talants. Galvenais, Mara, ir tas, ka tu esi pārāk talantīga, lai zaudētu laiku, darbodamās kā miesassardze vai operatore, viņ� runāja tālāk. Man gribētos padarīt tevi par savu vietnieci.

�ajā reizē kļūdas nevarēja būt viņas sejā tie�ām parādījās pārsteiguma izteiksme. Zaļo acu skatiens vie�nā mirklī kļuva tuk�s, pēc tam acis samiedzās. Kādi tie�i būs mani pienākumi �ajā amatā? viņa noprasīja.

Lielākoties tie nozīmē ceļojumus kopā ar mani, Kards atteica, iemalkodams vīnu. Palīdzību jauna tirdzniecības tīkla radī�anā, tiekoties ar da�iem mūsu sensenajiem pasūtītājiem, lai tie iepazīstas ar tevi. Un tamlīdzīgi�

Mara joprojām bija aizdomu pilna tas bija lasāms viņas acu skatienā. Viņai likās, ka �is piedāvājums ir tikai dūmu aizsegs, kam jānomaskē kāds cits piedāvājums vai lūgums. Tev nav jāatbild tagad, Kards sacīja. Apdo�mā to. Vai parunā ar citiem, kuri darboju�ies ilgāk.

Kards ielūkojās viņai tie�i acīs. Viņi tev teiks, ka es savējiem nemeloju.

Viņa sa�ķieba lūpu. Tā es dzirdēju, sieviete bil�da, viņas balss atkal izklausījās vēsa. Ta�u paturi prātā, ka tad, ja tu man dosi rokās varu, es to tie�ām iz�manto�u. Visā organizācijā valda tāda nesakārtotība�

Mara aprāvās, jo uz vīrie�a galda iedūcās iek�ējās saziņas aparāts. Jā? Kards atsaucās.

Te Eivzs, kāda balss sacīja. Domāju, ka jūs gribēsiet uzzināt, ka mums ir ciemiņi: pie apvār�ņa parādījies Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs.

Kards uzlūkoja Māru un piecēlās. Vai neviens to vēl nav pazinis? viņ� vaicāja, nometa salveti blakus savam �ķīvim un pavirzījās uz to pusi, no kuras varē�ja saskatīt ekrānu.

Tagad viņi necen�as ipa�i izcelt pazī�anas zīmes, Eivzs atbildēja. To uzrakstu uz kuģa sāniem �ādā attā�lumā ir grūti izlasīt, bet Torvs domā, ka tā ir "Himēra".

Interesanti, Kards nomurmināja. Pats di�admi�rālis Trouns! Vai viņi ir kaut ko ziņoju�i?

Nekādus ziņojumus nav izdevies uztvert. Paga, vienu mirklīti� Izskatās, ka� jā, viņi palaida pava�doni� Pat divus. Izlūko nosē�anās vietu� Eivzs kādu mirkli klusēja, laikam pētīja kaut ko uz ekrāna: Tas punkts varētu būt kaut kur tepat me�ā.

Kards redzē ja Maru saraujamies. Vai tur tuvumā nav nevienas pilsētas? viņ� vaicāja Eivz<yn.

Ne. tur ir tikai me�s. Tas ir piecdesmit kilomet�rus no �ejienes.

Kards ar rādītājpirkstu paberzēja virslūpu, apdo�mādams da�ādas iespējas. Divus pavadoņus?

Līdz �im, jā. Eivzs likās mazliet nervozs. Vai izsludināt trauksmi?

(ilu/.i otrādi. Paskatīsimies, vai viņiem nav vaja�dzīga kāda palīdzība. Ieslēgsim izsaukuma signālu.

Eivzs atvēra muti, ta�u to atkal aizvēra. Labi, viņ� noteica, dziļi ievilkdams elpu, un darīja, kā vē�lēts. Izsaukums noraidīts.

Paldies. Vai Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs "Himē�ra"? Te Talons Kards. Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

Atbildes nav, Eivzs nomurmināja. Kā �ķiet, viņi negrib, lai tiktu pamanīti.

Ja viņi negribētu, lai tos pamana, tad nebūtu li�doju�i ar iznīcinātāju, Kards aizrādīja. Nē, viņi dro�i vien izmisīgi meklē manu vārdu kuģa datu bāzē. Būtu interesanti redzēt, kas viņiem tur par mani ir. Ja ir. Viņ� noklepojās. Iznīcinātāj "Himēra", �eit�

Nākamajā mirklī Eivza seju uz. ekrāna piepe�i no�mainīja pusmū�a vīra seja. Vīrs bija kapteiņa formā. Te kapteinis Pelleons no "Himēras", �is cilvēks sacīja. Ko jūs vēlaties?

Labas kaimiņu attiecības, Kards pavēstīja. Mēs pamanījām divus jūsu pavadoņus un iedomājāmies, ka varbūt di�admirālim Trounam vajadzīga kāda palīdzī�ba.

Āda ap Pelleona acīm savilkās daudzās sīkās . krunciņās! Kam?

Ak jā, Kards attrauca, tikko manāmi pasmai�dīdams. Protams. Es arī nekad nebiju dzirdējis par di�admirāli Trounu. Vismaz ne sakarā ar "Himēru". Un ar da�iem interesantiem izlūklidojumjem uz Paonīdu Obroa aizsargsistēmu ne tik�

Kapteiņa acis samiedzās vēl vairāk. Jūs esat ļoti labi informēts, mister Kard, Pelleons konstatēja. Viņa balss izkausījās zīdaina, ta�u tā slēpa draudu pieskaņu. Taisni jābrīnās, no kurienes parastam kontrabandistam tāda informācija.

Kards paraustīja plecus. Mani ļaudis padzird par visādiem notikumiem, saklausās baumas� Es tikai apkopoju saņemtās ziņas. Glu�i tāpat kā darbojas jū�su izlūkdienests, vismaz tā liekas. Starp citu, ja jūsu pavadoņi gatavojas nolaisties me�ā, tad brīdiniet ko�mandas, lai nezaudē modrību. Tur mīt da�ādi me�o�nīgi ļautiņi un veģetācijai ir augsts metālu saturs, tā�pēc sensori var nereaģēt uz viņu tuvo�anos.

Paldies par padomu, Pelleons noteica. Viņa balss joprojām izklausījās salta. Viņi tur nepaliks ilgi.

Ak tā, Kards novilka, prātā apsvērdams da�ā�das iespējas. Laimīgā kārtā atbraucēju nebija daudz. Vai viņi taisās tur pamedīt?

Pelleons veltīja viņam tikai iecietīgu smaidu. In�formācija par Impērijas aktivitātēm ir ļoti dārga. Do�māju, ka jūsu profesi jas cilvēks to zina.

�aubu nav, Kards piekrita, ekrānā uzmanīgi nopētīdams otra seju, bet reizēm līdzekļi atrodas. Jus interesē isalamiri, vai ne?

Sarunbicdra smaids sastinga. Tādu līdzekļu jums nav, Kard, kapteinis pēc mirkļa sacīja, un vi�ņa balss likās ļoti maiga. Ar dārgu informāciju es domāju to. kas nemaksā lēti.

-Tiesa, Kards atbildēja. Ja nu vienīgi, protams, lo mainītu pret kaut ko tikpat vērlīgu. Es esmu tādā pārliecībā, ka isalamiri jums vairs nav mīkla, citādi jūsu le nebūtu. Jādomā, ka jūs esat apguvu�i arī �ādas tādas ezotēriskas mākas, lai dabūtu tos nost no zariem?

Pelleons nopētīja kontrabandistu. Viņa sejā bija skaidri lasāmas aizdomas. Es biju tādās domās, ka isa�lamiri ir tikai piecdesmit centimetru gari un nav plēsīgi.

Es nerunāju par jūsu dro�ību, kaptein, Kards bilda. Es domāju par viņiem. Viņus nevar dabūt le�ja no kokiem, tos nenogalinot. Jo to nagi �obrīd ir tik gari. ka ieaugu�i to koku mizā, kuros viņi dzīvo.

Un jūs, kā �ķiet, zināt īsto veidu, kā dabūt tos

lejā?

Jā, da�i no maniem ļaudīm zina, Kards paskaid�roja. Ja vēlaties, varu nosūtīt .kādu pie jums. Tehniski tas nav pārāk grūti, ta�u vispirms to vajag parādīt.

Protams, Pelleons sardoniski norūca. Un maksa par ezotērisko demonstrējumu�?

Mēs neprasām nekādu maksu, kaptein. Kā jau es teicu, mēs vēlamies labas kaimiņu attiecības.

Pelleons pie�ķieba galvu uz sāniem.

Mēs ņemsim vērā jūsu laipnību! viņ� piemetinā�ja. Kapteinis vēl kādu mirkli pētīgi lūkojās Karda sejā. Viņa vārdos ne�aubīgi bija divējāda jēga: ja Kards plā�noja kādu nodevību, ari tā liks likta vērā. Noraidī�u uz pavadoņiem, lai tic sagaida jūsu ekspertu.

Viņ� drīz būs klāt. Uz redzē�anos, kaptein.

Pelleons pieliecās un nozuda no ekrāna, tajā atkal

parādī jās Eivza seja. Vai viss skaidrs? Kards pa�vaicāja.

Eivzs pamāja. Dankins un Cins jau gatavo ce�ļam braucamo.

Labi. Lai viņi nemitīgi ar mums sazinās. Tikko tie atgriezīsies, gribu viņus redzēt pie sevis.

-Tiks darīts! Un displejs izslēdzās.

Kards atkāpās no ekrāna, zīmīgi uzlūkoja Maru un apsēdās.

Atvainojos par nevērību, viņ� galanti sacīja, vērodams sievieti un ieliedams sev vīnu.

Zaļās acis lēnām atrāvās no kādām mū�ības ai�nām, kuras tās bija skatīju�as. Kad sieviete uzlūkoja Kardu, viņas stingie, nekustīgie sejas muskuļi atslā�ba. Vai tu tie�ām negrasies no viņiem par to neko prasīt? Mara apjautājās, mazliet �aubīgi pastiepda�ma.roku pēc savas vīna glāzes. Viņi mums gan pie�prasītu samaksu par visu, ja mēs lūgtu'kādu palīdzī�bu. Impērija �ajās dienās ir kā izsalkusi pēc naudas, patiesībā tai nekas cits nerūp.

Kards paraustīja plecus. Toties mūsu ļaudis va�rēs viņus uzmanīt no tā brī�a, kad tie nolaidīsies līdz brīdim, kad lidos projām. Tā man �ķiet glu�i pieņe�mama samaksa.

Mara izbrīnīti nopētīja Kardu. Tu ta�u nedomā, ka viņus te interesē tikai isalamiri, ko?

Nē. nedomāju vis. Kards nokoda gabaliņu no kāda uzko�amā. Tur noteikti slēpjas vēl kas cits, ko mēs nezinām. Braukt �urp tikai tāpēc, ka jāķer isala�miri, būtu mazliet par greznu, lai vērstos pret pēdējo pārpaliku�o d�ediju.

Maras skatiens atkal aizslīdēja projām. Iespē�jams, ka tas nemaz nav Debesbraucējs, kuru viņi meklē, viņa nomurmināja. Varbūt viņi uzodu�i vel kādu d�ediju.

Neizklausās ticami, Kards novilka, joprojām vērodams sievieti. �ī jūtu pieskaņa viņas balsī, izru�nājot Lūkasa Debesbraucēja vārdu� Imperators noteikti bija atbrīvojies no d�edijiem jau pa�ās Jaunā Kārtības aizsākuma dienās. Bet, viņ� piemetināja, it ka tam būtu ie�āvusies prātā kāda jauna doma, var�būt viņi atradu�i Dārtu Veideru.

Veiders ta�u gāja bojā uz "Nāves Zvaigznes", Mara aizrādīja. Kopā ar pa�u Imperatoru..

� Jā, tā stāsta�

Viņ� esot miris, Mara pārtrauca runātāju. Sie�vietes balss pēk�ņi izklausījās skarba.

Protams, Kards noteica. Viņ� bija uzkrājis novēlojumus piecu mēne.�u laikā. Un zināja, kā izaicināt �o sievieti uz atklātību. Pēdējais Imperators tur bija gan.

Un emociju spektra pretējā pusē ievietojās arī Lū�kass Debesbraucējs. Tomēr, Kards domīgi turpi�nāja, -ja di�admirālis domā, ka tas ir saprātīgs risi�nājums isalamiri uz viņa kuģa borta� mēs darītu prātīgi, ja izsekotu viņa domu gājienam.

Maras acis pēk�ņi atkal pievērsās viņam. Kā�pēc? �viņa noprasīja.

Tikai visparastākās piesardzības dēļ, Kards sa�uja. Kādēļ tas tevi satrauc?

Viņ� noskatījās, kā sievieti moka slēptā iek�ējā cī�na, kuru tā centās neizrādīt. Izskatās pēc tuk�as lai�ka nosi�anas, Kards bilda. Iespējams, ka Trouns to visu dara maskē�anās dēļ. Jo kā gan isalamiri va�rētu palikt dzīvi kosmosa kuģi, ja tos nepārvietotu uz kuģi ar visiem kokiem?

Gan jau Trounam ir kāda ideja, kā to paveikt, Kards aizrādīja. Dankins un Cins mums pastāstīs visus sīkumus.

Sievietes acis tagad �ķita savādi aizplīvurotas.

Jā, viņa piekrīto�i nomurmināja. Nav �aubu, ka tā arī būs.

Bet pa �o laiku, Kards atgādināja, izlikdamies nemanām viņas nemieru, mēs varētu apspriesties par darī�anām. Cik atceros, tu grasījies uzskaitīt uzlaboju�mus, kurus esi nolēmusi izdarīt mūsu organizācijā.

Jā, Mara dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Kad sieviete tās atkal atvēra, tā atkal bija viņa pati vēsa un savaldīga. Jā. Tātad�

No sākuma lēnām, pēc tam aizvien aizrautīgāk Mara sīki un detalizēti uzskaitīja nepiecie�amos uzla�bojumus. Kards uzmanīgi klausījās un ēda, klusībā kārtējo reizi apbrīnodams �īs sievietes talantus. Kādu dienu viņ� apsolīja pats sev nāksies izpētīt viņas pagātni, kuru tā tik cītīgi slēpj. Uzzinot, no kurienes viņa nāk, ko un kur darījusi agrāk.

Un vajadzēs izzināt, ko īsti Lūkass Debesbraucējs lai nodarījis, liekot viņai to tik neganti ienīst.

"Himērai" vajadzēja gandrīz piecas dienas, lai tā ceturtajā ātrumā veiktu trīssimt piecdesmit gaismas gadu garo attālumu, kas Mirkru �ķīra no Veilendas. Tas bi ja nepiecie�amais laiks, lai in�enieri pagatavotu pārnēsājamos būrus, kuros tika ievietoti isalamiri.

-Man patiesi nav pārliecības, ka tie būs nepiecie��ami, Pelleons norūca, ar nepatiku pētīdams resnās, izlocītās caurules, kuras likās sasodīti smagas. Būros atradās zvīņoti un1 spalvaini, salamandrām līdzīgi ra�dījumi, kuri oda ne visai patīkami. Ja tā apsardze, kuru pats Imperators norīkoja uzmanīt Veilendu, ir savā vietā, tad es nesaprotu, kādas nepatik�anas mums tur varētu rasties, viņ� purpināja.

Teiksim tā, ka mums jābūt uzmanīgiem, kap�tein, Trouns pamācīja, iekārtojies pavadoņa otrā pi�lota sēdeklī un aizsprādzējis dro�ības jostu. Ir pats par sevi saprotams, ka mums nāksies pārliecināt sar�dzes priek�nieku par to, kas mēs tādi esam. Un pat par to, ka mēs vēl joprojām kalpojam Impērijai. Viņ� ātri pārlūkoja displejus un pavēlēja pirmajam pilotam: Aiziet!

Atskanēja dobj� troksnis, kosmosa kuģa pavado�nis salēcās un atdalījās no "Himēras". Tas uzsāka no�lai�anos uz planētas virsmas. Mums vieglāk un vienkār�āk būtu pārliecināt viņu ar bruņotu vīru palī�dzību, Pelleons nomurmināja, vērodams displeja ekrānu pretī savam sēdeklim.

Tā mēs viņu nokaitinātu, Trouns aizrādīja. Ne�vajag pārāk nevērīgi atteikties pret Tum�ā d�edija pa��lepnumu un svētākajām jūtām, kaptein! Turklāt� Trouns pavērās sev pār plecu, mums ta�u ir Ruhs. Katrs imperators varētu lepoties ar tādu kalpu, kāds vi�sus �os gadus bijis �is nogrijs.

Pelleons pavērās uz klusējo�o, biedīgo stāvu otr�pus ejai starp sēdekļiem. Kā �ķiet, ser, jūs esat pil�nīgi pārliecināts, ka sardzē būs Tum�ais d�edijs.

Kuru gan citu Imperators būtu izvēlējies savu pa�a bagātību apsardzībai? Trouns norūca. Iespē�jams, ka tur ir vesels leģions kaujinieku ar tik moder�niem iero�iem, ka ar tādiem var trāpīt visam, kas pa�rādās orbītā, pat ar aizvērtām acīm.

Pelleons saviebās. Vismaz par to viņiem nevaja�dzēja uztraukties. "Himēras" skeneri neko bīstamāku par loku un bultām uz Veilendas nebija pamanīju�i. Ta�u diezcik mierino�a �ī doma nebi ja.

Es tikai brīnos, kāpēc Imperatoram savajadzējās nosūtīt uz Veilendu tie�i viņu, lai novērstu sacel�anos.

Trouns paraustīja plecus. To mēs drīz vien uzzi�nāsim.

Rūkoņa pastiprinājās to radīja atmosfēras berze gar pavadoņa sāniem. Pelleona displejā parādījās pla�nētas virsma. Likās, ka lielākoties to klāj me�i. �ur un tur parādījās plankumi tie bija klaji un zāļaini lī�dzenumi. Tie�i priek�ā, tik tikko saskatāms starp mā�koņiem, ainavai pāri slējās vientulīgs kalns. Vai tas ir Tantisa kalns? kapteinis vaicāja Trounam.

Jā, ser, tas atteica. Drīz parādīsies pilsēta.

Tā ir. Pelleons pasniedzās un piesprādzēja pie jostas ieroci. Lai cik pa�pārliecināts jutās Trouns, lai cik maz viņu ietekmēja isalamiri un priecēja pa�a loģika, Pelleonam gan būtu gribējies, lai viņiem līdzi būtu vēl vairāk iero�u.

Pilsēta izvietojās Tantisa kalna dienvidrietumu no�gāzē. Tuvumā tā likās lielāka nekā no orbītas raugoties. Celtnes slēpās dziļi kokos. Trouns nolēma vispirms ap�mest divus lokus, un tikai tad nosēdināja lidaparātu gal�venajā laukuma pretī iespaidīga izskata ēkai.

Interesanti, Trouns norūca, pavērdamies ārā un celdams plecos isalamiru būri. Te ir vērojami vismaz trīs da�ādi arhitektūras stili �ejienie�u un vēl divi citi, sve�ādi. Tas uz �īm planētām nemaz ne�noliek tik bie�i, ka vienā pilsētā varētu ko tādu redzēt

tik da�ādus stilus cie�i līdzās. Tik tie�ām tā pils tur pretī apvieno sevī visu triju stilu iezīmes.

Jā, Pelleons izklaidīgi piekrita, lūkodamies ārā. �ajā brīdī viņu daudz mazāk interesēja ēkas nekā cilvēki, kuri tajās slēpās par to liecināja jūtīgie sensori. kuri uzrādīja dzīvu organismu klātbūtni. Nav ne jausmas, vai �ejienie�i ir draudzīgi vai naidīgi no�skaņoti.

Var būt visādi, Trouns norūca, virzīdamies uz iz�eju turp, kur jau gaidīja Ruhs. Gandrīz vienmēr un visi pret sve�iniekiem ir naidīgi noskaņoti. Vai iesim?

Bija dzirdama �ņākoņa tika nolaists traps. Zobus griezdams, Pelleons pievienojās abiem pārējiem. Ko�pa ar Ruhu viņi devās uz priek�u.

Kad trijotne nokāpa lejā un attālinājās no lidaparāta, neviens uz viņiem ne�āva. Neviens neko neuzsauca, pat neparādījās tuvumā. Bikli radījumi, ko? Pelleons nomurmināja, uzlicis roku ierocim un vērdamies apkārt.

Tas ir saprotams, Trouns bilda, izvilkdams aiz jostas aizbāzto megafonu. Palūkosim, vai varam vi�ņus noskaņot viesmīlīgi.

Admirālis pacēla megafonu pie lūpām. Es meklēju kalna apsargu, viņa balss atbalsojās laukumā kā pērkona grāviens. Apkārtējās celtnes atbalsoja katru zilbi. Kur� mani aizvedīs pie viņa?

Kad pēdējā zilbe izdzisa un atkal iestājās klu�sums, Trouns nolaida megafonu un gaidīja. Ta�u se�kundes gāja, bet atbilde nesekoja. Varbūt viņi ne�saprot mūsu valodu? Pelleons �aubīgi ierunājās.

Nē, saprot gan, Trouns auksti atteica. Vis�maz cilvēkveidīgie. Varbūt viņiem jāpaskaidro tu�vāk? Viņ� atkal pacēla megafonu. Es meklēju kalna apsargu! viņ� atkārtoja. Ja neviens mani ne�aizvedīs pie viņa, cietīs visa pilsēta!

Tikko Trouns bija paguvis izteikt �os vārdus, bez kāda brīdinājuma no�alca bulta tā bija iz�auta no labās puses. Bulta atsitās pret Trouna sāniem, gandrīz vai iestrēgdama i salam iru būrī, kuru viņ� nesa uz mu�guras, un noslīdēja gar vieglajām bruņām, kas slēpās zem baltās uniformas. Aizturi! Trouns pavēlēja, kad Ruhs pielēca viņam klāt ar paceltu ieroci rokā. Vai no�teici virzienu?

Jā, nogrijs nogārdza, mērķēdams uz divstāvu namu netālu no pils.

Labi! Trouns pacēla megafonu. Viens no jū�sējiem nupat uz mums �āva. Tagad redzēsiet sekas. Nolaidis megafonu, Trouns pamāja nogrijam. Aiziet!

Niknā smaidā atsedzis savus adatveidīgos zobus, Ruhs pacēla ugunsmetēju, sākdams ātri, rūpigi un lietpratīgi postīt �o celtni.

Vispirms tika izgāztas durvis un izsisti logi, sienas ķēra du�iem �āvienu, lai novērstu jebkādus tālākus uzbrukumus. Pie divdesmitā �āviena celtne nodrebēja līdz pa�iem pamatiem. Vēl da�i �āvieni otrā stāva sienās, da�i apak�stāva sienā�

Māja ar pērkona dārdam līdzīgu troksni sabruka.

Trouns gaidīja, kamēr noklusa troksnis un putekļi bi ja nosēdu�ies. Pēc tam viņ� atkal pacēla megafonu. Tādas ir sekas, ja kāds mēģina mani aizskart, ad�mirālis uzsauca. Es jautāju vēl vienu reizi kur� aizvedīs mani pie kalna apsarga?

Es aizvedī�u! kreisajā pusē sacīja kāda balss.

Pelleons apcirtās. Vīrs, kur� stāvēja pie pils dur�vīm, bija gar� un tievs, viņam bija sirmi mati un bār�da turpat vai līdz pakrūtei. Vīram kājās bija sandales ar krustiski aizsprādzētām siksniņām līdz ceļiem un padilu�as, brūnas drānas. Viņam kaklā karājās spo�s medaljons, kuru pa pusei aizsedza bārda. Vīra seja bi ja tum�a, grumbu izvagota. Tā �ķita glu�i vai kara�liska, vīram nevērīgi nopētot viņus �ajā skatienā varēja samanīt gan ziņkāri, gan pretīgumu..Jūs te esat nepiederīgi� vīrs noteica, lūkodamies uz lid�aparātu. Sve�inieki, nāku�i 1no citpasaulēm.

Jā, esam gan, Trouns atbildēja. Un kas esat jūs?

Vecā vīra acis pievērsās kūpo�ajām drupām, kuras

bija radījis Ruhs ar savu ugunsmetēju. Jūs nopostī�jāt vienu no manām mājām, vecais sacīja. To da�rīt nebija nekādas vajadzības.

Mums uzbruka, Trouns vēsi attrauca. Vai jūs te esat saimnieks?

�ķita, ka sve�inieka acis uzliesmo, ta�u viņ� bija pārāk tālu no tāda attāluma Pelleons nespēja neko skaidri saskatīt. Esmu valdnieks, vecais bilda. Viņa balss skanēja klusi un mierīgi, ta�u tajā varēja samanīt slēptus draudus. Viss, kas �eit atrodas, ir mans. -

Kādu mirkli viņi abi ar Trounu vēroja viens otru. Trouns pārtrauca klusumu pirmais. Es esmu di�ad�mirālis Trouns, Impērijas karotājs, armijas virspavēl�nieks un Imperatora uzticamais kalps. Es meklēju kalnu apsargu.

Vecais vīrs palocīja galvu. Es jūs aizvedī�u pie viņa.

Viņ� pagriezās un sāka iet pils virzienā. Turie�ties cie�i kopā! Trouns pa�ukstēja abiem pārējiem, kad tie sakustējās, lai sekotu vecajam. Uzmanieties no slazdiem.

Ta�u, kamēr viņi �ķērsoja laukumu un iegāja pa ak�menī cirstajiem vārtiem, tuvodamies pils lielajām div�viru durvīm, neviena bulta vairs netika iz�auta. Es domāju, ka apsargs mīt kalnos, Trouns ierunājās, kad vecais atgrūda durvis. Tās atsprāga vaļā tik viegli, ka

Pelleons nodomāja vecais virs noteikti ir stiprāks ne�kā izskatās.

Agrāk tā bija, vecais pār plecu sacīja. Kad sākās mans valdī�anas laiks, Veilendas ļaudis uzcēla viņam �o mitekli. Sirmgalvis jau bija greznā vesti�bila vidū viņ� devās uz otrām dubultdurvīm un apstajās. Atstājiet mūs! viņ� uzsauca.

Kādu mirkli Pelleonam likās, ka vecais vīrs runā ar viņu. Kapteinis jau atvēra muti, lai iebilstu, bet tobrīd abās pusēs pavērās sienu ni�as un no tām iznā�ca vairāki kalsni sardzes vīri. Viņi klusēdami uzlūko�ja Impērijas pavalstniekus, paklanījās un atstāja ēku. Vecais virs nogaidīja, kamēr viņi bija aizgāju�i, pēc tam devās pie otrām durvīm. Nāciet! viņ� sacīja, norādīdams uz tām. Sirmgalvja acīs bija dīvains spī�dums. Imperatora nozīmētais sargs jūs gaida!

Durvis klusi atvērās, atklājot spo�u gaismu li�kās. ka tur deg simtiem sve�u, kuru gai�ums piepildī�ja �o milzīgo telpu. Pelleons uzlūkoja veco vīru, pie durvīm, un piepe�i viņam lika nodrebēt tāda kā bries�mu priek�nojauta. Dziļi ieelpojis, viņ� sekoja Trounam�un Ruham, kuri devās iek�ā.

Tā bija kapli�a.

Par to nevarēja būt nekādu �aubu. Telpā bija tikai dego�as sveces un liels, taisnstūrains tum�a akmens klucis, novietots pa�ā vidū.

Saprotu, Trouns mierīgi sacīja. Tātad viņ� ir miris.

Viņ� ir miris, vecais vīrs apstiprināja, stāvē�dams ienācējiem aizmugurē. Vai redzat visas �īs sveces, di�admirāli Troun?

Redzu gan, Trouns pamāja. �ejienie�i lai�kam viņu ļoti cienīja.

Cienīja viņu? vecais iesprauslojās. Diez vai. �īs sveces nozīmē to citurienie�u kapus, kuri te ieradās kop� viņa nāves.

Pelleons pievērsās viņam, instinktīvi uzlikdams roku uz iero�a. Trouns nogaidīja vēl mirkli ilgāk un tikai tad lēni pagriezās. Kā tad viņi nomira? admirālis vaicāja.

Vecais vīrs tikko jau�ami pasmaidīja. Skaidrs, ka viņus nogalināju es. Tāpat kā nogalināju sargu. Vecais pacēla tuk�ās, kailās rokas pret viņiem, atplē�tis plaukstas. Tie�i tāpat kā tagad nogalinā�u jūs.

Bez kāda brīdinājuma no viņa pirkstu galiem iz�ā�vās zilgas zibeņu bultas�

Un bez pēdām nozuda apmēram metra attālumā no ienācējiem.

Tas notika tik ātri, ka Pelleons nepaguva pat aci pamirk�ķināt, kur nu vēl iz�aut. Tikai tagad par vē�lu viņ� pacēla ugunsmetēju. Gar viņa roku aizska�lojās dedzino�i karsts gaiss.

Turieties! Trouns mierīgi pavēlēja. Viņa balss izskanēja pilnīgā klusumā. Tomēr kā redzat, sargātāj, mēs neesam glu�i parasti citplanētie�i.

Sargātājs ir miris! vecais vīrs no�ņāca, un viņa pēdējos vārdus pavadīja vēl spo�āks zibens uz�plaiksnījums. Ta�u zibeņi atkal nozuda nez kur, netu�vodamies viņiem.

Jā, vecais apsargs ir miris, Trouns piekrita, gandrīz vai kliegdams, lai balss būtu dzirdama cauri zibeņu sprak�ķiem. Tagad viņa vietā esat jūs. Un sargājat Imperatora kalnu.

Es nekalpoju nekādam Imperatoram! vecais virs iebilda, iz�audams tre�o veltīgo zib�ņu zalvi. Es esmu pats sev valdnieks!

Uzbrukums aprima tikpat pēk�ņi kā sācies. Sirm�galvis uzlūkoja Trounu, joprojām pacēlis rokas. Viņa sejā bija izbrīnīta un savāda izteiksme. Jūs neesat d�ediji. Kā jūs to darāt?

Pievienojieties mums un pamācieties! Trouns piedāvāja.

Sirmgalvis izslējās visā augumā. Es esmu d�ediju skolotājs! viņ� norūca. Es nevienam nepievienojos.

Saprotu, Trouns pamāja. Tādā gadījumā ļau�jiet mums pievienoties jums!

Admirāļa sarkani kvēlojo�o acu skatiens ieurbās vecā vīra sejā. Un ļaujiet jums parādīt, kā var iegūt daudz lielāku spēku nekā jums jebkad ir prātā nācis. Tādu varu, par kuru jebkur� d�ediju skolotājs var ti�kai sapņot.

Vecais vīrs labu brīdi pētīja Trounu, un viņa sejā zibens ātrumā mainījās da�ādas izteiksmes. Labi, viņ� beigu beigās sacīja. Nāciet. Aprunāsimies.

Paldies! Trouns pateicās, tikko manāmi palo�cīdams galvu. Vai drīkstu jautāt, ar ko mums tas gods runāt?

Protams! Vecā vīra seja piepe�i atkal kļuva karaliska. Kad sirmgalvis ierunājās, viņa balss kapli��as klusumā noskanēja valdonīgi un pavēlo�i. Es�mu d�ediju skolotājs D�orass Cēbaots.

Pelleons strauji ievilka elpu, viņam pār muguru pārskrēja salti drebuļi. Cēbaots? kapteinis izdve�sa.-Bet�

Viņ� aprāvās. Cēbaots uzlūkoja viņu ar tādu ska�tienu, ar kādu viņ� pats mēdza uzlūkot jaunāko virs�nieku, kur� atļāvies uzrunāt vecāko bez uzaicināju�ma. Nāciet! viņ� atkārtoja, pagriezis Trounam muguru. Aprunāsimies!

Sirmgalvis veda viņus ārā no kapli�as saules gaismā. Laukumā pulcējās ļau�u bariņi, turēdamies pieklājīgā attālumā gan no kapli�as, gan no lidaparā�ta un satraukti sa�ukstēdamies.

Ta�u ne visi. Tie�i viņiem ceļā da�u metru attālumā stāvēja stāvēja viens no tiem gvardiem, kurus Cēbaots bija izraidījis no kapli�as. �ā vīra sejā bija lasāmas slikti slēptas dusmas, bet rokā viņ� turēja �au�anai gatavu ie�roci. Jūs nopostījāt viņa mājokli, Cēbaots glu�i laip�ni paskaidroja. Nav �aubu, ka viņam gribas atriebties.

Tikko sirmgalvis bija paguvis izrunāt �os vārdus, kad gvards pēk�ņi pacēla ieroci un iz�āva. Pelleons instinktīvi sarāvās, paceldams ugunsmetēju.

Ta�u triju metru attālumā no Impērijas pavalstnie�kiem lādiņ� piepe�i izjuka gaisā.

Pelleons noraudzījās uz pacelto koka un metāla konstrukciju, tikai ar pūlēm apjēgdams nupat notiku��o. Viņi ir mūsu viesi! Cēbaots paziņoja gvardam tādā balsī, kas bija sadzirdama visos laukuma nostū�ros. Un pret viņiem attiecīgi jāizturas.

Ar spalgu krak�ķi gvarda ierocis salūza un �ķēpe�les nokrita zemē. Lēnām un negribīgi gvards atkāpās, ta�u viņa skatiens joprojām dega bezspēcīgā niknu�mā. Trouns ļāva viņam kādu mirkli tā stāvēt un blenzt, pēc tam pamāja Ruham. Nogrijs pacēla savu ugunsmetēju un iz�āva-

Kustība bija tik ātra, ka to pat neizdevās saskatīt no zemes pats no sevis pacēlās plakans akmens un pa�āvās lādiņam ceļā, aizsizdams to sānis.

Trouns apcirtās un uzlūkoja Cēbaotu. Viņa sejā varēja lasīt izbrīnu un dusmas. -Cēbaot�!

�ie ir mani ļaudis, di�admirāli Troun! sirm�galvis aizrādīja, un viņa balss skanēja glu�i metālis�ki. Nevis jūsējie, bet manējie. Ja te kāds būs jāsoda, tad to darī�u es.

Kādu brīdi abi vīri atkal vērās viens otram acīs. Tad, ar manāmām pūlēm, Trouns atguva savaldī�a�nos. Protams, skolotāj Cēbaot! viņ� sacīja. Pie�dodiet.

Cēbaots pamāja. Tā jau ir labāk. Daudz labāk. Sirmgalvis palūkojās garām Trounam un ar mājienu aizsūtīja gvardu projām. Nāciet! viņ� aicināja, at�skatīdamies uz di�admirāli. Aprunāsimies.

Tagad pastāstiet man, Cēbaots sacīja, norādot abiem uz spilveniem, kā jums izdevās atsist manu uzbrukumu.

Vispirms ļau jiet izskaidrot jums mūsu piedāvāju�mu, Trouns bilda, neuzkrīto�i aplūkodams istabu un tikai tad nevērīgi apsēzdamies uz spilvena. Pelleons nodomāja, ka di�admirālis varbūt pēta telpā izvietotos mākslas darbus. Man �ķiet, ka tas jums liksies�

Pastāstiet man, kā jums izdevās atsist manu uz�brukumu, Cēbaots atkārtoja.

Trouna lūpas sarautās tikko jau�amā grimasē, ta��u viņ� savaldījās. Patiesībā tas ir pavisam vienkār��i. Admirālis uzlūkoja isalamiru būrī sev uz ka�mie�iem. Pastiepis pirkstu, viņ� maigi noglāstīja tā garo kaklu. �os radījumus, ko jūs redzat mums uz mugurām, sauc par isalamiriem. Tie nāk no attālas tre�ās �ķiras planētas, bet tiem piemītinteresanta, varbūt pat unikāla spēja tie novirza sāņus Spēku.

Cēbaots sarauca pieri. Kā jūs to domājat no�virza?

Tā arī ir atvirza to prom no sevis, Trouns paskaidroja. Glu�i kā burbuli radot ap sevi aizsargapvalku. Viens isalamirs viegli spēj radīt �ādu burbu�li desmit metru diametrā, bet ja to ir vairāki, tad tie spēj radīt vēl daudz lielāku aizsargapvalku.

Nemū�am neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējis, Cēbaots sacīja, ar glu�i vai bērni�ķīgu ziņkāri uzlū�kodams Trouna isalamiru. Un kā tāds radījums to iemācījies?

Es tie�ām nezinu, Trouns atrunājās. Cik noprotu, �im talantam ir kāds sakars ar izdzīvo�anas spēju, bet kāds tie�i, nezinu sacīt. Viņ� paraustīja uzaci. Un patiesībā tam nav lielas nozīmes. �ajā brīdī maniem nolūkiem pietiek ar �o spēju, kāda tā ir.

Cēbaota seja aptum�ojās. Vai �is nolūks bi ja pazemot manu spēku?

Trouns paraustīja plecus. Mēs cerējām te atrast Imperatora nozīmēto apsargu. Man bija nepiecie��ams, lai mums ļauj pastāstīt, kas mēs tādi esam un paskaidrot savu misiju. Admirālis atkal pasniedzās un noglāstīja isalamira kaklu. Lai kā tas būtu, pa�sargāt mūs no apsarga varām tā bija tikai tāda sīka labvēlība. Esmu nodomājis izmantot mūsu mazos ra�dījumus vēl daudz interesantākiem mērķiem.

-Tas būtu�?

Trouns pasmaidīja. Visam savs laiks, skolotāj Cēbaot. Un mūsējais pienāks tikai tad, kad mēs bū�sim pārbaudīju�i Imperatora glabātuvi Tantisa kalnā.

Cēbaota lūpas sa�ķobījās. Tātad patiesībā jums vajadzīgs tikai kalns?

Tie�ām man vajadzīgs kalns, Trouns atzinās. -Vai, patiesību sakot, kaut kas tāds, ko es ceru tur at�rast.

Un tas ir..,?

Trouns kādu mirkli pētīja sirmgalvk Klīda bau�mas jau pirms Endoras kaujas -, ka Imperatora zi�nātnieki beidzot atradu�i praktiski pielietojamu aizsargapvalka modeli. Un vēl, admirālis piebilda, pa�pildinot savu domu, kādu nieku diezgan ikdieni��ķu kādu tehnoloģiju.

Un jūs cerat kaut ko tādu atrast tajā kalnā?

Ceru atrast vai nu kādu modeli, vai vismaz shē�mas, Trouns.paskaidroja. Imperators vēlas izdarīt glabātavas pārbaudi, lai pārliecinātos, vai �ī interesan�tā un ļoti noderīgā tehnoloģija nav aizgājusi postā.

Tā? Un savākt milzīgo kolekciju trofeju no sa�vām slavas pilnajām uzvarām? Cēbaots pavīpsnāja. Ar tām tur ir pilnas istabu istabas viņam ir visas iespējas pa�apliecināties.

Pelleons saslējās. Vai tad jūs esat biju�i kalnos iek�ā? viņ� noprasīja. Nez kāpēc viņ� bija domājis, ka glabātuve aizzīmogota un kaut kādi norobe�ota.

Cēbaots veltīja kapteinim pa pusei nicīgu, pa pusei iecietīgu skatienu. Protams, ka mēs bijām tur iek�ā. Es ta�u nogalināju apsargu, ja atceraties. Sirmgalvis

atkal uzlūkoja Trounu. Tā. Jūs vēlaties Imperatora rotaļlietiņas. Un tagad zināt, ka varat ieiet kalnā ar ma�nu palīdzību vai bez tās. Kāpēc jūs joprojām te sē�at?

Tāpēc, ka �is kalns vēl nav viss, kas man vaja�dzīgs, Trouns bilda. Vēl man būtu vajadzīgs tāds partneris kā d�ediju skolotājs. Piemēram, jūs.

Cēbaots atzvēlās spilvenā, viņa bārdainajā sejā parādījās cinisks smaids. Ak tā, beidzot mēs esam tiktāl. Vai es pareizi saprotu? Jūs man piedāvājat visu to varu, kādu vien d�ediju skolotājs var vēlēties?

Trouns pasmaidīja pretī. Tā ari ir. Sakiet man, sko, lotāj Cēbaot vai jums ir zināms par Imperatora flotes posto�o sakāvi Endoras kaujā? Pinns pieciem gadiem?

Dzirdēju tādas baumas. Kāds no tiem citplanētie�iem, kuri te ieradās, tika par to stāstījis. Cēbaota skatiens pievērsās logam pa to varēja redzēt pili kapli�u laukuma otrajā pusē. Ta�u tikai īsumā.

Pelleons drud�aini norija siekalas. Trouns nelikās �o norādi manījis. Tad jau jūs dro�i vien brīnījāties, kādā kārtā du�iem dumpinieku kuģu varēja padzīt viens vienīgs, jo dro�i vien dzirdējāt arī par �o uzbru�kumu ar desmitkārtīgu pārspēku.

Es neveltīju daudz laika �ādiem minējumiem, Cēbaots sausi noteica. Cik noprotu, tad dumpinieki tomēr ir labāki karotāji.

Savā ziņā tā arī ir, Trouns piekrita. Dumpi�nieki tie�ām cīnījās labāk, bet ne jau tāpēc, ka būtu īpa�i spējīgāki vai trenētāki. Viņi cīnījās labāk par Imperatora floti tāpēc, ka pats Imperators ir miris.

Viņ� pievērsās Pelleonam. Jās tur bijāt, kaptein, un dro�i vien to pamanījāt. Sakaru zudumu starp gai�sa kuģu komandām un pa�iem kuģiem, cīņasspara un disciplīnas zudumu. īsāk sakot tās īpa�ības zudu�mu, kuru mēdz dēvēt par kareivīguma garu.

Kaut kāds apjukums bija, jā gan, Pelleons stīvi piekrita. Viņ� pūlējās apjēgt, kurp Trouns tādējādi vir�za sarunu. Pa�am kapteinim tā nebūt nepatika. �o parādību ta�u var izskaidrot ari ar glu�i normālu kara�darbības stresu.

Viena zilimelnā uzacs parāvās aug�up, lai gan ti�kai nedaudz. Tie�ām? "Eksekutora" piepe�ais zau�dējums. pēdējā mirklī pieļautās, nekompetences iz�raisītās kļūdas, kas sekmēja arī pa�as "Nāves Zvaigznes" bojāeju un se�u citu zvaig�ņu iznīcinātā�ju galu tādos pasākumos, kuros nevarēja ne domāt tā�du sakāvi piedzīvot ko tas viss nozīmē? Vai tikai parastu kaujas stresa uzplūdu?

Imperators nevadīja kauju, Pelleons atcirta ar lādu degsmi, kas pārsteidza viņu pa�u. Viņa tur ne�bija. Es gan tur biju. Admirāl, es zinu!

Jā, kaptein, jūs tur bijāt, Trouns atkārtoja, un viņa balss pēk�ņi izklausījās barga. Akluma laiki beigu�ies. Un ir pienācis laiks lūkoties patiesībai acīs, lai cik rūgta tā liktos. Arī jums pa�am vairs nav cīņas spara nevienam visā Imperatora gaisa flotē nav! Jūs vadīja tikai Imperatora griba, tas bija Impe�ratora garīgais spēks, kas deva jums apņēmību un sparu. Jūs bijāt tik atkarīgi no viņa klātbūtnes, it kā būtu kāda militārā kompjūtera ieprogrammēti.

Tā nav tiesa, Pelleons atcirta, lai gan kuņģis viņam sāpīgi sa�ņaudzās. Tā nemaz nevar būt. Mēs ta�u cīnījāmies tālāk arī pēc viņa nāves.

Jā, Trouns sacīja, un tagad viņa balss izklausījās mierīga un apcerīga. Jūs turpinājāt cīnīties. Kā kursanti.

Cēbaots iespurdzās. -.Tātad jūs no manis vēlaties to, di�admirāli Troun? sirmgalvis nicīgi vaicāja. Pār�vērst jūsu kuģus spēļu kuģī�os?

Nebūt ne, māster Cēbaot, Trouns pilnīgi mie�rīgi atbildēja. Tā analoģija par kompjūteru, kuru es minēju, bija rūpīgi pārdomāta. Imperatora liktenīgā kļūda bija, ka viņ� pats personiski kontrolēja visu Impērijas gaisa floti cik stingri un perfekti vien ie�spējams. Ilgākā laika posmā �ī stingrā kontrole nāca flotei par ļaunu. Mana vēlē�anās ir, lai jūs pastipri�nātu koordinācijas spējas starp kuģiem un sevi�ķo uzdevumu grupām it īpa�i kritiskās situācijās un rū�pīgi izvēlētās kaujas situācijās.

Cēbaots uzlūkoja Pellconu. Kādā nolūkā? viņ� norūca.

Tajā, kuru mēs jau apspriedām, Trouns sacīja.

Lai iegūtu varu.

Kāda veida varu?

Tagad pirmoreiz pēc nosē�anās Trouns likās apju�cis. Pasauļu iekaro�anai, protams. Lai pilnīgi sa�kautu dumpiniekus. Lai atjaunotu biju�o Impērijas slavu un kārtību.

Cēbaots papurināja galvu. Jūs neizprotat varas būtību, di�admirāli Troun. Kāda jēga iekarot pasau�les, uz kurām varbūt nekad vairs neatlidosiet. Tāpat kā nav nekādas jēgas iznīcināt gaisa kuģus ar cilvē�kiem un dumpiniekus, kurus nekad neesat redzēju�i un nepazīstat! Viņ� ar pla�u �estu norādīja sev ap�kārt. Sirmgalvja acis dīvaini iedzirkstījās. �eit.

di�admirāli Troun, gan ir vara. Pār �o pilsētu, �o planētu, �iem ļaudīm. Visi cilvēkveidīgie � psedāni un maineir�i, kuri �eit dzīvo, ir mani pavalstnieki. Ma�nējie! Viņa skatiens atkal pievērsās logam. Es vi�ņus mācu. Es viņus izrīkoju. Es viņus sodu. Viņu dzī�ves un nāves ir mnnūs rokās.

-Tie�i to jau es jums piedāvāju, Trouns bilda. Mil�jonus dzīvju. Mil jardus, ja vēlaties.

Tas nav viens un tas pats, Cēbaots tēvi�ķīgā pacietībā atteica. Man nav vēlē�anās iztālēm valdīt pār sve�inieku dzīvēm.

Tad varat dabūt pārvaldī�anā vienu pilsētu, Trouns piedāvāja. Tik lielu vai tik mazu, cik vēlaties.

Es jau tagad valdu pār �o pilsētu. Trouna acis samiedzās. Man vajadzīgs jūsu atbalsts, skolotāj Cēbaot. Nosauciet cenu!

Cēbaots pasmaidīja. Manu cenu? Samaksu par pakalpojumu? Pēk�ņi smaids viņa sejā nozuda. Es esmu d�ediju skolotājs, di�admirāli Troun, sirmgal�vis draudīgi ierunājās. Nevis algotnis, kuru var no�īrēt kā jūsu nogriju.

Vecais vīrs domīgi nopētīja Ruliu, kur� mierīgi sēdēja blakus admirālim. Ak jā, nogriji� es �.inu, kas esat jūs un kāda ir jūsu tauta. Imperatora nāvētāju komanda nogalinādami un ļaudami sevi nogalināt par prieku godkāriem tādiem kā Darts Veiders un �is di�admirālis.

Lords Veiders kalpoja Imperatoram un Impēri�jai, Ruhs nomurk�ķēja. Viņa tum�ās acis nemirk��ķinot lūkojās Cēbaotā. Tāpat kā mēs.

Iespējams, Cēbaots atbildēja, pagriezdams Trounam muguru. Man ir viss, ko es vēlos un kas man vajadzīgs, di�admirāli Troun. Bet tagad atstājiet Veilendu.

Trouns nekustējās. Man vajadzīga jūsu palīdzī�ba, skolotāj Cēbaot, viņ� klusi atkārtoja. Un es to panāk�u.

Un ja nē ko tad jūs darīsiet? Cēbaots pasmī�nēja. Vai liksiet savam nogrijam mani nogalināt? To būtu interesanti pieredzēt. Viņ� uzlūkoja Pelleonu. Vai varbūt jūsu bra�ais zvaig�ņu iznīcinātāju kapteinis lūkos noslaucīt manu pilsētu no zemes vir�sas? Ja nu vienīgi atstāsiet neskartu kalnu, ko?

Mani cilvēki spēj nopostīt �o pilsētu, neapsvilinot pat glabātuves kalna zālīti! Pelleons attrauca. Ja jums gribas, lai tas tiek nodemonstrēts�

Mieru, kaptein! Trouns viņu ieturēti apsauca. Tātad jums patīk personiska vara, aci pret aci ar pārvaldāmajiem, skolotāj Cēbaot? Jā, to es spēju sa�prast. Tas nebūt nav par daudz prasīts, nebūt ne. Pro�tams! admirālis domīgi nomurmināja, vērdamies ārā pa logu. Tā var būt laba ideja. Ta�u laikam pat d�ediju skolotājs ar laiku kļūst vecs un vairs ne par ko neinteresējas, tikai sē� saulītē.

Cēbaots drūmi sarauca pieri. Piesargieties, di��admirāli Troun! viņ� brīdināja. � Es varu meklēt iz�klaidē�anos jūsu iznīcinā�anā!

Diez vai tā būtu piemērota izklaide tādam vīram kā jūs ar jūsu mākām un varē�anu! Trouns sacīja, paraustīdams plecus. Jums ta�u te noteikti ir vēl citi d�ediji, kurus jūs apmācāt?

Cēbaots saīga, laikam viņu satrauca �ī piepe�ā sa�runas temata maiņa. Citi d�ediji? viņ� pārvaicāja.

Jā gan! D�ediju skolotājam ta�u noteikti ir ari audzēkņi, kuri tam pakalpo. D�ediji, kurus viņ� sko�lo, izrīko un soda, ja nepiecie�ams.

Cēbaota sejai pārslīdēja tāda kā ēna. Te vairs nav d�ediju, viņ� nomurmināja. Imperators un Veiders tos iznīcināja.

Ne jau visus! Trouns klusi iebilda.' Pagāju�a�jos piecos gados izskoloju�ies divi jauni d�ediji: Lū�kass Debesbraucējs un Lea Orgena Solo.

Un kāds tiem sakars ar mani?

Es varu viņus atgādāt �urp.

Kādu mirkli Cēbaots raudzījās viņos, Un vecā vīra sejā neticība un ilgas cīnījās ar netīksmi. Ilgas uzva�rēja. Abus?

Abus divus! Trouns pamāja. Padomājiet par to, ko tik lietpratīgs vīrs kā jūs varētu pasākt ar diviem jauniem un spēkpilniem d�edijiem! Pārkausēt viņus, mainīt tos. radīt no jauna kādā veidā vien vēlētos! Admirālis paraustīja uzaci. Un kopā ar viņiem jūs saņemtu vēl vienu īpa�u dāvanu� jo Lea Orgena Solo ir stāvoklī! Viņa gaida piedzimstam dvīņus!

Cēbaots strauji ievilka elpu. D�ediju dvīņus? viņ� �ņāco�ā balsī noprasīja.

Mani ziņu avoti stāsta, ka tie bū�ot spējīgi, Trouns pasmaidīja. Protams, ka tas, par ko īsti viņi kļūs, tālāk būtu atkarīgs no jums!

Cēbaota asais skatiens caururba Pelleonu, pēc tam atgriezās pie Trouna. Viņ� lēnām, bet apņēmīgi pie�cēlās. Labi, di�admirāli Troun, sirmgalvis sacīja.

Pret �iem d�edijiem es nelieg�u jums savu palīdzī�bu. Vediet mani uz savu kuģi.

Visam savs laiks, māster Cēbaot! Trouns no�teica, pieceldamies kājās. Vispirms mums jātiek Imperatora kalnā. Viss atkarīgs no tā, vai es tur atra�dī�u to, ko meklēju.

Protams, Cēbaota acis iedegās. Cerēsim, viņ� sacīja, ka atradīsiet!

Meklējumi ilga septiņas stundas, lai gan kalna cie�toksnis izrādījās daudz lielāks, nekā Pelleons bija gai�dījis. Ta�u beigu beigās viņi patiesi atrada meklēto tie�i to, ko Trouns bija cerējis atrast. Aizsargsistēmu. Un vēl kādu niecīgu, pavisam vienkār�u tehnoloģiju.

Durvis, kas veda uz di�admirāļa komandtelpu, slī�dēdamas atvērās. Pelleons izlēmīgi iegāja pa tām. Vai drīkstu pārmīt kādu vārdiņu ar jums, admirāl?

Protams, kaptein, Trouns atbildēja. Viņ� sēdē�ja savā sēdeklī displeju loka vidū. Nāciet iek�ā! Vai no Imperatora pils ir kādas ziņas?

Nē, ser, kop� vakardienas nav nekādu, Pel�leons atteica, iesoļodams loka vidū un klusībā pārdo�mādams, kā pateikt admirālim savu sakāmo. Varu tās pieprasīt, ja jums tīk.

Iespējams, ka nav vajadzīgs, Trouns novilka, papurinādams galvu. Kā �ķiet, tad lidojums uz Bimmisāri ir puslīdz noorganizēts. Viss, kas mums jādara jāpaziņo kādam no komandoriem astotajai brigādei, es domāju un mūsu d�edi ji būs rokā.

Jā, ser, Pelleon!; apvaldīti iioteica. Admi�rāl� Man jāteic, ka tā, par Cēbaotu, man ne�ķiet diezcik laba ideja. Godigi sakot, es domāju, ka �is vīrs nav glu�i vesels.

Trouns uzrāva uzaci. Protams, ka viņ� nav ve�sels. Turklāt viņ� nemaz nav D�orass Cēbaots.

Pelleons juta, ka viņam atkaras �oklis. Ko?

D�orass Cēbaots ir miris, Trouns paskaidroja. Vecās Republikas laikā tas bija viens no se�iem d�ediju skolotājiem un strādāja pie kompleksā starp�planētu lidojumu projekta. Es nezinu, vai jūs tajā lai�kā bijāt par tādu informēts.

Dzirdēju baumas, Pelleons sarauca pieri, cenz�damies atcerēties, ko tie�i bija dzirdējis. Tas bija' projekts, lai celtu Vecās Republikas autoritāti ārpus mūsu galaktikas. Cik atminos, tas tika iecerēts vēl pirms Klonēto kariem. Pēc tam es par to neko vairs netiku dzirdējis.

Tāpēc, ka vairs nekas nenotika, Trouns mierī�gi atbildēja. Tas tika iznīcināts, to izdarīja īpa�o uz�devumu vienība ārpus Vecās Republikas robe�ām.

Pelleons uzlūkoja Trounu. Viņ� juta pār muguru pārskrienam vēsus drebuļus. �Kā jūs to varat zināt?

Trouns kārtējo reizi paraustīja uzacis. Tāpēc, ka es biju �īs vienības komandors. Jau toreiz Imperators bija sapratis, ka d�ediju dzimums jāiznīcina. Uz tā pa�a gaisakuģa klāja bija se�i d�ediju skolotāji tādu izdevību nevarēja palaist garām.

Pelleons aplaizīja lūpas. Bet tad jau�?

Kas ir tas vīrs, kuru mēs uzaicinājām kāpt uz "Himēras"? Trouns pabeidza teikumu kapteiņa vie�tā. Es domāju, ka tas ir skaidrāks par skaidru. D�o�rass Cēbaots ievēro starpību agrāk viņ� saucās D�oress, un tā nav tikai pārteik�anās ir klonēts.

Pelleons izbrīnījies uzlūkoja admirāli. � Klonēts?

Noteikti, Trouns pārliecināti apliecināja. Ra�dīts no audu parauga. Iespējams, ka tas noticis jau pirms D�oresa īstā Cēbaota nāves.

Citiem vārdiem sakot, kara sākumā, Pelleons nomurmināja, tikko jau�ami noristijies. Agrīnie klonējumi vismaz tie, ar kuriem flotei bija iznācis sa�stapties, likās gau�ām nestabili gan mentāli, gan emocionāli. Iespējams, ka abējādi. Un jūs tī�ām pa�ņēmāt �o radījumu uz kuģa? kapteinis noprasīja.

Vai jums labāk gribējās pa�u Tum�o d�ediju? Trouns auksti noprasīja. Vai varbūt vēl vienu Dārtu Veideru? Ar nenormālu godkāri un varas alkām? Tas ta�u drīz vien pārņemtu jūsu kuģi! Apdomājieties ta��u, kaptein!

Tum�ā d�edija rīcība vismaz būtu iepriek� pare�dzama, Pelleons norūca.

Cēbaota rīcība arī ir pilnīgi pietiekami paredzama, Trons apgalvoja. Un tām reizēm, kad nevarēs pare�dzēt. .. Viņ� ar rokas mājienu norādīja uz kādu pusduci būru visgarām komandcentram. Mums ir isalamiri!

Pelleons saviebās. Tas viss joprojām man nepa�tīk, admirāl. Kā mēs varam sargāt kuģi no viņa un ta�jā pa�ā laikā ļaut viņam koordinēt tā uzbrukumus?

Sava riska pakāpe tur ir, Trouns piekrita. Bet risks vienmēr ir neatņemama karadarbības sastāvda�ļa. �ajā gadījumā potenciālais ieguvums atsver iespē�jamās briesmas.

Pelleons negribīgi pamāja. Tik un tā tas viss vi�ņam nepatika kapteinis jutās pārliecināts, ka tāda iecere tam neiepatiksies nekad ta�u nenācās �aubī�ties, ka Trouns jau ir izlēmis. Jā, ser, viņ� nomur�mināja. Jūs pieminējāt ziņojumu astotajai brigādei. Vai vēlaties to nosūtīt?

Ne. Es pats ar to nodarbo�os, Trouns sardoniski pasmaidīja. Viņu slavenais komandors� jūs ta��u zināt, kādi tie nogriji ir. Ja jums nekas vairāk nav sakāms�

Admirālis, protams, sūtīja kapteini projām. Nē, ser, Pelleons sacīja. Ja bū�u jums.vajadzīgs, tad atradī�siet mani uz komandtiltiņa. Viņ� pagriezās, lai ietu.

�ī iecere atnesīs mums uzvaru, kaptein! di�ad�mirālis klusi noteica viņam pakaļ. Nomierinieties liii neraizējieties, labāk koncentrējieties darāmajam!

"Ja �i iecere mūs visus nenogalinās," Pelleons no�domāja. Ja, ser! viņ� skaļi atbildēja un izgāja no komandtelpas.

Hens pabeidza ziņojumu, apsēdās un gaidīja kritiku.

Gaidu bridis nebija ilgs. Tātad jūsu draugi kon�trabandisti kārtējo reizi atsakās sadarboties, -admi�rālis Akbars sacīja, un viņa balss likās īgnuma pilna. Viņa galva ar augsto pieri pa�ūpojās aug�up lejup, at�kārtojot kalamārie�u iecienīto, visai neizprotamo �es�tu. milzīgas acis uzliesmoja un dzisa reizē ar galvas kustībām. Ja jūs atceraties, es jau sākumā nepiekri�tu �ai idejai, viņ� bilda, vicinādams zirneklīgo roku un tuvinādams to Hena atskaites lapām.

Hens pāri galdam pavērās, ko dara Lea. Tas nav jautājums par sadarbību, admirāl, viņ� sacīja. Lie�la tāda, ka lielākā daļā no tiem neredz reālu peļņu tātad jēgu, lai pamestu tagadējo nodarbo�anos un uzsāktu līgumkuģo�anu.

Vai ari tas ir glu�i vienkār�i uzticē�anās trūkums, piemetināja kāda sve�a, melodiska balss. Vai tā

varētu būt?

Hens saviebās, nepaguvis saņemties un valdīt pār saviem sejas vaibstiem. Pilnīgi iespējams, viņ� atteica, piespiedis sevi palūkoties uz Borski Feiliju.

Iespējams? Feilija violetās acis iepletās un smalkās krēmkrāsas spalviņas, kas klāja viņa ķerme�ni, kustoties viegli drebēja. Tas bija botānu pieklājības �ests, kas nozīmēja arī pārsteigumu Feilijs to lietoja pārlieku bie�i. Jūs teicāt iespējams, kaptein Solo'?

Hens klusi nopūtās un atmeta ar roku. Feilijs tik un tā manevrēs tik ilgi, kamēr viņ� pateiks. Da�i no tās grupas, ar kuras locekļiem es runāju, mums tie�ām neuzticas, viņ� atzinās. Viņi domā, ka �is piedāvā�jums nozīmē kādus slazdus, lai izvilktu tos atklātībā.

Tas, protams, ir manis dēļ, Akbars norūca. Vi�ņa seja, kas parasti bija la�a krāsā, piesārta vēl vai�rāk. Vai neesat noguris, atkal un atkal grozoties vie�nā un tajā pa�ā teritorijā, padomniek Feilij?

Feilijs atkal iepleta acis un kādu mirkli klusējot vēroja Akbaru. Saspringums pie galda pieauga, drīz vien gaisotne jau �ķita sabiezējusi tik bieza kā mīkla. Hens zināja, ka�ie abi nekad nebija varēju�i viens otru ciest kop� tās dienas, kad Feilijs panāca, lai Aliansē uzņemtu lielu skaitu botānu rases pārstāvju tas notika pēc Javinas kaujas. Jau kop� pa�a sākuma Feilijs dzinās pēc amatiem un varas, darīdams visu ko un kur vien varēja. Jau tad, kad Motma sāka vei�dot jauno iekārtu, viņ� lika skaidri saprast, ka cer �ajā politiskajā sistēmā ieņemt augstu stāvokli. Akbars uzskatīja, ka pie�ķirt atbildīgus amatus �ādiem cen�soņiem nav jēgas tā būtu veltīga laika un pūļu zau�dē�ana, jo tādi izmantos stāvokli tikai savās un savē�jo interesēs, turklāt Aliansei tajā periodā bija grūti laiki. Tāpēc admirālis ar sev tipisko vaļsirdīgo rupjī�bu nebija �os centienus atbalstījis.

Zinot Akbara reputāciju un viņa uzskatus, Hens ne��aubījās, ka Feilijs agri vai vēlu nonāks kādā relatīvi ne�svarīgā Jaunās Republikas valdības postenī un tiks nosū�tīts kaut kur patālāk� jābrīnās, ka tas nebija noticis jau tad, kad spiegi atklāja Imperatora jaunās "Nāves Zvaignes" atra�anās vietu, jo tie bija tie�i Feilija botānu izlūki.

Tajā laikā būdams aizņemts ar daudz steidzamākām lietām, Hens tā arī nepainteresējās, kā Feilijs panācis sa�vu paaugstinā�anu un ieņēmis tagadējo amatu padome. Godīgi sakot, viņam nemaz negribējās ar to noņemties.

Es tikai gribu noskaidrot stāvokli, admirāl, Feilijs beidzot ierunājās, pārtraukdams sabiezēju�o klusumu. Nav skaidrs, vai mums ir jēga sūtīt tik vērtīgu vīru kā mūsu kapteini Solo dibināt kontaktus, ja �ie centieni jau iepriek� lemti neveiksmei.

Tie nav iepriek� lemti neveiksmei, Hens ie�starpināja. Un pamanīja, ka Lea ar skatienu cen�as viņu brīdināt. Ta�u nelikās �o skatienu redzam. Tie kontrabandisti, kurus mēs gribam piesaistīt, ir kon�servatīvi darījumu cilvēki viņi nemetīsies īstenot kādu jaunu ideju, vispirms to labi neapdomāju�i. Gan viņi Izdomās.

Feilijs paraustīja plecus, viņa spalvas atkal novilnīja. Bet pa to laiku mēs tērēsim spēkus, neko ne�uzzinot?

Paklausieties, jūs ta�u varat izdomāt ko citu�

Galda galā atskanēja kluss, tik tikko saklausāms āifiuriņa klaudziens tas pārtrauca strīdu. Kontra�bandisti gaida to pa�u, mierīgi sacīja Mona Motma, pēc kārtas stingri uzlūkojot pārējos pie sarunu galda sēdo�os, ko visi citi �ajā galaktikā! Formālu Vecās Republikas principu un likumu atjauno�anu. Tie�i t;is mums, padomnieki, būtu apsverams vispirms. Kā kļūt par Jauno Republiku arī faktiski, nevis tikai vārda pēc.

Hens atkal pamanīja Leas skatienu, un �ajā reizē pats brīdino�i pavērās viņā. Lea savieba lūpas, ta�u tikko jau�ami pamāja un cieta klusu.

Motma ļāva klusumam turpināties vēl kādu brīdi, vēlreiz uzlūkodama visus pie galda sēdo�os. Hens pieķē�ra sevi pētījam sievieti, krunciņas viņas sejā, kuras tapa aizvien dziļākas, sirmuma joslas tum�ajos matos, kakla veidojumu tagad tas jau bija drīzāk kalsns nekā slaids. Kop� tiem laikiem, kad abi pirmoreiz satikās, Lea bija jūtami novecojusi. Tie bija laiki, kad Alianse pūlējās iz�kļūt no Impērijas otrās "Nāves Zvaigznes" ēnas. Mona Motma jau toreiz apgalvoja to pa�u, un laiks pierādīja, ka tā ir taisnība nodibināt darboties spējīgu valdību �ā�dos apstākļos ir ļoti grūti. Satricinājumi un saspringtais darbs bija manāmi iezīmējies viņas sejā.

Par spīti tam, ko gadi bija nodarīju�i viņas sejai, tās acis joprojām bija tikpat liesmainas tajās dega tāda pati klusa uguns kā laikos, kad par viņu klīda le�ģendas kad notika lūzums starp Imperatora Jaunās

Kārtības piekritējiem un viņa pievienojās dumpinie�ku Aliansei. Viņa bija izlēmīga, saprātīga un savaldī�ga. Un to zināja visi.

Leas acis mitējās �audīties apkārt un apstājās pie Hena. Kaptein Solo, paldies par atskaiti un par pū�lēm. Ar kapteiņa ziņojumu mēs �odienas sēdi beigsim.

Viņa piesita ar savu āmuriņu un piecēlās. Hens aizvēra mapi, ielicis tajā ziņojumu, un devās cauri burzmai uz otru galda galu. Kā ir? viņ� klusi vai�cāja. nostājies līdzās Leai, kura vāca kopā savus pie�rakstus. Vai iesim prom no �ejienes?

Jo ātrāk, jo labāk! viņa nomurmināja. Man tikai jānodod visas lietas Vinterai.

Hens pavērās apkārt un vēl vairāk pieklusināja balsi. Kā �ķiet, tad te negāja gludi jau tad, kad es vēl nebiju iesaukts iek�ā?

Ne trakāk kā parasti, Lea atbildēja. Feilijs ar Akbaru izcīnīja kārtējo pieklājīgo suņu cīniņu, par to pa�u fiasko Obroa zaudēto Elominas eskadriļu. Feilijs nepa�laida garām iespēju aizrādīt, ka bruņoto spēku komandie�ra amats Akbaram ir par smagu. Un, protams, Motma�

Vai drīkstu pārmīt ar jums kādu vārdiņu, Lea? ierunājās Mona Motma. Balss atskanēja tepat aiz He�na pleca.

Hens pagriezās un sajuta Leas rokasspiedienu. Arī viņa pagriezās. -Jā?

Es aizmirsu jums pajautāt, vai esat runājusi ar Lūkasu par do�anos kopā ar jums uz Bimmisāri, Motma ierunājās. Vai viņ� piekrita?

Jā! Lea pamāja, apveltīdama Henu ar tādu skatienu, it kā par kaut ko taisnotos. Atvaino, Hen.>

Man vēl nebija izdpvības tev paziņot. Galvenais himms vakar sūtīja ziņu, lai Lūkass ierodas tur kopa ar mani uz pārrunām.

Ak tā? Hens attrauca. Viņ� atcerējās, ka vēl pirms gada dro�i vien sa�ustu par �ādu pēdējā mirklī sūtītu ziņu. Ta�u laikam Leas diplomātiski bezgalīgā pacietība sāka ietekmēt arī viņu.

Vai nu viņ� sāka to pārņemt, vai bija kļuvis ieturēlaks. Vai tika minēts kāds īpa�s iemesls?

Galvenais bimms un viņa ļaudis ir orientēti uz atsevi�ķiem varoņiem, Mona Motma sacīja, kamēr Lea vēl nebija paguvusi ierunāties. Viņas acis meklē�ja Hena seju. Iespējams, ka mēģināja noskaidrot, vai viņ� ir noskaities par izmaiņām plānos. Lūkasa lo�ma Endoras kaujā ir visiem zināma.

Jā, esmu par to dzirdējis, Hens norūca, pūlē�damies nebūt pārāk sarkastisks. Viņam nebija nekas pretī lai Lūkass ieņem pienācīgu vietu varoņu panteonā tas zēns noteikti bija tādu pelnījis. Ta�u, ja jau Motma tik ļoti rūpējās, lai te būtu kāds d�edijs, ar kuru palielīties, tad varētu ļaut Leai nodarboties ar viņas pa�as darāmo, neuzkraujot tai visu diplomātijas nastu. Citādi viņas sekmes mācību apgū�anā bū� kā gliemezim skrienot gargabalu ātrāk tas nonāks pie mērķa, nekā viņa kļūs par d�ediju.

Lea saspieda viņa roku. Arī viņ� paspieda Leas roku, lai parādītu, ka nav dusmīgs. Lai gan viņa, ie�spējams, to jau zināja. Labāk iesim, viņa sacīja. Mona Motma pamāja, bet Lea satvēra Hena roku vēl cys�āk, vadīdama viņu prom no galda. Pirms aizie��anas mums vēl jāuzmeklē droidi.

Laimīgu ceļu! Motma nopietni sacīja. Vēlu laimes!

Droidi jau ir "Vanagā", Hens paziņoja Leai, kad viņi līkumoja starp padomniekiem, kuri sparīgi valodoja, un apkalpojo�o personālu. Cū uzveda tos uz borta, kamēr es bi ju �eit.

Zinu, Lea nomurmināja.

Tad labi, Hens atsaucās un turpināja ceļu.

Viņa atkal saspieda Hena roku. Viss būs kārtībā,

Hen! Tu, es un Lūkass mēs visi trīs būsim kopā kā senajos laikos.

Kā tad, Hens norūca. Sē�ot kopā ar grupu spal�vainu maza auguma citplanētie�u, visu dienu klauso�ties Trīpio precīzi automātisko tulkojumu no vienas valodas otrā un atpakaļ, pūloties iedziļināties citā do�mā�anā un psiholoģijā, lai zinātu, ko īsti tiem piedā�vāt. lai tie pievienotos Jaunajai Republikai� Pro�tams, viņ� ar nopūtu atkārtoja. Tie�i tāpat kā veca�jos laikos.

�īs planētas sve�ādie koki snaikstīja.apkārt tādus ka lielus taustekļus, un Hens ar dobju būk�ķi nosēdi�nāja "Gadsimta Vanagu" uz nelīdzenās augsnes. Tā, te nu mēs būtu! viņ� paziņoja, neuzrunādams nevie�nu īpa�i. Bimmisāri. �ejienes īpatnība ir spalvaini un kustīgi augi.

Ne tikai, Lea brīdināja, atsprādzēdama dro�ī�bas jostu un uzsākdama d�ediju relaksācijas tehnikas vingrinājumus, kurus tai bija iemācījis Lūkass. Viņai nācās viegli nodarboties ar diplomātiju tad, ja bija darī�ana ar pazīstamas rases pārstāvjiem. Ta�u diplo�mātiskās misijas, kas veicamas pie nepazīstamiem citplanētie�iem, bi ja glu�i kas cits.

Ar tevi viss būs kārtībā, Lūkass noteica turpat viņai aiz muguras. Paliecies uz priek�u, viņ� saspieda Leas roku.

Hens pa pusei pagriezās atpakaļ. Es labāk gribē�tu, lai jūs abi mitējaties, viņ� sacīja. Citādi iznāk tāda klausī�anās sve�ā sarunā.

Atvaino! Lūkass taisnojās, pieceldamies no sēdekļa un iedams palūkoties laukā pa "Vanaga" priek�ējo logu. �ķiet, ka mūsu sagaidītāji jau iera�du�ies. Tūlīt sagatavo�u Tripio.

Mēs tūlīt nāksim! Lea uzsauca viņam nopakaļ.

Vai esi gatavs, Hen?

Jā! Hens atteica, piestiprinādams pie jostas ie�roci. �ī ir pēdējā iespēja mainīt uzskatus, Cū!

Lea sasprindzināja dzirdi, lai dzirdētu, ko par at�bildi norūca Cūbeka. Pat pēc visiem �iem gadiem Lea nespēja to saprast tik labi kā Hens. �ādas zemas skaņas vūkija rūkoņā liecināja, ka tam nedod mieru kādas bailes.

Ta�u, lai gan atsevi�ķus vārdus nevarēja saprast, bija glu�i skaidri apjau�ams, ko radījums domā. Ak, izbeidz! Hens pavēlēja. Atceries, kā agrāk luncinājies un tos dāsnos atalgojumus, kādus saņēmi Jevinas bāzē? Toreiz gan nedzirdē ju, ka tu sūdzētos.

Viss kārtībā, Hen! Lea bilda �ūbekas vietā. Ja kāds grib palikt uz klāja un kopā ar Artū padarboties ar siabilizaloricm. arī nav nekāda vaina. Bimmi tāpēc ne�apvainosies.

Hens pavērās laukā pa priek�logu, aplūkodams sa�gaidītāju delegāciju. Es neraizējos tāpēc, ka viņi varē�tu apvainoties, � viņ� nomurmināja. Tikai iedomājos, ka labāk ir. ja mūsu būtu vairāk. Katram gadījumam.

Lea pasmaidīja un papliķēja viņa roku. Bimmi ir ļoti draudzīgi, sieviete sacīja. Nekādu nepatik�a�nu nebūs.

To es jau esmu dzirdējis agrāk, Hens sausi no�teica, izvilkdams no nelielās noliktavas zem sēdekļa mikrofonu mazu saziņas ierīci. Viņ� gribēja to pie�stiprināt pie jostas, ta�u pārdomāja un piesprādzēja pie sava vam�a apkakles.

Izskatās vareni, Lea bilda. Vai grasies pie�stiprināt pie jostas arī savu veco ģenerāļa zīmotni?

Hens saviebās. Cik jocīgi! Ar �o te es varē�u ne�mānāmi sazināties ar Cū.

Ak jā! Lea pamāja. Tā liesām bi ja laba doma. Kā �ķiet, tu esi pavadījis daudz laika kopā ar leit�nantu Peid�u un viņa cilvēkiem.

Esmu pavadījis pārāk daudz laika, sē�ot pado�mes sanāksmēs! Hens atcirta, nostādamies visā au�gumā. �etrus gadus esmu noskatījies politiskajās spēlēs un piedalījies tajās! Tik ilgā laikā var iemācī�ties at�ķirt īstas vērtības no �ķietamām! Nāc, �ū! Tu aizslēgsi aiz mums durvis!

Lūkass un Trīpio jau gaidīja. Hens un Lea iznāca pie lūkas. Vai esat gatavi? Lūkass noprasīja.

Protams! Lea attrauca, dziļi ieviļkdama elpu. Pneimatiskā lūka ar �ņākoņu atvērās. Viņi kopā de�vās lejup pa rampu turp. kur gaidīja dzeltenspalvotie radījumi.

Sagaidī�anas ceremonija bi ja īsa un visai necila, lai gan Trīpio darīja, ko varēja, tulkodams runas par savstar�pējo sapra�anos. Beidzās ciemiņu sagaidī�anas reizēm paredzētā svinīgā dziesma. Divi bimmi panācās uz priek��u. Viens no tiem turpināja dungot melodiju, otrs pacēla mazu elektronisku ierīci. Viņ� sveicina Godāto Padom�nieci Orgenu Solo, Tripio paziņoja, un cer, ka sarunas ar Vecajo Likumdevēju kopu būs auglīgas. Viņ� lūdz, lai kapteinis Solo aiznes savu ieroci atpakaļ uz kuģi.

Droids to visu nobēra bezkaislīgi lieti�ķā tonī, un viņa vārdu jēga nonāca lidz viesu sapra�anai tikai pēc sekundes. Kas tur beigās bija? Lea pārjautāja.

Kapteinim Solo jāatstāj ierocis uz kuģa borta! Tripio atkārtoja. Iero�us nēsāt pilsētā nav atļauts! Izņēmumu nevar būt!

Drausmīgi! Hens ie�ukstēja viņai ausī. Kā�pēc tu man neteici, ka te tā pieņemts?

Es nezināju, ka te tā pieņemts, Lea tāpat �uk�stus atbildēja, miermīlīgi uzsmaidīdama abiem bimmiem. �ķiet, ka mums nav izvēles!

Diplomātija� Hens norūca, izgrū�ot �o vārdu caur sakostiem zobiem kā lāstu. Atsprādzējis jostu, viņ� saritināja to apkārt ierocim un iemeta to pa lūku. Vai esi laimīga? viņ� nomurmināja.

Vai tad es vienmēr neesmu laimīga? Lea atsaucās un pamāja Trīpio. Saki viņiem, ka mēs esam gatavi.

Droids pārtulkoja. Abi bimmi atkāpās sānis un ar �estiem rādīja, lai viesi dodas tajā virzienā, no kura �ejienie�i bija atnāku�i.

Viņi jau atradās apmēram divdesmit metru attālu�mā no "Vanaga", lūka aizkrita un bija dzirdams, kā Cūbeka to aizbultē, kad Lea piepe�i kaut ko iedomā�jās. Lūkas? viņa ieminējās.

Jā, es zinu, Lūkass klusi atbildēja. Varbūt vi�ņi domā, ka tas viss, kas mums klāt, ir d�ediju aprī�kojums.

Vai arī viņu detektori staru metējus neat�ķir, Hens tikpat klusi bilda Leai pie otras auss. Katrā zi�ņā, tādas lietas, kuras tie nepazīst, nevar tos aizvainot,

Es ceru, Lea sacīja, pūlēdamās izdomāt kādu diplomātisku risinājumu nepiecie�amības gadīju�mam. Galu galā, ja bimmi neiebilda� Ak, de�bess� Vai redzat to pūli?

Tie gaidīja tur, kur taka ieveda koku audzē sim�tiem bimmu stāvēja abpus ceļam. Visi bija ģērbu�ies vienādos dzeltenos ģērbos. Oficiālās sagaidī�anas ko�mitejas locekļi bija nostāju�ies vienā rindā, neradot drūzmu. Lea devās uz priek�u.

Te viss bija mazliet savādi, bet nebūt ne tik nepa�tīkami. kā varēja gaidīt. Viņai ejot garām, katrs bimms pastiepa roku un vieglītēm pieskārās tai ple�cam. galvai, rokai vai mugurai. Viss notika pilnīgā klusumā, valdīja kārtība radot iespaidu par augsti attīstītu civilizāciju.

Lea priecājās, ka Cūbeka nenāca viņiem līdzi. �is radījums neganti necieta, ka sve�inieki to aiztiek.

Viņi izgāja cauri pūlim. Bimms, kur� gāja līdzās Leai, kaut ko sacīja. Viņ� teica, ka Likumdevēju tornis esot mūsu priek�ā, Trīpio iztulkoja. Tur sa�lasās viņu planētas padome.

Lea pavērās pāri stāvo�o bimmu galvām. Tur tie�sām rēgojās tornis. Bet aiz tā� Tripio, pavaicā lū�dzams, kas ir aiz tā! viņa uzrunāja droidu. Tur ir celtne, kas atgādina trīspakāpju kupolu, tikai tam nav sienu un ari daļas nojumta.

Droids uzdeva jautājumu, un bimms kaut ko atbil�dēja. -r Tas ir pilsētas tirgus laukums, Tripio iztul�koja. Viņ� teica, ka tiem visur patīkot pēc iespējas atklātas telpas svaigā gaisā.

Iespējams, ka tas jumts nosedz lielāko daļu lau�kuma, kad laiks ir slikts, Hens bilda, stāvēdams Leai aiz muguras. Esmu redzējis tādu konstrukciju arī da�ās citās vietās.

Viņ� ierosina jums pirms aizbrauk�anas doties nelielā pastaigā, Tripio piemetināja.

Izklausās vilino�i, Hens no�ukstēja. Lieliska vieta, kur sagādāt suvenīrus!

Klusu! Lea brīdināja. Vai ari tev nāksies gai�dīt "Vanagā" kopā ar Cūbeku!

Bimmisāri Likumdevēju tornis bi ja diezgan vien�kār�s. Tur notika planētas pārvaldītāju sapulces ar skatu uz trīspakāpju tirgus laukumu torņa priek�ā. Ie�gāju�i iek�ā, atbraucēji tika ievesti lielā telpā pirmajā stāvā. Tās sienas klāja milzīgi gobelēni. �ajā telpā gaidīja vēl citi bimmi. Kad Lea ienāca, trīs no tiem piecēlās un dziedo�ās balsīs kaut ko sacīja.

Viņi pievieno savus personiskos sveicienus liem, kuri tika jums nodoti, izkāpjot no lidaparāta, princese Lea, Trīpio iztulkoja. Viņi tomēr atvai�nojas par to, ka tūlīt nevarē�ot sākt sarunas. Galve�nais likumdevējs �odien esot saslimis.

Tā?"Lea pārvaicāja, mazliet vīlusies. Lūdzu, pasaki viņiem, ka mēs jūtam tiem līdzi un pajautā, vai nevaram kaut ko palīdzēt.

Viņi pateicas, Trīpio pēc da�ām dziedo�ās balstiņās pārmītām frāzēm bilda. Ta�u apgalvo, ka pa�līdzība nebūs nepiecie�ama. Viņa veselībai nedraud briesmas, tikai zināmas neērtības. Droids mirkli svārstījās. Es tie�ām nedomāju, ka jums vajadzētu raizēties. Jūsu Augstība, droids iejūtīgi piemetinā�ja. �ķiet, ka viņa sūdzības ir personiska rakstura.

Es saprotu, Lea nopietni atteica, apspiezdama smaidu, jo droida balss tai likās komiski saspringta. Labi, tādā gadījumā, man �ķiet, mēs varētu atgriezties uz "Vanaga" klāja, kamēr viņi būs gatavi sākt sarunas.

Droids iztulkoja Leas sacīto. Viens no viņu pavado�ņiem spēra soli uz priek�u un kaut ko atbildēja. Viņ� piedāvā ko citu. Jūsu Augstība, Tripio tulkoja. Aiz�vest jūs uz tirgus laukumu, lai īsinātu gaidī�anas laiku.

Lea uzlūkoja Henu un Lūkasu. Vai jums nav ie�bildumu?

Bimms piebilda vēl kaut ko. Viņ� teica, droids paskaidroja, ka māsters Lūkass un kapteinis Solo varbūt atradī�ot torņa aug�ējos stāvos kaut ko intere�santu. Tur laikam esot saglabājies kaut kas no Vecās Republikas viduslaikiem.

Leas sirds dziļumos sarosījās nemiers. Vai bimmi grasījās viņus iz�ķirt? Lūkasam un Henam dro�i vien ari patiktu apskatīt tirgus laukumu! viņa pie�sardzīgi iestarpināja.

Dziedo�ās balsis atkal apmainījās ārijām. Viņ� teica, ka vīrie�iem tur tik�oties ļoti garlaicīgi, Trīpio skaidroja. Patiesi, ja tirgus laukums ir tāds pats, kādus esmu redzējis�

Man gan patīk tirgus laukumi! Hens piepe�i noskaldīja. Viņa balss izklausījās dobja no slēptām aizdomām. Pat ļoti patīk!

Lea uzlūkoja savu brāli. Kā tu domā?

Lūkasa acu skatiens pārslīdēja bimmiem, it kā no�mērīdams tos. Lea zināja, ka viņ� pēta tos ar visu sa�vu iek�ējo d�edija gai�redzību. Nespēju saprast, kā viņi varētu mūs apdraudēt, viņ� lēni nomurmināja.

Nekādu izteiktu divkosību es viņos nesajūtu. Neko vairāk, tikai normālu interesi par politiku.

Lea pamāja, viņas iek�ējais saspringums mazliet at�slāba. Normāla interese par politiku jā, iespējams, ka tā tie�ām bija. Bimms varbūt gribēja aprunāties ar viņu pirmais un pateikt savu viedokli, kamēr nopietnās sa�runas vēl nav sāku�ās. Tādā gadījumā, viņa atsau�cās, lūkodamās uz birrimu un palocīdama galvu, mēs piekrītam.

�is tirgus laukums atrodas �ajā vietā jau vairāk nekā divsimt gadu, Tripio tulkoja, kad Hens un Lea sekoja bimmam aug�up pa slīpumu, kas veda no ku�pola pirmā stāva uz otro. Lai gan, protams, ne glu�i �ādā izskatā. Likumdevēju tornis patiesībā tika �eit uzbūvēts tāpēc, ka te ir visu ceļu krustojums.

Tas nav diezko mainījies, vai ne? Hens iestar�pināja, piekļaudamies Leai tuvāk, lai viņiem neuzgrūstos pircēju pūlis. Viņ� bija redzējis daudzus tir�gus laukumus uz daudzām planētām, ta�u reti kad tik ļau�u pilnu laukumu.

�Te bija daudz vairāk cilvēku, un ne tikai vietējie. Dzelteni tērpto bimmu vidū vai tie�ām viņi neval�kāja nekādas citas krāsas apģērbus? �ur tur varēja pamanīt citu rasu pārstāvjus pārīti no Baradas, kādu no Ai�i Tibas, da�us no Juzumi, un vēl tādus citplanētie�us, kuri izskatījās pēc paonīdiem.

Vai tu spēj saprast, kāpēc �ī planēta �ķiet tik ie�vērības cienīga, ka to vajadzētu uzņemt Jaunās Re�publikas sastāvā? Lea klusu pavaicāja.

�ķiet, ka spēju, Hens atbildēja, iegājis kādā ni��ā un aplūkodams tur izstādītās metālpreces. Bodītes īpa�nieks un dzelzspre�u pārdevējs kaut ko dziedo�i sacīja, norādīdams uz kādu na�u komplektu. Nē, pa�teicos, Hens ar mājienu noraidīja piedāvājumu. Bimms turpināja kaut ko vid�ināt, viņa �esti kļuva sparīgāki. Trīpio, vai tu nepateiktu viņam, ka mēs neko nepirksim? Hens uzsauca droidam.

Atbilde nesekoja. Trīpio? Hens atkārtoja, pa�griezdamies atpakaļ.

Trīpio lūkojās pūlī. Ei, Zeltamute! Hens no��ņāca. Es runāju ar tevi!

Trīpio apcirtās. Man ļoti �ēl, kaptein Solo, droids taisnojās. Kā �ķiet, mūsu laipnais namatēvs ir pazudis!

Kā tu to domā pazudis? Hens noprasīja, rau�dzīdamies apkārt. Viņu pavadonim, cik kapteinis spēja atcerēties, uz pleciem bija spīdīgas zīmotnes.

.Ta�u tādas nekur nevarēja ieraudzīt. Kā viņ� tā varēja pēk�ņi pazust?

L-ea tobrīd sagrāba Hena roku. Man jau bija tāda nelāga ju�ana par �o "pastaigu"! viņa satraukti ieru�nājās. Iesim atpakaļ uz torni!

Jā gan, Hens piekrita. Ejam, Tripio! Nepazūdi vismaz tu! Cie�i saspiedis Leas roku, kapteinis pagriezās.

Un sastinga. Da�u metru attālumā glu�i kā sala dzeltenā jūrā stāvēja trīs neredzēti ciplanētie�i un lūkojās viņos> Tie bija nelieli augumā nebūt ne ga�rāki par bimmiem ar metāliski pelēcīgu ādu, lielām un tum�ām acīm, draudīgi atkārtiem �okļiem.

Tiem rokās bija lieto�anai gatavi iero�i.

Mēs esam iekūlusies nepatik�anās! Hens no�murmināja Leai pie auss. Viņ� lēnām pagrieza galvu un pavērās apkārt, izmisīgi cerot, ka �ie trīs te ir vie�nīgie.

Ta�u nebija vis. Tālāk bija vēl astoņi, un tie ielen�ca viņus, veidojot loku aptuveni desmit metru dia�metrā. Loka centrā bija Lea, Hens un Tripio.

Hen! Lea brīdino�i bilda.

Es redzu, viņ� nomurmināja. Mēs esam ķe�zā, mīļā!

Hens juta, ka Lea pēta citplanētie�us. Kas tie tā�di? viņa izdvesa.

Es nezinu! Nekad nevienu tamlīdzīgu neesmu redzējis! Ta�u viņi jokus (iedzen. Tie, kas �iem rokās, ir tā saucamie miglotāji un iz�ļāc lipīga �ķidruma strūklu simt metru attālumā. Tā spēj nogāzt no kājām un sasaistīt vislabāk apbruņoto vīru. Hens pamanī�ja, ka viņi abi instinktīvi sāku�i virzīties prom -no trim tuvākajiem citplanētie�iem. �ie dzen mūs uz rampu, kura ved lejup! viņ� pa�ukstēja. Laikam mēģinās sagūstīt mūs, nesatraucot pūli.

Mums neizdosies izbēgt! Tripio ievaidējās.

Lea saķēra Hena roku. Ko darīsim?

Redzēsim, ko darīs viņi! Hens atbildēja, pūlē�damies paturēt redzeslokā visus ielencējus. Un nema�nāmi pastiepa roku pēc mikrofona, kas bija pie�sprausts pie viņa apkaklītes.

Tobrīd tuvākais uzbrucējs brīdino�i pacēla miglas metēju. Hens sastinga un lēnām nolaida roku. Mana ideja neko nelīdzēs, viņ� norūca. Kā �ķiet, tā mēs neko nepanāksim. Labāk būtu pasaukt palīgā Lūkasu.

Viņ� mums nevar palīdzēt.

Hens pavērās lejup uz savu pavadoni. Viņas acis stiklaini spīdēja un seja bija pietvīkusi. Kāpēc ne? kapteinis noprasīja, juzdams kuņģi sa�ņaudzamies ļaunā priek�nojautā.

Lea tikko dzirdami nopūtās. Tie noķēru�i arī viņu.

Tā bija drīzāk nojausma, nekā vārdos izteikts lū�gums. kas atbalsojās Lūkasa prātā tikpat skaidri, it kā viņ� būtu dzirdējis kliedzienu.

Palīgā!

Viņ� apsviedās. Vēl pirms mirkļa Lūkass bija pē�tījis senos gobelēnus, aizmirsis savas d�edija iema�ņas. Tagad viņa jutekļi bija atguvu�i asumu un kaujas gatavībā. Torņa aug�stāva istaba visapkārt bija glu�i tāda pati kā pirms mirkļa. Tā bija tuk�a, tikai da�i bimmi pulcējās pie milzīgas sienas segas un relikviju �ķirstiem. �eit nekādu briesmu nebija, vismaz ne tūlītēj

u. Kns tiul Uts/ Viņ� nosūtīju bezv<irdu zinu citp<ikaļ, iedams uz nākamo telpu un kāpnēm, kuras veda lejup.

Lūkasam izdevās pārtvert Leas domu projekciju la bija vīzija, kura rādīja citplanētie�u tēlus, kas sa�vilkās visapkārt draudīgā cilpā. Turies! viņ� do�mas nosūtīja atbildi. Es nāku! Tagad viņ� jau skrēja. Izspraucās pa durvīm kāpņu laukumiņā un sagrāba ar roku stenderi�

Un pēk�ņi apstājās. Starp viņu un kāpnēm stāvēja puslokā izvietoju�ies septiņi klusējo�i, pelēcīgi stāvi.

Lūkass sastinga uz vietas, ar roku joprojām turē�damies pie stenderes tā likās veselas galaktikas atlalumā no gaismas iero�a pie viņa jostas. Viņam ne�bija ne jausmas, ar kādiem -iero�iem bruņo ju�ies uz�brucēji, ta�u nebija vēlē�anās noskaidrot. Ja nu vienī�gi nāktos ar tiem iepazīties piespiedu kārtā. Ko jūs vēlaties? viņ� vaicāja.

Citplanētietis pusloka vidū jādomā, ka tas bija viņu vadonis tā Lūkass nosprieda pamāja ar ieroci. Lū�kass pavērās pār plecu uz to telpu, kuru nupat bija atstājis. Jūs vēlaties, lai atgrie�os tur? viņ� pajautāja.

Pelēcīgo būtņu vadonis atkal pamāja. Un �ajā rei�zē Lūkass pamanīja viņu taktikā pieļauto nelielo kļū�dī�anos. Labi, labi! viņ� sacīja, cik mierino�i vien spēdams. Nav problēmu! Neatraudams skatienu no citplanētie�iem, turēdams rokas patālāk no gais�mas iero�a, viņ� sāka kāpties atpakaļ.

Uzbrucēji sekoja viņam cauri �ai telpai līdz otrām durvīm un nākamajai istabai, kurā viņ� netika iegājis, jo saņēma sūtījumu Leas palīgā saucienu. Ja jūs man pateiktu, ko vēlaties, tad mēs varētu vienoties, -

Lūkass piedāvāja. Klusas, tikko saklausāmas skaņas li�ka noprast, ka bimmi vēl ir turpat iespējams, ka tie�i tāpēc pelēcīgās būtnes viņam vēl neuzbruka. Ceru, ka mēs varētu atrast kopīgu valodu. Jums nav nekāda iemesla turēt uz mani ļaunu prātu.

Vadoņa kreisās rokas īk�ķis refleksīvi sakustējās. Tikai pavisam nedaudz, ta�u Lūkass to pamanīja, un ar to viņam pietika. Tātad viņi mēdza nospiest gaili ar īk��ķi. Ja jums ar mani kas pārrunājams, tad esmu ga�tavs sarunām, viņ� turpināja. Jums nebija nekādas vajadzības sagūstīt manus draugus tirgus laukumā.

Viņ� jau bi ja pie arkveidīgajām durvīm. Līdz tām atlika paspert vēl da�us soļus. Ja viņi vēl nebija iz�ā�vu�i�

Te nu viņ� bi ja zem akmens arkas. Un kurp ta�gad? Lūkass noprasīja, piespiezdams savus musku�ļus atslābt. Tā vajadzēja.

Pelēko radījumu vadonis pacēla ieroci� un pēk��ņi tas pagriezās, mērķējot nevis uz Lūkasu, bet uz di�viem vadoņa pavadoņiem.

Ar domu spēku vien Lūkass nospieda gaili. Atska�nēja skaļ�, �ņāco�s troksnis. Ierocis uzbrucēja rokās sadrebēja, no tā iz�āvās tāda kā netverama migliņa.

Lūkass negaidīja, lai redzētu, ko īsti tā pelēkajiem nodarīja. �is manevrs deva viņam apmēram pussekundi. Apjukuma brīdī viņ� nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Lūkass metās atpakaļ un sānis telpā, kura atradās aiz viņa, paslēpdamies aiz durvīm.

Viņ� tik tikko paguva paglābties aiz tām. Jo atska�nēja �ņākoņa un durvju aiļu tūlīt piepildīja dīvainā, caurspīdīgā migliņa. Sekoja vēl viena zalve, un Lū�kass steig�us atkāpās, jo migla sabiezēja, pārvērsdamās lipīgā �ķidrumā.

Gaismas ierocis jau bija Lūkasam roka. Un gais�mas stara spraksts pievienojās miglas metēju �ņāko�ņai. Pēc mirkļa viņi ienāks to Lūkass zināja, un tad� nāksies atmest jebkādas pūles noregulēt visu miera ceļā. Kad tic nāks�

Lūkass sakoda zobus, atcerēdamies kauju ar Bobu Fetu cīniņa skati acumirklīgi uzplaiksnīja atmiņā. Sasaistīts ar balvas kārotāja virvēm, viņ� bi ja tās pār�cirtis ar vienu vienīgu veiksmīgu gaismas iero�a �ā�vienu, domās to iedarbinot, kad pretinieks bija zau�dējis modrību. Ta�u �eit tāds triks varēja neizdoties.

Turklāt Lūkass nebija glu�i pārliecināts, vai ar gaismas ieroci iespējams cīnīties pret miglas metēju. Varēja izrādīties, ka �o virvi nevarēs pārcirst, jo tā nemitīgi atjaunosies.

It kā būtu jāpārgrie� septiņas tādas virves.

Tagad viņ� saklausīja pelēko soļus tie steidzās uz �o telpu, lai gan tiem, lai iekļūtu �ajā istabā, nācās iet cauri biezajai, lipīgajai miglai. Ta�u tie bija profe�sionāli karotāji Lūkass jau bija paguvis saprast, ka viņam nav darī�ana ar nepra�ām.

Viņ� nostājās aizsardzības pozīci jā un pacēla gaismas ieroci, ātri pārlūkodams apkārtni. �ī telpa bi ja iekārtota tāpat kā pārējās �ajā stāvā tās viņ� jau bi ja izpētījis. Sie�nas sedza seni gobelēni un citi senatnes liecinieki nekā�das iespējas kaut kur paslēpties. Lūkass nopētīja sienas, meklēdams izeju, ja tāda būtu kaut kur atrodama. Ta�u tās bija veltas pūles. Pat ja bija vēl kāda izeja, tā noteikti atradās pārāk tālu, lai Lūkass pagūtu to izmantot.

Miglas metēju �ņākoņa mitējās. Lūkass pagriezās tie�i laikā, lai redzētu pelēkos iebrūkam istabā. Tie viņu pamanīja un pagriezās, lai pielietotu savus iero��us.

Sasprindzinājis gribasspēku, Lūkass norāva no sienas vienu no gobelēniem tas nobruka tie�i virsū uzbrucējiem.

Tādu triku spēja izspēlēt vienīgi d�ediji. Un �im trikam noteikti vajadzēja nostrādāt. Tajā laikā, kad nobruka milzīgais gobelēns, visi septiņi pelēkie radī�jumi bija ienāku�i istabā. Tagad visi septiņi atradās aiz tā, jo kaut kādā kārtā bija paguvu�i atkāpties. Go�belēns gulēja zemē kā liela, sakrunkota lupatu kau�dze, uzbrucēji aiz tās nebija redzami.

Aiz kaudzes atkal ie�ņācās miglas metēji. Lūkass neviļus atkāpās, pamanīdams visapkārt izple�amies tādus kā zirnekļa tiklus migla sabiezēja, veidojot virves. Tās �ņāca visapkārt, atsizdamās pret gobelē�niem pie sienām.

Lūkasa pirmā doma bija ka miglas metēji nejau��i gāju�i vaļā un darbojas patvaļīgi, kamēr uzbrucēji pūlas likt garām gobelēnam. Ta�u pēc mirkļa viņ� saprata notieko�o uzbrucēji auda tīklus priek�ā pā�rējiem gobelēniem, lai viņam nebūtu iespējas vēlreiz atkārtot to pa�u triku. Lūkass novēloti mēģināja no�raut pārējās sienassegas, cerēdamns uzgāzt tās pelē�kajiem kopā ar pa�u austajiem miglas pinekļiem. Iz�rādījās. ka tās jau cie�i piesaistītas pie sienām.

Miglas �ņāk�ana mitējās, aiz gobelēna kaudzes parādījās melnu acu pāris. Lūkass ar dīvainām skum�jām sirdi iedomājās, ka tie nav viņam atstāju�i izvē-

Ies iespēju. Tagad bija tikai viens veids, kā viņ� varē�ja glābt Henu un Leu.

Lūkass pacēla gaismas ieroci un relaksējās, ļau�dams savam d�edija gribasspēkam iedarboties. Do�mās viņ� veidoja visu septiņu uzbrucēju attēlus. Pelē�kais radījums, kur� viņu vēroja pāri lupatu kaudzei, pacēla savu ieroci virs tās�

Un, iedarbinājis gaismas ieroci, Lūkass sakopoja visu savu gribasspēku.

Gaismas asmens �ķēla gaisu, nosīkdams pa gaisu. Citpalnētietis to ieraudzīja un instinktīvi pieliecās.

Ta�u �is manevrs viņu neglāba, jo gaismas stars izskrēja cauri gobelēnam un pārcirta viņu uz pusēm.

Pārējie dro�i vien saprata, ka nolicis. Saprata ari to, ka tūlīt viņi visi būs miru�i. Un tomēr nepadevās. Neganti, asinis stindzino�i gaudodami, tie metās uz�brukumā. �etri parādījās abos lupatu kaudzes galos, divi palika aiz tās, gatavodamies �aut tai pāri.

Ta�u viņi pūlējās velti. Gaismas staru vadīja Spēks, kuram nebija iespējams pretoties. Stars ķēra viņus visus pēc kārtas.

Pēc mirkļa cīniņ� bija galā.

Lūkass atvilka elpu. Tas bija padarīts. Ne glu�i tā, kā viņ� būtu gribējis, bet paveikts tas bija. Tagad atlika tikai cerēt, ka viss izdarīts savlaicīgi. Atsaucis gaismas staru atpakaļ, viņ� trakā ātrumā metās garām sabruku��ajiem citplanētiē�u ķermeņiem un atkal sasprindzinā�ja gribasspēku, raidīdams domu tuk�umā. Leu?

Gar zemākās rampas malu rindojās dekoratīvas kolonnas. Tur cita aiz citas izvietojās ni�as. Iedams tām garām, Hens juta, ka Lea saspringst. Viņ� ir brīvs! tā pa�ukstēja. Un viņ� ir ceļā!

Vareni! Hens nomurmināja. Lieliski. Cerē�sim, ka mūsu draudziņi to neuzzinās līdz brīdim, kad viņ� būs klāt.

Tikko viņ� bija paguvis izrunāt �os vārdus, citplanētie�u loks organizēti pacēla miglas metējus un sāka spraukties cauri bimmu pūlim uz viņu pusi. Par vē�lu! Hens norūca. Viņi nāk!

Lea satvēra viņa roku. Vai man vajadzētu izraut tiem iero�us no rokām?

Ar visiem vienpadsmit tu netiksi galā, Hens sacīja, izmisīgi lūkodamies apkārt un meklēdams kā�du ierosmi.

Viņa skatiens apstā jās pie galdiņa, kur� bija nokrauts ar rotaslietām tās bija izliktas pārdo�anai. Un viņam ie�āvās prātā kāda doma. Sagrāb tās! Hens pavēlēja.

Viņ� manīja Leas pārsteigto skatienu. Ko?

Dari. kā teicu! viņ� no�ņāca, vērodams pelēcī�gos radījumus, kuri tuvojās. � Paķer tās un met ar tām man!

Neuzkrīto�i palūkojies apkārt, viņ� redzēja, ka viena neliela rotu kaste sakustas Lea saspringa, cenzdamās domās to pavirzīt. Tad kaste piepe�i palē�cās un lidoja viņam sejā. Tā atsitās pret viņa pacelta�jām rokām. Smalkās kaklarotas izbira zemē, pirms viņ� paspēja kasti saturēt.

Vienā mirklī sarunu dūkoņa tirguslaukumā apklusa, klusumā atskanēja spalgs spiedziens. Hens pagriezās u/ to pusi, no kuras tas skanēja tie�i laikā, lai pama�nītu. ka rotaslietu kastes īpa�nieks pastiepis pirkstu vi�ņa virzienā. Hen! viņ� dzirdēja Leas brīdinājumu, tai pārkliedzot griezīgo pārdevēja spiedzienu.

Pieliecies! viņ� nokomandēja.

Tobrīd viņu notrieca no kājām dzeltenā tērpto � bimmu pūlis tie uzplūda kā vilnis, nogāzdami zemē pieķerto rotaslietu zagli.

Bimmu augumi izveidoja dro�u aizsegu starp Henu un migtas metējiem. Hens notrauca zemē rotas, kuras bija aizķēru�ās pie viņa vam�a un tvēra pēc mikrofona. Cū! viņ� uzbļāva, nospiezdams slē�dzi.

Lūkass dzirdēja kliedzienu pat torņa aug�stāvā. Pēc piepe�ā jucekļa Leas domu pārraidē viņ� noprata, ka tam nekādā ziņā nepaspēt uz tirgus laukumu laikā.

Viņ� sastinga uz vietas, sasprindzinot prātu. Telpā bija liels logs, pa kuru varēja redzēt tirgus laukuma jumolu. Ta�u pieci stāvi tas pat d�edijam bija pārāk liels attālums, lai riskētu lēkt. Lūkass pavērās istabā, no kuras nupat bija iznācis, meklēdams kādu iespēju� un viņa skatiens apstājās pie viena no uzbrucēju iero�iem. To varēja saskatīt cauri arkveidigajām durvīm.

Ari �āvienam tas bija liels attālums, bet tā bija ie�spēja, kuru varēja izmantot. Viņ� ar domas spēku sa�tvēra ieroci un pievilka to klāt. Izpētījis to, viņ� iz�prata tā mehānismu un piegāja pie" loga. Ierocis bija diezgan vienkār�s tikai miglotājs un ar īk�ķi no�spie�ams gailis. Noregulējis strūklu pēc iespējas �au�rāku un spiedienu pēc iespējas lielāku, viņ� atspiedās pret palodzi, nomērķēja uz tirgus laukuma kupola malu un nospieda gaili.

Migtas melējs iedarbojās ar atsitienu pret Lūkasa plecu. Viņ� bija gaidījis, ka lipīgā strūkla izsprāgs lie�lākā attālumā, ta�u rezultāts pārsniedza visu cerēto. Strūklas gals sasniedza jumtu, tā palēnām sacietēja. Migla turpināja strūklot, izvīdamās un pievienodamās jau novītajai virvei. Noskaitījis līdz pieci, Lūkass ar gribasspēku nostiprināja abus virves galus. Viņ� no�gaidīja da�as sekundes, kamēr tā bija pamatīgi novijusies, pēc tam pataustīja to ar pirkstu. Lūkass pēc tam nogaidīja vēl īsu brītiņu, tad pārliecinājās, vai otrs vir�ves gals cie�i turas pie jumta renes. Dziļi ievilcis elpu, viņ� sagrāba pa�a pagatavoto tauvu saujās un lēca.

Lūkass sajuta gaisa pretestību, vēj� plēsa viņa ma�tus,un drānas. Viņ� laidās lejup un pāri laukumam. Lejā Lūkass redzēja dzelteni tērpto bimmu pūli un da�us pelēkos lau�amies caur burzmu, lai nonāktu tur, kur bija Hens un Lea. Uzliesmoja gaisma �is plaiksnījums bija manāms pat spilgtajā saules gais�ma. Viens no bitumiem sakumpa zemē apdullināts vai beigts. Lūkass nepaspēja saskatīt, kas īsti tur no�liek. Zeme ātri tuvojās. Viņ� nolaidās laukumā.

Ar negantu rēkoņu, kura dro�i vien sadrebināja lo�gus visā apkaimē, �urp laidās "Gadsimta Vanags" un apmeta loku.

Lūkasa piezemē�anās nenotika netraucēti viņ� nokrita, nogāzdams no kājām divus bimmus. Pielecis kājās, viņ� redzēja, ka Cūbaka arī nolaidīsies gandrīz tāpat. Desmit metru attālumā divi no citplanētie�u uzbrucējiem bija pievēsu�i uzmanību lidaparātam, vi�ņi pacēla iero�us, lai sapītu "Vanagu", kad tas atgrie�zīsies. Pacēlis no jostas atāķēto gaismas ieroci, Lūkāss svieda staru pāri pusducim bimmu, trāpot abiem uzbrucējiem, kuri nogāzās zemē, tā ari nepaguvusi apjēgt, ka viņ� ir ieradies.

Virs galvas atskanēja rēkoņa. �ajā reizē Cūbeka ne tikai lidoja ar "Vanagu" pāri tirgus laukumam, tas manevrēja ar lidaparātu virs laukuma, tie�i virs ap�draudētajiem. Lidaparāta apak�ā atvērās lūka un un parādījās ugunsmetējs. Cūbeka atklāja uguni.

Bimmi nebija muļķi. Lai ko Hens un Lea bija iz�darīju�i, satracinādami �o sirseņu pūzni, sirseņiem pa�iem tomēr nebija vēlē�anās tikt izdedzinātiem no debesīm. Biezā, dzeltenā drūzma vienā mirklī pajuka. Bimmi aizmirsa abus ielenktos un metās projām, "Vanaga" uzbrukuma izbiedēti. Lauzdamies cauri pū�lim,slēpdamies aiz bimmu mugurām, cik vien spē�dams, Lūkass sāka iet uzbrucēju virzienā.

Apdraudēti no divām pusēm Lūkasa gaismas ie�ro�a un "Vanaga" ugunsmetēja, tie pasteidzās ļoti ātri nozust.

Tu, Lūkass sacīja, galvu purinādams, gan sa�vārīji putru!

Man ļoti �ēl, māster Lūkas, Trīpio taisnojās. Viņa balss bi ja tik tikko dzirdama, jo tas bija satīts kārtu kārtām sapiņķerētajos lipīgajos miglas tī�mekļos, kuri to nosedza kā dīvains dāvanas iesaiņo�jums. Kā rādās, es jums vienmēr sagādāju nepatik��anas.

Tā nav taisnība, un tu to zini, Lūkass mierināja droidu, apdomādams, kādi �ķīdinātāji atrodami "Va�naga" aprīkojumā. Neviens no līdz �im izmēģināta�jiem līdzekļiem pret �iem lipekļu vijumiem nebija ne�ko līdzējis. Tu visus �os gadus mums biji ļoti node�rīgs. Tev tikai jāiemācās pietupties, kad vajadzīgs.

Līdzās Lūkasam uzradās Artū un kaut ko novīteroja. Nē, kapteinis Solo man netika pieteicis, lai es pietupjos. Trīpio stīvi atbildēja otram droidam. Viņ� teica tikai "Esi gatavs pietupties". Man �ķiet, ka pat tu spēj saprast starpību.

Artū nopīkstēja vēl kaut ko. Trīpio izlikās nedzir�dam. Labi, pamēģināsim �o! Lūkass noteica, pa�ņemdams nākamo �ķīdinātāju. Viņ� meklēja tīru lu�patiņu, kad ienāca Lea.

Kā ir? viņa vaicāja, apiedama apkārt un pētī�dama Trīpio no visām pusēm.

Ar viņu viss būs kārtībā, Lūkass sacīja. Var gadīties, ka viņ� paliks �ādā izskatā, kamēr mēs nonāk�sim Karaskentā. Hens teica, ka �os miglotājus parasti lieto lielu medījumu mednieki uz nomaļām planētām. Tas lipekļa tīkls, kuru tie i�smidzina, ir no kādas nezi�nāmas vielas. Viņ� norādīja uz �ķīdinātāju pudelēm.

Varbūt bimmi zina kādu izeju, Lea ieminējās, paņemdama rokās vienu no pudelēm un aplūkodama etiķeti. Kad atsāksim sarunas, varam viņiem paprasīt.

Lūkass sarauca pieri, atkal pievērsdamies viņai. Vai tad mēs turpināsim sarunas?

Lea savukārt arī sarauca pieri, atbildēdama uz vi�ņa skatienu; Mums tas jādara. Lūkas tu ta�u tu zi�ni. �ī ir diplomātiska misija, nevis izpriecas brau�ciens. Tā tiks uzskatīta par lielu nepieklājību pa�mest planētu tūlīt pēc tam, kad mūsu kuģis ap�audījis viņu tirgus laukumu.

Es domāju, ka bimmi var uzskatīt, ka viņiem ļo�ti laimējies, ka neviens no viņu ļaudīm �ajā sadursmē nebūs nogalināts, Lūkass aizrādīja. It īpa�i tāpēc, ka notiku�ajā daļēji ir vainojami viņi.

Mēs nevaram vainot visu nāciju un sabiedrību par to, kā da�i indivīdi izrīkoju�ies, Lea skarbi no�teica. "Pat pārāk skarbi," Lūkass nodomāja. It īpa�i tāpēc, ka viens no politiķiem pieņēmis nepareizu lē�mumu.

Nepareizu lēmumu? Lūkass nospraustajās. Vai tu tu to sauc?

Tā viņi to nosauks, Lea pamāja. Kā rādās, tas bimms, kur� mūs veda uz tirgus laukumu, kur bija uzrīkoti slazdi, bija uzpirkts. Ta�u viņam nebija ne jausmas par to, kas tur notiks.

Un, jādomā, viņam nav ne jausmas par to, no kā saslima sarunu vadītājs, vai ne?

Lea paraustīja plecus. Līdz �im vēl nav pierādī�jumu par to, ka viņ� vai kāds cits saindējis sarunu va�dītāja ēdienu vai dzērienu, viņa sacīja. Lai gan �ādos apstākļos viņi noteikti atzīs, ka tāda iespēja pastāv.

Lūkass saviebās. Tas būtu laipni. Un ko Hens varētu piebilst par mūsu iz�ķir�anu?

Henam te nav nekas sakāms, Lea apņēmīgi at�bildēja. �ī ir mana misija, nevis Hena.

Tā ir, Hens piekrita, ienākdams pa durvīm. Tā ir tava misija. Bet kuģis ir mans.

Lea pavērās viņā. Sievietes sejā varēja samanīt iz�brīna un neticības izteiksmi.

Tu ta�u negrasies� viņa izdvesa.

Vairs negrasos, viņ� nesatricināmi atteica, at�slīgdams vienā no sēdekļiem. Mēs pirms divām minūtēm uzņēmām gaismas ātrumu. Nākamā pietura būs Karaskentā.

Hen! Lea iekliedzās. Viņa likās tik dusmīga, kādu Lūkass to vēl nebija redzējis. Es teicu bimmiem, ka tūlīt būsim atpakaļ!

Bet es viņiem pateicu, ka nāksies drusku pagai�du! Hens attrauca. Apmēram tik ilgi, kamēr mēs savāksim kādu iznīcinātāju eskadronu vai pat zvaig�ņu nāvētāju.

Un ja 11u tu viņus apvainoji? Lea no�ņāca. Vai tev ir kāda nojausmu par to, cik darba jau bija ielikts, lai �ī misija varētu notikt?

Jā. varu iedomāties, Hens bilda, un viņa balss izklausījās apņēmīgi. Tāpat kā varu iedomāties arī to, kas notiks, ja jūsu pelēkie draudziņi ar miglotā�jiem būs ataicināju�i vēl citus.

Lea kādu minūti lūkojās viņā, un Lūkass pamanī�ja, ka acumirklīgās dusmas zūd no tās prata. Tomēr tev nevajadzēja doties ceļā, man neko nejautājot, viņa piemetināja.

Tev taisnība, Hens piekrita. Bet es negribēju vilcināties. Ja viņi ir ataicināju�i savējos, tad tiem dro�i vien ir urī kāds lidaparāts. Viņ� pūlējās pa�smaidīt. Mums nebija laika apspriest visas varbūtī�bas kā padomē.

Lea greizi pasmaidīja, pretī. Es �obrīd neesmu padomē, viņa īgni noteica.

Līdz ar to īsā vētra bija pārskrējusi, .sasprindzinā�jums zuda. Kādā jaukā dienā Lūkass apņēmās vajadzetu no�ķaidot, ko tas viss nozīmē. Runājot par mūsu pelēkajiem draudziņiem, viņ� ieminējās, vai kāds no jums tika pajautājis bimmiem, kas �ie tādi bija?

Bimmi to nezināja, Lea atbildēja, papurināda�ma galvu. Es noteikti nekad agrāk nebiju tādus re�dzējusi.

Kad būsim atpakaļ Karaskentā, varam pārlūkot Imperatora arhīvus, Hens piedāvāja, taustīdams vaigu, uz kura jau bija parādījies zilums. Gan jau viņi kaut kur būs pieminēti.

Ja tikai viņi, Lea sacīja, nav no tādiem, ko Impērija atklājusi neizpētītajos reģionos.

Lūkass pavērās viņā. Vai tu domā, ka �ajā noti�kumā manāms Impērijas pirksts?

Kur� gan cits varēja to visu sarīkot? sieviete attrauca. Jautājums tikai kāpēc tas tika sarīkots.

Labi, lai kāds arī �is iemesls būtu, viņi jutīsies. nedaudz vīlu�ies, Hens sacīja, pieceldamies kājās.

Es do�os atpakaļ uz pilota kabīni un apskatī�os, vai mums nevajadzētu mazliet sajaukt pēdas. Neko neva�jag atstāt gadījuma ziņā.

Lūkasam ie�āvās prātā kāda atmiņu aina: Hens uz "Vanaga" klāja, traucot iek�ā cīņas jūklī, pirmā "Nāves Zvaigzne" un Darta Veidera cīnītāji aiz viņa. Grūti ie�domāties Hertu Solo, kur� neko neatstāj gadījuma ziņā, viņ� nomurmināja.

Hens brīdino�i pacēla pirkstu. Jā gan, protams, tikai vispirms tev vajadzēja iedomāties par to, ka �ajā reizē cilvēki, par kuriem esmu uzņēmies gādību, ir tava māsa, tava māsasmeita, tavs māsasdēls un tu pats. Vai neredzi starpību?

Lūkass pasmaidīja. Trāpīts! viņ� atzina, salu�tēdams ar iedomātu gaismas asmeni.

Un. runājot par to visu. Hens turpināja, vai Leai nav īstais laiks rīkoties pa�ai ar savu gaismas ie�roci?

Lūkass paraustīja plecus. Varu Leai tādu sagata�vot, tiklīdz viņa būtu gatava ar to rīkoties, viņ� at�teica, uzlūkodams māsu. Lea?

Lea svārstījās. Es nezinu, viņa nomurmināja, pa�tiesība tādas lietas mani vienmēr mulsināju�as. Viņa pa�raudzījās uz Hena pusi. Bet domāju, ka es varētu pa�mēģināt.

Es arī domāju, ka tev vajadzētu to pamēģināt, Lūkass piekrita. Varbūt tavi talanti vairāk attīstīti kādā citā virzienā, bet pamati tev tik un tā jāapgūst. Cik noprotu, gandrīz visi Vecās Republikas d�ediji nēsāju�i gaismas iero�us, pat tie, kuri sākumā bija dziednieki un garīgie skolotāji.

Lea pamāja. Labi, viņa sacīja. Tiklīdz mana darba slodze to atļaus.

Pirms i:im, kad tava darba slodze atļaus, Hens uzstāja. Es domāju to, ko teicu, Lea. Visas tavas lieliskās diplomātes spējas ne tev, ne kādam citam neko nepalīdzēs, ja impēristi tevi kaut kur nobāzīs, ieslogot labi tālā pratinā�anas istabā.

Lea atkal negribīgi pamāja. Mijn �ķiet, ka tev ir taisnība. Tikko pārbrauksim, es teik�u, lai Motma mani vairs nekur nesūta. Viņa uzsmaidīja Lūkasam. Jā�domā. ka tad mēs varēsim turpināt mācības, Skolotāj.

Es arī tā ceru, Lūkass atbildēja, pūlēdamies norīt kakla piepe�i iestrēgu�o kamolu.

Lea tomēr to pamanīja. Un dīvainā kārtā pārprata.

Ak, izbeidz! viņa laipni norāja Lūkasu. Es ta�u neesmu tik bezgala slikta mācekle! Galu galā tā tev būs laba prakse tev kādā jaukā dienā nāksies mācīt to visu arī dvīņiem!

Es zinu, Lūkass klusi noteica.

Lai notiek, Hens sacīja. Norunāts. Es dodos uz kabīni. Redzēsimies vēlāk.

Sveiks, Lea novilka. Tātad� Viņa pagrie�zās un kritiski nopētīja Trīpio. Paraudzīsimies, ko mēs �ajā lietā varētu darīt.

Atliecies sēdeklī, Lūkass noskatījās, kā viņa ap�taustīja sacietēju�os tīmekļus. Un sajuta pazīstamo trulo sāpi saules pinumā. "Es uzņemos �īs rūpes," Bens Kcnobijs bija teicis par Dārtu Veideru, "izmācīt viņu p;ir d�ediju. Biju domājis, ka varu to izdarīt tik�pat labi kā Joda. Es kļūdījos."

�ie vārdi atbalsojās Lūkasa prātā visu ceļu, kamēr viņi lidoja atpakaļ uz Karaskentu.

Labu brīdi di�admirālis Trouns sēdēja savā krēslā hologrāfisko mākslās darbu ielenkumā, neko nesacī�dams. Pelleons nekustējās un vēroja viņu ar neatslāb�sto�u uzmanību, lūkodamies �ajā bezizteiksmes sejā ar spīdo�ajām, sarkanajām acīm. Viņ� pūlējās nedo�māt par bēdu ziņu atnesējiem, kuriem tik bie�i iznāca ciest�no Veidera rokas. Visi miru�i un palicis tikai koordinators? Trouns beidzot vaicāja.

Jā, ser, Pelleons apstiprināja. Viņ� paraudzījās pāri telpai turp, kur stāvēja Cēbaots, pētīdams kādu displeju uz sienas, pēc tam mazliet pieklusināja balsi un turpināja: Mēs joprojām nezinām, kas īsti nogā�ja greizi.

Lai Centrāle pavēl koordinatoram sīki atskaitī�ties! Trouns izrīkoja. Kas dzirdams Veilendā?

Pelleons bija domājis, ka abi runā pārāk klusu, lai Cēbaots varētu viņus dzirdēt. Ta�u viņ� maldījās. Vai tā ir. ko? Cēbaots vaicāja, novērsdamies no displeja un tuvodamies Trouna krēslam. Jūsu nogriji �o cīņu zaudēju�i, iznākums ir bēdīgs, un apstākļi spiedīgi? Jūs man apsolījāt d�edijus, di�admirāli Troun.

Trouns vēsi pavērās ve�ukā. Es apsolīju jums d�edijus, viņ� apstiprināja. Un es jums tos sagā�dā�u!

Admirālis atkal pievērsās Pelleonam. Kādas ir atskaites no Veilendas? viņ� noprasīja.

Pelleons norija siekalas, pūlēdamies atcerēties, ka �eit, kur pa visu komandtelpu bija izvietoti isalamiri, Cēbaotam nebija nekādas varas. Vismaz �obrīd. At�bildīgā komanda jau beigusi analīzi, ser, kapteinis sacīja Trounam. Viņi ziņo, ka aizsardzības sistēmas shēmas �ķiet pilnīgi nokomplektētas, ta�u pielieto�a�na prasīs,zināmu laiku. Tas ir ļoti dārgs projekts, ja runa ir par tādu kuģi kā "Himēra".

Laimīgā kārtā viņiem nebūs jāsāk ar tik lielu ku�ģi. -Trouns atbildēja, sniegdams Pelleonam izdruku. -Te minēti speciālisti, kuri mums vajadzīgi.

Kuģu būvei? Pelleons vaicāja, pieri saraucis, un paņēma sarakstu. Di�admirālis līdz �im izturējās

ļoti noslēpumaini, neko daudz neteikdams par sa�viem mērķiem un uzbrukuma stratēģiju.

Jā. Tā, un mums vajadzēs raktuvju ma�īnas kalnraktuvju, es gribēju sacīt. Un tos, kas ar tām strā�dās. Lai tos jau sāk meklēt, mums vajadzēs vismaz �etrdesmit.

Jā, ser! Pelleons attrauca, atzīmēdams kaut ko savā piezīmju grāmatā. Un vēl kas, ser. Kapteinis veltīja īsu skatienu Cēbaotam. In�enieri ziņo, ka gandrīz astoņdesmit procenti no Spertija cilindriem, kuri būtu vajadzīgi, ir lieto�anas kārtībā vai būtu sa�mērā viegli restaurējami.

Spertija cilindri? Cēbaots drūmi apjautājās. Kas tie tādi?

Detaļas no tās tehnoloģijas, kuru es cerēju atrast kalnos, Trouns mierino�i atteica, uzlūkodams Pel-, leonu ar ātru, brīdino�u skatienu. Tā bija lieka piesar�dzība, Pelleons jau bija nolēmis, ka nav nekādas jē�gas apspriesties par �iem cilindriem ar Cēbaotu. Tā. Astoņdesmit procentu. Tas ir lieliski, kaptein. Lielis�ki! Viņa acīs parādījās vēl ko�āks spīdums. Cik prātīgi darījis Imperators, atstādams mums mantoju�mā tik smalkus ierīkojumus, kuri var noderēt Impēri�jas atjauno�anai! Un kā ar kalnraktuvju iekārtām un aizsardzības ierīcēm?

Lielākoties tās visas ir derīgas, Pelleons pa�skaidrojaTrīs no �etriem reaktoriem jau ir iedarbinā�ti. Da�as trauslākās aizsardzības sistēmas �ķiet bojātas, bet ar paliku�ajām pietiks, lai pasargātu noliktavu.

Arī lieliski, Trouns pamāja. īsais jutu uzlies�mojums bija garām, viņ� atkal izturējās vēsi un lieti�ki. Lai in�enieri sāk savest kārtībā cilindrus. "Nā�ves Galva" būs klāt pēc divām vai trim dienām, tā at�vedīs vēl citus speciālistus un divus simtus isalamiru, kuri vajadzīgi. lai varētu kaut ko uzsākt. Un tad, admirālis tikko jau�ami pasmaidīja, mēs varēsim uzsākt nopietnākas operācijas. Sākot ar Vēnas kuģubūvētavu.

Jā. ser. Pelleons atkal uzlūkoja Cēbaotu. Un kā ar Debesbraucēju un viņa māsu?

Nākama jā reizē pieaicināsim Ceturto brigādi, di�admirālis bilda. Jāaizsūta ziņojums, lai viņi ir gatavi met pie malas to, ar ko tic patlaban nodarbo�jas un gatavojas tālākajām pavēlēm.

Vai vēlaties, lai e.v nosūtu �o ziņu, ser? Pel�leons pajautāja. Es neapsprie�u saņemto pavēli, viņ� steig�us piemetināja, bet agrāk jūs parasti sazi�nājāties ar viņiem pats.

Trouna uzacis tikko jau�ami saraucās. Astotā brigāde mani pievīla, viņ� klusi sacīja. Sūtot pa�vēli ar jūsu starpniecību es lik�u tiem saprast, cik ļoti esmu ar viņiem nemierā.

Un ja arī Ceturtā brigāde jūs pievils? Cēbaots iestarpināja. Tā notiks, jūs ta�u zināt. Vai jūs būsiet nemierā ar visiem? Vai arī atzīsiet, ka jūsu profesionā�lās nogalinā�anas ma�īnas pret d�edijiem neko nespēj?

Tie. kurus es sūtī�u �ajā reizē, māster Cēbaot, Trouns vēsi paskaidroja, nekad vēl nav sastapu�ies ar ko tādu. kas tiem nebūtu pa spēkam. Un tiem se�kos vēl citi. Neteiksim, viņ� paraustīja plecus, ka mums būtu nogriju trūkums un to resursi draudētu iz�sīkt.

Pelleons samirk�ķināja acis, neviļus pavērdamies uz komandtelpas durvju pusi. Kapteinim bija aizdo�mas, ka Ruham savējo nāve nebūt nebija tik vienal�dzīga, kā varētu domāt pēc viņa flegmātiskā izskata. Admirāl, no otras puses raugoties, iepriek�ējais ne�veiksmīgais mēģinājums liks tiem kļūt modrākiem. kapteinis aizrādīja.

Viņam taisnība! Cēbaots bilda, norādīdams ar pirkstu uz Pelleonu. Ar d�edijiem divreiz viens un tas pats triks neies cauri!

Iespējams, Trouns novilka. Vārds bi ja ļoti ie�turēts, bet tonis ne visai. Un ko jūs iesakāt? Lai mēs pievēr�am vairāk uzmanības māsai un liekam mierā brāli?

Jā, lai jūs pievērsāties māsai! Cēbaots mo�i piekrita. Ar jauno d�edi ju es varētu nodarboties pats!

Admirāļa uzacis atkal uzrāvās. Un kā jūs domā�jat to izdarīt?

Cēbaots pasmaidīja. Viņ� ir d�edijs, un es esmu d�edijs. Ja es sauk�u, tad viņ� nāks.

Trouns labu brītiņu vērās viņā. Jūs esat man vaja�dzīgs �eit, kopā ar manu floti, admirālis bilda. Mēs gatavojamies uzbrukt dumpinieku dokam Slais Venā, sagatavo�anās darbi jau ir sāku�ies. Da�i koordinācijas aspekti prasa d�ediju skolotāja klātbūtni.

Cēbaots piecēlās un izslējās visā augumā. Es ap�solīju palīdzību pret jūsu solījumu atgādāt man d�e�dijus! Un es viņus dabū�u, di�admirāli Troun!

Trouna kvēlojo�o acu skatiens ieurbās Cēbaota acīs. Vai tad d�ediju skolotājs grib ņemt savu vārdu atpakaļ ? Jūs ta�u zināt, ka ātri noķert Debesbraucēju jums diez vai izdosies. Tas prasīs laiku.

Vēl jo vairāk tāpēc man būtu jāsāk jau tagad! Cēbaots atcirta.

Kāpēc mēs nevarētu rīkoties kopā? Pelleons iestarpināja.

Abi pārējie uzlūkoja kapteini. Paskaidrojiet, kaptein! Trouns pavēlēja, un viņa tonī bija parādī�jusies tikko jau�ama draudu pieskaņa.

Pelleons grieza zobus, ta�u jau bi ja par vēlu atkāp�ties. Mēs varētu sākt ar to, ka izplatītu baumas par jūsu klātbūtni kādā noteiktā vietā, māster Cēbaot, kapteinis sacīja. Kādā mazapdzīvotā pasaulē, kur jūs būtu varējis ilgāku laiku dzīvot, neviena nepama�nīts. Nav �aubu, ka tādas baumas ātri vien nonāktu arī līdz Jaunajai Republikai� līdz dumpiniekiem, viņ� izlaboja, uzlūkojis Trounu. �is vārds D�orass Cē�baots tiem var likties pievilcīgs.

Cēbaots no�ņācās. Un jums �ķiet, ka pietiks pa�dzirdēt baumas, lai viņ� kā muļķis mestos mani uz�meklēt?

Lai viņ� būtu cik piesardzīgs būdams, Trouns domīgi bilda, un draudu pieskaņa admirāļa balsī vairs nebija saklausāma, tam jāļauj ņemt līdzi kaut vai pusi no dumpinieku spēkiem, ja viņ� tā vēlētos� Jo jūsu vārdu ar mūsējo ta�u nesaista neviens un ne�kas.

Pelleoiis pamāja. Un tad, kad mēs atradīsim pie�mērotu planētu un sāksim izplatīt baumas, jūs mums palīdzēsiet tikt galā ar tiem dokiem. Jācer, ka viņiem, lai atbildētu uz mūsu aktivitātēm, būs pietiekami daudz uzdevumu Debesbraucējam un viņ� neatradis laiku pārbaudīt baumu patiesīgumu, kamēr tā Slais Vēnas bū�ana beigsies�

Ja nē, Trouns piemetināja, tad mēs zināsim, tikko viņ� spers kādu sOli, un mums pietiks laika aizgādāt jūs turp.

Hmm� Cēbaots nomurmināja, glaudīdams savu garo bārdu. Viņa skatiens klejoja bezgalībā. Pel�leons aizturēja elpu� Pēc minūtes vecais strupi pa�māja. Lieliski, viņ� novilka. Plāns �ķiet saka�rīgs. Es tagad do�os uz savām istabām, di�admirāli Troun, un izvēlē�os pasauli, kurā varētu parādīties. Ai glu�i karalisku kustību viņ� pamāja abiem pārē�jiem un izsoļoja no komandtelpas.

Apsveicu, kaptein, Trouns norūca, vēsi uzlū�kodams Pelleonu. Kā �ķiet, jūsu ideja māsteram Cēbaotam iepatikās.

Pelleons piespieda sevi ieskatīties admirāļa acīs. Es atvainojos, admirāl par to, ka ierunājos bez uzaicināju�ma.

Trouns tikko manāmi pasmaidīja. Jūs esat pārāk ilgu laiku dienējis Veidera vadībā, kaptein, admirā�lis noteica. Es neesmu tik bargs, lai nenovērtētu no�derīgu ideju tikai tāpēc, ka tā nav manējā. Ja izteikta doma ir derīga, manam stāvoklim vai ego nav nekā�das nozīmes.

"Ja nu vienīgi varētu but citādi, kad darī�ana ir ar Cēbaot u�"

Jā, ser, Pelleons sacīja skaļi. Ar jūsu atļau ju, admirāl, es ie�u sagatavot paziņojumus, kas nosūtāmi uz Veilendu un nogriju brigādēm.

Dariet to, kaptein. Un turpiniet sagatavo�anās darbus operācijai Slais Venā. Trouna spīdo�ās acis viņu turēja un neatlaida. Apsveriet visu labi, kap�tein! Ar Tantisa kalnu un Slais Venu sāksies mūsu ceļ� uz uzvāru pār dumpiniekiem. Vai nu ar mūsu d�edi ju skolotāja palīdzību, vai bez tās.

Teorētiski Iek�lietu Padomes sēdēm vajadzēja no�tikt mierīgāk un klusāk, dalībniekiem valodojot apce�rīgāk nekā pagaidu valdības sanāk�anu reizēs. Ta�u praksē bija citādi. Hens jau sen bija pamanījis, ka arī iek�lietas varēja apspriest tikpat karsti un vētraini, tāpai karojot par grupu interesēm.

Es pateik�u visu skaidri, kaptein Solo, bilda Feilijs, kā parasti glaimīgs un slideni pieklājīgs. Jūs pats personiski, ne ar vienu neaprunājoties, nolēmāt pārtraukt Binimisāri misiju.

Es jau liku par to runājis, Hens atteica. Izklau�sījās tā, ii kā viņ� atgādinātu botanam. ka ir kompe�tentāks un par visu lietas kursā. Un tiku ziņojis, kā�pēc tā notika.

Iemesli man �ķita pārliecino�i, Henam palīgā piesteidzās admirālis Akbars. Kapteiņa Solo pienā�kumi �ādā gadījumā bija skaidri noteikti: aizsargāt sūtni un nogādāt to sveiku un veselu atpakaļ, lai pa�ziņotu mums par notiku�o.

Paziņotu mums ko tad? Feilijs noprasīja. Pie�dodiet, admirāl, bet es nesaprotu, kas īsti tie ir par drau�diem, kuri mūs atturēju�i darīt to, kas jādara? Lai kas tie pelēkģīmji tādi bija, tie noteikti nav nekādi vērā ņema�mie pretinieki, ja jau nebija pārstāvēti vecajā senātā. Un pat nav pieminēti nekādās hronikās. Es �aubos, vai tik neievērojama rase varētu mūs nopietni apdraudēt.

Mēs nezinām, kāpēc par viņiem rakstos nekas nav minēts, Lea iejaucās sarunā. Iespējams, ka tas ir kāds pārpratums vai kaut kas ir palaists ga�rām.

Varbūt tas pārpratums ir pieļauts tī�ām, Lū�kass piemetināja.

Feilijs saslēja spuras, izrādīdams pieklājīgu neticību.

Un kāpēc gan Imperatora senātam būtu vajadzējis tī��ām izdzēst kādus ierakstus par veselas rases eksistenci?

Es neteicu, ka tā noteikti bijusi senāta ideja, Lūkass atcirta. Ierakstus varēja iznīcināt arī tie pelēkģīmji pa�i.

Feilijs no�ņaukājās. Cik tālredzīgi! Pat ja tas bū�tu iespējams, kāpēc kādam vajadzētu tā rīkoties?

Varbūt uz �o jautājumu spēj atbildēt padomniece Orgena Solo? klusi bilda Motma. Un pievērsās Leai. Jums �ī Imperatora senāta darbības joma ir pazīstama, jūs par to zināt vairāk nekā es, Lea. Vai tādas manipulācijas varēja notikt?

Es tie�ām nezinu, Lea atteica, galvu purināda�ma. Nekad netiku iedziļinājusies senāta dokumen�tos. Ta�u pieredze rāda, ka nav iespējams radīt tādu dro�ības sistēmu, kurā kāds nespētu ielauzties, ja no�teikti nolēmis to izdarīt.

Tā tomēr nav pietiekami skaidra atbilde par to, kāpēc �iem ļautiņiem vajadzētu tā rīkoties! Feilijs no�ņāca.

Varbūt viņi zināja par Vecās Republikas drīzo galu, Lea attrauca. Viņas balss skanēja mazliet aiz�kaitināti. Iespējams, ka viņi nodzēsa visus ierak�stus, kuti attiecās uz tiem, lai Impērija, ja tā tiktu at�jaunota, par viņiem vairs neatcerētos.

Feilijs bija to pelnījis, tik tie�ām, Henam par to nebija nekādu �aubu. Tādā gadījumā, botans jau pielaidīgāk sacīja, ir iespējams, ka arī �o uzbruku�mu diktēju�as bailes no atmasko�anas. Viņ� uzlū�koja Akbaru. Un tomēr es nesaprotu, kāpēc to vaja�dzētu uzskatīt par labi sagatavotu militāru operāciju. Laikam mūsu kļūda bija tā, ka mēs sūtījām turp tik mazu diplomātu grupiņu ar nelielu apsardzi, tā izrai�sot viņos cīņassparu un drosmes uzplūdu.

Lai ko jūs teiktu, padomniek, Akbars noburk��ķēja, mums �ķiet, ka arī lielāka apsardze nebūtu tos atturējusi.

Es teicu tikai to, ko jutu, Feilijs aizvainoti no�murmināja.

Akbars nomērī ja viņu ar savu caururbjo�o skatienu. Es prātoju, Lea ātri ieminējās, vai mēs varētu at�griezties pie sarunas sākotnējā temata? Cik noprotu, tad visi ir pamanīju�i vienu sīkumu, ka �ie ļaudis tā vai cita iemesla dēļ bija labi sagatavoju�ies un tad, kad mēs ieradāmies Bimmisāri, tic mūs jau gaidīja.

�ādas misi jas noteikti jāveic ar lielāku apsardzi, Akbars sacīja. Cik gar�, tik plats. Jūsu apdraudētāji noteikti biju sazināju�ies ar kādu vietējo bimmu poli�tiķi, par to nav �aubu.

Un tagad �ī misi ja mums prasīs daudz vairāk pūļu un laika, Feilijs nomurmināja, joprojām sacēlis spuras.

Tur nekas nav līdzams, Mona Motma nosvērti aizrādīja. Ja mēs neaizsargāsim savus diplomātus,

Jaunajā Republikā iestāsies depresija un valdīs nihi�lisms. Tātad� Viņa uzlūkoja Akbaru. Jums nāk�sies nodro�ināt padomnieces Orgenas Solo apsardzi, lai viņa jau rīt varētu doties atpakaļ uz Bimmisāri.

Jau rīt? Hens veltīja Leai pētīgu skatienu un iedzē�la, ka viņa tie�i tikpat izbrīnīti lūkojas pretī. Piedo�diet. .. viņ� sacī ja, pacēlis pirkstu. Jūs teicāt rīt?

Mona Motma pavērās viņā ir tikko jau�amu pār�steiguma izteiksmi sejā. Jā gan, rīt pat. Bimmi jo�projām gaida, kaptein.

Es zinu, bet�

Hens mēģina jums pateikt, Lea pēk�ņi iejau�cās, ka es �ajā sanāksmē gribēju lūgt, lai man pie��ķir īsu atvaļinājumu, uz laiciņu atbrīvojot mani no diplomātiskā dienesta pienākumiem.

Baidos, ka tas nebūs iespējams, Mona Motma sacīja, pieri saraukusi. Patlaban mums ir pārāk daudz darba.

Nav runa par brīvdienām, -.Hens aizrādīja, pū�lēdamies izturēties diplomātiski. Leai vajadzīgs laiks, lai viņa varētu koncentrēties d�ediju treniņiem.

Mona Motma savilka lūpas urskulī, uzlūkodama te Akbaru, te Borski Feiliju. Man ļoti �ēl, viņa bilda, galvu purinādama. Es ļoti labi saprotu, cik vajadzīgi mums ir jauni d�ediji. Ta�u �obrīd mums ir tik daudz darāmā�

Mona atkal uzlūkoja Feiliju. "Itin kā," Hens rūgti iedomājās, "viņa lūgtu tam atļauju". Varbūt nāka�majā gadā� vai pat ātrāk� Mona piemetināja, ap�skatīdama Leas vēderu. Kad mums būs pietiekami daudz izglītotu diplomātu, jūs varēsiet veltīt lielāko daļu sava laika mācībām. Bet tagad, manuprāt, jūs esat mums vajadzīga diplomātiskajā dienestā.

Istabā labu laiciņu valdīja saspringts, neomulīgs klusums. Pirmais to pārtrauca Akbars. Ja jūs mani atvainotu, tad es varētu doties un izrīkot pavadoņus apsardzei.

Protams, -' Mona Motma pamāja. Ja nu vienī�gi mums vel kaut kas būtu palicis neapspriests.

Pie tā arī palika. Sakodis zobus, Hens kārtoja savu dokumentu mapi. Kā ir? Lea klusi vaicāja, nostā�jusies viņam blakus.

Vai zini, Impērijas laikos viss bi ja daudz vieglāk un vienkār�āk, viņ� norūca. Un pāri galdam pavē�rās Feilija virzienā. Vismaz toreiz mēs zinājām, ku�ri ir mūsu ienaidnieki.

Lea saspieda Hena roku. Ejam, viņa bilda. Ie�sim un apskatīsimies, vai mums izdevies pietiekami labi notīrīt Trīpio.

Par taktiku atbildīgais virsnieks uzkāpa uz "Himē�ras" komandtiltiņa un iznesīgi sasita papē�us. Visas vienības kaujas gatavībā, admirāl! virsnieks ziņoja.

Lieliski! Trouns atbildēja, un viņa balss ska�nēja ledaini salti. Sagatavojieties pārie�anai gais�mas ātrumā.

Pelleons veltīja pēto�u skatienu di�admirālim, pēc tam pievērsa uzmanību displejam, kur bi ja redzams spēku izvietojums un taktiskās aplēses. Fonā bija re�dzama tumsa, kura reiz jau bija aprijusi Pelleona spē�kus visus piecus karakuģus. Trīstūksto� gaismas gadu attālumā Bpfasas sistēmas saule likās kā kniep�adatas dūriens tum�ā audumā un nebija at�ķirama no citām zvaigznēm, kas mirgoja tai apkārt. Tā bija visai parasta militāra gudrība izmeklējot par atspēriena punktu kādu nesasniedzamu vietu, kura nevar kļūt par vieglu mērķi ta�u �ī ideja tika uzskatīta par pā�rāk bīstamu, jo tādā kārtā ceļā uz tālo tik�anās vietu varot zaudēt vienu vai pat vairākus kuģus, jo, īsā lai�kā esot, grūti veikt precīzu pārlēcienu hiperkosmosā. Viņi abi ar Trounu, patiesību sakot; bija par to pama�tīgi pastrīdēju�ies, jo �ādu plānu di�admirālis bija ie�kļāvis savā uzbrukuma stratēģijā pirmoreiz. Tagad pēc gandrīz vai gadu ilgas prakses �ī procedūra bija kļuvusi par glu�i vai parastu lietu.

"Iespējams," Pelleons domāja, "ka "Himēras" ko�manda nebūt nav tik nepieredzējusi, kā varētu domāt, sprie�ot pēc militārā protokola ievēro�anas�"

Kaptein? Vai mans flagmaņkuģis ir gatavs?

Pelleons domās atgriezās pie �ībrī�a darba. Likās,

ka visi kuģa spēki ir gatavi doties ceļā, cīnītāji sako�poju�i drosmi un līdzsvaroti. "Himēra" ir pilnīgi jū�su rīcībā, admirāl! viņ� sacīja. Gan jautājums, gan atbilde bija tikai formalitāte kā rēgains atgādinā�jums par tām dienām, kad militārā protokola ievēro��ana bija obligāta visā galaktikā.

Lieliski! Trouns noteica. Viņ� pagriezās gro�zāmajā krēslā, pievērsdamies stāvam, kas sēdēja tu�vāk komandtelpas ieejas durvīm. Māster Cēbaot! admirālis bilda. Vai mani palīgspēki arī ir gatavi?

Ir gan, Cēbaots nopietni apstiprināja. Un gaida manu pavēli.

Pelleons samirk�ķināja acis un veltīja Trounam vēl vienu skatienu. Ta�u di�admirālis �ķietami bija nolēmis palaist �o piebildi-gar ausīm. Tad dodiet �o pavēli! Trouns sacīja Cēbaotam, pastiepdams roku, lai noglāstītu isalamiru būrī, kas bija piestiprināts pie viņa krēsla. Kaptein, sāciet skaitīt!

Jā, ser! Pelleons pasniedzās pār savu vadības pulti, lai nospiestu slēdzi. Visapkārt izkaisītie kuģi gaidīja �o signālu, lai dotos ceļā reizē.

Rādītājs sasniedza nulli, sekoja gaismas uzliesmo�jums, un "Himēra" devās ceļā.

Priek�ā zvaigznes likās ķā aizmiglotas, kuģim aizzibot hiperkosmosā. Tre�ais ātrums! no savas kajītes uzsauca stūresvīrs, apstiprinot uz displeja redza�mo skaitļu pareizību.

'Pārbaudīts, Pelleons norūca, atliekdams pirk�stus un cenzdamies noskaņot sevi uz cīņas viļņa, vē�rodams rādītāju, kas tagad virzījās prom�no nulles punkta. Septiņdesmit sekundes, septiņdesmit �etras, septiņdesmit piecas, septiņdesmit se�as�

Daudzkrāsainajās debesīs atkal iezīmējās zvaig�ņu un zvaigznāju apveidi. "Himēra" bija sa�sniegusi mērķi.

Kaujiniekiem sagatavoties izkāp�anai! Pelleon^ uzsauca, ātri ielūkodamies taktiskajos aprēķinos uz displeja. Viņi bija izkļuvu�i�no hiperkosmosā tie�i tur�un tā, kā plānots, lai gan ceļā bija dubultplanēta ar sa�vu sare�ģīto mēne�u sistēmu. AtbildieU kapteinis uzsauca virsniekam, kur� bija atbildīgs par taktiku..

Aizsargāties gatavie cīnītāji izvietoju�ies uz tre��ā mēness! virsnieks ziņoja. Vairāk nekas ievērī�bas cienīgs nav manāms!

Noskaidrojiet �o. cīnītāju bāzes novietojumu! Trouns izrīkoja. Un nosūtiet "Nepielūdzamo" to iz�nīcināt!

Jā, ser!

Pelleons tagad varēja saskatīt cīnītājus, kuri izspietoja pretī viņa kaujiniekiem kā niknu kukaiņu bars. Aiz "Hi�mēras" flangā kustējās zvaig�ņu iznīcinātājs "Nepielūdza�mais", kas devās uz pretinieku bāzi, un kaujinieki aizspindzā uz priek�u pieveikt bāzes aizstāvjus. Mainīt kursu doties uz tālāko no dvīņu planētām! kapteinis pavēlēja stūresvīnun. Kaujinieki lai darbojas priek�plānā! "Tiesā�tājs" ieņems otru planētu. Kapteinis uzlūkoja Trounu. Vai jums nav nekādu īpa�u rīkojumu, admirāl?

Trouns lūkojās abu dvīņu planētu attēlā uz disple�ja. Palieciel pie izvēlētās programmas, kaptein! viņ� atbildēja. Kā �ķiet, tad mūsu iepriek�ējie aprē�ķini ir pareizi, jūs varat izvēlēties mērķus, kādā kārtī�bā vēlaties. Atgādiniet saviem strēlniekiem, ka mūsu plāns ir ievainot vai nobiedēt, nevis iznīcināt.

Ir darīts, Pelleons noteica, norādīdams uz sazi�ņas aparāta pusi. Kaujinieki jau ir informēti.

Nelūkodamies uz admirāļa pusi, kapteinis tomēr redzēja to pagrie�amies. Māster Cēbaot? viņ� ie�runājās. Kā ar uzbrukumiem abās pārē jās frontēs?

Tie turpinās.

Pelleons sadrūma un pagriezās. Tā bija Cēbaota balss, ta�u skanēja tik saspringti un aiz�ņaugti, ka to tik tikko varēja pazīt.

Tā bija ari ar viņa izskatu.

Pelleons labu bridi lūkojās viņā, līdz sajuta vēsu�mu kuņģī. Cēbaots sēdēja nedabiski stīvi, acis aizvē�ris, ta�u redzokļi aiz plakstiņiem ātri un jau�ami kus�tējās. Vecā vīra rokas bija sagrābu�as krēsla roku bal�stus, lūpas sakniebtas tik cie�i kopā, ka kļuva redzaiņas viņa kakla vēnas un cīpslas. Vai jūs jūtaties la�bi, māster Cēbaot? viņ� vaicāja.

Aiztaupiet rūpes, kaptein, Trouns auksti aizrādī ja. Viņ� dara to. kas tam visvairāk patīk kontrolē citus.

No Cēbaota puses atskanēja kāda nenosakāma skaņa tā kā �ņuksts, tā kā nicino�a ķiķinā�ana. Es jau jums reiz sacīju, di�admirāli Troun, ka �is nav īstais varasspēks.

Tā jūs teicāt gan, � Trouns neitrālā toni piebal�soja. Vai varat pateikt, kā viņi nolēmu�i pretoties?

Cēbaota drūmā seja sadrūma vēl vairāk. Ne glu��i. Ta�u nekādu briesmu nav. To es skaidri nojau�u, iedziļinoties viņu prātos.

Labi. Tad dabūjiet "Nemesīdu" prom no pārē�jiem kuģiem un ziņojiet, kur tiksimies.

Pelleons sarauca pieri, pētīdams admirāli. Ser�?

Trouns pagriezās pret kapteini, viņa spo�ajās acīs bija parādījies brīdino�s spīdums. Pildiet savus pie�nākumus, kaptein! viņ� izrīkoja.

Un tad piepe�i sekoja negaidīta atklāsme Pelleons apjēdza, ka �is uzbrukums Jaunās Republikas teritori�jai iecerēts ne tikai kā aizsegs reidam uz kuģubūvētavu. Tas nozīmēja pārbaudi. Cēbaota spēju pārbaudi, jā gan, bet arī viņa pakļāvību pavēlēm. Jā, admirāl, Pelleons nomurmināja un pagrieza displejiem muguru.

"Himēra" tagad bija novietojusies tai paredzētajā vietā, kuģa turbolāzera dzinējs �ķieda sīkas dzirkstelītes. Displeja ekrāns te iedegās, te apdzisa, uz tā parādījās izvēlētie mērķi uz planētas, pēc tam atkal izzuda, un ekrāns icgaismojās no jauna. Vienā malā parādījās pāris vecu kreiseru "Himēras" apkalpe gatavojās uzsākt kauju ar tiem. Iztālēm mirdzinājās "Vētrasērgļa" ugunis un platforma; kamēr Pelleons vēroja notieko�o, kuģi ietina caurspīdīgi tvaiki. �ķita, ka cīņa norit sekmīgi.

Varbūt pat ļoti sekmīgi�

Ta�u, kad Pelleons pārbaudīja laika aplēses, viņa kuņģis nepatīkami iesmeldzās. Līdz �im Impērijas spē�ki bija zaudēju�i tikai trīs kaujiniekus, zvaig�ņu iznīci�nātāju bojājumi bija niecīgi, ja salīdzina tos ar defek�tiem, kādi bija radīti astoņiem ienaidnieka līnijkuģiem; pretinieki bija zaudēju�i astoņus cīnītājus. Impēristi nikni ap�audīja planētas aizstāvjus. Un tomēr�

Pelleons lēni un negribīgi pievērsās displejam sa�vā priek�ā. Pirms da�ām nedēļām viņ� bija izdarījis statistiskus aprēķinus, aplē�ot "Himēras" kaujasspējas un analizējot datus par pagāju�o gadu. Viņ� atsāka pētīt �os datus, analizēdams tos no jauna.

Nekādas kļūdas nevarēja būt. Ar ātrumu viss bija kārtībā, ar koordināciju tāpat, kuģis darbojās efektīvi un precīzi "Himēra" un tās apkalpe strādāja vēl ne�vainojamāk nekā parasti.

Kapteinis pagriezās, lai ielūkotos Cēbaota sa�springtajā sejā, un viņam pār muguru pārskrēja ledai�nas tirpas. Pelleons nekad netika pilnīgi izpratis Trouna teoriju par to, kā un kāpēc flote zaudēja Endoras kauju. Iespējams, ka viņ� glu�i vienkār�i ne�spēja un negribēju noticēt, ka tā tie�ām noticis. Un ta�gad pēk�ņi saprata, ka �is iznākums vairs nav ap�sprie�ams.

Lai gan Cēbaota uzmanība un viss varenais men�tālais gribasspēks bija pievērsts diviem kuģiem ap�mēram �etru gaismas gadu attālumā, viņam tomēr vēl atlika laika nodarboties arī ar �eit notieko�o.

Pelleons ar tādu kā zināmu nicinājumu bija prāto�jis, kādas tiesības �im vecajam vīram saukties par masieru, pievienojot savam vārdam meistara titulu. Tagad kapteinis to saprata.

Esam saņēmu�i jaunas ziņas, sakaru virsnieks zi�ņoja. Parādī jusies jauna grupa vidēja kalibra kreiseru.

Aiciniet "Vētrasērgli" palīgā! Trouns pavēlēja.

Jā, ser. Mēs pārtvērām arī viņu ziņojumus, ad�mirāl.

Pelleons atguvās no uzmācīgajām domām, nokratot tās. Viņ� pavērās turp, kur laistījās spo�ā gaisma. Uz tālākā no �īs sistēmas mēne�iem bi ja parādī jies jauns un spilgts gaismas aplis. Pavēliet ceturtajam eskadronani doties turp un iznīcināt to tur! viņ� izrīkoja.

Lai paliek, Trouns iejaucās. Kad �ie palīgspēki dosies ceļā, mēs jau būsim projām. Ļausim dumpinie�kiem nevajadzīgi tērēt spēkus un resursus, velti stei�dzoties turp, kur viss jau būs galā. Patiesībā� di�ad�mirālis nomurmināja, ielūkodamies pulkstenī, man �ķiet, ka mums laiks mest mieru un .doties projām. Lieciet kaujiniekiem atgriezties kuģos un visiem ku�ģiem uzņemt gaismas ātrumu, tikko kaujinieki būs uz klāja.

Pelleons klabināja datora taustiņus, noraidot "Himērai" rīkojumu gatavoties gaismas ātrumam. Tā bi�ja visparastākā militārā gudrība zvaig�ņu iznīcinā�tājiem �ajā uzbrukumā vajadzēja kļūt par mobilām aplenkuma vienībām pēc principa "a�i dod triecienu un atkāpies" tādas operācijas alla� bi ja potenciāli bīstamas un pietiekami posto�as. '

Ta�u �o gudrību teorētiķi noteikti nebija redzēju�i darbībā tādu karama�īnu kā di�admirālis Trouns.

Pavēliet arī abiem pārējiem kuģiem apturēt uz�brukumu! Trouns sacīja Cēbaotam. Cik noprotu, jūs esat pietiekami cie�ā kontaktā, lai to izdarītu?

Jūs no manis prasāt pārāk daudz, di�admirāli Troun! Cēbaots norūca. Viņa balss �ķita vēl ne�skaidrāka nekā pirmāk. Tie�ām pārāk daudz.

Es tikai gribu uzzināt to, ko vēl nezinu, Trouns bilda, apsviedies grozāmajā krēslā. Aiciniet tos at�pakaļ uz tik�anās vietu!

Kā vēlaties, vecais no�ņāca.

Pelleons atkal uzlūkoja Cēbaotu. Pārbaudīt viņa � spējas kaujas laikā bija gan nepiecie�ami, gan slavē�jami. Bet nupat jau �ķita, ka viss aizgājis pārāk tālu.

Viņam jāsaprot, kur� te ir pavēlnieks, Trouns klusi nomurmināja, it kā lasītu Pelleona domas.

Jā, ser! Pelleons pamāja, ar pūlēm valdīda�mies, lai balss skanētu pilnīgi mierīgi. Trouns nemitī�gi pierādīja, ka zina, ko dara. Tomēr Pelleons nespēja iestāstīt sev, ka di�admirālis pietiekami labi pazīst to spēku, kuru bija atmodinājis Veilendā. Trouns pamā�ja. Labi. Vai ir vēl kādas ziņas par raktuvēm, par kurām es interesējos?

Nē, nav vis, ser. Vēl pirms gada viņam liktos ' dīvaini un nereāli kaujas laikā runāties par nebūtis�kām lietām, kuras nebūt nav steidzami apsprie�amas.

Vismaz ne tādas, kādas jūs vēlaties dzirdēt. Man �ķiet, ka Ategas sistēma ir mums vispiemērotākā. Vai arī būs ja mēs atradīsim risinājumu, kā novērst pār�mērīgo saules intensitāti.

Tās ir minimālas problēmas, Trouns pa�paļā�vīgi sacīja. Ja lēciens laikā notiks pietiekami precī�zi, tad "Tiesātājs" katrā lidojuma reizē nonāks tie�ā saules gaismā tikai uz da�ām minūtēm. Tā korpuss noteikti spēj tik neilgu laiku �o intensitāti izturēt. Vispirms mums vajadzēs da�as dienas pastrādāt, lai pasargātu novēro�anas punktus un aizvāktu prom sensorus un sakaru ierīces.

Pelleons pamāja, neizteikdams nākamo jautāju�mu. Protams, ka tagad nebūs to grūtību, kuras parasti līdzīgos gadījumos radās ar zvaig�ņu iznīcinātājiem. Tagad, kad kopā ar viņiem bija Cēbaots, vairs ne.

Di�admirāli Troun?

Trouns pagriezās. Jā, māster Cēbaot?

Kur ir mani d�ediji, di�admirāli Troun? Jūs man apsolījāt, ka jūsu nogriji atgādās man d�edijus!

Neuzkrīto�i palūkodamies uz Ruha pusi, Pelleons redzēja Ruhu sakustamies. Tikai pacietību, māster Cēbaot! Trouns sacīja. Sagatavo�anās darbi aiz�ņem laiku, ta�u viss drīz būs gatavs. Viņi tikai nogai�da īsto bridi, lai rīkotos.

Būtu labi, ja tas brīdis pienāktu pēc iespējas drīz! Cēbaots brīdino�i noteica. Es jau sāku no�gurt no gaidī�anas!

Trouns uzmeta skatienu Pelleonam. Viņa sarkani spī�do�o acu skatiens �ķita kvēlojam apslēptā naidā. Mēs visi tāpat! viņ� norūca.

Tālu priek�ā kravas kuģim "Negantais" vienam no Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājiem, kas pārvadāja ekipējumu, kaut kas uzliesmoja, uzplaiksnīja kāda kustība un atkal norima. Viņi dodas projām! Mara paziņoja.

Ko, jau? Kards viņai aiz muguras pārvaicāja. Viņa balss izklausījās drūma.

Jau! viņa apstiprināja, lūkodamās displejā. Viens no zvaig�ņu iznīcinātājiem jau pārgājis gaismas ātrumā, pārējie sakustēju�iesun sāku�i pirmslidojuma manev�rus.

Interesanti, Kards nomurmināja, pienākdams klāt, lai pāri viņas plecam pavērtos displeja ekrānā. A�s uz�brukums, tūlīt atkāpjoties un ar zvaig�ņu iznīcinātā�jiem� Kaut ko tādu katru dienu nedabū pieredzēt.

Dzirdēju, ka līdzīgi pirms da�iem mēne�iem no�ticis ari Draukaiza sistēmā, sacīja otrais pilots apaļīgs vīrs, vārdā Le�tons. Tā pati taktika, tikai to�reiz cīņā devās tikai viens zvaig�ņu iznīcinātājs.

Cik noprotu, Kards sacīja, mēs te redzam di�admirāļa Trouna ietekmi uz Impērijas spēku stra�tēģiju. Viņa balss tonis �ķita domīgs, ar nelielu niclguma pieskaņu. Dīvaini gan. Kā rādās, viņ� uzņe�mas neparasti lielu risku nelielu potenciālo ieguvumu dēļ. Es prātoju, ko īsti viņ� patiesībā grib panākt.

Lai kas tas būtu, to nav tik vienkār�i uzminēt, Ma�ra sacīja, un viņas tonī varēja samanīt rūgtumu. Trouns nav tas cilvēks, kas darītu kaut ko tik vienkār�i, lai viņa nolūkus bez pūlēm varētu uzminēt. Ari toreiz senajās dienās, kad Impērija ievēroja noteiktu stilu un taktiku, admirālis domā�anas ziņā jau. at�ķīrās no visiem pārē�jiem.

Ta�u varētu atļauties nelielu vienkār�ību, ja jau teritori jas sarūk kā noticis ar Impēriju. Kards uz mirkli apklusa. Mara manīja, ka viņ� veras lejup, vē�rodams to. Kā �ķiet, tev par di�o admirāli Trounu ir kaut kas zināms?

Man par daudz ko ir kaut kas zināms, viņa mierīgi sacīja. Tāpēc jau tu mani padarīji par leit�nanti, vai atceries?

Trāpīts! viņ� nepiespiesti attrauca. Un tur ir vēl viens!

Mara palūkojās ekrānā tie�i laikā, lai ieraudzītu tre�o zvaig�ņu iznīcinātāju uzņemam gaismas ātru�mu. Vēl viens bi ja projām.

Vai mums nevajadzētu kustēties? viņa vaicāja Kardam. Pēc minūtes arī pēdējais būs projām.

Ak. mēs esam nokavēju�i priek�nesumu! Kards atteica. Es arī nupat iedomājos, ka būtu pa�māco�i pavērot kauju paskatīties, ja jau mēs esam gadīju�ies tuvumā īstajā laikā.

Mara sarauca pieri un palūkojās aug�up uz viņu. Ko tu gribi teikt? Mēs neesam nokavēju�i. Viņi mūs gaida.

Jā, gaida gan, Kards pamāja. Nelaimīgā kār�tā tie�i tagad visa sistēma gaida arī nelielu sirseņu spietu Jaunās Republikas kuģus. Diezin vai tādā at�mosfērā kāds gribēs rādīties tuvumā ar kontrabandas materiālu kravu uz borta�

Kas tev liek domāt, ka tie kuģi tie�ām atlidos? Mara apjautājās. Viņi nepaspēs laikā un nepagūs neko izdarīt.

Nē, ne jau tur ir tā sāls, Kards bilda. �īs iz�rādes jēga varētu būt gūt kādu politisku labumu, kļūt populāriem, izrādot savu spēku un varenību, de�monstrējot visvareno tehniku un apmājot lētticīgos. Iezemie�i visur jūtas pārliecināti, ka nekas tamlīdzīgs vairāk nekad nenotiks..'.

Un apsola palīdzību vraku aizvāk�anas darbos, Le�tons iestarpināja.

Tas ir pats par sevi saprotams, Kards sausi pie�krita. Jāņem vērā, ka �ī nav tā situācija, kurā mēs būtu velēju�ies iekļūt. Nākamajā pieturā nosūtīsim zi�ņu, ka pēc nedēļas mēģināsim atjaunot piegādes.

Tas viss man nepavisam nepatīk, Mara sacīja. Mēs ta�u viņiem apsolījām piegādāt visu laikā!Mēs apsolījām!

Iestājās īss klusuma brīdis. Tā ir parasta parādī�ba, Kards attrauca. Viņa balsī varēja sajust tādu kā ziņkāru pārsteigumu, kas slēpās aiz izlīdzinātā, saval�dīgā toņa. Es esmu tādā pārliecībā, ka viņi labprā�tāk pagaidīs un samierināsies ar novēlotu piegādi, ne�kā zaudēs visu kravu līdz ar kuģi.

Mara ar pūlēm aizgainīja nepatīkamas atmiņas. Solījumi� Tam es ticu, viņa piekrita, uzmanīda�ma displeju. Kamēr abi runājās, pēdējais zvaig�ņu iz�nīcinātājs pazudā no redzesloka, pārejot gaismas āt�rumā un atstājot aiz sevis saniknotus, bezspēcīgus cī�nītājus un pla�us postījumus. Tagad Jaunās Republi�kas politiķiem un armijniekiem būs ko darīt.

Kādu bridi Mara lūkojās uz attālajām planētām. Viņa prātoja, vai Lūkass Debesbraucējs būs starp tiem vīriem, kurus Jaunā Republika sūtīs palīgā dru�pu novācējiem.

Kad tu būsi gatava, Mara?

Viņa ar mokām atbrīvojās no uzmācīgās domas. Es�mu, ser! viņa atteica, pasniegdamās pēc pogas uz vadī�bas paneļa. Bet sev klusībā sacīja: "Vēl ne. Vēl neesmu. Bet drīz bū�u. Ļoti, ļoti drīz."

Attālais, draudīgais priek�mets salīgojās, sastinga uz vietas, �aubīgi sakustējās un sazvāļojās atkal. Tas uzplaiksnīja. Lea savicināja savu jauno gaismas zo�benu. kas atgādināja milzīgu varavīksnes arku, tikai temps nebija pietiekami ātrs. Ek! viņa norūca, sperdama soli atpakaļ.

Tu vēl nespēj pietiekami kontrolēt savu spēku, Lūkass tai sacīja. Tev vajag� Vienu mirklīti!

Sakoncentrējies, viņ� lika gaismas zobenam at�griezties vietā, skaidri atminēdamies pirmo praksi uz "Vanaga", kad nācās sakopot gribasspēku pēc Bena Kenobija pavēles, tajā pa�ā laikā paturot redzeslokā objektu. Veikt abus darbus reizē nebūt nebija viegli.

Iespējams, ka tie�i tāda bija skolotāja ideja. Var�būt stunda, kas apgūta stresa apstākļos, tiek apgūta labāk.

Lūkass vēlējās uzzināt, vai tā tomēr ir.

Es lieku lietā visu savu gribasspēku, lai kontro�lētu stāvokli, Lea bilda, berzēdama roku tajā vietā, kur to bija ķēris asmeņa atsitiens. Bet vēl nepārval�du tehniku. viņa turpināja, nomērīdama Lūkasu ar skatienu. Vai arī es neesmu īsti labi derīga tādām nodarbībām.

Tu spēj to iemācīties, Lūkass stingri sacīja. Es iemācījos, un man nebija tāda rūdījuma pa�aizsardzī�bas treniņos, kādu tu saņēmi Alderānā.

Varbūt tie�i tāpēc rodas problēmas, Lea no�murmināja. Varbūt man maisās pa kājām tie�i tās senāk apgūtās tehnikas� agrākie cīņas refleksi�

Jādomā, ka tā var būt, Lūkass atzina, vēlēda�mies uzzināt, vai tas tie�ām iespējams. Tādā gadī�jumā tev �ī pieredze jāatmet jo ātrāk, jo labāk. Un esi gatava�

Ieskanējās durvju zvans. Tas ir Hens, Lea pa�ziņoja, atkāpdamās no gaismas iero�a un atstādama to. Nāc iek�ā! viņa uzsauca.

Sveiki! -�Hens sacīja, ienākdams istabā un pēc kārtas uzlūkodams te vienu, te otru. Viņ� nesmaidīja. Kā veicas ar stundām?

Glu�i labi, Lūkass atteica.

Nevaicā, Lea nomurmināja, rādīdama vīram drūmu seju. Kas lēcies?

Imperiāli, Hens pikti norūca. Nupat uzbruka kuģubūvētavas sektoram, a�i nodarīja lielus postīju�mus un aizlidoja. Tā vieta saucas Bpfasa, un tad vēl divas, kuru nosaukumus grūti izrunāt.

Lūkass klusi iesvilpās. Trijās vietās vienlaikus? Tie gan kļūst visai apnicīgi, vai ne?

Sajās dienās sāk �ķist, ka tādas viņu izrīcības kļūst par parastu lietu, Lea noteica, pa�ūpodama galvu. Āda ap viņas acīm likās kā nospriegota tik ļoti viņa koncentrējās. Viņi kaut ko sadomāju�i,

Hen, es to jūtu. Kaut ko lielu, kaut ko bīstamu! To pateikusi, Lea bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Bet es neparko pasaulē nespēju iedomāties, kas tas ir.

Jā, Akbars sacīja to pa�u, Hens apstiprināja, pamādams ar galvu. Problēma ir tāda, ka viņam nav ne jausmas, kā turēties pretī. Ja runājam par stilu un taktiku, tad viss ir tas pats Impērija tā izrīkoju. sies jau pusotru gadu.

Es zinu, Lea nomurmināja. Bet nevērtēsim Akbaru par zemu viņam ir militārais instinkts. Nav svarīgi, ko citi par to saka.

Hens uzrāva uzaci. Paklau, mīļā, es esmu tuvā pusē. Vai to tu atceries?

Viņa neizteiksmīgi pasmaidīja. Atvaino. Cik smagi ir postījumi?

Hens paraustīja plecus. Nav tik ļauni, cik ļauni varētu būt, It īpa�i ņemot vērā, ka viņi katrai no �īm vietām uzbruka ar �etriem zvaig�ņu iznīcinātājiem. Bet mūsu aizsardzības sistēmas ir pamatīgi cietu�as.

-. Varu iedomāties, Lea nopūtās. Ļaujiet uzmi�nēt� Mona Motma dro�i vien vēlas, lai es dodos turp un pārliecinu viņus, ka Jaunā Republika tie�ām� spējīga un vēlas tos aizsargāt.

Kā tu to uzzināji? Hens nobubināja. Cū jau gatavo "Vanagu" lidojumam.

Tu ta�u nedosies turp viena, ko? Lūkass no�prasīja. Pēc notikuma Bimmisāri�

Ak, neuztraucies! Rēns sacīja, saspringti pa�smaidīdams. �ajā reizē mēs neiekritīsim slazdos. Aplūkot postījumus dosies divdesmit kuģi un divi eskadroni. Tātad par dro�ību nav ko uztraukties.

Par Bimmisāri mums teica to pa�u, Lūkass aizrādīja. Labāk jau es arī do�os līdzi.

Hens uzlūkoja sievieti. Bet �ajā reizē� tu nevarēsi.

Lūkass sarauca pieri. Kāpēc tad ne?

Tāpēc, Lea klusi atbildēja, ka Bpfasas iedzī�votājiem nepatīk d�ediji.

Hens saviebās viņ� uzmeta lūpu. Stāsta, ka da��i no viņu d�edi jiem kara laikā uzvedu�ies nelāgi un ievārīju�i visīstāko putru līdz tam laikam, kad ti�ku�i apstādināti. Vismaz tā Mona Motma apgalvo. �

Viņai taisnība, Lea piekrīto�i noteica, pamāda�ma ar galvu. Mēs vēl tagad dabū jam dzirdēt atbal�sis pēc visa tā fiasko Impērijas Senātā, kad es vēl pie�dalījos sēdēs. Un runa bija ne tikai par Bpfasu vēl �ur un tur tum�ie d�ediji sataisīju�i visādas nepatik��anas, izbēgu�i un rīkoju�ies visā kuģubūvētavas sek�torā. Viens no tiem pat ticis līdz Dagobahai, un tikai tad notverts.

Lūkass juta, ka tam drebuļi pārskrien pār visām miesām. Dagobahai? Kad tas bi ja? viņ� noprasīja tik nevērīgi, cik vien spēdams.

Pirms trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem, Lea atbildēja. Viņas pierē ievilkās tikko jau�amas grumbiņas. Viņa vēroja Lūkasa seju. Kāpēc tu vaicā?

Lūkass pa�ūpoja galvu. Viņam nekad nebija gadī�jies no Jodas dzirdēt, ka Dagobahā jebkad būtu pabi�ju�i tum�ie d�ediji-, Bez kāda īpa�a iemesla, viņ� nomurmināja.

Labi, mēs varam to apspriest vēlāk, Hens ie�starpināja, Jo ātrāk mēs dosimies ceļā, jo ātrāk tik�sim ar to galā.

-Tā ir, Lea piekrita, piestiprinādama pie jostas gaismas zobenu un virzīdamās uz durvju pusi. Pa�ņem�u savu ceļojumu somu un pateik�u Vinterai da��us rīkojumus. Tiksimies uz kuģa.

Lūkass noskatījās, kā viņa aiziet. Atpakaļ pagrie�zies. viņ� redzēja; ka Hens to novēro. Tas viss mannepatīk, Hens sacīja.

Neraizējies, ar viņu viss būs kārtībā, Hens mierināja. Paklau, es zinu, cik ļoti tu �ajās dienās centies viņu pasargāt. Bet lielais brālis vienmēr nevar būt viņai blakus.

Patiesībā mēs tā arī neesam noskaidroju�i, kur� no mums ir vecāks, Lūkass nomurmināja.

Lai būtu, kā būdams, Hens norūca un atmeta ar roku, labākais, ko tu vari darīt, ir tas, ko tu dari. Tu skolo viņu par d�ediju, lai viņa kļūtu spējīga at�vairīt visu, ko imperiāli varētu vērst pret viņu.

Lūkasam sa�ņaudzās kuņģis. Es ceru, ka tā būs.

Kamēr es un Cū esam viņai līdzās, tā būs! Hens noieicji, tuvodamies durvīm. Tiksimies, kad mēs būsim atgriezu�ies.

Esiet uzmanīgi! Lūkass viņam uzsauca.

Hens pagriezās. Viņa sejā bija tāda kā aizvainota, kā bērni�ķīgi naiva izteiksme. Ehē, viņ� noteica. Tas ta�u esmu es!

Hens aizgāja, un Lūkass palika viens.

Viņ� kādu mirkli klaiņoja apkārt pa istabu, pūlēdamies aizmirst^smago atbildības nastu, kas spieda tam plecus. Riskēt ar pa�a dzīvību tas nebija nekas īpa�s, bet rū�pēties par Leas dzīvību un nākotni bija glu�i kas cits. Es neesmu skolotājs, viņ� skaļi sacīja tuk�ajai istabai.

Vienīgā atbilde bija zibenīga kustība sakustējās no attāluma vadāmais gaismas ierocis. Kāds pēk�ņs I ūkasa impulss bija to sakustinājis, atgrie�ot tajā dzī�vību laikam viņ� piepe�ā kareivīguma uzplūdā bija Ivēris pēc gaismas zobena, it kā dotos uzbrukumā. Kāds ducis stobru iz�āvās uz priek�u, vadības ierīce iesīcās kā samīts kukainis. Lūkass bez pūlēm steig�us nobloķēja katru no �iem stobriem, novicinādams gaismas zobenu. Zibsnis uz�ķīlās tik �ilbino�s, ka li�kās tas aprīs viņu pa�u, miesu un dvēseli pārņēma dīvaina eksaltācijas sajūta. �is te bija kaut kas tāds, ar ko viņ� spēja cīnities ierocis nebija tik tāls un noslēpumains kā pa�a bailes, tas bija reāls un taus�tāms. Stobri iz�āva, ta�u katrs lādiņ� ar riko�etu at�sprāga atpakaļ, nenodarot nekādu ļaunumu, gaismas zobena asmens atvairīts.

Piepe�i treniņierocis mitējās darboties. Lūkass mulsi raudzījās turp, brīnīdamies, kas noticis� un pēk�ņi pamanīja, ka smagi elpo. Smagi elpo un ir no�svīdis. Viņ� saprata, ka ierocis ieprogrammēts tā, lai tas darbotos zināmu laiku, un tagad �is laika limits tuvojās beigām.

Viņ� salocīja gaismas zobenu un pieāķēja to atpa�kaļ pie jostas, mazliet apjucis pēc nule notiku�ā. �ī nebija pirmā reize, kad viņ� bija zaudējis laika izjūtu, ta�u agrāk tas parasti atgadījās klusas meditācijas rei�zēs. Kaut kas līdzīgs kaujas situācijā bija noticis tikai Dagobahā, Jodas pārraudzībā.

Dagobahā�

Ar piedurkni notraukdams sviedrus, kas no pieres tecēja acīs, viņ� piegāja pie vadības pults telpas stūri un ieslēdza saziņas ierīci. Te Debesbraucējs, viņ� nosauca savu pavārdu. Gribu, lai mans X klases lidaparāts pēc stundas būtu gatavs lidojumam.

Jā, ser, atsaucīgi sacīja jaunais apkalpes virs�nieks. Bet jūs esat mums vajadzīgs pirmām kār�tām lai pārbaudītu aparatūru.

Pareizi, Lūkass piekrīto�i nomurmināja. Viņ� bija atteicies atļaut sava X klases lidaparāta datoru pārbaudi ik pēc pāris mēne�iem, lai gan tāda pārbaude lika uzskatīta par standarta procedūru. Rezultāts bija tāds, ka datorus pārzināja tikai Artū tie bija kā saku�su�i kopā ar �o unikālo personību, un �īs attiecības jau pārsniedza parastās droida iespējas. Nelaimīgā kārtā tas nozīmēja, ka neviens no apkalpes stacijas datoriem vairs nespēja pievienoties X klases datoram un sazinā�ties arto. Droids būs klāt pēc da�ām minūtēm.

Jā, ser.

Lūkass izslēdza saziņas aparātu un atlieca mugu�ru. klusībā brīnīdamies, kāpēc viņ� darīja to, ko darī�ja, Joda ta�u vairs nebija Dagobahā, lai izrunātos un atbildētu uz viņa jautājumiem.

Bet var būt, ka tomēr bija?

Kā redz,at, Ved�s sacīja, un viņa balss sadrūma. brienot pa plastikāta un keramikas lauskām, te viss ir sadragāts.

Par to es ne�aubījos, Lea piekrita, izjūtot vieg�lu nelabumu, tomēr lūkojoties apkārt un pat pavero(ies oļainā krātera dziļumā. Pulciņ� pārējo Republi�kas pārstāvju, kuri bija ieradu�ies kopā ar viņas dele�gāciju, klīda apkārt, klusi tērzējot ar bpfasiem un rei�zumis apstājoties, kad priek�ā pagadījās lielākas gru��u kaudzes pārpalikums no tā, kas reiz bija jaudīga aizsardzības ierīce.

Cik daudzi cilvēki gāju�i bojā �ajā uzbrukumā? Lea vaicāja, nebūt ne īpa�i pārliecināta, ka vēlas dzir�dēt atbildi.

�ajā sistēmā da�i simti, Ved�s sacīja, ielūko�jies datu pierakstos. Patiesībā zaudējumi nav tik lieli, kā varētu domāt.

Nav gan. Lea neviļus palūkojās aug�up dziļa�jās, zilganzaļajās debesīs virs viņiem. Tie�ām, zaudē�jumi nebija pārāk lieli. īpa�i tad, ja ņēma vērā faktu, ka uzbruku�i bija ne vairāk, ne mazāk kā veseli �etri zvaig�ņu iznīcinātāji, kuri spēja nest milzu postīju�mus. Tomēr ir nodarīts liels posts.

Jā, Ved�s pamāja. Ta�u ne tik liels, kā varēja būt.

Es prātoju, kāpēc tā, Hens nomurmināja.

Tāpat kā visi pārējie, Ved�s piekrita. Da�u pēdējo dienu laikā �is bija otrais jautājums, kuru cil�vēki uzdeva cits citam.

Un kāds bija pirmais? Lea apvaicājās.

Ļauj man uzminēt, bilda Hens, nesagaidījis Ved�a atbildi. Pirmais ir kāpēc viņi vispirms uz�bruka Bpfasai.

Viss pareizi, Ved�s pamāja atkal. Nav jau tā, ka tiem nebūtu labāku mērķu izvēle ir liela. Jūs uz�minējāt Slais Vēnas kuģubūvētavā, kura ir trīsdesmit gaismas gadu attālumā, jebkura laikā atrodas kādi simt kuģi. par novietnēm nerunājot. Tad vēl saziņas līdzekļu stacija apmēram se�desmit gaismas gadu at�tālumā un lieli tirdzniecības centri simt gaismas gadu robe�ās. Lieliskas izredzes visos virzienos, zvaig�ņu iznicinātāji var nokļūt visur. Tad kāpēc Bpfasa?

Lea apdomāja nupat dzirdēto. Tas tik biju jautā�jums! Slais Vena tiek pietiekami modri apsargāta un ir labi nocietinātā, viņa nomurminā ja. To sargā gan mūsu iznīcinātāji, gan pa�as būvētavas sardzes posteņi, kuri vienmēr ir uz vietas� jebkur� impērists, kuram par to ir kāda sajēga, divreiz apdomās, pirms tur ielauzīsies. Un visas �īs kārdino�ās vietas ir daudz tālāk Jaunās Republikas teritorijā nekā Bpfasa. Varbūt viņi negribēja riskēt, ielau�oties tik tālu�

Ja nu viņi pārbaudīja kādu jaunu sistēmu kā tā darbojas kaujas apstākļos? Hens uz labu laimi mi�nēja.

Mēs nezinām, vai tiem ir kāda jauna sistēma, Ved�s aizrādīja. �ādi savstarpēji koordinēti vairāku kuģu uzbrukumi ir bi ju�i jau iepriek�.

Nē! -= Hens noteica, pa�ūpodams galvu. Nē. Viņiem ir kaut kas jauns. Kāda palīgierīce, kas tiem palīdz izlauzties cauri aizsardzības sistēmām.

Nedomāju vis, ka tā būtu ierīce, Lea sacīja. Viņa juta, ka tai pār muguru pārskrien vēsi drebuļi. Apziņas dzīlēs kaut kas sakustējās� kaut kas prasī�jās ārā. Neviena no trim aizsardzības sistēmām ne�ko tamlīdzīgu neuztvēra.

Hens sarauca pieTi un uzlūkoja viņu. � Vai ar tevi viss kārtībā? � viņ� klusi pavaicāja.

Jā! viņa nomurmināja, vēlreiz nodrebināda�mas. Es tikai atcerējos� to, kā Darts Veiders Bespinā mūs spīdzināja. Lūkass juta, ka tas notiek, lai kur viņ� tobrīd atradās. Un klīda baumas, ka impera�toram un Veideram arī ir spējas�

Jā gan, bet viņi abi ir miru�i! Hens atgādināja. Lūkass tā teica.

Es zinu, Lea attrauca. Ta�u kņudinā�ana kaut kur apziņas dzīlēs kļuva spēcīgāka. Bet ja nu impēristiem ir vēl kāds tum�o spēku d�edijs?

Ved�s bija viņiem abiem priek�ā, ta�u tagad viņ� pagriezās.atpakaļ. Jūs runājat pār Cēbaotu?

Ko? Lea pārvaicāja, pieri saraukusi.

Par D�orasu Cēbaotu, Ved�s paskaidroja. Man likās, ka dzirdēju jūs pieminam tum�o spēku d�edi�ju-

Es pieminēju gan, Lea novilka. Bet kas ir D�orass Cēbaots?

Pirmsimpērijas laikos tas bija viens no di�āka�jiem d�ediju meistariem, Ved�s atbildēja. Viņ� esot pazudis pirms klonēto kariem. Pirms da�ām die�nām dzirdēju baumas, ka �is d�edijs atkal atradies un ierīkojies uz dzīvi kādā nelielā planētvalstī, ko dēvē par D�omarku.

Tiesa. Hens norūca. Tātad viņ� sacel�anās laikā kaut kur sēdēja, rokas klēpī salicis?

Ved�s paraustīja plecus. Es tikai pastāstu ziņas, ģenerāl, viņ� sacīja. Es tās neizdomāju.

Mēs varam pavaicāt Lūkasam, Lea ieminējās. Varbūt Lūkass kaut ko zina. Vai esam gatavi doties ceļā?

Protams, Ved�s atteica. Kuģi ir tur.

Un tad pēk�ņi kņudinā�ana Leas apziņas dzīlēs pārtapa pārliecībā. Hen, Ved� tupties!

Tie�i tobrīd krātera malā parādījās da�i pietiekami labi atmiņā paliku�ie pelēksejainie citplanētie�i.

Picsargieties! Hens uzsauca pārējiem republi�kas pārstāvjiem krāterī, jo atnācēji pacēla iero�us. Saķēris Leas roku, viņ� ienira aiz liela, bet slikti no�stiprināta metāla aizsargvairoga, kur� nez kāpēc bija līdz pusei ierakts zemē. Ved�s bija tie�i viņiem priek��ā. ta�u apcirtās, lai meklētu patvērumu, un atdūrās pret sievieti.

Piedodiet! viņ� taisnodamies elsa, izvilkdams ieroci un piesardzīgi lūkodamies apkārt. Ta�u neko daudz viņ� nepaguva ieraudzīt, jo gar viņa seju aizspindza metāla lādiņ�, un tas atrāvās atpakaļ. Neesmu īsti pārliecināts, ka zinu, kas notiek, viņ� bilda, bet man �ķiet, ka mēs esam iekūlu�ies nepatik�anās.

Man liekas, ka tā ir taisnība, Hens drūmi pie�krita. Lea pagriezās un uzlūkoja viņu. �ajā brīdī Hens jau bija izvilcis ieroci un ar brīvo roku piestip�rināja saziņas ierīci atpakaļ pie jostas. Viņi apguvu��i pagāju�o mācībstundu, viņ� norūca. �ajā reizē tie parūpēju�ies, lai mums pārtrūktu sakari ar ku�ģiem. ..

Lea juta. ka viņu krata auksti drebuļi. Te, tik tālu projām, bez sakariem ar kuģiem viņi bija gandrīz pilnīgi bezpalīdzīgi. Tiem bija laupītas jebkādas izre�dzes saņemt palīdzību.

Leas roka, kuru tā neviļus pacēla pie krūtīm, atdū�rās pret jauno gaismas ieroci. Viņa izvilka to, pēk�ņā apņēmībā atbrīvodamās no bailēm. Vai viņa jau būtu apguvusi d�ediju mākas visā pilnībā vai nebūtu, pie�redzējusi vai ne, Lea negatavojās padoties bez kaujas.

Kā �ķiet, tad jūs �os pelēkos jau pazīstat, Ved�s ierunājās, akli iz�audams da�us lādiņus gar vairoga ma�lu uzbrucēju virzienā.

Mēs esam tiku�ies, Hens norūca, 'pūlēdamies nostāties izdevīgā pozīcijā, lai varētu �aut. Lai gan es nekad neesmu sapratis, ko īsti viņi grib!

Lea sagatavoja gaismas zobenu darbam, klusībā prātodama, vai viņa ir pietiekami apguvusi māku rī�koties ar to un vai spēs atvairīt �āvienus. Ta�u starp iero�u sprakstiem un metāla d�inkstiem Lea piepe�i izdzirda kādu jaunu skaņu. Hen!

Es dzirdēju! Hens nomurmināja. Cū lido �urp.

Ko? Ved�s vaicāja.

To kaukoņu, ko mēs dzirdam, rada "Vanags"! Hens paskaidroja. Un atgāza galvu, lai pavērtos aug�up. Laikam �ūbeka atklāja, ka �ie mūs aplen�ku�i, un izlēma par tālāko. Tur lido "Vanags".

Pāri galvai ar spalgu kaucienu pārslīdēja pazīstamis "Vanaga" siluets. Tas apmeta loku, nelikdamies ne zinis par �āvieniem, kuri nespēja tam neko nodarīt

lodes ar riko�etu atlēca no kuģa ap�uvuma -, un nolaidās tie�i starp republikāņiem un uzbrucējiem. Piesardzīgi lūkodamās gar vairoga malu, Lea redzēja, kā uz viņu pusi nolai�as traps.

Lieliski! Hens sacīja, vērdamies pār Leas ple�cu. Viss kārtībā. Es ie�u pirmais, lai jūs pasargātu no lodēm ceļā līdz trapam. Lea, tu iesi nākamā. Ved�, lev atliek tikai sekot viņai. Neatsiābmiet uzmanību �ie dro�i vien mūs aplenku�i no visām pusēm.

Skaidrs! Ved�s norūca. Mēs esam gatavi!

Lai notiek! I Iciis jau grasījās atstāt aizsegu.

Vienu mirklīti! Lea piepe�i ierunājās, saķerda�ma viņa roku. Te kaut kas nav kārtībā.

Tūlīt būs tiem neizdosies mūs no�aut! Ved�s attrauca.

Es runāju nopietni! Lea neatlaidās. Te kaut kas nesaskan!

Piemēram? Hens noprasīja, drūmi raukdams pieri. � Ejam, Lea. mēs nevaram te sēdēt visu dienu!

Leas zobi sacirtās viņa pūlējās apjēgt, kas tā par sajūtu apziņas dzīlēs atkal kaut kas uznira. Tas vēl bija neskaidrs un miglā tīts� un tad pēk�ņi viņa zināja. Tur ir �ū, viņa sacīja. Es jūtu, ka ir.

Pārāk tālu, lai varētu sajust, Ved�s nepacietīgi nomurmināja. Iesim, tie iznīcinās kuģi, ja mēs to nesasniegsim laikā.

Mirklīti pagaidiet, Hens norūca, joprojām rauk�dams pieri. Ar viņu viss ir kārtībā, lai gan tie �āva visu laiku� Ta�u �ādos apstākļos viņam vajadzēja�

Hens aprāvās, viņa sejā bija parādījusies dīvaina iz�teiksmē. Pagāja sekunde, un Lea saprata. Likt lietā iero�us, kas iebūvēti kuģa sānos! viņa sacīja. Kāpēc viņ� tos nepielietoja?

Tas ir labs jautājums, Hens nikni noteica. Viņ� atkal paliecās uz priek�u gar vairoga malu, �ajā reizē nopētīdams kuģi pamatīgāk. Kad Hens atkal pieliecās, viņa sejā bija parādījies sardonisks smaidiņ�. Atbil�de ir vienkār�a tas nav "Vanags".

Ko? Ved�s pārvaicāja. Viņam bija atkāries �oklis.

Tas ir viltojums, Hens paskaidroja. Es ne�spēju noticēt, ka pelēkie spēju�i pagatavot tāda kuģa kopiju� kur gan viņi būtu to būvēju�i?

Ved�s klusi iesvilpās. �ie pclēkģīmji tie�ām jums nevēl labu!

Jā, arī man ir radies �āds iespaids! Hens no�murmināja. Vai jums ir kāda ideja? .

Ved�s pavērās gar vairoga malu. Es nezinu, vai vajadzētu skriet turp.

Nē, jo tie tup tur uz krātera malas un gaida izde�vību mūs nokniebt, Lea attrauca.

Mjā, Hens piekrita. Ta�u, kad viņi apjēgs, ka mēs negatavojamies līst slazdā, varbūt sekos vēl kas ļaunāks.

Vai nav kāda iespēja vismaz padarīt nekaitīgu �o kuģi? Lea apjautājās. Lai tas nespētu uzlidot un uzbrukt mums no aug�as?

Ir daudz da�ādu iespēju, viņ� norūca. Nelai�me tā, ka vairums no �īm iespējām paveras tikai tad, ja mēs būtu tur iek�ā. No ārpuses aizsargierī�u nav daudz, bet tās dro�i pasargā korpusu no vieglajiem rokas iero�iem.

Vyi tās pasargā ari pret gaismas ieroci?

Viņ� neticīgi uzlūkoja sievieti. Tu ta�u negribi sacīt, ka�?

Nedomāju vis, ka mums vēl palikusi kāda cita izvēle, viņa sacīja. Vai varbūt ir?

�ķiet, ka ne, viņ� saviebies piekrita. Labi, bet� ie�u es!

Lea papurināja galvu. Mēs visi iesim, viņa sa�cīja. Ir skaidrs, ka tiem kāds no mums vajadzīgs dzīvs, citādi mēs jau būtu nogalināti no aug�as, no kuģa. Ja mēs iesim visi reizē, viņi ne�aus. Iesim tais�ni uz priek�u, it kā gatavotos iekāpt, bet pēdējā mir�klī metīsimies uz visam pusēm un paslēpsimies aiz trapa. Mēs ar Ved�u varam pa�audīt, lai piesaistītu viņu uzmanību, kamēr tu ar gaismas zobenu padarīsi tos cīņas nespējīgus.

Es gan nezinu� Hens nomurmināja. Man �ķiet, ka jāiet tikai mums ar Ved�u�

Nē, jāiet ir mums visiem! Lea uzstāja. Tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai tie ne�auj.

Hens uzlūkoja Ved�u. Kā rādās?

Rādās tā, ka �ī ir labākā izdevība, kāda mums varēja gadīties! uzrunātais atbildēja. Ta�u, ja mēs to darām, tad tas jādara ātri.

Jā. Hens dziļi ievilka elpu un pasniedza Leai savu ieroci. Viss kārtībā. Dod man gaismas zobenu. Tā, esam gatavi! Ejam!

Viņ� izmetās no aizsega un skrēja uz kuģi, skrējienā pieliekdamies, lai izvairītos no �āvieniem, kuri sprakstēja pār krāteri. Pārējie republikāņi kā Lea pamanīja pietiekami nodarbināja uzbrucējus at�audīdamies. Kuģī Lea pamanīja kādu kustību un cie�āk sa�ņaudza rokā Hena ieroci. Pussekundes laikā Hens sasniedza trapu; piepe�i viņ� pieliecās un nozuda aiz tā.

Pelēkie laikam tūlīt saprata, ka viņi nav iekritu�i izliktajos slazdos. Kad Lea un Ved�s ienira aiz trapa tā pretējā pusē, no �āvēju puses sākās īsta un atklāta viesuļuguns. Nometusies zemē, Lea palīda zem ram�pas, cik tālu vien spēja, nemitīgi �audama uz labu lai�mi, lai tie tur iek�ā neiedomātos nākt lejā. Otrā ram�pas pusē �āva Ved�s, aiz muguras viņa dzirdēja skrapstoņu tur Hens ieņēma pozīciju, lai veiktu kā�du jau ieplānotu sabotā�as aktu. Kāds �āviens aizspindza garām ari no aug�as, tik tikko neķerot viņas kreiso plecu, tāpēc Lea mēģināja ierausties vēl dziļāk rampas ēnā. Aizmugurē Lea cauri �āvienu sprakstiem izdzirda �ņācienu tur Hens iededzināja viņas gais�mas ieroci. Zobus sakodusi, viņa saspringa, pati nezi�nādama, kāpēc.

Sekoja apdullino�s uzliesmojums, kas notrieca sievieti zemē kuģis pacēlās gaisā apmēram metra augstumā, bet pēc tam atkal atkrita atpakaļ.

Leai zvanīja ausīs, viņa izdzirda bļāvienu tādu kā kara saucienu. �audī�anās piepe�i aprima, un klu�sumā Lea varēja sadzirdēt tikai dīvainu �ņākoņu kaut kur virs galvas. Lea uzmanīgi izspraucās no rampas apak�as un rāpās projām no slēptuves.

Viņa gatavojās skatīt kādas Hena veiktās sabotā��as sekas, ta�u nebija sagatavojusies ieraudzīt milzī�go, balto gāzu mākoni, kas uz�āvās debesīs kā no darboties sāku�a Vulkāna.

Vai tev patīk? Hens noprasīja, tuvodamies Leai un vērdamies aug�up, apbrīnojot savu roku darbu.

Atkarībā no tā, vai kuģis uzsprāgs vai nē, Lea sacīja. Ko tu izdarīji?

Pārcirtu dzesinātāja vadus, Hens sacīja, pa�ņemdams viņas ieroci un sniegdams atpakaļ tās gais�mas zobenu. Ar to pietiks, lai kuģa dzinējs izietu no ierindas.

Man �ķiet, ka dzesinātāja gāzes ir bīstamas ve�selībai, tās nedrīkst ieelpot! Lea iesaucās, aplūko�dama bangojo�o gāzu mākoni.

Tā ir, Hens piekrita. Bet �is gāzes ir vieglā�kas par gaisu, tāpēc mums"te nebūs nekādu problē�mu. Ceru, ka kuģa iek�pusē būs citādi.

Lea piepe�i pamanīja, ka apkārt iestājies pilnīgs klusums. �ie beigu�i �audīties, viņa ieminējās.

Hens ieklausījās. Tev taisnība. Un arī tic, kuri atrodas kuģa iek�pusē.

Es prātoju, ko �ie domā pasākt, Lea nomurmi�nāja, cie�āk satverdama gaismas ieroci.

Pēc sekundes atbilde bija skaidra. Virs viņiem no�dārdēja tāds kā pērkona grāviens, piespie�ot sievieti pie zemes. Vienu baiļpilnu sekundi viņa domāja, ka citplanētie�i iedarbināju�i kādu kuģa pa�iznīcinā�a�nās programmu, ta�u skaņa izdzisa, un rampa Leai lī�dzās joprojām bija palikusi neskarta. Kas tas bija?

Tas. mīļā. Hens paskaidroja, pieceldamies kā�jās, bi ja lidaparāts. Viņ� piesardzīgi virzījās pro�jām no rampas aizsega, pētīdams debesis. Pie�mērots manevrē�anai atmosfērā. Man nebija ne jaus�mas, ka tādi manevri notiek tik skaļi.

Tādi fie ir, Lea noteica. Tā ir tiesa. Un ko ta�gad?

Tagad� Hens sacīja, pievienosimies mūsu pavadonim un dosimies prom no �ejienes.

Mūsu pavadonim? Lea pārprasīja, pieri saraukusi. Kādam pavado�?

Viņas nepabeigtais jautājums palika pusē to pār�trauca motoru rēkoņa tie bija trīs X klases lidaparāli, izkārtoju�ies kaujas ierindā. Lea palūkojās uz balto gāzu maisījuma mākoni� un pēk�ņi saprata. Tu to izdarīji tī�ām, vai ne?

Jā, protams, Hens nevainīgi atzinās. Kāpēc, padarot nelietojamu kuģi, tajā pa�ā reizē nenosūtīt zi�nu savējiem? viņ� pavērās aug�up uz mākoni. Vai zini, viņ� domīgi sacīja, reizēm es pārsteidzu pats sevi.

Varu jums galvot, kaptein Solo, "Vanaga" skaļrunī paziņoja admirālis Akbars, ka mēs darām visu, lai noskaidrotu, kā tas viss notika.

Jūs jau to teicāt pirms �etrām dienām, Hens atbildēja, ļoti pūlēdamies būt pieklājīgs. Ta�u tas ne�nācās viegli. Viņ� pats jau sen bija pieradis pie �au�dī�anās, kad �āva uz viņu pa�u. bet tāds stāvoklis, kad Lea riskētu ar dzīvību kopā ar viņu, bija glu�i kas cits. Turpiniet vien nav ta�u daudz tādu cilvē�ku, kuri zināja, ka mēs dosimies uz Bpfasu.

Jūs dro�i vien sa�utīsiet, Akbars bilda. Pado�mes locekļi, viņu sekretāri, kuģu apkalpes un koman�das lidlaukā, dro�ības dienesti un personāls� iznāk, ka par lidojumu zināja apmēram divsimt cilvēki. Pat nepieskaitot klāt draugus un kolēģus, kuriem varēja pateikt tālāk �ie divsimt cilvēki. Pārbaudīt tos visus tas ir ļoti laikietilpīgs darbs.

Hens saviebās. Tas gan ir lieliski. Un kā jums �ķiet, ko lai mēs pa to laiku darām?

Jums ta�u ir pavadoņi.

Tie mums bija arī pirms �etrām dienām, Hens pukojās. Un neko nepalīdzēja. Komandors Antils un viņa bra�ais eskadrons lieliski tiek galā kosmosa cīņās, bet �ādās lietās viņi nav pietiekami lietpratīgi. Mēs la�bāk iztiktu ar leitnantu Peid�u un da�iem viņa viriem.

Nelaimīgā kārtā viņ� pilda citu uzdevumu! Akbars atteica. Sados apstākļos laikam būtu labāk, ja jūs atvestu padomnieci Orgenu Solo atpakaļ uz �e�jieni, kur viņa būtu dro�ībā.

Man gribētos gan, Hens bilda. Jautājums ti�kai, vai viņa Karaskentā būtu pasargāta tādā pa�ā mē�ra kā �eit.

Iestājās pailgs klusuma bridis, un Hens bez pūlē�jam iztēlojās Akbara milzīgās, dobumos iegrimu�ās un izvalbītās acis. Man nav skaidrs, vai es esmu mierā ar �ādu atbildi �ādā tonī, kaptein! admirālis nobēra.

Es neteiktu, ka man pa�am tā sagādātu prieku, admirāl! Hens attrauca. Bet saprotiet mani parei�zi: ja imperiāli izdabū informāciju ārā�no pils, tie tik�pat viegli var iedabūt savus spiegus arī tur iek�ā.

Man gan ne�ķiet īpa�i ticami, ka tā varētu no�tikt, Akbars ledainā tonī atcirta. Dro�ības pasāku111i, kurus esmu veicis Karaskentā, ir glu�i pietieka�mi, lai turētu imperiālus dro�ā attālumā un atmskotu viņus, lai ko tie mēģinātu izdarīt.

Esmu pārliecināts, ka tā tie�ām ir, admirāl, Hens nopūzdamies sacīja. Es tikai gribēju aizrā�dīt�

Mēs dosim ziņu, kad mums būs vairāk informā�cijas. kaptein! Akbars noskaldīja. Līdz tam lai�kam dariet, kā jums labpatīk. Karaskenta gan ir dro��ākā attālumā.

Klusā dūkoņa saziņas icricē noklusa. Kā tad, I lens klusi nomurmināja. Un Bpfasa ari.

Kādu minūti viņ� sēdēja turpat "Vanaga" kabīnē, do�mādams niknas domas par politiķiem kopumā un par Ak�baru it īpa�i. Viņa priek�ā mirgoja displeji, kuros parasti varēja noteikt kuģa atra�anās vietu un pārredzēt stāvlau�kumu visapkārt, it īpa�i zem lūkas. �aujamie kuģa sā�nos bi ja gatavi �au�anai, aizsardzības sistēma iedarbināta, lai gan �ajā atmosfērā tā varēja būt nepietiekami efektīva.

Hens pa�ūpoja galvu un saviebās, it kā mutē būtu sajutis nelāgu gar�u. "Kur� būtu varējis iedomāties," viņ� domāja, "ka pienāks diena, kad man pa�a runas izklausīsies kā paranoiķa murgi?"

Kabīnē aiz viņa atskanēja klusi soļi. Hens pagrie�zās un neviļus tvēra ieroci.

.Tā esmu es, Lea ierunājās, tuvodamās Henam un ielūkodamās displejos. Viņa likās nogurusi. Vai tu jau beidzi sarunu ar Akbaru?

Tā nebi ja saruna �ā vārda īstajā nozīmē, Hens nīgri atbildēja. Es jautāju, ko viņi darīju�i, lai no�skaidrotu, kā mūsu pelēkie draudziņi ar ��aujamajiem uzzināju�i, ka mēs turp dosimies, un admirālis apgal�voja, ka �ie darot visu iespējamo, lai to izdibinātu. Laikam uzminu viņam uz papē�iem, jo tas sāka spiri�nāties. Kā jau Akbars pēdējā laikā paradis.

Lea tikko jau�ami pasmaidīja. Tu ta�u proti sa�prasties ar cilvēkiem, ko?

�ī nesapra�anās nebi ja manas vainas dēļ, Hens iebilda. Es tikai ieminējos, ka viņa dro�ībnieki va�rētu būt tik neefektīvi, lai nepamanītu spiegus impe�ratora pilī. Viņ� bija tas, kur� sāka īgņoties.

Zinu, Lea pamāja, gurdi atslīgdama otrā pilota sēdeklī. Ar visu savu militārā ģēnija dzirksti Ak�bars nav pietiekami slīpēts, lai būtu labs politiķis. Un Feilijs nemitīgi min viņam uz papē�iem� Viņa pa�raustīja plecus. Admirālis kļūst viegli aizkaitināms un neļauj ap�aubīt savas pilnvaras.

Jā, skaidrs, tomēr� ja admirālis pūlas atturēt Feiliju no iejauk�anās militārajās lietās, viņ� rīkojas neapdomīgi, Hens norūca. Cilvēki ir pārliecināti, ka Feilijā der ieklausīties.

Nelaimīgā kārtā tā bie�i noliek, Lea piekrita. Harizmaun ambīcijas. Bīstama kombinācija.

Hens sarauca pieri. Viņas balsij bija kāda īpa�a pieskaņa. Vai tu domā, ka tas ir bīstami?

Es neko nedomāju, viņa nomurmināja, piepe�i izskatīdamās vainīga. Piedod, es aizrunājos par tālu�

Lea. ja tu kaut ko zini�

Es neko nezinu! Lea-atteica tādā tonī, kas lika Henam pra�ņā�anu izbeigt. Man ir tikai tāda nojauta. Tāda sajūta, ka Feili js tēmē uz ko vairāk, ne tikai uz Akbara posteni, lai vadītu armiju. Ta�u tā ir tikai nojausma.

Tāpat kā nojausma, ka Impērija plāno kādu lie�lāku operāciju? Labi, Hens mierino�i sacīja. Es saprotu. Tā. Vai esi �eit paveikusi visu vajadzīgo?

Cik vien bija iespējams, viņa atbildēja. Leas balss atkal izklausījās gurda. Atjauno�anas darbi aizņems zināmu laiku, bet tOs vadīt nāksies no Karaskentas. Viņa atslīga ērtāk sēdeklī un aizvēra acis. Vajadzēs pavadoņus un apsargus atjaunotāju brigādēm, varbūt rezerves strādniekus� tu jau pats vari iedomāties.

Jā! Hens atteica. Cik noprotu, tad lu gribētu tikt atpakaļ un nodarboties ar organizē�anu.

Lea atvēra acis un veltīja Henam pārsteiguma pilnu skatienu. Tava balss izklausās tā, ka tu to nevēlies�

Hens domīgi nopētīja displejus. Redzi, tas ir tie�i tas, ko visi no tevis sagaida, viņ� paskaidroja. Tā�pēc mums varbūt vajadzētu darīt ko citu.

Piemēram?

Es pat nezinu, ko. Teiksim, ierasties tur, kur ne�vienam nenāktu ne prātā tevi meklēt.

Un tālāk? Lea nedro�i noprasīja.

Hens nenocietās. Un tad vajadzētu kādu laiciņu tur palikt, viņ� noteica.

Tu ta�u zini, ka es to nevaru, Lea sacīja, un sie�vietes balss izklausījās tie�i tā, kā varēja gaidīt. Man Karaskentā ir tik daudz darāmā.

Tev ir pienākumi ari pret sevi pa�u! Hens no�skaldīja. Nemaz nerunājot par dvīņiem!

Lea uzlūkoja Henu. Tas nav taisnīgi.

Vai tie�ām?

Lea novērsās. Sejā tai bija neizprotama izteiksme. Es nevaru slēpties, Hen, viņa klusi sacīja. Glu�i vienkār�i nevaru. Ir tik daudz darba, pēdējā laikā tik daudzkas noticis� ka es nevaru kaut kur aprakties.

Hens grieza zobus. Kā �ķiet, tad pēdējā laikā viņi bija nemitīgi apspriedu�i �o tēmu. Lea, ja tev ne�piecie�ams uzturēt sakarus, kā būtu, ja mēs dotos uz kādu vietu ar diplomātisko sakaru sistēmu? Tur tu varētu saņemt visas jaunās ziņas no Karaskentas.

Un kā mēs varēsim justies pārliecināti, ka vietē�jais vēstnieks mūs neizdos? Viņa papurināja galvu.

Nespēju noticēt, ka pati tā runāju! viņa nomur�mināja. It kā mēs atkal būtu tikai dumpinieki, nevis likumīgās valdības locekļi.

Kur� var galvot, ka �is vēstnieks kaut ko zinās? Hens vaicāja. Mums uz "Vanaga" ir diplomātiskā sa�ziņas ierīce, mēs pa�i varam pārtvert visus ziņojumus.

Vienīgi tad, ja mēs dabūtu savā ziņā visu viņa datu banku, Lea aizrādīja. Tikai tad mēs varētu at�ifrēt ziņojumus. Bet tas dro�i vien nebūs iespē�jams.

Gan jau kaut ko izdomāsim, Hens uzstā ja. Vismaz Akbars iegūs mazliet laika, lai varētu noskaidrot, kā notikusi noplūde.

Tiesa, Lea attrauca, lēnām papurinādama gal�vu. Bet es nezinu�Jaunās Republikas datu bankās ir gandrīz neiespējami ielauzties.

Hens iespurdzās. Man �ēl, ja lik�u tev vilties, mīļā, bet ir tādi ļautiņi, kuri spēj iekļūt visur un iegūt valdības informāciju jau pie brokastu galda. Mums tikai būtu jāuzmeklē kāds no viņiem.

Un jāmaksā tam milzīgi mesli? � Lea sausi no�prasīja.

Kaut kas tamlīdzīgs, Hens piekrita, intensīvi prātodams. No otras puses raugoties, arī �ie ļautiņi reizumis ir kādam pateicību parādā.

Tā? Lea neuzkrīto�i viņu uzlūkoja. Es nezi�nāju, ka tu kādu no �iem ļautiņiem pazīsti.

Patiesību sakot, pazīstu gan, Hens noteica un savieba lūpas. Nelaime tā, ka tad, ja imperiāli nav gulēju�i uz ausīm, viņi dro�i vien zina par �o cilvēku un nosūtīju�i kādu viņu uzmanīt.

Tas nozīmē�?

Tas nozīmē, ka mums vajadzētu uzmeklēt kādu, kuram ir savs paziņu loks �ādu cilvēku vidū. Hens pār�liecās pār vadības pulti un nospieda kādu slēdzi. Antil, le .Solo. Vai uztvēri?

Tas esmu es, ģenerāl! tūlīt atskanēja Ved�a baiss.

Mēs pametam Bpfasu, Ved�! Hens paziņoja. �ī

ziņa vēl nav oficiāli izplatāma. Pārējai delegāci jai �is jaunums būtu paziņojams tikai tad, kad mēs jau būsim projām.

Saprotu, Ved�s novilka. Vai vēlaties, lai no�zīmēju jums pavadoņus, vai aizlidosiet klusi un neuz�krīto�i? Man ir da�i vīri, kuriem varu uzticēt visu �o galaktiku no viena gala līdz otram.

Hens zīmīgi uzsmaidīja Leai. Ved�s bija viņu sa�pratis pareizi. Pateicos, bet mēs nevēlamies, lai pā�rējie delegācijas locekļi paliek bez apsardzes.

Kā vēlaties. Es varu nodro�ināt visu vajadzīgo. Redzēsimies Karaskentā.

Labi. Hens izslēdza mikrofonu. Tātad, viņ� klusi bilda, ieslēdzis kuģa iek�ējās saziņas sistē�mu, Cū? Vai mēs varam lidot projām?

Atbilde bija piekrīto�a. Kārtībā. Pārliecinies, vai visas lūkas cie�i aizbultētas un nāc aug�ā. Labak pa�ķer līdzi arī Trīpio varbūt mums ceļā vajadzēs saru�nāties ar Bpfasas kontrolpunktu.

Vai tev vismaz ir skaidrs, uz kurieni mēs doda�mies? Lea pajautāja, kad Hens iedarbināja dzinējus.

Es jau tev teicu. Hens attrauca. Mums jāat�rod kāds, kam varam uzticēties. Un kuram ir savs no�teikts paziņu loks.

�

Leas skatienā pavīdēja aizdomas. Tu ta�u nedo�mā� Lando?

Kuru gan citu? Hens nevainīgi sacīja. Priek��zīmīgs pilsonis, biju�ais kara varonis, godīgs darījumu cilvēks. Protams, ka viņam ir noderīgas pazī�anās.

Lea pacēla skatienu pret debesīm. Kāpēc, viņa nomurmināja, mani piepe�i pārņēma nelāga nojauta?

Gatavs, Anīi! Lūkass Debesbraucējs uzsauca, kad ap X klases lidaparātu sāka plūsmot atmosfēra. Mēs esam klāt! Vai visi skeneri darbojas?

Atskanēja apstiprino�i treļļi datorā iedarbojās translācija. Labi, Lūkass noteica un atkal pievēr�sās mākoņu klātajai planētai, kura ātri virzījās viņiem pretī. "Cik savādi," viņ� domāja, "ka �ajā braucienā uz Dagobahu sensori neko neuzrāda."

Vai'varbūt tas nemaz nebija dīvaini. Iespējams, ka Joda tādā kārtā tī�ām neitralizēja aparātus, lai viņ� nemanīti varētu piezemēties ierastajā nolai�anās lau�kumā.

Un tagad Joda bija projām�

Lūkass izstūma �o domu no savas apziņas. Sērot par drauga nn skolotāja zaudējumu bija gan cienīja�mi. gan godājami, ta�u nevajadzīgi kavēties domās pie tā nozīmētu pagātnei ļaut pārāk daudz vaļas pār nākotni.

X klases lidaparāts nolaidās zemākajos atmosfēras slāņos. Da�u sekun�u laikā to ietina biezi, balti mā�koni. Lūkass vēroja mērinstrumentus, lai nodro�inātu lēnu un vieglu nosē�anos. Pēdējā reizē, kad viņ� bi ja atlidojis �urp, un tas notika tie�i pirms Endoras kauias, Lūkass bija nosēdinājis lidaparātu bez kādiem kavēkļiem. Un tomēr viņ�ņegrasījās paļauties uz ne�jau�ību. Tagad sensori darbojās, un viņ� vadīja lid�aparātu uz agrāko, Jodas norādīto nosē�anās lauku�mu. Artū? viņ� iesaucās. Uzmekiē man gludu laukumiņu, kur nosēsties, labi?

Atbildes vietā uz displeja parādījās sarkans taisn�stūris mājas austrumpusē, tomēr samērā netālu no tās. Pateicos! Lūkass sacīja droidam un sāka no�sēdināt lidaparātu laukumā. Pēc mirkļa, notraucot ti�kai trīs koku zarus, viņi jau bi ja nosēdu�ies.

Noņēmis ķiveri, Lūkass nolaida lūku. Dagobahas purvu treknās smar�as viņu pārplūdināja vienā paņē�mienā. tā bi ja dīvaini salda sjnar�u un rūgtcnu trūdu smārdu kombinācija, no kurās viņa prātā atdzīvojās simtiem atmiņu tēlu. Jodas ausu raustī�anās, dīvainās un gardās maltītes, kuras tas tik bie�i gatavoja, viņa plu�ķainie mati, kuri skāra Lūkasa ādu, kad skolotājs treniņu laikā tuvojās viņam. Treniņi bija gari, tie ilga daudzas stundas, radīdami fizisku un mentālu nogu�rumu un pamazām sekmēja pa�pārliecību, paļāvību uz gara spēku. Un vēl bija tā ala, kuras sienas rotāja tum�ie attēli�

Alu?

Lūkass piepe�i bija apstājies, ar roku neviļus sa�ķēris gaismas zobena spalu. Viņ� skatījās uz priek�u, pūlēdamies dūmakā kaut ko salūkot. Viņ� ta�u no�teikti nebija nosēdinājis lidaparātu pie alas.

Bet nē, bi ja gan. Tur, ne tālāk par piecdesmit met�riem. bija koks, kas auga tie�i virs tās briesmīgās vie�tas tā milzīgais, melnais siluets slējās augstāk par visiem citiem apkārtnes kokiem. Zem tā mezglaina�jām saknēm un zemākajiem krūmiem viņ� varēja to saskatīt pat miglā rēgojās tum�ā ieeja alā.

Brīni�ķīgi! Lūkass nomurmināja. Tad tik ir jauki!

Aiz viņa muguras atskanēja jautājo�i pīkstieni. Lai paliek, Artū! -. Lūkass pār plecu sacīja, nolikdams ķive�ri uz sēdekļa. Viss ir kārtībā. Kāpēc tu negribi palikt �eit. lai es�

X klases lidaparāts tikko manāmi salīgojās, un Lūkass atskatījās. Artū jau bija iznācis no sava nodar lļjūma un bra�i virzījās uz priek�u. Vai arī, ja ļoti gribi, tu vari nākt līdzi, viņ� vēl piebilda.

Artū atkal kaut ko nopīkstēja. Tas nebija jautrs pīk�stiens, tomēr tajā varēja saklausīt atvieglojumu. Ma�zais droids nelabprāt palika viens. Nāc vien! Lū�kass izrīkoja. Es nokāp�u lejā un pasnieg�u tev roku!

Viņ� nolēca zemē. Augsne zem kājām likās maz�liet staipīga, tomēr tā likās pietiekami cieta, lai notu�rētu X klases lidaparāta smagumu. Viņ� apmierināti nocēla Artū no trapa un nolaida droidu zemē sev lī�dzās. Tā. Ej vien! viņ� noteica.

No liela tāluma atskanēja kāda Dagobāhas putna stieptais, �ēlais brēciens. Lūkass ieklausījās, meklē�dams ar acīm putnu un nelikdams skaidrībā, kāpēc vispār atbraucis �urp. Tur, Karaskentā, kaut kas vi�ņam bija licies svarīgs, pat vitāli svarīgs un tāpēc viņ� atlidoja �urp. Bet tagad, kad Lūkass bija �eit un stāvēja uz �īs zemes, viss �ķita tik neskaidrs. Aizmig�lots un pat mazliet muļķīgs!

Aiz viņa Artū atkal jautājo�i iepīkstējās. Lūkass ar pūlēm nokratī ja neziņu un uzmācīgās �aubas. Kā es vēlētos, lai Joda būtu mums atstājis kaut ko tādu, kas mums noderētu! viņ� sacīja droidam, lietodams pēc iespējas vienkār�ākus vārdus, lai teiktais būtu droi�dam saprotams. Mājai tie�ām jābūt�

Lūkass pavērās apkārt. Tur. Ejam turp!

Tas nebija liels attālums, bet gājiens Lūkasam �ķi�la garāks, nekā viņ� bija gaidījis. Iespējams, ka daļēji tur bija vainojama nelīdzenā zeme un augu valsts. Viņ� jau bija piemirsis, cik grūti ir pārvietoties no vienas vietas uz otru, brienot pa Dagobahas purviem. Ta�u bija vēl kaut k<is kāda nenosakāma jutoņa kaut kur apziņas dzīlēs, tā spieda un kņudināja, trau�cēdama viņa domas.

Ta�u viņi bija atlidoju�i� lai atrastu māju pilnīgi nopostītu.

Lūkass labu laiciņu stāvēja, aplūkodams biezo au�gu pinumu, kas sedza vietu, kur reiz bija māja. Un at�kal no jauna viņu pārņēma �ī smeldzo�ā zaudējuma sa�jūta, cīnoties pretī mulsino�ajai apjausmai, ka viņ� rī�kojies muļķīgi. Lūkass bija audzis Tatūnas tuksne�os, kur �āda pamestība valdīja vismaz pusgadsimtu vai vēl ilgāk, un viņam pat neie�āvās prātā, kas notiktu ar augsni, ja tā piecu gadu laikā būtu pārvērtusies purvā.

Artū aiz viņa novīteroja jautājumu.

Es iedomājos, ka Joda varbūt atstājis kādas grāmatas vai ierakstus, Lūkass noteica. Atstājis kaut ko tādu, kas man palīdzētu apgūt jaunas d�edi ju treniņmetodes.

Ta�u rādās, ka viņ� nav vis neko daudz atstājis, vai ne?

Atbildes vietā Artu izgrūda īsu un spalgu skaņu.

Nekas, nekas, Lūkass norūca, iedams uz priek��u. Ja reiz mēs esam �eit. tad jāapskatās vien ir!

Lai izietu cauri me�vīnu apvītajiem krūmiem, va�jadzēja tikai da�as minūtes. Viņ� gāja, turēdams gais�mas zobenu rokā un nonāca pie mūra, kas reiz bija veidojis mājas ārējo sienu. Lielākoties tā bija nodrupusi, augstākajās vietās sniegdamās viņam tikai līdz jostai, sīku vīnstīgu ietīklota. Sienas iek�pusē kuploja vēl sparīgāka augu valsts, stiepdamās aug�up un spraukdamās cauri vecajam, sagruvu�ajam pavardam. Pa pusei dubļu aprakti, krāsmatās vel vīdēja Jodas ve�cie dzelzs trauki. Tos sedza savāda izskata sūnas.

Aiz Lūkasa muguras Artū klusi iesvilpās. Nē, Lūkass sacīja, man vis ne�ķiet, ka mēs te atradīsim kaut ko noderīgu. Viņ� pieliecās, paceldams no ze�mes kādu podu. Kad Lūkass to paņēma, no trauka iz�spruka maza ķirzaciņa un nozuda zālē. Artū, palū�kojies te apkārt vai nevaru uziet kaut ko elektronis�ku. ja? Es nekad netiku redzējis viņu lietojam kādu aparatūru, un tomēr�

Lūkass paraustīja plecus.

Droids paklausīgi pacēla sensoru. Lūkass noskatī�jās. kā tas kumuroja �urpu turpu. Un tad pēk�ņi droids apstājās. Vai tu kaut ko atradi? Lūkass no�prasīja.

Artu sāka satraukti vid�ināt. Viņ� dīdījās, lūkoda�mies uz to pusi, no kuras viņi bija atnāku�i. Atpa�kaļ? Lūkass drūmi norūca, pieri raukdams. Viņ� pa�vērās lejup un krāsmatās, kas pletās visapkārt. Ne�vis te?

Artū kaut ko nopīkstēja un pagriezās, ar pūlēm nevienmērīgi kluburojot uz priek�u pa nelīdzeno augsni. Uz mirkli apstājies, droids pagriezās uz Lū�kasa pusi un noraidīja veselu skaņu sēriju tās varēja nozīmēt vienīgi jautājumu. Labs ir. es nāku! Lūkss nopūtās, pūlēdamies aizgainīt dīvainu baiļu sajūtu, kura tam piepe�i uzmācās. Rādi ceļu!

Saules gaisma sūcās cauri kuplajam lapotņu jumolam viņiem virs galvas. Kad viņi ieraudzīja X klases lidaparātu, tā jau bija kļuvusi manāmi blāvāka.

Kurp tagad? Lūkass norūca. Ceru, ka tu negri�bēji virzīt mūs uz mūsu pa�u kuģi?

Artū grozījās �urpu turpu, kaut ko trillinādams, un �ajās skaņās varēja saklausīt nepārprotamu noliegu�mu. Sensora antena mazliet pagriezās.

Tā norādīja tie�i uz alu.

Lūkass norija siekalas. Vai esi par to pārlieci�nāts?

Droids atkal kaut ko notrillināja. Esi gan pārlie�cināts, Lūkass nomurmināja.

Kādu laiciņu viņ� tikai vērās turp cauri miglai lūkojās uz alas pusi, nespēdams neko izlemt. �obrīd viņam nebija nekādas vajadzības turp iet. Tas vismaz bija skaidrs. Lai ko Artū tur bija samanījis, tas no�teikti nebija nekas tāds, ko pēc sevis varēja atstāt Jo�da. Tur jau nu gan ne.

Bet kas tādā gadījumā tur varēja būt? Lea bija ru�nājusi par Bpfasas tum�ajiem spēkiem d�edijiem, k vi ii te ieradu�ies. Vai tam būtu kāds sakars ar vi�ņiem?

Lūkass grieza zobus. Paliec tepat, Artū! viņ� klu�si piekodināja droidam un virzījās uz alas pusi. Tikko varē�u, es atgriezī�os!

Dusmas un izmisums, kā Joda tik bie�i tika viņam mācījis, bija tum�o spēku vergi. Lūkjiss pūlējās uzmi�nēt, kurā pusē kalpoja ziņkāre.

Tur aug�ā koks, kas nomaskēja alu, likās tikpat ļaunu vēsto�s, kādu viņ� to atminējās no agrākajiem laikiem. Tum�s, izlocīt*;, tikko jau�ami trīso�s, it kā tas būtu dzīvs un pakļauts tum�ajiem spēkiem. Var�būt tā tie�ām bija. Lūkass neko neņēmās dro�i apgal�vot. No alas plūda ļoti spēcīgas vibrācijas, un viņ� uztvēra tās ar visiem jutekļiem. Nenācās �aubīties, ka tie�i te slēpās apnicīgā spiediena cēlonis, tā nemiera iemesls, kuru viņ� izjuta jau kop� iera�anās Dagobahā. �ajā brīdi viņ� iedomājās, kā gan tas nākas, ka nekad agrāk �ī sajūta tam nebi ja �ķitusi tik stipra.

Varbūt tāpēc, ka agrāk te pirms viņa vienmēr gāja Joda, un tā klātbūtne Lūkasu pasargāja no alas iznīcī�gās varas.

Bet tagad Joda bija aizgājis� un Lūkass stāvēja pie alas viens pats.

Viņ� dziļi ieelpoja. "Es esmu d�edijs!" Lūkass uz�stājīgi atkārtoja, runādams pats ar sevi. Izvilcis aiz jostas aizbāztās saziņas ierīces mikrofonu, Lūkass to ieslēdza. Artū? Vai tu mani dzirdi? viņ� noprasīja.

Par atbildi viņ� sadzirdēja pazīstamo �ivinā�anu..-Tad labi. le�u iek�ā. Kad bū�u ticis tuvu tam, ko tu pamnīji, dod man ziņu!

Atbildes vietā atskanēja piekrīto�s pīkstiens. Piesprā�dzējis mikrofonu atpakaļ pie jostas, viņ� izvilka gais�mas zobenu. Vēlreiz dziļi ievilcis dva�u, viņ� pieliecās, palīda zem izlocītajām koka saknēm un ielīda alā.

Tā bija tie�i tik nepatīkama, kādu Lūkass to atcerē�jās. Tum�a, drēgna, dzīvīga ar rāpojo�iem insektiem un izstīdzēju�iem augiem visnelāgākā vieta, kur Lūkasam līdz �im bija gadījies nokļūt. Grīda gan likās vēl nestabilāka nekā agrāk, divreiz Lūkass bezmaz nokrita zemē, jo tā ielīka zem viņa svara. Bet klupieni laimīgā kārtā nebija tik spēcīgi, lai viņ� zaudētu līdz�svaru. Cauri dūmakai priek�ā rēgojās pasaule, kuru Lūkass vēl spēja tik skaidri iedomāties, un viņ� pama�nīja, ka satvēris gaismas zobenu vēl cie�āk rokā. �ajā vietā viņ� reiz bija cīnījies ar visīstāko murgu tēlu, ar tumsas apslēpto, nereālo Dārtu Veideru�

Nonācis �ajā vietā, Lūkass apstājās, atgainīdams bailes un atmiņas. Ta�u �ajā reizē, viņam par atvieg�lojumu, nekas nenotika. No tumsas neviens neuzdva�oja �ņāco�u elpu, Tumsas Kungs netraucās uz priek��u, lai stātos viņam pretī. Nekas nenotika.

Lūkass apslapināja lūpas un izvilka mikrofonu, at�kabinādams to no jostas. Nē, protams, te nekas neva�rēja būt. Lūkass jau reiz bija pieveicis �o izaicināju�mu stājās tam pretī un uzvarēja. Kad Veiders bija pieveikts un projām, ala vairs nespēja viņu nekādi apdraudēt, ja nu vienīgi uzsūtīt viņam nereālas un ne�izprotamas drausmas, un arī tās tikai tad, ja viņ� pats ļāva tām uzmākties, neturoties pretī. Ja ļāva tām val�dīt pār sevi. Viņam vajadzēja to saprast no pa�a sāku�ma. Artū? viņ� uzsauca. Vai tu vēl esi tur?

Mazais droids nodūca atbildi. Tas labi, Lūkass atteica, atsākdams virzīties uz priek�u. Cik tālu vēl man jāiet līdz�?

Ta�u teikuma vidū Lūkass vēl nebija paspējis ne soli paspert alā biezējo�ā migla piepe�i izklīda un izveidojās savāda mirdzo�a, nereāla vīzija.

Viņ� stāvēja mazā apvidus ma�īnā, kuru virzījās pāri tādai kā akai. Pa�u zemi nevarēja saskatīt, tomēr viņ� juta. ka no turienes aug�up ceļas milzīgs kar�stums. Kaut kas viņu grūda uz priek�u pa �auro dēli horizontāli pāri bedrei�

Lūkass aizturēja elpu. Aina piepe�i kļuva vēl skaidrāka. Viņ� atkal bija D�eba Hata laivā, gatavo�damies saņemt sodu Karkūnas lielajā krāterī�

Priek�ā viņ� tagad varēja saskatīt D�eba laivu, ku�ra piepeldēja tuvāk, un galminieki grūstījās, lai labāk redzētu neaizmirstamo skatu. Laivas detaļas nevarēja skaidri saskatīt, sapņainā migla tās noslēpa skatam, tomēr viņ� pilnīgi skaidri saskatīja laivā mazo, stūrai�no Artū figūriņu. Gaidot Lūkasa signālu�

Es nevēlos spēlēt tādas spēles! Lūkass noklie�dza uz vīzijas pusi. Nemaz nedomāju! Es pieredzē�ju �o notikumu un tiku tam pāri.

Ta�u vārdi izklausījās neizteiksmīgi pat pa�a au�sis� un jau tobrīd, kad viņ� tos izrunāja, nācās atkal izjust sarga pīķa dūrienu mugurā. Viņ� juta pats sevi laipas galā. Un grābājās gaisā, satvēra dēļa galu un uz�āvās augstu pār gvardu galvām�

Viņ� nolaidās lejā un pagriezās atpakaļ uz laivas pusi. stiepdams roku pēc gaismas zobena, ko Artū jau bija izsūtījis viņam pretī.

Tas nekad viņu nesasniedza. Jo lajā pa�ā brīdī, kad viņ� stāvēja tur. to gaidīdams, ierocis mainīja virzienu, izliecoties atpakaļ uz laivas pusi. Lūkass iz�misīgi apkopoja gara spēkus, lai to satvertu, ta�u viss velti. Gaismas zibens turpināja lidojumu� '

Un nonāca slaidas sievietes rokās viņa viena pa�ti stāvēja laivas priek�galā.

Lūkass raudzījās viņā un juta �ausmu drebuļus. Dūmakā, kur saule spīdēja aiz sievietes muguras, viņ� nespēja saskatīt tās seju. Ta�u gaismas zobens viņas rokā un viņa turēja to augstu paceltu kā sa�ņemtu balvu bija skaidra liecība par to, kas Lūka�sam būtu jāzina. Viņa spēja pārvaldīt gara spēku�

Un, kad pīķi atkal grūda viņu uz priek�u pa laipu, viņ� cauri rēgainajai miglai skaidri dzirdēja tās zob�galīgos smieklus�

Nē! Lūkass iesaucās. Un tikpat pēk�ņi kā pa�rādījusies, vīzija pazuda. Viņ� atkal atradās Dagobahas alā ar sviedros mirksto�u pieri un apģērbu. Viņa rokā neganti pīkstēja saziņas aparāta mikrofons.

Lūkass saspringti ievilka elpu, cie�i saspiezdams rokā gaismas zobenu, it kā tam nāktos sevi pārliecināt par to, ka ierocis tie�ām ir viņa rokā. Tas ir� viņam aizlūza balss, un nācās atsākt no jauna. Viss kārtībā, Artū, Lū�kass mierināja droidu. Ar mani nekas ļauns nav noticis! Mhin� viņ� aprāvās, pūlēdamies atgūties un apjēgt, ko �eit dara. Vai tu joprojām saņem elektronisko signālu?

Artū nopīkstēja apstiprino�i. Vai �is kaut kas joprojām ir manā priek�ā?

Atkal sekoja apstiprino�s pīkstiens. Labi! Lū�kass noteica, saspie�ot gaismas zobenu cie�āk un no�rau�ot sviedrus no pieres. Viņ� sāka piesardzīgi iet uz priek�u, pūlēdamies vērot apkārtni visos virzienos.

Bet ala laikam jau bija parādījusi visu biedējo�ā�ko, kas bija tās krājumā. Vairāk nekādas vīzijas nerā�dījās, un viņ� turpināja iet uz priek�u� beigu beigās Artū paziņoja, ka viņ� tuvojas mērķim.

Ierīce, ko Lūkass galu galā izcēla no dubļiem un sūnām, lika tam vilties: tas bija mazs, tāds kā saplaci�nāts cilindrs mazliet garāks par Lūkasa plaukstu, ar pieciem trīsstūrainiem, aprūsēju�iem slēd�iem vienā pusē. Bet otrā pusē tam bi ja iegravētas kādas neizla�sāmas citplanētie�u rakstu zīmes. Vai tas ir īstais? Lūkass vaicāja, nebūdams pārliecināts, ka tam patīk �is atradums pēc tam, kad viņ� bija atlidojis �urp tik tālu un atradis kaut ko tik neizprotamu. Vai nekā cita te nav?

Artū nopīkstēja apstiprino�i un iesvilpās �is svil�piens varēja nozīmēt vienīgi jautājumu. Nezinu, ko domāt kas tas ir! Lūkass sacīja droidam. Varbūt tu to atpazīsi? Gaidi, es nāku ārā!

Atpakaļceļ� bija tikpat nepatīkams, ta�u tikpat ne�traucēts, un drīz vien Lūkass iznira no sakņu apak�as, izdve�ot atvieglojuma nopūtu. Apkārt vēdīja relatīvi svaigais muklāja gaiss.

Kamēr Lūkass kavējās tur iek�ā, ārā bija satumsis. Viņ� ar izbrīnu iedomājās par to. Laikam jau izkrop�ļotā pagātnes vīzija bi ja ilgusi garāku laiksprīdi. nekā tam likās. Artū bija iededzis X klases lidaparātā gais�mu. ugunis kvēloja, to kūļi atgādināja neskaidrus, spo�us konusus. Kluburodams turp un pīdamies ga�rajās zālēs, Lūkass tuvojās X klases lidaparātam.

Artū viņu gaidīja, klusītēm, vid�inādamssarunā�damies pats ar sevi. �ie pīkstieni pārtapa atvieglojuma pilnā svilpo�anā, tikko Lūkass parādījās gaismas lokā. Mazais droids �ūpojās turp un atpakaļ glu�i kā ner�vozs bērns. Atslābinies, Artū, ar mani tie�ām viss ir kārtībā! Lūkass apgalvoja, pieliekdamies un izvilk�dams no kabatas saplacināto cilindru. Ko tu domā?

Droids domīgi bubināja, grozīdamies apkārt un at�kal apkārt, it kā vēlēdamies aplūkot priek�metu no da��ādām pusēm. Tad pēk�ņi vid�inā�ana pārvērtās sa�trauktā elektroniskā pīkstoņā. Ko? Lūkass vaicāja, pūlēdamies orientēties skaņu jūkli un brīnīdamies par to, kāpēc Trīpio nekad nebija tuvumā tad, kad bija visvairāk vajadzīgs. Lēnāk, Artū! Es netieku līdzi� bet tam nav nozīmes! Viņ� aprāvās, uzslējās kājās un lūkojās apkārt glūno�ajā tumsā. Man �ķiet, ka nav nozīmes vairs lo�ņāt te apkārt.

Viņ� palūkojās atpakaļ uz alu, ko tagad jau gan�drīz bija aprijusi biezējo�ā tumsa. Un nodrebinājās. Nē, te tie�ām nebija jēgas palikt. Un bija vismaz viens pietiekami svarīgs iemesls doties projām. "Tik daudz pūļu," viņ� bēdīgi domāja, "lai atrastu tik maz." Viņzjm vajadzēja zināt labāk. Aiziet! Lū�kass nokomandēja, pievērsies droidam. Ieņem savu vietu! Varēsi man visu paskaidrot mājupceļā.

Kā izrādījās, Artū slēdziens par cilindru bija pavi�sam īss un krasi negatīvs. Mazais droids nesaprata uzrakstu, nespēja at�ifrēt cilindra funkcijas, lai gan skeneris bija noteicis tā atra�anās vietu neizdevās noskaidrot pat to, kādā valodā ir uz tā lasāmais uz�raksts, kur nu vēl spriest par to, kas tur rakstīts. Lū�kass sāka brīnīties par to, kas gan pirms tam clroidu tā uztrauca� līd� brīdim, kad datora displejā parādī�jās pēdējais teikums.

Lendo? Lūkass vaicāja, saraucis pieri, vēlreiz pārlasīdams �o teikumu. Man nekad nav gadījies redzēt Lendo ar kaut ko tamlīdzīgu rokās.

Displejā parādījās vēl da�i vārdi. Jā, es saprotu, ka visu laiku biju aizņemts, Lūkass piekrita, neviļus savilkdams labās mākslīgās rokas pirkstus. Apra�ana ar jauno roku prasīja laiku. Kā tad ir vai viņ� pasniedza to ģenerālim Madinam, vai tikai pa�rādīja?

Ekrānā parādījās vēl viens teikums. Labi, labi, Lūkass iedro�ināja droidu. Tā �ķiet, ka arī tu biji aizņemts.

Viņ� pētīja displeju savā priek�ā, kamēr Dagobaha kļuva aizvien mazāka un mazāka, lielā ātrumā attāli�nādamās. Lūkass bija domājis doties tūlīt atpakaļ uz Karaskentu. lai tur gaidītu, kad ieradīsies Lea un Hens, kuriem vajadzēja atgriezties no Bpfasas. Ta�u no tā, ko viņ� bija dzirdējis, varēja secināt, ka viņu misija turpināsies vairākas nedēļas vai pat vēl ilgāk. Un Lendo ne reizi vien lika viņu ielūdzis apmeklēt jaunās reto rūdu raktuves nokaitēto planētu Nkllonu.

Plāni mainās, Artū! Lūkass paziņoja, nosprau��ot jauno kursu. Mēs iegriezīsimies Ategas sistēmā un apciemosim Lendo. Varbūt viņ� varēs paskaidrot, kas �is ir par priek�metu.

Pa ceļam viņam pietiks laika apdomāt satrauco�o sapni vai vīzi ju lai kas bija tas, ko nācās skatīt alā.

Lai nolemtu, ka redzējums, lai tas būtu, kas būdams, patiesībā nevarēja būt nekas vairāk par sapni.

Nē, man nav atļau jas ielidot Nkllonā, Hens pacie�tīgi atkārtoja "Vanaga" saziņas aparātā. Viņ� nolūkojās uz B klases lidaparātu kādu nesenu tā modifikāciju kas slīdēja cie�i līdzās viņu lidaparātam. Man tur nav nekas īpa�s kārtojams. Es tikai mēģinu sazināties ar Lendo Kelrisienu.

No sēdekļa aiz viņa muguras atskanēja tāds trok�snis, kas atgādināja aizturētus smieklus. Vai tu kaut ko teici? viņ� pār plecu noprasīja.

Nē, Lea nevainīgi atbildēja. Tikai atcerējos pagātni.

Kā tad, Hens norūca. Viņ� arī to atcerējās, Bespinai viņa atmiņās bija ierādīta īpa�a vieta. Pa�klausieties. paziņojiet Lendo, lūdzami, es neko vairāk nelūdzu! viņ� uzrunāja B klases lidaparātā sēdo�os. Pasakiet viņam, ka ieradies vecs draugs. Es domā�ju, ka mēs varētu saspēlēt kārtis vai ko citu pēc vi�ņa izvēles. Lendo sapratīs.

Kas mums būtu jādara? Lea noprasīja, pieliek�damās tuvāk viņa sēdeklim un apveltīdama to ar vai�cājo�u skatienu.

Hens izslēdza uztvērēju. Arī te var būt imperiā�lu spiegi, viņ� atgādināja. Ja tie �eit ir, tad paziņot mūsu vārdus visai Ategas sistēmai nemaz nebūtu sa�re�ģīti.

Trāpīts, Lea negribīgi piekrita. Un tomēr tas ir visai dīvains paziņojums.

Lendo tas ne�ķitīs dīvains, Hens apgalvoja. Viņ� tūlit zinās, ka tas esmu es. Ja vien, piespie�ot vidējo pogu uz vadības paneļa, �is ziņojums nonācis tur, kur tam jāno�nāk.

Aiz viņa Cūbeka brīdino�i ierūcās kuģim tuvo�jas kaut kas liels. Vai neko nevar saskatīt? Hens apjautājās, izstiepis kaklu, pūlēdamies kaut ko ierau�dzīt.

Uztvērējs nokrak�ķēja saziņas sistēma sāka dar�boties. Hens nepaspēja uzklausīt vūkiju, jo skaļrunī atskanēja balss. Jūs, neidentificētajā kuģī! Ģene�rālis Kelrisiens izsniedza jums īpa�u tranzītatļauju! sacīja kāds no B klases lidaparāta. Runātāja balss, kā �ķiet, liecināja par tādu kā vil�anos. Iespējams, ka viņ� bija sagatavojies pats personiski padzīt robe�pārkāpējus no sistēmas. Jums tuvojas pavadoņkuģis. Palieciet, kur esat, kamēr ieradīsies ģenerālis!

Sapratu! Hens atbildēja, nespēdams piespiest sevi izrunāt pateicības vārdus.

Pavadonis? Lea piesardzīgi apvaicājās. Kam mums vajadzīgs pavadonis?

Tā notiek tāpēc, ka tu dodies projām un nodar�bojies ar politiku citur tajā laikā, kad Lendo ierodas pilī mūs apmeklēt, Hens aizrādīja, joprojām stiep�dams kaklu un lūkodamies ekrānā. Tur jau tas bija�

Nkllona bija kvēlojo�ā planēta, novietota pārāk tuvu �īs spīdekļu sistēmas saulei, tāpēc nevienam normālam kosmosa kuģim nebija iespēju tam tuvo�ties, kaut kādā mērā nebojājot kuģa korpusu. Hens pievērsa Leas uzmanību displeja labajai malai. Pavadoņkuģis.

Aiz viņu lidaparāta sākās atmosfēras svārstības, un pat Henam, kuram jau bija gadījies skatīt Lendo kuģus, nācās atzīt, ka skats bija iespaidīgs. Pavadoņkuģis visvairāk atgādināja briesmonīgu, lidojo�u lie�tussargu tas bija izliekts disks kā �ķīvītis, tomēr uz pusi mazāks par imperiālu zvaig�ņu iznīcinātāju. Li�dojo�ā �ķīvī�a apak�pusē bi ja caurules un vadi iz�pūtēji un dzesinātāji, kuri lidojumu laikā sargāja kuģi no pārkar�anas. Lidojo�ā lietussarga roktura vietā bi�ja resns, pagar�, cilindrisks pilons, kura tālākajā galā redzēja tādus kā radiatorus.

Augstā debess! Lea pārsteigtā balsī nomurmi�nāja. Un �t ierīce tie�ām lido?

Jā, bet viegli tas nenākas! Hens sacīja, izbrīnī�ti, bet ar tādu kā atzinību lūkodamies uz atbaido�o konstrukciju, kas tuvojās viņu lidaparātam. Patiesībā tam nemaz nevajadzēja pielidot tik tuvu, jo "Vanags" bija ievērojami mazāks par lielajiem kravas kuģiem, kurus parasti pavadīja �ie vairogkuģi. Lendo sacīja, ka viņiem esot visādas problēmas vispirms ar lid�aparātu konstruē�anu, bet vēlāk ar Ģiivēku apmācī��anu, lai tie varētu ar �iem kuģiem manipulēt.

Lea pamāja. Tam es ticu.

Saziņas aparatūra atkal ieslēdzās, mikrofonā nokrakstēja. Jūs, uz neidentificētā kuģa. te pavadoņkuģis numur deviņi! Esam .gatavi uztver�anai! Lū�dzu, nosauciet savu kodu!

Redziet, Hens klusi nomurmināja, nospie�ot uztver�anas aparāta slēdzi. Pavadoņkuģi numur de�viņi, mums nav koda! Nospraudiet kursu, un mēs pa�liksim kopā ar jums!

Sekoja klusuma bridis. Lieliski! Jūs, uz neiden�tificētā kuģa, balss beidzot negribīgi atsaucās. Vai vismaz Henam tā likās. Kurss divi astoņi �etri! Ātrums se�i!

Negaidot tālākus paskaidrojumus, milzīgais lietus�sargs sāka slīdēt tālāk. Seko tam, �ū! Hens izrīko�ja. Tas nenācās grūti, jo "Vanags" bija daudz ātrāks un inanevrētspējīgāks par �o pavadoņkuģi. Pavadoņkuģi numur deviņi, kad mēs sasniegsim Nkllonu?

Vai jūs tur, neidentificētajā kuģī, kaut kur stei�dzaties?

Kā mēs varam steigties, ja priek�ā paveras tik neaizmirstams skats? Hens sarkastiski pārvaicāja, aplūkodams lidojo�ā �ķīvja apak�pusi, kura nupat piepildīja vai visas debesis. Jā, patiesībā mēs esam diezgan steidzīgi!

�ēl gan, pavadoņkuģa pilots attrauca. Re�dziet, ja jums būtu kods, tad mēs varētu bez vilcinā��anās veikt pārlēcienu hiperkosmosā un būt Nkllonā jau pēc stundas! Lidojot �ādā ātrumā� hm, mēs bū�sim tur pēc desmit stundām.

Hens saviebās. Vareni!

Varbūt mēs varētu dabūt kādu kodu uz laiku? Lea ierunājās. <Tripio pietiekami labi pazīst "Vana�ga" datorus, lai kādu sameklētu!

Cūbeka pagriezās atpakaļ, nikni rūcot Leai ne�gribējās strīdēties, pat ja Hens būtu gatavs to darīt. Ta�u arī viņam negribējās sākt strīdu. �ū ir tais�nība! Hens apņēmīgi sacīja. Mēs negribam pa�kļaut �o kuģi nekādam riskam! Nekādā gadījumā! Vai vadīsiet mūs, jūs tur, uz pavadoņkuģa?

Lai notiek, neidentificētie! pavadoņkuģa pilots atsaucās. �ķita, ka tam �āda klasifikācija sagādā kādu perversu prieku. Es gan labprātāk veltītu �ai virzībai stundu, ne vairāk!

Jauki! Hens noteica. Pacentīsimies!

Pacentieties gan!

Sakari pārtrūka. Hens uzlika roku ūz vadības pa�neļa. Lidojo�ais lietussargs lēnām planēja tiem pa priek�u. �ū, vai aparatūra ir kārtībā?

�ūbeka norūca kaut ko visai noliedzo�ā tonī.

Kas tad nav kārtībā? Lea noprasīja, noliekda�mās uz priek�u.

To es nezinu, Hens nomurmināja, lūkodamies apkārt. Ta�u lietussargveidīgais pavadoņkuģis rēgo�jās priek�ā, un neko daudz nevarēja saskatīt. Tas viss man nepatīk! Hens norūca un nospieda raidītā�ja slēdzi. Pavadoņkuģi numur deviņi, kas noticis? Mēs neko nevaram saredzēt!

Neraizējieties, neidentificētie! sve�ā pilota balss skanēja mierino�i. Lūk, tur tuvojas vēl viens neidentificēts objekts, kuram arī nav koda! Tāpēc mēs pavadīsim jūs abus! Nav ta�u jēgas izsaukt vēl otru pavadoņkuģi, vai ne?

Henam �ķita, ka sāku�i slieties aug�up mati. Vēl viens kuģis, kas ieradies �eit tajā pa�ā laikā? Arī tas dodas uz Nkllonu. Tātad jūs neesat identificēju�i arī �o otru kuģi? Hens vaicāja.

Sve�ais pilots nosprauslojās. Bet, draudziņ, mēs ta�u vēl neesam identificēju�i arī jūs!

Jūsu palīdzība ir nenovērtējama! Hens teica, atkal nospiedis saziņas aparāta pogu. �ū, vai tu no�vēro tā kuģa tuvo�anos?

Atbilde bi ja īsa un strupa. Tā satrauca. Skaisti! Hens sacīja. Neizsakāmi skaisti!

Es to nepamanīju, Lea nomurmināja, vērda�mās pāri viņa plecam.

Tas ir saskatāms aiz pavadoņkuģa centrālā pilona, Hens drūmi paskaidroja, norādot uz skenera rā�dīto attēlu. Bet pavadoņkuģis lido tā, lai mēs to ne�varētu labi saskatīt!

Vai tas būtu tī�ām?

Iespējams, Hens pamāja, un necik mierino�i viņa balss vis neskanēja. Paklau, �ū, ēs zinu, ka man jāsagatavojas uz visu, varbūt pat �aut.

Hens metās uz priek�u pa gaiteni un uzskrēja pa kāpnēm. Kaptein Solo! iepīkstējās nervoza, me�hāniska balstiņa. Vai kaut kas nav labi?

Iespējams, Trīpio! Hens uzsauca. Labāk būs,. ja uzmanīsimies!

Viņ� jau atradās kāpņu aug�galā un iegāja aizsar�dzības ierī�u telpā. Tur Hens atslīga sēdekli. legaismojās vadības panelis, veicīgi iedegās ugunis. Kad viņ� pasniedzās pēc pogām, uzliesmoja brīdinājuma uzraksti. Vai nekas vēl nav pamanāms,. �ūbeka? Hens uzsauca, tuvinot mutei mikrofonu.

Bet �ū atbildēja noliedzo�i kuģis, kas lidoja �urp. bija pilnīgi paslēpts aiz pavadoņkuģa pilona. Ta�u aparāti jau noraidīja saņemtos datus, un dators spēja aptuveni aplēst kuģa lielumu un jaudu. Kuģis tomēr nevarēja būt pārāk liels. Labi, tad jau ir kautkas! Hens norūca. Viņ� apdomāja tam zināmos ku�ģu tipus un izmērus, pūlēdamies iedomāties, vai Im�pērija varēja sūtīt �urp tik mazu lidaparātu, kāds ta�gad atradās blakus. Kādu nelielu kaujas iznīcinātāju? Vēro modri tas var būt kāds viltīgs paņēmiens!

Iepīkstējās novēro�anas iekārta nezināmais ku�ģis bija parādījies aiz pavadoņkuģa pilona. Hens sa�springa, neatraudams rokas no vadības pogām, kuras ik brīdi varēja iedarbināt automātiskos iero�us.

Un pēk�ņi tik negaidīti, ka pats jutās pārsteigts, viņ� ieraudzīja lidaparātu, kur� aplieca slaidu loku ap pavadoņkuģa'pilonu. Kuģis palēnināja gaitu�

-Tas ir X klases lidaparāts! Lea iesaucās, un viņas balss skanēja atviegloti. Ar Republikas marķējumu�

Sveicināti, sve�inieki! Henam ausi nosprakstēja Lūkasa balss. Es priecājos jūs redzēt!

Mhm� sveiks! Hens nomurmināja, laikā atce�rēdamies, ka labāk nesaukt Lūkasu vārdā. Teorētiski viņi bija noskaņoju�i saziņas aparātu uz itin kā dro�a viļņa, tomēr ikvienam, kur� būtu īpa�i ieinteresēts, �is �ķērslis būtu viegli pārvarams. Ko tu te dari?

Atlidoju apmeklēt Lendo! Lūkass paskaidroja. Ja esmu jūs iztraucējis, es atvainojos. Viņi sacīja, ka man nāk�oties lidot tālāk kopā ar neidentificētu kuģi, un es ie�domājos, ka tās varētu būt ari kādas lamatas. Vēl pirms minūtes, man nebi ja īsti skaidrs, vai tie varētu būt jūs.

Ak tā! Hens norūca, vērodams, kā otrais kuģis novietojās paralēli viņu lidaparātam. Tas tie�ām bija Lūkasa X klases lidaparāts.

Vai vismaz tas izskatījās kā Lūkasa X klases ku�ģis. Tātad, viņ� �ķietami nevērīgi sacīja, noņemciams roku no lāzerliclgubalu iedarbinā�anas pogām. To stobri tagad bi ja novietoti tā, ka būtu jāpagrie� 90 grādu leņķi, lai varētu �aut uz iespējamo uzbrucēju. Ja gadījumā �is kuģis būtu tikai kāds atdarinājums. Kas tā ir-vai pieklājības vizīte?

Ne glu�i, sekoja atbilde. Jo esmu atradis kā�du pieturas punktu, kuru viņ� man varētu palīdzēt at��ifrēt. Lūkass �aubīgi apklusa. Man ne�ķiet, ka mums vajadzētu to atklāti apspriest. Un kā tev �ķiet?

Arī man neliekas, ka vajadzētu par to runāt, Hens noteica, sapratis norādi. Arī runātais izklausījās pēc Lū�kasa. tomēr pēc apmāna Bpfasā, kur� gandrīz bi ja izde�vies. Hens neko neuzskatīja par neap�aubāmu. Tāpēc vi�ņiem vajadzēja kādu tematu identifikāci jai, un labi ātri.

Viņ� nospieda slēdzi, atvienodamies no ārējās sa�ziņas aparāta. Lea, vai tu vari pateikt, kas ir tur ārā vai tie�ām Lūkass?

Domāju, ka ir, viņa lēni sacīja. Gandrīz vai esmu pārliecināta.

"Esmu gandrīz vai pārliecināta" mūsu gadījumā neder, mīļā! viņ� brīdino�i novilka.

Zinu, Lea atteica. Pagaidi, man ir ideja!

Hens atjaunoja radiosakarus. � �ie teica, ka tad,

ja man būtu kods, viņi varētu mani aizvest turp ātrāk, Lūkass viņam uzsauca. Veicot pārlēcienu hipērkosmosā un pārvarot gravitācijas pretestību, lai nonāktu Nkllonā, jo tādā gadījumā tam vajadzētu tikai minūtes, nevis stundas, un atliku�o ceļa gabalu varētu veikt vie�nā paņēmienā.

Bet X klases lidaparātus ta�u nemēdz kodēt! Hens ieminējās.

Pilnīgi pareizi, Lūkass sausi attrauca. Vaina ir nepilnīgajā lidaparāta konstrukcijā, �aubu nav.

�aubu nav, Hens atkārtoja, mazliet nosvīdis. Lai ko Lea bija nodomājusi, viņ� cerēja, ka tai nodo�mātais izdosies.

Patiesībā man prieks, ka tev nav koda, Lea ie�runājās. Man �ķiet dro�āk doties turp �ādā veidā. Ak. kamēr neesmu aizmirsusi, te ir kāds, kas gribēja ar tevi apsveicināties.

Artū? jautājo�i ieskanējās Trīpio balstiņa. Vai tu tur esi?

Hena mikrofonu vienā mirklī piepildīja elektro�niska pīkstoņa un vīteri. Tie�ām, es nezinu, kur gan vēl tu varētu būt, Trīpio stīvi noteica. Tāda ir ma�na pieredze pagātnē tu ta�u esi spējīgs iekulties vi�sādās nepatik�anās. Kad manis nav līdzās, protams.

Hena saziņas aparātā atskanēja krak�ķi. kuri atgādi�nāja elektronisku ķiķinā�anu. Jā, protams, tu alla� dzī�vo ilūzijās, Tripio vēl stīvāk sprediķoja tālāk. Ma�nuprāt, tu esi kritis dziļos maldos.

Artū atkal ieķiķinājās. Un, uzsmaidīdams sev pa��am, Hens nospieda pogas un lika stobriem atgriez�ties ligzdās. Senajās kontrabandista dienās viņ� bija pazinis daudzus vīrus, kuriem negribējās, lai to sie�vas spētu domāt ātrāk par tiem.

Hens jau sen bija ticis skaidrībā ar sevi un nolē�mis, ka viņ� gan ir citādās domās.

Pavadoņkuģa pilots neko nebija pārspīlējis. Tie��ām pagāja gandrīz desmit stundas, līdz beidzot tas ziņoja, ka viņi tuvojas mērķim, piebilstot klāt vēl kā�du puslīdz pieklājīgu frāzi un pēc tanī aizmanevrējot sānis nost no ceļa.

Priek�ā gan nebi ja daudz ko redzēt, kā Hens nolē�ma. mazattīstītās planētas tum�ā puse ne�ķita īpa�i interesanta, lemirgojās kāda aparāta spuldzīte, un viņ� nesteidzīgi pagriezās uz tās pusi.

Tobrīd viņam aiz muguras atskanēja soļi. Kas notiek? Lea vaicāja. Viņa no�āvājās un atslīga otrā pilota sēdeklī.

Mēs esam iegāju�i Nkllonas ēnas pusē, Hens paskaidroja. Un ar mājienu norādīja uz tum�o bezzvaig�ņu masu taisni priek�ā. Biju domājis ielūko�ties Lendo raktuvēs kā �ķiet, mēs būsim tur pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm.

Skaidrs! Lea paskatījās sānis displeja ekrānā varēja redzēt X klases lidaparāta gaismas tas jopro�jām sekoja. Vai tu pēdējā laikā esi runājis ar Lūkasu?

Nē, jau vairākas stundas neesmu. Viņ� sacīja, ka esot nolēmis pagulēt. Domāju, ka �ajā.brīdī kuģi va�da Artū:

Jā. tā varētu būt, Lea pamāja. Viņa izskatījās mazliet izklaidīga glu�i tāda, kāda mēdza kļūt, prak�tizējoties savās jauniegūtajās d�edi ju mākās. Tomēr Lūkass neguļ cietā miegā. Kaut kas viņu satrauc.

Viņu kaut kas satrauc jau vairākus mēne�us, Hens aizrādīja. Viņ� tiks tam pāri.

Nē, tagad tas ir cits satraukums, Lea noteica, papurinādama galvu. Kaut kas� pat nezinu, kā lai lo nosauc� steidzīgi noskaidrojams, viņa sacīja un pagriezās atpakaļ pret Henu. Vinterai likās, ka viņ� varbūt bildīs tev par to kādu vārdiņu.

N�, viņ� vēl nav to darījis, Hens atteica. Pa�klausies, neraizējies par to! Kad viņ� būs gatavs par to runāt, tad runās.

Domāju gan. Lea lūkojās ekrānā uz to vietu, kur beidzās planētas tum�ā ņiasa turp, kurp viņi ta�gad lidoja. Neticami. Vai tu vari iedomāties, ka mēs no �ī attāluma varam saskatīt saules vainagu?

Jā, tā ir gan, bet nelūdz mani pievest sevi tam gaismas vainagam tuvāk, lai varētu to labāk aplūkot! Hens norūca. Tāds pavadoņkuģis nav paredzēts tikai izrādī�anās nolūkiem. Saules gaisma tur ārā ir pietie�kami stipra, lai sabojātu jebkuru sensoru da�u sekun�u laikā un vēl pēc da�ām minūtēm izkausētu ari "Vana�ga" korpusu.

Lea brīnīdamās pa�ūpoja galvu. Vispirms Bespina, tagad Nkllona. Vai tajā laiksprīdī, kamēr tu pazīs�ti Lendo, viņ� jelkad bijis brīvs no neprātīgiem plā�niem?

Bie�i tā nav bijis, Hens atzinās. Lai gan Bespina vismaz viņam bi ja kārtīga tehnoloģija, lai varētu strādāt. Klaudsitijā viņ� jau bi ja iedvesis dzīvību dar�bojās tur jau vairākus gadus pirms tam, kad viņ� pār�ņēma to savā valdījumā. �eit� Hens ar mājienu norā�dīja planētas virzienā, viņam ir par ko palauzīt galvu.

Lea paliecās uz priek�u. Man �ķiet, ka es saska�tu pilsētu tur to uguņu kopu.

Hens paraudzījās turp, kurp viņa norādīja. Tas gaismas puduris ir pārāk mazs, viņ� noteica. Tas drīzāk gan ir kāds-kalnra�u ciemats. Esmu dzirdējis, ka viņ� licis uzbūvēt kādu simtu tādu apmetņu. Ierī�kot kādu simtu �ahtu, lai izceltu izrakto virszemē.

Vai tur būtu ari tic asteroīdu kuģi, ko mēs palī�dzējām tam dabūt ārā no Stounhilas būvētavas?

Nē, tos viņ� lieto pavisam citu darbību veik�anai, Hens sacīja. Te viņam ir nelieli aparātiņi, paredzēti di�viem cilvēkiem, izskatās kā konusi ar no�ķeltām vir�smām. Apgādāti ar plazmas metējiem apak�pusē. Ja ro�das vēlē�anās veikt izrakumus, tad atliek tikai notēmēt plazmas strūklas pret zemi, bet pēc tam aizvākt gru�us.

Lūk, tagad es to atceros, Lea pamāja. Viņi ta�u veica asteroīdu izrakumus, vai ne?

Ar tādām pa�ām pūlēm Lendo atklāja, ka �is pats paņēmiens jau bija kaut kur pielietots. Kādā kausētavā tika lietoti plazmas metēji, un tā radās bedres zem katra no �iem stobriem.

Es brīnos, kā Lendo dabū ja to visu gatavu.

Varbūt mēs nemaz negribam to zināt.

Mikrofonā nokrakstēja. Neidentificētie kuģi, te Nomedsitijas kontrolpunkts, aizsmakusi balss ieru�nājās. Varat nosēsties uz piektās un sestās platfor�mas. Sekojiet norādēm un esiet uzmanīgi!

Sapratu! Hens noteica. "Vanags" jau tuvojās zemei, aparāts rādija, ka tā atrodas piecdesmit metru attālumā. Priek�ā rēgojās zema kalnu grēda, un Hens vadīja kuģi tā, lai neskartu kalnu galus.

Un tur, taisni priek�ā, bija Nomcdsitija.

Pastāsti man, viņ� uzrunāja sievu, par Lendo un viņa neprātīgajiem plāniem.

Lea bez vārdiem pa�ūpoja galvu. Pat Henam, kur� zināja, ko gaidīt, nācās atzīt, ka skats bija neiedomā�jams. Raktuvju komplekss bija milzīgs, masīvs, ne�skaitāmās gaismās mirgojo�s tāds tas pustumsā at�gādināja dīvainu briesmoni, kādu kumpu dzīvu radī�jumu, tādu kā punduri, kas bija picplacis zemajai kal�nu grēdai. Kuģa raidītie gaismas kūļi krustodamies slaucīja zemi, da�i nelieli lidaparāti lejā atgādināja kukaiņus parazītiskus insektus uz mil�a muguras. Un rāpoja pa zemi tam pie kājām.

Hens da�ās sekundēs noprata, ka briesmonis vei�dojas no vairākām daļām vecā drednautu kreisera galotnē un �etrdesmit konfiscētajiem Impērijas iznī�cinātajiem zemāk. Pie pa�as zemes rosījās pavadoņ�kuģi un mazāki lidaparāti.

Tomēr, lai gan Hens zināja, kas tie bija par lidapa�rātiem, �is skats tam likās visai iespaidīgs.

Mikrofonā atkal nokrak�ķēja. Neidentificētais ku�ģi. pazīstamā balss* sacīja, sveicināts Nomedsitijā! Kā tad būs ar kār�u spēlēm vai kādu citu spēles partiju?

Hens blēdīgi pasmaidīja. Sveiks, Lendo! Mēs nupat par tevi runājām.

Es jau tā domāju, Lendo atbildēja. Iespē�jams. ka jūs vērtējāt manus darījumu talantus un ra�do�ās spējas.

Kaut kas tamlīdzīgs bija gan, Hens atzinās. Vai nav vajadzīgas nekādas īpa�as iemaņas, lai te nosēstos?

Patiesībā nav, Lendo sacīja. Mēs veicam ti�kai da�as jūdzes stundā. Vai X klases lidaparātā ir Lūkass? Jā, es esmu �eit! Debesbraucējs uzsauca, kamēr Hens vēl nebija paguvis atbildēt. �ī ir pār�steidzo�a vieta, Lendo.

Pagaidi, kamēr redzēsi lo visu no iek�puses! �is ir īstais laiks ierasties vizītē, to gan es varu sacīt! Vai arī Lea un �ūbeka ir pie tevis?

Jā, mēs visi esam lidaparātā! � Lea atsaucās.

�ī nav pieklājībās vizīte, Hens brīdināja. Mums vajadzīga neliela palīdzība.

Jā, protams, Lendo mazliet �aubīgi atteica. Es�mu gatavs palīdzēt, ja varu ko darīt jūsu labā. Paklau, es �obrīd pārraugu savu centrālo projektu visgrūtāko urbumu. Es nosūtī�u kādu uz platformu jūs sagaidīt un nogādāt �eit. Neaizmirsti, ka �eit nav gaisa pārlieci�nies, vai pretī atsūtīts skafandrs un priek�laicīgi netaisi lūku vaļā.

Jā, Hens apsolīja. Tikai atsūti pretī tādu sa�gaidītāju, kuram vari uzticēties.

Atkal uz mirkli iestājās klusuma bridis. Kas par lietu? Lendo it kā nevērīgi noprasīja. � Vai kaut kas noticis?

Ta�u viņa runu pārtrauca negaidīts elektronisks pīk�stiens no uztvērēja puses. Kas tas? Lea noprasīja.

Kāds mūs traucē! Hens norūca, paraustīdams mikrofona pārslēdzēju. Pīkstoņa pazuda, palika tikai nepatīkama zvanī�ana ausīs. Ieslēdzis iek�ējās sazi�ņas aparātu, Hens uzrunāja Cūbeku. �ū, mums te ir traucējumi! viņ� uzsauca. Nāc �urp!

Viņ� sagaidīja atbildi un atkal pievērsās, mikrofo�nam. Pārbaudi apkārtni! viņ� sacīja Leai. Palū�kojies, vai kāds ir tuvumā?

Jā, Lea atteica, klabinādama datora taustiņus. Ko tu gribi darīt?

Pameklē�u īsto frekvenci. Hens nomurmināja. Viņ� vadīja "Vanagu" tā. lai varētu apskatīties, vai ap viņiem ir brīva telpa, bet pēc tam atkal pagrieza slēdzi. Viņ� pārzināja da�ādus trikus, ar kuru palīdzī-

Ixi varēja novērst traucējumus. Tagad vajadzēja tikai laiku, lai tos pielietotu.

Pēk�ņi daudz ātrāk, nekā viņ� bija gaidījis, pīk�stieni pārvērtās balss skaņā: �atkārtoju visi kuģi, kuri mani dzird atsaucieties!

Lendo, tas esmu es! Hens paziņoja. Kas notiek?

Vēl neesmu ticis skaidrībā, Lendo atteica. Vi�ņa balss skanēja satraukti. Traucējumi varēja celties no saules enerģijas reizēm tā gadās. Ta�u �is laiks nelikās īstais, kad varējām ko tādu gaidīt�

Viņa balss aprāvās. Ko? Hens noprasī ja.

Mikrofonā atskanēja klusa �ņākoņa, it kā tur kāds strauji ieelpotu. -. Impēri jas zvaig�ņu iznīcinā�tājs! Lendo klusi pavēstīja. Ātri tuvojas planētas ēnas pusei!

Hens palūkojās turp, kur sēdēja Lea. ieraudzīja vi�ņas seju un nodomāja, ka tā pārvērtusies akmenī. Vi�ņi mūs atradu�i! Hens no�ukstēja.

Es redzu, Artū, es to redzu! Lūkass iesau�cās. Ļauj man parūpēties par zvaig�ņu iznīcinā�tāju un seko, lai traucējumi neatkārtotos!

Mazais droids novīteroja kādu visai nervozu vēs�tījumu un atsāka darboties ar uztvērēju. Priek�ā lido�ja "Vanags", mainījis kursu tas vairs negrasījās no�sēsties un lidoja slīpi, it kā gribētu nogriezt ceļu ku�ģim, kas strauji tuvojās. Tā kā Lūkass zināja, ka Hens noteikti rīkojas lietpratīgi, viņ� noregulēja savu

X klases lidaparātu uzbrukumam un sekoja "Vana�gam". Lea? viņ� klusībā sauca, mēģinot sazināties.

Viņa atbildēja bez vārdiem, .ta�u �ajā atbildē bija skaidri jūtamas dusmas, nogurums un klusas bailes. Tu�ries, cs esmu kopā ar tevi! viņ� noraidīja, ieliekot domā tik daudz pārliecības un mierinājuma, cik vien spēja.

Patiesībā viņam nācās atzīties sev, ka necik pa��pārliecināts tas vis nejūtas. Viņ� nebija norūpējies zvaig�ņu iznīcinātāja dēļ ja Lendo sniegtās ziņas par saules aktivitāti bija pareizas, tad iespējams, ka lielais kuģis pats �obrīd ir glu�i bezpalīdzīgs, tā sensori varbūt jau bija padarīti nelietojami un iero�i kusa laukā kopā ar kuģa korpusu.

Kaujinieki tajā gan dro�i vien bija rīcības spējī�gi� Un, tikko kuģis sasniegs Nkllonas ēnu, �ie kau�jinieki varēs izkāpt un uzbrukt.

Pēk�ņi sakari atjaunojās. Lūkas?

Esmu te, Lūkass apstiprināja. Kāds ir tavs plāns?

Es cerēju, ka tev tāds ir! Hens sausi atcirta. Kā rādās, mēs te esam pārsteigti negaidot.

Vai Lendo ir kādi kaujinieki?

Viņ� mēģina tos sadabūt kopā, (a�u paturēs tos sa�vā tuvumā, lai pasargātu raktuvju kompleksu. Un man ii tāda sajūta, ka viņa vienības nav īpa�i pieredzēju�as.

Tādā gadījumā, kā izskatās, fronti atklāsim mēs! Lūkass noteica. Viņa apziņā piepe�i uzplaiksnīja atmi�ņas: kā viņ� pirms pieciem gadiem iesoļoja D�ebas pili Tatūnā, ar garaspēka palīdzību atvairot Gemoreju gvar�dus. Pamēģināsim, viņ� sacīja Henam. Es lido�u pirmais, pacentī�os �os apmulsināt un vājināt to refieksus, cik vien spē�u. Seko man un tiec gala ar pārē�jiem.

Izklausās tik prātīgi, cik vien var izklausīties �.mūsu situācijā, Hens norūca. Turies tuvāk zemei -

ja laimēsies, tad mēs varēsim ietriekt da�us no uzbru�cējiem tajā zemajā kalnu grēdā.

Tikai nepiezemējies pārāk zemu! Lea brīdinā�ja. Atceries, ka tev nebūs iespējas daudz domāt par lidojumu!

Es spēju darīt abus vienlaikus, Lūkass apgal�voja, pārbaudot aparatūru. Jo �ai ta�u vajadzēja būt viņa pirmajai kau jai kvalificēta d�edija lomā. Klusībā viņ� prātoja, vai arī Vecās Republikas d�ediji tā izcī�nīja tamlīdzīgas kaujas. Ja vien tie tie�ām bija izcīnī�ju�i tādas kaujas.

Tur jau viņi ir, Hens paziņoja. Kau jinieki at�stāju�i kuģi. Izskatās, ka tur ir� viens eskadrons. Bet varbūt, ka tomēr ir vairāk?

Var būt arī vairāk, Lūkass drūmi sacīja, lūko�damies displejā. Un varbūt aiz viņiem būs vēl citi kuģi?

Es nezinu, Hens lēni sacīja. Jau �is kuģis ir pietiekami liels. Tas var būt karakuģis.

Cerēsim, ka ne. Jo, ja tas būtu īsts uzbrukums, nevis tikai tāda pabaidī�ana kā Bpfasā� Labāk brīdi�ni Lendo.

Lea jau ar to nodarbojas. Vai esi gatavs?

Lūkass a�i ievilka elpu. Kaujinieki bija izvietoju��ies trijās vai �etrās grupās un devās tie�i uz viņu pusi. Esmu gatavs, viņ� bilda.

Labi. Darām to!

Pirmā grupa tuvojās ļoti ātri. Acis piemiedzis, uz�ticēdams lidaparātu autopilotam, Lūkass apkopoja garaspēkus.

Tā bija savāda izjūta. Savāda un viegli netīkama. Ar telepātijas palīdzību domās sazināties ar kādu citu bija viena lieta, tomēr darīt to, lūkojot izkropļot otra cilvēka prāta uztveres spējas tā bija glu�i cita lieta.

Kaut ko līdzīgu viņ� bija izjutis D�cbā, noņemda�mies ar tiem gvardiem, bet toreiz domāja, ka vainīga nervozitāte izpildāmās glāb�anas misijas dēļ. Tagad viņ� noprata, ka tur bi ja vēl daudz kas vairāk. Iespē�jams, ka tādas akcijas pat tad, jā tās īstenoja tikai pa�aizsardzības nolūkos, bija bīstami tuvas tumsas spēku pārstāvju darbības jomām, kurām īstie d�ediji nedrīkstēja tuvoties.

Viņ� prātoja, kādēļ nedz Joda. nedz Bens neko par to viņam netika teiku�i. Un iedomājās, ka �īs patiesības par d�edijiem viņam laikam vajadzēja atklāt pa�am.

Lūkas? ' .

Viņ� neskaidri juta, ka smagi iegulst dro�ības sik�snās, jo pagrieza X klases lidaparātu sāniski. �ī balss, kas �ukstēja viņa apziņā� Ben? Lūkass skaļi ie�saucās. Ta�u balss neatgādināja Bena Kenobija balsi, bet tad, ja tas nebija viņ�, kur� tad?

Nāc pie manis. Lūkas. balss atkārtoja. Tev jānāk! Es tevi naidu!

Kas tu esi?Lūkass noprasīja, koncentrēdamies domu pārraidei tādā mērā, lai neizraisītu lidaparāta katastrofu. Ta�u tas otrs prāts bija pārlieku izvairīgs, lai to* varētu notvert, jo tas trīsuļoja kā ūdens burbulītis vētrā. Kur tu esi?

Tu mani atradisi! Lai gan Lūkass sasprindzinājās, viņ� juta kontaktu atslābstam, itin kā doma būtu aiz�slīdējusi projām. Tu mani atradīsi� un d�ediju zudusī slava atjaunosies� līdz tam laikam paliec sveiks!

Pagaidi! Bet sauciens izdzisa nekurienē. Zo�bus sakodis, Lūkass sasprindzinājās� un pamazām atpjēdza, ka �oreiz viņu sauc jau cita pazīstama balss. Lea? viņ� noprasīja skaļi. Un sajuta, ka mute pilnīgi izkaltusi.

Lūkas, vai ar tevi viss kārtībā? Lea ba�īgi vaicāja.

Protams, viņ� noteica. �ajā reizē balss jau ska�nēja labāk. Ar mani viss ir kārtībā. Kas lēcies?

Ar tevi nebūt nebija viss kārtībā! Hens pēk�ņi iejaucās. Vai tu gribēji vajāt viņus līdz pa�ām mājām?

Lūkass samirk�ķināja acis un izbrīnīti palūkojās apkārt. Kaujinieku bariņi bija projām, tie bija atstāju��i ainavā tikai nelielus postījumus. Displeja ekrānā viņ� redzēja, ka zvaig�ņu iznīcinātājs atkal atstājis Nkllonas ēnu uri ātri slīd projām no planētas uz kādu tālīnu punktu, pārvarot gravitāciju un gatavojoties lē�cienam gaismas ātrumā. Aiz tā bija redzamas divas miniatūras saules divu Lendo pavadoņkuģu ugunis. �ie kuģi bija ieradu�ies par vēlu � jo tagad tie�ām bi�ja par vēlu piedalīties kaujā. Vai tad viss jau bei�dzies? Lūkass muļķīgi apvaicājās.

Viss ir galā! Lea viņam sacīja. Mēs trāpījām diviem kaujiniekiem, un pārējie pajuka uz visām pu�sēm metās bēgt.

Un karakuģis?

Tas devās projām, savācis kaujiniekus, Hens paskaidroja. Mēs joprojām nezinām, ko viņi te dalija. Pēc kaujas pazaudējām viņu pēdas. Tomēr nelie�kas, ka tie būtu tuvoju�ies" pilsētai.

Lūkass dziļi ievilka elpu un ieskatījās X klases lid�aparāta laikrādī. Visā �ajā juceklī viņ� bija nez kur pa�zaudējis pusstundu. Pusstunda bija neglābjami zudusi, viņa iek�ējais pulkstenis uz. to mirkli bija apstājies, un viņ� neko nevarēja skaidri atcerēties. Vai tie�ām �ī dī�vainā d�ediju domu apmaiņa būtu turpinājusies tik ilgi?

Tas bija notikums, kuru viņam noteikti vajadzēja pārvērtēt. IJn ļoti uzmanīgi.

Uz. galvenā komandtiltiņa displeja ekrāna iezīmējās "Tiesātājs", kā gai�s punkts, kas slīdēja gar Nklloņas tum��āko pusi. ieiedams gaismas ātrumā. Viņi dodas projām, admirāl, ierunājās Pelleons, uzlūkodams Trounu.

Labi, di�admirālis nesteidzīgi, gandrīz vai ne�vērīgi pārbaudīja arī citus displejus, jo vairāk nebija par ko ba�īties �obrīd kaut kas notika vienīgi Ategas sistēmā. Un kā tad ir, viņ� sacīja, pagriezda�mies krēslā, māster Cēbaot?

Viņi izpildīja uzdevumu, Cēbaots bilda, un vi�ņa sejā atkal iezīmējās dīvainā izteiksme. Viņi ie�guva piecdesmit vienu raktuvju ma�īnu no'tām, pēc kurām jūs tos sūtījāt.

Piecdesmit vienu, Trouns atkārtoja. Viņa balsī bija skaidri saklausāms apmierinājums. Lieliski. Man likās, ka jums nemaz nebija grūti viņus tur ieva�dīt un izvadīt?,

Cēbaots, acis nenovērsdams, lūkojās Trounā. Izpil�dīja savu misiju� viņ� murmināja. Cik ilgu laiku jūs domājat prasīt�no manis vienu un to pa�u?.

Kamēr bū�u pārliecinājies, ka viss noliek parei�zi. Trouns vēsi atbildēja. Kādu bridi jūsu seja iz�skatījās tāda, it kā jums būtu radu�ās kādas nopietnas grūtības.

Man nebija grūtību, di�admirāli Troun, Cē�baots attrauca. Es sarunājos. Viņ� uz mirkli ap�klusa, tikko manāmi pasmaidīdams. Ar Lūkasu Debesbraucēju.

Par ko tad jūs runājāt? Pelleons iespurdzās. At�skaitēs minēts, ka Debesbraucējs ir�

Viņ� paiļianīja Trouna noraido�o kustību un ap�klusa. Paskaidrojiet! di�admirālis izrīkoja.

Cēbaots pamāja, norādīdams uz displeja pusi. Lū�kass ir tur, di�admirāli Troun. Viņ� ieradās Nkllonā jau pirms jūsu kuģa.

Trouna spīdo�ās acis sa�aurinājās. Debesbrau�cējs ir Nkllonā? viņ� noprasīja, un admirāļa balss skanēja bīstami mierīgi.

Viņ� bija pa�ā kau jas ņudzeklī, Cēbaots sacīja, un bija pilnīgi skaidri redzams, ka viņu uzjautrina ad�mirāļa apjukums.

Un jūs man neko neteicāt? Trouns noprasīja tajā pa�ā neizteiksmīgajā balsī.

Cēbaota srruūds nozuda. Es jums jau pirms tam sacīju, di�admirāli Troun lieciet Debesbraucēju mierā! Es tik�u ar viņu galā kad pienāks laiks, ar saviem pa�a līdzekļiem.' Viss, ko lūdzu izpildiet sa�vu solījumu uz aizvediet mani uz Jomārku.

Trouns labu brītiņu vēroja d�ediju meistaru, un vi�ņa spīdo�ās acis atgādināja sarkani kvēlojo�as sprau�gas, bet seja bi ja neizdibināma, bez jebkādas izteik�smes. Pelleons aizturēja elpu� Tas būtu pārāk ātri, di�admirālis beidzot noteica.

� Cēbaots nospraustajās. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums mani talanti �ķiet pārāk noderīgi, lai no tiem tik drīz atteiktos?

Nebūt ne, Trouns ledainā balsī pārlaboja. Tas ir tikai neliels aprēķins. Baumas par jūsu klātbūtni vēl nav izplatīju�ās. Kad mēs būsim pārliecināti, ka De�besbraucējs tās dzirdējis, jums labāk neizkustēties no �ejienes, lai velti nezaudētu laiku.

Tie�i tobrīd Cēbaota sejā parādījās savādi sapņai�na izteiksme. Ak. viņ� man jau atbildēja, viņ� klusi pavēstīja. Paļaujieties uz mani, di�admirāli Troun. Viņ�ļjrīz parādīsies.

Es alla� paļaujos uz jums, Trouns sardoniski atteica. Viņ� pastiepa roku, lai noglaudītu isalamiru, kas sēdēja būri pie viņa krēsla, itin kā atgādinātu d�ediju meistaram, cik ļoti tam uzticas. Lai gan jūs velti zaudētu pats savu laiku. Kaptein Pelleon, cik ilgs laiks jums būs vajadzīgs, lai salabotu "Tiesātā�jam" nodarītos bojājumus?

Da�as dienas, admirāl, Pelleons attrauca. At�karība no tā, cik nopietni ir bojājumi. Ja tie -ir nopiet�ni, tad remonts var ilgt pat trīs vai �etras nedēļas.

Labi. Dodieties uz tik�anās vietu, pārliecinieties par to, vai viss tiek savests kārtībā, un pēc tam aizve�diet māsteru Cēbaotu uz Jomārku. Jādomā, ka ar to jūs esat mierā? viņ� piemetināja, pagriezdamies un pavērdamies Cēbaotā.

Jā, Cēbaots atbildēja, uzmanīgi izlocīdamies no krēsla un pieceldamies kājās. Es tagad do�os at�pūsties, di�admirāli Troun. Ja jums būtu kas vaja�dzīgs, tad paziņojiet.

Bez �aubām.

Trouns vēroja, kā Cēbaots dodas prom no komand�tiltiņa. Kad durvis aiz viņa klusi aizkrita, Trouns pie�vērsās Pelleonam. Pelleons savaldījās, pūlēdamies ne�mirk�ķināt acis. Man vajadzīga kursa projekcija, kap�tein, Trouns sacīja. Viņa balss skanēja auksti un mie�rīgi. Vistuvākais ceļ� no Nkllonas uz Jomārku. Tāds, ko spētu veikt vislabāk aprīkotais X klases lidaparāts.

Jā, admirāl. Pelleons pamāja navigatoram, kur� palocījās un ķērās pie darba.

Kā jums liekas,, vai tā ir taisnība par to, ka De�besbraucējs varētu doties uz turieni?

Trouns paraustī ja plecus. D�ediji spēj iespaidot cilvēkus, kaptein, un pat no liela attāluma. Iespējams, ka viņ� pat no �ejienes iedvesis Debesbraucējam kā�du domu vai devis kādu mājienu. Vai tās viņa tehni�kas iedarbojas uz citiem d�edijiem� �ajā brīdī Trouns atkal paraustīja plecus. To mēs redzēsim.

Jā, ser. Pelleona displejā sāka zibēt skaitļi. Tā. Pat tad, ja Debesbraucējs tūlīt bez kavē�anās dotos pro�jām no Nkllonas, mēs bez grūtībām nogādātu Cēbaotu Jomārkā pirms viņa iera�anās.

To es saprotu, kaptein, Trouns noteica. Bet man gribētos sīkākas ziņas. Mēs atstātu Cēbaotu Jomār�kā, ta�u es gribu redzēt Debesbraucēja kursu. Jo man �ķiet, ka tur sanāktu vismaz divdesmit gaismas gadi.

Pelleons sarauca pieri. Trouna sejā bija tāda izteik�sme, ka viņam tirpa skausts. Es nesaprotu, ser, viņ� piesardzīgi norūca.

Spīdo�ās acis domīgi nopētīja viņu. Viss ir pavi�sam vienkār�i, kaptein. Es gribētu parūpēties par to, lai mūsu di�ais un nepārspējamais d�ediju meistars nesāktu domāt, ka ir vienīgais un nepārspējamais.

Pelleons beidzot saprata. Tātad mēs nogaidītu, kamēr Debesbraucējs pa nosprausto kursu tuvotos Jomārkai un uzglūnētu viņam?

Tie�i tā, Trouns pamāja. Un tur uz vietas no�lemsim, vai nolaupīt viņu Cēbaotam, Trouna acu izteiksme kļuva cietsirdīga. Vai glu�i vienkār�i no�galināt.

Pelleons raudzījās viņā un juta, ka tam atkaras �oklis. Jūs ta�u viņu apsolījāt Cēbaotam.

Es apsveru �ī darījuma lietderību, Trouns vēsi sacīja. Debesbraucējs jau ir pierādījis, ka ir ļoti bīs�tams. Un, pēc mūsu pieredzes, jau izmucis no vai�rākiem slazdiem. Cēbaotam viņa mērķiem labāk no�derētu Debesbraucēja māsa ar tās dvīņiem.

Pelleons pavērās uz aizvērtajām durvīm abiem aiz muguras. Un tūlīt atgādināja pats sev, ka Cēbaotam nav nekādas iespējas noklausīties viņu sarunu, jo visapkārt "Himēras" komandtiltiņam izvietoti isalamiri. Varbūt viņ� meklē piedzīvojumus, ser? kapteinis piesardzīgi sacīja.

Viņam vēl būs iespējas piedzīvot daudz ko līdz tam brīdim, kad Impērija tiks atjaunota. Lai viņ� labāk neiz�ķie� savas d�ediju mākas un viltības, pie�taupot tās �im laikam. Trouns paraudzījās monito�rā. Tā vai citādi, viņ� laikam aizmirsis, ka Debes�braucējam ir māsa. Manuprāt, mūsu d�edijmeistars ar savām iegribām un untumiem �ķiet visai nenopietns.

Pelleons apdomāja. Runājot par Dcbesbraucēju, Cēl>aota vēlmes tie�ām ne�ķita untumainas. Es gan iero�sinu. admirāl, saņemt Debesbraucēju gūstā dzīvu. Kapteinis juta iedvesmas uzplūdu. īpa�i tāpēc, ka vh ņa nāve var ierosināt Cēbaotu pamest Jomārku un at�griezties Veilendā.

Trouns palūkojās atpakaļ uz Pelleonu. Viņa spīdo��ās acis sa�aurinājās. Kā �ķiet, tā ir interesanta do�ma, kaptein, viņ� nomurmināja. Nudien, intere�santa. Jums, protams, taisnība. Mums visādā ziņā va�jadzētu turēt �o vīru tālāk no Veilcndas. Vismaz tik ilgi, kamēr darbs tur būs pabeigts un mums būs pie�liekami daudz isalamiru. Viņ� saspringti pasmaidī�ja. Viņa reakcija uz to, ko mēs darām, var nebūt mums draudzīga.

Piekrītu, ser, Pelleons bilda.

Trouna lūpas saviebās. Lieliski, kaptein, es pie�kritu jūsu apsvērumiem. Viņ� atliecās sēdeklī. Ir laiks iet. Sagatavojiet "Himēru" pārie�anai gaismas ātrumā!

Pelleons atkal pievērsās displejiem. Jā, ser. Vai dosimies tie�i uz noteikto tik�anās vietu?

Mēs vispirms izmetīsim nelielu likumu. Gribu palūkoties uz pavadoņkuģu novietni un novērot De�besbraucēja attālinā�anos. Dosimies sistēmas virzie�nā un pakavēsimies tur, bet pēc tam lidosim tālāk. Viņ� palūkojās kartē Nkllonas virzienā. Un� kas zina? Tur, kur ir Debesbraucējs, bie�i vien lido ari "Vanags".

Un tādā gadījumā mēs dabūsim rokā viņus vi�sus.

Piecdesmit viens! Lendo Kelrisiens norūca, pametot skatienu uz Hena un Leas pusi, apiedams ap�kārt zemajiem atpūtas telpas krēsliem. Piecdesmit viens no maniem labākajiem racējiem ar visu apara�tūru! Piecdesmit viens! Mēs esam zaudēju�i gan�drīz pusi darbaspēka! Vai jūs spējat ko tādu saprast? Puse no mūsu darbaspēka!

Viņ� atkrita krēslā, ta�u tūlīt pat pielēca kājās un sāka staigāt pa istabu. Melnais apmetnis plīvoja aiz viņa kā tum�s negaisa mākonis. Lea jau atvēra muti, lai piedā�vātu kādu kompensāciju, ta�u juta, ka Hens brīdino�i saspie� tās roku. Hens noteikti jau bija redzējis Lendo tā�dā stāvoklī. Viņa norija vēl neizteiktos vārdus un nolū�kojās. kā Lendo turpināja soļot kā krātiņā iedzīts zvērs.

Un tad. bez īpa�ām sekām, viņ� tika tam pāri. Man ļoti �ēl, Lendo pēk�ņi noteica un apstājās Leas priek��ā. saņemdams viņas roku. � Es nepildu savus namatēva pienākumus, vai ne? Esiet sveicināta Nkllonā! Lendo pacēla Leas roku, noskūpstīja to un ar brīvo roku pamā�ja loga virzienā. Tā. Kā jums patīk mani mazie uzņē�mumi?

Iespaidīgi! Lea ātri bilda, un bija redzams, ka viņa domā to, ko saka. Kā jums vispār ienāca prātā kaut ko tamlīdzīgu ierīkot �ajā vietā?

Ak, es par to prātoju jau gadiem, viņ� tikai pa�raustīja plecus, laipni pieceldams vie�ņu kājās un pa�vadīdams līdz logam. Lendo roka atbalstīja viņas muguru. Lai gan pēc tam, kad viņi ar Hcnu apprecē�jās, Lendo vairs netika izrādījis nekādu vēlmi laksto; lies, tagad �ī laksto�anās, kā �ķita, bi ja atsākusies. Vi�ņa iedomājās savu pirmo tik�anos ar Lendo Kloudsitijā. Lea vēl kādu bridi prātoja par �iem iespaidiem, Itdz beidzot pamanīja, ka tas satrauc Henu.

Da�os gadījumos tāda uzvedība viņu mēdza satraukt. Ta�u līdz �im brīdim Hens to nebija licies manām.

Reiz es Kloudsitijas arhīvos atradu kaut ko līdzī�gu kop� tiem laikiem, kad Lords Eklēziasts Figss būvēja �o pilsētu, Lendo turpināja, pamājis ar roku uz loga pusi. Apvārsnis slīdēja garām, vai varbūt tā bija pilsēta, Leai atgādinot slīdo�u burukuģi. Lielā�koties metāls, ko te lietoja, nāca no citas karstās pla�nētas Mizeras, un ugnauti zaudēja daudz laika, to sagādājot. Figss savās skicēs bija paredzējis iespēju ierīkot tādas raktuves, kas nebūtu sasniedzamas tie��iem saules stariem Mizeras tum�ajā pusē. Tomēr netika tādu plānu īstenojis.

Tas nebi ja praktiski, Hens aizrādīja, pienākdams un nostādamies Leai aiz muguras. Mizeras augsne ir pārāk nelīdzena, lai pa to spētu pārvietoties riteņi.

Lendo pārsteigts pavērās viņā. Kā tu to zini?

Hens nevērīgi pa�ūpoja galvu, viņa acis pētīja ai�navu un zvaig�ņu pilnās debesis virs tās. Es reiz pavadīju veselu pēcpusdienu, pārlūkojot Impērijas arhīvus tas bija tajos laikos, kad tu mēģināji runāt ar Monu Motmu par to, lai viņa palīdzētu dibināt �o pilsētu. Es gribēju pārbaudīt, vai kāds cits jau nav ko tamlīdzīgu pūlējies īstenot un atklājis, ka tas nav ie�spējams.

Jauki, ka tu mēģināji �ajā lietā iedziļināties, Lendo novilka, paraustīdams uzaci. Tātad kas īsti notiek?

Mums laikam vajadzētu pagaidīt, kamēr pieze�mēsies Lūkass, un tad par to parunāties, Lea mierīgi piedāvāja, kamēr Hens vēl nebija paguvis neko bilst.

Lendo lūkojās garām Henam, it kā tikai nupat bū�tu pamanījis to. ka Lūkass vēl nav parādījies nolai�a�nās laukumā. Un kur tad viņ� ir, ko?

Viņ� būs devies nomazgāties du�ā un pārģērb�ties, Hens paskaidroja, vērodams mazu pavadoņvagoniņu, kas bija ieripojis laukumā. Tajos X klases lidaparātos nav daudz ērtību�

īpa�i garu lidojumu laikā, Lendo norūca, pār�tverdams Hena skatienu. Es aizvien esmu uzskatī�jis, ka lidot lielus gabalus ar tik maziem lidaparātiem nav īpa�i laba doma.

Es labāk do�os apskatīties, kas viņam lēcies, Hans pēk�ņi noteica. Vai tev �ajā istabā ir saziņas aparāts?

Tas ir tur, stūrī, Lendo paskaidroja, norādot uz koka skapīti atpūtas telpas galā. Uzklik�ķini centrā�lei viņi tev sadabūs �o, lai kur tas būtu.

Paldies, Hens pār plecu atbildēja, jau ceļā uz turieni.

Tas nav labi, vai ne? Lendo nomurmināja Leai pie auss, kamēr viņa ar skatienu sekoja Henam, kur� �ķērsoja istabu.

Tā gan labi tas nav, Lea piekrita. Iespē�jams, ka zvaig�ņu iznīcinātājs te ieradās, meklēdams mani.

Kādu mirkli Lendo cieta klusu. Jūs ieradāties �eit pēc palīdzības? viņ� pavaicāja. Ta�u �is tei�kums neskanēja kā jautājums.

-Jā.

Lendo dziļi ievilka elpu. Labi, es darī�u visu, ko spē ju, viņ� noteica. Protams.

Tencinu, Lea atbildēja.

Viss skaidrs, Lendo sacīja. Ta�u viņa skatiens kavējās pie Hena un loga, viņ� domāja par norisēm aiz tā, un Lendo sejas izteiksme �ajā laikā kļuva apņēmī�gāka. Varbūt Lendo domāja par pagātni pēdējo reizi, kad Hens un Lea bija ieradu�ies lūgt viņam palīdzību.

Kā afī par to, ko viņam �īs palīdzības snieg�ana bija maksājusi.

Lendo klusējot uzklausīja visu stāstu no pa�a sā�kuma un pēc tam pakratīja galvu. Nē, viņ� pārlie�cināti noteica. Ja ir bijusi informācijas noplūde, tad tā nenāca no Nkllonas.

Kā to var tik dro�i apgalvot? Lea noprasīja.

-Tāpēc, ka pār jums netika piedāvāti nekādi labu�mi, Lendo atteica. Mums te ir ļautiņi, kuri pelna iztiku ar godīgu darbu, viņi ieinteresēti tikai peļņā. Neviens no tiem nenodos jūs Impērijai tikai sava prieka pēc. Un vēl kāpēc tad imperiāli nozaga ma�nus cilvēkus un aparātus, ja bija ieradu�ies pēc jums?

Varbūt aiz apjukuma, Hens nomurmināja. Es gribēju teikt kāpēc vispār viņiem kaut kas tāds būtu vajadzīgs?

Es ari nesaprotu, Lendo norūca. Varbūt �ie tā iedomāju�ies īstenot ekonomisko spiedienu pret kādu no maniem klientiem, vai paredzēju�i tā pār�traukt jēlniateriālu piegādes Jaunajai Republikai. Tā vai citādi, nav vērts to apspriest. Apsprie�anas vērts ir fakts, ka viņi paņēma līdzi kalnra�us un aparatūru, nevis jūs.

Kā lai mēs zinām, ka tie�ām nav bijis solīts kāds atalgojums? noprasīja Lūkass, sē�ot labās puses sē�deklī Lea jau bija pamanījusi, ka viņ� tur ierīkojies �ajā vietā Lūkass ar savu gaismas zobenu bija pārlieci�nāts. ka būs dro�ībā un starp draugiem � pie istabas vienīgajam durvīm. Laikam jau viņ� nebija juties daudz dro�āk par māsu.

Tāpēc, ka tādā gadī jumā es būtu par to dzirdējis, Lendo pārliecināti noteica. Mani respektē un informē par visu.

Es jau teicu, ka viņam ir sakari, Hens nomur�mināja, drūmi'pamādams. Vareni. Un kuriem no saviem informētājiem tu visvairāk tici, Lendo?

Teiksim� Lendo aprāvās, jo pulkstenis uz vi�ņa rokas locītavas pēk�ņi iepīkstējās. Lūdzu piedo��anu, viņ� teica, izvilkdams no dekoratīvas aproces kompaktu mikrofonu un ieslēgdams to. Jā?

Kāda balss kaut ko sacī ja, ta�u tur, kur Lea sēdēja, runāto nevarēja dzirdēt. Kāds raidītājs? -Lehdo pār�vaicāja, pieri saraucis. Balss sacīja vēl kaut ko. Labi, es par to parūpē�os. Turpiniet uzmanī�anu.

Lendo salocīja mikrofonu un ievietoja to atpakaļ aprocē. Zvanīja mani izlūki, Lendo ieminējās, lū�kodamies �urpu turpu un pētīdams telpu. Viņi pa�manīju�i īsviļņu raidītāju� ļoti neparastā frekven�cē� un viņiem �ķiet, ka tas raida no �īs istabas.

Lea juta, ka Hens aiz viņas muguras sastingst. Kāda tipa raidītāju? viņ� vaicāja.

Iespējams, ka �o, Lūkass sacīja. Viņ� piecēlās nn izvilka no kabatas saplacinātu cilindru. Pēc tam I ūkass piegāja pie Lendo. Es cerēju, ka tu varēsi to identificēt.

Lendo paņēma cilindru un aplūkoja to. Intere�santi, viņ� bilda, pētīdams uzrakstu nesaprotamajā valodā. Es jau daudzus gadus neesmu nevienu no �iem redzējis. Neko �ādā stilā, ne tuvu. Kur tu to da�būji?

Tas bija aprakts dubļos purvā, un Artu izdevās to pamanīt jau no tālienes, bet viņ� nespēja man pa�teikt, kas tas ir.

Tā ari ir, tas ir mūsu raidītājs! Lendo iesaucās.

Savādi, ka tas vēl darbojas.

Un ko tie�i tas noraida? Hens apvaicājās, ap�lūkodams ierīci tādām acīm, it kā tā būtu indīga �ūs�ka.

Tikai signālus, Lendo sacīja. Un nelielā rā�diusā ne tālāk par �o planētu. Neviens nevarēja to izmantot, lai sekotu Lūkasam, ja tas ir tas, no kā jūs baidījāties.

Vai tu zini, kas tas ir? Lūkass noprasīja.

Protams, Lendo atbildēja, sniegdams priek�metu atpakaļ. Tas ir vecs aicinājuma signālu raidītājs. Sprie�ot pēc tā izskata, tas ir no pirmskara laikiem.

Aicinājuma signālus? Lūkass atkārtoja, sarauk�dams pieri. Viņ� pasvārstīja priek�metu rokā. Kā pa�rasts kuģa radītājs?

Protams, Lendo apstiprināja. Tikai tas ir mazliet smalkāks. Ja tavā rīcībā būtu attiecīgi ieko�dēts kuģis, tu varētu noraidīt vienu vienīgu signālu, un tas ierastos tie�i pie tevis, automātiski manevrējot un apejot jebkādus ceļā gadīju�os �ķēr�ļus. Da�s ku�ģis pat izlauztu sev ceļu, ja tam pāgadītos ceļā cits kuģis. Ja vajadzīgs, pat diezgan prasmīgi. Lendo pa�ūpoja galvu, jo viņu pārplūdināja atmiņas. Savā laika tāds paņēmiens bija ļoti noderīgs.

Hens klusi no�ņācās. Pasaki to Katana flotei�

Jā, pirms tam gan jāparūpējas par attiecīgu programmu, Lendo turpināja. Bet mēs spējām pa�darīt nekaitīgu da�u labu kuģi un da�i simti droidu pa�i radīja daudzas problēmas� Tādas ierīces mūs pilnīgi apmierina lai sazinātos ar citiem kuģiem un pavadoņtrailsportu, jo tās ir pietiekami dro�as.

Vai jūs tādu kombināci ju lietojāt arī Kloudsitijā? Lūkass apvaicājās. Artū sacīja, ka esot redzējis tevi ar tādu ierīci rokā tūlīt pēc tam. kad mēs izgājām.

Mans kuģis bija gatavībā, Lendo bilda. Es gribēju tikai pārbaudīt, vai viss ir kārtībā katram gadījumam. Viņa lūpas saviebās. Veident ļaudis dro�i vien kuģi pamanīja un likvidēja, kamēr gaidīja jūs. jo tad, kad es to izsaucu, kuģis nerādījās. Un tu to atradi purvā1

Jā. Lūkass palūkojās uz to pusi, kur stāvēja Lea. Dagobahā.

Lea uzlūkoja viņu. Dagobahā? viņa pārvaicā�ja. Tātad turp būs devies tas tum�o spēku d�edijs no Bpfasas?

Lūkass pamāja. Tā ir tā vieta. Viņ� ar pirkstu pieskārās raidītājam, un viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Tad jau tas nonācis viņa rokās.

To varēja ari kāds pazaudēt neviļus pamest kādā citā gadījumā, Lendo aizrādīja. Pirms kara tādus lietoja turpat vai gadsimtu.

Nē! Lūkass nomurmināja, lēnām purinādams galvu. Tās ticis viņam rokās, viss skaidrs. Tā ala, kurā es to atradu, ir tum�o spēku miteklis! Manuprāt, viņ� tajā mira.

Kādu laiku viņi visi sēdēja klusēdami. Lea uzma�nīgi aplūkoja brāli un sajuta, ka viņa apziņas dzīlēs aizvien pieaug saspringums. Laikam jau Dagobahā bija noticis vēl kaut kas. Kaut kas tāds, kam bija sa�kars ar to nemiera sajūtu, kas neatstājās�no tā ne mir�kli visu ceļu līdz Nkllonai�

Lūkass pēk�ņi sarāvās, it kā būtu sajutis Leas do�mu plūdumu. Mēs runājām par Lendo kontraban�distu kontaktiem, viņ� sacīja. Doma bija skaidra: �is nebija tas brīdis, kad va jadzētu par to jautāt.

Skaidrs, Hens ātri iestarpināja. Kā �ķita, arī viņ� bija sapratis mājienu. Man būtu jāzina, kuriem no taviem draugiem tu vari uzticēties.

Lendo paraustīja plecus. Atkarībā�no tā, ko jūs gribat tiem uzticēt!

Hens lūkojās viņam tie�i acīs. Leas dzīvību.

Sē�ot Henam otrā pusē, �ūbeka norūca kaut ko tā�du. kas izklausījās pārsteigums. Lendo mute pavērās, lai gan tik tikko manāmi. Tu ta�u nerunā nopietni?

Hens pamāja, viņa skatiens joprojām neatrāvās no Lendo sejas. Tu ta�u redzi, cik tuvu pielavīju�ies imperiāli, tie nemitīgi dva�o mums pakausī. Mums vajadzīga vieta, kur mēs varētu viņu noslēpt līdz tam laikam, kad Akbaram izdosies izdibināt, kā viņi sa�ņem informāciju. Viņai jāsaglabā sakari, lai zinātu, kas notiek Karaskentā, tas nozīmē, ka nepiecie�ams diplomātiskais pasts, lai paklusām varētu sazināties.

Un diplomātiskais pats nozīmē attiecīgus kodus, Lendo domīgi sacīja. Lai klusām �ifrētu kodus, būtu vajadzīgs kodētājs.

Kodētājam vismaz var uzticēties.

Lendo klusi iesvilpās un lēnām papurināja galvu.

Atvaino, Hen, bet es nepazīstu nevienu, kuram va�rētu uzticēties tādā mērā.

Vai tad tu nepazīsti pietiekami daudzus kontra�bandistus? Hens neatlaidās.

Kuriem varētu pilnīgi uzticēties? Lendo pārvai�cāja. Patie�ām ne. Vienīgais, par kuru varētu �ādā sa�karībā iedomāties, ir Talons Kards kontrabandistu va�donis. Visi, ar kuriem esmu runājis, apgalvo, ka tas ir ārkārtīgi godīgs un uzticams, vismaz darījumu lietās.

Vai tev ir gadījies ar viņu tikties? Lūkass ap�vaicājās.

Vienu reizi, Lendo atbildēja. Man likās, ka tas ir aukstasiņu dzīvnieks aprēķinātājs līdz kaulu smadzenēm.

Esmu par �o Kardu dzirdējis, Hens ierunājās.

Patiesībā es jau mēne�iem mēģināju ar viņu sazinā�ties. Dreviss tu ta�u atminies Drevisu? stāstīja, ka viņa grupa esot viena no lielākajām �ajā apkaimē.

Tā varētu būt, Lendo noteica, paraustīdams ple�cus. At�ķirībā no D�eba Kards vismaz nemēdz plātīlies ar savu varu un ietekmi. Es pat neziņu, kur īsti at�rodas viņa bāze, kā lai sprie�u par viņa lojalitāti?

Ja vien viņ� vispār ir pret kādu lojāls, Hens norūca. Viņa skatienā Lea varēja samanīt atmiņas par �iem neauglīgajiem mēģinājumiem nodibināt kon�taktus ar kontrabandistiem, kuri nemēdza nodarboties ar politiku. Daudzi�no tiem nav lojāli ne pret vienu.

Tā ir viņu profesijas īpatnība. Lendo bilda, berzēdams zodu un pieri grumbās saraucis. Pat ne�zinu, Hen. Es varētu piedāvāt jums abiem patvērumu �eit, bet mums nav tādu spēku, lai varētu atsist no�pietnu uzbrukumu. Lendo drūmi rauca uzacis. Ja nu vienīgi� mēs izdarītu kaut ko gudrāku.

Piemēram?

Piemēram paslēptu pazemē kādu no pavadoņkuģiem, � Lendo paskaidroja, un viņa acis iemirdzē�jās. Mēs to novietotu patālāk kur mijas gaismas un tumsas līnijas. Da�as stundas tur piekļūst tie�ie saules stari. Imperiāli jūs tur neatradīs, un tiem nebūs nekādu iespēju tajā vietā jums piekļūt.

Hens pakratīja galvu. Tas būtu pārāk riskanti. Ja mēs iekļūtu nepatik�anās, neviens nevarētu atsteigties mums palīgā. �ūbeka uzlika roku uz viņa piedurk�nes, klusi ierūkdamies, un Hens pagriezās pret vūkiju.

Varbūt tas nemaz nebūtu tik riskanti kā liekas, Lendo novilka, pievērsies Leai. Mēs pagatavotu dro�u kapsulu esam tādas lietas darīju�i jau ie�priek�, kad vajadzēja pasargāt trauslu aparatūru.

Kāds ir Nkllonas grie�anās laiks? Lea vaicāja. Cūbekas rūcieni jau bija kļuvu�i uzstājīgi, tomēr ne tik skaļi, lai traucētu sarunāties.

Deviņdesmit dienas, Lendo paskaidroja.

Tas nozīmē, ka mēs nevarēsim sazināties ar Karaskentu vismaz �etrdesmit piecas dienas! Ja nu vienīgi mums būtu uztvērējs raidītājs, kas darbotos arī saules starojumā.

Lendo pa�ūpoja galvu. Vislabākais, ko vien mēs varētu sadabūt, jau pēc da�ām minūtēm būtu izkusis.

Tādā gadījumā es baidos, ka�

Viņa aprāvās, jo viņai blakus bija dzirdams, ka Hens noklepojas. �ū grib kaut ko ierosināt, viņ� paziņoja. Hena balss liecināja par dalītām jūtām.

Visi pavērās viņā. Ko tad? Lea apvaicājās.

Hena lūpas sa�ķiebās smaidā. �ū teica, ka tad, ja tu gribi, tevi varētu aizvest uz Ka�iku.

Lea lūkojās Henam garām uz �ūbeku, un tai pār muguru pārskrēja dīvaini, nebūt ne patīkami drebuļi. Un man likās, viņa piesardzīgi ieminējās, ka vukijī nevēlas, lai cilvēki ielau�as viņu pasaulē.

�ūbekas atbilde skanēja tie�i tikpat pretrunīgi, cik pretrunīga likās Hena sejas izteiksme. Pretrunīga, un tomēr uzticības pilna. Vūkiji bija pret cilvēkiem noskaņoti ļoti draudzīgi pirms tam, kad ieradās impēristi. lai tos paverdzinātu, Hens bilda.'Lai kā tas būtu, mums ir iespēja turēt �o apmeklējumu no�slēpumā. Tur ieradīsies tikai tu, �ūbeka Jaunās Re�publikas pavalstniek, kopā ar da�iem draugiem.

Tomēr Jaunā Republika zinās, kur mani meklēt, Lea aizrādīja.

Jā, bet jūs būsiet kopā ar vūkiju, Lendo attei�ca. Ja �ū apņemas jūs pasargāt, tad nenodos. Tas ir dro�i.

Lea lūkojās Hena sejā. Izklausās labi. Pasaki man, kas lev tur nepatīk.

Hena sejā noraustījās kāds muskulis. Ka�ika nav dro�ākā vieta �ajā galaktikā, viņ� neapmierināti no�rūca. It īpa�i tiem, kuri nav vūkiji. Nāksies dzīvot kokos, simtiem metru attālumā no zemes�

Ar mani kopā ta�u būs �ū! Lea apņēmīgi atgādi�nāja, cenzdamās apspiest drebuļus. Arī viņa bija dzirdē�jusi runas par Ka�ikas nāvē jo�i bīstamo ekoloģiju. Tu pats ta�u pietiekami bie�i esi uzticējis �ū savu dzīvību.

Hens nemierīgi sakustējās. Tas ir kas cits.

Kāpēc tev nedoties viņiem līdzi? Lūkass iemi�nējās. Tad viņa būtu dubultīgi pasargāta.

Tiesa, Hens domīgi norūca. Es bi ju to ieplā�nojis � ja nu vienīgi �ū domā, ka būtu labāk, ja mēs ar sievu uz laiciņu pa�ķirtos. Viņa kopā ar vūkiju do�tos uz Ka�iku, bet es ar "Vanagu" palidinātos apkārt, izlikdamies, ka sieva ir kopā ar mani. Varbūt tā.

Lendo pamāja. Man �ķiet sakarīgi.

Lea uzlūkoja Lūkasu, sagatavojusies dzirdēt viņa ieteikumu, gribēja kaut ko sacīt� ta�u vārdi palika neizrunāti, viņa tos norija. Kaut kas Lūkasa sejas iz�teiksmē lika viņai ciest klusu un nelūgt, lai viņ� tiem pievienojas. Mēs ar �ū tiksim galā pa�i, Lea no�murmināja, saspiezdama Hena roku. Neuztraucies!

Tad es domāju, ka tas ir atrisināts, Lendo sacī�ja. Jūs varat ņemt manu kuģi, �aubu nav, �ū. Tiesa gan� Lendo bija kļuvis domīgs, ja tev gribētos kādu pavadoni, Hen varbūt es varu braukt tev līdzi?

Hens paraustīja plecus. Nenācās �aubīties, ka �āds risinājums viņam nepatīk. Ja vēlies, tad protams�

Labi, Lendo noteica. Mēs varētu kopā attāli�nāties no Nkllonas esmu ieplānojis doties komercbraucienā, lai �o to iepirktu tas varētu ilgt pāris ne�dēļas. tāpēc man ir iemesls doties projām. Kad būsim tiku�i garām pavadoņkuģu piestātnei, �ū un Lea va�rēs ņemt manu kuģi, un to neviens neuzzinās.

Un tad Hens nosūtīs ziņojumu uz Karaskentu, apgalvojot, ka Lea ir uz viņa kuģa? Lūkass ierunā�jās.

Lendo �ķelmīgi pasmaidīja. Patiesībā es domā�ju, ka mēs varam rīkoties vēl nedaudz saprātīgāk, viņ� piemetināja. Vai jums tur, uz kuģa, ir Trīpio?

Tas palīdz Artū pārbaudīt "Vanaga'-' aparatūru, lai atklātu iespējamos bojājumus, Lea paskaidroja. Kāpēc tu tā jautā?

Padomā vien, tad redzēsi, Lendo sacīja, pie�celdamies kājās. Tas gan prasīs nedaudz laika, bet es uzskatu, ka ir vērts papūlēties. Iesim, aprunāsimies ar manu galveno programmētāju.

Galvenais programmētājs bija mazs cilvēciņ� ar sapņainām, zilām acīm, pār viņa pieri krita plāna matu �ķipsna, izliekta kā sirma varavīksne tie�i virs uzacīm, sākdamās no pakau�a. Lūkass klausījās, kā Lendo dod rīkojumus un pavēroja notieko�o pietie�kami ilgi, lai varētu būt pārliecināts, ka viss notiek tā, kā vajag. Tad viņ� klusām izslīdēja ārā, atgriez�damies telpās, kuras tam bija norādīju�i Lendo ļau�dis.

Pēc stundas viņ� joprojām bija tur, pētīdams zvaig�ņu kartes tā viņu atrada Lēa.

Tu esi �eit! viņa sacīja, ienākdama un aplūko�dama kartes uz displeja. Mēs jau sākām uztrauk�ties, kur tu esi palicis.

Man vajadzēja �o to pārbaudīt, Lūkass sacīja. Vai tu jau beidzi?

Man �ķiet, ka jā, Lea apstiprināja. Viņi tagad izstrādā programmu. Tagad nāks Tripio kārta darboties.

Lūkass papurināja galvu. Es gan domāju, ka to visu varēja nokārtot ari vienkār�āk.

Viņi aplūko pamata stratēģiju, Lea teica. Raugi, uzdevuma grūtākā daļa ir tikt galā ar Tripio kodētajām programmām, �ajā procesā nemainot viņa personību. Lea vēlreiz ielūkojās ekrānā. Es gribēju tev pajautāt, vai tu negribētu doties uz Ka�iku kopā ar mani. To visu Lea pateica �ķietami nevērīgā balsī. Lai gan izskatās, ka tev ir prātā kāda cita vieta, kurp doties.

Lūkass samirk�ķināja acis. Tā nav taisnība, ka es gribētu pamest tevi, Lea, -rviņ� sacīja, pats klusībā vēlēdamies, kaut tā būtu patiesība. Patie�ām ne. Ta��u man padomā ir kaut kas tāds, kas ilgākā laikpos�mā tev un dvīņiem varētu daudzko nozīmēt vismaz vairāk par to, ko es varētu tavā labā paveikt Ka�ikā.

Labi, labi, Lea novilka, mierīgi uzņemdama �o ziņu kā pa�u par sevi saprotamu. Vai tu tomēr neva�rētu man pateikt, kurp dodies?

Es vēl nezinu, -Lūkass atzinās. Ir kaut kas tāds, ko man vajadzētu noskaidrot, bet man pat nav ne jausmas, kur sākt meklējumus. Lūkass �aubīgi sastomījās, jo tam pēk�ņi ie�āvās prātā, cik savādi, varbūt pat nesaprātīgi skan pa�a teiktais. Ta�u galu galā viņiem to tomēr nāksies pavēstīt.

Ir vēl kāds d�edijs.

Lea pēto�i paraudzījās viņā. Tas ta�u nav no�pietni?

Kāpēc tad ne? Lūkass pajautāja. Nez kāpēc vi�ņam Leas reakcija likās vieglprātīga. Tu ta�u zini, ka �ī ir liela galaktika.

Es iedomājos, ka �ajā galaktikā tu esi pēdējais no d�edijiem, Lea atgādināja. Vai varbūt Joda tev to neteica pirms tam. kad nācās atstāt �o pasauli?

Jā, Lūkass noteica. Bet es sāku domāt, ka viņ� būs kļūdījies.

Lea tikko manāmi sarauca uzacis. Kļūdījies? D�ediju skolotājs?

Lūkasam prātā uzplaiksnīja atmiņa: spokainā Obivcna Dagobahas purvos, izmisīgās pūles paskaid�rot agrākos ziņojumus par Dārtu Veideru. D�ediji reizēm pasaka tādas lietas, kuras var pārprast, viņ� sacīja Leai. Pat d�ediju skolotāji nav nekļūdīgi.

Lūkass mirkli klusēja, lūkodamies uz māsu un prā�todams, cik daudz viņai vajadzētu pastāstīt. Impērija, nebūt nebija sakauta un pilnīgi sadrupusi, noslēpu�mainā d�edija dzīvība varbūt bija apdraudēta un viss atkarīgs no tā. vai viņa esamība tiks saglabāta noslē�pumā. Lea klusēdama gaidīja ar rūpju izteiksmi sejā.

Tev vajadzēs to paturēt pie sevis, Lūkass bei�dzot bilda. Es domāju paturēt noslēpumā. Es pat negribētu, lai tu to izstāsti Henam vai Lendo, ja nu vienīgi tas būtu pilnīgi nepiecie�ams. Viņi nav tik no�turīgi pret izjautā�anām, kāda esi tu.

Lea nodrebinājās, bet viņas skatiens bija mo�s un skaidrs. Es saprotu, viņa neskanīgi noteica.

Tad labi. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka skolotājs Joda visus tos gadus slēpās no imperatora un Veidera� un kāpēc viņam tas izdevās?

Lea paraustīja plecus. Laikam jau tāpēc, ka tie nezināja par viņa eksistenci.

Jā, bet viņi varēja uzzināt, Lūkass aizrādīja. Vi�ņi ta�u zināja par manu eksistenci un spējām. Kāpēc ne�zināja par Jodas eksistenci?

Vai tā būtu kāda mentāla aizsardzība? Teiksim, mentālais vairogs?

Iespējams. Bet es domāju, ka tāpēc, ka viņ� bija sev izvēlējies tādu dzīvesvietu. Tas ir, Lūkass pie�metināja, kur liktenis tam lēma dzīvot.

Leas lūpās parādījās tikko jau�ams smaids. Vai tas bija tur, kur man palaimējās uziet jūsu slepeno treniņcentru?

Es negribu, lai vēl kāds to zinātu, Lūkass pazi�ņoja, jo kāds nezināms impulss lika viņam taisnoties par pieņemto lēmumu. Viņ� bija tiklabi paslēpies, ka arī pēc viņa nāves es baidījos, ka Impērija varētu kaut ko pasākt�

Lūkass aprāvās. Lai kā tas nebūtu, es neredzu, kā�da tam tagad vairs nozīme. Joda dzīvoja Dagobahā. Tie�i līdzās tum�o spēku alai, kur es atradu to raidītāju.

Leas acis pārsteigumā iepletās, ta�u pārsteiguma izteiksmi drīz nomainīja izpratne. Dagobahā, viņa nomurmināja, lēnām �ūpodama galvu, it kā visas ilgi �ķetināmās problēmas jau būtu atrisinātas. Es aiz�vien brīnījos, kā visa noliedzējs tumsas d�edijs galu galā tika pieveikts� To arī dro�i vien paveica Joda, kas� Lea saviebās.

Kas viņu apstādināja, Lūkass nobeidza māsas iesākto teikumu. Viņam pār muguru pārskrēja tikko jau�ami drebuļi. Viņa pa�a sadursmes ar Dārtu Veideru bija pietiekami briesmīgas. Spēcīgāko d�ediju kar� būtu vēl briesmīgāks. Un iespējams, ka nāktos patērēt daudz laika un spēku, lai apturētu tumsas spēku.

Tas raidītājs jau bi ja tur uzstādīts, Lea atgādi�nāja. Viņ� dro�i vien gatavojās izsaukt savu kuģi�

Lūkass pamāja. Arī tas nav izskaidrojums, kā�pēc ala bija tik pilna ar tum�o spēku. Un neizskaidro Jodas lēmumu kāpēc skolotājs palika tur.

Lūkass apklusa, vērodams māsu. Pēc mirkļa nāca ap�skaidrība. Tā ala sargāja arī viņu, Lea izdvesa. Viņ� un ala tie abi bija kā divi lādiņi � pozitīvais un negatī�vais elektrības lādiņ�, kuri pievelkas. Iztālēm vērojot, skatītājam �ķiet, ka nekādas izlādē�anās nav.

Domāju, ka tā ari ir, Lūkass atkal pamāja. Ja sko�lotājs Joda tie�ām paglābās tā, tad nav nekāda iemesla, kā�pēc vēl kāds d�edijs nevarētu izspēlēt tādu pa�u triku.

Es arī domāju, ka vēl kāds d�edijs to varētu, Lea sacīja, ta�u visai negribīgi. Ta�u es nedomāju, ka tās baumas par Cēbaotu ir pamatotas un bptu vērts meklēt viņu rokā.

Lūkass sarauca pieri. Kādas baumas par Cēbaotu?

Tagad Lea skatījās brālī, pieri saraukusi. Tās par d�ediju meistaru, vārdā D�orasu Cēbaotu, kur� uzradies no turienes, kur pavadījis da�as pēdējās des�mitgades. Lea nogaido�i vērās brālī. Un tu par to nebiji dzirdējis?

Lūkass papurināja galvu. Nē.

Bet kā tad�?

Mani'kāds sauca, Lea kaujas laikā, �ajā pēc�pusdienā. Mentāli. Tā, kā aicinātu otrs d�edijs.

Kādu mirkli viņi tikai lūkojās viens otrā. Es neti�cu, Lea iesaucās. Glu�i vienkār�i neticu! Kur va�rēja slēpties d�edijs ar Cēbaota spējām un varu? Tik ilgu laiku? Un kāpēc lai viņ� to darītu?

Kāpēc, to es nezinu, � Lūkass norūca. Ja ninājam par to, kur� Viņ� pamāja uz displeja pusi. Tie�i to es meklēju. To vietu, kur reiz būtu miris kāds tumsas spēku d�edijs. Lūkass atkal pavērās uz māsas pusi. Vai tiek runāts arī par to, kur tas Cēbaots varētu būt?

Tie var būt arī Impērijas izliktie slazdi, Lea brīdināja. Viņas balss skaņa pēk�ņi bija kļuvusi skar�ba. Tas, kur� tevi sauca, varēja būt kāds tumsas spēku d�edijs tāds kā Darts Veiders. Un baumas par Cēbaotu varēja izplatīt tī�ām, lai tevi ievilinātu lama�tās. Neaizmirsti, ka Joda neko neminēja par tumsas spēku d�edijiem tad, kad skolotājs sacīja, ka tu esi pēdējais d�edijs, gan Imperators, gan Veiders vēl bija dzīvi.

Tas ir iespējams, Lūkss nopūtās. Tās tie�ām var būt arī tī�ām palaistas valodas. Bet ja nav�

Teikums palika nenobeigts karājamies gaisā. Leas sejā varēja saskatīt dziļas �aubas tādas dro�i vien valdīja arī viņas prātā viņ� varēja tās skaidri redzēt un nojaust tās bailes par brāļa dro�ību. Ta�u, vērodams māsu, Lūkass mānīja, ka Lea atgūst kon�troli pār savām emocijām. �ajos treniņa aspektos vi�ņa bija ļoti progresējusi. "Viņ� ir Jomārkā, Lea bei�dzot mierīgā balsī sacīja, Vismaz tādas ir pēdējās baumas, kura Ved�s mums atstāstīja.

Lūkass pievērsās displejam un pieprasīja Jomārkas datus. Nekā daudz tur nebi ja. Tā nav biezi apdzīvo�ta viela, viņ� noteica, pārlūkodams kartes. Nepilni trīs miljoni iedzīvotāju, tas viss. Vismaz tā bija tad, kad lika sastādīta �ī datu bāze, viņ� piebilda, meklē�dams kar�u sastādī�anas datumu. Izskatās, ka �ai planētai neviens nav pievērsis uzmanību gadus piec�padsmit. Lūkass atkal pievērsās Leai. Tā ir tie�i tāda vieta, kuru d�edi js varētu izvēlēties, lai noslēptos no Impērijas.

Vai tu domā doties ceļā tūlīt?

Lūkass pavērās viņā un norija atbildi, tā arī neizteicis to, kas tā vien lauzās pār lūpām. Nē. Pēc kāda lai�ciņa kad jūs abi tu un �ū būsiet gatavi ceļam, viņ� noteica. Tad es varē�u izlidot reizē ar tavu pava�doņkuģi. Un vismaz kādu laiku tevi uzmanīt.

Pateicos. Dziļi ievilkusi elpu, Lea piecēlās. Es ceru. ka tu apzinies, ko dari.

Es arī ceru. Lūkass vaļsirdīgi novilka. Bet, vai tā ir vai nav, man ir jāmēģina. Vismaz par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

Leas lūpas notrīsēja. Es domāju, ka man. vēl nāk�sies pierast pie tādām norisēm, viņa noteica. Jāpa�ļaujas uz garaspēku.

Neuztraucies par to! Lūkass mierināja, piecel�damies kājās un izslēgdams datoru. Nav nekādas vajadzības nodarboties ar visu reizē. Tu pieradīsi arī pie tā. Iesim, paskatīsimies, kā viņi tiek galā ar Trīpio.

Beidzot! Trīpio iesaucās, vicinādams rokas pa gaisu bezgalīgā atvieglojumā. Lūkass un Lea ienāca istabā. Māster Lūkas! Lūdzu, lūdzu! Pasakiet ģene�rālim Kelrisienam, ka tas, ko viņ� sadomājis, nopiet�ni sabojās manu sākotnējo programmu!

Viss būs labi, Tripio! Lūkass mierināja, tuvo�damies droidam. No priek�puses �ķita, ka droids sē�, ta�u tad, kad Lūkass pienāca tuvāk, viņ� ieraudzīja vadu mud�ekli, kas rēgojās gan galvas, gan mugur�kaula aizmugurē. Daļa no tiem bija pievienoti datora kastei uz galda. Lendo un viņa ļaudis pielūkos, lai ar tevis nekas ļauns nenotiktu! Lūkass uzlūkoja Lendo, un tas piekrīto�i pamāja.

Bet, māster Lūkas�

Paklausies, Trīpio, Lendo iestarpināja. Tu varētu padomāt par to, kā pildīt savu sākotnējo pro�grammu mazliet sare�ģītākos apstākļos. Es gribēju teikt vai tulkotājdroidam nebūtu jārunā tas, kas va�jadzīgs cilvēkam, kura uzdevumā viņ� tulko?

Es vispirms esmu protokola droids un ievēroju protokolu, Tripio izlaboja tik ledainā tonī, uz kādu vien bija spējīgs. Un es vēlreiz saku, ka viss �is te nekādā protokolā nuv paredzēts!

Programmētājs pacēla galvu un atrāva skatienu no datora. Viņ� pamāja ar galvu. Mēs esam gatavi! Lendo sacīja, nospiezdams slēdzi. Vienu mirklīti� viss kārtībā! Pasaki kaut ko, Trīpo!

Bet� ak, Kungs� droids nomurmināja.

Tā bija Leas balss ļoti veiksmīgs tās atdarinā�jums.

Artū, stāvēdams otrā istabas stūrī, klusi ietrillinājās. Tas ir tas, kas vajadzīgs! Lendo sacīja, izska�tīdamies ļoti mierā pats ar sevi. Tā būs pietiekami ticama krāp�ana� Viņ� pieliecās tuvāk Leai. Viņ� būs lieliska lēdija!

Es runāju tik savādi� Trīpio turpināja Leas balsī, ta�u �ajā reizē jau domīgi.

Izklausās vareni! Hens noteica, uzlūkodams pārējos. Vai tagad mēs varam doties ceļā?

Dodiet man vienu stundu, lai varu palasīt in�strukcijas, Lendo sacīja, tuvodamies Leai un sa�ņemdams viņas roku. Iesim būs labāk, ja atgriezī�simies "Vanagā".

Lea uzlika savu roku uz viņa rokas, mierino�i smaidīdama. Cerēsim, ka viss būs labi, Hen. Mēs ar �ū saprotamies, un citu vūkiji par mani parūpē�sies.

Lai būtu, Hens norūca, lūkodamies uz to pusi, kur programmētājs nobeidza pēdējos darbus, savieno�jot vadus aiz Trīpio muguras. Ejam, Trīpio! Es ne�varu vien sagaidīt, ko �ū teiks par tavu jauno balsi!

Ak, Kungs� droids atkal nomurmināja. Ak, Kungs!

Lea brīnīdamās nogrozīja galvu. Viņi devās uz durvju pusi. Vai tie�ām tāda ir, viņa vaicāja, ma�na balss?

Hens bija gaidījis, ka viņiem varētu uzbrukt jau tad, kad tie kopā ar pavadoņkuģi attālināsies no Nkllonas. Ta�u, laimīgā kārtā, �is minējums bija izrādījies mal�dīgs. Visi trīs kuģi sasniedza pavadoņkuģu nosē�anās laukumu bez kādiem traucējumiem un kopā veica pārlēcienu hiperkosmosā uz Ategas sistēmas viņu malu. Tur �ūbeka un Lea iekāpa Lendo kuģī "Dāmas Laime" un devās uz Ka�iku. Lūkass gaidīja, kamēr tie aizlido�ja, tikai tad attālinājās no pavadoņkuģa ar savu X klases lidaparātu un attālinājās nezināmā virzienā vi�ņam vien saprotamās darī�anās.

Hens palika uz "Vanaga" klāja viens kopā ar Lendo un Trīpio.

Ar tavu māsu viss būs kārtībā! Lendo apgal�voja, no pilota sēdekļa ziņkāri aplūkodams navigāci�jas datora displeju. Viņai nekas nenotiks tāpat kā līdz'�im. Neuztraucies.

Hens ar pūlēm atrāvās no iluminatora un negribīgi pagriezās, pievērsdamies Lendo. Tur ārā tik un tā ne�bija nekā 'daudz ko redzēt, "Dāmas Laime" bija sen aizlidojusi..Vai zini, arī par Bordīju tu sacīji to pa��u, viņ� rūgti aizrādīja. Toreiz viss likās tikpat ļaunu vēsto�s, vai atceries? Tu teici "Viss būs labi, neraizējies par to!"

Lendo ieklepojās. Jā, bet �oreiz gan es teicu to, ko domāju.

Jauki, ka to zinu. Tu minēji kaut ko par piesar�dzības pasākumiem?

Jā, vispirms mums jāliek Tripio nosūtīt ziņoju�mu uz Karaskentu, Lendo bilda. Lai jebkuriem imperiāliem, kuri klausās, rasto's iespaids, ka Lea �a�jā laikā ir te, uz klāja. Pēc tam mēs varētu palidot kā�du gabaliņu un nosūtīt nākamo ziņojumu. Tālāk� viņ� uzmeta Henam �aubīgu skatienu. Man �ķiet, ka mēs varētu mazliet apskatīties.

Apskatīties? Hens aizdomīgi atkārtoja. Lendo glu�i vai staroja, nevainīgi vērdamies pretī. Parasti viņ� nemēdza tā skatīties vienīgi tad, kad gribēja kādu iesaistīt darījumā. Vai tu domā, ka būtu jēga palidot apkārt pa galaktiku un izpētīt, vai kaut kur nav tādi ļautiņi, ar kuriem varētu aizstāt nolaupītos kalnra�us?

Hen! Lendo protestēja, izskatīdamies aizvai�nots. Vai tu domā, ka es pagrim�u tik zemu, lai ie�saistītu tevi savos darījumos?

Piedod man, Hens sacīja, pūlēdamies nerunāt pārāk sarkastiski. Es aizmirsu tu ta�u tagad esi cienījams� Varbūt mēs tie�ām tikai apskatīsimies?

Lūk� Lendo atliecās atpakaļ un saņēma kopā aiz galvas aizliktās rokas. Tu agrāk apgalvoji, ka nespēj sazināties ar Talonu Kardu. Domāju, ka mēs varētu papūlēties�

Hens drūmi pavērās viņā. Vai tu runā nopietni?

Kāpēc gan ne? Jūs gribējāt kravas kuģus un labu speciālistu. Kards var visu sagādāt un viņ� atbilst vi�sām prasībām.

Man vairs nav vajadzīgs tāds speciālists, Hens noteica. Lea tagad ir dro�ībā, pasargāta visiem lī�dzekļiem kā vienmēr. Atceries?

Kā tad līdz tam laikam, kad kāds uzzinās, ka vi�ņa ir tur un paziņos tālāk, Lendo aizrādīja. Es ne��aubos par vūkiju labo gribu, ta�u tur lido arī tādi sa�gādnieki, kuri nav vūkiji nemitīgi uz Ka�iku kāds do�das darī�anās. Pietiks ar vienu personu, kura viņu pa�manīs� un tad viss sāksies no sākuma jūs atkal bū�siet tajā pa�ā vietā, kur bijāt, kad atbraucāt �urp. Viņ� uzrāva uzaci. Un Kards varētu kaut ko zināt par to dī�vaino imperiālu komandoru', kur� pēdējā laikā met lo�kus ap jums visiem.

Komandors� tas noteikti bija kāds cilvēks, kas plānoja uzbrukumu Leai� Vai tu zini, kā mēs va�rētu sazināties ar Kardu?

Ne glu�i tā, bet es zinu, kā sazināties ar viņa ļaudīm. Un nodomāju, ka tagad, ja reiz mums ir Trī�pio un viņa miljons valodu� tad mēs varētu doties tur mēģināt varbūt izdosies iedibināt kādus sakarus.

Tas ta�u prasītu daudz laika.

Ne tik daudz, kā tu domā, Lendo atteica. Bez tam ir vēl viens iemesls mūsu lidojums turp labāk nomaskēs viņas pēdas� un ari mūsējās.

Hens saviebās, ta�u Lendo bija taisnība. Tā kā Lea jau bija dro�ībā, vismaz �obrīd, viņi varēja atļau�ties �ādu ceļojumu. Labi, Hens sacīja. Ja vien mums nenāksies spēlēt slēp�anos ar vienu vai vairā�kiem zvaig�ņu iznīcinātājiem.

Jā, Lendo prātīgi bilda. Mēs ta�u nedomā�jam uzvedināt imperiālus uz Karda pēdām, ko? Mums jau tā ir pietiekami daudz ienaidnieku. Viņ� nospieda iek�ējās saziņas aparāta slēdzi. Trīpio? Vai tu tur esi?

Kā tad, atbildēja Leas balss.

Nāc �urp, Lendo uzaicināja droidu. Ir klāt tas laiks, kad tev paredzama pirmā uzstā�anās.

Komandtelpa �ajā reizē bija pilna ar skulptūrām, nevis gleznām pie sienām hologrāfiskajās ni�ās stā�vēja simtiem skulptūru, tās bija izkaisītas arī uz grī�das un grezniem pjedestāliem. Tās, kā jau Pelleons varēja sagaidīt, bija pārsteidzo�as cilvēku roku darbs grebumiem akmenī un kokā un vēl citas, kuras drīzāk atgādināja dzīvas būtnes nekā mākslas darbus. Katru no tām apgaismoja dūmakains gais�meklis kā lode. liekot asi kontrastēt ar tumsu. Ad�mirāl? Pelleons nedro�i ieteicās, vērdamies garām mākslas darbiem tumsā.

Nāciet iek�ā, kaptein, Trouns vēsi norūca. Krēslā uz komandtiltiņa, tie�i virs spokaini baltās di�admirāļa uniformas parādījās divas sarkani spīdo��as spraugas. Kā �ķiet, jums kaut kas ir?

Jā, ser, Pelleons atbildēja, tuvodamies ekrā�nam un izplādams tam pāri karti. Viena no mūsu izlfikraķetēm Ategas sistēmā pamanījusi Debesbraucēju. Un vina ceļabiedrus.

Un ceļabiedrus, Trouns domīgi atkārtoja. Ad�mirālis paņēma karti, izklāja to uz galda un kādu mi�nūti klusējot to aplūkoja. Interesanti, viņ� nomur�mināja. Patie�ām interesanti. Un kas tas tre�ais ir par kuģi tas, kas manevrēja "Vanagam" aiz muguras?

Mēs to identificējām tā bi ja "Dāmas Laime", Pelleons paziņoja. Administratora Lendo Kelrisiena personiskais kuģis. Otra izlūkraķete pārtvēra ziņoju�mu, ka viņ� dodoties prom no Nkllonas darījumu braucienā.

Vai mēs varam būt pārliecināti, ka viņ� tie�ām Nkllonā iekāpa kuģī?

Bet,., nē, ser, glu�i pārliecināti mēs par to neva�ram būt. Lai gan varam mēģināt kaut ko tuvāk uzzi�nāt.

Nav vajadzīgs, Trouns noteica. Mūsu ienaid�nieki noteikti jau pāraugu�i bērni�ķīgo triku stadiju. Trouns norādīja uz displeju, kur bija redzami "Va�nags" un "Dāmas Laime", kuri lidoja cie�i kopā. No�vērojiet, kaptein, viņu stratēģiju! Kapteinis Solo ar sie�vu laikam kopā ar vūkiju Cūbeku savā kuģī pame�tu�i Nkllonu, bet Kelrisiens, iespējams, lido ar savu kuģi. Viņi lido uz Ategas sistēmas viņu malu� un tur kaut ko pasāks.

Pelleons sarauca pieri. Bet mēs�

Ku���! Trouns skarbi pārtrauca, paceldams pirkstu un tādējādi likdams kapteinim saprast, ka jāapklust. Lūkodamies displejā, viņ� sastinga. Arī Pelleons raudzījās turp, ta�u nekas nenotika. Pēc da��ām minūtēm abi kuģi iz�ķīrās, uzmanīgi manevrēda�mi projām viens no otra.

Lieliski! Trouns iesaucās. �etras minūtes, piecdesmit trīs sekundes. Viņi, protams, steidzās, un tik piesardzīgi turējās kopā� Tas nozīmē�

Viņ� sarauca pieri, mirkli koncentrējās, pēc tam li�kās kaut ko sapratis. Trīs cilvēki, viņ� apmierinā�tā balsī sacīja. � Trīs cilvēki tā vai citādi sadalīju�ies pa �iem diviem kuģiem.

Jā, ser, Pelleons pamāja, prātodams par to, kā di�admirālis varēja to iedomāties. Bet to gan mēs zinām, ka Lea Orgena Solo kā bija, tā palika uz "Va�naga".

Vai tie�ām? TrotTlis slinkā pieklājībā'pavaicā�ja. Vai tie�ām mēs to dro�i zinām?

Domāju, ka jā, ser, Pelleons mazliet uzstājīgi norūca. Galu galā di�admirālis nebija redzējis visu notieko�o. Lūk, tūlīt pēc tam, kad aizlidoja "Dāmas Laime" un Debesbraucēja X klases lidaparāts, mēs pārtvērām ziņojumu, ko viņa sūtīja no "Vanaga" uz Karaskentu.

Trouns pa�ūpoja galvu. Ieraksts� viņ� no�murmināja tādā balsī, kas lika noprast, ka pretī runāt nav vērts. Nē, tie būs izdarīju�i vēl gudrāk. Kā būtu ar balss atdarinātāju pārbūvētu droidu iespējams, ka lo pa�u Debesbraucēja protokola droidu? Lea Or�gena Solo, vai zināt, var būt viena no tiem cilvēkiem, kuri aizlidoja ar "Dāmas Laimi".

Pelleons pavērās displejā. Es nesaprotu!

Lūk, kādas ir iespējas, uzstājīgi sacīja Trouns, atgāzies krēslā, pastiepa pirkstu uz priek�u. "Va�nags" aizlidoja ar trim cilvēkiem uz klāja, "Dāmas Laime" ar vienu� Ta�u �ie trīs varēja mainīties vietām. Ta�u ne Solo, ne Kclrisiens nav tādi cilvēki, lai pilnībā uzticētu savu kuģi �aubīgam datoram vai droidam. Tātad uz katra kuģa jābūt vismaz vienam cilvēkam. Vai spējat izsekot?

Jā, ser! Pelleons atbildēja. ,Un tomēr mēs ne�varam uzminēt, kur� bija uz kura kuģa.

Pacietību, kaptein! Trouns viņu pārtrauca. Pa�cietību! Kā jau jūs aizrādījāt, mūs interesē viņu sadalī�jums. Laimīgā kārtā ja jau esam iedomāju�ies, ka notikusi cilvēku apmaiņa, ir iespējamas tikai divas kombināci jas. Vai nu Solo un Lea Orgena Solo abi ko�pā ir uz "Dāmas Laimes" klāja, vai arī tur ir Orgena Solo kopā ar vūkiju.

Ja 11u tomēr vienu kuģi vada droids? Pelleons aizrādīja.

Nav ticams, Trouns noteica, papurinādams galvu. Vēsturiski Solo nekad nav varējis ciest droidus, nav pat ļāvis tiem lidot uz sava kuģa, ja nu vie�nīgos kādos īpa�os apstākļos. Debesbraucēja droids un tas otrs ir izņēmumi, un, pateicoties jūsu pārtver�tajam ziņojumam, mēs jau zinām, ka �is droids pali�cis uz "Vanaga".

Jā, ser, Pelleons norūca, ne īpa�i pārliecināti, bet nevēlēdamies strīdēties. Vai man vajadzētu no�zīmēt kādu sekotāju "Dāmas Laimei"? viņ� nopra�sīja.

Tas nebūs nepiecie�ams, Trouns atbildēja, un viņa tonī varēja skaidri pamanīt apmierināju�mu. Es glu�i skaidri zinu, kurp dodas Lea Orge�na Solo.

Jūs ta�u nerunājat nopietni, ser?

Pilnīgi nopietni, kaptein, Trouns bezkaislīgi sacīja. Padomājiet. Solo un Lea Orgena Solo neko neiegūst, tikai pārsē�oties "Dāmas Laimē". "Vanags" ir ātrāks un labāk aprīkots, tajā ir vieglāk aizstāvē�ties. Tādam vingrinājumam ir jēga vienīgi tad, ja Or�gena Solo ir kopā ar vūkiju. Trouns pasmaidīja, uz�lūkodams Pelleonu. Atbilde ir tāda, ka viņi varētu doties tikai uz vienu vienīgu vietu.

Pelleons pavērās displejā, juzdamies mazliet sa�mulsis. Ta�u admirāļa loģika bija nepielūdzama.

Uz Ka�iku?

Uz Ka�iku gan, Trouns piekrīto�i nomurminā�ja. Viņi zina, ka tiem neizdosies paglābties no mūsu nogrijiem visur un vienmēr, tāpēc nolēmu�i nozust starp vūkijiem. Redzēsim, ko labu tas viņiem nesīs.

Pelleons saviebās. Viņ� reiz bija uz viena no ku�ģiem. kuri tika sūtīti uz Ka�iku gūstīt vūkijus Impēri�jas vergu tirgum. Viss var nebūt tik vienkār�i kā iz�klausās. admirāl, kapteinis brīdināja. Ka�ikas ekoloģija ir gatavie slazdi ar nāvējo�ām sekām. Un vūkiji ir ļoti kareivīgi labi cīnītāji.

Nogriji tāpat, Trouns auksti noteica. Tā. Un kā ar Debesbraucēju?

Viņ� dodas atpakaļ prom no Ategas sistēmas. U11 kursu ietur Jomārkas virzienā, Pelleons pavēstī�ja. Protams, viņ� var �o kursu vēlāk mainīt.

Nemainīs, jo viņ� dodas turp, Trouns bilda, saspringti smaidīdams. Vai tad mūsu d�ediju meis�tars to jau neteica? Di�admirālis pavērās displejā savā priek�ā. Mums tūlīt jādodas uz Jomārku. Cik daudz laika mums vēl ir?

Vismaz �etras dienas, ja ņemam vērā, ka Debes�braucēja X klases lidaparāts nav no vismodernāka�jiem. Vēl vairāk, ja ievērojam apstā�anās reizes, ja viņ� ceļā sadomātu apstāties.

Viņ� neapstāsies, sacīja Trouns. D�ediji ne�mēdz. apstāties, ja nonāku�itādā stāvoklī. Ta�u mūsu nolūkiem ar �etrām dienām pilnīgi pietiks.

Viņ� izslējās krēslā un nospieda slēdzi. Uz ko�mandtiltiņa iedegās gaismas, hologrāfiskās skulptū�ras izbalēja un nozuda. Mums vajadzīgi vēl divi kuģi, admirālis paziņoja Pelleonam. Viens kreise�ris, kas spētu izdabūt Debesbraucēju no hiperkos�mosā tur, kur mēs vēlamies. Un kāds kravas pārvadā�tājs. Labāk jau modernāks.

Pelleons samirk�ķināja acis. Atveramo, ser?

Tie�i tā, kaptein. Atveramo. Mēs izliksimies, ka uzbrukums ir vistīrākā nejau�ība ka mēs esam uzdūru�ies viņam, pārbaudot aizdomīgu kravas kuģi ar dumpinieku munīciju. Viņ� paraustīja uzaci. Lūk, tā, redziet, mēs nodosim viņu Cēbaotam, ja atradīsim par vajadzīgu, un Debesbraucējs pat neapjēgs, kas Isli noticis.

Skaidrs, ser, Pelleons noteica. Ar jūsu atļau�ju, es do�u rīkojumus "Himēras" apkalpei. Un viņ� pagriezās, lai ietu.

Ta�u saminstinājās. Otrā istabas pusē viena no skulptūrām nebija pazudusi kopā ar citām. Tā viena pati sēdēja ni�ā gaismas lokā, dzīvīga un lēnām griezās uz pjedestāla, itin kā �ūpodamās kādas savā�das citplanētu jūras viļņos. Jā, Trouns piemetinā�ja, stāvēdams kapteinim aiz muguras. Tā tur tie�ām ir dzīva skulptūra.

-Tas� ir ļoti interesanti! Pelleons no�ukstēja. Skulptūra likās dīvaini hipnotiska.

Vai ne? Trouns piekrita, un viņa balss skaņa likās gandrīz vai bēdīga. Tā ir mana kļūda, kura ļā�va man saprast,'ka nācijas mākslas izpratne vēl ne�dod ieskatu tās psihē. Vismaz nedeva tajā reizē. Ta�gad gan es ticu, ka beidzot esmu sācis kaut ko sajēgt.

Ceru, ka �ī izpratne jums noderēs nākotnē, Pelleons diplomātiski nomurmināja.

�aubos gan, Trouns novilka tikpat skumjā bal�si. Es ta�u izpostīju viņu pasauli.

Pelleons norija siekalas. Tā, ser? viņ� noteica, turpinādams iet uz durvju pusi. Un samirk�ķināja acis, iedams garām dzīvajai skulptūrai.

D�edija. transu stāvokli nemēdz rādīties sapņi. Nebi ja nekādu redzējumu, nekādu apziņas uzplaiksnījumu, ne�kādu iespaidu no ārpasaules. �is stāvoklis lielā mērā lī�dzinājās komas stāvoklim, un bija tikai viena at�ķirība par spiti bezapziņai, Lūkasam līdz �im bija izdevies sa�glabāt laika izjūtu. Viņ� pats nesaprata, kā tas gadījies, tomēr nolēma likt lietā �o mazo priek�rocību.

�ī bija tā pati sajūta, kuru apkārtējā dūmakā vēl pastiprināja Artū gurgulē�ana tā norādīja, ka nupat kaut kas nav labi.

Viss ir kārtībā, Artū! Lūkass mierināja droidu, pamazām atgriezdamies īstenībā. Notraucot biezo, li�pīgo plīvuru no acīm, viņ� ātri pārbaudīja mērinstru�mentu rādījumus. Aparatūra apstiprināja to, ko jau bi ja ziņoju�i viņa jutekļi: X klases lidaparāts bija iz�kļuvis no hiperkosmosā gandrīz divdesmit gaismas gadu attālumā no Jomārkas. Bet indikators rādīja, ka tuvumā ir divi kuģi, bet mazliet tālāk vēl tre�ais. Joprojām mirk�ķinādams acis, viņ� pacēla galvu, lai palūkotos uzmanīgāk.

Un, jūtot pēk�ņu adrenalīna pieplūdumu, vienā mirkli bija pamodies. Viņam tie�i priek�ā atradās ku�ģis, kas izskatījās pēc neliela atvā�ama kravas pārva�dātāja, no tā dzinēju telpas spīdēja blāva gaisma tā bija redzama pat caur nosvīdu�ajām un aprasoju�a�jam korpusa plāksnēm. Aiz �ī kuģa kā tum�a milzu klints zaigoja imperiālu zvaig�ņu iznīcinātājs.

Te tie bija dusmas, bailes, agresija garaspēka tum�ā puse. Lūkass ar pūlēm apspieda nobīli. Mazā�kais kuģis atradās starp viņu un zvaig�ņu iznicinātāju; varbūt tie abi vajāja �o lielāko laupījumu un pat nebija pamanīju�i viņa tuvo�anos. Muksim prom no �ejie�nes, Artū! Lūkass pavēlēja, klabinādams datora taus�tiņus un cenzdamies'panākt, lai X klases lidaparāts strauji apsviestos. Pagriezienā tas �īkstēja un grabēja.

Neidentificētais kuģi! skaļrunī nodunēja barga balss. Te Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs "Himēra". Nosauciet savu identifikācijas kodu un paskaidrojiet, ko te meklējat!

Ardievu, sapni par to, ka �ie kuģi viņu nebūs pa�manīju�i. Tagad, no attāluma, Lūkass saskatīja, kas bija pārtvēris viņa X klases lidaparātu, izraujot to no hiperkosmosā tre�ais kuģis, bija kreiseris impēristu iecienītais ierocis, kas ļāva tiem izdabūt pretinie�kus no gaismas ātruma. �ie kuģi noteikti bija koordi�nēju�i savu darbību, viņam nelaimējās, ieskrienot tie��i to darbības lokā, un tagad viņa kuģis bija izsists no hiperkosmosā kopā ar masīvo ēnu, ko meta viens no milzeņiem kravas kuģis.

�is kuģis bija kravas pārvadātājs. Uz īsu mirkli aizvēris acis, viņ� centās koncentrēties, lai tiktu skaidrībā, vai tas bija impēristu kravas pārvadātājs vai kāds neitrāls kuģis, varbūt pat pirāts, kuru noķē�rusi "Himēra". Ta�u uz tā klāja nemanīja nekādas dzīvības. Vai nu apkalpe bija to pametusi, vai arī tā jau bija sagūstīta.

Lai kā tas arī nebūtu, patlaban Lūkass viņu labā neko nespēja pasākt. Artū, atrodi man tuvāko izeju no tās impēristu flotes gravitācijas! viņ� izrīkoja, ļaudams X klases lidaparātam trakā ātrumā krist le�jup. No kritiena zarnas sarāvās �okurā. Ja būtu iespē�jams visu laiku paturēt kravas kuģi starp viņiem un zvaig�ņu iznīcinātāju, viņ� varētu izslīdēt no �ī ielen�kuma, kamēr vēl neviens nav paspējis viņu notriekt ar gaismas staru.

Neidentificētais kuģi! bargā balss atsāka, ta�u �ajā reizē jau dusmīgāk. Es atkārtoju nosauciet savu identifikācijas kodu vai sagatavojieties uzbruku�mam!

Man vajadzēja paķert līdzi kādu no Hena vilto�tajiem identifikācijas kodiem! Lūkass norūca, sacī�dams to sev pa�am. Artū? Kur tad ir izeja?

Droids kaut ko nopīkstēja, un uz datora ekrāna pa�rādījās diagramma. Tik tālu, ko? Lūkass nomur�mināja. Labi. Neko darīt, nāksies izmantot to pa�u! Aiziet!

Neidentificētais kuģi�

Pārējā teikuma daļa noslāpa rēkoņā, jo Lūkass vienā mirklī bija ievadījis lidaparātu pilnā ātrumā. Artū vaicājo�ie tieļļi tādā troksnī bija tik tikko dzir�dami. Nē, es nevēlos izlaist vairogus, Lūkass uz�sauca. Mums jāuzņem vislielākais ātrums!

Viņ� nepateica, ka tad, ja zvaig�ņu iznīcinātājs tie�ām gribētu viņus notriekt, vairogi neko daudz ne�līdzētu, tāpēc tiem patiesībā nav nozīmes. Bet Artū varbūt to jau zināja.

Bet, lai gan imperiāli nebija ieinteresēti viņus no�triekt, tie tomēr nebija ieinteresēti ļaut viņiem aiz�bēgt. Rēkoņa pieņēmās, Lūkass redzēja, ka zvaig�ņu iznicinātājs bija pagriezies un kustējās virs bojāta kravas kuģa, pūlēdamies atrauties no tā.

Lūkass ātri ielūkojās tuvākajā indikatorā. Imperiā�lu raidītais pievilcējstars joprojām spēja viņus pa�nākt. Un ātrums tuvākajā laikā paliks tāds pats vis�maz pāris minūtes. Lūkasam vajadzēja uzsūtīt viņiem kādus māņus, lai novirzītu tos sānis� vai apstulbinā�tu.

Artū, man derētu ātri pārprogrammēt vienu no protonu torpēdām! viņ� uzsauca. Lai varu to iz�mest nulles zonā, pēc tam varētu ātri apgriezties un doties pretējā virzienā. Nekādu sensoru un kodu es gribu tikt viņiem garām. Vai tu to spēj? Mazais droids norūca apstiprino�u atbildi. Labi. Tikko tas būs paveikts, brīdini mani un izmet to!

Lūkass atkal pievērsa uzmanību dzinēja rēkoņai, un mazliet mainīja X klases lidaparāta gaitu. Sensori bija parastajā stāvoklī, torpēda novērsis zvaig�ņu iz�nīcinātāja apkalpes uzmanību, tādā kārtā viņi kādu mirkli varētu virzīties uz priek�u, imperiālu lāzcrstara neapdraudēti. �ai iecerei, protams, bi ja arī sava vā�jā puse ja torpēda nebūtu ļoti precīzi nomērķēta, tā aizlidotu pārāk tālu, neaizsniedzot izvēlēto mērķi.

Artū kaut ko nopīkstēja, un tad jau torpēda bijā ārā. Lūkass noskatījās, kā tā aizlido, sakopodams gri�basspēku, lai vadītu tās ceļu.

Bija pagājusi tikai sekunde, un kravas kuģis uz�sprāga tā bija vesela sērija iespaidīga izskata sprā�dzienu.

Lūkass ieskatījās tuvākajā indikatorā. Un domās sasprindzinājās, cerēdams to labāko. Ātrums pama�zām sāka pieaugt. Drīz viņi būs kļuvu�i neaizsnie�dzami. Ja kravas kuģa �ķembas novirzīs staru sānis, tad viņi būs savu panāku�i.

Artū brīdino�i novervelēja. Lūkass izlasīja tulko�jumu, pēc tam pavērās spidometrā un juta, ka viņam sa�ņaudzas kuņģis. Artū noburbulēja atkal, �oreiz jau uzstājīgāk. Es redzu. Artū, Lūkass norūca. Tā, protams, bija imperiālu parastā taktika. Vairs nelik�damies nc zinis par irsto�o kravas kuģi, zvaig�ņu iz�nīcinātājs mainīja stāvokli -.tas sviedās apkārt un pū�lējās izmanevrēt uz promslīdo�ā X klases lidaparāta pusi. Lūkass noskatījās, kā tas grie�as.

Veicīgāk, Artū! viņ� uzsauca. Un atkal, pilnīgi negaidīti apsvieda X klases lidaparātu taisnā leņķī, gandrīz vai atgriezdamies pie sākotnējā kursa.

Aiz Lūkasa muguras atskanē ja bail pilns spie�dziens. Klusu, Artū, es ta�u zinu, ko daru! viņ� sacīja droidam. Zvaig�ņu iznīcinātājs neveikli mēģi�nāja pagriezt savu masivo korpusu, pūlēdamies atkār�tot Lūkasa manevru. Un pirmoreiz �īs tik�anās lai�kā tuvumā uzplaiksnīja lāzera stars.

Lūkass izlēma ātri. Ātrums nebija glābiņ�, ja viņ� raudzītu glābties tikai bēgot. Iznīcinātājs varēja viiiu panākt, un turklāt bez īpa�ām pūlēm. Vairogus ārā, Artū! viņ� izrīkoja droidu, pilnīgi pievērsies bēg�a�nas manevriem. Man vajadzīgs līdzsvars lielākam ātrumam!

Artū nopīpināja atbildi, pēc tam no�irkstēja me�tāls mehāniski izbīdījās vairogi. Ta�u tagad viņi li�doja lēnāk, lai gan līdz �im izdarītie manevri bija iz�devu�ies. Pēc tam. kad Lūkasa kuģis apsviedās taisnā leņķī, vajātājs �ohrīt rotēja nepareizā virzienā, tā rai�dītais sūcējstars virzījās uz X klases lidaparāta agrā�kā kursa pusi, nespējot tik ātri pārorientēties. Tā ko�mandieris noteikti �obrīd mēģināja �o kļūdu izlabot, ta�u viņa masīvo kuģi vēl turēja savā varā inerce tā �ajā reizē bija Lūkasa sabiedrotā. Ja vien viņ� va�rētu vēl da�as sekundes izvairīties no zvaigzņu inīcinātāja, tad tiktu prom no stara un varētu ieiet hiperkosmosā. Sagatavojies pārie�anai gaismas āt�rumā! viņ� sacīja Artū. Par virzienu neraizējies mēs varam izdarīt īsu lēcienu, un pēc tam uzmanīgi pārorientēties; tikko varēsim pārvaldīt stāvokli.

Artū piekrīto�i nomurdēja.

Un tad, bez kāda brīdinājuma, Lūkass tika triekts pret paneli.

Tātad zvaig�ņu iznicinātāja stars bija viņus panā�cis.

Arlū �ausmās spiedza, bet Lūkasam nebija laika mierināt droidu. Viņu taisnā lidojuma līnija tagad veidoja tādu kā loku. Pseidoorbītu ar zvaig�ņu iznīci�nātāju centrā. Tomēr �ī orbīta nelīdzinājās īstajai, jo nebija stabila, un tikko imperiāli skars viņus ar otru staru, loks ātri vien deģenerēsies, kļūdams pat cie�u spirāli. Un spirāles galapunkts būs zvaig�ņu iznicinā�tāja angārā.

Viņ� nolaida vairogu, atkal dubultojot ātrumu, lai gan ļoti labi apzinājās, ka viss var būt velti. Un tie��ām uz mirkli likās, ka stars apdziest, ta�u tas drīz vien atkal taustījās ap viņa kuģi. Viņa lidaparāta ātru�ma maiņa bija pārāk sīka. lai tā spētu kaut ko nozī�mēt stara amplitūdai.

Bet, ja viņam izdotos atrast iespēju negaidot no�dro�ināt lielāku ātruma maiņu�

Neidentificētais kuģi, atkal ieskanējās bargā balss viegli atpazīstama, �ajā reizē jau ņirdzīga. Jums nav izred�u izbēgt, tālākas pūles tikai nesis bojājumus jūsu lidaparātam! Jums tiek pavēlēts nosēsties uz platformas un sagatavoties ieie�anai angārā.

Lūkass sakoda zobus. Tas bija bīstami, bet tie vi�ņam neatstāja izvēles iespēju. Viņ� jau agrāk bija dzirdējis par �ādām izdarībām, un ne reizi vien. Kaut kur tas jau bija noticis� Artū, Lūkass uzsauca droidam. Tagad mēs pamēģināsim kaut ko neparas�tu! Pēc mana signāla es gribu, lai tu nospied kompen�sācijas-akcejeratoru pilnā spēkā! Un. nodro�inies pret atsitienu, ja tas vajadzīgs. Uz kontroles paneļa kaut kas iedūcās, un Lūkass pameta turp ātru skatie�nu. Līkne jau bija tuvu iznīcinātāja pievilcējstara pro�jekcijai. Artū, tūlīt pat! viņ� iesaucās.

Un pēk�ņi, neganti iekaukdamies, elektroniskajām ierīcēm pārsteigti pīkstot, X klases lidaparāts sastinga uz vietas.

Lūkasam nepietika laika apdomāt, kas gan viņa kuģī varētu tik neganti pīkstēt un �varkstēt, jo viņ� atkal �ajā reizē jau smagāk triecās pret vadības paneli. Viņa pirksti bija uz �aujamiero�u iedarbinā�a�nas pogām, tie nospieda taustiņus, aizraidot pa trajek�toriju vēl da�as protonu torpēdas. Tajā pa�ā brīdī viņ� rāva lidaparātu aug�up. Zvaig�ņu iznīcinātāja piesūcējslars. sekodams viņam pa pēdām, pēk�ņājnanevra dēļ zaudēja orientāciju. Ja to vadīja elektronika, tad tas viņa kuģa vietā noteikti satvers protonu torpēdas.

Un piepe�i torpēdas bija projām, atstājot aiz sevis tikai mutulī�us � tā bija zīme, ka tās aizrautas no sā�kotnējā ceļa. Triks bija izdevies, zvaig�ņu iznicinā�tājs tagad vajāja viltus mērķi.

Mēs esam brīvi! viņ� uzsauca Artū, atkal ie�slēgdams ātrumu. Sagatavojies pārie�anai gaismas ātrumā!

Droids kaut ko nopīkstēja, bet Lūkasam vairs ne�pielika laika ielūkoties datorā, lai izlasītu tulkoju�mu. Sapratu�i savu kļūdu un apjēgu�i, ka vairs nav laika virzīt staru atpakaļ, imperiāli laikam bija nolē�mu�i viņus notriekt. Likās, ka visa zvaig�ņu iznīci�nātāja munīcija tiks iz�auta reizē, un Lūkass piepe�i iedomājās smil�u vētru, kas sākusies lāzeruguns priek�ā. Atkal piespiedis sevi atslābināties, viņ� ļā�va enerģijai plūsmot sev cauri. Rokas pa�as kustējās uz vadības paneļa, domām pastiprinot to spēku glu�i tāpat kā, rīkojoties ar gaismas zobenu. Lidapa�rāts salēcās, it kā tam būtu trāpījis �āviņ�. Displejā varēja r.cdzēt. kā uzliesmo kuģa lejasdaļā novieto�tais lāzera lielgabals, pēc tam viss pazuda nokaitētas plazmas mākonī. Kāds lādiņ� pārlidoja pāri, tik tik�ko neskardams kuģa korpusu, kāds cits, skriedams garām vel tuvāk, novilka spo�u līniju pa cieto metā�la ap�uvumu.

Vadības ierīces sāka burk�ķēt viņi bija iekļuvu�i uzbrucējkuģa mestajā ēnā. Aiziet! Lūkass uzsau�ca Artū.

Un pēc kādas sekundes, varbūt vēl ilgāka mirkļa, kad viņam aiz muguras nelabi spiedza elektroniskās ierīces, kuru skaņa krita uz nerviem, debesis priek�ā piepe�i bija brīvas, zvaig�ņu apveidiem novelkot spo�as, taisnas, nebeidzamas līnijas.

Viņi bija savu izdarīju�i.

Pēc kāda laiksprī�a, kas likās gar� kā mū�ība, Trouns palūkojās ārā pa iluminatoru turp, kur bija atradies Debesbraucēja X klases lidaparāts, kas jau bija pazudis. Pelleons uzmanīgi vēroja viņu, klusībā prātodams, kad sekos neizbēgamā eksplozija. Viņ� klausījās ziņojumu par pievilcējstara projekcijas apa�rāta bojājumiem, piesardzīgi nemēģinādams ieteikt nekādus labojumus.

Viena no desmit "Himēras" staru projektoru bojā�jums tas patiesībā nebija nekāds nopietnais zaudē�jums. Par Debesbraucēja aizbēg�anu gan to nevarēja sacīt.

Trouns nopurinājās un palūkojās apkārt. Pelleons saspringa. Nāciet man līdzi, kaptein, di�admirālis klusi sacīja, sākdams iet ūz priek�u pa gaiteni pro�jām no komandtiltiņa.

Ja. ser, Pelleons nomurmināja, sekodams ad�mirālim un atcerēdamies, kā ar padotajiem bija apgājies Darts Veiders, kad gadījās piedzīvot kādus ap�kaunojo�us zaudējumus.

Uz komandtiltiņa valdīja neparasts klusums. Trouns vedināja kapteini uz priek�u lejup pa stāva�jam kāpnēm, kas veda uz apkalpes locekļu kajītēm. Trouns pagāja garām ļaudīm, kuri strādāja pie aparā�tiem. pagāja garām arī virsniekiem, kuri viņu priek�ā sastinga miera stājā, un apstājās pie kontrolaparāta,. kas rādīja staru projektoru stāvokli. Kā tevi sauc? admirālis noprasīja, baismīgi klusā balsi uzrunādams darbinieku, kur� regulēja �o iekārtu. Kriss Pītersons, ser, sacīja jaunais cilvēks, kur� sēdēja pie pults. Viņa skatiens bija piesardzīgs.

Jūs bijāt atbildīgs par sūcējstaru projektoriem visu to laiku, kop� kalpojat uz kuģa. Tas bija kon�statējums, nevis jautājums.

Jā, ser. Bet notiku�ais nav mana vaina.

Trouna uzacis izliecās slaidā lokā. Paskaidrojiet.

Pītersons jau pacēla roku, lai parādītu kādu �estu,

ta�u pārdomāja un atkal nolaida roku. Mērķis kaut ko izdarīja ar kompensācijas akceleratoru, pēk�ņi mainīdams ātrumu�

To es zinu, Trouns noskaldīja. Es gribu dzir�dēt, kāpēc jūs viņa aizbēg�anā nesaskatāt savu vainu.

Es neesmu trenējies �ādiem neparedzētiem gadī�jumiem, ser, Pītersons atbildēja, un viņa skatienā pavīdēja tikko jau�ama nepatika. Dators sāka niķo�ties, jo bija zaudējis virzienu, lai gan pēc tam to atkal atrada. Ta�u es nevarēju zināt, ka tur jau atrodas kaut kas cits, līdz brīdim, kad�

Līdz brīdim, kad protonu torpēdas sprāga, atdūru�ās pret projektoru?

Pītersons izturēja admirāļa nikno skatienu..

Jā, ser.

Trouns labu brīdi pētīja viņu. Kur� ir jūsu tie�ais priek�nieks? viņ� beidzot jautāja.

Pītersons pavērās pa labi. Jaunākais leitnants Kolklazers, ser.

Pavisam lēnām un nosvērti Trouns pievērsās gara auguma vīram, kur� nekustīgi stāvēja, pagriezies ar muguru pret gaiteni. Vai �is cilvēks ir jūsu pado�tais?

Kolklazers norija kaklā iestrēgu�o kamolu. Jā, ser, viņ� sacīja.

Vai viņa trenē�ana neietilpa jūsu tie�ajos pienā�kumos?

Jā, ser, Kolklazers atbildēja.

Vai jūs �o treniņu laikā netikat aplūkoju�i da�ā�das scenārijus arī līdzīgus nupat notiku�ajam ma�nevram?

Es� es neatceros, ser, jaunākais leitnants atzi�nās. Standarta treniņu programmā gan ir scenāriji arī līdzīgiem gadījumiem, kad mērķis pēk�ņi pazūd un nākas to meklēt.

Trouns pameta īsu skatienu atpakaļ uz Pītersonu. Vai jūs tikāt viņu trenējis arī pēc �īs programmas, jaunāko leitnant?

Nē, ser. Viņ� ir jauniesauktais.

Vai tāpēc viņu nevnjadzētu trenēt tāpat kā pārē�jos, jo viņ� nav tik vērtīgs speciālists?

Nē. �ajā ziņā nav nekādas at�ķirības, ser, Kol�klazers atteica, pavērdamies uz Pītersona pusi. Es alla� izturos vienādi pret visiem saviem padotajiem.

Lūk, kā. Trouns kādu mirkli kaut ko apsvēra, pēc tam pavērās atpakaļ pāri Pelleona plecam. Ruh!

Pelleons salēcās, kad Ruhs klusi paslīdēja viņam garām, viņ� pat nebija pamanījis, ka nogrijs tiem �sekoja lejā pa kāpnēm. Trouns nogaidīja, kamēr Ruhs nostājās viņam līdzās, un pēc tam atkal pievērsās Kolklazeram. Vai jūs zināt, kāda ir starpība starp kļūdī�anos un neizdarību, jaunāko leitnant?

Telpā bija iestājies kapa klusums. Kolklazers atkal norija kamolu, viņa seja bija nobālusi. Nē, ser.

Kļūdīties var katrs, jaunāko leitnant. Ta�u kļūda kļūst par neizdarību, ja kāds atsakās to labot. Ad�mirālis pacēla pirkstu.

Un nesteidzīgi norādīja virzienu.

Pelleons par nepamanīja Ruha kustību. Pītersons nepaguva pat iekliegties.

No apkalpes telpām bija dzirdama rīstī�anās tur kāds pūlējās savaldīties, lai nenāktos vemt. Trouns at�kal palūkojās pāri Pelleona plecam un pamāja ar roku. Klusumu pēk�ņi pārtrauca vairāku kaujinieku soļi tie panācās uz priek�u un nostājās admirāļa priek�ā. Aiz�vākt! di�admirālis pavēlēja, novērsdamies no Pītersona sagumu�ā auguma un ar skatienu durstīdams Kolklazeru. Kļūda, jaunāko leitnant, viņ� klusi sa�cīja, tagad ir izlabota. Varat uzsākt aizvietotāja trenē��anu.

Di�admirālis vēl kādu mirkli lūkojās Kolklazeram acis. Pēc tam, �ķietami aizmirsis vispārējo saspringu�mu visapkārt. Trouns pievērsās Pelleonam. Es vē�los pēc da�ām sekundēm saņemt pēc iespējas pilnīgā�ku atskaiti par notiku�o, leitnant! Ar visiem tehniska�jiem aprēķiniem! viņ� mierīgi un lieti�ķi sacīja. lt ipa�i es esmu ieinteresēts viņa mar�rutā, lidojot ar gaismas ātrumu.

Esmu jau visu aplēsis, ser, nedro�i ierunājās leitnants, pasperdams soli uz priek�u un sniegdams di�admirālim bloknotu ar aprēķiniem.

Pateicos! Trouns noteica, īsu mirkli pētīja ci�parus, un pēc tam pasniedza bloknotu Pelleonam.

Mēs dabūsim viņu rokā, kaptein! Trouns norūca, jau iedams atpakaļ pa gaiteni gar apkalpes telpām uz komandtiltiņa pusi. Lūk, tagad mēs viņu ātri dabū�sim rokā!

Jā. ser, Pelleons piesardzīgi apliecināja, steig�damies viņam pakaļ. Esmu pārliecināts, ka tas ir ti�kai laika jautājums.

Trouns paraustīja uzaci. Jūs mani pārpratāt, viņ� iecietīgi bilda. Es domāju tā, kā teicu. Tagad viņ� ir tur ārā. un nebūt ne pārāk tālu. Un� Trouns pasmīnēja, uzlūkodams Pelleonu, turklāt bezspē�cīgs.

Pelleons sarauca pieri. Es nesaprotu, ser, viņ� novilka.

Tam manevram, ko bēglis pielietoja* Trouns paskaidroja, ir interesants blakus efekts. Es domā�ju. ka viņ� to nezināja. Kompensācijas mehānisms nodara zināmus bojājumus, kuri izpau�as vēlāk. Li�dojot ar hiperātrumu jau da�u gaismas gadu attālumā sāksies nepatik�anas. Mums atliek tikai pameklēt at�tiecīgajā vektorā. Vai palūgt, lai citi pameklē mūsu vietā, un viņ� mums būs rokā! Vai sapratāt?

Jā, ser, Pelleons noteica. Vai mums vajadzē�tu sazināties ar pārējo floti?

Trouns papurināja galvu. �ajā laikā flote gata�vojas. uzbrukumam Slais Vēnai, tāds �obrīd ir tās gal�venais uzdevums. Nē, nedomāju vis, ka mums vaja�dzētu to traucēt. Es vēlos, lai jūs nosūtāt ziņojumus visiem kontrabandistu vadoņiem, kuri darbojas �ajā apkārtnē Brasekam, Kardam, Partaham un citiem, kādi vien mūsu failos atrodami. Izmantojiet viņu privātfrekvences un kodus tas būs labs atgādinājums, cik daudz mēs zinām par katru no tiem, tad tie sapra�tis, ka sadarbība ir viņu pa�u interesēs. Paziņojiet vi�ņiem Debesbraucēja pārvieto�anās vektoru un pieso�liet trīsdesmit tūksto�us par viņa sagūstī�anu.

Jā, ser. Pelleons sacīja, palūkodamies atpakaļ uz apkalpes telpām, kur vēl turpinājās rosība pie sta�ru vadības pults. Ser, ja jūs zinājāt, ka Debesbrau�cēja notver�ana ir tikai laika jautājums, tad kāpēc�?

Impērija karo, kaptein. di�admirālis auksti no�teica. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā vī�rus, kuru prāts ir tik neelastīgs, ka nespēj pielāgoties negaidītām situācijām.

Viņ� zīmīgi uzlūkoja Ruhu, pēc tam atkal pievērsa savu kvēlojo�o acu skatienu Pelleonam. Pildiet pa�vēles, kaptein. Debesbraucēju mēs notversim. Dzīvu vai� kā citādi.

Pretī Lūkasam nespodri mirgoja displeji, pāri ek�rāniem skrēja skaitļu rindas, lielākoties sarkanā krā�sā. Aiz displejiem, lūkojoties pāri vadības pultij, viņ� varēja saskatīt' X klases lidaparāta priek�daļu, kas tikko jau�ami laistījās tālīnu zvaig�ņu gaismā. Un vēl tālāk bija pa�as zvaigznes tās spīguļoja visapkārt savā vēsajā spo�umā.

Un tas arī bija viss. Ne saules, ne planētu, ne aste�roīdu, nekādu komētu. Nebija karakuģu, transportkuģu, pavadoņu un izlūku. Nekā. Viņi abi ar Artū bija strandēju�i vārda pilnā nozīmē atlidoju�i nekurp. Da�tora diagnostiskā programma gāja uz beigām. Artū? viņ� uzsauca. Kas tev tur ir?

Lūkasam aiz muguras droids kaut ko visai drūmi nopīkstēja, atbildes tulkojums parādījās uz datora ek�rānā. Vai tie�ām it tik slikti, ko?

Artū ievaidējās, un datora aprēķinus uz ekrāna aizstāja droida apsvērumi par �o stāvokli.

Tas nebi ja nekāds labais. Lūkasa manevrs ar kom�pensācijas mehānisma izmanto�anu bija nodarījis ku�ģim neparedzētus bojājumus. Ne tik lielus, lai tas pa�liktu uz vietas, bet bojājumi bija pietiekami nopietni, lai tos manītu jau desmit minūtes pēc lidojuma sāku�ma. Viņi bija veiku�i apmēram pusi gaismas gada, kad tie jau kļuva pamanāmi. Visam kroni uzlika tas, ka līdz ar datorprogrammu zuda arī radiosakari.

Citiem vārdiem sakot, Lūkass sacīja droi�dam, mēs netiekam no �ejienes projām, mūs ne�viens nespēs atrast, un nav pat iespējams pasaukt kādu palīgā? Vai tas ir viss?

Artū nopīkstēja atbildi. Jā gan, Lūkass nopū�lās. U11 te arī mēs nevaram palikt. Vismaz ne ilgi.

Lūkass ar roku paberzēja zodu, pūlēdamies atgai�nīt bailes. Ļaujoties bailēm, viņ� zaudētu spēju skaid�ri domāt, un �o spēju nekādā ziņā nedrīkstēja zaudēt. Labi. viņ� lēnām noteica. Pamēģināsim kaut ko darīt. Apstādināsim abus dzinējus un apskatīsimies, vai nevaram atrast kādu glāb�anas programmu pa�domā par to, vai no. vairākām nevarētu sastādīt kādu vienu. Ja varēsim no atliku�ajām nebojātajām deta�ļām radīt ko jaunu, varbūt dzinējus izdosies atkal iedarbināt. Vai nederēs kāda no rezerves programmām, kuras mums nav nepiecie�amas, lai tiktu mājās? Vai tā varētu būt?

Artū domīgi iesvilpās. Es nevaicāju, vai tas būs viegli, Lūkass pacietīgi sacīja, izlasījis droida atbil�di. -Ja vien tas vispār būtu iespējams.

Nākamais svilpiens nozīmēja vēl vienu pesimis�tisku vēstījumu..Labi, bet mēs ta�u varam pamēģi�nāt! Lūkass neatlaidās, atsprādzēdams siksnas un virzīdamies tālāk pa �auro X klases lidaparāta gaite�ni, kas veda uz kravas telpām. Noceļot rezerves sē�dekļa atzveltni, Lūkass varētu pameklēt instrumentu noliktavā ko noderīgu.

Artū atkal kaut ko novid�ināja. Nebaidies, es nedarī�u neko tādu, lai mēs te iestrēgtu, Lūkass no�mierināja droidu. Mainījis savu nodomu, viņ� pievēr�sās kabīnes aprīkojumam. Te atradās viņa cimdi un ķivere, arī �ādi un tādi instrumenti. Lūkass varētu uz�vilkt skafandru un pamēģināt piekļūt dzinājiem no ārpuses pa lūku. Ja vēlies ko palīdzēt, tad padomā, kā es varētu salabot tos dzinējus. Un neesi tik drūms, ja? Tava sūkstī�anās jau izklausās pēc Trīpio.

Mazais droids joprojām kaut ko vervelēja, iebil�stot pret �ādu raksturojumu, ta�u uzliktā ķivere no�slāpēja skaņu. Tomēr Artū balss tagad izklausījās mazliet mierīgāka.

Pagāja gandrīz divas stundas, kamēr Lūkasam izdevās izlauzties cauru vadu mud�eklim un piekļūt dzinējiem.

Pietika ar minūti, lai pārliecinātos, ka Artū pesi�misms ir bijis pamatots.

Tic tie�ām ir bojāti! Lūkass drūmi paziņoja droidam. Te viena kaste ir pilnīgi saplaisājusi. Viņ� grozīja rokās palielu kārbu. Pavisam sa�sprēgājusi. Plaisiņas kā matiņi da�as tik tikko var saskatīt. Tomēr plaisas ir visā garumā. Akumulatori noteikti izlādēju�ies.

Artū klusu kaut ko nogrudzināja �im komen�tāram tulkojums nebija nepiecie�ams. Lūkass nebi�ja diezcik.liels speciālists sabojātu X klases lid�aparātu labo�anā, tomēr viņ� par tiem zināja pietie�kami, lai saprastu, ka tādā izskatā �ī akumulatoru kaste bija pārstājusi būt pat par rezerves akumula�toru kārbu. Tomēr mums vēl nevajadzētu pado�ties, viņ� sacīja Artū. Varbūt mēs varētu atrast ko citu tikpat piemērotu?

Paņēmis savu darbarīku somu, brīvajā kritienā juzdamies neparasti neveikls, viņ� ķepurojās uz lida�parāta labā borta pusi. Pagāja da�as minūtes, kamēr izdevās piekļūt vadu mud�eklim. Viņ� ielūkojās starp tiem. Uzmanīgi apskatot dzinēju, Lūkass redzēja, ka nav vajadzības �o operāciju turpināt.

Kādu bridi viņ� tikai karājās pie dzinēja, atspie�dies ar celi pret to un prātodams, ko tagad iesākt ar garaspēka palīdzību vai bez tā. Lūkasa X klases lid�aparāts tik spēcīgs un izturīgs, pat kaujas laikā, ta�gad likās trausls kā matiņ�, kurā karājās viņa dzīvība.

Lūkass domīgi palūkojās apkārt tuk�umā un tā�līnajās zvaigznēs. Kamēr viņ� tā raudzījās apkārt, tam uzmācās kritiena sajūta kā vienmēr skafandrā un bezsvara stāvoklī. Atmiņā atplaiksnīja kāda aina: viņ� jau reiz bija tā karājies pie kāda kuģa, izjūtot bailes zaudēt labo roku un uztraukdamies, cik ilgi vēl pietiks spēka tā karāties. "Lea!" viņ� klusējot domās iesaucās, ieliekot saucienā visu savu trenēto jauna d�edija gribu. "Lea, vai tu mani dzirdi? Atsaucies!"

Atbilde nesekoja, tikai sauciens atbalsojās viņa pa�a prātā. Ta�u Lūkass nemaz nebija tādu gaidījis. Lea jau sen bija projām, dro�ībā Ka�ikā, Cūbekas un pārējo vūkiju gādībā uz viņu planētas.

Lūkass prātoja, vai Lea vispār jebkad uzzinās, kas ar viņu noticis.

D�ediji nedrīkst nodoties emocijām, tikai mieram. Lūkass dziļi ieelpoja, pūlēdamies atgainīt melnās do�mas. Nē, viņ� negrasās padoties. Ja dzinējus tie�ām neizdosies salabot� varbūt vēl ir iespējams darīt ko citu. Es nāku, Artū! viņ� pavēstīja, aizvērdams lūku un nolikdams darbarīkus. Kamēr tu mani gai�di, es gribētu, lai tu padarbojies ap mūsu antenām.

Artū pārbaudīja antenas, kamēr Lūkass kabīnē pārlūkoja elektroniku. Nekā īpa�i iepriecino�a. Re�zerves antena bija darināta no desmit kilometru gara, smalka vadiņa, kas bija aptīts ap U veida serdeni. Tā nebija izmantojama sabojātās radioantenas vietā.

Tomēr Lūkass nebija visparastākais X klases lida�parāta pilots.

Labi, mēs darīsim, lūk, ko, Lūkass lēnām sacī�ja droidam. �īs antenas vads ir nederīgs, bet �ķiet, ka par serdeni to nevarētu sacīt. Ja mēs vēl kaut kur uz kuģa varētu atrast līdzīgu vadiņu, tad būtu cerība pagatavot jaunu un derīgu antenu. Vai ne?

Artū apdomājās un nopurpināja atbildi. Bet ko tu saki? Lūkass saīdzis norāja droidu. Tu gribi sacit, ka nevari izdarīt to, ko būtu spējīga izdarīt jebku�ra ma�īna, kura nav apveltīta ar saprātu?

Droida nopīkstētā atbilde izklausījās manāmi pik�ta. Tās tulkojums, kas parādījās uz ekrāna", bija vēl vairāk nekā pikts. Tātad problēmu nav, Lūkass bilda, noslēpdams smaidu. Man liekas, te kaut kur kādam vadam noteikti jābūt. Pārbaudi, lūdzams, ja?

Iestājās klusumbrīdis, tad Artū klusi kaut ko nosvilpoja. Jā, es zinu, ka visi tie vadi ir vajadzīgi tur, kur tie ir, Lūkass piekrīto�i sacī ja. Tie�i tāpēc jau visu to, kas jādara ar vadiem, darīsi tu! Es pa to laiku memdē�os transā.

Sekoja vesela svilpienu sērija. Neraizējies! Lūkass dro�ināja droidu. Tā kā man ik pēc laiciņa jāpamostas, lai padzertos un ieturētos, �is transa stā�voklis nav bīstams. Tu ta�u esi mani simtiem rei�u redzējis tā darām, vai tad neatceries? Un tagad dari, ko teicu pārbaudi vadus!

Nevienam no pieejamajiem vadiem nebija �im no�lūkam vajadzīgā garuma, ta�u pēc patmīlīgas meklē��anas mazāk ezotēriskajos savas tehniskās atmiņas nostūros, Artū izprātoja, ka varētu derēt astoņus kilo�metrus garais vads kādā tinumā no tā būtu iespē�jams pagatavot kaut vai mazefektīvu antenu. Tomēr droids brīdināja, ka viņi nevarē�ot būt dro�i par ante�nas derīgumu līdz tam laikam, kad to izmēģinā�ot.

Lūkasam nācās strādāt vēl vienu stundu, kamēr viņ� izdabūja ārā vajadzīgo vada tinumu, noritināja nederīgo vadu no serdeņa un pēc tam aizdabūja to līdz tai vietai, kur droids varēja to aizsniegt. Vēl vie�nu stundu prasī ja pārējie darbi, pagatavojot un pieslē�dzot antenu, vēl pusstunda bi ja nepiecie�ama, lai pār�baudītu un pārliecinātos, vai rezultāts kaut kam de�rēs.

Vairāk neko viņi nevarēja pasākt.

Un tagad neaizmirsti, Lūkass brīdināja droidu, pats ērti iezvēties kabīnes sēdeklī. Ja kaut kas noiet greizi vai pat tev �ķiet, ka iet greizi, tūlīt modini mani! Vai saprati?

Artū apstiprino�i uzsvilpoja. Labi, Lūkass bil�da vairāk sev nekā droidam. Tad, es domāju, viss būs kārtībā.

Viņ� dziļi ievilka elpu, ļaudams skatienam vēl pār�slīdēt zvaig�ņotajām debesīm. Ja tas neizdosies� Bet patlaban nebija jēgas par to prātot. Viņ� bija izdarī jis visu, ko �obrīd varēja darīt. Un tagad viņam vajadzēja atgūt iek�ējo mieru, uzticot savu likteni Artū.

Artū� un garaspēkam.

Lūkass vēlreiz dziļi ieelpoja. "Lea!" viņ� sauca bezjēdzīgi, pēdējo reizi. Pēc tam, lūkodamies pats se�vī, viņ� sāka palēnināt pa�a sirdspukstus.

Pēdējā sajūta, ko viņ� atcerējās pirms tam, kad ie�grima tumsā, bija dīvaina ju�ana, ka viņu kāds kaut kur tomēr sadzirdējis�

"Lea�"

Lea salēcās un pamodās. "Lūkas?" viņa domās sauca, atspiezdamās uz elkoņa un vērdamās apkārtējā tumsā. Viņa būtu gatava zvērēt, ka dzirdējusi viņa balsi. Viņa balsi vai arī domas.

Ta�u nekur neviena neredzēja. �eit bija tikai �aurā "Dāmas Laimes" kabīne. Lea dzirdēja savas sirds satrauktos pukstus un pazīstamās skaņas, kādas pa�rasti dzirdēja, kuģim lidojot. Divpadsmit metru attā�lumā viņa nekļūdīgi sajuta Cūbekas klātbūtni. Pamo�dusies pavisam, viņa atcerējās, ka Lūkass ir simtiem gaismas gadu attālumā.

Tas dro�i vien būs bijis sapnis.

Lea nopūtās un atkal atlaidās guļus. Ta�u tajā pa��ā brīdī viņa sadzirdēja kādu pārmaiņu vienmuļajā skaņu un vibrāciju rakstā. Ieklausīdamās vēlreiz, Lea dzirdēja tikko saklausāmo gaisa �alko�anu gar kuģa korpusu.

Viņi tuvojās Ka�ikai mazliet agrāk, nekā bija pa�redzēju�i.

Viņa izkāpa no guļvietas un sameklēja drēbes, ta��u ģērbdamās juta, ka tās klusās ba�as auga augumā. Hens un Cūbeka gan rosījās, radīdami pierastos un mierino�os trok�ņus, ta�u Lea bija lasījusi diplomātu ziņojumus un zināja, cik spēcīga zemūdens straume ir vūkiju dziļā aizvainojuma sajūta pret cilvēkiem. Viņas augstais stāvoklis Jaunās Republikas hierarhijā tai neko neatvieglos vismaz Leai pa�ai tā likās.

It īpa�i, ja ņēma vērā viņas nespēju iemācīties vū�kiju valodu.

�ī doma lika Leai samirk�ķināt acis, un ne jau pirmoreiz pēc aizbrauk�anas no Nkllonas viņa vēlē�jās, kaut Lendo būtu izmantojis tās balss atdarinā�anai kādu citu droidu. Trīpio ar tā septiņiem miljoniem va�lodu un tulko�anas prasmi da�ā labā gadījumā būtu neaizvietojams, atvieglojot �ādas tādas neērtības.

"Dāmas Laime" jau atradās dziļi atmosfēras slā�ņos, un tajā brīdī, kad Lea ienāca kabīnē, zem kuģa varēja redzēt pārsteidzo�i plakanus mākoņu klājienus, ko �ur tur caurdūra koku galotnes: Lea atcerējās, kā bija pirmoreiz uzdūrusies materiāliem par Ka�ikas ga�rajiem kokiem; reiz viņa bija par tiem sastrīdējusies ar Senāta bibliotekāru par to, ka nevajadzētu valdības datu bankā rakstīt pilnīgas muļķības. Pat tagad, kad �ie koki bija viņas priek�ā, tai nācās grūti noticēt,ka tamlīdzīgs skats varētu būt iespējams. Vai �is ir pa�rastais vro�airkoku lielums? viņa apvaicājās, uzru�nādama �ūbeku. Un ieslīdēja sēdeklī līdzās pilotam.

�ūbeka norūca noliedzo�u atbildi tie, kuri rēgo�jās virs mākoņiem, noteikti esot puskilometru garāki par pārējiem. �ie ir no tiem, kuri audzēti audzēta�vās, apliekot tiem atzīmju gredzenus, Lea pamāja.

Cūbeka uzlūkoja viņu. Par spīti savai nespējai kaut ko izlasīt vūkiju sejās, Lea pamanīja pārsteigu�mu. Kāpēc tu brīnies? viņa smaidīdama noprasī�ja. Da�i cilvēki tomēr kaut ko zina par vūkiju kul�tūru. V/.v/ jau nav nezino�i me�oņi, to ta�u tu zini?

Kādu mirkli Cūbeka tikai skatījās viņā. Pēc tam atskanēja dobji smiekli "urf urf urf!" un Cūbe�ka pagrieza muguru vadības pultij.

Tagad gan priek�ā, gan pa labi rēgojās vēl biezāki vro�airkoku puduri. Cūbeka pagrieza kuģi uz to pusi, un pēc da�ām minūtēm viņi jau bija tik tuvu, ka Lea varēja saskatīt vadu vai sīko zariņu pinumu, kas snie�dzās līdz pa�iem mākoņiem. Cūbeka riņķoja apkārt un atkal apkārt, bet pēc tam ar brīdino�u rūcienu sē�dināja kuģi lejup caur mākoņiem.

Lea saviebās. Viņai nepatika nosēsties akli it īpa�i, ņemot vērā reljefu un garos vro�airokokus. Ta��u "Dāmas Laime", likko paguvusi ienirt mākoņos, tūlīt atkal no tiem iznira. Ta�u lejāk bija vel viens mākoņu slānis. Cūbeka iegremdēja kuģi ari tanī un izvadīja tam cauri.

Lea strauji ieelpoja. Starp vienu un otru masīvo ko�ku puduri bija redzama pilsēta, kas itin kā karājās gaisā.

�ī te neatgādināja primitīvas būdeles eglēs, kā tas bija ar Endoras evokkoku ciematiem. �ī bi ja īsta un liela pilsēta, kas aizņēma kvadrātkilometru vai vai�rāk. Pat no �āda attāluma Lea redzēja, ka ēkas bija lielas un iespaidīgas, da�as celtnes sniedzās pat divu vai trīs stāvu augstumā, un ielas starp tām bija tais�nas, ierīkotas ļoti rūpīgi. Visapkārt slejas milzīgie ko�ku stumbri, �ur un tur izskatīdamies kā milzīgas, brūnganas kolonnas, kuras balsta debesu jumolu. lencot pilsētu no visāni pusēm, savādi iekrāsoti stari taustījās apkārt.

Aiz viņas muguras Cūbeka jautājo�i ierūcās. Nē, mēs nekad vēl neesam redzēju�i vūkiju pilsētu, -*■ vi�ņa izdvesa. Un, protams, esmu daudz zaudējusi. Tagad viņi jau bija tuvu pietiekami tuvu, lai redzē�tu. ka pilsēta nebūt nelīdzinājās tai, ko viņa bija iztē�lojusies.

Savādā kārta nekādi nostiprinājumi un pamati ne�kur nebija pamanāmi. Vai tie�ām visa pilsēta bija pa�kurināta gaisā?

"Dāmas Laime" slaidi nosēdās. Viņiem priek�ā vienā pilsētas malā atradās apļveidīga platformā ar gaismām gar malām. Platformu veidoja koks pagāja da�as sekundes, kamēr Lea saprata, ka �is aplis ir mil�zīgs celms, jo koks bija līdzeni nocirsts līdz ar zemi.

Platforma bija izveidota lietpratīgi par in�enierdomas trūkumu nevarēja �ēloties. Lea sāka prātot, kā viņi izmantoju�i atliku�o koka stumbru.

Platforma nebūt nelikās tik liela, lai uz tās varētu nosēdināt kuģi Dāmas Laimes" lielumā, ta�u Lea pa�lūkojās atpakaļ uz pilsētu un iedomājās, ka tas ir ti�kai triks koka izmēri likās mazāki, nekā patiesībā bija. Pa �o laiku Cūbeka nosēdināja kuģi izdegu�ā me�ā bija skaidrs, ka platforma nespētu noturēt ne tikai "Dāmas Laimi", bet arī visparastāko pasa�ieru kuģi.

Jā, un kā ar Impērijas kreiseriem? "Iespējams," Lea nodomāja, "ka es pārāk iedziļinos �ajā jautājumā par platformu."

Lea nebija gaidījusi vūkiju delegāciju, kura ieras�tos viņu sagaidīt, ta�u izrādījās, ka tāda tomēr ir iera�dusies. Divi milzīga auguma vūkiji gaidīja pie "Dāmas Laimes" lūkas, kamēr Cūbeka nolaida trapu. Leas ietrenētajai acij viņi likās neizdibināmi, viņa pa�manīja tikai to iespaidīgos augumus un platās zobensiksnas, kas sniedzās pāri pleciem līdz jostām, ie�grimdamas brūnajās spalvās. Garākais no abiem, ku�ram zobensiksnu rotāja zelta pavedieni, paspēra soli tuvāk Leai, kad tā kāpa lejā pa trapu. Viņa turpināja iet uz priek�u tuvojās vūkijam, pielietodama visas tai zināmās d�ediju nomierinā�anās tehnikas. Viņa cerēja, ka tās bailes nebūs tik pamanāmas, lai izraisī�tu neērtu situāciju. Jau Cūbeku viņai bija pietiekami grūti izprast, un Cūbeka dzīvoja kopā ar cilvēkiem jau gadu desmitiem. Un runāja vūkiju dialektā, kas cilvēkiem bija ļoti grūti saprotams.

Garākais vūkijs likko manāmi palocīja galvu un atvēra muti. Lea apstājās.

-Es sveicinu jūs, Leaorgenasolo! viņ� noauroja.. Laipni lūgta Rvoķroro!

Lea juta, ka tai pārsteigumā"atkaras �oklis. Ak! Paldies! viņa izmocīja. Tas man ir liels gods� hm� ciemoties �eit.

Tie esam mēs, kam liek parrrādīts gods, vūkijs pieklājīgi norūca. Es esmu Ralra�īns. Kā �ķiet, jums būs vieglāk saukt mani par Ralru.

Priecājos ar jums iepazīties, Lea pamāja, vēl joprojām juzdamās mazliet apdullusi no visa notieko��ā. Viņu pārsteidza gan �is norūktais teikums, gan vārdā uzsvērtās "r" skaņas. Vūkija Ralra balss skaņas veidoja pilnīgi saprotamu runu. Klausoties tajā, tai �ķita, ka viss nelabums, kas viņā uzkrājies, aizplūst projām. Un juta, ka seja piesarkst. Atlika tikai cerēt, ka citi nav pamanīju�i viņas pārsteigumu.

Un tomēr bija gan pamanīju�i. Viņai aiz mugu�ras Cūbeka atkal klusi urk�ķēja Urf� urf� urf! Laikam jau smējās. Lūkosim uzminēt, viņa sa�cīja, uzlūkodama vūkiju. Tu spēji.sarunāties visus �os gadus, bet nekad to man neteici?

Cūbeka sāka smieties vēl skaļāk. Cūbeka runā lieliski! sacīja Ralra. Es arī esmu �o to apguvis. Dīvaini, ka cilvēkus aizrauj �āda sazinā�anās.

Saprotu, Lea sacīja, lai gan patiesībā nesaprata vis. Vai jūs būtu sūtnis?

. Piepe�i �ķita, ka gaiss ap viņu top vēsāks. Es biju verdzībā Impērijā, Ralra klusi norūca. Tāpat kā Cūbeka pirms tam, kad Henssolo viņu atbrīvoja. Mani

sagūstītāji domāja, ka esmu tiem noderīgs ar manu starpniecību tie sarunājās ar citiem vergiem vūkijiem.

Lea nodrebēja. Man ļoti �ēl, tas bija viss, ko viņa spēja pateikt.

Nav vērts, vūkijs sacīja. Tā loma, ko es pil�dīju, devusi man ļoti daudz informācijas par Impēriju un tās spēkiem. SI informācija noderēja, kad jūsu Alianse mūs atbrīvoja.

Pēk�ņi Lea pamanīja, ka Cūbeka vairs neatrodas . viņai līdzās. Viņa �ausmās pamanīja, ka tas saķēries negantā tvērienā ar kādu citu vūkiju. Viņa ieroci otrs ar savu milzīgo roku bija piespiedis tā plecam. �ū! -� Lea iesaucās. Un ķēra ar roku pēc sava iero�a, kas ka�rājās pie jostas.

Ta�u Lea nepaspēja tam pat pieskarties, jo Raitas pinkainā roka jau bija saķērusi tās roku dzel�ainā tvērienā. Netraucējiet viņus! vūkijs tai uzstājīgi sacīja. �ūbeka un Salporins ir draugi no,mazām dienām, viņi nav redzēju�ies daudzus gadus! Netrau�cējiet viņiem sasveicināties!

Atvainojos, Lea nomurmināja, nolaizdama ro�ku gar sāniem un juzdamās kā pēdējā muļķe.

�ūbeka mums ziņoja, ka jums vajadzīgs patvē�rums, Ralra turpināja, laikam pamanījis Leas apju�kumu. Nāciet! Es jums parādī�u tos sagatavo�anās darbus, kurus esam veiku�i!

Leas acis kavējās pie �ūbekas un Salporina, kuri joprojām turēja viens otru tvērienā. Varbūt pagaidisim pārējos, viņa mazliet nedro�i ieteicās.

Nekādas brriesmas nedrraud! Ralra izslējās pilnā augumā. Leaorgenasolo, jums jāsaprrot. Bez

jums un jūsējiem mēs joprojām būtu tikai Impērijas vergi. Verrgi vai minu�i. Lūk, tāpēc mēs esam parādā jums un jūsu republikai.

Pateicos, Lea atbildēja, kaut vai daļēji atbrīvo�damās no ba�īgajām domām. Tomēr viņai vūkiju kul�tūrā un psiholoģijā daudz kas palika nezināms. Tātad �o parādu viņi ir sapratu�i. Ralra nupat bija oficiāli piedāvājis viņai patvērumu, un tai atlika tikai paļauties uz vūkiju goda sajūtu, patiesīgumu un rupjo spēku.

Nāciet! Ralra norūca, norādot turp, kur stāvēja tāds kā atklāts lifta būris uz riteņiem tas bija pie�braukts pie platformas malas. Brauksim uz pilsētu.

Protams, Lea atbildēja. Es atceros� ka gri�bēju apjautāties, kā jūs pamanījāties ierīkot pilsētu tur, kur tā ir? Vai jūsu rīcībā ir kādi īpa�i līdzekļi?

Nāciet, Ralra sacīja. Es jums parādī�u.

Nekādu pārmodernu līdzekļu nebija. Nebija īpa�u liftu, tauvu ar enkuriem vai vēl kādu modernu tehno�loģiju. Lea noprata, ka vūkiju rīcībā ir vēl sare�ģītāki līdzekļi par mūsdienīgajām tehnoloģijām.

Pilsēta glu�i vienkār�i turējās zaros.

Nācās diezgan grūti tā uzbūvēt tik lielu pilsētu, Ralra paskaidroja, mādams ar maslvo roku uz tādu kā me�ģīņu pinumu augstu virs viņiem. Daudzus zarus vajadzīgajā augstumā nācās izzāģēt. Lai tie, kuri pali�ka, augtu ātrrāk un būtu stiprrāki.

Tas izskatās pēc liela zirnekļa tīkla, Lea sacī�ja. lūkodamās laukā no lifta un pētīdama pinuma apak�pusi. Viņa centās nedomāt pai' tuk�uma kilo�metriem tie�i zem viņiem.

Ka jums izdevās tos zarus tā saaudzēt kopā?

Mēs nemaz to nedarījām. Tie saauga kopā pa�i tas ir dabiskais �o koku aug�anas veids. Zarri itin kā saau�as.

Lea samirk�ķināja acis. Atvainojiet?

Tie pa�i saaug kopā, Ralra skaidroja. Tur, kur vro�airu zari saskaras, tie saaug kopā. Un kopā dzen jaunus zarrus uz visām pusēm.

Vūkijs norūca kaut ko tādu vārdu vai teikumu, kas Leai nebija saprotams. Tas ir kā vūkiju tautas vienotības un spēka simbols, viņ� piemetināja, teik�dams to drīzāk sev, nekā Leai.

Lea klusēdama pamāja. Tātad tā bija arī norāde, ka visi �ie vro�airkoki ir viens'vienīgs gigantisks augs ar kopīgu vai vienotu sakņu sistēmu. Vai vūkiji to saprata? Vai arī viņu dievino�ā attieksme pret ko�kiem aizliedza tiem domāt �ādas domas un veikt tāda veida pētījumus?

Lai gan ziņkārība tiem �ajā situācijā neko daudz nepalīdzētu. Lea lūkojās lejup dūmakainajā tuk�umā zem lifta ma�īnas. Kaut kur lejā bija ari mazāki vro�airkoki un simtiem da�ādu citu koku, kuri veido�ja pla�os Ka�ikas d�ungļus. �ajos d�ungļos eksistēja vairākas ekosistēmas, tur varēja atrast da�āda aug�stuma kārtas horizontālos līmeņos, tās sniedzās līdz pa�ai zemei, un katra nākamā kārta bija cie�āka par iepriek�ējo. Lea nezināja, vai vūkiji tur pieliku�i palī�dzīgu roku. Bija skaidrs, ka tam, kur� gatavotos ko tādu darīt, pirms tam vajadzēja nodoties pamatīgām botānikas studijām.

Tos sauc par kroijiem, Ralra nomurdēja.

Lea atkal samirk�ķināja acis viņa nesaprata, par ko vūkijs runā. Līdz beidzot pamanīja palielu putnu bariņu, kas lidoja tie�i zem viņiem. Tos putnus? viņa vaicāja.

Jā. Reiz tic bija vūkiju visiecienītākā pārtika, ko galdā cēla reti. Tags ad tos galdā ceļ pat nabagākie. Viņ� norādīja uz pilsētas robe�u tie�i virs viņiem cauri dūmakai nespodri spīdēja gaismas stari �o gaismu viņa bija pamanījusi, nolai�oties. Kroiji li�do uz to gaismu, vūkijs paskaidroja. Mednieki tos jau gaida.

Lea saproto�i pamāja. Viņa bija redzējusi da�ne�da�ādus viltīgus ierīkojumus, kas bija paredzēti, lai pievilinātu putnus vai zvērus tādi bija arī citās pa�saulēs. Vai �ie mākoņi netraucē? Lea pajautāja.

Caur mākoņiem gaisma ir iedarbīgāka, Ralra bilda. Mākoņi izplata gaismu vēl tālāk. Kroiji to redz no liela attāluma un lido �urp.

Kamēr vūkijs runāja, lielais putnu bars laidās uz mākoņu pusi aiz tiem kvēloja nespodrā gaisma. Re�dziet, tā tas notiek. �ovakar, iespējams, mēs kādu no tiem ēdīsim vakariņās.

Labprāt, Lea piekrita. Atceros, ka Cūbeka reiz stāstīja, cik tie ir gar�īgi.

Dosimies uz pilsētu, Ralra sacīja, nospiez�dams lifta pogu. Tas �īkstēdams un grabēdams sāka celties aug�up. Mēs bijām nodomāju�i paslēpt jūs vienā no greznākajām mājām, vūkijs skaidroja, ka�mēr lifts cēlās aug�up. Ta�u Cūbeka neļāva.

Viņ� �estikulēja, un Lea pamanīja, ka mājas ir ie�būvētas tie�i kokā aiz vūkija muguras tās varēja glu�i skaidri saskatīt. Da�as bija vairākstāvu un pat ļoti izskatīgas, bet visas karājās tuk�umā. Cūbeka zina, kas man patīk, Lea sacīja Ralram, atgainīda�ma drebuļus. Es brīnos, kāpēc tas lifts ir ierīkots tik tālu no pa�as pilsētas.

Lifts ir paredzēts kravas pārvadā�anai un slima�jiem, Ralra paskaidroja. Vūkiji lielākoties kāpj aug�ā pa�i.

Vūkijs parādīja Leai savu roku, paceldams plauk�stu aug�up zem ādas un spalvas varēja pamanīt cie�tus muskuļus un pirkstu galos līkus nagus.

Lea norija kaklā iestrēgu�o kamolu. Es nezināju, ka vūkijiem ir tādi nagi, viņa noteica. Lai gan ti�ku domājusi, ka varētu būt. Galu galā, jūs ta�u dzīvo�jat kokos.

Dzīvot kokos bez tiem būtu neiespējami, Ral�ra piekrita. Vūkijs ievilka nagus un parādīja Leai sa�vu roku. Bez tiem nevarētu uzkāpt pat pa vīnstī�gām! viņ� noteica.

Vīnstīgām? Lea atsaucās kā atbalss, lūkoda�mās aug�up cauri lifta ma�īnas caurspīdīgajam jum�tam. Viņa nebija pamanījusi kokos nekādas vīnstīgas. Un neredzēja tādas arī tagad. Tad Leas acis pievērsās kabelim, kas stiepās no lifta aug�up un nozuda starp lapām un zariem.

Kabelis bija tum�i zaļ�.

�is kabelis? viņa neticīgi vaicāja, norādīdama ar roku uz resno vadu. Tas ir no vīnstīgām ?

Tā ir k�ai vīnstīga! vūkijs apstiprināja. Ne�raizējieties par tās izturību. Tā ir stiprāka par jeb�kuru sintētisko materiālu, to pat nav iespējams pār�aut pu�u. Turklāt jebkuri bojājumi pa�i aizaug ciet.

Saprotu, Lea noteica, aplūkodama vīnstīgu un lik tikko jaudādama atgainīt piepe�ās bailes. Viņa bi�ja ceļojusi apkārt pa visu galaktiku, izmēģinājusi simtiem visda�ādāko kuģu un lidaparātu, ne mirkli ncizbidamās, bet �ī karā�anās gaisā nekurienē bez kā�da nodro�inājuma bija glu�i kas cits. Tīkamā dro�ī�bas sajūta, kas bi ja viņu apņēmusi, ierodoties Ka�ikā, sāka gaist. Vai tādas vīnstīgas kādreiz ir trūku�as? Lea apvaicājās, pūlēdamās runāt pēc iespējas nevērīgi.

Agrāk tādi gadījumi reizēm bija, Ralra atzi�nās. Tās bojāja da�ādi parazīti un sēnītes. Ja ne�viens tās nepārbaudīja, tad tajās reizēm radās pama�tīgi robi. Tagad mēs lietojam tādus aizsarglīdzekļus, kādu mūsu sen�iem nebija. Tādām ierīcēm kā �is lifts ir ari rezerves iespē jas.

Ak tā, Lea noteica. Viņu bi ja pārņēmusi acu�mirklīga neveiklības sajūta par ne visai diplomātisko attiecību sākumu. Bija tik viegli aizmirst etiķeti, rau�goties uz �ādu kokos ierīkotu pilsētu un tās dzīvnie�ciskajiem iedzīvotājiem. Parasti vūkiji nebija mūs�dienīgu tehnoloģiju piekritēji.

Lifts cēlās aug�up un apstājās pilsētas pamatu lī�menī. Cūbeka un Salporins jau stāvēja priek�ā, viņus gaidīdami. �ū dīdījās un knosījās Lea zināja, ka viņ� tā rīkojas aiz nepacietības. Ralra apstādināja lif�ta ma�īnu pie platas izejas rampas un atvēra durvis. Salporins panācās pretī un pastiepa roku Leai, lai pa�līdzētu izkāpt.

Jūs ar �ūbeku dzīvosiet Salporina mājā, Ralra sacīja, kad viņi izkāpa uz �ķietami cietā pamata. Tā nav tālu. Te irr airi transporrts, ja vēlaties.

Lea palūkojās uz pilsētas pusi. Viņai ļoti gribējās pastaigāties, iziet cilvēkos un izjust �īs pilsētas at�mosfēru. Bet pēc visiem tiem pūliņiem, kuri bija pie�likti, lai nokļūtu Ka�ikā, laikam nebūtu prātīgi rādī�ties visiem pilsētas iedzīvotājiem. Laikam labāk būs braukt, viņa uzrunāja Ralru.

Viņiem tuvojoties, Cūbeka norūca kaut ko nesa�protamu. Vie�ņa grribēja rredzēt, kā ierrīkota pilsē�ta, Ralra nomurk�ķēja. Tagad mēs varram iet.

Cūbeka neapmierināti kaut ko nomurmināja, pār�vietodams ieroci uz sava pleca. Un sāka iet uz tādu kā kamanu pusi. Tās stāvēja apmēram divdesmit metru attālumā no lifta ma�īnas.

Ralra un Lea viņam sekoja, bet Salporins noslēdza gājienu. Nami bija izvietoti zaru pinumā pa labi no ce�ļa. Lea jau bija pamanījusi, ka nekāda cieta pamata zem viņiem nebija tikai izlocīti vīnstīgu linumi un tuk�ums. Ralra pastāstīja, ka nami, kas veidoti tie�i ko�kā, ir vieni no presti�ākajiem tie piederēja augstākās un situētās vidus�ķiras pārstāvjiem. Lea domīgi lūkojās uz tiem, garāmejot pavērdamās arī logos. Krēslā aiz viena no tiem pavīdēja kāda seja, un Lea to pamanīja.

�ū! viņa izdvesa. Tikko viņas roka stiepās pēc iero�a, seja nozuda. Viņa nevarēja kļūdīties -tā bija jau redzēta seja ar izvalbītām acīm, atkāru�os �okli un metāla pelēku ādu.

�ūbeķa vienā mirklī bija viņai līdzās, satvēris arī savu ieroci. �eit ir viens no tiem radījūmfem, kuri mums uzbruka Bimmisāri, viņa paziņoja, cenzda�mās apkopot visu savu d�edijiem raksturīgo gai�re�dzību. Nekas nebi ja redzams. Pie loga! viņa pie�metināja. norādot turp ar ieroci. Viņ� bija tur!

�ūbeka ierējās, ieslidinot savu lielo augumu starp norādīto māju un Leu. Vūkijs lēnām virzīja viņu at�pakaļ, vicinot ieroci gaisā. Ralra un Saporins jau bija pie �ī nama, un katram no tiem rokā no sazinkurienes parādījās draudīga izskata na�i. Abi nostājās abpus mājas ieejai. �ūbeka iz�āva turp, izgā�ot durvis.

No kaut kurienes vēlās �urp neganta kaukoņa tas bija gar�, ūjino�s vūkiju kau jas sauciens, kas laikam ti�ka lietots dusmās vai trauksmes gadījumos, tāpēc atbal�sojās no visurienes namiem un masīvajiem kokiem. Jau pirms tam, kad Ralra un Salporins bija paguvu�i nozust mājā, kaukoņu uztvēra un papildināja vēl daudzas citas balsis, pieņemoties gan spēkā, gan skaitā, līdz beidzot �ķita, ka tai pievienojusies vai puse pilsētas iedzīvotāju. Lea bija paslēpusies aiz �ūbekas spalvai�nās muguras, sauciena negantības satraukta un atminē�damās Bimmisāri tirgus laukumu ar rotu zādzību.

Tikai �ie nebija mazie, jocīgie, dzeltenās drēbēs ģērbu�ies bimmi. Tie bija milzīgie, ārkārtīgi spēcīgie vūkiji. Pa �o laiku apkārt jau bija salasījies pūlis. Ralra un Salporins iznira no mājas. �ūbeka nepievēr�sa ne burzmai, ne tās kaukoņai nekādu uzmanību, jo vēroja māju un tēmēja uz to ar savu ieroci. Arī pārē�jie divi vūkiji nelikās par drūzmu ne zinis tie nozu�da abās mājas pusēs.,Pēc da�ām sekundēm tie atkal parādījās, izskatīdamies pēc medniekiem, kuri atgrie�zu�ies bez medījuma.

Tas tur bija! Lea uzstāja, kad abi vūkiji tuvo�jās tai vietai, kur stāvēja viņa un Cūbeka. Es to re�dzēju !

Tā varētu būt, Ralra sacīja, ieslidinot savus na�us atpakaļ makstis. Salporins joprojām vēroja mā�ju, turēdams savus na�us gatavībā. Bet mēs neatra�dām nekādas pēdas, ka tur kāds būtu bijis.

Lea iekoda lūpā, turpinādama novērot apkārtni. Nekur tuvumā nebija citu māju, kur varētu būt paslē�pies �is citplanētietis, turklāt tādā gadījumā Lea un Cūbeka noteikti pamanītu tā pārvieto�anos. Vispār nebija nekādas slēptuves ne �ajā, ne tajā mājas pusē. Tās otrā pusē bija pilsētas robe�a. Un vairāk nekā.

Viņ� ticis pāri pilsētas robe�ai! Lea piepe�i sa�cīja. Viņa bija sapratusi. Tātad viņ� to var. Uzrāpās, pielietojot kādu īpa�u aprīkojumu� vai arī tur lidi�nās viņu lidaparāts.

Tas �ķiet neticami! Ralra noteica, pasperdams soli viņai garām. Bet tas ir iespējams. Es nobrauk�u lejā ar liftu un pacentī�os viņu atrast.

Cūbeka pastiepa roku, lai viņu apstādinātu, klusi kaut ko norūcot. Tā varr būt, Rarla piekrita, lai gan ar manāmi nepatiku. Jums taisnība. Jūsu drro�ība, Leaorgenasolo, ir vissvarrīgākā! Mēs vispirrms rrūpēsimies pair to. Un izvaicāsim visus parr to citplanētieti!

Parr drro�ību� Lea pavērās uz māju un juta, ka tai pār muguru pārskrēja drebuļi. Un Lea nodomā�ja, ka tai varbūt nekad vairs nebūs dro�a glābiņa un dro�ības sajūtas.

Lūkasu pārsteidza nezin no kurienes nāko�a trillino�a skaņa, pamodinot viņu no bezsapņu miega. Iz�klausījās, ka tā vītero viņam aiz muguras. Kārtībā, Artū! viņ� norūca, izberzēdams acis. Viņa girkstu kauliņi atsitās pret ķiveri, un �is pieskāriens palīdzēja atgainīt miglu, kas vēl joprojām apņēma Lūkasa prātu. Viņ� pilnīgi skaidri spēja atcerēties tos apstākļos, kā�dos bija iegrimis transā, tomēr Lūkasam likās, ka Artū pārāk ātri izrāvis viņu no hipnotiskā miega. Vai kaut kas noticis? viņ� noprasīja, pūlēdamies atcerēties, ko tobrīd vajadzē ja darīt droidam.

Trillinā�ana pārtapa ba�īgā murmulē�anā. Lūkass, joprojām mēģinādams atcerēties notiku�o un kaut ko sa�skatīt. ielūkojās datora ekrānā, meklējot tulkojumu. Viņ� pārsteigts konstatēja, ka tas ir tum�s. Tāpat bija apdzisusi arī pārējā aparatūra. Tad beidzot viii� visu atcerējās. Viņ� ta�u atradās Visuma gūstā, un visas X klases lidaparāta sistēmas bija pārstāju�as darboties. Vēl bija palicis tikai strāvas avots Artū un mazliet pārtikas viņam pa�am.

Bija paredzēts, ka Artū pagatvos jaunu antenu sa�bojātās vietā. Pakustinājis mazliet stīvo kaklu, Lū�kass pagriezās atpakaļ, uzlūkojot droidu un brīnīda�mies. kas noticis.

Pēk�ņi Lūkass juta, ka viņa muskuļi pārsteigumā sarāvās. Viņiem ātri tuvojās kāds kuģis.

Tagad viņ� apcirtās, jau pilnīgi pamodies, ar ro�kām tverdams pēc slēd�iem un raustīdams tos. Ta�u viņ� pūlējās velti. Pat ja visas ierīces darbotos, no pilnīgas nekustības stāvokļa izdabūt X klases lidapa�rātu varētu minūtēs piecpadsmit, ne ātrāk, un arī tad ar to varētu tikai lidot, nevis cīnīties. Ja tuvojās ie�naidnieks�

Ar rezerves manevriem paredzētās aparatūras pa�līdzību viņam izdevās lidaparātu lēnām pagriezt uz �urpu lidojo�ā kuģa pusi. �ķita, ka aparāti pamazām atsāk darboties, ta�u tie apstiprināja tikai to, ko acis jau bija pavēstīju�as. Tas bija vidēju izmēru, pamatīgi nolietots pre�u kuģis. Un nebija no tiem, kuros paras�ti pārvadāja preces impēristi uz kuģa korpusa neva�rēja saskatīt Impērijas simboliku.

Tomēr tādos apstākļos būtu visai naivi ticēt, ka �is kuģis ir tikai sagadī�anās dēļ te uzklīdis kontraban�distu lidaparāts. Vai tas būtu kāds pirāts? Lūkass sa�kopoja gribasspēku, cerēdams saprast, kāds ir �ā ku�ģa komandas noskaņojums.

Artū kaut ko nomurmulēja, un Lūkass ielūkojās datora ekrānā. Jā, es arī to pamanīju! Lūkass uz�runāja droidu. Ta�u normālā pre�u kuģī var iekraut diezin ko, vai ne? Kāpēc tu ātri nenolasi, ko rāda sensori? Palūkojies, vai tur iek�ā nevar samanīt iero�us!

Droids piekrīto�i nopīkstēja. Lūkass ātri nopētīja citu aparātu rādītos datus. Lāzeri strādāja nēgribīgi, lielgabali nebija pielādēti, gaismas dega nespodri.

Radiosignāls norādīja, ka tuvāk pienāku�ais kuģis jau viņu izsauc.

Pūlēdamies -nomierināties, Lūkass nospieda slē�dzi. Vai vajadzīga palīdzība? vaicāja vēsa sievie�tes balss. Es atkārtoju: neidentificētais kuģi, �is ir �kravu pārvadātājs "Me�onīgais Kards". Vai jums va�jadzīga palīdzība?

"Me�onīgais Kard", te Jaunās Republikas X klases lidaparāts AA 589, Lūkass nosauca savu kodu. Patiesībā tā ir man derētu neliela palīdzība.

Identificētais X klases lidaparāt, sacīja balss. Kas par vainu?

Nepatik�anas ar aparatūru. Pēc neparedzētiem manevriem, Lūkass atbildēja, ar vaicājo�u skatienu pētīdams kuģi, kur� tuvojās. Pirms minūtes Lūkass bi�ja veicis piesardzīgu manevru, pagrie�oties pretī sve��ajam kuģim. Otrs pilots bija atbildējis ar tikko manā�mu pagriezienu tagad "Me�onīgais Kards" vairs ne�atradās pretī X klases lidaparāta lāzeriem. Iespējams, ka tā tomēr it tikai parastā piesardzība� ta�u varēja būt ari citi iemesli. Man ir problēmas ar dzinējiem, viņ� turpināja. Akumulatori izlādējās. Kārbas sa�sprēgāja, varbūt noticis vēl kaut kas. Neuzdrīkstos ce�rēt, ka jums var būt līdzi kāds rezerves akumulators?

Tāda, kas derētu tāda izmēra kuģim, nav. Ie�stājās īss klusumbrīdis. Ja jūs pārnāktu pie mums, � balss sacīja, tad mēs varētu nogādāt jūs tur, kurp li�dojam.

Lūkass apkopoja garaspēkus, lai izprastu, kas īsti slēpās aiz nupat paziņotajiem vārdiem. Ta�u, ja tajos slēpās kāda krāp�ana, viņ� nespēja neko uztaustīt. Pat ja tā bi ja vai tad viņam ir atstāta izvēle? Izklausās labi. viņ� atbildēja. Vai jums nav iespējams pa�ņemt līdzi arī manu lidaparātu?

�aubos, vai mūsu kuģa pakalpojumi jums nebū�tu par dārgu, balss sausi atbildēja. Pavaicā�u kap�teinim, bet neko daudz neceriet. Varbūt mēs varētu paņemt to tauvā mūsu kravas telpas ir pilnas.

Lūkass nepatika sa�ķobīja lūpas. Pilnās kravas telpas Artū ar savu aparatūru noteikti pamanītu. Vai nu sve�ais meloja, vai arī viņu aparatūra pilnīgi nekam vairs neder.

Tātad "Me�onīgais Kards" bija vai nu kontraban�distu, vai pirātu kuģis. Varbūt pat maskējies karaku�ģis. Jaunajai Republikai nebija maskētu kara kuģu.

Ta�u balss bija atsākusi runāt. Ja jūs paliktu ta�gadējā pozīcijā, X klases lidaparāt, mēs varētu pie�nākt tuvāk un izmest pretī sakabināmo cilindru. Ja vien jums labāk netīk Visuma pastaiga tauvā.

Ar cilindru tā lieta notiktu ātrāk, Lūkass attei�ca, rūpīgi pārdomājot savu sakāmo. Man �ķiet, ka mums abiem nav īpa�as vajadzības te ilgi dauzīties apkārt. Kā jūs vispār te nokļuvāt?

Mūsu vilcējspējas ir ierobe�otas, balss turpi�nāja, ignorējot jautājumu. Jādomā, ka jūs gribat ņemt līdzi arī savu ieprogrammēto droidu?

Lūkasam neko neizdevās uzzināt. Jā, to es gri�bētu gan, viņ� atteica.

Labs ir, tad pārvietojieties, balss sacīja. Starp citu, kapteinis liek paziņot, ka transporta pakalpojumi maksās piecus tūksto�us.

Sapratu, Lūkass sacīja, atsprādzēdams drosības siksnas. Atpogājis sēdekļa sānkabatas, viņ� izvilka no tām cimdus un ķiveres zīmotnes, noglabādams to visu kombinezona krū�kabatās, kur tas viss būtu viegli pie�ejams. Sakabes cilindrs bija diezgan dro�s līdzeklis, ta�u nelaimes gadījumi bija iespējami vienmēr. "Me�onīgā Karda" apkalpe dro�i vien zināja, ka cilinilra izme�ana pretī bija vienkār�ākais un, pēc visa sprie�ot, arī dro�ākais veids otra kuģa pārvadā�anai.

Apkalpe� Lūkass iedomājās par to, sasprindzinot gribasspēku, kamēr sve�ais kuģis lēnām slīdēja pretī. Ar to kaut kas nebija kārtībā. Kaut ko nelāgu viņ� sa�juta, un tomēr nespēja �o sajūtu at�ifrēt.

Artū ba�īgi ievervelējās: Jā, tā balss neatbildēja uz jautājumu, Lūkass piekrita. Un es nespēju ie�domāties nekādu iemeslu, kas varēja likt viņiem lidot �urp tik tālu� Vai tu to spēj?

Droids klusi iepīkstējās tā bija,spiedzīga, elek�troniska skaņa. Piekrītu, Lūkass pamāja. Bet tas, ka izteikts �is piedāvājums, vēl nenozīmē, ka mēs jau esam nopirkti. Tomēr mums jābūt uzmanīgiem.

Pasniedzies pēc otras sēdekļa sānkabatas, viņ� iz�vilka ieroci, pārbaudīja strāvu un ievietoja to kombi�nezona �uvē ierīkotajā makstī. Otrā �uvē viņ� ielika saziņas aparāta mikrofonu, lai gan netika gudrs, kā to varētu izlietot uz "Me�onīgā Karda" klāja.

Pie jostas viņ� piestiprināja visu vajadzīgo īpa�os glāb�anās gadījumos tur bija vesela pakete, pie�sprādzējama pie �im nolūkam paredzētajām siksnām. Pēdējo Lūkass izvilka.gaismas zobenu un piestiprinā�ja pie jostas arī to.

"Me�onīgais Kards" jau bija tie�i virs viņiem, tā durvis aicino�i pavērās. Lūkass pārbaudīja aprīkoju�mu. pārliecinājās par to, ka gaitenis starp abiem ku�ģiem tie�ām izveidojies, un dziļi ievilka elpu. Ejam, Artū! viņ� izrīkoja. Un devās uz priek�u.

Lūkasam sejā iesitās gaisa pūsma. Viņ� uzmanīgi virzījās aug�up, turēdamies pie margām. Kad viņ� pagriezās atpakaļ, tad redzēja, ka droids iznācis no savas ni�as un jau lidinās uz sve�ā kuģa pusi, nelai�mīgi pīkstēdams. Es tūlīt tevi pievilk�u, Artū! Lūkass mierināja droidu. Viti� sasprindzināja gribas�spēku, lai pievilktu to sev klāt. Un atspērās pret lūku, lai atgrūstos no tās.

Lūkass sasniedza otrā kuģa lūku, turēdamies pie cilpām gaiteņa sienās un vilkdams sev līdzi Artū. Tur viņi apstājās. Kāds noteikti tos vēroja; viņi vēl kustē�jās uz priek�u, kad viņu kuģa lūka aizvērās. Lūkasu pārņēma smaguma sajūta, viņ� lēnām tai piemērojās, ta�u pēc mirkļa atvērās otrā kuģa lūka.

Viņus sagaidīja jauns cilvēks, ietērpies nepazīsta�ma piegriezuma kombinezonā. Esiet sveicināti uz "Me�onīgā Karda" klāja! viņ� sacīja, nopietni pa�mādams ar galvu. Ja jūs papūlētos man sekot, tad kapteinis labprāt jūs redzētu.

Negaidot atbildi, viņ� pagriezās un devās uz priek�u pa līkumoto gaiteni. Nāc, Artū! Lūkass nomurmināja, steigdamies viņam pakaļ un sasprin�dzinādams garīgo redzi, lai kuģī kaut ko ieraudzītu. Lūkass uztvēra vēl �etru cilvēku klātbūtni uz. kuģa, viņu pavadoni nepieskaitot, un visi tie atradās kuģa priek�galā. Bet aiz viņa kuģa pakaļgalā�

Lūkass papurināja galvu, pūlēdamies sakopot do�mas. Ta�u tas nepalīdzēja: kuģa pakaļgals viņam kā bija, tā palika nesaskatāms, savādi tum�s. Varbūt tas bija ilgā transa stāvokļa pēcefekts.

Tomēr Lūkass jutās pārliecināts, ka tur nav ne ap�kalpes locekļu, ne droidu. un �ajā brīdī tas bija vis�svarīgākais.

Pavadonis veda viņus uz kādu durvju pusi. Tās sāka slīdēt. Kad durvis atvērās, viņ� paspēra soli sānis, lai palaistu nācējus garām. Kapteinis Kards tūlīt jūs pieņems! jau�nais cilvēks paziņoja, pamādams uz durvīm.

Pateicos, Lūkass sacīja, pamādams pavadonim. Artū mina viņam uz papē�iem. Tā abi iegāja kabīnē.

Kabīne bija neliela, bet lietpratīgi iekārtota: lielāko daļu brīvo sienu laukumu aizņēma ļoti sare�ģīti plāni un komunikāciju uzmetumi. Telpas centrā bija pla�a vadības pults. Pie tās sēdēja slaids vīrs, kur� vēroja Lū�kasu. Viņam bija �aura seja, īsi un tum�i mati. Vīra acis bija gai�i zilas. Labvakar, vīrs sacīja vēsā, noteiktā balsī. Esmu Talons Kards. Viņa acis nopētīja Lūka�su no galvas līdz kājām, itin kā nomērīdamas. Un jās, kā �ķiet, esat komandieris Lūkass Debessbraucējs?

Lūkass izbrīnīti raudzījās �ajā vīrā. Kā, pie vel�na�? Privātpersona Debesbraucējs, viņ� atbildē�ja, pūloties saglabāt mieru. Esmu aizgājis no Alian�ses komisi jas jau pirms �etriem gadiem.

Karda lūpu kaktiņos pavīdēja tikko jau�ams smaids. Būsim korekti. Es teiktu, ka jūs atradāt la�bu vietu, lai tiktu no kaut kurienes prom.

Viņ� nebija izteicis jautājumu, ta�u tas bija skaidri sa jūtams. Es saņēmu palīdzību no malas, izvēloties �ādu ceļu, Lūkass paskaidroja. Man iznāca nelie�la sadursme ar Impērijas iznīcinātājkuģi. Apmēram pusi gaismas gada no �ejienes�

Tā, tā, Kards novilka, un Lūkass redzēja, ka tas viņam nav nekāds pārsteigums. Tādu nevarēja saklausīt arī Karda balsi. Jā, Impērija �ajā galakti�kas punktā joprojām ir visai aktīva. Pēdējā laikā pat aktīvāka nekā parasti. Kards tikko manāmi pie�ķieba galvu, ne mirkli nebeigdams pētīt Lūkasa seju. Lai gan man liekas, ka jums par to nebija īpa�u �aubu. Man �ķiet, ka mums tomēr nāksies vilkt jūsu kuģi tau�vā. Man ir tauvas, turklāt jau sagatavotas!

Pateicos, sacīja Lūkass. Viņ� juta, ka tam pār muguru pārskrien drebuļi. Arī skausts bija sācis nelā�gi kņudēt Ja Kards būtu pirāts vai kontrabandists, tad viņu noteikti satrauktu iznīcinātāja klātbūtne �ajā apkaimē. Ja nu vienīgi viņ� jau ir vienojies ar impe�riāliem� Ļaujiet man jums pateikties par palīdzī�bu, viņ� turpināja. Mums ar Artū laimējās labi, ka jūs gadījāties tuvumā.

Artū ir� ak jā, jūsu ieprogrammētais droids. Karda zilās acis jautri iezibējās. Jūs noteikti esat

' labs karotājs, Debesbraucēj. Izbēgt no Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāja tādā lidaparātā nav joka lieta. Lai gan man �ķiet, ka tāds vīrs kā jūs ir pieradis sagā�dāt impēristiem galvassāpes.

�obrīd gan nekur nenotiek karadarbība, Lū�kass atbildēja. Bet jūs man neatbildējāt, kā jums gadījās nokļūt �ajā vietā, kaptein. Un, starp citu kā jūs zinājāt, kas es esmu?

Kards tikko jau�ami pasmaidīja. Jums pie jostas ta�u ir gaismas zobens, runātāja balss, kā �ķiet, lie�cināja par tādu kā zobgalību. Beidziet! Jūs esat vai nu Lūkass Debessbraucējs, vai cits d�edijs. Cilvēks ar izpratni par senlietām, kur� ir augstās domās par savu zobena vicinā�anas māku. Viņa zilās acis atkal nopētīja Lūkasu no galvas līdz kājām. Un tomēr jūs neesat tāds, kādu es jūs bi ju iedomājies. Iespējams,

ka nekā pārsteidzo�a tur nav nostāsti par d�edijiem vienmēr.biju�i tik sagrozīti, tiem-aiz nezinā�anas pie�vienotas da�neda�ādas leģendas� un iegūt skaidru priek�tatu ir tikpat kā neiespējami.

Brīdinājuma zvans Lūkasa apziņas dziļumos ie�skanējās skaļāk. Izklausās tā, it kā jūs jau būtu plā�nojis mani �eit atrast, � viņ� sacīja, nostādamies kau�jas stājā un sakopodams garaspēkus. Visi pieci ko�mandas locekļi tomēr bija turpat, kur viņ� bija tos pa�manījis agrāk pirms piecām minūtēm kuģa priek�galā. Tuvumā bija tikai Kards neviens cits .�obrīd viņu neapdraudēja.

Patiesībā tā arī bija, Kards rāmi piekrita. Lai gan manu nopelnu tur nav. Mūs �urp atveda viena no maniem sabiedrotajiem Mara D�eida. Viņa galva tikko manāmi pagriezās pa labi. Patlaban viņa ir uz komandtiltiņa.

Kards apklusa. Viņ� nepārprotami kaut ko gaidīja. Varbūt tas bija atrisinājums, .ko Lūkass nojauta, ta�u uzzināt par viņa klātbūtni vairāku gaismas gadu attālu�mā tas bija kaut kas tāds, ko nedrīkstēja palaist ga-. rām. Saglabādams modrību, Lūkass koncentrējās uz kuģa kapteiņliltiņu. Pie stūres stāvēja tā jaunā sieviete, ar kuru viņ� bi ja sarunājies no sava X klases lidaparā�ta. Viņai līdzās sēdēja pavecāks vīrs, kas a�i klabināja navigācijas kompjūtera taustiņus. Bet aiz viņiem�

Caur Lūkasa maņām iz�āvās tāds kā elektriskās strāvas trieciens. Jā, tā ir viņa! Kards �ķietami ne�vērīgi apstiprināja. Viņa to glu�i labi slēpa, lai gan kaut ko noslēpt no d�edija laikam nav tik vienkār�i! Man nācās vairākus mēne�us viņu ļoti uzmanīgi pē�tīt, lai saprastu, ka viņa interesējas tie�i par jums par jums personiski!

Pagāja vēl viena sekunde, tikai tad Lūkass atguva balsi un spēja atbildēt. Vēl nekad pat toreiz, kad Imperators vēl bija dzīvs, viņ� nebija izjutis tik mel�nu un rūgtu naidu. Es nekad neesmu ar Viņu ti�cies, Lūkass izstomīja.

Neesat? Kards pārvaicāja, paraustīdams ple�cus. �ēl. Bet es cerēju, ka jūs varēsiet man pastās�tīt, kāpēc viņiem pret jums ir tādas izjūtas. Labi, viņ� sacīja, pieceldamies kājās. Man �ķiet, ka �o�brīd mums vairs nav nekas pārrunājams. Jāatzīstas, ka man ļoti �ēl. Nebiju domājis, ka viss notiks tā.

Lūkasa roka piesardzīgi pastiepās pēc gaismas zo�bena. Viņ� jau pieķērās tam, kad pēk�ņi aiz muguras apdullino�i nosprak�ķēja elektromagnētiskais kustību paralīzes aparāts.

D�ediju rīcībā bija metodes, ar kuru palīdzību va�rēja cīnīties pret bezamaņu. Ta�u tās visas prasīja kaut vai nelielu sagatavo�anos sekundes desmitda�ļu, bet Lūkasa rīcībā �āda laiksprl�a nebija. Viņ� mulsumā juta, ka krīt, dzirdēja kaut kur netālu Artū baiļu treļļus, un pēdējā doma pirms samaņas zaudē��anas viņa apdziesto�ajā prātā bija par to, kā �is Kards spēja viņam to nodarīt.

Viņ� pamodās atguvās lēnām, nesaprazdams notiku��o. Apjēdza tikai to, ka guļ uz muguras un jūtas riebīgi.

Lēni un pamazām apdullums sāka izklīst, un sajūtas konkretizējās. Gaiss visapkārt bija silts un mitrs, tomēr viegls tikko manāms vējiņ� nesa līdzi nepazīstamas smar�as. Virsma, kas atradās zem viņa, bija mīksta, bet stingra tā atgādināja gultu. Āda un mutes gļotāda bija sausa likās, ka viņ� tā nogulējis vairākas dienas.

Pagāja vēl viena minūte, un tikai tad viņa smadze�nes sāka atbrīvoties no uzplijīgās miglas. Viņam nekad vēl nebija gadījies dzirdēt par apdullinā�anas ieroci, kura iedarbība būtu' ilgāka par stundu vai divām. Bija skaidrs, ka pēc apdullinā�anas viņ� ticis arī sazāļots.

Lūkass tikko jau�ami pasmaidīja. Kards dro�i vien cerēja, ka viņ� būs bezsamaņā ilgāku laiku. Visādā ziņā Kardu gaidīja pārsteigums. Sakopodams prāta spējas, viņ� izmēģināja d�ediju iecienīto paņēmienu, lai atbrīvotos no. indes iedarbības, bet pēc tam gaidī�ja, kad migla izklīdīs.

Pēc kāda laiciņa viņ� saprata, ka nekas nemainās.

Lūkass atkal aizmiga. Kad viņ� atkal atjēdzās, prāts bija pilnīgi attīrījies. Mirk�ķinot plakstus saules gaismā, kas strūkloja pār viņa seju, Lūkass atvēra acis un pacēla galvu.

Viņ� gulēja gultā, joprojām ģērbies lidojuma kom�binezonā, un gulta atradās nelielā, bet ērti iekārtotā istabiņā. Tie�i pretī viņam bi ja atvērts logs pa to ie�plūda smar�īgs gaiss, ko viņ� jau bija pamanījis. Pa logu viņ� varēja redzēt me�u tas atradās apmēram piecdesmit metru attālumā, un virs tā spīdēja dzelteni oran�a saule. Vai tā lēca vai rietēja, viņ� nejaudāja iz�prast. Istabas apmēbelējums īsti neatgādināja cietuma kameras iekārtojumu.

Beidzot pamodāties, ko? kaut kur līdzās ieru�nājās sievietes balss.

Lūkass satrūkās un pagrieza galvu uz to pusi, no kuras skanēja balss.

Vispirms viņ� iedomājās par to, ka nebija pamanī�jis �ajā telpā neviena cita klātbūtni. Pēc tam Lūkass attapās, �is izbīlis ir smieklīgs dro�i vien balss at�skanējusi no kādas saziņas ierīces vai mikrofona.

Viņ� pagriezās un konstatēja, ka istabā tomēr kāds atrodas, tātad pirmā doma bija pareiza viņ� nebija pamanījis otra cilvēka klātbūtni.

Viņa sēdēja krēslā ar augstu atzveltni, rokas uzli�kusi roku balstiem; �ī poza tam �ķita dīvaini pazīsta�ma. Slaida sieviete Lūkasa vecumā, ar spo�iem, zeltainrudiem matiem un tikpat spo�i zaļām acīm. Sie�vietes kājas bija nevērīgi sakrustotas. Viņai klēpī gu�lēja saliekams, tomēr draudīga izskata ierocis.

Tā bija dzīva būtne ar miesu un asinīm� un to�mēr glu�i neiespējami viņ� nespēja �o būtni sa�just.

Pārsteigums dro�i vien atspoguļojās arī viņas sejā. Viss pareizi, sieviete sacīja, pagodinādama Lūka�su ar smaidu. Tas nebija draudzīgs, pat ne pieklājīgs smaids, tajā drīzāk varēja pamanīt rūgtumu un tādu kā viltīgu uzjautrinājumu. Sveicināti atkal mirstī�go pasaulē!

Un atkal pēk�ņā izbīlī viņ� pamanīja, ka �is dvēse�liskais trulums neattiecas tikai uz �o sievieti viss li�kās aizplīvurots. Lūkass nespēja sajust itin neko. Ne cilvēkus, ne droidus, pat ne me�u aiz loga.

It kā pēk�ņi būtu kļuvis akls.

Tas jums nepatīk, vai ne? sieviete zobojās. Tas nav viegli pēk�ņi zaudēt to, kas jūs padarīja tik īpa�u, vai ne?

Lēnām un uzmanīgi Lūkass pastiepa kājas pāri gultas malai un piecēlās sēdus, ļaujot savam ķerme�nim atkal aprast ar kustībām. Sieviete viņu vēroja, novietojusi labo roku uz iero�a. Ja jūsu nolūks ir pārsteigt mani ar savām neparastajām spējām, viņa sacī ja, tad nepūlieties.

Neka tamlīdzīga, Lūkass atteica, strauji el�podams un pūlēdamies runāt skaidri, nevis gārdzo��i. Visas �is darbības mērķis ir tikt uz kājām. Viņ� .pēto�i ieskatī jās sievietei acīs, prātodams, vai viņa novērsīs acis. Sieviete pat nesamirk�ināja plakstus. Nesakiet neko ļaujiet man uzminēt! Jūs esat Māra D�eida!

Arī tas mani neiespaido, sieviete vēsi atteica.

Kards man sacīja, ka esot jums pateicis manu vār�du.

Lūkass pamāja. Viņ� pateica man arī to, ka jūs bijāt tā, kas atrada manu X klases lidaparātu. Patei�cos.

Sievietes acis uzliesmoja. Nesteidzieties pateik�ties! viņa atcirta. Cik lielā mērā tas atkarīgs no manis, vienīgais jautājums, kas mani nomoka, ir ko iesākt: atdot jūs imperiāliem vai nogalināt pa�iem.

Sieviete pēk�ņi piecēlās, turēdama ieroci rokā.

Tātad jūs jau esat uz kājām. Kards grib. jūs redzēt.

Lūkass uzmanīgi piecēlās. Un pamanīja, ka Mara piestiprinājusi viņa gaismas zobenu sev pie jostas. Vai tas nozīmēja, ka Marai pa�ai piemita d�edija spē�jas? Vai tās bija tik spēcīgas, ka pārspēja viņa dotu�mus? Man neviena no �im iespējām ne�ķiet patīka�ma, viņ� noteica.

Citas nav. Mara paspēra pussoli uz priek�u, pienākdama tik tuvu, ka Lūkass būtu varējis aizsniegt viņu ar roku. Pacēlusi ieroci, viņa mērķēja tam tie�i sejā. Pamēģiniet tikai bēgt, un es jūs uz vietas no�galinā�u!

Abi kādu bridi stāvēja viens otram pretī, sastingu��i uz vietas. Sievietes acīs atkal varēja pamanīt rūgtu naidu� Tomēr, kad Lūkass viņu cie�āk uzlūkoja, viņ� pamanīja vēl kaut ko ne tikai dusmas. Kaut ko tādu, kas atgādināja dziļi apslēptas sāpes.

Lūkass stāvēja mierīgi, nepakustēdamies, un sie�viete gandrīz negribīgi nolaida ieroci. Kusties! Kards gaida! viņa pavēlēja.

Lūkasa istaba atradās gara gaiteņa galā. Tajā ik pa da�iem metriem bija ierīkotas pilnīgi vienādas durvis. "Kaut kāda baraka," Lūkass nodomāja, kad viņi izgā�ja no gaiteņa un devās pāri zālainam klajumam uz lie�lu celtni ar stāvu, smailu jumtu. Tai apkārt bija redza�mas vēl citas ēkas, kuras atgādināja barakas. Da�as izskatījās pēc noliktavām, bet viena pēc kuģu apkal�pes angāra. Abpus angāram varēja vērot kādu duci lidaparātu, ari divus tāda pa�a tipa kravas kuģus, kāds bi ja "Me�onīgais Kards". Tur redzēja arī da�us mazā�kus kuģus. Da�i no tiem bija paslēpti me�ā. Tas kup�loja visapkārt, ielencot ēku puduri un visām pusēm. Aiz viena no lielo kravas kuģu korpusiem Lūkass sa�skatīja arī sava X klases lidaparāta priek�galu. Viņ� kādu mirkli prātoja, vai būtu jēga pajautāt Marai, kas noticis ar Artū, bet nolēma, ka labāk būs pavaicāt par to Kardam.

Viņi piegāja pie lielās centrālās ēkas, un Mara pastiepās garām Lūkasam līdz sensoram pie dur�vīm. Kards ir lielajā istabā, Mara sacīja, k;pa�nelis pavirzījās sānis, ielai�ot viņus ēkā. Ejiet tikai uz priek�u!

Viņi gāja uz priek�u pa garu gaitaii, paiedami garām vairākām telpām, kuras atgādināja vidēja lieluma ēdam�istabas un atpūtas telpas. Viņiem tuvojoties, lielās dur�vis gaiteņa galā atslīdēja vaļā. Mara iebīdīja viņu iek�ā.

Lūkass nonāca telpā, kura �ķita piederīga kādam citam laikam. Telpa bija liela un pla�a, ar augstiem griestiem. Jumtu spāres bija "izvietotas krustu krus�tiņi. iztālēm atgādinot zirnekļa tīklu. Sienas veidoja tum�i brūni guļbaļķi ar griezumiem, un baļķu starpās spīdēja ko�i zila gaisma. Visur bija redzami da�ādi nieciņi gan skulptūriņas, gan dīvaini citplanētie�u iedzīves priek�meti. Krēsli, dīvāni, visur izkaisītie grīdas spilveni bija izkārtoti tā, lai uz tiem varētu sē�dēt aplī un apspriesties vairāki cilvēki. Visapkārt val�dīja mierīgas nosvērtības atmosfēra.

Ta�u tas viss �ķita otr�ķirīgs un nebūtisks. Jau no pa�a pirmā pārsteiguma mirkļa Lūkasa uzmanību piesaistīja koks, kas auga istabas vidū.

Tas nebi ja mazs koks kā tās nelielās eglītes, kas rindiņā savietojās Imperatora pils gaitenī. �is bija milzīgs koks. kura stumbra diametrs apak�ā varētu būt viens metrs. Tas stiepās aug�up no .pa�as grīdas līdz caurspīdīgajiem griestiem. Resnie zari, kuri sā�kās divu metru attālumā no zemes, stiepās pāri ista�bai. Un da�i no tiem gandrīz skārās pie sienām kā rokas, tiekdamās aptvert visu, kas tuvumā redzams.

Tas esat jūs, Debesbraucēj? uzsauca kāda balss. Lūkass ar pūlēm pamanīja Kardu, kur� sēdēja ērtā krēslā koka pakājē. Tam abās pusēs bija novieto�ju�ies dīvaini garkājaini zvēri, stīvi pavērsu�i Lūka�sam suņu purniem līdzīgos degunus.'Nāciet tuvāk un pievienojieties man.

Norijis kaklā iesprūdu�o kamolu, Lūkass tuvojās viņam. Viņ� atcerējās bērnībā dzirdētos nostāstus par cietok�ņiem, kuriem cauri izaugu�i koki. Tic bija bie�dējo�i nostāsti, un da�i vēstīja par da�ādām bries�mām, bezpalīdzību un bailēm.

Un visos �ajos nostāstos tādi cietok�ņi bija nelabā mājokļi.

Sveicināti atpakaļ pie mirstīgajiem ļaudīm, Kards noteica, kad Lūkass tam tuvojās. Viņ� paņēma no zema galdiņa sev līdzās sudraba kausu un ielēja divās glāzēs sarkanīgu �ķidrumu. Man jāatvainojas par to, ka uz visu �o laiku biju spiests jūs aizmidzi�nāt. Bet es domāju, ka jūs saprotat, cik grūti ir notu�rēt d�ediju tur, kur tas atrodas tā jau ir problēma.

Protams, Lūkass noteica, vērodams abus dzīv�niekus abpus Karda krēslam. Tie joprojām lūkojās vi�ņā, un to skatieni bija satrauco�i nepatīkami. Lai gan ja jūs draudzīgi aprunātos, viņ� piebilda, tad redzētu, ka ar mani nemaz nav tik grūti sadarboties.

Karda lūpās pavīdēja tikko manāms smaids. Ie�spējams. Bet varbūt arī, ka ne. Kards norādīja uz krēslu sev pretī. Lūdzu, sēdieties.

Lūkass paspēra soli uz priek�u, ta�u tajā bridi viens no dzīvniekiem sakustējās un aiz�ņaugti ierū�cās. Mierā, Storm, Kards uzsauca, uzlūkojot kus�toni. �is cilvēks ir mūsu viesis.

Ta�u radījums nelikās par viņu ne zinis, tas vēroja vienīgi Lūkasu. Man �ķiet, ka tas lops jums netic,Lūkass piesardzīgi bilda. Kad viņ� ierunājās, arī ot�rais radījums izgrūda tādu pa�u rūcienu, kādu bija iz�grūdis pirmais.

Varbūt arī, Kards atteica, sagrāba abus radīju�mus aiz skaustiem un palūkojās apkārt. Ei! viņ� paaicināja trīs vīrus, kuri dīki vadīja .laiku uz apli sa�vietotiem spilveniem lielās telpas stūrī. Nāciet �urp un izvediet kustoņus pastaigā!

Ar prieku! vīrs vidējos gados ar iespaidīgu sasuku uzslējās kājās un tuvojās viņiem. Ejam, drau�dziņi! viņ� norūca, sagrābdams kustoņus aiz kaklasiksnām un vilkdams tos projām. Kā būtu, ja mēs mazliet pastaigātos? %

Atvainojos, Debesbraucēj, Kards sacīja, tikko jau�ami raukdams pieri un vērodams, kā virs ar radī�jumiem izgāja. Parasti tie pret viesiem izturas mīlī�gāk. Un tagad, lūdzu, sēdieties!

Lūkass apsēdās un paņēma Karda piedāvāto glāzi. Ie�nāca Mara un apsēdās līdzās Kardam. Viņas ierocis Lūkass ievēroja tagad atradās makstī pie kreisā pleca tikpat sasniedzams kā tad, ja tas būtu rokā.� Tas ir tikai viegls toniks, Kards sacīja, pamā�jot uz dzēriena pusi. Tas palīdzēs jums atjēgties. Viņ� iemalkoja dzērienu no savas glāzes un nolika to atpakaļ uz zemā galdiņa.

Lūkass nogar�oja dzērienu. Tas gar�oja labi, un jādomā, ka tad, ja Kards gribētu viņu sazāļot, tad diez vai viņ� to darītu tik bērni�ķīgā veidā. Vai jūs man nepastāstītu, kur ir. mans droids?

Ar viņu viss ir kārtībā, Kards atbildēja. Ie�vietoju viņu vienā no aprīkojuma noliktavām.

Man gribētos viņu redzēt, ja tas būtu iespējams.

Domāju, ka. būs iespējams, bet vēlāk, Kards attrauca. Viņ� atlaidās sēdekli, tikko jau�ami saraucis pieri. Tad, kad būsim izlēmu�i, ko ar jums darīt.

Lūkass uzlūkoja Maru. Jūsu sabiedrotā jau pie�minēja, kādas ir iespējas. Es cerēju, ka varēsim atrast vēl kādu.

Sacīsim mēs varētu nosūtīt jūs uz mājām? Kards bilda.

Par divkār�u atlīdzību, protams, Lūkass pie�metināja. Sacīsim, par divreiz lielāku, nekā spēj piedāvāt impēristi.

Jūs esat ļoti devīgs, rikojoties ar citu cilvēku naudu, Kards sausi sacīja. Nelaimīgā kārtā runa nav par naudu, bet par politiku. Mūsu operācijas, vai zināt, norit abās teritorijās gan Impērijas, gan Jau�nās Republikas gaisa telpā. Ja impēristi atklās, ka mēs esam jūs palaidu�i vaļā, ļaujot atgriezties Re�publikā, viņi būs ar mums ļoti nemierā!

Un otrādi ja jūs nodosiet mani impēristiem, Lūkass aizrādīja.

-.Tiesa, Kards piekrita. Ja nu vienīgi Republi�ka nezina, kas ar jums noticis, jo jūsu X klases lida�parāta radio ta�u ir bojāts. Impēristi nelaimīgā kārtā zina!

Un viņi vēl nav piedāvāju�i to, ko varētu piedā�vāt, Mara piebilda. Pagaidām // piedāvāju�i tikai trīsdesmit tūksto�us.

Lūkass saknieba lūpas. Man nebija ne jausmas, ka esmu tik vērtīgs! viņ� sacīja.

Laikam jūs varētu palīdzēt tiem atrisināt kādus sare�ģītus jautājumus, Kards atbildēja. Patlaban Visumā klīst kādi divi du�i kuģu, neievērojot ne�kādas formalitātes un priek�rakstus, pārkāpjot visas vieno�anās tie medī jūs. Viņ� saspringti pasmaidī�ja. Operatori gan nebija nekādā skaidrībā par to, ko iesāktu ar d�ediju, ja tiem nāktos viņu sagūstīt.

Jūsu metode, kā rādās, ir ļoti iedarbīga, Lū�kass noteica. Man �ķiet, ka jūs noteikti negribēsiet man pastāstīt, kā to pielietojāt?

Kards atkal pasmaidīja. Tādi noslēpumi ir ļoti dārgi. Vai jums būtu kāds tikpat vērtīgs noslēpums, pret kuru varētu iemainīt �o?

Laikam jau nav, Lūkass mierīgi atbildēja. Un tomēr esmu tādā pārliecībā, ka Jaunā Republika būs gatava maksāt jebkādus rēķinus.

Kards iemalkoja dzērienu, domīgi uzlūkodams Lū�kasu pāri glāzes malai. Varam noslēgt darījumu, viņ� sacīja, nolikdams glāzi atpakaļ uz galdiņa. Pa�stāstiet man, kāpēc Impērija pēk�ņi pār jums tā ieinte�resējusies, un es jums pastāstī�u, kāpēc jūsu d�edija mākas �eit nedarbojas.

Kāpēc jūs to nepavaicājiet imperiāliem pa�iem?

Kards pasmaidīja. Paldies par padomu, bet tas .

neder. Man negribētos, lai viņi sāktu prātot par manu piepe�o interesi� It īpa�i pēc tam, kad viņi bija lū,gu�i mums palīdzību jūsu meklē�anā, bet mēs atbil�dējām, ka mums ir svarīgākas darī�anas.

Lūkass sarauca pieri un pēto�i uzlūkoja Kardu.

Tātad jūs nemaz m;mi nemeklē jāt?

Nē. nemeklējām vis, Kards atteica, lūpas �ķo�bīdams. �ī ir tāda sagadī�anās, kura padara dzīvi interesantāku. Mēs glu�i vienkār�i atgriezāmies no darījumu brauciena, kad Mara pēk�ņi izvadīja mūs no hiperkosmosā, jo bija kaut ko nolasījusi aparatū�ras uzrādītajos datos.

Lūkass uzlūkoja Maru. Likās, ka viņa seja pārvēr�tusies akmenī. Jums gan ir laimējies! viņ� novil�ka.

Var jau būt, Kards bilda. Lai gan tādā kārtā mēs nonācām tādā situācijā, kādā negribējām nonākt.

Lūkass izpleta rokās un pagrieza plaukstas aug��up. Tad laidiet mani projām un izliecieties, ka ne�kas nav noticis. Dodu jums goda vārdu, ka es par no�tiku�o cietī�u klusu.

Impēristi tik un tā uzzinās, Kards sacīja, papu�rinādams galvu. Viņu jaunais komandieris ir pārstei�dzo�i gai�redzīgs un savāc vissīkākās informācijas drumslas. Nē, es domāju, ka vislabākā izeja būtu at�rast kādu kompromisu. Varbūt mēs varam ļaut jums doties projām, tomēr dodot imperiāliem to, kas tiem vajadzīgs. Kards pie�ķieba galvu uz vienu pusi. Bet tādā gadījumā man vajadzīga atbilde uz manis jau uzdoto jautājumu.

Ta�u es varu atbildēt tikai to, ko jau atbildāju, �Lūkass atteica. Ka tie�ām nezinu, kāpēc Impērija vēlas mani notvert. Viņ� sastomījās, ta�u iedornājās, ka Lea noteikti jau ir irapēristiem nesasniedzama. Varu jums pateikt tikai to, ka viņi nemeklē tie�i mani. Bija tlivi uzbrukumu mēģinājumi manai māsai Leai.

Uzbrukumi nogalinā�anas nolūkā?

Lūkass mirkli padomāja. Nedomāju vis. Vienā

gadījumā es biju klāt, un tas vairāk atgādināju nolau�pī�anas mēģinājumu.

Interesanti, Kards bilda. Viņa acis mazliet samiedzās. Lea Orgena Solo. Kura trenējas, lai kļūtu par d�ediju tāpat kā brālis. Ar to varētu izskaidrot� da�u labu Impērijas spēku akciju.

Lūkass gaidīja, ta�u pēc mirkļa viņam kļuva skaidrs, ka uz Karda domas turpinājumu nav ko ce�rēt. Jūs runājāt par kompromisu, viņ� atgādināja.

�ķita, ka sarunbiedrs ir sakopojis domas. Jā, tā bija gan, viņ� apstiprināja. Un man likās, ka impēristus interesē jūsu augstais stāvoklis Jaunajā Re�publikā� ka viņi vēlas kādu informāciju par valdī�bas padomes darbu� Tādā gadījumā mēs varētu kaut ko izdomāt tiksim, palaist jūs vaļā, bet jūsu droidu nosūtīt viņiem at�ifrē�anai.

Lūkass juta, ka tam sa�ņaudzas sirds. Tas impēristiem neko nedotu, viņ� mēģināja pavēstīt, cik bezrūpīgi vien spēdams. Doma par to. ka Artū varētu nonākt impcristu verdzībā, nebija pacie�ama. Artū nekad nav piedalījies nevienā padomes sanāksmē. . Bet viņ� daudz ko zina pārjums,*Kards aizrā�dīja. Tāpat par jūsu māsu, tās vīru un daudziem ci�tiem augsti stāvo�iem Jaunās Republikas vadītā�jiem. Viņ� paraustī ja plecus. Ta�u �obrīd �is jau�tājums nav būtisks, tas ir skaidrs. Impēristi patlaban �ķietami ir koncentrēju�ies tikai uz Jaunās Republi�kas d�edijiem un iespējamajiem d�edijiem. Tas nozīmē, ka runa nav tikai par informācijas iegū�anu. Kur notika tie divi uzbrukumi?

Pirmā vieta bija Bimmisāri, otrais notika Bpfasā.

Kards pamāja. Bpfasā mums ir savi kontakti.

Varbūt mūsu cilvēki varēs kaut ko izdibināt. Bet līdz tam laikam� es baidos, ka jums nāksies palikt �eit kā mūsu viesim.

Tas ne pēc kā neizklausījās. Atļaujiet man piebilst vēl kaut ko, iekams eju, Lūkass piemetināja. Nav svarīgi, kas notiks ar mani� vai kas notiks ar māsu. Impērija vienalga būs apdraudēta. Jaunās Republikas sastāvā jau tagad ir vairāk planētu nekā Impērijas pār�valdī�anā, un to skaits nemitīgi pieaug. Mēs tik un tā uzvarēsim, kaut vai tikai skaitliski vien�

Cik noprotu, tas bija arī pa�a Imperatora argu�ments, apspie�ot �o sacel�anos, Kards vēsi sacīja. Un tomēr tā ir dilemma, vai ne? Impērija man at�riebsies tūlīt, ja es jūs tai neizdo�u, kamēr Jaunā Re�publika dro�i vien uzvarēs tikai ilgākā laikposmā.

Vienīgi tad, ja viņ� un māsa būs tur un vadīs Monas Motmas roku, Mara domīgi aizrādīja. Bet, ja viņu nebūs�

Ja viņu nebūs, tad �is laiksprīdis kļūs vēl'nenoteiktāks, Kards piekrita. Visādā ziņā es pateicos jums par apmeklējumu, Debesbraucēj. Ceru, ka mēs varēsim drīz par kaut ko vienoties.

Manis dēļ varat nesteigties, Lūkass noteica. Do�māju, ka �eit ir glu�i jauka vieta, kur pavadīt da�as die�nas.

�obrīd jums vēl nevajag laisīt nekādas aplēses, Kards brīdināja. Abiem maniem mājdzīvnieciņiem vornskriem ir daudz savvaļas radinieku me�ā. �ie radiņi ir pilnīgi nepieradināti.

Saprotu, Lūkass bilda. Kaut gan� ja viņ� tik�lu laukā no Kurda barakas un tam izdotos noskaidrot, kas izraisījis �o dīvaino iedarbību uz viņa psihi�

Nesāciet cerēt, ka jums palīdzēs d�edija iemaņas, Kurds �ķietami nevērīgi sacīja. Apkārtnes me�os jūs būtu glu�i tikpat bezpalīdzīgs. Varbūt vēl vairāk. Viņ� aplūkoja koku, kur� slējās tam pāri kā tornis. Starp citu, tur ārā ir vēl vairāk isalamiru nekā �eit!

Isalamiri? Lūkuss pagriezās turp, kur norādīja Karda roka. Un tagad pirmoreiz pamanīja slaiku, gai�brūnu radījumu, kas karājās pie koka zara tie�i virs Karda galvas. Kas tas tāds ir?

Tas ir iemesls, kāpēc jūs palikāt tur, kur mēs no�likām, Kards paziņoja. �iem te piemīt neparastā īpa�ība atsist garaspēka iedarbību. Itin kā izpū�ot vis�apkārt burbuļus, un �ajā vidē garaspēks neko nespēj.

Nekad nebi ju par tiem dzirdējis, Lūkass izstomija, prātodams, vai �ajā stāstā ir kāda daļa patiesī�bas. Ne Joda. ne Bens nekad viņam neko tādu nebija stāstīju�i.

Daudzi par tiem nav dzirdēju�i, Kards bilda. Un pagāju�ajos laikos tie, kas zināja, labprātāk turēja �īs zi�nā�anas noslēpumā. Vecās Republikas d�ediji zināmu ie�meslu dēļ vairījās no �īs planētas, un tas ir viens no ie�mesliem, kāpēc �eit savas bāzes ierīkoja vairākas kontra�bandistu grupas. Pēc tam, kad lmpertors sāka vajāt d�edijus, lielākā daļa kontrabandistu grupu pārvācās uzciturieni, lai būtu tuvāk iespējamajam tirgum. Ta�gad, kad d�ediji atkal parādīju�ies, Kards zīmīgi norādīja uz Lūkasa pusi, varbūt da�i at�kal te uzradīsies. Lai gan man jāteic, ka vietējie iedzīvotāji par to nebūt nesajūsminātos.

Lūkass apskatīja koku. Tagad, kad viņ� zināja, kas jāmeklē, tas saskatīja vēl vairākus citus isalamirus, aptinu�os arī ap citiem koka zariem. Un kas jums liek domāt, ka tie ir tie�i isalamiri, kas rada �os bur�buļus garaspēka apturē�anai? Varbūt tas ir kaut kas cits?

Daļēji mēs ticam, vietējām leģendām, Kards atteica, daļēji jūtamies pārliecināti, ka jūs citādi te nestāvētu un ar mums nerunātu. Jo kā gan citādi varē�tu gadīties, ka ļoti saspringtā mirklī cilvēks ar apdulli�nā�anas ieroci varētu aizlavīties aiz d�edi ja muguras un palikt nepamanīts? Lūkass apveltīja viņu ar piktu skatienu. Beidzot viņ� bija visu sapratis. Jums uz "Me�onīgā Karda" borta bija isalamiri!

Pilnīgi pareizi,'Kards atteica. Tas gadījās pilnīgi nejau�i, patie�ām! Lai gan� viņ� ierunājās, domīgi uzlūkodams Maru, varbūt tomēr glu�i ne�jau�i tas nebija vis. Lūkass atkal aplūkoja isalamirus virs Karda galvas. Un cik tālu tad �ī iedarbība snie�dzas? Patiesībā es nezinu, vai kāds to vispār ir izpētī�jis, Kards sacīja. Leģenda vēsta, ka viens isalamirs izpū� �os burbuļus no viena līdz desmit metru rādiusā, ta�u grupās tie darbojas daudz aktīvāk. Pa�stiprina cits cita iedarbību, ja tā var sacīt. Varbūt jūs būtu ar mieru piedalīties da�os eksperimentos, paro�taļājoties ar tiem pirms aizbrauk�anas?

. Varētu gan pārbaudīt, Lūkas?� norūca. Lai gan viss dro�i vien būtu atkarīgs no tā, kurā virzienā es dotos.

Pilnīgi iespējams, Kards piekrita. Labi. Man �ķiet, ka jums gribētos nomazgāties jūs ta�u esat �ajā lidojuma apģērbā pavadījis jau vairākas dienas. Vai jums ir līdzi kādas citas drēbes, kurās jūs v;irēlu pārģērbties?

Mana X klases lidaparāta kravas telpā ir neliela drēbju kaste, Lūkass sacīja. Bū�ji jums ļoti patei�cīgs, ja tā tiks atgādāta.

Es mēģinu nezaudēt neko tādu, kas var vēlāk noderēt, Kards aizrādīja. Lik�u saviem vīriem aiznest jums �īs lietas, tikko tie pārliecināsies, vai ta�jās nav paslēpti iero�i vai kāda cita aparatūra. Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja. �aubos, vai d�edijs būs parūpējies par tādām lietām, tomēr jābūt uzmanīgam. Arlabvakaru, Debesbraucēj!

Mārus rokā atkal bija parādījies nelielais iero�cis. Ejam! sieviete sacīja, to pavicinādama.

Lūkass piecēlās. Ļau jiet man jums piedāvāt vēl vienu iespēju, viņ� uzrunāja Kardu. Ja nolemsiet izlikties, ka nekas tāds nav noticis, tad varat aizvest mūs ar Artū atpakaļ un atstāt turpat, kur atradāt. Tad es varētu izmēģināt laimi ar citiem kuģiem.

Arī imperiālu kuģiem? Kards pavaicāja.

Ari viņu, Lūkass pamāja.

Karda lūpās parādījās viņa tikko jau�amais smaids. Jūs varbūt būsiet pārsteigts, bet es ņem�u vērā arī �o iespēju, viņ� atteica.

Saule jau bija pazudusi aiz kokiem, kad Mara veda Lūkasu atpakaļ uz baraku, debesis jau likās daudz tum�ākas. Vai esmu palaidis garām pusdienu laiku? viņ� vaicāja, kamēr abi soļoja pa garo gaile�ni uz tam ierādīto istabu.

Kaut kas jums tiks atnests, Mara attrauca, un viņas balss izklausījās ņirdzīga.

Pateicos, Lūkass noteica, atviegloti uzelpo�dams. Es nezinu, kāpēc esmu jums tik nepatī�kams�

Aizverieties! viņa atcirta, pārtraukdama Lūka�su pusvārdā. Klusējiet!

Lūkass saviebās un apklusa. Abi bija nonāku�i pie viņam ierādītās istabas, un Mara bīdīja viņu tur iek�ā. Pie logiem nav nekādu aizbīdņu, viņa sa�cīja. Ta�u signalizācija ir. Ja mēģināsiet izlīst un izcelsies trauksme, tad vornskri jūS panāks ātrāk,.ne�kā es paspē�u atsteigties. Mara zobgalīgi pasmai�dīja. Bet jūs ta�u varat man neticēt. Pamēģiniet, un redzēsiet pats.

Lūkass pavērās uz loga pusi, pēc tam atpakaļ uz Maru. Paldies, pamēģinā�u.

Neko vairāk nebildu�i, sieviete atstāja istabu, aiz�vērdama aiz sevis durvis. Noklik�ķēja elektroniskā atslēga, pēc tam iestājās klusums.

Lūkass piegāja pie loga un pavērās ārā. Da�u citu baraku logos parādījās gaisma. Ta�u viņam likās, ka �ajā barakā citu gaismu logos nebija. Tur bija kāda jē�ga viņ� nodomāja. Vai nu Kards nolems izdot viņu impēristiern, vai Jaunajai Republikai, jebkurā gadīju�mā padotajiem par to jāzina, cik maz vien iespējams.

Un vēl jo vairāk tad, ja Kards nolems ņemt vērā Maras padomu un viņu glu�i vienkār�i nogalināt.

Lūkass novērsās no loga un piegāja pie gultas, pū�lēdamies pārvarēt bailes, kuras modās pa�os viņa būtnes dziļumos. Vēl nekad kop� Imperatora lai�kiem viņ� nebija juties tik bezpalīdzīgs.

Pareizāk sakot, tie�ām kļuvis tik bezpalīdzīgs.

Viņ� dziļi ieelpoja. D�ediji nedrīkst nodoties jūliim. tiem jābūt mierīgiem. Lūkass zināja, ka tomērpar spīti visam kaut kur jābūt izejai�no �ī cietuma.

Viņam tikai jāpaliek dzīvam tik ilgi, kamēr tas �o izeju atradīs.

Nē, es jums saku, viss iet kā plānots, Trīpio sacīja Leas balsī, izskatīdamies tik nelaimīgs, cik ne�laimīgs vispār var izskatīties droids. Mēs ar Henu nolēmām ja jau esam �eit, tad varētu palūkoties, kas notiek Abregado sistēmā.

Saprotu, Jūsu Augstība! "Vanaga" mikrofonā atskanēja Vinteras balss. Henam likās, ka viņa ir no�gurusi. Nogurusi un mazliet saspringta. Vai es to�mēr nevarētu jums dot padomu, lai jūs vairs ilgāk ne�paliekat projām?

Trīpio bezpalīdzīgi uzlūkoja Henu. Mēs drīz bū�sim atpakaļ, Hens nomurmināja iek�ējās saziņas aparātā.

Mēs drīz būsim atpakaļ! Trīpio kā atbalss at�kārtoja mikrofonā.

Es tikai gribēju pārbaudīt�

Es tikai gribēju pārbaudīt,..

-Gadosas�

-Gadosas�

Infrastruktūru�

Infrastruktūru�

Jā, Jūsu Augstība, Vintera sacīja. Es nodo�u �o informāciju tālāk padomei. Esmu tādā pārliecībā, ka viņi priecāsies to dzirdēt. Viņa uz mirkli apklu�sa. laikam kaut ko pārdomāja. Es gribētu aprunāties ar kapteini Solo, ja iespējams.

Tie�i pretī kabīnes otrā pusē Lendo saviebās. Vi�ņu zinu, tas klusi noteica.

Nekādus jociņus! Hens no�ukstēja. Viņ� uzlū�koja Trīpio un pamāja. Protams! droids sacīja un atviegloti nopūtās. Hen?

Hens ieslēdza savu mikrofonu. Esmu �eit, Vin�tera. Kas noticis?

Es gribēju zināt, vai jums ir kāda jausma, kad jūs ar princesi būsiet atpakaļ, viņa sacīja. Admi�rālis Akbars jau apjautājās par jums.

Hens drūmi pasmīnēja mikrofonā. Akbars ārpus oficiālajām darī�anām nebija pārmijis ar viņu gandrīz nevienu vārdu kop� tās dienas, kad tas pirms da�iem mēne�iem atteicās pildīt admirāļa uzdevumu. Pasa�kiet admirālim paldies par intereses izrādī�anu, Hens sacīja Vinterai, uzmanīgi izvēloties vārdus. Ceru, ka ar viņu viss kārtībā?

Tāpat kā parasti, Vintera atbildēja. Viņam ir da�as problēmas ar ģimeni, lai gan skola darbojas pilnā spēkā.

Nelielas nepatik�anas ar bērniem? Hens apvai�cājās.

Drīzāk gan sīki strīdiņi, Vintera bilda. Prob�lēmas ar to, kad celties un kad lasīt� un tā tālāk. Jūs ta�u saprotat.

Jā! Hens atbildēja. Es pazīstu viņa bērnus pietiekami labi. Un kā ar kaimiņiem? Vai arī ar tiem visu laiku ir nepatik�anas?

Iestājās īss klusumbrīdis. Es� īsti nezinu, vi�ņa atbildēja. Par tiem viņ� nav man neko teicis. Va�ru apjautāties, ja vēlaties.

Nav vērts, Hens norūca. Ja jau ar ģimeni viss kārtībā tas ir vissvarīgākais!

Piekrītu! Visādā ziņā, man �ķiet, viņ� tikai gri�bēja jums par sevi atgādināt.

Paldies par vēsti. Hens uzlūkoja Lendo. Pa�sakiet viņam, ka mēs �eit ilgi vairs nekavēsimies. Ti�kai aizlidosim līdz Abregadp un varbūt vēl kādai pla�nētai, pēc tam lidosim atpakaļ.

Kārtībā, Vintera attrauca. Vai ir vēl kaut kas?

Nē� jā, Hens pārlaboja pa�a teikto. Kādas ir pēdējās ziņas par lidojumu uz Bpfasu? Un turienes postījumiem?

Par tiem, ko nodarīja imperiāli?

Tie�i tā. Tur viņiem arī Leai uzbruka pelēkādainie laupītāji, ta�u nebija jēgas to atgādināt.

Ļaujiet man palūkoties displejā� Vintera sa�cīja. Tur viss ir glu�i labi� Biju�as kaut kādas problēmas ar piegādēm un kuģiem. Ta�u atjauno�a�nas darbi, kā �ķiet, tagad norit normāli.

Hens sarauca pieri, lūkodamies mikrofonā. Ko tad Akbars dara ir dabūjis no kaut kurienes kādus īpa�us konteinerkuģus, vai?

Nodarbojas ar kuģu būvi, Vintera sausi attei�ca. No da�iem vecajiem kuģiem zvaig�ņu iznīci�nātājiem un fregatēm. Tie tiek izjaukti pa sastāvda�ļām, bet pēc tam salikti no jauna. Un tiem tiek pie�mēroti pārprogrammēti droidi. Tā top jauni kravas kuģi.

Hens saviebās. Tādā gadījumā es ceru, ka viņ� liks salūkot arī labus pavadoņkuģus. Lieli un apjomī�gi kuģi, kuri izskatīsies pēc karakuģiem, būs labs mērķis imperiāliem.

Esmu tādā pārliecībā, ka viņ� noteikti būs par to padomājis, Vintera sacīja. Doki un pati kuģu bū�vētava viss tiek ļoti labi apsargāts.

�odien es nejūtos dro�s ne par kādām apsardzī�bas metodēm, Hens drūmi atteica. Un vēl tādā gadījumā, kad imperiāli brīvi klīst apkārt, kur vien tiem iepatīkas. Lai kā tas būtu� Par to mēs vēl paru�nāsim. Vēlāk.

Papriecājieties par lidojumu, Jūsu Augstība! Pa�lieciet sveika!

Lendo norādīja ar pirkstu uz Trīpio pusi. Sveika, Vintera, droids novēlēja.

Hens pamāja ar roku, novilkdams to sev gar zodu, un Lendo izslēdza mikrofonus. Ja tie zvaig�ņu iznī�cinātāji ir tiku�i būvēti katrs ar savu kodu, tad neiz�dosies ar tiem pārvadāt kravas tikai ar attiecīgi ie�programmētu droidu palīdzību, kaptein! Lendo �ķietami nevērīgi aizrādīja.

Mjā, Hens atbildēja. Viņ�, kā .�ķiet, tik tikko bija dzirdējis �o Lendo aizrādījumu. Kā �ķiet, tad mums vajadzētu mest mieru un doties atpakaļ. Viņ� pataustīja zem sēdekļa, meklēdams savu ieroci. Karaksentā kaut kas ir piededzis.

Ja es pareizi saprotu, tad runa ir par to muldē�a-. nu par Akbara ģimeni? Lendo pieceldamies apjau�tājās.

Tie�i tā, Hens atteica, tuvodamies "Vanaga" lūkai. Ja es pareizi sapratu Vinteras teikto, tad Feilijs jau mērķē uz Akbara teritoriju. Nāc, Trīpio, tev aiz mums būs jāaiztaisa lūka.

Kaptein Solo, man atkal nākas protestēt! droids sūdzējās, kūņodamies pakaļ Henain. Man patie�ām �ķiet, ka rēlot princesi�

Labi, labi, Hens viņu pārtrauca. Tikko būsim atpakaļ, Lendo tevi pārprogrammēs.

Vai tad jūs abi jau vēlaties atgriezties? Lendo noprasīja, spraukdamies garām Trīpio, lai pievieno�tos Henam. Bet Vinterai ta�u tika pateikts�

Tas nāks mums visiem par labu, Hens atteica. �is kontakts ir īstenots, tagad mūsu plāns ir galā varam doties atpakaļ. Varbūt pat pa ceļam piestāt Ka�ikā, lai Lea varētu pievienoties mums.

Lendo klusi iesvilpās. Vai tad ir tik slikti, ko?

Man grūti kaut ko dro�i sacīt, Hens novilka, at�vērdams lūku. Rampa mīksti nolaidās putekļos. Es nesaprotu to par vēlo cel�anos un lasī�anu. Cik no�protu, viņa runāja par kādiem materiāliem, kurus Akbars studē, vēl būdams amatā. Vai varbūt par to, ka Feilijs jau ielau�as viņa sfērā tas būtu vēl ļaunāk, protams.

-Jums vajadzēja izstrādāt kādu �ifru �ādiem gadī�jumiem, Lendo noteica. �o triju gadu laikā ta�u jūs varējāt visi trijatā apsēsties un visu norunāt. Vai tad jums nekad neatlika tam laika?

Mjā, ja tas kaut ko palīdzētu, tad sazinā�anās būtu noderīga, Lendo norūca, lūkodamies apkārt un pētīdams nosē�anās laukumu. Kaut vai tāpēc, ka pēdējā laikā esmu dzirdējis visādas baumas. Man �ķiet, ka ar tiem kaimiņiem bija domāta Impērija?

Tā bija. Vinterai vajadzēja kaut ko zināt, ja Ak�bars būtu informēts par ziņu noplūdi.

. Pielūkojiet varbūt jums tagad ir bīstami at�griezties? Lendo aizrādīja, kad abi devās uz rampas pusi.

Tjā, Hens piekrita, sa�ķobīdams lūpas. Bet mums jāriskē. Ja Leai nevajadzētu te spēlēt diplomā�ti, Feilijs tur nevarētu �anta�ēt vai iebiedēt padomi, izlūgdamies sev visu, ko grib.

Mhm, Lendo apstājās rampas malā pie izejas stāvlaukumā un paraudzījās aug�up. Cerēsim to la�bāko.

Vispirms cerēsim, ka tie zēni te parādīsies. Hens ierunājās, tuvodamies rampas malai.

Abregado nosē�anās laukums pilotu vidū nebija īpa�i iecienīts. Hens bija te nosēdies tajos laikos, kad vēl nodarbojās ar kontrabandu un apmeklēja arī tādas vietas kā Tatūnas kuģu piestātne. Tomēr viņu gaidīja priecīgs pārsteigums kad abi iznāca laukumā, ap�kārt viss izskatījās gai�s un tīrs. Tā, tā, Lendo no�murmināja, stāvēdams viņam aiz muguras. Vai līdz Abregado beidzot būtu atkļuvusi civilizācija?

Ir gadīju�ās vēl dīvainākas lietas, Hens piekri�ta, lūkodamies apkārt. Apkārtne tie�ām �ķita nere�dzēti kārtīga un sakopta, un tomēr gaisotne bija tāda pati kā visās tamlīdzīgās piestātnēs. Tajā bija kaut kas nenosakāms�

Ak, ak! Lendo klusi noteica, lūkodamies uz kaut ko pāri Hena plecam. Kā �ķiet, tad āmurs jau ir pacelts.

Hens pagriezās. Apmēram piecdesmit metru attā�luma tuvējā ielā bija redzami uniformās tērpti vīri dro�ības vestēs ar iero�iem rokās, kuri pulcējās pie izejām uz pilsētu. Kamēr Hens lūkojās turp, daudzi no tiem jau bija ieslīdēju�i stāvlaukumā, atstājot pā�rējos sardzē uz ielām. Tas tie�ām ir āmurs tiesa kas tiesa, Hens atbildēja, grozīdams galvu, lai varē�tu izlasīt to, kas rakstīts virs durvīm. Se�desmit tre��ā izeja� Cerēsim, ka mūsu meklējamais nav tur. Kur bija domāts viņu sastapt?

Tepat, Lendo atteica, norādot uz mazu bezlogu celtni, ie�ņaugtu starp divām lielākām un vecā�kam. Mums vajadzētu apsēsties pie galdiņa bāra tu�vumā tur, kazino un gaidīt. Viņ� solīja mūs tur uzmeklēt.

Bārs bija pārsteidzo�i gar�, tas stiepās visgarām ielai un iesniedzās pat vecajā celtnē pa kreisi. Pie pa��as ieejas bi ja da�i galdiņi, paredzēti tiem, kuri gribē�tu pasēdēt un parunāties, lūkojoties uz nelielu, bet glīti nostrādātu dejas grīdu. Kaut kur fonā spēlēja monotona mūzika. Dejas grīdas tālākajā galā bija veikaliņi, ta�u tur valdīja pārāk dzija tumsa, lai Hens kaut ko varētu saskatīt. Pa kreisi, uzkāpjot da�us pa�kāpienus augstāk, varēja nokļūt kazino, kuru no dejas grīdas �ķīra caurspīdīga plastikāta starpsiena. Man �ķiet, ka es redzēju arī tur aug�ā bāru, Lendo no�murmināja. Pa kreisi, aiz kār�u galdiņiem. Iespē�jams, ka viņ� meklēs mūs tur.

Vai tad tev ir gadījies jau agrāk �eit iegriezties? .Hens vaicāja pāri plecam, kamēr viņi devās uz priek��u garām bāra galdiņiem un sāka kāpt aug�ā pa kāp�nēm.

�ajā vietā ne. Pēdējā reize, kad iegriezos Abregado, bija pirms daudziem gadiem. Bija sliktāk nekā Tatānā, es ilgi nepaliku. Lendo nogrozīja galvu. Lai kādas ir jūsu attiecības ar �ejienes jauno valdību, jums jāatzīst, ka viņi ir labi pastrādāju�i, �o planētu satīrot.

Ja jums un mums būtu ar �ejienes valdību kādas problēmas, �obrīd liksim tās mierā, labi? Hens brī�dināja. Starp citu, es nebūt nebiju domājis te rekla�mēties.

Lendo iespurdzās. Kā sirds vēlas, viņ� noteica. .

Apgaismojums bārā bija krēslaināks nekā kazino, bet ne tik tum�s, lai nevarētu visu redzēt. Viņi izvēlē�jās galdiņu līdzās spēļu galdiem un apsēdās. Aiz bāra letes sakustējās pievilcīga meitene, kura vairāk atgā�dināja hologrammu nekā dzīvu cilvēku, un tuvojās viņiem. Sveiki, kungi! viņa laipni sacīja. Ko lai jums pasniedzu?

Vai jums ir kāds labi nostāvējies Omaikas vīns? Lendo noprasīja.

Tie�ām, ir gan! �etrdesmit septītā, �etrdesmit devītā, piecdesmitā un piecdesmit otrā gada!

Mēs dzersim pilnu karafi �etrdesmit devītā gada vīna.

Paldies par pasūtījumu, kungi, sacīja holo�gramma un nozuda.

Vai �ī ir iecienīta atpūtas vieta? Hens apvaicājās, pētīdams apkārtni un kazino telpas. Bija agra pēcpusdie�na, vismaz pēc vietējā laika, bet ar visu to vairāk nekā puse galdiņu bi ja aizņemti. Ta�u pie bāra glu�i pretēji bi ja gandrīz vai tuk�s, tur slaistījās tikai da�i cilvēki un da�i citplanētie�i. Laikam jau dzer�ana �eit tika uzskatīta par daudz lielāku netikumu nekā azarta spēles.

Viņ� gan neteica neko par to, ko mums vajadzē�tu pasūtīt, Lendo bilda. Bet tā kā man patīk labs Omaikas vīns�

Un� tā kā Karaskentā tas ir aizliegts ar liku�mu?-Hens ievaicājās.

Apmēram tā.

Vītis tika atsūtīts uz paplātes pa lūku, kas pavērās tie�i galdiņa vidū. Vai vēlaties vēl kaut ko, kungi? hologrāfiskā meitene apjautājās.

Lendo papurināja galvu, paņemdams no paplātes karafi un divas glāzes. Tūlīt ne, paldies.

Paldies jums. Meitenes attēls nozuda kopā ar paplāti.

Tātad, Lendo bilda, ieliedams vīnu. Mums nāksies viņu pagaidīt.

Labi, kamēr gaidīsim, tu varētu mazliet apskatīties, Hens sacī ja. Tur, pie tā kār�u galdiņa tre�ā pēc kārtas sē� pieci vīrie�i un viena sieviete. Pasaki, vai tur tas zēns otrais no labās puses ir tas, kuru es domāju?

Pacēlis savu vīna glāzi, Lendo aplūkoja to pret gaisinu, pētīdams krāsu. Viņ� pagriezās. Vai tu do�mā Finnu Torvu?

Tas puisis izskatās vīnam līdzīgs, Hens apstip�rināja. Es nodomāju, ka tu varbūt redzi viņu bie�āk nekā es.

Neesmu redzējis kop� tās reizes, kad mēs abi tu un es devāmies pēdējā kopējā braucienā. Lendo paraustīja uzaci un uzlūkoja Henu. Un kā ar to otro kār�u galdiņu? viņ� atturīgā noskaņā pieme�tināja.

Hens apveltīja viņu ar aizvainotu skatienu. Tu ta�u neesi apvainojies, ko? Par "Vanagu"�?

Raugi� Lendo nomurmināja. Nē, laikam jau ne. Ne tā kā tajā reizē, kad es zaudēju partiju amatierim� jau pirmajā reizē� tādam amatierim kā tu.

-Amatierim?

Bet es teik�u, ka pēc tam ir biju�as reizes, kad es pavadīju naktis nomodā, plānojot atrieb�anos. Labi, ka nekad nesāku to īstenot.

Hens atkal pavērās uz kār�u galdiņa pusi. Ja jau tāda plāno�ana ļāva tev justies labāk� ja tu toreiz nebūtu zaudējis, paspēlēdams man "Vanagu", mēs dro�i vien tagad te nesēdētu. Impērijas "Nāves Zvaigzne" būtu mūs visus iznīcinājusi, saskaldot Ali�ansi ui] at�ķeļot planētu pēc planētas. Un visam jau sen būtu beigas.

Lendo paraustīja plecus. Tā varēja būt un varēja nebūt. Ja visu vada tādi cilvēki kā Akbars un Lea�

Lea ap �o laiku jau būtu mirusi, Hens viņu pārtrauca. Viņai jau bija piespriests nāvessods, kad Lūkass, Cū un es izrāvām viņu no "Nāves Zvaig�znes". Henam pār muguru pārskrēja tirpas, to atCe�roties. Viņ� tik tikko nebija zaudējis sievu pavisam. Un pat nezinātu, ko zaudējis�

Tagad Hens to zināja� un tomēr arvien vēl varēja viņu zaudēt.

Ar viņu viss būs kārtībā, Hen, Lendo klusi sa�cīja. Neraizējies. Viņ� papurināja galvu. Es ti�kai gribētu uzzināt, ko imperiāli no Leas vēlas.

Es zinu, ko viņi vēlas, Hens norūca. Viņi grib dabūt sev dvīņus.

Lendo izbrīnīti lūkojās viņā, tam sejā varēja skaidri saskatīt pārsteigumu. Vai esi par to pārlieci�nāts?

Tāpat kā par visu pārējo, Hens novilka. Jo citādi� kāpēc viņi nelietoja apdullinā�anas ierīces � toreiz, kad Bpfasā mums uzbruka? Tāpēc, ka tādā gadījumā notiktu spontānais aborts tas ir gandrīz dro�i.

-Tas skan pārliecino�i, Lendo drūmi piekrita. Vai Lea to zina?

Nav ne jausmas. Iespējams.

Hens lūkojās uz kār�u galda pusi, un jautrība pie tā darī ja viņa jau tā drūmo garastāvokli vēl drūmāku. Ja Finns Torvs bi ja tas vīrs, kuru Lendo gribēja sa�likt, tad kāpēc viņ� nedarīja galu �ai spēlei un visu nenokārtoja tūlīt pat? Te ta�u nebija nekādu iespēju izvēlēties kādu citu taktiku.

Hena skatiens aizklīda no kazino, iemaldīdamies bārā. Un sastinga uz vietas. Tur, apsēdu�ies pie galdi�ņa, pustumsā, telpas tālākajā galā �urnēja trīs vīri.

Tur valdīja nepārprotams noskaņojums, pazīstama smar�u un skaņu-kombinācija, vibrācijas� jebkur� pilots, kur� būtu ilgi lidojis apkārt, �o noskaņu tūlīt pa�zītu. Tie noteikti bija dro�ības dienesta virsnieki. Ak vai! viņ� nomurmināja.

Ko? Lendo pārvaicāja, �ķietami nevērīgi palū�kojoties apkārt. Arī viņa skatiens apstājās pie bāra galdiņa. Ak vai! arī viņ� drūmi novaidējās. La�bi. Tagad es saprotu, kāpēc Finns Torvs nomaskējies pie kār�u galdiņa.

Un cītīgi izliekas mūs neredzam, Hens piebil�da, neuzkrīto�i vērodams dro�ībniekus, lai tie ne�sāktu savukārt pētīt viņus. Ja tiem ienāktu prātā ie�jaukties un izjaukt �o tik�anos, viņ� neko daudz ne�varētu pasākt, vienīgi paziņot savu Jaunās Republi�kas identifikācijas kodu un protestēt, bet tur nebija lielas jēgas. Hens jau iztēlojās Feilija spiedzīgo balstiņu saziņas ierīcēs pukojamies par tādu apkārt klai�ņo�anu.

Bet, ja tie meklēja tie�i �o Torvu� varbūt tas bija kāds īpa�s reids daļu no tajā iesaistītajiem viņi abi ar Lendo jau bija redzēju�i pie izejām uz pilsētu�

To izdibināt bija zināma jēga. Pastiepdams roku, viņ� uzsita pa galdiņa centru. Viesmīle?

Meitenes attēls atgriezās. Jā, kungi?

Pasniedziet mums divdesmit spēles �etonus, lū�dzu!

Ar prieku, viņa atbildēja un nozuda.

Pagaidi, Lendo brīdino�i ierunājās, kad Hens iztuk�oja savu glāzi. Tu ta�u negrasies doties turp,

ko?

Vai tev ir kāda labāka doma, ko? Hens vaicā�ja, pasniegdamies pēc iero�a maksts un novietodams to ērtākā vietā. Ja viņ� ir tā tava kontaktpersona, es nekādā ziņā negribētu �o kontaktu palaist garām.

Lendo bēdīgi nopūtās. Un tu teici, ka negribot īpa�i zīmēties! Ko tad tu gribi, lai es daru?

Esi gatavs varbūtējam uzbrukumam. Galdiņa vidū atvērās lūka un parādījās kārtīgs stabiņ� ar spē�les �etoniem. Pagaidām izskatās tā, ka tic tipi viņu tikai vēro varbūt mēs varam dabūt tavu draugu pro�jām pirms tam, kad ieradīsies palīgspēki?

Un ja nu ne?

Hens paņēma �etonus un piecēlās. Tad es mēģi�nā�u sarīkot diversiju. Tiksimies "Vanagā". . Labi. Vēlu sekmes.

Pie spēļu galda bija brīvas divas vietas viena no tām gandrīz pretī Torvam. Hens izvēlējās to un apsē�dās, ar metālisku troksni nobērdams �etonus uz gal�diņa. Iedaliet arī man kārtis! viņ� pieprasīja.

Pārēji pavērās Henā pa pusei pārsteigti, pa pusei garlaikoti. Finns Torvs pacēla skatienu, lai nopētītu viņu cie�āk. Hens paraustīja uzaci. Vai jūs esat dalī�tājs? viņ� apvaicājās. Uzspēlēsim! Sadaliet!

Ak nē, es neesmu dalītājs, Torvs atbildēja. Vi�ņa acis nikni iemirdzējās, uzlūkojot vīru, kur� sēdēja no viņa pa labi.

Un mēs jau bijām sāku�i, viņa kaimiņ� pikti nomurmināja. Pagaidiet, kamēr sāksim nākamo riņ�ķi.

Bet jūs ta�u�no �īs partijas vēl neesat paguvu�i izpēlēt nevienu stiķi, Hens norūca, pamādams ar roku uz �etonu pusi. Ar tiem bija pilna kaste varētu domāt, ka spēle turpinājusies jau vairākas stundas.

Pastāvēja iespēja, ka dalītājs negribēja laist klāt "svai�gās asinis" tāpēc, ka cerēja vinnēt visu banku. Ieda�liet ta�u arī man! viņ� sacīja otram vīram, iemetot �etonu tam paredzētajā vietā.

Lēnām, joprojām nikni glūnēdams, dalītājs paņē�ma no kavas aug�as divas kārtis un aizslīdināja tās uz Hena pusi. Tas jau ir labāk! Hens atzinīgi noteica. -Tas manī modina visādas atmiņas. Es aizvien mē�dzu pievākt resno galu, apspēlējot zēnus kā �ķiet, man jau izveidojies tāds paradums.

Torvs pēto�i uzlūkoja Henu, viņa sejas izteiksme itin kā pārakmeņojās. Vai tie�ām? viņ� pavaicāja �ķietami nevērīgā balsī. Bet �eit nāksies spēlēt ar lieliem vīriem, nevis zēniem. Var gadīties, ka norēķi�ni nebūs tādi, kādus jūs sagaidāt.

Es ari neesmu glu�i amatieris, Hens notei�ca. Stāvlaukumā reizēm nav ko darīt� Esmu vinnējis� pagāju�ajā mēnesī vien veselas se�des�mit trīs spēles�

Torva skatienā pavīdēja mirklīga izpratne. Tātad �is bija arī viņa stāvlaukums. Uz spēles ir likts viss kas, viņ� nomurmināja, pēc tam ļāva rokai noslīdēt zem galda. Hens saspringa, ta�u roka atkal parādījās. Un bija tuk�a. Finns Torvs palūkojās apkārt, mirkli pakavēdamies pie galdiņa, kur sēdēja Lendo, tad no jauna pieliecās tuvāk Henam. Vai vēlaties riskēt ar savu naudu? viņ� vaicāja.

Hens ne aci nepamirk�ķināja. Esmu ar mieru vinnēt visu, kas jums ir.

Torvs lēnām pamāja. Ar mieru es Varu dot jums tādu iespēju.

-Tas viss, protams, ir ļoti interesanti, ierunājās viens no vīriem. Bet mēs te gatavojāmies uzsākt kār�u partiju.

Torvs piemiedza aci, uzlūkodams Henu. Es lik. �u �etrinieku, viņ� piedāvāja.

Hens ielūkojās savās kārtīs. Tur bija dāma un �etrinieks. Lai būtu, viņ� sacīja, paņemdams se�us �etonus no kaudzītes un iemezdams tos kastē. Lai ir �etrinieks, un palūkosim, kas nāks tālāk. Aiz viņa atskanēja �aboņā.

Blēdis! viņam ausī iebļāba kāda balss.

Hens pielēca kājās un apcirtās, instinktīvi sniegj damies pēc iero�a, ta�u tajā brīdī kāda milzīga roka . �pastiepās pāri viņa plecam, lai izķertu abas kārtis no viņa tvēriena. Jūs esat blēdis, kungs! balss noblēja atkal.

Es nezinu, par ko jūs runājat, Hens atcirta,� pagriezdams kaklu, lai redzētu klāt pienāku�o uzbru�cēju.

Viņam nepavisam nepatika tas, ko tas ieraudzīja. Pāri tam kā tornis slējās milzenis ar spurainu bārdu J divreiz tik liels kā viņ�, atgādinot negaisa mākoni. Milzis lūkojās lejup uz viņu ar tādu sejas izteiksmi, kuru varētu raksturot ja nu vienīgi kā reliģioza fanā�tisma radītu. Jūs ļoti labi zināt, par ko es runāju! virs sacīja, uzsverot katru, vārdu. �ī kārts, viņ� pa�vicināja gaisā vienu�no Hena kārtīm, ir acu apmānī��anai!

Hens samirk�ķināja acis, Nav vis, viņ� protestēja. Ap galdiņu ātri vien salasījās pūlis kazino dro��ības dienests un kalpotāji, ziņkārīgie�un dīkdieņi. kuriem nebūtu nekas pretī noskatīties nelielu kauti�ņu. �ī ir tā pati kārts, kas tika man iedalīta.

Ak tā? vīrs saķēra kārti savā milzīgajā rokā un pacēla to Henam pie sejas, pēc tam ar pirkstgalu pie�spie�ot tās stūri.

Dāma pēk�ņi pārvērtās se�iniekā. Vīrs atkal sa�spieda kārts stūri un uz tās parādījās kalpiņ�. Pēc tam astotnieks� d�okers� un kungs.

Tāda kārts man tika iedalīta, Hens atkārtoja, jūtot, ka sviedri tek tam aiz apkakles. Viņam ļoti sek�mīgi bija izdevies nezīmēties� Ja tā ir blē�u kārts, tad neesmu tur vainīgs.

Ta�u aiz bārdaiņa iznira drukns vīrs ar rētainu se�ju. Uzlieciet rokas uz galda! tas pavēlēja. Vīra balss bija glu�i pieskaņota sejai. Paejiet nost, Cienīgtēv, mēs pa�i tiksim galā!

Cienīgtēvs? Hens pavērās aug�up uz draudīgo negai�sa mākoni, un �ajā reizē pamanīja melno, ar kristāliem rotāto apkakli, kas bija aplikta ap spalvaino kaklu. Cie�nīgtēvs, ko? viņ� novilka, un kuņģis tam nepatīkami iesmeldzās. �ajā galaktikā bija izkaisītas ekstrēmistiskas reliģiozas kopienas, kuru locekļiem galvenā izklaidē�a�nās bija azartspēļu apkaro�ana un spēlētāju provocē�ana.

Rokas uz galda, es teicu! dro�ībnieks no�ņāca, sniegdamies pēc aizdomīgās kārts Cienīgtēva rokā. Viņ� to aplūkoja, izmēģināja un pamāja ar galvu. Skaista māņu kārts, blēdi! tas bilda, ņirdzīgi uzsmaidīdams Henam.

Dro�i vien tad, kad tika dalītas kārtis, �ī tam jau bija saujā. Cienīgtēvs nebija ne soli atkāpies no Hena. Kur ir īstā kārts, blēdi?

Jūsu draugam rokā ir tā kārts, kas man tika ieda�līta, Hens atcirta. Man nav vajadzīga māņu kārts, lai vinnētu. Ja tā ir māņu kārts, tad tāda man iedalīta.

Ko, vai tie�ām? Bez brīdinājuma Cienīgtēvs piepe�i pievērsās druknajam kār�u dalītājam, kur� joprojām sēdēja pie galda, pūļa ielenkts. Jūsu kār�tis, ser, ja jums nav iebildumu, viņ� sacīja, pastiep�dams roku.

Vīram atkārās �oklis. Par ko jūs runājat? Kāpēc lai es iedalītu kādam blē�u kārti? Tā ta�u ir kazino kava, nevis mūsējā paskatieties pa�i!

Ir tikai viens veids, kā par to pārliecināties, Cienīgtēvs noteica, pasniegdamies pēc kavas. Pēc tam abi jūs un arī jūs, viņ� ar pirkstu norādīja uz kār�u dalītāju un Henu, tiksiet pārmeklēti, lai kon�statētu, kur� paslēpis īsto kārti. Es teiktu, ka tā mēs tiksim skaidrībā, vai ne, Kampi? viņ� ierosināja, uzlūkodams drūmo dro�ībnieku.

Nemāciet mums, kas jādara, Cienīgtēv, Kampis norūca. Sairu, atnes skeneri, lūdzu!

Skeneris bija maza ierīce plaukstas lielumā, dro�i vien paredzēts tie�i tamlīdzīgām operācijām. �o te pirmo! viņ� pavēlēja, norādot uz Henu.

Kārtībā, sacīja dro�ībnieks, pārbaudījis Henu ar aparātu. Nekā nav.

Kampla ņirdzīgajā sejā pa�pārliecība bija pazudu�si. Pamēģini vēlreiz.

Otrs paklausīja. Joprojām nekā. Viņam ir ierocis, mikrofons un identifikācijas karte, vairāk ņekā nav.

Labu brīdi Kampis turpināja vērot Henu. Pēc tam negribīgi pievērsās kār�u dalītājam. Es protestēju! tas iesaucās, pielēkdams kājās. Es esmu A klases dubultpilsonis, jums nav tiesību mani aizskart pilnīgi nepamatotas apsūdzības dēļ!

Vai nu �eit, vai iesim uz iecirkni! Kampis ierē�cās. Izvēlieties! �

Dalītājs apveltīja Henu ar nepārprotami naidīgu skatienu un nostājās miera stājā, kamēr dro�ībnieks pārbaudīja arī viņu. Ari �is ir tīrs! tas sacīja, tikko jau�ami saraucis pieri.

Pārmeklē grīdu! Kampis pavēlēja. Paskaties, vai kāds nav to iebāzis �ķirbā.

Un vajadzētu saskaitīt kārtis kavā, Cienīgtēvs ierosināja.

Kampis apcirtās. Pēdējoreiz brīdinu�

Ja �eit ir pilna kava, Cienīgtēvs viņu pārtrauca pusvārdā, un mil�a balss bija aizdomu pilna, varbūt būtu jāapskata visas kavas.

Kampis salēcās, it, kā viņam kāds būtu iesitis. Mums te nav blē�iem domātu kār�u kavu! viņ� uzstā ja.

Nav? Cienīgtēvs pasmīnēja. Pat tad, kad pie spēļu galda sē� īstie ļautiņi? Tie, kuri zina, kā apie�ties ar īsto kārti, kad tāda nāk priek�ā?

Tas ir smieklīgi! Kampis iesaucās, pasper�dams soli viņam tuvāk. �is ir cienījams un ne�vainojams iestādījums! Te viss notiek legāli! Ne�vienam no �iem spēlētājiem nav nekāda sakara ar� '

Ehē! druknais kār�u dalītājs pēk�ņi ieminējās. Bet kur tad palicis tas tips, kur� sēdēja man blakus?

Cienīgtēvs no�ņācās. Tātad nevienam no tiem iepriek� nebija nekādu sakaru ar jums, ko?

Kāds nikni nolamājās un sāka lauzties cauri pūlim tas bija viens no trim starpplanētu uzraudzības dro�īb�niekiem, kuri bija vēroju�i �o galdiņu. Kampis skatī�jās. kā tas lauzās cauri pūlim, dziļi ieelpoja un uzlūko�ja Henu. Vai jūs man nepateiktu sava partnera vār�du?

*

Tas nebija mans partneris, Hens noteica. Un es neblēdījos. Ja vēlaties mani apsūdzēt, tad vediet uz iecirkni un nopratiniet tur. Ja nē..: viņ� piecēlās, savākdams pārpaliku�os �etonus, � tad es eju prom.

Vienu mirkli likās, ka �is Kampts, sauks viņu pie atbildības. Ta�u tam nebija īstu pierādījumu, un dro��ībnieks to zināja. Laikam jau viņam bija kaut kas sa�karīgāks. ko darīt, nekā turpināt �o incidentu, kas ne pie kā nenovedīs. Tie�ām ejiet prom no �ejienes! viņ� no�ņāca. Un nekad vairs te nerādieties!

Par to varat neuztraukties, Hens attrauca.

Pūlis saka izklīst, un Hens bez grūtībām atgriezās

pie sava galdiņa. Lendo, protams, sen jau bija pro�jām. īlens jutās pārsteigts likui par to, ka viņ� aizejot bija atstājis uz galdiņa naudaszīmi.

Tā ir diezgan ātra atgrie�anās, Lendo sacīja, stāvēdams uz "Vanaga" rampas. Necerēju, ka tie tik ātri atstāsies tas varēja turpināties vismaz stundu.

Viņiem nebija daudz iemeslu �o lietu turpināt, Hens bilda, iedams aug�up pa rampu un piespiez�dams pogu, lai atvērtu lūku. Es ceru, ka Finns Torvs nav aizlaidies.

Lendo papurināja galvu. Viņ� gaida atpūtas telpā. Lendo uzrāva uzacis. Un jūtas mūsu parādnieks.

Viņ� varētu mums noderēt, Hens apstiprināja, soļodams uz priek�u pa gaiteni.

Torvs sēdēja atpūtas telpā pie hologrammu pults, viņam priek�ā bija trīs nelielas datu bāzes ar skaitļu rindām. Priecājos jūs atkal redzēt, Torv, Hens ie�nākdams noteica.

Es jūs tāpat, Solo! Torvs nopietni atbildēja, pieceldamies kājās un sniegdams Henam roku. Kelrisienam es jau pateicos, bet man gribētos pateikties arī jums. Gan par brīdinājumu, gan par palīdzību es tie�ām priecājos, ka tiku no turienes laukā. Esmu jūsu parādnieks.

Nav problēmu, Hens atmeta ar roku. Vai tas tur sestajā piestātnē aizturētais ir jūsu kuģis?

Mana saimnieka kuģis, jā gan, Torvs atteica, saviebdams seju grimasē. Laimīgā kārtā �ī reida laikā man nekādas kontrabandas vairs nebija esmu visu kravu izlādējis. Lai gan viņi tik un tā noteikti tur mani aizdomās.

Kas jums tā bija par kravu? Lendo vaicāja. Ja nav noslēpums, protams.

Finns Torvs uzrāva uzaci. Nav noslēpums, bet jūs tik un tā man neticēsiet. Es vedu pārtiku.

Tie�ām gan. Lendo atsaucās, neticu vis.

Torvs atmeta ar roku. Es pats sākuma neticēju.

Kā �ķiet, dienvidu pakalnos dzīvojot tādi cilvēki, ku�riem neiet pie sirds jaunā valdība.

Dumpinieki?

Nē, un tie�i tas ir visdīvainākais, Finns Torvs piemetināja. Tie nedumpojas, neceļ jukas, nav ie�ņēmu�i vietas ar svarīgiem resursiem. Vienkār�i ļautini. kuri vēlas tikai to, lai tiem liktu mieru un ļautu dzīvot tā. kā tie dzīvo. �ķiet, ka valdība nolēmusi tos sodīt citiem pār biedinājumu, tāpēc neļauj piegādāt pārtiku un zāles, kamēr tic piekritīs dzīvot tāpat, kā dzīvo visi citi.

Tas tie�ām izklausās pēc �īs valdības, Lendo domīgi apstiprināja. Tā ir reģionālā autonomija vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tāpēc mēs ievedām pārtiku, Torvs paskaidro�ja. Dulla bū�ana. Lai kā tas būtu, man prieks jūs abus atkal redzēt. Un es priecājos par to, ka jūs abi atkal sadarbojaties. Tik daudzas brigādes jau izjuku��as. pagāju�ajos gados vairākas grupas sadalījās. It īpa�i pēc tam, kad D�eba pievāca visu smago gulu sev.

Hens ar Lendo saskatījās. Pag, teiksim labāk, ka mēs atkal satiekamies, Hens pārlaboja Torva sacīto. Kara laikā mēs bi jām vienā frontes pusē. Tad vienbrīd�

Tad vienbrīd man gribējās viņu nogalināt, Lendo izpalīdzīgi piebilda. Tomēr patiesībā iie pā�rāk.

Visādi gadās, Torvs piesardzīgi novilka, uzlū�kodams abus. Ļaujiet man minēt �is ir "Vanags", vai ne? Atceros toreiz klīda baumas par to, ka jūs esat to nozadzis.

Hens uzlūkoja Lendo, uzrāvis uzacis. Nozadzis?

Kā jau es teicu, biju vai traks no dusmām, Lendo noteica, paraustīdams plecus. Tāda rīcība ne�bija īsta zādzība, tomēr tuvu tai. Tajā laikā man piede�rēja tāda puslegāla lietotu kuģu tirgotava, un es zau�dēju Henam kār�u spēlē. Biju piedāvājis viņam kādu no saviem kuģiem, ja viņ� vinnēs. Lendo apveltīja Henu ar �ķelmīgu skatienu. Pieļāvu iespēju, ka viņ� paņems kādu no spo�ajiem, pulētajiem izpriecu ku�ģiem, kuri stāvēja pirmajā rindā, pārklādamies ar pu�tekļiem, nevis to kuģi, kuru klusītēm biju atlicis malā pats sev.

Tu ar to biji labi pastrādājis, Hens sacīja, lai gan mums ar �ū vēl pēc tam nācās pamatīgi noņem�ties, pārtaisot to pa�iem.

Jauki gan, Lendo norūca. Vēl vienu tādu paņirg�anu, un es ņemu to atpakaļ.

Tas gan būtu izņēmuma gadījums, ja �ū to pie�ļautu, Hens noteica. Un cie�i nopētīja-Torvu. Bet jūs noteikti to jau zinājāt, vai ne?

Finns Torvs pasmīnēja. Nevajag apvainoties, Solo. Man patīk iepazīt klientus, pirms slēdzam darī�jumu, jo man jāzina, ko no viņiem var sagaidīt vai spēle būs godīga. Cilvēki, kuri melo, runājot par sevi, parasti melo arī darba lietās.

Ceru, ka �o testu mēs esam beigu�i?

Kā bērniņi garā zālē, Finns Torvs pamāja, jo�projām smīnēdams. Tā. Ko Talons Kards jums va�rētu palīdzēt?

Hens piesardzīgi uzelpoja. Beidzot. Tagad viņam jārūpējas tikai par to, lai visu pietiekami skaidri ap�spriestu. Es gribētu piedāvāt Kardam darījumu tie�u sadarbību ar Jauno Republiku.

Torvs pamāja. Dzirdēju, ka jūs jau esat ko tamlī�dzīgu piedāvājis citām kontrabandistu grupām. Kā �ķiet, jums gribētos tādā kārtā vājināt Akbara ietekmi.

Nebūt ne, Hens atteica. Tiesa, Akbars nav sa�jūsma par �o ideju, bet viņ� tai piekrita. Mums vajag vairāk ietilpīgāku kuģu, un kontrabandistiem tie ir.

Finns Torvs savilka lūpas urskulī. Cik noprotu, tas ir interesants piedāvājums. Sasodīts, bet es nees�mu tas, kuram pieder izlem�anas tiesības.

Tad aizvediet mūs pie Karda, Lendo ierosinā�ja. Lai Hens ar viņu izrunājas divatā.

Piedodiet, bet viņ� �ajā laikā ir galvenajā bāzē, Torvs paziņoja, grozīdams galvu. Es nevaru jūs turp vest.

Kāpēc ne?

Tāpēc, ka tur sve�i kuģi neliek ielaisti, Finns Torvs pacietīgi paskaidroja. Mums tur nav tādu stāvlaukumu un iekārtu, kādas D�eba bija ierīkojis Tatūnā.

Mes gan neesam tādi� Lendo iesāka.

Ta�u Hens ar sparīgu �estu viņu pārtrauca. Labi, viņ� sacī ja Torvam, bet kā jūs vispār domājat nokļūt atpakaļ?

Finns Torvs atvēra muti, pēc tam to atkal aizvēra. Kā �ķiet, man nāksies nodarboties ar to, kā izdabūt no �ejienes aizturēto kuģi?

Tas noteikti prasīs laiku, Hens piekrīto�i notei�ca. Pie tam jūs �eit pazīst. No otras puses raugoties, tāds cilvēks, kuram būtu tīri papīri, varētu to atdabūt, pirms kāds paspētu apjēgt, kas noticis.

Torvs uzrāva uzaci. Piemēram, jūs?

Hens paraustīja plecus. Es to varētu. Pēc skan�dāla kazino man, iespējams, vajadzētu uzmanīties, bet esmu pārliecināts, ka varētu to nokārtot.

Es saprotu, Finns Torvs sardoniski sacīja. Un samaksa�

To nevajadzēs, Hens paziņoja. Es gribētu ti�kai aizvest jūs atpakaļ uz bāzi un izrunāties ar Kardu pietiktu ar piecpadsmit minūtēm.

Torvs blenza viņā, muti cie�i sakniebis. Man var izcelties nepatik�anas, ja to darī�u. Jūs ta�u zināt.

Mēs ta�u neesam pilnīgi sve�inieki, Lendo at�gādināja. Kards ir ar mani ticies, un mūsu ziņā ir daudzi Alianses militārie noslēpumi, kurus mēs ar Henu glabājam gadiem. Mums ir pietiekami daudz iemeslu uzticēties.

Torvs uzlūkoja Lendo. Un pēc tam Henu. Man būs nepatik�anas, viņ� ar nopūtu atkārtoja. Bet es ceru, ka tie�ām varu jums uzticēties, turklāt vēl esmu pateicību parādā. Ar vienu noteikumu navigāciju noteik�u es pats, kodējot datus, ko pēcāk iznīcinā�u. Kā jums būs jārīkojas atpakaļceļā, tas paliks Karda ziņā.

-Tas ir pietiekami saprātīgi! Hens piekrita.

Kontrabandistu vidū paranoja bija izplatīta parādī�ba. Tā vai citādi, viņam nebūt nebija īpa�as intereses par to, kur atrodas Karda noliktavas. Kad mēs varē�tu doties ceļā?

Tikko būsiet gatavi, Torvs norūca un pamāja ar roku, norādot uz spēles �etoniem Hena saujā. Ja nu vienīgi jūs gribat doties atpakaļ, lai liktu lietā �os.

Hens bija aizmirsis par �etoniem, kurus joprojām turēja rokā. Es tos piemirsu, viņ� nomurmināja, nobērdams tos uz pults. Es labprātāk nespēlētu kār�tis, ja aiz muguras lūr fanātiķi, kuri dva�o uz skausta.

Jā, Cienīgtēvs labi nospēlēja savu lomu, vai ne? Torvs noprasīja. Pat nezinu, ko mēs bez viņa būtu ie�sāku�i.

Vienu mirklīti! Lendo iejaucās sarunā. Jūs viņu pazīstat?

Protams, Torvs pasmīnēdams noteica. Viņ� ir mana kontaktpersona ar to kalnie�u klanu. Par lai�mi. tur gadījāties jūs sve�inieks, jo bez jums viņ� nevarētu sarīkot tamlīdzīgu traci.

Kā, tas sasodītais� Hens sacirta zobus. Tā�tad tā bi ja viņa māņu kārts, ko?

Kā tad citādi, Finns Torvs attrauca, nevainīgi uzlūkodams Henu. Par ko jūs sūdzaties? Jūs ta�u dabūjāt, ko gribējāt es vedī�u jūs pie Karda. Vai tad ne?

Hens pārdomāja notiku�o. Finnam Torvam, pro�tams, bija tai�Viība. Un tomēr� Labi, viņ� piekri�ta. Tas bi ja vareni, tur es jums piekrītu.

Torvs jautri iespurdzās. Pastāstiet man par sa�viem nodomiem. Ķersimies pie jūsu datoriem un ie�kodēsim navigācijas programmu.

Mara atkāpās no durvīm, brīnīdamās, kāpēc viņu piepe�i pārņēmu�as �īs �aubās. Kards neko nebija tei�cis, tomēr viņa balsī bija jau�ams kaut kas tāds, ka viņa kļuva uzmanīga tās senais izdzīvo�anas in�stinkts lika sevi manīti Pārbaudījusi ieroci, kas karā�jās tai pie pleca, viņa nospieda pogu.

Mara bija domājusi ieraudzīt vismaz divus cilvē�kus Kardu un de�urējo�o sakaru virsnieku vai kādu apsargu. Viņai par pārsteigumu, Kards bija viens pats. Nāc iek�ā, Mara, viņ� vēlīgi sacīja, atrau�dams skatienu no ekrāna ar datiem. Un aizver aiz sevis durvis.

Mara ienāca. Vai kaut kas lēcies? viņa nopra�sīja.

Tikai nelielas nepatik�anas, Kards noteica. Un tomēr mēs varam nokļūt neērtā situācijā. Torvs ziņoja, ka jau esot ceļā� kopā ar viesiem. Biju�ajiem Jaunās Republikas ģenerāļiem Lendo Kclrisienu un Henu So�lo!

Mara juta, ka tai sa�ņaudzas kuņģis. Un ko tie grib? viņa vaicāja.

Kards paraustīja plecus. Laikam jau grib ar ma�ni aprunāties.

Uz mirkli Maras domas atgriezās pie Debesbraucēja, kur� bija ieslodzīts barakā viņpus ceļam. Ta��u� nē, neviens no Jaunās Republikas to vēl nevarē�ja zināt. Pat lielākā daļa Karda cilvēku nezināja par notiku�o arī tie, kuri bija �eit, Mirkrā. Vai viņi brauc ar savu transportu? Mara pavaicāja.

Tas kuģis, kas tuvojas, ir viņu, Kards attei�ca. Torvs ceļo kopā ar tiem.

Maras acis iemirdzējās, viņas skatiens pievērsās aizsargierīcēm aiz Karda muguras.

Vai tas būtu uzbrukums?

Kards pakratīja galvu. Nedomāju vis. Viņi mi�nēja sava apmeklējuma iemeslu. Mūsu kravas kuģis joprojām ir Abregado. To aizturēju�i vietējie likumsargi. Kā rādās, tad Kelrisrens un Solo Torvam palī�dzēju�i izbēgt fio tāda pa�a likteņa.

Tad pateicies tiem par Torva atve�anu un saki, lai viņi dodas projām! Mara sacīja. Tu ta�u netiki tos �urp aicinājis.

Tiesa gan, Kards atbildēja, viņu uzmanīgi vē�rodams. �ai lietai ir vēl viens aspekts Torvs do�mā. ka ir viņu parādnieks.

Tad lai viņ� tiem atlīdzina kādā citā gadījumā.

Likās, ka āda ap Karda acīm savelkas un sa�springst. Torvs ir mans padotais, viņ� auksti sacī�ja. Viņa goda parādi ir visas grupas parādi. Tev to jau vajadzēja zināt.

Marai aiz�ņaudzās kakls tik pēk�ņa bija nepatī�kamā doma, kas ie�āvās tai prātā. Tu ta�u negra�sies� izdot tiem Debesbraucēju, ko? viņa nomur�mināja.

Tu domā� dzīvu? Kards pajautāja.

Kādu mirkli Mara tikai lūkojās viņā pētīdama likko jau�amo smaidiņu un noslīgu�os plakstiņus, cī�tīgi notēloto nevērību par nule pārrunāto. Ta�u viņ� tikai tēloja,�un Mara to zināja. Kards vēlējās uzzināt, kāpēc viņa ienīst Debesbraucēju. Un pat ļoti vēlējās, jo viņu mocīja neizsakāma ziņkārība �ķiet, ka lielā�ku kaislību būtu grūti iedomāties.

Ja runa bija par Maru, viņam, protams, bija ie�mesls par to interesēties. Man liekas, viņa nikni no�ņāca, ka tev kaut kas nemaz nav ienācis prātā. Solo�un Kelrisiens varēja to visu iecerēt jau iepriek� arī tava kuģa arestu un do�anos meklēt tavu bāzi kopā ar Torvu.

Jā, es tiku iedomājies ari to, Kards noteica. Bet es neticu, ka viņi spētu būt tik tālredzīgi.

Protams, Mara sardoniski nomurmināja. Lie�lais un di�enais Hens Solo gan neko tik velni�ķīgu nedarītu, vai ne? Tu netiki atbildējis uz manu jautāju�mu.

Par Debesbraucēju? Man �ķiet, ka es pateicu glu�i skaidri, Mara. Viņ� paliks �eit, kamēr es uzzinā��u, kāpēc di�admirālis Trouns ir tik ieinteresēts dabūt viņu rokā. Mums vismaz jāuzzin, cik viņ� ir vērts un ko par viņu prasīt lai nepalaistu garām īsto tirgus cenu. Esmu izsūtījis da�us savus cilvēkus to izdibi�nāt ja laimēsies, tad pēc da�ām dienām mēs visu zināsim.

Un pa to laiku ieradīsies viņa sabiedrotie!

Jā, Kards piekrita, tikko jau�ami piepūtis lū�pas. Debesbraucēju tie�ām vajadzētu paslēpt kaut kur tālāk no acīm. Nekādā ziņā nedrīkstam pieļaut, ka Solo un Kelrisiens viņu pamana. Man gribētos, lai tu viņu ievieto ceturtajā noliktavā.

Bet tur ta�u mēs paslēpām viņa droidu! Mara atgādināja.

Tajā noliktavā ir divas telpas ietupini viņu otrā, Kards sacīja, pamādams uz viņas pusi. Un pacenties to izdarīt, kamēr mūsu viesi vēl nav ieradu��ies. Ari �o te mantiņu viņi uzreiz pazīs, Kards pie�bilda, norādot uz viņas jostu.

Mara palūkojās uz Debesbraucēja gaismas zobe�nu, kur� karājās tai pie jostas. Neraizējies. Ja tev nav iebildumu, tad es labprātāk nemaz nerādītos viņu tuvumā.

Tavu piedalī�anos sarunās es nemaz nebiju ieplā�nojis, Kards viņu nomierināja. Es labprāt redzētu tevi te, kad notiks apsveicinā�anās ar ciemiņiem, var�būt tu pievienotos mums arī tad, kad ēdīsim vakari�ņas. Pārējā laikā tava klātbūtne nav nepiecie�ama.

-Tātad viņi te paliks visu dienu?

Iespējams, ka pārlaidīs arī nakti. Kards uzlūko�ja savu palīdzi. Starp citu, mēs pat nevaram vēlēties labākus ciemiņus vai esi apjēgu�i, ka tie ta�u būs visnoderīgākie liecinieki, ja nāksies Jaunajai Republi�kai pierādīt, ka Debesbraucējs nekad nav te bijis?

Tur bi ja sava jēga. Tomēr nevarēja sacīt, ka Mara par �iem viesiem priecātos. Vai esi piekodinājis "Me�onīgā Karda" apkalpei,' lai tā cie� klusu?

Es izdarī ju vēl prātīgāk, Kards attrauca. Aiz�sūtīju visus, kuri kaut ko zina par Debesbraucēju, projām uz kuģa "Zvaig�ņu Ledus". Starp citu pēc tam, kad aizvāksi Debesbraucēju, es gribu, lai tu ie�dzen arī to X spārni dziļāk zem kokiem. Apmēram puskilometru es nevēlos, lai tu ej dziļāk me�ā, nekā tas tie�ām nepiecie�ams. Vai tu proti iedarbināt to X klases aparatātu?

Es protu iedarbināt pilnīgi visu.

Labi, Kards noteica, tikko manāmi pasmaidī�dams. Tad ej. "Vanags" būs klāt pēc divdesmit mi�nūtēm.

Mara dziļi ievilka elpu. Lai notiek, viņa notei�ca. Pēc tam pagriezās un izgāja no istabas.

Kad viņa gāja pāri ceļam uz baraku, nekur ne�viens nebija redzams. Pēc Karda sacītā varēja spriest, ka viņ� aizsūtījis visus projām, lai tai būtu brīvas ro�kas, pārvietojot Debesbraucēju uz tālāku noliktavu. Pienākusi pie istabas durvīm, viņa noņēma piekara�mo atslēgu un atvēra tās.

Lūkass stāvēja pie loga, ģērbies tajā pa�ā melnajā apģērbā, tajās pa�ās biksēs, ar tiem pa�iem zābakiem kājās drēbju kārta bija tā pati, kas toreiz tajā die�nā D�eba pilī.

Tajā dienā viņa bija klusu un mierīgi stāvējusi, noskatīdamās� un ļaudama tam dot triecienu un iz�nīcināt viņas dzīvi.

Ņemiet savu mantu kasti un iesim! ^ viņa norū�ca, paceldama ieroci. �ī ir tāda nemitīgas pārvāk�anās diena.

Lūkass palūkojās viņā un atkāpās no gultas. Viņ� neskatījās uz ieroci Maras rokā, bet raudzījās tai sejā. Vai tad Kards ir kaut ko izlēmis? viņ� mierīgi pa�vaicāja, paceldams kasti.

Labu brīdi viņai gribējās pateikt, ka nav vis, ka �ī ir viņas pa�as iniciatīva lai redzētu, vai �āds pazi�ņojums ietekmēs savaldīgā d�edija uzvedību. Ta�u pat d�edijs varētu zaudēt savaldību un uzbrukt, ja zi�nātu, ka nāksies iet nāvē, un abi atradās pietiekami tuvu, lai tas būtu bīstami. Tikai pārvietot jūs uz no�liktavu, Mara atteica. Pie mums ieradīsies viesi, un nav nekādas vajadzības, lai jūs maisītos tiem pa kājām. Iesim, kustieties!

Mara aizveda Lūkasu gar centrālo ēku uz ceturto noliktavu celtni ar divām atsevi�ķām telpām. Tā noteikti nebija pa kājām nekādiem ciemiņiem. Istaba, kura atradās pa kreisi, parasti tika lietota jūtīgu vai bīstamu aparātu uzglabā�anai. �īs telpas bija kārtīgi noslēdzamas dro�i vien Kards tās lietoja ari tādos gadījumos kā �is kad vajadzēja ievietot.kādu cietu�mā. Uzmanīdama Debesbraucēju, Mara atslēdza tel�pu. prātodama, vai Kardam ir pieticis laika iedarbināt iek�ējo signalizāciju. Ātri aplūkojusi durvis, viņa konstatēja, ka nav vis.

Ta�u �o aizmār�ību bija viegli izlabot. Ejiet iek�ā! viņa izrīkoja, ieslēgdama gaismu un pamā�dama ar roku..lai viņ� virzās tālāk.

Lūkass paklausīja. Izskatās glu�i mājīgi, viņ� noteica, aplūkodams bezlogu istabu un kaudzēs sa�krautās pre�u kastes pa labi tās aizņēma gandrīz vai pusi telpas. Un glu�i klusi!

Lieliska vieta d�ediju meditācijām! Mara attrau�ca, ieiedama iek�ā un ielūkodamās kastē ar uzrakstu "Uzbrukuma iero�i". Nekādu iero�u tur nebija tagad lajā glabājās nevajadzīgi darba virsvalki. Viņa ātri pār�baudīja arī pārejās kastes, lai pārliecinātos, vai tur neat�rodas kas tāds, ko varētu izlietot bēg�anai. Vēlāk mēs jums atgādāsim saliekamo gullu. Un kaut ko ēdamu, viņa noteica, iedama atpakaļ uz durvju pusi.

Pagaidām man neko nevajag.

Kas man par to daļas. Iek�ējā signalizācijas sistēma atradās aiz plāna metāla plāksnes. Pietika ar diviem �āvieniem, un cie�i aizbīdītā plāksne kļuva atbīdāma, atklājot vadu mud�ekli. Izbaudiet mieru un klusumu, Mara sacīja, iziedama un aizvērdama durvis.

Durvis aiz viņas aizvērās, atslēga noklik�ķēja� Lūkass atkal palika'viens. Viņ� pavērās apkārt. Kau�dzēs sakrautas kastes, neviena loga, tikai vienas pa��as aizslēgtas durvis. Esmu bijis arī sliktākās vie�tās, Lūkass pusbalsī nomurmināja. Vismaz Rankora te nav�

Uz mirkli viņa piere saraucās par �o dīvaino domu nez kāpēc prātā bija ie�āvusies aina no D�eba pils un Rankors, ta�u �is uzplaiksnījums izzuda tāpat kā uz�ķīlies. �obrīd Lūkasu vairāk nodarbināja ieslodzīju�ma vieta un iespējas izkļūt no tās. Tāds lēmums viņu te ievietot noteikti bija pieņemts pēdējā mir�klī. Iespējams, ka to tie�ām pasteidzināja Maras pieminēto nezināmo apmeklētāju iera�anās, lai kas tie būtu.

Ja tā, tad ir iespējams, ka steigā viņi tomēr kaut kur kļūdīju�ies.

Lūkass tuvojās durvīm, pabīdīja sānis vēl silto metāla plāksni, pietupās un ielūkojās vadu mud�eklī. Hens reiz bija veltījis vairākas stundas viņa apmācī�bai, apgūstot �āda tipa atslēgu uzbūvi. Ja Mara nav atslēgu sabojājusi, tad iespējams, ka viņ� spēs to at�vērt un atvienot signalizāciju.

Necik labi tā neizskatījās. Vai nu tī�ām, vai gadī�juma dēļ Maras �āvieni bija trāpīju�i tie�i galvenos vadu savienojumus, iedzenot tos sienā nebija īpa�u cerību nemanāmi izdabūt vadus no turienes laukā.

Tomēr varēja pameklēt vēl kādu kontaktligzdu.

Lūkass piecēlās, notrauca putekļus no ceļgaliem un devās uz turieni, kur stāvēja pre�u kastes. Mara bija apskatījusi etiķetes, ta�u saturu izpētījusi tikai vienai. Pamatīgāk pārmeklējot, varbūt tur varēja at�rast kaut ko noderīgu.

Tomēr meklējumi beidzās tikpat ātri kā sa�autās atslēgas apskate. Gandrīz visas kastes bija aizzīmo�gotas un bez darbarīkiem tās atvērt nebija iespē�jams. Tās nedaudzās, kuras bija vaļā, bija piekrau�tas ar nevajadzīgiem krāmiem darba tērpiem un ekipējumu.

Labi, labi, viņ� teica pats sev, apsēzdamies uz vienas no kastēm un lūkodamies apkārt pēc kaut kā derīga. Durvis nav izmantojamas. Logu tc nav. Ta��u noliktavai bija vēl viena telpa kamēr Mara veda viņu uz priek�u pa gaiteni, Lūkass bija pamanījis vēl vienas durvis. Varbūt aiz sakrautajām kastēm bija vēl kādas durvis, kas veda uz �o blakus telpu?

Tomēr būtu naivi cerēt, ka Mara palaidusi garām kaut ko tik būtisku. Ta�u Lūkasam bija pietiekami daudz laika un nebija nekā cita, ar ko nodarboties. Viņ� sāka pārvietot kastes, atbrīvodams sienu.

Un pavisam drīz Lūkass to atrada. Nevis durvis, bet kontaktligzdu �is nebūt nelikās sliktāks atra�dums.

Kards un Mara tomēr bija kļūdīju�ies.

Metāla plāksni, ko Mara bija sa�āvusi, nenācās grūti izkustināt. Lūkass sāka to raustīt un locīt turp un atpakaļ, uz aug�u un leju, līdz beidzot metāla ga�bals palika viņam rokā. �is metāls bija pārāk mīksts, lai ar tā palīdzību varētu atvērt kastes, bet noskrūvēt kontaktligzdu no sienas bija vērts mēģināt.

Lūkass atgriezās pie kontaktligzdas un ielīda �au�rajā spraugā starp kastēm un sienu. Piemērodams sa�vu jaunizveidoto skrūvgriezi skrūvju vietām, viņ� iz�dzirda klusu pīkstienu.

Viņ� sastinga, ieklausīdamies. Pīkstiens atkārtojās un izvērtās klusā murmulē�anā. Si vītero�ana likās pazīstama. Artū? viņ� no�ukstēja. Vai tas esi tu?

īsu mirkli blakus telpā valdīja klusums. Tad pēk��ņi aiz sienas atskanēja elektronisku treļļu kaskāde. Artū par to vairs nebija nekādu �aubu. Klusāk, Artū! Lūkass piekodināja. Es mēģinu noskrūvēt kontaktligzdu. Pārbaudi, vai tavā pusē nav otra. Var�būt arī tu vari to noskrūvēt?

Atskanēja neapmierināta gurguļo�ana. Ak neva�ri vis, ko? Labi, tad pagaidi!

Nolauztais metāla gabals nebija ērtākais darba�rīks, it īpa�i saspiestības apstākļos. Tomēr Lūkasam da�ās minūtēs izdevās atsegt kontaktligzdu un izvilkt laukā vadus. Noliecies uz priek�u, viņ� pa caurumu varēja saskatīt tās telpas iek�pusi, kurā atradās Artū. Es nedomāju, ka man izdosies noskrūvēt visu arī tavā pusē, Lūkass sacīja droidam. Vai tava istaba ir aizslēgta?

Pīkstiens skanēja noliedzo�i, tam sekoja dīvainas elektroniskas vaimanas, it kā Artū grozītos uz vietas.

Aizbultētas? Lūkass apvaicājās. Cīkstoņa un pīkstoņa turpinājās noliedzo�ā tonī. Vai tu esi pie�siets īsā vadā?

Pīkstieni skanēja apstiprino�i, satraukuma pilnos toņos. Lūkass iztēlojās stāvokli dro�i vien ap droida kājām bija apmesta cilpa, tomēr tas varēja nedaudz pa�ļūkāt �urpu turpu uz ritentiņiem. Tas nekas, Lūkass mierino�i noteica. Ja atradīsies pietiekami gar� vads, lai tu aizkļūtu līdz durvīm, tad es varētu tikt no �ejienes ārā. Mēs abi tiktu laukā.

Uzmanīgi, lai nedabūtu elektriskās strāvas trie�cienu, Lūkass aizķēra vadu un ritināja to ārā uz sa�vu pusi. Vads bija garāks, nekā viņ� bija gaidījis gandrīz pusotru metru gar�, tas nogūlās pie viņa kā�jām.

Tas bi ja garāks, nekā Lūkass bija gaidījis, tomēr ne tik gar�, cik vajadzētu. Taisni uz priek�u raugoties, durvis atradās apmēram �etru metru attālumā, turklāt vajadzētu vēl kādu rezervi lai piekļūtu durvju atslē�gas mehānismam. Es domāju, ka vajadzēs vēl da��as minūtes, Lūkass uzsauca Artū, pulēdamies kaut ko izdomāt. Jā, pie �ī pusotru metru garā vada vēl va�jadzētu piestiprināt vis.maz divus tikpat garus. Ja viņ� varētu izdabūt tos no sienas, tad, kopā savienoti, vadi sniegtos līdz slēdzenei.

Sienā vēl bija lielāka sprieguma vadi, bet vajadzē�ja atrast kaut ko tādu, ar ko tos pārgriezt. Un, pro�tams. papūlēties to izdarīt tā, lai strāva viņu nenosis�tu.

Ko visu es nebūtu gatavs atdot, lai �opa�brid dabūtu atpakaļ savu gaismas zobenu! viņ� nomur�mināja, aplūkodams pa�taisīto skrūvgriezi. Tas ne�bija īpa�i ass. tomēr vadus varētu pamēģināt pārrīvēt pu�u ar plāksnes aso malu, jo tie nebija īpa�i resni.

Tas bi ja da�u minū�u darbs izvilkt no sienas vi�sus vadus, cik vien bija iespējams izdabūt. Piecēlies, Lūkass novilka jaku, aptina vienu no piedurknēm ap metāla plāksnes aug�galu un iesāka atdalī�anu.

Lūkass jau bija pa pusei pārzāģējis pirmo vadu, kad viņa roka no�ļuka no improvizētā zāģa un pie�skārās kailajam vadam. Lūkass refleksīvi atrāva ro�ku tā atsitās pret sienu.

Tikai tad smadzenes saprata notieko�o. Ak vai! viņ� nomurmināja, lūkodamies uz puspārzāģēto va�du".

Otrā telpā atskanēja klusi svilpieni. Es tikai pie�skāros vadam, viņ� sacīja droidam. Un nesaņēmu strāvas triecienu!

Artū iesvilpās. Jā, jā, Lūkass apstiprināja. Viņ� pieskārās vadam vēlreiz� uzsita pa to ar ro�ku� un mierīgi pielika klāt pirkstu.

Tātad Kards un Mara nebija izdarīju�i nekādu, kļūdu. Viņi jau bija paguvu�i izslēgt strāvu, kas plū�da pa �iem vadiem.

Kādu mirkli Lūkass vēl tupēja, nometies ceļos, tu�rēdams rokā vadu un prātodams, ko tagad darīt. Ta�gad viņam bija vajadzīgā garuma vadi, bet nebija strāvas.

Istabā noteikti bija vēl kādi strāvas avoti, ta�u tie visi atradās kastēs un tāpēc nebija pieejami. Vai viņ� nevarētu kaut kādi izmantot vadu, lai piekļūtu kastēs iepakotajam saturam? Vilkt vadu, kaut kur to piesienot lai ar spēku no�ķeltu kādai kastei aug��daļu?

Viņ� cie�i sakampa vadu un pavilka to, izmēģinot tā stiprumu. Pirksti noslīdēja pa to, vads padevās. Lūkass aptina galu ap savu labo roku�

Un pēk�ņi sastinga, sajutis dursto�u tirpoņu skaus�tā. Viņa labā roka. Tā ta�u bija mākslīga! Un tika darbināta ar strāvas palīdzību! Artū, vai tu kaut ko zini par kibernētiskajiem mākslīgajiem locekļiem? viņ� iesaucās, ar metāla plāksnes stūri knibinādams vaļā vāciņu pie plaukstas locītavas.

Bija iestājies īss klusumbrīdis, pēc tam atskanēja domīga un apstiprino�a murminā�ana. Varbūt tas nebūs pārāk sare�ģīti, Lūkass mierināja droidu, ap�lūkodams vadu mud�ekli mākslīgajā locītavā. Viņ� jau bija aizmirsis, cik �īs locītavas ir komplicētas. Tik vien būtu jāizdara, kā jāizvelk viena no bateri�jām! Es ceru, ka tu man varētu pateikt priek�ā, kā to izdarīt?

�ajā reizē klusums brīdis bija īsāks, pēc tam seko�ja jau pa�paļāvīgāka atbilde. Labi, Lūkass atteica.

Tad sāksim.

Hens beidza apsveikuma runu, kurā bija izteicis savus piedāvājumus, atlaidās ērtāk krēslā un gaidī�ja.

Interesanti, Kards bilda. Viņ� izskatījās maz�liet uzjautrināts, ta�u tā sejas izteiksme neizteica ne�ko no tā, ko viņ� patiesībā domāja. Tas tie�ām ir in�teresanti. Cik noprotu, padome būtu gatava sniegt arī garantijas?

Mēs būtu gatavi garantēt visu, ko vien spējam, īlens atbildēja. Aizsardzību, operāciju likumību, un ta tālāk. Tikai mēs nevaram uzreiz garantēt lielākus ienākumus vai ko tamlīdzīgu.

Skaidrs, Kards noteica. Viņa skatiens pievēr�sās Lendo. Jūs �odien esat tāds kluss, ģenerāl Kelrisien. Kāda ir jūsu loma �ajā darījumā?

Esmu tikai draugs, Lendo sacīja. Kur� zinā�ja, kā ar jums sazināties. Es varu galvot par Hena go�daprātu un kārtīgumu.

Kards tikko jau�ami pasmaidīja. Godīgumu un kārtīgumu, viņ� atkārtoja. Interesanti, ka to sakāt jūs. Ar jūsu un kapteiņa Solo reputāciju�

Hens saviebās, prātodams, par kuru incidentu Kards īsti runā. Jo incidentu bija daudz to viņam nācās atzīt. Bija no kā izvēlēties. Ja mēs arī apdrau�dējām viens otra reputāciju, tas ir palicis pagātnē, viņ� noteica. i

Protams, Kards piekrita. Jūsu piedāvājums, kā jau teicu, ir ļoti interesants. Ta�u ne manai organi�zācijai.

Vai drīkstu vaicāt, kāpēc ne? Hens noprasīja.

Glu�i vienkār�i tāpēc, ka tad mēs būtu nostāju�ies vienā frontes pusē, Kards paskaidroja, malkodams dzērienu no kausa, kas atradās viņam priek�ā. Ņe�mot vērā to, kur un kā notiek mūsu operācijas, mēs nebūtu rīkoju�ies īpa�i gudri, pieņemot �ādu lēmu�mu.

Es saprotu, Hens pamāja. Man gribētos jūs pārliecināt, ka būtu iespējams no citiem jūsu klien�tiem �o sadarbību noslēpt.

Kards atkal pasmaidīja. Man �ķiet, ka jūs neno�vērtējat Impērijas izlūkdienesta iespējas, kaptein So�lo, viņ� sacīja. Viņi par Republikas darbībām zina daudz vairāk, nekā jums liekas.

Tad pastāstiet m'an par to, Hens saviebdamies bilda. Viņ� skatījās uz Lendo. Tas man atgādina, ka biju nodomājis kaut ko jums jautāt. Lendo man lika noprast, ka jūsu rīcībā ir aparatūra, lai at�ifrētu diplo�mātiskos kodus?

Kards pielieca galvu uz vienu pusi. Tas ir intere�sants jautājums, viņ� atbildēja. It īpa�i tad, ja to uzdod cilvēks, kuram �ie kodi noteikti jau ir pieeja�mi. Vai varbūt starp Jaunās Republikas vadītājiem jau radusies kāda nesapra�anās?

Henam prātā ie�āvās pēdējā saruna ar Vinteru un tās aizplīvurotie brīdinājumi. Tās ir pilnīgi perso�niskas lielas, viņ� sacīja Kardam. Pilnīgi perso�niskas.

Ja tā, Kards attrauca, viens no labākajiem �ifrē�anas aparātiem būs �eit �opēcpusdien ap vakari�ņu laiku. Jūs ta�u paliksiet uz vakariņām, ko?

Hens pārsteigti ielūkojās pulkstenī. Runājot par darījumiem un citām lietām, Karda apsolītās piecpa�dsmit minūtes bija pārvērtu�ās divās stundās. Mēs negribētu jūs aizkavēt�

-Tas nebūt nav tik būtiski, Kards atteica, nolik�dams kausu un pieceldamies. Tā kā apsprie�oties mēs esam palaidu�i garām pusdienas, tad kompensē�sim tās, pamatīgāk pavakariņojot.

Es atceros lieliskos kontrabandistu paradumus, Hens pamāja. Viņa prātā uzpaiksnīja �ādas tādas at�miņas. Jums laimējies, ja varat ēst, ko un kad vēla�ties.

Kā tad, Kards apliecināja. Vai jūs vēlaties man sekot?

Galveno ēku Hens jau bija pamanījis veidoja vairākas telpas to bija trīs vai �etras, ar lielāko cen�trā. �ī centrālā telpa bija būvēta ap lielu, savādu koku, kur� stiepās cauri visai mājai. Istaba, kurā Kards ieve�da vie�us, atradās celtnes vidū, līdzās lielajai istabai, un bija visai gara. Visapkārt ieejai bija izvietoti apaļi galdiņi, un da�i no tiem jau bi ja aizņemti. Mēs �eit neievērojam nekādu reglamentu ieturam maltītes, kad vēlamies, Kards noteica, vedinot viesus uz kāda galdiņa pusi. Tas atradās pa�ā ēdamtelpas vidū. Pie tā sēdēja �etri cilvēki trīs vīrie�i un viena sieviete.

Kards norādīja uz trim brīvajiem sēdekļiem.

Labvakar! viņ� sacīja vakariņotājiem, kuri sē�dēja pie galdiņa. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Kelrisienu un Solo, ar kuriem kopā mēs ieturēsim �īs va�kariņas? Viņ� pamāja uz galdabiedru pusi. pēc kār�tas nosaukdams viņu vārdus: �ie ir mani padotie Veideverns, Cins un Gents. Gents strādā ar iekārtu, par kuru mēs runājām, viņ� ir labākais speciālists �ajā nozarē. Kards pamāja uz sievietes pusi. Un ar Maru D�eidu jūs noteikti jau esat tiku�ies, viņ� pie�metināja.

Jā, Hens atbildēja, pamādams viņai ar gal�vu un apsēzdamies. Viņam pār muguru pārskrēja tikko ļau�anas tirpas. Mara bija pie Karda viņa troņa istabā, kad tie bija ienāku�i sasveicināties. Viņa tur nepalika ilgi, ta�u visu �o laiku tā neat�laidīgi urbās Henā un Lendo ar savām neticami zaļajām acīm.

Tagad �ī sieviete turpināja abus pētīt glu�i tāpat kā pirmīt.

Tātad jūs esat Hens Solo, ierunājās �ifrētājs Gents. Esmu par jums daudz dzirdējis. Man vien�mēr gribējies ar jums iepazīties.

Hens novērsās no Maras un uzlūkoja Gentu. Patie�sībā tas vēl bija tikai zēns, tikko pāri pusaud�a vecu�mam. Ir tik jauki būt slavenam, Hens sacīja. Ti�kai atcerieties, ka lielākoties dzirdētais ir baumu līme�nī. Un tādas baumas nekādu patiesu priek�statu par cilvēku nedod.

Jūs esat pārlieku kautrīgs, Kards bilda, ar roku dodams kādam zīmi. Tajā pa�ā brīdī pie galdiņa pie�ripoja droids ar paplāti, uz kuras atradās trauki ar tā�dām kā sarullētām lapām. Nāktos grūti pārvērtēt to incidentu arZigerjānas vergu medniekiem.

Lendo novērsa skatienu no droida atvestās paplātes. Zigerjānas vergu mednieki? viņ� atkārtoja. Par tiem es neko neesmu dzirdējis.

Tas nebija nekas būtisks, Hens atteica, ar ska�tienu brīdot Lendo, lai tas �o sarunu neturpina.

Nelaimīgā kārtā Gents vai nu nepamanīja brīdino��o skatienu, vai arī bija pārāk jauns, lai saprastu, ko tas nozīmē. Hens un Cūbeka uzbruka Zigerjānas vergu mednieku kuģim, jauneklis aizrautīgi pavēs�tīja. Patiesībā diviem kuģiem. Tie zigērie�i tā nobi�jās, ka pameta kuģi.

Tie drīzāk bija pirāti nekā vergu mednieki, Hens papildināja, nespēdams izvairīties no sarunas turpinā�anas. Un tie nenobijās no manis. Tie pame�ta kuģi tāpēc, ka es viņus brīdināju par sekām. Man līdzi bija divpadsmit kaujinieki, kuri paredzēju�i pār�baudīt lido�anas licences*.

Lendo uzrāva uzaci. Un viņi nolicēja?

Hens. paraustīja plecus. Es nosaucu savu agrāko Impērijas kodu.

Bet vai jūs zināt, ko viņ� izdarīja pēc tam? Gents papildināja. Atdeva kuģi vergiem, kurus at�rada ieslēgtus kravas telpās! Glu�i vienkār�i atdeva to gūstekņiem! Turklāt ar visu kravu, kas atradās uz tā!

Tā noteikti bija ļoti cēla rīcība, veco zēn! Lendo pasmīnēdams sacīja, nokozdams gabaliņu no sarullētās lapas. Nav brīnums, ka viņ� man netika par to stāstījis!

Hens nejaudāja tik ilgu laiku �o sarunu turpināt. Tā nebija krava, bet pirātu laupījums, viņ� norūca. Un bija iespējams pateikt, no kurienes tā nākusi. Tas notika Mizerā tajā laikā viņiem tur bija spēkā likums, ka ga�dījumā, ja pirāti vai vergu tirgotāji tiek sagūstīti vai no�galināti, viņu upuri ir tiesīgi paturēt laupījumu, sadalot to savā starpā.

Vispirms mums jāatceras, ka �is likums ir spēkā joprojām, Kards piezīmēja.

Tā varētu būt. Un man līdzi bija �ūbeka� jūs ta�u zināt viņa uzskatus par vergu medītājiem.

Jā, Lendo sausi atbildēja. Ar tiem kaujinie�kiem viņi dro�i vien būtu ātrāk vienoju�ies�

Uii, ja es nebūtu atdevis kuģi� Hens aprāvās, jo bija izdzirdis klusu pīkstienu.

Atvainojiet, Kards nomurmināja, izvilkdams aiz jostas paslēpto saziņas aparātu. Te Kards.

Hens nedzirdēja, ko pavēstīja runātājs. Ta�u Kar�da seja pēk�ņi saspringa. Es tūlīt bū�u klāt.

Viņ� piecēlās un ieslidināja saziņas ierīci atpakaļ aiz jostas. Atvainojos vēlreiz, Kards bilda. Man kaui kas steidzīgi jānokārto.

Vai kādas nepatik�anas? Hens vaicāja.

Ceru, ka nav. Karda skatiens pievērsās kādam galda otrā pusē, Hens pagriezās tie�i laikā, lai re�dzētu Maru pieceļamies. Ceru, ka tas aizņems tikai da�as minūtes. Lūdzu, mielojieties!

Kards ar Maru pameta galdiņu, un Hens saskatījās ar Lendo. Man ir slikta priek�nojauta, viņ� no�murmināja.

Lendo pamāja, viņa skatiens joprojām sekoja Marai un Kurdam, bet sejā bija parādījusies dīvaina izteiksme. Es jau esmu viņu kaut kur redzējis, Hcn, Lendo no�ukstēja.

Neatceros, kur tas bija. bet esmu viņu redzējis� un varu galvot, ka tajā laikā viņa nebija kontrabandiste.

Hens uzlūkoja pretimsēdētājus galda otrajā pusē. Viņu acīs bija parādījies tramīgums, arī tic sa�ukstējās savā starpā. Pat Gents bija pamanījis piepe�o sasprin�dzinājumu. lai gan turpināja mierīgi ēst. Mums jāuzmanās jābūt modriem un jāēd ātri, viņ� klusi sacī ju Lendo. Vurbūt mums būs jāpamet �is viesmī�līgais viesību galds.

Es jau ari par to iedomājos. Ko mēs darīsim?

Pie viņiem pieripoja vēl viens droids ar paplāti, ku�ra bija nokrauta ar zupas �ķīvjiem. Līdz tam laikam, kamēr būs kādu skaidrība, Hens atbildēja, man �ķiet, ka mēs varētu iebaudīt �o maltīti.

Viņ� apmēram pirms trim minūtēm pārslēdza āt�rumu no gaismas uz parasto, Eivzs satraukti sacīja.

klabinādams datora taustiņus. Kapteinis Pelleoiis izsauca mūs pēc divām minūtēm. Viņ� prasīja pēc jums personiski.

Kards paberzēja ar pirkstu apak�lūpu.

Vai nekas aizdomīgs nav manāms? Vai nav kādu pazīmju, ka uz tā kuģa būtu kaujinieki? viņ� pajau�tāja.

Vēl ne, Eivzs noteica, pa�ūpodams galvu. Ta�u kuģis lido tādā leņķī, ka nebūs ilgi jāgaida viņi drīz nosēdīsies. Dro�i vien kaut kur tepat me�ā.

Kards domīgi pamāja. Tik īsā laiksprīdī bija grūti iekļauties� Kur atrodas "Vanags"?

Astotajā kvadrātā, Eivzs atbildēja.

Tātad tas ir me�ā. Tas ir labi, jo Mirkras ko�ku augstais piesātinājums ar metāliem palīdzēs to noslēpt no "Himēras" sensoriem. Paņem līdzi divus vīrus un pārmetiet tam pāri tiklu, Kards izrīkoja. Mēs nevaram paļauties uz gadījumu. Un duriet to klusi, lai būtu neuzkrīto�i un mūsu viesi nesatrauktos.

Skaidrs. Eivzs noteica, noņēma austiņas un a�ā solī devās laukā no istabas.

Kards uzlūkoja Maru. Interesanti, kāpēc viņi iz�vēlēju�ies savam apmeklējumam tie�i �o laiku?

Mura vērās pretī, ne aci nepamirk�ķinādama. Ja tas ir veids, kādā pajautāt man, vai viņus izsaukusi esmu es, tad es atbildu ba�ām nav pamata. Es to neizdarīju.

Viņ� pie�ķieba galvu. Vai tie�ām? Par to gan es esmu mazliet pārsteigts.

Es arī, Mara atcirta. To es varēju izdarīt jau pirms laba laiciņa. Viņa pamāja ar roku uz aparatū�ras pusi. Vai tu ar viņiem runāsi?

Ne�ķiet vis, ka man ir liela izvēle. Apkopo�dams domas, Kards apsēdās sēdeklī, kuru Eivzs nu�pat bija atbrīvojis, un nospieda taustiņu. Kaptein Pelleon, te Talons Kards, viņ� sacīja. Atvainojiet par kavē�anos. Kā varu jums palīdzēt?

No attāluma redzamais "Himēras" attēls uz ek�rāna izzuda, ta�u to neaizvietoja Pelleona seja. Tā bi ja seja, kādu varētu redzēt vienīgi murgos glu�da un garena, ar bālu, zilganu ādu un spīdo�ām acīm tas izskatījās kā metāla plaisās ielieta kau�sēta alva. Esiet sveicināts, kaptein Kard, runā�tājs sacīja skaidrā, patīkamā balsī un ļoti pieklājī�gi. Esmu di�admirālis Trouns.

Esiet sveicināts, admirāl, Kards atņēma svei�cienu, pamādams ar galvu. Tāds negaidīts pagodi�nājums. Vai drīkstu vaicāt, kāds ir jūsu apmeklējuma mērķis?

Iespējams, ka daļēji jūs jau esat to uzminējis, Trouns sacīja. Mums ievajadzējās vēl vairāk isalamiru. Tāpēc mēs gribētu lūgt jūsu atļauju vēl da�us notvert.

Protams, ka jūs tos varat dabūt, Kards atteica? Viņu bi ja sāku�as mākt nelāgas aizdomas. Di�admi�rālis Trouns uzvedās tik dīvaini. Imperiāliem nemaz nevajadzēja viņa atļauju, lai varētu nocelt isalamirus no kokiem. Man jāteic, ka jūs gan esat nobeigu�i iepriek�ējos neiedomājami ātri. Vai jums ir grūtības ar to uzturē�anu, lai tie paliktu dzīvi?

Trouns pieklājīgā izbrīnā uzrāva uzaci. Neviens no tiem nav pagalam, kaptein. Mums tikai vajadzīgi vēl da�i.

Ak tā, Kards norūca. Es saprotu.

Par to es �aubos. Bet tas nav svarīgi. Man ienā�ca prātā, kaptein, ka mēs varētu izmantot izdevīgu gadījumu, ja jau esam �eit, un mazliet parunāties.

Parunāties� par ko?

Esmu pārliecināts, ka mums varētu būt kopīgas intereses, Trouns sacīja. Piemēram, esmu gatavo�jos pirkt jaunus karakuģus.

Kards bija tik ilgi vingrinājies izlik�anās mākslā, ka viņa balsī nebija jūtama nekāda vainas sajūta. �ī bija viņa darbības joma. Karakuģus? viņ� piesar�dzīgi pārvaicāja.

Jā. Trouns noteica, tikko manāmi pasmaidī�dams. Neraizējieties, es nemaz neceru, ka jums pat�laban ir krājumā jaudīgi karakuģi. Ta�u tāds cilvēks kā jūs, kam ir vajadzīgie kontakti, varētu mums tos sagādāt.

�aubos, vai mani kontakti ir tik pla�i, cik būtu nepiecie�ams, admirāl, Kards novilka, mēģinādams kaut ko izlasīt Trouna sejā, kura �obrīd nebūt nelikās līdzīga cilvēka sejai. Vai viņ� kaut ko zināja? Vai uz�deva �o jautājumu tikai bīstamas sagadī�anās dēļ nejau�i? Man ne�ķiet, ka mēs spēsim jums kaut ko palīdzēt.

Trouna sejas izteiksme nemainījās� tikai smaids piepe�i kļuva draudīgs. Tomēr pamēģiniet. Un tad vēl mums jāpārrunā jūsu atteikums palīdzēt mums Lūkasa Debesbraucēja meklējumos�

Karda saspringums mazliet atslāba. Tātad nebija glu�i tik briesmīgi, kā viņ� bija iedomājies. Man �ēl. ka nevarējām jums palīdzēt, admirāl. Kā jau es paskaidroju jūsu pārstāvim, tajā laikā mēs te bijām ļoti aizņemti. Glu�i vienkār�i nevarējām atrast nevie�nu blīvu kuģi.

Trouna uzacis mazliet saraucās. Tajā laikā, jūs sakāt? Bet meklējumi joprojām turpinās, kaptein.

Kards klusībā nolamājās, norādams sevi par �o neuzmanību. Joprojām turpinās? viņ� sadrūmis atkārtoja. Bet jūsu pārstāvis teica, ka Debesbraucējs lido ar X klases lidaparātu. Ja jūs vēl neesat viņu atradu�i, tad ap �o laiku tas ir jau ņēmis galu.

Ak, Trouns pamādams noteica. Pārpratums, cs saprotu. Normālos apstākļos jā, jums ir taisnība. Bet Debesbraucējs ir d�edijs, un d�ediji pieprot da��ādus trikus, pat nonākot komas stāvoklī. Viņ� ap�klusa. Attēls uz ekrāna saļodzījās. Tādējādi jums joprojām ir pietiekami daudz laika pievienoties medī; bām.

Skaidrs, Kards norūca. Interesanti. Bet pa�rasts cilvēks par d�edijiem nekad neko daudz nevar zināt.

.Mums vēl pietiks laika to visu pārrunāt, kad es ieradī�os Mirkrā. Trouns paziņoja.

Kards sastinga, it kā būtu saņēmis elektriskās strā�vas triecienu tā bija �ausmu apjauta. Un kāpēc Trouna attēls sa�ķobījās�?

Sensora rādītais apstiprināja �o nojausmu kuģi pameta trīs pavadoņi ar kaujiniekiem. Baidos, ka mums nebūs daudz tāda, ar ko jūs iepriecināt, viņ�

sacīja ar piepe�i stīvām lūpām. Pārsprie�amā nav daudz.

Nav vajadzības iepriecināt, Trouns bilda. Kā jau teicu, esmu tikai ieradies aprunāties. Uz īsu saru�nu, protams, jo es zinu, cik jūs esat aizņemts.

Es augstu vērtēju jūsu iejūtību, Kards noteica. -Ja jūs mani. atvainotu, admirāl, tad es labprāt uzsāk�tu sagaidī�anas priek�darbus.

Es gaidu mūsu tik�anos, Trouns atbildēja. Tad viņa balss apdzisa, un displejā atgriezās "Himēras" attēls, kāds tas bija skatāms no tālienes.

Kādu bridi Kards palika sē�am, kamēr viņa prātā lielā ātrumā pazibēja visas iespējamības un nelaimes. Izsauc Cinū! viņ� sacīja Marai. Saki, ka tuvojas Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs lai viņ� gatavojas pienācīgi uzņemt viesus. Pēc tam aizej līdz astotajam stāvlaukumam un piekodini Eivzam, lai pārvieto "Vanagu" labi tālu zem apsega. Dodies turp pati "Himēras" aparatūra varbūt var uztvert informāciju no mūsu saziņas aparātiem.

Ko darīsim ar Solo un Kelrisienu?

Kards sanieba lūpas. Mums tie jādabū projām, protams. Aizved viņus uz me�u, varbūt atstāj kaut kur viņu kuģa tuvumā. Es labāk nokārto�u to pats.

Kāpēc lai mēs viņus neizdotu Trounam?

Kards uzlūkoja Maru. �īs dego�ās acis, �ī stingā,

saspringtā seja� Bez kādas izpirkuma maksas? viņ� vaicāja. Un pēc tam paļauties uz di�admirāļa �ēlastību?

Es to neuzskatu par saprātīgu izeju, Mara atcirta.

Es arī ne, Kards vēsi sacīja. Uzskatu viņus par saviem viesiem. Sēdinā�u tos pie sava galda un pabaro�u� vai mums patīk vai nepatīk, bet tas nozī�mē, ka mēs viņus uzņemsim.

Maras lūpas noraustījās. Tāpat kā Debesbraucē�ju, ko? viņa sardoniski pavaicāja.

Es zinu, ka pret Debesbraucēju neesmu izturē�jies diezko viesmīlīgi, ta�u �is nav ne tas laiks, ne vieta, lai viņu nodotu impēristiem. pat ja tas būtu jā�dara piespiedu kārtā. Vai tu mani saproti?

Nē! viņa norūca. Nesaprotu!

Kards lūkojās viņā, iedomādamies par to, ko derē�tu tai pateikt ka viņai nemaz nav jāsaprot, tikai jā�paklausa. Mēs nedrīkstam izrādīt savu vājumu, viņ� sacīja. Te mēs neesam tādās pozīcijās, lai tir�gotos, kamēr mums virs galvām riņķo zvaig�ņu izni�cinātājs. Es nevaru slēgt darījumus tādos apstākļos pat tad, ja Trouns būtu uzticamākais klients visā galaktikā. Ta�u viņ� tāds nav. Vai tugud tu saproti?

Mara dziļi ieelpoja un atkal izpūta dva�u. Es ne�piekrītu, viņa norūca. Ta�u samierinā�os ar tavu lēmumu.

Paldies. Varbūt pēc tam, kad imperiāli aizbrauks, mēs varēsim pieprasīt no ģenerāļa Kelrisiena kādu at�līdzību par patvērumu, kamēr kaujinieki vēl klīdis te apkārt. Kards ieskatījās displejā. Tā. "Vanags" ir nomaskēts, par Solo un Kelrisienu viss skaidrs. De�besbraucējs un droids lai paliek tur, kur viņi ir ce�turtajā noliktavā, kas ir pietiekami dro�a, lai tai netik�tu klāt neviens, ja vien neielau�as tur vardarbīgi.

Unp nu Trouns tur ielau�as?

Tad mēs varam nokļūt sprukās, Kards mierīgi piekrita. No otras puses raugoties, es �aubos, vai Trouns vispār pats kāps ārā, paredzēdams uzbrukuma iespēju. Viņu augstākie militāristi nemēdz nevajadzīgi riskēt ar dzīvību. Kards pamāja uz durvju pusi. Pie�tiek pļāpāt. Tev ir zināms, kas jādara, arī man ir zi�nāms. Iesim.

Mara pamāja un pagriezās uz durvju pusi. Ta�u Kardam pēk�ņi bija ie�āvūsies prātā kāda doma.

Kur tu liki Debesbraucēja gaismas zobenu? viņ� noprasīja.

Tas ir manā istabā, Mara sacīja, pagriezusi Kardam muguru. Kāpēc tu par to jautā?

Labāk paņem to un noliec kaut kur citur. Gais�mas zobeni gan* nav tik ātri identificējami, tomēr mums nevajadzētu modināt aizdomas. Labāk paslēp to tre�ajā noliktavā, kur stāv rezonatori tie pasargās no nejau�iem sensoru meklējumiem�

Tiesa. Mara domīgi pavērās Kardā. Un ko viņ� tev prasīja par jaudīgiem kara kuģiem?

Tu ta�u dzirdēji katru mūsu teikto vārdu.

Zinu. Es runāju par tavu reakciju uz to.

Kards saviebās. Es cerēju, ka tā nav īpa�i jūta�ma.

Redzama tā nebija. Mara gaidīja.

Kards saknieba lūpas. Par to pavaicā vēlāk. Pa��reiz mums ir daudz darāmā.

Mara vēl kādu sekundi pētīja Kardu. Pēc tam, ne vārda neteikusi, viņa atstāja istabu.

Kards dziļi ievilka elpu un piecēlās. Vispirms va�jadzēja doties atpakaļ uz ēdamistabu un paziņot vie��iem par pēk�ņajām pārmaiņām plānos. Un pēc tam sagatavoties vizītei, kurā nāksies tikties ar bīstamāko vīru visā Impērijā. Lai runātu par Debesbraucēju un karakuģiem.

Viņam �ķita, ka pēcpusdiena tie�ām būs ļoti inte�resanta.

Labi, Artu, Lūkass sacīja, savienojis va-. dus. �ķiet, varam izmēģināt. Turi īk�ķi!

Otrā telpā atskanēja komplicēta elektroniska bul�durē�ana. Iespējams, Lūkass nosprieda, droids atgā�dina viņam, ka tam nav nekāda īk�ķa, ko turēt.

Tātad pirksti. Kādu mirkli Lūkass skatījās lejup uz savu labo roku un juta, ka to dursta kā ar adati�ņām. Jau bija pagāju�i pieci gadi kop� tiem laikiem, kad Lūkass bija domājis, ka �ī kibernētiskā roka ir ti�kai ma�īna, kas aizvieto īsto roku. Tagad pēk�ņi Lū�kass vairs nespēja domāt par to tādas domas.

Artu nepacietīgi iedūcās. Kārtībā, Lūkass piekrita. Viņ� novērsās�no mākslīgās rokas un virzīja vada galu turp, kur vajadzēja būt vislabākajam kontak�tam. Varēja būt arī ļaunāk, viņ� prātoja, piemēram, mākslīgo locekli varēja darbināt tikai viena baterija bez kādām rezervēm tad viņam nekas tamlīdzīgs neizdotos. Tagad ej! viņ� sacīja, sākdams ritināt vadu, un pielika to kontakta vietai.

Bez pūlēm un grūtībām droids atvēra durvis tās atsprāga vaļā ar klusu klik�ķi.

Kārtībā! Lūkass no�ukstēja. Uzmanīgi, cen�o�ties neatraut Vadu�no kantakta, viņ� pieliecās un palū�kojas ārā.

Saule jau bija sākusi grimt aiz kokiem, metot ga�ras ēnas pār �o ēku puduri. Lūkass no tās vietas, kur viņ� stāvēja, varēja saskatīt tikai nelielu daļu no ap�kārtējās ainavas. Pēc visa sprie�ot, nekur neviens ne�bija redzams. Viņ� spēra soli uz priek�u, nometa va�du un izgāja pa durvīm.

Kad zuda strāvas kontakts, durvis ar klik�ķi aiz�krita ciet, gandrīz iespie�ot viņa kreiso kāju Lūkass paklupa un neveikli sagrīļojās. Viņ� sastinga uz vie�las, nogaidot, vai troksnis izraisīs kādu reakciju. Ta�u klusums turpinājās. Pēc da�ām sekundēm viņ� izslē�jās un sāka skriet uz nākamo durvju pusi.

Artū bi ja taisnība �ajā ēkas pusē nekur nekādu atslēgu nemanīja. Lūkass palūkojās apkārt. Droids sajūsmināti iepīkstējās, ripinādamies �urpu turpu. Ap viņa kājām tie�ām bija apmesti vadi. Mierā, Artū! Lūkass brīdināja droidu, pietupdamies, lai aplūkotu �o traucējo�o vadu pinumu. Un paliec klusu!

Viņ� ba�ījās, vai tikai �ie pinekļi nav sastiprināti tā, ka to atvieno�ana prasītu īpa�us darbarīkus. Ta��u viss izbīdījās daudz vienkār�āk pinekļi tikai kavēja droida kustības, lai tas nevarētu aiz�ļūkāt projām. Lūkass atlocīja vadus un norāva tos. Artū bija brīvs. Ejam! viņ� sacīja droidam un devās uz izeju.

Cik noprotams, celtne joprojām bija tuk�a. Ku�ģis ir tur, Lūkass no�ukstēja, norādīdams ar roku uz centrālās ēkas pusi. Kā liekas, mēs drīzāk to sa�sniegsim tad, ja apmetīsim līkumu, turoties pa kreisi un slēpjoties aiz kokiem, kamēr vien varam.'Vai tu vari pārvietoties pa �o augsni?

Artū pacēla skeneri un apstiprino�i nopīkstēja. Tad labi, tikai uzmani, vai kāds nenāk ārā no ēkām.

Viņi jau gāja pa me�u, veiku�i kādu ceturto daļu no veicamā ceļa gabala, kad Artū brīdino�i ie�irkstē�jās. Tikai mieru! Lūkass no�ukstēja, sastingdams aiz liela koka stumbra un cerēdams, ka ēna tur būs pietiekama, lai viņus nosegtu. Viņa pa�a melnais kombinezons ļoti labi iederējās �ajā me�a pustumsā, bet Artū baltās un zilganās daļas gan varēja pamanīt jau iztālēm.

Laimīgā kārtā tie trīs vīri, kuri iznāca no centrālās ēkas, neskatījās uz viņu pusi tie steidzās uz me�a pusi.

�ie cilvēki gāja turp ātrā, izlēmīgā solī� un, tik�ko bija nonāku�i koku aizsegā, visi trīs izvilka iero��us.

Artū klusi novaidējās. Arī man �īs izdarības ne�patīk, Lūkass sacīja. Cerēsim, ka tām nav nekāda sakara ar mums. Vai tagad gaiss tīrs?

Droids nopīkstēja apstiprino�i, un viņi atkal sāka iet uz priek�u. Lūkass uzmanīja me�u, kas pavērās priek�ā, atminēdamies Maras brīdinājumus. Tie, pro�tams. varēja būt arī melīgi, lai atņemtu viņam vēlē�a�nos bēgt. Lūkass nemanīja arī nekādus pierādījumus tam, ka pie viņa istabas loga būtu pierīkota signalizā�cija.

Artū iepīkstējās atkal. Lūkass pagriezās atpakaļ� un sastinga uz vietas kā sasalis.

No centrālās ēkas bija iznākusi Mara.

Kādu laiku viņa tikai stāvēja uz vietas, lūkodamās debesīs. Lūkass vēroja viņu, pat neuzdro�inādamies pagriezties, lai apskatītos, vai Artū ir labi noslēpies. Ja viņa pagriezīsies �urp� vai dosies uz noliktavu pārbaudīt, ko viņ� dara�

Pēk�ņi viņa novērsās no debesīm ar izlēmīgu iz�teiksmi sejā. Viņa pagriezās uz otras barakas pusi un ātrā soli devās turp.

Lūkass uzelpoja un tikai tad saprata, ka bija aiztu�rējis elpu. Viņi nebūt vēl nebija dro�ībā Marai vaja�dzētu tikai pagriezt galvu par deviņdesmit grādiem pa kreisi, un viņa tos ieraudzītu. Ta�u viņas gaita un stāja liecināja par to, ka tās domas aizņemtas ar ko citu.

It kā viņa būtu kaut ko nopietnu negrozāmi izlē�musi�

Mara iegāja barakā, un Lūkass ātri pieņēma lēmu�mu. Nāc, Artū! viņ� nomurmināja. Te ir par biezu. Iesim tālāk me�ā un sasniegsim kuģus no otras puses.

Laimīgas sagadī�anās dēļ tas nebija gar� ceļ� priek�ā bija angārs, un kuģi atradās aiz tā. Viņi sasnie�dza angāru jau pēc da�ām minūtēm un konstatēja, ka X klases lidaparāts pazudis. Nē, man nav ne jausmas, kur viņi to liku�i, Lūkass norūca, raudzīda�mies apkārt un pūlēdamies kaut ko saskatīt, pats pa�likdams aizsegā. Vai tavs sensors nespēj to sazīmēt?

Artū nopīkstēja noliedzo�i, pievienojot ātri no�i�vinātu paskaidrojumu, kura nozīmi Lūkass pat nemē�ģināja uzminēt. Labi, viņ� mierino�i sacīja droi�dam, tam nav nozīmes. Mēs tik tā varējām nonākt sazinkur, jo tas lidaparāts ir sabojāts. Mēs varētu ap�skatīties un nospert kādu no �iem.

Viņ� pavērās apkārt, cerēdams ieraudzīt kādu Z 95, Y klases lidaparātu vai kaut ko citu, kaut cik pa�zīstamu. Ta�u vienīgais pazīstamais kuģis �eit bija Koreilu parauga korvete, kas izskatījās pēc zema un smagnēja pre�u kuģa..Vai tev ir kāda ideja? Lū�kass uzrunāja droidu.

Artū nevilcinoties nopīkstēja apstiprino�i, pacēlis savu nelielo sensora disku. Un devās pie diviem pa�gariem, gludeniem kuģiem, kuri bija divreiz tik gari kā Lūkasa X klases lidaparāts. Tie noteikti bija iznī�cinātāji, ta�u ne no tiem, kādus mēdza lietot Alianse. Vai ņemsim vienu no �iem? Lūkass �aubīgi no�prasīja.

Artū iepīkstējās atkal, uifviņa tonī skaidri varēja saklausīt nepacietības pieskaņu. Tie�ām. Es prāto�ju, ka mums nav daudz laika, Lūkass piekrita.

Viņi netraucēti piegāja pie viena no �iem iznīcinā�tājiem. Sā kuģa ieeja neatgādināja X klases lidaparāta ieejas lūku tam bija durvis vienā pusē. Iespējams, ka tie�i tāpēc Artū bija to izvēlējies. Lūkass vedināja droidu iek�ā. Pilota kabīne nelikās īpa�i pla�ane lie�lākā par X klases lidaparāta kabīni. Kuģa priek�galā bija iero�u vadības pults. Sēdekļi nebija īpa�i piemē�roti kuģa vadī�anai ieprogrammētam droidam, bet pēc da�ām vienkār�ām manipulācijām Lūkasam izde�vās tos piemērot �īm vajadzībām. Viņ� iebīdīja Artū starp diviem sēdekļiem un pamatīgi nostiprināja. Man �ķiet, ka tagad viss ir kārtībā, Lūkass sacīja, vērodams mirgojo�ās uguntiņas uz vadības pults. Pārbaudi visu, kamēr es aiztaisī�u izejas durvis. Ja mums nedaudz paveiksies, tad varēsim no �ejienes aiz�maukt, pirms kāds būs paguvis pamanīt, ka esam aizlaidu�ies.

Viņa bija nodevusi tālāk rīkojumu �inam, pēc tam sazinājusies ar Eivzu un vīriem, kuri nodarbojās ar "Vanaga" novieto�anu un nomaskē�anu. Tagad Mara devās uz noliktavu numur trīs, kārtējo reizi nolēmusi, ka ienīst visu Visumu.

Viņa ta�u bija tas cilvēks, kas atrada Debesbrau�cēju. Tikai viņa viena. Par to nebija ko spriedelēt, pretargumentu glu�i vienkār�i nebūtu. Tātad tā bija viņa, nevis Kards, kam būtu jāsaka pēdējais vārds, lemjot gūstekņa likteni.

Man vajadzēja viņu atstāt tur, kur tas bi ja! viņa rūgti sacīja pati sev, iedama pa nomīņāto zemi. At�stāt viņu tur, lai tas nomirtu aukstajā kosmosā! �o iespēju Mara jau bija apdomājusi pa�ā sākumā atstāt Lūkasu turpat. Ta�u, ja viņ� nomirtu tur, vientulībā, tad Mara nekad neuzzinātu, ka viņ� nomiris.

Un neiegūtu �o apmierinājumu iespēju nogalināt Lūkasu pa�ai.

Mara pavērās lejup uz gaismas zobenu, ko turēja, cie�i rokā sa�ņaugtu. Viņa nolūkojās, kā vakara saule atspīdēja sudrabainajā metālā, un novērtēja tā svaru. Tagad Mara varēja to atļauties viņa zināja savas ie�spējas. Mara varēja doties turp, lai pārbaudītu, ko da�ra gūsteknis� vēlāk viņa teiktu, ka tas viņai uzbru�cis� Bez garaspēka varas viņ� būtu viegli sasnie�dzams mērķis pat tādai personai kā Mara, kura tikai pāris rei�u mū�ā bija cilājusi gaismas zobenu. Viss notiktu tīri, klusi un ļoti ātri.

Mara ta�u nebija Kardam neko parādā, lai cik labi viņa organizācija pret to izturējās. Kur nu vēl �ādā gadījumā.

Un tomēr�

Mara tuvojās ceturtajai noliktavai joprojām ne�izlēmīgi. un pēk�ņi izdzirda dzinēja rēkoņu.

Viņa pavērās debesīs, ar brīvo roku aizsegdama acis, un '.pūlējās saskatīt kuģi, kur� grasītos nolaisties. Ta�u nekas nebija redzams� Kamēr rēkoņa kļuva aizvien skaļāka, Mara piepe�i saprata, ka tur darbojas viens no viņu pa�u lidaparātiem. Mara apcirtās un pa�raudzījās uz galvenā angāra pusi.

īstajā brīdī, lai ieraudzītu vienu no viņu diviem iz�nicinātājiem paceļamies pār koku galotnēm.

Mara nolūkojās turp, sirdij satraukti sitot, brīnīda�mas par to. kas noticis un ko Kards sadomājis. Nosūtijis imperiāliem pretī eskortu, vai?

Un tad piepe�i viņa apjēdza.

Mara metās atpakaļ uz ceturto noliktavu. Skrieda�ma viņa izvilka�no pleca maksts savu ieroci. Durvju atslēga nez kāpēc nepadevās, viņa divreiz to paraustī�ja, pēc tam sa�āva�un atrāva durvis vaļā.

Debesbraucējs bija projām.

Mara neganti nolamājās un metās laukā. Kuģis jau bija uzņēmis gaitu un nozuda aiz koku galotnēm rietumu pusē. Noglabājusi ieroci atpakaļ makstī, Ma�ni izrāva aiz jostas aizbāzto saziņas ierīci.

Un nolamājās atkal. Imperiāliem vajadzēja būt klāt kuru katru brīdi; un Debesbraucēja pieminē�ana vien varēja viņiem sagādāt pamatīgas nepatik�anas.

Tādējādi viņai palika tikai viena izeja.

Mara skrie�us sasniedza otru iznīcinātāju un divu minū�u laikā tas jau bija gaisā. Debesbraucējs ne�drīkstēju aizbēgt tagad vairs ne!

Ieslēgusi dzinēju pilnā ātrumā, viņa uzsāka vajā��anu.

Tie abi parādījās uz ekrāna gandrīz vienlaikus otrs Karda iznīcinātājs, sekoja no aizmugures, un Im�pērijas zvaig�ņu iznīcinātājs orbītā augstu virs vi�ņiem. Domāju, Lūkass uzsauca Artū, ka mēs esam sprukās!

Droida atbilde gandrīz nebija dzirdama to noslā�pēja rēkoņa Lūkass palielināja ātrumu, cik vien va�rēdams. Turklāt �ī iznīcinātāja vadī�ana nepavisam nelīdzinājās to lidaparātu vadī�anai, ar kuriem Lū�kass bija lidojis lidz �im. Ja nu vienīgi tas mazliet at�gādināja ātros kuģus, ko Alianse bija lietojusi Hotā, ta�u bija neveiklāks, grūti manevrējams un smagnējs, jo korpusu ietvēra biezas bruņu plāksnes.

Ta�u viņ� jutās pārliecināts, ka ar laiku iemanīsies tikt ar �o kuģi galā.

Vienīgais, kā viņam �obrīd trūka, bija laiks.

Lūkass ielūkojās displejā, lai redzētu, kas notiek aizmugurē. Otrs iznīcinātājs cēlās gaisā ļoti ātri, un tagad abus kuģus �ķīra tikai minūti vai divas ilgs li�dojums. Nenācās �aubīties, ka cilvēkam, kur� ar to li�doja, bija daudz lielāka pieredze tādu kuģu vadī�anā nekā Lūkasam. Tā bija gan lietpratība, gan nepārva�rama vēlme viņu panākt tā lika aizmirst parasto piesardzību.

Cik noprotams, tā bija Mara D�eida.

Kuģis nolaidās pārāk zemu, ar aizmugures daļu skardams kokus. Artū protestējot griezīgi iepīkstējās.

-Atvaino! Lūkass uzsauca, juzdams pār pieri lā�sojot sviedrus un pūlēdamies novaldīt sve�o kuģi. Ja runājam par veselo saprātu�

�obrīd viņam nebija citas izejas, tikai slīdē�ana zemu virs koku galiem. Me�s. kas bija zem viņiem, nez kāpēc pieklusināja visus signālus un sensoru rā�dījumus. Lidodams zemu, viņ� piespieda arī sekotāju lidot zemu varēja cerēt, ka uz raibā me�a fona viņi drīz pazudīs skatienam, turklāt me�s derēja maskē�a�nās nolūkā, paturot prātā arī zvaig�ņu iznīcinātāju or�bītā.

Lūkass raudzījās uz zvaig�ņu iznīcinātāju virs galvas un juta, ka viņam sa�ņaudzas kuņģis. Vismaz tagad viņ� zināja, ko Mara bija domājusi, runādama par viesiem, kuri ieradīsies. �ķita, ka viņ� bija ticis prom pēdējā brīdī.

Lai gan viņa pārvieto�ana uz ceturto noliktavu varēja nozīmēt arī to, ka saimnieks nav domājis izdot Lūkasu impēristiem. Par (o Kardam kādu dienu būtu vērts pajautāt. Labāk jau no lielāka at�tāluma.

Viņam aiz muguras Artū pēk�ņi brīdino�i iepīk�stējās. Lūkass salēcās sēdeklī, saspringti pētīdams ekrānus, jo gribēja atrast droida satraukuma iemeslu. Tie�i aizmugurē; gandrīz jau skarot lidaparāta astes daļu, tuvojās neatlaidīgais vajātājs.

Piespied! Lūkass uzsauca Artū, cie�i sakozdams zobus. Tagad galvenais bija apcirsties īstajā laikā un krasi mainīt lidojuma virzienu. Vilkdams kloķi ar roku, viņ� ar otru nospieda slēdzi.

Pēk�ņi kabīne sazvāļojās, kuģim skarot koku ga�lotnes, Lūkasu trieca pret sienu, jo kuģis virpuļoja, zaudējis virzienu.

Pēdējais, ko Lūkass dzirdēja pirms tam, kad iestā�jās tumsa, bija Artū griezīgie elektroniskie treļļi.

Visi trīs pavadoņi nolaidās pilnīgi sinhroni, un kaujinieki sakārtojās nevainojamā ierindā. Impēris�ki paradums rīkot parādes ne drusciņ nav mainījies! Eivzs nomurmināja. .

Klusu! Kards rūca, nolūkodamies, kā tika no�laistas rampas. Vidējā pavadonī noteikti būs Trouns.

Kaujinieku ierindas ceremoniāli soļoja lejup pa visām trim rampām, tie bija piespiedu�i iero�us cie�i pie krūtīm. Aiz viņiem tikai nevis no vidējā, bet no malējā pavadoņa, kas bija nosēdies labajā pusē iz�nāca saujiņa vidēja ranga virsnieku. Tiem sekoja drukns, stiegrains nezināmas rases miesassargs ar tum�i pelēku ādu, izvalbītām acīm un uz āru izvirzītu �okli. Viņam sekoja di�admirālis Trouns.

"Tātad," Kards nodomāja, "viņ� mēdz rīkoties arī tā, kā rīkojas parastie cilvēki." To bija vērts iegau�mēt, jo �ādas zinā�anas varētu noderēt nākotnē.

Kopā ar saviem nedaudzajiem pavadoņiem vie�su sagaidītājiem viņ� devās pretī imperiālu grupai, kas tuvojās. Kards pūlējās nelikties zinis par kauji�niekiem. Di�admirāli Troun, viņ� sveicinot palo�cījās, esat sveiks mūsu necilajā nostūrī Mirkrā'. Es esmu Talons Kards.

Priecājos ar jums iepazīties, Trouns sacīja, tik�ko manāmi palocīdams galvu. �īs sarkani spīdo�ās acis, Kards nolēma, tuvumā �ķiet vēl iespaidīgākas, nekā displejā. Un daudz biedējo�ākas.

Atvainojiet par tik necilu sagaidī�anu, Kards turpināja, norādot ar roku uz mazo sagaidītāju pulci-: nu. Mums negadās bie�i te uzņemt jūsu ranga cil�vēkus.

Trouns lūkojās uz viņu, saraucis zili melno uzaci. Ko jūs sakāt? Man gan likās, ka tāds vīrs kā jūs noteikti pieradis uzņemt augsta ranga viesus. Kā jums �ķiet, ar kuriem planētu elites pārstāvjiem jūs vēl gribētu sazināties? Un ar kuriem gribat sastrādā�ties?

Kards nenoteikti pasmaidīja. Mēs reizēm esam sadarboju�ies arī ar citplanētu eliti. Bet ne �eit uz vielas. Tas ir. �ī ir mūsu privātā operāciju bāze, viņ� norūca, zīmīgi palūkodamies uz kauji�niekiem.

Protams, Trouns noteica. Rietumu pusē mēs nupat redzējām interesantus un dramatiskus notiku�mus. Pastāstiet, kas tur notiek.

Kards piespiesti pasmaidīja, apslēpjot grimasi. Viņ� bija cerējis, ka Mirkras koku metāliskais efekts maldi�nās sensorus un Trouns nepamanīs abus kuģus bēgli un vajātāju. Pēc visa sprie�ot, tā nebija noticis. Tās ir tikai nelielas vietēja rakstura problēmas, Kards sacī�ja di/admirālim. Kāds mūsu biju�ais darbinieks ie�lauzās pre�u noliktavā, nozaga da�as preces un aizbē�ga vienā no mūsu kuģiem. Otrs dzenas viņam pakaļ.

Dzinās tam pakaļ, kaptein, Trouns nesteidzīgi iz�laboja, kamēr viņa kvēlojo�ās acis dedzināja Karda se�ju. Vai varbūt jūs nemaz nezināt, ka tie abi nogāzās?

Kards uzlūkoja admirāli un juta, ka viņu miesu dursta tādas kā ledainas adatiņas. Nē, es to nezinā�ju, -viņ� atbildēja. Mūsu sensori� nelaimīgā kārtā koku augstais metālu saturs tos maldina.

Mēs vērojām �o notikumu no aug�as, Trouns bilda. Izskatījās tā, it kā pirmais kuģis būtu aizķē�ries aiz kokiem un parāvis līdzi otru. Viņ� .domīgi nopētīja Kardu. Kā �ķiet, tas vajātājs bija īpa�s�

Karda sejas izteiksme uz mirkli kļuva cieta. Visi mani darbinieki ir īpa�i, viņ� atteica. Un izvilka sa�ziņas aparātu. Lūdzu, atvainojiet mani uz mirklīti, man jāorganizē glāb�anas darbi.

Trouns paspēra lielu soli uz priek�u, pastiepa sa�vus bāli zilganos pirkstus un saņēma mikrofonu. At�ļaujiet man, viņ� mierīgi sacīja. Brigādes komandier?

Viens�no kaujiniekiem spēra soli uz priek�u. Jā, ser?

Dodieties uz katastrofas vietu. Trouns pavēlē�ja, nenovērsdams skatienu no Karda. Aplūkojiet notikuma vietu un atvediet �urp dzīvajos paliku�os, ja tādi ir! Atgādājiet �urp visu, kas bijis uz tiem ku�ģiem! P-

Jā, ser. Kau jinieks pacēla roku, un viena ka�reivju grupa pagriezās un devās aug�ā pa rampu, ie�kāpjot pavadonī, kas stāvēja kreisajā pusē.

Es augstu vērtēju jūsu palīdzību, admirāl, Kards novilka. Viņa mute piepe�i bija kļuvusi sausa.

Bet patiesībā tā nebija nepiecie�ama.

Glu�i pretēji, kaptein, Trouns laipni atteica. Jū�su palīdzība mums, piegādājot isalamirus, padarījusi mūs par jūsu parādniekiem. .Mums ta�u kaut kā jārevan��ējas, vai ne?

Jārevan�ējas� Kards nomurmināja. Rampa ti�ka ievilkta, pavadonis iedūcās un pacēlās gaisā. Kau�liņi bija mesti viņ� vairs neko nevarēja uzsākt, lai �o norisi aizkavētu. Atlika tikai cerēt, ka Mara kaut kā tiks galā pati.

Tad, ja runa būtu par kādu citu darbinieku, viņ� uz to īpa�i necerētu. Tā kā runa bija par Maru� viņ� to�mēr varēja cerēt, ka tā spēs laikā kaut ko izdarīt.

Un tagad, Trouns ierunājās, jūs varētu parā�di! man apkārtni.

Jā, Kards pamāja. Nāciet, lūdzami.

Ka �ķiet, tie kaujinieki attālinās, Hens klusi sacīja, lūkodamies tālskatī. Vismaz da�i no tiem. Salīda atpakaļ pavadonī.

Ļauj man apskatīties, Lendo nomurmināja, stāvēdams otrā pusē kokam.

Kustēdamies lēni un uzmanīgi, Hens pasniedza viņam tālskati. Iztālēm nevarēja saskatīt, kāds aprī�kojums ir uz impēristu kuģa un cik kaujinieku tie pa�ņēmu�i līdzi. Arī Karda runām par metāliskajiem ko�kiem, kas maldina sensorus, īsti nevarēja ticēt.

Jā gan, kā �ķiet, tad prom lido tikai viens pava�donis. Lendo piekrita.

Hens pagriezās. Viņi bi ja ierīkoju�ies zālei līdzī�gu augu skupsnā, un tie dūrās cauri kreklam. Vai pie jums te bie�i viesojas imperiāli? viņ� apvaicājās.

�eit ne, Gents nervozi pakratīja galvu. Viņam aiz bailēm bezmaz klabēja zobi. Viņi reizi vai divas ieradās un me�ā gūstīja isalamirus, ta�u uz bāzi gan nenāca. Vismaz tikmēr, kamēr es te biju.

Isalamirus? Lendo pārprasīja, pieri saraucis. Kas tie tādi?

Izskatās pēc spalvainām �ūskām ar nagainām kājām, Gents paskaidroja. Man nav ne jausmas, kādam nolūkam tie viņiem vajadzīgi. Paklausieties, vai mēs tagad nevarētu kāpt atpakaļ kuģī? Kards man piekodināja, lai mēs visi paliekam tur, jo tur bū�sim dro�ībā.

Hens nelikās dzirdam. Ko tu par to domā? viņ� uzrunāja Lendo.

Tas paraustīja plecus. Varbūt tam ir kāds sakars ar tiem kuģiem, kas aiztraucās prom tie�i tad, kad Kards mūs te nobēdzināja.

Kardam noliktavā bija kāds gūsteknis, Gents paskaidroja. Kards un D�eida viņu tur nobāza. �is cilvēks laikam būs izbēdzis. Lūdzu, vai mēs tagad nevarētu kāpt kuģī?

Gūsteknis? Lendo atkārtoja, pieri saraucis. Viņ� uzlūkoja jauno zēnu. Kādam nolūkam tad Kardam vajadzīgi gūstekņi?

Viņam varētu būt kādi darījumi ar cilvēku no�laupītājiem, Hens norūca. Gents vēl nebija paguvis neko piebilst.

Mums nav darījumu ar nolaupītājiem! Gents protestēja.

Lūk, tur viens ir! Hens paziņoja, norādot uz imperiālu grupiņu. Vai redzat tur to drukno, pelēko radījumu? �is viens no tiem, kuri mēģināja nolaupīt mani un sievu.

Ko? Lendo pārvaicāja, atkal ielūkodamies tāl�skati. � Vai esi par to pārliecināts?

�is ir viens to tiem, �aubu nav. Toreiz mums ne�bija laika izdibināt, kā tos sauca. Hens atkal pievēr�sās Gentam. Kas tas bija par gūstekni?

Es nezinu, Gents atbildēja, papurinādams gal�vu. Viņi pirms da�ām dienām to atveda, kad pārra�dās no brauciena ar "Me�onīgo Kardu". Un tūlīt ie�vietoja vienā�no barakām. Manuprāt, viņi �o cilvēku pārvietoja uz noliktavu, liklīdz pienāca ziņa, ka iera�dīsies imperiāli.

Kā viņ� izskatījās?

To es nezinu! Gents no�ņāca. Viņa savaldī�a�nās sāka zust. Bija skaidrs, ka ziņojumu �ifrētājs nav paradis slapstīties pa me�iem un izspiegot bruņotus kaujiniekus. Neviens�no mums netika pie viņa bijis, nedz ari ar viņu runājis.

Lendo�un Hens saskatījās. Tas varēja būt kāds, kuru meklēja imperiāli. Kāds bēglis, kas gribēja no�kļūt Jaunajā Republikā?

Hens juta, ka tam noraustās lūpas. Mani uztrauc lakts, ka tie viņu pārvietoja no barakām uz noliktavu. Tas var nozīmēt, ka imperiāli nolēmu�i kādu laiku te uzturēties.

Kards par to neko neteica, Gents iebilda.

Kards varbūt to vēl nemaz nezina, Lendo sau�si attrauca. Varat man ticēt man reiz ir bi jusi darī��ana ar nolaupītajiem un tāda veida tirgo�anos. Viņ� atdeva Henam tālskati. Izskatās, ka viņi iet iek�ā.

Visi tie�ām sagāja iek�ā. Hens vēroja, kādā kārtī�bā kustējās procesija pirmie gāja Kards ar zilgansejaino Impērijas virsnieku, tiem sekoja pavadoņi, un gājienu noslēdza divas kaujinieku kolonnas. Vai jūs nezināt, kas ir tas vīrs ar sarkanajām acīm? viņ� vaicāja Gentam.

Man �ķiet, tas ir admirālis vai kaut kas tamlī�dzīgs, -jauneklis attrauca. Impēristu operāciju va�dītājs. Viņa vārdu gan es nezinu.

Hens uzlūkoja Lendo un pamanīja, ka tas ar tie�i tādu pa�u skatienu raugās pretī. Di�admirālis? Lendo piesardzīgi minēja.

Jā. Paklausieties, tur vairs nekas nav redzams. Vai mēs, lūdzu�

Iesim atpakaļ uz "Vanagu", Hens sacīja, iebā�zis tālskati makstī pie jostas un sākdams atmuguriski rāpties prom no koka, kas viņus aizsedza. Di�admirā�lis. Nav brīnums, ka Jaunajai Republikai ne mirkli nav miera nemitīgi kāds maisās pa kājām.

Es daudz neceru, ka tev datoros uz "Vanaga" ir kādas ziņas par �o di�admirāli, Lendo nomurminā�ja, rāpodams Henam līdzās.

Nē, Hens atzinās. Viņiem tur, Karaskentā, gan noteikti ir kaut kas vairāk.

Lieliski, Lendo novilka. Viņa vārdu skaņu ap�slāpēja asās, griezīgās zāles �alkoņa, abiem spraucotics lai cauri. Cerēsim, ka mēs nodzīvosim pietieka�mi ilgi, lai kaut ko uzzinātu.

Nodzīvosim, Hens drūmi noteica. Mēs �eit paliksim tik ilgi, kamēr uzzināsim, kādu spēli Kards te spēlē, bet pēc tam dosimies prom. Pat tad, ja mums nāktos uzlidot ar visu to maskē�anās pārklāju, kas pārsegts pāri kuģim.

Visdīvainākais, ko Lūkass atklāja, kad pamodās ka nav ievainots.

Bet tā ta�u varēja notikt �ādā situācijā, ņemot vērā to, ko viņ� atcerējās piedzīvojis pēdējās lidoju�ma sekundēs, un aplūkojot sa�ķaidītos kokus ap sa�liekto iznīcinātāja vraku, Lūkass varēja priecāties par lo,*ka palicis dzīvs un nav ievainots. Laikam jau �ajā kuģī avārijas gadījumam paredzētās ierīces bija daudz nekļūdīgākas nekā tajos lidaparātos, kurus viņ� pazina līdz �im. Te nebija darboju�ies tikai gaisa spilveni, bet kādas citas spēcīgākas iekārtas.

Lūkasam aiz muguras atskanēja nedro�s gārdziens. Vai ar tevi viss kārtībā, Artū? viņ� uzsau�ca, pieceldamies un kluburodams uz priek�u pa sa��ķiebto kuģa grīdu. Turies, es nāku!

Triecienā bi ja norauts droida informācijas uzkrā�anas aparāts un salauzti da�i zobratiņi, bet pārējais, kā likās, nebija cietis. Labāk jau muksim prom no �ejienes, Lūkass sacīja, atbrīvojot droidu no dro�ības jostas. Tas otrais kuģis tūlīt būs atpakaļ ar jauniem vajātājiem.

Ar pūlēm viņam izdevās piedabūt Artū, lai tas sāktu virzīties uz priek�u. Lūka atvērās bez sare�ģīju�miem. Lūkass nolēca zemē un pavērās apkārt.

Nē, nebija vis.gaidāms, ka otrais kuģis varētu at�griezties ar palīgspēkiem tas jau bi ja klāt. Vēl bēdī�gākā izskatā, nekā Lūkasa kuģis, ja vien tas bija ie�spējams.

Artū brīdino�i iesvilpās, stāvēdams turpat pie lū�kas. Lūkass atskatījās uz viņu, bet pēc tam pavērās uz otro avarēju�o kuģi. Ņemot vērā �o kuģu efektīvās dro�ības iekārtas, nebija ticams, ka Mara ir nopietni cietusi. Tātad cīņa bija neizbēgama. Viņa noteikti jau bija atguvusies.

Lai gan tā varēja arī nebūt.

Pagaidi tepat, Artū! viņ� sacīja droidam. Do��os uz turieni un apskatī�os.

Lai gan �ī kuģa iek�puse bija vēl bēdīgākā stāvok�lī, tā iek�puse izskatījās labāk. Viņ� devās uz priek�u un iegāja pa kabīnes durvīm.

Virs sēdekļa atzveltnes rēgojās tikai pilota galva, ta�u viņam vajadzēja ieraudzīt tikai �os spo�i rūsga�nos matus, lai pārliecinātos par savu minējumu parei�zību. Lūkasu tie�ām bija vajājusi Mara D�eida.

Iestājās īss apjukuma brīdis. Lūkass palika stāvam tur, kur bija. Viņu plosīja pretrunīgas vēlmes vēlme steig�us bēgt un tam raksturīgā parastā iek�ējās ētikas izjūta. Viņiem abiem ar Artū vajadzēja pēc iespējas ātrāk no �ejienes pazust, tas bija skaidrāks par skaid�ru. Ta�u Lūkass nespēja pagriezt Marai muguru, ne�pārbaudot viņas stāvokli.

Viņam prātā ie�āvās Karaskenta un tā nakts, kad Bens Kenobijs atvadījās. "Citiem vārdiem sakot," viņ� vēlāk sacīja Trīpio, kad abi runājās uz jumta, "d�edijs nedrīkst ar galaktikas problēmām aizrauties vairāk nekā ar atsevi�ķu indivīdu likteni." Un �ī pār�liecinā�anās ta�u neprasītu vairāk par minūti. Ienācis kabīnē, Lūkass pavērās pāri atzveltnei.

Un ieskatījās divās atvērtās, zaļās acīs, kuru ska�tiens liecināja, ka acu īpa�niece ir pie pilnas apziņas. Un �īs zaļās acis lūkojās viņā pāri iero�a stobram.

Es jau domāju, ka jūs nāksiet, sieviete sacīja. Viņas balsī varēja sajust tādu kā drūmu, apmierināju�mu. Paceliet rokas! Tūlīt pat!

Lūkass darīja, kā pavēlēts. Vai neesat ievainota? viņ� apjautājās.

Tā nav jūsu darī�ana! viņa atcirta. Izrausās no sēdekļa, ar brīvo roku izvilka no tā apak�as mazu, plakanu kastīti un piecēlās. Lūkass pamanīja vēl kaut ko spo�u viņa atkal bija piestiprinājusi pie jostas tā gaismas zobenu. Tie�i virs izejas lūkas ir kārba, Mara paziņoja. Paņemiet to!

Lūkass pasniedzās un atvēra nodalījumu virs dur�vīm. Tur bija metāla kārba ar nezināmu etiķeti, ta�u tā izskatījās pazīstama glu�i kā pirmās palīdzības komplekts uzkabe ar aptieciņu. Es ceru, ka mēs atpakaļceļā negrasāmies nemitīgi cīnīties, Lūkass sacīja, izvilkdams kārbu ārā un aizcirzdams nodalīju�ma durtiņas.

Es negrasos, Mara pārliecināti sacīja. Likās, ka viņa svārstās, tomēr galu galā sekoja tam lejā pa rampu. Vai jūs vispār ceļosiet atpakaļ, tas jau ir cits jautājums.

Abu skatieni satikās. Vai jūs vislabprātāk pa�beigtu to, ko iesākāt ar �o te? Lūkass apvaicājās, norādot uz sadauzīto kuģi. Viņa no�ņācās. Paklausieties, aunapiere, jūs no�gāzāt abus kuģus lejā, nevis es! Mana vienīgā kļūda � ka pārāk pietuvojos jūsu nolaupītā kuģa astei tie�i tajā brīdī, kad jūs aizķērāties aiz kokiem. Nolieciet kārbu un dabūjiet lejā to droidu.

Lūkass darīja, kā pavēlēts. Kad Artū jau bija lejā pie Lūkasa, Mara vēl joprojām ar vienu roku rakņājās pa pirmās nepiecie�amības priek�metu kārbu, atvērusi tās vāciņu. Palieciet, kur esat! viņa izrīkoja. Un turiet rokas tā, lai varu tās redzēt!

Viņa apklusa, nedaudz pieliekusi galvu, itin kā ie�klausīdamās. Pēc mirkļa Lūkass iztālēm saklausīja tikko dzirdamu skaņu tur tuvojās kāds kuģis. Iz�klausās, ka mūsu patruļa jau ir klāt, Mara ierunājās.

Es gribu, lai jūs ar to droidu�

Ta�u Mara apklusa, teikumu nepabeigusi, viņas acu skatiens kļuva stiklains, rīkle satraukumā aiz��ņaudzās. Lūkass sarauca pieri, arī ieklausīdamies un vērdamies tālumā.

Mara pēk�ņi aizcirta kārbas vāku un pasita to pa�dusē. Kustieties! viņa no�ņāca un ar roku norādī�ja virzienu prom no abiem sasistajiem gaisa ku�ģiem. Joprojām turēdama paceltu ieroci, viņa pasita otrā padusē plakano kasti, kuru visu laiku bija turēju�si kreisajā rokā. Pazūdiet kokos, jūs abi! Es teicu kustieties!

Maras balsī bija kaut kas nenosakāms� gan sa�valdība, gan izbīlis, varbūt pat abi reizē strīdēties pretī vai kaut ko jautāt nebija jēgas. Da�ās sekundēs Lūkass kopā ar Artū nozuda zem tuvākajiem kokiem.

Tālāk, tālāk! Mara sauca. Kustieties ta�u!

Lūkasam ar novēlo�anos ie�āvās prātā, ka tas va�rētu būt kāds nelāgs Maras jociņ� patiesībā viņa varbūt gatavojās ie�aut Lūkasam mugurā, lai pēc tam stāstītu, ka gūsteknis bēdzis. Ta�u Maja pali steidzās viņam pakaļ � viņa bija tik tuvu, ka Lūkass aiz mu�guras manīja tās dva�u un iero�a stobru duramies mugurā. Viņi bija apmēram desmit metru attālumā no kuģiem, kad Lūkass palīdzēja Artū tikt pāri kādai lie�lai, mezglainai saknei.

Mēs esam pietiekami tālu! Mara ie�ņāca vi�ņam ausī. Paslēpiet droidu un nogulieties zemē!

Lūkass pārvilka Artū pāri saknei un paslēpa aiz koka. Kad viņ� nometās zemē līdzās Marai, tas pēk��ņi saprata.

Karājoties gaisā virs sadauzītajiem lidaparātiem, lēnām rotējot un meklējot laupījumu, tuvojās Impēri�jas kuģa pavadonis.

Viņ� pamanīja kādu kustību un pagrieza galvu, ie�raudzīdams tie�i sev pretī Maras iero�a stobru. Ne�kustēties! viņa pavēlēja, karsti dva�odama uz Lūka�sa vaiga. Nevienu skaņu!

Viņ� saproto�i pamāja un pagriezās, lai varētu vērot pavadoni. Mara apķēra Lūkasa plecus, pie�spieda iero�a stobru pie viņa �okļa un darīja to pa��u.

Pavadonis beidza riņķot un nolaidās pie sadauzī�tajiem kuģiem. Tas vēl nebija paguvis nolaisties ze�mē pavisam, kad rampa jau nolaidās un no pavadoņa sāka birt ārā kaujinieki.

Lūkass raudzījās, kā tie nolēca un devās pārmek�lēt abus kuģus. Visa �ī situācija �ķita tik dīvaina, ka likās pilnīgi nereāla. Tur tikai divdesmit metru attā�lumā bija imperiāli, Mara beidzot varēja izmantot �o lielisko iespēju nodot viņu tiem� ta�u te nu viņi abi gulēja, slēpdamies aiz mezglainās koka saknes un mēģinot neelpot pārāk skaļi. Vai viņa būtu pēk�ņi mainī jusi savas domas?

Vai varbūt Mara tikai nevēlējās, lai tuvumā būtu liecinieki, kad pati viņu nogalinās?

Un tādā gadījumā Lūkass piepe�i noprata la�bākā iespēja aizstāvēties �obrīd būtu kaut kādā vei�dā dot ziņu kaujiniekiem. Ticis prom no �īs planētas, kad viņ� atkal varēs sakopot garaspēku, tam būs ie�spējams cīnīties. Ja vien varētu izdomāt kaut ko tādu, lai piesaistīfu Maras uzmanību un atņemtu tai iero�ci�

Gulēdama viņam līdzās, apskāvusi viņa plecus, Mara dro�i vien juta Lūkasa muskuļus savelkamies. Lai ko jūs tur gudrojat, es neiesaku, viņa ie�uk�stēja tam ausī, piespiezdama iero�a stobru cie�āk gūstekņa kaklam. Es jebkurā laikā varu apgalvot, ka jūs mani sagūstījāt un turējāt �eit, bet man izdevās atņemt jums �aujamo.

Lūkass norija siekalas un nolēma nogaidīt.

Gaidī�ana nebija īpa�i ilga. Divas kaujinieku gru�piņas nozuda kuģos, kamēr pārējie staigāja apkārt starp notriektajiem kokiem. Tie ar sensoriem pārbau�dīja me�u un pētīja apkārtni. Pēc da�ām minūtēm iz�nāca tie, kuri bija iekāpu�i kuģos, visi kaujinieki sati�kās un apspriedās pie pavadoņa rampas. �ķiet, ka at�skanēja nedzirdama komanda un visi sakāpa pavado�nī. Rampa tika uzvilkta aug�ā, un lidaparāts pacēlās gaisā liii nozuda. Vēl bija dzirdama tikai dūkoņa. Pēc minūtes apklusa arī tā.

Lūkass atspiedās uz rokām un sāka celties aug�ā.

Ko tad�

Ta�u teikumu pārtrauca grūdiens ar iero�a stobru.

Klusu! Mara nomurmināja. Tie varbūt atstāju�i skaņas sensoru un drīz vien būs atpakaļ.

Lūkass sarauca pieri. Kā jūs to zināt?

Kaujinieki vienmēr mēdz tā rikoties �ādās situā�cijās! Mara norūca. Kamēr te vēl valda miers un klusums, mēs varētu attālināties no �ejienes, cik tālu vien iespējams. Lieciet arī droidam ciest klusu.

Viņi jau bi ja attālināju�ies no vrakiem tādā atstatu�mā, ka tos vairs nevarēja saskatīt. Kad viņi bija nosoļo�ju�i vēl piecdesmit metrus, Mara lika apstāties. Un ko tagad? Lūkass vaicāja.

Apsēdīsimies, viņa pavēlēja.

Lūkass Debesbraucējs pamāja un nometās zemē.

Paldies jums par to, ka nenodevāt mani kaujinie�kiem.

Aiztaupiet savu pateicību! Mara īsi atsaucās, uzmanīgi apsēzdamās un nolikdama ieroci zemē sev līdzās. Varat necerēt, ka tā bija altruistiska rīcība. Vīri no pavadoņiem dro�i vien redzēja mūs nokrītam un atsūtīja savējos izlūkos. Kards noteikti sastāstījis tiem kādas pasaciņas par notiku�o, un es nevarēju tā vienkār�i nodot jūs viņiem, kamēr nezinu, ko īsti Kards tiem teicis. Mara izņēma mazo, plakano kas�tīti un ielika to sev klēpī.

Jūs ta�u varat ar viņu sazināties! Lūkass atgā�dināja.

Es varētu ari sazināties ar imperiāliem tie�i un uzreiz, lai ietaupītu laiku! Mara nomurmināja. Ja nu vienīgi jums �ķiet, ka viņiem nav aparatūras, ar kuru noklausīties jebkādus paziņojumus. Bet tagad cietiet klusu, man jādara savs darāmais.

Da�as minūtes viņa klusēdama noņēmās ap plaka�no kastīti, klabinādama taustiņus un aplūkodama kaut ko tādu, kas Lūkasam no turienes, kur viņ� sēdēja, ne�bija saskatāms. Reizēm viņa pacēla.galvu laikam tā�pēc, lai pārliecinātos, vai gūsteknis nepasāk kaut ko glāb�anās nolūkā. Lūkass nogaidīja; un tad piepe�i vi�ņa apmierināti nopūtās. Trīs dienas, Mara skaļi noteica.

Trīs dienas� ko tas nozīmē? Lūkass vaicāja.

Kad būs pagāju�as trīs dienas, mēs iznāksim no me�a, Mara sacīja! Viņa raudzījās Lūkasā, acis ne�mirk�ķinādama. Būsim tiku�i līdz apdzīvotai vietai. Hiljardsitijai. Tuvu tas nav. bet nekas cits uz �īs pla�nētas nebūs tuvāk, ja reiz mēs par to runājam.

Un cik daudzi no mums tur nokļūs? Lūkass klusi pajautāja.

Tas ir jautājums, vai ne? viņa ledainā tonī pie�krīto�i pārvaicāja. Vai varat minēt kādu jēdzīgu ie�meslu, kāpēc man vajadzētu vazāt jūs sev līdzi?

Varu, Lūkass pielieca galvu un nomurmināja. Artū.

Tās ir blēņas! Mara uzlūkoja droidu, un pēc tam atkal Lūkasu. Lai kas notiktu, droids paliks te�pat. Un tiks sadalīts pa sastāvdaļām.

Lūkass izbrīnījies pavērās viņā. P;i .sastāvda�ļām?

Kas par lietu? Vai man būs jāatkārto? viņa pajautāja. Tas droids ta�u pārāk daudz zina. Mēs nevaraiy to te pamest, lai kaujinieki atrastu, vai ne?

Pārāk daudz zina� par ko tad?

Pār jums, protams. Pārjums, par Kardu, par ma�ni visu �o stulbo sajukumu.

Artū klusi novaidējās. Viņ� tiem neko neteiks, Lūkass atbildēja.

Nē pēc tam, kad tiks izjauks, protams, ne! Mara atcirta.

Lūkass tikai ar pūlēm piespieda sevi savaldīties. Viņas apņēmību varēja mainīt tikai loģika, cits ne�kas.

Viņ� ta�u mums ir vajadzīgs! Lūkass paziņoja. Jūs pati man teicāt, ka �is me�s ir bīstams. Artū sensori spēj uztvert vajātāju tuvo�anos, kamēr tic vēl atrodas pietiekami tālu.

Var jau būt, bet varbūt ne, Mara novilka. �e�jienes augu pasaule dara sensoru iespējas līdzvērtīgas nullei.

Un tomēr viņa sensori darbojas labāk par jūsu vai maniem maņu orgāniem, Lūkass neatlaidās. Tur�klāt viņ� varēs palikt aug�ā sardzē, kamēr mēs gulē�sim.

Mara tikko manāmi paraustīja uzacis. Mēs?

Mēs, Lūkass atkārtoja. Man nav cerību, ka viņ� gribēs jūs pasargāt, ja tuvumā nebūs manis.

Mara nogrozīja galvu. Tas ir nelāgi, viņa no�teica, novicinādama pa gaisu savu ieroci. Bet es va�ru iztikt bez viņa. Tāpat kā varu iztikt bez jums.

Lūkass juta, ka tam aiz�ņaudzas rīkle. Vai esat pārliecināta, ka neapdomība nav pārmākusi jūsu skaidro prātu? viņ� apvaicājās.

Lūkass nebija domājis, ka viņas acu skatiens varē�tu kļūt vēl draudīgāks nekā jau bija. Ta�u viņ� maldī�jās. Ļaujiet man jums kaut ko pateikt, Debesbraucēj, viņa klusi sacīja tik tikko saklausāmā balsī. Es vēlējos jūs nogalināt jau sen. Pirmajā gadā sapņoju par jūsu nāvi katru nakti. Murgoju un plāno ju savu tā�lāko rīcību, lai to izdarītu, apcerēju tūksto�iem scenā�riju, lai atrastu īsto veidu, kā to īstenot. Varat to saukt par apmātību, ja vēlaties, bet es esmu pieradusi pie �īs sajūtas. Tā ir vienīgā, kas mani pavada jau ilgu laiku.

Lūkass atkal ielūkojās tai acīs, satraukts līdz dvē�seles dziļumiem. Ko es esmu jums nodarījis? viņ� no�ukstēja.

Jūs izpostījāt manu dzīvi, viņa rūgti noteica. Un būs tikai taisnīgi, ja es izpostī�u jūsējo.

Vai mana nāve jums atdos to bi ju�o dzīvi?

Jūs ļoti gudri sprie�at, viņa attrauca, un tās balss tikko jau�ami drebēja. Un tomēr tas man ir jā�dara. Manis pa�as dēļ un�

Mara pēk�ņi apklusa.

Un kā ar Kardu? Lūkass apjautājās.

KaS tad ir ar Kardu?

Es domāju, ka esmu viņam vajadzīgs dzīvs.

Viņa nosprauslojās. Mēs visi iedomājamies, ka

mums ir vajadzīgs tas, ko nevaram dabūt.

Kādu mirkli gan viņas acīs atplaiksnījās kaut kas nenosakāms. Tas nebija tikai draudīgais naida spī�dums, bet vēl kaut kas�

Lai kas las bi ja, ar to tomēr nepietika. Man gan�drīz gribētos pavilkt �o procesu garumā, Mara sacī�ja, atkal kļuvusi ledaini salta un pacēlusi ieroci. Ta��u man nav daudz laika.

Lūkass raudzījās iero�a stobrā, un viņa prāts izmi�sīgi meklēja izeju� Pagaidiet mirklīti! viņ� uz�sauca. Jūs teicāt, ka jāizdibina, ko Kards sacījis im�periāliem. Kā būtu, ja es sameklētu brīvu saziņas kanālu sarunai ar viņu?

Iero�a stobrs �aubīgi sakustējās un nolaidās. Kā gan? � viņa aizdomīgi noprasīja.

Lūkass norādīja uz kasti ar pirmās nepiecie�amī�bas priek�metiem. Vai tur tas saziņas aparāts spēj uztvert bāzi? Es gribēju sacīt bez satelīta starpnie�cības?

Mara joprojām likās aizdomu pilna. Man ir tāds balons zonde, kas gaisā spēj uztvert visu, ko kāds raida no me�a. Tas noraida visu tālāk. Ta�u nav nekā�das garantijas, ka imperiāli vai kāds cits tur aug�ā ne�noklausīsies.

Tas der, Lūkass sacīja. Es varu ziņojumu ko�dēt tā, ka neviens cits nespēs to at�ifrēt. Pareizāk sa�kot. to izdarīs Artū.

Mara vāri pasmaidīja. Lieliski. Vēl tikai jāno�skaidro viena sīka detaļa ja tas kods ir tik labs, ko to neviens nespēj at�ifrēt, kā tad Kards to izdarīs?

Viņam nenāksies to darīt. Lūkass bilda. Ma�na X klases lidaparāta dators to izdarīs viņa vietā.

Tikko manāmais smaids nozuda no Maras sejas.

Jūs muldat! viņa iesaucās. Jūs nemaz nespējat noorganizēt sakarus starp droidu un jūsu kuģa datoru!

Un kāpēc ne? Artū ir vienīgais droids, kas strā�dājis ar �o datoru vairāk nekā piecus gadus, kuru lai�kā trīstūksto� stundas tika nolidotas. Droids to ir maksimāli piemērojis savām vajadzībām. Es zinu, ka tā ir cilvēki līdzīgos gadījumos bie�i vien izmanto�ju�i �ī droida pakalpojumus.

Un man likās, ka droidu atmiņa ik pēc se�iem mēne�iem tiek iztīrīta, lai to nevarētu izmantot ap��aubāmos nolūkos.

Man patīk Artū tie�i tāds, kāds tas ir, Lū�kass atteica. Viņ� ar X klases lidaparātu labāk sastrādājas, paturot atmiņā visas iepriek�ējās ope�rācijas.

Kā tā labāk? Par cik procentiem?

Lūkass piepūlēja atmiņu. Pārbaude bija notikusi tikai pirms da�iem mēne�iem. Procentus gan neat�ceros. Iespējams, ka sazinā�anās bija par trīsdesmit procentiem ātrāka un vieglāka nekā parasti. Varbūt par trīsdesmit pieciem.

Mara uzmanīgi nopētīja Artū. Tomēr tā ir stan�darta programma, viņa negribīgi atbildēja. Impe�riāli tomēr varētu to at�ifrēt.

Ar laiku, protams. Ta�u tiem būtu vajadzīga īpa��a aparatūra. Bet jūs sacījāt, ka mēs no me�a iziesim pēc trim dienām.

Mara labu brīdi lūkojās uz viņu, zobus sakodusi. Viņas �okļu muskuļi bija cie�i savilku�ies. Tās sejā atspoguļojās spēcīga iek�ējā cīņa. Rūgtums, naids, dzīvesspara uzplūds, vēlme izdzīvot� un vēl kaut kas. Lūkasam likās, ka saskatījis �ajā izteiksmē arī tādu kā apbrīnu. Jūsu kuģis ta�u atrodas tālu me�ā, tur neviena nav, Mara beidzot norūca. Kā jums �ķiet, kur� tad nogādās ziņojumu Kardam?

Gan jau kāds ir norīkots uzmanīt kuģi, Lūkass tai sacīja. Jums vajag tikai noraidīt, lai uzliesmotu izsaukuma signāls. Jums ta�u tur noteikti ir cilvēki, kuri prot rīkoties ar aparatūru?

Katrs muļķis zina, kā rīkoties ar aparatūru! Mara atcirta. Dīvaini, vai ne? �is plāns glu�i nejau��i gadījies tāds, lai man būtu jūs abus vēl kādu laiku jāatstāj dzīvajos!

Lūkass klusēja, stāvot un koncentrējoties, lai varētu izturēt viņas skatienu, ne aci nepamirk�ķi�not. Bet pēk�ņi likās, ka Maras iek�ējā cīņa negai�dot beigusies. Un kā ar to droidu? viņa nopra�sīja. Kā lai mēs to pārvietojam? Viņ� virzās tik lēni. ka mūsu gājiens �ādā tempā vilksies veselu mū�ību.

Artū arī agrāk ir gājis pa me�iem. Tomēr�

Lūkass paraudzījās apkārt un pamanīja koku ar di�viem zemiem zariem, tie�i īstajā garumā. Es varētu viņam pagatavot sēdekli, lai to būtu viegli panest..Lūkass cēlās kājās. Ja jūs man uz mirkli iedotu gaismas zobenu, tad es varētu nocirst tur tos zarus.

Sēdiet! Mara pavēlēja, pieceldamās. Es pati to izdarī�u!

Labi, tas bija pūļu vērts. Tos divus, Lūkass sa�cīja, norādot uz koku. Uzmanieties, ar gaismas zo�beniem nav joki!

Cik aizkustino�as pūles par manu labklājību! Mara sarkastiski attrauca. Viņa izvilka gaismas zobe�nu. tuvodamās norādītajam kokam, tomēr visu laiku uzmanīdama ari Lūkasu. Mara pacēla zobenu, tas iegaismojās�

Nozibējis gaisā, ar pāris a�iem, slaikiem vēzie�niem zobens no�ķēla, atdalīja no koka un apcirta va�jadzīgos zarus.

Mar<f ar vienu vienīgu veiklu kustību ielika zobe�nu atpakaļ makstī sev pie jostas. Ņemiet zarus! viņa sacīja.

Vareni! Lūkass nomurmināja. Viņ� likās gau��ām pārsteigts par notiku�o, iedams pēc zariem. Tas, kā jūs to izdarījāt, liecina� ka jums jau ir nācies lietot gaismas zobenu!

Mara auksti pavērās Lūkasā. Tātad tagad jūs zi�nāt, ka es protu to lietot. Tas labi gadījumam, ja jums sagribētos pakampt manu ieroci! Viņa pavērās aug�up satumsu�ajās debesīs. Labs ir, taisiet to pār�nēsājamo krēslu droidam. Mums vajadzēs sameklēt kādu izcirtumu, lai palaistu zondi, un es gribu to iz�darīt, kamēr nakts vēl nav klāt.

Man jāatvainojas par to, ka es jūs tā dzenāju apkārt, Kards sacīja, kopā ar Henu iedams uz centrālās ēkas pusi. Turklāt vēl maltītes vidū. Ne�varētu teikt, ka tā ir mūsu, �ejienie�u parastā vies�mīlība.

Tas nekas, Hens noteica, puskrēslā uzmanīgi pētīdams sarunbiedru. Gaisma, kas krita no celtnes abiem priek�ā, tik tikko apspīdēja Karda seju; ja pa�laimētos, tad ar to pietiktu, lai saredzētu ari sejas iz�teiksmi. Kas tad isti bija lēcies?

Nekā nopietna, Kards nepiespiesti sacīja. Bi�ja ieradu�ies da�i cilvēki, ar kuriem man ir lieti�ķas attiecības.

Ak tā, Hens novilka. Vai tad jūs tagad sadar�bojaties ar Impēriju tik tie�ā veidā?

Karda sejas izteiksme mainījās, ta�u tikai mazliet. Hens gaidīja, ka viņ� sāks taisnoties, ta�u Kards ap�stājās un pagriezās pret Lendo un Gentu, kuri soļoja tam aiz muguras.

Piedodiet, ser, jaunais cilvēks vainīgi noteica. Viņi uzstāja, ka gribot iziet un apskatīties, kas no�tiek.

Skaidrs, Kards novilka, pētīdams Henu. Viņa seja bi ja mierīga. Nekas ļauns jau nav noticis. To�mēr nebija prātīgi uzņemties tādu risku.

Es esmu pieradis riskēt, Hens noteica. Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Kards atsāka iet uz priek�u. Ja es neesmu ieinte�resēts strādāt Jaunajai Republikai, tad vēl jo mazāk esmu ieinteresēts strādāt Impērijai. Imperiāli �urp brauku�i jau vairākas reizes, lai me�ā gūstītu isalami�rus tie ir tādi radījumi, kuri aplūkojami lielajā vies�istabā. Es piedāvāju savu palīdzību tikai isalamiru nocel�anā no kokiem, lai tos dabūtu lejā dzīvus.

Un ko jūs dabūjāt pretī?

Privilēģiju'noskatīties, kā viņi to izdara, Kards norūca. Varbūt es ieguvu kādu informāciju, lai spētu saprast, ko viņi ar tiem darīs.

Un ko tad viņi ar tiem darīs?

Kards uzlūkoja Henu. �eit informācija maksā naudu. Solo. Patiesībā, ja runājam pilnīgi atklāti, tad mēs neesam īsti skaidrībā par to, ko viņi grasās darīt. Tomēr �ī informācija liek apgūta.

Skaidrs. Tomēr jūs personiski pazīstat viņu ko�mandieri.

Kards tikko jau�ami pasmaidīja. Arī tā ir infor�mācija.

Henam no tā visa jau metās nelabi. Kā vēlaties. Cik tad jāmaksā, ja es gribētu uzzināt di�ā admirāļa vārdu?

�ajā brīdī viņa vārds nav pārdo�anā, Kards at�cirta. Varbūt mēs par to aprunāsimies vēlāk.

Paldies, bet man vis neliekas, ka mēs vēlāk te būsim, Hens norūca un apstājās. Ja jums nav ie�bildumu, tad mēs tepat atvadīsimies un atgriezīsimies savā kuģī.

Kards pievērsās viņiem, izskatīdamies mazliet pārsteigts. Tātad jūs negribat pabeigt mūsu kopīgās vakariņas? Jūs ta�u tikai bijāt sāku�i cienāties.

Hens pavērās viņam tie�i acīs. Man īpa�i negri�bas te sēdēt kā dzīvam mērķim, kad apkārt klīst kau�jinieki. viņ� atklāti sacīja.

Karda seja sadrūma. �ajā brīdī ir labāk sēdēt te, nevis pievērst jev uzmanību gaisā, viņ� vēsi at�trauca. Zvaig�ņu iznīcinātājs vēl ir orbītā. Tagad pacelties gaisā nozīmētu atklātu izaicinājumu jūs no�triekt.

"Vanags" jau agrāk ir apsteidzis zvaig�ņu iznīci�nātājus, Hens noteica. Ta�u Kardam bija taisnība. Un fakts, ka viņ� tomēr nebija izdevis viesus imperiāļiem, varēja nozīmēt arī to, ka tam var uzticēties, vismaz �obrīd. Iespējams..'.

Tomēr, ja viņi paliktu�

Liekas, ka mums nebūtu par ļaunu vēl mazliet te pagrozīties, Hens bilda. Labi, lai notiek, mēs pabeigsim vakariņas.

Labi, Kards sacīja. Nevajadzēs ilgu laiku, lai mēs varētu atsākt maltīti.

Tātad jūs laikā visu novācāt? Lendo apvaicā�jās.

Visu, kas varētu radīt aizdomas, ka mums biju�i viesi, Kards atbildēja. Tas di�admirālis ir ļoti vē�rīgs vīrs, un man nebūt negribējās, lai viņ� pamanītu, cik cilvēku mani nupat apmeklēju�i.

Labi, kamēr jūs to visu organizēsiet, Hens at�teica, es gribētu aiziet līdz savam kuģim un �o to pārbaudīt.

Karda acis mazlicfsamiedzās. Bet vai jūs tie�ām būsiet atpakaļ?

Hens veltīja namatēvam sirds�ķīstu smaidu..Uz to varat paļauties..

Kards vēl mirkli vērās viņā, pēc tam paraustīja plecus. Lieliski. Tikai .esiet piesardzīgi. Lai gan vietējie nezvēri parasti tik tuvu bāzei nenāk, var gadī�ties ari izņēmumi.

Mēs uzmanīsimies, Hens apsolīja. Ejam, Lendo.

Abi devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atnāku�i. Ko lati mēs aizmirsām "Vanagā"? Lendo klusi apjautājās, kad viņi bija tiku�i līdz ko�kiem.

Neko, Hens nomurmināja. Es tikai iedomā�jos, ka mums būtu īstais laiks ielūkoties Karda nolik�tavās. īpa�i tajā, kurā esot gūsteknis.

Abi pagājās kādus piecus metrus pa me�u, pēc tam mainīdami virzienu un sākdami iet uz nelielo ēku pūderi.

Lūkosim attaisīt tās durvis, kuras būs aizslēgtas, Lendo sacīja, kad abi tuvojās noliktavām. Gūs�teknis varētu būt tur uz ilgāku vai īsāku laiku.

Pareizi, Hans ielūkojās tumsā. Kā būtu ar tur to ēku? Tai ir divas durvis.

Lai iet, Lendo piekrita. Paskatīsimies.

Vienas durvis tie�ām bija ar atslēgu. Patiesību sakot,

tajās agrāk bi ja atslēga. Tā tikusi sa�auta, Lendo sa�cīja, aptaustīdams �āviena vietu ar pirkstu. Savādi.

Varbūt gūsteknim te biju�i draugi, Hens bilda, lū�kodamies apkārt. Neviens nekur nebija redzams. Ie�sim iek�ā.

Abi ieslīdēja pa atvērtajām durvīm. Viņi aizvē�ra tās aiz sevis un ieslēdza gaismu. Telpa bija līdz pusei piekrauta ar kastēm, tās lielākoties atradās pie sienas pa labi. Ta�u vairākas bija atstumtas nost.

Hens piegāja tuvāk, lai apskatītos. Tā, tā, viņ� nomurmināja, aplūkodams noskrūvēto kontaktu un vadus, kuri rēgojās laukā no sienas. Te kāds ir pa�matīgi pastrādājis.

�eit kāds ir pastrādājis vēl labāk! Lendo iesau�cās viņam aiz muguras. Nāc un uzmet aci!

Lendo bija notupies pie durvīm un aplūkoja dur�vju atslēgas mehānismu. Tāpat kā no ārpuses arī �eit redzēja �āviena pēdas. Pamatīgs �āviens, Hens sacīju, pieri raukdams.

Un ne viens vien, Lendo piezīmēja, galvu pu�rinādams. Bel pats mehānisms ir palicis gandrīz neskarts. Viņ� aplūkoja elektroniskās detaļas, ap�taustot tās ar pirkstiem. Kā �ķiet, mūsu noslēpu* mainais gūsteknis bijis pazīstams ar �ādu mehānis�mu.. .

Es prātoju, kā viņ� to atvēris, Hens novilka, aplūkodams norauto plāksni. Apskatīsim arī nāka�mās durvis, viņ� bilda, paiedamies uz ārdurvju pusi un paraustīdams tās.

Durvis nevērās. Tā. tā, viņ� nomurmināja, raustīdams tās.

Vienu mirklīti es saprotu. Lendo sacīja, urķēdamies pa atslēgas mehānismu. Vainīgu strāvu�

Pēk�ņi durvis atsprāga vaļā. Pēc sekundes bū�u atpakaļ! Hens iesaucās un ieslīdēju istaba.

Istaba, kas atradās pa labi, īpa�i neat�ķīrās no ot�ras telpas tai līdzās. Hens ievēroja tikai vienu at�ķirī�bu. Istabas vidū, kas noteikti bija atbrīvots tie�i �im nolūkam, gulēja vadu pinekļi, ar kādiem varētu sa�saistīt nepaklausīgu droidu.

Hens aplūkoja vadus. Vadi bija norauti nevērīgi to .noņēmējs nebija rūpējies par to, vai tos vēl kādreiz varēs uzlikt diez vai tādā organizācijā, kāda bija Karda vadītā, kāds tik rupji apietos ar ekipējumu. Pi�nekļa centrā bi ja trīs noberzumi droids bija neatlai�dīgi mēģinājis atbrīvoties. "Skaidri redzams," Hens nosprieda, "ka viņi to droidu te turēju�i pret tā gribu, un tas visādi pūlējies tikt brīvībā.

Pēk�ņi aiz viņa klusi atvērās durvis. Hens apsvie�dās, pacēlis ieroci.

Kā �ķiet, tad jūs esat apmaldījies, Kards mierī�gi ierunājās. Viņ� aplūkoja istabu. Un pa ceļam pa�zaudējis ģenerāli Kelrisicnu.

Hens nolaida ieroci. Jums vajadzētu pieteikt sa�viem ļaudīm, lai tie kārtīgāk apietas ar aparatūru, viņ� norūca, norādot uz sarautajiem vadiem. Tātad jums bi ja arī sagūstīts droids?

Kards tikko jau�ami pasmaidīja. Kā redzams, Gents atkal izpļāpājies. Taisni brīnums, kāpēc rodas problēmas ar tādiem pieredzēju�iem �ifrētājiem, kuri zina visu par datoriem un droidiem, bet nezina, kad jātura ciet mute.

Vēl dīvaināk ir tas, ka pieredzēju�i kontraban�disti nezina, kā jārīkojas, lai neiekultos nepatik�a�nās, Hens atcirta. Ko tad tas di�admirālis jums li�ka darīt? Medīt vergus vai tikai kādu nolaupīt?

Karda skatiens uzliesmoja. Es nenodarbojos ar vergu medībām, Solo. Ne ar vergiem, ne nolaupī�a�nām. Nekad.

Kas tad īsti te notika? Varbūt tā bija tikai saga�dī�anās?

Es nelūdzu �o cilvēku te ierasties, Kards norū�ca. Un negribēju, lai tas man maisās pa kājām.

Hens iespurdzās. Jūs liekuļojat, Kard. Ko tad viņ� izdarīja? Kosmosā apturēja jūsu kuģi un lika jums vest viņu �urp?

Patiesībā tie�i tā arī bija! Kards stīvi atteica.

Jā gan, tas ir pietiekams iemesls kādu ieslēgt noliktavā! Hens sardoniski attrauca. Kas viņ� tāds bija?

�ī informācija nav pārdodama.

Varbūt mums tā nemaz nav jāpērk, Kardam aiz muguras ierunājās Lendo.

Kards pagriezās. Ak tā, viņ� sacīja, kad Lendo ienāca istabā. Arī jūs te esat. Jādomā, ka apskatījāt nākamo istabu, vai ne?

Jā, mums daudz laika nevajadzēja, Hens atzi�nās. Ko tu atradi, Lendo?

�o te, Lendo parādīja nelielu, sarkanu cilin�dru, kuram abos galos rēgojās vadu gali. Tā ir bate�rija, viņ� paziņoja. Tādas lieto kibernētiskos lo�cekļu aizvietotājos. Mūsu gūsteknis ar tās palīdzību attaisījis durvis, jo strāva bija atslēgta. Tā viņ� ticis laukā. Lendo parādīja Henam bateriju. Ra�otāja emblēma tik tikko saredzama, bet ir izlasāma. Vai tu to pazīsti?

Hens aplūkoja bateriju. Uzraksts likās tāds kā re�dzēts, nez kāpēc pazīstams. Es esmu to agrāk re�dzējis. tikai neatceros, kur.

Tu to varēji redzēt kara laikā, Lendo pateica priek�ā, nenolaizdams skatienu no Karda. Tas man atgādina Sibhu Habadītu.

Hens aplūkoja nelielo cilindru, un nodrebinājās, sajutis vēsas tirpas pārskrienam kamiesim. Sibha Habadīta bija lielākā Alianses strāvas avotu un ekipēju�ma ra�otne. Viņu specializācija� Tātad tas ir bioelekroniskais strāvas avots?

Pilnīgi pareizi, Lendo drūmi noteica. Tie�i tādu varētu ievietot, sacīsim, mākslīgajā rokā.

Hena ierocis lēnām atkal pacēlās, mērķējot Kar�dam vēderā. Te bi jis ieslodzīts arī droids, viņ� sa�cīja Lendo. Skrāpējumi uz grīdas norāda uz zināmu modeli R 2. Viņ� paraustīja uzacis. Vai tie�ām jums te nekas nav piebilstams, Kard?'

Kards nopūtās, viņa sejas izteiksme liecināja par apnikumu un rezignāciju. Ko jūs gribat, lai es saku? Ka �eit bi ja ieslodzīts Lūkass Debesbraucē js? Lai iet tādā gadījumā varat uzskatīt, ka esmu jums to pateicis.

Hens juta, ka tam saraujas �okļu muskuļi. Viņi abi ar Lendo bi ja viesoju�ies tepat, nemaz nenojau��ot� Pat neapzinoties� Kur tad viņ� ir tagad? Hens noprasīja.

' Man �ķiet, ka Gents jums to jau pateica, Kards drūmi attrauca. Aizbēga vienā no maniem kaujas kuģiem. Viņa lūpas sa�ķobījās. Un sasita to.

Ko, ko?

Ar viņu viss ir kārtībā, Kards sacīja. Vismaz pirms pāris stundām vēl bija. Kaujinieki, kuri devās aplūkot notikuma vietu, tika ziņoju�i, ka abi kuģi esot tuk�i. Viņa skatiens kādu mirkli vēstīja par ap�jukumu. Es ceru, ka tas nozīmē viņi kopīgiem spēkiem mēģinās tikt no turienes projām.

Tas necik pārliecino�i vis neizklausās, Hens paziņoja.

Karda skatiens tie�ām likās nepārliecino�s. Vi�ņam sekoja Mara D�eida. Viņai ir tendence� hm, fl'av vērts teikt to, kā nav. Patiesībā viņa ļoti vēlas Lūkasu nogalināt.

Hens satraukti uzlūkoja Lendo. Kāpēc?

Kards pa�ūpoja galvu. To es nezinu.

Kādu mirkli istabā valdīja klusums. Kā viņ� te nokļuva? Lendo pavaicāja.

Ka jau sacīju, tā bi ja nejau�ība, Kards attei�ca. Nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ. Marai tā nebija nejau�ība. Viņa mūs aizveda tie�i pie bojātā kuģa.

Kādā kārtā?

Arī to es nezinu. Kards īgni uzlūkoja He�nu. Nemaz nevaicājiet, mēs viņa kuģi nesabojā�jām! Viņ� bija padarījis nelietojamus abus dzinē�jus, bēgdams no impēristu zvaig�ņu iznīcinātāja. Ja mēs nebūtu viņu atvilku�i �urp, patlaban viņ� noteikti jau būtu miris.

Nevis klīstu apkārt pa me�u kopā ar tādu perso�nu, kura grib viņu nogalināt! Hens sacīja. Tie�ām, jums ir lieli nopelni!

. Karda īgnais skatiens kļuva vēl īgnāks. Imperiā�li meklēja Debesbraucēju, Solo. Viņ� tiem ir ļoti va�jadzīgs. Ja pamanījāt tādu sīkumu, tad es viņu tiem neizdevu.

-Tāpēc, ka viņ� jau bija aizmucis?

DebeSbraucējs varēja izmukt tāpēc, ka tika ie�vietots �ajā noliktavā, Kards atbildēja. Un viņ� ti�ka �eit ievietots tāpēc, ka es negribēju, lai tas pagadītos ceļā impēristiem, kad tie negaidot ieradās.

Kards uz mirkli apklusa. Jūs dro�i vien pamanī�jāt arī to, viņ� klusi piemetināja, ka es tiem neiz�devu arī jūs abus.

Hens lēnām nolaida ieroci. Protams, ka tas, ko na�matēvs teica, stāvēdams stobra galā, nebija nopietni ņemams, bet lakts, ka viņ� tie�ām nebija izdevis sa�vus viesus impēristiem, bija spēcīgs arguments viņa labā.

Pareizāk sakot, viņ� tos vēl nebija nodevis. Ta�u stāvoklis ikbrid varēja mainīties. Mēs gribam pār�baudīt Lūkasa lidaparātu, Hens noteica.

Protams, ka jūs to varat, Kards atļāva. Lai gan es jums ieteiktu neiet turp ātrāk par rītrītu. Mēs novietojām to dziļi me�ā, vēl tālāk, nekā jūsu kuģi. Un tumsā tur noteikti lodā zvēri.

Hens mirkli �aubījās, pēc tam pamāja. Ja Kards būtu paredzējis.Lūkasam kaut ko nodarīt, tad viņ� noteikti bija pavēlējis nodzēst visu informāciju, kāda vien atrodama X klases lidaparāta datoros. Da�as stundas neko nemainīs. Lai notiek. Ko vēl mēs va�rētu darīt Lūkasa labā?

Kards pakratīja galvu, Henā neskatīdamies. Pat�laban mēs viņam neko nevaram palīdzēt. Me�ā klīst vornskri, bet di�admirālis vēl ir orbītā. Ja nu vienīgi rīt..: Viņa drūmā seja �ķita noskaidrojusies. Bet pa to laiku� vakariņas noteikti jau ir galdā. Ja jūs gribētu man sekot�

Hologrāfisko mākslas darbu galerija bija nespodri apgaismota, tajā atkal bija mainījusies ekspozīcija, un �ajā reizē kolekci ju veidoja savstarpēji visai līdzī�gi liesmaini veidojumi, kas likās pulsējam un mai�nām formas. Pelleons uzmanīgi virzījās uz' priek�u, līkumodams starp pjedestāliem. Iedams viņ� tos no�pētīja, klusībā prātodams, no kurienes kolekcija nā�kusi. Vai atradāt viņus, kaptein? Trouns noprasī�ja, kad Pelleons ienāca displeju dubultapļa vidū.

Pelleons apstājās. Baidos, ka ne, ser. Mēs cerē�jām, ka līdz ar nakts iestā�anos mēs varēsim sekmī�gāk darbināt sensorus. Ta�u tie nespēj izlauzties cauri metālisko koku jumolam.

Trouns pamāja. Un kā ar to ziņojumu, ko mēs pārtvērām ap saules rietu?

Apstiprinājās tikai tas, ka �is ziņojums tika raidīts no katastrofas vietas netālu no turienes, kur nokrita abi kuģi, Pelleons sacīja. Ta�u tas bija pārāk īss, lai �o vietu noteiktu precīzi. �ifrs bija tāds savāds mēs nespējām to atkodēt. Mūsu cilvēki pie tā strādā.

Es ceru, ka viņi jau izmēģināju�i visus mums zi�nāmos dumpinieku �ifrus?

Jā, ser, jūs ta�u pavēlējāt.

Trouns domīgi pamāja. Mēs noteikti kaut ko sa�gaidīsim, kaptein. Kamēr viņi vēl ir me�ā� Vai jūs iz�darījāt kādus aprēķinus par viņu iespē jamo mar�rutu?

Viņiem nav diezcik liela izvēle, Pelleon� norū�ca, brīnīdamies par to, kāpēc viņus tik ļoti ieinteresē�jis �is notikums. Tuvākā vieta ir pilsēta, kas saucas Hiļjardsiuja. Tā atrodas pie me�a, un taka, pa kuru tie virzās, ved tie�i turp. Simt kilometru rādiusā tā ir vienīgā apdzīvotā vieta. Tiem līdzi ir tikai viena uz�kabe ar pirmās nepiecie�amības priek�metiem. Viņi noteikti iznāks no me�a tie�i tur.

Tas būtu lieliski, Trouns pamāja. Es vēlos, lai jūs sagatavojat trīs kaujinieku grupas un norīkojat �ajā vietā novērotāju posteni. Lai tūlīt tiktu izsūtīts kuģis!

Pelleons samirk�ķināja acis. Kaujiniekus, ser?

Kaujiniekus gan, Trouns atbildēja, pievērsies vienai no tiesmveidīgajārn skulptūrām. Un labāk pievienojiet arī nelielu motorizētu vienību.

Jā, ser, Pelleons piesardzīgi noteica. Viņu rīcī�bā nebūt nebija tik daudz kaujinieku, lai tie varētu at�ļauties norīkot tos tik nonozīmīgā uzdevumā kā kon�trabandistu izspiego�ana�

Kards mums meloja, Trouns turpināja, it kā lasītu Pelleona domas. Lai kas tur �opēcpusdien notika, tā nebija seko�ana parastam zaglēnam. Bet man gribētos uzzināt, kas īstenībā tur notika.

Es� nezinu, vai spēju izekot jūsu domām, ser.

Viss ir ļoti vienkār�i, kaptein, Trons noteica, runādams tādā tonī, kādā mēdza runāt vienmēr, kad nācās izskaidrot vienkār�as lietas, kuras būtu pa�as par sevi saprotamas. Tas pilots, kur� vajāja pirmo kuģi, operācijas laikā netika ziņojis par panākumiem. Neviens no Karda bāzes ar viņu nesazinājās. To mēs dro�i zinām, jo būtu pārķēru�i jebkurus ziņojumus. Nebija atskaites par operācijas norisi, radio klusēja. Admirālis uzlūkoja Pelleonu. Kas no tā izriet, kap�tein?

Lai kā tas būtu, Pelleons lēni ierunājās, kon�trabandisti nevēlējās, lai mēs kaut ko uzzinātu. Lūk, tas� viņ� nogrozīja galvu, varētu būt aizdomīgi. Es tie�ām nezinu, ser. Tur iespējams daudz kas tāds, ko viņi nevēlētos atklāt cilvēkiem no malas. Galu ga�lā, tie ta�u ir kontrabandisti!

Patiesi, Trouna acis iemirdzējās. Un tagad apdomājiet laktu, ka �is Kards atteicās pieņemt māsu uzaicinājumu pievienoties mums Debesbraucēja meklējumos� bet �opēcpusdien viņ� neviļus iztei�cās, ka �ī meklē�ana jau ir beigusies� Admirālis sarauca uzacis. Ko tas liek secināt, kaptein?

Pelleons juta, ka viņam atkaras �oklis. Jūs gribat sacīt� ka tajā pirmajā kuģī bēga Debesbmucējs?

Tas ir interesants pieņēmums, vai ne? Trouns piekrīto�i novilka. Lai gan izklausās mazliet netica�mi, to es atzīstu. Tomēr man sāk �ķist, ka tādu versiju būtu vērts pārbaudīt.

Jā, ser, Pelleons ielūkojās pulksteni un ātri iz�darīja aprēķinus. Ta�u, ja mēs paliksim te, lai novē�rotu viņu izrīcības, nāksies atlikt uzbrukumu Slais Vēnai.

Mēs uzbruksim Slais Vēnai, Trouns neizdibi�nāmi novilka. Mūsu uzvaro�ā kampaņa pret dumpi�niekiem sāksies tie�i tur, un es netaisos mainīt savus tālejo�os nodomus. Ne Debesbraucēja, ne kāda cita dēļ. Admirālis norādīja uz liesmu skulptūrām vis�apkārt. Slais Vēnas māksla skaidri norāda uz lietu virzību. viņ� noteica. Tā ir cikliska virzība uz pārmaiņām, un es gribu dot tiem triecienu vārīgākajā vielā. Mēs dosimies uz �o tik�anos kaujas kuģī ar dro�u aizsardzības programmu, tikko būs nosūtīti kaujinieki un motorizētās vienības. Ar trim kaujinie�ku vienībām vajadzētu pietikt, lai tiktu galā ar Debes�braucēju. ja viņ� tie�ām tur būtu.

Viņa skatiens urbās Pellcona sejā. Un arī ar Kar�du, admirālis klusi piebilda, ja izrādītos, ka viņ� ir nodevējs.

Debesu jumā virs galvas jau sāka izbālēt pēdējās tum�zilās nokrāsas paliekas, atdodot vietu melnai bezgalībai, izņēmusi no pirmās nepiecie�amības priek�metu kastes lukturi, Mara noregulēja fā gais�mu vismazākajā intensitātē. Nolikusi lukturi zemē, Mara noslīga tam līdzās pie kāda liela koka stumbra. Viņai atkal bija sākusi smelgt kuģa avārijas laikā sastieptā potīte. Mara ļoti priecājās atbrīvot to no svara.

Debesbraucējs jau bija izstiepies da�u metru attā�lumā, viņpus gaismekļa. Viņ� bija nolicis galvu uz savas salocītās jakas, bet uzticīgais droids palika stā�vam viņam blakus. Mara iedomājās, ka Lūkass var�būt uzminējis, kas noticis ar viņas potīti, ta�u nesāka prātot par �o jautājumu. Viņa bija pārcietusi daudz smagākus ievainojumus, neļaudama tiem sevi nokau�sēt.

�ī vieta man atgādina Endoru, Debesbraucējs klusi ierunājās, kamēr Mara ierīkojās sēdus, ielikda�ma sev klēpi ierOci un atstādama "pa ķērienam lāzerzizli. Me�s pa nakti vienmēr �ķiet brīnum rosīgs.

Jā, tajā ir gan rosība, Mara norūca. Te ir daudz nakts dzīvnieku. Arī vornskri.

Savādi, viņ� nomurmināja. Karda pieradinā�tie vornskri pēcpusdienā jutās diezgan modri.

Mara uzlūkoja Debesbraucēju. Viņa likās mazliet pārsteigta par to, ka viņ� to pamanījis. Patiesībā tie arī brīvībā lielāko daļu laika ir nomodā, tikai �ad un tad nosnau�as, Mara atteica. Es tos dēvēju par nakts plēsējiem, jo tic lielākoties medī naktīs.

Debesbraucējs apdomāja dzirdēto. Varbūt mums būtu labāk iet uz priek�u naktī? viņ� ieminējās. Tie tik un medīs mūs gan dienu, gan nakti. Bet tad mēs vismaz būsim nomodā un spēsim pretoties, kad tie taps bīstami!

Mara pa�ūpoja galvu. Nav vērts tā nopūlēties. Mums jāredz zeme tik tālu, cik vien iespējams, lai kaut kur neickultos. Turklāt �ajā me�ā visur ir mazi klajumiņi.

Un tajos no orbītā eso�a kuģa būtu viegli pamanīt jebkādu gaismas staru, Lūkass papildināja. Tiesa. Kā �ķiet, jūs par �o vietu daudz ko zināt.

Tā ir, pietiktu kādam uzmanīgam pilotam lidot pāri, urrtas tūlīt pamanītu uguntiņu, -.Mara norūca. Lūkasam bija taisnība, protams. Mara to apzinājās, atkal atspiezdama muguru pret raupjo koka stumbru. Pazīsti savu teritoriju! tas bi ja visupirmais likums, ko viņa bija mācīta atcerēties. Tāpēc pirmais, ko Mara uzsāka, iestājusies Karda organizācijā, bija apkārtnes iepazī�ana. Viņa izpētīja visas apkaimes kartes, arī me�u un bāzes teritoriju, devās ilgās pa�staigās gan dienu, gan nakti, lai iepazītu �īs vietas un tajās dzirdamās skaņas. Viņa bija uzmeklējusi un no�medījusi vairākus vornskrus un citus plēsoņas, lai iz�pētītu iespējas, kā vieglāk* tos pieveikt. Mara iedo�mājās izpētīt arī augu pasauli, kopā ar kādu no Kar�da padotajiem veikdama biotestus, lai noteiktu, kuri augi ir ēdami un kuri nav. Mara bija ievāku�i infor�māciju arī par apdzīvotajām vietām ārpus me�a, uz�zinājusi kaut ko par to iedzīvotājiem un lokālo poli�tiku. Viņa pat bija da�ādās vietās izdarījusi līdzekļu noguldījumus, kuri tai vajadzības gaidījumā būtu pieejami.

Mara vairāk par jebkuru citu no Karda organizāci�jas bija piemērota izdzīvo�anai �ādos ekstrēmos ap�stākļos. Tad kāpēc viņai tā gribējās tikt atpakaļ?

Ne jau Karda dēļ par to Mara bija pārliecināta. Par visu, ko tas bija darījis viņas labā gādājot tai -darbu, stāvokli un visu citu Mara bija atmaksājusi, cītīgi strādājot un labi kalpojot. Viņa nebija Karda parādniece tāpat kā Kards nebija viņas parādnieks. Tai nebūtu grūti attaisnoties, ja nāktos sniegt pa�skaidrojumus par bēgo�ā kuģa medībām, viņa ap�stiprinātu, ka darījusi to arī Karda dēļ, ne tikai savās interesēs.'Ja Kards pamanīs, ka di�admirālis apskai�ties, tam neviens nevar aizliegt vēl �opa�nakt kopā ar savu darbinieku grupu atstāt Mirkru un nozust kādā no tiem daudzajiem caurumiem, kurus tas sev ierīko�jis visā galaktikā, glu�i kā �urku alas.

Problēma ir tāda, ka viņ� to nedarīs. Sēdēs tepat, sūtīdams meklētājus un gaidīdams Maru kamēr vi�ņa iznāks no me�a. Pat tad, ja Mara nekad vairs no turienes neiznāktu. Un arī tad, ja ar tādu rīcību viņ� izvestu no pacietības Trounu.

Mara sakoda zobus. Viņas acu priek�ā rēgojās at�baido�a aina Kards kamerā pie sienas, bet tam pretī pratinātājdroids. Jo viņa ta�u pazina Trounu, zināja par di�admirāļa neatlaidību un nepacietību. Admirālis nogaidīs un vēros, varbūt sūtīs kādu citu, lai to dara viņa vietā, un pārbaudīs itin visu, ko tam teicis Kards.

Tad, ja neviens no abiem ne Mara, ne Debesbraucējs neiznāktu no me�a, admirālis nonāktu pie kāda nepareiza secinājuma. Un varētu aizraut Kardu uz kādu no savām imperiāliem tik pierastajām prati�nā�anām, kur ar viņu nodarbotos profesionāļi un galu galā uzzinātu, kas ir bi jis tas bēglis.

Tādā gadījumā Impērijas admirālis nolemtu Kar�du nāvei.

Turpat netālu droids sagrozījās un klusi iepogojās. Kā �ķiet, Artū ir kaut ko pamanījis, Debesbrau�cējs paziņqja, pasliedamies uz elkoņiem.

����� Bez jokiem! Mara iesaucās. Viņa pacēla lāzcrzizli, mērķēdama uz ēnu, kuru tā jau bija manījusi zogamies tuvāk, un uz�ķīla staru.

Vornskrs stāvēja gaismas lokā, ar priek�ķepām iecirties zemē. Tā pātagai līdzīgā aste bija stīvi izslieta. Tagad aste sakustējās lēnām vicinādamās aug�up un lejup. Vornskrs nepievērsa gaismai nekādu uzma�nību un turpināja lavīties uz Debesbraucēja pusi.

Mara ļāva tam paspert vēl divus soļus, pēc tam ie��āva tam galvā.

Briesmonis sabruka zemē, tā aste vēl reizi kram�pjaini noraustījās un sastinga. Mara pārbaudīja apkār�tni, pagaismodama ar lāzera staru, pēc tam izslēdza to. Tomēr ir labi, ka pie mums ir droids ar saviem sensoriem! viņā sarkastiski noķiķināja, vērdamās pustumsā.

-Jā, es gan neteiktu, ka mums bez viņa nekādas briesmas nedraudētu! Debesbraucējs atteica. Pa�teicos.

Nav par ko, viņa norūca.

Iestājās īss klusumbrīdis. Vai tad Karda pieradi�nātie zvēriņi ir no citās sugas? Debesbraucējs ap�jautājās. Vai tiem ir nocirstas astes?

Mara pustumsā uzlūkoja viņu. Par spīti visam, vi�ņa juta prdt to zināmu cieņu. Nebija daudz tādu vīrie��u. kuri, aplūkodami būrī ieslodzītus vornskrus, būtu pamanīju�i tik sīkas detaļas. Pēdējais minējums ir pareizais, viņa atbildēja. Tie vicina astes kā pāta�gas, ja kādam trāpa, tas ir visai sāpīgi, turklāt to spal�vu klāj indīgi tauki. Kards negribēja, lai viņa ļaudis staigātu apkārt ar rētām no �īm astēm. Vēlāk mēs at�klājām, ka līdz ar astes zaudē�anu vornskrs lielā mērā zaudē ari niknumu un agresivitāti.

Tie likās glu�i rāmi un pieradināti, Lūkass pie�krita. Pat draudzīgi noskaņoti.

Pret Debesbraucēju gan tie nelikās draudzīgi no�skaņoti, Mara atcerējās. Arī �oreiz vornskrs nelikās par Maru ne zinis, bet devās tie�i pie Debesbraucēja.

Vai tā būtu sagadī�anās? Tie tādi arī ir, viņa skaļi noteica. Reizumis Kards ir domājis par to, ka varē�tu tos pārdot kā apsardzei piemērotus dzīvniekus. Ta��u vēl netika izpētījis iepējamo tirgu. Paklau, jūs varat tam ieminēties arī par mani, Debesbraucējs noteica. Tā kā es tagad esmu skatījies vornskram. tie�i zobos, tad varu sticīt, ka laupītājs noteikti negri�bētu tikties ar tādu zvēru aci pret aci.

Viņa sa�ķobīja lūpas. Jums derētu pie tiem pie�rast, Mara piemtināja. Līdz me�a malai vēl tāls ceļ� ejams.

Es zinu. Debesbraucējs atkal atlaidās zemē. Lai�mīgā kārtā jūs esat lieliska �āvēja.

Viņ� apklusa. Laikam grasījās laisties miegā� un domāja, ka Mara darīs to pa�u.

"Vai viņ� atceras, ka es vēlos to iznīcināti" Mara sardoniski iedomājās. Viņa iebāza roku kabatā un iz�vilka tūbiņu ar pa�aizsardzības preparātu. �is līdzek�lis varētu ātri vien veiksmīgi iznīcināt nevēlama cil�vēka veselību, bel �eit, pielietojot to da�u metru attā�lumā un miegā, tā tiktu izpostīta vēl ātrāk.

Mara nogaidīja, tūbiņu rokā turēdama. Pieri rauk�dama. viņa vērās Lūkasā. Viņa aizmiegtajās acīs un mierīgajā, �ķietami nekādu rūpju nemāktajā sejā. Tas Marai �ķita dīvaini ja vispār kādam būtu iemesls satraukties un ba�īties, tad tas ir Debesbraucējs. Viņ�, kuram bija atņemtas visas d�edija mākas, uz isalamiru planētas, notverts tādā me�ā, kuram tas nezināja pat nosaukumu. Kopā ar viņu, kad imperiāli un vornskri lo�ņāja apkārt, meklēdami izdevību viņu nogali�nāt� Patiesībā viņam vajadzēja gulēt ar vaļējām acīm un mocīties adrenalīna pieplūdumā�

Iespējams, ka viņ� nelikās ne par ko zinis, varbūt cerēja, ka Maras uzmanība atslābs. Ja Mara būtu viņa vietā un abi atrastos mainītās lomās, tad dro�i vien kaut ko tādu izmēģinātu.

Bet varbūt viņā bija vēl kas vairāk, nekā tūlīt bija iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci. Kaut kas vai�rāk. nekā tikai slavens uzvārds, politiķa stāvoklis un d�edija triki?

Maras mutes sakniebās, viņas pirksti noslīdēja pār gaismas zobenu, kas karājās tai pie jostas. Jā, pro�tams, noteikti bija vēl kaut kas vairāk. Lai kas notika, lai kādas bija briesmīgās �i piedzīvojuma beigas un postījumi, viņu nebija glābu�i tikai d�edija triki. Tas bija kaut kas cits. Un �o kaut ko Mara gribēja no viņa izdabūt pirms tam, kad pienāks beigas.

Mara norija stimulējo�u tableti no sava medika�mentu krājuma, kļūdama vēl apņēmīgāka. Ne, vornskri nenogalēs Lūkasu Debesbraucēju. Arī imperiāli ne. Kad pienāks laiks, to izdarīs viņa pati. Tās bija viņas tiesības, viņas privilēģija un pienākums.

Iekārtojusies ērtāk, atspiezdama muguru pret koka stumbru, viņa sagatavojās pārlaist nakti.

Me�a naksnīgās skaņas iztālēm bija tik tikko sa�klausāmas, tām pievienojās arī citas no ēkas viņam aiz muguras. Kards iebaudīja dzērienu no sava kausa, vērdamies tumsā un juzdams, ka nogurums liec lejup plecus kā nekad agrāk.

Vienā pa�ā dienā visa viņa dzive bija sagriezusies otrādi.

Drangs, kas atradās viņam līdzās, pacēla galvu un pagrieza to pa labi. Nāk kompānija? Kards apvaicājās, vērdamies �ajā virzienā. Uz viņa pusi nāca kāds stāvs, tik tikko saskatāms nespodrajā zvaig�ņu gaismā. Kard? viņu klusi pasauca Eivza balss.

Es tepat esmu, Kards atsaucās. Paņem krēslu un pievienojies man.

Kārtībā, Eivzs atteica, pienākdams viņam klāt, un apsēdās zemē, kājas sakrustojis. Man nācās steigties atpakaļ uz centrāli, viņ� sacīja. Un vēl nāksies tur atgriezties.

Noslēpumains ziņojums?

Jā. Netieku gudrs, ko Mara ar to domājusi.

Nezinu vis, Kards novilka. Varbūt kaut ko īpa�i gudru.

Iespējams, Eivzs piekrita. Tikai ņemiet vērā, ka mums jābūt pietiekami attapīgiem, lai viņas ziņo�jumu at�ifrētu.

Kards pamāja. Vai Solo un Kclrisicns jau noli�ku�ies gulēt?

Viņi devās atpakaļ uz savu kuģi, Eivzs sacīja. Viņa balss izklausījās pikta. Domāju, ka viņi mums neuzticas.

�ādos apstākļos mēs nevaram uz tiem ļaunoties, Kards pastiepa roku, lai pakasītu Draugam galvu. Var�būt rīt, pieaicinot talkā Debesbraucēja datoru, mums iz�dosies at�ifrēt ziņojumu un pārliecināt tos, ka esam viņu pusē.

Jā. Bet vai esam?

Kards sa�ķieba lūpas. Mums vairs nav izvēles, Eivz. Viņi ir mūsu viesi.

Eivzs nopūtās. Tas di�admirālis gan par-to neju�tīsies laimīgs.

Kards paraustīja plecus. Viņi ir mūsu viesi, tas atkārtoja.

Viņ� manīja, ka tumsā arī Eivzs parausta plecus. Viņ� saprata. Eivzs noteikti saprata namatēva pienā�kumus. Viņ� nebija tik nīgrs kā Mara, kura gribēja, lai Kards sūta "Vanagu" projām.

Lai gan tagad Kards vēlējās, kaut būtu viņu uz�klausījis. Viņ� tie�ām no�ēloja, ka nav tai paklausījis.

Es gribu, lai tu rīt no rīta izsūti meklētāju brigā�di, viņ� sacīja Eivzam. Iespējams, ka tas būs vel�ti, viss var notikt, bet mums tomēr vajadzētu pamēģināt.

Kārtībā. Vai mēs esam ņēmu�i vērā iespēju, ka imperiāli varbūt mūs uzmana?

Kards saviebās. Es �aubos, vai viņi vēl �eit kaut ko meklēs. Tas pavadonis, kur� pirms stundas pameta zvaig�ņu iznīcinātāju, gan likās aizdomīgs tāds kā uzbrukumam sagatavots. Varam iedomāties, ka viņi varbūt dosies uz Hiljardsitiju un tur gaidīs, kad parā�dīsies Mara un Debesbraucējs.

Izklausās sakarīgi, Eivzs noteica. Bet kas notiks, ja mēs pirmie nedabūsim tos rokā?

Tad mums laikam nāksies atņemt viņus tiem kaujiniekiem. Ļauj padomāt vai tev ir tik daudz cil�vēku, lai varētu to paveikt?

Eivzs tikko manāmi pavīpsnāja. To būtu viegli izdarīt. Esmu aprunājies ar vīriem, un varu sacīt, ka viņi dro�i vien būs ar mieru doties turp un pārķert tos abus. Debesbraucējs tomēr ir dumpinieku varonis, vi�ņu visi pazīst, da�i pat iedomāju�ies, ka ir viņam pa�rādā par atbrīvo�anu no D�eba.

Es zinu, Kards drūmi nomurmināja. Mums var sagādāt problēmas arī �is entuziasms. Jo tad, ja mums tie�ām neizdosies atbrīvot Debesbraucēju no imperiāliem� mēs nedrīkstam pieļaut, ka tie viņu dabū rokā dzīvu.

Kardam līdzās ēnā iestājās ilgāks klusuma brīdis. -Saprotu, Eivzs beidzot ļoti klusu noteica. Ta�u Trouna aizdomas nemitēsies nekādā gadījumā, ja reiz tās ir modinātas.

Labāk tikai aizdomas, nekā neapgā�ams pierādī�jums, Kards nomurmināja. Vislabāk būtu, ja mums izdotos viņus pārķert, kamēr tie vēl ir me�ā.

Eivzs pa�ūpoja galvu. Tas viss man nepatīk.

Man arī ne. Bet mums jābūt gataviem uz visu.

Skaidrs. Eivzs vēl kādu mirkli sēdēja klusē�dams. Pēc tam, smagi nopūties, viņ� piecēlās. La�bāk do�os atpakaļ un apskatī�os, vai Gents ir guvis kādus panākumus, �ifrējot Maras ziņojumu.

. Pēc tam liecies uz auss, Kards ieteica. Rīt būs grūta diena.

Tie�ām. Ar labunakti.

Eivzs devās projām, un gaisu atkal pildīja me�a klusās skaņas. �īs skaņas nozīmēja daudz tiem. kuri tās izdvesa, bet neko daudz nenozīmēja viņam.

Nenozīmīgās skaņas�

Viņ� jutās piekusis un purināja galvu. Ko gan Ma�ra domāja, sūtīdama to neizprotamo ziņojumu? Vai varbūt tas bija vienkār�s, tikai vajadzēja apjēgt, kā to varētu at�ifrēt viņ� pats vai kur� katrs?

Lēdija, kura alla� tik lietpratīgi spēlēja kārtis, var�būt viltībā pārspējusi pati sevi?

Kaut kur netālu ierūcās vornskrs. Sē�ot pie Karda krēsla, Drangs pacēla galvu. Tavs draudziņ�? Kards maigi noprasīja. Viņ� ieklausījās. Pēc brītiņa pirmā rūcienam atsaucās vēl otrs vornskrs. Pirms pieradinā�anas arī Sturms un Drangs bija tikpat me�onī�gi zvēri�

Tie�i tāpat kā Mara, kad Kards bija viņu paņēmis pie sevis. Viņ� prātoja, vai �o sievieti vispār jebkad izdosies tamlīdzīgi pieradināt.

Vēl viņ� prātoja, vai tā atrisinās �o problēmu, pir�mā nogalinādama Debesbraucēju.

Rūkoņa atskanēja atkal, jau tuvāk. Ejam, Drang, viņ� uzrunāja vornskru, celdamies kājās. Mums laiks iet iek�ā.

Viņ� apstājās pie durvīm, pēdējoreiz pavērās uz me�a pusi, melanholiski nodrebinājās un iedomājās, ka �is izjūtas ļoti līdzinās bailēm. Nē, admirālis tie��ām nejutīsies laimīgs par notiku�o. Viņ� vispār ne�kad nebūs laimīgs.

Tā vai citādi, Kards zināja, ka viņa dzīve drīz būs beigusies.

Istabā bija glu�i tum�s, vienīgi kopā ar vēso nakts vēsmiņu tik tikko saklausāmas nakts skaņas plūda iek�ā pa logu. Vērodama aizkarus, Lea ar sasvīdu�u roku saķēra savu ieroci un prātoja, kas gan varēja vi�ņu pamodināt.

Lea tā gulēja vairākas minūtes. Sirds krūtīs strau�ji pukstēja. Ta�u neko nemanīja. Nekādu skaņu, ne arī kustību nekādu draudu, ko spētu uztvert viņas trenētās maņas. Tikaj dīvaina sajūtā kaut kur dziļi pa�os viņas būtnes dziļumos. Viņa �eit vairs nejutās dro�i.

Lea dziļi ieelpoja, uzmanīgi izpūta elpu un turpi�nāja klausīties. Tā nebija �ejienes iedzīvotāju vaina �ajā reizē viņa tos nekur nevarēja vainot. Namatēvi pirmajās dienās bija neticami modri, viņu pavadīja kāds ducis vūkiju miesassargu, bija vēl citi brīvprātī�gie apsargi, kuri grozījās viņai apkārt un meklēja to citplanētieti, kuru tā bija pamanījusi pirmajā dienā. Tas viss tika organizēts ātri, veikli un efektīvi, pār�baudes bija ļoti pamatīgas tādu organizāciju Lea i bija reti gadījies redzēt pat dumpinieku Alianses rin�dās.

Ta�u dienas pagāja, neviens neatrada nekādas pē�das no citplanētie�a, un uzmanība pamazām atslāba. Pa �o laiku bija sāku�as ienākt arī negatīvas atbildes no citām Ka�ikas pilsētām, kuras bi ja pārlūkotas, un pēc tam ducis miesassargu saruka līdz trim.

. Un tagad pat tie trīs bija projām atgriezu�ies, pie . ikdienas nodarbībām un pienākumiem. Leai palika ti�kai Cūbeka, Ralra un Salporins, kuri to sargāja.

Tā bija klasiska stratēģija. Gulēdama viena pati tumsā, bruņojusies tikai ar iek�ējo redzi, Lea to sa�prata. �īs būtnes kā cilvēki un vūkiji nespēja uz�turēt pastāvīgu modrību, ja tuvumā nebija saskatāms ienaidnieks, pret kuru �o modrību vērst. Pret �o ten�denci viņi jau bija cīnī ju�ies Alianses rindās.

Glu�i tāpat viņiem bija nācies cīnīties pret bie�i sastopamo nāvējo�o inerci, kura lika cilvēkam ilgi palikt vienā vietā.

Lea samirk�ķināja acis, jo viņu bija sāku�as vajāt atmiņas par briesmām, kas uzglūnēja Hotā. Viņiem abiem ar Cūbeku vajadzēja doties projām no �ejienes jau pirms divām dienām. To Lea zināja. Varbūt vaja�dzēja vispār pamest Ka�iku. �ī vieta bija kļuvusi pā�rāk pazīstama, pārāk ērta prāts vairs neraizējās par dro�ību un nesaskatīju apkārt notieko�o. Viņa redzēja tikai kaut ko no visa un aizpildīja trūksto�o ar atmi�ņām. Tā bija tāda kā psiholoģiska vājuma izpausme, kuru gudrs ienaidnieks varēja izmantot, ja būtu iepa�zinis viņas dienās kārtību.

Bija pienācis laiks �o dienas kārtību lauzt.

Viņa ielūkojās pulkstenī uz naktsgaldiņa un ātri aprēķināja. Bija apmēram stunda pirms rīta ausmas.

Tepat ārpusē stāvēja lifts ja viņa un �ūbeka dotos projām tūlīt, viņi sasniegtu "Dāmas Laimi" jau ap saules lēktu. Pa pusei piecēlusies sēdus, Lea pasnie�dzās pāri gultai, nolika ieroci uz naktsgaldiņa un sa�tvēra mikrofonu.

Tajā brīdī no tumsas pasniedzās dzīslaina roka un satvēra viņas delnu.

Leai nebija laika domāt, ta�u pirmajā pussekundē neradās tāda vajadzība. Lai gan viņas prāts likās kā paralizēts pēk�ņā uzbrukuma dēļ, tūlīt sāka iedarbo�ties parastie pa�aizsardzības refleksi. Lea, atrauda�mās no uzbrucēja, pagriezās un atspērās ar labo kāju pret guļvietu, no visa spēka sperdama ar kreiso.

Kāja atdūrās pret kaut ko cietu dro�i vien bru�ņām. Ar brivo roku sniegdamās atpakaļ, Lea saķēra spilvena stūri un svieda spilvenu neskaidri saskatā�mās sve�inieka galvas virzienā.

Gaismas zobens atradās zem spilvena.

Jā�aubās, vai uzbrucējs to pamanīja. Viņ� saķēra spilvenu un lūkoja to aizsviest, kad istabu jau apgais�moja zobens. Lea paspēja saskatīt lielas, melnas acis un atkāru�os �okli, pēc tam gaismas svēdra pārcirta uzbrucēju uz pusēm.

Tvēriens ap viņas roku pēk�ņi atslāba. Noliku�si zobenu, Lea piecēlās no gultas un aplūkoja is�tabu.

Bet �ajā brīdī Leas rokas locītavu ķēra spēcīgs si�tiens, un zobens aizlidoja pa gaisu. Lidojumā tas no�dzisa un nokrita tumsā.

Lea nostājās kaujas stājā, lai gan jau saprata, ka viss velti. Pirmo uzbrucēju laikam maldināja upura �ķietamā bezpalīdzība, bet otrais noteikti bija izdarī�jis pareizos secinājumus. Lea vēl nebija paguvusi pagriezties pret nākamo uzbrucē ju, kad viņas roka at�kal tika saķerta un piespiesta pie muguras. Otra uz�brucēja roka aizspieda tai muti, aiz�ņaudzot kaklu. Nez kāpēc tas apvija ar vienu kāju viņas ceļus lai�kam jau tāpēc, lai viņa nevarētu spert. Tomēr Lea mēģināja spert, pūlēdamās atbrīvot kaut vai vienu kā�ju. Ar brīvās rokas pirkstiem viņa centās trāpīt uzbru�cēja acīs. Lea juta uz sava kakla karstu elpu un pama�nīja arī adatām līdzīgus asus zobus. Tad pēk�ņi uz�brucēja ķermenis atslāba.

Un viņa glu�i vienkār�i bija brīva.

Lea apcirtās, lai stātos pretī uzbrucējam, pulēda�mas atgūt, līdzsvaru, jutās izbrīnījusies par �o piepe�o atbrīvo�anos un netika gudra, kādu spēli uzbrucējs tagad spēlē. Lea izmisīgi centās pustumsā kaut ko saskatīt, lai noteiktu iero�a atra�anās vietu, jo uzbru�cējs noteikti tagad mērķēja uz viņu�

Ta�u iero�a nebija. Uzbrucējs tikai stāvēja ar muguru pret durvīm, iepletis rokas, itin kā aizsargā�damies un pūlēdamies nekrist. Mulari�asn! tas no��ņāca klusā un bailīgā balsī. Lea spēra soli uz priek��u, prātodama, vai nevarētu nokļūt līdz logam, kamēr tas vēl nav sagatavojies uzbrukt no jauna.

Ta�u uzbrukums nesekoja. Aiz citplanētie�a mu�guras atsprāga durvis, un pa tām rēcot iebrāzās �ūbe�ka.

Uzbrucējs nepagriezās. Viņ� vispār nekustējās no vietas. Vūkijs metās tam klāt un ar masīvajām rokām satvēra tā kaklu.

Nenogalini viņu! Lea iesaucās.

�ie vārdi laikam pārsteidza viņu pa�u tikpat ļoti kā Cūbeku. Ta�u vūkija reakcija bija ātra. Palaidis vaļā citplanētie�a rīkli, viņ� ar savu smago roku zvēla tam pa ausi.

Zvēliens aizlidināja sve�o pāri istabai, tas atsitās pret sienu, noslīdēja zemē un palika tur guļam.

Nāc! Lea uzsauca, pārveldamās pāri gultai, lai uzmeklētu savu gaismas zobenu. Varbūt te ir vēl vairāki!

Vairrāk nav! vūkija balss norūca. Lea pavērās turp un ieraudzīja Ralru, kur� bija iestājies durvīs. Arr tiem trrim mēs jau tikām galā!

Vai ar visiem? Lea noprasīja, pasperdama soli viņam tuvāk. Vūkijs joprojām palika stāvam, atspie�dies pret stenderi.

Vrņ� bija smagi atspiedies pret to piepe�i Lea saprata.

Jūs esat ievainots! viņa iesaucās, ieslēgdama gaismu un aplūkodama vūkiju. Nekādu redzamu ie�vainojumu nebija. Kas tas bi ja par ieroci?

Apdullinā�anas ierice, vūkijs paskaidroja. Klusss ierrocis, bet ar to tika mērrķēts pārāk zemu, lai trrāpītu vūkijam� Esmu tikai nedaudz �ļaugans. Viņi ievainoja Cū�beku!

Lea izbrīnījusies uzlūkoja Cūbeku. Un tikai tagad ieraudzīja, ka Cū torsu rotā neliels, brūngans planku�miņ�. Cū! viņa izdvesa, pasperdama soli uz to pusi.

Cū atmeta ar roku, nepacietīgi ierūkdamies. Vi�ņam taisnība. Ralra noteica. Mums jātiek ārrā no �ejienes, kamēr vēl nav sācies nākamais uzbru�kums!

Ārpusē kāds vūkijs iekaucās, tā izziņodams trauksmi. Nākamā uzbrukuma nebūs, Lea ierunā�jās. Viņus dro�i vien ir pamanīju�i, pie �is mājas tū�līt saskries veseli bari vūkiju.

Pie �īs mājas ne". Ralra nomurmināja. Viņa balss skanēja visai drūmi. Cetrras mājas tālāk iri iz�cēlies ugunsgrrēks!

Lea palūkojās vūkijā, un viņai pār muguru pārskrē�ja vēsas tirpas. Tā ir diversija! viņa noteica. Tie aizdedzināju�i to māju, lai neviens nepamanītu troksni, ja jūs censtos tādu sacelt.

Cūbeka piekrīto�i pamāja. Mums jādabū jūs ārrā no �ejienes, Ralra sacīja,, uzmanīgi izsliedamies vi�sā augumā.

Lea pavērās viņam garām tum�ajā gaitenī, un pie�pe�i tās kuņģis sa�ņaudzās pēk�ņā izbīlī. Mājā kopā ar viņu ta�u bija trīs vūkiji� Kur ir Salporins? Lea noprasīja.

Ralra saminstinājās tik ilgi, ka viņas �aubas kļu�va par biedējo�u pārliecību. Viņ� nepārrdzīvoja pirrmo ūzbrrukumu! vūkijs atzinās, runādams tik klu�su. ka viņa tik tikko jaudāja sadzirdēt.

Lea norija siekalas. Man ļoti �ēl, viņa bilda. �ie vārdi izskanēja nelāgi tuk�i un sāpīgi.

Mums airī! Bet tagad nav laika sērrot!

Lea pamāja, rīdama asaras un pagriezās pret logu. Vi�ņa pēdējos gados bija zaudē jusi daudzus draugus un cīņubiedrus, kuri krita kaujās. Un zināja, ka Ralrain ir taisnī�ba. Ta�u visa izplatījuma loģika te neko nevarēja līdzēt.

Neviens citplanētietis nekur nebija redzams. Ta�u kaut kur viņi bija, par to Lea ne�aubījās. Abās ie�priek�ējās grupās, kuras viņus ar Henu mēģināja sa�gūstīt agrāk, bi ja vairāk par pieciem pelēkādainajiem, un nebija iemesla domāt, ka �ajā reizē ir citādi. Vi�ņiem nebija daudz cerību aizbēgt.

Vēl ļaunāk tajā pa�ā brīdī, kad ap dego�o māju sāksies kņada un juceklis, citplanētie�i dro�i vien va�rēs uzbrukt pilnīgi nesodīti, jo troksnis ārā pārmāks jebkādas citas skaņas.

Lea raudzījās uz dego�o māju, un viņai kļuva �ēl vūkiju, kuriem tā piederēja. Ta�u viņa izstūma no ap�ziņas �īs emoci jas. �obrīd viņa arī �ajā lietā neko ne�varēja palīdzēt. Kā �ķiet, tad �ie sve�inieki grib ma�ni dabūt rokā dzivu, Lea sacīja, atlai�ot pacelto aiz�kara maliņu un atkal pievēr�oties �ū un Ralram. Ja mēs tiktu līdz liftam, viņi laikam nemēģinātu nogāzt to lejā.

Vai tad jūs varat uz to paļauties? Ralra skep�tiski apjautājās.

Lea attapās, sakniebusi lūpas un būdama nemierā ar sevi. Nē, protams, ka ne viņa nevarēja paļauties uz liftu. Jo citplanētie�i vispirms pacentīsies apstādi�nāt ikvienu lietojamu bēg�anas lidzekli. Vai vēl tra�kāk tie varēja parūpēties, lai lifta platforma novestu bēgļus tie�i viņiem rokās.

Te nebi ja iespējams palikt, un nebija iespējams arī doties prom. Tātad palika tikai viens līdzeklis.

Man vajadzēs kādu virvi, viņa sacīja, paķērusi drēbes un sākdama ģērbties. Tik stipra, lai tā varētunoturēt manu svaru. Cik stipra vien jums ir!

Viņi beidzot bija sapratu�ies. Abi vūkiji saskatī�jās. -Tas ta�u nav iespējams� jūs nerrunājat nopiet�ni! Ralra ierunājās. Tās brriesmas ir lielas, pal vūkijam! Cilvēkam tā irr pa�nāvība!

Nedomāju vis, Lea noteica, papurinādama gal�vu. Viņa uzvilka zābakus. E� apskatījos, kā zari sa�vienoti, kad mēs aplūkojām pilsētu. Man noteikti ir iespējams pa tiem nokāpt.

Jūs nemū�am viena netiksiet līdz stāvlauku�mam! Ralra apgalvoja. Mēs dosimies jums lī�dzi!

Jūs esat tādā stāvoklī, ka varat iet tikai pa ielu! Lea aizrādī ja. Viņa paņēma ieroci, piestiprināja to pie jostas un nostājās durvīs. Un Cūbeka tāpat. Ļau jiet man iet, lūdzu!

Ralra nekustējās. Jums neizdosies mūs piemā�nīt, Leaorgenasolo! Jūs domājat, ka tad, ja mēs palik�sim te, ienaidnieki sekos jums un liks mūs mierrā! viņ� norūca.

Lea saviebās. Viņa tie�ām bi ja gribējusi neuzkrī�to�i uzupurēties: Tā tie�ām var notikt, viņa notei�ca. Jo tiem esmu vajadzīga es. Un viņi grib mani notvert dzīvu.

Mums nav laika strridēties, Ralra atteica. Mēs paliksim kopā arr jums. Te vai turr, kurr jūs grribat do�ties.

Lea dziļi ieelpoja. �is risinājums viņai nepatika, ta�u nebija cerību abus vūkijus no tā atrunāt. Labi, ka vēlaties, viņa nopūtās. Citplanētieties, kuram �ū iezvēla pa galvu, joprojām gulēja nekustēdamies. Kā�du mirkli viņi prātoja, vai to vajadzētu sasiet vai ne.

Steiga bija pārāk liela. Mums jāsameklē kāda virve un jādodas ceļā!

Turklāt kāda balss viņas dvēseles dziļumos sacīja, ka arī tad, ja viņa dosies prom viena, citplanētie�i tik un tā iebruks mājā. Un negribēs atstāt dzīvus liecinie�kus.

Līdzenais, porainais materiāls, kas veidoja "zemi" zem mājas grīdas, bija apmēram metru biezs. Leas gaismas zobens pārgrieza to, atstājot �etrstūrainu caurumu starp dēļiem, un viņi nozuda tajā. Lejā val�dīja tumsa.

Es kāp�u pirmais, Ralra sacīja, ierāpdamies caurumā, iekams kāds paspēja iebilst. Viņ� joprojām kustējās palēnināti, tomēr likās, ka apdullinā�anas ie�ro�a iedarbība beidzas.

Lea pavērās aug�up, kad Cūbeka viņai sekoja, un apmeta viņam apkārt Ralras pamesto auklu. �ī ir pēdējā iespēja pārdomāt, Lea brīdino�i sacīja.

Atbilde bija īsa, Cū balss izlēmīga. Pēc tam viņa dzirdēja arī Ralras rūco�o "�ķaidīts!". Viņi bija gata�vi laisties lejā.

Apsējis auklu cie�i ap savu torsu, Cū laidās le�jup-

Lea ne�aubījās par to, ka nokāpiens būs nepatī�kams, ta�u nebija domājusi, ka tas būs biedējo�s. Vūkiji nekāpa lejup pa sapīto zaru galiem, kā Lea bija iedomājusies. Tie iecirta nagus koksnē, izlaidu�i tos, kā viņa bija redzējusi pirmajā dienā, un rāpās ar vi�sām �etrām.

Viņi devās ceļā.

Lea piespieda seju �ū sarainajām krūtīm, sakoda zobus, lai tie nesistos kopā un lai pār lūpām neizlauz�tos baiļu vaidi. Baiļu sajūta bija tāda pati kā liftā, ti�kai tūksto�kārt lielāka. �eit nebija dro�a pamata starp viņu un tuk�umu tālu lejā. Viņu turēja tikai vūkiju nagi un nostieptā virve. Viņa gribēja kaut ko sacīt lūgt. lai tie apstājas, lai piesien virves galu pie kaut kā noturīgāka, ta�u baidījās, ka balss skaņas varētu iztraucēt Cū, kuram vajadzēja koncentrēties. Cūbeka elpoja tik skaļi, it kā krāktu ūdenskritums, Lea juta siltu miklumu viņa asinis sūcās cauri tās tunikai. Cik nopietns bija vūkija ievainojums? Piespiedusies tam klāt, klausīdamās viņa sirds pukstos, Lea baidī�jās par to jautāt.

Pēk�ņi viņ� apstājās.

Lea atvēra acis, ta�u tūlīt tās atkal aizvēra. Kas noticis? viņa drebo�ā balsī noprasīja. Ienaid�nieks mūs pamanījis! Ralra klusi norūca viņai līdzās.

Savaldījusies, Lea pagrieza galvu, pūlēdamās sa�skatīt pelēko krāsu. Un tur jau tā bi ja. Kā tum�s plan�kums. Tas bija kāds lifta paveids. Tas laikam nav vis kāds vūkiju kuģis, kas steigtos mums palīgā, vai ne? viņa cerīgi ieminējās.

Cūbeka kaut ko norūca, un viņa balss skanēja no�liedzo�i �is satiksmes līdzeklis nespīdināja nekādu gaismu pat ne signālugunis. Un tomēr tas netuvo�jas! Ralra aizrādīja.

Es viņiem esmu vajadzīga dzīva! Lea no�vilka, drīzāk gan tāpēc, lai pārliecinātu par to pati sevi. nevis vūkijus. Tie nevēlas mūs nogāzt le�ja. � Viņa pavērās apkārt, meklēdama kādu atbal�sta punktu.

Un atrada. Man vajadzīgs virves gals! viņa sa�cīja Raitam, lūkodamās atpakaļ uz �o satiksmes lī�dzekli. Visa virve.

Lea saķēra vūkija pasviesto virves galu un stingri piesēja to pie viena no mazākajiem zariem. �ū ierū�cās, pūlēdamies viņu atrunāt. Nē, tas nav tas, ko varētu domāt! Lea sacīja. Tikai nenokrīti. Man prātā ir kaut kas cits. Labi, un-tagad ejam!

Viņi atkal devās tālāk, varbūt pat mazliet ātrāk, nekā agrāk. Piekļāvusies pie �ū krūtīm, viņa jutās mazliet apmulsusi, jo bija pamanījusi, ka lielākās bailes jau ir pāri. Lea nolēma, ka tā noticis tāpēc, ka viņa vairs nejūtas kā bezpalīdzīga nasta vai bagā�a, kuras liktenis pilnīgi un galīgi ir vūkiju rokās, pelēkādaino uzbrucēju un gravitācijas likumu ziņā. Tagad viņu vismaz kaut kādā mērā varēja kontrolēt notieko��o.

Viņi turpināja kāpt lejup. Lea ritināja virvi. Ap�tum�otais satiksmes līdzeklis tiem sekoja, joprojām ar izdzēstām gaismām un turoties pa gabalu. Lea ne�novērsa skatienu no tā. Viņa paturēja prātā, ka laiks un attālums �ajā gadījumā noteiks visu. Kaut tikai vi�ņi spētu attālināties�

Atliku�ais virves gals vairs bija kādus trīs metrus gar�, kad Lea sasēja pamatīgu mezglu un pavērās at�pakaļ uz sekotājiem. Esiet gatavi! viņa piekodi�nāja. Stāt!

�ū apstājās. Lea sakopoja garaspēku un iekvēlinā�ja gaismas zobenu, iesēja to virvē un meta lejup.

Tas krita kā spo�a zibens �autra, �ūpodamies vir�ves galā kā pulksteņa pendelis. Kad virve bi ja izritinājusies līdz galam, tas �āvās atpakaļ aug�up.

Un trāpīja sekotāju satiksmes līdzeklim.

Sekoja iespaidīgs uzliesmojums, kad zobens pār��ķēla lifta ģeneratoru. Jau nākamajā mirklī platforma krita lejup kā akmens, un abās pusēs tai �audījās liesmu mēles. Tā nozuda miglā tālu lejā, un ugunis vēl bija redzamas labu laiku pēc tam. Pēc tam tās nodzisa, atstājot tikai gaismas zobenu �ūpojamies tumsā.

Lea nodrebēja un strauji ievilka elpu. Tagad mums jādabū rokā gaismas zobens, viņa sacī ja Cūbekam. Un pēc tam, man �ķiet, mēs varam kāpt at�pakaļ aug�ā. �aubos gan, vai tur vēl kāds no viņiem Ir palicis.

Vai tūlīt pēc tam dosimies uz jūsu kuģi? Ralra apjautājās, kamēr tie rāpās atpakaļ aug�ā līdz zaram, pie kura Lea bija piesējusi zobenu.

Viņa mirkli svārstījās, jo iedomājās par tur paliku��o citplanētieti. Un atcerējās, kā viņ� tur stāvēja ar neizprotamu izteiksmi sejā, tik apmulsis vai nobijies, ka nemanīja Cūbekas tuvo�anos� Uz kuģi gan, Lea sacīja. Tikai ne tūlīt.

Citplanētietis nekustīgi sēdēja zemā sēdeklī nelielajā policijas nopratinā�anas istabā. Viņa sejas vienu pusi sedza apsējs tādas bija Cūbekas zvēliena se-' kas. Viņa rokas bija saliktas klēpī, pirksti sakrampēti. Tam bija atņemtas drēbes un ekipējums, izsniedzot vūkija vaļīgo apģērbu, ko uzvilkt. Da�u labu citu ra�dījumu �is pārāk lielais apģērbs darītu smieklīgu, ta��u ne viņu. Ne �is ietērps, ne �īs būtnes nekustīgums neko nemainīja viņa aura kā bija, tā palika tā pati �o lietpratību viņ� valkāja kā otru ādu. �is radījums bija un vienmēr palika bīstamas un draudīgas sugas pārstāvis kā trenēta nogalinā�anas ma�īna.

Viņ� bija sacījis', lai pie tā atnākot Lea. Ka gribot runāt tikai ar viņu. Divatā.

Sliedamies kā tornis viņai blakus, Cūbeka norai�do�i ierūcās. Man arī tas nepatīk, Lea piekrita, vērdamās displejā un mēģinādama sakopot drosmi. Bet viņ� palaida mani vaļā pirms tam, kad tu ie�nāci. Es gribu zināt man jāzina ko tas viss nozī�mē.

Pēk�ņi uz īsu mirkli viņai prātā uzzibsnīja saruna ar Lūkasu Endoras kaujas priek�vakarā. Viņa klusā apņēmība, kas stājās pretī tās moko�ajām bailēm. Lūkass bija nolēmis, ka viņam jāstājas pretī Dartam Veideram. jo tas ir viņa pienākums. �ī apņem�anās viņu gandrīz nogalināja. Un tomēr galu galā nesa uz�varu.

Ta�u Lūkass bija nojautis, ka Dārtā Veiderā vēl slēpjas kaut kas labs. Vai Lea juta kaut ko līdzīgu �a�jā citplanētitī slepkavniekā? Vai arī viņu urdīja slimī�ga ziņkāre?

Vai varbūt �ēlsirdība?

Tu vari skatīties un klausīties no �ejienes, viņa uzrunāja Cūbeku, pasniegdama tam savu ieroci un ie�dama uz durvju pusi. Gaismas zobens palika pieāķēts pie viņas jostas, lai gan tā nezināja, vai ar to būtu kaut kas pasakāms arī no tik tuva attāluma. Nenāc iek�ā ja nu vienigi es nokļū�u nepatik�anās. Dziļi ieelpojusi. Lea atslēdza durvis un iegāja kamerā.

Kad durvis atvērās, citplanētietis pacēla skatienu. Leai likās, ka viņ� saslejas un iztaisno augumu, tai ienākot. Durvis aiz Leas aizslīdēja ciet. un abi kādu bridi tikai lūkojās viens otrā. � Es esmu Lea Orgena Solo, viņa beidzot sacīja. Vai jūs gribējāt ar mani runāt?

Sve�ais vēl kādu mirkli raudzījās viņā klusējot. Pēc tam lēnām piecēlās un pastiepa viņai roku. Do�diet roku! tas ierunājās.-Viņa balss skanēja dīvaini, ar savādu akcentu. Vai dosiet man roku?

Lea paspēra soli uz priek�u un pasniedza viņam roku, tajā pa�ā brīdi saprazdama, ka tas ir draudzīgs un paļāvīgs �ests. Ja sve�inieks tā vēlētos, viņ� va�rētu pievilkt sievietksev klāt un pārlauzt tai sprandu ātrāk, nekā no ārpuses kāds paspētu piesteigties palī�gā.

Viņ� nerāva ienācēju sev klāt. Tikai noliecās uz priek�u, neparasti maigi turēdams viņas roku savās ķetnās, pacēla to pie deguna un piespieda pie savām platajām nāsīm, kuras slēpās aiz garo matu �ķipsnām.

Viņ� to apo�ņāja.

Ostīja to atkal un atkal, ilgi un dziļi ieelpo�dams. Lea vēroja sve�ā nāsis, pirmoreiz pamanīda�ma to lielumu un mīkstās ādas krokas ap tām. Glu��i kā dzinējsunim, viņa nodomāja. Atmiņā uz�plaiksnīja brīdis, kad �is radījums mājā bija satvē�ris viņu no aizmugures un piespiedis'degunu pie viņas kakla.

Un tad viņ� palaida sievieti vaļā�

Lēnām, gandrīz maigi sve�ais atkal izslējās.

Tātad tā ir taisnība, viņ� nomurmināja, palaiz�dams vaļā Leas roku un ļaudams tai noslīdēt gar vi�ņas sānu. Milzīgās acis lūkojās viņā, un tajās Lea sa�juta tādas emocijas, ko pat ar savām d�edija mākām īsti nespēja izprast. Tātad es nekļūdījos.

Pēk�ņi radījums nokrita ceļos. Es lūdzu piedo��anu, Lea Orgena Solo, par savām izdarībām, viņ� sacīja, nodūris galvu līdz grīdai un izpletis rokas tā�pat kā tobrīd mājā. Kad mums deva rīkojumus, jū�su vārds netika nosaukts.

Es saprotu, Lea pamāja, klusībā vēlēdamās, kaut tie�ām būtu sapratusi. Bet tagad jūs zināt, kas es esmu?

Citplanētie�a seja vēl cie�āk piekļāvās grīdai. Jūs esat Malnri�usu! viņ� sacīja. Mūsu kungā Darta Veidera meita un mantiniece! Viņ� bija mūsu pavēl�nieks!

Lea raudzījās �ajā būtnē. Viņa juta, ka tai paveras mute, lai gan tā izmisīgi centās saglabāt savaldī�a�nos. �is pārsteigums tai bi ja pārāk negaidīts, Jūsu pavēlnieks? Lea atkārtoja.

Viņ� nāca mums palīgā, kad mums loti vajadzē�ja palīdzību, citplanētietis sacīja, un viņa balsī va�rēja saklausīt bezgalīgu cieņu. Mēs bijām izmisu�mā, bet viņ� deva mums cerību.

Saprotu� Lea nomurmināja. Tas viss izklau�sījās tik nereāli� tomēr kaut kas beidzot noskaidro�jās. Citplanētietis viņas priek�ā bija gatavs uzskatīt to par karalisku personu.

IJn Lea zināja, kā jāizturas karaliskai personai.

Tu drīksti ccities aug�ā, viņa noteica, pama�zām atgūdama Alderānas galmā apgūto stāju un toni.

Ka tevi sauc?

Mani sauc Habarahs tāpat kā mūsu vadoni, sve�ais atbildēja, pieceldamies kājās. Nogriju valo�da� Tas izdvesa garu. neskaidru skaņu ar Leas balssaitēm tādu nebūtu iespējams atdarināt.

Es arī tevi sauk�u par Habarahu, Lea noteica. Tātad jūs saucaties nogri ji?

Jā. Viņa skatienā uz mirkli pazibēja �aubu at�blāzma. Bet jūs ta�u esat Malari�asa! viņ� jautā�jo�ā intonācijā piemetināja.

Manam tēvam bija daudzi noslēpumi, Lea drūmi atteica. Un jūs dro�i vien bijāt viens no �iem noslēpumiem. Tu teici, ka viņ� devis jums cerību. Pastāsti, ka tas notika.

Viņ� ieradās pie mums, nogrijs sacīja. Tas nolika pēc lielās kaujas. Kad viss tika iznīcināts.

Kuras kaujas?

Habaraba skatiens likās atmiņu aizplīvurots. Virs mūsu planētas satikās divi lieli karakuģi, viņ� zemā balsī bilda. Varbūt tur bija vairāk nekā divi, mēs skaidri nezinām. Tie cīnījās visu dienu un lielāko daļu nakts� Kad kauja bija galā, mūsu planēta bija izpostī�ta.

Lea samirk�ķināja acis, viņas sirds sa�ņaudzās līdzjūtībā. Sāpju un vainas sajūtā. Mēs nekad neti�kām tī�ām postīju�i citas planētas, viņa klusi notei�ca. Ja kaut kas tāds notika, tas atgadījās nejau�i..

Tum�ās acis nenovērsdamās lūkojās viņā.

Lords Veiders tā nedomāja. Viņ� uzskatīja, ka tas

izdarīts tī�ām, lai iedzītu bailes Imperatora pretinie�kiem.

Tādā gadījumā lords Veiders būs kļūdījies-, Lea noteica, lūkodamās tie�i viņam acīs. Cīņa ta�u bija ar imperatoru, nevis ar viņa padotajiem.

Habarahs stīvi saslējās. Mēs nebijām Imperatora padotie, nedz arī viņa kalpotāji, viņ� norūca. Mēs esam vienkār�i ļaudis, kas dzīvo savu dzīvi, nejaukda�mies citu darī�anās.

Jūs ta�u tagad kalpojat impērijai! Lea atgādi�nāja.

Izdarām tai pakalpojumus pret palīdzību mums, Habarahs attrauca. Veiders bi ja vienīgais, kas mums palīdzēja tad, kad mums bija vajadzīga pa�līdzība. Mēs esam uzticīgi viņa piemiņai un tāpēc kalpojam viņa nozīmētajam mantiniekam, kuru Daris Veiders mums norādīja jau sen.

Man grūti noticēt, ka Imperators tie�ām būtu par jums rūpējies, Lea atbildēja. Viņ� nebija tāds cil�vēks. Viņ� tikai gribēja nodro�ināties ar jūsu palīdzī�bu pret mums.

Vienīgi viņ� mums palīdzēja, Habarahs no�murmināja.

Mēs neko nezinājām par jūsu grūtībām, Lea sacīja.

Tā jūs apgalvojat.

Lea uzrāva uzacis. Tad ļaujiet man jums to pie�radīt. Kur atrodas jūsu planēta?

Habarahs atrāvās atpakaļ. To es nedrīkstu teikt! Jūs to uzmeklēsiet un nopostīsiet pavisam!

Habarah! Lea viņu pārtrauca. Kas es esmu?

Krokas ap viņa nāsīm nogludinājās. Jūs esat lē�dija Veidera. Malari�asa.

Vai lords Veiders kādreiz ir jums melojis?

Jūs teicāt, ka ir.

Es teicu, ka viņ� kļūdījās, Lea atgādināja. Vi�ņa juta, ka aiz apkakles sāk ritēt sviedri �obrid viņa staigāja pa na�a asmeni. Viņas jaunatgūtais statuss patlaban balstījās vienīgi uz Habaraha cieņu pret Dārtu Veideru. Tomēr tai vajadzēja atspēkot Veidera sacīto, neap�aubot �o autoritāti. Pat lords Veiders ta�u varēja kļūdīties� un Imperators bija krāp�anu lielmeistars.

Lords Veiders kalpoja Imperatoram, Habarahs uzstāja. Viņam Imperators nemelotu.

Lea sakoda zobus. Cietā galva! Vai arī jūsu jau�nais pavēlnieks ir pret jums tikpat godīgs?

Habarahs �aubīgi pa�ūpoja galvu. Es nezinu.

Nē, zini gan. Tu pats teici, ka viņi jums neteica, kas ir tas cilvēks, kur� jums jāsagūsta!

No Habaraha rīkles izlauzās dīvaina, zema skaņa. Es esmu tikai kareivis, mana pavēlniec. �ādas lie�tas man nav saprotamas. Mans pienākums bija pa�klausīt pavēlēm. Visfun saņemtajām pavēlēm..

Lea sarauca pieri. Kaut kas viņa balss tonī lika lai saausīties� tad pēk�ņi viņa saprata. Pēc �ī gadī�juma, kad viņam gadījies nokļūt apcietinājumā un tas noteikti tiks pakļauts nopratinā�anai, varēja būt tikai viena pavēle, kas jāpilda� Tu tagad zini kaut ko tādu. ko neviens no jums nezina, viņa ātri sacīja. Tev jādzīvo, lai tu varētu nodot �o in�formāciju tālāk. '

Habarahs pacēla rokas pie sejas, it kā gribētu ap�laudēt. Tagad viņ� sastinga, blenzdams Leā. Lords Veiders spēja lasīt nogriju dvēselēs, citplanētietis klusi sacīja. Jūs tie�ām esat Malari�asa.

Tu esi vajadzīgs savējiem, Habarah, Lea turpi�nāja. Un man tāpat. Tava nāve tagad nepalīdzēs ta�vējiem. Tā var viņiem nākt tikai par sliktu.

Habarahs nolaida rokas. Kādam nolūkam es bū�tu vajadzīgs jums?

Tāpēc, ka man nepiecie�ama tava palīdzība, lai es spētu kaut ko darīt jūsu tautas labā, viņa bilda. Tev jāpastāsta man, kur �ī jūsu planēta atrodas.

To es nevaru, viņ� apņēmīgi noteica. Jo tāda rīcība varētu nest mūsu patvērumam pilnīgu iznīcību. Arī man būtu beigas, ja nāktu gaismā, ka esmu sniedzis jums �o informāciju.

Lea savilka lūpas. Tad aizved mani turp.

Es nevaru!

Un kāpēc?

Es� nedrīkstu.

Lea apveltīja viņu ar karalisku skatienu. Es ta�u esmu Dana Veidera meita Malari�asa, viņa apņē�mīgi sacīja. Tu teici, ka viņ� bija jūsu planētas cerī�ba. Vai tad kaut kas ir uzlabojies, kop� Darts uzticēja jūs jaunajam pavēlniekam?

Viņ� saminstinājās. Nē. Viņ� teica, ka neko daudz nespējot mūsu labā darīt. Un arī neviens cits to nespē�ot.

Es labprātāk pārliecinātos par to pati, Lea at�gādināja. Vai varbūt jūsu ļaudīm būtu bail no viena vienīga cilvēka?

Habarahs apjuka. Vai tad jūs būtu ar mieru do�ties turp viena pati? Pie ļaudīm, kuri gribēja jūs sa�gūstīt?

Lea norija siekalas, viņai pār muguru pārskrēja skudriņas. Nē, to viņa nebija domājusi apspriest. Un tomēr nez kādēļ bija piekritusi runāt ar Habarahu divatā. Atlika tikai cerēt, ka garaspēks norādīs tai īsto ceļu. Es ticu, ka jūsu ļaudis ir godprātīgi, Lea klusu sacīja. Es tiem uzticos.

Viņa pagriezās un devās uz durvju pusi. Apdo�mājiet manu priek�likumu, Lea noteica. Apspriedieties par to ar tiem, uz kuriem paļaujaties. Tad, ja iz�lemsiet, gaidiet mani pēc mēne�a orbītā virs Endoras.

Jūs atbrauksiet viena pati? Habarahs vaicāja. Likās, ka viņ� joprojām tai lietie.

Lea pagriezās un ielūkojās �ajā rēgainajā sejā. Es ieradī�os viena.

Viņ� vēl mirkli vērās tai sejā, pēc tam pamāja. Ce�ru jūs tur sastapt. Palieciet sveika.

' Palieciet sveika� lēdij Veidere!

Habarahs turpināja viņu vērot arī tad, kad durvis atvērās un pēc tam aizvērās aiz viņas.

Mazais kuģis, kas jau bija uz�auts kosmosā un de�vies sava vientulīgajā ceļā, ienira mākoņos un ātri no�zuda no Rvokroro monitoriem. Līdzās Leai Cūbeka nikni rūkņāja. Es arī nevaru sacīt, ka tas Viss man patiktu! Lea atzinās. Bet mēs nevaram ļaut tam turpināties līdz bezgalībai. Jo ātrāk tiksim ar to galā, jo labāk, un, ja mums pie tam vēl ir iespēja izraut viņus no Impērijas nagiem� viņa pa�ūpoja galvu.

Cūbeka atkal ierūcās. Ēs zinu, Lea klusi pie�krita. Viņa sāpes rada atbalsi ari tās sirdī. Protams, kā Salporins man nebija glu�i tikpat mīļ� kā tev. to�mēr viņ� bija arī mans draugs.

Vūkijs novērsās no monitoriem un devās uz otru kabīnes galu. Lea nolūkojās viņam pakaļ un iedomā�jās, ka būtu labi, ja tā spētu viņam kaut kā palīdzēt. Ta�u viņa to-nespēja. Viņa bija Cū parādniece, un tas bija goda parāds, viņi bija pateicību parādā arī Salporinam, un dro�i vien Cū tagad savā prātā to apsvē�ra.

Aiz viņas kāds sakustējās. Ir laiks! Ralra no�teica. Sēru laiks sācies. Mums jāpiebiedrojas pārē�jiem. Lea uzlūkoja Ralru. �ajā izvadī�anas brrīdī piedalīsies tikai vūkiji, viņ� norūca. Vēlāk variē�siet mums piebiediroties.

Saprotu, Lea novilka. Ja bū�u jums vajadzī�ga, tad atradīsiet mani uz platformas. "Dāmas Laime" jāgatavo lidojumam.

Ja jums �ķiet, ka �obrrīd ir drro�i lidot prrojām� Ralra ierūcās. Viņa balss joprojām skanēja �aubīgi.

�ķiet gan, Lea atsaucās. Un pat tad, ja nebū�tu, viņa klusu sacīja pati sev, man vairs nav izvē�les. Tagad viņa bija uzzinājusi, kā sauc uzbrucējus tic bija nogriji, un patlaban bija svarīgi atgriezties Karaskentā, lai pārlūkotu visus reģistrus datu bāzē.

Varreni. Kopīgais sērru brrīdis sāksies pēc di�vām stundām.

Lea pamāja, rīdama asaras. Es bū�u! viņa ap�solīja.

Un iedomājās, ka bulu labi, ja �ie mū�īgie kari, kuri prasīja upurus, reiz beigtos.

Vīnogulāju vijumi tinās ap kādu pusduci koku, glu�i kā zirnekļa tīmekļu tīklojumi, kamēr milzu zir�neklis devies medībās. Taustīdama ar Debesbraucēja gaismas zobenu, Mara aplūkoja tīmekļus, pūlēdamas izdomāt, kā ātrāk attīrīt ceļu.

Viņa paskatījās uz Debesbraucēju. kur� nervozēja.

Turies tālāk! Mara izrīkoja. Minūtes laikā būs kārtībā!

Jums nevajadzētu lā iz�ķiest spēkus sīkumos, viņ� bilda. Tas nav gaismas zobenam piemērotākais uzdevums.

Jā, bet mums jātiek uz priek�u pa �o me�u, vi�ņa atcirta. Vai jums ir kāda sajēga par to, cik tālu me�ā var būt dzirdama gaismas zobena �ņākoņa?

Nav gan.

Man arī nav. Bet man gribētos to pielietot tā. Viņa ar kreiso roku pacēla ieroci, ar labo iededza gaismas zobenu, un izdarīja Iris a�us cirtienus. Vināju mezglojumi nokrita zemē, un Mara nolaida ie�roci. Tas nemaz nebija tik traki, vai ne? viņa ap�jautājās, pievērsusies Lūkasam un pieāķēdama gais�mas zobenu atpakaļ pie jostas. Mara paskatī jās at�pakaļ.

Droids brīdino�i iepīkstējās, jo bija ie�abēju�ās la-' pas. Viņa palūkojās turp. Ātri pagriezusies, viņa redzeja," ka no kāda koka lapotnes izlec vornskrs un metas pie Debesbraucēja. Mara pacēla ieroci.

. Ari pēc divām garām ceļojuma dienām viņ� nebi�ja zaudējis modrību. Viņ� nometa nesamo tie�i starp sevi un vornskru. Zvērs ar briesmīgajiem nagiem un pātagas asti lēca uz priek�u. Mitra nogaidīja, kamēr tas piezemējās, un pēc tam no�āva to.

Debesbraucējs uzmanīgi piecēlās kājās un piesar�dzīgi pavērās apkārt. Man gribētos, lai jūs pārdo�mājat un atdodat man gaismas zobenu, Lūkass no�vilka. Pie tam pieliecās un atkal pacēla nesamo. Ci�tādi jūs pagursiet no vornskru �audī�anas, kad tie man uzbruks.

Vai jun1s bail, ka es varētu netrāpīt? Mara ap�vaicājās, tuvodamās vornskram un pasperdama to ar kāju. Tas tie�ām bija beigts.

Jūs esat nevainojama �āvēja, Lūkass sacīja, stiepdams bagā�u uz vīnāju pusi. Ta�u jūs divas naktis neesat gulējusi. Tā jūs sevi galīgi piebeigsiet.

Neraizējieties par mani, bet par sevi, viņa no��ņāca. Kustieties, mums jāatrod kāda vieta, no ku�ras uz�aut aug�ā zondi.

Debesbraucējs devās tālāk, droids apsēdās uz zaru krēsliņa, savā nodabā klusi vid�inādams. Mara palū�kojās, vai tas neatstāj kādas redzamas pēdas, un pu�kodamās sekoja Lūkasam.

Maru kaitināja tas, ka Debesbraucējam izrādījās taisnība. Triks ar abām rokām, iededzinot zobenu� viņa bija to izmēģinājusi jau tūksto�reiz, un tomēr sā�jā reizē bija par mata tiesu no neveiksmes. Viņas sirds satraukti sitās un nepārstāja pat atpūtas brī�os.

Gājiena laikā gadī jās, ka viņas domas kaut kur aizklī�da. nevis koncentrējās ap darāmo.

Reiz tas bija pirms ilgāka laika viņa bija pava�dījusi se�as dienas bez miega. Tagad bija pagāju�as tikai divas, un viņa jau sāka pagurt.

Viņa sakoda zobus un nolamājas. Ja Debesbrau�cējs cerēja, ka viņa sabruks, tad viņam nāksies sāpīgi vilties. Ja ne citādi, tad sava pa�lepnuma dēļ viņa tiks galā arī �oreiz.

Iedams pa priek�u. Debesbraucējs mazliet pa�klupa, iedams pa nelīdzenu zemi. Nesamā soliņa rokturis izslīdēja no viņa labās rokas, bezmaz ļau�jot droidam noslīdēt zemē, un tas. izmisīgi ie�pīkstējās. Kā tad ir kur� tagad jūtas noguris? Mara norūca, kad viņ� pieliecās, lai paceltu nesa�mo un dotos tālāk. Stundas laikā �ī ir jau tre�ā reize!

Vainīga mana roka, Lūkass mierīgi atbildēja. Tā �opēcpusdien �ķiet glu�i stīva.

Skaidrs, viņa noteica. Priek�ā vidēja neliels brīvs laukumiņ� un caur koku zariem varēja saskatīt zilas debesis. �is ir mums vajadzīgais klajumiņ�, Mara paziņoja, norādot turp ar roku. Nolieciet droi�du klajuma vidū!

Debesbraucējs darīja, kā viņa teikusi, pēc tam pie�gāja pie kāda koka un apsēdās klajuma malā. Mara izvilka mazo balonu zondi un palaida to gaisā, turē�dama aiz vada, kas pildīja antenas lomu, pievienots droidu strāvas avotam. Kārtībā, viņa nomurminā�ju, atskatīdamās uz Debesbraucēju.

Atspiedies pret koku, viņ� bija cie�i aizmidzis.

Mara nicino�i no�ņācās. "D�edijs!" viņa klusībā nolamājās un atgriezās pie droida. Aiziet, noraidī�sim ziņojumu! viņa tam sacīja, uzmanīgi nosēzda�mās zemē. �ķita, ka viņas sastieptā potīte pamazām kļuvusi lietojama, ta�u tai negribējās to īpa�i piepū�lēt.

Droids jautājo�i nopīkstēja, pagriezdamies un uz�lūkodams Debesbraucēju. Es teicu, aiziet! viņa nikni nokomandēja.

Droids atkal nopīkstēja, un viņa pīkstiens izklau�sījās visai rezignēti. Uzplaiksnīja komunikācijas ierī�ce droids izsauca attālo X klases lidaparātu. Lampi�ņa iedegās lidaparāta dators bija atsaucies izsauku�mam.

Piepe�i droids iespiedzās glu�i nepārprotamā sa�traukumā. Kas ir? Mara noprasīja, paķerdama ie�roci un ātri pārbaudīdama apkaimi. Neko aizdomīgu nemanīja. Labi, raidīsim ziņojumu!

Droids nopīkstēja piekrīto�i, atkal pagriezdamies pret Lūkasu. Labi, labi, dari savu darāmo! Mara norūca. Aiziet! Ja mēs noraidīsim ko tādu, kas būtu jādzird arī viņam, tad viņ� varēs to noklausīties vē�lāk.

Ja vien� to viņa nepieminēja, protams, tā ne�iznāks no me�a viena pati. Ziņojumā Mara neko par to negrasījās minēt. Ja tā notiktu�

Droids mazliet noliecās uz priek�u, un uz matēta�jām lapām parādījās hologrāfiskais attēls.

Ta�u tas nebija Karda attēls, kā Mara cerēja. Tas bija zeltains protokola droids. Sveicināts, māster Lūkas! protokola droids nobubināja visai mo�ā bal�sī. Sveiciens no kapteiņa Karda! Un. protams, viņ� liek sveicināt arī jūs, kundze Mara! droids piebilda, it kā būtu kaut ko iedomājies. Kards un kapteinis Solo ļoti priecājas, dzirdot, ka jūs esat dzīvi un pēc nelaimes gadījuma jūtaties labi!

Kapteinis Solo? Mara blenza hologrāfiskajā attē�la. glu�i apstulbusi. Ko tas Kards dara, sasodīta bū�a�na! Vai tie�ām viņ� būtu pateicis Solo un Kelrisienam par Debesbraucēju?

Es ceru, ka tu spēsi atkodēt �o paziņojumu, Ar�tū. protokola droids mo�i turpināja. � Kapteinis Kards ierosināja, ka es varētu pajaukt pēdas tiem, ku�ri varbūt mums pieslēgu�ies. Viņ� teica, ka impēristu kaujinieki devu�ies uz Hiljardsitiju, lai tur gaidītu jū�su parādī�anos!

Mara sakoda zobus, uzlūkodama aizmigu�o gūs�tekni. Tātad Trounu nebija izdevies apmānīt. Admi�rālis zināja, ka Lūkass ir �eit un gaidīja izdevību sa�ņemt ciet viņus abus.

Marai nācās pamatīgi nopūlēties, kamēr tai izde�vās nomierināties uzmācās nogurums un paniskas bailes. Viņai aiz�ņaudzās kakls. Nē. Trouns neko ne�teiktu nezināja. Viņ� nebija pārliecināts. Bija modi�nātas tikai viņa aizdomas. Ja viņ� noteikti zinātu, tad bāzē nebūtu atstāts neviens, kas varētu nosūtīt �o zi�ņojumu.

Kards pateica imperiāliem, ka viņa biju�ais padotais nozadzis kādas vērtīgas preces un pūlē�jies aizbēgt, bet viņ� sūtījis tam pakaļ kādu pado�to D�eidu. Tā kā viņ� neesot tiem teicis, ka zag�lim sekojusi sieviete, vārdā D�eida, viņ� ierosinā�ja, ka jūs varētu mainīties lomām, kad iznāksiet no me�a.

Tā, tā! Mara norūca. Ja Kards iedomājies, ka viņa būtu gatava mīļuprāt atdot ieroci Debesbraucējam, lai tas izvestu viņu�no me�u, bakstīdams ar stob�ru mugurā, viņam nāksies izgudrot ko labāku.

Lai kā tas būtu, protokola droids turpināja. kapteinis sacīja, ka viņ� un kapteinis Solo izdomā�ot kādu plānu, kā pārķert jūs, kamēr to vēl nav izdarī�ju�i kaujinieki. Ja neizdosies, tad abi darī�ot visu ie�spējamo, lai jūs no tiem atsvabinātu. Baidos, ka neko vairāk es nevaru pateikt kapteinis Kards atvēlēja �ai sarunai tikai vienu minūti, lai neviens nepagūtu pieslēgties�un noteikt vietu, kur jūs atrodaties. Viņ� vēl jums veiksmi. Rūpējies par māsteru Lūkasu, Ar�tū! Un arī par sevi, protams!

Attēls nozuda, droida projektors izdzisa. Mara iz�rāva kabeli un sāka ritināt spoli, uztīdama vadu uz tās. Balons atkal laidās lejā.

Tā bija laba ideja, Debesbraucējs nomurminā�ja.

Mara viņu uzmanīgi nopētīja. Viņa acis joprojām bija ciet. Es domāju, ka jūs krācat! viņa no�ņāca, lai gan ne brīdi nebi ja jutusies par to glu�i pārliecinā�ta.

Nekrācu vis, viņ� miegaini izlaboja. Tikai �ad un tad laidos snaudā. Bet ideja tik un tā ir laba.

Mara pavīpsnāja. Aizmirstiet to! Mēs mēģinā�sim iet uz ziemeļiem, metot loku, lai no lidaparātiem mūs nevarētu pamanīt. Viņa ielūkojās pulkstenī, pēc tam aplūkoja kokus. Da�u minū�u laikā zilā deboss bija apmākusies, virs galvas biezēja tum�i mā�koņi. Ne glu�i lietus mākoņi, viņa nolēma, tomēr pie�tiekami tum�i, lai aizsegtu vēl paliku�o dienas gai�u�mu. Pagaidīsim līdz ritam, viņa noteica, aptaustī�dama potīti, jo tā iesāpējās, tikko Mara bi ja piecēlu�sies kājās. Jus gribat � ak nē, tam nav nozīmes! viņa aprāvās pusvārdā. Ja �ī �ņākuļo�ana par kaut ko liecināja, tad Lūkass laikam atkal bija iesnaudies.

Tas nozīmēja, ka nometne jāierīko viņai vienai. Briesmīgi. Paliec mierā! viņa piekodināja droi�dam. Un pagriezās turp. kur bija nolikusi vajadzīgās lietas.

Droida elektroniskais pīkstiens lika tai apcirsties un ķert pēc iero�a, ar acīm izmisīgi meklējot bries�mas�

Ta�u viņai uz pleciem un muguras jau uzkrita liels smagums, ādu caururbjot dursto�ām sāpju adatiņām. Mara nokrita uz vēdera zemē.

Pēdējā doma, kas ie�āvās prātā, bija izmisīga vēl�me. kaut tā būtu paguvusi nogalināt Debesbraucēju tad, kad bi ja izdevība to izdarīt.

Artū murminā�ana izrāva Lūkasu no snaudas. Viņ� atvēra acis un pamanīja tum�u plankumu mus�kuļainu un nagainu masu uz Maras muguras.

Viņ� pielēca kājas. Miegainība bija kā slaucīt aiz�slaucīta. Marti bija notriecis zemē vornskrs, iecērtot prick�ķepa.vtai plecos un pagriezis galvu, it kā gata�votos iecirst zobus lai kaklā. Mara gulēja nekustīgi, Lūkass redzēja tikai viņas pakausi. Tā bija vai nu jau mirusi, vai zaudējusi samaņu no �āda attāluma to

nebija iespējams pateikt. Artū bija pārāk tālu, lai no�kļūtu pie viņas laikā, tomēr virzījās turp, cik ātri vien viņa riteņi atļāva, gatavodams elektrisko lādiņu cīņai.

Dziļi ievilcis elpu, Lūkass iekliedzās.

Tas nebija parasts kliedziens drīzāk gan drebu�ļus uzdzeno�s, biedējo�s un necilvēcīgs bļāviens, kas likās piepildām visu klajumiņu un atbalsojamies no attālajiem kalniem. Asinis stindzino�s kauciens, kādu varētu izgrūst pūķis. �o saucienu Bens Kenobijs pirms daudziem gadiem lietoja Tatūnā, lai atbaidītu no sevis smil�u cilvēkus. Ta�u vornskrs nenobijās.

Tikai likās pārsteigts un uz mirkli aizmirsa laupīju�mu. Tas pagriezās, mazliet atbrīvodams Maras mugu�ru, lai palūkotos,�no kurienes atskanējis bļāviens.

Kādu mirkli Lūkass ncnovērsdamies lūkojās zvē�ram acīs, baidīdamies pakustēties, lai burvība netiktu pārtraukta. Ja viņam izdotos aizturēt zvēru tik ilgi, kamēr Artū ar savu lādiņu tiktu līdz briesmonim�

Un tad, joprojām piespiesta pie zemes, Mara sekustējās. Lūkass salika rokas pie mutes kā tauri un iekaucās atkal. Vornskrs atkal palaida viņu vaļīgāk, pagriezdamies uz bļāvēja pusi.

Tad ar tādu skartu, kas atgādināja gan rūcienu, gan kaujas saucienu, Mara apvēlās uz muguras, ar rokām cenzdamās sagrābt to aiz rīkles.

Tas bi ja-viss, ko Lūkass varēja saskatīt plēsonis uz ievainotā cilvēka, un tā ilgi nevarēja turpināties. Atrāvies no koka stumbra, Lūkass metās turp, cenz�damies piekļūt vornskram no sāniem.

Ta�u viņ� nekur netika. Tikko tas sakustējās, vornskra aste, kura atgādināja pātagu, nosvilpa gaisā

un nekļūdīgi trāpīja pa viņa plecu turpat pie sejas, notriecot Lūkasu gar�ļaukus zemē.

Lūkass gan tūlīt pietrūkās kājās, ta�u viņa seja de�ga kā ugunī pāri vaigam un pierei stiepās sāpīga �vīka. Kad Lūkass atkal spēra spoli uz priek�u, vornskrs ie�ņācās, snaikstīdams asos nagus, lai viņu atvairītu. Artū jau bija klāt�un svieda lādiņu, mērķē�jot zvēra kreisajā priek�ķepā. Ta�u vornskrs atvairīja lādiņu, likdams tam izsķīst dzirksteļu spietā. Zvēra aste atkal uz�āvās gaisā, aptīdamās ap Artū un gan�drīz atraudama to no zemes. Aste atvēzās atkal un at�kal, katrreiz draudot droidu apgāzt.

Lūkass grieza zobus, izmisīgi pūlēdamies izdomāt kādu plānu. Mēģinājumi novērst plēsoņas uzmanību varēja tikai novilcināt laiku, ta�u pēc minūtes tas jau spētu Maru piebeigt. Vornskrs varēja saspiest viņas rokas ar savām nagainajām ķetnām vai uzgult tai ar visu savu svaru, tad viņas tvēriens atslābtu. Artū vairs nebija cīņas spējīgs. Ja vornskrs viņu tie�ām at�raus�no zemes, vēzējot savu pātagas asti�

Aste. Artū! viņ� uzsauca. Nākamajā reizē, kad aste tev trāpīs, mēģini to satvert!

Artū drebelīgi nopīkstēja, apstiprinādams savu ap�ņem�anos. Un pavērsa pret vornskru savu garo roku. Lūkass vēroja notieko�o, joprojām mēģinot piesaistīt sev briesmoņa uzmanību, lai tas grieztu galvu uz viņa pusi un atslābinātu ķetnu tvērienu. Aste atkal noplīk��ķēja.�un Artū, triumfējo�i burk�ķēdams, to saķēra.

Ta�u burk�ķis pārvērtās spiedzienā. Aste ar nepa�rastu spēku izrāvās, aizvelkot sev līdzi daļu�no rokas, kas bi ja to sa�ņaugusi.

Tomēr �is sasprindzinājums vornskram prasīja lai�ku tie�i tik daudz laika Lūkasam vajadzēja. Vienā mirklī panirdams zem savaņģotās astes, Lūkass pa�sniedzās un satvēra savu gaismas zobenu, noraudams to no Maras sāna. Aste vēzējās atpakaļ,.ta�u Lūkass vairs nebi ja sasniedzams viņ� patvērās aiz Artū. Ie�kvēlinādams gaismas zobenu, viņ� trieca kvēlojo�o asmeni pret nagainajām ķetnām un trāpīja pa vornskra degunu.

Zvērs ierēcās bailēs vai sāpēs, vairīdamies no spo��ā iero�a, kas tik spīvi koda. Lūkass atvēza zobenu atkal un atkal, pūlēdamies dabūt briesmoni nost�no Maras, lai pēc tam dotu tam nāvējo�u triecienu.

Tad pēk�ņi ar vienu vienīgu slaiku kustību vornskrs metās uz Lūkasu. Tobrīd Lūkass ar vienu cirtienu pār�cirta uzbrucēju uz pusēm.

Tie�i laikā! viņam pie kājām atskanēja aiz�smakusi balss. Lūkass pavērās lejup. Mara nogrūda no sevis beigto vornskru un paslējās uz elkoņa. Es netieku gudra, kas tās bija par stulbām spēlītēm, ko jūs tur spēlējāt.

Es cerēju, ka tās palīdzēs, jo citādi tas neradījums būtu jums norāvis rokas, Lūkass atcirta, smagi elpodams. Viņ� spēra soli atpakaļ, jo viņa piecēlās sēdus, un pasniedza tai roku, lai palīdzētu piecelties.

Mara atgrūda viņa roku. Lēnām un smagi viņa uz�slējās kājās un pagriezās pret Lūkasu.

Ar ieroci rokās.

Nometiet gaismas zobenu un atkāpieties! viņa no�ņāca, mādama ar ieroci.

Lūkass nopūtās, papurinādams galvu. Tas ir ne�ticami, viņ� norūca, nodzēsis zobenu un nomez�dams to. Adrenalīna uzplūds bija mitējies, seja un plecs tagad necie�ami smeļdza. Vai varbūt jūs ne�pamanījāt, ka mēs ar Artū nupat izglābām jums dzī�vību?

Es to pamanīju. Paldies. Turpinot mērķēt uz viņu, Mara pieliecās un paķēra gaismas zobenu. Es iedomājos, ka tā ir atmaksa par to, ka es jūs neno�āvu jau pirms divām dienām.

Vai jums nav iebildumu, ja es apkop�u Artu?

Mara uzlūkoja droidu, un viņas lūpas cie�i sakniebās. Protams, uz priek�u! Paiedama tiem garām, viņa paņēma pirmās palīdzības komplektu un apsē�das pie koka klajuma malā.

Artū laimīgā kārtā nebija tik bēdīgā stāvokli, kā Lūkass bija baidījies. Roka bija norauta tā, it kā būtu nogriezta, neatstājot karājamies nekādus vadus vai daļas, kuras varētu kaut kur aizķerties un traucēt. Klusām mierinot droidu, Lūkass aizlīmēja lūzuma vietas.

Kā ir? Mara noprasīja, atspiedusies pret koku un ziezdama dziedējo�u smēri uz zvēra nagu atstāta�jiem skrāpējumiem.

�imbrī�am viņ� ir savests kārtībā, Lūkass no�teica, pienāca Marai klāt un apsēdās tai blakus. Ag�rāk viņu ir gadījies savainot vēl briesmīgāk.

Man prieks to dzirdēt, Mara īgni noteica. Uz�lūkojusi Debesbraucēju, viņa ņēmās cie�āk pētīt tā seju. Tas zvērs jums pamatīgi iezvēlis pa ģīmi, vai ne?

Lūkass uzmanīgi aptaustīja sāpīgo vīli, kas stiepās pār viņa vaigu un pieri. Ar mani viss būs kārtībā.

Mara iespurdzās. Protams, kā gan citādi! viņa sarkastiski norūca, turpinādama apkopt savas brūces. Es aizmirsu jūs ta�u esat varonis!

Kādu brīdi Lūkass vēroja �o sievieti, pūlēdamies izprast tās sare�ģītās pretrunas, kas slēpās viņā. Pat no attāluma varēja saskatīt, ka viņas roka, zie�ot uz ievainojumiem ziedi, trīc tā bija pēcreakcija vai muskuļu pārgurums. Tā noteikti bija nobijusies, jo tik tikko izspruka no nāves nagiem, par da�u centi�metru tiesu, un viņa būtu muļķe, jāto neatzītu.

Un tomēr bija skaidri redzams, ka Mara nolēmusi nerādīt, kādas ir viņas īstās izjūtas, saglabājot klintscietās bruņas, kurās bija ietērpusi savu dvēseli. It kā viņa baidītos izrādīt jebkādas vājuma pazīmes,..

Tad piepe�i laikam sajutusi viņa skatienu, Mara palūkojās uz viņa pusi. Es jau pateicu paldies, vi�ņa norūca. Ko jūs vēlaties? Vai ordeni?

Lūkass pakratīja galvu. Es tikai gribētu uzzināt, kas īsti ar jums notika.

Uz mirkli �ajās zaļajās acīs atkal uzliesmoja ve�cais naids. Ta�u tikai mirkli. Vornskra uzbrukums pēc divām grūtām ceļojuma dienām bez miega bija viņu emocionāli izsmēlis. Dusmas Maras skatienā apdzisa, atstājot tikai nogurumu un vēsumu.

Es tiku satriekta, jo parādījāties jūs! Mara sa�cīja, un viņas balsī izskanēja drīzāk nogurums, nevis rūgtums. Jūs parādījāties no kaut kādas sestās �ķi�ras saimniecības uz desmitās �ķiras planētas un izpostijāt manu dzīvi!

. Kā tā?

Maras se jā īsu mirkli uzplaiksnīja nicinājums. Jums nav ne jausmas par to, kas es esmu, vai ne?

Lūkass papurināja galvu. Esmu pārliecināts, ka atcerētos jūs, ja mēs kaut kad būtu tiku�ies.

Jā, protams, viņa sardOniski nomurmināja. Di��ais, viszino�ais d�edijs. Redzi visu, dzirdi visu, zini visu, saproti visu! Nē, mēs neesam tiku�ies, bet es bi�ju tur, kur tu mani nepamanīji, lai gan varēji ierau�dzīt. ja būtu papūlējies. Es biju dejotāja D�eba Hutā pilī. Biju tur arī tajā dienā, kad jūs ieradāties pēc So�lo.

Tad tā tas bija. Viņa bi ja strādājusi pie D�eba. Un Lūkass izpostīja tai dzīvi, nogalinot D�cbu�

Lūkass sarauca uzacis. Nē. Protams, �is slaidais augums un graciozās kustības varēja liecināt arī par dejo�anas prasmi. Ta�u viņas lido�anas iemaņas, prasme apieties ar jebkādiem kuģiem� neizskaidro�jamās iemaņas rīkoties ar gaismas zobenu tas viss nebija raksturīgi profesionālai dejotājai.

Mara gaidīja, viņas sejas izteiksme liecināja, ka tā cer uz Lūkasa attapību. Nē, viņ� noteica. Jūs nebijāt tikai dejotāja. Tas bija aizsegs kaut kam ci�tam.

Mara sa�ķobīja lūpas. Lieliski. �aubu nav, tā jau bija d�edija cienīga atklāsme. Turpiniet, jums ta�u padodas! Tātad ko es īsti tur darīju?

Lūkass saminstinājās. Iespēju bi ja daudz: pa�labu�ma meklētāja, kontrabandiste, maskējusies D�eba miesassardze. kādas kriminālas organizācijas spie�dze�

Nē. Sī lietpratīgā rīcība ar gaismas zobenu� un pēk�ņi Lūkass saprata visi trūksto�ie mozaīkas ga�baliņi sakrita kopā. Jūs tur gaidījāt mani! viņ� ie�saucās. Veiders zināja, ka es do�os turp glābt Henu. Un sūtīja jūs mani sagūstīt!

Veiders? viņa itin kā izspļāva �o vārdu. Nesmīdiniet mani! Veiders bija muļķis, starp citu, viņ� visu laiku balansēja uz nodevības robe�as! Mans saimnieks sūtīja mani pie D�eba, lai es jūs nogalinā�tu, nevis savervētu!

Lūkass vērās viņā un juta, ka tam pār muguru skrien aukstas tirpas. Tā ta�u nevarēja būt īstenība� ta�u, raugoties �ajā izmocītajā sejā, viņ� saprata, ka viņa runā patiesību. Un jūsu pavēlnieks, viņ� klu�si sacīja, bija Imperators.

Jā, Mara atteica, un viņas balss skanēja kā �ūskas �ņāciens. Bet jūs iznīcinājāt viņu.

Lūkass norija siekalas, ieklausīdamies pa�a sirds skaļajos pukstos. Viņ� nebija nogalinājis Imperatoru to paveica Darts Veiders, ta�u nelikās vis. ka Mara ņemtu vērā tik nenozīmīgus sīkumus. Un tomēr jūs maldāties, viņ� atbildēja. Viņ� mēģināju gan mani savervēt.

Tikai tāpēc, ka man neizdevās padarīt savu da�rāmo, viņa nomurmināja. Viņas rīkles muskuļi sa��ņaudzās. Tad, kad jūs jau stājāties pretī Vcideram. Vai jums �ķiet, ka viņ� nezināja, ko Veiders jums pie�dāvāja? Palīdzēt jums viņu uzveikt�?

Lūkass apdomāja dzirdēto, neviļus pūlēdamies pakustināt savas mākslīgās rokas pamiru�os pirkstus. Jā, Veiders tie�ām bija �ādu savienību piedāvājis kau jas laika Kloudsitijā. Nedomāju vis. ka tas bija nopietns piedāvājums, viņ� nomurmināja.

Imperators gan domāja, ka tas bija nopietni, Mara neizteiksmīgi iebilda. Viņ� to zināja. Un to, ko zināja viņ�, zināju arī es.

Viņas skatienā atkal bija parādīju�ās sāpes. Es bi ju viņa labā roka, Debesbraucēj, Mara sacīja, pār�cilādama prātā atmiņas. -Tā mani sauca galmā Im�peratora Roka. Es viņam uzticīgi kalpoju, lidoju pa visu galaktiku, darīdama visu to, ar ko Imperatora flote un kaujinieki netika galā. Tas bija mans vienī�gais lielais talants es spēju sadzirdēt viņa saucienu no jebkura Impēri jas nostūra un noraidīt ziņu atpakaļ tādā pa�ā veidā. Es atklāju nodevējus, gūstīju viņa ie�naidniekus, palīdzēju tam tikt galā ar daudzajiem tru�lajiem birokrātiem. Man bija presti�s darbs, cilvēku cieņa un vara.

Maras skatiens lēnām atkal atgriezās tagadnē. Un jūs to visu man atņēmāt. Jau par to vien esat pelnījis nāvi.

Kas tad nogāja greizi? Lūkass piespieda sevi pavaicāt.

Viņa uzmeta lūpu. D�eba negribēja, lai es dodos līdzi lai brigādei. Tie�i tā pavisam vienkār�i. Es lū�dzos viņu, lai man atļauj� visu ko solīju, tirgojos, bet nespēju mainīt viņa apņēmību.

Ja, Lūkass nopietni noteica. D�ebam piemita spējas pretoties ietekmē�anai ar garaspēka palīdzību.

Ja viņa būtu bijusi uz tā kuģa�

Lūkass nodrebinājās. Ar gara acīm viņ� atkal ska�tīja biedējo�o vīziju tum�ajā Dagobahas alā. Noslē�pumainais sievietes siluets stāvēja laivā uz klāja, �ī sieviete smējās par viņu, augstu pacēlusi viņam no�laupīto gaismas zobenu�

Arī pirmajā reizē pirms daudziem gadiem �ī ala bija Lūkasam parādījusi iespējamās nākotnes at�tēlu. �ajā reizē Lūkass to noprata ala parādīja vi�ņam iespējamās pagātnes attēlu. Jus būtu guvusi uzvaru, viņ� klusi noteica.

Mara viņu nikni nopētīja. Es no jums nelūdzu izpratni vai līdzjūtību, sieviete kodīgi atcirta. Jūs gribējāt zināt. Labi, tagad jūs zināt.

Lūkass kādu mirkli ļāva tai apkopt brūces klusē�jot. Tad kāpēc jūs esat �eit? viņ� vaicāja. Kāpēc neesat Impērijā?

Kurā Impērijā? viņa pārprasīja. Tā ta�u nī�kuļo jūs to zināt tikpat labi kā es.

Bet kamēr tā vēl pastāv�

Mara paraudzījās viņā tik zīmīgi, ka Lūkass ap�klusa. Pie kā tad lai es ietu? Mara vaicāja. Tie mani nepazīst. Neviens no viņiem. Vismaz ne kā Im�peratora Roku. Es ta�u biju ēna, strādāju ārpus reģis�tros un protokolos paredzētajām operācijām. Par ma�nu darbību nav saglabāju�ies nekādi ieraksti. Tie, ku�rus es pazinu, bija ar mani iepazīstināti, bet tiku tiem stādīta priek�ā kā dejotāja galma dekorācija, Impe�ratora laikkavētāja.

Maras acis aizmiglojās tās atkal aizplīvuroja at�miņas. Pēc Endoras man vairs nebija, kurp doties, viņa rūgti noteica. Nav ne pazī�anās, ne līdzekļu. Pat ne legālas identitātes. Es esmu viena pati.

Un tāpēc jūs saistījāties ar Kardu?

Tā notika. Vispirms es �etrarpus gadus klīdu ap�kārt pa visu galaktiku. Darīju, ko varēju. Mara ne�novērsa skatienu no Lūkasa. Tajā atkal bija parādījies naida spīdums. Es smagi strādāju, lai ieņemtu to stāvokli, kāds man ir �odien, Debesbraucēj. Un �ajā reizē jūs to vairs neizpostīsiet. Vairs ne.

Es nekad neesmu gribējis jums kaut ko izpostīt, viņ� rāmi sacīja. Es gribu vienīgi tikt atpakaļ uz Jau�no Republiku.

Bet es gribu atjaunot veco Impēriju! viņa at�cirta. Mēs vienmēr nevaram dabūt to, ko gribam, vai ne?

Lūkass papurināja galvu. Nē. Nevaram.

Kādu mirkli Mara domīgi vērās viņā. Tas pēk�ņi viņa pasniedza tam tūbiņu ar ziedi un noteica: Ņe�miet un apsmērējiet to brūci. Bet pēc tam mazliet paguliet. Rīt būs grūta diena.

Apskrambātais A klases kravas kuģis slīdēja līdzās "Himēras" labajam bortam milzīgs pre�u pārvadā��anai paredzēts lidaparāts, kas spēja uzņemt lielu ātru�mu. Tā nespodrais korpuss zvaig�ņu iznīcinātāja signāluguņu gaismā matēti spīdēja. Sē�ot savā kabīnē, Trouns pārbaudīja sensorus un pamāja. Izskatās la�bi. kaptein, viņ� sacīja Pelleonam. Tie�i tā arī va�jadzēja būt. Varat turpināt, tikko tests būs gatavs.

Pēc da�ām minūtēm tas būs gatavs, ser, Pel�leons atbildēja, aplūkodams datus uz ekrāna. � Tehni�ķiem joprojām ir da�as problēmas ar aizsardzības sis�tēmu.

Viņ� aizturēja elpu, bīdamies no admirāļa dusmu uzliesmojuma. Nepārbaudītā aizsardzības sistēma un īpa�iem uzdevumiem piemērotais kuģis maksāja lielu naudu �im nolūkam Impērija tie�ām nebija naudu taupījusi. Ja �ī sistēma pēk�ņi izrādītos nederīga, tad visa Slais Vēnas operācija bija apdraudēta�.

Ta�u di�admirālis mierīgi pamāja. Mums vēl ir laika diezgan, viņ� rāmi atteica. Kas dzirdams Mirkrā?

Pēdējā atskaite pienāca pirms divām stundām, Pelleons atbildēja. Joprojām nekā nav.

Trouns atkal pamāja. Un kādas ir ziņas no Slais Vēnas?

Mhm� Pelleons ieslēdza attiecīgo kanālu un pārbaudīja reģistrus. Tur kopā ir simt divpadsmit kara kuģu. Se�desmit pieci tiku�i lietoti kravas pārva�dā�anai, pārējie kā pavadoņkuģi.

Se�desmit pieci� Trouns atkārtoja, izskatīda�mies visai apmierināts. Lieliski. Tas nozīmē, ka mums atliek tikai izvēlēties.

Pelleons saminstinājās, it kā viņu būtu pārņēmusi neērtības sajūta. Jā, ser.

Trouns atrāva skatienu no kravas kuģa un uzlūko�ja Pelleonu. Vai jums ir kādas rūpes, kaptein?

Pelleons pamāja uz kuģa pusi. Man nepatīk to sūtīt ienaidnieka teritorijā bez kārtīgi izstrādātiem sa�kariem.

Mums nav izvēles, Trouns sausi atgādināja. Ja gribam darbināt �o aizsardzības sistēmu, tad

ar to jārēķinās. Tāda �i sistēma ir nekas netiek tai cauri. Ne iek�ā, ne ārā. Viņ� sarauca uzacis. Ja vien� tā vispār darbosies! viņ� trāpīgi pie�bilda.

-Jā, ser. Bet�

Bet ko, kaptein?

Pelleons savaldījās un mainīja sarunas virzienu. Kā �ķiet, admirāl, �ajā operācijā mums labākais ierocis būtu Cēbaots.

Trouna skatiens pēk�ņi kļuva mazliet skarbāks.

Cēbaots?

Jā, ser. Viņ� mums varētu nodro�ināt sakarus ar�

Mums nav vajadzīgi sakari, kaptein! Trouns viņu pārtrauca. Mūsu mērķiem vajadzīgs tikai pre�cīzs laika aprēķins.

Es neesmu ar jums vienisprātis, admirāl. Nor�mālos apstākļos jā, precīzām laika aplēsēm varētu būt iz�ķiro�a nozīme. Ta�u mēs nekādi nevaram ap�lēst, cik ilgs laiks mums būs nepiecie�ams, lai tiktu cauri Slaisas kontrolsistēmai.

Glu�i otrādi, Trouns vēsi atteica. Esmu ļoti uzmanīgi izstudējis slaisu psiholoģiju. Varu diezgan precīzi paredzēt, kā viņi rīkosies.

Pelleons grieza zobus. Ja kontroles sistēmu va�dīs slaisi, tad varbūt. Bet Slais Venā ir tik daudz dumpinieku ieguldījuma, ka tie noteikti norīkoju�i tur arī savus ļaudis.

Tam nav nozīmes, Trouns atbildēja. Slaisi noteikti visu atbildību ņems uz sevi. Un notikumu � gaitu noteiks viņu aplēses.

Pelleons padevās, apzinoties savu sakāvi. Jā, ser, viņ� nomurmināja.

Trouns pavērās viņā. Tas nav bravūras jautā�jums, kaptein. Mums nav jāpierāda, ka Impērijas 11ote var sekmīgi darboties ari bez viņa. Patiesība ir tā�da, ka mēs nevaram atļauties Cēbaota izmanto�anu pārāk bie�i un būtiskās lietās.

Tāpēc, ka tad mēs kļūtu no viņa atkarīgi? Pel�leons īgni apjautājās. It kā mums nebūtu pietiekami spēcīgi datori, kas spēj veikt vissare�ģītākās kaujas operācijas.

Trouns pasmaidīja. Jā, tas jums nepatīk, vai ne? Nekas, nav svarīgi. Tā ir tikai daļa no visa, turklāt pavisam maza daļiņa. Mani vairāk uztrauc tas, vai mēs neiepotēsim māsteram Cēbaotam pārliecību, ka viņ� bauda lielu varu jo viņ� ir varaskārs.

Pelleons sarauca pieri. Bet viņ� teica, ka nealk�stot pēc varas.

Tad viņ� melo, Trouns auksti atbildēja. Visi cilvēki tiecas pēc varas. Un jo vairāk tās ir, jo vai�rāk tie kāro.

Pelleons apdomāja dzirdēto. Ta�u, ja viņ� var mūs apdraudēt� kapteinis aprāvās, piepe�i atcerē�jies, ka apkārt ir cilvēki.

Di�admirālis nelikās traucēties. Kāpēc lai mēs viņu neizmantotu? tas noprasīja. Viss ir ļoti vien�kār�i. Mums ta�u drīz būs iespēja apmierināt viņa va�raskāres uzplūdus vislielākajā mērā� un, tikko bū�sim to izdarīju�i, viņ� nespēs mums kaitēt, jo būs padarits nekaitīgs.

Lea Orgena Solo un dvīņi?

Tie�i tā, Trouns atteica, pamādams ar galvu. Viņa acis iemirdzējās. Tikko tie būs Cēbaotam ro�kā. mazās ekskursijas kopā ar floti viņam liksies tikai, sīkas izklaides intermēdijas starp īstā darba cēlie�niem.

Pelleons novērsās, cenzdamies neskatīties �ajās � mulsino�ajās acīs. Teorija �ķita visai ticama, bet prakse� Tajā gadījumā, protams, ja nogriji tiks ar to sievi�ķi galā.

Tiks, Trouns likās glu�i pārliecināts. Viņai un tās apsargiem drīz pietrūks triku. Tas noteikti no�tiks ātrāk, nekā mums pietrūks nogri ju.

Pelleona priek�ā iedegās ekrāns. Viņi ir gatavi, ser, kapteinis paziņoja.

Trouns atkal pievērsās kuģim. Pie lietas, kap�tein.

Pelleons dziļi ievilka elpu un parāva slēdzi. Ie�darbiniet aizsardzības sistēmu!

Apskrambātais kuģis aiz iluminatora palika tie�i tāds, kā bijis.

Trouns to vērīgi nopētīja. Pavērās displejos, atkal aplūkoja lidaparātu� un pagriezās pret Pelleonu. Vi�ņa sejā rotājās apmierināts smaids. Lieliski, kap�tein. Viss ir tie�i tā, kā es gribēju. Apsveicu jus un jū�su tehniķus!

Pateicos, ser, Pelleons noteica, atslābināda�mies. Viņ� pat nebija pamanījis, pa kuru laiku muskuļi bija saspringu�i. Tātad mums ir zaļā gaisma?

Di�admirāļa smaids palika nemainīgs, tikai viņa seja pēk�ņi likās barga.. Zaļā gaisma, kaptein, viņ� skarbi attrauca. Ziņojiet kaujinieku vienībām, lai gatavojas doties uz tik�anās vietu.

Slais Vēnas kuģubūvētava būs mūsu!

Ved�s Antils neticīgi atrāva skatienu no displeja. Jūs laikam jokojat, viņ� sacīja dispe�eram. Pa�vadīt?

Dispe�ers glu�i nevainīgi pavērās pretī. Un kas tur liels? viņ� vaicāja. Jums ta�u ir X klases lida�parāti. Jūs ta�u nemitīgi kaut ko eskortējat.

Mēs pavadām cilvēkus, Ved�s atcirta. Mēs nemēdzam pavadīt kravas kuģus!

Dispe�era sejā nevainīgā izteiksme pārvērtās ta�jā .varēja saskatīt vāji slēptu nepatiku, un Ved�s pēk��ņi iedomājās, ka pēdējā laikā abiem tādas nesa�pra�anās atgadās aizvien bie�āk. Klausieties, komandier, neizgāziet dusmas uz mani! dispe�ers no�rūca. Vajadzīgs standarta eskorts. Kāda starpība, vai uz klāja ir cilvēki vai nolietots reaktors?

Ved�s atkal ielūkojās displejā. Viņ� bija profesio�nālis ar savu lepnumu, tur tā lieta. Attālums līdz Slais Vēnai X klases lidaparātam ir tāls ceļ�, viņ� atbildēja.

Jā, bet pa speciālo līniju ziņoja, ka jūs paliksiet uz kravas kuģa borta, kamēr kuģis tiks cauri kontrolsistēmai, dispe�ers sacīja, pārliekdamies pār pulti, lai nospiestu taustiņu Ved�a priek�ā. Jūs tikai ievedīsiet to iek�ā.

Ved�s pārbaudīja ziņojumus. Tātad pēc tam vi�ņiem vajadzēs sēdēt kuģubūvētavā, gaidot pārējo konvoju, lai tālāk kopā ar to pavadītu kravu līdz Bpfasai; Tādā gadījumā inēs ilgu laiku būsim prom no Karaskcntas, viņ� ierunājās.

Ja es būtu jūsu vietā, tad par to likai priecātos, komandier, dispe�ers sacīja, pieklusinādams balsi.

Man kaut kas ienāca prātā. Kā �ķiet, tad padom�nieks Feilijs un viņa piekritēji beidzot nolēmu�i rfkoties.

Ved�s juta, ka tam pār muguru pārskrien vēsas tir�pas. Jūs ta�u nedomājāt� apvērsumu?

Dispe�ers pieiēca kājās, it kā būtu apliets ar vāro��u ūdeni. Nē, protams, ka ne! Vai tad jums-�ķiet, ka Feilijs ir�?

Dispe�ers aprāvās, viņa skatiens piepe�i bija kļu�vis piesardzīgs. Ak, es saprotu. Jūs esat no Akbara koservatīvajiem, ko? Skatieties patiesībai acīs, ko�mandier Akbars ir zaudējis saskarsmi ar ierindas karavīriem. Ar Alianses vīriem ja vien viņ� vispār kādreiz ir artiem sapraties. Feilijs visā Padomē ir vienīgais, kur� tie�ām interesējas par mums. Dispe��ers norādīja uz displeja pusi. Apskatieties vien. �ie mēsli nāku�i no Akbara dārziņa.

Ak jā, un aiz mums ir Impērija, Ved�s nomur�mināja. mulsi apzinādamies, ka dispe�era vārdiskais uzbrukums Akbaram noskaņojis arī viņu pret to, lie�kot ap�aubīt pa�a argumentus. .Viņ� prātoja, vai sarunbiedrs tā rīkojies ar nodomu. Vai arī tas bija viens�no militāristu vidē nemitīgi pieaugo�ā Feilija piekri�tēju pulka.

Lūkojoties uz visu�no �āda redzes viedokļa, nelie�las brīvdienas, uz kādu laiku aizbraucot no Karaskentas. nebūt nenāktu par sliktu. Vismaz viņ� tiktu pro�jām no �im stulbajām politiskajām spēlēm. Un kad mēs izbrauktu?

Tiklīdz jūs savāktu uz borta savu apkalpi, dis�pe�ers sacīja. Kravu jau lādē iek�ā.

Labi, Ved�s noteica un pameta vadības pulti. Viņ� steig�us devās pa gaiteni uz apkalpes telpām. Jā. Kluss un mierīgs izbraukums uz Slais Venu un Bpt'as.u varbūt tie�ām �obrīd būtu prātīgākā izeja. Viņ� ie�gūtu kādu atelpu, lai varētu apdomāt, kas īsti pa�reiz notiek ar Jauno Republiku. Viņ� ta�u bija riskējis ar visu, stāvēdams pie tās dibinā�anas pirmsākumiem.

Un, ja imperiāli ceļā mēģinātu uzbrukt� Labi, tic vismaz bija tādi draudi, ar ko Ved�s prastu cīnīties.

Tie�i ap dienas vidu viņi pamanīja tikko sadzirda�mas skaņas, kas �ad un tad izlauzās cauri me�am. Pa�gāja stunda, un tikai tad Lūkass spēja noteikt �o ska�ņu izcelsmi.

Tā ir motorizētā vienība.

Vai esat pārliecināts, ka tie ir militāristi? Mara apjautājās, ieklausīdamās rūkoņā un dūkoņā, kas ik pa laikam atjaunojās, bet pēc tam atkal apklusa.

Esmu gan pārliecināts, Lūkass drūmi atteica. Pa�zīstu �īs skaņas kop� Endoras.

Mara neatbildēja, un kādu mirkli Lūkass apsvēra, vai Endoras pieminē�ana viņas klātbūtnē bija prātīga rīcība. Ta�u, ieskatījies Maras sejā, viņ� jutās atvieg�lots. Visa viņas uzmanība bija pievērsta dūkoņai.

Izklausās tā, ka tic dodas uz dienvidiem, Ma�ra pēc minūtes bilda. Bet ziemeļos� es tajā pusē neko nedzirdu.

Lūkass ieklausījās. Es arī ne, viņ� bilda. Un tomēr� Artū, vai tu mums varētu sagatavot audiokarti?

Droids piekrīto�i nopīkstēja. Pēc mirkļa iedegās droida hologrāfiskais projektors un parādījās divkrā�saina karte, rēgodamās da�u centimetru attālumā no lapu paklāja zem viņu kājām.

Man bija taisnība, Mara sacīja, norādīdama uz karti. Da�as vienības ir tie�i mums priek�ā, bet pā�rējās devu�ās uz dienvidiem. Ziemeļos neko nemana.

Tas nozīmē, ka mums jāmēģina doties uz zieme�ļiem, Lūkass bilda.

Mara drūmi sarauca pieri. Kā jūs to iedomāja�ties?

Raugiet, viņi noteikti zina, ka mēs dodamies uz Hiljardsitiju, Lūkass sacīja. Un izvietoju�ies cen�trā, bet izvēr� meklējumus uz visām pusēm.

Mara tikko manāmi pavīpsnāja. Kāda aizkusti�no�a d�edija naivitāte, viņa norūca. Manuprāt, jūs neņemat vērā kaut ko būtisku ja mēs viņus tur ne�dzirdam, tad tas nenozīmē, ka viņu tur nav.

Lūkass īgni raudzījās hologrāfiskajā kartē. Jā, protams, viņi varbūt ir izvietoju�i kādu vienību arī tur. viņ� piekrita. Bet ko tāda taktika tiem dotu?

Ak vai, Debesbraucēj! Tas ta�u ir visvecākais taktiskais triks visā stratēģijas vēsturē! Ja visu dro�ā ceļa perimetru nav iespējams noteikt, tad upuris veic apkārtceļu un gaida izdevīgu bridi. Ja. nevēlaties, lai vajātais to darītu, jūs viņam parādāt �ķietamu izeju. Mara pastiepa pirkstu, novilkdama līniju cauri "klu�sajai" joslai uz kartes. �ajā gadījumā mēs dotu tiem vēl vienu trumpi: ja mēs metīsimies uz ziemeļiem, lai izbēgtu no iztālēm dzirdamajiem motorizētajiem kaujiniekiem, tas būtu tūlītējs pierādījums, ka mums ir�no tiem kaut kas slēpjams.

Lūkass saviebās. Tiem ta�u nav vajadzīgi nekā�di pierādījumi!

Mara paraustīja plecus un atkal izslējās taisni. Da��i virsnieki ir vairāk tendēti ievērot likumus, nekā citi. Jautājums ir tāds ko mums tagad darīt?

Lūkass atkal pavērās kartē. Pēc Maras atzinuma, viņi atradās �etru vai piecu kilometru attālumā no me�malas. Divas stundas �urpu vai turpu� Ja jau imperiāli sūtīju�i tik daudzas vienības, ne�ēlojot spē�kus� Iespējams, ka tie mēģina mūs aplenkt, viņ� lēnām ieteicās. Un tāpēc virzās gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Varbūt pat cen�as nokļūt mums aiz muguras.

Ja viņi jau nav to izdarīju�i, Mara bilda. Ta��u tādā gadījumā mēs vairs nedzirdētu to pārvieto�a�nos. Viņi īsti nezina, cik ātri mēs pārvietojamas, tā�pēc devu�ies apkārt ar lielu līkumu. Un pārvietojas ar tādiem satiksmes līdzekļiem, kuriem ir skaļi mo�tori. Tādus lieto standartoperācijās, veidojot aplen�kumu.

Lūkass*saknieba lūpas. Vienu gan imperiāli nezinā�ja ka �eit ir kāds, kas precīzi zina, ko viņi darīs. Un kā tad lai mēs no �ī aplenkuma izlau�amies? viņ� pa�jautāja.

Mara ie�ņācās. Mēs to nedarīsim! viņa paziņo�ja. Tādam nolūkam mums vajadzētu daudz vairāk aprīkojuma, nekā ir.

Priek�ā atkal atskanēja kluss troksnis rūkoņa un dūkoņa, kas tapa vispirms skaļāka, pēc tam klusāka. Tādā gadījuma, Lūkass noteica, mēs tikpat labi varētu doties ārā no me�a viņiem tie�i pa vidu. Var�būt �os pasaukt, lai tie mūs beidzot ieraudzītu.

Mara iespurdzās. Kā divi nevainīgi tūristi, ku�riem nav nekā slēpjama?

Vai jums ir kāda labāka ideja?

Mara uzlūkoja Lūkasu. Ta�u tas bija dompilns skatiens viņa vēl prātoja, nebūdama gatava izteikt nekādus argumentus. Nē, īstenībā nav vis, viņa beidzot sacīja. Man �ķiet, ka jums ari gribētos uz�stāties mainītās lomās, kā ierosināja Kards.

Lūkass paraustīja plecus. Mums diez vai izdo�sies izlauzties tiem cauri ar iero�iem rokās, viņ� tai atgādināja. Ja jums ir taisnība un viņi tie�ām ievēro to taktiku, par kuru jūs runājāt, tad mums nav cerību paslīdēt tiem garām neievērotiem. Un viss cits ir blefs. Bet, jo lielāks blefs, jo vairāk cerību, ka tas var izdoties.

Maras lūpas savilkās urskulī. Domāju gan. Mazliet �aubīgi viņa izlādēja savu ieroci un pasnie�dza to Lūkasam.

Lūkass to paņēma un pasvārstīja plaukstā. Im�periāli var pārbaudīt, vai tas ir pielādēts, viņ� rāmi sacīja. Es pārbaudītu.

Paklausieties, Debesbraucēj, ja jums �ķiet, ka es būtu gatava dot jums rokās pielādētu ieroci�

Ja nu mūs vēl pirms imperiāliem atkalpārsteigs kāds vornskrs, Lūkass klusi atgādināja, jums ne�mū�am neizdosies to savlaicīgi pielādēt.

Ja nu man ir vienalga? viņa atcirta.

Mara atkal uzlūkoja viņu, ta�u �ajā skatienā nebi�ja-pārliecības. Varēja manīt, ka tā sako� zobus, pa�sniegdama Lūkasam aptveri. Paldies, Lūkass no�teica, pielādēja ieroci un piekabināja to pie savas la�bās rokas. Un tagad tu, Artū! Lūkass uzsauca droidam.

Droids saprata. Tā ķermeņa aug�daļā atbīdījās trapecveidīga sprauga tāds kā dziļ� kravas noda�lījums. Pagriezies pret Maru, Lūkass pastiepa ro�ku.

Ieraudzījusi pastiepto roku un atvēru�os bagā�as nodalījumu, viņa noteica: Tad lūk, kā jūs to izdarī�jāt! īgni atāķēja no jostas Lūkasa gaismas zobenu un pasniedza to viņam. Es mū�am brīnījos, kā jums izdevās to iedabūt D�eba pilī!

Lūkass ievietoja gaismas zobenu spraugā, un Artū aizvēra bagā�as nodalījumu ciet. Ja tas ierocis būs nepiecie�ams, es tev uzsauk�u! viņ� brīdināja droi�du.

Nepaļaujieties uz tā darbību! Mara brīdināja. Isalamiru izraisītais efekts esot manāms vairāku ki�lometru attālumā tie triki, kuri mums izdevās me�ā, pie Hiljardsitijas neizdosies.

Es saprotu, Lūkass atbildēja, palocīdams gal�vu. Tagad, man �ķiet, mēs varam iet.

Ne glu�i, Mara ierunājās, pētīdama viņu. Mums vēl kaut kā jātiek galā ar jūsu seju.

Lūkass paraustīja uzaci. Nav cerību, ka Artū va�rētu arī to kaut kur nobāzt.

Tas būtu jocīgi. Nē, man bi ja padomā kaut kas cits. Mara palūkojās apkārt, pēc tam piegāja pie kā�da savāda krūma, kas bija redzams da�u metru attālu�mā. To sasniegusi, viņa pavilka lejup tunikas piedur�kni, lai tā nosegtu roku, un uzmanīgi noplūca da�as lapas. Paveiciet aug�up piedurkni un pastiepiet ro�ku! viņa pavēlēja, atgriezusies pie Lūkasa.

Viņ� paklausīja, un Mara ātri novilka pār Lūkasa rokas dilbu ar vienas lapas galiņu. Palūk! Redzē�sim, vai tas iedarbosies.

Kas tas tāds�. a-ak vai! Lūkasa seja saviebās negantās sāpēs roka necie�ami smeldza.

Lieliski! Mara noteica, un viņas balss pauda drūmu apmierinājumu. Jūs esat alerģisks pret tām tāpat kā visi! Pacietieties, sāpes pēc da�ām sekundēm zudīs.

Un paldies! viņ� attrauca. Sāpes tie�ām rimās. Kārtībā. Un kā būs� hm! Ar to �ausmīgo nātre ni?

Tā saglabāsies mazliet ilgāk, viņa sacīja, norā�dot uz Lūkasa roku. Bet tas nekas. Kā jums patīk?

Lūkass sakoda zobus. Nieze bija īsta mocība� ta��u Marai bija taisnība. Tur, kur viņa bija pārvilkusi pāri lapu, āda bija kļuvusi tum�a un uzblīdusi, to klā�ja sīki pūslī�i. Izskatās pretīgi, viņ� norūca.

Protams, Mara piekrita. Vai gribat darīt to pats, vai lai es palīdzu?

Lūkass grieza zobus. Tas nekādā ziņā nebija patī�kami. Es varu to izdarīt.

Tas tie�ām bija nepatīkami, bet ap to laiku, kad Lūkass bija ticis līdz zodam, patrinot ādu ar lapām, sāpes pierē jau bija sāku�as pierimt. Ceru, ka nees�mu tās lapas pietuvinājis pārāk tuvu acīm, viņ� rū�ca, zobus sakodis, aizmetot lapas tālu me�ā un cīno�ties ar vēlmi kasīt seju ar nagiem. Labāk būtu, ja es �opēcpusdien tomēr kaut ko redzētu.

Man �ķiet, ka ar jums viss būs kārtībā, Mara atteica, pētīdama viņa seju. Tagad jūsu ģīmis izska�tās diezgan atbaido�s. Jūs noteikti neatgādināt cil�vēku, kas apskatāms kādās no tām fotogrāfijām, ku�ras varētu būt viņu rīcībā, tas ir skaidrs.

Priecājos to dzirdēt. Lūkass dziļi ievilka elpu un klusībā atkārtoja d�ediju parastos vingrinājumus sāpju pacie�anai. Garaspēkam atslābstot, tie nebija tik iedarbīgi, tomēr mazliet palīdzēja. Cik ilgi es tāds izskatī�os?

Pietūkums zudīs pēc vairākām stundām. Līdz rī�tam tas vēl saglabāsies.

Pietiekami labi. Tātad tagad mēs esam gatavi iet?

Cik vien varam būt. Pagriezusi muguru Artū, viņa paņēma nesamo un sāka iet. Kustamies!

. Viņi tika uz priek�u glu�i labi, par spīti Maras vā�rīgajai potītei un Lūkasa sāpīgajai, niezo�ajai sejai. Lūkasam par atvieglojumu, nieze pēc pusstundas bei�dzās, palika tikai uzpampums ar pūslī�iem.

Ar Maras potīti tomēr bija sliktāk. Tā kā Lūkass soļoja aiz viņas un aiz Artū, tas skaidri redzēja, ka sievietei neklājas viegli. Artū nācās nest un papil�du svars arī nenāca viņas locītavai par labu. Divreiz Lūkass jau gribēja tai piedāvāt atkal mainīties lo�mām. Jomēr viņ� pretojās �ai līdzjūtīgajai domai. �ī bija viņu labākā iespēja tikt laukā, un viņi abi to zi�nāja.

Turklāt viņa bija pārāk lepna, lai atzītos, cik tai grūti.

Viņi bija nogāju�i vēl apmēram kilometru, ik pa laikam dzirdot priek�ā rūkoņu un dūkoņu. Un tad pēk�ņi tic bija klāt.

Braucēji bija divi, tērpu�ies spīdīgos, baltos bru�ņutērpos. Tie strauji tuvojās viņiem un apstājās pavi�sam tuvu Lūkasam viņ� tik tikko paguva tos pama�nīt. Tātad tie jau bija zinā ju�i, kur atrodas mērķis.

Tas nozīmēja, ka meklētāju grupa bija tos pamanī�jusi jau vismaz pirms da�ām minūtēm. Labi vien, Lū�kass nodomāja, ka viņi ar Māru vairs netika mainīju��ies lomām!

Stāt! viens no braucējiem uzsauca glu�i lie�ki. jo viņi jau bija apstāju�ies. Abi bija pacēlu�i iero��us un gatavi �aut. Impērijas vārdā, identificējiet sevi!

Bija laiks sākt izrādi. Ak, tētīt, kā es priecājos, ka jūs parādījāties! Lūkass uzsauca, pūlēdamies ru�nāt pēc iespējas priecīgāk cik vien piepampu�ie vaigi atļāva, Vai jums te nav pieejams kāds tran�sports, ko? Man kājas vairs neklausa!

Braucēji apklusa, ii kā brīnīdamies, kas noticis� pēk�ņi viņu attieksmē parādījās kāda �aubu ēna.

Mani sauc D�eids, Lūkass sacīja. Viņ� norādī�ja uz Maru. Man �eit ir dāvaniņa Talonam Kardam.

Kā �ķiet, tad viņ� nekādu transportu pretī nav atsū�tījis, ko?

Iestājās īss klusuma brīdis. Abi motorizētie ap�spriedās savā starpā. Lūkass nolēma, ka viņi dro�i vien izsauc bāzi, lai konsultētos. Fakts, ka gūstekne ir sieviete, tie�ām bija tos pārsteidzis. Vai ar to pie�tiks, tas jau bija cits jautājums.

Jums jānāk mums līdzi! viens no motorizēta�jiem pavēlēja. Ar jums grib aprunāties mūsu virs�nieks. Paklausieties jūs, sievi�ķi! Lieciet to droidu nost un nāciet mums līdzi!

Lai notiek, Lūkass sacīja, kad viens no moto�rizētajiem tuvojās Artū. Bet es gribu, lai jūs aplieci�nāt, ka atvedu viņu �urp. Kards mēdz izvairīties no prēmiju izmaksā�anas, ja tas ir iespējams, un dro�i vien mēģinās ari �ajā gadījumā.

Jūs esat prēmiju mednieks? motorizētais no�prasīja, un viņa balsī varēja saklausīt nepārprotamu nicinājumu.

Tā ir, Lūkass atteica ar neslēptu profesionālu lepnumu, tā dodot pretsparu motorizētā mednieka ni�cinājumam. Ne jau tāpēc, ka viņam būtu sāpīgs �o zeļļu nicinājums. Patiesībā viņ� pat cerēja uz to. Jo greizāks priek�stats imperiāliem par viņu radīsies, jo ilgāk tiem nāksies noņemties, lai noprastu patiesību un redzētu cauri �im apmānam.

Zemapziņas dziļumos tomēr Lūkasam nelika mie�ra doma, vai d�edijam klātos pielietot arī tādus tri�kus.

Otrs motorizētais bija nokāpis no braucamā un piestiprināja pie tā Artū sēdekli. Atkal uzrāpies savā vietā, viņ� lēnām brauca uz priek�u tādā ātrumā, lai ātrā soli būtu iespējams tikt līdzi. Jūs abi se�kojiet man! pirmais braucējs izrīkoja, pagriezies atpakaļ. Bet vispirms nometiet zemē ieroci, D�eid!

Lūkass paklausīja, un viņi devās ceļā. Pirmais motobraucējs aizkavējās tikai tik ilgi, lai paceltu no�mesto ieroci, un sekoja viņiem.

Pagāja vēl viena stunda, kamēr viņi tika līdz me��a malai. Viņiem braucot, procesija auga augdama, jo tiem piebiedrojās aizvien jauni motorizēti kauji�nieki, izvietodamies ap Lūkasu un Maru vai arī pie�vienojās priek�ējiem braucējiem. Kad tie tuvojās me�a malai, parādījās vēl citi pilnās bruņās tērpu�ies kaujinieki ar paceltiem iero�iem, kuri tāpat brauca līdzi procesijai. Tie veidoja viņiem iespaidīgu pava�doņu pulku.

Tad, kad tie beidzot izbrauca no me�a, eskortu jau veidoja ne mazāk par desmit kaujiniekiem uz brauca�majiem un divdesmit kājniekiem. Tā tik bija militā�ristu parāde! Tā vēl vairāk nekā pats meklē�anas fakts paradīja Lūkasam to nopietnību, ar kādu impēristi noslēpumainu mērķu labad dzinās pēc sava lau�pījuma. Pat Impērijas bagātības un slavas laikos im�periāli nemēdza sūtīt operācijās tik lielas kaujinieku grupas.

Piecdesmit metru platajā klajuma joslā starp me�u un tuvākajām Hiljardsitijas celtnēm gaidīja trīs cilvē�ki: vēl divi kaujinieki un kāds vīrs ar bargu seju, ģēr�bies bruņā, noputēju�ā Impērijas armijas uniformā. Tam bija majora zīmotnes. īstajā laikā, pēdējais klusi nomurmināja, kad Mara un Lūkass tika pastum�ti uz viņa pusi. Kas tie tādi?

Vīrietis teica, ka viņu saucot D�eids, viens no pirmajiem braucējiem paziņoja mazliet aiz�smaku�ā balsi. �ķita, ka tādas balsis bija viņiem visiem. Prēmiju mednieks, kas strādā Karda uz�devumā. Viņ� apgalvoja, ka �ī sieviete esot gūs�tekne.

Biju gūstekne! majors izlaboja, vērodams Mā�ru.

Kā tad tevi sauc, zagle?

Senni Kilu, Mara nelaipni paziņoja. Un es neesmu zagle. Talons Kards ir man parādā, un diez�gan daudz. Es ņēmu tikai to, kas man pienākas.

Majors nopētīja Lūkasu, un Lūkass paraustīja ple�cus. Man nav daļas par Karda darī�anām. Viņ� lika man atvest �o sievieti atpakaļ. Es viņu atvedu atpa�kaļ.

Un arī to, ko viņa nozaga, kā redzu. Viņ� aplū�koja Artu. kas joprojām bi ja piesaistīts sēdeklim. No�celiet to droidu no braucamā! viņ� pavēlēja braucē�jam. Te zeme ir pietiekami gluda, lai droids varētu pārvietoties pats. Lai tas pievienojas gūstekņiem. Uz�liec tiem rokudzel�us. Te viņi nepaklups koku sakņu nav.

Vienu mirklīti! Lūkass iesaucās, kad viņam tu�vojās vairāki kaujinieki. Man arī?

Majors uzrāva uzacis. Kādas problēmas, prēmi�ju medniek? viņ� izaicino�ā tonī vaicāja.

Jā gan, man patie�ām ir problēmas! Lūkass ie�saucās. Viņu ir cietumniece, un nevis es!

Pa�laik jūs abi esat cietumnieki! majors pazi�ņoja. Tāpēc aizverieties! Viņ� pavērās Lūkasam sejā. Kad tas ar jums gadījās?

Tātad viņi nebija pazinu�i Lūkasa vaibstus �ajā uzblidu�ājā sejā. Viņu ķerot, es ieskrēju kaut kādā krūmā, Lūkass norūca, kad kaujinieks saslēdza viņa rokas rokudzel�os. Kādu laiku manas rokas �aus�mīgi sāpēja.

Majors tikko jau�ami zobgalīgi pasmaidīja. Tas gan jums sagādāja nelielas grūtības, vai ne? viņ� sausi noteica. Cik labi, ka mums līdzi ir kvalificētu mediķu brigāde. Tie noteikti īsā laikā dabūs jums to pampumu nost. Viņ� vēl kādu laiku vērās Lūkasam acīs, pēc tam pievērsās kaujinieku vadītājam. Jūs ta�u viņu atbruņojāt, vai ne?

Kaujinieks norādīja uz Maras ieroci un pasnie�dza to majoram. Tas ir interesants, majors no�murmināja, apgrozīdams to rokās, bet pēc tam pieāķēja sev pie jostas. Virs galvas atskanēja klu�sa dūkoņa. Viņ� pavērās aug�up un pamanīja ne�lielu pavadoni, kas laidās lejup. Ar to bijā atves�tas motorizētās vienības standarta programma, glu�i kā Mara bija paredzējusi. Tā, majors bilda, palūkodamies aug�up. Kārtībā, komandier. Ejam!

Hiljardsitija daudzējādā ziņā Lūkasam atgādināja Mosas Eisliju mazas mājiņas un tirdzniecības uzņē�mumi, visas ēkas cie�i saspiedu�ās kopā, ar �aurām ieliņām starp tām. Kaujinieku grupa devās tur, nepār�protami soļojot uz lielāko ielu, kas veda pilsētas cen�tra virzienā. Ejot tālāk, Lūkass pamanīja tādu kā laukurnu. Sis bija pilsētas skvērs vai kāds gaisa kuģu stāvlaukums.

Pirmais kaujinieks procesijas priek�galā jau bija sasniedzis vajadzīgo ielu, kur ierinda sinhroni pārformējās. Tie, kuri soļoja ierindas iek�pusē, cie�āk sagrupējās ap Lūkasu un Maru, bet otrajā rindā ejo�ie atvirzījās tālāk, līdz beidzot tie apstājās un li�ka gūstekņiem darīt to pa�u. Pēc mirkļa kļuva skaidrs pēk�ņā manevra iemesls viņiem tuvojās �etri skrandaiņi, un viņu vidū ar saķēdētām rokām gāja kāds vīrs.

Tikko �is cilvēku bariņ� parādījās ielā, to ielenca �etri kaujinieki. Sekoja īsa, ta�u nedzirdama saruna, kuras beigās skrandaiņi negribīgi pasniedza savus ie�ro�us kaujiniekiem. Tagad jau impēristu pavadībā viņi turpināja ceļu uz galvenās grupas pusi. Kad tie pienāca tuvāk, Lūkasam beidzot izdevās saskatīt �o gūstekni.

Tas bija Hens Solo. Kaujinieku rindas pavērās, palai�ot nācējus garām. Ko jūs vēlaties? majors noprasīja, kad tie nostājās viņa priek�ā.

Mani sauc Cins, viens no skrandaiņiem sacīja. Mēs noķērām �ito tipu lo�ņājam pa me�u. Viņ� lai�kam meklēja tos jūsu cietumniekus. Es iedomājos, ka jūs varbūt vēlaties ar �o aprunāties, ko?

Tas gan ir laipni, majors sardoniski noteica, ātri nopētīdams Henu. Vai jūs pats par to iedomājā�ties, ko?

Cins saslējās. Tas, ka es nedzīvoju lielā un grez�nā pilsētā, nebūt nenozīmē, ka esmu stulbs! viņ� stīvi attrauca. Ko tad jūs domājat ka mēs ne�zinām, kas atgadījies, ja te apkārt sāk klejot vesels Impērijas garnizons?

Majors noskatīja viņu ar ilgu, vēsu skatienu.

Labāk ceriet, ka tas garnizons drīz pametis �is vie�tas! Viņ� pievērsās tuvākajam kaujiniekam un pa�māja uz Hena pusi. Pārbaudi, vai viņam nav iero��u.

Mes jau�� Cins iesāka. Majors uzlūkoja viņu, un tas apklusa.

Pārbaude ilga tikai mirkli, un kaujinieks atgriezās tuk�ām rokām. Iespundē �ito kopā ar tiem citiem! majors pavēlēja. Labi, Cin, tu un tavējie jūs varat iet. Ja izrādīsies, ka viņ� ir kaut ko vērts, tad es pielū�ko�u, lai tu nepaliec tuk�ā.

Jūs esat neparasti laipns! Cins noteica ar tādu sejas izteiksmi, kuru varēja uzskatīt par ņir�dzīgu. Vai mēs tagad varētu dabūt savus �auja�mos?

Majora sejas izteiksme kļuva barga. Jūs varēsiet tos vēlāk saņemt komandantūrā, viņ� paziņoja. Hiljardstijas viesnīcā, skvēra viņā pusē. Bet man nav �au�bu, ka tik gudrs cilvēks, kāds esat jūs, to jau noteikti zi�na.

Kādu brīdi likās, ka Cins gatavojas strīdēties pretī. Ta�u, redzēdams apkārt sanāku�os kaujiniekus, viņ� pārdomāja. Ne vārda neteicis, virs pagriezās un kopā ar saviem trim pavadoņiem devās uz pilsētas centra pusi.

Aiziet! majors pavēlēja, un viņi sāka iet.

-Tā, Hens nomurmināja, iedams aiz Lūkasa. Mēs atkal esam kopā, ko?

Kaut ko līdzīgu nevarēja palaist garām, Lū�kass klusi noteica. Kā �ķiet, tavi draugi steidzās projām.

Varbūt negrib palaist garām dzīres, Hens sacī�ja. Sametis kādu nieku, lai nosvinētu manu notver��anu.

Lūkass iesāņus pavērās viņā. Kāds kauns! Un mūs neielūdza!

Tie�ām kauns, Hens mierīgi noteica. Bet ne�kad neko nevar zināt.

Viņi jau bija iegriezu�ies avēnijā un soļoja uz pil�sētas centra pusi. Virs kaujinieku galvām bija saska�tāms kaut kas pelēks un ieapaļ�. Izliecis kaklu, lai va�rētu labāk redzēt, viņ� pamanija celtni tādu kā arku, kas atradās atstatus no citām mājām, sākdamās tā skvēra otrajā pusē, ko viņ� bija pamanījis, ejot ga�rām, un itin kā izaugdama no zemes.

Ļoti iespaidīga arka, it īpa�i �ajā vietā, tik tālu no galaktikas centra. Tās aug�daļu veidoja da�ādi akme�ņi saskaņotās krāsās, un tā atgādināja gan lietussargu, gan ūz pusēm pārgrieztu sēni. Arkas apak�daļa izlo�cījās aug�up un lejup, un katrā pusē to balstīja kolon�nas. Arka slējās pret debesim apmēram desmit metru augstumā, atstatums starp kolonnām varēja būt aptu�veni pieci metri. Un pilsētas laukums pletās tie�i tās pakājē klaj� un tuk�s. Tā garums bija aptuveni piecpadsmit metri.

Lieliska vieta uzglūnē�anai no paslēptuves.

Lūkass juta, ka viņam sa�ņaudzas pakrūte. Tik lieliska vieta uzglūnē�anai no slēpņa� ta�u tas dro�i vien bija skaidrs ari kaujiniekiem.

Tie�ām bi ja gan. Pirmais kau jinieks jau bija no�nācis līdz skvēram, pārējie vēl bija �aurajā avēnijā� Un visi pacēla �aujamos mazliet augstāk un devās uz priek�u nedaudz ātrāk. Viņi noteikti gaidīja uzbruku�mu. Un gaidīja to tie�i �eit.

Griezdams zobus, Lūkass atkal pievērsās arkai. Vai Trīpio ir tur? viņ� klusām uzrunāja Henu.

Viņ� juta Hena sapīkumu tas negrasījās zaudēt lai�ku. atbildot uz nevajadzīgiem jautājumiem. Jā, tas ir kopā ar Lendo.

Lūkass pamāja un pavērās pa labi. Viņam blakus pa nelīdzeno ielu ripinājās Artū, pūlēdamies neatpa�likt. Mazliet atpalikdams, Lūkass spēra soli uz droida pusi.

Artū iespiegdamies paklupa pār Lūkasa pastiepto kāju un ar blīk�ņi nokrita zemē.

Lūkass uz mirkli aptupās tam līdzās, ar saslēgtajām rokām palīdzēdams mazajam droidam uzslieties kājās. Lūkass manīja, ka da�i kaujinieki steidzas klāt palī�dzēt, ta�u īsu mirkli tuvumā neviena nebija. Artu, iz�sauc Trīpio! viņ� ie�ņāca droida receptorā. Teic, lai gaida, kamēr būsim zem arkas, un tikai tad uz�brūk.

Droids tūlīt paklausīja, tā skaļais burk�ķis gan�drīz vai apdullināja Lūkasu, kamēr tas slējās kājās. Lūkasa galvā vēl zvanīja, kad vairākas rokas satvēra viņu aiz elkoņiem un uzrāva kājās. Viņ� atguva līdz�svaru.

Un ieraudzīja majoru, kur� stāvēja tam tie�i pretī, aizdomīgi skatīdamies sejā. Kas tas bija? majors noprasīja.

Tas pakrita, Lūkass paskaidroja. Man �ķiet, tas aizķērās�

Es runāju par ziņojumu, majors skarbi noskal�dīja. Ko tas sacīja?

Iespējams, ka viņ� lamājās par to, ka es �o paņē�mu līdzi uz �ejieni! Lūkass atteica. Kā lai es sa�prastu, ko �is saka?

Majors kādu mirkli pēto�i skatījās viņā. Ejam tālāk, komandieri viņ� beigu beigās izrīkoja, uzru�nādams kaujinieku sev pie sāniem. Nezaudējiet modrību!

Majors pagriezās, un viņi atkal sāka iet. Es ceru, Hens viņam aiz muguras nomurmināja, ka tu.zini, ko dari.

Lūkass dziļi ievilka elpu un pievērsās arkai vi�ņiem priek�ā. Es ari! viņ� klusi atbildēja.

Lūkass noprata, ka pēc da�ām minūtēm viņi abi to uzzinās.

Ak vai! Trīpio noelsās. Ģenerāl Kelrisien, es�

Klusu, Tripio! Lendo pavēlēja, uzmanīgi rau�dzīdamies pa logu uz nelielo jucekli to cilvēku pulkā, kuri �ķērsoja skvēru. Vai jūs sapratāt, kas tur noti�ka, Eivz?

Picplacis pie palodzes, Eivzs pakratīja galvu. Iz�skatījās tā, it kā Debesbraucējs būtu apvēlies ar visu savu droidu, viņ� noteica. īsti labi nevaru redzēt tur ii pārāk daudz kaujinieku.

Ģenerālis Kelrisiens�

Klusu, Tripio! Lendo novilka. Viņ� uzmanīgi vēroja, kā divi kaujinieki pacēla Lūkasu un nostādīja viņu uz kājām, bet pēc tam uzslēja atpakaļ Artū. Kā �ķiet, tad viss ir kārtībā.

Jā. � Eivzs pastiepa roku un pacēla no grīdas mazizmēra uztvērēju raidītāju, kas gulēja turpat vi�ņam līdzās. Mēs esam te. Ceram, ka visi ir gatavi.

Tam Cinam un pārējiem nav iero�u, Lendo papildināja.

Eivzs no�ņācās. Nav gan. Nesatraucies, �ie kau�jinieki vienmēr atņem citiem iero�us.

Lendo pamāja, cie�āk satverdams ieroci un vēlē�damies. kaut viss jau būtu galā. Ielas otrā pusē ejo�ie imperiāli, ka �ķiet, bija nomierināju�ies un turpināja ceļu. Tikko tie visi iznāks skvērā klajā vietā, kur nebūs nekāda patvēruma�

Ģenerāl Kelrisien, man jārunā ar jums! Tripio atsāka. Es saņēmu ziņu no māstera Lūkasa!

Lendo samirk�ķināja acis. No Lūkasa?

Ta�u, vēl runādams, viņ� piepe�i atcerējās Artū piepe�o elektronisko burk�ķi pēc tam, kad tas nokri�ta. Vai tas būtu bijis�?

Māsters Lūkass grib, lai jūs aizkavējat uzbruku�mu, Trīpio sacīja, manāmi atvieglots, ka viņu kāds beidzot uzklausa. Viņ� teica, lai jūs pagaidāt, kamēr kaujinieki būs zem arkas, un tikai tad �aujat.

Eivzs apcirtās. Ko? Tas ta�u ir nesaprātīgi! Viņu it daudz vairāk nekā mūsu apmēram trīs pret vienu, un mēs dosim tiem iespēju paslēpties� tie ta�u sa�raustīs mūs gabalos!

Lendo pavērās laukā pa logu, sakodis zobus. Eivzam bija taisnība viņ� pietiekami labi pārzināja kaujas taktiku, lai to saprastu. Bet, ja tā padomā�

Tas gājiens ir pamatīgi izstiepies, viņ� bilda. Aiz�segā vai ne aizsegā, tā tas ir. Un tad vēl tie motorizē�tie�

Eivzs papurināja galvu. Tas ir neprāts! viņ� at�bildēja. Es negribu tik muļķīgi riskēt ar saviem ļau�dīm!

Lūkass ziņa, ko dara, Lendo uzstāja. Viņ� ta��u ir d�edijs!

Tagad viņ� nav d�edijs, Eivzs norūca. Vai tad Kards nepaskaidroja to par isalamiriem?

D�edijs arī bez garaspēka ir d�edijs, Lendo neatlaidās. Viņa ierocis tas pēk�ņi pamanīja bija pavērsts pret Eivzu. Ta�u arī Eivza ierocis bija pa�vērsts pret viņu. Tā vai citādi, bet viņa dzīvība ir

. vairāk vērta, nekā jūsu vai jūsu ļau�u dzīvības. Ja vē�laties, varat dezertēt.

-.Jā, protams! Eivzs no�ņāca, lūkodamies laukā pa logu. Imperiāli tuvojās laukuma vidum. Lendo re�dzēja, ka soļotāji izskatās modri un saasinātā uzma�nībā lūkojas apkārt. Tikai atcerieties, ka tad, ja mēs kādu no tiem atstāsim dzīvu, tie vēlāk iznīcinās �o pilsētu. Tur aug�ā ta�u karājas kuģis.

Un ko mēs ar to darīsim? Lendo noprasīja. Es neesmu skaidrībā, ko jūs esat ieplānoju�ai, lai to aiz�vāktu.

Ir vairāk nekā skaidrs, ka mēs negribam, lai tas nolai�as, Eivzs norūca. Un tas notiks, ja kaujinie�ki paslēpsies zem arkas. Tas pavadonis var nosēsties tie�i pie arkas starp mums un viņiem. Tas un arī pati arka sniegs tiem pilnīgi pietiekamu patvērumu, lai tie vieglāk par vieglu varētu atsist mūsu uzbruku�mu. Viņ� papurināja galvu un sakrampēja pirkstus ap uztvērēju raidītāju. Lai vai kā, ir jau par vēlu mēs nevaram paziņot citiem par kaut kādām izmai�ņām plānos.

Jums nemaz nevajag tiem neko ziņot, Lendo bilda. Viņ� juta, ka tam aiz apkakles lāso sviedri. Lū�kass ar viņu rēķinājās. Ir ta�u norunāts, ka neviens neko neuzsāks, kamēr jūs nenospiedīsiet gaili.

Eivzs atkal pakratīja galvu. Tas ir pārāk riskanti. Viņ� atkal pievērsās logam un pacēla raidītāju.

Lendo saprata tūlīt viss iz�ķirsies. Iz�ķirsies arī jautājums par uzticē�anos un paļāvību. Par taktiku un abstrakto domā�anu. Un cilvēku dzīvībām. Pacēlis ieroci, viņ� maigi pielika to pie Eivza kakla. Mēs gaidīsim, viņ� klusi sacī ja.

Eivzs nekustējās, ta�u viņa pozā kaut kas atgā�dināja lēcienam saspringu�u zvēru. Es to neaiz�mirsī�u. Kclrisien, viņ� ledaini klusā balsī norū�ca.

Es nemaz negribu, lai jūs to aizmirstu, Lendo noteica. Viņ� raudzījās ārā pa logu uz kaujinieku ie�rindu� un cerēja, ka Lūkass tie�ām zina, ko dara.

Kaujinieks ierindas priek�galā jau bija ticis cauri arkai, un majors atradās tikai da�u soļu attālumā no tās, kad �etri kaujinieki piepe�i uzliesmoja.

Tas bija visai iespaidīgs skats. Tajā pa�ā laikā gandrīz vai sāpīgā spilgtumā uzplaiksnīja dzeltenbalta gaisma, iegaismojās visa ainava, daudzie vienlaicī�gi nodunēju�ie sprādzieni gandrīz notrieca Lūkasu zemē.

�ī skaņa vel atbalsojās viņam ausīs, kad aiz vi�ņiem sāka sprakstēt �āvieni.

Tic bija labi trenēti kaujinieki, gods kam gods. Nesākās panika, uz ko Lūkass bija cerējis. Nebija ne piepe�a sastinguma uz vietas, ne pārsteiguma, ne neizlēmības. Viņi nostājās kaujas pozīcijās gandrīz tūlīt pēc tam, kad sākās ap�aude; tie, kuri jau bija arkas aizsegā, piekļāvās akmens kolon�nām, lai at�audītos, pārējie ātri devās turp. lai tiem piebiedrotos. Starp �āvienu sprak�ķiem Lū�kass dzirdēja aizvien pieaugo�u rūkoņu tur uz�ņēma ātrumu motorizētie; virs galvas karājās pa�vadonis, grozīdamies gaisā, lai saskatītu neredza�mos pretiniekus.

Tad viņu saķēra bruņucimdos tērptas rokas un vilka uz arkas pusi. Pēc da�ām sekundēm Viņ� tika iebīdīts �aurā spraugā starp divām cie�i līdzās iz�vietotām kolonnām, kas balstīja arku ziemeļu pusē. Mara jau bija tur sakņupusi; pēc sekundes kāds no kaujiniekiem iegrūda pie viņiem ari Henu. �etri imperiāli nostājās tiem priek�ā, slēpdamies aiz kolonnām un at�audoties. Sabrucis uz ceļiem, Lūkass paraudzījās laukā no slēptuves gar kolon�nas malu.

Ārpus ap�audes zonas, izskatīdamies mazs un bezpalīdzīgs �āvienu ugpns paēnā, uz viņu pusi ri�poja Artū tik ātri, cik vien viņa mazie ritenl�i atļā�va. '

Man �ķiet, ka mēs esam iekūlusies nepatik�anās, Hens nomurmināja viņam pie auss. Nemaz nerunājot par Lendo un pārējiem.

Viss vēl nav galā, Lūkass pārliecināti sacīja. Tikai paliec tuvumā. Kā būtu, ja mēs mēģinātu mazliet izklaidēties?

Es justos priecīgs, Hens norūca. Lūkasam par pārsteigumu, viņ� parādīja tam rokas, kas pirms tam bija saslēgtas uz muguras ķēde un rokudzel�i brīvi nokarājās, turoties vairs tikai pie kreisās rokas locīta�vas. Māņu rokudzel�i, viņ� nomurmināja, izvilk�dams metāla atslēgu, kas bija paslēpta starp ķēdēm. Viņ� pārbaudīja to, piemērodams Lūkasa rokudzel�icm. Es ceru, ka �ī atslēga derēs� mjā! Spie�diens ap Lūkasa roku locītavām atslāba, rokudzel�i atsprāga vaļā un nokrita zemē. Vai esi gatavs iz�klaidēties? Hens vaicāja, ar brīvo roku saņemdams ķēdes galu.

Vienu mirklīti! Lūkass ierunājās, pavēries aug�up. Lielākā daļa motorizēto jau bijā patvēru�ies zem arkas, atgādinot dīvainu milzu putnu baru, kas meklē patvērumu vētras laikā tie kļāvās pie ak�mens, ap�audīdami apkārtējās mājas ar lāzeriem. Priek�ā, tūlīt aiz ugunslīnijas, riņķojot karājās pava�donis, dēvēts par kaujas ratiem tas laidās lejup pa�ralēli arkai. Un jau tuvojās zemei.

Lūkasa rokas dilbu sagrāba kāda cita roka, ieurb�jot nagus dziļi ādā. Lai ko jūs gatavojaties darīt, duriet to! Mara nikni no�ņāca. Ja tā kariete nolai�dīsies, tad jūs nemū�am nedabūsiet �os ārā no �itā patvēruma!

Zinu, Lūkass piekrīto�i nomurmināja. Tie�i ar to es rēķinos.

Pavadonis "Kaujas rati" mīksti nosēdās zemē tie�i pretī arkai, nobloķējot �āvējiem vajadzīgo vektoru. Pieplacis pie loga, Eivzs nikni nolamājās. Te jums ir jūsu d�edijs! viņ� kodīgi pukojās. Vai jums ir vēl kādas lieliskas idejas, Kelrisien?

Lendo norija rīklē iesprūdu�o kamolu. Mēs tikai dodam viņam iespēju�

Viņam nebija lemts �o teikumu pabeigt. No arkas puses uzplaiksnīja uguns, ietriekdamās loga rāmi, un piepe�i Lendo roka spīvi iesāpējās. Trieciens atsvieda viņu atpakaļ, un pēc mirkļa �āviens izgāza visu loga rāmi, iz�ķaidot pa visu istabu koka �ķembas un mūra drumslas, kuras ķēra viņa krū�kurvi un roku kā �rapneļi.

Lendo sabruka uz grīdas, tam dzirksteles pa�ķīda gar acīm. Viņ� samirk�ķināja tās, sakodis zobus, lai paciestu sāpes. Un pavērās aug�up.

Viņam pāri bija noliecies Eivzs.

Lendo ielūkojās viņa sejā. "Es to neaizmirsī�u," Eivzs bija teicis, un tas notika tikai pirms trim mi�nūtēm. Ieskatījies viņa sejā, viņ� nejuta vajadzību par �o teikumu vēl atgādināt. Viņ� tiks galā� Lendo no�ukstēja, cīnīdamies ar sāpēm. Viņ� tiks�

Ta�u Lendo noprata, ka Eivzs viņā nemaz neklau�sās.

Un, ielūkojoties savas sirds dziļumos, Lendo ne�varēja viņu par to vainot. Lendo Kelrisiens profe�sionālais azartspēlmanis bija riskējis vēl vienu pēdējo reizi. Un bija zaudējis.

�ajā spēlē parādi bija nolīdzināju�ies visi tie pa�rādi, kuri bija sakrāju�ies garumgaru spēļu gaitā.

"Kaujas rati" mīksti piezemējās tie�i pretī arkai, un Lūkass piecēlās kājās. Tas bija noticis. Kārtībā, I len, viņ� nomurmināja. Ejam!

Hens pamāja un uzslējās kājās, tie�i vidū �et�riem kaujiniekiem, kuri bija tos ielenku�i. Apdulli�no�i iebļāvics, viņ� trieca savas va�as galu sejā tu�vākajam gvardam, pēc tam �ī va�a vienā mirklī ap�tinās ap kaklu otram, atraujot to no kolonnas. Abi pārējie metās viņam virsū, un izveidojās murskulis.

Uz da�ām sekundēm Lūkass bija brīvs.

Viņ� izslējās un pavērās, kas notiek aiz kolonnas. Artū joprojām bija ārpus ap�audes joslas, steigda�mies nokļūt patvērumā, kamēr viņam vēl nav trāpījis kāds nomaldījies lādiņ�. Lūkasu ieraudzījis, viņ� �ēli ievid�inājās.

Artu. nīguci! Lūkass uzsauca, pastiepdams ro�ku un pievērsdamies arkas dienvidu pusei. Starp ak�mens kolonnām un "Kaujas ratiem" bija ierīkoju�ies vai visi kaujinieki. Ja �is triks neizdosies, tad Henam taisnība Lendo un visi pārējie ies bojā. Sakodis zo�bus. izmisīgi cerēdams, ka viņa ticība vēl nav novē�lota. Lūkass pagriezās pret Artū.

Tie�i tajā brīdī, sudrabaini un metāliski atmirdzot gaisā, gaismas zobens slaiki un precīzi iegūla viņa pastieptajā rokā.

Aiz Lūkasa muguras kaujinieki noņēmās ar tra�kojo�o Henu viņi jau bija kājās, nospiedu�i Henu ceļos. Lūkass pārslldināja tiem zobenu vienā vil�cienā, un zaļgani dego�ais asmens pār�ķēla spo�ās bruņas, pat nepamanot, ka tās gadīju�ās ceļā. Se�kojiet man! viņ� uzsauca Henam un Marai, atkāp�damies spraugā starp abiem ziemeļpuses pīlāriem un pagriezdamies pret imperiālu baru, kas atradās starp viņu un dienvidpuses pīlāru. Tie jau bija apjē�gu�i, ka no aizmugures pretī stājies negaidīts drauds, un da�i ķēra pēc saviem iero�iem, lai viņu apturētu.

Ja Lūkasam talkā nāktu garaspēks, vadot viņa ro�ku, tad viņ�, iespējams, tiktu ar tiem galā vienā mir�klī, nobloķējot �aujamos ar gaismas zobenu. Nelai�mīgā kārtā Marai bija taisnība isalamiru iespaids bija nozīmīgs arī te, un garaspēks nepakļāvās gri�bai.

Ta�u Lūkasam nemaz nebija nolūka apkarot atse�vi�ķus kaujiniekus. Pagriezis muguru iero�u stob�riem, viņ� novēzēja gaismas zobenu pa gaisu, mērķē�dams aug�up.

Tas glīti un līdzeni pārcirta vienu akmens kolonnu uz pusēm.

Atskanēja brāk�ķis, būve piepe�i salīgojās. Otrais zobena vēziens pār�ķēla pu�u nākamo kolonnu.

Cīņas troksni pēk�ņi apslāpēja drausmīga akmens �irkstoņa, jo abas kolonnas bija sāku�as slīdēt katra uz savu pusi.

Lūkass apsviedās, lai pārliecinātos, vai Hens un Mara viņam pievienoju�ies iznāku�i no arkas apak�as un nokļuvu�i dro�ībā. Kaujinieku sejas ap�slēpa maskas, ta�u majora sejā parādījusies �aus�mu izteiksme izteica visu arī pārējo vietā. Tiem virs galvas masīvā arka brīdino�i nokrakstēja. Zo�bus sakodis, Lūkass vēzēja zobenu pret divām atli�ku�ajām kolonnām. Tas pārcirta vienu un sa�ķēla otru.

Ar drausmīgu dārdoņu grandiozā būve sabruka.

Lūkass, stāvēdams turpat blakus, tik tikko paguva laikus izvairīties no grūsto�ajiem akmeņiem. Kauji�nieki, kuri drūzmējās zem tās, nepaguva savu patvē�rumu pamest.

Kards apgāja apkārt akmens drupām, no kurām rēgojās "Kaujas ratu" samīcītais purns. Viņa sejā va�rēja samanīt vieglu neticību. To izdarīja viens cil�vēks! Kards nomurmināja.

Mēs jau arī mazliet palīdzējām, Eivzs atgādi�nāja. Ta�u viņa balss sarkastiskā pieskaņa nespēja apslēpt drūmo apbrīnu, kuru tas neap�aubāmi izjuta.

Un bez garaspēka palīdzības! Kards norūca.

Viņ� redzēja, ka Eivzs tādā kā neērtības sajūtā pa�raustīja plecus. Tā jau Mara sacīja. Lai gan, pro�tams, Debesbraucējs varēja tai samelot.

Neticu vis. Karda skatienu piesaistīja kāda kustība viņpus skvēra. Tur Solo un Debesbraucējs palīdzēja ievainotajam Lendo Kelrisienam iekāpt lid�aparātā. Dabūja lodi, ko?

Eivzs kaut ko norūca. Viņ� riskēja dabūt kādu ribās ari no manis, tas nomurmināja. Es iedomā�jos, ka viņ� mūs nodevis. Un gribēju, lai tādā gadīju�mā viņ� netiktu prom ar veselu ādu.

Varēja būt visādi tu pats varēji netikt prom ar veselu ādu, Kards noteica. Viņ� lūkojās debe�sīs un prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz imperiāli dos atbildes triecienu, atriebdamies par �odien noti�ku�o.

Ari Eivzs pavērās aug�up.

Varbūt mēs varētu notriekt arī tos divus pārējos pavadoņus, kamēr tie vēl nav paguvu�i neko paziņot? viņ� ierosināja. Es �aubos, vai pārējie jau ir saņēmu�i kādas ziņas par notieko�o.

Kards papurināja galvu, izjūtot dziļi apslēptas bai�les un nemieru. Tikai tagad viņ� saprata, cik ļoti ie�mīlējis �o vietu savu bāzi, me�u, visu planētu Mirkru. Tagad vairs atlika tikai to pamest. Nē, viņ� sacīja Eivzam. Mums nav cerību noslēpt mūsu lo�mu �eit notiku�ajā. No tāda vīra kā Trouns neko nav iespējams noslēpt.

Iespējams, ka tev taisnība, Eivzs piekrita, un arī viņa balsī parādījās nemiers. Viņ� bija ļoti labi sapratis norādi. Vai gribi, lai steidzos atpakaļ un iz�ziņoju evakuāciju?

Jā. Un ņem Maru sev līdzi. Lai viņa būtu aiz�ņemta kaut kur labi tālu no "Vanaga" un Debes�braucēja X klases lidaparāta.

Viņ� juta, ka Eivzs to pēto�i uzlūko. Ta�u, ja arī Karda padotais brīnījās, viņ� nekādi �o izbrīnu neiz�rādīja. Labi, viņ� teica. Redzēsimies vēlāk.

Viņ� aizsteidzās. Lidaparāts ar Ķclrisienu jau cē�lās gaisā un devās tajā virzienā, kur gaidīja lidoju�mam sagatavotais "Vanags". Solo un Debesbraucējs pēc īsa �aubu mirkļa devās uz otra lidaparāta pusi. Kards tuvojās viņiem.

Viņi visi sasniedza lidaparātu vienā laikā un kādu brīdi vērās cits citā pāri tā priek�galam. Kard, Solo beidzot ierunājās. Esmu jums pa�rādā.

Kards pamāja. Jūs teicāt, ka palīdzēsiet atdabūt manu arestēto kuģi?

Kā teicu, tā darī�u, Solo apliecināja. Kur lai es to nogādāju?

Atstājiet to Abregado. Kāds no maniem ļaudīm lo paņems. Kards pievērsās Debesbraucējam. Tāds neliels triks, viņ� noteica, pamājot ar galvu atpakaļ uz drupu kaudzes pusi. Es teiktu, ka tas ir kas nepie�redzēts.

Debesbraucējs paraustīja plecus. Tas izdevās, viņ� noteica. .

-Tā bija gan, Kards piekrita. Kā liekas, tas iz�glāba arī da�u manu padoto dzīvību.

Debesbraucējs ielūkojās viņam tie�i acīs. Vai tas nozīmē, ka jūs esat izlēmis?

Kards tikko jau�ami pasmaidīja. Patiesībā es ne�domāju. ka man vēl būtu atlikusi tāda izvēle. Viņ� atskatījās uz Henu Solo. Cik noprotu, jūs tūlīt lido�jat projām?

Tikko būsim savedu�i kārtībā Lūkasa X klases lidaparātu, Solo sacīja. Ar Lendo vis.vbūs kārtībā, bet viņam vajadzīga specializēta medicīniskā pa�līdzība. Tādu mēs uz "Vanaga" viņam nevaram no�dro�ināt.

Varēja būt vēl ļaunāk, Kards norūca.

Solo viņu zīmīgi uzlūkoja. Pat daudz ļaunāk, viņ� skarbi piekrita.

Viss varēja beigties ļoti slikti, Kards piekrita, runādams pēc iespējas mierīgākā balsī. Galu galā viņ� būtu varējis visus trīs kopā izdot imperiāliem.

Solo to zināja. Jā, viņ� piekrita. Hm� tad ardievu!

Kards noskatījās, kā viņi iekāpa lidaparātā. Un vēl kaut kas, viņ� piemetināja, kad abi jau bija iek�ā. Mums laikam nāksies�no �ejienes aizvākties, kamēr imperiāli vēl nav sapratu�i, kas īsti te noticis. Tas nozīmē, ka nāksies aizvest prom daudzas kravas, turklāt ātri. Vai jums gadījumā nav pieejami kādi kra�vas kuģi vai norakstīti karakuģi, ko es varētu izman�tot?

Solo apveltīja Kardu ar savādu skatienu. Jauna�jai Republikai pa�ai nepietiek kravas kuģu, lai nor�māli tirgotos, viņ� atbildēja. Man �ķiet, ka es jums to jau stāstīju.

Labi, tad varbūt es varētu kādu kuģi nofraktēt�ar nomas noteikumiem, Kards neatlaidās. Derētu kāds norakstīts Monas kara kreiseris.

Es ticu, ka derētu, Solo attrauca ar nelielu sar�kasma pieskaņu balsi. Paskatī�os, ko varētu �ajā lietā darīt.

Lidaparāta durvis aizvērās, aizslīdēdamas ciet. Kards atkāpās, dzinēji iegaudojās, un aparāts pacēlās gaisā. Tas uzņēma virzienu uz me�a pusi.

Kards noskatījās, kā tas aizlidoja, un prātoja, vai pēdējais paziņojums nav nācis par vēlu. Varbūt to�mēr ne. Solo bija vīrs, kas turēja svētus goda parā�dus. Varbūt, ka viņ� kaut ko sadabūs ar sava vūkiju drauga palīdzību tas būtu tepat netālu. Ja viņam iz�dotos sadabūt kādu kuģi, viņ� dro�i vien to atsūtītu �urp.

Un, ja reiz tas būtu �eit, tad nenāktos grūti to no�zagt tiem, kuri pēc Hena lūguma atvestu to �urp� Varbūt tāda dāvana palīdzētu remdēt di�admirāļa Trouna neizbēgamās dusmas par �odien notiku�o.

Bet varbūt, ka nepalīdzētu vis.

Kards pavērās atpakaļ uz sabruku�ās arkas gruve��iem un juta pārskrienam pār muguru vēsas tirpas. Nē; karakuģis tur nepalīdzēs. Ne �ajā reizē. Trouns bi ja zaudējis pārāk daudz, lai'to norakstītu parastajos kara zaudējumos. Viņ� atgriezīsies� un tad viņam slāps pēc asinīm.

Varbūt pirmoreiz mū�ā Kardu bija pārņēmu�as nepārvaramas bai Ies.

Iztālēm viņ� redzēja lidaparātu nozūdam aiz me��a. Tad Kards pagriezās un veltīja Hiļjardsitijai pēdē�jo �ēlo skatienu. Tā vai citādi, viņ� zināja, ka nekad to vairs neredzēs.

Lūkass ievietoja Lendo "Vanaga" salona guļamtīklā, un Karda vīri piestiprināja tauvu pie X klases lidaparāta. "Vanaga" pirmās palīdzības aptieciņa bija visai nabadzīga, bet vispirms vajadzēja iztīrīt un pār�siet ievainojumu. Tālākā ārstē�ana varēja pagaidīt līdz tam laikam, kad izdosies ievainoto nogādāt kādā dro�ākā vietā. Patlaban likās, ka viņ� ir pietiekami apkopts un novietots tik ērti, cik ērti vien �ādos ap�stākļos iespējams. Atstājot pie viņa Artū un Trīpio, lai gan ievainotais sparīgi protestēja un apgalvoja, ka viņam aukles neesot vajadzīgas, turklāt Trīpio viņam esot gausām apnicis, Lūkass atgriezās kabīnē tie�i tobrīd, kad kuģi cēlās gaisā.

Vai ar tauvu nav nekādu grūtību? viņ� apvai�cājās, atlaizdamies otrā pilota sēdeklī.

Līdz �im nebija, Hens sacīja, noliekdamies uz priek�u un lūkodamies apkārt, kad "Vanags" pacēlās virs kokiem. Papildu svars tikpat kā nav manāms. Visam vajadzētu būt kārtībā.

-Tas labi. Vai mēs gaidām draudziņus?

To nekad nevar zināt, Hens attrauca, vēl pēdē�joreiz nopētīdams debesis. Pēc tam viņ� atgāzās sē�deklī un ieslēdza vadības ierīces. Kards teica, ka tur esot biju�i vēl da�i pavadoņkuģī�i, un da�i motorizē�tie arī neesot gāju�i bojā tajā sabrukumā. Ta�u, ja. arī kāds no tiem būtu palicis dzīvs, tas labprātāk izdarītu pa�nāvību, nekā dotos pie di�admirāļa ziņot par noti�ku�o.

Lūkass pavērās viņā. Di�admirālis? viņ� pār�vaicāja.

Hena lūpas saviebās. Mjā. Tas, kur� patlaban noteic visas Impērijas darbības.

Pār Lūkasa muguru pārskrēja drebuļi. Un es biju pārliecināts, ka mēs zinām visus viņu admirā�ļus.

Es arī. Bet mēs laikam esam palaidu�i kādu ga�rām.

Un tad pēk�ņi tie�i tajā brīdi, kad Hens bija izteicis pēdējos vārdus, Lūkass izjuta piepe�u pa��pārliecības uzplūdu un sava spēka apziņu. It kā viņ� būtu pamodies no dziļa miega vai no tum�as istabas iznācis gaismā. Lūkass atkal izprata Visu�mu.

Garaspēks atkal bija atgriezies.

Viņ� dziļi ieelpoja, pārlūkodams vadības pulti, lai noskaidrotu, cik augstu viņi jau pacēlu�ies. Ku�ģis jau bija atrāvies no zemes augstāk par divpa�dsmit kilometriem. Kardam bija taisnība �ie isalamiri tie�ām pastiprināja cits cita iedarbību. Viņa vārdu tu dro�i vien neuzzināji, Lūkass nomurmi�nāja.

Kards to man negribēja atklāt, Hens atteica, izbrīnīti pavērdamies Lūkasā. Varbūt mēs varam patirgoties, mainot kādu vecu karakuģi pret �o vārdu. Kā tu jūties?

Es jūtos labi, Lūkass apgalvoja. Es tikai� atkal redzu pēc tam, kad labu laiku biju akls.

Hens klusi iespurdzās. Jā. es zinu, kā tas ir, viņ� domīgi sacīja.

�ķiet gan, ka tā varētu būt, Lūkass bilda, pa�vēlies viņā. Man nebija iespējas tev to pateikt ag�rāk� bet es tev pateicos par palīdzību.

hens atmeta ar roku. Nav par ko. Arī man agrāk nebija iespējas neko pateikt. Viņ� atkal nopētīja Lū�kasu,Bet tu tā dīvaini izskaties�

Tā ir mana lieliskā maskē�anās, Lūkass pazi�ņoja, piesardzīgi aptaustīdams seju. Mara apgalvo�ja, ka tas pēc pāris stundām pārie�ot.

Mjā� Mara� Hens ierunājās. Patiesībā pa�lika iespaids, ka jūs ļoti labi sapratāties.

Lūkass saviebās. Ar to nav ko rēķināties, viņ� aizrādīja. Mums tikai bija kopīgs ienaidnieks, tas ari viss. Vispirms me�s, pēc tam imperiāli.

Viņ� juta, ka Hens vēlējās tam vēl kaut ko vaicāt, ta�u nesadū�ojās, nevēlēdamies viņu satraukt. Mara grib mani nogalināt, viņ� atzinās.

Un kāpēc gan?

Lūkass atvēra muti� un, sev par lielu pārstei�gumu, to atkal aizvēra. Viņam nebija nekāda ie�mesla nestāstīt Henam to, ko viņ� zināja par Maras pagātni vismaz viņ� nevarēja tādu iemeslu iedo�māties. Un tomēr Lūkasam nez kāpēc negribējās to darīt. Personisku iemeslu dēļ,viņ� beidzot no�teica.

Hens veltīja viņam savādu skatienu. Personisku iemeslu? Cik personiska tad tāda slepkavnieciska tieksme var būt?

Tā nav slepkavnieciska tieksme, Lūkass attei�ca. Tic ir� hm� personiski motīvi.

Hens mirkli vēroja Lūkasu, pēc tam atkal pievēr�sās vadības pultij. Ak tā, viņ� noteica.

"Vanags" jau bija pametis atmosfēras slāni un devās dziļāk Visumā. No liela augstuma lūkojoties, me�s izskatījās pat ļoti patīkams. Vai zini, es tā arī netiku gudrs, kā �ī planēta saucas, viņ� ieminē�jās.

Tā saucas Mirkra, Hens bilda. Un es jau esinu skaidrībā par to, ka mūsu draugs Kards nodomā�jis to pamest. Viņ� bija nolēmis to darīt jau pirms kaujas kad mēs ar Lendo ieradāmies, viņ� jau dar�bojās �ajā virzienā.

Pēc da�ām minūtēm uz vadības pults iemirgojās lampiņa. "Vanags" jau bija pietiekami tālu no Mirkras gravitācijas lauka, lai uzņemtu lielāku ātrumu.

Labi vien ir. Hens pamāja uz pults pusi. Kurss jau ir ieprogrammēts, lai�amies no �ejienes projām! Viņ� tuvināja roku ātruma pārslēg�anas kloķim un pa�rāva to. Un, zvaigznēm aizzibot tuk�umā, viņi aiztraucās debesīs.

Kurp mēs dodamies? Lūkass apvaicājās, zvaigznāji virs�un zem viņiem pārvērtās pazīstamajos izplūdu�ajos plankumos. Vai uz Karaskentu?

Vispirms apmetīsim nelielu līkumu, Hens sa�cīja. Gribu iegriezties Slais Vēnas kuģubūvētavā un palūkoties, vai mēs nevaram tur dabūt ārstu Lendo un salabot tavu x spārni.

Lūkass iesānis nopētīja Henu. Tie�ām, var�būt mēs varam tur atrast arī kādu kreiseri Kar�dam?

Varbūt, Hens mazliet vainīgi piemetināja. Es gribēju sacīt, ka Akbaram Slaisā ir pietiekami daudz norakstītu karakuģu. Mēs ta�u varam uz da�ām die�nam kādu aizņemties, vai ne?

Nē. laikam tomēr ne, Lūkass nopūzdamies no�vilka. Viņ� piepe�i juta, cik labi ir tā sēdēt un neko īpa�u nedarīt. Ceru, ka Karaskentā.bez mums vēl kādu laiciņu iztiks.

Es ceru, Hens atteica, un balss pēk�ņi likās drūma. Lai gan tur kaut kas notiek. Ja vēl nav noti�cis.

Viņa garastāvoklis bija tikpat drūms. Varbūt, ka tādā gadījumā mums nevajadzētu kavēties Slais Vēnā, ko? Lūkass nodrebinādamies ieminējās. Lendo ir ievainots, bet viņam īpa�as briesmas nedraud.

Hens papurināja galvu. Nē. Es gribu, lai par viņu parūpējas ārsts. Un lai ari tu, trakuli, mazliet atpūties, viņ� piemetināja, uzlūkodams Lūkasu. Es tikai gribēju, lai tu zini, ka Karaskentā mums neklāsies viegli. Tāpēc papriecājies Slais Venā, kamēr vari. Iespējams, ka tas būs pēdējais miera un klusuma brīdis, kuru tev tuvākajā bridi lemts piedzīvot.

Dziļajā un melnajā Visumā, trīstūksto� gaismas gadu attālumā no Slais Vēnas kuģubūvētavas, kauji�nieki gatavojās uzbrukumam.

"Tiesātājs" nupat noraidīja raportu, kaptein, sakaiu virsnieks sacīja Pelleonam. Kuģis esot kau�jas gatavībā un lūdz tālākos rīkojumus.

Informējiet kapteini Brandeju, ka nekādu pār�maiņu nebūs, Pelleons atbildēja, stāvēdams pie ilu�minatora un raudzīdamies ārā, kur ap "Himēru" drūzmējās ēnas, ko varēja identificēt tikai pēc signālugunlm. Tie bija ievērojami Impērijas spēki glu�i kā vecajās labajās dienās pieci zvaig�ņu iznicinātā�ji, divpadsmit spēcīgi kreiseri, divdesmit divi. veci, bet jaudīgi Karakas parauga kreiseri un trīsdesmit eskadroni kaujinieku.

Un pa vidu visiem �iem biedējo�ajiem iznicinātā�jiem, liekot domāt par kādu neizdevu�os joku, gāze�lējās vecais A klases kravas pārvadātājs.

Kāds ir stāvoklis, kaptein? Trouna balss, kasatskanēja aiz Pelleona muguras, skanēja klusi un rā�mi.

Pelleons pagrieza seju uz di�admirāļa pusi. Visi kuģi ir kaujas gatavībā, ser, viņ� atbildēja. Kravas kuģa aizsardzības sistēma ir pārbaudīta, visi kaujinie�ki ekipēti un sagatavoti. Manuprāt, mēs esam gata�vi.

Trouns pamāja, viņa dego�ās acis pārlūkoja signāluguņu pilno tumsu visapkārt. Lieliski, viņ� no�murmināja. Kas dzirdams no Mirkras?

�is jautājums Pelleonu pārsteidza nesagatavotu. Viņ� par Mirkru nebija iedomājies vairākas dienas.Es nezi�nu. admirāl, � viņ� atzinās, lūkodamies pāri Trouna ple�cam uz sakaru virsnieka pusi. Leitnant, kāds ir pēdē�jais ziņojums no Mirkrā izvietotajiem spēkiem?

Virsnieks jau pārbaudīja ierakstus. Nekā svarīga, ser, viņ� sacīja. Pēdējais ziņojums saņemts� pirms �etrpadsmit stundām un desmit minūtēm.

Trouns pagriezās un uzlūkoja viņu. �etrpa�dsmit stundām? admirālis atkārtoja, un viņa balss pēk�ņi izklausījās dīvaini klusa un nomākta. Es ta�u viņiem pavēlēju ziņot ik pēc divpadsmit stun�dām!

Jā, admirāl, sakaru virsnieks noteica. Viņ� jau izskatījās mazliet nervozs. Pavēle tika noraidīta, to var pārbaudīt. Viņi varbūt� virsnieks aprāvās, bez�palīdzīgi uzlūkodams Pelleonu.

"Viņi varbūt aizmirsu�i noraidīt ziņojumu," bija pirmā doma, kas ienāca Pelleonam prātā pirmā un cerīgākā doma. Ta�u tā izgaisa kā nebijusi. �ie kauji�nieki nemēdza tādas Iietais aizmirst. Nekad. Varbūt viņiem gadījusies kāda kļūme ar raidītāju, viņ� �au�bīdamies ieminējās.

Kādu mirkli Trouns palika nekustīgi stāvam un klu�sēja. Nē, admirālis beidzot noteica. Tur būs noda�rīti postījumi. Tātad Debesbraucējs tomēr tur bijis.

Pelleons pakratīja galvu. Nespēju noticēt, ka tur nodarīts liels posts, ser, viņ� sacīja. Debes�braucējs ta�u nevarēja tos visus iznīcināt. Tur ir tik liels skaits isalamiru, kas bloķē viņa d�edija spē�jas�

Trouns pievērsa'Pelleonam savas kvēlojo�ās acis. Es jums piekrītu, viņ� auksti atbildēja. Bet vi�ņam varbūt ir palīdzēju�i.

Pelleons piespieda sevi raudzīties �ajās acīs.

Kards?.

Kur� tad vēl tur bija? Trouns noprasīja. Es prātoju, ka varbūt tāpēc viņ� tā centās saglabāt savu neitralitāti.

Pelleons palūkojās uz displeja pusi. Varbūt mums vajadzētu kādu aizsūtīt turp, lai apskatās? viņ� nomurmināja. Tādam nolūkam varētu veltīt kādu kreiseri piemēram, "Vētrasputnu".

Trouns lēni ievilka elpu. Nē, viņ� noteica, at�kal mierīgs, kontrolēdams saVu balsi. Slais Vēnas operācija tagad ir pirmajā vietā. Jau agrāk ir gadījies, ka zaudētas kaujas viena vienīga trūksto�a kuģa dēļ. Kards un viņa nodevība lai paliek uz vēlāku laiku.

Viņ� atskatījās uz sakaru virsnieka pusi. Izsau�ciet to kravas kuģi, Trouns pavēlēja. Lai iedarbi�na aizsardzības sistēmu.

-Jā, ser.

Pelleons pagrieza muguru iluminatoram. Kravas kuģis, "Himēras" gaismu apspīdēts, izskatījās glu�i nevainīgi. Aizsardzības sistēma iedarbināta, admi�rāl, sakaru virsnieks ziņoja.

Trouns pamāja. Pavēliet tiem doties ceļā.

Jā, ser. Kravas pārvadātājs lempīgi un gāzelīgi ņēmās manevrēt "Himērai" garām, orientējoties uz attālās Slais Vēnas saules pusi. Tas ar neveiklu lēcie�nu uzņēma gaismas ātrumu.

Uzņemiet laiku! Trouns pavēlēja.

Laiks uzņemts! kāds no virsniekiem ziņoja.

Trouns pievērsās.Pelleonam. Vai mans flag�manis ir gatavs ceļam, kaptein? viņ� formāli vai�cāja.

"Himēra" ir pilnīgi jūsu rīcībā, admirāl, Pel�leons tikpat oficiāli atbildēja.

Labi. Mēs sekosim kravas kuģim tie�i se�os un divdesmit minūtēs. Gribu, lai visi kuģi izietu papildu pārbaudi� un vēlos, lai jūs apkalpēm atgādinātu, ka mūsu pienākums ir tikai papildināt aizsardzības sistē�mu. Nevajadzēs nekādu īpa�u varonību, nedz arī ris�ku. Lieciet to skaidri saprast, kaptein. Mēs dodamies ceļā, lai iegūtu kuģus, nevis tos zaudētu.

Jā. ser. Pelleons devās uz komandtiltiņa pusi.

Un, kaptein�

Jā. admirāl?

Trouna sejā bija parādījies tikko manāms, sa�springts smaidiņ�. Atgādiniet viņiem, Trouns klu�su piemetināja, ka mūsu pilnīgā un galīgā uzvara pār dumpiniekiem sāksies tie�i tur.

Kapteinis Efjons no eskortfregates "Zvirbuļvanags" kratīja galvu, un �ajā kustībā bija vāji slēpts ni�cinājums. Viņ� no sava pirmā pilota sēdekļa vēro�ja Ved�u. Jūs, X spārninieki, viņ� norūca. Jums būs jāiekļaujas noteiktajā laikā vai jums tas ir zi�nāms?

Ved�s paraustīja plecus, pūlēdamies neizrādīt aiz�vainojumu. Viņam nācās grūti nedot pretsparu, ta�u pēdējo dienu laikā tam bija nācies savaldīties diezgan bie�i. Efjons bija atlidojis no Karaskentas kopā ar sa�vu pavadāmo un nemitējās par to rūpēties.

Palūkojoties pa iluminatoru uz Slais Vēnas do�kiem, kuri bija pilni visda�ādāko kuģu, �is satrau�kums neizraisīja izbrīnu. Jā, labi, mēs ilgi �o vietu neaizņemsim, viņ� sacīja kapteinim.

Tas no�ņaukājās. Tā! Tas tik ir upuris! Jūs lo��ņājat ap manu kuģi jau vairākas dienas� �odien pat lidojāt te apkārt divas stundas, kamēr es mēģināju ievietot lielo kuģi starp smagajām kravas fregatēm dokā. Un tad jūs sabā�at savus cilvēkus atkal maza�jos lidaparātiņos, ielecat iek�ā un pārvietojaties citur. Vai par tādām izdarībām jums tie�ām vajadzētu saņemt dubulto samaksu, itin kā jūs daudz riskē�tu�?

Ved�s cie�i sakoda zobus, turēdams mēli aiz tiem, un mazliet ātrāk sāka maisīt savu tēju. Iebilst virsnie�kam ar augstāku dienesta pakāpi nebija pieņemts pat luci, ja �is virsnieks bija ieguvis savu dienesta pakāpi sazin kur un sazin kad. Si bija tā reize, kad viņ� no�ēlo�ja, ka noraidījis citus piedāvājumus, kādi tam tika iz�teikti. Viņ� būtu varējis iegūt augstāku dienesta pakāpi un tad varētu atbildēt da�am virsniekam pavisam citā�di.

Pacēlis krūzi un uzmanīgi iemalkojis dzērienu, viņ� pavērās ārā pa iluminatoru, lai apskatītos, kas apkārt .notiek. Nē, viņ� turpināja prātot, tas tomēr ne�bija slikti, ka tas bija palicis uz X klases lidaparāta. Ja tā nebūtu, tad viņ� varbūt nonāktu tādā pa�ā situā�cijā, kādā tagad bija nonācis Efjons pūloties kopā ar piecpadsmit cilvēku apkalpi tikt galā ar 920 cil�vēkiem paredzētu karakuģi.

Un. vai tam patiktu vai nepatiktu, noņemties ar veiklo X klases lidaparātu pilotiem, kuri sēdētu ap viņa komandtiltiņu, dzerdami tēju, un cerēt, ka tiem labpatiks darīt tie�i to, ko viņ� pavēlēs.

Turēdams krūzi priek�ā mutei, viņ� pasmaidīja. Jā, Efjona vietā, iespējams, arī viņ� spļautu zilas ugunis. Varbūt pat izraisītu skaļāku vārdu pārmaiņu, tā atbrīvojoties no liekā sasprindzinājuma un atslo�gojot nervus. Tie�ām gan pēc stundas, iespējams, Slaisas kontrolpunktā varbūt uzskatīs, ka pienākusi "Zvir bul vanaga" kārta atbrīvot vietu un doties uz Bpla�u. Tas būtu glu�i jauki, ja tāds laiks reiz pie�nāktu. jo Etjonam tad nāktos domāt par to, kā vadīt kuģi.

Iemalkodams vēl tēju, Ved�s atkal pavērās ārā. Tur pameta savas vietas pāris pasa�ierlaineru, un viņ� noskatījās, kā tie aizlidoja �etru korve�u pavadībā.

Aiz tām, tik tikko saskatāms nespodrajā gaismā, rē�gojās kāds no tiem lempīgajiem transportlīdzekļiem, kurus viņ� mēdza pavadīt kara laikā kopā ar da�iem B klases lidaparātiem.

Tie�i tam līdzās paralēli viņu vektoram dokā ienāca A klases kravas pārvadātājs bez kādas pavadonības.

Ved�s lūkojās, kā tas tuvojas, un piepe�i viņa smaids izzuda no sejas, bet zemapziņā sarosījās biju��ā kaujinieka nojausmas. Apsviedies sēdeklī, viņ� pieliecās tuvāk pie vadības paneļa un nospieda sensora taustiņu.

Viss izskatījās diezgan nevainīgi. Vecs pre�u ku�ģis, varbūt saglabājies no kādiem aizvēsturiskiem lai�kiem, jo tik nobru�āts tas varēja būt vai nu pēc ilga darba mū�a, vai īsas un neveiksmīgas pirāta karjeras. Sensors uzrādīja, ka kuģa kravas telpas ir tuk�as, "Zvirbuļvanaga" sensori neuzrādīja ari iero�u klāt�būtni.

Pilnīgi tuk�s kravas kuģis. Cik sen, viņ� domāja, tam vispār ir gadījies redzēt pilnīgi tuk�u kravas ku�ģi�

Vai kādas nepatik�anas? Ved�s mazliet izbrīnīti uzlūkoja kapteini. Kapteiņa dusmas, kas vēl pirms minūtes to smacēja, bija zudu�as, viņ� likās mierīgs, bet modrs un gatavs kaujai. Iespējams, tomēr, Ved�s iedomājās, ka �is vīrs nav dabūjis savu dienesta pakā�pi par skaistām acīm. Tas kravas kuģis, kas tur nāk iek�ā, viņ^ sacīja kapteinim, nolikdams tasi uz pults malas un taustīdamies pēc saziņas aparāta. Te kaut kas nav kārtībā!

Kapteinis palūkojās ārā, pēc tam sfensora uzrādīta�jos datos, kurus bija pieprasījis Ved�s. Es neko ne�saprotu. viņ� bilda.

Es tāpat, Ved�s atzinās. Tajā ir kaut kas� spokains.

Ko?

Kontrolsistēma nelai� cauri, Ved�s atbildēja un atkal nospieda slēdzi. Laikam te ir pārāk daudz

kuģu?

Ļaujiet man! Efjons ieminējās un nospieda slēdzi, kas atradās viņa priek�ā. Kravas kuģis patla�ban dzīrās iekārtoties piestātnē tik lēni un uzmanī�gi, it kā tam būtu pilnas visas kravas telpas. Ta�u sensori tik un tā rādīja, ka kravas telpas ir tuk�as.

Rokā ir! Efjons sacīja, drūmā apmierinājumā uzlūkodams Ved�u. Es pieprasīju viņu datora ziņas. Tas ir tāds mazs triks, ko nevar apgūt, lidojot apkārt X klases lidaparātā. Apskatīsimies� tas ir kravinieks "Nartisteu" no Kramas Nellakas. Tām uzbruka pirāti, kuģis kaujā tika sabojāts, un viņiem nācās izmest kravu, lai.tiktu projām. Viņi cerēju�i, ka te varēs kuģi salabot. Slaisas kontrolpunkts atbildējis, lai ieņem rindu.

Es bi ju cerējis, ka vairs nevazājas gadijumkuģi no visas apkaimes, Ved�s drūmi norūca.

Efjons paraustīja plecus. Teorētiski jā� bet praktiski� zināms, slaisi ir viegli pierunājami uz vi�su ko. Jāzin tikai, kādā formā lūgumu izteikt.

Ved�s negribīgi pamāja. Viss, kā likās, izklausījās sakarīgi,.tam viņ� piekrita. Arī kaujā cietu�u tuk�u kuģi, iespējams, varēja vadīt tāpat kā pilnu. �is kuģis ta�u biju tuk�s "Zvirbuļvanaga" sensori ne�meloja.

Ta�u nemiers nezuda.

Viņ� piepe�i izvilka no jostas saziņas aparāta mik�rofonu. Spārnu eskadron, te Līderis, viņ� izsauca.

Visi pie kuģiem!

Saņēmis apstiprinājumu, ka pavēle saprasta, Ved�s pacēla skatienu un pavērās tie�i Efjonam acīs/

Tātad jums joprojām liekas, ka tuvojas nepatik�a�nas? kapteinis klusi pavaicāja.

Ved�s saviebās, vēl pēdējo reizi paskatīdamies laukā pa iluminatoru. Var jau būt, ka tā nav. Tomēr nebūtu prātīgi, ja mēs nebūtu gatavi� Nav labi, ja mani piloti visu dienu sē� un dzer tē�ju. Viņ� pagriezās un ātrā solī pameta kapteiņtiltiņu.

Kad viņ� ieradās dokā, pārējie vienpadsmit eskadrona piloti jau sēdēja savos X klases lidaparātos. Pēc trim minūtēm viņi izlidoja.

Kravas kuģis vēl nekur nebija iekārtojies. Ved�s to aplūkoja, uzlidojot gar lielo "Zvirbuļvanaga" kor�pusu. Patruļa izveidoja cie�u formējumu un apmeta loku. Dīvainā kārtā �is vraks īsā laikā tomēr bija vei�cis apbrīnojami lielu attālumu aizvirzījies projām�no "Zvirbuļvanaga" un pietuvojies da�iem Kalamāras parauga zvaig�ņu iznīcinātājiem, kuri bija novie�toju�ies mazliet tālāk. Sadalieties! Ved�s pavēlē�ja saviem pilotiem. Būs jāpalido apkārt un jāap�skatās!

Pārējie piekrita. Ved�s pavērās displejos, pārbau�dīja ātrumu, palūkojās atpakaļ�

Un vienā mirklī (ik Tsā kā sirdspuksts viss aiz�lidoja uz elli!

Kravas kuģis uzsprāga. Viss uzreiz, bez kāda brī�dinājuma sensoros, bez kādām pazīmēm, kuras varē�tu pamanīt, to iepriek� no ārpuses aplūkojot uzsprā�ga un izjuka.

Ved�s instinktīvi ķēra pēc mikrofona, -Trauksme!. viņ� iesaucās. Kuģa eksplozija pie doka V 475! Iz�sūtiet palīdzību!

īsu mirkli kamēr kuģa daļas vēl lidoja pa gaisu, Ved�am izdevās tajā ieskatīties. Tobrīd viņa acis, un pēc tam arī smadzenes pamanīja faktu, ka iespējams ieskatīties tikai pajuku�ajā kravas telpā, nevis aiz tās�'

Un tad �ī telpa pēk�ņi vairs nebija tuk�a.

Viens no X klases lidaparāta pilotiem izdvesa ne�noteiktu skaņu. Tur iek�ā bija plakana, kopā saspiesta masa, kas vienā mirklī izpletās un piepildīja visu tuk��o vietu tur, kur "Zvirbuļvanaga" sensori neko nebija pamanīju�i. Sī masa izsprāga uz visām pusēm kā sir�seņu ligzda.

�ī masa da�ās sekundēs pārvērtās virmojo�ā kau�jinieku vilnī.

Aug�up! Ved�s uzbļāva savam eskadronam, krasi pagriezdams savu X klases lidaparātu, lai tiktu laukā no nāvējo�ās masas. Riņķī un pārformēties! Gatavoties uzbrukumam! �

Kad viņi apsviedās, gatavodamies uzbrukt. Ved�s bēdīgā apmierinājumā domāja par to, ka �oreiz kap�teinim El jonam nebija taisnība. Spārnotais eskadrons �odien tie�ām nopelnīs savu dubulto maksu.

Kauja par Slais Vēnas kuģubūvētavu bija sāku�sies.

Viņi jau bija tiku�i garām aizsardzības sistēmas tikliem un Slais Vēnas birokrātiskajam kontrolpun�ktam. Hens pētīja saņemto cirkulāru par to, kur tiem būtu jānosē�as, kad atskanēja trauksmes signāls.

Lūkas! viņ� uzsauca, izsteidzies no kabīnes gaitenī. Nupat notikusi kāda kuģa eksplozija! Es gribu pārbaudīt, kas tur notiek! Viņ� ielūkojās doku kartē, lai noteiktu, kur atrodas doks V 475, un jau pagrieza kuģi, lai nonāktu vajadzīgajā vektorā�

Un salēcās sēdeklī, jo "Vanagu" no priek�puses trāpīja lāzera stars.

Kuģis bija saņēmis triecienu no priek�puses, Hens mēģināja izmanevrēt, ta�u tajā brīdī kabīnei cauri iz�sprāga vēl viens lādiņ�. Cauri dzinēju dārdoņai Hens izdzirda Lūkasa pārsteiguma pilno izsaucienu, kad izsprāga tre�ais lādiņ�, Henam beidzot radās iespēja pārbaudīt, ko rāda sensori kuģa aizmugurē, lai tiktu skaidrībā par notieko�o.

Ta�u pēc tam viņ� bezmaz vai vēlējās, lai tādas ie�spējas nebūtu. Aiz viņiem, jau ar visiem stobriem mērķēdams uz vienu no Slais Vēnas kaujas stacijām, slējās Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs.

Viņ� klusi nolamājās un stingrāk uzgūla ātruma kloķiem. Aiz viņa grīļojās Lūkass, kur� beidzot ie�krita otrā pilota sēdeklī. Kas notiek? viņ� vaicā�ja-

Mēs esam iekūlu�ies tie�i imperistu uzbrukuma vidū, Hens norūca, saspringti pētot datus uz vadī�bas pults. Aiz mums ir zvaig�ņu iznīcinātājs, un blakus arī viens ir dro�i vien tālāk varētu būt vēl kādi kuģi.

Tie ir izpostīju�i aizsardzības sistēmu. Lūkass bilda. Viņa balss bija ledaini salta. "Tā nebūt nelīdzi�nās tai balsij," Hens domāja, "kādā runāja tas izbiedē�tais puisis, kuru es pirms tik daudziem gadiem aizve�du no Tatūnas, zvaig�ņu iznīcinātājam no degunpriek�as, un �āvienu zalvēm�" Manuprāt, te ir pieci zvaig�ņu iznīcinātāji un kādi divdesmit mazāki kuģi.

Hens kaut ko norūca. Tagad vismaz mēs zinām, kāpēc viņi uzbruka Bpfasai un tām citām vietām. Lai pa to laiku savilktu �urp lielāku daudzumu kuģu un uzbrukums noteikti būtu sekmīgs.

Tikko viņ� bija paguvis �os vārdus izrunāt, sazi�ņas aparāts pēk�ņi atkal iedūcās. Trauksme! Impe�riālu kaujinieki doku apkaimē! Visi kuģi, lūdzu, uz kaujas stacijām!

Lūkass salēcās.

Tas izklausījās pēc Ved�a! viņ� iesaucās, no�spiezdams saziņas aparāta slēdzi. Ved�? Vai tas esi tu?

Lūkas? Ved�s atsaucās. Mums ir nepatik�a�nas! Vismaz �etrdesmit kaujinieku un ap piecdesmit konusveidīgu veidojumu, kādus nekad neesmu redzējis!

Viņa runa pārtrūka, ēterā bija dzirdami spiedzīgi �irksti. Es ceru. ka tev līdzi ir da�i kaujinieku pidki! Ved�s iesaucās. Mums te ir pamaz spēku!

Lūkass uzlūkoja lienu,. Baidos, ka mēs būsim ti�kai divi es un Hens, ar "Vanagu". Ta�u mēs jau esam ceļā!

Tikai lidojiet ātri!

Lūkass izslēdza mikrofonu. Vai ir kāda iespēja pārsēdināt mani manā X spārni? viņ� pajautāja.

Ne tik ātri, cik būtu vēlams! Hens norūca, pa��ūpodams galvu. � Mums vajadzēs to pamest �eit un doties turp kopā!

Lūkass pamāja un piecēlās no sēdekļa. Es tikai gribētu novietot kādā dro�ākā vietā Lendo un droidus, viņus visus kārtīgi piesprādzēt, un pēc tam mēs varēsim doties tajā uguns ellē.

Tikai uzvelc viņus labi augstu! Hens uzsauca viņam nopakaļ. Augstāk bija dro�āk, arī pa�am Lū�kasam.

Ja vien vispār bija kāds glābiņ� no. �etrdesmit kaujiniekiem un piecdesmit neizprotamajiem konu�siem.

Nākamajā mirkli viņ� sarauca pieri, jo tam pēk�ņi' bija ie�āvusies prātā neticama doma. Bet nē. Tās ta��u nevarēja būt Lendo nozagtās kalnraktuvju iekār�tas! Pat �is di�admirālis nevarētu būt tik traks, lai vestu tās uz Slais Venu un kaut ko tādu pielietotu kaujā!

Un, pievērsies vadības pultij, viņ� dziļi ievilka el�pu un uzgūla kloķiem.

Visiem kuģiem sākt uzbrukumu! Pelleons uz�sauca. Pilnā gaitā, ieņemot pozīcijas un uz priek��u!

Saņēmis apstiprinājumu, ka pavēle sasniegusi mērķi, viņ� pagriezās pret Trounu. Visi kuģi atbil�dēja, ka uzdevumu dzirdēju�i, ser! viņ� sacīja.

Ta�u likās, ka di�admirālis viņu nemaz nedzird. Viņ� tikai stāvēja pie iluminatora, vērdamies ārā, kur viņiem pretī traucās Jaunās Republikas kuģi. Viņa ro�kas bija cie�i sa�ņaugtas uz muguras. Admirāl? Pelleons piesardzīgi uzrunāja viņu.

Tie bija viņi, kaptein! Trouns neskanīgā balsī sacīja. Tas kuģis tur priek�ā� Tas bija "Vanags"! Un tam pakaļ vilkās X klases iznīcinātājs�

Pelleons sarauca pieri. Priek�ā nekas daudz nebija redzams. Tur laistījās lāzerstari, vēstīdami kauju, un tā jau bija tikpat kā sākusies. Kā lai tur saskata kuģa si�luetu. kur nu vēl noteic tā identitāti? Jā, ser, viņ� nomurmināja, pūlēdamies runāt neitrālā tonī. Mūsu spēki ziņo, ka operācija norit sekmīgi, kaujinieki no kravas kuģa izkļuvu�i sekmīgi un dodas uz perifēriju. Viņus gan centu�ies aizkavēt eskorteskadrona pārstāvji X klases iznicinātājos, bet pati preto�anās līdz �im bi�jusi vārga un juceklīga. Trouns dziļi ievilka elpu un novērsās no iluminatora. Stāvoklis ik bridi var mai�nīties, viņ� sacīja Pelleonam, kontrolēdams savu bal�si un emocijas. Atgādini tiem, lai neielau�as pārāk tālu teritorijā un lai nezaudē milzum daudz laika, cītīgi mērķējot. Un rakstuvju iekārtas jākoncentrē uz Kalamāras zvaig�ņu kreiseru pusi, uz tiem varētu but vis�lielākais kuģubūvētavas apsardzes kaujinieku skaits. Sarkanās acis iedzalkstījās. Un paziņo, ka "Vanags" ir ceļā pie viņiem.

Jā. ser, Pelleons noteica. Viņ� atkal palūkojās laukā pa iluminatoru uz attālino�os kuģi, kas vilka līdzi X spārni� Jūs ta�u nedomājat, ka� Debes�braucējs?

Trouna seja kļuva barga. To mēs drīz uzzinā�sim, viņ� klusi novilka. Un, ja tā būtu, Talonam Kardam būs par ko atbildēt. Viņ� par to dārgi samak�sās.

Uzmanies, numur pieci! Ved�s brīdināja vienu no saviem pilotiem, kad lāzera stars uzliesmoja, parā�dīdamies no nez kurienes. Tas skāra viena X klases lidaparāta spārngalu. Mums parādījusies aste!

Es to jau pamanīju! pilots attrauca. Sasodī�tais impērists!

Es viņu redzu, Ved�s apliecināja, kad garām palidoja nākamais lādiņ�. Viņam priek�ā slējās Kalamāras zvaig�ņu kreiseris, kas lempīgi gumzījās pro�jām, pūloties izgorīties no karadarbības zonas. Tas bija lielisks aizsegs tāda veida manevriem. Ved�s ko�pā ar numuru pieci nozuda aiz tā.

Aiziet! uzguldams ātruma kloķiem, Ved�s stū�rēja pa labi. Piektais numurs stūrēja pa kreisi. Kauji�nieks, kur� tiem sekoja, vilcinājās mazliet par ilgu, nespēdams izvēlēties, uz kuru �aut. Tajā brīdī, kad tas apsviedās, lai sekotu Ved�am, piektais numurs tam trāpīja.

Labs �āviens! Ved�s paslavēja, ātri pārbaudī�dams apkārtni. Joprojām likās, ka �ie kaujinieki pār�plūdina it visu teritoriju, ta�u �ajā brīdī neviens no tiem neatradās tik tuvu, lai sagādātu viņiem galvassā�pes.

Arī piektais numurs to pamanīja. Kā rādās, mēs esam ārpus karadarbības zonas, komandier, viņ� ie�runājās.

. Jo vieglāk mums, Ved�s atbildēja. Viņ� ienira aiz zvaig�ņu iznīcinātāja, ko abi bija izlietoju�i par aizsegu. Metot likumu ap to, Ved�s sāka virzīties at�pakaļ uz cīņas vietu.

Iznirdams gar zvaig�ņu iznīcinātāja sānu. viņ� pa�manīja mazu konusu, kas atradās pie lielā kuģa kor�pusa.

Ved�s pastiepa kaklu, lai to labāk apskatītu. �ie konusveidīgie priek�meti bija izbiru�i no uzsprāgu�ā kuģa kopā ar kaujiniekiem. Un tagad tas bija novie�tots netālu�no zvaig�ņu iznīcinātāja komandtiltiņa.

Tuvumā dunēja kauja, cilvēki cīnījās, varbūt pat mi�ra. Ta�u nojauta sacīja Ved�am priek�ā ko citu. Paka�vēsimies vel mirklīti, viņ� uzsauca piektajam numu�ram. Es gribu pārbaudīt to tur!

Ved�s jau bija ticis līdz zvaig�ņu iznīcinātāja priek�galam. Metot līkumu ap tā priek�pusi, viņa lid�aparāts veidoja tādu kā spirāli�

Un tad pēk�ņi viņa aizsegs uzliesmoja lāzera ugu�nī. Un X klases Lidaparāts salēcās kā pārbiedēts zvērs.

Zvaig�ņu kreiseris bija iz�āvis uz viņa pusi.

Piektais numurs kaut ko kliedza viņam ausī. Atpaliec! Ved�s no�ņāca, cīnīdamies ar pēk�ņo vāju�mu un ātri pārbaudīdams aparatūru. Viņi man trā�pīja, bet�ne smagi.

Viņi uz tevi �āva!

Jā. zinu, Ved�s attrauca, pūlēdams.izvairīgi izmānevrēt ar tās aparatūras palīdzību, kura vēl bija lietojama. Laimīgā kārtā lielākā daļa iekārtu atsāka darboties,�un X klases lidaparāts traucās tālāk. Tikpat laimīgs viņ� jutās par to, ka zvaig�ņu kreiseris vairāk uz viņa pusi ne�āva.

Bet kāpēc tas bija iz�āvis pirmo reizi?

Ja nu vienīgi�

Patlaban viņ� bija pārāk aizņemts ar savu lidapa�rātu, lai izpētītu vēl kaut ko citu. Numur pieci, man vajadzīgs sensors! viņ� uzsauca. Kur ir tie pārējie konusi?

Pagaidi, es pārbaudī�u! piektais numurs atbil�dēja. Sensors rāda� Es vairs neatrodu vairāk par piecpadsmit. Tuvākais atrodas desmit kilometru attā�lumā�

Ved�s juta spazmas kuņģī. Piecpadsmit no tiem piecdesmit, kuri bija pre�u kuģī kopā ar kau�jiniekiem. Kur tad paliku�i pārējie? Varbūt pār�baudīsim? viņ� ierosināja, pagriezdams lidaparā�tu.

Konuss mērķēja uz otru eskortfregati, tādu pa�u kā "�virbuļvanags", un viņ� redzēja, ka turp steidzas �etri kaujinieki. Tie laikam gribēja riskēt, ielau�oties kuģī, ta�u fragatē bija tikpat daudz cilvēku, cik uz. "Zvirbuļvanaga" klāja, tāpēc tiem nebija daudz cerī�bu tur iekļūt�

Apskatīsimies, vai nevaram dabūt viņus rokā, kamēr tic vēl nav mūs pamanīju�i, Ved�s sacīja piektajam numuram, un viņi �āvās turp.

Pēk�ņi visi �etri kaujinieki apcirtās un metās at�pakaļ. Viņi jutās pārsteigti. Piektais numur, tavē�jie būs abi, kas ir labajā pusē, es ņem�u abus pārē�jos!

Aiziet!

.Ved�s nogaidīja līdz pēdējam brīdim, un tikai tad iz�āva uz pirmo mērķi, tīilīt apsvie�oties, lai nesadur�tos ar otro. Tas pa�āvās viņam garām, X klases lida�parāts sadrebēja, it kā saņemot sitienu. Ved�s smagi uzgula kloķim, cen�oties neizlaist no redzesloka kau�jinieku.

Tajā brīdī kaut kas spo�s pa�āvās viņam garām, spļaujot lazcruguni un zvāļojoties tā, kā ejot gāzelē�jas dzērājs. Kaujinieks saņēma sitienu tie�ā trāpījumā un ietinās iespaidīgā krāsainas gāzes mākonī. Ved�s bija apgriezis lidaparātu tie�i tobrīd, kad piektā nu�mura mērķi piemeklēja tāds pats liktenis.

Gaiss ir tīrs, Ved�, viņam pie auss uzsauca pa�zīstama balss. Vai tu esi ievainots?

Ar mani viss kārtībā, Lūkas! Ved�s atbildēja. Paldies.

Palūk, tur tas ir! kaujas troksnī atskanēja Hena balss. Blakus fregatei! Tas konuss ir nācis no Lendo raktuvēm! Tik tic.�ām, tās ir viņa iekārtas!

Es saprotu, Lūkass atsaucās". Bet ko viņi ar tām te dara?

Es redzēju vienu no �iem konusiem nozūdam zvaig�ņu kreiseri, Ved�s paziņoja, atkal pagriezda�mies uz fregates pusi. Kā rādās, ari �is mērķē uz kuģi. Es nezinu, kādā nolūkā.

Lai kādā nolūkā tas notiek, �is process ir jāap�stādina! Hens noteica.

Tiesa gan.

Ta�u Ved�s redzēja, ka viņi nepagūs konuss bija labu gabalu priek�ā. Tas jau bija pagriezies pret fre�gati un sāka ierīkoties pie korpusa.

Tikko konuss bija ieņēmis pozīciju, uzplaiksnīja kodīgi spo�a gaisma.

Kas tas bi ja? Lūkass brīnījās.

To es nezinu, Ved�s noteica, mirk�ķinādams ap�ilbu�ās acis. Tas uzplaiksnījums bija spo�āks par lāzera uguni.

Tas ir plazmas metējs! Hens norūca, kad "Va�nags" bija nolaidies. Uz komandtiltiņa ir lūka re�zerves izeja steidzamiem gadījumiem. Tāpēc viņiem savajadzējās tās Lendo iekārtas. Ar tām viņi caursit kuģu korpusus�

Hens aprāvās, un pēk�ņi nolamājās. Lūkas! Mēs visu pārpratām! Viņi nav ieradu�ies �eit, lai iznīcinā�tu floti.

Jā. Viņi ir �eit, lai to nozagtu.

Labu bridi Lūkass tikai blenza uz fregati. Un tad visi mozaīkas fragmenti ar klik�ķi pēk�ņi sakrita ko�pā, visas detaļas nostājās īstajās vietās. Lendo raktu�vju iekārtas, Jaunās Republikas kuģi, uz kuriem trūka cilvēku, �ajos dokos, kuriem trūka pienācīgas apsar�dzes, Impērijas gaisa flotes klātbūtne, lai gan tā ne�mēģināja aktīvi uzbrukt, lai iznīcinātu aizsardzības sistēmu�

Un Jaunās Republikas zvaig�ņu kreiseris, kuram pie sāna bija piesūcies konuss, nupat bija �āvis uz Ved�a lidaparātu.

Ved�s kādu mirkli pētīja apkārtni, pārbaudīdams debesis visapkārt. �ķietami nesteidzīgi vairāki kuģi kaujas juceklī bija sāku�i manevrēt projām. Mums tie jāapstādina! viņ� sacīja pārējiem.

Pareiza doma, Hens piekrita. Bet kā?

Vai mēs kaut kādā veidā nevaram tikt tajos iek�ā? viņ� vaicāja. Lendo sacīja, ka tādā konusā var ievietoties divi cilvēki. Imperiāli noteikti nav spēju�i tajos sabāzt vairāk par �etriem vai pieciem kaujiniekiem.

�ādos apstākļos arī �etri kaujinieki būtu daudz uz kuģiem trūkst cilvēku, Ved�s paziņoja.

Jā, bet es ar tiem tiklu galā,� Lūkass aizrādīja.

" Uz visiem desmit kuģiem? Hens noprasīja. Tur�klāt lūkas jau ir nostiprinātas. Tu netiksi pat līdz ko�mandtiltiņam.

Lūkass sakoda zobus, ta�u saprata, ka Henam taisnība. Tad vajadzēs tos padarīt nelietojamus, viņ� ierosināja. Izsist no ierindas dzinējus, koordi�nācijas sistēmas vai ko tamlīdzīgu. Ja �ie kuģi atstās būvētavu un nokļūs aiz zvaig�ņu iznīcinātājiem, tad mēs nekad tos vairs neredzēsim.

Nu nē, mēs tos redzēsim pavisam.drīz! Hens norūca. Uzbrukumā pavērstus pret mums. Tev taisnība labākais, ko mēs varam darīt, ir izsist kuģus no ierindas. Ta�u mums neizdosies apstādināt visus piecdesmit� pa�reiz vēl ne.

Ved�s kaut ko atcerējās.

Te vēl ir divpadsmit konusu, kas vēl nav pagu�vu�i piesiiprināties pie kuģiem!

Labi, tad pirmos ņemsim priek�ā tos! Hens noteica. Vai tu zini, kuros vektoros tie ir?

Tagad paveries savā datorā!

Labi, labi� paskat vien, kur ir� "Vanags" mainīja kursu un devās citā virzienā. Lūkas, izsauc

Slaisas kontrolpunktu un pastāsti, kas notiek! Hens piekodināja. Saki tiem, lai nelai� nevienu kuģi ārā no teritorijas!

Pareizi! Lūkass ieslēdza saziņas ierīci. Ta�u viņam piepe�i instinktīvi likās, ka "Vanaga" salonā kaut kas mainījies. Hen? Vai ar tevi viss kārtībā?

Jā, protams. Kāpēc tu jautā?

Nezinu. Man likās, ka ar tevi kaut kas notiek.

Man bija tādi pati sajūta, Hens atzinās. Ta�u tā ir pāri. Turpini, izsauc viņus! Es gribu, lai tev būtu brīvas rokas, tikko būsim klāt.

Lūkasam izdevās izrunāties ar Slaisas kontrolpun�ktu, un pa to laiku viņi jau bija sasniegu�i savu mērķi konusu. Viņi mums pateicas par informāciju, Lū�kass paziņoja, ta�u sacīja, ka mums neko nevarot pa�līdzēt.

Iespējams, ka tie�ām neVar, Hens norūca. Tā, es redzu divus kaujiniekus. Ved�, tu kopā ar piekto numuru varētu ņemt viņus priek�ā, bet mēs ar Lūkasu mēģināsim tikt galā ar to ierīci.

Sapratu! Ved�s atbildēja. Abi X klases lidapa�rāti pa�āvās garām. Kaujinieki sagatvojās uzbruku�mam.

Lūkas, mēģini to pārdalīt, nevis uzspert gaisāļ lai redzam, kas tur iek�ā, Hens piekodināja. Mums vajadzētu apskatīties, cik kaujiniekus imperiāli iedabūju�i tur iek�ā.

Skaidrs! Lūkass atteica. Konuss jau bija re�dzams. Nomērķējis uz to, Lūkass iz�āva.

Dobais konuss no�ķēlās, tā aug�gals nokrita, iz�platot apkārt spīdo�as gāzes mākoni. Pārējā konusa daļa likās neskārta, un Lūkass pieliecās, lai raidītu otro �āvienu, kad no�ķeltā konusa aug�pusē pēk�ņi atsprāga lūka.

Un�no atveres iznira atbaido�s, robotveidlgs stāvs.

Kas tas?

Visuma robots, Hens no�ņāca. Robots bru�ņās, ar protonu aizsardzības sistēmu! Mūkam!

Viņ� apgrieza "Vanagu", attālinoties no Visuma robota, ta�u uzliesmoja protonu ierīce briesmoņa ro�kā, un kuģa korpuss sadrebēja. Hens atkal cirta kuģi apkārt, aizsedzot Lūkasam skatu uz robotu. Abi sa�grīļojās, jo kuģis bi ja saņēmis vēl vienu triecienu.

Viņi stūrēja projām attālinājās, ta�u tas notika biedējo�i lēni. Lūkass norija siekalas, sākdams prā�tot, kādi bojājumi būs nodarīti viņu kuģim.

Hen, Lūkas, vai ar jums viss kārtībā? saziņas aparātā atskanēja Ved�a ba�īgā balss.

Jā, patlaban ir kārtībā! Hens atsaucās, Vai piebeidzāt tos kaujiniekus?

Jā. Es gan domāju, ka tur ir vēl citi kaujinieki.

Labi, tad spersim tos gaisā! Hens attrauca. Neķēpāsimies, lai lido gaisā! Tikai uzmanies no tā Visuma robota, tas mētā mazas protonu torpēdas vai kaut ko tamlīdzīgu. Es mēģināju piesaistīt tā uzmanību, bet ne�zinu, vai tas robots uzķersies.

Dro�i vien neuzķersies, Ved�s drūmi norūca. Tas nostājies konusa virsotnē. Viņi dodas uz pasa�ieru laineri. Kā �ķiet, tie riebekļi ielīdīs ari tur.

Hens klusi nolamājās. Jā, tur iek�ā dro�i vien ir vēl kaujinieki. Labi, manuprāt, mums katrā ziņā tas jācaursit. Turies, Lūkas, mēs to taranēsim!

Ko mēs darīsim?

Lūkasa pēdējie vārdi vairs nebija dzirdami, jo Hens palielināja "Vanaga" ātrumu. Kuģis brāzās uz priek�u, un tad pēk�ņi mainīja virzienu, taisot krasu pagriezienu. Lūkass atkal ieraudzīja konusu un Visu�ma robotu.

Ved�s bija maldījies. Robots nestāvēja vis uz no��ķeltā konusa� patiesībā tas diezgan ātri attālinājās no konusa. Tam uz muguras piestiprinātā uzkabe uz�liesmoja, un pēc mirkļa "Vanaga" korpusu sāka gra�bināt protona torpēdas. Gatavojies! Hens uzsau�ca.

Lūkass savaldījās, pūlēdamies nedomāt par to, kas var notikt, ja kāda�no torpēdām trāpīs dzinējā vai pārsitīs kuģa korpusu. Viņ� mēģināja arī neprātot par to, vai tie�ām Hens taranēs robotu, tajā pa�ā reizē necaursitot arī pasa�ieru laineri, kas atradās tie�i aiz tā. Neliekoties ne zinis par protona lādiņiem, "Vanags" traucās uz priek�u.

Tad, bez kāda brīdinājuma, Hens pagrieza kuģi, atstājot to ārpus robota aizsardzības sistēmas. Ved�, aiziet!

Lūkass pēk�ņi redzēja parādāmies X klases lid�aparātu un uzliesmojam lāzera lielgabala stobru.

Konuss nozuda spīdīgu putekļu mākonī.

Labs �āviens! Hens uzteica, un viņa balsī bija dzirdams apmierinājums, "Vanagam" tuvojoties lai�nerim, lai gan tas pabrāzās garām lielajam kuģim tik tuvu, ka gandrīz tika norauta tā galvenā sensora parabola. Tas tik bija �āviens! Tagad mēs varam paprie�cāties par kaujas skatu!

Piepe�i skaidrība bija ataususi. Tas mūs noklau�sījās! Lūkass iesaucās. Un tu gribēji �o piemānīt, aizvilinot projām no konusa!

-Tu pareizi saprati! Hens sacīja. Es iedomā�jos, ka tas varbūt klausās imperiāli alla� to dara, ja vien var�

Viņ� aprāvās. Kas lēcies? Lūkass apprasījās.

Es nezinu, Hens lēni noteica. Visā �ajā lietā ir kaut kas tāds, ko es neizprotu. Tas nedod man mie�ra, bet es netieku skaidrībā,, kas īsti tas ir. Bet nav svarīgi. Lai pagaidām tas robots paliek dosimies iz�nīcina! vēl atliku�os konusus!

Būtu glu�i labi, Pelleons domāja, ja viņiem iz�dotos sagūstīt �os ienaidniekus. Slaisi kopā ar sa�viem Jaunās Republikas sabiedrotajiem cīnījās iz�misīgi.

Viņa priek�ā vadības pults iegaismojās, "Himē�ras" aizsardzības sistēma darbojās. Uz pults iedegās sarkanas lampiņas. Pavilkt nost vairogplāksnes! viņ� pavēlēja,, ātri pārlūkodams debesis. Tur lidoja kāds pusducis karakuģu, un visi �āva kā apdullu�i. Aiz tiem rēgojās kaujas stacija aizsardzības pozīcijā. Ja tās sensori rādīs, ka "Himēras" vairogplāksnes pa�ceļas�

Pagriezt turbo lāzerus! Fokusēt visu uguni uz tur to kara fregati! Trouns mierīgi pavēlēja. Koncen�trēties uz labā borta pusi!

"Himēras" lielgabalu apkalpe atklāja uguni�no lā�zera ielgabala. Fregate mēģināja izsprukt, ta�u tobrīd, kad tā pagriezās, tās labais borts uzliesmoja, gaisā cēlās metāliski tvaiki. Iero�i, kas �āva no tās puses, pēk�ņi apklusa.

Vareni, Trouns noteica. Labajā pusē iedarbi�nāt vilcējstaru! Velciet to fregati mums klāt! Lai tā būtu starp bojāto tehniku un ienaidnieku! Pārliecinie�ties, vai labais borts visu laiku pavērsts pret mums! Jo otrā pusē vēl var būt aktivizēti iero�i un komanda, kura varētu tos pielietot!

Kara fregate sāka kustēties, ta�u tas notika pret apkalpes gribu to varēja skaidri noprast. Pelleons kādu mirkli raudzījās uz to, pēc tam atkal pievērsās kaujas darbībām. Kapteinis ne�aubījās, ka vilcējstars savu padarīs, tā apkalpe bija lieliski apmācīta, zino�a un efektīva. Ceturtā eskadrona kaujiniekiem dzī�ties pakaļ B klases lidaparātu grupai! viņ� pavēlēja. Sagatavot jonu lielgabalu! Mērķēt formējumā cen�trā! Kapteinis uzlūkoja Trounu. Vai nekādu īpa�u rīkojumu nebūs, admirāl?

Trouns pa�ūpoja galvu. Nē, man �ķiet, ka viss notiek tā, kā plānots. Viņ� pievērsa Pelleonam sa�vas spīdo�ās acis. Kādas ir ziņas no kaujas lauka?

Pelleons pārbaudīja datus displejā. Kaujinieki turpina ieņemt kuģus, viņ� ziņoja. �etrdesmit trīs konusi savu padarīju�i sekmīgi piestiprināju�ies iz�vēlētajiem kuģiem. No tiem trīsdesmit deviņi ir sa�grābti un virzās pa noteikto mar�rutu. �etros vēl pilnībā nav nomākta pretestība, tur iek�ā notiek cīņa. Ta�u tur gaidāma drīza uzvara.

Un kas noticis ar astoņiem?

Tie ir iznīcināti, Pelleons paskaidroja. Arī divi�no tiem, kuros bija paslēpti roboti. Viens no 10buliem neatbild uz izsaukumu, varbūt uzsprādzis ko�pā ar konusu, otrs vēl darbojas. Tam ir pavēlēts pie�vienoties uzbrukumam eskortu eskadronam.

Atsauciet �o pavēli! Trouns sacīja. Es zinu, ka mūsu kaujinieki ir ļoti pa�paļāvīgi, bet tādās kau�jās ir jāpiesargās. Sakiet komandierim, lai atvelk sa�vus spēkus.'Informējiet viņu par to, ka drīz atstāsim teritoriju.

Pelleons sadrūma. Vai tie�ām jūs domājat tā�lu. ser?

Protams, ka tūlīt, Trouns pamāja uz iluminato�ra pusi. Mūsu pirmais jaunais kuģis būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Tikko tie visi būs klāt, mūsu spēki atkāpsies.

-Bet� '

Mums nav daļas par pārpaliku�ajiem dumpinie�ku spēkiem, kaptein, Trouns noteica, un viņa balsī izskanēja rāms apmierinājums. Sagrābtie kuģi jau ir ceļā. Vai kaujinieki tos aizsargā vai neaizsargā, dumpinieki �os kuģus vairs nespēj apturēt.

Hens pielidoja ar "Vanagu" tik tuvu fregatei, cik vien spēdams, turējās tai līdzās-tā, lai nenobrāztu korpusu, kamēr Lūkass turpināja �aut. Vai joprojām nekā nav? viņ� vaicāja, kad tie iznira kuģa otrā pusē.

Tas ne pēc kā neizskatās, Lūkass atteica. Tur ta�u ir bruņu plāksnes un tik daudz iero�u.

Hens vēroja fregates uzņemto kursu, un viņam tobrīd ļoti gribējās lamāties, ta�u viņ� nomāca �o vēl�mi. Viņi atradās nepatīkami tuvu frontes līnijai. Un nemitīgi tuvojās tai. Tā mēs nekur netiksim. Ir ta�u jābūt kādai iespējai dabūt kuģi laukā no viņu nagiem!

Un ne tikai �o, bet arī visus pārējos kuģus! Ved�s papildināja viņa teikto. Ta�u tev taisnība tā mēs ne�kur netiksim.

Hens saknieba lūpas cie�āk. Artū? Vai tu mani vēl dzirdi? viņ� uzsauca.

No gaiteņa atskanēja tikko dzirdamie droida atbil�des pīkstieni. Pārbaudi savas shēmas vēlreiz! Hens izrīkoja. Pameklē, vai nevari atrast vēl kādu vājo vietu, ko mēs varētu izmantot!

Artū iepīkstējās atkal piekrīto�i. Ta�u pīkstiens neskanēja optimistiski. Dro�i vien viņ� neko labāku neatradīs, Hen, Lūkass nomurmināja, it kā izteik�dams skaļi pa�a Hena slēptākās domas. Nedomāju vis, ka mums vēl ir palikusi kāda izvēle� Jā gan, man būs jākāpj uz jumta un jālai� darbā gaismas zobens.

Tas ir nesaprātīgi, un tu to zini! Hens norūca. -Tev nav piemērota kombinezona un ekipējuma� ja tas triks izdosies, visapkārt �ķidīs �ļakatas�no dzesinātāja� *

Kā būtu, ja mēs uzdotu to izdarīt kādam no droidiem? Ved�s ierosināja.

Neviens no abiem to nespētu izdarīt! Lūkass noteica. Artū nav tādas manipulē�anas' spējas, bet Trīpio es nevaru uzticēt ieroci. It īpa�i, mums manev�rējot tādā ātrumā.

Mums būtu vajadzīga tikai viena roka, ar kuru manipulēt! Hens murmināja. Lūkass to varētu kustināt�no kuģa iek�ienes, kamēr�

Viņ� aprāvās. Iedvesmas uzliesmojumā tas bija at�cerējies �o kaut ko, kas viņu mocīja jau kop� �īs ne�sakarīgās kaujas sākuma. Lendo! viņ� iekliedza mikrofonā. Lendo! Nāc ārā!

Es viņu piesēju ar siksnām, Lūkass attrauca.

Tad ej un atsien viņu! Dabū viņu �urp! Hens uzkliedza. Tūlīt put!

Lūkass netērēja laiku liekiem jautājumiem. Eju! viņ� noteica.

Kas par lietu? Ved�s apvaicājās.

Hens sacirta zobus. Mēs ieradāmies Nkllonā, kad impēristi nozaga Lendo �īs ierīces, viņ� pa�skaidroja.^Un mūsu saziņas aparatūra cieta no zinā�miem traucējumiem�

Skaidrs. Un. kas tad būtu?

Tātad kāpēc tie traucējumi radās? Hens jau�tāja.Lai neļautu mums pasaukt kādu palīgā? No ku�rienes gan? �eit mums traucējumu nav to ta�u tu būsi pamanījis�

Es padodos, Ved�s atbildēja, un viņa balss skanēja maz,liet izbrīnīti. Kāpēc tad?

Tāpēc, ka tā bija spiesta lieta. Jo�

Jo Nkllonā tās konusu ierīces parasti tika vadī�tas pa radio, aiz viņiem sacīja vārga balss.

Hens pagriezās, lai paskatītos uz Lendo. kur� lēni un uzmanīgi ienāca kabīnē, nolēmis visādā ziņā �o ceļu veikt saviem spēkiem. Lūkass nāca tie�i aiz viņa, pieturot to aiz elkoņa. Vai tu visu dzirdēji? Hens noprasīja.

Visu. kas svarīgs, Lendo atteica, apsēzda�mies otrā pilota sēdeklī. Man gribētos pa�am se�vi iekaustīt par to, ka neiedomājos par to jau ag�rāk .

Man arī. Vai tu atceries kādu no tiem vadības kodiem?

Lielāko daļu, Lendo atbildēja. Kur� jums vajadzīgs?

Mums nav laika minējumiem! Hens attrauca, pamādams uz fregates pusi, kura tagad atradās zem viņiem. Konusi joprojām ir piestiprināti pie ku�ģiem. Un kuģi jau ir sāku�i kustēties.

Lendo izbrīnījies viņu uzlūkoja. Tā impēristi ti�ku�i tajos iek�ā un tagad dzen tos projām? viņ� ne�ticīgi pārvaicāja.

Tu pareizi saprati, Hens apliecināja. Tiem visiem jābūt tuvu kapteiņtiltiņiem vai kontrolaparātiem. Ja jau tie varēju�i iedabūt tur iek�ā pietiekami daudz ekipējuma un piederumu. Tur tos varētu no�kniebt. 4

Lendo skaļi noelsās, galvu pie�ķiebis savā paras�tajā negribīgās piekri�anas �estā. Te pavēlnieks esi tu, viņ� sacīja, ņirbinādams pirkstus pār saziņas ie�rīces datora klaviatūru. Es ceru, ka tu zini, ko dari. Vai esi gatavs?

Hens sasparojās. Aiziet!

Lendo uzklik�ķināja kodu� Un fregate zem vi�ņiem sagrozījās.

Tā nebija liela pārmaiņa un nenotika uzreiz. Ta��u, sekundēm aizritot, kļuva skaidrs, ka tur kaut kas notiek. Dzinēji da�as reizes no�ķaudījās un noslāpa, arī pārējā aparatūra atteicās darboties. Kuģis vairs nevirzījās uz frontes līnijas pusi, tā signālugunis mirgoja, te ieslēgdamās, te izslēgdamās, rādot te to, te atkal citu virzienu. Lielais kuģis bija tikpat kā ap�stājies.

Tad pēk�ņi kuģa korpuss, kas atradās tie�i pretī konusam, uzliesmoja spo�ām ugunīm.

Tas ir pilnīgi izdedzināts cauri! Lendo noelsās. Viņam vairs nebija skaidrs, vai sa�ust, vai lepoties ar savu aparātu. Kāds kaujinieks, laikam atbildot izmi�suma saucieniem no iek�puses, metās turp un iekļuva nokaitētās plazmas straumē, nepagūdams izvairīties no tās. Tas parādījās kuģa otrā pusē, ekipējumam de�got. un eksplodēja.

Tas līdzēja! Ved�s iesaucās. Viņa balss skanē�ja aizgrābti. Skat vien! Tas līdzēja!

Hens novērsa skatienu no fregates. Kuģi, kuri bija devu�ies prom�no dokiem, tagad griezās ap�kārt, raustīdamies kā metāliski dzīvnieki nāves mo�kās.

Tiem visiem gar sāniem �audījās liesmu mēles.

Trouns labu laiku sēdēja klusēdams, blenzdams uz vadības pulti savā priek�ā, �ķietami nedzirdēdams kaujas troksni, kas joprojām dunēja apkārt. Pelleons aizturēja elpu, gaidot neizbēgamo eksploziju, ko no�teikti izraisīs satriektais pa�lepnums un niknums par �o negaidīto notikumu pavērsienu. Kapteinis prātoja, kādu formu �ī eksplozija varētu pieņemt.

Pēk�ņi di�admirālis pacēla skatienu un pavērās iluminatorā. Vai visi kaujinieki, kuri paliku�i dzīvi, jau atgriezu�ies lidaparātos, kaptein? viņ� klusi ap�vaicājas.

Jā, ser. Pelleons noteica. Viņ� joprojām gaidī�ja.

Trouns pamāja. Tad pavēliet mūsu spēkiem sākt atkāp�anos.

At� atkāp�anos? Pelleons piesardzīgi pārvai�cāja. �ī nebija glu�i tā pavēle, kādu viņ� bija gaidījis.

Trouns uzlūkoja viņu, un admirāļa sejā parādījās tikko jau�ams smaids. Jūs laikam gaidījāt, ka es do�u rīkojumu cīnīties līdz galam? viņ� noprasīja. Ka es dusmu tfakumā mēģinā�u atspēlēties par sakāvi uzspē�lētas un veltīgas varonības uzplūdā?

Protams, ka ne, Pelleons norūca.

Tomēr sirds dziļumos viņ� nojauta, ka admirālis zina patiesību. Trouna sejā joprojām rotājās smaids, ta�u tas piepe�i �ķita salts. Mēs vēl neesam sakauti, kaptein, viņ� klusi sacīja. Tikai tiekam mazliet aizkavēti. Mums ta�u ir Veilenda un Imperatora dār�gumi. Slais Vena būtu tikai cīņas priek�spēle, nevis pati cīņa. Kamēr mūsu rīcībā ir Tantisa kalns, mūsu uzvara ir nodro�ināta.

Admirālis,vērās laukā pa iluminatoru, viņa sejā bija domīga izteiksme. Mēs tikai zaudējām īpa�o balvu, kaptein. Bet tas arī ir viss zaudējums. Es ne�grasos zaudēt kuģus un cilvēkus tikai tāpēc, lai cen�stos mainīt to, ko vairs nav iespējams mainīt. Mums vēl būs daudz iespēju sadabūt vajadzīgos kuģus. No�dodiet pavēles tālāk.

Jā, admirāl, Pelleons sacīja, pagrie�ot muguru vadības pultij. Viņ� izjuta lielu atvieglojuma uzplūdu. Tātad nekādas eksplozijas tomēr nebūs� pēk�ņā vai�nas apziņā kapteinis iedomājās, ka viņam to vajadzē�ja nojausi jau kop� pa�a sākuma. Trouns nebija tikai karavīrs kā visi citi, ar kuriem kopā Pelleonam bija gadījies dienēt armijā. Admirālis bija īsts karotājs, kura skatiens pievērsts sasniedzamajam mērķim, ne�vis pa�a slavai.

Vēl pēdējoreiz palūkojies ārā pa iluminatoru, Pel�leons deva pavēli atkāpties. Un atkal reiz iedomājās par to, kāds gan būtu Endoras kaujas iznākums, ja vi�ņu spēkus komandētu Trouns.

Drīz pec tam, kad Impērijas gaisa flote bija sākusi atvilkt savus spēkus, kauja bija beigusies. Kad zvaig�ņu iznīcinātāji aizlidoja, par tās iznākumu vairs nenācās �aubīties.

Tikt galā ar atsevi�ķiem kaujiniekiem bija vis�vieglākais uzdevums. Lielākā daļa no tiem bija miru��i, kad Lendo kodi iekustināja konusus, kuri caūrsita nozagto kuģu korpusus, bet ar pārējiem bija iespē�jams tikt galā bez lielām pūlēm. Astoņi kaujinieki, kuru kombinezoni un ekipējums ļāva tiem turpināt cīņu arī tad, kad kuģi bija padarīti kaujas nespējīgi, nemitējās darboties izlikdamies nedzirdam saucie�nus. ka tiem pavēlēts padoties, �ie cīnītāji pajuka pa visu kuģubūvētavu. pūlēdamies nodarīt pēc iespējas lielākus zaudējumus līdz tam brīdim, kad nāksies padoties neizbēgamajam. Se�i tika drīz notverti un iznīcināti, divi laikam izdarīja pa�nāvību, viens pirms tam vēl mēģināja nodarīt postu kādai korvetei.

Tas drīz vien pameta kuģubūvētavas teritoriju, at�stājot aiz sevis daudzos smagi cietu�os kuģus.

�ī nav glu�i tā uzvara, kuru varētu saukt par pārliecino�u, kapteinis Ef jons norūca, aplūkojot to, kas bija palicis pāri no "Zvirbuļvanaga" komandtilti�ņa �o niecību varēja saskatīt pa korpusā izsisto cau�rumu. Vajadzēs vairākas nedēļas smagi strādāt, lai savestu kārtībā visu izpostīto.

Vai jūs labāk gribējāt atdot tos kuģus imperiā�liem neizpostītus? Hens apvaicājās, pūlēdamies neņemt vērā savas pa�a juceklīgās izjūtas pēc visa notiku�ā. Jā, triks bija izdevies� bet par kādu ce�nu!?

Nebūt ne, Efjons rāmi atbildēja. Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Un tomēr ari tad, ja pats nebūtu piedalījies, es teiktu, ka tas nebija labākais ri�sinājums iznīcināt kuģus, lai tos glābtu no impēristiem.

Hens pētīgi pavērās Lūkasā. Jūs runājat kā pa�domnieks Feilijs, viņ� sacīja Efjonam.

Efjons pamāja. Tie�i tā.

Labi, laimīgā kārtā Feilijam padomē pieder tikai viena balss, Lūkass bilda.

Jā, bet tā ir skaļa balss, Hens drūmi noteica.

Un tajā sāk ieklausīties daudzi cilvēki, Ved�s piemetināja. Arī daudzi augsti stāvo�i militāristi.

Gan jau viņ� izdomās, kā izmantot �o notikumu savās politiskajās interesēs, Efjons norūca. Jums vajadzētu viņu uzmanīt.

�ajā brīdī Hena uzmanību piesaistīja saziņas apa�rāts, kas skaļi ietrillinājās. Efjons piegāja pie saziņas ierīces un nospieda (austiņu. Tc Efjons, viņ� at�saucās.

Slais Vēnas kontrolpunkts, sacīja kāda balss. Ie�nācis paziņojums no Karaskentas kapteinim Solo. Vai viņ� ir tur?

Esmu tc! Hens iesaucās, tuvodamies mikrofo�nam. Runājiet!

Iestājās īss klusumbrīdis. Pēc tam atskanēja pazīs�tama un jau pasen ļoti ilgota balss. Hen? Tā esmu cs, Lea!

Lea! ī lens pārvaicāja. Viņ� jutās tik līksms, ka tam sejā parādījās plats, muļķīgs smaids. Pēc mirkļa viņ� tomēr kļuva nopietns. Bet pagaidi! Ko tu dari Karaskentā?

Es tikai cen�os parūpēties par mūsu pārējām problēmām, Lea noteica. Hens beidzot pamanīja, ka sievas balss skan saspringti un pat mazliet sanik�noti. Vismaz �obrīd.

Hens pāri visai istabai uzmeta drūmu skatienu Lū�kasam. Tu (lomā?

Klau, tas �obrīd nav būtiski! Lea nomurminā�ja. Būtiski ir tas, ka tev tūlīt jālido �urp.

Hena kuņģis sa�ņaudzās viņ� sajuta tajā tādu kā aukstu un cietu kamolu. Izklausījās, ka Lea ir ļoti uz�traukusies.

Kas notiek?

Hens dzirdēja, ka sieva dziļi ievelk elpu. Admi�rālis Akbars ir arestēts un atcelts no amata! Viņ� ap�sūdzēts nodevībā!

Istabā piepe�i bija iestājies biedējo�s klusums. Hens pēc kārtas uzlūkoja Efjonu, Lūkasu un Ved�u.

Ta�u viņ� neatrada vārdus, ko varētu sacīt. Es bū�u klāt, cik ātri vien varē�u! viņ� sacīja Leai. Lūkass arī ir �eit vai vēlies, lai ņemu viņu līdzi?

Jā, ja vien viņ� var doties tev līdzi! viņa iesau�cās. Akbaram būs va jadzīgi visi draugi un piekritē�ji, cik vien viņ� varēs sapulcināt!

Kārtībā, Hens noteica. Tikko būs vēl kādi jaunumi, izsauc mani es bū�u "Vanagā". Mēs tūlīt dodamies ceļā!

Tad jau drīz redzēsimies. Es mīlu tevi, Hen.

Es tevi ari.

Viņ� pārtrauca sarunu un pagrieza pārējiem mu�guru. Labi, Hens sacīja, neuzrunādams nevienu no viņiem īpa�i. Tā stunda ir situsi. Ejam, Lūkas?

Lūkass pavērās uz Ved�a pusi. Vai jūsu cilvē�kiem ir izdevies kaut ko izdarīt ar manu X klases lid�aparātu'.'

Vēl nav, Ved�s atbildēja, purinādams galvu. Ta��u tas ir pa�ā lidojamo aparātu saraksta aug�galā! Tas varēs lidot pēc divām stundām. Pat ja man nāktos noņemt dzinējus savam pa�a kuģim, es to izdarītu.

Lūkass pamāja un pavērās uz Hena pusi. Es tādā gadījumā lido�u uz Karaskentu ar savu pa�a lidaparā�tu, viņ� noteica. Tikai ļauj man paņemt no "Vana�ga" Artū.

Labi. Nāc.

Laimīgu ceļu! Efjons paklusi uzsauca viņiem nopakaļ.

"Ak jā," Hens domāja, kad viņi jau steidzās pa gaiteni uz lūkas pusi turp, kur stāvēja "Vanags". "Tā stunda tie�ām ir situsi. Ja Feilijs un viņa piekritē�ji pārcentīsies un virzīsies uz priek�u pārāk ātri� pa�zīstot Feiliju, var domāt, ka viņi noteikti pārsteigsies un kaut ko sasteigs�"

Mēs varam nonākt uz pilsoņu kara robe�as, Lūkass nomurmināja, pārtraukdams viņa domas.

Jā, bet neļausim tam notikt, Hens nomurmināja ar tādu pa�pārliecību, kādu pats nebūt nejuta. Mēs ta�u nepārdzīvojām karu un neatkopāmies pēc tā tikai tāpēc vien, lai kāds godkāris visu izpostītu.

Bet kā lai mēs viņu apturam?

Hens saviebās. Mums nāksies kaut ko izdomāt.

Timoteja Zāna kosmisko sāgu

ZVAIG�ŅU KARI

veido trīs grāmatas:

IMPĒRIJAS MANTINIEKS TUM�AIS SPĒKS ATGRIE�AS PĒDĒJĀ PAVĒLE

Timotejs Zāns

ZVAIG�ŅU KARI PIRMĀ GRĀMATA IMPĒRIJAS MANTINIEKS Romāns

Redaktori Juris Zvirgzdiņ�, Mārtiņ� OsisMaketētājs Kārlis Ābele

Apgāds "Artava", LV-1007, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfi jā Rīgā, Balasta dambī 3