Timotejs Zāns

Zvaigzņu Kari II gramata Tum�ais Spēks Atgrie�as

Zvaigzne, kas mirdzēja tie�i priek�ā, līdzinājās dzeltenoran�ai marmora lodītei. Tās spilgtumu mazi�nāja attālums un skatulūkas automātiskie saules at�starotāji. Zvaigznes kosmiskās telpas melnumā ap posteni un pa�u kosmosa kuģi zaigoja kā �ilbino�i baltu punktiņu spiets. Tie�i zem kuģa, Mirkras Lielā Ziemeļu Me�a rietumos, ausa gaisma.

Tā būs pēdējā rītausma, ko �eit piedzīvos �ī me�a iemītnieki.

Stāvēdams pie vienas no Impērijas zvaig�ņu iznī�cinātāja Himēra sānu tilta skatulūkām, kapteinis Pelleons noskatījās, kā izplūdusī terminatora [1] līnija slīd aizvien tuvāk mērķzonai uz planētas tur, lejā. Pirms desmit minūtēm sauszemes karaspēks, kas ielenca mērķi, ziņoja, ka atrodas kaujas gatavībā. Pati Himē�ra jau pirms pusotras stundas bija ieņēmusi blokādes pozīciju. Vienīgais, kā �obrīd pietrūka, bija pavēle doties uzbrukumā.

Gausi, gandrīz zag�us, Pelleons pagrieza galvu par pāris centimetriem sāņus. Viņam aiz muguras labajā pusē savā komandpostenī sēdēja di�admirālis Trouns. Viņa zilādainajā sejā nebija nekādas iz�teiksmes, kvēlojo�ās, sarkanās acis nenovērsdamās raudzījās uz situācijas novērtējuma izdrukām, kas bija apviju�ās ap viņa krēslu. Kop� tā brī�a, kad pienāca pēdējās sauszemes karaspēka vienības zi�ņojums, viņ� nebija nedz pakustējies, nedz runājis. Pelleons manīja, ka tilta komanda sāk kļūt nemierī�ga.

Pelleons pats jau sen bija pārstājis �aubīties par Trouna rīcības pareizību. Nelaiķa imperators bija Trounu vērtējis gana augstu, lai ieceltu viņu par vie�nu no saviem divpadsmit di�admirāļiem tas lieci�nāja, ka valdnieks �im vīram uzticējās, neraugoties uz saviem aizspriedumiem pret būtnēm, kas nebija glu�i cilvēciskas izcelsmes. Bija pagājis gads, kop� Trouns uzņēmās Himēras komandiera pienākumus un sāka pārveidot Impērijas gaisa floti, un Pelleons pa �o laiku bija piedzīvojis ne vienu vien di�admirāļa ģenialitātes izpausmi. Lai kāds bija iemesls aiz�kavēt uzbrukumu, Pelleons zināja, ka tas ir pama�tots.

Tikpat gausi kā bija novērsies, viņ� atkal pagrie�zās pret novēro�anas posteni. Bet viņa kustības acīm redzami nebija paliku�as nepamanītas.

Jums ir kāds jautājums, kaptein? caur kluso sarunu dūkoņu izlauzās Trouna gludi modulētā balss.

Nē, ser, Pelleons apgalvoja, atkal pagriezies ar seju pret komandieri.

Kvēlojo�ās acis kādu mirkli viņu pētīja, un Pel�leons neapzināti sagatavoja sevi pārmetumam vai pat kaut kam ļaunākam. Bet Pelleons joprojām mēdza aizmirst, ka Trounam nepiemīt lorda Darta Veidera leģendārās un letālās dusmas.

Jūs varbūt prātojat, kāpēc mēs vēl aizvien ne�esam uzbruku�i? di�admirālis tikpat pieklājīgā tonī apvaicājās.

Jā, ser, atzinās Pelleons. �ķiet, ka viss mūsu karaspēks ir jau ieņēmis kau jas pozīcijas.

Karaspēks jā, Trouns piekrita. Bet ne no�vērotāji, ko aizsūtīju uz Hiljardsitiju.

Pelleons samirk�ķināja acis.

Uz Hiljardsitiju?

Jā. Man nelikās ticami, ka tik viltīgs vīrs kā Ta�lons Kards varētu izveidot bāzi me�a vidū, neizvei�dojot dro�ības sakarus ar pārējiem, kas atrodas ārpus bāzes teritorijas. Hiljardsitiju atrodas pārāk tālu no Karda bāzes, lai kāds no tās iedzīvotājiem varētu kļūt par tie�u mūsu uzbrukuma liecinieku. Tādējādi, ja pilsētā tiks novērota pēk�ņa rosība, būs skaidrs, ka pastāv kāda vēl smalkāka sakaru līnija. Tas ļaus mums atklāt Karda sakarniekus, un mēs varēsim sākt viņu ilglaicīgu novēro�anu. Galu galā viņi aizvedīs mūs pie Karda.

Jā, ser, Pelleons teica, un viņa pierē ievilkās rieva. Tātad jūs nedomājat, ka izdosies sagūstīt kā�du no Karda ļaudīm?

Di�admirāļa smaids izdzisa.

Glu�i pretēji. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu karaspēks atradīs bāzi tuk�u un pamestu.

Pelleons no novēro�anas posteņa pameta skatienu uz leju, uz daļēji apgaismoto planētu.

Tādā gadījumā, ser� kāpēc mēs tai uzbrū�kam?

Trīs iemeslu dēļ, kaptein. Pirmkārt, pat tādi vīri kā Talons Kards reizēm pieļauj kļūdas. Var gadīties, ka evakuācijas steigā viņ� atstāj bāzē kādu nozīmīgu informācijas drumslu. Otrkārt, kā jau es teicu, uz�brukums bāzei var atklāt mums viņa sakarniekus Hiljardsitijā. Un, tre�kārt, tas dos mūsu sauszemes karaspēkam kaujas pieredzi, kas tam ir ļoti nepiecie��ama.

Kvēlojo�ās acis ieurbās Pelleona sejā.

Nekad neaizmirstiet, kaptein, ka mūsu mērķis vairs nav tikai no�ēlojama miera traucē�ana arjergardā, ar ko nodarbojāmies pēdējos piecus gadus. Tagad, kad esam ieguvu�i Tantisa kalnu un mūsu nelaiķa imperatora Spertija cilindru kolekciju, ini�ciatīva atkal ir mūsu rokās. Ļoti drīz mēs sāksim at�gūt no dumpiniekiem vienu planētu pēc otras, un �im nolūkam mums būs nepiecie�ama armija, kas ir tikpat labi sagatavota kā gaisa flotes virsnieki un komanda.

Sapratu, admirāl, sacīja Pelleons.

Labi.

Trouna skatiens noslīdēja pie displejiem.

Ir laiks. Dodiet zīmi ģenerālim Kovelam, ka viņ� var sākt.

Jā, ser, atsaucās Pelleons un atgriezās no no�vēro�anas posteņa pie savas pults.

Viņ� ātri pārskatīja izdrukas un nospieda saziņas aparāta iedarbinā�anas taustiņu, vienlaikus ar acu kaktiņu manīdams, ka Trouns pie savas pults dara to pa�u. Nosūta kādu slepenu ziņu saviem spiegiem Hiljardsitijā?

Runā Himēra, Pelleons teica. Sāciet uzbru�kumu.

Sapratu, Himēra, ģenerālis Kovels sacīja ne�lielajā saziņas aparātā, kas bija piestiprināts pie viņa ķiveres.

Ģenerālim bija jāuzmanās, lai viņa balsī nevarētu saklausīt kluso nepatiku, ko viņ� iek�ēji juta. Tas bija tipiski tipiski un līdz riebumam iepriek� pare�dzams. Tu �audies �urpu turpu kā jucis, lai nogādātu karaspēku un kaujas ierīces norādītajā vietā, tu esi gatavs cīņai� un tad tev jāstāv un jāgaida, kad tie gaisa flotes vīzdeguņi nevainojami spodrajos formas tērpos savos skaistajos, tīrajos gaisa kuģos sēdēdami, beigs malkot tēju un beidzot papūlēsies dot pavēli, lai tu varētu sākt rīkoties.

Nu ko iekārtojieties ērtāk, viņ� sardoniski nodo�māja, paraudzījies uz zvaig�ņu iznīcinātāju sev virs galvas. Neatkarīgi no tā, vai di�admirāli Trounu inte�resēja kaujas patiesais iznākums vai arī viņ� tikai gri�bēja sarīkot uzmundrino�u �ovu, karaspēks neliks vi�ņam vilties. Pastiepis roku līdz panelim sev priek�ā, ģenerālis ieslēdza komandrāciju.

Ģenerālis Kovels visām vienībām: atļauja sa�ņemta. Uz priek�u.

Atskanēja apstiprinājumi, ka pavēle dzirdēta un saprasta. Nodrebēja tērauda klājs, un milzīgais pa��gājējs AT-AT devās ceļā, ar maldino�u neveiklību lauzdamies cauri me�am uz nometni, kas atradās kā�du kilometru tālāk. Laiku pa laikam caur novēro�a�nas posteņa bruņustiklu varēja saskatīt, ka AT-AT pa priek�u traucas divi AT-STizlūkpa�gājēji, kas mek�lē ienaidnieka slēpņus vai maskētas mīnas. No tamlī�dzīgiem, glu�i veltīgiem pūliņiem Kardam gan ne�kāds labums nebūtu. Gadu gaitā, kalpojot impērijai, Kovels bija vadījis simtiem uzbrukumus un ļoti labi zināja, ko spēj viņa komandētās kaujas ierīces.

Zem novēro�anas posteņa bija ieslēgts hologrāfis�kais taktikas displejs. Tas līdzinājās dekoratīvam �ķī�vim mirguļojo�ās sarkanās, baltās un zaļās ugunti�ņas rādīja, kur atrodas Kovela AT-AT, AT-ST kaujas ma�īnas un lidojo�ās izlūkierīces. Tās bija novietotas visapkārt Karda nometnei, un loks paredzētajā kārtī�bā savilkās aizvien cie�āk.

Kaujas ierī�u virzī�anās kārtība bija laba, bet ne nevainojama. Ziemeļu flangā AT-AT un tā atbalsta ma�īnas ievērojami atpalika no pārējās bruņotās cil�pas.

Vienība numur divi, paātriniet gaitu, ģenerālis sacīja komandrācijas mikrofonā.

Cen�amies, ser, atsaucās tāla, metāliska balss, ko slāpēja Mirkras bagātīgā, metalizētā augu valsts. Esam iekļuvu�i biezā vīnstīgu mud�eklī, tas palēnina mūsu izlūkpa�gājēju virzī�anos uz priek�u.

Vai tas rada traucējumus arī AT-AT gaitai?

Nē, ser, bet es gribēju saglabāt flanga vienotī�bu�

Paraugsaskaņotībai nav nekādas vainas akadēmi�jas manevros, major, Kovels viņu pārtrauca. Bet tas nav jāizvirza par pa�mērķi, kad tiek īstenots visap�tvero�s kaujas plāns. Ja AT-ST ierīces netiek jums lī�dzi, atstājiet tās sev aiz muguras.

Jā, ser.

Kovels pārtrauca sakarus, nicīgi no�ņaukādamies. Vismaz vienā ziņā di�admirālim bija taisnība: lai pa�tiesi atbilstu impērijas standartiem, karaspēkam bija nepiecie�ama krietni lielāka kaujas pieredze. Bet iz�ejmateriāls nebija slikts. Kovels noskatījās, kā pār�kārtojas ziemeļu flangs lidojo�ās izlūkierīces trau�cās uz priek�u, lai ieņemtu AT-ST'u agrākās pozīci�jas, bet AT-ST'i atpalika un veidoja ierindu arjergardā.

Atskanēja enerģijas sensora brīdinājuma signāls viņi tuvojās nometnei.

Stāvoklis? viņ� īsi noprasīja savai komandai.

Visi iero�i pielādēti un kaujas gatavībā, ziņoja artilērists, raudzīdamies mērķē�anas displejos.

Nekādu preto�anās pazīmju nedz aktīvu, nedz pasīvu, piebilda novērotājs.

Saglabājiet modrību, Kovels pavēlēja, atkal ieslēgdams komandrāciju.Visām vienībām: dodie�ties iek�ā.

Vēl pēdējo reizi nobrak�ķēja biezoknis, un AT-AT izlauzās klajumā.

Tas bija iespaidīgs skats. No visām �etrām klajā lauka pusēm, gandrīz nevainojamā parādes saskaņo�tībā, pirmsausmas pustumsā no me�a iznira pārējās trīs AT-AT kaujas ierīces, AT-ST'i un lidojo�ās izlū�kierīces, kas bija drūzmēju�ās ap to kājām, vēdekļveidā ātri izklīda uz visām pusēm, ielencot tum�ās ēkas.

Kovels uzmeta a�u, bet uzmanīgu skatienu sensoriem. Divi enerģijas avoti joprojām darbojās, viens centrālajā ēkā, otrs kādā no nomaļajām, barakveidigajām būvēm. Nekas neliecināja, ka darbotos sensori, iero�i vai enerģijas lauki. Dzīvības veidu analizētājs veica savus sare�ģītos aprēķinus un secināja, ka no�maļajās ēkās dzīvības nav.

Turpretim lielajā centrālajā ēkā�

Esmu saņēmis apmēram divdesmit norādes, ka galvenajā ēkā ir dzīvības pazīmes, ģenerāl, ziņoja AT-AT numur �etri komandieris. Visas centrālajā nodalījumā.

Tomēr nav nekādu norādījumu, ka tie būtu cil�vēki, no�ukstēja Kovela novērotājs.

Varbūt viņi atrodas aizsegā, noņurdēja Ko�vels, vērodams apkārtni caur novēro�anas posteņa logu.

Nometnē joprojām nebija manāma nekāda kustī�ba.

Noskaidrosim, kas tur ir. Triecienvienlba, uz priek�u.

Lidojo�ās izlūkierīces atvēra savas aizmugures lū�kas, un no katras nāca ārā astoņu viru vienība viņi lēca zemē, turēdami lāzer�autenes cie�i piespiestas pie krūtīm, ko klāja kaujas bruņas. Puse katras vienī�bas ieņēma aizmugures atbalsta pozīciju daļēji pas�lēpu�ies aiz savas izlūkierīces, �ie viri nomērķēja �aujamos uz nometnes pusi, kamēr vienības otra puse skrēja pāri klajajam laukam uz ārmalas ēkām un no�jumēm. Tur �ie viri ieņēma pieseg�anas pozīciju, ļau�jot līdzīgu pārvieto�anos veikt aizmugurē paliku�a�jiem biedriem. Tā bija pirms daudziem gadsimtiem izstrādāta militārā taktika, kas tika izpildīta ar iesācē�jiem raksturīgo pārspīlēto precizitāti, kā Kovels to jau bija paredzējis. Tomēr izejmateriāls savu bija pa�veicis viņi bija tur.

Karavīri turpināja �o vardes lēcienam līdzīgo pārskrējienu, tuvodamies galvenajai ēkai. No ielen�kuma apļa atdalījās nelielas grupas virzoties garām, tās pārbaudīja katru no ārmalas ēkām. Priek�ējās vie�nības vīri sasniedza galveno ēku, spo�s uzliesmo�jums apgaismoja me�u tajā brīdī, kad viņi ielauzās pa durvīm. Izveidojās mazliet neveikla drūzmē�anās, kad pārējās vienības viņiem sekoja.

Un tad iestājās klusums.

Tas turpinājās vairākas minūtes. Tikai paretam klusumu pārtrauca vienību komandieru pavēles. Ko�vels klausījās, vērodams sensorus� un beidzot at�skanēja ziņojums.

Ģenerāli Kovel, runā leitnants Berss. Mēs esam pārbaudīju�i mērķzonu, ser. Te neviena nav.

Kovels pamāja.

Ļoti labi, leitnant. Kā tur izskatās?

It kā viņi no �ejienes būtu aizgāju�i steigā, ser, leitnants atbildēja. Atstāju�i diezgan daudz mantu, bet �ķiet, ka tie visi ir nekam nederīgi krāmi.

To noskaidros izpētes komanda, Kovels Bersam sacīja. Vai ir maskētu minu vai citu nepatīka�mu pārsteigumu pazīmes?

Nekā tamlīdzīga, ser. Ak, un tie dzīvības veidi, ko mēs uztvērām, izrādījās garspalvainie dzīvnieki, kas mitinās cauri jumtam augo�ajā kokā.

Kovels atkal pamāja. Isalamiri, �ķiet, tā �os dzīv�niekus sauca. Trouns jau pāris mēne�us izrādīja lielu interesi par �iem muļķa radījumiem, bet Kovels ne�varēja iedomāties, kāds karadarbībai no tiem varētu būt labums. Viņ� pieņēma, ka flotes ļaudis galu galā atklās viņam �o di�o noslēpumu.

Izvietojiet aizsardzības spēkus pēc modeļa �medus kāre", Kovels pavēlēja leitnantam. Kad esat gatavi, dodiet signālu izpētes komandai. Un ie�kārtojieties ērti. Di�admirālis vēlas, lai �ī vieta tik�tu izjaukta pa sastāvdaļām, un tie�i to mēs arī darī�sim.

Labi, ģenerāl, sacīja balss, ko gandrīz nevarē�ja saklausīt, par spīti spēcīgajam pastiprinājumam un blakustrok�ņu attīrī�anai, ko veica dators. Turpiniet demontē�anu.

Sēdēdama pie Me�onīgā Kurdu stūres, Mara D�eida pagriezās, lai uzlūkotu vīrieti, kas stāvēja vi�ņai aiz muguras.

Domāju, ka viss ir beidzies, viņa teica.

Pirmajā mirkli �ķita, ka Talons Kards nav viņas

sacīto dzirdējis. Viņ� glu�i vienkār�i stāvēja, raudzī�damies caur skatulūku uz tālo planētu niecīgu zilibaltu pusmēnesi, ko varēja saskatīt pāri tā asteroīda robotajai malai, aiz kura bija novietojies Me�onīgais Kurds. Mara jau grasījās atkārtot savu piezīmi, kad Kards sakustējās.

Jā, viņ� teica, un mierīgajā balsī nebija ne vēsts no tām emocijām, kas viņam tobrīd acīmredzot bija jājūt. Es arī tā domāju.

Mara pārmija skatienu ar Eivzu, kas sēdēja pie otrā pilota pults, tad atkal paskatijās uz Kardu.

Vai mums tagad nevajadzētu doties ceļā? viņa ierosināja.

Kards dziļi ievilka elpu� un, viņu vērodama, Mara notvēra viņa sejas izteiksmē pazibam to, ko Mirkras bāze viņam bija nozīmējusi. Tā bija vai�rāk nekā tikai bāze vien, tās bija biju�as viņa mā�jas.

Mara ar pūlēm apspieda �o domu. Tātad Kards bi�ja zaudējis mājas. Liela mui�a. Viņa savas dzīves lai�kā bija zaudējusi daudz vairāk un bija itin labi izdzī�vojusi. Viņ� tiks tam pāri.

Es jautāju, vai mums nevajadzētu doties ceļā.

Es dzirdēju, ko tu teici, Kards sacīja, un emo�ciju dzirksts viņa mazliet sardoniskajā sejā atkal no�dzisa. Domāju, ka mums varbūt vajadzētu nedaudz pagaidīt. Paskatīties, vai neesam atradu�i kaut ko tā�du, kas varētu norādīt uz mūsu Ri�i bāzi.

Mara atkal saskatījās ar Eivzu.

Mēs visu pamatīgi pārbaudījām, Eivzs teica. Ne�domāju, ka Ri�i bija kaut kur pieminēta, ja neskaita galveno datoru, un tas tika aizvests kopā ar pirma�jiem aizbraucējiem.

Piekrītu, sacīja Kards. Vai esi gatavs par �o apgalvojumu likt galvu ķīlā?

Eivzs sa�ķieba lūpas.

Ne glu�i.

Es arī ne. Tāpēc mēs gaidām.

Un ja nu viņi mūs pamana, ko tad? neatlaidās Mara. Slēp�anās aiz asteroīdiem ir vecs paņēmiens.

Viņi mūs nepamanīs, klusi un pārliecināti tei�ca Kards. Patiesību sakot, es �aubos, vai tāda iespē�ja viņiem vispār ienāks prātā. Vidusmēra cilvēks, bē�got no tādiem kā di�admirālis Trouns, apstājas tikai tad, ja aizbēdzis daudz tālāk, nekā patlaban atroda�mies mēs.

Vai esi gatavs par �o apgalvojumu likt galvu ķīlā, Mara īgni nodomāja. Bet �o piezīmi viņa paturēja pie sevis. Iespējams, ka viņam bija taisnība, un, lai būtu kā būdams, ja Himēra vai jebkur� cits tās pavadoņkuģis virzītos uz Me�onīgā Karda pusi, viņi bez jebkā�dām grūtībām iedarbinātu dzinējus un labu bridi pirms uzbrukuma jau būtu aiztrauku�ies prom ar gaismas ātrumu.

Loģika un taktika �ķita skaidras un saprotamas. Bet Marai tomēr kaut kas nedeva mieru. Kaut kāda nelāga sajūta par visu notieko�o.

Sakodusi zobus, viņa noregulēja kuģa sensorus uz visaugstāko jutīguma pakāpi un vēlreiz pārliecinājās, ka noteiktās darbības, kas jāveic pirms dzinēja iedar�binā�anas, ir izpildītas un dzinēju var jebkurā brīdī ieslēgt. Un tad viņa iekārtojās ērtāk un turpināja gai�dīt.

Izpētes komanda darbojās ātri, lietpratīgi un pa�matīgi. Viņiem bija vajadzīgs tikai mazliet vairāk par pusstundu, lai sniegtu izsmeļo�us ziņojumus.

Tā, tas arī ir viss.

Pelleons saviebās, vērodams uz ekrāna negatīvos ziņojumus. Labs treniņ� sauszemes karaspēkam, bet citādi �is pasākums bija izrādījies pilnīgi nelietderīgs.

Ja vien jūsu novērotāji nav pamanīju�i kaut kā�du reakciju Hiljardsitijā, viņ� piebilda, pagriezies ar seju pret Trounu.

Di�admirāļa sarkanās, kvēlojo�ās acis bija pievēr�stas displejiem.

Patiesību sakot, bija manāma neliela sakustē�a�nās, viņ� sacīja. Tā aprāvās, pat lāgā nesākusies, bet domāju, ka norāde bija pietiekami skaidra.

Nu ko tas vismaz bija kaut kas noderīgs.

Jā, ser. Vai lai dodu pavēli sagatavot ilgdarbības novēro�anas komandu, kam jādarbojas uz zemes?

Pacietību, kaptein, teica Trouns. Galu galā tas varbūt nemaz nebūs nepiecie�ams. Ieslēdziet vi�dēja attāluma attēlu un pastāstiet man, ko redzat.

Pelleons pagriezās atpakaļ pret savu pulti un no�spieda atbilsto�os taustiņus. Redzama, protams, bija pati Mirkra un parastais aizsargmākonis ap Himēru. Vienīgais, kas vēl �ādā attālumā varēja saskatīt�

Jums prātā ir tas mazais asteroīds tur, tālāk?

Tie�i tā, Trouns pamāja ar galvu. Tam nepie�mīt nekas ievērības cienīgs, vai ne? Nē, nevajag kon�centrēt uz to sensora uztvērēju.

Di�admirālis izteica brīdino�o piebildi, pirms Pelleonam bija ienākusi galvā doma par tamlīdzīgu dar�bību.

Mēs ta�u negribam priek�laikus iztramdīt savu medījumu, vai ne?

Savu medījumu? Pelleons atkārtoja, vēlreiz sarauktu pieri ieskatīdamies sensora datos.

Ierastā asteroīda izpēte ar sensoru, kas bija veikta pirms trim stundām, deva noliedzo�us rādījumus, un kop� tā brī�a nekas nebūtu varējis uz asteroīda uzrasties, paliekot attiecīgo ierī�u nepamanīts.

Visu cieņu, ser. bet neredzu ne mazāko norādī�jumu, ka tur kaut kas būtu.

Es arī ne, piekrita Trouns. Bet tas ir vienīgais lielākais aizsegs, kas pieejams apmēram desmit miljonu kilometru rādiusā ap Mirkru. Patiesi, nav nevienas citas vietas, no kuras Kards varētu vērot mūsu operāciju.

Pelleons savilka lūpas urskulī.

Atļaujiet, admirāl, �aubīties. Kards ta�u nav tāds muļķis, lai glu�i vienkār�i sēdētu un gaidītu mūs ierodamies.

Kvēlojo�ās, sarkanās acis tikko jau�ami savilkās �aurākas.

Jūs aizmirstat, kaptein, Trouns klusi sacīja, ka es ar to vīru esmu ticies. Vēl svarīgāk ir tas, ka es�mu redzējis viņa mākslas darbu kolekciju.

Viņ� atkal pievērsās displejiem.

Nē, viņ� ir tur. Esmu par to pārliecināts. Talons Kards ir ne tikai kontrabandists. Varbūt kontrabandai viņa dzīvē vispār ir otr�ķirīga loma. Karda patiesā aizrau�anās ir nevis preces vai nauda, bet gan infor�mācija. Par visu vairāk �ajā galaktikā viņ� alkst pēc zinā�anām� un zinā�anas par to, ko mēs esam vai neesam �eit atradu�i, viņam ir pārāk vērtīgas, lai viņ� atteiktos no iespējas tās iegūt.

Pelleons pētīja di�admirāļa profilu. Pēc viņa do�mām, nule dzirdētais bija ne visai pārliecino�s loģi�kas lēciens. Bet viņ� bija pārāk bie�i piedzīvojis daudzu tamlīdzīgu lēcienu apstiprinā�anos, lai �o vie�nu neuztvertu nopietni.

Vai lai dodu kaujas eskadronam pavēli izpētīt asteroīdu, ser?

Kā jau teicu, kaptein, esiet pacietīgs, sacīja Trouns. Pat iedarbinājis pretsensoru iekārtu un iz�slēdzis visus dzinējus, viņ� būs gādājis, lai viņa kuģis var uzņemt jaudu un aizlaisties, iekams to sasniedz jebkādi uzbrucēji.

Viņ� uzsmaidīja Pelleonam.

Vai, pareizāk sakot, uzbrucēji no Himēras.

Pie Pelleona atgriezās kāda noklīdusi doma. Viņ� atcerējās: Trouns sniedzās pēc mikrofona tie�i tajā brīdī, kad Pelleons deva sauszemes karaspēkam pa�vēli sākt uzbrukumu.

Jūs nosūtījāt ziņu pārējai flotei, viņ� teica. Vien�laikus ar manu pavēli par uzbrukumu lai nomaskē�tu pārraidi.

Trouna zilimelnās uzacis savilkās mazliet uz aug�u.

Ļoti labi, kaptein. Nudien, ļoti labi.

Pelleons juta vaigos iesitamies karstumu. Di�admirālis reti kad izteica komplimentus.

Pateicos, ser.

Trouns pamāja.

Varu precizēt ziņa tika nosūtīta tikai vienam kuģim, Piespiedējam. Tas ieradīsies apmēram pēc desmit minūtēm. Un tad�

Viņa acis iemirdzējās.

� mēs redzēsim, cik pareizi esmu izpratis Kardu.

Me�onīgā Karda komandtiltiņa displeju ekrānos sāka parādīties izpētes komandas ziņojumi.

Neliekas, ka viņi būtu kaut ko atradu�i, Eivzs piezīmēja.

Kā jau tu teici, mēs bijām pietiekami piesardzī�gi, Mara viņam atgādināja, tikko dzirdēdama pati savus vārdus.

Nemiers, kas kņudēja viņas zemapziņā, bija kļu�vis stiprāks.

Vai tagad mēs varam doties prom? viņa jautā�ja, pagriezdamās, lai paskatītos uz Kardu.

Viņ� drūmi paraudzījās lejup uz Maru.

Pacenties atslābināties, Mara. Viņi nevar zināt, ka mēs esam �eit. Viņi nav pārbaudīju�i asteroīdu ar sensoriem, bet citas iespējas pamanīt mūsu kuģi vi�ņiem nav.

Ja vien zvaig�ņu iznīcinātāja sensori nav labāki, nekā tu domā, attrauca Mara.

Mēs par viņu sensoriem zinām visu, Eivzs mierināja. Neuztraucies, Mara, Kards zina, ko dara. Me�onīgajam Kurdam ir varbūt vislabākā pretsensoru iekārta �aipus�

Viņ� aprāvās, jo viņiem aiz muguras atvērās ko�mandtiltiņa durvis. Mara pagriezās tie�i tajā brīdī, kad telpā ieskrēja divi vornskri, burtiskā nozīmē vel�kot aiz sevis savu kopēju.

Ko tu te dari, Cin? Kards vaicāja.

Piedodiet, kaptein, �ins aizelsies atbildēja, at�spiezdamies ar papē�iem pret klāju un atliekdamies atpakaļ, lai noturētu uz vietas abus radījumus cie�i savilkto pavadu galā.

Viņa pūliņi tikai daļēji vainagojās ar panākumiem, jo plēsoņas turpināja viņu lēnām vilkt uz priek�u.

Nevarēju viņus apturēt. Man likās, ka viņi par varītēm grib tikt pie jums.

Kas jums abiem lēcies? Kards rāja dzīvniekus, notupies viņu priek�ā. Vai nezināt, ka mēs esam aizņemti?

Vornskri neskatījās uz viņu. �ķita, ka tie pat nepa�mana Karda klātbūtni. Abi turpināja raudzīties taisni uz priek�u, it kā viņa te nemaz nebūtu.

Tie skatījās tie�i uz Maru.

Hei, Kards sacīja, viegli uzsizdams vienam dzīvniekam pa purnu. Es ar tevi runāju, Sturm. Kā�da mu�a tev iekodusi?

Viņ� pavērās turp, kur bija vērsts dzīvnieku ne�kustīgais skatiens�

Mirkli klusējis, Kards ieskatījās uzmanīgāk.

Vai tu kaut ko dari, Mara?

Mara papurināja galvu, un viņai pār muguru pār�skrēja aukstas tirpas. Viņa bija redzējusi �ādu skatie�nu jau agrāk, tā bija raudzīju�ies daudzie savvaļas vornskri, ko Mara bija sastapusi tajā garajā, trīs die�nas ilgajā ceļojumā cauri Mirkras me�am kopā ar Lūkasu Debesbraucēju.

Vienīgā at�ķirība bija tā, ka to vornskru skatieni nebija pievērsti viņai. Toreiz dzīvnieki bija skatīju��ies uz Debesbraucēju. Parasti tie bija tā rīkoju�ies, pirms uzbruka viņam.

Tā ir Mara, Sturm, Kards dzīvniekam teica, ru�nādams ar to tā, kā būtu varējis runāt ar bērnu. Ma�ra. Rimsties nu. Tu ta�u mājās visu laiku viņu redzēji.

Gausi, gandrīz negribīgi Sturms beidza rauties uz priek�u un pievērsa uzmanību savam saimniekam.

Mara, Kards atkārtoja, stingri raudzīdamies dzīvniekam acis. Draugs. Tu dzirdēji, Drang?

To teikdams, viņ� pastiepa roku un satvēra otra dzīvnieka purnu.

Viņa ir draugs. Saprati?

�ķita, ka Drangs pārdomā saimnieka vārdus. Tad, tikpat negribīgi kā Sturms, tas nodūra galvu un izbei�dza rauties uz priek�u.

Tā ir labāk, sacīja Kards.

Mazliet pakasījis abiem vornskriem aiz ausīm, viņ� piecēlās kājās.

Labāk noved viņus atkal lejā, �in. Varbūt vi�ņiem vajag nedaudz izkustēties pastaigā ar viņiem pa galveno noliktavu.

Ja man izdosies atrast brīvu eju starp visām �īm mantām, noņurdēja Cins, paraudams pavadas. Nā�ciet nu, mazie mums tagad jāiet.

Mazliet pavilcināju�ies, abi vornskri ļāva, lai viņ� tos aizved prom. Kards noskatījās, kā aiz viņiem aiz�veras durvis.

Diez, kas tiem bija noticis, viņ� teica, uzmez�dams Marai dziļdomīgu skatienu.

Nezinu, viņa sacīja, saklausīdama sasprindzi�nājumu savā balsī.

Īslaicīgais traucējums bija beidzies, un ar pilnu sparu atgriezās neskaidrā draudu sajūta. Viņa pa�griezās atpakaļ pret savu pulti, gandrīz sagaidīda�ma, ka ieraudzīs kaujas kuģus drā�amies viņiem virsū.

Bet nekā tamlīdzīga nebija. Tikai Himēra jopro�jām nekaitīgi vīdēja orbītā ap Mirkru. Nebija nekādu draudu, ko spētu uztvert jebkura no Me�onīgā Kurdu ierīcēm. Bet kņudo�ā sajūta kļuva aizvien stiprāka un stiprāka�

Un piepe�i viņa vairs nevarēja mierīgi nosēdēt. Pastiepusi roku pret kontrolpaneli, viņa nospieda taustiņus, iedarbinādama dzinējus.

Mara! Eivzs iekliedzās, salēkdamies savā sē�deklī kā dzelts. Ko tu�?

Viņi nāk, Mara atcirta, un viņas balsī bija savijies vismaz pusducis da�ādu izjūtu.

Kauliņi bija mesti iedarbinādama Me�onīgā Kurdu dzinējus, viņa bija likusi iegaudoties visiem Himēras sensoriem. Vienīgā izeja tagad bija laisties prom.

Mara paskatījās uz Kardu, pēk�ņi nobijusies no tā, ko varētu ieraudzīt viņa sejā. Bet viņ� glu�i vienkār�i stāvēja un mazliet vaicājo�i lūkojās lejup uz Maru.

Neliekas, ka viņi nāktu, viņ� laipni teica.

Viņa papurināja galvu, sajuzdama lūgumu savās acīs.

Tev ir man jātic, Mara sacīja, ar nepatiku apzi�nādamās, ka pati tam īsti netic. Viņi gatavojas uz�brukumam.

Es tev ticu, viņ� mierino�i sacīja.

Varbūt arī Kards saprata, ka vairs nav citas iespē�jas.

Eivz, izdari gaismas ātruma aprēķinus. Izvelies visvieglāko kursu jebkurā virzienā, kas neved uz Ri��i. Vēlāk mēs apstāsimies un kursu atkal pārkārto�sim.

-Kard�

Mara ir otra nozīmīgākā persona mūsu koman�dā, Kards viņu pārtrauca. Kā tādai viņai ir tiesī�bas un pienākums pieņemt svarīgus lēmumus.

Jā, bet�

Eivzs aprāvās, un pēdējais vārds izskanēja aiz��ņaugtā balsī.

Jā, viņ� noteica caur sakostiem zobiem.

Pametis niknu skatienu uz Maras pusi, Eivzs pa�griezās pret navigācijas datoru un ķērās pie darba.

Tu varētu mūs arī izkustināt no vietas, Mara, Kards runāja tālāk, pieiedams pie brīva sakaru krēsla un apsēzdamies.

Pacenties, lai asteroīds pēc iespējas ilgāk atras�tos starp mums un Himēiv.

Jā, ser, Mara atbildēja.

Viņas izjūtu mud�eklis bija sācis izgaist, atstājot savā vietā dusmas un dziļu apjukumu. Viņa atkal bija to izdarījusi. Ieklausījusies savās iek�ējās izjūtās, mē�ģinājusi kaut ko izdarīt, ļoti labi zinādama, ka tas vi�ņai nav pa spēkam, un �ajā procesā kārtējo reizi bija metusies ar krūtīm uz durkļa.

Un ļoti iespējams, ka �ī bija pēdējā reize, kad viņa dzirdēja sevi nosaucam par otro personu komandā. Komandas vienotība Eivza priek�ā bija viena lieta, bet, kad viņi būs tiku�i no �ejienes prom un paliks di�vatā, ies elle vaļā. Marai vēl palaimēsies, ja Kards vi�ņu nepadzīs no savas organizācijas. Nikni uzsitusi pa paneļa taustiņiem, viņa lika Me�onīgajam Kardam pagriezties tā, lai kuģa priek�gals būtu vērsts prom no asteroīda. Kuģis sāka lidojumu pretim kosmosa tālēm�

Un ar pseidokustības zibsni, kaut kas liels, kas bi�ja pārvietojies ar gaismas ātrumu, nostājās viņiem priek�ā nepilnu divdesmit kilometru attālumā.

Impērijas gaisa kuģis, kas traucē ienaidnieka virzī�anos uz priek�u.

Eivzs satrūcies nolamājās.

Mums uzradies pavadonis, viņ� aprauti un skarbi teica.

Es to redzu, sacīja Kards.

Tikpat mierīgi kā vienmēr� bet Mara saklausīja viņa balsi ari pārsteiguma pieskaņu.

Pēc cik ilga laika mēs nokļūsim gaismas ātruma joslā?

Paies vēl kāda minūte, Eivzs saspringti teica. Ārējā sistēma ir piesārņota, dators nevar tik ātri iz�lauzties cauri.

Tādā gadījumā mums jāsāk skrie�anas sacīk�stes, sacīja Kards. Mara?

Sasniegts punkts septiņi trīs, viņa teica, cen�zdamās izdabūt no joprojām gausajiem dzinējiem pēc iespējas vairāk enerģijas.

Kardam bija taisnība, tagad patie�ām sāksies sa�censība. Ar saviem �etriem milzīgajiem gravitācijas viļņu ģeneratoriem, kas varēja radit planētām atbil�sto�as masas, ienaidnieka aizturē�anas kuģi bija ie�darbīgs Impērijas ierocis tie aizturēja ienaidnieka kuģi normālajā kosmosā, un kaujas kuģi to sasita lu�patu lēveros. Bet, pats tikko iznācis no gaismas ātru�ma joslas, ienaidnieka aizturē�anas kuģis savus ģene�ratorus uzreiz iedarbināt nevarēja, arī �im nolūkam bija nepiecie�ama kāda minūte. Ja viņai līdz tam lai�kam izdotos dabūt Me�onīgo Kurdu ārā no normālā kosmosa�

Viesu rindas vairojas, pavēstīja Eivzs. No Himeras tuvojas divi kaujas kuģu eskadroni.

Esam sasniegu�i enerģijas līmeni astoņi se�i, ziņoja Mara. Mēs būsim gatavi pārie�anai gaismas ātruma joslā, tiklīdz navigācijas dators dos man kur�su�

Kāds ir ienaidnieka aizturē�anas kuģa stāvoklis?

Gravitācijas ģeneratori uzņem jaudu, sacīja Eivzs.

Uz Maras taktikas displeja parādījās spokains ko�nuss, rādot vietu, kur drīz pastāvēs gaismas ātrumu slāpējo�ais lauks. Viņa mazliet mainīja kursu, mērķē�dama uz tuvāko malu, un uzmeta skatienu navigāci�jas datora displejam. Bija pēdējais bridis. Dūmakai�nais gravitācijas konuss ātri kļuva vielisks�

Iedūcās datorteleskops. Mara aplieca roku ap trim hiperkosmosa kontrolsvirām, kas atradās paneļa priek�ā, un uzmanīgi pavilka tās uz savu pusi. Me�o�nīgais Kards viegli nodrebēja, un kādu sekundi �ķita, ka ienaidnieka aizturē�anas kuģis ir uzvarējis �ajās sacīkstēs uz dzīvību un nāvi. Tad pēk�ņi zvaigznes aiz kuģa iluminatoriem saplūda vienā līnijā.

Viņiem bija izdevies.

Eivzs izdvesa atvieglojuma nopūtu, kad hiperkos�mosa raibajās debesīs zvaig�ņu svītras izdzisa.

Par mata tiesu. Lai būtu kā būdams, kā viņi, jū�suprāt, uzminēja, ka mēs esam aiz asteroīda?

Nav ne jausmas, vēsā balsī atbildēja Kards. Ma�ra?

Es ari to nezinu.

Mara skatījās uz saviem displejiem, neuzdro�inā�damās uzlūkot kādu no abiem vīrie�iem.

Varbūt Trouns rīkojās, paļaujoties uz savu no�jautu. Reizēm viņ� tā dara.

Mums paveicās, ka nojauta nebija tikai viņam vien, sacīja Eivzs, un viņa balss skanēja nedaudz savādi. Labs gājiens, Mara. Piedod, ka es tev uz�bruku.

Jā, Kards viņam pievienojās. Patie�ām sla�vējama rīcība.

Paldies, Mara nomurmināja.

Viņa nenolaida acis no kontrolpaneļa un mirk�ķi�nāja plakstus, lai neļautu ritēt asarām, kas pēk�ņi bija sariesu�ās acīs. Tātad tas bija atgriezies. Mara bija dedzīgi cerējusi, ka toreiz, kad viņa noteica Debesbraucēja X klases kaujas kuģa atra�anās vietu kosmo�sa dzīlēs, tas bija bijis atsevi�ķs gadījums. Laimīga sagadī�anās, kas drīzāk bija atkarīga no Lūkasa rīcības, nevis viņas spējām.

Bet nē. Tas viss atkal atgriezās, kā tas bija noticis jau daudzas reizes pēdējos piecos gados. Nojautas, īslaicīga jutekļu saasinā�anās, neizskaidrojamas tiek�smes un dziņas.

Tas nozīmēja, ka ļoti drīz sāksies ari sapņi.

Viņa dusmīgi izslaucīja acis un piespieda atslābt saspringtajiem �okļiem. Modelis Marai bija labi zi�nāms� bet �oreiz nebūs tā, kā parasti. Agrāk viņa nekad nebija varējusi neko padarīt nedz balsīm, nedz dziņām, Marai bija jāpārcie� viss cikls. Jāpārcie� un jābūt gatavai pamest ni�u, ko viņai bija izdevies iz�veidot. Kad Mara bija nodevusi sevi apkārtējiem, tajā palikt vairs nevarēja.

Bet �oreiz viņa nebija apkalpotāja Fērlisa vīna bā�rā, viņas spējas neizmantoja Kapriorilas laupītāju banda, viņa pat nebija hiperdzinēja mehāniķe, kas ie�strēgu�i Aizonas koridora stāvo�ajā ūdenī. Mara bija otrais cilvēks galaktikas visvarenākā kontrabandista komandā. Maras rīcībā bija līdzekļi un pārvieto�anās iespējas, kādu viņai nebija bijis kop� Imperatora nā�ves.

Tās bija iespējas, kas ļaus viņai atkal atrast Lūka�su Debesbraucēju. Un nogalināt viņu.

Varbūt tad balsis reiz rimsies.

Trouns labu bridi stāvēja pie komandtiltiņa skatulūkas, raudzīdamies ārā uz tālo asteroīdu un tagad pārlieku samilzu�o ienaidnieka aizturē�anas kuģi tam līdzās. Pelleons satraukti nodomāja, ka tie�i tādu pa��u pozu di�admirālis bija ieņēmis, kad Lūkasam Debesbraucējam pavisam nesen izdevās izsprukt no lī�dzīga slazda. Elpu aizturējis, Pelleons vērās Trouna mugurā, prātodams, vai par �o neveiksmi tiks sodīts kāds no Himēras komandas.

Trouns pagriezās.

Interesanti, viņ� sacīja ikdieni�ķas sarunas to�ni. Vai ievērojāt notikumu secību, kaptein?

Jā, ser, Pelleons piesardzīgi teica. Mērķis sā�ka uzņemt jaudu vēl pirms Piespiedēja iera�anās.

Jā, Trouns pamāja. Un tas nozīmē vienu no trim. Vai nu Kards jau gatavojās aizlidot, vai viņu kaut kāda iemesla dēļ pārņēma bailes�

Sarkanās acis iekvēlojās.

Vai ari viņ� tika brīdināts.

Pelleons juta, ka mugura viņam sastingst.

Ceru, jūs nedomājat, ser, ka to darījis kāds no mūsu ļaudīm.

Nē, protams, ka ne.

Trouna lūpas mazliet sa�ķiebās.

Bez komandas uzticamības pastāv vēl tāds fakts, ka neviens uz Himēras nezināja, ka Apspiedējs ir ceļā uz �ejieni; un neviens no Apspiedēja koman�das nebūtu varējis nosūtīt ziņu Kardam tā, lai mēs to neuztvertu.

Viņ� atgriezās savā komandiera postenī un apsē�dās ar domīgu izteiksmi sejā.

Interesanta mīkla, kaptein. Man nāksies par to padomāt. Bet patlaban mums ir svarīgāki uzdevumi. Un viens no tiem ir jaunu karakuģu piesaistī�ana. Vai uz mūsu aicinājumu kāds pēdējā laikā ir atsaucies?

Nekā īpa�i interesanta nav, admirāl, Pelleons atbildēja, paņemdams kuģa dienasgrāmatu un ātri to pārlūkodams, lai atsvaidzinātu atmiņu.

Es sazinājos ar piecpadsmit grupām, astoņas no tām ir izteiku�as interesi, bet neviena negribēja uz�ņemties kaut ko konkrētu. Mēs joprojām gaidām at�bildes no pārējām grupām.

Trouns pamāja ar galvu.

Dosim viņiem vēl da�as nedēļas. Ja arī pēc tam vēl nebūs nekādu rezultātu, liksim manīt, ka atsauk��anās uz mūsu uzaicinājumu ir obligāta.

Jā, ser.

Pelleons vilcinājās.

Ir saņemtas arī vēstis no Jomārkas,

Trouns pievērsa viņam savas kvēlojo�ās acis.

Es būtu jums loti pateicīgs, kaptein, viņ� sacī�ja, aprauti izrunādams katru vārdu, ja jūs pacenstos paskaidrot mūsu cildenajam d�ediju skolotājam Cēbaotam, ka viņ� nedrīkst tik neatlaidīgi sazināties ar mums, pretējā gadījumā viņ� izpostīs to nolūku, kura dēļ esam viņu nomitināju�i uz Jomārkas. Ja dumpi�niekiem radīsies kaut nojauta par sakariem starp mums un Cēbaotu, viņ� var aizmirst par to, ka �eit jebkad ieradīsies Debesbraucējs.

Esmu viņam to skaidrojis, ser, Pelleons savie�bās. Neskaitāmas reizes. Viņ� vienmēr atbild, ka Debesbraucējam ir jāierodas. Un tad viņ� uzstājīgi vēlas zināt, kad jūs nogādāsiet pie viņa Debesbraucēja māsu.

Trouns ilgāku laiku neko neteica.

�ķiet, ka viņu nevarēs apklusināt, iekams viņ� nedabūs, ko vēlas, viņ� beidzot sacīja. Un neva�rēs arī panākt, lai viņ� strādātu bez gau�anās.

Jā, viņ� kurnēja par uzbrukuma koordinē�anu, ko likāt viņam veikt, Pelleons pamāja ar galvu. Viņ� mani vairākas reizes brīdinājis, ka nevar pareģot, kad tie�i Debesbraucējs ieradīsies uz Jomārkas.

Un dro�i vien ir arī aizrādījis, kādu briesmīgu zaudējumu mēs cietīsim, ja tajā brīdī, kad tas notiks, viņa tur nebūs, Trouns noņurdēja. Jā, es �o rutīnu ļoti labi pazīstu, un tā sāk mani nogurdināt.

Viņ� dziļi ievilka elpu un lēnām to atkal izpūta.

-Ļoti labi, kaptein. Nākamreiz, kad Cēbaots sazi�nāsies ar mums, varat viņam pavēstīt, ka Tanabas operācija tuvākajā nākotnē būs viņa pēdējais uzde�vums. �ķiet, ka Debesbraucējs vismaz vēl divas ne�dēļas Jomārkā neieradīsies tik ilgu laiku viņ� būs nodarbināts ar mūsu radītajām politiskajām jukām dumpinieku augstākajā komandsastāvā. Kas attiecas uz Orgenu Solo un viņas vēl nedzimu�ajiem d�edijiem� varat viņam arī paziņot, ka ar �o lietu tur�pmāk nodarbo�os es pats.

Pelleons pameta a�u skatienu pāri plecam uz ko�mandtiltiņa durvju pusi. Pie tām klusi stāvēja di�admirāļa miesassargs Ruhs.

Vai tas nozīmē, ka jūs �o darbu vairs neuzticē�siet nogrijiem, ser?

Vai jums pret to ir kaut kas iebilstams, kaptein?

Nē, ser. Tomēr es gribētu di�admirālim godbijī�gi atgādināt, ka nogrijiem nekad nav paticis pamest darbu, ja tas nav paveikts līdz galam.

Nogriji kalpo Impērijai, Trouns vēsi atcirta. Vēl vairāk viņi ir pakļauti tie�i man. Viņi darīs, ko viņiem liks.

Viņ� mirkli klusēja.

Es tomēr ņem�u vērā jūsu ba�as. Jebkurā gadī�jumā mūsu uzdevums �eit, pie Mirkras, ir galā. Pavē�liet ģenerālim Kovelam vest savu karaspēku atpakaļ.

Jā, ser, Pelleons teica, dodams zirni sakaru virsniekam, ka būs jānoraida ziņa.

Vēlos, lai ģenerāļa ziņojums jau pēc trim stun�dām būtu failos, Trouns runāja tālāk. Un gribu, lai viņ� divpadsmit stundu laikā sagatavo rekomen�dācijas trim vislabākajiem kājnieku karavīriem un di�viem vislabākajiem ierī�u operatoriem, kas izcēlu�ies kaujā. �ie pieci viri tiks pārcelti uz Tantisa kalna operāciju un nekavējoties aizvesti uz Veilendu.

Sapratu.

Pelleons pamāja un apzinīgi ievadīja �īs pavēles Kovela failā. Tamlīdzīgu rekomendāciju sagatavo�a�na jau vairākas nedēļas kop� visā nopietnībā bija sākusies Tantisa kalna operācija piederēja pie Im�pērijas karaspēka darba kārtības, bet Trouns tomēr laiku pa laikam saviem virsniekiem par to ieminējās. Varbūt tas bija ne pārāk izsmalcināts atgādinājums, cik �īs rekomendācijas ir vitāli svarīgas di�admirāļa plānam par ātru dumpinieku sakau�anu.

Trouns caur skatulūku atkal paraudzījās uz planē�tu, kas atradās zem viņiem.

Un, kamēr mēs gaidām atgrie�amies ģenerāli, jums jāsazinās ar Uzraudzību par to ilgtermiņa ko�mandu, kam būs jāstrādā Hiljardsiti jā.

Viņ� pasmaidīja.

Galaktika ir ļoti liela, kaptein, bet pat tāds vīrs kā Talons Kards nevar nemitīgi atrasties lidojumā. Galu galā viņam būs kaut kur jāapstājas.

Patiesībā tā nemaz nebija pelnijusi savu nosauku�mu �ī Jomārkas Augstā pils, vismaz pēc D�orasa Cēbaota domām ne. Zema un netīra, da�viet izdrupu�u mūri un tikpat sve�a �ai apkārtnei kā senizmirusl rase, kas bija to cēlusi. Pils bija neveikli ietupināta starp divām lielākajām klintīm uz sena vulkāna krāte�ra atliekām. Tomēr, noraugoties uz krātera malas vei�doto ietvaru, kas, metot loku ap pili, vidēja tālumā un Gredzena ezera brīni�ķīgi zilajiem ūdeņiem ezers atradās kādus �etrsimt metrus zemāk Cēbaotam bi�ja jāatzīst, ka iedzimtie savas pils būvē�anai vismaz izvēlēju�ies skaistu ainavu. Pilij, templim vai kas nu �ī celtne bija domāta. �eit bija laba apme�anās vieta d�ediju skolotājam, kaut vai tāpēc, ka kolonisti iztu�rējās pret to ar godbijību. Turklāt tum�ā sala, kas at�radās krātera vidū un pie�ķīra ezeram gredzena stīpai līdzīgo veidolu, bija piemēroti apslēpta nolai�anās vieta Trouna kaitino�i bezgalīgajai gaisa satiksmes kuģu straumei.

Bet tajā brīdī, stāvot uz pils terases un veroties le�jup Gredzena ezerā, Cēbaota domas nenodarbināja nedz ainava, nedz vara, nedz pati Impērija. Viņ� do�māja par savādo uzplaiksnījumu, ko nupat bija pama�nījis Spēkā.

Viņ� to bija manījis jau agrāk, �o zibsni. Vai vis�maz domāja, ka ir to manījis. Pavedieniem, kas sais�tīja viņu ar pagātni, alla� bija tik grūti izsekot, tos tik viegli varēja pazaudēt tagadnes miglā un steigā. Pat par pa�a pagātni viņam bija tikai atmiņu fragmenti, tādas kā ainas no vēstures hronikām. Cēbaots domā�ja, ka atceras kādu izskaidrojam viņam �īs parādības iemeslus, bet �is izskaidrojums bija sen nogrimis pa�gātnes tumsā.

Lai būtu, kā būdams, tam nebija nekādas nozīmes. Atmiņas nebija svarīgas, koncentrē�anās nebija sva�rīga, viņa pa�a pagātne nebija svarīga. Viņ� varēja izsaukt Spēku, kad pats to vēlējās, un tas bija svarī�gi. Kamēr vien viņ� to spēja, neviens nevarēja Cē�baotam kaut ko nodarīt vai atņemt to. kas viņam pie�der.

Tikai di�admirālis Trouns jau bija viņam lo atņē�mis. Vai tad ne?

Cēbaots pārlaida skatienu terasei. Jā. Jā, �ī nebija tā māja, pilsēta un pasaule, ko viņ� bija izvēlējies, lai veidotu un pārvaldītu pēc sava prāta. �ī nebija Veilenda, ko viņ� ar varu atņēma Tum�ajam D�edijam, ko Imperators bija iecēlis par savas noliktavas sargu Tantisa kalnā. Te bija Jomārka, kur viņ� gaidīja� kā�du.

Cēbaots izlaida pirkstus caur garo, balto bārdu, piespiezdams sevi koncentrēties. Viņ� gaidīja Lūkasu Debesbraucēju tā tas bija. Lūkasam Debesbraucējam bija jānāk pie viņa, un Lūkasa Debesbraucēja māsai ar saviem vēl nedzimu�ajiem dvīņiem arī, un viņus visus Cēbaots padarīs par saviem sekotājiem. Di�admirālis Trouns bija viņus Cēbaotam apsolījis kā pateicību par Impērijai sniegto palīdzību.

�I doma lika viņam saviebties. Nebija viegli izpil�dīt to, ko di�admirālis Trouns no viņa gribēja. Viņam bija stipri jākoncentrējas, lai paveiktu prasīto Cē�baots ilgāku laiku nedrīkstēja ļaut savām domām un izjūtām aizplūst. Veilendā viņam ne ar ko tamlīdzīgu nebija jānodarbojas pēc tam, kad viņ� bija uzveicis Imperatora iecelto sargu.

Cēbaots pasmaidīja. Tā bija bijusi varena cīņa. Bet, mēģinot to atcerēties, konkrētās epizodes aizlai�dās no viņa atmiņas kā salmi vējā. Tas bija bijis pā�rāk sen.

Sen� tikpat sen, kā uzplaiksnījumi Spēkā.

Cēbaots izvilka pirkstus no bārdas un pieskārās medaljonam, kas piekļāvās ādai uz viņa krūtīm. Sa�spiedis silto metālu plaukstā, viņ� cīnījās ar pagātnes miglu, pūlēdamies aiz tās kaut ko saskatīt. Jā. Jā, viņ� nekļūdījās. Tādi pa�i uzplaiksnījumi agrāk bija atkārtoju�ies trīs reizes. Parādīju�ies, kādu laiku pa�kavēju�ies un tad atkal norimu�i. Itin kā Spēku kāds būtu neilgu laiku pratis izmantot, bet tad �is iemaņas kaut kādā veidā aizmirsis.

Viņ� to nesaprata. Bet viņu tas neapdraudēja, un tāpēc nebija svarigs.

Cēbaots sajuta, kā viņam virs galvas Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs ieiet augstajā orbītā, daudz aug�stāk par mākoņiem, kur neviens cits Jomārkas iedzīvo�tājs to nevarēja pamanīt. Kad iestāsies nakts, no lielā iznīcinātāja pie viņa ieradīsies gaisa satiksmes kuģis, un viņi Cēbaotu kaut kur aizvedīs viņ� domāja, ka tā būs Tanaba lai viņ� tiem palīdzētu koordinēt vēl vie�nu no bezgaldaudzajiem Impērijas uzbrukumiem.

Cēbaotam �ie pūliņi nekādu prieku nesagādāja. Bet tie atmaksāsies, kad viņ� tiks pie saviem d�edijiem. Viņ� tos pārveidos pēc sava ģīmja un līdzības, un viņi visu atliku�o mū�u būs Cēbaota kalpi un sekotāji.

Un tad pat di�admirālim Trounam būs jāatzīst, ka viņ�, D�orass Cēbaots, ir atklājis varas patieso nozīmi.

Man ļoti �ēl, Lūkas, mikrofonā atskanēja Ved�a Antila balss.

Starp viņa vārdiem laiku pa laikam bija dzirdami statisko lādiņu sprak�ķi.

Esmu izmēģinājis visu, ko vien varēju iedomā�ties, izmantoju visus savus sakarus un da�us pat no�dibināju no jauna. Joprojām nekust ne no vietas. Kaut kur datu ievadī�anas centros kāds cītīgs ierēdnis izdevis pavēli, ka remontdarbos absolūtā prioritāte ir pa�as Sluissi aizsardzības kuģiem. Ja nevarēsim at�rast to zelli un pierunāt viņu, lai pasludina izņēmuma gadījumu, neviens tavam X klases kaujas kuģim pat nepieskarsies.

Lūkass Debesbraucējs savieba seju grimasē, juz�dams kā kaklā sakāpj kamols �etras stundas ilgā gaidī�ana bija izrādījusies veltīga. Iz�ķiestas �etras stundas dārgā laika, un bezcerīgajai gaidī�anai nere�dzēja galu, bet Karaskentā tobrīd iz�ķīrās visas Jau�nās Republikas nākotne.

Vai uzzināji tā datu ievadītāja vārdu? viņ� jau�tāja.

Pat to man neizdevās noskaidrot, sacīja Ved�s. Katrs piegājiens, ko izmēģināju, izbeidzās kādas trīs pakāpes virs pa�iem mehāniķiem. Joprojām cen��os kaut ko uzzināt, bet visa �ī lieta ir grūti izprota�ma.

Liels Impērijas uzbrukums nokārtos to visu tavā vietā, Lūkass ar nopūtu secināja.

Varēja saprast, kāpēc Sluissi bija noteiktas tādas prioritātes, bet arī viņ� ta�u nebija devies izpriecu braucienā. No �ejienes līdz Karaskentai bija krietns se�u dienu lidojums, un katra stunda, ko viņ� noka�vēja, ļāva vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas poli�tiskajiem spēkiem, kas mēģināja gāzt admirāli Akbaru.

Neatlaidies, labi? Man jātiek no �ejienes prom.

Protams, � teica Ved�s. Klausies, es zinu, ka tu raizējies par to. kas notiek uz Karaskentas. Bet jebkura cilvēka spējas ir ierobe�otas. Pat d�edija.

Es zinu, Lūkass negribīgi piekrita.

Hens bija devies atpakaļ uz Karaskentu, un Lea jau bija tur�

Man glu�i vienkār�i nepatīk, ka nevaru tajā visā piedalīties.

Man ari tas nepatīk.

Ved�s mazliet klusināja balsi.

Tev joprojām ir vēl viena iespēja. Neaizmirsti to.

Neaizmirsī�u, Lūkass apsolīja.

Viņ� noteikti juta kārdinājumu izmantot �o iespēju un iesaistīt tajā ari savu draugu. Bet Lūkass oficiāli vairs nepiederēja pie Jaunās Republikas karaspēka, un Ved�u varēja nekavējoties tiesāt, ja viņ� nodotu kādu sava aviācijas pulka kuģi civilista rīcībā. Pa�domnieks Borskis Feilijs un viņa piekritēji, kas bija naidīgi noskaņoti pret admirāli Akbaru, varbūt neap�grūtinātu sevi, sodot par mācību citiem tik relatīvi ze�mu stāvo�u personu kā kaujas kuģu pulka komandie�ris. Bet pastāvēja iespēja, ka viņi tomēr to darītu.

Ved�s, protams, to visu zināja labāk nekā pats Lūkass. Tas darīja viņa piedāvājumu vēl augstsirdī�gāku.

Esmu tev pateicīgs, Lūkass viņam teica. Bet, kamēr stāvoklis nav kļuvis patiesi izmisīgs, varbūt būs labāk mums visiem, ja es pagaidī�u, kamēr tiek savests kārtībā mans kuģis.

Lai notiek. Kā klājas ģenerālim Kelrisienam?

Tāpat kā manam kuģim, Lūkass sausi atbildē�ja. Visi ārsti un medicīnas roboti �eit aizņemti, ār�stējot ievainotos. Viņu prioritā�u sarakstā �obrīd nav paredzēta stikla un metāla �ķembu izvilk�ana no kā�da, kas negrasās teju teju noasiņot.

Varu derēt, ka tas viņu, nudien, neiepriecina.

Man ir gadījies redzēt ģenerāli priecīgāku, Lū�kass piekrita. Es tagad labāk ie�u un paskubinā�u mediķus. Vai tu arī negribētu pabikstīt Sluissi biro�krātiju no sava gala? Ja mēs abi būsim gana neatlai�dīgi, varbūt kaut kur pa vidu satiksimies.

Ved�s iesmējās.

Labi. Aprunāsimies vēlāk.

Atskanēja pēdējais statiskās elektrības sprak�ķis, un mikrofons apklusa.

Lai tev veicas, Lūkass klusi piebilda, piecel�damies no vispārējās lieto�anas saziņas aparātu gal�da.

Viņ� �ķērsoja Slais Vēnas centrālo uzgaidāmo lau�kumu un devās uz medicīniskās aprūpes koridoru. Ja pārējās Sluissi iekārtas bija tikpat stipri cietu�as kā iek�ējās saziņas aparātu sistēma, varēja paiet patie��ām ilgs laiks, iekams kādam atradīsies brīvs brīdis, lai ieliktu pāris hiperdraiva motivatorus civilista gai�sa kuģī.

Viss tomēr nav tik ļauni, kā varētu būt, viņ� no�sprieda, uzmanīgi līkumodams caur steigas pārņemto pūli, kas �ķita dodamies visos virzienos vienlaikus. Te bija vairāki Jaunās Republikas gaisa kuģi, koman�das, kas tos apkalpoja, labprāt apietu sluisie�u liku�mus ar līkumu, lai izpalīdzētu biju�ajam virsniekam. Un, ja stāvoklis kļūs pavisam slikts, viņ� var mēģināt sazināties ar Karaskentu un paraudzīties, vai Mona Motma nevar kaut ko darīt lietas labā.

Tamlīdzīgai rīcībai piemita kāds trūkums. Saukt pēc palīdzības tā bija vājuma izpausme, bet izrādīt vājumu padomnieka Feilija priek�ā patlaban nedrīk�stēja.

Vismaz Lūkasam tā likās. Bet varbūt demonstrā�cija, ka viņ� var panākt, lai Jaunās Republikas vadītā�ja pati personiski veltītu viņam uzmanību, tiktu uz�tverta kā spēka un solidaritātes zīme.

Lūkass vieglā bezcerībā papurināja galvu. Tā, protams, bija ļoti noderīga d�ediju īpa�ība saskatīt lietu un parādību abas puses, bet tā padarīja politiķu mahinācijas vēl tum�ākas. Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Lūkass alla� centās atstāt politiku Leas ziņā.

Viņam atlika tikai cerēt, ka māsa spēs dot pretspa�ru �im pēdējam izaicinājumam.

Medicīniskās aprūpes spārnā bija tikpat daudz ļau�u, kā visās citās milzīgās Slais Vēnas centrālās kosmiskās stacijas vietās, bet �eit tie lielākoties sēdē�ja vai mierīgi gulēja kaut kur maliņā, nevis skraidīja apkārt. Līkumodams starp krēsliem un ratiņiem slim�nieku pārvieto�anai, Lūkass nonāca pie lielas palātas, kas bija pārvērsta par uzgaidāmo telpu pacientiem, kuru aprūpe nebija tik steidzama. Lendo Kelrisiens, pēc sejas izteiksmes un izjūtām atrazdamies kaut kur vidū starp nepacietību un garlaicību, sēdēja nomaļus kādā attālākā stūrī, ar vienu roku piespiedis pie krūtīm sāpju noņēmēju, bet otrā rokā turēdams kaut kur palienētu mikrodatoru. Kad pienāca Lūkass, ģe�nerālis drūmi raudzījās datorā.

Sliktas ziņas? vaicāja Lūkass.

Tās nav sliktākas par visu citu, kas ar mani pē�dējā laikā noticis, Lendo atteica, nolikdams mikro�datoru uz brīvā krēsla sev līdzās. Kopējā tirgū atkal kritusies htrediuma cena. Ja nākamajos divos mēne��os tā kaut mazliet necelsies, es zaudē�u da�us simtus tūksto�u.

Ak vai, Lūkass līdzjūtīgi sacīja. Tā ir jūsu Nomedsitijas rūpnieciskā kompleksa galvenā pro�dukcija, vai ne?

Jā, tas ir viens no vairākiem galvenajiem pro�duktiem, kas tur tiek ra�oti, Lendo saviebies atbil�dēja. Mūsu darbība ir pietiekami daudzveidīga, lai normālos apstākļos tas mums neko nekaitētu. Problē�mu rada tas, ka es pēdējā laikā biju uzkrājis �o ra�o�jumu, domādams, ka cena celsies. Bet nu ir noticis glu�i pretējais.

Lūkass apspieda smaidu. Tāds nu reiz bija Lendo. Cienījams vīrs, kas vienmēr ievēroja likumus, bet kam vienlaikus nebija nekas iebilstams pret kādu azartisku blakusmanipulāciju.

Ja jums ar to būs mazliet līdzēts, varu pavēstīt kādu labu ziņu. Tā kā visi kuģi, ko Impērija mēģinā�ja nolaupīt, piederēja tie�i Jaunajai Republikai, mums nebūs jāiziet visi Sluissi vietējās birokrātijas labirinti, lai jūs varētu atgūt savus rūpniecības ku�ģus. Pietiks ar atbilsto�u iesniegumu Republikas ka�ra virspavēlniecībai, lai mēs tos varētu no �ejienes aizvest.

Sasprindzinājuma rievas Lendo sejā mazliet atslā�ba.

Tas ir vareni, Lūkas, viņ� teica. Par to man patie�ām prieks jums nav ne jausmas, ko man vaja�dzēja piedzīvot, lai �os kuģus vispār dabūtu. Aizstā�jēju meklē�ana sagādātu man pamatīgas galvassāpes.

Lūkass ar rokas mājienu atvairīja pateicību.

�ajos apstākļos tas bija mazākais, ko varējām izdarīt. Tagad es aizie�u līdz mediķu darba koordinē��anas punktam un paskatī�os, vai nevar tevis aprūpi nedaudz pasteidzināt. Vai mikrodators tev vairs nav vajadzīgs?

Jā, esmu beidzis, vari paņemt to atpakaļ. Vai ir kādi jaunumi par tavu X klases kaujas kuģi?

Nav vis, Lūkass atbildēja un, pastiepis roku otrpus Lendo krēslam, paņēma mikrodatoru. Viņi joprojām apgalvo, ka būs vajadzīgas vēl vismaz da��as stundas, lai�

Viņ� uztvēra pēk�ņas pārmaiņas Lendo apziņā se�kundi pirms tam, kad otra vīrie�a plauksta satvēra vi�ņa roku.

Kas noticis? Lūkass jautāja.

Lendo raudzījās kaut kur tālumā, viņa piere, kon�centrējot uzmanību, bija savilkusies dziļās rievās, un viņ� o�ņāja gaisu.

Kur tu nupat biji? Lendo noprasīja.

�ķērsoju uzgaidāmo laukumu un aizgāju lidz vienam no vispārējās lieto�anas saziņas aparātu gal�diem, Lūkass atbildēja.

Piepe�i viņ� aptvēra, ka tas nav gaiss, ko o�ņā Lendo ģenerālis ostīja Lūkasa piedurkni.

Kāpēc tu to dari?

Lendo palaida vaļā Lūkasa roku.

Tā ir Karababas tabaka, viņ� lēnām teica. Ar nelielu armudu piedevu. Neesmu kaut ko tādu saodis

kop��

Lendo paskatījās aug�up uz Lūkasu, un viņa ju�tekļi piepe�i saspringa vēl vairāk.

Tas ir Nailzs Ferjē. Tam ir jābūt viņam.

Kas ir Nailzs Ferjē? Lūkass jautāja, juzdams, ka viņa sirds sāk pukstēt straujāk.

Lendo sasprindzinājums bija lipīgs.

Cilvēks liels un ar spēcīgu miesas būvi, sa�cīja Lendo. Tum�i mati, iespējams, arī bārda, kaut to viņ� laiku pa laikam nodzen. Varbūt smēķē garu, tievu cigāru. Nē, viņam noteikti bija jāsmēķē, jo tu od pēc �o cigāru dūmiem. Vai atceries, ka būtu viņu redzējis?

Mirkli pagaidi.

Lūkass aizvēra acis, vērsdams Spēku uz iek�u. Īslaicīga atmiņas pastiprinā�ana bija viena no d�ediju prasmēm, ko viņ� bija apguvis no Jodas. Ainas ātri slīdēja atpakaļ laikā: kā Lūkass gāja uz medicī�niskās aprūpes spārnu, kā sarunājās ar Ved�u, kā meklēja vispārējās lieto�anas saziņas aparātu gal�du�

Un te viņ� bija. Tie�i tāds, kā Lendo viņu bija ap�rakstījis. Viņ� gāja Lūkasam garām ne vairāk kā trīs metru attālumā.

Rokā ir, Lūkass sacīja Lendo un apturēja at�miņu ainu.

Uz kurieni viņ� iet?

-Eh�

Lūkass patina atmiņu rituli uz priek�u. Kādu mi�nūti vīrietis te parādījās, te nozuda no viņa redzeslau�ka, līdz beidzot pazuda pavisam, kad Lūkass bija at�radis meklētos saziņas aparātu galdus.

Izskatās, ka viņ� un vēl pāris citu personu dodas uz gaiteni numur se�i.

Lendo bija nospiedis datora taustiņus, un uz ekrā�na parādījās shematisks stacijas attēls.

Gaitenis numur se�i� sasodīts.

Viņ� piecēlās un nolika uz krēsla gan datoru, gan sāpju noņēmēju.

Nāc, būs labāk, ja mēs to pārbaudīsim.

Kas mums jāpārbauda? Lūkass vaicāja, pielik�dams soli, lai panāktu Lendo, kas ātrā gaitā devās cauri gaido�o pacientu labirintam uz durvīm. Kas ir �is Nailzs Ferjē?

Viņ� ir viens no galaktikas izcilākajiem gaisa kuģu zagļiem, Lendo pāri plecam atbildēja. Un pa koridoru numur se�i var nokļūt pie kuģu remontē�tājiem. Būs labāk, ja mēs tur nokļūsim, pirms viņ� sagrābj kādu korelie�u bruņukuģi vai kādu citu lid�aparātu un aizlai�as.

Viņi �ķērsoja uzgaidāmo laukumu un nogriezās kādā velvētā ejā, virs kuras bija rakstīts Gaitenis nu�mur se�i gan ar sluissie�u izsmalcinātajiem karioglifiem, gan ar stūrainākajiem pamatvalodas burtiem. �eit, Lūkasam par pārsteigumu, nebija ne vēsts no ļau�u pūļiem. Kad viņi abi ar Lendo bija nogāju�i pa gaiteni kādus simt metrus, izņemot viņus, tur vispār neviena vairs nebija.

Tu teici, ka �ī ir viena no ejām, kas ved uz remonttelpām? Lūkass jautāja un iedams iepazina ap�kārtni ar saviem d�edija jutekļiem.

Gaismas un iekārtas birojos un darbnīcās, kam vi�ņi gāja garām, darbojās nevainojami, un viņ� varēja sajust, ka te �akli strādā da�i roboti. �ķita, ka neviena cita te nav.

Jā, tā es teicu gan, Lendo drūmi atbildēja. Shē�mā bija norādīts, ka tiek lietoti arī gaiteņi numur pieci un numur trīs. bet satiksmei �eit vajadzētu būt pietieka�mi dzīvai, lai rastos vajadzība izmantot ari �o gaiteni. Tev dro�i vien nav līdzi lieks spridzekļ �āvējs?

Lūkass papurināja galvu.

Es vairs nenēsāju līdzi spridzekļ �āvēju. Vai tu domā, ka mums vajadzētu izsaukt stacijas apsar�dzi?

Nē, ja gribam uzzināt, ko Ferjē nodomājis darīt. Viņ� �obrīd noteikti ir jau piekļuvis stacijas datoru un saziņas aparātu sistēmai izsauc apsardzi, un viņ� glu�i vienkār�i aizmuks un atkal paslēpsies zem kā�das klints.

Lendo garāmejot ieskatījās pa kāda biroja atvērta�jām durvīm.

Tāds ir Ferjē stils. Viens no viņa iemīļotākajiem trikiem ir viltot darba pavēles un tādējādi dabūt visus prom no vietas, kur viņ� grib�

Pagaidi, Lūkass ģenerāli pārtrauca, jo viņa ap�ziņā kaut kas bija pazibējis. � man �ķiet, ka esmu viņus uztvēris. Se�us cilvēkus un divus citplanētie�us, viņi atrodas apmēram divsimt metrus mums priek�ā.

Kas tie ir par citplahētie�iem?

Nezinu. Neesmu ar tādu sugu nekad sastapies.

Tad pavēro viņus. Ferjē parasti nolīgst citplanētie�us viņu muskuļu dēļ. Iesim tālāk.

Varbūt tev vajadzētu palikt �eit, Lūkass ierosinā�ja, noāķēdams no siksnas savu gaismas zobenu. Ne�esmu dro�s, ka varē�u tevi pietiekami labi aizsargāt, ja viņi nolems sākt cīņu.

Es tomēr riskē�u, Lendo viņam sacīja. Fer�jē mani pazīst, varbūt man izdosies visu nokārtot bez cīņas. Turklāt man ir kāda ideja, ko vēlos pār�baudīt.

No pirmā cilvēka viņus �ķīra vairs tikai divdesmit metri, kad Lūkass uztvēra pārmaiņas Ferjē bandas apziņā.

Viņi ir mūs pamanīju�i, viņ� pa�ukstēja Len�do, mazliet cie�āk satverdams gaismas zobenu. Tu gribi mēģināt ar viņiem aprunāties?

Nezinu, Lendo tāpat �ukstus atbildēja.

Kaklu izstiepis, viņ� lūkojās uz priek�u �ķietami tuk�ajā gaitenī.

Varbūt mums vajadzētu pieiet nedaudz tuvāk�

Tas nāca kā zibo�a kustība no kādām durvīm un radīja piepe�u saviļņo�anos Spēkā.

Noliecies! uzsauca Lūkass, iedarbinādams sa�vu gaismas zobenu.

Klik�ķis, �ņākoņa un parādījās spo�ais zaļganbaltais asmenis�

Un gandrīz vai pats pēc savas gribas tas aiz�ķēr�soja ceļu spridzekļ �āvēja lādiņam, kas traucās uz vi�ņu pusi.

Paslēpies aiz manis! Lūkass pavēlēja Lendo, kad otra bulta spindzēdama �ķēla gaisu.

Spēka vadītas, viņa rokas atkal pacēla gaismas zo�benu un lika tā asmenim aiz�ķērsot ceļu uzbrucēju raidītajam lādiņam. No asmens atlēca tre�ais, tad ce�turtais lādiņ�. Caur durvīm, kas atradās mazliet tālāk, kāds sāka �aut no otra spridzekļ �āvēja, abu iero�u ra�dītās skaņas saplūda kopā.

Lūkass stāvēja, kur stāvējis. Viņ� juta, kā Spēks ieplūst viņā un caur rokām izplūst no viņa ārā, ra�dot savādu tuneļveida skatījumu uz notieko�o Lūkass redzēja vienīgi to, kas bija saistīts ar uz�brukumu, visu pārējo klāja tumsa. Lendo, kas bija noliecies viņam tie�i aiz muguras, tagad �ķita esam tikai miglaina parādība Lūkasa zemapziņā, ari pā�rējie Ferjē bandas locekļi bija kā biezā dūmakā tī�ti. Cie�i sakodis zobus un ļaudams, lai Spēks kon�trolē viņa aizsargā�anās ticību, Lūkass lika skatie�nam modri slīdēt pa koridoru, meklējot jaunus draudus.

Viņ� raudzījās tie�i virsū kādai dīvainai ēnai, kad tā atrāvās no sienas un panāca uz priek�u.

Labu brīdi Lūkass nespēja noticēt tam, ko redzēja. Ēnai nebija nedz faktūras, nedz detaļu, tikai gandrīz pilnīgi melns pludlīniju apveids. Bet tā bija reāla� un tā kustējās uz viņa pusi.

Lendo! Lūkass sauca, pārkliegdams spridzekļ �āvēju �āvienu troksni. Pieci metri uz priek��u, �etrdesmit grādi pa kreisi. Vai tev ir kāda ideja?

Viņ� dzirdēja, kā ģenerālis viņam aiz muguras svelpjo�i ievelk elpu.

Nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu. Atkāp�jamies?

Lūkass ar piepūli atņēma mazliet uzmanības aiz�sargā�anās darbībām un vērsa to pret tuvojo�os ēnu. Te patie�ām kaut kas bija patiesību sakot, tas bija citplanētie�a saprāts, ko viņ� jau pirmīt tika sajutis. Tas nozīmēja, ka viņam tuvojas viens no Ferjē ļau�dīm�

Paliec pie manis, Lūkass sacīja Lendo.

Stāvoklis kļuva bīstams, bet, pagrie�ot muguru un bēgot, viņi neko neiegūtu. Kustēdamies lēni, saglabā�dams līdzsvarotu, bet vienlaikus arī lokanu stāju, Lū�kass gāja ēnai tie�i pretim.

Citplanētietis apstājās, viņa saprāts nepārprotami bija pārsteigts, ka potenciālais upuris tuvojas, nevis bēg. Lūkass izmantoja �o īso apjukuma brīdi, lai pie�virzītos tuvāk gaiteņa sienai, kas atradās no viņa pa kreisi. Pirmais spridzekļ�āvējs acumirklī pārtrauca �au�anu, jo, sekojot Lūkasa kustībai, �āviņi lidoja pā�rāk tuvu slīdo�ajai ēnai. Ēnas apveids mazliet mainījās, radot Lūkasam iespaidu, ka �is radījums paskatījies pāri plecam. Viņ� turpināja virzīties pa kreisi, tādējādi arī otra spridzekļ �āvēja uguns līnija tagad bija vērsta uz ēnas pusi, un arī tas kādu sekundi vēlāk negribīgi apklusa.

Labi nostrādāts, Lendo atzinīgi ie�ukstēja vi�ņam ausī. Atļauj tagad man.

Viņ� paspēra soli sāņus un vairs nestāvēja Lūka�sam aiz muguras.

Ferjē? Lendo pasauca. Runā Lendo Kelrisiens. Klausies, ja gribi, lai tavs draugs paliek sveiks un vesels, labāk sauc viņu atpakaļ. Te ir Lūkass De�besbraucējs, d�ediju bruņinieks. Viņ� ir tas vīrs, kas iznīcināja Dārtu Veideru.

Tas, protams, pilnībā neatbilda patiesībai. Bet bija tai pietiekami tuvu. Lūkass galu galā bija tas, kur� sakāva Dārtu Veideru viņu pēdējā divkaujā ar gais�mas zobeniem, kaut viņ� nebija savu pretinieku no�galinājis.

Lai būtu kā būdams, tas atstāja vajadzīgo iespaidu uz neredzamajiem vīriem gaitenī. Lūkass sajuta viņu �aubas un apjukumu. Kad viņ� mazliet pacēla gais�mas zobenu, ēna uzreiz pārtrauca tuvo�anos.

Kā tevi sauc? kāds izkliedza.

Lendo Kelrisiens, Lendo atkārtoja. Atceries to draņķīgo Fretisas operāciju pirms desmit gadiem.

Ak, es atceros, balss drūmi sacīja. Ko tu gri�bi?

Gribu piedāvāt tev darījumu, teica Lendo. Nāc ārā un aprunāsimies.

Uzrunātais mirkli vilcinājās. Pie gaiteņa sienas bi�ja sakrautas redeļkastes. Lielais vīrs, ko Lūkass bija redzējis, ritinot atmiņas, iznāca no �ī aizsega. Zobos viņam joprojām kūpēja cigārs.

Nāciet ārā jūs visi, Lendo uzstāja. Nevilci�nies, Ferjē, liec, lai viņi nāk ārā. Ja vien tu visā no�pietnībā nedomā, ka vari paslēpt viņus no d�edija.

Ferjē acis pievērsās Lūkasam.

D�ediju noslēpumainās spējas alla� tiku�as pār�spīlētas, viņ� nievājo�i teica.

Tomēr viņa lūpas bez skaņas sakustējās, un, kad Ferjē nāca viņiem tuvāk, no aizsega viņam cits pēc cita sekoja pieci cilvēki un gar�, tievs, zaļposmains citplanētietis-insektoīds.

Tā jau ir labāk, Lendo atzinīgi teica.

Arī viņ� pats pilnībā iznāca no Lūkasa dro�ās aiz�mugures.

Verpins, vai ne? Lendo piebilda, pamādams uz insektoīda pusi. Jāatzīst, Ferjē, ka tu rīkojies ātri. Pagāju�as varbūt kādas trīsdesmit stundas, kop� pa�dzīts Impērijas karaspēks, un tu jau esi klāt. Turklāt kopā ar pieradinātu verpinu. Vai esi kādreiz dzirdējis par verpiniem. Lūkas?

Lūkass pamāja. Citplanētie�a izskats viņam nebija pazīstams, bet nosaukums gan.

Viņus uzskata par ģeniāliem augstākās tehnolo�ģijas ierī�u izjaucējiem un kopā salicējiem.

Un �o slavu viņi ir godam pelnīju�i, teica Len�do. Baumo, ka tie bija viņi, kas palīdzēja admirālim Akbaram izstrādāt B klases kaujas kuģa modeli. Esi mainījis specialitāti, Ferjē? Tagad tu nodarbojies ar bojātu gaisa kuģu zag�anu? Vai arī tavs verpins te at�rodas tikai nejau�ības dēļ?

Tu pieminēji darījumu, Ferjē vēsi sacīja. Ru�nā par to.

Vispirms vēlos zināt, vai tu biji klāt jau pa�ā Slais Vēnas kaujas sākumā, teica Lendo, runādams tādā pa�ā tonī kā Ferjē. Ja tu strādā Impērijas labā, nekādu darījumu slēgt nevarēsim.

Viens no bandas locekļiem, kam rokā bija spridzekļ�āvējs, klusi ievilka elpu, kā gatavodamies kaut ko darīt. Lūkass brīdinādams mazliet pakustināja uz viņa pusi savu gaismas zobenu, un doma par va�roņdarbu, kas uz mirkli bija ie�āvusies Ferjē līdzda�lībnieka prātā, ātri izgaisa. Ferjē paskatījās uz �o vī�ru, tad viņa skatiens atkal pievērsās Lendo.

Impērija izsūtīja vēsti, ka tai vajadzīgi gaisa ku�ģi, viņ� negribīgi sacīja. Jo īpa�i kaujas kuģi. Viņi maksā prēmiju divdesmit procentus virs tirgus ce�nas par jebkuru kaujas spējīgu kuģi, kas smagāks par simt tūksto� tonnām.

Lūkass un Lendo pārmija a�us skatienus.

Savāds lūgums, teica Lendo. Viņi zaudēju�i kādu no savām gaisa kuģu būvētavām, vai?

Viņi man to neteica, un es nejautāju, Ferjē īgni atbildēja. Esmu darījumu cilvēks, piegādāju pircē�jam to, ko viņ� vēlas. Vai esi �eit, lai slēgtu darījumu, vai arī gribi tikai patērzēt?

Esmu �eit, lai slēgtu darījumu, Lendo viņu no�mierināja. Vai zini, Ferjē, man liekas, ka tu esi ie�kūlies nepatik�anās. Mēs tevi pieķērām brīdī, kad tu grasījies nolaupīt Jaunās Republikas kara kuģus. Mēs esam arī pārliecino�i pierādīju�i, ka Lūkass bez grūtī�bām var jūs visus uzveikt. Man atliek tikai pasvilpt apsardzei, un visa jūsu kompānija da�us nākamos ga�dus pavadīs soda izcie�anas kolonijā.

Ēna, kas bija stāvējusi nekustīgi, paspēra soli uz priek�u.

D�edijs varbūt paliks dzīvs, Ferjē draudīgi sa�cīja. Bet tu gan ne.

Varbūt jā, varbūt ne, Lendo bezrūpīgi attrau�ca. Lai būtu. kā būdams, �ī nav tā situācija, kādā patiktos atrasties tādam darījumu cilvēkam kā tu. Tā ka uzklausi, kādu darījumu es tev piedāvāju: tu tūlīt pat dosies prom, un mēs vispirms ļausim tev atstāt Slais Vēnas sistēmu un tikai tad ziņosim varas iestā�dēm.

Cik augstsirdīgi no tevis, Ferjē ar dziļu sar�kasmu teica. Ko tad tu īsti gribi? Piedalīties operā�cijā? Vai tikai kādu �ūksni naudas?

Lendo papurināja galvu.

Es negribu tavu naudu. Es glu�i vienkār�i gribu dabūt tevi prom.

Draudiem es nepakļaujos.

Tad uzskati to par draudzīgu brīdinājumu mūsu kādreizējās sadarbības vārdā, Lendo stingri sacīja. Bet uztver to nopietni.

Labu brīdi vienīgā skaņa, ko varēja saklausīt gai�tenī, bija klusā iekārtu dūkoņa kaut kur tālumā. Lū�kass saglabāja uzbrukuma pozu, cenzdamies nolasīt mainīgās izjūtas Ferjē apziņā.

Tava ..darījuma" dēļ mēs zaudēsim daudz nau�das, Ferjē teica, iebīdīdams cigāru otrā mutes kakti�ņā.

To es saprotu, sacīja Lendo. Un, tici tam vai ne, man� �ēl. Bet Jaunā Republika �obrīd nevar at�ļauties zaudēt pat ne vienu vienīgu kuģi. Tu tomēr vari izmēģināt laimi Emorisas sistēmā. Nesen dzir�dēju, ka to kā savu bāzi izmanto Kevrilhu pirātu banda, un viņiem alla� ir vajadzīgi pieredzēju�i ļau�dis.

Viņ� atzinīgi paskatījās uz ēnu.

Un arī tādi, kam netrūkst muskuļu.

Ferjē sekoja viņa skatienam.

Ak, tev patīk mana parādība, vai ne?

Parādība? Lūkass drūmi vaicāja.

Viņi sauc sevi par defeliem, teica Ferjē. Bet es domāju, ka nosaukums ,,parādības" piedien vi�ņiem daudz labāk. Viņu ķermeņi absorbē visu redza�mo gaismu tas ir sava veida izdzīvo�anas mehā�nisms.

Viņ� uzlūkoja Lūkasu.

Un ko tu domā par �o darījumu, d�edij ? Būdams tāds likumības un taisnības aizstāvis?

Lūkass bija gaidījis �o jautājumu.

Vai tu esi �eit kaut ko nozadzis? viņ� atcirta. Vai izdarījis kaut ko nelikumīgu, ja neskaita ielau�anos staci�jas darbuzdevumu datorā?

Ferjē sa�ķieba lūpas.

Mēs ari �āvām uz pāris darījumu vīriem, kas bā�za savus degunus, kur nevajag, viņ� sarkastiski tei�ca. Vai tas neskaitās likumpārkāpums?

Nē, jo jūs viņiem netrāpījāt, Lūkass mierīgi atbildēja. Ciktāl tas no manis atkarīgs, uzskatu, ka varat doties prom.

Tu esi varen laipns, Ferjē noņurdēja. Vai tas ir viss?

Tā ir, Lendo pamāja. Ak jā es ari gribu da�būt tavu kodu piekļū�anai datoriem.

Ferjē uz viņu nikni paskatījās, bet pamāja verpinam, kas stāvēja viņam aiz muguras. Garais, zaļais citplanētietis ļodzlgā gaitā panāca uz priek�u un iede�va Lendo divas datu kartes.

Pateicos, sacīja Lendo. Labi. Es do�u tev vienu stundu aizlido�anai no sistēmas, un tad mēs zi�ņosim. Novēlu patīkamu ceļu.

Jā, mēs lidosim prom, Ferjē caur zobiem no�teica. Priecājos tevi sastapt, Kelrisien. Varbūt nā�kamreiz es varē�u izdarīt pakalpojumu tev.

Izmēģini laimi Emorisā, mudināja Lendo. Va�ru derēt, ka viņiem ir vismaz pāris vecu sargkuģu, no kuriem tu varētu viņus atbrīvot.

Ferjē neatbildēja. Grupa klusēdama pagāja garām Lendo un Lūkasam un devās pa tuk�o gaiteni uz uz�gaidāmā laukuma pusi.

Vai esi pārliecināts, ka tā bija laba doma stās�tīt viņam par Emorisu? Lūkass �ukstus jautāja, no�skatīdamies viņiem pakaļ. Impērija tagad dro�i vien iegūs vienu vai divus sargkuģus.

Vai tad tev labāk patiktu, ja viņi būtu nozagu�i kalamarie�u starpzvaig�ņu lidojumu kuģi? Lendo atbildēja. Iespējams, ka Ferjē izrādītos gana pras�mīgs, lai vienu tādu nolaupītu. Vispārējā apjukuma apstākļos, kādi te valda, viņam tas noteikti izdotos.

Viņ� domīgi papurināja galvu.

Nesaprotu, kas tur, Impērijā, notiek. �ķiet, nav nekādas jēgas maksāt augstu cenu par lietotiem ku�ģiem, ja tev pieder rūpnīcas, kur var sara�ot jaunus kuģus.

Varbūt, ka viņiem radu�ies kādi sare�ģījumi, prātoja Lūkass, iebīdīdams atpakaļ gaismas zobena asmeni un pieāķēdams zobenu pie siksnas. Vai var�būt viņi zaudēju�i vienu no saviem zvaig�ņu iznīci�nātājiem, bet komanda tikusi izglābta, un tagad vi�ņiem nepiecie�ami kuģi, kur �os ļaudis izvietot.

Domāju, ka tas ir iespējams, Lendo piekrita, tomēr viņa balsī skanēja �aubas. Grūti gan iedomā�ties negadījumu, kurā kuģis tiktu sabojāts tā, ka to vairs nav iespējams saremontēt, bet komanda būtu palikusi dzīva. Mēs varam ziņot par to Karaskentai. Lai izlūkdienesta bra�uļi noskaidro, ko tas nozīmē.

Ja viņi nav pārāk aizņemti ar politiskajām intri�gām, sacīja Lūkass.

Ja padomnieka Feilija grupējums mēģina dabūt savā varā arī militāro izlūkdienestu� Viņ� atvairīja �o domu. No raizē�anās nekāda labuma nebija.

Ko darīsim tālāk? Dosim Ferjē to apsolīto stun�du un tad aiznesīsim tās datu kartes Sluissi varas ie�stādēm?

Ak jā, to stundu mēs Ferjē dosim, teica Len�do, sarauktu pieri domīgi noraudzīdamies pakaļ aiz�ejo�ajai grupai. Bet datu kartes ir pavisam kas cits. Man ienāca prātā ja Ferjē tās izmantoja, lai dabūtu prom strādniekus no �ī stacijas gala, neredzu īpa�u iemeslu, kāpēc tnēs arī nevarētu tās izmantot lai pārvietotu tavu kuģi uz prioritā�u rindas priek��galu.

Ak, Lūkass novilka.

Viņ� zināja, ka tā nebūtu tik likumīga darbība, lai d�edijs drīkstētu tajā piedalīties. Bet �ajos apstākļos un ņemot vērā situāciju Karaskentā da�u likumu apie�ana ar līkumu varbūt bija attaisnojama.

Kad sāksim?

Tūlīt pat, sacīja Lendo.

Lūkass nevarēja atturēties, nesaviebies par kluso atvieglojumu otra vīrie�a balsī un apziņā. Viņ� no�teikti bija baidījies, ka Lūkass sāks cilāt ar �o ierosi�nājumu saistītos muļķīgos ētiskos jautājumus.

Ja palaimēsies, tu būsi gatavs lidojumam, pirms man nāksies nodot �os priek�metus Sluissi varas ie�stādēm. Nāc, iesim un sameklēsim datoru pulti.

Lūgums pēc nolai�anās saņemts un apstiprināts, Gadsimtu Vanag, saziņas aparātā atskanēja Impēri�jas pils gaisa kontroles direktora balss. Jums atbrī�vots astotais ceļ�. Jūs sagaidīs padomniece Orgena Solo.

Pateicos, kontrole, teica Hens Solo.

Viņ� vadija gaisa kuģi uz Imperialsitiju un ar rie�bumu noraudzījās melnajā mākoni, kas nokarājās virs pilsētas kā briesto�s drauds. Hens nekad nebija daudz ticējis zīmēm, bet �ie mākoņi noteikti neuzla�boja viņa garastāvokli.

Un, ja runa bija par sliktu garastāvokli� Pastiepis roku, viņ� nospieda kuģa iek�ējās saziņas aparāta taustiņu.

Sagatavojieties uz nolai�anos, Hens skaļi tei�ca. Mēs tuvojamies.

Pateicos, kapteini Solo, atsaucās C-3PO stīvi precīzā balss.

Patiesību sakot, tā skanēja mazliet stīvāk, nekā parasti. Robots acīmredzot joprojām nebija sadziedē�jis savu ievainoto patmīļu. Vai arī to, kas robotiem bija patmīlas vietā.

Hens izslēdza iek�ējās saziņas aparātu, nervozi sakniebis lūpas. Viņam roboti tā īsti nekad nebija pa�tiku�i. Viņ� laiku pa laikam tos izmantoja, bet nekad ne vairāk, kā tas bija absolūti nepiecie�ams. Trīpio nebija tik slikts kā citi, ko viņ� pazina� bet ne ar vienu no tiem Hens ari nebija pavadījis kopā se�as dienas hiperkosmosā.

Viņ� bija centies. Patiesi, to viņ� bija darījis kaut vai tāpēc, ka Leai Trīpio patika un viņa būtu gribēju�si, lai Hens ar robotu labi saprastos. Pirmajā dienā pēc izlido�anas no Slais Vēnas viņ� bija ļāvis Trīpio sēdēt kabīnē kuģa priek�galā kopā ar viņu, paciezdams robota klīrīgo balsi un varonīgi pūlēdamies uz�turēt kaut ko līdzīgu īstai sarunai. Otrā dienā viņ� bi�ja ļāvis runāt galvenokārt Trīpio un pavadījis daudz laika, strādādams ma�īntelpās, kur diviem vietas ne�pietika. Trīpio �o ierobe�ojumu bija uztvēris ar tipis�ki mehānisku dzīvesprieku un turpinājis tērzēt ar vi�ņu, stāvēdams pie ma�īntelpas lūkas.

Tre�ās dienas pēcpusdienā viņ� bija pilnībā atbrī�vojies no robota klātbūtnes.

Kad to uzzinās Lea, viņai tas nepatiks. Bet viņai vēl mazāk patiktu, ja Hens būtu padevies sākotnējam kārdinājumam un pārveidojis robotu par piesārņoju�ma filtru rezerves komplektu.

Vanags tagad bija izlidojis cauri mākoņu slānim, un Hens varēja saskatīt arhitektūras monstru Impe�ratora veco pili. Mazliet sasvēris kuģi sāņus, Hens pārliecinājās, ka astotais ceļ� patie�ām ir brīvs, un laidās lejā.

Lea noteikti bija gaidījusi teltī, kas atradās tepat pie skrejceļa, jo, kad Hens nolaida Vanaga rampu, viņa jau stāvēja pie kuģa.

Hcn, viņa saspringtā balsī teica, paldies Spē�kam, tu esi atgriezies.

Sveika, mīļumiņ, viņ� sacija, piesargādamies, lai, apskaujot pārāk cie�i, nesaspiestu viņas uz priek��u stipri izvirzīto vēderu.

Hens juta zem savām plaukstām viņas plecu un muguras muskuļu spriegumu.

Es arī priecājos tevi redzēt.

Viņa uz mirkli piespieda Henu sev klāt, tad maigi atbrīvojās no apskāviena.

Rimsties, mums tagad jāiet.

�ūbeka gaidīja viņus ejā, kas veda uz skrejceļu, viņa bultmetis bija pārmests pār plecu �au�anas gata�vībā.

Sveiks, �ūbij.

Hens pamāja vūkijam ar galvu, saņemdams pre�tim rūco�u sveicienu.

Paldies, ka parūpējies par Leu.

�ūbeka par atbildi norūca kaut ko savādi izvairī�gu. Hens viņu nopētīja, bet nolēma, ka nav īstais bri�dis uzstājīgi pieprasīt atskaiti par laiku, ko viņi bija pavadīju�i uz Ka�ikas.

Ko esmu palaidis garām? Hens Leai jautāja.

Neko daudz, viņa sacīja, iedama viņam pa priek�u gaitenī, kas veda uz pili. Pēc pirmajiem ap�sūdzību uzplūdiem Feilijs acīmredzot nolēma mazliet piebremzēt. Viņ� ir pierunājis Padomi, lai tā nodod viņam da�us no Akbara pienākumiem iek�ējās dro�ī�bas dienestā, bet viņ� darbojas drīzāk kā uzraugs, ne�vis jauniecelts administrators. Viņ� arī devis mājie�nus uz visām pusēm, ka viņam tiks uzticēts Galvenā

Virspavēlnieka amats, bet nekādus reālus soļus �ajā virzienā nav spēris.

Viņ� nevēlas, lai izceltos panika, sprieda Hens. Apsūdzēt nodevībā tādu personu kā Akbars tas ir gana liels kumoss, un ļaudīm būs vaja�dzīgs ilgs laiks, lai to sagremotu. Ja tam pievienos vēl kaut ko, viņi var glu�i vienkār�i aizrīties.

Man arī tā liekas, piekrita Lea. Tas mums vismaz dos nelielu atelpu, lai varam izlemt to bankas jautājumu.

Jā, starp citu, kādi fakti �ajā lietā ir zināmi? Hens vaicāja. Tu man pateici vienīgi to, ka bankas kārtējā pārbaudē atklāts liels daudzums naudas uz viena no Akbara rēķiniem.

Izrādījās, ka tā nav bijusi tikai kārtējā pārbaude vien. teica Lea. Rītā, kad uzbruka Slais Vēnai, vienlaikus notika smalki izstrādāta elektroniska ielau��anās Karaskentas centrālajā klīringa bankā un tika ap�laupīti vairāki lieli rēķini. Izmeklētāji pārbaudīja visus rēķinus, ko apkalpo �ī banka, un atklāja, ka tajā pa�ā rītā no Palanhi centrālās bankas uz Akbara rēķina pār�skaitīta liela naudas summa. Vai tu zini, kas ir Palanhi?

To zina visi, Hens īgni teica. Maza krustceļu planēta, kuras iemītniekiem ir pārspīlēts priek�stats par savu nozīmīgumu.

Un stingra ticība, ka, paliekot pietiekami neitrā�li, viņi var gūt labumu no abām karojo�ām pusēm, teica Lea. Lai būtu kā būdams, �ejienes centrālā banka apgalvo, ka nauda nav nākusi no pa�as Palanhi un ir caur to tikai pārskaitīta. Pagaidām mūsu ļaudīm nav izdevies tālāk izsekot naudas gaitai.

Hens pamāja.

Varu derēt, ka Feilijam gan ir kāda nojausma, no kurienes �ī nauda nākusi.

Viņ� nav vienīgais, kam ir da�ādas nojausmas, nopūtās Lea, viņ� tikai ir pirmais, kas par tām sācis skaļi runāt, tas arī viss.

Un ieguvis uz Akbara rēķina da�us punktus sev par labu, Hens noņurdēja. Starp citu, kur viņi Akbaru ieslodzīju�i? Vecajā cietuma korpusā?

Lea papurināja galvu.

Viņ� atrodas mājas arestā savā mītnē, tur viņam jāpaliek, kamēr izmeklē�ana būs pabeigta. Pārāk stin�gri viņu neuzrauga. Vēl viens apliecinājums tam, ka Feilijs negrasās liet eļļu ugunī.

Vai arī viņ� ļoti labi zina, ka viņa rīcībā nav pie�tiekami daudz pierādījumu, Hens sacīja. Vai, iz�ņemot �o bankas lietu, viņ� ir izvirzījis Akbaram vēl kādu apsūdzību?

Lea tikko jau�ami pasmaidīja.

Tikai fiasko, ko gandrīz piedzīvojām Slais Venā. To apstākli, ka tas bija Akbars, kas nosūtīja turp vi�sus tos kaujas kuģus.

Skaidrs, Hens caur zobiem novilka.

Viņ� mēģināja atsaukt atmiņā veco Dumpīgās Sa�vienības nolikumu par apcietinātajām militārperso�nām. Ja atmiņa viņu nevīla, virsnieks, kas atrodas mājas arestā, drīkst pieņemt apmeklētājus, un �iem apmeklētājiem pirms tam nav jāizpilda nekādas bi�rokrātiskas datorformalitātes.

Lai gan viņ� �ajā ziņā itin viegli varēja kļūdīties. Viņi bija liku�i Henam to visu iemācīties, kad viņ� pirmoreiz bija ļāvis, lai viņam pie�ķir virsnieka pakā�pi tas notika pēc Javinas kaujas. Bet viņ� nolikumu nekad nebija uztvēris pārāk nopietni.

Cik daudz Padomes locekļu ir Feilija pusē? Hens jautāja Leai.

Ja tu domā stingri viņa pusē, tad tikai pāris cilvēku, viņa atbildēja. Ja tu domā tos, kas sliecas uz viņa pusi� nu, pēc kādas minūtes tu pats par to varēsi spriest.

Hens samirk�ķināja acis. Iegrimis pārdomās par politisko jucekli, viņ� nebija isti pievērsis uzmanību tam, kurp Lea viņu ved. Tagad viņ� satrūcies piepe�i aptvēra, ka viņi iet pa Lielo Gaiteni, kas savieno Pa�domes darba telpu ar daudz pla�āko sanāksmju zāli.

Pagaidi mirkli, Hens protestēja. Tagad?

Man ļoti �ēl, Hen, nopūtās Lea. Mona Motma uzstāja. No tiem, kas pa�i personiski piedalījās Slais Vēnas kaujā, tu esi atgriezies pirmais, un viņi grib tev uzdot veselu gūzmu jautājumu.

Hens pārlaida skatienu gaitenim: augsti, izliekti velvjveida griesti, sienas pamī�us veidoja kristāla lo�gi un grezni akmenskalumi, gar katru pusi stiepās ze�mu, zaļsarkanu kociņu rinda. Lielā gaiteņa projektu laikam gan bija izstrādājis pats imperators. Iespē�jams, ka tāpēc Hens vienmēr bija jutis nepatiku pret �o vietu.

Es jau zināju, ka vajag pirmo sūtīt Trīpio, viņ� noņurdēja.

Lea satvēra viņa roku.

Rimsties nu, karavīr. Ievelc dziļi elpu, un tiksim ar to galā. Cūbij, tu labāk pagaidi tepat ārā.

Padomes darba telpa parasti bi ja iekārtota kā ma�zākās Iek�ējās Padomes kabineta papla�ināts va�riants: padomnieki sēdēja ap ovālu galdu telpas vidū, gar sienām bija solu rindas viņu palīgiem. �odien, Henam par pārsteigumu, telpa bija pārkārtota un vai�rāk līdzinājās Apak�nama sanāksmju zālei. Sēdekļi bija salikti kārtīgās, nedaudz paaugstinātās rindās, un katrs padomnieks sēdēja kopā ar saviem palīgiem. Telpas priek�pusē, zemāk par citiem, pie vienkār�as lasāmpults viena pati sēdēja Mona Motma. Viņa iz�skatījās kā skolotāja klasē.

Kam pieder �ī ideja? Hens no�ukstēja, kad vi�ņi abi ar Leu gāja pa sānu eju uz krēslu līdzās Monas Motmas pultij tā acīmredzot bija liecinieka vieta.

Rīkojumu pārkārtot telpu deva Mona Motma, Lea tāpat �ukstus atbildēja. Bet esmu gatava derēt, ka tā bija Feilija ideja.

Hens sadrūma. Viņ� �aubījās, vai Feilijs būtu gri�bējis tādā veidā uzsvērt Monas Motmas noteico�o lo�mu Padomē.

Es nesaprotu.

Lea pamāja ar galvu uz pults pusi.

Tas, ka Mona Motma atrodas uzmanības centrā, palīdz novērst ba�as, ka viņ� tīkotu pēc viņas stāvokļa. Vienlaikus, apvienojot padomniekus un viņu palīgus nelielās grupās, padomnieki tiek at�ķirti cits no cita.

Sapratu, Hens pamāja. Sīkais, glumais gaisa jaucējs.

Jā, tas viņ� ir, sacīja Lea. Un viņ� grasās no �īs Slais Vēnas lietas izspiest visu iespējamo labumu. Esi piesardzīgs.

Viņi bija nonāku�i telpas priek�pusē un tur �ķīrās Lea aizgāja līdz pirmajai rindai un apsēdās blakus sa�vai palīdzei Vinterai, bet Hens turpināja iet uz liecinie�ka krēslu, kas stāvēja blakus Monai Motmai.

Jūs vēlaties, lai es nododu zvērestu, vai kā? viņ� bez jebkāda ievada vaicāja.

Mona Motma papurināja galvu.

Tas nav nepiecie�ams, kapteini Solo, viņa sa�cīja oficiālā un mazliet saspringtā balsī. Lūdzu, ap�sēdieties. Padome vēlas uzdot jums da�us jautājumus sakarā ar nesenajiem notikumiem Slais Vēnas kuģu būvētavā.

Hens apsēdās. Viņ� redzēja, ka Feilijs un citi botani sē� pirmajā rindā netālu no Leas grupas. Nebija neviena brīva sēdekļa, kas norādītu uz admirāļa Ak�bara prombūtni, vismaz ne priek�pusē, kur būtu bijis jāsē� viņam un viņa grupai. Padomnieki, kas parasti ieņēma vietu, kas atbilda viņu rangam, tagad bija sa�sēdu�ies tā, lai atrastos pēc iespējas tuvāk priek�pu�sei. Vēl viens iemesls, kāpēc Feilijam bijusi nepiecie��ama �ī pārkārto�ana, nosprieda Hens. Pie ovālā gal�da Akbara vieta varbūt būtu palikusi tuk�a.

Vispirms, kapteini Solo, sāka runāt Mona Motma, mēs gribētu, lai jūs aprakstāt savu lomu uzbrukumā Slais Vēnai. Kad jūs ieradāties, kas notika tūlīt pēc tam tādā garā.

Mēs ieradāmies, kad kauja jau bija sākusies, teica Hens. Mazliet apsteidzām zvaig�ņu iznīcinā�tājus. Saņēmām vēsti no Ved�a tas ir, no pulka ko�mandiera Ved�a Antila. Viņ� ziņoja, ka kuģu būvēta�vās iekļuvu�i Impērijas kaujinieki.

Piedodiet, viņu pārtrauca Feilija glaudenā balss. Kas �ajā gadijumā domāts ar jēdzienu

�mēs"?

Hens paskatījās uz botanu. Uz tā violetajām acīm, mīksto krēmkrāsas apspalvojumu, galēji neizteiksmī�gajiem sejas vaibstiem.

Mana komanda sastāvēja no Lūkasa Debesbraucēja un Lendo Kelrisiena.

To Feilijs neap�aubāmi jau ļoti labi zināja. Lēts gājiens, lai izjauktu Hena raito stāstījumu.

Ak, un vēl divi roboti. Vai lai nosaucu jums vi�ņu sērijas numurus?

Telpu pār�alca gandrīz izsmējīga sa�ukstē�anās, un Hens guva nelielu apmierinājumu, redzēdams, ka krēmkrāsas spalvas mazliet saplok.

Paldies, nē, sacīja Feilijs.

Ved�a Antila eskadrons bija iesaistījies cīņā ar apmēram �etrdesmit Impērijas kaujiniekiem un piec�desmit zagtiem rūpniecības robotiem, kas kaut kādā veidā bija iekļuvu�i kuģu būvētavā, Hens stāstīja tālāk. Mēs nācām talkā un palīdzējām sakaut kauji�niekus. Sapratām, ka Impērijas gaisa flote izmanto rūpniecības robotus, lai mēģinātu nolaupīt da�us liel�jaudas kuģus, kas gatavojās kravu pārve�anai. Mums izdevās viņu nodomu izjaukt. Tas ari viss.

Jūs esat pārāk pieticīgs, kaptein Solo, atkal ie�runājās Feilijs. Saskaņā ar ziņojumiem, ko esam �eit saņēmu�i, tie bijāt jūs abi ar Kelrisienu, kam vie�niem pa�iem izdevās sagraut Impērijas sazvērestību.

Henam bija sevi jāapvalda. Te nu tas nāca. Viņi abi ar Lendo patie�ām bija izjauku�i Impērijas no�domus� likai �ajā nolūkā viņiem bija jāsabojā vai�rāk nekā �etrdesmit lieljaudas kuģu stratēģiskos centrus.

Man joti �ēl, ka nācās sabojāt kuģus, viņ� tei�ca, skatīdamies Feilijam tie�i acīs. Vai jums labāk patiktu, ja Impērija tos būtu dabūjusi neskartus?

Botana spalvām pārskrēja ņirbu vilnī�i.

Nudien, kaptein Solo, viņ� mierino�i sacīja. Man nav īpa�u iebildumu pret jūsu metodi, apturot Impērijas iecerēto lielās laupī�anas mēģinājumu, lai cik dārgi tas nemaksātu. Jūs darījāt, ko varējāt. Savu iespēju robe�ās jūs un pārējie guvāt spo�us panā�kumus.

Hens sadrūma, piepe�i juzdamies mazliet izsists no līdzsvara. Viņ� bija domājis, ka Feilijs �ajā lietā gribēs padarīt viņu par grēkāzi. �ķiet, botans �oreiz bija atkāpies no saviem paradumiem.

Pateicos, padomniek, sacīja Hens, jo nekā la�bāka, ko teikt, viņam nebija.

Ar to es gan negribu sacīt, ka tam apstāklim, ka Impērija vispār izdarīja �ādu mēģinājumu un gandrīz vai guva uzvaru, nebūtu nekādas nozimes, Feilijs teica, un, pārlai�ot skatienu telpai, vilnī�i pār viņa spalvām aizņirbēja pretējā virzienā. Glu�i pretēji. Labākā gadījumā tas liecina par nopietniem trūku�miem mūsu karavadoņu spriedumos. Sliktākajā gadī�jumā.. . tas var liecināt par nodevību.

Hens juta, kā viņam noraustās lūpas. Ak, tad tā tas bija. Nekādus paradumus Feilijs mainījis nebija, viņ� glu�i vienkār�i bija nolēmis netērēt �o lielisko izdevī�bu tik maznozīmīgai personai kā Hens.

Ar visu cieņu, ko jūtu pret jums, padomniek, viņ� ātri ierunājās, man tomēr jāaizrāda, ka tas, kas notika Slais Venā, nebija admirāļa Akbara vaina. Operācija kopumā�

Piedodiet, kaptein Solo, Feilijs viņu pārtrauca. Ar visu cieņu, ko jūtu pret jums, ļaujiet atgādināt, ka lieljaudas kuģi atradās Slais Venā bez pilotiem un viegli pieejami ienaidniekam vienigi tāpēc, ka admirālis Akbars bija pavēlējis tos tur atstāt.

Te nav iejaukta nodevība, Hens neatlaidās. Mēs jau zinām, ka Impēri jai izdevies ielauzties mūsu sakaru sistēmā�

Un kas ir atbildīgs par tamlīdzīgiem trūkumiem dro�ībā? atcirta Feilijs. Vaina atkal uzgulst tie�i admirāļa Akbara pleciem.

Tādā gadījumā atrodiet pats, kur radusies sū�ce, Hens noskaldīja.

Viņ� ar vienu acu kaktiņu redzēja, ka Lea dedzīgi purina galvu, bet Hens bija pārāk noskaities, lai do�mātu par pieklājības ievēro�anu.

Un, ja reiz mēs par to runājam, es gribētu re�dzēt, kā jums izdosies pārspēt Impērijas di�admirāli.

Klusā sarunu dūkoņa telpā acumirklī apklusa.

Ko nozīmē jūsu pēdējais izteikums? jautāja Mona Motma.

Hens pie sevis nedzirdami nolamājās. Viņ� nebija gribējis �o faktu kādam izpļāpāt, iekams viņam ne�būs radusies izdevība rast tam apstiprinājumu Pils ar�hīvos. Bet nu bija par vēlu.

Impērijas karaspēku vada di�admirālis, Hens nomurmināja. Es pats viņu redzēju.

Klusums, kas iestājās telpā, bija gandrīz sataus�tāms. Pirmā atjēdzās Mona Motma.

Tas nav iespējams, viņa teica, ta�u izklausījās, ka viņa gan gribētu �im apgalvojumam ticēt, bet nav par to pārliecināta. Mums visi di�admirāli ir uz�skaitīti.

Es pats viņu redzēja, Hens atkārtoja.

Aprakstiet viņu, sacīja Feilijs. Kā viņ� iz�skatījās?

Viņ� nebija cilvēks, teica Hens. Vismaz ne pilnībā. Lielos vilcienos viņam ir cilvēka veidols, bet āda ir gai�i zila, mati zilganmelni, bet acis kvēlo sar�kanas. Nezinu, pie kādas sugas viņ� pieder.

Mēs tomēr zinām, ka Imperatoram nepatika būt�nes, kas nebija cilvēki, Mona Motma viņam atgādi�nāja.

Hens paraudzījās uz Leu. Viņas seja bija sasprin�gta, acis mēmās �ausmās lūkojās Henā un viņam cau�ri. Skaidrs, ka viņa saprata, ko tas nozīmē.

Viņ� bija ģērbies baltā formas tērpā, Hens sa�cīja Monai Motmai. Neviens cits Impērijas virs�nieks neko tamlīdzīgu nevalkā. Un ziņotājs, kas bija kopā ar mani, �o titulu īpa�i uzsvēra.

Acīmredzot viņ� pats sevi �ādi paaugstinājis, Feilijs mundri teica. Kāds ierindas admirālis vai varbūt nesakauts mofs, kas cen�as pulcēt ap sevi Im�pērijas karaspēka paliekas. Turklāt tas neattiecas uz patlaban apsprie�amo jautājumu.

Neattiecas uz jautājumu?Hens skarbi noprasī�ja. Klausieties, padomniek, ja apkārt brīvi klīst kāds di�admirālis�

Ja tā ir, Mona Motma viņu stingri pārtrauca, mēs drīz to zināsim noteikti. Līdz tam laikam nav jē�gas tuk�ām debatēm. Padomes izmeklētājiem neka�vējoties tiks dots uzdevums noskaidrot, vai kāds di��admirālis varētu būt palicis dzīvs. Kamēr izmeklē�a�na nebūs pabeigta, mēs turpināsim iztaujā�anu par Slais Vēnas uzbrukuma apstākļiem.

Viņa paskatījās uz Henu, tad pagriezās un pamāja ar galvu Leai.

Padomniece Orgena Solo, jūs varat sākt izvaicā��anu.

Admirāļa Akbara la�krāsas galva ar kupolveidīgo aug�daļu bija noliekta mazliet sāņus, viņa lielās, apa�ļās acis grozījās dobumos. Tas bija kalamarie�u �ests, ko Lea neatminējās agrāk redzējusi. Ko tas nozīmē�ja? Pārsteigumu? Vai varbūt bailes?

Tātad di�admirālis, Akbars beidzot sacīja vēl drūmākā balsī nekā parasti. Impērijas di�admirālis. Jā. Tas patie�ām varētu daudz ko izskaidrot.

Mēs patiesībā nezinām, vai tas ir īsts di�admirā�lis, Lea viņu brīdināja, pametusi a�u skatienu uz sa�va vīra skarbo seju.

Bija skaidri redzams, ka Hens gan par to ne�au�bās. Godīgi sakot, arī viņa ne.

Mona Motma lika izmeklētājiem to izpētīt.

Viņi neko neatradīs, galvu purinādams, teica Akbars.

Tas jau bija cilvēkveidīgāks �ests tādus viņ� pa�rasti centās lietot saskarsmē ar cilvēkiem. Labi. Tas nozīmēja, ka viņ� atgūst līdzsvaru.

Kad mēs pirmoreiz atkarojām Impērijai Karaskentu, es pamatīgi pārbaudīju viņu reģistrus. Tur ir ti�kai saraksts ar di�admirāļu vārdiem un nedaudz ziņu par uzdevumiem, ko viņi pildīju�i.

Pirms aizlido�anas viņi visu izdzēsu�i, Hens noņurdēja.

Vai ari sīkāku ziņu tur nekad nav bijis, teica Lea. Neaizmirsti, ka viņi bija ne vien Imperatora vislabākie un visgudrākie karavadoņi, bet arī daļa no viņa plāna vairāk pakļaut Impērijas karaspēku sev.

Tāda bija projekta �Nāves galva" būtība, sacī�ja Akbars. Es jums piekrītu, padomniec. Iekams di�admirāli militāri un politiski nebija pilnībā integ�rēti, nebija iemesla publicēt sīkākas ziņas par viņu identitāti. Un bija daudz iemeslu turēt tās noslēpumā.

Tātad tas ir strupceļ�, Hens secināja.

Tā rādās, piekrita Akbars. Vienīgo informā�ciju mēs varam gūt no pa�reiz eksistējo�iem avotiem.

Lea paskatījās uz Henu.

Tu minēji, ka biji kopā ar savu ziņotāju, kad re�dzēji �o di�admirāli, bet nenosauci mums ziņotāja vārdu.

Taisnība, Hens pamāja. Nenosaucu. Un es to nedarī�u. Vismaz patlaban ne.

Lea sadrūma, redzot viņa neizdibināmo sebeka seju. Viņa sasprindzināja visas savas rudimentārās d�edijas spējas, pūloties uztvert viņa izjūtas un nodo�mus. Tas viņai neko nedeva. Ja vien man būtu vairāk laika vingrinājumiem, Lea ar no�ēlu nodomāja. Bet, ja Padome jau iepriek� bija prasījusi visu viņas laiku, tagad atlicināt brīvu brīdi būs vēl grūtāk.

Mona Motma beigu beigās gribēs to uzzināt, viņa viru brīdināja.

Un beigu beigās es viņai to pateik�u, viņ� at�bildēja. Līdz tam laikam tas būs mūsu mazais no�slēpums.

Kā līdzeklis, lai panāktu savu?

To nekad nevar zināt.

Hena sejai pārslīdēja kādas domas atblāzma.

Lai būtu kā būdams, Padomei no �ī vārda �obrīd nebūs nekāda labuma. Visa ziņotāju grupa dro�i vien kaut kur nogājusi pagrīdē. Ja Impērija viņus nav no�tvērusi.

Tu nezini, kā viņus var atrast? Lea vaicāja.

Hens paraustīja plecus.

Ir kāds gaisa kuģis, ko solīju priek� viņiem da�būt ārā no konfiscēto kuģu novietnes. Varu pamēģi�nāt sazināties caur to.

Dariet, ko varat, teica Akbars. Jūs sacījāt, ka Slais Venā kopā ar jums bija padomnieces Orgenas Solo brālis?

Jā, ser, Hens apstiprināja. Viņa gaisa kuģim bija nepiecie�ams remonts, bet viņam vajadzēja izli�dot no turienes pāris stundas pēc manis.

Viņ� paskatījās uz Leu.

Ak, un mums būs jānogādā atpakaļ uz Slais Vē�nu Lendo kuģis.

No Akbara puses atskanēja kaut kas līdzīgs aiz��ņaugtam svilpienam tā bija ņurdē�ana kalamarie�u stilā.

Mums nepiecie�amas viņu abu liecības, Ak�bars teica. Un noteikti jāuzklausa arī pulka koman�dieris Antils. Mums ir vitāli svarīgi noskaidrot, kā Impērijai izdevās iedabūt mūsu teritorijā tik lielus spēkus, apejot daudzus sensorus.

Lea pavērās Henā.

Saskaņā ar Ved�a pirmo ziņojumu, tie atradu�ies fregatē, kuras kravas nodalījumu sensori reģistrēja kā tuk�u.

Akbara acis atkal apgriezās dobumos uz riņķi.

Tuk�u? Ne tikai kā nenolasāmu kāda sensora tehnisko trūkumu vai statiskās elektrības slāpējo�ās darbības dēļ ?

Ved�s sacīja, ka nodalījums reģistrēts kā tuk�s, Hens viņam teica. Viņam tā kā vajadzētu prast at��ķirt tuk�u objektu no statiskās elektrības slāpējo�ās darbības.

Tuk�s.

�ķita, ka Akbars mazliet sa�ļūk savā krēslā.

Tas var nozīmēt vienīgi to, ka Impērijai beidzot izdevies izstrādāt praktiski pielietojamu maskējo�o aizsegu.

Mums jāsāk tā domāt, Lea skumīgi piekrita. Ma�nuprāt, vienīgā labā ziņa ir tā, ka viņu izgudrojumam jo�projām piemīt trūkumi. Pretējā gadījumā viņi būtu no�maskēju�i visu īpa�o uzdevumu komandu, kas darbo�jās Slais Venā, un no �īs vietas nekas pāri nebūtu pali�cis.

Nē, sacīja Akbars, purinādams masivo galvu. Vismaz par to mums nav jāraizējas. Maskējo�ais aizsegs pārāk stipri apdraud pa�us lietotājus, lai to būtu vērts izmantot līdz tādai pakāpei. Nomaskētiem karakuģiem sensoru starojums kļūst tikpat nederīgs kā ienaidnieka sensoriem, tāpēc �āds kuģis klīst ap�kārt kā akls. Vēl ļaunāk ja kuģis ir iedarbināts, ie�naidnieks to var atrast, kaut vai tikai izsekojot dzinē�ju emisijām.

Ak, iesaucās Lea. Tas man nebija ienācis prātā.

Gadiem ilgi ticis baumots, ka Imperators izstrā�dā maskējo�o aizsegu, teica Akbars. Esmu daudz domājis par tā iespējamību.

Viņ� nokrem�ļojās.

Bet viņu trūkumi mums ir vāj� mierinājums. Di�admirāļa rokās maskējo�ais aizsegs joprojām var būt bīstams ierocis. Viņ� atradīs paņēmienus, kā iz�mantot to pret mums.

Viņ� to jau ir darījis, Hens nomurmināja.

Acīmredzot.

Akbara bolīgo acu skatiens apstājās pie Leas se�jas.

Jums jādabū mani ārā no �ī muļķīgā ieslodzīju�ma, padomniec. Cik ātri vien iespējams. Par spīti pa�domnieka Feilija godkārei un pa�pārliecinātībai, vi�ņam nav vajadzīgās taktiskās prasmes, lai tiktu galā ar tik spēcīgu apdraudējumu.

Mēs panāksim, lai jūs atbrīvo, admirāl, Lea solī�ja, vēlēdamās, kaut justos par to pārliecinātāka. Mēs tie�i patlaban pie tā strādājam.

Atskanēja bikls klauvējiens, un durvis Leai aiz muguras atvērās.

Atvainojiet mani, mehāniski rezonējo�ā balsī sacīja plecīgs robots G-2RD. Jums atvēlētais laiks ir pagājis.

Pateicos, Lea teica un piecēlās.

Viņa apspieda sarūgtinājumu. Lea tik izmisīgi vē�lējās pavadīt vairāk laika kopā ar Akbaru, lai varētu pārrunāt ar viņu gan �o jauno Impērijas draudu, gan likumisko stratēģiju, ko viņi varētu izmantot admirā�ļa aizstāvē�anai. Bet strīdēties ar robotu būtu bezcerī�gi, galu galā viņai vēl tiktu atņemta admirāļa apcie�mo�anas privilēģija. Apsardzes robotiem bija dotas tādas tiesības, un �ie 2RD roboti bija jo īpa�i pazīsta�mi ar savu vieglo aizvainojamību.

Es drīz atkal atnāk�u, Akbar, viņa admirālim teica. Vai nu �opēcpusdien, vai rīt.

Uz redzē�anos, padomniec.

Admirālis, tikko manāmi pavilcinājies, piebilda:

Uz redzē�anos, kaptein Solo. Paldies, ka atnā�cāt.

Uz redzē�anos, admirāl, sacīja Hens.

Viņi izgāja no istabas un devās prom pa pla�o gai�teni. Robots G-2RD viņiem aiz muguras nostājās sar�dzē pie Akbara istabas durvīm.

Tas viņam noteikti grūti nācās, Hens piezīmē�ja.

Kas? jautāja Lea.

Pateikties man par apciemojumu.

Viņa, pieri saraukusi, pavērās vīrā, bet viņa sejā bija tikai nopietnība.

Ak, liecies nu mierā, Hen. Tāpēc, ka tu aizgāji no karadienesta�

Viņ� uzskata, ka mani no pilnīgas nodevības �ķir tikai viens solis, Hens nobeidza viņas vie�tā.

Leai galvā pazibēja dzēlīga atbilde par vajā�anas māniju.

Akbars nekad nav bijis tas, ko varētu saukt par patīkamu sarunbiedru, viņa tomēr izlīdzino�i tei�ca.

Hens papurināja galvu.

Tās nav manas iedomas, Lea. Pavaicā kād�reiz Lendo pret viņu izturas tie�i tāpat. Ja tu aiz�ej no armijas, Akbara acīs vairs neesi ne spļāviena vērts.

Lea nopūtās.

Tev jāsaprot monu kalamarie�u ētoss. Hen. Viņi nebija karotāju suga, iekams Impērija nesāka viņus paverdzināt un postīt viņu pasauli. �ie viņu brīni�ķī�gie zvaig�ņu kuģi sākotnēji bija pasa�ieru laineri, tu zini, ka tie bijām mēs, kas palīdzēja viņiem pārvērst tos karakuģos. Varbūt viņ� ne tik daudz dusmojas par tavu aizie�anu no armijas, cik viņu nomoka neskaidra vainas apziņa par to, ka viņ� un viņa ļaudis nodevu��ies kara mākslai.

Pat ja viņi bija spiesti to darīt?

Lea, neērti juzdamās, paraustīja plecus.

Nedomāju, ka vispār ir kāds, kas dodas karā, pie sevis klusībā nezūdīdamies, vai tie�ām nav bijusi cita iespēja. Pat ja visas citas iespējas būtu tiku�as izmē�ģinātas un izrādīju�ās nederīgas. Zinu, ka man bija tamlīdzīga sajūta, kad pirmoreiz pievienojos dumpi�niekiem un, tici man, Mona Motma un Beils Orgens bija izmēģināju�i pilnīgi visu. Tādu miermīlīgu rasi kā moni kalamarie�i �ī sajūta dro�i vien nomoka vēl negantāk.

Ak� varbūt, Hens caur zobiem negribīgi no�vilka. Es gan vēlētos, lai viņi pa�i tiktu ar to galā, un neliktu tāpēc ciest mums, pārējiem.

Viņi arī cen�as tā darīt, Lea apgalvoja. Mums tikai jādod viņiem laiks.

Viņ� palūkojās lejup uz sievu.

Tu man vēl neesi stāstījusi, kāpēc jūs ar �ūbiju pamētāt Ka�iku un atgriezāties �eit.

Viņa saspieda kopā īk�ķi un rādītājpirkstu. Lea zi�nāja, ka galu galā būs jāpastāsta Henam par darīju�mu, ko viņa bija noslēgusi ar nogriju diversantu Habarahu. Bet Impērijas Pils gaitenis nebija piemērota vieta tādai sarunai.

�ķita, ka nav nekādas jēgas palikt, viņa He�nam sacīja. Tur notika vēl viens uzbrukums�

Kas notika?

Nomierinies, mēs to atvairījām, Lea teica. Un es esmu veikusi da�us pasākumus, kas mani pasargās, vismaz pāris nākamās nedēļas. Es tev par to pastāstī�u vēlāk, kad būsim kādā dro�ākā vietā.

Viņa juta, kā Hena acis ieurbjas viņā, Lea nojauta vīra aizdomas, ka viņa tam kaut ko nepasaka līdz ga�lam. Bet viņ� tikpat labi kā Lea zināja, cik bīstami ir izpaust noslēpumus.

Labi, viņ� nomurmināja. Es tikai ceru, ka tu zini, ko dari.

Lea nodrebēja, koncentrēdama uzmanību uz dvī�ņiem, ko nēsāja savās miesās. Viņi bija tik vareni, pa�teicoties Spēkam, un vienlaikus tik bezgala bezpalī�dzīgi.

Es arī tā ceru, viņa no�ukstēja.

D�ORASS CĒBAOTS, DZIMIS REISKESĀ. UZ BORTRAS, PIRMSIMPĒRIJAS LAIKMETĀ, 4., 3., 112.

Noraudzīdamies, kā �ie vārdi parādās uz Vecās se�nāta bibliotēkas datora ekrāna, Lūkass savieba seju grimasē. Kāpēc viens no jaunnodibināto re�īmu pir�majiem oficiālajiem pasākumiem alla� ir jaunas laika skaitī�anas sistēmas ievie�ana, viņ� prātoja. Un to vi�ņi tūdaļ attiecina uz visām pastāvo�ajām vēsturiska�jām hronikām. Tā bija rīkojusies gan Galaktikas Im�pērija, gan Vecā Republika, kas pastāvēja pirms tās. Viņ� varēja tikai cerēt, ka Jaunā Republika nesekos �im paraugam. Vēsture jau pati par sevi bija gana sa�re�ģīta.

NO 6., 4., 95. LlDZ 4., 32., 90.P.I.L. MĀCŪIES MIRNIKAS UNIVERSITĀTĒ. NO 2., 15., 90. LĪDZ 8., 33., 88. P.I.L. MĀCĪJIES D�EDIJU MĀCĪBU CENTRĀ UZ KAMPARASAS. 9.,88. P.I.L. SĀCIS D�EDIJU MĀCĪBU PRIVĀTKURSU, SKOLO�TĀJS NAV ZINĀMS. 3., 6� 86. P.I.L. PIE�ĶIRTS D�EDIJU BRUŅINIEKA TITULS. OFICIĀLI PIE�ŅĒMIS TITULU D�EDIJU SKOLOTĀJS 4� 3., 74. P.I.L. KOPSAVILKUMA BEIGAS. VAI NEPIECIE��AMAS SĪKĀKAS ZIŅAS PAR MĀCĪBĀM?

Nē, Lūkass, pieri saraucis, teica.

Cēbaots bija pieņēmis d�ediju skolotāja titulu? Lūkass vienmēr bija uzskatījis, ka titula pie�ķir�ana, tāpat kā iecel�ana d�ediju bruņinieka kārtā, ir kaut kas tāds, kas atrodas d�ediju kopienas ziņā, ka nevar sevi tā glu�i vienkār�i pasludināt par skolotāju.

Parādiet man ierakstu, kurā viņ� raksturots kā d�edijs.

ENDO DEMILITARIZĀCIJAS NOVĒRO�A�NAS GRUPAS LOCEKLIS NO 8., 82. LĪDZ 7., 81ij P.I.L. SENĀTA STARPSUGU PADOMDEVĒJAS KOMITEJAS LOCEKLIS NO 9., 81. LĪDZ 6., 79. P.I.L. PERSONĪGAIS SENATORA PELPETINA PADOMDEVĒJS D�EDIJU JAUTĀJUMOS NO 6., 79. LĪDZ 5., 77�

Stop, Lūkass pavēlēja.

Viņam pār muguru piepe�i bija pārskrēju�i drebu�ļi. Senatora Pclpetinu padomdevējs d�ediju jautāju�mos?

Sīkākas ziņas par Cēbaota kalpo�anu senatoram Pelpetinam.

�ķita, ka dators pārdomā �o prasību. NAV PIE�EJAMAS, tāda beidzot bija atbilde.

Nav pieejamas vai tikai slepenas? Lūkass pār�vaicāja.

NAV PIEEJAMAS, dators atkārtoja.

Lūkass saviebās. Bet patlaban viņ� tur nekā neva�rēja darīt.

Turpini.

NO 7., 77. LĪDZ 1., 74. P.I.L. D�EDIJU KA�RASPĒKA LOCEKLIS, PIEDALĪJIES TUM�O D�EDIJU DUMPJA APSPIE�ANĀ UZ BPFE�AS. 11., 70. P.I.L. PALĪDZĒJIS ATRISINĀT ALDERĀNAS DOMSTARPĪBAS. PALĪDZĒJIS D�EDIJU

SKOLOTĀJAM TRESMINSAM MEDITĒT PAR DUINOGINAS GOTALAS KONFLIKTU NO 1., 68. LlDZ 4., 66. P.I.L. 8., 21. P.I.L. SENĀTS IECĒ�LIS PAR SŪTNI KSEPIKAS SEKTORĀ. ĻOTI AKTĪVI CENTIES PĀRLIECINĀT SENĀTU PAR NEPIECIE�AMĪBU APSTIPRINĀT UN FINAN�SIĀLI PABALSTĪT TĀLLIDOJUMU PROJEKTU. VIENS NO SE�IEM D�EDIJIEM, KAS PIE�SAISTĪTS �IM PROJEKTAM 7., 7., 65. P.I.L. PĒC PROJEKTA PĀRCEL�ANAS NO JAGA MINORAS 4., U 64. IERAKSTU VAIRĀK NAV. PA�SKAIDROJO�Ā KOPSAVILKUMA BEIGAS. VAI NEPIECIE�AMAS VĒL KĀDAS ZINAS?

Lūkass atspiedās pret krēsla atzveltni, raudzījās displejā un kodīja vaiga iek�pusi. Tātad Cēbaots ne vien kādreiz bijis padomdevējs vīram, kas kādudien pasludinās sevi par imperatoru, bet ari piedalījies uz�brukumā, kas tika vērsts pret Tum�ajiem D�edijiem no Slaisas sektora. Par �o uzbrukumu viņam bija stāstījusi Lea. Viens no Tum�ajiem D�edijiem bija nodzīvojis pietiekami ilgi, lai uz Dagobahas sastap�tos ar skolotāju Jodu�

Viņam aiz muguras atskanēja klusi soļi.

Komandier?

Sveika, Vintera, Lūkass nepagriezies teica. Mek�lē mani?

Jā, Vintera sacīja un, pienākusi klāt, nostājās viņam aiz muguras. Princese Lea vēlas jūs sastapt, kad būsiet beidzis darboties �eit.

Viņa pamāja ar galvu uz displeja pusi, un, to da�rot, izlaida roku caur zī�ainajiem, baltajiem matiem.

Atkal d�ediju vēstures pētījumi?

Jā, kaut kas tamlīdzīgs, Lūkass viņai atbildēja, ieslidinādams datu karti datora spraugā.

Datoram: pilnīgu d�ediju skolotāja D�orasa Cē baota personiskās lietas kopiju.

D�orass Cēbaots, Vintera domīgi atkārtoja. Vai viņ� nebija saistīts ar tām lielajām ķildām Alderānā?

Tā sacīts viņa personiskajā lietā, Lūkass pa�māja ar galvu. Vai tu par to kaut ko zini?

Ne vairāk kā jebkur� cits alderānietis, teica Vintera.

Pat cauri nelokāmajai pa�savaldībai viņas balsī bi�ja saklausāmas sāpes, un Lūkass līdzjūtīgi pavīpsnāja. Viņ� zināja, ka Leai Alderānas izpostī�ana un ģime�nes zaudējums bi ja sirdi ploso�a, bet pamazām gaisto��a sāpe, kas atkāpās zemapziņas tālākajos stūrī�os. Vinterai, kas bija apveltīta ar nevainojamu un neiz�dzē�amu atmiņu, �īs sāpes varbūt nekad neizzudīs.

Jautājums bija, vai par vicekarali ieceļams Beila Orgena tēvs vai kāds cita ģimenes atzara pārstāvis, viņa stāstīja. Pēc tre�ās nobalso�anas nonāku�i strupceļā, viņi nodeva �o jautājumu Senātam, lai tas tiktu iz�ķirts meditējot. Cēbaots bija viens no senāta sūtītajiem delegātiem. Nepagāja ne mēnesis, kad jau�tājumu izlēma par labu Orgeniem.

Vai esi kādreiz redzējusi Cēbaota attēlu? Lū�kass vaicāja.

Vintera pārdomāja �o jautājumu.

Arhīvā bija visas meditē�anas komandas kopī�gais hologrāfiskais attēls, viņa pēc mirkļa teica. -

Cēbaots bija ak, man �ķiet, vidēja auguma. Diez�gan muskuļots. Atceros, ka nodomāju d�edijam tas ir visai neparasti.

Viņa paraudzījās uz Lūkasu, viegli pietvīkdama.

Piedod, es negribēju, lai tas skanētu nievājo�i.

Es to nebūt neuztvēru kā apvainojumu, Lū�kass viņu nomierināja.

Viņ� bija atklājis, ka tā ir vispārizplatīta kļūdī�a�nās: tā kā d�ediji prata izmantot Spēku, cilvēki uz�skatīja, ka fiziskas stiprības attīstī�ana d�edijiem glu��i vienkār�i nav nepiecie�ama. Lūkasam pa�am bija vajadzīgi vairāki gadi, lai patiesi novērtētu to nema�nāmo saikni, kas pastāv starp spēju pārvaldīt savu ķermeni un spēju pārvaldīt savu prātu.

Ko vēl tu par viņu zini?

Viņam bija sirmojo�i un īsi, rūpīgi apcirpti ma�ti, Vintera teica. Viņ� valkāja to pa�u brūno tērpu un balto apak�tuniku, ko iecienīju�i daudzi d�ediji. Viņam nepiemita nekas tāds, kas at�ķirtu viņu no ci�tiem.

Lūkass paberzēja zodu.

Cik vecs viņ� izskatījās?

Ak� es teiktu, ka viņam varēja būt kādi �etr�desmit gadi, Vintera atbildēja. Varbūt piecus ga�dus jaunāks vai vecāks. Pēc attēla vienmēr ir grūti noteikt vecumu.

Tas saskan ar personisko lietu, Lūkass apstip�rināja, izņemdams datu karti no spraugas. Bet, ja personiskajā lietā minētie fakti atbilst patiesībai� Tu teici, ka Lea vēlas mani redzēt?

To pajautājis, viņ� piecēlās.

Ja tevi tas neapgrūtina, sacīja Vintera. Viņa ir savā kabinetā.

Labi. Iesim.

Viņi izgāja no bibliotēkas un devās uz priek�u pa �ķērsgaiteni, kas savienoja zinātnisko pētījumu telpas ar Padomes un Sanāksmes telpām.

Vai tu kaut ko zini par planētu, ko sauc Bortrasa? ejot Lūkass Vinterai jautāja. Konkrēti cik il�gi dzīvo tās iedzimtie?

Viņa mirkli padomāja.

Nekad neesmu neko lasījusi, kur tas tādā vai ci�tādā veidā būtu pieminēts. Kāpēc tevi tas interesē?

Lūkass vilcinājās, bet, lai kā Impērijas spiegi ie�guva ziņas Jaunās Republikas iek�ējā svētnīcā, Vinte�ra stāvēja tālu pāri aizdomām.

Problēma ir sekojo�a ja �is d�edijs tur, Jomārkā, patie�ām ir D�orass Cēbaots, viņam �obrīd jābūt vairāk nekā simt gadus vecam. Zinu, ka ir da�as sugas, kas dzīvo vēl ilgāk, bet tiek uzskatīts, ka viņ� ir cilvēks.

Vintera paraustīja plecus.

Vienmēr var būt kāds izņēmums no rases nor�mālā dzīves ilguma, viņa teica. Un d�ediji ta�u pieprot da�ādus paņēmienus, kas dzīvi var jo īpa�i paildzināt.

Lūkass pārdomāja viņas teikto. Viņ� zināja, ka tas ir iespējams. Joda noteikti bija nodzīvojis garu mū��u krietnus deviņsimt gadus, un vispārējā likumsa�karība bija tāda, ka mazākajām sugām parasti bija īsāks dzīves ilgums nekā lielākajām. Bet parasti nenozīmē vienmēr, un pēc vairāku stundu meklējuiniem arhīvos Lūkasam tā arī nebija izdevies no�skaidrot, pie kādas sugas piederējis Joda. Iespējams, ka lietderīgāk būtu, ja viņ� mēģinātu noskaidrot, cik ilgi dzīvojis Imperators.

Tātad tu domā, ka D�orass Cēbaots ir dzīvs? Lū�kasa domas pārtrauca Vinteras jautājums.

Viņ� pavērās apkārt. Tobrīd viņi bija sasniegu�i Lielo gaiteni, kas savas atra�anās vietas dēļ parasti bija pilns ar visda�ādāko veidu būtnēm. Bet todien tas bija gandrīz tuk�s, tikai nelieli cilvēku un citām sugām piederīgo pulciņi stāvēja un sarunājās, un tie visi atradās pārāk tālu, lai noklausītos.

Man bija īss garīgais kontakts ar kādu citu d�e�diju, kamēr atrados uz Nkllonas, Lūkass, balsi klu�sinādams, sacīja. Lea man pēc tam pateica, ka klīst baumas Cēbaots esot redzēts uz Jomārkas. Nezinu, kādu gan citu secinājumu es varētu izdarīt.

Vintera klusēja.

Vai tev ir par to kas sakāms? Lūkass viņu pa�mudināja.

Viņa paraustīja plecus.

Viss, kas saistīts ar d�edijiem un Spēku, atrodas ārpus manas personiskās pieredzes, komandier, Vintera sacīja. Es, nudien, nevaru �ajā jautājumā nedz kaut ko apgalvot, nedz noliegt. Bet� jāteic, ka iespaids, kas man par Cēbaotu radies no Alderānas vēstures, dara mani skeptisku.

Kāpēc?

Saproti, tas ir tikai iespaids, Vintera uzsvēra. Ne�kas tāds, par ko es būtu runājusi, ja tu nevaicātu. Cēbaots man �ķita esam persona, kam patīk atrasties notiku�mu vidū. Viens no tiem, kas, pat nevarēdami vadīt, kontrolēt vai palīdzēt, tomēr būtu �eit, visu acu priek��ā.

Viņi gāja garām vienam no sarkanzaļajiem �hala kociņiem, kas bija sarindoti gar Lielā gaiteņa malām gāja pietiekami tuvu, lai Lūkass varētu saskatīt nelielu krāsas saviļņo�anos zem plānās, caurspīdīgās ārējās mizas kārtas.

Domāju, ka tas saskan ar to, ko esmu lasījis es, viņ� nomurmināja un garāmejot pārlaida pirkstu kociņa slaidajam stumbram.

Krāsu viļņojums eksplodēja no viņa pieskāriena rāmais tum�sarkanais tonis pārtapa nikni ko�ā sarka�numā, krāsu viļņi traucās pa stumbru aug�up un le�jup, pamazām kļūdami vīnsarkani un tad atkal ap�dziestot līdz nespodrajai sarkanīgi violetajai krāsai.

Nezinu, vai esi par to dzirdējusi, bet viņ� acīm�redzot pats sevi paaugstinājis no d�ediju bruņinieka par d�ediju skolotāju. �ķiet, ka tā ir uzpūtības izpaus�me.

Jā, tā ir gan, piekrita Vintera. Lai gan tajā laikā, kad viņ� ieradās Alderānā, �o titulu neviens vairs neap�aubīja. Es uzskatu, ka cilvēks, kam tik ļoti patīk atrasties uzmanības centrā, nebūtu tik konsek�venti atturējies no līdzdalības karā pret Impēriju.

Tavs uzskats ir ļoti pamatots, atzina Lūkass, pa pusei pagriezies, lai noskatītos, kā apdziest pēdē�jais sarkanās krāsas uzliesmojums uz �hala kociņa, kam viņ� bija pieskāries.

Kontakts uz Nkllonas ar noslēpumaino d�ediju bi�ja līdzinājies �ai krāsu spēlei īsu brīdi tas bija �eit, un tad izzuda bez pēdām. Varbūt Cēbaots vairs lāgā nevaldīja pār savām spējām?

Tad parunāsim par vēl kādu jautājumu. Ko tu zi�ni par �o Vecās Republikas izstrādāto Tāllidojumu projektu?

Neko daudz, viņa teica un koncentrējoties sa�rauca pieri. Jādomā, ka tas bija mēģinājums meklēt dzīvību ārpus galaktikas, bet visa �ī lieta bija tādā no�slēpumainībā tīta, ka nekādi sīkumi nekad netika iz�pausti. Es pat neesmu pārliecināta, vai �o ieceri jeb�kad īstenoja.

Hronikās teikts, ka tā tikusi īstenota, sacīja Lū�kass un garāmejot pieskārās nākamajam �hala kociņam, izraisot jaunu sarkanās krāsas uzliesmojumu. Tur ir arī teikts, ka Cēbaots bijis saistīts ar �o projektu. Vai tas nozīmē, ka viņ� būtu atradies uz borta?

Nezinu, Vintera atbildēja. Baumoja, ka lidos vairāki d�ediju skolotāji, bet oficiāla apstiprinājuma tam kārtējo reizi nebija.

Viņa iesāņus pavērās Lūkasā.

Vai tu domā, ka tāpēc viņ� nebija klāt, kad noti�ka Dumpis?

Tas ir iespējams, teica Lūkass. Protams, līdz ar to rodas daudzi citi jautājumi. Piemēram, kas ar vi�ņiem notika un kā viņ� tika atpakaļ.

Vintera paraustīja plecus.

Manuprāt, ir tikai viena iespēja to noskaidrot. -Jā.

Lūkass pieskārās rindas pēdējam kociņam.

Aizlidot uz Jomārku un pavaicāt viņam pa�am. Domāju, ka man nāksies to darīt.

Leas kabinets atradās turpat, kur pārējās Iek�ējās Padomes telpas mazliet uz priek�u pa �ķērsgaiteni, kas savienoja Lielo gaiteni ar daudz intīmāko Iek�ē�jās Padomes sapul�u telpu. Lūkass un Vintera iegāja uzgaidāmajā telpā un ieraudzīja, ka viņus tur sagaida pazīstams stāvs.

Sveiks, Trīpio, sacīja Lūkass.

Jaunais kungs Lūkas, priecājos jūs atkal sastapt, zeltādainais robots izplūda vārdu straumē. Ceru, ka jūtaties labi?

Man nekas nekai�, Lūkass viņam teica. Starp citu, Artū lūdza nodot tev sveicienus. Viņ� aizkavējies gaisa kuģu stāvvietā, palīdz saremontēt manu X kla�ses kuģi, bet �ovakar es viņu atvedī�u. Tad jūs varē�siet tikties.

Pateicos, ser.

Trīpio mazliet atmeta galvu, it kā piepe�i būtu at�cerējies, ka viņam te jāizpilda uzgaidāmās telpas sek�retāra pienākums.

Princese Lea un pārējie jūs gaida, viņ� sacīja, pieskardamies taustiņam, lai atvērtu iek�telpas dur�vis. Lūdzu, ejiet iek�ā.

Pateicos, Lūkass teica, svinīgi pamādams ar galvu.

Lai cik muļķīgi Trīpio reizēm neizskatītos, viņam alla� piemita zināms cienīgums, un Lūkass parasti centās tam piemēroties.

Dari mums zināmu, ja ierodas vēl kāds.

Protams, ser, Trīpio atbildēja.

Viņi iegāja iek�telpā, kur atrada Leu un Henu klu�si sarunājamies pie Leas rakstāmgalda, kur stāvēja dators. �ūbeka viens pats sēdēja pie durvim, bultineti pār ceļiem pārlicis, un, viņiem ienākot, sveicienam kaut ko norūca.

Ak Lūkass, Lea teica, paceldama galvu. Pal�dies, ka atnāci.

Viņa pievērsās Vinterai.

Pagaidām tas būtu viss, Vintera.

Jā, Jūsu Augstība.

Vintera pamāja. Viņa ar parasto graciozitāti līgani izslīdēja no telpas.

Lūkass palūkojās uz Henu.

Dzirdēju, ka vakar esi izraisījis Padomē pamatī�gu sprādzienu.

Hens saviebās.

Es centos. Nevarētu teikt, ka man kāds būtu īsti noticējis.

Tā ir viena no instancēm, kur politiķi labprāt vēlamo uzskata par eso�o, sacīja Lea. Neviens negrib ticēt, ka vispārējā tīrī�anā esam kaut kādā veidā palaidu�i garām vienu no Imperatora di�admirāļiem.

Man tas vairāk izklausās pēc kategoriska nolie�guma, nevis vēlamā pienem�anas par eso�o, teica Lūkass. Vai varbūt viņiem ir cita teorija, kā mūs tik smalki ievilināja tajā Slais Vēnas slazdā?

Lea savilka seju grimasē.

Da�i no viņiem apgalvo, ka te izpau�oties Ak�bara nodevība.

Ak tā, Lūkass no�ukstēja.

Tātad tas ir Feilija sazvērestības mugurkauls.

Es pagaidām vēl neko sīkāk neesmu dzirdējis.

Līdz �im Feilijs turējis sebeka kārtis spalvās, Hens norūca. Viņ� apgalvo, ka cen�as būt taisnīgs. Es domāju, ka viņ� glu�i vienkār�i pūlas neizsist vi�sus balstus vienlaikus.

Lūkass uzmeta viņam drūmu skatienu. Viņa drau�ga sejā un apziņā bija vēl kaut kas�

Un varbūt tur slēpjas kaut kas vairāk? viņ� pa�teica priek�ā.

Hens un Lea pārmija skatienus.

Varbūt, sacīja Hens. Tu ta�u ievēroji, cik ātri pēc Slais Vēnas uzbrukuma Feilijs vērsās pret Akbaru. Vai nu viņ� ir visu laiku lielākais oportūnists�

Un mēs jau zinām, ka viņ� tāds ir, Lea iestar�pināja.

� vai kaut kas cits, Hens drūmi runāja tālāk, bet viņ� zināja iepriek�, kas notiks.

Lūkass paraudzījās uz Leu. Viņas seja un apziņa bija saspringtas�

Tu saproti, ko runā, viņ� klusi teica. Tu ap�sūdzi vienu no Padomes locekļiem, ka viņ� ir Impēri�jas aģents.

�ķita, ka Leas apziņa saraujas. Hens pat aci nepa�mirk�ķināja.

Jā, es zinu, viņ� sacīja. Vai tad viņ� tādu pa��u apsūdzību neizvirza Akbaram?

Vēl nav pienācis īstais laiks risināt �o problēmu, Hen, teica Lea, un viņas tonī jautās apvaldīta iecie�tība. Kā es jau pūlējos tev paskaidrot. Ja mēs tagad apsūdzēsim Feiliju, izskatīsies, ka gribam noņemt vainu Akbaram. Pat ja mums būtu taisnība un es nedomāju, ka tā ir mūsu rīcība, vienalga, izskatītos pēc lēta un diezgan nesaprātīga trika.

Varbūt tie�i tāpēc viņ� tā steidzās nomelnot Akbaru, Hens deva pretsitienu. Lai mēs nevarētu iz�virzīt to pa�u apsūdzību viņam. Vai tas tev nav ienā�cis prātā?

Jā, ir gan, Lea atbildēja. Par nelaimi, tas ne�maina stāvokli. Iekams neesam noņēmu�i aizdomas no Akbara, mēs nevaram izvirzīt Feilijam nekādas apsūdzības.

Hens nicīgi nosprauslojās.

Liecies mierā, Lea. Politiskai laipo�anai savā vietā un reizē nav ne vainas, bet mēs patlaban runā�jam par Jaunās Republikas izdzīvo�anu.

Tā var sabrukt, pat neatskanot nevienam �āvie�nam, Lea iekarsusi atcirta. Paskaties patiesībai acīs, Hen visu �o celtni satur kopā tikai cerības. Ja gaisā virmos da�as neprātīgas apsūdzības, puse no rasēm, kas ietilpst vecajā Dumpinieku Savienībā, var nolemt izstāties un iet savu ceļu.

Lūkass nokrem�ļojās.

Vai es drīkstētu kaut ko teikt�?

Viņi paskatījās uz Lūkasu, un saspringtā gaisotne telpā mazliet atslāba.

Protams, puis. Kas tev uz sirds? teica Hens.

Domāju, ka mēs visi esam vienisprātis lai kā�das ir Feilija ieceres un iespējamie atbalstītāji, viņ� kaut ko perina, sacīja Lūkass. Varbūt derētu no�skaidrot, kas ir �is kaut kas. Lea, ko mēs zinām par Feiliju?

Viņa paraustīja plecus.

Viņ� acīmredzot ir botans, kaut uzaudzis nevis uz pa�as Botavas, bet gan tās kolonijā Kotlisā. Dum�pinieku Savienībai viņ� pievienojās tūlīt pēc Jevinas kaujas, atvezdams sev līdzi daudzus savus tautie�us. Viņa ļaudis galvenokārt dienēja atbalsta un izlūko�a�nas vienībās, lai gan laiku pa laikam viņi piedalījās arī kaujās. Pirms iestā�anās Savienībā viņ� bija ie�saistīts vairākos starpzvaig�ņu darījumos kravu pārvadājumos, tirdzniecībā, derīgo izrakteņu ieguvē, da�ādos citos pasākumos. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar da�iem no tiem viņ� nodarbojas joprojām, bet nezinu, tie�i ar kuriem.

Vai tie ir minēti failos? Lūkass jautāja.

Lea papurināja galvu.

Piecas reizes esmu izskatījusi viņa failu, un es�mu pārbaudījusi visus citus dokumentus, kuros viņ� pieminēts. Tur nekā nav.

Tādā gadījumā �ī būs tā vieta, no kuras sāksim savu izmeklē�anu, nolēma Hens. Slepeni darīju�mi alla� noder, ja kādu vajag pieķert negodīgā rīcībā.

Lea uzmeta viņam pacietīgu skatienu.

Galaktika ir liela, Hen. Mēs pat nezinām, ar ko lai sākam meklējumus.

Domāju, ka to mēs varam izskaitļot, Hens ap�galvoja. Tu sacīji, ka botani sāka piedalīties kaujās pēc Jevinas. Kur tie�i?

Tā varēja būt jebkura vieta, Lea teica, saraukusi pieri.

Viņa pagrieza datoru pret sevi un nospieda komandtaustiņus.

Paskatīsimies�

Tu vari uz ātru roku izskatīt jebkuru kauju, kurā viņiem bija pavēlēts piedalīties, Hens viņai sacīja. Tāpat katru gadījumu, kad da�i no viņiem atradās lielākas karaspēka vienības sastāvā kopā ar daudzu citu sugu pārstāvjiem. Es gribu zināt tikai tos gadīju�mus, kad Feilija cilvēki iesaistījās karadarbībā pēc pa�u iniciatīvas.

No Leas sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņa ne�saprot, uz ko Hens mērķē, un Lūkass juta to pa�u. Bet viņa, ne vārda nesakot, ievadīja datorā jautāju�mu.

Tā� Man liekas, ka vienīgā reize, kas patie��ām atbilst tavām prasībām, varētu būt īsā, bet ne��ēlīgā kauja pie Jaunās Kovas �urbas sektorā. �etri botanu gaisa kuģi uzbruka Uzvaras klases zvaig�ņu iznīcinātājam, kas tur lo�ņāja apkārt, un cīnījās ar to, līdz tiem palīgā atsteidzās zvaig�ņu kreiseris.

Ak Jaunā Kova? Hens domīgi atkārtoja. Vai �ī sistēma ir kaut kur pieminēta sakarā ar Feilija darī�jumiem?

-Ē� nē, nav vis.

Labi, Hens pamāja. Tad ar to arī sāksim.

Lea uzmeta Lūkasam neizpratnes pilnu skatienu.

Vai esmu kaut ko palaidusi garām?

Ak, neesi nu tik neapķērīga, Lea, teica Hens. Tu pati sacīji, ka botani centās pēc iespējas neiesaistīties īs�tajā karadarbībā. Viņi tam zvaig�ņu iznīcinātājam pie Jaunās Kovas nemetās virsū prieka pēc. Viņi kaut ko aiz�sargāja.

Lea sapīka.

Domāju, ka tu izdari pārāk tālejo�us secināju�mus.

Varbūt, Hens piekrita. Bet varbūt ari ne. Ie�domājies, ja nu tas bija Feilijs, nevis Impērija, kas ar viltu pārskaitīja naudu uz Akbara rēķinu? Pārsūtīt lie�lāku summu no �urbas sektora caur Palanhi būtu vienkār�āk, nekā sūtīt to no jebkuras Impērijai piede�ro�ās sistēmas.

Ar to mēs atgrie�amies pie apsūdzības, ka Fei�lijs ir Impērijas aģents, Lūkass brīdināja.

Varbūt tomēr ne, iebilda Hens. Iespējams, ka laiks, kad notika naudas pārsūtī�ana, bija tikai sa�gadī�anās. Vai arī kāds no botaniem bija kaut ko pa�dzirdējis par Impērijas nolūkiem, un Feilijs nosprie�da, ka viņ� var �o apstākli izmantot, lai gāztu Akbaru.

Lea papurināja galvu.

Tas vēl aizvien nav nekas tāds, ko mēs varētu celt priek�ā Padomei, viņa teica.

Es negrasos to celt priek�ā Padomei, Hens vi�ņai sacīja. Es grasos ņemt līdzi Lūkasu mēs abi aizlidosim uz Jauno Kovu un visu pa�i noskaidrosim. Tā paklusām.

Lea paraudzījās Lūkasā, un viņas domās veidojās vārdos neizteikts jautājums.

�eit es neko nevaru darīt lietas labā, viņ� tei�ca. Un, lai būtu, kā būdams, �o pieņēmumu ir vērts pārbaudīt.

Labi, nopūtās Lea. Bet turiet to noslēpu�mā.

Hens viņai saspringti uzsmaidīja.

Uzticies man.

Savilcis uz aug�u uzacis, viņ� uzrunāja Lūka�su:

Tu esi gatavs?

Lūkass samirk�ķināja acis.

Tu domā tūlīt pat?

Protams, kāpēc ne? Ar politiku Lea �eit itin labi tiek galā pati.

Lea raidīja kādu apziņas zibsni, un Lūkass paguva paskatīties uz viņu tie�i tajā brīdī, kad viņa sarāvās. Viņu acis satikās, Leas apziņa lūdza Lūkasu klusēt. Kas noticis? viņ� mēmi vaicāja.

Lūkass nekad neuzzināja, vai māsa būtu viņam at�bildējusi, vai ne. �ūbeka, pie durvīm sēdēdams, rū�co�ā balsī visu izstāstīja.

Hens pagriezās, lai cie�i uzlūkotu sievu. Mute vi�ņam bija palikusi vaļā.

Ko tu esi apsolījusi? viņ� izdvesa.

Bija redzams, ka viņa norij siekalas.

Hen, man nebija izvēles.

Nebija izvēles? Nebija izvēles? Es tev to sagā�dā�u nē, tu nekur nelidosi.

-Hen�

Atvainojiet mani, Lūkass viņus pārtrauca, pie�celdamies kājās. Man jāiet apraudzīt savu kuģi. Tiksimies vēlāk.

Protams, puis, Hens norūca, uz Lūkasu neska�tīdamies.

Lūkass gāja uz durvīm, pa ceļam saskatīdamies ar �ūbeku un pamādams ar galvu uz priek�telpas pusi. Vūkijs acīmredzot bija jau nonācis pie tā pa�a secina juma. Smagnēji uzrausis kājās ra�eno stāvu, viņ� se�koja Lūkasam ārā no kabineta.

Durvis aizslīdēja ciet, un viņi labu bridi tikai ska�tījās viens otrā. Lea pirmā pārtrauca klusumu.

Man ir jālido, Hen, viņa klusi teica. Apsolīju Habaraham, ka tik�os ar viņu. Vai tu nesaproti?

Nē, es nesaprotu, Hens atcirta, tikai ar lielām pūlēm apvaldīdams dusmas.

Viņa vēderu atkal sa�ņaudza bailes, tās bija sagrā�bu�as viņu kā spīlēs pēc tam, kad tik tikko nebija pie�dzīvota tā nelaime uz Bpfasas. Bailes par Leas dro��ību, par dvīņu dro�ību. Viņa dēls un meita�

�ie kas-viņi-tādi�

Nogriji, viņa pateica priek�ā.

� �ie nogriji jau divus mēne�us cen�as dabūt tevi savās rokās. Atceries Bpfasu un to viltus Vana�gu, kurā viņi gribēja mūs iedabūt? Un uzbrukums uz Bimmisāri, ko piedzīvojām pirms tam? Viņi gandrīz nolaupīja mūs pa�ā tirgus vidū. Viņiem tas būtu arī izdevies, ja ne Lūkass un �ūbijs. Tie ir nopietni vīri, Lea. Un tagad tu man saki, ka gribi viena pati lidot uz viņu planētu? Tad jau labāk tūlīt pat nodod sevi Impērijai ietaupīsi laiku.

Es turp nelidotu, ja man būtu tādas aizdomas, Lea neatlaidās. Habarahs zina. ka esmu Darta Veidera meita, un kaut kāda iemesla dēļ tas viņiem �ķiet ļoti svarīgi. Varbūt varē�u izmantot �o sviru, lai pa�nāktu, ka viņi novēr�as no Impērijas un pārnāk mūsu pusē. Lai būtu, kā būdams, man ir jāmēģina to izda�rīt.

Hens nosprauslājās.

Kas tas ir, kaut kādas trakas d�ediju iedomas, vai? Lūkass ari vienmēr rīkojas cēli un iekuļas nepa�tik�anās.

Lea uzlika savu plaukstu uz vīra rokas.

Hen� es zinu, ka tas ir risks, viņa klusi sacī�ja. Bet var gadīties, ka tā ir mūsu vienīgā izdevība. Nogrijiem ir nepiecie�ama palīdzība Habarahs to atzina. Ja es varē�u viņiem �o palīdzību sniegt ja varē�u pārliecināt viņus, lai pārnāk mūsu pusē tas nozīmēs, ka mums ir par vienu ienaidnieku mazāk.

Viņa saminstinājās.

Un es nevaru mū�īgi turpināt bēguļo�anu.

Bet kas būs ar dvīņiem?

Viņ� jutās vainīgs, ka jūt apmierinājumu, redzot, kā viņa saraujas.

Es zinu, Lea teica.

Kad viņa ar otru roku pieskārās savam vēderam, viņai pārskrēja drebuļi.

Bet kāda ir alternatīva? Ieslēgt viņus kādā pils torni un apkārt nostādīt vūkiju sardzi? Kamēr vien nogriji centīsies man viņus atņemt, normāla dzīve vi�ņiem nebūs iespējama.

Hens no�ņirkstināja zobus. Tātad viņa zināja. Ie�priek� viņ� nebija bijis par to pārliecināts, bet nu vairs ne�aubījās. Lea zināja, ka Impērija visu laiku vajājusi viņu vēl nedzimu�o bērnu dēļ.

Un, to zinādama, viņa tomēr gribēja tikties ar Im�pērijas aģentiem.

Hens ilgu mirkli nolūkojās sievā, viņa acis pētīja vaibstus, ko viņ� gadu gaitā bija tik ļoti iemīlējis, un.

to darot, viņam atmiņā atausa pagātnes tēli. Jaunavī�gā apņēmība Leas sejā, kad viņa kaujas karstumā pa�ķēra Lūkasa spridzekļ �āvēju un, �audama pa labi un pa kreisi, atbrīvoja viņiem glāb�anās ceļu uz Nāves Zvaigznes apcietinājuma nodalījuma atkritumu vadu. Viņas balss skaņa briesmās, ko viņi piedzīvoja D�ebā, kad Lea palīdzēja viņam tikt galā ar miega slimī�bas radīto aklumu, drebuļiem un orientē�anās spēju zudumu. Saprātīgākā, daudz nobriedu�ākā apņēmība, ko varēja saskatīt aiz sāpēm viņas acīs, kad Lea, gu�lēdama ievainota ārpus Endoras bunkura, tomēr bija saņēmusi visus spēkus, lai vēsā mierā no�autu divus triecienniekus, kas gribēja uzbrukt Henam no mugur�puses.

Un Hens atcerējās arī moko�o apjautu, kas viņam bija radusies tajā pa�ā brīdī: lai kā viņ� censtos, vi�ņam nekad neizdosies pilnībā pasargāt Leu no Visu�ma briesmām. Jo nebija svarīgi, cik ļoti Hens viņu mīl nebija svarīgi, cik lielā mērā viņ� ziedotu sevi Leai viņai nekad nepietiktu ar to vien. Viņas ska�tiens tiecās Henam pāri, tāpat kā tas bija vērsts pāri viņai pa�ai pie visām būtnēm, kas apdzīvoja �o ga�laktiku.

Un atņemt viņai to vienalga, ar varu vai pārlie�cinā�anu nozīmēja noplicināt viņas dvēseli. Tas no�zīmēja atņemt daļu no tā, ko Hens Leā bija iemīlējis.

Vai es vismaz drīkstu lidot tev līdzi? viņ� klusi jautāja.

Viņa pastiepa roku un noglāstīja vīra vaigu, patei�cīgi smaidīdama. Viņas acis piepe�i bija kļuvu�as miklas.

Es apsolīju, ka ieradī�os viena pati, Lea no��ukstēja pārdzīvojuma aiz�ņaugtā balsī. Neuztrau�cies, ar mani viss būs kārtībā.

Protams.

Hens strauji piecēlās kājās.

Nu ko ja reiz tu lido, tad lido. Nāc, es palīdzē��u tev sagatavot Vanagu lidojumam.

Vanagu? viņa atkārtoja. Bet es domāju, ka jūs lidosiet uz Jauno Kovu.

Paņem�u Lendo kuģi, viņ� atbildēja pāri ple�cam, iedams uz durvīm. Man �ā vai tā jāaizved tas viņam atpakaļ.

-Bet�

Nestrīdies pretim, Hens viņu pārtrauca. Ja tam tavam nogrijam bez aprunā�anās ir vēl kas pado�mā, būs labāk, ja izmantosi Vanagu, nevis Dāmas Laimi.

Viņ� atvēra durvis un izgāja uzgaidāmajā telpā.

Un apstājās kā zemē iemiets. Nostājies tie�i starp viņu un durvīm, izskatīdamies pēc milzīga, spalvaina negaisa mākoņa, uz Henu nikni blenza �ūbeka.

Kas ir? Hens noprasīja.

Vūkija īsajā, asajā atbildē bija izteikts viss.

Jā, man arī tas diez ko nepatīk, Hens viņam strupi sacīja. Ko tu gribi, lai es daru? Vai lai kaut kur viņu ieslēdzu?

Hens juta, ka no mugurpuses pienākusi Lea.

Ar mani nekas ļauns nenotiks, �ūbij, viņa ap�galvoja. Nudien, tā būs.

�ūbeka atkal ierūcās, skaidri pateikdams, ko do�mā par �o viņas apgalvojumu.

Ja tev ir kāds ierosinājums, mēs to uzklausīsim, teica Hens.

Protams, ka �ūbekam bija ierosinājums.

�ūbij, man ļoti �ēl, Lea sacīja. Apsolīju Habaraham, ka ieradī�os viena.

�ūbeka sparīgi papurināja galvu un atņirdza zo�bus, izrūkdams savas domas par �o ideju.

Viņam tas nepatīk, Hens diplomātiski pārtul�koja.

Paldies, es uztvēru viņa domas būtību, atcirta Lea. Klausieties, jūs, abi. Pēdējo reizi�

�ūbeka pārtrauca viņu ar bauro�anu, kas lika Leai atlēkt kādu pusmetru atpakaļ.

Zini, sirdspuķīt, Hens teica, es patie�ām do�māju, ka tev vajadzētu ļaut, lai viņ� lido tev līdzi. Vismaz līdz tik�anās vietai, viņ� ātri piebilda, kad Lea uzmeta viņam niknu skatienu. Tev jāpiekrīt tu ta�u zini, cik nopietni vūkiji izturas pret to, ka ir kādam dzīvību parādā. Tev �ā vai tā ir vajadzīgs pi�lots.

Mirkli viņ� redzēja Leas acīs pretargumentu ka viņa lieliski prot vadīt Vanagu pati. Bet tā bija tikai

sekunde.

Labi, Lea nopūtās. Domāju, ka Habaraham nebūs pret to iebildumu. Bet, kad būsim sasniegu�i tik�anās vietu, �ūbij, tu darīsi to, ko es tev lik�u, vai tev tas patiks vai ne. Piekriti?

Vūkijs padomāja un noņurdēja piekri�anu.

Labi, Lea atviegloti sacīja. Tad iesim. Trī�pio?

Jā, Jūsu Augstība, robots vilcinādamies atsaucās.

Vienreiz viņam bi ja pieticis prāta klusi sēdēt pie rakstāmgalda un turēt savu vaļigo mēli aiz zobiem. Hens nosprieda, ka robota uzvedība ir ievērojami uz�labojusies. Varbūt vajadzēja ļaut Cūbekam bie�āk dusmoties.

Es vēlos, lai tu ari dodies man līdzi, Lea robo�tam teica. Habarahs glu�i labi runā pamatvalodā, bet var gadīties, ka citi nogriji to neprot, un es negri�bu būt atkarīga no viņu tulkiem, cen�oties saprast sa�cīto.

Protams, Jūsu Augstība, Trīpio sacīja, mazliet pie�ķiebis galvu.

Labi.

Lea pagriezās pret Henu un aplaizīja lūpas.

Domāju, būs labāk, ja mēs tagad iesim.

Viņ� daudz ko būtu varējis viņai pateikt. Viņ� daudz ko gribēja pateikt. Bet Hens tikai sacīja:

Pieņemu, ka tu zini labāk.

Tu man piedosi, Mara ikdieni�ķā balsī teica, beidzot tikusi galā ar sava sakaru paneļa vadiem, ja sacī�u kā paslēptuve �ī vieta nekam neder.

Kards paraustīja plecus, izņemdams no kārbas sensoru komplektu un nolikdams to uz nelielā galda pie da�ādām citām ierīcēm.

Piekrītu, ka te nav Mirkra, viņ� teica. Bet �ai vietai piemīt arī savas labās īpa�ības. Kam gan ienāks prātā meklēt kontrabandista ligzdu purva vidū?

Es nerunāju par vietu, kur nolaidās mūsu kuģis, Mara viņam sacīja, pabāzusi roku zem brīvi krīto��ās tunikas piedurknes, lai sakārtotu mazītiņo spridzekļ �āvēju, kas bija piesiets pie viņas kreisā apak�delma. Es runāju par �o vietu.

Ak� �ī vieta.

Kards pavērās ārā pa logu.

Es nezinu. Mazliet par daudz atklāta, bet arī tam ir savas priek�rocības.

Mazliet par atklātu? atsaucās Mara, pati pa�skatīdamās ārā pa logu uz krēmbaltajām ēkām, kas bija kārtīgi sarindotas tikai kādus piecus metrus tā�lāk, un ko�i ģērbtajiem cilvēkiem un citplanētie�iem, kas steidzās garām viņu logam. Tavuprāt, �ī vieta ir mazliet par atklātu?

Nomierinies, Mara, teica Kards. Kad uz kā�das planētas vienīgās dzīvo�anai piemērotās vietas ir da�as dziļas ielejas, protams, ka kļūst mazliet pa�au�ri. �ejienie�i pie tā ir pieradu�i un iemācīju�ies sagā�dāt cits citam saprātīgu noslēgtības pakāpi. Lai būtu, kā būdams, pat ja viņi gribētu bāzt degunu mūsu da�rī�anās, nekādu labumu tas viņiem nedotu.

Spoguļstikls nekavēs labu sensoru, Mara ie�bilda. Un pūlis ir laba maskē�anās iespēja Impērijas spiegiem.

Impērijai nav ne jausmas, kur mēs atrodamies.

Viņ� apklusa un uzmeta viņai savādu skatienu.

Ja vien tev nav zināms kas cits.

Mara novērsās. Tātad �oreiz būs tā. Iepriek�ējie darba devēji uz viņas dīvainajām priek�nojautām bija reaģēju�i ar bailēm, dusmām vai ar neslēptu naidu.

Kards acīmredzot grasījās tās pieklājīgā veidā izman�tot.

Es nevaru to ieslēgt un izslēgt kā sensoru, vi�ņa pār plecu norūca. Vairs ne.

Ak tā, Kards noteica.

�ai frāzei vajadzēja paust izpratni, tonis liecināja par ko citu.

Interesanti. Vai tās ir paliekas no kādreiz apgū�tām d�ediju mācībām?

Mara pagriezās un paskatījās uz viņu.

Pastāsti man par kuģiem.

Viņ� sarauca pieri.

Kā, lūdzu?

Kuģi, viņa atkārtoja. Lieljaudas karakuģi, par kuriem tu aiz lielas piesardzības neieminējies di�admirālim Trounam, kad viņ� apciemoja mūs uz Mirkras. Tu apsolīji, ka sīkumus izstāstīsi man vēlāk. Ta�gad �is �vēlāk" ir pienācis.

Kards vēroja Maru, viegli savilcis lūpas smaidā.

Labi, viņ� sacīja. Vai esi kādreiz dzirdējusi par Katanas flotili?

Viņai bija mazliet jāpadomā.

Tā bija grupa, ko dēvēja arī par Tum�o Spēku, vai ne? Kādi divsimt drednautu klases smagie krei�seri, kas pazuda apmēram desmit gadus pirms Klonēto kariem. Visi �ie kuģi bija apgādāti ar jauna veida savstarpējās atkarības sistēmu, un, kad tā sa�bojājās, visa flotile aizdrāzās prom ar gaismas ātru�mu un pazuda.

Gandrīz pareizi, Kards teica. Tā laika drednautiem muļķīgā kārtā bija nepiecie�amas īpa�i lielas komandas līdz pat se�padsmit tūksto�iem vīru kat�ram. Kutanas kuģu savstarpējās atkarības sistēma ļā�va samazināt �o skaitli līdz diviem tūksto�iem.

Mara iedomājās par tiem nedaudzajiem drednautiem, ko bija redzējusi.

To pārveido�ana noteikti izmaksāja ļoti dār�gi-

Tā bija, Kards pamāja ar galvu. Jo īpa�i tā�pēc, ka viņi to darīja ne tikai tīri militāros nolūkos vien viss �is pasākums bija domāts, lai paspīdētu arī sabiedrības priek�ā. Notikumam par godu tika pārveidoti drednautu interjeri iekārtas un iek�telpu noformējums, kā arī tum�i pelēkā korpusa virsma. Pēdējās dēļ flotile arī ieguva iesauku �Tum�ais Spēks", lai gan pastāvēja arī cits skaidrojums div�tūksto� vīru lielajai komandai bija nepiecie�ams ma�zāks kuģa iek�ējais apgaismojums. Lai būtu, kā bū�dams, Vecā Republika vēlējās ar vērienu nodemons�trēt, cik efektīva ir tāda savstarpējās atkarības ķēdē ieslēgta gaisa flotile.

Vēriens, ko tu neteiksi, Mara nosprauslojās.

Piekrītu, Kards sausi sacīja. Bet problēmu neradīja pati atkarības sistēma. Protokoli ir mazliet neskaidri� nav �aubu, ka tālaika atbildīgās perso�nas nav ļāvu�as izdarīt detalizētus pierakstus, bet �ķiet, ka viens vai vairāki komandas locekļi, kādā nolai�anās vietā meitās iedami, bija saķēru�i HIV vīrusu. Slēptā formā tas izplatījās uz visiem divsimt kuģiem, tas nozīmēja, ka, slimības izpausmēm uz�liesmojot, gandrīz visi komandas locekļi gāja bojā vienlaikus.

Mara nodrebinājās. Viņa bija dzirdējusi par HIV vīrusiem, kas pirms Klonēto kariem uz da�as labas planētas nogalināja visus tās iedzīvotājus, līdz Vecās Republikas un vēlāk Impērijas medicīnas zinātnei beidzot izdevās atklāt, kā �ī liga apkarojama.

-Tātad komandas gāja bojā, pirms paguva nokļūt līdz kādai vietai, kur tām sniegtu palīdzību.

Viss acīmredzot notika da�ās stundās, lai gan tas ir tikai zinātnieku minējums, teica Kards. No�tiku�o no vienkār�as nelaimes par pilnīgu sagrāvi pārvērta tas apstāklis, ka konkrētajam HIV vīrusam piemita vēl kāda valdzino�a īpa�ība pirms nogali�nā�anas tas saviem upuriem laupīja saprātu. Mirsto��ie komandu locekļi paguva saslēgt kuģus vienotā sistēmā� un, kad sajuka prātā arī Katanas apkalpe, �is kuģis pacēlās gaisā, un visa flotile tam līdzi.

Tagad es atceros, Mara gausi pamāja. Pastāv uzskats, ka tas. bija sākums lielajai kustībai uz kuģu automātisko funkciju decentralizē�anu. Prom no mil�zīgajiem, visvarenajiem datoriem, aizstājot tos ar simtiem robotu.

�ī kustība jau bija sākusies, bet Katanas fiasko stip�ri ietekmēja tās iznākumu. Kards paskaidroja. Lai būtu, kā būdams, flotile nozuda kaut kur starpzvaig�ņu kosmosa dzīlēs, un par to vairs nekas netika dzirdēts. Kādu brīdi notiku�ais bi ja masu saziņas līdzekļu sensāci�ja, da�i mazāk godbijīgie pat neglīti apspēlēja flotiles ne�oficiālo nosaukumu ,.Tum�ais Spēks", un da�us gadus ar pazudu�o kuģu meklē�anu aizrautīgi nodarbojās glāb�a�nas komandas, kam entuziasma bija vairāk par veselo saprātu. Kad viņi beidzot apjēdza, cik pla�a galaktikas telpa ir pieejama pārsimt nozudu�ajiem kuģiem, inte�reses uzplūdi izsīka. Drīz vien Vecajai Republikai bi�ja jāsāk risināt smagākas problēmas. Ja neskaita da�u labu blēdi, kas laiku pa laikam mēģināja pārdot tās atra�anās vietas karti, par flotili vairs neko nedzirdē�ja-

Skaidrs.

Tagad viņa, protams, saprata, ko Kards stāstīs tā�lāk.

Kā tev izdevās to atrast?

Goda vārds, vistīrākās nejau�ības dēļ. Patiesību sakot, pagāja vairākas dienas, iekams sapratu, ko tie��i esmu atradis. Man ir aizdomas, ka neviens no pārē�jiem apkalpes locekļiem to tā arī nesaprata.

Karda skatiens apmiglojās, gremdēdamies atmi�ņās, viņ� pievēra plakstus.

Tas notika tikai pirms piecpadsmit gadiem, viņ� sacīja.

Viņa balss skanēja kā no liela attāluma, kopā sa�likto plaukstu īk�ķi gausi berzās viens gar otru.

Es strādāju par navigatoru sensoru speciālistu kādā nelielā, neatkarīgā kontrabandistu grupā. Mēs tikko bijām uzņēmu�i kravu, un, lidojot prom, mums vajadzēja at�audīties no pāris Karakas kreiseriem. Ti�kām ar viņiem galā itin labi, bet, tā kā man nebija laika izdarīt pilnīgus gaismas ātruma aprēķinus, mēs atgriezāmies reālajā kosmosā kādu gaismas pusgadu atpakaļ, lai izdarītu atkārtotu aprēķinu.

Viņa lūpa noraustījās.

Iedomājies mūsu pārsteigumu, kad ieraudzījām, ka mums ceļā stāv divi drednauti.

Kas bez dzīvības peldēja kosmosā.

Kards papurināja galvu.

Patiesībā tā nebija, un pirmajās dienās tas mani stipri pārsteidza. Sprie�ot pēc tā, kas bija redzams, kuģi �ķita esam pilnīgā darbo�anās kārtībā, bija ie�slēgtas gan iek�ējās, gan ārējās gaismas, un darbojās pat rezerves sensora skeneris. Mēs, glu�i dabiski, no�spriedām, ka �ie kuģi pieder pie grupas, kas mūs nule bija vajājusi, un kapteinis izdarīja neatliekamās ne�piecie�amības lēcienu atpakaļ uz gaismas ātrumu, lai mēs varētu tikt prom.

Tā nebija laba ideja, Mara no�ukstēja.

Tobrīd likās, ka tas no diviem ļaunumiem ir tas mazākais, Kards skarbi teica. Kā izrādījās, �ajā ziņā bijām tuvu liktenīgai kļūdai. Kuģis sadūrās ar lielas krīto�as komētas ēnas masu, trieciens sabojāja galveno hiperdraivu, un kuģis gandrīz tika uz vietas iznīcināts. Sadursmē gāja bojā pieci mūsu komandas locekļi, un vēl trīs nomira no ievainojumiem, pirms mums izdevās ar rezerves hiperdraivu kaut kā aizkļūt atpakaļ pie civilizācijas.

Mirkli valdīja klusums.

Cik daudzi no jums palika dzīvi? Mara bei�dzot jautāja.

Kards pievērsās viņai, un viņa sejā atgriezās pa�rastais sardoniskais smaids.

Vai, citiem vārdiem sakot, kas vēl varētu zināt par flotili?

Ja tu vēlies to tā formulēt.

Mēs palikām se�i. Lai gan, kā jau es teicu, ne�domāju, ka pārējie saprata, kas tas ir. ko tikām atra�du�i. Vienīgi vēlāk, kad pārbaudīju, ko fiksējis sensors, atklāju, ka tajā vietā bijis ievērojami vairāk drednautu, nekā tie divi vien. Un tad man radās aiz�domas.

Un ieraksti sensorā?

Es tos izdzēsu. Protams, tikai pēc tam, kad biju iegaumējis koordinātes.

Mara pamāja.

Tu teici tas notika pirms piecpadsmit gadiem?

Tie�i tā, ari Kards pamāja. Esmu domājis, ka vajadzētu tur atgriezties un kaut ko iesākt ar tiem ku�ģiem, bet man alla� pietrūcis laika, lai visu kārtīgi nostrādātu. Ielaist divsimt drednautus atklātajā tir�gū tā nav joka lieta. Steiga te ir nevietā, vispirms jāveic pamatīgs iepriek�ējās sagatavo�anas darbs. Pat ja tiem visiem būtu noņēmēji, kas vienmēr bijis prob�lemātiski.

Līdz �im brīdim.

Viņ� savilka uz aug�u uzaci.

Vai tu ierosini pārdot tos Impērijai?

Viņiem vajadzīgi lieljaudas kuģi, Mara viņam atgādināja. Un viņi piedāvā divdesmit procentus virs vērtības.

Karda uzacs savilkās vēl augstāk.

Biju domājis, ka Impērija tev diez ko nerūp.

Nerūp ari, viņa atcirta. Kāda ir otra iespēja atdot tos Jaunajai Republikai?

Viņ� izturēja Maras skatienu.

Galu galā tas var izrādīties ienesīgāk.

Maras kreisā plauksta savilkās dūrē, vēderu sa��ņaudza jauktas izjūtas. Ļaut, lai drednauti krīt rokās

Jaunajai Republikai, Dumpinieku Savienības pēcte�cei tā bija necie�ama doma. Dumpinieku Savienība bija izpostījusi viņas dzīvi. No otras puses, Impērija bez Imperatora bija tikai kādreizējās varenības bāla atblāzma, pat neatbilsto�a savam nosaukumam. At�dot viņiem Tum�o Spēku bija tas pats. kas kaisīt pēr�les cūkām priek�ā.

Vai varbūt ne? Tagad, kad Impērijas gaisa Hotes priek�galā atkal atrodas di�admirālis, var gadīties, ka Impērijai pavērusies iespēja atgūt seno spo�umu. Un, ja tā bija�

Ko tu domā darīt? Mara vaicāja Kardam.

Patlaban neko, viņ� atbildēja. Te ir tā pati problēma, kas bija ar Debesbraucēju: ja atdosim ku�ģus Impērijai, viņu atriebība būs ātrāka, bet izskatās, ka galu galā uzvarēs Jaunā Republika. Iedot Trounam Katanas flotili nozīmē tikai novilcināt nenovēr�amo. Vissaprātīgākais �obrīd ir palikt neitrāliem.

Ja neskaita to, ka, dabūjis drednautus, Trouns varbūt izbeigtu mūsu nogurdino�o vajā�anu, Mara aizrādīja. Tas būtu darījuma vērts.

Kards tikko jau�ami pasmaidīja.

Ak, liecies nu mierā, Mara. Var jau būt, ka di��admirālis ir taktikas ģēnijs, bet diez vai viņ� ir viszi�no�s. Viņam nevar būt ne jausmas, kur mēs esam. Un viņam noteikti ir darāmas svarīgākas lietas par resur�su tērē�anu, dzenoties mums pakaļ.

Par to es ne�aubos, Mara negribīgi piekrita.

Bet viņa nevarēja atvairīt atmiņas par to, kā, pat atrazdamies varas augstumos un neraugoties uz tūk�sto�iem citu rūpju. Imperators tomēr bie�i vien bija atradis laiku, lai atriebtos kādam, kas bija stājies vi�ņam pretim.

Iedūcās saziņas panelis viņai līdzās, un Mara pa�stiepa roku, lai nospiestu attiecīgā kanāla taustiņu.

Jā?

Le�tons, mikrofonā atskanēja pazīstama balss. Vai Kards ir kaut kur tuvumā?

Esmu �eit, iesaucās Kards, nostādamies Marai blakus. Kā sokas ar maskē�anās darbiem?

Esam gandrīz jau galā, teica Le�tons. Diem��ēl mums pietrūka signāltīkla. Vai tas mums vēl ir krājumā?

Vienā no pagaidu noliktavām vēl mazliet ir, Kards viņam sacīja. Aizsūtī�u Maru tam pakaļ. Vai tev ir kāds, kas varētu ierasties �eit un to paņemt?

Protams, nekādu problēmu. Atsūtī�u Dankinu viņam �obrīd �ā vai tā nav daudz, ko darīt.

Labi. Līdz tam brīdim, kad viņ� ieradīsies, tīkls būs sagatavots.

Kards pamāja, un Mara izslēdza kanālu.

Vai zini, kur atrodas pagaidu noliktava numur trīs? Kards viņai jautāja.

Mara pamāja.

Vozva�i iela, �etri divpadsmit. Trīs kvartāli uz rietumiem un divi uz ziemeļiem.

Pareizi.

Viņ� paraudzījās ārā pa logu.

Par nelaimi, ir pārāk agrs, lai uz ielām būtu atgrūdiena spēkrati. Tev būs jāiet kājām.

Tas nekas, Mara apgalvoja.

Viņai gribējās izkustēties.

Ar divām kastēm pietiks?

Ja vari tik daudz panest, Kards sacīja un no�skatīja viņu no galvas līdz kājām, it kā gribētu pārlie�cināties, vai viņas apģērbs atbilst vietējiem Ri�i priek�statiem par pieklājību.

Par to viņam nevajadzēja raizēties. Viens no pir�majiem likumiem, ko Imperators bija Marai sen atpa�kaļ licis iekalt galvā, skanēja sekojo�i: pēc iespējas labāk jāsaplūst ar apkārtni.

Ja ne, Le�tons varbūt var iztikt ar vienu.

Labi. Tiksimies vēlāk.

Viņu pilsētas māja bija viena no daudzajām vienā�do ēku rindā. Tās bija uzceltas pie viena no neskaitā�majiem tirgus laukumiem, ar kuriem bija izraibināta �ī pārapdzīvotā ieleja. Mara kādu brīdi pastāvēja viņu mājas ieejas ni�ā, ārpus steidzīgās gājēju plūsmas, un paraudzījās visapkārt. Caur tuvāko namu spraugām varēja saredzēt ielejpilsētas tālāko daļu, kas lielāko�ties sastāvēja�no tādām pa�ām vietējo iecienītā krēmbaltā akmens celtnēm. Da�viet klin�aino kalnu nogā�zēm bija pieplaku�as nelielas mājiņas. Kalni stāvi slējās pret debesīm visapkārt pilsētai. Viņa zināja, ka tur aug�ā savvaļā dzīvo putnveidīgo Ri�i iedzimto ciltis, kas, bez �aubām, lūkojās lejup ar neticīgu uz�jautrinājumu par savādajiem radījumiem, kas dzīvo��anai izvēlēju�ies viņu planētas visneērtākās karstās un mitrās vietas.

Nolaidusi acis no kalniem, Mara pārlaida a�u. pē�to�u skatienu tuvākajai apkārtnei. Ielas pretējā pusē atradās vairākas pilsētas mājas, viņu no tām �ķīra pa�rastā ko�i ģērbto gājēju plūsma tie steidzās uz tirgu austrumpusē un prom no tā. Viņas acis instinktīvi pievērsās pretējiem namiem, kaut. izņemot spoguļ�stikla logus, tur nebija daudz, ko redzēt. Tikpat in�stinktīvi viņa apskatīja katru �auro gājēju eju starp namiem.

Starp diviem no tiem, turēdamies namu aizmugu�rē, kur viņu tik tikko varēja pamanīt, nekustīgi stāvē�ja kāds vīrietis, kas valkāja zilu �alli un izrakstītu za�ļu tuniku.

Viņ� cie�i raudzījās uz Maras pusi.

Mara lāva skatienam aizslīdēt tālāk, it kā viņa ne�būtu vīrieti pamanījusi. Sirdspuksti viņai piepe�i sā�pīgi atbalsojās kaklā. Iznākusi ārā no ni�as, viņa pa�griezās uz austrumiem un pievienojās tiem, kas gāja uz tirgu.

Viņa tomēr ilgi nepalika gājēju plūsmā. Tiklīdz noslēpumainais novērotājs viņu vairs nevarēja redzēt, Mara devās �ķērsām straumei uz ielas pretējo pusi. Viņa to sasniedza kādas trīs mājas tālāk par to vietu, kur bija stāvējis glūņa, ienira ejā un steidzās uz mājas aizmuguri. Ja viņ� patie�ām novēroja Karda mītni, Mara varēja pieķert viņu no mugurpuses.

Tikusi līdz māju aizmugurei, viņa nogriezās ap stūri� un atklāja, ka viņas medījums ir pazudis.

Kādu mirkli Mara stāvēja, lūkodamās apkārt, vai nemanīs kādu zīmi, kas norādītu uz vīrie�a atra�anās vietu, un prātodama, ko lai dara tālāk. Nebija ne vēsts no uzstājīgajām priek�nojautām, kas bija vi�ņiem palīdzēju�as pēdējā brīdī tikt prom no Mirkras, bet, kā jau viņa bija sacījusi Kardam, tās nebija spē�jas, ko varētu pēc vēlē�anās ieslēgt un izslēgt.

Mara paskatījās lejup uz zemi tajā vietā, kur bija stāvējis vīrietis. Plānajā putekļu kārtiņā, kas bija sa�krājusies pie mājas stūra, varēja saskatīt da�us tikko pamanāmus pēdu nospiedumus. Tas radīja iespaidu, ka vīrietis te bija stāvējis pietiekami ilgi, lai da�as reizes mainītu kāju stāvokli. Kādu pusduci soļu tā�lāk, vēl vienas putekļu kārtiņas centrā, bija skaidri saskatāms pēdas nospiedums. Tas bija vērsts uz rietu�miem pilsētas māju rindai pretējā virzienā.

Mara paskatījās tajā virzienā un juta, ka lūpas vi�ņai noraustās. Tās acīmredzot bija tī�i atstātas pēdas nospiedums putekļos nekad nav tik skaidri saskatāms un neizsmērēts. ja vien kāja nav tajā vietā rūpīgi pie�spiesta zemei. Un viņai izrādījās taisnība. Tie�i kādus simt metrus uz priek�u vīrietis zaļajā, rakstainajā tunikā un zilajā �allē gar namu aizmugurēm nevērīgi so�ļoja uz ielu, kas stiepās no ziemeļiem uz dienvi�diem. Tas bija ne pārāk smalks uzaicinājums viņam sekot.

Lubi, draugs, viņa nodomāja, sākdama iet vīrietim nopakaļ. Tu gribi paspēlēties? Paspēlēsimies.

Atstatumu, kas Maru �ķira no vīrie�a, viņa bija sa�mazinājusi varbūt līdz kādiem deviņdesmit metriem, kad viņ� sasniedza ielu un nogriezās uz ziemeļiem. Vēl viens nepārprotams uzaicinājums, �oreiz ātrāk veikt attālumu, kas viņus �ķir, pretējā gadījumā Mara viņu pazaudēs.

Bet �im uzaicinājumam viņa negrasījās paklausīt. Jau pirmajā dienā kop� viņu iera�anās Mara bija ielā�gojusi ielejpilsētas ģeogrāfiju, un viņa skaidri sapra�ta, ka vīrie�a nodoms ir ievilināt viņu daudz mazāk

apdzīvotajā rūpniecības rajonā pilsētas ziemeļos, kur viņ� varētu izrīkoties ar Maru pēc sava prāta bez traucējo�ās liecinieku klātbūtnes. Ja viņai izdotos no�kļūt tur pirmajai, viņa varētu apvērst situāciju otrādi. Pārbaudījusi spridzekļ�āvēju zem kreisās piedurknes, Mara nogriezās pa labi ejā starp mājām un devās uz ziemeļiem.

Ieleja stiepās austrumu-rietumu virzienā un bija apmēram simt piecdesmit kilometrus gara, bet tās platums ziemeļu-dienvidu virzienā bija tikai da�i ki�lometri. Mara pielika soli, nemitīgi cenzdamās iet tā, lai izvairītos no ļau�u pūļiem un citiem �ķēr�ļiem. Pakāpeniski dzīvojamās ēkas un veikalus nomainīja vieglās rūpniecības uzņēmumi, un viņa beidzot no�sprieda, ka ir atnākusi pietiekami tālu. Ja viņas medī�jums bija turpinājis iet tāda cilvēka nesteidzīgajā gai�tā, kas negrib pazaudēt savu sekotāju, viņai tagad pietiks laika, lai pienācīgi sagatavotos vīrie�a sagai�dī�anai.

Protams, pastāvēja iespēja, ka viņ� pa ceļam ir nogriezies pa kādu citu ielu, kas ved ziemeļu-dienvi�du virzienā, mainījis virzienu, aizejot uz austrumiem vai rietumiem, vai vispār griezies atpakaļ un tagad atrodas pie Karda mājokļa. Bet, kad viņa ap ēkas stū�ri uzmanīgi palūkojās uz ielu, pa kuru viņ� pirms brī��a bija gājis, Mara atklāja, ka viņa iztēle ir tikpat trū-| cīga kā novēro�anas prasme. Vīrietis nekustīgi stāvē�ja ar muguru pret viņu puskvartāla attālumā, paslē�pies aiz rezervuāra mucu rindas. Zilā �alle bija at�mesta atpakaļ un nokarājās zaļi rakstainās tunikas mugurpusē, lai netraucētu. Vīrietis kaut ko turēja ro�kā tas varēja būt lieto�anai sagatavots ierocis. Viņ�, bez �aubām, gaidīja, kad Mara ieskries viņa slazdā. Amatieris, Mara nodomāja, nicīgi sa�ķobījusi lāpas. Uzmanīgi vērodama vīrieti, pat neapgrūtinādama se�vi ar spridzekļ �āvēju, viņa apgāja ap stūri un klusi sāka iet uz vīrie�a pusi.

Gana iets, zobgalīga balss viņai aiz muguras sacīja.

Mara sastinga. Stāvs, kas bija pieplacis mucām viņai priek�ā, pat nepakustējās� un tikai tad viņa ar novēlo�anos saprata, ka persona, kas gaida slēp�ni, ir pārāk nekustīga. Pat pārāk nekustīga, lai būtu dzīva.

Gausi, turēdama rokas taisni gar sāniem, Mara pagriezās. Vīrietis, kas stāvēja viņas priek�ā, bija vi�dēja auguma, paresns, ar tum�ām, �audīgām acīm. Zem viņa apak�tunikas varēja saskatīt vieglu bruņuvesti. Rokā viņ�, protams, turēja spridzekļ�āvēju.

Tā, tā, tā, viņ� ņirgājās. Kas tad mums te ir? Bija arī laiks parādīties es jau sāku domāt, ka esi apmaldījusies, vai.

Kas jūs esat? Mara jautāja.

Nu, nē, Sarkanā, es �eit esmu tas, kas uzdod jau�tājumus. Protams, tas nenozīmē, ka man būt' nepie�cie�ams to darīt. Tas jokainais ērkul's tev uz galvas pietiekami labi pastāsta to, ko man vajag zināt.

Viņ� ar spridzekļ�āvēju pamāja uz viņas sarkanzeltainajiem matiem.

Tev derēt' tikt no tiem vaļā paslēpt zem gal�vassegas vai pārkrāsot. Tie tevi �ausmīg' nodod. Pie�do�anu par tādu izteicien'.

Mara piesardzīgi ievilka elpu, piespiezdama savus muskuļus atslābt.

Ko jūs no manis gribat? viņa mierīgā balsi vaicāja.

Kaut ko tādko grib' visi cilvēk', viņ� blēdīgi pasmaidīja. Kaudzi naudas.

Viņa papurināja galvu.

Baidos, ka tādā gadījumā esat izvēlējies nepa�reizo personu. Man ir līdzi tikai kāds piecdesmit�nieks.

Viņ� pasmaidīja vēl platāk.

Gudri teikts, Sarkanā, bet tu tikai zaudē laiku. Es zinkas tu esi. Tu un tav' draugi padarīs man' pa�tie�ām bagātu. Nāc �u' ies' man līdzi.

Mara nepakustējās.

Varbūt mēs varam noslēgt darījumu, viņa iero�sināja, juzdama, kā starp plecu lāpstiņām norit svied�ru lāse.

Viņu nepievīla sarunbiedra bezrūpīgā valoda un manieres lai kas �is vīrietis bija, viņ� zināja, ko da�ra.

Par labu Marai bija tas, ka spridzekļ �āvējs jopro�jām atradās paslēpts zem viņas piedurknes. Viņa bija gatava derēt uzbrucējam ne prātā nenāk, ka �is va�renais ierocis ir tik mazs, ka to var paslēpt tādā vietā. �o secinājumu �ķietami apstiprināja tas fakts, ka viņ� vēl līdz �im nebija Maru pārmeklējis.

Bet, lai ko viņa grasījās darīt, viņai tas bija jādara tagad, kamēr viņa atradās ar seju pret vīrieti. Par ne�laimi, viņas rokas bija nolaistas gar sāniem, un viņa nevarēja tikt klāt savam ierocim, neizdarot brīdino�u kustību. Marai kaut kādā veidā vajadzēja novērst vi�ņa uzmanību.

Darījumu, ko? viņ� slinki noprasīja. Kāds darījums tad i' tev padomā?

Kādu darījumu jūs vēlaties? viņa atbildēja.

Ja tuvumā būtu kāda kaste, viņa varētu pacelt to ar kāju un mest viņam virsū. Bet, kaut ari �ajā pilsē�tas daļā uz ielas mētājās visādi atkritumi, pie rokas negadījās nekas noderīgs. Viņas puszābaki bija cie�i sasieti ap potītēm, tos nevarēja atsiet tā, lai viņ� ne�pamanītu. Viņa domās ātri uzskaitīja priek�metus, ko nesa vai valkāja nekā.

Bet intensīvajās mācībās pie Imperatora viņa bija apguvusi prasmi tie�i rīkoties ar Spēku, kā ari attīstī�jusi pla�as sazinā�anās spējas ar to Mara bija node�rīga viņa re�īmam. Līdz ar Imperatora nāvi �īs iema�ņas bija zudu�as, kop� tā laika parādoties tikai pa re�tam un ari tad ne pilnā apjomā.

Bet, ja viņai atkal bija sāku�ies jutekliskās uztve�res saasinājumi un priek�nojautas, varbūt bija atgrie�zu�ās arī citas prasmes�

Esmu pārliecināta, ka mēs varam divkār�ot to, kas jums piedāvāts, viņa teica. Varbūt pat uzmest kaut ko pa virsu, lai kumoss būtu saldāks.

Vīrie�a smaids kļuva ļauns,

Tas paties' ir devīgs piedāvājums, Sarkanā. Pa�ties' devīgs. Daudz' vīr' uz to ar joni uzķertos, �aubu nav. Es�

Viņ� pacēla spridzekļ�āvēju nedaudz augstāk

-� es labāk paliek' pie tā, kas ir dro�'.

Pat ja tas nozīmē zaudēt pusi naudas?

Divus metrus aiz viņa pie kāda no�ogojuma nevī��īgā kaudzē bija sakrauti metāllū�ņi. īss caurules no�grieznis atradās īpa�i parocīgā vietā tas bija nolikts uz apbru�ātas elektrobateriju kastes.

Sakodusi zobus, pēc iespējas labāk noskaidroda�ma domas, Mara lika savam prātam tiekties pie cau�rules.

Man domāt', labāk zīle rokā, nekā mednis ko�kā, vīrietis teica. Turklāt es nedomā', ka jūs var' pārsolīt Impēriju.

Mara norija siekalas. Viņa to bija nojautusi jau no pa�a sākuma, tomēr �is aizdomu apstiprinājums lika pār viņas muguru pārskriet drebuļiem.

Jūs varbūt būtu pārsteigts, uzzinot, kādas mums ir iespējas, Mara sacīja.

Caurules nogrieznis noraustījās, paripoja da�us milimetrus uz priek�u�

Nē, nedomāj' vis, vīrietis nevērīgi atteica. Nāc, iesim.

Mara pār plecu norādīja ar pirkstu uz miru�o vīru, kas bija sakņupis uz mucas viņai aiz muguras.

Ja jums nav iebildumu, es vispirms gribētu zi�nāt, kas te notika.

Viņas pretinieks paraustīja plecus.

Kas te ko stāstīt? Man bija vajadzīga ēsma, viņ� klaiņoja apkārt neīstajā laikā un neīstajā vietā. Stāsts ir galā.

Viņa smaids pēk�ņi nozuda.

Pietiek izlocīties. Griezies apkārt un sāc iet� ja vien negribi sabojāt man peļņ'. Par beigt' man mak�sās mazāk.

Nē, Mara no�ukstēja.

Viņa dziļi ievilka elpu, sasprindzināja visus spē�kus, saprazdama, ka �ī ir viņas pēdējā izdevība�

Un Maras sagūstītajam aiz muguras ar apslāpētu �ķindoņu nokrita zemē caurule.

Viņ� rīkojās izveicīgi, tas tiesa. Caurule vēl nebija apstājusies pēc kritiena, kad vīrietis jau bija nometies uz viena ceļa un izklaidus raidīja ātrus �āvienus, meklēdams to, kas gribējis viņam pielavīties. Vīrie�tim nevajadzēja ne sekundi, lai aptvertu savu kļūdu, un, vēlreiz raidījis �āvienu kārtu, viņ� atkal pagriezās pret Maru.

Bet viņai pietika ar �o vienu sekundi. Pretinieka spridzekļ �āvēja stobrs nepaguva nomērķēt uz Maru. kad viņa jau bija ie�āvusi vīrietim galvā.

Viņa ilgu laiku glu�i vienkār�i stāvēja, smagi el�podama. Muskuļi no pārdzīvotā sasprindzinājuma trīcēja. Tad, paskatījusies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neskrien �urp noskaidrot, kas te īsti notiek, viņa ielika ieroci atpakaļ makstī un nometās ceļos blakus nokritu�ajam vīrietim.

Kā jau Mara domāja, nekas daudz pie miru�ā atro�dams nebija. Personas apliecība dro�i vien viltota -, kas apgalvoja, ka vīrie�a vārds bijis Dengars Rots, pāris rezerves lādiņu viņa spridzekļ�āvējam, nazis ar vibroasmeni, datu karte un portatīvais dators, nedaudz naudas kā vietējā, tā Impērijas valūtā. Paslēpusi datu karti un personas apliecību savā tunikā, viņa atstāja naudu un ie�ro�us tur, kur bija tos atradusi, un piecēlās kājās.

Nu tu dabūji divkār�u neko, Mara nomurmi�nāja, raudzīdamās lejup uz līķi. Ņem par labu.

Viņas skatiens pievērsās caurulei, kas bija iz�glābusi viņai dzīvību. Marai bija bijusi taisnība. Spējas bija atgriezu�ās tāpat kā priek�nojautas. Tas nozīmēja, ka arī uz sapņiem nebūs ilgi jāgai�da.

Viņa nedzirdami nolamājās. Ja tie nāks, tad nāks viņai atliks tos tikai pieciest. �obrīd Marai bija jāno�kārto steidzamākas lietas. Vēl pēdējo reizi pārlaidusi skatienu apkārtnei, viņa devās uz mājām.

Kad Mara atgriezās mājās, Kards un Dankins viņu gaidīja. Pēdējais nervozi staigāja pa telpu �urpu tur�pu.

Te tu esi, viņ� asi sacīja, kad Mara ienāca pa sētas durvīm. Kur, pie velna�?

Mums ir nepatik�anas, Mara viņu pārtrauca, pasniegdama Kardam Dengara Rota personas apliecī�bu un aizsteigdamās viņiem garām uz joprojām līdz galam neiekārtoto sakaru telpu.

Pastūmusi malā kārbu ar kabeļiem, viņa sameklē�ja portatīvo datoru un iestūma tajā datu kaiti.

Kāda veida nepatik�anas? Kards jautāja, no�stādamies viņai līdzās.

Prēmiju mednieki, Mara sacīja un iedeva da�toru viņam.

Zem prāviem cipariem, kas veidoja skaitli 20 000, rūpīgi ievietota pa�ā vidū, ekrānā bija redzama Karda seja.

Iespējams, ka mēs visi te esam, viņa teica. Vai vismaz tie no mums, par kuriem zina di�admirālis Trouns.

Tātad tagad esmu divdesmit tūksto�u vērts, Kards no�ukstēja, ātri pārskatīdams informāciju datu kartē. Jūtos glaimots.

Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt? Mara noprasīja.

Kards paskatījās uz viņu.

Ko tu gribi, lai es saku? viņ� laipni vaicāja. Ka tev bija taisnība un man ne?

Neesmu ieinteresēta kādu vainot, viņa stīvi at�teica. Vēlos tikai zināt, ko mēs tagad darīsim.

Kards atkal paraudzījās uz portatīvā datora ekrā�nu, un viņa �okļa muskuļi uz mirkli saspringa.

Mēs izvēlēsimies vienīgo saprātīgo rīcības va�riantu, viņ� sacīja. Proti, bēg�anu. Dankin, paziņo pa dro�ības sistēmas saziņas aparātu Le�tonam. ka iekārtas atkal jāsagatavo promve�anai. Tad sazinies ar Cinu un viņa komandu un liec, lai viņi iekrauj mantas kravas nodalījumos. Tu vari palikt �eit un pa�līdzēt man un Marai. Gribu līdz pusnaktij tikt prom no Ri�i, ja tas vispār būs iespējams.

Sapratu, teica Denkins un, spiezdams saziņas paneļa taustiņus, sāka ievadīt �ifra kodu.

Kards atdeva datoru Marai.

Būs labāk, ja sāksim rosīties.

Uzlikusi plaukstu Karda rokai, Mara viņu apturē�ja.

Un kas notiks, kad mums vairs nebūs nevienas rezerves bāzes?

Viņu skatieni sastapās.

Mēs neatdosim drednautus, neviens nepiespie�dīs mūs to darīt, Kards sacīja, klusinādams balsi gandrīz līdz �ukstam. Nedz Trouns, nedz kāds cits.

Var gadīties, ka mēs tomēr būsim spiesti to da�rīt, teica Mara.

Viņa skatiens kļuva skarbāks.

Mēs varbūt izlemsim tā rīkoties, viņ� pārlabo�ja. Bet nekad nebūsim spiesti. Vai skaidrs?

Mara pie sevis pavīpsnāja.

Jā.

Labi.

Pāri viņas plecam Kards pameta a�u skatienu uz Dankinu, kas deva steidzīgas pavēles saziņas aparāta mikrofonā.

Mums ir daudz darāmā. Ķersimies klāt.

Mara būtu varējusi saderēt, ka viņi nevar novākt uzstādītās iekārtas ātrāk kā divdesmit �etrās stundās. Viņai par pārsteigumu, komandas visu bija iesaiņoju��as un gatavas ceļam nepilnu stundu pēc vietējās pus�nakts. Stundu vēlāk, ar atbilsto�u devīgumu piekuku�ļoju�i kosmosa kuģu starta laukuma ierēdņus, viņi no Ri�i jau bija pārcēlu�ies uz gaismas ātrumu.

Un vēlāk tajā pa�ā naktī, kad Me�onīgais Kurds slīdēja pa hiperkosmosa raibajām debesīm, Marai at�kal sākās sapņi.

No tāluma tas bija izskatījies pēc parasta lielkreisera: vecs, gauss, minimāli apbruņots kaujās nozī�me bija galvenokārt �o kuģu izmēriem. Bet, kā tas kara mākslā bija itin bie�i, ārējais izskats �ajā gadīju�mā izrādījās maldino�s, un Pelleonam bija jāatzīst ja di�admirālis Trouns nebūtu bijis uz Himēras komandtiltiņa, viņ� noteikti tiktu apmuļķots, vismaz pirmajā brīdī.

Bet Trouns bija bijis uz komandtiltiņa un uzreiz saprata nav ticams, ka dumpinieku stratēģi būtu uzticēju�i tik svarīgu apsardzes uzdevumu tik vājam kuģim. Un tāpēc, kad no lielkreisera lūkām pēk�ņi izlauzās trīs A klases kaujas kuģu eskadroni, Himē�ras kaujas kuģu pārtvērēji jau bija gaisā un metās cī�ņā.

Interesanta taktika, Trouns piezīmēja, kad tel�pā starp Himēiv un dumpinieku sardzes kuģi sāka zi�bēt lāzera uzliesmojumi. Kaut arī tā nav pārāk jau�na. Ideja par lielkreiseru pārvēr�anu kaujas kuģu ne�sējos pirmoreiz tika izteikta vairāk nekā pirms div�desmit gadiem.

Neatceros, ka tā kādreiz būtu īstenota dzīvē, sacīja Pelleons, kas, raugoties taktikas displejos, juta zināmu nemieru.

A klases kaujas kuģi bija ātrāki pat par tiem nolā�dētajiem X klases kuģiem, un viņ� nemaz nebija pār�liecināts, ka pārtvērēji tiks ar tiem galā.

Lieliski karotāji �ie A klases kuģi, Trouns tei�ca, it kā uzminējis Pelleona domas. Lai gan tiem piemīt arī savi trūkumi. Jo īpa�i tas izpau�as tādos gadījumos kā �is ātrgaitas lidaparāti ir vairāk pie�mēroti uzbrukt-nozust tipa operācijām, nevis apsar�dzes uzdevumiem. Piespie�ot tos turēties līdzās konvojkuģim, tiek ievērojami neitralizētas to ātruma priek�rocības.

Viņ� paskatījās uz Pelleonu, savilcis uz aug�u zilmelno uzaci.

Iespējams, ka patlaban redzam, kādas sekas ir admirāļa Akbara atcel�anai no virspavēlnieka ama�ta.

Varbūt.

Kaujas kuģu pārtvērēji patie�ām bra�i stājās pre�tim A klases kaujas kuģiem, un pa�ai Himērai lielkreiseris nekādas raizes nesagādāja. Ja neskaita kaujā iesaistītos, pārējie apsardzes kuģi centās turē�ties kopā, it kā tas nāktu tiem par labu.

Akbara ļaudis tomēr joprojām ir pie teik�anas. Tas ir acīm redzams.

Mēs to visu jau esam pārrunāju�i, kaptein, sacīja Trouns, un viņa balss skanēja mazliet vēsāk. Neapgā�amu pierādījumu piespēlē�ana būtu sagrāvusi Akbaru pārāk ātri. Izmalcinātāks uzbru�kums viņu neitralizēs un vienlaikus radīs nedro�ī�bu un apjukumu visā dumpinieku politiskajā sistē�mā. Vismazākais, tas novērsīs uzmanību un pada�rīs viņus vājākus tie�i tajā brīdī, kad mēs veiksim Tantisas kalna operāciju. Vislabākajā gadījumā tas var izjaukt visu Savienību.

Viņ� pasmaidīja.

Akbars pats par sevi ir aizvietojams, kaptein. Dumpinieku radītais trauslais politiskais līdzsvars ne.

Es to visu saprotu, admirāl, Pelleons noņur�dēja. Man ba�as rada jūsu pieņēmums, ka varam paļauties uz to botanu Padomē ka viņ� visu nove�dis līdz jūsu teorētiski izstrādātajam lūzuma pun�ktam.

Ak, ar to viņ� tiks galā, sacīja Trouns.

Vērojot kauju ap ienaidnieka sardzes kuģiem, vi�ņa smaids kļuva sardonisks.

Esmu pavadījis daudzas stundas, pētīdams bota�nu mākslu, kaptein, un es �o sugu izprotu glu�i labi. Nav nekādu �aubu, ka padomnieks Feilijs savu lomu nospēlēs skaisti. Tik skaisti, it kā mēs pa�i raustītu viņu aiz diedziņiem.

Viņ� nospieda kādu taustiņu uz sava paneļa.

Labās puses artilērijai: viena no apsardzes fre�gatēm ieņem kaujas pozīciju. Uzskatiet to par bruņo�tu atbalstu kaujiniekiem un attiecīgi reaģējiet. Eskadroni A-2 un A-3, pārvietojieties, lai aizsargātu �o flangu, līdz fregate tiks neitralizēta.

Artilērijas un eskadronu komandieri apstiprināja, ka rīkojumu sapratu�i, un fregates virzienā ai/traucās vairāki turbolāzera �āviņi.

Un kas notiks, ja Feilijs uzvarēs? neatlaidās Pelleons. Proti, ja viņ� gūs uzvaru, pirms iestāsies iecerētais politiskais apjukums. Saskaņā ar jūsu pa�a veiktajiem sugu pētījumiem, jebkuram botanam, kas pacēlies tik augstu kā Feilijs, vajadzētu būt ārkārtīgi gudram.

Gudram, jā, bet ne noteikti tādā veidā, kas ir bīstams mums, sacīja Trouns. Viņam jāprot izdzī�vot, tas tiesa, bet runas prasmei nav noteikti jābūt saistītai ar lietpratību militāros jautājumos.

Viņ� paraustīja plecus.

Patiesību sakot, Feilija uzvara tikai paildzinās nepatīkamo stāvokli, kādā atrodas ienaidnieks. Ņe�mot vērā militāristu atbalstu, ar ko nodro�inājies Fei�lijs, politiķiem būs jāizcīna vēl viena polarizējo�a cī�ņa, kad viņi sapratīs savu kļūdu un mēģinās aizvietot Feiliju ar kādu citu.

Jā, ser, teica Pelleons, apspiezdams nopū�tu.

Tamlīdzīgos izsmalcinātu intrigu mud�ekļos viņ� nekad nebija juties ērti. Pelleons tikai cerēja, ka di��admirālis nekļūdās, paredzot iespējamos ieguvumus. Izlūkdienests būtu apkaunots, ja no spo�i nostrādātās bankas operācijas nekas reāls iegūts netiktu.

Uzticieties man, kaptein, Trouns atsaucās uz viņa vārdos neizteiktajām raizēm. Uzdro�inos ap�galvot, ka nevērtīga politisko pūliņu �ķie�ana faktiski jau ir sākusies. Diez vai Akbara nelokāmākie sabied�rotie būtu �ajā kritiskajā brīdī pametu�i Karaskentu, ja viņi izmisīgi nemeklētu pierādījumus admirāļa at�taisno�anai.

Pelleons viņu drūmi uzlūkoja.

Vai gribat sacīt, ka Solo un Orgena Solo devu��ies uz Palanhi sistēmu?

Domāju, ka turp devies Solo viens pats, Trouns viņu dziļdomīgi pārlaboja. Orgena Solo un vūkiji visticamāk vēl aizvien cen�as atrast vietu, kur paslēpties no mūsu nogrijiem. Bet Solo lidos uz Pa�lanhi. Esmu cie�i pārliecināts, ka pēdas ved uz �o sistēmu. Un tāpēc �obrīd ceļā uz turieni ir Nāves Galva.

Saprotu, Pelleons no�ukstēja.

Viņ� bija pamanījis �o rīkojumu kuģa dienasgrā�matā un bija brīnījies, kāpēc Trouns atrauj no kaujas uzdevumiem vienu no Impērijas labākajiem zvaig�ņu iznicinātājiem.

Ceru, ka sekmīgai uzdevuma izpildei ar to pie�tiks. Esam jau agrāk pārliecināju�ies, ka nedz Solo, nedz Debesbraucēju slazdā iedzīt nav viegli.

Nedomāju, ka ari Debesbraucējs lido uz Palan�hi, Trouns viņam sacīja.

Di�admirāļa sejā iegūla skāba izteiksme.

Mūsu cienījamais d�ediju skolotājs acīmredzot spriedis pareizi. Debesbraucējs nolēmis apciemot Jomārku.

Pelleons cie�i pavērās Trounā.

Vai esat par to pārliecināts, admirāl? �ajā sakarā neesmu redzējis nevienu izlūkdienesta ziņojumu.

�ī ziņa nav nākusi no izlūkdienesta, Trouns teica. To mums sniedza ziņu avots Delta.

Ak tā, Pelleons novilka, juzdams, ka arī viņa pa�a sejas izteiksme kļūst mazliet skāba.

Himēras izlūkdienesta nodaļa jau mēne�iem ilgi skubināja viņu izdibināt, kas ir �is ziņu avots Delta. Tas sniedza di�admirālim skaidru un precīzu infor�māciju no pa�as Imperatora pils. Līdz �im Trouns bi�ja atklājis vienīgi to, ka ziņu avota Delta stāvoklis pi�lī ir dro�s un ka caur to iegūtajām ziņām var pilnībā uzticēties.

Izlūkdienests pat nebija spējis noskaidrot, vai ziņu avots Delta ir persona, robots vai kaut kāda eksotiska noklausī�anās sistēma, kas prata kaut kādā veidā pa�likt nemanīta dumpinieku pretizlūko�anai, kas ik pēc stundas pārbaudīja pili. Viņus tas bezgalīgi sanikno�ja, un Pelleonam bija jāatzīst, ka arī viņam diez ko nepatīk �ī turē�ana neziņā.

Bet Trouns pats personīgi bija ierosinājis ziņu avota Delta darbību, un, saskaņā ar gadiem ilgi ievē�rotu nerakstītu protokolu par �ādiem gadījumiem, vi�ņam bija dotas tiesības turēt savu ziņotāju noslēpu�mā, ja viņ� tā vēlējās.

Esmu pārliecināts, ka Cēbaots būs ļoti ieprie�cināts, to dzirdot, Pelleons sacīja. Pieņemu, ka jūs gribat �o jaunumu paziņot viņam pats personis�ki.

Viņ� domāja, ka ir pietiekami labi noslēpis savas dusmas uz Cēbaotu. Pelleons acīmredzot bija domā�jis nepareizi.

Jūs joprojām esat apbēdināts Tanabas dēļ, Trouns sacīja, pagriezdamies, lai vērotu kauju, kas notika ārā.

Tas nebija jautājums.

Jā, ser, esmu, Pelleons stīvi teica. Vēlreiz iz�skatīju ierakstus, un secinājums var būt tikai viens. Cēbaots apzināti neievēroja kapteiņa Ebena kaujas plānu neievēroja līdz tādai pakāpei, ka pat nepa�klausīja tie�ai pavēlei. Man vienalga, kas ir Cēbaots un vai viņ� jūtas attaisnots vai ne. Tas, ko viņ� dara, vedina uz dumpi.

Tā tas patiesi ir, Trouns mierīgi piekrita. Vai man vajadzētu viņu vispār padzīt no Impērijas diene�sta vai tikai pazemināt viņa pakāpi?

Pelleons uz viņu nikni paskatījās.

Es runāju nopietni, admirāl.

Es ari, kaptein, Trouns atteica, un viņa balss piepe�i bija kļuvusi ledaina. Jūs ļoti labi zināt, kas te ir likts uz spēles. Ja gribam sakaut dumpiniekus, mums jāizmanto katrs ierocis, kas ir mūsu rīcībā. Cēbaota spējas uzlabot mūsu karaspēka kaujas koordi�nāciju ir viens no �iem iero�iem; un, ja viņ� nevar ie�vērot pienācīgu militāro disciplīnu un protokolu, mēs piemiegsim uz to acis.

Un kas notiks, ja �ī acu piemieg�ana būs jāizda�ra tik bie�i, ka beidzot mēs saņemsim kādu dūrienu mugurā? Pelleons skarbi vaicāja. Tanabā viņ� ig�norēja tie�u pavēli varbūt nākamreiz atļausies neiz�pildīt jau divas pavēles. Tad trīs, tad �etras, līdz bei�dzot viņ� darīs to, kas viņam patiks, un pasūtīs Impē�riju pie velna. Kā mēs varēsim viņu apturēt?

Vispirms jau ar isalamiriem, Trouns teica, ar �estu norādīdams uz savāda izskata cilindriskiem re�ģiem, kas atradās visapkārt komandtiltiņam ap katru no tiem bija apvijies gar�, spalvains radījums. Ja katrs no tiem radīs tuk�umus Spēkā, ar Cēbaota d�ediju trikiem būs par maz, lai stātos �iem radīju�miem pretim. Tāpēc jau tie atrodas �eit.

Tas viss jau ir labi. sacīja Pelleons. Bet galu galā�

Galu galā es viņu apturē�u, Trouns viņu pār�trauca, pieskardamies savam panelim. Eskadronam C-3, uzmaniet savu kreiso flangu. Uz fregates izvei�dojusies tāda kā tulzna, tā varētu būt bombardē�anas lūka.

Komandieris apstiprināja, ka pavēli dzirdējis, un, izpildot to, fregates virzienā aiztraucās kaujas kuģu pārtvērēji. Sekundi vēlāk, kādu daļu sirdspuksta par vēlu, tulzna piepe�i eksplodēja, raidīdama uz visām pusēm granātu �alti. Pēdējo no pārtvērējiem skāra �ī ugunszieda mala atkal atskanēja sprādziens. Pārējie pārtvērēji palika neskarti.

Trouns pievērsa kvēlojo�ās acis Pelleonam.

Es saprotu jūsu ba�as, kaptein, viņ� klusi sacī�jaJūs neaptverat nekad neesat spējis aptvert ka cilvēks ar Cēbaota garīgo un emocionālo nestabilitāti nekad nevar mūs apdraudēt. Jā, viņam piemīt lielas spējas, un viņ� jebkurā brīdī var nodarīt ievērojamu postu kā mūsu cilvēkiem, tā iekārtām. Bet viņ� nevar izmantot �īs spējas ilgāku laiku. Koncentrē�anās, uz�manības fokusē�ana. ilgsto�a domā�ana tās ir īpa�ī�bas, kas at�ķir karavīru no īslaicīga kaujinieka. Un �īs īpa�ības Cēbaots nekad neiegūs.

Pelleons smagnēji pamāja. Viņ� joprojām nebija pārliecināts, bet bija skaidri jūtams, ka turpināt strīdu nav jēgas. Vismaz ne tajā brīdī.

Jā, ser.

Viņ� saminstinājās.

Cēbaots gribēs zināt arī par Orgenu Solo.

Trouna acis uzliesmoja, bet Pelleons zināja, ka aizkaitinājums nav vērsts pret viņu.

Jūs pateiksiet skolotājam Cēbaotam, ka esmu nolēmis atļaut nogrijiem vēl pēdējo reizi mēģināt vi�ņu atrast un sagūstīt. Kad būsim �eit galā, es viņiem to paziņo�u. Pats personiski.

Pelleons atskatījās uz komandtiltiņa ieeju, kur, kā parasti, klusi stāvēja sardzē Trouna miesassargs nogrijs Ruhs.

Jūs sasauksiet kopā tos diversantus? Pelleons jautāja, apspiezdams drebuļus.

Viņ� reiz bija piedalījies vienā tādā nogriju kopsa�pulcē un nebūt neilgojās vēlreiz piedzīvot, kā telpa sanāk pilna ar �iem klusajiem, pelēkādainajiem slep�kavām.

Manuprāt, pa�reizējais stāvoklis prasa ko vairāk par vienkār�u kopā sanāk�anu, Trouns auksti teica. Jūs dosiet rīkojumu navigācijas daļai, lai viņi saga�tavo kursu no tik�anās vietas līdz Honogrijas sistē�mai. Domāju, ka der atgādināt visai nogriju tautai, kur� ir tas, kam viņi kalpo.

Viņa niknais skatiens caur novēro�anas lūku pie�vērsās kaujai. Trouns nospieda taustiņus.

Flotes komandieriem: lieciet visiem kaujas ku�ģiem atgriezties, viņ� pavēlēja. Navigācijas daļai: sāciet aprēķinus kursam uz atgrie�anos tik�anās vietā.

Pelleons sarauktu pieri lūkojās ārā. Pārveidotais lielkreiseris un aizmuguri sargājo�ā fregate izskatījās izsisti no ierindas, bet kuģis, ko viņi pavadīja, pārāk cietis nebija.

Mēs ļausim viņiem iet?

Nav nekādas vajadzības viņus iznīcināt, sacīja Trouns. �imbrī�am pietiek ar to, ka esam atņēmu�i viņiem apsardzi.

Viņ� nospieda taustiņu, un starp abām viņu pul�tīm parādījās �ī galaktikas sektora hologrāfiskais at�tēls. Zilās līnijas iezīmēja dumpinieku parastos tirdz�niecības ceļus. Ar sarkanu krāsu bija iezīmēti tie ce�ļi, kam aizvadītajā mēnesī bija uzbrucis Impērijas karaspēks.

�ie uzbrukumi nozīmē ko vairāk par vienkār�u miera traucē�anu, kaptein. Kad �ī grupa būs pastāstī�jusi, kas ar viņiem notika, visi nākamie transporta kuģi, kas izlidos no Sarkas, prasīs pastiprinātu apsar�dzi. Vēl da�as �ādas kaujas, un dumpiniekiem būs jāizvēlas vai nu apgrūtināt lielu daudzumu kaujas kuģu ar pavadoņu funcijām, vai izbeigt kravu pārva�dā�anu caur �o robe�sektoru. Kā viens, tā otrs nenāks viņiem par labu, kad sāksim Tantisas kalna kampaņu.

Viņ� savilka lūpas draudīgā smaidā.

Ekonomika un psiholoģija, kaptein. �obrīd ir tā: jo vairāk dzīvajos paliku�ie civiliedzīvotāji stāstīs par Impērijas karaspēka varenību, jo labāk. Iznīcinā�anai mums pietiks laika vēlāk.

Viņ� pameta skatienu uz savu paneli, tad parau�dzījās ārā pa novēro�anas lūku.

Ja runājam par Impērijas karaspēka varenību vai ir kādi jaunumi mūsu kuģu meklējumu sakarā?

Pēdējās desmit stundās uz Impērijas bāzēm at�vesti vēl pieci lieljaudas kuģi, Pelleons viņam teica. Tie nav neko lielāki par veco Zvaig�ņu Burinieku, bet sākumam pietiks.

Vēlāk mums vajadzēs kaut ko daudz jaudīgāku, kaptein, Trouns sacīja, mazliet izstiepis kaklu, lai noskatītos, kā atgrie�as pārtvērēji.

Vai ir kas dzirdēts par Talonu Kardu?

Kop� tā ziņojuma no Ri�i vairs nekas, Pel�leons stāstīja, nospiezdams atbilsto�o taustiņu, lai uz ekrāna parādītos pēdējie jaunumi. Prēmiju mednieks, kas to atsūtīja, neilgi pēc tam tika nogali�nāts.

Turpiniet viņu neatlaidīgi meklēt, Trouns pa�vēlēja. Kards daudz zina par to, kas notiek �ajā ga�laktikā. Ja kaut kur atrodas lieljaudas kuģi, ko ne�viens neizmanto, viņ� zinās, kur tos meklēt.

Pelleonam pa�am gan nelikās pārāk ticami, ka vienkār�am kontrabandistam, pat ar tādiem sakariem kā Kardam, varētu būt labāki ziņu avoti nekā pla�a�jam Impērijas izlūkdienesta tiklam. Bet viņ� nebija ari ticējis, ka Talons Kards varētu slēpt Lūkasu De�besbraucēju savā bāzē uz Mirkras. �is vīrs viņiem bi�ja sagādājis ne vienu vien pārsteigumu.

Ar viņa meklē�anu nodarbojas daudzi, Pel�leons teica di�admirālim. Agri vai vēlu kāds viņu atradis.

Labi.

Trouns pārlaida skatienu komandtiltiņam.

Pagaidām visas vienības turpinās traucēt dumpi�nieku mieru.

Viņa kvēlojo�ās acis ieurbās Pelleona sejā.

Un tās arī turpinās novērot Gadsimtu Vanagu un Dāmas Laimi. Kad nogriji būs pienācīgi apmācīti sa�vam uzdevumam, es gribu, lai medījums būtu priek� viņiem sagatavots.

Cēbaots pēk�ņi pamodās, viņa drūmos sapņus bija pārtraukusi piepe�a apjausma, ka viņam kāds tuvojas.

Uz brīdi viņ� palika guļam tumsā, un viņa garā, baltā bārda elpojot kutināja krūtis. Cēbaota prāts caur Spēku traucās prom pa ceļu no Augstās pils uz ciemu puduri kalnu gredzena pakājē. Bija grūti koncentrē�ties ļoti grūti, bet viņ� ar perversu ne�ēligumu neie�vēroja noguruma radītās sāpes un turpināja savu. Tur� nē� tur. Kāds vientuļ� vīrs jāja �urp, patlaban pārvarēdams vienu no stāvākajiem ceļa posmiem. Visticamāk, ka tas bija kāds ziņotājs, kas ved viņam vēsti no cieminiekiem tur, lejā. Tas, bez �aubām, būs kaut kas maznozīmīgs, bet vienlaikus kaut kas tāds, ko, viņuprāt, viņu jaunajam skolotājam vajadzētu zi�nāt.

Skolotājs. �is vārds atbalsojās Cēbaota domās, ie�mezdams dzirksteli domu un izjūtu vējaslotā. Impēri�jas ļaudis, kas lūdza, lai viņ� tiem palīdz uzvarēt kau�jās, arī sauca viņu par skolotāju. To bija darīju�i arī veilendie�i, pār kuru dzīvi viņ� valdīja, iekams viņu no Veilendas nebija aizvilinājis di�admirālis Trouns ar savu solījumu sagādāt d�ediju sekotājus.

Veilendie�i viņu patie�ām bija uzskatīju�i par sko�lotāju. Jomārkas iedzīvotāji par to vēl nebija īsti pār�liecināti. Uz Impērijas ļau�u lūpām �im vārdam bija tuk�a skaņa.

Cēbaots juta, kā viņa lūpas riebumā noraustās. Nē, tie viņu nepavisam neuzskatīja par skolotāju. Vi�ņi lika Cēbaotam izcīnīt kaujas viņu vietā ar savu neticību mudinādami Cēbaotu darīt to, ko viņ� ga�diem ilgi nebija darījis. Un, kad viņam bija izdevies paveikt neiespējamo, viņi joprojām turpināja slepenī�bā viņu nicināt, slēpdami to aiz tiem radījumiem isalamiriem un dīvainajiem tuk�umiem Spēkā, ko tie reizēm radīja.

Bet viņ� zināja. Viņ� bija redzējis virsniekus sle�pus saskatāmies un dzirdējis aprautas, klusinātas sa�runas. Viņ� bija jutis kuģa apkalpes pretestību, pēc pavēles pakļaujot viņa ietekmei savu kaujas prasmi, bet neslēpjot nepatiku, ko viņos izraisīja pat doma par to. Un viņ� bija vērojis, kā kapteinis Ebens sē� savā komandiera krēslā uz Kareivīgā, kliedz uz viņu un lamājas, kaut vienlaikus arī godina par skolotāju, spļaujot dusmas un nevarīgu naidu, kamēr Cēbaots vēsā mierā sodīja dumpinieku kuģi, kas bija uzdro�i�nājies aizskart Kareivīgo.

Vēstnesis tur, lejā, patlaban tuvojās Augstās pils vārtiem. Ar Spēka palīdzību pietuvinājis savu apģēr�bu, Cēbaots piecēlās no gultas. Iztaisnojoties viņam uz mirkli uznāca reibonis. Jā, tas bija bijis grūti, uz�ņemties Kareivīgā turbolāzera komandu vadību uz tām da�ām sekundēm, kas bija nepiecie�amas, lai iz�nīcinātu dumpinieku kuģi. Tik ilgi viņ� vēl nekad ne�bija koncentrējies un kaut ko vadījis, un garīgās sā�pes, ko viņ� tagad cieta, bija maksa par �o ilglaicīgumu.

Cēbaots savilka cie�āk plato drēbes jostu, atcerē�damies notiku�o. Jā, tas bija bijis grūti. Un tomēr tas vienlaikus bija bijis arī ļoti pacilājo�i. Uz Veilendas viņ� bija personiski valdījis par veselu pilsētvalsti, kurā dzīvoja daudz vairāk ļau�u nekā ciemos, kas bi�ja pakļauti Augstajai pilij. Bet tur viņam jau sen vairs nebija nepiecie�ams uzspiest savu gribu ar spēku. Cilvēki un psedani itin drīz pakļāvās viņa varai, pat mineir�i, kas ilgi nevarēja samierināties ar viņa valdī��anu, bija iemācīju�ies bez ierunām paklausīt pavē�lēm.

Impērijas ļaudīm, tāpat kā Jomārkas iedzīvota jiem, nāksies saņemt �o pa�u mācību.

Kad di�admirālis Trouns bija pirmoreiz mudinā�jis Cēbaotu kļūt par viņa sabiedroto, viņ� apgalvoja, ka Cēbaots pārāk ilgi nav sastapies ar istu izaicināju�mu. Iespējams, ka di�admirālis slepenībā bija domā�jis, ka tāds izaicinājums kā Impērijas karadarbības vadī�ana d�ediju skolotājam vienam pa�am nebūs pa spēkam.

Cēbaots tumsā pasmaidīja ar sakniebtām lūpām. Ja tādas bija kvēlacainā di�admirāļa domas, viņu gai�da pārsteigums. Jo, kad �eit beidzot ieradīsies Lūkass Debesbraucējs, Cēbaotam būs jāstājas pretim varbūt vissare�ģītākajam izaicinājumam savā mū�ā: jāpa�kļauj savai gribai otrs d�edijs, �im otram pat neapjau��ot, kas ar viņu notiek.

Un, kad Cēbaotam tas būs izdevies, viņi būs di�vi� un kas lai zina, ko viņi tad iespēs?

Vēstnesis tagad stāvēja pie vārtiem. Viņa apziņa bija noskaņota gaidīt, kad skolotājam labpatiks viņu pieņemt lai cik ilgi arī nebūtu jāgaida. Tas bija labi: tā bija pareizā attieksme. Vēl pēdējo reizi savilcis cie�āk jostu, Cēbaots cauri tum�o telpu virknei devās uz durvīm noklausīties, ko viņam vēlas pavēstīt viņa jaunie padotie.

Ar saudzību, kas alla� �ķita nesaderīga ar viņa ra��eno augumu, �ūbeka ievadīja Vanagu sevis precīzi izvēlētajā orbitālajā spraugā virs sulīgi zaļā Endoras mēness. Kaut ko klusi ņurdēdams, viņ� izslēdza ener�ģijas padevi un noregulēja dzinējus uz rezerves re�ī�mu.

Sēdēdama otrā pilota sēdeklī, Lea dziļi ievilka el�pu. Viņa saviebās, kad viens no dvīņiem viņai no iek�puses iespēra.

Neizskatās, ka Habarahs jau būtu �eit, Lea piezīmēja, un jau runājot saprata, cik �ī piezīme ir ne�vajadzīga.

Viņa vēroja sensorus kop� tā brī�a, kad viņi izgāja no gaismas ātruma, un, tā kā nekur �ajā sistēmā citu kuģu nebija, nepastāvēja liela iespēja, ka viņi būtu palaidu�i garām Habaraha kuģi. Bet tagad, kad ieras�tais dzinēju troksnis bija klusināts līdz �ukstam, klu�sums viņai �ķita savāds un pat baiss.

�ūbeka norūca jautājumu.

Manuprāt, mums jāgaida, Lea paraustīja ple�cus. Patiesību sakot, esam ieradu�ies gandrīz veselu dienu par ātru tikām līdz �ejienei ātrāk, nekā biju domājusi.

�ūbeka pagriezās atpakaļ pret savu paneli, norūk�dams savu skaidrojumu nogrija prombūtnei.

Ak, liecies nu mierā, Lea viņu norāja. Ja viņ� būtu nolēmis pārvērst �o tik�anos par slazdu, vai tev neliekas, ka �eit mūs gaidītu pāris zvaig�ņu iznīcinātāju un ienaidnieka kuģu pārtvērējkreiseris?

Jūsu Augstība? no tuneļa atskanēja Trīpio balss. Piedodiet, ka traucēju, bet esmu pārliecināts, ka man izdevies atrast kļūmi Karbanti pretdarbības sistēmā. Vai nevarat palūgt, lai �ūbeka nonāk uz bri�di lejā?

Paskatījusies uz �ūbeku, Lea vieglā pārsteigumā sarauca uz aug�u uzacis. Drīz vien pēc izlido�anas no Karaskentas bija sabojāju�ās vairākas kuģa ierīces Vanagam tā jau bija kļuvusi par nomāco�i ierastu pa�rādību. Pāri galvai aizņemts ar svarīgākiem remont�darbiem, �ūbeka bija darbu pie mazsvarīgākās Karbanti sistēmas uzticējis Trīpio. Leai pret to iebildumu nebijā, lai gan, ņemot vērā, kāds bija iznākums ie�priek�ējā reizē, kad Trīpio mēģināja kaut ko darīt uz Vanaga, viņa necerēja, ka robota darbam būs īpa�i rezultāti.

Mēs tomēr iztaisīsim no viņa remontdarbu robo�tu, viņa sacīja �ūbekam. Tā, bez �aubām, ir tava ietekme.

Vūkijs nosprauslojās, tādējādi izteikdams savu at�tieksmi, piecēlās no pilota sēdekļa un devās uz kuģa aizmuguri palūkoties, ko Trīpio atradis. Pilota kabī�nes durvis atvērās un, kad viņ� bija izgājis, aizslīdēja atkal ciet.

Līdz ar to pilota kabīnē kļuva daudz klusāks.

Vili redzat to planētu tur, lejā, mani mīļie? Lea no�ukstēja, maigi glāstīdama savu vēderu. Tā ir Endora. Vieta, kur Dumpinieku Savienība galu galā triumfēja pār Impēriju un kur sākās Jaunā Republika.

Vai tā vismaz kādreiz vēstis vēsturnieki, viņa do�mās sevi pārlaboja. Ka Impērijas gals iestājās uz Endoras un viss pārējais bija tikai teritorijas attīrī�ana no ienaidnieka.

Teritorijas attīrī�ana no ienaidnieka, kas līdz �im bija ilgusi piecus gadus. Un, ņemot vērā notikumu at�tīstības gaitu, varēja ilgt vēl divdesmit gadus.

Viņa ļāva skatienam klejot pa brīni�ķīgo zaļraibo pasauli, kas lēnām griezās zem viņiem, kārtējo reizi brīnīdamās, kāpēc sarunām ar Habarahu bija izvēlē�jusies tie�i �o vietu. Tiesa, �ī bija sistēma, par ko bija dzirdējusi un ko varēja atrast praktiski jebkura būtne kā no Republikas, tā no Impērijas galaktikas sekto�riem. Un, tā kā lielākie strīdi par �o teritoriju jau sen bija beigu�ies, te bija gana kluss nostūris priek� divu kuģu tik�anās.

Bet ar �o vietu saistījās arī atmiņas, no kurām da�as Lea labprātāk būtu izmetusi no galvas. Pirms triumfa viņi bija ļoti tuvu tam, lai visu pa�zaudētu.

�ūbeka�no tuneļa norēca kādu jautājumu.

Pagaidi, es pārbaudī�u, Lea uzsauca.

Noliekusies pār paneli, viņa nospieda kādu tausti�ņu.

Tur rakstīts rezerves/ņemot vērā koeficientu, Lea ziņoja. Pagaidi mirkli tagad parādījās uz�raksts �sistēma gatava". Vai vēlies, lai es�?

Un piepe�i, bez jebkāda brīdinājuma, �ķita, ka vi�ņas skatienam priek�ā nolai�as melns aizkars�

Pamazām viņa aptvēra, ka viņu sauc kāda metālis�ka balss.

Jūsu Augstība, tā atkal un atkal atkārtoja. Jū�su Augstība. Vai jūs mani dzirdat? Lūdzu, Jūsu Augstība, vai jūs mani dzirdat?

Lea atvēra acis, juzdama neskaidru izbrīnu par to, ka tās vispār biju�as aizvērtas, un ieraudzīja, ka �ū�beka noliecies pār viņu ar atvērtu medikamentu komplektu vienā no milzu ķetnām, bet satrauktais

Trīpio mīņājas viņam aiz muguras kā nervoza putnu māte.

Ar mani viss ir kārtībā, viņai izdevās pateikt. Kas notika?

Jūs saucāt pēc palīdzības, Trīpio aizsteidzās ar atbildi Cūbekam priek�ā.

Vismaz mums likās, ka tas ir sauciens pēc palī�dzības. Jūs runājāt saraustīti un diezgan nesakarīgi, viņ� iztapīgi paskaidroja.

Par to es ne�aubos, Lea viņam sacīja.

Viņa sāka atcerēties, nojausma pavīdēja kā mē�nessgaisma aiz mākoņa malas. Draudi, dusmas, naids, izmisums.

Tu to nejuti, vai ne? Lea vaicāja �ūbekam.

Vūkijs norūca noraido�u atbildi, uzmanīgi viņu

vērodams.

Es arī neko nejutu, Trīpio iestarpināja.

Lea papurināja galvu.

Nezinu, kas tas varēja būt. Vienu brīdi es sēdēju �eit, un jau nākamajā�

Viņa aprāvās, jo prātā pēk�ņi bija ie�āvusies �aus�mīga doma.

Cūbij kurp �ī orbīta mūs aizved? Vai tā neiet cauri pozīcijai, kur uzsprāga Nāves Zvaigzne?

�ūbeka mirkli raudzījās viņā, kaut ko dziļi riklē murdulēdams. Tad, pārlicis medikamentu komplektu otrā rokā, viņ� pasniedzās viņai garām līdz datoram. Atbilde tika saņemta gandrīz nekavējo�i.

Pirms piecām minūtēm, Lea no�ukstēja, sa�juzdama aukstumu. Tas gandrīz atbilst, vai ne?

�ūbeka norūca apstiprinājumu, tad jautājumu.

Es patie�ām nezinu, viņai bija jāatzīst. Tas mazliet līdzinās tam, ko pārdzīvoja Lūkass kad ap�guva d�ediju gudrības.

Pēdējo piebildi Lea izteica tāpēc, ka bija laikus at�cerējusies Lūkass joprojām vēlējās, lai Dagobahas nozīmīgums tiktu turēts noslēpumā.

Bet viņ� redzēja vīziju. Viss, ko es jutu, bija� nezinu. Tās bija dusmas un sarūgtinājums, bet vien�laikus tam piemita kaut kas skum j�. Nē skumj�, tas nav īstais vārds.

Viņa papurināja galvu, acīs viņai piepe�i un neat�turami bija sariesu�ās asaras.

Es nezinu. Klausieties, man nekas nekai�. Jūs abi varat atgriezties pie saviem darbiem.

�ūbeka atkal kaut ko klusi noņurdēja, viņ� acīm redzami nebija par to pārliecināts. Bet, neko vairāk neteikdams, vūkijs aizvēra medikamentu komplektu un paspraucās garām Trīpio. Kabīnes durvis viņa priek�ā atvērās, ar vispārpazīstamo vūkiju smalkjūtības trūkumu viņ� tās nostiprināja �a�jā pozīcijā un tad nozuda tunelī, kas veda uz kuģa pamatkorpusu.

Lea pievērsās Trīpio.

Tu arī, viņa robotam teica. Turpini savu dar�bu. Es jūtos labi. Patie�ām.

Labi� labi, Jūsu Augstība, robots sacīja, ne�pārprotami juzdamies tikpat nelaimīgs kā �ūbeka. Ja esat par to pārliecināta.

Esmu. Ej prom, pazudi.

Trīpio vēl kādu brīdi pamīņājās, tad paklausīja un �ļūco�iem soļiem izgāja no pilota kabīnes.

Un atkal te iestājās klusums. Klusums, kas kaut kādā veidā �ķita esam biezāks nekā iepriek�. Un daudz draudīgāks.

Lea cie�i sakoda zobus.

Es neļau�u sevi iebiedēt, viņa klusumam skaļi sacīja. Ne �eit, ne jebkurā citā vietā.

Klusums neatbildēja. Pēc minūtes Lea pastiepa roku un nospieda uz paneļa taustiņus, izvēloties citu kursu lai viņiem nebūtu vēlreiz jāiziet cauri vietai, kur bija miris imperators. Neļaut sevi iebiedēt galu galā nenozīmēja tī�i meklēt nepatik�anas.

Un pēc tam atlika tikai gaidīt. Un prātot, vai Habarahs patie�ām ieradīsies.

Ar mūri apjoztās pilsētas Ilikas aug�daļa, ko no visām pusēm cie�i ieskāva d�ungļu koku puduri, He�nam izskatījās pēc robota ar kupolveida galvu un sudrabainu ādu, kas iestidzis zaļā plūsto�o smil�u jū�rā.

Vai ir kāda ideja, kā lai mēs �eit nolai�amies? viņ� jautāja.

Varbūt caur tām ventilācijas ejām netālu no aug�daļas, Lendo teica, norādīdams uz Dūmus Lai�mes galveno displeju. Te lasāms, ka tās ir gana lie�las, lai tām varētu tikt cauri pat W klases gaisa bar��as.

Hens pamāja ar galvu, viņa pirksti nemierīgi plū�kāja pilota krēsla paroceni. Galaktikā nebija daudz kā tāda, kas spētu padarīt viņu nervozu, bet sēdē�ana bezdarbībā, kamēr kāds cits veic sare�ģītu nolai�a�nos, noteikti piederēja pie �īs kategorijas.

�ī ir vēl nepiemērotāka vieta dzīvo�anai par to tavu nomadu pilsētu, viņ� norūca.

Neiebilstu, piekrita Lendo, mazliet mainīdams lidojuma augstumu.

Viņ� to izdarīja da�as sekundes vēlāk, nekā to bū�tu darījis pats Hens.

Uz Nkllonas mums vismaz nav jāraizējas, ka mūs apēdīs kāds eksotisks augs. Bet dzīvo�anu �eit nosaka ekonomikas apsvērumi. Pēc pēdējiem skaitī��anas datiem, �ajā Jaunās Kovas daļā ir astoņas pilsē�tas, un vēl divas tiek celtas.

Hens saviebās. Un tas viss kaut kādu eksotisku augu dēļ. Vai konkrētāk to eksotisko biomolekulu dēļ, ko no �iem augiem varēja ievākt. �ķiet, kovie�i uzskatīja, ka peļņa ir tā vērta, lai visu laiku dzīvotu aiz pilsētas mūriem. Neviens nezināja, ko par to do�mā augi.

Un tomēr viņi ir traki, viņ� teica. Esi uzma�nīgs var gadīties, ka viņi tiem ieejas kanāliem pierīkoju�i magnētiskas pneimatiskās slū�as.

Lendo uzmeta viņam pacietīgu skatienu.

Vai tu nevarētu nomierināties? Zini, es esmu jau kādreiz nosēdinājis gaisa kuģus.

Jā, Hens nomurmināja.

Sakodis zobus, viņ� iekārtojās ērtāk, lai pārciestu nosē�anos.

Tā nenoritēja tik slikti, kā viņ� bija gaidījis. Len�do saņēma atļauju no kontroles dienesta un ar saprā�tīgu meistarību ievadīja Dūmus Luimi kāda ieejas ka�nāla ugunīgajā mutē, tad laidās pa izliekto cauruli le�jā uz spo�i apgaismoto nosē�anās laukumu tie�i zem caurspīdīgā kupola, kas slējās virs pilsētas sienām. Ievedmuitas pārbaude bija tīrā formalitāte, bet, ņe�mot vērā planētas atkarību no eksporta, izvedmuitas pārbaude noteikti bija daudz stingrāka. Profesionāls apsveicējs ar profesionālu smaidu oficiāli sveica vi�ņus ar iera�anos Uikā. Viņiem iedeva datu karti ar pilsētas un tās apkārtējo teritoriju plānu un tad atstāja savā vaļā.

Tas nebija tik grūti, Lendo piezīmēja, kad viņi brauca lejup pa slīdo�o spirālveida platformu. Katrā tās līmenī gājēju celiņi veda uz pilsētas tirgu, admi�nistratīvajiem un dzīvojamiem rajoniem.

Kur mums jāsatiekas ar Lūkasu?

Vēl trīs līmeņus zemāk, vienā no izklaides rajo�niem, Hens viņam sacīja. Impērijas bibliotēkā ne�bija atrodamas diez cik sīkas ziņas par �o vietu, bet tur tomēr bija pieminēta neliela kafejnīca, ko sauc par Mi�ru un kas pieder pie teātra tā ir uz pusi sa�mazināta Karaskentas Lielā Monu teātra vietējā ver�sija. Man radās iespaids, ka tā ir �ejienes izcilību ie�mīļota iedzer�anas vieta.

Man liekas, ka tam vajadzētu būt patīkamam ie�stādījumam, secināja Lendo.

Viņ� iesāņus pavērās Henā.

Tā. Vai esi jau gatavs atklāt man kārtis?

Hens sarauca pieri.

Kārtis?

Liecies nu mierā, vecais pirāt, Lendo pavīp�snāja. Tu uzmeklēji mani Slais Venā, lūdzi, lai aiz�vedu tevi uz Jauno Kovu, aizsūtīji Lūkasu mums pa priek�u, norunājis ar viņu slepenu tik�anos un tu gribi, lai es noticu, ka tagad tu man pamāsi atvadas un liksi atgriezties uz Nkllonas?

Hens uzmeta draugam viscītīgāk tēlotā aizvaino�juma skatienu.

Paklau, Lendo�

Kārtis, Hen. Atklāj man kārtis.

Hens teatrāli nopūtās.

Nav nekādu slēpto kār�u, Lendo, viņ� teica. Tu vari doties uz Nkllonu. tiklīdz vēlies to darīt.

Protams, Hens nevērīgi piebilda, ja tu te mazliet pakavētos un palīdzētu mums, varbūt tev iz�dotos noslēgt kādu darījumu un atbrīvoties no metālu krājumiem, kas guļ tavās noliktavās. Piemēram, no pārlieku uzkrātā htrediuma vai kaut kā tamlīdzīga.

Uzmanīgi raudzīdamies uz priek�u, viņ� tomēr sa�juta Lendo svelo�i nikno skatienu.

Tev to pastāstīja Lūkass, vai ne? Lendo nopra�sīja.

Hens paraustīja plecus.

Iespējams, ka Lūkass par to ieminējās, viņ� at�zina.

Lendo ievilka gaisu caur sakostiem zobiem.

Es viņu no�ņaug�u, viņ� paziņoja. Ir vai nav d�edijs, bet es viņu no�ņaug�u.

Ak, liecies mierā, Lendo, Hens mierināja. Tu pakavēsies te pāris dienas, paklausīsies, par ko ļaudis runā. Varbūt atradīsi mums kādu pavedienu, kas ļaus secināt, ko te ir darījis Feilijs, un tas arī viss. Tu do�sies uz mājām, atgriezīsies pie saviem kalnrūpniecī�bas darījumiem, un mēs tevi nekad vairs netraucē�sim.

Esmu jau agrāk to dzirdējis, atcirta Lendo.

Bet Hens saklausīja viņa balsī samierinā�anos.

Kāpēc tu domā, ka Feilijam ir sakari uz Jaunās

Kovas?

Tāpēc, ka �ī bija vienīgā vieta, ko viņa botani kara laikā aizsargāja�

Viņ� aprāvās, satvēra Lendo aiz rokas un krasi pagrieza viņu līdz ar sevi pa labi uz spirālveida gā�jēju ceļa centrālās kolonas pusi.

Ko�, Lendo paguva pateikt.

Klusu! Hens no�ņāca, pūlēdamies vienlaikus paslēpt savu seju un vērot personu, ko bija pamanījis nokāpjam no platformas vienu līmeni zemāk.

Tas botans tur, lejā, pa kreisi redzi viņu?

Lendo nedaudz pagriezās, ar acu kaktiņu lūkoda�mies norādītajā virzienā.

Kas ir ar viņu?

Tas ir Tevs Breilijs. Viens no Feilija galvena�jiem palīgiem.

Tu dzen velnu, Lendo sacīja, drūmi skatīda�mies lejup uz citplanētieti. Kā tu to vari zināt?

Tā kaklarota, ko viņ� valkā kaut kas līdzīgs ģimenes krustam vai tamlīdzīgi. Esmu to neskaitā�mas reizes redzējis Padomes sēdēs.

Hens kodīja lūpu, cenzdamies izdomāt, ko lai da�ra. Ja tas patie�ām bija Breilijs, noskaidrojot, kas vi�ņam padomā, viņi varētu ietaupīt daudz laika. Bet Lūkass, iespējams, tie�i patlaban sēdēja tajā apak��stāva kafejnīcā un gaidīja viņus�

Es viņam seko�u, Hens teica Lendo un iestū�ma viņam rokās portatīvo datoru un pilsētas karti.

Tu dodies uz Mi�ru, paķer Lūkasu, un tad abi panāciet mani.

-Bet�

Ja pēc stundas nebūsim sastapu�ies, mēģinā�u piezvanīt pa saziņas aparātu, Hens viņu pārtrauca un paspēra soli uz platformas ārējās malas pusi.

Viņi jau gandrīz bija sasniegu�i to līmeni, kur iz�kāpa botans.

Man nezvaniet es varbūt atradī�os tādā vietā, kur saziņas aparāta signāls nebūs vēlams.

Viņ� no platformas nokāpa uz gājēju ceļa.

Lai tev veicas, Lendo klusi uzsauca viņam no�pakaļ .

Ilikā starp cilvēkiem klīda daudz citplanētie�u, bet Breilija krēmkrāsas apspalvojums pietiekami at�ķīra viņu no pūļa, lai Hens varētu bez grūtībām viņam se�kot. Un tas bija labi. Ja Hens bija pazinis botanu, bo�tans, savukārt, varēja pazīt viņu, un būtu riskanti pie�iet viņam klāt pārāk tuvu.

Par laimi, citplanētietim ne prātā nenāca, ka vi�ņam kāds varētu sekot. Viņ� soļoja vienmērīgā gaitā, ne reizes neatskatīdamies, paejot garām �ķērsielām, veikaliem un namu galerijām. Botans gāja uz pilsētas ārējās sienas pusi. Hens viņam sekoja, vēlēdamies, kaut nebūtu pasteidzies atdot pilsētas karti Lendo. Būtu jauki, ja varētu rast kādu priek�statu, kurp viņ� dodas.

Viņi pagāja garām pēdējai galerijai un nonāca pie kvartāla ar noliktavu tipa celtnēm, kas robe�ojās ar milzīgu fresku, kas �ķita uzgleznota tie�i uz pilsētas iek�ējās sienas. Breilijs devās taisnā ceļā uz vienu no ēkām blakus freskai un nozuda aiz parādes dur�vīm.

Hens ienira piemērotā durvju ni�ā apmēram trīs�desmit metrus tālāk. Virs durvim, pa kurām bija iegā�jis Breilijs, vīdēja izbalējusi izkārtne ar nosaukumu Ametistu pārvadā�ana un uzglabā�ana.

Atliek tikai cerēt, ka �īs firmas atra�anās vieta ir norādīta kartē, viņ� tikko dzirdami nomurmināja, āķēdams nost no jostas savu saziņas aparātu.

Tā ir norādīta, viņam aiz muguras atskanēja klusa sievietes balss.

Hens sastinga.

Kā, lūdzu? viņ� minstinādamies jautāja.

Sveicināti, viņa atbildēja. Lūdzu, pagriezie�ties. Protams, lēnām.

Hens darīja, kā pavēlēts, saziņas aparātu joprojām rokā turēdams.

Ja �ī ir aplaupī�ana�

Nerunājiet muļķības.

Sieviete bija maza un slaida, varbūt kādus desmit gadus par viņu vecāka, ar īsi apgrieztiem, sirmojo�iem matiem un sīku sejiņu, kas citos apstākļos būtu �ķitusi diezgan draudzīga. Uz viņa pusi nomērķētais spri�dzekļ �āvējs piederēja pie reti sastopamās sērijas DL18, tas nebija ne tuvu tik varens, kā viņa pa�a DL-44, bet �ajā situācijā at�ķirībai nebija nekādas nozīmes.

Nolieciet saziņas aparātu zemē, viņa pavēlēja. Un savu spridzekļ�āvēju arī, kamēr būsiet nolie�cies.

Hens klusēdams noliecās un ar pārspīlētu piesar�dzību izvilka ieroci. �īs kustības aizsegā, kad sie�vietes uzmanība lielākoties bi ja pievērsta spridzekļ�āvējam, viņ� ieslēdza saziņas aparātu. Nolicis abus priek�metus zemē, viņ� iztaisnojās un atkāpās soli atpakaļ, lai parādītu, ka zina, kā jaizturas gūstek�nim.

Un ko tagad?

�ķiet, jūs interesē tā nelielā savāktuve tur, pāri pretim, viņa sacīja un pagājās uz priek�u, lai pa�ņemtu �aujamo un saziņas aparātu. Varbūt jums pa�tiktos iepazīties ar to gida pavadībā.

-Tas būtu lieliski, Hens viņai teica.

Viņ� pacēla rokas un cerēja, ka sieviete neiedomā�sies paskatīties uz saziņas aparātu, pirms ieliks to vienā no sava treniņtērpa kabatām.

Viņa uz saziņas aparātu nepaskatījās. Tomēr viņa to aizvēra.

Jūtos apvainota, sieviete mierīgi sacīja. Tas ir viens no vecākajiem trikiem.

Hens paraustīja plecus, apņēmies sagalabāt vis�maz nelielu pa�cieņu.

Man nebija laika izgudrot kaut ko jaunu.

Atvaino�anās pieņemta. Nāciet, iesim. Un nolai�diet rokas mēs ta�u negribam, lai garāmgājēji brīnī�tos, vai ne?

Protams, ka ne, Hens atbildēja un nolaida ro�kas gar sāniem.

Viņi atradās pusceļā uz Ametistu, kad tālumā sāka gaudot sirēna.

Pārlaizdams skatienu Mistai, Lūkass nodomāja, ka gandrīz precīzi atkārtojas viņa pirmā iera�anās

Mosa Aizlija vīna bārā uz Tatūnas daudzus gadus at�pakaļ.

Tiesa, Mi�ru bija nesalīdzināmi izsmalcinātāka nekā tā noplukusī dzertuve, un attiecīgi arī apmeklē�tāji piederēja pie augstākiem sabiedrības slāņiem. Bet ap bāra leti un galdiņiem tāpat drūzmējās cilvēki un citplanētie�i, smakas un skaņas bija tikpat daudzvei�dīgas, un orķestris telpas stūrī spēlēja tādu pa�u mū�ziku �is stils acīmredzot bija rūpīgi izstrādāts, lai būtu pa prātam visda�ādāko rasu pārstāvjiem.

Starp bāru un �o kafejnīcu pastāvēja vēl kāda at��ķirība. Lai cik pārpildīts bija bārs, tā pastāvīgie ap�meklētāji pie letes vienmēr turējās cieņas pilnā attā�lumā no Lūkasa.

Viņ� iedzēra malku tas bija vietējais variants tam dzērienam, ar ko viņu savulaik iepazīstināja Lendo, proti, karsta �okolāde, kam �eit bija neliela piparmētru piegar�a un paskatījās uz ieeju. Lendo un Henam vajadzēja atpalikt no viņa tikai par pāris stundām, tas nozīmēja, ka viņi kuru katru bridi varē�ja te ienākt. Vismaz Lūkass cerēja, ka tā būs. Viņ� saprata, kāpēc Hens bija gribējis, lai abi kuģi ierodas Ilikā �ķirti, bet, ņemot vērā draudus, kas bija savil�ku�ies virs Jaunās Republikas, viņi patie�ām nevarē�ja atļauties zaudēt laiku. Viņ� iedzēra vēl vienu mal�ku�

Un viņam aiz muguras atskanēja necilvēcīgs kau�ciens.

Lūkass strauji pagriezās, un viņa roka automātiski ķēra pēc gaismas zobena. Kaucienam pievienojās krēslu lau�anas troksnis. Piecu metru attālumā no Lū�kasa, sastingu�o apmeklētāju apļa vidū, abpus gal�dam viens pret otru izslēju�ies, stāvēja barabels un rodietis, abi izrāvu�i spridzekļ �āvējus.

Tikai bez spridzekļ �āvējiem! Tikai bez spri�dzekļ �āvējiem! sauca sērijas SE4 robots apkalpo�tājs, un, uzsvara labad rokas vicinādams, metās iz��ķirt strīdniekus.

Vienā acumirklī barabels mainīja mērķi, sa�ķaidī�ja robotu un pagrieza �aujamo atkal pret rodieti, kas nebija paguvis pat reaģēt uz notieko�o.

Ei! nicīgi teica bārmenis. Tas tev mak�sās�

Aizveries, barabels viņu, zobus atņirdzis, pār�trauca. Tev samaksās rodietis. Pēc tam, kad būs sa�maksājis man.

Rodietis izslējās pilnā augumā būdams krietnu pusmetru mazāks par savu pretinieku un kaut ko spļautin izspļāva valodā, ko Lūkass nesaprata.

Tu melo, barabels atcirta. Tu krāpies. Es zi�nu.

Rodietis pateica vēl kaut ko.

Ak, tev neesot nekādas patikas to darīt? bara�bels augstprātīgā balsī atbildēja. Tu tomēr to dari. Es aicinu d�ediju mūs iz�ķirt.

Visu kafejnīcas apmeklētāju acis bija biju�as pie�vērstas strīdniekiem. Tagad, gandrīz nevainojamā saskaņā, skatieni pagriezās pret Lūka^T

Kas ir? viņ� piesardzīgi jautāja.

Viņ� grib, lai jūs iz�ķirat strīdu, bārmenis sacī�ja, un viņa balsī bija skaidri saklausāms atvieglo�jums.

Atvieglojums, ko pats Lūkass nebūt nejuta.

Es?

Bārmenis uzmeta Lūkasam savādu skatienu.

Jūs ta�u esat d�edi ju bruņinieks Lūkass Debes�braucējs, vai ne? viņ� jautāja, ar �estu norādīdams uz gaismas zobenu, ko Lūkass turēja rokā.

Jā, Lūkass atzinās.

Nu, tātad, bārmenis nobeidza dialogu, pamā�dams ar roku uz strīdnieku pusi.

Vienīgi, bija viņ� d�edijs vai ne, Lūkasam �eit ne�piederēja ne vismazākā likumīgā vara. Viņ� atvēra muti, lai pateiktu bārmenim, ka�

Un tad Lūkass ieskatījās viņam acis.

Lēnām viņ� atkal pagriezās, un aizbildinājumi ne�izteikti iestrēga viņam kaklā. Viņ� redzēja, ka tā uz viņu neskatās tikai bārmenis vien. �ķita, ka visiem, kas sanāku�i kafejnīcā, sejās ir viena un tā pati izteik�sme. Gaidas un paļāvība. Uzticē�anās d�edija sprie�dumam.

Klusi ievilcis elpu, stingri pavēlējis savai puksto��ajai sirdij nomierināties, Lūkass gāja cauri pūlim pie strīdniekiem. Bens Kenobijs bija iepazīstinājis viņu ar Spēku, Joda bija iemācījis lietot to pa�savaldibai un pa�aizsardzībai. Neviens no abiem nebija viņam mācījis starpniecību strīdos.

Labi, viņ� teica, nonācis pie galda. Pirmām kārtām jūs noliksiet iero�us abi.

Kur� pirmais? barabels noprasīja. Rodie�i saņem prēmijas viņ� �aus, ja es atbruņo�os.

Iesākums nebija nekāds labais. Apspiedis nopūtu, Lūkass iedarbināja gaismas zobenu un turēja to tā, lai spo�i zaļais asmens atrastos tie�i starp abiem spri�dzekļ �āvējiem.

Neviens nevienu neno�aus, viņ� rāmi sacīja. Lie�ciet tos nost.

Barabels klusēdams paklausīja. Rodietis kādu sekundi vēl pavilcinājās, tad sekoja viņa piemē�ram.

Tagad izstāstiet man savu problēmu, Lūkass teica, izslēgdams gaismas zobenu, bet paturēdams to rokā.

Viņ� nolīga mani izseko�anas darbam, bara�bels sacīja, norādīdams ar keratīna zvīņām klāto pirk�stu uz rodieti. Es daru, ko viņ� liek. Bet viņ� man nemaksā.

Rodietis pateica kaut ko nievājo�u.

Pagaidiet mirkli mēs tiksim arī līdz jums, Lūkass viņam teica, prātodams, kā varēs nopratināt būtni, kuras valodu nesaprot. Kas tas bija par dar�bu?

Viņ� lūdza, lai atrodu priek� viņa dzīvnieka lig�zdu, barabels stāstīja. Tie ir dzīvnieki, kas bojā mazos kuģus, sagrau� tiem sānus. Es darīju, kā viņ� lika. Viņ� sadedzināja dzīvnieka ligzdu, dabūja nau�du. Bet man maksā ar neīstu naudu.

Viņ� ar �estu norādīja uz metāla naudu zelta krā�sā, kas tagad bija izbārstīta pa galdu.

Lūkass paņēma vienu monētu. Tā bija mazj un trīsstūrveidiga, ar sare�ģītu līniju rakstu centrā; katrā stūrī bija iegravēts neliels skaitlis ,,100".

Vai kāds jau ir kādreiz redzējis �ādu naudu? Lūkass uzsauca, paceldams monētu uz aug�u.

Tā ir jaunā Impērijas nauda, ar vāji slēptu ni�cinājumu sacīja kāds, kas bija ģērbies dārgā darījuma mēteli. To var izmantot tikai Impērijas varā eso�a�jās pasaulēs un stacijās.

Lūkass saviebās. Vēl viens atgādinājums, ka kar� par ietekmi galaktikā vēl ne tuvu nebija beidzies.

Vai jūs viņam iepriek� sacījāt, ka maksāsiet ar �ādu naudu? viņ� jautāja rodietim.

Tas kaut ko atbildēja savā valodā. Lūkass pārlaida skatienu klāteso�ajiem, prātodams, vai lūgums pēc tulka nepazeminās viņa ievērojamo stāvokli �ajā vie�tā.

Viņ� saka tā viņam pa�am esot samaksāts, teica pazīstama balss.

Lūkass pagriezies ieraudzīja, ka cauri pūlim vi�ņam tuvojas Lendo.

Viņ� saka esot strīdējies pretim, bet viņam nav bijis izvēles.

Tā Impērija pēdējā laikā kārto darījumus, kāds pūlī paskaidroja. Vismaz �eit.

Barabels apcirtās pret runātāju.

Es negribu tavu spriedumu, viņ� norūca. Spriest drīkst tikai d�edijs.

Labi, nomierinieties, Lūkass viņam sacīja, grozīdams pirkstos monētu un prātodams, ko lai da�ra.

Ja rodietim patie�ām bija samaksāts �ādā nau�dā�

Vai ir kāda iespēja mainīt �o naudu pret kaut ko citu? viņ� rodietim vaicāja.

Tas atbildēja.

Viņ� saka neesot, pārtulkoja Lendo. Par to var pirkt preces un pakalpojumus Impērijas pasaulēs, bet, tā kā Jaunajā Republikā �o naudu neviens nepie�ņems, tai nav noteikts oficiāls maiņas kurss.

Skaidrs, Lūkass sausi noteica.

Viņam varbūt nebija Lendo pieredzes ap�aubāmos darījumos, bet viņ� arī nebija vakar piedzimis.

Kāds tad ir neoficiālais kurss?

Patiesību sakot, nav ne jausmas, sacīja Lendo, vērdamies pūlī. �eit tomēr vajadzētu būt kādam, kas darbojas, tā teikt, abās ielas pusēs.

Viņ� pacēla balsi.

Vai �eit ir kāds, kas slēdz darījumus ar Impēriju?

Ja kāds ari bija, tas klusēja.

Viņi kautrējas, vai ne? Lūkass no�ukstēja.

Atzīties d�edijam, ka slēdz darījumus ar Impēri�ju? atteica Lendo. Es arī kautrētos.

Lūkass pamāja. Pētot rodie�a tapini snuķim līdzī�go degunu un nekustīgās, daudzkrāsainās acis, viņ� sajuta nepatīkamu kņudoņu vēderā. Lūkass bija cerē�jis, ka varēs panākt izlīdzinājumu, neuzņemoties ties�ne�a lomu. Tagad viņam nebija izvēles vajadzēja izlemt, vai rodietis bija apzināti mēģinājis piekrāpt savu partneri.

Aizvēris acis, tā ka vaļā palika tikai �auras spraudziņas, viņ� koncentrēja prātu un saasināja ju�tekļus. Lūkass zināja, ka tas ir �āviens miglā, bet vai�rākumam sugu saspringtos brī�os parādījās nelielas psiholoģiskas izmaiņas. Ja rodietis meloja par sa�maksu un ja viņ� domāja, ka Lūkass ar savu d�edija prasmi var viņu pieķert viņ� varēja pietiekami reaģēt, lai sevi nodotu.

Bet, kamēr Lūkass veica jutekļu pastiprinā�anas paņēmienus, viņa uzmanību piesaistīja kaut kas cits. Tā bija smar�a tikko sajūtami oda pēc Karababas tabakas un armuda. Tā pati kombinācija, uz ko Slais Vēnas stacijā viņa uzmanību bija vērsis Lendo�

Lūkass atvēra acis un nopētīja pūli.

Nailz Ferjē, viņ� pasauca. Vai jūs, lūdzu, ne�panāktu uz priek�u?

Iestājās gara pauze, ko pārtrauca tikai Lendo, kas, izdzirdis Ferjē vārdu, svelpjo�i ievilka elpu. Tad viens apļa stūris saviļņojās, un pazīstamais tuklais stāvs iznāca priek�ā.

Ko jūs gribat? viņ� noprasīja.

Ferjē roka atradās uz makstī ieliktā spridzekļ�āvēja roktura.

Man jāzina Impērijas un Jaunās Republikas naudas neoficiālais maiņas kurss, Lūkass atbildēja. Es domāju, ka varbūt jūs varētu man to pateikt.

Ferjē noskatīja viņu ar slikti slēptu nicinājumu. Tā ir tava problēma, d�edij. Neiesaisti tajā mani.

Pūli atskanēja klusa, neatzinīga murdoņa. Lūkass neko neatbildēja, bet nenolaida no Ferjē acis, un pēc brī�a viņa lūpas noraustījās.

Pēdējo reizi, kad slēdzu darījumu viņā pusē, mēs vienojāmies, ka, mainot Impērijas naudu pret Jaunās Republikas naudu, kurss būs pieci pret �etri, viņ� noņurdēja.

Pateicos, teica Lūkass.

Tas �ķiet gana taisnīgi, viņ� turpināja, pagrie�zies pret rodieti. Samaksājiet savam partnerim ar Jaunās Republikas naudu pēc kursa pieci pret �etri, un nākamreiz, kad darbosieties Impērijas teritorijā, aizvediet to nederīgo naudu atpakaļ.

Rodietis kaut ko pateica.

Tie ir meli! barabels atrūca.

Viņ� saka viņam neesot tik daudz Jaunās Re�publikas naudas, tulkoja Lendo. Pazīstot rodie�us, es sliecos piekrist barabelam.

Varbūt.

Lūkass cie�i ielūkojās rodie�a krāsainajās acīs.

Varbūt arī ne. Bet iespējams, ka varam atrast ci�tu izeju.

Viņ� paskatījās uz Ferjē un vaicājo�i savilka uz�acis.

Ferjē bija pietiekami attapigs, lai saprastu, ko no viņa grib.

Pat nedomā par to, d�edij, viņ� brīdināja.

Kāpēc ne? jautāja Lūkass. Jūs darbojaties abās robe�as pusēs. Jums ir daudz vairāk iespēju iztē�rēt Impērijas naudu nekā barabelam.

Un ja nu es to nevēlos? iebilda Ferjē. Ja nu tuvākajā laikā neesmu paredzējis turp doties? Vai varbūt negribu, lai mani pieķer ar tādu lērumu Impē�rijas naudas. Liec vērā, d�edij es tev neko neesmu parādā.

Barabels kā dzelts pagriezās pret Ferjē.

Izrādi viņam cieņu, viņ� rūca. Izrādi cieņu. Viņ� ir d�edijs.

Pūlis saviļņojās, bija dzirdami piekri�anas saucieni.

Būs labāk, ja tu viņam paklausīsi, deva pado�mu Lendo. Nedomāju, ka tu vēlies iesaistīties �eit kautiņā, jo īpa�i ar barabelu. D�ediji vienmēr biju�i viņu vājība.

Jā, viņi alla� bā� savus snuķus, kur nevajag, Ferjē atcirta.

Bet viņa skatiens tagad �audījās pa pūli, un Lū�kass uztvēra niecīgas izmaiņas Ferjē apziņā viņ� sāka saprast, ka ar savu attieksmi pret Lūkasu ir pali�cis mazākumā.

Vai varbūt viņ� saprata, ka atsakoties piesaistīs sev pārāk daudz uzmanības. Lūkass gaidīja, vēro�dams, kā Ferjē apziņa neizlēmīgi svārstās. Viņ� gai�dīja, kad Ferjē pārdomās.

Kad tas notika, tas notika ātri.

Labi, bet maiņai jānotiek pēc kursa pieci pret trīs, Ferjē uzstāja. Pieci pret �etri tas bija laimes gadījums, nav teikts, ka man vēl kādreiz tā veiksies.

Tā ir blēdība, paziņoja barabels. Man no rodie�a pienākas vairāk.

Jā, tā ir, piekrita Lūkass. Bet �ajos apstākļos tas ir labākais, ko varat dabūt.

Viņ� paskatījās uz rodieti.

Ja tas ko līdz, Lūkass piebilda, atkal uzrunā�dams barabelu, atcerieties, ka varat brīdināt savus ļaudis atturēties no darījumiem ar �o rodieti. Ja viņ� vairs nevarēs nolīgt pieredzēju�os barabelu mednie�kus, viņam tas izmaksās vairāk, nekā zaudējums, ko patlaban cie�at jūs.

Barabels izdvesa �ērksto�u skaņu iespējams, ka tie bija smiekli.

D�edijs saka taisnību, viņ� teica. Tas bus labs sods.

Lūkass saņēma spēkus pēdējam jautājumam, ko vajadzēja atrisināt. Par to barabels tā nepriecāsies.

Jums tomēr vajadzēs samaksāt par sa�autā robo�ta remontu. Lai ko būtu darījis vai sacījis rodietis, par robota sabojā�anu viņ� nav atbildīgs.

Barabels cie�i raudzījās Lūkasā, viņa adatzobi iz�darīja nelielas, saspringtas ko�anas kustības. Lūkass atbildēja barabelam ar tikpat vēsu skatienu, viņa ju�tekļi bija modri, gatavi vērsties pie Spēka, ja radīsies kaut visniecīgākie uzbrukuma draudi.

D�edijs atkal saka taisnību, citplanētietis bei�dzot noteica.

Tas bija sacīts negribīgi, bet stingri.

Es pieņemu viņa lēmumu.

Lūkass paklusām atviegloti nopūtās.

Tad �ī lieta ir izbeigta, viņ� teica. .

Lūkass paskatījās uz Ferjē, tad pacēla pie pieregaismas zobenu, sveicinādams abus citplanētie�us, un pagriezās uz promie�anu.

Labi nostrādāts, Lendo ie�ukstēja viņam ausī, kad pūlis sāka izklīst.

Paldies, Lūkass ar sausu muti tāpat �ukstus at�bildēja.

Viņam bija izdevies tikt galā, bet viņ� zināja, ka par to vairāk jāpateicas laimes gadījumam, nevis sa�vām iemaņām. Ja �eit nebūtu bijis Ferjē vai arī ja kuģu zaglis nebūtu nolēmis piekāpties Lūkasam nebūtu ne jausmas, kā lai iz�ķir strīdu. Leai ar viņas diplomātisko izglītību būtu veicies labāk. Ar �o uzde�vumu tikpat labi būtu ticis galā ari Hens, kam bija liela pieredze darījumu slēg�anā.

Te izpaudās d�edija atbildības aspekts, par ko viņ� agrāk nebija domājis. Bet viņam derēja to pārdomāt, un jo ātrāk, jo labāk.

Hens Ceturtajā līmeni seko vienam no Feilija botaniem, Lendo stāstīja, kad viņi cauri pūlim gāja uz izeju. Pamanīja viņu no rietumu centrālās plat�formas un sūtīja mani�

Viņ� aprāvās, teikumu nepabeidzis. Ārpus Mi�ras bija sāku�as gaudot sirēnas.

Diez, ko tas nozīmē. Lendo sacīja mazliet sa�trauktā balsī.

Tā ir trauksme, teica viens no kafejnīcas pa�stāvīgajiem apmeklētājiem, un, pieri krunkās sarau�cis. uzmanīgi ieklausījās sirēnās.

Skaņas augstums mainījās vienreiz, otrreiz�

Tā ir laupī�ana.

Laupī�ana?

Lūkass sadrūma. Viņ� nebija neko dzirdējis par pirātu siro�anu �ajā sektorā.

Kas jūs aplaupa?

Impērija, vīrietis atcirta. Kas tad vēl?

Lūkass paskatījās uz Lendo.

Oho, viņ� klusi teica.

Jā, piekrita Lendo. Nāc, iesim.

Viņi izgāja no Mi�ras un devās uz priek�u pa pla��u avēniju. Savādi, bet pretēji tam, ko Lūkass sagai�dīja, nebija manāmas nekādas panikas pazīmes. Glu��i otrādi, Ilikas pilsoņi turpināja savus ikdienas dar�bus, it kā nekas ļauns nenotiktu.

Varbūt viņi nesaprot, kas notiek, Lūkass �au�bīdamies teica, kad viņi tuvojās vienai no spirālveida platformām.

Vai ari viņiem ir klusa vieno�anās ar Impēriju, Lendo sarūgtināti sacīja. Varbūt vietējiem vado�ņiem politiskā ziņā ir izdevīgi saistīties ar Jauno Re�publiku, bet viņi nevēlas zaudēt arī Impērijas labvēlī�bu. Tā kā viņi nevar atklāti maksāt nodevas, tad ļauj Impērijas karaspēkam itin bie�i iebrukt un iztīrīt viņu noliktavas no rafinētajām biomolekulām. Esmu jau agrāk redzējis tādas lietas.

Lūkass pārlaida skatienu bezrūpīgajam pūlim.

Tikai �oreiz tas viņiem var dārgi maksāt.

Ja iebrucēji nolai�anās reģistros pamanīs Dūmus Laimi un tavu X klases kuģi.

Pareizi. Kā tu teici, kur ir Hens?

Kad pēdējoreiz viņu redzēju, viņ� atradās Cetur�tajā līmeni un gāja uz rietumiem, sacīja Lendo, taustīdamies pēc sava saziņas aparāta. Viņ� gan tei�ca, lai viņam nezvana, bet es domāju, ka patlaban ir radu�ies neparedzēti apstākļi.

Pagaidi mirkli, Lūkass viņu apturēja. Ja Hens atrodas kaut kur tuvumā tam Feilija palī�gam un ja Feilijam padomā kāds darījums ar Impēriju�?

Tev taisnība.

Klusi nolamājies, Lendo atlika saziņas aparātu at�pakaļ.

Tad ko lai mēs darām?

Tagad viņi bija sasniegu�i platformu un uzkāpa uz sekcijas, kas spirālveidā virzījās aug�up.

Es do�os meklēt Henu, teica Lūkass. Tu uz�brauc līdz nolai�anās laukumam un paskaties, kas tur notiek. Ja Impērijas kuģi vēl nav nolaidu�ies, tev var�būt izdosies piekļūt gaisa telpas kontroles datoram un izdzēst mūs no ieraksta. Artū var tev palīdzēt, ja tev izdosies dabūt viņu laukā no mana kuģa un ievest lidostas ēkā tā, lai jūs nenoķertu.

Es pamēģinā�u.

Labi.

Lūkasam piepe�i pazibēja prātā kāda nomaldīju�sies doma�

Ceru, ka Dūmus Laime nav apgādāta ar vienu no tām iekārtām, kas to ieslēdz pilnīgas atkarības ķē�dē, par ko tu man stāstīji uz Nkllonas?

Lendo papurināja galvu.

Pieslēgta tā ir, bet pavisam vienkār�ai iekārtai, ar ko var izdarīt kustību taisnā virzienā un nedaudz manevrēt. Kuģis nekad nevarētu nokļūt pie manis, li�dojot cauri tik noslēgtai pilsētai kā �ī.

Un, pat ja tas varētu. Lūkasam bija jāatzīst, ka vi�ņiem no tā nekāda labuma nebūtu. Ja nevarētu izsist milzīgu caurumu ārējā sienā, vienīgā iespēja izkļūt no Ilikas kaut kam tik lielam kā kosmosa kuģis bija izejas kanāli virs nolai�anās laukuma.

Tā bija tikai tāda doma, viņ� teica.

�eit Hens nokāpa no platformas, sacīja Lendo un norādīja virzienu. Viņ� devās turp.

Skaidrs.

Lūkass nokāpa no platformas.

Uz drīzu tik�anos. Esi uzmanīgs.

Tu arī.

Ametistu ēkā sirmā sieviete ieveda Henu nelielā, birojam līdzīgā telpā, nodeva viņu diviem sargiem un nozuda kopā ar viņa spridzekļ�āvēju, saziņas aparātu un personas apliecību. Hens vienu vai divas reizes mēģināja uzsākt sarunu ar sargiem, nesaņēma atbildi nedz no viena, nedz otra. un jau grasījās samierinā�ties ar to, ka būs jāsē� klusucie�ot un klausoties, kā ārā gaudo sirēnas, kad sieviete atgriezās.

Kopā ar vēl vienu sievieti, kas bija garāka augu�mā un no kuras izturē�anās varēja nemaldīgi noprast, ka viņai te ir zināma noteik�ana.

Esiet sveicināti, garā sieviete sacīja, pamāda�ma Henam ar galvu. Cik noprotu, jūs esat kapteinis Hens Solo?

Tā kā viņa turēja rokā Hena personas apliecību, nebija jēgas liegties.

Tā ir, viņ� teica.

Jūsu apciemojums mūs pagodina, viņa sacīja, un �ie pieklājīgie vārdi skanēja mazliet sardoniski. Lai giin mēs esam par to nedaudz pārsteigti.

Nezinu gan, kāpēc jums vajadzētu būt pārsteig�tai mana vieso�anās �eit ta�u bi ja jūsu ideja, teica Hens. Vai jūs vienmēr tā savācat cilvēkus no ielas?

Tikai tos, kas mūs īpa�i interesē.

Garās sievietes uzacis savilkās mazliet uz aug�u.

Vai nevēlaties man pastāstīt, kas esat un kas jūs sūtīja �urp?

Hens sarauca pieri.

Kā to saprast kas es esmu? Jums ta�u ir mana personas apliecība.

Jā, ir gan, sieviete pamāja ar galvu, grozīdama dokumentu rokā. Bet dalās uzskati par to, vai tā ir īsta.

Viņa paraudzījās ārā pa durvīm un pamāja kādam ar roku�

Un telpā, paejot viņai garām, ienāca Tevs Breilijs.

Man bija taisnība, botans teica, un viņa krēm�krāsas spalvas viļņojās agrāk neredzētā veidā. Kā jau es jums sacīju, kad pirmoreiz ieskatījos viņa per�sonas apliecībā. Viņ� ir viltvārdis. Un gandrīz noteik�ti Impērijas spiegs.

-Ko?

Hens cie�i lūkojās viņā. Visa �ī situācija �ķita galī�gi aplama. Viņ� paskatījās uz citplanētie�a kaklarotu tas patie�ām bija Tevs Breilijs.

Kā jūs mani nosaucāt?

Tu esi Impērijas spiegs, Breilijs atkārtoja, un viņa spalvas atkal saviļņojās. Ieradies izpostīt mūsu draudzību vai pat mūs visus nogalināt. Bet tu neno�dzīvosi tik ilgi, lai varētu ziņot par izpildīto uzdevu�mu saviem saimniekiem.

Viņ� pagriezās pret garo sievieti.

Tev viņ� uzreiz jāiznīcina, Sena, Breilijs mu�dināja. Pirms viņam radusies izdevība sasaukt �urp tavus ienaidniekus.

Labāk neko nesasteigsim, padomnieka palīg Breilij, Sena mierināja. Irenesa sardzes patruļai ir devusi rīkojumu būt kaujas gatavībā.

Viņa paskatījās uz Henu.

Vai vēlaties atbildēt uz padomnieka palīga apsū�dzībām?

Mūs neinteresē Impērijas spiega murgi, Brei�lijs uzstājīgi teica, pirms Hens paguva bilst kaut vār�du.

Glu�i pretēji, padomnieka palīg, Sena iebilda. Mūs �eit interesē ļoti daudz kas.

Sieviete pagriezās atpakaļ pret Henu, pacēla uz aug�u viņa personas apliecību.

Vai, izņemot �o, jums ir vēl kāds pierādījums, ka esat tas, par ko uzdodaties?

Tam nav nekādas nozīmes, kas viņ� ir, atkal iejaucās Breilijs, un viņa balss sāka skanēt mazliet saspringti. Viņ� ir redzējis tevi un noteikti zina, ka starp mums pastāv sava veida vieno�anās. Nav svarī�gi, vai viņ� ir no Impērijas vai Jaunās Republikas abas ir jūsu ienaidnieces, un abas izmantos �o infor�māciju pret jums.

Senas uzacis atkal savilkās uz aug�u.

Tātad tagad viņa personai nav nozīmes, sie�viete vēsi teica. Vai tas nozīmē, ka neesi vairs pār�liecināts, ka viņ� ir viltvārdis?

Breilija spalvas atkal noviļņojās. Bija skaidri jū�tams, ka viņam nav tik veikla mēle kā viņa saimnie�kam.

Pastāv ļoti liela iespēja, ka viņ� tas ir, botans nomurmināja. Lai zinātu to pavisam noteikti, viņu būtu jāsadala gabalos.

Sena mazliet pasmaidīja. Bet tas bija smaids, kas liecināja par sapratni, nevis jautrību� un piepe�i

Hens aptvēra, ka �ajā nopratinā�anā tiek pārbaudīts ne vien viņ�, bet ari Breilijs. Un, cik varēja spriest pēc Senas sejas izteiksmes, botans nupat �o pārbaudi nebija izturējis.

Es paturē�u prātā �o padomu, Sena viņam sau�si teica.

Atskanēja maigs, neuzkrīto�s signāls, un sieviete ar sirmajiem matiem izņēma saziņas aparātu un klu�sinātā balsī ar kādu sarunājās. Viņa klausījās, atkal runāja, tad paskatījās uz Senu.

Sardze ziņo, ka tuvojas vēl viens vīrietis, viņa sacīja. Vidēja auguma, tum�blondi mati, ģērbies melnā�

Viņa uzmeta a�u mirkli Breilijam.

-� un nēsā ieroci, kas izskatās pēc gaismas zobena.

Arī Sena paraudzījās uz Breili ju.

Manuprāt, domstarpības ar to pa�u ir izbeig-j tas, viņa teica. Liec, lai kāds no sardzes viņu sa�gaida, Irenesa, un pavaicā, vai viņ� nevēlas mums pievienoties. Un lai būtu skaidri saprotams, ka tas ir lūgums, nevis pavēle. Tad atdod kapteinim Solo viņa ieroci un citus piederumus.

Viņa pagriezās pret Henu un, dodot atpakaļ persoļ nas apliecību, svinīgi palocīja pret viņu galvu.

Pieņemiet manu atvaino�anos, kaptein. Jūs sa�protat, ka mums jābūt piesardzīgiem. Jo īpa�i �īs sa�gadī�anās dēļ.

Viņa ar �estu norādīja uz ārējo sienu.

Hens sarauca pieri, nesaprazdams, par ko viņa ru�nā. Tad viņ� aptvēra: Sena bija norādījusi uz sirēnu gaudo�anu ārā.

Manis dēļ neraizējieties, viņ� teica. Starp ci�tu. kāpēc tās sirēnas vispār ir iedarbinātas?

Tās ziņo par Impēri jas spēku siro�anu, Irenesa paskaidroja, sniegdama Henam viņa spridzekļ�āvēju un saziņas aparātu.

Hens sastinga.

Siro�ana?

Tas nav nekas bīstams, Sena apgalvoja. Viņi ierodas ik pēc da�iem mēne�iem un paņem zināmu daudzumu rafinēto biomolekulu, kas iesaiņotas ekspor�tam. Tā ir slēpta nodokļu maksā�ana, par ko ar viņiem vienoju�ās pilsētas varas iestādes. Neuztraucieties, viņi nekad neienāk dziļāk par nolai�anās laukuma līmeni.

Jā, bet var gadīties, ka �oreiz viņi nedaudz atsa�kās no �īs ierastības, Hens norūca, ieslēgdams savu saziņas aparātu.

Viņ� pa daļai sagaidīja, ka viņu kāds mēģinās ap�turēt, bet neviens pat nepakustējās.

Lūkas?

Esmu �eit, Hen, atskanēja jaunākā vīrie�a balss. Mans pavadonis saka mani vedot pie tevis. Vai tev kaut kas atgadījies?

Tikai neliels pārpratums. Labāk nāc ātrāk iek�ā, pilsētā ieradu�ies negaidīti ciemiņi.

Labi.

Hens izslēdza saziņas aparātu. Viņ� bija redzējis, ka Sena un Irenesa pa sarunas laiku klusi savā starpā apsprie�as.

Ja Impērijas spēki jums ir tik bīstami, kā lika noprast Breilijs, varbūt labāk uzmeklējiet kādu pa�slēptuvi, viņ� ierosināja.

Mūsu glāb�anās ceļ� ir sagatavots, Sena sacī�ja, kad Irenesa bija izgājusi no telpas. Jautājums ir, ko darīt ar jums un jūsu draugu.

Tu nedrīksti viņus tā glu�i vienkār�i palaist va�ļā, uzstāja Breilijs, vēl pēdējo reizi mēģinādams kaut ko panākt. Tu ļoti labi zini ja pārjums uz�zinās Jaunā Republika�

Komandierim ir paziņots, Sena viņu pārtrau�ca. Viņ� izlems.

Bet�

Tas ir viss, padomnieka palīg, viņa Breiliju at�kal pārtrauca, un viņas balss pēk�ņi bija kļuvusi skar�ba. Pievienojies pārējiem pie ejas uz liftu. Mēs li�dosim ar vienu kuģi.

Breilijs vēl pēdējo reizi uzmeta Henam neizdibi�nāmu skatienu, tad klusēdams izgāja no telpas.

Kas ir jūsu komandieris? Hens jautāja.

To es jums nedrīkstu teikt.

Sena brīdi viņu nopētīja.

Jums tomēr nav jāraizējas. Par spīti tam, ko sa�cīja Breilijs, mēs neesam Jaunās Republikas ienaid�nieki. Vismaz ne pa�reiz.

Ak tā, teica Hens. Lieliski.

Ārpusē, gaitenī, atskanēja soļi. Pēc da�ām sekun�dēm telpā ienāca Lūkass. Viņu pavadīja divi jauni vī�rie�i ar makstis iebāztiem spridzekļ �āvējiem.

Hen, Lūkass sasveicinājās ar draugu, a�i no�skatīdams no galvas līdz kājām Senu. Vai ar tevi viss ir kārtībā?

Man nekas nekai�, Hens viņu nomierināja. Kā jau teicu, te bija neliels pārpratums. �ī dāma Sena�

Viņ� ieturēja nogaido�u pauzi.

Lai �obrīd esmu jums tikai Sena, viņa sacīja.

Ak, noteica Hens.

Viņ� bija cerējis uzzināt viņas uzvārdu, bet viņa acīmredzot nemēdza to izpaust.

Lai būtu, kā būdams, Sena domāja, ka esmu Im�pērijas spiegs. Un, ja runājam par Impērijas spē�kiem�

Es zinu, Lūkass pamāja ar galvu. Lendo de�vās paskatīties, vai nevar izdzēst mūsu kuģu nosau�kumus no nolai�anās reģistra.

-To viņ� nevarēs izdarīt, Hens papurināja gal�vu. Vismaz ne laikā. Un viņi noteikti ielūkosies no�lai�anās sarakstā.

Lūkass piekrito�i pamāja.

Tad mums būs labāk, ja paliksim �eit.

Ja vien nevēlaties doties līdzi mums, Sena pie�dāvāja. Uz mūsu kuģa ir daudz brīvu vietu, un tas ir paslēpts tur, kur viņi to neatradīs.

Paldies, tomēr ne, sacīja Hens.

Viņam negribējās doties līdzi �iem ļaudīm, ie�kams viņ� par tiem nebija izdibinājis kaut ko vairāk. Sākumam pietiktu zināt, kā pusē viņi ir.

Lendo negribēs pamest savu kuģi.

Un man jādabū atpakaļ savs robots, piebilda Lūkass.

Telpā atgriezās Irenesa.

Visi ir ceļā uz apak�stāvu, un kuģis tiek sagatavots, viņa sacīja Senai. Un es sazinājos ar komandieri.

Irenesa pasniedza garajai sievietei portatīvo dato-

Sena ieskatījās tajā, pamāja ar galvu un pagriezās atpakaļ pret Henu.

Tepat netālu ir dienesta eja, tā ved uz nolai�anās laukuma rietumu malu, viņa teica. �aubos, vai Impērijas spēki par to zina, �ī eja nav uzrādīta nevie�nā no parastajām pilsētas kartēm. Irenesa jūs turp aiz�vedīs un sniegs jebkuru palīdzību, kas būs viņas spē�kos.

Tas patie�ām nav nepiecie�ams, Hens viņai sa�cīja.

Sena pacēla uz aug�u portatīvo datoru.

Komandieris devis man rīkojumu sniegt jums vi�su nepiecie�amo palīdzību, viņa stingri teica. Bū��u jums pateicīga, ja ļausiet izpildīt to, kas man pavē�lēts.

Hens paskatījās uz Lūkasu, savilka uz aug�u uz�acis. Lūkass par atbildi mazliet paraustīja plecus: ja �ajā piedāvājumā arī slēpās nodevība, viņa d�edija jutekļi to neuztvēra.

Labi, viņa var nākt mums līdzi, viņ� teica. Ie�sim.

Lai jums veicas, Sena novēlēja un nozuda aiz durvīm.

Irenesa ar �estu norādīja uz tām pa�ām durvīm un aicināja viņai sekot.

Lūdzu, �eit, kungi.

Dienesta eja bija kāpņu un lifta apvienojums, kas ierīkots pilsētas ārējā sienā, freskas raibajā rakstā tās ieeju gandrīz nevarēja pamanīt. Pa�u lifta kabīni ne�kur neredzēja, Hens nosprieda, ka tā joprojām ved Senas grupu uz to vietu, kur viņi paslēpu�i savu kuģi.

Irenesai ejot pa priek�u, Hens un Lūkass sāka kāpt aug�ā pa kāpnēm.

Līdz nolai�anās laukumam bija jāuzkāpj tikai trīs līmeņus augstāk. Bet pilsētā, kuras jumta kupols at�rodas tik augstu kā Ilikā, trīs līmeņi nozīmēja dau�dzus kāpņu posmus. Līdz pirmajam no līmeņiem bija jāuzkāpj pa piecdesmit trim pakāpieniem, pēc tam Hens pārstāja skaitīt. Ap to laiku, kad viņi pa vēl vie�nām nomaskētām durvīm ienāca nolai�anās laukumā un paslēpās aiz liela simptomu analizētāja, viņa kājas no noguruma bija sāku�as trīcēt. Turpetim Irenesai pat elpa nebija kļuvusi smagāka.

Ko tālāk? vaicāja Lūkass, piesardzīgi palūko�jies ap analizētāja stūri.

Ari viņ� nebija aizelsies.

Uzmeklēsim Lendo, Hens teica, izņemdams sa�vu saziņas aparātu un nospiezdams podziņas. Len�do?

Klausos, Lendo acumirkli atsaucās klusinātā balsī. Kur jūs esat?

Nolai�anās laukuma rietumu galā, apmēram divdesmit metru attālumā no Lūkasa kuģa. U11 kur esi tu?

Apmēram deviņdesmit grādu leņķī no jums uz dienvidiem, Lendo atbildēja. Esmu aiz kravas kastēm. Piecus metrus tālāk sardzē stāv trieciendaļas kareivis, tā ka esmu �eit iestrēdzis.

Kādas nepatik�anas tad mums uzbruku�as?

Izskatās pēc pilntiesīgas īpa�o uzdevumu vienī�bas, Lendo drūmi teica. Redzēju nolai�amies trīs transportkuģus, un man liekas, kad nokļuvu �eit, viens vai divi jau bija nolaidu�ies. Ja visas vietas ta�jos biju�as aizņemtas, tas nozīmē, ka ieradu�ies simt se�desmit līdz divsimt vīri. Viņu vairākums ir no re�gulārajām armijas daļām, bet starp viņiem ir ari da�" trieciennieki. �obrīd te vairs nav pārāk daudz kā vie�nu, tā otru vairākums pirms da�ām minūtēm devās lejā pa platformām.

Iespējams, ka viņi aizgāju�i meklēt pilsētā mūs, Lūkass no�ukstēja.

-Jā.

Hens pastiepās uz aug�u, lai palūkotos pāri anali�zētajam. Aiz W-23 gaisa bar�as priek�gala Lūkasa X klases kuģa virsdaļa bija tikko saredzama.

Izskatās, ka Artū joprojām atrodas Lūkasa kuģī.

Jā, bet es redzēju viņus tur kaut ko darām, Lendo brīdināja. Varbūt viņi uzliku�i robotam sa�valdī�anas ierīci.

Ar to mēs varam tikt galā.

Hens nopētīja apkārtni, cik tālu vien varēja sare�dzēt.

Domāju, ka mūs neviens nepamanīs, ja tagad ie�sim uz Lūkasa kuģi. Ceļā uz �ejieni tu man stāstīji, ka vari izsaukt Dūmus Laimi uz to vietu, kur atrodies. Tā ir?

Jā, bet tas man neko nedos, Lendo atbildē�ja. Pateicoties visām �īm kastēm, te nav vietas, kur es to varētu nosēdināt, neatklājot sevi ugunij.

Tas nekas, Hens viņam sacīja, juzdams, ka sakniebtās lūpas savelkas smaidā.

Lai Lūkasam bija Spēks, lai Irenesa bez mazāka�jām paguruma pazīmēm varēja uzkāpt pa kāpnēm.

bet Hens bija gatavs derēt, ka visparastākajās blēdī�bās viņ� tos abus pārspēj.

Tu tikai liec Dūmus Laimei virzīties uz savu pusi, kad es tev teik�u.

Hens izslēdza saziņas aparātu.

Mēs tagad iesim uz X klases kuģi, viņ� sacīja Lūkasam un Irenesai, ērtāk satverdams spridzekļ�āvēja rokturi. Esat gatavi?

Saņēmis no abiem apstiprino�as atbildes, Hens pārlaida vēl pēdējo skatienu apkārtnei un devās pāri laukumam tik ātri, cik vien to pieļāva nepiecie�amība ievērot klusumu. Viņ� bez starpgadījumiem sasnie�dza gaisa bar�u, kas stāvēja viņiem ceļā, un tur apstā�jās, ļaujot pārējiem viņu panākt�

���! Lūkass no�ņāca.

Hens sastinga un piespiedās pie bar�as sarūsēju�ā korpusa. Trieciennieks, kas stāvēja nepilnu �etru metru attālumā, sāka griezties uz viņu pusi.

Sakodis zobus, Hens cēla uz aug�u savu spridzekļ��āvēju. Bet. to darot, viņ� ar vienu acu kaktiņu pama�nīja, ka Lūkass ar roku izdara kaut kādu �estu, un pie�pe�i Impērijas trieciennieks apsviedās uz otru pusi, mērķēdams ar spridzekļ�āvēju uz tuk�o laukumu.

Viņ� domā, ka dzirdēja kādu troksni, Lūkass pa�ukstēja. Iesim.

Hens pamāja ar galvu un sāniski aizvirzījās līdz bar�as otrajiem sāniem. Pēc da�ām sekundēm viņi jau bija satupu�ies pie Lūkasa kuģa nolai�anās rite�ņiem.

Artū? Hens teatrāla �ukstā pasauca. Celies aug�ā, strupiķi.

No X klases kuģa aug�daļas atskanēja kluss un diezgan sa�utis signāls. Tas nozīmēja, ka savaldī�a�nas ierīce nav robotu pilnībā izslēgusi, tikai bloķējusi viņa spējas darboties ar kuģa sistēmām.

Labs ir, Hens robotam uzsauca. Iesildi savu saziņas aparāta sensoru un sagatavojies ierakstam.

Vēl viens signāls.

Ko tagad darīsim? vaicāja Irenesa.

Tagad mēs nodarbosimies ar viltībām, Hens viņai sacīja, paņemdams savu saziņas aparātu. Len�do? Vai esi gatavs?

Cik vien vispār varu tāds būt, skanēja atbilde.

Labi. Kad do�u signālu, ieslēdz savu aicinājuma izsaukumu un liec Dāmas Laimei kustēties. Kad at�kal do�u signālu izslēdz to. Saprati?

Sapratu. Ceru, ka tu zini, ko dari.

Paļaujies uz mani.

Hens paraudzījās uz Lūkasu.

Vai saprati, kas jādara tev?

Lūkass pamāja ar galvu, paceldams uz aug�u gais�mas zobenu.

Esmu gatavs.

Labi. Lendo, sākam.

Krietnu bridi nekas nenotika. Tad caur nolai�anās laukuma fona trok�ņiem bija skaidri sadzirdams spal�gais iedarbināto atgrūdienpacēlāju troksnis. Hens lai�kus paguva pa pusei piecelties kājās, lai redzētu Dā�mas Laimi līgani ceļamies gaisā starp pārējiem lau�kumā novietotajiem kuģiem.

Kaut kur tuvākajā apkārtnē atskanēja kliedziens, tam sekoja daudzskaitlīgi spridzekļ �āvēja uzlies�mojumi. Gandrīz tūlīt pat sāka �aut vēl trīs iero�i, visi �etri �aujamie bija pavērsti pret Dūmus Laimi, kas izdarīja tādu kā tūļīgu pagriezienu un sāka lidot uz dienvidiem uz to vietu, kur bija paslēpies Len�do.

Jūs ta�u zināt, ka kuģis nekad līdz �ejienei ne�tiks, Irenesa nomurmināja Henam pie auss. Tik�līdz viņi sapratīs, kurp tas dodas, tie visi metīsies vi�ņam virsū.

Tāpēc tas līdz viņam nemaz neaizlidos, Hens atbildēja, uzmanīgi vērodams Dāmas Laimi.

Vēl pāris sekundes, un visu �ajā vietā atrodo�os trieciennieku un Impērijas karavīru skatieniem vaja�dzētu būt cie�i piesaistītiem pie palaidnīgā kuģa�

-Kārtībā, Lūkas� tagad.

Un piepe�i Lūkass bija prom ar vienu lēcienu viņ� atradās sava kuģa aug�daļā. Cauri apkārtējiem trok�ņiem Hens sadzirdēja snap-hiss Lūkass bija ie�darbinājis gaismas zobenu. Viņ� redzēja, kā uz tuvā�kajiem kuģiem un iekārtām atspīd zaļā blāzma. Ska�ņa un spīdums mainījās, kad Lūkass izdarīja īsu ie�griezumu�

Savaldī�anas ierīce noņemta, Lūkass no aug��as sauca. Tagad?

Vēl ne, Hens viņam atbildēja.

Dāmas Laime bija veikusi apmēram ceturto daļu ceļa līdz tālākajai sienai, no kuģa bruņām klātās apak�daļas joprojām atlēca spridzekļ�āvēju lādiņi.

Es viņam pateik�u, kad. Tu sagatavojies iejauk��anās lidojumam.

Labi.

Kuģis mazliet sasvērās Lūkass aizgāja līdz priek�galam un ierāpās pilota kabīnē. Iekaucās Artū iedarbinātie pacēlājdzinēji.

�o kauk�anu vispārējā juceklī neviens nesadzirdē�ja. Tagad Dūmus Laime jau bija pusceļā līdz sienai�

Labi, Lendo, tu pārtrauc aicinājumu, Hens pa�vēlēja. Artū, tava kārta. Sauc to atpakaļ uz �ejieni, j>

Tā kā robotam atkal bija pieejami visi kuģa raidī�tāji, Lendo aicinājuma signāla atkārto�ana viņam ne�sagādāja nekādas grūtības. Dāmas Laime nodrebēja, apstājās, pārorientējās uz jauno aicinājumu un �ķēr�sām pāri nolai�anās laukumam lidoja uz Lūkasa kuģa pusi.

Kaut ko tādu Impērijas karavīri nebija gaidīju�i. Spridzekļ�āvēju uguns uz mirkli it kā saminstinājās, jo �āvēji, kas bija vajāju�i gaisa jahtu, neziņā apstā�jās. Kad atkal pilnā sparā sākās �au�ana, Dāmas Lai�me y<_andrīz bija sasniegusi X klases kuģi.

Tagad? sauca Lūkass.

Tagad, Hens atbildēja. Liec tam piezemēties un atbrīvo mums ceļu.

Artū kaut ko no�ivināja, un Dāmas Laime atkal sastinga gaisā, tad rāmi laidās zemē. No Impērijas karavīru puses atskanēja triumfa sauciens� bet viņu triumfam bija īss mū�s. Dāmas Laime nolaidās uz laukuma�

Un, bez jebkāda brīdinājuma, gaisā uz�āvās X klases kuģis. Apmetis cie�u loku ap Dāmas Laimi, Lūkass laidās lejā, un lāzeri, kas atradās viņa kuģa spārnu galos, ar savu posto�o iedarbību neļāva izbie�dētajiem karavīriem tuvoties.

Ja Impērijas karavīriem dotu laiku, viņi pārgrupē�tos, tāpēc Henam nenāca ne prātā viņiem �o laiku dot.

Nāciet, viņ� aprauti uzsauca Irenesai, pielēca kājās un kā apsēsts skrēja uz Dūmus Laimi.

Hens laikam gan nokļuva uz kuģa platformas, pirms kāds no karavīriem paguva viņu ieraudzīt. Viņ� pa lūku ielēca kuģī, un uz viņu tā arī netika raidīts neviens �āviens.

Palieciet �eit un sargājiet luku, Hens pāri ple�cam pavēlēja Irenesai, kas bija viņam sekojusi. Es lido�u pēc Lendo.

Lūkasa kuģis joprojām rēkdams lidoja apkārt, ra�dīdams haosu. Hens ierāpās pilota kabīnē un atslīga pilota sēdeklī, un, to darot, viņ� pārlaida a�u skatienu ierīcēm. �ķita, ka visas sistēmas ir gatavas lidoju�mam, un jebkurai no tām, kas tāda nebija, nāksies pa�nākt pārējās, ceļoties gaisā.

Pieķeriet ies pie kaut kā! Hens uzsauca Irene�sai un lika kuģim celties gaisā.

Trieciennieks, kas bija stāvējis netālu no Lendo atra�anās vietas, nekur nebija manāms, kad Dūmus Laime �ūpodamās pielidoja pie kravas kastu krāvu�ma. Lūkass bija turpat līdzās, viņa kuģa lāzeri ārdīja nolai�anās laukuma grīdu, neļaujot Impērijas karavī�riem izkustēties no vietas. Hens nolaida kuģi pusmet�ra attālumā no grīdas, ieejas platforma pagriezās pret kastēm. Sekoja zibenīga kustība, kas tikai uz sekundi bija saskatāma caur pilota kabīnes sānu skatulūku�

Viņ� ir pie mums, no aizmugures sauca Irene�sa. Lidojiet prom!

Hens grieza kuģi apkārt, likdams pacēlājdzinējiem darboties ar pilnu jaudu, un tad lidoja aug�up uz vienu no milzīgajiem izejas kanāliem virs galvas. Viņi sajuta nelielu triecienu, kas radās, pārvarot mag�nētiskā kanāla vāka pretestību, un tad viņi bija ārā, tī�rā atmosfērā un ar skalu rūkoņu aiztraucās kosmosa telpā.

Virs pilsētas riņķoja �etri kaujas kuģi, gaidīdam sadursmi. Bet tie acīmredzot nebija gaidīju�i pretinie�ku parādamies tik ātri. Lūkass lidojumā notrieca trīs no tiem, un Hens iznīcināja ceturto.

Nekas nav tik patīkami, kā izbeigt kauju, pirms tā sākusies, Lendo aizelsies sacīja, ierausdamies otrā pilota sēdeklī un sākdams darboties ar savu pa�neli. Kas tad mums te ir?

Izskatās, ka mums tuvojas vēl pāris transporta kuģu, Hens, pieri saraucis, viņam atbildēja. Ko tu dari?

Izdaru multisensoro gaisa plūsmas analīzi, tei�ca Lendo. Tā parādīs, vai uz korpusa nav kādas no�virzes no normas. Piemēram, vai kāds tam nav pie�stiprinājis atpakaļ aicinā�anas ierīci.

Hens atcerējās glāb�anos no pirmās Nāves Zvaigznes un lidojumu uz Javinu, kas gandrīz bija beidzies nelaimīgi, jo viņiem uz borta bija paslēpta tāda ierīce.

Es vēlētos, kaut man būtu tāda sistēma priek� Vanaga.

No tā nekas neiznāktu, Lendo sausi piezīmēja. Tava kuģa korpuss jau tā ir tik nelīdzens, ka sistē�ma sabojātos, tikai mēģinot ar to iepazīties.

Viņ� izslēdza displeju.

Viss kārtībā, nekā nav.

Lieliski.

Hens paraudzījās pa kreisi.

Esam tiku�i vaļā arī no tiem transporta kuģiem. Tagad tiem vairs nav cerību mūs notvert.

Jā, bet tas gan var mūs panākt. sacīja Irenesa, norādīdama uz vidēja lieluma teleskopu.

Tajā bija redzams, ka viņiem aiz muguras atrodas Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs, kas jau lido ārā no orbītas un uzsāk vajā�anu.

Vareni, Hens norūca, ieslēgdams galveno dzi�nēju.

Tā darbinā�ana tik tuvu zemei nenāca par labu Jaunās Kovas augu valstij, bet tobrīd viņam tas rūpē�ja vismazāk.

Lūkas?

Es to redzu, saziņas aparāta mikrofonā atska�nēja Lūkasa balss. Vai ir vēl kāda ideja, izņemot to, ka mums vajadzētu dot tam pretsparu?

Domāju, ka ideja par pretspara do�anu neizklau�sās slikti, sacīja Hens. Lendo?

Es patlaban aprēķinu lēcienu, viņ� atbildēja, darbodamies ar navigācijas datoru. Mums jābūt tam gataviem, kad būsim tiku�i pietiekami tālu prom.

No lejas paceļas vēl viens kuģis, teica Lūkass. Tie�i no d�ungļiem.

Tas ir mūsu kuģis, sacīja Irenesa, lūkodamies pāri Hena plecam. Jūs varēsiet lidot tam paralēli, ja mainīsiet kursu uz viens divdesmit, se�t trīsdes�mit.

Zvaig�ņu iznīcinātājs uzņēma ātrumu, teleskopā bija redzami kaujas kuģi, kas drāzās tam pa priek�u.

Mums labāk būtu sadalīties, teica Hens.

Nē palieciet kopā ar mūsu kuģi, sacīja Irene�sa. Sena teica, ka mums gaidāma palīdzība.

Hens vēlreiz paskatījās uz kuģi, kas no lejas trau�cās uz kosmosa telpu. Tas bija neliels transporta ku�ģis ar diezgan lielu ātrumu, bet nekādu citu priek�rocību tam nebija. Vēl viens skats uz tuvojo�amies kaujas kuģiem�

Viņi būs klāt, pirms pagūsim izdarīt lēcienu, Lendo no�ukstēja, atbalsodams Hena domas.

Jā. Lūkas, tu vēl aizvien tur esi?

Jā. Es domāju, ka Lendo ir taisnība.

Zinu. Vai ir kāda iespēja atkārtot to Nkllonas tri�ku? Tu jau zini mazliet sagrozīt pilotiem prātus?

Saziņas aparāts klusēja tā bija nepārprotama vil�cinā�anās.

Nedomāju vis, teica Lūkass. Es� nedomā�ju, ka tāda rīcība nāktu man par labu. Tu saproti?

Patiesībā Hens nesaprata, bet varbūt, ka tam nebi�ja nekādas nozīmes. Viņ� uz mirkli bija aizmirsis, ka neatrodas Vanagā un ka viņa rīcībā nav nedz �etrstū�raino lāzeru, nedz bruņu un smago iero�u. Dāmas Laime, neraugoties uz visiem Lendo veiktajiem pār�veidojumiem, nebija kuģis, ar ko varētu stāties pre�tim pat tādam kaujas kuģa pilotam, kam sajaukta gal�va.

Labs ir, aizmirsti par to, viņ� sacīja Lūkasam. Būs labāk, ja Senas teiktais par gaidāmo palīdzību

izrādīsies taisnība.

Tikko �ie vārdi bija atskanēju�i no viņa lūpām, tā Dāmas Laimes pilota kabīnes jumtam pār�āvās pāri spo�a, zaļa gaisma.

�urp lido kaujas kuģi no stāvvietas, Lendo ap�rauti teica.

Viņi mēģina mūs no�ķirt, sacīja Lūkass. Es tik�u no tiem vaļā.

Nenogaidījis atbildi, viņ� ar savu X klases kuģi nolaidās zemāk par Dāmas Laimes vektoru un, gal�venajam dzinējam rēcot, pagriezās pa kreisi pretim tuvojo�amies kaujas kuģiem.

Esi uzmanīgs, Hens nomurmināja, vēlreiz ie�skatīdamies aizmugures teleskopā.

Kaujas kuģi, kas viņus vajāja, joprojām ātri tuvo�jās.

Vai jūsu kuģim ir kādi iero�i? viņ� jautāja Ire�nesai.

Nē, bet tam ir labas bruņas un liela novirzītāja jauda, viņa atbildēja. Varbūt jums vajadzētu tikt viņiem priek�ā un ļaut, lai viņi saņem uzbrukuma galveno triecienu.

Jā, es par to padomā�u, Hens teica.

Sievietes neizpratne par tāda veida kauju lika vi�ņam saviebties. Kaujas kuģu pilotiem uzbrūkot bija glu�i vienalga, kur� kuģis ir pirmais �uz strīpas", un novieto�anās tuvu otram kuģim, lai paslēptos tā no�virzītāja aizsegā nozīmēja zaudēt manevrē�anas ie�spējas.

Jaunpievienoju�ies kaujas kuģi pa�ķīda kur ku�rais, kad Lūkass i�drāzās cauri to grupējumam. Lāze�ri viņa kuģa spārnu galos liesmoja kā negudri. Impē�rijas kaujas kuģu otrais vilnis saslēdzās cie�āk, gata�vodamies nogriezt Lūkasam ceļu, bet viņ� strauji ap�griezās par simt astoņdesmit grādiem un sekoja pir�mā viļņa kuģiem. Hens aizturēja elpu. Viņ� redzēja, ka Lūkasa kuģim izdodas neskartam izkļūt no tuvcī�ņas, pagriezties leņķi pret Dūmus Laimes vektoru un pilnā ātrumā laisties prom, visam eskadronam dzeno�ties tam pakaļ.

Tā, �i grupa vairs neskaitās, Irenesa piezīmēja.

Un varbūt Lūkass arī, Lendo skarbi atcirta, paķerdams saziņas aparātu. Lūkass, vai ar tevi viss kārtībā?

Mani mazliet apsvilināja, bet visas iekārtas jo�projām darbojas, atskanēja Lūkasa balss. Nedo�māju, ka varu tikt atpakaļ pie jums.

Pat nemēģini, Hens viņam sacīja. Tikko esi ticis no viņiem vaļā, pārlec uz gaismas ātrumu un lai�dies no �ejienes prom.

Un kā ir ar jums?

Lūkasa jautājuma pēdējo vārdu daļēji apslāpēja negaidīta ie�ivinā�anās saziņas aparātā.

Tas ir signāls, sacīja Irenesa. Tur jau viņi nāk.

Hens sarauktu pieri vēroja debesis aiz priek�ējās skatulūkas. Cik viņ� varēja saredzēt, tur nebija nekā, izņemot zvaigznes�

Un tad pēk�ņi tie�i viņiem priek�ā no hiperkosmosa nevainojamā unisonā iznira trīs lieli kuģi, sa�grupēju�ies trīsstūrī.

Lendo strauji ievilka elpu.

Tie ir vecie drednauti.

Tā ir mūsu palīdzība, teica Irenesa. Vadiet kuģi uz trīsstūra vidu tie mūs piesegs.

Labi, Hens sacīja, no�ņirkstinādams zobus.

Viņ� par da�iem grādiem mainīja Dāmas Laimes

vektoru un mēģināja izspiest no dzinējiem mazliet lielāku ātrumu. Arī Jaunajai Republikai bija diezgan daudz drednautu, se�simt metrus gari, tie bija visai iespaidīgi kara kuģi. Bet, pat trim no tiem darbojoties kopā, drednautiem diez vai izdotos uzveikt Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāju.

Drednautu komandieri acīmredzot domāja tāpat. Kad zvaig�ņu iznīcinātājs Dāmas Laimei aiz mugu�ras sāka darbināt savas milzīgās turbolāzera baterijas, drednauti ņēmās nikni ap�audīt prāvo kuģi ar jonu lielgabalu, cenzdamies uz laiku izsist no ierindas pie�tiekamu daudzumu tā sistēmu, lai pa�i varētu tikt prom.

Vai ar to uz tavu jautājumu ir atbildēts? Hens vaicāja Lūkasam.

Domāju gan, Lūkass sausi atbildēja. Labi, es lai�os prom. Kur es jūs sastap�u?

Tu mūs nesastapsi, Hens viņam sacīja.

Henam �āda atbilde diez ko nepatika, un viņam

bija aizdomas, ka Lūkasam tā patīk vēl mazāk. Bet tur nekā nevarēja darīt. Tā kā starp Dāmas Laimi un X klases kuģi tobrīd atradās ducis Impērijas kaujas kuģu, noteikt tik�anās vietu pat pa �ķietami dro�u sa�ziņas aparāta kanālu nozīmētu atklāti aicināt Impēriju nosūtīt uz �o vietu sagaidī�anas komiteju.

Mēs abi ar Lendo pa�i varam tikt galā ar uzde�vumu, viņ� piebilda. Ja mums radīsies kādas problēmas, mēs sazināsimies ar tevi caur Karaskentu.

Labi, teica Lūkass.

Bija skaidri jūtams, ka viņu tas neiepriecina. Bet viņ� bija gana gudrs, lai saprastu, ka citas dro�as ie�spējas nav.

Esiet piesardzīgi, jūs abi.

Uz tik�anos, sacīja Hens un izslēdza savieno�jumu.

Tātad tagad tas ir arī mans uzdevums, ko? no otrā pilota sēdekļa norūca Lendo, un viņa balsī aiz�kaitinājums mijās ar samierinā�anos. Es to zināju. Es to glu�i vienkār�i zināju.

Senas kuģis tagad atradās trīsstūrveidīgajā �kabatā" aiz drednautiem un joprojām traucās uz priek�u ar visu iespējamo ātrumu. Hens turējās līdzās Dāmas Laime lidoja tik tuvu virs Senas kuģa astes daļas, cik vien to varēja darīt, nenonākot otra kuģa izplūdes strāvu ietekmē.

Vai jums ir padomā kāda īpa�a vieta, kurp vēla�ties, lai mēs jūs aizvestu? viņ� jautāja Irenesai.

Viņa pa skatulūku raudzījās uz tā drednauta apak�pusi, zem kura viņi tobrīd lidoja.

Patiesību sakot, mūsu komandieris cerēja, ka jūs pievienosieties mums un lidosiet uz mūsu bāzi, Ire�nesa atbildēja.

Hens paskatījās uz Lendo. Viņas tonim piemita kaut kas tāds, kas lika domāt, ka tas nav tikai lūgums vai ierosinājums.

Un cik noteikti jūsu komandieris uz to cerēja? vaicāja Lendo.

Ļoti noteikti.

Viņa novērsa skatienu no drednauta.

Nepārprotiet tā nav pavēle. Bet, kad es ar viņu runāju, komandieris �ķita ārkārtīgi ieinteresēts vēl�reiz tikties ar kapteini Solo.

Hens sarauca pieri.

Vēlreiz?

Tā viņ� teica.

Hens un Lendo saskatījās.

Kāds sens draugs, ko neesi nekad pieminējis? jautāja Lendo.

Neatceros, ka man būtu kādi draugi, kam pieder drednauti, Hens atbildēja. Ko tu domā?

Es domāju, ka mani te smalki iedzen stūri, Lendo mazliet dzēlīgi teica. Turklāt, lai kas �is ko�mandieris būtu, �ķiet, ka viņam ir sakari ar taviem draudziņiem botaniem. Ja tu mēģini noskaidrot, kas Feilijam padomā, tie�i viņ� ir tā persona, kam to va�jadzētu jautāt.

Hens pārdomāja viņa sacito. Lendo, protams, bija taisnība. No otras puses, tas tikpat labi varēja būt slazds un kādreizējā pazī�anās ar komandieri iepīta sarunā, lai viņu tajā ievilinātu.

Tā kā Irenesa sēdēja viņam aiz muguras ar spri�dzekļ�āvēju pie sāniem, patiesībā nebija iespējas ar godu izkļūt no �is situācijas, ja viņas abas ar Senu gribētu uzspiest savu gribu.

Labi, viņ� sacīja Irenesai. Kāds kurss mums jānosaka?

Jums tas nav jādara, viņa teica, pamādama ar galvu uz aug�u.

Hens sekoja viņas skatienam. Viens no trim drednautiem tagad bija apgriezies un lidoja paralēli Dū�mus Laimei. Viņiem virs galvas Senas kuģis virzījās uz vienu no divām spo�i apgaismotām kuģu stāvvie tām.

Kā to saprast? viņ� Irenesai noprasīja.

Glu�i vienkār�i atslābinieties un ļaujiet par lido�jumu rūpēties mums, viņa sacīja, un viņ� pirmoreiz saklausīja sievietes balsī humora dzirksti.

Labi, Hens nopūtās.

Viņiem aiz muguras joprojām liesmoja kaujas ugunis. Hens virzīja Dūmus Laimi uz stāvvietu. Viņ� atgādināja sev. ka tur, pilsētā, Lūkass nebija sajutis nodevību nedz Senā, nedz viņas ļaudīs.

Bet viņ� nebija sajutis nekādu viltu arī bimmos uz Bimmisāri, tie�i pirms nogriju pirmā uzbrukuma.

Būtu labāk, ja tas puisis �oreiz nekļūdītos.

Pirmais drednauts raidīja pseidokustības zibsni un nozuda hiperkosmosā, paņemot līdzi Senas transportkuģi un Dūmus Laimi. Pēc da�ām sekundēm abi pā�rējie drednauti pārtrauca bombardēt ar joniem zvaig�ņu iznīcinātāju un cauri turbolāzeru sprāgsto�ajiem lādiņiem, ko raidīja vēl aizvien darbo�jo�ās Impērijas kuģa baterijas, arī atkāpās dro�ībā.

Un Lūkass palika viens. Izņemot, protams, kaujas kuģu eskadronu, kas dzinās viņam pakaļ.

Lūkasam aiz muguras bija dzirdama nepacietīga un diezgan ba�īga pukstē�ana.

Labi, Artū, mēs jau lai�amies, viņ� mierināja mazo robotu.

Pastiepis roku, Lūkass pavilka hiperdzinēja sviru, un zvaigznes saplūda kopā, pārvēr�oties par debesu �vīkām, un Lūkass un Artū bija dro�ībā.

Lūkass dziļi ievilka elpu un izdvesa to kā nopūtu. Tātad tā nu tas bija. Hens un Lendo bija prom viņi atradās tur, kur Sena un viņas noslēpumainais koman�dieris bija viņus aizvedu�i, un Lūkasam nebija nekādu iespēju viņiem sekot. Kamēr viņi atkal neuzradīsies un nedos ziņu, viņ� no uzdevuma pildī�anas bija izslēgts.

Bet varbūt tā arī bija labāk.

Artū viņam aiz muguras atkal ie�iepstējās, �oreiz ar jautājo�u izteiksmi.

Nē, mēs nelidosim atpakaļ uz Karaskentu. Artū, Lūkass robotam teica, saklausīdams sevī tādu kā deja vu atbalsi.

Mēs dosimies uz kādu mazu planētu, ko sauc par Jomārku. Apciemosim d�ediju skolotāju.

Mazais ātrā uzbrukuma sardzes kuģis bija iznācis no hiperkosmosa un atradās vairs tikai simt kilomet�ru attālumā no Vanaga, kad lielākā kuģa sensori bei�dzot pamanīja tā klātbūtni. Kamēr Lea tika līdz pilota kabīnei, pilots jau bija sācis sazinā�anos.

Vai tas esat jūs, Habarah? viņa uzsauca, ieslī�dēdama otrā pilota sēdeklī blakus Cūbekam.

Jā, lēdij Veidere, nogrijs sērīgi kaķīgā balsī noņaudēja. Esmu ieradies viens, kā tiku solījis. Vai jūs arī esat viena?

Mans pavadonis �ūbeka ir kopā ar mani kā pi�lots, viņa sacīja. Kā arī robots no protokola daļas. Ja drīkstu, es labprāt ņemtu robotu līdzi kā tulku. �ū�beka saskaņā ar mūsu vieno�anos paliks �eit.

Vūkijs pagriezās pret viņu un ierūcās.

Nē, Lea stingri teica, laikus atcerējusies, ka jāizslēdz raidītājs. Man ļoti �ēl, bet tā es Habaraham solīju. Tu paliksi �eit, uz Vanagu, un tā ir pavēle.

�ūbeka atkal ierūcās, �oreiz uzstājīgāk� un, pār kaklu piepe�i pārskrienot tirpām, Lea skaudri aptvēra kaut ko tādu, par ko patiesībā gadiem ilgi nebija do�mājusi. Proti, ka vūkijs itin mierīgi varēja ignorēt vi�ņas pavēles, ja būtu uz to noskaņots.

Man jāiet vienai, �ūbij, viņa klusā balsī sacīja.

Uz vūkiju nevarēja iedarboties ar gribas spēku

vien, viņai nāksies apelēt pie �ūbekas loģikas un ve�selā saprāta.

Vai tad tu nesaproti? Tāda bija vieno�anās.

�ūbeka ierēcās.

Nē, Lea papurināja galvu. Mana dro�ība vairs nav atkarīga no spēka. Manas vienīgās izredzes ir pārliecināt nogriju, ka man var uzticēties. Ka es tu�ros pie dotā solījuma.

Robots nekādas problēmas neradīs, izlēma Habarahs. Es aizvedī�u savu kuģi uz stāvvietu.

Lea atkal ieslēdza raidītāju.

Labi, viņa teica. Man ir arī soma ar apģērbu un personiskajām mantām, ja drīkstu to ņemt līdzi. Un sensoru/analizētāju komplekts, lai pārbaudītu, vai gaisā un augsnē nav kaut kas tāds, kas man varētu būt kaitīgs.

Tur, kur mēs būsim, gaiss un augsne nav kaitīgi.

Es jums ticu, sacīja Lea. Bet neesmu atbildī�ga tikai par savu dro�ību vien. Nēsāju sevī divas jau�nas dzīvības, un tās man ir jāsargā.

Saziņas aparāta mikrofonā atskanēja �ņākoņa.

Lorda Veidera mantinieki?

Lea saminstinājās tomēr ģenētiski, ja arī ne filo�zofiski, tas atbilda patiesībai.

-Jā.

Atkal �ņākoņa.

Jūs varat ņemt līdzi, ko vēlaties, viņ� teica. To�mēr jums būs jāļauj man �īs mantas pārbaudīt. Vai jums ir iero�i?

Man ir mans gaismas zobens, Lea atbildēja. Vai jūsu pasaulē ir kādi tik bīstami dzīvnieki, ka man vaja�dzētu ņemt līdzi spridzekļ�āvēju?

Vairs nav, Habarahs drūmā balsī atbildēja. Pret jūsu gaismas zobenu man ari nav iebildumu.

�ūbeka klusiņām kaut ko naidīgi norūca, viņa draudīgi izliektie nagi neviļus te parādījās, te atkal nozuda pirkstu galos. Lea pēk�ņi saprata, ka viņ� ir tuvu tam, lai zaudētu savaldību� un varbūt arī, lai rīkotos pēc sava prāta�

Kas par problēmām? Habarahs noprasīja.

Leai sa�ņaudzās vēders. Tikai godīgi, viņa sev at�gādināja.

Manam pilotam nepatīk, ka ie�u kopā ar jums vie�na, viņa atzinās. Viņam ir� ak, to jūs nesapratīsiet.

Viņ� jums ir dzīvību parādā?

Lea pārsteigta samirk�ķināja acis. Viņa nebija gai�dījusi, ka Habarahs varētu būt kaut dzirdējis par vūkiju dzīvības parādu, kur nu vēl, lai viņ� par to kaut ko zinātu.

Jā, viņa teica. Sākotnēji �is dzīvības parāds attiecās uz manu vīru, Henu Solo. Kara laikā �ūbijs to papla�ināja, ieverot manu brāli un mani.

Un tagad arī bērnus, ko nēsājat sevī?

Lea paskatījās uz �ūbeku.

-Jā.

Saziņas aparāts labu brīdi klusēja. Sardzes kuģis turpināja viņiem tuvoties, un Lea bija cie�i satvērusi sēdekļa paroceņus, prātodama, ko nogrijs tagad do�mā. Ja viņ� nospriedīs, ka Cūbekas iebildumi ir node�vība pret viņu vieno�anos�

Vūkiju goda kodekss ir līdzīgs mūsējam, Ha�barahs beidzot sacīja. Viņ� var nākt jums Ildzi.

No Cūbekas rīkles atskanēja pārsteiguma rēciens, bet �o pārsteigumu tūlīt pat nomainīja aizdomu into�nācija.

Vai tev labāk patiktu, ja viņ� būtu sacījis, lai pa�liec �eit? Lea vaicāja.

Viņas pa�as pārsteigumu par nogrija piekāp�anos apslāpēja atvieglojuma sajūta, ka viss tik viegli atrisi�nājies.

Nu, pasteidzies ta�u izlemt.

Vūkijs atkal ierūcās, bet bija skaidrs, ka viņ� lab�prātāk dosies slazdā kopā ar Leu, nekā ļaus viņai iet vienai.

Paldies, Habarah, mēs izmantosim tavu atļauju, Lea nogrijam teica. Mēs būsim gatavi jebkurā brīdī, kad tu �eit ieradīsies. Starp citu, cik ilgs būs ceļ� līdz tavai pasaulei?

Apmēram �etras dienas, sacīja Habarahs. Es ar nepacietību gaidu, kad parādīsiet man godu, iero�doties uz mana kuģa.

Saziņas aparāts apklusa. �etras dienas, Lea domā�ja, un viņai pār muguru pārskrēja drebuļi. �etras die�nas, kurās vajadzēs izdibināt visu iespējamo par Habarahu un nogriju tautu.

Un sagatavoties vissvarīgākajai diplomātiskajai misijai viņas mū�ā.

Kā izrādījās, ceļojuma laikā viņa par nogriju kultūru neko daudz uzzināt nevarēja. Habarahs lie�lākoties turējās savrup, viņ� pavadīja laiku galveno�kārt savā kajītē vai izolētajā pilota kabīnē. Laiku pa laikam viņ� nāca aprunāties ar Leu, bet �īs sarunas bija īsas un nemainīgi radīja viņai sajūtu, ka Haba�rahs vēl aizvien svārstās un nav izlēmis, vai vaja�dzētu vest viņu uz savām mājām. Kad viņi vūkiju pasaulē, uz Ka�ikas, vienojās par �o tik�anos, Lea bija ierosinājusi, lai Habarahs par �o jautājumu ap�sprie�as ar draugiem vai uzticības personām, bet, kad viņu ceļojums tuvojās beigām un nogrija drū�mais satraukums aizvien pieauga, Lea saklausīja vi�ņa vārdos norādes, ka viņ� patiesībā to nav darījis. �o lēmumu Habarahs bija pieņēmis pilnīgi uz savu galvu.

Pēc Leas domām, tas nebija pārāk daudzsolo�s sā�kums. Tas liecināja, ka viņ� vai nu neuzticas saviem draugiem, vai ari vēlas, lai viņi nebūtu atbildīgi, ja kaut kas noies greizi. Abos gadījumos tā nebija situā�cija, kas vairotu Leas pa�paļāvību.

Tā kā mājastēvs lielākoties nelikās par viņiem ne zinis, Leai un �ūbekam bija pa�iem jāsagādā sev iz�klaidē�anās. �ūbekam ar viņa iedzimto interesi par da�ādiem mehānismiem �ī laika aizpildī�ana galve�nokārt sastāvēja no klaiņo�anas pa kuģi, iebā�ot de�gunu katrā telpā, ejā vai lūkā, ko izdevās atrast. Viņ� pētīja kuģi, lai kā �ūbeka pats, ļaunu priek�nojautu mākts, izteicās vajadzības gadījumā viņi varētu ar to lidot pa�i. Savukārt Lea gandrīz visu laiku uzturē�jās savā kajītē kopā ar Trīpio, pūlēdamās noteikt ie�spējamo vārda Muluri�asa izcelsmi tas bija vienī�gais vārds nogriju valodā, ko viņa zināja -, cerēdama gūt vismaz kādu nojausmu, uz kādu galaktikas nostū�ri viņi dodas. Par nelaimi, pārblīvēts ar zinā�anām par se�iem miljoniem valodu, Trīpio spēja minēt vis�da�ādākās �ī vārda izcelsmes no saprātīgām līdz ap�aubāmām un pilnīgi absurdām. Tas bija intere�sants vingrinājums praktiskajā valodniecībā, kas galu galā izrādījās drīzāk bezcerīgs nekā lietderīgs.

Ceturtās dienas vidū viņi sasniedza nogriju pasau�li� un tā izskatījās vēl nelāgāka, nekā Lea bija gai�dījusi.

Tas ir neticami, viņa izdvesa.

Kaklā viņai sakāpa ciets kamols. Lea bija pie�spiedusies cie�āk �ūbekam, lai pa kuģa vienīgo pa�sa�ieru skatulūku paskatītos uz pasauli, kam strauji tuvojās. Zem izkliedētajiem baltajiem mākoņiem planētas virsma �ķita vienveidīgi brūna, un tikai vie�tumis vīdēja pa kādam tum�i zilam ezeram vai okeā�nam. Nebija nedz zaļās vai dzeltenās, gai�i sārtās vai gai�i zilās krāsas patiesību sakot, uz �īs planētas nebija nevienas no krāsām, kas parasti norāda uz au�gu valsti.

�ūbeka norūca atgādinājumu.

Jā, es zinu, Habarahs teica, ka tā tikusi nopostīta karā, viņa skumji piekrita. Bet es nesapratu, ka posts patie�ām skāris visu planētu.

Lea papurināja galvu, viņai bija smagi ap sirdi. Mācās virsū doma, kura no karojo�ām pusēm ir vis�vairāk atbildīga par �o nelaimi.

Visvairāk atbildīga. Lea ar grūtibām norija sieka�las. Neviens nebija attaisnojams. Nekāda visvairāk atbildīgā nebija, un viņa to zināja. Habaraha pasaule tika sagrauta, kad notika kauja kosmosā� un tajā ka�rā bija biju�as tikai divas karojo�ās puses. Lai kas bi�ja noticis, pārvēr�ot �o pasauli par tuksnesi, Dumpi�nieku Savienībai bija jāuzņemas daļa vainas.

Nav brīnums, ka Imperatoram un Veideram izdevās noskaņot viņus pret mums, Lea no�ukstēja. Mums jāatrod kāda iespēja viņiem palīdzēt.

�ūbeka atkal ierūcās un ar �estu norādīja uz kaut ko ārpus skatulūkas. Tagad pie apvār�ņa parādījās terminatora līnija, krēslaina, izplūdusi josla starp die�nu un nakti, un tur. lejasdaļā izdziestot tumsā, rēgo�jās kaut kas tāds, kas izskatījās pēc neregulāra bāli zaļa laukuma.

Es to redzu, Lea pamāja. Tu domā, ka tas ir viss, kas palicis?

Vūkijs paraustīja plecus un izteica pa�saprotamu padomu.

Jā, man arī liekas, ka tas būtu visvienkār�ākais paņēmiens, kā to noskaidrot, Lea piekrita. Es gan patiesībā nezinu, vai vēlos viņam to vaicāt. No�gaidīsim, līdz būsim tuvāk un varēsim redzēt vai�rāk�

Viņa juta, ka �ūbeka viņai līdzās sastingst, un jau nākamajā mirklī Leai no Vūkija rēciena sāka d�inkstēt ausis.

-Ko�?

Un tad viņa to ieraudzīja, un vēderā viņai no �oka viss sagriezās otrādi. Aiz planētas izliekuma nupat bija parādījies Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs.

Viņi bija nodoti.

Nē, izdvesa Lea, raudzīdamās uz lielo, bultas uzgalim līdzīgo veidojumu.

Kļūdas nebija viņiem patie�ām tuvojās zvaig�ņu iznīcinātājs.

Nē. Es nevaru noticēt, ka Habarahs spētu izdarīt kaut ko tādu.

Pēdējie vārdi ttka sacīti tuk�am gaisam, un Lea piedzīvoja otru �oku, aptverdama, ka �ūbeka vairs nav viņai līdzās. Ātri apcirtusies, viņa tikai manīja pazibam kaut ko brūnu, vūkijam nozūdot gaiteni, kas veda uz pilota kabīni.

Nē! viņa iekliedzās, un, atrāvusies no kuģa starpsienas, skrēja viņam pakaļ, cik ātri vien varēda�ma. �ūbij, nē!

�ī pavēle bija glu�i nevajadzīga gaisa tricinā�ana, un Lea to zināja. Vūkiju bija pārņēmu�as slepkavīgas domas, un viņ� tiktu Habaraham klāt, pat ja viņam nāktos ar kailām rokām izlauzt pilota kabīnes durvis.

Pirmais kling atskanēja, kad viņa atradās pusceļā, otrs sekoja, kad Lea apmeta nelielu pusloku un ieraudzija durvis. �ūbeka cēla savas varenās dūres tre�a�jam sitienam�

Tajā brīdī, Leai par pārsteigumu, durvis atvērās.

�ķita, ka arī �ūbeka ir pārsteigts, bet viņ� gari ne�prātoja. �ūbeka iegāzās kabīnē ar vūkiju gaudojo�o kaujas saucienu, pirms durvis bija līdz galam atvēru��ās.

�ūbij! Lea atkal iekliedzās, arī pati ieiedama kabīnē.

Viņa tur nokļuva tie�i laikā, lai redzētu, ka Haba�rahs, kas sēdēja pie pilota pults, paceļ labo roku un kaut kādā veidā liek �ūbekam padrāzties viņam ga�rām. Vūkijs ar rēcienu iegāzās kontrolpults apak�da�ļā.

Lea sastinga, īsti neticēdama tam, ko nupat bija redzējusi.

Habarah�

Es viņus nesaucu. nogrijs teica, pa pusei pa�griezies, lai redzētu Leu. Neesmu lauzis doto vārdu.

�ūbeka nodārdināja neticības rēcienu, ar pūlēm rausdamies kājās �aurajā telpā.

Jums viņ� jāaptur, Habarahs pārkliedza vūkija auro�anu. Jums jāgādā, lai viņ� ciestu klusu. Man jādod pazī�anās signāls vai arī viss būs pagalam.

Lea raudzījās viņam garām, kur tālumā bija re�dzams zvaig�ņu iznīcinātājs, un cie�i sakoda zobus. Nodevība� bet, ja Habarahs bija plānojis nodevību, kāpēc viņ� ļāva �ūbekam lidot viņiem līdzi? Lai kas las bija par cīņas paņēmienu, ar ko viņ� atvairīja �ūbekas pirmo uzbrukumu, otrreiz tas vairs neiedarbo�sies.

Viņa atkul koncentrēja uzmanību uz Habaraha seju, uz �īm tum�ajām acīm, uz priek�u izvirzīto zod smailajiem zobiem. Viņ� vēroja Leu, ignorēdams sa�niknoto vūkiju, kas apdraudēja viņu no aizmugures Habaraha roka atradās virs saziņas aparāta slēd�a, ga�tava to nospiest. No pults atskanēja signāls, un viņa ro�ka sakustējās, tad atkal sastinga. Vēlreiz atskanēja sig�nāls�

Es neesmu jūs nodevis, lēdij Veidera, Haba�rahs atkārtoja. Jums man jātic.

Lea sasparojās.

Cūbij, paliec mierā, viņa sacīja. Cūbij? Cūbij, paliec mierā.

Vūkijs ignorēja viņas pavēli. Beidzot piecēlies kā�jās, viņ� atkal norēca savu kaujas saucienu un stiepa rokas pēc Habaraha rīkles. �oreiz nogrijs bija gatavs cīņai, viņ� satvēra Cūbekas milzīgās dūres savās stiegrainajās rokās un turēja tās, cik bija spēka.

Ar to nepietika. Gausi, bet vienmērīgi Habaraha rokas tika atliektas atpakaļ, �ūbekam gā�oties uz priek�u.

�ūbij, es teicu, lai tu izbeidz, Lea mēģināja vēlreiz. Domā ar galvu ja viņ� būtu ieplānojis slazdu, vai tev neliekas, ka mūs pārsteigtu guļot vai citā izdevīgākā brīdī?

�ūbeka izgrūda rūcienu, un viņa rokas turpināja nelokāmo virzī�anos uz priek�u.

Bet, ja viņ� nedos pazī�anās zīmi, viņi zinās, ka kaut kas nav kārtībā, Lea runāja tālāk. Tas ir vis�dro�ākais paņēmiens, kā panākt, lai viņi gāztos mums virsū.

Lēdija Veidera saka patiesību, Habarahs teica no piepūles aiz�ņaugtā balsī. Neesmu jūs nodevis, bet, ja nedo�u pazī�anās signālu, jūs tiksiet nodoti.

Viņam taisnība, sacīja Lea. Ja viņi nāks pār�baudīt, mēs būsim pagalam. Rimsties, Cūbij, tā ir mūsu vienīgā cerība.

Vūkijs atkal norēcās, stingri purinādams galvu.

Tad jūs man neatstājat nekādu izvēli, teica Ha�barahs.

Un pilota kabīnē bez brīdinājuma uzliesmoja zila gaisma, nosvie�ot �ūbeku uz grīdas kā lielu labības maisu.

Kas�? noelsās Lea, nomezdamās ceļos bla�kus nekustīgajam vūkijam. Habarah!

-Tas ir tikai apdullinā�anas ierocis, strauji elpo�dams, sacīja nogrijs un pagriezās atpakaļ pret pulti. Panelī iebūvēta aizsardzības sistēma.

Lea pie�ķieba galvu, lai uzmestu viņam niknu skatienu, sadusmota par to, ko viņ� bija izdarījis� Bet situācijas loģika lika �īm dusmām izgaist. �ūbe�ka bija bijis gatavs izdzēst Habaraha dzīvību, un viņa no personiskās pieredzes zināja, cik grūti nomierināt saniknotu vūkiju, pat ja tu esi viņa draugs.

Un Habarahs no sākuma biju mēģinājis runāt.

Kas tagad būs? viņa jautāja nogri jam, iegrem�dēdama roku �ūbekas biezajās spalvās, lai sataustītu sirdspukstus.

Sirdsdarbība bija vienmērīga, tas nozīmēja, ka apdullinā�anas ierocis nebija nospēlējis vienu no saviem retajiem, bet iespējamajiem letālajiem tri�kiem.

Tagad cietiet klusu, Habarahs teica, nospiez�dams saziņas aparāta slēdzi un kaut ko pateikdams savā valodā.

Atsaucās kāda cita nogrija ņaudo�ā balss, un viņi da�as minūtes sarunājās. Lea palika, nometusies ce�ļos �ūbekam pie sāniem, vēlēdamās, kaut viņai būtu pieticis laika atvest �urp Trīpio. Nebūtu slikti zināt, kas �ajā sarunā tiek apspriests.

Bet beidzot tā bija galā, un Habarahs izslēdza sa�ziņas aparātu.

Tagad mēs esam dro�ībā, viņ� sacīja, mazliet dziļāk ieslīgdams savā krēslā. Viņi ir pārliecināti, ka tā bija kādas iekārtas kļūme.

Cerēsim, ka tā, teica Lea.

Habarahs paskatījās uz viņu ar savādu izteiksmi savā lietuvēna sejā.

Es neesmu jūs nodevis, lēdij Veidera, viņ� klusi sacīja, un viņa balss skanēja stingri un lūdzo�i vienlaikus. Jums man jātic. Es apsolīju jūs aizsar�gāt, un es to darī�u. Pat ne�ēlojot savu dzīvību, ja tas būs nepiecie�ams.

Lea viņā cie�i noraudzījās� un, vai nu pateicoties Spēka jutīgajai uztverei, vai pa�as ilgajai pieredzei diplomātijā, viņa beidzot saprata, kādā stāvoklī Ha�barahs tagad atrodas. Lai kā viņ� bija svārstījies ceļo�juma laikā un varbūt pat sliecies atteikties no uzsāk�tā, zvaig�ņu iznīcinātāja negaidītā parādī�anās bija nenoteiktībai darījusi galu. Bija radies iemesls ap��aubīt Habaraha goda vārdu, un viņam tagad vaja�dzēja pārliecino�i pierādīt, ka viņ� �o vārdu nav lau�zis.

Un viņam būs jādara viss, ko �i pierādī�ana no vi�ņa prasīs. Pat ja nāksies zaudēt dzīvību.

Pirms tam Lea bija brīnījusies, kā Habarahs var izprast vūkiju dzīvības parāda jēdzienu. Iespējams, ka nogriju un vūkiju kultūras bija līdzīgākas, nekā vi�ņai bija licies.

Es jums ticu, Lea viņam teica, pieceldamās kājās un apsēzdamās otrā pilota sēdeklī.

Cūbeku viņai bija jāatstāj guļam turpat, kur viņ� gulēja, līdz vūkijs būs gana at�irdzis, lai palīdzētu Leai pārvietot viņu kaut kur citur.

Kas tagad būs?

Habarahs pagriezās atpakaļ pret savu pulti.

Tagad mums jāpieņem lēmums, viņ� sacī�ja. Mans nodoms bija aizvest jūs uz Nistao pil�sētu, nogaidīt, līdz iestāsies pilnīga tumsa un tad stādīt jūs priek�ā mana klana vecākajam. Bet nu tas vairs nav iespējams. Ieradies mūsu kungs no Impē�rijas un sasaucis visus klanu vecākos uz apspriedi.

Leai uz skausta uzmetās zosāda.

Vai jūsu kungs no Impērijas ir di�admirālis? viņa piesardzīgi vaicāja.

Jā, Habarahs atbildēja. Tas ir viņa flagmaņkuģis, Himēra. Atceros to dienu, kad lords Darts Veiders pirmoreiz atveda viņu pie mums.

Nogrija ņaudo�ā balss kļuva domīga.

Lords Veiders mums sacīja, ka tagad visu uzma�nību veltīs cīņai pret Impērijas ienaidniekiem. Ka mū�su kungs un pavēlnieks kop� �ī brī�a būs di�admirālis.

Dziļi viņa krūtīs kaut kas savādi ieskanējās, �ī skaņa gandrīz līdzinājās murrā�anai.

Daudzi tajā dienā bija noskumu�i. Lords Veiders bija vienīgais ja neskaita Imperatoru, kam rūpēja nogriju labklājība. Viņ� bija devis mums cerību un mērķi.

Lea pavīpsnāja. Tas mērķis bija izpildīt Imperato�ra kaprīzes, pēc viņa pavēles iet un mirt kā nāvinieku triecienvienībai. Bet kaut ko tādu viņa Habaraham nedrīkstēja sacīt. Vismaz tobrīd vēl ne.

Jā, Lea no�ukstēja.

Pie viņas kājām sakustējās �ūbeka.

Viņ� drīz būs pilnībā pamodies, Habarahs sa�cīja. Man negribētos apdullināt viņu vēlreiz. Vai varat viņu savaldīt?

Domāju, ka jā, teica Lea.

Viņi jau bija nolaidu�ies diezgan zemu un tuvo�jās aug�ējai atmosfērai. Ieturot �o kursu, viņi no�nāktu tie�i zem orbītā iegāju�ā zvaig�ņu iznīcinātā�ja.

Ceru, ka viņiem neienāks prāta izdarīt mūsu ku�ģa pārbaudi ar sensoriem, Lea �ukstus sacīja. Ja pārbaude uzrādīs trīs dzīvības, jums būs grūti viņiem to paskaidrot.

Kuģa statiskās elektrības slāpētājs neļaus vi�ņiem to izdarīt, Habarahs apgalvoja. Tas darbojas ar pilnu jaudu.

Lea sadrūma.

Vai viņos tas neizraisīs aizdomas?

Nē. Es paskaidroju, ka tam par iemeslu ir tā pati kļūme, kas radīja traucējumus signāla pārraidē.

No �ūbekas puses bija dzirdama klusa rūkoņa, un Lea pavērās lejup. Vūkija acis raidīja uz viņu nespēclgu dusmu pilnu skatienu. Viņa apziņa atkal bija modra, bet locekļi vēl nespēja kustēties.

Mēs tikām vaļā no ārējās kontroles, Lea vi�ņam sacīja. Mēs lidojam uz� uz kurieni mēs lido�jam, Habarah?

Nogrijs dziļi ievilka elpu un izpūta to ar savādu svilpienu.

Mēs dosimies uz manām mājām, uz nelielu cie�mu netālu no Tīrās Zemes. Es jūs tur paslēp�u līdz brīdim, kad mūsu kungs di�admirālis būs prom.

Lea pārdomāja viņa teikto. Nelielā ciemā, kas at�rodas tālu prom no nogriju dzīves centriem, diez vai varētu ieklīst kāds Impērijas pārstāvis, un tādā ziņā viņi tur varētu būt dro�ībā. Bet, ja �is ciems bija tāds pats, kā visi mazie ciemi, kur viņai bija gadījies būt, par viņas iera�anos jau stundu pēc nolai�anās zinās visi tā iedzīvotāji.

Vai varat paļauties uz pārējo cieminieku klusu�cie�anu?

Neraizējieties, sacīja Habarahs. Es gādā�u par jūsu dro�ību.

Bet viņ� saminstinājās, pirms to pateica� un, kad viņi ielidoja atmosfērā, Lea ar ba�ām aptvēra, ka Ha�barahs tā īsti uz viņas jautājumu nebija atbildējis.

Klana vecākais paklanījās vēl pēdējo reizi un atkā�pās pie pārējiem, kas, vienā rindā sastāju�ies, gaidīja savu kārtu, lai parādītu godu valdniekam. Trouns, sē�dēdams mirdzo�ajā Honogras sanāksmju zāles Aug�stajā sēdekli, svinīgi pamāja ar galvu promejo�ajam klana vadonim un deva zīmi nākamajam. Cits klana vecākais panācās uz priek�u, kustēdamies tajā īpa�ajā dejas solī, kas, �ķiet, attēloja cieņas izpausmi, un di�admirāļa priek�ā nolieca galvu turpat vai līdz zemei.

Stāvēdams divu metru attālumā no Trouna laba�jiem sāniem un nedaudz viņam aiz muguras, Pelleons nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, apspieda �āvas un prātoja, kad �is rituāls reiz beigsies. Viņ� bi�ja domājis, ka viņi ieradu�ies Honogrā, lai mēģinātu noorganizēt triecienvienības, bet pagaidām no visiem nogrijiem viņi bija redzēju�i vienīgi goda sardzi un �o nelielo, bet ārkārtīgi garlaicīgo klanu vecāko bari�ņu. Trounam acīmredzot bija savi iemesli nesteidzīgi izbaudīt �o rituālu, bet Pelleons vēlējās, kaut tas ātrāk beigtos. Impērija joprojām nebija atkarojusi sev ga�laktiku, un sēdē�ana �eit, klausoties, kā pelēkādainu citplanētie�u pulciņ� monotoni skandina par savu uz�ticību, �ķita muļķīga laika �ķie�ana.

Pelleons juta gaisa strāvu pieskārāmies viņa skaustam.

Kaptein? kāds klusi sacīja viņam pie auss.

Tas laikam ir leitnants �els, Pelleons nodomāja,

pazinis balsi.

Piedodiet, ser, bet di�admirālis Trouns lūdza, lai viņam nekavējoties ziņo, ja notiek kaut kas nepa�rasts.

Pelleons viegli pamāja, priecādamies par �o trau�cējumu.

Kas tad ir noticis?

Neliekas, ka tas būtu bīstami, ser, vai pat pārāk svarīgi, teica Cels. Nogriju triecienvienības ku�ģis, lidojot �urp, laikus nedeva pazī�anās zīmi.

Dro�i vien kāda ar iekārtām saistīta ķibele, sa�cīja Pelleons.

Tā teica arī pilots, Cels stāstīja. Savādi ir tas, ka viņ� atteicās nosēsties Nistao nolai�anās lau�kumā. Pilotam, kam gadījusies kāda problēma ar ie�kārtām, gan vajadzētu vēlēties, lai viņa kuģi nekavē�joties apskata.

Slikts raidītājs jau nav nekāda kritiskā problē�ma, norūca Pelleons.

Bet �ela aizdomas nebija bez pamata. Nistao bija vienīgā vieta Honogrā, kur darbojās kvalificēta kos�mosa kuģu remontdarbnīca.

Vai pilota identitāte mums ir zināma?

Jā, ser. Viņa vārds ir Habarahs, viņ� ir no Kimbaru klana. Es sameklēju visus mūsu rīcībā eso�os datus par viņu, leitnants piebilda, sniegdams Pelleonam datorbloknotu.

Pelleons to zag�us paņēma, prātodams, ko lai dara tālāk.Trouns patie�ām bija devis rīkojumu, lai viņam ziņo par jebkurām neparastām aktivitātēm jebkurā sistēmas posmā. Bet pārtraukt ceremoniju triviālas iekārtas kļūmes dēļ tā nelikās pieņemami.

Trouns, kā parasti, bija vienu soli viņam priek�ā. Pacēlis roku, viņ� pārtrauca nogriju klana vecākā uz�stā�anos un pievērsa kvēlojo�ās, sarkanās acis Pelleonam.

Jums ir kaut kas ziņojams, kaptein?

Tikai kāda neliela anomālija, ser. Pelleons tei�ca, saņemdams drosmi un nostādamies di�admirālim blakus. �urp lidojo�s triecienvienības kuģis kavējās ar pazī�anās zīmes pārraidī�anu un tad atteicās nosēs�ties Nistao nolai�anās laukumā. Iespējams, ka gadī�jies kāds traucējums iekārtu darbā.

Tā var būt, piekrita Trouns. Vai kuģis tika pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka vainīga patie�ām bi�jusi iekārtas kļūme?

Ah�

Pelleons ieskatījās datorbloknotā.

Pārbaude bijusi nepārliecino�a, viņ� sacīja di�admirālim. Kuģa statiskās elektrības slāpētājs bijis tik spēcīgs, ka bloķējis�

Ienāko�am kuģim darbojies statiskās elektrības slāpētājs? Trouns Pelleonu pārtrauca, uzmezdams viņam asu skatienu.

Jā, ser.

Ne vārda nesacīdams, Trouns pastiepa roku. Pelleons iedeva viņam datorbloknotu, un di�admirālis kādu bridi drūmi raudzījās tajā, ātri pārlaizdams acis informācijai.

Habarahs no Kimbaru klana, viņ� pie sevis no�ukstēja. Interesanti.

Trouns atkal paskatījās uz Pelleonu.

Uz kurieni tas kuģis aizlidoja?

Pelleons, savukārt, paskatījās uz �elu.

Saskaņā ar pēdējo ziņojumu, tas devies uz dien�vidiem, teica leitnants. Var gadīties, ka mūsu vilcējstari to vēl var panākt, ser.

Pelleons pagriezās atpakaļ pret Trounu.

Vai mēģināsim to apturēt, admirāl?

Trouns raudzījās lejup uz datorbloknotu, un viņa seja bi ja no koncentrē�anās saspringta.

Nē, viņ� beidzot sacīja. Ļaujiet tam nolais�ties, bet izsekojiet to. Un dodiet rīkojumu Himēras tehniķu komandai, lai viņi mūs sagaida �ī kuģa gala�mērķī.

Di�admirāļa acis pārslīdēja nogriju klanu vecāko rindai un apstājās pie viena no viņiem.

Klana vecākais Irheim no Kimbaru klana, panāc uz priek�u.

Nogri js darīja, kā vēlēts.

Kāda ir tava vēlē�anās, mans kungs? viņ� no�ņaudēja.

Viens no taviem ļaudīm ir atgriezies mājās, teica Trouns. Mēs dodamies uz viņa ciemu viņu ap�sveikt.

Irheims palocījās.

Lai notiek pēc mana kunga prāta.

Trouns piecēlās.

Lieciet, lai sagatavo pavadoņkuģi, kaptein, viņ� sacīja Pelleonam. Mēs izlidosim tūlīt pat.

Jā, ser, atsaucās Pelleons, ar galvas mājienu nododams �o pavēli tālāk leitnantam Celain. Vai nebūtu vienkār�āk, ser, likt, lai kuģi un pilotu atgādā �eit, pie mums?

Iespējams, ka tas būtu vienkār�āk, atzina Trouns, bet ne tik izskaidrojo�i. Jums pilota vārds acīmredzot neko neizteica, bet Habarahs no Kimbaru klana reiz bija divdesmit otrās triecienvienības locek�lis. Vai tas jums izraisa kādas atmiņas?

Pelleons juta, ka viņam sa�ņaudzas vēders.

Tā bija komanda, kas devās uz Ka�iku pēc Leas Orgenas Solo.

Un no �īs komandas dzīvajos joprojām palicis tikai Habarahs, pamāja Trouns. Domāju, ka būtu lietderīgi dzirdēt no viņa pa�a sīkākas ziņas par �o neveiksmi cietu�o misiju. Un noskaidrot, kāpēc viņa mājupceļ� bijis tik ilgs.

Trouna acis iekvēlojās.

Un noskaidrot, viņ� klusi piemetināja, kāpēc viņ� tik ļoti cen�as no mums izvairīties.

Ap to laiku, kad Habarahs nosēdināja kuģi savā ciemā, cie�i kopā sabūvētu māju pudurī, bija jau pil�nīgi satumsis. Māju logi bija spo�i apgaismoti.

Vai �eit bie�i nolai�as kuģi? Lea vaicāja, kad Habarahs vadīja kuģi uz krēslā grimsto�as būves pusi tā stāvēja savrup netālu�no ciema centra.

Nolai�anās uguņu gaismā kļuva redzams, ka �is veidojums ir liela, cilindram līdzīga ēka ar konusveidīgu jumtu. To apjoza siena, būvēta�no masīviem ko�ka pīlāriem, kas mijās ar gai�ākiem, vizmojo�iem baļķiem. Tie�i zem dzegas Lea ievēroja pamirdzam metāla joslu, kas stiepās visapkārt ēkai.

Tā nav ikdieni�ķa parādība, Habarahs sacī�ja, izslēgdams atgrūdējpacēlājus un apturēdams vi�sas kuģa sistēmas. Bet tas nav arī nekas nedzir�dēts.

Citiem vārdiem sakot, bija iespējams, ka �is noti�kums piesaistīs diezgan lielu uzmanību. �ūbeka, kas bija pietiekami at�irdzis, lai ar Leas palīdzību apsēs�tos vienā no pilota kabīnes sēdekļiem, acīmredzot domāja to pa�u.

Visi ciema iedzīvotāji ir tuvi Kimbaru klana ra�dinieki, Habarahs teica, atbildēdams uz vūkija mazliet �ļupsto�i uzdoto jautājumu. Manis doto aizsargā�anas solījumu viņi pieņems kā savējo. Nā�ciet.

Lea atsprādzēja dro�ības siksnas un piecēlās. To darot, viņa apspieda vēlē�anos pavīpsnāt. Bet nu viņi bija �eit, un viņai atlika vienīgi cerēt, ka Habaraha pa�paļāvība ir kaut kas vairāk, nekā tikai nepamatots jaunības ideālisms.

Viņa palīdzēja �ūbekam atsprādzēt siksnas, un vi�ņi abi kopā sekoja nogrijam uz galveno lūku, pa ce�ļam paņemdami līdzi arī Trīpio, kas bija sēdējis Leas kajītē.

Man jāiet pirmajam, sacīja Habarahs, kad viņi bija sasniegu�i izeju. Saskaņā ar tradīciju, pēc iera��anās man pie Kimbaru klana dukha jāpieiet vienam. Pēc likuma man jāziņo savas ģimenes galvam par ciemiņiem, kas nepieder pie mūsu klana.

Es saprotu, Lea teica, apspiezdama jaunu ne�miera vilni.

Viņai nepatika, ka Habaraham būs sarunas ar nogrijiem bez viņas klātbūtnes. Bet Leai kārtējo reizi bija jāatzīst, ka nav viņas varā kaut ko mainīt.

Mēs pagaidīsim �eit, kamēr jūs atnāksiet mums pakaļ.

Es ātri atgriezī�os, Habarahs apsolīja.

Viņ� ar plaukstu divreiz pieskārās durvju atvērē�jam, panelis aizslīdēja sāņus, Habarahs izgāja, un pa�nelis atkal aizslīdēja ciet.

�ūbeka klusi norūca kaut ko nesaprotamu.

Viņ� driz būs atpakaļ, Lea viņu mierināja, prā�todama, kas vūkijam dara raizes.

Esmu pārliecināts, ka viņ� saka patiesību, Trīpio iztapīgi piebilda. Tamlīdzīgas para�as un rituāli ir ļoti izplatīti starp sabiedriskās attīstības ziņā primitīvākajām pirmskosmoslidojumu kultū�rām.

Tikai �ī nav pirmskosmoslidojumu kultūra, Lea aizrādīja.

Cie�i raugoties uz aizvērto izejas lūku, viņas roka nemierīgi rotaļājās ar gaismas zobena rokturi. Haba�rahs būtu vismaz varējis atstāt durvis vaļā, lai palicēji redzētu viņu atgrie�amies.

Ja nu vienīgi nogrijs nevēlējās, lai viņi redzētu, kā viņ� atgrie�as.

Tas ir acīm redzami, Jūsu Augstība, Trīpio piekrita, un viņa balsī ieskanējās profesionāls tonis. Es tomēr esmu pārliecināts, ka viņu statuss �ajā ziņā..; Klau!

Robots aprāvās, jo �ūbeka piepe�i pastūma viņu malā un smagiem soļiem atgriezās kuģa centrā.

Uz kurieni tu ej? Lea sauca vūkijam nopa�kaļ.

Viņa vienīgā atbilde bija kāda piezīme par Impēri�jai piederīgajiem, ko viņa lāgā neuztvēra.

�ūbij, nāc atpakaļ, Lea asi pavēlēja. Haba�rahs kuru katru brīdi atgriezīsies.

�oreiz vūkijs vispār neuzskatīja par vajadzīgu at�bildēt.

Lieliski, Lea nomurmināja, pūlēdamās izdo�māt, ko lai dara.

Ja Habarahs atgriezīsies un redzēs, ka �ūbeka ir prom� bet, ja viņ� atgriezīsies un redzēs, ka viņi ubi ir prom�

Kā jau es teicu, runāja tālāk Trīpio, acīmre�dzot nolēmis, ka būs labāk, ja viņ� ignorēs rupjā vūkija uzvedību. visas ziņas, ko līdz �im esmu ievācis par �o kultūru, liecina, ka viņi vēl nesen biju�i kos�mosa lidojumiem nepiederīga tauta. Habaraha at�sauk�anās uz �o dukhu kas laikam gan ir sava veida klana centrs, pati ģimeniskā un klana struktūra, tur�klāt vēl visa �ī aizrau�anās ar jūsu iegūto karalisko stāvokli�

Alderānas augstajam galmam arī bija karaliskā hierarhija, Lea viņu spēji pārtrauca, lūkodamās at�pakaļ tuk�ajā gaiteni.

Nē, viņa nolēma, būs labāk, ja viņi abi ar Trīpio paliks �eit un sagaidīs Habarahu.

Vairākums pārējo galaktikas tautu neuzskata mūs par sabiedriski primitīviem.

Nē, protams, ka ne, Trīpio nedaudz apmulsis sacīja. Es nemaz negribēju kaut ko tādu apgalvot.

Es zinu, Lea viņu nomierināja, pati juzdamās mazliet apjukusi, ka bija tā uzbrukusi Trīpio.

Viņa ta�u saprata, ko viņ� patiesībā bija domājis.

Lai būtu, kā būdams, kur viņ� ir?

Tas bija retorisks jautājums, bet, tiklīdz Lea to iz�teica, lūkas vāks pēk�ņi atkal atvērās.

Nāciet, sacīja Habarahs.

Viņa tum�ās acis uzmeta a�u skatienu Leai un Trī�pio�

Kur ir vūkijs?

Viņ� iegāja atpakaļ kuģī, Lea viņam teica Nezinu, kāpēc. Vai vēlaties, lai eju un viņu samek lēju?

Habarahs izdvesa kādu skaņu kaut ko vidēju starp �ņācienu un murrā�anu.

Nav laika, viņ� sacīja. Muitiukh gaida. Nā�ciet.

Pagriezies, Habarahs sāka kāpt lejā no platformas

Vai tev ir kāds priek�stats, cik ilgs laiks būs va�jadzīgs, lai tu sāktu saprast viņu valodu? Lea jautā�ja Trīpio, kad viņi sekoja nogrijam.

To es patie�ām nevaru pateikt. Jūsu Augstība, robots atbildēja.

Habarahs veda viņus pāri netīram iek�pagalmam, garām lielajai koka ēkai, ko viņi bija redzēju�i no�laizdamies tas laikam ir klana dukhs, nosprieda Lea. �ķita, ka viņu mērķis ir viena no nelielajām ēkām, kas atradās aiz tās.

Pilnīgi jaunas valodas apgū�ana patie�ām nebūs viegla, Trīpio runāja tālāk. Tomēr, ja tā būs līdzī�ga vienam no se�iem miljoniem sazinā�anās veidu, kas man ir pazīstami�

Es saprotu, Lea viņu pārtrauca.

Tagad viņi bija gandrīz pienāku�i pie apgaismotās ēkas. Viņiem tuvojoties, divi maza auguma nogriji, kas bija stāvēju�i ēnā, atvēra viņu priek�ā divviru durvis. Dziļi ievilkusi elpu, Lea sekoja Habaraham ēkā.

Spo�ā gaisma, kas spīdēja caur logiem, bija likusi viņai domāt, ka iek�telpas būs nemājīgas pārliekā ap�gaismojuma dēļ. Leai par pārsteigumu, telpā, kurā

viņi iegāja, bija tum�āks nekā ārā. Paskatījusies sā�ņus, viņa saprata, kāpēc tas tā: spo�i apgaismotie Jo�gi" patiesībā bija gaismas uztvērējpaneļi. pavērsti ar darbojo�os pusi uz āru. Ja neskaita nelielo starojumu no paneļiem, ēkas iek�pusi apgaismoja vienīgi paris petrolejas lampas. Leai galvā atbalsojās vērtējums, kādu �ai sabiedrībai bija devis Tripio viņ� acīmre�dzot zināja, ko runāja.

Telpas vidū, rindā sastāju�ies, viņā klusēdami no�raudzījās pieci nogriji.

Lea ar grūtībām norija siekalas, kaut kā nojauzda�ma, ka viņiem jārunā pirmajiem. Habarahs piegāja pie nogriju, kas stāvēja rindas vidū, un nometās ce�ļos, piespiezdams galvu pie grīdas un izstiepdams ro�kas uz sāniem. Lea atcerējās, ka ar tādu pa�u �estu* viņ� bija Ka�ikas ieslodzījuma kamerā apliecinājis cieņu viņai.

Ilyr'ush mir lakli svorH'lae, Habarahs teica. Mir'lae karah siv Mal'aij'ush vir'ae Vader'ush.

Vai vari to saprast? Lea pa�ukstēja Trīpio.

Līdz zināmai pakāpei, robots atbildēja. �ķiet, ka tas ir senas tirdzniecības valodas dialekts�

Sha'vah! rindas centrā stāvo�ais nogrijs iz�spļāva.

Trīpio sarāvās.

Viņa sacīja �klusu", viņ� glu�i nevajadzīgi pārtulkoja.

Es sapratu būtību, Lea sacīja, izsliedamās un vērsdamās pret citplanētie�iem ar visu savu ka�raliskā Alderānas galma audzinā�anā iegūto pa��cieņu.

Pietāte pret vietējām tradīcijām un autoritātēm bi�ja laba lieta, bet nedrīkstēja aizmirst, ka viņa ir lorda Darta Veidera meita, un tik nepieklājīgu izturē�anos �āda persona nedrīkstēja paciest.

Vai tā jūs runājat ar Malari�asu? viņa noprasīja

Se�i nogriji pagrieza galvas, lai paskatītos uz vi�ņu. Vērsdamās pie viņiem ar Spēku, Lea pūlējās no�lasīt domas, kas slēpās aiz �iem skatieniem, bet, kā vienmēr, tie�i �o citplanētie�u prāts bija viņai pilnīgi aizslēgts. Viņai būs jāspēlē, tā teikt, pēc dzirdes.

Es uzdevu jautājumu, Lea klusumā sacīja. Vidū stāvo�ais nogrijs paspēra soli uz priek�u, un,

viņam sakustoties, Lea pirmoreiz ievēroja krū�u aug�daļā zem citplanētie�a vaļīgās tunikas divus ne�lielus, stingrus apaļumus. Sieviete?

Maitrakh? viņa pa�ukstēja Trīpio, atcerēda�mās Habaraha iepriek� lietoto vārdu.

Sieviete, kas ir vietējās ģimenes vai apak�klana veidojuma vadone, robots pārtulkoja nervozā un gandrīz par daudz klusinātā balsī.

Trīpio nevarēja ciest, ka viņam uzkliedz.

Pateicos, teica Lea, skatīdamās uz nogriju. Jūs esat �īs ģimenes muitrakh?

Es tā esmu, nogrija atbildēja pamatvalodā. Viņa runāja ar stipru akcentu, tomēr viņas sacīto varēja saprast.

Kā jūs varat pierādīt savu apgalvojumu, ka esat Mal 'ary 'ush?

Lea klusēdama pastiepa roku. Mūitrakh vilcinājās, tad pienāca pie viņas un roku piesardzīgi apostīja.

Vai nav tā, kā es teicu? jautāja Habarahs.

Ciet klusu, tre�ais dēls, maitrakh teica, pacel�dama galvu un ieskatīdamās Leai acīs. Es jūs svei�cinu, lēdij Veidera. Bet es jūs neapsveicu ar iera�a�nos.

Lea mierīgi izturēja viņas skatienu. Viņa jopro�jām no citplanētie�u apziņas neko neuztvēra, bet domu pārraide ļāva viņai secināt, ka �ūbeka ir iz�gājis no kuģa un tuvojas �ai ēkai. Tuvojas diezgan steidzīgi, un ap viņu ir satraukuma aura. Lea cerēja, ka viņ� rupji neiedrāzīsies iek�ā un nesagraus tās nelielās civilizācijas paliekas, kas te vēl bija sasto�pamas.

Vai drīkstu jums vaicāt, kāpēc ne? viņa jautā�ja.

Vai jūs kalpojāt Imperatoram? otra sieviete at�bildēja ar pretjautājumu. Vai tagad jūs kalpojat mū�su valdniekam di�admirālim?

Uz abiem jautājumiem atbildu nē, sacīja Lea.

Tad jūs nesat mums indi un nesaskaņas, mait�rakh drūmi teica. Nesaskaņas starp to, kas bija un kas ir tagad.

Viņa papurināja galvu.

Mums �eit, uz Honogras. vēl vairāk nesaskaņu nevajag, lēdij Veidera.

Tikko viņa bija izteikusi �os vārdus, kad durvis Leai aiz muguras atvērās un telpā lieliem soļiem ie�nāca �ūbeka.

Ieraudzījusi vūkiju, maitrakh satrūkās, un viens no nogrijiem nomurmināja kaut ko baiļpilnu. Bet, kad �ūbeka bija norūcis savu brīdinājumu, visi sa�stinga.

Vai esi pārliecināts, ka tie ir Impērijas karavī�ri? Lea jautāja, un viņas sirdi it kā sa�ņaudza kāda auksta plauksta.

Nē, viņa mēmi lūdzās. Ne tagad. Ne tūlīt.

Vūkijs norūca acīm redzamo: ka no orbītas, vir�zienā no Nistao pilsētas, tuvojas divi Lambda kla�ses kuģi un ka diez vai ar tiem varētu lidot kāds cits.

Habarahs nostājās līdzās maitrakh un kaut ko sa�traukti sacīja savā valodā.

Viņ� teica, ka esot zvērējis mūs aizsargāt, Trī�pio pārtulkoja. Viņ� lūdz cienīt �o viņa doto solīju�mu.

Lea labu brīdi domāja, ka maitrakh atteiksies to darīt. Tad viņa ar nopūtu nedaudz nolieca gal�vu.

Nāciet ar mani, Habarahs sacīja Leai, steigda�mies garām viņai un �ūbekam uz durvīm. Mai�trakh ir piekritusi paslēpt jūs no mūsu valdnieka di�admirāļa. Vismaz pagaidām.

Uz kurieni mēs ejam? Lea vaicāja, kad viņi sekoja Habaraham ārā naktī.

Jūsu robotu un analizē�anas ierīces es paslēp�u starp darba robotiem, ko pa nakti glabā nojumē, nogrijs paskaidroja, norādīdams uz ēku bez logiem kādus piecdesmit metrus tālāk. Ar jums un vūkiju būs sare�ģītāk. Ja Impērijas pārstāvjiem būs līdzi sensori, tie reģistrēs jūsu dzīvības zīmes kā at�ķirīgas no nogriju dzīvības zīmēm.

Es zinu, teica Lea, ar skatienu meklēdama de�besīs transportkuģu skrejo�ās ugunis un pūlēdamās atcerēties visu, ko zināja par dzīvības formu identifi�cē�anas algoritmiem.

Sirdsdarbība bija viens no rādītājiem, tāpat arī ap�kārteso�ā atmosfēra, elpo�anas blakusprodukti un molekulu ķēdes polarizācijas efekti. Bet galvenais ilgsto�as darbības rādītājs bija�

Mums nepiecie�ams siltuma avots, viņa sacīja Habaraham. Tik liels, cik vien iespējams.

Ceptuve, nogrijs teica, norādīdams uz vēl vie�nu ēku bez logiem, kas atradās turpat netālu.

Ēkas aizmugurē no zema, plata skursteņa vēlās dūmu mutuļi, apkārtējo ēku gaismas atblāzmā varēja redzēt, kā tie vijas aug�up.

�ķiet, ka tā ir mūsu vislabākā iespēja, piekrita Lea. Habarah. jūs paslēpiet Trīpio. �ūbij, tu nāc kopā ar mani.

Nogriji viņus sagaidīja, kad viņi kāpa ārā no ku�ģa: trīs sievietes stāvēja cie�i cita citai blakus, divi bērni bi ja nolikti goda sardzē pie klana duklvi ēkas durvīm. Trouns paskatījās uz sagaidītājām, pārlaida a�u, vērtējo�u skatienu apkārtnei un tad pagriezās pret Pelleonu.

Pagaidiet �eit, kamēr ieradīsies tehniķu koman�da, kaptein, viņ� Pelleonam klusi pavēlēja. Lie�ciet, lai viņi sāk pārbaudīt nogrija kuģa sazinā�anās un prettraucējumu ierīces. Tad nāciet pie manis uz �o ēku.

Jā, ser.

Trouns pagriezās pret Irheimu.

Klana vecākais, viņ� uzrunāja nogriju un ar �estu aicināja pienākt tuvāk.

Klana vecākais palocījās un nāca pie viņiem. Trouns pameta skatienu uz Ruhu, kas bija nostājies di�admirālim blakus vietā, ko iepriek� bija ieņēmis Irheims. Abi nogriji sekoja Trounam. Tika noturēts parastais apsveik�anas rituāls, un tad, nogriju sievie�tēm e jot pa priek�u, viņi iegāja ēkā.

Transportkuģis no Himēras ieradās tikai pāris mi�nūtes vēlāk. Pelleons deva īsu rīkojumu tehniķu ko�mandai, kas tūlīt pat sāka darboties. Tad viņ� �ķērso�ja pagalmu un arī iegāja dukha ēkā.

Pelleons bija gaidījis, ka maitrakh būs izdevies sa�saukt kopā da�us no saviem ļaudīm, lai tie apsveiktu savu di�o kungu un pavēlnieku, kam labpaticies ne�gaidīti ierasties tik vēlā stundā. Viņam par pārsteigu�mu izrādījās, ka ve�iņa saaicinājusi vai pusi ciema ie�dzīvotāju. Pieaugu�ie un bērni bija sastāju�ies divās rindās gar dukha sienām no milzīgās ģenealoģijas kartes līdz divviru durvīm un atpakaļ līdz meditācijas kabīnei, kas atradās iepretim kartei. Trouns bija apsē�dināts klana Augstajā sēdeklī, un Irheims atkal stāvē�ja viņam pie sāniem. Trīs sievietes, kas bija sagaidī�ju�as kuģi, kopā ar vairākiem citiem klana vecajiem stāvēja ar seju pret viņiem kādu soli tālāk. Starp sie�vietēm bija nostājies arī kāds jauns nogriju vīrietis, viņa tēraudpelēkā āda izcēlās uz sievie�u vecākās, tum�āk pelēkās ādas fona.

Pelleons acīmredzot nebija nokavējis neko svarī�gu, kā vien to muļķīgi teatrālo rituālu, bez kura nogriji nekādi nevarēja iztikt. Kamēr viņ� gāja gar klu�sējo�o citplanētie�u rindām, lai nostātos Trounam pie otriem sāniem, jaunais vīrietis panācās uz priek�u un nometās ceļos Augstā sēdekļa priek�ā.

Es sveicu jūs, mans kungs, viņ� svinīgi noņau�dēja, izplezdams rokas. Jūs ar savu klātbūtni pago�dināt manu ģimeni un Kimbaru klanu.

Jūs varat piecelties, Trouns viņam sacīja. Jūs esat Habarahs no Kimbaru klana?

Tas es esmu, mans kungs.

Jūs kādreiz bijāt Impērijas nogriju triecienvienī�bas loceklis, teica Trouns. Tā bija vienība, kas gāja bojā uz planētas, ko sauc par Ka�iku. Pastāstiet man, kas tur notika.

Iespējams, ka Habarahs sarāvās. Pelleons to neva�rēja dro�i apgalvot.

Es iesniedzu ziņojumu, mans kungs tiklīdz bi�ju atgriezies no tās pasaules.

Jā, es izlasīju to ziņojumu, Trouns viņam vēsi teica. Izlasīju to ļoti uzmanīgi un ievēroju, ka daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Piemēram, kā un kāpēc jūs palikāt dzīvs, kad visi pārējie triecienvienības lo�cekļi tika nogalināti. Un kā tas nāk, ka jums izdevās aizbēgt, kaut visa planēta zināja par jūsu klātbūtni. Un kāpēc jūs pēc �īs neveiksmes nekavējoties neatgriezāties vai nu Honogrā, vai kādā citā no mūsu bāzēm.

�oreiz Pelleons pavisam skaidri redzēja, ka Haba�rahs saraujas. Varbūt tā bija reakcija uz vārdu �neveiksme".

Pirmā uzbrukuma laikā vūkiji mani pameta gu�ļam bez samaņas, Habarahs sacīja. Atjēdzos viens pats un gāju atpakaļ uz kuģi. Tur nokļuvis, no oficiālajiem ziņu avotiem uzzināju, kas noticis ar pā�rējiem vienības locekļiem. Domāju, ka vūkiji glu�i vienkār�i nebija gatavi mana kuģa ātrumam un izturī�bai, tāpēc man izdevās aizbēgt. Kas attiecas uz manu rīcību pēc tam, mans kungs�

Viņ� saminstinājās.

Es pārraidīju ziņojumu, un tad uz kādu laiku no�zudu, lai pabūtu vienatnē.

Kāpēc?

Lai domātu, mans kungs, un meditētu.

Vai Honogra nebūtu bijusi piemērotāka vieta tamlīdzīgai meditāci jai? Trouns jautāja.

Man bija daudz kas jāpārdomā, mans kungs.

Trouns mirkli viņā domīgi noraudzījās.

Kad no jums tika lūgts pazī�anās signāls, jūs nesteidzāties atsaukties, di�admirālis sacī�ja. Un tad jūs atteicāties nolaisties Nistao lid�ostā.

Es neatteicos, mans kungs. Man netika dota pa�vēle tur nolaisties.

Ņemu vērā �o paskaidrojumu, Trouns sausi teica. Pastāstiet man, kāpēc labāk gribējāt lidot �urp.

Es vēlējos runāt ar savu maitrakh. Apspriest ar viņu manas meditācijas un izlūgties piedo�anu par manu� neveiksmi.

Un vai esat to izdarīju�i? Trouns jautāja, pa�griezdamies ar seju pret maitrakh.

Mēs esam sāku�i, viņa sacīja atbaido�i kroplī�gā pamatvalodā. Mēs neesam beigu�i.

Telpas galā atvērās dukha durvis un ienāca viens no tehniķu komandas locekļiem.

Jums ir kas ziņojams, jaunākais leitnant? Trouns viņam uzsauca.

Jā, admirāl. ienācējs atbildēja, �ķērsodams tel�pu un mezdams piesardzīgu loku ap nogriju veca�jiem.

Mēs esam pabeigu�i pirmās saziņas un traucēju�mu pretdarbības sistēmas pārbaudes, ser, kā bija pavēlēts.

Trouns paskatījās uz Habarahu.

Un ?

Domājam, ka esam atradu�i kļūmi, ser. �ķiet, ka galvenā raidītāja indukcijas spole ir pārlādēta un sa�bojājusi vairākas apkārtējās strāvas ķēdes. Kompen�sācijas dators atjaunojis raidītāju, bet pārraide notiku�si pārāk tuvu vienai no statiskās elektrības apslāpē�anas līnijām, lai to varētu uztvert.

Interesantas sagadī�anās, sacīja Trouns, jopro�jām nenolaizdams kvēlojo�ās acis no Habaraha. Kā jūs domājat, vai tā ir dabiska vai arī mākslīgi radīta kļūme?

Maitrakh sakustējās, it kā gribētu kaut ko teikt. Trouns paskatījās uz viņu, un viņa norima.

Nav iespējams to noteikt, ser, tehniķis sacīja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus.

Viņ� acīmredzot bija sapratis, ka ar neapdomī�giem izteicieniem var apvainot apkārtstāvo�os nogrijus.

Ja kāds gribētu sistēmu tī�i sabojāt, viņam tas izdotos. Man tomēr jāteic, ser, ka mehāniķi nav aug�stās domās par kompensācijas datoriem. Tiem nav ne vainas patie�ām nopietnos gadījumos, kad nepiere�dzējis pilots var iekulties lielās nepatik�anās, bet, la�bojot sīkas kļūmes, tie alla� pamanās sabojāt kaut ko citu.

Pateicos.

Ja Trouns ari jutās aizkaitināts, ka nav izdevies pieķert Habarahu melos, no viņa sejas to nevarēja no�jaust.

Jūsu komanda aizvedīs kuģi atpakaļ uz Nistao, lai tur to salabotu.

Jā, ser.

Tehniķis salutēja un aizgāja.

Trouna skatiens atkal pievērsās Habaraham.

Tā kā jūsu vienība ir iznīcināta, jūs, protams, tik�siet nosūtīts uz citu karaspēka daļu, viņ� teica. Kad jūsu kuģi salabos, jūs ar to aizlidosiet uz Valraras bāzi Glitas sektorā un ziņosiet par savu iera�anos.

Jā, mans kungs, sacīja Habarahs.

Trouns piecēlās.

Jums ir ar ko lepoties, viņ� teica, viegli palocī�dams galvu pret maitrakh. Visa Honogra ilgi atce�rēsies jūsu ģimenes pakalpojumus Kimbaru klanam un Impērijai.

Tāpat kā to, kā jūs vadāt un aizsargājat nogriju tautu, maitrakh atbildēja.

Trouns nokāpa no sēdekļa un ar Ruhu pie vieniem un Irheimu pie otriem sāniem devās uz divviru dur�vīm. Pelleons viņiem sekoja, un pēc minūtes viņi jau atkal bija ārā dzestrajā nakts gaisā. Kuģis stāvēja izli�do�anas gatavībā, un Trouns iekāpa tajā, iztiekot bez atvadu vārdiem un rituāliem. Kad viņi cēlās gaisā, Pelleons caur skatulūku uz īsu mirkli redzēja nogrijus, kas nāca ārā no duklm, lai noskatītos savu vado�ņu aizlido�anā.

Tā, tas nudien bija patīkami, viņ� pie sevis no�murmināja.

Trouns paraudzījās uz viņu.

Jūs domājat velti iz�ķiests laiks, kaptein? di��admirālis laipni vaicāja.

Pelleons pa�ķielēja uz Irheimu, kas sēdēja tuvāk kuģa priek�galam. �ķita, ka klana vecākais viņos ne�klausās, tomēr labāk bija izteikties taktiski.

No diplomātijas viedokļa raugoties, ser, esmu pārliecināts bija derīgi parādīt, ka jums rūp visa Honogra, vistālākos ciemus ieskaitot, viņ� sacīja Trounam. Tā kā triecienkuģim patie�ām bija gadī�jusies kļūme, domāju, ka nekas cits ar �o braucienu iegūts netika.

Trouns pagriezās un skatījās ārā pa sānu skatulū�ku.

Es par to neesmu tik pārliecināts, kaptein, viņ� teica. Tur, tajā ciemā, kaut kas nav īsti kārtībā. Ruh, kādas ir tavas domas par mūsu jauno triecien�nieku Habarahu?

Viņ� bija tramīgs, miesassargs viņam klusi at�bildēja. Tik daudz man pastāstīja viņa rokas un seja.

Irheims savā krēslā pagriezās pret viņiem.

Dabiski, ka tik�anās ar mūsu valdnieku ir sa�trauco�a, viņ� teica.

Jo īpa�i, ja nesen piedzīvota neveiksme, vai ne? sacīja Ruhs.

Irheims pussēdus piecēlās no sava sēdekļa, un pā�ris sekundes gaisā starp abiem nogrijiem virmoja spriedze. Pelleons juta, ka ieslīgst dziļāk sēdekļa polsterējumā viņam bija glu�i svaigas atmiņas par no�griju klanu savstarpējo sāncensību�

�ī misija radījusi vairākas neveiksmes, Trouns saspringtajā klusumā mierīgi teica. Un tajās diez vai vainojams tikai Kimbaru klans vien.

Irheims gausi apsēdās savā vietā.

Habarahs vēl aizvien ir jauns, viņ� sacīja.

Tāds viņ� patie�ām ir, piekrita Trouns. Un es pieņemu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņ� tik neprasmīgi melo. Ruh, varbūt klana vecākajam Irheimam patiktos vērot skatu, kas paveras no kuģa priek��ējā nodalījuma. Lūdzu, pavadi viņu turp.

Jā, mans kungs.

Ruhs piecēlās.

Klana vecākais Irheim? viņ� teica, ar �estu no�rādīdams uz durvīm kuģa priek�galā.

Otrs nogrijs kādu bridi nekustējās. Tad viņ� ar acīm redzamu nevēlē�anos piecēlās.

Mans kungs, viņ� stīvi sacīja un devās prom pa eju.

Trouns nogaidīja, līdz durvis aiz abiem citplanētie�iem bija aizvēru�ās, un tikai tad atkal uzrunāja Pelleonu.

Habarahs kaut ko slēpj, kaptein, di�admirālis teica, un acīs viņam dega auksta uguns. Es par to esmu pārliecināts.

Jā, ser, sacīja Pelleons, brīnīdamies, kā di�ad�mirālis nonācis pie tāda secinājuma.

Parastā pārbaude ar sensoriem, ko viņi nupat bija izdarīju�i, noteikti neko tādu neuzrādīja.

Vai dot rīkojumu turpināt ciema novēro�anu ar sensoriem?

Tā es to nebiju domājis, papurināja galvu Trouns. Viņ� nebūs vedis līdzi uz Honogru kaut ko lādu, kas ļautu mums viņu apsūdzēt �ajos ciemos, kur visi dzīvo cie�i kopā, kaut ko uz ilgu laiku no�slēpt nav iespējams. Nē, tas ir kaut kas, ko viņ� mums noslēpis par to iztrūksto�o mēnesi. Proti, par to laiku, ko viņ�, pēc pa�a apgalvojuma, pavadījis, vienatnē meditējot.

Mēs varētu kaut ko noskaidrot, izpētot viņa ku�ģi, Pelleons ierosināja.

Piekrītu, Trouns pamāja. Lieciet, lai izmek�lē�anas komanda to apskata, pirms pie darba ķeras tehniķi. Lai izpēta katru tā kubikmilimetru, gan iek��pusi, gan ārpusi. Un dodiet rīkojumu novēro�anas da�ļai lai kāds sāk izsekot Habarahu.

Ak� jā, ser, Pelleons atbildēja. Kādu no mūsu ļaudīm vai nogriju?

Trouns sarauca uzacis.

Jūs gribējāt sacīt, ka tādā gadījumā novēro�ana būs vai nu muļķīgi uzkrīto�a, vai politiski ieinteresē�ta? viņ� sausi jautāja. Jā, jums, protams, ir taisnī�ba. Izvēlēsimies tre�o iespēju: vai uz Himēras ir spie�go�anas roboti?

Nedomāju vis, ser, Pelleons sacīja, uzdodams �o jautājumu kuģa datoru tīklam. Nē. Mums ir da�i Arakida Vaipera izmeklē�anas roboti, bet tie nav pie�mēroti tik sare�ģītam uzdevumam.

Tad mums būs jāimprovizē, teica Trouns. Do�diet rīkojumu in�enieru daļai lai viņi ievieto Vaipera motivatoru parastajā darba robotā un pieslēdz to pla�a spektra optiskajiem un dzirdes sensoriem, kā arī magnetofonam. Mēs �o robotu nosūtīsim kopā ar grupu, kas strādās Habaraha ciemā.

Jā, ser, atsaucās Pelleons un nospieda komandtaustiņus. Vai vēlaties, lai tajā tiek ierīkots ari raidītājs?

Trouns papurināja galvu.

Nē, pietiks ar magnetofonu. Antenu būs grū�ti paslēpt tā, lai neviens to nepamanītu. Mēs ta�u nevēlamies, lai kāds ziņkārīgs nogrijs to ievērotu un sāktu brīnīties, kāpēc �is robots at�ķiras no ci�tiem.

Pelleons pamāja ar galvu par zīmi, ka sapratis. Tas bi ja nevēlami jo īpa�i tāpēc, ka varēja pamudināt citplanētie�us atvērt darba robotus, lai palūkotos, kas tiem iek�ā.

Jā, ser. Es tūlīt pat do�u rīkojumu.

Trouna kvēlojo�ās acis pievērsās skatulūkai.

Sevi�ķa steiga nav vajadzīga, viņ� domīgi tei�ca. Vismaz �obrīd ne. Tas ir miers pirms vētras, kaptein, un, kamēr vētra briest, mēs tikpat labi varam ziedot savu laiku un enerģiju, lai pārliecinātos, ka mūsu teatrālais d�ediju skolotājs gribēs mums palī�dzēt, kad mēs to vēlēsimies.

Tas nozīmē, ka mums jāaizved viņam Lea Orge�na Solo.

Tie�i tā.

Trouns paskatījās uz durvīm kuģa priek�galā.

Un, ja mana klātbūtne ir tas, kas nepiecie�ams, lai iedvesmotu nogrijus, viņi to dabūs.

Cik ilgi? jautāja Pelleons.

Trouns piespiesti pasmaidīja.

Tik ilgi, cik tas būs vajadzīgs.

Hen? kajītes iek�ējās saziņas aparātā, kas at�radās aiz guļamtīkla, atskanēja Lendo balss. Mos�ties.

Jā, esmu jau pamodies, Hens norūca, ar vienu loku berzēdams acis, bet ar otru pievilkdams tuvāk repetitora displejus.

Vienu viņ� pa tiem gadiem, ko pavadīja, bēguļo�jot no likuma sargiem, bija iemācījies proti, da�ās sekundēs pāriet no dziļa miega uz pilnīgu pamo�a�nos.

Kas noticis?

Mēs esam klāt, Lendo pavēstīja. Lai kur tas nebūtu.

Tūlīt bū�u aug�ā.

Ap to laiku, kad viņ� bija apģērbies un gāja uz Dūmus Laimes pilota kabīni, jau varēja saskatīt pla�nētu, kas bija viņu ceļamērķis.

Kur Irenesa? Hens jautāja, raudzīdamies uz zili zaļi raibo, pusmēnesim līdzīgo veidojumu, kam viņi strauji tuvojās.

Tas izskatījās tie�i tāds pats, kā tūksto�iem citu planētu, ko viņam bija gadījies redzēt.

Viņa ir atgriezusies kontrolpunktā kuģa pakaļ�galā, Lendo atbildēja. Man radās iespaids, ka vi�ņa vēlas nosūtīt da�as �ifrētas pazī�anās zīmes no tādas vietas, kur mēs neskatītos viņai pār plecu.

Vai tev ir kāda nojausma, kur mēs atrodamies? J

Ne glu�i, teica Lendo. Lidojums ilga �etr�desmit, septiņas stundas, bet �is rādītājs vien mums neko daudz nedod.

Hens pamāja, rakņādamies atmiņā.

Drednauts pa �ādu laiku var nokļūt, sacīsim, līdz Ceturtajam punktam?

Apmēram tā, piekrita Lendo. Bet tad tam ; patie�ām jāsteidzas.

Tas nozīmē, ka mēs neatrodamies tālāk kā simt piecdesmit gaismas gadu attālumā no Jaunās Kovas. 1

Es domāju, ka neesam aizlidoju�i pat ne tik tālu, ' sacīja Lendo. Nebūtu jēgas izmantot Jauno Kovu kā tik�anās vietu, ja viņu planēta atrastos daudz tālāk.

Ja nu vienīgi Jauno Kovu �im nolūkam vēlējies izmantot Breilijs, nevis viņi, Hens aizrādīja.

Iespējams, sacīja Lendo. Es tomēr joprojām j uzskatu, ka mēs atrodamies tuvāk par simt piecdes�mit gaismas gadiem. Viņi varēja lidot �urp ļoti nef steidzīgi lai maldinātu mūs.

Hens pavērās aug�up uz drednautu, kas pēdējās divas dienas bija vilcis viņus cauri hiperkosmosam.

Vai arī, lai iegūtu laiku sagaidī�anas komitejas noorganizē�anai.

Tā var būt, pamāja ar galvu Lendo. Nezinu, vai jau tiku tev sacījis, bet pēc tam, kad viņi atvaino�jās par to, ka magnētiskais sajūgs ar drednautu vi�ņiem jāiekārto tie�i virs mūsu kuģa lūkas, es aizgāju turp paskatīties.

Tu man neko neteici, bet es izdarī ju tie�i to pa��u, Hens īgni sacīja. Izskatījās, ka viņi tī�ām iz�vēlēju�ies �o vietu, vai ne?

Es domāju tāpat, teica Lendo. It kā viņiem būtu bijis vajadzīgs iegansts, lai mēs uzturētos �eit,lejā, nevis klaiņotu pa viņu kuģi.

Tādai rīcībai varēja būt arī pamatoti un glu�i ne�vainīgi iemesli, Hens viņam atgādināja.

Un daudzi ne tik nevainīgi iemesli arī, atteica Lendo. Vai esi pārliecināts, ka nezini, kas varētu būt �is viņu komandieris?

Nevaru pat iedomāties. Iespējams, ka mēs to vi�sai drīz uzzināsim.

Iekrak�ķējās saziņas aparāta mikrofons.

Dūmus Laime, te runā Sena, pazīstama balss teica. Mēs esam klāt.

Jā, esam to pamanīju�i, Lendo viņai sacīja. Cik noprotu, jūs vēlaties, lai mēs arī nolai�amies uz jūsu planētas.

Tie�i tā, Sena atbildēja. Lielais Piekūlis atbrīvos jūs no magnētiskā sajūga, tikko būsiet gatavi lidot patstāvīgi.

Hens kā sastindzis raudzījās uz mikrofonu, tikpat kā nedzirdēdams, ko Lendo Senai atbild. Kuģis, ko sauc par Lielo Piekūnu�?

Vai tu manī klausies?

Hens paskatījās uz Lendo, juzdamies mazliet pār�steigts, ka viņa saruna ar Senu jau beigusies.

Jā, viņ� teica. Protams. Tikai tas nosaukums

Lielais Piekūlis, tas man kaut ko atsauc atmiņā.

Vai esi par to dzirdējis?

Nē, par pa�u kuģi ne, Hens papurināja galvu.

Par Lielo Piekūnu stāsta sena korelie�u �ausmu le�ģenda, ko tiku dzirdējis, būdams bērns. Tas bijis kāds vecs spoks, nolādēts uz mū�īgiem laikiem klīst pa pasauli un vairs nerast sev mājvietu. Man no �ī stāsta patie�ām mēdza uzmesties zosāda.

Viņiem virs galvas kaut kas metāliski no�ķindēja, sekoja grūdiens, un viņi bija brīvi no drednauta. Lendo aizvadīja Dūmus Laimi prom no milzīgā ka�rakuģa, noskatoties, kā tas aizlido pāri viņu gal�vām.

Pacenties neaizmirst, ka tā ir tikai leģenda, viņ� Henam atgādināja.

Hens palūkojās uz drednautu.

Protams, viņ� steig�us piekrita. Es to zinu.

Sekodami Senas fregatei, viņi laidās lejā un drīz vien slīdēja virs pla�a, ar zāli apaugu�a līdzenuma, kur da�viet bija redzami koku puduri tie bija skuj�koki ar resniem stumbriem. Tie�i priek�ā parādījās stāva klin�u siena Hena vecais kontrabandista in�stinkts viņam teica, ka te ir ideāla vieta kosmosa ku�ģa atbalsta un apkalpo�anas bāzes iekārto�anai. Pēc da�ām minūtēm viņa aizdomas apstiprinājās pārlai�dusies zemai klintij, viņi piezemējās kādā nometnē.

Nometnē, kas bija pārāk liela, lai kalpotu tikai kā kosmosa kuģa apkopes bāze. Līdzenumā klin�u pa�kājē rindu pie rindas bija izvietotas nomaskētas ēkas: sākot ar nelieliem mājokļiem un beidzot ar prāvākām administratīvajām un noliktavu ēkām un vēl lielākām remontdarbnīcām. Vislielākais bija restaurē�anas angārs ar nomaskētu jumtu. Tam visapkārt bija izvieto�tas zemās, druknās cilindrveidīgās pretkājnieku bate�rijas ar tornīti aug�daļā un da�i slaidāki pretkuģu ie�ro�i, kā arī pāris kaujas kuģi, novietoti aizsardzības pozīcijā.

Lendo pie sevis klusi iesvilpās.

Paskat tik, kas te ir, viņ� sacīja. Kas tas ir, vai kādam piedero�a armija?

Tā rādās, Hens piekrita, juzdams, ka viņam uz skausta uzmetas zosāda.

Viņam agrāk bija gadījies saskarties ar privātajām armijām, un tās nenozīmēja neko citu, kā vien nepa�tik�anas.

Liekas, ka man tas sāk nepatikt, nosprieda Lendo, piesardzīgi vadīdams Dūmus Laimi lejup.

Viņu kuģis �ķērsoja ārējo sargposteņa līniju. Vi�ņiem priek�ā Senas fregate tuvojās nolai�anās skrej�ceļam, kas tik tikko bija at�ķirams no apkārtējā lau�kuma.

Vai esi pārliecināts, ka vēlies, lai mēs te nolai�a�mies?

Ko, ar trim drednautiem virs galvas? Hens no�spraustajās. Nedomāju, ka mums ir izvēle. Vismaz ne tagad, sē�ot �ajā redeļkastē.

Iespējams, ka tev taisnība, piekrita Lendo, acīmredzot būdams pārāk aizņemts, lai ievērotu viņa kuģim izteikto apvainojumu. Ko mēs darī�sim?

Senas fregatei bija parādīju�ies nolai�anās slīddē ļi. un pēc mirkļa tā jau bija nolaidusies uz skrejceļa.

Domāju, ka mums jākāpj ārā un jāizturas kā lūgtiem viesiem, sacīja Hens.

Lendo ar galvas mājienu norādīja uz viņa spri dzekļ�āvēju.

Vai tev neliekas, ka viņiem var rasties iebildu mi, ja viņu lūgtie viesi ieradīsies apbruņoti?

Ļausim, lai viņi vispirms izsaka savus iebildu mus, Hens drūmi atbildēja. Tad varēsim to pārru nāt.

Lendo nosēdināja Dāmas Laimi blakus fregatei un viņi abi ar Henu devās uz izejas lūku kuģa aiz mugurē. Irenesa, beigusi savus pārraides darbus viņus tur gaidīja, un viņas spridzekļ�āvējs atradās labi saredzamā vietā, proti, piesprādzēts viņai pie gurna. Ārpusē bija novietots kāds vieglais tran sporta līdzeklis, un, kad viņi trijatā nokāpa no plat formas, viņiem, metot loku ap Dūmus Laimi, tuvo jās Sena ar saviem pavadoņiem. Pārējie lielākoties bija ģērbu�ies ikdieni�ķos dzeltenbrūnos formas tērpos, kuru piegriezums mazliet atgādināja kore lie�u apģērbus, turpretim Senai mugurā joprojām bija civildrānas, ko viņa valkāja jau uz Jaunās Ko�vas.

Esiet sveicināti mūsu darbības bāzē, Sena sa�cīja, norādīdama ar roku uz nometni viņiem visap�kārt. Nāciet mums līdzi, komandieris jūs gaida.

Izskatās, ka �ī jums patie�ām ir tāda darbīga vieta, Hens piezīmēja, kad visi sakāpa braucamajā. Gata�vojaties sākt karu, vai ?

Mēs nenodarbojamies ar karu sāk�anu, Sena vēsi atbildēja.

Ak tā, Hens pamāja ar galvu.

Transporta līdzekļa vadītājs apgrieza braucamo, un viņi sāka braukt cauri nometnei. Apkārtnei piemi�ta kaut neskaidri pazīstams.

Lendo to aptvēra pirmais.

�ī vieta izskatās ļoti līdzīga vienai no vecajām Savienības bāzēm, kur mēs kādreiz mēdzām strādāt, viņ� sacīja Senai. Vienīgi �ī vieta uzbūvēta virspusē, nevis pazemē.

Tā patie�ām ir līdzīga, vai ne? Sena piekri�ta.

Tātad jums ir bijusi darī�ana ar Savienību? Lendo uzmanīgi centās kaut ko uzzināt.

Sena neatbildēja. Lendo savilka aug�up uzacis un paskatījās uz Henu. Hens par atbildi viegli paraustīja plecus. Lai kas �eit notika, bija skaidrs, ka algotie darbinieki nemēdza par to runāt.

Braucamais apstājās pie kādas administratīvās ēkas, kas no citām ēkām at�ķīrās tikai ar to, ka abpus ieejai stāvēja sargi. Kad tuvojās Sena, viņi salutēja, un viens no viņiem atvēra durvis.

Komandieris lūdza, lai vispirms jūs ienākat pie viņa viens pats, kaptein Solo, Sena teica, apstāda�mās pie atvērtajām durvīm. Mēs ar ģenerāli Kelrisienu pagaidīsim te, ārā.

Labi, sacīja Hens.

Dziļi ievilcis elpu, viņ� gāja iek�ā.

Sprie�ot pēc ēkas ārējā izskata, viņ� bija gaidījis, ka tas būs parasts administratīvais centrs ar pla�u uz�gaidāmo telpu un ērtu kabinetu kopumu aiz tās. Viņam par pārsteigumu, izrādījās, ka viņ� ienācis īstā karadarbības �tābā. Gar sienām stāvēja sazi�ņas un objektu izseko�anas aparāti, starp kuriem bija vismaz viens no kristāla darināts gravitācijas lauka lamatu receptors un kāda ierīce, kas izskatī�jās kā planētas aizsardzībai paredzēta jonu lielga�bala kontrolpults. Tie�i tādu ierīci Savienība bija bijusi spiesta atstāt uz Hotas. Telpas vidū uz liela hologrāfiskā displeja bija redzamas visas �ī sekto�ra zvaigznes, mirdzo�os, baltos punktiņus savie�noja simtiem daudzkrāsainu bultiņu un vektora lī�niju.

Un aiz hologrāfa stāvēja kāds vīrs.

Viņa seju ik pa laikam pārveidoja savādo krāsu rotaļa, kas atstarojās tajā no displeja, un, lai būtu, kā būdams, tā bija seja, ko Hens bija redzējis vienīgi at�tēlos. To pazinis, viņ� sarāvās, it kā viņam virs galvas būtu nodārdējis pērkons.

Senators Bels Ibliss, viņ� izdvesa.

Esiet sveicināti Lielā Piekūna ligzdā, kaptein So�lo, vīrietis svinīgi teica un nāca viņam pretim. Jū�tos glaimots, ka jūs mani vēl atceraties.

Jebkuram korelietim būtu grūti jūs aizmirst, ser, Hens sacīja, domās piezīmēdams, ka galaktikā ir ļoti maz tādu ļau�u, ar kuriem runājot, viņ� automātiski lieto uzrunu �ser". Bet jūs�

Biju miris? Bels Ibliss pateica priek�ā, un viņa grumbainajā sejā parādījās smaids.

Ak� jā, Hens minstinādamies atbildēja. Tas ir, visi domāja, ka jūs esat miris uz Anhoronas.

Savā ziņā tā patie�ām notika, senators klusi sacīja, un smaids viņa sejā nodzisa.

Tagad Bels Ibliss bija pienācis tuvāk, un Hens ju�tās satriekts, redzot, kā vecums un pārdzīvojumi sa�krunkoju�i viņa seju.

Imperatoram neizdevās mani uz Anhoronas no�galināt, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viņ� to izdarītu. Viņ� atņēma visu, kas man piederēja ārpus manas kailās dzīvibas: ģimeni, profesiju, pat iespēju nāka�mībā kontaktēties ar korelie�u sabiedrības nozīmīgā�ko daļu. Viņ� nostādīja mani ārpus likuma, pie kura izstrādā�anas un ievēro�anas es biju tik smagi strādājis.

Smaids senatora sejā atkal atgriezās kā saulaina maliņa ap tum�u mākoni.

Piespieda mani kļūt par dumpinieku. Domāju, ka jūs saprotat, ko es jūtu.

Jā, ļoti labi saprotu, Hens sacīja, greizi pa�smaidīdams ar vienu lūpu kaktiņu.

Skolā viņ� bija lasījis par leģendārā senatora Germa Bela Iblisa tikpat leģendāro klātbūtni, tagad vi�ņam bija iespēja iepazīt �ī cilvēka valdzinājumu tu�vāk. Tas lika Henam atkal justies kā skolaspuikam.

Joprojām nespēju tam noticēt. Kaut mēs to būtu zināju�i agrāk jūsu armija kara laikā patie�ām būtu mums noderējusi.

Uz mirkli Bela Iblisa sejai pārslīdēja ēna.

Iespējams, ka mēs nebūtu varēju�i jums neko daudz palīdzēt, viņ� teica. Mums vajadzēja daudz laika, lai uzbūvētu to, ko jūs �eit redzat.

Senatora smaids bija atgriezies.

Bet mums pietiks laika parunāt par to vēlāk. Patlaban redzu, ka jūs te stāvat un domājat, kur mēs būtu varēju�i agrāk tikties.

Īstenībā Hens bija piemirsis Senas pieminēto ie�priek�ējo tik�anos ar viņu komandieri.

Patiesību sakot, man nav ne jausmas, viņ� at�zinās. Ja nu vienīgi tas varēja būt pēc Anhoronas, un jūs bijāt maskējies vai tamlīdzīgi.

Bels Ibliss papurināja galvu.

Maskējies nebiju, bet nebrīnos, ka jūs �o tik�a�nos neatceraties. Do�u jums mājienu: jums tolaik bija tikai vienpadsmit gadi.

Hens samirk�ķināja acis.

Vienpadsmit? viņ� atkārtoja. Jūs domājat tolaik, kad es vēl mācījos skolā?

Pilnīgi pareizi, Bels Ibliss pamāja. Turklāt burtiskā nozīmē. Tas notika kādā jūsu skolas pado�mes sanāksmē, kur jūs bijāt spiesti klausīties, kā mēs, bariņ� vecu fosiliju, runājam par politiku.

Hens juta, kā sejā viņam iesitas karsta �alts. Kon�krēto epizodi viņ� joprojām neatcerējās, bet tādi biju viņa uzskati par politiķiem tajā dzīves brīdī. Tomēr, ja tā labi padomāja, gadu gaitā viņa vērtējums nebija nemaz tik daudz mainījies.

Man ļoti �ēl, bet es vēl aizvien neatminos.

Kā jau teicu, tas mani nepārsteidz, Bels Ibliss sacīja. Turpretim es �o starpgadījumu atceros ļoti labi. Kad pēc mūsu uzstā�anās pienāca kārta jautāju�miem, jūs uzdevāt divus visai negodbijīgi formulē�tus, tomēr ārkārtīgi trāpīgus jautājumus: pirmais bija par to, cik ētiski ir pret citplanētie�iem vērstie uzskali, kas sāku�i izpausties Republikas likumdo�anas struktūrā, otrais par da�iem ļoti konkrētiem korup�cijas gadījumiem, kuros bija iesaistīti arī mani kolēģi senātā.

Henam sāka rasties atmiņas, kaut pagaidām vēl diezgan neskaidras.

Jā, es tagad atceros, viņ� gausi teica. Do�māju, ka viens no maniem draugiem pamudināja mani �os jautājumus uzdot. Viņ� varbūt cerēja, ka nepieklājības dēļ iekul�os nepatik�anās. Man jau tā�pat bija nepatik�anu gana, tā ka mani tas neuztrau�ca.

Jūs agri izstrādājāt savu dzīves modeli, vai ne? Bels Ibliss sausi secināja. Lai nu kā, tie nebija jautā�jumi, ko es būtu sagaidījis no vienpadsmitgadiga zēna, un tas mani pietiekami ieintriģēja, lai es apvaicātos par jums. Kop� tā laika esmu vienmēr ar vienu acs kaktiņu sekojis jūsu gaitām.

Hens savieba seju grimasē.

Tas, ko jūs redzējāt, dro�i vien pārāk labu ie�spaidu uz jums neatstāja.

Palaikam jā, Bels Ibliss piekrita. Atzī�os, ka biju stipri vīlies, kad jūs izslēdza no Impērijas Akadēmijas ar jums bija saistīju�ās ievērojamas ce�rības, un es tolaik domāju, ka Republikai uzticīgs virsnieku korpuss ir viens no nedaudzajiem tās aiz�sarglīdzekļiem pret sabrukumu.

Viņ� paraustīja plecus.

Pa�reizējos apstākļos vairs nav nekādas nozī�mes tam, ka jūs jau tolaik pamētāt �o mācību iestādi. Ar savu neslēpto riebumu pret autoritātēm jūs būtu kļuvis par vienu no tiem virsniekiem, ko Imperato�ram neizdotos pārvilināt savā pusē, un tāpēc viņ� jūs, tāpat kā citus brīvdomātājus, būtu licis paklusām iz�nīcināt. Un tad vēsturisko notikumu gaita būtu bijusi pavisam savādāka, vai ne?

Varbūt mazliet, Hens pieticīgi atzina.

Viņ� pārlaida skatienu telpai.

Cik ilgi jūs jau esat �ajā vietā ko nosaucāt par Lielā Piekūna ligzdu?

Ak, mēs nekur ilgi nepaliekam, Bels Ibiiss sa�cīja, papliķēdams Hena plecu un laipni, bet stingri pagriezdams viņu uz durvju pusi. Ja tu kaut kur uz�kavējies pārāk ilgi, Impērijas spiegi tevi galu galā at�rod. Bet atliksim lieti�ķās sarunas uz vēlāku laiku. Patlaban jūsu draugs, kas palika ārpusē, dro�i vien jau sācis nervozēt. Iepazīstiniet mani ar viņu.

Kad Hens un Bels Ibliss iznāca saules gaismā, Lendo patie�ām izskatījās nedaudz sasprindzis.

Viss kārtībā, Hens viņu nomierināja. Mēs esam pie draugiem. Senator, �is ir Lendo Kelrisiens, kādreizējais Dumpinieku Savienības ģenerālis. Len�do, iepazīsties ar senatoru Belu Iblisu.

Hens negaidīja, ka korelie�u sen pagāju�o laiku politiķa vārds Lendo varētu būtu pazīstams. Viņam bija taisnība.

Senators Bels Iblis, Lendo neitrālā balsī teica, palocīdams galvu.

Jūtos pagodināts ar jums iepazīties, ģenerāl Kelrisien, Bels Ibliss sacīja. Esmu par jums daudz dzirdējis.

Lendo paskatījās uz Henu.

Sauciet mani par Kelrisienu. viņ� teica. Ģe�nerālis ir vairs tikai tāds pieklājības tituls.

Tad mēs esam vienlīdzīgi, pasmaidīja Bels Ib�liss. Es arī vairs neesmu senators.

Viņ� pamāja ar roku uz Senas pusi.

Jūs jau esat pazīstami ar manu galveno padom�devēju un neoficiālo pilnvaroto sūtni Senu Leikvoldu Midenilu. Un�

Viņ� apklusa, lūkodamies apkārt.

Es sapratu, ka Irenesa ieradusies kopā ar jums.

Viņai bija jāatgrie�as uz kuģa, ser, Sena viņam paskaidroja. Jānomierina kāds cits mūsu viesis.

Ak jā. Padomnieka palīgs Breili js, sacīja Bels Ibliss, raudzīdamies uz nolai�anās skrejceļu. Situā�cija ir mazliet neveikla.

Jā, ser, teica Sena. Varbūt man nevajadzēja vest viņu �urp, bet tajā brīdī neredzēju citu saprātīgu rīcības iespēju.

Ak, es pilnīgi piekritu, Bels Ibliss apgalvoja. Pa�mest viņu tur, kad Impērijas spēki sāku�i laupī�anas rei�du, būtu bijis ļaunāk par neveiklību.

Hens juta, kā caur viņa augumu izskrien auksta strāva. Satraukumā, ko radīja tik�anās ar Belu Iblisu, viņ� bija pavisam aizmirsis, kāpēc viņi lidoja uz Jau�no Kovu.

�ķiet, ka jums ir labas attiecības ar Breiliju, se�nator, Hens piesardzīgi teica.

Bels Ibliss viņu pēto�i noskatīja.

Un jūs gribētu zināt, ko �īs labās attiecības nozī�mē?

Hens saņēma drosmi.

Patiesību sakot, ser� jā, gribētu gan.

Senators tikko jau�ami pasmaidīja.

Jūsos joprojām mīt tā slēptā nevēlē�anās cienīt autoritātes, vai ne? Labi. Nāciet man līdzi uz �tāba atpūtas telpu, un es jums pastāstī�u visu, ko vēlēsie�ties uzzināt.

Viņa smaids kļuva nedaudz skarbāks.

Un pēc tam arī es uzdo�u jums da�us jautāju�mus.

Durvis slīdo�i atvērās, un Pelleons iegāja Trouna personiskās komandtelpas tum�ajā priek�namā. �ķi�ta, ka tur neviena nav, bet Pelleons zināja, ka tas ir maldīgs iespaids.

Man ir svarīgas ziņas di�admirālim, viņ� skaļi teica. Man nav laika �īm jūsu spēlītēm.

Tās nav spēlītes, Ruhs drūmā balsī ieņaudēja viņam tie�i ausī, liekot Pelleonam salēkties par spī�ti centieniem to nedarīt. Izseko�anas iemaņas jāvin�grina vai arī tās tiek zaudētas.

Izmantojiet saviem vingrinājumiem kādu citu, Pelleons norūca. Man jādara darbs.

Viņ� devās uz priek�u, uz iek�ējām durvīm, do�mās lamādams Ruhu un visu nogriju rasi. Viņi varbūt bija noderīgi iero�i Impērijas rokās, bet Pelleonam jau agrāk bija bijusi darī�ana ar tādu cie�i saistītu kla�nu struktūru, un viņ� bija pārliecinājies, ka galu galā tamlīdzīgi primitīvi radījumi sagādā tikai nepatik�a�nas. Komandtelpas durvis atvērās�

Tumsu �ajā telpā kliedēja tikai maiga sve�u gais�ma.

Pelleons strauji apstājās, atcerējies dīvainās kape�nes uz Veilendas, kur tūksto�iem sve�u iezīmēja to D�orasa Cēbaota noslepkavoto citpasauļu iemītnieku kapavietas, kas uz �īs planētas bija ieradu�ies da�os pēdējos gados. Un nu Trouns bija pārvērtis savu komandtelpu par �o kapeņu dublikātu�

Nē, es neesmu nonācis mūsu garīgi nelīdzsvaro�tā d�ediju skolotāja ietekmē, telpu pārskanēja Trou�na sausā balss.

Aiz svecēm Pelleons varēja saredzēt vienīgi di�admirāļa kvēlojo�ās acis.

Ieskatieties cie�āk.

Pelleons darīja, kā vēlēts, un atklāja, ka �sveces" patiesībā ir ārkārtīgi izsmalcinātu gaismas skulptūru hologrāfiskie attēli.

Tās ir skaistas, vai ne? Trouns apcerīgā balsi sacīja. Tās ir korelie�u ugunsminiatūras, viena no tām ārkārtīgi nedaudzajām mākslas formām, ko citi mēģināju�i atdarināt, bet bez īpa�iem panākumiem. Patiesībā tas nav nekas vairāk, kā tikai transoptisko �ķiedru veidojums pseidoluminiscējo�a augu valsts izejviela un pāris gurli�u gaismas avotu, un tomēr �īm skulptūrām piemīt kaut kas tāds, ko citiem nekad nav izdevies notvert.

Hologrāfiskās liesmas nodzisa, un telpas centrā parādījās trīs drednautu sastingu�ie tēli.

Mūsu kuģis Nelokāmais tos pirms divām dienām fiksējis ārpus Jaunās Kovas, kaptein, Trouns runāja tālāk tajā pa�ā dziļdomīgajā tonī. Vērojiet uzmanīgi.

Viņ� iedarbināja hologrammu. Pelleons klusē�dams noskatījās, kā drednauti, sastāju�ies trijstūrī, at�klāj jonu lielgabalu uguni pret to vietu, kur būtu va�rējusi atrasties kamera. Cīņas karstumā gandrīz pali�ka nepamanīta kāda fregate un tāds kā neliels izprie�cu kuģis, kas atradās zem trijstūra vidusdaļas un drīz vien nokļuva dro�ībā. Joprojām �audami no lielgaba�liem, drednauti sāka atkāpties, un pēc minūtes visa grupa jau bija pārlēkusi uz gaismas ātrumu. Holo�gramma pazuda, un iedegās ne pārāk spilgtais telpas apgaismojums.

Jūsu domas? Trouns aicināja Pelleonu izteik�ties.

Izskatās, ka atgriezu�ies mūsu vecie draugi, sacīja Pelleons. �ķiet, ka viņi ir atkopu�ies no izbi�ja, ko mēs viņiem likām piedzīvot uz Linuri. Nevē�lams traucēklis, jo īpa�i tagad.

Par nelaimi, visas pazīmes liecina, ka viņi gra�sās kļūt par kaut ko vairāk nekā traucēkli vien, Trouns viņam teica. Vienā no diviem kuģiem, ko viņi izglāba. Nelokāmais atpazina Dāmas Laimi. Ar Henu Solo un Lendo Kelrisienu uz borta.

Pelleons sadrūma.

-Solo un Kelrisiens? Bet�

Viņ� strauji aprāvās.

Bet mēs domājām, ka viņi devu�ies uz Palanhi sistēmu, Trouns nobeidza viņa vietā. Jā. Tā ir ma�na kļūda. Acīmredzot gadījās kaut kas svarīgāks par Akbara reputāciju.

Pelleons atskatījās uz to vietu, kur bija atradusies hologramma.

Piemēram, nepiecie�amība papildināt dumpinie�ku militāro spēku.

Neticu, ka viņi to jau ir paveiku�i, Trouns sa�cīja, domīgi savilcis pieri krunkās. Neticu arī tam, ka tamlīdzīga savienība nav novēr�ama. Tas bija ko�relietis, kas vadīja īpa�o glāb�anas vienību, kaptein tagad esmu par to pārliecināts. Un pastāv tikai da�as iespējas, kas tie�i �is korelietis varēja būt.

Pelleonam kaut kas atausa atmiņā.

Solo ir korelietis, vai ne?

Jā, Trouns apstiprināja. Un tas ir viens no ie�mesliem, kāpēc es domāju, ka viņi vēl nav vienoju��ies. Ja manas aizdomas par to, kas varētu būt viņu vadonis, ir pareizas, viņ� noteikti vēlas vispirms ap�runāties ar savu tautieti un tikai tad saistīsies ar dum�pinieku vadoņiem.

Pie Trouna kreisās rokas iedūcās saziņas apa�rāts.

Admirāli Troun? Mēs esam nodibināju�i saka�rus ar Nelokāmo, kā jūs lūdzāt.

Pateicos, sacīja Trouns un nospieda slēdzi.

Repetitordispleju dubultloka priek�ā parādījās pa�vecāka Impērijas virsnieka trīsceturtdaļhologramma. Viņ� stāvēja blakus ieslodzījuma bloka kontrolpanelim.

Di�admirāl, hologrāfiskais tēls teica, nopietni palocīdams galvu.

Labdien, kaptein Dord�a, atbildēja Trouns, arī palocīdams galvu. Vai persona, ko lūdzu apcietināt, ir pie jums?

Tie�i �eit, ser, sacīja Dord�a.

Viņ� paraudzījās sāņus un deva zīmi ar rokas mā�jienu. No aizkadra parādījās kāds diezgan tukls cil�vēks ar saslēgtām rokām. Sejas izteiksme aiz rūpīgi apcirptās bārdas bija tī�i neitrāla.

Viņa vārds ir Nailzs Ferjē, Dord�a teica. Vi�ņu un viņa bandu mēs saņēmām ciet, izdarot reidu uz Jaunās Kovas.

Reidu, no kura Debesbraucējam, Solo un Kelrisienam izdevās aizbēgt, sacīja Trouns.

Dord�a saviebās.

Jā, ser.

Trouns pievērsās Ferjē.

Kaptein Ferjē, viņ� pamāja uzrunātajam ar galvu. Mūsu reģistros teikts, ka jūs specializējaties kosmosa kuģu nolaupī�anā. Tomēr uz Jaunās Kovas jūs aizturēja ar biomolekulu kravu uz jūsu kuģa bor�ta. Vai jūs nevēlētos kaut ko paskaidrot?

Ferjē paraustīja plecus.

Kuģu zag�ana nav tas darbiņ�, ko var darīt katru dienu, viņ� teica. Tam nepiecie�amas izdevības un plāno�ana. Tāpēc es laiku pa laikam uzņemos kra�vu pārvadā�anu, tas man palīdz savilkt galus kopā.

Jūs, protams, zināt, ka biomolekulas nebija uz�rādītas muitai.

Jā, kapteinis Dord�a man to pateica, Ferjē sa�cīja, un viņa tonī pārsteigums un nicinājums bija sa�jaukts pareizajās proporcijās. Ticiet man, ja es būtu zinājis, ka mani iesaistīju�i Impērijas krāp�anā�

Pieņemu, ka jūs zināt arī to, Trouns viņu pār�trauca, ka par �ādu rīcību es varu konfiscēt ne tikai kravu, bet arī jūsu kuģi.

Protams, ka Ferjē to zināja. Pelleons to redzēja pēc viņa zaglīgā acu skatiena.

Esmu agrāk Impērijai daudz palīdzējis, admirāl, Ferjē mierīgi teica. Esmu vedis kontrabandas kravas no Jaunās Republikas, un pavisam nesen piegādāju jūsu ļaudīm trīs sargkuģus.

Un mēs par katru �o pakalpojumu samaksājām jums milzu summas, Trouns viņam atgādināja. Ja mēģināt dot mājienu, ka esam jums kaut ko parādā par jūsu kādreizējām laipnībām, varat nepūlēties. Tomēr� jums varbūt ir kāda iespēja atmaksāt mums �o jauno parādu. Vai ievērojāt kuģus, kas uz�bruka Nelokāmajam, kad gribējāt aizmukt no planē�tas?

Protams, ka ievēroju, Ferjē sacīja, un viņa bal�sī ieskanējās aizvainota profesionālā lepnuma stiga. Tie bija Rendili starpzvaig�ņu drednauti. Pēc izskata vecas graba�as, bet vēl sprauni diezgan. Iespējams, ka pamatīgi pārbūvēti.

Tādi tie patie�ām ir.

Trouns mazliet pasmaidīja.

Es tos gribu.

Pagāja da�as sekundes, iekams Ferjē aptvēra �o nevērīgi izteikto piezīmi. Kad tas notika, viņam atkā�rās �oklis.

Jūs domājat� es?

Vai tas jums rada kādas problēmas? Trouns vēsi vaicāja.

-Ē�

Ferjē norija siekalas.

Admirāl, ar visu cieņu pret jums�

Jums tiek doti trīs standartmēne�i, vai nu lai sa�dabūtu priek� manis tos kuģus, vai noskaidrotu to precīzu atra�anās vietu, Trouns viņu pārtrauca. Kaptein Dord�a?

Dord�a atkal panācās uz priek�u.

Ser.

Jūs atbrīvosiet kapteini Ferjē un viņa kuģa ap�kalpi un nodosiet viņu rīcībā izlūkdienesta fregati bez pazī�anās zīmēm. Viņu pa�u kuģis paliks uz Nelokā�mā borta, kamēr viņi izpildīs savu uzdevumu.

Sapratu, Dord�a pamāja.

Trouns savilka uz aug�u uzacis.

Vēl kāda lieta, kaptein Ferjē. Tā kā pastāv ie�spēja, ka jūs varētu just kārdinājumu atteikties no �ī uzdevuma un mēģināt aizbēgt, fregate, ko jums ie�dos, būs apgādāta ar iespaidīgu un pilnīgi nesabojāja�mu spridzekļa mehānismu. Tā pulkstenis būs noregu�lēts tie�i uz trim standartmēne�iem. Ceru, ka jūs sa�protat.

Tā Ferjē sejas daļa, kas bija saskatāma virs bār�das, kļuva briesmīgi bāla.

Jā, viņ� izstomīja.

Labi.

Trouns atkal pievērsās Dord�am.

Sīkumus es atstāju jūsu rokās, kaptein. Ziņojiet man par notikumu attīstību.

Viņ� nospieda slēdzi, un hologramma nodzisa.

Kā jau teicu, kaptein, Trouns sacīja, pa�griezdamies pret Pelleonu, es nedomāju, ka sa�vienības nodibinā�ana ar dumpiniekiem nebūtu no�vēr�ama.

Ja Ferjē izdosies to izjaukt, Pelleons �aubīda�mies teica.

Viņam ir glu�i labas izredzes, Trouns apgalvo�ja. Galu galā, mums pa�iem ir vispārīgs priek�stats, kur tie varētu būt paslēpti. Mums tikai �obrīd nav nedz laika, nedz cilvēku, lai visā nopietnībā ķertos pie meklē�anas. Pat ja mums izdotos tos atrast, sma�gā kaujā drednauti varbūt ietu bojā, un man labāk gribētos tos sagūstīt neskartus.

Jā, ser, Pelleons drūmi sacīja.

Vārds sagūstīt viņam atgādināja, kāpēc viņ� bija nācis �urp.

Admirāl, saņemts ziņojums no izmeklē�anas ko�mandas, kas pārbaudīja Habaraha kuģi.

Viņ� pāri displeju dubultlokam sniedza admirālim datu karti.

Trouna kvēlojo�ās acis uz mirkli apsvilināja Pelleona seju, it kā pūloties saskatīt iemeslu, kāpēc viņa padotais ir tik saspringts. Tad, ne vārda neteicis, viņ� paņēma no kapteiņa datu karti un ieslidināja to sava nolasītāja spraugā. Pelleons, lūpas sakniebis, gaidīja, kad di�admirālis būs izskatījis ziņojumu.

Trouns tika līdz ziņojuma beigām un atslīga pret sēdekļa atzveltni. Viņa seja bija neizdibināma.

Vūkija spalvas, viņ� noteica.

Jā, ser, Pelleons pamāja. Visās kuģa ma�lās.

Trouns vēl da�as sekundes klusēja.

Jūsu domas?

Pelleons izslējās.

Redzu tikai vienu izskaidrojumu, ser. Habaraham uz Ka�ikas neizdevās aizbēgt no vūkijiem. Viņu notvēra� un tad ļāva viņam doties prom.

Pēc tam, kad bija mēnesi turēju�i viņu ieslodzī�jumā, sacīja Trouns. Un nopratināju�i.

Tā noteikti būs bijis, piekrita Pelleons. Jau�tājums ir ko viņ� tiem pastāstīja.

Mums ir viena iespēja to uzzināt.

Trouns nospieda saziņas aparāta slēdzi.

Kuģu angāram. Te runā di�admirālis. Sagatavo�jiet manu pasa�ierkuģi, es do�os lidojumā. Vēlos, lai mani pavada karaspēka transportkuģis un divas trie�ciennieku vienības. Diviem bombardētājkuģiem jā�nodro�ina pieseg�ana no gaisa.

Viņ� noklausījās apstiprinājumu, ka rīkojums dzirdēts, un izslēdza saziņas aparātu.

Var gadīties, kaptein, ka nogriji ir aizmirsu��i, kam viņiem jābūt uzticīgiem, Trouns Pel�leonam teica, pieceldamies un apiedams disple�jus.

Domāju, ka pienācis laiks viņiem atgādināt, ka te valda Impērija. Jums jāatgrie�as uz komand�tiltiņa un jāsagatavo atbilsto�s paraugdemonstrē�jums.

Jā, ser.

Pelleons vilcinājās.

Vai jūs vēlaties tikai atgādinājumu, nevis īstus postījumus?

Trouna acis uzliesmoja.

�imbrī�am, jā, viņ� sacīja ledainā balsī. Liksim viņiem skaitīt lūg�anas, lai es nepārdo�māju.

Pamazām pāriedama no miega uz nomodu, Lea pirmo sajuta smaku: oda pēc dūmiem, atgādinot par me�a ugunsgrēkiem uz Endoras. �ī dūmu smaka to�mēr bija asāka un vienlaikus patīkamāka kā uguns�kura smar�a bērnudienu atpūtas nomelnēs uz Alderānas.

Un tad viņa bija pietiekami pamodusies, lai atce�rētos, kur atrodas. Apziņa pilnībā atgriezās, un Lea atvēra acis�

Viņa gulēja uz raupjas lāvas nogriju kopīgās cep�tuves stūrī. Tie�i turpat, kur iepriek�ējā vakarā bija aizmigusi.

Lea piecēlās, juzdama atvieglojumu un mazliet nokaunējusies. Viņa saprata, ka di�admirāļa vakar�dienas negaidītā apciemojuma dēļ bija pa daļai sagai�dījusi, ka pamodīsies zvaig�ņu iznīcinātāja ieslodzī�juma kajītē. Viņa acīmredzot bija pārāk zemu novēr�tējusi nogriju spējas izpildīt savus solījumus.

Viņas vēders ierūcās, atgādinot, ka pagājis ilgs laiks, kop� viņa pēdējoreiz ēdusi. Nedaudz zemāk viens no dvīņiem atgādināja par sevi ar kājas spērie�nu.

Labi, jau labi, viņa mierino�i teica. Es sapra�tu mājienu. Laiks brokastot.

Lea izņēma no ceļasomas barības tāfelīti, atbrīvoja tās aug�galu no iesaiņojuma un nokoda kumosu. To ko�ļādama, viņa aplūkoja ceptuvi. Pie sienas durvju pusē dubultlāva, kas bija uzklāta �ūbekam, tagad stā�vēja tuk�a. Uz mirkli viņu atkal pārņēma bailes no no�devības, bet neilga koncentrē�anās caur Spēku apklu�sināja viņas ba�as. �ūbeka bija kaut kur netālu, un vi�ņa apziņa nevēstīja par briesmām. Atslābinies, Lea sev stingri pavēlēja, ņemdama ārā no ceļasomas tīru sporta tērpu un sākdama ģērbties. Lai kas bija �ie nogriji, par me�oņiem viņus noteikti nevarēja saukt. Viņi pa savai modei pat bija cienījami ļaudis un nenodos viņu Impē�rijai. Vismaz, kamēr nebūs viņu uzklausīju�i.

Viņa apēda pēdējo barības tāfelītes kumosu un beidza ģērbties, kā vienmēr pārliecinādamās, ka josta pārāk cie�i nesaspie� viņas vēderu, kas pamazām kļuva aizvien lielāks. Paņēmusi gaismas zobenu, ko bija noslēpusi zem lāvas, Lea to piestiprināja redza�mā vietā sev pie sāniem. Viņa atcerējās, ka Habaraham d�ediju ierocis bija �ķitis kā apstiprinājums vi�ņas identitātei. Lea cerēja, ka pārējie nogriji uz to reaģēs tie�i tāpat. Ejot uz ceptuves durvīm, viņa at�kārtoja d�ediju sevis nomierinā�anas vingrinājumus, tad izgāja ārā.

Zālājā aiz durvīm trīs mazi nogriju bērneļi rotaļā�jās ar piepū�amo bumbu, viņu pelēkbaltā āda spo�ās rīta saules gaismā no sviedriem vizēja. Lea redzēja, ka saule ilgi nespīdēs no rietumpuses tai tuvojās tum�u mākoņu blāķis. Viņiem tas nāks tikai par labu biezā mākoņu kārta padarīs neiespējamus ciema tie��os teleskopiskos novērojumus, ko varbūt veica zvaig�ņu iznīcinātājs tur, aug�ā, kā arī izklīdinās no�grijiem neraksturīgo infrasarkano starojumu, kas plū�da no viņas un �ūbekas.

Lea atkal paskatījās lejup. Trīs bērni bija pārtrau�ku�i rotaļu un nostāju�ies taisnā līnijā viņas priek�ā.

Sveicināti, viņa sacīja un uzsmaidīja maza�jiem.

Bērns, kas stāvēja vidū, paspēra soli uz priek�u un nometās ceļos, neveikli, bet tomēr glu�i cie�ami imitējot �estu, ar ko savu cieņu apliecināja pieaugu��ie.

Mal'ary'ush, viņ� noņaudēja. Miskh'ha'ra isf chrak'mi'sokh. Mii'es kha.

Saprotu, Lea teica, dedzīgi vēlēdamās, kaut Trīpio būtu kopā ar viņu.

Bet tie�i tobrīd, kad viņa pārdomāja, vai nevaja�dzētu riskēt un izsaukt robotu pa saziņas aparātu, bērns atkal ierunājās.

Esh svheicu hjūs, Mal'ary'ush, viņ� sacīja iz�kropļotā, bet saprotamā pamatvalodā. Maitrakh ghaida hjūs dukliā.

Pateicos, Lea teica, nopietni pamādama viņam ar galvu.

Durvju sargi vakar vakarā, oficiālie apsveicēji �o�rīt. �ķiet, ka nogriju bērni jau no mazotnes tika iepa�zīstināti ar savas kultūras rituāliem un pienākumiem.

Lūdzu, pavadiet mani pie viņas.

Bērns vēlreiz apliecināja viņai cieņu, tad piecēlās kājās un devās uz lielo, apaļo celtni, kurai līdzās Ha�barahs iepriek�ējās dienas vakarā bija nosēdinājis sa�vu kuģi. Lea viņam sekoja, abi pārējie bērni gāja vi�ņai blakus, katrs pie sava sāna. Lea ejot ik pa brīdim uzmeta viņiem skatienu, brīnīdamās par viņu gai�o ādas krāsu. Habaraha āda bija tēraudpelēka, maitrakh tā bija vēl tum�āka. Vai nogriji sastāv no vairākām at�ķirīgām rasēm? Vai arī āda kļuva tum�āka noveco�jot? Viņa domās piezīmēja, ka pie izdevības tas jāpa�jautā Habaraham.

Dienas gaismā izrādījās, ka dukhs ir daudz rūpī�gāk būvēts, nekā viņai bija licies. Pīlāri, kas slējās ap sienu ik pēc da�iem metriem, bija darināti no vese�liem koku stumbriem, kam novilkta miza un kas no�pulēti līdz melna marmora spīdumam. Mirgojo�o koksni, no kā bija būvēta pārējā sienas daļa, rotāja sare�ģīti kokgriezumi. Kad viņi pienāca tuvāk, Lea redzēja, ka nostiprino�ā metāla josla, kas apjoza ēku tie�i zem dzegas. arī ir izrotāta nogriji acīmredzot uzskatīja, ka lieti�ķās funkcijas jāapvieno ar mākslu. Visa būve bija varbūt divdesmit metrus plata un �et�rus metrus augsta, vēl par trim vai �etriem metriem augstāku to darīja koniskais jumts. Lea prātoja, cik daudz pīlāru bijis vajadzīgs, lai �o ēku nostiprinātu.

Augstās divviru durvis bija iebūvētas sienā starp diviem pīlāriem, un tobrīd abpus tām, taisni izslēju�ies, stāvēja divi nogriju bērni. Kad pienāca Lea, viņi atvēra durvis. Viņa pateicās ar galvas mājienu un ie�gāja iek�ā.

Dukha iek�puse nebija mazāk iespaidīga kā ēkas ārpuse. Tā sastāvēja no vienas pla�as telpas, tās cen�trā, tuvāk aizmugures sienai, atradās tronim līdzīgs sēdeklis, pa labi no tā, iebūvēta starp diviem sienas pīlāriem neliela kabīne ar izliektu jumtu un tum�u lodziņu, pa kreisi, kabīnei tie�i pretim, pie sienas bija redzama kaut kāda karte. Iek�ējo atbalsta pīlāru nebi�ja, bet no katra sienas pīlāra aug�daļas lidz liela, velvjveidīga �ķīvja malai bija novilkta smaga ķēde. �ķīvis nokarājās virs telpas centra, un no tā iek�puses pret griestiem plūda gaismas stari Lea nosprieda, ka to avoti paslēpti tie�i aiz �ķīvja apmales apgādā�jot telpu ar maigu, izkliedētu apgaismojumu.

Da�u metru atstatumā no kartes varbūt kādi divdes�mit bērni bija sasēdu�ies puslok.. <tp Trīpio, kas maza�jiem viņu valodā stāstīja kādu notikumu, laiku pa lai�kam papildinot vārdus ar skaņu efektiem. Izklausījās pēc saīsinātā vēstures kursa robots stāstīja nogrijiem par cīņu pret Impēriju, tāpat kā savulaik bija par to stāstījis evokiem, un Lea cerēja, ka �oreiz Trīpio ne�centīsies nopulgot Dārtu Veideru. Pieņemdama, ka viņ� tomēr varētu tā rīkoties, Lea visu ceļojuma laiku bija robotam atgādinājusi, ka �eit to darīt nedrīkst.

Viņas skatienu piesaistīja neliela sakustē�anās kreisajā pusē: �ūbeka un Habarahs sēdēja viens ot�ram pretim abpus durvīm, nodevu�ies kādai nestei�dzīgai nodarbei, kurā, �ķiet, bija iesaistītas plaukstas un to locītavas. Vūkijs bija pārtraucis kustību un vai�cājo�i lūkojās uz viņas pusi. Lea ar galvas mājienu li�ka viņam saprast, ka viss ir kārtībā, pūlēdamās nola�sīt no �ūbekas apziņas, ko tie�i viņi abi ar Habarahu tur dara. Notieko�ais vismaz nebija saistīts ar nogrija roku izlau�anu no plecu locītavām, un to jau varēja uzskatīt par sasniegumu.

Lēdij Veidera, kāds viņu nopietnā balsī uzru�nāja.

Lea pagriezās un redzēja, ka viņai tuvojas muitrakh.

Sveicu jās. Vai labi gulējāt?

Diezgan labi, Lea atbildēja. Es augsti vērtē�ju jūsu viesmīlību.

Viņa paskatījās uz Trīpio un prātoja, vai nevaja�dzētu aicināt viņu izpildīt savus tulka pienākumus.

Maitrakh viņu pārprata.

Bērniem �ajā laikā tiek mācīta vēsture, viņa sacīja. Jūsu ma�īna laipni pieteicās pastāstīt viņiem par mūsu kunga Darta Veidera pēdējo varoņdarbu.

Par Veidera pēdējo izaicinājumu Imperatoram, ziedojot sevi, kad uz spēles bija likta Lūkasa dzīvība.

Jā, Lea no�ukstēja. Viņa dzīve ar to pa�u bi�ja galā, bet viņam beidzot izdevās atbrīvoties no Im�peratora maldu tikliem.

Muitrukh bridi klusēja. Tad viņa sakustējās.

Nāciet man līdzi, lēdij Veidera.

Viņa pagriezās un sāka iet gar sienu uz priek�u. Lea viņai sekoja, pirmo reizi ievērodama, ka ari duk�ha iek�ējās sienas ir rotātas ar kokgriezumiem. Vai tās būtu ainas no viņu ģimenes vēstures?

Mans tre�ais dēls jūt lielu cieņu pret jūsu vūkiju, maitrakh teica, ar �estu norādīdama uz Cūbeku un Habarahu. Mūsu kungs di�admirālis vakar ieradās mek�lēt pierādījumus tam, ka mans tre�ais dēls viņam melo�jis par sava lidaparāta bojājumiem. Pateicoties jūsu vū�kijam, viņ� �ādus pierādī jumus neatrada.

Lea pamāja.

Jā, �ūbijs man vakar vakarā stāstīja par da�ām viltībām, ko viņ� izmantojis, nomaskējot kuģa patie�so stāvokli. Man nav tādu zinā�anu par kosmosa ku�ģu mehānismiem kā viņam, bet zinu, ka nav viegli viltot savstarpēji saistītu ierī�u kļūmes, kā to izdarīja viņ�. Par laimi mums visiem, viņam pietika tālredzības un prasmes to paveikt.

Vūkijs nav no jūsu ģimenes vai klana, maitrukh sacī ja. Tomēr jūs viņam uzticaties, it kā viņ� būtu jūsu draugs?

Lea dziļi ievilka elpu.

Kā bērns es nepazinu savu īsto tēvu, lordu Vei�deru. Vicekaralis aizveda mani uz Alderānu un uzau�dzināja kā pa�a bērnu. Uz Alderānas, tāpat kā �eit, ģimenes attiecības bija kultūras un sabiedrības pama�tu pamats. Es uzaugu, iegaumēdama sarakstus ar tan�tēm, tēvo�iem, brālēniem un māsīcām, mācīdamās viņus sarindot atkarībā no tuvības mana aud�utēva ģenealoģiskajai līnijai.

Viņa norādīja uz �ūbeku.

�ūbijs kādreiz bija tikai labs draugs. Tagad viņ� pieder pie manas ģimenes. Viņ� ir tikpat tuvs ģime�nes loceklis kā mans vīrs un brālis.

Ejot gar dukha sienu, viņas bija veiku�as apmēram ceturto daļu no ceļa, kad maitrakh atkal ierunājās.

Kāpēc esat �eit ieradusies ?

Habarahs man teica, ka viņa lautai nepiecie�ama palīdzība, Lea vaļsirdīgi atbildēja. Es nodomāju, ka varbūt varu kaut ko darīt lietas labā.

Da�i sacīs, ka esat ieradusies, lai sētu starp mums nesaskaņas.

Jūs pati vakar vakarā tā teicāt, Lea viņai atgā�dināja. Varu jums tikai apliecināt ar savu goda vār�du, ka man nav nodoma radīt nesaskaņas.

Maitrakh izdvesa garu, �ņāco�u skaņu, nobeigumā divas reizes asi paklak�ķinādama adatzobus.

Mērķis un rīcības galaiznākums ne vienmēr ir viens un tas pats, lēdij Veidera. Tagad mēs kalpojam tikai vienam virsklanam. Jūs pieprasīsiet, lai kalpo�jam citam virsklanam. Tā arī ir nesaskaņu un nāves

sēkla.

Lea savilka lūpas �okurā.

Tātad kalpo�ana Impērijai jūs apmierina? viņa jautāja. Vai tā ļauj jūsu ļaudīm tikt pie labākas dzī�ves vai iemantot lielāku cieņu?

Impērijai mēs kalpojam kā vienots klans, maitrakh atbildēja. Ja jūs prasīsiet, lai kalpojam jums, notiks atgrie�anās pie senaizmirstiem konflik�tiem.

Tagad viņas bija pienāku�as pie kartes, un mait�rakh ar kalsnu roku norādīja uz to.

Vai redzat, kāda bijusi mūsu vēsture, lēdij Vei�dera?

Lea pastiepa kaklu, lai varētu labāk saredzēt. Divas tre�daļas sienas klāja rūpīgi izgrieztas citplanētie�u rakstu zīmju līnijas, katrs vārds bija saistīts ar du�iem citu vārdu kā juceklīgā krustvār�du mīklā gan vertikāli, gan horizontāli, gan lauz�tās līnijās. �ķita, ka katrs griezums at�ķiras pēc platuma un dziļuma. Tad viņa saprata: karte bija vai nu visa Kimbaru klana, vai tie�i �īs ģimenes ciltskoks.

Es to redzu, teica Lea.

Tad jūs redzat arī to, cik daudz dzīvību atņēmu�i senie konflikti, sacīja maitrakh.

Viņa norādīja uz trim vai �etrām vietām kartē, kas Leas skatījumā ne ar ko neat�ķīrās. Nogriju ģenealo�ģijas nolasī�anai acīmredzot bija vajadzīgas īpa�as iemaņas.

Es nevēlos atgriezties pie tā, kas notika tajos lai�kos, maitrakh runāja tālāk. Pat lorda Darta Veide�ra meitas dēļ ne.

Saprotu, Lea klusi noteica.

Viņa nodrebēja Javinas, Hotas, Endoras un vēl daudzu citu planētu rēgi nostājās viņas acu priek�ā.

Esmu savā mū�ā piedzīvojusi bezgaldaudzus konfliktus un nāves. Negribu tos vēl pavairot.

Tad jums jādodas prom, maitrakh stingri sacī�ja. Jums jādodas prom, un jūs nedrīkstat atgriezties, kamēr pastāv Impērija.

Viņas atkal sāka iet.

Vai tie�ām nav nekādas alternatīvas? Lea vai�cāja. Un ja nu man izdodas pārliecināt visu jūsu tautu vairs nekalpot Impērijai? Tad starp jums nekā�du konfliktu nebūtu.

Imperators mums palīdzēja toreiz, kad neviens cits to nedarīja, maitrakh viņai atgādināja.

-Tikai tāpēc, ka mēs neko nezinājām par jūsu va�jadzībām, Lea teica, tomēr juzdama sirdsapziņas pārmetumus, jo maitrakh sacītais daļēji atbilda patie�sībai.

Jā, Savienība patie�ām nebija zinājusi par izmisī�go stāvokli uz �īs planētas. Jā, Mona Motma un citi vadoņi noteikti gribētu palīdzēt, ja būtu zināju�i. Bet vai viņiem būtu biju�i līdzekļi reālai palīdzībai tas bija pavisam cits jautājums.

Tagad mēs zinām un piedāvājam jums savu pa�līdzību.

Vai piedāvājat mums palīdzību mūsu labuma dēļ? maitrakh dzēlīgi jautāja. Vai tikai tāpēc, lai mēs turpmāk kalpotu nevis Impērijai, bet jūsu virs�klanam? Mēs neļausim, lai mūs padara par kaulu iz�salku�u zvēru savstarpējās cīņās.

Imperators jūs izmantoja, Lea rāmi teica. Tā�pat kā tagad jūs izmanto di�admirālis. Vai viņu snieg�tā palīdzība ir bijusi to jūsu dēlu dzīvību vērta, ko viņi paņēma no jums un sūtīja mirt?

Viņas nogāja vēl kādus divdesmit soļus, iekams maitrakh atbildēja.

Mūsu dēli ir miru�i, viņa klusi sacīja. Bet, kalpojot Impērijai, viņi ir nopirku�i mums dzīvību. Jūs ieradāties ar lidaparātu, lēdij Veidera. Jūs redzē�jāt, kas ir nodarīts mūsu zemei.

Jā, Lea notrīcēdama atbildēja. Tas� Es ne�zināju, ka postījumi biju�i tik pla�i.

Dzīve uz Honogras vienmēr līdzinājusies cīņai, teica maitrakh. Zemes kultivē�ana prasījusi daudz darba. Vēstures kartē jūs redzējāt laikus, kad �ajā cīņā tika zaudēts. Bet, pēc kaujas debesīs�

Viņai pārskrēja drebuļi tādas savādas trīsas, kas pārvietojās no gurniem līdz pleciem.

Tas bija kā kar� starp dieviem. Tagad mēs zinām, ka tas bija tikai liels lidaparāts, kas atradās augstu virs zemes. Bet tolaik mēs par tādām lietām neko nezinā�jām. Viņu zibens �autras liesmoja debesīs visu nakti un vēl nākamajā dienā ar savu neganto spilgtumu apgaismojot tālos kalnus. Bet pērkona nebija, it kā tie dievi būtu pārāk saniknoti, lai cīnoties viens otram uz�kliegtu. Atceros, ka �is klusums mani biedēja visvai�rāk. Tikai vienu reizi tālumā kaut kas nodunēja kā pēr�kona grāviens. Krietni vēlāk mēs uzzinājām, ka viens no mūsu augstākajiem kalniem ir zaudējis savu vis�augstāk izvirzīto smaili. Tad zibeņo�ana mitējās, un mēs uzdro�inājāmies cerēt, ka dievi par savu karalauku izvēlēju�ies kādu citu vietu. Līdz sākās zemestrīce.

Viņa apklusa, un viņas augumu atkal satricināja drebuļi.

Zibeņo�ana tās bija dievu dusmas. Zemestrīce bija viņu kara cirvis. Zemei atveroties, nozuda vese�las pilsētas. Sen norimu�i ugunskalni izvirda liesmas un dūmus, kas aptum�oja debesis visā zemē. Dega me�i un lauki, tāpat kā pilsētas un ciemi, kas bija pārdzīvoju�i zemestrīci. No tiem, kas bija miru�i, garoja slimība, un mira vēl daudzi citi. Bija tā, it kā de�besu dievu dusmas būtu pārsviedu�ās uz zemes die�viem, un arī viņi cīnītos savā starpā.

Un tad, kad beidzot uzdro�inājāmies cerēt, ka viss ir galā, no debesīm sāka līt savādi smakojo�s lielus.

Lea pamāja visa notikumu secība viņai bija līdz sāpīgumam skaidra. Viens no karojo�ajiem kuģiem bija cietis avāriju, radot spēcīgas zemestrīces un indī�go ķīmisko vielu noplūdi. Vēj� un lietus iznēsāja �īs ķimikālijas pa malu malām. Arī uz modernajiem ka�rakuģiem atradās liels daudzums �ādu indīgu vielu, bet likai uz veco kuģu bortiem bija atrodams kaut kas tik bīstams, kādas acīmredzot biju�as vielas, kas iz�postīja �o planētu.

Vecie kuģi� kara sākumā Dumpinieku Savienī�bai citu kuģu praktiski nemaz nebija.

Vainas apziņa iedūrās viņai vēderā kā asa dun�a smaile. Mēs to izdarījām, Lea bēdigi nodomāja. Mū�su kuģis. Mūsu vaina.

Vai augi gāja bojā �ī lietus dēļ?

Impērijas ļaudis minēja kādu nosaukumu kaitī�gajai vielai, kas bijusi lietū, atbildēja maitrakh. Es nezinu, kā to sauc.

Tātad viņi ieradās drīz vien pēc nelaimes. Lords Veiders un pārējie.

-Jā.

Maitrakh, abas rokas iepletusi, norādīja uz visu apkārtni.

Mēs sapulcējāmies �eit visi, kas bijām paliku��i dzīvi un spējām pārvietoties. �ajā vietā alla� bija valdījis pamiers starp klaniem. Mēs atnācām �urp, lai atrastu kādu izdzīvo�anas iespēju. Un �eit mūs atrada lords Veiders.

Viņas kādu minūti gāja klusēdamas.

Da�i toreiz nosprieda, ka viņ� ir dievs, mait�rakh sacīja. Visi baidījās kā no viņa, tā no varenā sudraba lidaparāta, kas atnesa no debesīm viņu un vi�ņa palīgus. Bet bailes tomēr mijās ar dusmām par to, ko dievi mums bija nodarīju�i, un apmēram divdes�mit karotāju nolēma uzbrukt atnācējiem.

Un tika nogalināti, Lea drūmi teica.

Doma par pietiekami neapbruņoto primitīvās tau�tas karotāju uzbrukumu Impērijas karaspēkam lika viņai saviebties.

Nogalināti viņi netika, maitrakh atcirta, un vi�ņas balsī varēja nemaldīgi saklausīt lepnumu. No diviem desmitiem karotāju kaujā gāja bojā vienīgi trīs. Glu�i pretēji viņi nogalināja daudzus lorda Veidera palīgus, kaut tie bija apbruņoti ar zibensmetējiem un klin�u grāvējiem. Karotājus sakāva tikai tad, kad cīņā iesaistījās pats lords Veiders. Bet, tā vietā, lai iznīcinātu mūs, kā viņam ieteica da�i palīgi, viņ� piedāvāja mums mieru. Mieru un Imperatora svētību un palīdzību.

Lea pamāja ar galvu vēl viena mīkla bija atrisi�nāta. Viņa nebija varējusi saprast, kāpēc Imperators bija apgrūtinājis sevi ar rūpēm par nelielu, primitīvu radījumu pulciņu, kas nepiederēja pie cilvēkveidīga�jiem. Bet primitīvi, pie cilvēku cilts nepiedero�i radī�jumi, kam piemīt dabiska cīņas prasme, bija pavisam kas cits.

Kāda veida palīdzību viņ� jums sniedza?

Viņ� deva visu, kas mums bija nepiecie�ams, teica maitrakh. Pārtika, zāles un darbarīki tika atsū�tīti nekavējoties. Vēlāk, kad savādais lietus sāka iznī�cināt mūsu sējumus, viņ� atsūtīja metāla robotus, kas ķērās pie mūsu augsnes attīrī�anas no indēm.

Lea sarāvās viņai no jauna uzmācās ba�as, vai netiek apdraudēti viņas dvīņi. Bet, kad viņi tuvojās ciemam, ķīmiskās analīzes ierīce neuzrādīja nekādu indīgo vielu klātbūtni gaisā, un �ūbeka un Habarahs bija līdzīgā veidā pārbaudīju�i arī augsni. Lai kas būtu tā viela, ko saturēja lietus, atindē�anas roboti bija krietni pastrādāju�i, lai atbrīvotu no tās �ejienes vidi.

Un tomēr ārpus attīrītās zemes nekas joprojām neaug?

Tikai kholm zāle, sacīja maitrakh. Tas ir ne�kam nederīgs augs, ko nevar izmantot uzturā. Bet �ī zāle ir vienīgais, kas tur aug, un pat tā vairs nesmar�o kā agrāk.

Ar to bija izskaidrojams vienveidīgais brūnums, ko viņi ar Cūbeku bija redzēju�i no kosmosa. Tie�i �is augs kaut kādā veidā bija pielāgojies indīgajai augsnei.

Vai izdzīvoja kāds no dzīvniekiem? Lea jautāja.

Da�i izdzīvoja. Tie, kas varēja ēst kholm zāli, un tie, kas, savukārt, ēda �os zālēdājus. Bet tādu dzīvnieku nav daudz.

Maitrakh pacēla galvu, it kā gara acīm raudzītos uz tālajiem kalniem.

Sī vieta nekad nav bijusi bagāta ar dzīvības for�mām, lēdij Veidera. Varbūt tāpēc klani to bija izvēlē�ju�ies par pamiera joslu. Bet tomēr pat tik tuksnesīgā nostūrī augu un dzīvnieku bija bez skaita. Tagad tā visa vairs nav.

Viņa izslējās, it kā ar �o kustību atbrīvotos no at�miņām.

Lords Veiders mums sniedza arī cita veida palī�dzību. Viņ� sūtīja savus palīgus, lai tie mācītu mūsu dēliem un meitām Impērijas iera�as. Viņ� izdeva jau�nus likumus, kas ļāva visiem klaniem izmantot Tīro Zemi, kaut klani nekad agrāk nav dzīvoju�i tik cie�i kopā.

Viņa ar roku apvilka pusloku ap sevi.

Un viņ� atsūtīja varenu lidaparātu, lai tas posta vietās atrod mūsu dukhus un atved �urp.

Viņas tum�o acu skatiens pievērsās Leai.

Mēs baudām cienījamu mieru, lēdij Veidera. Lai kāda ir tā cena, mēs maksājam to ar prieku.

Telpas pretējā galā mācībstunda bērniem acīmre�dzot bija beigusies, un viņi cēlās kājās. Viens no vi�ņiem uzrunāja Trīpio, nodemonstrēdams zemās palo�cī�anās saīsinātu variantu. Robots kaut ko atbildēja, un visa grupa pagriezās un gāja uz durvīm, kur viņus sagaidīja divi pieaugu�ie.

Starpbrīdis? Lea vaicāja.

Klana mācības �odien ir beigu�ās, maitrakh atbildēja. Bērniem tagad jāveic sava darba daļa cie�mā. Vēlāk, vakarā, viņiem būs mācības, kas viņus sa�gatavo kalpo�anai Impērijai.

Lea papurināja galvu.

Tas nav pareizi, viņa sacīja maitrakh, kad bēr�ni bija izgāju�i no dukha. Nevienai tautai nevaja�dzētu maksāt par dzīvību ar saviem bērniem.

Maitrakh izdvesa garu �ņācienu.

Tas ir mūsu parāds, viņa teica. Kā lai citādi to atmaksājam?

Lea saspieda kopā īk�ķi un rādītājpirkstu. Patie��ām, kā citādi? Impērija nepārprotami bija itin ap�mierināta ar noslēgto vieno�anos. Tā kā Lea bija re�dzējusi nogriju triecienniekus darbībā, viņa varēja �o apmierinājumu saprast. Impērija nebija ieinteresēta ļaut viņiem atmaksāt parādu citā veidā. Un, ja pa�i nogriji uzskatīja kalpo�anu Impērijai par goda parādu saviem glābējiem�

Es nezinu, viņai bi ja jāatzīst.

Leas uzmanību piesaistīja kāda blakus kustība: Habarahs, vēl aizvien sēdēdams uz grīdas telpas pre�tējā galā, bija nokritis uz sāniem, un �ūbeka bija no�liecis pie zemes viņa rokas locītavu. Tas izskatījās pēc cīņas, tikai �ūbekas apziņa neuzrādīja dusmas.

Ko viņi tur dara?Lea vaicāja.

Jūsu vūkijs lūdza, lai mans tre�ais dēls pamāca viņam mūsu cīņas metodes, muitrukh atbildēja, un viņas balsi atkal ieskanējās lepnums. Vūkijiem pie�mīt liels spēks, bet viņiem nav zinā�anu par cīņas niansēm.

Iespējams, ka pa�i vūkiji �ādam vērtējumam ne�būtu piekritu�i. Bet Leai bija jāatzīst, ka vismaz �ūbeka vienmēr bija paļāvies uz rupju spēku un bultme�a precizitāti.

Esmu pārsteigta, ka viņ� vēlējies, lai Habarahs viņu pamāca, viņa teica. Viņ� jūsu dēlam nekad tā īsti nav uzticējies.

Varbūt, ka tie�i �ī neuzticē�anās rosina viņa in�teresi, muitrukh sausi sacīja.

Leai bija jāpasmaida.

Varbūt.

Kādu minūti viņas klusēdamas vēroja, kā Haba�rahs parāda �ūbekam vēl divus locītavu un roku satvērienus. �ķiet, tas bija to cīņas paņēmienu paveids, ko Lea jaunībā tika apguvusi uz Alderānas, un viņa nodrebēja, iedomājoties �is kustības muskuļotā vūkija izpildījumā.

Tagad jūs izprotat mūsu dzīves ciklu, lēdij Vei�dera, muitrukh klusi teica. Jums jāsaprot, ka mēs joprojām karājamies kā zirnekļa pavedienā. Pat tagad mums vēl aizvien nav pietiekami daudz tīras zemes, lai izaudzētu vajadzīgo daudzumu pārtikas. Mums jā�turpina to pirkt no Impērijas.

Un jāmaksā par to ar savu dēlu pakalpoju�miem, Lea pamāja, saviebdama seju līdzjūtīgā gri�masē.

Mū�īgais parāds visvecākais slēptās verdzības veids galaktikā.

Tas arī mudina mūs sūtīt savus dēlus prom, maitrakh rūgti piebilda. Pat ja Impērija to atļautu, mēs tagad nevarētu viņus visus aicināt uz mājām. Mums nebūtu viņus ar ko pabarot.

Lea atkal pamāja. Tas bija tik nevainojams slazds, kādu viņa nekad nebija redzējusi. Bet no Veidera un Imperatora to jau varēja sagaidīt.

Jūs nekad pilnībā netiksiet vaļā no �ī parāda, viņa maitrakh atklāti pateica. Jūs to zināt, vai ne? Kamēr vien jūs būsiet viņiem noderīgi, di�admirālis gādās, lai jūs turpinātu maksāt.

Jā, maitrakh klusi piekrita. Pagāja ilgs laiks, iekams es to sapratu, bet nu tas ir noticis. Ja tā domā�tu visi nogriji, varbūt varētu kaut ko mainīt.

Bet pārējie nogriji joprojām tic, ka Impērija ir viņu draugs?

Nejau visi. Bet diezgan daudzi.

Viņa aprāvās un norādī ja ar �estu uz debesīm.

Vai redzat zvaig�ņu gaismu, lēdij Veidera?

Lea pavērās aug�up uz ieliekto disku, kas karājās �etrus metrus virs zemes sienu balsto�o ķē�u krustpun�ktā. Apmēram pusotru metru plats, tas bija darināts no melna vai melni nokrāsota metāla un tajā bija izdurts simtiem mazu caurumiņu. Caur �iem caurumiņiem plū�da gaisma no �ķīvja iek�ējās apmales, un radīja iespaidu, ka virs galvas atrodas stilizēta naksnīgas debess versija.

Es to redzu.

Nogriji vienmēr ir mīlēju�i zvaigznes, mait�rakh sacīja, un viņas apcerīgā balss skanēja kā no tā�lienes. Reiz, sen atpakaļ, mēs tās dievinājām. Pat pēc tam, kad bijām uzzināju�i, kas tās patiesībā ir, zvaigznes palika mūsu draugi. Daudzi no mums būtu labprātīgi devu�ies līdzi lordam Veideram arī bez vi�sa parāda lai likai izbaudītu prieku paceļot starp tām.

Es saprotu, Lea no�ukstēja. Daudzi galakti�kā jūt to pa�u. Tas mums visiem ir iedzimts.

�o iedzimto īpa�ību mēs tagad esam zaudēju�i.

Ne jau zaudēju�i, Lea teica, nolaizdama ska�tienu no zvaig�ņotā �ķīvja. Jūs to tikai aplami iz�mantojat.

Viņa paraudzījās uz Habaraliu un �ūbeku.

Varbūt es varētu runāt ar visiem nogriju vado�ņiem vienlaikus?

Ko jūs viņiem teiktu? gribēja zināt muitrukh.

Lea iekoda lūpā. Ko lai viņa tiem saka? Ka Impē�rija viņus izmanto? Bet nogriji to uztvēra kā goda pa�rādu. Ka Impērija veic atindē�anas darbus tā, lai turē�tu viņus uz pa�apgādā�anās robe�as, to tā arī nekad nesasniedzot? Bet, ņemot vērā grūtības, ar kurām jā�saskaras atindētājiem, viņai būtu grūti pierādīt, ka �is process tiek tī�i novilcināts un tāpēc tik lēni virzās uz priek�u. Teikt, ka viņa un Jaunā Republika var atdot nogrijiem to, kas viņiem pienākas kop� dzim�anas? Bet kāpēc lai viņi tam ticētu?

Nu jūs redzat, kā tas ir, lēdij Veidera, muitrukh pārtrauca klusumu. Varbūt kādudien stāvoklis mai�nīsies. Bet līdz tam laikam jūsu klātbūtne �eit ir bīs�tama kā mums, tā jums pa�ai. Es ievēro�u aizsardzī�bas solījumu, ko jums devis mans tre�ais dēls, un ne�stāstī�u par jūsu iera�anos mūsu kungam di�admirālim. Bet jums jādodas prom.

Lea dziļi ievilka elpu.

Jā, viņa teica, un �is vārds apsvilināja viņai rīkli.

Viņa bija likusi tik lielas cerības uz savu diplomā�tisko prasmi un d�ediju iemaņām. Cerējusi, ka �ī prasme un radniecība ar lordu Veideru ļaus viņai iz�raut nogrijus no pakļautības Impērijai un piesaistīt tos Jaunajai Republikai.

Un nu �is pārbaudījums bija galā. pat lāgā nesā�cies. Ko gan es domāju, lidodama �urp'.' viņa nomākti prātoja.

Es do�os prom, Lea skaļi sacīja, jo nevēlos sagādāt nepatik�anas jums vai jūsu ģimenei. Bet pie�nāks diena, maitrakh, kad jūsu tauta pati sapratīs, ko Impērija tai nodara. Kad tas notiks, atcerieties, ka es vienmēr bū�u gatava jums palīdzēt.

Maitrakh zemu paklanījās.

Iespējams, ka tā diena pienāks pavisam driz. lē�dij Veidera. Es gaidu to, un pārējie tāpat.

Lea pamāja ar galvu un piespieda sevi pasmaidīt. Beidzies, pirms bija sācies�

Tad mums jāsagatavo kuģis�

Viņa aprāvās, jo divviru durvis telpas pretējā galā atsprāga vaļā un iek�ā klupdams, krizdams ieskrēja viens no bērniem, kas bija sargājis durvis.

Maitrakh! viņ� spalgi kliedza. Mira'kh saar khee hrach' mani vlier ahk!

Habarahs acumirklī pielēca kājās, Lea ar vienu acu kaktiņu redzēja, ka Trīpio sastingst.

Kas noticis? viņa noprasīja.

Mūsu kunga di�admirāļa lidaparāts, maitrakh sacīja, un viņas seja un balss piepe�i kļuva ļoti gur�das un ļoti sve�ādas.

Un tas lido �urp.

Lea kādu mirkli cie�i lūkojās uz maitrnkh. Viņas muskuļi no �oka bija sastingu�i, viņas prāts klupa pret domu, kā ejot pa ledu. Nē tas nevarēja būt. Ne�varēja. Di�admirālis tikai vēl vakar vakarā bija �eit viņam noteikti nebija nekādas vajadzības lidot atpa�kaļ. Vismaz ne tik drīz.

Un tad viņa izdzirdēja tuvojo�os atgrūdējpacēlāju rūkoņu, un sastingums izgaisa kā nebi jis.

Mums jātiek no �ejienes prom, viņa teica. �ūbij�?

Nav laika, sauca Habarahs, skrienot pie vi�ņām.

�ūbeka sekoja viņam cie�i aiz muguras.

Kuģis jau noteikti ir zem mākoņiem, un mēs at�rodamies redzamības zonā.

Lea pārlaida a�u skatienu telpai, mēmi lādēdama savas neizlēmības mirkli. Logu nebija, citu durvju arī ne, nekādu paslēptuvju, ja neskaita nelielo kabīni iepretim ģenealoģijas kartei.

Nekādas iespējas no �ejienes izkļūt.

Vai esat pārliecināti, ka viņ� lido �urp? Lea vaicāja Habaraham un jau runādama saprata, ka �is jautājums ir nevajadzīga gaisa tricinā�ana. Es do�māju uz �ejieni, uz dukhu?

Uz kurieni vēl lai viņ� lidotu? Habarahs drūmi atteica, skatīdamies uz maitrakh. Iespējams, ka mums neizdevās viņu apmuļķot, kā bijām domāju�i.

Lea vēlreiz pārlaida skatienu dukham. Ja kuģis nolaidīsies pie divviru durvīm, paies da�as sekundes, iekams Impērijas karavīri ienāks iek�ā, un pa to laiku viņi neredzēs, kas notiek mājas aizmugurē. Ja viņa izmantotu �is sekundes, lai ar savu gaismas zobenu izgrieztu viņiem glāb�anās eju�

�ūbeka, kā atbalsodams viņas domas, norūca tādu pa�u ierosinājumu.

Jā, caurumu izgriezt nav grūti, Lea sacīja. Bet kā mēs to pēc tam aizvērsim?

Vūkijs atkal ierūcās, pavicinādams masīvo roku uz kabīnes pusi.

Jā, tā padarītu caurumu nesaskatāmu vismaz no iek�puses, Lea �aubīdamās piekrita. Jādomā, ka tas ir labāk nekā nekas.

Viņa paskatījās uz maitrakh. piepe�i attapdama. ka �ādu rīcību var itin viegli uztvert kā svētuma zai�mo�anu.

Maitrakh�

Ja tas nepiecie�ams, dariet to, nogrija viņu skarbi pārtrauca.

Arī viņa pati vēl aizvien bija �oka varā, bet Lea redzēja, ka maitrakh saņem sevi atkal rokās.

Jūs nedrīkst �eit atrast.

Lea iekoda zobos lūpas iek�pusi. Ceļojot �urp no Endoras, viņa Habaraha sejā bija vairākas reizes redzējusi to pa�u izteiksmi. Lea to bija skaidrojusi kā no�ēlu par lēmumu vest viņu lidzi uz savām mā�jām.

Mēs būsim ļoti uzmanīgi, viņa mierināja mait�rakh, noāķēdama no jostas gaismas zobenu. Un tik�līdz di�admirālis būs prom, Habarahs varēs saņemt atpakaļ savu kuģi un vest mūs prom�

Viņa aprāvās, jo �ūbeka ieņurdēdamies pieprasīja klusumu. Tāluma viņi dzirdēja tikko saklausāmo troksni, kas raksturīgs pasa�ieru kuģim, un tad piepe��i kaut kas aiztraucās gar dukhu ar labi pazīstamu kaukoņu.

Uzbrukuma bumbvedējkuģi, Lea izdvesa, sa�klausīdama gaudojo�ajā skaņā sava improvizētā plā�na sabrukumu.

Impērijas bumbvedējkuģiem lidojot virs galvas, viņi nevarēs izlavīties no dukha tā, lai viņus nepama�nītu.

Tas atstāja viņiem tikai vienu iespēju.

Mums būs jāpaslēpjas kabīnē, viņa sacīja �ū�bekam, un, steigdamās turp, a�i novērtēja kabīnes iz�mērus.

Ja slīpais jumts, kas savienoja kabīnes priek�ējās sienas aug�daļu ar dukha sienu, nebija tikai dekorāci�ja, tur tik tikko pietiktu vietas viņiem abiem ar �ūbeku�

Vai vēlaties, lai arī es eju tur iek�ā, Jūsu Aug�stība?

Lea strauji apstājās un apcirtās uz papē�iem, sa�triekta un apbēdināta. Trīpio par viņu Lea bija galī�gi aizmirsusi.

Tur nepietiks vietas, muitrukh no�ņāca. Jūsu klātbūtne �eit ir mūs nodevusi, lēdij Veidera�

Klusu! Lea noskaldīja, vēlreiz izmisīgi aplū�kodama dukhu.

Bet viņa joprojām nevarēja te saskatīt citu paslēp��anās vietu.

Ja nu vienīgi�

Lea paskatījās uz zvaig�ņoto �ķīvi, kas nokarājās virs telpas vidusdaļas.

Mums būs jāuzceļ viņ� tur aug�ā, viņa sacīja �ūbekam, norādīdama uz �ķīvi. Kā tev liekas, vai tu varētu�?

Nebija vajadzības jautājumu pabeigt. �ūbeka jau bija paķēris Trīpio un trakā ātrumā drāzās pie viena no kokstumbru pīlāriem, skrējienā pārmetot drud�ai�ni protestējo�o robotu sev pār plecu. Vūkijs palēcās divu metru augstumā un ar slēptajiem rāp�anās na�giem stingri ieķērās baļķī. Ar trim ātriem rāvieniem viņ� nokļuva līdz sienas aug�daļai, un, histērijā no�nāku�ajam robotam riskanti balansējot uz viņa pleca, sāka ar plaukstu pārtvērieniem virzīties pa ķēdi uz priek�u.

Klusu, Trīpio! Lea robotam uzsauca no kabī�nes durvīm, uzmezdama a�u skatienu iek�telpai.

Griestus patie�ām veidoja slīpais jumts, tāpēc ka�bīnes aizmugure bija krietni augstāka par priek�pusi, un pie aizmugures sienas stāvēja zems, solam līdzīgs sēdeklis. Pa�auri būs, bet gan jau viņi kaut kā sasēdīsies.

Tagad labāk apklusti iespējams, ka viņi ieslē�gu�i sensorus, Lea piemetināja.

Lai gan ja tā būtu, spēlīte priek� viņiem ar to pa��u beigtos.

Ieklausoties, kā atgrūdējpacēlāju rūkoņa nāk aiz�vien tuvāk, viņai atlika tikai cerēt, ka pēc iepriek�ējā vakarā izdarītās sensorpārbaudes, kas bija devusi no�liedzo�u atbildi, viņi nevēlēsies sevi apgrūtināt ar �īs procedūras atkārto�anu.

�ūbeka tagad bija sasniedzis centru. Ar vienu ro�ku pievilkdams sevi tuvāk zvaig�ņu �ķīvim, viņ� bez kādām ceremonijām iemeta tajā Trīpio. Robots raidī�ja vēl pēdējo griezīgo protesta kliedzienu, kas aprā�vās, līdz galam neizskanējis, jo vūkijs iebāza roku �ķīvī un viņu izslēdza. Smagnēji nolecis uz grīdas, viņ�, ko nagi nes, skrēja uz kabīni atgrūdējpacēlāji ārā jau bija apklusu�i.

Pasteidzies! Lea �ukstus sauca, turēdama ka�bīnes durvis atvērtas.

�ūbeka, �ķērsojis dukhu, ienira �aurajā atverē, uz�lēca uz sola un pagriezās ar seju pret durvīm. Viņa galva bija piespiesta slīpajiem griestiem, ieplestās kā�jas balstījās uz abiem sola sāniem. Lea viņam sekoja un apsēdās nelielajā brīvajā laukumā starp vūkija kā�jām.

Tikko viņa bija aizvērusi kabīnes durvis, ar trok�sni atsprāga vaļā duklm divviru durvis.

Lea atspiedās pret kabīnes aizmugures sienu un Cūbekas kājām, piespiezdama sevi elpot lēni un klusi un atkārtodama d�ediju paņēmienus jutekliskās uz�tveres pastiprinā�anai, ko viņai bija iemācījis Lūkass. Cūbekas elpa �ņāca viņai ausīs, viņa ķermeņa kar�stums nolija pār Leas galvu un pleciem kā neredzams ūdenskritums. Viņa pēk�ņi asi sajuta sava piebriedu�ā vēdera smagumu un dvīņu kuslās kustības tajā, kā arī to, cik ciets ir sols, uz kura viņa sē�, kāds smar�u sa�jaukums plūst no vūkija spalvām, sve�ādajiem koku stumbriem viņai apkārt un viņas pa�as sviedriem. Sev aiz muguras, cauri dukha sienai, viņa varēja sa�klausīt apņēmīgus soļus un metālisko skaņu, lāzeriero�iem nejau�i atsitoties pret trieciennieku bruņām. Viņa klusībā jutās pateicīga, ka nebija izdevies viņas iepriek�ējais plāns par bēg�anu cauri sienai.

Tagad Lea dzirdēja balsis, kas skanēja dukha iek�telpā.

Labrīt, maitrakh, sacīja mierīga, vēsi modulēta balss. Redzu, ka jūsu tre�ais dēls Habarahs ir �eit. pie jums. Cik veiksmīga sagadī�anās.

Lea nodrebēja, un tunikas auduma berzē�anās gar viņas ķermeni ar �ausmīgu skaļumu atbalsojās viņai ausīs. Tā nepārprotami bija Impērijas virspavēlnieka balss, kuras mierīgais tonis ļāva nojaust visu varas pilnību, kas bija koncentrēta viņa rokās. Tā bija varas izpausme, kas pārspēja pat pa�apmierināto vis�ēlīgumu, ar kādu uz Nāves Zvaigznes pret viņu bija iztu�rējies gubernators Tarkins.

Tas varēja būt tikai di�admirālis.

Es sveicu jūs, mans kungs, savaldīgā tonī no�ņaudēja maitrakh. Jūsu apciemojums mūs pagodi�na.

Pateicos, di�admirālis teica, joprojām runā�dams pieklājīgā tonī, kurā tomēr jautās metāliska pie�skaņa. Un tu, Habarah no Kimbaru klana, vai tu arī jūties iepriecināts par manu klātbūtni �eit'.'

Gausi un piesardzīgi Lea pagrieza galvu pa labi, cerēdama saskatīt atnācēju cauri tum�ajam kabīnes loga re�ģim. Tas neizdevās, jo viņ� vēl aizvien stāvē�ja pie divviru durvīm, un viņa neuzdro�inājās pieliekt seju pārāk tuvu re�ģim. Bet, kad Lea atgriezās ie�priek�ējā stāvoklī, atskanēja nesteidzīgu soļu trok�snis� un pēc mirkļa viņa ieraudzīja di�admirāli, kas bija nostājies dukhu centrā.

Lea cauri re�ģim cie�i raudzījās viņā, un viņas au�gumu stindzināja ledaina strāva. Hens viņai bi ja ap�rakstījis uz Mirkras redzēto vīru bāli zila āda, kvē�lojo�as, sarkanas acis, baltais Impērijas karavīra for�mas tērps. Viņa bija ari dzirdējusi, kā Feilijs nievājo��i apgalvo, ka �is vīrs ir viltvārdis vai, labākajā gadī�jumā, pa�iecelts Mofs. Un viņa pie sevis bija prātoju�si, vai Hens patie�ām nav kļūdījies.

Tagad Lea zināja, ka viņ� nav kļūdījies.

Protams, mans kungs, Habarahs atbildēja uz di�admirāļa jautājumu. Kāpēc lai es tāds nebūtu?

Vai tādā toni tu runā ar savu kungu di�admirāli? nepazīstama nogrija balss bargi noprasīja.

Es atvainojos, Habarahs teica. Negribēju iz�rādīt necieņu.

Lea satrūkās. Protams, ka viņ� to negribēja, bet ļaunums jau bija nodarīts. Pat ar savu niecīgo pieredzi nogriju valodas smalkumos viņa bija saklausījusi, ka �ie vārdi izskanēja pārāk ātri un kā aizstāvoties. Di�admirālim, kas pazina �o rasi daudz labāk nekā viņa�

Ko tad tu gribēji? di�admirālis jautāja, pa�griezdamies tā, lai atrastos ar seju pret Habarahu un muitrukh.

-Es�

Habarahs saminstinājās.

Di�admirālis stāvēja klusēdams un gaidīja.

Piedodiet, mans kungs, Habarahs beidzot iz�mocīja. Biju pārlieku satraucies par jūsu iera�anos mūsu pieticīgajā ciemā.

Saprotams aizbildinājums, di�admirālis teica. Tam pat varētu noticēt� vienīgi vakar mana iera��anās tevi tik ļoti nesatrauca.

Viņ� sarauca uz aug�u uzaci.

Vai ari tava satraukuma iemesls ir tas, ka tu ne�biji gaidījis mani tik drīz atkal ierodamies?

Mans kungs�

Kāds ir nogriju sods par melo�anu virsklana pa�vēlniekam? di�admirālis viņu pārtrauca, un viņa rā�mā balss piepe�i bija kļuvusi skarba. Vai par to draud nāve, tāpat kā tas bija vecajos laikos? Vai ari nogriji vairs neatzīst tādus no modes izgāju�us jē�dzienus kā gods?

Manam kungam nav tiesību izvirzīt �ādu apsū�dzību Kimbaru klana dēlam, stīvi ierunājās muit�rukh.

Di�admirāļa skatiens pievērsās sievietei.

Es jums ieteiktu paturēt savus aizrādījumus pie sevis, muitrukh. �is Kimbaru klana dēls ir man melo�jis, un mana attieksme pret tādu izturē�anos ir ļoti nopietna.

Kvēlojo�ais skatiens atkal bija vērsts pret Habarahu.

Pastāsti man, Habarah no Kimbaru klana, par laiku, ko pavadīji ieslodzījumā uz Ka�ikas.

Lea cie�i satvēra gaismas zobena rokturi, vēsā metāla rievas iespiedās viņas plaukstā. Tie�i tajā neil�gajā ieslodzījuma laikā Habarahu pārliecināja aizvest Leu uz Honogru. Ja Habarahs vaļsirdīgi atzīsies visā, kas ar viņu bija noticis�

Nesaprotu, Habarahs teica.

Tie�ām? atcirta di�admirālis. Tad ļauj man atsvaidzināt tavu atmiņu. Tu neaizbēgi no Ka�ikas, kā apgalvoji savā ziņojumā un vakar atkārtoji manā, savas ģimenes un klana vecākā klātbūtnē. Īstenībā pēc piedzīvotās neveiksmes tevi sagūstīja vūkiji. Un to prombūtnes mēnesi tu nevis pavadīji meditējot, bet gan biji pakļauts nopratinā�anai vūkiju cietuma. Vai tas palīdzēja tev atcerēties?

Lea piesardzīgi ievilka elpu, nespēdama noticēt tam, ko dzirdēja. Lai kā di�admirālis bija uzzinājis par Habaraha gūstniecību, viņ� �o faktu tulkoja apla�mi. Viņiem bija dota otra izdevība� ja Habarahs bū�tu gana apķērīgs, lai vēl kādu brīdi paliktu pie sava. >

Maitrakh laikam arī diez ko nepaļāvās uz viņa iz�turību.

Mans tre�ais dēls par tādām lietām nemelotu, mans kungs, viņa sacīja, iekams Habarahs paguva atbildēt. Viņ� vienmēr ir izpratis goda pienākumus un prasības.

Ak tā gan, asi atsaucās di�admirālis. Nogriju trieciennieku sagūsta un nopratina ienaidnieks, un trieciennieks joprojām ir dzīvs? Vai tā ir goda pienā�kumiem un prasībām atbilsto�a rīcība?

Mani nesagūstīja, mans kungs, Habarahs stin�gri atbildēja. Mana bēg�ana no Ka�ikas noritēja tie��i tā, kā es sacīju. ;

Da�as sekundes di�admirālis raudzījās uz viņa pusi klusēdams.

Un es saku, ka tu melo, Habarah no Kimbaru klana, Trouns klusi teica. Bet tam nav nozīmes. Ar tavu palīdzību vai bez tās, es uzzinā�u patiesību par tavas prombūtnes mēnesi� un to, kādu cenu tu maksāji par savu brīvību. Ruh?

Mans kungs, sacīja tre�ā nogriju balss.

Habarahs no Kimbaru klana tiek apcietināts. Tu kopā ar otrā vada vīriem aizvedīsi viņu uz karaspēka kuģi, kas nogādās jūs uz Himēras, kur varēsim viņu nopratināt.

Atskanēja ass �ņāciens.

Mans kungs, tā ir vardarbība�

Jūs cietīsiet klusu, maitrakh, di�admirālis viņu pārtrauca. Vai arī tiksiet apcietināta kopā ar savu dēlu.

Es neklusē�u, maitrakh ņurdo�ā balsī attrauca. Nogriju, ko apsūdz nodevībā pret virsklanu, jāno�dod klanu vecākajiem, lai viņi izmeklētu notiku�o un spriestu tiesu, kā tas parasts kop� senseniem laikiem. Tāds ir likums.

Nogriju likumi man nav saisto�i, di�admirālis vēsi teica. Habarahs ir bijis nodevējs pret Impēriju. Viņu tiesās un sodīs pēc Impērijas likumiem.

Klanu vecākie pieprasīs�

Klanu vecākie neko nevar pieprasīt, di�admirā�lis noskaldīja, pieskardamies saziņas aparāta cilindram, kas atradās tunikas kabatā līdzās zīmotnēm. Vai vēla�ties, lai jums atgādina, ko nozīmē nepakļauties Impēri�jas gribai?

Lea saklausīja tikko dzirdamo muitrukh nopūtu.

Nē, mans kungs, viņa sacīja, un balss liecinā�ja, ka viņa atzīst sakāvi.

Di�admirālis viņu nopētīja.

Jūs tomēr saņemsiet atgādinājumu.

Viņ� atkal pieskārās saziņas aparātam�

Un pēk�ņi dukhu iek�telpa pie�ķīda ar �ilbino�i

zaļām ugunīm.

Lea parāva galvu atpakaļ, starp �ūbekas kājām, un aizmiedza acis. Viņas seju un acis apsvilināja pie�pe�as, dedzino�as sāpes. Vienu baisu sekundi viņa domāja, ka dukhu skāris tie�s turbolāzera �āviņa trā�pījums, pietiekami spēcīgs, lai visa ēka pārvērstos liesmojo�ās drupās. Tomēr pēdējais, ko viņa redzēja pirms plakstu aizdarī�anas, bija di�admirālis, kas jo�projām stāvēja lepns un nekustīgs, un Lea ar novēlo��anos saprata, kas notiek.

Viņa izmisīgi centās atsaukt jutekļu pastiprināju�mu, kad pērkona dārds satricināja viņas galvu kā sa�niknota vūkija sitiens.

Vēlāk Lea tikko atcerēsies vairākus turbolāzera �āvienus, ko būs neskaidri dzirdējusi un redzējusi cauri biezajai, pelēkajai dūmakai, kas aizmigloja vi�ņas apziņu, kad ap planētu riņķojo�ais zvaig�ņu iznī�cinātājs atkal un atkal raidīja �āviņus pret kalniem, kas ieskāva ciemu. Kad stiprās galvassāpes beidzot liks Leai pilnībā atgūties, di�admirāļa atgādinājums būs galā pēdējais pērkona grāviens attālinādamies noklusīs.

Viņa piesardzīgi atvēra acis, no sāpēm mazliet sa�viebdamās. Di�admirālis vēl aizvien stāvēja, kur stā�vējis dukhu centrā� un, kad bija apklusis pēdējais pērkona dārds, viņ� ierunājās.

Es tagad esmu Honogras likums, muitrukh, viņ� sacīja klusā, stindzino�ā balsī. Ja gribē�u rī�koties saskaņā ar senajiem likumiem, es to darī�u. Ja gribē�u tos neievērot, es tos neievēro�u. Vai skaidrs?

Kad atskanēja muitrukh balss, to tikko varēja pa�zīt. Ja di�admirāla paraugdemonstrējuma mērķis bija pārbiedēt muitrukh, viņam tas nepārprotami bija izde�vies.

Jā, mans kungs.

Labi.

Di�admirālis vēl mirkli ļāva, lai telpā valda dzalkstīgs klusums.

Tomēr Impērijas uzticamo kalpu labā esmu gatavs uz kompromisu. Habarahu nopratinās uz Himēras borta, bet pirms tam es ļau�u, lai izmeklē�a�nas sākumposms norit saskaņā ar senajiem liku�miem.

Viņ� nedaudz pagrieza galvu.

Ruh, tu aizvedīsi Habarahu no Kimbaru klana uz Nistao centru un nodosi viņu klanu vecākajiem. Varbūt trīs publiska apkaunojuma dienas kalpos kā atgādinājums nogriju tautai, ka mēs joprojām karo�jam.

Jā, mans kungs.

Bija dzirdami soļi un divviru durvju atvēr�anās un aizvēr�anās. Salīcis pie griestiem viņai virs galvas, ar nenolasāmu, juceklīgu apziņu, �ūbeka pie sevis klusi norūcās. Lea sakoda zobus, tik cie�i, ka caur viņas pulsējo�o galvu atkal izskrēja sāpju �altis. Publisks apkaunojums� un kaut kas, ko sauca par senajiem izmeklē�anas likumiem.

Dumpinieku Savienība bija neapzināti izpostījusi Honogru. �ķita, ka tagad viņa būs to pa�u izdarījusi ar Habarahu.

Di�admirālis joprojām stāvēja dukhu centrā.

Jūs esat ļoti klusa, muitrukh, viņ� teica.

Mans kungs pavēlēja man klusēt, viņa atcirta.

Protams.

Trouns pēto�i viņā noraudzījās.

Uzticība klanam un ģimenei ir slavējama, muit�rukh. Bet glabāt uzticību nodevējam būtu muļķīgi. Varbūt arī bīstami jūsu ģimenei un klanam.

Neesmu dzirdējusi pierādījumus tam, ka mans tre�ais dēls ir nodevējs.

Di�admirālim noraustījās lūpa.

Jūs dzirdēsiet, viņ� klusi apsolīja.

Trouns devās uz divviru durvīm, un Lea viņu

vairs nevarēja saskatīt. Bija dzirdams, ka durvis atve�ras. Soļi nogaido�i apstājās, un mirkli vēlāk varēja saklausīt, kā muitrukh savā klusajā gaitā viņam pie�vienojas. Abi izgāja, durvis atkal aizvērās, un Lea un �ūbeka bija paliku�i vieni.

Vieni. Ienaidnieka teritorijā. Bez kuģa. Un vi�ņu vienīgo sabiedroto nopratinās Impērijas karavī�ri.

Es domāju, �ūbij, viņa klusi teica, ka mēs esam iekūlu�ies nepatik�anās.

Viena no pirmajām nelielajām patiesībām par starpzvaig�ņu lidojumiem, ko atskārta katrs vērīgs ceļotājs, bija tāda, ka planēta, kad uz to raudzījās no kosmosa, nemaz nelīdzinājās tam, kas bija attēlots oficiālajās kartēs. �ur tur izkaisītās mākoņu segas plēksnes, kalnu grēdu mestās ēnas, bagātīgās augu valsts pārveidojo�ā ietekme uz apkārtnes kontūrām un gaismas rotaļas nomaskēja un izkropļoja karto�grāfu datorzīmējumu skaistās, tīrās līnijas. Tas radīja sare�ģījumus iesācējiem navigācijā un kalpoja par neizsmeļamu avotu jokiem, ko ar �iem jauniesācējiem izspēlēja viņu pieredzēju�ākie kuģabiedri.

Tāpēc jo pārsteidzo�āk bija redzēt, ka tie�i �ajā die�nā un tuvojoties tie�i �ajā leņķī. Jomārkas planētas kon�tinents lielākoties izskatījās gandrīz tāds pats kā līdz sīkumiem precīzi izstrādātajā kartē. Protams, patiesības labad gan jāatzīst, ka tas bija visai mazs kontinents.

Kaut kur �ajā zīmējumam nevainojami atbilsto�a�jā kontinentā atradās d�ediju skolotājs.

Lūkass ar pirkstiem vieglītēm pabungoja pa kontrolpaneli, lūkodamies ārā uz zaļi brūno zemes gaba�lu, kas vīdēja zem viņa X klases kuģa. Viņ� varēja sajust kāda cita d�edija klātbūtni patiesību sakot, tā bija sajūtama kop� brī�a, kad viņa kuģis iznāca no liiperkosmosa bet tie�āku kontaktu viņam pagaidām nebija izdevies nodibināt.

Skolotāj Cēbuot? viņ� klusi pasauca, mēģinā�dams vēl vienu reizi. Esmu Lūkass Debesbraucējs. Vai jūs mani dzirdat?

Atbildes nebija. Vai nu Lūkass to nedarīja pareizi, vai arī Cēbaots nespēja atbildēt� vai arī tā bija apzi�nāta Lūkasa prasmes pārbaude.

Nu ko viņ� bija gatavs pieņemt spēles noteiku�mus.

Izdarīsim galvenā kontinenta sensorpārbaudi, Artū, Lūkass robotam uzsauca, pūlēdamies noska�ņot sevi tā, kā varētu justies d�ediju skolotājs, kas kādu laiku nav aktīvi darbojies.

Jomārkas sauszemes lielākā daļa bija sakoncen�trēta �ajā mazajā kontinentā patiesībā tā bija tikai tāda prāvāka sala bet tūksto�iem citu, mazāku sa�liņu bija pa puduriem izkaisītas pla�ajā okeānā. Ko�pumā tās sastādīja varbūt kādus trīssimttūksto� kvad�rātkilometrus sauszemes, tā ka pastāvēja liela iespēja kļūdīties un nolaisties nepareizajā vietā.

Meklē tehnoloģijas pazīmes un paraugies, vai nevari noteikt galvenās apdzīvotās vietas.

Artū, pie sevis klusi svilpodams, izlaida kuģa sensoru rādījumus caur pa�a programmētajiem dzīvības formu algoritmiem. Viņ� vairākas reizes signalizēja un uz ekrāna parādījās punktveida zīmējums.

Paldies, Lūkass sacīja, to pētīdams.

Viņ� nejutās pārsteigts, redzot, ka apdzīvota ir galvenokārt piekraste. Bet dziļāk kontinentā arī bija da�i nelieli centri. Tostarp kāds ciemu puduris netālu no gandrīz nevainojami apļveidīga ezera dienvidu krasta.

Lūkass sarauca pieri un, nospiedis taustiņus, iegu�va attēla palielinājumu. Tagad viņ� redzēja, ka tas nav parasts ezers, bet gan tāds, kas izveidojies konusveidīga kalna paliekās. Mazāks konuss veidoja lielu salu ezera vidū. Iespējams, ka tai bi ja vulkāniska iz�celsme sprie�ot pēc kalnainās apkārtnes.

Neskartas dabas nostūris, kur d�ediju skolotājs il�gu laiku varētu dzīvot, neviena netraucēts. Un turpat tuvumā vairāki ciemi, kur viņ� varētu ierasties, kad beidzot būtu gatavs atteikties no noslēgtības.

Lūkass tikpat labi varēja sākt savus meklējumus ar �o vietu.

Labi, Artū, te būs mūsu nolai�anās mērķis, viņ� teica robotam, iezīmēdams mērķi uz ekrāna. Es lai�dī�os lejā, bet tu vēro sensorus un ziņo, ja pamani kaut ko interesantu.

Artū nopīkstēja kaut kādu nervozu jautājumu.

Jā, vai ari kaut ko aizdomīgu, piekrita Lū�kass.

Artū tā ari nebija noticējis, ka Impērijas karaspēka uzbrukums viņiem, kad viņi pēdējoreiz �eit ieradās, bijusi vistīrākā sagadī�anās.

Viņi izlaidās cauri atmosfērai, pusceļā līdz.zemei pārslēdzās uz atgrūdējpacēlājiem un lidoja mazliet zemāk par visaugstāko kalnu galotnēm. Tuvāk aplū�kojot, �is apvidus bija gana �ķēr�ļots, tomēr ne tik tuksnesīgs, kā Lūkass sākumā bija domājis. Ielejās starp kalniem bija bagātīga augu valsts, kaut ari pa�i klin�ainie kalni ar floru bija apaugu�i visai trūcīgi. Lidojot pāri līdzenumiem, viņi gandrīz katrā no tiem pamanīja vismaz pāris māju un pa retam ari kādu cie�mu, kas bija pārāk mazs, lai X klases kuģa sensori ar savām ierobe�otajām iespējām būtu varēju�i to uzrā�dīt.

Viņi tuvojās ezeram no dienvidrietumiem, kad Artū pamanīja krastmalā savrupmāju.

Nekad agrāk neesmu redzējis tādu arhitektūru, Lūkass piezīmēja. Vai sensori uzrāda dzīvību?

Artū, brītiņu �ivinājis, ziņoja: nepārliecino�i.

Labi, paskatīsimies tuvāk, nolēma Lūkass, ie�slēgdams nolai�anās ciklu. Ja būsim kļūdīju�ies, mums vismaz būs jāiet no kalna lejā, lai nokļūtu kā�dā citā apdzīvotā vietā.

Savrupmāja stāvēja nelielā ie�ogotā pagalmā, bet �ogs gan vairāk bija domāts dekorācijai, nekā aizsar�dzībai. Izslēdzis kuģa taisnvirziena gaitas ātrumu, viņ� pagrieza to paralēli �ogam un nosēdināja to da�u metru attālumā no vienīgajiem vārtiem. Lūkass no�darbojās ar sistēmu izslēg�anu, kad Artū satrauktais brīdinājums lika viņam pacelt acis.

Ārpus �oga pie vārtiem, viņus vērodams, stāvēja kāds vīrs.

Lūkass paskatījās uz sve�o, un sirds viņam sāka pukstēt straujāk. Vīrietis acīmredzot bija vecs par to liecināja viņa pelēksirmie mati un garā bārda, kas, kalnu vēja pūsta, daļēji aizsedza viņa grumbu izva�goto seju. Bet viņa acu skats bija modrs, stāja stalta un lepna, to neietekmēja pat negantākās vēja brāz�mas. Vīrie�a brūnais tērps līdz pusei bija vaļā, atse�dzot spēcīgos krū�u muskuļus.

Pabeidz izslēg�anu, Artū, Lūkass sacīja, sa�klausīdams savā balsī nelielas trīsas.

Viņ� noņēma ķiveri un atvēra lūku kuģa aug�daļā. Piecēlies kājās, Lūkass pāri pilota kabīnes malai viegli nolēca zemē.

Vecais vīrs nebija pakustējies. Dziļi ievilcis elpu, Lūkass gāja viņam klāt.

Skolotāj Cēbaot, viņ� teica, mazliet noliek�dams galvu. Esmu Lūkass Debesbraucējs.

Vīrietis tikko jau�ami pasmaidīja.

Jā, viņ� sacīja. Es zinu. Esi sveicināts uz Jomārkas.

Pateicos, Lūkass teica, izpūzdams elpu klusā nopūtā.

Beidzot. Ceļ� bija bijis gar� un līkumains, ar ne�paredzētu apstā�anos uz Mirkras un Slais Venā. Bet nu tas reiz bija galā.

Cēbaots varbūt varēja lasīt viņa domas. Iespē�jams, ka viņ� to arī darīja.

Es gaidīju tevi ierodamies jau labu laiku atpa�kaļ, viņ� pārmeto�i sacīja.

Jā, ser, teica Lūkass. Man ļoti �ēl. Pēdējā laikā es nebiju noteicējs pār apstākļiem.

Kāpēc? Cēbaots asi jautāja.

�is jautājums Lūkasu pārsteidza.

Es nesaprotu.

Otra vīrie�a acis savilkās nedaudz �aurākas.

Ko tu ar to gribi teikt? viņ� noprasīja. Kā tas var būt, ka tu nesaproti? Vai tu esi vai neesi d�e�dijs?

Jā, esmu�

Tad tev ir jāvalda pār apstākļiem, Cēbaots stingri sacīja. Pār sevi, pār cilvēkiem un notiku�miem tev apkārt. Vienmēr.

Jā, skolotāj, Lūkass piesardzīgi atbildēja, pū�lēdamies noslēpt savu apjukumu.

Vienīgais d�ediju skolotājs, ko viņ� jebkad bija pazinis, bija Joda� bet Joda nekad ar viņu tā nerunā�ja.

Cēbaots vēl brīdi vēroja Lūkasu. Tad pēk�ņi bargā izteiksme no viņa sejas nozuda.

Bet tu esi ieradies, viņ� teica, un smaids pār�veidoja grumbu rakstu viņa sejā. Tas ir svarīgākais. Viņi nespēja tevi apturēt.

Nē, sacīja Lūkass. Tomēr viņi to mēģināja. Ceļā man �etras reizes uzbruka Impērijas spēki.

Cēbaots vērīgi viņu uzlūkoja.

Vai patiesi? Un vai �ie uzbrukumi bija vērsti tie��i pret tevi?

Viens no tiem bija. Pārējās trīs reizes es glu�i vienkār�i gadījos neīstajā vietā neīstajā laikā. Varbūt tomēr īstajā vietā un īstajā laikā, Lūkass sevi pārla�boja.

Vērīgumu Cēbaota sejā nomainīja tāda kā atsve�i�nātība.

Jā, viņ� no�ukstēja, raudzīdamies tālumā uz klintīm un apļveidīgo ezeru dziļi lejā. Neīstā vieta neīstajā laikā. Tāds varētu būt daudzu d�ediju kapa uzraksts.

Cēbaots atkal paskatījās uz Lūkasu.

Tu jau zini, Impērija viņus iznīcināja.

Jā, es zinu, teica Lūkass. Imperators un Darts Veiders viņus vajāja.

Un viņiem palīdzēja viens vai divi Tum�ie d�e�diji, Cēbaots drūmi sacīja, sevi vērstu skatienu acīs. Tādi Tum�ie d�ediji kā Veiders. Ar pēdējo no viņiem es cīnījos�

Viņ� aprāvās un gausi purināja galvu.

Tas bija tik sen.

Lūkass piespiesti pamāja ar galvu, juzdamies tā, it kā stāvētu plūsto�ās smiltīs. Bija grūti izsekot visiem �iem savādajiem sarunas tematiem un garastāvokļa maiņām. Vai tās būtu vientulības sekas? Vai vēl viena pārbaude, �oreiz Lūkasa pacietībai?

Jā, pagājis ilgs laiks, viņ� piekrita. Bet d�e�diji var atgriezties dzīvē. Mums ir iespēja atjaunoties.

Cēbaots atkal pievērsa uzmanību viņam.

Tava māsa, viņ� teica. Jā. Viņa drīz dzemdēs dvīņus divus d�edijus.

Iespējamos d�edijus, sacīja Lūkass, mazliet pārsteigts, ka Cēbaots ir dzirdējis par Leas grūtniecī�bu.

Jaunās Republikas �urnālisti izplatīja �o ziņu pa malu malām, bet Lūkass bija domājis, ka Jomārka at�rodas pārāk tālu no centriem, lai �is jaunums to sa�sniegtu.

Patiesību sakot, tie�i dvīņu dēļ esmu �eit ieradies.

Nē, teica Cēbaots. Tu ieradies �eil tāpēc, ka es tevi saucu.

Nu� jā. Bet�

Nav nekādu bet, d�edij Debesbraucēj, Cēbaots viņu asi pārtrauca. Būt par d�ediju nozīmē kalpot Spēkam. Es aicināju tevi caur Spēku, un Spēka aici�nājumam tev jāklausa.

Es saprotu, Lūkass atkal pamāja, vēlēdamies, kaut tā patie�ām būtu.

Vai tā bija tikai Cēbaota tēlainā valoda? Vai vēl viens temats, ko Lūkass mācoties būtu izlaidis? Viņ� glu�i labi zināja, kādi ir Spēka vispārējie situācijas pārvaldī�anas aspekti, tie ļāva viņam palikt dzīvam ik reizi, kad viņa gaismas zobens stājās pretim spridzekļ�āvēja ugunij. Bet burtisks �aicinājums" bija kaut kas pavisam cits.

Kad jūs sakāt, ka Spēks jūs aicina, skolotāj Cēbaot, vai jūs domājat, ka�

Ir divi iemesli, kāpēc es tevi saucu, Cēbaots viņu atkal pārtrauca. Pirmkārt, lai pabeigtu tevis mācī�anu. Un, otrkārt� tāpēc, ka man nepiecie�ama tava palīdzība.

Lūkass samirk�ķināja acis.

Mana palīdzība?

Cēbaots vārgi pasmaidīja, un viņa acis piepe�i iz�skatījās ļoti gurdas.

Es tuvojos savas dzīves nobeigumam, d�edij Debesbraucēj. Drīz es do�os tālajā ceļā, kas ved no �is dzīves uz to, kas atrodas aiz tās.

Lūkasam kaklā iestrēga kamols.

Man �ēl, tas bija viss, ko viņ� iedomājās pa�teikt.

Tāds ir visu dzīves ritējums, Cēbaots paraustīja plecus. Giui d�edijiem, gan mazāk nozīmīgām būtnēm.

Lūkass uz mirkli atcerējās Jodu, kā viņ� gulēja uz nāves gultas Dagobaha mājā� un pa�a bezpalīdzīgo sajūtu. Lūkass nevarēja darīt neko, tikai noskatīties. Viņ�, nudien, nevēlējās to piedzīvot vēlreiz.

Kā es varu palīdzēt? Lūkass klusi vaicāja.

Mācoties no manis, teica Cēbaots. Atveries man, uzsūc no manis manu gudrību, pieredzi un spē�jas. Tādējādi tu turpināsi manu dzīvi un darbu.

Skaidrs, Lūkass pamāja, prātodams, tie�i par kādu darbu otrs runā. Jums tomēr jāsaprot, ka man ii jāveic ari mans darbs�

Un vai tu esi gatavs to veikt? Cēbaots jautāja, savilkdams uz aug�u uzacis. Pilnīgi gatavs? Vai arī esi �eit ieradies, neko nevēlēdamies man lūgt?

Patiesību sakot, vēlos gan, Lūkasam bija jāat�zīst. Esmu ieradies Jaunās Republikas dēļ lai lūg�tu jūsu palīdzību cīņā pret Impēriju.

Kādam nolūkam?

Lūkass sadrūma. Viņ� bija cīņas nolūku uzskatījis par pa�saprotamu.

Lai darītu galu Impērijas tirānijai. Lai visām ga�laktikas būtnēm būtu nodro�ināts taisnīgums un brī�vība.

Taisnīgums.

Cēbaotam noraustījās lūpas.

Nemeklē taisnīgumu starp zemākām būtnēm, d�edij Debesbraucēj.

Viņ� divas reizes ātri uzsita sev pa krūtīm ar pirk�stu galiem.

Mēs esam �īs galaktikas patiesais taisnīgums. Mēs divi un nākamie d�ediji, ko sagatavosim par sa�viem sekotājiem. Atstāj sīkās cīņas citu ziņā un gata�vo sevi �ai nākotnei.

Es� Lūkass saminstinājās, nezinādams, ko lai atbild.

Kas nepiecie�ams tavas māsas vēl nedzimu�a�jiem dvīņiem? Cēbaots noprasīja.

Viņiem nepiecie�ams�kādudien viņiem būs ne�piecie�ams skolotājs, Lūkass viņam sacīja, ar savā�du negribigumu izrunādams �os vārdus. Viņ� zināja, ka pirmais iespaids alla� ir maldino�s, bet tie�i tobrīd Lūkass nebūt nebija pārliecināts, ka �is ir tas vīrs, ko viņ� gribētu par skolotāju saviem māsasbērniem. �ķi�ta, ka Cēbaots ir pārāk mainīgs, ka viņam gandrīz raksturīga nenoturība.

Tiek pieņemts, ka es viņus mācī�u, kad viņi bū. gana veci, tāpat kā es mācu Leu. Problēmu rada tas, ka ne katrs d�edijs noteikti ir arī labs skolotājs.

Mirkli klusējis, viņ� runāja tālāk.

Obijs van Kenobijs vainoja sevi par Veidera pie�slie�anos tum�ajiem spēkiem. Negribu, lai tā notiktu arī ar Leas bērniem. Es domāju varbūt jūs varētu man iemācīt pareizās metodes�

Nelietderīga laika �ķie�ana, sacīja Cēbaots, nevērīgi paraustīdams plecus. Atved viņus �urp. Es pats viņus mācī�u.

Jā, skolotāj, teica Lūkass, uzmanīgi izvēlēda�mies vārdus. Es augsti vērtēju jūsu piedāvājumu. Bet, kā jau jūs sacījāt, jums ir savs darbs darāms. Man patiesībā vajadzīgas tikai da�as norādes�

Un kā ir ar tevi pa�u, d�edij Debesbraucēj? Cēbaots viņu kārtējo reizi pārtrauca, Vai tev pa�am nevajag papildināt zinā�anas? Piemēram, lai attīstītu sprie�anas spējas?

Lūkass no�ņirkstināja zobus. Visa �ī saruna radīja ie�spaidu, ka viņ� ir caurredzmāks, nekā viņam tas patiktu.

Jā, �ajā jomā man noderētu papildu apmācība, Lūkass atzina. Da�reiz es domāju, ka d�ediju sko�lotājs, kas mani mācīja, sagaidīja, lai es to apgūstu pa�a spēkiem.

Tam nepiecie�ama tikai ieklausī�anās Spēkā, Cēbaots mundri teica.

�ķita, ka viņa skatiens uz brīdi aizmiglojas, bet tad atkal atgūst iepriek�ējo vērīgumu.

Nāc. Iesim lejā uz ciemiem, un es tev parādī�u, kā tas notiek.

Lūkass juta, ka viņa uzacis savelkas uz aug�u.

Tūlīt pat?

Kāpēc ne? Cēbaots paraustīja plecus. Esmu izsaucis vedēju, viņ� sagaidīs mūs uz ceļa.

Viņa skatiens pievērsās kaut kam aiz Lūkasa mu�guras.

Nē paliec uz vietas, viņ� noskaldīja.

Lūkass pagriezās. Artū bija izlīdis no kuģa robot-

nodalījuma un rāpās pāri kuģa korpusa aug�daļai.

Tas ir tikai mans robots, Lūkass Cēbaotam tei�ca.

Viņ� paliks, kur ir, Cēbaots strupi sacīja. Ro�boti ir pretīgi radījumi, kas apveltīti ar saprātu, bet nav piederīgi Spēkam.

Lūkass sarauca pieri. Roboti �ajā ziņā patiesi bija unikāli, bet diez vai tas bija iemesls uzskatīt viņus par pretīgiem. �ī gan nebija nedz īstā vieta, nedz laiks, lai par to strīdētos.

Es palīdzē�u viņam atgriezties robotnodalljumā, viņ� mierināja Cēbaotu, steigdamies atpakaļ pie ku�ģa-

Izmantodams Spēku, Lūkass vienā lēcienā bija lī�dzās Artū.

Piedod, Artū, bet tev nāksies palikt �eit, viņ� robotam teica. Nāc nu iedabūsim tevi vietā.

Artū nicīgi iepīkstējās.

Zinu, un man ļoti �ēl, Lūkass sacīja, bīdīdams drukno metāla cilindru uz viņa gropi. Bet skolotājs Cēbaots negrib, lai tu nāktu līdzi. Tu tikpat labi vari gaidīt �eit, kā uz zemes te tev vismaz būs kuģa da�tors, ar ko sarunāties.

Robots atkal ie�ivinājās, �oreiz tā bija lūdzo�a un nedaudz nervoza skaņa.

Nē, es nedomāju, ka pastāvētu kādas briesmas, -j Lūkass viņam apgalvoja. Ja tu raizējies, vari vērot mani ar kuģa sensoriem.

Viņ� klusināja balsi līdz �ukstam.

Un, ja reiz mēs par to runājam, gribu, lai tu sāc veikt pilnīgu apkārtnes sensorpārbaudi. Paskaties, vai nevari atrast kādas kroplības augu valstī, kā to koku ar grīstē sagriezto stumbru, kas auga virs tum�o spē�ku alas Dagobahā. Sarunāju�i?

Artū raidīja tādu kā pārsteigtu apstiprinājuma sig�nālu.

Labi. Uz tik�anos, Lūkass teica un nolēca at�pakaļ uz zemes.

Esmu gatavs, viņ� sacīja Cēbaotam.

D�ediju skolotājs pamāja.

Iesim �eit, viņ� sacīja un sāka iet pa taku, kas veda lejup.

Lūkass steidzās Cēbaotu panākt. Viņ� zināja, ka tas bija tas pats, kas raidīt �āvienu miglā pat ja Artū sensori varētu sasniegt to vielu, ko viņ� meklēja, diez vai robots prastu at�ķirt veselīgos sve�ās planētas au�gus no neveselīgajiem. Bet bija vērts pamēģināt. Vi�ņam jau sen bija radu�ās aizdomas, ka Jodam izdevās paslēpties no Imperatora un Veidera tikai tāpēc, ka tum�o spēku ala pie viņa mājas bija kaut kādā veidā aizsegusi viņa pa�a ietekmi uz Spēku. Ja Cēbaots ari bija palicis Impērijas karaspēka neievērots, kaut kur uz Jomārkas vajadzēja būt tādai pa�ai tum�o spēku koncentrē�anās vietai.

Protams, ja viņ� biju palicis neievērots. Varbūt Imperators bija par viņu visu zinājis, bet tī�uprāt licis mierā.

Un no tā savukārt varēja secināt� ko?

Lūkass nezināja. Bet viņ� labprāt to noskaidro�tu.

Viņi bija nogāju�i ne vairāk kā divsimt metrus, kad ieradās Cēbaota izsauktais braucējs ar savu tran�sporta līdzekli: gar�, izstīdzējis virs ar vecu Sorosubas pārnesumvelosipēdu, kas vilka aiz sevis tādu kā ekipā�u.

Baidos, ka tie ir tikai pasa�ieru pārvadā�anai pielāgoti fermera rati, Cēbaots teica, mudinādams Lūkasu pirmajam kāpt ekipā�ā un pats apsēzdamies viņam blakus.

Braucamais lielākoties bija darināts no koka, bet sēdekļi ērtības labad bija mīksti polsterēti.

�ino iedzīvotāji to pagatavoja priek� manis, kad pirmoreiz pie viņiem ierados.

Vadītājs apgrieza braucamo uz �aurās takas to izdarīt bija diezgan grūti un sāka braukt lejup-

-Cik ilgu laiku jūs līdz tam bijāt pavadījis vientu�lībā? Lūkass vaicāja.

Cēbaots papurināja galvu.

Nezinu, viņ� atbildēja. Laiks man diez ko nerūpēja. Es dzīvoju, domāju, meditēju. Tas bija viss.

Vai atceraties, kad pirmoreiz ieradāties �eit? neatlaidās Lūkass. Es domāju pēc tālo lidojumu

uzsāk�anas.

Cēbaots lēnām pagriezās un apveltīja viņu ar le�dainu skatienu.

Tavas domas nodod tevi, d�edij Debesbraucēj, Cēbaots vēsi sacīja. Tu meklē apstiprinājumu tam, ka es nebiju Imperatora kalps.

Lūkass piespieda sevi nenolaist acis.

Skolotājs, kas mani mācīja, teica, ka esmu pēdē�jais d�edijs, viņ� Cēbaotam atbildēja. Veideru un Imperatoru viņ� par d�edijiem neuzskatīja.

Un tu baidies, ka es, tāpat kā viņi, esmu Tum��ais d�edijs?

Vai jūs tas esat?

Cēbaots pasmaidīja un, Lūkasam par pārsteigu�mu, pat iesmējās. Bija savādi dzirdēt �o skaņu no tik saspringtas sejas.

Liecies nu mierā, d�edij Debesbraucēj, viņ� teica. Vai tu tie�ām tici, ka D�orass Cēbaots pats D�orass Cēbaots varētu jebkad pārmesties tum�o spēku pusē?

Smaids nodzisa.

Imperators mani neiznīcināja, d�edij Debes�braucēj, tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka gandrīz visu vi�ņa valdī�anas laiku es nebiju viņam aizsniedzams. Un, pēc tam, kad es atgriezos�

Cēbaots strauji papurināja galvu.

Zini, ir vēl kāds. Vēl kāds, neskaitot tavu māsu. Ne d�edijs, vēl ne. Bet esmu jutis Spēku saviļņoja�mies. Paceļamies un atkal noplokam.

Jā, es zinu, par ko jūs runājat, sacīja Lūkass. Es�mu viņu sastapis.

Cēbaots pagriezās pret Lūkasu, un acis viņam mirdzēja.

Tu esi viņu sastapis? viņ� izdvesa.

Patiesību sakot, es domāju, ka esmu, Lūkass precizēja. Man �ķiet, ka ir iespējams�

Kā viņu sauc?

Lūkass, pieri saraucis, pētīja Cēbaota seju un ne�veiksmīgi pūlējās uztvert viņa apziņu. Te bija kaut kas tāds, kas viņam nemaz nepatika.

Viņa sauca sevi par Maru D�eidu, viņ� tei�ca.

Cēbaots atslīga pret sēdekļa polsterēto atzveltni, un viņa acis raudzījās kaut kur tālumā.

Pastāstiet man kaut ko vairāk par tāllidojumu projektu, Lūkass sacīja, apņēmies nepieļaut, ka vi�ņu novirza no temata. Atcerieties, jūs izlidojāt no Mazās Jagas, lai meklētu dzīvību ārpus galaktikas. Kas notika ar kuģi un pārējiem d�ediju skolotājiem, kas bija kopā ar jums?

Cēbaota skatiens joprojām bija vērsts tālumā.

Viņi nomira, protams, viņ� teica atsve�inātā balsi. Viņi visi nomira. Es vienīgais paliku dzīvs un atgriezos.

Cēbaots pēk�ņi paskatījās uz Lūkasu.

Zini, pēc �ī notikuma es biju mainījies.

Es saprotu, Lūkass klusi sacīja.

Tad tāpēc Cēbaots �ķita tik dīvains. Tajā lidojumā ar viņu kaut kas bija noticis�

Pastāstiet man par to.

Ilgu laiku Cēbaots klusēja. Lūkass gaidīja, ik pa brīdim salīgodamies, kad ekipā�as riteņi iebrauca kā�dā ceļa grambā.

Nē, Cēbaots beidzot teica, purinādams galvu. Ne tagad. Varbūt vēlāk.

Viņ� pamāja ar galvu uz ekipā�as priek�pusi.

Mēs esam klāt.

Lūkass paraudzījās. Priek�ā viņ� varēja saskatīt kā�du pusduci nelielu māju, bet, kad ekipā�a izbrauca no koku aizsega, kļuva redzams, ka māju ir krietni vairāk. To varēja būt ap piecdesmit: mazas, glītas koted�as, kurās dabiskie būvelementi bija apvienoti ar da�iem modernās tehnoloģijas sasniegumiem. Apmēram div�desmit cilvēki nodarbojās ar saviem ikdienas darbiem, vairākums no viņiem tos pārtrauca, kad parādījās pārnesumvelosipēds un ekipā�a. Ticis līdz vietai, ko nosa�cīti varēja uzskatīt par ciema centru, vadītājs apturēja braucamo pie tronim līdzīga sēdekļa. Tas bija darināts no pulēta koka, un no nelabvēlīgiem laika apstākļiem to aizsargāja neliels paviljons ar velvjveida jumtu.

Es liku to atvest �urp no Augstās pils, Cēbaots paskaidroja, ar �estu norādīdams uz krēslu. Nojau��u, ka tām būtnēm, kas to darināju�as, tas bijis varas simbols.

Kādam nolūkam tas tiek lietots tagad? Lūkass jautāja.

�ķita, ka smalkais tronis neiederas �ajā raupji ik�dieni�ķajā vidē.

�eit es parasti sprie�u taisnu tiesu �iem ļaudīm, Cēbaots sacīja, pieceldamies un kāpdams ārā no eki�pā�as. Bet �odien mēs ar tik oficiālām lietām neno�darbosimies. Nāc.

Cilvēki joprojām nekustīgi stāvēja un vēroja viņus. Sekodams Cēbaotam, Lūkass vērsās pie viņiem ar Spēka starpniecību, pūlēdamies nolasīt viņu kopējo apziņu. Tā �ķita esam gaido�a, varbūt mazliet pār�steigta un noteikti godbijīga. Nelikās, ka viņi justu bailes, bet nevarēja uztvert arī neko līdzīgu mīlestībai.

Cik ilgi jūs nākat �urp? viņ� vaicāja Cēbao�tam.

Mazāk nekā gadu, Cēbaots atbildēja, nevērīgā gaitā iedams pa ielu uz priek�u. Viņi nesteidzās pieņemt manu gudrību, bet galu galā es pārliecināju viņus to darīt.

Ciema iedzīvotāji tagad sāka atgriezties pie sa�viem darbiem, bet viņu acis joprojām sekoja atbrau�cējiem.

Kā to saprast pārliecinājāt viņus? Lūkass vaicāja.

Parādīju viņiem, ka viņu interesēs ir mani ie�klausīties.

Cēbaots norādīja uz koted�u viņiem tie�i priek�ā.

Saasini savus jutekļus, d�edij Debesbraucēj. Pastāsti man par to māju un tās iemītniekiem.

Acumirklī kļuva skaidrs, par ko runā Cēbaots. Pat īpa�i nekoncentrēdams uzmanību uz norādīto vietu, Lūkass juta, kā no tās mutuļiem vien plūst dusmas un naids. Pazibēja pat kaut kas līdzīgs slepkavības nodo�mam�

Oho, viņ� teica. Vai jūs domājat, ka mums vajadzētu�

Protams, ka mums vajadzētu, sacīja Cēbaots. Nāc.

Viņ� piegāja pie koted�as un atgrūda vaļā durvis. Roku gaismas zobenam uzlicis, Lūkass viņam seko ja.

Istabā stāvēja divi vīri, viens no viņiem bija pacē lis pret otru lielu nazi. Abi sastinga un raudzījās uz ienācējiem.

Liec nazi nost, Tarm, Cēbaots bargi teica. Sven, tev arī jānoliek savs ierocis.

Vīrs, kas turēja nazi, gausi nolika to uz grīdas. Otrs skatījās te uz Cēbaotu, te uz atbruņoto pretinie�ku�

Es sacīju liec to nost! Cēbaots noskaldīja.

Vīrs sarāvās, ātri izņēma no kabatas nelielu �auja�mo un nometa to blakus nazim.

Tā jau ir labāk, Cēbaots teica rāmā balsī, kurā tomēr vēl jautās kvēle. Tagad paskaidrojiet savu rī�cību.

Abi vīri vienlaikus sāka steidzīgi stāstīt, skaļi un juceklīgi bērdami apvainojumus un pretapvainojumus par kādu neizdevu�os darījumu. Cēbaots klausī�jās klusēdams, izseko�ana faktu, pieņēmumu un ap�sūdzību viesulim viņam acīm redzami nesagādāja ne�kādas grūtības. Lūkass gaidīja, stāvēdams viņam bla�kus un prātodams, kā Cēbaots atrisinās �o mud�ekli. Ciktāl Lūkass saprata notieko�o, abiem vīriem bija vienlīdz svarīgi argumenti.

Beidzot vārdu straume izsīka.

Ļoti labi, sacīja Cēbaots. Cēbaota spriedums ir sekojo�s: Svens izmaksās Tarmam visu atalgoju�mu, par ko viņi bija vienoju�ies.

Viņ� pamāja ar galvu katram strīdniekam pēc kārtas.

Spriedums tiks izpildīts nekavējoties.

Lūkass pārsteigts uzlūkoja Cēbaotu.

Tas ir viss? viņ� jautāja.

Cēbaots uzmeta viņam dzel�ainu skatienu.

Vai tev ir kas sakāms?

Lūkass vēlreiz paraudzījās uz abiem cieminiekiem, skaidri apzinādamies, ka sprieduma apstrīdē�a�na viņu klātbūtnē varētu nākt par ļaunu autoritātei, ko Cēbaots sev �eit bija radījis.

Es tikai domāju, ka varētu panākt zināmu kom�promisu.

Nekāda kompromisa nebūs, Cēbaots stingri atteica. Svens ir vainīgs, un viņ� maksās.

Jā, bet�

Lūkass uztvēra apziņas trīsu pussekundi pirms tam, kad Svens noliecās un paķēra �aujamo. Ar vienu slaidu kustību viņ� izrāva no jostas gaismas zobenu un iedarbināja to. Bet Cēbaots bija ātrāks. Viņ� pacē�la roku vienlaikus ar zaļi baltās zobena gaismas iedeg�anos, un no viņa pirkstu galiem iz�āvās �vīksto�a labi pazīstamo, zilo zibens bultu zalve.

Tās trāpīja Svenam galvā un krūtīs, un viņ� ar mokpilnu kliedzienu krita atmuguriski. Svens atsitās pilēt grīdu un vēlreiz iekliedzās, kad Cēbaots raidīja pret viņu otru zalvi. �aujamais izkrita viņam no ro�kas, un tā metālu uz mirkli apņēma zili baltais izlādē��anās vainags.

Cēbaots nolaida roku, un labu bridi vienīgā skaņa telpā bija uz grīdas gulo�ā vīra klusie �ņuksti. Lūkass skatījās uz viņu ar izbailēm, un no ozona smakas vi�ņam metās nelabi.

-Cēbaot�!

Tu uzrunāsi mani par skolotāju, Cēbaots viņu klusi pārtrauca.

Lūkass dziļi ievilka elpu, pavēlēdams savam prā�tam un balsij nomierināties. Izslēdzis gaismas zobe�nu, viņ� piekāra to atkal pie jostas un, piegājis pie vaido�ā vīra, notupās viņam līdzās. Viņ� acīm redza-i mi joprojām cieta sāpes, bet, izņemot stipri sarkanus apdegumus uz krūtīm un rokām, citu nopietnu ievai�nojumu viņam nebija. Saudzīgi uzlikdams plaukstu smagākajiem apdegumiem, Lūkass ar Spēka starp�niecību darīja visu, ko varēja, lai mazinātu sāpes.

D�edij Debesbraucēj, Cēbaots viņam aiz mu�guras teica. Viņ� nav sakropļots uz mū�u. Nāc, ie�sim prom.

Lūkass nepakustējās.

Viņ� cie� sāpes.

Tā tam jābūt, sacīja Cēbaots. Viņam bija jā�dod mācība, un sāpes ir skolotājs, ko neviens neatstāj bez ievērības. Tagad iesim prom.

Mirkli Lūkass apsvēra iespēju nepaklausīt. Svena seja un apziņa liecināja par mokām�

Vai arī tev labāk būtu paticis, ja Tarms tagad gu�lētu miris? Cēbaots piemetināja.

Lūkass paskatījās uz �aujamo, kas mētājās uz grī�das, tad uz Tarmu, kas stāvēja sastindzis ar platām acīm un seju netīra sniega krāsā.

Bija citi paņēmieni, kā viņu apturēt, Lūkass teica, celdamies kājās.

Bet nevienu no tiem viņ� neatcerētos tik ilgi kā �o.

Cēbaota un Lūkasa skatieni sastapās.

Ielāgo to, d�edij Debesbraucēj, ielāgo to labi. Ja tu ļausi, lai tavu spriedumu aizmirst, tu būsi spiests dot to pa�u mācību atkal un atkal.

Viņ� vēl pāris sekundes raudzījās Lūkasam acīs, tad pagriezās pret durvīm.

�eit mēs esam beigu�i. Nāc.

Kad Lūkass atvēra Augstās pils zemos vārtiņus un iznāca no pagalma, viņam virs galvas mirdzēja zvaigznes. Artū bija nepārprotami pamanījis viņa tu�vo�anos. Kad Lūkass aizvēra vārtiņus, robots ieslē�dza kuģa nolai�anās ugunis, apgaismodams viņam ceļu.

Sveiks, Artū, Lūkass teica.

Piegājis pie īsajām kāpnītēm, viņ� gurdi ierausās pilota kabīnē.

Es tikai iznācu paskatīties, kā klājas tev un ku�ģim.

Artū nopīkstēja apliecinājumu tam, ka viss ir kār�tībā.

Labi, Lūkass sacīja, tomēr ieslēgdams ekrānus un nospiezdams taustiņus kuģa vispārējā stāvokļa pārbaudei. Kā tev veicās ar sensorparbaudi, ko lū�dzu izdarīt?

�oreiz atbilde tik optimistiski neskanēja.

Ak, tik slikti? Lūkass smagnēji pa�ūpoja gal�vu, kad uz datora ekrāna parādījās Artū atbildes tul�kojums. Nu ko tā mēdz notikt, kad noklusti kal� nos. 4

Artū ieņurdējās �ī skaņa noteikti neliecināja par entuziasmu, tad no�ivināja jautājumu.

Nezinu, Lūkass viņam atbildēja. Vismaz vēl da�as dienas. Varbūt ilgāk, ja bū�u viņam nepiecie��ams.

Lūkass nopūtās.

Nezinu, Artū. Proti, tas glu�i vienkār�i nav tas, ko es gaidīju. Es devos uz Dagobahu, cerēdams sa�stapt tur di�u karotāju, un es sastapu skolotāju Jodu. Es ierados �eit, cerēdams atrast kādu, kas līdzinātos skolotājam Jodam� un tā vietā dabūju skolotāju Cēbaotu.

Artū kaut ko mazliet nievājo�i noguldzēja, un Lū�kasam bija jāpasmaida, izlasot tulkojumu.

Jā, bet neaizmirsti, ka skolotājs Joda tajā pirma�jā vakarā arī sagādāja tev nepatīkamus brī�us, viņ� robotam atgādināja, un pats, to atcerēdamies, ne�daudz saviebās.

Tajā tik�anās reizē Joda bija sagādājis nepatīka�mus brī�us arī pa�am Lūkasam. Tā viņ� pārbaudīja Lūkasa pacietību un izturē�anos pret sve�iniekiem.

Un Lūkass to nebija izturējis. Izgā�anās bija diez�gan no�ēlojama.

Artū �ivinādams aizrādīja uz at�ķirībām.

Jā, tev taisnība, Lūkasam bija jāatzīst. Pat pārbaudīdams mūs, Joda nekad neizturējās tik ne�ēlī�gi kā Cēbaots.

Viņ� atspieda galvu pret atzveltni, pa atvērto lūku raudzīdamies uz kalnu galotnēm un tālajām zvaig/.nēm virs tām. Viņ� bija noguris iespējams, ka tik noguris viņ� nebi ja bijis kop� pēdējās iz�ķiro�ās kau�jas pret Imperatoru. Iznākt ārā un apraudzīt Artū tas bija viss, ko Lūkass tobrīd bija jaudājis izdarīt.

Nezinu, Artū. �odien viņ� kādam nodarīja sā�pes. Stipras sāpes. Un viņ� bez uzaicinājuma iejaucās strīdā un uzspieda savu patvaļīgo spriedumu cilvē�kiem, kas bija tajā iesaistīti, un�

Viņ� bezpalīdzīgi pamāja ar roku.

Es glu�i vienkār�i nevaru iedomāties tā rīkoja�mies Benu vai skolotāju Jodu. Bet viņ� ir tāds pats d�edijs, kādi bija viņi. Tad kura piemēram man vaja�dzētu sekot?

�ķita, ka robots to pārdomā. Tad viņ� gandrīz ne�gribīgi atkal ietrallinājās.

Tāds jautājums uzprasās pats no sevis, Lūkass piekrita. Bet kāpēc Tum�ajam d�edijatn, kas apvel�tīts ar Cēbaota varu, būtu jāapgrūtina sevi ar tādām spēlēm? Kāpēc viņ� nevarētu mani nogalināt un viss?

Artū palaida elektronisku krek�ķi, un uz ekrāna parādījās iespējamie Cēbaota rīcības iemesli. Tas bija diezgan gar� saraksts robots noteikti bija �im jautā�jumam veltījis daudz laika un domu.

Es novērtēju tavas rūpes, Artū, Lūkass viņu mierināja. Bet es patie�ām nedomāju, ka viņ� ir Tum�ais d�edijs. Viņ� ir nepastāvīgs un untumains, bet ap viņu nav tās ļaunuma auras, ko sajutu Veiderā un Imperatorā.

Viņ� saminstinājās. Nebi ja viegli to pateikt.

Es domāju, ka drīzāk varētu būt tā, ka skolotājs Cēbaots ir sajucis.

Iespējams, ka tā bija pirmā reize, kad Lūkass re�dzēja, kā Artū no izbīļa zaudē valodu. Kādu minūti vienīgā skaņa bija kalnu vēja �uksti, rotaļājoties ar izstīdzēju�o koku lapotnēm. Lūkass raudzījās zvaigznēs un gaidīja, kad Artū atgūs balsi.

Beidzot robotam tas izdevās.

Nē, es īsti nezinu, kā kaut kas tāds varēja notikt, Lūkass atzinās, kad uz ekrāna parādījās jautājums. Bet man ir kāda ideja.

Viņ� pacēla roku un papliķēja ar pirkstiem skaus�tu �ī kustība mazināja spiedienu krūtīs. Noguruma notrulinātajam prātam pievienojās tikpat trula sāpe muskuļos, kā pēc pārāk saspringta treniņa. Viņam ie��āvās galvā neskaidra doma, ka gaisā varētu būt kaut kas tāds, ko kuģa biosensori nav uztvēru�i.

To nevar izskaidrot, bet tūlīt pēc tam, kad tika nogalināts Bens tur, uz pirmās Nāves Zvaigznes es atklāju, ka reizēm domās varu dzirdēt viņa balsi. Ap to laiku, kad Savienību padzina no Hotas, es va�rēju viņu arī redzēt.

Artū ievīterojās.

Jā, tas bija viņ�, ar ko es reizēm sarunājos uz Dagobahas, Lūkass apstiprināja. Un tad, tūlīt pēc Endoras kaujas, es spēju redzēt ne vien Benu, bet arī Jodu un savu tēvu. Lai gan pēdējie divi nerunāja un pēc tam es viņus vairs nekad neredzēju. Man �ķiet, ka mirsto�am d�edijam ir dots kāds paņēmiens ak, es nezinu piesaistīt sevi citam d�edijam, kas viņam ir tuvs.

Artū pārdomāja dzirdēto un tad norādīja uz iespē�jamām kļūmēm spriedumos.

Es neteicu, ka tā ir vispamatotākā teorija galak�tikā, Lūkass viņam uzrūca, cauri nogurumam pavī�dot aizkaitinājumam. Varbūt es sprie�u aplami. Bet, ja nu tomēr ne, pastāv iespēja, ka pārējie pieci d�edi�ju skolotāji, kas piedalījās tālo lidojumu projektā, �ā�dā veidā piesaistīju�ies skolotājam Cēbaotam.

Artū domīgi iesvilpās.

Pareizi, Lūkass ar no�ēlu piekrita. Bena klātbūtne mani netraucēja patiesību sakot, es vēlē�tos, kaut viņ� būtu ar mani runājis bie�āk. Bet skolo�tājs Cēbaots bija daudz varenāks vīrs nekā es. Varbūt viņam tas bija savādāk.

Artū klusi ievaidējās, un uz ekrāna parādījās diez�gan satraukts ierosinājums.

Es nevaru viņu tā glu�i vienkār�i pamest, Artū, Lūkass gurdi papurināja galvu. Ne tagad, kad viņ� ir tādā stāvoklī. Un kad es varbūt varu viņam palī�dzēt.

Viņ� saviebās, saklausījis �ajos vārdos sāpīgu pa�gātnes atbalsi. Arī Dartam Veideram bija bijusi vaja�dzīga palīdzība, un Lūkass bija apņēmies glābt viņu no tum�ajiem spēkiem. Un �ajā procesā viņu pa�u gandrīz nogalināja. Ko es daru? viņ� mēmi prātoja. Es neesmu dziednieks. Kāpēc nemitīgi cen�os tāds būt?

Lūkas?

Viņ� ar pūlēm piespieda savas domas atgriezties tagadnē.

Man tagad jāiet, Lūkass teica, celdamies aug�ā no pilota kabīnes sēdekļa. Skolotājs Cēbaots mani sauc.

Viņ� izslēdza displejus, tomēr Artū satrauktās vervelē�anas tulkojums vēl paguva parādīties uz datora ekrāna.

Atslābinies, Artū, Lūkass viņam sacīja, un, pārliecies pāri lūkas malai, mierino�i noglāstīja robo�tu. Ar mani nekas ļauns nenotiks. Es esmu d�edijs, neaizmirsti to. Tu tikai uzmanīgi vēro apkārtni, labi?

Kad Lūkass kāpa lejā pa kāpnītēm, robots viņam aiz muguras vēl sērīgi notrallināja. Lūkass brīdi pa�stāvēja, skatīdamies uz tum�o savrupmāju, ko apgais�moja vienīgi viņa kuģa nolai�anās uguņu atblāzma. Viņam ienāca prātā, ka Artū varbūt ir taisnība, un vi�ņiem patie�ām vajadzētu tikt no �ejienes prom.

Jo robots bi ja minējis pārliecino�u argumentu. Lū�kasa dotības nesniedzās līdz Spēka dziedino�ajiem aspektiem par to viņ� bija pilnīgi pārliecināts. Palī�dzē�ana Cēbaotam būtu process, kas prasītu daudz laika, turklāt bez jebkādas garantijas, ka galu galā tas vainagosies ar panākumiem. Vai tā būtu vislietderīgā�kā laika izmanto�ana brīdī, kad Impērijas priek�galā atrodas di�admirālis, politiskās cīņas plosa Jauno Re�publiku un visas galaktikas liktenis karājas mata ga�lā?

Viņ� pacēla acis uz tum�ajām ēnām, ko meta kal�nu grēdas, kas apjoza apļveida ezeru lejā. Vietumis to galotnes rotāja sniega cepures. Jomārkas trīs mazī�tiņo mēne�u vājajā gaismā kalnus tikko varēja saska�tīt, un tie viņam atgādināja Manarai kalnus uz dienvi�diem no Imperialsitijas uz Karaskentas. Un līdzi �īm atmiņām nāca vēl citas: Lūkass stāv uz Imperatora pils jumta, raugās uz kalniem un dziļdomīgi skaidro

Trīpio, ka d�edijs nedrīkst iesaistīties galaktikas nori�sēs, ka viņam vairs nerūp atsevi�ķas tautas liktenis.

�ī runa bija skanējusi cēli. Nu viņam bi ja radusies iespēja pierādīt, ka tie nav biju�i tikai vārdi vien.

Dziļi ievilcis elpu, Lūkass gāja atpakaļ uz vār�tiem.

Tangrena bija mūsu visizcilākais sasniegums, teica senators Bels Ibliss, iztuk�odams glāzi un pa�celdams to augstu pāri galvai.

Bārmenis, kas atradās greznās, bet lielākoties tuk��ās �tāba atpūtas telpas pretējā pusē, klusēdams pamāja par zīmi, ka sapratis, un sāka darboties ar dzērienu gatavotāju.

Ap to laiku mēs jau kādus trīs gadus nebijām devu�i mieru Impērijas karaspēkam, Bels Ibliss stāstīja tālāk. Uzbrukām nelielām bāzēm un militā�ro kravu pārvadātājiem un vispār centāmies sagādāt viņiem pēc iespējas vairāk nepatik�anu. Bet līdz Tangrenai viņi mums diez cik lielu uzmanību nepievērsa.

Kas notika Tangrenā? Hens jautāja.

Mēs uzspridzinājām lielu izlūkdienesta centru, Bels Ibliss atbildēja ar acīm redzamu gandarījumu. Un tad aizvalsējām prom tie�i zem trīs zvaig�ņu iznīcinātāju deguniem tiem bija �ī vieta jāsargā. Domāju, ka tad vi�ņi beidzot aptvēra, ka mēs esam kaut kas vairāk, nekā ti�kai neliels traucēklis. Ka mēs esam grupa, kas jāuztver nopietni.

Varu derēt, ka to viņi aptvēra gan, Hens pie�krita, apbrīnā �ūpodams galvu.

Pat iekļū�ana kādā no Impērijas izlūkdienesta bā�zēm bija sare�ģīts uzdevums, kur nu vēl uzspridzināt to un tikt atkal prom.

Ko tas jums maksāja?

Lai cik pārsteidzo�i tas būtu, bet atgriezās visi pieci mūsu karakuģi, sacīja Bels Ibliss. Protams, bojājumi bija lieli, un viens kuģis nebija lietojams gandrīz septiņus mēne�us. Bet tas bija tā vērts.

Man likās, jūs teicāt, ka jums ir se�i drednauti, ierunājās Lendo.

Tagad mums ir se�i, Bels Ibliss pamāja. To�laik bija tikai pieci.

Ak tā, Lendo noteica un atkal iegrima klusē�a�nā.

Tātad pēc tam jūs sākāt pārvietot savu bāzi? vaicāja Hens.

Bels Ibliss kādu mirkli pēto�i nolūkojās Lendo, tad pagriezās atkal pret Henu.

Jā, tad kustīgums kļuva par mūsu galveno prio�ritāti, viņ� pārlaboja. Kaut arī pirms tam mēs ne�bijām sēdēju�i uz vietas. �ī ir mūsu trīspadsmitā ap�me�anās vieta septiņos gados, vai ne, Sena?

�etrpadsmitā, teica Sena. Ja pieskaita arī Vomriku un Matri asteroīdu bāzes.

Tātad �etrpadsmitā, Bels Ibliss pamāja. Jūs varbūt ievērojāt, ka katra ēka �eit ir būvēta no plast�masas. Visu var bez grūtībām salocīt un iekraut ku�ģos.

Viņ� iesmējās.

Lai gan palaikam �ī sistēma darbojas nevietā. Reiz uz Lelmras izcēlās spēcīgs negaiss, un zibens �autras �audījās tik tuvu, ka to strāva iedarbināja salocī�anas mehānismu pāris barakām un mērķē�anas centram. Ēkas tika glīti salocītas ka dzim�anas die�nas dāvanas, bet tur iek�ā bija paliku�i apmēram piecdesmit cilvēki.

Tā tik bija izprieca, Sena sausi iestarpināja. Par laimi, nogalināts neviens netika, bet pagāja gan�drīz visa nakts, iekams dabūjām viņus ārā. Un ne�gaiss visu laiku trakoja mums virs galvām.

Neilgi pirms rītausmas tas beidzot pierima, sa�cīja Bels Ibliss. Līdz nākamās dienas vakaram mēs jau bijām tiku�i no turienes prom.

Bija pienācis bārmenis ar piepildītajām glāzēm. Skrūve, tā Bels Ibliss bija nosaucis �o dzērienu, korelie�u brendija sajaukumu ar kādu nenosakāma, bet ļoti skāba augļa sulu. Tas nebija glu�i tāds dzēriens, kādu Hens būtu sagaidījis pasniedzam militārā no�metnē. Bet slikts tas arī nebija. Senators paņēma no paplātes divas glāzes un pasniedza tās Senai un He�nam, paņēma vēl divas�

Paldies, man vēl ir, teica Lendo, pirms Bels Ibliss paguva vienu no glāzēm piedāvāt viņam.

Hens pāri galdam paraudzījās uz draugu ar sa�rauktu pieri. Lendo stivi sēdēja atpūtas krēslā ar bez�kaislīgu izteiksmi sejā, un viņa glāze joprojām bija līdz pusei pilna. Viņa pirmā glāze, Hens piepe�i sa�prata pusotras stundas laikā, kop� Bels Ibliss bija viņus �urp atvedis, Lendo nebija iztuk�ojis pat �o vienu glāzi. Hens uztvēra Lendo skatienu un mazliet savilku uz aug�u uzacis. Lendo nenolaida acis, un vi�ņa sejas izteiksme vēl aizvien bija stinga, tad pavērās lejup uz glāzi un iedzēra nelielu malku.

Tas bija apmēram kādu mēnesi pēc Tangrenas, Bels Ibliss runāja tālāk, kad mēs pirmoreiz sastapā�mies ar Borski Feiliju.

Hens pagriezās atkal pret senatoru, un viņu pārņē�ma neliela vainas sajūta. Aizrāvies ar Bela Iblisa stāstu. Hens bija pilnīgi aizmirsis, kāpēc viņi abi ar Lendo bija devu�ies ceļā. Varbūt tāpēc Lendo meta uz viņu tik ledaini dzalkstlgus skatienus.

Jā� Feilijs, viņ� sacīja. Kāds darījums jūs ar viņu saista?

Lai būtu kā būdams, �is darī jums ir mazāk nozī�mīgs, nekā viņam gribētos, Bels Ibliss teica. Vissaspringtākajos kara gados Feilijs izdarīja mums da�us pakalpojumus un tagad, �ķiet, domā, ka mums vajadzētu būt par to pateicīgākiem.

Kādus pakalpojumus? jautāja Lendo.

Nelielus, Bels Ibliss viņam atbildēja. Sāku�mā viņ� palīdzēja mums noorganizēt apgādes līniju caur Jauno Kovu, reiz atsūtīja palīgā da�us starp�zvaig�ņu kuģus, kad Impērijas spēki apdraudēja mū�su sistēmu. Viņ� un vēl citi botani deva mums arī lī�dzekļus iekārtu iegādei, tāpēc mēs tikām pie tām āt�rāk, nekā tas mums būtu izdevies pa�u spēkiem. Un tamlīdzīgi.

Un cik pateicīgi jūs esat? neatlaidās Lendo.

Bels Ibliss mazliet pasmaidīja.

Vai, citiem vārdiem sakot, ko tie�i Feilijs no manis grib?

Lendo uz senatora smaidu neatbildēja.

Sākumam ar to pietiktu, viņ� piekrita.

Lendo, Hens brīdino�i sacīja.

Nekas, nekas, viss ir kārtībā, Bels Ibliss tei�ca, bet viņa smaids izdzisa. Pirms atbildu, es to�mēr gribētu, lai jūs man pastāstiet par Jaunās Re�publikas hierarhiju. Par Monas Motmas stāvokli jaunajā valdībā, par Feilija attiecībām ar viņu un tamlīdzīgi.

Hens paraustīja plecus.

Par to daudz bi jis rakstits presē.

Tā ir oficiālā versija, sacīja Bels Ibliss. Es gribu zināt, kāds ir patiesais stāvoklis.

Hens paskatījās uz Lendo.

Es nesaprotu, � viņ� teica.

Bels Ibliss iedzēra malku �skrūves".

Labi, tādā gadījumā, ļaujiet man izteikties tie��āk, viņ� sacīja, pētīdams dzērienu glāzē. Ko Mo�na Motma īsti nodomājusi darīt?

Hens sajuta kaklā dusmu kamolu.

Vai to jums stāstījis Breilijs? viņ� noprasīja. Ka viņa kaut ko nodomājusi darīt?

Bels Ibliss palūkojās uz viņu pāri glāzes malai.

Tam nav nekāda sakara ar botaniem, viņ� klu�si teica. Runa ir par Monu Motmu. Un tikai.

Hens raudzījās uz viņu un, mēģinādams sakopot domas, apspieda savu apjukumu. Bija �is tas, kas vi�ņam pie Monas Motmas nepatika patiesību sakot, diezgan daudz kas. Sākot ar to, kā viņa nostrādināja Leu diplomātijas laukā, neļaujot viņai koncentrēt uz�manību uz d�ediju vingrinājumiem. Un bija vēl arī citas lietas, kas Henu tracināja. Bet, ja par to jāru�nā�

Cik man zināms, viņ� Belam Iblisam rāmi teica, vienīgais, ko viņa cen�as darīt, ir sastādīt jaunu valdību.

Ar sevi tās priek�galā?

Vai tā tam nevajadzētu būt?

�ķiet, ka Bela Iblisa sejai pārslīdēja kāda ēna, un viņ� atkal nodūra acis glāzē.

Domāju, ka tas bija nenovēr�ami, viņ� no�uk�stēja.

Kādu mirkli viņ� cieta klusu. Tad atkal pacēla gal�vu un, �ķiet, atvairīja drūmo noskaņojumu.

Tātad jūs varat sacīt, ka kļūstat par republiku ne vien vārda pēc, bet arī faktiski?

Jā, tā es varu sacīt, Hens pamāja. Kāds tam sakars ar Feiliju?

Bels Ibliss paraustīja plecus.

Feilijs uzskata, ka Monas Motmas rokās jau tā koncentrēta pārāk liela vara, viņ� teica. Pieņemu, ka jūs �ādam apgalvojumam nepiekrītat?

Hens vilcinājās.

Es nezinu, viņ� atzinās. Bet �obrīd viņa no�teikti nav vienīgā noteicēja, kā tas bija kara laikā.

Kar� joprojām turpinās, Bels Ibliss viņam at�gādināja.

Jā. Tā gan�

Un kas, pēc Feilija domām, �ajā lietā būtu da�rāms? ierunājās Lendo.

Belam Iblisam noraustījās lūpas.

Ak, Feilijam ir da�as diezgan personiskas un nebūt ne pārsteidzo�as idejas par varas sadalī�anu.

Bet tādi jau tie botani ir. Ļauj viņiem pasmar�ot zupu katliņā, un viņi. cils citam pāri rāpdamies, cīnīsies par smeļamo kausu.

Jo īpa�i, ja viņi var apgalvot, ka ir cienījami uz�varēju�ās puses sabiedrotie, teica Lendo. At�ķirī�bā no da�iem citiem, ko es varētu nosaukt.

Sena sakustējās savā sēdeklī, bet, pirms viņa pa�guva ko sacīt, Bels Ibliss pamāja viņai ar roku.

Jūs nevarat saprast, kāpēc es nepievienojos Sa�vienībai, viņ� mierīgi teica. Kāpēc esmu izvēlē�jies privāti, pa�a spēkiem karot pret Impēriju.

Pilnīgi pareizi, sacīja Lendo, pielāgodamies viņa tonim. Nevaru gan.

Bels Ibliss uzmeta viņam ilgu, vērtējo�u skatienu.

Es varētu minēt vairākus iemeslus, kāpēc uzska�tu, ka mums ir labāk palikt neatkarīgiem, senators beidzot teica. Viens no tiem ir dro�ība. Starp da�ā�diem Savienības dalībniekiem notika pla�a sazinā�a�nās un Impērijai radās tikpat pla�as iespējas �o in�formāciju pārtvert. Kādu brīdi likās, ka ik piektā Dumpinieku bāze nonāk Impērijas varā vistīrākās no�laidības dēļ.

Mums bija da�as problēmas, Hens atzina. Bet tās ir nokārtotas.

Vai tā ir? Bels Ibliss vaicāja. Un kā ar to in�formācijas noplūdi, kas jums, cik saprotu, ir pa�ā Im�pērijas pilī?

Jā, mēs zinām, ka tāda pastāv, Hens teica.

Viņ� jutās savādi kā bērns, ko strostē par mājas

uzdevumu neizpildī�anu.

Esam uzdevu�i �o lietu izpētīt.

Būs labāk, ja jūsu ļaudis to ne tikai pētīs vien, Bels Ibliss brīdināja. Ja esam pareizi analizēju�i Impērijas oficiālos paziņojumus, �im ziņu avotam ir savs nosaukums Avots Delta un tas personiski sniedz ziņas di�admirālim.

Labi, sacīja Lendo. Dro�ība. Paklausīsimies, kādi ir citi apsvērumi.

Nomierinies, Lendo, teica Hens, pāri galdam nikni palūkodamies uz draugu. Te nav nedz tiesa, nedz�

Bela Iblisa �ests lika viņam apklust.

Pateicos, Solo, bet esmu spējīgs pats aizstāvēt savu rīcību, senators sacīja. Un es ar prieku to da�rī�u� kad jutī�u, ka pienācis īstais laiks tamlīdzīgai sarunai.

Viņ� paskatījās uz Lendo, tad uz savu pulkste�ni.

Bet patlaban man jāveic citi pienākumi. Kļūst vēls, un es zinu, ka jums kop� nolai�anās patiesībā nav bijis laika atpūtai. Irenesa ir nogādājusi jūsu ba�gā�u uz kādu brīvu virsnieka mājokli netālu no nolai��anās skrejceļa. Baidos, ka tas nav pārāk liels, bet domāju, ka jūs tur jutīsieties pietiekami ērti.

Viņ� piecēlās.

Varbūt vēlāk, pie pusdienu galda, mēs varam �o sarunu turpināt.

Hens paraudzījās uz Lendo.

Cik parocīgs laika iedalījums, vēstīja drauga sejas izteiksme, bet viņ� �o domu paturēja pie sevis.

Labprāt pieņemam jūsu piedāvājumu, Hens sacīja Belam Iblisam viņu abu vārdā.

Labi, Bels Ibliss pasmaidīja. Senai būs jānāk man līdzi, bet promejot mēs jums parādīsim, kādā virzienā meklējams jūsu miteklis. Ja vien negribat, lai jūs turp aizved kāds pavadonis.

Mēs varam pa�i atrast, Hens apgalvoja.

Labi. Kāds atnāks jums pakaļ, kad būs laiks pusdienot. Uz tik�anos vēlāk.

Pusi ceļa līdz apme�anās vietai viņi nogāja klusē�dami, tad Lendo beidzot ierunājās.

Vai negribi ātrāk tikt ar to galā?

Ar ko man būtu jātiek galā? Hens norūca.

Ar manis norā�anu par to, ka nelocījos tava draudziņa senatora priek�ā, sacīja Lendo. Dari to, lai tas ir galā, jo mums jāaprunājas.

Hens turpināja skatīties taisni uz priek�u.

Tu ne tikai nelocījies, draugs, viņ� aprauti tei�ca. Esmu redzējis �ūbiju nelāgā omā viņ� izturas pieklājīgāk, nekā pirmīt izturējies tu.

Tev taisnība, Lendo piekrita. Vai gribi vēl mazliet padusmoties vai arī esi gatavs uzklausīt ma�nas rīcības iemeslus?

Ak, tas varētu būt interesanti, Hens sarkastiski atbildēja. Tev ir kāds nopietns iemesls izturēties rupji pret kādreizējo Impērijas senatoru, ko?

Viņ� mums nestāsta patiesību. Hen, Lendo vaļsirdīgi teica. Vismaz ne visu patiesību.

Tā? atsaucās Hens. Kur teikts, ka viņam jā�stāsta sve�iniekiem pilnīgi viss?

Viņ� atveda mūs �urp, atcirta Lendo. Kāpēc viņam vajadzēja to darīt un tad melot mums?

Hens sarauktu pieri iesāņus pavērās draugā� un, neraugoties uz savu aizkaitinājumu, pirmo reizi saskatīja Lendo sejā sasprindzinājuma rievas. Lai ko Lendo gribēja panākt, viņ� pret to izturējās no�pietni.

Labi, Hens nedaudz mierīgāk teica. Par ko viņ� melo?

Visupirms jau par �o nometni, Lendo sacīja, ar �estu norādīdams uz tuvākajām ēkām. Senators tei�ca, ka viņi daudz pārvietojoties �etrpadsmit nomet�nes septiņos gados, atceries? Bet �ī nometne te atro�das krietni ilgāk par pusgadu.

Hens paskatījās uz ēku, kam viņi gāja garām. Uz gludajām apmalēm plastamasai ar formas atmiņas sistēmu �ajās vietās vajadzētu liekties uz aug�u.

Tas vēl nav viss, runāja tālāk Lendo. Tā �tā�ba atpūtas telpa vai ievēroji, cik grezns ir tās iekār�tojums? Starp kabīnēm izvietots varbūt kāds ducis skulptūru, arī gaismas ķermeņi visās malās. Un kur nu vēl tie mākslas priek�meti pie sienām. Aiz galve�nā bāra redzams senlaicīgs displeja panelis, līdzās ie�ejai kuģa hronometrs�

Vai neatminies, ka es arī tur biju? Hens viņu pārtrauca. Ko tu gribi teikt?

Gribu teikt, ka �ī vieta nav gatava tam, lai trīs minūtēs viss tiktu iesaiņots un aizvests no planētas prom, Lendo klusi atbildēja. Vairs nav. Un ne�viens nevar justies tik omuligi, ja joprojām nodarbo�jas ar uzbrukumiem Impērijas bāzēm.

Varbūt viņi nolēmu�i kādu laiku no uzbruku�miem atturēties, teica Hens.

Nepiecie�amība aizstāvēt Belu Iblisu sāka radīt viņam neveiklības sajūtu.

Tā varētu būt, sacīja Lendo. Tādā gadījumā jājautā kāpēc? Kāpēc viņ� neļauj saviem kuģiem un karaspēkam cīnīties?

Hens ko�ļāja vaiga iek�pusi. Viņ� saprata, uz ko Lendo tēmē.

Tu domā, ka viņ� ir noslēdzis darījumu ar Feiliju?

Tāda atbilde uzprasās pati no sevis, Lendo drūmi piekrita. Tu dzirdēji, kā viņ� runāja par Monu Motmu it kā sagaidītu, ka viņa kuru katru dienu pasludinās sevi par Imperatori. Vai tā nav Feilija ie�tekme?

Hens pārdomāja to. Tas joprojām izklausī jās ne�prātīgi, bet vairs ne tik neprātīgi kā pirmajā brīdī. Lai gan ja Feilijs domā, ka var izdarīt apvērsumu ar se��iem privātiem drednautiem, viņu gaida nepatīkams pārsteigums.

Bet, no otras puses�

Pagaidi, Lendo, tā ir nejēdzība, viņ� sacīja. Ja viņi sazvērēju�ies pret Monu Motmu, kāpēc va�jadzēja vest �urp mūs?

Lendo klusi ievilka gaisu.

Tas liek mums domāt, ka viss norit pēc vēl ļau�nāka scenārija, Hen, vecais draugs. Proti, ka tavs draugs senators ir īsts viltvārdis� un ka mums te ir darī�ana ar grandiozu Impērijas blēdību.

Hens samirk�ķināja acis.

Tagad tu mani esi galīgi samulsinājis.

Padomā pats, Lendo mudināja, klusinādams balsi, jo kāda formas tērpos ģērbtu vīru grupa apmeta loku ap ēkas stūri un aizgāja pretējā virzienā. Bels Ibliss, ko visi uzskatīja par nogalinātu, piepe�i atgrie�zies no miru�ajiem? Un ir ne vien dzivs, bet piede�vām vēl komandē personisko armiju? Armiju, par ko neviens no mums nekad agrāk nav dzirdējis?

Jā, bet Bels Ibliss nebija nekāds vientuļnieks, Hens aizrādīja. Kad es augu, par viņu daudz rakstī�ja, netrūka ari hologrāfiju. Būtu jāpieliek ļoti lielas pūles, lai izskatītos un izklausītos tie�i tāpat kā viņ�.

Protams, ja salīdzinājumam ir pa rokai tie ap�raksti, piekrita Lendo. Bet tev ir tikai atmiņas. Iz�veidot kopiju, kas diezgan tuva patiesībai, nav nemaz tik grūti. Un mēs zinām, ka �ī bāze �eit atrodas ilgāk par gadu. Varbūt to pametis kāds cits. Un nebūtu pā�rāk daudz jāpiepūlas, lai sakomplektētu viltus armiju. Vismaz Impērijai ne.

Hens papurināja galvu.

Tu esi pārāk aizrāvies, Lendo. Mūsu dēļ vien Impērija tādas pūles neuzņemtos.

Varbūt, ka ne, sacīja Lendo. Varbūt tas darīts Feilija dēļ, un mēs tikai pagadījāmies ceļā.

Hens sarauca pieri.

Feilija dēļ?

Protams, teica Lendo. Vispirms Impērija veica manipulācijas ar Akbara bankas rēķinu. Uz Akbaru krīt aizdomas, un tas nāk par labu kādam, kas grib viņu gāzt. Uz skatuves parādās Feilijs, pārlieci�nāts, ka viņu atbalsta leģendārais Germs Bels Ibliss un viņa privātā armija. Feilijs raujas pie varas, Jaunās Republikas hierarhijā izceļas sajukums, un, kamēr neviens nemana, savu gājienu izdara Impērija un at�gūst sektoru vai divus. Ātri, nevainojami un vienkār��i.

Hens tikko dzirdami nospraustajās.

Tavuprāt, tas ir tik vienkār�i, ko?

Mums ir darī�ana ar di�admirāli. Hen, Lendo viņam atgādināja. Iespējams ir jebkas.

Jā, bet ..iespējams" vēl nenozīmē, ka tā patie��ām ir, Hens iebilda. Ja viņi spēlē negodīgu spēli, kāpēc vajadzēja mūs vest �urp?

Kāpēc ne? Mūsu klātbūtne plānam neko nekai�tē. Var tam pat mazliet palīdzēt. Viņi parāda mums, kā sagatavoju�ies, nosūta mūs atpakaļ, mēs no�sūdzam Feiliju, un Mona Motma atsauc kuģus, lai tie aizstāvētu Karaskentu pret apvērsumu, kas nekad tā ari nenotiks. Izceļas vēl lielāks haoss, un vēl vairāk sektoru netiek aizsargāti un kļūst par vieglu laupīju�mu Impērijai.

Hens papurināja galvu.

Es domāju, ka tu bīsties no ēnas.

Varbūt, Lendo drūmi teica. Un tu varbūt pā�rāk uzticies korelie�u senatora spokam.

Tagad viņi bija sasniegu�i savu apme�anās vietu vienu no nelielajām kvadrātveidīgajām ēkām, kas stāvēja divās rindās piecu metru atstatumā cita no ci�tas. Hens nospieda taustiņus Senas iedoto ieejas �ifra kombināciju, un viņi iegāja iek�ā.

Telpa bija iekārtota ļoti vienkār�i, atbilsto�i lieti��ķajam nolūkam, kam tā kalpoja. Istabas vienā galā bija iekārtota neliela ni�a ēdiena gatavo�anai, otrā ga�lā bija durvis, kas dro�i vien veda uz vannasistabu. Lielāko daļu telpas aizņēma brūns salokāmais galds un divi vecmodīgi krēsli ar militāri pelēcīgu polsterējumu. Naktī tajā vietā, ko pa dienu aizņēma galds, acīmredzot atradās salokāmās gultas, ko tobrid slēpa tādas kā skapja durvis.

Omulīgi, Lendo piezīmēja.

Iespējams, ka �o iekārtojumu var iesaiņot un aizvest no planētas trijās minūtēs, sacīja Hens.

Piekrītu, pamāja Lendo. Tie�i �ādu iespaidu būtu jārada tai atpūtas telpai, tikai tā nenotiek.

Varbūt viņi izdomāju�i, ka viņiem �eit vajag vis�maz vienu ēku, kas neizskatās kā Klonēto karus pār�dzīvojusi, sprieda Hens.

Varbūt, teica Lendo, notupdamies līdzās vie�nam no krēsliem un pētīdams sēdekļa polsterējuma malu. Iespējams, ka �ie krēsli ņemti no tā drednauta, kas pavadīja mūs līdz �ejienei.

Viņ� pabāza pirkstus zem pelēkā auduma.

Izskatās, ka viņi pat nav uzliku�i papildu polsterējuinu, apvelkot krēslus ar �o te�

Lendo aprāvās, un piepe�i viņa seja sastinga.

Kas notika? Hens noprasīja.

Lendo gausi pagriezās, lai paskatītos uz viņu.

�is krēsls, Lendo no�ukstēja. Apak�ā tas nav pelēks. Tas ir zili zeltains.

Un tad? Hens, pieri saraucis, jautāja.

Tu nesaproti. Gaisa flotes kara kuģu interjeri ne�kad nav biju�i zili zeltaini. Nedz Impērijai, nedz Jau�najai, nedz Vecajai Republikai. Izņemot vienu gadī�jumu.

Un tas bija? Hens skubināja.

Lendo dziļi ievilka elpu.

Katanas flotile.

Hens cie�i raudzījās viņā un sajuta zem krū�u kaula ledainu dūrienu. Katanas flotile�

Tas nevar būt, Lendo, Hens teica. Tai jābūt kļūdai.

Tā nav kļūda, Hen, Lendo purināja galvu.

Iebāzis pirkstus dziļāk, viņ� pacēla pelēko pārvalku

pietiekami augstu, lai būtu redzams audums zem tā.

Reiz veselus divus mēne�us pavadīju, pētīdams Tum�o Spēku. Es to pazīstu.

Hens raudzījās uz laika izbalināto zili zeltaino au�dumu, un viņu pārņēma nereāla sajūta. Katanas flotile. Tum�ais Spēks. Pusgadsimtu tā bija pazudu�si� un nu pēk�ņi atrasta.

Varbūt.

Mums nepiecie�ams kāds dro�āks pierādījums, viņ� sacīja Lendo. Ar �o nepietiks.

Lendo pamāja ar galvu, vēl aizvien pa daļai būdams �oka stāvoklī.

Tas izskaidro, kāpēc viņi visu ceļu turēja mūs uz Dāmas Laimes borta, viņ� teica. Viņi nebūtu varēju�i noslēpt, ka viņu drednautam pietiek ar di�viem tūksto�iem apkalpes locekļu parasto se�padsmit tūksto�u vietā. Katanas flotile�

Mums jāielūkojas kādā no kuģiem,� neatlaidās Hens. Tas pazī�anās �ifrs, ko nosūtīja Irenesa tu laikam gan to neierakstīji?

Lendo dziļi ievilka elpu un asi to izpūta.

Iespējams, ka mēs varam to rekonstruēt, viņ� sacīja. Bet, ja viņiem ir kaut cik prāta, ielido�anas

kods nebūs tāds pats kā izlido�anas kods. Bet es ne�domāju, ka mums vajadzētu iekjūt pa�os kuģos. Man pietiktu ar to, ja es varētu lēnām un pamatīgi apskatīt repetitordispleja paneli tajā �tāba atpūtas telpā.

Labs ir, Hens nopietni pamāja. Iesim un sa�gādāsim tev �o iespēju.

Lai aizietu atpakaļ līdz �tāba atpūtas telpai, vi�ņiem bija nepiecie�amas tikai da�as minūtes. Ejot Hens uzmanīgi vēroja gājējus un transporta līdzek�ļus, cerēdams, ka viņi nokļūs atpūtas telpā pietiekami agri, lai tur vēl neviena nebūtu. Rūpīga repetitordis�pleja apskate jau tā būs diezgan grūti izdarāma, nebi�ja vajadzības, lai to vēl sare�ģītu bariņ� dīkdieņu, kas sē� pie letes un kam nav nekā cita, ko darīt, kā vien vērot, kas notiek bārā.

Ko tie�i mēs meklējam? viņ� vaicāja, kad ēka jau bija redzama.

Displeja aizmugurē jābūt īpa�ām ievadī�anas spraugām datu ievadī�anai savstarpējās atkarības sis�tēmā, Lendo viņam sacīja. Un tur jābūt arī ra��o�anas sērijas numuriem.

Hens pamāja ar galvu. Tātad viņiem vajadzēs �o priek�metu dabūt nost no sienas. Vareni.

Kā tas nāk, ka tu tik daudz zini par �o flotili?

Kā jau teicu, savulaik veicu pamatīgu izpētes darbu. Lendo pavīpsnāja.

Kā tev vajadzētu zināt, tajā laikā, kad nodarbo�jos ar lietotu kuģu pārdo�anu, reiz kādā darījumā man iesmērēja neīstu karti. Nolēmu, ka man jāuzzina par �o flotili tik daudz, lai varu uzdoties par ekspertu, iesmērēt karti kādam citam un dabūt savu naudu at�pakaļ .

Vai tev tas izdevās?

-Tu patie�ām gribi to zināt?

Laikam gan ne. Sagatavojies, izrāde sākas.

Viņiem laimējās. Ja neskaita bārmeni un pāris iz�slēgtus apkalpojo�os robotus aiz bāra letes, atpūtas telpā neviena nebija.

Esiet sveicināti atgrie�oties, kungi, bārmenis viņus uzrunāja. Ko varu jums piedāvāt?

Kaut ko tādu, ko varam paņemt līdzi uz savu mītni, Hens viņam teica, pārlaizdams a�u mirkli plauktiem aiz bāra letes.

Viņiem te bija liela izvēle plauktos stāvēja var�būt kādas simt da�ādu izmēru un vciUu pudeles. Bet mazliet nomaļus bi ja redzamas arī kādas durvis, kas dro�i vien veda uz nelielu noliktavu. Tā bija viņu vis�labākā izdevība.

Nedomāju, ka jums būs pie rokas kāds no Vislas apkaimes sausajiem vīniem.

Domāju, ka ir gan, bārmenis sacīja, skatīda�mies pār plecu uz kolekciju sev aiz muguras. Jā rtur tas ir.

Kura gada? jautāja Hens.

-Ak�

Bārmenis atnesa pudeli pie letes. Tas ir �etrdes�mit devītā gada vīns.

Hens savilka seju grimasē.

�etrdesmit sestā gada pildījuma jums nav, vai ne? Varbūt noliktavā tomēr kāda pudele atrodas?

Nedomāju vis, bet es pārbaudī�u, bārmenis at�saucīgi teica, iedams uz durvju pusi.

Ie�u jums līdzi, Hens piedāvājās, noliekda�mies zem letes un pievienodamies bārmenim. Ja jums nav �etrdesmit sestā gada vīna, varbūt atradī�u kaut ko līdzvērtīgu.

Mirkli bārmenis izskatījās tā, it kā grasītos iebilst. Bet viņ� bija redzējis viņus abus draudzīgi tuk�ojam glāzes kopā ar pa�u Belu Iblisu, turklāt Hens jau atra�dās pusceļā līdz noliktavas durvīm.

Domāju, ka varat to darīt, bārmenis sacīja.

Lieliski, atsaucās Hens, atvērdams durvis un ielaizdams bārmeni sev pa priek�u noliktavā.

Viņ� nezināja, cik ilgs laiks Lendo būs vajadzīgs, lai noņemtu no sienas repetilordispleju, apskatītu to un tad atliktu atkal atpakaļ. Rīkojoties pēc pieņēmu�ma �dro�s paliek nedro�s", viņam izdevās �etrdesmit sestā gada Vislas vīna meklējumus pagarināt līdz ve�selām piecām minūtēm. Beidzot viņ� ar dzīvesprie�cīgu labvēlību izvēlējās tā vietā kādu �etrdesmit as�totā gada vīnu. Bārmenis pirmais gāja ārā no nolik�tavas, domās sakrustojis pirkstus, Hens viņam seko�ja-

Lendo stāvēja tajā pa�ā vietā pie bāra letes, kur Hens viņu bija atstājis rokas uz letes, seja sasprin�gta. Un tam bija iemesls. Da�u soļu atstatumā no vi�ņa, roku spridzekļ �āvēja spalam uzlikusi, stāvēja Ire�nesa.

Sveicināta. Irenesa, Hens teica, izmēģinādams pie viņas savu visnevainīgāko sejas izteiksmi. Dī�vaini sastapt jūs �eit.

Nevainīgā sejas izteiksme neiedarbojās.

Nekā dīvaina te nav, Irenesa īgni atteica. Se�na man uzdeva neizlaist jūs no acīm. Vai dabūjāt to, pēc kā bijāt nāku�i?

Hens paskatījās uz Lendo, redzēja viņu tikko jau��ami palokām galvu.

Jā, domāju gan. Hens atbildēja.

Priecājos to dzirdēt. Nāciet, iziesim ārā.

Hens atdeva vīna pudeli bārmenim.

Paturiet to, viņ� teica. �ķiet, ka viesības tiek atceltas.

Kad viņi iznāca�no atpūtas telpas, ārpusē viņus gaidīja vecs piecvietīgs apvidus gaisa kuģis lendspīders.

Tur, iek�ā, Irenesa sacīja, norādīdama uz brau�camā aizmugures durvīm.

Hens un Lendo paklausīja. Sēdēdama uz aizmu�gures sēdekļa, nedabiski stīvi izslējusies, viņus gaidī�ja Sena Leikvolda Midenila.

Kungi, viņa nopietni teica, kad viņi iekāpa. Lūdzu, apsēdieties.

Hens, izvēlējies vienu no sēdekļiem, pagrieza to tā, lai atrastos ar seju pret Senu.

Vai jau laiks pusdienot?

Irenesa, sēdies pie kontrolpults. Sena sacīja, viņu ignorēdama. Pavadā mūs virs nometnes brauc, vienalga, kur.

Irenesa klusēdama apsēdās braucamā priek�ēji nodalījumā, un, mazliet noraustījies, lendspīders pa�cēlās gaisā.

Jūs nepalikāt savā mītnē pārāk ilgi, Sena teica Henam.

Neatceros, ka senators mums būtu kaut sacījis par aizliegumu no turienes iziet, viņ� atcirta.

To viņ� jums neteica, piekrita Sena. No otras puses, labi audzināts viesis bez pavadoņa nestaigātu pa slepenām vietām.

Izlūdzos piedo�anu, Hens sacīja, pūlēdamies runāt tā, lai viņa balsī nebūtu saklausāms sarkasms. Nezināju, ka alkohola noliktava uzskatāma par sle�penu objektu.

Viņ� paraudzījās ārā pa logu.

Ja jūs mēģināt aizvest mūs atpakaļ uz mūsu mīt�ni, mēs lidojam aplamā virzienā.

Sena brīdi pētīja viņa seju.

Esmu ieradusies lūgt jums kādu pakalpojumu.

Tas nu bija pēdējais, ko Hens bija gaidījis, un pa�gāja kāda sekunde, iekams viņ� atguva balsi.

Kāda veida pakalpojumu?

Gribu, lai parunājat manā vārdā ar Monu Mot�mu. Palūdziet, lai viņa un Padome aicina Belu Iblisu pievienoties Jaunajai Republikai.

Hens paraustīja plecus. Vai tāpēc viņi bija atvedu�i viņu un Lendo �urp?

Jums nav vajadzīgs īpa�s uzaicinājums, lai pie�vienotos. Jums tikai jāsazinās ar kādu no Padomes un jāpiedāvā savi pakalpojumi.

Senas vaigā noraustījās muskulis.

Baidos, ka senatora gadījumā tas nebūs tik vien�kār�i, viņa teica. Jo te runa ir nevis par jaunpievieno�anos Jaunajai Republikai, bet gan par ntkulpievieno�anos.

Hens caur pieri paskatījās uz Lendo.

Ak tā? viņ� piesardzīgi sacīja.

Sena nopūtās un, galvu mazliet pagriezusi, lūko�jas ārā pa sānu logu.

Tas notika sen atpakaļ, viņa teica. Pirms da��ādās preto�anās grupas, kas cīnījās ar Impēriju, ofi�ciāli apvienojās Dumpinieku Savienībā. Vai jās kaut ko zināt par �o vēstures posmu?

Tikai to, kas rakstīts oficiālajā hronikā, Hens atbildēja. Mona Motma un Beils Orgens no Alderānas sasauca kopā trīs lielākos grupējumus un pārlie�cināja viņus, ka jādibina savienība. Pēc tam viņiem viens pēc otra pievienojās pārējie.

Vai esat kādreiz dzirdējis, kā sauca �o pirmo vieno�anos?

Protams. To sauca par Korelie�u līgumu�

Hens apklusa.

Korelie�u līgums, vai ne ?

Jā, Sena pamāja. Tas bija senators Bels Ib�liss, nevis Mona Motma, kas pierunāja tos trīs pre�to�anās grupējumus tikties. Vēl vairāk viņ� bija tas, kur� garantēja viņiem aizsardzību.

Labu brīdi vienīgā skaņa spīderī bija atgrūdējpacēlāju dūkoņa.

Kas notika? Lendo beidzot ievaicājās.

Tie�iem vārdiem sakot, Mona Motma sāka pār�ņemt visu savās rokās, teica Sena. Senators Bels

Ibliss bija daudz labāks stratēģis un laktiķis nekā vi�ņa, labāks pat par daudziem dumpinieku tā laika ģe�nerāļiem un admirāļiem. Bet viņai bija iedvesmotā�jās talants, viņa prata saliedēt da�ādus at�ķirīgus grupējumus un rases kopīgam darbam. Pakāpeniski viņa kļuva par visredzamāko Dumpinieku Savienī�bas simbolu, pamazām nobīdot Orgenu un senatoru malā.

-Tādam vīram kā Bels Ibliss noteikti bija grūti ar to samierināties, �Lendo no�ukstēja.

Ja, tā bi ja, Sena apstiprināja. Bet jums jāsan prot, ka tas nebija tikai lepnums, kas pamudināja viņu atteikties no Jaunās Republikas atbalstī�anas. Beilam Orgenam bija spēcīga, iegro�ojo�a ietekme uz Monu Motmu viņ� bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, ko viņa cienīja un kam pietiekami uzticējās, lai no�pietni uzklausītu. Pēc tam, kad Nāves Zvaigznes uzbrukumā Alderānai viņu nogalināja, patiesībā vairs nebija nevienas līdzvērtīgās personības, kas varētu viņai iebilst. Viņa aizvien vairāk un vairāk sagrāba varu savās rokās, un senatoram sāka rasties aizdo�mas, ka Mona Motma grib gāzt Imperatoru vienīgi tāpēc, lai pati ieņemtu viņa vietu.

Tā nu viņ� aizveda jūs no Savienības un sāka savu personisko karu pret Impēriju, teica Lendo.

Vai tu par to visu kaut ko zināji, Hen?

Nebiju dzirdējis ne pu�plēsta vārda, Hens pa�purināja galvu.

Mani tas nepārsteidz, sacīja Sena. Vai jūs skaļi izziņotu tik ievērojamas personas atkri�anu no Savienības? Jo īpa�i kara vidū?

Iespējams, ka ne, Hens atzina. Domāju, ka vienīgais pārsteigums ir tas, ka vēl vairāk grupu neiz�stājās no Savienības, lāpāt kā to darījāt jūs. Mona Motma var būt sasodīti valdonīga kad vēlas tāda būt.

Kara laikā nebija ne mazāko �aubu, kas ir galve�nais noteicējs, Lendo sausi piemetināja. Reiz bi ju liecinieks tam, kā viņa piespieda admirāli Akbaru un ģenerāli Medinu atteikties no viņu izlolotajiem pro�jektiem, jo Mona Motma bija nolēmusi, ka viņai tie nepatīk.

Hens paskatījās uz Senu, un piepe�i viņam ie�āvās prātā kāda doma.

Vai tāpēc esat atcēlu�i savus uzbrukumus Impē�rijai? Lai būtu gatavi vērsties pret Monu Motmu, ja viņa ieviesīs Jauna jā Republika diktatūru?

Tie�i tā, Sena atbildēja. Uz �ejieni, uz Lielā Piekūna Ligzdu, mēs pārcēlāmies tikai pirms nepil�niem trim gadiem, pārtraucām visas operācijas, izņe�mot tās, ko diktēja materiālas dabas vajadzības, un sākām izstrādā! taktiskos plānus neparedzētiem ap�stākļiem. Un sākām gaidīt senatora triumfējo�ās at�grie�anās brīdi.

Viņas vaigs atkal noraustījās.

Un kop� tā laika mēs gaidām.

Hens paraudzījās ārā pa logu uz garāmslīdo�o no�metnes ainavu. Leģendārais senators Bels Ibliss� viņ� gaida brīdi, kad varēs atgriezties pie varas, bet �is brīdis nekad nepienāks.

Tas nekad nenotiks, viņ� Senai klusi teica.

Es to zinu.

Viņa vilcinājās.

Sirds dziļumos to apzinās ari pats senators.

Tikai viņ� nevar pietiekami pārvarēt lepnumu, lai ietu pie Monas Motmas un lūgtu atļauju atgriez�ties.

Hens pamāja ar galvu.

-Tā nu viņ� lika, lai jūs lūdzat mūs�

Senatoram ar to nav nekāda sakara, Sena viņu asi pārtrauca. Viņ� pat nezina, ka es ar jums runāju. Par to esmu atbildīga tikai es.

Hens mazliet sarāvās.

Protams, viņ� sacīja. Lai tā būtu.

Sena papurināja galvu.

Piedodiet, viņa atvainojās. Negribēju jums uzkliegt.

Ir jau labi, Hens teica, sajuzdams sāpīgu līdz�jūtību patlaban notieko�ais sasaucās ar viņa perso�nisko pieredzi.

Viņai varēja būt vislabākie nodomi, visloģiskākais domu gājiens visā galaktikā, bet viņa dro�i vien jutās kā nodevēja. Hens atcerējās Lūkasa sejas izteiksmi tie�i pirms kau jas ar Nāves Zvaigzni pie Javinas. Kad viņ� domāja, ka Hens grasās aizbēgt un pamest viņus�

Hen, Lendo klusi sacīja.

Hens paskatījās uz draugu un atvairīja atmiņas. Lendo mazliet savilka uz aug�u uzaci, atgādinādams viņam�

Noslēgsim darījumu, Sena, Hens teica, pie�vērsdamies atkal viņai. Mēs parunāsim ar Monu Motmu par senatoru. Jūs pastāstīsiet mums par Kata�nas flotili.

Senas seja sastinga.

Katanas flotile?

Tā flotile, no kuras nāku�i jūsu se�i drednauti, Lendo sacīja. Nepūlieties to noliegt es labi apska�tīju to repetitordispleju, ko esat pakāru�i virs bāra le�tes �tāba atpūtas telpā.

Sena dziļi ievilka elpu.

Nē. Par to es jums neko nevaru stāstīt.

Kāpēc ne? jautāja Lendo. Atcerieties, mēs ta�u gribam atkal kļūt par sabiedrotajiem.

Henam pār muguru pārskrēja nepatīkama tirpoņa.

-Ja vien jau neesat apsolīju�i to flotili Feilijam.

Mēs Feilijam neko neesam solīju�i, Sena neiz�teiksmīgi teica. Kaut nevaru teikt, ka viņ� nebūtu mums to lūdzis.

Hens saviebās.

Tātad viņ� ir sācis gatavoties apvērsumam.

Nebūt ne, Sena purināja galvu. Feilijs nezi�nātu, ko lai iesāk ar militāru apvērsumu, pat ja jūs to pasniegtu viņam uz paplātes, iesaiņotu kā dāvanu. Jums jāsaprot, ka botani domā par politisko ietekmi, nevis par militāru varu. Tipiska botana mērķis ir iet cauri dzīvei, panākot, lai viņu uzklausa iespējami vairāk cilvēku. Feilijs uzskata, ka, būdams tas, kur� atvedīs senatoru atpakaļ uz Jauno Republiku, viņ� spers lielu soli vēlamajā virzienā.

īpa�i, ja tuvumā nebūs Akbara, kas varētu stā�ties viņam pretim? vaicāja Hens.

Sena pamāja ar galvu.

Jā, tas, par nelaimi, ir vēl viens tipiska botana gā�jiens. Ja kādam no botanu vadoņiem gadās paklupt, vi�ņam metas virsū visi pārējie, kas tiecas ieņemt viņa stāvokli. Tālā pagātnē tas nozīmēja uzbrukumus bur liska nozīme ar na�iem, un parasti tie beidzās ar nā�vi. Tagad tas modificējies par mutisku nogalinā�anu �ķiet, ka to var uzskatīt par progresu.

Akbars nav botans, Lendo aizrādīja.

�os paņēmienus nav grūti pielāgot arī izmanto �anai pret citām rasēm.

Hens nokrem�ļojās.

Kas par vareniem sabiedrotajiem. Vai viņi tikai grū� dunci mugurā vai arī pieliek roku pie nomelno��anas?

Jus domājat to bankas pārvedumu?

Sena papurināja galvu.

Nē, es �aubos, ka tas ir Feili ja roku darbs. Botani parasti nebā� savus degunus ārā tik tālu, lai pa�i rī�kotu sazvērestības. Viņiem daudz labāk patīk izman�tot priek�rocības, ko dod piedalī�anas citu rīkotājās sazvērestībās.

Viņi drīzāk ir maitēdāji, nevis mednieki, Hens dzēlīgi teica.

Varbūt tas izskaidroja nepatiku, ko viņ� alla� bija jutis pret Feili ju un viņa atbalstītājiem.

Ko mēs ar viņu iesāksim?

Sena paraustīja plecus.

Vienīgais, kas jums patie�ām jādara jāpanāk Akbara attaisno�ana. Tikko viņ� vairs nebūs viegli ie�vainojams, Feilijs atkāpsies.

Lieliski, Hens norūca. Problēmu rada tas, ka, di�admirālim atrodoties Impērijas priek�galā, mums varbūt nav pārāk daudz laika.

Un, ja mums nav laika, tā nav arī jums, Lendo piebilda. Jāatmet aizvainotā pa�cieņa. Sena būs labāk, ja senators sāks skatīties patiesībai acīs. Jūs esat neliela, izolēta grupa, kas izmanto Katanas floti�li, un jums uzglūn Impērija, kam ļoti nepiecie�ami jauni kara kuģi. Tai brīdī, kad di�admirālis uzzinās, kas jums pieder, jūs nepagūsiet ne aci pamirk�ķināt, kad viņ� jau būs jums uzrīdījis visu Impērijas gaisa floti. Atvediet Katanas flotili Jaunajai Republikai, un jūs sagaidīs kā varoņus. Ja gaidīsiet pārāk ilgi, pazau�dēsiet pilnīgi visu.

Es to zinu, Sena sacīja tik klusi, ka viņas balsi gandrīz nevarēja sadzirdēt.

Hens gaidīja, domās sakrustojis pirkstus.

Mēs patiesībā nemaz nezinām, kur atrodas visa flotile, viņa teica. Drednautus mums piegādāja kāds virs, kas sacīja, ka pirms piecpadsmit gadiem ne�jau�i uzskrējis tiem virsū. Viņ� ii kalsns, augumā ma�zāks par vidusmēru, atgādina zebieksti. Viņam ir isi, sirmi mati un stipri grumbota seja, kaut man ir aizdo�mas, ka viņa izskatu �ādu darījusi kāda pagātnē pār�ciestā slimība vai ievainojums, nevis nodzīvotie gadi.

Kā viņu sauc? Hens jautāja.

Es nezinu. Viņ� mums to nekad nav teicis.

Sena atkal saminstinājās, tad strauji runāja tālāk.

Viņam patīk azartspēles. Visas mūsu lik�anās ar viņu notiku�as uz Koraļļu Vandas borta, parasti pie azartspēļu galda. �ķiet, ka personāls viņu pazīst glu�i labi, kaut tas var arī neko nenozīmēt, ņemot vērā, kā viņ� �ķie�as ar naudu. Krupjē vienmēr ātri iepazīst zaudētājus.

Koraļļu Vanda?Hens pārvaicāja.

Tas ir grezns kazino okeāna dzīlēs uz Pantolominas, Lendo viņam paskaidroja. Uz turieni tiek rīkotas trīs un desmit dienu ekskursijas skaists brauciens cauri rifiem kontinenta ziemeļos. Alla� es�mu vēlējies tur nokļūt, bet nekad nav bijusi tāda iz�devība.

Tagad tev tāda būs, teica Hens.

Viņ� paraudzījās uz Senu.

Manuprāt, nākamais jautājums skan sekojo�i kā mēs tiksim no �ejienes prom.

Tā nebūs problēma, viņa sacīja, bet viņas balss skanēja saspringti.

Iespējams, ka viņa jau sāka no�ēlot savu atklātī�bu.

Varu likt, lai Dzinējsuns aizved jūs atpakaļ uz Jauno Kovu. Kad jūs vēlaties doties prom?

Tūlīt pat, Hens teica.

Viņ� redzēja Senas sejas izteiksmi�

Klausieties, tam, kad mēs aizlidosim, nav nekā�da nozīme jums �ā vai tā būs tas jāpaskaidro sena�toram. Mēs sacen�amies ar Impēriju iz�ķiro�as var būt pat da�as stundas.

Domāju, ka jums taisnība, viņa sacīja, negribī�gi pamādama ar galvu. Irenesa, aizved mūs pie vi�ņu kuģa. Es do�u rīkojumus no turienes.

Izrādījās, ka nav nekādas vajadzības dot rīkoju�mus no Dāmas Laimes. Kad viņi ieradās, pie kuģa platformas, nepārprotami viņus gaidīdams, stāvēja senators Bels Ibliss.

Sveicināti, Solo, Kelrisien, viņ� smaidīdams teica, kad Hens un Lendo izkāpa no spīdēta. Jūs nebijāt savā mītnē, un es nodomāju, ka jūs varētu būt �eit. Redzu, ka esmu spriedis pareizi.

Viņ� a�i pavērās Henam pār plecu, kad no spīdera izkāpa Sena. Atkal ieskatījās Henam sejā� un bez�rūpīgais smaids strauji izdzisa.

Sena? Kas te notiek?

Viņi zina par Katanas flotili, komandier, viņa klusi sacīja, nostādamās blakus Henam. Un� es pastāstīju viņiem par mūsu kontaktpersonu.

Es saprotu, Bels Ibliss rāmi noteica. Un jūs, tā�tad, dodaties prom. Paraudzīties, vai nevarēsiet viņu pārliecināt, lai atdod Tum�o Spēku Jaunajai Republikai.

Pilnīgi pareizi, ser, Hens atbildēja, pielāgoda�mies viņa tonim. Mums tie kuģi ir nepiecie�ami ļoti nepiecie�ami. Bet ne tik ļoti kā labi cīnītāji. Un labi komandieri.

Bels Ibliss labu brīdi viņā noraudzījās.

Es neie�u pie Monas Motmas kā ubags, lūgda�mies, lai mani pieņem. viņ� beidzot sacīja.

Jums bija pamatots iemesls aiziet, Hens neat�laidās. Varat atgriezties tāpat, kā aizgājāt.

Bena Iblisa acis atkal pievērsās Senai.

Nē, viņ� teica. Pārāk daudz cilvēku zina, kas starp mums notika. Es izskatī�os pēc veca muļķa. Vai ubaga.

Viņ� lūkojās garām Henam senatora skatiens nesteidzīgi slīdēja pār apkārtni.

Man nav nekā, ko piedāvāt, Solo, viņ� sacīja, un viņa balsī jautās kaut kas līdzīgs no�ēlai. Reiz es sapņoju, ka man būs flote, kas varēs sacensties ar vis�labākajiem Jaunās Republikas kuģiem. Flote un virkne iz�ķiro�u, kardinālu uzvaru pār Impēriju. Ar to es var�būt būtu varējis atgriezties, nezaudējot cieņu un godu.

Viņ� papurināja galvu.

Bet to, kas mums ir �eit, tik tikko vai nosaukt par ātrās reaģē�anas vienību.

Iespējams, ka tā ir, bet se�i drednauti tomēr nav nekas tāds, par ko varētu nicīgi pavīpsnāt, iestarpi�nāja Lendo. Un jūsu kaujas operāciju saraksts tāpat. Aizmirstiet uz. mirkli Monu Motmu visas mi�litārpersonas Jaunajā Republikā priecāsies, ja jūs vi�ņiem pievienosieties.

Bels Ibliss sarauca uzaci.

Varbūt. Man �ķiet, ka par to ir vērts padomāt.

Jo īpa�i �obrīd, kad Impērijas priek�galā atrodas di�admirālis, uzsvēra Hens. Ja viņ� jūs �eit pār�steigs vienus, jūsu dziesma būs nodziedāta.

Bels Ibliss pasmaidīja ar sakniebtām lupām.

�ī doma arī man mēdz ienākt prātā, Solo. Vairā�kas reizes dienā.

Viņ� izslējās.

Dzinējsuns izlidos pēc pusstundas tas vedīs Breiliju atpakaļ uz Jauno Kovu. Lik�u, lai viņi pa�ņem līdzi jūs un Dāmas Laimi.

Hens un Lendo pārmi ja skatienus.

Jūs domājat, ka ir dro�i atgriezties Jaunajā Kovā, ser? Hens jautāja. Tur joprojām var but Impē�rijas karavīri.

Viņu tur nebūs, pārliecino�i atbildēja Bels Ib�liss. Esmu ilgu laiku pētījis Impēri jas karaspēku un

la taktiku. Viņi ne vien negaida mūs tik drīz. atgrie�a�mies, bet arī nevar atļauties pārak ilgi uzturēties vie�na vielā. Turklāt mums gribot negribot jādodas turp Breilijam jātiek pie sava kuģa.

Hens pamāja, prātodams pie sevis, ko Breilijs ziņos savam saimniekam, kad būs atgriezies Karaskentā.

Labi. Tā� es domāju, būs labāk, ja sāksim sa�gatavot kuģi. -Jā.

Bels Ibliss pavilcinājās. tad sniedza roku.

Bija patīkami jūs sastapt. Solo. Ceru. ka liksi�mies vēl.

Par to esmu pārliecināts, ser. Īlens apgalvoja, satverdams pasniegto roku.

Senators pamāja ar galvu Lendo.

Kelrisien, viņ� teica.

Palaidis vaļā Hena roku, senators pagriezās un gā�ja prom pāri nolai�anās laukumam.

Hens noskatījās, kā viņ� aiziet, mēģinādams sa�prast, ko jūt pret senatoru vairāk apbrīnu vai �ēlu�mu. To nebija iespējams noteikt.

Mūsu bagā�a vel aizvien atrodas mu�u mītnē, viņ� sacīja Senai.

Es gādā�u, lai jums to atved, kamēr sagatavosiet kuģi.

Viņa pavēlās Īlenā, un viņas acīs piepe�i pazibēja gruzdo�a uguns.

Bet es gribu, lai jūs atcerētos vienu, viņa teica ar biedējo�u vaļsirdību. Tagad jūs varat doties prom ar mūsu svētību. Bet, ja nodosim senatoru lai kā tas notiktu jūs mirsiet. Ja būs nepiecie�ams, no�galinā�u jūs pati savām rokām.

Hens izturēja viņas skatienu, prātodams, ko lai sa�ka. Varbūt atgādināt viņai, ka viņam ir uzbruku�i prē�miju mednieki un starpzvaig�ņu noziedznieki, uz vi�ņu �āvu�i Impērijas trieciennieki, viņ� ticis spīdzināts pēc Darta Veidera personiskas pavēles. Likt Senai saprast, ka pēc tā visa viņas draudi �ķiet pārāk smiek�līgi, lai tos uztvertu nopietni.

Saprotu, viņ� nopietni sacīja. Es jūs nepie�vil�u.

No aizmugures klāja puses atskanēja �ņirkstoņa tur tika cie�i noslēgts savienojuma stiprinājums, un zvaigznes; kas caur Dūmus Laimes pārsegu bija sa�skatāmas abpus milzīgajam drednauta korpusam, pie�pe�i saplūda līnijās.

Tā, nu mēs atkal esam ceļā, Lendo rezignēti teica. Kāpēc es vienmēr ļaujos, lai tu mani pierunā piedalīties tādos pasākumos?

Tāpēc, ka esi cienījams cilvēks, Hens viņam atbildēja, pārlaizdams skatienu Dūmus Laimes iekārtām.

Tur nebija nekā daudz, ko redzēt dzinēji un lie�lākā daļa sistēmu darbojās rezerves re�īmā.

Un tāpēc, ka tu, tāpat kā es, zini, ka mums ir tas jādara. Impērija agri vai vēlu uzzinās, ka Katanas flotile ir atrasta, un sāks pati to meklēt. Un, ja viņi tiks tai klāt pirms mums, mūs gaida lielas nepatik�anas.

Tā nu viņiem atkal būs divas dienas jāpavada bez�darbībā, kamēr Dzinējsuns aizvedīs viņus atpakaļ uz

Jauno Kovu. Nevis tāpēc, ka viņi gribētu turp doties, bet gan tāpēc, ka Bels Ibliss nevēlējās uzticēt viņiem ziņas par viņa muļķīgās Lielā Piekūna Ligzdas atra��anās vietu�

Tu raizējies par Leu, vai ne? Lendo klusumā vaicāja.

Man nevajadzēja ļaut viņai lidot, Hens no�murmināja. Kaut kas ir nogājis greizi. Es to zinu. Tie sīkie, melīgie citplanētie�i ir nodevu�i viņu Im�pērijai vai arī di�admirālis atkal izrādījies attapī�gāks par mums. Es nezinu, bet kaut kas nav tā, kā vajag.

Lea var par sevi parūpēties, Hen, Lendo klusi teica. Un pat di�admirāli da�reiz pieļauj kļūdas.

Hens papurināja galvu.

Viņ� pieļāva kļūdu pie Slais Vēnas, Lendo. Otr�reiz viņ� nekļūdīsies. Varu likt Piekūnu ķīlā.

Lendo papliķēja viņam pa plecu.

Rimsties, vecais draugs, nokau�anās ar drūmām domām neko labu nedod. Mums divas dienas kaut kā jānosit laiks. Uzspēlēsim labāk kārtis.

Di�admirālis divas reizes izlasīja ziņojumu un ti�kai tad pievērsa kvēlojo�ās acis Pelleonam.

Jūs galvojat par �ī ziņojuma ticamību, kap�tein?

Tikpat lielā mērā, kā varu galvot par jebkuru zi�ņojumu, ko nav sniedzis Impērijas aģents, Pelleons viņam atbildēja. No otras puses, �is kontrabandists pēdējos desmit gados ir sniedzis mums piecdesmit divus ziņojumus, no kuriem �etrdesmit astoņi izrādī�ju�ies atbilsto�i patiesībai. Es teiktu, ka viņam u vērts ticēt.

Trouns atskatījās uz lasī�anas ekrānu.

Endora, viņ� no�ukstēja, pa daļai sarunāda�mies pats ar sevi. Kāpēc Endora?

Nezinu, ser, teica Pelleons. Varbūt viņi mek�lēja citu vietu, kur paslēpties.

Starp evokiem? Trouns nicīgi nospraustajai Tas, nudien, būtu izmisuma solis. Bet, vienalga. Ja tur ir Gadsimtu Vanags, tur jābūt arī Leai Orgentii Solo. Dodiet rīkojumu navigācijas un mehāniķu vie�nībām, mēs nekavējoties lidosim uz Endoru.

Jā, ser, Pelleons pamāja ar galvu, nospiezdams komandtaustiņus. Vai likt, lai Habarahu no Nistao atved �urp?

Jā. Habarahs.

Trouns domīgi izrunāja �o vārdu.

Ievērojiet, kāda interesanta laika sakritība, kap�tein. Habarahs pēc mēne�a prombūtnes atgrie�as Ilonogrā, un Solo un Orgena Solo vienlaikus dodas pil�dīt slepenus uzdevumus Jaūnajā Kovā un Endorā. Sa�gadī�anās?

Pelleons sarauca pieri.

Neuztveru jūsu domu, ser.

Trouns tikko manāmi pasmaidīja.

Es domāju, kaptein, ka mums ir darī�ana ar iz�smalcinātākiem mūsu ienaidnieku paņēmieniem. Viņi zināja, ka manu uzmanību piesaistīs vienīgā neveik�smīgajā Ka�ikas operācijā dzīvajos paliku�ā atgrie�a�nās. Tāpēc viņa atbrīvo�ana tika pieskaņota viņu pa��u misijām, cerot, ka bū�u pārāk aizņemts, lai viņus ievērotu. Ne�aubos, ka, panāku�i, lai Habarahs sāk runāt, mēs no viņa uzzināsim daudz ko tādu, kas pra�sīs neskaitāmas cilvēku darba stundas, pārbaudot, un galu galā izrādīsies, ka tie ir meli.

Trouns atkal nospraustajās.

Nē, lai viņ� paliek, kur ir. Jūs varat paziņot kla�nu vecākajiem, ka esmu nolēmis atvēlēt viņiem septi�ņas dienas publiskajam apkaunojumam, un pēc tam viņi drīkst veikt izmeklē�anas rituālu pēc saviem ie�skatiem. Lai cik nederīga būtu viņa sniegtā informā�cija, Habarahs tomēr var vēl pakalpot Impērijai, mir�stot moko�ā nāvē. Tā būs uzskatāma mācība viņa ra�sei.

Jā, ser.

Pelleons saminstinājās.

Vai es drīkstu aizrādīt, ka tik krasa psiholoģiskā sadrumstalo�anās un pārkārto�anās stipri at�ķiras no Dumpinieku parastajam darbībām?

Piekrītu, Trouns drūmi teica. Tāpēc mēs vēl jo vairāk varam būt pārliecināti, ka tas, ko Orgena Solo meklē uz Endoras, dumpinieku karadarbībai ir vitāli daudz svarīgāks par vienkār�u patvēruma vietu.

Pelleons sarauca pieri, pūlēdamies iedomāties, kas uz Endoras varētu būt iekārojams.

Kaut kādi materiāli, kas paliku�i pāri no Nāves Zvaigznes projekta? viņ� minēja uz labu laimi.

Tam jābūt kaut kam vērtīgākam, di�admirālis papurināja galvu. Varbūt tā ir informācija, kas varē�ja atrasties pie Imperatora viņa nāves brīdī. Iespē�jams, viņi domā, ka vēl var �o informāciju atgūt.

Un tad Pelleons saprata.

Tantisa kalna noliktavas atra�anās vieta.

Trouns pamāja ar galvu.

Manuprāt, tas ir vienīgais, kas tur varētu būt vi�ņu pūliņu vērts. Lai būtu, kā būdams, tas ir risks, ko nevaram atļauties. Ne tagad.

Piekrītu.

Atskanēja signāls uz Pelieona pults: navigatori un mehāniķi ziņoja, ka viss sagatvots lidojumam.

Vai lai ievadu kuģi orbītā?

Esiet tik laipns, kaptein.

Pelleons pamāja vadības pultij.

izvediet mūs orbītā. Kurss, kādu noteiku�i navi�gatori.

Pa skatulūkām bija redzams, kā planēta zem vi�ņiem sāk attālināties. Tajā brīdī īss zvans vēstīja, ka pienāk sevi�ķi svarīga ziņa. Pelleons atvēra to uz ek�rāna un izlasīja virsrakstu.

Admirāl? Ziņojums no Nelokāmā, no Abregado sistēmas. Viņi sagūstīju�i vienu no Talona Karda fre�gatēm. Tūlīt pienāks sākotnējās nopratinā�anas pro�tokols.

Paraudzījies lejup uz ziņojuma beigu daļu, viņ� sadrūma.

Tas ir diezgan īss, ser.

Pateicos, Trouns sacīja ar klusu apmierināju�mu, pārceldams ziņojumu uz sava datora.

Kad Himēra ar lēcienu pārgāja uz gaismas ātru�mu, viņ� vēl aizvien to lasīja. Lasīja ļoti, ļoti uzmanī�gi'

Mara nekad agrāk nebija bijusi Abregado gaisa kara flotes kosmodromā, bet, staigājot pa tā ielām, viņa nosprieda, ka tas pilnībā atbilst sliktajai re�putācijai, ko te ar tādām pūlēm bija centu�ies ie�gūt.

Nevarēja teikt, ka tas izpaustos ārēji. Glu�i pre�tēji, apkārtne bija kārtīga un gandrīz pārspīlēti tīra, lai gan tai piemita kaitino�s antiseptiskums, kas liecinā�ja, ka tīrība te uzspiesta no aug�as, ar valdības rīkoju�mu, nevis nākusi no apak�as, kā iedzīvotāju patiesa vēlme. Te valdīja arī diezgan liels miers, cik 11u tas kosmodromā iespējams ielās ap nolai�anās lauku�miem patrulēja vesels lērums formas tērpos ģērbtu sardzes vīru.

Bet aiz ārējā spo�uma bija saskatāma trūdē�ana. Tā izpaudās vietējo mazliet zaglīgajā uzvedībā, sargu mākslīgajā bramanībā, civiltērpos ģērbto vīru uzbā�zīgajos skatienos arī viņi nepārprotami piederēja pie dro�ības dienesta. Visu kosmodromu un varbūt visu planētu saturēja kopā stieple un sprāgstvielu stienī�i.

Nomāco�s totalitārais re�īms un iedzīvotāji, kas izmisīgi centās tikt no �ejienes prom. Tie�i tāda vieta, kur jebkur� bi ja gatavs nodot jebkuru, lai tikai dabūtu biļeti prombrauk�anai. Tātad, ja kāds no vietējiem nejau�i uzzinātu, ka te, dro�ības dienestam zem degu�na, nolaidies kontrabandistu kuģis, Mara nepagūtu paspert ne desmit soļus, kad viņai jau gāztos virsū vi�si �ejienes iedzīvotāji.

Iedama uz izbalēju�ām durvīm, virs kurām rēgo�jās tikpat izbalējusi izkārtne ar uzrakstu ..Nolai�anās laukums numur 21", viņa sardoniski cerēja, ka tās nav lamatas. Viņai, nudien, riebtos mirt tādā vietā kā �ī.

Durvis uz nolai�anās laukumu nebija aizslēgtas. Dziļi ievilkusi elpu un skaidri redzēdama, ka turpat tuvumā grozās divi sardzes vīri formas tērpos, viņa gāja iek�ā.

Tas patie�ām bija Izplatījuma Ceļ�. Kuģis izskatī�jās tikpat noplucis un sagrabējis kā tobrīd, kad Finam Torvam bija tas jāpamet �ī pa�a kosmodroma nolai�a�nās laukumā numur 63. Mara pārlaida tam a�u, vērtē�jo�u skatienu, pārbaudīja visus nolai�anās laukuma kaktus un spraugas, kur varētu būt noslēpusies kāda bruņota sardzes vienība, un galu galā koncentrēja uz�manību uz jaunu, tum�matainu vīrieti, kas atgāzies sēdēja krēslā pie fregates nolaistās platformas. Pat �ajā nevērīgajā pozā viņ� nevarēja atbrīvoties no mi�litārās gaisotnes, kas virmoja ap viņu.

Sveicināta, viņ� Marai uzsauca, nolaizdams uz leju datorbloknotu, kurā bija kaut ko lasījis. Jauka diena izbraucienam. Jūs interesējaties par kuģa noīrē�anu?

Nē, Mara teica, iedama pie viņa un cenzdamās neizlaist no acīm visus virzienus vienlaikus. Esmu vairāk noskaņota uz pirk�anu. Starp citu, kāda veida kuģis ir �ī lidojo�ā cepuru kārba?

Tas ir Hārknersa-Beliksa modelis deviņi trīs, vīrietis pavīpsnājis atbildēja, otr�ķirīgi tēlodams aiz�vainotu lepnumu. Nevis lidojo�a cepuru kārba.

Viņ� nebija nekāds izcilais aktieris, bet varēja skaidri redzēt, ka visa �ī spēlīte ar slepenības ievēro��anu sagādā viņam baudu. Sakodusi zobus, Mara do�mās nolādēja Torvu, kas bija izdomājis tik muļķīgu identificē�anas procedūru.

Man gan tas vairāk izskatās pēc deviņi septiņ�padsmit, viņa apzinīgi sacīja. Vai pat pēc deviņi divdesmit divi.

Nē, tas ir deviņi trīs, viņ� palika pie sava. Varat man ticēt mans tēvocis gatavoja �iem kuģiem nolai�anās mehānismus. Ienāciet iek�ā, un es jums parādī�u, ar ko �is kuģis at�ķiras no citiem �īs sērijas modeļiem.

Ak, tas būtu lieliski, Mara tikko dzirdami no�murmināja, kāpdama uz platformas vīrietim nopa�kaļ.

Priecājos, ka beidzot esat ieradu�ies. viņ� pā�ri plecam piezīmēja, kad viņi bija tiku�i līdz platfor�mas aug�daļai. Es jau sāku domāt, ka esat notver�ti.

Tas vēl aizvien var notikt, ja neturēsiet muti, Mara atņurdēja. Runājiet klusāk, labi?

Viss ir kārtībā, viņ� mierino�i teica. Es ie�darbināju visus darba robotus, tie tagad klabēdami noņemas ar korpusa iek�puses tīrī�anu. Tam vajadzē�tu bloķēt visas audiopārbaudes.

Teorētiski viņam, protams, bija taisnība. Praktis�ki� nu, ja sardze �o vietu novēroja, viņiem �ā vai tā draudēja briesmas.

Vai kuģa dabū�ana ārā no �īs novietnes sagādās jums grūtības? Mara viņam jautāja.

Patiesībā ne, viņ� atbildēja. Kosmodroma administrators sacīja, ka visa �ī lieta ir ārkārtīgi nepa�rasta, bet pārāk satraucies viņ� par to nebija.

Vīrietis pasmīnēja.

Es gan domāju, ka tam bija kāds sakars ar kuku�li, ko viņam iegrūdu. Mans vārds, starp citu, ir Ved�s Antils. Esmu kapteiņa Solo draugs.

Priecājos ar jums iepazīties, sacī ja Mara. So�lo pats nevarēja to nokārtot?

Antils papurināja galvu.

Viņam bija jāaizlido no Karaskentas kādā slepe�nā uzdevumā, tāpēc viņ� lūdza, lai sagatavoju kuģi priek� jums. Es �ā vai tā biju norīkots pavadoņa pie�nākuma pildī�anai, tā ka tas neradīja nekādas problē�mas.

Mara uzmeta viņam ātru skatienu. Sprie�ot pēc viņa auguma un uzvedības�

B klases kuģa pilots? viņa minēja.

X klases, viņ� izlaboja. Man jābūt atpakaļ, pirms tiks pabeigta mana konvojkuģa piekrau�ana. Vai gribat, lai dodu jums pavadoni izkļū�anai no �e�jienes?

Pateicos, bet nevajag, viņa teica, apspiezdama vēlmi pasacīt kaut ko sarkastisku.

Pēc iespējas neradīt aizdomas tas bija kontra�bandistu pirmais likums, un izlido�ana no tre�ās �ķi�ras kosmodroma kopā ar mirdzo�u Jaunās Republi�kas X klases kaujas kuģi noteikti neatbilda priek�sta�tam par neuzkrīto�u uzvedību.

Pasakiet Solo no manis paldies.

Labi. Ak, ir vēl kaut kas, Antils piebilda, kad Mara jau gāja viņam garām. Hens ari gribēja, lai es jums pavaicāju, vai jūsu cilvēki nav ieinteresēti pār�dot mums informāciju par mūsu draugu ar tām acīm.

Mara asi pavērās viņā.

Mūsu draugu artām ucīm?

Antils paraustīja plecus.

Tā viņ� teica. Sacīja, ka jūs sapratī�ot.

Mara juta, ka viņai noraustās lūpas.

Es saprotu glu�i labi. Pasakiet viņam, ka do�u ziņu.

Labs ir.

Viņ� vilcinājās.

Izklausījās, ka tas ir ļoti svarīgi�

Es jau teicu, ka do�u ziņu.

Viņ� atkal paraustīja plecus.

Labi, labi es tikai daru savu darbu. Novēlu jums patīkamu lidojumu.

Draudzīgi pamājis ar galvu, viņ� devās pa platfor�mu lejā. Joprojām sagaidīdama, ka �īs izrādīsies la�matas, Mara noslēdza lūku lidojumam un uzkāpa uz komandtiltiņa.

Kuģim bija vajadzīga ceturtdaļstunda, lai veiktu pirmslidojuma procedūru, apmēram tikpat ilgs laiks pagāja, kamēr kosmodroma kontrolieri deva atļauju izlido�anai. Iedarbinājusi atgrūdējpacēlājus, viņa pa�cēlās no nolai�anās laukuma un lidoja aug�up.

Mara bija tikusi gandrīz pietiekami augstu, lai ie�slēgtu gaismas ātrumu, kad viņai pār skaustu pārskrē�ja skudriņas.

Ak, vai, viņa no�ukstēja, ātri ieskatīdamās displejos.

Tur nekas nebija redzams, bet, atrodoties tik tuvu planētas masai, tas neko nenozīmēja. Aiz apvār�ņa varēja uzglūnēt jebkas, sākot ar kaujas kuģu vienību un beidzot ar Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāju.

Bet varbūt viņi vēl nebija glu�i gatavi�

Viņa iedarbināja dzinējus ar pilnu jaudu un juta, kā paātrinājums viņu uz da�ām sekundēm piespie� sēdekļa atzveltnei. Saziņas aparātā atskanēja nievā�jo�s kontroliera uzsauciens, nepievērsdama viņam uzmanību, Mara nospieda datora taustiņus. Viņa ce�rēja, ka, pirmoreiz nolai�oties uz Abregado, Torvs ir ievērojis Karda standartprocedūru.

Viņ� bija to darījis. Aprēķini lēcienam jau bija iz�darīti un ievadīti datorā, tos vajadzēja tikai iedarbi�nāt. Viņa lika datoram izdarīt labojumus atbilsto�i vispārējām galaktikas nobīdēm, kas būtu varēju�as rasties pāris mēne�os, tad paskatījās ārā pa priek�ējo skatulūku.

Tur, virs apvār�ņa tie�i viņai priek�ā, bija parādī�jies Uzvaras klases zvaig�ņu iznicinātāja milzīgais korpuss.

Tas nesās viņai virsū.

Kādu brīdi Mara glu�i vienkār�i sēdēja un domās pārcilāja rīcības iespējas, visu laiku itin labi zināda�ma, ka tā ir veltīga nodarbo�anās. Zvaig�ņu iznīcinā�tāja komandieris ar izcilu prasmi bija izplānojis, kā nogriezt ceļu viņas kuģim: ņemot vērā viņu kustības vektorus un to, cik tuvu Izplatījuma Ceļ� atradās pla�nētai, viņai nebija pilnīgi nekādu izred�u izvairīties no lielākā kuģa iero�iem un meklētājstariem pietie�kami ilgi, lai paglābtos, pārejot uz gaismas ātrumu. Mirkli viņa ļāvās cerībai, ka Impērijas kuģis varbūt nemaz nemedī viņu, ka viņiem patiesībā vajadzīgs tas tips Antils. kas joprojām atradās lejā. Bet ari �ī cerība ātri izgaisa. Vientuļ� X klases kuģa pilots diez vai varēja būt pietiekami svarīgs, lai liktu ar viņu no�darboties Uzvaras klases zvaig�ņu iznīcinātājam. Un, pat ja viņ� tāds būtu, viņi noteikti nerīkotos tik ne�kompetenti un priek�laikus neatklātu lamatas.

Fregate Izplatījuma Ceļ�, viņas saziņas aparā�tā nodārdēja vēsa balss. Te runā zvaig�ņu iznīcinā�tājs Nelokāmais. Jums tiek pavēlēts izslēgt dzinējus un sagatavoties tam, ka jūsu kuģis tiks pārvests uz mūsu kuģa borta.

Tad, lūk, kā tas bija. Viņi patie�ām bija meklēju�i Maru. Pēc da�ām minūtēm viņa būs gūstekne�

Ja vien�

Pastiepusi roku, Mara ieslēdza mikrofonu.

Zvaig�ņu iznīcinātāj Nelokāmais, te runā Izpla�tījuma Ceļ�, viņa mundri teica. Apsveicu jūs ar modrību. Baidījos jau, ka man būs jāpārmeklē nā�kamās piecas sistēmas, iekams atradī�u kādu Impēri�jas kuģi.

Jūs izslēgsiet visas virziena mainī�anas sistē�mas�

Standartteksta vidū balss saminstinājās runātājs ar novēlo�anos aptvēra faktu, ka nav saņēmis normā�las Impērijas gūsteknes normālu atbildi.

Gribē�u runāt ar kapteini, tiklīdz bū�u uz jūsu kuģa borta, Mara sacīja sarunu atverē. Nepieciesams, lai viņ� man noorganizē tik�anos ar di�admirāli Trounu un nodro�ina transportu aizklā�anai lidz tai vietai, kur viņ� un Himēra �obrīd atrodas. Un sagata�vojiet seko�anas staru es nevēlos piezemēties ar �o briesmoni uz jūsu angāru platformas pati saviem spē�kiem.

Nabaga vīrs nespēja izsekot �ai pārsteigumu lavī�nai.

Ē� fregate Izplatījuma Ceļ��, viņ� mēģināja vēlreiz.

Es domāju, ka būs labāk, ja tagad savienosiet mani ar kapteini, Mara viņu pārtrauca.

Iniciatīva tagad piederēja viņai, un viņa bija no�skaņota paturēt to pēc iespējas ilgāk.

Tuvumā nav neviena, kas varētu noklausīties mūsu sarunu.

Uz brīdi iestājās klusums. Mara turpināja lidot, saglabājot iepriek�ējo kursu. Cauri viņas apņēmībai izlauzās �aubu urdziņa. Tā ir vienīgā iespēja, viņa sev stingri sacīja.

Runā kapteinis, saziņas aparātā atskanēja jau�na balss. Kas jūs esat?

Kāda, kam ir svarīgas ziņas priek� di�admirāļa Trouna, Mara viņam atbildēja, ļaujot balsī ieskanē�ties zināmai augstprātībai. Patlaban tas ir viss, kas jums jāzina.

Bet kapteini nevarēja samulsināt tik viegli kā vi�ņam pakļautos virsniekus.

Ak tā gan, viņ� sausi teica. Saskaņā ar mūsu rīcībā eso�o informāciju, jūs esat Talona Karda kon�trabandistu bandas locekle.

Un jums liekas, ka tāda persona nevar pastāstīt admirālim Trounam neko noderīgu? viņa atcirta, liekot tonim kļūt mazliet ledainam.

Ak, es ne�aubos, ka jūs to varat, sacīja kaptei�nis. Glu�i vienkār�i neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu viņu traucēt visparastākās nopratinā�anas dēļ.

Mara sa�ņaudza kreiso roku dūrē. Viņai par katru cenu vajadzēja izvairīties no �ādas visaptvero�as ga�rīgās apstrādes procedūras, par ko bija devis mājienu kapteinis.

Es jums to neieteiktu, Mara viņam teica, pie��ķirdama balsij visu, ko atcerējās no kādreiz iepazītās Impērijas galma varas un pa�cieņas. Di�admirālis būs ar jums ārkārtīgi neapmierināts. Ārkārtīgi neap�mierināts.

Sekoja īsa pauze. Kapteinis acīmredzot sāka sa�prast, ka sagūstījis svarīgāku personu, nekā sākumā domājis. Tikpat acīm redzami bija tas, ka viņ� vēl nav gatavs piekāpties.

Man ir dotas pavēles, viņ� neizteiksmīgi sa�cīja. Man vajadzīgs kaut kas vairāk par neskaid�riem mājieniem, pirms pie�ķiru jums izņēmuma stā�vokli.

Mara sasparojās. īstais brīdis bija pienācis. Pēc visiem �iem gadiem, ko viņa bija pavadījusi, bēguļo�jot tiklab no Impērijas, kā�no jebkura cita, tas brīdis beidzot bija klāt.

Tad nosūtiet ziņu di�admirālim, viņa teica. Pa�vēstiet viņam, ka pazī�anās �ifrs ir Hepspira, Bariņi, Korbolens, Triaksiss.

Mirkli valdīja klususms, un Mara saprata, ka bei�dzot ir pārliecinājusi sarunbiedru.

Un jūsu vārds? kapteinis vaicāja, un viņa balss piepe�i bija kļuvusi godbijīga.

Zem viņas kājām Izplatījumu Ceļ� mazliet no�raustījās tam bija pieslēdzies Nelokāmu seko�anas stars. Tagad viņa bija piesaistīta zvaig�ņu iznīcinātā�jam. Vienīgā iespēja tikt prom bija novest �o lietu līdz galam.

Sakiet viņam, Mara teica, ka viņ� mani pa�zīst kā Imperatora Labo Roku.

Viņi nogādāja Maru uz Izplatījumu Ceļu uz borta, ar piesardzīgu cieņu iekārtoja viņu kādā augstākā ranga virsnieka kajītē� un tad drāzās prom no Abre�gado kā putns, kam astei pielaista uguns.

Dienas atliku�o daļu un nakti Mara pavadīja pilnī�gā vientulībā savā kajītē viņa nevienu neredzēja, ne ar vienu nerunāja. Maltītes viņai atnesa SE4 ap�kalpojo�ais robots, visu pārējo laiku durvis tika turē�tas aizslēgtas. Nebija iespējams noteikt, vai �o pastip�rināto izolētību ievēro pēc kapteiņa pavēles vai arī saskaņā ar rīkojumu no aug�as, bet tas viņai vismaz deva laiku kaut cik izplānot savu turpmāko rīcību.

Tāpat arī nebija nekādas iespējas noteikt, kurp vi�ņi lidoja, bet, sprie�ot pēc tā, ar kādu piepūli darbojās dzinēji, Mara varēja nojaust, ka lidojums notiek, tālu pārsniedzot Uzvaras klases zvaig�ņu iznīcinātāja pa�rasto ātrumu. Iespējams, ka viņi pat veica simt div�desmit septiņus gaismas gadus stundā. Kādu brīdi Mara nodarbināja savu prātu, mēģinot uzminēt, uz kādu sistēmu viņi lido, bet, stundām ritot, variantu radās pārāk daudz, lai spētu tiem izsekot, tāpēc viņa �o spēlīti atmeta.

Divdesmit divas stundas pēc tam, kad viņi bija pametu�i Abregado, zvaig�ņu iznīcinātājs ieradās tik��anās vietā. Tā bija pēdējā vieta, ko Mara bulu varē�jusi iedomāties. Vispēdējākā viela galaktikā, kur viņa vēlētos būt. Vieta, kur viņas pasaule pēk�ņi bija gāju�si bojā varmācīgā nāvē.

Endora.

Di�admirālis jūs tūlit pat pieņems, sacī ja trie�ciennieku vada komandieris, pakāpdamies sāņus no atvērtajām durvīm un ar �estu aicinādams viņu iet uz priek�u.

Mara paskatījās uz klusējo�o miesassargu nogri�ju, kas stāvēja otrpus slieksnim, un iegāja telpā.

Ā, komandcentrā telpas vidū kāds klusi iesau�cās labi pazīstamā balsī.

Di�admirālis Trouns sēdēja displeju dubultloka vidū un raudzījās viņā ar kvēlojo�ām acīm, kuru sar�kanums izcēlās uz mirdzo�i baltā formas tērpa fona.

Nāciet iek�ā.

Mara palika turpat.

Kāpēc jūs atvedāt mani uz Endoru? viņa no�prasīja.

Kvēlojo�ās acis sa�aurinājās.

Kā, lūdzu?

Jūs dzirdējāt, ko teicu, Mara sacīja. Endora. Vieta kur nomira Imperators. Kāpēc jūs izvēlējāties �o vietu, lai tiktos ar mani?

�ķita, ka di�admirālis pārdomā viņas vārdus.

Nāciet tuvāk, Mara D�eida.

Balss bija bagātīgi piesātināta ar pavēlnieciskiem virstoņiem, un Mara jau gāja pie viņa, pirms aptvēra, ko dara.

Ja tas ir domāts kā joks, uzskatu to par bezgau�mīgu, Mara strupi teica. Ja tas ir domāts kā pār�baudījums, tieciet ar to ātrāk galā.

Tas nav nedz viens, nedz otrs, Trouns sacīja, kad viņa pienāca pie ārējā displeju loka un apstājās. �o izvēli uzspieda kādas citas, ar mūsu tik�anos ne�saistītas darī�anas.

Viena zilimelnā uzacs mazliet savilkās uz aug��u.

Kaut varbūt zināma saikne tomēr pastāv. Tas mums vēl jānoskaidro. Sakiet man, vai jūs �eit patie��ām sajūtat Imperatora klātbūtni?

Mara dziļi ievilka elpu, sajūtot, kā gaiss satricina viņas plau�as ar sāpēm, kas bija īstas un netveramas vienlaikus. Vai Trouns varēja saredzēt, kādas mokas viņai �ī vieta sagādāja? Cik pieblīvēta ar atmiņām un izjūtām viņai joprojām bija visa Endoras sistēma? Un, ja viņ� to zināja, vai viņam tas nebija pilnigi vien�aldzīgi?

Jā, viņ� zināja. Tik daudz Mara noprata pēc tā, kā Trouns uz viņu skatījās. Ko viņ� par to domā, tas Ma�ru diez ko neinteresēja.

Es varu sajust viņa nāves klātbūtni, viņa di�admirālim teica. Tas nav patīkami. Tiksim ar visu ātārk galā, lai varu doties no �ejienes prom.

Viņa lūpa noraustījās, varbūt viņ� pasmīnēja par Maras pieņēmumu, ka viņa patie�ām varēs pamest Himēru.

Ļoti labi. Sāksim ar to, ka jūs pierādīsiet, kas esat.

Es nosaucu Nelokāmā kapteinim augsta līmeņa pazī�anās kodu, viņa atgādināja.

Tāpēc jūs esat �eit, nevis ieslodzī juma kame�rā, sacīja Trouns. Kods pats par sevi nav pierādī�jums.

Labi, teica Mara. Mēs reiz tikāmies Karaskentā, kad publiski tika atklāts jaunais Imperatora pils spārns. �ajā ceremonijā Imperators stādīja ma�ni jums priek�ā kā Liānu, vienu no viņa iemīļotāka�jām dejotājām. Vēlāk, noslēgtākā ceremonijā, kas sekoja pirmajai, viņ� atklāja jums manu patieso identitāti.

Un kas tā bi ja par ceremoniju?

Jūsu slepenā iecel�ana di�admirāļa kārtā.

Trouns savilka lūpas �okurā, nenolaizdams acis

no Maras sejas.

Abās ceremonijās jums mugurā bija balts tērps, viņ� sacīja. Ja neskaita jostu, tērpam bija ti�kai viens rotājums. Vai atceraties, kas tas bija par ro�tājumu?

Marai bija mirkli jāpadomā.

Tā bija neliela plecu skulptūra, viņa lēnām tei�ca. Pie kreisā pleca. Zikvinu modelis, cik atceros.

Jā, tā bi ja.

Trouns pastiepa roku un pieskārās kādam kontrolpaneļa slēdzim. Telpā piepe�i parādījās hologram�mas plecu skulptūras uz akmenskalumiem rotātiem pīlāriem.

Skulptūra, ko jūs valkājāt, atrodas �ajā telpa. Atrodiet to.

Mara norija siekalas un, raudzīdamās apkārt, gau�si pagriezās. Viņai bija simtiem balles tērpu, ko viņa valkāja, kad maskē�anās nolūkā tēloja Imperatora galma dāmu. Atcerēties vienu konkrētu plecu skul�ptūru�

Mara papurināja galvu, cenzdamās atvairīt nepatī�kamo sanoņu, kas skanēja zemapziņā. Reiz viņai bija bijusi izcila atmiņa, mācības pie Imperatora bija darī�ju�as to vēl labāku. Koncentrēdama domas, cīnīda�mās pret �īs vietas nemierpilno auru. viņa saspringti pūlējās atcerēties�

Te tā ir, Mara teica, norādīdama uz smalki iz�strādātu, zeltaini zilu statueti.

Trouna sejas izteiksme nemainījās, bet �ķita, ka viņ� ar zināmu atvieglojumu atslīgst savā sē�deklī."

Esiet sveicināta ar atgrie�anos. Imperatora Labā Roka.

Viņ� atkal pieskārās slēdzim, un mākslas galerija nozuda.

Jums bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai atgrieztos.

Kvēlojo�ās acis ieurbās viņai sejā, un kāds pa��saprotams jautājums palika skaļi neizteikts.

Kas mani agrāk �eit būtu sagaidījis? viņa jau�tāja. Kas, izņemot di�admirāli, būtu varējis mani atzīt par likumīgu?

Vai tas bija vienīgais iemesls?

Mara vilcinājās, no jauzdama lamatas. Trouns jau vairāk nekā gadu atradās Impērijas priek�galā, bet viņa līdz �im brīdim nebija mēģinājusi viņam tuvo�ties.

Bija arī citi iemesli, viņa sacīja. Nevienu no tiem es �obrīd nevēlos pārrunāt.

Di�admirāļa seja kļuva skarbāka.

Pieņemu, ka jūs nevēlaties runāt arī par to, kā�pēc palīdzējāt Debesbraucējam aizbēgt no Talona Karda?

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Mara sarāvās un vienu saltu mirkli nesaprata, vai balss bija skanējusi īstenībā vai tikai viņas domās. Savādā dūkoņa pastiprinājās, un viņa uz brīdi gandrīz varēja saskatīt viņā nikni noraugāmies Imperatora gudro seju. Tēls kļuva aizvien skaidrāks, viss pārē�jais, kas bija �ajā telpā, aizmiglojās�

Mara dziļi ievilka elpu. piespiezdama sevi nomie�rināties. Viņa nesabruks. Ne �eit, ne di�admirāļa priek�ā.

Tā nebija mana ideja ļaut Debesbraucējam aizbēgt, viņa teica.

Un jūs nebijāt spējīga �o lēmumu mainīt? Trouns vaicāja, atkal saraucis uzaci. Jūs, Imperato�ra Labā Roka?

Mēs bijām uz Mirkras, Mara viņam stīvi atgā�dināja. Atradāmies isalamiru ietekmē visa planēta bija pilna ar �iem radījumiem.

Viņa paraudzījās pāri di�admirāļa plecam aiz viņa sēdekļa baro�anas rāmi bija iekāries isalamirs.

�aubos, vai esat aizmirsis, kā viņi iespaido Spē�ku.

Ak, to es atceros glu�i labi, pamāja ar galvu Trouns. Tie�i viņu slāpējo�ā ietekme uz Spēku pie�rāda, ka Debesbraucējam kāds palīdzēja aizbēgt. No jums gribu uzzināt vienīgi to, vai tas bija pats Kards, kas deva pavēli, vai ari pārējie viņa grupas dalībnieki rīkoju�ies patstāvīgi.

Lai viņ� zinātu, pret ko vērst savu atriebību. Ma�ra ielūkojās kvēlojo�ajās acīs, sākdama atcerēties, kāpēc Imperators bija iecēlis �o vīru par di�admirā�li.

Nav svarīgi, kas par to atbildīgs, viņa sacīja. Esmu �eit, lai piedāvātu darījumu, kas nolīdzinās parādu.

Es klausos, teica Trouns, saglabādams neitrālu sejas izteiksmi.

Gribu, lai pārtraucat vajāt Kardu un viņa orga�nizāciju. Lai atceļat naudas prēmijas, kas izsludinā�tas par mūsu notver�anu. Lai reabilitējat mūs Impē�rijas karaspēka un visu jūsu kontrolēto pasauļu priek�ā.

Mara saminstinājās. �is tomēr nebija īstais brīdis pārliekai nekaunībai.

Gribu arī, lai uz Karda vārda tiktu atvērts trīs miljonu liels kredīts samaksai par Impērijas precēm un pakalpojumiem.

Ak tā gan, Trouns sacīja, un viņa lūpas raustī�jās uzjautrinātā smaidā. Baidos, ka Debesbraucējs manās acīs nav tik daudz vērts. Vai varbūt jūs piedā�vājat piegādāt man arī Karaskentu?

Es nepiedāvāju nedz Debesbraucēju, nedz Karaskentu, Mara atbildēja. Es piedāvāju Katliņus flotili.

Uzjautrinātais smaids nodzisa.

Katunus flotili? Trouns klusi atkārtoja, acīm iemirdzoties.

Jā, Katanas flotili, teica Mara. Tum�o Spē�ku, ja jums �is teatrālais tituls patīk labāk. Cik sapro�tu, jūs esat par to dzirdējis?

Patie�ām esmu. Kur tā atrodas?

Tonis atkal bija pavēlniecisks, bet �oreiz Mara bi�ja tam gatava. Turklāt tas Trounam neko ari nebūtu devis.

Es nezinu, viņa sacīja. Bet Kards zina.

Trouns labu brīdi raudzījās viņā klusēdams.

Kā viņ� to zina? di�admirālis beidzot vaicā�ja-

Viņ� veica kādu kontrabandas darbu, kas slikti beidzās, Mara stāstīja. Viņiem izdevās tikt garām da�iem Impērijas sargposteņiem, bet nepietika laika izdarīt kārtīgus aprēķinus lēcienam. Viņi nejau�i uz�skrēja virsū flotilei, nosprieda, ka tās ir lamatas, un atkal izdarīja lēcienu, �ajā procesā gandrīz iznīcinot savu kuģi. Kards bija atbildīgs par navigāciju, vēlāk viņ� saprata, ko īsti viņi bija redzēju�i.

Interesanti, Trouns no�ukstēja. Kad tie�i tas notika?

Kamēr nebūsim noslēgu�i darījumu, neko vai�rāk jums nestāstī�u, Mara atteica.

Viņa uztvēra kaut ko pazibam di�admirāļa se�jā�

Un, ja domājat apstrādāt mani ar izlūkdienesta prāta sijātājiem, varat nepūlēties. Es patie�ām nezinu, kur atrodas flotile.

Trouns viņu nopētīja.

Un, pat ja jūs to zinātu, jūs būtu izveidojusi ap �o domu aizsargbarjeru, viņ� piekrita. Labi. Tad pasakiet man, kur ir Kards.

Lai izlūkdienests varētu apstrādāt viņu? Mara purināja galvu. Nē. Ļaujiet man atgriezties pie vi�ņa, un es uzzinā�u flotiles atra�anās vietu. Protams, ja darījums ir jums pa prātam.

Pār Trouna seju pārlaidās tum�a ēna.

Neatļauj ieties diktēt man noteikumus, Mara D�eida, viņ� klusi sacīja. Pat privātā sarunā ne.

Marai pār muguru pārskrēja sīki drebuļi. Jā, nu viņa, nudien, atcerējās, kāpēc Trouns tika iecelts par di�admirāli.

Es biju Imperatora Labā Roka, Mara viņam atgādināja, un, cik labi vien varēdama, atdarināja vi�ņa balss dzel�aino toni.

Bet pat viņas pa�as ausīm tas neskanēja pietieka�mi pārliecino�i.

Es runāju viņa vārdā� un pat di�admirāļiem bi�ja mani jāuzklausa.

Trouns sardoniski pasmaidīja.

Ak tā gan. Jūsu atmiņa jūs viļ, Imperatora Labā Roka. Atklāti sakot, jūs nebijāt nekas vairāk kā vien īpa�u uzdevumu ziņnese.

Mara uzmeta viņam niknu skatienu.

Varbūt tā ir jūsu atmiņa, ko nepiecie�ams atsvai�dzināt, di�admirāli Troun, viņa atcirta. Es ceļoju pa visu Impēriju, runādama viņa vārdā, pieņemdama politiskus lēmumus, kas mainīja dzīvi visaugstāka�jiem valdības locekļiem�

Jūs īstenojāt dzīvē viņa gribu, Trouns viņu asi pārtrauca. Ne vairāk. Tam, ka jūs viņa pavēles saklausījāt skaidrāk nekā pārējās labās rokas, nav nekādas nozīmes. Jūs īstenojāt viņa lēmumus, tas arī viss.

Pārējās labās rokas? Ko jūs ar to gribējāt sacīt? Mara pavīpsnāja. Es biju vienīgā�

Viņa aprāvās. Trouna sejas izteiksme� un piepe�i viņas dusmas noplaka.

Nē, Mara izdvesa. Nē. Jūs kļūdāties.

Viņ� paraustīja plecus.

Domājiet, kā gribat. Bet nemēģiniet ap�ilbināt citus ar pārspīlētām atmiņām par savas personas sva�rīgumu.

Pastiepis roku, viņ� nospieda kādu kontrolpaneļa taustiņu.

Kaptein? Kādi jaunumi uz borta?

Atbilde nebija saklausāma, bet Maru tikpat nein�teresēja, ar ko nodarbojas Trouna kuģa apkalpe. Vi�ņam nebija taisnība. Viņam nedrīkstēju būt taisnība. Vai tad Imperators pats nebija viņai pie�ķīris Labās Rokas titulu? Vai viņ� pats nebija atvedis Maru no viņas mājām uz Karaskentu un mācījis, kā izmantot viņas paaugstināto jutīgumu pret Spēku, lai kalpotu viņam?

Viņ� nebūtu viņai melojis. Viņ� nebūtu.

Nē, tam nav jēgas, sacīja Trouns.

Viņ� paskatījās uz Maru.

Jums ta�u nav nekādas nojausmas, kāpēc Leai Oregenai Solo būtu vajadzējis ierasties Endorā, vai ne?

Maras domas ar piepūli atgriezās tagadnē.

Orgena Solo ir �eit?

Vismaz Gadsimtu Vanags ir te, viņ� drūmi tei�ca. Pamests orbītā, un tas, par nelaimi, nedod mums nekādu iespēju uzzināt, kur viņa ir. Ja viņa vispār ir �eit.

Viņ� pievērsās atkal pultij.

Ļoti labi, kaptein. Lieciet, lai kuģi nogādā uz Himēras borta. Varbūt rūpīgāka izpēte ļaus mums kaut ko noskaidrot.

Viņ� noklausījās apstiprinājumu, ka pavēle dzir�dēta, un izslēdza saziņas aparātu.

Labi, Imperatora Labā Roka, Trouns sacīja, paraudzīdamies atkal uz Maru. Esam vienoju�ies. Tum�ais Spēks kā samaksa par to, ka atcelsim nāves spriedumu Kardam. Cik ilgs laiks jums nepiecie��ams, lai atgrieztos Karda pa�reizējā bāzē?

Mara vilcinājās atbildēt, bet tad nosprieda, ka �īs ziņas di�admirālim neko daudz nedos.

Lidojot ar Izplatījuma Ceļu apmēram trīs die�nas. Ja pasteig�os, divas ar pusi.

Iesaku jums to darīt, teica Trouns. Jo jūsu rī�cībā ir tie�i astoņas dienas, lai uzzinātu flotiles atra��anās vietu un ierastos �eit man to pavēstīt.

Mara viņu cie�i uzlūkoja.

Astoņas dienas? Bet tas�

Astoņas dienas. Vai arī es pats viņu atradī�u un visu izdibinā�u ar saviem paņēmieniem.

Marai caur galvu iz�āvās kāds ducis iespējamo aso atbil�u, bet, vēlreiz ieskatījusies sarkani kvēlojo��ajās acīs, viņa skaļi neizteica nevienu no tām.

Darī�u, ko varē�u, Mara nomurmināja.

Viņa pagriezās un gāja uz izeju.

Par to es ne�aubos, di�admirālis sacīja viņai nopakaļ. Un pēc tam mēs apsēdīsimies un pamatīgi izrunāsimies. Par tiem gadiem, ko pavadījāt prom�būtnē no Impērijas dienesta� un kāpēc bija vaja�dzīgs tik ilgs laiks, lai jūs atgrieztos.

Pelleons kā sastindzis raudzījās savā komandierī, un varēja saklausīt, kā viņam krūtīs dauzās sirds.

Kuninas flotile? viņ� piesardzīgi atkārtoja.

Tā man sacīja jauniņā Imperatora Labā Roka, Trouns atbildēja.

Viņa nekustīgais skatiens bija pievērsts vienam no displejiem, kas atradās viņa priek�ā.

Protams, var gadīties, ka viņa melo.

Pelleons mehāniski pamāja, da�ādas iespējamības pavērās viņa priek�ā kā izplests apmetnis.

Tum�ais Spēks, viņ� no�ukstēja seno flotiles iesauku, ieklausīdamies, kā �ie vārdi atbalsojas vi�ņam galvā. Vai zināt, es reiz cerēju, ka pats atradī�u �o flotili.

Tā domāja vairākums jūsu vecuma virsnieku, Trouns sausi atteica. Vai izseko�anas ierīce uz vi�ņas kuģa ir pienācīgi noslēpta?

Jā, ser.

Pelleons ļāva skatienam klīst pa telpu, viņa acis bez patiesas intereses noraudzījās skulptūrās, kas to�dien bija redzamas Trouna displejos. Tum�ais Spēks. Tas bija pazudis gandrīz piecdesmit piecus gadus. Un tagad tas viņiem bija tikpat kā rokā�

Piepe�i viņ� sarauca pieri. Daudzas skulptūras vi�ņam nezin kāpēc �ķita pazīstamas.

Tie ir da�ādie mākslas darbi, kas rotāja Rendili Starpzvaig�ņu lidojumu un flotes plāno�anas departa�menta birojus tajā laikā, kad viņi strādāja pie Katanas pamatdizaina, Trouns atbildēja uz viņa vārdos neiz�teikto jautājumu.

Skaidrs, sacīja Pelleons.

Viņ� dziļi ievilka elpu un negribīgi lika sev at�griezties īstenībā.

Jūs ta�u saprotat, ser, cik neticami patiesībā skan �is D�eidas apgalvojums.

Tas noteikti skan neticami.

Trouns pacēla uz Pelleonu savas kvēlojo�ās acis.

Bet tas ir arī patiess.

Viņ� nospieda slēdzi, un daļa mākslas galerijas nozuda.

Paraugieties.

Pelleons pagriezās un skatījās. Tā pati aina, ko Trouns bija viņam rādījis pirms da�ām dienām: trīs atkritēju drednauti, kas pie Jaunās Kovas ar savu uguni piesedz Dāmas Laimes un kādas nezināmas fregates bēg�anu�

Viņ� strau ji ievilka elpu, sajuzdams piepe�as aiz�domas.

Sie kuģi?

Jā, Trouns sacīja ar drūmu apmierinājumu bal�sī. At�ķirības starp parastajiem un kopā saslēgtajieirt drednautiem ir niecīgas, bet itin labi saskatāmas, ja zina, ka tām tur jābūt.

Pelleons, pieri saraucis, skatījās uz hologrammu, pūlēdamies aptvert to kopumā.

Piedodiet, admirāl, bet kāda Kardam varētu būt jēga apgādāt �o korelie�u atkritēju ar kuģiem?

Piekrītu, pamāja ar galvu Trouns. Acīmre�dzot vēl kāds no tā kontrabandistu kuģa sapratis, kam viņi bija nejau�i uzskrēju�i virsū. Mums �is kāds jāat�rod.

Vai mums ir kādi pavedieni?

Da�i ir. No D�eidas stāsta izrietēja, ka viņi bēgu��i no Impērijas karaspēka pēc kāda neveiksmīga kon�trabandas darba. Visiem �ādiem starpgadījumiem jā�būt reģistrētiem kaut kur failos. Mēs tos salīdzināsim ar mūsu rīcībā eso�ajām ziņām par Karda noziedzīgo pagātni un paskatīsimies, ko tas mums dos. D�eida arī sacīja, ka, izdarot otru lēcienu, kuģis stipri cietis. Ja viņiem bija jānolai�as kādā no lielajiem kosmodro�miem un jāveic tur kuģa remonts, arī tam jābūt failos.

Lik�u, lai izlūkdienests nekavējoties ķeras pie �ī darba, Pelleons pamāja.

Labi.

Trouna acis uz mirkli novērsās.

Un es arī gribu, lai jūs sazināties ar Nailzu Ferjē.

Pelleons uzreiz nevarēja atcerēties.

Tas kuģu zaglis, ko jūs aizsūtījāt meklēt korelie�a pamatbāzi?

Viņ� pats, teica Trouns. Sakiel viņam, lai aizmirst par korelieti un koncentrē visu uzmanību uz Solo un Kelrisienu.

Viņ� savilka uz aug�u uzaci.

Galu galā, ja korelietis patie�ām plāno pievieno�ties dumpiniekiem, Katliņus flotile viņam būtu visla�bākais, ko atvest sev pūrā līdzi.

Iedūcās saziņas aparāts.

Jā? atsaucās Trouns.

Ser, objekts izdarījis lēcienu uz gaismas ātrumu, ziņoja kāda balss. Esam saņēmu�i spēcīgu radiosig�nālu un patlaban veicam iespējamību ekstrapolāciju.

Ļoti labi, leitnant, sacīja Trouns. Pagaidām neapgrūtiniet sevi ne ar kādu ekstrapolāciju viņa vismaz vēl vienu reizi mainīs kursu, iekams dosies uz savu patieso galamērķi.

Jā, ser.

Mēs tomēr nevēlamies, lai viņa aizsteigtos mums pārāk tālu priek�ā, Trouns teica Pelleonam, izslēgdams saziņas aparātu. Būs labāk, ja atgriezīsieties uz komandtiltiņa, kaptein, un liksiet, lai Himēm viņai seko.

Jā, ser.

Pelleons vilcinājās.

Es domāju, ka mēs dodam viņai laiku flotiles at�ra�anās vietas noskaidro�anai.

Trouna sejas izteiksme kļuva bargāka.

Viņa vairs nepieder pie Impērijas, kaptein, viņ� teica. Varbūt viņa grib, lai noticam, ka viņa at�grie�as varbūt, ka viņa pati tam tic. Bet viņa neat�grie�as. Vienalga. Viņa ved mūs pie Karda, un tas ir svarīgākais. Viņ� un mūsu korelie�u atkritējs tie ir divi pavedieni, kas aizvedīs mūs pie Katanas flotiles. Tā vai citādi, bet mēs to atradīsim.

Pelleons pamāja, juzdams priecīga satraukuma tir�pas, kaut visiem spēkiem pūlējās izlikties vienal�dzīgs. Katimus flotile. Divi simti drednautu, kas gai�da, kad Impērija tos ņems savās rokās�

Man ir tāda sajūta, admirāl, viņ� sacīja, ka mūsu iz�ķiro�ā ofensīva pret dumpiniekiem var sāk�ties mazliet ātrāk, nekā bi ja ieplānots.

Trouns pasmaidīja.

Domāju, kaptein, ka jums var izrādīties taisnība.

Viņi kop� pa�a rīta bija sēdēju�i ap galdu muitrukh mājā, pētīdami kartes, plānus un diagrammas, cenz�damies izdomāt rīcības plānu, kas būtu kaut kas vai�rāk. nekā tikai sare�ģīta pado�anās procedūra. Bei�dzot, tie�i pirms pusdienlaika, Lea lūdza pārtrauku�mu.

Nevaru uz to vairs skatīties, viņa teica �ūbe�kam, uz mirkli aizvērdama acis un paberzēdama ar īk�ķiem sāpo�os deniņus. Iziesim uz brīdi ārā.

�ūbeka norūca iebildumu.

Jā, protams, tas ir risks, viņa gurdi piekrita. Bet viss ciems zina, ka mēs esam �eit, un pagaidām vēl neviens nav par to ziņojis varas iestādēm. Nāc, viss būs kārtībā.

Piegājusi pie durvīm, Lea atvēra tās un izgāja ārā. �ūbeka kaut ko pie sevis noņurdēja, bet sekoja viņai.

Spo�i spīdēja vēlīna rīta saule, tikai �ur tur augstu virs galvas bija redzams kāds mākonis. Lea pavērās aug�up uz skaidrajām debesim, neviļus notrīcēdama no pēk�ņās tuk�uma sajūtas, kas viņu pārņēma. Skaidras debesis, līdz pat pa�am kosmosam� bet viss jau bija labi. Neilgi pirms pusnakts muitrukh bi ja pavēstījusi par zvaig�ņu iznīcinātāja aizlido�anu Lea un �ūbeka bija varēju�i to vērot, izmantojot makrotālskati no vūkija pirmās nepiecie�amības priek�metu komplekta. Tā viņiem bija pirmā atelpa kop� Habaraha aresta. Tie�i tajā brīdī, kad sāka lik�ties, ka viņi abi ar �ūbeku te iestrēgs, kamēr jau būs par vēlu, di�admirālis bija pēk�ņi devies prom.

Tā bija negaidīta dāvana� dāvana, ko Lea pret savu gribu uztvēra ar aizdomām. Sprie�ot pēc tā, kā di�admirālis bija runājis, viņa sagaidīja, ka viņ� pa�liks �eit, kamēr Habaraha pazemo�anas laiks būs pa�gājis, lai pēc tam sāktu nogrija nopratinā�anu uz ku�ģa borta. Iespējams, ka viņ� bija pārdomājis un jau tagad paņēmis Habarahu sev līdzi, tādējādi izrādot necieņu nogriju tradīcijām. Bet muitrukh bija sacīju�si, ka Habarahs joprojām atrodoties publiskās kauni�nā�anas vietā Nistao centrā.

Ja vien viņa nemeloja. Vai arī, ja viņai nebija par to meloju�i. Bet, ja di�admirālim pietika aizdomu, lai melotu muitrukh. kāpēc viņiem jau nebija meties vir�sū Impērijas karapūlis?

Bet viņ� bija di�admirālis, un tas nozīmēja, ka vi�ņam piemīt tā viltība, izmanība un taktikas ģenialitā�te, ko �is tituls sevī ietver. Visa �ī lieta varēja būt sa�re�ģīts, rūpīgi noorganizēts slazds�un, ja tā bija, vi�ņa to varbūt pamanīs tikai tad, kad tas jau būs aizcirties.

Izbeidz! viņa sev stingri pavēlēja. lestiegot mitos par di�admirāļu nekļūdīgumu, viņa neko neiegūs, ti�kai garīgi sevi paralizēs. Pat di�admirālis varēja pie�ļaut kļūdu, un pastāvēja visda�ādākie iemesli, kuru dēļ viņ� būtu varējis aizlidot no Honogras. Varbūt nebija izdevusies kāda kampaņa pret Jauno Republi�ku, un viņa klātbūtne bija nepiecie�ama citur. Vai varbūt viņ� glu�i vienkār�i bija aizlidojis, lai veiktu kādu īslaicīgu uzdevumu, un atgriezīsies pēc dienas vai divām.

Lai būtu, kā būdams, tas nozīmēja, ka īstais laiks dot triecienu bija tagad. Ja vien viņi varētu atrast, kam �o triecienu dot.

Viņai blakus �ūbeka norūca kādu ierosinājumu.

To mēs nevaram darīt, Lea papurināja galvu. Tas būtu tas pats, kas doties uzbrukumā kosmodro�mam. Mums jāgādā, lai Nistao un tās iedzīvotāji ciestu pēc iespējas mazāk.

Vūkijs nepacietīgi ieņurdējās.

Es nezinu, ko vēl mēs varētu darīt, viņa atcir�ta. Zinu tikai, ka nāve un lieli postījumi atsviedīs mūs atpakaļ turpat, kur bijām, pirms ieradāmies �eit. Tas noteikti nepārliecinās nogrijus, ka viņiem vaja�dzētu pamest Impēriju un pārnākt mūsu pusē.

Viņa paraudzījās turp, kur aiz. māju pudura tālumā vīdēja kalni un vējā viļņojās brūnā kholm zāle. Saulē mirdzēdami, tur �akli rosījās zemām kastēm līdzīgie atindē�anas roboti, kas vienā kampienā aprija ceturtdaļ kvadrātmetru augsnes virskārtas, izlaida to caur kaut kādu brīnumainu katalizatoru savās iek�ās un pa aizmuguri izgrūda attīrīto galaproduktu ārā. Lēnām, bet neatlaidīgi tie attālināja Honogras iedzīvotājus no bojāejas robe�as, uz kuras viņi bija atradu�ies. Un tas bija arī ļoti uzskatāms atgādinājums ja kādam tāds bija nepiecie�ams labvēlībai, ko viņiem izrādīja Impērija.

Lēdij Veidera, kāda balss �ņirksto�i noņaudēja viņai tie�i aiz muguras.

Lea sarāvās.

Labrīt, muitrukh, viņa teica, pagriezdamās un svinīgi palocīdamās. Ceru, ka jūsu pa�sajūta �orīt ir laba?

Man nekas nekai�, muitrukh īsi atbildēja. i

Labi, Lea sacīja, bet �is vārds izskanēja diez�gan nepārliecino�i.

Muitrukh nebija bijusi tik nepieklājīga, lai skaļi kaut ko sacītu, bet viņas uzskats par pa�reizējo stā�vokli bija pietiekami skaidrs. Muitrukh saprata tik�līdz di�admirālis būs uzzinājis, ko izdarījis Habarahs, viņas ģimeni gaida negods vai varbūt pat nāve. Lea zināja, ka tas ir tikai laika jautājums drīz muitrukh nonāks pie secinājuma, ka sve�inieku nodo�ana Im�pērijai ir viņas pēdējā iespēja paglābt ģimeni no pos�ta.

Jūsu plāni, teica muitrukh. Kā jums ar tiem veicas?

Lea paskatījās uz Cūbeku.

Mēs virzāmies uz priek�u, viņa sacīja.

Tas atbilda patiesībai ja par virzī�anos uz priek��u uzskatīja katras jaunizdomātas iespējas atme�anu.

Mums tomēr vēl ir liels darbs priek�ā.

Jā, noteica muitrukh.

Viņa raudzījās garām ēkām.

Jūsu robots pavadījis daudz laika kopā ar citām ma�īnām.

Biju domājusi, ka viņam tc būs daudz vairāk, ko darīt, Lea sacīja. Jūs un daudzi jūsu ļaudis runā pamatvalodā labāk, nekā gaidīju.

Di�admirālis ir mūs labi apmācījis.

Tāpat kā to pirms viņa darīja mans tēvs, lords Veiders, Lea viņai atgādināja.

Muitrukh mirkli klusēja.

-Jā, viņa negribīgi atzina.

Lea juta, kā viņai pār muguru pārslīd aukstums. Emocionāla attālinā�anās no nogriju kādreizējā vald�nieka tas bija pirmais solis uz nodevību.

Darbs uz tā lauka drīz būs pabeigts, muitrukh sacīja, norādīdama uz strādājo�ajiem atindē�anas robotiem. Ja viņi būs galā nākamajās desmit die�nās, mēs jau �ajā sezonā varēsim tur kaut ko iestā�dīt.

Vai �is papildu zemes gabals ļaus jums pa�iem sevi apgādāt? jautāja Lea.

-Tas mums palīdzēs. Bet nebūs pietiekami.

Lea pamāja ar galvu, viņā atkal uzvilnīja bezcerī�ba. Viņasprāt, Impērijas ciniskais plāns bija acīm re�dzams: attiecīgi regulējot atindē�anas procesu, viņi varēs bezgalīgi turēt nogrijus uz atkarības robe�as, nekad neļaujot viņiem �o robe�u pārkāpt. Viņa to zi�nāja, arī pati muitrukh to nojauta. Bet, lai to pierādī�tu�

�ūbij, vai atindē�anas roboti ir tev pazīstami? Lea pēk�ņi ievaicājās.

�ī doma viņai jau reiz bi ja ienākusi prātā, bet viņa nebi ja to attīstījusi tālāk.

Vai pazīsti tos pietiekami, lai varētu noteikt, cik ilgs laiks tādam daudzumam robotu, kāds atrodas te, uz Honogras, bijis vajadzīgs, lai atindētu �o zemes gabalu?

Vūkijs norūca apstiprinājumu un sāka uzskaitīt pie lietas piedero�os skaitļus nebija �aubu, ka �i problēma bija nodarbinājusi arī viņu.

Vispusīga jautājuma analīze man �obrīd nav va�jadzīga, Lea pārtrauca vērtējumu, ekstrapolāciju un uz pirkstiem izdarītu aprēķinu straumi. Vai esi ticis līdz galarezultātam?

Viņ� bija ticis. Astoņi gadi.

Skaidrs, Lea no�ukstēja, un viņas mazā cerību dzirksts atkal izplēnēja. Tātad viņi to varēja beigt, kad karadarbība vēl ritēja pilnā sparā, vai ne?

Jūs joprojām uzskatāt, ka di�admirālis ir mūs nodevis? muitrukh apsūdzo�i vaicāja.

Es zinu, ka viņ� to dara, Lea asi atbildēja. Ti�kai nevaru to pierādīt.

Muitrukh kādu minūti klusēja.

Ko tad jūs darīsiet?

Lea dziļi ievilka elpu un klusi to izpūta.

Mums jālido prom no Honogras. Tas nozīmē, ka jāielau�as Nistao kosmodromā un jānozog kuģis.

Lorda Darta Veidera meitai tam nevajadzētu sa�gādāt nekādas grūtības.

Lea saviebās, domādama par to, ka muitrukh pirms minūtes bija bez īpa�ām pūlēm izdevies vi�ņiem slepus pielavīties. Kosmodroma sargi būs jau�nāki un daudz labāk sagatavoti. �ie ļaudis laikam gan biju�i fantastiski mednieki, pirms Imperators vi�ņus pārvērta par savām personiskajām slepkavo�anas ma�īnām.

Nozagt kuģi nebūs pārāk grūti, viņa sacīja muitrukh, apzinādamās, cik tālu ar �o apgalvojumu atkāpjas no patiesības. Sare�ģījumus rada tas, ka mums jāņem līdzi Habarahs.

Muitrukh apstājās kā zemē iemieta.

Ko jūs tur runājat? viņa no�ņāca.

Tā ir vienīgā iespēja, Lea teica. Ja Habarahu atstāsim Impērijas varā, viņ� tiem izstāstīs visu, kas te notika. Un tad jums abiem būs jāmirst. Varbūt pat visai jūsu ģimenei. To mēs nedrīkstam pieļaut.

Tad jūs pa�us gaida nāve, muitrukh sacīja.

Sargi tik viegli neļaus jums Habarahu atbrīvot.

Es zinu, teica Lea, skaudri apzinādamās, ka nēsā sevī divas mazas dzīvībiņas. Mums tomēr jā�riskē.

Tamlīdzīga ziedo�anās jums nekādu godu nesa�gādās, vecā nogrija, zobus atņirgusi, noņurdēja.

Kimbaru klans to neierakstīs savā vēsturē. Arī no�griju tautas atmiņā tas nepaliks uz ilgu laiku.

Es to nedaru tāpēc, lai nogriju tauta mani cildi�nātu.

Lea nopūtās, piepe�i nogurusi no nemitīgās galvas dauzī�anas pret citplanētie�u neizpratnes sienu. �ķiet, visu mū�u viņa ar to bi ja nodarbojusies tādā vai citā�dā veidā.

Daru to tāpēc, ka negribu, lai manu kļūdu dēļ kādam atkal būtu jāiet bojā. Es lūdzu Habarahu, lai viņ� atved mani uz Honogru par to, kas notika, es mu atbildīga es. Nevaru tā glu�i vienkār�i aizbēgt un pamest jūs di�admirāļa atriebībai.

Mūsu kungs di�admirālis nebūs pret mums tik ne�ēlīgs.

Lea pagriezās, lai ieskatītos maitrakh tie�i acīs.

Reiz Impērija manis dēļ iznīcināja veselu pa�sauli, viņa klusi sacīja. Nemū�am nevēlos, lai tas atkārtotos.

Lea vēl brīdi lūkojās maitrakh acīs, tad novērsās, un viņas galvā plosījās pretrunīgu domu un izjūtu mud�eklis. Vai viņa rīkojas pareizi? Viņa neskaitā�mas reizes bija riskējusi ar savu dzīvību, bet alla� tas bija noticis viņas cīņu biedru vai pārliecības dēļ. Darīt to pa�u Impērijas pakalpiņu dēļ pat ja vi�ņiem �ī loma bija uzspiesta ar viltu bija pavisam kas cits. �ūbekam tas nebija pa prātam, Lea to varē�ja noteikt pēc viņa apziņas un stīvās stājas, kad viņ� atradās tai līdzās. Bet vūkijs, būdams Hena mū�a parādnieks, turpinās viņai palīdzēt, personisko goda jūtu vadīts.

Lea samirk�ķināja plakstus, lai apspiestu asaras, kas pēk�ņi bija sariesu�ās viņai acīs. Viņas roka sau�dzējo�i apņēma vēderu. Hens saprastu. Viņ� iebilstu pret tādu risku, bet sirds dziļumos saprastu. Pretējā gadījumā viņ� nebūtu pieļāvis, ka viņa lido �urp.

Ja viņa neatgriezīsies, Hens noteikti vainos sevi.

Pazemo�anas periods ir pagarināts vēl par �et�rām dienām, maitrakh, Leai blakus stāvēdama, no��ukstēja. Pēc divām dienām mēne�i dos vismazāko gaismu. Vislabākais būtu to sagaidīt.

Lea sarauktu pieri pavērās viņā. Maitrakh mierīgi atbildēja uz viņas skatienu. Citplanētietes seja bija neizdibināma.

Vai jūs piedāvājat man palīdzību? Lea jautāja.

Jums piemīt godprātība, lēdij Veidera, mait�rakh klusā balsī teica. Sava tre�ā dēla dzīvības un goda dēļ es ie�u kopā ar jums. Varbūt mēs kopā mir�sim.

Lea pamāja, un sirds viņai iesmeldzās.

Iespējams.

Bet tā nenotiks. Var būt, ka mirs maitrakh un Ha�barahs, varbūt ari �ūbeka līdz ar viņiem. Bet ne viņa. Lēdiju Veideru viņi sagūstīs dzīvu un pasniegs kā dā�vanu savam kungam di�admirālim.

Tas smaidīs, pieklājīgi ar viņu sarunāsies un at�ņems viņai viņas bērnus.

Lea raudzījās pāri laukam, vēlēdamās, kaut Hens būtu �eit. Un viņa domāja par to, vai viņ� jebkad uz�zinās, kas ar viņu noticis.

Nāciet, teica maitrakh. Atgriezīsimies mājā. Jums vēl daudz kas jāuzzina par Nistao.

Priecājos, ka jūs beidzot dodat ziņu, Dāmas Laimes mikrofonā atskanēja Vinteras balss, ko maz�liet izkropļoja ne pārāk labi noskaņotais signālu pār�veidotājs. Es jau sāku raizēties.

Ar mums viss ir kārtībā, kādu laiku tikai vaja�dzēja lidot, iztiekot bez sazinā�anās, Hens apgalvo�ja. Vai jums tur gadīju�ās kādas nepatik�anas?

Nepatik�anu nav vairāk kā tajā brīdī, kad jūs no �ejienes aizlidojāt, viņa atbildēja. Impērijas spēki joprojām traucē mūsu kravu pārvadājumiem, un ne�viens nav izdomājis, ko �ajā sakarā varētu darīt. Fei�lijs cen�as pārliecināt Padomi, ka viņ� aizsardzībā varētu darboties veiksmīgāk par Akbara ļaudīm, bet pagaidām Mona Motma viņa piedāvājumu nav pieņē�musi. Man ir tāda sajūta, ka da�iem Padomes locek�ļiem sāk rasties aizdomas par viņa patiesajiem nolū�kiem.

Tas ir labi, Hens norūca. Varbūt viņi liks Feilijam apklust un iecels Akbaru atpakaļ amatā.

Par nelaimi, Feilijam vēl aizvien ir pārāk daudz atbalstītāju, lai varētu ar viņu pilnīgi nerēķināties, sacīja Vintera. Viņu atbalsta galvenokārt militārper�sonas.

Jā.

Hens ievilka elpu.

No Leas jūs dro�i vien nekādu ziņu neesat saņē�musi.

Vēl ne, Vintera atbildēja, un Hens varēja sa�klausīt viņas balsī slēptu sasprindzinājumu.

Arī viņa bija noraizējusies.

Bet esmu saņēmusi ziņu no Lūkasa. Patiesību sakot, tas ir galvenais iemesls, kāpēc gribēju ar jums sazināties.

Vai viņam kaut kas atgadījies?

Nezinu vēstījumā tas nav teikts. Viņ� grib tik�ties ar jums uz Jaunās Kovas.

Uz Jaunās Kovas?

Hens sarauktu pieri paraudzījās lejup uz mākoņos tīto planētu, kas griezās zem viņiem.

Kāpēc?

Ari par to vēstījumā nekas nav teikts. Tur sacīts vienīgi sekojo�ais: viņ� gaidīs jūs tajā pēdiņas apak�ā naudas maiņas centrā pēdiņas aug�ā.

-Tajā�?

Hens pagriezās pret Lendo.

Kā tas jāsaprot?

Viņ� domājis to kafejnīcu Mi�ni Ilikā, kur mēs abi tikāmies, kamēr tu sekoji Breilijam, Lendo sa�cīja. Tas ir tāds mums vien saprotams joks pa�skaidro�u tev vēlāk.

Tātad tas nozīmē, ka mums nav jā�aubās vēstījumu patie�ām sūtījis Lūkass? jautāja Vinte�ra.

Pagaidiet mirkli, iestarpināja Hens, aizsteigda�mies priek�ā Lendo, kas gribēja atbildēt. Vai tad jūs nerunājāt ar viņu personiski?

Nē, vēstījums tika saņemts iespiestā formā, sacīja Vintera. Tas neatskanēja ar signālu pārveido��anas aparāta starpniecību.

Uz viņa X klases kuģa nav signālu pārveidotāja, vai ne? Lendo vaicāja.

Jā, bet viņ� jebkurā Jaunās Republikas diplomā�tiskā pasta nodaļā būtu varējis palūgt, lai vēstījumu aiz�ifrē, Hens gausi teica. Vai jūs abi esat vie�nīgie, kam zināms �is privātais joks?

Mēs abi un vēl varbūt kāds simt kafejnīcas ap�meklētāju, atbildēja Lendo. Tu domā, ka tās ir la�matas?

Varētu būt. Labi, Vintera, paldies. Tagad mēs dosim ziņu daudz bie�āk.

Labi. Esiet uzmanīgi.

Varat būt mierīga.

Viņ� izslēdza saziņas aparātu un paskatījās uz Lendo.

�is ir tavs kuģis, draugs. Vai gribi laisties lejā un iemest aci tajā kafejnīcā, vai arī tu �oreiz nepieda�lies un dodies taisnā ceļā uz to savu zemūdens kazi�no?

Lendo ievilka caur zobiem gaisu.

Nedomāju, ka mums ir pārāk liela izvēle, viņ� sacīja. Ja vēstījums patie�ām saņemts no Lūkasa, varbūt viņam ir svarīgi, lai mēs tur ierodamies.

Un ja to nav sūtījis Lūkass?

Lendo piespiesti pasmaidīja.

Klau, nebūs jau pirmā reize, kad nāksies tikt ga�lā ar Impērijas slazdu. Nav ko vilcināties, lai�am sa�vu skaistulīti lejā.

Ņemot vērā, kā viņi pirms da�ām dienām bija iz�lauzu�ies no Ilikas, bi ja jā�aubās, vai vietējā vara īpa��i priecāsies, redzot Dāmas Laimi atgrie�amies viņu pilsētā. Par laimi, Lendo bija divas bezdarbībā pava�dāmās dienas izmantojis lietderīgi, un, kad viņi pie�zemējās nolai�anās laukumā, ko sedza kupols, kos�modroma dators apzinīgi paziņoja, ka ieradusies iz�priecu jahta Tamaras Neprāts.

Tik jauki �eit atgriezties, Hens sausi piezīmē�ja, kad viņi abi ar Lendo gāja lejā pa platformu. Varbūt vajadzētu mazliet paok�ķerēt apkārt, iekams dodamies uz Mi�ru.

Blakusejo�ais Lendo sastinga.

Nedomāju, ka mums vajadzēs apgrūtināt sevi ar ie�anu uz Mi�ru. viņ� klusi teica.

Hens uzmeta viņam a�u skatienu un �ķietami nevērī�gi pieskārās spridzekļ�āvēju spalam. Viņ� bija ieraudzī�jis to, ko redzēja Lendo. Piecu metru attālumā no Dū�mus Laimes platformas stāvēja resns vīrs greznā tunikā, ko�ļāja cigāru un uzsmaidīja viņiem blēdīgā vientiesībā.

Tavs draugs? Hens �ukstus jautāja.

Tik cie�as saites mūs nevieno, Lendo tāpat �ukstus atbildēja. Sauc par Nailzu Ferjē. Kuģu zag�lis un palaikam arī kontrabandists.

Ja esmu pareizi sapratis, viņ� piedalījās tajā no�tikumā kafejnīcā Mi�ru?

Patiesību sakot, viņ� bija viens no galvenajiem dalībniekiem.

Hens pamāja, ļaudams skatienam paklejot pa kos�modromu. Starp du�iem cilvēku, kas raiti darīja savu darāmo, viņ� ievēroja trīs vai �etrus, kas tāpat vien slaistījās apkārt.

Kuģu zaglis, tu saki?

Jā, bet viņ� neķēpāsies ar kaut ko tik mazu kā Dāmas Laime, Lendo viņu mierināja.

Hens nokrem�ļojās.

Tomēr neizlaid viņu no acīm.

Par to vari neraizēties.

Viņi aizgāja līdz platformas apak�malai un pēc vārdos neizteikta, bet vienprātīga lēmuma apstājās tur un gaidīja. Ferjē smaids kļuva nedaudz platāks, un viņ� laiski panācās uz priek�u.

Sveicināts �ajā vietā, Kelrisien, Ferjē teica. Mums nemitīgi gadās saskrieties, vai ne?

Sveicināts, Lūkus, Hens ierunājās, pirms Len�do paguva atbildēt. Tu esi mainījies.

Ferjē smaids kļuva gandrīz muļķīgs.

Jā� piedod par to. Es nedomāju, ka jūs ieradīsieties, ja parakstī�u vēstījumu ar savu vārdu.

Kur ir Lūkass? Hens noprasīja.

Kā lai es to zinu? Ferjē paraustīja plecus.

Viņ� aizdrāzās no �ejienes tad pat, kad jūs � tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.

Hens pētīja viņa seju, meklēdams kaut ko, kas no�dotu melus. Neko tādu viņ� nesaskatīja.

Ko tu vēlies?

Gribu noslēgt darījumu ar Jauno Republiku, Ferjē sacīja, klusinādams balsi. Man ir da�i jauni kara kuģi. Vai jūs tas interesē?

Hens sajuta pakausī kņudoņu.

Varbūt, ka interesē, viņ� teica, cenzdamies ru�nāt nevērīgā tonī. Par kāda veida kuģiem ir runa?

Ferjē norādīja uz platformu.

Vai mēs nevarētu aprunāties kuģī?

Vai mēs nevarētu aprunāties tepat ārā? atcirta Lendo.

�ķita, ka Ferjē apmulst.

Nomierinies, Kelrisien, viņ� mierino�i sacīja.

Vai tad tu domā, ka laidī�os lapās ar tavu kuģi ka�batā?

Par kāda veida kuģiem ir runa? Hens atkārto�ja.

Ferjē mirkli viņā noraudzījās, tad palūkojās visap�kārt.

Par lieliem kuģiem, viņ� teica klusinātā balsī.

Drednautu klase.

Ferjē balss sāka skanēt vēl klusāk.

Katanas flotile.

Hens tikai ar pūlēm saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi.

Katanas flotile. Skaidrs.

Es nedzenu velnu. neatlaidās Ferjē. Sī flotile ir atrasta� un man ir saikne ar vīru. kas to atrada.

Jā? sacīja Hens.

Kaut kas tramīgs pazibēja Ferjē vaibstos�

Hens ātri apcirtās, gandrīz būdams pārliecināts, ka ieraudzīs kādu, kas pāri platformai zogas uz Dāmas Laimi. Bet, izņemot parasto kosmodroma gaismēnu spēli, tur nekā nebija.

Kas tur ir? Lendo noprasīja.

Nekas, Hens atbildēja, pievērsdamies atkal Ferjē.

Ja zaglis patie�ām būtu saistīts ar Bela Iblisa pie�gādātāju, tas viņiem varētu aiztaupīt daudz laika, bet, ja viņa rīcībā ir tikai baumas un viņ� varbūt mēģina tikt pie konkrētākām ziņām�

Kāpēc tu domā, ka tam vīram kaut kas tāds ir? Hens jautāja.

Ferjē blēdīgi pasmaidīja.

Jūs ļoti labi zināt, ka to es jums nevaru teikt.

Labi, sacīja Lendo. Ko tu gribi no mums un ko vari piedāvāt?

Es zinu tā vīra vārdu, teica Ferjē, un viņa seja atkal kļuva nopietna. Bet nezinu, kur viņ� ir. Do�māju, ka mēs varētu apvienot pūliņus un pamēģināt tikt līdz viņam, iekams Impērija nav mūs apsteigusi.

Hens juta, ka rīkle viņam aiz�ņaudzas.

Kāpēc tu domā, ka Impērija ar to nodarbojas? Ferjē uzmeta viņam nievājo�u skatienu.

Kad tās priek�galā atrodas di�admirālis Trouns? Viņ� nodarbojas ar visu.

Hens pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. Nu viņi vismaz zinā ja di�admirāļa vārdu.

Ak Trouns, ko? Paldies, Ferjē.

Ferjē seja sastinga viņ� pēk�ņi saprata, ko nupat bija izpļāpājis.

Tas bija bezmaksas pakalpojums, kuģu zaglis stīvām lūpām teica.

Joprojām neesam dzirdēju�i, ko mēs �ajā darīju�mā iegūsim, Lendo viņam atgādināja.

Vai zināt, kur viņ� ir? vaicāja Ferjē.

Mums ir norāde, kur varētu viņu meklēt, teica Lendo. Ko tu piedāvā?

Ferjē pārlaida viņiem abiem vērtējo�u skatienu.

Do�u jums pusi no kuģiem, ko dabūsim, viņ� beidzot sacīja. Turklāt vēl iespēju Jaunajai Republi�kai nopirkt pārējos kuģus par saprātīgu cenu.

Ko tu sauc par saprātīgu cenu? vaicāja Hens.

Tas atkarīgs no kuģu stāvokļa, atbildēja Ferjē.

Esmu pārliecināts, ka varēsim vienoties.

Mm.

Hens paskatījās uz Lendo.

Ko tu domā?

Aizmirsti par to, skarbā balsī sacīja Lendo.

Vēlies nosaukt mums viņa vārdu lieliski. Ja tas izrādīsies pareizais, mēs gādāsim, lai tev liktu labi samaksāts, kad dabūsim kuģus. Pretējā gadījumā ej ratā.

Ferjē atrāvās nost.

Labi, viņ� teica, un viņa balsī bija vairāk sa�klausāms aizvainojums, nevis aizkaitinājums. Ja gribat visu paveikt pa�i, tā ir jūsu darī�ana. Bet, ja mēs tiksim līdz kuģiem pirmie, jūsu mazajai, dārgajai Jaunajai Republikai būs par tiem jāmaksā daudz vai�rāk. Daudz vairāk.

Apcirties uz papē�a, viņ� gāja prom.

Nāc, Hen, mums jātiek no �ejienes ārā, Lendo nomurmināja, nenolaizdams acis no aizejo�ā Ferjē muguras.

Jā, teica Hens, ar skatienu meklēdams pirmīt, redzētos dīkdieņus.

Arī viņi gāja prom. Pēc nepatik�anām tas neizska�tījās, bet roku no spridzekļ�āvēja spala viņ� noņēma tikai tad, kad viņi bija iekāpu�i Dainas Laime un aiz�vēru�i ieejas lūku.

Sagatavo�u pacel�anos gaisā. Lendo sacīja, kad viņi gāja uz pilota kabīni. Tu parunā ar kontro�li, lai viņi dod mums izlido�anas atveri.

Labi. teica Hens. Vai zini, ja mēs ar viņu bū�tu mazliet pakaulēju�ies�

Es viņam neuzticos, Lendo viņu pārtrauca, pārlaizdams plaukstu iedarbinā�anas slēd�iem. Viņ� pārāk daudz smaidīja. Un pārāk viegli padevās.

Pret to bija grūti kaut ko iebilst. Un, kā jau Hens iepriek� bija sacījis, �is kuģis piederēja Lendo. Pa�raustījis plecus. Hens nospieda taustiņu sarunai ar kosmodroma kontroles dienestu.

Pēc desmit minūtēm viņi jau bija prom, atkal at�stādami aiz sevis bariņu nelaimīgu kontrolieru.

Ceru, ka �ī ir pēdējā reize, kad mēs �eit ieroda�mies, Hens sacīja, pāri pilota kabīnei raidīdams drūmu skatienu uz Lendo. Man ir tāda sajūta, ka gaidīti viesi mēs te vairs nebūsim.

Lendo iesāņus viņā paraudzījās.

Tā, tā. Kop� kura laika tev sācis rūpēt, ko par te�vi domā citi cilvēki?

Kop� apprecējos ar princesi un kļuvu par valdī�bai piederīgu personu, Hens atrūca. Lai būtu, kā būdams, man liekas, ka arī tevi savulaik uzskatīja par cienījamu cilvēku.

Viss nāk un aiziet tālumā. Alū.

Viņ� uzsmaidīja Henam, bet tas nebija jautrs smaids.

Izskatās, ka pa to laiku, kamēr mēs sarunājā�mies ar Ferjē, kāds uzlavījies aug�ā un piestiprinājis kaut ko mūsu kuģa korpusam. Lieku desmit pret vie�nu, ka tas ir izseko�anas signālaparāts.

Kāds pārsteigums, Hens sacīja un nospieda datora taustiņus, lai noteiktu �ī aparāta atra�anās vie�tu.

Signālaparāts bija piestiprināts kuģa aizmugurē, netālu no platformas, kur to vismazāk skāra pacel�a�nās brī�a satricinājumi.

Ko tu gribi ar to darīt?

Terid�o sistēma vairāk vai mazāk atrodas pa ce�ļam uz Pantolominu, teica Lendo, lūdzis padomu datoram. Iegriezīsimies tur, un tiksim no tā daikta vaļā.

Labs ir.

Hens īgni paraudzījās sava datora ekrānā.

Slikti, ka nevaram piespēlēt to kādam kuģim tepat. Tad viņ� pat nezinātu, kādā virzienā lido�jam.

Lendo papurināja galvu.

Ja atstāsim to tagad uz Jaunās Kovas, viņ� zi�nās, ka esam izseko�anas signālaparātu pamanīju�i. Ja vien tu negribi mēģināt pa ceļam piestiprināt to kādam garām lidojo�am kuģim.

Viņ� paskatījās uz Henu un brīdi klusēja.

To mēs nemēģināsim darīt, Hen, Lendo stingri teica. Nemaz neskaties uz mani tādām acīm.

Ak, labi, noņurdēja Hens. Bet tā mēs uzreiz tiktu no viņa vaļā.

Un �ajā procesā tu varbūt ietu bojā, Lendo at�cirta. Un tad man būtu jāatgrie�as tin jāpastāsta par notiku�o Leai. Aizmirsti to.

Hens no�ņirkstināja zobus. Lea.

Jā, viņ� ar nopūtu sacīja.

Lendo vēlreiz viņu uzlūkoja.

Neraizējies, vecais draugs. Ferjē nav nekādu ce�rību mūs pārspēt. Tici man mēs uzvarēsim.

Hens pamāja. Patiesību sakot, viņ� nemaz nebija domājis par Ferjē. Vai par Katanas flotili.

Es zinu, viņ� teica.

Dūmus Laime gludi izslīdēja caur vienu no caur�spīdīgā kupola atverēm, un Ferjē iebīdīja cigāru otrā mutes kaktiņā.

Vai esi pārliecināts, ka viņi neatradīs otru signālaparatūru? viņ� jautāja.

Viņam līdzās, pie kaudzē sakrautām kravas kas�tēm, sakustējās savādi veidota ēna.

Viņi neatradīs, tā sacīja balsī, kas atgādināja auksta ūdens tecē�anu.

Būs labāk, ja tev izrādīsies taisnība, Ferjē brī�dināja, un viņa balsī bija jau�ami draudi. Citādi velti bū�u te stāvējis un melsis ar viņiem visādus nie�kus.

Viņ� nikni pablenza uz ēnu.

Starp citu, tu mūs gandrīz iegāzi, Ferjē pārme�to�i teica. Solo pavērās atpakaļ un skatījās tev tie�i virsū.

Nekādu briesmu nebija, parādība neizteiksmī�gi atbildēja. Cilvēkiem nepiecie�ama kustība, lai mani saredzētu. Par ēnām, kas nekustas, viņi nesa�traucas.

�oreiz tev tas izdevās, Ferjē atzina. Bet tu tomēr vari būt laimīgs, ka tas, kur� atskatījās, bija Solo, nevis Kelrisiens kā pats zini, viņ� tevi vien�reiz jau ir redzējis. Nākamreiz pārvietojies ar savām lielajām pēdām klusāk.

Parādība neko neteica.

Labi, kusties, ej atpakaļ uz kuģi, Ferjā pavēlē�ja. Pasaki Abrikam, lai sagatavo to izlido�anai. Mums jārosās, lai tiktu pie bagātības.

Viņ� pēdējo reizi paraudzījās aug�up.

Un varbūt, Ferjē ar drūmu apmierinājumu pie�metināja, spēlmanis ar aso mēli mums varēs �ajā lietā palīdzēt.

Izplatījuma Ceļ� tagad bija skaidri saskatāms, kā klin�u atlūza tas traucās no debesīm pretim norādīta�jam nolai�anās laukumam. Stāvēdams ieejas tuneļa ēnā, Kards vēroja tā tuvo�anos, ar pirkstu galiem vieglītēm glāstīdams spridzekļ �āvēja spalu un cenz�damies apspiest nemieru, ko zemapziņā joprojām ju�ta. Marai bija jāatved fregate no Abregado jau pirms trim dienām normālos apstākļos tā nebūtu īpa�i lie�la aizkavē�anās, bet �o ceļojumu noteikti nevarēja uzskatīt par normālu. Bet. kad viņa ielidoja orbītā, neviens cits kuģis nebija viņai sekojis, un, ieņēmusi tuvo�anās pozīciju, viņa bija devusi visus nepiecie�a�mos �viss kārtībā" signālus. Un, ja neskaita kontro�lieru nekompetenci viņiem bija vajadzīgs neparasti ilgs laiks, lai izlemtu, kuru nolai�anās laukumu Ma�rai ierādīt līdz �im nolai�anās bija noritējusi kā vienmēr.

Raugoties, kā kuģis lai�as lejā. Kards blēdīgi pa�smaidīja. Pēdējās trīs dienas viņ� laiku pa laikam bija domājis par naidu, ko �ī sieviete juta pret Lūkasu De�besbraucēju, un prātojis, vai Mara nav nolēmusi aiz�iet no viņa dzīves tikpat noslēpumaini, kā bija tajā ie�nākusi. Bet tagad �ķita, ka viņa sākotnējais iespaids par Maru bija bijis pareizs. Mara D�eida nebija tas cilvēks, kas viegli dāvāja savu uzticību, bet, ja lē�mums bi ja pieņemts, viņa pie tā turējās. Pat ja Mara gribētu savu darba devēju pamest, viņa to nedarītu zagtā kuģī. Vismaz ne tādā kuģī, kas būtu nozagts vi�ņam.

Izplatījumu Ceļ� tikpat kā jau bija nolaidies, tas griezās uz atgrūdējpacēlājiem, lai novietotos tā, ka lūka atrodas pretim ieejai tunelī. Acīmredzot Karda priek�stats par Henu Solo ari bija bijis pareizs. Pat ja �is vīrs nebija gana lēttticīgs, lai sūtītu uz Mirkru inonu kalamarie�u zvaig�ņu iznīcinātāju, viņ� vismaz bi�ja turējis solījumu dabūt Izplatījumu Ceļu ārā no ie�slodzījuma. Tā ka Kards visas �īs trīs dienas bija velti raizējies.

Bet nemiers tomēr negribēja atkāpties.

Izplūdes gāzēm vēl pēdējo reizi no�ņācoties. Iz�platījumu Ceļ� nosēdās uz nolai�anās laukuma trie�cienu izraibinātā klājuma. NenoJaizdams acis no lū�kas, Kards noāķēja no jostas saziņas aparātu un no spieda pogu, lai sazinātos ar savu sardzes vīru.

Dankin? Vai nav redzams nekas aizdomīgs?

Pilnīgi nekas, balss ātri atbildēja. Izskatās, ka te ir ļoti kluss.

Kards pamāja.

Labi. Nenāc ārā no slēpņa un saglabā modrību.

Viņ� piestiprināja saziņas aparātu atkal pie jostas.

Izplatījuma Ceļa izkāp�anas platforma �ūpodamās slīdēja uz leju, un Kards satvēra cie�āk spridzekļ�āvēja spalu. Ja tās bija lamatas, tām teju teju vajadzēja sākt darboties.

Lūka atvērās, un parādījās Mara. Sākdama kāpt pa platformu lejā, viņa pārlaida skatienu nolai�anās laukumam un tūlīt pat pamanīja ēnā stāvo�o Kardu.

Kard? viņa pasauca.

Esi sveicināta mājās, Mara, viņ� sacīja, iznāk�dams gaismā. Tu esi mazliet nokavējusi.

Es pa ceļam nedaudz apmaldījos, viņa drūmi sacīja, nākdama pie Karda.

Tā var gadīties, viņ� sacīja, saraukdams pieri. Viņas skatiens joprojām klīda pa nolai�anās lau�kumu, un viņas seja bija saspringta.

Nepatik�anas? viņ� klusi vaicāja.

Nezinu, viņa no�ukstēja. Es jūtu� Viņa teikumu nepabeidza. No saziņas aparāta pie

Karda jostas piepe�i atskanēja spalgs signāls. Mirkli tricinājis gaisu, tas tikpat pēk�ņi atkal apklusa.

Nāc, strupi uzsauca Kards, izraudams spri�dzekļ�āvēju no maksts un strauji pagriezdamies pret ieeju tunelī.

Tuneļa galā viņ� redzēja kustamies stāvus, pacēlis spridzekļ�āvēju, Kards uz tiem iz�āva�

Spēcīgs sprādziens satricināja nolai�anās laukumu un gandrīz nogāza Kardu no kājām. Ausīs viņam zvanīja, galva dunēja. Viņ� paskatījās uz aug�u tur nesteidzīgi lidinājās divi kaujas kuģi, izspļaudami lā�zera uguni pie ieejas tunelī. Klājums pārvērtās par kūpo�u asfalta masu, nogrie�ot viņiem bēg�anas ceļu tuneļa virzienā. Kards automātiski iz�āva uz kaujas kuģiem, kaut tam nebija nekādas jēgas. Viņ� jau gri�bēja atkal nomērķēt uz stāviem tunelī, kad nolai�anās laukuma otrā malā parādījās ducis trieciennieku, tie lēca pāri no�ogojumam un skrēja �urp.

Gulsties! -r Kards uzsauca Marai, pats tikko sa�dzirdēdams savu balsi apdullino�ais troksnis bija paralizējis viņa dzirdi.

Viņ� nometās zemē, neveiklā kritienā sasizdams kreiso roku, un nomērķēja uz tuvāko trieciennieku.

Kards iz�āva, kļūdīdamies par pusmetru� un tajā brīdī viņ� ievēroja to dīvaino apstākli, ka Impērijas karavīri neatbild uz viņa �au�anu. Spridzekļ �āvējs ti�ka veikli izrauts viņam no rokām.

Viņ� pa pusei apvēlās uz muguras, mulsā neticībā skatīdamies aug�up uz Maru.

-Kas�

Mara stāvēja virs viņa, viņas seju pārdzīvojums bija tik ļoti pārveidojis, ka viņ� to tik tikko pazina, viņas lupas kustējās, izrunājot vārdus, ko Kards ne�varēja sadzirdēt.

Bet patiesībā viņam nekāds paskaidrojums nemaz nebija vajadzīgs. Savādi, bet viņ� uz Maru nedusmo�jās nedz par to, ka viņa visu �o laiku bija viņam slēpusi savu ar Impēriju saistīto pagātni, nedz par to, ka viņa tagad bija atgriezusies pie tās atpakaļ. Kards tikai juta apbēdinājumu, ka viņu tik viegli un tik pa�matīgi apmuļķoju�i� un savādu no�ēlu, ka zaudējis tik lietpratīgu sabiedroto.

Trieciennieki uzrāva viņu kājās un rupji vilka uz kaujas kuģi, kas tobrīd novietojās blakus Izpla�tījumu Ceļam. Kiumburojot līdzi saviem sagūstītājiem, viņam pēk�ņi ienāca prātā kāda nesakarīga doma.

Viņ� bija nodots, sagūstīts, un iespējams, ka viņu gaidīja nāve� bet tagad viņ� vismaz daļēji bija at�klājis Maras noslēpumu kāpēc viņa tik ļoti vēlējās nogalināt Lūkasu Debesbraucēju�

Mara nikni raudzījās uz di�admirāli, rokas bija sa�ņaugtas dūrēs, augums no dusmām trīcē ja.

Astoņas dienas, Troun, viņa caur zobiem iz�grūda, un viņas balss savādi atbalsojās caur Himēras pla�ās pavadoņkuģu platformas fona trok�ņiem. Jūs sacījāt astoņas dienas. Jūs man apsolījāt astoņas dienas.

Trouns atskatījās uz viņu ar rāmu pieklājību, kas radīja Marā nepārvaramu tieksmi sadedzināt di�ad�mirāli tajā pa�ā vietā, kur viņ� stāvēja.

Es pārdomāju, Trouns vēsi teica. Man ienā�ca prātā, ka Talons Kards var ne tikai atteikties iz�paust Katanas flotiles atra�anās vietu, bet var pat pa�mest jūs �eit par to, ka atļaujaties izteikt viņam priek�likumu noslēgt darī jumu ar mums.

Ne velna jūs nepārdomājāt, Mara atcirta. Jūs jau no pa�a sākuma bijāt ieplānojis mani �ādā veidā izmantot.

Un tādējādi mēs dabūjām to, ko gribējām, sarkanacainais izdzimtenis pieglaudīgi atbildēja. Ne�kas cits nav no svara.

Marai dziļi iek�ā kaut kas pārtrūka. Nepievērsda�ma uzmanību bruņotajiem triecienniekiem, kas stāvē�ja viņai tie�i aiz muguras, viņa metās Trounam virsū, un viņas saliektie pirksti kā maitasputna nagi meklēja di�admirāļa rīkli�

Maru apturēja tik ātri un ar tādu spēku, ka viņas kauli nokrak�ķēja Trouna miesassargs nogrijs no divu metru atstatuma pielēca viņai klāt, aplieca roku ap kaklu un plecu, apgrieza viņu riņķī un nogrūda ce�ļos uz klāja.

Mara ieķērās tēraudstiprajā rokā, kas spieda viņas rīkli, vienlaikus triekdama labo elkoni pret nogrija krū�ukurvi. Bet sitiens netrāpīja mērķī, un, kaut ta�gad viņa bija ieķērusies ar abām rokām miesassarga apak�delmā, viņai acu priek�ā sāka lēkāt balti plan�kumi. Viņa apak�delms bija stingri uzspiests Maras miega artērijai, un viņa kuru katru bridi varēja zaudēt samaņu.

Ar ģīboni Mara te nekā nepanāktu. Viņa pārtrauca cīnīties, un juta, ka spiediens atslābst. Trouns jopro�jām stāvēja turpat un uzjautrināts viņā nolūkojās.

Tā bija ļoti neprofesionāla rīcība, Imperatora Labā Roka, viņ� pārmeto�i teica.

Mara paskatījās uz viņu naidpilnām acīm un atkal metās viņam virsū �oreiz ar Spēku. Trouns mazliet sarauca pieri un pārvilka pirkstus pār kaklu, kā no�traukdams zirnekļa tīmekli. Mara caur Spēku sa�ņau�dza viņa rīkli vēl stiprāk, un viņ� atkal notrausa nere�dzamo traucēkli, bet tūlīt pat arī saprata notieko�o.

Labi, nu ir gana, Trouns sacīja.

Viņa balss bija jūtami mainījusies, tonī sāka ie�skanēties dusmas.

Izbeidziet to, vai ari Ruham nāksies nodarīt jums sāpes.

Mara ignorēja pavēli, �ņaugdama viņa rīkli, cik stipri vien varēdama. Trouns skatījās uz viņu, acis nemirk�ķinādams, viņa kakla muskuļi kustējās, cīno�ties ar viņas tvērienu. Mara sakoda zobus, gaidīdama pavēli, kas dotu nogrijam atļauju viņu no�ņaugt vai triecienniekiem sadedzināt viņu dzīvu.

Bet Trouns palika nekustīgs un klusēja� un mi�nūti vēlāk Marai, cīnoties pēc elpas, bija jāatzīst sa�kāve.

Domāju, ka tagad esat iepazinusi savas nelielās varas robe�as, Trouns auksti teica, taustīdams ar pirkstiem kaklu.

Bet viņa balsī vismaz vairs nebija saklausāms uz�jautrinājums.

�o nelielo triku jums iemācīja Imperators, vai ne?

Viņ� iemācīja man ļoti daudzus trikus. Mara dzēlīgi atbildēja, nepievērsdama uzmanību pulsējo��ām sāpēm deniņos. Tostarp arī, kā rīkoties ar no�devējiem.

Trouna kvēlojo�ās acis iedegās spo�āk.

Esiet piesardzīga, D�eida, viņ� klusi sacīja. Impērijā tagad valdu es. Nevis kāds sen miris Im�perators, un noteikti ne jūs. Vienīgā nodevība ir manu pavēļu neievēro�ana. Es labprāt vēlos ļaut jums atgriezties Impērijā un ieņemt savu pienācīgo vietu varbūt kā pirmajam virsniekam uz viena no Katanas drednautiem. Bet vēl viens tāds izlēciens, un par tamlīdzīgu piedāvājumu vairs nevarēs būt ne runas.

Jādomā, ka tad jūs mani nogalināsiet, Mara noņurdēja.

Manā Impērijā nav pieņemts iznīcināt vērtīgus resursus, di�admirālis atcirta. Jūs nenogalinātu, bet pasniegtu kā mazu dāvanu skolotājam Cēbaotam. Un man ir aizdomas, ka tad jūs drīz vien no�ēlotu, ka neesmu jūs sodījis ar nāvi.

Mara cie�i raudzījās viņā, un viņai pret pa�as gri�bu pār muguru pārskrēja drebuļi.

Kas ir Cēbaots?

D�orass Cēbaots ir jucis d�ediju skolotājs, Trouns viņai drūmi atbildēja. Viņ� piekritis palīdzēt mums karadarbībā, par to pretim saņemot d�ediju, ko viņ� varētu pārveidot saskaņā ar savu izkropļoto iztē�li. Jūsu draugs Debesbraucējs jau ir iepinies Cēbaota tīklā, viņa māsu, Orgenu Solo, ceram piegādāt d�edi�ju skolotājam vistuvākajā laikā.

Viņa seja kļuva skarbāka.

Man patiesi būtu ļoti nepatīkami, ja jūs viņiem pievienotos.

Mara dziļi ievilka elpu.

Es saprotu, viņa teica, ar pūlēm izrunādama vārdus. Jūs esat panācis savu. Tas vairs neatkārto�sies.

Trouns mirkli nolūkojās viņā, tad pamāja.

Atvaino�anās tiek pieņemta, viņ� sacīja. Laid viņu vaļā, Ruh. Tūlīt pat. Vai esmu pareizi sapratis, ka jūs vēlaties atkalpievienoties Impērijai

Nogrijs palaida vaļā viņas kaklu cik negribīgi viņ� to dara, Mara nodomāja un atkāpās soli atpa�kaļ.

Kā būs ar pārējiem Karda ļaudīm? viņa jautā�ja

Kā jau vienojāmies, viņi turpmāk varēs brīvi piekopt savu amatu. Esmu jau atcēlis pavēles par vi�ņu Visimpērijas meklē�anu un apcietinā�anu, un kap�teinis Pelleons patlaban dara to zināmu prēmiju med�niekiem.

Un pats Kards?

Trouns pētīja viņas seju.

Viņ� paliks uz borta, kamēr pateiks man, kur at�rodas Kutunus flotile. Ja �o ziņu iegū�ana prasīs no mums minimālu laika un spēku patēriņu, viņ� kā kompensāciju saņems trīs miljonus � kā mēs abi ar jums uz Endoras vienojāmies. Ja ne� var gadīties, ka nebūs, kam �o kompensāciju maksāt.

Mara juta, ka viņai noraustās lūpas. Tā nebija tuk��a iebiedē�ana. Viņa bija redzējusi, kā notiek noprati�nā�ana Impērijas gaumē, kad darbā tiek laisti visi pa�ņēmieni.

Vai varu ar viņu aprunāties? Mara jautāja.

Kāpēc?

Varbūt man izdosies pierunāt viņu sadarbo�ties.

Trouns mazliet pasmaidīja.

Vai vismaz pārliecināt Kardu, ka īstenībā neesat viņu nodevusi?

Lai būtu kā būdams, viņ� paliks ieslēgts jūsu ie�slodzījuma telpās, Mara Trounam atgādināja, pie�spie�ot sevi runāt mierīgā balsī. Nav iemesla neļaut viņam uzzināt patiesību.

Trouns savilka uz aug�u uzacis.

Ir gan, viņ� sacīja. Pilnīgas pamestības apzi�ņa ir visnoderīgākais no mūsu rīcībā eso�ajiem psi�holoģiskajiem iero�iem. Da�as dienas, kas būs pava�dītas, nokaujoties tikai ar tāda veida domām, var pār�liecināt viņu sadarboties ar mums, iztiekot bez ne�ē�līgākiem paņēmieniem.

Troun�

Mara aprāvās, apspiezdama pēk�ņu dusmu uzlies�mojumu.

Tā ir labāk, di�admirālis atzinīgi teica, nenolaizdams acis no viņas sejas. Jo īpa�i, ja ņem vērā, ka mana vienīgā alternatīva ir tūlīt pat nodot viņu no�pratinā�anas robotiem. Vai tad jūs to vēlaties?

Nē, admirāl, viņa sacīja, jūtot, ka viņas pleci nedaudz sa�ļūk. Es tikai� Kards palīdzēja, kad man nebija citur, kur iet.

Es saprotu jūsu jūtas, Trouns teica, un viņa se�ja atkal kļuva skarba. Bet �eit tām nav vietas. Uzti�cība diviem pavēlniekiem ir greznība, ko Impērijas gaisa flotes virsnieks nevar atļauties. Pavisam noteik�ti ne, ja kādu dienu vēlas kļūt par kuģa komandieri.

Mara atkal izslējās visā augumā.

Jā, ser. Tas vairs neatkārtosies.

Tam es ticu.

Trouns pameta skatienu pāri viņas plecam un pa�māja ar galvu. Kustoties gandrīz nedzirdami, trie�ciennieki, kas bija atvedu�i Maru �urp, sāka iet prom.

Klāja virsnieka darbavieta atrodas tie�i zem kontroltorņa, di�admirālis sacīja, norādīdams uz lielu, caurpīdīgu kupolu netālu no angārplatformas aizmugures sienas tam apkārt bija sarindoti kaujas kuģi. Viņ� iedos jums pasa�ieru kuģi un pilotu, kas aizvedīs jūs atpakaļ uz planētu.

Tā bija nepārprotama atbrīvo�ana.

Jā, admirāl, teica Mara.

Pagājusi Trounam garām, viņa devās uz durvīm, uz kurām viņ� bija norādījis. Mirkli Mara sajuta viņa acu skatienu, tad sadzirdēja viņa klusos soļus Trouns bija novērsies un gāja uz liftu telpu, kas atra�dās aiz labā borta izejas durvīm.

Jā, di�admirālis bija panācis savu. Bet tas nebija glu�i tas, ko viņ� bija gribējis. Ar �o nevērīgo node�vību viņ� bija iznicinājis Maras pēdējo ilgpilno cerī�bu, ka jaunā Impērija varētu kādudien līdzināties tai viņas pasaulei, ko iznīcināja Lūkass Debesbraucējs.

Impērija, kurai viņa kādreiz bija ar lepnumu kal�pojusi, vairs nepastāvēja. Tā bija mirusi uz visiem laikiem.

�ī atziņa bija sāpīga, un Mara par to bi ja dārgi sa�maksājusi. Tā varēja ar vienu sitienu iznīcināt visu, ko viņa �ajā pēdējā gadā ar tādām pūlēm bija sev ra�dījusi.

Kardam tas varēja maksāt dzīvību. Un, ja tā no�tiks, viņ� mirs ar pārliecību, ka Mara ir apzināti no�devusi viņu Trounam.

�ī doma ietriecās viņai vēderā kā nokaitēts nazis, sajaukdamās ar viņas sarūgtinājumu un dusmām uz Trounu par to, ka viņ� bija viņai melojis, un kaunu par pa�as lētticību, viņam uzticoties. Lai ka viņa uz to raudzījās, notikusī nejēdzība bija viņas vaina.

Un viņas pienākums bi ja vērst to par labu.

Blakus klāja virsnieka kabinetam atradās liela, velvēta eja, kas veda no angārplatformas uz paligdienestu telpām aiz tās. Mara ejot pameta skatienu pāri plecam un redzēja Trounu iekāpjam vienā no turboliftiem ar uzticamo nogriju pie sāniem. Trieciennieki ari bija nozudu�i, varbūt atgriezu�ies savā nodalījumā sagatavot ziņojumu par nule veikto uzdevumu. Uz platformas bija paliku�i vēl kādi divdesmit vai trīs�desmit cilvēki, bet �ķita, ka neviens no viņiem īpa�u uzmanību Marai nepievēr�.

Iespējams, ka tā bija viņas vienīgā izdevība un ci tas vairs nebūs. Ausīdamās, vai nedzirdēs uzkliedzienu vai spridzekļ �āvēja �āvienu kas liecinātu, ka viņa ir pamanīta, Mara pagāja garām klāja virsnieka kabinetam un pa atvērtajām durvīm iegāja palīgdienestu telpās.

Pa�ā velvētās ejas sākumā atradās datorpults, iz�vietota tā, lai tai varētu ērti piekļūt gan no palīgdienestu telpām, gan no angārplatformas kuģa pakaļga�lā. Tā kā �is izvietojums ļāva piekļūt pie datoriem ik�vienam, kas atradās uz kuģa, tos noteikti sargāja sa�re�ģīti kodi. Varbūt tos mainīja ik pēc stundas ja vi�ņai bija pareizs priek�stats par Trounu. Bet varēja ga�dīties, ka pat di�admirālis nezina to, ko zināja viņa Imperators bija licis katra zvaig�ņu iznīcinātāja gal�venajā datorā ierīkot slepeno papildu ieeju. Tā bija viņa dro�ības garantija, vispirms tajā laikā, kad viņ� nostiprināja savu varu, un pēc tam kad dumpinieki izdarīja apvērsumu. Neviens komandieris nevarēja liegt Imperatoram pieeju viņa pa�a kuģiem. Nedz vi�ņam pa�am, nedz viņa vistuvākajiem palīgiem.

Mara nospieda taustiņus papildu ieejas kodu, un, to darot, atļāvās pasmaidīt ar cie�i sakniebtām lū�pām. Trouns var uzskatīt viņu par pārlieku iedomīgu kurjeri, ja viņam tā tīk. Bet Mara zināja labāk.

Kods noklik�ķēja, un viņa bija iekļuvusi failos.

Mara izsauca telpu sarakstu, pūlēdamās apspiest nelāgo sajūtu, ka uz �ejieni jau drā�as trieciennieki. Papildu ieejas kods bija ievadīts cietā diska sistēmā un to nebija iespējams izdzēst, bet, ja Trouns nojauta par tā pastāvē�anu, viņ� varēja likt ierīkot trauksmes signalizāciju, kas sāktu darboties, ja �o kodu kāds lie�totu. Un, ja tā bija, vairs nepietiks ar padevīgu uzticī�bas izrādī�anu, lai izkļūtu no nepatik�anām.

Līdz tam brīdim, kad uz ekrāna parādījās telpu sa�raksts, neviens trieciennieks nebija �urp atskrējis. Vi�ņa pieprasīja ieslodzījuma telpu sarakstu un a�i pār�laida tam acis, klusībā vēlēdamās, kaut viņai būtu tāds sērijas R2 astromehāniskais robots kā Debes�braucējam tas palīdzētu viņai ātrāk tikt galā. Pat ja Trouns nezināja par papildu ieejas kodu, viņ� noteikti bija brīdinājis klāja virsnieku par viņas iera�anos. Ja kontroltornī bija ievēroju�i, ka viņa kavējas, un kāds jau nāca viņu meklēt�

Te tas bija: modernizētais cietumnieku saraksts. Kamēr tas bija Maras rīcībā, viņa pieprasīja visa ie�slodzījuma bloka diagrammu, pēc tam de�ūru sa�rakstu, pievēr�ot īpa�u uzmanību sardzes maiņām, tad atgriezās pie ikdienas pavēlēm un norādījumiem par Himēms ieplānoto kursu un ceļamērķiem nāka�majās se�ās dienās. Trouns bija licis saprast, ka da�as dienas nogaidīs un tikai tad sāks oficiālo nopratinā�a�nu, ļaujot garlaicībai, sasprindzinājumam un pa�a Karda iztēlei mazināt viņa pretestību. Marai atlika vienīgi cerēt, ka viņa varēs tikt atpakaļ, pirms �is vājinā�anas periods būs beidzies.

Kad Mara izdzēsa ziņas, kas bija redzamas uz datora ekrānu, viņai pār muguru noritēja sviedru lā�se. Un nu bija jādomā par vissāpīgāko. Viņa to vai�rākas reizes bija pārdomājusi, �ķērsodama angārplatformu, un katru reizi loģika uzpieda viņai vienu un to pa�u nepatīkamo atbildi. Kad Kards vēroja Izplutījuma Ceļu tuvo�anos, viņa aizmuguri noteikti sargāja kāds novērotājs, kam bija labi redzams, kā nostrādāja trieciennieku slazds. Ja Mara tagad at�griezīsies no Himērus sveika un vesela, viņa nekad nespēs pārliecināt Karda ļaudis, ka nav nodevusi vi�ņu vadoni Impērijai. Patiesību sakot, viņai vēl palai�mēsies, ja kontrabandisti viņu nesadedzinās, tikko ieraudzīju�i.

Viena pati viņa Kardu atbrīvot nevarēja. Viņa ne�varēja cerēt uz kontrabandistu palīdzību. Līdz ar to palika tikai viens cilvēks, pie kā viņa varētu griezties. Tikai viens cilvēks, kas varbūt uzskata, ka ir Kardam kaut ko parādā.

Sakodusi zobus, viņa nospieda taustiņus, pieprasī�dama ziņas par d�ediju skolotāja D�orasa Cēbaota pa�reizējo atra�anās vietu.

�ķita, ka datoram vajag neparasti daudz laika, lai atrastu �is ziņas, un Marai uz muguras jau bija uzme�tusies zosāda, kad ma�īna beidzot tās izspļāva. Viņa ievēroja planētas nosaukumu Jomārka un nospie�da izslēdzējtaustiņus, darīdama visu iespējamo, lai noslēptu faktu, ka notikusi kāda darbo�anās ar dato�ru. Mara jau tā pārāk ilgi bija prom, un, ja viņu pie�ķers pie datora, kam viņai vispār nevajadzēja prast piekļūt, visticamāk, ka viņa attapsies kamerā blakus tai, kurā ieslodzīts Kards.

Mara gandrīz nepaguva. Tikko viņa bija izslēgusi datoru un sāka iet pa velvēto eju atpakaļ, no angārplatformas �urp ātriem soļiem nāca jauns virsnieks un trīs trieciennieki. Viņu acis un iero�i liecināja, ka viņi gatavi sadursmei ar ienaidnieku. Viens no trie�cienniekiem pamanīja Maru un kaut ko klusi pateica virsniekam�

Piedodiet, Mara uzsauca; kad visi �etri pagrie�zās pret viņu. Vai jūs nepateiktu, kur es varu atrast klāja virsnieku?

Es esmu klāja virsnieks, virsnieks sacīja, drū�mi skatīdamies uz viņu.

Visa grupa bija apstājusies viņas priek�ā.

Jūs esat Mara D�eida?

Jā, Mara atbildēja, pie�ķirdama sejai visnevai�nīgāko un bezrūpīgāko izteiksmi. Man teica, ka jū�su kabinets esot kaut kur �eit, bet nevarēju to atrast.

Tas atrodas otrpus sienai, virsnieks norūca.

Ātri pagājis viņai garām, viņ� devās pie datoru

pults, ko Mara nupat kā bija pametusi.

Vai jūs te darbojāties? viņ� vaicāja, nospiez�dams da�us taustiņus.

Nē, Mara apgalvoja. Kāpēc lai es to būtu da�rījusi?

Lai nu paliek pieeja joprojām ir noslēgta, virsnieks tikko dzirdami nomurmināja.

Brīdi viņ� vēroja apkārtni, it kā meklēdams kādu citu iemeslu, kura dēļ Mara būtu �eit ienākusi. Bet te nekā nebija, un viņ� gandrīz negribīgi atkal pievērsa uzmanību viņai.

Man dota pavēle nogādāt jūs atpakaļ uz planē�tas.

Es zinu, Mara pamāja. Esmu gatava.

Pasa�ieru kuģis pacēlās gaisā, pagriezās un aiztraucās debesīs. Stāvēdama pie Izplatījumu Ceļa plat�formas, sajuzdama, ka vēl aizvien dvako sadegu�ais nolai�anās laukuma klajums, Mara noskatījās, kā aiz�lido Impērijas gaisa kuģis.

Eivz? viņa pasauca. Liecies mierā, tev tepat kaut kur jābūt.

Pagriezies un pacel rokas, balss atskanēja no kuģa lūkas. Pacel labi augstu, un neaizmirsti, ka es zinu par to mazo �aujamo, kas paslēpts tev zem pie�durknes.

Tas tagad atrodas pie Impērijas karavīriem, Mara sacīja, uzgriezdama viņam muguru un pacelda�ma rokas. Neesmu ieradusies �eit, lai cīnītos. Nāku pēc palīdzības.

Ja tev vajadzīga palīdzība, ej pie saviem jauna�jiem draugiem tur, aug�ā, Eivzs atcirta. Vai var�būt viņi vienmēr biju�i tavi draugi, ko?

Viņ� Maru tī�i kaitināja, to viņa saprata Eivzs meklēja iespēju izlādēt dusmas un izmisumu strīdā vai ap�audē.

Es viņu nenodevu, Eivz, Mara sacīja. Impē�rijas karaspēks mani sagūstīja, un es viņiem iepūtu miglu acīs. Domāju, ka tas mums dos pietiekami daudz laika, lai tiktu no viņiem vaļā. Tā nenotika.

Es tev neticu, Eivzs bezkaislīgi teica.

Atskanēja apslāpēts troksnis zābiiku zoles klaudzē�ja pret metālu. Viņ� piesardzīgi nāca pa platformu lejā.

Nē, tu man tici, Mara papurināja galvu. Tu nebūtu nācis �urp, ja neticētu.

Viņa sajuta uz kakla Eivza elpu viņ� bija nostā�jies Marai tie�i aiz muguras.

Nekusties, Eivzs pavēlēja.

Uzmanīgi pastiepis roku, viņ� pacēla uz aug�u vi�ņas tērpa kreiso piedurkni, atsedzot tuk�u maksti. To pa�u izdarījis ar otru piedurkni, Eivzs aptaustīja viņas sānus.

Labi, vari pagriezties, viņ� sacīja un atkā�pās.

Mara pagriezās. Eivzs stāvēja metra attālumā no viņas, viņa seja bija saspringta, spridzekļ�āvējs no�mērķēts uz Maras vēderu.

Apgriez jautājumu otrādi, Eivz, viņa ierosinā�ja. Ja es nodevu Kardu Impērijai, kāpēc man būtu vajadzējis atgriezties? Jo īpa�i vienai?

Varbūt tev vajag kaut ko paņemt no Izplatījumu Ceļu. viņ� skarbi atcirta. Vai varbūt tas ir triks, lai dabūtu rokā visus pārējos.

Mara apvaldīja sevi.

Ja tu patie�ām tā domā, viņa klusi teica, vari �aut. Es nevarē�u atbrīvot Kardu, ja tu man nepalī�dzēsi.

Eivzs labu brīdi stāvēja klusēdams. Mara vēroja viņa seju, pūlēdamās nepievērst uzmanību rokai ar baltajiem pirkstu kauliņiem, kas turē ja spridzekļ �āvē�ju-

Tev jāzina, ka pārējie nepalīdzēs, viņ� sacī�ja. Puse no viņiem uzskata, ka tu manipulēji ar Kardu kop� tā brī�a, kad mums pievienojies. Vairā�kums pārējo domā, ka tu esi cilvēks, kas bie�i mai�na ādu.

Mara saviebās.

Kādreiz tā bija, viņa atzinās. Tagad vairs ne.

Vai vari to pierādīt?

Jā atbrīvojot Kardu, Mara asi atbildēja. Klau�sies, man nav laika pļāpāt. Tu man palīdzēsi vai �ausi?

Eivzs da�as sekundes vilcinājās. Tad, gandrīz ne�gribīgi, laida lejā spridzekļ�āvēju, līdz tas bija no�mērķēts pret zemi.

Iespējams, ka parakstu sev nāves spriedumu, viņ� norūca. Kas tev nepiecie�ams?

Iesākumam kuģis, Mara teica, nedzirdami izpūzdama elpu, ko nebija jutusi aizturam. Kaut kas mazāks un ātrāks par Izplatījumu Ceļu. Viens no tiem trim Skipreja triecienkuģiem, ko atvedām no Vagranas, derētu glu�i labi. Man nepiecie�ams arī viens no isalamiriem, ko vadājām apkārt ar Me�onī�go Kurdu. Vislabāk, ja tas atrastos uz portatīvā barī�bas rāmja.

Eivzs sarauca pieri.

Ko tu gribi darīt ar isalamiru?

Grasos runāt ar d�ediju, viņa strupi atbildēja. Man vajadzīga garantija, ka viņ� klausīsies.

Eivzs bridi pētīja Maru, tad paraustīja plecus.

�ķiet, ka patiesībā nemaz nevēlos to zināt. Kas vēl?

Mara papurināja galvu.

Tas ir viss.

Viņa acis sa�aurinājās.

Tas ir viss?

Tā ir. Cik drīz tu man tos abus vari sagādāt?

Eivzs domīgi savilka lūpas.

Sacīsim, pēc stundas, viņ� teica. Vai zini to lielo purvu apmēram piecdesmit kilometrus uz zie�meļiem no pilsētas?

Mara pamāja.

-Tā austrummalā atrodas tāda dūksnaina sala.

Pareizi. Aizved Izplatījumu Ceļu uz to salu, un tur mēs apmainīsimies ar kuģiem.

Viņ� pacēla skatienu uz fregati, kas slējās viņam pāri.

Ja tu domā, ka vari ar to dro�i pārvietoties.

Pagaidām tā vajadzētu būt, Mara sacīja. Trouns man teica, ka ir atcēlis visas pavēles par pārējo grupas dalībnieku meklē�anu un apcietinā�anu. Bet būs labāk, ja tu tomēr nozudisi, tiklīdz bū�u aizlidojusi. Viņ� pa�vēlēs visai flotei aurojot mesties jums virsū, kad es bū��u Kardu no turienes dabūjusi ārā. Rūpīgi pārbaudi Iz�platījuma Ceļu, pirms dodies ar to kaut kur tālāk ņe�mot vērā, kā Trouns mani notvēra, uz kuģa borta jābūt noslēptam izseko�anas signālaparātam.

Mara juta, ka lūpas viņai noraustās.

Un, pazīstot Trounu, jāsecina, ka man arī tagad kāds dro�i vien seko pa pēdām. Man būs jātiek no vi�ņa vaļā, pirms aizlido�u no planētas.

Tur es tev varu palīdzēt, Eivzs drūmi teica. Mums ta�u jebkurā gadījumā būs no �ejienes jāpa�zūd, vai ne?

Tā ir.

Mara apklusa, mēģinādama iedomāties, ko vēl vi�ņai vajadzētu Eivzam pateikt.

�ķiet, ka tas ir viss. Sāksim kustēties.

Labi.

Eivzs vilcinājās.

Joprojām nezinu, kā pusē tu esi, Mara. Ja mū�su� lai tev labi veicas.

Viņa pamāja ar galvu, un juta, kā kaklā iestrēgst ciets kamols.

Paldies.

Pēc divām stundām viņa, dro�ības siksnas pie�sprādzējusi, sēdēja triecienkuģa pilota kabīnē, un va�dīdama kuģi pretim kosmosa tālēm, cīnījās ar savādu un nepatīkamu deju vu sajūtu. Tie�i tādā pa�ā kuģī viņa pirms da�ām nedēļām bija traukusies pa debe�sim virs Mirkras me�a, dedzīgi vajādama izbēgu�u cietumnieku. Tagad vēsture izkropļotā veidā atkārto�jās viņa atkal dzinās pakaļ Lūkasam Debesbraucē�jam.

Tikai �oreiz Mara to nedarīja, lai sagūstītu vai no�galinātu viņu. �oreiz viņai būs jālūdz Lūkasam palī�dzību.

Pēdējais cieminieku pāris atdalījās no grupas, kas stāvēja pie aizmugures sienas, un tuvojās paaugstinā�tajam tiesne�a sēdeklim. Cēbaots stāvēja tur un gaidī�ja, kad viņi pienāks klāt. Lūkass jau zināja, kas no�liks tālāk.

D�edij Debesbraucēj, Cēbaots sacīja, norādī�dams viņam uz sēdekli. �ī vakara pēdēja lieta ir ta�va.

Jā, skolotāj Cēbaot, Lūkass teica un, iedro��inādams sevi, piegāja pie sēdekļa un bikli apsē�dās.

Viņaprāt, tas bija caurcaurēm neērts krēsls: pārāk silts, pārāk liels un daudz par greznu. Tam vēl vairāk nekā citiem priek�metiem Cēbaota mājā piemita sve��āda smaka un savādi satrauco�a aura. Lūkass domā�ja, ka tās ir sekas daudzajām stundām, ko d�ediju skolotājs pavadījis, sē�ot �ajā krēsla un tiesājot savus ļaudis.

Nu bija Lūkasa kārta to darīt.

Dziļi ievilcis elpu, pūlēdamies atvairīt nogurumu, kas bija kļuvis par noturīgu viņa dzīves sastāvdaļu, viņ� pamāja ar galvu abiem ciema iedzīvotājiem.

Esmu gatavs, Lūkass sacī ja. Lūdzu, sāciet.

Kā izrādījās, lieta bija salīdzino�i vienkār�a. Pirmā

cieminieka ganāmpulks bija izlauzies cauri otrā cieminieka �ogam un apgrauzis pusduci augļu koku, pirms lopi tiku�i atrasti un aizdzīti atpakaļ. Ganāmpulka īpa�nieks bija ar mieru samaksāt kompensāciju par sa�postītajiem kokiem, bet otrs uzstāja, lai viņ� salabo arī �ogu. Pirmais iebilda, ka labi uzceltam �ogam lopi ne�maz nebūtu cauri tiku�i, turklāt viņa ganāmpulks uz asajiem mietiem guvis savainojumus. Lūkass sēdēja klusēdams un ļāva viņiem runāt, gaidīdams, kad argu�mentu un pretargumentu plūdi beidzot būs galā.

Labi, viņ� noteica. Augļu koku lietā mans spriedums ir tāds, ka tu�

Lūkass pamāja ar galvu pirmajam cieminiekam.

� samaksāsi par tiem kokiem, kas vairs nav glābjami, turklāt vēl papildus tev jāsamaksā kompen�sācija par augļiem, ko tavs ganāmpulks apēdis vai iz�nīcinājis. Pēdējā maksājuma apjomu noteiks ciema padome.

Cēbaots viņam līdzās sakustējās, un Lūkass sarā�vās, juzdams, ka d�ediju skolotājs neatzinīgi vērtē vi�ņa spriedumu. Lūkass uz mirkli saminstinājās, prāto�dams, vai nevajadzētu meklēt �ai lietai citu risinājumu. Bet tik strauji mainīt savas domas nebūtu diez cik labi. Turklāt viņam nekādu citu ideju �ajā sakarā nebija.

Ko viņ� īsti te dara?

Lūkass pārlaida skatienu telpai, cīnīdamies pret pēk�ņas nervozitātes uzplūdu. Viņi visi skatījās uz Lūkasu: Cēbaots, abi prāvnieki, pārējie ciema ļaudis, kas tovakar bija atnāku�i uz d�ediju tiesu. Visi gaidī�ja, lai viņ� pieņem pareizo lēmumu.

Zogu es apskatī�u rīt no rīta, Lūkass runāja tā�lāk. Pirms pieņemu lēmumu, gribu redzēt, cik stipri tas cietis.

Abi vīri paklanījās un atmuguriski atkāpās.

Es pasludinu �o sēdi par slēgtu, paziņoja Cē�baots.

Kaut telpa bija diezgan maza, viņa balss skaļi at�balsojās. Interesants efekts. Lūkass prātoja, vai tā ir telpas akustikas īpatnība vai vēl viens d�ediju paņē�miens, ko skolotājs Joda nebija viņam iemācījis. Bet Lūkass nemaz nevarēja iedomāties, kādam nolūkam viņam �āds paņēmiens varētu būt vajadzīgs.

Pēdējie ciema ļaudis izgāja no telpas. Cēbaots nokrem�ļojās, un Lūkass tūlīt pat kļuva modrs.

Es da�reiz prātoju, d�edij Debesbraucēj, ve�cais vīrs sarūgtināti teica, vai da�as pēdējās dienas tu vispār esi manī klausījies.

Man ļoti �ēl, skolotāj Cēbaot, Lūkass sacīja, un kaklā viņam, kā parasti, sakāpa kamols.

Lai kā viņ� centās, �ķita, ka viņam nav lemts at�taisnot Cēbaota cerības.

-�ēl?

Cēbaots sardoniski sarauca uzacis.

�ēl? D�edij Debesbraucēj, te viss bija tavās ro�kās. Tev vajadzēja iz�ķirt viņu strīdu daudz ātrāk, ne�kā tu to izdarīji tavs laiks ir pārāk dārgs, lai tu to iz��ķiestu maznozīmīgām pretsūdzībām. Tev pa�am bija jānosaka kompensācijas apjoms, nevis jāuzdod tai parodijai par ciema padomi. Un, kas attiecas uz �o�gu�

Viņ� vieglā nepatikā papurināja galvu.

Nebija pilnīgi nekāda iemesla atlikt spriedumu �ajā lietā. Viss, ko tev vajadzēja uzzināt par postīju�miem, bija tepat, viņu galvās. �o ziņu iegū�ana tev nebūtu sagādājusi nekādas grūtības.

Lūkass norija siekalas.

Jā, skolotāj Cēbaot, viņ� teica. Bet cita cil�vēka domu nolasī�ana �ādā veidā man �ķiet nepieļau�jama�

Ja tu �is zinā�anas izmanto, lai viņam palīdzētu? atcirta Cēbaots. Kā tas var būt nepieļaujami?

Lūkass bezpalīdzīgi pavēcināja roku.

Es pūlos saprast, skolotāj Cēbaot. Bet man tas viss ir tik jauns.

Cēbaota spurainās uzacis savilkās uz aug�u.

Vai tā ir, d�edij Debesbraucēj? Vai tā patie�ām ir? Tu gribi sacīt, ka nekad neesi ietekmējis kāda per�sonisko izvēli, lai viņam palīdzētu? Vai ignorējis kā�du birokrātisku likumu, kas atradies starp tevi un to, kas tev bijis jāpaveic?

Lūkass juta, ka vaigi viņam pietvīkst. Viņ� atcerē�jās, kā Lendo bija izmantojis nelikumīgo kodu, lai panāktu, ka Slais Vēnas dokos tiktu saremontēts viņa X klases kuģis.

Jā, paretam esmu tā rīkojies, Lūkass atzinās. Bet �eit tomēr ir savādāk. Man ir tāda sajuta� es nezinu. Ka uzņemos lielāku atbildību par �o cilvēku dzīvi, nekā man vajadzētu to darīt.

Saprotu tavas ba�as, Cēbaots teica, bet viņa balss vairs neskanēja tik bargi. Bet tā jau ir �īs lie�tas būtība. Tie�i atbildības uzņem�anās at�ķir d�ediju no visiem pārējiem �ajā galaktikā.

Viņ� dziļi nopūtās.

Tu nedrīksti nekad aizmirst, Lūkas, ka �ie cilvē�ki ir primitīvas būtnes. Vienīgi mūsu vadībā viņi var cerēt, ka jebkad sasniegs patiesu briedumu.

Es nesauktu viņus par primitīviem, skolotāj Cē�baot, Lūkass nedro�i iebilda. Viņiem ir moderna tehnoloģija, diezgan lietpratīga valdības sistēma�

Civilizācijas greznumi bez dziļāka satura, Cē�baots, nicīgi pavīpsnājis, atbildēja. Ma�īnas un sa�biedriskie veidojumi nenosaka kultūras briedumu, d�edij Debesbraucēj. Briedumu nosaka tikai Spēka izpratne un tā izmanto�ana.

Viņa acis aizmiglojās, it kā ielūkojoties pagātnē.

Reiz bija tāda sabiedrība, Lūkas, viņ� klusi teica. Di�ens un spo�s piemērs tām augstienēm, uz kurām vatēja tiekties visi. Tūksto�iem paaudzēs mēs stāvējām augstu pāri zemākajām �īs galaktikas būt�nēm, sargājot taisnīgumu un kārtību. Mēs bijām pa�tiesās civilizācijas radītāji. Senāts varēja apspriest un pieņemt likumus, bet tie bi ja d�ediji, kas pārvērta �os tikumus par īstenību.

Viņa mute noraustījās.

Un pateicības vietā galaktika mūs iznīcināja.

Lūkass sadrūma.

Es domāju, ka tas bija tikai Imperators un da�i Tum�ie d�ediji. kas iznīcināja d�edijus.

Cēbaots rūgti pasmaidīja.

Vai tu patie�ām tici, ka pat Imperators butu ticis ar to galā, ja viņu neatbalstītu visa galaktika?

Viņ� papurināja galvu.

Nē, Lūkas. Viņi mūs ienīda� visas �īs zemākās būtnes. Ienīda mūsu varas, mūsu zinā�anu un mūsu gudrības dēļ. Ienīda mūs par mūsu briedumu.

Viņa smaids nozuda.

Un �is naids joprojām pastāv. Tas tikai gaida, lai d�ediji rastos no jauna, un tad atkal uzliesmos.

Lūkass gausi papurināja galvu. Patiesībā tas diez ko nesaskanēja ar to mazumiņu, kas viņam bija zi�nāms par d�ediju iznīcinā�anu. Bet, no otras puses, viņ� jau to laikmetu nebi ja pārdzīvojis. Cēbaots bija.

Grūti noticēt. Lūkass no�ukstēja.

Tici tam, d�edij Debesbraucēj, Cēbaots nodārdināja.

Viņu skatieni sastapās, un d�ediju skolotāja acīs dega auksta uguns.

Tāpēc mums jāturas kopā, tev un man. Tāpēc mēs nekad nedrīkstam zaudēt modrību tā visuma priek�ā, kas var mūs iznīcināt. Vai saproti?

Domāju gan, Lūkass teica, paberzēdams acs kaktiņu.

Viņa prāts no lielā noguruma darbojās pavisam gausi. Un tomēr, kaut viņ� centās domāt par Cēbaota vārdiem, no viņa atmiņām iznira neaicināti tēli. Skolo�tājs Joda, skarbs, bet bezbailīgs, bez sarūgtinājuma vai dusmām pret kādu d�ediju. Bens Kenobijs Mosa Eislija bārā, pret viņu izturējās ar mazliet atturīgu cieņu, to�mēr tā bija cieņa pēc tam, kad viņ� bija spiests saval�dīt tos divus nemiera cēlājus.

Bet visskaidrāk viņa domās atspoguļojās tas, ko Lūkass bija piedzīvojis kafejnīcā uz Jaunās Kovas, Barabels, kas lūdza sve�inieka starpniecību un bez iebildumiem pieņēma Lūkasa spriedumā pat to, kas bija vērsts pret viņa interesēm. Pārējais pūlis, kas raudzījās uz d�ediju ar cerībām, gaidām un atvieglo�jumu, priecājoties, ka viņa klātbūtne neļaus situācijai kļūt nevadāmai.

Nekad neesmu piedzīvojis, ka pret mani būtu iz�turēju�ies ar tādu naidu.

Cēbaots palūkojās uz viņu no kuplo uzacu apak�as.

Gan piedzīvosi, viņ� drūmi sacīja. Tāpat kā tava māsa. Un viņas bērni.

Lūkasam sa�ņaudzās krūtis.

Es varu viņus aizsargāt.

Vai vari viņus arī mācīt? asi atteica Cēbaots. Vai tev ir tik daudz gudrības un prasmes, lai visā pilnībā iepazīstinātu viņus ar Spēku?

Domāju, ka jā.

Cēbaots pavīpsnāja.

Ja domā, bet nezini, tad tu spēlējies ar viņu dzī�vībām, viņ� dzēlīgi teica. Tu riskē ar viņu nākotni savtīgas iegribas dēļ.

Tā nav iegriba, neatlaidās Lūkass. Abi kopā, es un Lea mēs varam tikt ar to galā.

Ja mēģināsi to darīt, tu riskēsi atdot viņus tum��ajai pusei, Cēbaots bezkaislīgi sacīja.

Viņ� nopūtās, un viņa skatiens, pametis Lūkasu, klīda pa telpu.

Mēs nedrīkstam tā riskēt. Lūkas, Cēbaots klu�si teica. Mūsu ir tik maz. Joprojām trako nebeidza�mais kar� par varu galaktikā valda sajukums. Mums, kas esam paliku�i, jāturas kopā pret tiem, kas var iznīcināt visu.

Viņ� piepe�i atkal paskatījās uz Lūkasu.

Nē, mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka mūs no jau�na sa�ķeļ un iznīcina. Tev jāatved sava māsa un viņas bērni pie manis.

To es nevaru izdarīt, sacīja Lūkass.

Cēbaota sejas izteiksme mainījās�

Vismaz ne tagad, Lūkass pasteidzās izlabot. Leai patlaban ceļot ir bīstami. Impērijas karavīri jau mēne�iem ilgi dzen viņai pēdas, un Jomārka neat�rodas pārāk tālu no viņu teritorijas robe�as.

Vai tu �aubies, ka es varē�u viņu aizsargāt?

Es� nē, es ne�aubos pārjums, Lūkass teica, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. Tikai�

Viņ� apklusa. Cēbaots piepe�i bija sastindzis, viņa acis raudzījās tuk�umā.

Skolotāj Cēbaot? Lūkass viņu uzrunāja. Vai ar jums viss kārtībā?

Atbildes nebija. Lūkass nostājās viņam blakus, vērsdamies pie Cēbaota ar Spēka starpniecību, ne�mierīgi prātodams, vai vecais vīrs nav saslimis. Bet,

kā parasti, d�ediju skolotāja prāts Lūkasam bija

slēgts.

Nāciet, skolotāj Cēbaot, viņ� teica, satverdams otra vīrie�a roku. Palīdzē�u jums aiziet līdz jūsu is�tabai.

Cēbaots divreiz samirk�ķināja acis, un viņa ska�tiens atgriezās pie Lūkasa sejas, kaut �ķita, ka tas vi�ņam sagādā lielas pūles. Cēbaots saraustīti ievilka el�pu un pēk�ņi atkal bija normālā stāvoklī.

Tu esi noguris, Lūkas, viņ� sacīja. Pamet mani un ej uz savu istabu pagulēt.

Lūkass bija noguris, to viņ� nevarēja noliegt.

Vai ar jums viss kārtībā?

Man nekas nekai�, Cēbaots apgalvoja savādi bargā tonī.

Ja jums tomēr nepiecie�ama mana palīdzī�ba�

Es teicu pamet mani! Cēbaots noskaldīja. Es esmu d�ediju skolotājs. Man nevajag neviena palīdzības.

Lūkass attapās divu soļu attālumā no Cēbaota, ne�atminēdamies, ka būtu �os soļus spēris.

Piedodiet, skolotāj Cēbaot, viņ� teica. Ne�gribēju izrādīt necieņu.

Vecā vira seja mazliet atmaiga.

Zinu, ka tu to negribēji, viņ� sacīja.

Cēbaots vēlreiz dziļi ievilka elpu un klusi to izpū�ta.

Atved pie manis savu māsu, d�edij Debesbrau�cēj. Es aizsargā�u viņu no Impērijas un iemāci�u vi�ņai to, ko tu pat nevari iedomāties.

Kaut kur dziļi Lūkasa zempaziņā ieskanējās brīdi�nājuma zvaniņ�. Kaut kas �ajos vārdos� vai varbūt tonī, kādā Cēbaots tos izrunāja�

Tagad ej atpakaļ uz savu istabu, Cēbaots pa�vēlēja.

Un atkal viņa acis bija vērstas uz nekurieni.

Izgulies, un tālāk runāsim�no rīta.

Viņ� stāvēja viņas priek�ā, un viņa seju daļēji aiz�sedza tērpa kapuce. Dzeltenās acis bija caururbjo�i spo�as, tās lūkojās cauri bezgalīgajam attālumam, kas viņus �ķīra. Viņa lūpas kustējās, bet vārdus apsla�pēja aizsmaku�o trauksmes sirēnu kaukoņa viņiem apkārt tā radīja Marai drud�ainuma sajūtu, kas strauji pārauga panikā. Starp viņu un Imperatoru parādījās divi stāvi: tum�ais, iespaidīgais Darta Vei�dera tēls un augumā mazākais, viscaur melni ģērbtais Lūkass Debesbraucējs. Viņi stāvēja Imperatora priek��ā, raudzīdamies viens otrā, un iedarbināja savus gaismas zobenus. Asmeņi sakrustojās mirdzo�i sar�kanbaltais pret mirdzo�i zaļi balto, un viņi sagatavo�jās cīņai.

Un tad, bez brīdinājuma, asmeņi atrāvās viens no otra� un ar divbalsīgu naida rēcienu, kas pārskanēja pat trauksmes sirēnas, abi pagriezās un lieliem so�ļiem gāja uz Imperatora pusi.

Mara dzirdēja sevi iekliedzamies, viņa centās skriet savam kungam palīgā. Bet attālums bija pārāk liels, viņas ķermenis pārāk gauss. Mara izaicino�i iekliedzās, pūlēdamās vismaz novērst viņu uzmanī�bu. Bet �ķita, ka nedz Veiders, nedz Debesbraucējs viņu nedzird. Viņi tikai virzījās uz priek�u, lai uz�bruktu Imperatoram� un, kad abi augstu pacēla sa�vus gaismas zobenus, Mara redzēja, ka Imperators skatās uz viņu.

Viņa atbildēja �im skatienam, izmisīgi vēlēdamās novērsties, lai neredzētu tuvojo�os nelaimi, bet ne�spēdama pakustēties. Tūksto�iem domu un izjūtu plūda uz viņu caur Imperatora skatienu kā vizuļo�jo�s sāpju, baiļu un dusmu kaleidoskops, kas griezās pārāk ātri, lai viņa patiesi varētu to uzņemt sevī. Im�perators pacēla rokas, raidīdams pret saviem ienaid�niekiem zili baltu zibeņu kaskādes. Abi vīri sagrīļo�jās, un Mara vēroja notieko�o ar mokpilnu cerību, ka �oreiz viss varētu beigties savādāk. Bet nē. Veiders un Debesbraucējs iztaisnojās un ar vēl vienu niknu rēcienu pacēla virs galvām gaismas zobenus�

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU!

Viņa tiecās uz priek�u, atdūrās pret dro�ības sik�snām un ar rāvienu bija no sapņa ārā.

Kādu minūti Mara glu�i vienkār�i sēdēja, kamp�dama gaisu un pūlēdamās atvairīt gaisto�o tēlu cir�tienam pacelto gaismas zobenu. �ķita, ka kuģa nelie�lā pilota kabine ap viņu savelkas, uzjundot acumirklī�gu klaustrofobijas lēkmi. Viņas lidojuma tērps uz muguras un kakla bija mikls no sviedriem un lipa pie ādas. Iedūcās signāls, kas vēsta par tuvo�anos ceļamērķim, bet likās, ka tas skan no liela attāluma.

Atkal tas sapnis. Tas pats sapnis, kas nu jau pie�cus gadus sekoja viņai pa galaktiku. Tā pati situācija, tās pa�as briesmīgās beigas, tas pats pēdējais, izmisī�gais lūgums.

Bet �oreiz viss notiks savādāk. �oreiz viņai ir ga�na spēka, lai nogalinātu Lūkasu Debesbraucēju.

Mara pavērās ārā, kur ap kuģi mirguļoja hiperkosmoss, un beidzot atmodās pavisam. Nē, tā bija apla�ma doma. Viņa nebūt negrasljās nogalināt Debes�braucēju. Viņa�

Viņa lūgs viņam palīdzību.

Kaklā Marai sakāpa dusmu skāņā gar�a, viņa ar pū�lēm to apspieda. Nekūdu strīdu, Mara sev stingri teica. Ja viņa gribēja atbrīvot Kardu, viņai jātiek tam pāri.

Tik daudz Debesbraucējs bija Kardam parādā. Vēlāk, kad viņ� būs parādu atmaksājis, vēl pietiks laika, lai viņu nogalinātu.

Tuvo�anās signāls mainīja toni, vēstīdams, ka pēc trīsdesmit sekundēm lidojums būs galā. Apliekusi plaukstas ap hiperdzinēja svirām, Mara vēroja, kā in�dikators noslīd līdz nullei, un tad vieglītēm pavilka sviras atpakaļ. Mirguļo�ana pārveidojās par zvaig�ņu svītrām, tad par melnu kosmosu. Kosmosu un kādas planētas tum�o lodi, kas atradās tie�i priek�ā.

Viņa tuvojās Jomārkai.

Domās sakrustojusi pirkstus, Mara uzsita pa taus�tiņiem, iedarbinādama kodu, ko bija ieprogrammēju�si lidojuma laikā. Viņai laimējās: vismaz �eit Trouna ļaudis konkrētas vietas atra�anai joprojām izmantoja Impērijas parastos radiosignālu atbildes raidītājus. Datorā acumirklī parādījās meklētā vieta sala, kas atradās gredzenveidīga ezera vidū. Viņa pieprasīja at�bildes signālu vēlreiz, lai būtu pilnīgi dro�a, tad izslē�dza gaismas ātrumu un sāka lidot lejup. Pūlēdamās nedomāt par sapnī redzēto Imperatora seju�

Viņu uzmodināja spalgais kuģa trauksmes signāls.

Kas noticis? Mara skaļi noprasīja tuk�ajai pi�lota kabīnei.

Viņas samiegoju�os acu skatiens slīdēja pa disple�jiem, meklējot trauksmes iemeslu. To nebija grūti at�rast: kuģis bija pa pusei apvēlies uz sāniem, tā kon trolvirsmas saspringti signalizēja, datoram cīnoties, lai paglābtu viņu no svārpstveida kritiena�no debesīm. Neizprotamā veidā viņa jau atradās dziļi zemakajā atmosfērā, tālu pāri limenūn, kurā viņai būtu va�jadzējis pārslēgties uz atgrūdējpacēlājiem.

Sakodusi zobus, Mara veica pārslēg�anu un tad uzmeta a�u skatienu novēro�anas kartei. Viņa bi ja ie�migusi tikai uz minūti vai divām, bet, ņemot vērā ku�ģa ātrumu, fatālas varēja izrādīties pat da�as neuzma�nības sekundes. Mara spēcīgi piespieda pie acīm pirkstu kauliņus, cīnīdamās ar nogurumu, kas tiecās viņu pārmākt, un juzdama, ka uz pieres viņai atkal iz�spie�as sviedri. Lido�ana pusmiegā, kā Maru bie�i bija brīdinājis viņas vecais skolotājs, bija ātrākais un nejēdzīgākais paņēmiens, kā izbeigt savu dzīvi. Un, ja viņa būtu nogāzusies lejā, varētu vainot vienīgi pa�ti sevi.

Vai varbūt tomēr bi ja kāds cits vainīgais?

Viņa izlīdzināja kuģa gaitu, saņēma apstiprināju�mu, ka viņas ceļu neaiz�ķērsos kalni, un nospieda taustiņus, ieslēdzot autopilotu. Isalamirs un pārvieto�jamais barības rāmis, ko viņai bija sagādājis Eivzs, atradās aizmugurē, netālu no izejas lūkas, piestipri�nāts pie dzinēju vadības paneļa. Atbrīvojusies no dro�ības saitēm, Mara gāja uz turieni�

Bija tāda sajūta, it kā kāds pēk�ņi ieslēgtu gaismu. Vēl pirms sekundes viņa bija jutusies tā, it kā nule būtu pabeigusi �etras dienas ilgu�u kauju, bet pussoli tālāk, apmēram metra attālumā no isalamira, viņas nogurums piepe�i izgaisa.

Mara pie sevis drūmi pasmaidīja. Tātad viņas aiz�domas bija pareizas: Trouna vājprātīgais d�edi ju sko�lotājs nevēlējās, lai viņu kads apciemotu.

Smalks gājiens, viņa uzsauca debesīm.

Atbrīvojusi isalamira rāmi no paneļa, viņa aiznesa to uz pilota kabīni un nostiprināja blakus savam sē�deklim.

Uz elektropulsācijas skenera tagad varēja saskatīt kalnus, kas ieskāva ezeru, un infrasarkanie stari bija uztvēru�i apdzīvotu eku tā tālākajā malā. Iespējams, ka Debesbraucējs un tas trakais d�ediju skolotājs ir tur, viņa nosprieda. Pec mirkļa �is pieņēmums apstip�rinājās, jo sensori pamanīja ārpus ēkas nelielu daudzu�mu tāda metāla, no kāda būvē kosmosa kuģus. Kā kalnos, tā uz salas nebija nedz iero�u, nedz aizsardzī�bas sistēmu, ko viņa varētu noteikt. Varbūt Cēbaots uzskatīja, ka sevis aizsargā�anai viņam nav nepiecie��ams nekas tik primitīvs ka turbolāzeri.

Iespējams, ka viņam bi ja taisnība. Noliekusies pār kontrolpaneli, modri vērodama, vai nemanīs bries�mas, Mara laidās lejā.

Viņa gandrīz bija sasniegusi krātera vidu, kad sā�kās uzbrukums kuģa apak�daļa saņēma spēju grū�dienu, kas pasvieda to da�us centimetrus uz aug�u. Tam pa pēdām sekoja otrs grūdiens, �oreiz nomērķēts uz kuģa stabilizējo�o ķīli. Tas lika kuģim stipri no�svērties uz labā borta pusi. Kuģis saņēma tre�o grū�dienu, pirms Mara paguva identificēt ieroci: tās nebi�ja nedz raķetes, nedz lāzer�āviņi, bet nelieli klintsbluķi, kas pārvietojās ar lielu ātrumu un ko vairā�kums kuģa gudro datoru nespēja noteikt.

Ceturtais grūdiens sabojāja atgrūdējpacēlājus, un kuģis gāzās lejā.

Mara klusi nolamājās, likdama kuģa kontrolvirsmām pāriet uz slīdē�anas re�īmu un nospiezdama at�tiecīgos taustiņus, lai saņemtu ziņas par klin�aino vir�smu kalnu pakājē. Par nolai�anos kalnos tagad vairs nevarēja būt ne runas. Ierobe�otā apvidū viņa būtu varējusi nolaisties ari bez atgrūdējpacēlājiem, bet ne apstākļos, kad pret viņu nemitīgi cīnījās d�ediju sko�lotājs. Otra iespēja bija nolaisties uz tum�ās salas, kas atradās tie�i zem viņas tā Mara iegūtu pla�āku darbības vietu, bet problemātiska būtu nokļū�ana ezera krastā. Būtu labāk, ja viņa varētu atrast gana lielu nolai�anās laukumu kādā vietā kalnu pakājē.

Vai arī viņai bija jāatzīst sakāve, jāiedarbina gal�venais dzinējs, jādodas atpakaļ kosmosā un jāmēģina atbrīvot Kardu vienai.

No�ņirkstinājusi zobus, viņa pētīja apvidus karti uz ekrāna. Pēc ceturtā trieciena akmeņu krusa bija mitējusies d�ediju skolotājs, bez �aubām, nogaidī�ja, lai redzētu, vai Mara nenogāzīsies bez viņa tālā�kas piepalīdzē�anas. Ja Marai mazliet palaimētos, vi�ņa varētu radīt iespaidu, ka tas ir noticis, patiesībā �a�jā procesā nesasitot kuģi lū�ņos. Ja vien viņai izdotos atrast piemērotu vietu uz �īs klin�ainās virsmas�

Te tā bija. Līdz virsmai bija atlikusi varbūt kāda tre�daļa lejupceļa. Puslodes veida ieliekums, kur ero�zija bija noēdu�i mīkstāku akmens kārtu cietākas kār�tas ielokā. Padziļinājums zem ierobījuma bija salīdzi�no�i līdzens, un pusaplis bija gana liels, lai kuģis tur varētu ērti nosēsties.

Tagad viņai tikai atlika kuģi līdz turienei aizvest. Domās atkal sakrustojusi pirkstus, viņa lika kuģa priek�galam pacelties un iedarbināja galveno dzinēju.

Dzinēju uguns vērpete apgaismoja tuvākos kal�nus, pārvēr�ot tos par dejojo�u gaismas un ēnas mo�zaīku. Kuģis parāvās uz aug�u un uz priek�u, un ne�daudz nostabilizējās, kad Mara tā priek�galu mazliet pārvietoja nost no taisnās vertikāles. Draudēja no�svēr�anās uz aizmuguri, bet Mara deva rīkojumu kontrolvirsmām, kas stāvokli atkal izlīdzināja, nosve�roties uz pretējo pusi. Balansē�ana uz dzinējiem bija diezgan bīstama, un Mara juta, kā viņai nosvīst piere, cīnoties ar piepe�i nepakļāvīgo lidaparātu. Ja Cēbaots uzminēs, kas viņai padomā, viņam bez īpa�ām pūlēm izdosies Maru piebeigt.

Sakodusi zobus, sadalīdama uzmanību starp tele�skopu, kurā bija redzama vieta, kam viņa tuvojās, āt�ruma indikatoru un bremzē�anas sistēmu, Mara vadī�ja kuģi lejup.

Viņai tas gandrīz izdevās. Kuģis atradās desmit metru attālumā no ieplakas, kad liesmas, kas �āvās no dzinējiem, skāra klin�aino virsmu. Akmeņi no karstuma aizdegās, un jau pēc mirkļa Maras kuģi ap�ņēma spo�a uguns. Viņa turpināja virzī�anos uz leju, cenzdamās nepievērst uzmanību brīdinājuma sirēnu spieg�anai. Mara pūlējās caur liesmām saskatīt mēr�ķi. Nebija laika pārdomāt ja viņa vilcināsies kaut da�as sekundes, dzinēji sadedzinās pārāk lielu vir�smas laukumu, lai varētu dro�i nosēsties. Vēl bija at�liku�i pieci metri, un temperatūra kabīnē sāka pa�augstināties. Tad trīs metri, tad viens�

Atskanēja drausmīga metāla �ņirkstoņa, kuģa līdzsvara ķīlim saskaroties ar ierobījuma malas ak�mens virsmu. Mara izslēdza dzinēju, saņēma drosmi un, vēderam iesmeldzoties, ļāva, lai kuģis pieveic at�liku�o metru un nosē�as ar astes daļu uz leju. Uz mirkli �ķita, ka tas tur tā ari paliks stāvam, saglabājot līdzsvaru. Tad kuģis ar smagnēju graciozitāti noliecās uz priek�u un sparīgi uzkrita uz savām nolai�anās bremzēm.

Izslaucījusi no acīm sviedrus, Mara nospieda taustiņus, pieprasot ziņas par kuģa pa�reizējo stā�vokli. �is manevrs ar kuģa noliek�anu viņai bija ie�mācīts kā pēdējā iespēja izvairīties no katastrofas, kad citu alternatīvu vairs nav. Tagad viņa zināja", kā�pēc.

Bet viņai bija laimējies. Nolai�anās bremzes un stabilizators kuģa vēderdaļā bija sasisti lupatu lēve�ros, bet parastajiem dzinējiem, hiperdzinējam, dzīvī�bas funkciju nodro�inā�anas sistēmai un kuģa kor�pusam kopumā nekas nekaitēja. Pārslēgusi sistēmas uz rezerves re�īmu, viņa uzcēla plecos rāmi ar isalamiru un devās uz kuģa pakaļgalu.

Galvenā izejas lūka nebija izmantojama, jo tā atvērās virs bezdibeņa. Bet aiz lāzerlielgabala tornī�a bija otra lūka. Uzkāpt pa �aurajām piekļū�anas kāpnēm un tikt tai cauri ar isalamiru uz muguras tas bi ja diezgan sare�ģīts uzdevums, bet pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem viņai tas izdevās. Metāls kuģa aug�daļā bija nepatīkami karsts, bet vēsais vēj�, kas plūda no ezera, sniedza spirdzino�u atvieglojumu. Viņa atbalstīja lūkas vāku, lai tas stā�vētu vaļā un kuģis ātrāk atdzistu, tad pavērās aug��up.

Un sev par bēdām atklāja, ka ir kļūdījusies aprē�ķinos. Viņa bija gribējusi nolaisties krāterī desmit līdz piecpadsmit metru dziļumā, bet kuģis bija pie�zemējies gandrīz piecdesmit metru attālumā no krā�tera aug�daļas. Krātera lielie izmēri kopā ar nolai��anās trako sasteigtību bija maldināju�i viņas uz�tveri.

Pēc ilgsto�a lidojuma nevar but nekā labāka par nelielu pārgājienu, Mara pie sevis nomurmināja, iz�ņemdama no jostas somiņas kabatas lukturi un ap�gaismodama krātera sienu, cik tālu vien sniedzās stars.

Kāpiens nesolījās būt nekāds patīkamais, jo īpa�i ar smago isalamira rāmi plecos, bet tas arī neizskatī�jās neiespējams. Piestiprinājusi kabatas lukturi pie sava sporta svītera pleca, viņa paņēma pirmo turekļu komplektu un sāka rāpties aug�ā.

Mara bija pieveikusi varbūt kādus divus metrus, kad bez jebkāda brīdinājuma klints viņas priek�ā tika spo�i apgaismota.

No pārsteiguma viņa noslīdēja gar klinti atkal le�jā, uz nelīdzenās kuģa muguras piezemēdamās �etr�rāpus, toties ar �au�anai gatavu spridzekļ�āvēju rokā. Acis piemiegusi, viņa iz�āva uz diviem gaismas avo�tiem, kas no aug�as noraudzījās uz viņu kā niknas acis. �āviens bija trāpījis tam gaismas avotam, kas atradās vairāk pa kreisi, un tas nodzisa. Negaidot nā�kamo �āvienu, tika izdzēsts arī otrs, un tad, mirk�ķi�nādama acis, lai tiktu vaļā no sarkanajiem apļiem, kas pēc ap�ilb�anas traucēja Marai kaut ko saskatīt, viņa izdzirdēja vāju, bet labi pazīstamu skaņu.

Tā bija R2 robota �ivinā�ana.

Hei! Mara klusi pasauca. Tu, robot. Vai tu esi Debesbraucēja astromehāniskā ierīce? Ja tu tas esi, tad zini, kas esmu es. Mēs tikāmies uz Mirkras atceries?

To robots atcerējās. Bet, cik varēja noprast no at�bildes nicino�ā toņa, sevi�ķi patīkamas R2 �īs atmi�ņas nebija.

Labi, labi, paturi to pie sevis, viņa robotu asi pārtrauca. Tavam saimniekam draud briesmas. Es�mu atlidojusi, lai viņu brīdinātu.

Atkal atskanēja elektroniskā �ivinā�ana, �oreiz piesātināta ar sarkasmu.

Tā ir taisnība, neatlaidās Mara.

Viņa sāka atgūt redzes asumu un tagad varēja sa�skatīt X klases kuģi, kas, atgrūdējpacēlājiem darbojo�ties, karājās gaisā piecu metru attālumā no Maras. Abi kuģa labā borta lāzerlielgabali bija pavērsti tie�i pret viņas seju.

Man ar viņu jārunā tūlīt pat, Mara sacīja. Pirms tas d�ediju skolotājs tur, aug�ā, attop, ka jo�projām esmu dzīva, un nemēģina īstenot savu nodo�mu līdz galam.

Viņa sagaidīja vēl vienu sarkasma izvirdumu vai dedzīgu atbalstu minētajam nodomam, bet robots klusēja. Varbūt tas bija vērojis īso cīņu starp viņas kuģi un Cēbaota lidojo�ajiem akmeņiem.

Jā, tas bija viņ�, kas centas mani nogalināt, Mara apstiprināja. Klusi un nemanāmi, tā, lai tavs saimnieks neko nepamanītu un neuzdotu nevēlamus jautājumus.

Robots nopīkstēja kaut ko tādu, kas izklausījās pēc jautājuma.

Ierados �eit, jo man nepiecie�ama Debesbraucēja palīdzība, Mara atbildēja, mirkli �aubīdamās, vai pa�reizi uztvērusi jautājuma būtību. Impērijas karaspēks sagūstījis Kardu, un es pati nevaru viņu atbrīvot. Kards, gadījumā, ja esi aizmirsis, bija tas cilvēks, kas palīdzēja taviem draugiem sagatavot uzbrukumu no slēpņa, lai uzveiktu triecienniekus un ļautu jums abiem aizbēgt no Mirkras. Tu esi viņam pateicību parādā.

Robots nospraustajās.

Labi, Mara noskaldīja. Nedari to Karda vai manis dēļ. Uzved mani aug�ā, pretējā gadījumā tavs dārgais saimnieks laikus neuzzinās, ka viņa jaunais skolotājs, Cēbaots, strādā Impērijas labā.

Robots pārdomāja viņas teikto. Tad X klases ku�ģis lēnām pagriezās tā, lai lāzeri vairs nebūtu vērsti pret Maru, un sāniski pielidoja pie viņas daudzcietu�ā kuģa. Mara ielika spridzekļ�āvēju makstī un saga�tavojās iekāp�anai, prātodama, kā varēs iespiesties pilota kabīnē ar isalamira rāmi plecos.

Viņas ba�as izrādījās veltīgas. Robots nemaz negrasījās ielaist viņu pilota kabīnē, tā vietā viņ� piedā�vāja Marai vienu�no nolai�anās bremzēm.

Tu joko, viņa protestēja, lūkodamās uz brem�zi, kas karājās viņas priek�ā vidukļa augstumā, un domādama par to, cik ilgs būs kritiens līdz ezeram.

Bet bija skaidrs, ka robots piedāvājumu domājis nopietni, un viņa pēc mirkļa uzrāpās uz bremzes.

Labs ir, Mara teica, kad bija kaut cik dro�i ie�kārtojusies uz bremzes slīddēļa. Lidojam. Un skaties uzmanīgi, vai neredzēs atkal lidojam kādus akmeņus.

X klases kuģis palidoja sāņus un sāka celties uz aug�u. Mara sagatavoja sevi tam, ka Cēbaots turpinās cīņu no tās vietas, kur bija to pārtraucis. Bet krātera virsotni viņi sasniedza bez starpgadījumiem, un, kad robots uzmanīgi nosēdināja kuģi uz zemes, viņa ie�raudzīja, ka pie �oga, kas apjo� māju, stāv kāds ap�metnī ietinies vīrs.

Jums jābūt Cēbaotam, Mara viņam sacīja, no�ļūkdama no bremzē�anas slīddēļa un sa�ņaugdama plaukstā spridzekļ �āvēja spalu. Vai jūs vienmēr tā sagaidāt viesus?

Vīrs kādu brīdi cieta klusu. Mara paspēra soli tu�vāk, un, kad viņa mēģināja labāk saskatīt kapuces da�ļēji apslēpto seju, viņu atkal pārņēma dīvaina deja vu sajūta. Tonakt, kad Imperators pirmoreiz ieradās Ma�ras mājā, lai paņemtu viņu sev līdzi, viņ� bija izskatī�jies ļoti līdzīgi�

Mani vienīgie viesi ir di�admirāļa Trouna kalpi, apmetnī ietītais stāvs beidzot ierunājās. Visi pārējie ir iebrucēji.

Kas jums liek domāt, ka neesmu Impērijas pusē? Mara skarbi vaicāja. Jūs varbūt neievērojāt, bet, nolai�oties uz �is salas, es vadījos pēc Impēri jas signālaparāta norādījumiem. Bet jūs centāties panākt, lai mans kuģis nogā�as.

Nespodrajā zvaig�ņu gaismā viņai �ķita, ka Cē�baots zem kapuces smaida.

Un ko tie�i tas pierāda? viņ� jautāja. Vienīgi to, ka arī citi prot spēlēties ar di�admirāļa rotaļlie�tām.

Un vai citu rīcībā ir arī di�admirāļa isalamirs? Mara noprasīja, norādīdama uz rāmi savos plecos. Pietiek par to runāt. Di�admirālis�

Di�admirālis ir tavs ienaidnieks, Cēbaots viņu pēk�ņi asi pārtrauca. Neapvaino mani ar bērni�ķīgu lieg�anos, Mara D�eida. Kad tu tuvojies, es to visu redzēju tavās domās. Vai tu patie�ām domā, ka vari atņemt man manu d�ediju?

Mara norija siekalas, trīcēdama no aukstā nakts vēja un vēl lielākā aukstuma, ko sajuta sevī. Trouns bija teicis, ka Cēbaots ir ārprātīgs, un viņa no tiesas varēja saklausīt ārprāta nenosvētības pieskaņu viņa balsī. Bet ne jau tikai Cēbaota ārprāts viņu biedēja. Viņa balsī bija dzirdama arī nelokāmība, ne�ēlīgums un aprēķins, ko rada apziņa par pa�a ārkārtējo varu un bezgalīga pa�pārliecinātība.

Bija tā, it kā viņa atkal dzirdētu runājam Impera�toru.

Man nepiecie�ama Debesbraucēja palīdzība, Mara teica, piespiezdama sevi runāt mierīgi. Man vajag viņu tikai uz neilgu laiku nojums aizņemties.

Un tad tu viņu man atdosi? Cēbaots sardoniski vaicāja.

Mara sakoda zobus.

Es dabū�u viņu sev palīgos, Cēbaot. Vai nu jums tas patīk, vai ne.

�oreiz nebija nekādu �aubu, ka d�ediju skolotājs ir pasmaidījis. Tikko jau�amu, spokainu smaidu.

Ak, nē, Mara D�eida, viņ� no�ukstēja. Tu kļūdies. Vai tu patie�ām domā, ka tikai tā iemesla dēļ, ka Spēks tevi patlaban neskar, es esmu pret tevi bezspēcīgs?

Man ir vēl arī, lūk, �is, Mara sacīja, izraudama spridzekļ�āvēju no maksts un notēmēdama to pret Cēbaota krūtīm.

Cēbaots nepakustējās, bet Mara piepe�i sajuta gai�sā ap sevi spriegumu.

Neviens nevar pavērst pret mani ieroci un palikt nesodīts, d�ediju skolotājs klusi piedraudēja. Kā�dudien tu par to dārgi smaksāsi.

Es tomēr riskē�u, Mara teica, pasperdama soli atpakaļ, lai atbalstītos pret X klases kuģa labo bortu.

Virs galvas pa kreisi viņa varēja saklausīt, kā ro�bots R2 kaut ko dziļdomīgi pie sevis cirpstina.

Vai jūs nevēlaties paiet sāņus un palaist mani garām? Vai arī man tas būs jādara ar varu?

Izskatījās, ka Cēbaots viņu pēta.

Zini, es varu tevi iznīcināt, viņ� sacīja.

Draudīgums no viņa balss bija izzudis, tagad tajā skanēja gandrīz ikdieni�ķas sarunas tonis.

Tepat, kur tu stāvi, pat pirms tu aptvertu, ka es�mu tev uzbrucis. Bet es to nedarī�u. Ne tagad. Esmu sajutis tavu klātbūtni gadiem ilgi, Mara D�eida. Pa�cel�anās varas augstumos un kritiens pēc Imperatora nāves paņēma lielāko daļu tava spēka. Un tagad es�mu redzējis tevi savās meditācijās. Kādudien tu at�nāksi pie manis pati pēc savas brīvas gribas.

Es riskē�u ari ar to, Mara atteica.

Tu man netici, Cēbaots sacīja, atkal savilcis lūpas spokainā smaidā. Bet tā būs. Nākotne ir jau noteikta, mana jaunā, topo�ā d�edija, tāpat kā tavs liktenis. Kādudien tu locīsi ceļus manā priek�ā. Varu to pareģot.

Ja es būtu jūsu vietā, tik ļoti nepaļautos uz d�e�diju pareģo�anas spējām, Mara atcirta, riskēdama pamest skatienu viņam garām uz tum�ās ēkas pusi, un prātodama, ko Cēbaots darītu, ja viņa mēģinātu pasaukt Debesbraucēju.

Imperators arī uz to paļāvās. Galu galā tas vi�ņam diez ko nepalīdzēja.

Varbūt esmu gudrāks par Imperatoru, Cēbaots teica.

Viņ� mazliet pagrieza galvu.

Es liku, lai tu ej uz savu istabu, viņ� skaļākā balsī sacīja.

Jā, tā jūs man teicāt, pazīstama balss apstipri�nāja.

Un no mājas tum�ās fasādes pāri pagalmam vi�ņiem tuvojās vēl viens stāvs.

Debesbraucējs.

Tad kāpēc tu esi �eit? Cēbaots jautāja.

Es sajutu satraukumu Spēkā, jaunākais vīrietis atbildēja, iznākdams pa vārtiem.

Tagad viņu blāvajā zvaig�ņu gaismā varēja saska�tīt labāk. Seja virs melnās tunikas bija neizteiksmīga, viņa acis raudzījās uz Maru.

It kā tuvumā notiktu kauja. Sveicināta, Mara.

Debesbraucēj, viņa sausām lūpām nomurmināja.

Kaut kop� iera�anās Jomārkas sistēmā viņa jau

daudz ko bija piedzīvojusi, Mara tikai tagad saprata, cik sare�ģītu uzdevumu sev izvirzījusi. Viņai, kas bi�ja atklāti Debesbraucējam pateikusi, ka reiz viņu no�galinās, tagad grasījās pārliecināt Lūkasu, ka ir uzti�camāka par d�ediju skolotāju.

Paklausies, Debesbraucēj�

Vai tu neesi pavērsusi to pret neīsto personu? viņ� klusi vaicāja. Domāju, ka es esmu tas, ko tu gribi no�aut.

Mara bija gandrīz aizmirsusi par spridzekļ�āvēju, ko turēja nomērķētu pret Cēbaotu.

Neesmu �eit ieradusies, lai tevi nogalinātu, vi�ņa teica.

Pat viņas pa�as ausīm �ie vārdi izklausījās nepār�liecino�i un melīgi.

Kardam gadīju�ās nepatik�anas, viņ� atrodas Impērijas gūstā. Man nepiecie�ama tava palīdzība, lai varētu viņu atbrīvot.

Saprotu.

Debesbraucējs paskatījās uz Cēbaotu.

Kas �eit notika, skolotāj Cēbaot?

Kāda tam nozīme? vecais vīrs atcirta. Par spīti viņas nule sacītajiem vārdiem, viņa ir ieradusies tevi iznīcināt. Vai tev labāk būtu paticis, ja es viņu neapturētu?

Debesbraucēj� Mara iesāka.

Viņ�, pacēlis roku, lika Marai apklust. Lūkasa acis joprojām bija pievērstas Cēbaotam.

Vai viņa jums uzbruka? viņ� vaicāja. Vai kaut kādā veidā jūs apdraudēja?

Mara skatījās uz Cēbaotu� un juta, ka elpa sa�stingst viņai krūtīs. Pirmītējā pa�pārliecība no d�ediju skolotāja sejas bija nozudusi. Tās vietā bija parā�dījies kaut kas auksts un draudīgs. Vērsts nevis pret viņu, bet Debesbraucēju.

Un pēk�ņi Mara saprata. Debesbraucēju nevaja�dzēs pārliecināt par Cēbaota nodevību. Viņ� kaut kā�dā veidā to jau zināja.

Kāda tam nozīme, ko tie�i viņa darīja? Cēbaots bargi jautāja, un viņa balss bija vēl ledaināka par seju. Svarīgi ir tas, ka viņa ir dzīvs to briesmu iemiesojums, no kurām esmu tevi brīdinājis kop� ta�vas iera�anās. Tās ir briesmas, kas visiem d�edijiem draud no galaktikas, kas ienīst mūs un baidās no mums.

Nē, skolotāj Cēbaot, Debesbraucējs gandrīz laipni teica. Tev noteikti jāsaprot, ka līdzeklis nav mazsvarīgāks par mērķi. D�edijs izmanto Spēku zi�nā�anu ieguvei un aizsardzībai, bet nekad ne uzbru�kumam.

Cēbaots pavīpsnāja.

Tā ir nodrāzta frāze priek� vientie�iem. Vai arī priek� tiem, kam nav atbilsto�u prāta spēju patstāvīgu lēmumu pieņem�anai. Es stāvu tam pāri, d�edij De�besbraucēj. Tāpat kā kādudien stāvēsi tu. Ja tu izvē�lēsies palikt �eit.

Debesbraucējs papurināja galvu.

Man ļoti �ēl, viņ� sacīja. Es nevaru.

Viņ� novērsās un gāja pie Maras�

Tad tu uzgriez muguru galaktikai, teica Cē�baots, un tagad viņa balss skanēja dedzīgi un atklāti. Tikai mūsu vadībā un ar mūsu spēku viņi var cerēt jebkad sasniegt briedumu. Tu to zini tikpat labi kā es.

Debesbraucējs apstājās.

Bet jūs nupat sacījāt, ka viņi mūs ienīst, viņ� aizrādīja. Kā mēs varam mācīt cilvēkus, kam neva�jag mūsu padoma?

Mēs varam izdziedināt galaktiku, Lūkas, Cē�baots klusi teica. Abi kopā, tu un es, mēs varam to paveikt. Bez mums nav cerības. Pilnīgi nekādas.

Varbūt viņ� to var darīt bez tevis, Mara skaļi iestar�pināja, pūlēdamās saraut vārdu tīklu, ko auda Cēbaots.

Viņa bija redzējusi, kā �o pa�u paņēmienu izman�to Imperators, un Debesbraucēja plakstiņi jau bi ja ga�na smagi.

Patiesību sakot, tie jau bija pārāk smagi. Tādi, kā�di tie bija Marai, kad viņa tuvojās Jomārkai�

Mara paspēra da�us soļus tuvāk Debesbraucējam. Cēbaots mazliet sakustējās, it kā gribētu viņu apturēt, bet Mara pacilāja savu spridzekļ�āvēju, un �ķita, ka viņ� pārdomā.

Pat neskatīdamās uz Debesbraucēju, Mara zināja, ka viņu jau ir skārusi no Spēka brīvā zona, kas veido�jas ap isalamiru. Viņ� strauji ievilka elpu, iztaisnoja plecus, atbrīvojies no smaguma, ko varbūt nemaz ne�bija jutis tiem uzgulstam, un pamāja ar galvu, it kā beidzot būtu izpratis līdz �im nesaprastu mīklu.

Vai tā jūs grasāties dziedināt galaktiku, skolotāj Cēbaot? viņa vaicāja. Ar piespie�anu un viltu?

Cēbaots piepe�i atmeta galvu un iesmējās. �ādu reakciju Mara galīgi nebija gaidījusi, un pārsteigums uz mirkli sastindzināja viņas muskuļus.

Un tajā brīdī d�ediju skolotājs uzbruka.

Tas bija tikai neliels, parasts akmens, bet tas uz�radās no nekurienes un ar paralizējo�u spēku trāpīja pa viņas �aujamo. Spridzekļ�āvējs aizvirpuļoja tum�sā, bet viņas roka asi iesāpējās un tad kļuva nekustī�ga.

Uzmanies! Mara uzsauca Debesbraucējam.

Kad viņai gar ausi aizsvilpa otrs akmens, viņa no�metās �etrrāpus un taustījās apkārt pēc sava iero�a.

Marai aiz muguras atskanēja klik�ķis un �ņāciens, un pēk�ņi apkārtne pielija ar zaļi baltu gaismu tas bija Debesbraucēja gaismas zobena atspīdums.

Paslēpies aiz kuģa, viņ� Marai pavēlēja. Es tik�u ar viņu galā.

Marai galvā pazibēja atmiņas par Mirkru, bet, tajā brīdī, kad viņa jau vēra muti, lai atgādinātu Lūkasam, cik nevarīgs viņ� ir bez Spēka, Debesbraucējs spēra lielu soli un vairs neatradās isalamira ietekmes zonā. Gaismas zobens pasitās sāņus, un Mara divas reizes dzirdēja �ņirksto�u troksni spo�ais asmenis pārtvē�ra vēl divus �urp lidojo�us akmeņus.

Joprojām smiedamies, Cēbaots pacēla roku un raidīja pret viņiem zilus zibeņus.

Debesbraucējs pārtvēra vienu �autru ar gaismas zobenu, un uz mirkli tā asmeni apņēma zili baltais iz�lādē�anās vainags. Otra �autra pa�āvās viņam garām un izgaisa tuk�ajā zonā ap Maru, tre�ā atkal apvijās ap gaismas zobena asmeni.

Maras roka neveikli sataustīja kaut ko metālisku viņas spridzekļ�āvēju. Paķērusi to, Mara vērsa ieroci pret Cēbaotu�

Un ar spo�u lāzera gaismas uzliesmojumu visa apkārtne �ķita uzsprāgstam viņas acu priek�ā.

Mara bija aizmirsusi par robotu, kas sēdēja X kla�ses kuģi. Acīmredzot par to bija aizmirsis arī Cē�baots.

Debesbraucēj? viņa pasauca, mirk�ķinādama acis, jo ko�i sarkanā dūmaka neļāva neko saskatīt, un raukdama degunu, ko kairināja ozona smar�a. Kur tu esi?

Te, pie Cēbaota, Debesbraucēja balss teica. Viņ� vēl ir dzīvs.

To mēs varam nokārtot, Mara noņurdēja.

Uzmanīgi laipodama starp kūpo�ajām grambām,

ko zemē bija izvagojis X klases kuģa lāzera lielga�bals, viņa gāja balss virzienā.

Cēbaots gulēja uz muguras, viņ� bija bez sama�ņas, bet elpoja vienmērīgi. Debesbraucējs bija nome�ties uz ceļiem viņam blakus.

Nav pat apdedzis, Mara no�ukstēja. Iespai�dīgi.

Artū ne�āva, lai nogalinātu, Debesbraucējs sa�cīja, ar pirkstu galiem saudzīgi aptaustīdams vecā vī�ra seju. Iespējams, ka pie samaņas zaudē�anas vai�nīgs skaņas �oks.

Vai nu tas, vai arī triecienvilnis, kas nogāza viņu no kājām, piekrita Mara, nomērķēdama spridzekļ�āvēju uz nekustīgi guļo�o augumu. Paej nost. Es nodarī�u �o lietu līdz galam.

Debesbraucējs palūkojās aug�up uz Maru.

Mēs viņu nenogalināsim, viņ� teica. Ne tā�dos apstākļos.

Vai tev labāk patiks nogaidīt, līdz viņ� atgūs sa�maņu un varēs aizstāvēties? Mara atcirta.

Nav nekādas vajadzības viņu nogalināt, neat�laidās Debesbraucējs. Mēs varam būt prom no Jomārkas jau labu laiku pirms tam. kad viņ� nāks pie samaņas.

Nedrīkst atstāt sev aiz muguras ienaidnieku, Mara viņam stingri sacīja. Nedari tā, ja pats gribi dzīvot.

Viņ� nav ienaidnieks, Mara, Debesbraucējs at�bildēja ar sev raksturīgo dedzīgumu, kas Maru tā kai�tināja. Viņ� ir slims. Varbūt viņu var izārstēt.

Mara juta, ka viņai noraustās lūpas.

Tu nedzirdēji, ko viņ� teica, pirms tu biji atnā�cis, viņa sacīja. Labi, viņ� ir vājprātīgs, bet tas nav viss. Viņ� ir daudz stiprāks un daudz bīstamāks nekā parasts vājprātīgais.

Viņa saminstinājās.

Viņ� runāja tie�i tāpat, kā mēdza runāt Impera�tors un Veiders.

Debesbraucēja vaigā noraustījās kāds muskulis.

Arī Veiders bija dziļi ieslīdzis tum�ajā pusē, viņ� Marai teica. Viņam izdevās atbrīvoties no �īm va�ām un atgriezties. Varbūt Cēbaots var izdarīt to pa�u.

Es uz to nepaļautos, Mara sacīja.

Bet viņa iebāza spridzekļ�āvēju makstī. Viņiem nebija laika strīdēties, un kamēr vien viņai bija vaja�dzīga Debesbraucēja palīdzība, viņ� varēja veiksmīgi uzlikt veto tamlīdzīgiem lēmumiem.

Tikai neaizmirsti, ka tā būs tava mugura, kurā ietrieksies duncis, ja būsi kļūdījies.

Es zinu.

Viņ� vēlreiz paraudzījās lejup uz Cēbaotu, tad paskatījās atkal uz Māru.

Tu sacīji, ka Kardam draud briesmas.

Jā, Mara pamāja, priecīga par iespēju mainīt sarunas tematu.

Debesbraucēja teiktais par Veideru viņai bija pā�rāk asi atgādinājis sapni, kas nemitīgi atkārtojās.

Viņu ir sagūstījis di�admirālis. Man nepiecie�a�ma tava palīdzība, lai viņu atbrīvotu.

Mara sagatavojās uz nenovēr�amu strīdu un kaulē�anos, bet, viņai par pārsteigumu, viņ� tikai pamāja ar galvu un piecēlās.

Labi, Lūkass sacīja. Dosimies ceļā.

Artū izdvesa pēdējo sērīgo elektronisko vaimanu, tad, pazibējis parastajā pseidokustībā, X klases kuģis bija prom.

Priecīgs viņ� par to nebija, Lūkass teica, iz�slēgdams Maras kuģa raidītāju. Bet domāju, ka es�mu viņu pārliecinājis lidot taisnā ceļā uz mājām.

Būtu labāk, ja tu ne tikai domātu, ka esi viņu pārliecinājis, pilota krēslā sēdēdama, brīdināja Ma�ra.

Viņa nenolaida acis no navigācijas datora ekrāna.

Ielavī�anās Impērijas galvenajā mītnē būs gana grūta arī bez Jaunās Republikas X klases kuģa astē.

Tā ir, piekrita Lūkass, iesāņus paskatīdamies uz Maru un prātodams, vai tikai iesē�anās vienā kuģī ar viņu ir bijis tas gudrākais, ko viņ� pēdējā laikā da�rījis.

Mara bija novietojusi isalamiru kuģa aizmugurē, un Debesbraucējs juta viņas neapzināto naidu trīsuļo�jam starp viņiem kā pusizdzisu�u ugunskuru. Tas modināja nepatīkamas atmiņas par Imperatoru, to vīru, kas bija bijis Maras skolotājs, un Lūkasam uz brīdi ienāca prātā, vai �ī nav kāda pārlieku izsmalci�nāta viltība, lai ievilinātu viņu nāvē.

Bet �ķita, ka viņa apvalda savu naidu, un viņā ne�bija viltus, ko Lūkass varētu sajust.

Bet arī Cēbaota viltu viņ� bija pamanījis tikai tad, kad jau gandrīz bija par vēlu.

Lūkass sakustējās krēslā, un seja viņam pietvīka, atceroties, cik viegli Cēbaotam bija izdevies viņu ap�mānīt ar savu tēlojumu. Bet ne jau viss tika tēlots, Lūkass sev atgādināja. D�ediju skolotāja emocionālā nelīdzsvarotība bija īsta par to viņ� jutās dro�s. Un, pat ja �ī nelīdzsvarotība nesniedzās tik tālu, lai to va�rētu kvalificēt kā vājprātu, tā tomēr bija pietiekami nopietna, lai uzskatītu Cēbaotu par slimu.

Un, ja tas, ko viņa bija sacījusi par Cēbaota sadar�bo�anos ar Impēriju, arī atbilda patiesībai�

Lūkass nodrebēja. Es ļau�u viņai iegūt tādu spē�ku, kūdu tu nevari ne iedomāties, tā Cēbaots bija tei�cis par Leu. �ie vārdi at�ķīrās no tiem, ko uz Endoras Lūkasam bija sacījis Veiders, bet tajos bija apslēpta tā pati tum�ā jēga. Lai kas Cēbaots bija bijis kādreiz, Lūkass ne�aubījās, ka tagad vecais vīrs iet pa tum�as puses ceļu.

Un tomēr Lūkasam bija izdevies palīdzēt Veideram atgriezties no tā pa�a ceļa atpakaļ. Vai tā būtu uzpūtība domāt, ka viņ� spēj izdarīt to pa�u Cēbao�ta labā?

Lūkass atvairīja �o domu. Kaut arī Cēbaota likte�nis patlaban bija saistīts ar viņējo, tamlīdzīga mēro�a�nās spēkiem bija pārāk tālu nākotnē, lai sāktu to plā�not jau tagad. �obrīd viņam vajadzēja koncentrēties uz tūlīt veicamo un, nākotne bija jāatstāj Spēka ziņā. '

Kā di�admirālis atrada Kardu? viņ� jautāja Marai.

Viņas lūpas acumirklī sakniebās, un Lūkass uz�tvēra viņas apziņā pa�pārmetumus.

Viņi pierīkoja izseko�anas signālaparātu manam kuģim, Mara teica. Es aizvedu viņus taisnā ceļā uz Karda paslēptuvi.

Lūkass pamāja, atcerēdamies Leas izglāb�anu un posto�o bēg�anu no pirmā zvaig�ņu iznīcinātāja.

Viņi ar mums izspēlēja to pa�u joku, viņ� sacī�ja. -Tā viņiem izdevās atrast bāzi uz Javinas.

Ņemot vērā, ko tas viņiem maksāja, nedomāju, ka tev būtu par to jāsūdzas, Mara sarkastiski notei�ca,

Nedomāju, ka Imperators jutās iepriecināts, Lūkass no�ukstēja.

Nē, tāds viņ� nebija vis, Mara sacīja no atmi�ņām sadrūmu�ā balsī. Veideram �ī kļūme gandrīz maksāja dzīvību.

Viņa tī�i paskatī jās uz Lūkasa rokām.

Patiesību sakot, tie�i toreiz viņ� zaudēja labo ro�ku.

Lūkass pakustināja savas mākslīgās labās rokas pirkstus, sajuzdams spokainu to svilino�o sāpju at�blāzmu, kas bija iz�āvu�ās caur viņa roku tajā brīdī, kad Veidera gaismas zobens pār�ķēla ādu, muskuli un kaulu. Galvā viņam neskaidri pazibēja kāds sens tatūnu sakāmvārds, kaut kas par ļaunuma pārie�anu no vienas paaudzes uz otru�

Kāds ir plāns? viņ� jautāja.

Mara dziļi ievilka elpu, un Lūkass sajuta, ar kādu emocionālu piepūli viņa noliek pagāju�o sāņus.

Kardu tur uz di�admirāļa flagkuģa, u� Himērus, viņa Lūkasam teica. Saskaņā ar viņu lidoju�mu grafiku, pēc �etrām dienām viņi uzņems krāju�mus Vistrilas sistēmā. Ja mēs pasteigsimies, nokļū�sim tur da�as stundas pirms viņiem. Paslēpsim savu kuģi, iekāpsim vienā no transportkuģiem un glu�i vienkār�i nokļūsim uz Himērus kopā ar pārējo lidoju�mam nepiecie�amo.

Lūkass pārdomāja viņas priek�likumu. Izklausījās riskanti, bet tas nebija muļķīgs risks.

Kas notiks pēc tam, kad būsim nokļuvu�i uz Hi�mērus borta?

Saskaņā ar Impērijā ievēroto procedūru, transportkuģu komandas tiek turētas ieslēgtas savos ku�ģos, kamēr Himērus apkalpe veic izkrau�anu, Mara sacīja. Vai vismaz tā bija parasts rīkoties pirms pie�ciem gadiem. Tas nozīmē, ka mums būs jāveic sava veida diversiju, lai tiktu no transportkuģa ārā.

Izklausās riskanti, purināja galvu Lūkass.

Mēs ta�u negribam pievērst sev uzmanību.

Vai tev ir kāda labāka ideja?

Lūkass paraustīja plecus.

Vēl ne, viņ� teica. Bet mums ir �etras dienas pārdomām. Gan jau kaut kas ienāks prātā.

Mara izslēdza atgrūdējpacēlājus, un transportkuģis ar klusu metālisku klik�ķi nolaidās uz Himērai angārplatformas galvenā klāja.

Transportkuģis numur trīsdesmit septiņi nolai�dies, Lūkass paziņoja saziņas aparāta mikrofonā.

Gaidām tālākos rīkojumus.

Transportkuģis numur trīsdesmit septiņi, pie�ņemts, skaļrunī atskanēja kontroliera balss. Iz�slēdziet visas sistēmas un sagatavojieties izkrau�a�nai.

Sapratām.

Lūkass pastiepa roku, lai izslēgtu saziņas aparātu, bet Mara viņu apturēja.

Kontrole, �is ir mans pirmais kravas pārvadāju�ma lidojums, viņa teica, pie�ķirot balsij vajadzīgo dikas ziņkāres pieskaņu. Cik ilgs laiks paies līdz brīdim, kad varēsim lidot prom?

Iesaku jums iekārtoties pēc iespējas ērtāk, kontrolieris sausi atbildēja. Neviens nelido prom, kamēr neesam izkrāvu�i visus transportkuģus. Domā�ju, ka paies vismaz pāris stundas.

Ak, sacīja Mara, un izklausījās, ka viņa ir pār�steigta. Nu ko� paldies. Varbūt es pa to laiku no�snaudī�os.

Viņa izslēdza saziņas aparātu.

Labi, Mara noteica, atbrīvodamās no dro�ības siksnām un pieceldamās. Mums vajadzētu būt pie�tiekami daudz laikam, lai nokļūtu līdz ieslodzījuma centram un atpakaļ.

Atliek tikai cerēt, ka viņi nav Kardu aizvedu�i prom no kuģa, sacīja Lūkass, sekodams viņai uz komandtiltiņa aizmuguri un spirālveida kāpnēm, kas veda lejup uz noliktavas nodalījumu.

Viņi nebūs to darīju�i, Mara teica, kāpdama pa kāpnēm lejā. Vienīgās briesmas ir tās, ka viņi var�būt jau ķēru�ies pie vispārējās apstrādes.

Lūkass drūmi palūkojās uz viņu.

Vispārējā apstrāde?

-Tie ir viņu nopratinā�anas paņēmieni.

Mara bija sasniegusi noliktavas telpas vidu un vērtējo�i pavērās apkārt.

Labi. Tas varētu būt� kaut kur te.

Viņa norādīja uz klāja sektoru sev tie�i priek�ā.

Prom no ziņkārīgām acīm, un tu netrāpīsi ne�kam vitāli svarīgam.

Taisnība.

Lūkass iedarbināja gaismas zobenu un sāka uzma�nīgi izgriezt grīdā caurumu. Viņ� jau gandrīz bija to izdarījis, kad caurumā kaut kas spo�i uzliesmoja un noliktava pēk�ņi nodzisa gaisma.

Viss būs kārtībā, Lūkass sacīja Marai, kas bija sevis nomurminājusi kādu lamuvārdu. Ar zobena gaismu pietiks, lai varētu saskatīt apkār�tni.

Mani vairāk uztrauc tas, ka kuģa kabelis varbūt ir saistīts ar angārplatformu, viņa asi atbildēja. Tad viņi noteikti pamanīs, kas noticis.

Lūkass mitējās darboties un pārbaudīja apkārtni ar d�edija saasinātajiem jutekļiem.

�ķiet, ka neviens no tuvumā eso�ajiem nav neko pamanījis, viņ� teica Marai. ,

Cerēsim, ka tā ir.

Viņa norādīja uz puspabeigto griezumu.

Turpini.

Viņ� darbojās tālāk. Pēc minūtes viņi ar magnētis�ko vin�u bija iecēlu�i no klāja un kuģa korpusa iz�grieztos fragmentus noliktavā. Da�us metrus zem vi�ņiem bija angārplalformas klājs, ko spokaini apgais�moja Lūkasa zobena zaļganā gaisma. Mara piestipri�nāja pie klāja vin�as kāsi, un Lūkass, nogūlies uz vē�dera, iebāza gaismas zobenu izgrieztajā caurumā. Tad viņ� apstājās un turpināja darboties tikai tad, kad saju�ta, ka gaitenī zem angāra klāja neviena nav.

Neaizmirsti, ka griezums jāizdara slīpi, Mara viņam atgādināja, kad gaismas zobens sāka bez pre�testības �ķelt cieto metālu. Apaļ� caurums griestos būtu pārāk uzkrīto�s, lai to nevarētu nepamanīt pat jaunkareivji.

Lūkass pamāja ar galvu un turpināja griezt. Mara bi ja sagatavojusi vin�u, un, tiklīdz viņ� izslēdza gais�mas zobenu, viņa ievilka smago metāla gabalu tran�sportkuģa Kad izgrieztais metāla gabals atradās kādu metru virs grīdas, Mara izslēdza vin�as dzinēju.

Domāju, ka tas ir pietiekams augstums, viņa sacīja.

Ar �au�anai sagatavotu spridzekļ�āvēju rokā Mara piesardzīgi apsēdās uz joprojām siltās cauruma malas un viegli nolēca uz klāja. Uz mirkli iestājās klusums viņa skatījās apkārt�

Ceļ� brīvs, Mara �ukstus pavēstīja.

Lūkass apsēdās uz malas un paskatījās uz vin�as kontrolpaneli. Viņ� ar Spēka starpniecību nospieda slēdzi un tad arī lēca lejā.

Klājs atradās tālāk, nekā no aug�as bija izskatī�jies, bet viņa d�edija muskuļiem trieciens neko ne�kaitēja. Atguvis līdzsvaru, viņ� paraudzījās aug�up tie�i tajā brīdī izgrieztā metāla tapa kārtīgi iesēdās at�pakaļ caurumā.

Izskatās ļoti labi, Mara no�ukstēja. Nedo�māju, ka to kāds ievēros.

Nē, ja neskatīsies tam tie�i virsū, piekrita Lū�kass. Kur mums jāiet, lai nokļutu ieslodzījuma cen�trā?

�eit, Mara atbildēja, ar spridzekļ�āvēju norā�dīdama pa kreisi. Mēs gan neiesim turp, ģērbu�ies tā, kā patlaban. Nāc man līdzi.

Iedama Lūkasam pa priek�u, Mara aizgāja līdz gaiteņa galam, tad turpināja iet pa citu, platāku gaite�ni. Lūkasa jutekļi modri uztvēra apkārtni, bet tikai pa retam bija sajūtams kāda cilvēka tuvums.

Te nu gan valda briesmīgs klusums.

Tas nav uz ilgu laiku. teica Mara. �is ir paligdicnestu nodalījums, un vairākums cilvēku, kas te parasti strādā, atrodas aug�stāvā un palīdz izkraut transportkuģus. Bet, pirms mēs ejam tālāk, mums jā�pārģērbjas kaut kādos formas vai lidojuma tērpos.

Lūkass atcerējās, kā viņ� pirmoreiz mū�ā bija maskējies par Impērijas karavīru.

Labi, bet pacentīsimies izvairīties no triecien�nieku bruņutērpa, viņ� sacīja. Caur to ķiveru spraugām ir grūti kaut ko saredzēt.

Nebiju domājusi, ka d�ediji �im nolūkam iz�manto acis, Mara dzēlīgi atcirta. Uzmanību, esam klāt. �ajā nodalījumā atrodas apkalpes locekļu dzīvo�jamās telpas.

Lūkass jau bija sajutis piepe�u lēcienu uztvertajā apdzīvotības līmenī.

Nedomāju, ka varam nemanīti izlavīties cauri tādam cilvēku daudzumam, viņ� brīdināja.

Nemaz negrasījos to darīt.

Mara norādīja uz kādu citu gaiteni, kas veda pa labi.

Tur kaut kur jābūt kaujas kuģu pilotu sagatavo��anās telpām. Palūkosimies, vai nevaram atrast kādu tuk�u telpu, kur mētājas pāris lieki lido�anas tērpi.

Bet, ja Impērija bija gana neuzmanīga, lai atstātu bez apsardzes palīgdienesta un noliktavu telpas, pret pilotu sagatavo�anās telpām tā tik bezrūpīgi neizturē�jās. Gaiteņa galā ap turboliftu laukumu atradās se�as tādas telpas, un sarunas, ko varēja saklausīt caur dur�vīm, liecināja, ka ikvienā no tām atrodas vismaz divi cilvēki.

Ko darīsim? Lūkass Marai �ukstus jautāja.

Un kā tu domā? viņa asi atteica, iebāzdama spridzekļ�āvēju atpakaļ makstī un izlocīdama pirk�stus. Pasaki tikai, kurā no telpām ir vismazāk cil�vēku, un tad paej nost no ceļa. Es paveik�u pārējo.

Pagaidi mirkli, sacīja Lūkass.

Viņ� saspringti domāja. Lūkass nevēlējās aukst�asinīgi nogalināt vīrus, kas atradās aiz �īm durvīm, bet viņ� arī negribēja nostādīt sevi tik draudīgā stā�voklī, kādā bija nonācis pirms pāris mēne�iem, kad Impērijas karaspēks negaidīti uzbruka Lendo kalnraktuvēm uz Nkllonas. Tur Lūkass bija uzbrūko�o āt�rās reaģē�anas vienību veiksmīgi samulsinājis, iz�mantojot Spēku. Bet, to darot, viņ� bija bīstami pie�tuvojies tum�ajai pusei. Lūkass nevēlējās to piedzī�vot vēlreiz.

Bet, ja viņ� varētu tikai saudzīgi pieskarties Impē�rijas karavīru prātiem un nevajadzētu tos pilnībā pa�ņemt savā varā un varmācīgi pārveidot�

Pamēģināsim �ajā telpā, viņ� teica Marai, pa�mājis ar galvu uz durvīm, aiz kurām sajuta esam tikai trīs vīrus. Bet mēs nesāksim cīņu. Domāju, ka man izdosies pietiekami iemidzināt viņu ziņkāri, lai es va�rētu ieiet tur iek�ā, paņemt lido�anas tērpus un iznākt atkal ārā.

Ko darīsim, ja tu to nevarēsi? Mara skarbi vai�cāja. Mēs zaudēsim visas priek�rocības, ko būtu devis pārsteigums.

Viss izdosies, apgalvoja Lūkass. Sagatavo�jies.

Debesbraucēj�

Turklāt es �aubos, vai, pat negaidīti pārsteidzot, tu varētu visus trīs izsist no ierindas, nesaceļot trok�sni, viņ� piemetināja. Vai tu to vari?

Maras acis meta lāzerzibeņus, bet viņa ar �estu norādīja Lūkasam uz durvīm. Stingri noskaņojis sa�vas domas uz Spēku, viņ� tuvojās tām. Viņam pienā�kot klāt, smagais metāla panelis aizslīdēja prom, un Lūkass iegāja iek�ā.

Pie datorgalda telpas centrā patie�ām dīki tērzēja trīs viri: divi bija ģērbu�ies ierindas apkalpes locekļu brūna�jos formas tērpos, bet vienam mugurā bija melnais flo�tes trieciennieka formas tērps un galvā spo�a ķivere. Kad durvis atvērās, visi trīs pacēla galvas, unf Lūkass uztvēra garlaikotu interesi par jaunatnācēju. Viņ� ar Spēka starpniecību saudzīgi pieskārās viņu prātiem, iz�slēgdams no tiem ziņkāri. Abi apkalpes locekļi pārlaida Lūkasam vērtējo�us skatienu un tad vairs nepievērsa vi�ņam uzmanību. Trieciennieks turpināja Lūkasu vērot, bet viņam tā bija tikai pārmaiņa no līdz�inējās savu biedru vēro�anas. Pūlēdamies izskatīties cik vien iespē�jams ikdieni�ķi un bezrūpīgi, Lūkass piegāja pie sienas, kur atradās pakaramais ar lido�anas tērpiem, un izvē�lējās trīs tērpus. Kad viņ� pārlika tērpus pār roku un gā�ja no telpas ārā, saruna pie datorgalda ritēja tālāk.

Nu? izdvesa Mara.

Lūkass pamāja ar galvu, klusi izpūzdams elpu.

Uzvelc �o te, viņ� sacīja. Es pacentī�os ap�spiest viņu ziņkāri vēl pāris minūtes. Ap to laiku viņi jau būs aizmirsu�i, ka es vispār biju tur iegājis.

Mara pamāja un sāka vilkt mugurā lido�anas tēr�pu.

Man jāteic, ka �is ir visai parocīgs triks.

Lai būtu, kā būdams, �oreiz tas izdevās, pie�krita Lūkass.

Viņ� piesardzīgi atbrīvoja Impērijas karavīru prā�tus no sava pieskāriena, saspringti gaidīdams emoci�ju izvirdumu, kas pazudinās viņa ieceri. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika, Lūkass uztvēra tikai sarunas slinko ritējumu.

Triks bija izdevies. Vismaz �oreiz.

Kad viņ� novērsa skatienu no sagatavo�anās tel�pas, Mara jau bija izsaukusi turbolifta kabīni.

Nāc, nāc, viņa nepacietīgi māja ar roku.

Mara jau bija uzvilkusi lido�anas tērpu, bet pārē�jos divus pārmetu�i pār plecu.

-Tu vari pārģērbties pa ceļam.

Ceru, ka neviens neiekāps liftā, kamēr es to da�rī�u, Lūkass nomurmināja, iekāpdams kabīnē. Būtu mazliet pagrūti paskaidrot.

Neviens liftā neiekāps, Mara sacīja, kad aiz vi�ņa aizvērās turbolifta durvis un kabīne sāka kustēties. Es nospiedu taustiņu braucienam bez apstā�anās.

Viņa paskatījās uz Lūkasu.

Tu joprojām vēlies to paveikt �ādā veidā?

Nedomāju, ka mums ir izvēle, viņ� teica, uzvilkdams lido�anas tērpu.

Uzvilkts virs parastā tērpa, tas �ķita neērti �aurs.

Mēs ar Henu reiz mēģinājām doties tie�ā uzbru�kumā. Tas notika uz Nūves Zvaigznes. Nevarētu sa�cīt, ka �is pasākums būtu izdevies.

Jā, bet toreiz jūs nevarējāt piekļūt galvenajam datoram, Mara aizrādīja. Ja es varētu pablēņoties ar ierakstiem un pārveidot pavēles, mums varbūt iz�dotos dabūt viņu prom, pirms viņi attaptu, ka tiku�i apmuļķoti.

Bet tomēr paliktu liecinieki, kas zinātu, ka viņ� ir prom, Lūkass viņai atgādināja. Ja kāds no viņiem nolemtu mutiski pārliecināties par pavēles pareizību, viss acumirkli sabruktu. Un es nedomāju, ka uz ieslo�dzījuma centra sargiem varētu iedarboties tas pats triks, ko izmantoju sagatavo�anās telpā viņi ir pārāk modri.

Labi, noteica Mara, pagriezdamās pret turbolifta kontrolpaneli. Man tavs plāns neliekas diez cik pievilcīgs, bet, ja tu tā gribi, es piedalos.

Ieslodzījuma centrs atradās tālu kuģa aizftiugurē, da�us klājus zemāk par komandtiltiņu un sistēmu kontroles nodalījumu un tie�i virs in�eniernodalījuma un milzīgajiem dzinējiem. Turbolifts pa ceļam vairā�kas reizes mainīja virzienu, kustoties te horizontāli, te vertikāli. Lūkasam tāds ceļ� �ķita pārāk sare�ģīts, un viņ� pat vēl tobrīd prātoja, vai tikai Mara nespēlē dubultspēli. Bet viņas apziņā nebija uztveramas ne�kādas nodevības pazīmes, un Lūkass iedomājās, ka viņa varbūt tī�i sare�ģī braucienu ar liftu, lai nojauktu pēdas Himēras iek�ējās dro�ības sistēmai.

Beidzot kabīne apstājās, un durvis atvērās. Viņi izgāja garā gaitenī, kur bija redzami da�i apkalpes lo�cekļi, kas gāja savās ikdienas darba gaitās.

Durvis, pa kurām tev jāiekļūst, atrodas tur, Mara no�ukstēja, pamādama ar galvu. Do�u tev trīs minūtes, lai tu varētu sagatavoties.

Lūkass pamāja un devās pa gaiteni uz priek�u, pū�lēdamies izskatīties kā cilvēks, kas pieder �ai vietai. Viņa soļi atbalsojās uz metāla klāja, atsaucot atmiņā to pirmo vieso�anos uz zvaig�ņu iznicinātāja, kas gandrīz bija beigusies traģiski.

Bet tolaik viņ� bija bijis pui�elis ar pla�i ieplestām acīm, kam galvu reibināja iztēlē skatītas slavas un varonības ainas. Viņ� bija pārāk naivs, lai saprastu, cik lielas briesmas nāk tam līdzi. Tagad Lūkass bija vecāks un pieredzēju�āks, viņ� skaidri apzinājās, kur ir iesaistījies.

Un tomēr bija tajā iesaistījies. Viņam ienāca prātā neskaidra doma, vai tas nenozīmē, ka viņ� rīkojas vēl pārgalvīgāk, nekā bija rīkojies toreiz.

Lūkass sasniedza durvis un mazliet pastāvēja pie tām, izlikdamies, ka lasa kaut ko no datorbloknota, ko bija atradis vienā no lido�anas tērpa kabatām. Viņ� nogaidīja brīdi, kad gaitenis bija pilnīgi tuk�s. Tad, vēl pēdējo reizi ievilcis plau�ās tīru gaisu, Lū�kass atvēra durvis un iegāja iek�ā.

Pat aizturot elpu, smirdoņa iesitās viņam kā pļau�ka sejā. Lai kādi bija Impērijas sasniegumi da�os pē�dējos gados, atkritumu tvertnes uz viņu kuģiem smir�dēja tāpat kā agrāk.

Viņ� ļāva durvīm aizslīdēt ciet, un, kamēr tas no�tika, Lūkass izdzirdēja klusu skaņu sāka darboties iek�ējais relejs. Viņ� bija nedaudz kļūdījies, aprēķi�not laiku Mara noteikti jau bija iedarbinājusi sa�spie�anas ciklu. Elpodams caur muti, Lūkass gaidī�ja� un mirkli vēlāk ar apslāpētu troksni sāka darbo�ties hidrauliskā iekārta. Sienas gausi tuvojās cita ci�tai.

Lūkass norija siekalas un cie�i sa�ņaudza gaismas zobena spalu, pūlēdamies noturēties atkritumu un no ierindas izgāju�o iekārtu kaudzes virspusē. Visas �īs pabiras tagad grozījās un slējās uz aug�u ap viņa kājam. Tā bija Lūkasa ideja �ādā veidā iekļūt ieslo dzijuma telpu stāvā, un viņam bija ilgi jārunā, iekams izdevās pārliecināt Maru, ka tas ir iespējams. Bet nu kad viņ� no tiesas bija �eit un sienas nāca viņam vii sū, Lūkasam pa�a ideja vairs tik laba nelikās. Ja Mar; nevarēs pienācīgi kontrolēt sienu kustību� vai arī, ja viņa �ajā nodarbībā tiks iztraucēta�

Vai arī, ja Mara kaut uz da�ām sekundēm ļausies naidam, ko juta pret viņu�

Sienas nāca aizvien tuvāk, samaļot visu, kas'gadijās tām ceļā. Lūkass ar pūlēm turējās, lai nezaudētu pamatu zem kājām, visu laiku skaudri apzinādamies, ka to, vai Mara nav iecerējusi nodevību, viņ� jebkurā gadījumā uzzinās par vēlu un vairs nevarēs izglāb�ties. Saspiedējsienas bija pārak biezas, lai Lūkass va�rētu ar gaismas zobenu izgriezt caurumu, un zem kā�jām slīdo�ā masa jau bija aizvilkusi viņu pārāk tālu�no durvīm, lai Lūkass varētu izkļūt pa tām ārā. Klau�sīdamies metāla un plastmasas �ņirkstoņā, Lūkass noraudzījās, kā atstatums starp sienām samazinās līdz diviem metriem� tad līdz pusotram� tad līdz vie�nam �

Un tajā brīdī sienas nodrebēja�un apstājās.

Lūkass dziļi ievilka elpu, gandrīz neievērodams sasmaku�o dvaku. Mara nebija viņu nodevusi, un vi�ņa savu uzdevumu veica nevainojami. Tagad bija Lū�kasa kārta rīkoties. Piegājis pie telpas dibensienas, viņ� salieca kājas zem sevis un lēca.

Atspēriena virsma bija ļodzīga, un atkritumu savā�cēja sienas pārāk augstas, tā ka pat ar d�edija pastip�rināto lēcienu viņ� tika apmēram līdz pusei. Bet, ar milzīgu piepūli izlocījis augumu, Lūkass parāva ceļ�galus uz aug�u un izsvieda kājas uz priek�u. Nu viņ� atradās dro�ā stāvoklī, atbalstījies ar kājām un mugu�ru pret sienām. Mirkli atpūties, lai atgūtu elpu un sa�kopotu spēkus, Lūkass sāka virzīties uz aug�u.

Tas nenācās tik grūti, kā viņ� bija baidījies. Zēna gados uz Tatūnas viņ� bija daudz kapaļājis un �ādā veidā rāpies aug�ā pa mūra dūmeņiem vismaz pusdu�ci rei�u, kaut darījis to bez īpa�a entuziasma. Pārvie�toties pa savācēja gludajām sienām, protams, bija grūtāk, nekā pa dūmeni, kas mūrēts no akmeņiem, toties par labu nāca tas, ka atstatums starp sienām ne�mainījās un mugurā nedūrās akmeņu asās �ķautnes. Pēc pāris minūtēm Lūkass jau bija sasniedzis savācē�ja sienu aug�daļu un atkritumu vadu, kas veda vis�maz Lūkass tā cerēja uz stāvu, kurā atradās ieslo�dzījuma telpas. Ja Mara bija pareizi sapratusi sardzes maiņas kārtību, viņa rīcībā bija piecas minūtes. Sako�dis zobus, viņ� izlauzās cauri magnētiskajam ekrā�nam vada apak�daļā un. atkal nokļuvis tīrā gaisā, sā�ka rāpties uz aug�u.

Lūkass tika līdz aug�ai tie�i pēc piecām minūtēm un secināja, ka Mara patie�ām visu sapratusi pareizi. Caur restēm, kas aizsedza atkritumu vada atveri, viņ� dzirdēja balsis un kustības skaņas nāca no kontroltelpas puses, un tās laiku pa laikam noslāpēja �ņā�ciens, kas pavadīja turbolifta durvju atvēr�anos. Noti�ka sardzes maiņa, un pāris nākamās minūtes abu mai�ņu sargi uzturēsies kontroltelpā. Rīkojoties ātri, ar �o laiku pilnīgi pietiks, lai aizvestu cietumnieku viņiem no deguna priek�as.

Pieturēdamies ar vienu roku pie restēm, viņ� pa�ņēma gaismas zobenu un iedarbināja to. Uzmanīda�mies, lai zobena gals nebūtu redzams�no gaiteņa, viņ� izgrieza daļu restu un ievilka tās pie sevis atkritumu vadā. Lūkass izmantoja āķi no lido�anas tērpa un pakarināja izgriezto restu daļu pie pārpaliku�ā restojuma, bet pats izrāpās ārā.

Gaitenī neviena nebija. Lūkass paskatījās uz tu�vākās kameras numuru, lai aptvertu, kur atrodas, un tad devās meklēt to numuru, ko bija minējusi Mara. �ķita, ka saruna kontroltelpā tūlīt būs galā un drīz jaunās maiņas sargi dosies uz saviem pos�teņiem gaiteņos. Saasinājis jutekļus, Lūkass ieslī�dēja �ķērsgaitenī, ātri atrada norādīto kameru un, domās pirkstus sakrustojis, nospieda durviu atvēr��anas pogu.

Kad durvis slīdēdamas atvērās. Talons Kards pa�cēla galvu no lāviņas, savilcis lūpas savā labi pazīsta�majā sardoniskajā pussmaidā. Viņa acis apstājās pie ienācēja sejas, un smaids strauji nozuda.

Es tam neticu, viņ� no�ukstēja.

Es ari, atsaucās Lūkass, pārlaizdams a�u ska�tienu telpai. Vai esi gatavs ceļojumam?

Gatavs un mo�s, sacīja Kards, kas jau bija pie�cēlies un nāca uz durvju pusi. Par laimi, atrados ti�kai iepriek�ējās apstrādes stadijā, kad cietumniekam nedod ēst un neļauj gulēt bet tev jau �ī rutīna ir pa�zīstama.

Esmu par to dzirdējis.

Lūkass paskatījās uz abām gaiteņa pusēm. Tur joprojām neviena nebija.

Izeja ir tur. Nāc, iesim.

Atkritumu vada restes viņi sasniedza bez starpga�dījumiem.

Tu, protams, joko, Kards teica, kad Lūkass ie�līda caurumā un atspiedās ar kājām un muguru pret vada sienām.

Pie visām citām izejām stāv sargi, viņ� Kardam atgādināja.

Taisnība, atzina Kards, negribīgi ielūkoda�mies caurumā. Jādomā, velti cerēt, ka te ir kāda virve.

Man ļoti �ēl. Vienīgā vieta, kur to varētu piesiet, ir restes, un tur viņi to tūlīt pat pamanītu.

Lūkass, pieri saraucis, paskatījās uz Kardu.

Tev ta�u nav bail no augstuma, ko?

Tā ir kri�ana no augstuma, kas dara man raizes,

Kards sausi atbildēja.

Bet viņ� jau rāpās atverē.

Mēs pa �o vadu no�ļūksim līdz atkritumu saspiedējam, Lūkass viņam sacīja. Vai esi jau kād�reiz to darījis?

Nē, bet es ātri apgūstu visu jauno, Kards atbil�dēja.

Paskatījies pāri plecam uz Lūkasu, viņ� ieņēma tādu pa�u pozu, atbalstīdamies pret atkritumu vada sienām.

Domāju, ka tu vēlies, lai �is caurums tiktu aiz�vērts, Kards piemetināja, noņemdams izgriezto restu fragmentu no āķa un atlikdams to atpakaļ atverē.

Lai gan tas neapmuļķos nevienu, kas �īs restes ap�lūkos tuvāk.

Ja mums palaimēsies, mēs jau būsim uz angārplatformas, pirms tas noliks. Tagad virzīsimies uz le�ju. Lēnām un prātīgi. Sākam.

Viņi bez īpa�iem uztraukumiem nokļuva atkritu�mu saspiedējā.

�o Impērijas pusi tūristi nekad neredz, Kards sausi piezīmēja, iebrizdams atkritumos. Kā mēs tiksim no �ejienes ārā?

Durvis ir tepat, Lūkass sacīja, norādīdams kaut kur sev zem kājām. Marai sienas pēc pāris mi�nūtēm jāatvelk atpakaļ un jānolai� mūs lejā.

Ak, teica Kards. Tātad arī Mara ir �eit'?

Kamēr lidojām �urp, viņa pastāstīja, kā tu tiki sagūstīts, Lūkass sacīja, cenzdamies uztvert Karda apziņu.

Ja Talons Kards dusmojās uz Maru, viņ� to labi slēpa.

Viņa teica, ka nav bijusi pie tā slazda vainī�ga.

Ak, par to es esmu pārliecināts, teica Kards. Kaut vai tāpēc, ka mani nopratinātāji tik cītīgi deva mājienus par pretējo.

Viņ� domīgi paskatījās uz Lūkasu.

Ko viņa tev apsolīja par palīdzību?

Lūkass papurināja galvu.

Neko. Viņa man tikai atgādināja, ka esmu tev parādā tu uz Mirkras nenodevi mani Impērijas ka�raspēkam.

Kards blēdīgi pasmaidīja.

Jā, nudien. Vai viņa arī neminēja, kāpēc di�ad�mirālis tik ļoti vēlējās mani sagūstīt?

Lūkass sarauktu pieri raudzījās viņā. Kards viņu cie�i vēroja� un tagad Lūkass sajuta, ka viņ� kaut ko slēpj.

Manuprāt, tā ir atriebība par to, ka palīdzēji man aizbēgt. Vai ir vēl kaut kas?

Karda skatiens vairs nebija pievērsts viņam.

Sacī�u vienīgi to, ka Jaunajai Republikai tas būs liels ieguvums, ja tiksim no �ejienes prom.

Viņa pēdējos vārdus apslāpēja �vadzo�s troksnis, un saspiedēja sienas, smagnēji noraustīju�ās, sāka lē�nām slīdēt katra uz savu pusi. Lūkass palīdzēja Kardam noturēt līdzsvaru, kamēr viņi gaidīja parādāmies durvis. Viņ� ar jutekļiem centās uztvert, kāds ir stā�voklis ārā, gaitenī. Garām pagāja diezgan daudzi ap�kalpes locekļi, bet nevienā no viņiem Lūkass nesaju�ta aizdomas vai īpa�u modrību.

Vai to visu dara Mara? Kards jautāja.

Lūkass pamāja.

Viņai ir kods, ar ko var piekļūt kuģa datoram.

Interesanti, Kards no�ukstēja. No visa noti�ku�ā esmu nopratis, ka viņu pagātnē kaut kas vieno�jis ar Impēriju. Acīmredzot viņa ieņēmusi daudz augstāku stāvokli, nekā es domāju.

Lūkass pamāja ar galvu, atcerēdamies, ko Mara bija viņam atklājusi Mirkras me�ā. Mara D�eida, Im�peratora Labā Roka�

Jā, viņ� Kardam atturīgi teica, tā bija.

Sienas sasniedza iepriek�ējo stāvokli un apstājās.

Pēc mirkļa noklik�ķēja relejs. Lūkass nogaidīja, ka�mēr tajā gaiteņa daļā, kas atradās tie�i aiz durvīm, neviena nebija, tad atvēra durvis un izgāja ārā. Pāris apkalpes tehniskie darbinieki, kas strādāja pie atvērta paneļa pārdesmit metrus tālāk, aiz garlaikotas ziņkā�res uzmeta skatienu jaunpienācējiem. Atbildējis viņiem ar tikpat bezrūpīgu skatienu, Lūkass izņēma no kabatas datorbloknotu un izlikās, ka tajā kaut ko ievada. Kards cītīgi tēloja savu lomu, stāvēdams vi�ņam līdzās un �argonā kaut ko vervelēdams, kamēr Lūkass izlikās, ka ievada ziņojumu. Licis durvīm aiz�slīdēt atkal ciet, Lūkass iebāza datorbloknotu atpakaļ kabatā un Kardam pa priek�u devās pa gaiteni*prom.

Mara gaidīja laukumā pie turboliftiem, viņai pār elkoni bija pārmests tre�ais lido�anas tērps.

Kabīne tūlīt būs klāt, viņa �ukstus paziņoja.

Uz mirkli, kad viņas un Karda acis sastapās, Ma�ras seja sastinga.

Viņ� zina, ka tu neesi viņu nodevusi, Lūkass viņai klusi pateica.

Es neko nevaicāju, Mara norūca.

Bet Lūkass juta, ka viņas sasprindzinājums izzūd.

Lūdzu, ņem, viņa piemetināja, pasniegdama Kardam lido�anas tērpu. Maskē�anās nolūkam.

Paldies, sacīja Kards. Kurp mēs dodamies?

Mēs ieradāmies �eit ar transportkuģi, Mara at�bildēja. Izgriezām caurumu korpusa apak�daļā, un mums jāpagūst to atkal cie�i aizvērt, pirms viņi ļaus mums atgriezties uz planētas.

Kad ieradās turbolifta kabīne, Kards jau darbo�jās ar palienētā lido�anas tērpa aizdari. Kabīnē pirms viņiem bija iekāpu�i divi vīri ar darba rī�kiem, tā ka pārāk daudz brīvas vietas tur vairs nebi-

Uz kurieni jūs? viens no tehniskajiem darbi�niekiem apvaicājās ar tāda cilvēka izklaidīgo pieklā�jību, kam galva aizņemta ar svarīgākām lietām.

Pilotu sagatavo�anās telpa 33-129-T, Mara tā�dā pa�ā tonī atbildēja.

Vīrietis nospieda attiecīgo pogu uz paneļa, un ka�bīnes durvis aizslīdēja ciet. Lūkass pirmo reizi at�viegloti ievilka elpu kop� brī�a, kad Mara pirms piecām stundām bija nosēdinājusi savu kuģi uz Vistrilas. Vēl desmit, piecpadsmit minūtes, un viņi būs dro�ībā transportkuģī.

Neraugoties uz visām grūtībām, viņi bija to pavei�ku�i.

Pienāca maiņas starpziņojums no angārplatformas, un Pelleons uz brīdi pārtrauca komandtiltiņa novir�u kontrolsistēmas ģenerālpārbaudi, lai to ātri pārskatītu. Lieliski kravas izkrau�ana noritēja, gandrīz par asto�ņām minūtēm apsteidzot grafiku, tādējādi Himēra varēs ātrāk satikties ar Viesuļvanagu, un viņi varēs bez liekas steigas iekārtot slēpni uzbrukumam dumpinieku konvojam pie Korfai. Viņ� izdarīja atzīmi par ziņojuma pieņem�anu un nosūtīja to atpakaļ uz failiem. Pelleons bija atkal pievērsies novir�u kontrolsistēmai, kad izdzirda sev aiz muguras klusus soļus.

Labvakar, kaptein.

Trouns pamāja un, pienācis pie Pelleona krēsla, uzmeta nesteidzīgu skatienu komandtiltiņam.

Admirāl, Pelleons atbildēja ar galvas mājienu un pagriezās ar seju pret di�admirāli. Domāju, ka jūs jau esat devies pie miera, ser.

Biju savā komandtelpā, sacīja Trouns, skatīda�mies Pelleonam garām uz displejiem. Nodomāju, ka pirms do�anās uz atpūtas telpām derētu vēl pēdējo reizi izdarīt kuģa vispārējo apskati. Vai notiek ko�mandtiltiņa novir�u kontrolsistēmas ģenerālpārbaude?

Jā, ser,� teica Pelleons, prātodams, kādas rases mākslas darbus di�admirālis �ovakar pētīs. Pagai�dām nekādu problēmu nav. Arī kravas izkrau�ana uz aizmugures platformas numur divi norit, apsteidzot grafiku.

Labi, sacīja di�admirālis. Vai ir kādas ziņas no izlūkvienības, kas atrodas uz Endoras?

Pienācis tikai papildinājums jau saņemtajam zi�ņojumam, atbildēja Pelleons. Viņi acīmredzot pārliecināju�ies, ka kuģis, ko notvēra, kad tas ielidoja sistēmā, patiesībā devies turp kontrabandas nolūkos laikam gribēju�i pameklēt kaut ko noderīgu starp Im�pērijas bāzes atliekām. Viņi turpina noskaidrot kuģa apkalpes pagātni.

Atgādiniet viņiem, lai izdara pamatīgu pārbaudi, iekams palai� kuģi vaļā, Trouns drūmi teica. Or�gena Solo nebūtu tāpat vien pametusi Gadsimtu Va�nagu orbītā. Agri vai vēlu viņa ieradīsies tam pa�kaļ� un, kad tas notiks, mums viņa jānotver.

Jā, ser, Pelleons pamāja.

Viņ� bija pārliecināts, ka Endoras izlūkvienības komandierim nekāds atgādinājums nav vajadzīgs,

Ja runājam par Gadsimta Vanagu ko esat izlē�mis par kuģa turpmāko izpēti?

Trouns papurināja galvu;.

�aubos, vai tā mums vairs kaut ko dos. Lietderī�gāk būtu nodarbināt izpētes komandu kā palīgspēku Himēras sistēmu apkopē. Lieciet, lai Gadsimta Vana�gu pārved uz gaisa kuģu dziļumnoliktavu, iekams iz�domāsim, kā to izmantot.

Jā, ser, sacīja Pelleons, pagriezdamies pret pulti un nospiezdams komandtaustiņus. Ak jā pirms da�ām minūtēm pienāca vēl viens savāds ziņo�jums. Apgaitas patruļa apgādes bāzes apkārtnē uzgā�jusi kādu kuģi, kas tur izdarījis avāri jas nosē�anos.

Avāri jas nosē�anos? sarauca pieri Trouns.

Jā, ser, Pelleons atbildēja, atsaukdams uz ek�rāna minēto ziņojumu. Tā apak�daļa bijusi visai sliktā stāvoklī, un viss korpuss apsvilis.

Pelleona displejā parādījās attēls, un Trouns nolie�cās pāri viņa plecam, lai apskatītu to tuvāk.

Vai atrasti līķi?

Nē, ser, teica Pelleons. Vienīgais, kas atra�dies uz borta un tas ir visdīvainākais bijis kāds isalamirs.

Viņ� juta, ka Trouns sastingst.

Parādiet to man.

Pelleons nospieda taustiņus, un parādījās otrs at�tēls isalamirs uz sava bioapgādes rāmja tuvplānā.

�is rāmis nav darināts pie mums, viņ� sacīja. Nav ne jausmas, no kurienes tas nācis.

To nu gan nebūs grūti noskaidrot, Trouns ap�galvoja.

Viņ� izslējās un dziļi ievilka elpu.

Iedarbiniet iebrukuma trauksmes signālu, kaptein. Pie mums ieradu�ies nelūgti viesi.

Pelleons pārsteigts cie�i raudzījās viņā, kapteiņa pirk�sti neveikli sataustīja trauksmes slēdzi un pagrieza to.

Ciemiņi? viņ� jautāja, kad iegaudojās trauksmes sirēnas.

Jā, sacīja Trouns, un viņa kvēlojo�ās acis piepe��i uzliesmoja. Lieciet, lai nekavējoties pārbauda Karda kameru. Ja viņ� joprojām atrodas tur, viņ� tūlīt pat jāpārved citur un jānodod triecienvienības tie�ā uz�raudzībā. Gribu, lai apsardze no visām pusēm iejenktu kravu piegādāju�os transportkuģus un acumirklī tiktu sākta to apkalpju identifikācijas pārbaude. Un tad�

Viņ� ieturēja pauzi.

� izslēdziet Minētus galveno datoru.

Pelleona pirksti uz taustiņiem sastinga.

Izslēgt?

Izpildiet pavēles, kaptein, Trouns viņu pār�trauca.

Jā, ser, Pelleons atbildēja, un viņa lūpas piepe��i bija kļuvu�as stīvas.

Visos Impērijas karaspēkā nokalpotajos gados viņ� nebija pieredzējis, ka tiktu tī�i izslēgts karakuģa galvenais dators, to darīja vienīgi tad, ja kuģis bija novietots dokā. Izslēgt galveno datoru tas nozīmēja padarīt kuģi aklu un kroplu. Ja uz borta bija ienaid�nieki, tam varēja būt fatālas sekas.

Piekrītu tas mazliet apgrūtinās mūsu pūli�ņus, sacīja Trouns, it kā uzminējis Pelleona ba�as. Bet vēl vairāk tas apgrūtinās mūsu ienaidniekus. Redzat, viņi varēja uzzināt Himēras kursu un ceļamērķi vienīgi tad, ja Mara D�eida nolasīja �īs ziņas no datora, kad mēs viņu un Kardu atvedām �urp.

Tas nav iespējams, neatlaidās Pelleons un sa�viebās, kad viņa datora darbinātie displeji sāka no�dzist. Visi piekļū�anas kodi, ko viņa būtu varējusi zināt, tika nomainīti jau pirms vairākiem gadiem.

Ja vien nepastāv kāds kods, ko nevar no sistē�mas izdzēst, teica Trouns. Ko Imperators tajā li�cis ievadīt savām un savu tuvāko palīgu vajadzībām. Mēģinot no �ejienes aizbēgt, D�eida noteikti gribēs to izmantot, tāpēc mēs viņai �o iespēju liegsim.

Pie viņiem pienāca kāds trieciennieks.

Jā, komandier? Trouns viņu uzrunāja.

Pa saziņas aparātu saņemts ziņojums no ieslo�dzījuma telpām, viņ� elektroniski filtrētā balsī pa�vēstīja. Ieslodzītais Talons Kards vairs neatrodas savā kamerā.

Ļoti labi, draudīgi noteica di�admirālis. Izzi�ņojiet trauksmi visām vienībām lai sāk pārmeklēt teritoriju starp ieslodzījuma telpām un aizmugures angārplatformu. Kards jāsagūsta dzīvs es nesaku, ka viņu nedrīkst ievainot, bet dzīvam viņam jābūt. Kas attiecas uz viņa glābējiem ja iespējams, es gri�bu, lai arī viņi būtu dzīvi. Ja ne�

Viņ� uz mirkli apklusa.

Ja ne, es sapratī�u.

Trauksmes sirēnu gaudo�ana skanēja skaļrunī virs galvas, un pēc da�ām sekundēm turbolifta kabīne pēk�ņi apstājās.

Sasodīts, nomurmināja viens no abiem artilēristiem, kas kabīnē bija nomainīju�i tehniķus,

Viņ� izzvejoja identifikācijas karti no ieliktņa aiz siksnas sprādzes.

Vai tie�ām tiem tur, uz komandtiltiņa, neapnīk rikot mācību trauksmes?

Par tamlīdzīgām runām tu vari nonākt aci pret aci ar triecienvienību, otrs artilērists viņu brīdināja, iesāņus palūkodamies uz Lūkasu un pārējiem.

Pagājis garām savam biedram, viņ� ieslidināja identifikācijas karti kontrolpaneļa atverē un nospieda apstiprinājuma koda taustiņus.

Pirms varu pārņēma di�admirālis, bija daudz ļaunāk. Lai būtu, kā būdams, ko tad tu gribi, lai viņi dara izziņo zibensmācības jau iepriek�?

Tas viss ir nelietderīga laika �ķie�ana, ja gribi zi�nāt manas domas, pirmais norūca, veikdams tās pa��as darbības ar savu identifikācijas karti. Kas tad, viņuprāt, varētu iebrukt kuģī? Kāda pirātu banda, vai?

Lūkass vaicājo�i paraudzījās uz Kardu, nesapraz�dams, ko lai viņi tagad dara. Bet Mara jau tuvojās abiem artilēristiem, rokā turēdama identifikācijas karti, ko bija izņēmusi no lido�anas tērpa.

Nostājusies starp viņiem, Mara pastiepa identifi�kācijas karti uz spraugas pusi�

Un ar asu kustību spēcīgi iesita pirmajam artilēristam pa kaklu.

Vīrie�a galva pasitās sāņus, un viņ� bez skaņas sabruka uz grīdas. Otrais artilērists paguva tikai kaut ko neskaidri nomurdulēt, kad Mara jau bi ja nogādā�jusi viņu līdzās draugam.

Mums jātiek no �ejienes ārā, viņa noskaldīja un taustīja kabīnes cilindrisko sienu, meklēdama dur�vju vietu. Pamatīgi aizslēgts. Sāc darboties, Debesbraucēj.

Lūkass iedarbināja gaismas zobenu.

Cik daudz laika mums ir? viņ� jautāja, izgriez�dams durvīs �auru izeju.

Ne pārāk daudz, Mara drūmi atteica. Turboliftu kabīnēs ir sensori, kas ziņo, cik daudz cilvēku tajās atrodas. Tie varbūt dos mums vēl kādu minūti laika identifikācijas kar�u reģistrē�anai, bet pēc tam ziņos par mums sistēmas datoram. Man jātiek līdz galvenajam datoram, iekams ziņas no �ejienes no�kļūs tur un mūs meklēt tiks nosūtīta trieciennieku vienība.

Lūkass pabeidza grie�anu un izslēdza gaismas zo�benu, bet Mara un Kards izcēla izgriezto fragmentu no sienas un nolika malā. Priek�ā atradās tuneļa sie�na.

Lieliski, sacīja Mara, izlīdusi pa caurumu. Ta�jā brīdi, kad lifta sistēma tika apturēta, kabīne bija sā�kusi griezties. Mēs vēl varam iespraukties tunelī.

Pārējie viņai sekoja. Turbolifta tunelis virziena mainī�anas sektorā bija taisntūrveidīgs, ar spo�ām sliedēm gar sienām, griestiem un grīdu. Ejot gar slie�dēm, Lūkass sajuta elektriskā lauka klātbūtni, un viņ� domās sev atgādināja, ka nedrīkst tām pieskarties.

Uz kurieni mēs ejam? viņ� �ukstus vaicāja Marai.

Tie�i uz �ejieni, viņa tāpat �ukstus atbildēja, apstājusies pie apaļas plāksnes ar sarkanu apmali.

Plāksne bija ielikta sienā starp divām sliedēm.

Piekļū�anas tunelis tam vajadzētu aizvest mūs atpakaļ uz paligdienestu robotu noliktavu un datorpulli.

Gaismas zobens ātri tika galā ar piekļū�anas pa�neļa atslēgu. Mara kā bulta metās tur iek�ā un ar spri�dzekļ�āvēju rokā nozuda tum�ajā tunelī. Lūkass un Kards viņai sekoja. Viņi pagāja garām divās rindās saliktiem, izslēgtiem apkopes robotiem, kas stāvēja, izslēju�i visda�ādākos darbarīkus, it kā tos kāds grasītos pārbaudīt. Aiz robotiem tunelis mazliet paplatinājās, veidojot nelielu telpu, kur, kā Mara bija pare�dzējusi, starp caurulēm un kabeļiem atradās datorpults. Viņa jau bija noliekusies pār to, bet, kad Lū�kass ienāca telpā, viņ� sajuta Maras apziņā pēk�ņu �oku.

Kas noticis? Lūkass jautāja.

Viņi ir izslēgu�i galveno datoru, viņa atbildēja ar mulsu izteiksmi sejā. Ne tikai atvienoju�i to no kopējās sistēmas vai apturēju�i. Izslēgu�i pavisam.

Di�admirālis noteikti ir sapratis, ka tu vari tajā iekļūt, sacīja Kards, nostādamies Lūkasam aiz mu�guras. Būs labāk, ja nestāvēsim uz vietas. Vai tev ir kāds priek�stats, kur mēs atrodamies?

Domāju, ka esam kaut kur virs aizmugures angārplatformas, sacīja Mara. Tie tehniskie darbi�nieki izkāpa nedaudz pirms centrālās apkalpes sekci�jas, un pārāk tālu uz leju mēs nepaguvām nolaisties.

Virs angārplatformas, Kards domīgi atkārtoja. Citiem vārdiem sakot, netālu no gaisa kuģu dziļumnoliktavas?

Mara sarauca pieri.

Vai tu ierosini nozagt kuģi no turienes?

Kāpēc ne? Kards vaicāja. Iespējams, viņi gaida, ka mēs dosimies taisnā ceļā uz kādu no angārplatformām. Viņi varbūt nemaz neievēros mūs pace�ļamies ar gaisa kuģi no dziļumnoliktavas.

Un, ja tomēr ievēros, mēs būsim ieskrēju�i kā pe�les slazdā, un trieciennieki mūs saņems ciet, atcirta Mara. Mēģinājums izlauzties no dziļumnoliktavas�

Pagaidi, Lūkass viņu apsauca.

Viņa d�edija cīņas jutekļi raidīja brīdinājumu.

Kāds nāk.

Mara nomurmināja kādu lamuvārdu un noliecās aiz datorpults, nomērķējusi spridzekļ�āvēju uz dur�vīm. Kards, kam iero�a joprojām nebija, atkāpās tu�nelī un paslēpās aiz robotiem. Lūkass pieplaka pie sienas līdzās durvīm, turēdams gaismas zobenu gata�vībā, bet neieslēgdams to. Ieņēmis rīcības pozu, viņ� ļāva sevī ieplūst Spēkam un ieklausījās tuvojo�os trieciennieku draudīgajās, mērķtiecīgajās apzinās. Lūkasam ar no�ēlu bija jāatzīst, ka ar saudzīgu pie�skar�anos viņu prātiem te neko panākt nevarēs. Sa�tvēris gaismas zobenu cie�āk, viņ� gaidīja�

Atskanēja tikai aprauts brīdinājuma klik�ķis, un durvis strauji atslīdēja vaļā. Telpā ieskrēja divi trie�ciennieki, turot rokās �au�anai sagatavotus spridzekļ�āvējus. Lūkass pacēla gaismas zobenu, viņa īk�ķis jau atradās uz iedarbinā�anas slēd�a�

Pēk�ņi no tuneļa, kur bija nozudis Kards, parādī�jās starme�a gaisma, to pavadīja troksnis, kāds rodas, metālam ber�oties pret metālu.

Trieciennieki ar vienu lēcienu bija pāri telpai un no�stājās abpus iee jai tunelī, pavērsu�i spridzekļ �āvējus pret gaismu un skaņu. Aiz viņiem telpā iesteidzās divi gaisa flotes karavīri melnos formas tērpos. Trieciennieki ieraudzīja aiz datorpults nolieku�os Maru, un spridzekļ�āvēji acumirklī mainīja virzienu, pavēr�oties pret viņu.

Mara rīkojās ātrāk. Viņas spridzekļ�āvējs raidīja �et�rus �āvienus, pa divi katram triecienniekam. Abi nokrita uz grīdas, un viens no viņiem pirms nāves vēl paguva rai�dīt bezmērķīgu �āvienu. Gaisa flotes karavīri nogulās aiz viņiem kā aizsegā un sāka me�onīgi �aut uz uzbrucējiem.

Viena gaismas zobena kustība ķēra viņus abus.

Lūkass izslēdza savu ieroci un, pabāzis galvu pa durvīm, ātri paskatījās apkārt.

Neviena nav, viņ� ziņoja Marai.

Vismaz patlaban, viņa atteica, ielikdama spri�dzekļ�āvēju makstī un paņemdama abus trieciennie�ku �aujamos.

Ejam.

Kards viņus gaidīja pie piekļū�anas paneļa, caur ko viņi bija ienāku�i te iek�ā.

Neizklausās, ka turbolifti jau būtu ieslēgti, viņ� teica. Kadu brīdi mēs vēl varam dro�i pārvie�toties pa tuneļiem. Vai bija kādi sare�ģījumi ar mek�lētājiem?

Nē, sacīja Mara, pasniegdama viņam vienu �aujamo. Starp citu, tu ļoti veiksmīgi novērsi viņu uzmanību.

Pateicos, Kards atbildēja. Apkalpes roboti ir varen noderīgi, ja gadās pa rokai. Ejam uz dziļumnoliktavu?

Uz dziļumnoliktavu, Mara nopūzdamās pie�krita. Būs labāk, ja tev �ajā ziņā izrādīsies taisnība.

Jau iepriek� atvainojos, ja tā tomēr nebūs. Ejam.

Pamazām caur saziņas aparātiem un rāci jām sāka pienākt ziņojumi. Tie nebija uzmundrino�i.

Ieslodzījuma telpu stāvā no viņiem nav ne vēsts, Pelleonam ziņoja trieciennieku komandieris.

Viņ� runāja izklaidīgi kā cilvēks, kas, risinot vienu sarunu, vienlaikus ieklausās otrā sarunā.

Viens no ieslodzījuma telpu atkritumu vada restojumiem ir pārgriezts tā viņi būs dabūju�i Kardu no turienes ārā.

Nav nozīmes, kā viņi to izdarīju�i, norūca Pel�leons. Apsūdzības var pagaidīt līdz vēlākam lai�kam. �obrīd svarīgākais ir viņus atrast.

Apsardzes vienības pārmeklē tā turbolifta ap�kārtni, no kura tika saņemts trauksmes signāls, ko�mandieris teica, un no viņa toņa varēja noprast, ka viss, ko viņ� saka, būtu jāuzskata par svarīgu. Pa�gaidām viņi vēl neko nav ziņoju�i.

Trouns novērsās no diviem sakaru virsniekiem, kas nodro�ināja viņam pastāvīgus sakarus ar angārplatformu, raidot un uztverot ziņojumus.

Kādā veidā atkritumu vada restojums ir pār�griezts? viņ� jautāja.

Par to man ziņu nav, komandieris atbildēja.

Noskaidrojiet to, Trouns ledainā tonī sacīja. Dariet arī zināmu savām meklētāju grupām, ka di�vi apkalpes tehniķi ziņoju�i pie atkritumu savācēja redzēts vīrietis kaujas kuģa komandas locekļa lido��anas tērpā. Brīdiniet par to sargus uz angārplatformas.

Jā, ser, teica komandieris.

Pelleons paskatījās uz Trounu.

Nesaprotu, kāpēc tagad jānoskaidro, kā viņi da�būju�i Kardu no turienes ārā, ser, viņ� sacīja. Vai nebūtu labāk ziedot visus spēkus viņu meklē�anai?

Vai jūs ierosināt sūtīt visus mūsu kareivjus un triecienniekus uz angārplatformām? Trouns laipni jautāja. Vai, jūsuprāt, mums jāpieņem, ka ienaid�nieki, pirms aizbēgt no kuģa, nemēģinās nodarīt vēl kādu kaitējumu?

Nē, ser, atbildēja Pelleons, juzdams, ka pie�tvīkst. Es saprotu, ka mums jāaizsargā viss kuģis. Man glu�i vienkār�i �ķiet, ka �ī jautājuma noskaidro��ana �obrīd nav tas vissvarīgākais.

Paļaujieties uz mani, kaptein, Trouns Iclusi tei�ca. Tā ir tikai tāda nojauta, bet�

Admirāl, viņus pārtrauca trieciennieku koman�dieris. Ziņojums no meklē�anas grupas numur div�simt septiņi tā atrodas uz deviņdesmit astotā klāja.

Pelleona pirksti automātiski sāka spiest klaviatū�ras taustiņus, bet tad viņ� atcerējās, ka nevarēs no�saukto vietu skatīt uz datora ekrāna.

Viņi atradu�i grupu numur simt divi, visi miru��i, komandieris turpināja ziņojumu. Divi no�auti ar spridzekļ�āvējiem, pārējie divi�

Viņ� saminstinājās.

Pārējo divu nāves cēlonis nav lāgā saprotams.

Nekā nesaprotama tur nav, komandier, Trouns sacīja, un viņa balss piepe�i bija kļuvusi baisa. Dodiet rīkojumu meklēt uz līķiem mikroskopiskus grie�zumus ar apdegu�ām malām.

Pelleons cie�i raudzījās viņā. Di�admirāļa acīs de�ga agrāk neredzēta auksta uguns.

Ar apdegu�ām malām? Pelleons muļķīgi at�kārtoja.

Un tad paziņojiet viņiem, Trouns runāja tālāk, ka viens no iebrucējiem ir d�edijs Lūkass Debes�braucējs.

Pelleons juta, ka viņam mute paliek vaļā.

Debesbraucējs? viņ� izdvesa. Tas nav iespē�jams. Viņ� ir uz Jomārkas, pie Cēbaota.

Bija, kaptein, Trouns ledaini izlaboja. Tagad viņ� ir �eit.

Di�admirālis dziļi un apvaldīti ievilka elpu, un, kad viņ� to atkal izpūta, �ķita, ka izgaist arī viņa acu�mirklīgais niknums.

Acīmredzot mūsu lielīgajam d�ediju skolotā�jam, pretēji viņa apgalvojumiem, nav izdevies De�besbraucēju tur noturēt. Un es teiktu, ka mums tagad ir pierādījums tam, ka Debesbraucēja aizbēg�ana no Mirkras nebija nejau�ība.

Jūs domājat, ka Kards visu laiku ir sadarbojies ar dumpiniekiem? vaicāja Pelleons.

To mēs drīz uzzināsim, Trouns viņam sacīja un pagriezies paskatījās pār plecu. Ruh?

Klusējo�ais, pelēkais stāvs pienāca pie sava pa�vēlnieka.

Jā, mans kungs?

Izveido vienību no apkalpes locekļiem, kas nav kaujinieki, Trouns pavēlēja. Liec, lai viņi savāc visus isalamirus no in�euieru un sistēmu kontroles telpām un nones tos lejā uz angārplatformām. Isalamiru nav tik daudz, lai to iedarbība skartu visu apkār�tni, tā ka, tos izvietojot, vadies pēc sava mednieka in�stinkta. Jo vairāk mēs apslāpēsim Debesbraucēja d�edija spējas, jo vieglāk būs saņemt viņu ciet.

Nogrijs pamāja un devās uz komandtiltiņa iz�eju.

Mēs varētu izmantot ari tos isalamirus, kas atro�das uz komandtiltiņa�, Pelleons iesāka.

Mirkli paklusējiet, kaptein, Trouns viņu pārtrauca.

Di�admirāļa kvēlojo�ās acis ar neredzo�u skatie�nu lūkojās ārā pa novēro�anas lūku uz planētu, kas griezās zem viņiem.

Man jāpadomā. Jā. Manuprāt, viņi. cik iespē�jams, centīsies pārvietoties pa tādām vietām, kur vi�ņus neviens nevar redzēt. �obrīd tie varētu būt turboliftu tuneli.

Viņ� pamāja abiem sakaru virsniekiem, kas vēl aizvien stāvēja aiz viņa krēsla.

Dodiet rīkojumu turboliftu kontrolei, lai atsāk normālu sistēmas darbību, tikai ne trīssimt divdesmit sestajā tuneļu savienojumā starp deviņdesmit astoto klāju un kuģa aizmugures angārplatformām, viņ� pavēlēja. Visas tur atrodo�ās kabīnes jāpārvieto uz tuvāko liftu laukumu un jāatstāj tur izslēgtā stāvoklī līdz turpmākam rīkojumam.

Viens no virsniekiem pamāja ar galvu un sāka pārraidīt pavēli.

Jūs mēģināsiet dzīt viņus uz angārplatformu pusi? Pelleons uzdro�inājās pavaicāt.

Jā, es centī�os liegt viņiem pārvieto�anos no�teiktā virzienā, pamāja Trouns.

Viņa piere no saspringtas domā�anas bija saraukta krunkās, acu skatiens joprojām nebija pievērsts ne�kam konkrētam.

Jautājums ir ko viņi darīs, kad būs to sapratu��i. Domājams, ka pūlēsies izkļūt no tuneļu tikla, bet kādā virzienā?

�aubos, vai viņiem pietiks muļķības atgriezties uz transportkuģa, savas domas izteica Pelleons. Ma�nuprāt, viņi izvairīsies�no aizmugures angārplatformām un mēģinās piekļūt kādam kaujas kuģim, kas atrodas uz platformas kuģa priek�galā.

Varbūt, Trouns gausi piekrita. Ja bēg�anu vada Debesbraucējs, tas nebūtu neiespējami. Bet, ja Kards ir tas, kur� dod pavēles�

Viņ� apklusa, atkal dziļi iegrimdams domās.

Lai būtu kā būdams, Pelleons jau varēja kaut ko sākt darīt.

Pastipriniet kaujas kuģu apsardzi, viņ� pavēlē�ja trieciennieku komandierim. Labāk, lai da�i vīri iekāpj katrā no kuģiem gadījumam, ja iebrucēji tiks tik tālu.

Nē, viņi nemeklēs kaujas kuģus, ja priek�galā at�rodas Kards, Trouns no�ukstēja. Viņ� gribēs izmē�ģināt kaut ko, kas nav tik pa�saprotams. Varbūt kādu no vieglajiem ātrās reaģē�anas kuģiem? Iespējams, ka viņ� galu galā atgriezīsies pie transportkuģiem, domā�dams, ka tur mēs viņus negaidām. Vai arī�

Pēk�ņi di�admirālis strauji pagrieza galvu pret Pelleonu.

Gadsimta Vanags, viņ� noprasīja. Kur tas ir?

-Ak�

Atkal Pelleona roka veltīgi stiepās pie komandpults.

Es pavēlēju nosūtīt to uz dziļumnoliktavu, ser. Nezinu, vai mana pavēle ir izpildīta.

Trouns norādīja ar pirkstu uz trieciennieku ko�mandieri.

Jūs lieciet, lai kāds uz angārplatformas padar�bojas ar datoru un atrod to kuģi. Tad nosūtiet uz tā at�ra�anās vietu kaujinieku vienību.

Di�admirālis paskatījās uz Pelleonu� un pirmo reizi, kop� bija izsludināta iebrukuma trauksme, Trouns pasmaidīja.

Viņi mums ir rokā, kaptein.

Kards paņēma nost Lūkasa izgriezto kabeļvada fragmentu un uzmanīgi ielūkojās atverē.

�ķiet, ka tuvumā neviena nav, viņ� pāri ple�cam no�ukstēja.

Viņa balss gandrīz nebija saklausāma ma�īnu troksni, kas skanēja no blakustelpas.

Domāju, ka �eit mēs viņus esam apsteigusi.

Ja viņi vispār nāk �urp, teica Lūkass.

Viņi nāk, norūca Mara. Varu derēt. Tie�i ar to jau Trouns bija pārāks par citiem di�admirāļiem, ka spēja paredzēt ienaidnieka stratēģiju.

Tur ir kāds pusducis kuģu, Kards stāstīja tā�lāk. Sprie�ot pēc izskata, tie ir izlūkkuģi bez pazī��anās zīmēm. Iespējams, ka mums derētu jebkur� no tiem.

Vai ir kāda nojausma, kur mēs atrodamies? Lūkass jautāja, pūlēdamies pāri viņa mugurai kaut ko saskatīt kabeļvadā.

Ap kuģiem bija diezgan daudz brīvas telpas, tur�klāt uz klāja bija redzama ari kāda apgaismota atvere tā varēja būt kuģu pacel�anas lūka. Kaut ko tamlīdzī�gu viņ� bi ja redzējis jau uz Nūves Zvaigznes angārplatformas, tikai te bija ierīkota vēl viena, pirmajai atbilsto�a lūka arī griestos acīmredzot, lai paceltu kuģus vēl tuvāk zvaig�ņu iznīcinātāja centram.

Domāju, ka esam gandrīz pa�ā dziļumnolikta�vas apak�ā, Kards viņam sacīja. Vienu vai divus klājus virs aizmugures angārplatformām. Vislielākās grūtības radīsies, ja pacēlājs pats atrodas vienu klāju zemāk tad mēs nevarēsim piekļūt platformai un iz�lido�anas laukumam.

Labi, iesim iek�ā un noskaidrosim to, Mara teica, nemierīgi taustīdama savu spridzekļ�āvēju. Te gaidot, mēs neko neiegūsim.

Piekrītu.

Kards nolieca galvu uz sāniem.

Man �ķiet, ka tagad dzirdu tuvojamies liftu. Tie tomēr virzās samērā lēni, un aiz kuģiem ir pietiekami daudz paslēptuvju. Debesbraucēj?

Lūkass atkal iedarbināja gaismas zobenu un ātri izgrieza lielāku caurumu, lai viņi varētu caur to ie�rāpties blakustelpā. Kards to darīja pirmais, Lūkass viņam sekoja, Mara noslēdza gājienu.

Tur ir pieeja angārplatformas datorķēdei, Ma�ra sacīja, norādīdama uz datorpulti labajā pusē, kad viņi bija nolieku�ies aiz kādas daudzcietu�as vieglās fregates. Tikko lifts būs garām, palūko�os, vai ne�varu tai piekļūt.

Labi, bet neveltī tam pārāk daudz laika, Kards brīdināja. Neviena viltota pavēle nedos mums tik daudz labuma, lai tās dēļ būtu vērts vilcināties.

No lūkas parādījās kāda kuģa aug�daļa kuģi cē�la aug�ā no angārplatformas. �is kuģis �ķita ļoti pa�zīstams. ..

Lūkass juta, ka viņam mute no pārsteiguma paliek vaļā.

Tas� nē. Nē, tas nevar būt.

Tas ir, teica Mara. Biju piemirsusi kad ru�nāju ar di�admirāli uz Endoras, viņ� ieminējās, ka vi�ņi to paņems uz borta.

Lūkass noskatījās, kā Gadsimta Vanags vienmērī�gi ceļas uz aug�u, un kaklā viņam iestrēga auksts ķamols. Ar �o kuģi bija lidoju�i Lea un �ūbeka�

Vai viņ� runāja arī kaut ko par gūstekņiem?

Ar mani ne, sacīja Mara. Man radās ie�spaids, ka viņi kuģī nevienu nav atradu�i.

Tas nozīmēja, ka Lea un �ūbeka tagad ir iestrēgu��i tajā vietā, uz kuru bija devu�ies. Bet par to �obrīd nebija laika raizēties.

Mēs to paņemsim atpakaļ, Lūkass teica pārē�jiem, iebāzdams gaismas zobenu lido�anas tērpa tunikā. Piesedziet mani.

Debesbraucēj�, ie�ņācās Mara, bet Lūkass jau skrēja uz lūku.

Parādījās arī pati pacēlāja pamatne, un kļuva re�dzams, ka Vanagu pavada divi vīri: gaisa flotes kara�vīrs un kāds tehniskais darbinieks, kas turēja rokā tā�du kā datorbloknota un kontrolierīces apvienojumu. Viņi ieraudzīja Lukasu�

Hei! Lūkass uzsauca, mādams viņiem ar roku. Apturiet to!

Tehniķis padarbojās ar datorbloknotu, un lifts ap�stājās. Lūkass sajuta karavīra apziņā pēk�ņi parādā�mies aizdomas.

Saņemta jauna pavēle, viņ� teica, pienākdams pie lūkas. Di�admirālis vēlas, lai kuģi lai� atkal le�jā. To it kā izmanto�ot kā ēsmu.

Tehniķis sarauca pieri un ieskatījās savā datorbloknotā. Lūkass redzēja, ka viņ� ir pavisam jauniņ�, puisim varbūt nebija ne divdesmit gadu.

Te par tādu pavēli nekas nav ziņots, viņ� iebilda.

Es arī par to nekā neesmu dzirdējis, norūca karavīrs.

Viņ� izvilka spridzekļ�āvēju un nenoteikti vērsa to pret Lūkasu, vienlaikus pārlaizdams a�u skatienu noliktavas telpai.

Tā pienāca tikai pirms minūtes, Lūkass sacīja, pamādams ar galvu uz datorpuiti sev aiz muguras. Zi�ņojumi �odien nezin kāpēc netiek pārraidīti diez cik ātri.

Lai būtu, kā būdams, izklausās pēc pasaciņas, karavīrs atcirta.

Viņa spridzekļ�āvējs tagad bija pavisam noteikti nomērķēts pret Lūkasu.

Vai nevarētu apskatīt kādu identifikācijas doku�mentu, ko?

Lūkass paraustīja plecus un, iedarbodamies ar Spēku, izsita spridzekļ�āvēju karavīram no rokām.

Vīrietis pat nesaminstinājās, lai pabrīnītos par ne�gaidīto iero�a zaudējumu. Viņ� metās uz priek�u, pastiepis rokas pret Lūkasa kaklu�

Spridzekļ �āvēja stobrs piepe�i bija mainījis vir�zienu. Karavīrs saņēma �āvienu tie�i vēderā, agonijā aiz�ņaugti ieklepojās, nokrita uz klāja un palika tur nekustīgi guļam.

Es to paņem�u, Lūkass teica tehniķim, ar ro�kas mājienu aicinādams Kardu un Maru viņam pie�vienoties.

Tehniķis ar pelēkbālu seju, ne vārda neteikdams, pasniedza viņam datorbloknotu.

Labi nostrādāts, sacīja Kards, nostājies Lūka�sam blakus.

Nomierinieties, mēs jums neko nedarīsim, viņ� tehniķim piebilda, notupdamies un atbrīvodams elpu zaudēju�o karavīru no rācijas.

Protams, ja jūs labi uzvedīsieties. Aizvelciet sa�vu draugu līdz tam elektrības skapim un ieslēdzieties abi tur iek�ā.

Tehniķis paskatījās uz viņu, tad uz Lūkasu un a�i pamāja. Saņēmis karavīru aiz padusēm, puisis aizvil�ka viņu prom.

Pārliecinies, ka viņi ir izpildīju�i manu rīkoju�mu, un tad nāc pie manis uz kuģi, Kards teica Lū�kasam. Es iedarbinā�u pirmslidojuma sistēmas. Vai man vajadzētu zināt kādus dro�ības kodus?

Nedomāju vis.

Lūkass pārlaida skatienu telpai un pamanīja, ka Mara jau darbojas pie datorpults.

Vanags jau pats par sevi ir diezgan sare�ģīta ierīce.

Labi. Atgādini Marai, lai netērē pārāk daudz lai�ka, niekojoties ar to datoru.

Viņ� ienira zem kuģa, devās aug�ā pa platformu un nozuda kuģa iek�ienē. Lūkass pagaidīja, kamēr tehniķis, kā pavēlēts, ieslēdz sevi un karavīru elektrī�bas skapī, un tad sekoja Kardam.

Tam ir izcili ātra iedarbinā�anas secība, Kards piezīmēja, kad Lūkass ienāca pilota kabīnē. Divas minūtes, varbūt trīs, un mēs būsim gatavi lidojumam. Tev vēl ir tā kontrolierīce?

Te būs, Lūkass sacīja, pasniegdams to viņam.

Es aizie�u pēc Maras.

Viņ� palūkojās ārā pa pilota kabīnes logu�

Tie�i tajā brīdī platās durvis telpas pretējā galā at�vērās, atsedzot skatienam veselu trieciennieku vienību.

Ehē, Kards no�ukstēja, kad astoņi baltās bru�ņās tērpti Impērijas kaujinieki mērķtiecīgā solī tuvo�jās Vanagam. Vai viņi zina, ka �eit esam mēs?

Lūkass saasināja savus jutekļus, mēģinādams no�vērtēt trieciennieku garīgo stāvokli.

Domāju, ka ne, viņ� tāpat �ukstus atbildēja.

�ķiet, ka viņi domā vairāk kā sargi, nevis kā karavīri.

Varbūt te ir pārāk trok�ņains un nevar sadzirdēt, ka dzinēji ir iedarbināti, sacīja Kards, ieraudamies dziļāk sēdeklī, lai nebūtu no ārpuses saskatāms. Ma�rai bija taisnība par di�admirāļa paredzē�anas spē�jām, bet liekas, ka mēs tomēr esam viņam soli priek��ā.

Lūkasam pēk�ņi ie�āvās prātā kāda doma, un viņ� paraudzījās ārā. Mara bija notupusies aiz datorpults, un pagaidām trieciennieki viņu neredzēja.

Bet ilgi viņai neizdosies palikt nepamanītai� un, pazīstot Maru, Lūkass zināja, ka viņa nebūs tā, kas glu�i vienkār�i sēdēs un gaidīs, lai viņu atrod. Ja vien viņam būtu kāda iespēja brīdināt Maru, lai viņa vēl ne�auj�

Varbūt, ka tāda iespēja bija. Mina, Lūkass mēmi sūtīja ziņu, cenzdamies domās viņu iztēloties. Pagai�di un sāc uzbrukumu tikai tad, kad es tev teik�u to darīt.

Atbildes nebija, bet viņ� redzēja, ka Mara reaģē ar ātru paskatī�anos uz Vanaga pusi un atkāpjas dziļāk savā paslēptuvē.

Es nostā�os pie izejas lūkas, viņ� sacīja Kar�dam. Mēģinā�u kopā ar Maru notvert viņus krustu�guni. Tu nerādies un paliec tepat.

Labi.

Lūkass noliecies aizsteidzās pa īso pilota kabīnes

gaiteni. Bija pēdējais bridis pienācis pie izejas lū�kas, viņ� sajuta, kā platforma dreb zem trieciennieku smagajiem kaujas zābakiem. Lūkasa jutekļi vēstīja, ka �etri no viņiem nāk iek�ā, bet pārējie �etri paliek ārā un, izklīdu�i ap kuģi, vēro, vai kāds netuvojas. Vēl sekunde, un viņi būtu ieraudzīju�i Lūkasu, vēl sekunde un kāds būtu pamanījis Maru. Mara, ta�gad.

Vietā, kur atradās Mara, uzliesmoja spridzekļ�āvēja �āviena uguns. Tas tik ātri sekoja viņa pavēlei, ka Lūkasam radās iespaids Mara bija plānojusi �ajā mirkli sākt uzbrukumu neatkarīgi no viņa atļaujas. Iedarbinājis gaismas zobenu, Lūkass uzlēca uz plat�formas, notverdams triecienniekus tie�i tajā brīdī, kad viņi sāka griezties riņķi pret draudiem no aizmu�gures. Viņa pirmais zobena cirtiens norāva priek�galā ejo�ā trieciennieka spridzekļ�āvējam stobru. Iedarbo�damies ar Spēku, Lūkass deva virām spēcīgu grūdie�nu, ietrieca viņu biedros, un viss bariņ� bezpalīdzīgi noripoja uz pacēlāja pamatnes. Nolēcis no platfor�mas, Lūkass atvairīja kāda cita trieciennieka raidīto �āvienu un skāra uzbrucēju ar gaismas zobena asme�ni. Viņ� pārtvēra vēl kādu duci �āvienu, līdz Maras ierocis apklusināja otru �āvēju. Ātrs skatiens visap�kārt, un Lūkass pārliecinājās, ka ar pārējiem diviem viņa jau ir tikusi galā.

Uzbangojums Spēkā lika viņam strauji pagriezties trieciennieki, ko viņ� bija noripinājis līdz pa�ai plat�formas apak�ai, sāka slieties aug�ā. Lūkass ar klie�dzienu viņus apturēja un, vēcinādams zobenu pla�os lokos, gaidīja, kad Mara izmantos prie�rocību, ko ra�dīja uzbrucēju novērstā uzmanība, un sāks �aut. Bet viņa to nedarīja. �āviņi kā bultas cits pēc cita lidoja uz Lūkasa pusi, un viņam vairs nebija izvēles. �etri gaismas zobena cirtieni, un tas bija galā.

Smagi elpodams, viņ� izslēdza gaismas zobenu� un �okēts ieraudzīja, kāpēc Mara nebija �āvusi. Pacēlājs, uz kura atradās Vanags, vienmērīgi laidās lejup uz apak�ējo klāju, un trieciennieki vairs neatradās Maras spridzekļ �āvēja ugunslīnijā.

Mara! Lūkass iesaucās, skatīdamies uz aug�u.

Jā, kas ir? viņa atkliedza pretim, parādīdamās uz pacēlāja lūkas apmales.

Mara jau atradās kādus piecus metrus virs viņa galvas.

Ko Kards tur dara?

Domāju, ka mēs tūlīt lidosim prom, Lūkass at�bildēja. Lec es tevi noķer�u.

Maras sejā pavīdēja ba�īga izteiksme, bet Vanags ātri slīdēja uz leju, un viņa paklausīja bez vilcinā�a�nās. Tiekdamies viņai pretim ar Spēku, Lūkass noķē�ra Maru ar neredzamu satvērienu, gausināja viņas kritienu un nolaida viņu uz Vanaga platformas. Tikko Maras kājas bija pieskāru�ās platformai, viņa sāka skriet un trijos soļos jau bija kuģa iek�ienē.

Kad Lūkass cie�i aizvēra izejas lūku un ienāca pi�lota kabīnē, Mara bija apsēdusies blakus Kardam.

Labāk piesprādzējies, viņa pāri plecam uzsau�ca.

Lūkass apsēdās viņai aiz muguras, apspiezdams vēlē�anos izdzīt viņu no otrā pilota sēdekļa. Vaņagu viņ� pazina daudz labāk, nekā Mara vai Kards, bet tiem abiem varbūt bija lielāka pieredze lido�anā ar �īs klases kuģiem.

Un izskatījās, ka viņus gaida diezgan sare�ģīts li�dojums. Cauri pilota kabīnes stiklotajam jumtam Lū�kass redzēja, ka viņi lai�as lejā nevis uz angārplatformu, kā viņ� bija cerējis, bet gan uz platu gaiteni, kura klājs bija aprīkots ar tādiem kā atgrūdējpacēlāju polsteriem.

Kas notika ar datoru? viņ� Marai jautāja.

Nevarēju tikt iek�ā, viņa sacīja. Kaut arī tam nebūtu nekādas nozīmes, pat ja man tas izdotos. Tai trieciennieku vienībai pietiks laika izsaukt palīgspē�kus. Ja vien tev neienāca prātā sabojāt viņu rācijas.

Pēdējais teikums bija domāts Kardam.

Liecies mierā, Mara, Kards viņu norāja. Pro�tams, ka es sabojāju rācijas. Par nelaimi, viņiem dro��i vien ir jāziņo tūlīt pēc iera�anās norādītajā vietā, tā ka mūsu rīcībā, vienalga, nav vairāk par da�ām mi�nūtēm. Varbūt pat ne tik daudz.

Vai tas ir mūsu izejas ceļ�? Lūkass rauca pieri, skatīdamies uz gaiteni. Es domāju, ka mēs nolaidīsiemies taisnā ceļā uz angārplatformas.

�ķiet, ka �is pacēlājs līdz pa�ai apak�ai neiet, teica Kards. Tas acīmredzot ir nozarojums ejai, kas ved no angārplatformas. īstā eja varētu būt tur, kur klājā redzams tas apgaismotais caurums.

Ko darīsim? vaicāja Lūkass.

Paskatīsimies, vai pacēlāju nav iespējams darbi�nāt ar �o kontrolierīci, Kards sacīja, pacilādams da�torbloknotu, ko bija atņēmis tehniķim. Es tomēr �aubos, Ja nu vienīgi viņi dro�ības apsvērumu dēļ būtu�

Skatieties! Mara noskaldīja, rādīdama uz gai�teņa otru galu.

Tur uz Karda pirms mirkļa pieminēto apgaismoto caurumu laidās lejā vēl viena pacēlājpamatne. Ja tas patie�ām bija ceļ� uz angārplatformu un ja pacēlājs tur apstāsies, aiz�ķērsodams viņiem ceļu�

Kards acīmredzot bija domājis tie�i to pa�u. Lū�kass piepe�i tika piespiests sēdekļa atzveltnei, jo Va�nags strauji rāvās uz priek�u, pamezdams savu pacēlājpamatni un drāzdamies pa gaiteni uz priek�u kā apsvilis. Kādu brīdi tas me�onīgi svaidījās no vienas malas uz otru, bīstami pietuvodamies gaiteņa sienām, kuģa atgrūdējpacēlājiem atsitoties pret tiem, kas bija iebūvēti klājā. Zobus sakodis, Lūkass noskatījās, kā priek�ā redzamā pacēlājpamatne teju leju nenovēr�a�mi aizvērs caurumu, un mutē sajuta to pa�u bezpalī�dzības rūgto gar�u, ko bi ja jutis zem D�eba Huta troņistabas. Spēks kā toreiz, tā tagad bija viņa rīcībā, bet Lūkass nevarēja iedomāties, kā to lai izmanto. Va�inīgs drāzās virsū lejupslīdo�ajam pacēlājam viņ� sagatavoja sevi �ķietami neizbēgamajai sadursmei� -

Un pēk�ņi, metālam no�ņirkstot pret metālu, viņi bija caurumā iek�ā. Vanags vienu reizi apvēlās uz riņķi, krītot lejā milzīgajā telpā, kas atradās apak�ā, atbrīvojās no pacēlāja vertikālajām sliedēm�

Un tur, tie�i viņiem priek�ā kad Kards atkal bija nostādījis kuģi normālā stāvoklī bija redzams lie�lais angārpJatformas nolai�anās un pacel�anās lau�kums. Un aiz ta melnās kosmosa tāles.

Kad viņi traucās pāri angārplatformai starp da�ā�dajiem tur novietotajiem kuģiem, pret viņiem tika raidīts kāds pusducis spriedzekļ�āvēja �āviņu. Bet �auts tika uz labu laimi, bez kārtīgas pozīciju ieņem��anas un nomērķē�anas, tā ka vairākums �āviņu aizli�doja viņiem garām. Vēl viens neprecīzs �āviņ� pārli�doja pilota kabīnes jumtam, un tad jau viņi bija prom. Kuģis noraustījās, sadūries ar atmosfēras bar�jeru, un tad laidās lejā uz apak�ā redzamo planētu.

Lūkass pamanīja, ka no angārplatformas viņiem pakaļ dzenas ātrās reaģē�anas vienības kuģi.

Klau, Mara, viņ� sacīja, atbrīvodamies no dro�ī�bas siksnām. Vai zini, kā jārīkojas ar lāzerlielgabalu?

Nē, viņa man ir nepiecie�ama �eit, teica Kards. Tas jādara tev. Un ej pie lielgabaliem kuģa aizmugurē domāju, ka man izdosies panākt, lai viņi koncentrē savu uzbrukumu tur.

Lūkasam nebija ne jausmas, kā viņ� to iecerējis paveikt, bet strīdēties nebija laika. Vanagu jau sā�ka tricināt lāzer�āvieni, un Lūkass no pieredzes zi�nāja, ka kuģa �āviennovirzitāji tos acīmredzot vairs nespēj atvairīt. Izgājis no pilota kabīnes, viņ� steidzās uz kāpnēm, kas veda pie lielgabaliem līdz kāpņu vidusdaļai viņ� aizlēca, tālāk uzskrēja pa pakāpieniem. Lūkass piesprādzējās ar siksnām, iedarbināja lielgabalus� un, pavēries apkārt, sa�prata, kas Kardam bija padomā. Vanags bi ja apme�tis loku, pacēlies virs Himēias un lidoja tie�i virs zvaig�ņu iznīcinātāja vareno dzinēju raidītās izplū�des strūklas, pēc Lūkasa domām, atrazdamies tai gandrīz vai par tuvu, bet bija skaidrs, ka ātrās rea�ģē�anas kuģiem kādu bridi būs jāseko viņiem no mugurpuses.

Pie auss viņam iedūcās iek�ējās saziņas aparāts.

Debesbraucēj? atskanēja Karda balss. Viņi jau gandrīz ir klāt. Esi gatavs?

Esmu gatavs, apgalvoja Lūkass.

Ar pirkstiem viegli pieskardamies �au�anas kontrolpogām, viņ� koncentrēja domas un ļāva, lai viņā ieplūst Spēks.

Kauja bija sīva, bet īsa, savā ziņā tā atgādināja Lūkasam seno bēg�anu no Nāves Zvaigznes. Toreiz Lea bija aptvērusi, ka viņiem ļāvu�i pārāk viegli aiz�iet, un �āvienu un sprādzienu troksnī viņ� nemierīgi prātoja, vai tikai Impērijas spēkiem arī �oreiz nav prātā kāda viltība.

Un tad iedegās zvaig�ņu līnijas, izraibinādamas debesis, un viņi bija brīvi.

Lūkass dziļi ieelpoja un izslēdza lielgabalus.

Veiksmīgu lidojumu, viņ� sacīja saziņas apa�rāta mikrofonā.

Pateicos, atsaucās Karda atturīgā balss. �ķiet, ka esam vairāk vai mazāk tiku�i sveikā cauri, kaut ir bojājumi ap labā borta enerģijas pārveidotāju. Mara aizgāja paskatīties, kas tur noticis.

Mēs varam bez tā iztikt, teica Lūkass. Hens visu kuģi apgādājis ar tik daudzām rezerves sistē�mām, ka mēs varētu lidot, pat ja puse pa�reiz darbo�jo�os sistēmu izietu no ierindas. Kurp mēs dodamies?

Uz Karaskentu, sacīja Kards. Lai aizvestu uz turieni tevi un izpildītu doto solījumu.

Lūkasam bija jāpiepūla atmiņa, lai atcerētos, kas tas par solījumu.

Tu domā to, ka Jaunā Republika būs ieguvēja no tavas atbrīvo�anas?

Tie�i tā, apstiprināja Kards. Cik atceros no Solo darījumu piedāvājumiem uz Mirkras, jums trūkst transportkuģu, vai ne?

Mums to patie�ām ir daudz par maz, atbildēja Lūkass. Vai esi da�us kaut kur noglabājis?

Ne glu�i noglabājis, bet man nebūtu grūti tos paņemt. Kā tu domā, ko Jaunā Republika teiktu par apmēram diviem simtiem pirms Klonēto kariem ra��otajiem drednautu klases smagajiem kreiseriem?

Lūkasam mute palika vaļā. Cilvēks, kas bija uz�audzis uz Tatūnas, varēja daudz ko nezināt, bet (ik nezinīgs viņ� nebija, lai nesaprastu, par ko ir runa.

Tu ta�u negribi teikt� Tum�ais Spēks?

Nolaidīsimies lejā un tad parunāsim par to, sa�cīja Kards. Ak jā Marai vēl pagaidām neko neva�jadzētu teikt.

�ajā ziņā vari uz mani paļauties.

Izslēdzis saziņas aparātu, Lūkass pakarināja radioaustiņas uz āķa un kāpa lejā. Viņ� pat neievēroja gravitācijas lauka virziena maiņu, kas notika, kad Lū�kass atradās uz kāpnēm.

Gadsimta Vanags traucās prom no Himēras, vairī�damies un at�audīdamies no ātrās reaģē�anas kuģiem, kas dzinās tam pa pēdām. Bēgļi centās ātrāk nokļūt kosmosa dzīlēs. Pelleons sēdēja pie savas pults, rokas dūrēs sa�ņaudzis un, bezpalīdzīgi klusēdams, vēroja notieko�o. Bezpalīdzīgi, jo galvenais dators joprojām darbojās tikai daļēji, un tāpēc Himēras sare�ģītos ie�ro�us un izseko�anas sistēmas nevarēja izmantot pret kuģi, kas bija tik mazs, pārvietojās tik ātri un atradās tik tālu. Klusēdams, jo piedzīvotā sagrāve tālu pār�sniedza viņa lamu vārdu repertuāru.

Kuģis pazibēja vēl pēdējo reizi un tad nozuda� Pelleons sagatavojās visļaunākajam.

Visļaunākais viņam tomēr nebija jāpiedzīvo.

Atsauciet atpakaļ ātrās reaģē�anas kuģus, kap�tein, Trouns sacīja, un viņa balsī nebija ne vēsts no sasprindzinājuma vai dusmām. Izslēdziet iebruku�ma trauksmes signālu un lieciet, lai sistēmu kontro�les nodaļa turpina atjaunot galvenā datora darbību. Ak jā var turpināt ari apgādes krājumu izkrau�a�nu.

Jā, ser, Pelleons teica, slepus uzmezdams sa�vam priek�niekam drūmu skatienu.

Vai Trouns kaut kādā veidā nebūtu sapratis nule notiku�ā nozīmīgumu?

Kad Trouns paskatījās uz viņu, di�admirāļa kvē�lojo�ās sarkanās acis iemirdzējās spo�āk.

Mēs esam zaudēju�i raundu, kaptein, viņ� sa�cīja. Ne vairāk.

Man gan, admirāl, �ķiet, ka mēs esam zaudēju�i daudz vairāk, norūca Pelleons. Tagad Kards no�teikti atdos Kutunas flotili dumpiniekiem.

Ak. to viņ� tik vienkār�i neatdos, Trouns gan�drīz slinki iebilda. Kards nekad nevienam neko nav devis par brīvu. Viņ� mēģinās tirgoties vai izvirzīs nosacījumus, kas dumpiniekiem nebūs pieņemami. Darījuma pārrunas prasīs laiku, jo īpa�i tāpēc, ka uz Karaskentas valda nelabvēlīga politiskā situācija, ko mēs tur esam pacentu�ies radīt. Un laiks tas ir viss, kas mums nepiecie�ams.

Pelleons papurināja galvu.

Jūs pieņemat, ka kuģu zaglim Ferjē izdosies at�rast to cilvēku, kas piegādāja kuģus korelie�u grupē�jumam, pirms Kards un dumpinieki būs vienoju�ies?

Ar pieņēmumiem tam nav nekāda sakara, Trouns klusi teica. Ferjē jau tagad izseko Solo un ir priek� mums ekstrapolējis viņa ceļamērķi� un, pa�teicoties tam, ka izlūkdienests ir lieliski pastrādājis, pētot Karda pagātni, es tagad skaidri zinu, kas tas ir par vīru, ko centīsies sastapt Solo.

Viņ� pa novēro�anas lūku noraudzījās, kā atgrie��as ātrās reaģē�anas kuģi.

Dodiet rīkojumu navigācijas nodaļai, lai sagata�vo kursu lidojumam uz Pantolominas sistēmu, kap�tein, Trouns domīgi sacīja. Lidosim turp, tiklīdz būs pabeigta transportkuģu izkrau�ana.

Jā, ser, teica Pelleons.

Viņ� nodeva pavēli tālāk navigatoriem un izdarīja galvā ātru aprēķinu. Laiks, kas nepiecie�ams Gad�simtu Vanagam, lai sasniegtu Karaskentu. Laiks, kas nepiecie�ams Himērai, lai sasniegtu Pantolominu�

Jā, Trouns sacīja, kā viņa domas uzminējis. Tagad tās ir sacensības uz ātrumu.

Saule bija norietējusi aiz Honogras brūnajiem pa�kalniem, un tās pēdējie stari mākoņus pte apvār�ņa iekrāsoja sarkanus un violetus. Lea vēroja novakares dziesto�ās krāsas, stāvēdama uz dukha sliek�ņa, juz�dama labi pazīstamās, nervozās bailes, kādas viņai alla� uzmācās, kad bija jādodas cīņā un briesmās. Vēl da�as minūtes, un viņa, �ūbeka un Trīpio dosies ceļā uz Nistao izglābt Habarahu un bēgt. Vai arī mirt.

Lea nopūtās un iegāja atpakaļ dukhā, neskaidri prātodama, ko visā �ajā lietā izdarījusi nepareizi. Tas bija licies tik saprātīgi lidot uz Honogru, tik pareizi izrādīt �ādu drosmīgu labas gribas �estu pret nogri�jiem. Pat pirms izlido�anas no Ka�ikas viņa bija biju�si pārliecināta, ka �is piedāvājums nav tikai viņas ideja vien, ka to viņai neuzkrīto�i iedvesis Spēks.

Un varbūt tā arī bija. Vienīgi iedvesmotājs bija pavisam cita Spēka puse, nekā viņa domāja.

Pa durvīm ieplūda auksta vēja �alts, un Lea no�drebēja. Manā ģimenē Spēks ir stipri iesakņojies. Lūkass bija sacījis viņai �os vārdus pirms kaujas uz Endoras. Sākotnēji Lea nebija tam ticējusi līdz brī�dim, kad viņa pacietīgajā vadibā sāka sajust �o spēju izpausmes sevī. Bet viņas tēvs bija mācījies to pa�u, un viņam piemita tādas pa�as spējas� un tomēr viņ� galu galā bija pieslējies tum�ajai pusei.

Sakustējās viens no dvīņiem. Lea apstājās un mai�gi pieskārās abām sīkajām būtnītēm sevī. To darot, viņā uzvilnīja atmiņu fragmenti. Viņas mātes seja, saspringta un skumja, izceļot Leu no lādes, kur viņa bija gulējusi, paslēpta no ziņkārīgām acīm. Sve�ās sejas, kas noliecās pār viņu, kamēr māte ar �iem cil�vēkiem runāja skarbā tonī, kas bija Leu izbiedējis un licis viņai raudāt. Viņa atkal raudāja, kad māte nomi�ra, cie�i pieķērusies vīrietim, ko Lea bija iemācījusies saukt par tēvu.

Sāpes, bēdas un bailes� un tas viss viņas īstenā tēva dēļ, tā vīra dēļ, kas bija atteicies no vārda Anakins Debesbraucējs, lai sauktos par Dārtu Veideru.

No sliek�ņa puses atskanēja klusa, �abo�a skaņa.

Kas noticis, Trīpio? Lea jautāja, pagriezdamās pret robotu.

Jūsu Augstība, Cūbeka man paziņoja, ka jūs �o vietu drīz atstā�ot, Trīpio sacīja, un viņa manierīgā balss bija mazliet satraukta. Vai varu pieņemt, ka es jūs pavadī�u?

Jā, protams, Lea viņam teica. Lai kas notik�tu Nistao, nedomāju, ka tu vēlēsies palikt �eit un iz�baudīt notiku�ā sekas uz savas ādas.

Es jums pilnīgi piekrītu.

Robots saminstinājās, un Lea pēc viņa izturē�anās noprata, ka nav pilnībā izkliedējusi Trīpio nemieru.

Ir kaut kas tāds, ko jums, manuprāt, noteikti va�jadzētu zināt, viņ� runāja tālāk. Viens no atindē��anas robotiem uzvedas ļoti dīvaini.

Vai patiesi? teica Lea. Kā tie�i �is dīvainums izpau�as?

�ķiet, ka viņ� pārāk daudz par visu interesējas, sacīja Trīpio. Viņ� ir uzdevis neskaitāmus jautāju�mus, ne vien pārjums un Cūbeku, bet arī par mani. Esmu viņu arī redzējis pārvietojamies pa ciemu, kad viņam vajadzētu būt izslēgtam uz nakti.

Varbūt pieļauta kāda kļūda, programmējot viņa atmiņu, Lea teica, nebūdama noskaņota uz sarunu par robotu personības īpatnībām. Varu nosaukt vienu vai divus robotus, kas ir krietni vien ziņkārīgā�ki, nekā viņu programmā tas sākotnēji bijis pare�dzēts.

Jūsu Augstība! Trīpio aizvainoti protestēja. Ar�tū ir pavisam cits gadījums.

Es nerunāju tikai par Artū.

Lea pacēla roku, lai atvairītu turpmākās iebildes.

Bet es saprotu tavas ba�as. Lūk, ko es tev teik��u: tu pavēro to robotu manā uzdevumā. Labi?

Protams, Jūsu Augstība, sacīja Trīpio.

Viņ� mazliet palocījās un iz�ļūca ārā sabiezēju�ajā krēslā.

Lea nopūtās un paraudzījās sev apkārt. Nemierīgi klīstot pa dukhu. viņa bija nonākusi pie sienas, kur atradās ģenealoģijas karte, un Lea ilgāku laiku to pē�tīja. Kokgriezumos bija jau�ama vispusīga vēstures izpratne un apvaldīts, bet dziļ� lepnums par savu ģi�meni.Viņa ļāva skatienam izsekot saiknes starp vār�diem, prātodama, ko, pētot �o karti, domā un jūt pa�i nogriji. Vai viņi saskata uzvaras un zaudējumus, vai redz tikai uzvaras? Viņi redz abus, Lea nosprieda. Vi�ņai par nogrijiem bija radies iespaids, ka tie ir ļaudis, kas neaizver acis patiesības priek�ā.

Vai saskatāt �ajā kokgriezumā mūsu ģimenes galu, lēdij Veidera?

Lea sarāvās.

Da�reiz es vēlos, lai jūs, nogri ji, neprastu tik la�bi pielavīties, viņa norūca, atguvusi līdzsvaru.

Piedodiet man, muitrukh sacīja, varbūt mazliet pasausi. Es negribēju jūs nobiedēt.

Viņa ar �estu norādīja uz karti.

Vai saskatāt tur mūsu galu, lēdij Veidera?

Lea papurināja galvu.

Es neredzu nekādas nākotnes vīzijas, muitrukh. Nedz jūsējās, nedz manējās. Es glu�i vienkār�i domā�ju par bērniem. Centos iztēloties, kā tas ir audzināt viņus. Prātoju, cik lielā mērā viņu raksturu izveidi ie�tekmē ģimene, un cik daudz jau piedzimstot ir ielikts pa�ā bērnā.

Viņa saminstinājās.

Domāju par to, vai ļaunums no ģimenes vēstu�res var tikt izdzēsts, vai arī tas pāriet uz katru nāka�mo paaudzi.

Maitrakh mazliet pie�ķieba galvu, lielās acis pētī�ja Leas seju.

Jūs runājat kā sieviete, kas pirmoreiz pilda bēr�na iznēsā�anas pienākumu.

Jā, atzinās Lea. Nezinu, vai Habarahs jums ir stāstījis, bet es nēsāju savus pirmos divus bērnus.

Un jūs baiļojaties par viņiem.

Lea juta, kā noraustās muskulis viņas vaigā.

Tam ir iemesls. Impērija grib man viņus atņemt.

Maitrakh klusi ie�ņācās.

Kāpēc?

īsti nezinu. Bet tas var but tikai ļaunā nolūkā.

Maitrakh nolaida acis.

Man ļoti �ēl, lēdij Veidera. Es jums palīdzētu, ja varētu.

Lea pastiepa roku un pieskārās nogrijas plecam.

Es zinu.

Maitrakh paraudzījās aug�up uz ģenealoģijas kar�ti.

Esmu sūtījusi visus �etrus savus dēlus briesmās, lēdij Veidera. Kaujās, kas bija jāizcīna Imperatora la�bā. Ar laiku nebūt nekļūst vieglāk noskatīties, kā viņi aiziet karā un pretim nāvei.

Lea iedomājās par visiem sabiedrotajiem un drau�giem, kas bija gāju�i bojā ilgajā karā.

Esmu sūtījusi nāvē draugus, viņa klusi teica. Tas bija ļoti grūti. Nevaru iedomāties, kā tas ir, ja nāvē jāsūta savi bērni.

Trīs no viņiem gāja bojā, maitrakh stāstīja tā�lāk, gandrīz kā sarunādamās pati ar sevi. Tālu no mājām, kur nebija neviena, kas par viņiem sērotu, kā tikai viņu karabiedri. Ceturtais kļuva par kropli un at�griezās mājās, lai nodzīvotu savu saīsināto dzīvi mē�mā izmisumā par negodu, līdz nāve viņu no tā atbrī�voja.

Lea saviebās. Un tagad, par to, ka bija viņai palī�dzējis, Habarahs samaksās gan ar negodu, gan nāvi�

Viņas doma piepe�i aprāvās.

Pagaidiet mirkli. Jūs sacījāt, ka visi �etri jūsu dēli devās karā? Un ka visu �etru vairs nav dzīvajo vidū?

Muitrukh pamāja.

Pilnīgi pareizi.

Bet kā tad Habarahs? Vai tad viņ� arī nav jūsu dēls?

Viņ� ir mans tre�ās pakāpes dēls, muitrukh sacīja ar savādu izteiksmi sejā. Mana pirmā dēla dēladēls.

Lea skatījās uz viņu, pēk�ņi apjauzdama kaut ko briesmīgu. Ja Habarahs bija nevis viņas dēls, bet gan mazmazdēls, un ja muitrukh bija pati personīgi pie�dzīvojusi kosmosa kauju, kas atnesa postu Honograi�

Muitrukh, cik ilgi jūsu pasaule jau ir tādā stā�voklī kā patlaban? Lea �ukstus jautāja. Cik daudz gadu pagājis?

Nogrija viņu cie�i uzlūkoja, nepārprotami uztver�dama izmaiņas Leas noskaņojumā.

Lēdij Veidera, ko es tādu pateicu�?

Cik daudz gadu pagājis?

Muitrukh parāvās no viņas nost.

�etrdesmit astoņi nogriju gadi, viņa sacīja. Rēķinot Imperatora gados �etrdesmit �etri.

Lea atbalstījās ar plaukstu pret ģenealoģijas kaites gludo koku viņas ceļgali no �oka piepe�i bija kļu�vu�i ļengani.

�etrdesmit �etri gadi, viņa caur zobiem atkār�toja. Viņi turēju�i jūs tādā stāvoklī �etrdesmit �etr�us gadus?

Lea apcirtās pret durvīm.

�ūbij! viņa sauca, tajā brīdī neraizēdamās, kas vēl varētu viņu dzirdēt. �ūbij, ienāc �eit!

Kāda roka satvēra viņas plecu, un pagriezusies at�pakaļ, Lea redzēja, ka maitrakh viņā noraugās ar ne�izprotamu izteiksmi savā citplanētietes sejā.

Lēdij Veidera, jūs man pateiksiet, kas ir noticis.

�etrdesmit �etri gadi lūk, kas ir noticis, Lea viņai sacīja.

Pirmais dusmu karstums noplaka, dodbt vietu le�dainai apņēmībai.

Viņi jūs turēju�i verdzībā gandrīz pusgadsimtu. Melodami jums, acīs skatīdamies, krāpdami jūs, no�galinādami jūsu dēlus.

Viņa ar pirkstu norādīja uz zemi viņām zem kā�jām.

Tas nav �etrdesmit �etrus gadus ilga atindē�anas darba vērts. Un, ja viņi ne tikai attīra zemi�

Pie durvīm bija dzirdami smagi soļi, un ienāca �ūbeka ar �au�anai sagatavotu bultmeti rokā. Viņ� ieraudzīja Leu, norēca jautājumu, bet viņa ierocis pa�vērsās pret maitrakh.

Man nedraud briesmas, �ūbij, Lea viņam tei�ca. Es glu�i vienkār�i esmu ļoti nikna. Man vajag, lai tu sagādātu vēl papildu paraugus no saindētās zo�nas. �oreiz tiem nav jābūt augsnes paraugiem atnes nedaudz tās kholm zāles.

Viņa redzēja vūkija sejā pārsteigumu. Bet viņ� ti�kai norūcās par zirni, ka uzdevumu sapratis, un aiz�gāja.

Kāpēc jūs gribat izpētīt kholm zāli? muitrukh vaicāja.

Jūs pati sacījāt, ka tā vairs nesmar�o tāpat kā agrāk, pirms nebija uzlijis indīgais lietus, Lea viņai atgādināja. Domāju, ka te varētu but kāda sakarība, ko esam palaidu�i garām.

Kāda sakarība te varētu būt?

Lea papurināja galvu.

�obrīd neko vairāk nevēlos sacīt, muitrukh. Parunāsim par to. kad bū�u saņēmusi apstiprinājumu.

Vai jūs joprojām gribat doties uz Nistao?

Vairāk kā jebkad, Lea drūmi atbildēja. Bet ne tāpēc, lai uzbruktu un aizbēgtu. Ja Cūbija sagādā�tie paraugi uzrādīs to, ko es domāju, ie�u taisnā ceļā pie klanu vecākajiem.

Un, ja viņi atteiksies jūs uzklausīt, ko tad?

Lea dziļi ievilka elpu.

Viņi nevar atteikties, viņa teica. Jūs jau esat zaudēju�i savus dēlus trijās paaudzēs. Vairāk zaudē�jumu jūs nevarat atļauties.

Kādu minūti nogrija skatījās uz viņu klusēdama.

Jūs sakāt taisnību, viņa sacīja.

Muitrukh klusi no�ņācās caur saviem adatzobiem un ar sev raksturīgo līgano grāciju gāja uz durvīm.

Stundas laikā es atgriezī�os, viņa pāri plecam teica. Vai jūs tad būsiet gatava doties ceļā?

Jā, pamāja ar galvu Lea. Uz kurieni jūs ejat?

Maitrakh apstājās pie durvīm, un viņas tum�ās

acis sastapās ar Leas skatienu.

Jūs sakāt taisnību, lēdij Veidera: viņiem ir jā�klausās. Es atgriezī�os.

Maitrakh atgriezās pēc divdesmit minūtēm, piecas minūtes pirms �ūbekas. Vūkijs bija savācis divas saujas zāles no visda�ādākajām vietām un atnesis analī�u izdarī�anas ierīci, kas bija paslēpta alindē�anas robotu nojumē. Lea iedarbināja ierīci, ievietoja tajā pāris neglītos, brūnos augus, un tad viņi devās uz Nistao.

Bet ne trijatā. Leai par pārsteigumu, pie maitrakh sadabūtā vaļējā apvidus lendspidera stūres sēdēja jauna nogrija, un, kad viņi raita gajēja soļa ātrumā brauca cauri ciemam, viņiem pievienojās vēl kāds ducis nogriju, ejot abpus lendspīderam kā goda sar�dze. Pati maitrakh gāja braucamajam blakus, un vadibas paneļa nespodrajā gaismā viņas sejas izteiksme nebija lāgā saskatāma. Sēdēdams uz aizmugures sē�dekļa, uz kura bija nolikta ari analī�u izdarī�anas ie�rīce, �ūbeka taustīja savu bultmeti un dziļa rīkles balsī neuzticīgi ņurdēja. Viņam aiz muguras, bagā�as nodalījumā iespīlēts, Trīpio bi ja neparasti kluss.

Izgāju�i cauri ciemam, viņi virzījās tālāk pa ap�kārtējo aramzemi. Lendspidera starme�i nebija ie�slēgti, un nelielo nogriju pulciņu mākoņu apēnoto zvaig�ņu gaismā praktiski nevarēja saredzēt. Grupa sasniedza nākamo ciemu, kas, aptum�ots uz nakti, tikpat kā ne ar ko neat�ķīrās no labības lauka, un iz�gāja tam cauri bez starpgadījumiem. Atkal aramze�me, atkal ciems, atkal aramzeme. Laiku pa laikam Lea redzēja priek�ā pavīdam Nistao ugunis un sa�traukti prātoja, vai vēr�anās tie�i pie klanu vecākajiem �ajā brīdī būs tā gudrākā rīcība. Viņi valdīja ar Impē�rijas palīdzību vai vismaz ar tās klusu piekri�anu, un tādiem lepniem un godkārīgiem ļaudīm nebūs patīka�mi dzirdēt, ka viņus apsūdz sadarbībā ar meliem.

Un tad, debesu ziemeļaustrumpusē, cauri biezajai mākoņu segai izlauzās cauri lielākais no trim Hono�gras mēne�iem� un Lea izbrīnīta ieraudzīja, ka vi�ņas sākotnējais pavadoņu pulciņ� ir neiedomājami papla�inājies. Viņiem visapkārt virmoja neskaidri saskatāmu stāvu jūra, tā plūda lendspīderam nopakaļ kā mēms paisuma vilnis.

Viņai aiz muguras �ūbeka pārsteigumā ierūcās. Mednieka instinkts bija viņam ļāvis sajust, ka pava�doņu skaits pieaug ar katru ciemu, kam viņi iet cauri. Bet pat viņ� nebija aptvēris, cik daudz gājēju viņiem patiesībā pievienojies, turklāt �ūbeka nebūt nebija pārliecināts, ka viņu �is apstāklis iepriecina.

Bet Lea juta, ka saspringtais spiediens krūtīs ma�zinās. Viņa atlaidās pret sēdekļa atzveltni. Lai kas ta�gad notiktu Nistao, delegācijas iespaidīgais apjoms vien neļaus klanu vecākajiem viņu glu�i vienkār�i apcietināt un noslēpt faktu, ka viņa vispār �eit bijusi.

Maitrakh bija garantējusi viņai iespēju runāt. Pā�rējais bi ja atkarīgs no viņas pa�as.

Nistao robe�u viņi sasniedza tie�i pirms saules lēk�ta. .. un atklāja, ka viņus gaida vēl viens nogriju pūlis.

Ziņa ir gājusi mums pa priek�u, maitrakh sacīja Leai, kad lendspīders un tā pavadoņi tuvo�jās gaidītājiem. Viņi atnāku�i paskatīties uz lor�da Veidera meitu un paklausīties, kas viņai sa�kāms.

Lea paraudzījās uz pūli.

Un kādu sakāmo viņi no manis gaida?

To, ka goda parāds Impērijai ir pilnībā atmak�sāts, teica maitrakh. Ka jūs esat ieradusies piedā�vāt nogriju tautai jaunu dzīvi.

Viņas tum�ās acis ieurbās Leas sejā ar vārdos ne�izteiktu jautājumu. Lea, savukārt, paskatījās pāri ple�cam uz Cūbeku un savilka uz aug�u uzacis. Vūkijs norūca apstiprinājumu un pavērsa analī�u ierīci uz aug�u, lai viņa varētu redzēt displeju.

Kādā nakts ceļojuma brīdī ierīce savu darbu bei�dzot bija paveikusi� un, nolasot analī�u rezultātus, Lea sajuta jaunu dusmu uzplūdu pret Impēriju par to, ko viņi bija nodarīju�i �ai tautai.

Jā, viņa sacīja maitrakh. Es patie�ām varu pierādīt, ka parāds ir atmaksāts.

Aplūkojot gaidītāju pūli tuvāk, Lea krēslainajā gaismā ievēroja, ka vairākums sanāku�o nogriju ir sievie�u kārtas. Nelielajai vīrie�u saujiņai, ko viņai izdevās pamanīt starp pārējiem, bija vai nu bērnu un jaunie�u gai�i pelēkā, vai vecu ļau�u tum�i pelēkā āda. Bet tie�i lendspīderam ceļā bija nostāju�ies kādi desmit vīrie�i jaunu, bet pieaugu�u nogriju tēraudpelēkajā krāsā.

Redzu, ka ziņu saņēmu�i arī klanu vecākie, vi�ņa teica.

Tā ir mūsu oficiālā goda sardze, maitrakh paskaidroja. Viņi mūs pavadīs līdz Lielajam Dukham. kur jūs gaida klanu vecākie.

Goda sardze sargi vai karavīri ( Lea īsti nezināja, kā lai �os pavadoņus uztver) klusēdami sastājās lendspīdera priek�galā, veidojot tādu kā bultas uzgali, un sāka iet. Pārējais pūlis dzīvi sa�ukstējās, domu ap�maiņa galvenokārt notika starp pilsētas iedzīvotājiem un lauciniekiem. Lea nezināja, ko viņi saka cits citam, bet. ik reizes, kad viņas skatiens pievērsās nogrijiem, tie apklusa un lūkojās viņai pretim ar neslēptu apbrīnu.

Pilsēta izrādījās mazāka, nekā Lea bija gaidījusi galvenokārt tāpēc, ka nogriju ricībā nebija pārāk daudz zemes. Lielo Dukhu viņi sasniedza jau pēc da��ām minūtēm.

Sprie�ot pēc nosaukuma, Lea bija domājusi, ka tas glu�i vienkār�i būs ciema dukha lielāks variants. Lielāks tas noteikti bija, bet, neraugoties uz arhitek�tonisko līdzību, pastāvēja arī ļoti striktas at�ķirības. Sienas un jumts bija darināti nevis no koka, bet gan no sudrabaina metāla. Nekādu rotājumu uz �īm vir�smām nebija. Balsto�ie pīlāri bija melni no metāla vai apstrādāta akmens, Lea lāgā nevarēja noteikt, kur� no �iem materiāliem izmantots. Uz pelēkām ak�mens plāksnēm klātu iee jas terasi veda melni un sar�kani marmora pakāpieni. Aiz terases bija redzamas augstas dubultdurvis. Visa �ī ēka �ķita auksta un at�sve�ināta, tā stipri at�ķīrās no priek�stata, kāds Leai da�ās pēdējās dienās bija radies par nogriju etosu. Galvā viņai pazibēja doma, vai tikai nav tā, ka Lielo Dukhu uzcēlusi Impērija, nevis pa�i nogriji.

Kāpņu aug�galā, rindā sastāju�ies, stāvēja trīspa�dsmit vidēja vecuma nogriju vīrie�i, un katram no vi�ņiem mugurā bija sare�ģīta �uvuma tērps, kas izskatījās pēc �alles un vestes krustojuma. Aiz viņiem terases vi�dū stāvēja Habarahs viņa rokas un kājas bi ja ar ķē�dēm pieslēgtas pie diviem uz aug�u saslietiem stabiem.

Lea paskatījās vecākajiem garām uz Habarahu, un viņā uzvilnīja sāpīga līdzjūtība. Maitrakh bija viņai stāstījusi, kā norit nogriju publiskās pazemo�anas procedūra, bet, tikai ieraugot Habarahu, Lea saprata, cik dziļ� apkaunojums ietverts �ajā rituālā. Habaraha seja bija noliesējusi un bāla, un viņ� no pārguruma bija iekāries ķēdēs, kas saistīja viņa rokas un kājas. Bet galvu Habarahs turēja aug�ā, un viņa tum�ās acis modri vēroja notieko�o.

Kad lendspīders iebrauca dukha teritorijā, pūlis pa�ķīrās, izveidojot eju, pa kuru tas varēja aizbraukt līdz pa�ai ēkai. Oficiālā goda sardze devās aug�ā pa kāpnēm un nostājās, veidojot atdalo�u rindu starp pū�li un klanu vecākajiem.

Atceries, mēs neesam ieradu�ies �eit, lai cīnī�tos, Lea pa�ukstēja �ūbekam.

Sakopojusi visas zinā�anas par to, kādai jābūt ka�raliskai uzvedībai, viņa izkāpa no lendspidera un kā�pa aug�ā pa kāpnēm.

Kad Lea bija sasniegusi kāpņu aug�galu, pēdējās �alas pūlī apklusa.

Es jūs sveicu, nogriju tautas klanu vecākie, vi�ņa skaļā balsī teica. Esmu Lea Orgena Solo, jūsu kunga Darta Veidera meita. Tā cilvēka meita, kas posta brīdī ieradās pie jums un sniedza palīdzību.

Viņa pastiepa plaukstas virspusi pret nogriju, kas stāvēja rindas vidū.

Viņ� mirkli raudzījās uz Leu nepakustēdamies. Tad ar acīm redzamu negribīgumu pagājās uz priek�u un piesardzīgi apostīja viņas roku. Viņ� atkārtoja �o pārbaudi divas reizes un tad iztaisnojās.

Lords Veiders ir miris, nogrijs sacīja. Mūsu jaunais kungs di�admirālis pavēlējis mums atvest jūs pie viņa, Lea Orgena Solo. Jūs nāksiet kopā ar mums un pagaidīsiet, kamēr tiek sagatavots transports.

�ūbeka, stāvēdams kāpņu pakājē, brīdino�i ierū�cās. Lea ar �estu viņu apklusināja un papurināja gal�vu.

Neesmu �eit ieradusies, lai padotos jūsu di�admirālim, viņa klana vecākajam teica.

Jūs tomēr to darīsiet, viņ� sacīja.

Nogrijs deva zīmi, un divi sargi izgāja no ierindas un tuvojās Leai.

Viņa palika, kur stāvējusi, atkal pamādama �ūbe�kam, lai viņ� dara to pa�u.

Vai jūs kalpojat Impērijai vai Honogras tautai?

Visi godīgie nogriji kalpo kā vienai, tā otrai, klana vecākais teica.

Vai patiesi? jautāja Lea. Vai kalpot Honograi tagad nozīmē sūtīt jaunos vīrie�us paaudzi pēc paau�dzes dro�ā nāvē Impērijas karos?

Jūs esat sve�iniece, nogrijs nicino�i atbildēja. Jūs neko nezināt par nogriju godu.

Viņ� pamāja sargiem, kas bija nostāju�ies Leai pie sāniem.

Ievediet viņu dukhā.

Vai jūs tik ļoti baidāties no vientuļas citplanētietes vārdiem? Lea vaicāja, kad abi nogriji stingri satvēra viņas rokas. Vai arī bīstaties, ka līdz ar ma�nu iera�anos jūsu pa�u vara mazināsies?

Jūs te nerunāsiet indes pilnus vārdus un nesēsiet nesaskaņas mūsu vidū! klana vecākais caur zobiem izgrūda.

Cūbeka atkal ierūcās, un Lea juta, ka viņ� gatavo�jas skriet aug�ā pa kāpnēm viņai paligā.

Mani vārdi nesēj nesaskaņas, Lea teica, pa�augstinādama balsi tā, lai viņas sacīto dzirdētu viss pūlis. Tie vēsta par nodevību.

Pūlis piepe�i nemierīgi sakustējās.

Jūs cietīsiet klusu, neatlaidās nogrijs. Vai arī es lik�u jūs apklusināt.

Es labāk paklausītos, kas viņai ir sakāms, no lejas sauca maitrakh.

-Tu arī cietīsi klusu! klana vecākais noskaldīja, kad pūlī atskanēja atbalsta �uksti maitrakh prasībai.

Tev te nav nedz vietas, nedz balss tiesību, mait�rakh no Kimbaru klana. Es neesmu sasaucis nogriju tautas kopsapulci.

Tomēr tautas kopsapulce ir �eit, maitrakh atcirta. Lēdija Veidera ir ieradusies. Mēs uzklausī�sim viņas vārdus.

Tad jūs tos varēsiet uzklausīt cietumā.

Klana vecākais pamāja, un vēl divi sargi atstāja ierindu, apņēmīgi tuvodamies kāpnēm.

Lea nosprieda, ka īstais brīdis ir klāt. Raudzīda�mās lejup uz savu siksnu, viņa caur Spēku sakopoja visu savu enerģiju un ietekmi�

Un no jostas izlēca viņas gaismas zobens, atbrīvo�jies no maksts. Leas acis un prāts atrada slēdzi un at�skanēja pazīstamais klik�ķis un �ņākoņa-zaļi baltais asmenis bija iedarbināts un vertikāli pār�ķēla gaisu starp viņu un klanu vecākajiem.

No pūļa atskanēja tāda kā �ņāco�a noel�anās. Abi nogriji, kas gāja pie maitrakh, sastinga pussolī� un, kad elsienu atkal nomainīja pilnīgs klusums, Lea zi�nāja, ka visu uzmanība beidzot ir pievērsta viņai.

Es ne tikai esmu lorda Veidera meita, viņa sa�cīja, pie�ķirdama savai balsij apvaldītu dusmu pie�skaņu. Esmu arī Malari�asa, viņa varas un ietekmes mantiniece. Esmu ieradusies �eit caur daudzām bries�mām, lai atklātu nodevību pret nogriju tautu.

Viņa riskēja nedaudz novērsties no gaismas zobe�na, kas lidinājās gaisā, un nomērīja ar gausu skatienu klanu vecāko rindu.

Vai jus mani uzklausīsiet? Vai labāk izvēlēsie�ties nāvi?

Labu bridi saglabājās klusums. Lea ieklausījās sa�vos sirdspukstos un gaismas zobena dobjajā sanē�anā, prātodama, cik ilgi varēs noturēt ieroci karāja�mies gaisā, nezaudējot kontroli pār to. Un tad viens no klanu vecākajiem, kas stāvēja no viņas pa kreisi, paspēra soli uz priek�u.

Es uzklausī�u, kas ir sakāms Mal'ary'ush, viņ� teica.

Pirmais klana vecākais nikni nospraustajās.

Nepievieno vēl savu artavu nesaskaņām, Irkheim, viņ� brīdināja. Tu te redzi tikai iespēju glābt Kimbaru klana godu.

Varbūt es redzu iespēju glābt visas nogriju tau�tas godu, Vorkorh, Irkheims atcirta. Es uzklausī�u Mal 'aty 'ush. Vai esmu vienīgais, kas to vēlas?

Vēl viens klana vecākais, ne vārda neteicis, pa�spēra soli un nostājās viņam līdzās. Tad vēl viens, vēl viens un vēl viens, lidz Irkheimam bija pievienoju��ies deviņi no trīspadsmit klanu vecākajiem. Vorkorhs caur zobiem ie�ņācās, bet atkāpās atpakaļ savā iepriek�ējā vietā.

Honogras klanu vecākie ir izdarīju�i savu izvē�li, viņ� norūca. Jūs varat runāt.

Abi sargi palaida vaļā Leas rokas. Viņa noskaitīja līdz divi, tad pastiepa roku, paņēma gaismas zobenu un izslēdza to.

Es jums stāstī�u vienu un to pa�u stāstu divas reizes, Lea sacīja, pagriezdamās pret pūli un ielik�dama zobenu atpakaļ makstī. Pirmo reizi tā, kā jums to stāstīja Impērija, otro reizi tā, kā tas ir patie�sībā. Tad jūs pa�i varēsiet izlemt, vai nogriju parāds ir vai nav nomaksāts.

Jūs visi zināt, kā kosmosā notikusi kauja izpostīja jūsu pasauli. Kā daudzi nogriji gāja bojā vulkānu iz�virdumos, zemestrīcēs un plūdos, kas tām sekoja, līdz dzīvajos paliku�ie ieradās �ajā vietā. Kā pie jums atlidoja lords Darts Veiders un piedāvāja palīdzību. Kā pēc savādi smakojo�a lietus nolī�anas visi augi, izņemot kholm zāli, nokalta un iznīka. Kā Impērija jums stāstīja, ka zemi saindēju�as ķimikālijas no bojā gāju�ā kuģa, un piedāvāja ma�īnas, kas varētu augsni attīrīt. Un jūs ļoti labi zināt, kādu maksu viņi par �īm ma�īnām prasīja.

Tomēr zeme patie�ām ir saindēta, viens no klanu vecākajiem viņai teica. Gan es, gan daudzi citi gadiem ilgi mēģināju�i izaudzēt pārtiku vietās, kur �īs ma�īnas nav darboju�ās. Bet sēkla tika iznie�kota, jo nekas tur neizauga.

Jā, Lea pamāja. Bet tā nebija augsne, kas ti�ka saindēta. Vai, pareizāk sakot, ne tie�i augsne.

Viņa deva zīmi �ūbekam. Noliecies pār lendspīderu, viņ� paņēma analī�u izdarī�anas ierīci un vienu no kholm zāles stādiem un atnesa tos viņai.

Tagad es jums izstāstī�u patieso stāstu, Lea sa�cīja, kad vūkijs atkal bija nokāpis pa kāpnēm lejā.

Pēc tam, kad lords Veiders savā kuģī aizlidoja, ie�radās citi kuģi. Tie lidinājās virs jūsu pasaules �urpu, turpu. Tiem, kas vaicāja, ko viņi te dara, varbūt atbil�dēja, ka tiek novērota planēta, iespējams, lai meklētu citus dzīvajos paliku�os vai citas apdzīvojamas vie�tas. Bet tie visi bija meli. Viņu īstais mērķis bija izsēt uz jūsu planētas jaunu augu.

Viņa pacēla uz aug�u kholm zāli.

�o augu.

Jūsu patiesība ir murgi, izspļāva klana vecā�kais Vorkorhs. Kholm zāle augusi uz Honogras kop� neatminamiem laikiem.

Es neteicu, ka tā bija kholm zāle, atcirta Lea.

�is augs izskatās kā kholm zāle, ko jūs atceraties, pat smar�o ļoti līdzīgi tai. Bet ne tie�i tāpat. Patiesībā tas ir smalks Impērijas izdomājums� ko jums atsūtī�ja Imperators, lai saindētu jūsu pasauli.

Pūļa klusē�anu nomainīja pārsteiguma kņada. Lea deva viņiem laiku, un gaidot viņas skatiens klīda pa apkārtni. Viņa lēsa, ka ap Lielo Duklni sapulcējies gandrīz tūkstotis nogriju, un vēl daudzi nāca klāt. Lea nosprieda, ka ziņa par viņas iera�anos izplatās joprojām, un paskatījās apkārt, lai redzētu, no kuras puses jaunpienācēji ierodas.

Palūkojoties pa kreisi, viņas skatienu piesaistīja metāliska iemirdzē�anās. Labu gabalu aiz Lielā DukIm, pa daļai paslēpies agrās rīta saules garajā ēnā, pie kādas citas ēkas stāvēja kastei līdzīgais atindē�anas robots.

Lea cie�i paraudzījās uz to, un pēk�ņi viņai pār�skrēja baiļu drebuļi. Neparasti ziņkārīgais atindē�anas robots Trīpio bija to pieminējis, bet viņa tobrīd bija pārāk iegrimusi savās domās, lai pievērstu uzmanību sava robota ba�ām. Bet, ja atindē�anas robots atradās Nistao, vairāk kā piecdesmit kilometru attālumā no savas darba vietas, tas bija kaut kas daudz vairāk, ne�kā pārmērīga ziņkāre. Tam bija jābūt�

Lea noliecās, domās rādama sevi par nolaidību. Protams, ka di�admirālis neaizlidoja prom, mirkļa ie�gribas vadīts. Viņ� bija atstājis kādu vai kaut ko, kas novēroja te notieko�o.

�ūbij, tur, pa labi no tevis, viņa �ukstus teica. Izskatās pēc atindē�anas robota, bet es domāju, ka tas ir spiego�anas robots.

Vūkijs kaut ko nikni norūca un sāka lauzties cauri pūlim. Bet, kaut arī nogriji pa�ķīra viņam ceļu, Lea zināja, ka viņ� robotu nenotvers. Spiego�anas roboti ar pārmērīgu gudrību neizcēlās, tomēr tie bija pietie�kami attapīgi, lai vairs ilgi neslaistītos tur, kur tiku�i atmaskoti. Tas laidīsies lapās jau labu brīdi pirms tam, kad �ūbekam izdosies aizkļūt līdz blakusēkai. Un. ja robotam bija raidītājs� un. ja tuvumā bija kāds Impērijas kuģis�

Honogras tauta! viņa uzsauca, pārkliedzot sa�runu troksni. Es jums tūlīt pat pierādī�u, ka tas, ko saku, ir taisnība. �eit ir viens no Imperatora atsūtīta�jiem atindē�anas robotiem.

Lea norādīja uz robotu.

Pievediet to pie manis.

Pūlis pagriezās, lai paskatītos viņas norādītajā vir�zienā, un Lea sajuta nogriju nedro�ību. Bet, iekams kāds paguva pakustēties, robots piepe�i nozuda aiz ēkas stūra. Pēc mirkļa viņa manīja to pazibam starp divām citām ēkām robots drāzās prom, cik ātri vien jaudāja.

No taktikas viedokļa tas bija visnelāgākais lē�mums, ko robots būtu varējis pieņemt. Bēg�ana bija tas pats, kas vainas atzī�ana, jo īpa�i tādu cilvēku priek�ā, kas robotus pazina kop� bērnības un skaidri zināja, kādai jābūt normālai atindē�anas ma�īnas uz�vedībai. Pūlis ieaurojās, un varbūt kādi piecdesmit no aizmugurē stāvo�ajiem, gados vecākajiem nogriju pusaud�iem metās robotam pakaļ.

Un, kad viņi to darīja, viens no sargiem, kas stā�vēja uz terases blakus Leai, pielika pie mutes saliektu plaukstu un raidīja gaisā spalgu kliedzienu.

Lea atrāvās sāņus, ausīs viņai no �īs skaņas sāka zvanīt. Sargs atkārtoja kliedzienu, un �oreiz tepat ne�tālu atskanēja atbildes kliedziens. Sargs pārgāja uz �i�vinā�anu, kas izklausījās pēc sare�ģīta da�ādu putnu balsu popūrija. Sekoja īsa atbilde, un tad abi apklusa.

Viņ� sauc pārējos uz piedalī�anos vajā�anā, maitrakh sacīja Leai.

Lea pamāja un, rokas dūrēs sa�ņaugusi, noskatī�jās, kā vajātāji nozūd aiz ēkas stūra. Ja robotam bija raidītājs, tas patlaban drud�aini centās pārraidīt ie�spējami vairāk datu�

Un tad pēk�ņi vajātāji bija atkal redzami. Viņiem bija pievienojies pusducis pieaugu�u nogriju vīrie�u. Viņi glu�i kā nomedītu zvēru nesa robotu, kas velti pūlējās atbrīvoties no vīru stingrā tvēriena.

Lea dziļi ievilka elpu.

Nesiet to �urp, pie manis, viņa teica, kad vajā�tāju grupa tuvojās.

Nogriji tā arī darīja se�i pusaud�i uznesa robotu aug�ā pa kāpnēm un noguldīja uz terases. Lea iedar�bināja gaismas zobenu un pētīja robotu viņas acis meklēja antenu. Vienu Lea ieraudzīja, bet antena pati par sevi vēl neko nepierādīja. Gatavodama sevi vis�ļaunākajam, viņa vertikāli pārgrieza robota ārējo ap�valku. Vēl divi �ķērsgriezumi, un tā iek�ējais mehānisms tika atsegts vispārējai apskatei.

Kad Lea izslēdza gaismas zobenu, Cūbeka jau bi�ja nometies ceļos robotam līdzās, un viņa prāvie pirksti saudzīgi cilāja caurules, kabeļus un �ķiedras. Iedobuma aug�daļā bija neliela, pelēka kastīte. Viņ� uzmeta Leai zīmīgu skatienu un atbrīvoja kastīti no vadiem, kam tā bija pieslēgta.

�ūbeka nolika kastīti sev blakus uz terases, un Lea norija kaklā sakāpu�o kamolu. Viņa �o kastīti ļo�ti labi pazina, �ajā ziņā viņai bija bijusi ilga un rei�zēm sāpīga pieredze: tā bija Impērijas izlūkrobota rī�ību virzo�ā un novērojumus fiksējo�ā ierīce. Bet kontaktligzda, kurā vajadzēja būt iespraustai antenai, bija tuk�a.

�ūbeka tagad rakņājās pa iedobuma lejasdaļu. Lea noskatījās, kā viņ� no mehānisma mud�ekļa iz�ceļ vairākus cilindrus, izlasa, kas uz tiem iegravēts, un atliek vietā. Pūlis atkal sāka sa�ukstēties tajā brī�di, kad �ūbeka, apmierināti ieņurdējies, izņēma no robota iek�ienes lielu cilindru un garu adatu �ie priek�meti tur bija atradu�ies netālu no ieeļļo�anas piltuves.

Lea uzmanīgi paņēma no viņa rokām cilindru. Tam nevajadzēja būt viņai bīstamama, bet nebija jē�gas lieki riskēt.

Es uzaicinu visus klanu vecākos būt par lieci�niekiem tam, ka �is cilindrs patie�ām tika izņemts no �īs ma�īnas, viņa pūlim skaļi teica.

Vai tas ir jūsu pierādījums? vaicāja Irkheims, �aubīgi skatīdamies uz cilindru.

Jā, Lea pamāja ar galvu. Es sacīju, ka �ie au�gi nav tā kholm zāle, ko jūs pazināt pirms nelaimes. Bet neesmu jums vēl pateikusi, kur slēpjas at�ķirība.

Paņēmusi vienu no augiem, viņa pacēla to uz aug�u, lai visi varētu redzēt.

Imperatora zinātnieki paņēma jūsu kholm zāli un pārveidoja to, Lea pūlim teica. Viņi radīja no�turīgas at�ķirības, kas sagalabājās vairākās paaudzēs. Jūsu ievērotās smar�as izmaiņas rada ķīmiska viela, ko izdala saknes, stublājs un lapas. Un �ai ķīmiskajai vielai ir tikai viens uzdevums: kavēt visu pārējo augu aug�anu. Di�admirālis apgalvo, ka ma�īnas attīra ze�mi, bet patiesībā tās nodarbojas tikai ar �īs Impērijas stādītās, īpa�ās kholm zāles iznīcinā�anu.

Jūsu patiesība atkal izrādījusies murgi vien, zobojās Vorkorhs. Robotiem nepiecie�ami divi des�miti dienu, lai attīrītu vienu pirkha zemes. Manas meitas varētu iznīcināt �ādā nelielā zemes gabaliņā augo�o kholm zāli vienā dienā.

Lea drūmi pasmaidīja.

Varbūt ma�īnām nemaz nevajag tik daudz laika, kā izskatās. Noskaidrosim to.

Turēdama kholm zāli izstieptā rokā sev priek�ā, viņa no garās adatas galiņa izspieda bālu �ķidrumu un uzpilināja to auga stublājam.

Paraugdemonstrējums izdevās tie�i tik teatrāls, kā Lea bija cerējusi. Piliens izsūcās cauri blāvi brūnajai auga virsmai, un da�as sekundes �ķita, ka nekas ne�notiek. Tad atskanēja tikko sadzirdama �urksto�a skaņa, un vēl pēc mirkļa augs sāka nomelnēt un no�kalst. Pūlis �ņāco�i noelsās, kad katalītiskais iznīci�nātājs izplatījās pa stublāju uz saknēm un lapām. Lea brīdi paturēja augu rokā, tad nometa to uz terases. Tur tas gulēja, �okurodamies kā sauss, ugunī iemests zars, līdz pāri palika tikai neatpazīstama, sakrokota, melna �ķiedra. Lea uzmanīgi pieskārās tai ar kurpes purngalu, un �ķiedra pārvērtās smalkā pulverī.

Viņa bija gaidījusi, ka no pūļa atskanēs jauns pār�steiguma vai dusmu izvirdums. Bet nāves klusums, kas tagad iestājās, bija briesmīgāks par jebkuru troksni. Nogriji bija sapratu�i, ko �is paraugdemonstrējums pierāda.

Un, pārlaizdama skatienu viņu sejām, Lea zināja, ka ir uzvarējusi.

Viņa nolika cilindru uz terases blakus iznicinātajam augam un pagriezās ar seju pret klanu vecākajiem.

Esmu parādījusi jums savu patiesību, Lea tei�ca. Jums tagad jāizlemj, vai nogriju parāds ir sa�maksāts.

Viņa paskatījās uz Vorkorhu un, pa�ai neizprota�ma impulsa vadīta, noāķēja no jostas gaismas zobenu un ielika to viņam rokā. Paejot klana vecākajam ga�rām, Lea piegāja pie Habaraha.

Man ļoti �ēl, viņa klusi sacīja. Nebiju domā�jusi, ka jums manis dēļ būs jāizcie� kaut kas tāds.

Habarahs pavēra muti nogriju adatzobu smaidā.

Impērija mums visu laiku mācījusi, ka tas ir ka�rotāja lepnums un pienākums ciest sāpes sava virs�pavēlnieka labā. Vai gan lorda Veidera meita būtu mazāk vērta?

Lea papurināja galvu.

Es neesmu jūsu virspavēlniece, Habarah, un ne�kad tāda nebū�u. Nogriji ir brīva tauta. Esmu tikai ie�radusies �o brīvību jums atjaunot.

Un dabūt mūs savā pusē pret Impēriju, Vorkorhs viņai aiz muguras dzēlīgi teica.

Lea pagriezās.

Es to vēlētos, viņa piekrita. Bet es jums to nelūdzu.

Vorkorhs brīdi viņā pēto�i nolūkojās. Tad negribī�gi atdeva viņai gaismas zobenu.

Honogras klanu vecākie nevar un nepieņems tik svarīgu lēmumu vienā dienā, viņ� sacīja. Mums daudz kas jāpārdomā un jāsasauc nogriju tautas kop�sapulce.

Tad sasauciet to, Habarahs mudināja. Lorda Veidera meita ir �eit.

Un vai viņa varēs mūs aizsargāt pret Impērijas spēku, ja mēs izvēlēsimies to pamest? Vorkorhs asi vaicāja.

Bet�

Nē, Habarah, viņam ir taisnība, teica Lea. Impērija jūs drīzāk iznicinās, nekā ļaus jums pieslie�ties tās ienaidniekiem vai kļūt neitrāliem.

Vai nogriji būtu aizmirsu�i, kā jācīnās? Haba�rahs izsmejo�i jautā ja.

Un vai Habarahs no Kimbaru klana būtu aizmir�sis, kas notika ar Honogru pirms �etrdesmit astoņiem gadiem? asi attrauca Vorkorhs. Ja mēs tagad at�teiksimies no Impērijas, mums nebūs citas iespējas, kā vien pamest savu pasauli un kaut kur paslēpties.

Un, ja tas tiks darīts, acumirkli sāksies izrēķinā��anās ar nogriju diversijas desantvienībām, kas kalpo Impērijai, Lea Habaraham aizrādīja. Vai jūs vēla�ties, lai viņi mirst, pat nezinādami, kāpēc? Tā būtu necienīga rīcība.

Jūs runājat gudri, lēdij Veidera, sacija Vor�korhs.

Un Leai pirmo reizi likās, ka redz viņa acīs īgnu cieņu.

īsti karotāji prot novērtēt pacietību. Vai jus ta�gad lidosiet prom?

Jā, Lea pamāja ar galvu. Mana klātbūtne �eit joprojām ir jums bīstama. Izlūdzos no jums vienu laipnību: atļaujiet Habaraham aizvest mani atpakaļ uz manu kuģi. Un sacerēt ticamu leģendu�

Vorkorhs paskatījās uz Habarahu.

Habaraha ģimene noorganizēja sazvērestību vi�ņa atbrīvo�anai, viņ� teica. Viņiem tas izdevās, un viņ� aizbēga kosmosā. Viņam pakaļ dzinās trīs desantvienības, kas atradās �eit atvaļinājumā. Uz visu Kimbaru klanu gulsies negods, kamēr viņi nenosauks vainīgo vārdus.

Lea pamāja. Tāda leģenda derēja tikpat labi, kā jebkura cita.

Tikai brīdiniet desantvienības, ko sūtīsiet, lai vi�ņi ir piesardzīgi, nonākot saskarē ar citām vienībām. Ja Impērijai radīsies kaut nojausma par to, kas te no�tiek, viņi jūs iznīcinās.

Nemāciet karotājiem viņu darbu, Vorkorhs at�cirta.

Viņ� mirkli vilcinājās.

Vai varat sadabūt priek� mums vēl �os te? no�grijs jautāja, norādīdams uz cilindru.

Jā, Lea atbildēja. Vispirms mums jāaizlido uz Endoru, kur atrodas mans kuģis. Pēc tam Haba�rahs var atlidot man līdzi uz Karaskentu, un es sagā�dā�u viņam rezerves krājumus ar �o vielu.

Klana vecākais saminstinājās.

Vai nav nekādas iespējas atgādāt to �urp ātrāk?

Lea atcerējās sarunu ar maitrakh viņa bija iemi�nējusies, ka �īs sezonas sējas laiks drīz būs beidzies.

Varbūt, ka ir, viņa teica. Habarah, cik daudz laika mēs ietaupītu, ja nelidotu uz Endoru, bet dotos taisnā ceļā uz Karaskentu?

Apmēram �etras dienas, lēdij Veidera, viņ� at�bildēja.

Lea pamāja. Hens būs noskaities, ka viņa mīļotais Vanags atstāts riņķojam orbītā ap Endoru, bet citas izejas nebija.

Labi, viņa vēlreiz pamāja. Tad mēs tie�i tā ari darīsim. Neaizmirstiet uzmanīgi izvēlēties vietas, kur lietosiet �o līdzekli �urp lidojo�ie Impērijas ku�ģi nedrīkst manīt, ka jums parādīju�ies jauni labības lauki.

Nemāciet arī zemkopjiem viņu darbu, Vor�korhs sacīja, bet �oreiz viņa balsij bija atturīga humo�ra pieskaņa. Mēs ar nepacietību gaidīsim, kad Ha�barahs mums �o vielu atvedis.

Tādā gadījumā būs labāk, ja mēs dosimies ceļā tūlīt pat, Lea teica.

Viņa paraudzījās Vorkorham garām uz maitrakh un pateicībā pamāja. Beidzot beidzot viss bija sācis izdoties pēc viņu prāta. Par spīti Leas agrāka�jām �aubām, nu bija skaidri redzams, ka Spēks ir ar viņu.

Pagriezusies atpakaļ pret Habarahu, Lea iedarbi�nāja gaismas zobenu un pārcirta viņa va�as.

Nāciet, Habarah, viņa sacīja. Laiks doties ceļā.

Koraļļu Vanda afi�ēja sevi kā galaktikas visies�paidīgāko kazino� un, raudzīdamies apkārt lielajā un greznajā Līksmes zālē, Hens saprata, kāpēc nekad nebija dzirdējis kādu �o apgalvojumu apstrīdam.

Trīspakāpju telpā bija izvietots vismaz ducis kār��u galdu, turklāt tur bija vēl ari spēļu automāti un ho�logrāfiskā �aha galdiņi, un pat da�as tradicionāli pa�kavveidīgi izlocītas letes simultānspēles fanātiķiem. Bārā, kas sadalīja telpu divās daļās, bija atrodams gandrīz viss, ko apmeklētājiem varētu kāroties ie�dzert, lai vai nu nosvinētu uzvaru, vai aizmirstu ne�veiksmi, un aizmugures sienā bija ierīkots ēdienu iz�snieg�anas logs to cilvēku apkalpo�anai, kas negribē�ja pātraukt spēli pat ē�anas dēļ.

Un, kad apmeklētājs bija noguris no skatī�anās sa�vās kārtīs vai glāzē, viņ� varēja pamielot acis ar aina�vu, kas pavērās aiz caurspīdīgā korpusa. Zilganzaļā ūdens ņirba, simtiem zivtiņu un sīko jūras zīdītāju spo��as krāsās, un tam visam apkārt slaveno Pantolomi11as koraļļu rifu sare�ģīti izliektās cilpas un spirāles.

īsi sakot, Līksmes zāle bija brīni�ķīgākais kazino, kādu Hens jebkad bija redzējis� un Koraļļu Vandā bija vēl septiņas tie�i tādas pa�as zāles.

Sēdēdams viņam blakus pie bāra, Lendo izdzēra pēdējo malku un atgrūda glāzi.

Ko tagad darīsim? viņ� jautāja.

Viņ� ir �eit, Lendo, Hens viņam sacīja, atrau�dams skatienu no ārpusē redzamā rifa un vēlreiz no�pētīdams kazino. Kaut kur �eit.

Domāju, ka �o braucienu viņ� būs izlaidis, ne�piekrita Lendo. Varbūt viņam aptrūcies naudas. At�ceries, ko teica Sena tam vīram nauda iztek kā ūdens caur pirkstiem.

Jā, bet ja viņam trūktu naudas, viņ� mēģinātu pārdot koreiie�iem vēl kādu kuģi, Hens aizrādīja.

Viņ� arī iztuk�oja savu glāzi un piecēlās no sēdek�ļa.

Nāc mums jāapskata vēl viena zāle.

Un tad mēs sāksim to visu no sākuma, norūca Lendo. Un atkārtosim vēlreiz un vēlreiz. Tā ir bez�jēdzīga laika �ķie�ana.

Vai tev ir kāda cita ideja?

Patiesību sakot, ir gan, teica Lendo, kad vi�ņi apmeta pla�u loku, lai tiktu garām kādam lielam herglikam, kas bīstami balansēja uz diviem sēdek�ļiem vienlaikus, un devās gar bāra leti uz izeju. Tā vietā, lai klīstu apkārt, kā esam to darīju�i pē�dējās se�as stundas, mums vajadzētu iekārtoties pie kāda kār�u galda un sākt zaudēt nopietnas summas. Izplatīsies ziņa, ka ieradu�ies divi nemā�kulīgi auni, kas nobriedu�i cirp�anai, un, ja tas vīrs iz�ķērdē naudu tik ātri, kā Sena inuins stāstīja, viņ� noteikti būs ieinteresēts kādu daļu no tās atgūt at�pakaļ.

Hens pārsteigts uzlūkoja draugu. Viņam jau pirms pāris stundām bija radusies tāda pati ideja, bet viņ� bija domājis, ka Lendo tam nepiekritīs.

Tev �ķiet, ka tavs profesionālā spēlmaņa gods pārcietīs tādu apkaunojumu?

Lendo ieskatījās viņam tie�i acīs.

Ja tādējādi es tik�u no �ejienes prom un varē�u atgriezties pie saviem kalnraktuvju darījumiem, mans gods pārcietīs visu, ko vajadzēs.

Hens saviebās. Viņ� reizēm aizmirsa, ka savā ziņā bija ievilcis Lendo �ajā pasākumā pret viņa pa�a gri�bu.

Jā, Hens sacī ja. Piedod. Labi, klausies, ko es tev teik�u. Vēl pēdējo reizi ieskatīsimies tajā zālē. Ja viņa tur nebūs, nāksim atpakaļ uz �ejieni un�

Viņ� aprāvās. Uz bāra letes, iepretim tuk�am sē�deklim, stāvēja pelnu trauks, kurā vēl aizvien kūpēja cigārs. Cigāra dūmiem bija neparasts, bet ļoti pazīs�tams aromāts�

Ehē, Lendo viņam pie pleca klusi noteica.

Es tam neticu, Hens sacīja, nolaizdams roku pie spridzekļ�āvēja un pārlaizdams a�u mirkli ļau�u pilnajai zālei.

Tici vien, vecais draugs, teica Lendo.

Viņ� pieskārās brīvajam sēdeklim.

-Tas vēl ir silts. Viņam jābūt tur jau viņ� ir.

Tas patie�ām bija Nailzs Ferjē, kas stāvēja zem greznās, no spoguļstikla darinātās izejas arkas, ieko�dis zobos kārtējo no saviem nekad neiztrūksto�ajiem cigāriem. Ferjē viņiem uzsmaidīja, zobgalīgi salutēja un nozuda aiz durvīm.

Tas nu gan ir lieliski, sacīja Lendo. Ko tā�lāk?

Viņ� grib, lai mēs viņam sekojam, Hens teica, ātri palūkodamies apkārt.

Nevienu pazīstamu seju viņ� neredzēja, bet tas ne�ko nenozīmēja. Ferjē ļaudis varēja būt ielenku�i vi�ņus no visām pusēm.

Iesim un paraudzīsim, kas viņam padomā.

Tās var būt lamatas, Lendo brīdināja.

Vai arī viņ� ir gatavs slēgt darījumu, atteica Hens. Turi savu spridzekļ�āvēju kaujas gatavībā.

Par to neraizējies.

Viņi bija pusceļā līdz velvētajai ejai, kad izdzirdē�ja īsu, dobju rībienu, it kā tālumā būtu nodārdinājis pērkons. Tam sekoja otrs, jau skaļāks rībiens, un tad vēl tre�ais. Sarunu dūkoņa kazino pieklusa, jo arī citi ieklausījās, un, viņiem to darot, �ķita, ka Koraļļu Vanda mazliet nodreb.

Hens paskatījās uz Lendo.

Vai tu domā to pa�u, ko es? viņ� nomurmināja.

Turbolāzera eksplozija, saskaroties ar ūdeni, Lendo drūmi no�ukstēja. Ferjē patiesi gatavojas slēgt darījumu. Tikai ne ar mums.

Hens pamāja ar galvu, juzdams, ka vēders viņam sa�ņaudzas. Ferjē bija aizsteidzies viņiem priek�ā un noslēdzis darījumu ar Impēriju� un, ja Katanas flotile nonāks Impērijas karavīru rokās, spēku līdz�svars karā pēk�ņi atkal nosvērsies par labu viņiem.

Un, ņemot vērā, ka viņus komandē di�admirālis�

Mums jāatrod tas kuģu tirgonis, un ātri, viņ� sacīja, steigdamies uz izeju. Varbūt varam dabūt vi�ņu prom no �ejienes glāb�anas pavadoņkuģī vai tam�līdzīgi, pirms mūs abordē.

Jācer, ka mums tas izdosies, pirms pārējie pasa��ieri sāks krist panikā, Lendo piemetināja. Ejam.

Viņi bija tiku�i līdz durvju arkai, kad saprata, ka ir jau par vēlu. Pēk�ņi pērkona dārdam līdzīgais grā�viens atskanēja ne vairs tālumā, bet tie�i viņiem virs galvas, un koraļļu rifu aiz caurspīdīgā korpusa uz mirkli apgaismoja nikns zaļas gaismas uzliesmo�jums. Koraļļu Vanda sazvārojās kā ievainots dzīv�nieks, un Hens, gribēdams noturēt līdzsvaru, pieķērās pie arkas malas�

Kāds satvēra viņa roku un stipri to parāva, aizvilkdams viņu uz labo pusi. Hens instinktīvi ķēra pēc spridzekļ�āvēja, bet, pirms viņ� paguva to izraut, spēcīgas, spalvainas rokas apliecās ap viņa krūtīm un seju, piespie�ot labo roku pie sāniem un vairs neļau�jot saskatīt pēk�ņo paniku gaitenī. Hens mēģināja kliegt, bet roka bija aizspiedusi arī viņa muti. Bez pa�nākumiem cīnīdamies, domās lamādamies, viņ� bija spiests ļaut, lai viņu velk pa gaiteni prom. Vēl divas reizes nodārdēja pērkons, un otrais grāviens gandrīz nogāza Henu un viņa sagūstītāju pie zemes. Virziena maiņa kaut kur sāņus� viņa elkonis atsitās pret dur�vju stenderi�

Stiprs grūdiens, un viņ� atkal bija brīvs un aizel�sies cīnījās pēc elpas. Hens atradās nelielā dzērienu noliktavā, kur gar trim sienām gandrīz līdz griestiem slējās kastes ar pudelēm. Vairākas kastes, Koraļļu Vandai līgojoties, bija apgāzu�ās, un no vienas no tām sūcās tum�sarkans �ķidrums.

Atspiedies pret durvju stenderi, savilcis seju platā smaidā, Henā atkal noraudzījās Ferjē.

Sveicināti, Solo, viņ� teica. Patīkami jūs at�kal sastapt.

Ielūgums bija pārāk laipns, lai to noraidītu, Hens skābi atbildēja, skatīdamies apkārt.

Viņa spridzekļ�āvējs karājās gaisā pie redeļkastu krāvuma, tie�i kādas biezas un dīvaini blīvas ēnas vi�ducī.

Jūs, protams, atceraties manu rēgu, Ferjē mīlī�gi sacīja, norādīdams uz ēnu. Viņ� bija tas, kas uzlavījās aug�ā pa Dāmas Laimes platformu, lai pie�stiprinātu kuģim mūsu izseko�anas signāiaparatūru. To, kas atradās kuģī iek�ā.

Lūk, kāpēc Ferjē bija izdevies te tik ātri ierasties. Vēl viens pērkona dārds satricināja Koraļļu Vandu, un vēl viena kaste noliecās par daudz uz priek�u un nogāzās uz grīdas. Hens palēca nost un tad nopētīja ēnu tuvāk. �oreiz viņam izdevās saskatīt acis un bal�tus, mirdzo�us ilkņus. Viņ� vienmēr bija domājis, ka rēgi ir tikai kosmosa leģenda. Acīmredzot ne.

Vēl nav par vēlu noslēgt darījumu, viņ� Ferjē teica.

Tas uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.

�is ir jūsu darījums, Solo, Ferjē sacī ja. Kā jūs domājat, kāpēc tad atrodaties �eit, nevis tur, kur tūlīt sāksies �au�ana? Mēs jūs te turēsim dro�ībā, ka�mēr viss atkal nomierināsies.

Viņ� savilka uz aug�u uzaci.

Kas attiecas uz Kelrisienu tā ir cita lieta.

Hens viņu drūmi uzlūkoja.

Ko jūs ar to gribat teikt?

To, ka man ir apnikusi viņa mū�īgā stā�anās man ceļā, Ferjē klusi teica. Tā ka tad, kad Koraļ�ļu Vanda beidzot padosies un pacelsies virspusē, es gādā�u, lai viņ� atrastos pa�ā priek�ā, dro�sirdīgi pū�lēdamies pasargāt nabaga kapteini Hofneru no ļauna�jiem triecienniekiem. Ja mazliet palaimēsies�

Viņ� iepleta rokas un pasmaidīja.

Tātad to vīru sauc Hofners, ko? sacīja Hens, apspiezdams dusmas.

Ja viņ� tagad no niknuma sāks ārdīties, Lendo ar to nebūs līdzēts.

Un ja nu viņa te nav? Impērija par to priecīga nebūs.

Ak, viņ� te ir gan, Ferjē apgalvoja. Kaut sā�cis mazliet izrādīt uzbudinājumu. Viņ� tika ieslēgts mūsu apartamentos stundu pēc tam, kad ieradāmies �eit.

Esat pārliecināts, ka tas ir īstais vīrs?

Ferjē paraustīja plecus.

Ja viņ� nav īstais, di�admirālis varēs vainot vie�nīgi pats sevi. Viņ� bija tas, kur� nosauca man �ī cil�vēka vārdu.

Vēl viens sprādziens sa�ūpoja kuģi.

Nu ko bija jauki ar jums aprunāties. Solo, bet man jānoved darījums līdz galam, Ferjē teica, un, atguvis līdzsvaru, nospieda durvju atvēr�anas slēdzi. Uz drīzu tik�anos.

Mēs samaksāsim jums divreiz vairāk, nekā piedāvā Impērija, Hens mēģināja vēl pēdējo rei�zi.

Ferjē pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Uz at�vadām pasmaidījis, viņ� izslīdēja pa durvīm un aiz�vēra tās.

Hens paskatījās uz ēnai līdzīgo rēgu.

Un kā ir ar tevi? viņ� jautāja, Tu nevēlies būt bagāts?

Rēgs parādīja zobus, bet neatbildēja. Norībēja vēl viens pērkona dārds, un viņus asi sagāza uz sāniem. Koraļļu Vandu bija labi uzbūvēts kuģis, bet Hens zi�nāja, ka ilgi tas �ādu bombardē�anu neizturēs. Agri vai vēlu tam nāksies padoties un celties uz aug�u� un tad ieradīsies trieciennieki.

Līdz tam brīdim viņam bija jāatrod iespēja tikt no �ejienes ārā.

Himēras turbolāzeru lielgabali atkal iz�āva, un uz komandtiltiņa hologrāfiskā displeja īsa, sarkana līnija ieurbās jūrā blakus melnajam cilindram, kas iezīmēja Koraļļu Vandas atra�anās vietu. Tajā brīdī, kad sar�kanā līnija pieskārās bāli zaļajam jūras ūdenim, gaisā pacēlās milzīgs tvaiku mutulis, un tad bāli zaļais kla�jums aizviļņoja uz visām pusēm, bet Koraļļu Vanda triecienvilnī acīm redzami sazvārojās.

Viņi ir stūrgalvīgi, to nevar noliegt, sacīja Pel�leons.

Viņiem uz borta ir daudz bagātu apmeklētāju, Trouns viņam atgādināja. Vairākums labprātāk no�slīktu, nekā ļautu, lai viņiem varmācīgi atņem naudu.

Pelleons paskatījās uz datora izdrukām.

Ilgi viņi vairs nenoturēsies. Galvenais dzinējs ir izsists no ierindas, un kuģa korpusa �uvēs radu��ies plīsumi. Dators rāda ja viņi desmit minū�u laikā necelsies uz aug�u, tad vairs nevarēs to izda�rīt.

Tas kuģis pilns ar spēlmaņiem, kaptein, teica Trouns. Viņi visas cerības liks uz sava kuģa izturī�bu un meklēs alternatīvu.

Pelleons, pieri saraucis, skatījās uz hologrāfisko displeju.

Kāda alternatīva viņiem varētu būt iespējama?

Pavērojiet.

Trouns pieskārās savam panelim, un hologrāfiska�jā attēlā Koraļļu Vandas priek�ā parādījās neliels balts aplis, kas sāka locīties kā tārps un kļuva iega�rens.

�ķiet, ka zem �ī rifu sektora ir eja, pa kuru viņi varētu no mums aizbēgt, vismaz uz laiku. Domāju, ka viņi virzās tie�i turp.

Tas viņiem nekad neizdosies, sprieda Pel�leons. Ne jau tā zvalstoties, kā viņi tur lejā �obrīd zvalstās. Tomēr dro�s paliek nedro�s. �āviens, kas nomērķēts taisni uz ieeju tajā labirintā, viņiem pavi�sam noteikti neļaus to izdarīt.

Jā, Trouns apcerīgā balsi teica. �ēl sabojāt tik skaistus rifus. Tie ir īsti mākslas darbi. Unikāli varbūt tie�i ar to, ka tos radīju�as dzīvas, bet nejūtī�gas būtnes. Man būtu paticis papētīt tos krietni vien tuvāk.

Viņ� atkal pagriezās pret Pelleonu un strupi pamā�ja.

Kad esat gatavi, varat �aut.

Nodārdēja vēl viens pērkona grāviens Impēri�jas kuģis, kas atradās viņiem virs galvas, atkal uz�vārīja ūdeni blakus viņu kuģim� un, kad Koraļļu Vanda sagāzās uz sāniem, Hens izdarīja iecerēto gā�jienu.

Ļaujot, lai kuģa kustība aizslidina viņu sāņus, Hens, pa daļai streipuļodams, pa daļai krizdams, uz�gāzās virsū vienam redeļkastu krāvumam, pēdējā bri�di pagriezdamies tā, ka pret kastēm bija pavērsta viņa mugura. Viņ� pacēla rokas uz aug�u, it kā atbalstu meklēdams, un satvēra aug�ējās kastes malas. Ietrie�coties kastēs, Hens bija tās sa�ūpojis. Viņ� uzvilka aug�ējo kasti sev uz galvas, tad satvēra to vēl stin�grāk un no visa spēka meta virsū rēgam.

Citplanētietim kaste trāpīja pa ķermeņa aug�daļu, viņ� zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nogāzās uz grīdas.

Hens acumirkli pieskrēja viņam klāt un izspēra no rēga rokām savu spridzekļ�āvēju. Paķēris ieroci, viņ� strauji pagriezās. Rēgs bija atbrīvojies no kas�tes un, pūlēdamies pieslieties kājās, kārpījās uz grī�das, kas bija kļuvusi slidena no izliju�ā Menkūro viskija.

Nekusties! Hens noskaldīja, pavicinādams spridzekļ�āvēju.

Tikpat labi viņ� būtu varējis sarunāties ar cauru�mu gaisā. Rēgs turpināja slieties uz aug�u�

Hens būtu varējis citplanētieli no�aut, bet viņ� no�mērķēja zemāk un ie�āva viskija peļķē. Noskanēja mīlīgs vu��, un telpas vidus piepe�i sāka degt ar zi�lām liesmām.

Rēgs atmuguriski izlēca no uguns, kaut ko klieg�dams savā valodā. Hens varēja tikai priecāties, ka to nesaprot. Inerces spēks iemeta citplanētieti kastēs, un viss krāvums gandrīz nogāzās. Hens divreiz iz�āva uz kastēm virs citplanētie�a galvas, un uz rēga ple�ciem un galvas sāka �lākties divi alkohola ūdenskri�tumi. Citplanētietis atkal iekliedzās, atguva līdzsva�ru�

Un Hens ar pēdējo �āvienu pārvērta ūdenskritu�mus ugunī.

Rēga kliedzieni pārgāja spalgās vaimanās, viņ� rā�vās prom no liesmām, bet pleci un galva tam jau lies�moja. Hens tomēr zināja, ka citplanētie�a vaimanu galvenais iemesls ir dusmas, nevis sāpes, jo alkohola uguns nav nemaz tik karsta. Ja rēgam dos laiku, viņ� noslāpēs uguni un tad, visticamākais, pārlauzīs He�nam sprandu.

Rēgam netika dots laiks. Beidzot iedarbojās no�liktavas automātiskā ugunsdzēsības sistēma, un sensori raidīja uguns dzē�anas putas vaimanājo�ajam citplanētietim tie�i sejā.

Hens negaidīja, lai redzētu, kas no tā iznāks. Aizlavījies garām uz. laiku aklajam rēgam, viņ� izgāja pa durvīm.

Kad Henu sagūstīja, gaitenis bija bijis pilns ar pa�nikas pārņemtiem ļaudīm, bet tagad tur neviena nebi�ja. Pasa�ieri vai nu atradās ceļā uz glāb�anas pavadoņkuģiem, vai bija paslēpu�ies savu rezervēto luk�susa kajī�u iedomātajā dro�ībā. Iz�āvis uz noliktavas atslēgu, Hens to sabojāja, un durvis vairs nebija atve�ramas. Tad viņ� skrēja uz kuģa galveno izejas lūku. Un cerēja, ka vēl laikus pagūs sastapt Lendo.

Kaut kur tālu apak�ā Lendo saklausīja iedarbināto sūkņu dūk�anu, ko gandrīz apslāpēja pārbiedēto pa�sa�ieru kliedzieni un vaimanas. Koraļļu Vandu pade�vās ātrāk, nekā viņ� bija gaidījis.

Lendo nedzirdami nolamājās un vēlreiz a�i atska�tījās pār plecu. Kur, pie velna, bija palicis Hens? Var�būt dzinās pakaļ Ferjē, gribēdams noskaidrot, kas vil�tīgajam kuģu zaglim padomā. Tas bija īsti Hena garā aizlaisties un spēlēt �sunī�us", kad darāms nopietns darbs.

Kad ieradās Lendo, kāds ducis Koraļļu Vandas apkalpes locekļu ieņēma aizsargpozicijas ap kuģa galveno izeju.

Man tūlīt pat jārunā ar kapteini vai kādu citu virsnieku, viņ� tiem uzsauca.

Ejiet atpakaļ uz savu kajīti, viens no vīriem atcir�ta, uz viņu pat nepaskatījies. Mūsu kuģi tūlīt abordēs.

Es zinu, sacīja Lendo. Un es zinu, ko grib Impērijas karaspēks.

Uzrunātais pagodināja viņu ar īsu skatienu.

Jā? Ko tad?

Viņiem vajag vienu no jūsu pasa�ieriem, Lendo viņam teica. Viņam ir kaut kas tāds, ko Impērija�

Kā viņu sauc?

Nezinu. Tomēr man ir viņa ārējā izskata ap�raksts.

Brīni�ķīgi, apkalpes loceklis noņurdēja, pār�baudīdams savu spridzekļ�āvēju. Klausieties, kas jums jādara ejiet uz kuģa aizmuguri un ieskatieties visās kajītēs pēc kārtas. Ja atradīsiet viņu, dariet mums to zināmu.

Lendo no�ņirkstināja zobus.

Es runāju nopietni.

Es arī, otrs atcirta. Ejiet no �ejienes prom un pasteidzieties.

-Bet�

Es teicu kustieties.

Viņ� nomērķēja spridzekļ�āvēju pret Lendo.

Ja jūsu pieminētajam pasa�ierim ir kaut cik prā�ta, viņ� dro�i vien jau atrodas kādā glāb�anas pavadoņkuģī.

Lendo devās pa gaiteni atpakaļ, pārdomādams nuIe dzirdēto. Nē, kuģu piegādātājs nebūs iekāpis nekā�dā pavadoņkuģī. Iespējams, ka viņ� pat neatrodas sa�vā rezervētajā luksusa kajītē. �eit bija Ferjē, un, pa�zīstot Ferjē, Lendo bija skaidrs, ka kuģu zaglis nebū�tu viņiem tī�i rādījies, ja neuzskatītu sevi par jau uz�varēju�u.

Klājs zem viņa kājām viegli sa�ūpojās: Koraļļu Vanda bija sasniegusi ūdens virsmu. Lendo skrēja uz kuģa aizmuguri. Da�us gaiteņus atpakaļ bija pasa�ieriem pieejama datorpults. Ja viņam izdotos dabūt pasa�ieru sarakstu un atrast Ferjē kajīti, viņ� varētu tur nokļūt, pirms kuģis nonāk Impēri�jas karaspēka rokās. Lendo iegriezās �ķērsgaitenī�

Tie apņēmīgi nāca viņam pretim �etri lieli vīri ar spridzekļ�āvējiem �au�anas gatavībā, un starp vi�ņiem gāja kalsns, sirms vīrietis, ko aiz citu augu�miem gandrīz nevarēja pamanīt. Vīrs, kas gāja gru�pas priek�galā, ieraudzīja Lendo, ātri pacēla spri�dzekļ�āvēju uz aug�u un iz�āva.

Pirmais �āviens nekam netrāpīja. Otrs ietriecās sienā, bet Lendo paguva paslēpties aiz stūra.

Ferjē kajītes meklējumi beigu�ies, viņ� no�murmināja.

Viņa aizsegam garām aizspindza vēl da�i �āviņi, un tad, Lendo par pārsteigumu, �au�ana mitējās. Pieplacis pie sienas, ar spridzekļ�āvēju rokā, Lendo piesardzīgi atgriezās pie stūra un a�i paskatījās ap to.

Viņi bija prom.

Vareni, viņ� nomurmināja un paskatījās vēl�reiz.

Viņi patie�ām bija prom, varbūt iegāju�i tikai ap�kalpes locekļiem pieejamajās telpās, kas atradās kuģa centrā. Dzīties kādam pakaļ pa nepazīstamu apvidu tā parasti nebija laba ideja, bet tobrīd citas iespējas nepastāvēja. Saviebis seju grimasē, viņ� spēra soli ap stūri�

Un iekliedzās, kad gar viņa piedurkni aiz�āvās no labās puses raidīts spridzekļ �āvēja �āviņ�. Lendo, galvu noliecis, metās uz priek�u �ķērsgaitenī, paguvis saskatīt, ka pa galveno gaiteni viņam tuvojas vēl trīs vīri. Viņ� gana smagi atsitās pret biezo paklāju, lai acīs sāktu lēkāt zvaigznītes, apvēlās uz sāniem un iz�rāva kājas no ugunslīnijas, pilnībā apzinādamies, ka ir pagalam, ja viņu tagad no slēptuves vēro kāds no pirmās grupas.

Pienācēju �āvienu sprostuguns ietriecās sienā gan�drīz vienā un tajā pa�ā vietā tas nozīmēja, ka viņi �āva, tikai sevi piesedzot, bet pa�i nāca viņam tuvāk. Smagi elpodams no straujā lēciena un kritiena Len�do bija aizcirtusies elpa viņ� piecēlās kājās un skrē�ja uz velvētām durvīm �ķērsgaiteņa vidū. Neko daudz tās viņu nepasargās, bet tas bija labākais, ko viņ� varēja izmantot. Tikko Lendo bija ticis līdz dur�vīm, no uzbrucēju puses pēk�ņi atskanēja lāsti, un bi�ja dzirdami da�i �āvieni. Izklausījās, ka tiek �auts no cita modeļa spridzekļ �āvēja�

Un tad iestājās klusums.

Lendo sarauca pieri, prātodams, ko viņi tagad da�rīs. Viņ� dzirdēja kādu skrienam uz viņa pusi. Pieplacis durvīm, cik labi vien varēdams, Lendo nomērķēja spridzekļ�āvēju pret gaiteņu krustpunktu.

Soļi pienāca pie krustpunkta un apstājās.

Lendo?

Lendo ar klusu atvieglojuma nopūtu nolaida �au�jamo uz leju.

Esmu �eit, Hen, viņ� pasauca. Pasteidzies Ferjē ļaudis sagūstīju�i to vīru, ko meklējām.

Hens ātriem soļiem pienāca pie viņa.

Tas vēl nav viss, vecais draugs, viņ� aizelsies teica. Ferjē grib nomedīt arī tevi.

Lendo saviebās. Tas Ferjē gandrīz bija izdevies.

Par mani neraizējies, viņ� sacīja. Domāju, ka viņi aizgāju�i uz kuģa centrālo daļu. Mums viņi jānoķer, pirms viņi tiku�i līdz galvenajai izejas lū�kai.

Varam pamēģināt, Hens drūmi teica, lūkoda�mies apkārt. Tās tur izskatās pēc dienesta durvīm.

Tās bija dienesta durvis. Un tās bija aizslēgtas.

Ferjē vīri iegāja tur iek�ā, Lendo norūca un notupies pētīja pusatvērto slēdzenes paneli. Jā. Re, tās nupat darbinātas, savienojot vadus. Paskatīsi�mies�

Viņ� piesardzīgi iebāza mehānismā savu mazo pirkstiņu, atskanēja iepriecino�s klik, un durvis atslī�dēja vaļā.

Varam iet, Lendo sacīja.

Viņ� atkal piecēlās kājās�

Un atsprāga atpakaļ, jo pa vaļējām durvīm izlido�ja ugunīgu �āviņu kārta.

Jā, varam gan, noteica Hens.

Viņ� bija piespiedies pie sienas otrpus durvju at�verei un sagatavojis ieroci �au�anai, bet iespēja iz�aut viņam neradās, jo aizejo�ā grupa at�audījās bez pār�traukuma.

Cik Ferjē cilvēku galu galā ir uz �ī kuģa?

Daudz, Lendo norūca.

Durvis, acīmredzot nospriedu�as, ka neviens caur tām tomēr neies, aizslīdēja atkal ciet.

Manuprāt, mēs esam izvēlēju�ies grūtāko ceļu. Iesim atpakaļ uz galveno izeju un pamēģināsim no�tvert viņus tur.

Hens saķēra viņu aiz pleca.

Par vēlu, viņ� teica. Ieklausies.

Lando sarauca pieri un sasprindzināja dzirdi. Cau�ri kuģa mehānismu klusajai dūkoņai viņ� tālumā sa�klausīja trieciennieku lāzer�auteņu ātros �āvienus.

Viņi jau ir uz borta, Lendo nomurmināja.

Jā, pamāja Hens.

Klājs zem viņu kājām nodrebēja, un lāzer�auteņu �āvieni piepe�i mitējās.

Zemskaņas granāta, viņ� atpazina nule lietoto ieroci. Viss beidzies. Nāc, pasteigsimies.

Uz kurieni? Lendo vaicāja, kad Hens gāja prom pa �ķērsgaiteni.

Uz glāb�anas pavadoņkuģu novietni kuģa pa�kaļgalā, viņ� atbildēja. Mums jātiek no �ejienes prom.

Lendo juta, ka viņam mute paliek vaļā. Bet viņ� paraudzījās uz draugu, un visi iebildumi palika ne�izteikti. Hena sejā bija ievilku�ās saspringtas rie�vas, acis kvēloja dusmas un izmisums. Viņ� zināja, par ko liecina notieko�ais. Varbūt pat labāk nekā Lendo.

Glāb�anas pavadoņkuģis parādījās virs jūras vir�smas, un tam visapkārt peldēja kāds simts citu pavadoņkuģu un neskaitāmas rifa atlūzas. Hens caur ne�lielo iluminatoru noskatījās, kā pēdējais Impērijas kaujas kuģis paceļas no Koraļļu Vandas un aiztraucas debesīs.

Tātad viss beidzies? Lendo, aizmugurē sēdē�dams, uzdro�inājās pavaicāt.

Tā ir, Hens atbildēja, saklausījis sarūgtināju�mu viņa balsī. Iespējams, ka drīz viņi ķersies pie pavadoņkuģiem.

Mēs izdarījām visu, ko varējām, Hen, Lendo klusi aizrādīja. Un varēja būt vēl ļaunāk. Ja viņi būtu ar triecienvilni izcēlu�i Koraļļu Vandu no ūdens, paietu vairākas dienas, iekams mūs kāds atras�tu.

Un tas ļautu Impērijai aizsteigties viņiem tālu priek�ā.

Ak jā, lieliski, Hens skāņi noteica. Mums patie�ām di�i paveicies.

Ko citu mēs būtu varēju�i darīt? Lendo neat�laidās. Nogremdēt kuģi, lai viņi to vīru nedabūtu un tas nekas, ja �ajā procesā ietu bojā vairāki simti cilvēku? Vai varbūt vajadzēja ļaut, lai mūs nogalina nevienlīdzīgā cīņā ar trīs kaujas kuģu trieciennieku komandām? Tagad Karaskentai vismaz būs dota iz�devība sagatavoties, pirms Tum�ā Spēka kuģi sāks piedalīties kaujās.

Lendo centās viņu uzmundrināt, bet Hens tam vēl nebija gatavs.

Kā var sagatavoties triecienam, ko dos divi sim�ti drednautu? viņ� norūca. Mūsu spēki jau tā ir galēji sasprindzināti.

Liecies mierā, Hen, sacīja Lendo, sākdams mazliet skaisties. Pat ja kuģi ir labā stāvoklī un ga�tavi lido�anai, viņiem būs vajadzīga divtūksto� vīru liela komanda katram no tiem. Paies gadi, iekams Impērijai izdosies sadabūt tik daudz jauniesaucamo un iemācīt viņiem, kā ar �iem kuģiem jālido.

Neaizmirsti, ka Impērija jau bija pasludinājusi, ka tai vajadzīgi jauni kuģi, Hens viņam atgādināja. Tas nozīmē, ka viņiem netrūkst lido�anai sagatavo�tu apkalpju.

�aubos, vai viņiem ir �etrsimt tūksto�i apmācītu jauniesaucamo, iebilda Lendo. Beidz gausties un paskaties ta�u reiz uz visu no gai�ās puses.

Nekādas gai�ās puses nav, purināja galvu Hens.

Noteikti ir, neatlaidās Lendo. Pateicoties ta�vai ātrajai rīcībai, Jaunajai Republikai vismaz ir sa�glabājusies iespēja cīnīties.

Hens caur pieri paskatījās uz viņu.

Kā tas jāsaprot?

Atceries, tu izglābi man dzīvību? No�āvi tos Ferjē stulbeņus.

Jā, atceros. Kāds tam sakars ar Jaunās Republi�kas iespējām?

Hen! Lendo sacīja, pie�ķirdams sejai �okētu izteiksmi. Tu ta�u ļoti labi zini, cik ātri Jaunā Re�publika sabruktu, ja nebūtu manis.

Hens patiesi nopūlējās apspiest smaidu, bet �oreiz viņam tas diez ko neizdevās. Viņ� izvēlējās kompro�misu, greizi pasmaidīdams ar vienu lūpu kaktiņu.

Labi, es padodos, Hens nopūtās. Ja es mitē��os gremzties, vai tu apklusīsi?

Sarunāju�i, Lendo pamāja.

'Hens atkal pievērsās iluminatoram, un smaids no�dzisa. Lai Lendo saka, ko sacīdams, bet Katanas flotiles zaudē�ana būs ļoti smags trieciens, un viņi abi to zināja. Viņiem kaut kā bija jānovēr� �o kuģu nonāk�ana Impērijas rokās.

Kaut kā.

Mona Motma no pārsteiguma galvu vien nogrozī�ja.

Katanas flotile, viņa izdvesa. Pēc visiem �iem gadiem. Tas. ir neticami.

Varētu lietot pat vēl spēcīgāku izteicienu, Fei�lijs vēsi piebilda un, cie�i raugoties Karda bezkaislī�gajā sejā, viņa spalvas viļņojās.

Lea bija ievērojusi, ka �ajā steidzīgi sasauktajā sa�nāksmē viņa skatiens gandrīz nemitīgi bija tik cie�s lūkojoties uz Kardu, uz Lūkasu, uz Leu pa�u. Pat Mona Motma nebija izņēmums.

Patiesību sakot, varētu rasties �aubas, vai tas, ko jūs stāstāt, ir patiesība.

Lūkass, kas sēdēja Kardam blakus, sakustējās sa�vā sēdeklī, un Lea sajuta, ar kādām pūlēm viņ� apval�da dusmas uz botanu. Bet Kards tikai savilka uz aug�u uzaci.

Vai gribat sacit, ka es jums meloju?

Ko, kontrabandists un melo? Feilijs atcirta. Kaut kas neiedomājams.

Viņ� nemelo, uzstāja Hens, un viņa balsi jau�tās aizvainojums. Flotile ir atrasta. Es redzēju da��us no kuģiem.

Varbūt, sacīja Feilijs un, acis nodūris, sāka pē�tīt galda pulēto virsmu.

No visiem sanāksmē klāteso�ajiem vienīgi Henam līdz �im bija izdevies izvairīties no Feilija uz�brūko�ajiem jautājumiem un niknā skatiena. Kaut kāda iemesla dēļ botans pat nevēlējās uz viņu paska�tīties.

Bet varbūt ari ne. Katanas flotiles drednauti ga�laktikā nav vienīgie.

Es tam neticu, beidzot ierunājās Lūkass, rau�dzīdamies te uz Feiliju, te uz Monu Motmu. Kalanas flotile ir atrasta, Impērija devusies tai pakaļ, un mēs te sē�am un strīdamies par to?

Iespējams, nelaime ir tā, ka jūs pārāk viegli vi�sam noticat, Feilijs asi atbildēja, pievērsdams ska�tienu Lūkasam. Solo mums stāsta, ka Impērija sa�gūstījusi kādu, kas var viņus aizvest pie tiem �ķieta�majiem Katanas flotiles kuģiem. Bet Kards teica, ka vienīgi viņ� zina to atra�anās vietu.

Un, kā es �odien vismaz jau vienu reizi esmu sacījis, Kards strupi teica, tas, ka esmu vienīgais, kas saprata, ko esam atradu�i, bija tikai pieņēmums. Kapteinis Hofners savā ziņā bija ļoti gudrs vīrs, un var gadīties, ka viņ� dabūja flotiles koordinātes, pirms es tās izdzēsu.

Priecājos, ka jūs tā ticat sava biju�ā sabiedrotā spējām, sacīja Feilijs. Es pats gan sliecos domāt, ka tas ir kapteinis Solo, kas kļūdās.

Viņa spalvas saviļņojās.

Vai arī viņ� ticis tī�i maldināts.

Lea juta, kā aptum�ojas blakus sēdo�ā Hena no�skaņojums.

Vai jūs nevēlētos paskaidrot savus izteikumus, padomniek? viņ� stingri noprasīja.

Es domāju, ka jums sameloja, Feilijs vaļsirdī�gi teica, joprojām izvairīdamies no Hena skatiena.

Domāju, ka tā persona, ar ko stājāties sakaros un kuras vārdu tik ļoti negribat mums nosaukt pa�stāstīja jums pasaciņu un ilustrēja to ar viltotiem pie�rādījumiem. Tam mehānismam, ko jūs sakāt, ka Kelrisiens tika izpētījis, var būt jebkāda izcelsme. Un jūs pats atzināt, ka nekad neesat bijis uz borta nevienā no �iem kuģiem.

Un kā ar Impērijas uzbrukumu Koraļļu Van�dai?Hens skarbi vaicāja. Viņi uzskatīja, ka tur at�rodas kāds, ko ir vērts nolaupīt.

Feilijs tikko jau�ami pasmaidīja.

Vai arī viņi gribēja, lai mēs tam noticam. Un tas viņiem varētu ļoti labi izdoties� ja jūsu vārdā nenosauktā kontaktpersona patiesībā darbojas viņu labā.

Lea paskatījās uz Henu. Aiz �iem vārdiem kaut kas slēpās. Kaut kāds izjūtu virpulis, ko viņa nespēja noteikt.

Hen? Lea klusi jautāja.

Nē, viņ� teica, nenolaizdams acis no Feilija. Viņ� nedarbojas Impērijas labā.

Tā jūs sakāt, Feilijs pavīpsnāja. Bet jūs pie�dāvājat pārāk maz pierādījumu.

Labi, iejaucās Kards. Pieņemsim uz bridi, ka tas viss patiesībā ir viens liels ziepju burbulis. Ko di�admirālis no tā iegūs?

Feilija spalvas sakustējās �estā, ko Lea novērtēja kā aizkaitinājumu. Viņi abi ar Kardu bija sagrāvu�i botana teoriju, ka Trouns īstenībā nemaz nav Impēri�jas di�admirālis, un Feilijs smagi pārdzīvoja pat �o niecīgo sakāvi.

Es gan domāju, ka tas ir acīm redzami, viņ� Kardam stīvi sacīja. Kā jums �ķiet, cik daudzas sistēmas mēs atstātu neaizsargātas, ja no�sūtītu pietiekamu daudzumu labi apmācīta perso�nāla iedarbināt un atvest �urp divsimt drednautus? Jā, Impērija patiesi daudz iegūs, ja rīkosi�mies pārsteidzīgi.

Viņi daudz iegūs arī tad, ja nedarīsim pilnīgi ne�ko, ledaini aukstā balsī teica Kards. Es strādāju kopā ar Hofneru vairāk nekā divus gadus, un varu jums apgalvot, ka Impērijai nevajadzēs daudz laika, lai izdibinātu no viņa flotiles atra�anās vietu. Ja nerī�kosieties ātri, varat visu zaudēt.

Ja te vispār ir, ko zaudēt, sacīja Feilijs.

Lea uzlika Hena rokai brīdinot plaukstu.

To var pietiekami viegli pārbaudīt, viņa iestar�pināja, pirms Kards paguva atbildēt. Mēs varam nosūtīt uz turieni kuģi un tehniķu komandu. Ja flotile ir tur un �ķiet esam darbo�anās kārtībā, mēs varam sākt pla�a mēroga glāb�anas pasākumu.

No Karda sejas izteiksmes viņa noprata, ka viņ� pat �ādu rīcību uzskata par pārāk gausu. Bet Kards tomēr pamāja.

Domāju, ka tas būtu pietiekami saprātīgi, viņ� teica.

Lea paskatījās uz Monu Motmu.

Mona Motma?

Es piekrītu, viņa atbildēja. Padomniek Feilij, jūs tūlīt pat dodiet rīkojumu admirālim Dreisonam saga�tavot �im uzdevumam sardzes fregati un divus X klases kuģu eskadronus. Vislabākais būtu, ja kuģis �im nolū�kam tiktu atrasts tepat Karaskentā. Mēs nevēlamies, lai kādam ārpus sistēmas rastos kaut nojausma, ko darām.

Feilijs mazliet pie�ķieba galvu.

Kā vēlaties. Vai rīt no rīta būs pietiekami ātri?

Jā.

Mona Motma paskatījās uz Kardu.

Mums būs nepiecie�amas flotiles koordinātes.

Protams, piekrita Kards. Es tās iedo�u rit no rīta.

Feilijs ie�ņācās.

Ļaujiet man jums atgādināt, kaptein Kard�

Ja vien jūs, padomniek, Kards rāmi runāja tā�lāk, nevēlaties, lai es aizlidoju no Karaskentas �o�vakar pat un piedāvāju ziņas par flotiles atra�anās vietu tam, kas solīs vairāk.

Feilija spalvas saplaka, viņ� uzmeta Kardam nik�nu skatienu. Bet �oreiz botans nekādi nevarēja ietek�mēt notikumu gaitu, un viņ� to zināja.

Tātad no rīta, Feilijs norūca.

Labi, pamāja Kards. Ja tas ir viss, domāju, ka atgriezī�os savā mītnē un pirms pusdienām kādu bridi atpūtī�os.

Viņ� palūkojās uz Leu� un pēk�ņi viņa sejā vai apziņā kaut kas mainījās. Lea īsi pamāja ar galvu, un Karda skatiens bezrūpīgi aizslīdēja no viņas prom. Kards piecēlās.

Mona Motma, padomniek Feilij, viņ� sacīja, kat�ram no viņiem pamādams ar galvu. Bija interesanti.

Mēs tiksimies ar jums no rīta, Feilijs drūmi teica.

Karda lūpās parādījās tikko pamanāms sardonisks smaids.

Protams.

Tad es pasludinu �o sanāksmi par slēgtu, ofi�ciālā tonī sacīja Mona Motma.

Iesim, Lea pa�ukstēja Henam, kad pārējie sā�ka vākt kopā savas datu kartes.

Kas te notiek? viņ� tāpat �ukstus jautāja.

Domāju, ka Kards grib aprunāties, viņa atbil�dēja. Pasteidzies, es negribu te iestrēgt sarunā ar Monu Motmu.

Jā, labi, ej vien, Hens sacīja savādi izklaidīgā balsī.

Viņa sarauktu pieri paraudzījās vīrā.

Tu esi pārliecināts?

Jā, viņ� teica.

Hena skatiens pazibēja pāri viņas plecam, un Lea pagriezusies ieraudzīja, kā no telpas lieliem soļiem iziet Feilijs.

Ej vien. Es tevi panāk�u.

Labi, viņa sacīja, savilkusi uzacis.

Viss ir kārtībā, viņ� Leu mierināja un paspieda viņas roku. Man tikai kādu minūti jāaprunājas ar Feiliju.

Par ko?

Par personiskām lietām.

Viņ� pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu. Parasti �is smaids Leai �ķita mīļ� un nevainīgs, bet �oreiz tas iz�skatījās mazliet samocīts.

Klau, viss ir kārtībā, Hens atkārtoja. Es ar viņu tikai parunā�os. Tici man.

To esmu dzirdējusi arī agrāk, Lea nopūtās.

Bet Lūkass jau bija izgājis no telpas, un Kards

patlaban gāja ārā� un Mona Motma izskatījās tā, it kā teju teju grasītos pienākt pie Leas un lūgt viņai kā�du pakalpojumu.

Tikai pacenties būt diplomātisks, labi?

Viņa skatiens atkal pazibēja pāri Leas plecam.

Protams, Hens teica. Tu vari uz mani paļau�ties.

Kad Hens ieraudzīja Feiliju, botans gāja pa Lielo gaiteni uz sanāksmju zāli tai īpa�ajā gaitā, kas lieci�nāja, ka viņ� ļoti steidzas, bet nevēlas, lai citi to zinā�tu.

Ei! Hens uzsauca. Padomniek Feilij!

Vienīgā atbilde bija tuvākās �hala kociņu rindas

acumirklīga nokrāso�anās sarkanā krāsā. Nikni rau�dzīdamies Feilijam pakausī, Hens sāka iet lielākiem soļiem un drīz vien panāca botanu.

Es gribētu pārmīt ar jums kādu vārdu, padom�niek, viņ� sacīja.

Feilijs neskatījās uz Henu.

Mums nekas nav pārrunājams, viņ� teica.

Ak, es gan domāju, ka ir, Hens sacīja, sāk�dams iet viņam līdzās. Piemēram, kā jums izkļūt no nepatik�anām, kurās esat �eit iekūlies.

Es domāju, ka ģimenes diplomāte ir jūsu sieva, Feilijs pavīpsnāja, iesāņus paskatīdamies uz Hena krekla priek�u.

Mēs �o lomu pildām uz maiņām, Hens viņam teica, visiem spēkiem cenzdamies apvaldīt nepatiku, ko juta pret botanu. Redzat, jūs �eit iekūlāties nepa�tik�anās tāpēc, ka mēģinājāt nodarboties ar politiku pēc botanu likumiem. Tā lieta ar to naudas pārvedu�mu meta ēnu uz Akbaru, tāpēc jūs, kā krietnam botanam klājas, metāties viņam virsū. Situāciju sare�ģīja tas, ka jums neviens nepievienojās un jūs ar savu ini�ciatīvu palikāt viens, bet uz spēles bija likta jūsu po�litiskā reputācija. Jūs tagad nezināt, kā lai ar godu at�kāpjas, tāpēc esat nolēmis, ka vienīgā iespēja glābt jūsu presti�u ir Akbara nogremdē�ana.

Ak tā? Feilijs indīgi sacīja. Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka es varēju izrādīt iniciatīvu, kā jūs to formulējāt, tāpēc, ka patie�ām uzskatīju Akbars ir vainīgs nodevībā?

Nē, tā es, nudien, nedomāju, Hens viņam tei�ca. Bet daudzi tā domā, un tie�i tas apdraud jūsu re�putāciju. Viņi uzskata, ka tādu traci var celt tikai tad, ja ir dro�i pierādījumi.

Kāpēc jūs domājat, ka man nav pierādījumu?

Visupirms jau tāpēc, ka neesat tos minējis, Hens vaļsirdīgi atbildēja. Tad vēl ir tas apstāklis, ka jūs nosūtījāt Breiliju uz Jauno Kovu, lai viņ� tur mēģina noslēgt augstākā līmeņa darījumu ar senatoru Belu Iblisu. Breilijs ta�u ar to tur nodarbojās, vai ne?

Nezinu, par ko jūs runājat, Feilijs nomurminā�ja-

Kā tad. Un tre�ais fakts ir sekojo�s: pirms pie�cām minūtēm jūs bijāt gatavs Belu Iblisu nostādīt lū�dzēja lomā, lai tikai iegūtu laiku Katanas flotiles at�ve�anai.

Feilijs pēk�ņi apstājās.

Ļaujiet man runāt ar jums atklāti, kaptein Solo, viņ� teica, joprojām neskatīdamies Henam sejā. Vai nu jūs izprotat manas rīcības motīvus, vai ne, bet es noteikti izprotu jūsējos. Jūs cerat pats atvest uz Ka�raskentu Katanas flotili un tādējādi veicināt manu kri�anu un Akbara attaisno�anu.

Nē, Hens gurdi sacīja, purinādams galvu. Tur jau ir tas suns aprakts, padomniek. Lea un pārējie ne�spēlē pēc botanu likumiem. Viņi pieņem lēmumus, kas balstīti uz pierādījumiem, nevis uz kādas perso�nas presti�u. Ja Akbars ir vainīgs, viņu soda; ja viņ� nav vainīgs, viņu atbrīvo. Te nav nekā sare�ģīta.

Feilijs dzēlīgi pasmaidīja.

Pieņemiet manu padomu, kaptein Solo nodar�bojieties ar kontrabandu, karadarbību un citām lie�tām, ko jūs saprotat. Politikas slepenie likumi stāv tā�lu pāri jūsu spējām.

Jūs pieļaujat kļūdu, padomniek, Hens teica, vēl pēdējo reizi mēģinādams pārliecināt botanu.

Tagad jūs varat atkāpties, neko nezaudējot jūs patie�ām to varat. Bet, ja turpināsiet uzsākto, jūs riskējat krītot aizraut sev līdzi visu Jauno Republi�ku.

Feilijs izslējās visā augumā.

Es negrasos krist, kaptein Solo. Par to gādās mani atbalstītāji starp Jaunās Republikas militārper�sonām. Akbars kritīs, un es ieņem�u viņa vietu. Ta�gad atvainojiet mani man jārunā ar admirāli Dreisonu.

Viņ� pagriezās un gāja prom. Hens noskatījās vi�ņam pakaļ ar sakāves skaņo gar�u mutē. Vai tie�ām Feilijs nesaprata, ko dara? Ka viņ� visu licis uz vie�nas nedro�as kārts?

Varbūt viņ� nevarēja to saprast. Varbūt vajadzēja būt pieredzēju�am spēlmanim, lai paredzētu, kā kritīs kauliņi.

Vai politiķim, kas nav tik ļoti iestrēdzis savā sistē�mā, ka nespēj mainīties.

Feilijs bija sasniedzis Lielā gaiteņa galu un no�griezās pa kreisi, kur atradās Admiralitātes centrs. Hens, galvu grozīdams, devās atpakaļ uz viesu mīt�ni, kur bija apmeties Kards. Vispirms Koraļļu Vanda, un nu �is zaudējums. Viņ� cerēja, ka tas nekļūs par tradīciju.

Mara stāvēja pie savas istabas loga un skatījās uz tālumā redzamajiem Manarai kalniem.Viņa juta, ka domas no nelāgajām atmiņām kļūst aizvien smagā�kas. Imperatora pils. Pēc pieciem gadiem viņa bija atgriezusies Imperatora pilī. Tā bija vieta, kur notika svarīgas valdības sanāksmes, spo�as pieņem�anas, ti�ka vītas tum�as un noslēpumainas intrigas. Vieta, kur bi ja sākusies viņas ietekme.

Vieta, kur Mara bija atradusies, kad tam visam pienāca gals.

Viņa ar nagiem skrāpēja loga rāmja kokgriezu�mus, iztēlē skatīdama labi pazīstamās sejas: di�admi�rālis Trouns, lords Veiders, Tarkins, simtiem padom�devēju, politiķu un li�ķu. Bet tiem visiem pāri pacē�lās Imperatora tēls. Mara ar gara acīm redzēja viņu tik skaidri, it kā Imperators raudzītos viņā caur logu krunkainā seja drūmi saviebta, dzeltenīgajās acīs plaiksnl dusmas un nosodījums.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Es cen�os, viņa �ukstus atbildēja vārdiem, kas skanēja galvā.

Bet, to sakot, viņa jau pati �aubījās, vai tā ir tais�nība. Viņa bija palīdzējusi glābt Debesbraucēja dzīvī�bu uz Mirkras, viņa bi ja devusies uz Jomārku lūgt vi�ņam palīdzību, un tagad bez ierunām bija lidojusi vi�ņam līdzi uz Karaskentu.

Viņai nedraudēja nekādas briesmas. Kardam arī ne. Viņa vairs nevarēja iedomāties, kāpēc Debesbrau�cējs varētu būt noderīgs viņai vai kādam no Karda ļaudīm.

īsi sakot, attaisnojuma viņai vairs nebija.

Bija dzirdams, kā blakusistabā klusi atveras un aizveras durvis Kards atgriezās no sanāksmes. No�vērsusies no loga un priecīga par iemeslu vairs ne��ķetināt �o domu pavedienu, viņa gāja uz durvīm, kas savienoja viņu istabas.

Kards tur nokļuva pirmais.

Mara? viņ� sacīja, atvērdams durvis un pabāz�dams galvu viņas istabā. Ienāc, lūdzu, pie manis.

Kad viņa iegāja Karda istabā, viņ� stāvēja pie datorpults. Pietika paskatīties uz viņa seju, lai Mara saprastu.

Kaut kas nenotika tā, kā vajag? viņa jautāja.

Neesmu īsti pārliecināts, viņ� teica, izņem�dams no kopē�anas atveres datu karti. Tas botans no Padomes ar pārsteidzo�u neatlaidību pretojās mū�su piedāvājumam. Viņ� praktiski piespieda Monu Motmu nepieļaut nekādas nopietnas darbības kuģu atgū�anai, kamēr nebūs pārbaudīta to atra�anās vieta. Patlaban viņ� dod rīkojumu sagatavot kuģi lidoju�mam rīt no rīta.

Mara savilka uzacis.

Aizdomas par krāp�anu?

Iespējams, bet es neredzu tam jēgu.

Kards papurināja galvu.

Trouns jau ir sagūstījis Hofneru. Viņ� drīz tiks flotilei klāt. Nē, es domāju, ka tās ir Feilija iek�poli�tiskās spēles, kas varbūt saistītas ar viņa kampaņu pret admirāli Akbaru. Bet es tomēr negribētu riskēt.

Esmu dzirdējusi par botanu paradumiem iek�poli�tikā, Mara drūmi piekrita. Ko tu gribi, lai es daru?

Gribu, lai tu �onakt pat lido prom uz Troganas sistēmu, viņ� teica, sniegdams viņai datu karti. Vis�ticamākais, ka Eivzs ir paslēpies tur. Sazinies ar viņu un pasaki, ka man nepiecie�ami visi mūsu kuģi, kas var gan lidot, gan cīnīties lai viņ� tos,atsūta uz vie�tu, kur atrodas Katanas flotile.

Mara uzmanīgi paņēma karti, vēsā plastmasa kņudināja viņas pirkstus. Te nu tā bi ja, viņai rokā Katli�ņus flotile. Bagātība un vara�

Eivzs var man neuzticēties, viņa brīdināja.

Nedomāju vis, sacīja Kards. Impērija jau būs atkal izsludinājusi mūsu grupas vajā�anu tas vien viņu pārliecinās, ka esmu izglābies. Datu kartē ievadīts arī īpa�s pazī�anās kods, kas viņam ir zi�nāms. �o kodu di�admirālis nebūtu varējis no manis tik ātri izdabūt.

Cerēsim, ka Eivzs nav augstākās domās par Im�pērijas nopratinā�anas metodēm nekā tu, Mara tei�ca, ieslidinādama datu karti savā tunikā. Vai ir vēl kaut kas?

Nē� jā, Kards sevi pārlaboja. Pasaki Gentam, ka es gribu, lai viņ� lido uz Karaskentu, nevis kopā ar citiem dodas pie Katanas flotiles. Kad viss būs galā, es satik�os ar viņu �eit.

Ar Gentu? Mara sadrūma. Kāpēc?

Gribu redzēt, ko lietpratējs var izdarīt ar to aiz�domīgo naudas kum�ķi Akbara rēķinā. Debesbrau�cējs ieminējās par pieņēmumu, ka nauda rēķinā parā�dījusies vienlaikus ar iebrukumu, bet pagaidām ne�viens to nav varējis pierādīt. Varu derēt, ka Gentam tas izdosies.

Es domāju, ka mūsu iesaistī�anās Jaunās Repub�likas politikā aprobe�osies tikai ar vienu darījumu, iebilda Mara.

Tā arī ir, pamāja ar galvu Kards. Kad dosi�mies no �ejienes prom, negribu atstāt sev aiz mugu�ras godkārīgu botanu.

Saprotu, bija jāatzīst Marai. Labi. Vai tev ir kuģis priek� manis?

Pie durvīm klauvēja.

Pēc minūtes būs, Kards atbildēja, pieiedams pie durvīm un atvērdams tās.

Tā bija Debesbraucēja māsa.

Jūs gribējāt ar mani tikties? viņa jautāja.

Jā, Kards pamāja. Domāju, ka esat pazīsta�ma ar manu sabiedroto Maru D�eidu?

Mūs iepazīstināja, kad jūs ieradāties Karaskentā, Lea atbildēja.

Uz mirkli viņas un Maras acis sastapās, un Mara satraukti prātoja, cik daudz Debesbraucējs viņai ir stāstījis.

Man nepiecie�ams, lai Mara nodotu manā vārdā kādu ziņu, Kards sacīja un, pirms aizvērt durvis, paskatījās uz abām gaiteņa pusēm. Viņai būs vaja�dzīgs ātrs pla�a darbības diapazona kuģis.

Es varu viņai tādu sagādāt, teica Lea. Vai jums derēs Y klases izlūkkuģis, Mara?

Ļoti labi, Mara īsi attrauca.

Es sazinā�os ar kosmodromu un nokārto�u izli�do�anu.

Viņa paraudzījās atkal uz Kardu.

Vai ir vēl kaut kas?

Jā, sacīja Kards. Gribu zināt, vai jūs varat noorganizēt tehniķu komandu un �ovakar pat nosūtīt to kosmosā.

Padomnieks Feilijs jau nodarbojas ar tamlī�dzīgas komandas nosūtī�anu, Lea viņam atgādi�nāja.

To es zinu. Gribu, lai jūsu komanda tur nokļūst pirmā.

Viņa brīdi pētīja Kardu.

Cik lielu komandu jūs vēlaties?

Neko pārāk sare�ģītu, Kards viņai teica. Ne�lielu transportkuģi vai fregati, varbūt zvaig�ņu iznīci�nātāju eskadronu, ja varat atrast tādu, kas nebaidās riskēt ar oficiālo aprindu dusmu izpelnī�anos. Galve�nais ir nepieļaut, lai Feilija izvēlētā apkalpe tur iero�das kā vienīgā.

Mara atvēra muti, bet, ne vārda neteikusi, atkal aizvēra. Ja Kards gribēja, lai Lea zinātu, ka tur ie�radīsies arī viņa ļaudis, viņ� pats būtu varējis vi�ņai to pateikt. Kards paskatījās uz Maru, tad uz Lea.

Vai varat to izdarīt?

Domāju gan, viņa sacīja. Feilijs ir guvis lie�lu atbalstu starp militārpersonām, bet armijā netrūkst ļau�u, kas labprāt redzētu admirāli Akbaru atgrie�a�mies amatā.

Te būs koordinātes, Kards teica, sniegdams vi�ņai datu karti. Jo ātrāk jūsu komanda izlidos, jo la�bāk.

Tā dosies ceļā pēc divām stundām, Lea apso�līja.

Labi, Kards pamāja, un viņa seja kļuva skar�bāka. Tad atlicis vēl tikai viens paskaidrojums. Gri�bu, lai jūs saprastu, ka manai rīcībai ir divi iemesli. Pirmkārt, vēlos pateikties jūsu brālim par to, ka viņ� riskēja ar savu dzīvību, palīdzēdams Marai mani at�brīvot un, otrkārt, tikt vaļā no Impērijas vajā�anas, likvidējot galveno iemeslu, kāpēc viņi to dara. Tas ir viss. Kas attiecas uz jūsu karu un iek�politiku, �ajā ziņā mana organizācija ari turpmāk saglabās pilnīgu neitralitāti. Vai tas ir skaidrs?

Lea pamāja.

Pavisam skaidrs, viņa teica.

Labi. Tad sāciet darboties. Līdz flotilei ir tālu, un jūsu komandai jāizlido tā, lai pēc iespējas vairāk apsteigtu Feiliju.

Piekrītu.

Lea paskatījās uz Maru.

Nāciet, Mara. Iesim un salūkosim jums kuģi.

Rācija līdzās Ved�a Antila guļamtīklam sāka rai�dīt satrauco�o izsaukuma signālu. Klusi ievaidējies, viņ� taustījās tumsā pēc slēd�a.

Paklau, lieciet ta�u mani kādu brītiņu mierā, ko? viņ� lūdzās. Es joprojām dzīvoju pēc Endo laika.

Te Lūkass, Ved�, pazīstama balss sacīja. Piedod, ka izcēlu tevi no gultas, bet man nepie�cie�ams kāds pakalpojums. Ko tu teiksi, ja taviem ļaudīm varbūt nāksies iekulties nelielās nepatik�a�nās?

Kad mēs tādās neesam biju�i? Ved�s atteica, pilnībā pamozdamies. Kas par lietu?

Sasauc kopā savus pilotus, tiksimies pēc stundas kosmodromā, Lūkass viņam teica. Kuģu stāvvie�tā numur piecpadsmit. Mums būs viens no vecajiem transportkuģiem, tā ka varēsim uzņemt uz tā visus ta�vus X klases kuģus.

-Tad jau paredzēts ilgs lidojums?

Da�as dienas, Lūkass atbildēja. �obrīd neko vairāk nedrīkstu tev teikt.

Tu esi noteicējs, sacīja Ved�s. Pēc stundas būsim klāt.

Tad uz tik�anos. Un paldies.

Ved�s izslēdza rāciju un izvēlās no gultas, sajutis labi pazīstama satraukuma trīsas. Desmit kopā ar dumpiniekiem un Jauno Republiku aizvadītajos ga�dos viņ� bi ja daudz lidojis, daudz cīnījies. Bet nezin kāpēc uzdevumi, ko viņ� atcerējās kā pa�us intere�santākos, alla� bija tie, kas veikti kopā ar Lūkasu De�besbraucēju. Ved�s lāgā nezināja, kāpēc tas tā. Var�būt d�edijam glu�i vienkār�i uz to bija ķēriens.

Viņ� cerēja, ka arī �oreiz tā būs. Politiskās intrigas Karaskentā, Impērijas uzbrukumu seku likvidē�ana da�ādos Jaunās Republikas nostūros tas viss uzdzi�na bezcerību. Pārmaiņas nāks viņam par labu.

Ieslēdzis gaismu, Ved�s izņēma no drēbju skapja tīru tuniku un sāka ģērbties.

Nakts vidū sadabūt kuģi izlido�anai no Karaskentas nebija grūti, Leas pilnvaras to garantēja. Bet fre�gate ar duci X klases kuģu tas bija diezgan neparas�ti, lai sāktos pārspriedumi un minējumi� un ziņa par to galu galā nenovēr�ami sasniedza arī Feilija atbal�stītāju ausis.

No rīta viņ� jau visu zināja.

Tas pārsniedz iek�ējās politiskās cīņas ietvarus, viņ� Leai uzrūca, un viņa spalvas viļņojās uz priek�u un atpakaļ kā labības asni vējā. Tā bija klaja neli�kumība. Ja ne pat nodevība.

Neesmu pārliecināta, ka es to vērtētu tik krasi, sacīja Mona Motma.

Bet viņa izskatījās satraukta.

Kāpēc tu tā rīkojies, Lea?

Viņa tā rīkojās tāpēc, ka es viņai to lūdzu, Kards rāmi iestarpināja. Un, tā kā Katanas flotile vēl nav pakļauta Jaunās Republikas jurisdikcijai, ne�domāju, ka jebkuras ar to saistītas darbības var uz�skatīt par nelikumīgām.

Atbilsto�o juridisko procedūru mēs jums iz�skaidrosim vēlāk, kontrabandist, Feilijs indīgi tei�ca. Patlaban mums jānoskaidro nopietns dro�ības pārkāpums. Mona Motma, es lūdzu jūs izdot pavēli par Solo un Debesbraucēja apcietinā�anu.

�ī prasība apmulsināja pat Monu Motmu.

Pavēli par apcietinā�anu?

Viņi zina, kur atrodas Katanas flotile, Feilijs noskaldīja. Neviens no viņu grupas nebija tiesīgs saņemt �ādu informāciju. Viņus jāizolē, kamēr flotile pilnībā nepāries Jaunās Republikas īpa�umā.

�aubos, vai tas ir nepiecie�ams, Lea sacīja, paskatīdamās uz Kardu. Henam un Lūkasam arī ag�rāk tika uzticēta slepena informācija�

Tagad nav agrāk, Feilijs viņu pārtrauca. Ta�gad ir tagad, un viņi nebija tiesīgi to zināt.

Viņa spalvas saplaka.

Domāju, ka �ajos apstākļos būs labāk, ja es pats personīgi uzņem�os �ī uzdevuma izpildi.

Lea uzmeta skatienu Kardam un redzēja viņa sejā atspoguļojamies viņas pa�as domas. Ja Feilijs varēja personiski atvest Katanas flotili�

Laipni lūdzam pievienoties, padomniek, Kards botanam teica. Padomniece Orgena Solo un es, mēs abi priecāsimies lidot jūsu sabiedrībā.

Pagāja kāda sekunde, iekams Feilijs aptvēra nule dzirdēto.

Par ko jūs runājat? viņ� bargi noprasīja. Ne�viens nav jūs pilnvarojis turp lidot.

Pilnvaras izdodu e.v, Kards vēsi sacīja. Kata�nas flotile joprojām pieder man un piederēs, kamēr Jaunā Republika to nebūs pārņēmusi savā īpa�umā. Līdz tam brīdim noteikumus diktēju es.

Feilija spalvas atkal saplaka, un Leai kādu mirkli �ķita, ka botans metīsies Kardam pie rīkles.

Mēs to neaizmirsīsim, kontrabandist, viņ� no��ņāca. Gan pienāks jūsu laiks.

Kards sardoniski pasmaidīja.

Varbūt. Vai mēs varam iet?

Ievid�inājās galamērķa tuvo�anās signāls, un Lū�kass savā sēdeklī izstaipījās. Viņi to bija paveiku�i piecās dienās.

Klāt esam, viņ� teica. Esi gatavs?

Tu mani pazīsti, Hens sacīja, sēdēdams pilota sēdeklī viņam aiz muguras. Es vienmēr esmu ga�tavs.

Lūkass iesāņus pavērās draugā. Ārēji Hens �ķita pavisam normāls vai vismaz atradās tikpat tuvu �ā�dam stāvoklim kā parasti. Bet aiz bezrūpīgās viegl�prātības Lūkass da�ās pēdējās dienās bija pamanījis kaut ko citu: drūmu, gandrīz naidīgu noskaņojumu, kas pavadīja Henu, kop� viņi bija izlidoju�i no Karaskentas. Arī tagad Lūkass to sajuta, un, pētot Hena seju, redzēja tajā sasprindzinājuma rievas.

Vai ar tevi viss kārtībā? viņ� klusi vaicāja.

Ak, protams. Man nekas nekai�.

Rievas ievilkās vēl dziļākas.

Bet man tomēr gribētos, lai viņi kaut reizi atras�tu kādu citu, kas dodas tādos mazos izbraucienos pa galaktiku. Vai zini, ka mēs ar Leu nepavadījām kopā pat vienu dienu? Nebijām tiku�ies veselu mēnesi, un mums neatvēlēja pat vienu dienu.

Lūkass nopūtās.

Es zinu, viņ� teica. Da�reiz jūtos tā, it kā skrietu pilnā ātrumā kop� tā brī�a, kad pametām Tatūnu kopā ar robotiem un Benu Kenobiju.

Hens papurināja galvu.

Nebiju viņu redzējis veselu mēnesi, viņ� at�kārtoja. Viņas grūtniecība kļuvusi divtik saskatā�māka. Es pat nezinu, ko viņi abi ar Cūbeku ir piedzī�voju�i uz tās planētas viņai tik vien pietika laika, lai pateiktu man, ka tie radījumi nogriji tagad ir mūsu pusē. Lai ko tas arī nozīmē. No Cūbija man tā�pat neizdevās neko vairāk izdabūt. Viņ� uzstāj, ka tas ir Leas stāsts, un jāstāsta viņai pa�ai. Esmu gatavs to vūkiju vai no�ņaugt.

Lūkass paraustīja plecus.

Tev ar to ir jāsamierinās, Hen. Mēs glu�i vien�kār�i pārāk labi izpildām mums uzticētos uzdevu�mus.

Hens pavīpsnāja. Bet sasprindzinājums viņa sejā nedaudz atslāba.

Jā. Tā ir gan.

Vēl vairāk Lea mūs iekļāvusi to cilvēku sa�rakstā, kam viņa var dro�i uzticēties, Lūkass turpi�nāja nopietnākā toni. Kamēr nebūs atrasts infor�mācijas noplūdes avots Imperatora pili, �is saraksts diez vai papla�ināsies.

-Jā.

Hens saviebās.

Kāds man teica, ka Impērijā to saucot par avotu Deltu. Vai tev ir kāda nojausma, kur� tas varētu būt?

Lūkass papurināja galvu.

Patie�ām nezinu. Tomēr tai ir jābūt Kopsapulcei tuvu stāvo�ai personai. Varbūt pat Padomei. Viens gan ir skaidrs būs labāk, ja mēs �aklāk pastrādāsim pie �ī avota atra�anas.

-Jā.

Hens sakustējās un pastiepa rokas pēc hiperdzinēja svirām.

Sagatavojies�

Viņ� parāva sviras, un pēc mirkļa viņi jau bija dziļā kosmosa melnumā.

Klāt esam, Hens paziņoja.

Tā ir.

Lūkass paraudzījās apkārt, un pret pa�a gribu vi�ņam pār muguru pārskrēja drebuļi.

Nāves punkts nekurienes vidū.

�ai sajūtai vajadzētu būt tev pazīstamai, sacī�ja Hens, ieslēgdams apkārtnes novēro�anas sensorus.

Paldies, teica Lūkass, bet iestrēgt starp sistē�mām ar noslāpu�u hiperdzinēju tā nav sajūta, ko es vēlētos iepazīt.

Tas man nebija prātā, nevainīgi atsaucās Hens, ieslēgdams rāciju. Es runāju par Tatūnu. Ved�?

Esmu �eit, atskanēja balss mikrofonā.

Tā rādās, ka esam sasniegu�i mērķi �etri-septiņi-svītra-viens-se�i-se�i, Hens viņam sacīja. Esat lidojumam gatavi?

Gatavi un nepacietīgi.

Labi.

Hens vēl pēdējo reizi pavērās ārā pa skatulūku un tad nospieda taustiņu kravas lūkas atvēr�anai.

Aiziet.

Lūkass pastiepa kaklu, skatīdamies Hena norādī�tajā virzienā. Pirmajā bridi viņ� varēja saredzēt tikai zvaig�ņu klaidu, uz melnā fona to starojums bija tik spilgts, ka griezās acīs. Un tad viņ� to ieraudzīja: ku�ģa lidojuma uguņu nespodrāko mirdzumu. Lūkass ar acīm izsekoja tuk�o telpu starp �īm ugunīm, domās tām pieskaņojot kuģa apveidus, un pēk�ņi tēls kļuva pilnīgs.

Tas ir drednauts.

Tur ir vēl viens, tūlīt aiz pirmā, teica Hens. Un mazliet zemāk vēl trīs.

Lūkass pamāja ar galvu viņ� bija tos ieraudzījis, un viņa augums savādi iekņudējās. Katanas flotile. Tikai tagad viņ� saprata, cik maz patiesībā bija ticējis tās eksistencei.

Kuru no kuģiem mēs pārbaudīsim? Lūkass jautāja.

Varam ķerties pie tā, kas atrodas mums vistu�vāk, Hens atbildēja.

Nē, Lūkass gausi sacīja, cenzdamies izprast neskaidro iespaidu, ko radīja kņudo�ā sajūta. Nē. Pārbaudīsim� to tur, mazliet tālāk.

Viņ� norādīja uz lidojuma ugunīm da�us kilomet�rus tālāk.

Vai ir kāds īpa�s iemesls?

īsti nezinu, Lūkasam bija jāatzīstas.

Viņ� juta sev pievērsto Hena skatienu. Tad draugs paraustīja plecus.

Labi, Hens teica. Lai tā būtu. Izvēlamies pārbaudei to kuģi. Ved�, vai tu tos redzi?

Lieli transportkuģi, vairāki eksemplāri, Ved�a balss apstiprināja. Mēs veidojam apjums apsardzes joslu. Pagaidām izskatās, ka te neviena nav.

Labi, sacīja Hens. Tomēr nezaudējiet modrī�bu.

Viņ� ieslēdza kuģa iek�ējās saziņas aparātu un paskatījās uz savu hronometru.

Lendo? Kur jūs esat?

Patlaban atrodamies pie kravas lūkas, balss at�bildēja. Esam visu nepiecie�amo sakrāvu�i atgrūdējpacēlāju kamanās, un varam sākt darbu.

Labi, atsaucās Hens. Tūlīt būsim klāt.

Viņi tuvojās izvēlētajam drednautam, un Lūkass jau varēja saskatīt kuģa korpusa atstaroto zvaig�ņu gaismu, kas iezīmēja tā aprises. Kuģis bija cilindrvei�dīgs, un ap tā vidusjoslu bija izvietots kāds pusducis �aujamlūku, kā arī milzīgs loks, kas līdzinājās glie�mezim kopumā drednauts izskatījās dīvaini ar�haisks. Bet tā bija �ķietamība. Smagie drednautkreiseri bija biju�i Vecās Republikas gaisa flotes mugur�kauls, un, kaut tie nebija tik slaidi kā Impērijas zvaig�ņu iznicinātāji, kas stājās to vietā, �o kuģu masīvie turbolāzera lielgabali joprojām varēja dot grau�jo�u triecienu.

Kā mēs tiksim uz borta? Lūkass Henam vaicā�ja.

Tur ir galvenā nolai�anās platforma, Hens tei�ca, norādīdams uz nespodri apgaismotu taisnstūri. Mēs ielidosim tur iek�ā un nosēdīsimies uz tās.

Lūkass �aubīdamies aplūkoja taisnstūri.

Ja tā ir pietiekami liela.

Viņa ba�as izrādījās nepamatotas. Nolai�anās platformas ieeja bija lielāka, nekā izskatījās, par plat�formu pa�u nemaz nerunājot. Hens ar profesionāļa nevērību ielidoja iek�ā, apgrieza kuģi otrādi, lai tā priek�gals atrastos pret izeju, un nosēdināja to uz platformas.

Labi, viņ� noteica, izslēgdams sistēmas un at�sprādzēdams siksnas. Ķersimies pie darba.

Lendo, Cūbeka un no �etriem vīriem sastāvo�ā tehniķu komanda jau gaidīja viņus pie kravas lū�kas. Bija redzams, ka tehniķi jūtas mazliet ne�veikli ar neierastajiem spridzekļ�āvējiem pie sā�niem.

Vai gaiss kuģī pārbaudīts, Anselm? Hens jau�tāja.

Tam nav ne vainas, tehniķu komandas vadītājs ziņoja, piedāvādams Henam ielūkoties datorbloknotā un pārliecināties pa�am. Tas ir pat labāks, nekā tam pēc visiem �iem gadiem vajadzētu būt. Tur noteikti vēl darbojas da�i apkopes roboti.

Hens uzmeta skatienu analīzes datiem, atdeva da�torbloknotu un pamāja ar galvu �ūbekam.

Labs ir, �ūbij, taisi vaļā lūku. Tomrus, tu stumsi līdzņemamo kravu. Uzmanieties no tuk�ajām vietām gravitācijas laukā, negribu, lai jūs ar visām kamanām attaptos pie griestiem.

Gaisam uz nolai�anās platformas piemita savāds pelējuma smārds, eļļas un putekļu sajaukums, no�sprieda Lūkass, ar mazliet metālisku piegar�u. Bet ci�tādi tas bija gana svaigs.

Ļoti iespaidīgi, viņ� piezīmēja, kad grupa, ejot nopakaļ atgrūdējpacēlāju kamanām, tuvojās drednauta galvenajai ieejas lūkai. Jo īpa�i, ja ņem vērā, cik daudz laika pagājis.

Sajās pilnībā kopā sasaistītajās datorsistēmās bi�ja paredzēts katrs sīkums, sacīja Lendo. Kāds ir rīcības plāns, Hen?

Domāju, mums vajadzētu sadalīties, Hens tei�ca. Jūs abi ar �ūbi ju ņemiet līdzi Anselmu, Tomrusu un kamanas un ejiet pārbaudīt dzinēju telpas. Mēs dosimies uz komandtiltiņu.

Lūkasam tas bija viens no dīvainākajiem lidoju�miem mū�ā tie�i tāpēc, ka viss �ķita tik normāli. Apgaismojums pla�ajos gaiteņos darbojās nevaino�jami, tāpat kā gravitācijas plāksnes un visas pārējās vides sistēmas. Durvis automātiski atvērās, tiklīdz kāds no viņu grupas piegāja tām pietiekami tuvu, lai tās iedarbinātu, un viņu skatieniem pavērās lieliskā kārtībā uzturētas ma�īntelpas, iekārtu kabineti un apkalpes atpūtas telpas. Cauri viņu soļu troksnim bija saklausāmas nenodarbināto sistēmu klusās, me�hāniskās skaņas, un paretam viņi manīja kādu vec�laicīgu robotu, kas joprojām darīja savu darbu. Ku�ģis izskatījās tā, it kā būtu pamests tikai iepriek�ējā dienā.

Bet tā tas nebija. Kuģi bija peldēju�i �ajā tumsībā pusgadsimtu� un apkalpes locekļi bija tos nevis pa�metu�i, bet miru�i �eit mokās un ārprātā. Ielūkoda�mies tuk�ajos �ķērsgaiteņos, kam viņi gāja garām, Lūkass prātoja, kā apkopes roboti bija uztvēru�i to, ka viņiem jāaizvāc līķi.

Komandtiltiņ� atradās diezgan tālu no nolai�anās platformas. Bet galu galā viņi tur nokļuva.

Tā, esam klāt, Hens rācijā paziņoja, kad ar mazliet �ērksto�u skaņu atvērās pneimatiskās dur�vis, kas atdalīja komandtiltiņu no datortelpas. �ķiet, ka nekādu acīm redzamu bojājumu nav. Kādā stāvoklī ir dzinēji?

Tie gan diez cik labi neizskatās, ziņoja Len�do. Tomruss saka se�i no astoņiem galvenajiem enerģijas pārveidotājiem ir izsisti no ierindas. Viņ� vēl nav beidzis pārbaudi, bet es domāju, ka �is ci�lindrs bez pamatīga remonta nekur aizlidot neva�rēs.

Nevaicā man, vai esmu pārsteigts, Hens sausi atteica. Un kā ir ar hiperdzinēju? Vai ir kāda cerība, ka varēsim kuģi vismaz aizvilkt līdz kādai remontbāzei?

Anselms to vēl pārbauda, sacīja Lendo. Es personiski uz to tik lielas cerības neliktu.

Jā. Nu, ko mēs esam �eit, lai kuģi apskatītu, to izkustināt�no vietas nav mūsu uzdevums. Palūkosim, kādas kontrolsistēmas jāatstāj ieslēgtas, un tas ari viss.

Lūkass paskatījās uz sienu virs pneimatiskajām durvīm. Viņ� apstājās, lai izlasītu vēlreiz, kas rakstīts uz tur piestiprinātās plāksnītes.

Tā ir Kutunu, Lūkass no�ukstēja.

-Ko?

Ari Hens izstiepa kaklu, lai uzmestu skatienu plāksnītei.

-Ha.

Viņ� savādi uzlūkoja Lūkasu.

Vai tāpēc tu gribēji, lai pārbaudām �o kuģi?

Lūkass papurināja galvu.

Tas bija tikai minējums. Intuīcija caur Spēku.

Hen, Lūkas, viņus pēk�ņi pārtrauca Ved�a balss. Mums kāds tuvojas.

Lūkass juta, ka sirds viņam salecas.

Kur?

Vektors divi-desmit svītra divdesmit-viens. Pēc apveida� tā ir apsardzes fregate.

Lūkass klusi izpūta elpu.

Labāk sazinies ar viņiem, viņ� teica. Paziņo, kur mēs atrodamies.

Patiesību sakot, viņi jau sazinās ar mums. Neizslēdziet rāciju, es savieno�u jūs ar viņiem.

�tein Solo, te kapteinis Vird�ilio no apsardzes fregates Kvenfisa, Hena rācijā ieskanējās jauna balss. Vai jūs mani dzirdat?

�eit Solo, Hens atbildēja. Runāju no Vecās republikas kuģa Katana borta�

Kaptein Solo, man ar no�ēlu jādara jums zi�nāms, ka jūs un jūsu komanda esat apcietināti, Vird�īlio viņu pārtrauca. Jums tūlīt pat jāatgrie�as uz sava kuģa un jābūt gataviem padoties.

Vird�īlio vārdi un mulsais klusums, kas tiem se�koja, atbalsojās uz kuģa komandsastāva novēro�anas klāja, kas atradās aiz un virs Kvenfisas komand�tiltiņa. Sēdēdams pie galvenās pults, Feilijs zobgalīgi uzsmaidīja Leai, veltīja nedaudz mazāk aizskaro�u smaidu Kardam un tad atkal pievērsa uzmanību X klases kuģu dzinēju astēm, kas bija redzamas kādu gabalu tālāk.

�ķiet, ka viņi neuztver jūs nopietni, kaptein, viņ� sacīja, pagriezies pret iek�ējās saziņas aparātu. Varbūt jūsu X klases kuģu eskadrona parādī�anās pārliecinās viņus, ka mums joki nav prātā.

Jā, padomniek, Vird�īlio mundri teica.

Lea sasprindzināja dzirdi, velti pūlēdamās saklau�sīt viņa balsi nepatikas pieskaņu. Vairākums viņai pa�zīstamo karakuģu kapteiņu ārkārtīgi apvainotos, ja viņiem būtu jāpilda tie�as civilpersonu pavēles, jo īpa�i tādu civilpersonu, kuru personiskā militārā pie�redze ir visai niecīga. Bet diez vai Feilijs �im uzde�vumam izvēlētos Kvenfisu, ja Vird�īlio nebūtu viens no viņa nelokāmākajiem atbalstītājiem. Vēl viens no�rādījums ja viņai tāds vispār bija vajadzīgs kas te ir īstais noteicējs.

X klases kuģiem: uz priek�u!

Atskanēja apslāpēts, dobj� troksnis divi eskadroni kaujas kuģu izlidoja no sava bāzes kuģa.

Kaptein Solo, te runā kapteinis Vird�llio. Lūdzu atsaucieties.

Kaptein, te runā pulka komandieris Ved�s Antils no Me�onīgā eskadrona, viņu pārtrauca Ved�a balss. Vai varu uzzināt, kas jūs pilnvarojis mūs ap�cietināt?

Atļaujiet man, kaptein, sacīja Feilijs, pieskardamies rācijas slēdzim panelī viņam aiz muguras. Komandier Antil, te runā padomnieks Borskis Fei�lijs. �aubos, vai jūs to zināt, bet kapteinis Solo dar�bojas nelikumīgi.

Piedodiet, padomniek, teica Ved�s, bet es nesaprotu, kā tas var būt. Mēs saņēmām pavēli no pa�domnieces Leas Orgenas Solo.

Un �o jauno pavēli devusi pati Mona Motma, Feilijs paskaidroja. Tādējādi, jūsu pilnvaras�

Vai varat to pierādīt ?

�ķita, ka Feilijs apmulst.

Pavēle ir te, manā priek�ā, komandier, viņ� sacī�ja. Jūs varēsiet ar to iepazīties, tiklīdz būsiet uz borta.

Komandier, �obrīd apcietinā�anas pavēles avots nav no svara, iestarpināja Vird�īlio, balsī ieskano�ties aizkaitinājumam. Kā augstākstāvo�s virsnieks es jums pavēlu padoties un kopā ar savu eskadronu ierasties uz mana kuģa borta.

Iestājās ilgs klusuma bridis. Lea paskatījās uz Kardu, kas ari sēdēja uz novēro�anas klāja, tikai ce�turto daļu telpas tālāk. Bet viņ� raudzījās ārā caur iz�liekto, caurspīdīgo virsmu, un viņa seja bija bezkais�līga. Varbūt viņ� atcerējās iepriek�ējo reizi, kad bija ieradies �ajā vietā.

Un ja nu es atteik�os, ko tad? Ved�s beidzot jautāja.

Aizmirsti par to, Ved�, iejaucās Hena balss. Nav vērts riskēt ar nodo�anu kara tiesai. Dodies vien pie viņiem, mums tu vairs neesi nepiecie�ams. Bija patīkami ar jums patērzēt, Feilij.

Atskanēja kluss klik�ķis Hena rācija tika atvie�nota�

Solo! Feilijs iebļāvās, noliekdamies pār rāciju, it kā no tā būtu kāds labums. Solo!

Viņ� pagriezās un uzmeta niknu skatienu Leai.

Runājiet ar viņu, Feilijs viņai pavēlēja, ar pirk�stu norādīdams uz rāciju. Es gribu, lai viņ� atgrie�as.

Lea papurināja galvu.

Man ļoti �ēl, padomniek. Kad Hens ir tādā no�skaņojumā, viņ� nevienu neuzklausa.

Feilija spalvas saplaka.

Es lūdzu jūs pēdējo reizi, padomniec. Ja jūs at�teiksieties�

Viņam nekad vairs neradās izdevība �os draudus pabeigt. Lea ar acs kaktiņu redzēja kaut ko pazibam, un, kad viņa pagriezās, lai paskatītos, kas tas īsti ir, sāka skanēt Kvenfisas trauksmes signāls.

Kas�? Feilijs, saraudamies savā krēslā, ie�brēcās un sāka drud�aini raudzīties apkārt.

Tas ir Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs, Kards, pārkliedzot trauksmes sirēnu taurē�anu, viņam pa�skaidroja. Un tā rādās, ka tas lido uz mūsu pusi.

Mums uzradies ceļabiedrs, eskadrona komandier, viens no Ved�a X klases pilotiem uzsauca, kad rācijā kļuva dzirdama Kvenfisus trauksmes sirēnu spalgā skaņa. Zvaig�ņu iznicinātājs, atra�anās vieta viens-septiņi-astoņi svitra astoņdesmit-se�i.

Sapratu, teica Ved�s, novirzot savu kuģi tā, lai tas izvairītos no sadursmes ar tuvojo�amies Kvenfi�sus kaujas kuģiem un pēc tam pagrie�ot to par simt astoņdesmit grādiem.

Jā, tas bija zvaig�ņu iznīcinātājs tie�i iepretim Kvenfisui, un starp abiem �iem kuģiem atradās pats flotiles centrs Kutami.

Lūkas? viņ� pasauca.

Mēs to redzam, Lūkasa balss skanēja aiz�ņaug�ti. Patlaban dodamies uz nolai�anās platformu.

Labi pagaidi, Ved�s pats sevi pārtrauca.

Uz zvaig�ņu iznīcinātāja prāvās apak�daļas tum�ā fona pēk�ņi bija parādīju�ās vairākas dzinēju astes.

Viņi izlai� pavadoņkuģus, viņ� Lūkasam sacī�ja. Sprie�ot pēc dzinēju astēm, kādus divpadsmit.

Mēs pasteigsimies, ieskanējās Hena balss. Pal�dies par brīdinājumu, tagad dodies atpakaļ uz Kventisu.

Rācija noklik�ķēja un apklusa.

Ne vella mēs turp nedosimies, Ved�s pie sevis nomurmināja. Me�onīgais eskadrons, uz priek�u!

Kapteinis Vird�īlio mēģināja kaut ko pateikt raidī�tāja brīvajā kanālā. Pārslēdzis rāciju uz eskadrona frekvenci, Ved�s iedarbināja X klases kuģa dzinējus ar pilnu jaudu un devās pretim Katanai.

Glu�i netālu, tepat aiz Kvenfisus X klases kuģu dzinēju astēm, Me�onīgais eskadrons pagriezās un aiztraucās zvaig�ņu iznīcinātāja virzienā.

Viņi grasās tam uzbrukt, izdvesa Feilijs. Vi�ņi ir zaudēju�i prātu.

Viņi nevis uzbrūk, bet rada lidojo�u aizsegu, Lea viņam sacīja, raudzīdamās notikumu attīstībā aiz caur�spīdīgās virsmas un cenzdamās novērtēt pārtver�anas iespējas. Zvaig�ņu iznīcinātājs atradās daudz par tuvu.

Mums jālido turp un jāpalīdz viņiem, Lea tei�ca. Kaptein Vird�īlio�

Kaptein Vird�īlio, tūlīt pat sauciet X klases ku�ģus atpakaļ, Feilijs viņu pārtrauca. Navigatori lai sagatavo pārlēcienu uz gaismas ātrumu.

Padomniek? Vird�īlio apmulsis jautāja. Vai jūs pavēlat viņus pamest?

Mūsu pienākums, kaptein, ir tikt no �ejienes prom dzīviem un sacelt trauksmi, Feilijs asi atcirta. Ja Me�onīgais eskadrons atsakās pildīt pavēles, mēs neko nevaram darīt viņu labā.

Lea pielēca kājās.

Kaptein�

Feilijs bija ātrāks viņ� izslēdza iek�ējās saziņas aparātu, pirms viņa paguva kaut ko pateikt.

Es te esmu galvenais, padomniec, Feilijs teica, kad Lea sāka nākt uz viņa pusi. Mani pilnvarojusi pati Mona Motma.

Pie velna ar jūsu pilnvarām, Lea noskaldīja.

Viņai uz brīdi radās gandrīz nepārvarama vēlē�a�nās noraut no jostas gaismas zobenu un pār�ķelt �o pieglaimīgo seju�

Lea ar pūlēm �o vēlmi apspieda. Paļauties me�o�nīgam naidam tas nozīmēja iet pa tum�ās puses ceļu.

Mona Motma nevarēja paredzēt, ka notiks kaut kas tāds, viņa sacīja, visiem spēkiem cenzdamās, lai balss skanētu mierīgi. Feilij, tur, ārā, ir mans vīrs un mans brālis. Ja mēs viņiem nepalīdzēsim, viņi ies bojā.

Un, ja mēs viņiem palīdzēsim, viņi, visticamāk, �ā vai tā ies bojā, Feilijs vēsi atbildēja. Un jūsu nedzimu�ie bērni līdz ar viņiem.

Leai bija tāda sajūta, it kā viņai kāds iegrūstu sirdī ledainu dunci.

Tas nav godīgi, viņa no�ukstēja.

No realitātes godīgums netiek prasīts, teica Feilijs. Un realitāte �ajā gadījumā ir tāda, ka es ne�dzī�u pretim iznīcībai vīrus un kuģus zaudētas lietas dēļ.

Nekas vēl nav zaudēts! Lea neatlaidās, un, pa�metot skatienu ārā, viņas balss no izmisuma aizlūza.

Nē, tas nedrīkstēja tā beigties. Pēc tā visa, ko viņi abi ar Henu bija kopā pārcietu�i. Lea paspēra vēl vie�nu soli uz Feilija pusi�

Kvenfisa atkāpsies, botans klusi sacīja, un pēk�ņi no kādas apslēptas vietas krēmkrāsas ka�okā viņam rokā uzradās spridzekļ �āvējs. Un nedz jūs, nedz kāds cits nepiespiedīs mani �o lēmumu mainīt.

Sensoru ziņojums, kaptein, virsnieks, kas stā�vēja pie Augstākā Tiesne�u skanē�anas pults, sauca aug�up uz komandtiltiņu. Visos pārējos drednautos �ajā reģionā dzīvības formas nav atrastas.

Tātad viņi koncentrēju�ies uz �o vienu drednau�tu, pamāja kapteinis Brandei. Tad uz to mēs arī vērsīsim savu triecienu. Dumpinieki nesteigsies at�klāt uguni uz kuģi, kurā atrodas viņu pa�u ļaudis. Viens kaujas kuģu eskadrons tomēr lido �urp, gribē�dams aiz�ķērsot mums ceļu?

Jā, ser. Apsardzes fregate un pārējie divi eskadroni pagaidām nav reaģēju�i. Mēs viņus noteikti esam pārsteigu�i negaidot.

Varbūt.

Brandei atļāvās mazliet pasmaidīt. Tā ar dumpi�niekiem bija vienmēr. Viņi cīnījās kā traki zvēri, kad viņiem nebija ko zaudēt, bet, ja ļauj viņiem izgar�ot uzvaru un baudit kara laupījuma sagādātos priekus, viņi pēk�ņi vairs tā nesteidzas riskēt ar dzīvību. Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Impērija viņus galu galā sakaus.

Pavēliet pavadoņkuģiem ieņemt aizsardzības pozīciju, viņ� deva rīkojumu sakaru virsniekam. Un lai divi kaujas kuģu eskadroni dodas pārtvert tos X klases kuģus.

Viņ� atkal pasmaidīja.

Un nosūtiet ziņu uz Himēru. Paziņojiet di�admirālim, ka esam izaicināju�i ienaidnieku.

Hens labu brīdi lūkojās ārā pa komandtiltiņa no�vēro�anas lūku uz tuvojo�amies Impērijas kuģiem, galvā ātri aprēķinādams attālumu un laiku un nepie�vērsdams uzmanību tramīgajiem tehniķiem, kas ner�vozi mīņājās pie komandtiltiņa durvīm.

Vai mums nevajadzētu doties prom? viņam aiz muguras stāvēdams, skubināja Lūkass.

Hens pieņēma lēmumu.

Mēs nekur neiesim, viņ� teica, ar īk�ķi ieslēg�dams rāciju. Mūsu kuģis pacelsies no nolai�anās platformas tie�i īstajā brīdī, lai uzskrietu virsū tiem pavadoņkuģiem un kaujas kuģiem. Lendo?

Esmu �eit, atskanēja Lendo saspringtā balss. Kas tur ārā notiek?

�urp lido Impērijas kuģi, Hens viņam sacīja, pieiedams pie komandtiltiņa artilērijas kontrolpaneļa un ar rokas mājienu aicinādams tehniķus viņam pie�vienoties.

Me�onīgais eskadrons lido �urp, lai tos pārtver�tu, bet izskatās, ka Feilijs ar savējiem taisās laisties lapās.

Lendo nedzirdami nolamājās.

Mēs nevaram te glu�i vienkār�i sēdēt un ļaut, lai Ved�s viens pats mēģina tos pārtvert.

Mēs nemaz netaisāmies tā rīkoties, Hens viņu drūmā balsī nomierināja. Parosies tur, savā galā, un paskaties, kādā stāvoklī ir turbolāzeru lielgabalu uz�lādē�anas ierīces. Mēs te, aug�ā, pārbaudīsim artilēri�jas kontrolpaneli. Un pasteidzies ja viņi vairs neli�dos vienotā grupā, bet sadalīsies, mēs nevarēsim dot viņiem pienācīgu triecienu.

Labi.

Hens aizbāza rāciju atkal aiz jostas.

Kā izskatās, �en?

Izskatās, ka viss darbojas, no kontrolpaneļa apak�as atskanēja tehniķa apslāpētā balss. Klain?

Sakaru sistēmai ari nav ne vainas, ziņoja otrs teh�niķis, stāvēdams pie pults telpas pretējā pusē. Ja izdo�tos p;uiākt, lai dators iedarbina sistēmu� tā, viss kārtībā.

Viņ� paskatījās uz Henu.

Visa sistēma ir jūsu ricībā.

Hens apsēdās pie iero�u pults, pārlaida acis nepa�zīstamajai kontrolsistēmai un prātoja, vai visas �īs pūles nebūs tikai tāds spļāviens tuk�umā. Kaut �iem drednautiem bija centralizēta datorsistēma un tos vi�sus varēja vadīt vienlaikus, lai tie lidotu, tomēr bija nepiecie�ama vairāk nekā divtūksto� cilvēku liela ap�kalpe.

Bet Impērijas gaisa flote negaidīs, ka aizvēstu�risks kuģis varētu �aut. Viņam radās cerība.

Uz priek�u, viņ� pie sevis nomurmināja, no�spiezdams vizuālās nomērķē�anas taustiņu.

Pavadoņkuģi joprojām lidoja cie�i kopā, aizsegu�ies no nejau�iem X klases kuģu trāpījumiem ar sa�viem nokarenajiem vairogiem. Ātrākie kaujas kuģi tagad bija tos panāku�i, lidojumā aplieca pavadoņkuģu grupu no visām pusēm un sāka aizsteigties tai priek�ā.

Tu varēsi izdarīt tikai vienu �āvienu, Lūkass no�ukstēja.

Paldies, norūca Hens. Tie�i to man vajadzēja dzirdēt.

Viņ� dziļi ievilka elpu, aizturēja to un viegli no�spieda lielgabalu kontrolslēd�us.

Kalumi nozvalstījās, un, kad ārā uzliesmoja daudzās turbolāzeru liegabalu �āviņu ugunis, viņ� dzirdēja, kā divtik dobj� troksnis satricina klāju tur sabruka kondensatori. Lūkasam bija taisnība pirmais �āviens �im kuģim bija arī pēdējais. Bet tas bija tā vērts. Lāzera �āviņi trāpīja pavadoņkuģu gru�pējumam pa�ā viducī, un piepe�i �ķita, ka visi Im�pērijas gaisa spēki sadalās pa sastāvdaļām neskaitā�mu sprādzienu ugunis. Da�as sekundes aiz sekundā�ro sprādzienu blāzmas un �ķembu mākoņiem nekas nebija saskatāms. Tad no �īm drupām iz�āvās pāris kuģi, tiem pievienojās vēl da�i, bet no lidaparātu kustības bija redzams, ka tie cietu�i nopietnus bojā�jumus.

Tā rādās, ka jūs esat izsitis no ierindas piecus pavadoņkuģus, ziņoja Klains, raudzīdamies makrotālskatī, ko turēja cie�i piespiestu sejai. Ari da�us kaujas kuģus.

Viņi sāku�i izvairī�anās manevru, Lūkass pie�bilda.

Labs ir, Hens sacīja, pieceldamies no krēsla un paņemdams savu rāciju. �ī spēlīte nu ir galā. Lendo?

Lai ko tu tur nupat izdarīji, te tas radīja īstu ju�cekli, atskanēja Lendo balss. Vairs nedarbojas �ā�vienu kontrolsistēmas kondensatori un arī vismaz viens no ģeneratoriem. Ko darīsim tālāk?

Gatavosimies uzņemt uz borta viesus, Hens viņam teica. Tiekamies kuģu novietnes galvenajā gaitenī tie�i aiz nolai�anās platformas. Palūkosim, kā varam aizsargāties.

Labi.

Hens izslēdza rāciju.

Iesim, viņ� sacīja.

Būtu labāk, ja mums izdotos atrast kaut ko aiz�sardzībai noderīgu, piezīmēja Lūkass, kad viņi no komandtiltiņa devās uz kuģu novietnes gaiteni. Jo īpa�i, ja spēku samērs varbūt būs viens pret �etrdes�mit.

Hens papurināja galvu.

Nekad nestāsti man par spēku samēru, viņ� draugam aizrādīja, paskatīdamies hronometrā.

Tagad tas kuru katru brīdi varēja sākties.

Turklāt nekad nevar zināt, kad spēku samērs mainīsies.

Mēs nevaram viņus tā glu�i vienkār�i pamest, Lea teica, neskaidri apzinādamās, ka runā ar Feiliju kā ar bērnu. Tur, ārā, ir mans vīrs un mans brālis, un kāds ducis labu X klases kuģu pilotu. Mēs neva�ram viņus atstāt Impērijas spēku varā.

Personiskos apsvērumus nedrīkst stādīt augstāk par savu pienākumu pret Jauno Republiku, padomniec, sacīja Feilijs.

Viņa spalvas saviļņojās, varbūt atzinīgi vērtējot pa�a vērīgo prātu. Bet spridzekļ �āvē js botana rokās stāvokli nemainīja.

Jūs noteikti to saprotat.

Tie nav tikai personiski apsvērumi, Lea neatlaidās, ar pūlēm apvaldīdama dusmas. Tas ir�

Vienu mirkli, Feilijs viņu pārtrauca, pieskardamies iek�ējās saziņas aparāta slēdzim. Kaptein? Kad pāriesim uz gaismas ātrumu?

Pēc kādas minūtes, Vird�īlio balss atbildēja. Varbūt divām.

Dariet to, cik ātri vien varat, kaptein, teica Feilijs.

Viņ� atkal izslēdza iek�ējās saziņas aparātu un pa�raudzījās uz Leu.

Jūs kaut ko gribējāt sacīt, padomniec?

Lea piespieda sevi atslābināt sakostos zobus. Ja Feilija ierocis kaut nedaudz novirzītos, viņa varētu riskēt un mesties viņam virsū. Bet tādā situācijā kā patlaban viņa bija bezspēcīga. Viņas pilnībā neattīs�tītās spējas iedarboties caur Spēku bija pārāk niecī�gas, lai izrautu �aujamo viņam no rokām vai pavēr�stu to citā virzienā, bet ar gaismas zobenu viņa Feili�ju nevarēja sasniegt viņ� stāvēja kādu metru par tā�lu.

Hens un Lūkass Jaunajai Republikai ir vitāli ne�piecie�ami, viņa teica. Ja viņi ies bojā vai tiks sa�gūstīti�

Katūna �auj, Kards mierīgi piezīmēja, piecel�damies kājās, it kā, lai varētu labāk saredzēt.

Arī Lea palūkojās ārā tālumā bija redzams, kā Impērijas kuģus acumirklī aprij uguns.

Viņiem zināmi daudzi Jaunās Republikas noslē�pumi, Feilij. Vai vēlaties, lai tie top zināmi Impērijai?

Baidos, ka jūs pārprotat padomnieka nolūkus, Lea, Kards sacīja, pienākdams pie vietas, kur viņa sēdēja.

Viņ� pagāja Leai garām, nevērīgi nomezdams uz pults viņai līdzās datorbloknotu.

Jūs, protams, esat noraizējusies par savu ģime�ni, Kards runāja tālāk, noiedams vēl pāris soļus, pirms pagriezties ar seju pret Feiliju. Padomniekam Feilijam ir citas prioritātes.

Par to es ne�aubos, teica Lea.

Mute viņai pēk�ņi kļuva sausa Lea bija iesāņus paskatījusies uz Karda nolikto datorbloknotu. Uz tā ekrāna bija īss vēstījums.

Ieslēdziet iek�ējās saziņas aparātu un rāciju.

Viņa atkal pacēla acis. Feilija spridzekļ�āvējs joprojām bija nomērķēts uz viņu, bet botana viole�tās acis tagad lūkojās uz Kardu. Zobus sakodusi, Lea koncentrēja uzmanību uz pulti Feilijam aiz mu�guras un iedarbojās uz to ar Spēku� un, neatskanot pat parastajam klik�ķim, iek�ējās saziņas aparāts bi�ja ieslēdzies. Vēl viena piepūle, un ieslēdzās arī rā�cija.

Es nesaprotu, viņa sacīja Kardam. Kādas gan citas prioritātes varētu būt padomniekam Feili�jam?

Tas ir pavisam vienkār�i, teica Kards. Pa�domnieka Feilija vienīgais rīcības motīvs ir viņa per�soniskā politiskā izdzīvo�ana. Viņ� aizbēg no cīņas, jo uz �ī kuģa atrodas viņa visdedzīgākie atbalstītāji un viņ� nevar atļauties nevienu no tiem zaudēt.

Lea samirk�ķināja acis.

Ko viņ��? Bet es domāju�

Ka �i ir parastā Kvenfisas apkalpe?

Kards papurināja galvu.

Nebūt ne. Vienīgi kapteinis un vecākie virsnieki bet viņi jau no sākta gala biju�i Feilija pusē. Tāpēc Feilijam bija vajadzīgas tās da�as stundas pirms izli�do�anas no Karaskentas: lai izdarītu izmaiņas apkal�pes sastāvā un būtu dro�s, ka visi, kas atrodas uz �ī kuģa borta, ir viņam pilnīgi uzticami.

Viņ� pasmaidīja sakniebtām lūpām.

Neviens�no apkalpes to, protams, nesaprata. Vi�ņiem radīja iespaidu, ka tas tiek darīts dro�ības nolūkos.

Lea pamāja ar galvu, un visu viņas augumu pār�ņēma aukstuma sajūta. Tātad tas nebija tikai kaptei�nis. Viss kuģis bija Feilija pusē.

Tas nozīmēja, ka viss beidzies un viņa ir zaudēju�si. Pat ja viņai izdotos uzveikt Feiliju pa�u.

Tā ka jūs varat iedomāties, nevērīgā tonī tur�pināja Kards, cik ļoti Feilijs nevēlas kādu no vi�ņiem zaudēt tik vecmodīga iemesla dēļ kā uzticība saviem biedriem. īpa�i pēc tam, kad padomnieks tā nopūlējies, pārliecinādams viņus, cik ļoti viņam rūp ierindas karavīrs.

Lea uzmeta Kardam asu skatienu viņa pēk�ņi bija sapratusi, uz ko viņ� tēmē.

Vai tā ir taisnība, padomniek? Lea Feilijam jautāja, likdama balsij skanēt neticīgi. Visas �īs ru�nas par militārpersonu atbalstī�anu biju�as tikai tāda spēle, lai iegūtu politisko varu?

Nekļūstiet muļķīga, padomniec, Feilijs teica, nicīgi noviļņodams spalvu. Kādam gan citam nolū�kam karavīrs varētu būt politiķim vajadzīgs?

Vai tāpēc jums ir vienaldzīga Me�onīgā eskadrona vīru bojāeja? vaicāja Kards. Tāpēc, ka viņi politikā neiejaucas?

Neviens nesatraucas par savu ienaidnieku bojā eju, Feilijs auksti atbildēja. Un visi tie, kas nav manā pusē, ir mani ienaidnieki.

Viņ� pacilāja spridzekļ�āvēju.

Esmu pārliecināts, kaptein Kard, ka man vairs nekas nav jāsaka.

Kards novērsa skatienu no Feilija un paraudzījās ārā.

Jā, padomniek, viņ� teica. Man arī �ķiet, ka jūs jau esat pietiekami pateicis.

Lea sekoja viņa skatienam. Feilija X klases eskad�rons grupās pa diviem, pa trim kuģiem traucās no Kvenfisus uz Katanu palīgā Ved�am. Pamezdami po�litiķi, kur� nupat bija atklājis, cik maz viņam pa�tiesībā rūp viņu liktenis.

Jā, viņa no�ukstēja. Jūs esat pietiekami pa�teicis.

Feilijs ar sarauktu pieri paskatījās uz Leu, bet, kad viņ� gribēja kaut ko teikt, komandtiltiņa durvis atvē�rās. Uz sliek�ņa stāvēja kapteinis Vird�īlio, pie katra sāna viņam bija pa karavīram.

Padomniek Feilij, viņ� stīvi sacīja. Ar cieņu lūdzu jūs atgriezties savā kajītē. �ie vīri jūs pavadīs.

Feilija spalvas saplaka.

Es nesaprotu, kaptein.

Mēs �o telpu slēdzam, ser, Vird�īlio godbijīgi paskaidroja, tomēr viņa balsī bija saklausāmas dusmas.

Piegājis pie botana sēdekļa, viņ� noliecās pie iek�ējās saziņas aparāta.

Te runā kapteinis, Vird�īlio teica. Visiem ga�tavoties kaujai.

Tūlīt pat ieskanējās trauksmes signāls� un Feilija acīs Lea varēja saskatīt �oku, ko radīja pēk�ņā izprat�ne par notieko�o.

Kaptein�

Saprotiet, padomniek, da�i no mums neuzskata, ka uzticība biedriem būtu izgājusi no modes, Vird�īlio viņu pārtrauca, pagriezdamies pret Leu. Padomniec Orgena Solo, es gribētu, lai jūs pievienoja�ties man uz komandtiltiņa ja jums nav iebildumu. Mēs esam izsauku�i palīgā zvaig�ņu kreiseri, bet pa�ies kāds laiks, iekams tas ieradīsies.

Tad mums tikai jānoturas līdz tam brīdim, sa�cīja Lea un piecēlās.

Viņa paskatījās uz Kardu.

Paldies, Lea klusi teica.

Es nedarīju to jūsu vai jūsu kara dēļ, Kards vi�ņu brīdināja. Kuru katru brīdi var ierasties Mara un mani ļaudis. Man negribējās, lai viņi nonāktu aci pret aci ar zvaig�ņu iznīcinātāju.

Viņi nebūs vieni, sacīja Vird�īlio. Padomniek?

Tā ir zaudēta lieta, teica Feilijs, vēl pēdējo rei�zi mēģinādams kaut ko ietekmēt.

Viņ� atdeva savu �aujamo vienam no karavīriem.

Būs jau labi, sacīja Vird�īlio, piespiesti pa�smaidīdams. Arī pa�u dumpinieku kustību kādreiz uzskatīja par zaudētu lietu. Atvainojiet mani, padomniek man jāvada kauja.

Himēra lidoja pa apgabalu, ko Pelleons pie sevis bija iedēvējis par Noliktavu, kad pienāca ziņojums no Augstākā Tiesne�a.

Interesanti, Trouns piezīmēja. Viņi reaģēju�i ātrāk, nekā biju gaidījis.

Kards noteikti nolēmis būt devīgs, sacīja Pelleons, izskatīdams sekoju�o papla�ināto ziņoju�mu.

Iznicināti pieci pavadoņkuģi un trīs kaujas kuģi; viens no drednautiem acīmredzot atrodas dumpinie�ku varā un piedalās kaujā. Izskatījās, ka briest nozī�mīga saķer�anās.

Es ieteiktu sūtīt atbalstam vēl vienu zvaig�ņu iz�nicinātāju, admirāl, viņ� teica. Var gadīties, ka arī dumpiniekiem jau nāk palīgā lielāki kuģi.

Mēs pa�i lidosim turp, kaptein, sacīja Trouns. Navigator, nosakiet kursu atpakaļceļam pie Kata�nas flotiles.

Navigācijas virsnieks nekustējās. Viņ� palika ne�dabiski stīvi sē�am savā darba vietā, uzgriezis viņiem muguru.

Navigator? Trouns atkārtoja.

Admirāl, pienāk ziņa no sargposteņu līnijas, pēk�ņi ziņoja sakaru virsnieks. Sistēmā ielidojusi neidentificēta Ulāna klases fregate un tuvojas mums. Viņi uzstājīgi pieprasa personisku un nekavējo�u sa�runu ar jums.

Trouna kvēlojo�ās acis savilkās �aurās spraudziņās, un viņ� nospieda rācijas slēdzi� un piepe�i Pel�leons saprata, kas lido ar to kuģi.

Te runā Trouns, di�admirālis teica. Ja ne�maldos, skolotājs Cēbaots?

Jūs nemaldāties, rācijas mikrofonā nodārdēja Cēbaota balss. Es gribētu ar jums runāt, di/admirāl. Tūlīt pat.

Mēs dodamies palīgā Augstākajam Tiesnesim, Trouns sacīja, uzmezdams a�u skatienu vel aizvien nekustīgajam navigācijas virsniekam. Kā jūs varbūt jau zināt. Kad mēs atgriezīsimies�

Tagad, di�admirāl.

Uzmanīgi kustēdamies saspringtajā klusumā, Pel�leons nospieda taustiņus, pieprasot Cēbaota kuģa kursa projekciju.

Lai dabūtu viņu uz borta, būs vajadzīgas vismaz piecpadsmit minūtes, viņ� pa�ukstēja.

Trouns klusi ievilka gaisu caur zobiem, un Pel�leons zināja, ko viņ� domā. Mainīgajā negaidītās kaujas situācijā piecpadsmit minūtes varēja būt iz�ķi�ro�ais laiks starp uzvaru un sakāvi.

Kaptein, dodiet pavēli, lai Augstākajam Tiesne�sim talkā iet Valdonīgais, di�admirālis beidzot tei�ca. Mēs paliksim �eit un uzklausīsim savu sabied�roto.

Pateicos, di�admirāl, sacīja Cēbaots. Es no�vērtēju jūsu augstsirdību.

Un navigācijas virsnieks pēk�ņi noelsās un sakņupa krēslā.

Trouns pastiepa roku pie savas pults un ar asu kustību izslēdza rāciju. Viņ� paraudzījās lejup apkal�pes telpā un pamāja diviem komandtiltiņa sargiem.

Uz slimnieku novietni, Trouns viņiem teica, norādīdams uz navigācijas virsnieku, ko tagad kratīja drebuļi.

Kā jūs domājat, kur Cēbaots atradis to Ulānu?Pelleons �ukstus jautāja, kamēr sargi palīdzēja navi�gācijas virsniekam piecelties no krēsla un aizveda vi�ņu uz kuģa aizmugures nodalījumu.

Visticamāk, ka viņ� to nolaupījis, Trouns sacī�ja saspringtā balsī. Viņ� sūtīja mums vēstis no vai�rāku gaismas gadu liela attāluma, un viņ� noteikti zi�na, kā iegūt varu pār cilvēku rīcību. Acīmredzot viņ� iemācījies abas �īs spējas apvienot.

Pelleons lūkojās lejup apkalpes telpā, un viņam pār muguru pārskrēja drebuļi.

Neesmu pārliecināts, ka man tas patīk, ser.

Arī man tas diez ko nepatīk, kaptein, piekrita Trouns, pagriezdams galvu, lai paraudzītos ārā pa skatulūku.

Iespējams, ka pienācis laiks, viņ� dziļdomīgi piebilda, pārskatīt mūsu vieno�anos ar skolotāju Cēbaotu. Bet tas jādara ļoti piesardzīgi.

Katanas turbolāzeri uzliesmoja un sagrāva Impē�rijas pavadoņkuģu grupas centru. Viens no Ved�a X klases kuģu pilotiem raidīja kara saucienu.

Vai redzējāt?

Beidzt pļāpāt, Me�onīgais Septiņi, Ved�s viņu norāja, pūlēdamies kaut ko saskatīt caur dego�o atlū�zu mākoni.

Impērijas spēki bija dabūju�i pa degunu, bet tas arī bija viss.

Viņiem rezervē ir vēl daudz kaujas kuģu.

Ved�?

Ved�s pārslēdza kanālus.

Es tevi dzirdu, Lūkas.

Mēs nolēmām palikt uz kuģa, Lūkass teica. Mēģinot aizlidot, mēs viņiem ieskrietu tie�i nagos, un tu jau zini, ka transportkuģi nav nekādi cīnītāji.

Tu ar savu grupu tikpat labi vari doties no �ejienes prom un pasvilpt kādu mums palīgā.

Ved�s redzēja, ka sveikā paliku�ie pavadoņkuģi pārkārtojas izvairī�anās manevram. Kaujas kuģi lido�ja pa priek�u, atbrīvodami tiem ceļu.

Jūs nemū�am nespēsiet viņiem pretoties, viņ� Lūkasam neizteiksmīgā balsī sacīja. Uz pavadoņkuģiem var būt trīs simti karavīru.

Mums tomēr ir lielākas izredzes, cīnoties ar vi�ņiem, nekā jums ar zvaig�ņu iznīcinātāju, atcirta Lūkass. Netūļājieties un lidojiet prom.

Ved�s sakoda zobus. Lūkasam bija taisnība, un vi�ņi abi to zināja. Bet pamest savus draugus �eit�

Me�onīgā eskadrona komandieri, te runā Zelta eskadrona komandieris, rācijā glu�i negaidot atska�nēja jauna balss. Lūdzam atļauju jums pievienoties.

Savilcis uzacis, Ved�s paskatījās ārā pa pilota ka�bīnes caurspīdīgo jumtu. Jā, tie bija viņi: divi Kvent'isus X klases kuģu eskadroni, kas no aizmugures tu�vojās viņa grupai, cik ātri vien varēdami.

Atļauja dota, viņ� sacīja. Nedomāju, ka pa�domnieks Feilijs ļaus jums izlidot un piedalīties spē�lē.

Feilijam par to vairs nav nekādas teik�anas, otrs komandieris drūmi atbildēja. Pastāstī�u vēlāk. Kapteinis tagad pakļaujas Orgenai Solo.

Pirmā labā ziņa, ko �odien dzirdu, Ved�s no�ņurdēja. Labi, klausieties, kāds ir rīcības plāns. Sū�tiet �etrus kuģus no savas grupas uzbrukumā pavadoņkuģiem, mēs, pārējie, ķersimies pie kaujas ku�ģiem. Ja mums palaimēsies, tiksim ar viņiem galā, pirms nākamais vilnis būs klāt. Mums laikam gan vairāk neviens paligā nenāks?

Kapteinis teica, ka ceļā uz �ejieni ir zvaig�ņu kreiseris, atbildēja Zelta eskadrona komandieris. Tomēr nav zināms, kad tas ieradīsies.

Iespējams, k;i pārāk vēlu, Ved�s domās sev teica.

Labi, viņ� skaļi sacīja. Ķeramies pie lietas.

Pie zvaig�ņu iznīcinātāja nolai�anās plaformas bi�ja parādīju�ās jaunas dzinēju astes tur izlidoja ot�rais kaujas kuģu vilnis. Pēc kāda laika tie sagādās vi�ņiem nepatik�anas, bet patlaban X klases kuģi bija vairākumā. Un Impērijas spēki to zināja. Kaujas kuģi izklīda, cen�oties iz�ķirt uzbrucējus, lai tie nevarētu cits citu piesegt. Ved�s ātri novērtēja situāciju.

Visiem X klases kuģiem: cīnīsimies kuģis pret kuģi, viņ� teica. Izvēlieties savu mērķi un uz priek�u.

Pielidojis tuvāk, Ved�s redzēja, ka divi no Impēri�jas kaujas kuģiem ir ātrākie un izturīgākie pārtvērējkuģi. Izvēlējies vienu no tiem sev, viņ� atrāvās no grupas un dzinās tam pakaļ.

Lai kādus zaudējumus Impērija aizvadītajos pie�cos gados bija cietusi kosmosa kuģu un labi apmācīta personāla jomā, ātri kļuva skaidrs, ka kaujas pilotu apmācī�anas programmu tas neko daudz nav skāris. Ved�a izvēlētais pārtvērējkuģis veikli izvairījās no viņa pirmā uzbrukuma un metās sāņus, vienlaikus tiekot nost no X klases kuģa ceļa un pavēr�ot pret to savus lāzerus. Ved�s lika savam kuģim apmest brīvā kritiena cilpu. Viņ� saviebās, kad pretinieka �āviens aizlidoja pietiekami tuvu garām, lai iedarbinātu labā borta dzinēja karstuma sensorus. Ved�s asi pagriezās pret labo bortu un gaidīja otru �āvienu, bet tas nese�koja. Izvedis X klases kuģi no kombinācijas cilpa/ pagrieziens, viņ� skatījās apkārt, meklēdams pretinie�ku.

Uzmani savu aizmuguri, Me�onīgā eskadrona komandieri viņam ausīs iebļāva Me�onīgais Trīs.

Un Ved�s atkal raidīja savu kuģi brīvā kritiena cil�pā. Tie�i tajā bridi gar viņa kuģa aug�daļu aiz�ņāca otrs lāzera �āviņ�. Impērijas pilotu ne vien nebija ap�mānījis viņa �korķviļķa" manevrs, bet viņ� arī bija pamanījies Ved�am tajā sekot.

Viņ� joprojām ir tev aiz muguras, Me�onīgais Trīs apstiprināja. Izdari izvairī�anās manevru mi�nūtes laikā es bū�u klāt.

Neraizējies, Ved�s viņam teica.

Virpuļojo�ajās debesīs aiz caurspīdīgā pilota kabī�nes jumta viņ� ieraudzīja vēl vienu Impērijas kuģi strauji palidojam viņam garām. Steidzīgi mainījis virzienu, Ved�s izgāja no cilpas un drāzās �im kuģim taisni virsū. Impērijas kaujas kuģis mazliet parāvās sāņus pilots bija pamanījis draudo�ās briesmas un centās tikt nost no X klases kuģa ceļa.

Tie�i ar to Ved�s bi ja rēķinājies. Palidojis zem Im�pērijas kaujas kuģa, viņ� apgrieza savu kuģi otrādi, iznirdams bīstami tuvu pretinieka pilota kabīnes jum�tam.

Pārtvērējkuģis, kas sekoja Ved�a kuģim, bija in�stinktīvi novirzījies sāņus, lai neietriektos vienā no savējiem kuģiem, un tagad iekrita kā pēdējais vien�tiesis. Pietika ar vienu precīzi nomērķētu X klases kuģa lāzera �āvienu, lai pārtvērējkuģis tiktu iznīci�nāts.

Skaists lidojums, Me�onīgā eskadrona koman�dier, Zelta eskadrona komandieris novērtēja. Ta�gad mana kārta.

Ved�s saprata. Palielinājis dzinēja jaudu, viņ� traucās prom no kaujas kuģa, ko bija izmantojis kā aizsegu. Tikko viņ� bija prom, Impērijas kaujas kuģi ķēra Zelta eskadrona komandiera lāzera �ā�viņ�.

Kāda ir situācija? Ved�s vaicāja, kad viņa ka�bīnes jumtu uz mirkli apspīdēja sprādziena atblāzma.

Esam tiku�i galā, Zelta eskadrona komandieris sacīja.

Vai patiesi?

Ved�s sarauca pieri un ar pla�u loku apgrieza savu kuģi apkārt. Jā, nudien tuvumā bija redzami tikai X klases kuģi. Ja neskaita, protams, izklīsto�os dego�o atlūzu mākoņus.

Kur paliku�i pavadoņkuģi? viņ� jautāja.

Nezinu, atzinās otrs komandieris. Zelta Trīs, Zelta �etri, ziņojiet.

Se�us no tiem mēs pieveicām, Zelta eskadrona komandier, kāda jauna balss teica. Nezinu, kas notika ar septīto.

Ved�s nedzirdami nolamājās un, pārslēgdams ka�nālus, atskatījās uz zvaig�ņu iznīcinātāju. Strauji tu�vojās jauna Impērijas kaujas kuģu grupa. Viņam ne�bija laika kaut ko darīt Katanas labā, Ved�s varēja vi�ņus tikai brīdināt.

Lūkas? Jums tūlīt būs viesi.

Mēs zinām, Lūkass saspringtā balsī atbildēja. Viņi jau ir klāt.

Viņi nāca ārā no pavadoņkuģa, lāzeru uguns pie�segti, un virzījās uz divām pneimatiskajām durvīm, caur kurām varēja no nolai�anās platformas nokļūt dziļāk kuģī. Lūkass no savas atra�anās vietas nevarē�ja viņus redzēt, nedaudz labāk iebrucējus redzēja He�na grupa, kas gaidīja viņus, paslēpusies aiz pneima�tisko durvju malām. Bet viņ� dzirdēja Impērijas kara�vīru spridzekļ�āvēju �āvienus un sajuta viņu tuvo�a�nos.

Un �ai sajūtai piemita kaut kas tāds, no kā viņam uz skausta uzmetās zosāda. Kaut kas ar �iem atnācē�jiem īsti nebija kārtībā�

Ievid�inājās viņa rācija.

Lūkas? atskanēja klusā Lendo balss. Viņi nāk. Vai esi gatavs?

Lūkass izslēdza gaismas zobenu un vēl pēdējo reizi pārbaudīja savu rokudarbu. Liels gaiteņa griestu posms tagad bīstami karājās da�ās metāla sloksnēs, no niecīgākā ierosinājuma tas gāzīsies lejā. Zem tā divi sienas posmi atradās līdzīgā maskētas minas stā�voklī.

Viss sagatavots, viņ� sacīja Lendo.

Labi. Tūlīt ies vaļā�

Un pēk�ņi kakofonijai pievienojās da�ādu �ķiru iero�u spalgie �āvieni aizstāvji atklāja uguni uz Im�pērijas karavīriem. Da�as sekundes abas iero�u gru�pas sacentās savā starpā. Tad ar grūtībām slīdo�a me�tāla blark�ķis apklusināja visas citas skaņas.

�etri tehniķi bija pirmie, kas apskrēja ap stūri, kur gaidīja Lūkass. Viņu sejās atspoguļojās bailes, nervo�zitāte un pacilāts satraukums par pirmajām izturēta�jām ugunskristībām. Viņiem sekoja Lendo, un kā pē�dējie ieradās arī Hens un �ūbeka.

Gatavs? Hens Lūkasam jautāja. -Jā.

Lūkass norādīja uz griestu un sienu sa�ķeltajiem posmiem.

Tas viņus tomēr pārāk ilgi neaizkavēs.

Nav arī vajadzīgs, Hens norūca. Pietiek ar to, ka da�i no viņiem tādējādi tiks padarīti cīnīties nespējīgi. Ejam.

Pagaidi, teica Lūkass un saasināja jutekļus caur Spēku.

�īs savādi uztrauco�ās apziņas�

Viņi sadalās, viņ� Henam sacīja. Puse no vi�ņiem joprojām ir pie pneimatiskajām durvīm, otra puse iet uz labā borta ekspluatācijas sektoru.

Mēģina mūs ielenkt, pamāja Hens. Lendo, cik dro�i mēs varam te justies?

Ne pārāk, bija jāatzīst Lendo. Pneimatis�kās durvis, kas ved uz nolai�anās platformu, kādu brīdi izturēs, bet ekspluatācijas sektorā ir vesels lērums noliktavu un apkopes telpu, caur kurām viņi varbūt var iekļūt galvenajā labā borta gaitenī. Tur bija pārāk daudz durvju, lai mēs pagūtu tās visas aizvērt.

Pie pneimatiskajām durvīm, kur viņi bija nupat stāvēju�i, atskanēja apslāpēts, dobj� troksnis uzbru�cēji lauzās iek�ā.

Tātad �ī grupa novērsis mūsu uzmanību, kamēr otra centīsies apiet mūs no aizmugures, secināja Hens. Nu ko, mēs �ā vai tā nevēlamies paturēt visu gaiteni. �ūbij, jūs abi ar Lendo ņemiet pārējos un ejiet atpakaļ uz komandtiltiņu. Pa ceļam padariet pēc iespējas vairāk viņējo vīru kaujas nespējīgus. Mēs abi ar Lūkasu iesim uz labo bortu un palūkosim, vai nevaram to kompāniju mazliet aizkavēt.

�ūbeka norūcās par zīmi, ka uzdevumu sapratis, un gāja prom. �etri tehniķi jau bija ceļā uz norādīto vietu.

Lai jums veicas, sacīja Lendo un sekoja vi�ņiem.

Hens paskatījās uz Lūkasu.

Vēl aizvien tikai divas grupas?

Jā, atbildēja Lūkass, saspridzinādamies, lai noteiktu ienaidnieka atra�anās vietu.

Dīvainā sajūta joprojām nebija mitējusies�

Labi. Ejam.

Viņi devās prom. Hens gāja pirmais pa �auru �ķērsgaiteni, kuram abās pusēs cie�i līdzās atradās daudzas durvis tās bija apkalpes kajītes.

Uz kurieni mēs ejam? Lūkass jautāja, ātriem soļiem sekojot viņam aiz muguras.

Uz labā borta lielgballūku numur divi, teica Hens. Tur vajadzētu būt kādai riebeklībai, ar ko piepildīt galveno gaiteni turbolāzeru dzesētājam vai kaut kam tamlīdzīgam.

Ja vien viņiem nav mugurā dzīvībai svarīgās funkcijas aizsargājo�ie kombinezoni, Lūkass aizrā�dīja.

Tādu viņiem nebi ja, teica Hens. Vismaz ne�redzēju viņiem tos mugurā, kad viņi mūs ap�audīja. Viņiem bija parastie karavīru gaisa filtri, bet, ja mēs piepildīsim visu gaiteni ar dzesētāju, no tiem pārāk liela labuma nebūs.

Nekad jau nevar zināt, viņ� domīgi piemetinā�ja. Dzesētāji reizēm arī viegli uzliesmo.

�ēl, ka Katanas flotile nesastāv no zvaig�ņu bu�rukuģiem, Lūkass sacīja, atkal mēģinādams ar sa�viem jutekļiem uztvert ienaidnieku.

Ciktāl viņam izdevās tos sajust, viņi atradās Len�do pieminētajā telpu virknē un virzījās cauri tām uz galveno labā borta gaiteni.

Mēs, nudien, būtu varēju�i izmantot tās pretuz�brukuma ierīces, ar kurām �ie kuģi bija apgādāti.

Ja �is būtu zvaig�ņu burukuģis, Impērija tik ļoti necenstos atņemt mums to neskartu, atteica Hens. Viņi to glu�i vienkār�i uzspridzinātu, un lieta darīta.

Lūkass saviebās.

Taisnība.

Viņi sasniedza labā borta galveno gaiteni un bija tiku�i līdz tā pusei, kad Hens piepe�i apstājās.

Kas, pie velna�?

Lūkass pagriezās un skatījās. Desmit metru atsta�tumā, pustumsā zem izdegu�iem gaismas paneļiem stāvēja liela metāla kaste, ie�ķībi atbalstīta pret daļēji saskatāmu kabeļu un statņu mud�ekli. No �aurās no�vēro�anas lūkas ārā slējās spridzekļ�āvējlielgabals ar diviem stobriem, gaiteņa sienas tā tuvumā bija sapos�tītas un nomelnēju�as, un varēja saredzēt arī kādu pusduci prāvu caurumu.

Kas tas ir? viņ� vaicāja.

Izskatās pēc tāda apsvilu�a izlūkpa�gājēja, Hens atbildēja. Iesim, apskatīsim to tuvāk.

Jābrīnās, kā tas �eit nokļuvis, Lūkass ejot sa�cīja.

Ari grīda zem viņu kājām bija jūtami cietusi. Lai kas te bija darbojies, �auts bija pamatīgi.

Varbūt kāds to izveda no noliktavas, kad sāka plosīties HIV vīruss, no kā visi arī nomira, izteica pieņēmumu Hens. Vai nu lai aizstāvētu komandtil�tiņu, vai ari �audī�anās notikusi ārprāta lēkmē.

Lūkass pamāja. Iedomājies, kas te varbūt bija no�ticis, viņ� nodrebēja.

Tam vajadzēja būt ļ oti sare�ģīti dabūt �o ma�ī�nu te iek�ā.

Mēs jau nu noteikti nemēģināsim to no �ejienes dabūt ārā, Hens teica, raudzīdamies uz gruve�u kaudzi tajā vietā, kur reiz bija bijusi pa�gājēja labā kāja.

Saraucis uz aug�u uzaci, viņ� paskatījās uz Lūka�su.

-Ja nu vienīgi�?

Lūkass nori ja siekalas. Skolotājs Joda uz Dagobahas reiz bija izcēlis savu X klases kuģi no purva� bet skolotājs Joda bija Spēkā daudz stiprāks par Lūkasu.

Noskaidrosim, viņ� sacīja.

Dziļi ievilcis elpu, atbrīvojis prātu no blakusdomām, Lūkass pacēla roku un iedarbojās uz priek�ā stāvo�o ma�īnu ar Spēku.

Pa�gājējs pat nepakustējās. Lūkass mēģināja vēl�reiz, un tad vēlreiz. Bet nekā. Vai nu ma�īna bija pā�rāk iestrēgusi starp griestiem un sienu, lai varētu pa�kustēties, vai ari Lūkasam glu�i vienkār�i nepietika spēka to pacelt.

Lai nu paliek, teica Hens, raudzīdamies pa gaiteni atpakaļ. Būtu jauki, ja tas kustētos mēs to būtu varēju�i novietot tajā lielajā datortelpā aiz ko�mandtiltiņa un nokniebt katru, kas tuvotos. Bet va�ram izmantot to arī �eit. Paraudzīsim, vai varam ielīst tur iek�ā.

Ielicis spridzekļ�āvēju makstī, viņ� pakāpās uz ma�īnas vienīgās vēl atliku�ās kājas.

Viņi tuvojas, Lūkass viņu brīdināja, nemierīgi vērdamies pa gaiteni atpakaļ. Vēl pāris minūtes, un mēs viņus ieraudzīsim.

Nāc labāk �urp pie manis, teica Hens.

Viņ� bija nokļuvis līdz pa�gājēja sānu durvīm un stenēdams tās atvēra�

Kas tur ir? Lūkass asi vaicāja, sajutis, ka Hena apziņa strauji mainās.

Tu negribēsi to zināt, Hens viņam drūmi atbil�dēja.

Bija redzams, ka viņam ir jāsaņemas, lai noliektos un ielīstu tur iek�ā.

Tas vēl aizvien ir uzlādēts, Hens uzsauca, bal�sij mazliet ietrīsoties. Paraudzīsimies�

Lielgabala stobrs Lūkasam virs galvas pagriezās par da�iem grādiem.

Un tam joprojām piemīt spēja manevrēt, Hens apmierināti piebilda. Lieliski.

Lūkass tagad bija ticis līdz kājas aug�daļai, uzma�nīgi virzīdamies garām asajām malām. Pa�gājējs bija piedalījies sīvā cīņā. Zemapziņā viņam kaut kas ie�kņudējās�

Viņi nāk, Lūkass Henam pa�ukstēja un, no�ļū�cis no pa�gājēja kājas, klusi piezemējās uz klāja.

Notupies un noliecis galvu, viņ� palūkojās pa spraugu starp izliekto kāju un pa�gājēja korpusu, ce�rēdams, ka tumsā viņu nevarēs pamanīt.

Lūkass bija paslēpies īstajā brīdi. Impērijas kara�vīri pa gaiteni ātri tuvojās viņiem, iedami atstatu cits no cita saskaņā ar militārās piesardzības prasībām. Ieraudzīju�i sabojāto pa�gājēju, abi vīri, kas gāja priek�galā, uz mirkli apstājās, iespējams, mēģināda�mi izlemt, vai riskēt ar tie�u tuvo�anos vai atteikties no pārsteiguma elementa un atklāt aizseguguni. Tas, kur� �ajā grupā bija noteicējs, iz�ķīrās par kompromi�su: pirmie divi vīri zag�us devās uz priek�u, bet pārē�jie vai nu līda pa grīdu, vai pārvietojās, pieplaku�i pie sienas.

Hens ļāva viņiem gandrīz pienākt pie pa�gājēja. Tad, pacēlis lielgabala stobru virs viņu galvām, viņ� iz�āva uz galveno grupu.

Acumirklī atskanēja atbildes �āvieni, bet ciņa ne�bija vienlīdzīga. Hens sistemātiski ārdīja sienas un grīdu, spiezdams atpakaļ to uzbrucēju saujiņu, kam bija laimējies atrast kādu durvju ni�u, kurā paslēp�ties, un iznīcinādams tos, kam nebija tā paveicies. Abi pirmie vīri zibenīgi reaģēja viens no viņiem sā�ka �aut uz novēro�anas lūku, otrs rāpās aug�ā pa pa�gājēja kāju, lai tiktu pie sānu durvīm.

Aug�ā viņu sagaidīja Lūkass. Lejā paliku�ais uz�brucējs paguva vēl trīs reizes iz�aut neviens no �ā�vieniem netrāpīja mērķī un tad gaismas zobens ķē�ra arī viņu.

Lielgabals uzreiz mitējās �aut. Lūkass ieskatījās gaitenī, saasinādams jutekļus caur Spēku.

Vēl trīs no viņiem ir paliku�i, viņ� brīdināja, kad Hens pavēra pa�gājēja durvis un izspraucās ārā.

Lai paliek, Hens teica, uzmanīgi norāpdamies le�jā pa ma�īnas sabojāto kāju un ielūkodamies savā hro�nometrā. Mums jāiet atpakaļ pie Lendo un �ūbija.

Viņ� Lūkasam sērīgi uzsmaidīja.

Turklāt iedarbinā�anas kristāli nupat sadega. Ie�sim prom, pirms viņi to aptver.

Pirmais kaujas kuģu vilnis bija iznicināts, arī no pavadoņkuģiem neskarts bija palicis tikai viens. Dumpinieku apsardzes fregate un tās X klases kuģi tagad bija iesaistīju�ies kaujā ar pirmo un tre�o eskadronu un cīnījās veiksmīgi.

Un kapteinis Brandei vairs nesmaidīja.

Izlido ceturtais eskadrons, ziņoja kaujas kuģu kontroldienests. Piektais un sestais eskadrons gaida jūsu pavēles.

Dodiet tiem rīkojumu kaujā neiesaistīties.

Citas izvēles viņam patiesībā nebija. Piektais un sestais bija izlūku un bumbvedēju eskadroni gana noderīgi savā īpa�ajā uzdevumu sfērā, bet ne tie�ā cī�ņā ar dumpinieku X klases kuģiem.

Vai ir kādas ziņas par Valdonīgo?

Nē, ser. Pēdējā ziņojumā, ko saņēmām no Hi�mēras pirms pacēlām savus vairogus bija teikts, ka viņu aptuvenais iera�anās laiks ir 15:19.

Tātad bija atliku�as vairs tikai septiņas minūtes. Bet kaujas reizēm tika zaudētas vēl īsākā laika sprīdī, un, vērojot notikumu gaitu, �ķita, ka �ī varētu būt viena no tādām kaujām.

Un tas atstāja Brandei tikai vienu reālu iespēju. Lai cik ļoti viņam nepatika doma par do�anos pretim tā drednauta lurbolāzeriem, viņ� bija spiests iesaistīt cīņā Augstāko Tiesnesi.

Visi uz priek�u, Brandei pavēlēja virsniekiem pie kuģa vadības pults. Pacelt visus vairogus, turbolāzeru lielgabalus �au�anas gatavībā. Un paziņo�jiet abordā�as vienības komandierim, ka vēlos, lai drednauts tūlīt pat pārietu Impērijas rokās.

Jā, ser.

Caur klāju bija dzirdama dobja rēkoņa zemgaismas ātruma dzinēji uzņēma jaudu�

Un bez kāda brīdinājuma �ai rēkoņai pievienojās kuģa trauksmes sirēnu gaudo�ana.

Bandīti nāk ārā�no gaismas ātruma kuģa aizmu�gurē, noskaldīja virsnieks, kura pārziņā atradās sensori. Astoņpadsmit lidaparāti fregates klases kuģi un vēl citi mazāki. Viņi uzbrūk.

Brandei neganti nolamājās, nospiezdams atbilsto��ā displeja taustiņus. Tie nebija dumpinieku kuģi, �ī uzbrūko�ā grupa, un viņ� nezināja, kas tie varētu būt. Bet tas nebija svarīgi.

Izdariet pagriezienu divi-septiņi-viens, viņ� kuģa vadības pultij pavēlēja. Pagrieziet aizmugures turbolāzerus pret bandītiem. Un lai izlido sestais eskadrons.

Lai kas viņi bija, Brandei viņiem ātri vien iemācīs nebāzt degunu Impērijas darī�anās. Kas attiecās uz uzbrucēju identitāti� to izlūkdienests varēs noteikt ari vēlāk, izpētot lū�ņus.

Uzmanies, Mara, rācijā brīdināja Eivza balss. Viņi mēģina mainīt virzienu. Un mums ceļā stājas Impērijas kaujas kuģi.

Labi, atsaucās Mara, atļaudamās sardoniski pasmaidīt.

Tātad kaujā tiek raidītas pēdējās rezerves. Lielākā daļa zvaig�ņu iznīcinātāja kaujas kuģu bija iesaistīti cī�ņā ar Jaunās Republikas spēkiem, un tas nozīmēja, ka pret Karda ļaudīm raidīs tikai izlūkkuģus un bumbvedē�jus. Tas nebija nekas tāds, ar ko viņi nevarētu tikt galā.

Dankin, Torv sagatavojieties pārtver�anai.

Abi piloti apstiprināja, ka uzdevumu sapratu�i, un viņa atkal pievērsa uzmanību neuzkrīto�ajai vietai zem zvaig�ņu iznīcinātāja centrālā zemgaismas ātru�ma dzinēja sprauslas Maras Z-95 lāzeri nemitējās �o punktu ap�audīt. Tur zem vairogu aizsega atradās galvenā kuģa aizmugures daļas sensoru sistēma. Ja Marai izdotos to sabojāt, viņa un pārējie varētu ne�traucēti uzbrukt milzīgā kuģa relatīvi neaizsargātajai apak�daļai.

Pēk�ņi gaisā uz�āvās metāla un plastmasas daļiņu mākonis lāzeri bija caururbu�i vairogu.

Kārtībā, viņa sacīja Eivzam. Aizmugures apak�daļas centrālais sektors tagad ir akls.

Labi pastrādāts, teica Eivzs. Pavēle visiem: uzbrukumā!

Mara ar savu Z-95 aizlidoja sāņus, prieciga, ka tikusi prom no karstuma un radiācijas, kas plūda no zvaig�ņu iznicinātāja dzinējiem. Me�onīgais Kurds un citas fre�gates tagad varēs drāzties iek�ā zvaig�ņu iznicinātāja ārējā korpusā, bet viņas mazais kaujas kuģis vairāk no�derēs, atvairot no viņiem Impērijas kaujas kuģus.

Bet vispirms viņai bija jāpiesakās Kardam.

D�eida izsauc Kardu, viņa sacīja rācijas mik�rofonā. Vai esi �eit?

Tie�i �eit, Mara, paldies, atskanēja pazīstamā balss, un Mara juta, ka sasprindzinājums mazliet at�slābst.

Tie�i �eit, paldies tas nozīmēja, ka uz Jaunās Republikas kuģa borta viss bija labi.

Cik labi jau nu varēja būt, atrodoties iepretim Im�pērijas zvaig�ņu iznīcinātājam.

Kāds ir stāvoklis? viņa jautāja.

Mums ir da�i bojājumi, bet pagaidām turamies, Kards atbildēja. Uz Katanas borta atrodas neliela tehniķu komanda, un viņi iedarbināja drednauta turbolāzerus, laikam tāpēc zvaig�ņu iznīcinātājs nevēlas mums tuvoties. Bet nav �aubu, ka galu galā tas savu biklumu pārvarēs.

Tas jau ir pārvarēts, teica Mara. Kad mēs ie�radāmies, kuģa dzinēji darbojās ar pilnu jaudu. Un pārāk ilgi mēs viņu uzmanību novērst nevarēsim.

Mara, te runā Lea Orgena Solo, rācijā atskanē�ja jauna balss. Mēs izsaucām papildspēkus, un krei�seris jau ir ceļā.

Arī Impērijas kuģa papildspēki noteikti jau ir ceļā, Mara atturīgi sacīja. Nebūsim varonīgi līdz muļķībai, labi? Dabūjiet savus ļaudis nost no Kata�nas un lai�amies no �ejienes prom.

Mēs nevaram, teica Orgena Solo. Uz Kata�nas borta ir Impērijas karavīri. Mūsējiem ceļ� uz no�lai�anās platformu ir nogriezts.

Mara paraudzījās uz masīvo, tum�o drednauta korpusu, ko apgaismoja tikai kuģa pa�a lidojuma gaismas un tam līdzās un apkārt notieko�ās kaujas uguņu atspulgi.

Tad jūs varat viņus norakstīt, viņa sacīja. Im�pērijas kuģi diez vai ir tālu no �ejienes viņu papild�spēki nokļūs �eit daudz ātrāk, nekā jūsējie.

Un, it kā viņas vārdu ierosināta, pa kreisi no Ma�ras kuģa pazibēja pseidokustība, un piepe�i parādījās trīs drednauti, kas lidojumā veidoja trīsstūri.

Mara! asi iesaucās Eivzs.

Es viņus redzu, Mara teica, kad pirmajai triā�dei sekoja otra. Viss beidzies, Kard. Tiec no �ejie�nes prom�

Uzmanību, Jaunās Republikas spēki, kanālā dobji ieskanējās jauna balss. Te runā senators Germs Bels Ibliss, atrodos uz karakuģa Lielais Piekūns borta. Vai varam piedāvāt savu palīdzību?

Lea cie�i raudzījās uz rācijas mikrofonu, un viņā ieplūda savāds izjūtu sajaukums pārsteigums un ce�rība mijās ar neticību. Viņa saskatījās ar Kardu. Viņ� mazliet paraustīja plecus, papurināja galvu.

Biju dzirdējis, ka viņ� ir miris, Kards no�uk�stēja.

Lea norija siekalas. Vai viņa būtu� bet tā bija Bela Iblisa balss. Vai arī lielisks tās atdarinājums.

Germ, te runā Lea Orgena Solo, viņa sacīja.

Lea! teica Bels Ibliss. Pagājis tik ilgs laiks, vai ne? Negaidīju, ka tu pati personiski būsi �eit. Lai gan man laikam būtu vajadzējis to zināt. Vai tas viss ir tava ideja?

Lea sarauktu pieri paskatījās ārā pa skatulūku.

Nesaprotu, ko jūs domājat ar to visu. Lai būtu kā būdams, ko jūs pats �eit darāt?

Kapteinis Solo nosūtīja manai palīdzei koordi�nātes un lūdza mūs nākt talkā, Bels Ibliss sacīja, balsī iezogoties piesardzīgai notij. Es pieņēmu, ka viņ� to darī jis pēc tava lūguma.

Lea piespiesti pasmaidīja. Viņai būtu vajadzējis iedomāties.

Henu reizēm pieviļ atmiņa, viņa teica. Kaut, godīgi sakot, mums nepietika laika, lai visos sīkumos pastāstītu viens otram, ko esam piedzīvoju�i.

Es saprotu, Bels Ibliss gausi noteica. Tātad patiesībā tas nebija oficiāls Jaunās Republikas uzaici�nājums?

Nebija, bet tagad ir, Lea viņu nomierināja. �a�jā brīdī es lūdzu jūsu palīdzību Jaunās Republikas

vārdā.

Viņa paskatījās uz Vird�īlio.

Lūdzu, ierakstiet to kuģa dienasgrāmatā, kap�tein.

Jā, padomniec, atsaucās Vird�īlio. Varu jums apliecināt, senator Bel Iblis, ka priecājos par jū�su iera�anos.

Pateicos, kaptein, Bels Ibliss sacīja, un Lea iztē�lojās senatora slaveno smaidu. Mazliet paplucināsim Impērijai spalvas, vai ne? Lielais Piekūns ir gatavs.

Se�i drednauti tagad bija sastāju�ies visapkārt zvaig�ņu iznīcinātājam un gāza pār to nerimsto�u jo�nu liegabalu uguni, nepievēr�ot uzmanību aizvien re�tākajiem turbolāzeru �āviņiem, kas atsitās pret to kor�pusiem.

Marai tomēr taisnība, teica Kards, nostājies Leai blakus. Būs labāk, ja lidosim prom, tiklīdz va�rēsim dabūt tehniķu komandu no tā kuģa nost.

Lea papurināja galvu.

Mēs nevaram atstāt Katanas flotili Impērijai.

Kards pavīpsnāja.

Pieņemu, ka jums nav bijusi izdevība saskaitīt, cik daudz drednautu te palicis.

Lea savilka uzacis.

Nē. Kāpēc?

Es izdarīju skanē�anu, Kards drūmi sacīja. Pirmīt, kad jūs strīdējāties ar Feili ju. No sākotnē�jiem divsimt Katanas kuģiem� paliku�i piecpad�smit.

Lea cie�i palūkojās viņā.

Piecpadsmit? viņa izdvesa.

Kards pamāja.

Baidos, ka biju novērtējis di�admirāli par zemu, padomniec, viņ� teica, un viņa izsmalcināti atturī�gajā balsī bija saklausāms sarūgtinājums. Es zināju, ka viņ� sāks vest kuģus no �ejienes prom, tikko būs noskaidrojis to atra�anās vietu. Bet es negaidīju, ka viņ� no Hofnera to uzzinās tik ātri.

Lea nodrebēja. Viņa pati reiz bija pārcietusi no�pratinā�anu Impērijas gaumē. Pat pēc vairākiem ga�diem atmiņas par to joprojām bija dzīvas.

Diez vai no viņa daudz kas ir palicis pāri.

Pietaupiet savu līdzjūtību, sacīja Kards. Pa�zīstot Hofneru, �ķiet neticami, ka Trounam būtu vaja�dzējis ķerties pie tādas me�onības kā varmācīga pie�spie�ana. Ja Hofners ir sācis labprātīgi runāt, tas no�zīmē, ka di�admirālis glu�i vienkār�i ir izmantojis skaidras naudas lielo ietekmi.

Lea raudzījās ārā, kur noritēja kauja, un viņu pārņēma drūma neveiksmes sajūta. Viņi bija zaudē�ju�i. Tā bija noticis, neraugoties uz visiem viņu pū�liņiem.

Viņa dziļi ievilka elpu un atkārtoja d�ediju atslā�binā�anās vingrinājumus. Jā, viņi bija zaudēju�i bet tikai kauju, nevis karu. Impērija varbūt bija dabūjusi Tum�o Spēku, bet paies gadi, iekams viņiem izdosies savervēt un apmācīt komandas, kas varēs lidot ar vi�siem �iem drednautiem. Pa to laiku daudz kas varēja notikt.

Jums taisnība, viņa teica Kardam. Vislabāk būs, ja tagad izvairīsimies no zaudējumiem. Kaptein Vird�īlio, tiklīdz tie kaujas kuģi būs neitralizēti, es gribu, lai uz Katanas tiktu izsēdināts desants palīdzī�bas snieg�anai mūsu tehniķu komandai.

Atbildes nebija.

Kaptein?

Vird�īlio ar stingu skatienu raudzījās ārā pa ko�mandtiltiņa skatulūku, un viņa seja bija kā no ak�mens izcirsta.

Par vēlu, padomniec, viņ� klusi sacīja.

Lea pagriezās un arī palūkojās pa skatulūku. Aplenktajam Impērijas kuģim tuvojās otrs zvaig��ņu iznīcinātājs, kas pēk�ņi bija izniris�no hiperkosmosa.

Bija ieradu�ies Impērijas papildspēki.

Atkāpties! kliedza Eivzs, un viņam aizrāvās balss. Visiem kuģiem, atkāpties! Sistēmā uzradies otrs zvaig�ņu iznīcinātājs.

Pēdējo vārdu pa pusei noslāpēja Z-95 tuvo�anās brīdinājuma signāla �ķindoņa kaut kas bija pienācis kuģim pārāk tuvu. Mara lika nelielajam kuģim aiz�planēt sāņus, tikko izvairīdamās no Impērijas kaujas kuģa ugunslīnijas.

Atkāpties uz kurieni? viņa noprasīja, pārvērzdama planē�anu vāji kontrolētā grīstes lidojumā, kas ievērojami samazināja kuģa ātrumu.

Viņas uzbrucējs, varbūt kļuvis pārlieku pa�apzi�nīgs papildspēku iera�anās dēļ, ar rēkoņu padrāzās viņai garām pārāk ātri, lai varētu kārtīgi notēmēt. Mara vēsā mierā notrieca �o kaujas kuģi.

Gadījumā, ja esi aizmirsis, da�iem no mums uz borta nav tik lielas datorjaudas, lai mēs varētu aprēķi�nāt dro�u lēcienu hiperkosmosā.

Es nosauk�u jums attiecīgos skaitļus, sacīja Eivzs. Kard�

Es piekrītu, no apsardzes fregates atsaucās Karda balss. Laidieties no �ejienes prom.

Mara sakoda zobus, pamezdama skatienu uz otru zvaig�ņu iznīcinātāju. Viņai riebās uzgriezt ienaid�niekam muguru un bēgt, bet viņa zināja, ka Eivzam un Kardam ir taisnība. Bels Ibliss bija pārvietojis trīs no saviem kuģiem, raidot tos pretim jaunajam drau�dam, bet bija skaidrs pat ar jonu lielgabaliem ap�bruņoti drednauti zvaig�ņu iznīcinātāju pārāk ilgi aizkavēt nevarēs. Ja viņi visdrīzākajā laikā neiz�stāsies no kaujas, var gadīties, ka otras izdevības vi�ņiem vairs nebūs�

Pēk�ņi viņas apziņa uztvēra briesmas. Mara atkal lika Z-95 phuiēt sāņus, bet �oreiz viņa to izdarīja par vēlu. Kuģis stipri sazvārojās, un Marai aiz muguras atskanēja �ņākoņa, ar kādu pārkarsēts metāls iztvaiko izplatījumā.

Man trāpīja! viņa strupi ziņoja, ar vienu roku automātiski nospiezdama sistēmu izslēg�anas slē�d�us, bet ar otru steigdamās hermētiski noslēgt sava lidojuma tērpa ķiveri.

Viņa to paguva pēdējā brīdī vēl viena īsa ie�ņāk�anās, kas izbeidzās, gandrīz lāgā nesākusies, vēstīja, ka caur�auta arī pilota kabīne.

Jauda zaudēta, lido�anas spēja zaudēta. Tūlīt katapultē�os.

Viņa pastiepa roku pēc katapultē�anās sviras� un apstājās. Gadījuma pēc vai pirmsbojāejas instinkta vadīts viņas sakropļotais kaujas kuģis bija nomērķēts gandrīz tie�i uz pirmā zvaig�ņu iznīcinātāja kreisās puses angārplatformu. Ja viņai izdotos piespiest vēl mazliet pad;uboties rezerves manevrē�anas sistēmu�

Ar nelielu padarbo�anos vien nepietika, bet, kad Mara beidzot atkal satvēra katapultē�anās sviru, viņa juta apmierinājumu, zinādama, ka pat, iedams nāvē, viņas Z-95 kaut nedaudz atriebsies Impērijas kara ma�īnai. Daudz tas nebūs, bet kāda drusciņa tomēr.

Viņa nolieca sviru uz leju un pēc mirkļa tika spē�cīgi iespiesta savā sēdeklī sprāgsto�i lādiņi uzspri�dzināja pilota kabīnes jumtu, un Mara tika katapultēta ārā no kuģa. Viņai garām ātri aizzibēja zvaig�ņu iznīcinātāja kreisais sāns, un vēl ātrāk garām trau�co�ais Impērijas kaujas kuģis�

Un pēk�ņi katapultē�anās sēdekļa elektronika raidīja moko�i spalgu signālu, me�onīgi iesprak�ķējās elektriskie loki� un Mara ar �ausmām saprata, ka varbūt pieļāvusi pēdējo kļūdu savā mū�ā. Apņēmusies nomērķēt savu sa�bojāto Z-95 uz zvaig�ņu iznīcinātāja angārplatformu, viņa bija pielidojusi milzīgajam kuģim pārāk tuvu un katapultējusies tie�i drednauta jonu lielgabalu uguns līnijā.

Un ar �o vienu elektronikas atvadu kaucienu Mara bija pazaudējusi pilnīgi visu. Rāciju, signālugunis, ierobe�otās manevrē�anas dzinējus, dzīvības procesu nodro�inā�anas regulējo�o sistēmu, neatliekamās pa�līdzības signālaparātu.

Visu.

Uz mirkli viņai galvā pavīdēja doma par Debes�braucēju. Pirms kāda laika arī viņ� bija pazudis izpla�tījuma dzīlēs. Bet viņai bija bijis iemesls Debesbrau�cēju meklēt. Nevienam nebija līdzīga iemesla, lai meklētu Maru.

Dego�s Impērijas kaujas kuģis aizdrāzās viņai ga�rām un uzsprāga. Prāva atlūza trāpīja pa keramikas bruņām, kas daļēji aizsedza viņas plecus, un Maras galva stipri atsitās pret sēdekļa galvasbalsta malu.

Un, krizdama tumsā, viņa redzēja savā priek�ā Imperatora seju. Un zināja, ka ir atkal viņu pievīlusi.

Viņi tuvojās datortelpai, kas atradās tūlīt aiz Katanas komandtiltiņa, kad Lūkass piepe�i sarāvās.

Kas noticis? Hens strupi noprasīja, ātri atska�tīdamies gaitenī viņiem aiz muguras.

Tā ir Mara, Lūkass atbildēja, un viņa seja bija saspringta. Viņai gadījusies nelaime.

Trāpījums? Hens jautāja.

Trāpījums un� un viņa ir apmaldījusies, Lū�kass sacīja, koncentrējoties sasprindzinājis pieri. Vi�ņa noteikti ieskrējusi kādā no jonu stariem.

Puisis izskatījās tā, it kā nupat būtu zaudējis savu vislabāko draugu, nevis kādu, kas gribējis viņu noga�lināt. Hens jau gribēja kaut ko �ajā sakarā sacīt, bet pēdējā mirklī nosprieda, ka patlaban viņiem ir svarī�gākas lietas, par ko raizēties. Varbūt tā atkal ir kāda no tām d�ediju duilībām, ko �ā vai tā nav iespējams izprast.

Tagad mēs nevaram viņai palīdzēt, viņ� sacīja, atsākdams ie�anu uz priek�u. Nāc.

Datortelpā varēja iekļūt kā no kuģa labās puses, tā kreisās puses galvenajiem gaiteņiem, savukārt no tu�rienes vienas vienīgas pneimatiskās durvis veda tais�ni uz komandtiltiņu. Kad ieradās Hens un Lūkass, Lendo un �ūbeka stāvēja abpus ieejai no kreisās pu�ses gaiteņa, slēpdamies no lāzer�āvienu kārtām un laiku pa laikam riskēdami atbildēt ar kādu �iglu atbil�des �āvienu.

Kā jums gāja, Lendo? Hens vaicāja, kad viņi abi ar Lūkasu pienāca pie durvīm.

Ne pārāk labi, vecais draugs, Lendo atrūca. Vēl paliku�i vismaz desmit viņējo vīru. Senu un Tomrusu ievainoja var gadīties, ka �ens nomirst, ja stundas laikā nenogādāsim viņu pie medicīniskās ap�rūpes robota. Anselms un Klains rūpējas par viņiem uz komandtiltiņa.

Man un Lūkasam veicās mazliet labāk, bet pāris viru mums joprojām seko, stāstīja Hens, ātri novēr�tēdams vairākās rindās saliktās datorpultis.

Tās itin labi noderēs aizsegam, bet, ņemot vērā telpas izvietojumu, aizstāvji nevarēs atkāpties nekur tālāk, neatsedzot sevi ienaidnieka ugunij.

Nedomāju, ka mēs �etratā varam �o telpu notu�rēt, viņ� sprieda. Būs labāk, ja atkāpsimies uz ko�mandtiltiņa.

No kurienes mums vairs nav tālāk, kur iet, aiz�rādīja Lendo. Ceru, ka esi apsvēris �o apstākli?

Hens juta, kā blakusstāvo�ais Lūkass sagatavo se�vi iz�ķiro�am solim.

Labi, Lūkass teica. Dodieties uz komandtil�tiņu, jūs visi. Es te tik�u galā viens pats.

Lendo a�i paskatījās uz viņu.

Ko tu darīsi viens pats?

Es tik�u ar to galā, Lūkass atkārtoja.

Atskanēja ass klik�ķis un �ņāciens viņ� bija ie�darbinājis gaismas zobenu.

Ejiet prom es zinu, ko daru.

Iesim, arī Hens skubināja.

Viņ� nezināja, kas Lūkasam padomā, bet pui�a se�jā bija kaut kas tāds, kas apslāpēja jebkurus iebildu�mus.

Mēs varam sargāt viņu no aizmugures.

Pēc minūtes viņi bija nostāju�ies katrs savā vietā: Hens un Lendo tūlīt aiz komandtiltiņa pneimatiska�jām durvīm, �ūbeka da�us metrus tālāk kādas dzinē�ju kontrolpults aizsegā, Lūkass palika stāvam velvē�tajā ejā viens pats ar dūco�o gaismas zobenu rokā. Pagāja vēl viena minūte, iekams Impērijas karavīri saprata, ka gaiteņi tagad ir viņu rīcībā, bet, tiklīdz viņi bija to sapratu�i, tie ātri virzījās uz priek�u. Ap datorpultīm sāka spindzēt aizseguguns �āviņi, un Im�pērijas karavīri viens pēc otra nolieku�ies skrēja iek�ā pa abām gaiteņu durvīm un slēpās aiz garajām datorpultīm, pievienodami arī savu devumu lāzer�āviņu krusai.

Negribēdams izpalikt no kaujas, arī Hens nemitīgi �āva, kaut ļoti labi saprata, ka tikai taisa troksni. Lū�kasa gaismas zobens darbojās kā dzīva un izsalkusi radība, tas novirzīja �āviņus, kas pielidoja pārāk tu�vu. Pagaidām �ķita, ka puisis nav ievainots� bet Hens zināja, ka ilgi tā nebūs. Tiklīdz Impērijas kara�vīri pārtrauks �au�anu uz labu laimi aizsega radī�anas nolūkā un koncentrēsies uz konkrētu mērķi, �āvienu būs pārāk daudz, lai pat d�edijs varētu no tiem izvai�rīties. Zobus griezdams, vēlēdamies, kaut zinātu, kas Lūkasam prātā, Hens turpināja �aut.

Sagatavojies! Lūkass pārkliedza �āvienu trok�sni.

Un, kamēr Hens prātoja, kam viņam vajadzētu ga�tavoties, puisis soli atkāpās un pasvieda savu gaismas zobenu sāņus. Tas spirālveidīgi aizlidoja pāri datortelpai, ietriecās sienā�

Un ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni pār�ķēla datortelpas sienu. Tagad tā bija atvērta kosmosam.

Lūkass atrāvās atpakaļ, tikko pagūdams iekļūt ko�mandtiltiņa telpā, pirms pneimatiskās durvis aizcir�tās, lai pasargātu �o telpu�no sprādziena radītās spie�diena samazinā�anās. Kādu mirkli gaudoja trauksmes sirēnas, bet tad �ūbeka tās izslēdza, un vēl kādu mi�nūti Hens varēja sadzirdēt lāzer�āviņu dobjo troksni, bojā ejai nolemtajiem Impērijas karavīriem veltigi �aujot pa pneimatiskajām durvīm.

Un tad �au�anu pamazām nomainīja klusums� un viss bija galā.

Lūkass jau stāvēja pie galvenās skatulūkas, noraudzīdamies kaujā, kas norisinājās ārā.

Nomierinies, Lūkas, Hens sacīja, ielikdams spridzekļ�āvēju makstī un no mugurpuses pienāk�dams viņam klāt. Mēs esam izslēgti no cīņas.

Tā nedrīkst būt, uzstāja Lūkass, un viņa mākslīgās labās rokas plauksta te atvērās, te sa��ņaudzās.

Varbūt viņ� atcerējās Mirkru un to garo gājienu kopā ar Maru cauri me�am.

Mums kaut kas jādara, lai viņiem palīdzētu. Ja mēs to nedarīsim, Impērijas spēki viņus visus nogali�nās.

Mēs nevaram nedz �aut, nedz pārvietot kuģi, Hens norūca, cīnīdamies ar pa�a nevarības sajūtu.

Lea bija uz tās apsardzes fregates tur, ārā�

Kas mums atlicis?

Lūkass bezpalīdzīgi pamāja ar roku.

Nezinu, viņ� atzinās. Tu no mums abiem esi tas gudrākais. Tev kaut kas jāizdomā.

Jā, Hens nomurmināja, raudzīdamies apkārt. Protams. Tiek uzskatīts, ka man tikai jāpavicina ro�kas un�

Viņ� aprāvās� un juta, ka lūpas viņam savelkas greizā smaidā.

�ūbij, Lendo pieejiet pie tiem sensoru disple�jiem, Hens pavēlēja, lūkodamies lejup uz pulti, kas atradās viņam priek�ā. Tā nebija īstā.

Lūkas, palīdzi man atrast� nē, nevajag. Redz, kur tas ir.

Kas ir �is �tas"? Lendo vaicāja, nostādamies pie displeja, uz kuru bija norādījis Hens.

Padomā par to kādu brīdi, Hens teica, pārlaiz�dams skatienu kontrolsistēmām.

Labi, izskatījās, ka viss joprojām ir ieslēgts. Viņam atlika vienīgi cerēt, ka viss ieslēgtais ari darbojas.

Starp citu, kur mēs atrodamies? Hens piebilda, pieiedams pie stūres pults un iedarbinādams to.

Mēs esam nekurienes vidū, Lendo atbildēja ar saspringtu pacietību. Un darbo�anās ar to stūri mūs nekur neaizvedīs.

Tev taisnība, Hens piekrita un, lūpas saknie�bis, pasmaidīja. Mūs nekur neaizvedīs.

Lendo cie�i raudzījās viņā� un palēnām arī viņa sejā atplauka smaids.

Pilnīgi pareizi, viņ� blēdīgi teica. Pilnīgi pa�reizi. �ī ir Katanas flotile. Un mēs esam uz Katanas borta.

Tu esi sapratis, Hens viņam sacīja.

Dziļi ievilcis elpu, domās sakrustodams pirkstus, viņ� palielināja dzinēju jaudu.

Katana, protams, neizkustējās no vietas. Bet gal�venais iemesls, kāpēc visa Katanas flotile bija nozu�dusi vienlaikus�

Vienu atradu, iesaucās Lendo, noliecies pār sensora displeju. Atra�anās vieta �etrdesmit tris svītra divdesmit.

Tikai vienu? jautāja Hens.

Tikai vienu, Lendo apstiprināja. Pateicies liktenim par to pa�u mums vēl ir laimējies, ja pēc tik ilga laika ir kaut viens kuģis, kura dzinēji jopro�jām darbojas.

Cerēsim, ka tie turpinās darboties, norūca Hens. Nosauc man tā otra zvaig�ņu iznīcinātāja pārtver�anas kursu.

-Ak�

Lendo sarauca pieri.

Piecpadsmit grādi pa kreisi un mata tiesu uz le�ju.

Skaidrs.

Hens uzmanīgi izdarīja nepiecie�amās izmaiņas kursā. Tā bija dīvaina sajūta no attāluma vadīt citu kuģi, kas saslēgts vienotā ķēdē ar tavējo.

Vai tā būs labi? viņ� jautāja Lendo.

Izskatās, ka viss ir kārtībā, Lendo apstiprināja. Palielini vēl mazliet jaudu.

Artilērijas kontrolsistēmas nedarbojas, Lūkass brīdināja, nostādamies Henam blakus. Nezinu, vai bez tām jūs varēsiet precīzi nomērķēt.

Pat netaisos to mēģināt, Hens viņam nopietni teica. Lendo?

Pavirzies nedaudz vairāk uz kreiso pusi, viņ� deva norādījumu Lendo.-Vēl mazliet� kārtībā.

Viņ� pacēla galvu un paskatījās uz Henu.

Pozīcija ieņemta nevainojami.

Aiziet. Hens sacīja un palaida vaļā bremzes.

Protams, uz zvaig�ņu iznīcinātāja nevarēja ne�pamanīt drednautu, kas nāca tiem taisni virsū, bet viņu elektroniku un kontrolsistēmas joprojām para�lizēja Bena Iblisa jonu uzbrukums, tāpēc viņiem arī nebija nekādas iespējas pavirzīties nost no drednauta ceļa.

Pat no tāda attāluma, kādā atradās Katana, trieciens un sprādziens izskatījās ļoti iespaidīgi. Hens noraudzījās, kā lielā ugunslode pamazām izplēn, un tad pagriezās pret Lūkasu.

Labi, viņ� teica. Tagad gan mēs esam no kaujas izstāju�ies.

Kapteinis Brandei pa Augstākā Tiesne�a sānu skatulūku ar mulsu neticību noraudzījās, kā Valdonī�gais aiziet bojā liesmās. Nē tas nevarēja būt. Tas glu�i vienkār�i tā nevarēja būt. Tikai ne Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs. Tikai ne varenākais kuģis Im�pērijas gaisa flotē.

Pret komandtiltiņa novirzītājekrānu atsitās kāds �āviņ� un izrāva viņu no domām.

Ziņojiet, kapteinis noskaldīja.

�ķiet, ka viens no ienaidnieka drednautiem cie�tis Valdonīgā eksplozijā, ziņoja sensoru virs�nieks. Pārējie divi atgrie�as uz �ejieni.

Kā papildspēks tiem trim drednautiem, kas vēl aizvien ap�audīja viņus no jonu lielgabaliem. Bran�dei uzmeta a�u skatienu taktikas displejam, bet tā bi�ja nevajadzīga nodarbo�anās. Viņ� pats labi zināja, kāda ir viņu vienīgā iespēja.

Aiciniet atpakaļ visus vēl paliku�os kaujas ku�ģus, Brandei pavēlēja. Tikko tie būs uz borta, mēs izdarisim lēcienu uz gaismas ātrumu.

Jā, ser.

Un, kad komandtiltiņa apkalpe sāka darboties, iz�pildot viņa pavēli, Brandei atļāvās pasmaidīt ar cie�i sakniebtām lūpām. Jā, �o kauju viņi bija zaudēju�i. Bet zaudēta bija tikai kauja, nevis kar�. Gan viņi drīz atgriezīsies� un atgrie�anās notiks ar Tum�o Spēku, ko komandēs di�admirālis Trouns.

Lai dumpinieki paliek te un priecājas par savu uz�varu. Var gadīties, ka tā ir viņu pēdējā uzvara.

Remontbrigāde, kas ieradās no Kvenfisus. salabo�ja datortelpas ārsienu rekordlaikā. Kuģis, ko bija lū�dzis Lūkass, gaidīja viņu uz nolai�anās platformas, un nebija pagājusi ne stunda kop� otrā zvaig�ņu iznī�cinātāja bojāejas un pirmā atkāp�anās, kad viņ� jau atkal bija ārā, kosmosā.

Atrast starp kaujas lū�ņiem vienu vienīgu gausi peldo�u katapultē�anās sēdekli tas Karda ļaudīm bija bi jis gandrīz bezcerīgs uzdevums. D�edijam tas nesagādāja nekādas grūtības.

Kad viņi atrada Maru, viņa bija bez samaņas gan tāpēc, ka bija bīstami samazinājusies gaisa pie�gāde, gan arī tāpēc, ka viņai bija viegls smadzeņu satricinājums. Eivzs nogādāja Maru uz Me�onīgā Kurda borta un ar gandrīz neprātīgu ātrumu nodeva medicīniskai aprūpei uz kreisera, kas beidzot bija ie�radies. Lūkass, pārliecinājies, ka viņi dro�i nokļuvu�i uz kreisera borta, devās atpakaļ uz Kutami, kur atra�dās kuģis, ar ko viņ� un pārējā komanda atgriezīsies Karaskentā.

Viņ� prātoja, kāpēc viņam bija tik svarīgi izglābt Maru.

To Lūkass nezināja. Bija daudzi saprātīgi izskaid�rojumi, sākot ar pateicību par viņas palīdzību kaujā un beidzot ar to, ka dzīvību glāb�ana ir dabisks d�e�diju pienākums. Bet neviens no tiem nebija nekas vairāk kā prāta pieņēmums. Vienīgais, ko Lūkass zi�nāja pavisam dro�i, bija tas, ka viņam vajadzēja to iz�darīt.

Varbūt tā bija Spēka ietekme. Varbūt tā bija pēdē�jā jaunības ideālisma un naivuma lēkme.

Uz pults viņam priek�ā ievid�inājās rācija.

Lūkas?

Jā, Hen, ko vēlies?

Lido atpakaļ uz Katanu. Tūlīt pat.

Lūkass paraudzījās uz tum�o kuģi, kas vīdēja priek�ā, un viņam pārskrēja drebuļi. Hens bija runājis kā cilvēks, kas iet cauri kapsētai�

Kas noticis?

Nepatik�anas, Hens atbildēja. Tagad es zinu, kas Impērijai padomā. Un tas nav nekas labs.

Lūkass norija siekalas.

Tūlīt bū�u klāt.

Tā, Trouns noteica, un, kad viņ� pacēla kvēlo�jo�ās acis no Augstākā Tiesne�a ziņojuma, tajās dega auksta uguns. Pateicoties tam, ka jūs tik neatlaidīgi mani aizkavējāt, mēs esam zaudēju�i Valdonīgo. Ceru, ka esat apmierināts.

Cēbaots nesatricināmā mierā atbildēja uz viņa skatienu.

Nevainojiet mani savu topo�o galaktikas iekaro�tāju nelietpratībā, viņ� sacīja tikpat ledainā balsī, kādā bija runājis Trouns. Vai varbūt tā bija nevis viņu nelietpratība, bet gan dumpinieku prasme. Ja Himēra būtu piedalījusies kaujā, iespējams, ka jūs ta�gad gulētu miris.

Trouna seja sadrūma. Pelleons paspēra pussoli tu�vāk di�admirālim, tādējādi ieiedams dziļāk zonā, ko no d�edija ietekmes sargāja aiz komandiera sēdekļa novietotais isalamirs, un sagatavoja sevi Trouna dus�mu izvirdumam.

Bet di�admirāļa pa�savaldī�anās spējas izrādījās lielākas, nekā Pelleons bija gaidījis.

Kāpēc jūs esat �eit? Trouns rāmi apvaicājās.

Cēbaots pasmaidīja un tī�i novērsās.

Jūs esat man devis daudzus solījumus, kop� pir�mo reizi ieradāties uz Veilendas, di�admirāli Troun, viņ� teica, ieturēdams pauzi, lai nopētītu vienu no ho�logrāfiskajām skulptūrām, kas atradās telpā. Esmu �eit, lai gādātu, ka �ie solījumi tiek pildīti.

Un kā jūs esat nodomājis to darīt?

Pārliecinot jūs, ka esmu pārāk svarīgs, lai mani varētu, sacīsim, aizmirst tad, kad jums tas ir izdevīgi, sacīja Cēbaots. �eit un �ajā brīdī es gribu darīt jums zināmu, ka atgriezī�os uz Veilendas� un uzņem�os jūsu Tantisas kalna projekta vadību.

Pelleons juta, ka viņam aiz�ņaudzas kakls.

Tantisas kalna projekts? Trouns bezkaislīgi pārjautāja.

Jā, teica Cēbaots un, pievērsis skatienu Pelleo�nam, atkal pasmaidīja. Ak, es zinu par to, kaptein. Par spīti jūsu sīkajām pūlēm noslēpt no manis patie�sību.

Mēs gribējām jums aiztaupīt nevajadzīgas ne�ērtības, Trouns apgalvoja. Piemēram, nepatīka�mas atmiņas, ko �is projekts varētu atsaukt jūsu prā�tā.

Cēbaots pēto�i viņā noraudzījās.

Iespējams, ka tā bi ja, d�ediju skolotājs piekri�ta, tomēr viņa balsī bija saklausāms viegls sarkasms. Ja tāds patie�ām bijis jūsu rīcības motīvs, es jums pateicos. Bet atmiņu laiks ir pagājis. Kop� pametu Veilendu, mana vara un spējas ir pieaugu�as, di�ad�mirāli Troun. Man vairs nav nepiecie�ams, lai jūs saudzētu manas jūtas.

Cēbaots izslējās visā augumā, un, kad viņ� atkal ierunājās, viņa balss dārdēja un atbalsojās visā telpā.

Esmu Cēbaots, d�ediju skolotājs. Spēks, kas sa�tur kopā galaktiku, kalpo man.

Trouns gausi piecēlās kājās.

Un jūs kalpojat man, viņ� teica.

Cēbaots papurināja galvu.

Vairs ne, di�admirāli Troun. Loks ir noslēdzies. Tagad atkal valdīs d�ediji.

Uzmanieties, Cēbaot, Trouns brīdināja. Ie�ņemiet kādu pozu gribat. Bet nekad neaizmirstiet, ka pat jūs neesat Impērijai neaizstājams.

Cēbaota spurainās uzacis savilkās uz aug�u� un smaids, kas sakrunkoja viņa seju, uzdzina Pelleonam ledainas trīsas. Tas bija tas pats smaids, ko viņ� atce�rējās no Veilendas.

Smaids, kas pirmais bija viņu pārliecinājis, ka Cē�baots patie�ām ir vājprātīgs.

Glu�i pretēji, d�ediju skolotājs klusi sacīja. Kop� �ī brī�a esmu viss, ko Impērija nevai■ aiz�stāt.

Viņ� pacēla acis pret zvaigznēm, kas bija redza�mas aiz telpas caurspīdīgās sienas.

Nāciet, Cēbaots teica. Pārrunāsim jauno vie�no�anos par mūsu Impēriju.

Lūkass raudzījās lejup uz to Impērijas karavīru lī�ķiem, kas bija miru�i, kad viņ� pēk�ņi pār�ķēla ārsie�nu Katanas komandtiltiņa blakustelpā. Beidzot viņ� saprata, kāpēc uz viņa apziņu �ie karavīri bija atstāju��i tik savādu iespaidu.

Nedomāju, ka pastāv kļūdī�anās iespēja, viņ� dzirdēja sevi sakām.

Hens viņam aiz muguras paraustīja plecus.

Lea lika, lai viņiem izdara ģenētisko pārbaudi. Bet es nedomāju, ka kļūdos.

Lūkass pamāja ar galvu, skatīdamies viņa priek�ā salikto līķu sejās. Vai, pareizāk sakot, vienā un tajā pa�ā sejā, kas atkārtojās vairākas reizes.

Klonētie.

Tad, lūk, kā, viņ� klusi noteica. Impērija kaut kur ir atradusi Spertija klonē�anas cilindrus. Un likusi tiem darboties.

Tas nozīmē, ka viņiem nebūs vajadzīgi daudzi gadi, lai atrastu un apmācītu apkalpes locekļus jaun�iegūtajiem drednautiem, Hens drūmā balsī sacīja. Varbūt pietiks tikai ar da�iem mēne�iem. Varbūt nebūs nepiecie�ams pat tik ilgs laiks.

Lūkass dziļi ievilka elpu.

Man par to ir patiesi nelāgas priek�nojautas, Hen.

Jā. Man arī.

[1] robe�a starp debess ķermeņa apgaismoto un neap�gaismoto pusi.