Timotejs Zāns

Pēdējā pavēle

Zvaig�ņu kari tre�ā grāmata

Romāns

Slīdot izplatījuma melnajās dzīlēs, Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāja Himēra varenais, bultas uzga�lim līdzīgais korpuss virzījās pretim ceļamērķim dū�makā tītajai zvaigznei trīs tūksto�u gaismas gadu at�tālumā. Zvaig�ņu iznīcinātājs gatavojās karam.

Visas sistēmas ir kaujas gatavībā, admirāl, no kreisā borta apkalpes telpas ziņoja sakaru virsnieks. Se�vi�ķu uzdevumu vienības sāku�as ziņot par iera�a�nos.

Ļoti labi, leitnant, di�admiralis Trouns pamā�ja. Ziņojiet man, kad to būs izdarīju�as visas vienī�bas. Kapteini Pelleon?

Ser? atsaucās Pelleons, meklēdams sava pa�vēlnieka sejā pazīmes, kas liecinātu par satraukumu, ko di�admirālim noteikti vajadzēja just.

Viņ� pats nenoliedzami bija satraukts. �is, galu galā, nebija kārtējais taktiskais trieciens dumpinie�kiem kaut kāds sīks uzbrukums transportkuģiem vai pat sare�ģīts, bet atklāts uzbrukums nelielai bāzei uz kādas planētas. Pēc drud�ainas gatavo�anās, kas bija ilgusi apmēram mēnesi, vajadzēja sākties Trouna iz�ķiro�ajai kampaņai cīņā par Impērijas uzvaru.

Bet, ja di�admirālis arī juta zināmu sasprindzinā�jumu, viņ� to paturē ja dziļi sevī.

Sāciet atpakaļ skaitī�anu, Trouns sacīja Pellconam tik mierīgā balsī, it kā pasūtītu pusdienas.

Jā, Јer, teica Pelleons, pagriezdamies pret ho�logrāfisko figūru grupu, kas atradās viņa priek�ā uz Himēras pakaļgala komandtiltiņa hologrammu pa�augstinājuma.

Kungi: izlido�anas laiks. Kareivīgais: trīs minū�tes.

Sapratām, Himēra, kapteinis Ebens pamāja ar galvu.

Viņa nevainojamā militārā stāja nespēja noslēpt kapteiņa dedzīgo vēlē�anos atjaunot karu pret dumpi�niekiem.

Veiksmīgas medības.

Hologrāfiskā figūra sakustējās un izgaisa Karei�vīgais bija pacēlis novirzītājvairogus un izslēdzis lie�la attāluma sakaru sistēmas. Pelleons pievērsās nāka�majai figūrai.

Nelokāmais: �etras komats piecas minūtes.

Sapratām, teica kapteinis Dord�s, un, iesitis labo dūri kreisajā plaukstā tas bija sens mir�efu uz�varas �ests arī nozuda�no hologrammu paaugstinā�juma.

Pelleons ieskatījās datorbloknotā.

Augstākais Tiesnesi: se�as minūtes.

Mēs esam gatavi, Himēra, klusā balsi sacīja kapteinis Brandei.

Balss bija skanējusi ne vien klusi, bet arī ar ne�daudz aplamu intonāciju� Pelleons, pieri saraucis, palūkojās uz Brandei. Dabisko izmēru ceturtdaļlielu�ma hologrāfiskajās figūrās nianses diez cik labi sa�skatīt nevarēja, bet Brandei sejas izteiksme tomēr bija nepārprotama tāda seja ir cilvēkam, kas alkst asiņu.

Tas ir kar�, kaptein Brandei, Trouns teica, ne�dzirdami pienācis pie Pelleona un nostājies viņam blakus. Nevis izdevība personiskai atriebībai.

Es saprotu savus pienākumus, admirāl, Bran�dei stīvi sacīja.

Trouna zilimelnās uzacis mazliet savilkās uz aug�u.

Vai tā ir, kaptein? Vai jūs patie�ām tos saprotat?

Gausi un negribīgi atriebības kāre Brandei sejā

mazinājās.

Jā, ser, viņ� nomurmināja. Esmu atbildīgs Impērijas, jūsu, man pakļauto kuģu un apkalpju priek�ā.

Ļoti labi, teica Trouns. Citiem vārdiem sa�kot, jūs esat atbildīgs dzīvo priek�ā. Nevis miru�o.

Brandei sejā joprojām gruzdēja naids, bet viņ� paklausīgi palocīja galvu.

Jā, ser.

Nekad neaizmirstiet to, kaptein, Trouns viņu brīdināja. Veiksme karā ir mainīga parādība, un jūs varat būt dro�s, ka dumpiniekiem tiks atmaksāts par to. ka sadursmē pie Katanas flotiles viņi iznīcināja Valdonīgo. Bet �ī atmaksa būs mūsu vispārējās stra�tēģijas sastāvdaļa, nevis personiskas atriebības akts.

Viņa sarkanās, kvēlojo�ās acis savilkās nedaudz �aurākas.

Un to noteikti uz savu galvu neīstenos kāds man pakļauts flotiles komandieris. Ceru, ka izteicos pie�tiekami skaidri.

Brandei noraustījās vaigs. Pelleons nekad nebija uzskatījis �o viru par sevi�ķi gudru, bet viņ� bija gana attapīgs, lai saprastu, ka di�admirālis viņam piedraud.

Ļoti skaidri, admirāl.

Labi.

Trouns vēl kādu brīdi viņu nopētīja, tad pamāja ar galvu.

Jādomā, ka izlido�anas laiks jums jau tika no�saukts?

Jā, ser. Augstākais Tiesnesis izlido.

Trouns paraudzījās uz Pelleonu.

Turpiniet, kaptein, viņ� teica un novērsās.

Jā, ser.

Pelleons ieskatījās datorbloknotā.

Atmaksa�

Viņ� bez starpgadījumiem tika līdz saraksta bei�gām. Ap to laiku, kad nozuda pēdējais hologrāfiskais tēls, bija pabeigta arī sevi�ķo uzdevumu vienību pie�teik�anās.

�ķiet, ka viss norit pēc grafika, Trouns sacīja, kad Pelleons atgriezās pie savas pults. Vētras Vanags ziņo, ka vado�ās fregates izlidoju�as laikā un to sakaru sistēmas darbojas nevainojami. Un tikko esam pārtvē�ru�i vispārējās trauksmes signālu no Endo sistēmas.

Tātad Kareivīgais un tā sevi�ķo uzdevumu vienī�ba bija tur ieradu�ies tie�i grafikā paredzētajā laikā.

Vai kāds uz �o signālu atsaucies? Pelleons jau�tāja.

Dumpinieku bāze Ordperdronā, atbildēja Trouns. Būs interesanti redzēt, cik lielus palīgspē�kus viņi sūtīs.

Pelleons pamāja ar galvu. Dumpinieki tagad bi ja pietiekami labi iepazinu�i Trouna taktiku, lai pieņem�tu, ka kuģa iera�anās Endo sistēmā ir māņu kustība, un atbilsto�i uz to reaģētu. No otras puses, Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs un astoņi Katanas flotiles drednauti nebija kaut kas tāds, pret ko viņi varētu izturē�ties nevērīgi.

Patiesībā tam nebija nekādas nozīmes. Viņi aiz�sūtīs uz Endo da�us kuģus cīņai ar Kareivīgo, vēl da�us uz Filvu cīņai ar Augstāko Tiesnesi un vēl da�us uz Krondru cīņai ar Atmaksu un tā tālāk. Ap to laiku, kad Nāves Galva dos triecienu pa�ai bāzei, Ordperdronā nebūs paliku�i tikpat kā nekādi aizsar�dzības spēki un tā izmisīgi sauks pēc visiem papild�spēkiem, ko vien dumpinieki spēs sagrabināt.

Un papildspēki dosies turp. Pametot Impērijas galveno mērķi kā gatavu augli, ko atliks tikai no�plūkt.

Pelleons pa kuģa priek�gala skatulūku pavērās uz Ukio sistēmas zvaigzni, kas vīdēja tālu priek�ā, un, atkal iedomājoties par visa �ī plāna milzīgo nozīmī�gumu, kaklā viņam sakāpa kamols. Apstākļos, kad planētu vairogi spēja izturēt visu, izņemot vissmagā�ko turbolāzeru liegabalu un protonu torpēdu bombar�dē�anu, vienīgā iespēja pakļaut moderno pasauli bija nosūtīt turp ātri pārvietojo�os sauszemes karaspēku un uzdot tam iznīcināt vairogu ģeneratorus. Pēc saus�zemes karaspēka ap�audes un tai sekojo�ā uzbruku�ma�no orbītas iekarojamā planēta alla� bija smagi sa�postīta, kad to beidzot izdevās ieņemt. Alternatīva, iesaistot milzīgas sauszemes karaspēka masas mēne��iem vai pat gadiem ilgā cīņā, arī nebija nekas la�bāks. Iekarot planētu, to tikpat kā neizpostot un sa�glabājot neskartus tās vairogu ģeneratorus, lika uz�skatīts par neiespējamu.

�ī�militārā patiesība �odien beigs pastāvēt. Līdz ar pa�u Ukio.

Pārtverts trauksmes signāls no Filvas, admirāl, ziņoja sakaru virsnieks. Ordperdrona atkal atsauku�sies.

Labi.

Trouns ieskatījās savā hronometrā.

Domāju, ka pēc septiņām minūtēm varēsim sākt kustēties.

Viņ� tikko pamanāmi saknieba lūpas.

Bus labāk, ja pārliecināsimies, ka mūsu jūsmī�gais d�ediju skolotājs ir gatavs nospēlēt savu lomu.

Pelleons apslēpa grimasi. D�orass Cēbaots, juku�ais sen miru�ā d�ediju skolotāja D�orasa Cēbaota klons, kas pirms mēne�a bija pasludinājis sevi par Impērijas patieso mantinieku. Viņam ar �o vīru saru�nāties bija tikpat nepatīkami kā Trounam, bet viņ� tikpat labi varēja brīvprātīgi pieteikties to darīt. Ja Pelleons nepieteiksies pats, viņam tas glu�i vienkār�i tiks pavēlēts.

Es aizie�u pie viņa, ser. Pelleons pieceldamies teica.

Pateicos, kaptein, sacīja Trouns.

It kā Pelleonam būtu bijusi izvēle.

To, ka d�ediju skolotājs viņu aicina, Pelleons sa�juta savās domās tajā pa�ā brīdī, kad spēra kā ju ārpus aizsardzības joslas, ko nodro�ināja da�ādās vietās uz kuģa izvietotie isalamiri. Satupu�i uz saviem barības rāmjiem, tie sargāja viņus no Spēka ietekmes. Bija skaidri jūtams, ka skolotājs Cēbaots ar nepacietību gaida operācijas sāk�anos. Sagatavodams sevi, cik la�bi vien varēdams, cīnīdamies pret Cēbaota ierasto ga�rīgo spiedienu, kas mudināja viņu pasteigties, Pel�leons gāja uz Trouna komandtelpu.

Telpa bi ja spo�i apgaismota, krasā pretstatā di�admirāļa iecienītajai pustumsai.

Kaptein Pelleon, sauca Cēbaots, mādams vi�ņam ar roku no displeju dubultloka telpas vidū. Nā�ciet iek�ā. Es jūs gaidīju.

Manu uzmanību pilnībā saistīja pārējās operāci�jas jomas, Pelleons viņam atturīgi teica, pūlēda�mies noslēpt nepatiku, ko juta pret �o cilvēku.

Bet viņ� glu�i labi zināja, ka tās ir veltas pūles.

Protams, Cēbaots pasmaidīja.

�is smaids vēl uzskatāmāk par vārdiem atklāja vi�ņa uzjautrinā�anos par Pelleona neveiklības sajūtu.

Nav svarīgi. Pieņemu, ka di�admirālis Trouns beidzot ir gatavs?

Gandrīz, Pelleons atbildēja. Pirms sākam kustēties, gribam, cik vien iespējams, atbrīvot Ordperdronu no militāra spēka.

Cēbaots pavīpsnāja.

Jūs turpināt domāt, ka Jaunā Republika dejos pēc di�admirāļa meldiņa.

Viņi to darīs, Pelleons apgalvoja. Di�admi�rālis ienaidnieku ir pamatīgi izpētījis.

Viņ� ir izpētījis viņu mākslu. Cēbaots. vēlreiz pavīpsnājis, atcirta. Tas noderēs, ja pienāks tāds laiks, kad mākslinieki būs vienīgais, ko Jaunā Re�publika varēs raidīt pret mums.

Signāls no displeju loka glāba Pelleonu no nepie�cie�amības atbildēt.

Mēs sākam, viņ� sacīja Cēbaotam, domās sāk�dams atpakaļgaitā skaitīt septiņdesmit se�as sekundes, kas paies, kamēr viņi no savas pa�reizējās atra�anās vietas sasniegs Ukio sistēmu, un cenzdamies nepie�ļaut, ka Cēbaota vārdi pārāk cie�i iesē�as viņam prā�tā.

Pelleons pats nesaprata, kā Trouns var tik precīzi izdibināt da�ādu rasu visdziļākos noslēpumus, pētī�dams to mākslas darbus. Bet viņ� pietiekami bie�i bi�ja pieredzējis �o zinā�anu lietderīgumu, lai ne�aubī�tos par di�admirāļa intuīciju �ādās lietās. Cēbaots to nebija pieredzējis.

Bet Cēbaotu jau patiesībā nemaz neinteresēja go�dīga domu apmaiņa par �o tematu. Visu pagāju�o mē�nesi, kop� viņ� bija pasludinājis sevi par Impērijas īs�teno mantinieku, Cēbaots neatlaidīgi turpināja �o kluso karu pret Trounu, ap�aubīdams viņa uzticamī�bu. apgalvodams, ka patiesa izpratne sasniedzama ti�kai caur Spēku. Tātad caur viņu.

Pelleonu tas nepārliecināja. Ari Impērija bi ja stip�ri paļāvusies uz Spēku, un Cēbaots nebija varējis pa�redzēt pats savu nāvi uz Endoras. Bet viņa sētā neti�cības sēkla bija sākusi dīgt, jo īpa�i starp Trouna ma�zāk pieredzēju�ajiem virsniekiem.

Tas bi ja vēl viens iemesls, kāpēc Pelleons vēlējās, lai �is uzbrukums vainagotos ar panākumiem. Tā iz�nākums bi ja vienlīdz atkarīgs kā no Trouna izpratnes par ukie�u kultūras etosu, tā no tie�as militārās takti�kas. No tā, cik patiesa izrādīsies Trouna pārliecība, ka savas psiholoģijas pamatlīmeni ukie�i baidās no neiespējamā.

Viņam vienmēr nebūs taisnība, Cēbaots ielau�zās Pelleona pārdomās.

Pelleons spēcīgi iekoda sev vaigā, un pār muguru viņam pārskrēja tirpas tik nevērīgi iebrukt otra cil�vēka domās!

Jums gan cilvēka iek�ējās pasaules noslēgtības princips ir sve�s jēdziens, viņ� norūca.

Es esmu Imperators, kaptein Pelleon. sacīja Cēbaots, un acīs viņam dega tum�a, fanātiska uguns. Arī jūsu domas kalpo man.

Es kalpoju di�admirālim Trounam, Pelleons stīvi atteica.

Cēbaots pasmaidīja.

Ja vēlaties, varat tā uzskatīt. Bet runāsim par lietu par Impērijas patiesajām interesēm. Kad kauja �eit būs galā, kaptein Pelleon, es gribu, lai tiktu nosū�tīta ziņa uz Veilendu.

Tas, bez �aubām, būs paziņojums par jūsu neno�vēr�amo atgrie�anos, Pelleons dzēlīgi teica.

Cēbaots jau gandrīz veselu mēnesi neatlaidīgi ap�galvoja, ka atgriezīsies savā iepriek�ējā dzīvesvietā uz Veilendas un pārņems savā ziņā klonē�anas laboratori�ju Imperatora vecaja noliktavā Tantisas kalna iek�ienē. Pagaidām viņ� bija bijis pārāk aizņemts, lai panāktu, ka Trouns par to ne tikai runā, bet ari maina savu nostāju.

Neraizējieties, kaptein Pelleon, Cēbaots sacī�ja, atkal uzjautrinādamies. Kad pienāks īstais laiks, es patie�ām atgriezī�os uz Veilendas. Un tāpēc jums jāsazinās ar Veilendu pēc tam. kad �ī kauja būs bei�gusies, un jādod viņiem rīkojums radīt priek� manis klonu. Ļoti īpa�u klonu.

Būs nepiecie�amu di�admirāļa Trouna piekri�a�na -tie bija vārdi, kas ienāca Pelleonam prātā.

Kādu klonu jūs vēlaties? tie bi ja vārdi, kas ne�izprotamā kārtā atskanēja no viņa mutes.

Pelleons samirk�ķināja acis, pārbaudīdams savu atmiņu. Jā, tie�i �os vārdus viņ� patie�ām bija patei�cis.

Cēbaots atkal pasmaidīja par viņa mēmo apjuku�mu.

Man nepiecie�ams tikai kalpotājs, d�ediju skolotājs teica. Kāds, kas �eit gaidīs mani atgrie�a�mies. Veidots no izcila parauga tam jābūt ar sēri jas numuru B-2332-54, ja atceros pareizi. Jūs, protams, paskaidrosiet turienes garnizona komandierim, ka tas jāpaveic pilnīgā slepenībā.

Neko tamlīdzīgu es nedarī�u.

Jā, Pelleons dzirdēja sevi sakām.

�ī vārda skaņa viņu pārsteidza, bet īstenībā Pel�leons tā nemaz nedomāja. Glu�i pretēji tiklidz kau�ja būs beigusies, viņ� par �o nelielo starpgadījumu zi�ņos tie�i Trounam.

Jūs paturēsiet noslēpumā ar �o mūsu sarunu, Cēbaots gausi sacīja. Kad būsiet izpildījis manu uz�devumu. jūs aizmirsīsiet, ka jums tāds vispār bija dots.

Protams, Pelleons teica, tikai tāpēc, lai Cē�baots beidzot apklustu.

Jā, viņ� ziņos par to Trounam. Di�admirālis zinās, ko darīt.

Skaitī�ana atpakaļgaitā tuvojās nullei, un uz gal�vena sienas displeja parādījās planēta Ukio.

Mums vajadzētu ieslēgt taktikas displeju, skolo�tāj Cēbaot, viņ� sacīja.

Cēbaots pamāja ar roku.

Kā vēlaties.

Pelleons pasniedzās pāri displeju dubultlokam un pieskārās atbilsto�ajam taustiņam. Telpas vidū parā�dījās hologrāfiskais taktiskās stāvokļa atveidojums. Himēra tuvojās augstai orbītai virs ekvatora saules puses, desmit Katanas flotiles drednauti no zvaig�ņu iznīcinātāja sevi�ķo uzdevumu vienības ieņēma ārē�jās un iek�ējās aizsardzības pozīcijas, bet no ekvatora nakts puses viņiem tuvojās Vētras Vanags, kam vaja�dzēs piesegt aizmuguri. Varēja redzēt, kā caur atve�rēm, ko Ukio enerģētiskajā vairogā dūmakaini zilā �aulā, kas apjoza planētu apmēram piecdesmit kilo�metrus virs tās virsmas vēra vaļā kontroldienests, lejā lai�as fregates un citi komerckuģi. Divi hologrā�fiskie tēli uz mirkli uzliesmoja sarkanā krāsā tās bi�ja Vētras Vanaga fregates, kas izskatījās tikpat nevai�nīgas kā pārējie kuģi, kas steidzīgi meklēja patvēru�mu. Fregates un �etri neredzamie pavadoņkuģi, ko tās veda sev līdzi.

Neredzami vienīgi tiem, kam nav acu, lai tos saskatītu, no�ukstēja Cēbaots.

Tātad tagad jūs redzat ari pa�us kuģus, vai ne? norūca Pelleons. Kā d�edija prasme pieņemas spē�kā.

Siguldas novada 17 Siguldas pagasta bibliotēka

Viņ� cerēja Cēbaotu inazliel saniknot ne daudz, tikai tā mazdrusciņ. Bet tās bija veltas pūles.

Es pat varu saskatīt vīrus aiz tiem jūsu bezgaldārgajiem maskē�anās vairogiem, d�ediju skolotājs miermīlīgi atbildēja. Varu redzēt viņu domas un va�dīt viņu gribu. Kāda gan metālam pa�am par sevi va�rētu būt nozīme?

Pelleons juta, ka viņam noraustās lūpas.

�ķiet, ka jūsu acīs daudz kam nav nozīmes, viņ� sacīja.

Ar vienu acs kaktiņu Pelleons redzēja Cēbaotu pasmaidām.

Tam, kam nav nozīmes d�edi ju skolotāja acīs, nav nozīmes arī priek� Visuma.

Fregates un nomaskētie pavadoņkuģi tagad bija gandrīz pielidoju�i pie planētas vairoga.

Tikko viņi būs vairoga iek�pusē, tie laidīs lejā pavadoņkuģus, Pelleons Cēbaotam atgādināja. Vai esat gatavs?

D�ediju skolotājs izslējās savā sēdeklī un savilka acis �aurās spraudziņās.

Es gaidu di�admirāļa pavēli, viņ� sardoniski teica.

Pelleons kādu brīdi raudzījās vecā vīra rāmajā se�jas izteiksmē un neomulīgi nodrebinājās. Viņ� ļoti la�bi atcerējās pirmo reizi, kad Cēbaots bija izmēģinājis tamlīdzīgu tie�as tālvadības paņēmienu. Atcerējās koncentrē�anās sāpes Cēbaota sejā, moko�i pūloties nezaudēt garīgo kontaktu ar vadāmajiem.

Tikai pirms diviem mēne�iem Trouns, kā noslēpu�mu uzticot, bija Pelleonam sacījis, ka Cēbaots nekad neapdraudēs Impēriju, jo nespēj uz ilgāku laika pos�mu sakopot un īstenot savu d�edija varu. Bet pa �iem paris mēne�iem Cēbaots nepārprotami bi ja kaut kādā veidā �īs nepiecie�amās iemaņas apguvis.

Tas nozīmēja, ka viņ� joprojām ir drauds Impēri�jai. Turklāt ļoti bīstams drauds.

Ievid�inājās iek�ējās saziņas aparāts.

Kaptein Pelleon?

Pelleons pasniedzās pāri displeju lokam un pie�skārās taustiņam, atvairot ba�as par Cēbaotu, cik labi vien varēdams. Vismaz �obrīd Cēbaots bija Impērijas gaisa flotei vajadzīgs. Par laimi, Cēbaotam savukārt bija vajadzīga flote.

Mēs esam gatavi, admirāl, viņ� teica.

Nogaidiet, sacīja Trouns. Patlaban tiek laisti lejā pavadoņkuģi.

Tic jau ir nolaisti, teica Cēbaots. Pieslēgti enerģijas avotam� un pārvietojas uz norādīto pozī�ciju.

Apstipriniet, ka tie atrodas zem planētas vairo�ga, pavēlēja Trouns.

Pirmo reizi Cēbaota sejā pavīdēja agrākā sasprin�dzinājuma pazīmes. Un nebija arī brīnums maskē��anās vairogi neļāva no Himēras pavadoņkuģus sa�skatīt un vienlaikus darīja aklus ari pa�u pavadoņkuģu sensorus, tāpēc vienīgais paņēmiens, kā noteikt to atra�anās vietu, bija pieskar�anās cilvēku prātiem.

Visi �etri kuģi atrodas zem vairoga, viņ� sacī�ja.

Jums jābūt par to pilnīgi pārliecinātam, d�edi ju skolotāj. Ja jūs kļūdāties�

Es nekļūdos, di�admirāli Troun, Cēbaots viņu asi pārtrauca. Es izpildī�u savu lomu �ajā kaujā. Tieciet vien galā ar savējo.

Kādu mirkli saziņas aparāts klusēja. Pelleons sa�rāvās, iztēlojoties di�admirāļa sejas izteiksmi.

Ļoti labi, d�ediju skolotāj, Trouns mierīgi tei�ca. Sagatavojieties savas lomas izpildī�anai.

Noskanēja dubultklik�ķis tika atvērts rācijas ka�nāls.

Ukio Virsvasaļus uzrunā no Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāja Himēra, sacīja Trouns. Impērijas vār�dā es pasludinu, ka Ukio sistēma atkal ir pakļauta Impērijas likumu varai un tai tiek garantēta Impērijas karaspēka aizsardzība. Jums jānolai� vairogi, jāat�sauc atpakaļ uz bāzēm visas militārās vienības un jā�sagatavojas mierīgai varas nodo�anai.

Atbildes nebija.

Es zinu, ka jūs saņemat �o vēstījumu, Trouns runāja tālāk. Ja jūs neatbildēsiet, bū�u spiests pie�ņemt, ka gribat pretoties Impērijas piedāvājumam. �ādā gadījumā man nebūs izvēles un nāksies pielie�tot vardarbību.

Atkal klusums.

Viņi raida vēl vienu lūgumu pēc palīdzības, Pelleons dzirdēja sakām sakaru virsnieku. Izklausās mazliet satrauktāks par pirmo.

Esmu pārliecināts, ka tre�ais lūgums skanēs vēl satrauktāk, Trouns viņam teica. Sagatavojieties �au�anas secībai numur viens. Skolotāj Cēbaot?

Pavadoņkuģi ir gatavi, di�admirāli Troun, sa�cīja Cēbaots. Tāpat kā es.

Ceru, ka jūs tāds patie�ām esat, Trouns klusā balsi draudīgi teica. Ja laiks nebūs izvēlēts pilnīgi precīzi, visa �ī izrāde būs galīgi nelietderīga. Turbolāzeru lielgabalam numur trīs: sagatavojieties �au��anai pēc manas pavēles, secība numur viens. Trīs� divi� viens� uguni.

Taktikas hologrammā no H i mēms turbolāzeru lielgabala stobriem iz�āvās tādas kā divas zaļas len�tes un traucās lejup uz planētu. �āviņi trāpīja dūma�kaini zilajam planētas vairogam, nedaudz iz�ķīda uz visām pusēm, jo no trieciena to enerģija sadalījās, un tad aizlidoja atpakaļ kosmosā�

Un tie�i tajā pa�ā laikā iz�āva ari divu nomaskēto, zem planētas vairoga uz atgrūdējpacēlajiem mīņājo��os pavadoņkuģu turbolāzeru liegabali to �āviņi iz�lauzās cauri atmosfērai un trāpīja divām lielākajām Ukio pretgaisa aizsardzības bāzēm.

Tā notieko�o redzēja Pelleons. Ukie�i. kas neko nezināja par nomaskētajiem pavadoņkuģiem, redzēja, ka Himēra divās vietās caur�auj planētas necaursita1no vairogu.

Tre�ā pārraide aprāvās pusvārdā, ser, sakaru virsnieks ziņoja melnā humora cienītāja tonī. Do�māju, ka mēs viņus pārsteidzām.

Pārliecināsim viņus, ka tā nebija nejau�ība, teica Trouns. Sagatavojieties �au�anas secībai nu�mur divi. Skolotāj Cēbaot?

Pavadoņkuģi ir gatavi.

Turbolāzeru lielgabalam numur divi: �aut pēc manas pavēles, secība numur divi. Trīs� divi� viens� uguni.

Atkal no stobriem izvijās zaļā uguns, un atkal, ar nevainojamu laika atbilstību, nomaskētie pavadoņkuģi radīja vajadzīgo ilūziju.

Labi nostrādāts, sacīja Trouns. Skolotāj Cēbaot, pārvietojiet pavadoņkuģus pozīcijā, kas atbilst secībai trīs un �etri.

Ka pavēlat, di�admirāli Troun.

Pelleons neapzināti sarāvās. Secības numur �etri mērķis bija divi no trīsdesmit ukie.�u visaptvero�ā vairoga ģeneratoriem. �āds uzbrukums nozīmētu, ka Trouns atteicies no sava sākotnējā plāna ieņemt Ukio, atstājot planētas aizsargsistēmu neskartu.

Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāj Himēra, runā Tols Dosla no ukie�u Virsvasaļiem, saziņas aparāta mikrofonā atskanēja nedaudz trīco�a balss. Mēs lū�dzam jūs pārtraukt Ukio bombardē�anu, kamēr tiks pārrunāti pado�anās noteikumi.

Mani noteikumi ir pavisam vienkār�i, teica Trouns. Jums jāsāk ar planētas vairoga nolai�anu, lai mani kuģi var piezemēties. Kontrolei pār vairoga ģeneratoriem un iero�iem zeme-debesis jāpāriet ma�nu karavīru rokās. Visiem lielākajiem kaujas kuģiem jāierodas noteiktās kara bāzēs, un tie jānodod Impēri�jas pārziņā. Kaut jūsu augstāka atbildība turpmāk, protams, bus Impērijas priek�ā, jūsu politiskā un sa�biedriskā sistēma paliks jūsu pa�u ziņā. Protams, ja jūsu tauta pratīs pienācīgi uzvesties.

Un kad �is pārmaiņas būs veiktas, kas notiks tā�lāk?

Tad jūs būsiet kļuvu�i par Impērijas sastāvdaļu, ar visām no tā izrieto�ajām tiesībām un pienākumiem.

Vai nodokļi netiks pieprasīti karalaika apjo�ma? Dosla aizdomīgi vaicāja. Un mūsu jaunos vīrie�us ar varu neiesauks armijā?

Pelleons varēja iedomāties Trouna drūmo smaidu. Nē, Impērijai vairs nekad nevajadzēs sevi apgrūtināt ar piespiedu mobilizāciju. Impērijas rokās ta�u atra�dās Spertija klonē�anas cilindru komplekts.

Uz jūsu otro jautājumu atbildu ar noteiktu nē, uz pirmo jautājumu atbilde arī ir nē, tomēr ar zināmu at�runu, Trouns ukietim sacīja. Kā jums tas acīmre�dzot ir zināms, patlaban Impērijai piedero�ās pasau�les lielākoties maksā nodokļus pēc kara laikam no�teiktajiem apjomiem, bet ir arī izņēmumi. Iespējams, ka jūsu devums kara vajadzībām varētu nākt tie�i no pārtikas ra�o�anas un citām rūpniecības nozarēm.

Otrā galā iestājās ilgs klusuma brīdis. Pelleons saprata, ka Dosla nav muļķis ukietis glu�i labi zi�nāja, kas Trounam padomā. Vispirms Impērija sāks tie�i kontrolēt planētas aizsardzības sistēmas, tad pārtikas sadales sistēmu un citas ra�ojo�ās nozares, kā arī pla�os zemkopības un lopkopības reģionus, un ļoti drīz visa planēta nebūs nekas vairāk, kā vien Im�pērijas kara ma�īnas apgādes noliktava.

Bet vienīgā alternatīva viņam bija atturēties no sa�darbības ar Impēriju un noskatīties, kā planēta tiek pilnīgi un galīgi iznicināta viņa acu priek�ā. Un ari to Dosla zināja.

Mēs nolaidīsim planētas vairogu, Himēra, un tas būs labas gribas �ests, Dosla beidzot teica izaicino��ā toni, kurā tomēr ieskanējās sakāvnieciska nots. Bet, pirms Impērijas karaspēka pārziņā tiek nodoti ģeneratori un iero�i zeme-debesis, mēs prasām no�teiktas garanti jas ukie�u tautas un mūsu zemes dro�ī�bai.

Protams, Trouns atbildēja, ta�u bez ļauna prieka, kam �ādā mirklī būtu ļāvies vairākums Impē�rijas karavadoņu.

Neliels pieklājības �ests. Pelleons zināja, ka tas ir tikpat precīzi aprēķināts kā pārējie uzbrukuma posmi. Ļaujot ukie�u vadoņiem padoties, nezaudējot cieņu, tiks aizkavēta nenovēr�amā preto�anās Impērijas va�rai līdz brīdim, kad pretoties jau būs par vēlu.

Pēc neilga laika pie jums ieradīsies mūsu pārstā�vis, kas ar jūsu valdību visu pārrunās sīkāk, sacīja Trouns. Pieņemu, ka jums nav iebildumu, ja mūsu karaspēks pa to laiku ieņem aizsardzības pozīcijas?

Nopūta, ko drīzāk varēja sajust, nekā sadzirdēt

Mums nav iebildumu, Himēra,'Dosla negribī�gi teica. Mēs jau nolai�am vairogu.

Taktikas displejā bijā redzams, kā nozūd zilā dū�maka ap planētu.

-Skolotāj Cēbaot, lieciet pavadoņkuģiem ieņemt diametrāli pretējas pozīcijas, � Trouns pavēlēja. Mēs nevēlamies, lai desanta kuģi, kas tagad laidīsies lejā, ietriektos kādā no tiem. Ģenerāli Kovel, jūs varat sākt sava karaspēka pārvieto�anu uz planētu. Ieņe�miet parastās aizsardzības pozīcijas ap visiem svarī�gākajiem objektiem.

Sapratu, di�admirāl, bija dzirdama Kovela balss.

Tā skanēja par daudz atturīgi, un Pelleons juta, ka viņa cie�i sakniebtajās lūpās iezogas smaids.

Augstākajiem flotes un armijas komandieriem Tantisas kalna klonē�anas projekta noslēpums bija atklāts tikai pirms divām nedēļām, un Kovels bija viens no tiem, kas joprojām nespēja ar �o ideju pilnībā aprast.

Lai gan apstāklim, ka no tām karaspēka vienībām, kas viņa vadībā tūlīt dosies lejā uz planētu, trīs pilnī�bā sastāvēja no kloniem, vajadzētu viņa skeptisko noskaņojumu mazināt.

Taktiskajā hologrammā bija redzams, kā no Himēras un Vētras Vanaga izlido pirmais desanta un kaujas kuģu vilnis un, vēdekļveidīgi izple�oties, trau�cas uz norādītajiem objektiem. Kloni, kas lidoja ar desanta kuģiem, bija gatavi izpildīt Impērijas pavē�les. Kā to jau tik labi bi ja darīju�as klonu apkalpes nomaskētajos pavadoņkuģos.

Pelleons sarauca pieri viņam pēk�ņi bi ja ie�āvusies galvā savāda un nepatīkama doma. Vai Cēbaots pavadoņkuģus bija spējis tik veiksmīgi vadīt tāpēc, ka ikviena tūksto� vīru lielā apkalpe sastāvēja tikai no kādiem divdesmit prātiem? Vai un tas bija vēl satrauco�āk daļēji �os panākumus nenoteica tas ap�stāklis, ka Cēbaots pats bija klons?

Lai būtu, kā būdams, vai tas nozīmēja, ka Tantisas kalna projekts nāk par labu Cēbaotam viņa centienos pēc varas? Varbūt. Vēl viens jautājums, uz ko Pelleonam vajadzētu vērst Trouna uzmanību.

Pelleons paraudzījās lejup uz Cēbaotu, ar novēlo��anos atcerēdamies, ka d�ediju skolotāja klātbūtnē tamlīdzīgas domas nav viņa privātīpa�ums. Bet Cē�baots uz viņu neskatījās. Tī�i vai nejau�i, bet vecais vīrs lūkojās taisni uz priek�u, viņa acu skatiens bija izklaidīgs, sejas āda stingri nostiepta. D�ediju sko�lotāja lūpās rotājās tikko jau�ams smaids.

Skolotāj Cēbaot?

Viņi ir �eit, Cēbaots �ukstēja dziļā, piesmaku��ā krū�u balsi.

Viņi ir �eit, viņ� atkārtoja, �oreiz jau skaļāk.

Pelleons, savilcis uzacis, atskatījās uz taktikas ho�logrammu.

Par ko jūs runājat? viņ� jautāja.

Viņi ir pie Filvas, teica Cēbaots.

Viņ� strauji pacēla galvu un paraudzījās uz Pel�leonu spo�ām, neprātīgām acīm.

Mani d�ediji ir pie Filvas.

Skolotāj Cēbaot, apstipriniet, ka pavadoņkuģi nostāju�ies diametrāli pretējās pozīcijās, asi noska�nēja Trouna balss. Tad ziņojiet par māņu kaujām�

Mani d�ediji ir pie Filvas, Cēbaots viņu pār�trauca. Kāda man daļa gar jūsu kaujām?

-Cēbaot�

Cēbaots ar rokas mājienu izslēdza iek�ējās saziņas aparātu.

Tagad, Lea Orgena Solo, viņ� klusi no�ukstē�ja, tu esi mana.

Gadsimtu Vanags stipri sasvērās uz labajiem sā�niem, kad tam pāri kā bulta aiz�āvās Impērijas kaujas kuģis, lāzerlielgabaliem bez mitas �aujot un veltīgi mēģinot aizkavēt fregates manevru. Kad kuģis sa�ū�pojās, Lea Orgena Solo sakoda zobus. Viņa noskatī�jās. kā viens no X klases kaujas kuģiem, kas viņus pavadīja, pārvērta Impērijas kaujas kuģi liesmojo�u plēņu mākonī. Debesis ap Vanaga caurspīdīgo jumtu sagriezās, kuģim atkal uzņemot virzienu uz sākotnējo ceļamērķi�

Uzmanieties! ievaimanājās Trīpio, kas sēdēja Leai aiz muguras.

No sāniem viņiem rēkdams tuvojās vēl viens Im�pērijas kaujas kuģis. Brīdinājums bija nevajadzīgs, jo Vanags ar maldino�u neveiklību jau veica spirālvei�dīgus apgriezienus pretējā virzienā, lai varētu izman�tot �etrstūrainos lāzerlielgabalus, kas atradās tā vēderdaļā. Pat caur pilota kabīnes durvīm Lea saklausī�ja vūkija kaujas saucienu, un Impērijas kaujas kuģis sekoja savam bojāgāju�ajam pāriniekam.

Labs trāpījums, Cūbij, Hens Solo iesaucās Vanaga iek�ējās saziņas aparātā, kad bi ja izlīdzinājis kuģa gaitu. Ved�?

Joprojām esmu kopā ar tevi, Vanag, tūlīt pat atskanēja Ved�a Antila balss. Pagaidām esam tiku�i no visiem ienaidniekiem vaļā, bet nākamais kaujas kuģu vilnis jau ir ceļā.

-Jā.

Hens paskatījās uz Leu.

Tev jāizlemj, mīļā. Tu joprojām vēlies mēģināt nolaisties?

Trīpio izdvesa īsu elektronisko nopūtu.

Kaptein. jūs ta�u noteikti negrasāties ierosi�nāt �

Aizgriez savu skaņas ventili, Zeltamute, Hens viņu pārtrauca. Lea?

Lea caur pilota kabīnes jumtu lūkojās ārā uz Im�pērijas zvaig�ņu iznīcinātāju un astoņiem drednautiem, kas bija ielenku�i planētu. Sapulcēju�ies ap to kā putni ap neaizsegtu enerģijas ģeneratoru. �ai vaja�dzēja būt viņas pēdējai diplomātiskajai misijai, pirms Lea pāries uz mierīgāku dzīvi un gaidīs piedzimstam dvīņus bija iecerēts tāds a�s ceļojums, lai nomieri�nātu nervozo valdību Filvā un nodemonstrētu Jaunās Republikas apņēmību aizsargāt �ī sektora sistēmas.

Paraugdemonstrējums nebija izdevies.

Mums nav iespējas tikt viņiem garām, Lea ne�gribīgi sacīja Henam. Pat ja tas izdotos, �aubos, vai filvie�i riskētu atvērt vairogu, lai ielaistu mūs iek�ā. Būs labāk, ja dosimies prom.

Izklausās saprātīgi, norūca Hens. Ved�? Mēs lidosim prom. Turies kopā ar mums.

Seko�u tavam paraugam, V;uuig, teica Vcd�s. -Tev jādod mums da�as minūtes laika, lai varam ap�rēķināt lēcienu atpakaļ.

Nepūlieties, sacīja Hens, pagriezdamies sē�deklī, lai nospiestu navigācijas datora taustiņus. Mēs paziņosim jums atbilsto�os skaitļus.

Labi. Me�onīgajam eskadronam: ieņemt aizsega pozīciju.

Zini, es sāku no tā visa nogurt, Hens teica Leai. pagriezdamies atpakaļ pret kuģa priek�galu. Man �ķita tu teici, ka tavi nogriju draugi liks tevi mierā.

Ar nogri jiem tam nav nekāda sakara.

Lea papurināja galvu, bet viņas piere tomēr maz�liet saspringti saraucās. Vai tā bi ja viņas iztēle, vai arī Impērijas kuģi ap Filvu sāka mainīt pozīcijas?

Tas ir di�admirālis Trouns, kas rotaļājas ar sa�viem jauniegūtajiem Tum�ā Spēka drednautiem.

Jā, Hens klusi piekrita, un Lea sarāvās, acumir�kli sajutusi sarūgtinājuma uzliesmojumu viņa apziņā.

Par spīti visu pārējo centieniem iegalvot viņam pretējo, Hens joprojām uzskatīja par savu personisko vainu to, ka Trouns bija aizsteidzies Jaunajai Repub�likai priek�ā un dabūjis senlaicīgos Katanas flotiles kuģus tā dēvēto Tum�o Spēku.

Nebiju domājis, ka viņ� tik ātri varēs tos savest kārtībā, Hens piemetināja, pagriezdams Vanaga priek�galu prom no Filvas un pretim kosmosam.

Lea norija siekalas. Savādais sasprindzinājums joprojām nebija izgaisis, it kā tāla ļaunprātība tiektos iespiesties viņas apziņā.

Varbūt viņam ir pietieko�i daudz Spertija cilin�dru, lai klonētu ne vien karavīrus, bet arī in�enierus un tehniķus.

Tā noteikti ir interesanta doma, teica Hens, un Lea, neraugoties uz sasprindzinājumu, sajuta pārmai�ņas viņa noskaņojumā, kad viņ� nospieda rācijas slē�dzi. Ved�, palūkojies atpakaļ uz Filvu un pasaki, vai manas acis rāda pareizi.

Lea caur rāciju dzirdēja, kā Ved�s dziļdomīgi ie�velk elpu.

-Tu gribi zināt, vai visi Impērijas spēki nav pār�trauku�i uzbrukumu planētai, lai dzītos pakaļ mums?

Jā. Tie�i to.

Izskatās, ka tā varētu būt, sacīja Ved�s. Vai tikai nav īstais bridis laisties no �ejienes prom?

Jā, Hens gausi noteica. Varbūt.

Lea, uzacis savilkusi, paraudzījās uz vīru. Viņa balsi bija kaut kas tāds�

Hen?

Filvic�i pirms vairoga pacel�anas ta�u būs sau�ku�i pēc palīdzības, vai ne? Hens viņai jautāja, do�mīgi saraucis pieri.

Jā, Lea piesardzīgi piekrita.

Un tuvākā Jaunās Republikas bāze ir Ordperdrona, vai ne?

Jā.

Labi. Me�onīgais eskadron, mēs mainām kursu un pagrie�amies uz labo pusi. Turieties kopā ar mani.

Viņ� nospieda taustiņus uz savas pults, un Vanags sāka asu pagriezienu pa labi.

Uzmanies, Vanag tā mēs dosimies taisni pretim Impērijas kaujas kuģu grupai, Ved�s brīdi�nāja.

Tik tālu mēs nelidosim, Hens viņu mierināja. Te būs mūsu vektors.

Viņ� izlīdzināja kuģa gaitu saskaņā ar jauno kursu un pameta skatienu aizmugures displejā.

Viss kārtībā viņi turpina dzīties mums pakaļ.

Henam aiz muguras navigācijas dators raidīja sig�nālu, ziņodams, ka lēciena koordinātes ir sagatavotas.

Ved�, esam saņēmu�i tavas koordinātes, teica Lea, stiepdama roku pie datu pārraidī�anas taustiņa.

Pagaidi, Vanag. Ved�s viņu pārtrauca. Mums labajā pusē uzradu�ies ceļabiedri.

Lea paskatījās tajā virzienā un. ieraugot Ved�a pieminētos ceļabiedrus, kakls viņai aiz�ņaudzās. Im�pērijas kaujas kuģi tuvojās ļoti ātri un jau bija pietie�kami tuvu, lai pārtvertu jebkuru ziņojumu, ko Va�nags sūtītu saviem sargkuģiem. Ja viņi tagad sūtīs

Ved�am koordinātes, tas būs atklāts uzaicinājums Im�pērijai otrā galā viņus pienācīgi sagaidīt.

Varbūt es varu palīdzēt, Jūsu Augstība, mun�dri piedāvāja Trīpio. Kā jūs zināt, es teko�i pārval�du vairāk nekā se�us miljonus sazinā�anās veidu. Koordinātes komandierim Antilam es varētu pārrai�dīt, piemēram, būrdistu vai vatkriju tirdzniecības va�lodā�

Un pēc tam tu nosūtītu viņiem tulkojumu? Hens sausi iestarpināja.

Protams�

Robots apklusa.

Ak, vai, viņ� pēc mirkļa mulsi sacīja.

Ir jau labi, neraizējies par to, teica Hens. Ved�, tu pirms diviem gadiem biji pie Zikvinas, vai ne?

Jā. Ak tā. Krekena Spirāle ?

-Pareizi. Pārgrupējieties uz divi: viens, divi.

Lea caur pilota kabīnes jumtu redzēja, kā X klases kuģi ieņem jaunu, sare�ģītu aizsardzības pozīciju ap Vanagu.

Ko mēs ar to iegūstam? viņa vaicāja.

iespēju no �ejienes izkļūt, Hens viņai teica, at�kal paskatīdamies uz aizmugures displeju. Pārraidi viņiem koordinātes, par diviem cipariem palielinot katru otro skaitli.

Sapratu.

Pamājusi ar galvu, Lea ķērās pie darba. Katra otrā skaitļa palielinā�ana nemainīs viņu izlido�anas vek�toru tik ļoti, lai Impērijas spēkiem rastos aizdomas, ka viņi tiek apmuļķoti, bet ar to būs gana, lai vajātāji tiktu par pāris gaismas gadiem novirzīti no patiesā mērķa.

Gudri izdomāts. Un tas nelielais manevrs, ko vi�ņi nupat veica, bija tikai tāda acu apmānī�ana?

Tie�i tā. Jebkuram vērotājam no malas �ķiet, ka nekādi pārsteigumi vairs nav gaidāmi. �o mazo joku Pc�s Krekens izdomāja, kad piedzīvojām neveiksmi pie Zikvinas.

Hens vēlreiz uzmeta a�u skatienu aizmugures displejam.

Domāju, ka esam pietiekami no viņiem atrā�vu�ies, lai varētu aizbēgt, viņ� teica. Pamēģinā�sim.

Mēs nepārlēksim uz gaismas ātrumu? Lea sadrūmusi vaicāja, uzvilnījot senām un diezgan sāpī�gām atmiņām.

Tā trakā bēg�ana no Hotas, kad viņi sev aiz mu�guras nemitīgi juta visas Darta Veidera flotiles karsto elpu un atklājās, ka hiperdzinējs ir sabojājies�

Hens iesāņus pavērās sievā.

Neuztraucies, mīļā. �odien hiperdzinējs darbo�jas bez traucējumiem.

Cerēsim, ka tā ir, Lea no�ukstēja.

Saproti, kamēr viņi vajā mūs, Filvai nekas ne�draud. Hens runāja tālāk. Un, jo tālāk mēs viņus aizvilināsim, jo vairāk laika iegūs papildspēki, kas ieradīsies no Ordperdronas.

Lea nepaguva atbildēt nozibsnīja spo�a, zaļa liesma, �āviņ� bija gandrīz trāpījis viņu kuģim.

Domāju, ka esam devu�i viņiem tik daudz laika, cik varējām, viņa Henam sacīja.

Lea juta, kā viņas miesās nemierīgi grozās vēl ne�dzimu�ie dvīņi.

Vai mēs, lūdzu, nevarētu doties no �ejienes prom?

Otrs �āviņ� skāra Vanaga aug�ējo vairogu.

Jā, domāju, ka tev ir taisnība, piekrita Hens.

Ved�? Vai esi gatavs aiziet no �ī sarīkojuma?

Tiklīdz to darīsi tu. Vanag. Ved�s atbildēja. Uz priek�u mēs tev sekosim, kad būsi dro�i ticis prom.

Labi.

Noliecies uz priek�u, Hens satvēra hiperdzinēja sviras un vieglītēm pavilka tās uz savu pusi. Caur pi�lota kabīnes jumtu varēja redzēt, kā zvaigznes saplūst līnijās, un tad viņi jau bija dro�ībā.

Lea dziļi ievilka elpu un lēnām to izpūta. Viņa joprojām sajuta dvīņu nemieru, un kādu brīdi viņas prāts bija aizņemts ar bērnu nomierinā�anu. Lea bie�i domāja par to, cik neparastas izjūtas rada pieskar�a�nās apzinām, kurās valda tikai emocijas un jutekliska uztvere, nevis tēli vai vārdi. Tik ļoti mazuļu apziņa at�ķīrās no Hena, Lūkasa un citu viņas draugu prā�tiem.

Un tās arī at�ķīrās no tālā prāta, kas vadīja Impēri�jas uzbrūko�o karaspēku.

Durvis Leai aiz muguras atslīdēja vaļā, un pilota kabīnē ienāca Cūbeka.

Tu labi �āvi, Cūbij, Hens uzslavēja vūkiju, kas iegrozīja savu ra�eno augumu kreisās puses pasa�ie�ru sēdekli blakus Trīpio. Vai tev vēl bija kādi sare��ģījumi ar horizontālo kontrolsviru?

�ūbcka noņurdēja noliedzo�u atbildi. Vūkija tum��ās acis pētīja Leas seju, viņ� norūca jautājumu.

Man nekas nekai�, Lea apgalvoja un samirk��ķināja acis, lai apspiestu asaras, kas pēk�ņi bija sa�nesu�ās viņai acīs. Patiesi.

Viņa paskatījās uz Henu un redzēja, ka ari vīrs no�raugās viņā, vaicājo�i savilcis uz aug�u uzacis.

Tu ta�u nebiji pārāk noba�ījusies, vai ne? viņ� vaicāja. Tā bija tikai Impērijas sevi�ķo uzde�vumu vienība. Nekas tāds, par ko vajadzētu uztrauk�ties.

Lea papurināja galvu.

Ne jau tāpēc, Hen. Tur bija vēl kaut kas. Sava veida�

Viņa atkal papurināja galvu.

Es nezinu.

Varbūt tas bi ja kaut kas līdzīgs jūsu nelabsajūtai pie Endoras, izpalīdzīgi ieminējās Trīpio. Atce�rieties kad jūs sabrukāt, kamēr mēs abi ar �ūbeku labojām to�

Cūbeka nodārdināja brīdinājumu, un robots ap�klusa. Bet bija jau par vēlu.

Nē, ļauj viņam runāt, sacīja Hens.

Viņ� uzmeta Leai norūpēju�os skatienu, un viņa apziņā bija sajūtamas aizdomas.

Kas tā bi ja par nelabsajūtu?

Tas nebija nekas nopietns, Lea vīru mierināja, satverdama viņa roku. Pirmo reizi riņķojot ap Endoru, mēs izlidojām cauri vietai, kur uzsprāga Nāves Zvaigzne. Da�as sekundes sajutu ap sevi tādu kā Im�peratora klātbūtni. Tas arī viss.

Ak tas arī viss, Hens sarkastiski atkārtoja, uz�mezdams niknu skatienu �ūbekam. Miru�ais Impe�rators mēģina paņemt tevi savā varā, un tev liekas, ka tas nav pieminē�anas vērts?

Tagad tu runā kā aplamnieks, Lea viņu norāja.

Par to patie�ām nebija vērts raizēties tas ļoti ātri beidzās, un tam nebija nekādu seku. Nudien. Lai butu, kā būdams, tur, pie Filvas, es jutu kaut ko pavi�sam citu.

Priecājos to dzirdēt, teica Hens, tomēr vēl ne�varēdams nomierināties. Vai tu liki, lai pēc atgrie��anās tavu veselības stāvokli pārbauda kāds no medi�cīnas darbiniekiem?

Patiesību sakot, nebija laika�

Lieliski. Tu to izdarīsi, tiklīdz būsim atgriezu��ies.

Lea, klusi nopūtusies, pamāja ar galvu. Viņa pazi�na �o toni, turklāt viņai nelikās, ka Henam nemaz ne�būtu taisnība.

Labi. Ja izdosies atrast tam laiku.

Tu atradīsi tam laiku, atcirta Hens. Vai ari lik�u, lai Lūkass ieslēdz tevi medicīnas centrā, kad būs atgriezies. Es nejokoju, mīļā.

Lea saspieda viņa roku un, to darot, juta, ka līdzī�gi sa�ņaudzas viņas sirds. Lūkass viens pats atrodas Impērijas teritorijā� bet viņam nekas nekai�. Tā tam jābūt.

Lai notiek, viņa sacīja Henam. Lik�u, lai mani apskata. Apsolu.

Labi, viņ� teica, pēto�i vērdamies sievas sejā.

Tad ko īsti tu juti pie Filvas?

Nezinu.

Lea vilcinājās.

Varbūt man bija tādas pa�as sajūtas kā Lūkasam uz Kutiums. Tu jau zini kad uz kuģa borta tika izsē�dināts tas klonu desants.

Jā, Hens �aubīdamies piekrita. Iespējams. Bet tie drednauti bija ļoti tālu no mums.

Bet uz tiem varbūt atradās ļoti daudz klonu.

Jā. Iespējams, Hens atkal teica. Tā� domā�ju, ka būs labāk, ja mēs abi ar Cūbiju tagad padarbosi�mies ar to jonu plūsmas stabilizatoru, pirms tas pilnīgi sabojājas. Vai tu �eit liksi galā viena pati, mīļā?

Protams, Lea apgalvoja, priecādamās, ka saru�na ievirzījusies citā gultnē. Dariet vien, kas jums jādara.

Viņai bija ienākusi prātā kāda doma, ko �ajā bridi negribējās attīstīt tālāk. Jau sen klīda baumas, ka Im�peratoram bija piemitu�as spējas izmantot Spēku, lai nepastarpināti vadītu savu karaspēku. Ja d�ediju sko�lotājam, ar ko Lūkass bi ja saticies uz Jomārkas, bija tādas pa�as spējas�

Viņa noglāstīja savu vēderu un koncentrēja uzma�nību uz abām mazmazītiņajām apzinām sevī. Nē, tas patie�ām nebija nekas tāds, par ko Leai patlaban gri�bētos domāt.

Es pieņemu, Trouns sacīja savā drausmīgi mierīgajā balsī, ka jūs varēsiet sniegt kādu paskaid�rojumu.

Cēbaots ar tī�u gausumu pacēla galvu no komandtelpas displeju dubultloka un paskatījās uz di�admirāli. Uz di�admirāli un ar neslēptu nicinājumu uz isalamiru, kas karājās Trounam pār pleciem pārliktajā barības rāmī.

Un vai jums arī ir kāds paskaidrojums, di�admi�rāli Troun? viņ� noprasīja.

Jūs izjaucāt diversijas uzbrukumu Filvai, Trouns teica, ignorēdams C�baota jautājumu. Tā vietā jūs likāt visai sevi�ķo uzdevumu vienībai no�darboties ar bezjēdzīgu pakaļdzī�anos.

Un jums, di�admirāli Troun, neizdevās atvest pie manis d�edijus, Cēbaots atcirta.

Pelleons satraukti ievēroja, ka vecā vīra balss pa�mazām kļūst gan skaļāka, gan spalgāka.

Tas neizdevās nedz jums, nedz jūsu pieradināta�jiem nogrijiem, nedz visai jūsu Impērijai jūs visi esat piedzīvoju�i neveiksmi.

Trouna sarkanās, kvēlojo�ās acis savilkās �aurā�kas.

Vai patiesi? Un vai tā arī bija mūsu neveiksme, kad jūs nespējāt paturēt pie sevis Lūkasu Debesbraucēju, kad mēs viņu nogādājam pie jums uz Jomārkas?

Jūs viņu nenogādājāt pie manis, di�admirāli Troun, neatlaidās Cēbaots. Es atsaucu viņu turp caur Spēku�

Tas bija Impērijas izlūkdienests, kas izplatīja baumas, ka D�orass Cēbaots ir atgriezies un redzēts uz Jomārkas, Trouns viņu vēsi pārtrauca. Tas bija Impērijas kuģis, kas aizveda jūs uz �o planētu, tas bi�ja Impērijas apgādes dienests, kas sameklēja un ie�kārtoja jums māju, un tie bija Impērijas in�enieri, kas uz salas uzbūvēja nomaskētu nolai�anās laukumu jū�su vajadzībām. Impērija izdarīja visu, kas nepiecie��ams, lai nogādātu Lūkasu Debesbraucēju jūsu rokās. Tas bijāt jūs, kam neizdevās viņu tur noturēt.

Nē! Cēbaots noskaldīja. Debesbraucējs aiz�lidoja no Jomārkas tāpēc, ka Mara D�eida aizbēga no jums un noskaņoja viņu pret mani. Un viņa par to sa�maksās. Vai dzirdat mani? Viņa samaksās.

Trouns ilgāku laiku cieta klusu.

Jūs raidījāt pret Gadsimtu Vanagu visu Filvas sevi�ķo uzdevumu vienību, viņ� beidzot sacīja, un viņa balsi atkal nebija saklausāmas nekādas emoci�jas. Vai jums izdevās notvert Leu Orgenu Solo?

Nē, Cēbaots norūca. Bet ne jau tāpēc, ka vi�ņa negribētu nākt pie manis. Viņa to gribēja. Tāpat kā Debesbraucējs.

Trouns paskatījās uz Pelleonu.

Viņa grib nākt pie jums? viņ� Cēbaotam jautāja.

Cēbaots pasmaidīja.

Ļoti grib, d�edi ju skolotājs teica.

Visas dusmas no viņa balss piepe�i bija pagaisu��as, un tā skanēja gandrīz sapņaini�

Viņa vēlas, lai es mācu viņas bērnus, Cēbaots runāja tālāk, un viņa skatiens klīda pa komandtelpu. Lai ievadu viņus d�ediju gudrībās. Lai veidoju vi�ņus pēc savas līdzības. Jo es esmu skolotājs. Vienī�gais, kas palicis.

Viņ� paraudzījās uz Trounu.

-Jums jāatved viņa pie manis, di�admirāli Troun. Cē�baots sacīja, pa daļai svinīgi, pa daļai lūdzo�i. Mums jāatbrīvo viņa no tiem, kas baidās no viņas spējām. Ja mēs to nedarīsim, tie viņu iznīcinās.

Protams, ka mums tas jādara, Trouns mierino��i teica. Bet jums jāatstāj �is uzdevums manā ziņā. Man �im nolūkam nepiecie�ams mazliet vairāk laika, tas ari viss.

Cēbaots domīgi sarauca pieri, viņa roka paslīdēja zem bārdas un taustīja medaljonu, kas karājās ķēdītē viņam ap kaklu, un Pelleons juta pār muguru pārs�krienam drebuļus. Lai cik daudz rei�u viņ� bija to re�dzējis, kapteinis nekādi nevarēja pierast pie �is pēk�ņās ieslīg�anas klona vājprāta mijkrēslī. Pelleons zi�nāja, ka tā bija bijusi vispārēja problēma agrīnajos klonē�anas eksperimentos: nepārvarama garīgā un emocionālā nelīdzsvarotība, apgriezti proporcionāla �dublikāta" aug�anas cikla ilgumam. Pēc Klonēto ka�ra bija saglabāju�ās tikai nedaudzas zinātniskās pub�likācijas par �o tematu, bet Pelleons bija vienu no tām atradis un izlasījis apgalvojumu, ka neviens klons, sasniedzis briedumu laika posmā, kas mazāks par gadu, nevar būt pietiekami līdzsvarots, lai spētu izdzīvot vidē, kurā tas nav pakļauts totālai kontrolei.

Ņemot vērā postu, ko viņi nodarīja galaktikai, Pelleons bija alla� uzskatījis, ka klonu veidotājiem galu galā izdevies vismaz daļēji �o problēmu atrisi�nāt. Bet tas, vai viņi bija sapratu�i �ī vājprāta pamatiemeslu, bi ja pavisam cits jautājums.

Ļoti iespējams, ka Trouns bija pirmais, kam izde�vās to īsti izprast.

Ļoti labi, di�admirāli Troun, Cēbaots strupi teica. Dodu jums vēl pēdējo iespēju. Bet es jūs brī�dinu: tā patie�ām būs pēdējā. Pēc tam ņem�u �o lietu savās rokās.

Viņa acis zem spurainajām uzacīm iegailējās.

Un vēl viens brīdinājums: ja jūs nevarēsiet tikt galā pat ar tik niecīgu uzdevumu, iespējams, ka atzī�u jūs par nederīgu manas Impērijas karaspēka vadī�anai.

Trouna acis uzliesmoja, bet viņ� tikai viegli pie��ķieba galvu.

Es pieņemu jūsu izaicinājumu, skolotāj Cēbaot.

Labi.

Cēbaots uzsvērti mainīja pozu savā sēdeklī un aizvēra acis.

Tagad jūs varat atstāt mani vienu, di�admirāli Troun. Es vēlos meditēt un plānot savu d�ediju nā�kotni.

Trouns mirkli stāvēja klusēdams un, kvēlojo�ās, sarkanās acis nemirk�ķinot, cie�i lūkojās Cēbaotā. Tad viņa skatiens pievērsās Pelleonam.

Jūs pavadīsiet mani uz komandtiltiņu, kaptein, viņ� sacīja. Gribu, lai jūs uzraugāt Ukio sistēmas aizsardzības pasākumus.

-Jā. ser, Pelleons teica, priecādamies par jebku�ru iespēju tikt prom no Cēbaota.

Viņ� uz bridi apstājās un sadrūmu�u seju paskatī�jās lejup uz Cēbaotu. Vai nebija kaut kas tāds, uz ko viņ� gribēja vērst Trouna uzmanību? Pelleons jutās gandrīz pārliecināts, ka bija. Kaut kas sakarā ar Cē�baotu, kloniem un Tantisas kalna projektu�

Bet doma neizkristalizējās, un, iztēlē paraustījis plecus, viņ� nobīdīja �o jautājumu sāņus. Gan pēc kā�da laika doma pie viņa atgriezīsies.

Apgājis apkārt displeju lokam, Pelleons, seko�dams savam komandierim, izgāja no telpas.

To sauca Kaliasa-sed�-Līlū, �o Ber�estas mirdzo��ā kristāla pilsētu, un tā jau kop� Vecās Republikas pirmsākumiem tika uzskatīta par vienu no skaistāka�jiem galaktikas brīnumiem. Visa pilsēta bija viens vienīgs milzu kristāls, ko gadsimtu gaitā izveidoju�as tum�i sarkanoran�ās Līfari jūras sāļās �ļakatas, kas triecās pret zemo, akmeņaino piekrasti. Sākotnējo pilsētu gadu desmitos bija rūpīgi izkalu�i vietējie Ber�estas mākslinieki, un viņu sekotāji tagad palē�nām papildināja to ar jauniem veidojumiem.

Vecās Republikas ziedu laikos tūristi uz Kaliasu bija plūdu�i bariem vien, un vietējie iedzīvotāji varē�ja dzīvot bez rūpēm, pateicoties miljoniem būtņu, ko pievilināja pilsētas un tās apkārtnes �ilbino�ais skais�tums. Bet Klonēto kara haoss un tam sekojusī Impē�rijas ra�anās bija darījusi galu dīkām izpriecām, un Kaliasa bija spiesta meklēt citas izdzīvo�anas iespē�jas.

Par laimi, tūrisma industrija bija atstājusi noderī�gu mantojumu labi iekārtotus tirdzniecības ceļus starp Ber�estu un vairākumu galaktikas lielāko sistē�mu. Ber�estie�i nolēma veicināt Kaliasas pārtap�anu tirdzniecības centrā, un, kaut �ī pilsēta vēl nelīdzinā�jās Svivrenai vai Ketarisai, arī viņi jau bija guvu�i zi�nāmus panākumus.

Vienīgā problēma bija tā, ka �is tirdzniecības centrs atradās Impērijas teritorijā. Trieciennieku vienība so�ļoja pa ļau�u pilnajām ielām, un viņu baltajās bruņās atstarojās stūraino, sarkanoran�o ēku mirdzums. Pa�spēris platu soli sāņus, lai nevajadzētu ar viņiem sa�stapties, Lūkass Debesbraucējs savilka kapuci ap seju mazliet cie�āk. Trieciennieki pagāja viņam garām, ne skatienu neuzmetu�i, un Lūkass, atviegloti nopūties, turpināja vērot pilsētu. Padrūmā, nevaļīgā gaisotne, ko radīja trieciennieki, Impērijas gaisa flotes apkal�pju locekļi, kas te pavadīja brīvās dienas starp lidoju�miem, un kontrabandisti, kas �audījās �urpu turpu, cerībā noslēgt kādu darījumu, savādi un asi kontras�tēja ar pilsētas rāmo skaistumu.

Un kaut kur �ajā rāmajā skaistumā slēpās kaut kas daudz bīstamāks par Impērijas triecienniekiem.

Klonu grupa.

Tā vismaz domāja Jaunās Republikas izlūkdienests. Rūpīgi izanalizēju�i tūksto�iem pārtverto Impērijas vēstījumu, viņi bija izvirzīju�i pieņēmumu, ka �ī pil�sēta un visa Ber�estas sistēma kopumā varētu būt viens no tranzītpunktiem tai jaunajai cilvēku dublikā�tu straumei, kas jau bija sākusi papildināt di�admirāļa Trouna kara ma�īnas kuģus un sauszemes karaspē�ka daļas.

�o straumi vajadzēja apturēt, turklāt ātri. Tas nozī�mēja, ka ir jāatrod klonē�anas cisternas un tās jāiznīci�na. Un �im nolūkam pirmām kārtām vajadzēja izsekot ceļus, pa kuriem kloni tiek nogādāti Kaliasā. Savukārt �im nolūkam vispirms vajadzēja gūt apstiprinājumu tam, ka te patie�ām ir klonu pārsūtī�anas centrs.

Divus kvartālus uz priek�u ap stūri nogriezās ba�riņ� vīrie�u, kas bija ģērbu�ies Svivrenas tirgotāju tērpos, un, tāpat kā viņ� to da�ās aizvadītajās dienās bija darījis daudzreiz, Lūkass tiecās pie viņiem caur Speķu. Pārbaude noritēja īsi un a�i: tirgotājiem nebija tas savādās auras, ko izstaroja klonu desantvieniba uz Katanas.

Bet tajā brīdī, kad viņa apziņa novērsās no tirgotā�jiem, Lūkasa uzmanību piesaistīja kaut kas cits. Kaut kas, ko viņ� bija gandrīz palaidis garām �ajā cilvēku un citplanētie�u domu jūklī, kas virpuļoja ap viņu kā krāsaina stikla drupatiņas smil�u vētrā. Vēsa aprēķi�nātājā prāts Lūkass bi ja pārliecināts, ka ir jau agrāk ar to sastapies, bet domu virpuļi, kas viņus �ķīra, ne�ļāva viņam �o personu identificēt.

Un �ī prāta īpa�nieks, savukārt, skaidri zināja, ka Lūkass atrodas Kaliasā. Un novēroja viņu.

Lūkass saviebās. Viņ� bija viens pats ienaidnieka teritorijā, viņa kuģis atradās divus kilometrus tālāk, Kaliasas nolai�anās laukumā, bet vienīgais ierocis gaismas zobens nodotu Lūkasa identitāti tajā pa�ā brīdi, kad viņ� izvilktu to no tunikas. Viņ� te nejutās pārāk dro�s.

Bet viņam bija Spēks� un viņ� zināja, ka seko�tājs ir kaut kur tepat. Kopumā tas tomēr deva Lūka�sam zināmas priek�rocības.

Pāris metrus pa kreisi atradās gar�. velvēts gājēju pārejas tunelis. Ieiedams tajā, Lūkass paātrināja gaitu, pūlēdamies atsaukt atmiņā pilsētas karti un noteikt, kurp �ī pāreja ved. Uz pilsētas ledainās upes otru krastu, viņ� nosprieda, un uz izsmalcinātākajiem kvartāliem, kas atradās uz kraujas, no kurienes pavē�rās skats uz jūru. Lūkass juta, kā viņa vajātājs seko viņam tunelī, un, kad bija palielinājies attālums starp viņu un drūzmaino tirdzniecības kvartālu viņam aiz muguras, Lūkass beidzot varēja �o cilvēku identificēt.

Nebija tik slikti, kā viņ� bija baidījies. Bet vismaz iespējamība bi ja nelāga diezgan. Nopūties Lūkass ap�stājās un gaidīja. Tunelis meta nelielu pusloku, tāpēc nedz ieeja tajā, nedz izeja no tā nebija saskatāmas. Viņ� ar savu sekotāju varēja sastapties tikpat labi �eit, kā cituviet.

Sekotājs bija ticis gandrīz līdz pusloka galam. Tad, it kā paredzējis, ka medījums viņu tur gaida, viņ� apstājās, joprojām palikdams neredzams. Lūkass saasināja jutekļus, dzirdēja, kā tiek izvilkts no maksts spridzekļ �āvējs�

Viss kārtībā, viņ� klusi uzsauca. Mēs esam vieni. Nāciet ārā.

Sekotājs mirkli vilcinājās, un Lūkass uztvēra pār�steiguma zibsni viņa apziņā. Tad no aizsega iznāca Talons Kards.

Redzu, ka �ajā pasaulē mani vēl aizvien gaida pārsteigumi, kontrabandists piezīmēja, īsi palocī�dams galvu pret Lūkasu un likdams spridzekļ�āvēju atpakaļ makstī. Novērojot jūsu rīcību, man radās iespaids, ka varbūt spiegojat Jaunās Republikas labā. Bet man jāatzīst negaidīju, ka viņi �ādu uzdevumu uzticēs tie�i jums.

Lūkass pētīja viņu, pūlēdamies uztver �ī vīra apzi�ņu. Pēdējo reizi, kad viņ� tikās ar Kardu tūlīt pēc kaujas uz Katanas kontrabandists bija strikti uz�svēris, ka viņ� un viņa grupa apņēmu�ies saglabāt �a�jā karā neitralitāti.

Un ko jūs gribējāt darīt, kad bijāt pārliecinājies par maniem nolūkiem ?

Negrasījos jūs nodot, ja tas jums bija padomā, Kards teica, pamezdams skatienu atpakaļ. Ja jums nav iebildumu, es vēlētos turpināt ceļu. Ber�estie�i pa�rasti nemēdz risināt garas sarunas gājēju pārejas tune�ļos. Turklāt balsis tajos saklausāmas pārsteidzo�i tālu.

Un ja tuneļa otrā gala viņus gaida slēpnis? Bet, ja tas tur būs, Lūkass to sajutis jau labu gabalu iepriek�.

Neiebilstu, viņ� sacīja, pakāpdamies sāņus un ar �estu rādīdams, lai Kards iet pirmais.

Otrs vīrietis apveltīja viņu ar sardonisku smaidu.

Jūs man neuzticaties, vai ne? Kards teica, un. pagājis viņam garām, devās pa tuneli uz priek�u.

Tā noteikti ir Hena ietekme, Lūkass atvaino�damies sacīja. Viņa vai jūsu. Vai varbūt Maras.

Viņ� uztvēra kustību Karda apziņā: ātri parādījās un atkal tika aprakts rai�u zibsnis.

Runājot par Maru kā viņa jūtas?

Viņa ir gandrīz atlabusi, Lūkass Kardu nomie�rināja. Medicīnas darbinieki man teica, ka �āda vei�da nervu traucējumus izārstēt nav grūti, tikai tam va�jag daudz laika.

Kards pamāja ar galvu, bet viņa acis bija pievēr�stas tunelim viņiem priek�ā.

Es augstu vērtēju to, ka jūs par viņu rūpēja�ties, viņ� gandrīz negribīgi sacīja. Mūsu pa�u me�dicīnas iestādes ar to galā netiktu.

Lūkass ar rokas mājienu atvairīja pateicību.

Tas ir mazākais, ko varam jūsu labā darīt, ņemot vērā palīdzību, ko sniedzāt mums pie Katanas.

Iespējams.

Abi vīrie�i bija nonāku�i līdz tuneļa galam un iz�gāja uz ielas, kas nebija ne tuvu tik ļau�u pilna, kā tā, no kuras viņi nāca. Viņiem priek�ā pāri apkārtējām ēkām slējās trīs sare�ģītiem kalumiem rotāti valdības mītnes torņi, kuru fasādes bija pavērstas pret jūru. Lūkass caur Spēku ātri pārbaudīja garāmejo�os ļau�dis. Nekā. Klonu starp viņiem nebija.

Vai jums ir kāds noteikts ceļamērķis? viņ� jautāja Kardam.

Kontrabandists papurināja galvu.

Tāpat vien klaiņoju pa pilsētu, Kards nevērīgi atteica. Un jūs?

Tāpat, atbildēja Lūkass, cenzdamies runāt tā�dā pa�ā tonī.

Un cerat ieraudzīt kādu pazīstamu seju, vai var�būt divas? Vai trīs, vai �etras, vai piecas?

Tātad Kards zināja vai arī bija uzminējis, kāpēc viņ� te ieradies. Nezin kādēļ tas Lūkasu diez ko nepārsteidza.

Ja viņi �eit ir sastopami, es viņus atradī�u, viņ� sacīja. Jūsu rīcībā laikam gan nav ziņu, kas va�rētu man noderēt?

Varētu būt, ka ir, teica Kards. Vai jums pie�tiks naudas, lai par tām samaksātu?

Zinot jūsu cenas iespējams, ka ne, Lūkass atbildēja. Bet es varu nodro�ināt jums kredītu, kad tik�u atpakaļ.

Ja jūs tiksiet atpakaļ, atcirta Kards. Ja zi�nām, cik daudz Impērijas karaspēka vienību atrodas starp jums un dro�o teritoriju, nevaru jūs �obrīd uz�skatīt par labu naudas ieguldī�anas objektu.

Lūkass savilka uz aug�u uzaci.

Ari salīdzinājumā ar kontrabandistu, kas atrodas Impērijas meklējamo un aizturamo personu saraksta pa�ā aug�galā? viņ� uzsvērti vaicāja.

Kards pasmaidīja.

Sagadījies tā, ka �ī pilsēta ir viena no nedaudza�jām vietām Impērijas teritorijā, kur esmu pilnīgā dro��ībā. Mēs abi ar ber�estie�u gubernatoru esam pa�zīstami jau daudzus gadus. Precīzāk izsakoties, pa�stāv noteikts pre�u klāsts, ko viņam varu piegādāt vienīgi es.

Iero�i?

Es nepiedalos jūsu karā, Debesbraucēj, Kards viņam vēsi atgādināja. Esmu neitrāls un vēlos tāds ari palikt. Domāju, ka tiku to skaidri un gai�i pateicis jums un jūsu māsai, kad pēdējoreiz �ķīrāmies.

Ak jā jūs to pateicāt pietiekami skaidri, pie�krita Lūkass. Es tikai domāju, ka pagāju�ā mēne�a notikumi varbūt ir liku�i jums pārdomāt.

Karda sejas izteiksme nemainījās, bet Lūkass uz�tvēra gandrīz negribētu sakustē�anos kontrabandista apziņā.

Man ne sevi�ķi patīk tas, ka klonē�anas ra�otne atrodas di�admirāļa Trouna rokās, viņ� atzinās. Tas var svaru kausus uz ilgu laiku noliekt viņam par labu, un kaut ko tādu nevēlas piedzīvot neviens no mums. Bet es tomēr domāju, ka jūsējie uztver �o situāciju pārāk slimīgi.

Nesaprotu, kā jūs varat saukt to par pārāk slimī�gu reaģē�anu, iebilda Lūkass. Impērijas rīcībā ir vairākums no divsimts Katanas flotiles drednautiem, un tagad viņi tos varēs neierobe�otā daudzumā apgā�dāt ar klonu apkalpēm.

Es gan vārdu ,.neierobe�otā" nelietotu, sacīja Kards. Ja grib, lai kloni būtu garīgi tik līdzsvaroti, ka tiem var uzticēt karakuģi, ar viņu audzē�anu steig�ties nedrīkst. Viens gads katram klonam tas ir kā minimums, ja pareizi atceros veco likumu.

Priek�ā, iedami pa �ķērsielu, viņiem pagāja garām pieci vātkriji. Līdz �im Impērija bija klonējusi tikai cilvēkus, bet Lūkass tomēr pārbaudīja arī �o grupu. Atkal nekā.

Jūs sakāt gads katram klonam?

Turklāt kā minimums, teica Kards. Man ir gadījies redzēt pirmskara dokumentus, un tajos sa�cīts, ka ieteicamais periods ir trīs līdz pieci gadi. Tas noteikti ir ātrāk par parasto cilvēka izaugsmes ciklu, bet diez vai to var uzskatīt par iemeslu pani�kai.

Lūkass paraudzījās aug�up uz kalumiem rotāta�jiem torņiem, saules gaismā to sarkanoran�ums vei�doja krasu pretstatu baltajiem gubu mākoņiem, kas slīdē ja �urp no jūras puses.

Ko jūs teiksiet, ja pastāstī�u jums. ka tie kloni, kas uzbruka mums uz Katanas, bija audzēti mazāk par gadu?

Kards paraustīja plecus.

Viss atkarīgs no tā, cik mazāk.

Pilns cikls tiem bijis piecpadsmit līdz divdesmit dienas.

Kards strauji apstājās.

Ko? viņ� noprasīja, pagriezies pret Lūkasu.

Piecpadsmit līdz divdesmit dienas, Lūkass atkaitoja, apstādamies viņam līdzās.

Viņu skatieni uz ilgāku laiku sastapās. Tad Kards lēnām novērsās un sāka atkal iet.

Tas nav iespējams, viņ� teica. Tur noteikti jābūt kādai kļūdai.

Varu sagādāt jums pētījumu kopiju.

Kards domīgi palocīja galvu, bet viņa skatiens bi�ja izklaidīgs.

Tas vismaz izskaidro to, kas notika ar Ukio.

Ukio? sarauca pieri Lūkass.

Kards paskatījās uz viņu.

Tie�i tā jums laikam gan kādu laiku nav bi ju��as pieejamas ziņas par to, kas notiek Jaunajā Repub�likā. Pirms divām dienām Impērija uzbruka vai�rākiem objektiem Abrionas un Datilvienas sektoros. Viņi nodarīja spēcīgus postījumus karabāzei Ordperdronā un iekaroja Ukio sistēmu.

Lūkasam vēderā radās nepatīkama tuk�uma sajū�ta. Ukio bija viena no piecām galvenajām pārtikas ra��otājām Jaunajā Republikā. Sekas, ko jutis Abrionas sektors vien�

Cik smagi postījumi nodarīti Ukio?

Acīmredzot tā vispār nav cietusi, teica Kards. Mani avoti ziņoja, ka planēta tikusi ieņemta, nesa�bojājot tās vairogus un iero�u sistēmas zeme-tlebcsis.

Nepatīkamā sajūta pastiprinājās.

Es domāju, ka tas nav iespējams.

Spējas paveikt neiespējamo tā bija viena no īpa�ībām, kuras dēļ Trounu savulaik iecēla di�admirāja kārtā, Kards sausi atbildēja. Visi sīkumi par uzbrukumu joprojām nav zināmi, būtu interesanti uz�zināt, kā viņ� to dabūja gatavu.

Tātad Trounam bija Katanas drednauti, viņam bija kloni to apkalpēm, un tagad viņam bija radusies arī iespēja sagādāt �iem kloniem pārtiku.

Tā nav tikai priek�spēle vēl vienai siro�anas uz�brukumu sēri jai. Lūkass gausi sacīja. Impērija ga�tavojas daudz lielākai ofensīvai.

Tā patie�ām sāk izskatīties, piekrita Kards. Uz�reiz varu teikt, ka darbs, kas jūs gaida, būs jums kā radīts.

Lūkass viņu nopētīja. Karda balss un seja �ķita tikpat mierīgas kā vienmēr, bet viņa apziņa vairs ne�bija ne tuvu tik pa�apzinīga kā iepriek�.

Un nekas no tā visa neliek jums mainīt savas domas? Lūkass viņam pamudino�i teica.

Es nepievienojos Jaunajai Republikai, Debesbraucēj, purinādams galvu, teica Kards. Daudzu iemeslu dēļ, no kuriem svarīgākais ir tas, ka es neuz�ticos da�ām personām jūsu valdībā.

Domāju, ka Feilijs savu labo vārdu jau ir zaudējis�

Es nerunāju tikai par Feiliju, Kards viņu pār�trauca. Jūs zināt tikpat labi kā es. cik lielā sajūsmā kalamarie�i alla� biju�i par kontrabandistiem. Tagad, kad admirālis Akbars atjaunots virpavēlnieka un Pa�domes locekļa amatos, mums visiem, kas piekopjam �o amatu, būs jāsāk atkal uzmanīties.

Ak, liecieties mierā, Lūkass pavīpsnāja. Jūs ta�u no tiesas nedomājat, ka Akbaram pietiks laika raizēties par kontrabandistiem, vai ne?

Kards blēdīgi pasmaidīja.

Tā glu�i es nedomāju vis. Bet likt par to savu il/ivibu ķīlā ari nevaru.

Strupceļ�.

Labi, sacīja Lūkass. Parunāsim par to tikai no darījumu viedokļa. Mums jāzina Impērijas darbī�bas un nodomi jūs �ā vai tā tiem sekojat. Vai mēs varam �o informāciju no jums nopirkt?

Kards apsvēra viņa priek�likumu.

Tas varētu būt iespējams, viņ� piesardzīgi teii a. Bet tikai tādā gadījumā, ja man piederēs pēdēlais vārds par to, ko darī�u jums zināmu. Nevēlos, lai |us pārvērstu manu grupu par neoficiālu Jaunās Re�publikas izlūkdienesta ieroci.

Piekritu, sacīja Lūkass.

Tas bija mazāk par cerēto, tomēr labāk nekā ne�kas.

Es atvēr�u jums kredītu, tiklīdz bū�u atgriezies.

Varbūt mums vajadzētu sākt tie�u darījumu, Kards teica, lūkodamies apkārt uz kristāla ēkām. Pa�stāstiet man, kāpēc Kaliasa piesaistīja jūsu ļau�u uz�manību.

Es jums pastāstī�u vēl vairāk, sacīja Lūkass.

Tālais pieskāriens viņa apziņai bija tikko sajū�tams, ta�u Lūkass to nemaldīgi pazina.

Ko jūs teiksiet, ja man izdosies dabūt apstipri�nājumu, ka kloni atrodas �eit?

Kur? Kards asi jautāja.

Kaut kur �ajā apkārtnē, Lūkass atbildēja, norā�dīdams uz priek�u un mazliet pa labi. Varbūt kādu puskilometru tālāk, to ir grūti pateikt.

Vienā no torņiem, nosprieda Kards. Dro�a paslēptuve no ziņkārīgām acīm. Diez, vai ir kāda ie�spēja iekļūt tur iek�ā?

Pagaidiet mirkli viņi pārvietojas, Lūkass sa�cīja, saspringti pūlēdamies nezaudēt kontaktu. Tie nāk� gandrīz uz mūsu pusi, tomēr ne glu�i.

Varbūt, ka viņus ved uz nolai�anās laukumu, teica Kards.

Viņ� paraudzījās apkārt un norādīja pa labi.

Iespējams, ka viņi dosies turp pa Mevrila ielu, tā atrodas divus kvartālus tālāk tajā virzienā.

Iedami ātrā gaitā, tomēr ne tik ātri, lai piesaistītu sev uzmanību, viņi �o attālumu veica trijās minūtēs.

Iespējams, ka viņi izmanto kravas vai vieglos transporta līdzekļus, sacīja Kards, kad bija atrasta vieta, no kuras viņi varēja novērot ielu, nemaisoties pa kājām gājējiem. Kaut kas acīm redzami militārs uzreiz radītu aizdomas.

Lūkass palocīja galvu. No kartē redzētā viņ� atce�rējās, ka Mevrila iela ir viena no nedaudzajām ielām, kuru braucamā daļa izcirsta pietiekami plata, lai pa to varētu pārvietoties transporta līdzekļi, tāpēc satiksme te bija diezgan dzīva.

Vēlētos, kaut man būtu līdzi kāds makrobinoklis, Lūkass teica.

Varat man ticēt jūs jau tāpat izskatāties gana aizdomīgs, sacīja Kards, kas, kaklu izstiepis, lūko�jās pāri garāmgājēju straumei. Vai jūtama viņu tu�vo�anās?

Viņi noteikti nāk uz �o pusi, Lūkass atbildē�ja.

Viņ� sasprindzināja jutekļus caur Spēku, pūlēda�mies apkārtējo domu un prātu virpuli at�ķirt klonu apziņu.

Domāju, ka viņu ir kādi divdesmit līdz trīsdes�mit.

Tātad atrodas kravas pārvadātājā, nosprieda Kards. Tur viens patlaban mums tuvojas tūlīt aiz tā pārnesumbraucēja.

Es to redzu.

Lūkass dziļi ievilka elpu, koncentrēdams savu d�edija prasmi līdz pēdējai iespējai.

Tie ir viņi, viņ� no�ukstēja, pār muguru pār�skrienot tirpām.

Labi, drūmā balsi noteica Kards. Skatieties uzmanīgi, varbūt viņi būs atstāju�i vaļā kādu no ven�tilācijas paneļiem.

Kravu pārvādātājs, kas pārvietojās uz atgrūdējpacēlājiem, nāca viņiem aizvien tuvāk, līdz piepe�i ap�stājās da�us namus tālāk. Pārnesumbraucēja vadītājs bija attapies, ka viņam jāizdara pagrieziens. Smagnē�jais transporta līdzeklis piesardzīgi un gausi apgrie�zās ap stūri, bloķēdams visu satiksmes plūsmu sev aiz muguras.

Pagaidiet �eit, Kards sacīja un ienira gājēju straumē, kas devās tajā virzienā.

Lūkasa acis modri vēroja apkārtni, meklējot kādu pazīmi, ka viņ� vai Kards būtu pamanīti un pazīti. Ja viņi bija iekļuvu�i spiegiem domātās lamatās, nu tām bija īstais brīdis aizkrist ciet.

Pārnesumbraucējs beidzot tika galā ar pagriezie�nu, un kravas pārvadātājs atkal sāka virzīties uz priek�u. Tas pabrauca Lūkasam garām un pēc da�ām sekundēm nozuda aiz vienas no sarkanoran�ajām ēkām. Atkāpies sān ieliņā, kas atradās viņam aiz mu�guras, Lūkass gaidīja, un pēc kādas minūtes atgriezās Kards.

Divi ventilācijas paneļi bija vaļā, bet es nere�dzēju pietiekami daudz, lai būtu pārliecināts, viņ� Lūkasam teica, smagi elpodams. Un jūs?

Lūkass papurināja galvu.

Es ari neko nevarēju saskatīt. Bet tie bija viņi. Par to esmu pārliecināts.

Kards kādu bridi pētīja viņa seju. Tad viņ� strupi palocīja galvu.

Labi. Ko darīsim tālāk?

Pamēģinā�u izlidot ar savu kuģi pirms viņiem, Lūkass atbildēja. Ja es varē�u noteikt viņu hiperkosmosa vektoru, varbūt mums izdodas aprēķināt, kurp viņi no �ejienes dodas.

Viņ� sarauca uzacis.

Lai gan diviem kuģiem, kas darbotos kopā, tas varētu izdoties labāk.

Kards mazliet pasmaidīja.

Jūs man piedosiet, ja es no �ī piedāvājuma at�teik�os, viņ� teica. Lido�ana tandēmā ar Jaunās Republikas izlūku nav glu�i tas, ko es sauktu par nei�tralitātes saglabā�anu.

Pāri Lūkasa plecam Kards pameta skatienu uz ie�lu viņam aiz muguras.

Lai būtu, kā būdams, domāju, ka do�u priek�ro�ku viņu izseko�anai tepat, uz �īs planētas. Palūko�u, vai nevaru atrast viņu izcelsmes vietu.

Izklausās labi, Lūkass pamāja ar galvu. Ta�isni labāk do�os uz nolai�anās laukumu un sagatavo��u savu kuģi.

Es ar jums sazinā�os, Kards apsolīja. Gādāļict, lai man atvēlētais kredīts būtu devīgs.

Stāvēdams pie Centrālā valdības torņa numur v iens visaugstākā loga, gubernators Stafa, apmierinān pavīpsnādams, nolaida uz leju savu makrobinokli.

Jā, Fingal, tas bija viņ�, viņ� sacīja sīkajam vī�relim, kas mīņājās viņam blakus. Nav nekādu �au�bu. Pats Lūkass Debesbraucējs.

Vai domājat, ka viņ� redzēja īpa�o transportu? l ingals jautāja, nervozi knibinādams savu makrobi�nokli.

Protams, ka viņ� to redzēja, Stafa norūca. Vai tad jums liekas, ka viņ� slaistījās pa Mevrila ielu veselības uzlabo�anas nolūkā?

Es tikai domāju�

Nedomājiet, Fingal, Stafa viņu pārtrauca. Jums trūkst tā, kas �im procesam nepiecie�ams.

Gubernators aizslāja līdz savam rakstāmgaldam, iemeta makrobinokli atvilktnē un izsauca uz datorbloknota ekrāna di�admirāļa Trouna norādījumus. Tie bija diezgan dīvaini norādījumi pēc gubernato�ra personiskajām un strikti konfidenciālajām domām, pat vēl dīvaināki par �o noslēpumaino karavīru pār�ve�anu, ko Impērijas virspavēlniecība pēdējā laikā veica caur Kaliasu. Bet �ajos apstākļos viņam nebija citas izvēles. Stafam bija jāpieņem, ka Trouns zina, ko dara.

Lai būtu kā būdams, pat ja di�admirālis to nezinā�ja, par to būs jāatbild viņam, nevis Stafam, un tas bi�ja vissvarīgākais.

Gribu, lai jūs nosūtāt vēstījumu Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājam Himēra, gubernators teica Fingalam, uzmanīgi nolaizdams savu masīvo augu�mu krēslā un pastumdams datorbloknotu pāri gal�dam. �ifrētu, saskaņā ar �eit sniegto instrukciju. Paziņojiet di�admirālim Trounam, ka Debesbraucējs ir bijis Kaliasā un ka es personiski esmu redzējis vi�ņu īpa�ā transporta tuvumā. Un. ka viņam, arī saska�ņā ar di�admirāļa rīkojumu, ir atļauts netraucēti aizli�dot no Ber�estas.

Jā, gubernator, sacīja Fingals, izdarīdams pie�zīmes personiskajā datorbloknotā.

Ja mazais vīriņ� ari saskatīja kaut ko neparastu ta�jā apstāklī, ka dumpinieku spiegam ļauj brīvi pārvie�toties pa Impērijas teritoriju, viņ� to nekādi neizrādī�ja-

Un kā ar to otru vīru, gubernator? To, kas tur bi�ja kopā ar Debesbraucēju?

Stafa savilka lūpas urskulī. Cena par Talona Karda galvu patlaban bija sasniegusi gandrīz piecdesmit tūksto�us tā bija liela nauda pat vīram ar planētas gubernatora algu un blakusieņēmumiem. Viņ� vien�mēr bija zinājis, ka pienāks diena, kad viņa interesēs būs pārtraukt klusās darījumu attiecības ar Kardu. Ie�spējams, ka �is laiks beidzot bija pienācis.

Nē. Ne tagad, kad galaktikā joprojām plosījās kar�. Varbūt vēlāk, kad uzvara būs tuvu un varēs vairāk pa�ļauties uz privātajām piegādes līnijām. Bet ne tagad.

Tas otrs vīrs nav svarīgs, viņ� Fingalam teii a. Tas ir mans īpa�o uzdevumu aģents, kas pamudināja dumpinieku spiegu sevi atklāt. Aizmirstiet par viņu. Sāciet darboties aiz�ifrējiet vēstījumu un nosutiet to.

Jā, ser, Fingals palocīja galvu un gāja uz dur�vīm.

Panelis atslīdēja vaļā� un tajā mirklī, kad Fin(.�als spēra kāju pāri slieksnim. Statam likās, ka viņ� redz mazā vīreļa acīs paspīdam savādu uguntiņu. Tā, protams, bija kabineta priek�telpas apgaismojuma spolīte. Fingals ne vien bija nelokāmi uzticīgs savam gubernatoram, bet viņam arī trūka jebkādas iztēles.

Dziļi ievilcis elpu un izmezdams no galvas Fingalu, Dumpinieku spiegus un pat di�admirāli, Stata at�laidās pret krēsla atzveltni un sāka apsvērt, kā izlietos preces, ko Karda ļaudis pat vēl tobrīd krāva ārā no kuģa nolai�anās laukumā.

Gausi, it kā kāpdama pa garām, tum�ām kāpnēm, Mara D�eida atbrīvojās no dziļā miega. Viņa atvēra acis, pārlaida skatienu liegi apgaismotajai telpai un nevarēja saprast, kādā galaktikas nostūrī nokļuvusi.

Te bija kāda medicīnas iestāde tik daudz varēja noprast pēc biomonitoriem, salocītajiem telpas pār�dalī�anas statņiem un pārējām daudzpozīciju gultām, kas atradās visapkārt gultai, kurā gulēja viņa pati. Bet �ī nebija viena no Kardam piedero�ajām medicīnis�kās aprūpes iestādēm, vismaz Marai tā nebija pazīs�tama.

Bet pats telpas iekārtojums viņai �ķita ļoti pazīs�tams. Tā bi ja parastā Impērijas medicīnas iestādes at�veseļo�anās palāta.

Tobrīd Mara bi ja viena, bet viņa zināja, ka ilgi tā nebūs. Mara klusiņām izvēlās no gultas un palika �etr�rāpus uz grīdas to darot, viņa bija ātri pārbaudījusi savu fizisko stāvokli. Nebija nedz sāpju, nedz reiboņa, nemanīja arī acīm redzamus ievainojumus. Uzvilkusi ritatērpu un �ības, kas bija noliktas gultas galā, Mara klusiem soļiem piegāja pie durvīm, domās sagatavo�damās apklusināt vai padarīt rīcības nespējīgu jebkuru, kas aiz tām atrastos. Viņa ar rokas mājienu deva zīmi durvju sensoram, un, kad panelis atslīdēja vaļā, Mara ar vienu lēcienu bija palātas priek�telpā�

Un tur viņa mazliet apjukusi sastinga uz vietas.

A, sveika, Mara, Gents izklaidīgi teica, uz mirkli paceldams acis no datora, pie kura sēdēja, kū�kumu uzmetis. Kā tu jūties?

Ne pārāk slikti. teica Mara, lūkodamās puisī pla�i ieplestām acīm un drud�aini pūlēdamās atrast neskaidrajās atmiņās kādu izskaidrojumu.

Gents viens no Karda algotņiem un, iespējams, vislabākais datorspeciālists galaktikā. Un tas apstāk�lis, ka viņ� sēdēja pie datora, nozīmēja, ka viņi nav cietumnieki ja vien viņu sagūstītājs nav kāds neie�domājams stulbenis, kas ļauj datorspeciālistam atras�ties spļāviena attālumā no datora.

Bet vai tad viņa nebija sūtījusi Gentu uz Jaunās Republikas centru uz Karaskentu? Jā, to viņa bija darījusi. Pēc Karda rīkojuma, neilgi pirms tam, kad Mara bija sasaukusi kopā daļu viņu grupas un vedusi to uz kauju, kas norisinājās pie Katanas flotiles.

Kur viņa ar savu Z-95 bija metusies virsū Impēri�jas zvaig�ņu iznīcinātājam� un viņai vajadzēja katapultēties� un viņa bija likusi savam katapultē�anās sēdeklim drāzties cauri jonu lielgabala staram. Un tas bija nosvilinājis viņas izdzīvo�anas aprīkojumu� un Mara bija aizpeldējusi starpzvaig�ņu izplatījumā, pa�zudusi uz mū�īgiem laikiem.

Viņa paskatījās apkārt. Acīmredzot, �is �mū�īgi" bi ja beidzies ātrāk, nekā viņa domāja.

Kur mēs atrodamies? Mara jautāja, lai gan vi�ņai pa�ai jau bi ja radusies nojauta, kāda varētu būt at�bilde.

Marai bija taisnība.

Vecajā Imperatora pili Karaskentā, Gents, mazliet sadrūmis, atbildēja. Medicīniskās aprūpes spārnā. Viņiem bija jāatjauno da�as tavu nervu dar�bības jomas. Vai tu neko neatceries?

Atmiņas ir mazliet neskaidras, atzinās Mara.

Bet viņas smadzenes beidzot bija atbrīvoju�ās no

neziņas plīvura, un viss pamazām nostājās savās vie�tās. Viņas katapultē�anās sēdekļa sabojātā dzīvības uzturē�anas sistēma, tas, kā viņas galva kļuva savādi viegla un kā viņa laidās miegā, no visām pusēm tum�sas apņemta. Pirms tie viņu atrada un nogādāja uz kuģa, viņai dro�i vien kādu brīdi jau bija trūcis skābekļa.

Nē. Nekādi tie viņ�. Bija tikai viens cilvēks, kas izplatījumā starp kaujas gruve�iem būtu varējis atrast vientuļi peldo�u, sabojātu katapultē�anās sēdekli. Lūkass Debesbraucējs, pēdējais no d�ediju bruņinie�kiem.

Cilvēks, ko viņa gatavojās nogalināt.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Viņa paspēra soli atpakaļ un atspiedās pret durvju stenderi. Domās atbalsojoties Imperatora vārdiem, viņas ceļgali piepe�i bija kļuvu�i ļengani. Mara bija atradusies �eit, �ajā pasaulē un �ajā ēkā, kad viņ� bija miris virs Endoras. Caur Imperatora apziņu Mara bija noskatījusies, kā Lūkass Debesbraucējs viņu notriec un sagrauj drupās ari viņas dzīvi.

Redzu, ka esat pamodusies, sacīja kāda cita balss.

Mara atvēra acis. No durvīm telpas tālākajā galā viņai mundriem soļiem tuvojās pusmū�a sieviete, tērpusies medicīnas darbinieces tunikā. Viņai pa pē�dām sekoja medicīnas dienesta robots.

Kā jūs jūtaties?

Man nekas nekai�, Mara atbildēja, piepe�i sa�juzdama vēlē�anos izgāzt uz �o sievieti savas dusmas.

�ie ļaudis �ie Impērijas ienaidnieki viņiem ne�bija tiesību atrasties �eit. Imperatora pilī�

Viņa piesardzīgi ievilka elpu, apspiezdama emo�ciju uzvilnijumu. Medicīnas darbiniece bija apstāju�sies un raudzījās viņā ar profesionāli ba�īgu sejas izteiksmi. Gents, acumirklī aizmirsis savus mīļos datorus, arī lūkojās viņā tāds kā norūpējies un apju�cis.

Piedodiet, Mara nomurmināja. Man �ķiet, ka joprojām neesmu īsti attapusies.

Tas ir saprotami, medicīnas darbiniece palocī�ja galvu. Galu galā, jūs nogulējāt tajā gultā veselu mēnesi.

Mara skatījās uz viņu lielām acīm.

Mēnesi?

Mēne�a lielāko daļu, sieviete precizēja. Kā�du laiku jūs pavadījāt arī reanimācijas cilindrā. Ne�raizējieties, īslaicīgi atmiņas zudumi pēc nervu dar�bības atjauno�anās ir raksturīgi, bet pēc ārstē�anas tic gandrīz vienmēr izzūd.

Es saprotu, Mara mehāniski noteica.

Mēnesis. Viņa �eit bija zaudējusi veselu mēnesi.

Un pa �o laiku�

Aug�stāvā jums ir iekārtots viens no viesu apar�tamentiem, varat doties turp, ja jūtat, ka jums vairs nav nepiecie�amības palikt �eit, runāja tālāk medi�cīnas darbiniece. Ja vēlaties, varu noskaidrot, vai tur viss ir sagatavots.

Mara koncentrēja uzmanību uz sve�o sievieti.

Tas būtu jauki, viņa sacīja.

Medicīnas darbiniece izņēma rāciju un ar īk�ķi ie�slēdza to. Kad viņa sāka runāt, Mara pagāja viņai ga�rām un nostājās blakus Gentam.

Kā pēdējā mēne�a laikā norisinājusies karadar�bība? Mara viņam jautā ja.

Ak, Impērija sagādā parastās nepatik�anas, teica Gents, ar rokas mājienu norādīdams uz debe�sīm. Lai būtu, kā būdams, �ejienie�i ir krietni sa�trauku�ies. Akbars, Medins un pārējie skraida apkārt kā traki. Mēģina vai nu apspiest nemieru, vai noslēpt informāciju kaut kas tādā garā.

Mara zināja, ka neko vairāk viņa no Genta neizdi�binās. Ja neskaita aizrau�anos ar kontrabandistu fol�kloru, vienīgais, kas Gentu patiesi interesēja, bija rakņā�anās datoru datu bāzēs.

Viņa sarauca pieri, ar novēlo�anos atcerējusies, kāpēc Kards bija pavēlējis Gentam atrasties �eit.

Pagaidi mirkli, Mara teica. Akbars atkal ir amatā? Tu gribi sacīt, ka jau esi viņu attaisnojis?

Protams, atbildēja Gents. Tas aizdomīgais noguldījums bankā, par ko padomnieks Feilijs sacēla tādu traci, bija visīstākā blēdība tie pui�i, kas elek�troniski ielauzās bankā, bija vienlaikus papildināju�i Akbara rēķinu. Iespējams, ka to darījis Impērijas iz�lūkdienests viscaur izmantoti viņu programmē�a�nas paņēmieni. Ak, jā, to es pierādīju divu dienu lai�kā.

Varu iedomāties, cik viņi bija iepriecināti. Bet kāpēc tu joprojām esi �eit?

-Nu�

�ķita, ka Gents uz brīdi samulst.

Pirmkārt, neviens nav ieradies man pakaļ.

Viņa seja noskaidrojās.

Turklāt te kāds izmanto varen sare�ģītu �ifru, lai sūtītu ziņojumus Impērijai. Ģenerālis Bels Ibliss sa�cīja, ka Impērijā ziņotāju sauc par avotu Delta un ka ziņas tiek sūtītas tie�i no �īs pils.

Un viņ� lūdza, lai tu tos at�ifrē, Mara sacīja, juzdama, ka viņai noraustās lūpas. Kaut ko tev sa�maksāt viņi dro�i vien nesolīja?

-Ē� '

Gents paraustīja plecus.

Varbūt, ka solīja. Es, nudien, neatceros.

Medicīnas darbiniece ielika rāciju atpakaļ jostas

somiņā.

Jūsu gids acumirklī būs �eit, viņa Marai teica.

Pateicos, Mara atbildēja, apvaldīdama vēlmi pateikt otrai sievietei, ka viņa Imperatora pili varbūt pat naktī orientējas labāk nekā jebkur� viņu gids gai��ā dienas laikā.

Atsaucība un pieklājība tic bija paņēmieni, kas palīdzēs viņai un Gentam tik prom kā no �īs vietas, tā no kara.

Medicīnas darbiniecei aiz muguras atslīdēja vaļā durvis, un telpā līganā gaitā ienāca gara auguma sie�viete ar pilnīgi baltiem matiem.

Sveicināta, Mara, viņa sacīja, sērīgi smaidīda�ma. Mans vārds ir Vintera, esmu princeses Leas Orgenas Solo personiskā palīdze. Priecājos redzēt, ka esat atkal uz kājām.

Priecājos, ka esmu �eit, Mara teica, cenzda�mās, lai viņas balss skanētu pieklājīgi.

Vēl viena persona, kas saistīta ar Debesbraucēju. Tie�i tas, kas Marai bija vajadzīgs.

Cik noprotu, jūs esat mana gide?

Jūsu gide, palīdze un jebkas cits, kas jums da�ās nākamajās dienās varētu būt nepiecie�ams, sacīja Vintera. Princese Lea lūdza, lai es pārjums parūpē�jos, kamēr viņa un kapteinis Solo atgriezīsies no Fil�vas.

Man nav nepiecie�ama palīdze, un par mani ne�vajag rūpēties, teica Mara. Vienīgais, kas man pa�tiesi nepiecie�ams, ir kuģis.

Es pie tā jau esmu sākusi strādāt, sacīja Vinte�ra. Ceru, ka drīzumā varēsim priek� jums kaut ko atrast. Bet pagaidām parādī�u jums jūsu apartamen�tus.

Mara apslēpa grimasi. Jaunās Republikas uzurpatori laipni piedāvā viņai savu viesmīlību pilī, kas reiz bija viņas mājas.

Tas ir ļoti laipni. viņa teica, cenzdamās atturē�ties no sarkastiska toņa. Vai nāksi mums līdzi, Gent?

Ejiet vien, izklaidīgi atsaucās Gents, raudzīda�mies datora ekrānā. Gribu te vēl �o to papētīt.

Viņ� te jūtas labi, Vintera Mani nomierināja. Nā�ciet, lūdzu, �eit.

Viņas izgāja no palātas priek�telpas, un Vintera gāja Marai pa priek�u uz pils aizmugures daļu.

Gentam ierādīti apartamenti tie�i blakus jūsē�jiem, Vintera ejot piezīmēja, bet es nedomāju, ka aizvadītajā mēnesī viņ� tur iegriezies vairāk nekā di�vas reizes. Viņ� iekārtoja sev pagaidu apme�anās vie�tu atveseļo�anās palātas priek�telpā, lai varētu pie�skatīt jūs.

Par to Marai bija jāpasmaida. Diez vai Gents, kas deviņdesmit procentus sava nomoda laika pavadīja pilnīgā vienaldzībā pret ārpasauli, varēja būt labs slimnieku kopējs vai miesassargs. Tomēr doma par to bija patīkama.

Es augstu vērtēju to, ka jūsu ļaudis rūpējas par mani, viņa Vinterai sacīja.

-Tas ir mazākais, ko varam darīt, lai pateiktos par jūsu palīdzību kaujā pie Katanas.

Tā bija Karda ideja, Mara strupi atteica. Pa�teicieties viņam, ne man.

Mēs to darījām, sacīja Vintera. Bet jūs ari riskējāt ar savu dzīvību mūsu labā. To mēs neaizmir�sīsim.

Mara iesāņus paskatījās uz baltmataino sievieti. Viņa bija lasījusi Imperatora dokumentus par visiem dumpinieku vadoņiem, tostarp arī par Leu Orgenu, bet Vinteras vārds tajos nebija parādījies.

Cik ilgi jūs jau strādājat pie Orgenas Solo? vi�ņa vaicāja.

Es uzaugu kopā ar viņu Alderānas karaliskajā galmā, Vintera atbildēja, un uz viņas lūpām pavīdē�ja saldskābs smaids. Bērnībā mēs bijām draudze�nes, un, kad viņa spēra pirmos soļus galaktikas poli�tikā, viņas tēvs iecēla mani par viņas palīdzi. Kop� tā laika esmu viņai līdzās.

Neatceros, ka būtu pārjums kaut ko dzirdējusi, kad sākās sacel�anās, Mara uzmanīgi pūlējās izdi�bināt kaut ko vairāk.

Kara laikā es galvenokārt ceļoju no vienas pla�nētas uz otru, nodarbodamās ar sagādi, Vintera pa�skaidroja. Ja maniem kolēģiem izdevās ar kādu aiz�bildinājumu iedabūt mani noliktavā, es uzzīmēju vi�ņiem karti, kurā bija precīzi norādītas viņus interesē�jo�o priek�metu atra�anās vietas. Tas padarīja sekojo��os uzbrukumus ātrākus un dro�ākus.

Mara palocīja galvu viņa bija sapratusi.

Tātad jūs bijāt tā, ko sauca par Mērķa Noteicē�ju. Persona ar nevainojamu atmiņu.

Vintera mazliet sarauca pieri.

Jā, tas bija viens no maniem segvārdiem, viņa sacija. Gadu gaitā man bija arī daudzi citi.

Saprotu, � noteica Mara.

Viņa atcerējās, ka pirms Javinas kaujas izlūkdie�nesta ziņojumos bie�i bija pieminēts noslēpumainais dumpinieks ar iesauku Mērķa Noteicējs, un par �īs personas viņa vai viņas identitāti bija izraisījies ne viens vien strīds. Mara prātoja, vai datu salīdzinā�tajiem vispār bi ja izdevies kaut cik pietuvoties patie�sībai.

Tagad viņas bija nonāku�as pie turboliftiem tas bija viens no lielākajiem Imperatora jaunievedumiem �ajā apzināti senlaicīgajā stilā projektētajā ēkā. Turbolifti aiztaupīja bezgalīgo staigā�anu aug�ā un lejā pa stāvajām kāpnēm tajās pils daļās, kas bija pla�āk pieejamas sabiedrībai� kā ari nomaskēja da�u labu citu uzlabojumu, ko Imperators bija pavēlējis izdarīt pilī tūlīt pēc tās pārņem�anas savās rokās.

Kādi sare�ģījumi jums neļauj sagādāt man ku�ģi? Mara jautāja, kad Vintera izsauca liftu.

Sare�ģījumus rada Impērija, Vintera atbildēja. Viņi vēr� pret mums masīvus uzbrukumus, un tādēļ kaujā jāraida praktiski visi lidaparāti, kas ir niusu rī�cībā, pat vieglās fregates.

Mara sarauca pieri. Masīvi uzbrukumi pārspē�kam tas nemaz neizklausījās pēc di�admirāļa Trouna.

Vai tie�ām stāvoklis ir tik smags?

Tas ir diezgan smags, teica Vintera. Nezinu, vai jums tas ir zināms, bet viņi atņēma mums Katli�ņus flotili. Tajā brīdī, kad ieradāmies mēs, viņi jau bi�ja pārvietoju�i simts astoņdesmit drednautus. Kopā ar viņu jauno, neizsmeļamo apkalpes locekļu un karavī�ru avotu tas licis svaru kausiem nosvērties par labu Impērijai.

Mara palocīja galvu. Mutē viņai bija sāja gar�a. Nu gan tas izklausījās pēc Trouna.

Tas nozīmē, ka es gandrīz zaudēju dzīvību par neko.

Vintera piespiesti pasmaidīja.

Jums par mierinājumu varu tikai pasacīt, ka lī�dzīgi tas notika arī ar daudziem citiem cilvēkiem.

Turbolifta kabīne bija klāt. Abas sievietes iegāja tajā, un Vintera nospieda taustiņus, dodot liftam rīko�jumu aizvest viņas uz pils dzīvojamo daļu.

Gents ieminējās, ka Impērija sagādā nepatik�a�nas, Mara piezīmēja, kad kabīne sāka virzīties uz aug�u. Man būtu vajadzējis saprast, ka jebkam, kas spējis izlauzties cauri tai miglai, kurā viņ� dzīvo, jā�būt kaut kam nopietnam.

�Nopietnam" tas ir pārāk maigi teikts, drūmi sacīja Vintera. Aizvadītajās piecās dienās mēs esam zaudēju�i kontroli pār �etriem sektoriem, un vēl trīspadsmit sektoros esam tuvu tam, lai to zaudētu. Vislielākais zaudējums bija Ukio pārtikas ra�o�anas uzņēmumi. Viņiem kaut kādā veidā izdevās ieņemt �o planētu, nesabojājot tās aizsargsistēmu.

Mara juta, ka viņai noraustās lūpa.

Kāds būtu aizmidzis pie pults?

Cik var spriest no saņemtajiem ziņojumiem nē.

Vintera saminstinājās.

Klīst baumas, ka Impērijas karaspēks izmantojis jaunu superieroci, kas spējis raidīt �āviņus cauri ukie�u planētas aizsargvairogam. Mēs joprojām neesam pārbaudīju�i, vai tas atbilst patiesībai.

Mara norija siekalas, atcerēdamās par speciālistu aprēķiniem, ko bija lasījusi uz vecās Nāves Zvaigznes. Tāds ierocis tāda stratēģa rokās, kāds ir di�admirālis Trouns�

Viņa atvairīja �o domu. �is nebija viņas kar�. Kards bija apsolījis, ka viņi saglabās neitralitāti.

Domāju, ka tādā gadījumā būs labāk, ja es sazi�nā�os ar Kardu. Noskaidro�u, vai viņ� nevar atsūtīt kādu kuģi mums pakaļ.

Tas varbūt būs ātrāk, nekā gaidot, kad atbrīvo�sies kāds no mūsu kuģiem, piekrita Vintera. Viņ� atstāja datu karti, kurā norādīts tās kontaktpersonas vārds, caur kuru jūs varat nosūtīt viņam ziņu. Viņ� sacīja, ka jūs zinā�ot, kāds �ifrs jāizmanto.

Turbolifts apstājās Imperatora viesu stāvā vienā no nedaudzajiem pils nostūriem, kuros Imperators sa�vas valdī�anas laikā neko nebija licis pārveidot. Ejot pa �o stāvu, likās, ka esi nokļuvis tūksto� gadu senā pagātnē durvis ar eņģēm, eksotiskas koka mēbeles, ko rotāja ar roku darināti kokgriezumi� �eit Impera�tors parasti bija ierādījis apartamentus tiem slepena�jiem sūtņiem, kas loloja siltas jūtas pret sen pagāju�o laiku, vai arī tiem, uz kuriem �īs rūpīgi uzturētās pa�gātnes paliekas varēja atstāt lielu iespaidu.

Pēc Katanas kaujas kapteinis Kards te atstāja �o to no jūsu drēbēm un personiskajām mantām, Vin�tera sacīja, atslēgdama vienas no kokgriezumiem ro�tātajām durvīm un atgrūzdama tās vaļā. Ja jums kaut kā pietrūks, dariet man zināmu, un es varbūt vaie�u trūksto�o lietu jums sadabūt. Te būs tā datu kar�te, par ko jums jau minēju.

To piebildusi, viņa izņēma datu karti no savas tuu i kas.

Pateicos, Mara teica un, ņemdama karti, dziļi ieelpoja.

�ī apartamenta iekārtojumam bija izmantots gal�venokārt fid�isi koks no Kardūnas, un, sajūtot iz�smalcināto smar�u, viņa atcerējās di�ās Impērijas va�ras un spo�uma dienas�

Vai varu jums sagādāt vēl kaut ko?

Atmiņas izgaisa. Viņas priek�ā stāvēja Vintera� un Impēri jas slavas dienas atkal nogrima aizmirstībā.

Nē, man nekā netrūkst, Mara sacīja.

Vintera palocīja galvu.

Ja kaut kas nepiecie�ams, jums tikai jāpiezvana de�urantam, viņa teica, ar �estu norādīdama uz rak�stāmgaldu. Es bū�u jūsu rīcībā atkal vēlāk, bet ta�gad man jādodas uz Padomes apspriedi.

Ejiet vien, teica Mara. Un paldies.

Vintera pasmaidīja un aizgāja. Mara vēlreiz dziļi

ieelpoja fid�isi koka smar�u un ar piepūli atvairīja vēl pēdējās atmiņas, kas kavējās viņas domās. Viņa bija �eit un tagad, un, kā viņai to bie�i bija atkārtoju�i Imperatora instruktori, pirmām kārtām alla� vajadzē�ja gādāt, lai tu iederētos savā apkārtnē. Un tas nozī�mēja, ka viņa nedrīkst izskatities kā cilvēks, kas tik�ko izkļuvis no medicīniskās aprūpes centra.

Kards viņai bija atstājis diezgan pla�u apģērbu klāstu: tērpu pusoficiāliem gadījumiem, divus neno�sakāma veida tērpus, ko viņa varētu valkāt, staigājot pa simtiem pasauļu ielām, neizskatīdamās tur neiede�rīga, un �etrus nopietniem gadījumiem paredzētus tērpus kaut ko vidēju starp tuniku un sporta tērpu, ko viņa parasti valkāja, atrodoties uz kuģa. Izvēlēju�sies vienu no pēdējiem, Mara pārģērbās, tad ķērās pie pārējo Karda atstāto mantu aplūko�anas. Ja viņai pa�laimēsies. .. un ja Kardam būs pieticis tālredzības�

Te tā bija: aug�delmam piestiprināmā mazmazītiņā spridzekļ�āvēja maksts. Pa�a spridzekļ�āvēja, pro�tams, nebija, to viņai bija atņēmis Nelokāmā kaptei�nis, un diez vai viņa no Impērijas to tik drīz saņems atpakaļ. Līdzvērtīga iero�a meklē�ana Jaunās Repub�likas arsenālos, visticamāk, būtu tuk�i pūliņi, kaut Mara juta kārdinājumu palūgt, lai Vintera viņai to sagādā kaut vai tāpēc, lai redzētu baltmatainās sie�vietes reakciju.

Par laimi, bija vēl cita iespēja.

Katrā no pils dzīvojamajiem stāviem atradās pla�a bibliotēka, un katrā no �īm bibliotēkām bija datu kar��u kopojums, kas saucās Korvisminoras Vēsture. Ņemot vērā. ka Korvisminoras vēsture lielākoties ne ar ko neparastu neizcēlās, pastāvēja diezgan niecīga varbūtība, ka to kāds nocels no plaukta. Un labi vien bija jo �is komplekts patiesībā nemaz nesastāvēja no datu kartēm.

Spridzekļ �āvējs nedaudz at�ķīrās no Marai atņem�tā iero�a, bet tas bija pienācīgi uzlādēts un nevainoja�mi ietilpa makstī, un nekas cits nebija no svara. Lai notiktu, kas notikdams karā vai Jaunās Republikas iek�ējās cīņās tagad viņai vismaz būs iespēja aiz�stāvēties.

Mara uz mirkli palika stāvam ar neīsto datu kar�u kārbu rokā, un galvā viņai ar novēlo�anos pazibēja kāds jautājums. Ko Vintera bija domājusi, runādama par neizsmeļamo apkalpes locekļu un karavīru avo�tu? Vai Impērijas pusē būtu pārgājusi viena vai vairā�kas Jaunās Republikas sistēmas? Vai varbūt Trounam bija izdevies atklāt līdz �im nezināmu koloniju pa�sauli, kuras iedzīvotāji ir piemēroti iesauk�anai kara�dienestā?

Par to viņai vajadzētu apjautāties. Tomēr vispirms Marai vajadzēja aiz�ifrēt vēstījumu un pārraidīt to Karda norādītajai kontaktpersonai. Jo ātrāk viņa tiks no �ejienes prom, jo labāk.

Atlikusi vietā tuk�o datu kar�u kārbu, sajuzdama pie kreisā aug�delma mierino�o spridzekļ.�āvēja pie�skārienu, viņa devās atpakaļ uz saviem apartamen�tiem.

Trouns pacēla sarkanās, kvēlojo�ās acis no pretīga izskata citplanētie�u mākslas darba, kas bija redzams dubultajā displeju lokā ap viņa, virspavēlnieka, krēslu.

Nē, viņ� teica. Par to nevar būt ne runas.

Cēbaots apzināti gausi novērsās no hologrāfiskās

vūstroidu statuetes, ko bija aplūkojis.

Nē? viņ� atkārtoja, un viņa balss dārdēja kā tuvāk nāko�s pērkona negaiss. Kā man jāsaprot �is �nē"?

�is vārds ir pa�saprotams, Trouns ledaini at�bildēja. Tādai vajadzētu būt ari militārajai loģikai. Mums nav tik liela karaspēka, lai mēs varētu doties tie�ā uzbrukumā Karaskentai. Mums nav arī pietieka�ma daudzuma apgādes līniju un bāzu, lai sāktu tradi�cionālo aplenkumu. Jebkur� uzbrukums būtu gan vel�tīgs, gan arī nestu lielus zaudējumus, tāpēc Impērija neko tādu neuzsāks.

Cēbaota seja satumsa.

Piesargieties, di�admirāli Troun, viņ� brīdinā�ja. Es valdu �ajā Impērijā, nevis jūs.

Vai paliesi? atcirta Trouns un, pacēlis roku, noglāstīja isalamiru, kas karājās viņam pār plecu, ie�ķēries savā barības rāmī.

Cēbaots izslējās visā augumā, viņa acīs piepe�i bi�ja uzliesmojusi uguns.

Es valdu �ajā Impērijā! viņ� kliedza, un viņa balss atbalsojās komandtelpā. Jūs man paklausīsiet vai ari mirsiet!

Pelleons piesardzīgi iegāja mazliet dziļāk no Spēka ietekmes brīvajā lokā ap Trouna isalamiru. Tajos brī�os, kad Cēbaots valdīja pār sevi. viņ� �ķita saprātīgāks kā jebkad, bet vienlaikus bie�ā�kas un negantākas bija kļuvu�as klona ārprāta lēk�mes.

Pagaidām Cēbaots nebija nedz kādu nogalinājis, nedz kaut ko iznīcinājis. Pelleons tomēr uzskatīja, ka tas ir laika jautājums kuru katru brīdi viss varēja mainīties.

Iespējams, ka tāda pati doma bija ienākusi prātā Trounam.

Ja jūs mani nogalināsiet, zaudēsiet karu, viņ� d�edi ju skolotājam atgādināja. Un, ja jūs zaudēsiet karu, Lea Orgena Solo un viņas dvīņi nekad nepiede�rēs jums.

Cēbaots paspēra soli uz virspavēlnieka krēsla pusi, un viņa acis liesmoja vēl svelmaināk un tad pēk�ņi �ķita, ka viņ� atkal saraujas mazāks.

Ar Imperatoru jūs tā nemū�am nebūtu runājis, Cēbaots gandrīz gra�īgi teica.

Glu�i pretēji, Trouns viņam sacīja. Vismaz �etras reizes tiku Imperatoram teicis, ka nedzī�u pos�tā viņa karavīrus un kuģus, uzbrūkot ienaidniekam, ko vēl neesmu gatavs sakaut.

Cēbaots pavīpsnāja.

Tikai muļķi tā runā ar Imperatoru, viņ� izsmē�jīgi teica. Muļķi vai tie, kam apnicis dzīvot.

Imperators arī tā domāja, sacīja Trouns. Pir�majā reizē, kad atteicos viņam paklausīt, viņ� nosau�ca mani par nodevēju un atdeva manu karaspēka vie�nību citam.

Di�admirālis atkal pacēla roku un noglāstīja savu isalamiru.

Kad tā tika iznicināta, viņ� vairs neatļāvās igno�rēt manus ieteikumus.

Cēbaots labu brīdi pētīja Trouna seju, pa�a sejas izteiksmei nemitīgi mainoties, it kā viņa prātam būtu grūti palikt pie vienas domas vai noskaņojuma.

Jūs varat atkārtot tādu pa�u blēdību kā pie Ukio, viņ� beidzot ierosināja. To triku ar nomaskētajiem pavadoņkuģiem un saskaņotajiem turbolāzera �āvie�niem. Es jums palīdzētu.

Tas no jums ir ārkārtīgi laipni, teica Trouns. Par nelaimi, arī tie būtu veltīgi pūliņi. Dumpinieku vado�ņi Karaskentā tā nesteigsies ar pado�anos kā tie Ukio lauķi. Lai kā mēs saskaņotu �āvienus, viņi galu galā saprastu, ka turbolāzera �āviņi, kas krīt uz planētas, nav tie pa�i, ko raida Himēra, un izdarīs atbilsto�us secinājumus.

Viņ� ar �estu norādīja uz hologrāfiskajām statu�jām.

Turpretim Vūstrijas vadoņi un tauta ir pavisam cits gadījums. Viņi, tāpat kā ukie�i, jūt stipras bailes no nezināmā un tā, ko uzskata par neiespējamu. Tikpat svarīgi ir tas, ka viņiem piemīt tieksme uz�pūst ļaunu vēsto�as baumas. Te kara viltībai ar no�maskētajiem pavadoņkuģiem vajadzētu izdoties itin labi.

Cēbaota seja atkal sāka piesarkt.

Di�admirāli Troun�

Bet, kas attiecas uz Orgenu Solo un viņas dvī�ņiem, Trouns viņu veikli pārtrauca, viņus jūs va�rat dabūt, kad vien vēlaties.

Dusmu aizmetņi izgaisa.

Kā jūs to domājat? Cēbaots piesardzīgi apvai�cājās.

Es domāju, ka uzbrukt Karaskentai un aizvest Orgenu Solo ar rupju spēku tas ir nepraktiski, Trouns atbildēja. Turpretim nosūtīt turp nelielu grupu, kas viņu nolaupītu tas mums nesagādātu ne�kādas grūtības. Jau esmu devis izlūkdienestam pavēli sagatavot �im nolūkam diversijas desanta vienību. Tā būs gatava doties ceļā jau �odien pat.

Diversijas desanta vienība.

Cēbaots nicīgi sa�ķieba lūpas.

Vai man jums jāatgādina, cik neveiksmīga pēdē�jā laikā bijusi jūsu nogriju darbo�anās?

Piekritu, Trouns sacīja, un viņa balsī ieskanē�jās savādi skumja nots. Tāpēc nogriji �ajā uzdevu�mā netiks iesaistīti.

Pelleons pārsteigti palūkojās uz di�admirāli, tad viņa skatiens glu�i neviļus pievērsās komandtelpas priek�telpai, kur gaidīja Trouna miesassargs Ruhs. Kop� tā laika, kad lords Darts Veiders bija ar viltu iesaistījis nogrijus mū�īgā kalpo�anā Impērijai, �ie lētticīgie, pelēkādainie citplanētie�i bija uzskatīju�i par savu goda lietu piedalīties visās bīstamajās misi�jās. Ja viņi tiks atstumti no tik svarīga uzdevuma iz�pildī�anas, tas viņiem būs kā pliķis sejā. Vai pat ļau�nāk.

Admirāl? viņ� no�ukstēja. Neesmu pārlieci�nāts, vai�

Mēs pārrunāsim to vēlāk, kaptein, Trouns tei�ca. �obrīd man jāzina vienīgi tas, vai skolotājs Cē�baots patie�ām ir gatavs saņemt savu jauno d�ediju.

Viena zili melnā uzacs savilkās uz aug�u.

Vai arī viņ� glu�i vienkār�i gribējis par to pastrī�dēties.

Cēbaots pasmaidīja ar cie�i sakniebtām lūpām.

Vai man tas jāuztver kā izaicinājums, di�admi�rāli Troun?

Uztveriet to, kā gribat, sacīja Trouns. Es ti�kai vēlos uzsvērt, ka gudrs taktiķis pirms operācijas apsver tās cenu. Orgenas Solo dvīņi nāks pasaulē ku�ru katru dienu, tas nozīmē, ka jums būs jātiek galā ne vien ar pa�u Orgenu Solo, bet arī ar diviem zīdai�ņiem. Ja neesat pārliecināts, ka to spēsiet, būtu labāk �o operāciju uz kādu laiku atlikt.

Pelleons sagatavoja sevi vēl vienai klona ārprāta lēkmei. Bet, viņam par pārsteigumu, tā izpalika.

Vienīgais jautājums, di�admirāli Troun, Cē�baots klusi teica, ir sekojo�s: vai jaunpiedzimu�o nolaupī�ana un atve�ana �urp nav pārāk grūts uzde�vums jūsu diversiju desanta vienībai.

Ļoti labi, Trouns palocīja galvu. Mūsu tik�a�nās ar pārējiem flotiles komandieriem sāksies pēc trīsdesmit minūtēm. Jūs pa to laiku pārcelsieties uz Nāves Galvu un palīdzēsiet viņiem uzbrukt Vūstrijai. Ap to laiku, kad atgriezīsieties uz Himēras �

Atkal tika savilkta uz aug�u uzacs.

� mēs būsim sagādāju�i jums to d�ediju.

Ļoti labi, di�admirāli Troun, sacīja Cēbaots.

Viņ� atkal izslējās un atglauda no tērpa savu garo,

balto bārdu.

Bet es jūs brīdinu ja arī �oreiz mani pievilsiet, sekas jūs neiepriecinās.

Pagriezies viņ� �ķērsoja komandtelpu un izgāja pa durvīm.

Alla� patīkami ar viņu parunāties, Trouns tik�ko dzirdami piezīmēja, kad durvis aizslīdēja ciet.

Pelleons sadzina siekalas izkaltu�ajā mutē.

Visu cieņu, admirāl, bet�

Jūs raizējaties par to, ka apsolīju nolaupīt Orgenu Solo no visdro�ākās vietas dumpinieku teritorijā? jautāja Trouns.

Patiesību sakot jā, ser, Pelleons teica. Impe�ratora pili pieņemts uzskatīt par neieņemamu cietoksni.

Jā, tā ir gan, piekrita Trouns. Bet tas bija Im�perators, kas to par tādu padarīja� un, tāpat kā vairakumā citu jomu. da�us mazus noslēpumus par pili Imperators paturēja pie sevis, atklājot tos vienigi ne�daudzajiem favorītiem.

Pelleons sarauktu pieri raudzījās lejup uz viņu. Noslēpumi�

Piemēram, slepenās ieejas un izejas? viņ� uz labu laimi minēja.

Trouns pavērās aug�up un uzsmaidīja viņam.

Tie�i tā. Un tagad, kad beidzot varam būt dro�i, ka Orgena Solo kādu laiku uzturēsies pili, ir jēga no�sūtīt turp diversiju desanta vienību.

Bet tā nebūs nogriju vienība.

Trouns nolaida acis un lūkojās uz hologrāfiskajām skulptūrām sev apkārt.

Ar nogrijiem kaut kas nav kārtībā, kaptein, viņ� klusi teica. Vēl nezinu, kas īsti. bet kaut kas ir mainījies. Varu to sajust katru reizi, kad sazinos ar Honogras cil�u vecākajiem.

Pelleons atcerējās neveiklo situāciju, kad pirms mēne�a uz Himēras borta, līdz nemaņai atvainoda�mies, ieradās tas nogriju cil�u vecāko sūtnis, lai pa�vēstītu, ka par nodevību aizdomās turētais Habarahs aizmucis no viņu cietuma. Par spīti visām pūlēm, pa�gaidām nebija izdevies viņu no jauna sagūstīt.

Varbūt viņi joprojām jūtas nemierīgi tā Habaraha dēļ, viņ� ieminējās.

Tā tik vēl trūka, lai viņi tā nejustos, auksti sa�cīja Trouns. Bet tur ir kaut kas vairāk. Un, kamēr nebū�u to noskaidrojis, turē�u nogrijus aizdomās.

Viņ� noliecās uz priek�u un nospieda divus tausti�ņus uz sava paneļa. Hologrāfiskās skulptūras nozuda.

un to vietā parādījās taktikas kartes, uz kurām bija norādītas gaidāmo lielāko kauju plāni.

Bet mums �obrīd jāapsprie� divi steidzamāki jautājumi, Trouns runāja tālāk, atkal atlaizdamies pret sēdekļa atzveltni. Pirmkārt, jāpanāk, lai mūsu d�ediju skolotājs, kas kļūst aizvien uzpūtīgāks, at�teiktos no aplamās iedomas, ka viņam ir tiesības val�dīt manā Impērijā. To mums palīdzēs izdarit Orgena Solo un viņas dvīņi.

Pelleons domāja par visiem iepriek�ējiem mēģi�nājumiem sagūstīt Orgenu Solo.

Bet, ja operācija cietīs neveiksmi?

Pastāv arī citas iespējas, Trouns viņu mierinā�ja. Par spīti viņa spējām un pat rīcības neparedzamībai, ar skolotāju Cēbaotu joprojām var manipulēt.

Viņ� ar �estu norādīja uz taktikas karti.

Tomēr vēl svarīgāk �obrīd ir nodro�ināt mūsu kaujas plāna ātru izdo�anos. Līdz �im mūsu kampaņa norit saskaņā ar grafiku, un novirzes ir visai niecīgas. Dumpinieki Farfinas un Dolomaras sektoros pretojās daudz nelokāmāk, nekā bija paredzēts, bet citur sistē�mas lielākoties pakļāvu�ās Impērijas varai.

Es gan neuzskatītu nevienu no mūsu iekaroju�miem par pārāk dro�u, Pelleons aizrādīja.

Pilnīgi piekritu, Trouns pamāja. Viss atka�rīgs no mūsu spējas uzturēt spēcīgu un visiem redza�mu Impēri jas klātbūtni. Un �ajā nolūkā vitāli svarīga ir nepārtraukta klonu piegāde.

Viņ� apklusa. Pelleons skatījās uz taktikas karti, un viņa smadzenes drud�aini meklēja atbildi, ko Trouns no viņa acīm redzami gaidīja. Spertija klonē�anas cilindri, kas gadu desmitiem biju�i paslēpti Im�peratora personiskajā noliktavā uz Veilendas, atradās tur lielākā dro�ībā, nekā jebkurā citā vietā �ajā galak�tikā. Noglabāti zem kalna, Impērijas karaspēka garni�zona aizsargāti, visapkārt Dumpiniekiem naidīgi no�skaņoti vietējie iedzīvotāji� Par to eksistenci zināja vienīgi augstākie Impērijas karaspēka komandieri.

Viņ� sastinga. Augstākie Impērijas karaspēka ko�mandieri un varbūt ari �

Mara D�eida, Pelleons teica. Viņa Karaskentā atveseļojas. Vai viņa nevarētu zināt par nolikta�vas esamību?

Tas nudien ir būtisks jautājums, piekrita Trouns. Pastāv diezgan liela iespēja, ka viņa par to nekā nezina man ir zināmi daudzi Imperatora no�slēpumi, un tomēr Veilendas atra�ana prasīja no ma�nis lielas pūles. Bet tas ir risks, ko nevaram atļauties.

Pelleons pamāja ar galvu, apspiezdams drebuļus. Viņ� nebija varējis saprast, kāpēc di�admirālis izvēlē�jies �ai misijai izlūkdienesta vienību. At�ķirībā no parastajām diversiju desanta vienībām, izlūkdienesta vienību locekļi bija apmācīti ari tik nemilitāram uz�devumam kā pasūtījuma slepkavības�

Vai abus uzdevumus izpildīs viena komanda, ser, vai ari jūs sūtīsiet turp divas komandas?

Pietiks ar vienu komandu, sacīja Trouns. Abi uzdevumi ir savstarpēji pietiekami saistīti, lai tas bū�tu saprātīgi. Un D�eidu nav noteikti jāneitralizē no�galinot.

Pelleons sadrūma. Bet, pirms viņ� paguva pavai�cāt, ko Trouns ar to domājis, di�admirālis pieskārās savai pultij, un taktikas hologrammu nomainīja Orasas sektora karte.

Manuprāt, pagaidām mums jāgādā, lai mūsu ie�naidnieku acīs aizvien lielāku nozīmi iegūtu Kaliasased�-Līlū. Vai esam jau saņēmu�i papla�ināto ziņoju�mu no gubernatora Stafas?

Jā, ser, teica Pelleons, izsaukdams pieminēto ziņojumu uz sava datorbloknota ekrāna. Debes�braucējs izlidojis tajā pa�ā laikā, kad izlidoja pievili�nā�anas kuģis. Acīmredzot viņ� sekojis tā vektoram. Ja tā patie�ām ir, apmēram pēc trīsdesmit stundām viņ� sasniegs Poderisas sistēmu.

Lieliski, sacīja Trouns. Pirms Poderisas sa�snieg�anas viņ� noteikti nosutis ziņojumu uz Karaskentu. Debesbraucēja pazu�ana viņus noteikti pārlie�cinās, ka viņi ir nāku�i uz pēdām mūsu klonu pārva�dā�anas ceļam.

Jā, ser, teica Pelleons, paturēdams pie sevis �aubas, vai viņiem vispār izdosies panākt, lai Debes�braucējs nozustu.

Bija jāpieņem, ka Trouns zina, ko dara.

Ir vēl kāda lieta, ser. Stafas sākotnējam ziņoju�mam sekoja papildinājums izlūkdienesta noteiktajā �ifrā.

Tas būs no viņa palīga, Fingala, pamāja ar gal�vu Trouns. �is gubernatora Stafas uzticības vīrs lūgtin lūdzas, lai ieceļam viņu par slepeno novērotā�ju. Vai gubernatora ziņojumā biju�as kādas pretru�nas?

Tikai viena, ser. Fingals sīki apraksta Debes�braucēja kontaktpersonu vīru, par ko Stafa apgal�voja, ka tas ir viņa aģents. Sprie�ot pēc Fingala ap�raksta, ļoti iespējams, ka tas patiesībā bijis Talons Kards.

Trouns dziļdomīgi izpūta elpu.

Ak, tā gan. Vai Fingals devis kādu izskaidroju�mu Karda klātbūtnei uz Kaliasas?

Pazīmes liecinot, ka gubernatoram Stafam jau vairākus gadus ir privāti darījumi ar Kardu, Pel�leons teica. Fingals ziņo, ka gribējis to vīru saņemt ciet un nopratināt, bet nav varējis to izdarīt tā, lai De�besbraucējs nekļūtu tramīgs.

Jā, no�ukstēja Trouns. Nu, ko� kas pada�rīts, padarīts. Un, ja runa bijusi tikai par kontrabandu, no tā nekāds ļaunums necelsies. Mēs tomēr nevaram pieļaut, ka kontrabandisti nejau�ības pēc uziet mūsu viltus klonu audzētavu un varbūt pat iebā� tajā savus degunus. Un Kards jau ir pierādījis, ka var sagādāt pamatīgas nepatik�anas.

Trouns kādu brīdi klusēdams pētīja Orasas sekto�ra karti. Tad viņ� paskatījās uz Pelleonu.

Bet patlaban mums ir citas lietas kārtojamas. Sagatavojiet kursu uz Poderisas sistēmu, kaptein. Es vēlos, lai Himēra pēc �etrdesmit stundām atrastos tur.

Trouns pasmaidīja ar sakniebtām lūpām.

Un paziņojiet garnizona komandierim, ka līdz mūsu iera�anās brīdim viņam pienācīgi jāsagatavojas viesu uzņem�anai. Varbūt pēc divām vai trim dienām mēs varēsim pasniegt savam mīļajam d�ediju skolo�tājam negaidītu dāvanu.

Jā, ser.

Pelleons saminstinājās.

Admirāl� kas notiks, ja mēs nogādāsim Orgenu Solo un viņas dvīņus pie Cēbaota un viņam patie�ām izdosies pārveidot viņus pēc sava prāta? Tad mums viena d�edija vietā būs jātiek galā ar �etriem. Ar pie�ciem, ja pie Poderisas izdosies sagūstīt Debesbraucēju.

Ba�ām nav pamata, Trouns, galvu purinā�dams, atbildēja. Orgenas Solo vai Debesbraucēja pārveido�anai Cēbaotam būs jāziedo daudz laika un pūļu. Paies vēl ilgāks laiks, iekams bērni izaugs gana lieli, lai varētu mūs apdraudēt neatkarīgi no tā, ko viņ� ar tiem izdarīs. Jau krietnu laiku pirms tam�

Trouna acis iemirdzējās.

� mums būs jāpanāk pienācīga vieno�anās ar mūsu d�ediju skolotāju par varas sadalī�anu Impērijā.

Pelleons norija siekalas.

Sapratu, ser, viņ� nomurmināja.

Labi. Tad varat būt brīvs, kaptein. Atgriezieties uz komandtiltiņa.

Jā, ser.

Pelleons pagriezās un �ķērsoja telpu. Kakls viņam bija aiz�ņaugts. Jā, labi, viņ� saprata. Trouns panāks vieno�a�nos ar Cēbaotu� vai ari liks d�ediju skolotāju nogalināt.

Ja di�admirālis to varēs. Pelleons nosprieda, ka par to viņ� nevar likt galvu ķīlā.

Viņ� ari nevēlējās būt kaut kur tuvumā, kad tas notiks.

Poderisa piederēja pie to pasauļu grupas, ko uz�skaitījumos parasti dēvēja par ..nomalēm": tās bija planētas, kas palika apdzīvotas ne jau vērtīgo resursu vai izdevīgas atra�anās vietas dēļ, bet tikai, pateico�ties kolonistu spītīgajam garam. Mulsino�ā nakts un dienas nomaiņa ik pēc desmit stundām, zemienes, kas lielākoties sastāvēja no muklājiem, tāpēc kolo�nisti galvenokārt apdzivoja pla�o plakankaļņu arhipelāgu, gandrīz perpendikulārs ass slīpums, kas katru pavasari un rudeni radīja spēcīgus vējus Poderisa nebija tāda vieta, kur mēdz ieklīst bezrūpīgi ceļotāji. Tās ļaudis bija sīksti un neatkarīgi, iecietīgi pret vie�siem, bet jau kop� seniem laikiem izcēlās ar to, ka ig�norēja galaktikas politiskās norises.

Tas viss padarīja �o planētu par ideālu vietu Impē�rijas klonu pārsūtī�anai. Tikpat piemērota �ī vieta bija Impērijas sagatavotajam slazdam.

Vīrs, kas sekoja Lūkasam, bija mazs un neizteik�smīgs, tā tipa cilvēks, kas saplūda ar apkārtni, lai kur viņ� ietu. Viņ� bija labs speciālists savā nozarē viņa prasmi bija kaldināju�i daudzie Impērijas izlūkdiene�stā nostrādātie gadi. Bet ar �o pieredzi, dabiski, bija par maz, lai prastu izsekot d�ediju bruņinieku. Lū�kass bija sajutis viņa klātbūtni gandrīz tajā pa�ā brīdī, kad vīrs sāka viņu izsekot. Pēc minūtes viņ� jau varē�ja savu sekotāju at�ķirt no pārējā pūļa.

Palika tikai viena problēma ko ar viņu iesākt?

Artū? Lūkass klusi pasauca.

Rāciju viņ� bija piestiprinājis tērpa kapuces aizdarei.

Mums uzradies pavadonis. Iespējams, ka Impē�rijas sūtīts.

No rācijas atskanēja klusa, satraukta �ivinā�ana, kam seko ja kaut kas tāds, kas, acīmredzot, bija jautājums.

Tu neko nevari darīt, Lūkass viņam teica.

�ī atbilde bi ja tikai minējums jautājumu Lūkass nebija sapratis un vēlējās, kaut �eit būtu Trīpio, kas varētu viņam to pārtulkot. Parasti viņam izdevās uz�tvert Artū sacītā būtību, bet �ādā situācijā ar būtību vien varēja nepietikt.

Vai kāds nelo�ņā ap fregati? Vai ap nolai�anās laukumu?

Artū no�iepstēja nepārprotami noliedzo�u atbildi.

Viņi drīz būs klāt, Lūkass viņu brīdināja, ap�stādamies, lai ieskatītos veikala skatlogā.

Viņ� pamanīja, ka sekotājs pasper vēl da�us soļus, iekams arī atrod ieganstu, lai apstātos. Jā, tas nudien bija profesionālis.

Veic tik daudz lidojuma sagatavo�anas procedū�ru, cik vari to izdarīt, nepiesaistot uzmanību. Mums būs jālido prom, tiklīdz ieradī�os.

Robots atkal ie�ivinājās par zīmi, ka rīkojumu sapratis. Pielicis roku pie kakla, Lūkass izslēdza rāciju un pārlaida a�u skatienu apkārtnei. Galvenais tagad bija tikt vaļā no sekotāja, pirms Impērijas aģenti nav spēru��i pret viņu kādu atklātāku soli. Un, lai to izdarītu, vi�ņam bija jāatrod iespēja novērst sekotāja uzmanību�

Piecdesmit metrus tālāk viņ� pamanīja pūli savu vislabāko izdevību: vēl vienu vīru, kas platiem so�ļiem gāja pa ielu, ģērbies tāda pa�a piegriezuma un krāsas tērpā kā Lūkass. Piesardzīgi paātrinādams gai�tu, bet cenzdamies, lai tas neizskatītos pēc steig�anās, Lūkass virzījās uz sve�ā vīra pusi.

Vīrietis ar kapuci turpināja iet līdz krustojumam, un tad nogriezās ap stūri pa labi. Lūkass vēl pielika soli, un, to darot, sajuta sekotājam radu�ās aizdo�mas, ka viņ� ir pamanīts. Pretodamies vēlmei sākt at�klāti skriet, ari Lūkass nevērīgi nogriezās ap stūri.

Iela ne ar ko neat�ķīrās no citām ielām, ko viņ� bi ja redzējis �ajā pilsētā: plata, bruģēta ar akmeņiem, diezgan pilna ar gājējiem, abās pusēs slējās pelēkas mūra ēkas. Viņ� automātiski pārbaudīja apkārtni caur Spēku, ietiekdamies tajā, cik tālu vien varēja�

Un piepe�i Lūkasam aizrāvās elpa. Tie�i priek�ā, vēl aizvien tālas, tomēr skaidri samanāmas, bija ne�lielas tumsas kabatas, par kurām viņa d�edija jutekļi nevēstīja pilnīgi neko. It kā Spēks, kas pienesa viņam ziņas, būtu kaut kādā veidā pārstājis eksistēt� vai ari tiktu bloķēts.

Tas nozīmēja, ka �īs nebija parastas lamatas pa�rastam Jaunās Republikas spiegam. Impērijas varas pārstāvji zināja, ka viņ� ir �eit, un bija ieradu�ies uz Poderisas, bruņoti ar isalamiriein.

Un, ja viņ� tagad kaut ko ātri nedarīs, viņu sa�ņems ciet.

Lūkass atkal paskatījās uz tuvējām ēkām. Tās lie�lākoties bija zemas divstāvu celtnes ar grubuļainām fasādēm un dekoratīvām jumtu aizsargmargām. Tūlīt pa labi no viņa atradās cie�i kopā sabūvētu ēku virk�ne, tie�i pāri ielai, pa kreisi, pirmajai ēkai pie krusto�juma fasāde bija no�ķiebu�ies, atstājot �auru spraugu starp to un blakusmāju. Tā nebija nekāda labā pa�slēptuve, un līdz tai vēl bija krietns gabals, ko iet. Bet nekā cita viņam nebija. Pārskrējis pāri ielai, pa daļai sagaidīdams, ka lamatas aizcirtīsies, pirms viņ� pa�gūs tur nokļūt, Lūkass ieslīdēja spraugā. Saliecis ceļ�galus, viņ� ļāva savos muskuļos ieplūst Spēkam, un tad lēca.

Lūkasam gandrīz neizdevās. Aizsargmargas tie�i virs viņa bija stūrainas un slidenas, un kādu sekundi viņ� �ķietami karājās gaisā, pirkstiem taustoties pēc kaut kā tāda, pie kā varētu pieķerties. Tad Lūkasam izdevās kaut ko satvert, un, sasprindzinājis visus spēkus, viņ� uzvilkās aug�ā, pārvēlās pār margām un palika guļam uz jumta.

Pēdējā brīdī. Ar vienu aci paskatījies pāri mar�gām, viņ� redzēja, kā ap stūri, atmetis jebkuru izlik��anos, apskrien vīrs, kas bija viņam sekojis. Pagrūz�dams nost tos, kas trāpījās viņam ceļā, viņ� kaut ko nedzirdami pateica rācijā, ko turēja rokā�

Un no �ķērsielas kādu kvartālu tālāk izskrēja virk�ne trieciennieku baltos bruņutērpos. Spridzekļ�āvējus pacēlu�i augstu pie krūtīm, tum�ajiem, garenajiem isalamiriem nokarājoties barības rāmjos viņiem aiz muguras, viņi aiz�ķērsoja ielu.

Tas bija labi izplānots un tikpat labi īstenots tīkls, un Lūkasa rīcībā bija varbūt kādas trīs minūtes, lai tiktu lejā nojumta otrpus mājai, iekams viņi sapratīs, ka zivs ir izsprukusi. Atvirzījies nost no margām, viņ� pagrieza galvu pret jumta otru malu.

Otras malas jumtam nebija. Tikai se�desmit centi�metrus no tās vietas, kur viņ� gulēja, jumts beidzās tālāk bija stāva, varbūt kādus simts metrus augsta siena. Tā stiepās uz abām pusēm tik tālu, cik vien Lūkass varēja saredzēt. Un aiz sienas nebija nekā tālumu vīdēja tikai miglā tīta zemiene.

Viņ� bija pārrēķinājies, un �ī kļūda varēja būt lik�tenīga. Būdams pārāk aizņemts, uzmanot vīru. kas viņam sekoja, Lūkass nebi ja pamanījis, ka ir nonācis līdz plakankalnes ārējai malai. Augstā siena viņam aiz muguras bija viena no milzīgajām aizsargbarjerām, kas novirzīja planētas negantos sezonas vējus tā, lai tie aiz�alktu pāri pilsētai, tai ļaunumu nenodarīju��i.

Lūkass bija izmucis no Impērijas tīkla� lai atklā�tu, ka viņam burtiskā nozīmē vairs nav, kur iet.

Lieliski, viņ� tikko dzirdami nomurmināja, aizlīzdams atpakaļ pie margām un paraudzīdamies lejup uz ielu.

Pirmajai trieciennieku vienībai bija pievienoju�ies vēl citi trieciennieki, kas pārbaudīja lamatās iekļuvu��o ļau�u pūli. Divas citas trieciennieku vienības bija noslēgu�as ielas otru galu. Lūkasa izsekotājs, tagad satvēris rokā spridzekļ�āvēju, lauzās cauri pūlim pie vīra ar kapuci, ko Lūkass bija redzējis iepriek�.

Otrs vīrietis tērpā ar kapuci�

Lūkass iekoda lūpā. Ar pilnīgi nevainīgu garām�gājēju tiks izspēlēts ļauns joks. Bet, no otras puses, Impērijas karavīri nepārprotami zināja, ko meklē, un tikpat nepārprotami gribēja saņemt viņu ciet dzīvu. Viņ� saprata, ka pakļaut to cilvēku tur, lejā, lielām briesmām, būtu d�edija necienīga rīcība. Lūkass va�rēja tikai cerēt, ka tam vīram netiks sagādātas tādas neērtības, kādas būtu jācie� viņam pa�am, ja viņu sa�ņemtu ciet.

Zobus �ņirkstinādams, viņ� iedarbojās ar Spēku un izsita spridzekļ�āvēju no izsekotāja rokām. Licis tam pārlidot zemu pāri pūlim, viņ� to iemeta tie�i ro�kās vīram ar kapuci.

Izsekotājs uzsauca triecienniekiem, bet sauciens, kas sākās triumfējo�i, ātri pārtapa griezīgā brīdināju�ma bļāvienā. Maksimāli sakoncentrējis savu uzmanī�bu uz Spēku, Lūkass pagrieza spridzekļ�āvēju pret tā biju�o īpa�nieku un iz�āva.

Iz�āva, protams, pāri apkārtējo galvām viņ� ne�būtu varējis pienācīgi nomērķēt, lai trāpītu kādam Impērijas karavīram, pat ja to gribētu. Bet pat ar to pietika, lai trieciennieki sāktu strauji rīkoties. Impēri�jas karavīri, kas bija pārbaudīju�i sejas un identifikā�cijas dokumentus, pameta �o nodarbo�anos un spie�dās cauri pūlim pie vira ar kapuci, bet tie, kas bija sargāju�i abus ielas galus, metās piesegt viņus no mugurpuses.

Nav brīnums, ka vīram ar kapuci tas bija par daudz. Aizmetis spridzekļ�āvēju, kas tik neizskaidro�jami bija nokļuvis viņa rokās, viņ� pasteidzās garām sastingu�ajiem aculieciniekiem, kas stāvēja viņam aiz muguras, un nozuda kādā �aurā ejā.

Lūkass vairs ilgāk negaidīja. Tajā brīdī, kad tiks kārtīgi aplūkota bēgo�ā vīra seja, viņa izdevība būs beigusies. Tad viņam jau jābūt lejā no jumta un ceļā uz nolai�anās laukumu. Pielīdis pie �aurās dzegas, Lūkass paraudzījās lejup.

Diez cik cerīgi tur neizskatījās. �is ēka bija būvē�ta tā, lai varētu izturēt vējus, kas traucas ar ātrumu divsimts kilometri stundā, tāpēc tās siena bija nevai�nojami gluda, bez izvirzījumiem, kas varētu radīt vē�ja virpuļus. Nebija arī nekādu logu, dienesta durvju vai citu kādu redzamu atveru. Vismaz tas viņam problēmas neradīs Lūkass pats varēs ar savu gais�mas zobenu izgriezt sienā kādu eju. ja tas būs nepie�cie�ams. Galvenais bija tikt ārā no lamatām, pirms Impērijas karavīri sāks viņu meklēt pa īstam.

Lūkass atskatījās. Viņam bija jārīkojas ātri. No oficiālā nolai�anās laukuma puses, kas atradās pilsē�tas tālākajā galā, �urp lidoja vietējie kārtības uzturē��anas lidaparāti. Virs zemajām ēkām jau vīdēja ve�sels bars.

Viņ� nevarēja nolēkt atpakaļ uz ielas, nepiesaistot sev nevēlamu uzmanību. Viņ� nevarēja rāpties gar aizsargbarjeras �auro aug�malu, vismaz nevarēja to izdarīt pietiekami ātri, lai viņu nepamanītu no lidapa�rātiem, kas strauji tuvojās. Lūkasam palika tikai vie�na pārvieto�anās iespēja. Uz leju.

Bet tas nenozīmēja, ka viņam jālec taisni lejā�

Acis piemiedzis, Lūkass pavērās debesīs. Poderi�sas saule bija jau tuvu apvārsnim, tās pārvieto�anās desmit stundu cikla ietvaros bija gandrīz ar aci sare�dzama. Tajā brīdī tās stari spīdēja tie�i acīs tuvojo�os lidaparātu pilotiem, bet pēc piecām minūtēm tā jau būs pilnīgi norietējusi aiz apvār�ņa. Tad vajātāji atkal varēs viņu skaidri saredzēt, un gaismas zobena as�mens krēslā būs uzreiz pamanāms.

Bija jārīkojas tagad vai nekad.

Izvilcis no tērpa apak�as gaismas zobenu, Lūkass to iedarbināja, piesargādamies, lai mirdzo�i zaļais as�mens nebūtu saskatāms no tuvojo�amies lidaparātiem. Izmantojot asmens galiņu, viņ� uzmanīgi izdarīja slī�pajā aizsargbarjeras sienā seklu griezumu pa labi un nelielā leņķī uz leju. Viņa tērps bija darināts no diez�gan plāna auduma, tā ka pietika ar pāris sekundēm, lai norautu kreiso piedurkni un aptītu to ap kreisās rokas pirkstu galiem. �ādi polsterētie pirksti viegli ieslīdēja gropē, ko viņ� nupat bija izgriezis. Grope bija pietie�kami plata, lai ari viņ� pats varētu brīvi pa to slīdēt uz priek�u. Stingri satvēris rokā gaismas zobenu, viņ� tā asmens galiņu piedūra gropes galam un pārvēlās pāri dzegai. Atbalstīdamies ar pirkstu galiem, izstieptā la�bajā rokā turēdams gaismas zobenu, kas, viņam slīdot uz priek�u, izcirta ceļu, Lūkass ātri slīdēja uz leju un �ķērsām pāri aizsargbarjeras sienai.

Tas bija vienlaikus gan aizraujo�i, gan baisi. Uzvilnī�ja atmiņas: kā viņam gar ausīm svilpoja vēj�, kad viņ� krita cauri Bespinas Mākoņu pilsētas centram un da�as minūtes vēlāk jau karājās zem pilsētas, tikai ar pirkstu galiem turēdamies; kā pilnīgā spēku izsīkumā bija gulē�jis uz otrās Nāves Zvaigznes grīdas, caur savām sāpēm sajuzdams Imperatora nikno bezpalīdzību, kad Veiders raidīja viņu nāvē. Zem Lūkasa krūtīm un kājām aizsarg�barjeras gludā virsma it kā tika atbīdīta, iezīmēdama vi�ņa tuvo�anos sienas malai un tuk�umam aiz tās�

Pacēlis galvu, mirk�ķinādams acis vējā, kas trie�cās viņam sejā, Lūkass paskatījās pāri plecam. Likte�nīgā mala tagad bija saskatāma, ar traku ātrumu tā traucās viņam pretim. Tā nāca tuvāk un tuvāk� un tad, pēdējā brīdī, viņ� mainīja gaismas zobena virzī�bas leņķi. Lejupslīdes ceļ� no gandrīz vertikāla kļuva par horizontālu, un pēc da�ām sekundēm viņ� bez trieciena apstājās.

Kādu bridi Lūkass glu�i vienkār�i palika tur karā�jamies nedro�ā stāvoklī, turēdamies ar vienu roku. Viņ� atguva elpu, sirds sāka sisties mierīgāk. Virs vi�ņa, atstarojot pēdējos rieto�ās saules starus, bija re�dzama Lūkasa nule izcirstā grope, tā tiecās aug�up un pa kreisi. Kādus simts metrus virs viņa, Lūkass lēsa. Viņ� cerēja, ka ir nokļuvis pietiekami tālu, lai atras�tos ārpus Impērijas spēku slazda.

To viņ� drīz noskaidros.

Lūkasam aiz muguras saule nogrima zem apvār��ņa, izdzēsdama skatienam viņa �auro lejupslīdes ce�ļu. Kustēdamies ļoti piesardzīgi un cenzdamies nepārvietot saspringtos pirkstus, viņ� sāka izgriezt cau�rumu aizsargbarjerā.

Ziņojums no trieciennieku komandiera, admirāl, Pelleons skaļi teica un saviebās, nolasīdams to no savas rācijas displeja. Sardzes posteņu robe�ās Debesbraucējs nav atrasts.

Neesmu pārsteigts, Trouns drūmi sacīja, kvē�lojo�ām acīm vērodams savus displejus. Esmu at�kārtoti brīdinājis izlūkdienestu, lai viņi nenovērtē par zemu Debesbraucēja jutekļu spējas. Viņi, acīmre�dzot, nav ņēmu�i mani nopietni.

Pelleons ar grūtībām norija siekalas.

Jā, ser. Bet mēs zinām, ka viņ� bija tur. un viņ� nevarēja tikt pārāk tālu prom. Triciennieki ir izveido�ju�i otru sargposteņu joslu un sāku�i pārmeklēt visas mājas pēc kārtas.

Trouns dziļi ievilka elpu, tad izpūta to.

Nē, viņ� teica, un viņa balss atkal skanēja bez�kaislīgi. Viņ� negāja iek�ā nevienā no mājām. Tikai ne Debesbraucējs. Tā mazā viltība ar viņam līdzīgo vīru un spridzekļ�āvēju�

Trouns paskatījās uz Pelleonu.

Aug�up, kaptein. Viņ� devās aug�up, uz jum�tiem.

Meklētāji jau darbojas tajā virzienā, sacīja Pelleons. Ja viņ� ir aug�ā, tie viņu atradīs.

Labi.

Trouns nospieda slēdzi uz savas komandpults parādījās hologrāfiskā karte, kurā bija redzams attie�cīgais plakankalnes sektors.

Kas ir ar aizsargbarjeras sienu robe�posteņu rie�tumu malā? Vai pa to var rāpties?

Mūsu ļaudis apgalvo, ka ne, Pelleons purināja galvu. Pārāk gluda un pārāk stāva, turklāt lejasdaļā nav nekādu izvirzījumu vai barjeru. Ja Debesbraucējs atradās tajā ielas pusē, viņam joprojām jābūt tur. Vai arī plakankalnes pakājē.

Varbūt, teica Trouns. Tomēr lieciet, lai viens no meklētājiem pārbauda to sienu. Kādas ir ziņas par Debesbraucēja kuģi?

Izlūkdienests vēl aizvien pūlās noteikt, kur� no kuģiem ir viņa, atzinās Pelleons. Laikam radu�ās kādas problēmas. Ziņojumam vajadzētu pienākt pēc da�ām minūtēm.

Mūsu rīcībā �o minū�u vairs nav pateicoties viņu izsekotāja nevērībai, noskaldīja Trouns. Viņ� jāpazemina par vienu pakāpi.

Jā, ser, atsaucās Pelleons, pārraidīdams pavēli.

Diezgan bargs sods, bet varēja būt vēl ļaunāk. Ne�laiķis lords Veiders būtu to vīru glu�i vienkār�i no�ņaudzis.

Nolai�anās laukums, protams, ir ielenkts.

Trouns domīgi paberzēja zodu.

Iespējams, ka tā ir veltīga laika �ķie�ana, viņ� gausi sacīja. No otras puses�

Di�admirālis pagrieza galvu un paraudzījās pa skatulūku uz lēnām rotējo�o planētu.

Atsauciet viņus, kaptein, viņ� pavēlēja. Vi�sus, izņemot klonētos karavīrus. Tie lai paliek sardzē pie kuģiem, kas visvairāk līdzinās Debesbraucēja ku�ģim.

Pelleons samirk�ķināja acis.

Ser?

Trouns pagriezās pret viņu, un di�admirāļa kvēlo�jo�ajās acīs bija iedegu�ās jaunas liesmiņas.

Nolai�anās laukuma sargposteņiem nepietiks isalamiru, lai aizkavētu d�ediju, kaptein. Tā ka mēs to pat nemēģināsim. Ļausim viņam pacelties ar savu kuģi gaisā un tad uzbruksim ar Himēru.

Jā, ser, Pelleons teica, juzdams, ka piere vi�ņam savelkas krunkās. Bet tad�

Kāpēc jāatstāj kloni? Trouns nobeidza viņa vietā. Tāpēc, ka mēs esam ieinteresēti sagūstīt Debesbraucēju, nevis viņa astromehānisko robotu.

Viņ� viegli pasmaidīja.

Debesbraucēja varonīgie centieni aizbēgt no Po�derisas pārliecinās pēdējo, ka te patie�ām atrodas gal�venais klonu pārsūtī�anas punkts.

Ah, Pelleons sacīja, beidzot sapratis. Tātad mēs ļausim robotam aizbēgt un nokļūt atpakaļ pie dumpiniekiem?

Tie�i tā.

Trouns ar �estu norādīja uz Pelleona pulti.

Pavēles, kaptein.

Jā, ser.

Pelleons pagriezās pret pulti un. pārraidīdams di�admirāļa pavēles, piesardzīgi ļāvās priecīgam satrau�kumam. Varbūt �oreiz viņiem galu galā izdosies Debesbraucēju notvert.

Kad Lūkass beidzot iespraucās pa viņu mazās fre�gates durvīm un aizvēra lūku, Artū nervozi ietark�ķējās.

Vai lidojumam viss gatavs? viņ� pāri plecam uzsauca robotam, steigdamies uz pilota kabīnes ni�u.

Artū no�ivināja apstiprino�u atbildi. Lūkass smagnēji apsēdās pilota sēdeklī un piesprādzēdamies uzmeta a�u, pārbaudo�u skatienu iericēm.

Labi, viņ� atbildēja. Lidojam prom.

Pieslēgdams atgrūdējpacēlājus dzinējiem, Lūkass

lika fregatei strauji pacelties no zemes, stipri sasverot to pa labi. Vienlaikus ar viņu pacēlās arī divi ātrās reaģē�anas kuģi, un, kad viņ� sāka lidot uz plakan�kalnes malu, �is tandēms ieņēma pakaļdzī�anās pozī�ciju.

Uzmani tos ātrās reaģē�anas kuģus, Artū, Lū�kass sauca, sadalīdams savu uzmanību starp zibenīgi tuvojo�os pilsētas robe�u un izplatījumu viņiem virs

galvas.

Kauja ar tiem klonētajiem karavīriem, kas apsar�gāja nolai�anās laukumu, bija bijusi sīva, bet tā bei�dzās pārāk ātri, lai Lūkass to uztvertu kā kaut ko reā�lu. Vai nu Impērijas spēkus �eit vadīja kāda galīgi ne�kompetenta persona, vai arī viņi ar nolūku bija ļāvu�i

Lūkasam piekļūt pie sava kuģa. Rūpīgi ievirzīdami viņu īstajās lamatās�

Zem kuģa aizzibēja plakankalnes mala. Lūkass uzmeta �iglu skatienu aizmugures displejam un pār�liecinājās, ka ir ticis prom no pilsētas. Tad viņ� ieslē�dza galveno zemgaismas ātruma dzinēju.

Fregate uz�āvās debesīs kā apsvilis me�a zvērs, atstājot vajātājus ar garu degunu. Oficiālā toni izteik�tās pavēles apstāties, kas dārdēja no rācijas mikrofo�na virs pults, pārvērtās pārsteiguma izsaucienā. Lū�kass pastiepa roku un izslēdza rāciju.

Artū? Vai ar tevi tur, aizmugurē, viss ir kārtībā?

Robots no�iepstēja apstiprinājumu, un uz Lūkasa

datora ekrāna parādījās jautājums.

Jā, tie bija kloni, viņ� drūmi apstiprināja, un viņam pārskrēja nepatīkami drebuļi. Tuvumā savādā aura, kas apņēma Impērijas jaunos cilvēku dublikā�tus, bija �ķitusi divtik dīvaina.

Varu tev pastāstit vēl kaut ko, Lūkass robotam piemetināja. Impērijas karavīri zināja, ka tas esmu es, ko viņi vajā. Tie trieciennieki uz muguras nesa isaiamirus.

Artū dziļdomīgi iesvilpās un kaut ko vaicājo�i noburbulēja.

Pareizi par to atkal būs parūpējies tas avots Delta, Lūkass piekrita, izlasījis robota piezīmi. Lea man sacīja ja mēs ātri neapturēsim �o informācijas noplūdi, viņa ierosinās mūsu operācijas izstrādāt ārpus Imperatora pils. Varbūt pat ārpus Karaskentas.

Tiesa gan ja avots Delta bija nevis kāda pilī ierī�kota un neiedomājami labi nomaskēta noklausī�anas ierīce, bet gan spiegs, vienalga, cilvēks vai citplanētietis, tie būs veltīgi pūliņi. Pēc Artū zīmīgās klusē�a�nas Lūkass noprata, ka robots domā tie�i tāpat.

Tālais apvārsnis, ko tikko varēja saredzēt tum�a planēta pret tum�ām, bet zvaig�ņotām debesīm nu sāka veidot jau saskatāmāku izliekumu.

Labāk sāc aprēķināt mūsu lēcienu uz gaismas āt�rumu, Artū, viņ� pāri plecam uzsauca. Iespējams, ka mums būs jātiek no �ejienes prom trakā steigā.

No robota puses atskanēja apstiprino�s signāls, un Lūkass atkal pievērsās apvārsnim, ko redzēja sev priek�ā. Viņ� zināja, ka aiz tā varēja būt paslēpusies visa zvaig�ņu iznīcinātāju flotile, kas, viņa uzrādītājierīcēm neaizsniedzama, nogaidīja, kad viņ� būs aiz�lidojis pārāk tālu no jebkura iespējamā aizsega, lai tad viņam uzbruktu.

Neaizsniedzama viņa uzrādītājierīcēm, bet d�edija jutekļiem varbūt ne. Nolaidis plakstus tā, ka vaļā palika tikai mazas spraudziņas, viņ� pārbaudīja ap�kārtni caur Spēku�

Viņ� to uztvēra mirkli pirms tam, kad gaisu satri�cināja Artū izbiedēti brīdino�ie spiedzieni. Jā, tas bija Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs, bet tas nenāca �ķēr�sām pāri viņa ceļam, kā Lūkass bija gaidījis. Tas tu�vojās viņam no aizmugures, lidojot tādā orbītā, ka liela jam ātrumam nebija jāziedo iespēja atrasties pla�nētas aizsegā, tāpēc Lūkass to pamanīja tikai tagad.

Turies! viņ� iekliedzās, iedarbinādams dzinēju ar neatliekamās nepiecie�amības situācijas jaudu.

Bet tā bija veltīga rīcība, un to zināja gan Lūkass, gan viņa vajātāji. Zvaig�ņu iznīcinātājs strauji tuvo�jās, tā izsekotājpro�ektori jau bija ieslēgti un taustījās pēc Lūkasa kuģa. Vēl da�as sekundes, un tie dabūs viņu rokā.

Vai vismaz viņa fregati�

Lūkass atbrīvojās no dro�ības jostas, tad atvēra kādu nomaskētu paneli un pieskārās trim tur paslēp�tajiem slēd�iem. Pirmais no tiem ieslēdza ierobe�oto autopilotu, otrais iedarbināja protonu torpēdmetēju kuģa aizmugurē, un tas sāka nemērķējot �aut uz zvaig�ņu iznīcinātāju viņam aiz muguras.

Tre�ais slēdzis iedarbināja fregates pa�iznīcinā�a�nās procesu.

Lūkasa X klases kuģis atradās kravas nodalījumā zem pilota kabīnes ni�as, stipri līdzinādamies kādam dīvainam metāla zvēram, kas lūr�no savas migas. Lū�kass vienā lēcienā bija pie tā atvērtās jumta daļas lecot viņ� sāpīgi sasita galvu pret fregates zemajiem griestiem. Artū, jau ērti iekārtojies X klases kuģa robotnodalījumā, pie sevis kaut ko klusi tark�ķēja, ie�darbinādams kaujas kuģa sistēmas. Tikko Lūkass bija piesprādzējies un uzvilcis lidojuma ķiveri, robots sig�nalizēja, ka viņi ir gatavi izlidot.

Labi, Lūkass viņam sacīja, uzlicis kreiso roku uz īpa�a slēd�a, kas bija pievienots viņa kontrolpultij. Lai mūsu nodoms izdotos, mums tas jāīsteno parei�zajā brīdī. Esi gatavs.

Atkal viņ� aizvēra acis, ļaudams, lai viņa jutekļos ieplūst Spēks. Vienreiz Lūkass �o spēli X klases kuģis pret Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāju jau bija spēlējis. Tas notika tolaik, kad viņ� pirmo reizi mēģi�nāja atrast d�ediju skolotāju Cēbaotu. Arī toreiz viņu bija tī�i ievilināju�i lamatās, kaut Lūkass to saprata tikai tad, kad nāca gaismā Cēbaota ne�ķīstā sadarbība ar Impēriju. Tajā kaujā viņu bija izglābusi prasme, veiksme un Spēks.

�oreiz, ja speciālisti Karaskentā savu darbu vei�ku�i godam, izdo�anās bija nodro�ināta.

Iegremdējis savu apziņu dziļi Spēkā, viņ� sajuta izsekotājpro�ektora staru pussekundi pirms tam, kad tas satvēra viņa kuģi. Viņa roka parāva slēdzi, un, kaut fregate jau raustījās izsekotājpro�ektora varena�jā tvērienā, tās priek�gals uzsprāga, pārvērzdamies par metāla drazu mākoni. Mirkli vēlāk, pneimatiskā izsviedēja mests, caur mirdzo�ajiem lū�ņiem iz�āvās X klases kuģis. Vienu sirdi stindzino�u bridi likās, ka stars spēs saglabāt tvērienu par spīti metāla daļi�ņu miglai, kas to darīja aklu. Tad pēk�ņi tvēriens at�slāba.

Mēs esam brīvi! Lūkass uzsauca Artū, apgriez�dams X klases kuģi otrādi un traukdamies dziļāk kos�mosa dzīlēs. Es sāk�u izvairī�anās manevru turies.

Viņ� vēlreiz apgrieza X klases kuģi otrādi, un, viņam to darot, gar caurspīdīgo jumtu aiz�āvās divi spo�i, zaļi uzliesmojumi. Tā kā izsekotājpro��ektora stars viņu vairs nevarēja panākt, vajātāji acīmredzot bija nolēmu�i notriekt viņu no debe�sim. Garām aizjoņoja vēl viena zaļas liesmas mē�le, un Artū iespiedzās kaut kas bija izdedzinājis caurumu novirzītājvairogā un atsitās pret X kla�ses kuģa apak�daļu. Atkal pievērsies Spēkam, Lūkass ļāva, lai tas vada viņa rokas uz kontrolpults�

Un tad, gandrīz bez brīdinājuma, īstais laiks bija klāt. Satvēris hiperdzinēja sviru, Lūkass pavilka to uz savu pusi.

Pazibot pseidokustībai, X klases kuģis nozuda hiperkosmosa dro�ībā, bet Himēras turbolāzeru lielgabali vēl kādu sekundi turpināja nevajadzīgi �aut pa to vietu, kur kuģis bija atradies. Lielgabali apklusa, un Pelleons izpū�ta garu elpu, baidīdamies paskatīties uz Trouna pusi. Tā bija otrā reize, kad Debesbraucējs izmuka no �āda slaz�da� un iepriek�ējā reizē, kad viņam tas izdevās, kāds vīrs par �o neveiksmi samaksāja ar savu galvu.

Arī pārējie komandtiltiņa apkalpes locekļi nebija to aizmirsu�i. Trauslajā klusumā varēja skaidri sa�dzirdēt, kā klusi no�vīkst apģērbs pret sēdekļa audu�mu, Trounam pieceļoties.

Tā, di�admirālis savādi mierīgā balsī noteica. Dumpinieku atjautību nevar noliegt. Esmu jau ag�rāk redzējis izspēlējam �o triku, bet tas nenoritēja ne tuvu tik veiksmīgi.

Jā, ser, sacīja Pelleons, velti pūlēdamies no�slēpt sasprindzinājumu savā balsī.

Ar vienu acs kaktiņu viņ� redzēja, ka Trouns ska�tās uz viņu.

Neraizējieties, kaptein, di�admirālis mierino�i teica. Debesbraucējs būtu bijis ineteresanta dāvana, ko pasniegt skolotājam Cēbaotam, bet viņa aiz�bēg�ana nav iemesls lielam uztraukumam. �ī pasāku�ma galvenais mērķis bija pārliecināt Dumpiniekus, ka viņi atradu�i klonu pārvadā�anas ceļu. Minētais mērķis ir sasniegts.

�ņaudzo�ais tvēriens Pelleona krūtis sāka atslābt. Ja di�admirālis nebija dusmīgs�

Tas tomēr nenozīmē, runāja tālāk Trouns, ka var atstāt bez ievērības Himēras apkalpes darbību. Nāciet man līdzi, kaptein.

Pelleons piecēlās kājās, �ņaudzo�ā sajūta bija at�griezusies.

Jā, ser.

Trouns gāja viņam pa priek�u uz kāpnēm kuģa pakaļgalā un nokāpa lejā labā borta apkalpes telpā. Viņ� gāja garām apkalpes locekļiem, kas sēdēja pie savām pultīm, garām virsniekiem, kas kā sastingu�i stāvēja viņiem aiz muguras, un apstājās pie labā bor�ta pro�ektormeklētāju kontrolpults.

Jūsu vārds, di�admirālis klusi sacīja jaunajam vīrietim, kas tur stāvēja miera stājā.

Jaunākais leitnants Mitels, viņ� atbildēja, bālu seju. bet mierīgs.

Tāda sejas izteiksme ir cilvēkam, kas raugās acis nāvei.

Pastāstiet man, kas notika, jaunāko leitnant.

Mitels norija siekalas.

Ser, tiklīdz es biju ieslēdzis fregati stabilā tvē�rienā, tā pārvērtās par starus atspoguļojo�u daļiņu mākoni. Mērķē�anas sistēma mēģināja satvert tās vi�sas vienlaikus un sapinās pati savos valgos.

Un ko darījāt jūs?

Es� ser. es zināju ja gaidī�u, kamēr daļiņas normāli izklīst, kau jas kuģis vairs nebūs sasniedzams. Tāpēc mēģināju tās izklīdināt pats, pārvietojot izseko�tājpro�ektora staru te stateniski, te plakaniski.

Tas neizdevās.

No Mitela lūpām atskanēja klusa nopūta.

Nē, ser. Satvēriena sistēma netika ar to galā. Tā pilnīgi pārstāja darboties.

Jā.

Trouns mazliet atmeta galvu.

Dodu jums da�us mirkļus savas rīcības pārdo�mā�anai, jaunāko leitnant. Vai varat iedomāties, ko jūs tā vietā būtu varējis darīt?

Jaunajam vīrietim noraustījās lupas.

Nē, ser. Man ļoti �ēl, bet es to nevaru. Neatce�ros, ka rokasgrāmatā būtu bijis kaut kas sacīts par �ā�du situāciju.

Trouns palocīja galvu.

Pareizi, viņ� piekrita. Tur nekā nav. Pēdējos desmit gados ierosinātas vairākas metodes pretdarbī�bai tādam slepenam gambītam, bet neviena no tām nekad nav izmantota praksē. Jūsu mēģinājums patiesi bija novatorisks, īpa�i ņemot vērā, cik maz laika bi ja jūsu rīcībā, lai to izdomātu. Neveiksme nekādā gadī�jumā nemazina tā nozīmi.

Mitela sejā iezagās piesardzīgas neticības izteik�sme.

Ser?

Impērijai nepiecie�ami ātri un rado�i domājo�i prāti, jaunāko leitnant, sacīja Trouns. Jums no �ī brī�a tiek pie�ķirta leitnanta pakāpe� un jūsu pir�mais uzdevums ir atrast iespēju, kā likt galā ar �o slepeno gambītu. Pēc nule piedzīvotās veiksmes dumpinieki dro�i vien izmēģinās �o triku vēl kādu reizi.

Jā, ser, izdvesa Mitels, un viņa sejā pamazām atgriezās sārtums. Es� pateicos, ser.

Apsveicu, leitnant Mitel.

Trouns pamāja viņam ar galvu, tad pagriezās pret Pelleonu.

Komandtiltiņ� ir jūsu rīcībā, kaptein. Atjauno�jiet mūsu lidojumu saskaņā ar grafiku. Ja esmu jums nepiecie�ams, bū�u savā komandtelpā.

Jā, ser, nomurmināja Pelleons.

Un palika stāvam blakus jaunieceltajam leitnan�tam, juzdams, kā, Trounam aizejot, komandtiltiņu pār�alc pārsteigtas godbijības vilnis. Vakar Himē�ras apkalpe bija uzticējusies di�admirālim un cie�nījusi viņu. Pēc �īs dienas tie būs gatavi viņa dēļ mirt.

Un pirmo reizi piecos gados Pelleons beidzot sirds dziļumos saprata, ka vecā Impērija ir mirusi. Bija piedzimusi jauna Impērija, un tās priek�galā at�radās di�admirālis Trouns.

X klases kuģis karājās izplatījuma tumsā, daudzu gaismas gadu attālumā no jebkuras cietas masas, kas lielāka par putekļu graudiņu. Lūkass nodomāja, ka gandrīz pilnībā atkārtojis iepriek�ējo kauju ar zvaig�ņu iznīcinātāju, pēc kuras viņ� bija apmaldījies kosmosa dzīlēs un galu galā nonācis pie Talona Karda, Maras D�eidas un planētas Mirkra.

Par laimi, līdzīgas bija tikai ārējās pazīmes. Lielā�koties.

No robota nodalījuma viņam aiz muguras atska�nēja nervoza �ivinā�ana.

Rimsties, Artū, atslābinies, Lūkass viņu mieri�nāja. Nav tik ļauni. Mēs �ā vai tā nebūtu varēju�i aizlidot līdz Karaskentai, nepapildinot degvielas krā�jumus. Tagad mēs to izdarīsim mazliet ātrāk, tas arī

viss.

Par atbildi bija dzirdama nicīga gruģinā�ana.

Es tevi uztveru nopietni, Artū, Lūkass pa�cietīgi teica, nospiezdams taustiņus, lai viņa navi�gācijas displejā redzamais saraksts parādītos arī uz ekrāna, kas atradās robota priek�ā. Paskaties te ir visas tās vietas, kur varam nokļūt, iztērējot tikai pusi savu sākotnējo enerģijas elementu. Vai redzi?

�ķita, ka robots grib kādu brīdi sarakstu papētīt, un Lūkass izmantoja izdevību, lai arī pats ieskatītos tajā vēlreiz. Izvēles iespēju patie�ām bija daudz. Problēmu radīja tas, ka daudzās no �īm vietām vien�tuļu Jaunās Republikas X klases kuģi neviens ar īpa��u viesmīlību nesagaidītu. Puse no tām bija pakļautas tie�ai Impērijas kontrolei, un lielākā daļa pārējo vai nu sliecās uz to pa�u pusi, vai vilcinājās ar politisko izvēli.

Tomēr pat Impērijas varai pakļautā pasaulē bija spraugas sensoru uztveres zonās, caur kurām viens kaujas kuģis varbūt varēja ielavīties. Viņ� nolaistos kādā nomaļā vietā, kājām aizietu līdz kosmodromam un par atliku�o Impērijas naudu nopirktu degvielas elementus. Nogādāt �os elementus uz X klases kuģi būtu nedaudz sare�ģīti, bet gan viņi abi ar Artū �o problēmu atrisinātu.

Artū no�irkstināja ierosinājumu.

Jā, Kescla ir viena no iespējām, piekrita Lū�kass. Tomēr es nezinu cik esmu dzirdējis, tur jo�projām pie varas ir Moruts Dūls. un Hens viņam tā īsti nekad nav uzticējies. Domāju, ka būs labāk, ja li�dosim uz Fjūlsvingu vai varbūt pat�

Viņ� aprāvās, jo viņa skatienu bija piesaistījusi viena no sarakstā minētajām planētām. So planētu Lea bi ja ieprogrammējusi Lūkasa datorā gandrīz pē�dējā brīdī pirms viņa izlido�anas.

Honogra.

Man ir labāka ideja. Artū, Lūkass lēnām sacī�ja. Apciemosim nogrijus.

Viņam aiz muguras atskanēja izbiedēts, neticīgs spiedziens.

Ak, liecies 11u mierā, Lūkass robotu norāja. Lea un �ūbijs tur bija un atgriezās sveiki un veseli, vai ne?

Un Trīpio ari, viņ� piebilda. Tu ta�u negribi, lai Trīpio sacītu, ka tev bijis bail doties uz kādu vietu, no kuras viņ� nav baidījies, vai ne?

Artū atkal kaut ko noņurdēja.

Tam nav nekādas nozīmes, ka viņam nebija ci�tas izvēles, Lūkass stingri teica. Svarīgi ir tas, ka viņ� tur bija.

Robots sērīgi un diezgan samiernieciski noguldzināja.

Tā ir pareizā attieksme, Lūkass viņu uzmun�drināja, nospiezdams navigācijas datora taustiņus, lai sāktu izdarīt aprēķinus lidojumam uz Honogru. Lea �ā vai tā vēlējās, lai es viņus apciemoju. Tā es no�au��u divus zaķus ar vienu �āvienu.

Artu izdvesa vēl vienu pado�anās guldzienu un apklusa� un pat Lūkass, kas pilnībā uzticējās Leas spriedumam par nogrijiem, pie sevis atzina, ka lai�kam gan nav izvēlējies to nomierino�āko metaforu.

Datums, kad bija notikusi kauja Vūslrijas sistēmā, noslīdēja līdz datorbloknota ekrāna apak�malai un apstājās.

Es tam joprojām neticu, Lea sacīja un. galvu purinādama, nolika datorbloknotu uz galda. Ja Im�pērijai būtu superierocis, ar ko var caur�aut planētas vairogu, viņi to izmantotu katrā uzbrukumā.Tam jā�būt kaut kāda veida trikam vai ilūzijai.

Piekrītu, Mona Motma klusi teica. Jautā�jums ir kā mēs par to pārliecināsim pārējos pado�mes locekļus un Kopsapulci? Par tālākajām sistē�mām nemaz nerunājot?

Mums jāatklāj, kas īsti notika pie Ukio un Vūs�lrijas, sacīja admirālis Akbars, un viņa balss skanē�ja vēl drūmāk nekā parasti. Un tas mums ir jāizdara ātri.

Lea atkal paņēma savu datorbloknotu, un, to da�rot, pāri galdam pameta a�u skatienu uz Akbaru. Kalamarie�a acu plakstiņi bija pietūku�i vairāk nekā pa�rasti, la�u krāsas āda kļuvusi stipri bālāka. Viņ� bija bezgala noguris � un, Impērijas varenajai ofensīvai cauri galaktikai aizvien straujāk tuvojoties viņiem, iespēja atpūsties viņu tik drīz negaidīja.

Starp citu, par atpūtu nebija ko domāt nevienam no viņiem.

Mēs jau zinām, ka di�admirālim Trounam pie�mīt talants izprast savu pretinieku domā�anu, viņa pārējiem atgādināja. Vai viņ� varēja paredzēt, cik ātri ukie�i un vūstrie�i būs gatavi padoties?

Prestatā, sacīsim, filvie�iem?

Mona Motma gausi pa�ūpoja galvu.

Interesants aspekts. Tas varētu liecināt, ka ilūzi�ja nebija tāda, ko iespējams saglabāt uz ļoti ilgu lai�ku.

Vai arī tās enerģijas patēriņ� ir ļoti augsts, pie�bilda Akbars. Ja Impērija ir apguvusi metodi, kā fo�kusēt uz vairogu neredzamu enerģiju, tas var novāji�nāt kādu vairoga sektoru uz pietiekami ilgu laiku, lai iz�autu tam cauri turbolāzera lielgabala �āviņu. Bet tas prasītu milzīgu enerģijas patēriņu.

Un enerģijas spiediens uz vairoga nepaliktu nepamanīts, Mona Motma uzsvēra. Mūsu rīcī�bā eso�ajā informācijā nekas tamlīdzīgs nav piemi�nēts.

Mūsu rīcībā eso�ās ziņas varbūt ir aplamas, Akbars asi atbildēja.

Viņ� uzmeta īsu, niknu skatienu padomniekam Borskim Feilijam.

Vai arī tās ir koriģētas pēc Impērijas prāta, Akbars daudznozīmīgi piemetināja. Tamlīdzīgas lietas agrāk jau ir notiku�as.

Lea ari paskatījās uz Feiliju, prātodama, vai vāji aizplīvurotais apvainojums beidzot neizraus botanu no pa�uzspiestās klusē�anas. Bet Feilijs tikai sēdēja.

acis galdā nodūris, un viņa krēmkrāsas spalvas ne�kustējās. Nerunādams, nereaģēdams, varbūt vispār nedomādams.

Lea bija pārliecināta, ka viņ� galu galā atgūs savu runas drosmi un agrāko politisko spēku. Bet �obrīd, kad visiem vēl svaigā atmiņā bija Akbara nepatiesā apsūdzē�ana, viņ� izrādīja grēku no�ēlo�anu savai ra�sei raksturīgā manierē.

Leai no bezcerības sa�ņaudzās vēders. Kārtējo reizi botanu neelastīgā �visu vai neko" pieeja politi�kai bija tie�ā pretrunā ar Jaunās Republikas vissvarī�gākajām interesēm. Pirms da�iem mēne�iem Feilija pret Akbaru vērstā apsūdzība bija prasījusi nelietderī�gu laika un enerģijas iz�ķie�anu; tagad, kad Padomei bija nepiecie�ami visi vērīgie prāti un attapība, ko va�rēja piedāvāt tās locekļi, Feiliju ieskaitot, viņ� tēloja mēmu mocekli.

Bija dienas un garas, tum�as naktis kad Lea slepenībā jutās izmisusi par to, ka jebkad palīdzējusi saturēt Jauno Republiku kopā.

Jums, protams, ir taisnība, admirāl, Mona Motma ar nopūtu teica. Mums nepiecie�ama papil�du informācija. Un mums tā nepiecie�ama ātri.

Talona Karda organizācija �ajā ziņā joprojām ir mūsu vislabākā izdevība, sacīja Lea. Viņiem ir sakari kā �eit, tā Impērijas pusē. Un, kā izriet no Lūkasa pēdējā ziņojuma, Kards izklausījies ieintere�sēts.

Mēs nevaram atļauties gaidīt, kad kontraban�distam labpatiksies mums kādas ziņas pārdot, no�rūca Akbars, un rievas ap viņa muti nepatikā sastin�ga. Kas ir ar ģenerāli Belu Iblisu? Viņ� vairākus gadus cīnījies pret Impēriju.

Ģenerālis jau ir nodevis mūsu rīcībā sava iz�lūkdienesta kontaktus, Mona Motma teica, un vi�ņai noraustījās vaiga muskulis. Pagaidām mēs vēl aizvien nodarbojamies ar to integrē�anu mūsu sistē�mā.

Es nerunāju par kontaktiem, sacīja Akbars. Bi�ju domājis ģenerāli pa�u. Kāpēc viņ� nav �eit?

Lea paraudzījās uz Monu Motmu, un vēders viņai atkal saspringa. Germs Bels Ibliss bija bijis viens no agrīnajiem atbalstītājiem atsevi�ķo preto�anās vienī�bu saliedē�anai Dumpinieku Savienībā. Gadiem ilgi viņ� bija piederējis pie slepenās vadoņu triādes ko�pā ar Monu Motmu un Leas aud�utēvu Beilu Orgenu. Bet, kad Orgens ar saviem ļaudīm gāja bojā Nāves Zvaigznes uzbrukumā Alderānai un Mona Motma aizvien vairāk sakoncentrēja varu savās rokās Bels Ibliss bija pametis Savienību un sācis neatkarīgu cī�ņu. Kop� tā laika turpinājās viņa personiskais kar� pret Impēriju� līdz, gandrīz nejau�i, bija krustoju��ies viņa un otra korelie�a Hena Solo ceļi.

Pēc Hena lūguma Bels Ibliss ar saviem se�iem drednautiem bija steidzies palīgā Jaunajai Republikai kaujā pie Katanas. Mona Motma, runādama par pa�gātnes domstarpību aizmir�anu, bija aicinājusi Belu Iblisu atgriezties.

Un tad bija metusi ka�oku otrādi un sūtījusi viņu nodro�ināt Jaunās Republikas nomaļāko sektoru aiz�sardzību. Lai ģenerālis atrastos iespējami tālāk no Karaskentas.

Lea vēl nebija noskaņota pierakstīt Monas Motmas lēmumam ļaunatminigumu. Bel Jaunās Republi�kas hierarhijā bija vēl citi, kas atcerējās Belu Iblisu un viņa ģeniālās taktika spējas� un da�i no viņiem ar Monas Motmas rīcības novērtējumu nevilcinājās.

Ģenerāļa pieredze ir nepiecie�ama kau jas lau�kā, Mona Motma bezkaislīgi teica.

Viņa pieredze ir nepiecie�ama ari �eit, Akbars atcirta, bet Lea varēja saklausīt viņa balsī samierinā��anos.

Akbars pats nupat bija atgriezies no Farfinas un Dolomaras, kur iepazinās ar �o planētu aizsardzības potenciālu, un no rīta viņam bija jādodas uz Dantūnu. Kad darbojās Impērijas kara ma�īna. Jaunā Republi�ka nevarēja atļauties tādu greznību, kā labāko pirmo līniju komandieru paturē�anu aizmugures kabinetos.

Es saprotu jūsu ba�as, Mona Motma jau laip�nāk sacīja. Kad situācija būs nostabilizējusies, es noteikti sauk�u ģenerāli Belu Iblisu atpakaļ un uzti�cē�u viņam taktikas plāno�anu.

Ja situācija būs nostabilizējusies, Lea domās pār�laboja, atkal juzdama, kā saspringst viņas vēders. Pa�gaidām ofensīva nemainīgi noritē ja par labu Impēri�jai�

Viņas doma aprāvās Lea ar novēlo�anos apjauta, kas ar viņu notiek. Nē, tas nebija viņas vēders, kas saspringa�

Akbars runāja tālāk.

Atvainojiet mani, Lea iestarpināja, uzmanīgi celdamās kājās. Piedodiet, ka es jūs pārtraucu, bet man jātiek lejā uz medicīniskās aprūpes centru.

Mona Motma iepleta acis.

Dvīņi?

Lea pamāja ar galvu.

Domāju, ka viņi tūlīt būs klāt.

Dzemdību telpas griesti un sienas bija nokrāsotas siltā, dzeltenbrūnā krāsā. Telpas daudzie, mainīgie gaismas ķermeņi bija sinhronizēti ar Leas smadzeņu darbību. Teorētiski tam vajadzēja palīdzēt viņai atslā�bināties un koncentrēties. Praktiski, kā Lea to pēc desmit stundu lūko�anās griestos bija secinājusi, �is tehniskais paņēmiens dzemdētājas stāvokļa atvieglo��anai uz viņu vairs neiedarbojās.

Viņa atkal sajuta kontrakciju, tā bija spēcīgāka par iepriek�ējām. Lea automātiski iedarbojās uz sevi caur Spēku, sāpju remdē�anai izmantojot tos paņēmienus, ko viņai bija iemācījis Lūkass. Dzemdību process vismaz deva viņai iespēju pārbaudīt praksē d�ediju iemaņas.

Un ne tikai tās, kas bi ja saistītas ar sāpju remdē�a�nu. Viss ir kartībā, viņa domās tiecās pie mazajām apzinām, kas vēl mita viņas vēderā. Viss ir kārtībā. Mamma ir tepat.

īstenībā tas neko nelīdzēja. Nonākot sev neizpro�tamu spēku varā, kas mazos augumiņus te saspieda, te stūma pretim nezināmajam, viņu neattīstītie prāti trīcēja bailēs.

Patiesību sakot, mazuļu tēvs nebija diez cik labā�kā stāvoklī.

Vai ar tevi viss kārtībā? Hens viņai vaicāja jau nezin kuro reizi, kop� viņi bija ieradu�ies �eit.

Viņ� saspieda Leas roku mazliet cie�āk, ari jau nezin kuro reizi, līdzjūtīgā sasprindzinājumā kūkumu uzmetis.

Man joprojām nekas nekai�, Lea viņam apgal�voja.

Kontrakcija bija beigusies, un viņas augums atslā�ba. Lea par atbildi ari paspieda Hena roku.

Tu gan pārāk labi neizskaties.

Hens saviebās.

Glu�i vienkār�i esmu paradis �ajā laikā jau at�rasties gultā.

Tā varētu būt, Lea piekrita.

Kop� dzemdību sāpes bija pieņēmu�ās spēkā, Hens visu laiku sēdēja kā uz adatām, bet varonīgi pū�lējās viņai savu uztraukumu neizrādīt. Leai bija aiz�domas, ka vairāk tas tiek darīts viņas dēļ, nekā domā�jot par to, kā viņ� izskatās citu acīs.

Man ļoti �ēl.

Neraizējies par to.

Hens pameta skatienu sāņus, kur gultas kājgalī ro�sījās medicīnas darbiniece un divi roboti slimnieku kopēji.

Izskatās, ka mēs drīz būsim galā, mīļā.

Cerēsim, atsaucās Lea aiz�ņaugtā balsī, jo at�kal bija sākusies kontrakcija. Ah�

Hens satraucās vēl vairāk.

Vai ar tevi viss kārtībā?

Lea pamāja ar galvu rīkles muskuļi acumirklī bija pārāk saspringti, lai kaut ko atbildētu.

Turi mani, Hen, viņa izdvesa, kad atkal varēja runāt. Tikai turi mani.

Esmu pie tevis, viņ� klusi sacīja, ar vienu roku mierino�i apskaudams viņas plecus.

Lea gandrīz nedzirdēja, ko Hens saka. Dziļi viņā sāka kustēties mazās dzlvībiņas, ko viņi ar Henu bija radīju�i� un pēk�ņi bērnu baiļu trīsas bija pārvērtu��ās par patiesām �ausmām.

Nebaidieties. Lea domās viņus uzrunāja. Nebai�dieties. Viss būs labi. Esmu �eit. Drīz jūs būsiet pie manis.

Atbildi viņa patiesībā nemaz negaidīja dvīņu prāti bija pārāk neattīstīti, lai saprastu kaut ko tik abstraktu kā vārdi vai jēdzieni par to, kas notiks tā�lāk. Bet Lea, vienalga, turpināja domās ar viņiem sa�runāties, un, cik labi vien varēdama, centās sniegt mazajiem savu mīlestību, mieru un labsajūtu. Atkal kontrakcija nepielūdzamā kustība pretim ārpasaulei turpinājās�

Un tad, Leai par bezgalīgu prieku, viena no ma�zajām apzinām atsaucās, pieskaroties viņas domām un jūtām tā, kā neviens no abiem dvīņiem nekad nebija atsaucies uz mātes vārdos neizteikto maigu�mu. Bērna bailes mazinājās, un Lea tūlīt pat iztēlo�jās, kā mazā rociņa satver viņas pirkstu. Jā. viņa mazulītim teica. Es esmu tava māte, un es esmu �eit.

�ķita, ka mazais prāts pārdomā �os vārdus. Lea turpināja bērnu iedro�ināt, un viņa apziņa mazliet novirzījās no mātes, it kā uzmanību būtu piesaistī�jis kaut kas cits. Tā ir laba zīme, Lea nosprieda ja bērns spēj attālināties no tā, kas ar viņu no�tiek�

Un tad, viņai par pārsteigumu, arī otra bērna apzi�ņā bailes sāka izgaist. Bet viņai bija licies, ka otrs mazulis viņas klātbūtni pat nav pamanījis�

Vēlāk, atceroties, viņai viss �ķitīs acīm re�dzams, ja ne pilnīgi pa�saprotams. Bet tajā brīdī sis atklājums bija gana satrauco�s, lai Leas dvēsele nodrebētu. Dvīņi, kas abi kopā saplūda ar Spēku, tāpat kā kopā bija augu�i viņas ķermenī, darīja to savādā saskaņotībā un Lea zināja, ka tādu saska�ņotību un savstarpējo sai�u dziļumu viņai nekad nesasniegt.

Tas bija brīdis Leas dzīvē, kad viņa vienlaikus iz�juta gan vislielāko lepnumu, gan visskaudrākās sā�pes. Gut �ādu acumirklīgu ieskatu nākotnē, redzēt bērnus pieaugam un nostiprināmies Spēka� un zi�nāt. ka viņu abu dzīvē būs joma, kurā Lea piedalīties nevarēs.

Kontrakcija uzvilnīja ar jaunu spēku, di�enā un iiigteni saldā nākotnes aina sa�ķīda smalkās sāpju drumslās un atvirzījās tālākā viņas apziņas nostūrī. Lea jutās nokaunējusies, ka, ļaudamās savtīgām izjū�tam, nav nemaz iedomājusies, ka Hens bērnu dzīvē varēs piedalīties vēl mazāk nekā viņa pati.

Un piepe�i �ķita, ka dūmakā, kas ietina viņas do�mas, eksplodējusi �ilbino�a gaisma. Lea instinktīvi pieķērās cie�āk Hena rokai.

-Kas�

Tas nāk, Hens iesaucās, atbildēdams uz rokas�spiedienu. Pirmais ir jau pa pusei ārā.

Lea samirk�ķināja acis, un pa pusei viņas iztēlē radusies gaisma nodzisa Leas prāts pamazām atbrī�vojās no saskares ar bērna apziņu. Viņas bērns, kura acis nebija skatīju�as neko spilgtāku par nespodro, izplūdu�o gaismu, kas iekļuva mātes miesās.

Izslēdziet tās spuldzes, viņa izdvesa. Ap�gaismojums ir pārāk spilgts. Bērna acis�

Viss kārtībā, medicīnas darbiniece Leu mieri�nāja. Viņu acis pielāgosies. Labi, tagad vēl pēdējā piepūle.

Un tad, �ķietami bez brīdinājuma, pirmā daļa pēk��ņi bija beigusies.

Pirmais ir klāt, Hens viņai sacīja savādi klusā balsi. Tas ir�

Viņ� pastiepa kaklu.

Tā ir mūsu meita.

Hens atkal paskatījās uz Leu, un sasprindzināju�mu vīra sejā nomainīja viņai tik pazīstamais smaids, savelkoties vienam lūpu kaktiņam, D�aina.

Lea palocīja galvu.

D�aina, viņa atkārtoja.

Nezin kāpēc vārdi, ko viņi bija nolēmu�i dot sa�viem bērniem, tagad skanēja pavisam citādāk.

Un kā ir ar D�esenu?

Uz ātru roku varu jums atbildēt, ka viņ� nepa�cietīgi vēlas pievienoties savai māsai, medicīnas darbiniece sausi teica. Sagatavojieties viņam palī�dzēt izskatās, ka viņ� grib rāpties ārā pats saviem spēkiem. Labi� spiediet.

Lea dziļi ievilka elpu. Beidzot. Pēc desmit pirms�dzemdību sāpēs aizvadītām stundām pēc deviņiem grūtniecības mēne�iem beidzot bija saredzams gals.

Nē. Nejau gals. Sākums.

Pēc da�ām minūtēm bērnus ielika viņai rokās� un, uzlūkojot vispirms mazuļus un pēc tam Henu, Lea juta, ka viņu pārņem visaptvero�s miers. Tur, ārā, starp zvaigznēm, varbūt noritēja kar�, bet �eit un �ajā bridi ar pasauli viss bija kārtībā.

Uzmanību, Me�onīgais, Ved�am ausī atskanē�ja desmitā kaujas kuģa pilota balss. Jums seko.

Sapratu, Ved�s viņam atbildēja, likdams sa�vam X klases kuģim strauji apgriezties otrādi.

Impērijas pārtvērējkuģis pa�āvās garām, raidī�dams lāzer�āviņu kārtu un pūlēdamies pielāgoties Ved�a manevram. Iz�āvis pussekundi vēlāk, Ved�am aiz muguras lidoju�ais X klases kuģis pārvērta viņa sekotāju dego�u plēņu mākoni.

Pateicos, astotais, Ved�s teica, noslaucīdams no degungala sviedru lāsi un paraudzīdamies, ko rāda skeneri.

�ķita, ka vismaz pagaidām �is mazais izplatījuma stūrītis ir no ienaidniekiem brīvs. Viņ� gausi pagrieza X klases kuģi un novērtēja kaujas ainu kopumā.

Izskatījās vēl ļaunāk, nekā viņ� bija domājis. Pat vēl ļaunāk nekā pirms piecām minūtēm. No hiperkosmosa bija uzradu�ies vēl divi Uzvaras klases zvaig�ņu iznicinātāji un ieņēmu�i draudīgu pozīciju pret vienu no trim pārpaliku�ajiem kalamarie�u zvaig�ņu kreiseriem. U11, sprie�ot pēc tā, kā zvaig�ņu iznīcinātāji ap�audīja kreiseri ar turbolāzeru lielgaba�liem�

Me�onīgajam eskadronam: mainīt kursu uz div�desmit divi �ķērssvītra astoņi, Ved�s pavēlēja, un, virzienu mainīdams, brīnījās, kā, pie velna, Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājiem tas bija izdevies.

Izdarīt tik precīzu lēcienu bija grūti arī ideālos ap�stākļos, bet paveikt kaut ko tādu kaujas juceklī un karstumā �ķita glu�i neiespējami. Vēl viens piemērs tam, cik neticami talantīgi Impērija tagad prata koor�dinēt savus karaspēku.

Astromehāniskais robots viņam aiz muguras brī�dino�i ievid�inājās: viņi atradās pārāk tuvu lielai ma�sai, lai varētu pārlēkt uz gaismas ātrumu. Ved�s, pieri saraucis, pavērās apkārt un beidzot pamanīja tālumā vīdam Impērijas aizkavētājkreiseri, kas turējās noma�ļus un kaujā nepiedalījās. Acīmredzot Impēri jas kara�vadoņi nevēlējās, lai kāds no Jaunās Republikas kuģiem aizlavītos no �is izrādes pārāk ātri.

No priek�puses viņu eskadronam strauji tuvojās zvaig�ņu iznīcinātāja kaujas kuģi.

Ieņemt Porkinsa lidojuma pozīciju, Ved�s pa�vēlēja savai komandai. Uzmaniet flangus. Zvaig�ņu kreiseri Pareizais, mēs nākam jums palīgā.

Palieciet, kur esat, Me�onīgais, atbildēja no�pietna kalamarie�a balss. Pārspēks ir pārak liels. Jūs nevarat mums palīdzēt.

Ved�s no�ņirkstināja zobus. Iespējams, ka kalamarietim taisnība.

Mēs tomēr pamēģināsim, viņ� atbildēja.

Impērijas kaujas kuģi bi ja jau gandrīz �āviena at�tālumā.

Turieties.

Me�onīgais eskadron, te runā Bels Ibliss, ie�jaucās jauna balss. Pārtrauciet uzbrukumu. Kad dosu rīkojumu, pagriezieties par trīsdesmit grādiem uz labo pusi.

Ved�s ar grūtībām savaldījās, lai nepateiktu kaut ko tādu, kas novestu viņu uz apsūdzēto sola karatiesā. Viņaprāt, kamēr vien kuģis bija viens vesels, jo�projām pastāvēja cerība to glābt. Di�ais ģenerālis Bels Ibliss, acīmredzot, bija citās domās.

Paklausu, ģenerāl, Ved�s nopūtās. Me�onī�gajam eskadronam: no kaujas atturamies.

Me�onīgais eskadron� pagriezties.

Ved�s paklausīgi, bet negribīgi pavērsa savu X klases kuģi sāņus. Impērijas kaujas kuģi mainīja kur�su, lai viņam sekotu, un uz brīdi �ķietami saskrēja vi�si vienā barā�

Un ar rēcienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri starpplanētu izplatījuma retinātajām gāzēm, kosmosa telpā, ko nupat bi ja atstājis Me�onīgais eskadrons, ieņēmu�i uzbrukuma pozīciju, iedrāzās A klases kuģi. Impērijas kaujas kuģi, kas jau bija sāku�i kustību, pielāgojoties X klases kuģu manevram, tika pārsteigti negaidot. Pirms tie paguva atgriezties aiz�sardzības pozīcijā, A klases kuģi jau bija tiem garām un pilnā ātrumā lidoja talkā zvaig�ņu kreiserim, kas izmisīgi aizstāvējās.

Labi, Me�onīgais eskadron, sacīja Bels Ibliss. -Jūsu kārta. Pamasējiet viņus no mugurpuses.

Ved�s pasmaidīja ar sakniebtām lūpām. Viņam būtu vajadzējis saprast, ka Belam Iblisam ir kaut kas padomā.

Dzirdu un paklausu, ģenerāl. Me�onīgais eskad�ron: sadosim viņiem.

Un tad, Bels Ibliss drūmi piemetināja, saga�tavojieties atkāpties.

Ved�s samirk�ķināja acis, un vairs nesmaidīja. At�kāpties? Pagriezdams savu X klases kuģi pret Impēri�jas kaujas kuģiem, viņ� pameta skatu atpakaļ uz gal�veno kaujas lauku.

Pirms da�ām minūtēm Ved�s bija secinājis, ka stāvoklis ir smags. Tagad tas jau gandrīz līdzinājās sagrāvei. No Bela Iblisa piecpadsmit kuģiem bija at�liku�as labi ja divas tre�daļas, un vairākums no tiem, apvienoju�ies aizsardzības pozīcijā, aizstāvējās pret vairāk nekā divdesmit zvaig�ņu iznīcinātājiem un drednautiem.

Ved�s atskatījās uz tuvojo�amies Impērijas kaujas kuģiem un aizsardzības kreiseri tiem aiz muguras. Tā bija aizkavētājkreisera lielā masa, kuras gravitācijas projekcija neļāva aplenktajiem kuģiem paglābties gaismas ātrumā�

Un tad viņi jau bija panāku�i kaujas kuģus, un pārdomām vairs nebija laika. Kauja bija sīva, bet īsa A klases kuģu negaidītā parādī�anās acīmredzot bi�ja izsitusi Impērijas kaujas kuģus no līdzsvara. Trīs minūtes, varbūt �etras, un Me�onīgais eskadrons uz�devumu bija izpildījis.

Ko darīsim, komandier? jautāja otrā kuģa pi�lots, kad eskadrons, izlidojis no lū�ņiem, atjaunoja li�dojuma ierindu.

Domās sakrustojis pirkstus, Ved�s atskatījās uz Pareizo. Ja Bela Iblisa iecere nav izdevusies�

Tā bija izdevusies. A klases kuģu zibensuzbrukums bija pietiekami novērsis zvaig�ņu iznicinātāja uzmanību, lai zvaig�ņu kreiseris atvilktu elpu un sāk�tu pretuzbrukumu. Pareizais �āva gan ar turbolāzeru, gan jonu lielgabaliem, sabojājot Impērijas kuģu sistē�mas un tricinot to korpusus. Ved�s noskatījās, kā no tuvākā zvaig�ņu iznīcinātāja vidusdaļas izlau�as pār�karsētas gāzes geizers un kuģis, neveikli zvalstīda�mies, aizveļas prom. Palidojis zem drednauta, zvaig�ņu kreiseris aizlidoja no kaujas lauka un devās aizkavētājkreisera virzienā.

Mainiet kursu un sekojiet Pareizajam, Ved�s pavēlēja. Viņiem varbūt būs nepiecie�ama palīdzī�ba.

Tikko viņ� bija �os vārdus izteicis, pārlēku�i no gaismas ātruma, pie Pareizā flangiem piepe�i uzra�dās divi drednauti. Ved�s aizturēja elpu, bet zvaig�ņu kreiseris jau bija uzņēmis pārāk lielu āt�rumu, un drednauti paguva vienīgi bez mērķē�anas uz to iz�aut. Kreiseris palidoja tiem garām bez ap�stā�anās, un, kad drednauti pagriezās, lai tam seko�tu, A klases kuģi atkārtoja savu iepriek�ējo zibensmanevru. Un vēlreiz uzmanības novēr�ana izrādī�jās efektīvāka par nodarītajiem bojājumiem. Ap to laiku, kad no drednautiem izlidoja vieglie kaujas kuģi, tiem vairs nebija nekādu izred�u Pareizo pa�nākt.

Un Impērijas karotāji to zināja. Ved�am aiz mu�guras atskanēja astromehāniskā robota raidītais sig�nāls: pseidogravitātes lauks pamazām izgaisa, jo tālu�mā eso�ais aizkavētājkreiseris bija izslēdzis savu gra�vitācijas projekciju, pats gatavodamies bēgt, pārlecot uz gaismas ātrumu.

Aizkavētājkreiseris�

Un Ved�s ar novēlo�anos saprata. Viņ� bija kļū�dījies tiem Uzvaras klases zvaig�ņu iznīcinātājiem nebija nepiecie�ama nekāda pusmistiskā koordinā�cijas tehnika, lai ar lēcienu nokļūtu tik tuvu zvaig�ņu kreiserim. Tiem tikai bija jālido, vadoties pēc hiperkosmosa vektora, ko sagādāja aizkavētāj�kreiseris, un jānogaida, kad, sasniegu�i gravitācijas konusa robe�u, tie nokritīs atpakaļ normālajā kos�mosā.

Ved�am noraustījās lūpas. Viņam jau sen bija mā�cīts, ka ienaidnieka spēju pārvērtē�ana ir tikpat bīsta�ma kā nenovērtē�ana. �o mācību vajadzētu sākt atce�rēties.

Aizkavētāja gravitācijas lauks vairs nepastāv, Ved�am ausī atskanēja Bela Iblisa balss. Visām vie�nībām: atsaukties un būt gataviem atkāpties.

Me�onīgais eskadrons: pavēli dzirdējām, Ved�s teica un novaibstījies lika savam kuģim nogriezties uz iepriek� izplānotā bēg�anas vektora.

Viņ� paraudzījās atpakaļ uz to, kas bija palicis pāri no galvenās kaujas grupas. �aubu nebija: viņi bija sakauti, un sakauti smagi. Bels Ibliss ar visu sa�vu leģendāro taktika talantu to vien bija spējis, kā nepieļaut, lai zaudējums pārvēr�as par pilnīgu sagrā�vi.

Un �ķiet, ka viņi par to samaksās ar vēl vienu sis�tēmu. kas tagad nonāks Impērijas varā.

Me�onīgais eskadrons: uz priek�u!

Dzirdu un paklausu, nopūtās Ved�s un pavilka uz savu pusi hiperkosmosa sviru� un, kad zvaigznes saplūda līnijās, viņam ie�āvās prātā kāda skumja do�ma.

Tuvākajā nākotnē novērtēt Impērijas spēku par zemu diez vai būs iespējams.

Līnijas sarāvās, pārtapdamas atkal par zvaigznēm, un Me�onīgais Kurds bija atgriezies normālajā kos�mosā. Tie�i viņiem priek�ā spīdēja Cazvas sistēmas mazā, baltā pundursaulīte, ko tikko varēja at�ķirt no spo�ajām zvaigznēm aiz tās. Mazliet sāņus bija re�dzams tum�s aplis ar tievu gaismas pusloka svītriņu vienā malā pati planēta Cazva. Izkaisīti izplatījuma tumsā, pēc izplūdes tvaiku mirguļo�anas bija pama�nāmi kādi piecdesmit kuģi, tie gan izlidoja no planē�tas, gan lidoja uz to. Lielākoties tās bija fregates un kravu pārvadā�anas kreiseri, tie izmantoja priek�rocī�bas, ko deva Cazvas atra�anās galveno tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tomēr bija arī da�i Impērijas kara�kuģi.

Tā, esam klāt, Eivzs no otrā pilota vietas ne�vērīgi teica. Starp citu, Kard, vēlos, lai tu ieproto�kolētu, ka esmu izteicis savas domas: manuprāt, �ī ir neprātīga ideja.

Varbūt, atzina Kards, mainīdams kursu planē�tas virzienā un ielūkodamies displejos. Viss bija kār�tībā pārējā grupa bija tepat.

Bet, ja Impērijas klonu pārvadā�anas ceļ� patie��ām iet cauri Orasas sektoram, Cazvas garnizonam jābūt ierakstiem par �īm norisēm. Ja kāds nav bijis pietiekami uzmanīgs, tajos varbūt pat ir minēta vieta, no kurienes kloni tiek vesti.

Manis teiktais neattiecas uz mūsu pasākuma de�taļām, sacīja Eivzs. Es domāju, ka bija neprātīgi ļaut, lai mūs �ajā lietā iesaista. Tas ir Jaunās Republi�kas kar�, nevis mūsējais lai viņi pa�i dzen pēdas.

Ja varētu paļauties, ka viņi to izdarīs, Kards teica, lūkodamies ārā pa labās puses skatulūku un vē�rodams, kā Me�onīgā Kurda virzienā nesteidzīgi slīd kāda fregate. Bet neesmu pārliecināts, ka viņi tiks ar to galā.

Eivzs nokrem�ļojās.

Es tomēr joprojām neticu Debesbraucēja apgal�vojumiem. Manuprāt, ja stabilus klonus būtu iespē�jams izaudzēt tik ātri, veco laiku klonu meistari ar to jau būtu nodarboju�ies.

Var būt, ka viņi to darīja, sacīja Kards. Ne�domāju, ka ir saglabāju�ās kādas ziņas par tā laikme�ta klonē�anas tehniku. Viss, ko jebkad esmu redzējis, ņemts no daudz senākajiem pirmskara eksperimen�tiem.

Tā gan�

Eivzs papurināja galvu.

Es gan labāk turētos malā.

Var izrādīties, ka mums nav izvēles.

Kards ar �estu norādīja uz fregati, kas nāca vi�ņiem aizvien tuvāk.

�ķiet, ka mums ir viesis. Vai tu nenoskaidrotu tā identitāti?

Protams.

Eivzs uzmeta a�u skatienu fregatei, tad pievērsās savai pultij.

Tas nav kuģis, par ko es būtu jebkad dzirdējis. Pagaidi mirkli� jā. Jā, viņi ir mainīju�i savu identi�tāti, izskatās pēc vienkār�as maskē�anās ar raidītāja palīdzību. Paskatīsimies, vai to iespējams at�ifrēt pēc Genta brīnumsistēmas.

Kards pamāja ar galvu. Genta pieminē�ana lika viņa domām uz īsu brīdi aizlidot pāri visai galakti�kai uz Karaskentu, kur viņ� Jaunās Republikas gā�dībā bija atstājis divus savus sabiedrotos. Ja viņu medicīnas darbinieki nav kļūdīju�ies un Maras atve�seļo�anās norit, kā paredzēts, viņai tagad jau vaja�dzētu būt uz kājām. Drīz Mara meklēs iespēju sazi�nāties ar viņu, un Kards sev atgādināja, ka jāpārbau�da saziņas kanāls, tiklīdz viņi �eit ar savu uzdevumu būs galā.

Rokā ir, Eivzs triumfēja. Tā, tā rādās, ka tas ir tavs sens draugs, Kard. Kareivja Lepnums. īpa�nieks ne pārāk cienījamais Semjuels Tomass Gilespijs.

Vai patiesi, noteica Kards, raudzīdamies uz kuģi, kas tagad atradās no viņiem tikai kādu simts metru attālumā. Domāju, ka būs labāk, ja noskaid�rosim, ko viņ� vēlas.

Viņ� ieslēdza īsviļņu raidītāju.

Runā Talons Kards, izsaucu Kājnieka Lepnu�mu, viņ� teica. Netupi tur kā sastindzis, Gilespij sa�sveicinies ar mums.

Sveiks, Kard, atsaucās pazīstama balss. Tev ta�u nevarētu būt iebildumi pret to, ka es vispirms noskaidroju, ar ko man darī�ana, un likai tad sasvei�cinos, vai ne?

Protams, Kards samierino�i sacīja. Starp ci�tu, tu esi labi nomaskējis sava kuģa identitāti.

Acīmredzot vajadzētu vēl labāk, Gilespijs at�turīgi atbildēja. Mēs nebijām ne tuvu tava kuģa identitātes atklā�anai. Ko tu �eit dari?

Es jau gribēju vaicāt tev to pa�u, teica Kards. Man bija radies iespaids, ka tu esi iecerējis baudīt mierīgas vecumdienas.

Tā bija, drūmi sacīja Gilespijs. Paldies par pagāju�o, un no visiem darījumiem prom. Nopirku sev prāvu zemes gabalu jaukā, nomaļā pasaulītē, kur varēju vērot, kā aug koki, un palikt ārpus visa, kas o� pēc nepatik�anām. To vietu sauc Ukio esi par to dzirdējis?

Eivzs Kardam pie sāniem papurināja galvu un kaut ko nedzirdami nomurmināja.

Jā. �ķiet, ka nesen tiku �o vārdu dzirdējis, tei�ca Kards. Vai biji tur, kad notika Impērijas uzbru�kums?

Piedzīvoju gan uzbrukumu, gan aplenkumu, gan visus okupācijas priekus, no kā man sametās nela�bi. norūca Gilespijs. Patiesību sakot, man bi ja ie�spēja noskatīties bombardē�anu, sē�ot, tā teikt, pirma�jā rindā. Es tev teik�u, tas bi ja viens iespaidīgs skats.

Tas varētu būt arī ienesīgi, sacīja Kards, inten�sīvi domādams.

Cik viņam bija zināms, Jaunā Republika vēl aiz�vien nebija noskaidrojusi, ko tie�i Impērija izdarīja pie Ukio. Dro�i fakti par uzbrukumu viņu taktiķiem būtu ārkārtīgi noderīgi. Un iedvesmotu viņus devīgi samaksāt kā lieciniekam, tā viņa atradējam.

Uzbrukuma laikā tu dro�i vien nekādus datus nepiefiksēji.

Man ir da�i dati par bombardē�anu, teica Gi�lespijs. Tic ierakstīti mana makrotālskata datu kar�tē. Kāpēc tevi tas interesē?

Es varu atrast tiem pircēju, Kards viņam atbil�dēja. Tas varētu tev zināmā mērā kompensēt zaudē�to īpa�umu.

�aubos, vai tavam pircējam ir tik daudz nau�das. pavīpsnāja Gilespijs. Tu nebūtu varējis tam noticēt, Kard, nudien nebūtu varējis. Proti, mēs jau te nerunājam par tādu planētu kā Svivrena, bet pat Ukio iekaro�anai viņiem būtu vajadzējis pielikt mazliet vairāk pūļu.

Impērijai ir liela pieredze pasauļu iekaro�anā, Kards viņam atgādināja. Tev palaimējās, ka vispār tiki prom.

Tur tev taisnība, piekrita Gilespijs. Fons un Rapapors aizrāva mani prom puslēcienu pirms trie�ciennieku iera�anās. Un puslēcienu pēc strādniekiem, ko viņi atsūtīja pārvērst manu zemi par labības lau�kiem. Es tev teik�u, tā viņu jaunā klonu sistēma ir kaut kas patiesi baismīgs.

Kards paskatījās uz Eivzu.

Kā tā?

Nesaproti, vai? atcirta Gilespi js. Man nelie�kas, ka cilvēkus vajadzētu ra�ot uz konveijera līnijas. Un, ja tā tomēr notiek, tamlīdzīga fabrika nedrīkstētu atrasties Impērijas īpa�umā. Tev būtu vajadzējis re�dzēt tos pui�us, kam viņi lika stāvēt sardzē uz ce�ļiem tirpas skrēja pa kauliem.

Par to es ne�aubos, sacīja Kards. Ko tu darī�si, kad dosies prom no Cazvas?

Es nekalu nekādus plānus, iekams neesmu tur ieradies, Gilespijs skābi atteica. Cerēju, ka varē�u sazināties ar Braska seno kontaktpersonu un noskaid�rot, vai viņi nav ieinteresēti mūs pieņemt. Varbūt tev ir kāds labāks priek�likums?

Iespējams. Varam sākt ar makrotālskata datu kartes nosūtī�anu manam pircējam, samaksa varētu notikt caur manu kredīta līniju. Pēc tam man ir pado�mā vēl viens projekts, kas tev varētu likties gan inte�resants, gan�

Mums uzradusies kompānija, Eivzs viņu pār�trauca. Divi Impērijas kuģi, lido uz �o pusi. Izska�tās pēc Ulāna klases fregatēm.

Ellē, Gilespijs nomurmināja. Varbūt tomēr neesam tiku�i no Ukio prom bez sekotājiem, kā biju domājis.

Manuprāt, viņu medījums drīzāk varētu būt mēs, sacīja Kards, juzdams, kā viņam noraustās lū�pa.

Viņ� pārslēdza kuģa stūri uz izvairī�anās re�īmu.

Bi ja patīkami ar tevi aprunāties, Gilespij. Ja vē�lies sarunu turpināt, tiksimies pēc astoņām dienām Trogenas sistēmā tu zini to vietu.

Es varu tur būt tikpat labi kā tu, Gilespijs asi atbildēja. Ja nevari tikt ar viņiem galā, vismaz gā�dā, lai viņiem nav pārāk viegli saņemt tevi ciet.

Kards izslēdza raidītāju.

Viegli tas viņiem noteikti nebūs, viņ� no�uk�stēja. Labi, uz priek�u. Skaisti un ar mūziku�

Kards sa�ķieba kuģi mazliet uz kreisajiem sā�niem, cenzdamies radīt iespaidu, it kā viņi gatavotos palidot planētai garām un pāriet uz jaunu hiperkos�mosa vektoru.

Vai brīdināt arī pārējos? jautāja Eivzs.

Vēl ne, teica Kards, uzmezdams ātru skatienu displejiem un likdams navigācijas datoram aprēķināt viņu pārlēcienu uz gaismas ātrumu. Es labprātāk at�teiktos no iecerētā un pamēģinātu to izdarīt vēlāk, ne�kā sasaistītos ar diviem ulāniem, kas nobriedu�i no�pietnam kautiņam.

Jā, novilka Eivzs. Kard� viņi nemaina kur�su.

Kards paraudzījās uz aug�u. Eivzam bija taisnība: neviens no ulāniem ne par mata tiesu nebija novirzī�jies no sākotnējā vektora.

Viņi lidoja taisnā ceļā pie Kājnieka Lepnuma.

Kards saskatījās ar Eivzu.

Ko darīsim? Eivzs vaicāja.

Kards palūkojās atpakaļ uz Impērijas kuģiem. Me�onīgais Kards kaujā nebūt nebija bezpalīdzīgs, un viņa komandā bija vislabākie cīnītāji. Bet ulāni bija apbruņoti ar iero�iem, kas paredzēti ienaidnieka kaujas kuģu iznīcinā�anai, tā ka grupai, ko Kards bija atvedis uz Cazvu, tos varēja uzskatīt par vairāk nekā līdzvērtīgiem pretiniekiem.

Kamēr viņ� skatījās, Kājnieka Lepnums piepe�i sakustējās. Tas izdarīja tādu kā pārveidotu Koijogrena kritiena manevru un lielā ātrumā un asā leņķī no�virzījās no sava sākotnējā kursa. Bet ulānus apmuļ�ķot viņiem neizdevās, tie strauji sekoja Kājnieku Lepnumam pa pēdām.

Tādējādi Me�onīgo Kardu vairs nekas neapdrau�dēja. Viņi varēja turpināt ceļu uz Cazvu, nozagt gar�nizona datorierakstus un aizlidot prom, pirms ulāni pagūtu atgriezties. Tā būtu ātra, dro�a un, no Jaunās Republikas viedokļa, pareiza rīcība.

Bet Gilespijs bija sens paziņa� un Karda vērtību skalā draugs kontrabandists atradās augstāk par jeb�kuru starpzvaig�ņu valdību, gar kuru viņam nebija nekādas daļas.

Acīmredzot Gilespijam nav izdevies tikt prom no Ukio bez sekotājiem, kā viņ� bija domājis, Kards piezīmēja, griezdams savu kuģi apkārt un no�spiezdams iek�ējās saziņas aprāta taustiņu. Le�ton, Cin, Korvis iedarbiniet turbolāzerus. Mēs uzbrū�kam.

Un kā ar pārējiem kuģiem? Eivzs jautāja, lik�dams pacelties kuģa novirzītājvairogiem un ieslēg�dams taktikas displeju.

Vispirms pievērsīsimies ulāniem, sacīja Kards.

Trīs vīri pie turbolāzeru lielgabaliem deva zīmi, ka ir kaujai gatavi. Dziļi ievilcis elpu. Kards iedarbi�nāja dzinēju.

Ulānu komandieris nebija muļķis. Tiklīdz Me�o�nīgais Kards sāka virzīties uz viņu pusi, viens no Impērijas kuģiem pārtrauca vajāt Kājnieka Lepnu�mu un pagriezās, lai stātos pretim jaunajam drau�dam.

Domāju, ka esam pievērsu�i sev viņu uzmanī�bu, Eivzs saspringti teica. Vai tagad varu aicināt pārējos mums pievienoties?

Dro�i. Kards viņam sacīja un noregulēja savu personisko rāciju saziņai ar Kājnieka Lepnumu. Ciilespij, te Kards.

Jā. es tevi redzu, atsaucās Gilespijs. Kā tev �ķiet, ko tu dari?

Sniedzu tev palīdzīgu roku, atbildēja Kards.

Viņiem priek�ā ulāna divdesmit lāzerlielgabali at�klāja uguni, un pār Me�onīgo Kardu nolija zaļi zibe�ņi. Turbolāzeru lielgabali �āva pretim, to trīs stobru raidītie �āviņi salīdzinājumā ar pretinieka artilērijas jaudu gan izskatījās visai no�ēlojami.

Labi �ito kuģi esam piesaistīju�i pie sevis. La�bāk kūdieties prom, pirms tas otrs nav nonācis �āvie�na attālumā no jums.

Tu esi piesaistījis viņu? atcirta Gilespijs. Pa�klau, Kard�

Es teicu laidies prom, Kards viņu asi pār�trauca. Mēs nevarēsim viņu aizturēt bezgalīgi. Par mani neraizējies es te neesmu glu�i viens.

-Tur jau viņi nāk, sacīja Eivzs.

Kards a�i ieskatījās aizmugures displejā. Jā, tie patiesi bija viņa ļaudis piecpadsmit spēcīgas frega�tes, tās visas kā viena lidoja uz ulāna pusi. Spēku sa�mērs piepe�i bija mainījies.

No rācijas atskanēja pārsteigta iesvilp�anās.

Tu nedzini velnu, vai ne? teica Gilespijs.

Nē, nedzinu vis, teica Kards. Tagad lasies prom, labi?

Gilespijs skaļi iesmējās.

Atklā�u tev mazu noslēpumu. Kard. Es ari nees�mu viens.

Un pēk�ņi, tikko saskatāmi cauri lāzer�āviņu dū�makai. kas aizmigloja Me�onīgā Kurda skatulūkas, izplūdes gāzes mirdzinādami, parādījās gandrīz div�desmit kuģi, katrs tuvodamies pēc individuāla kursa. Glu�i kā izsalku�i barabeli tie metās virsū otrajam ulānam.

-Tā, Kard, Gilespijs lieti�ķā tonī runāja tālāk. Man ir tāda nojauta, ka �oreiz nevienam no mums abiem nekādi darījumi uz Cazvas nesanāks. Kā būtu ja mēs �o sarunu turpinātu kaut kur citur? Sacīsim, pēc asto�ņām dienām?

Kards pasmaidīja.

Gaidī�u ar nepacietību.

Viņ� atskatījās uz ulānu, un smaids nozuda. Paras�ti ulāna apkalpe sastāvēja no astoņsimts piecdesmit vīriem, un pēc tā, kā �is Impērijas kuģis atvairīja uz�brukumu, Kards sprieda, ka arī �oreiz tam ir pilns personālsastāvs. Viņ� prātoja, cik daudzi apkalpes lo�cekļi ir nesen radīti di�admirāļa Trouna klonu fabri�kā. '

Starp citu, Gilespij. Kards piemetināja, ja tev pa ceļam gadās sastapt kādu no mūsu kolēģiem, vari uzaicināt arī viņus. Domāju, ka viņus varētu in�teresēt tas, kas man sakāms.

Tu esi noteicējs, Kard. norūca Gilespijs. Uz tik�anos pēc astoņām dienām.

Kards izslēdza rāciju. Tas nu bija padarīts. Giles�pijs apziņos pārējos lielākos kontrabandistu grupēju�mus, un, pazīstot Gilespiju, ielūgums drīz vien pār�veidosies par strupu pavēli. Viņi ieradīsies pie Trogenas visi vai gandrīz visi.

Tagad Kardam atlika vienīgi izlemt, ko tie�i viņ� tiem sacīs.

Di�admirālis Trouns atspiedās pret komandiera krēsla atzveltni.

Labi, kungi, viņ� teica, pēc kārtas noskatī�dams katru no �etrpadsmit vīriem, kas stāvēja vaļīgā pusaplī ap viņa pulti. Vai ir kādi jautājumi?

Mazliet saņurcīta izskata vīrietis no viena pusapļa gala pārlaida skatienu pārējiem.

Jautājumu nav, admirāl, viņ� sacīja, militāri noteiktajai balsij kontrastējot ar civilista nevī�īgo ārie�ni. Kāds ir mūsu darbības grafiks?

Jūsu fregate patlaban tiek sagatavota lidoju�mam, Trouns viņam teica. Jūs izlidosiet, tiklīdz tā būs kārtībā. Cik ātri jūs cerat iekļūt Imperatora pilī?

Ne ātrāk kā pēc se�ām dienām, ser, saburzī�tais vīrs atbildēja. Es gribētu pa ceļam uz Karaskentu nolaisties vēl vienā otrā kosmodromā mums būs vieglāk apmuļķot viņu dro�ības dienestu, ja va�rēsim sniegt likumīgas norādes par paveikto ceļu. Protams, ja vien jūs nevēlaties pasteidzināt notiku�mu gaitu.

Trouns mazliet piemiedza kvēlojo�ās acis, un Pel�leons zināja, par ko viņ� domā. Par Maru D�eidu, kas atradās pa�ā dumpinieku cietok�ņa sirdī. Un varbūt tie�i �ajā brīdī stāstīja viņiem par Imperatora nolikta�vu uz Veilendas�

Laikam �ajā operācijā ir ļoti liela nozīme, Trouns sacīja diversiju desanta vienības komandie�rim. Bet no ātruma vien nebūs nekādas jēgas, ja jūs tiksiet atklāti pat pirms iekļū�anas pilī. Jūs būsiet tur noteicējs, major Himron. Ļauju jums izlemt pa�am.

Desantnieku komandieris palocī ja galvu.

-Jā, ser. Pateicos, admirāl. Mēs jūs nepievilsim.

Trouns tikko jau�ami pasmaidīja.

-Zinu, major. Varat būt brīvi.

�etrpadsmit vīri klusēdami pagriezās un izgāja no komandtelpas.

�ķiet, ka da�i no maniem rīkojumiem jūs pār�steidza, kaptein, Trouns sacīja, kad durvis aiz de�santniekiem bija aizslīdēju�as ciet.

Jā, ser, atzinās Pelleons.

Tie visi, protams, ir saprātīgi, viņ� steig�us piemetināja. Bs glu�i vienkār�i tik tālu nebiju aiz�domājies.

-Operācijas beigu daļa ir jāsagatavo sevi�ķi rūpī�gi, teica Trouns, nospiezdams taustiņus uz savas pults.

Gaisma kļuva blāvāka, un uz komandtelpas sie�nām parādījās hologrāfiskās gleznas un plaketes.

Mristu māksla, viņ� Pelleonam paskaidroja. Viens no visneparastākajiem mākslas paraugiem ci�vilizētajā galaktikā. Līdz tam brīdim, kad pie viņiem ieradās Desmitā Alderanas ekspedīcija, nevienā no vairākiem du�iem mrisu kultūru nebija radīts neviens trīsdimensiju mākslas darbs.

Interesanti, Pelleons pieklājīgi sacīja. Kaut kādi trūkumi viņu pasaules uztverē?

Daudzi eksperti joprojām tā domā, teica Trouns. Turpretim man tas �ķiet pats par sevi sa�protams, ka uztveres kļūdu cēlonis ir tuk�ās vietas vi�ņu kultūrā, kopā ar nelielu, tomēr spēcīgu sociālo harmonizāciju. Tā ir trūkumu kombinācija, ko mēs varēsim izmantot.

Pelleons skatījās uz mākslas darbiem, un vēders viņam saspringa.

Mēs uzbruksim Mristai?

Tā noteikti ir nobriedusi tam, lai mēs to paņem�tu. uzsvērti sacīja Trouns. Bāze, ko tur iekārto�sim, dos mums iespēju raidīt uzbrukumus pret pa�u Dumpinieku Savienības sirdi.

Par nelaimi, to zinās arī dumpinieki, Pelleons piesardzīgi teica.

Ja Cēbaota nemitīgās prasības uzbrukt Karaskentai beidzot bija pārliecināju�as di�admirāli�

Viņi dosies spēcīgos pretuzbrukumos, ser, tik�līdz mēs pakustēsimies uz Mristas pusi.

Tie�i tā, sacīja Trouns, smaidīdams drūmā ap�mierinājumā. Tas nozīmē, ka tad, kad beidzot bū�sim gatavi ievilināt Karaskentas sektora flotili slazdā, Mrista kalpos kā lieliska ēsma. Ja viņi stāsies mums pretim, mēs viņus sakausim. Un, ja viņi nojautīs, ka tās ir lamatas un atteiksies iesaistīties cīņā, mums �ā vai tā būs bāze priek�ējā līnijā. Lai būtu, kā būdams, Impērija triumfēs.

Viņ� atkal pastiepa roku pie pults, un hologrāfisko mākslas darbu vietā parādījās zvaig�ņu karte.

Bet līdz tai kaujai vēl ir tālu, Trouns teica. Patlaban mūsu galvenais mērķis ir nostiprināt ka�raspēku, lai galu galā nodro�inātu sev uzvaru. Un, kamēr mēs to darām, dumpiniekiem ne bridi nedrīkst ļaut dzīvot mierīgi.

Pelleons palocīja galvu.

Uzbrukums Ordmentelai izsitīs viņus no līdz�svara uz ilgu laiku.

Tas noteikti radīs bailes apkārtējās sistēmās, piekrita Trouns. Kā arī mazinās dumpinieku spie�dienu uz mūsu kravas pārvadājumu līnijām.

Tas būtu noderīgi. drūmi saviebies, sacīja Pel�leons. Pēdējā ziņojumā no Bilbringi bija teikts, ka kuģu būvētavās katastrofāli trūkst Tibanas gāzes, kā arī hfrediuma un kamrisa.

Jau esmu devis rīkojumu Bespinas garnizonam, lai viņi palielina Tibanas gāzes ra�o�anu, teica Trouns, spiezdams kontrolpaneļa taustiņus. Kas at�tiecas uz metāliem izlūkdienests nesen ziņoja, ka atrasti mūsu vajadzībām atbilsto�i krājumi.

Uz ekrāna parādījās ziņojums, un Pelleons nolie�cās uz priek�u, lai to izlasītu. Viņ� tika līdz krājumu atra�anās vietu uzskaitījumam�

�is ir izlūkdienesta priek�stats par mūsu vaja�dzībām atbilsto�iem krājumiem?

Tātad jūs neesat ar viņiem vienisprātis? Trouns laipni vaicāja.

Pelleons vēlreiz paskatījās uz ziņojumu, juzdams, kā viņa seja savelkas grimasē. Impērija reiz jau bija uzbrukusi Lendo Kelrisiena raktuvju kompleksam uz superkarstās planētas Nkllonas toreiz, kad Trounam bija nepiecie�amas izejvielas, lai sagatavotos uzbru�kumam Slaisvenas kuģu būvētavai. �is reids bija pra�sījis no Impērijas vairāk nekā mil jonu cilvēku darba stundu, vispirms jau sagatavojot zvaig�ņu iznicinātā�ju stiprajam karstumam uz Nkllonas lidojuma attā�lums no �īs planētas saules bija visai mazs un pēc tam �o kuģi remontējot.

Domāju, viss atkarīgs no tā, ser, viņ� teica, uz cik ilgu laiku mums jāzaudē zvaig�ņu iznicinātāji, kas tiks sagatavoti �im reidam.

Pamatota iebilde, piekrita Trouns. Par laimi, �oreiz mums nevajadzēs atraut karadarbībai nevienu zvaig�ņu iznicinātāju. Lai neitralizētu Nkllonas dro��ības sistēmu, pietiks ar trim mūsu jaunajiem drednautiem.

Bet drednauts nevarēs�ak, Pelleons sevi pār�trauca, piepe�i sapratis. Tam nav jābūt tik lielam, lai varētu pārciest atklāto saules gaismu. Ja viņiem izdosies dabūt savās rokās vienu no vairogkuģiem, kas pavada fregates uz iek�ējo sistēmu un ārā no tās, drednauts būs gana mazs, lai paslēptos zem tā saules�sarga.

Tie�i tā, palocīja galvu Trouns. Un viena vairogkuģa sagūstī�ana nesagādās nekādas grūtī�bas. Neraugoties uz iespaidīgajiem izmēriem, vairogkuģi patiesībā sastāv tikai no vairoga, dzesē�a�nas sistēmām un neliela konteinera enerģijas avo�tam un apkalpei. Se�i vieglie kau jas kuģi ātri tiks ar to galā.

Pelleons pamāja ar galvu, joprojām fragmentāri pārlasīdams ziņojumu.

Kas notiks, ja Kelrisiens pārdos savus krājumus, pirms mēs uzbruksim viņa noliktavām?

To viņ� nedarīs, � Trouns kapteini nomierināja. Metālu tirgus cena tikai nupat ir sākusi atkal cel�ties, un tādi vīri kā Kelrisiens alla� nogaida, līdz tā būs mazliet augstāka.

Ja vien Kelrisiens patriotisma uzplūdos un velēda�mies palīdzēt saviem draugiem Jaunās Republikas hierarhijā nesadomā pārdot metālu par pazeminātu cenu.

Es tomēr ieteiktu, ser, izdarīt �o uzbrukumu pēc iespējas ātrāk.

Jūsu ieteikums tiks ņemts vērā, kaptein, viegli pasmaidījis, sacīja Trouns. Un, patiesību sakot, tas jau tiek izpildīts. Reids sākās pirms desmit minūtēm.

Pelleons piespiesti pasmaidīja. Viņ� nosprieda, ka viņam beidzot jāiemācās ne�aubīties par di�admirāļa lēmumu pareizību.

Jā, ser.

Trouns atzvila pret sava sēdekļa atzveltni.

Atgriezieties uz komandtiltiņa, kaptein, un saga�tavojieties lēcienam uz gaismas ātrumu. Mūs gaida Ordmentela.

Signāls, kas atskanēja no pults, izrāva Lūkasu no vieglās snaudas. Samirk�ķinājis miegainās acis, viņ� uzmeta ātru, vērtējo�u skatienu displejiem.

Artū? Lūkass pasauca, izstaipīdamies, cik vien tas bija iespējams pilota kabīnes �aurībā. Mēs gandrīz jau esam klāt. Sagatavojies.

Robots ar nervozu �ivinā�anu apstiprināja, ka ir sapratis.

Rimsties, Artū, nomierinies, Lūkass robotu mudināja, apliekdams pirkstus ap X klases kuģa hi�perkosmosa sviru un ļaudams sevi ieplūst Spēkam.

Gandrīz bija laiks� tagad. Viņ� pastūma sviru uz priek�u, un parādījās zvaig�ņu līnijas, kas drīz vien pārvērtās zvaigznēs.

Un tur, tie�i priek�ā, bija nogriju pasaule Honogra.

Artū klusi iesvilpās.

Es zinu, piekrita Lūkass, kam pa�am bija sa�meties mazliet nelāgi ap dū�u.

Lea bija viņam stāstījusi, kas sagaidāms uz �īs planētas, bet, neraugoties uz �o brīdinājumu, pasaule, kas tagad gulēja X klases kuģa ceļā, atstāja uz viņu �okējo�u iespaidu. Zem baltajiem mākoņiem, kas �ur tur peldēja gaisā, bija redzama planētas sauszeme vienveidīgi brūns līdzenums. Khohn zāle, tā Lea to bija dēvējusi vietējais Honogras augs, ko Impērija bija ģenētiski pārveidojusi, lai saglabātu sistemātisko planētas ekoloģijas sagrāvi. �ī krāp�ana līdz ar Veidera un vēlāk Trouna rūpīgi ierobe�oto palīdzību bija �etrus gadu desmitus nodro�inājusi nogriju kalpo�a�nu Impērijai. Pat tagad nogriju nāvinieku desanta vienības bija izkaisītas pa visu galaktiku. Viņi cīnījās un mira to labā, kuru aukstasinīgā nodevība un aprēķina diktētā līdzjūtība bija padarījusi viņus par vergiem.

Artū kaut ko novid�ināja, un Lukass atrāva skatie�nu no mēmā pieminekļa Impērijas ne�ēlībai.

Nezinu, viņ� atzinās, kad uz datora ekrāna pa�rādījās robota jautājums. Lai to varētu noteikt, te vispirms jāpastrādā mūsu vides un ekoloģijas speciā�listu komandai. Pārāk cerīgi neizskatās, vai ne?

Robots īsi ie�irkstējās tā bija elektroniskā plecu paraustī�ana, kas pēk�ņi pārvērtās par izbiedētu spie�dzienu. Lūkass strauji pacēla galvu tie�i tajā brīdī pāri viņu galvām aiz�āvās neliels ātrās reaģē�anas sardzes kuģis.

Domāju, ka viņi ir mūs pamanīju�i, viņ� sacī�ja, cik nevērīgi vien varēdams. Cerēsim, ka tie ir nogriji, nevis Imp�

Kaujas kuģi, identificējiet sevi, rācijas mikro�fonā atskanēja dziļa, kaķa ņaudē�anai līdzīga balss.

Lūkass ieslēdza raidītāju, vienlaikus ar Spēka pa�līdzību pārbaudīdams sardzes kuģi, kas, apmetis lo�ku, ieņēma uzbrukuma pozīciju. Pat �ādā attālumā viņ� spēja noteikt, ka pilots ir cilvēks, un tas nozīmē�ja, ka tur, kuģī. patie�ām atrodas nogrijs. Vismaz tā Lūkass cerēja.

Esmu Lūkass Debesbraucējs, viņ� teica. Lorda Darta Veidera dēls, Leas Orgenas Solo brā�lis.

Rācija ilgu laiku klusēja.

Kāpēc esat ieradies?

Lūkass zināja, ka normālas piesardzības dēļ neva�jadzētu sākt runāt par trūksto�ajiem enerģijas ele�mentiem, iekams viņ� nav noskaidrojis, kāds ir no�griju vadoņu politiskais noskaņojums. Bet Lea vairā�kas reizes bija stāstījusi, cik lielu iespaidu uz viņu at�stājusi nogri ju nemākslotā godprātība.

Mana kuģa sākotnējie enerģijas elementi ir bo�jāti, Lūkass nogrijam atbildēja. Es domāju, ka jūs varbūt varētu man palīdzēt.

No rācijas atskanēja klusa �ņākoņa.

Jūs nostādāt mūs ļoti bīstamā stāvoklī, Veidera dēls, nogrijs sacīja. Impērijas kuģi mēdz ierasties uz Honogras visda�ādākajos laikos. Ja viņi jūs ie�raudzīs, cietīs visi.

Es saprotu, Lūkass teica, juzdams nelielu at�vieglojumu.

Ja nogriji ba�ījās, ka viņu varētu pamanīt Impēri�jas karavīri, tie vismaz nebija pilnībā noraidīju�i Leas aicinājumu sacelties pret Impēriju.

Ja vēlaties, es tūlīt lido�u prom.

Lūkass aizturēja elpu, bet Artū viņam aiz muguras klusi ievaidējās. Ja nogrijs pieņems viņa piedāvāju�mu, jā�aubās, vai ar atliku�ajām enerģijas rezervēm viņi vēl varēs kaut kur aizlidot.

Nogriju pilots, acīmredzot, domāja tāpat.

Lēdija Veidera ir jau daudz riskējusi nogriju dēļ, viņ� sacīja. Mēs nevaram pieļaut, ka tiek ap�draudēta jūsu dzīvība. Sekojiet man, Veidera dēls. Nogādā�u jūs dro�ā vietā cik jau nu lielu dro�ību mēs, nogriji, varam piedāvāt.

Kā bija stāslijusi Lea, uz Honogras tikai pavisam nelielā teritorijā spēja eksistēt normāla augu valsts, visās citās vietās auga vienīgi Impērijas bioin�enieru radītā kholm zāle. Habarahs un Kimbaru klana maitrukh bija slēpu�i viņu, Cūbeku un Trīpio vienā no �ejienes ciemiem. Ar izveicību un veiksmi vi�ņiem bija izdevies piemānīt Impērijas spiegus. Lea bija ieprogrammējusi Lūkasa datorā ne vien pa�as sistēmas, bet arī Tīrās Zemes koordinātes� un, kad Lūkass, sekojot sardzes kuģim, tuvojās planētas vir�smai, viņam ātri kļuva skaidrs, ka turp viņi nedo�das.

Uz kurieni mēs lidojam? viņ� jautāja nogri ju pilotam, kad abi kuģi ienira zem mākoņu blāķa.

Uz mūsu pasaules nākotni, citplanētietis atbil�dēja.

Ah, Lūkass pie sevis no�ukstēja.

Priek�ā bija redzama lauzīta klin�u galotņu dubultlīnija, tā mazliet atgādināja divu Tatūnas pūķu mugu�ras.

Vai jūsu nākotne ir �ajos kalnos? viņ� minē�ja.

No rācijas atkal atskanēja klusa �ņākoņa.

Jūs, tāpat kā lēdija Veidera un pirms viņas lords Veidcrs, lasāt nogri ju dvēselēs.

Lūkass paraustīja plecus. Patiesībā viņam tikai bi�ja palaimējies uzminēt.

Kurp mēs dodamies?

Jūs pavadīs citi, pilots teica. Jo �eit man jūs ir jāpamet. Ardievu, Veidera dēls. Mana ģimene ilgi pieminēs �odien piedzīvoto godu.

Sardzes kuģis asi pagriezās uz aug�u un lidoja at�pakaļ uz kosmosu�

Un piepe�i, �ķietami no nekurienes, parādījās divi kau jai apbruņoti mākoņu lidaparāti un ar nevainoja�mu sinhronitāti ieņēma katrs savu vietu abpus Lūka�sa kuģim.

Mēs sveicam jūs, Veidera dēls, rācijā ieskanē�jās jauna balss. Jūtamies pagodināti, ka varam jūs pavadīt. Sekojiet.

Viens no mākoņu lidaparātiem aizlidoja uz priek��u. otrs nedaudz atpalika, palikdams Lūkasa kuģim aiz muguras. Lūkass palika veidojuma vidū, velti pū�lēdamies saskatīt, kurp viņi lido. Cik tālu vien viņ� varēja saredzēt, klintis bija tikpat kailas kā pārējā planētas teritori ja.

Artū ie�ivinājās, un uz Lūkasa displeja parādījās vēstījums.

Upe? Lūkass vaicāja, lūkodamies ārā pa kuģa caurspīdīgo jumtu. Kur� ak jā tur jau tā ir. Plūst starp abām klin�u līnijām, vai ne?

Robots deva apstiprino�u signālu. Kad viņi pieli�doja tuvāk, un Lūkass varēja saskatīt balti putojo�o ūdeni, kas norādīja uz zemūdens klintīm, viņ� no�sprieda, ka upe ir loti strauja. Iespējams, ka tāpēc aiza starp abām klin�u joslām bi ja tik stāva un dzi�ļa.

Pēc da�ām minūtēm viņi sasniedza vietu, kur klin�u līnijas beidzās. Pa priek�u lidojo�ais mākoņu lidaparāts pagriezās pa kreisi, līgani pārlidodams vai�rākiem kalniem klin�u pakājē un nozuzdams aiz vie�nas no augstākajām klintīm. Lūkass sekoja, piespiesti smaidīdams viņam prātā bija ienāku�as senas atmi�ņas. Jūs tiekat lūgts manevrēt taisni lejā pa �o tran�e�ju� Likdams kuģim apmest loku ap kalniem, viņ� ielidoja klin�u ēnā.

Un nokļuva pavisam citā pasaulē. �aurajos upes krastos zemi klāja blīvs, mirdzo�i zaļ� paklājs.

Artū pārsteigumā iesvilpās.

Tie ir augi, Lūkass sacīja.

Tikai pēc tam, kad �ie vārdi jau bija atskanēju�i no viņa lūpām, Lūkass atskārta, cik savādi tie skan. Protams, ka tie bija augi, bet atrast augus uz Hono�gras�

Tā ir mūsu pasaules nākotne, viens no viņa pavadoņiem teica, un viņa balsī nepārprotami bija saklausāms skumj� lepnums. Nākotne, ko mums sagādāja lēdija Veidera. Turpiniet mums sekot, Veidera dēls. Nolai�anās laukums vēl nav sa�sniegts.

Kad viņi bija nolidoju�i vēl kādus divus kilomet�rus gar aizas malu. izrādījās, ka par nolai�anās lauku�mu kalpo liels laukakmens ar plakanu virsmu, pa da�ļai ietiecies straujajā upē. Piesardzīgi vērodams puto�jo�o straumi, Lūkass vadīja savu X klases kuģi lejup. Par laimi, akmens izrādījās lielāks, nekā bija izskatī�jies no piecdesmit metru augstuma. Mākoņu lidapa�rāti nogaidīja, kad viņ� piezemēsies, tad pagriezās un lidoja gar aizas malu atpakaļ. Izslēdzis kuģa sistē�mas, Lūkass pavērās apkārt.

Tagad viņ� redzēja, ka zaļais paklājs nav tik vien�krāsains, kā viņam no sākuma bija licies. Te bija pārstāvēti vismaz �etri mazliet at�ķirīgi toņi, un vei�dojās raksts, kas bija pārāk saskanīgs, lai butu ne�jau�s. Kādā vietā upi ar zaļo audzi savienoja caurule. Acīmredzot tiek izmantots straumes spiediens, viņ� nosprieda, lai apūdeņotu krastus. Da�u metru attālu�mā no laukakmens Lūkass ieraudzīja mazu būdiņu, paslēpu�os zem nokarenas klints. Pie būdiņas durvīm stāvēja divi nogriji: viens ar tēraudpelēku ādu, otrs daudz tum�āks. Kamēr Lūkass tā skatījās, viņi sāka nākt tuvāk.

Izskatās pēc sagaidī�anas komitejas, Lūkass sacīja Artū, nospiezdams jumta pacel�anas pogu. Tu paliec, kur esi. Un es tā patie�ām ari domāju kur esi. Ja iekritīsi ūdenī, kā tas notika mūsu pirmajā li�dojumā uz Dagobahu, tev vēl palaimēsies, ja atradī�sim visas tavas detaļas.

�o pavēli atkārtot nevajdzēja. Artū no�ivināja ner�vozu apstiprinājumu, un tad tikpat nervozu jautāju�mu.

Jā, esmu pārliecināts, ka viņi ir noskaņoti drau�dzīgi, Lūkass robotu nomierināja, noņemdams ķi�veri un celdamies kājās. Neraizējies, es nekur tālu neie�u.

Pārlēcis pāri kuģa malai, viņ� gāja pretim sagaidī�tājiem.

Abi nogriji jau bija pienāku�i pie laukakmens ma�las, apstāju�ies tur un klusēdami viņu vēroja. Lūkass domās saviebās un, iedams uz nogriju pusi, tiecās pie viņiem caur Spēku, vēlēdamies, kaut viņam pietiktu prasmes iegūt kaut kādas jebkuras ziņas par �o rasi.

Es sveicu jūs Jaunās Republikas vārdā, Lū�kass sacīja, kad bija pienācis gana tuvu, lai cauri upes rēkoņai viņu varētu saklausīt. Esmu Lūkass Debes�braucējs. Lorda Darta Veidera dēls, Leas Orgenas So�lo brālis.

Viņ� pastiepa uz priek�u kreiso roku ar plaukstu uz aug�u, kā Lea viņam bija mācījusi.

Vecākais nogrijs paspēra soli uz priek�u un pie�skārās ar degunu Lūkasa plaukstai. Viņa nāsis pieplaka plaukstai, radot kņudino�u sajūtu, un Lūkasam bi�ja jāapspie� velē�anās atraut roku nost.

Es sveicu jūs, Veidera dēls, citplanētietis teica, palaizdams vaļā Lūkasa roku.

Abi nogriji vienlaikus nokrita uz ceļiem, rokas ar aug�up pavērstām plaukstām nolaidu�i gar sāniem Lea viņam bija aprakstījusi �o cieņas izrādī�anas �es�tu.

Esmu Ovkhevams no Bakhtoru klana. Kalpoju nogriju tautai �eit, mūsu pasaules nākotnē. Jūs ar sa�vu klātbūtni pagodināt mus.

-Jūsu viesmīlība ir pagodinājums man, Lūkass sacīja, kad abi citplanētie�i piecēlās atkal kājās. Un jūsu pavadonis ir�?

Esmu Habarahs no Kimbaru klana, jaunākais nogrijs teica. Veideru klans tagad ir mani pagodinā�jis dubultīgi.

Habarahs no Kimbaru klana, Lūkass atkārtoja, atzinīgi noskatīdamies uz jauno citplanētieti.

Tātad �is bija tas jaunais nogriju desantnieks, kas riskēja ar visu, vispirms atvezdams Leu pie savas tau�tas un tad pasargādams viņu no di�admirāļa Trouna.

Pateicos jums par palīdzību, ko sniedzāt manai māsai Leai. Mana ģimene un es mēs esam jūsu pa�rādnieki.

Tas nav jūsu parāds, Veidera dēls, sacīja Ov�khevams. Tas drīzāk ir nogriju tautas parāds. Haba�rahs no Kimbaru klana spēra tikai pirmos soļus �ī pa�rada atmaksā�anā.

Lūkass palocīja galvu, lāga nezinādams, ko lai at�bild.

Jūs nosaucāt �o vietu par savas planētas nākot�ni? viņ� vaicāja, cerēdams mainīt sarunas tematu.

Tā ir nākotne, ko nogriju tautai devusi lēdija Veidera, Ovkhevams teica, ar pla�u �estu norādī�dams uz visu ieleju. �eit. izmantojot viņas dāvanu, mēs attīrījām zemi no Impērijas saindētajiem augiem. Kādudien te izaugs tik daudz pārtikas, ka pietiks vi�siem.

Tas ir iespaidīgi, sacīja Lūkass, un viņ� patie��ām tā domāja.

Ārpus klin�u aizsega zaļie augi uz kholm zāles fo�na pārāk izceltos, bet �eit, ielejā, paslēpti aiz divām klin�u virknēm, tie bija saredzami tikai no aug�as. Bija puslīdz dro�i, ka Impērijas kuģi. kas ierodas uz Honogras, varētu par �is oāzes pastāvē�anu pat nenojaust. Upe bagātīgi apgādāja stādījumus ar ūdeni, ze�mās vietas dēļ te aug�anas cikls bija mazliet ilgāks nekā Tīrajā Zemē, un, visļaunākajā gadījumā, atbil�sto�i izvietojot sprāgstvielas, varētu aizdambēt upi vai nograut daļu klin�u, tādējādi aprokot pierādīju�mus viņu klusajam dumpim pret Impēriju.

Un nogriju rīcībā bija bijis tikai nepilns mēnesis, lai to visu izplānotu, izveidotu un uzceltu. Nav brī�nums, ka Trouns, un pirms viņa Veiders, uzskatīja nogrijus par tik noderīgiem kalpiem.

Tā bija lēdija Veidera, kas padarīja iespējamu to, ko jūs redzat, Ovkhevams teica. Mūsu viesmī�lībai ir maz, ko jums piedāvāt, Veidera dēls. Bet tas, kas mums pieder, ir jūsu.

Pateicos, Lūkass pamāja. Bet, kā aizrādīja sardzes kuģa pilots, mana klātbūtne uz Honogras jūs apdraud. Ja jūs varētu apgādāt manu kuģi ar enerģijas elementiem, es lidotu no �ejienes prom, cik ātri vien varēdams. Es jums, protams, samaksā�u.

Nekādu maksu mēs no Veidera dēla nevaram pieņemt, sacīja Ovkhevams, un izskatījās, ka viņu �okē jau pati doma par maksas ņem�anu. Palīdzēt jums tā būs iespēja kaut nedaudz atmaksāt to, ko nogriju tauta ir jums parādā.

Es saprotu, Lūkass teica, apspiezdams nopū�tu.

Viņiem noteikti bija vislabākie nolūki, bet �ai no�griju vainas apziņai par kalpo�anu Impērijai bi ja jā�dara gals. Imperators ar viltu bija dabūjis savā pusē arī daudz pieredzēju�ākas rases un būtnes.

Manuprāt, vispirms vajadzētu noskaidrot, vai jums krājumos ir tādi enerģijas elementi, kas der ma�nam kuģim. Kā mēs to varētu izdarīt?

Tas jau ir izdarīts, sacī ja Habarahs. Mākoņu lidaparāti aiznesīs ziņu par jūsu vajadzību uz Nistao kosmodromu. Kad iestāsies nakts, �urp tiks atvesti enerģijas elementi un tehniķi, kas tos uzstādīs jūsu kuģī.

Līdz tam laikam mēs piedāvājam jums savu viesmīlību, piebilda Ovkhevams, iesāņus paskatī�damies uz Habarahu.

Varbūt viņam likās, ka jaunākais nogrijs varētu at�stāt runā�anu viņa ziņā.

Bū�u pagodināts, teica Lūkass. Rādiet man ceļu.

Būdiņa zem klin�u nokares izrādījās tie�i tik ma�za, kā bija izskatījusies, raugoties no laukakmens. Lielāko daļu telpas aizņēma divas �auras lāviņas, zems galds un ierīce, kas atgādināja pārtikas glabā�a�nas un pagatavo�anas moduli no neliela kosmosa ku�ģa. Bet te vismaz bija klusāk nekā ārā.

�eit būs jūsu mājas, kamēr esat uz Honogras, Ovkhevams viņam sacīja. Mēs abi ar Habarahu stā�vēsim sardzē ārpusē. Lai pasargātu jūs ar savām dzī�vībām.

Tas nebūs nepiecie�ams, Lūkass apgalvoja, pārlaizdams skatienu telpai.

Bija skaidri redzams, ka tā iekārtota ilgsto�ai dzī�vo�anai.

Ko jūs abi te darāt, ja drīkstu vaicāt?

Es esmu �īs vietas uzraugs, atbildēja Ovkhe�vams. Apstaigāju zemi un skalos, vai viss aug, kā pienākas. Habarahs no Kimbaru klana�

Viņ� paraudzījās uz jaunāko citplanētieti, un Lū�kass nepārprotami redzēja �ajā skatienā izpau�amies drūmu humoru.

Habarahs no Kimbaru klana aizbēdzis no nogri�ju tautas. Vēl tagad daudzi mūsu kuģi nodarbojas ar viņa meklē�anu.

Protams, Lūkass sausi noteica.

Tā kā di�admirālis Trouns bija draudējis pakļaut Habarahu Impērijas nopratinā�anai �pēc pilnas prog�rammas", bi ja vitāli svarīgi, lai jaunais desantnieks aizbēgtu no cietuma un pazustu no acīm. Vienlīdz svarīgi bija arī tas, lai ziņa par Impērijas nodevību sasniegtu pa visu galaktiku izkaisītās nogriju diver�siju desanta vienības. �ie abi mērķi lieliski saskanē�ja-

Vai jums nepiecie�ama pārtika? Ovkhevams jautāja. Vai varbūt jums jāpaguļ?

Paldies, nē, Lūkass atbildēja. Domāju, ka vislabāk būs, ja ie�u atpakaļ uz savu kuģi un sāk�u ņemt ārā nederīgos enerģijas elementus.

Vai drīkstu palīdzēt? vaicāja Habarahs.

Jā, bū�u jums pateicīgs, sacīja Lūkass.

Nekāda palīdzē�ana viņam nebija vajadzīga, bet,

jo ātrāk nogriji izdeldēs savu iedomāto parādu, jo la�bāk.

Ejam darba rīku komplekts ir uz kuģa.

Saņemta ziņa no Nistao, Habarahs teica, nere�dzami kustēdamies cauri tumsai uz vietu, kur, atspie�dis muguru pret X klases kuģa nolai�anās bremzēm, sēdēja Lūkass. Impērijas kuģa kapteinis nolēmis tur pabeigt nelielus remontdarbus. Viņ� domā, ka tas prasīs divas dienas.

Nogrijs saminstinājās.

Cil�u vecākie jums atvainojas, Veidera dēls.

Nekāda atvaino�anās nav vajadzīga, Lūkass viņu mierināja, garām kaujas kuģa spārna ēnai lūko�damies uz �auro zvaig�ņu joslu, kas mirdzēja pie pilnīgi melnajām debesīm.

Tātad viņ� te bija iestrēdzis vēl uz divām die�nām.

Kad lidoju �urp, zināju, ka tā var notikt. Man vienīgi ir �ēl, ka jāapgrūtina jūs vēl kādu laiku.

-Jūsu klātbūtne nav apgrūtinājums.

Es augstu vērtēju man izrādīto viesmīlību.

Lūkass ar galvas mājienu norādīja uz zvaigznēm

tur. aug�ā.

Cik noprotu, joprojām nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka viņi ir pamanīju�i manu kuģi?

Vai tad Veidera dēls nezinātu, ja kaut kas tāds būtu noticis? atteica Habarahs.

Lūkass tumsā pasmaidīja.

Pat d�ediju spējām ir robe�as, Habarah. Tālas briesmas ir ļoti grūti noteikt.

Un tomēr viņ� domās sev atgādināja, ka Spēks, acīmredzot, vēl aizvien viņu sargā. Tas kaujas kreise�ris tikpat labi būtu varējis ierasties kādā nepiemērotā�kā brīdī piemēram, kad nogriju tehniķu komanda lidotu uz ieleju vai prom no tās vai arī, kad Lūkass pats jau būtu pacēlies ar savu kuģi gaisā. Modram kapteinim kā viens, tā otrs nebūtu paslīdējis garām nepamanīts, un viss sabruktu.

�vīksto�o kustību Lūkass drīzāk sajuta, nekā sa�dzirdēja cauri upes troksnim Habarahs bija apsē�dies viņam līdzās.

Ar to nepietiek, vai ne? nogrijs klusi jautāja. Ar �o vietu. Cil�u vecākie sauc to par mūsu nākotni. Bet tā�da tā nav.

Lūkass papurināja galvu.

Nē, viņam bija jāatzīst. Jūs �ajā vietā esat paveiku�i milzīgu darbu, un tas noteikti palīdzēs pa�barot jūsu tautu. Bet, kas attiecas uz pa�as Honogras nākotni� Es neesmu eksperts, Habarah. Bet no tā, ko esmu �eit redzējis, man nerodas iespaids, ka Honogru varētu glābt.

Nogrijs svelpjo�i ievilka gaisu caur saviem adatzobiem cauri mutuļojo�o ūdeņu �alkoņai �o skaņu tikko varēja saklausīt.

Jūs izteicāt daudzu nogriju domas, viņ� sacīja. Varbūt pat nav neviena, kas domātu citādāk.

Mēs varam palīdzēt jums atrast jaunas mā�jas, solīja Lūkass. Galaktikā ir daudz pasauļu. Mēs atradīsim jums vietu, kur varēsiet sākt visu no jauna.

Habarahs atkal ie�ņācās.

Bet tā nebūs Honogra.

Lūkass ar grūtībām norija siekalas.

-Nē.

Kādu minūti neviens no abiem nerunāja. Lūkass klausījās upes trok�ņos, un sirds viņam sāpēja aiz līdzjūtības pret nogrijiem. Bet nebija viņa varā mainīt to, kas nodarīts Honograi. D�ediju spējām patie�ām bija savas robe�as.

Gaiss atkal saviļņojās Habarahs bija piecēlies kājās.

Vai neesat izsalcis? viņ� Lūkasam jautāja. Ja vēlaties, varu atnest ēdienu.

Jā, pateicos, sacīja Lūkass.

Nogrijs aizgāja. Apspiezdams nopūtu, Lūkass mainīja pozu, joprojām palikdams sē�ot pie nolai�a�nās bremzes. Bija gana drūmi apzināties, ka pastāv problēma, ko viņ� nevar atrisināt, bet sēdēt te vēl di�vas dienas un noraudzīties apsūdzo�ajā ainavā pa�a acīm būs vēl ļaunāk.

Viņ� pavērās aug�up uz �auro zvaig�ņu svītru, prātodams, ko par Honogras stāvokli bija domājusi

Lea. Vai viņa ari bija sapratusi, ka tas ir pārāk slikts, lai planētu varētu glābt? Vai viņai tomēr bija radusies kāda ideja, kā visu vērst par labu?

Vai varbūt viņa bija bijusi pārāk aizņemta ar neat�liekamajām rūpēm par izdzīvo�anu, lai aizdomātos tik tālu uz priek�u?

Lūkass saviebās viņam iedūra mazs vainas apzi�ņas ērk�ķis. Kaut kur tālu projām, uz Karaskentas, vi�ņa māsai vajadzēja teju teju dot dzīvību saviem dvī�ņiem. Iespējams, ka tas jau bija noticis. Pie viņas, protams, bija Hens, ta�u ari Lūkass bija gribējis būt blakus.

Bet, ja viņ� nevarēja būt tur pats personiski�

Dziļi ievilcis elpu. Lūkass ļāva savam augumam atslābt. Reiz, uz Dagobahas, viņam bija izdevies ie�tiekties nākotnē. Redzēt savus draugus, ceļus, pa ku�riem viņi gāja. Tad viņ� to bija darījis Jodas vadībā� bet, ja viņam izdotos pa�am atrast atbilsto�o paņē�mienu. varbūt izdotos kaut uz īsu brīdi ieraudzīt mā�sasdēlu un māsasmeitu. Uzmanīgi, koncentrēdams savas domas un gribu. Lūkass saasināja jutekļus caur Spēku�

Lea bija sakņu pus i tumsā, turēdama rokās spri�dzekļ�āvēju un gaismas zobenu, viņas sirds strauji pukstēja bailēs un apņēmībā. Viņai aiz muguras bija Vintera, kas cie�i turēja abas mazās dzīvībiņas, traus�las un bezpalīdzīgas. Balss tā bija Hena balss dus�mu un tās pa�as apņēmības pilna. Cūbeka bija kaut kur netālu kaut kur augstāk, nosprieda Lūkass un kopā ar viņu bija Lendo. Viņiem priek�ā vīdēja ne�skaidri stāvi, to apziņas bija ļaunas, aukstas un ne�ēlī�gi mērķtiecīgus. Iz�āvu spridzekļ �uvējs vēl viens �āviens durvis atsprāgu vaļā�

Lea! iekliedzās Lūkass, un viņa augums spē�cīgi noraustījās, transam pārplīstot kā ziepju burbu�lim.

Kāds tēls vēl pazibēja un izgaisa Honogras nakti. Tā bija persona bez sejas, kas miglainā ļaunuma aiz�segā virzījās tuvāk viņa māsai un bērniem. Persona, pār kuru Spēkam nebija varas�

Kas noticis? Lūkasam aiz muguras asi nopra�sīja kāda nogrija balss.

Lūkass atvēra acis. Habarahs un Ovkhevams bija nolieku�ies viņa priek�ā, mazs kabatas lukturītis ap�spīdēja viņu murgu tēliem līdzīgās sejas ar blāvu gaismu.

Es redzēju Leu, Lūkass viņiem sacīja, saklau�sīdams trīsas savā balsī. Viņai un viņas bērniem draudēja briesmas.

Viņ� saraustīti ievilka elpu, atbrīvodams savu ķer�meni no adrenalīna.

Man jātiek atpakaļ uz Karaskentu.

Ovkhevams�un Habarahs pārmija skatienus.

Bet, ja �is briesmas jau ir notiku�as�? teica Ovkhevams.

Tā nebija tagadne, Lūkass papurināja galvu.

Tā bija nākotne. Nezinu, cik ilgu laiku uz priek��u.

Habarahs pieskārās Ovkhevama plecam, un kādu minūti abi nogriji sarunājās savā valodā. Viss kārtī�bā. Lūkass sacīja pats sev, atkārtodams d�ediju no�mierinā�anās paņēmienus. Viss kārtībā. Lendo bija turpat tuvumā viņ� skaidri atcerējās, ka bija redzē�jis Lendo. Bet Lendo, cik Lūkasam tas bija zināms, vēl aizvien atradās uz Nkllonas, kur veica kādu ar raktuvēm saistītu operāciju. Tas nozīmēja, ka Lūka�sam pietiek laika, lai atgrieztos Karaskentā, pirms notiks uzbrukums Leai.

Vai varbūt tas jau bija noticis? Vai redzētā vīzija patie�ām attiecās uz nākotni? Vai izmaiņas notiku�mos varētu mainīt to, ko viņ� bija redzējis? Grūti saprast, skolotājs Joda bija sacījis par Lūkasa vīziju uz Dagobahas. Vienmēr kustībā ir nākotne. Un, ja iz�darīt secinājumus no nenoteiktām parādībām nebija varējis d�ediju skolotājs ar tik dziļām zinā�anām par Spēku�

Ja vēlaties, Veidera dēls, desantnieki uzbruks Impēri jas kuģim, Ovkhevams teica. Ja apkalpi āt�ri iznīcinās, nebūs nekā, kas varētu mest ēnu uz nogrijiem.

To es nevaru ļaut jums darīt, purināja galvu Lūkass. Tas ir pārāk bīstami. Nav nekādas garan�tijas, ka viņi tomēr nesaņems kādu ziņu par notiku��o.

Ovkhevams izslējās.

Ja lēdija Veidera ir briesmās, nogriju tauta lab�prāt uzņemsies tādu risku.

Lūkass paskatījās uz abiem nogrijiem, un viņam pārskrēja savādu sajūtu vilnis. Murgu tēliem līdzīgās nogriju sejas nebija mainīju�ās, bet vienā mirklī bija mainījies tas, kā Lūkass �īs sejas uztvēra. Tie vairs nebija abstrakti citplanētie�u vaibsti. Piepe�i tās bija kļuvu�as par draugu sejām.

Pēdējo reizi, kad redzēju tādu vīziju, es nedo�mādams steidzos palīgā, viņ� tiem klusi stāstīja. Es ne tikai nevarēju viņiem palīdzēt, bet ari gandrīz laupīju viņu vienīgās izredzes uz glābiņu.

Lūkass paraudzījās lejup uz savu mākslīgo labo roku. Viņ� atkal sajuta, kā Veidera gaismas zobens pārcērt viņa plaukstas locītavu� kaut tās bija tikai spokainas atmiņas�

Un zaudēju arī �o to citu.

Lūkass pacēla acis pret nogrijiem.

Es neatkārto�u vēlreiz to pa�u kļūdu. Nelik�u uz spēles nogriju dzīvības. Gaidī�u, kamēr Impērijas ku�ģis būs prom.

Habarahs pastiepa roku un saudzīgi pieskārās viņa plecam.

Neraizējieties par viņu dro�ību, Veidera dēls, viņ� teica. Lēdiju Veideri nevar tik viegli uzveikt. Jo īpa�i, ja viņai blakus ir vūkijs Cūbeka.

Lūkass pavērās aug�up uz zvaigznēm virs viņu galvām. Ja Leai blakus bija Hens, �ūbijs un viss pils dro�ības dienests, viņai vajadzēja būt spējīgai tikt ga�lā ar jebkuru normālu uzbrucēju.

Bet bija vēl tas pēdējais neskaidrais tēls. Tā per�sona, kas prata rīkoties ar Spēku�

D�ediju skolotājs Cēbaots uz Jomārkas bija vaļ�sirdīgi viņam teicis, ka grib dabūt Leu un viņas bēr�nus. Vai �ī vēlme butu bijusi pietiekami stipra, lai pa�mudinātu Cēbaotu pa�am personiski doties uz Karaskentu viņiem pakaļ?

Viņi pratīs aizstāvēties, Habarahs atkārtoja.

Lūkass ar piepūli palocīja galvu.

Es zinu, viņ� teica, cenzdamies runāt tā, it kā patie�ām tam ticētu.

Nebūs nekādas jēgas no tā, ja raizēsies viņi vi�si.

Pēdējie ugunsgrēki bija nodzēsti, pēdējās mikroplaisas salodētas, pēdējie ievainotie aiznesti uz slim�nieku aprūpes platformu� un Lendo Kelrisiens ar savādu samierinā�anās un aukstasinīgu dusmu sajau�kumu palūkojās ārā pa savas privātās komandtelpas logu un zināja, ka tas ir beidzies. Mākoņu pilsēta uz Bespinas, un tagad Klejotāju pilsēta uz Nkllonas. Jau otru reizi Impērija bija atņēmusi viņam kaut ko tādu, ko viņ� bija radījis ar smagu darbu strādājis, svīdis un piecietis da�ādas neērtības, lai uzbūvētu un pārvērtusi to pelnos.

No pults atskanēja signāls. Piegājis pie tās, Lendo noliecās un pieskārās rācijas slēdzim.

Kelrisiens, viņ� teica, ar otru roku noslaucī�dams pieri.

Ser, te runā Bagits no centrālās ma�īntelpas, sacīja nogurusi balss. Nupat pārstāja darboties pē�dējais dzinējs.

Lendo saviebās, bet pēc visiem postījumiem, ko Impērijas kaujas kuģi bija nodarīju�i viņa raktuvēm, tas nenāca kā pārsteigums.

Vai ir kādas izredzes tos pietiekami salabot, lai mēs atkal varētu kustēties? viņ� jautāja.

Nē, ja nedabūsim vajadzīgās rezerves, Bagits atbildēja. Man ļoti �ēl, ser, bet pārāk daudz kas ir salūzis vai sakusis.

Sapratu. Tādā gadījumā lai jūsu ļaudis labāk koncentrē spēkus uz dzīvības funkciju nodro�inā�a�nas sistēmu uzturē�anu kārtībā.

-Jā, ser. Ē� ser, klīst baumas, ka esam zaudēju�i visus tālsatiksmes sakarus.

Tas ir tikai uz laiku, Lendo viņu nomierināja.

Mūsu ļaudis patlaban pie tā strādā. Un mums ir pietiekami daudz rezerves daļu, lai uzbūvētu divus jaunus raidītājus.

Jā, ser, Bagits atsaucās jau mazliet mundrāk.

Domāju, ka man tagad jāiet pie dzīvības funkciju nodro�inā�anas sistēmām.

Ziņojiet man par notieko�o, Lendo viņam pie�kodināja.

Izslēdzis rāciju, viņ� atgriezās pie loga. Viņu rīcī�bā bija divdesmit dienas, tikai divdesmit dienas, ie�kams Nkllonas gausā rotācija izvedīs viņus no dziļas nakts spo�ā saules gaismā. Un tajā brīdī vairs nebūs svarīgi, vai darbojas dzinēji, sakaru iekārtas vai pat dzīvības funkciju uzturē�anas sistēmas. Kad saule lē�nām vilksies aug�ā virs apvār�ņa, visus, kas vēl būs paliku�i Klejotāju pilsētā, sagaidīs ļoti ātra un ļoti karsta nāve.

Divdesmit dienas.

Lendo pa skatulūku paraudzījās uz naksnīga�jām debesīm, ļaudams acīm pamieloties ar retajos vaļasbrī�os pa�a izfantazētajiem zvaig�ņu rak�stiem. Ja viņiem pāris dienās izdotos salabot tālsa�tiksmes raidītāju, viņi varētu lūgt palīdzību Karaskentai. Lai ko Impērijas uzbrucēju vienības būtu nodarīju�as vairogkuģiem. kas atradās noliktavā ārpus sistēmas, Jaunās republikas kosmosa kuģu tehniķiem vajadzētu būt spējīgiem kaut vienu no tiem sagatavot lidojumam, vismaz tik daudz, lai tas varētu izturēt vienu pēdējo ceļojumu sistēmas iek�ienē. Tas notiktu pēdējā brīdi, bet, ja viņiem palaimētos�

Piepe�i viņa domu pavediens aprāvās. Tie�i virs galvas bija parādījusies mirdzo�a zvaigzne tuvojās kāds vairogkuģis.

Lendo instinktīvi paspēra soli uz savas pults pusi, gribēdams brīdināt kaujiniekus. Ja tas atkal bi ja Im�pērijas kuģis, kas ieradies nodarīt savu darbu līdz ga�lam�

Viņ� apstājās. Nē. Ja tas bija Impērijas kuģis, tur nekā nevarēja darīt. Vairs nebija kaujas kuģu. ko rai�dīt tam pretim, un arī pa�ā Klejotāju pilsēta nebija paliku�i nekādi aizsardzības speķi. Nebija jēgas tram�dīt atliku�os ļaudis.

Un tad no pults atskanēja statiskas elektrības �irkstoņa signalizēja daudzcietusī rācija.

Klejotāju pilsēta, te runā ģenerālis Bels Ibliss, nodārdināja labi pazīstamā balss. Vai kāds mani dzird?

Lendo metās pie pults.

Te Lendo Kelrisiens, ģenerāl, viņ� teica, cenz�damies runāt pēc iespējas nevērīgākā toni. Vai tie esat jūs tur, ārā?

Tic esam mēs, Bels Ibliss apstiprināja. Mēs atradāmies pie Kuethristekas, kad saņēmām jusu briesmu signālu. Man ļoti �ēl, ka nevarējām ierasties laikā.

Man arī �ēl, sacīja Lendo. Kā izskatās vairogkuģu noliktavā?

Baidos, ka tur valda pamatīga nekārtība, Bels Ibliss atbildēja. Tic jūsu vairogkuģi ir pārāk lieli, lai tos iznīcinātu, bet viņi tomēr papūlēju�ies kuģus sabojāt. �ķiet, ka �obrīd �is ir vienīgais lidotspējīgais vairogkuģis.

Lai būtu, kā būdams, tam vairs nav nozīmes, sacīja Lendo. Klejotāju pilsēta ir pagalam.

Nav nekādu iespēju to atkal izkustināt?

Ne jau tajās divdesmit dienās, kas mums atliku��as līdz saullēktam, Lendo paskaidroja. Mēs va�rētu to paslēpt pietiekami dziļi pazemē, kur tā pārciestu Nkllonas dienu, bet mums nav �im nolū�kam nepiecie�amo iekārtu.

Varbūt mēs varētu to vispār aizvest no Nkllonas uz ārējo sistēmu, kur Klejotāju pilsētu salabotu, Bels Ibliss ierosināja. Uzbrukuma fregatei un pāris smagajiem pacēlājiem vajadzētu tikt ar to galā. ja mums izdotos savest lido�anas kārtībā vēl vienu vai�rogkuģi.

Un ja mēs varētu pārliecināt admirāli Akbaru pie�ķirt mums vienu uzbrukuma fregati.

Tā ir gan, atzina Bels Ibliss. Domāju, ka man jānoklausās sliktās ziņas līdz galam. Ko Impēri�jai izdevās paņemt?

Lendo nopūtās.

Visu, viņ� teica. Visus mūsu krājumus. Hfrediju, kamrisu, dolovītu nosauc, ko gribi. Mēs izra�kām. viņi dabūja.

Cik daudz?

Apmēram �etru mēne�u darba augļus. Pēc pa��reizējām tirgus cenām mazliet vairāk par trim mil�joniem.

Bels Ibliss kādu bridi klusēja.

Nezināju, ka �ī vieta ir tik ienesīga. Tādā gadī�jumā ir vēl svarīgāk pārliecināt Karaskentu palīdzēt jums atkal nostāties uz kājām un atsākt derīgo izrak�teņu ieguvi. Cik daudz cilvēku jums tur, lejā, ir?

Nepilni pieci tūksto�i, Lendo atbildēja. Da�i no viņiem ir ļoti smagā stāvokli.

Man ir milzīga pieredze ievainoto pārvadā�a�nā, Bels Ibliss drūmi teica. Neraizējieties, mēs dabūsim viņus uz borta. Es gribētu, lai jūs nozīmējat grupu, kas paliks te un salabos vairogkuģus. Pārējos mēs aizvedīsim uz Kuethristeku. Tā ir tikpat laba vie�ta, no kuras griezties pie Karaskentas ar oficiālu lū�gumu pēc palīdzības, kā jebkura cita.

Nedomāju, ka vispār /r kāda vieta, kas būtu laba lūgumu izteik�anai, norūca Lendo.

Viņu prati aizņemti ar daudz ko citu, piekrita Bels Ibliss. Es tomēr teiktu, ka jūsu lūgumam ir iz�redzes nepazust vispārējā jūklī.

Lendo ko�ļāja lūpu.

Labāk apiesim �o jūkli uzreiz. Aizvediet mani uz Karaskentu un ļaujiet parunāt ar viņiem personis�ki.

Tas prasīs papildu piecas dienas, kas būs jāpava�da ceļā, Bels Ibliss aizrādīja. Vai varat to atļau�ties?

Labāk pavadīt piecas dienas lidojot, nekā sē�ot Kuethristekā un prātojot, vai mans lūgums ir pavirzī�jies tālāk kaut vai par saziņas centru, atteica Lendo. Rēķināsim: piecas dienas līdz Karaskentai, vēl die�na vai divas, lai pierunātu Leu iedot mums kuģi un pacēlājus, un tad vēl desmit dienas, lai atvestu to visu �urp un pabeigtu darbu.

Septiņpadsmit dienas. Līdz ar nagiem.

Nekādu labāku ideju man nav. Ko jūs par to sa�kāt?

Bels Ibliss labdabīgi pavīpsnāja.

Nu, ko es �ā vai tā biju nodomājis tuvākajā laikā aizlidot līdz Karaskentai. Tikpat labi varu darīt to tagad.

Pateicos, ģenerāl, sacīja Lendo.

Tas man ir nieks. Labāk sāciet gatavot savus ļaudis sūtīsim pavadoņkuģus, tiklīdz atrādīsimies planētas ēnā.

Labi. Uz drīzu tik�anos.

Lendo izslēdza rāciju. Tas bija �āviens miglā, viņ� to labi apzinājās. Bet. raugoties reāli, tā bija viņa vie�nīgā izdevība. Turklāt, pat ja viņa lūgumu noraidītu, lidojums uz Karaskentu nav tas sliktākais, ko �obrīd varētu darīt. Viņ� tiksies ar Leu un Henu, apskatīs jaunpiedzimu�os dvīņus, varbūt pat iznāks saskrieties ar Lūkasu vai Ved�u.

Lendo paraudzījās ārā pa skatulūku, lūpu sa�ķie�bis. Un Karaskentā viņam vismaz nebūs jāsatraucas par Impērijas uzbrukumiem.

Nospiedis iek�ējā saziņas aparāta slēdzi, viņ� de�va pavēles evakuācijai.

D�cscns bija aizmidzis maltītes vidū, bet D�aina joprojām pusdienoja. Gulēdama uz sāniem. Lea mai�nīja stāvokli cik vien tas bija iespējams, lai neatrau�tu krūts galiņu no meitas mutītes un atkal paņēma savu datorbloknotu. Pēc pa�as mazliet neskaidrā rēķi�na, viņa jau ceturto reizi mēģināja tikt līdz �īs lappu�ses beigām.

Piektā reize laimīgā, viņa �ķelmīgi sacīja D�ainai, ar brīvo roku noglāstīdama meitai galvu.

D�aina neatsaucās viņai tobrīd bija prātā svarīgā�kas lietas. Lea mirkli lūkojās lejup uz meitu, un viņas gurdenumam cauri izlauzās jauns pārsteiguma vilnis. �īs mazās rociņas, kas maigi un uz labu laimi taustījās gar viņas augumu, īsie. melnie matiņi, kas klāja galvvirsu; �ī mazā sejiņa ar zīdaiņa brīnumaini vaļsirdīgo, uz ē�anas nodarbi koncentrēto izteiksmi. Pavisam jau�na dzīvlbiņa, tik trausla un tomēr tik sparīga.

Un viņi abi ar Henu bi ja to radīju�i. Abi kopā.

Otrpus istabai atvērās durvis, kas veda uz viņu dzīvojamām telpām.

Sveika, mīļā, Hens klusi pasauca. Viss kārtī�bā?

Brīni�ķīgi; viņa �ukstus atbildēja. Mēs tikai ēdam vēl vienas pusdienas.

Viņi ēd kā izbadēju�ies vūkiji, Hens sacīja, pienācis pie gultas un ātri novērtējis situāciju. D�esens jau paēda?

Domāju, ka viņ� gribēja tikai uzkost, Lea tei�ca, pastiepusi kaklu, lai paskatītos uz aizmigu�o ma�zuli, kas gulēja viņai blakus. Iespējams, ka pēc kā�das stundas viņ� gribēs ieturēties vēlreiz.

Es vēlētos, kaut viņi saskaņotu savu dienas re�ī�mu, Hens noteica, uzmanīgi apsēzdamies uz gultas malas un ielikdams sava rādītājpirksta galiņu D�esena plaukstā.

Mazā plauksta instinktīvi satvēra viņa pirkstu, un, pacēlusi acis pret vīru, Lea redzēja, ka viņ� smaida, pa paradumam savilcis tikai vienu lūpu kak�tiņu.

Viņ� būs spēcīgs puisis.

Tev vajadzētu just, cik spēcīgs ir tvēriens �ajā galā, Lea viņam sacī ja, atkal skatīdamās uz D�ainu. Vai Lendo vēl aizvien ir lejā?

Jā, viņi abi ar Belu Iblisu joprojām runā ar ad�mirāli Dreisonu, Hens teica un uzlika brīvo roku Leai uz pleca.

Cauri plānajam ritatērpam viņa sajuta patīkamu siltumu. Gandrīz tikpat patīkamu, kā vīra sirsnīgās domas, ko uztvēra viņas apziņa.

Viņi cen�as pārliecināt admirāli, ka uz Nkllonu jānosūta pāris kuģu.

Kādas ir viņu izredzes?

Hens ar rādītājpirkstu maigi paskrubināja D�esena plaukstiņu un klusi paklak�ķināja ar mēli savam aizmigu�ajam dēlam.

Ne pārāk labas, Hens atbildēja. Mēs neva�ram pacelt Klejotāju pilsētu no zemes, ja mūsu rīcībā nav kuģis vismaz uzbrukuma fregates lielumā. Dreisons nav pārāk dedzīgi noskaņots atraut karadarbībai tik lielu kuģi.

Vai tu uzsvēri, cik ļoti mums nepiecie�ami me�tāli, ko Lendo tur iegūst savās raktuvēs?

Es to pieminēju. Uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu.

Ar Dreisonu ir jāprot runāt.

Lea paraudzījās lejup uz D�ainu. Viņa joprojām ēda, bet actiņas pamazām vērās ciet.

Kad D�aina būs aizmigusi, es varbūt varē�u no�iet lejā un palīdzēt Lendo.

Kā tad, Hens sausi sacīja. Neapvainojies, mīļā, bet. ja tu aizmigsi, galvu uz galda atbalstījusi, tas ne uz vienu nekādu iespaidu neatstās.

Lea parādīja viņam grimasi.

Paldies, neesmu tik nogurusi. Un es noteikti gu�ļu tikpat daudz, cik tu.

Tu neguli ne tuvu tik daudz, cik es, Hens tei�ca, noņemdams roku no Leas pleca un noglāstīdams D�ainas vaidziņu. Man izdodas nosnausties arī to vēlo nakts baro�anu laikā.

Tev vispār nevajadzētu naktīs celties aug�ā, sacīja Lea. Mēs ar Vinteru varam izņemt bērnus no �ūpuļa tikpat labi kā tu.

Lieliski, Hens tēlotā sa�utumā teica. Pirms uzradās sīkie, es tev biju noderīgs. Tagad tev manis vairs nevajag, ko? Tad jau dzen mani pavisam prom.

Protams, ka tu esi man vajadzīgs, Lea viņu mierināja. Kamēr vien vairākums robotu ir nodar�bināti aizsardzībā un man ir divi mazuļi, kam jāmai�na drēbītes, tev �eit alla� atradīsies vieta.

Ak, vareni, Hens norūca. Domāju, ka man labāk patiktos būt padzītam.

Ir jau mazliet par vēlu. Lea apgalvoja, glāstī�dama vīra roku un kļūdama atkal nopietna. Zinu, ka tu gribi palīdzēt, Hen, un mani tas patiesi ieprieci�na. Es tikai jūtos vainīga.

Tev nevajag tā justies, Hens sacīja un, saņēmis sievas roku. paspieda to. Neaizmirsti, ka mēs, kād�reizējie kontrabandisti, esam pieradu�i būt naktis no�modā.

Viņ� paskatījās uz Vinteras istabas durvīm.

Vai Vintera jau aizgā jusi gulēt?

Nē, viņa vēl nav nākusi aug�ā, Lea teica, do�mās pārbaudīdama Vinteras istabu.

Ciktāl viņa to varēja noteikt, istaba patie�ām bija tuk�a.

Viņa apak�stāvā nodarbojas ar kādu personisku projektu es nezinu, kas tas īsti ir.

Es zinu, sacīja Hens. un viņa apziņa kļuva do�mīga. Viņa ir lejā bibliotēkā un kaut ko meklē ve�cajos Savienības arhīvos.

Lea izstiepa kaklu, lai varētu labāk saskatīt viņa seju.

Nepatik�anas?

Nezinu, Hens gausi teica. Vintera daudz ne�runā par to, ko domā. Vismaz ar mani ne. Bet viņa ir par kaut ko noraizējusies.

Lea sajuta aiz durvīm kāda cilvēka klātbūtni.

Viņa ir atgriezusies, Lea sacīja Henam. Pa�lūko�u, vai nevaru panākt, ka viņa man par to pastās�ta.

Lai tev veicas, norūca Hens, un. vēl pēdējo reizi paspiedis Leas roku, piecēlās. Es tagad ie�u atpakaļ uz apak�stāvu. Jāpalūko, vai nevaru palīdzēt Lendo apvārdot Dreisonu.

Jums vajadzētu viņu piedabūt uz kār�u spēli, Lea deva padomu. Spēlējiet uz kuģiem, tāpat kā jūs abi ar Lendo to darījāt Vanaga dēļ. Varbūt jums izdo�das vinnēt uzbrukuma fregati.

Ko, sacensties kār�u spēlē ar Dreisonu? Hens iesprauslojies teica. Paldies, mīļā, bet mēs abi ar Lendo nezinātu, ko iesākt ar personisko flotili. Tiksi�mies vēlāk.

Labi. Es mīlu tevi, Hen.

Viņa lūpu kaktiņ� atkal savilkās smaidā.

Zinu, Hens sacīja un aizgāja.

Lea ar noputu atbalstījās ērtāk pret spilvenu un pa pusei pagriezās uz Vinteras istabas pusi.

Vintera? � viņa klusi pasauca.

Sekoja īsa pauze, tad durvis klusi atvērās.

Jā, Jūsu Augstība? ienākdama Leas istabā, at�saucās Vintera.

Es gribētu ar tevi mazliet aprunāties, ja neiebil�sti, Lea teica.

Protams, Vintera sacīja, panākdama uz priek��u tai apbrīnojami graciozajā gaitā, par ko Lea viņu vienmēr bija apskaudusi. Domāju, ka D�esens ir aizmidzis. Vai ielikt viņu �ūpulī?

Lūdzu, Lea pamāja. Hens man stāstīja, ka tu nodarbojoties ar kaut kādiem pētījumiem vecajos Sa�vienības arhīvos.

Vinteras seja nemainījās, bet Lea manīja tikko jau�amas pārmaiņas viņas apziņā un ķermeņa valodā.

-Jā.

Vai drīkstu vaicāt, kāpēc?

Vintera uzmanīgi paņēma no gultas D�esenu un aiznesa viņu uz �ūpuli.

Domāju, ka varbūt esmu atklājusi, kas ir Impēri�jas aģents pilī, viņa teica. Mēģināju atrast tam ap�stiprinājumu.

Lea juta, ka viņai mati uz skausta saceļas stāvus.

Kā viņu sauc?

Es labprātāk neizvirzītu nekādas apsūdzības, ie�kams neesmu ieguvusi vairāk informācijas, sacīja Vintera. Varu viegli kļūdīties.

Es atzinīgi vērtēju tavu smalkjūtību, teica Lea. Bet, ja tev ir kāda ideja par informācijas noplūdi par �o avotu Delta, mums par to jāzina tūlīt pat.

Tas nav saistīts ar avotu Delta, galvu purinā�dama, sacīja Vintera. Vismaz ne tie�i. Viņa te nav tik ilgi.

Lea sarauktu pieri raudzījās viņā, pūlēdamās nola�sīt viņas apziņu. Tur bija daudz rai�u, kas sadūrās ar vienlīdz spēcīgu vēlē�anos nemētāties ar pārsteidzī�gām apsūdzībām.

Vai tā ir Mara D�eida? Lea jautāja.

Vintera vilcinājās.

Jā. Bet es vēlreiz uzsveru, ka manā rīcībā nav nekādu pierādījumu.

Un kas ir tavā rīcībā?

Ne pārāk daudz, Vintera teica, uzmanīgi ap�spraudīdama ap D�esenu sedziņu. Patiesībā tikai īsa saruna ar Maru D�eidu, kad pavadīju viņu no me�dicīniskās aprūpes nodalījuma uz aug�stāvu. Viņa man vaicāja, ko esmu darījusi dumpja laikā, un es vi�ņai pastāstīju par savu darbu sagādē. Tad viņa pazina mani kā Mērķa Noteicēju.

Leai bija jāpadomā. Tajā laikā Vinterai bija tik daudz segvārdu.

Vai tas bija aplami?

Nē īsu laiku man patie�ām bija �āds seg�vārds, Vintera atbildēja. Un tur jau ir tas suns ap�rakts. Kā Mērķa Noteicēju mani pazina tikai da�as nedēļas uz Everemas. Pirms Impērijas izlūkdienests sagrāva vietējo �ūniņu.

Saprotu, Lea lēnām noteica. Un Mara nepie�derēja pie tās everistu grupas?

Nezinu, galvu purinādama, sacīja Vintera. Man iznāca satikties tikai ar da�iem �īs grupas locekļiem. Tāpēc es pētīju arhīva ierakstus. Domāju, ka varbūt atradī�u kaut kur pilnīgu grupas dalībnieku uzskaitī�jumu.

�aubos, vai tāds ir pastāvējis, teica Lea. Vie�tējās �ūniņas nekad neglabāja personu sarakstu. Tas būtu grupas nāves spriedums, ja nokļūtu Impērijas aģentu rokās.

Es zinu.

Vintera pāri �ūpulim palūkojās uz Leu.

-Tādējādi mēs nonākam strupceļā.

Varbūt, sacīja Lea, skatīdamās Vinterai garām un cenzdamās sakopot domās visu, ko zināja par Mā�ru.

Ne cik daudz tas nebija. Cik viņai bija zināms, Mara nekad netika apgalvojusi, ka pagātnē bijusi saistīta ar Savienību, un tas daļēji apstiprināja Vinte�ras aizdomas. No otras puses, nebija pagāju�i ne divi mēne�i kop� tā brī�a, kad viņa lūdza, lai Lūkass pa�līdz viņai atbrīvot Kardu no ieslodzījuma telpas di�admirāļa Trouna flagmaņkuģī. Ja viņa pati ir Impēri�jas aģente, tādai rīcībai nebūtu jēgas.

Es domāju, Lea Vinterai gausi teica, lai kādā pusē Mara kādreiz atradusies, viņa tur vairs neatro�das. Ja Mara �obrīd kādam ir uzticīga, tas varbūt ir Kards un viņa ļaudis.

Vintera tikko pamanāmi pasmaidīja.

Vai tā ir d�edijas gai�redzība, Jūsu Augstība, vai tikai jūsu kā daudzpiercdzēju�as diplomātes viedok�lis?

Mazliet no abiem. Lea atbildēja. Nedomāju, ka mums ir iemesls no viņas baidīties.

Ceru, ka jums ir taisnība.

Vintera ar �estu norādīja uz otru mazuli.

Vai lai ielieku �ūpulī arī D�ainu?

Lea paskatījās lejup. D�ainas acis bija cie�i aiz�vērtas, mazā mutīte klusi �āpstināja, it ka zī�ot tuk�u gaisu.

Jā, paldies, viņa sacīja, vēl pēdējo reizi apmī�ļodama meitiņas vaigu. Vai apak�stāvā joprojām notiek tā pieņem�ana par godu Serkenas delegācijai?

To pavaicājusi, Lea pavirzījās nost no D�ainas un izstaipīja noguru�os locekļus.

Kad gāju garām, viss vēl ritēja pilnā sparā, Vintera teica, paņemdama D�ainu un ielikdama viņu �ūpulī blakus D�esenam. Mona Motma lūdza, lai mudinu jūs uz da�ām minūtēm atnākt, ja jums rodas tāda izdevība.

Jā, �is lūgums mani nepārsteidz, Lea sacīja, izkāpdama no gultas un iedama pie drēbju skapja.

Viens no nelielajiem blakus labumiem tam. ka vi�ņai tagad bija divi bērni uz rokām Leai beidzot bija nesatricināms aizbildinājums, lai nepiedalītos tajos virspusējos valdības pasākumos, kas alla� prasīja vai�rāk laika, nekā bija vērti. Bet Mona Motma mēģināja viņu tajā trakajā riņķa dancī ievilināt atpakaļ.

Man ļoti �ēl, bet nāksies sagādāt viņai vil�a�nos, Lea piebilda. Baidos, ka man patlaban ir sva�rīgākas lietas kārtojamas. Vai tu pieskatīsi dvīņus?

Protams, Vintera atbildēja. Vai drīkstu vai�cāt, kur jūs būsiet?

Lea sameklēja skapī kaut ko piemērotāku ie�anai sabiedrībā un sāka pārģērbties.

Ie�u palūkot, ko varu izdibināt par Maras D�eidas pagātni, viņa teica.

Vinteras drūmais skatiens bija sajūtams pat otrpus telpai.

Vai drīkstu zināt kādā veidā?

Lea piespiesti pasmaidīja.

Es par to pajautā�u viņai pa�ai.

Viņ� stāvēja viņas priek�ā, viņa seju pa pusei slē�pa tērpa kapuce, viņa dzeltenās, caururbjo�i spo�ās acis lūkojās pāri bezgalīgajam attālumam, kas viņus �ķira. Viņa lūpas kustējās, bet vārdus apslāpēja trauksmes sirēnas tās spalgi gaudoja viņiem apkārt, piepildot Maru ar nemieru, kas ātri pārauga panikā. Starp viņu un Imperatoru parādījās divi stāvi: tum��ais, iespaidīgi lielais Darts Veiders un augumā ma�zākais, melni tērptais Lūkass Debesbraucējs. Viņi stāvēja Imperatora priek�ā, skatīdamies viens otrā, un iedarbināja savus gaismas zobenus. Asmeņi krusto�jās, mirdzo�i sarkanbaltais pret mirdzo�i zaļi balto, un viņi sagatavojās kaujai.

Un tad, bez brīdinājuma, asmeņi atrāvās viens no otra, un� ar divbalsīgu naida rēcienu, kas pārskanēja pat trauksmes sirēnas, abi vīrie�i pagriezās un lieliem soļiem gāja pie Imperatora.

Mara dzirdēja sevi iekliedzamies viņa, sa�sprindzinājusi visus spēkus, steidzās savam skolo�tājam palīgā. Bet attālums bija pārāk liels, viņas augums pārāk gauss. Viņa raidīja izaicinājuma kliedzienu, mēģinādama vismaz novērst abu vīrie�u uzmanību. Bet �ķita, ka nedz Veiders, nedz Debes�braucējs viņu nedzird. Viņi no divām pusēm tuvo�jās Imperatoram, un� kad tie augstu pacēla savus gaismas zobenus, Mara redzēja, ka Imperators ska�tās uz viņu.

Mara atbildēja uz viņa skatienu, izmisīgi vēlēda�mās novērsties no draudo�ās nelaimes, bet nespēda�ma pakustēties. Caur �o skatienu uz viņu plūda tūk�sto�iem izjūtu un domu, �ilbino�s sāpju, baiļu un dusmu kaleidoskops, kas griezās pārāk strauji, lai vi�ņa to patiesi spētu sevi uzņemt. Imperators pacēla ro�kas, sūtīdams pretim ienaidniekiem zili baltus zibe�ņus. Abi vīrie�i sagrīļojās no �ī prettrieciena, un Ma�ra vēroja notieko�o ar sāpīgu cerību, ka �oreiz viss varētu beigties savādāk. Bet nē. Veiders un Debes�braucējs izslējās un, vēlreiz nikni ierēku�ies, augstu pacēla savus gaismas zobenus.

Un tad virs paceltajiem gaismas zobeniem aizdārdēja tāls pērkona grāviens�

Sarāvusies tik strauji, ka gandrīz izkrita no krēsla, Mara pamodās.

Viņa dziļi, saraustīti ievilka elpu, lai remdētu sap�ņa radīto izjūtu virpuli � sāpes, dusmas un vientulību. Bet �oreiz viņai nebija lemta tā greznība tikt galā ar savu pārdzīvojumu vienatnē. Mara neskaidri sajuta kāda cilvēka klātbūtni ārpus savas istabas, un tajā brīdī, kad viņa izmetās no rakstāmgalda krēsla, lai in�stinktīvi ieņemtu kaujas pozīciju, atkārtojās pērkona grāviens no viņas sapņa kluss klauvējiens pie dur�vīm.

Mara pailgu brīdi apsvēra, vai nevajadzētu ciest klusu un ļaut, lai klauvētājs, nolēmis, ka istabā ne�viena nav, iet prom. Bet viņa zināja, ka pa vecmodī�go, eņģēs iekārto durvju apak�u ir redzama gaisma, kas spīd viņas istabā. Un, ja cilvēks, kas stāvēja aiz durvīm, bija tas, ko Mara domāja, klusums viņu �ā vai tā nepiemānīs.

Nāciet iek�ā, viņa pasauca.

Durvis atvērās� bet tas nebija Lūkass Debes�braucējs, kas tur stāvēja.

Sveika, Mara, Lea Orgena Solo palocīja pret viņu galvu. Vai es jūs iztraucēju?

Nebūt ne, Mara pieklājīgi atbildēja, apspiez�dama grimasi.

Otra cilvēka klātbūtne jau nu bija pēdējais, ko vi�ņa tobrīd vēlējās, jo īpa�i, ja �is cilvēks bija kaut kā�dā veidā saistīts ar Debesbraucēju. Bet, kamēr viņi abi ar Gentu bija te iestrēgu�i, nebūtu prātīgi noskaņol pret sevi naidīgi kādu, kam ir tāda ietekme kā Orgenai Solo.

Es tikai lasīju jaunākās ziņas no kaujas laukiem. Lūdzu, nāciet iek�ā.

Pateicos, Orgena Solo teica un, paejot viņai garām, ienāca apartamentos. Es pirms maza brī�a izskatīju tos pa�us ziņojumus. Di�admirālis Trouns noteikti attaisno nelaiķa Imperatora uzticē�anos viņa spējām.

Mara uzmeta viņai asu skatienu, prātodama, ko Debesbraucējs ir māsai pastāstījis. Bet Orgenas Solo acis bija pievērstas logam un pilsētas ugunīm tur, le�jā. Un tas mazumiņ� no otras sievietes apziņas, ko Marai izdevās uztvert, nelikās esam nievājo�s.

Jā, Trouns bija viens no vislabākajiem, viņa sacīja. Apveltīts ar spo�u un rado�u prātu un gan�drīz maniakālām alkām pēc uzvaras.

Varbūt viņam bija jāpierāda, ka nav sliktāks par citiem di�admirāļiem, minēja Orgena Solo. Jo īpa�i savas izcelsmes dēļ mēs ta�u zinām, kāda bija Imperatora attieksme pret nehumanoidiem.

Esmu pārliecināta, ka daļēji tas tā bija, teica Mara.

Orgena Solo paspēra vēl vienu soli tuvāk logam, joprojām uzgriezusi Marai muguru.

Vai jūs di�admirāli labi pazināt? viņa jautā�ja-

Ne glu�i, Mara piesardzīgi atbildēja. Viņ� da�as reizes sazinājās ar Kardu, kad es biju tur, un vienu reizi ieradās mūsu bāzē uz Mirkras. Kādu laiku viņam bija lieli darījumi ar Mirkras isalamiriem -

Kards reiz aprēķināja, ka viņi izvedu�i no turienes kādus piecus vai se�us tūksto�us�

Es gribēju zināt, vai jūs viņu pazināt kara lai�kā. Orgena Solo sacīja, beidzot pagriezdamās ar se�ju pret viņu.

Mara mierīgi izturēja viņas skatienu. Ja Debes�braucējs bija viņai pastāstījis� bet, ja viņ� bija pa�stāstījis, kāpēc Mara neatradās kādā ieslodzījuma tel�pā? Nē, Orgena Solo minēja uz labu laimi.

Kāpēc lai es būtu pazinusi di�admirāli Trounu kara laikā? viņa atcirta.

Orgena Solo paraustīja plecus.

Tika izteikts pieņēmums, ka jūs kādreiz būtu va�rējusi atrasties Impērijas dienestā.

Un jūs gribējāt par to pārliecināties, iekams lie�kat mani ieslodzīt?

Gribēju noskaidrot, vai jums nav tādas zinā�a�nas par di�admirāli, ko mēs varētu izmantot pret vi�ņu, Orgena Solo izlaboja.

Mara pavīpsnāja.

Nekā tāda es nezinu, viņa teica. Ne jau par Trounu. Viņam nav rīcības modeļa, iemīļotu stratēģi�ju, pamanāmu vājību. Viņ� pēta savus ienaidniekus un vēr� uzbrukumus pret to psiholoģiski vājajām vie�tām. Viņ� pārāk neuzticas savai armijai, un viņam diez kā nepatīk atkāpties, kad zaudējums ir acīm re�dzams. Tas gan nenotiek pārāk bie�i. Kā jūs pa�i par to pārliecināties.

Mara savilka uz aug�u uzaci.

Vai �īs ziņas jums kaut ko dod? viņa sarkastis�ki piemetināja.

Patiesību sakot, dod gan, sacīja Orgena Solo. Ja mēs varētu noteikt vājās vietas, ko viņ� grasās izmantot, būtu iespējams paredzēt, pret ko tiks vērsts uzbrukuma galvenais trieciens.

Tas nebūs viegli, Mara brīdināja.

Orgena Solo tikko jau�ami pasmaidīja.

Jā, bet tas vismaz ir kaut kas tāds, ar ko varam sākt. Paldies par palīdzību.

Nav par ko, Mara automātiski atbildēja. Vai gribējāt vēl kaut ko man sacīt?

Nē, nedomāju vis, sacīja Orgena Solo.

Viņa devās uz durvīm.

Man jāiet atpakaļ un mazliet jāpaguļ, iekams dvīņi atkal pamostas. Un jūs arī varbūt gribat agri likties gultā.

Un es joprojām varu brīvi pārvietoties pa pili?

Orgena Solo atkal pasmaidīja.

Protams. Lai ko jūs būtu darījusi pagātnē, ir skaidrs, ka patlaban Impērijai vairs nekalpojat. Ar la�bunakti.

Viņa pagriezās pret durvīm, pastiepa roku pēc tverekļa�

Es grasos nogalināt jūsu brāli, Mara viņai tei�ca. Vai viņ� jums to ir stāstījis?

Orgena Solo sastinga, un to nevarēja nepamanīt. Mara sajuta, kā �oks saviļņo d�edijas trenēto mieru. Roka no durvju tverekļa noslīdēja gar sāniem.

Nē, nav, viņa sacīja, joprojām stavēdama ar muguru pret Maru. Vai drīkstu vaicāt, kāpēc?

Viņ� iznīcināja manu dzīvi, Mara viņai teica, kaklā sajūtot iestrēgstam seno sāpi un pati nesapro�tot, kāpēc vispār lo stāsta Orgenai Solo. Jūs kļūdā�ties es ne tikai kalpoju Impērijai. Biju Imperatora personiskā aģente. Viņ� atveda mani �urp, uz Impēri�jas pili Karaskentā, un apmācīja mani, lai es būtu vi�ņa gribas nesēja galaktikas malu malās. Varēju sa�klausīt viņa balsi jebkurā Impērijas nostūri un zināju, kā nodot viņa pavēles tālāk, lai kam tās bija domā�tas trieciennieku brigādei vai di�ajam mofam. Man bija stāvoklis sabiedrībā, vara un dzīves mērķis. Ma�ni pazina kā Imperatora Labo Roku un cienīja tāpat kā viņu. Jūsu brālis man to visu atņēma.

Orgena Solo pagriezās ar seju pret Maru.

Man ļoti �ēl, viņa sacīja. Bet nebija citas ie�spējas. Miljardiem dzīves un brīvība�

Es netaisos apspriest ar jums �o tematu, Mara viņu pārtrauca. Jūs nevarat saprast, ko esmu pārdzī�vojusi.

Orgenas Solo sejai pārslīdēja sāpju ēna.

Jūs kļūdāties, viņa klusi teica. Es to ļoti labi saprotu.

Mara uz viņu nikni paskatījās, bet īsta naida �ajā skatienā nebija. Lea Orgena Solo no Alderānas, kas bija spiesta noskatīties, kā pirmā Nāves Zvaigzne izposta visu viņas pasauli�

Jums vismaz dzīve pēc tam turpinājās, Mara beidzot norūca. Jums bija visa Dumpinieku savie�nība vairāk draugu un sabiedroto, nekā varējāt sa�skaitīt. Man nebija neviena.

Tas noteikti bija smagi.

Es izdzīvoju, Mara īsi atteica. Tagad gan jūs liksiet mani ieslodzīt, vai ne?

Alderānietes smalkās uzacis savilkās uz aug�u.

Jūs nemitīgi atkārtojat, ka man vajadzētu jūs ie�slodzīt. Vai jūs to vēlaties?

Es jums jau sacīju, ko vēlos. Gribu nogalināt jū�su brāli.

Ak tā? teica Orgena Solo. Vai jūs patie�ām to vēlaties?

Mara pasmaidīja ar sakniebtām lūpām.

Atvediet viņu �urp, un es to pierādī�u.

Orgena Solo pētīja viņas seju. un Mara sajuta arī

vieglu d�edijas rudimentāro jutekļu pieskārienu.

Sprie�ot pēc tā, ko Lūkass man ir stāstījis, �ķiet, ka jums jau biju�as vairākas izdevības viņu nogali�nāt, Orgena Solo aizrādīja. Jūs tās neesat izman�tojusi.

Ne tāpēc, ka es to negribētu, sacīja Mara.

Bet tā bija doma, kas kremta arī viņu.

Es tikai nemitīgi nokļūstu situācijās, kurās viņ� man ir nepiecie�ams dzīvs. Bet tā nebūs mū�īgi.

Iespējams, teica Orgena Solo, un viņas acis joprojām pētīja Maras seju. Bet varbūt tā nemaz neesat jūs. kas grib viņa nāvi.

Mara sarauca pieri.

Kā tad tas jāsaprot?

Orgenas Solo skatiens no Maras aizvirzījās pie lo�ga, un Mara sajuta, ka otras sievietes jutekļi sa�springst.

Pirms pāris mēne�iem es bi ju pie Endoras, Or�gena Solo sacī ja.

Marai pār muguru pārslīdēja ledaina �alts. Viņa arī bija bi jusi pie Endoras, viņu turp aizveda uz tik��anos ar di�admirāli Trounu� un Mara atcerējās, kādas izjūtas radās kosmosā ap Imperatora nāves vietu.

Un? viņa mudināja Orgenu Solo runāt tā�lāk.

Pat Marai pa�ai �ķita, ka viņas balss skan aiz��ņaugti.

To saklausīja arī Orgena Solo.

Jūs zināt, par ko es runāju, vai ne? viņa jautā�ja, vēl aizvien skatīdamās uz pilsētas ugunīm. Tur joprojām kavējas Imperatora klātbūtnes ēna. Kaut kas no tā pēdējā naida un dusmu uzliesmojuma. Glu��i kā� es nezinu, kas.

Glu�i kā emocionāls asins traips, Mara klusi teica, un acumirklī viņas domās spontāni parādījās Imperatora dzīvais tēls. Tas iezīmē vietu, kur viņ� mira.

Viņa paraudzījās uz Orgenu Solo, un abu sievie�u acis sastapās.

Jā, sacīja Orgena Solo. Tie�i tā tas bija.

Mara dziļi ievilka elpu, apspiezdama ledaino tum�su savā apziņā.

Un kāds tam sakars ar mani?

Orgena Solo vērīgi lūkojās viņā.

Domāju, ka jūs to zināt.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Nē, Mara teica, un viņas mute piepe�i bija kļuvusi sausa. Jūs kļūdāties.

Vai patiesi? Orgena Solo klusi vaicāja. Jūs sacījāt, ka varējāt sakļausit Imperatora balsi no jeb�kuras vietas galaktikā.

Es varēju dzirdēt viņa balsi, atcirta Mara. Neko vairāk.

Orgena Solo viegli paraustīja plecus.

Jums, protams, tas labāk zināms. Tomēr par to der padomāt.

Es padomā�u, Mara stīvi sacīja. Ja tas ir viss, jūs varat iet.

Orgena Solo pamāja ar galvu, un viņas apziņā ne�bija ne vēsts no aizkaitinājuma par to, ka viņu atlai� kā tādu apak�nieci.

Paldies par palīdzību, viņa teica. Mēs paru�nāsimies vēlāk.

Orgena Solo vēl pēdējo reizi pasmaidīja, tad atvē�ra durvis un izgāja.

Ar to varat nerēķināties, Mara nomurmināja viņai pakaļ, pagriezdamās atkal pret rakstāmgaldu un apsēzdamās krēslā.

Tālāk tā vairs nevarēja turpināties. Ja Kards bija pārāk aizņemts ar darījumiem, lai sazinātos ar savu kontaktpersonu, tad kontaktpersonai pa�ai būs jādabū viņu un Gentu no �ejienes prom. Atvērusi savu �ifrē�to failu, viņa nospieda taustiņus, lai piekļūtu tālsatik�smes saziņai.

Atbilde nāca ātri. NAV IESPĒJAMS PIEKĻŪT, tie bija vārdi, kas parādījās uz ekrāna. TĀLSATIKSMES SAZIŅAS SISTĒMA UZ LAIKU NEDARBOJAS.

Brīni�ķīgi, Mara pie sevis norūca. Un cik il�gi būs jāgaida, līdz tā atkal sāks darboties?

NAV IESPĒJAMS NOTEIKT. ATKĀRTOJUMS. TĀLSATIKSMES SAZIŅAS SISTĒMA UZ LAIKU NEDARBOJAS.

Nolamājusies viņa datoru izslēdza. �ķita, ka visa pasaule �ovakar sazvērējusies pret viņu. Mara paņē�ma datorbloknotu, ko pirms brī�a bija lasījusi, atlika to atkal atpakaļ un piecēlās. Bija vēls, un viņa jau vienreiz bija aizsnaudusies pie rakstāmgalda. Prātī�gāk būtu, ja viņa mestu mieru un ietu gulēt.

Piegājusi pie loga, Mara atbalstījās pret kokgrie�zumiem rotāto rāmi un lūkojās ārā uz pilsētas ugu�nim, kas stiepās bezgalīgi tālu. Un mēģināja domāt.

Nē. Tas nevarēja but. Neiespējami, absurdi un ne�iedomājami. Lai Orgena Solo tricina gaisu, cik grib, klāstīdama tās savas gudrības. Tas vilkās jau piecus gadus, un Marai pa �o laiku tā kā jau būtu vajadzējis iepazīt savas izjūtas un domas. Vajadzētu zināt, kas ir īsts un kas ne.

Un tomēr�

Sapņa tēli atkal nostājās viņas acu priek�ā. Im�perators, kas noraugās viņā ar splvu dedzīgumu, kamēr Veiders un Debesbraucējs nāk viņam tuvāk. Un �ajās dzeltenajās acis ir vārdos neizteikta, bet pa�saprotama apsūdzība: tas viss notiek tikai tāpēc, ka viņai neizdevās nogalināt Debesbraucēju tajā slēptuvē. Tas nevarīgo dusmu zibsnis, kad virs Im�peratora galvas tika pacelti divi gaismas zobeni. Pēdējais kliedziens, kas visu laiku skan viņai gal�vā�

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Izbeidziet! viņa caur zobiem izgrūda, triekda�ma galvu pret loga stenderi.

Tēli un vārdi pārvērtās sāpju eksplozijā, tad dzirksteļu lietū, kas pamazām izgaisa.

Ilgāku laiku viņa palika tā stāvam, ieklausīdamās savu sirdspukstu dunā, pretrunīgu domu mocīta. Im�perators noteikti būtu vēlējies, lai Debesbraucējs mirst� bet Orgenai Solo tomēr nebija taisnība. Ne�drīkstēja būt. Tā bija pati Mara, kas gribēja nogali�nāt Lūkasu Debesbraucēju, nevis kāds pagātnes rēgs.

Tālu pāri pilsētai daudzkrāsainas gaismas vilnis pārslīdēja apkārtējām ēkām un mākoņiem virs gal�vas, izraudams Maru no pārdomām. Pulkstenis sen�laicīgajā sapul�u zāle nosita pusstundu, tāpat kā bija to darījis jau trīs gadsimtus. Gaisma mainīja struktū�ru un noviļņojās vēlreiz, tad izgaisa.

Pusviens nakti. Iegrimusi domās, Mara nebija ma�nījusi, ka ir jau tik vēls.U11 no domā�anas nebija ne�kādās jēgas. Viņa tikpat labi varēja likties gultā, iz�mest to visu uz kādu laiku no galvas un pagulēt. No�pūtusies Mara atvirzījās nost no loga�

Un sastinga. Kaut kur apziņas dziļumos tikko bija ieskanējies trauksmes zvans.

Tepat tuvumā bija briesmas.

Viņa izvilka no maksts savu mazītiņo spridzekļ�ā�vēju un saspringti ieklausījās. Nekā. Atskatījusies uz logu, uz īsu mirkli iedomājusies, vai tikai viņu kāds nenovēro caur laminētajām rūtīm, viņa nedzirda�miem soļiem devās uz durvju pusi. Piespiedusi tām ausi, Mara vēlreiz ieklausījās.

Kādu brīdi nekas nebija dzirdams. Tad viņa sa�klausīja tuvojo�os soļus, cauri biezajām koka durvīm tos tik tikko varēja saklausīt. Tā bija profesionālo ka�ravīru klusā, bet apņēmīgā gaita. Mara saspringa, bet soļi bez apstā�anās pagāja viņas durvīm garām un iz�dzisa gaiteņa tālākajā galā.

Mara noskaitīja līdz desmit, ļaujot viņiem aiziet labu gabalu tālāk. Tad viņa piesardzīgi atvēra durvis un palūkojās ārā.

Viņi bija �etri, ģērbu�ies pils dro�ības dienesta ka�ravīru formas tērpos, viens no viņiem gāja pa priek��u, divi viņam aiz muguras viens otram blakus, ce�turtais noslēdza gājienu. Nonāku�i līdz gaiteņa ga�lam. viņi gausināja gaitu, kamēr vīrs, kas gāka priek�galā, pārlaida a�u skatienu blakusgaitenim. Viņ� mazliet pacēla roku, un visi �etri nozuda aiz stū�ra. Viņi gāja uz kāpnēm, pa kurām varēja nokļūt vai 11u pils centrālajā daļā apak�stāvā, vai aug�ā uz torni un pils pastāvīgo iemītnieku apartamentiem.

Mara noskatījās viņiem pakaļ, un viņas nogurums izzuda kā nebi jis Maras asinis bija saņēmu�as jau�nu adrenalīna devu. �etrstūrainā ierinda, uzkrīto�ā piesardzība, ar roku dotais signāls un viņas pa�as briesmu priek�nojauta tas viss mudināja izdarīt vie�nu un to pa�u secinājumu.

Impērijas izlūkdienestam bija izdevies iekļūt pilī.

Viņa atgriezās pie sava rakstāmgalda un, īsi nola�mājusies, palika stāvam kā zemē iemieta. Viens no pirmajiem uzdevumiem, ko izlūku komandai būtu vajadzējis paveikt, bija iekļū�ana pils datoru un sazi�ņas sistēmās. Jebkur� mēģinājums sacelt trauksmi dro�i vien tiktu pārtverts un liktu viņiem uzmanīties.

Tas nozīmēja, ka iebrucējus apturēt varēja tikai viņa pati. Cie�i satvērusi spridzekļ�āvēju, Mara izslī�dēja no savas istabas un devās izlūkvienībai nopakaļ.

Viņa tika līdz stūrim un jau tiecās uz priek�u, lai piesardzības labad palūkotos gaitenī, kad izdzirda sev aiz muguras klusi noklik�ķam spridzekļ �āvēja dro�i�nātāju,

Tā, D�eida, kāda balss ie�ukstēja viņai ausī. Rāmi un bez satraukuma. Viss ir beidzies.

Admirālis Dreisons atspiedās pret sava sēdekļa at�zveltni un papurināja galvu.

Man ļoti �ēl, Kelrisien, ģenerāli Bel Iblis, viņ� sacīja varbūt jau kādu desmito reizi kop� sarunas sā�kuma. Mēs glu�i vienkār�i nedrīkstam tā riskēt.

Lendo dziļi ievilka elpu, pūlēdamies savākt kopā pēdējās pacietības paliekas. Tas bija viņa darbs un sviedri, ko Dreisons grasījās nevērīgi aizsviest prom.

Admirāl�

Tas nebūt nav tik liels risks, admirāl, Bels Ib�liss iestarpināja raiti un daudz pieklājīgākā toni nekā tobrīd būtu spējis runāt Lendo. Esmu jums parādī�jis vismaz astoņas vietas, no kurām mēs varam at�saukt kādu uzbrukuma fregati. Galu galā, tā būtu prom no saviem tie�ajiem pienākumiem tikai desmit dienas.

Dreisons pavīpsnāja.

Ņemot vērā ātrumu, kādā darbojas admirālis Trouns, desmit dienās mēs varam zaudēt vēl trīs sek�torus. Jūs gribat viņam atvieglot vēl arī ceturtā sekto�ra iekaro�anu?

Admirāl, mēs runājam par vienu vienīgu uzbru�kuma fregati, teica Lendo. Nevis par duci zvaig�ņu kreiseru vai orbitālo kaujas bāzi. Vai tie�ām Trounam varētu būt kāds slepens nodoms, ko spētu izjaukt viena uzbrukuma fregate?

Ko viņ� izdarīja rūpīgi apsargātai kuģu būvēta�vai, kad viņa rīcībā bija tikai viena apbruņota frega�te? atcirta Dreisons. Skatieties patiesībai acīs, kungi ja mums jāstājas pretim tādai parādībai kā Trouns, visas parastās likumsakarības jāaizmirst.Viņ� var izmest tik caurspīdīgu tīklu, ka mēs to pat nepa�manīsim, kamēr būs par vēlu. Viņ� tā jau ir rīkojies.

Lendo saviebās, bet patiesībā par tamlīdzīgu do�mu gaitu viņ� Dreisonam nevarēja pārmest. Pirms pāris mēne�iem, kad viņi abi ar Henu pirmo reizi tika atvesti uz Bela Iblisa slepeno militāro bāzi, viņ� pats bija par trini ceturtdaļām pārliecināts, ka tā visa ir kaut kāda gigantiska un sare�ģīta sazvērestība, ko Trouns radījis īpa�i priek� viņiem. Tikai pēc Katanas kaujas viņ� pārliecinājās par pretējo, un tā Kelrisienam bija vērtīga mācība.

Admirāl, mēs visi esam vienisprātis, ka Trouns ir spo�s taktiķis, viņ� sacīja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus. Bet mēs nedrīkstam pieņemt, ka viss, kas notiek galaktikā, ir daļa no kāda varena, visaptvero�a di�admirāļa izlolota plāna. Viņ� pievāca manus metā�lu krājumus un sabojāja Klejotāju pilsētu. Ļoti iespē�jams, ka tas bija viss, ko viņ� gribēja.

Dreisons papurināja galvu.

Baidos, ka ar �ļoti iespējams" �ajā gadījumā ne�pietiek, Kelrisien. Sagādājiet man pierādījumus, ka

Impēriju neizmantos priek�rocības, ko rada uzbruku�ma fregates prombūtne, un es apsvēr�u, vai nevaru vienu no tām jums aizdot.

Ak, liecieties mierā, admirāl�

Un, ja es būtu jūsu vietā, Dreisons piemeti�nāja, sākdams vākt kopā datu kartes, es censtos īpa�i neuzsvērt savu saistību ar Nkllonas derīgo iz�rakteņu ieguves projektu. Daudzi no mums jopro�jām atceras, ka tie bija jūsu rūpniecības kuģi, ko Trouns izmantoja uzbrukumā Slaisvenas kuģu būvē�tavai.

Un tās bija Kelrisiena zinā�anas par �iem ku�ģiem. kas neļāva uzbrukumam vainagoties ar panā�kumiem, Bels Ibliss admirālim klusi atgādināja. Daudzi no mums atceras arī to.

Ja pieņemam, ka Trouns patie�ām gribēja nolau�pīt kuģus, atcirta Dreisons, pieceldamies no galda.

Es personiski uzskatu, ka viņ� bija tikpat priecīgs par iespēju tos sabojāt. Tagad, kungi, jums mani jāat�vaino man jāvada karadarbība.

Viņ� aizgāja, un Lendo izdvesa klusu sakāves no�pūtu.

Tas arī viss. viņ� noteica, vākdams kopā savas datu kartes.

Neuztraucieties par to, � viņu mierināja Bels Ib�liss, pieceldamies no krēsla un gurdi izstaipīdamies.

Runa nav tik daudz par jums un Klejotāju pilsētu, cik par mani. Dreisons alla� bija viens no tiem, kas uzskatīja, ka nesaskaņas ar Monu Motmu gandrīz vai pielīdzināmas sadarbībai ar Impēriju. Acīmredzot viņ� vēl aizvien ir tādās pa�ās domās.

Man likās, ka jūs ar Monu Molmu esat to visu jau nogludināju�i, sacīja Lendo un ari piecēlās kā�jās.

Ak jā, esam, Bels Ibliss paraustīja plecus un, apgājis apkārt galdam, devās uz durvīm. Vairāk vai mazāk. Viņa aicināja mani atgriezties Jaunajā Repub�likā, es samierinājos ar viņas vado�o lomu, un oficiā�li viss ir kārtībā. Bet vecas atmiņas nesteidzas izgaist.

Viņ� mazliet sa�ķieba lūpu.

Un man ir jāatzīst, ka aizie�anu no Savienības pēc notikumiem Alderānā es būtu varējis izdarīt dip�lomātiskāk. Vai dosieties aug�ā uz prezidenta viesu apartamentiem?

Jā. Un jūs?

Es arī. Nāciet, uzvēdī�u jūs aug�ā.

Iznāku�i no apsprie�u telpas, viņi pa velvēto gai�teni gāja uz turbolilīiem.

Jūs domājat, ka viņ� varētu pārdomāt? Lendo jautāja.

Dreisons?

Bels Ibliss papurināja galvu.

Nekādu izred�u. Ja vien mums neizdosies izvili�nāt Monu Motmu no virpavēlniecības telpas un pa�nākt, ka viņa jūs uzklausa, domāju, ka jūsu vienīgā cerība ir Akbara atgrie�anās Karaskentā tuvākajās pāris dienās. Ārpus tā, ka Klejotāju pilsēta mums ir ļoti svarīga, nojau�u, ka viņ� jums joprojām ir da�us pakalpojumus parādā.

Lendo atcerējās to diezgan neveiklo situāciju, kad viņ� pirmo reizi pateica Akbaram, ka atsakās no sa�vas ģenerāļa dienesta pakāpes.

Pakalpojumiem nebūs nekādas nozīmes, ja ari viņ� domās, ka tas var slikti iespaidot spēku samē�ru, Lendo teica. īpa�i, ja reiz piedzīvota tāda sa�grāve kā pie Slaisvenas.

Taisnība, atzina Bels Ibliss.

Garāmejot viņ� ieskatījās �ķērsgaitenī, un, kad vi�ņa skatiens atkal bija vērsts uz priek�u, Lendo �ķita, ka senatora seja ir mazliet sadrūmusi.

Par nelaimi, visu vēl vairāk sare�ģī tas avots Delta, ko Impērijai izdevies ieperināt �eit, pilī. Tas, ka Trounam �obrīd nav nekādu plānu attiecībā uz Nkllonu, nenozīmē, ka viņ� kaut ko neizdomās, ja uzzinās, ko mēs gribam darīt.

Jn uzzinās, Lendo izlaboja. Avots Delta nav viszino�s. Henam un Leai ir izdevies veikt da�us sva�rīgus uzdevumus, atstājot to neziņā.

Tas kārtējo reizi pierāda, kādas priek�rocības ir darbībai nelielos grupējumos. Tomēr, jo ātrāk jūs at�klāsiet �o ziņotāju un pārtrauksiet tā kaitniecību, jo labāk.

Viņi pagāja garām vēl vienam gaitenim, un atkal Bels Ibliss tajā ieskatījās. �oreiz Lendo skaidri redzē�ja, ka senators sarauc pieri.

Kaut kas nav kārtībā? Lendo klusi vaicāja.

Neesmu pārliecināts, Bels Ibliss atbildēja. Vai �ajā pils daļā �ur tur nevajadzētu būt izvietotiem sar�giem?

Lendo pavērās apkārt. Izņemot viņus abus, te pa�tie�ām vairāk neviena nebiju.

Vai viņi varētu būt aizsaukti uz to pieņem�anu par godu serkeniem?

Pirmīt sargi te bija, sacīja Bels Ibliss. Kad nācu �urp no saviem apartamentiem, redzēju vismaz divus.

Lendo atskatījās gaitenī, pa kuru viņi gāja, un vi�ņam pār muguru pārskrēja nepatīkamas tirpas.

Kas ar viņiem būtu noticis?

Nezinu.

Bels Ibliss dziļi ievilka elpu.

Jūs laikam gan neesat apbruņots.

Lendo papurināja galvu.

Spridzekļ�āvējs ir aug�ā manā istabā. Nedomā�ju, ka man tas �eit bus vajadzīgs.

Varbūt, ka nebūs arī, Bels Ibliss teica, skatīda�mies apkārt un pamazām bāzdams labo roku zem �a�ketes. Iespējams, ka �ai situācijai ir kāds vienkār�s, glu�i nevainīgs izskaidrojums.

Noteikti, sacīja Lendo un izņēma savu rāciju. Sazināsimies ar kādu un noskaidrosim, kas te no�tiek.

Viņ� iedarbināja rāciju� Un tikpat ātri to atkal iz�slēdza, tikko no mikrofona bija atskanējis kluss sta�tiskās elektrības signāls.

Es domāju, ka izskaidrojums nupat pārstāja būt vienkār�s, viņ� drūmi teica.

Lendo juta, ka piepe�i ļoti vēlas sajust plaukstā spridzekļ �āvēja spalu.

Ko tagad darīsim?

Mums jāatrod kāda iespēja brīdināt pils dro�ī�bas dienestu, raudzīdamies apkārt, sacīja Bels Ib�liss. Tā. Turbolifti, kas ved uz aug�u, mums nede�rēs tie apkalpo tikai dzīvojamo daļu. Bet tur, galā, ir kāpnes, pa kurām var nokļūt pils centrālajā daļā. Mēģināsim iet pa tām.

Izklausās labi, Lendo pamāja. Uziesim vis�pirms līdz maniem apartamentiem, lai varu paņemt spridzekļ�āvēju.

Laba ideja, piekrita Bels Ibliss. Mums nebūs jābrauc ar turbolilīu, kāpnes ir tepat. Rāmi un bez satraukuma.

Kāpnēs valdīja tāds pats klusums kā gaiteni vi�ņiem aiz muguras. Bet, kad Bels Ibliss izgāja pa kāp�ņu telpas durvīm, viņ� pēk�ņi brīdino�i pacēla roku. Pienācis viņam blakus, Lendo paraudzījās gaiteni vi�ņiem priek�ā.

Pa gaiteni prom no viņiem piesardzīgi pārvietojās kāds vientuļ� stāvs. Slaida sieviete ar sarkanzeltai11iem matiem, rokā turēdama �au�anas gatavībā mazu spridzekļ�āvēju.

Mara D�eida.

Klusi no�vīkstēja metāls, saskaroties ar audumu � Bels Ibliss bija izvilcis savu ieroci. Ar �estu rādī�dams, lai Lendo viņam seko, viņ� klusiem soļiem la�vījās pa gaiteni sievietei nopakaļ.

Kad sieviete sasniedza gaiteņa tālāko stūri, abi vī�rie�i bija viņu gandrīz panāku�i. Tur Mara D�eida ap�stājās un grasījās palūkoties ap stūri�

Bels Ibliss pacēla spridzekļ�āvēju.

Tā, D�eida, viņ� klusi teica. Rāmi un bez satraukuma. Viss ir beidzies.

Pirmajā mirklī Lendo bija pārliecināts, ka viņa ar to nesamierināsies. D�eida paskatījās pāri plecam, it kā nomērķēdama uz viņiem�

Kelrisien! viņa iesaucas, un viņas balsī nemal�dīgi bija saklausāms atvieglojums.

Vai arī apslēpts sasprindzinājums.

Pilī ir Impērijas karavīri, pārģērbu�ies par sar�giem. Es nupat redzēju �etrus no viņiem.

Interesanti. sacīja Bels Ibliss, uzmanīgi viņu nopētīdams. Uz kurieni jūs gājāt?

Es domāju, ka nebūtu slikti izdibināt, kas vi�ņiem padomā, Mara sarkastiski norūca. Vēlaties palīdzēt vai varbūt ne?

Bels Ibliss paraudzījās ap stūri.

Es nevienu neredzu. Iespējams, ka viņi jau kāpj lejā. Jādomā, ka dodas vai nu uz virspavēlniecības telpu, vai uz zāli. kur notiek pieņem�ana par godu serkenu delegācijai.

Un piepe�i Lendo saprata.

Nē, viņ� teica. Viņi nav nokāpu�i lejā. viņi ir uzkāpu�i aug�ā. Viņi ir atnāku�i pēc Leas dvīņiem.

Mara tikko dzirdami nolamājās.

Jums taisnība. Trouns bērnus apsolījis tam ār�prātīgajam Cēbaotam. Tāpēc viņi �eit ieradu�ies.

-Jums varētu būt taisnība, sacīja Bels Ibliss. Kur ir jūsu istaba, Kelrisien?

Divas durvis atpakaļ, Lendo atbildēja, pāri plecam pamādams ar galvu.

Paņemiet savu spridzekļ�āvēju, Bels Ibliss pa�vēlēja, atkal pavērdamies ap stūri. Jūs abi ar D�eidu ejiet pa gaiteni tālāk un atrodiet galvenās kāpnes. Paskatieties, vai viņi joprojām nav uz kāpnēm, var�būt mēģiniet brīdināt Leu un Solo. Es kāp�u lejā un sameklē�u papildspēkus.

Esiet piesardzīgs var gadities, ka viņi lejā at�stāju�i kādu sargu, Mara brīdināja.

Sargs noteikti būs atstāts uz kāpnēm, kas ved uz aug�u, atteica Bels Ibliss. Tā ka jums pa�iem jā�būt modriem.

Vēl pēdējo reizi paskatījies ap stūri, viņ� nozuda aiz tā.

Pagaidiet �eit, Lendo sacīja Marai, sākdams iet uz savu istabu. Tūlīt bū�u atpakaļ.

Tikai pasteidzieties, Mara viņam uzsauca.

Labi.

Viņ� aizskrēja līdz savai istabai un, slēgdams vaļā durvis, pameta a�u skatienu atpakaļ. Mara joprojām stāvēja tajā pa�ā vietā, puspagriezienā ap stūri, sa�springtu, tomēr savādi tuk�u izteiksmi sejā.

�ī seja. Kaut kādā ziņā tā viņam �ķita pazīstama. Viņ� tomēr nevarēja atcerēties nedz laiku, nedz vietu, kur būtu to iepriek� redzējis.

Lendo atvairīja �īs domas. Lai kas viņa būtu biju�si, patlaban noteikti nebija īstais brīdis mēģināt to noskaidrot. Henam, Leai un viņu bērniem draudēja lielas briesmas� un tikai viņ� un Mara varēja tās no�vērst.

Pagriezies atpakaļ pret istabas durvīm, viņ� iestei�dzās iek�ā.

Lea Orgena Solo. Lea Orgena Solo. Mosties. Tev draud briesmas. Mosties. Lea Orgena Solo. mos�ties. ..

Lea ieelsojās un pamodās, un viņai galvā vēl aiz�vien atbalsojās tā uzstājīgā balss. Pirmajā mirklī viņa samiegojusies nesaprata, kur atrodas, un viņas acis un d�edijas jutekļi saspringti �audījās ap tum�o telpu, pūloties to atpazīt. Tad izgaisa pēdējās miega palie�kas, un Lea saprata, ka atrodas savā istabā Impērijas pilī. Viņai blakus Hens miegā klusi ierūcās un pagrie�zās uz otriem sāniem. Otrpus telpai dvīņi bija saspie�du�ies kopā savā �ūpulī, blakusistabā gulēja Vinte�ra viņai sapņos noteikti rādījās nevainojamās atmi�ņas radītie skaidrie tēli asi kā lāzera stars. Un ārpus viņu dzīvojamām telpām�

Lea sarauca pieri. Pie ārdurvīm kāds bija. Nē tur bija vairāk nekā viens cilvēks. Aiz durvim bija sapul�cēju�ies vismaz pieci vai se�i.

Viņa kāpa ārā no gultas, un, to darot, viņas rokas automātiski tvēra pēc spridzekļ�āvēja un gaismas zo�bena, kas bija nolikti uz grīdas. Iespējams, ka tur ne�kā aizdomīga nebija visticamāk tikai bariņ� dro�ī�bas dienesta sargu, kas izmantoja brīdi apgaitas star�plaikā, lai dīki patērzētu. Bet tādā gadījumā viņi pār�kāpa vairākus striktus noteikumus, kas jāievēro, pil�dot dienesta pienākumus. Viņai vajadzēs atrast diplo�mātisku, bet stingru paņēmienu, kā viņiem to atgādi�nāt.

Iedama nedzirdamiem soļiem pa biezo paklāju, Lea izgāja no guļamistabas un cauri dzīvojamām tel�pām devās uz ārdurvīm. Ejot viņa ar d�ediju paņē�mieniem saasināja savu maņu orgānu uztveri. Ja viņa saklausīs un pazis sargu balsis, no rīta brīdinās katru no viņiem atsevi�ķi, individuālā sarunā.

Leai neizdevās nokļūt līdz durvīm. Dzīvojamās telpas vidū viņa piepe�i apstājās, izdzirdusi kaut kur priek�ā tikko saklausāmu dūk�anu. Lea sasprindzinā�ja dzirdi, cenzdamās neievērot pa�as satrauktos sirds�pukstus. Skaņa bija ļoti klusa, tomēr izteikta, un viņa zināja, ka ir to jau kādreiz dzirdē jusi.

Un tad pēk�ņi viņa saprata: tā dūca elektroniskais atslēgu uzlauzējs. Kāds gribēja ielauzties viņas dzī�vojamās telpās.

Un. kamēr viņa tā stāvēja, no �oka sastingusi, at�slēga noklik�ķēja un atvērās.

Nebija laika bēgt, un nebija ari kur bēgt� bet tor�ņa projektētāji nebija aizmirsu�i par tāda veida bries�mām. Pacēlusi spridzekļ�āvēju, izmisīgi cerēdama, ka mehānisms joprojām darbojas, Lea raidīja divus ātrus �āvienus durvīs.

Durvis bija darinātas no visizturīgākā un cietākā koka, kāds vien galaktikā bija atrodams, un �āviņi dro�i vien tika līdz ceturtdaļai to biezuma. Bet ar to pietika. Durvīs ierīkotie sensori saņēma vajadzīgo pavēli, un, kamēr Leas saasinātajā dzirdē vēl aizvien atbalsojās �āvienu troksnis, iek�telpu pusē koka ār�durvīm priek�ā nolaidās smagās metāla dro�ības dur�vis.

Lea? viņai aiz muguras cauri dūkoņai ausīs kā no tālienes atskanēja Hena vaicājo�ā balss.

Kāds mēģina ielauzties, Lea sacī ja, pagriezda�mās un steigdamās pie vira, kas stāvēja uz guļamista�bas sliek�ņa ar �au�anai sagatavotu spridzekļ�āvēju rokā. Es paguvu laikā aizvērt dro�ības durvis, bet tās viņus neaizturēs.

Vismaz ne uz ilgu laiku, piekrita Hens, pēto�i skatīdamies uz durvim. Ieej guļamistabā un izsauc sargus es palūko�u, ko varu darīt, lai iebrucējus aiz�turētu.

Labi. Esi uzmanīgs viņiem nav joki prātā.

Tikko Lea bija �os vārdus izteikusi, �ķita, ka visa

telpa sāk līgoties. Iebrucēji, atmetu�i piesardzību, bi�ja ķēru�ies pie ārdurvju uzlau�anas, mēģinot sa�aut tās �ķēpelēs.

Jā, es arī to par joku nesauktu, Hens nopietni atbildēja. Pasauc Vinteru un Trīpio un paņem dvī�ņus. Mums kaut kas ātri jāizdomā.

Pirmā skaņa, kas atbalsojās torņa kāpņu velvēs, varēja būt attāls spridzekļ �āvēja �āviens, tomēr dro�i noteikt Mara to nevarēja. Kad pēc pāris sekundēm at�skanēja nākamais, �aubu vairs nebija.

Ebē, nomurmināja Kelrisiens. O� pēc nepa�tik�anām.

Kāpnēs atbalsojās vēl viens �āviens.

Izklausās pēc smagā spridzekļ�āvēja, teica Mara, uzmanīgi ieklausīdamās. Viņiem nav izde�vies atvērt durvis bez trok�ņa.

Vai ari viņiem ir vajadzīgi vienīgi dvīņi, drūmi sacīja Kelrisiens un iznāca no stūra, kur viņi bija ap�stāju�ies. Iesim.

Pagaidiet, teica Mara, satverdama viņu aiz rokas un nopētīdama teritoriju, kas atradās viņiem priek�ā.

Plata, izliektā pirmā kāpņu posma galā bija viesu sagaidī�anas laukums ar akmens un metālkalumu balustrādi. No tās vietas, kur viņi stāvēja, tik tikko sa�skatāmas bija divas �aurākas kāpnes. Tās sākās katra savā laukuma galā un veda uz aug�u.

Tas laukums ir laba vieta, kur noslēpties sar�gam, un man nav ne mazākās vēlē�anās kļūt par mēr�ķi spridzekļ�āvējam.

Kelrisiens pie sevis kaut ko nepacietīgi no�ukstē�ja, bet palika uz vietas. Mirkli vēlāk viņ� laikam gan priecājās, ka bija Marai paklausījis.

Jums taisnība, pie kreisās puses kāpnēm kāds ir, viņ� pa�ukstēja.

Tas nozīmē, ka sargam jābūt ari labajā pusē, sa�cīja Mara.

Viņa pētīja balustrādes aprises un izliekumus. No aug�as tikmēr atskanēja vēl viens �āviens. Izlūkdie�nesta karavīriem patika slēpties ēnā�

Un pa vienam ir arī abās galveno kāpņu pusēs, Mara piemetināja. Apmēram divu metru attālumā no kāpņu aug�gala.

Es viņus redzu, teica Kelrisiens. Nebūs viegli.

Viņ� pāri plecam paskatījās uz kāpnēm viņiem aiz muguras.

Kur jūs esat, Bel lblis, nāciet �urp!

Būtu labāk, ja viņ� pasteigtos, piebilda Mara, piesardzīgi lūkodamās uz �etriem Impērijas karavī�riem un pūlēdamās atcerēties telpu izvietojumu torni. Orgenas Solo durvis ilgi neizturēs.

Aizmugurē atstātie sargi mūs noteikti aizkavēs ilgāk, piekrita Kelrisiens, klusi ievilkdams starp zo�biem gaisu. Pagaidiet mirkli. Palieciet �eit man ir kāda ideja.

Kurp jūs iesiet? Mara noprasīja, kad viņ� izgā�ja no stūra.

Uz galveno angāru, Kelrisiens atbildēja, ie�dams uz kāpnēm viņiem aiz muguras. Cūbijs pirmīt bija tur, viņ� strādāja uz Vanaga. Ja viņ� vēl joprojām tur darbojas, mēs varam piekļūt torņa aug�stāvam no ārpuses un dabūt viņus no turienes ārā.

Kādā veidā? Mara neatlaidās. Telpām ir caurspīdīgā metāla logi jums neizdosies tos sa�aut, nenogalinot visus, kas atrodas iek�ā.

Man nevajadzēs to darīt, ar saspringti blēdīgu smaidu atteica Kelrisiens. Leai ir gaismas zobens. Novērsiet �ito pui�u uzmanību, labi?

Viņ� vienā lēcienā bija pie kāpnēm un nozuda lejā pa tām.

Labs ir, Mara norūca viņam nopakaļ, pievērsdamās atkal Impērijas karavīriem, kas bija paslēpu��ies pie galvenajām kāpnēm.

Vai viņi bija pamanīju�i viņus abus ar Kelrisienu lavāmies te, lejā? Varbūt. Bet tādā gadījumā tas pui�sis pie kreisās puses kāpnēm bija iznācis pārāk tālu ārā no aizsega.

Nu, ko ja tā bija ēsma, viņa labprāt uz tās uzķersies. Pārlikusi spridzekļ�āvēju kreisajā rokā, Mara at�balstīja plaukstas locītavu pret stūri, uzmanīgi no�mērķēja�

No aug�ējām kāpnēm raidītais �āviens trāpīja sie�nā virs Maras spridzekļ �āvēja, viņai uz rokas uzbira karstas akmens �ķembas.

Nolādēts! Mara caur zobiem izgrūda, un, atrāvu�si roku atpakaļ, notrausa no tās sīkās akmens drupa�as.

Viņi grib sākt spēli? Labi viņa ir tai gatava. Satvē�rusi spridzekļ�āvēju cie�āk, viņa atgriezās pie stūra�

Briesmu sajūta, kas pēk�ņi iekņudējās Maras zem�apziņā, izglāba viņai dzīvību. Viņa nometās uz viena ceļa, un, tikko bija paguvusi to izdarīt, kad sienā tie�i tajā vietā, kur bija atradusies viņas galva, ietriecās di�vi no priek�as raidīti spridzekļ.�āvēja �āviņi. Mara acumirklī nometās sāniski uz grīdas, viņas acis un spridzekļ�āvējs bija pavērsti pret to vietu, no kuras bi ja nāku�i �āvieni.

Viņi bija divi, tie klusi tuvojās Marai pa gaiteni kāpņu pretējā pusē. Viņa divas reizes ātri iz�āva, ap�veldamas uz vēdera. Neviens no �āvieniem mērķī ne�trāpīja. Satvērusi �aujamo ar abām rokām, cenzda�mās neievērot �āviņus, kas krita aizvien tuvāk, Mara pacēla spridzekļ�āvēju pret uzbrucēju, kas atradās vairāk pa labi, un atkal divas reizes iz�āva.

Viņ� noraustījās un sabruka uz grīdas, bet viņa spridzekļ �āvējs turpināja automātiski un bezmērķīgi �aut griestos. Kad Mara nomērķēja uz otru uzbrucē�ju, viņai gar ausi aizsvilpa �āviņ�. Uzbrucējs nāca aizvien tuvāk, un viņa ierocis bija pavērsts pret Mā�ru �

Un piepe�i gaisu viņai virs galvas satricināja lies�mojo�as spridzekļ�āvēju ugunis. Impērijas karavīrs nokrita kā pupu kūlis un palika nekustīgi guļam.

Mara ātri apgriezās. No lejas kāpnēm pie viņas steidzās kāds pusducis dro�ības dienesta sargu ar �au��anai sagatavotiem iero�iem rokās. Viņiem aiz mugu�ras skrēja Bels Ibliss.

Vai jums nekas nekai�? viņ� uzsauca Marai.

Viss kārtībā, viņa norūca, atvirzīdamās tālāk nost no stūra.

Mara to izdarīja tie�i laikā. Impērijas karavīri, kas atradās uz kāpņu laukuma, redzēdami, ka viņu ma�zais pārsteiguma uzbrukums nav izdevies, atklāja uguni ar pilnu spēku. Mara pierausās kājās, vairīda�mās no akmens �ķembu lietus.

Kelrisiens nogāja lejā uz angāru, viņa Belam Iblisam pavēstīja, pārkliedzot apkārtējo troksni.

Jā, mēs sastapām viņu, nākot aug�ā, senators palocīja galvu.

Dro�ības dienesta sargi skrēja tālāk.

Kas te notika?

Pāris novēloju�ies viesi, Mara viņam atbildē�ja, ar galvas mājienu norādīdama uz gaiteni sev aiz muguras. Iespējams, ka viņi bija aizkavēju�ies sazi�ņas nodalījumā. Viņu draugi uz kāpņu laukuma mē�ģināja novērst manu uzmanību, kamēr tie lavījās man klāt. Tas viņiem gandrīz izdevās.

Priecājos, ka tikai gandrīz, sacīja Bels Ibliss, skatīdamies viņai pār plecu. Leitnant?

Tas nebūs viegli, ser, sardzes komandieris, pārkliedzot troksni, sauca. No arsenāla �urp atgādās automātisko spridzekļ�āvēju tiklīdz tas būs �eit. mēs viņus no tā kāpņu laukuma dabūsim nost. Līdz tam brīdim viss, ko varam, ir nelikt viņiem mieru un cerēt, ka viņi izdarīs kādu muļķību.

Bels Ibliss gausi pamāja ar galvu, lūpas cie�i sa�kniebis. Viņa acis bi ja savādi saspringts skatiens. Tā�du skatienu Marai bija gadījies redzēt reti un tikai la�bāko karavadoņu sejās: tā skatījās komandieri, kas gatavojās sūtīt vīrus nāvē.

Mēs nevaram gaidīt, viņ� teica.

Sasprindzinājums nebija izzudis, bet baiss skanēja stingri.

Tā grupa aug�stāvā līdz tam brīdim jau būs da�būjusi vaļā Solo dzīvojamo telpu durvis. Mums jāuzbrūk viņiem tūlīt pat.

Sardzes komandieris dziļi ievilka elpu.

Sapratu, ser. Tā, vīri, jūs dzirdējāt, ko teica ģe�nerālis. Atradīsim sev kādu aizsegu un sāksim.

Mara paspēra soli tuvāk Belam Iblisam.

Viņi nemū�am nepagūs laikā, viņa klusi sacī�ja.

To es zinu, viņ� aiz�ņaugtā balsī atbildēja. Bet, jo vairāk iebrucēju iznīcināsim tagad, jo ma�zāk būs to, ar kuriem mums vajadzēs cīnīties, kad le�jā nāks pārējie.

Bels Ibliss atkal paraudzījās Marai pār plecu.

Kad viņiem būs ķīlnieki, viņ� klusi piebilda.

Nodārdēja vēl pēdējais smagā spridzekļ �āvēja �ā�viens, bija dzirdams neskaidrs metālisks troksnis, un tad iestājās klusums.

Ak, vai, ievaidējās Trīpio. kas, kaktā iespie�dies, centās būt pēc iespējas nepamanāmāks. Do�māju, ka dro�ības durvis ir pagalam.

Priecājos, ka esi �eit un vari mums to paziņot, Hens nikni teica.

Viņa acis nemierīgi �audījās pa Vinteras guļamista�bu. Lea zināja, ka tam vairs nav jēgas viss, ko viņi varēja izmantot aizsardzībai, jau bija novietots vajadzī�gajās vietās. Vinteras gulta un kumode aizsedza abas durvis, un skapis bija aizbīdīts līdz logam un nogāzts uz sāniem, lai kalpotu kā aizsegs �au�anai. Un tas bija viss. Līdz brīdim, kad uzbrucēji ielauzīsies pa vienām no durvīm, viņiem neatlika nekas cits, kā gaidīt.

Lea dziļi ievilka elpu, pūlēdamās nomierināt sirdi, kas sitās kā negudra. Kop� bija sāku�ies pirmie no�laupī�anas mēģinājumi uz Bimmisāri, viņa alla� bija domājusi, ka Impērija medī viņu un tikai viņu vien. Tā nebija diez cik patīkama doma, bet pēckara gados Lea ar to jau bija paguvusi aprast.

�oreiz bija savādāk. �oreiz viņi nebija ieradu�ies pēc Leas un viņas nedzimu�ajiem dvīņiem, viņi gri�bēja atņemt viņai bērnus. Izraut mazuļus viņai no ro�kām, aizvest kaut kur tālu, un viņa bērnus varbūt vairs nekad neredzēs.

Lea cie�i sa�ņaudza spridzekļ�āvēja spalu. Nē. Tas nenotiks. Viņa to nepieļaus.

Ārpusē bija dzirdams neskaidrs troksnis plīsa koks.

Dīvāns pagalam, Hens nomurmināja.

Vēl viens troksnis�

Un krēsls arī. Tā jau es domāju, ka tie viņus ilgi neaizkavēs.

Tomēr bija vērts pamēģināt. sacīja Lea.

-Jā.

Hens pie sevis nosprauslojās.

Redzi nu es tev mēne�iem ilgi pūlējos iestās�tīt, ka mums �eit vajag vairāk mēbeļu.

Lea piespiesti pasmaidīja un saspieda viņa roku. Hens pat �ādā situācijā prata pajokot.

Neko tamlīdzīgu tu man neteici, viņa sacīja. Tu ta�u nekad neesi �eit.

Lea atskatījās uz Vinteru, kas sēdēja uz grīdas zem caurspīdīgā metāla loga, katrā rokā turēdama pa bērnam.

Kā viņiem klājas?

Man �ķiet, ka viņi mostas, Vintera �ukstus at�bildēja.

Jā, tā ir, Lea apstiprināja, domās ātri samīļo�dama katru mazuli un nomierinādama viņus, cik vien tas �ādā brīdī bija iespējams.

Pacenties, lai viņi neraud, nomurmināja Hens. Mūsu draudziņiem tur, ārā, nekāda palīdzība nav vajadzīga.

Lea palocīja galvu, juzdama, ka sirds sa�ņaudzas. Abām guļamistabām viņu un Vinteras bija durvis, kas veda uz apartamentu dzīvojamām telpām. Uzbru�cējiem bija jānoskaidro, aiz kurām no tām atrodas vi�ņu mērķis. Ņemot vērā, kādi iero�i bija viņu rīcībā, nepareiza izvēle aizkavētu viņus tikai uz da�ām mi�nūtēm, bet arī da�ām minūtēm varēja būt iz�ķiro�a nozīme ciņa uz dzīvību un nāvi.

No viņu guļamistabas puses atskanēja smagā spri�dzekļ�āvēju dobjais �āviens, un Lea mirkli atkal va�rēja elpot. Bet tikai mirkli. Sekundi vēlāk tā pati ska�ņa atkārtojās, �oreiz pie Vinteras guļamistabas dur�vīm. Ieraudzīju�i divas durvis. Impērijas karavīri bija nolēmu�i uzlauzt tās abas.

Lea pagriezās pret Henu, un viņu skatieni sasta�pās.

Tas viņus tomēr aizkavēs, viņ� sievai atgādi�nāja.

Vārdi skanēja nomierino�āk par tajos ietverto jēgu.

Viņiem jāsadala savi spēki. Mēs joprojām iegūs�tam laiku.

Ja vien tas mums dotu kādu iespēju. Lea teica, veltīgi pārlaizdama skatienu istabai.

Gadiem ilgi ceļojot pa galaktiku Dumpinieku Sa�vienības uzdevumā, Vintera bija paradusi ar lieku mantību sevi neapgrūtināt, un �ajā istabā glu�i vien�kār�i vairs nebija nekā, ko viņi varētu izmantot.

Ārpusē bija dzirdama vēl viena zalve, tai sekoja kluss troksnis, kāds rodas, �ķeļot koksni. Ar parasta�jām koka guļamistabas durvīm viņi drīz būs tiku�i galā. paliks tikai iesējās dro�ības durvis. Lea vēlreiz paraudzījās uz visām pusēm, no izmisuma viņas do�mas sāka aizmigloties. Skapis, gulta, kumode vai�rāk nekā nebija. Tikai dro�ības durvis, caurspīdīgā metāla logi un kailas sienas.

Kailas sienas�

Lea piepe�i un kā no jauna attapa, ka viņai rokā ta�u ir gaismas zobens.

Hen kāpēc lai mēs glu�i vienkār�i neizietu no �ejienes ārā? viņa sacī ja, uzliesmojot pirmajai pie�sardzīgas cerības dzirkstelītei. Es varu ar gaismas zobenu izgriezt mums eju uz blakus apartamentiem. Un mums nebūtu tur jāpaliek mēs varētu būt liku�i līdz gaiteņa vidum, kad viņi izlauzis �īs durvis.

Jā, es jau par to iedomājos, Hens negribīgi tei�ca. Nelaime tā, ka viņi varbūt arī ir par to iedomā�ju�ies.

Lea norija siekalas. Jā, Impērijas karavīri no�teikti ir paredzēju�i, ka viņi var kaut ko tādu mēģi�nāt.

Kā būtu, ja inēs nolaistos lejā? viņa neatlai�dās. Vai uzrāptos aug�ā? Vai tu domā, ka viņi ir ga�tavi ari tam, ka mēs varētu bēgt caur griestiem?

Tu esi redzējusi Trounu darbībā, asi atteica Hens. Ko tu domā?

Lea nopūtās mazā cerību dzirkstelīte izdzisa. Viņam bija taisnība. Ja �o uzbrukumu di�admirālis bija izplānojis pats personīgi, viņi tikpat labi varēja atvērt dro�ības durvis un padoties tūlīt. Viss, ko viņi varētu izdomāt, jau ir paredzēts līdz pēdējam sīku�mam. katrai viņu darbībai ir ieplānota pretdarbība.

Viņa asi papurināja galvu.

Nē, Lea skaļi teica. Viņ� nav nemaldīgs. Mēs esam pārspēju�i viņu agrāk, pārspēsim ari �o�reiz.

Viņa apgriezās apkārt, lai paskatītos uz Vinteru un dvīņiem, kas joprojām gulēja zem loga.

Logs�

Labi, Lea gausi sacīja. Kā būtu, ja mēs izie�tu ārā pa logu?

Hens raudzījās viņā platām acīm.

Izietu pa logu uz kurieni?

Kur vien varētu nokļūt, Lea atbildēja.

Spridzekļ�āvēja �āviņi tagad sitās pret dro�ības

durvīm.

Uz aug�u, uz leju, uz sāniem man vienalga.

No Hena sejas vēl aizvien nebija nozudusi pār�steiguma izteiksme.

Mīļā, tu varbūt neesi ievērojusi, ka tās ir gludas mūra sienas. Pat �ūbijs bez alpīnista piederumiem nevarētu pa tām rāpties.

Tāpēc jau viņi ari negaida, ka mēs varētu no �e�jienes izkļūt tādā veidā, Lea teica, atkal paskatīda�mās uz logu. Varbūt es varu ar gaismas zobenu iz�cirst kaut kādus roku un kāju balstus�

Viņa aprāvās, vēlreiz paraudzījās uz logu. Tas ne�bija istabas apgaismojuma izspēlēts joks logam pa�tie�ām tuvojās divi starme�i.

-Hen�

Viņ� pagriezās un skatījās uz logu.

Ahā, Hens nomurmināja. Kompānija pieaug. Lieliski.

Vai tā varētu būt glāb�anas komanda? Lea vil�cinādamās ieteicās.

�aubos, Hens papurināja galvu, pētīdams tu�vojo�ās gaismas. Pagāju�as tikai da�as minūtes, kop� sākās �au�ana. Pagaidi mirkli�

Lea pavērās atpakaļ. Starme�i aiz loga bija sāku�i mirk�ķināt. Viņa vēroja to izslēg�anās un ieslēg�anās ritmu, neveiksmīgi pūlēdamās noteikt, kas tas ir par �ifru�

Kapteini Solo! satraukti ierunājās Trīpio. Kā jūs zināt, es brīvi pārvaldu se�us miljonus sazinā�a�nās veidu�

Tas ir �ūbijs, Hens viņu pārtrauca un, pierausies kājās, māja pie loga ar abām rokām.

� un �is signāls pieder pie �ifra, ko izmanto profesionāli kār�u spēlmaņi, kad viņiem ir darī�ana ar�

Mums jātiek vaļā no �ī loga, sacīja Hens, pa�mezdams skatienu uz durvīm. Lea?

Labi.

Lea nometa spridzekļ�āvēju un piecēlās kājās ar gaismas zobenu rokā.

� ar tre�ā vai ceturtā spēles dalībnieka blēdi�anos�

Apklusti, Zeltamute, Hens uzbļāva Trīpio, pa�līdzēdams Vinterai ar dvīņiem tikt prom no loga.

Gaismas ārpusē ātri tuvojās, un tagad Lea uz pil�sētas uguņu fona jau varēja saskatīt Vanaga aprises. Galvā viņai pazibēja atmiņas: kad uz Bpfasas viņu mēģināja nolaupīt nogriji. tie kā ēsmu bija izmanto�ju�i viltus Vanagu. Bet Impērijas karavīri nebūtu ie�domāju�ies pārkār�u spēlmaņu �ifru� vai ne?

Tam gandrīz nebija nozīmes. Viņa labprātāk sa�staptos ar ienaidniekiem uz kuģa borta, nekā sēdētu un gaidītu viņus te ienākam. Turklāt viņa sajutis, vai tas ir Cūbeka, vai ne, jau labu laiku pirms kāp�anas kuģī. Piegājusi pie loga, Lea iedarbināja gaismas zo�benu un pacēla to augstu izstieptā rokā.

Un viņai aiz muguras, ar pēdējo sprādzienam lī�dzīgo troksni, telpā iegāzās dro�ības durvis.

Lea apcirtās, cauri dūmiem un dzirkstelēm uz mirkli pamanīja divus vīrus, kas, pagrūdu�i nost ku�modi, nometās guļus, un tad Īlens viņu aiz rokas no�rāva uz grīdas. Iebrucējus piesedzo�a spridzekļ�āvēju zalve atsitās pret sienām un logu. Viņa izdzēsa gais�mas zobenu un atkal paķēra savu spridzekļ�āvēju. Viņai blakus Hens jau �āva uz iebrucējiem, pa pusei paslēpies aiz skapja, nelikdamies ne zinis par bries�mām. Tagad uz sliek�ņa parādījās vēl �etri Impērijas karavīri, un arī viņu raidītie �āviņi sāka piedalīties skapja sa�ķaidī�anā. Lea sakoda zobus, �audama tik labi, cik vien viņai to ļāva lielā pieredze un Spēks, skaidri apzinādamās, ka preto�anās ir bezjēdzīga. Jo ilgāk tiks �auts, jo lielāka iespēja, ka nomaldījies �ā�viņ� var trāpīt kādam no viņas bērniem�

Un pēk�ņi, glu�i negaidot, kaut kas pieskārās vi�ņas prātam. Tāds kā garīgs spiediens, pa pusei ierosi�nājums, pa pusei prasība. Un tas viņai sacīja�

Lea dziļi ievilka elpu.

Izbeidziet! viņa pārkliedza troksni. Izbeidziet �aut. Mēs padodamies.

�āvieni kļuva retāki, tad apklusa pavisam. Noli�kusi spridzekļ�āvēju uz �ķēpeļainā skapja, Lea pacē�la rokas. Divi uz grīdas gulo�ie Impērijas karavīri piesardzīgi piecēlās un nāca uz viņas pusi. Lea centās neievērot Hena neticīgo apjukumu.

No balustrādes kāpņu labajā pusē pacēlās �ķem�bu un putekļu mākonis. Dro�ības dienesta sargu koncentrētie �āvieni beidzot bija to sagrāvu�i. At�bildes �āviens, kas tika raidīts no kāpņu laukuma, trāpīja vienam no sargiem. Balustrāde sabruka, at�svie�ot sargu atmuguriski atpakaļ. Viņ� palika ne�kustīgi guļam. Mara neuzkrīto�i palūkojās ap stūri, pūlēdamās kaut ko saskatīt cauri gruve�u un ap�il�bino�o spridzekļ�āvēju uguņu jūklim. Viņa prātoja, vai visā �ajā jezgā viņiem ir izdevies padarīt nekai�tīgus Impērijas karavīru, kas atradās uz kāpņu lau�kuma.

Viņiem bija izdevies. Dūmiem izklīstot, Mara va�rēja saskatīt apsvilu�a un putekļiem klāta auguma ap�veidus.

Viens no�auts, viņa ziņoja, pagriezusies pret Belu Iblisu. Trīs vēl paliku�i.

Turklāt visi tie, kas atrodas aug�stāvā, viņ� Marai atgādināja, un viņa seja bija drūma. Cerē�sim, ka leģendārā Solo laime attiecas arī uz Leu, bērniem un visiem citiem, ko viņi saņems ciet kā ķīlniekus.

Jūs jau otru reizi pieminat ķīlniekus, Mara sa�cīja.

Bels Ibliss paraustīja plecus.

Viņi no �ejienes var izkļūt tikai ķīlnieku aizse�gā, viņ� teica. Un esmu pārliecināts, ka viņi to zi�na. Vēl viņi varētu doties uz aug�u, un es jau liku Kelrisienam kopā ar da�iem kaujiniekiem noslēgt pieeju gaisa telpai virs pils. Tā kā turbolifts ir blo�ķēts, viņiem atliek vienīgi �īs kāpnes.

Mara cie�i raudzījās viņā, un piepe�i viņai pār�skrēja ledaini drebuļi. Vispārējā steigā un jucekli kop� tas viss bija sācies, Marai nebija bijis laika ap�stāties un pārdomāt situācijas nianses. Bet tagad Bela Iblisa vārdiem un viņas pa�as tālajām atmiņām apvie�nojoties, pār Maru nāca �ilbino�a apjausma.

Pāris mirkļu viņa palika stāvam un pārdomāja, vai tā ir īstenība vai viņas pa�as iztēles auglis. Bet viss saskanēja. Loģiski, taktiski spo�i, ar nepārprotamu di�admirāļa Trouna zīmogu. Tai vajadzēja būt īstajai atbildei.

Un tas būtu izdevies� ja neatgadijusies viena kļūme. Trouns acīmredzot nezināja, ka viņa ir �eit. Vai arī nebija noticējis, ka viņa patie�ām bijusi Impe�ratora Labā Roka.

Es bū�u atpakaļ, Mara sacīja Belam Iblisam un, pagājusi viņam garām, aizsteidzās prom pa gaite�ni.

Viņa nogriezās ap stūri un nokļuva �ķērsgaitenī. Tur Mara uzmanīgi nopētīja rotājumu joslu sienas aug�daļā. Kaut kur bija jābūt tikko saskatāmajai zī�mei, ko viņa meklēja.

Te tā bija. Mara apstājās pie �ķietami pavisam pa�rasta paneļa un paraudzījās uz abām gaiteņa pusēm. Debesbraucējs un Orgena Solo varētu uztvert viņas pagātnē iegūtās zinā�anas bez aizdomām, ta�u Mara �aubījās, vai pārējie pils iemītnieki būtu tik saproto�i. Bet gaiteni neviena nebija. Pastiepusies līdz rotājumu joslai, viņa iebāza divus pirkstus atbilsto�ajos ierobījumos, ļaujot tur paslēptajiem sensoriem sajust rokas siltumu.

Un panelis ar klusu klik�ķi atvērās.

Mara ieslīdēja iek�ā, aizvēra aiz sevis paneli un palūkojās apkārt. Imperatora slepenās ejas, izbūvē�tas vairāk vai mazāk paralēli turboliftiem, nepiecie��amības dēļ bija �auras un saspiestas. Bet tās bija labi apgaismotas, pasargātas no putekļiem un ar la�bu skaņas izolāciju. Un, vissvarīgākais viņa pa tām varēja nokļūt līdz galveno kāpņu viesu sagai�dī�anas laukumam, apejot Impērijas izlūkvienības karavīrus.

Pēc divām minūtēm Mara jau bija trīs kāpņu pos�mus augstāk, pie izejas uz stāvu, kur atradās Orge�nas Solo apartamenti. Pāris rei�u dziļi ievilkusi elpu, sagatavojusi sevi cīņai, viņa caur paneli izgāja gaite�ni.

Tā kā trīs stāvus zemāk noritēja kauja, Mara bija nospriedusi, ka pie izejas uz kāpnēm atradīs vēl vie�nu aizmugures sargposteni. Viņa nebija kļūdījusies: divi viri tagad jau labi zināmajos pils dro�ības die�nesta formas tērpos bi ja pieplaku�i pie sienas ar mu�guru pret Maru un modri vēroja gaiteņa tālāko galu. Smagā spridzekļ �āvēja troksnis, kas skanēja no pretējā gala, bija pietiekams, lai apslāpētu viņas so�ļus, un �ķiet, ka neviens no abiem sargiem pat neno�jauta Maras klātbūtni, kad viņa tos no�āva. Ātri pār�liecinājusies, ka �ie viri kaujā vairs nepiedalīsies, Mara devās pa gaiteni uz Orgenas Solo apartamen�tiem.

Kad viņa tur iegāja, uzmanīgi sperot soļus cauri ārdurvju gruve�iem, �āvienus piepe�i nomainīja sprā�dziens.

Mara sakoda zobus kad �au�ana atjaunojās, bija dzirdams, kā sajaucas aizstāvju un uzbrucēju raidītie �āvieni. Ja viņa tagad skries taisni iek�ā, nevis pielavisies slepus vai paslēpsies aiz kāda aizsega, tā būs dro�a nāve. Bet, ja viņa mēģinās pārvietoties piesardzīgāk, kādu no tiem, kas atradās iek�ā, varbūt noga�linās, pirms Mara pagūs ieņemt �au�anas pozīci ju.

Ja vien�

Lea Orgenu Solo. viņa mēmi sauca, tiekdamās pie uzrunātās caur Spēku, kā bija to darījusi tajā laikā, kad Kelrisiens aizgāja pēc sava �aujamā. Viņa vēl aizvien nebija pārliecināta, ka Orgena Solo var viņu sadzirdēt. Te Maru. es atrodos viņiem aiz muguras. Padodieties. Jūs mani dzirdat? Padodieties. Padodie�ties. Padodieties.

Un, nokļuvusi pie guļamistabas durvīm, viņa dzirdēja Orgenu Solo saucam, cen�oties pārkliegt �ā�vienu troksni: �lzbeidziet! Izbeidziet �aut! Mēs pado�damies!"

Mara piesardzīgi pavērās uz durvīm. Tur viņi bi ja: �etri Impērijas karavīri, kas stāvēja kājās vai bi ja no�metu�ies ceļos pie nomelnēju�ajām stenderēm, spri�dzekļ �āvējus nomērķēju�i uz telpu, kas atradās aiz sliek�ņa. Iek�pusē kājās slējās vēl divi viri. kas bija nometu�ies guļus aiz sagrautajām dro�ības durvīm. Neviens no viņiem pat nepaskatījās uz Maras pusi.

Pasmaidījusi pie sevis ar cie�i sakniebtām lūpām, Mara pacēla spridzekļ�āvēju un sāka �aut.

Divus viņa no�āva, pirms pārējie paguva aptvert viņas klātbūtni. Tre�ais krita brīdi, kad, apcirties pret Maru, velti pūlējās nomērķēt. Ceturtajam gandrīz iz�devās ieņemt �au�anas pozīciju, kad �āviens no iek��puses nogāza viņu uz grīdas.

Pēc piecām sekundēm viss bija beidzies.

Pie dzīvības bija palicis viens Impērijas karavīrs. Tik tikko.

Mēs domājam, ka tas ir grupas komandieris, Bels Ibliss teica Henam, kad viņi abi gāja pa gaiteni uz medicīniskās aprūpes nodalījumu. Iespējams majors Himrons. Bet dro�i mēs to zināsim tikai tad, kad viņ� atgūs samaņu. Ja atgūs.

Hens palocīja galvu, garāmejot uzmezdams a�u skatienu vēl vienam satraukta izskata sargu pārim. �ī nelielā izgā�anās vismaz bija sapurinājusi pils dro�ī�bas dienestu. Bija jau ari pēdējais laiks.

Vai ir kāda nojausma, kā viņi iekļuvu�i pilī?

Tas būs viens no maniem pirmajiem jautāju�miem, sacīja Bels Ibliss. Viņ� atrodas intensīvās aprūpes palātā mums jāiet �eit.

Kad ieradās Hens un Bels Ibliss, Lendo un viens no medicīnas darbiniekiem gaidīja viņus pie palātas durvīm.

Vai neviens nav cietis? Lendo jautāja, ātri no�pētīdams draugu no galvas līdz kājām. Uzsūtīju Cūbiju aug�ā, bet man tika pavēlēts palikt pie apcie�tinātā.

Nevienam nekas nekai�, Hens viņu nomierināja.

Bels Ibliss pa to laiku pagāja garām Lendo un pa�vilka medicīnas darbinieku sāņus.

Cūbijs uznāca aug�ā, pirms biju aizgājis, un viņ� palīdz Leai un Vinterai iekārtoties citās telpās. Starp citu. paldies, ka atlidoji pēc mums.

Nav par ko, Lendo noņurdēja. Jo īpa�i tāpēc, ka varējām tikai noskatīties. Nevarējāt vēl divas minūtes paciesties ar tiem �au�anas paraugdemons�trējumiem?

Neskaties uz mani, puis, Hens atcirta. To no�teica Mara, nevis es.

�ķita, ka Lendo sejai pārslīd ēna.

Pareizi. Mara.

Hens caur pieri paraudzījās viņā.

Kā to saprast?

Nezinu, Lendo, galvu purinādams, atbildēja. Kaut kas man joprojām neliek mieru. Atceries to reizi Karda bāzē uz Mirkras, kad Trouns uzbruka un mums bija jāslēpjas me�ā?

Tu sacīji, ka esi viņu jau agrāk kaut kur redzē�jis, teica Hens.

�ī Lendo piezīme arī viņam jau vairākus mēne�us bija aizķērusies zemapziņā.

Vai esi atcerējies, kur tie�i?

Vēl ne, norūca Lendo. Bet esmu tuvu parei�zajai atbildei. Es to zinu.

Hens skatījās uz Belu Iblisu un medicīnas darbi�nieku un domāja par to, ko atceļā no Mirkras viņam bija sacījis Lūkass. Mara vaļsirdīgi pateikusi viņam, ka grib viņu nogalināt.

Lai kur tu būtu viņu redzējis, �ķiet, ka tagad vi�ņa ir mūsu pusē.

Jā, Lendo drūmi noburk�ķēja. Varbūt.

Bels Ibliss ar rokas mājienu aicināja viņus pie se�vis.

Mēs mēģināsim viņu pamodināt, viņ� teica. Nā�ciet.

Viņi iegāja palātā. Ap intensīvās aprūpes gultu stāvēja pusducis medicīnas darbinieku un slimnieku kopēju robotu, kā arī trīs no Akbara augstākajiem dro�ības dienesta virsniekiem. Kad Bels Ibliss bija pamājis ar galvu, viens no medicīnas darbiniekiem kaut ko izdarīja pie ārstnieciskā apsēja ap Impērijas karavīra aug�delmu, un, kad Hens un Lendo nostājās pie gultas, viņ� piepe�i ieklepojās un, plakstiem no�trīsot, atvēra acis.

Majors Himrons? viens no dro�ības dienesta virsniekiem vaicāja. Vai jūs mani dzirdat, major?

Jā, Impērijas karavīrs izdvesa, pāris rei�u sa�mirk�ķinājis acis.

Viņa acis klīda no viena cilvēka pie olra� un He�nam �ķila, ka viņ� piepe�i kļūst modrāks.

-Jā, viņ� atkārtoja jau stingrākā balsī.

-Jūsu uzbrukums cietis neveiksmi, virsnieks vi�ņam sacīja. Visi jūsu vīri ir miru�i, un pagaidām mēs vēl neesam dro�i, ka jūs izdzīvosiet.

Himrons nopūtās un aizvēra acis. Bet modrā iz�teiksme viņa sejā saglabājās.

Karalaika risks, viņ� noteica.

Bels Ibliss noliecās uz priek�u.

Kā jūs iekļuvāt pili, major?

Laikam gan tagad� tam vairs nav nozīmes, Himrons no�ukstēja.

Viņa elpa kļuva smagāka.

Durvis sētas pusē. Tur kādreiz� ierīkota� sle�pena eja. Aizslēgta no iek�puses. Viņa mūs ielaida.

Kāds jūs ielaida? jautāja Bels Ibliss. Kas?

Himrons atvēra acis.

Mūsu kontaktpersona �eit. Vārdā� D�eida.

Bels Ibliss uzmeta Henam satrauktu skatienu.

Mara D�eida?

Jā.

Himrons atkal aizvēra acis un izdvesa dziļu nopū�tu.

Impērijas� īpa�o uzdevumu aģente. Ko reiz sauca� par Imperatora Labo Roku.

Viņ� apklusa un �ķita ieslīgstam gultā mazliet dzi�ļāk.

Sobrid vairāk nevaru atļaut, ģenerāli Bel Iblis, vecākais medicīnas darbinieks teica. Viņam nepie�cie�ams miers, un mums jāstabilizē viņa stāvoklis.

Iespējams, ka pēc dienas vai divām viņ� bus gana stiprs, lai jūs varētu viņu iztaujāt vairāk.

Tas nekas. virzīdamies uz durvīm, sacīja viens no dro�ības dienesta virsniekiem. Viņ� pateica mums pietiekami daudz, lai mēs varētu sākt rīkoties.

Pagaidiet mirkli, Hens uzsauca, iedams viņam nopakaļ. Uz kurieni jūs ejat?

Un kā jūs domājat ? virsnieks atcirta. Eju ap�cietināt Maru D�eidu.

Pamatojoties uz Impērijas virsnieka vārdiem?

Viņ� nevar rīkoties savādāk. Solo, uzlicis roku Henam uz pleca, klusi-teica Bels Ibliss. Pēc tik no�pietnas apsūdzības piesardzības dēļ tiek pieprasīta aizdomās turamās personās apcietinā�ana. Neraizē�jieties, mēs noskaidrosim �o pārpratumu.

Noteikti, Hens pārliecināti sacīja. Impērijas aģente, ko tu neteiksi viņa tur, aug�ā, noknieba vis�maz trīs no viņiem�

Lendo sejas izteiksme lika viņam apklust.

Lendo?

Kelrisiens gausi pievērsās viņam.

Tā ir, viņ� klusi noteica. Tur es viņu pirmo�reiz redzēju. Viņa bija viena no jaunajām dejotājām D�eba Huta mājā uz Tatūnas, kad mēs organizējām tavu glāb�anu.

Hens sadrūma.

Pie D�eba?

Jā. Un neesmu pārliecināts� bet visā tajā ju�ceklī, kad mēs grasījāmies doties uz Kerkūnu, man �ķiet, ka viņa vaicāja D�ebam, vai nedrīkst doties lī�dzi uz Jūras Burku. Nē, nevis vaicāja, bet lūdzās.

Hens palūkojās lejup uz bezsamaņā guļo�o majo�ru Himronu. Imperatora Labā Roka? Un Lūkass bija teicis, ka Mara grib viņu nogalināt�

Viņ� atvairija �īs domas.

Man vienalga, kur viņa kādreiz bijusi, Hens sacīja. Viņa tomēr izglāba mūs no tiem Impērijas karavīriem. Nāc, palīdzēsim Leai un dvīņiem iekārto�ties jaunajā vietā. Un tad apspriedīsim, kas te īsti no�tiek.

Kards bija pārliecināts, ka Vistlera vīna bārs Vir�pulis uz Troganas ir viens no spilgtākajiem piemē�riem tam. kā labu ideju iznīcina tās radītāju nespēja izdomāt visu līdz galam. Bārs atradās Troganas vis�apdzīvotākā kontinenta piekrastē, un tas bija uzcelts ap dabisku veidojumu, ko sauca par Dzeramkrūzi bļodveidīgu klints iedobumu, kura pamatne bija at�vērta jūrai. Se�as reizes dienā Troganas spēcīgie pai�sumi un bēgumi ūdens līmeni iedobumā vai nu paze�mināja, vai paaugstināja, �ajā procesā pārvēr�ot to par balti putojo�u atvaru. Vīna bāra galdiņi bija sa�kārtoti koncentriskos apļos ap iedobumu, un veidojās jauks līdzsvars starp greznību un aizraujo�u dabas ro�taļu lieliska iespēja pievilināt miljoniem cilvēku un citplanētie�u, kam patika �āds apvienojums.

Vismaz tā bi ja domāju�i projektētāji un viņu at�balstītāji. Par nelaimi, viņi nebija ievēroju�i trīs ap�stākļus: pirmkārt to, ka tūristu pieplūdums �ādās vie�tās ir atkarīgs no �i tirgus untumiem; otrkārt, kad vi�siem apnika jūsmot par Virpuļu atra�anās vietu vien, to vajadzēja pārveidot, pielāgojot cita veida izprie�cām, bet tam par �ķērsli bija centralizētais projekts; un, tre�kārt, pat ja �ādi pārveidojumi būtu izdarīti, tos aizskalotu Dzeramkrūzes sabangotie ūdeņi.

Kaliasas-sed�-Lilū ļaudis uz Ber�estas, tūristu in�teresei noplokot, bija pārvērtu�i savu pilsētu par tirdzniecības centru. Troganas iedzīvotāji Vistlera Virpuli bija glu�i vienkār�i pametu�i.

Es nemitējos cerēt, ka �o vietu kāds nopirks un pārbūvēs, Kards piezīmēja, pārlaizdams skatienu tuk�ajiem galdiņiem un sēdekļiem.

Viņi abi ar Eivzu pa kādu no ejām starp galdi�ņiem tuvojās Dzeramkrūzei un cilvēkam, kas viņus tur gaidīja. Pamestības gadi, protams, bija atstāju�i savu iespaidu, tomēr �ī vieta nemaz tik slikti neiz�skatījās.

Arī man te vienmēr patika, piekrita Eivzs. Maz�liet trok�ņaini, bet tā jau mūsdienās ir visur.

Noklausīties sarunu pie blakusgaldiņa noteikti ir pagrūti, teica Kards. Tas vien ceļ �is vietas vērtī�bu. Sveiks, Gilespij.

Kard.

Gilespijs sveicienam palocīja galvu, piecēlās no galdiņa un sniedza roku.

Man jau sāka likties, ka tu nemaz neparādīsies.

Sapulce sāksies tikai pēc divām stundām, Eivzs viņam atgādināja.

Ak, ko nu, Gilespijs ar blēdīgu smaidu sacīja. Vai tad Talons Kards kādreiz ir kaut kur ieradies laikā? Lai gan jūs būtu varēju�i aiztaupīt sev pūles mani cilvēki jau visu ir pārbaudīju�i.

Es to augsti vērtēju, teica Kards.

Tas gan, protams, nenozīmēja, ka viņ� grasās at�saukt savus ļaudis, kas nodarbojās ar to pa�u. Sajūtot uz pakau�a Impērijas dva�u un zinot, ka garnizons at�rodas tikai divdesmit kilometrus tālāk, papildu pie�sardzība nebija lieka.

Vai tev ir viesu saraksts?

Te būs, � sacīja Gilespijs un, paņēmis dator�bloknotu, sniedza to Kardam. Baidos, ka tas nav tik gar�, kā bi ju cerējis.

Būs jau labi. Kards viņu nomierināja, pārlaiz�dams acis sarakstam.

Tas noteikti nebi ja gar�, bet ļoti izmeklēts da�i no izcilākajiem kontrabandistiem bija ieradu�ies pa�i personīgi. Brasks, Partaha, Ellors. Dreviss tie bija no Billija grupas. Billijs pats vairs neko daudz apkārt neklejoja. Maziks, zehetbra Klingans, Ferjē�

Viņ� strauji pacēla galvu.

Ferjē? Kards jautāja. Nailzs Ferjē, kosmosa kuģu zaglis?

Jā, tas ir viņ�, saraucis pieri, apstiprināja Gi�lespijs. Viņ� nodarbojas arī ar kontrabandu.

Viņ� strādā arī Impērijas labā, atcirta Kards.

Tāpat kā mēs, paraustīja plecus Gilespi js. Pē�dējā laikā esmu dzirdējis, ka arī tu.

Es nerunāju par pre�u kontrabandu no vai uz Impērijas pasaulēm, teica Kards. Es runāju par tie�u darbo�anos di�admirāļa Trouna uzdevumā. Par tādu mazu darbiņu veik�anu kā, piemēram, tā cilvēka nolaupī�ana, kas atklāja viņam Katanas flotiles atra��anās vietu.

Gilespija seja manāmi saspringa. Iespējams, ka viņ� atcerējās trako bēg�anu no Ukio tikai vienu soli pa priek�u Impērijas armi jai, kas tur ieradās tajos pa��os Katanas flotiles kuģos.

To izdarīja Ferjē?

Un �ķiet, ka tas viņam sagādāja prieku, Kards viņam atbildēja, izvilkdams rāciju un ieslēgdams to. Le�ton?

Klausos, no rācijas tūlīt pat atskanēja Le�tona balss.

Kā izskatās garnizonā?

Kā morgā, kad tur ir izejamā diena, Le�tons īgni atteica. Vismaz trīs stundas nav bijis nekādas kustības nedz iek�ā, nedz ārā no tā.

Kards savilka uz aug�u uzaci.

Vai patiesi? Interesanti. Un kā ar lidojumiem? Un vai ir manāma kāda rosība garnizona teritorijā?

Ne vēsts nedz no viena, nedz otra, sacīja Le�tons. Nopietni, Kard, izskatās, ka tā vieta ir pilnīgi bez dzīvības. Dro�i vien tiku�i pie jaunām apmācību hologrammām un nodarbojas ar tām iek�telpās, vai tamlīdzīgi.

Kards piespiesti pasmaidīja.

Jā, esmu pārliecināts, ka tā arī ir. Labi, turpini viņus novērot. Nekavējoties ziņo man, ja sākas jeb�kāda veida darbības.

Sapratu. Sarunu beidzu.

Kards izslēdza rāciju un atlika to vietā pie vidusjostas.

Impērijas karavīri no garnizona nekur nepārvie�tojas, viņ� pārējiem teica. Acīm redzami nav pilnī�gi nekādas kustības.

Vai tad tie�i tas nav mums vajadzīgs? vaicāja Gilespi js. Viņi nevar uzbrukt mūsu sanāksmei, ja snau� savās barakās.

Piekrītu, Kards pamāja. No otras puses, ne�esmu nekad dzirdējis, ka Impērijas garnizonam būtu brīvdienas.

Vērā ņemams arguments, atzina Gilespijs. Ja nu vienīgi Trouna lielās kampaņas dēļ visi �ie tre�ās �ķiras garnizoni paliku�i tuk�i.

-Tad viņiem būtu vēl lielāks iemesls doties ikdie�nas apgaitās un uzskatāmi demonstrēt armijas klāt�būtni, sacīja Kards. Tāds vīrs kā di�admirālis Trouns paļaujas uz savu pretinieku iztēli, ja patiesībā viņa spēki kādā vietā nav nemaz tik lieli.

Varbūt mums vajadzētu sanāksmi atcelt, iero�sināja Eivzs, nemierīgi atskatīdamies uz izeju. Var gadīties, ka viņi sagatavoju�i mums lamatas.

Kards raudzījās garām Gilespijam uz putojo�o ūdeni, kas ap�ļāca Dzeramkrūzes sienas. Pēc divām stundām ūdens līmenis nokritīsies viszemāk, un te būs daudz klusāk kā parasti, tāpēc viņ� bija noteicis, ka sanāksmei jāsākas tie�i tajā laikā. Ja viņ� to tagad atsauks� atzīsies visu to kontrabandas di�garu priek�ā, ka Impērija liek Talonam Kardam baidīties pa�am no savas ēnas�

Nē, viņ� lēnām noteica. Mēs paliksim. Ga�lu galā. mūsu viesi te nesēdēs, būdami galīgi bezpa�līdzīgi. Un par jebkurām varas pārstāvju kustībām, kas vērstas pret mums, mēs tiksim attiecīgi brīdinā�ti.

Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja.

Patiesību sakot, ir gandrīz vērts riskēt, lai redzē�tu, kas viņiem padomā.

Gilespijs paraustīja plecus.

Varbūt viņi vispār neko pret mums neperina. Varbūt mums izdevies tik labi apmuļķot Impērijas iz�lūkdienestu, ka viņi par �o sanāksmi pilnīgi neko ne�zina.

Tas diez ko neizklausās pēc Impērijas izlūkdie�nesta, ko mēs visi pazīstam un mīlam, apkārt skatī�damies, sacīja Kards. Mūsu rīcībā vēl ir divas stun�das. Palūkosim, kā varam sagatavoties nejau�ībām, labi?

Kamēr viņ� izklāstīja savus priek�likumus, viņi sēdēja pie galdiņiem klusēdami, gan atsevi�ķās per�sonas, gan nelielās grupas� un, kad Kards bija bei�dzis un paraudzījās uz klāteso�ajiem, viņ� saprata, ka nav viņus pārliecinājis.

Brasks to pateica skaļi.

Tu runāji labi, Kard, brabs sacīja, tievajai mē�lei iz�aujoties starp lūpām un nogar�ojot gaisu. Va�rētu pat teikt kaismīgi, ja �is vārds būtu uz tevi at�tiecināms. Bet tu mūs nepārliecināji.

Vai es patiesi jūs nepārliecināju, Brask? atcirta Kards. Vai arī man tikai neizdevās pārvarēt jūsu ne�vēlē�anos nostāties pret Impēriju?

Izteiksme Braska sejā nemainījās, bet tās bakurētainā, pelēkzaļā āda tas bija gandrīz vienīgais, ko varēja saredzēt ārpus viņa bruņutērpa kļuva mazliet pelēcīgāka.

Impērija par kontrabandas precēm labi maksā, viņ� teica.

Un par vergiem arī? Partaha noprasīja dziedo��ajā hodinu valodā.

Viņas �ūskām līdzīgie galvas piedēkļi vieglītēm saskārās, kad viņa aizcirta muti, izrādot nicinājumu pa hodinu modei.

Un par nolaupītajiem cilvēkiem un citām būt�nēm? Tu neesi labāks par Ilutu.

Viens no Braska miesassargiem savā sēdekli sa�kustējās � Kards zināja, ka �is virs kopā ar Brasku bi�ja izglābies no verdzības pie D�eba Huta, kad Lūkass Debesbraucējs un viņa sabiedrotie nocirta �ai organi�zācijai galvu.

Neviens, kas pazina Hutu, tā neteiktu, viņ� norūca un uzsvaram ar stīvu pirkstu uzsita pa gal�du.

Mēs neesam sanāku�i kopā, lai strīdētos, Kards sacīja, iekams Partaha vai kads no viņas pava�doņiem paguva atbildēt.

Un kāpēc mēs �eit esam? ierunājās Maziks, at�gāzies sēdeklī.

Viņ� sēdēja starp ragainu gotalu un sievieti ar skaistu, bet tuk�u seju. Viņas mati bija sakārtoti sa�re�ģītās, ap pusduci emaljētu adatu apvītās pīnēs.

Piedod, Kard, bet tas stipri izklausās pēc vervē��anas Jaunās Republikas armijā.

Jā, un vienu tādu Hens Solo mums jau noturē�ja, piekrita Dreviss, uzsliedams kājas uz galda. Billi js jau teica, ka viņ� nav ieinteresēts pārvadāt Jaunās Republikas kravas.

Pārāk bīstami, Klingans iestarpināja, purinā�dams savas melnbalti svītrotās krēpes. Ļoti. ļoti bīstami.

Tie�ām? tēlodams pārsteigumu, sacīja Kards. Kāpēc tad tas ir tik bīstami?

Tu laikam joko, norūca zehetbra, atkal papuri�nādams krēpes. Ņemot vērā, cik bie�i Impērija uz�brūk Jaunās Republikas kravu pārvadājumiem, mēs riskējam ar dzīvību katru reizi, kad paceļamies gaisā.

Tātad jūs apgalvojat, secināja Kards, ka Im�pērijas spēks aizvien vairāk apdraud mūsu darīju�mus?

Ak, nē, tā neies cauri, Kard, teica Brasks, pa�kratīdams viņam ar lielo pirkstu. Tu mūs nepārlie�cināsi iesaistīties savā intrigā, iztulkodams mūsu vār�dus tā, kā tev izdevīgāk.

Nekādas intrigas neesmu ierosinājis, Brask, sa�cīja Kards. Es tikai ierosināju piegādāt Jaunajai Re�publikai jebkuru noderīgu informāciju, kas mums taptu zināma, kārtojot savus darījumus.

Un tu nedomā, ka Impērijai tamlīdzīga mūsu darbo�anās �ķitīs nepieņemama? jautāja Brasks.

Kop� kura laika mums rūp. ko Impērija par mums domā? atcirta Partaha.

Kop� tās priek�galā atrodas di�admirālis Trouns, Brasks atklāti atbildēja. Esmu dzirdē�jis nostāstus par �o karakungu, Partaha. Tas bija viņ�, kas piespieda manu pasauli pakļauties Impē�rijai.

Tad jau lev ir iemesls vērsties pret viņu, Giles�pijs aizrādīja. Ja tev bail no tā, ko Trouns varētu tev nodarīt tagad, padomā, kas notiks, ja visa galaktika atkal nonāks Impērijas varā.

Mums nekas nenotiks, ja mēs neuzstāsimies pret viņu, Brasks neatlaidās. Viņiem mūsu pakalpoju�mi ir pārāk vajadzīgi.

Tā ir jauka teorija, ierunājās kāda balss grupas aizmugurē. Bet varu jums tūlīt pateikt, ka tā nav plika gra�a vērta.

Kards pievērsās runātājam. Tas bija liels, spēcīga auguma cilvēks ar tum�iem matiem un bārdu, zobos viņ� turēja tievu, neaizdegtu cigāru.

Un jūs esat� vaicāja Kards, lai gan bija pilnī�gi pārliecināts, ka zina, kas ir �is virs.

Nailzs Ferjē, vīrietis nosauca savu vārdu. Un varu jums pateikt skaidri un gai�i tas, ka nebā�at degunu Trouna darī�anās, jūs neglābs, ja viņ� būs no�lēmis, ka grib jūsu galvu.

Un tomēr viņ� labi maksā, teica Maziks, iz�klaidīgi glāstīdams savas draudzenes roku. Vismaz tā esmu dzirdējis.

Ak tā esi dzirdējis, ko? norūca Ferjē. Vai tev ir gadījies dzirdēt arī to, kā viņ� mani nogrāba uz Jau�nās Kovas un konfiscēja manu kuģi? Un tad iesēdināja mani ar bumbām piekrautā izlūkdienesta naktspodā un aizsūtīja izpildīt kādu draņķīgu uzdevumu viņa labā? Ak, un pakustini vēl savas smadzenes un izdomā, kāds būtu bijis sods, ja mēs ar �o uzdevumu netiktu galā.

Kards pārlaida skatienu telpai un klusēdams ie�klausījās Dzeramkrūzes ūdeņu klusajos �ļakstos. So�lo gan Ferjē līdzdalību �ajā lietā bija aprakstījis citā�di, un viņ� sliecās piekrist Solo uzskatiem par �o kos�mosa kuģu zagli. Tomēr pastāvēja iespēja, ka Solo ir aplami iztulkojis notiku�o. Un, ja Ferjē stāsts būtu palīdzējis pārliecināt pārējos, ka ir jānostājas pret Impēriju�

Vai tev samaksāja par pūlēm? jautāja Maziks.

Protams, ka samaksāja, Ferjē pavīpsnāja. Ne jau tur tas suns aprakts.

Man tas tomēr ir svarīgākais, Maziks teica, pagriezdamies pret Kardu. Piedod, Kard, bet es joprojām neesmu dzirdējis nevienu pārliecino�u ar�gumentu, kāpēc man vajadzētu riskēt.

Un kā ir ar Impērijas jaunajiem panākumiem klonu radī�anā? Kards viņam atgādināja. Vai tas tevi neuztrauc?

Es par to īpa�i nepriecājos, atzina Maziks. Bet, manuprāt, tā ir Jaunās Republikas, nevis mūsu problē�ma.

Un kad tā kļūs par mūsu problēmu? Partaha noprasīja. Kad Impērija būs aizstājusi visus kontra�bandistus ar kloniem?

Neviens negrasās aizstāt mūs ar kloniem, sacī�ja Dreviss. Zini, Kard, Braskam ir taisnība. Mēs Impērijai esam pārāk nepiecie�ami, lai tā sagādātu mums nepatik�anas� protams, ja tnēs saglabājam neitralitāti.

Tie�i tā, teica Maziks. Mēs esam darījumu ļaudis, un nekas vairāk. Kas attiecas uz mani, es do�māju turpināt tādā pa�ā garā turpināt. Ja Jaunā Re�publika par informāciju solis vairāk nekā Impērija, es viņiem to labprāt pārdo�u. Ja ne�

Viņ� paraustīja plecus.

Kards palocīja galvu, slepenībā atzīdams savu sa�kāvi. Tālāk par �o lietu bija gatava runāt Partaha, un iespējams, ka vēl viens vai divi kontrabandisti. Var�būt Ellors duro pagaidām bija atturējies no līdzdalī�bas sarunā, un viņa rasei tas bie�i vien nozīmēja pie�kri�anu. Bet nevienu no pārējiem viņ� nebija pārlieci�nājis. un, ja Kards uzstās, tas viņus tikai saniknos. Varbūt vēlāk viņi labprātīgi atzīs Impērijas draudu realitāti.

Ļoti labi, viņ� teica. Domāju, ka tagad ir skaidra jūsu nostāja �ajā jautājumā. Pateicos par man veltīto laiku. Varbūt varam norunāt tik�anos atkal pēc�

Un tad bez jebkāda brīdinājuma sabruka Vistlera Virpuļu aizmugures siena.

Palieciet, kur esat! cauri kņadai atskanēja skaļa balss. Skatīties uz priek�u un nekustēties. Impērijas vārdā jūs visi esat apcietināti.

Pāri savu pēk�ņi sastingu�o klausītāju galvām Kards, acis piemiedzis, paraudzījās uz ēkas aizmugu�ri. Cauri dūmiem un putekļiem viņ� varēja saredzēt apmēram trīsdesmit Impērijas karavīrus, kas, divās līnijās sastāju�ies, gruve�us zem pazolēm �ņirkstinādami, tuvojās cauri tai vietai, kur bija atradusies aiz�mugures siena. Abos flangos viņus nodro�ināja pa baltās bruņās tērptam trieciennieku pārim. Viņiem aiz muguras, dūmakā gandrīz nesaskatāmi, aizsardzības pozīciju bija ieņēmu�i divi armijas transportlīdzekļi.

Tātad viņi tomēr ieradās uz viesībām, Kards no�ukstēja.

Un kuplā skaitā, viņam aiz muguras stāvo�ais Gilespijs aiz�ņaugtā balsī piekrita. Izskatās, ka tev bijusi taisnība par Ferjē.

Varbūt.

Kards palūkojās uz Ferjē, pa daļai sagaidīdams, ka ieraudzīs lielā vīra sejā triumfējo�u smīnu.

Bet Ferjē uz viņu neskatījās. Viņa uzmanība bija vērsta mazliet sāņus viņ� raudzījās nevis uz tuvojo�amies karavīriem, bet uz to sienas daļu, kas atradās pa labi no jaunizveidotā cauruma. Kards sekoja viņa skatienam�

Un paguva pamanīt melnu, blīvu ēnu atraujam ies no sienas un nedzirdami nostājamies aiz muguras vienam trieciennieku pārim.

Bet varbūt arī ne, Kards sacīja Gilespijam, mazliet pamādams ar galvu uz ēnas pusi. Paska�ties tie�i pāri Ellora plecam.

Gilespi js asi ievilka elpu.

Pie velna, kas tad tas ?

Ferjē piejaucētais defels, es domāju, Kards at�bildēja. Reizēm viņus sauc par rēgiem Solo man par viņiem ir stāstījis. Tas bridis ir klāt. Visi gatavi?

Mēs esam gatavi, teica Gilespi js, un viņam aiz muguras atbalsojās pārējo �uksti.

Kards ātri saskatījās ar pārējiem kontrabandistiem un viņu palīgiem. Skatienos �oku par negaidīto uz�brukumu strauji nomainīja aukstas dusmas� viņi vi�si bija gatavi. Ferjē defela ēna aizslīdēja līdz Impēri�jas karavīru rindas galam, un pēk�ņi viens no trie�cienniekiem tika notriekts no kājām un uzkrita virsū savam pāriniekam. Tuvākie karavīri zibenīgi reaģēja, pagriezdami iero�us sānis un meklēdami neredzamo uzbrucēju.

Tagad, Kards no�ukstēja.

Un ar vienu acs kaktiņu viņ� redzēja, kā pāri Dzeramkrūzes malai paceļas divu spridzekļ�āvēju A280 garie stobri un atklāj uguni.

Pirmā zalve trāpīja ierindas centrā, nopļaujot vai�rākus karavīrus, bet pārējie meklēja patvērumu tuk�o galdiņu un krēslu aizsegā. Kards paspēra lielu soli uz priek�u, apgāza tuvāko galdiņu un nometās aiz tā uz viena ceļa.

Tā bija gandrīz nevajadzīga piesardzība. Impērijas karavīru uzmanība bija novērsta no gūstekņiem tikai uz vienu liktenīgu pussekundi� un tajā brīdī, kad Kards izrāva savu ieroci, visa telpa eksplodēja spri�dzekļ�āvēju zalvēs.

Brasks un viņa miesassargi pirmajās piecās se�kundēs ar saskaņotiem �āvieniem iznīcināja veselu Impērijas karavīru vadu tas liecināja, ka brabs nav aizmirsis savu algotņa pagātni. Partahas svīta bija pievērsusies ierindas otram galam, viņu iero�i bija mazāki un ne tik bīstami kā Braska smagās spridzekļ��āvēju pistoles, bet ar tiem pietika, lai Impērijas ka�ravīri nevarētu pacelt galvas no grīdas. Dreviss, Ellors un Klingans izmantoja �o priek�rocību, lai vienu pēc otra no�autu triecienniekus. Turpretim Maziks ignorēja karavīrus, bet bija pievērsies tālākam drau�dam viņ� ap�audīja ārpusē stāvo�os transportlī�dzekļus.

Tā, patiesībā, bija laba ideja.

Eivz! Fein! Kards, cen�oties pārkliegt troksni, uzsauca. Koncentrējiet uguni uz kaujas ratiem.

Saucieni no Dzeramkrūzes malas viņam aiz mu�guras apliecināja, ka uzrunātie ir pavēli sadzirdēju�i. �āviņi pāri Karda plecam aizsvilpa uz norādīto mēr�ķi. Viņ� nedaudz paslējās pāri galdam un ieraudzīja, kā Mazika draudzene mati viņai bija izrisu�i uz ple�ciem, un seja vairs nebija neizteiksmīga ar letāli precīzu metienu ietriec savu pēdējo emaljēto matada�tu vienā no triecienniekiem. Kāds cits Impērijas kara�vīrs pabāza galvu no aizsega un nomērķēja uz viņu, tūlīt pat atkrizdams atkal atpakaļ Karda raidītais �ā�viens bija trāpījis viņam tie�i krūtīs. Pāris �āviņi trā�pīja galdam, aiz kura Kards slēpās gaisā uzlidoja �ķēpeles, un viņ� bija spiests nogulties uz grīdas. Ār�pusē atskanēja spēcīgs sprādziens, tam pēc mirkļa se�koja otrs.

Un tad piepe�i viss bija gala.

Kards atkal piesardzīgi paslējās virs galda. Pārē�jie darīja tāpat turēdami iero�us �au�anas gatavī�bā, viņi aplūkoja apkārtējo posta�u. Klingans turēja roku saudzīgi atvirzītu nost no auguma, ar otru ro�ku meklēdams vidusjostā pārsēju. Braska tunikā vairākās vietās bija izdegu�i caurumi, un bruņas zem tās bija nomelnēju�as un pārklāju�ās tādām kā tulznām.

Neviens nav cietis? uzsauca Kards.

Maziks iztaisnoja muguru. Pat no tāda attāluma Kards redzēja, cik balti ir pirkstu kauliņi rokai, kurā viņ� turēja spridzekļ�āvēju.

-Viņi nogalināja Li�mu, viņ� ļoti klusi teica. Viņ� pat ne�āva.

Kards paraudzījās lejup uz salauzto galdu pie Mazika kājām zem tā nekustīgi gulēja gotals.

Man ļoti �ēl, Kards sacīja.

Viņ� neliekuļoja. Kaulam gotali alla� bija itin labi patiku�i.

Man arī �ēl, teica Maziks, iebāzdams spridzekļ�ā�vēju atpakaļ makstī un lūkodamies uz Kardu kvēlo�ām acīm. Bet Impērijai tas būs jāno�ēlo vēl vairāk. Labi. Kard, pārliecinājāt mani. Kur varu parakstīt vieno�anos?

Domāju, kaut kur krietni tālu no �īs vietas, at�bildēja Kards, caur izgruvumu siena skatīdamies uz dego�ajiem kaujas ratiem.

Viņ� izņēma rāciju. Ārā nemanīja nekādu kustību, bet ilgi tas neturpināsies.

Viņu palīgspēki noteikti ir jau ceļā. Le�ton, Torv, jūs mani dzirdat?

Klausos, atskanēja Torva balss. Kas jums tur īsti notika?

Impērijas spēki galu galā nolēma piedalīties spēlē, Kards viņam drūmi sacīja. Pielavījās mums ar diviem kaujas ratiem. Vai jūsu posteņu tuvumā no�liek kāda pārvieto�anās?

�eit ne, teica Torvs. Lai no kurienes viņi ie�radās, tas nenotika caur kosmodromu.

�eit tāpat nekas nav manāms, iestarpināja Le�tons. Garnizons joprojām ir kluss kā kaps.

Cerēsim, ka tā tas paliks vēl da�as minūtes, teica Kards. Paziņojiet pārējiem: mēs atkāpjamies uz kuģi.

Tūlīt tiks izpildīts. Uz tik�anos kuģī.

Kards izslēdza rāciju un apgriezās. Gilespijs palī�dzēja Eivzam un Feinam pārrāpties pāri Dzeramkrūzes malai viņi tur bija slēpu�ies, iekāru�ies klints sienai piestiprinātās siksnās.

Labi pastrādāts, kungi, Kards viņus uzslavēja. Paldies.

Bija prieks pakalpot, Eivzs norūca, atbrīvoda�mies no siksnām un saņemdams no Gilespija savu �aujamo.

Kaut ūdens līmenis tobrīd bija viszemākais, Kards ievēroja, ka �ļakatas samērcēju�as abiem vīriem kā�jas līdz ceļgaliem.

Laiks pazust? Eivzs jautāja.

Ck ātri vien varam, apstiprināja Kards, pa�griezdamies pret pārējiem kontrabandistiem.

Kungi, tiekamies kosmosā.

Pie Me�onīgā Kurdu nekāds slēpnis nebija ierīkots. Nekāda slēpņa, nekādas vajā�anas, arī neviens Impēri�jas zvaig�ņu iznīcinātājs orbītā viņiem neuzglūnēja. Pēc �īm pazīmēm sprie�ot, starpgadījums pie Vistlera Virpuļi i varēja tikpat labi būt arī masu halucinācija.

Ja ne sagruvusī vīna bāra siena, sa�autie kara rati un nepārprotami īstās deg�anas pēdas. U11, protams, miru�ais gotals.

Kāds ir plāns? jautāja Dreviss. Tu vēlies, lai mēs palīdzam atklāt to tevis pieminēto klonu pārva�dā�anas ceļu, vai ne?

Jā, Kards viņam atbildēja. Mēs zinām, ka tas iet cauri Poderisai, tā ka meklējumi jāsāk ar Orasas sektoru.

Tas reiz gāja cauri Poderisai, Klingans aizrādī�ja. Trouns ir varējis pa �o laiku mar�rutu mainīt.

Tomēr diez vai viņam tas ir izdevies, neatstājot nekādas pēdas, ko varam izsekot, sacija Kards. Tā. Vai esam vienoju�ies?

Mana grupa ir ar tevi, steidzīgi iestarpināja Ferjē. Patiesību sakot, Kard, ja vēlies, varu mēģināt dabūt taviem ļaudīm īstus kaujas kuģus.

Iespējams, ka turē�u tevi pie vārda, Kards ap�solīja. Partaha?

Mēs palīdzēsim meklējumos, Partaha teica tik niknā balsī, kādā Kards nekad nebija dzirdējis viņu runājam.

Gotala nāve viņai bija tikpat liels trieciens kā Mazikam.

Iimpērijai jāsaņem mācība.

Pateicos, sacīja Kards. Mazik?

Es piekritu Partahai, viņ� auksti teica. Bet domāju, ka mācībai jābūt mazliet uzkrīto�ākai. Jūs nodarbojieties ar savu klonu izseko�anu, bet mums abiem ar Elloru padomā kas cits.

Kards paskatījās uz Eivzu, kas paraustīja plecus.

Ja viņ� grib tiem uzsist pa pirkstiem, kas mēs tā�di esam. lai viņu aizturētu? uzlūkotais no�ukstēja.

Arī Kards paraustīja plecus un pamāja ar galvu.

Labi, viņ� sacīja Mazikam. Lai tev veicas. Pacenties necelt to, ko nevari panest.

Tā mēs nedarīsim, teica Maziks. Mēs lido�jam prom � uz redzē�anos.

Kosmodroma tālākajā galā divi kuģi izdarīja pseidokustību un nozuda hiperkosmosā.

Esi palicis vienīgi tu, Brask, Kards sacīja. Ko tu saki?

No rācijas mikrofona atskanēja gara nopūta ar tik�ko saklausāmu balss pieskaņu viens no daudzajiem brabu �estiem, ko nebija iespējams pārtulkot.

Es nevaru un nenostā�os pret di�admirāli Trou�nu, viņ� beidzot teica. Sniegi ziņas Jaunajai Re�publikai nozīmē izsaukt uz sevi viņa dusmas un nai�du.

Vēl viena balsīga nopūta.

Bet es ari netraucē�u jūsu darbības, kā ari nezi�ņo�u par tām viņam.

Godiga atbilde, palocīja galvu Kards.

Patiesību sakot, tas bija vairāk, nekā viņ� no Bras-

ka tika gaidījis. Brabu bailēm no Impērijas bija dzi�ļas saknes.

Labi. Sadalīsimies pa grupām un sanāksim atkal kopā uz Cazvas, sacīsim, pēc piecām dienām. Lai jums visiem veicas.

Pārējie apstiprināja, ka viņa vārdus dzirdēju�i un izslēdza rācijas. Viņu kuģi viens pēc otra izdarīja lē�cienus uz gaismas ātrumu.

Tātad mūsu neitralitātei beigas, paraudzījies navigācijas datora ekrānā, nopūtās Eivzs. Mara no�ģībs, kad to uzzinās. Starp citu, kad viņa atgriezī�sies?

Tiklīdz bū�u atradis iespēju, kā dabūt viņu �urp, Kards atbildēja, juzdamies mazliet vainīgs.

Bija jau pagāju�as vairākas dienas, kop� viņ� sa�ņēma ziņu, ka Mara un Gents ir gatavi atgriezties un noteikti bija pagāju�as daudzas dienas, iekams �ī ziņa viņu sasniedza. Iespējams, ka patlaban Mara jau bija gatava grauzt kuģa korpusa metālu.

Pēc pēdējās reizes, kad Impērija pacēla mums cenu, dro�i vien kādi divdesmit prēmiju mednieki to vien gaida, lai parādāmies pie Karaskentas.

Eivzs nemierīgi saknosījās.

Vai tu domā, kas tas bija iemesls tam, kas notika pirmīt? Kāds prēmiju mednieks bi ja uzzinājis par sa�nāksmi un paziņoja Impērijai?

Kards izklaidīgi lūkojās zvaigznēs.

Es patie�ām nezinu, ko tas viss nozīmēja, viņ� atzinās. Prēmi ju mednieki parasti neko neziņo va�ras iestādēm, ja vien nav jau noslēgu�i finansiālu vie�no�anos. No otras puses, kad Impērijas armija uzņe�mas pūles kādam uzbrukt, viņi parasti rīkojas lietpratigāk.

Ja nu vienīgi viņi bija izsekoju�i Gilespiju un nezināja, ka arī mēs, pārējie, esam �eit, Eivzs vilci�nādamies minēja. Varbūt viņu acīs Gilespijs ir tie�i trīs kaujas vadu un divu kara ratu vērts.

Domāju, ka tas ir iespējams, piekrita Kards. To�mēr grūti noticēt, ka viņu izlūkdienests darbojies tik nesaskaņoti. Lik�u, lai mūsu ļaudis uz Troganas pa�klusām mēģina kaut ko noskaidrot. Varbūt viņiem iz�dosies uzzināt, kas ta bija par karaspēka vienību un kas bijis ziņotājs. Bet patlaban mums jāorganizē medibas. Ķersimies pie lietas.

Nailzs Ferjē smaidīja savā nekoptajā bārdā. Pel�leons to ievēroja, kad trieciennieki pavadīja kuģu zagli līdz komandtiltiņam. Ļoti pa�apmierinātais smaids liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kāpēc at�vests uz Himēras.

Viņ� ir �eit, admirāl, Pelleons pa�ukstēja.

Es zinu, Trouns mierīgi atbildēja, stāvēdams ar muguru pret tuvojo�os Ferjē.

Viņ� to pateica mierīgi, bet ar baisu skatienu sar�kani kvēlojo�ajās acīs. Pelleons saviebies sevi uzmun�drināja. Tas, kas tagad notiks, nebūs nekas patīkams.

Grupa pienāca pie Trouna sēdekļa un apstājās.

Nailzs Ferjē, admirāl, ziņoja trieciennieku ko�mandieris. Kā bija pavēlēts.

Di�admirālis ilgu laiku nepakustējās, un Pelleons redzēja, ka smīns no Ferjē sejas nozūd.

Pirms divām dienām tu biji uz Troganas, Trouns beidzot teica, joprojām uzgriezis muguru. Tu satikies ar diviem vīriem, kurus Impērija patla�ban meklē, lai apcietinātu: ar Talonu Kardu un Semjuelu Tomasu Gilespiju. Tu arī pierunāji nelielu un nesagatavotu īpa�o uzdevumu vienību, ko komandēja kāds leitnants Reinols Kosks, izdarīt pārsteidzīgu uz�brukumu �ai sapulcei. Uzbrukums cieta neveiksmi. Vai tas viss ir taisnība?

Protams, pamāja ar galvu Ferjē. Tāpēc jau es jums sūtīju to ziņu. Lai jūs zinātu�

Tad es gribētu dzirdēt tavus apsvērumus, Trouns viņu pārtrauca, beidzot pagriezis krēslu tā, lai atrastos ar seju pret zagli. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc nedevu pavēli no�aut tevi uz vietas.

Ferjē mute palika vaļā.

Ko? viņ� teica. Bet� es ta�u nodibināju sakarus ar Kardu. Viņ� man tagad uzticas sapro�tat? Tā arī bi ja mana ideja. Es varu atrast pārējos vi�ņa bandas locekļus un nodot visu �o kompāniju jums�

Ferjē balss izdzisa. Norijot siekalas, viņa gāmurs stipri sakustējās.

Tu esi tie�i atbildīgs par �etru trieciennieku un trīsdesmit divu Impērijas karavīru nāvi, runāja tā�lāk Trouns. Arī par divu kara ratu un to apkalpju iz�nīcinā�anu. Es neesmu lords Darts Veiders, Ferjē, es nesvaidos ar savu viru dzīvībām. Nedz arī izturos bezrūpīgi pret viņu bojāeju.

Ferjē seja sāka zaudēt krāsu.

Ser� admirāl� es zinu, ka prēmija, ko esat izsludinājis par visu Karda grupu, sasniedz gan�drīz�

Bet tas viss nobāl salīdzinājumā ar postu, ko esi radījis, Trouns viņu atkal pārtrauca. Izlūkdie�nests man paziņoja par �o kontrabandistu vadoņu sa�nāksmi gandrīz pirms �etrām dienām. Man bi ja zinā�ma vieta, laiks un iespējamo viesu saraksts� un es jau biju devis Troganas garnizonam precīzu rīkoju�mu precīzu rīkojumu, Ferjē likt �o sanāksmi pilnīgi mierā.

Pelleons bija domājis, ka bālāka Ferjē seja vairs nevar kļūt. Viņ� bija kļūdījies.

-Jūs�? Bet� ser� bet� es to nesapratu.

Par to es ne�aubos, ļoti klusā balsī sacīja Trouns.

Viņ� pamāja ar roku, un viņa miesassargs, nogrijs Ruhs, kas bija stāvējis aiz di�admirāļa krēsla, paspē�ra soli uz priek�u.

īstenībā viss ir pavisam vienkār�i. Es pazīstu �os kontrabandistus, Ferjē. Esmu izpētījis viņu operā�cijas. un aizvadītajā gadā man vismaz vienu reizi bi�jis kāds personisks darījums ar katru no viņiem. Ne�viens no viņiem nevēlas iesaistīties �ajā karā, un es�mu pilnīgi pārliecināts ja ne tevis organizētais uz�brukums, viņi dotos prom no Troganas, būdami pār�liecināti, ka var pārlaist �o karu, ievērojot kontraban�distu tradicionālo neitralitāti.

Viņ� atkal deva zīmi Ruham, un pēk�ņi nogrija rokā parādījās slepkavas nazis ar slaido asmeni.

Tavas iejauk�anās dēļ, Trouns klusi runāja tā�lāk, viņi apvienojās pret Impēriju notika tie�i tas, no kā es tik ļoti pūlējos izvairīties.

Viņa kvēlojo�ās acis ieurbās Ferjē sejā.

Un man nepatīk, ja mani pūliņi izrādās velti iz��ķiesti.

Ferjē acis �audījās no Trouna pie asmeņa Ruha rokā, viņa seja no krita baltas bija kļuvusi pelēka.

Man ļoti �ēl, admirāl, viņ� teica, ar grūtībām izrunādams vārdus. Es negribēju� dodiet man vēl vienu iespēju, ko? Tikai vēl vienu iespēju! Es varu atvest pie jums Kardu zvēru. Ei, ko nu Kardu vien, es jums atvedī�u viņus visus!

Viņam pietrūka vārdu, un izskatījās, ka Ferjē ir tu�vu bezsamaņai. Trouns ļāva viņam pamocīties vēl da�as sekundes.

Tu esi aprobe�ots muļķis, Ferjē, viņ� beidzot sacīja. Bet pat muļķiem reizēm var atrast pielieto�jumu. Tev tiks dota vēl viena iespēja. Pēdējā iespēja. Ceru, ka tu mani saprati.

Jā, admirāl, es, nudien, sapratu, Ferjē teica.

Viņa galva asi pakustējās uz aug�u, uz leju tas

drīzāk izskatījās pēc galvas raustī�anās, nevis palocī��anas.

-Labi.

Trouns pamāja, un Ruha nazis nozuda.

Vari sākt ar to, ka izstāstīsi man, ko tie�i viņi norunāja.

Protams.

Ferjē saraustīti ievilka elpu.

Kards, Partaha un Klingans pec trim dienām sa�tiksies uz Cazvas. Ak, jā viņi zina, ka jūs pārvadā�jat jaunos klonus caur Orasas sektoru.

Vai patiesi, Trouns bezkaislīgi noteica. Un viņi nodomāju�i �os pārvadājumus apturēt?

Nē tikai noskaidrot, no kurienes kloni tiek vesti. Tad viņi to paziņos Jaunajai Republikai. Brasks viņiem nepievienojās, bet viņ� sacīja, ka arī ceļā ne�stāsies. Dreviss pārrunas �o lietu ar Billiju un tad at�griezīsies pie viņiem. Un Maziks un Ellors ir iecerē�ju�i kaut ko citu viņi neteica, ko tie�i.

Ferjē pietrūka vārdu vai elpas, un viņ� apklusa.

Labi, Trouns pēc mirkļa teica. Lūk, kas tev jādara. Tu ar saviem ļaudīm noteiktajā laikā pievie�nosies Kardam un pārējiem uz Cazvas. Tu aizvedīsi Kardam dāvanu: uzbrukuma pavadoņkuģi, ko nozagi Hi�imas patruļas iecirknī.

Un tas būs apgādāts ar slepeniem spridzekļiem, vai ne? Ferjē dedzīgi māja ar galvu. Jā, tāda bija arī mana ideja sagādāt viņiem attiecīgi sagatavotus kuģus, kas�

Kards, protams, tavu dāvanu pamatīgi pārbau�dīs, Trouns viņu pārtrauca.

Di�admirālim acīm redzami sāka pietrūkt pacietī�bas.

Tāpēc kuģis būs nevainojamā stāvokli. Dāvanas vienīgais mērķis ir nostiprināt Karda uzticē�anos tev. Ja pieņemam, ka viņ� tev vispār uzticas.

Ferjē sa�ķieba lūpu.

Jā, ser. Un tālāk?

Tu turpināsi ziņot par Karda darbībām, Trouns viņam sacīja. Un es laiku pa laikam nosūtī�u tev turpmākos rīkojumus. Rīkojumus, ko tu nekavējoties izpildīsi, neuzdodot nekādus jautājumus. Vai tas ir skaidrs?

Protams, teica Ferjē. Neraizējieties, admirāl, jūs varat uz mani paļauties.

Ceru, ka tā patie�ām ir.

Trouns uzsvērti palūkojās uz Ruhu.

-Jo man nebūtu patīkami, ja nāktos sūtīt Ruhu te�vi apciemot. Tu saprati mani?

Arī Ferjē paskatījās uz Ruhu un norija siekalas.

Jā, es sapratu.

Labi.

Viņ� atkal pagrieza krēslu tā, lai atrastos ar mugu�ru pret Ferjē.

Komandier, pavadiet mūsu viesi atpakaļ uz viņa kuģi un gādājiet, lai viņa ļaudis var pārņemt uzbru�kuma pavadoņkuģi, ko esmu viņiem sagatavojis.

-Jā, ser, atsaucās trieciennieku komandieris.

Viņ� piebikstīja Ferjē, un visa grupa pagriezās un devās uz kuģa pakaļgalu.

Ej viņiem līdzi, R11I1, sacīja Trouns. Ferjē ir īss prātiņ�, un es gribu, lai, aizlidojot no �ejienes, viņ� būtu sapratis, kas notiks, ja vēlreiz tiks izjaukti mani plāni.

Jā, mans kungs, teica nogrijs un klusi aizslīdē�ja nopakaļ aizejo�ajam kuģu zaglim.

Trouns pagriezās pret Pelleonu.

Jūsu vērtējums, kaptein?

Stāvoklis nav labs, ser, sacīja Pelleons, bet tas nav arī tik slikts, cik varētu būt. Ja varat ticēt Fer�jē, mums ir dro�a izeja uz Karda grupu. U11 pagaidām viņ� un viņa sabiedrotie nedarīs neko citu, kā vien iz�sekos klonu viltus pārvadā�anas ceļus, ko esam jau sagatavoju�i priek� dumpiniekiem.

Un galu galā tas viņiem apniks, un viņi ies atkal katrs savu ceļu, piekrita Trouns un, domās iegri�mis, savilka kvēlojo�ās acis �aurās spraudziņās. Jo īpa�i tāpēc, ka sevi liks manīt finansiālie zaudējumi, ko viņi cietīs, kad vairs nebūs darījumu ar Impēriju. Tomēr tas prasīs laiku.

Ko vēl mēs varam darīt? jautāja Pelleons. Iz�mantot Ferjē piedāvājumu un sagādāt viņiem kuģus ar nomaskētām minām?

Trouns pasmaidīja.

Man padomā ir kaut kas noderīgāks un apmierino�āks, kaptein. Esmu pārliecināts, ka da�i no pārē�jiem kontrabandistiem galu galā sapratis, cik nepār�liecino�s īstenībā bija uzbrukums uz Troganas. Ja saprātīgi piegādāsim viņiem pierādījumus, varbūt mums izdosies viņiem iedvest, ka to visu bija noor�ganizējis Kards.

Pelleons samirk�ķināja acis.

Kards? viņ� atkārtoja.

Kāpēc ne? vaicāja Trouns. Sacīsim, tas bija nodevīgs un ne�ēlīgs mēģinājums pārliecināt pārējos, ka viņa bailes no Impērijas nav bez pamata. Tādējādi Kards zaudēs jebkuru ietekmi, kāda viņam varētu būt uz citiem kontrabandistiem, kā arī mums tiks aiztau�pītas pūles nodarboties ar viņa medī�anu.

To ir vērts pārdomāt, ser, Pelleons diplomātis�ki piekrita.

Pēc viņa domām, laikā, kad notika liela ofensīva, nebi ja īstais brīdis raizēties par atrieb�anos galaktikas padibenēm. Tam netrūks laika pēc tam, kad Dumpi�nieku Savienība būs samalta miltos.

Vai drīkstu atgādināt, admirāl, ka jūsu uzmanība nepiecie�ama iestrēgu�ajai kampaņai pie Ketarisas.

Trouns atkal pasmaidīja.

Jūsu uzticība pienākumam ir slavējama, kaptein.

Viņ� pagrieza galvu un paraudzījās ārā pa sānu

skatulūku.

No Karaskentas vēl nekas nav ziņots?

Vēl ne, ser, teica Pelleons, dro�ības labad ie�skatīdamies saņemto ziņojumu reģistrā. Bet jūs at�ceraties, ko Himrons sacīja viņ� gribēja vispirms ievadīt viltotos datus. Iespējams, ka viņam gadījusies kāda aizķer�anās.

Varbūt.

Trouns pagriezās pret viņu, un Pelleons redzēja, ka di�admirāļa seja ir mazliet saspringta.

Varbūt arī ne. Tomēr, pat ja mums neizdosies dabūt tos dvīņus priek� mūsu mīļotā d�ediju skolotā�ja, majora Himrona izdarītā Maras D�eidas nomelno��ana neitralizēs viņu kā draudu mums. �obrīd tas ir svarīgākais.

Viņ� iztaisnojās krēslā.

Sagatavojiet kursu uz Ketarisu, kaptein. Mēs iz�lidosim. tiklīdz Ferjē būs prom.

Tuklais virs jau bija nogriezies Lielajā gaitenī, kad Hens viņu beidzot panāca. Re�ņa sejas izteiksme liecināja, ka viņ� steidzas, turklāt ir sliktā garastāvok�li. Bet tas nekas ari Henam pa�am diez cik labs no�skaņojums nebija.

Pulkvedi Brīmen, viņ� teica, sākdams iet kop�soli pulkvedim līdzās tie�i tajā bridi, kad Brīmens gā�ja garām pirmajam no slaidajiem, purpursarkani zaļa�jiem �hala kociņiem, kas auga abpus Lielajam gaite�nim. Es gribu kādu mirkli ar jums parunāt.

Brīmens uzmeta viņam niknu skatienu.

Ja tas ir par Maru D�eidu, Solo, es nevēlos neko dzirdēt.

Viņa joprojām atrodas mājas arestā, Hens to�mēr sacīja. Gribu zināt, kāpēc.

Varbūt tam ir kāds sakars ar to Impērijas armijas uzbrukumu pirms divām naktīm, ko? Brimens sar�kastiski teica. Kā jūs domājat?

Tā varētu but, Hens piekrita, uzsizdams pa kā�du �hala kociņa zaru, kas bija pastiepies pārāk tālu no stumbra.

Tūlit pat zem caurspīdīgās mizas tajā vietā, kur zars savienojās ar stumbru, sākās nikni, sarkani vir�puļi, kas aizvijās līdz pat stumbra apak�ai un tad iz�gaisa.

Manuprāt, tas atkarīgs no tā, cik lielā mērā mēs �obrīd ticam Impērijas spēku izplatītajām baumām.

Brimens strauji apstājās un apcirtās pret Henu.

Paklausieties, Solo, ko jūs no manis gribat? viņ� noskaldīja.

�hala kociņam, kam bija pieskāries Hens, atkal pārskrēja bāli sarkani viļņi, un diplomāti, kas sēdēja ap sarunu galdu otrpus gaitenim, vaicājo�i uz viņiem paskatījās.

Kaut bridi paturiet prātā faktus, labi? D�eida zi�nāja par slepenajām sētas durvīm un ejām viņa to atklāti atzīst. Viņa bija notikuma vietā, pirms tika iz�sludināta trauksme arī to viņa nenoliedz.

Tur bija ari Lendo un Bels Ibliss, teica Hens, juzdams, ka plānās diplomātijas bruņas, ko Lea ar tā�dām pūlēm bija radījusi, sāk izgaist. Viņus jās ne�esat ieslodzījis.

Diez vai viņi atrodas līdzīgā situācijā, vai ne? Brī�mens atcirta. Kelrisienam un Belam Iblisam jau sen ir bijusi darī�ana ar Jauno Republiku, un �eit ir cilvē�ki, kas var par viņiem galvot. D�eidai nav ne viena, ne otra.

Mēs abi ar Leu galvojam par viņu, Hens vi�ņam sacīja, ar grūtībām piespiezdams sevi nedomāt par viņas nolūku nogalināt Lūkasu. Vai ar to nepie�tiek? Vai varbūt jūs tikai izgā�at uz viņu dusmas par to, ka viņa paveica jūsu darbu jūsu vietā?

To viņam nevajadzēja sacīt. Brīmens kļuva gan�drīz tikpat sarkans kā �hala kociņ�, bet viņa seja no�cietinājās tā, ka to varētu izmantot par izejmateriālu kuģa korpusa ra�o�anā.

Viņa palīdzēja no�aut da�us Impērijas aģen�tus, pulkvedis salti teica. Tas pilnīgi neko nepie�rāda. Tā kā di�admirālis ir spējīgs ne uz tādu teātri vien, viss �is uzbrukums varēja būt inscenēts, lai pār�liecinātu mūs, ka viņa ir mūsu pusē. Man ļoti �ēl, bet tagad mēs vairs neesam tik lētticīgi. Viņai būs jāiztur pilna pārbaudes programma: izpētīsim hronikas, viņas pagātni, pazī�anās, un mūsu izmeklētāji veiks pāris nopratinā�anas seansus.

Lieliski, Hens pavīpsnāja. Ja viņa tagad nav mū�su pusē, tas gan viņai liks steig�us mums pievienoties.

Brīmens izslējās visā augumā.

Mēs to nedarām, lai iegūtu popularitāti, Solo. Mēs to darām, lai aizsargātu Jaunās Republikas ie�dzīvotāju dzīvības arī jūsu un jūsu bērnu dzīvības, ja varbūt esat to piemirsis. Pieņemu, ka padomniece Orgena Solo būs klāt īsajā apspriedē pie Monas Motmas. Ja viņai ir kādas sūdzības vai priek�likumi, viņa tos var izteikt tur. Līdz tam brīdim es nevēlos par D�eidu neko dzirdēt. Jo īpa�i no jums. Vai tas ir skaidrs, kapteini Solo?

Hens nopūtās.

Jā. Protams.

Labi.

Atkal strauji pagriezies, Brīmens turpināja ceļu. Hens noskatījās viņam pakaļ, raidīdams niknus ska�tienus pulkve�a mugurā.

Tu gan proti sarunāties ar cilvēkiem, vai ne? viņam aiz muguras �ķelmīgi sacīja kāda pazīstama balss.

Hens pārsteigts pavērsās pret runātāju.

Lūkas! Kad tu atgriezies?

Apmēram pirms desmit minūtēm, Lūkass at�bildēja, pamādams ar galvu uz gaiteņa viņu galu. Pie�zvanīju uz jūsu apartamentiem, un Vintera man patei�ca, ka jūs abi esat nogāju�i lejā uz kādu īpa�u ap�spriedi. Cerēju jūs pārtvert, pirms būsiet iegāju�i iek�ā.

Patiesību sakot, es uz �o apspriedi neesmu uzai�cināts, sacīja Hens, uzmezdams vēl pēdējo nikno skatienu Brīmena aizejo�ajai mugurai. Un Lea vis�pirms iegāja pie Maras.

Ak tā. Mara.

Hens paskatījās uz draugu.

Viņa bija �eit un palīdzēja mums, viņ� jaunā�kajam vīrietim atgādināja.

Lūkass saviebās.

Un es nebiju.

Ne jau to es gribēju sacīt, Hens protestēja.

Es zinu, Lūkass viņu nomierināja. Bet man tomēr būtu vajadzējis atrasties �eit.

-Nu�

Hens paraustīja plecus, īsti nezinādams, ko lai sa�ka.

Tu nevari vienmēr būt klāt, lai viņu aizsargātu. Tāpēc jau viņai esmu es.

Lūkass zobgalīgi pasmaidīja.

Pareizi. Laikam biju to aizmirsis.

Hens paraudzījās pāri plecam. Gaitenī sāka ieras�ties citi diplomāti un padomnieku palīgi, bet Leas vēl nebija.

Nāc viņa būs kaut kur aizkavējusies. Mēs va�ram sastapt viņu pusceļā uz �ejieni.

Esmu pārsteigts, ka tu ļauj viņai staigāt pa pili vienai, Lūkass aizrādīja, kad viņi gāja atpakaļ gar �hala kociņu rindu.

Viņa nav glu�i viena, Hens sausi atteica. Cūbijs kop� uzbrukuma neizlai� viņu no acīm. Tas lie�lais pūpēdis naktīs pat guļ aiz mūsu durvīm.

Tad jau gan jūs varat justies dro�i.

Jā. Bērniem dro�i vien radīsies alerģija pret vūki ja spalvām.

Viņ� paskatījās uz Lūkasu.

Starp citu. kur tu biji? Sprie�ot pēc pēdējās vēsts, ko no tevis saņēmām, tev vajadzēja būt atpakaļ jau pirms trim dienām.

-Tas bija pirms manas iestrēg�anas�

Lūkass aprāvās, lūkodamies uz cilvēkiem, kas bi�ja saradu�ies gaitenī.

Es to pastāstī�u tev vēlāk, viņ� piebilda. Vin�tera sacīja, ka Marai uzlikts mājas arests?

Jā, un izskatās, ka tas netiks atcelts, norūca Hens. Vismaz ne līdz tam brīdim, kad mums izdo�sies pārliecināt tos censoņus no dro�ības dienesta, ka viņa ne pie kā nav vainīga.

Jā, Lūkass vilcinādamies noteica. Iespējams, ka tas nebūs tik viegli, kā izklausās.

Hens sarauca pieri.

Kāpēc?

�ķita, ka Lūkasam ir krietni jāsaņemas, lai atbil�dētu.

Tāpēc, ka gandrīz visus kara gadus viņa bija Im�peratora personiskā palīdze.

Hens skatījās uz viņu platām acīm.

Ceru, ka tu joko.

Es nejokoju, galvu purinādams, sacīja Lūkass. Mara Imperatora uzdevumā ceļoja pa visu Impēri�ju. runādama viņa vārdā. Viņu sauca par Imperatora Labo Roku.

Tie�i tā Maru bi ja nosaucis tas ievainotais Impēri�jas majors, kas gulēja medicīniskās aprūpes nodalīju�mā.

Tas ir vareni, Īlens Lūkasam teica. Glu�i vienkār�i vareni. Tu būtu varējis mums to pateikt.

Nedomāju, ka tas ir svarīgi, sacīja Lūkass. Ta�gad viņa vairs nav Impērijas pusē, to es zinu pavisam noteikti.

Viņ� zīmīgi paraudzījās uz Henu.

Un es domāju, ka vairākumam no mums pagāt�nē ir kaut kas tāds, ko mēs nevēlamies nodot vispārē�jai apsprie�anai.

Man tikai nezin kāpēc neliekas, ka Brimens un viņa karstas putras strēbēji no dro�ības dienesta to vērtēs no �āda viedokļa, Hens drūmi teica.

Mums tikai būs viņus jāpārliecina, ka�

Lūkass aprāvās.

Kas notika? jautāja Hens.

Nezinu, Lūkass lēnām sacīja. Es tikai sajutu nemieru Spēkā.

Hens sajuta vēderā nepatīkamu aukstumu.

Kādu nemieru? viņ� vaicāja. Tu domā draudo�as briesmas?

Nē, pieri saraucis, atbildēja Lūkass. Tas vai�rāk līdzinājās pārsteigumam. Vai �okam.

Viņ� paskatījās uz Henu.

Un es neesmu pārliecināts� bet domāju, ka tas nāca no Leas.

Hena roka noslīdēja pie spridzekļ �āvēja spala, viņa skatiens �audījās pa gaiteni. Lea bija palikusi tur, aug�ā, kopā ar biju�o Impērijas aģenti� un vi�ņas pārsteigums bija gana liels, lai Lūkass to uztver�tu.

Tu domā, ka mums vajadzētu skriet? viņ� klu�si jautāja.

Nē, teica Lūkass.

Hens ievēroja, ka viņa pirksti taustās gar gaismas zobenu.

Bet mēs varam iet ātrāk.

Aiz durvīm skanēja sardzes robota G-2RD apslā�pētā balss, un Mara ar gurdu nopūtu aizvēra savu datorbloknotu un nometa to uz galda sev priek�ā. Viņa pieņēma, ka dro�ības dienestam drīz apniks �ie pieklājīgi cukurotie iztaujā�anas seansi. Pagaidām gan par to vēl nekas neliecināja. Iedarbodamās ar Spēku, viņa mēģināja noteikt, kas ir apmeklētājs, cerēdama, ka tas vismaz nav tas necie�amais tips Brīmens.

Tas nebija Brimens, un viņa tikko paguva pārvarēt pārsteigumu, kad durvis atvērās un ienāca Lea Orge�na Solo.

Sveika, Mara, viņa sacīja, sasveicinoties palo�cīdama galvu.

Sardzes robots viņai aiz muguras aizvēra durvis, un Mara uz īsu brīdi redzēja nelaimīga izskata vūki-

ju-

Es ienācu tikai palūkoties, kā jums klājas.

Man klājas brīni�ķīgi, Mara noņurdēja, jopro�jām nebūdama pārliecināta, vai Orgena Solo Brimena vietā bija solis uz priek�u vai atpakaļ. Kas tur ārā notika?

Lea papurināja galvu, un Mara uztvēra otras sie�vietes skatienā aizkaitinājumu.

Kāds no dro�ības dienesta nolēmis, ka jums ne�drīkst vienlaikus būt vairāk kā viens apmeklētājs, ja vien otrs apmeklētājs nav kāds no viņiem. Cūbijam bija jāpaliek ārpusē, un viņ� par to nebija sevi�ķi priecīgs.

Cik noprotu, viņ� man neuzticas?

Neuztveriet to personiski, Lea viņu nomieri�nāja. Vūkiji savu dzīvības parādu uztver ļoti nopiet�ni. Viņ� vēl aizvien ir satraucies par to nolaupī�anas mēģinājumu. Ja tas būtu izdevies, Cūbijs zaudētu mūs visus. Patiesību sakot, jums viņ� �obrīd varbūt pat uzticas vairāk, nekā jebkuram citam �ajā pili.

Priecājos, ka vismaz kāds man uzticas, Mara sacīja, saklausījusi viņas balsī sarūgtinājumu. Var�būt man vajadzētu lūgt, lai viņ� parunā ar pulkvedi Brīmenu.

Orgena Solo nopūtās.

Man ļoti �ēl, Mara. Pēc da�ām minūtēm mums lejā būs apspriede, un es atkal centī�os panākt, lai jūs atbrīvo. Bet cs nedomāju, ka Mona Motma un Ak�bars tam piekritīs, iekams dro�ības dienests nebūs beidzis savu pārbaudi.

Un tad viņi būs atklāju�i, ka viņa patie�ām ir bijusi Imperatora Labā Roka�

Man vajadzēja stingrāk uzstāt, lai Vintera sagā�dā man kuģi aizlido�anai no �ejienes.

Ja jums tas būtu izdevies, mani dvīņi un es ta�gad atrastos Impērijas rokās, Orgena Solo klusi tei�ca. D�edi ju skolotājs Cēbaots drīz saņemtu apsolīto balvu.

Mara juta, kā viņai saspringst �oklis. Briesmīgāku likteni viņa nevarēja iedomāties.

Jūs man jau esat pateikusies, Mara nomurmi�nāja. Pieņemsim, ka esat man pakalpojumu parādā, un vairs par to nerunāsim, labi?

Orgena Solo mazliet pasmaidīja.

Domāju, ka esam jums parādā daudz vairāk, viņa sacīja.

Mara ieskatījās viņai tie�i acīs.

Atcerieties to, kad nogalinā�u jūsu brāli.

Orgena Solo nesarāvās.

-Jūs joprojām domājat, ka gribat viņu nogalināt?

Nevēlos to apspriest, Mara viņai teica, piecel�damās no krēsla un pieiedama pie loga. Man klājas labi, jūs mēģināsiet dabūt mani no �ejienes ārā, un mēs visi esam apmierināti, ka es paglābu jūs no Cēbaota. Vai jums ir vēl kas sakāms?

Viņa juta, kā Orgena Solo viņu nopēta.

Patiesībā ne, otra sieviete sacīja. Es tikai gri�bēju pavaicāt, kāpēc jūs to darījāt.

Mara raudzījās ara pa logu, juzdama nepatīkamu jutu uzplūdu zem tām bruņām, ko ar tādām pūlēm bi�ja ap sevi radījusi.

Nezinu, viņa teica, būdama pārsteigta, ka to atzīst. Man bija iespēja divas dienas vientulībā to pārdomāt, un es tomēr nezinu. Varbūt�

Mara paraustīja plecus.

Laikam gan man nepatika tas, ka Trouns mēģina nolaupīt jūsu bērnus.

Orgena Solo kādu minūti klusēja.

No kurienes jūs esat, Mara? viņa beidzot jau�tāja. Kur jūs dzīvojāt, pirms Imperators atveda jūs uz Karaskentu?

Mara domās atgriezās pagātnē.

Nezinu. Atceros, kā pirmo reizi tikos ar Impera�toru un kā lidoju �urp viņa personiskajā kuģi. Bet man nav nekādu atmiņu par manu izcelsmes vietu.

Vai atceraties, cik veca jās bijāt?

Mara papurināja galvu.

Precīzi neatceros. Biju pietiekami liela, lai varē�tu ar viņu sarunāties un saprast, ka man būs jāpamet mājas un jādodas viņam līdzi. Bet neko tuvāk pateikt nevaru.

Un jūsu vecāki? Vai jūs viņus atceraties?

Tikai nedaudz, sacīja Mara. Kā tādas ēnas.

Viņa saminstinājās.

Man tomēr ir tāda sajūta, ka viņi negribēja, lai es braucu prom.

�aubos, vai Imperators ļāva viņiem izvēlēties, Orgena Solo teica, un viņas balss piepe�i bija kļuvusi maiga. Un jūs pati, Mara? Vai jūs varējāt izvēlēties?

Mara piespiesti pasmaidīja, nespēdama atturēt asaras, kas pret viņas gribu bija sariesu�ās acis.

Tad, lūk, uz kuru pusi jūs velkat. Jūs domājat, ka es riskēju ar dzivibu jūsu dvīņu dēļ tāpēc, ka mani reiz tādā pa�ā veidā aizveda no mājām?

Vai tā bija?

Nē, Mara neizteiksmīgi atbildēja, atkal pa�griezdamas pret viņu ar seju. Tā nebija. Es tikai ne�gribēju, lai viņi nonāk tā trakā Cēbaota rokās. Ar to jums jāsamierinās.

Labi, Orgena Solo noteica tādā balsī, kas lieci�nāju, ka viņa Marai lāgā netic. Bet, ja jums kādreiz rodas vēlē�anās parunāt par to vairāk�

Es zinu, kur varu jūs atrast, Mara nobeidza vi�ņas vietā.

Viņa joprojām nespēja noticēt, ka stāsta to visu Orgenai Solo� bet sirds dziļumos Marai bija jāat�zīst, ka ir savādi patīkami par to runāt. Varbūt viņa sāka kļūt gļēva.

Un jūs varat ierasties pie manis jebkurā laikā, Orgena Solo pasmaidījusi sacīja un piecēlās. Tagad labāk ie�u lejā uz apspriedi. Uzzinā�u, ko Trouna kaujas kloni atkal sastrādāju�i.

Mara sarauca pieri.

Kas tie par kaujas kloniem?

Nu bija Orgenas Solo kārta saraukt pieri.

Jūs nezināt?

Ko tad?

Impērija kaut kur atrada da�us Spertija klonē�anas cilindrus. Viņi sāku�i audzēt klonus lielos vairu�mos un raidīt tos cīņā pret mums.

Mara skatījās uz Orgenu Solo platām acīm, un caur viņas augumu izskrēja ledaina �alts. Kloni�

Neviens man to nav teicis, Mara no�ukstēja.

Piedodiet, sacīja Orgena Solo. Es domāju, ka visi to zina. Pilī tas jau gandrīz veselu mēnesi ir galvenais sarunu temats.

Es biju medicīniskās aprūpes nodalījumā, Ma�ra mehāniski teica.

Kloni. Tic varēja doties uzbrukumā ar Katliņus flotiles kuģiem, un tos komandēja tāds aukstasinīgs ģēnijs kā di�admirālis Trouns. Atkal sāksies Klonēto kari.

Taisnība biju to aizmirsusi, atzina Orgena Solo. Bija tik daudz citu notikumu.

Viņa tā savādi uzlūkoja Maru.

Vai ar jums viss kārtībā?

Man nekas nekai�, Mara sacīja, bet pa�as balss viņai izklausījās skanam kā no tālienes.

Viņai caur smadzenēm kā karsts zibens izskrēja atmiņas. Me�s kalns Imperatora personisko dār�gumu slepenā noliktava�

Un pla�a telpa, pilna ar klonē�anas cilindriem.

Labi, teica Orgena Solo, ko Maras atbilde acīm redzami nebija pārliecinājusi, bet viņa negribēja uzstāt. Tad uz redzē�anos.

Viņa pastiepa roku pēc durvju tverekļa�

Pagaidiet.

Orgena Solo pagriezās atpakaļ.

-Jā?

Mara dziļi ievilka elpu. Pati �is noliktavas atra�a�nās vieta bija svēts noslēpums, ko zināja tikai da�i -

Imperators to atkal un atkal viņiem bija atgādinājis. Bet, ja Trounam bija radusies iespēja tikt pie nemitīgi atjaunojamas klonu armijas, ko raidīt pret galakti�ku�

Es domāju, ka zinu, kur atrodas Spertija cilindri.

Pat ar savām ierobe�otajām jutekļu spējām viņa

sajuta �oka vilni, kas plūda no Orgenas Solo.

Kur? viņa vaicāja, tikko spēdama valdīt balsi.

Imperatoram bi ja slepena noliktava, Mara tei�ca, ar grūtībām izrunādama vārdus.

�ķita, ka Imperatora gudrā seja vīd viņas priek�ā, tās dzeltenās acis noraugās mēmi un apsūdzo�i.

Tā atradās zem kalna pasaulē, ko viņ� sauca par Veilendu es pat nezinu, vai tai bija oficiāls nosau�kums. Tur viņ� glabāja visas savas personiskās pie�miņas lietas, suvenīrus un tehnoloģijas atklājumus, kas, viņaprāt, kādu dienu varētu noderēt. Vienā no mākslīgajām alām atradās vesela klonu ra�otne, ko viņ�, acīmredzot, bija ieguvis no kāda klonu veidotā�ja-

Cik pilnīgs bija �is ra�otnes aprīkojums?

Tur nekā netrūka, Mara nodrebēdama atbildē�ja. Pilnīga barības vielu piegādes sistēma, kā arī zibensapmācibas iekārtas, kam klonus pieslēdz to attīs�tības laikā, radot tiem personības iezīmes un iepro�grammējot zinā�anas.

Cik daudz cilndru tur bija?

Mara papurināja galvu.

To es skaidri nezinu. Tie bija sakārtoti koncen�triskos apļos un veidoja tādas kā sporta arēnas. Ar tiem bi ja pilna visa ala.

Vai tur bija kādi tūksto� cilindri? neatlaidās Orgena Solo. Divi tūksto�i? Desmit?

Es teiktu vismaz divdesmit tūksto�i. Mara viņai sacīja. Varbūt vairāk.

Divdesmit tūksto�i, noteica Orgena Solo, un viņas seja bija kā ledū kalta. Un no katra viņ� ik pēc divdesmit dienām var iegūt klonu.

Mara cie�i raudzījās viņā.

Divdesmit dienām?viņa atkārtoja. Tas nav iespējams.

Es zinu. Tomēr Trouns to dara. Vai jums ir zinā�mas Veilendas koordinātes?

Mara papurināja galvu.

Es tur biju tikai vienu reizi, un Imperators pats vadīja kuģi. Bet es zinu, ka varētu to atrast, ja man būtu pieejamas kartes un navigācijas dators.

Orgena Solo lēnām palocīja galvu, viņas apziņa atgādināja Marai vēju, kas brā�as cauri aizai.

Es palūko�u, ko varu darīt. Pagaidām�

Viņas acis piepe�i apstājās pie Maras sejas.

Jums nav nevienam jāsaka tas, ko nupat pateicāt man. Nevienam. Trouns joprojām saņem ziņojumus no pils� un �ī ziņa ir slepkavības vērta.

Mara pamāja ar galvu.

Es saprotu, viņa teica.

Pēk�ņi likās, ka telpā kļuvis vēsāk.

Labi. Mēģinā�u panākt, lai jums tiek pie�ķirta papildu apsardze. Ja varē�u to izdarīt, nepiesaistot nevēlamu uzmanību.

Lea apklusa un, kā ieklausīdamās, nolieca galvu nedaudz uz sāniem.

Es labāk ie�u. �urp nāk Hens un Lūkass, un �ī nav īstā vieta kara padomei.

Protams, Mara sacīja un, novērsusies no vi�ņas, pagriezās pret logu.

Kauliņi bija mesti, un tagad viņa bija neatgrieze�niski pārgājusi Jaunās Republikas pusē.

Lūkasa Debesbraucēja pusē. Tā vīrie�a pusē, ko viņai vajadzēja nogalināt.

Kara padomi viņi tovakar noturēja Leas kabine�tā būdami pilnīgi pārliecināti, ka tā ir vienīgā vieta, kur noslēpumainajam avotam Delta līdz �im nav izdevies piekļūt. Lūkass ienākot pārlaida ska�tienu telpai, kārtējo reizi atcerēdamies sare�ģītos notikumus, kas bija ievedu�i viņa dzīvē �os cilvē�kus viņa draugus. Hens un Lea sēdēja viens ot�ram blakus uz dīvāna, izbaudīdami īso miera mir�kli, pirms to atkal iztraucēs karojo�ās galaktikas realitā�u iebrukums. �ūbeka, sēdēdams starp vi�ņiem un durvīm, ar bultmeti uz spalvainajiem ceļ�galiem, bija apņēmības pilns vairs neciest neveik�smes, izpildot pa�uzliktā dzīvības parāda pienāku�mus. Lendo, drūmi saviebies, pētīja Leas datorā kaut kādu sarakstu, kas izskatījās pēc tābrī�a tirgus cenām. Trīpio un Artū, kas tērzēja stūrī, laikam gan apmainījās ar pēdējiem jaunumiem un to, ko roboti varētu uzskatīt par tenkām. Vintera, kas bija kautrīgi apsēdusies pretējā stūrī, pieskatīja aizmi�gu�os dvīņus.

Viņa draugi. Viņa ģimene.

Kā ir? jautāja Hens.

Apstaigāju visu biroju nodalījumu, Lūkass at�bildēja. Tuvumā nav nedz būtņu, nedz robotu. Un

�eit?

Liku, lai leitnants Peid�s ierodas pats personīgi un pārbauda, vai te nav nekādu noklausī�anās ierī��u, sacīja Lea. Un kop� tā brī�a �ajā telpā neviens nav ienācis. Mēs varam dro�i runāt.

Lieliski, teica Hens. Vai tagad drīkstam uz�zināt, kāpēc esi mūs sapulcinājusi?

Jā, sacīja Lea, un Lūkass sajuta, kā māsa sevi uzmundrina. Mara domā, ka zina, kur atrodas Im�pērijas klonu ra�otne.

Hens apsēdās mazliet taisnāk un uzmeta a�u ska�tienu Lendo.

Kur?

Uz planētas, ko Imperators sauca par Veilen�du, teica Lea. Tas, acīmredzot, ir �ifrēts nosau�kums nevienā sarakstā to atrast nevarēju.

Kas tur ir viena no vecajām klonu veidotāju ra�otnēm?jautāja Lūkass.

Mara sacīja, ka tur bijusi Imperatora nolikta�va, stāstīja Lea. Man radās iespaids, kas tas bijis trofeju zāles un iekārtu noliktavas apvienojums.

�urkas slepenais midzenis, teica Hens. Tas izklausās pēc viņa. Kur �ī planēta atrodas?

Viņa nezina koordinātes, sacīja Lea. Mara tur bijusi tikai vienu reizi. Bet viņa domā, ka varētu to atkal atrast.

Kāpēc viņa lidz �im par to nekā nebija stāstīju�si? vaicāja Lendo.

Lea paraustīja plecus.

Acīmredzot Mara par kloniem neko nezināja, kamēr nebiju viņai par to ieminējusies. Atceries, kad visi �eit par to runāja, viņai tika veikta nervu sistē�mas reģenerācija.

Tomēr grūti noticēt, ka viņa varēja kaut ko tādu palaist garām, iebilda Lendo.

Grūti, bet ne neiespējami, teica Lea. Nevie�nā no vispārējas izplatības ziņojumiem, kas viņai bija pieejami, kloni nekad netika pieminēti. Un nevarētu teikt, ka viņa būtu īpa�i kontaktējusies ar pārējiem pils iemītniekiem.

Bet brīdis, kad viņa par to sākusi runāt, ir ļoti piemērots, Lendo aizrādīja. Varētu pat teikt aiz�domīgi piemērots. Viņa varēja brīvi pārvietoties pa pi�li. Tad viņu nomelno Impērijas diversiju desanta vie�nības komandieris, un viņa tiek ieslodzīta un pēk�ņi atceras par Veilendu, un grib, lai mēs viņu atbrīvojam.

Vai kāds kaut ko teica par atbrīvo�anu? Lea noprasīja, un izskatījās, ka viņu �ī doma nedaudz mulsina.

Vai tad tie�i to viņa mums nepiedāvā? jautāja Lendo. Aizvest mūs uz Veilendu, ja dabūsim viņu ārā no apcietinājuma?

Viņa neko nelūdz, Lea protestēja. Un e.v ierosinu vienīgi to. ka mums vajadzētu kaut kādā vei�dā iedabūt pie viņas navigācijas datoru, lai viņa varē�tu noteikt Veilendas atra�anās vietu.

Baidos, ka ar to mums nepietiks, mīļā, Hens purināja galvu. Koordinātes mums iesākumam, protams, noderētu, bet uz planētas ir bezgala daudz vietu, kur paslēpt noliktavu.

īpa�i tādu noliktavu, ko Imperators negribēja ļaut kādam atrast, piekrita Lūkass. Lendo ir tais�nība. Mums nāksies ņemt Maru līdzi.

Hens un Lendo pagriezu�ies raudzījās viņā platām acīm, un pat Lea izskatījās pārsteigta.

Tu ta�u negribi teikt, ka esi viņas teiktajam noti�cējis, sacīja Lendo.

Nedomāju, ka mums ir izvēle, teica Lūkass. Jo ilgāk mēs vilcināsimies, jo vairāk Impērijai būs klo�nu, ko raidīt pret mums.

Kā ir ar tevis sākto izseko�anu? gribēja zināt Lea. Ar to klonu pārvadā�anas ceļu cauri Poderisai un Orasas sektoram?

Tas prasīs laiku, atbildēja Lūkass. Kopā ar Maru mēs tur nokļūsim daudz ātrāk.

Ja viņa stāsta taisnību, Lendo drūmi atcirta. Ja ne, tu nonāksi strupceļā.

Varbūt, ka būs pat vēl sliktāk, Hens piemeti�nāja. Trouns jau reiz mēģināja savest tevi kopā ar to tipu Cēbaotu. Var izrādīties, ka �īs ir vēl vienas la�matas.

Lūkass pēc kārtas paskatījās uz katru no viņiem, vēlēdamies, kaut varētu paskaidrot. Sirds dziļumos viņ� zināja, ka �ī ir vienīgā pareizā rīcība, ceļ�, pa kuru viņam jāiet. Tāpat kā toreiz, kad notika iz�ķiro��ā sadursme ar Imperatoru un Veideru, viņa un Maras likteņi bija kaut kādā veidā saistīti �ajā laikā un telpā.

Tās nav lamatas, viņ� beidzot teica. Vismaz no Maras puses ne.

Piekrītu, klusi sacīja Lea. Un es domāju, ka tev ir taisnība. Mums jāņem viņa līdzi.

Hens sakustējās un palūkojās uz sievu. Caur sa�rauktu pieri paraudzījās Lūkasā, tad atkal skatījās uz Leu.

Ļaujiet man minēt, viņ� norūca. �ī ir viena no tām trakajām d�ediju lietām, vai ne?

Daļēji, atzina Lea. Bet galvenokārt tā ir glu��i vienkār�a taktikas loģika. Nedomāju, ka Trouns būtu tā nopūlējies, lai pārliecinātu mūs, ka Mara ir līdzvainīga pie nolaupī�anas mēģinājum, ja negribē�tu, lai mēs neticam tam, ko viņa varētu mums pastās�tīt par Veilendu.

Tādā gadījumā mums jāpieņem, ka Trouns bija rēķinājies ar to, ka nolaupī�anas mēģinājums cietis neveiksmi, sacīja Lendo.

Pieņemu, ka Trouns sagatavojas visām iespējamlbam, teica Lea, saspringstot kādam muskulim vaigā. Un, kā jau tu sacīji, Hen, tam ir ari zināms sakars ar d�ediju gudrībām. Uzbru�kuma laikā es divas reizes pieskāros Maras apzi�ņai: pirmo reizi, kad viņa mani pamodināja, otro reizi kad viņa parādījās aiz muguras desantnie�kiem.

Viņa paskatījās uz Lūkasu, un viņ� Leas apziņā sajuta, ka māsa zina par Maras apņem�anos viņu no�galināt.

Mēs Marai neko daudz nepatīkam, Lea skaļi sacīja. Bet �aja gadījumā tam nav nozīmes. Viņa saprot, ko galaktikai varētu nodarīt jauns Klonēto kar�, un viņa negrib, lai tā notiktu.

Ja viņa vēlas aizvest mani uz Veilendu, esmu gatavs doties ceļā, Lūkass stingri piebilda. Es ne�lūdzu, lai kāds no jums lidotu man lidzi. Man tikai nepiecie�ams, lai jūs man palīdzat pierunāt Monu Motmu atbrīvot Maru.

Viņ� saminstinājās.

Un dodat man savu svētību.

Ilgu laiku telpā valdīja klusums. Hens cie�i rau�dzījās grīdā, saspringti domājot, savilcis pieri krun�kās un abām plaukstām satvēris Leas roku. Lendo glaudīja ūsas, neko neteikdams. Cūbeka knibinājās gar bultmeti, tikko sadzirdami rūkdams. Artū telpas pretējā kaktā pie sevis kaut ko dziļdomīgi �ivināja. Viens no dvīņiem Lūkass nosprieda, ka tas ir D�esens miegā mazliet ievaidējās, un Vintera pastiepa roku, lai mierino�i noglāstītu bērna mugu�riņu.

Mēs nevaram runāt par to ar Monu Motmu, Hens beidzot teica. Viņa gribēs par visu pati pārlie�cināties, un ap to laiku, kad varēsim sākt rīkoties, par to zinās jau puse pils iemītnieku. Ja Trouns vēlas, lai Mara apklust uz visiem laikiem, viņam būs pietieka�mi daudz laika to izdarīt.

Kāda ir alternatīva? jautāja Lea, un viņas ska�tiens piepe�i bija kļuvis piesardzīgs.

Lendo to jau pateica, Hens viņai atklāti atbil�dēja. Mēs viņu atbrīvosim pa�i.

Lea nemierīgi paskatījās uz Lūkasu.

Hen! To mēs nevaram izdarīt.

Varam gan, apgalvoja Hens. Mums abiem ar �ūbiju reiz vajadzēja dabūt kādu puisi ārā no Impēri�jas cietuma, un izdevās glu�i labi.

Cūbeka ierūcās.

Tā bija gan, Hens iebilda, lūkodamies uz viņa pusi. Un nebija mūsu vaina, ka viņu pēc nedēļas at�kal saņēma ciel.

Ne jau to es gribēju sacīt, sāpinātā balsī teica Lea. Jūs runājat par pilnīgi nelikumīgu rīcību, kas robe�ojas ar nodevību.

Hens noglāstīja viņas ceļgalu.

Dumpinieku sacel�anās arī bija pilnīgi nelikumīga rīcība, kas robe�ojās ar nodevību, mīļā, viņ� sievai atgādināja. Kad likumi klust traucējo�i, tos jāpārkāpj.

Lea dziļi ievilka elpu un lēnām to izpūta.

Tev taisnība, viņa beidzot atzina. Tev taisnī�ba. Kad mēs to darīsim?

Mēs tas ir, tu to nedarīsi, Hens viņai sacī�ja. Darītāji būsim mēs abi ar Lūkasu. Tu ar �ūbiju paliksi �eit, dro�ībā.

�ūbeka sāka kaut ko dārdināt, bet pusvārdā aprā�vās. Lea paskatījās uz vūkiju, uz Lūkasu�

Tev nav jānāk, Hen, teica Lūkass, nolasījis māsas domās bailes, ko, kā viņ� zināja, viņa nevarēja izteikt skaļi. Mēs abi ar Maru to varam izdarīt vieni pa�i.

Ko, jūs divi vien grasāties pārtraukt veselas klo�nu ra�otnes darbību? zobgalīgi jautāja Hens.

Mums nav izvēles, sacīja Lūkass. Kamēr te darbojas avots Delta, nav pārāk daudz cilvēku, kam mēs varētu uzticēties. Un tie, kam varam uzticēties, piemēram, Me�onīgais eskadrons, aizņemti ar aizsar�dzības pienākumiem.

Viņ� ar pla�u �estu norādīja uz visiem klāteso�a�jiem.

Mums jāiztiek pa�iem ar sevi.

Tā ir, teica Hens. Tomēr trim cilvēkiem ir lielākas izredzes nekā diviem.

Lūkass paraudzījās uz Leu. Viņas acīs bija bailes par vīra dzīvību, bet māsas apziņā viņ� varēja atrast tikai negribīgu piekri�anu Hena lēmumam. Viņa iz�prata �īs misijas iz�ķiro�o nozīmi un bija pārāk pie�redzējusi karotāja, lai neatzītu, ka Henam ir taisnī�ba.

Vai varbūt viņa, tāpat kā Hens, negribēja, ka Lū�kass turp dodas viens pats kopā ar sievieti, kas grib viņu nogalināt.

Labi, Hen, viņ� sacīja. Mēs būsim trīs cilvē�ku komanda.

Tikpat labi tā varētu būt arī �etru cilvēku ko�manda, nopūtās Lendo. Sprie�ot pēc tā, kā tiek uzņemts mans lūgums glābt Klejotāju pilsētu, �ķiet, ka man te �ā vai tā nebūs, ko darīt. Būtu labi, ja es varētu viņiem kaut nedaudz atmaksāt.

Man tas izklausās pieņemami, draugs, Hens pamāja. Laipni lūdzam uz borta.

Viņ� pagriezās pret Cūbeku.

Labi, Cūbij. Kāda ir tava problēma?

Lūkass pārsteigts paskatījās uz Cūbeku. Viņ� ne�bija pamanījis, ka vūkijam būtu kāda problēma, bet tagad, pievērsis viņam uzmanību, Lūkass patie�ām uztvēra nemieru Cūbekas izjūtās.

Kas par lietu, Cūbij?

Uzrunātais kādu brīdi tikai klusi pie sevis kaut ko rūca. Tad, ar acīm redzamu negribīgumu, pateica vi�ņiem, ko domā.

Mēs ari gribētu, lai tu esi kopā ar mums, Hens viņam sacī ja. Bet kādam ir jāpaliek �eit un jāparū�pējas par Leu. Ja vien tev neliekas, ka pils dro�ības dienests ir uzdevuma augstumos.

Cūbeka noņurdēja savu nievājo�o attieksmi pret pils dro�ības dienestu.

Tie�i tā, piekrita Hens. Tāpēc tev jāpaliek.

Lūkass paskatījās uz Leu. Ari viņa skatījās uz brā�li, un viņ� zināja, ka māsa aptver vūkija dilemmu. Cūbekas dzīvības parāds sākotnēji attiecās uz Henu, un viņu ļoti sāpināja tas, ka Hens dosies briesmās bez viņa. Bet Lea un dvīņi ari atradās vūkija aizsar�dzībā, un viņ� nevarēja iedomāties, ka varētu atstāt viņus pili neaizsargātus.

Un tad, mēģinādams rast kādu risinājumu, Lūkass ieraudzīja, ka māsas skatiens kļuvis gai�āks.

Man ir kāda ideja, viņa piesardzīgi teica.

Viņi visi noklausījās, kas Leai sakāms, un, Henam par lielu pārsteigumu, Cūbeka uzreiz piekrita.

Tu dzen velnu, sacīja Hens. Tas ta�u ir joks, vai ne? Jā, tam jābūt jokam. Jo, ja jūs domājat, ka es atstā�u Leu un dvīņus�

Tā ir vienīgā iespēja, Hen, Lea klusi teica. Pretējā gadījumā Cūbijs būs nelaimīgs.

Cūbijam jau ir gadījies būt nelaimīgam, atcirta Hens. Viņ� tiks tam pāri. Neklusē, Lūkas saki tu viņai.

Lūkass papurināja galvu.

Piedod, Hen. Manuprāt, tā ir laba ideja.

Viņ� mirkli vilcinājās, tomēr nevarēja noturēties pret i m k ārdināj u mam.

Es domāju, ka tā ir viena no tām trakajām d�e�diju lietām

Ļoti smieklīgi, norūca Hens.

Viņ� vēlreiz pārlaida skatienu klāteso�ajiem.

Lendo? Vintera? Sakiet ta�u kaut ko.

Uz mani neskaties, Hen, paceldams rokas, sa�cīja Lendo. Es �ajā diskusijā nepiedalos.

Savukārt es uzticos princeses Leas spriedu�mam, Vintera piemetināja. Ja viņa uzskata, ka mēs būsim dro�ībā, labprāt viņai piekrītu.

Tavā rīcībā ir da�as dienas, lai pierastu pie �īs idejas, Lea atgādināja Henam, pirms viņ� paguva vēl ko sacīt. Varbūt mums izdosies mainīt tavas do�mas.

Hena sejas izteiksme nebi ja diez cik uzmundrino��a. Bet viņ� tomēr palocīja galvu.

Jā. Protams.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tātad viss izrunāts? beidzot jautāja Lendo.

Viss izrunāts, Lea apstiprināja. Mums jāsa�stāda rīcības plāns. Ķeramies pie lietas.

Sakaru sistēmas pults stūrī ievid�inājās iek�ējās saziņas aparāts.

Kard? atskanēja Dankina gurdā balss.

Mēs tuvojamies Bilbringi sistēmai. Lēciens no

hiperkosmosa notiks apmēram pēc piecām minū�tēm.

Mēs nokļūsim tie�i vajadzīgajā vietā, Kards viņam sacīja. Gādā, lai pie turbolāzeriem butu cil�vēki nevar zināt, kas mūs tur gaida.

Labi, teica Dankins. Sarunu beidzu.

Kards izslēdza iek�ējās saziņas aparātu.

Viņ� izklausījās noguris, no pults otra gala piezīmēja Eivzs, noliekot savu datorbloknotu.

Gandrīz tikpat noguris, kāds izskaties tu, Kards teica, pirms izslēg�anas vēl uzmetot pēdējo skatienu datora ekrānam, kurā visu laiku bija lūkojies.

Viņa ļaudis no Enhoronas ziņoja to pa�u, ko citi pirms viņiem: nekā nav.

Mums jau sen nebija bi jusi vajadzība strādāt di�vas maiņas pēc kārtas, viņ� Eivzam piebilda. Visi no tā jau atradināju�ies. Man tas būs jāietver nākama�jos mācību vingrinājumos.

Esmu pārliecināts, ka komandai tas patiks, Eivzs sausi sacīja. Cilvēki nedrīkst domāt, ka mēs esam at�slābu�i.

Jā, tas nesaskan ar priek�statu, ko esam par sevi radīju�i, piekrita Kards un cēlās kājās. Iesim, to visu mēs varēsim izskatīt vēlāk.

Ja no tā būs kāds labums, Eivzs noņurdēja. Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tie bija kloni, ko Debesbrau�cējs atklāja uz Ber�estas?

Debesbraucējs bija pārliecināts, Kards sacīja, kad viņi izgāja no biroja un devās uz komandtiltiņu. Ceru, tu negribi teikt, ka cienījamais d�edijs būtu man melojis.

Nē, ne jau melojis, Eivzs purināja galvu. Es tikai prātoju, vai tā visa nav bijusi ēsma, uz ku�ras jums vajadzēja uzķert ies. Kaut kas tāds, ko Trouns tī�i pavicināja jums gar degunu, lai novērstu uzmanību no patiesajiem klonu pārvadā�anas ce�ļiem.

Man arī tas ienāca prātā, atzinās Kards. Pat ņemot vērā to, ka gubernators Stafa ir mūsu parād�nieks, mēs kaut kā pārāk viegli gan ielidojām sistē�mā, gan izkļuvām no tās.

Tu par to nerunāji, kad uz Cazvas aicināji no�slēgt vieno�anos par meklējumiem.

Esmu pārliecināts, ka tamlīdzīgas domas jau ie��āvu�ās prātā arī visiem pārējiem, Kards viņu mie�rināja. Tāpat kā viņi, bez �aubām, ir iedomāju�ies par sekojo�o: ja starp mums ir Impērijas aģents, mums jādara viss iespējamais, lai viņ� noticētu, ka esam uzķēru�ies uz �is di�admirāļa Trouna blēdības. Ja tā // blēdība.

Ja mūsu grupā ir Impērijas aģents, teica Eivzs.

Kards pasmaidīja.

Ja starp mums ir brialki, starp mums var būt brialki un menkūro�

� ja starp mums ir menkūro, Eivzs pabeidza seno parunu. Tu joprojām domā, ka Ferjē darbojas Trouna uzdevumā, vai ne?

Kards paraustīja plecus.

Viņ� gan apgalvo, ka neesot labprātīgi darbojies Impērijas labā tajā lietā ar KaUinas flotili, tomēr Solo stāstīja pretējo.

-Tāpēc tu liki, lai Torve aizved to uzbrukuma pavadoņkuģi uz Ro�as sistēmu?

Tie�i tā, pamāja ar galvu Kards, uz mirkli vē�lēdamies, kaut Mara būtu �eit.

Eivzs bija krietns vīrs, bet viņam bija jāizklāsta lietas, ko Mara tūlīt būtu pati sapratusi.

Es tur pazīstu pāris verpinus, kas ir man pakal�pojumu parādā. Ja kuģim būs pievienotas kaut kādas nevēlamas ierīces, viņi tās atradīs.

Durvis uz komandtiltiņu atslīdēja vaļā, un viņi ie�gāja iek�ā.

Pa�reizējais stāvoklis? Kards vaicāja, pa skatulūku noraudzīdamies garāmslīdo�ajās, raibajās hi�perkosmosa debesīs.

Visas sistēmas ir sagatavotas, teica Dankins, ļaudams Eivzam apsēsties savā vietā pie stūres. Baligs, Le�tons un Korviss ir pie turbolāzeriem.

Pateicos, sacīja Kards, apsēzdamies otrā pilota vietā blakus Eivzam. Paliec tepat, Dankin tu �o�dien būsi kapteinis.

Jūtos pagodināts, Dankins zobgalīgi noteica, pieiedams pie saziņas pults un apsēzdamies tur.

Ka tu domā, ko tas viss nozīmē? Eivzs jautāja, sagatavodams kuģi pārejai uz parasto kosmosu.

Nav ne jausmas, atzinās Kards. Kā teica Partaha, Maziks pasacījis vienīgi to, ka man vajadzē�tu pēc tik�anās ar pārējiem uz Cazvas ierasties pie Bilbringi.

Iespējams, ka tas saistīts ar Impērijas pārmācī�anu, par ko viņi abi ar Elloru runāja uz Troganas, Eivzs nomākti sacīja. Nedomāju, ka man tas patiks.

Atceries lai notiktu, kas notikdams, mēs esam nevainīgi aculiecinieki, Kards viņam atgādināja.

Mūsu fregate te ierodas saskaņā ar varas iestā�u ap�stiprināto piegā�u grafiku, un mēs vedam Kenseiras enerģijas pārveidotājus. Viss ir nevainojami likumīgi.

Kamēr viņi nebūs uzmanīgāk aplūkoju�i kā fre�gati, tā kravu, teica Eivzs. Labi, uz priek�u.

Viņ� atstūma no sevis hiperdzinēja sviras, parādī�jās zvaig�ņu līnijas, kas sadalījās, atkal pārvēr�oties par atsevi�ķām zvaigznēm.

Tagad visapkārt bija redzamas zvaigznes, puspabeigti kuģi, ra�o�anas un dienesta transportlī�dzekļi, peldo�as kuģu piestātnes platformas. Un Me�onīgajam Kardam gandrīz priek�ā milzīga kaujas bāze, pilna ar bruņojumu, kas slējās gaisā kā sari sukā.

Viņi bija ieradu�ies Impērijas kuģu būvētavā Bilbringi.

Dankins klusi iesvilpās.

Paskatieties uz visām tām jaunajām būvēm, viņ� sacīja ar godbijību balsī. Viņi te nedzen velnu, vai ne?

Nē, nedzen vis, piekrita Kards. Un arī Ordtrasi un Jagaminorā nekādi joki nenotiek.

Un, ja Trouns klonē�anas operācijām veltīja kaut pusi to pūļu, kas tika pieliktas, būvējot kara�kuģus�

Ielidojusī fregate, te runā Bilbringi kontrole, viņa domas pārtrauca oficiālā balss, kas atskanēja rā�cijā. Identificējiet sevi un savas pastāvīgās atra�a�nās vietas kosmodromu, kā arī paziņojiet iera�anās nolūku.

Dankin? Kards pa�ukstēja.

Dankins pamāja ar galvu.

Fregate Hebs Kembers no Valraras, viņ� mun�dri sacīja mikrofonā. Kapteinis Ābels Kvillers. Ve�dam enerģijas pārveidotāju kravu �etrdesmit septīta�jam dokam.

Sapratu, atsaucas kontrolieris. Nogaidiet ap�stiprinājumu.

Eivzs pieskārās Karda rokai un norādīja uz kaujas bāzi viņiem priek�ā.

Viņi sagatavo izlido�anai uzbrukuma pavadoņkuģi, viņ� teica.

Un pavadoņkuģis izlidoja tie�i Me�onīgā Kurdu virzienā.

Saglabā to pa�u kursu, Kards viņam klusi sa�cīja. Var gadīties, ka viņi tikai grib pārbaudīt, cik nervozi mēs esam.

Vai ari gatavojas nepatik�anām, Eivzs asi at�bildēja.

Vai ari izrāda modrību pēc tam, kad tās jau pie�dzīvoju�i, iestarpināja Dankins. Ja te ir bijis Ma�ziks�

Fregate Hebs Kembers, jums tiek pavēlēts palikt uz vietas, atkal atskanēja kontroliera balss. Pie jums dodas inspekcijas komanda, kas pārbaudīs jūsu kravu.

Dankins nospieda rācijas slēdzi.

Kāpēc? Vai tad ar to kaut kas nav kārtībā? viņ� vaicāja, likdams balsi pareizajās proporcijās ieskanē�ties kā apjukumam, tā aizkaitinājumam. Klausieties, man te ir jānokārto darījums man nav laika kaut kā�dām birokrātiskām muļķībām.

Ja jums tā patīk labāk, mēs tepat un tūlīt varam atbrīvot jūs no visām problēmām, kontrolieris ļau�na balsī piedāvāja. Ja tas jums nav pa prātam, gata�vojieties uzņemt ciemiņus.

Sapratu, kontrole, Dankins norūca. Es tikai ceru. ka viņi netūļāsies.

Kontrole sarunu beidz.

Dankins paskatījās uz Kardu.

Ko tagad darīsim?

Sagatavosimies ciemiņu uzņem�anai, Kards teica, pārlaizdams skatienu pla�ajai kuģu būvētavai.

Ja Maziks ievēro grafiku, ko bi ja minējis Partahai, viņam kuru katru bridi jābūt klāt.

Kards mirkli klusēja.

Eivz, lai sensori nosaka, kas tie tādi, viņ� sacī�ja, norādīdams uz tum�u, neregulāru veidojumu pu�duri netālu no kuģu būvētavas centra. Man tie neiz�skatās pec kuģiem.

Tie nav kuģi. Eivzs pēc da�ām sekundēm ap�stiprināja. Izskatās pēc vidēja lieluma asteroīdiem katrs varbūt �etrdesmit metru garumā. Pavisam to ir� divdesmit divi.

Savādi, Kards noteica, sarauktu pieri vērda�mies sensora ekrānā, ko bija ieslēdzis Eivzs.

Viņ� redzēja, ka ap asteroīdiem lidinās vairāk ne�kā trīsdesmit palīgkuģi, ko vada tāds pats skaits ap�kopes strādnieku.

Diez, ko Impērija dara ar tik daudziem asteroī�diem.

Varbūt iegūst derīgos izrakteņus, Eivzs minstinādamies minēja. Es tomēr nekad neesmu dzir�dējis, ka uz kuģu būvētavu tiktu nogādāts vesels as�teroīds.

Es arī ne, piekrita Kards. Tā ir tikai tāda do�ma� bet vai tiem nav kaut kāds sakars ar Trouna no�slēpumaino supcrieroci, ko viņ� izmantoja uzbruku�mos Ukio un Vūstrijai?

Ar to varētu izskaidrot pastiprināto dro�ības die�nesta modrību, teica Eivzs. Runājot par dro�ības dienestu uzbrukuma pavadoņkuģis nāk aizvien tu�vāk. Vai ļausim viņiem uzkāpt uz borta?

Ja tev neliekas, ka mums labāk vajadzētu pa�griezties un bēgt, es citu iespēju neredzu, sacīja Kards. Dankin, cik rūpīgu pārbaudi ir spējīgs iztu�rēt mūsu pre�u piegādes grafiks?

Tas var izturēt daudz ko, Dankins gausi atbil�dēja. Viss gan atkarīgs no tā, vai viņiem ir aizdo�mas vai arī viņi ir tikai piesardzīgi. Kard, paskaties kādus �etrdesmit grādus pa kreisi. Tas puspabeigtais Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs vai redzi?

Kards sēdekli pagriezās. Patiesību sakot, zvaig�ņu iznīcinātājs bija tikpat kā pabeigts, tam at�lika pievienot vienigi virsbūvi un priek�ējos nocieti�nājumus.

Es to redzu, viņ� teica. Kas tur ir?

�ķiet, ka tur manāma kaut kada rosība�

Viņ� nepaguva izrunāt teikumu līdz galam. Uz�sprāga zvaig�ņu iznīcinātāja labais borts.

Eivzs satrūcies godbijīgi iesvilpās.

Viens kara kuģis pagalam, viņ� sacīja, kad la�bajam bortam sekoja zvaig�ņu iznīcinātāja korpusa priek�gals. Kā tu domā, tas ir Mazika darbs?

Es par to ne�aubos, Kards atbildēja un gādāja, lai uz galvenā datora ekrāna parādītos notikuma vie�tas tuvplāns.

Uz mirkli liesmu fonā bija saskatāms kāds pusdu�cis fregates lieluma kuģu, kas ātri lidoja prom no ku�ģu būvētavas teritorijas.

Es ari domāju, ka viņi varbūt atļāvu�ies riskēt mazliet par daudz, viņ� piebilda, atkal skatīdamies uz zvaig�ņu iznīcinātāju.

Pie dego�ā kuģa jau traucās glāb�anas dienesta lid�aparāti, tiem sekoja trīs eskadroni kaujas kuģu.

Un tad pēk�ņi tie mainīja lidojuma virzienu kaujas kuģu mākonis vairs nelidoja uz zvaig�ņu iznīcinātāju, bet dzinās pakaļ bēgo�ajām frega�tēm.

Viņus ir pamanīju�i, Kards drūmi teica, ātri novērtējis situāciju.

Mazika grupa bija pārāk maza un pārāk slikti ap�bruņota, un diez vai viņiem izdosies pietiekami ātri nokļūt tādā attālumā no kuģu būvētavas, lai varētu pārlēkt uz hipcrkosmosu. Me�onīgā Kardu turbolāzeri varēja spēku samēru līdzsvarot, bet, par nelaimi, viņi atradās par daudz tālu no notikuma centra, lai kaut cik nozīmīgi iespaidotu tā iznākumu.

Palīdzēsim viņam? Eivzs no�ukstēja.

Mums būtu visas tiesības ne pirkstu nepakusti�nāt, Kards viņam sacīja, nospiezdams navigācijas datora taustiņus, lai sāktu aprēķinus pārlēk�anai uz gaismas ātrumu, kā arī ieslēgdams iek�ējās saziņas aparātu. Palīdzot glābt no taktikas viedokļa nevērī�gi izplānotu operāciju, mēs pamudināsim viņus citu�reiz rīkoties tāpat. Bet es domāju, ka mēs nevaram te tā mierīgi sēdēt un noskatīties. Korvis?

�eit, � atskanēja Korvisa balss.

Pēc manas komandas atklāj uguni pret to uzbru�kuma pavadoņkuģi, kas lido pie mums, Kards pa�vēlēja. Balig un Le�ton, jūs nomērķējiet uz kaujas bāzi. Palūkosim, cik lielu haosu varam radīt. Tu, Eivz. pa to laiku ved mūs pa lidojuma vektoru�

Pagaidi mirkli, Kard, Dankins viņu pārtrauca. Tur piecdesmit grādus pa kreisi�

Kards paskatījās. Tur, virzoties pa to pa�u vek�toru, pa kuru bēga Mazika sabotā�as komanda, no hiperkosmosa bija uzradu�ies pāris korelie�u lielgabalkuģu. Impērijas kaujas kuģu grupa metās tos pārtvert un tika acumirklī pārvērsta ugunīgās plē�nēs.

Tā, tā, noteica Kards. Varbūt Mazika taktika nav nemaz tik slikta, kā es domāju.

Tiem vajadzētu būt Ellora ļaudīm, sacīja Eivzs.

Kards palocīja galvu.

Piekritu. Korelie�u liegabalkuģi tas nav glu�i Mazika stilā, un pavisam noteikti neatbilst viņa bu�d�etam. Tā ir stratēģija, kas var izdoties, pateicoties Darosas leģendārajai neprātībai.

Manuprāt, korelie�u liegabalkuģu iegāde sa�grautu arī Ellora bud�etu, Dankins piezīmēja. Tu domā, ka viņ� tos ir nozadzis Jaunajai Republikai?

Nozadzis tas skari pārāk rupji, Kards viņu mīlīgi norāja. Jādomā, ka viņ� pats to uzskata tikai par neformālu aizņem�anos. Jaunās Republikas kuģi bie�i izmanto Darosas kuģu apkopes stacijas, kas iz�kaisītas gar galveno tirdzniecības maģistrāli, un Ellors ir slepens līdzīpa�nieks vairākām no tām.

Varu derēt, ka �oreiz klienti sūdzēsies par pakal�pojumu kvalitāti, Eivzs sausi teica. Starp citu, vai mēs joprojām grasāmies �aut uz pavadoņkuģi?

Kards par to bi ja gandrīz aizmirsis.

Patiesībā ne. Korvis, Balig, Le�ton izslēdziet turbolāzerus. Visiem pārējiem: kaujas gatavība atcel�ta. Sagatavojieties Impērijas inspektoru uzņem�anai.

Uzrunātie apstiprināja, ka pavēli dzirdēju�i. Kards pagriezās un ieraudzīja, ka Eivzs platām acīm lūkojas viņā.

Mēs netaisāmies bēgt? Eivzs piesardzīgi jau�tāja. Pat ne pēc tā, kas te nupat notika?

Viņ� pamāja ar galvu uz kaujas ugunīm, kas blāz�moja pa kreisi no viņu kuģa.

Tam. kas tur notika, nav nekāda sakara ar mums, sacīja Kards, raudzīdamies biedrā ar visne�vainīgāko skatienu. Mēs esam neatkarīga fregate, kas ved kravu ar enerģijas pārveidotājiem. Atce�ries?

Jā, bet�

Būtu derīgi redzēt, kas te tagad notiks pēc �ī rei�da, Kards runāja tālāk, skatīdamies atpakaļ uz ku�ģiem.

Tā kā Ellora lielgabalkuģi bija sagādāju�i aizsegu viņu bēg�anas vektoram un kuģu būvētavas lielie ku�ģi atradās pārāk tālu, lai pagūtu viņus panākt, izskatī�jās, ka Mazika sabotā�as komandai izdosies samērā mierīgi tikt prom.

Noklausīsimies sarunas viņu sakaru sistēmā, no�vērosim, kādus dro�ības paņēmienus viņi izmantos pēc uzbrukuma, uzzināsim, cik lieli zaudējumi patie�sībā nodarīti.

Neizskatījās, ka Eivzu tas būtu pārliecinājis, bet viņ� tomēr atturējās kaut ko iebilst.

Ja tu domā, ka mēs varam tikt ar to galā, Eivzs �aubīdamies sacīja. Proti, ņemot vērā prēmiju, kas izsludināta par mūsu notver�anu un tamlīdzīgi.

�ī ir pēdējā vieta, kur kāds Impērijas komandie�ris varētu gaidīt mūs parādāmies, Kards viņu mieri�nāja. -Te mūs neviens nemeklēs.

Nekādā gadījumā jau nu ne uz kuģa, ko komandē kapteinis Ābels Kvillers, teica Dankins, atbrīvoda�mies no dro�ības siksnām un celdamies kājās. Viņ� ir nepacietīgs un uzpūtīgs, vai ne?

Pareizi, apstiprināja Kards. Tikai nepārspī�lē to uzpūtību. Mēs nevēlamies, lai viņi būtu pret tevi naidīgi noskaņoti, pilnīgi pietiks ar nicināju�mu.

Sapratu, Dankins pamāja ar galvu.

Viņ� aizgāja�no komandtiltiņa, un Kards pagriezās atpakaļ un noraudzījās uz gruzdo�o zvaig�ņu iznīci�nātāja vraku. Varēja teikt, ka �is varenais kuģis ir pie�dzimis nedzīvs. Ta patie�ām bija uzskatāma pārmācī�ba, un Kards pret to stingri iebilstu, ja Maziks un Ellors būtu lūgu�i viņa padomu. Viņi nebija to darīju�i, bet rīkoju�ies uz savu galvu.

Un nu visi pārējie bija vēl vairāk apdraudēti nekā pēc Troganas. Jo di�admirālis Trouns atriebsies ātri un ne�ēlīgi. Un, ja viņam izdosies noskaidrot, ka �o uzbrukumu organizējis Maziks� un no Mazika pēdas vedis pie viņa, Karda�

Tagad mēs nevarēsim apstāties, viņ� no�ukstē�ja, pa daļai sarunādamies pats ar sevi. Mums nāk�sies organizēties. Mums visiem.

Ko tu teici? vaicāja Eivzs.

Kards paskatījās uz viņu. Uz �o atklāto un apmul�su�o seju. Eivzs savā ziņā bija gudrs vīrs, bet nebija apveltīts nedz ar īpa�u prāta spo�umu, nedz intuīciju.

Ak, neko, viņ� Eivzam atbildēja, pasmaidījis, lai �ī izvairīgā frāze neliktos aizvainojo�a.

Kards atkal pievērsās tuvojo�amies uzbrukuma pavadoņkuģim. Un pie sevis nozvērējās, ka pēc tam, kad te viss būs galā, viņ� atradīs iespēju, kā dabūt at�pakaļ Maru.

No ekrāna aizslīdēja pēdējā lappuse, un Trouns pacēla acis pret vīru, kas stāvēja viņa priek�ā miera stājā.

Vai jums ir kaut kas piebilstams pie �ī ziņojuma, ģenerāli Drost? viņ� klusā balsī jautāja.

Pēc Pelleona domām, pārāk klusā balsī. Tā no�teikti skanēja klusāk, nekā skanētu Pelleona balss, ja viņ� �eit būtu komandieris. Lūkojoties ārā pa Himē�ras skatulūku uz nomelnēju�o vraku, kas reiz bijis gandrīz pabeigts un ārkārtīgi vērtīgs Impērijas zvaig�ņu iznīcinātājs, viņ� varēja tikai klusēdams stā�vēt līdzās di�admirālim, nevis noraut Drostam galvu. Neko citu tas vīrs nebija pelnījis.

Un Drosts to zināja.

Nē, ser, viņ� saspringtā balsī atbildēja.

Trouns vēl brīdi viņā noraudzījās, tad pievērsās skatulūkai.

Vai varat nosaukt man kādu iemeslu, kāpēc lai jūs netiktu atcelts no komandiera amata?

No Drosta lūpām izlauzās vārga nopūta.

Nē, ser, viņ� atkal teica.

Labu laiku bija dzirdamas tikai apslāpētās balsu �alas uz Himēras komandtiltiņa. Pelleons uzmeta niknu skatienu Drosta kā akmenī cirstajai sejai, prā�todams, kādu sodu ģenerālis saņems. Tamlīdzīgam fiasko vajadzēja sekot, mazākais, kara tiesai un pa�dzī�anai no armijas, pamatojoties uz apsūdzību par smagu nevērību pret dienesta pienākumiem. Lielā�kais sods� alla� varēja izmantot lorda Veidera tradi�cionālo reakciju uz nekompetenci.

Un Ruhs jau stāvēja tepat pa rokai, aiz komandie�ra krēsla.

Ejiet atpakaļ uz savu �tābu, ģenerāl, sacīja Trouns. Himēra dosies ceļā apmēram pēc trīsdes�mit stundām. Jums pa �o laiku jāizstrādā un jāievie� jauna kuģu būvētavas dro�ības sistēma. Līdz tam brī�dim es bu�u pieņēmis lēmumu par jūsu turpmāko lik�teni.

Drosts paskatījās uz Pelleonu, tad atkal uz Trou�nu.

Sapratu, ser, viņ� teica. Es nepievil�u jūs vēlreiz, admirāl.

Ceru, ka ne, sacīja Trouns, un viņa balsī tikko jau�ami ieskanējās apslēpti draudi. Varat būt brīvs.

Drosts palocīja galvu un devās prom. Viņa gaita bija parādī jusies jauna apņēmība.

-Jūs man nepiekrītat, kaptein.

Pelleons piespieda sevi izturēt kvēlojo�o, sarkano acu skatienu.

Es būtu domājis, ka nepiecie�ams bargāks sods, viņ� teica.

Drosts savā ziņā nav slikts karavīrs. Viņa galve�nais trūkums ir tieksme kļūt pa�apmierinātam. Do�māju, ka vismaz tuvākajā nākotnē viņ� no tā būs izār�stēts.

Pelleons atskatījās uz vraku aiz Himēras skatulūkas.

Diezgan dārga mācība, viņ� īgni sacīja.

Jā, piekrita Trouns. Un tā precīzi nodemons�trēja. kāpēc es negribēju saniknot Karda sabiedrotos kontrabandistus.

Pelleons sarauca pieri.

Tie bija kontrabandisti? Es domāju, ka tā ir dumpinieku sabotā�as vienība.

Drostam radies tāds pats iespaids, teica Trouns. Bet metode un izpildījums krasi at�ķiras no parastā dumpinieku rīcības modeļa. Manuprāt, aizdo�mas visvairāk varētu krist uz Maziku. Kaut gan uz�brukuma stilā bija pietiekami daudz Darosas elemen�tu, lai tajā būtu iesaistīta arī Ellora grupa.

Saprotu, Pelleons gausi noteica.

Tas lika paskatīties uz notiku�o pavisam citā gais�mā.

Pieņemu, ka mēs viņiem liksim manīt, kādu muļķību tie izdarīju�i, uzbrukdami Impērijai.

Nekas man nesagādātu lielāku prieku, piekrita Trouns. Un Impērijas varenības ziedu laikos es ne�vilcinādamies to darītu. Par nelaimi, �ajā bridi tamlī�dzīga reakcija būtu nelietderīga. Tā ne tikai stiprinātu kontrabandistu apņēmību, bet varbūt pat noskaņotu citus galaktikas svārstīgos elementus uz atklātu nai�dīgumu pret mums.

Viņu palīdzība un pakalpojumi mums nemaz nav tik ļoti vajadzīgi, sacīja Pelleons. Ne tagad.

Mūsu nepiecie�amība pēc noziedznieku pakal�pojumiem noteikti ir mazinājusies, teica Trouns. Tas gan nenozīmē, ka varam pilnīgi no tiem atteikties. Bet īstenībā ne jau tas ir svarīgākais. Problēmu rada tas bīstamais apstāklis, ka viņiem ir ļoti liela piere�dze oficiālo ceļu izmanto�anā. Lai nepieļautu viņu ielau�anos tādā vietās kā Bilbringi, mums būtu jāiz�manto daudz vairāk karavīru, nekā �obrīd varam at�ļauties.

Pelleons no�ņirkstināja zobus.

To es saprotu, ser. Bet mēs nevaram glu�i vienkār�i atstāt bez ievērības tik vērienīgu uzbru�kumu.

Bez ievērības mēs to neatstāsim, Trouns klusi apsolīja, acīm liesmojot. Kad pienāks īstais brīdis, mūsu atbildes trieciens būs Impērijai ārkārtīgi izde�vīgs.

Viņ� pagrieza krēslu tā, lai atrastos ar seju pret kuģu būvētavas centru.

Līdz tam laikam�

DI�ADMIRĀLI TROUN!

Kliedziens satricināja komandtiltiņu kā spēcīgs pērkona dārds. Tas aizvēlās no kuģa pakaļgala līdz priek�galam un atbalsodamies atgriezās atpakaļ. Pelleons strauji pagriezās, instinktīvi tverdams pēc spri�dzekļ �āvēja, ko nenēsāja.

Pāri komandtiltiņam pie viņiem lieliem soļiem nāca D�orass Cēbaots. un viņa acis virs plīvojo�ās bārdas meta zibeņus. �ķita, ka dusmu starojums aiz�dedzinājis gaisu ap viņu, viņam aiz muguras miru�i vai bezsamaņā palika guļam divi trieciennieki, kas sargāja komandtiltiņa ieeju.

Pelleons ar grūtībām norija siekalas, viņa roka taustījās un atrada nomierino�o isalamira barības rāmja klātbūtni rāmis bija novietots virs di�admirāļa krēsla. Rāmis aizvirzījās prom no viņa pieskāriena, kad Trouns pagriezās ar seju pret tuvojo�os d�ediju skolotāju.

Jūs vēlaties ar mani runāt, skolotāj Cēbaot?

Viņi ir cietu�i neveiksmi, di�admirāli Troun, Cēbaots viņam uzrēca. Vai dzirdat mani? Jūsu de�santnieki ir cietu�i neveiksmi.

Es jūs dzirdu, Trouns rāmi palocīja galvu. Ko jūs esat izdarījis ar maniem sargiem?

Tie ir mani vīri! Cēbaots noskaldīja, un viņa balss atkal nodārdēja pa visu komandtiltiņu.

Pat izpaliekot pārsteiguma momentam, tas bija gana iespaidīgi.

Mani! Es esmu Impērijas pavēlnieks, di�admi�rāli Troun. Nevis jūs.

Trouns pagrieza galvu sāņus un saskatījās ar vie�nu no kreisā borta apkalpes virsniekiem.

Sazinieties ar slimnieku aprūpes platformu, viņ� virsniekam pavēlēja. Lai viņi atsūta savu ko�mandu.

Pāris mirkļus Pelleons domāja, ka Cēbaots iebil�dīs vai vēl ļaunāk notrieks pie zemes arī �o virs�nieku. Bet �ķita, ka visa viņa uzmanība ir veltīta vie�nīgi Trounam.

Jūsu desantnieki ir cietu�i neveiksmi, di�admi�rāli Troun, viņ� atkārtoja klusā un baisā balsi.

Es zinu, teica Trouns. Viņi visi, izņemot ma�joru, kas �o vienību komandēja, ir miru�i.

Cēbaots izslējās.

Tad pienācis laiks man pa�am uzņemties �o uzdevumu. Jūs aizvedīsiet mani uz Karaskentu. Ta�gad.

Trouns palocīja galvu.

Ļoti labi, skolotāj Cēbaot. Mēs iekrausim manu īpa�o kravu un tad lidosim turp.

Bi ja skaidrs, ka ne jau �ādu atbildi Cēbaots gaidī�jis.

Ko? viņ�, pieri saraucis, noprasīja.

Es sacīju tiklīdz Himērā un pārējos kuģos būs iekrauta īpa�ā krava, mēs lidosim uz Karaskentu, teica Trouns.

Cēbaots uzmeta a�u skatienu Pelleonam, acis taustījās pēc informācijas, kas viņa d�edija jutekļiem bija liegta.

Kas tas par joku? viņ� norūca, skatīdamies at�kal uz Trounu.

Nekādu joku te nav, Trouns viņu nomierināja. Esmu nolēmis, ka zibens spēriens pa�ā Dumpinie�ku Savienības sirdī būs labākais paņēmiens, ka satri�cināt viņus morāli un sagatavot nākamajai kampaņas pakāpei. Un spēriens tiks dots ar �iem te.

C�baols palūkojās ārā pa skatulūku, nopētīdams vi�su pla�o kuģu būvētavu. Viņa skatiens pa�āvās garām nomelnēju�ajam zvaig�ņu iznīcinātāja korpusam� un tad aizklīda pie asteroīdiem centrālajā sektorā�

Tie? viņ� noprasīja, rādīdams uz asteroīdiem ar pirkstu. Vai tā ir jūsu īpa�ā krava?

Jūs esat d�ediju skolotājs, teica Trouns. Jūs pasakiet to man.

Cēbaots uz viņu nikni paskatījās, un Pelleons aiz�turēja elpu. Pelleons zināja, ka di�admirālis kaitina Cēbaotu, un, pēc viņa domām, tā bija diezgan bīsta�ma spēle. Vienīgie cilvēki, kas precīzi zināja, ko Trouns nodomājis darīt ar asteroīdiem, tobrīd bija isalamiru aizsargāti.

Ļoti labi, di�admirāli Troun, sacīja Cēbaots. Es jums to pateik�u.

Viņ� dziļi ievilka elpu un aizvēra acis, un rievas viņa sejā no garīgā sasprindzinājuma padziļinājās. Tādu Pelleons d�ediju skolotāju sen nebija redzējis. Viņ� vēroja Cēbaotu, prātodams, kas viņam pado�mā� un tad pēk�ņi Pelleons saprata. Tur, ārā, ap as�teroīdiem darbojās simtiem virsnieku un tehnisko darbinieku, kas bija strādāju�i pie �ī projekta, un kat�ram no viņiem bija savi slepenie minējumi par to, kam tas viss paredzēts. Cēbaots tiecās piekļūt viņu apzinām, iegūt katru atsevi�ķo minējumu un apvienot tos kopīgā ainā�

Nē! viņ� piepe�i noskaldīja, pievērsdams lies�mojo�ās acis atkal Trounam. Jūs nedrīkstat iznici�nāt Karaskentu. Vismaz ne līdz tam brīdim, kad bū�u dabūjis savus d�edijus.

Trouns papurināja galvu.

Es negrasos iznīcināt Karaskentu�

Jūs melojat! Cēbaots viņu pārtrauca, apsūdzo��i kratīdams pirkstu. Jūs man vienmēr melojat. Bet nu vairs nemelosiet. Vairs ne. Es esmu Impērijas un tās karaspēka pavēlnieks.

Viņ� pacēla rokas virs galvas, un ap tām rotājās zilibalts spo�ums. Pelleons pats pret savu gribu sarā�vās, atcerējies zibeņu bultas, ko Cēbaots bija metis uz viņiem Veilendas kapenēs. Bet nekāda zibe�ņo�ana nesekoja. Cēbaots glu�i vienkār�i tur stāvēja, it kā rokās sakampis tuk�u gaisu, un viņa acis rau�dzījās bezgalībā. Pelleons sarauca pieri un jau ap�svēra, vai nevajadzētu pajautāt Cēbaotarn, ko tas viss nozīmē, bet tad ieskatījās kreisā borta apkalpes telpā.

Apkalpes locekļi nekustīgi sēdēja savos krēslos, viņu muguras bija taisnas kā parādē, rokas sakrusto�tas klēpī, acis vienaldzīgi vērstas tālumā. Viņiem aiz muguras stāvēja tikpat stīvi, nekustīgi un pret visu vienaldzīgi virsnieki. Tāds pats stāvoklis bija arī labā borta apkalpes telpā. Un datoru ekrānos, kur vajadzē�ja ņirbēt ziņojumiem no citiem kuģa sektoriem, bija iestājies pilnīgs sastingums.

Tamlīdzīgu situāciju Pelleons bija paredzējis un baidījies no tās kop� brī�a, kad viņi pirmo reizi iera�dās uz Veilendas. Cēbaots bija pārņēmis Himēru sa�vās rokās.

Iespaidīgi, Trouns sacīja, pārtraukdams traus�lo klusumu. Nudien, ļoti iespaidīgi. Un ko jūs ta�gad ierosināt darīt?

Vai man vajadzētu atkārtoties? teica Cēbaots, un viņa balss no sasprindzinājuma mazliet drebēja. Es lido�u ar �o kuģi uz Karaskentu. Lai paņemtu savus d�edijus, nevis lai viņus iznīcinātu.

Lidojums�no �ejienes līdz Karaskentai ilgst, kā minimums, piecas dienas, Trouns auksti sacīja. Pie�cas dienas jums būs jāsaglabā vara pār trīsdesmit septi�ņiem tūksto�iem Himēras apkalpes locekļu. Jums tas, protams, būs jādara vēl ilgāk, ja gribat, lai nonāku�i ga�la, viņi vēl arī cīnitos. Un, ja vēlaties, lai mūs kā pa�pildspēki pavadītu arī da�i citi kuģi, apziņu skaits, ko jums vajadzēs turēt savā pakļautībā, strauji pieaugs.

Cēbaots nicīgi pavīpsnāja.

Jūs ap�aubāt Spēka varenību, di�admirāli Troun?

Nebūt ne, teica Trouns. Es tikai norādu uz problēmām, ko jums un Spēkam vajadzēs atrisināt, ja turpināsiet rīkoties tādā pa�ā garā kā patlaban. Pie�mēram, vai jūs zināt, kur atrodas Karaskentas sektora flotile, vai to, cik daudz un kāda veida kuģi tajā ie�tilpst? Vai esat domājis, kā neitralizēsiet Karaskentas orbitālās kaujas bāzes un uz planētas atrodo�ās aiz�sardzības sistēmas? Vai zināt, kas �obrīd ir planētas aizsardzības virspavēlnieks un kā viņ� vai viņa iz�mantos savā rīcībā eso�os spēkus? Vai esat rēķinājies ar Karaskentas enerģijas lauku? Vai zināt, kā vislabak izmantot Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāja stratē�ģiskās un taktiskās iespējas?

Jūs gribat mani samulsināt, apsūdzo�i sacīja Cēbaots. Jūsu vīri mani viri zina atbildes uz vi�siem �iem jautājumiem.

Uz da�iem jā, teica Trouns. Bet jūs neva�rat tās uzzināt. Ne visas. Noteikti ne tik ātri, ka vaja�dzētu.

Es valdu pār Spēku, Cēbaots dusmīgi atkārto�ja.

Bet Pelleons saklausīja viņa balsī lūdzo�u toni. Kā bērns, kas niķojas, patiesībā nedomādams, ka ar to kaut ko panāks�

Nē, Trouns sacīja, un viņa balss piepe�i bija sākusi skanēt mierino�i.

Iespējams, ka arī viņ� bija kaut ko saklausījis Cē�baot a tonī.

Galaktika vēl nav gatava tam, lai jūs stātos tās priek�galā, skolotāj Cēbaot. Vēlāk, kad būs atjaunota kārtība, es ļau�u jums valdīt pēc jūsu prāta. Bet �is laiks vēl nav pienācis.

Cēbaots labu brīdi palika stāvam kā sastindzis, vi�ņa mute aiz plīvojo�ās bārdas tikko saredzami kustē�jās. Tad viņ� gandrīz negribīgi nolaida rokas, un tulit telpu piepildīja apslāpēta noel�anās, ievaidē�anās un apavu skarpstoņa uz metāla grīdas apkalpes locekļi bija atbrīvoti�no d�ediju skolotāja varas.

Jūs nekad neļausiet man valdīt Impērijā, Cē�baots Trounam teica. Ne jau nu pats pēc savas gribas.

Tas var būt atkarīgs�no jūsu spējām saglabāt to, ko es �obrīd atjaunoju, � sacīja Trouns.

Un kas bez jums nemaz nevarētu pastāvēt?

Trouns savilka uzaci.

Jūs esat d�ediju skolotājs. Kad ielūkojaties nā�kotnē, vai redzat nākamības Impēriju uzplaukstam bez manis?

Es redzu daudzas iespējamās nākotnes, Cē�baots teica. Ne visās no tām esat redzams arī jūs.

Tikpat nenoteikts liktenis ir visiem karotā�jiem, Trouns pamāja ar galvu. Bet ne jau to es jums vaicāju.

Cēbaots tikko jau�ami pasmaidīja.

Nekad neiedomājieties, ka esat manai Impērijai neaizstājams, di�admirāli Troun. Neaizstājams esmu vienīgi es.

Viņ� pārlaida nesteidzīgu skatienu komandtilti�ņam, tad izslējās visā augumā.

Pagaidām es tomēr jūtos apmierināts, ka jūs bū�siet tas, kas vedis manu karaspēku kaujā.

Cēbaots asi paskatījās uz Trounu.

Varat stāties karaspēka priek�galā, bet jūs neiz�nīcināsiet Karaskentu. Vismaz ne līdz tam brīdim, kad bū�u dabūjis savus d�edijus.

Kā jau es teicu, man nav nodoma iznīcināt Ka�raskentu, Trouns viņam sacīja. �obrīd maniem mērķiem labāk kalpos bailes un morāles grau�ana, ko radīs �is uzbrukums.

Mūsu mērķiem, Cēbaots izlaboja. Neaizmir�stiet to, di�admirāli Troun.

Es neko neaizmirstu, skolotāj Cēbaot, Trouns klusi atteica.

Labi, tikpat klusi sacīja Cēbaots. Tad varat turpināt savu pienākumu pildī�anu. Es meditē�u zi�niet to, ja jums manis ievajadzēsics. Meditē�u par sa�vas Impērijas nākotni.

Viņ� pagriezās un aizgāja no komandtiltiņa. Pelleons izpūta elpu viņ� nebija pamanījis, ka ir to aizturējis.

Admirāl�

Sazinieties ar Nelokāmo, kaptein, Trouns pa�vēlēja, pievērsdamies atkal viņam. Pasakiet kaptei�nim Dord�am, ka nākamajām se�ām stundām man nepiecie�ama piecsimts vīru liela apsardze.

Pelleons paraudzījās lejup, kreisā borta apkalpes telpā. �ur tur varēja redzēt pa apkalpes loceklim, kas sēdēja krēslā, kā pienākas, vai virsniekam, kas turē�jās kaut cik vertikāli. Bet lielākoties apkalpes locekļi bija ļengani sabruku�i savos sēdekļos, un virsnieki stāvēja, atspiedu�ies pret sienām vai datorpultīm vai trīcēdami gulēja uz klāja.

Jā, ser, viņ� teica, pieiedams pie sava krēsla un ieslēgdams rāciju. Vai jūs atliksiet Karaskentas operāciju?

Ne ilgāk, cik tas būs absolūti nepiecie�ams, � sacīja Trouns. Vēsture virzās uz priek�u, kaptein. Tie, kas nejaudā iet kopsolī ar to, paliks iepakaļ un varēs visu vērot no attāluma.

Viņ� atskatījās uz durvīm, pa kurām bija izgājis Cēbaots.

Un tie, kas stājas mums ceļā, Trouns klusi piebilda, neredzēs vispār neko.

Viņi ieradās Karaskentā dziļā naktī. Viņu bija des�mit nomaskēju�ies par d�avām, tie ielavījās pilī pa slepeno eju, ko dro�ības dienests bija rūpīgi aizslē�dzis un Lūkass tagad tikpat rūpīgi atslēdza. Neviena nepamanītiem iekļūt tornī nebija grūti nevienam līdz �im vēl nebija bijis laika kaut ko iesākt ar Impe�ratora slepeno eju labirintu.

Un tā nu viņi Lūkasam aiz muguras klusēdami ie�nāca apartamentos� un Hens pirmo reizi atradās aci pret aci ar miesassargiem, ko viņa sieva bija izvēlēju�sies, lai tic aizsargātu viņu un viņas bērnus no Im�pērijas tīkojumiem.

Nogriju grupa.

Mēs tevi sveicam, lēdij Veidera, sērīgā balsi sacīja pirmais no pelēkādainajiem citplanētie�iem, nomezdamies uz grīdas un izplezdams rokas uz sā�niem.

Pārējie sekoja viņa paraugam. �aurajā apartamen�tu priek�telpā tain butu vajadzējis radīt neveiklu grūstī�anos, bet tā tomēr nenotika, un tas kaut ko lie�cināja par viņu veiklību.

Esmu Kekhmaims, Eikhmiras klana karavīrs, runāja tālāk nogrijs, pavērsis seju pret grīdu. Es ko�mandēju Mal 'ary 'ush goda sardzi. Mēs veltām sevi un savas dzīvības kalpo�anai jums un jūsu aizsardzī�bai.

Jus varat piecelties, Lea teica valdnieces svi�nīgajā balsī.

Hens zag�us paskatījās uz sievu un redzēja, ka vi�ņas seja un poza ir tikpat karaliskas. Parasti tamlīdzī�gas izdarības automātiski radīja Henam vēlmi nepa�kļauties. Bet Leai tas piestāvēja.

Es kā Mal 'ary 'usli pieņemu jūsu pakalpojumus.

Nogriji piecēlās kājās tikpat klusi, kā bija nometu��ies uz grīdas guļus.

Mans palīgs Mobvekhars no Hakharu klana, Kekhmaims sacīja, stādīdams priek�ā nogriju, kas stāvēja pa labi no viņa. Viņ� komandēs otru sardzes maiņu.

Mans virs Hens Solo, teica Lea, ar �estu norā�dīdama uz Henu.

Kekhmaims pagriezās ar seju pret viņu, un Hens tikai ar pūlēm noturējās, nesatvēris spridzekļ �āvēja spalu.

Mes jūs sveicam, citplanētietis nopietni sacīja. Nogriji ciena lēdijas Veideras karalisko dzīvesbied�ru.

Karaliskais dzīvesbiedrs? Hens apjucis paraudzī�jās uz Leu. Viņas sejas izteiksme joprojām bija no�pietna, bet Hens pamanīja, ka sievas lūpu kaktiņus rausta uzjautrināts smaids.

Pateicos, viņ� norūca. Man arī ir patīkami ar jums iepazīties.

Un tu, Habarah, sacīja Lea, sniegdama roku kādam citam nogrijam. Priecājos tevi atkal sastapt. Ceru, ka tavas ģimenes maitrakli klājas labi?

Viņai klājas ļoti labi, mana kundze, atbildēja nogrijs un panācās uz priek�u, lai saņemtu viņas ro�ku. Viņa sūta jums sveicienus un lika man atgādi�nāt, ka jūs alla� varat rēķināties ar viņas pakalpoju�miem.

Nogrijiem aiz muguras atvērās durvis, un klusi ie�nāca Cūbeka.

Vai kaut kas atgadījies? Hens viņam jautāja, priecādamies, ka var pārtraukt �o abpusējo laipnību izrādī�anu.

�ubeka norūca noraido�u atbildi, un viņa acis no�pētīja citplanētie�u grupu. Viņ� ieraudzīja Habarahu un piegāja viņam klāt, noducinādams sveicienu. Ari Habarahs sasveicinājās ar Cūbeku.

Kas vēl atradīsies mūsu aizsardzībā, lēdij Veide�ra? Kekhmaims vaicāja.

Mana palīdze Vintera un mani dvīņi, sacīja Lea. Nāciet, es jums viņus parādī�u.

Viņa kopā ar Kekhmaimu un Mobvekharu devās uz guļamistabu. Pārējie citplanētie�i izklīda pa citām telpām, īpa�u uzmanību pievērsdami sienām un dur�vīm. Cūbeka un Habarahs gāja uz Vinteras istabu, klusi savā starpā sarunādamies.

Tev tas joprojām nepatīk, vai ne? teica Lū�kass, nostādamies blakus Henam.

Patiesību sakot, nē, atzinās Hens, vērodams Cūbeku un Habarahu. Bet �ķiet, ka man nav izvē�les.

Viņ� manīja, ka Lūkass parausta plecus.

Jūs abi ar �ūbiju varat palikt �eit, viņ� piedā�vāja. Lendo, Mara un es mēs varam lidot uz Vei�lendu arī bez jums.

Vai arī jūs varat paņemt līdzi nogri jus, Hens sausi ierosināja. Vismaz tur jums nebūs jāraizējas, ka viņus kāds var pamanīt.

�eit mūs neviens nepamanīs, �ņirksto�a balss noņaudēja viņam pie elkoņa.

Hens sarāvās un ātri pagriezās, roku spridzekļ�āvēja spalam uzlicis. Jā, tur patie�ām stāvēja kāds no�grijs. Viņ� būtu varējis apzvērēt, ka neviens no citplanētie�iem nav viņam ne tuvumā.

Jūs vienmēr tā pielavāties cilvēkiem? Hens bargi noraslja.

Citplanētietis palocīja galvu.

Piedodiet man. lēdijas Veideras karalisko dzīvesbiedr. Es negribēju jūs aizvainot.

Viņi ir izcili mednieki, Lūkass pa�ukstēja.

Jā, esmu par to dzirdējis, teica Hens, pagriez�damies atkal pret viņu.

Protams, tas bija iespaidīgi, bet ne jau par citplanētie�u prasmi aizsargāt Leu un dvīņus Hens bija raizejies.

Paklau� Lūkas�

Ar viņiem viss ir kārtībā, Hen, Lūkass klusi sacīja. Patiesi. Lea jau vienreiz ir uzticējusi viņiem savu dzīvību.

Jā, atkal noteica Hens.

Viņ� pūlējās izdzēst no apziņas kādu ainu Lea un dvīņi Impērijas gūstā�

Vai nolai�anās laukumā viss noritēja bez sare��ģījumiem?

Nebija nekādu problēmu, Lūkass viņu no�mierināja. Ved�s un pāris viņa biedru no Me�onī�gā eskadrona pavadīja nogriju kuģi. un �ūbeka to nogādāja slēpnī. Arī pilī ienākam mūs neviens nere�dzēja.

Ceru, ka jūs durvis cie�i aizslēdzāt, sacīja Hens. Ja �eit iekļūs vēl viena Impērijas diversantu komanda, Leai tas būs mazliet par daudz.

Tās ir aizvērtas, bet līdz galam aizslēgtas nav, Lūkass papurināja galvu. Kekhmaims tās aizslēgs, kad mēs pa tām būsim izgāju�i ārā.

Hens, pieri saraucis, paraudzījās Lūkasā viņam bija radu�ās nepatīkamas aizdomas.

Tu ierosini doties ceļā tūlīt put?

Vai vari iedomāties piemērotāku laiku? atteica Lūkass. Nogriji ir �eit, un Vanags lidojumam saga�tavots. Un diez vai kāds sāks meklēt Maru ātrāk par rītrītu.

Hens paskatījās pāri Lūkasa plecam Lea nāca ārā no guļamistabas, viņai pa pēdām sekoja abi nog�riji. Lūkasam taisnība, tas Henam bija jāatzīst. Bet viņ� tomēr bija domājis, ka varēs pavadīt kopā ar Leu nedaudz vairāk laika.

Tikai nedrīkstēja aizmirst, ka Impērija visu �o lai�ku turpinās veidot klonus�

Hens saviebās.

Labi, viņ� noņurdēja. Protams. Kāpēc ne�

Es saprotu, Lūkass līdzjūtīgi sacīja. Un man ļoti �ēl.

Aizmirsti par to. Ko tu tagad gribi darīt?

Mēs abi ar Lendo dabūsim ārā Maru, teica Lū�kass, atkal atgriezies pie lieti�ķa toņa.

Iespējams, viņ� saprata, ka Hens nav noskaņots pieņemt līdzjūtību.

Jūs abi ar �ūbiju iesiet uz Vanagu un atli�dosiet mums pakaļ. Un neaizmirstiet paņemt lidzi robotus.

Labi, teica Hens, juzdams, ka viņam noraustās lūpas.

Jau gana slikti bija tas, ka viņam jāpamet Lea un bērni, bet pa�am kārtējo reizi jāielau�as Impērijas cietoksnī un vēl būs jāņem līdzi Trīpio un jāklausās tā pārkulturālā nictālgalvas tark�ķē�anā. Ar katru bri�di kļuva aizvien labāk un labāk.

Vai tev ir tā ierīce robotu izslēg�anai, ko izgud�roja �ūbijs?

Tepat ir, Lūkass pamāja, papliķēdams pa spor�ta jaku. Es zinu arī. ka tā pievienojama.

Tikai neaizmirsti to izdarīt, Hens brīdināja. Ja robots G-2RD sācis darboties, tam jānoskrūvē galva, lai to apturētu.

Es saprotu, Lūkass vēlreiz pamāja ar galvu. Mēs jūs gaidīsim ārā, tajā vietā, kur paslēpām nogriju ku�ģi �ūbijs zina, kur tas ir.

Viņ� pagriezās un gāja uz durvīm.

Lai jums veicas, Hens nedzirdami nomurmi�nāja.

Viņ� jau gribēja pagriezties�

Uz ko jūs skatāties? Hens noprasīja.

Viņam blakus stāvo�ais nogrijs nolieca galvu.

Negribēju jūs aizvainot, lēdijas Veideras karalis�ko dzīvesbicdr, viņ� Henu mierināja.

Novērsies citplanētietis atkal saka pētīt sienu.

Hens viebdamies lūkojās apkārt pec Leas. Labi. viņ� �onakt aizlidos, bet nedarīs to, iekams nebūs at�vadījies no sievas. Un izdarījis to, sve�u acu netrau�cēts.

Imperators pacēla rokas un raidīja pret saviem ie�naidniekiem zilibaltus zibeņus. Abi vīri no saņemta�jiem triecieniem sagrīļojās, un Mara moko�i cerēja, ka �oreiz sadursme varētu beigties savādāk. Bet nē. Veiders un Debesbraucējs izslējās un ar elektroniski skano�u dusmu kliedzienu augstu pacēla savus gais�mas zobenus�

Mara strauji pamodās, viņas roka automātiski taustījās zem gultas, meklējot spridzekļ�āvēju, kura tur nebija. Tas kliedziens bija skanējis kā aiz viņas is�tabas durvīm stāvo�ā robota G-2RD trauksmes signāls. Trauksmes signāls, kas tika pēk�ņi pār�traukts�

Otrpus telpai noklik�ķēja durvju atslēga. Maras roka sameklēja datorbloknotu, ko viņa bija lasījusi pirms gulētie�anas� un, kad atvērās durvis, Mara�no visa spēka meta ar �o priek�metu tum�ajam stāvam, kas parādījās uz sliek�ņa.

Lidojo�ais priek�mets mērķi nesasniedza. Stāvs glu�i vienkār�i pacēla roku, un datorbloknots sastin�ga gaisā.

Viss kārtībā, Mara, viņ� �ukstus teica, ienācis istabā. Tas esmu tikai es Lūkass Debesbraucējs.

Mara tumsā caur pieri paskatījās uz viņu, tiekda�mās ar saviem jutekļiem uztvert ienācēja apziņu. Jā, tas bija Debesbraucējs.

Ko jūs vēlaties? viņa noprasīja.

Mēs esam atnāku�i, lai dabūtu jūs no �ejienes ārā, Debesbraucējs viņai sacīja, pieiedams pie rak�stāmgalda un ieslēgdams vāju gaismu. Pasteidzie�ties, jums jāapģērbjas.

Ak, jāapģērbjas, ko? atcirta Mara, uz bridi samiegusi plakstus, kamēr acis pierada pie gaismas. Vai jūs negribētu man pateikt, uz kurieni mēs dosi�mies?

Debesbraucējs mazliet sarauca pieri.

Mēs lidosim uz Veilendu. viņ� teica. Jūs sa�cījāt Leai, ka varētu to atrast.

Mara skatījās uz viņu platām acīm.

Jā, tā es viņai sacīju gan. Bet kad es būtu teiku�si. ka vedī�u kādu uz turieni?

Jums tas jādara, Mara, sacīja Debesbraucējs savā kaitino�i ideālistiskajā vaļsirdībā.

Tā bija tā pati vaļsirdība, kas uz Jomārkas atturēja viņu nogalināt to trako D�orasu Cēbaotu.

Mēs atrodamies jauna Klonēto kara priek��vakarā. Mums tas jāaptur.

-Tad ejiet un apturiet to, Mara atcirta. �is nav mans kar�, Debesbraucēj.

Bet Mara tā runāja tikai aiz inerces, un viņa pati to zināja. Tajā pa�ā brīdī, kad viņa izstāstīja Orgenai Solo par Imperatora noliktavu, Mara bija izvēlēju�sies, kurā pusē �ajā karā stāvēt, un tas nozīmēja, ka viņai jādara tas, ko no viņas sagaida. Pat ja tas nozī�mēja, ka Marai personiski jāaizved viņi uz Veilen�du.

Debesbraucējs ar savu labi attīstīto d�ediju gudrī�bu to noteikti ari bija sapratis. Par laimi, viņam pieti�ka prāta nemest to Marai acīs.

Labi, viņa norūca, nolaizdama kājas pār gultas malu. Pagaidiet ārā es tūlīt bū�u klāt.

Ģērbjoties Marai pietika laika, lai pārbaudītu tu�vāko apkārtni ar saviem daudz mazāk trenētajiem d�edijas jutekļiem, tāpēc viņa nebija pārsteigta, kad, iznākusi no istabas, ieraudzīja Debesbraucējam līdzās Kelrisicnu. Tomēr stāvoklis, kādā atradās G2RD, bija pārsteigums. Sprie�ot pēc tā, kā pārtrūka elektroniskais kliedziens, viņa bija gaidījusi, ka sar�dzes robots būs sadalīts vairākos gabalos�un izkaisīts pa gaiteni, bet sargs pilnīgi neskarts stāvēja pie viņas istabas durvīm,viegli trīcēdams no mehāniskām dus�mām vai bezcerības.

Mēs tam pievienojām izslēg�anas ierīci, De�besbraucējs atbildēja uz Maras neizteikto jautāju�mu.

Viņa paskatījās uzmanīgāk un ieraudzīja plakano ierīci, kas bija piestiprināta robotam pie sāniem.

Nebiju domājusi, ka varat izslēgt sardzes robo�tu.

Viegli nav, bet Hens un �ūbijs zina, kā tas jāda�ra, Debesbraucējs sacīja, kad viņi trijatā steidzās pa gaiteni uz turboliftu.

Viņi uzskata, ka tas padara ielau�anos cietumā mazāk aizdomīgu.

Ielau�anās cietumā. Mara uzmeta a�u skatienu Debesbraucēja profilam �is vārdu savienojums lika paraudzīties uz nule notiku�o citā gaismā. Te 11u viņ� bija: Lūkass Debesbraucējs, d�ediju bruņinieks, sa�cel�anās varonis, likumības un tiesiskuma balsts� un viņ� nupat bija pārkāpis visu Jaunajā Republikā pastāvo�o kārtību, lai dabūtu viņu, Maru, no �ejienes ārā. Maru D�eidu, kontrabandisti, kam viņ� neko ne�bija parādā un kas, patiesību sakot, bija solījusies vi�ņu nogalināt.

Un tikai tāpēc, ka viņ� zināja, kas jādara. U11 viņ� paļāvās uz to, ka viņa palīdzēs viņam to izdarīt.

Labs triks, Mara no�ukstēja, garāmejot ieska�tīdamās �ķērsgaitenī, vai nemanīs tur kādu sargu viņas acis un prāts nezaudēja modrību. Būs jālūdz, lai Solo to iemāca ari man.

Kelrisiens nosēdināja gaisa kuģi tādā kā vecā, pri�vātā nolai�anās laukumā. Gadsimtu Vanags jau bija tur, un acīm redzami nervozais un nepacietīgais Cū�beka gaidīja viņus pie vaļējās lūkas.

Bi ja jau arī pēdējais laiks, Solo sacīja, kad Ma�ra, sekodama Debesbraucējam, iegāja pilota kabīnē.

Viņi tik tikko bija paguvu�i uzkāpt uz Vanaga borta, kad liegate jau pacēlās gaisā. Acīmredzot Solo bija tikpat sanervozējies kā vūkijs.

-Tā, Mara. Kurp mēs lidojam?

Nosakiet kursu uz Obroaskai, viņa Henam tei�ca. Tā bija pēdējā pieturvieta ceļā uz Veilendu. Ap to laiku, kad ieradīsimies tur. man vajadzētu būt iz�skaitļoju�ai Veilendas atra�anās vietu.

Cerēsim, ka tā būs, sacīja Solo un, pastiepis roku, nospieda navigācijas datora taustiņus. Labāk piesprādzējieties tūlīt pārlēksim uz gaismas ātrumu.

Mara ieslīdēja pasa�iera sēdeklī viņam aiz mugu�ras, Debesbraucējs apsēdās viņai blakus.

Kādi uzbrukuma spēki ir mūsu rīcībā? Mara piesprādzēdamās jautāja.

Tie ir jūsu acu priek�ā, Solo noņurdēja. Jūs, es, Lūkass, Lendo un �ūbijs.

Saprotu, teica Mara, ar grūtībām norīdama siekalas.

Tātad viņi bija pieci pret tiem aizsardzības spē�kiem. kam Trouns uzticējis savu vitāli vissvarīgāko kara bāzi. Brīni�ķīgi.

Vai esat pārliecināts, ka godīgai spēlei spēku sa�mērs nebūs par daudz mūsu labā? viņa sarkastiski jautāja.

Uz Javinas mūsu nebija daudz vairāk, Solo aizrādīja. Vai uz Endoras.

Mara nikni pablenza uz viņa pakausi, vēlēdamās, kaut viņas dusmas un naids izlauztos ar �alti. Bet viss, ko viņa juta, bi ja klusas un savādi attālinātas sā�pes.

Jūsu pa�pārliecinātība ir tik nomierino�a, Ma�ra caur zobiem izgrūda.

Solo paraustīja plecus.

Var gūt lielu priek�rocību, nedarot to, ko otra puse no tevis sagaida, viņ� teica. Atgādiniet man, lai es jums kādreiz pastāstu, kā mēs tikām prom no llotas.

Viņiem aiz muguras atslīdēja vaļā durvis, un pilo�ta kabīnē ielumpa�oja Cūbeka.

Vai pie tevis viss kārtībā? Solo viņam vaicā�ja.

Vūkijs nodārdināja kaut ko, kas izklausījās pēc apstiprino�as atbildes.

Labi. Pārbaudi uz ātru roku slāpētājus pirms brī�a tie meta sarkanas dzirksteles.

Vel viens dārdo�s rūciens, un vūki js ķērās pie dar�ba.

Pirms es aizmirstu, Lūkas, Solo piemetināja, tu esi atbildīgs par tiem robotiem tur, aizmugurē. Negri�bu, lai Trīpio ap kaut ko krāmētos, ja vien kopā ar vi�ņu nav �ūbijs vai Lendo. Saprati?

Sapratu, teica Debesbraucējs.

Viņ� uztvēra Maras skatienu un uzjautrināti pa�smaidīja.

Trīpio reizēm ir pārāk daudz brīva laika, De�besbraucējs paskaidroja. Viņ� ieinteresējies par me�hāniķa darbu.

Un viņam tas varen slikti padodas, Solo dzēlī�gi iestarpināja. Labi, �ūbij, sagatavojies. Uz priek��u�

Viņ� parāva uz savu pusi hiperdzinēja sviras. Pa skatulūku varēja redzēt, kā zvaigznes saplūst līni�jās� un viņi bija ceļā. Pieci, kas cerēja ielauzties Impērijas cietoksnī.

Mara paskatījās uz Debesbraucēju. Vienīgais, kas viņai patiesi uzticējās, bija vīrietis, kas viņai jānoga�lina.

Tava pirmā komanda, kop� aizgāji no armijas, Hen, klusumu pārtrauca Debesbraucējs.

Jā, saspringti atsaucās Hens. Cerēsim, ka tā nav arī pēdējā.

Ieradies Kareivīgais ar īpa�o uzdevumu vienību, kaptein, sakaru virsnieks pavēstīja Pelleonam, kas stāvēja uz Himēras komandtiltiņa. Kapteinis Ebcns ziņo, ka visi kuģi ir kaujas gatavībā, un lūdz pēdējās pavēles to nostādī�anai ierindā.

Pārraidiet viņam tās, leitnant, pavēlēja Pel�leons.

Viņ� raudzījās ārā pa labās puses skatulūku, kur bija redzamas jaunpienāku�o kuģu ugunis, un pūlējās apspiest ļaunās priek�nojautas, kas mutuļoja viņā kā saindētu dūmu vērpetes. Bija jau labi, ka Trouns sa�saucis kopā Impērijas karaspēka daudzpieredzēju�o eliti, lai dotu strauju triecienu Karaskentai un tad at�kal ātri nozustu. Ne tik labi bija tas, ka uzbrukums varēja ieilgt. Uz Himēras borta bija Cēbaots, kā ap�māts uz Leas Orgenas Solo un viņas dviņu sagūstī�a�nu. Viņ� jau bija nodemonstrējis savu absolūto varu pār Himēras apkalpi �ī di�o�anās jau tā bija novilci�nājusi kaujas operāciju par vairākām stundām. Ja nu viņ� sadomā atkārtot savu triku, kad kauja pie Karas�kentas ritēs pilnā sparā�

Pelleons saviebās kā pagātnes rēgs viņa acu priek�ā nostājās Impērijas sakāve pie Endoras. Tur bija gājusi bojā otrā Nāves Zvaigzne, kopā ar Veidera zvaig�ņu superiznīcinātāju un lielāko daļu Impērijas visizcilāko virsnieku. Ja Cēbaota iejauk�anās veici�nās sagrāves atkārto�anos, ja Impērija zaudēs gan di��admirāli Trounu, gan sava karaspēka kodolu zvaig��ņu iznīcinātājus -, tā var no �ī trieciena vairs nekad neatlabt.

Viņ� joprojām pa skatulūku vēroja, kā sapulcējas uzbrukuma spēki, un centās apspiest ba�as, kad saju�ta pāri komandtiltiņam pārveļamies savādas saspringtības vilni� un, pat neatskatījies, Pelleons zināja, ko tas nozīmē.

Tur stāvēja Cēbaots.

Pelleona krēsls un aizsargājo�ais isalamirs atradās duci soļu tālāk tas bija par tālu, lai nokļūtu tur, ne�pievēr�ot sev uzmanību. Nebija sasniedzams ari ne�viens no pārējiem isalamiriem, kuru barības rāmji bi�ja novietoti da�ādās komandtiltiņa vietās. Pelleonam nepieklājās apkalpes acu priek�ā skraidīt apkārt kā izbiedētai lauku pelei pat ja Cēbaots viņam ļautu to darīt.

Un varēja gadīties, ka d�ediju skolotājam labpa�tiktu paralizēt viņu tāpat, kā viņ� to bija izdarījis ar pārējiem Himēras apkalpes locekļiem pie Bilbringi�

Pelleonam pār muguru pārskrēja drebuļi. Viņ� bi�ja lasījis medicīniskos ziņojumus par tiem, kam nā�cās ārstēties uz slimnieku aprūpes platformas, un vi�ņam nebija ne mazākās vēlē�anās piedzīvot to pa�am. Tas ne tikai būtu emocionāls satricinājums un fizis�kas neērtības, bet pārciestais pazemojums arī ievēro�jami mazinātu viņa autoritāti uz �i kuģa borta.

Pelleonam atlika vienīgi cerēt, ka viņ� varēs ap�mierināt Cēbaota vēlē�anās, neizskatoties vāj� un pārlieku pakalpīgs. Pagriezies ar seju pret tuvojo�os d�ediju skolotāju, Pelleons prātoja, vai ari Imperators nebi ja ieguvis varu, izmantodams tās pa�as bailes no pazemojuma.

Skolotāj Cēbaot, viņ� svinīgi palocīja galvu. Ko varu darīt jūsu labā?

Vēlos, lai priek� manis tūlīt pat tiktu sagatavots kuģis, sacīja Cēbaots, un acīs viņam liesmoja savā�da iek�ējā uguns. Tam jābūt pietiekami jaudīgam, lai aizvestu mani uz Veilendu.

Pelleons samirk�ķināja acis.

Uz Veilendu?

-Jā, Cēbaots teica, raudzīdamies ārā pa skatulū�ku. Es jums jau sen sacīju, ka galu gala pārņem�u visu tur notieko�o savās rokās. Tagad �is laiks ir pie�nācis.

Pelleons piespieda sevi savaldīties.

Man bija radies iespaids, ka jūs esat piekritis pa�līdzēt mums uzbrukumā Karaskentai�

Esmu pārdomājis, Cēbaots viņu asi pārtrau�ca.

Asi un vienlaikus ar savādu izklaidības pieskaņu.

Vai uz Veilendas kaut kas ir noticis? jautāja Pelleons.

Cēbaots paskatījās uz viņu, un Pelleonam bija dī�vaina sajūta, ka d�ediju skolotājs tikai tagad viņu pa�manījis.

Vai uz Veilendas ir kaut kas noticis vai nav, jums gar to nav nekādas daļas, Impērijas kapteini Pelleon, Cēbaots sacīja. Jūsu daļa ir sagatavot man kuģi.

Viņ� atkal pavērās ārā pa skatulūku.

Vai varbūt man to būs jāizvēlas pa�am?

Pelleona skatienu piesaistīja kāda kustība koman�dtiltiņa aizmugurē: di�admirālis Trouns bija iznācis no savas personiskās komandtelpas, lai pārraudzītu pēdējos sagatavo�anās darbus uzbrukumam Karas�kentai. Pelleonam tā vērojot notieko�o, Trouna sarka�no, kvēlojo�o acu skatiens vienā mirklī aptvēra ko�mandtiltiņu, pamanot Cēbaotu un novērtējot Pelleona sejas izteiksmi un pozu. Viņ� pagrieza galvu un pa�māja, un Trounam blakus nostājās trieciennieks ar isalamira barības rāmi uz muguras. Viņi abi kopā de�vas uz priek�u.

Cēbaots pat neuzskatīja par vajadzīgu pagriezties.

Jūs sagatavosiet man kuģi, di�admirāli Troun, viņ� uzsauca. Es vēlos lidot uz Veilendu. Nekavējo�ties.

Ak tā gan, noteica Trouns, apstājies blakus Pelleonam.

Trieciennieks nostājās viņiem aiz muguras, un Pelleons beidzot atradās isalamira aizsardzībā.

Vai drīkstu jautāt, kāpēc?

Es pats zinu, kāpēc man tā jārīkojas, draudīgi sacīja Cēbaots. Vai jūs ap�aubāt mana lēmuma pa�reizību?

Pelleons labu bridi domāja, kā Trouns pieņems �o izaicinājumu.

Nebūt ne, di�admirālis beidzot atbildēja. Ja vēlaties lidot uz Veilendu, jūs to, protams, varat darīt. Leitnant �el?

Ser? no labā borta apkalpes telpas atsau�cās jauniņais de�ūrvirsnieks, sastingdams miera stājā.

Sazinieties ar Nāves Galvu, Trouns pavēlēja. Paziņojiet kapteinim Harbidam, ka zvaig�ņu buri�nieks Pūķis tiks paņemts no viņa grupas un nodots manā pakļautībā. Lai uz kuģa paliek vienigi apkal�pe. Es pats to apgādā�u ar karavīriem un pasa�ie�riem.

Jā, ser, teica Cels un piegāja pie sakaru pults.

Es nelūdzu karavīrus, di�admirāli Troun, sa�cīja Cēbaots, un viņa sejā aizdomas mijās ar īgnu�mu. Nedz arī to, lai uz kuģa būtu vēl citi pasa�ie�ri.

Es jau kop� kāda laika esmu iecerējis iecelt ģenerāli Kovelu par Tantisas kalna garnizona ko�mandieri, Trouns paskaidroja. Kā arī palielināt tur atrodo�os karaspēku. Man būtu izdevīgi apvie�not �o nodomu īsteno�anu ar jūsu lidojumu uz Vei�lendu.

Cēbaots paskatījās uz Pelleonu, tad atkal uz Trou�nu.

Labi, viņ� beidzot teica, acīm redzami iz�ķī�ries par labu īgnumam. Bet tas būs mans kuģis, ne�vis Kovela. Es bū�u tas, kas dos pavēles.

Protams, skolotāj Cēbaot, mierino�i sacīja Trouns. Es darī�u to zināmu ģenerālim.

Labi.

Cēbaota lūpas aiz garās, baltās bārdas nenoteikti kustējās, un Pelleons kādu brīdi domāja, ka d�ediju skolotājs atkal zaudēs savaldī�anos. Viņa galva no�ķiebās uz sāniem, bet tad Cēbaots saņēma sevi ro�kās.

Labi, viņ� strupi atkārtoja. Es bū�u savā ka�jītē. Pasauciet mani, kad kuģis būs sagatavots.

Kā vēlaties, pamāja Trouns.

Cēbaots uzmeta viņiem abiem vēl vienu caururb�jo�u skatienu, tad pagriezās un aizgāja.

Paziņojiet ģenerālim Kovelam par izmaiņām plānā, kaptein, Trouns Pelleonam pavēlēja, noskatī�damies, kā Cēbaots �ķērso komandtiltiņu.

Datorā ir to karavīru un apkalpes locekļu sa�raksts, kam jākļūst par klonē�anas paraugmateriālu. Kovela palīgiem jāparūpējas, lai �ie ļaudis tiktu no�gādāti uz Pūķa. Kopā ar ģenerāļa labākajiem karavī�riem.

Pelleons sarauktu pieri vēroja Trouna profilu. Ko�vela karavīriem un, starp citu, arī Kovelam pa�am bija uzdots palīdzēt triecienspēkiem. kas patlaban li�doja �urp no Kvathi istckas.

Jūs domājat, ka Tantisas kalnam draud bries�mas? viņ� jautāja.

Materiālā nozīmē nē, sacīja Trouns. Tomēr pastāv iespēja, ka mūsu tālredzīgais d�ediju skolotājs patie�ām sajutis kaut ko nelāgu piemēram, nemieru starp vietējiem iedzīvotājiem. Labāk neriskēsim.

Pelleons paskatījās ārā pa skatulūku uz zvaigzni, kas bija Karaskentas saule.

Vai tam varētu būt kāds sakars ar dumpinie�kiem?

Maz ticams, teica Trouns. Pagaidām nekas neliecina, ka viņi būtu kaut vai uzzināju�i par Veilen�das pastāvē�anu, kur nu vēl plānotu kādas darbības pret to. Ja un kad tas notiks, mēs tiksim savlaicīgi brīdināti.

Pateicoties avotam Delta.

Un pateicoties parastajam izlūkdienesta darbam.

Trouns viegli pasmaidīja.

Jūs joprojām nepatīkami satrauc tas, ka jāsaņem ziņojumi no jums neizprotama avota, vai ne?

Ja, ser mazliet, atzinās Pelleons.

Uzskatiet to par jūsu uzticības nostiprinā�anu, sacīja Trouns. Kādudien es jūs iepazīstinā�u ar avo�tu Delta. Bet pagaidām vēl ne.

Jā, ser, teica Pelleons.

Viņ� lūkojās uz kuģa pakaļgalu, uz to pusi, kur no komandtiltiņa bija nozudis Cēbaots. Kaut kas neļāva viņam nomierināties. Kaut kas tāds, kas bija saistīts ar Cēbaotu un Veilendu�

Jūs izskatāties satraukts, kaptein, sacīja Trouns.

Pelleons papurināja galvu.

Man nepatīk doma, ka viņ� atradīsies Tantisas kalna iek�ienē, admirāl. Nezinu, kāpēc. Man tas glu�i vienkār�i nepatīk.

Trouns sekoja viņa skatienam.

Es par to neraizētos, viņ� klusi teica. Patiesī�bu sakot, tas drīzāk būs risinājums, nevis problēma.

Pelleons sarauca pieri.

Es nesaprotu.

Trouns atkal pasmaidīja.

Visam savs laiks, kaptein. Bet tagad nodarbosi�mies ar to, kas �obrīd svarigāks. Vai mans kuģis sa�gatavots?

Pelleons atvairīja domas. �obrīd, kad dumpinieku centrs gulēja atvērts viņu priek�ā, nebija īstais brīdis bezvārda bailēm.

Himēra ir pilnīgi jūsu rīcībā, admirāl, viņ� ofi�ciāli atbildēja.

Labi.

Trouns pārlaida skatienu komandtiltiņam, tad pagriezās atkal pret Pelleonu.

Pārliecinieties, vai par pārējiem uzbrukuma spē�kiem varat teikt to pa�u, un paziņojiet viņiem, ka mēs nogaidīsim, līdz Pūķis būs no �ejienes prom.

Viņ� paraudzījās ārā pa skatulūku.

Un tad, di�admirālis klusi piebilda, mēs at�gādināsim dumpiniekiem, ko nozīmē kar�.

Viņi stāvēju tur klusēdami: Mara un Lūkass. Viņi gaidīja, bet ēna tum�ajā kapucē tuvojās viņiem, gais�mas zobenu rokā mirdzinādama. Nomaļus aiz �ī tēla stāvēja kāds vecs vīrs ar neprātu acīs un zilu zibeni rokās. Ēna apstājās un pacēla savu ieroci. Lūkass pa�gāja nost no Maras un arī pacēla gaismas zobenu, un viņa domas bija baiļu un �ausmu pilnas�

Trauksmes sirēnu gaudo�ana no gaiteņa ielauzās apartamentos, Lea sarāvusies pamodās, un murgs sa�bira ko�u krāsu fragmentos.

Viņas pirmā doma bija trauksmes signalizācija sākusi darboties Lūkasa un Maras dēļ, otrā vēl vie�na Impērijas diversiju desanta vienība iekļuvusi pili. Bet. kad Lea bija pietiekami pamodusies, lai saklau�sītu, cik trauksmes signāls spalgs, viņa saprata, ka patiesībā ir vēl ļaunāk.

Karaskenta bija pakļauta uzbrukumam.

Otrpus telpai sāka raudāt dvīņi.

Vintera! Lea iekliedzās, paķerdama rītatērpu un raidīdama garīgu mierinājumu dvīņiem, cik nu vi�ņa to spēja.

Vintera jau stāvēja uz sliek�ņa, tikai pa pusei uz�vilkusi savu rītatērpu.

Tā ir kaujas trauksme, viņa uzsauca Leai, pār�kliedzot sirēnas.

Es zinu, sacīja Lea, savilkdama cie�āk rītatēr�pu. Man tūlīt pat jāiet uz karadarbības telpu.

Saprotu. teica Vintera, uzmanīgi ieskatīdamās viņai sejā. Vai ar jums viss kārtībā?

Man tikai bija slikts sapnis, tas arī viss, Lea viņai atbildēja un, paķērusi puszābaku pāri, āva tos kājās.

Tā, protams, bija Vintera, kas pat haosa vidū pa�manīja tamlīdzīgas nianses.

Lūkass un Mara ar kādu cīnījās. Un es nedomā�ju, ka viņiem bija izredzes uzvarēt.

Vai esat pārliecināta, ka tas bija tikai sapnis?

Lea iekoda lūpā un darbojās ap zābaku aizdari.

Nezinu, viņai bija jāatzīst.

Ja tas būtu bijis nevis sapnis, bet d�edijas vīzija�

Nē tam bija jābūt sapnim, Lea nosprieda. Lū�kass, vēl kosmosā atrazdamies, būtu varējis sajust, ka tur ir Cēbaots vai kāds cits Tum�ais D�edijs. �ādos apstākļos viņ� neriskētu un nemēģinātu paveikt no�domāto.

Ceru, ka ne, teica Vintera.

Bet tas nebūt neizklausījās pārliecino�i.

Neraizējies par to, Lea viņu mierināja. Ie�spējams, ka tas patie�ām bija tikai slikts sapnis, ko ierosināja trauksmes sirēnu gaudo�ana.

Un veicināja vainas apziņa, Lea domās piemetinā�ja, par to, ka viņa bija ļāvusi Henam un Lūkasam li�dot uz Veilendu.

Parūpējies par dvīņiem, labi?

Mēs viņus pieskatīsim, sacīja Vintera.

Mēs? Lea paraudzījās apkārt, pieri saraukusi, un pirmo reizi pamanīja Mobvekharu un divus citus nogrijus, kas bija novietoju�ies ap �ūpuli. Lea zināja, ka tobrīd, kad viņa gāja gulēt, nogriju tur nebija. Tas nozīmēja, ka viņi bija ieslīdēju�i guļamistabā no apar�tamentu dzīvojamām telpām tajā brīdī vai tūlīt pēc tam, kad iegaudojās sirēnas. Nedarot to zināmu viņai.

Jūs varat iet bez bailēm, ledij Veidera, Mobvekhars svinīgi teica. Jūsu mantiniekiem nekas ļauns nenotiks.

Es zinu, sacīja Lea, un tā viņa patie�ām domā�ja.

Lea paņēma no naktsgaldiņa savu rāciju, pārdo�māja, vai nevajadzētu vispirms ar kādu sazināties, bet tad iebāza rāciju tērpa sānkabatā. Izskaidrot civilper�sonai situāciju tas jau nu bija pēdējais, kas kara pa�domes darbiniekiem tobrīd varēja būt nepiecie�ams. Viņa tāpat drīz uzzinās, kas notiek.

Atgriezī�os, tiklīdz varē�u, Lea teica Vinterai.

Paķērusi savu gaismas zobenu, viņa izgāja no apar�tamentiem.

Gaitenis bija pilns ar visda�ādākajām būtnēm, da�i steidzās izpildīt kādu uzdevumu, bet lielākā da�ļa tāpat vien apjuku�i klīda apkārt vai pieprasīja zi�ņas no dro�ības dienesta darbiniekiem, kas stāvēja sardzē. Lea pagāja garām sargiem, izvairījās no pul�ciņiem, kas satraukti pārrunāja notieko�o, un pievie�nojās da�iem samiegoju�amies militārajiem adju�tantiem, kas steidzās uz turboliftiem. Kad viņa tika līdz liftam, kabīne jau bija pilna. Divi pasa�ieri, acīmredzot pazinu�i padomnieci Orgenu Solo, izkāpa no lifta, lai atdotu savas vietas viņai. Durvis aiz viņas aizvērās, gandrīz saspie�ot divus bruņos tēr�pos ģērbtus d�avas, kas, savā starpā tērzēdami, pē�dējā brīdī nekaunīgi iestūmās kabīnē. Tad lifts slīdē�ja uz leju.

Viss pils apak�ējais stāvs bija nodots militārperso�nu rīcībā. Nomaļāk atradās palīgdienestu telpas, tu�vāk centram Akbara, Dreisona un citu atbildīgo virsnieku kabineti, un pa�ā centrā vitāli vissvarīgā�ko un slepenāko militāro operāciju telpas. Lea pietei�cās de�ūrpostenī, tad pagāja garām diviem sardzē stāvo�iem liela auguma vūkijiem un, atveroties pnei�matiskajām durvīm, iegāja karadarbības telpā.

Bija pagāju�as tikai da�as minūtes, kop� sāka ska�nēt trauksmes sirēnas, bet �ī vieta jau bija pārvērtu�sies par vāji kontrolētu haosu tikko pamodu�ies ve�cākie virsnieki un viņu palīgi steidzās ieņemt kaujas pozīcijas. Pietika uzmest vienu skatienu galvenajam taktikas displejam, lai saprastu, ka trauksme nav sa�celta velti: astoņi Impērijas pārtvērējkreiseri bija pa�rādīju�ies Ceturtajā sektorā un sastāju�ies izklaidus ap vektoru viens-viens-se�i. To hiperdzinēju darbību slāpējo�ie gravitācijas konusi neļāva Karaskentas tu�vākajā apkārtnē nedz iekļūt, nedz izkļūt no tās. Ka�mēr Lea skatījās, parādījās jauna kuģu grupa: vēl divi pārtvērējkuģi un astoņi Katanas flotiles drednauti.

Kas te notiek? Leai pie pleca vaicāja kāda ne�pazīstama balss.

Viņa pagriezās. Tur stāvēja kāds jauns vīrietis patiesībā vēl zēns, bu�ināja savu matu cekulu un drū�mi raudzījās taktikas displejā. Pirmajā brīdī Lea viņu nepazina, tad piepe�i atcerējās. Tas bija Gents, datorspeciālists, ko Kards viņiem aizdeva, lai tiktu atklāta Impērijas ielau�anās Akbara bankas rēķinā. Lea bija aizmirsusi, ka viņ� joprojām ir �eit.

Impērijas uzbrukums, viņa teica.

Ak, viņ� atsaucās. Vai viņi to drīkst darīt?

Mēs karojam, Lea viņam pacietīgi atgādinā�ja. Karā drīkst darīt visu, no kā otra karojo�ā puse nevar tevi atturēt. Starp citu, kā jūs �eit iekļuvāt?

Ak, es jau pirms kāda laika noskaidroju, kāds ir ieejas kods, viņ� teica, nenoteikti pamādams ar ro�ku un joprojām nenolaizdams acis no taktikas disple�ja. Man pēdējā laikā nebija pārāk daudz, ko darīt. Vai jūs nevarat viņus apturēt?

Mēs to noteikti mēģināsim darīt, Lea drūmi atbildēja, lūkodamās apkārt.

Pie komandpults viņa ieraudzīja ģenerāli Rīka-

nu.

Nemaisieties pa kājām un neko neaiztieciet.

Lea bija paspērusi divus soļus uz Rikana pusi,

kad viņas smadzenes piepe�i kaut ko aptvēra. Gents bija atklājis vislielākajā slepenībā turēto ieejas kodu, jo viņam nebija nekā labāka, ko darīt�

Viņa apcirtās uz papē�iem, pagāja divus soļus at�pakaļ un satvēra Genta roku.

Es pārdomāju, nāciet man līdzi, Lea sacīja un vadīja viņu cauri haosam uz durvīm karadarbības tel�pas sānos, virs kurām bija uzraksts �IFRĒTAVA. Vi�ņa nospieda ieejas koda taustiņus, un durvis atslīdēja vaļā.

Tā bija prāva telpa, gandrīz līdz griestiem pilna ar datoriem, �ifrē�anas tehniskajiem darbiniekiem un savstarpējo sakarību noteik�anas robotiem.

Kas te ir atbildīgais? Lea uzsauca, kad pāris galvu pagriezās uz viņas pusi.

Es, sacī ja pusmū�a vīrs pulkve�a formas tēr�pā, atkāpdamies no datorpults, cik 11u viņam to atļāva ierobe�otā telpa.

Esmu padomniece Orgena Solo, stādījās priek�ā Lea. Tas ir Gents, datorspeciālists. Vai varat viņu izmantot?

Nezinu, teica pulkvedis, uzmezdams puisim vērtējo�u skatienu. Vai kādreiz esi mēģinājis at�if�rēt Impērijas kaujas kodus. Gent?

Nē, atbildēja Gents. Nekad neesmu tos re�dzējis. Tomēr esmu reizēm at�ifrējis viņu parastos militāros kodus.

Kādus?

Genta acis kļuva mazliet aizplīvurotas.

Bija viens, ko sauca par Lepido programmu. Ak jā kad man bija divpadsmit gadu, iznāca dar�boties ar �ifru, ko dēvēja par 1LKO. Tas bija ciets rieksts nopūlējos gandrīz divus mēne�us, līdz iz�devās at�ifrēt.

Kāds klusi iesvilpās.

Vai tas ir labs rādītājs ? jautāja Lea.

Pulkvedis pavīpsnāja.

Jā, tā es teiktu gan. ILKO bija viens no izcilāka�jiem �ifriem, ko Impērija izmantoja datu pārraidī�a�nai starp Karaskentu un sākotnējo Nāves Zvaig�ņu rūpnīcu uz Horazas. Mums bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai to at�ifrētu.

Viņ� pamāja ar roku.

Nāc �urp, dēls te tie�i ir brīva viena datorpults. Ja tev patika ILKO, tev patiks darboties arī ar kaujas �ifriem.

Genta seja sāka starot, un viņ�, līkumodams gar pārējām pultīm, devās uz norādīto vietu, bet Lea at�griezās karadarbības telpā.

Un redzēja, ka cīņa jau ir sākusies.

Caur pārtvērējkuģu grupas brīvo vidusdaļu no hi�perkosmosa bija ieradu�ies se�i Impērijas zvaig�ņu iznīcinātāji, sadalīju�ies divās grupās pa trim un vir�zījās uz divām lielajām Golanas III orbitālajām kau�jas bāzēm. Tiem pa priek�u traucās Impērijas vieglie kaujas kuģi, kas lidoja pretim aizstāvju kuģiem, kas tagad sāka celties aug�ā no kuģu novietnes orbītas le�jasdaļā un no Karaskentas virsmas. Galvenā datora displejā pazibēja da�i turbolāzera uzliesmojumi � abas puses bija sāku�as ap�audi.

Kad Lea piegāja pie ģenerāļa RIkena, viņ� stāvēja netālu no komandpults.

Princese, � viņ� sveicinādams svinīgi palocīja galvu.

Ģenerāl, viņa, pamādama ar galvu, tikko dzir�dami atbildēja, pārlaizdama a�u skatienu displejiem.

Karaskentas enerģijas vairogs bija pacelts, uz pla�nētas atrodo�ies aizsardzības iero�i ātri ieņēma kau�jas gatavības pozīciju, un no kuģu novietnes izlidoja otrs X un B klases kuģu vilnis.

Un paaugstinātā komandiera krēsla priek�ā, rejo�i izkliegdams pavēles visiem, ko redzēja, stāvēja ad�mirālis Dreisons.

Dreisons?viņa noprasīja.

Akbars devies inspekcijas lidojumā uz Ketarisas reģionu, Rīkens drūmi paskaidroja. Tādējādi virs�pavēlnieks �obrīd ir Dreisons.

Lea paskatījās uz galveno displeju, un vēderā vi�ņai nepatīkami iekņudējās. Dreisons bija gana liet�pratīgs� bet, lai stātos pretim di�admirālim Trou�nam. ar lietpratību vien bija par maz.

Vai sektora flotile ir brīdināta?

Domāju, ka mēs nosūtījām viņiem ziņojumu, pirms tika pacelts vairogs, teica Rīkens. Par ne�laimi, viens no pirmajiem Impērijas trāpījumiem bija ārpusorbītas raidstacija, tā ka nav nekādas iespējas uzzināt, vai viņi mūs sadzirdēja vai ne. To nevar iz�darīt. neatverot vairogu.

Nepatīkamā kņudoņa pastiprinājās.

Tātad �is nav māņu gājiens, lai atvilinātu �urp sektora flotili, Lea sacīja. Pretējā gadījumā viņi raidstaciju nebūtu aiztiku�i lai mēs varētu turpināt sauk�anu pēc palīdzības.

Piekrītu, teica Rīkens. �ķiet, ka Trounam padomā ir uzbrukums tie�i mums.

Lea mēmi palocīja galvu, raudzīdamās aug�up uz vizuālo displeju. Zvaig�ņu iznīcinātāji tagad bija ie�gāju�i kaujas bāzes ārējā zonā, un kosmosa tumsā sā�ka uzliesmot nopietnāka turbolāzeru ap�aude. Ārpus galvenās uguns līnijas drednauti un citi atbalsta kuģi sastājās aplī ap zvaig�ņu iznīcinātājiem, lai pasargātu tos no aizstāvju kuģiem, kas cēlas tiem pretim.

Galvenajā taktikas displejā bija redzams, kā uz aug�u uz�aujas bāla gaismas �alts: no planētas raidī�tais jonu lielgabala �āviņ� traucās uz zvaig�ņu iznīci�nātāju pusi.

Veltīga enerģijas �ķie�ana, Rīkens nievājo�i nomurmināja. Tie atrodas ārpus trāpījumu zonas.

Un, pat ja tā nebūtu, Lea zināja elektronu sada�lī�anās lādiņam bija tikpat lielas izredzes trāpīt kau�jas bāzei, kā jebkuram no zvaig�ņu iznicinātājiem, uz ko tas bija nomērķēts. Jonu lielgabali ar īpa�u preci�zitāti neizcēlās.

Mums jāpanāk, lai te pie teik�anas būtu kāds cits, viņa sacīja, pārlaizdama skatienu karadarbības telpai.

Ja viņai izdotos atrast Monu Motmu un pārlieci�nāt viņu, ka par virspavēlnieku jāieceļ Rīkens�

Piepe�i viņas skatiens apstājās. Tur, atspiedusies pret sienu un lūkodamās aug�up uz galvenā datora displeju, stāvēja Sena Leikvolda Midanila. Galvenā padomdevēja ģenerālim Germam Belam Iblisam, kas noteikti bija vairāk nekā lietpratīgs.

Es atgriezī�os, Lea Rīkenam teica un ienira pūlī.

Padomniec Orgena Solo, Sena saspringti sacī�ja, kad Lea pienāca pie viņas. Man lika turēties ma�lā. Vai varat pateikt, kas te notiek?

Notiek tas, ka mums nepiecie�ams. Germs, ap�kārt skatīdamās, sacīja Lea. Kur viņ� ir?

Novēro�anas galerijā, Sena atbildēja, pamādama ar galvu uz aug�u, kur karadarbības telpas dziļu�mā atradās pusloka balkons.

Lea paraudzījās aug�up. Galerija bija pilna ar vi�sāda veida būtnēm tie galvenokārt bija valdības ie�rēdņi, kas �ajā stāvā drīkstēja uzturēties tikai balko�nā, nevis ienākt pa�ā karadarbības telpā. Apsēdies at�statu no pārējiem vienā balkona stūrī, galvenā datora displeju uzmanīgi vēroja Bels Ibliss.

Atvediet viņu �urp. Lea teica Senai. Viņ� mums ir nepiecie�ams.

�ķita, ka Sena nopū�as.

Viņ� nenāks lejā, viņa sacīja. Ja vien un līdz Mona Motma nelūgs viņu to darīt. Tie ir viņa pa�a vārdi.

Leai sa�ņaudzās vēders. Iecirtīgs lepnums Belam Iblisam bija raksturīgs, bet �is nebija īstais bridis per�soniskām ķildām.

Tā viņ� nedrīkst rīkoties. Mums nepiecie�ama viņa palīdzība.

Sena mazliet papurināja galvu.

Es jau esmu mēģinājusi. Mani viņ� neuzklausīs.

Lea dziļi ievilka elpu.

Varbūt viņ� uzklausīs mani.

Es tā ceru.

Sena ar �estu norādīja uz displeju, kur bija re�dzams, ka no kuģu novietnes ieradies viens no Bela Iblisa drednautiem, lai pievienotos aizvien pieaugo��ajam kaujas kuģu, korelie�u lielgabalkuģu un sar�dzes frega�u vilnim, kas drāzās pretim uzbrucējiem.

Tas ir Dzinējsuns, viņa sacīja. Uz tā borta at�rodas mani dēli Piters un Deivids.

Lea pieskārās viņas plecam.

Neraizējieties es dabū�u viņu lejā.

Tajā brīdī, kad Lea sasniedza galeriju, tās centrs jau bija stāvgrūdām pilns. Bet ap to stūri, kur sēdēja Bels Ibliss, vēl aizvien bija vietas diezgan.

Sveicināta, Lea, Bels Ibliss teica, kad viņa pienāca klāt. Es domāju, ka jums �obrīd būtu jāat�rodas lejā.

Man vajadzētu tur biit un jums ari, Lea atbil�dēja. Jūs esat mums nepiecie�ams�

Vai jums ir līdzi rācija? viņ� Leu asi pārtrauca.

Viņa sarauca pieri.

-Jā.

Paņemiet to. Tūlīt pat. Sazinieties ar Dreisonu un brīdiniet viņu par tiem diviem pārtvērējkuģiem.

Lea paraudzījās uz galveno taktikas displeju. Divi pārtvērējkreiseri, kas tikko bija ieradu�ies kaujas lau�kā, izdarīja tikko manāmu manevru dūmakā tītie gravitācijas viļņa konusi pārslīdēja vienai no kaujas bāzēm.

�o triku Trouns izmantoja pret mums pie Kvathristekas, runāja tālāk Bels Ibliss. Viņ� izmanto pārtvērējkreiseri. lai noteiktu hiperkosmosa robe�u, tad raida kādu kuģi pa vektoru, kas �ķērso �o robe�u, un tas nokļūst precīzi izvēlētajā punktā. Dreisonam jāsūta kuģi uz �iem flangiem tiem jābūt gataviem sagaidīt to. kam Trouns liks tur parādīties.

Lea jau bi ja iebāzusi roku tērpa kabatā.

Bet mums �eit nav nekā, kas varētu sākt cīņu ar vēl vienu zvaig�ņu iznīcinātāju.

Nav runa par cīņu, Bels Ibliss viņai sacīja. Lai kas ir ceļā uz �ejieni, tas ieradīsies, neko par apkār�tni nezinot, ar neiedarbinātiem �āviņu atsitējiem un bez ziņām par to. kā vajadzētu mērķēt. Ja mūsu kuģi atradīsies īstajās vietās, mēs pirmie varēsim raidīt pret atnācēju �āvienu. Tam var būt iz�ķiro�a nozī�me.

Es saprotu, teica Lea, ar īk�ķi ieslēgdama rāci�ju un nospiezdama podziņas, lai sazinātos ar centrālo pārslēg�anas operatoru. Te runā padomniece Lea Orgena Solo. Man ir steidzams ziņojums admirālim Dreisonam.

Admirālis Dreisons ir aizņemts, un viņu nevar traucēt, atsaucās elektroniska balss.

Izmantojiet Padomes tie�o sakaru līniju, Lea pavēlēja. Savienojiet mani ar Dreisonu.

Balss analīze devusi apstiprino�u atbildi, teica operators. Padomes tie�ā sakaru līnija ir atcelta sa�skaņā ar ārkārtējā stāvokļa procedūru. Jūs varat atstāt admirālim Dreisonam ziņu.

Lea no�ņirkstināja zobus un pameta a�u skatienu uz taktikas displeju.

Tad savienojiet mani ar Dreisona galveno palī�gu-

Leitnants Duprē ir aizņemts, un viņu nevar�

Atceļu, Lea pārtrauca operatoru. Savienojiet ar ģenerāli Rikenu.

Ģenerālis Rīkens ir aizņemts�

Par vēlu, klusi sacīja Bels Ibliss.

Lea pavērās aug�up. No hiperkosmosa piepe�i bi�ja uzradu�ies divi Uzvaras klases zvaig�ņu iznīcinā�tāji -tie�i �āviena attālumā no kaujas bāzēm, kā Bels Ibliss to jau bija paredzējis. Tie raidīja uz bāzēm vai�rākus spēcīgus �āvienus, tad strauji mainīja atra�anās vietu, pirms no kaujas bāzēm vai lielgabalkuģiem. kas tās aizsargāja, atskanēja drīzāk par simboliskiem uzskatāmi pret�āvieni. Taktikas displejā bija re�dzams, kā dūmakaini zilā �aula kaujas bāzes �āvie�nu atsitējvairogs stipri raustās, līdz atkal ieņem ie�priek�ējo stāvokli.

Dreisons nav Trounam cienīgs pretinieks, no�pūtās Bels Ibliss. Viņ� glu�i vienkār�i tāds nav.

Lea dziļi ievilka elpu.

Jums jānāk lejā, Germ.

Viņ� papurināja galvu.

Es nevaru. Nevaru, kamēr Mona Motma nav mani lūgusi to darīt.

Jūs uzvedaties kā bērns, Lea noskaldīja, atme�tusi diplomātisko toni. Jūs nedrīksat pieļaut, ka ļaudis iet bojā jūsu personiskā aizvainojuma dēļ.

Viņ� paskatījās uz Leu, un, kad viņa atbildēja Be�lam Iblisam ar niknu skatienu, Leu pārsteidza sāpes viņa acīs.

Jūs nesaprotat, Lea, viņ� teica. Tam nav ne�kāda sakara ar mani. Runa ir par pa�u Monu Motmu. Pēc visiem �iem gadiem es beidzot esmu sapratis, kā�pēc viņa rīkojas tā, kā rīkojas. Vienmēr tiku uzskatī�jis, ka viņa aizvien vairāk koncentrē varu savās rokās tikai tāpēc, ka ir varaskāra. Bet es kļūdījos.

Tad kāpēc viņa to dara? Lea skarbi vaicāja, nebūdama patiesi ieinteresēta sarunā par Monu Mot�mu.

Tāpēc, ka no viņas rīcības sekām ir atkarīgas bezgaldaudzas dzīvības, viņ� klusi teica. Un tās viņa baidās uzticēt kādam citam.

Lea lūkojās viņā platām acīm� bet tajā brīdi, kad Lea jau pavēra muti, lai iebilstu, viņa piepe�i saprata, ka Belam Iblisam ir taisnība. Visam, ko Lea bija pie�dzīvojusi da�os pēdējos gados, pēk�ņi radās cits iz�skaidrojums. Viņa pavisam citā gaismā redzēja tās daudzās diplomātiskās misijas, ko pēc Monas Motmas vēlē�anās bija jāveic tie�i viņai lai kā tāpēc ciestu Leas vingrinā�anās d�ediju iemaņās un lai kāds rastos saspīlējums viņas personiskajā dzīvē. To uzticē�anos, ko Mona Motma izrādīja Akbaram un vēl da�iem citiem; to atbildību, kas tika uzlikta aiz�vien �aurāka personu loka pleciem.

To pleciem, par kuriem Mona Motma bija dro�a, ka uzdevums tiks paveikts, kā pienākas.

Tāpēc es nevaru tā glu�i vienkār�i iet lejā un uz�ņemties virpavēlnieka pienākumus, Bels Ibliss sa�cīja. Kamēr viņa nespēs mani pieņemt patiesi pie�ņemt kā cilvēku, kam viņa var uzticēties, Mona Motma nedos man īstu varu Jaunajā Republikā. Viņa alla� jutīs nepiecie�amību atrasties man aiz muguras, skatīties pāri manam plecam, lai būtu dro�a, ka es ne�pieļauju nekādas kļūdas. Bet īstenībā viņai tam nav laika, savukārt man nav pacietības kaut ko tādu pie�ciest, un no mūsu nesaskaņām cietīs katrs, kas atradī�sies mums pa vidu.

Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz karadarbības telpas pusi.

Kad viņa būs gatava man uzticēties, es bū�u ga�tavs viņai kalpot. Līdz tam laikam visiem pārējiem būs labāk, ja es turē�os nomaļus.

Izņemot tos, kas iet bojā tur, kosmosā, Lea vi�ņam spivi atgādināja. Ļaujiet man ar viņu sazinā�ties, Germ. Varbūt varē�u viņu pārliecināt, lai uztic virspavēlnieka pienākumus jums.

Bels Ibliss papurināja galvu.

Ja jums būs viņa jāpierunā, Lea, tas neskaitīsies. Viņai pa�ai jānonāk līdz tādam lēmumam.

Varbūt viņa pie tā jau ir nonākusi, viņiem aiz muguras atskanēja Monas Motmas balss.

Lea pārsteigta atskatījās. Koncentrējusi visu uz�manību uz Belu iblisu, viņa pat nebija pamanījusi ve�cāko sievieti pienākam.

Mona Motma. Lea sacīja, juzdamās neveikli, ka tikusi pieķerta runājam par kādu personu viņai aiz muguras. Es�

Ir jau labi, Lea, teica Mona Motma. Ģenerā�li Bel Iblis�

Bels Ibliss bija piecēlies kājās un nostājies ar seju pret viņu.

Jā?

�ķita, ka Mona Motma sevi iedro�ina.

Gadu gaitā mums ir bijis daudz nesaskaņu, ģe�nerāl. Bet tas ir sen pagājis. Reiz mēs abi veidojām labu komandu. Neredzu iemeslu, kāpēc tā atkal neva�rētu būt.

Viņa saminstinājās. un Lea piepe�i apjauta, cik grūti Monai Motmai ir spert �o soli. Cik pazemojo��i ir uzrunāt viru, kas reiz bija uzgriezis viņai mu�guru, un skaļi atzīt, ka nepiecie�ama viņa palī�dzība. Ja Bels Ibliss negribēs piekāpties, iekams vi�ņa nebūs izteikusi tos vārdus, ko viņ� vēlas dzir�dēt �

Un tad, Leai par pārsteigumu, Bels Ibliss iztaisno�jās militārā miera stājā.

Mona Motma, viņ� oficiāli sacīja, ņemot vē�rā pa�reizējo ārkārtas stāvokli, es lūdzu jūsu atļauju, lai varētu uzņemties Karaskentas aizstāvē�anas virs�pavēlnieka pienākumus.

Rievas ap Monas Motmas acīm nozuda, viņas ap�ziņu iekrāsoja klusa atvieglojuma sajūta.

Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs to darītu, Germ.

Viņ� pasmaidīja.

Tad ķersimies pie darba.

Viņi abi kopā devās uz kāpnēm, kas veda lejup uz stāvu, no kura tika vadīta karadarbība. Lea apzinājās, ka vismaz puse no tā, kam viņa nupat ir bijusi lieci�niece, viņa nav varējusi īsti saprast. Senās un sare�ģī�tās Monas Motmas un Bela Iblisa attiecības bija radī�ju�as starp viņiem saikni un izpratni, kas bija daudz dziļāka par Leas �imbrī�am apgūtajām d�ediju gudrī�bām. Viņa nosprieda, ka varbūt tie�i �ī savstarpējā empātija veido patieso spēku, kas ir Jaunās Republi�kas pamatā. Spēku, kas radīs galaktikas nākotni.

Ja viņiem izdosies izturēt da�as nākamās stundas. Sakodusi zobus, Lea steig�us sekoja Monai Motmai un Belam Iblisam.

Pāris korelie�u lielgabalkuģu padrā�as garām Himērai, raidot veselu virkni turbolāzeru �āviņu, kas nodārdēja pret komandtiltiņa �āvienu atsitējvairogu. Impērijas kaujas kuģu eskadrons jau sekoja lielgabalkuģiem pa pēdām, un, straujajā lidojumā izdarot Relisa flangu apie�anas manevru, mēģināja nepieļaut to aizbēg�anu. Kaujas kuģiem aiz muguras Pelleons pa�manīja sardzes fregati, kas nostājās atbalsta pozīcijā �ķērsām vektoram, pa kuru centās tikt prom lielgabalkuģi.

Eskadronam A-4, pārvietojieties uz sektoru div�desmit divi, Pelleons pavēlēja.

Pagaidām, ciktāl viņ� par to varēja spriest, kauja noritēja labi.

Tur viņi aiziet, Trouns, stāvēdams viņam aiz muguras, piezīmēja.

Pelleons pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei.

Kur? viņ� vaicāja.

Viņi gatavojas atkāpties, Trouns viņam teica, norādīdams uz vienu no abiem dumpinieku drednautiem, kas bija iesaistīju�ies kaujā. Pavērojiet, kā tas drednauts ieņem aizsegpozīciju pirms atkāp�anās. Lūk, arī otrs seko tā paraugam.

Pelleons. pieri saraucis, raudzījās uz manevrējo�a�jiem drednautiem. Viņ� joprojām nesaskatīja to, par ko bija runājis Trouns, bet Pelleonam nebija gadijies piedzīvot, ka di�admirālis �ādās lietās kļūdītos.

Tie pamet kaujas bāzes?

Trouns viegli pavīpsnāja.

Viņiem vispār nevajadzēja iesaistīt �os kuģus kaujas bāzu aizsardzībā. Golanas aizsardzības plat�formas var izturēt daudz skarbāku uzbrukumu, nekā to acīmredzot sapratis viņu biju�ais virspavēlnieks.

Viņu biju�ais virspavēlnieks?

Jā, sacīja Trouns. � Es, protams, varu tikai mi�nēt, bet �ķiet, ka mūsu senais pretinieks korelietis nu�pat ticis iecelts par Karaskentas aizstāvē�anas virspa�vēlnieku. Gribētu zināt, kāpēc uz to bija tik ilgi jāgai�da.

Pelleons paraustīja plecus, turpinādams vērot kau�jas lauku. Di�admirālim bija taisnība: aizstāvji sāka atkāpties.

Varbūt tiem bija viņ� jāpamodina.

Varbūt.

Trouns pārlaida kaujas laukam garlaikotu skatie�nu.

Redzat, kā korelietis piedāvā mums izvēlēties: mēs varam palikt �eit un sākt divkauju ar kaujas bā�zēm vai sekot aizstāvjiem, nokļūstot joslā, kur mūs sasniegs uz planētas atrodo�os iero�u �āviņi. Par lai�mi�

Viņa acis iedzirkstijās.

-� mums ir vēl tre�ā iespēja.

Pelleons palocīja galvu. Viņ� jau bija prātojis, kad Trouns beidzot sāks izmantot jauno, lielisko uzbru�kuma ieroci.

Jā, ser, Pelleons teica. Vai lai dodu pavēli sākt?

Pagaidīsim, kamēr korelietis ar saviem kuģiem atkāpsies vēl mazliet tālāk, sacīja Trouns. Mēs ta��u negribēsim, lai tas viņam ietu secen.

Sapratu, atbildēja Pelleons.

Aizgājis atpakaļ pie sava sēdekļa, viņ� apsēdās un saņēma apstiprinājumu, ka asteroīdi un angārplatformas sviras ir kaujas gatavibā.

Un gaidīja di�admirāļa pavēli.

Labi, teica Bels Ibliss. Dzinējsuns, sāciet at�kāp�anos piesedziet tās sardzes fregates savā labajā flangā, Sarkanais vadoni, pieskatiet tos Impērijas pārtvērējkuģus.

Lea vēroja taktikas displeju, elpu aizturējusi. Jā, tam vajadzēja izdoties. Nevēlēdamies nokļūt uz pla�nētas atrodo�os iero�u ap�audes zonā. Impērijas kuģi ļāva aizstāvjiem atkāpties uz Karaskentu.Tādējādi bi�ja apdraudētas vairs tikai divas kaujas bāzes kosmo�sā, un tās izrādījās izturīgākas pret postījumiem, nekā Lea bija domājusi. Un ari uzbrukums kaujas bāzēm drīz beigsies di�admirālis jau negaidīs uz �ī sektora flotiles iera�anos. Briesmas bija gandrīz garām, un viņi bija tās izturēju�i.

Ģenerāli Bel Iblis? ierunājās viens no virsnie�kiem, kas sēdēja pie monitoriem. Mums parādīju��ās interesantas ziņas par Himēras angārplatformu.

Kas tur ir? Bels Ibliss jautāja, pieiedams pie datorpults.

Rādījumi vēsta, ka tiek iedarbinātas kuģu palai��anas sviras, sacīja virsnieks, norādīdams uz kādu krāsainu punktu zvaig�ņu iznīcinātāja siluetā, kas bi�ja redzams viņa displeja centrā. Bet sviru darbinā��anai tiek patērēta ļoti liela enerģija.

Varbūt viņi grasās palaist veselu kaujas kuģu eskadronu uzreiz? minēja Lea.

Nedomāju vis, teica virsnieks. Tie�i tas jau padara �o rādījumu interesantu: cik mēs par to varam spriest, no angārplatfomas nekas nav izlidojis.

Leai blakus stāvo�ais Bels Ibliss sastinga.

Aprēķiniet izejas vektoru, viņ� pavēlēja. Vi�siem kuģiem: sensoriem jāmeklē dzinēju izplūdes gā�zes. Domāju, ka no Himēras nupat izlidojis nomas�kēts kuģis.

Kāds viņiem līdzās izjusti nolamājās. Lea parau�dzījās aug�up uz galveno taktikas displeju, un rīkle viņai piepe�i aiz�ņaudzās. Leai atmiņā uzplaiksnīja īsā saruna, kas bija notikusi starp viņu. Henu un ad�mirāli Akharu. Akbars bija cie�i pārliecināts un viņ� bija pārliecinājis ari Leu ka par neredzamu no�maskēts kuģis ir lieto�anā pārāk bīstams, lai to varētu uzskatit par efektīvu ieroci. Ja Trounam bija izdevies atrisināt problēmas, kas saistītas ar to. ka kuģi neredz neviena no karojo�ajām pusēm�

Viņi atkal �auj, ziņoja virsnieks, kas vēroja sensorus. Un atkal.

Tādas pa�as ziņas par Nāves Galvu, iestarpi�nāja kāds cits virsnieks. Atkal �auj.

Lieciet, lai kaujas bāzes izseko �āviņu vektorus un raida atbildes �āvienus pa tiem, Bels Ibliss pavē�lēja. Cik iespējams, tuvāk zvaig�ņu iznīcinātājiem. Mums jānoskaidro, kas Trounam padomā.

Tikko viņ� �os vārdus bija izteicis, uz vizuālā disp�leja parādījās gaismas uzliesmojums. Viena no sar�dzes fregatēm pēk�ņi bi ja liesmās dega tās aizmugu�re, un pats kuģis trakā virpuli griezās ap savu asi.

Sadursme! kāds aizsmaku�ā balsī ieklie�dzās. Sardzes fregate Izgaisto�ā sadūrusies ar nezi�nāmu objektu.

Sadursme? atkārtoja Bels Ibliss. Nevis turbolāzera �āviens?

Telemetrija uzrāda fizisku grūdienu, uzrunā�tais papurināja galvu.

Lea atkal paskatījās uz vizuālo displeju Izgais�to�o tagad bija apņēmis dego�as gāzes vainags, un tā izmisīgi cīnījās, lai pārtrauktu grie�anos.

Tiek uzskatīts, ka maskē�anās vairogi padara kuģi ne vien neredzamu, bet ari aklu, sacīja Lea. Kā gan viņi manevrē?

Varbūt viņi to nemaz nedara, teica Bels Ibliss, un viņa balsī skanēja drūmas aizdomas. Taktiķiem: aprēķiniet, ar kādu ātrumu inerts objekts varētu veikt atstatumu no Izgaisto�ās lidz Himērai, neizmirstiet aprēķinos ņemt vērā vietējo gravitācijas lauku. Pazi�ņojiet par iespējamo objekta atra�anās vietu Dzinējsunim un pavēliet, lai viņi sāk �aut, tikko būs sa�ņēmu�i koordinātes.

Jā, ser, atsaucās viens no leitnantiem. Neka�vējoties sniegsim ziņas Dzinējsunim.

Pagaidiet, es pārdomāju pēdējā rīkojumā būs labojums, roku pacēlis, sacīja Bels Ibliss. Pavē�liet Dzinējsunim izmantot tikai savu jonu lielgabalu. Atkārtoju, tikai jonu lielgabalu. Nevis turbolāzerus.

Lea palūkojās viņā, pieri saraukusi.

Jūs mēģināsiet sagūstīt kuģi neskanu?

Jā, mēģinā�u to sagūstīt neskartu, Bels Ibliss gausi atbildēja. Bet es nedomāju, ka tas ir kuģis.

Viņ� apklusa. Vizuālajā displejā bija redzams, kā sācis �aut Dzinējsuņa jonu lielgabals.

Drednauts patie�ām atklāja uguni, kā Trouns to jau bija pareģojis. Bet Pelleons pārsteigts ievēroja, ka �auts tiek ar jonu lielgabalu.

Admirāl?

Jā, es redzu, sacīja Trouns. Interesanti. Man bija taisnība, kaptein tur, lejā, pie teik�anas nudien ir mūsu senais pretinieks korelietis. Bet viņ� vairs neļauj vazāt sevi aiz deguna.

Pelleons palocīja galvu viņ� pēk�ņi bija sapra�tis.

Viņ� mēģina pārsist asteroīda maskē�anas vairo�gu.

Cer to sagūstit neskartu.

Trouns pieskārās savai kontrolpultij.

Priek�ējiem turbolāzeru liegabaliem: nomērķē�jiet uz asteroīdu numur viens. �aut tikai pēc manas pavēles.

Pelleons pavērās lejup uz savu palielināto vizuālo displeju. Drednauts bija atradis mērķi, tā jonu lielga�bala stari plūda uz maskē�anās vairogu, un tas pārāk ilgi vairs neizturēs�

Piepe�i zvaigznes tajā �ķietami tuk�ajā vietā iz�gaisa. Pāris sekundes valdīja pilnīga tumsa, tad tikpat pēk�ņi sabruka maskē�anās vairogs un asteroīds kļu�va redzams.

Jonu staru plūsma aprāvās.

Turbolāzeri, vēl ne�aujiet, teica Trouns. Mēs gribam, lai viņi to vispirms labi apskata�Turbolāze�ri: uguni.

Pelleons pievērsās skatulūkai. Turbolāzeru �āviņu uguns aizvijās kā zaļa lenta un nozuda tālumā, sa�plūstot ar mērķi. Pēc sekundes tajā virzienā bija ma�nāms neliels uzliesmojums uz Pelleona vizuālā displeja tas atkārtojās daudz spēcīgāk. Vēl viena zal�ve vēl viena un vēl viena�

Pārtrauciet �au�anu, ar neslēptu apmierināju�mu sacīja Trouns. Ļausim viņiem apskatīt to, kas palicis pāri. Angārplatformai: ziņojiet par enerģijas �āvieniem.

Esam raidīju�i septiņdesmit divus �āvienus, ser, mazliet saspringtā balsī ziņoja dzinēju nodalī�juma virsnieks. Bet enerģijas piegādes pievads ir nokaitis glu�i balts. Ja turpināsim izdarīt viltotos �ā�vienus, sadedzināsim vai nu pievadu, vai pa�u pro�jektoru.

Pārtrauciet viltoto �au�anu, Trouns pavēlēja, un dodiet rīkojumu citiem kuģiem, lai viņi dara tāpat. Cik �āvienu kopumā izdarīts, kaptein?

Pelleons pārbaudīja skaitļus.

Divi simti astoņdesmit septiņi, viņ� di�admirālim pavēstīja.

Pieņemu, ka visi divdesmit divi asteroīdi ir ārā?

Jā, ser, Pelleons apstiprināja. Lielākā daļa ti�ka izgrūsta ārā pirmajās divās minūtēs. Lai gan nav nekādas iespējas uzzināt, vai tic atrodas paredzētajās orbītās.

Tas nav svarīgi, Trouns viņu nomierināja. No�zīme ir vienīgi tam, lai asteroīdi atrastos kaut kur izpla�tījumā ap Karaskentu.

Pelleons pasmaidīja. Jā, tur tie atradās gan� un dumpiniekiem nebija ne jausmas, kāds ir to patiesais skaits.

Un tagad mēs lidosim prom, ser?

Tagad lidosim prom, Trouns apstiprināja. Vismaz �obrīd Karaskenta karadarbībā piedalīties vairs nevarēs.

Dreisons pamāja ar galvu kaujas operatīvajam pulkvedim un piegāja pie nelielās grupas, kas gaidīja viņu netālu no datorpultīm.

Saņemts galīgais aprēķins, viņ� teica, un viņa balss skanēja mazliet neizteiksmīgi. Viņi nav pil�nīgi pārliecināti, vai kaujas jucekli kaut kas nav pa�laists garām. Bet pat tādā gadījumā� viņu nosauk�tais skaitlis ir divi simti astoņdesmit septiņi.

Divi simti astoņdesmit septiņi? ģenerālis Rīkens atkārtoja, un �oklis viņam nedaudz atkā�rās.

Tie�i tā, Dreisons palocīja galvu, uzmezdams niknu skatienu Belam Iblisam.

It kā tā būtu Bela Iblisa vaina, Lea nodomāja.

Ko tagad darīsim? Dreisons jautāja.

Bels Ibliss domīgi berzēja zodu.

Es nedomāju, ka stāvoklis ir tik slikts, kā izska�tās, viņ� teica. Spie�ot pēc tā, ko esmu dzirdējis par maskē�anās vairogu lielajām izmaksām, nevaru iedomāties, ka Trouns būtu iz�ķērdējis resursus, ko prasa gandrīz trīssimts vairogu radī�ana. Jo īpa�i tā�pēc, ka to pa�u mērķi varētu panākt ar daudz mazāku skaitu.

Jūs domājat, ka pārējie staru kūļu enerģijas �ā�vieni bija viltoti? vaicāja Lea.

Tie nevarēja būt viltoti, iebilda Rīkens. Es vēroju sensoru paneli. Tie projektori pavisam noteikti piesaistīja enerģiju.

Bels Ibliss paskatījās uz Dreisonu.

Jūs par zvaig�ņu iznīcinātājiem zināt vairāk ne�kā mēs, pārējie, admirāl. Vai tas ir iespējams?

Dreisons, pieri saraucis, lūkojās tālumā profe�sionālais lepnums acumirklī bija aizēnojis personīgo nepatiku, ko viņ� juta pret Belu Iblisu.

To var izdarīt, Dreisons beidzot piekrita. Enerģijas pievads var savienot staru kūļa projekto�ru vai nu ar kondensatoru vai enerģijas izkliedētāju, kas atrodas kādā citā vietā uz kuģa. Tas ļauj izlaist caur projektoru ievērojamu daudzumu enerģijas, kas patiesībā neko nepaveic.

Vai ir kāda iespēja noteikt at�ķirību starp �o dar�bību un patieso asteroīdu iz�au�anu izplatījumā? vaicāja Mona Motma.

No tāda attāluma? purināja galvu Dreisons. Nē.

Gandrīz nav nekādas nozīmes tam, cik asteroīdu patiesībā ir tur, aug�ā, sacīja Rīkens. Galu galā tic pārstās riņķot pa orbītu, un katastrofu radītu kaut vai viens asteroīds, kas nokristu uz planētas. Iekams ne�esam tos atradu�i, mēs nedrīkstam riskēt ar planētas vairoga nolai�anu.

Tikai kā mēs tos atradīsim, drūmi noteica Dreisons. Un kā mēs zināsim, ka esam atradu�i vi�sus.

Leas skatienu piesaistīja kāda kustība, atskatīju�sies viņa ieraudzīja uz �o pusi nākam pulkvedi Brīmenu. Pulkve�a seja bija saspringta.

Stāvoklis varētu būt vēl ļaunāks, Bels Ibliss aizrādīja. Sektora flotile da�ās stundās atjaunos ārpusorbītas raidstaciju, tā ka mēs vismaz varēsim no �ejienes turpināt Jaunās Republikas aizsardzības spē�ku vadī�anu.

Tas arī atvieglos trauksmes signālu pārraidī�anu visām pasaulēm, ierunājās Brimens. Mara D�eida aizbēgusi.

Mona Motma asi ievilka elpu.

Kā viņai tas izdevies? viņa vaicāja.

Ar citu palīdzību, Brīmens īgni atbildēja. Sar�dzes robots bija izslēgts. Ar kaut kādu pagaidu aptu�rē�anas ierīci. Tā izdzēsusi arī attiecīgo atmiņas sek�toru.

Cik sen tas noticis? jautāja Rīkens.

Ne vairāk kā pirms divām stundām.

Brīmens pārlaida skatienu karadarbības telpai.

Kop� atklājām bēg�anu, esam veiku�i papildu dro�ības pasākumus �ajā stāvā, domādami, ka Impē�rijas uzbrukumam varbūt bija pieskaņota arī kāda sabotā�a.

Tāda iespēja joprojām pastāv, teica Bels Ib�liss. Vai pils ir cie�i aizslēgta?

Kā kontrabandista naudas lāde, atbildēja Brimens. Es tomēr �aubos, vai viņi vēl aizvien ir �eit.

Mums par to jābūt pilnīgi dro�iem, sacīja Mo�na Motma. Es vēlos, lai jūs organizētu vispusīgu pils pārmeklē�anu, pulkvedi.

Brimens palocīja galvu.

Tiks izpildīts.

Lea ievilka elpu. Tas, ko viņa tagad sacīs, viņiem noteikti nepatiks.

Nepūlieties, pulkvedi, Lea teica, pieskardamās Brlmena rokai, kad viņ� pagriezās uz promie�anu. Maras �eit nav.

Visi skatījās uz Leu.

Kā jūs to zināt? jautāja Bels Ibliss.

Tāpēc, ka viņa �onakt aizlidoja no Karaskentas. Kopā ar Henu un Lūkasu.

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

Un es brīnījos, kāpēc Solo nav kopā ar jums at�nācis uz karadarbības telpu, sacīja Bels Ibliss. Vai nevēlaties mums pastāstīt, kas te īsti notiek?

Lea vilcinājās, bet tad nosprieda, ka nevienam no klāteso�ajiem nevarētu būt nekāds sakars ar slepeno ziņotāju avotu Delta.

Mara domā, ka zina, kur varētu atrasties Impēri�jas klonu ra�otne. Mēs nolēmām, ka ir vērts nosūtīt viņu kopā ar nelielu komandu to pārbaudīt.

Mēs nolēmām? noskaldīja Dreisons. Kas ir �ie mēs!

Lea raudzījās viņam tie�i acīs.

Mana ģimene un tuvākie draugi, viņa teica. Vienigie cilvēki, par kuriem varu būt pilnīgi pārlie�cināta, ka viņi nesniedz ziņas Impērijai.

Tas ir smags apvainojums�

Pietiek, admirāli, Mona Motma viņu mierīgi pārtrauca.

Mierīgi tomēr viņas acu skatiens bija skarbs.

Pārmetumus varēsim izteikt vēlāk. Vai nu tas ti�ka darīts piesardzības, vai kāda cita iemesla dēļ, fakts paliek fakts viņi ir ceļā, un mums jāizlemj, kā pēc iespējas labāk viņiem palīdzēt. Lea?

Vissvarīgākais ir turpināt izlikties, ka Mara jo�projām atrodas �eit, sacīja Lea, un sasprindzinājums viņas krūtīs mazliet atslāba. Viņa man teica, ka ti�kai vienu reizi bijusi uz Veilendas, un nezināja, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai atcerētos ceļu uz turieni. Jo ilgāk Impērija nezinās, ka viņi turp devu�ies, jo mazāk tai būs laika, lai pastiprinātu klonu ra�otnes apsardzi.

Un kas notiks tālāk? jautāja Mona Motma. Ja pieņemam, ka viņi ra�otni atradīs.

Viņi mēģinās to iznīcināt.

Atkal mirkli valdīja klusums.

Pa�i saviem spēkiem, noteica Dreisons.

Jā ja vien jūsu rīcībā nav kāda brīva flotile, ko varat viņiem aizdot, sacīja Lea.

Mona Motma papurināja galvu.

Jums nevajadzēja tā rīkoties, Lea, viņa teica. Neapsprie�oties ar Padomi.

Ja es par to būtu runājusi ar Padomi, Maras ta�gad jau varbūt vairs nebūtu starp dzīvajiem, Lea vaļsirdīgi sacīja. Ja Impēriju sasniegtu ziņa, ka viņa var atrast Veilendu. nākamā diversiju desanta vienība, ko viņi atsūtītu, neapmierinātos tikai ar viņas no�melno�anu vien.

Padome ir ārpus aizdomām, teica Mona Mot�ma, balsij kļūstot ledainai.

Un visi padomnieku palīgi arī? atcirta Lea. Un taktikas nodaļas darbinieki, apgādes virsnieki un pēt�nieki, kas strādā bibliotēkā? Ja es Padomē ierosinātu uzbrukt Veilendai, visi �ie ļaudis galu galā to uzzinā�tu.

Un ne tikai viņi vien, pamāja ar galvu Bels Ib�liss. Viņai ir taisnība, Mona Motma.

Neesmu ieinteresēta nevienu vainot, Gcrm, Mona Motma klusi sacīja. Nedz ari aizstāvēt to va�ras ni�u, ko katrs no mums ieņem. Esmu noba�ījusies par kaut ko citu. Var gadīties, ka tās patie�ām ir la�matas, Lea� un ka jūsu brālim un vīram tas maksās dzīvību.

Lea ar grūtībām norija siekalas.

Mēs arī par to domājām, viņa teica. Bet no�lēmām, ka tomēr ir vērts riskēt. Un nebija neviena ci�ta, kas to varētu izdarīt.

Labu brīdi neviens neko neteica. Tad Mona Mot�ma sakustējās.

Jums būs jārunā ar ikvienu, kas zina, ka Mara D�eida ir prom, pulkvedi, viņa sacīja Brimenam. Ja tiks noskaidrota Veilendas atra�anās vieta, mēs lem�sim, kā varam viņiem palīdzēt.

Ja būsim dro�i, ka tās nav lamatas, nikni skatī�damies, piemetināja Dreisons.

Protams, piekrita Mona Motma, izvairīdamās lūkoties Leai acis. Pagaidām tas ir viss, ko varam darīt. Koncentrēsim uzmanību uz Karaskentas neat�liekamajām problēmām: uz aizsardzību un to nomas�kēto asteroīdu meklē�anu. Ģenerāli Bel Iblis�

Kāda roka nedro�i pieskārās viņas plecam, un pagriezusies Lea ieraudzīja sev aiz muguras datorspeciālistu Gentu.

Vai viss ir beidzies? viņ� nomurmināja.

Jā, kauja ir beigusies, viņa atbildēja, pamezda�ma skatienu uz Monas Motmas un pārējo pusi.

Viņi jau bija dziļi iegrimu�i sarunā par asteroī�diem, bet galu galā kāds no viņiem tomēr varēja pamanīt Gentu un attapt, ka viņam �eit nav jāatro�das.

Nāciet, Lea Gentam teica, virzīdama viņu uz karadarbības telpas izejas pusi. Ārā es jums visu pastāstī�u. Ko jūs domājat par Impērijas kaujas �if�riem?

Ak, tiem nav ne vainas, viņ� sacīja. Patiesī�bā tie pui�i �ifrē�anas telpā man neko daudz neļāva darīt. Es nepārzinu viņu ma�īnas tik labi, kā viņi pa�i. Turklāt viņi nodarbojās ari ar tādu kā muļķu apmācī��anu.

Lea pasmaidīja. Vislabāko un raitāko at�ifrē�anas rutīnu, ko bija izdevies izstrādāt Jaunās Republikas ekspertiem, Gents bija uztvēris kā iesācēju apmācī�a�nu.

Cilvēki ieslīgst rutīnā, ilgsto�i nodarbojoties ar vienu un to pa�u, viņa diplomātiski teica. Varbūt varē�u sagādāt jums iespēju personiski ap�runāties ar kādu no virsvadības un izteikt savus ie�rosinājumus.

Gents nenoteikti pamāja ar roku.

Nē. Militāristiem nepatīk mans darba stils. Pat Kardu tas reizēm sanikno. Starp citu, jūs zināt par to spiego�anas raidītāju, kas jums te kaut kur darbojas?

Tas, kuru izmanto avots Delta? palocīja galvu Lea. Pretizlūko�anas dienests cen�as to atrast kop� brī�a, kad tas sāka savas pārraides. Bet ziņotājs iz�manto kaut kādas neraksturīgas �ķērsfrekvences un sadalītas fāzes, un pagaidām viņiem nav laimējies to atrast.

Ak tā.

�ķita, ka Gents pārdomā nule dzirdēto.

Nu ko tā ir tehniska problēma. Par tām es ne�ko nezinu.

Ir jau labi, Lea viņu mierināja. Esmu pār�liecināta, ka jūs atradīsiet citu iespēju mums palī�dzēt.

Jā. viņ� noteica un izvilka no kabatas datu karti. Tomēr� tc būs.

Lea, ņemdama karti, sarauca pieri.

Kas tas ir?

Tas ir spiego�anas raidītāja kods.

Lea strauji apstājās.

Kas?

Ari Gents apstājās un raudzījās viņā nevainīgām acīm.

�ifrētais kods. ko izmanto tas �ķērsfrekven�u lietotājs. Man beidzot izdevās to atklāt.

Viņa lūkojās Gentā platām acīm.

-Jūs glu�i vienkār�i ķeraties tam klāt un atklājat?

Viņ� paraustīja plecus.

Nu jā zināmā mērā. Es strādāju pie tā kādu mēnesi.

Lea skatījās uz datu karti, ko turēja plaukstā, un viņu pārņēma savāds un ne pārāk patīkams satrau�kums.

Vai kāds zina, ka jums tas ir? viņa klusi jautāja.

Gents papurināja galvu.

Gribēju to atdot tam pulkvedim tur, iek�ā, bet viņ� bija aizņemts sarunā.

Avota Delta kods� un avots Delta nezināja, ka viņiem tas ir.

Nevienam citam par to nestāstiet, Lea bi ldinā�ja. Nevienam pa�am.

Gents sadrūma, bet paraustīja plecus.

Labi. Kā teiksiet, tā darī�u.

Pateicos, Lea no�ukstēja, ieslidinādama datu karti tērpa kabatā.

Sirds dziļumos viņa zināja, ka tā dod iespēju at�klāt, kas ir avots Delta. Viņai vienīgi jāatrod parei�zais paņēmiens, kā datu karti izmantot.

Un tas bija jāizdara ātri.

Hid�arnas cietoksnis bija stāvējis varbūt jau tūk�sto� gadu, pamazām pārvērzdamies par drupām, ie�kams to atrada Piektā elderānie�u ekspedīci ja. Cie�toksnis bija klusi un vientuļi stāvējis sardzē �ajā klusajā, pamestajā pasaulē. Milzīgā celtne bija bū�vēta�no melniem, neticami cietiem akmeņiem, un tā slējās augstā kraujā virs līdzenuma, kurā joprojām varēja saskatīt spēcīgu postījumu dziļās rētas. Da�i noslēpumaino cietoksni uzskatīja par traģisku pie�minekli: tas bija pēdējais uzbrukumam pakļautas pasaules izmisīgais mēģinājums aizstāvēties. Pēc ci�tu domām, tas bija pats ļaunuma iemiesojums, gal�venais iemesls uzbrukumam un sagrāvei, kas tam sekoja.

Kardam, vismaz tajā brīdī, �is cietoksnis bija mā�jas.

Tu gan proti izvēlēties apme�anās vietas, Kard, piezīmēja Gilespijs, uzsliedams kājas uz sakaru apa�ratūras galda malas un raudzīdamies apkārt. Starp citu, kā tu �o vietu atradi?

Viss ir atrodams vecajos ierakstos, Kards vi�ņam atbildēja, vērodams displeju, pār kuru slīdēja at��ifrē�anas programma.

Tad uz ekrāna parādījās zvaig�ņu karte un ļoti īss teksts�

Gilespijs pamāja ar galvu uz Karda displeja pusi.

Klingana ziņojums?

Jā, sacīja Kards, izvilkdams datu karti. Kāds nu tas ir.

Nekas nav atrasts, vai ne?

Tev taisnība. Uz Poderisas, Cazvas un D�oiolas nav nekādu klonu pārvadā�anas pazīmju.

Gilespijs nolaida kājas no galda un piecēlās.

Ar to tad mums jāsamierinās, viņ� teica, pieie�dams pie augļu groza, kas bija nolikts uz stūra galda, un paņemdams sev kādu sulīgu augli.

Izskatās, ka tas, ko Impērija darīja Orasas sekto�rā, ir apsīcis. Ja tur vispār kaut kas notika.

Tā kā nav nekādu pēdu, man ari rodas aizdomas par pēdējo, piekrita Kards, izvēlēdamies vienu no datu kartēm, ko bija atsūtījusi viņa kontaktpersona uz Bespinas, un ieslidinādams to datorspraugā. Tomēr mums tas bija tā vai citādi jānoskaidro. Cita starpā tas mums tagad ļauj koncentrēties uz pārējām iespējamībām.

Jā, Gilespijs negribīgi noteica, atgriezdamies iepriek�ējā vietā. Zini, Kard, visa �ī lieta ir mazliet savāda. Proti, tas, ka kontrabandisti nodarbojas ar spiego�anu. Nav arī diez ko atmaksājies.

Es tev jau sacīju, ka saņemsim zināmu atlīdzību no Jaunās Republikas.

Tikai mums nav nekā, ko viņiem pārdot, Gi�lespijs aizrādīja. Pagaidām nepazīstu nevienu, kas būtu gatavs maksāt, preci nesaņēmis.

Kards caur pieri pavērās viņā. Gilespijs bija kaut kur sadabūjis bīstama izskata nazi un rūpīgi nogrieza augļa �ķēli.

Runa nav par samaksu, Kards viņam atgādinā�ja. Runa ir par pretsparu Impērijai.

Varbūt tev tas tā ir, sacīja Gilespijs un, mirkli pētījis augļa �ķēlīti, nokoda kumosu. Tev ir pietie�kami daudz blakusienākumu, lai tu varētu kādu laiku ar darījumiem nekrāmēties. Bet, raugi, mums, pārē�jiem, ir jāmaksā algas saviem ļaudīm un jāgādā deg�viela kuģiem. Ja nauda vairs neienāk, mūsu darbinie�ki sāk kļūt ka�ķīgi.

Tātad tu un pārējie jūs gribat naudu?

Bija redzams, ka Gilespijam pirms atbildes jāsa�ņem drosme.

Es gribu naudu. Pārējie grib izstāties no spēles.

Nevarēja teikt, ka �is paziņojums Kardam nāktu

negaidīti. Dusmas, ko bija aizdevis Impērijas uzbru�kums Vistlera Virpulim, sāka noplakt, un pamazām atgriezās ikdienas darba paradumi.

Impērija joprojām ir bīstama, viņ� teica.

Mums ne, atklāti sacīja Gilespijs. Kop� tā notikuma Virpulī Impērija nav izrādījusi par mums ne mazāko interesi. Viņiem nebija nekas pretim, ka mēs lo�ņājam ap Orasas sektoru, viņi pat neatriebās Mazikam par tām izdarībām Bilbringi kuģu būvēta�vā.

Tātad viņi mūs ignorē, par spīti mūsu provokā�cijām. Vai tas tev rada dro�ibas sajūtu?

Gilespijs uzmanīgi nogrieza vēl vienu augļa �ķēlī�ti.

Nezinu, viņ� atzinās. Daļēji es piekrītu Braskam: ja mēs liksim Impēriju mierā, tā mūs ne�aiztiks. Bet man ir jādomā arī par to klonu armiju, kurai Trouns bija pavēlējis padzīt mani no Ukio. Tas mani mudina domāt, ka viņ� varbūt ir pārāk aiz�ņemts ar Jauno Republiku, lai patlaban nodarbotos ar mums.

Kards papurināja galvu.

Trouns nekad nav tik aizņemts, lai nevarētu kādu vajāt, ja viņ� to vēlas, viņ� teica. Ja viņ� mūs ignorē, tad dara to vienīgi tāpēc, ka zina tas it labākais veids, kā apklusināt jebkuru opozīciju. Nā�kamais solis varbūt būs piedāvājums pārvest kādu kravu. Viņ� izliksies, ka ir atkal labos draugos ar mums.

Gilespijs uzmeta viņam asu skatienu.

Tu esi runājis ar Partahu?

Nē. Kāpēc tu tā domā?

Viņa pirms divām dienām man sacīja, ka viņai piedāvāts darījums aizvest uz Impērijas kuģu būvē�tavu Ordtrasī kravu ar zcmgaismas ātruma dzinējiem.

Kards saviebās.

Vai viņa ir piekritusi?

Man Partaha teica, ka vēl nav izlēmusi. Bet tu jau viņu pazīsti viņa vienmēr ir gatava mest ka�oku uz otru pusi. Iespējams, ka Partaha nevar atļauties noraidīt �o priek�likumu.

Kards atkal pievērsās savam displejam, un viņam mutē bija sakāves rūgtā gar�a.

Domāju, ka nevaru viņu nosodīt, viņ� sacīja. Un pārējie?

Gilespi js, juzdamies neveikli, paraustīja plecus.

Kā jau es teicu, nauda visu laiku tikai tērējas. Mums vajag, lai nauda arī ienāktu.

Tātad koalīcija, ko viņ�, pārvarot tās dalībnieku negribīgumu, bija centies nodibināt, tagad saira. Un. lai to panāktu. Impērijai nebija pat ne reizi jāiz�au j.

Domāju, ka tādā gadījumā man ar to būs jāno�darbojas vienam pa�am, Kards pieceldamies teica.

Paldies tev par palīdzību. Esmu pārliecināts, ka tu gribi atgriezties pie darījumiem.

Nesāc nu bozties, Kard, Gilespijs viņu norāja un, apēdis pēdējo augļa kumosu, arī piecēlās kājās.

Tev taisnība tā lieta ar kloniem ir nopietna. Ja vē�lies saviem meklējumiem noīrēt manus kuģus ar vi�sām apkalpēm, būsim priecīgi tev izpalīdzēt. Mēs glu�i vienkār�i vairs nevaram atļauties darīt to par brīvu, tas arī viss. Dod tikai mums ziņu.

Viņ� pagriezās uz durvju pusi�

Pagaidi mirkli, Kards uzsauca Gilespijam no�pakaļ .

Viņam nupat bija ie�āvusies prātā diezgan pārdro��a doma.

Pieņemsim, ka atradī�u iespēju garantēt visiem atlīdzību. Kā tu domā, vai pārējie tad arī izstātos no spēles?

Gilespijs viņu aizdomīgi nopētīja.

Nemuļķo mani, Kard. Tev tāda nauda apkārt ne�mētājas.

Nē. Bet Jaunajai Republikai tās ir gana. Un do�māju. ka pa�reizējā situācijā viņiem nebūtu nekas pretim nolīgt vēl da�us kaujas kuģus.

Ehē, Gilespijs stingri papurināja galvu. Pie�dod, bet kaperē�ana nav glu�i manā gaumē.

Pat ja tavos pienākumos ietilptu tikai informāci�jas vāk�ana? jautāja Kards. Es runāju vienigi par to pa�u, ar ko jūs nupat nodarbojāties Orasas sektorā.

Izklausās pēc sapņu darījuma, Gilespijs sardoniski teica. Pastāv tikai tāda niecīga problēma jāatrod Jaunajā Republikā kāds, kas ir pietiekami stulbs, lai maksātu ok�ķerim kapera algu.

Kards pasmaidīja.

Patiesību sakot, es nebiju iecerējis tērēt viņu dārgo laiku, stāstot viņiem par savu nodomu. Vai esi pazīstams ar manu līdzgaitnieku Gentu?

Gilespijs mirkli glu�i vienkār�i lūkojās viņā, iz�skatīdamies apjucis. Tad pēk�ņi viņ� saprata.

Tev nevajadzētu to darīt.

Kāpēc ne? asi vaicāja Kards. Mēs ta�u izda�rīsim viņiem pakalpojumu. Kāpēc sare�ģīt viņu dzīvi ar �iem apgrūtino�ajiem aprēķinu sīkumiem, kad vi�ņiem visi spēki jāveltī karam?

Un, tā kā viņiem būtu jāmaksā �ā vai tā, ja mēs atrastu klonē�anas centru�

Tie�i tā, pamāja ar galvu Kards. Mēs to va�rētu uzskatīt tikai par tādu rokasnaudu.

Turklāt viņi par to nekā nezinās līdz brīdim, kad darbs būs padarīts, Gilespijs sausi sacīja. Bet vai Gents tiks ar to galā?

Bez grūtībām, Kards apgalvoja. Jo īpa�i tā�pēc, ka viņ� �obrīd atrodas Karaskentā, Impērijas pi�lī. Es, vienalga, biju nodomājis drīzumā doties uz to pusi, lai paņemtu līdzi Maru. Glu�i vienkār�i lik�u, lai viņ� iekļūst kāda sektora flotiles failā un ieraksta tajā arī mūs.

Gilespijs skaļi izpūta elpu.

Tas varētu būt iespējams tik daudz es �imbrī��am varu sacīt. Tomēr nezinu, vai ar to pietiks, lai pierunātu pārējos palikt.

Tad mums tas viņiem jāpajautā, teica Kards, atgriezdamies pie sava rakstāmgalda. Sanāksim ko�pā, sacīsim, pēc �etrām dienām?

Gilespijs paraustīja plecus.

Pamēģini. Ko tu vari zaudēt?

Kards sadrūma.

Tas nav jautājums, ko var uzdot vieglprātīgā to�nī, kad darī�ana ir ar di�admirāli Trounu. viņ� sarunbiedram atgādināja.

Starp drūpo�ajām sienām un akmens kolonnām pūta viegls vakara vēj�, pa retam klusi iesvilpdamies, kad tam izdevās iekļūt kādā caurumā vai plaisā. Kards sēdēja, atspiedis muguru pret vienu no pīlā�riem, malkoja no tases kādu dzērienu un noskatījās, kā aiz apvār�ņa nozūd pēdējā rieto�ās saules maliņa. Līdzenuma garās ēnas, kas stiepās pāri saārdītajai ze�mei, sāka izgaist, jo apkārtējo ainavu pārklāja neno�vēr�ami tuvojo�ās nakts tumsa.

Tas bija diezgan simboliski tikpat nenovēr�ami Kardu savā varā bija paņēmis �is galaktikas kar�. Viņ� iedzēra vēl vienu malku, kārtējo reizi brīnīda�mies par visu �o absurdo situāciju. Te nu viņ� bija: gudrs aprēķinātājs, pienācīgi savtīgs kontrabandists, kas veiksmīgi veidoja savu karjeru tie�i tāpēc, ka tu�rējās nomaļus no galaktikas politiskajām kaislībām. Vēl vairāk kontrabandists, kas nepārprotami bija zvērējis neiesaistīt savus ļaudis �ajā karā. Un tomēr viņ� kaut kādā veidā bija patapis iekļūt pa�ā tā vidu�cī.

Un ne vien pats tur atradās, bet darīja visu, kas vi�ņa spēkos, lai ievilktu arī citus kontrabandistus.

Kards papurināja galvu. Viņ� juta neskaidru ne�mieru. Kards zināja, ka tie�i to pa�u bija piedzīvojis Hens Solo kaut kad tajā laikā, kad notika lielā Javinas kauja. Viņ� atcerējās, kā bija uzjautrinājies par Solo pakāpenisko iepī�anos Dumpinieku Savienības pienākumu un atbildības tīklos. Raugoties uz to no tikla iek�puses, visa �ī lieta vairs tik uzjautrino�a ne�likās.

No gruve�iem pilnā cietok�ņa iek�pagalma puses atskanēja klusa �ķembu �ņirkstē.�ana zem kāda kā�jām. Kards paraudzījās tajā virzienā, un viņa roka ķē�ra pēc spridzekļ �āvēja. �ajā brīdī te nevienam citam nevajadzēja atrasties.

Sturm? viņ� klusi pasauca. Drang?

Par atbildi bija dzirdama pazīstamā kladzinā�ana un murrā�ana, un Kards atviegloti nopūtās.

�urp, viņ� dzīvniekam uzsauca. Nāc �urp.

Tā bija glu�i nevajadzīga pavēle. Vornskrs jau

auļoja uz viņa pusi. mezdams cilpas ap pīlāriem, purns tuvu pie zemes, nogrieztās astes stumbenītis māj kā negudrs. Laikam gan tas ir Drangs, Kards no�sprieda: viņ� no abiem vornskriem bija tas sabiedris�kākais. un Stūrmani patika ieturēt maltīti ļoti nestei�dzīgi.

Nonācis pie viņa, vornskrs apstājās, un atkal no�skanēja dīvainā kladzinā�ana un murrā�ana �oreiz diezgan sērīgi. Dzīvnieks iespieda purnu Karda pa�stieptajā plaukstā. Tas patie�ām bija Drangs.

Jā, ir ļoti kluss, sacīja Kards, noglāstīdams vornskra purnu un pakasīdams jutīgo ādu aiz ausīm. Bet citi drīz būs atpakaļ. Viņi tikai aizgāja pārbau�dīt pārējos kuģus.

Drangs vēlreiz sērīgi iekladzinājās, iemurrājās un novietojās pusguļus blakus Karda krēslam, modri vē�rodams tuk�o līdzenumu, kas pletās lejā. Bet, lai ko vornskrs tur bija meklējis, viņ� to neatrada, un pēc brī�a Drangs dziļi rīklē ierūcās un uzlika purnu uz kāda akmens. Viņa ausis vienu reizi noraustījās, it kā pūloties saklausīt kādu skaņu, kuras nemaz nebija, un tad atkal nolocījās uz leju.

Tur, lejā, arī ir kluss, Kards skumīgi piekrita, glāstīdams dzīvnieka ka�oku. Kā tu domā, kas tur noticis?

Drangs neatbildēja. Kards skatījās lejup uz vorn�skra slaido, muskuļoto muguru, nevarēdams vien beigt brīnīties par �iem savādajiem plēsoņām, ko viņ� tik nevērīgi iespējams, pat uzpūtīgi bija nolēmis pieradināt. Kards nezināja, vai nepārdomātu, ja tajā laikā būtu aptvēris, ka viņam ir darī�ana varbūt ar vienīgajiem dzīvniekiem galaktikā, kas medīja, iz�mantojot Spēku.

Pirmajā brīdī tas �ķita absurds pieņēmums. Viņ�, protams, bija dzirdējis par Spēka radīto jutekļu saasinājumu gotaliem piemita pilnīgi nelietderīgs tā pa�veids, un nemitīgi klīda baumas arī par diviem duinogviniem. Bet visi tie, kam piemita �āds jutīgums, bija būtnes ar augstu saprāta līmeni, kas apzinājās, ko �īs viņu spējas nozīmē. Ja Speķu izmantoja nesaprā�tīgs dzīvnieks, tas bija kaut kas jauns.

Bet �ādu secinājumu viņu bija piespiedu�i izdarīt da�u pēdējo mēne�u notikumi. Karda mīluļi bija glu��i negaidīti reaģēju�i uz Lūkasu Debesbraucēju viņa bāzē uz Mirkras. Un tad bija sekojusi tāda pati agrāk neredzēta reakcija uz Maru uz Me�onīgā Karda borta, neilgi pirms viņas priek�nojautām, kas ļāva vi�ņiem izglābties no tā Impērijas pārtvērējkreisera. Vēl trakāka bija savvaļas vornskru reakcija uz tiem abiem kopā uz Maru un Debesbraucēju kad viņi trīs die�nas klīda pa Mirkras me�iem.

Debesbraucējs bi ja d�edijs. Ari Marai bija tamlī�dzīgas iemaņas. U11 iespējams, ka tā dīvainā, no Spē�ka ietekmes brīvā telpa, ko ap sevi radīja Mirkras isalamiri, galu galā bija veids, kādā �ie dzīvnieki aizstā�vējās vai slēpās no plēsoņām.

Drangs strauji pacēla galvu, viņ� pa pusei pagrie�zās, un viņa ausis sastinga, saslietas uz aug�u. Ari Kards sasprindzināja dzirdi� un pēc da�ām sekun�dēm viņ� saklausīja vāju atpakaļlidojo�a pavadoņkuģa troksni.

Viss kārtībā, Kards nomierināja vornskru. Tas ir tikai Cins un pārējie, viņi atgrie�as no kuģa.

Drangs vēl kādu brīdi saglabāja ieņemto pozu. Tad, it kā nolēmis ticēt Kardam uz vārda, pagriezās un atkal nolaida galvu uz leju. Vornskrs skatījās uz lī�dzenumu, kas, ja Karda aizdomām bija pamats, vi�ņam noteikti �ķita daudz klusāks nekā pa�am Kar�dam.

Neuztraucies, viņ� dzīvnieku mierināja, atkal pakasīdams viņam aiz ausīm. Mēs drīz dosimies no �ejienes prom. Un es apsolu, ka nākamajā vietā, kur apmetīsimies, tev netrūks dzīvības pazīmju, kurās ie�kļausities.

Vornskra ausis noraustījās, bet varbūt tikai tāpēc, ka viņ� kasīja tam galvu. Uzmetis vēl pēdējo skatie�nu saulrieta dziesto�ajām krāsām. Kards piecēlās un sakārtoja uz gurniem iero�a jostu. Protams, nebija īpa�a iemesla jau doties iek�ā. Ielūgumi bija uzrakstī�ti. aiz�ifrēti un pārraidīti, un patlaban nekā cita darā�ma vairs nebija, atlika vienīgi gaidīt atbildes. Bet pie�pe�i Kardam te, ārā, bija kļuvis vientulīgi. Daudz vientulīgāk nekā pirms da�ām minūtēm.

Nāc, Drang, viņ� teica, pastiepdams roku vēl pēdējam glāstam. Laiks iet iek�ā.

Pavadoņkuģis nolaidās uz Himēras angārplatformas grīdas, un tā nolai�anās ventiļi �ņāca virs trie�ciennieku galvām. Trieciennieki mērķtiecīgi kustējās, ieņemot sardzes pozīciju ap kuģa trapu, kas tobrīd tika laista uz leju. Pelleons palika stāvam blakus Trounam, viebdamies no izplūdes gāzu smakas un vēlēdamies, kaut zinātu, kas di�admirālim �oreiz pa�domā.

Lai kas tas būtu, Pelleonam bija nelāga sajūta, ka viņam tas nepatiks. Trouns varēja runāt, ko grib par kontrabandistu rīcības paredzamību varbūt viņ� to varēja paredzēt. Bet Pelleonam ar �īm padibenēm bi�ja sava pieredze, un viņam nebija gadījies piedzīvot tādu reizi, kad nebūtu jāno�ēlo, ka vispār gadījies ar tiem ielaisties.

Un nevienai no tām ielai�anās reizēm par iemeslu nebija bijusi tāda nekaunība kā uzbrukums Impērijas kuģu būvētavai.

Traps bija nolaists un nostiprināts vietā. Triecien�nieku komandieris ieskatījās pavadonkuģī, pamāja ar galvu, un� divu melnā tērptu flotiles karavīru pava�dībā uz klāja nokāpa gūsteknis.

Ā, kapteinis Maziks, Trouns pieglaudīgi teica, kad trieciennieki bija sastāju�ies sardzes pozīcijā ap viņu. Esiet sveicināts uz Himēras. Atvainojos par �o diezgan teatrālo uzaicinājumu un problēmām, ko tas varbūt radījis jūsu darba kārtībā. Bet ir da�i jautā�jumi, ko var apspriest, tikai runājot aci pret aci.

Jūs esat ļoti asprātīgs, Maziks caur zobiem iz�grūda.

Pelleons nodomāja, ka �is cilvēks stipri at�ķiras no tā pieklājīgā sir�u lauzēja, kas bija aprakstīts iz�lūkdienesta failos. Bet apziņa, ka tevi sagaida nopra�tinā�ana Impērijas gaumē, varēja nolobīt civilizācijas spo�o kārtiņu no jebkura vira.

Kā jūs mani atradāt?

Liecieties nu mierā, kapteini, Trouns viņam mierīgi aizrādīja. Vai tad jūs nopietni domājāt, ka varēsiet no manis paslēpties, ja es gribē�u jūs atrast?

Kardam tas izdevās, Maziks atcirta.

Viņ� centās turēties bra�i, bet dzel�os saslēgtās ro�kas nervozi darbojās viena gar otru.

-Jūsjoprojām neesat viņu notvēru�i, vai ne?

Pienāks arī Karda laiks, Trouns sacīja, un viņa balss, lai gan vēl aizvien skanēja mierīgi, tomēr bija kļuvusi manāmi vēsāka. Bet mēs nerunājam par Kardu. Mēs runājam pārjums.

Jā, un esmu pārliecināts, ka jūs �o sarunu gaidī�jāt ar ilgo�anos, Maziks norūca, pavicinādams kopā saslēgtās rokas. Tiksim ātrāk ar to galā.

Trouna uzacis savilkās mazliet uz aug�u.

-Jūs neesat sapratis pareizi, kapteini. Jūs neesat atvests �urp, lai saņemtu sodu. Jūs esat �eit tāpēc, ka es vēlos noskaidrot pārpratumus mūsu attiecī�bās.

Mazika bramanīgo izturē�anos nomainīja apju�kums.

Par ko jūs runājat? viņ� aizdomīgi jautāja.

Es runāju par neseno starpgadījumu Bilbringi kuģu būvētavā, sacīja Trouns. Nē, neliedzieties es zinu, ka tic bijāt jūs abi ar Elloru, kas izpostīja to nepabeigto zvaig�ņu iznīcinātāju. Un parastos ap�stākļos Impērija par �ādu ricību butu likusi jums dār�gi samaksāt. Tomēr �obrīd esmu gatavs to aizmirst.

Maziks lūkojās viņā platām acīm.

Es nesaprotu.

-Tas ir ļoti vienkār�i, kapteini.

Trouns pamāja, un viens no Mazika sargiem sāka atbrīvot viņu no roku dzel�iem.

Jūsu uzbrukums Bilbringi bija atriebība par lī�dzīgu uzbrukumu kontrabandistu sanāksmei uz Tro�ganas. Viss jau būtu labi un taisnīgi, tikai �is uzbru�kums nenotika ar manu vai kāda Impērijas augstāk�stāvo�a virsnieka ziņu. Patiesību sakot, garnizona komundierim bija dota nepārprotama pavēle likt jūsu sanāksmi mierā.

Maziks pavīpsnāja.

Jūs sagaidāt, ka es tam noticē�u?

Trouna acis iekvēlojās.

Vai jūs labprātāk noticētu tam, ka esmu rīkojies tik nelietpratīgi un pieļāvis, ka �o uzdevumu dodas pildīt tam galīgi nepiemērota karaspēka vienība? viņ� dzēlīgi vaicāja.

Maziks nopētīja di�admirāli. Kontrabandists jo�projām bija naidīgi noskaņots, bet sāka arī izskatīties mazliet domīgs.

Man vienmēr likās, ka mēs tikām cauri pārāk viegli, viņ� nomurmināja.

Tad mēs viens otru saprotam, teica Trouns, un viņa balss atkal bija mierīga. Un �ī lieta ir nokārto�ta. Pavadoņkuģim ir dots rīkojums nogādāt jūs atpa�kaļ uz jūsu bāzi.

Viņ� tikko manāmi pasmaidīja.

Vai, pareizāk sakot, uz Lelmru, kur atrodas jūsu rezerves bāze turp pa �o laiku būs aizlidojis jūsu kuģis un komanda. Vēlreiz lūdzu mani atvainot par sagādātajām neērtībām.

Mazika skatiens �audījās pa angārplatformu, viņa sejā mijās aizdomas, ka tā varētu būt kaut kāda viltī�ba un gandrīz moko�i dedzīga cerība, ka tā nav.

Un no manis tiek glu�i vienkār�i sagaidīts, lai es jums noticētu? viņ� skarbi noprasīja.

Jūs varat ticēt visam, kam vēlaties, teica Trouns. Bet atcerieties, ka jūs bijāt manās rokās� un ka es ļāvu jums iet. Visu labu, kapteini.

Viņ� jau pagriezās, lai ietu prom.

Tad kas viņi bija? Maziks uzsauca viņam no�pakaļ. Proti, ja reiz tie nebija Impērijas karavīri?

Trouns atkal pagriezās ar seju pret kontrabandis�tu.

Tie patie�ām bija Impērijas karavīri, viņ� sacī�ja. Mēs vēl neesam beigu�i �o lietu izmeklēt, bet pagaidām izskatās, ka leitnants Kosks un viņa vīri mēģināja nedaudz piepelnīties ārpus tie�ajiem dienes�ta pienākumiem.

Maziks iepleta acis.

Kāds viņus nolīga, lai viņi mums uzbruktu? Im�pērijas karavīrus?

Pat Impērijas karavīri ne vienmēr spēj turēties pretim kārdinājumam, teica Trouns, lieliski tēlo�dams nievājo�u sarūgtinājumu. �ajā gadījumā viņi par nodevību samaksāja ar savām dzīvībām. Varat būt dro�s, ka persona vai personas, kas par to atbildī�gas. saņems tādu pa�u sodu.

Jūs zināt, kur� tas bija? neatlaidās Maziks.

Domāju, ka jūs to zināt, sacīja Trouns. Bet man pagaidām trūkst pierādījumu.

Dodiet man kādu mājienu.

Trouns sardoniski pasmaidīja.

Mājienus varat dot sev pats, kapteini. Visu labu.

Viņ� pagriezās un lieliem soļiem devās atpakaļ uz

velvēto eju, kas veda uz palīgtelpām. Pelleons pagai�dīja, kamēr Maziks un viņa sargi iekāpa pavadoņkuģī, tad steidzās panākt di�admirāli.

Vai domājat, ka iedevāt viņam pietiekami daudz vielas pārdomām, admirāl? viņ� klusi jautāja.

Tam nav nozīmes, kapteini, apgalvoja Trouns. Mēs iedevām viņam visu, kas nepiecie�ams, un, ja Maziks pats nav gana apķērīgs, lai secinātu, ka vainī�gais bijis Kards, gan to izdarīs kāds cits no kontra�bandistu vadoņiem. Lai būtu, kā būdams, alla� ir labak, ja piedāvā par maz, nevis par daudz. Daudzi cil�vēki glu�i automātiski neuzticas brīvi pieejamai in�formācijai.

Viņiem aiz muguras pavadoņkuģis atrāvās no klā�ja un, apmetis loku, aizlidoja izplatījumā� Un no velvētās ejas iznira smīno�s stāvs.

Skaisti nostrādāts, admirāl, Nailzs Ferjē teica, iebīdīdams cigāru otrā mutes kaktiņā. Jus likāt vi�ņam aiz bailēm sarauties un tad palaidāt vaļā. Viņam par to būs ilgi jādomā.

Pateicos, Ferjē, Trouns atturīgi sacīja. Jūsu atzinība man nozīmē tik daudz.

�ķita, ka kosmosa kuģu zagļa smaidiņ� uz mirkli sa�ķobās. Tad viņ�, acīmredzot, nolēma uztvert �o piezīmi burtiski.

Labi, Ferjē teica. Kāds būs mūsu nākamais gājiens?

Pie vārdiņa mūsu Trouna acis nozibsnīja, bet viņ� tomēr atstāja �o Ferjē vaļību bez ievērības.

Kards vakarnakt izsūtīja vēstījumus vairākām personām, un vienu no tiem mēs pārtvērām, di�ad�mirālis sacīja. � Vēstījums vel nav at�ifrēts, bet tas var būt tikai uzaicinājums uz vel vienu sanāksmi. Tik�līdz zināsim laiku un vietu, darīsim tos zināmus jums.

Un es ieradī�os tur un palīdzē�u Mazikam norā�dīt uz Kardu kā uz vainīgo, Ferjē pamāja ar galvu.

Neko tamlīdzīgu jūs nedarīsiet, asi teica Trouns. Jūs sēdēsiet kaktā un turēsiet muti ciet.

�ķita, ka Ferjē atraujas atpakaļ.

Labi. Protams.

Trouns vēl brīdi cie�i viņā nolūkojās.

Tagad pateik�u, kas jums būs jādara, viņ� bei�dzot runāja tālāk. Jūs gādāsiet, lai Karda īpa�umā nokļūtu kāda noteikta datu karte. Vislabāk to novie�tot viņa birojā uz kuģa iespējams, ka tā būs pirmā vieta, kur Maziks meklēs pierādījumus.

Trouns pamāja, kāds virsnieks panāca uz priek�u un iedeva Ferjē datu karti.

Ehē, Ferjē blēdīgi noteica, to paņemdams. Jā, jā, es sapratu. Tajā fiksēts Karda darījums ar leitnan�tu Kosku, vai ne?

Pareizi, sacīja Trouns. Tas, un vēl papildu pierādījumi, ko jau esam ievietoju�i Koska personis�kajos pierakstos, neatstās vairs nekādas �aubas par to, ka Kards manipulē ar pārējiem kontrabandistiem. Domāju, ka ar to būs vairāk nekā pietiekami.

Jā, viņi ātri aizsvilstas dusmās.

Ferjē grozija plaukstā datu karti un ko�ļāja cigāru.

Labs ir. Tātad man tikai jātiek uz Me�onīgā Kurdu borta�

Pamanījis Trouna sejas izteiksmi, viņ� aprāvās.

Nē, di�admirālis klusi teica. Glu�i pretēji, jūs turēsieties pēc iespējas tālāk no viņa kuģa un bā�zes ēkām. Patiesību sakot, kamēr atrādīsieties viņa bāzē, jūs ne uz mirkli nedrīkstat palikt viens.

Ferjē pārsteigumā samirk�ķināja acis.

Jā, bet�

Viņ� bezpalīdzīgi pacilāja datu karti.

Pelleons, Trounam blakus stāvēdams, juta, kā di��admirālis, tikko valdīdamies, nopū�as.

Jūsu rēgs būs tas, kur� nogādās datu karti uz Me�onīgā Kurdu bortu.

Ferjē seja noskaidrojās.

Ak jā. Jā. Iespējams, ka viņ� var ieslīdēt kuģī un izkļūt ārā no tā, neviena nepamanīts.

Būs labāk, ja viņ� to patie�ām varēs, Trouns brīdināja, un viņa balss pēk�ņi bija kļuvusi ledaini auksta. Jo es neesmu aizmirsis jūsu lomu leitnanta Koska un viņa viru bojāejā. Jūs esat Impērijai parādā, Ferjē. Un �is parāds tiks atmaksāts.

Ferjē seja aiz biezās bārdas bija nedaudz nobālusi.

Es sapratu, admirāl.

Labi, teica Trouns. Jūs paliksiet uz sava ku�ģa, kamēr at�ifrētāji noskaidros vietu, kur notiks Kar�da rīkotā sanāksme. Pēc tam varēsiet darīt, ko gribat.

Protams, sacīja Ferjē, stūķēdams datu karti tunikas kabatā. Tā. Pēc tam, kad viņi būs tiku�i galā ar Kardu� Kas būs jādara man?

Jūs varēsiet pievērsties saviem darījumiem, tei�ca Trouns. Kad būsiet man atkal nepiecie�ams, es jums to paziņo�u.

Ferjē noraustījās lūpas.

Protams, viņ� atkārtoja.

Un Pelleons no viņa sejas izteiksmes noprata, ka kuģu zaglis pamazām sāk aptvert, cik liels patiesībā ir viņa parāds Impērijai.

Planēta bija zaļa un zila, un baltiem punktiem iz�raibināta, ļoti līdzīga visām citām planētām, ko He�nam gadu gaitā bija gadījies redzēt. Pastāvēja vienīgi kāda neliela at�ķirība �ai planētai nebija nosauku�ma.

Te nebija arī kosmodromu, nedz orbitālo bāzu, nedz pilsētu, spēkstaciju vai citu kuģu. Te nebija tik�pat kā nekā.

Esam nokļuvu�i īstajā vietā, ko? viņ� Marai noprasīja.

Viņa neatbildēja. Hens paskatījās pār plecu un ie�raudzīja, ka viņa cie�i lūkojas uz planētu, kas atradās viņiem priek�ā.

Nu, tā ir vai nav īstā? viņ� skubināja.

Tā ir īstā, viņa atbildēja, un viņas balss skanē�ja savādi neizteiksmīgi. Esam klāt.

Labi, noteica Hens, joprojām caur pieri lūko�damies Marā. Lieliski. Vai pateiksiet mums, kur atrodas tas kalns? Vai arī mums būs glu�i vienkār�i jālidinās apkārt un jāskatās, no kuras vietas sāks �aut?

�ķita, ka Mara sevi sapurina.

-Tas atrodas pusceļā starp ekvatoru un ziemeļpo�lu, viņa sacīja. Netālu no galvenā kontinenta austrumu krasta. Vientuļ� kalns, kas slejas aug�up no me�a un pļavām.

Labi, teica Hens, ievadīdams informāciju un cerēdams, ka sensori darbosies pareizi un viņu nepie�vils.

Mara jau tā bija izteikusi pietiekami daudz divdo�mīgu piezīmju par Vanagu.

Henam aiz muguras atslīdēja vaļā pilota kabīnes durvis, un ienāca Lendo un Cūbeka.

Kā ir? Lendo jautāja. Esam klāt?

Esam klāt, sacīja Mara, pirms Hens paguva at�bildēt.

Cūbeka nodārdināja jautājumu.

Nē, �ķiet, ka �ī patie�ām ir tehniski mazattīstīta vieta, Hens papurināja galvu. Nekur nemana nedz enerģijas avotus, nedz raidītājus.

Militārās bāzes? vaicāja Lendo.

Ja tādas te ir, es tās nevaru atrast, teica Hens.

Interesanti, Lendo no�ukstēja, raudzīdamies pāri Maras plecam. Nebūtu domājis, ka di�admirā�lis var būt tik nepiesardzīgs.

�ī vieta tika iekārtota kā personiskā mantu gla�bātuve, Mara viņam dzēlīgi atgādināja. Nevis kā vēl viena Impērijas kara tehnikas noliktava. �eit tu�vumā nav neviena garnizona vai komandcentra, kurā Trouns varētu iekārtoties.

Tātad tam, kas �eit ir viņa rīcībā, jāatrodas kalna iek�ienē? jautāja Hens.

Jā. Un varbūt ārpusē ir ari da�i sargposteņi, sacīja Mara. Bet viņiem nav nekādu kaujas eskadronu vai smago iero�u, ar ko vērsties pret mums.

Tā būs patīkama pārmaiņa, Lendo zobgalīgi piezīmēja.

Ja vien Trouns pats nav licis �eit iekārtot pāris garnizonus, aizrādīja Hens. Būs labāk, ja jūs abi ar �ūbiju pielādēsiet lielgabalus katram gadīju�mam.

Labi.

Lendo un �ūbeka aizgāja. Hens ieslēdza vispārējo tuvo�anās vektoru, tad nospieda sensora taustiņus ap�kārtnes pārbaudī�anai.

Kaut kas aizdomīgs? jautāja Mara.

Iespējams, ka ne, atbildēja Hens, vērodams displejus.

Tuvākajā apkārtnē nekas nebija manāms.

Pa ceļam man pāris rei�u likās, ka aizmugurē kaut kas ir.

Kelrisiens arī domāja, ka ir kaut ko ieraudzījis kad mēs mainījām kursu pie Obroa, teica Mara, lūko�damās lejup uz displeju. Tas varētu būt kaut kas tāds, kas apgādāts ar patie�ām labu pretsensoru iekārtu.

Vai arī tas ir tikai kāds zibsnis, sacīja Hens. Sensori pēdējā laikā sagādā mums raizes.

Mara izstiepa kaklu, lai paskatītos ārā uz labo pusi.

Vai kāds būtu varējis mums sekot uz �ejieni no Karaskentas?

Kas zināja, ka mēs lidosim �urp? Hens atcirta.

Nē, tur nekā nebija. Tā noteikti bija tikai viņa iz�tēle.

Cik daudz jūs no tās personiskās mantu glabātu�ves redzējāt?

Mara lēnām pagrieza galvu un raudzījās atkal uz priek�u, neizskatīdamās diez cik pārliecināta.

Neredzēju neko daudz vairāk par gaiteni starp ieeju un troņa zāli, kas atrodas pa�ā aug�ā, viņa teica. Bet es zinu. kura telpā bija Spertija cilin�dri.

Kā ir ar enerģijas ģeneratoriem?

Patiesībā es tos nekad neesmu redzējusi, Mara sacīja. Bet atminos, ka dzirdēju runājam dzesē�a�nas sistēmai ūdens tiek ņemts no upes, kas tek gar kalna ziemeļaustrumu nogāzi. Iespējams, ka arī ģe�neratori atrodas kaut kur tajā pusē.

Hens pako�ļāja lūpu.

Un galvenā ieeja atrodas dienvidrietumu pusē.

Vienīgā ieeja, viņa izlaboja. Ir tikai viens ceļ� iek�ā vai ārā.

Esmu tamlīdzīgus apgalvojumus dzirdējis ari agrāk.

�oreiz tas atbilst patiesībai, Mara asi atteica.

Hens paraustīja plecus.

Labi, viņ� sacīja.

Nebija jēgas par to strīdēties. Vismaz ne līdz tam brīdim, kad viņi būs �o vietu pamatīgi apskatīju�i.

Pilota kabīnes durvis atslīdēja vaļā, un, paskatījies pāri plecam, Hens redzēja ienākam Lūkasu.

Mēs esam klāt, puis, Hens teica.

Es zinu, sacīja Lūkass, virzīdamies uz priek�u, lai nostātos aiz muguras Marai. Mara man pateica.

Hens uzmeta skatienu Marai. Cik Henam bija zi�nāms, viņa visu ceļojuma laiku bija centusies no Lūkasa izvairīties, kas uz tāda kuģa kā Vanags ne�maz nenācās tik viegli. Lūkass atbildēja uz �o laip�nību, nerādīdamies viņai acīs, kas nebija daudz vieglāk.

Viņa tev pateica?

Viss ir kārtībā, Lūkass viņu nomierināja, vēr�damies ārā uz planētu viņiem priek�ā. Tātad tā ir Veilenda.

Tā ir Veilenda, Mitra strupi apstiprināja un, atbrī�vojusies no dro�ības siksnām, pa�āvās Lūkasam garām.

Es bū�u atpakaļ, viņa uzsauca pāri plecam un prom bija.

Jūs abi esat tik labi sastrādāju�ies, Hens piezī�mēja, kad aiz viņas aizvērās pilota kabīnes durvis.

Jā, patie�ām, sacīja Lūkass, apsēzdamies otrā pilota sēdeklī, ko Mara nupat bija atbrīvojusi. Tev būtu vajadzējis redzēt mūs uz Himēras borta, kad mēs ieradāmies pēc Karda. Nav slikti, ja tev pie sā�niem ir tāds cilvēks kā Mara.

Hens iesāņus palūkojās viņā.

Izņemot tos gadījumus, kad viņa grib tev iegrūst dunci mugurā.

Es labprāt riskēju.

Lūkass pasmaidīja.

Tā laikam ir viena no tām trakajām d�ediju ie�maņām.

Tas nav smieklīgi, Lūkas, norūca Hens. Viņa nav atmetusi domu par tevis nogalinā�anu. Viņa pati tā sacīja Leai, kad bija uz Karaskentas.

Un tas liecina, ka īstenībā viņa to nemaz negrib darīt, atcirta Lūkass. Ļaudis nemēdz staigāt ap�kārt un skaļi vēstīt par saviem slepkavīgajiem nodo�miem. Jo īpa�i jau upura piederīgajiem.

Tu esi gatavs likt par to savu dzīvību ķīlā?

Lūkass paraustīja plecus.

Esmu jau to izdarījis.

Vanags tagad slīdēja pāri ārējai atmosfērai, un daors beidzot bija noteicis iespējamo Tantisas kalna ata�anās vietu.

Ja gribi zināt manas domas �is nav īstais brīlis, kad paļauties uz nejau�ībām, Hens Lūkasam eica, ātri apskatīdams sensora karti.

Jātuvojas tie�i no dienvidiem, viņ� nolēma tad ne�s aizsegs kā kuģa nolai�anos, tā lielāko daļu ceļa, cas būs jāveic pa zemi.

Vai tev ir kādi priek�likumi? vaicāja Lūkass.

Jā, viens man ir gan, sacīja Hens, mainīdams kursu tālumā redzamā kalna virzienā. Mēs atstāsim viņu kopā ar Vanagu nolai�anās vietā.

Dzīvu?

Citās dzīves situācijās �is jautājums nemaz nelik�tos tik muļķīgs, Hens nodomāja.

Protams, ka dzīvu, viņ� stīvi atbildēja. Ir daudz paņēmienu, kā panākt, lai viņa mūs netraucētu.

-Tu tie�ām domā, ka viņa piekritīs palikt?

Neviens nav teicis, ka mums būtu jālūdz viņas piekri�ana.

Lūkass papurināja galvu.

Tā mēs nedrīkstam darīt, Hen. Viņai jābūt klāt pie visa, kas te notiks.

Pie kā tie�i? īgni noprasīja Hens. Pie uzbru�kuma klonu ra�otnei vai pie izdevīgas situācijas tevis nogalinā�anai?

Nezinu, Lūkass klusi atbildēja. Varbūt pie abiem.

Pirms pievieno�anās Dumpinieku Savienībai He�nam me�i nebija diez ko patiku�i. Tas gan nenozīmē�ja, ka viņam tie nepatiktu. Me�s glu�i vienkār�i nebi�ja kaut kas tāds, par ko vidusmēra kontrabandistam būtu pārāk daudz jādomā. Lielāko daļu laika viņ� pa�vadīja, iekraujot vai izkraujot preces tādos mazos, netīros kosmodromos kā Eislija vai Abregado, un ti�kai retos gadījumos iznāca tikties ar klientu me�ā un tad viņ� ļāva klientam vērot me�u, kamēr pats vē�roja klientu. Galu galā Henam bija izveidojies priek�stats, ka viens me�s no otra tikpat kā neat�ķi�ras.

Viņa iekļau�anās Savienībā bija visu mainījusi. Uz Endoras, Korstrisas, Fed�es piedzīvotajās grūtī�bās viņ� bija mācījies saprast, ka ikviens me�s ir sa�vādāks nekā citi tas at�ķiras ar sev vien raksturīgo augu valsti, dzīvniekiem un nepatik�anām, ko tas sa�gādā nejau�am apmeklētājam. Tā bija viena no daudzajām lietām, par ko Savienība bija viņam devu�si lielākas zinā�anas, nekā viņ� to patiesībā būtu vēlē�jies.

Veilendas me�s nevainojami atbilda iepriek� mi�nētajam modelim, un pirmās galvassāpes sagādāja Vanaga nosēdinā�ana me�a vidū kā lai dabū kuģi cauri biezajai lapotnei tā, lai tajā nepaliktu milzīgs caurums, ko noteikti pamanītu jebkur� Impērijas kau�jas kuģa pilots, ja vien viņ� lidojot nebūtu aizmidzis. Viņiem vispirms bija jāatrod jau eso�s caurums vis�labāk tāds, ko radījis kāds nogāzies koks un tad Henam būtu jānosēdina kuģis burtiski uz sāniem, un �is triks uz planētas, kur darbojās gravitācijas spēks, bija daudz grūtāk izdarāms nekā ārā, kādā izplatīju�ma asteroīdu laukā. Kad Hens jau bija ticis gandrīz cauri pirmajam lapu jumtam, izrādījās, ka apak�ā ir vēl otrs to veidoja zemāko koku lapotne. �o problē�mu Hens atrisināja, nolau�ot galotnes veselai virknei koku. Iekams Vanags tika nostabilizēts un nosēdi�nāts, �ajā procesā nācās salauzīt art krūmāju.

Skaista nosē�anās, Lendo sausi teica, berzē�dams plecu, ko bija nospiedusi dro�ības siksna.

Hens izslēdza atgrūdējpacēlājus.

Vismaz sensora �ķīvis joprojām ir �eit, viņ� uzsvērti sacīja.

Lendo saviebās.

To gan tu nekad neaizmirsīsi, vai ne?

Hens paraustīja plecus un ieslēdza dzīvības veidu algoritmus. Bija laiks noskaidrot, kas viņus te sagai�da.

Tu apsolīji, ka kuģim nebūs ne skrambiņas, viņ� draugam atgādināja.

Labi, Lendo īgni atteica. Nākamreiz es sa�bojā�u enerģijas lauka ģeneratoru, un tu varēsi lidot Nāves Zvaigznei taisni rīklē.

Tas patiesībā nemaz nebija joks. Ja Impērija atgūs pietiekami daudz no saviem agrākajiem resursiem, var gadīties, ka Trouns atkal mēģinās uzbūvēt tādu briesmoni.

Mēs esam gatavi izkāpt, sacīja Lūkass, pabā�zis galvu pilota kabīnē. Kā te izskatās?

Ne pārāk slikti, atbildēja Hens, nolasīdams rā�dījumu uz displeja. Tur, ārā, ir tāds paprāvs bars dzīvnieku, bet tie turas atstatu.

Cik lieli tie dzīvnieki ir? jautāja Lendo. nolie�cies pār Hena plecu, lai uzmestu skatienu displejam.

Un cik īsti liels ir tas bars? Lūkass piemetinā�ja-

To ir apmēram piecpadsmit, Hens viņam teica. Nav nekas tāds, ar ko mēs vajadzības gadījumā ne�varētu tikt galā. Iesim paskatīties.

Mara un Cūbeka gaidīja pie lūkas, kopā ar viņiem bija arī Artū un Trīpio, pēdējais pārmaiņas pēc turēja muti ciet.

Mēs abi ar �ūbiju iesim pirmie, Hens viņiem sacīja, izvilkdams spridzekļ�āvēju. Jūs, pārējie, pa�lieciet tepat uz vietas.

Viņ� nospieda kontrolslēd�us, lūka atslīdēja vaļā, izejas traps laidās uz leju un ar apslāpētu �aboņu at�balstījās pret kritu�ām lapām klāto zemi. Cenzdamies modri lūkoties visos virzienos uzreiz, Hens sāka kāpt lejā.

Viņ� vēl nebija sasniedzis rampas apak�malu, kad pamanīja pirmo dzīvnieku: tas bija pelēks, ar baltiem plankumiem uz muguras, no deguna līdz astes galam varbūt kādus divus metrus gar�. Dzīvnieks bija pieplacis pie kāda koka stumbra pamatnes un mazām, krellītēm līdzīgām acīm sekoja Hena kustībām. Cik varēja spriest pēc tā zobiem un nagiem, tas bija plē�soņa.

�ūbeka Henam pie sāniem klusi ierūcās.

Jā, es to redzu, Hens nomurmināja. Kaut kur tepat ir vēl �etrpadsmit tādi pa�i.

Vūkijs atkal ierūcās un ar �estu norādīja uz dzīv�nieku.

Tev taisnība, Hens lēnām piekrita, vērodams plēsoņu. Tas patie�ām izskatās pazīstams. Varbūt las ir kaut kas līdzīgs tām pantekām, ko sastapām uz Mantesas?

�ūbeka brīdi padomāja, tad norūca noliegumu.

To mēs noskaidrosim vēlāk, nolēma Hens. Lū�kas?

Esmu �eit, atskanēja balss no lūkas.

Jūs abi ar Maru sāciet nest lejā mantas, Hens pavēlēja, uzmanīgi vērodams plēsoņu.

�ķita, ka balsu skaņas to nemaz nesatrauc.

Sāciet ar gaisa velosipēdiem. Lendo, tu sargā mūs no mugurpuses. Paliec, kur esi.

Labi, atsaucās Lendo.

No aug�as atskanēja vairāki plauk�ķi un klik�ķi tika noņemtas transportē�anas saites no diviem pir�majiem gaisa velosipēdiem, tam sekoja klusa dūko�ņa bija iedarbināti atgrūdējpacēlāji.

Un tad pēk�ņi no�abēja lapas un, skaļi brak�ķēda�mi, lūza zari plēsoņa lēca.

Cūbij! paguva iekliegties Hens, pirms zvērs uzlēca viņam virsū.

Viņ� iz�āva, un spridzekļ�āvēja lādiņ� trāpīja plēsoņam taisni krūtīs. Hens noliecās, un zvēra ķer�menis pārkrita pāri viņa galvai. Cūbeka, izrēkdams vūkiju kaujas saucienus, mērķēja ar bultmeti uz vi�sām pusēm un nemitīgi �āva no koku aizsega bija parādīju�ies vēl vairāki plēsoņas. No lūkas kāds kaut ko kliedza, un no turienes izlidoja vēl viens �ā�viņ�.

Un ar vienu acu kaktiņu Hens pamanīja tuvoja�mies nagus tie tuvojās pārāk ātri, lai varētu pagūt no tiem izvairīties.

Viņ� aizsedza seju ar apak�delmu un atlieca gal�vu, cik tālu vien varēdams. Pēc mirkļa Hens jau bija notriekts no kājām, un plēsoņa uzmeties ar visu ķer�meni viņam virsū. Hens sajuta spiedienu un asas sā�pes, zvēra nagiem pārplē�ot viņa maskē�anās tērpa jaku�

Un tad pēk�ņi smagums no viņa tika noņemts. Hens nolaida roku un ieraudzīja, ka plēsoņa uzrāpies uz rampas un gatavojas ielēkt Vanagā. Viņ� ātri pa�griezās un iz�āva, vienlaikus zvēram trāpīja ari no kuģa iek�ienes raidītais �āviens.

�ūbeka norūca brīdinājumu. Hens, kas joprojām bija gulējis uz muguras, tagad apmetās uz vēdera un redzēja, ka uz viņa pusi lēk�o vēl trīs dzīvnieki. Ar pāris ātriem �āvieniem viņ� nogāza vienu no tiem un mēģināja pagriezt spridzekļ�āvēju uz pretē�jo pusi, lai nomērķētu uz otru plēsoņu, kad viņam tie�i priek�ā zemei pieskārās melnos zābakos ieautu kāju pāris. Zvēri palēcās pretim izplūdu�ai spo�i zaļas gaismas līnijai un tad smagnēji nokrita uz ze�mes.

Hens pierausās kājās un paskatījās apkārt. Viņa priek�ā, pa pusei noliecies, stāvēja Lūkass, iedarbinā�tu gaismas zobenu rokā turēdams. Vienā rampas ma�lā, joprojām taisni izslējies, bija redzams Cūbeka, un trīs raibie plēsoņas gulēja beigti pie viņa kājām.

Hens paraudzījās uz beigto plēsoņu sev līdzās. Ta�gad, kad viņ� to varēja apskatīt tuvāk�

Uzmanies tur ir vēl trīs, Lūkass brīdināja.

Hens paskatījās. Divi dzīvnieki bija redzami, pie�plaku�i zemei, tie tupēja krūmos.

Tie mūs netraucēs. Vai kāds no tiem iekļuva ku�ģī'-'

Ne pārāk dziļi, Lūkass viņam sacīja. Ko tu tādu izdarīji, ka dzīvnieki tā satraucās?

Mēs neko nedarījām, teica Hens, iebāzdams spridzekļ�āvēju atpakaļ makstī. Tie bijāt jūs abi ar Maru jūs iedarbinājāt gaisa velosipēdus.

Ierūcās Cūbeka viņ� piepe�i bija pazinis zvērus, kas viņiem uzbruka.

Tu esi pareizi atcerējies, draugs, Hens palocī�ja galvu. Tie�i tur mēs ar tiem sastapāmies pirmo�reiz.

Kas tie ir? vaicāja Lūkass.

-Tos sauc par garaliem. no rampas sacīja Mara.

Noliekusies, vēl aizvien turēdama spridzekļ�āvēju �au�anas gatavībā, viņa skatījās uz zvēru ķermeņiem ap Cūbeku.

Impērija tos mēdza izmantot kā sargsuņus, pa�rasti pie garnizoniem, kas atradās me�ainā apvidū, kur nebija lietderīgi izvietot izlūkrobotu sargposte�ņus. Atgrūdējpacēlāju ultraskaņa līdzinās viņu medī�to dzīvnieku radītajām skaņām. Pievelk tos kā mag�nēts.

Tad tāpēc tie sēdēja te un gaidīja mūs, teica Lūkass, izslēgdams gaismas zobenu, bet paturēdams to rokā.

Kuģa atgrūdējpacēlāju troksni tie saklausa kilo�metriem tālu, sacīja Mara.

Nolēkusi no rampas, viņa nometās uz viena ceļa blakus kādam no beigtajiem garaliem un iegremdēja brīvo roku tā ka�okā pie kakla.

Ja zvēri ir apgādāti ar raidītājiem, Tantisas kalnā jau zina par mūsu iera�anos.

Lieliski, Hens nomurmināja, nomezdamies �etrrāpus pie beigtā garala, kas gulēja viņam pie kā�jām. Kas mums jāmeklē, vai kakla siksna?

Iespējams, atbildēja Mara. Pārbaudiet arī ap kājām.

Tas prasīja da�as satraukuma pilnas minūtes, bet galu galā viņi pārliecinājās, ka nevienam no beigta�jiem garaliem raidītāja nav.

Tie noteikti ir pēcnācēji tiem dzīvniekiem, ko viņi atvedu�i uz �ejieni, lai tie sargātu kalnu, teica Lendo.

Vai ari tie cēlu�ies tie�i no �ejienes, sacīja Ma�ra. Nekad neesmu lasījusi, kas ir �o dzīvnieku dzimtā planēta.

Tie mums sagādā nepatik�anas �ā vai tā, teica Hens, nogrūzdams pēdējo beigto dzīvnieku no Vana�ga trapa kritu�ajās lapās. Ja mēs nevaram izmantot gaisa velosipēdus, būs jāiet kājām.

No aug�as atskanēja kluss, elektronisks svilpiens.

Atvainojiet mani, ser, ierunājās Trīpio. Vai tas attiecas arī uz Artū un mani?

Jā, ja vien jūs neprotat lidot, atbildēja Hens.

Ē� ser� man �ķiet, ka Artū jo īpa�i nav pie�mērots �ādam pārgājienam cauri me�am, Trīpio klīrīgi aizrādīja. Ja nevar izmantot kravas platfor�mu, varbūt iespējams pielāgot �im nolūkam kaut ko citu.

Pielāgosieties jūs pa�i iesiet kājām tāpat kā mēs visi, Hens strupi noteica.

Viņ� netaisījās pavadīt dienu, ieslīgstot garā dis�kusijā ar Trīpio.

Jūs darījāt to uz Endoras, jūs varat to izdarīt arī �eit.

Uz Endoras mums nebija jāveic ne tuvu tik liels attālums, Lūkass viņam klusi atgādināja. Līdz kalnam noteikti ir gājiens divu nedēju garumā.

Tik ļauni nav, sacīja Hens, izdarīdams ātru ap�rēķinu.

Tik ļauni nebija, bet nebija arī nekas pārāk labs.

Augstākais, astoņas vai deviņas dienas. Varbūt pāris dienu vairāk, ja mums gadīsies kāda liksta.

Ak, likstas mums noteikti gadīsies, Mara dzē�līgi teica, sēdēdama uz rampas, spridzekļ�āvēju klēpī nolikusi. Tur nu jūs varat man ticēt.

Jūs sagaidāt, ka vietējie iedzīvotāji nebūs vies�mīlīgi? vaicāja Lendo.

Domāju, ka viņi mūs sagaidīs ar bultu krusu, atcirta Mara. Te dzīvo divas da�ādas sugas psedani un mineir�i. Neviena no tām neloloja pret cilvē�kiem nekādu mīlestību jau pirms tam, kad Impērija iekārtoja glabātuvi Tantisas kalnā.

Viņi vismaz nebūs Impērijas pusē, sacīja Len�do.

Tas ir vāj� mierinājums, norūca Mara. Un par tām nepatik�anām, ko viņi mums nesagādās, pa�rūpēsies �ejienes plēsoņas. Mums vēl palaimēsies, ja tiksim galā pēc divpadsmit vai trīspadsmit dienām, nevis astoņām vai deviņām.

Hens pavērās uz me�a pusi, un kaut kas piesaistīja viņa skatienu. Tas viņu diezgan stipri satrauca�

Tad rēķināsimies ar divpadsmit dienām, viņ� teica.

Pēk�ņi bija ļoti svarīgi tikt no �ejienes ātrāk prom.

Sāksim kustēties. Lendo, Mara, sa�ķirojiet līdzi ņemamos mantu saiņus. Cūbij, izņem no dzīvības funkciju nodro�inā�anas komplektiem visas kārbas ar barību ar �o papildinājumu ēdamā mums vaja�dzētu pietikt. Lūkas, tu ar robotiem ej pa priek�u un paraugieties, vai nevarat atrast kaut ko takai līdzīgu. Varbūt kādu iz�uvu�u strauta gultni mēs atroda�mies pietiekami tuvu kalnam, lai tādas te būtu sasto�pamas.

Noteikti, ser, mundri sacīja Trīpio, sākdams virzīties pa trapu uz leju. Nāc, Artū.

Pārējie klusi apliecināja, ka uzdevumus sapratu�i, un iegāja kuģī. Hens pagriezās, lai ietu uz trapu, bet Lūkass uzlika roku viņam uz pleca.

Kas noticis? viņ� klusi jautāja.

Hens ar galvas mājienu norādīja uz me�a pusi.

Tie garali, kas mūs uzmanīja, ir prom.

Lūkass atskatījās.

Vai tie aizgāja visi kopā?

Nezinu. Neredzēju tos aizejam.

Lūkasa pirksti pieskārās gaismas zobenam.

Tu domā, ka tā ir Impērijas sardzes patruļa?

Vai varbūt kāds pulciņ� Maras pieminēto dzīv�nieku, ko medī �ie plēsoņas. Vai tu kaut ko uztver?

Lūkass dziļi ievilka elpu, mirkli to aizturēja, tad lēnām izelpoja.

Nejūtu tuvumā vairs nevienas būtnes klātesamī�bu, viņ� teica. Bet varbūt tās atrodas ārpus manu jutekļu sniedzamības robe�ām. Tu domā, ka mums vajadzētu atteikties no �ī uzdevuma?

Hens papurināja galvu.

Ja mēs to darīsim, zaudēsim savu vislabāko ie�spēju. Ja viņi zinās, ka esam atradu�i klonu ra�otni, viņiem vairs nebūs jēgas izlikties par nomaļu kara�spēka vienību me�ainā apvidū. Ap to laiku, kad at�griezīsimies ar papildspēkiem, mūs te jau gaidīs pāris zvaig�ņu iznīcinātāju flotiles.

Lūkass saviebās.

Domāju gan. Un tev ir taisnība ja viņi pamanī�ju�i Vanaga iera�anos, jo ātrāk tiksim no �ejienes prom, jo labāk. Vai pirms aizie�anas tu nosūtīsi mūsu koordinātes Karaskentai?

Nezinu.

Hens paraudzījās uz Vanagu, kas slējās viņam virs galvas, un centās nedomāt par to, ka viņa kuģis atkal varētu nonākt Impērijas karavīru rupjajās ro�kās.

Ja tā ir sardzes patruļa, mums nemū�am neizdo�sies noregulēt raidītāju tā, lai viņi nevarētu uztvert mūsu raidījumu. Raidītājs jau tā pēdējā laikā diez cik labi nedarbojas.

Arī Lūkass pavērās uz aug�u.

Izklausās riskanti, viņ� teica. Ja mums gadī�sies kāda nelaime, viņiem nebūs ne jausmas, kurp sū�tīt triecienvienibu.

Jā, bet ja mūsu pārraidi uztvers Impērijas patru�ļa, varu tev garantēt, ka �ī nelaime neies mums se�cen, Hens norūca. Esmu gatavs uzklausīt priek��likumus.

Kā būtu, ja es vēl da�as stundas uzkavētos te�pat? Lūkass ierosināja. Ja nekāda patruļa neparā�dīsies, varē�u dro�i pārraidīt vēstījumu Karaskentai.

Aizmirsti par to, Hens purināja galvu. Tad tev būs jāceļo vienam pa�am, un esmu gandrīz pilnī�gi pārliecināts, ka tev neizdosies mūs atrast.

Esmu ar mieru riskēt.

Es gan ne, Hens asi sacīja. Turklāt katru rei�zi, kad darbojies uz savu roku, tu iepin mani kaut kā�dās nepatik�anās.

Lūkass savilka lūpas no�ēlas pilnā smaidā.

Reizēm tā patie�ām gadās.

Varu derēt, ka tā būtu arī �oreiz, teica Hens. La�bi, beidzam par to runāt, mēs zaudējam laiku. Ej un sameklē mums taku.

Labi, Lūkass nopūzdamies sacīja.

Bet neizklausījās, ka viņ� būtu pārāk apbēdināts. Varbūt, ka Lūkass pats visu laiku bija zinājis, ka tā nav pārāk laba ideja.

Trīpio, Artū, nāciet �urp. Iesim.

Pirmā stunda bija visgrūtākā. Tikko saskatāmā ta�ka, ko bija atradis Artū, pēc nepilniem simts metriem izbeidzās ērk�ķu krūmu brik�ņos, piespie�ot viņus pa�iem izlauzt sev ceļu biezajā pame�ā. �ajā procesā viņi iztraucēja ne tikai augu dzīvi vien, tāpēc vairā�kas saspringtas minūtes viņiem bija jāat�audās no se�kājainiem, pusmetru gariem radījumiem, kas kā spiets metās ceļiniekiem virsū, kozdami un skrāpēda�mi. Par laimi, to zobi un nagi nebija paredzēti tik lie�lam medījumam, tā ka, izņemot labi saskatāmus zobu nospiedumus Trīpio kreisajā kājā, tie nekādu citu postu nenodarīja, iekams izdevās no tiem atbrīvoties. Trīpio vaimanāja vairāk, nekā tamlīdzīgs starpgadī�jums un nodarījums patiesībā bija pelnījis, un iespē�jams, ka �is troksnis pievilināja brūnām zvīņām klāto dzīvnieku, kas uzbruka da�as minūtes vēlāk. Hens āt�ri iz�āva, bet tas dzīvnieku neapturēja, un Lūkasam bija jāizmanto gaismas zobenu, lai atbrīvotu no tā zo�biem Trīpio roku. Nu robots bija noskaņots uz vēl lielākām vaimanām, un Henam bija jāpiedraud viņu izslēgt un atstāt lū�ņu savācējiem. Glu�i negaidot, vi�ņi uzgāja vienu no tām iz�uvu�o strautu gultnēm, ko bija cerēju�i atrast. Apkārtne vairs nebija tā aizaugu�si, arī dzīvnieku uzbrukumi viņus vairs neaizkavēja, tā ka viņi varēja virzīties uz priek�u daudz ātrāk. Ap to laiku, kad lapotne virs viņu galvām satumsa un ie�stājās nakts, viņi bija nogāju�i gandrīz desmit kilo�metrus.

�is pārgājiens atsauc atmiņā da�u labu patīkamu brīdi, vai ne? Mara sarkastiski piezīmēja un, atbrī�vojusies no mugursomas, nometa to pie kāda no ne�lielajiem krūmiem, kas auga abpus strauta gultnei.

Jā, it kā mēs būtu atgriezu�ies uz Mirkras, pie�krita Lūkass.

Viņ� ar gaismas zobenu nocirta vēl vienu ērk�ķu krūmu. �o augu viņi da�ās pēdējās stundās bija varen labi iepazinu�i.

Es tā nekad arī neuzzināju, kas tur notika pēc mūsu aizie�anas.

Notika apmēram tas, ko bijāt paredzējis, Mara viņam sacīja. Mēs aizbēgām tie�i pirms Trouna ka�ra ma�īnu iera�anās. Un tad mūs gandrīz tomēr noķē�ra, jo Kards uzstāja, ka jāpaliek turpat tuvumā un jā�noskatās, kas notiks.

Vai tāpēc jūs tagad palīdzat mums? viņ� Marai jautāja. Jo Trouns grib iznīcināt Kardu?

Noskaidrosim vienu lietu tūlīt pat, Debesbraucēj, viņa īgni teica. Es strādāju Karda labā, un Kards jau ir paziņojis, ka mēs �ajā jūsu karā saglabā�sim neitralitāti. Vienīgais iemesls, kāpēc esmu �eit, ir tas, ka es �o to zinu par Klonēto kariem un negribu vēlreiz piedzīvot, ka cilvēku dublikāti ar aukstām se�jām mēģina sagrābt varu galaktikā.Vienīgais iemesls, kāpēc jūs esat �eit, ir tas, ka es pati nevaru panākt, lai �ī ra�otne pārtrauktu darboties.

Saprotu, sacīja Lūkass, nocirzdams otru ērk��ķu krūmu un izslēgdams gaismas zobenu.

Iedarbojies ar Spēku, viņ� pacēla ērk�ķu krūmus no zemes un ielika tos strauta gultnē.

To, kur� būs nolēmis mums uzbrukt, tie, pro�tams, neaizturēs, viņ� sprieda, vērodams pa�darinā�to barjeru. Bet vismaz gausinās uzbrucēju virzī�a�nos uz priek�u.

Cik nu tas būs tāda krūmu krāvuma spēkos, noteica Mara un, paņēmusi pārtikas tāfelīti, iztina to no iesaiņojuma. Cerēsim, ka �ī nav viena no tām laimīgajām vietām, kur visi īsteni lielie plēsoņas me�dī tikai naktis.

Par laimi, Artū sensori spēs tos pamanīt, pirms tie būs pienāku�i pārāk tuvu, Lūkass viņai sacīja.

Iedarbinājis atkal gaismas zobenu, viņ� katram gadījumam nocirta vēl divus ērk�ķu krūmus.

Un Lūkass jau grasījās to izslēgt, kad uztvēra ne�lielas izmaiņas Maras apziņā. Viņ� pagriezās un ie�raudzīja, ka viņa skatās uz gaismas zobenu, aizmirsu�si par pārtikas tāfelīti, ko turēja rokā, un viņas seja sastingusi savādi spokainā izteiksmē.

Mara? jautāja Lūkass. Vai jums nekas ne�kai�?

Viņa gandrīz vainīgi novērsa acis no Lūkasa.

Protams, Mara nomurmināja. Man nekas ne�kai�.

Uzmetusi viņam a�u, dusmīgu skatienu, Mara nik�ni iekodās pārtikas tāfelītē.

Tad jau labi.

Izslēdzis gaismas zobenu, Lūkass izmantoja Spē�ku, lai uzliktu tikko nocirstos ērk�ķu krūmus virs abiem iepriek�ējiem. Joprojām diezgan nenozīmīgs �ķērslis, viņ� nosprieda. Varbūt, ja viņ� izvilktu starp kokiem da�as no tām vīnstīgām�

Debesbraucēj.

Viņ� pagriezās.

Jā?

Mara skatījās uz viņu.

Man ir jums kaut ko jāpavaicā, viņa klusi tei�ca. Jūs esat vienīgais, kas to zina. Kā nomira Impe�rators?

Lūkass kādu bridi pētīja viņas seju. Pat dziesto�a�jā gaismā viņ� varēja saskatīt Maras acīs sāpes, rūg�tas atmiņas par to. kā pie Endoras viņai tika atņemta greznā dzīve un spo�ās nākotnes izredzes. Bet līdzās sāpēm bi ja saskatāma stingra apņem�anās. Lai kā tas viņai sāpētu, viņa patie�ām gribēja to dzirdēt.

Imperators mēģināja panākt, lai es pievienojos tum�ajai pusei, viņ� Marai stāstīja, un uzvilnīja vi�ņa pa�a sen apraktās, sāpīgās atmiņas.

Tas gandrīz varēja būt viņ�, nevis Imperators, kas todien gāja bojā.

Uzvara bija viņam tikpat kā rokā. Biju izdarījis vienu cirtienu, kad Imperatora vietā man pretim stā�jās Veiders. Man �ķiet, viņ� domāja ja dusmās no�galinā�u Veideru, bū�u atvērts viņam, lai viņ� varētu iedarboties uz mani caur tum�o pusi.

Bet jūs abi sabiedrojāties pret viņu, Mara ap�sūdzo�i teica, un acis viņai uzliesmoja pēk�ņas dus�mas. Un metāties viņam virsū� abi divi�

Pagaidiet mirkli, Lūkass protestēja. Es vi�ņam neuzbruku. Pēc tā pirmā cirtiena vairs ne.

Par ko jūs runājat? viņa bargi noprasīja. Es redzēju, kā jūs to darījāt. Jūs abi gājāt viņam virsū ar paceltiem gaismas zobeniem. Redzēju, kā jūs to darī�jāt.

Lūkass skatījās uz viņu platām acīm� un piepe��i viņ� saprata. Mara D�eida, Imperatora Labā Ro�ka, kas varēja sadzirdēt viņa balsi jebkurā galakti�kas nostūrī. Mara bija bijusi saskarē ar savu pavēl�nieku viņa nāves brīdi un redzējusi visu, kas toreiz notika.

Tikai kaut kāda iemesla dēļ viņa notieko�o bija aplami uztvērusi.

Es negāju viņam virsū. Mara, Lūkass viņai sa�cīja. Viņ� jau grasījās mani nogalināt, kad Veiders viņu satvēra un izmeta pa atvērto lūku. Es nebūtu va�rējis kaut ko izdarīt, pat ja gribētu joprojām biju pa pusei paralizēts no zibens �autras, ar ko viņ� man trā�pīja.

Kā to saprast pat ja būtu gribējis? Mara nie�vājo�i vaicāja. Ar tādu nolūku jūs ta�u ieradāties uz Nāves Zvaigznes borta, vai tad ne?

Lūkass papurināja galvu.

Nē. Es devos turp, lai mēģinātu novērst Veideru no tum�ās puses.

Mara uzgrieza viņam muguru, un Lūkass sajuta pretrunīgās domas, kas viņu plosīja.

Kāpēc lai es jums ticētu? viņa beidzot nikni jautāja.

Kāpēc lai es melotu? ar pretjautājumu atbildē�ja Lūkass. Tas ta�u nemaina galveno apstākli ja manis nebūtu tur bijis, Veiders nekad nesaceltos pret Imperatoru. �ajā ziņā es varbūt joprojām esmu atbil�dīgs par viņa nāvi.

Pilnīgi pareizi, jūs esat par to atbildīgs, viņa skarbi piekrita.

Bet, pirms to pateikt, viņa bija mirkli vilcināju�sies.

Un es to neaizmirsī�u.

Lūkass klusēdams palocīja galvu, un gaidīja, ko viņa vēl sacīs. Bet Mara neko neteica, un viņ� pēc kādas minūtes pievērsās atkal ērk�ķu krūmiem.

Ja es būtu jūsu vietā, ar barjeru cel�anu pā�rāk neaizrautos, Mara viņam aiz muguras teica, un viņas balss atkal skanēja dzestri un savaldīgi. Jūs ta�u negribēsiet ieslodzīt mūs tik nelielā laukumā, ja no krūmiem izlīdīs kaut kas patie�ām liels.

Prātīgs apsvērums, Lūkass sacīja, saprazdams gan �o vārdu tie�o, gan apslēpto jēgu.

Viņiem bija jāpadara darbs, un, iekams tas nebija padarīts, viņai Lūkass vēl aizvien bija vajadzīgs dzīvs.

Un tad viņai būs jāpadodas savam iepriek�noteiktajam liktenim. Vai arī jāizvēlas sev jauns liktenis.

Izslēdzis gaismas zobenu, viņ� pagāja Marai ga�rām un devās pie pārējiem, kas bija aizņemti, iekārto�jot nometni. Bija laiks pārbaudīt robotus.

Sanāksmju zāles durvis atslīdēja vaļā, un Lielajā gaiteni ieplūda neliela būtņu un robotu straume. Tie kā parasti tērzēja savā starpā visda�ādākajās valodās. Viņas abas ar Vinteru gāja �im pūlim pretim, un Lea, paskatījusies uz savu palīdzi, jautājo�i pamāja ar gal�vu.

Vai ir vēl kādi jaunumi, ko man vajadzētu zi�nāt? viņa vaicāja, kad abas gāja garām �ai plūsmai.

Ziņojumam no Pantolominas bija neparasts pa�pildinājums, sacīja Vintera, pārlaidusi nevērīgu skatienu pūlim. Kāds prēmiju mednieks apgalvo, ka viņam izdevies iekļūt Impērijas kuģu būvētavā Ordtrasl, un piedāvājas pārdot mums informāciju par viņu jauno kuģu būves programmu.

Man jau ir bijis pietiekami daudz darī�anu ar prēmiju medniekiem, Lea teica, cenzdamās neska�tīties apkārt, kad viņas gāja cauri pūlim.

Vintera bija modra, un nevainojamā atmiņa ļaus viņai atcerēties ikvienu, kas bijis pietiekami tuvu, lai varētu noklausīties viņu sarunu.

Kāpēc pulkvedis Derlins domā, ka mēs varam viņam uzticēties?

Viņ� nav pārliecināts, ka mēs to varam, sacīja Vintera. Kontrabandists piegādājis mums, tā teikt, bezmaksas paraugu ieskatam: informāciju, ka apmē�ram pēc mēne�a būs gatavi trīs Impērijas zvaig�ņu iznicinātāji. Pulkvedis Derlins sacīja, ka pulka ko�mandieris Hārlijs izstrādā plānu �is informācijas pār�baudī�anai.

Tagad viņas jau bija ārā no Lielā gaiteņa un gāja nopakaļ saujiņai būtņu, kas vēl nebija sadalījusies pa birojiem un citām apsprie�u telpām.

Izklausās bīstami, teica Lea, apzinīgi izpildī�dama scenārijā paredzēto lidz galam. Ceru, ka viņ� negrasās glu�i vienkār�i nolidot tai vietai ga�rām.

Ziņojumā nekādi sīkumi nav minēti, sacīja Vintera. Bet pielikumā izteikts lūgums noskaidrot, vai nav iespējams aizņemties fregati no kāda, kam ir darījumi ar Impēriju.

Pēdējais no ierēdņiem nogriezās �ķērsgaitenī, un viņas palika kopā ar tehniskajiem darbiniekiem, asis�tentiem, administrācijas darbiniekiem un citiem ze�māka ranga Jaunās Republikas valdības locekļiem. Lea uzmeta katram a�u skatienu un nolēma, ka nav jēgas viņu dēļ izspēlēt otrā scenārijā paredzēto. Pa�skatījusies uz Vintcru, viņa atkal palocīja galvu, un abas sievietes devās uz turboliftiem.

Viņām bija nepiecie�ama kāda vieta, kur Gents varētu iekārtot sev darba telpu tā, lai par to netik�tu runāts pat baumu limenl. Izpētīju�as pils pro�jekta skices, viņas �ādu ideālu stūrīti bija atradu��as. Tā bija veca enerģijas elementu rezerves gla�bātava, pirms daudziem gadiem pamesta un aiz�slēgta. �ī telpa atradās starp sektora arsenāla un apgādes daļu un kaujas kuģu pavēlniecības biro�jiem karadarbības vadī�anas stāvā. Lea ar gaismas zobenu bija izgriezusi telpai jaunu ieeju no dienes�ta gaiteņa puses, Bels Ibliss bija palīdzējis pie�vilkt enerģijas kabeļus un datu līnijas, un Gents bija sācis strādāt pie savas at�ifrē�anas program�mas.

Viņiem bija viss, kas nepiecie�ams. Izpalika tikai panākumi.

Kad viņas ieradās tur, Gents sēdēja vienīgajā tel�pas krēslā un, kājas uz at�ifrētāja galda malas uzslējis sapņaini lūkojās tālumā. Viņas abas jau bija ienāku��as, un Vintera bija aizvērusi durvis, iekams Gents pamanīja dāmu klātbūtni.

Ak, sveikas, viņ� teica un ar apslāpētu būk�ķi nolaida kājas uz grīdas.

Lūdzu, ne tik skaļi, Lea saviebusies viņam at�gādināja.

Virsnieki, kas strādāja abpus plānajām telpas sie�nām, dro�i vien pierakstītu jebkuru nejau�u troksni blakus eso�ajam birojam. Bet viņiem tomēr varēja rasties aizdomas.

Vai ģenerālis Bels Ibliss jau ir atnesis pēdējo pārrai�u ierakstus? viņa jautāja.

Jā apmēram pirms stundas, Gents pamāja, tagad gandrīz nedzirdami �ukstēdams. Nupat pa�beidzu tos at�ifrēt.

Viņ� nospieda kādu taustiņu, un uz ekrāna parādijas vairāki at�ifrēti vēstījumi. Lea nostājās viņam aiz muguras un lasīja tos. Detalizēti ziņojumi par gaidāmajām militārajām operācijām, burtiski aug�stākā līmeņa diplomātisko sarunu atstāstījumi, dīkdienīgas pils tenkas avots Delta kā parasti nebija noniecinājis neko un pārraidījis gan nozīmīgo, gan triviālo.

Te ir viena no mūsu sarunās pieminētajām zi�ņām, teica Vintera, pieskardamās kādai vietai uz displeja.

Lea izlasīja tekstu. Tas bija neapstiprināts izlūk�dienesta ziņojums no Bpfashas sistēmas, ka Himēra un tās pavadoņkuģi redzēti netālu no Anhoronas. Jā, to viņas bija pieminēju�as vienā no savām sarunām.

Cik daudzi to dzirdēja? viņa Vinterai jautāja.

Tikai �etrdesmit septiņi, Vintera sacīja, jau darbodamās ar Genta datorbloknotu. Tas bija vakar pēcpusdienā, tie�i pirms trijiem tajā laikā notika otrā Kopsapulces apspriede un Lielajā gaitenī bija patuk�s.

Lea palocīja galvu un pievērsās atkal displejam. Pa to laiku, kamēr Vintera sastādīja aizdomās turamo sarakstu, viņa bija atradusi vēl divas par ēsmu izman�totās ziņas. Kad Vintera bija sastādījusi arī �ajā gadī�jumā aizdomās turamo personu sarakstu, Lea savu�kārt bija atradusi vēl piecas viņu abu sarunās piemi�nētās ziņas.

Izskatās, ka esam uz pareizā ceļa, viņa teica, kad Vintera iedeva Gentam trīs pirmos sarakstus un turpināja darbu pie pārējiem. Darbosimies tālāk izlaidīsim �os personu vārdus caur tavu sijātāju.

Labi, atsaucās Gents un, vēlreiz ar godbijību paskatījies uz Vinteru, pagriezās pret savu datorpulti.

Jau trīs dienas piedalīdamies �ajā sazvērestībā, viņ� joprojām nevarēja saprast, kā viņa spēj līdz pē�dējam sīkumam atcerēties apstākļus, kādos noritēju��as piecdesmit atsevi�ķas, minūti garas sarunas.

Labi, skatīsimies, kas mums te ir. Tā� sakritī�bas. Mēs iegūstam simts divdesmit septiņas iespēja�mības. Rādās, ka tie galvenokārt ir tehniķi un admi�nistratīvie darbinieki. Ir arī da�i ārpasauļu diplomā�ti.

Lea papurināja galvu.

Nevienam�no viņiem nav pieejama visa �ī infor�mācija, viņa sacīja, ar rokas mājienu norādīdama uz displeju. Tai jābūt personai, kas atrodas ievēro�jami augstāk�

Pagaidiet mirkli, Gents, pacēlis pirkstu, viņu pārtrauca. Jums nepiecie�ama lielāka zivs, un te tā ir. Padomnieks Sians Tevs no Salastas.

Lea, pieri saraukusi, raudzījās uz displeju.

Tas nav iespējams. Viņ� ir viens no pirmajiem Dumpinieku Savienības vadoņiem. Patiesību sakot, es domāju, ka tas bija viņ�, kas atveda pie mums Nienu Nambu un viņa personisko uzbrukuma vienī�bu, kad Impērija izspieda viņus no Salastas sistē�mas.

Gents paraustīja plecus.

Es par to nekā nezinu. Man zināms vienīgi tas, ka viņ� dzirdējis visas piecpadsmit par ēsmu izman�totās ziņas, ko avots Delta pārraidījis Impērijai.

Tas nevar būt padomnieks Tevs, izklaidīgi ieru�nājās Vintera, joprojām darbodamās ar datorbloknotu. Viņ� nebija klāt, kad notika pēdējās se�as sarunas.

Varbūt noklausījās kāds no viņa palīgiem, mi�nēja Gents. Viņam nevajadzēja būt klāt pa�am per�soniski.

Vintera papurināja galvu.

Nē. Viens no viņa palīgiem bija klāt, bet tikai vienā no sarunām. Vēl svarīgāk ir tas, ka padomnieks Tevs bija klāt pie divām sarunām aizvakar, bet avots Delta �īs ziņas nav pārraidījis. Tas bija ceturksni pāri deviņiem no rīta un divos un �etrdesmit astoņās mi�nūtēs pēcpusdienā.

Gents nospieda taustiņus un uz displeja parādījās atbilsto�ie saraksti.

Jums taisnība, viņ� apstiprināja. Neiedomā�jos pārbaudīt tādā virzienā. �ķiet, ka man jāizstrādā labāka sijā�anas programma.

Leai aiz muguras atvērās viņu pa�darinātās dur�vis, un pagriezusies viņa redzēja nākam iek�ā Belu Iblisu.

Es jau domāju, ka atradī�u jūs �eit, viņ� pamā�ja Leai ar galvu. Mēs esam gatavi pirmo reizi izmē�ģināt plānu Zvaig�ņu putekļi, varbūt jūs gribat atnākt un paskatīties.

Tas bija jaunākais plāns, kā atrast nomaskēto aste�roīdu spietu, ko Trouns bija atstājis orbītā ap Karas�kentu.

Jā, gribu gan, Lea atbildēja. Vintera, uzmek�lē mani karadarbības vadī�anas telpā, kad būsi �eit beigusi.

Jā, Jūsu Augstība.

Lea un Bels Ibliss izgāja ārā un devās prom pa dienesta gaiteni ģenerālis pa priek�u, Lea viņam aiz muguras.

Vai esat jau kaut ko atradu�i? Bels Ibliss pāri plecam jautāja.

Vintera vēl strādā ar vakardienas sarakstiem, Lea viņam teica. Pagaidām mums ir apmēram simts trīsdesmit iespējamību.

Bels Ibliss palocīja galvu.

Ņemot vērā, cik daudz ir pili strādājo�o perso�nu, to var uzskatīt par progresu.

Varbūt.

Viņa mirkli vilcinājās.

Man ienāca prātā, ka �is plāns var izdoties tikai tad, ja avots Delta ir viena persona. Ja tā ir vesela grupa, var gadīties, ka �ādā ceļā mums neizdosies vi�ņus atklāt.

Iespējams, piekrita Bels Ibliss. Bet man grū�ti noticēt, ka mums �eit varētu būt tik daudz nodevē�ju. Patiesību sakot, man vēl aizvien ir grūti noticēt pat viena nodevēja esamībai. Vienmēr esmu domājis, ka avots Delta varētu būt kāda neparasta noklausī�a�nās sistēma. Kaut kas tāds, ko dro�ības dienestam līdz �im nav izdevies atklāt.

Esmu vērojusi, kā viņi veic pretizlūko�anas pa�sākumus, sacīja Lea. Nevaru iedomāties, kā vi�ņiem kaut kas varētu būt paslīdējis garām.

Par nelaimi, es arī nevaru to iedomāties.

Viņi iegāja karadarbības vadī�anas telpā. Tur pie galvenās datorpults stāvēja ģenerālis Rīkens un ad�mirālis Dreisons.

Princese, Rīkens viņu sadrūmis sveicināja. Jūs nākat tie�i laikā.

Lea paskatījās uz galveno vizuālo displeju. Kāds vecs kuģis bija atrāvies no grupas, kas stāvēja sardzē tālā orbītā, un piesardzīgi tuvojās planētai.

Cik tuvu tas pienāks? Lea vaicāja.

Mēs sāksim meklējumus tie�i virs planētas aizsargvairoga, padomniec, Dreisons viņai sacīja. Pēc kaujas izdarītā analīze norāda, ka vairākums nomas�kēto asteroīdu, iespējams, galu galā nonāku�i zemā orbītā.

Lea palocīja galvu. Un, tā kā �ie asteroīdi būs pir�mie, kas iekļūs iek�ā, ja viņi atvērs vairogu, patie�ām vissaprātīgāk bija sākt tie�i ar �o vietu.

Gausi kustēdamies, kā jau lidaparāts, ko vada no attāluma, kuģis pamazām tuvojās Karaskentai.

Labi, teica Dreisons. Kuģa numur viens kontrolei, izslēgt dzinējus un sagatavoties putekļu izbēr�anai pēc manas pavēles. Gatavību� Izbērt!

Pirmajā brīdī nekas nenotika. Tad pēk�ņi no kuģa aizmugures sāka izplūst mirdzo�u putekļu mākonis.

Turpiniet, sacīja Dreisons. Dzinējsunim, sa�gatavot negatīvos jonu starus.

Visi putekļi ir no kuģa ārā, admirāl, ziņoja viens no virsniekiem.

Kuģa numur viens kontrolei, vediet kuģi prom, Dreisons pavēlēja.

Bet lēnām, Bels Ibliss no�ukstēja. Mes ne�gribam, lai izplūdes gāzes atstātu putekļos dziļas va�gas.

Dreisons uzmeta viņam aizkaitinātu skatienu.

Dariet to lēnām, viņ� negribīgi piemetināja. Vai mums jau ir kādi rādījumi?

Jā, un tie ir diezgan precīzi, ziņoja pie sensora pults sēdo�ais virsnieks. Starp punktiem deviņi-trīs un deviņi-astoņi kaut kas noteikti ir.

Labi, pamāja ar galvu Dreisons. Neizlaidiet to no acīm. Dzinējsuns?

Dzinējsuns ir uzdevuma izpildī�anai gatavs, ser, apstiprināja kāds cits virsnieks.

Iz�aut negatīvo jonu staru, Dreisons pavēlē�ja. Viszemāko intensitāti. Paskatīsimies, kā tas iz�dosies.

Lea raudzījās uz vizuālo displeju. Kad prom lido�jo�ā kuģa dzinējs raidīja mākonī elektrostatiskos lā�diņus, vizo�ās putekļu daļiņas sāka pievilkties cita pie citas. Ar vienu acs kaktiņu viņa redzēja, kā uz galve�nā taktikas displeja parādās jonu stara dūmakainā lī�nija, kas iz�aujas cauri mākonim, uzlādējot visas tās pa�as polaritātes putekļu daļiņas, lai tās atgrūstu cita citu� Un piepe�i putekļu mākonis, kas bija sācis vil�kties kopā, atkal izpletās, izplaukdams pa visu vizuā�lā displeja ekrānu kā eksotisks zieds.

Pārtrauciet �au�anu, teica Dreisons. Paskatī�simies, vai ir izdevies.

Zieds vēl labu brīdi turpināja atvērties, un Lea saspringti lūkojās uz dūmakaino mirdzumu. Ņemot vērā, cik pla�a bija izplatījuma telpa, protams, nebija prātīgi cerēt, ka jau pirmā putekļu krava būs izgāzta ceļā kādam pa orbītu riņķojo�am asteroīdam. Un, pat ja tā būtu, viņa vizuālajā displejā tikpat neko nere�dzētu. Cauri putekļu mākonim nebūs saskatāms tum�s plankums, jo maskē�anās vairogs atvaira gais�mu un sensoru starus. Tā ka kaut kas saredzams varē�ja būt tikai mirklī pirms vairoga sabruk�anas.

Mākonis sāk izklīst, admirāli, ziņoja virsnieks pie sensoru pults. Izklī�anas ātrums ir gandrīz div�padsmit.

To uztvēris solārais vēj�, Rīkens nomurminā�ja.

Kā jau mēs to paredzējām, Dreisons viņam at�gādināja. Kuģa numur divi kontrolei: uz priek�u!

No orbītā atrodo�os kuģu pulciņa izlidoja otrs transportkuģis un lidoja lejup.

�is noteikti ir visai gauss veids, kā atrisināt problēmu, Bels Ibliss klusi piezīmēja.

Piekritu, sacīja Rīkens. Es vēlētos, kaut viņi nebūtu pazaudēju�i pie Svivrenas to jūsu KGL komplektu. Mēs �eit noteikti varētu to izmantot.

Lea pamāja ar galvu. Kristāla gravitācijas lauka lamatas, kas sākotnēji bija radītas, lai atrastu ar pretsensoru iekārtām apgādātus ienaidnieka kuģus tūk�sto�iem kilometru attālumā, �o uzdevumu varētu iz�pildīt ideāli.

Es domāju, ka izlūkdienests ir uz pēdām citam komplektam.

Viņi ir uz pēdām trim komplektiem, teica Rī�kens. Nelaime tā, ka tic visi atrodas Impērijas kon�trolētajā izplatījumā.

Es joprojām neesmu pārliecināts, ka KGL te la�bi darbotos, sacīja Bels Ibliss. Man ir aizdomas, ka tik tuvu pie planētas Karaskentas gravitācija iz�kropļotu rādījumus par asteroīdiem.

Bez �aubām, tas būtu sare�ģīti, piekrita Rī�kens. Bet es domāju, ka tā ir mūsu vislabākā iespē�ja-

Viņi apklusa, jo uz vizuālā displeja bija redzams, kā otrs transportkuģis sasniedz mērķzonu un atkārto to pa�u procedūru, ko jau bija veicis pirmais kuģis. Un atkal nekā.

Tas solārais vēj� mums patie�ām stipri traucē, Bels Ibliss piezīmēja, kad izlidoja tre�ais transportku�ģis. Varbūt, ka nākamajās kravās jaizmanto lielākas putekļu daļiņas.

Vai arī jāpārceļ operācija uz nakts pusi, Rī�kens ierosināja. Tas vismaz neļaus ietekmēt�

Virpuļveida daļiņu kustība! iesaucās virsnieks pie sensoru pults. Vektors viens-viens-septiņi, atra��anās vieta �etri-deviņi-divi.

Visi traucās pie sensoru pults. Pa�ā malā putekļu mākonim, kas turpināja izplesties, bija parādījusies izplūdusi oran�a svītra, iezīmējot vietu, kur nere�dzamā asteroīda tuvo�anās bija sacēlusi daļiņu vir�puli.

Dzinējsunim, raidiet �āvienu norādītajā virzie�nā, Dreisons pavēlēja.

Vizuālajā displejā bija redzams, kā izvijas sarka�nas lentas drednauta turbolāzeri bija sāku�i �aut �ķērsām asteroīda virzī�anās ceļam. Lea vēroja disp�leju, cie�i satvērusi sensoru virsnieka krēsla atzvelt�ni� un pēk�ņi tas parādījās: deformēts akmens blu�ķis, kas lēnām peldēja starp zvaigznēm.

Pārtraukt �au�anu, pavēlēja Dreisons. Labi pastrādāts, kungi. Labi, Uzticamais, tagad jūsu kārta. Lai jūsu tehniķu grupa dodas pie asteroīda�

Viņ� aprāvās. Vizuālāja displejā tum�o milzeni sā�ka pārklāt līniju tīkls. Tās uz mirkli spo�i iemirdzē�jās, tad nodzisa.

Pavēle atcelta. Uzticamais, norūca Dreisons. Iz�skatās, ka di�admirālis nevēlas, lai kāds aplūkotu vi�ņa mazās rotaļlietiņas.

Mēs vismaz esam vienu no tām atradu�i, teica Lea. Tas jau ir kaut kas.

Tā gan, atturīgi sacīja Rīkens. Vēl tikai jāat�rod nepilni trīs simti pārējo.

Lea atkal palocīja galvu un jau gribēja iet prom Pārējo asteroīdu atra�ana prasīs diezgan ilgu laiku, un viņa tikpat labi varēja atgriezties pie Vinteras un Genta�

Sadursme! iesaucās virsnieks pie sensoru pults.

Lea pagriezās atpakaļ. Vizuālājā displejā bija re�dzams, kā tre�ais transportkuģis sācis strauji virpu�ļot, novirzoties no kursa. Tā pakaļgals bija sapostīts un dega, putekļu krava tika izmētāta visos virzie�nos.

Vai varat noteikt asteroīda atra�anās vietu? no�prasīja Dreisons.

Virsnieka pirksti ātri slīdēja pa pults taustiņiem.

Nav iespējams nepietiek datu. Varu noteikt ti�kai iespējamības konusu.

Pietiks ar to pa�u, sacīja Dreisons. Visiem kuģiem: atklājiet uguni. Mērķē�anas konuss tiks no�rādīts.

Uz taktikas displeja parādījās konuss, un tālumā redzamās flotiles turbolāzeri sāka �aut.

Papla�iniet konusu līdz piecdesmit procentu ie�spējamībai, Dreisons deva rīkojumu. Kaujas bā�zes, jums jāņem konusa ārmala savā ziņā. Es gribu, lai tas mērķis tiktu atrasts.

Pamudinājums bija lieks. Izplatījumā virs Karas�kentas jau plosījās uguns viesulis uz norādīto iespē�jamības konusu traucās kā turbolāzeru lielgabalu �ā�viņi, tā protonu torpēdas. Mērķzona sarāvās un izple�tās, datoriem aprēķinot neredzamā asteroīda iespēja�mo pārvieto�anās ceļu. Saskaņā ar to mērķus mainīja arī kuģi un kaujas bāzes.

Bet tur nekā nebija� un Dreisons pēc da�ām mi�nūtēm beidzot atzina sakāvi.

Visām vienībām, pārtraukt �au�anu, viņ� no�guru�ā balsī teica. Nav jēgas turpināt. Esam to pa�zaudēju�i.

�ķita, ka te vairs nekas nav piebilstams. Viņi stāvēja klusēdami un noskatījās, kā sakropļotais transportkuģis, kas atradās pārāk tālu no flotiles vilcējstaru iedarbības zonas, lēnām virpuļo pretim planētas vairogam un savam nenovēr�amajam ga�lam. Tā sapostītais pakaļgals pieskārās vairogam, un dego�o izplūdes gāzu ugunīm pievienojās zili baltie sarauto atomsai�u zibeņi. Nespodrs uzlies�mojums nolūza pakaļgals, spo�āks uzliesmo�jums pret vairogu atsitās priek�gals, tad sa�ķīda�kuģa korpuss, un uz liesmu fona pacēlās tum�u atlūzu �alts�

tad Vēl pēdējais uzliesmojums, un kuģis bija beidzis pastāvēt.

Lea noskatījās, kā izdziest pēdējās liesmas, un izdarīja d�ediju vingrinājumus iek�ējā miera saglabā�a�nai viņa dzina no domām ārā dusmas. Atļauties tādu greznību kā ienīst Trounu par to, ko viņ� tiem ir ies nodarījis tas tikai aizmiglotu viņas saprātu. Vēl ļaunāk tāds naids būtu bīstams solis pretim tum�a�jai pusei.

Kāda kustība viegli savirmoja gaisu viņai pie pleca, un pagriezusies Lea ieraudzīja, ka viņai blakus nostājusies Vintera. Arī otra sieviete lūkojās uz vi�zuālo displeju, un viņas acīs atspoguļojās sena sāpe.� Viss kārtībā, Lea viņu nomierināja. Uz borta�neviena nebija,� Es zinu, Vintera no�ukstēja. Iedomājos par�kādu citu kuģi, ko redzēju tāpat nokrītam pie Zekvinas. Tas bija pasa�ieru kuģis� Viņa dziļi ievilka elpu, un Lea redzēja, ar kādām�pūlēm Vintera atvaira savas mū�am dzīvās pagātnes� atmiņas.

Es vēlētos ar jums aprunāties, Jūsu Augstība, tiklīdz būsiet �eit beigusi.� Vinteras sejas izteiksme bija piesardzīgi neitrāla,

bet Lea pieskārās viņas apziņai. Lai ko viņa gribēja sacīt, nekas labs tas nebija.� Es varu nākt tūlīt, Lea teica,�Viņas izgāja no karadarbības vadī�anas telpas un,�apmetu�as loku turboliftiem, atkal iegāja dienesta gaitenī un atgriezās slepenajā at�ifrē�anas telpā. Un jaunumi patie�ām bija slikti.

Tas nevar būt, sacīja Lea un, galvu purināda�ma, pārlasīja Genta sagatavoto analīzi. Mēs zinām, ka pilī ir informācijas noplūde.

Esmu to pārbaudījis uz priek�u un atpakaļ un no iek�puses uz ārpusi, teica Gents. Katru reizi ap�stiprinās viens un tas pats. Ievadīju datus par visiem, kas dzirdēju�i un nav dzirdēju�i ziņas, ko avots Delta ir pārraidījis; tad ievadīju datus par visiem, kas dzir�dēju�i un nav dzirdēju�i ziņas, ko avots Delta nav pārraidījis, un katru reizi saņēmu vienu un to pa�u at�bildi. Apaļu nulli.

Lea nospieda datorbloknota taustiņus atkārtoju�mam un noskatījās, kā ar katru sijā�anas reizi vārdu paliek aizvien mazāk, līdz tie pazūd pavisam.

Tādā gadījumā avots Delta nav tikai viena per�sona vien, viņa sacīja.

Es jau pārbaudīju arī �o variantu, teica Gents, bezpalīdzīgi pavicinādams rokas. Arī tur nekas ne�sanāca. Galu galā viss apstājas pie piecpadsmit iespē�jamām personām. Nevarētu ta�u būt, ka jūsu dro�ības dienests strādā tik slikti.

Varbūt netiek pārraidīts viss, kas tiek dzirdēts. Ziņu nosūtī�ana notiek ar zināmu atlasi.

Gents pakasīja vaigu.

Domāju, ka tā varētu būt, viņ� negribīgi sacī�ja. Tomēr es nezinu. Paskatieties, kādas muļķibas reizēm tiek pārraidītas piemēram, pēdējā pārraidē atstāstīta divu arkonu saruna par to, kādus vārdus viena no viņām dos saviem pēcnācējiem. Vai nu zi�ņotājam nav pārāk laba atmiņa, vai arī viņam ir ļoti dīvainas prioritātes.

Durvis atvērās, un, kad Lea pagriezās, ienāca Bels Ibliss.

Redzēju jūs aizejam, ģenerālis teica. Vai esat kaut ko atradu�i?

Lea, ne vārda nesacīdama, pasniedza viņam dator�bloknotu. Bels Ibliss pārlaida vispirms pavir�u ska�tienu, tad izlasīja uzmanīgāk.

Interesanti, viņ� beidzot sacīja. Vai nu analī�ze ir aplama, vai Vinteru sākusi pievilt atmiņa� vai ari avots Delta zina, ko mēs darām.

Pēc kā jūs sprie�at? vaicāja Lea.

Pēc tā, ka vairs netiek pārraidīts viss dzirdētais, teica Bels Ibliss. Kaut kas viņam ir radījis aizdo�mas.

Lea atsauca atmiņā apstākļus, kādos bija notiku��as visas iestudētās sarunas.

Nē, viņa lēnām sacīja. Tam es neticu. Nekad neesmu uztvērusi ne mazākās ļaunprātības vai aizdo�mu pazīmes.

Bels Ibliss paraustīja plecus.

Tad mums jātic, ka �eit ir vesels spiegu perēklis. Paga, paga tas nav tik slikti kā izklausās. Ja pieņe�mam, ka viņ� nav mūs tūlīt pat atklājis, mēs joprojām varam izmantot datus, ko ieguvām pirmajās divās dienās, un sa�aurināt aizdomās turamo sarakstu līdz kaut cik aptveramam skaitlim.

Lea juta, ka vēders viņai sa�ņaudzas.

Germ, runa ir par vairāk nekā simts uzticamiem Jaunās Republikas ierēdņiem. Mēs nevaram tik dau�dzus apsūdzēt nodevībā. Jau apsūdzības, ko padom�nieks Feilijs izvirzīja admirālim Akbaram, bija nelā�gas diezgan, bet tas, ko gribam darīt mēs, ir daudz ļaunāk.

Es to zinu, Lea, Bels Ibliss stingri sacīja. Bet mēs nevaram pieļaut, ka Impērija turpina noklausī�ties mūsu noslēpumus. Piedāvājiet man alternatīvu, un es to pieņem�u.

Lea iekoda lūpā, un viņas prāts drud�aini darbojās.

Kas tā par domu, ko jūs izteicāt pa ceļam uz ka�radarbības vadī�anas telpu? viņa jautāja. Jūs sacī�jāt, ka, pēc jūsu domām, avots Delta varētu būt kāda neparastāka sarunu ierakstī�anas sistēma.

Ja tā ir, tai jābūt ierīkotai kaut kur Lielajā gaite�nī, teica Vintera, pirms Bels Ibliss paguva atbildēt.

Tie�i tur notiku�as visas pārraidē pieminētās sarunas.

Vai esat par to pārliecināta? sarauca pieri Bels Ibliss.

Pilnīgi, atbildēja Vintera. Itin visas.

Tad tā tas arī būs, sacīja Lea, sajuzdama pir�mās satraukuma pazīmes. Kādam kaut kādā veidā ir izdevies ierīkot Lielajā gaiteni sarunu ierakstī�anas sistēmu.

Pārāk nesapriecājietics, brīdināja Bels Ibliss.

Zinu, ka tas izklausās cerīgi, bet nebūs tik viegli. Mikrofonu sistēmām piemīt noteiktas īpa�ības, kas pretizlūko�anas dienestam ir glu�i labi zināmas un ļauj ātri atklāt noklausī�anās ierīces.

Ja vien, tuvojoties pretizlūko�anas darbiniekiem, tās neizslēdzas, izteica minējumu Gents. Esmu re�dzējis sistēmas, ar kurām tā notiek.

Bels Ibliss papurināja galvu.

Tādā gadījumā runa ir par kaul ko vismaz mini�mālā apjomā lemtspējīgu. Jebko, kas būlu tuvu robo�tu saprāta līmenim�

Ei! Gents viņu satraukti pārtrauca. Tā ir. Avots Delta nav persona tas ir robots.

Lea paskatījās uz Belu Iblisu.

Vai tas ir iespējams?

Nezinu, ģenerālis gausi atteica. Ievietot robo�tā sekundāru spiego�anas programmu noteikti ir iespē�jams. Sare�ģītāk ir to izdarīt, apejot pils parastās dro�ī�bas procedūras, un problēmu rada arī nepiecie�amība izvairīties no pretizlūko�anas dienesta meklējumiem.

Tam vajadzētu būt robotam, kam ir iemesls slaistīties pa Lielo gaiteni, sacīja Lea, cenzdamās visu kārtīgi pārdomāt. Bet tam arī jābūt iespējai, nepiesaistot uzmanību, doties prom ik reizes, kad gaitenī tiek meklētas noklausī�anās ierīces.

Un, tā kā pa gaiteni pārvietojas ļoti augsta ranga ierēdņi, �ādas pārbaudes te notiek itin bie�i, piekri�ta Bels Ibliss. Gent. vai varat iekļūt dro�ības diene�sta failos un dabūt pārbau�u sarakstu pēdējām trim vai �etrām dienām?

Protams, puisis paraustīja plecus. Tomēr tas varētu prasīt pāris stundas laika. Ja nu vienīgi jūs ne�satrauc iespēja, ka viņi mani var pieķert.

Bels Ibliss paraudzījās uz Leu.

Ko jūs par to domājat?

Mēs noteikti nevēlamies, lai viņu pieķer, teica Lea. No otras puses, mēs gribam, lai avota Delta darbo�anās pili tiktu pārtraukta pēc iespējas ātrāk.

Jūsu Augstība? ierunājās Vintera. Atvaino�jiet, bet tā kā pārbaudes notiek tik bie�i, man �ķiet, ka mums tikai vajag novērot gaiteni tādā brīdī, kad ieradies dro�ības dienests, lai veiktu pretizlūko�anas pasākumus, un paskatīties, kuri no robotiem aiziet.

To ir vērts pamēģināt, sacīja Bels Ibliss. Gent, jūs ķeraties pie dro�ības dienesta failiem. Lea, Vinte�ra ejam uz Lielo gaiteni.

Viņi nāk, no rācijas, ko Lea turēja plaukstā, klusi atskanēja Vinteras balss.

Vai esat pārliecināta, ka tas ir pils dro�ības die�nests? Bela Iblisa balss jautāja.

Jā, sacīja Vintera. Esmu redzējusi, kā pulk�vedis Brīmens dod viņiem rīkojumus. Un viņiem lī�dzi ir roboti un meklē�anas ierīces.

Izklausās, ka tie patie�ām ir viņi, Lea no�uk�stēja, zag�us paceldama roku pie mutes un cerēdama, ka trīs kabezi, kas sē� atpūtas stūrīti viņai iepretim, neievēros viņas dīvaino rīcību. Esiet modri.

Abi sarunbiedri �ukstus apstiprināja, ka viņas sa�cīto dzirdēju�i. Atkal nolaidusi roku klēpī, Lea pavē�rās apkārt. �ķiet, ka �is bija visdro�ākais paņēmiens, kā pieķert avotu Delta. Nupat bija beigusies Kopsa�pulces sanāksme, un tūlīt bija jāsākas Padomes sē�dei. Lielais gaitenis bija pilns ar augsta ranga ierēd�ņiem, viņu palīgiem un adjutantiem, un viņu robo�tiem.

No vienas puses, Lea zināja, ka roboti Impērijas pilī ir parasta parādība. No otras puses, viņai nebija ne jausmas, cik to �eit īsti ir. No tās vietas, kur viņa sēdēja, bija redzami tikai nedaudzi 3PO protokolā paredzētie roboti, vairākums no tiem pavadīja ārpa�sauļu diplomātu grupas, bet da�i piederēja arī pie pils ierēdņu svītām. Uz atgrūdējpacēlājiem lidinādamies virs pūļa galvām, vairāki SPD apkopes roboti rūpīgi tīrīja kokgriezumus un kristāla logus, kas pamī�us veidoja gaiteņa sienas. Gar tālāko sienu aizsteidzās virkne MSE robotu tie nogādāja ziņas, kas bija pā�rāk sare�ģītas, lai tiku pavēstītas pa rācijām, vai pā�rāk slepenas, lai tās uzticētu tie�ajai datu pārraidei. Tiem bija krietni jānopūlas, lai nemaisītos ierēdņiem pa kājām. Pa retam cauri pūlim varēja saskatīt, ka tā�lāk, pie zaļi sarkanajiem �hala kociņiem, vākdams kritu�ās lapas, rosās kāds MN-2E apkopes robots.

Kuru no tiem, prātoja Lea, Impērija ir pārvērtusi par spiegu?

Viņi sāk darbu, klusi ziņoja Vintera. Nostā�jas ierindā �ķērsām gaitenim�

Rācijā pēk�ņi bija dzirdama tāda kā �aboņa, it kā Vintera būtu uzlikusi mikrofonam plaukstu. Sekoja vēl da�as apslāpētas skaņas, un Lea jau sāka domāt, vai nevajag iet un noskaidrot, kas tur notiek, kad no rācijas atskanēja vīrie�a balss.

Padomniece Orgena Solo?

Jā, viņa piesardzīgi teica. Kas runā?

Leitnants Makhels Kendijs, padomniec, vīrie�tis atbildēja. Pils dro�ības dienests. Vai zināt, ka jū�su sarunas pa rāciju noklausās tre�ā persona?

Tā nav noklausī�anās, leitnant, Lea viņu no�mierināja. Mums bija trīspusīga saruna ar ģenerāli Belu Iblisu.

Skaidrs, sacīja Kendijs, un viņa balsi bija sa�klausāma neliela vil�anās.

Iespējams, viņ� domāja, ka ir pieķēris avotu Del�ta.

Man jālūdz jūs sarunu uz da�ām minūtēm pār�traukt, padomniec. Mēs tūlīt izdarīsim noklausi�anās ierī�u meklē�anu Lielajā gaiteni, un rāciju darbo�a�nās ir traucējo�a.

Es saprotu, teica Lea. Mēs pagaidīsim, ka�mēr būsiet beigu�i.

Viņa izslēdza rāciju un ielika to atpakaļ vidusjostā. Sirsdpuksti skaļi atbalsojās Leai ausis. Nevērīgi pagriezusies savā sēdekli, viņa pārliecinājās, ka var pārskatīt visu Lielā gaiteņa tālāko galu. Ja tur atradās spiego�anas robots, tas �ļūks uz to pusi, tikko pama�nīs no pretējās puses tuvojamies pretizlūko�anas ko�mandu.

Virs galvām lidojo�ajiem, kukaiņiem līdzīgajiem tīrī�anas robotiem pievienojās jauns lidojo�o robotu pulciņ� tie metodiski meklēja mikrofonus un saru�nu ierakstī�anas ierīces, kas pēc pēdējās pārbaudes varētu būt kaut kādā veidā noslēpti sienu aug�daļā un pie velvētajiem griestiem. Tie�i zem robotiem Lea re�dzēja leitnantu Kendiju un viņa vienību �ie vīri, iz�vietoju�ies �ķērsām gaitenim, militārā ierindā gāja cauri diplomātu pūlim un vēroja plecā pakārto detek�toru displejus. Ierinda sasniedza atpūtas stūrīti, kur sēdēja Lea, pagāja tam garām un bez starpgadīju�miem sasniedza gaiteņa galu. Tur vienība pagaidīja, kad savu darbu būs beigu�i un viņus panāks SPD ro�boti, kas lidinājās virs galvām, un MSE roboti, kas virzījās uz priek�u, cie�i pieplaku�i sienām. Tad noti�ka pārkārto�anās, un visa vienība nozuda �ķērsgaitenī, kas veda uz Iek�ējās Padomes birojiem.

Un ar to viss bija beidzies. Lielais gaitenis bija pārbaudīts, nekādu rezultātu, acīmredzot, nebija� un neviens robots nebija aizsteidzies prom, lai izvairītos no pretizlūko�anas komandas.

Viņas skatienu piesaistīja kāda kustība sānmalā. Bet tas bija tikai MN-2E apkopes robots, ko Lea tika jau iepriek� ievērojusi. Robots pieripoja pie �hala ko�ciņa, kas auga ārā no grīdas netālu no vietas, kur viņa sēdēja. Klusi pie sevis gruģinādams, robots ar saviem saudzīgajiem taustekļiem sāka meklēt starp zariem novītu�ās vai vīsto�ās lapas.

Lapas, kas bija nomiru�as vai mirsto�as tāpat kā viņu teorija.

Nopūtusies Lea izņēma rāciju.

Vintera? Germ?

Klausos, Jūsu Augstība, tūlīt pat atsaucās Vin�teras balss.

Es arī esmu �eit, piebilda Bels Ibliss. Kas notika?

Lea papurināja galvu.

Pilnīgi nekas, viņa atbildēja. Ciktāl es redzē�ju, neviens no robotiem pat nepakustējās.

Iestājās īss klusuma brīdis.

Skaidrs, Bels Ibliss beidzot noteica. Nu, ko� var gadīties, ka mūsu meklētais robots glu�i vienkār�i �odien te neatrodas. Mums jāsūta Vintera atpakaļ pie Genta, lai papildinātu sarakstu ar robo�tiem.

Ko tu par to domā, Vintera? Lea vaicāja.

Varu pamēģināt, otra sieviete vilcinādamās at�bildēja. Problēmu radis robotu identificē�ana. Ārēji visi 3PO roboti izskatās vienādi.

Pietiks ar to identificē�anas pakāpi, ko varēsiet mums sagādāt, teica Bels Ibliss. Tas tomēr atro�das kaut kur tepat tuvumā. Es varu to sajust.

Lea aizturēja elpu un centās uztvert apkārtni ar sa�viem d�edijas jutekļiem. Viņai nebija nedz Bela Ibli�sa saasinātās karotāja intuicijas, nedz Lūkasa daudz dziļāko d�edija iemaņu. Bet ari viņa varēja to sajust. Lielajā gaitenī bija kaut kas tāds�

Domāju, ka jums ir taisnība, Lea sacīja Belam Iblisam. Vintera, tu labāk ej tūlīt pat pie Genta.

Protams, Jūsu Augstība.

Es ie�u kopā ar jums, Vintera, pieteicās Bels Ibliss. Gribu redzēt, kā pavirzījies uz priek�u plāns Zvaig�ņu putekļi.

Lea izslēdza rāciju un atspiedās pret sēdekļa at�zveltni. Lai kā viņa tam pretotos, pamazām viņas do�mās ielavījās pagurums un mazdū�ība. Tā bija liku�sies tik laba ideja izmantot Genta at�ifrējumu, lai identificētu avotu Delta. Bet pagaidām visi pieturas punkti izkusa viņu acu priek�ā.

Un laika vairs nebija daudz. Pat ja viņiem izdotos paturēt Genta darbu noslēpumā un uz to nekādā ga�dījumā paļauties nevarēja katrs no �iem neveiksmī�gajiem gājieniem glu�i vienkār�i tuvināja viņus die�nai, kad avots Delta beidzot pamanīs viņu darbo�anos un pārtrauks savējo. Un, ja tā notiks, viņi būs zaudē�ju�i pēdējo iespēju atklāt Impērijas spiegu savā vidū.

Un tā būs sagrāve. Ne jau pa�as informācijas no�plūdes dēļ Impērijas izlūkdienests zaga informāciju kop� Dumpinieku Savienības nodibinā�anas pirma�jām dienām, un viņiem bija izdevies to pārdzivot. Daudz bīstamāka Jaunajai Republikai bija aizdomu un neuzticē�anās aura, ko jau pati avota Delta pastā�vē�ana vien bija izplatījusi visā pilī. Apkaunojo�ās apsūdzības, ko padomnieks Feilijs bija izvirzījis ad�mirālim Akbaram, uzskatāmi parādīja, ko �āda neuz�ticē�anās var nodarīt vārīgajai da�ādu rasu koalīcijai, no kā sastāvēja Jaunā Republika. Ja starp tās vado�ņiem bija istens Impērijas aģents�

Pretējā atpūtas stūrīti trīs kabezi piecēlās kājās un devās prom. Apmezdami loku ap �hala kociņu un MN-2E robotu, kas to apkopa, viņi nozuda ļau�u plūsmā, kas virzījās pa gaiteni. Lea vēroja, kā robots ar savu manipulējo�o roku starp zariem uzmanīgi sa�meklē nelielu novītu�o lapu pudurīti, visu laiku pie sevis klusi gruģinādams. Viņai bija bijusi neilga sa�skare ar Impērijas spiego�anas robotu uz nogriju dzimtās planētas Honogras un �i saskare varēja at�nest nelaimi viņai un iznīcību visai atliku�ajai nogri�ju rasei. Ja Belam Iblisam bija taisnība ja avots Delta patiesība bija tikai robots un nevis kāds node�vējs�

Bet īstenībā tas jau neko nemainīja. Impērija glu�i vienkār�i nebūtu varējusi ieviest pilī spiego�anas ro�botu, ja ar to nesadarbotos viena vai vairākas no �eit eso�ajām būtnēm. Dro�ības dienests pamatīgi pār�baudīja katru robotu, kas ienāca pilī vai nu tikai uz kādu laiku, vai uz pastāvīgu palik�anu, un viņi skaid�ri zināja, kas jāmeklē. Paslēpta sekundārā spiego�a�nas programma kristu acis kā ko�i sarkanie apļi uz �hala kociņu stumbriem�

Lea caur pieri raudzījās uz kociņu, un viņas do�mu gaita piepe�i apstājās. Uz slaidā stumbra parā�dījās vēl viens neliels, sarkans aplis, tas aizviļņoja pa stumbru uz aug�u, līdz izdzisa. Sekoja vēl viens ko�i sarkans aplis, tad vēl viens un vēl viens, tie it kā ķēra cits citu, vidamies ap stumbru kā pilienu saviļņots ūdens. Tie visi bija apmēram vienāda lie�luma, tie visi radās vienā un tajā pa�ā stumbra vie�tā.

Un katrs no tiem radās vienlaikus ar kluksto�ajām skaņām, ko raidīja robots MN-2E.

Un tad pēk�ņi apjauta nāca pār viņu kā ledaina ūdens �alts. Taustīdamās gar vidusjostu ar pirkstiem, kas piepe�i bija sāku�i trīcēt, viņa nospieda taustiņus, izsaucot centrālo operatoru.

Te runā padomniece Orgena Solo, Lea teica. Savienojiet mani ar pulkvedi Brimenu no dro�ības die�nesta.

Pasakiet viņam, ka esmu atradusi avotu Delta.

Viņiem bija jāierokas gandrīz astoņu metru dziļu�mā, pirms viņi to atrada: garu, resnu, no vecuma ne�spodru cauruli, ko daļēji apslēpa �hala kociņa mietsakne pa vienu galu tajā iegāja kāds tūkstotis smal�ku caurulī�u, pa otru galu kā �ūska līda ārā tie�ās pār�raides vads. Un pat tad vēl bija vajadzīga viena stun�da un sākotnējais ziņojums, lai beidzot pārliecinātu pa�u Brimenu.

Tehniskie darbinieki apgalvo, ka neko tamlīdzī�gu nekad agrāk nav redzēju�i, dro�ības dienesta va�dītājs sacīja Leai, Belam Iblisam un Monai Motmai, kad viņi stāvēja smiltis ap izrakto �hala kociņu. Bet tā darbība ir viegli izskaidrojama. Jebkur� pieskā�riens �hala kociņa stumbram tostarp ari pieskā�riens, ko rada skaņu viļņi rada nelielas ķīmiskas iz�maiņas mizas iek�ējos slāņos.

Un tas rada krāsaino apļu pārvieto�anos pa stumbru? jautāja Mona Motma.

Tie�i tā, mazliet saviebies, pamāja ar galvu Brī�mens. Tagad tas patie�ām �ķiet pa�saprotami. Krāsu viļņi pārvietojas pārāk ātri, lai tiem varētu būt kāda ci�ta, nevis bioķīmiska izcelsme. Bet ar stumbru savieno�tās caurulītes novadīja informāciju mietsaknē paslēp�tajam modulim. Modulis pieņēma ķīmiskos datus, pār�veidoja tos atpakaļ par pieskāriena datiem, un no tiem par valodu. Kāds cits modulis kas varbūt at�rodas zemāk mietsaknē sa�ķiroja sarunas un sagata�voja tās aiz�ifrē�anai un pārraidī�anai. Un tas arī viss.

Organiskais mikrofons, pamāja Bels Ibliss. Ne�kādas elektronikas, ko varētu atrast pretizlūko�anas komanda.

Vesela organisko mikrofonu sērija, Brīmens izlaboja, zīmīgi paskatīdamies uz kociņu rindām ab�pus Lielajam gaitenim. Mēs nekavējoties atbrīvosi�mies no tiem.

Kas par spo�u ieceri, domīgi sacīja Mona Motma. Un īsti Imperatora garā. Es vienmēr brīnī�jos, kur viņ� ņēmis ziņas, ko izmantoja pret mums Senātā.

Viņa papurināja galvu.

�ķiet, ka viņ� turpina cīnīties pret mums pat pēc savas nāves.

Lai būtu, kā būdams, �ai kaitniecībai nu būs da�rīts gals, teica Bels Ibliss. Lai komanda nāk �urp, pulkvedi, un izrok vēl da�us kociņus.

Tālumā, raugoties pāri sapostītajam līdzenumam, varēja pamanīt atstarotas gaismas vizējumu.

Maziks lido �urp, teica Kards.

Gilespijs novērsās no atspirdzinājumu galda un, acis piemiedzis, palūkojās pāri apdrupu�ajai cietok��ņa sienai.

Kāds jau nu lido gan, viņ� piekrita, nolikdams tasi un auksto brualki, ko bija ēdis, un noslaucīja ro�kas tunikā.

Izņēmis savu makrotālskati, viņ� paraudzījās caur to.

Jā, tas ir viņ�, Gilespijs apstiprināja. Savā�di kopā ar viņu lido vēl divi kuģi.

Kards, pieri saraucis, pavērās spo�umā, kas nāca aizvien tuvāk.

Vēl divi kuģi?

Paskaties pats, sacīja Gilespijs, pasniegdams viņam makrotālskati.

Kards pacēla to pie acīm. Jā, �urp patie�ām lidoja trīs kuģi: gluda kosmosa jahta un divi slaidi, draudī�ga izskata kuģi, kuru modelis viņam nebija pazīs�tams.

Tu domā, viņ� atvedis līdzi viesus? Gilespijs jautāja.

Kad Maziks pirms da�ām minūtēm pieteica sa�vu iera�anos Eivzam, viņ� par viesiem neminēja ne vārda, teica Kards.

Kamēr viņ� vēroja lidaparātus, divi sve�ie kuģi at�dalījās no Mazika jahtas, nolaidās līdzenumā un pa�zuda vienā no dziļajām gravām, kas bija to izvagoju��as krustu, �ķērsu.

Varbūt būs labāk, ja tu pārbaudīsi, kas tur īsti

ir.

Tā ir gan, piekrita Kards, sniegdams atpakaļ makrotālskati un izņemdams rāciju. Eivz? Vai mū�su viesi sevi identificēja?

Protams, atbildēja Eivza balss. Visu identifi�kācijas bija viltotas, bet mēs noskaidrojām, ka tie ir Tālā Varavīksne, Debesu Spīles un Plēsoņa.

Kards saviebās. Kuģu modeļus viņ� nepazina, bet to nosaukumus gan. Mazika personiskais lidaparāts un divi viņa visiecienītākie, viņa vajadzībām īpa�i pielāgotie kaujas kuģi.

Paldies, Kards sacīja un izslēdza rāciju.

Nu? jautāja Gilespijs.

Kards atlika rāciju atpakaļ vidusjostā.

Tas ir tikai Maziks, viņ� teica.

Kas tur ir ar to Maziku? atskanēja Nailza Fer�jē balss.

Kards pagriezās. Kuģu zaglis stāvēja viņiem aiz muguras pie atspirdzinājumu galda, paņēmis prāvu sauju grauzdētu pirki riekstiņu.

Es teicu, ka ieradies Maziks, Kards atkārtoja.

Tas ir labi, Ferjē palocīja galvu. Bija jau ari laiks. Beidzot �ī sanāksme varēs sākties.

Un viņ� slāja prom, pa ceļam grauzdams riek�stiņus, garāmejot pamādams Drevisam un Klinganam.

Es domāju, ka tu negribi, lai viņ� �eit ierodas, Gilespijs nomurmināja.

Kards papurināja galvu.

Es jau ari negribēju. Acīmredzot, citi domāja sa�vādāk.

Gilespijs sadrūma.

Tu gribi sacīt, ka viņu ielūdzis kāds cits? Kas?

Nezinu, atzinās Kards, vērodams, ka Ferjē aizklīst līdz stūrim, kur bija sapulcējusies Ellora gru�pa.

Neesmu atradis iespēju to noskaidrot tā, lai ne�liktos, ka esmu sīkumains, aizdomīgs vai uzmācīgs. Lai būtu, kā būdams, iespējams, ka viņa iera�anās ie�mesls ir glu�i nevainīgs. Kādam varbūt likās, ka �eit jābūt klāt visiem, kas piedalījās sanāksmē uz Troga�nas.

Neskatoties uz to, ka Ferjē nav ielūgts?

Kards paraustīja plecus.

Varbūt lika pieņemts, ka notikusi pārskatī�anās. Lai būtu, kā būdams, ja �obrīd tam pievērsis pastipri�nātu uzmanību, tas tikai radīs domstarpības. Da�i jau izrāda neapmierinātību ar to, ka esmu uzņēmies �īs operācijas vadību.

Gilespijs iemeta mutē pēdējo brialki kumosu.

Jā, var jau būt, ka nekā ļauna tur nav, viņ� drūmi noteica. Bet varbūt ir gan.

Mēs modri vērojam tamlīdzīgas parādības, Kards viņam atgādināja. Ja Ferjē ir noslēdzis darī�jumu ar Impēriju, mēs pamanīsim viņus tuvojamies jau labu laiku iepriek�.

Ceru, ka tā būs, Gilespijs noņurdēja, ar skatie�nu meklēdams uz atspirdzinājumu galda nākamo kā�rumu. Man riebjas bēgt ar pilnu vēderu.

Kards pasmaidīja un pagriezās uz promie�anu, kad ievid�inājās viņa rācija. Viņ� izņēma un ieslēdza to, automātiski pacēlis acis pret debesīm.

Kards, viņ� rācijā sacīja.

Te runā Torvs, viņa sarunbiedrs sevi identifi�cēja.

Un no viņa toņa Kards noprata, ka atgadījies kaut kas nepatīkams.

Vai nevari uz mirkli nonākt lejā?

Protams, Kards atbildēja un ar brīvo roku pie�skārās makstī ieliktā spridzekļ �āvēja spalam. Vai lai paņemu kādu sev līdzi?

Nav nekādas vajadzības neesam te sarīkoju�i viesības vai ko tamlīdzīgu.

Tas tulkojumā nozīmēja, ka papildspēki ir jau ce�ļā.

Sapratu, teica Kards. Tūlīt bū�u klāt.

Viņ� izslēdza rāciju un atlika to atpakaļ vidusjostā.

Nepatik�anas? noprasīja Gilespijs, pāri glāzes malai lūkodamies uz Kardu.

Pie mums kāds ielauzies, sacīja Kards, pār�laizdams skatienu iek�pagalmam.

Neviens no pārējiem kontrabandistiem vai viņu pavadoņiem uz Kardu tobrīd neskatījās.

Izdari man pakalpojumu un pavēro, kas �eit no�tiek.

Protams. Vai ir kāds, ko man jo īpa�i nevajadzē�tu izlaist no acīm?

Kards paraudzījās uz Ferjē, kas tagad bija aizgājis no Ellora un tuvojās Partahai un viņas tautie�iem hodiniem.

Parūpējies, lai Ferjē neietu no �ejienes prom.

Galvenā bāzes daļa atradās trīs stāvus zemāk, tel�pās, kas cietoksnī kādreiz bija kalpoju�as ēdiena ga�tavo�anai un citām saimnieciskām vajadzībām. Mil�zīgā telpa ar augstajiem griestiem laikam gan bija banketu zāle. Tajā bija novietots Me�onīgais Kards tik lielam kuģim tur gan bija diezgan pa�auri, bet tel�pai bija divas priek�rocības. Pirmkārt, kuģis tur atra�dās dro�ībā, otrkārt, nepiecie�amības gadījumā tas varēja no turienes ātri izlidot. Kad Kards piegāja pie augstajām dubultdurvīm, viņu tur jau gaidīja Fins Torvs un pieci Zvaig�ņotā Ledus apkalpes locekļi ar �au�anai sagatavotiem spridzekļ �āvējiem rokās.

Ziņojiet, viņ� teica.

Mēs domājam, ka tur iek�ā kāds ir, Torvs no�pietni sacīja. �ins bija izvedis vornskrus pastaigā pa kuģi un ieraudzija kādu kustamies pustumsā pie dienvidu sienas.

Tā bija siena, kas atradās vistuvāk Me�onīgā Kar�da nolaistajam ieejas trapam.

Vai �obrīd uz kuģa kāds ir?

Le�tons strādāja pie rezerves komandpults, teica Torvs. Eivzs lika viņam palikt uz komandtilti�ņa un spridzekļ�āvēju turēt pavērstu pret durvīm, ka�mēr sadabūsim papildspēkus. �ins pasauca da�us vī�rus no Debesu Ceļu, kas slaistījās turpat tuvumā, un sāka pārmeklēt dienvidu puses telpas; Dankins dara to pa�u ziemeļu pusē.

Kards palocija galvu.

Tātad mums jāpārbauda kuģis. Jūs abi�

Viņ� norādīja uz diviem Zvaig�ņotā Ledus apkal�pes locekļiem.

� palieciet �eit un sargājiet durvis. Ejam mie�rīgi un klusi.

Viņi atvēra vienu dubultdurvju pusi un ieslīdēja iek�ā. Viņiem tie�i priek�ā slējās tum�ais Me�onīgā Kardu pakaļgals. Kādus simts piecdesmit metrus tā�lāk cauri nogruvu�ajai cietok�ņa sienai varēja redzēt pavīdam zilās Hid�ērnas debesis.

Es vēlētos, kaut mums �eit būtu labāks ap�gaismojums, skatīdamies apkārt, nomurmināja Torvs.

īstenībā te ir daudz grūtāk paslēpties, nekā iz�skatās, Kards viņu mierināja, izņemdams rāciju. Dankin, �in, te runā Kards. Ziņojiet.

Ziemeļu galā pagaidām nekas nav atrasts, tū�līt pat atskanēja Dankina balss. Aizsūtīju Korvisu pēc kāda portatīvā sensora, bet viņ� vēl nav atgrie�zies.

Te arī nekā nav, kapteini, piemetināja �ins.

Labi, sacīja Kards. Mēs iesim kuģim ap�kārt pa labo pusi un dosiemies uz ieeju. Esiet ga�tavi piesegt mūs ar uguni, ja tas būs nepiecie��ams.

Mēs esam gatavi, kapteini.

Kards ielika rāciju atpakaļ vidusjostā. Dziļi ievil�cis elpu, viņ� sāka iet uz priek�u.

Viņi pārmeklēja kuģi, banketu zāli un visus tuvu�mā eso�os kabinetus un noliktavas telpas. Un galu galā nevienu neatrada.

Tā būs tikai mana iztēle, �ins sadrūmis sacīja, kad meklētāji sapulcējās pie Me�onīgā Kurdu ieejas rampas. Man ļoti �ēl, kapteini. Patiesi.

Neraizējies par to, teica Kards, pārlaizdams skatienu banketu zālei.

Neviena sve�a te it kā nebija, tomēr viņ� juta sa�vādu nemieru. �ķita, ka viņu kāds vēro un klusītēm smejas�

Mums visiem reizēm gadās pārskatīties. Ja tā patie�ām bija pārskatī�anās. Torv, vai esi pārliecināts, ka jūs abi ar Le�tonu pārmeklējāt pilnīgi visu kuģi?

Katru tā kubikmetru, Torvs stingri teica. Ja kāds ielavījās Me�onīgajā Kurdā, viņ� jau sen bija prom, kad ieradāmies mēs.

Kā ir ar tiem jūsu pieradinātajiem vornskriem, ser? jautāja viens no Zvaig�ņotā Ledus apkalpes lo�cekļiem. Vai tie ir labi pēddziņi?

Tikai tad, ja tie dzenas pakaļ kādam isalamiram vai d�edijam, Kards viņam atbildēja. Tā. Lai kas te arī būtu ienācis, �ķiet, ka tagad viņ� ir prom. To�mēr var gadīties, ka mēs viņu iztraucējām, pirms viņ� paguva izdarīt to, kā dēļ bija �urp nācis. Torv, es gri�bu, lai tu nodro�inātu �ajā cietok�ņa daļā pastiprinātu apsardzi. Liec, lai Eivzs brīdina de�ūrējo�o personālu arī uz Zvaig�ņotā Ledus un Debesu Ceļu.

Tie�i tā, atsaucās Torvs, izņemdams rāciju. Un kā ar mūsu viesiem tur, aug�stāvā? Vai lai brīdinām arī viņus?

Kas tad mēs esam, viņu mammu�i, vai? viens no apkalpes locekļiem nievājo�i teica. Viņi ir lieli zēni, var pa�i par sevi parūpēties.

Esmu pārliecināts, ka viņi to var, Kards viņam rāmi aizrādīja. Bet viņi �eit ieradu�ies pēc mana ie�lūguma. Kamēr viņi atrodas zem mūsu jumta, mums viņi jāaizsargā.

Vai tas attiecas arī uz to personu, kas sūtījusi uz kuģi �ina pamanīto iebrucēju? vaicāja Le�tons.

Kards pavērās aug�up uz savu kuģi.

Tas atkarīgs no tā, ar kādu uzdevumu iebrucējs turp tika sūtīts, viņ� sacīja.

Kas attiecās uz viesiem bija laiks pie viņiem at�griezties. Maziks jau būs ieradies, un Ferjē nebija vienīgais, kas ar nepacietību gaidīja sanāksmes sāk��anos.

Le�ton, tiklīdz Korviss atnāk ar skeneriem, gribu, lai jūs abi izdarītu visaptvero�u kuģa apska�ti, sākot ar ārējo korpusu. Mūsu viesis varbūt at�stājis kādu dāvanu, un man negribētos izlidot, at�stājot uz borta raidītāju, kas ziņotu par mūsu atra��anās vietu, vai bumbu ar laika degli. Ja esmu jums nepiecie�ams, varēsiet atrast mani aug�stāva apsprie�u telpā.

Uzdevis vīriem darbu, viņ� tos pameta, atkal skaudri izjuzdams Maras D�eidas prombūtni. Jau tu�vākajās dienās viņam jāatrod laiks, lai aizlidotu līdz Karaskentai un atvestu atpakaļ viņu un Gentu.

Ja pieņem, ka viņ� to drīkstēs darīt. Viņa informā�cijas avoti bija dzirdēju�i neskaidras, bet satrauco�as baumas, ka pieķerta kāda vārdā nenosaukta sieviete, kas uz Karaskentas palīdzējusi Impērijas diversiju desanta vienībai. Zinot kādu nepatiku Mara jūt pret di�admirāli Trounu, nelikās ticami, ka viņa būtu snie�gusi Impērijai jebkāda veida palīdzību. Bet, no otras puses, Jaunajā Republikā daudzi jau atradās uz kara histērijas robe�as� un, ņemot vērā viņas tum�o pa�gātni, pret Maru noteikti varēja izvirzīt tamlīdzīgu apsūdzību. Tas bija vēl jo lielāks iemesls dabūt viņu pēc iespējas ātrāk prom no Karaskentas.

Atgriezies aug�ējā iek�pagalmā, Kards redzēja, ka Maziks patie�ām ir jau klāt. Viņ� stāvēja kopā ar ho�dinu grupu un dedzīgi sarunājās ar Partahu. Mazika maldino�i skaistā miesassardze, kas bija bijusi kopā ar viņu arī uz Troganas, nostājusies kādu pussoli tā�lāk, centās izturēties neuzkrīto�i.

Tāpat kā tie divi vīrie�i, kas stāvēja viņai tie�i aiz muguras. Un tie �etri, kas bija nostāju�ies da�us met�rus tālāk. Un tie se�i, kas bija ieņēmu�i vietas da�ā�dās iek�pagalma malās.

Kards pie arkveidīgās ieejas apstājās, zemapziņā dzirdēdams klusu brīdinājuma signālu. Tas, ka Maziku ceļā apsargāju�i divi kaujas kuģi, bija viena lieta. Bet tas, ka viņ� uz draudzīgu tik�anos ieradies ar ve�selu apsargu vienību, bija pavisam kas cits. Vai nu uz Troganas piedzīvotais Impērijas karaspēka uzbru�kums bija padarījis viņu neparasti tramīgu, vai arī viņ� bija sagatavojies tam, ka tik�anās draudzīgais raksturs var mainīties.

Ei, Kard, uzsauca Ferjē, mādams viņam ar ro�ku. Nāc �urp, sāksim beidzot sanāksmi.

Protams, teica Kards, un, savilcis lūpas vis�laipnākajā namatēva smaidā, iegāja iek�pagalmā.

Tagad bija par vēlu spēku līdzsvaram atsaukt �urp da�us no saviem ļaudīm. Viņ� varēja vienīgi cerēt, ka Maziks patie�ām tā rīkojies tikai aiz piesardzības.

Labdien, Mazik. Paldies, ka ieradies.

Nebija grūti, sacīja Maziks.

Viņa skatiens bija vēss, un viņ� neatbildēja uz Karda smaidu.

Blakustelpā mums ir sagatavoti ērtāki sēdekļi, teica Kards, ar �estu norādīdams pa kreisi. Ja jums visiem labpatiktu man sekot�

Man ir labāka ideja, Maziks viņu pārtrauca. Kā būtu, ja mēs �o sanāksmi noturētu Me�onīgajā Kur�dā?

Kards paskatījās uz viņu. Mazika skatiens bija mierīgs, viņa seja neko nepauda. Acīmredzot, te ne�bija runa par piesardzību vien.

Vai drīkstu vaicāt, kāpēc? Kards jautāja.

Vai gribi sacīt, ka tev ir kaut kas slēpjams? at�cirta Maziks.

Kards atļāvās vēsi pasmaidīt.

Protams, ka man ir �is tas slēpjams, viņ� sacī�ja. Tāpat kā Partahai, Elloram vai tev. Galu galā, darījumos mēs esam sāncen�i.

Tātad tu mums neļausi kāpt uz Me�onīgā Kardu borta?

Kards pēc kārtas paraudzījās uz visiem kontraban�distu vadoņiem. Gilespijs, Dreviss un Klingans bija sadrūmu�i, varēja skaidri redzēt, ka viņiem nav ne jausmas, kas te notiek. No Partahas hodinas sejas bija grūti kaut ko saprast, bet viņas stājā jautās satrau�kums. Ellors izvairījās skatīties viņam acīs. Un Fer�jē�

Ferjē smīkņāja. Ne klaji patiesību sakot, aiz viņa bārdas to tik tikko varēja pamanīt. Bet tas to�mēr bija pietiekami saskatāms. Vairāk nekā pietie�kami.

Un tagad, kad jau bija daudz par vēlu, viņ� bei�dzot saprata. Tas, ko bija redzējis �ins un tas, ko viņiem visiem pēc tam neizdevās notvert bija Ferjē rēgainais defels.

�eit bija Mazika vīri. Karda vīri atradās trīs stāvus zemāk sargāja viņa kuģi un bāzi no apdraudējuma, kas jau sen bija prom. Un visi viesi gaidīja viņa atbil�di.

Me�onīgais Kurds ir novietots kādā no apak��stāviem, viņ� tiem sacīja. Vai jums labpatiktu man sekot?

Kad viņi tur ieradās, Dankins un Torvs sarunājās, stāvēdami pie Me�onīgā Karda ieejas trapa pamat�nes.

Klau, kapteini, Dankins teica, izskatīdamies pārsteigts, vai varam jums kaut kā palīdzēt?

Palīdzība nav nepiecie�ama, sacīja Kards. Mēs nolēmām noturēt sanāksmi uz kuģa borta, tas ari

viss.

Uz kuģa borta? atkārtoja Dankins, a�i nopētī�dams grupu un acīm redzami nebūdams apmierināts ar redzēto.

Par to nebija jābrīnās: starp kontrabandistu vado�ņiem, palīgiem un miesassargiem Mazika apsardzes vīri izcēlās kā bākugunis.

Piedodiet, to es nezināju, viņ� piebilda, �ķieta�mi nevērīgi aizāķēdams labās rokas ik�ķi aiz sava �aujamā spala.

�is lēmums tika pieņemts glu�i negaidot, Kards viņam teica.

Ar vienu acs kaktiņu Kards redzēja, ka pārējie vi�ņa vīri, kas darbojās banketu zālē, pamanīju�i Dankina ar roku doto zīmi, sāk nākt tuvāk, ielencot viesu grupu no visām pusēm�

Ak, tā, sacīja Dankins, izskatīdamies mazliet samulsis. Kuģis gan nav sagatavots tik svinīgam pasākumam. Jūs jau zināt, kāda nekārtība valda ap�kalpes telpā�

Kuģa interjers mūs neinteresē, Maziks viņu pārtrauca. Paej, lūdzu, sāņus mums ir darbs da�rāms.

Protams, to es saprotu, teica Dankins, izskatī�damies vēl apmulsu�āks, bet nekustēdamies ne no vietas. Diem�ēl patlaban uz borta darbojas skanē�a�nas grupa. Rādījumi būs aplami, ja tik daudzi cilvēki te nāks un ies.

Tad lai tie ir aplami, iestarpināja Ferjē. Ko tu no sevis galu galā iedomājies?

Dankins nepaguva uz to kaut ko atbildēt. Gar Karda vaigu aizvirmoja smar�īgs gaisa vilnis, un vi�ņam sānos ieurbās spridzekļ �āvēja stobrs.

Labs mēģinājums, Kard, sacīja Maziks, bet tev nekas nesanāks. Lai viņi iet prom. Tūlīt.

Kards piesardzīgi palūkojās pār plecu. Viņam pretim raudzījās Mazika daiļā miesassardze, un viņas acu skatiens bija vēss un ļoti profesionāls.

Un ja es to nedarī�u?

-Tad sāksies ap�aude, Maziks vaļsirdīgi atbil�dēja. Tepat uz vietas.

Grupā notika neliela sakustē�anās.

Vai kāds negribētu man paskaidrot, kas te no�tiek? Gilespijs nedro�i no�ukstēja.

To es tev pateik�u, kad būsim kuģi, teica Ma�ziks, nenolaizdams acis no Karda. Ja pieņemam, ka mēs visi dzīvi tiksim tur iek�ā. Tas atkarīgs no mūsu namatēva.

Es nelik�u saviem ļaudīm tev pakļauties, Kards klusi sacīja. Viņi nepadosies bez kaujas.

Tavi ļaudis mani neinteresē, teica Maziks.

Nedz arī tavs kuģis vai tava organizācija. Mums jā�nokārto kāda personiska lieta starp tevi un mani. Un pārējiem kontrabandistiem.

Nu, tad noskaidrosim to, ierosināja Dankins.

Mēs atbrīvosim telpu, jūs varat izvēlēties iero�us�

Es nerunāju par kaut kādu muļķīgu savstarpējo naidu, Maziks viņu pārtrauca. Runa ir par nodevī�bu.

Par ko? jautāja Gilespijs. Mazik�

Aizveries, Gilespij, Maziks sacīja, uzmez�dams viņam a�u, niknu skatienu. Nu, Kard?

Kards gausi nopētīja grupu. Te viņam nebija sa�biedroto, nebija draugu, kas stingri turētos viņa pusē, lai kādas izdomātas apsūdzības pret viņu nevērstu Maziks un Ferjē. Lai kā katrs no klāteso�ajiem būtu viņu cienījis, lai kādus pakalpojumus būtu viņam pa�rādā tas viss jau bi ja aizmirsts. Viņi noskatīsies, kā viņa ienaidnieki viņu nogā�� un tad katrs no viņiem pievāks daļu organizācijas, ko viņ� ar smagu darbu bija izveidojis.

Bet, kamēr tas nebija noticis, Karda viri un citas būtnes joprojām bija viņa biedri. Un viņ� joprojām bija par viņiem atbildīgs.

Apkalpes telpā pietiks vietas tikai mums asto�ņiem, Kards Mazikam klusi teica. Visiem palī�giem, miesassargiem un tavas apsardzes vīriem jāpa�liek ārā. Vai pavēlēsi viņiem, lai liek manus ļaudis mierā?

Maziks labu brīdi pētīja viņa seju. Tad viņ� aprau�ti palocīja galvu.

Kamēr viņi netiks izprovocēti, tie nevienu ne�aiztiks. Sada, paņem viņa spridzekļ�āvēju. Kard� ej pa priek�u.

Kards paskatījās uz Dankinu un Torvu un pamāja ar galvu. Viņi negribīgi pavirzījās nost no trapa, un viņ� sāka kāpt aug�ā. Viņam sekoja ļaudis, no kuriem Kards bija cerējis izveidot vienotu fronti cīņā pret Impēriju.

Viņam būtu vajadzējis tos labāk pazīt.

Viņi iekārtojās apkalpes telpā. Maziks piebikstī�ja Kardam, liekot viņam apsēsties krēslā vienā tel�pas stūrī, bet pārējie sasēdās ap galdu ar seju pret viņu.

Tā, noteica Kards. Mēs esam �eit. Kas būs tālāk?

Gribu redzet tavas datu kartes, sacīja Ma�ziks. Visas. Sāksim ar tām, kas atrodas tavā biro�jā-

Kards ar galvas mājienu norādīja pāri plecam.

Ārā pa durvīm un lejup pa gaiteni labajā pusē.

Piekļū�anas kods?

-Tāda nav. Es saviem ļaudīm uzticos.

Maziks mazliet sa�ķobīja lūpas.

Ellor, ej un paņem tās. Un atnes ari pāris datorbloknotus.

Ne vārda neteicis, duro piecēlās un aizgāja.

Kamēr mēs gaidām, teica Kards, pārtrauk�dams neveiklo klusumu, varbūt es drīkstu izteikt priek�likumu, kura dēļ sasaucu jūs kopā uz Hid�ērnas.

Maziks pavīpsnāja.

Tev nu gan ir iek�as, Kard to es nevaru no�liegt. Drosme un stils. Bet tagad glu�i vienkār�i pasē�dēsim klusēdami, labi?

Kards paskatījās uz spridzekļ�āvēju, kas bija no�mērķēts uz viņa pusi.

Kā vēlies.

Pēc minūtes atgriezās Ellors, nesdams paplāti, kas bija piekrauta ar datu kartēm, pa�ā virspusē �ūpojās divi datorbloknoti.

Labi, noteica Maziks, kad duro bija apsēdies viņam blakus. Iedod vienu datorbloknotu Partahai un sāksim izskatīt datu kartes. Jūs abi zināt, kas jā�meklē.

Pirms sāku darboties, gribu apliecināt, sacīja Ellors, ka man tas nepatīk.

Es piekrītu. nodziedāja Partaha, un viņas gal�vas piedēkļi locījās kā satrauktas �ūskas. Atklāti cī�nīties ar sāncensi tas pieder pie maniem darīju�miem. Bet te notieko�ais ir pavisam kas cits.

Ne jau darījumu dēļ mēs to darām, teica Ma�ziks.

Protams, ka ne, piekrita Kards. Viņ� jau sa�cīja, ka mana organizācija viņu neinteresē. Atcera�ties?

Nemēģini spēlēties ar maniem vārdiem, Kard, Maziks brīdināja. Es to nevaru paciest, tāpat kā ne�varu paciest, ka mani vazā aiz deguna.

Es nevienu nevazāju aiz deguna, Mazik, Kards klusi teica. Kop� esmu sācis �o lietu, esmu bijis pret jums visiem pilnīgi atklāts.

Varbūt. Tāpēc jau mēs esam �eit, lai to noskaid�rotu.

Kards pārlaida skatienu galdam, atcerēdamies haosu, ko bija radījusi D�eba Huta organizācijas sa�bruk�ana. Visas galaktikā sastopamās kontrabandistu grupas sacentās kā trakas, lai paķertu kādu kumosu no viņa pīrāga kuģus, ļaudis un līgumus, un reizēm starp tām izcēlās sīvas kaujas. Jo īpa�i lielākās orga�nizācijas bija daudz ieguvu�as no Huta aizie�anas.

Kards prātoja, vai Eivzs spēs viņus atvairīt. Eivzs un Mara.

Vēl nekā nav? jautāja Maziks.

Mēs tev pateiksim, ja kaut kas būs, sacīja Par�taha, un viņas spalgā balss apliecināja, cik viņai ir nepatīkama �ī situācija.

Kards palūkojās uz Maziku.

Vai tu man vismaz nepateiktu, par ko es tieku turēts aizdomās?

Jā, es ari gribētu to dzirdēt, Gilespijs viņam piebalsoja.

Maziks atspiedās pret sēdekļa atzveltni un atbal�stīja roku ar �aujamo uz gurna.

Viss ir ļoti vienkār�i, viņ� teica. �ķiet, ka tas uzbrukums uz Troganas tas, kurā gāja bojā mans draugs Li�ma bi jis inscenēts.

Kā to saprast inscenēts? vaicāja Dreviss.

Tie�i tā, kā es teicu. Kāds nolīga Impērijas leit�nantu un viņa vienību, lai viņi mums uzbruktu.

Klingans nokrem�ļojās dziļi rīklē.

Impērijas karavīri nedarbojas kā algotņi, viņ� norūca.

�ī grupa tomēr to darīja, sacīja Maziks.

Kas to teica? noprasīja Gilespijs.

Maziks piespiesti pasmaidīja.

Viszino�ākais avots. Di�admirālis Trouns.

Uz mirkli iestājās mulss klusums. Pirmais balsi atguva Dreviss.

Bez jokiem, ko? viņ� sacīja. Un di�admirālis tev par to tā glu�i vienkār�i ieminējās?

Viņi mani saņēma ciet, kad slaistījos pa D�oijolas sistēmu, un aizveda uz Himēiv, stāstīja Maziks, ignorēdams vaicātāja sarkasmu. Pēc tā starpgadīju�ma Bilbringi kuģu būvētavā domāju, ka viņi uz mani ir briesmīgi noskaitu�ies. Bet Trouns sacīja, ka licis mani atvest, lai noskaidrotu pārpratumus, ka neviens no Impērijas augstākajiem virsniekiem nav devis pa�vēli uzbrukt mums uz Troganas un ka man nav jāuz�skata viņus par vainīgiem �ajā notikumā. Un tad viņ� ļāva man iet.

Pirms tam pienācīgi licis tev noprast, ka vainī�gais esmu es? minēja Kards.

Viņ� neminēja tie�i tavu vārdu, teica Maziks. Bet kur� tad vēl varēja kaut ko iegūt no tā, ka mēs kļuvām naidīgi noskaņoti pret Impēriju?

Mēs runājam par di�admirāli Trounu, Mazik, Kards viņam atgādināja. Par di�admirāli, kura va�ļasprieks ir sare�ģītu stratēģiju izstrādā�ana un kur� ir personiski ieinteresēts mani iznicināt.

Maziks atkal piespiesti pasmaidīja.

Es nenoticēju Trounam uz vārda, Kard. Pirms lidoju �urp, liku kādam savam draugam mazliet pa�rakņāties Impērijas militārajos failos. Viņ� man sagā�dāja visus sīkumus par Troganas vieno�anos.

Impērijas failus varēja tī�ām sagrozīt, aizrādī�ja Kards.

Kā jau sacīju neticu viņiem uz vārda, atcir�ta Maziks. Bet, ja līguma otru pusi atradīsim �eit�

Viņ� mazliet pacilāja spridzekļ�āvēju.

� es teik�u, ka tas būs smags pierādījums.

Saprotu, no�ukstēja Kards, paskatīdamies uz Ferjē.

Tad, lūk, ar ko te bija nodarbojies viņa defels. No�vietojis uz kuģa Mazikam nepiecie�amo pierādījumu.

Jādomā, ka ir jau par vēlu paziņot, ka da�as mi�nūtes pirms jūsu iera�anās, uz kuģa kāds bija ielau�zies.

Ferjē nievājo�i pavīpsnāja.

Ak jā. Labs mēģinājums, Kard, bet nedaudz par vēlu.

Kam par vēlu? pieri saraucis, jautāja Dre�viss.

Viņ� mēģina novirzīt aizdomas uz kādu citu, tas ari viss, nicīgi sacīja Ferjē. Lai jūs domātu, ka da�tu karti te novietojis kāds no mums.

Kādu datu karti? noskaldīja Gilespijs. Ne�esam nekādu datu karti atradu�i.

Esam gan, klusi teica Ellors.

Kards paskatījās uz viņu. Ellora plakanā seja bija sastingusi un bezkaislīga. Viņ� klusēdams pasniedza datu karti Mazikam. Pēdējais to paņēma un ari viņa seja kļuva stinga.

Te nu tas ir, viņ� klusi sacīja, nolikdams datu karti uz galda. Tā. Es domāju, ka te vairs nekas nav piebilstams.

Pagaidi mirkli, iebilda Gilespijs. Te ir gan kas piebilstams. Kards saka taisnību par to iebrucē�ju es biju aug�stāvā kopā ar viņu, kad pienāca pazi�ņojums.

Maziks paraustīja plecus.

Labi, paklausīsimies. Ko tu vari par to sacīt, Kard? Ko tu redzēji?

Kards papurināja galvu, cenzdamies neskatīties uz Mazika spridzekļ �āvēja stobru.

Par nelaimi, neko. �ins domāja, ka ir redzējis kādu kustību pie kuģa, bet mums neizdevās nevienu atrast.

Nemanīju gan ārpusē pārāk daudz tādu vietu, kur kāds varētu paslēpties, uzsvērti teica Maziks.

Cilvēks nc, piekrita Kards. Bet tajā bridi mēs nepievērsām uzmanību tam, cik daudz ēnu ir pie sienām un durvju tuvumā.

Proti, tu domā, ka tas bija mans rēgs, ko? ie�jaucās Ferjē. Tas tev ir raksturīgi, Kard tu dod da��us mājienus un padari visu lietu neskaidru. Aizmir�sti par to �oreiz tev tas neizdosies.

Kards caur pieri paskatījās uz viņu. Uz agresīvo seju, bet piesardzīgajām acīm� un pēk�ņi viņ� at�skārta, ka aplami izpratis �eit notieko�o. Patiesībā Ferjē un Maziks nebija uz vienu roku. Tas bija Ferjē viens pats, kas, iespējams, saskaņā ar Trouna norādī�jumiem, mēģināja viņu gāzt.

Un tas nozīmēja, ka Maziks patie�ām uzskata Kardu par nodevēju. Tas savukārt nozīmēja, ka vēl ir iespēja panākt, lai viņ� savas domas mainī�tu.

Tad paskatīsimies uz to visu no citas puses, Kards teica, pievērsdamies atkal Mazikam. Vai es varētu būt tik bezrūpīgs un atstāt pierādījumus par savu nodevību tādā vietā, kur ikviens var tiem pie�kļūt?

Tu nezināji, ka mēs tos meklēsim, Ferjē sacī�ja, pirms Maziks paguva atbildēt.

Kards sarauca uzacis.

Ak, tad tagad tie jau ir �mēs", Ferjē? Tu palīdzi Mazikam veikt �o izmeklē�anu?

Viņam taisnība, Kard izbeidz pūst mums mig�lu acīs, teica Maziks. Tu domā, ka Trouns uzņem�tos tādas pūles tikai tāpēc, lai gāztu tevi? Uz Troga�nas viņ� būtu varējis tevi iznīcināt.

Uz Troganas viņ� nedrīkstēja ķerties man klāt, Kards papurināja galvu. Ne jau jūsu visu klātbūtnē. Tad viņ� noskaņotu pret sevi visus kontrabandistus. Nē, �is paņēmiens ir daudz labāks. Viņ� iznīcina ma�ni, diskreditē brīdinājumus, ko esmu jums izteicis par viņu, un atgūst jūsu labvēlību un pakalpojumus.

Klingans papurināja pinkaino galvu.

Nē. Trouns nav tāds kā Veiders. Viņ� ne�ķie�as ar savu karavīru dzīvībām, neraidītu tos kaujā, kas apzināti nolemta neveiksmei.

Piekrītu, sacīja Kards. Es nedomāju, ka tas bija viņ�, kas deva pavēli uzbrukt mums uz Troganas. �o uzbrukumu noorganizēja kāds cits, un Trouns ti�kai cen�as izsist pēc iespējas lielāku labumu no noti�ku�ā.

Domāju, ka ari par �o nodarījumu tu mēģināsi vainot mani, norūca Ferjē.

Neesmu nevienu apsūdzējis, Ferjē, Kards vi�ņam laipni atgādināja. Varētu domāt, ka tev ir netī�ra sirdsapziņa, ja reiz tu tā satraucies.

Kā tad atkal miglaini mājieni, teica Ferjē un, pirms nikni pablenzt uz Kardu, pārlaida skatienu pie galda sēdo�ajiem. Tu ta�u gandrīz nepārprotami ap�sūdzēji manu rēgu, ka viņ� novietojis datu karti uz ta�va kuģa.

To sacīji tu, nevis es, iebilda Kards, cie�i uzlū�kodams kuģu zagli.

Patstāvīga domā�ana acīm redzami nebija Ferjē stiprā puse, un sasprindzinājums arī sāka darīt sa�vu. Ja izdotos uzspiest viņam vēl mazliet stin�grāk�

Bet, ja reiz mēs par to runājam, kur ir tavs defels?

Viņ� ir uz mana kuģa, steig�us sacīja Ferjē.

Rietumu iek�pagalmā, kur atrodas arī visi pārējie kuģi. Viņ� tur atrodas, kop� esam �eit nolaidu�ies.

Kāpēc?

Ferjē sarauca pieri.

Kā to saprast kāpēc? Viņ� ir �eit, jo pieder pie manas apkalpes.

Nē, es gribēju vaicāt, kāpēc viņ� �obrīd neatro�das pie Me�onīgā Kurdu kopā ar pārējiem miesassar�giem?

Kas teicis, ka viņ� ir miesassargs?

Kards paraustīja plecus.

Es glu�i vienkār�i pieņēmu, ka viņ� tas ir. Galu galā, uz Troganas viņ� �o lomu pildīja.

Taisnība, tā bija, lēnām noteica Gilespijs.

Viņ� stāvēja pie sienas. Sagatavojies dot triecienu Impērijas karavīriem, tiklīdz viņi ienāks.

It kā zinātu, ka viņi nāks, piekrita Kards.

Ferjē seja satumsa.

-Kard�

Pietiek, Maziks viņu pārtrauca. Tas nav pie�rādījums, Kard, un tu to zini. Turklāt, ko Ferjē būtu ieguvis, noorganizēdams tamlīdzīgu uzbrukumu?

Varbūt, piedalīdamies uzbrukuma atvairī�anā, viņ� cerēja iekarot mūsu uzticību, teica Kards. Un izkliedēt mūsu aizdomas par viņa sakariem ar Impē�riju.

Spēlējies ar vārdiem kā gribi, sacīja Ferjē, kratīdams pirkstu pret datu karti, kas stāvēja uz galda līdzās Mazikam. Bel tajā datu kartē nav teikts, ka es nolīgu Kosku un viņa vienību. Tur sacīts, ka tu to izdarīji. Es personiski domāju, ka mēs esam diezgan dzirdēju�i�

Pagaidi mirkli, Maziks pārtrauca Ferjē, pa�griezdamies ar seju pret viņu. Kā tu zini, kas sacīts datu kartē?

Tu pats mums to pateici, sacīja Ferjē. Tu tei�ci, ka tā ir otra puse�

Leitnanta vārdu es netiku pieminējis.

Telpā piepe�i kļuva ļoti kluss� un Ferjē seja aiz kuplās bārdas bija nobālusi.

Tu noteikti to pieminēji.

Nē, Maziks auksti teica. Nepieminēju.

Neviens to nenosauca, noņurdēja Klingans.

Ferjē uz viņu nikni paskatījās.

Tas ir neprāts, viņ� izspļāva, nedaudz atguvis drosmi. Visi pierādījumi norāda tie�i uz Kardu un jūs gribat, lai viņ� tiek sveikā cauri tikai tāpēc, ka es kaut kur esmu dzirdējis tā Koska vārdu? Varbūt to iz�kliedza kāds no triecienniekiem uz Troganas kā lai es zinu?

Labi, tad uzdo�u tev vieglāku jautājumu, sacī�ja Kards. Pastāsti mums, kā tu uzzināji �īs sanāk�smes vietu un laiku? Ņemot vērā, ka ielūgums tev nosūtīts netika.

Maziks ātri paraudzījās uz Karda pusi.

Tu viņu neielūdzi?

Kards papurināja galvu.

Nekad neesmu viņam īsti uzticējies, jo īpa�i pēc tam, kad uzzināju, kāda bijusi viņa loma, palīdzot

Trounam iegūt Katanas flotili. Viņ� vispār nepiedalī�tos tajā Troganas sanāksmē, ja Gilespijs to nebūtu tik atklāti izziņojis.

Nu, Ferjē? mudināja Dreviss. Varbūt tu ap�galvosi, ka par sanāksmi tev pateica kāds no mums?

Ferjē acu kaktiņos ievilkās saspringtas rievas.

Es uztvēru Mazikam domāto pārraidi, viņ� no�murmināja. At�ifrēju to un nospriedu, ka man ari jābūt te klāt.

Varen ātri veikta at�ifrē�ana, Gilespijs piezī�mēja. Mēs izmantojām diezgan sare�ģītu �ifru. Tu, protams, esi saglabājis aiz�ifrētās vēsts oriģinālu?

Ferjē piecēlās.

Man nav te jāsē� un tas viss jāklausās, viņ� norūca. �eit tiek tiesāts Kards, nevis es.

Apsēdies, Ferjē, Maziks klusi teica.

Viņa spridzekļ �āvējs vairs nebija pavērsts pret Kardu.

Bet tas ta�u ir viņ�, neatlaidās Ferjē.

Izstiepis labo roku, viņ� apsūdzo�i kratīja rādītāj�pirkstu pret Kardu.

Tas bija viņ�, kas�

Uzmanieties! asi iesaucās Gilespijs.

Bet bija jau par vēlu. Uzmanības novēr�anai vici�nājis sev priek�ā labo roku, Ferjē bija iebāzis kreiso roku aiz platās �alles, ar ko bija apjozts viņa viduklis. Nu viņ� roku atkal bija izvilcis ārā.

Un turēja tajā termisko detonatoru.

Labi, tagad visi nolieciet rokas uz galda, viņ� uzrēca. Mazik, nomet ieroci.

Maziks lēnām nolika spridzekļ�āvēju uz galda.

Tu netiksi no �ejienes ārā, Ferjē, viņ� caur zo�biem teica. Tad Sadam būs jācīnās ar manu apsar�dzi.

Viņi pat nepagūs uz mani iz�aut, sacīja Ferjē un, pastiepis roku, paņēma Mazika spridzekļ�āvēju. Rēgs! Nāc iek�ā!

Viņam aiz muguras atslīdēja vaļā apkalpes telpas durvis un klusēdama ienāca kāda melna ēna. Melna ēna ar sarkanām acīm un gariem, baltiem ilkņiem.

Klingans nolamājās rupjiem zehetbru vārdiem.

Tātad Kardam bija taisnība. Tu esi mūs nodevis Impērijai.

Ferjē viņu ignorēja.

Uzmani viņus, viņ� pavēlēja un, atdevis Mazi�ka spridzekļ�āvēju ēnai, izvilka pats savējo. Nāc, Kard mēs iesim uz komandtiltiņu.

Kards nepakustējās.

Un ja es atsakos to darīt?

Es nogalinā�u jūs visus un aizlido�u ar kuģi pats, Ferjē strupi atbildēja. Varbūt man to vaja�dzētu darīt jebkurā gadījumā� iespējams, ka Trouns man pārjums visiem samaksātu brangu prēmiju.

Es sapratu, sacīja Kards, celdamies kājās. Jā�iet uz to pusi.

Komandtiltiņu viņi sasniedza bez starpgadīju�miem.

Tu lidosi, pavēlēja Ferjē, ar spridzekļ�āvēju norādīdams uz stūri.

Vienlaikus viņ� uzmeta ātru skatienu displejiem.

Labi es jau tā domāju, ka kuģis būs izlido�a�nas gatavībā.

Kurp mēs lidosim? jautāja Kards, apsēzda�mies sēdekli pie stūres.

Pa skatulūku viņ� redzēja da�us no saviem ļau�dīm tie nebija pamanīju�i viņa iera�anos uz komand�tiltiņa un turpināja stāvēt piespiedu bezdarbībā kopā ar Mazika apsardzi.

Ārā, uz aug�u un prom, Ferjē viņam teica, ar spridzekļ�āvēju norādīdams uz izgruvu�o cietok�ņa sienu. Sākumam pietiks.

Saprotu, sacīja Kards, ar labo roku nospiez�dams taustiņus, lai saņemtu ziņojumu par kuģa stā�vokli pirms izlido�anas.

Kreisajai rokai viņ� ļāva nevērīgi noslīdēt uz ceļ�gala. Tie�i virs tā galvenās datorpults apak�daļā bija iebūvēts ar ceļgalu nospie�ams panelis tas iedarbi�nāja kuģa ārējās gaismas.

Kas notiks tālāk?

Un kā tu domā? atcirta Ferjē, pieiedams pie komandiera pults komandtiltiņa pretējā pusē un ātri to apskatīdams. Mēs aizlidosim no �ejienes. Vai tev �eit ir vēl kādi kuģi?

Zvaig�ņotais Ledus un Debesu Ceļ�, atbildēja Kards, trīs reizes ieslēgdams un izslēgdams ārējās gaismas.

Pa skatulūku bija redzams, ka vīri, pieres sarauku�i, sāk skatīties uz viņa pusi.

Ceru, ka tu negrasies lidot pārāk tālu.

Ferjē pasmīnēja.

Baidies, ka nozag�u tavu dārgo fregati?

Tu to nenozagsi, sacīja Kards, un abu vīrie�u skatieni sastapās. Pirms tam es to iznīcinā�u.

Ferjē nospraustajās.

Lai tā plātitos, tu nestāvi spridzekļ�āvēju stob�ram pareizajā pusē, viņ� nicīgi teica, uzsvaram pa�cilādams ieroci.

Tie nav tuk�i draudi, Kards viņu brīdināja, at�kal ieslēgdams ārējās gaismas un uzdro�inādamies it kā nejau�i paskatīties ārā pa skatulūku.

Saņēmu�i brīdinājuma signālu un ieraudzīju�i, ka Ferjē pavērsis pret viņu ieroci, Karda ļaudis bija sa�pratu�i, kas te notiek. Vismaz viņ� tā cerēja. Pretējā gadījumā Me�onīgā Kurda neparedzētā aizlido�ana izraisīs ap�audi.

Kā tad, Ferjē noņurdēja, apsēzdamies otrā pilota sēdeklī viņam blakus. Atslābinies tev nevajadzēs tē�lot varoni. Nekas man tā nepatiktu, kā atņemt tev Me�o�nīgo Kardu, bet es zinu, ka �is kuģis nevar lidot, ja uz tā atrodas tikai puse apkalpes. Nē, tev tikai būs jāaizved mani līdz manam kuģim, tas arī viss. Mēs izlidosim no �ejienes un nogaidīsim, kamēr kņada norimst.

Viņ� vēl pēdējo reizi paraudzījās uz displejiem un palocīja galvu.

Labi. Lidojam.

Domās sakrustojis pirkstus, Kards iedarbināja atgrūdējpacēlājus, un kuģis pavirzījās uz priek�u. Viņ� pa daļai bija gaidījis, ka ārpusē stāvo�ie miesassargi un palīgi sāks �aut. Bet, kamēr viņ� uzmanīgi vadīja kuģi cauri robotajai akmens apmalei, un ari pēc tam, kad tas pacēlās gaisā, neatskanēja neviens �āviens.

Jā, viņi visi ir prom, Ferjē klusumā nevērīgi izmeta. Dro�i vien skrien uz saviem kuģiem, lai dzītos mums pakaļ.

�ķiet, ka tevi tas neuztrauc.

Protams, ka ne, atteica Ferjē. Tev tikai jāaiz�ved mani lidz manam kuģim viņiem nedaudz pa priek�u. To ta�u tu vari izdarīt, vai ne?

Kards paskatījās uz spridzekļ�āvēju, kas bija no�mērķēts pret viņu.

Darī�u visu, kas manos spēkos.

Viņiem tas izdevās bez grūtībām. Kad Me�onīgais Kards nolaidās uz saplaisāju�as klints blakus pārveido�tam korelie�u lieigabalkuģim, pārējie tikai sāka lidot ārā pa velvēto eju, kas veda uz cietok�ņa centrālo daļu. Viņi bija tiem vismaz pāris minū�u lidojumu priek�ā.

Zināju, ka tu to vari izdarīt, Ferjē sarkastiski izteica Kardam komplimentu, pieceldamies un ie�slēgdams iek�ējās saziņas aparātu. Rēgs? Taisi vaļā durvis. Esam no turienes prom.

Atbildes nebija.

Rēgs? Tu mani dzirdi?

Kādu bridi viņ� neko nedzirdēs, nodārdēja Klingana balss. Ja gribi, lai viņ� ir pie tevis, tev va�jadzēs viņu nest.

Ferjē nikni izslēdza iek�ējās saziņas aparātu.

Muļķis. Man vajadzēja zināt, ka tam stulbajam rēgam neko nevar uzticēt. Vēl labāk būtu bijis, ja es jūs visus nogalinātu jau pa�ā sākumā.

Varbūt, sacīja Kards.

Viņ� ar galvas mājienu norādīja pāri iek�ējam pa�galmam viņiem tuvojās miesassargi un Mazika ap�sardzes viri.

Nedomāju, ka tev pietiks laika, lai �o kļūdu ta�gad izlabotu.

Man tikai būs tas jādara mazliet vēlāk, atcirta Ferjē. Bet es joprojām varu parūpēties par tevi.

Vienīgi tad, ja vēlies mirt kopā ar mani, teica Kards, nedaudz sakustējies sēdeklī, lai Ferjē redzētu, ka viņ� kreiso roku uzlicis vienam no apak�ējā pane�ļa slēd�iem. Kā jau sacīju, es drīzāk iznīcinā�u ku�ģi, nekā atdo�u to tev.

Krietnu brīdi viņ� domāja, ka Ferjē tomēr riskēs. Tad kuģu zaglis acīm redzami negribīgi novērsa spridzekļ�āvēja stobru no Karda un divas reizes ie�āva kontrolpults artilērijas nodalījumā.

Citu reizi, Kard, viņ� sacīja.

Ferjē atkāpās pie komandtiltiņa durvīm, kad tās atvērās, a�i palūkojās ārā un tad izslīdēja no kuģa.

Kards dziļi ievilka elpu un-lēnām izelpoja. Palai�dis vaļā nolai�anās gaismu slēdzi, ko visu laiku bija turējis uz leju, viņ� piecēlās. Pēc piecpadsmit sekun�dēm Kards pa skatulūku ieraudzīja Ferjē, kas viens pats skrēja uz savu lielgabalkuģi.

Uzmanīgi pastiepis roku pāri sīco�ajam, Ferjē iz��autajam caurumam kontrolpultī, viņ� ieslēdza iek��ējās saziņas aparātu.

Runā Kards, viņ� teica. Tagad varat atvērt durvis, Ferjē ir prom. Vai jums nepiecie�ama palīdzī�ba, lai tiktu galā ar gūstekni? Varbūt viņam nepiecie��ama medicīniskā palīdzība?

Atbildu nē uz abiem jautājumiem, atsaucās Gilespijs. Defeli varbūt ir izmanīgi apkārtlo�ņas, bet kā cietumsargi viņi nekam neder. Tātad Ferjē vi�ņu glu�i vienkār�i pametis �eit, ko?

Neko citu es no viņa negaidīju, sacīja Kards.

Pa skatulūku bija redzams, kā Ferjē lielgabalkuģis paceļas uz atgrūdējpacēlājiem un pagrie�as uz rietu�miem.

Viņ� ceļas aug�ā. Brīdini visus, lai neiet ārā no kuģa varbūt viņam kaut kas padomā, lai aizkavētu pakaļdzī�anos.

Un tā arī bija. Tikko Kards izrunāja �os vārdus, no Ferjē kuģa gaisā virs viņu galvām tika izmesta liela tvertne. Sekoja gaismas uzliesmojums, un piepe�i tvertne debesīs ar lielu sparu atsprāga vaļā, un no tās izlidoja samud�ināts metāla pinums, kas strauji ple�tās platumā. Tīkls pārklāja iek�ējo pagalmu un nolai�dās zemē. Tajās vietās, kur tas pieskārās pagalmā stā�vo�ajiem kuģiem, pa�ķīda dzirksteles.

Konera tīkls, Kardam aiz muguras atskanēja Drevisa balss. Tipisks kuģu zagļa paņēmiens.

Kards pagriezās. Dreviss, Partaha un Maziks bija pārkāpu�i pāri slieksnim un raudzījās ārā pa skatulū�ku uz aizlidojo�o lielgabalkuģi.

Ārpus tīkla palicis pietiekami daudz mūsu ļau��u. Kards viņiem atgādināja. Viņi varētu to ātri sadedzināt.

Viņam nedrīkst ļaut aizbēgt, uzstāja Partaha, ar hodinu nicinājuma �estu norādīdama uz lielgabal�kuģi.

Viņ� neaizbēgs, Kards viņu nomierināja.

Lielgabalkuģis lidoja zemu pāri līdzenumam, un

neviens �āviņ� no tīklā sapītajiem kuģiem nespētu to panākt.

Debesu Ceļ� un Zvaig�ņotais Ledus stāv izlido�a�nas gatavībā uz ziemeļiem un dienvidiem no �ejienes.

Viņ� pagriezās atpakaļ un, saraucis vienu uzaci, paskatījās uz Maziku.

Bet domāju, ka �ajos apstākļos tas gods pienāk�tos Mazikam.

Maziks pasmaidīja ar sakniebtām lūpām.

Pateicos, viņ� klusi teica, izņemdams rāciju. Griv, Ember. Izlidojis lielgabalkuģis. Notrieciet to.

Kards pavērās atpakaļ. Lielgabalkuģis bija gan�drīz jau sasniedzis apvārsni un pagriezies vertikāli, lai paceltos kosmosā. Tad no slēptuvēm izlidoja abi Mazika kaujas kuģi un dzinās tam pakaļ.

�ķiet, ka esmu tev atvaino�anos parādā, viņam aiz muguras sacīja Maziks.

Kards papurināja galvu.

Aizmirsti to, viņ� teica. Vai labāk neaizmir�sti. Atceries to kā atgādinājumu par paņēmieniem, ar kādiem darījumus kārto di�admirālis Trouns. Un ko viņam īstenībā nozīmē tādi cilvēki kā mēs.

Neraizējies, Maziks klusi sacīja. Es neaiz�mirsī�u.

Labi, mundri teica Kards. Nu ko tad lik�sim, lai mūsu ārā paliku�ie ļaudis parūpējas par �o tīklu esmu pārliecināts, ka mēs visi gribam tikt prom no Hid�ērnas, pirms Impērijā sapratu�i, ka viņu intriga cietusi neveiksmi.

Tālumā, tie�i virs apvār�ņa, pavīdēja ugunīgs zibsnis.

Un kamēr mēs gaidām, Kards piemetināja, es izteik�u jums savu priek�likumu, kas vēl aizvien ir spēkā.

Viss kārtībā, Hens sacīja Lendo, taustīdams Artū kreiso kāju, meklējot vietu ērtākam satvērienam. Sagatavojies.

Robots kaut ko no�ivināja.

Viņ� jums atgādina, ka jābūt uzmanīgiem, pār�tulkoja Trīpio, nervozi stāvēdams pietiekamā attālu�mā no viņiem, lai nesaņemtu uzbļāvienu par maisī�anos pa kājām. Atcerieties, kad cēlāt viņu pēdējo�reiz�

Tī�ām mēs viņu zemē nenometām, norūca Hens. Ja viņ� labāk grib sagaidīt Lūkasu, es neie�bilstu.

Artū atkal ie�ivinājās.

Viņ� teica, ka tas nav nepiecie�ams, Trīpio klīrīgi teica. Viņ� jums ne�aubīgi uzticas.

Priecājos to dzirdēt, sacīja Hens.

Par nelaimi, nekādas labākas satvēriena vietas ne�bija. Kādudien viņam būs par to jāparunā ar konstruk�toriem no Industrial Automaton.

Aiziet, Lendo, ceļam!

Viņi abi sasprindzināja spēkus un ar rāvienu izcē�la robotu ārā no koku sakņu mud�ekļa, kurā nezin kā bija iepinusies tā riteņi.

Te nu tu esi, Lendo noņurdēja, kad viņi vairāk vai mazāk saudzīgi bija noliku�i robotu uz iz�uvu�ās strauta gultnes kritu�ām lapām klātās zemes. Kāda ju�ana?

Paskaidrojums �oreiz bija garāks.

Viņ� teica, ka, viņaprāt, bojājumi ir minimāli, sacīja Trīpio. Galvenokārt ir kosmētiskas dabas.

Tulkojumā 1as nozīmē, ka viņ� sācis rūsēt, no�murmināja Hens, berzēdams uzrāvienā sastiepto mu�guru.

Piecus metrus tālāk Lūkass ar gaismas zobenu at�brīvoja strauta gultni no biezi saaugu�ajām vīnstī�gām, kas bija aiz�ķērsoju�as viņiem ceļu. Viņam lī�dzās �ūbeka un Mara bija nometu�ies �etrrāpus ar ie�ro�iem rokā, gatavi ar �āvieniem atvairīt �ūskveidīgos radījumus, ko iztraucēja gaismas zobena cirtieni. Grūtajā ceļojumā pa Veilendu viņi bija apguvu�i ari tādas iemaņas.

Lendo nostājās Henam blakus, notraukdams no plaukstām pēdējās kodīgās koka saknes druskas.

Jauka vietiņa, vai ne? viņ� piezīmēja.

Man būtu vajadzējis nosēdināt Vanagu kaut kur tuvāk, norūca Hens. Vai pārvietoties ar to tuvāk galamērķim, kad noskaidrojās, ka nevarēsim izman�tot gaisa velosipēdus.

Ja tu būtu to darījis, mēs tagad bēguļotu no Im�pērijas patruļas, nevis cīnītos ar kodīgu skābi izdalo��ām saknēm un vīnstīgu �ūskām, teica Lendo. Es personiski uzskatu, ka patlaban mēs pavadām laiku lietderīgāk.

Tā varētu būt, Hens negribīgi piekrita.

Tepat netālu kāds izsvilpoja sare�ģītus treļļus, un kāds cits tam raidīja atbildes svilpienu. Viņ� paskatī�jās tajā virzienā, bet starp krūmiem, vīnstīgām un di�vos līmeņos augo�iem kokiem nevarēja neko ierau�dzīt.

Pēc plēsoņas diez kā neizklausījās, sacīja Len�do.

Laikam gan.

Hens paraudzījās pāri plecam Trīpio mierino�i sarunājās ar Artū, apskatīdams apdegumus, ko ma�zais, druknais robots nupat bija dabūjis no skābi iz�dalo�ajām saknēm.

Ei, strupais vīriņ! Liec padarboties saviem ske�neriem.

Artū paklausīgi izstiepa savu mazo antenu un sāka to kustināt uz priek�u un atpakaļ. Kādu mi�nūti viņ� pie sevis kaut ko klukstēja, tad ie�ivinā-

jās.

Viņ� saka divdesmitu metru rādiusā lielu dzīv�nieku nav, teica Trīpio. Turklāt�

Pame�s traucē viņam uztvert apkārtni, Hens nobeidza viņa vietā.

�ādas sarunas atkārtojās nemitīgi.

Paldies.

Artū ievilka atpakaļ savu sensoru un turpināja tēr�zēt ar Trīpio.

Kā tu domā, kur tie visi paliku�i? jautāja Len�do.

Plēsoņas?

Hens papurināja galvu.

Nevaru saprast. Varbūt devu�ies uz to pa�u vie�tu, kurp iedzimtie.

Lendo palūkojās apkārt un klusi izpūta elpu starp zobiem.

Man tas nepatīk, Hen. Ap �o laiku viņiem jau vajadzēja zināt, ka mēs esam te. Ko viņi gaida?

Varbūt Marai par viņiem bija nepareizas ziņas, �aubīdamies minēja Hens. Varbūt Impērijai apnika dalīt planētu vēl ar kādu, un viņi tos glu�i vienkār�i padzina.

Tā ir uzmundrino�a doma, sacīja Lendo. To�mēr tā neizskaidro, kāpēc plēsoņas mūs pēdējās di�varpus dienas pilnīgi ignorē.

Nē, neizskaidro vis, piekrita Hens.

Bet Lendo bija taisnība: kaut kas tur bija, un �is kaut kas viņus novēroja. Viņ� to sajuta glu�i instin�ktīvi. Kaut kas vai kāds.

Varbūt tie, kas aizmuka pēc mūsu pirmās sadur�smes, pavēstīja pārējiem, lai liek mūs mierā.

Lendo nosprauslojās.

Tie zvēri ta�u bija trulāki par kosmosa kuģa bremzēm, un tu to zini.

Hens paraustīja plecus.

Tā bija tikai tāda doma.

Viņiem priek�ā zaļais mirdzums nodzisa Lūkass bija izslēdzis gaismas zobenu.

Izskatās, ka ceļ� ir brīvs, viņ� klusi uzsauca. Vai dabūjāt Artū ārā?

Jā, viņam nekas nekai�, teica Hens, piegājis pie Lūkasa. Vai �ūskas bija?

�oreiz ne.

Lūkass ar gaismas zobenu norādīja uz vienu no kokiem, kas auga strauta gultnes malā.

Tomēr mums gandrīz iznāca dari�ana ar vēl vie�nu plēsoņputnu baru.

Hens paskatījās. Uz kāda no zemākajiem zariem viņ� ieraudzīja milzīgu, no dubļiem un zāles savītu ligzdu. Iepriek�ējā dienā Trīpio vienai tādai ligzdai bija nejau�i pieskāries, un Cūbekam vēl aizvien nebi�ja sadziju�i ievainojumi uz kreisās rokas, ko tur atstā�ja iztraucēto plēsoņputnu nagi, pirms kāds paguva uz tiem iz�aut vai cirst ar gaismas zobenu.

Nepieskaries tai, viņ� brīdināja.

Viss kārtībā tā ir tuk�a, Lūkass viņu nomie�rināja, pabikstīdams ligzdu ar gaismas zobena as�mens galu. Tie aizlidoju�i uz citu vietu.

Jā, gausi noteica Hens, pieiedams ligzdai tu�vāk. Tev taisnība.

Vai kaut kas atgadījies?

Hens atskatījās uz Lūkasu.

Nē, viņ� atbildēja, pūlēdamies pie�ķirt balsij nevērīgu toni. Nav nekādu problēmu. Kāpēc tu tā vaicā?

Lūkasam aiz muguras dobji ierūcās Cūbeka.

Sāksim kustēties, Hens piebilda, pirms Lūkass paguva ko sacīt. Es gribētu tikt mazliet tālāk, ie�kams uznāk tumsa. Lūkas, jūs abi ar Maru ņemiet ro�botus un ejiet pa priek�u. Mēs ar �ūbeku jums seko�sim.

Lūkasu piemānīt viņam neizdevās to Hens re�dzēja pēc pui�a sejas. Bet Lūkass tikai palocīja galvu.

Labi. Nāc, iesim, Trīpio.

Viņi sāka iet uz priek�u pa strauta gultni, un Trī�pio, kā parasti, visu laiku sūkstījās. Arī Lendo uzme�ta Henam zīmīgu skatienu, bet tad, ne vārda neteicis, pievienojās pārējiem.

Cūbeka Henam līdzās norūca jautājumu.

Mēs noskaidrosim, kas notika ar plēsoņputniern, Hens viņam paskaidroja, raudzīdamies atpakaj uz ligzdu.

Ligzda neizskatījās sapostīta, tātad kāds cits plē�soņa tai nebija uzbrucis.

Tu vari saost svaigu gaļu desmit soļu attālumā. Sāc o�ņāt.

Izrādījās, ka vūkija mednieka iemaņas viņiem ne�maz tik ļoti nav vajadzīgas. Viens no putniem gulēja zemē pie kāda krūma otrpus kokam, tā spārni bija iz�plesti un sastingu�i. Putns bija beigts.

Ko tu domā? Hens jautāja, kad �ūbeka piesar�dzīgi pacēla beigto putnu. Vai to izdarījis kāds plē�soņa?

�ūbeka norūca noliedzo�u atbildi. Viņa rāp�anās nagi izslīdēja no pirkstu spilventiņiem un aptaustīja tum�brūno traipu uz spalvām zem kreisā spārna. Viņ� atrada ievainojumu un uzmanīgi iebāza tajā vienu na�gu.

Un ierūcās.

Tu esi pārliecināts, ka tas izdarīts ar nazi? sadrūmis vaicāja Hens, skatīdamies uz brūci. Nevis ar plēsoņas nagu?

Vūkijs atkal ierūcās, norādīdams uz acīm redza�mo ja putnu būtu nogalinājis plēsoņa, no tā būtu paliku�as pāri tikai spalvas un kauli.

Tev taisnība, Hens īgni piezīmēja, kad �ūbeka nometa putnu pie krūma. Tātad pagalam mūsu cerī�bas, ka iedzimto tuvumā nav. Tiem jābūt kaut kur te�pat.

�ūbeka nodārdināja pa�saprotamu jautājumu.

Es arī par to brīnos, Hens viņam atbildēja. Var�būt viņi mūs joprojām novēro. Vai gaida papildspē�kus.

Vūkijs ierūcās, ar �estu rādīdams uz putnu, un Hens aplūkoja to vēlreiz. �ūbekam bija taisnība: brū�ces atra�anās vieta liecināja, ka tajā bridī, kad putns saņēmis nāvējo�o dūrienu, spārns bijis izplests. Tas nozīmēja, ka putns bija nogalināts lidojumā. Ar vie�nu pa�u dūrienu.

Tev taisnība viņiem nekādi papildspēki nav vajadzīgi, viņ� piekrita. Nāc, steigsimies panākt pārējos.

Solo bija gribējis, lai viņi turpina iet līdz pat tum�sai, bet pēc tam, kad Debesbraucēja astromehāniskais robots kārtējo reizi iepinās kodīgo vīnstīgu mu�d�eklī, viņ� padevās un paziņoja, ka �ai dienai pie�tiks.

Kādas ir prognozes? vaicāja Mara, kad De�besbraucējs nolika savu nesamo blakus viņas sainim un izstaipīja plecu muskuļus. Mums vajadzēs to nest?

Nedomāju vis, Debesbraucējs atbildēja, skatī�damies pāri plecam, kur Kelrisiens un vūkijs bija no�liku�i R2 uz sāniem un darbojās gar tā riteņiem. �ūbijs teica, ka varēs to salabot.

Tev vajadzētu to nomainīt pret robotu, kas var pārvietoties ne tikai pa gludu metāla virsmu.

Da�reiz man rodas tāda vēlē�anās, atzinās De�besbraucējs, apsēzdamies viņai blakus. Tomēr ko�pumā viņ� itin labi tiek ar visu galā. Tev būtu vaja�dzējis redzēt, cik tālu viņ� tika pāri Tatūnas tuksne�sim tajā pirmajā naktī, kad ieguvu viņu savā īpa�u�mā.

Mara paraudzījās garām robotiem uz to pusi, kur Hens gatavojās naktsguļai, ar vienu aci vērodams me�u viņiem apkārt.

Vai pateiksi, ko Solo tev pirmīt stāstīja? Vai ari es to nedrīkstu zināt?

Viņi abi ar �ūbiju atradu�i vienu plēsoņputnu no tās tuk�ās ligzdas, Debesbraucējs teica. No tās, ko redzējām pie otra vīnstīgu pudura, ko mums �odien nācās izcirst. Putns bijis nogalināts ar na�a dūrienu.

Mara norija siekalas, atcerēdamās da�us nostāstus, ko bija dzirdējusi, būdama �eit kopā ar Imperatoru.

Iespējams, ka tie ir mineir�i, viņa teica. Vi�ņus uzskata par izciliem na�u tuvcīņas meistariem.

Vai viņiem ir kādi noteikti uzskati par Impēriju?

Kā jau sacīju iepriek�, cilvēki viņiem nepatīk, teica Mara. Sākot ar pirmajiem kolonistiem, kas ieradās �eit ilgu laiku pirms tam. kad �o planētu atrada Imperators.

Viņa paskatījās uz Debesbraucēju, bet viņ� uz Maras skatienu neatbildēja. Lūkass, mazliet saraucis pieri, raudzījās tālumā.

Mara dziļi ievilka elpu un sasprindzināja jutekļus caur Spēku, cik stipri vien varēdama. Apkārtējā me�a skaņas un smar�as nogulsnējās viņas apziņā, radot vispārēju priek�statu par �o vietu. Koki, krūmi, dzīv�nieki un putni�

Un tad pa�ai viņas apziņas maliņai pieskārās vēl kāds prāts. Sve�s, neizprotams� bet tas tomēr bija prāts.

Viņi ir �etri, Debesbraucējs klusi sacīja. Nē. Pieci.

Mara vēl vairāk koncentrējās uz savām izjūtām. Viņam bija taisniba: tur bija vairāk nekā viens prāts.

Bet viņai īsti neizdevās at�ķirt no vispārējās apziņas tās atsevi�ķās sastāvdaļas.

Pamēģini meklēt novirzes, Debesbraucējs no��ukstēja. To, ar ko �ie prāti at�ķiras cits no cita. Tas ir vislabākais paņēmiens, kā tos uztvert.

Mara pamēģināja un ar nedaudz aizkaitinātu pār�steigumu atklāja, ka viņam ir taisnība. Tur bija otrs prāts� tre�ais�

Un tad pēk�ņi tie bija prom.

Viņa asi paskatījās uz Debesbraucēju.

Es nezinu, viņ� teica, joprojām koncentrējies. Tur bija emociju gūzma, un tad viņi glu�i vienkār�i pagriezās un aizgāja.

Varbūt viņi nezināja, ka mēs �eit esam, Mara vilcinādamās minēja, un, jau izrunājot �os vārdus, saprata, cik tas ir maz ticami.

Ņemot vērā, ka vūkijs sagaidīja ar rēcieniem jeb�ko, kas metās viņiem virsū, bet galma robots vaima�nāja par visu pārējo, būtu jābrīnās, ja visa planēta jau nezinātu par viņu iera�anos.

Nē, viņi zināja, sacīja Lūkass. Patiesību sa�kot, esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņi nāca tie�i pie mums, kad viņus�

Viņ� papurināja galvu.

Es gribu teikt kad viņus aizbiedēja. Bet tas iz�klausās nejēdzīgi.

Mara paraudzījās uz dubulto lapu jumtu viņiem virs galvas.

Vai mēs būtu uzskrēju�i virsū kādai Impērijas patruļai?

-Nē.

Par to Debesbraucējs bija dro�s.

Es zinātu, ja tuvumā būtu vēl citi cilvēki.

Tas nu gan ir parocigi, Mara nomurmināja.

-Tam tikai nepiecie�ams treniņ�.

Viņa iesāņus pavērās Lūkasā. Viņa balsī bija ie�skanējies kaut kas savāds.

Kā man tas jāsaprot?

Viņ� saviebās, uz mirkli sakniebdams lūpas.

Nekā. Tikai� es domāju par Leas dvīņiem. Par to, kā man kādu dienu būs jāsāk viņus mācīt.

Tu raizējies, ka nezināsi īsto brīdi, kad to sākt?

Viņ� papurināja galvu.

Es raizējos, vai vispār spē�u to darīt.

Viņa paraustīja plecus.

Kas tur grūts? Tu iemācīsi viņiem uztvert apzi�ņas, pārvietot priek�metus un lietot gaismas zobenu. Tu ta�u iemācīji to visu savai māsai, vai ne?

Jā, viņ� piekrita. Bet tas bija tolaik, kad es domāju, ka ar to pietiek. Patiesībā tas ir tikai sākums. Viņi būs stipri Spēkā, un tam līdzi nāk atbildība. Kā lai es viņiem iemācu to? Kā lai iemācu viņiem gudrī�bu un līdzjūtību, un to, ka savu varu viņi nedrīkst iz�mantot ļaunprātīgi?

Viņ� lūkojās uz me�u, un Mara pētīja viņa profi�lu. Tā nebija tikai vārdu spēle, viņ� to domāja nopiet�ni. Tā noteikti bija varonīgā, cēlā, nekļūdīgā d�edi�ju bruņinieka �ķautne, ko viņa agrāk nebija redzēju�si.

Kā vispār viens otram var kaut ko tādu iemā�cīt? Mara teica. Domāju, ka galvenokārt ar pa�a piemēru.

Viņ� to pārdomāja, negribīgi palocīja galvu.

Jādomā gan. Cik daudz d�ediju iemaņu tev ie�mācīja Imperators?

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒ�JU.

Pietiekami, viņa strupi atbildēja, atvairīdama �os domās skano�os vārdus un cenzdamās apvaldīt naida uzliesmojumu, kas nāca tiem līdzi. Visus pa�matprincipus. Kāpēc tu jautā? Meklē manī gudrību un līdzjūtību?

-Nē.

Viņ� saminstinājās.

Bet, tā kā mūsu rīcībā ir vēl da�as dienas, ie�kams sasniegsim Tantisas kalnu, varbūt nebūtu slikti to visu atkārtot. Mēs varētu iziet tādu kā kursu zinā��anu atsvaidzinā�anai.

Mara paskatījās uz Lūkasu, un viņai cauri izskrēja ledains aukstums. Viņ� par to runāja mazliet par daudz nevērīgi�

Vai tu esi redzējis kaut ko no tā, kas mūs gaida priek�ā? viņa aizdomīgi vaicāja.

Ne glu�i, viņ� teica.

Bet atkal nedaudz saminstinājās.

Da�us tēlus un ainas bez jēdzīga kopsakara. Es glu�i vienkār�i iedomājos, ka nebūtu slikti, ja tu tajā bridi, kad iesim tur iek�ā, būtu tik stipra Spēkā, cik vien tas ir iespējams.

Mara novērsās. TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Tu ta�u būsi tur, viņa Lūkasam atgādināja. Kā�pēc tad man vajadzētu būt stiprai Spēkā?

Jebkuram nolūkam, ko tev paredzējis liktenis, viņ� atbildēja klusā, bet stingrā balsi. Līdz saulrie�tam palikusi vēl kāda stunda. Sāksim.

Ved�s Antils apsēdās savā vietā uz lielā pusloka sola blakus pārējiem kaujas kuģu komandieriem, un, to darīdams, pārlaida skatienu kaujas kuģu karadarbī�bas vadī�anas telpai. Bija sanācis jau krietni daudz ļau�u, un vēl joprojām nāca klāt. Lai ko Akbars bi ja iecerējis, tam vajadzēja būt kaut kam nozīmīgam.

Sveiks, Ved�, kāds noņurdēja sveicienu, ap�sēzdamies viņam blakus. Jokaini tevi te sastapt.

Ved�s, viegli pārsteigts, uzlūkoja runātāju. Pa�s Krekens, leģendārā ģenerāļa Ērina Krekena dēls un viens no vislabākajiem kaujas kuģu komandieriem.

Es par tevi varētu teikt to pa�u, Ved�s sacīja.

Domāju, ka tu �obrīd atrodies Etrivisas sektorā, Pa� pieskati Ārējā Loka sakaru centru.

Tev ir novecoju�as ziņas, Pa�s drūmi teica.

D�enerisa krita pirms trim dienām.

Ved�s platām acīm skatījās uz viņu.

Nebiju dzirdējis, viņ� atvainojās. Vai tas no�tika ar lieliem zaudējumiem?

Zaudējumi bija diezgan lieli, sacīja Pa�s. Mēs zaudējām visu sakaru centru, turklāt gandrīz neskar�tu, un lielāko daļu sektora flotiles noliktavu. Vienī�gais labums, ka neatstājām viņiem nevienu kuģi, ko viņi varētu izmantot. Un pa ceļam sagādājām viņiem pietiekami daudz nepatik�anu, lai ģenerālim Krilam izdotos aizvest Treviju Cenu un viņas ļaudis Impēri�jai no deguna priek�as.

Domāju, ka tas jau ir kaut kas, teica Ved�s. Kas jūs uzveica, skaitliskais pārsvars vai takti�ka?

Abi, saviebdamies atbildēja Pa�s. Nedomā�ju, ka Trouns tur bija pats personīgi, bet uzbrukumu noteikti bija izplānojis viņ�. Man tev jāsaka, Ved�, ka tie viņa kloni ir baisākais, ar ko man jebkad iznācis saskarties. Tas ir tāpat kā stāties pretim trieciennie�kiem: tā pati trakā apņēmība, tā pati aukstasinība un automātiskā precizitāte kaujā. Vienīgā at�ķirība ir tā, ka tie tagad sastopami visur, ne tikai izpildot atsevi��ķus triecienuzdevumus.

Vari man to nestāstīt, Ved�s viņam drūmi pie�balsoja. Kvathristekas uzbrukuma laikā mums bija jāatvaira divi kaujas kuģu eskadroni ar �iem radīju�miem. Viņi rādīja tādus trikus, uz kādiem Impērijas kaujas kuģi agrāk vispār nebija spējīgi.

Pa�s palocīja galvu.

Ģenerālis Krils sprie�, ka Trouns par klonu pa�raugiem izvēlas savus vislabākos ļaudis.

Viņ� būtu muļķis, ja rīkotos citādāk. Kas ir ar Vārtu? Vai viņam izdevās no turienes izkļūt?

Nezinu, sacīja Pa�s. Atkāpjoties zaudējām sakarus ar viņu. Joprojām ceru, ka viņam izdevās iz�lauzties tām knaiblēm pa otru pusi un pievienoties kādai vienībai pie Fed�as vai Ketarisas.

Ved�s domāja par tām daudzajām reizēm, kad bija pildījis kopā kādu uzdevumu ar aviācijas pulka ko�mandieri Vārtu. Viņi mēdza pavadīt kopā arī brīvo laiku. Tas vīrs bija dzēlīgs tirāns ar asu mēli, un vie�nīgais, kas izpirka �īs viņa nelāgās Īpa�ības, bija ta�lants raidīt savus kaujas kuģus nevienlīdzīgā cīņā un atkal atgūt tos neskartus.

Viņ� tiks ar to galā, teica Ved�s. Viņ� jutīs pārāk lielu nepatiku pret domu, ka jāceļ ķepiņas gai�sā un Impērijai par prieku jānomirst.

Varbūt.

Pa�s ar galvas mājienu norādīja uz telpas centru.

Tā rādās, ka esam gatavi sākt.

Balsu �ala noplaka, un Ved�s pagriezās ar seju pret centru. Tur, pie galvenā hologrammu galda, stā�vēja admirālis Akbars, bet viņam blakus bija nostāju��ies ģenerālis Krikss Medins un pulkvedis Brens Derlins.

Jaunās Republikas virsnieki, Akbars viņus svinīgi sveicināja, grozīdams savas lielās kalamarie�a acis, lai skatiens aptvertu visu karadarbības vadī��anas telpu. Nevienam no jums nav jāatgādina, ka da�ās pēdējās nedēļās mūsu kar� pret Impērijas pa�liekām ir mainījies, pārvēr�oties no tā, ko kādreiz saucām par vingrinājumiem teritorijas attīrī�anā, par mūsu izdzīvo�anas ciņu. Patlaban resursu un perso�nālsastāva pārsvars vēl aizvien ir mūsu pusē, bet spēku samērs kuru katru bridi var mainīties. Tikpat nopietni mūs apdraud paņēmieni, ko di�admirālis Trouns izmanto, lai mazinātu mūsu apņēmību un sa�grautu mūs morāli. Pienācis laiks atbildēt Impērijai ar to pa�u.

Viņ� paskatījās uz Medinu.

Ģenerāli Medin.

Pieņemu, ka jūs visi tikāt informēti par jauno aplenkuma veidu, ko Impērijas spēki radīju�i ap Karaskentu, teica Medins. Izdevies gūt zināmus pa�nākumus, atklājot nomaskētos asteroīdus, bet, lai �o darbu varētu paveikt līdz galam, nepiecie�amas kris�tāla gravitācijas lauka lamatas. Mums uzdots tās sa�gādāt.

Izklausās aizraujo�i, Pa�s nomurmināja.

Klusu. Ved�s viņu �ukstus apsauca.

Izlūkdienests noteicis trīs �ādu lamatu atra�anās vietas, runāja tālāk Medins. Tās visas, dabiski, at�rodas Impērijas konrolētajā kosmosa telpā. Visvien�kār�āk sasniedzamas lamatas pie Tengrinas, kur viņi tās izmanto jaunceļamās Jubiktoreitas bāzes apsargā��anai. Tur apkārt grozās daudz kravas un celtniecības kuģu, bet salīdzino�i maz kaujas kuģu. Mums ir izde�vies iedabūt da�us no mūsu ļaudīm kravas kuģu ap�kalpēs, un viņi ziņo, ka situācija ir nobriedusi.

Stipri izklausās pēc Endoras, piezīmēja kāds, kas sēdēja iepretim Ved�am. Kā mēs varam būt pārliecināti, ka tas nav slazds?

Patiesību sakot, mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tas ir slazds, pasmaidījis sakniebtām lūpām, sa�cīja Medins. Tāpēc lidosim pavisam uz citu vietu.

Viņ� pieskārās slēdzim. No galda centra iznira ho�logrammu projektors, un gaisā virs tā parādījās shē�ma.

Impērijas kuģu būvētava Bilbringi, ģenerālis nosauca shēmā attēloto vietu. Un es zinu, ko jūs vi�si pie sevis domājat: tā ir liela un labi apsargāta, ko tā virspavēlniecība iedomājas? Atbilde ir vienkār�a: tā ir liela, tā ir labi apsargāta, un tā ir pēdējā vieta, kur Impērija gaida mūsu uzbrukumu.

Vēl vairāk ja gūsim panākumus, būsim stipri iedragāju�i viņu kuģu būvniecību, piebilda Akbars. Kā ari devu�i triecienu aizvien pieaugo�ajai ticībai di�admirāļa nemaldīgumam.

Tas, protams, nozīmēja, ka Trouns ir spējīgs arī maldīties. Ved�s iedomājās, vai nevajadzētu pateikt to skaļi, bet tad nolēma klusēt. Gan jau tas visiem bi�ja pa�iem ienācis prātā.

Operācijai būs divas daļas, stāstīja tālāk Me�dins. Mēs noteikti negribam likt vilties Impērijas spēkiem, kas sagatavoju�i mums slazdu pie Tengri�nas, tāpēc pulkvedis Derlins būs atbildīgs par ilūzijas radī�anu, ka mēs patie�ām gribam uzbrukt �ai sistē�mai. Kamēr viņ� ar to nodarbosies, mēs abi ar admi�rāli Akbaru organizēsim īsto uzbrukumu Bilbringi. Vai ir kādi jautājumi?

Mirkli valdīja klusums. Tad roku pacēla Pa�s.

Kas notiks, ja Impērija uzzinās, ka briest uzbru�kums Bilbringi, bet palaidīs garām gatavo�anos �ķie�tamajam uzbrukumam Tengrinai?

Medins mazliet pasmaidīja.

Tad mēs patiesi būsim viņos vīlu�ies. Labi, kun�gi, mums jāorganizē uzbrukuma spēki. Ķersimies pie darba.

Guļamistaba bija tum�a, silta un klusa. Aiz lo�giem skanēja apslāpēti pilsētas nakts trok�ņi, bet tel�pā tik tikko varēja sadzirdēt aizmigu�o zīdainī�u el�pu. Ieklausīdamās �ajās skaņās, ieelpodama sava mā�jokļa labi pazīstamās smar�as, Lea raudzījās griestos un nesaprata, kas viņu pamodinājis.

Vai jums kaut kas ir nepiecie�ams, lēdij Veidera? no tum�ā kakta pie durvīm atskanēja nogrija klusā balss.

Nē, Mobvekhar, pateicos, Lea sacīja.

Viņa nebija sacēlusi ne mazāko troksnīti viņ� acīmredzot bija pamanījis izmaiņas viņas elpo�anas ritmā.

Man ļoti �ēl, es negribēju jūs iztraucēt.

Jūs mani neiztraucējāt, nogrijs viņu nomieri�nāja. Vai jums kaut kas dara raizes?

Nezinu, viņa teica.

Tagad Lea sāka atcerēties.

Man bija nē, patiesībā tas nebija sapnis. Drī�zāk tāds apjautas uzplaiksnījums zemapziņā. Kā puzles gabaliņ�, kas mēģina atrast savu īsto vietu.

Vai zināt, kas tas ir par gabaliņu?

Lea papurināja galvu.

Es pat nezinu, no kuras puzles.

Vai tas attiecās uz asteroīdu aplenkumu debe�sīs? jautāja Mobvekhars. Vai varbūt uz misiju, ko patlaban pilda jūsu dzīvesbiedrs un Veidera dēls?

īsti nezinu, Lea sacīja, tumsā saspringti sa�raukdama pieri.

Viņa atkārtoja atmiņas pastiprinā�anas paņēmie�nu, ko viņai bija iemācījis Lūkass. Pusaizmirstie sap�ņu tēli pamazām sāka iezīmēties asāk�

Kaut ko teica Lūkass. Nē, kaut ko teica Mara. Lūkass kaut ko darīja. Viņi kaut kādā veidā saderēja kopā. Nezinu, kā tie�i� bet zinu, ka tas ir svarīgi.

Tad jūs atbildi atradīsiet, stingri sacīja Mob�vekhars. Jūs esat lēdija Veidera. Lorda Veidera

Mal'ary 'ush. Jūs sasniegsiet jebkuru mērķi, ko būsiet sev izvirzījusi.

Lea tumsā pasmaidīja. Tie nebija tikai vārdi. Mobvekhars un pārējie nogri ji tam patie�ām ticēja.

Paldies, viņa teica, dziļi ievilkdama elpu un juzdama, ka atgūst pa�pārliecību.

Jā, viņa sasniegs. Ja ne cita iemesla dēļ, tad kaut vai tāpēc, lai attaisnotu nogriju tautas uzticē�anos vi�ņai.

Otrpus telpai Lea sajuta nemieru un izsalkumu tas nozīmēja, ka dvīņi drīz modīsies. Pastiepusi roku pāri gaismas zobenam, kas bija pa pusei pabāzts zem spilvena, viņa pievilka tuvāk savu tērpu. Lai kas bija �is svarīgais puzles gabaliņ�, kas nejau�i pavīdējis vi�ņas apziņā, tas varēja pagaidīt līdz rītam.

Pēdējais izdzīvoju�ais dumpinieku kuģis izdarīja pseidokustību un nozuda hiperkosmosā, un pēc trīs�desmit �etras stundas ilgu�ās kaujas Kan�inas sektors beidzot piederēja viņiem.

Atsauciet flotilei kaujas stāvokli, kapteini, Trouns pavēlēja, stāvēdams pie skatulūkas, un viņa balsī bija saklausāms drūms apmierinājums. Nostā�diet kuģus ierindā, un lai tie sagatavojas planētas bombardē�anai. Lieciet, lai kapteinis Herbids pārrai�da Ksafelas valdībai mūsu pado�anās noteikumus.

Jā, ser, atsaucās Pelleons, nospiezdams attiecī�gos taustiņus, lai nodotu �īs pavēles tālāk.

Trouns pagriezās pret viņu.

Un nosūtiet kuģiem vēl vienu vēsti, viņ� pie�metināja. -Labi pastrādāts!

Pelleons pasmaidīja. Jā, di�admirālis patiesi prata vadīt savus ļaudis.

Jā, ser, viņ� teica un pārraidīja nule dzirdēto.

Uz viņa pults iedegās gaisma nupat bija pienā�kusi kāda at�ifrēta ziņa. Viņ� atvēra to uz displeja, āt�ri izskatīja�

Ziņojums no Tengrinas? Trouns vaicāja, jo�projām lūkodamies uz bezpalīdzīgo pasauli viņiem zem kājām.

Jā, ser, Pelleons pamāja ar galvu. Dumpinie�ki nosūtīju�i uz sistēmu vēl divas fregates. Tālejo�ās darbības skeneri uzrādīju�i, ka viņi pirms ieie�anas sistēmā atbrīvoju�ies no kaut kādas kravas, bet izlūk�dienestam pagaidām nav izdevies to nedz atrast, nedz identificēt.

Lai viņi to pat necen�as darīt, sacīja Trouns. Mēs ta�u negribam, lai mūsu medījums tiktu aiz�biedēts.

Pelleons palocīja galvu, kārtējo reizi apbrīnodams di/admirāļa spējas paredzēt savu pretinieku riclbu. Vel pirms divdesmit stundām kapteinis būtu bijis ga�tavs apzvērēt, ka dumpinieki nebūs tik pārdro�i un nepiesaistīs kaujai tik lielus spēkus vienīgi tāpēc, lai dabūtu tās KGL. Acīmredzot viņi tomēr gatavojās to darīt.

Mēs saņemam ari ziņojumus par dumpinieku kuģiem, kas paklusām ielido teritorijā ap Tengrinu, viņ� piebilda, atkal pārskatīdams ziņojumu. Kaujas kuģi, ātrās reaģē�anas kuģi, da�ādi atbalsta lidaparā�ti viss spektrs.

Labi, noteica Trouns.

Bet �estā, ar kādu viņ� sev aiz muguras salika ko�pā plaukstas, jautās kaut kāda izklaidība un ba�as.

Uz Pelleona pults parādījās jauna ziņa: Ksefelas valdība pieņēmusi Herbida noteikumus.

Ziņojums no Nāves Galvas, admirāl, viņ� sa�cīja. � Ksefela ir padevusies.

Kas ari bija sagaidāms, teica Trouns. Pazi�ņojiet kapteinim Herbidam, ka viņ� vadīs nolai�anos un karaspēka nogādā�anu uz �īs planētas. Jūs, kap�tein, lieciet flotilei pārkārtoties aizsardzības pozīcijā un sagalabāt to, kamēr tiks izslēgtas planētas aizsar�dzības sistēmas.

Jā, ser.

Pelleons di�admirālim aiz muguras sarauca pieri.

Vai kaut kas atgadījies, admirāl?

Nezinu, Trouns gausi sacīja. Es bū�u savā personiskajā komandtelpā, kapteini. Ierodieties tur pēc stundas.

Viņ� pagriezās un pagodināja Pelleonu ar sasprin�gtu smaidu.

Iespējams, ka ap to laiku man jau būs atbilde uz �o jautājumu.

Gilespijs beidza lasit un pāri galdam pasniedza datorbloknotu Mazikam.

Tu nekad nebeidz mani pārsteigt, Kard, viņ� teica balsī, kas bija pietiekami skaļa, lai pārskanētu vīna bāra trok�ņus. Starp citu, kur tu to izraki?

Visapkārt, sacīja Kards, nenoteikti pamādams ar roku. Tepat vien.

Tas man neko neizsaka, �ēlojās Gilespijs.

Nedomā ju, ka tam būtu bijis kaut kas jāizsaka, sausi piezīmēja Maziks, atdodams datorbloknotu Kardam. Piekritu, tas ir ļoti inteersanti. Jautājums ir vienīgi par to, vai mēs varam tam ticēt.

Informācija pati par sevi ir patiesa, teica Kards. Mana interpretācija, protams, ir apsprie�a�ma.

Maziks papurināja galvu.

Nezinu. Man tas izskatās pēc sasodīti izmisīga soļa.

Es nesauktu to par izmisīgu, Kards nepiekrita. Tā drīzāk varētu būt atgrie�anās pie pārdro�ās takti�kas, ar ko Dumpinieku Savienība kādreiz bija tik sla�vena. Es personiski domāju, kā tāds solis bija jāsper jau sen viņi pārāk ilgi ļāvu�i nostādīt sevi aizsar�dzības pozīcijā.

Tas nemaina faktu, ka neveiksmes gadījumā vi�ņi zaudēs daudz kuģus, Maziks aizrādīja. Ja var ticēt �iem skaitļiem, iespējams, ka tiks pilnībā iznici�nātas divu sektoru flotiles.

Taisnība, piekrita Kards. Bet, ja viņu plāns izdosies, tā būs liela uzvara pār Trounu un tikpat liels morālais pacēlums. Par pa�ām KGL nemaz nerunā�jot.

Jā, par tām KGL, iestarpināja Gilespijs. Kam tās viņiem vajadzīgas?

Domājams, ka tam ir kāds sakars ar iemeslu, kā�pēc Karaskenta da�as pēdējās dienas ir slēgta civila�jam transportam, sacīja Kards. Tas ir viss, ko es zinu.

Maziks atspiedās pret sēdekļa atzveltni un uzmeta Kardam vērtējo�u skatienu.

Kāda mums daļa, kam viņiem tās vajadzīgas. Ko tu �ajā sakarā ierosini darīt mums?

Kards paraustīja plecus.

Man �ķiet, ka tās KGL Jaunajai Republikai ir ārkārtīgi nepiecie�amas. Ja viņi ir gatavi par tām cīnī�ties, domāju, ka viņi vēl labprātāk maksātu, ja kāds viņiem piedāvātos tās pārdot.

Izklausās saprātīgi, piekrita Maziks. Ko tad tu gribi, lai mēs darām? lelavāmies Tengrinā pirms viņiem?

Ne glu�i, Kards papurināja galvu. Es iedo�mājos, ka tajā bridi, kad visi būs aizņemti ar kauju pie Tengrinas, mēs varētu paņemt tās KGL no Bil�bringi.

Maziks vairs nesmaidīja.

Tu joko.

Tā, nudien, nav slikta ideja, iestarpināja Giles�pijs, lēnām skalinādams dzēriena paliekas savā glāzē. Mēs tur ielavāmies, pirms sākusies kauja, tad paķe�ram KGL un bēgam.

Pa ceļam tiekot galā ar pusi Impērijas flotiles? asi teica Maziks. Liecies mierā esmu redzējis, kāds viņiem tur ir arsenāls.

�aubos, vai viņiem tur būs atstāts kaut kas vai�rāk par aizsardzībai visnepiecie�amāko, savilcis uazaci, sacīja Kards. Ja nu vienīgi jūs visā nopietnībā pieļaujat domu, ka Trouns nebūs paredzējis un pienā�cīgi sagatavojies Jaunās Republikas uzbrukumam pie Tengrinas.

Tu spried loģiski, atzina Maziks. Viņi nevar pieļaut, ka Jaunā Republika gūst kādu uzvaru, vai ne?

Jo īpa�i ne pie Tengrinas, Kards pamāja ar galvu. Tur ģenerālis Bels Ibliss viņus reiz pamatīgi sakāva.

Maziks nokrem�ļojās un atkal pievilka sev klāt datorbloknotu. Kards ļāva viņam izlasīt informāciju un analīzi vēlreiz, bet pats gaidot pārlaida nesteidzī�gu skatienu vīna bāram. Netālu no galvenās ieejas pie viena no galdiņiem, cītīgi pūlēdamies izskatīties pēc iespējas neuzkrīto�āki, sēdēja Eivzs un Gilespija palīgs Fons. Pretējā pusē, pie sētas durvīm, Mazika miesassardze Sada tēloja val�ķīgu namamāti Dankinam un Torvam, un visu �o dro�ības pasākumu rutīnu novēroja vēl divi Gilespija vīri Rapapors un O�ejs. Palīgspēki sēdēja vēl pie trim galdiņiem, kas atradās da�ādās vīna bāra vietās. �oreiz neviens no viņiem negribēja riskēt, ja atkal notiku Impērijas iejauk�a�nās.

Tas nebūs viegli, Maziks beidzot brīdino�i tei�ca. Trouns bija pārskaities par mūsu toreizējo uz�brukumu kuģu būvētavai. Iespējams, ka viņi jau pa�guvu�i pārveidot visu dro�ības sistēmu.

Jo labāk, sacīja Kards. Viņi vēl nebūs atklā�ju�i tās vājās vietas. Tu piedalies vai ne?

Maziks paraudzījās lejup uz datu karti.

Es varbūt piedalī�os, viņ� norūca. Bet vienī�gi tad, ja tu vari dabūt dro�as ziņas par laiku, kad no�tiks tas uzbrukums pie Tengrinas. Es nevēlos, lai tajā bridi, kad ieradīsimies Bilbringi, Trouns būtu tuvāko simts gaismas gadu attālumā.

Tam nevajadzētu būt sare�ģīti, teica Kards. Mēs pazīstam sistēmas, kur Jaunā Republika sako�po spēkus. Aizsūtī�u da�us no saviem ļaudīm, lai paslaistās tur apkārt un mēģina kaut ko noskaidrot.

Un, ja nu viņiem tas neizdosies?

Kards pasmaidīja.

Man �ā vai tā jāliek, lai Gents ieraksta mūs viņu algu sarakstos, viņ� uzsvērti sacīja. Kamēr Gents ir sistēmā, viņ� var painteresēties arī par viņu kaujas plāniem.

Maziks brīdi raudzījās uz viņu platām acīm. Tad pēk�ņi rievas no viņa pieres nozuda, un viņ� iesmē�jās.

Vai zini, Kard, neesmu sastapis nevienu, kas tā prastu nodro�ināties kā tu. Labi. Es piedalos.

Priecājos, ka būsi mans sabiedrotais, pamāja ar galvu Kards. Gilespij?

Es jau esmu redzējis Trouna klonus darbībā, Gilespijs viņam drūmi atgādināja. Par manu līdzda�lību vari ne�aubīties. Turklāt, ja mēs uzvarēsim, es varbūt dabū�u atpakaļ to zemi, ko Impērija man no�laupīja uz Ukio.

Aizlik�u Jaunajai Republikai par tevi labu vār�du, Kards apsolī ja. Tā. Es tagad ar Me�onīgo Kurdu lido�u uz Karaskentu. bet atstā�u �eit Eivzu, lai viņ� pilda manu lomu uzbrukuma grupas veido��anā. Kad ieradīsieties, viņ� jums iedos rīcības plā�nu.

Izklausās labi, sacīja Maziks, kad viņi visi piecēlās kājās. Zini, Kard, es tikai ceru, ka bū�u klāt tajā dienā, kad Jaunā Republika tevi pieķers. Vai nu viņi iedos tev medaļu, vai glu�i vienkār�i no��aus -jebkurā gadījumā tā būs satrieco�a izrāde.

Kards viņam uzsmaidīja.

Ceru, ka arī es pats tajā dienā bū�u klāt, viņ� teica. Veiksmīgu lidojumu, kungi. Tiksimies pie Bilbringi.

Tālu priek�ā, izlidojis no zvaig�ņu iznīcinātāja, uzliesmoja spo�i zaļ� turbolāzeru liegabala �āviņ�. Tas traucās lejup, atsitās pret neredzamu enerģijas vairogu, parādījas atkal kādu gabalu tālāk, bet tagad lidoja uz aug�u�

Apturiet, sacīja admirālis Dreisons.

Ieraksts sastinga, un tagad turbolāzera �āviņa iz�plūdu�ais uzliesmojums uz galvenā displeja izskatī�jās stūrains un diezgan mākslīgs.

Atvainojiet par �ī attēla kvalitāti, teica Drei�sons. pieiedams tuvāk. Makrobinokulāros ierak�stus vairāk palielināt nav iespējams. Bet domāju, ka pat te jūs visi varat redzēt, kas notiek. Īstenībā zvaig�ņu iznīcinātāja �āviņ� nemaz neizlau�as cau�ri Ukio planētas aizsargvairogam. Tas, ko sākumā noturēja par to pa�u �āviņu, patiesībā bija otrs �ā�viņ�, ko raidīja no nomaskēta lidaparāta vairoga iek�pusē.

Lea raudzījās uz neskaidro attēlu. Viņai tas nebūt nelikās tik acīm redzami.

Vai esat par to pārliecināts? viņa jautāja.

Pilnīgi pārliecināts, teica Dreisons, norādī�dams uz tuk�umu starp �āviņa atsitiena vietu un tālāk turpino�os zaļo uguni. Mums ir pa�u staru spektrāIā un enerģētiskā analīze, bet faktiski pietiekams pie�rādījums ir jau �ī tuk�ā vieta vien. To aizņem otrā ku�ģa korpuss sprie�ot pēc izmēra, tas, visticamāk, ir vieglais kreiseris.

Viņ� pārlaida skatienu visiem pie galda sēdo�a�jiem.

Citiem vārdiem sakot, Impērijas jaunais superierocis nav nekas vairāk, kā tikai ārkārtīgi gudra krāp�ana.

Lea atcerējās tik�anos ar admirāli Akbaru viņa apartamentos, kad uz viņu vēl krita aizdomas par no�devību.

Akbars kādreiz jau brīdināja mani un Henu, ka di�admirālis atradīs iespēju, kā izmantot pret mums maskē�anās vairogu.

Nedomāju, ka atradīsiet kādu, kas tagad par to �aubīsies, pamāja ar galvu Dreisons. Lai būtu, kā būdams, tas darīs galu �im gambītam. Mēs brīdi�nāsim visu planētu aizsardzības spēkus, un, ja Im�pērija mēģinās atkārtot �o triku vēlreiz, viņiem at�liks vienīgi novirzīt masīvu artilērijas uguni pret to vietu, kur turbolāzeru �āviņi �ķietami izlau�as cauri vairogam.

Krāp�ana vai ne, bet tā tomēr bija ļoti iespaidīga izrāde, piezīmēja Bels Ibliss. Pozīcija un laiks bi�ja nevainojami saskaņoti. Kā jūs domājat, Lea to izplānoja tas ārprātīgais d�edijs, ar ko Lūkass mēro�jās spēkiem uz Jomārkas?

Domāju, ka par to nav nekādu �aubu, sacīja Lea, un viņai pārskrēja drebuļi. Tamlīdzīgu saska�ņotību starp karaspēka vienībām mēs jau esam piere�dzēju�i arī Trouna iepriek�ējās kampaņās. Un no Mā�rās mēs zinām, ka Cēbaots un Trouns darbojas kopā.

Pieminēt Maras vārdu tā bija kļūda. Pie galda sēdo�ie neomulīgi saknosījās, un apspriedes gaisotne kļuva manāmi vēsāka. Viņi visi bija dzirdēju�i Leas apsvērumus par nepiecie�amību ar vienpersonisku lē�mumu atbrīvot Maru, un nevienam no viņiem tie ne�bija patiku�i.

Bels Ibliss pirmais pārtrauca neveiklo klusumu.

No kā iegūts �is makrobinokulārais ieraksts, admirāl?

No tā kontrabandista, Talona Karda, teica Dreisons.

Viņ� uzmeta Leai zīmīgu skatienu.

Vēl viens pie Jaunās Republikas nepiedero�ais, kur� ieradās �eit, piedāvādams vērtīgu informāciju, no kuras mēs galu galā neko neieguvām.

Leai bija spuras gaisā.

Tas nav taisnīgi, viņa iebilda. Tā nebija Kar�da vaina, ka mēs zaudējām Kntiinas flotili.

Lea paskatījās uz padomnieku Feiliju, kas klusē�dams sēdēja pie galda, no�ēlodams grēkus pa botanu modei. Ja viņ� tik neprātīgi nebūtu tiecies pēc va�ras�

Lea pievērsās atkal Dreisonam.

Tā nebija neviena vaina, viņa klusi piemetinā�ja, atbrīvodamās no pēdējām nepatikas paliekām pret Feiliju un ļaudama tām aizplūst.

Apzinādamies savu neveiksmi, botans jau tā bija kā paralizēts. Lea nedrīkstēja pieļaut, ka ar viņu to pa�u izdara senaizmirstas dusmas.

Bels Ibliss nokrem�ļojās.

Manuprāt, Lea cen�as mums pateikt, ka bez Karda palīdzības mēs būtu varēju�i zaudēt daudz vai�rāk, nekā tikai Katliņus flotili vien. Lai ko jūs domātu par kontrabandistiem kopumā un Kardu atsevi�ķi, mēs esam viņam pateicību parādā.

Interesanti, ka to sakāt jūs, ģenerāli, Dreisons sausi teica. �ķiet, ka pats Kards domā tāpat. Par �o ierakstu un da�ām mazāk svarīgām izlūkdienestam nepiecie�amajām ziņām viņ� varējis diezgan bagātīgi izmantot īpa�o Jaunās Republikas kredīta līniju.

Viņ� atkal paskatījās uz Leu.

Līniju, ko, acīmredzot, nodibinājis padomnieces Orgenas Solo brālis.

Komandieris Sesfans, Akbara pārstāvis Padomē, pagrieza savas prāvās mona kalamarie�a acis pret Leu.

D�edijs Debesbraucējs devis atļauju izmaksāt naudu kontrabandistam? viņ� teica, un viņa �ērk�sto�ā balss skanēja pārsteigti.

Jā, apstiprināja Dreisons. Pilnīgi bez jebkā�das saskaņo�anas ar varas iestādēm, protams. Mēs nekavējoties �o līniju slēgsim.

Neko tamlīdzīgu jūs nedarīsiet, no galda gala atskanēja Monas Motmas klusā balss. Vai nu Kards oficiāli ir mūsu pusē, vai nav, viņ� nepārprotami vē�las mums palīdzēt. Tāpēc viņu ir vērts atbalstīt.

Bet viņ� ir kontrabandists, iebilda Sesfans.

Tāds bija arī Hens, Lea viņam atgādināja. Un ari Lendo Kelrisiens. Viņi abi kļuva par ģenerā�ļiem.

Pēc tam, kad pievienojās mums, atcirta Sesfans. Kards tādu vēlē�anos nav izrādījis.

Tam nav nozīmes, sacīja Mona Motma.

Viņas balss joprojām bija klusa, bet tajā varēja

saklausīt tēraudcietu gribu.

Mums nepiecie�ami visi sabiedrotie. Oficiālie un neoficiālie.

Ja vien viņ� negatavo mums slazdu, draudīgi teica Dreisons. Iekaros mūsu uzticību ar tādiem pienesumiem kā �is makrobinokulārais ieraksts un vēlāk varēs iebarot mums dezinformāciju. Un pa to laiku iedzīvosies bagātībā uz mūsu rēķina.

Mums glu�i vienkār�i jābūt dro�iem, ka varēsim atklāt jebkuru iespējamo divkosību, Mona Motma viņam sacīja. Bet es nedomāju, ka notiks kaut kas tamlīdzīgs. Lūkass Debesbraucējs ir d�edijs� un viņ� tam vīram nepārprotami uzticas. Lai būtu, kā būdams, tagad mums jākoncentrē uzmanība uz tām mūsu likteņa daļām, kas atrodas mūsu pa�u rokās. Admirāli Dreison, vai jums ir jaunākais ziņojums par Bilbringi operāciju?

Jā, Dreisons pamāja ar galvu, paņemdams da�tu karti.

Viņ� to ielika datorspraugā, un, kamēr admirālis to darīja, Lea sev blakus izdzirda vāju rācijas signālu. Vintera noņēma ierīci no savas vidusjostas un klusi atsaucās. Atbildi Lea nesaklausīja, bet viņa juta, ka Vinteras apziņa pēk�ņi saraujas.

Nepatik�anas? Lea �ukstus vaicāja.

Vai jūs neļautu man turpināt? mazliet par ska�ļu teica Dreisons.

Lea atkal pievērsās viņam, juzdama, ka pietvīkst, bet Vintera atgrūda krēslu un devās uz durvīm. Drei�sons pavadīja viņu ar niknu skatienu, acīmredzot nospriezdams, ka nav vērts atgādināt likumu no �īs telpas apspriedes vidū parasti neviens ārā iet ne�drīkst. Vintera pieskārās durvīm, tās atslīdēja vaļā, un kāda agrāk neredzēta persona iespieda viņai rokā datu karti. Durvis atkal aizslīdēja ciet�

Un tā? bargi noprasīja Dreisons. Jādomā, ka tas ir kaut kas tāds, kas nevarēja gaidīt?

Esmu pārliecināta, ka tas būtu varējis pagaidīt, vēsi atteica Vintera un, uzmetusi Dreisonam apvaldo��u skatienu, atgriezās savā vietā un apsēdās.

Tas ir jums, Jūsu Augstība, viņa sacīja, snieg�dama Leai datu karti. Planētas Veilendas koordinā�tes.

Klāteso�ie pārsteigumā saviļņojās. Lea paņēma karti.

Tas nu gan ir ātri noticis, ar aizdomām balsī teica Dreisons. Man bija radies iespaids, ka �o vietu būs daudz grūtāk atrast.

Lea paraustīja plecus, pūlēdamās apspiest nemie�ru, ko tobrīd juta pati. Arī viņa bija domājusi tāpat kā Dreisons.

Acīmredzot tas bijis vieglāk izdarāms.

Parādiet to mums, sacīja Mona Motma.

Lea ieslidināja datu karti datorspraugā un nospie�da taustiņu, lai uz ekrāna parādītos attēls. Uz galvenā displeja tagad bija redzama sektora karte, līdzās vai�rākām zvaigznēm mirguļoja pazīstami nosaukumi. Centrā, vārdā nenosauktu zvaig�ņu ielenkumā, sarka�ni iedegās viena no sistēmām. Kartes apak�malā bija īss planētas svarīgāko datu saraksts un da�as rindiņas teksta.

Tātad tā ir Imperatora slepenā glabātuve, no��ukstēja Bels lbliss un, noliecies uz priek�u, pētīja karti. Es vienmēr brīnījos, kur viņ� slēpj visus tos interesantos priek�metus, kas tik noslēpumaini pazu�da no oficiālajām noliktavām un glabātavām.

Ja �ī patie�ām ir tā vieta� nomurmināja Drei�sons.

Pieņemu, ka �ī informācija nākusi no kapteiņa Solo, skatīdamās uz Vinteru, teica Mona Motma.

Vintera ar atbildi vilcinājās.

Patiesību sakot, tā nav nākusi tie�i no viņa, vi�ņa sacīja.

Lea sarauca pieri.

Ko tu ar to gribi teikt nav tie�i no viņa? Vai tā saņemta no Lūkasa?

Vinteras vaigā noraustījās kāds muskulis.

Varu pateikt tikai to, ka avots ir uzticams.

Uz īsu brīdi iestājās klusums visi pārdomāja dzirdēto.

Uzticams, atkārtoja Mona Motma.

Jā, pamāja ar galvu Vintera.

Mona Motma paskatījās uz Leu.

�ī Padome nav radusi, ka no tās tiek noslēpta kāda informācija, viņa sacīja. Es gribu zināt, no kurienes nāku�as �īs koordinātes.

Man ļoti �ēl, Vintera klusi teica. Tas nav mans noslēpums, un es nedrīkstu to izpaust.

Kā noslēpums tad tas ir?

Ari to es nedrīkstu jums teikt.

Monas Motmas seja satumsa.

Tam nav nozīmes, iestarpināja Bels Ibilss, pirms viņa paguva kaut ko sacīt. Tas nav jānoskaid�ro tūlīt pat. Vai nu �ī planēta ir īstais klonē�anas centrs, vai nav, mēs, vienalga, neko nevaram darīt, iekams nav beigusies Bilbringi operācija. Jau tā pā�rāk daudzi reģioni un sistēmas ir atstātas bez aizsar�dzības.

Jo īpa�i, ja nezinām, vai tā patie�ām ir īstā vie�ta, piemetināja Dreisons. Tikpat labi tas var būt Impērijas izliktais slazds.

Tas nav slazds, neatlaidās Lea. Mara vairs nestrādā Impērijas labā.

To mums sakāt jūs�

Tam joprojām nav nekādas nozīmes, Bels Ib�liss pārtrauca admirāli, un viņa senatora balss pacēlās pāri �ai vārdu pārmaiņai. Paskatieties uz kartes apak�malu, Lea� tur sacīts, ka visas pazīmes lieci�na viņu nolai�anās nav pamanīta. Vai jūs tie�ām gribat apdraudēt �o pārsteiguma priek�rocību, nosū�tot turp vēl vienu kuģi?

Lea juta, ka viņai sa�ņaudzas vēders. Par nelaimi, viņam bija taisnība.

Tad varbūt vajadzētu atlikt uz vēlāku laiku uz�brukumu Bilbringi, ierosināja Feilijs.

Lea pagriezās un paskatījās uz viņu, neskaidri juz�dama, ka to dara arī visi pārējie. Tā patiesībā bija pir�mā reize, kad botans runāja Padomē pēc tam, kad vi�ņa centieni pēc varas bija apkaunojo�i sabruku�i pie Kutuniis flotiles.

Baidos, ka par to nevar būt ne runas, padomniek Feilij, sacīja Mona Motma. Ja neskaita visus sa�gatavo�anās darbus, kas tādā gadījumā izrādītos vel�tīgi, mums ir galēji nepiecie�ams atbrīvoties no tiem nomaskētajiem asteroīdiem, kas karājas virs mūsu galvām.

Kāpēc? skarbi vaicāja Feilijs, un spalvas uz viņa kakla un pleciem saviļņojās. Vairogs mūs aiz�sargā. Mums ir krājumi vairākiem mēne�iem. Mūsu sakari ar pārējām Jaunās Republikas teritorijām nav traucēti. Vai galvenais dzinulis nav bailes izskatīties vājiem un bezpalīdzīgiem?

Tas, kā mēs izskatāmies un kā mūs uztver. Jau�najai Republikai ir ļoti svarīgi, Mona Motma vi�ņam atgādināja. Un pamatoti. Impērija valda ar spēku un draudiem, mūs satur kopā iedvesma un uz�ticē�anās saviem vadoņiem. Par mums nedrīkst ras�ties iespaids, ka mēs te sē�am, sarāvu�ies bailēs par savām dzīvībām.

Tas ir svarīgāk par mūsu pa�tēlu un to, kā mūs uztver pārējie, uzstāja Feilijs, un spalvas pieplaka viņam pie skausta. Botanu tauta pazina Imperato�ru zināja, kādas ir viņa vēlmes, zināja to labāk nekā visi citi, kas nebija Imperatora sabiedrotie vai kalpo�tāji. Tajā glabātavā ir mantas, kas nekad vairs ne�drīkst ieraudzīt dienas gaismu. Iero�i un ierīces, ko Trouns kādu dienu atradīs un izmantos pret mums, ja mēs neliegsim viņam �o iespēju.

Un mēs viņam to liegsim, Mona Motma mie�rināja Feiliju. Un drīz. Bet tikai pēc tam, kad būsim izpostīju�i Bilbringi kuģu būvētavu un ieguvu�i KGL.

Un kas būs ar kapteini Solo un padomnieces Or�genas Solo brāli?

Mona Motma saknieba lūpas. Lea redzēja, ka vi�ņai ir nepatīkami atstāt �os ļaudis likteņa varā, kaut to diktē stingra militārā loģika.

Vienīgais, ko �obrīd varam darīt viņu labā, ir turpināt mūsu plānu īsteno�anu, viņa klusi teica. Piesaistīt di�admirāļa Trouna uzmanību mūsu �ķie�tamajam uzbrukumam pie Tengrinas.

Mona Motma paraudzījās uz Dreisonu.

Ko mēs grasījāmies apspriest, admirāl?

Dreisons atkal piegāja pie displeja.

Sāksim ar sagatavo�anās darbu pa�reizējā stā�vokļa novērtējumu, viņ� sacīja, un uz ekrāna parā�dījās atbilsto�ais attēls.

Lea iesāņus palūkojās uz Feiliju. Botana seja un ka�oka viļņo�anās vēl aizvien liecināja par stipru sa�traukumu. Kas kalnā paslēpts, ka viņ� tik ļoti baidās no tā nokļū�anas Trouna rokās, Lea prātoja.

Varbūt bija labāk, ka viņa to nezina.

Pelleons iegāja Trouna personiskās komandtelpas nespodri apgaismotajā priek�telpā, un viņa acis �au�dījās apkārt. Kaut kur te bija paslēpies Ruhs, lai iz�spēlētu ar viņu savu kārtējo nogriju jociņu. Viņ� pa�spēra vienu soli uz galvenās telpas pusi, tad vēl vie�nu�

Sajutis gaisa pūsmas pieskārienu skaustam, Pel�leons apcirtās, pacēlis rokas pusaizmirstā pa�aizsar�dzības �estā.

Tur neviena nebija. Viņ� vēlreiz paskatījās apkārt, meklēdams vietu, kur varētu būt paslēpies nogrijs�

Kapteini Pelleon, viņam aiz muguras atskanē�ja pazīstamā, kaķa ņaudē�anai līdzīgā balss.

Viņ� atkal apcirtās. Un atkal tur neviena nebija, bet, kamēr viņ� ar acīm iztaustīja sienas, meklēdams neeso�o slēptuvi. Ruhs parādījās viņam no aizmugu�res.

Jūs gaida, teica nogrijs, norādīdams ar garo slepkavas dunci uz galvenajām durvīm.

Pelleons uzmeta viņam niknu skatienu. Viņ� pie sevis draudīgi nosolījās kādreiz pārliecināt Trounu, ka Impērijas di�admirālim nav vajadzīgs tāds miesas�sargs uzpūtīgs citplanētietis. Un kad tas notiks, viņ� ar prieku pats personiski nogalinās Ruhu.

Pateicos, Pelleons norūca un gāja iek�ā.

Viņ� bija gaidījis, ka komandtelpa būs pilna ar Trouna parasto eklektisko citplanētie�u mākslas priek�metu kolekciju, un nebija kļūdījies. Bija tikai viena neliela at�ķirība: pat Pelleons ar savu netrenēto aci redzēja, ka �oreiz pārstāvēti divi ļoti at�ķirīgi mākslas stili. Paraugi bija sarindoti pie divām pre�tējām sienām, bet telpas centru piepildīja liela Ten�grinas sistēmas taktiskā hologramma.

Nāciet iek�ā, kapteini, sēdēdams aiz displeju dubullloka, Trouns uzsauca Pelleonam, kad viņ� apstājās uz sliek�ņa. Kādi ir jaunumi no Tengri�nas?

Dumpinieki joprojām koncentrē tur karaspēku, kas ieņem uzbrukuma pozīciju, Pelleons stāstīja, un, gar skulptūrām un taktisko hologrammu līkumo�dams, tuvojās Trouna komandiera sēdeklim. Lab�prātīgi lien iek�ā mūsu slazdā.

Cik laipni no viņu puses.

Trouns ar �estu norādīja pa labi.

Kalamarie�u māksla, viņ� sacīja. Ko jūs par to domājat?

Pienācis pie displeju dubultloka, Pelleons uzmeta a�u skatienu mākslas priek�metiem. Tie izskatījās tikpat atbaido�i un primitīvi kā pa�i moni kalamarie�i.

Ļoti interesanti, viņ� skaļi teica.

Vai ne, piekrita Trouns. Jo īpa�i �ie divi mākslas darbi tos radījis pats admirālis Akbars.

Pelleons nopētīja norādītās skulptūras.

Nezināju, ka Akbars interesējas par mākslu.

Viņa interese ir pavisam niecīga, Trouns pa�skaidroja. �ie darbi radīti jau pirms laba laika, kad viņ� vēl nebija pievienojies dumpiniekiem. Tomēr tie sniedz noderīgu ieskatu par viņa raksturu. Tāpat kā �ie.

To piebildis, Trouns norādīja pa kreisi.

Mākslas darbs, ko reiz personiski izvēlējies mū�su pretinieks korelietis.

Pelleons apskatīja skulptūras ar jaunu interesi. Tā�tad �os mākslas darbus senators Bels Ibliss bija izvē�lējies pats personiski?

No kurienes tie nāk? No viņa kādreizējā kabine�ta Impērijas Senātā?

�ie te jā, teica Trouns, norādīdams uz tuvā�ko grupu. Bet �ie ir no viņa mājām, �ie no perso�niskā kuģa. Izlūkdienests �os ierakstus atrada vairāk vai mazāk nejau�i, starp datu kartēm, kas nokļuva pie mums pēc uzbrukuma Obroa. Tātad dumpinieki tur�pina līst iek�ā mūsu slazdā, vai ne?

Jā, ser, atbildēja Pelleons, priecādamies, ka var atgriezties pie kaut kā saprotama. Esam saņē�mu�i vēl divus ziņojumus, ka viņu atbalsta kuģi ie�ņem kau jas pozīcijas uz Dreukizas sistēmas robe�as.

Bet viņi to nedara uzkrīto�i.

Pelleons sarauca pieri.

Kā, lūdzu?

Es gribēju sacīt, ka sagatavo�anās darbi tiek veikti lielā slepenībā, Trouns dziļdomīgi teica. Pa�klusām atsauc izlūkkuģus un atbalsta kuģus no citu uzdevumu veik�anas, pārvieto un pārgrupē sektoru flotiles, lai izbrīvētu lielākos kuģus un tamlīdzīgi. Nekā uzkrīto�a. Impērijas izlūkdienestam krietni jā�nopūlas, lai izveidotu kopainu par notieko�o.

Viņ� pavērās aug�up uz Pelleonu, un viņa kvēlo�jo�ās, sarkanās acis krēslainajā telpā iemirdzējās.

Gandrīz �ķiet, ka Tengrina patie�ām būtu viņu patiesais mērķis.

Pelleons raudzījās viņā platām acīm.

Vai jūs apgalvojat, ka tas tā nav?

Pilnīgi pareizi, kapteini, sacīja Trouns, vēro�dams mākslas darbus.

Pelleons paskatījās uz Tengrinas hologrammu. Iz�lūkdienests bija noteicis, ka ticamības pakāpe ir de�viņdesmit �etri procenti.

Bet, ja viņi nedomā dot triecienu Tengrinai� kur tad?

Pēdējā vietā, kur mēs kaut ko tādu sagaidām, teica Trouns un, pastiepis roku, pieskārās slēdzim uz komandpults.

Tengrinas sistēma nozuda, un tās vietā stājās�

Pelleons juta, ka viņam atkaras �oklis.

Bilbringi?

Viņ� atkal pievērsa skatienu savam pavēlniekam.

Ser, tas ir�

Vājprāts?

Trouns savilka uz aug�u vienu zilimelno uzaci.

Protams, ka tas ir vājprāts. Tādu cilvēku un citplanētie�u vājprāts, kas grūtās cīņās pārliecināju�ies, ka nevar stāties man tie�i pretim. Un tā nu viņi mēģina izmantot pret mani manis pa�a taktikas iema�ņas un gudrību. Viņi izliekas, ka lien iek�ā manā slazdā, paļaudamies uz to, ka es ievēro�u, kādā slepe�nībā notiek gatavo�anās un noturē�u to par viņu pa�tiesajiem nodomiem. Un, kamēr es slīg�u pa�apmie�rinātībā par savu aso uztveri�

Viņ� ar �estu norādīja uz Bilbringi hologram�mu.

� viņi gatavos savu patieso uzbrukumu.

Pelleons paraudzījās uz Bela Iblisa vecajiem māk�slas darbiem.

Mums vajadzētu sagaidīt apstiprinājumu, ie�kams atvelkam spēkus no Tengrinas, admirāl, viņ� piesardzīgi ieminējās. Mēs varam pastiprināt izlūk�dienesta darbību Bilbringi reģionā. Vai varbūt apstip�rinājumu mums var sniegt avots Delta.

Par nelaimi, avots Delta ir ticis apklusināts, sacīja Trouns. Bet mums apstiprinājums nav vaja�dzīgs. �is ir Dumpinieku plāns, un mēs neriskēsim to izjaukt, pastiprinot izlūkdienesta klātbūtni. Viņi uz�skata, ka ir mani piekrāpu�i. Mūsu galvenais uzde�vums ir gādāt, lai viņi turpina tam ticēt.

Viņ� drūmi pasmaidīja.

Galu galā, kapteini, nav nekādas at�ķirības, vai mēs sagraujam viņus pie Tengrinas vai pie Bilbringi. Tas galīgi neko nemaina.

Greizā, spirālveidīgā pāksts �ūpojās pusotra metra attālumā no Maras, it kā mudinot viņu notriekt to pie zemes. Viņa draudīgi skatījās uz pāksti, turēdama Debesbraucēja gaismas zobenu neparastā, bet ērtā tvērienā ar abām rokām. Viņa jau divas reizes nebi�ja pākstij trāpījusi un nevēlējās, lai tas notiktu tre�o reizi.

Nesteidzini to, Debesbraucējs viņu brīdināja. Koncentrējies un ļauj, lai Spēks ieplūst tevi. Cen�ties paredzēt pāksts kustību.

Viņam viegli runāt, Mara īgni nodomāja. Galu ga�lā, viņ� bija tas, kur� noteica pāksts kustības. Pāksts pievirzījās vēl milimetru tuvāk, atkal mudinot Mā�ru�

Un tad pēk�ņi viņa nolēma, ka �ī spēle viņai ir ap�nikusi. Iedarbodamās ar Spēku, viņa pati satvēra pāk�sti. Uz mirkli nonākusi nekustīgā stāvoklī, pāksts pa�guva vēl pēdējo reizi notrīsēt, pirms Mara pastiepa uz priek�u gaismas zobenu un trāpīja pākstij pa�ā vidu�ci.

Lūk, viņa teica, izslēgdama ieroci. Esmu to izdarījusi.

Viņa sagaidīja, ka Debesbraucējs dusmosies. Ma�rai par diezgan lielu pārsteigumu viņ� nemaz nedus�mojās.

Labi, Lūkass uzmundrino�i sacīja. Ļoti labi. Grūti sadalīt uzmanību starp divām atsevi�ķām darbī�bām garīgo un fizisko. Un tu labi tiki ar to galā.

Pateicos, viņa nomurmināja, pasviezdama gaismas zobenu uz krūmu pusi.

Tas apmeta gaisā slaidu loku un, atgriezies atpa�kaļ, nokļuva tie�i Debesbraucēja izstieptajā rokā.

Nu, vai esam beigu�i? viņa piemetināja.

Debesbraucējs paskatījās pāri plecam. Solo un

Kelrisiens bija nolieku�ies pār galma robotu, kas bi�ja beidzis sūdzēties par Veilendas zemi, augu un dzīvnieku valsti un tagad sūkstījās par to, ko akme�ņainais cels nodarījis viņa kājām. Debesbraucēja astromehāniskais robots mīņājās turpat līdzās un, ante�nu izstiepis, raidīja savu parasto uzmundrino�o ska�ņu repertuāru. Pāris soļus tālāk vūkijs rakņājās pa vienu no viņu saiņiem, iespējams, meklēdams kādu darba rīku.

Domāju, ka mums pietiks laika vēl da�iem vin�grinājumiem, nolēma Debesbraucējs, pagriezda�mies atpakaļ pret Maru. Tava tehnika ir ļoti intere�santa Obivans man neko nemācīja par gaismas zo�bena asmeņa gala izmanto�anu.

Imperatora filozofija bija jāizmanto viss, kas ir pieejams, teica Mara.

Tas mani nepārsteidz, atturīgi sacīja Debesbraucējs.

Viņ� pacēla gaismas zobenu.

Pamēģināsim kaut ko citu. Paņem no manis zo�benu.

Iedarbodamās caur Spēku, Mara to izrāva no viņa vaļīgā tvēriena, pie sevis prātodama, ko viņ� darītu, ja viņa kādreiz pamēģinātu zobenu pirms atņem�anas ieslēgt. Mara nebija pārliecināta, ka varētu iedarbo�ties uz kaut ko tik mazu kā zobena slēdzis, bet to bū�tu vērts pamēģināt kaut vai lai redzētu, kā viņ� at�raujas no dego�ā asmens.

Un, ja kādā no �īm nodarbībām viņai nejau�i gadītos Debesbraucēju nogalināt�

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Viņa satvēra zobena spalu cie�āk. Vēl ne, viņa balsij stingri teica. Viņ� man joprojām ir vaja�dzīgs.

Labi, Mara norūca. Ko darīsim tālāk?

Viņ� nepaguva atbildēt. Lūkasam aiz muguras pēk�ņi sāka uzbudināti spiegt astromehāniskais ro�bots.

Kas noticis? iesaucās Solo, jau izrāvis no maksts spridzekļ�āvēju.

Viņ� teica, ka nupat pamanījis tur, malā, kaut ko izpētī�anas vērtu, pārtulkoja galma robots, ar �estu norādīdams pa kreisi. Tas vīnstīgu puduris, man �ķiet, tā viņ� saka. Kaut es varu arī kļūdīties tic bo�jājumi, ko nodarījusi skābe�

Nāc, Cūbij, paskatīsimies, kas tur ir, Solo viņu pārtrauca, pieceldamies kājās un sākdams iet uz strautmalas nogāzes pusi.

Debesbraucējs uztvēra Maras skatienu.

Iesim mēs arī, viņ� sacīja un sekoja Cūbekam un Solo.

Pārāk tālu viņiem nebija jāiet. Aiz pirmās koku rindas viņi ieraudzīja vīnstīgu puduri, ko skatieniem bija noslēpis kāds krūms. Tāds pats puduris kā tie, ko viņiem da�ās pēdējās dienās laiku pa laikam nācās nocirst.

Tikai �o puduri kāds jau bija nocirtis. Nocirtis un tad nocēlis nost no ceļa kā samud�inātu virvju kaudzi.

Domāju, ka tas dara galu strīdam, vai mums �a�jā ceļā kāds palīdz vai ne, teica Kelrisiens, pētī�dams vienu no nocirstajām stīgām.

�ķiet, ka tev ir taisnība, sacīja Solo. Neviens plēsoņa nebūtu tās �ādā veidā nolicis malā.

Vūkijs kaut ko klusi noducināja un parāva krūmu, kas bija aizsedzis vīnstīgas. Marai par pārsteigumu, vi�ņam bez mazākās piepūles izdevās pacelt to no zemes.

Un plēsoņas arī nebūtu rūpēju�ies par savu pūli�ņu nomaskē�anu, noteica Kelrisiens, kad vūkijs ap�grieza krūmu otrādi. Izskatās, ka tas nogriezts ar nazi. Tāpat kā vīnstīgas.

Ar to pa�u nazi, ar ko bija nogalināts vakar at�rastais plēsoņputns, Solo drūmi piekrita. Lūkas? Vai mums uzradu�ies ceļabiedri?

Esmu sajutis da�us iedzimtos, sacīja Debes�braucējs. Bet viņi dodas prom, nepienāku�i mums pārāk tuvu klāt.

Viņ� paraudzījās atpakaļ uz galma robotu, kas vi�ņus nepacietīgi gaidīja, gulēdams strauta gultnē.

Tu domā, ka tam varētu būt kāds sakars ar robo�tiem?

Solo pavīpsnāja.

Tu domā tā kā uz Endoras, kur tie plānprātiņi evoki iedomājās, ka Trīpio ir dievs?

Kaut kas tamlīdzīgs varētu būt, pamāja Lū�kass. Viņi bija pienāku�i pietiekami tuvu, lai dzir�dētu Trīpio vai Aitū balsis.

Iespējams.

Solo pavērās apkārt.

Kad viņi parasti ierodas?

Galvenokārt ap saules rietu, teica Debesbraucējs. Vismaz tā bijis līdz �im.

Nākamreiz, kad viņi ieradīsies, dari to zināmu man, sacīja Solo, iebāzdams spridzekļ�āvēju atpa�kaļ makstī un iedams pa nogāzi uz leju. Pienācis laiks ar viņiem mazliet patērzēt. Pasteigsimies, mums jādodas uz priek�u.

Aizvien vairāk sabiezēja tumsa, un nometnē jau gandrīz visi bija devu�ies pie miera, kad viņ� tos sa�juta.

Hen? Lūkass klusi pasauca. Viņi ir �eit.

Hens palocīja galvu un, izvilkdams spridzekļ �āvē�ju, papliķēja Lendo pa muguru.

Cik daudz viņu ir?

Lūkass koncentrējās, sadalīdams vispārējo sajūtu pa atsevi�ķām sastāvdaļām.

�ķiet, ka pieci vai se�i, viņi tuvojas no tās puses.

Viņ� norādīja uz sāniem.

Vai tu runā tikai par pirmo grupu? jautāja Mara.

Pirmā grupu? Lūkass sarauca pieri, koncentrēda�mies vēlreiz. Viņai bija taisnība: pirmajai grupai se�koja otra.

Jā, es runāju tikai par pirmo grupu, viņ� ap�stiprināja. Otrajā grupā� es arī uztveru piecus vai se�us. Neesmu pārliecināts, bet tie no otras grupas varētu piederēt pie citas rases nekā pirmās grupas lo�cekļi.

Hens paskatījās uz Lendo.

Ko tu par to domā?

Man tas nepatīk, sacīja Lendo, nemierīgi taus�tīdams savu spridzekļ�āvēju. Mara, ka �o rasu pārs�tāvji parasti saprotas ar cilvēkiem?

Ne pārāk labi, viņa atbildēja. Kad biju �eit, notika savstarpēja tirgo�anās un tamlīdzīgi, bet dzir�dēju arī nostāstus par ilgiem trīspusējiem kariem starp iedzimtajiem un cilvēkiem, kas bija �eit ieradu��ies kā kolonisti.

Cūbeka norūca minējumu: varbūt citpalnētie�i ie�radu�ies, lai pievienotos Impērijas spēkiem, kas mek�lē viņus.

Tā ir interesanta doma, teica Hens. Vai tu kaut ko sajūti, Lūkas?

Lūkass saspringa, bet tas neko nedeva.

Man ļoti �ēl, viņ� sacīja. Visapkārt ir vesels lērums izjūtu, bet man nav nekāda pamatojuma, lai varētu noteikt to raksturu.

Viņi ir apstāju�ies, teica Mara, no koncentrē��anās saspringtu seju. Abas grupas.

Hens saviebās.

Domāju, ka istais bridis pienācis. Lendo, Ma�ra jūs palieciet �eit un sargājiet nometni. Lūkas, �ūbij, iesim un sameklēsim viņus.

Viņi uzkāpa aug�ā pa akmeņaino nogāzi un iegāja me�ā, kustēdamies tik klusi, cik vien tas bija iespē�jams, spraucoties starp krūmiem un ejot pa kritu�ām lapām.

Viņi jau zina, ka mēs nākam? Hens pāri ple�cam nomurmināja.

Lūkass saasināja jutekļus caur Spēku.

Nevaru pateikt, viņ� sacīja. Bet neliekas, ka viņi nāktu tuvāk.

�ūbeka kaut ko norūca, bet Lūkass to lāgā nesa�dzirdēja.

Varētu būt, teica Hens. Tomēr būtu varen muļķīgi noturēt kara padomi tik tuvu mērķim.

Un tad Lūkass priek�ā un pa kreisi uztvēra kādu kustību aiz resna koka stumbra.

Uzmanieties! viņ� brīdināja.

Noskanēja snnp-hiss viņ� bija ieslēdzis gais�mas zobenu. Asmens zaļi baltajā gaismā varēja sa�skatīt nelielu stāvu cie�i piegulo�ā tērpā ar kapuci, kas tik tikko paguva paslēpties aiz koka stumbra, kurā Hena ātri raidītais �āviens izsita prāvu robu. Sekundi vēlāk tam sekoja �ūbekas bultme�a bulta tā izsita robu stumbra otrajos sānos. Dūmu un drumslu mākonī atkal pazibēja mazais stāvs tā kā izvēlētais aizsegs strauji samazinājās, tas skrēja pie cita, resnāka koka. Kad Hens pacēla spridzekļ�āvēju, lai nomērķētu uz bēgli, gaisu pār�ķēla savādi treļļi, it kā vienlaikus būtu iedziedājies ducis nepa�zīstamu putnu�

Un Cūbeka ar rēcienu, kurā sapratne un atpazī�a�na bija sajaukusies ar atvieglojumu, uzsita ar bultmeti pa Hena spridzekļ�āvēju. �āviens aizlidoja tālu ga�rām mērķim.

Cūbij �! iebrēcās Hens.

Viņ� rīkojās pareizi, Lūkass viņu pārtrauca.

Piepe�i arī viņ� bija visu sapratis.

Tu apstājies!

�ī pavēle nebija vajadzīga. Neskaidri saskatāmais stāvs jau bija pārstājis skriet, tas neaizsargāts stāvēja klajumā, un kapuce aizsedza tā seju no vājās gais�mas, ko izstaroja Lūkasa zobens.

Lūkass paspēra soli tam tuvāk.

Esmu Lūkass Debesbraucējs, viņ� oficiāli stā�dījās priek�ā. Leas Orgenas Solo brālis, lorda Darta Veidera dēls. Kas esi tu?

Esmu Ekhrikhors no Bakhtoru klana, atbildēja �ņirksto�a nogrija balss. Es sveicu tevi, Veidera dēls.

Laukums me�ā, uz kuru viņus aizveda Ekhrik�hors, bija turpat netālu kādus divdesmit metrus uz priek�u, ejot pa to pa�u vektoru, pa kādu viņus bija sācis vest Lūkass. Tur patie�ām bija citplanētie�i divu da�ādu rasu pārstāvji, pa pieci no kat�ras rases un tie stāvēja pie resna, kritu�a koka stumbra. Tā tuvākajā galā bija nostāju�ies vēl divi nogriji tādos pa�os maskē�anās tērpos ar kapucēm, pēdējās tiem bija atmestas uz muguras. Uz stumbra bija nostiprināts neliels gaismeklis, tā nespodrajā gaismā Hens saskatīja vēl da�us tuvāk stāvo�os citplanētie�us.

Tas, ko viņ� ieraudzīja, nebija diez cik uzmun�drino�i. Grupa, kas stāvēja pa labi, augumā bija galvas tiesu garāka par nogrijiem un varbūt galvas tiesu mazāka par Henu. Klāti ar nelīdzenām plāt�nēm, tie izskatījās pēc staigājo�iem akmeņu krāvu�miem. Grupa, kas stāvēja pa kreisi, bija gandrīz Cūbekas augumā, katram no tiem bija �etras rokas un zilgana, kristāliski mirdzo�a āda, kas atgādināja Henam to brūngano radījumu, kas viņu iera�anās pirmajā dienā uzbruka Trīpio un ko viņiem nācās no�aut.

Draudzīga kompānija, viņ� pa�ukstēja Lūka�sam, kad viņu pulciņ� iznāca no koku audzes klaju�mā.

Tie ir mineir�i un psedani, teica Ekhrikhors. Vi�ņi meklēja iespēju jums uzbrukt.

Un tu viņus atvairīji? jautāja Lūkass.

Viņi gribēja uzbrukt, nogrijs atkārtoja. Mēs nevarējām to pieļaut.

Izgāju�i klajumā, viņi apstājās. Citplanētie�i sāka �abo�i sarunāties, un �īs skaņas neizklausījās īpa�i draudzīgas.

Man ir tāda sajūta, ka par mūsu iera�anos te diez ko nepriecājas, sacī ja Hens. Lūkas?

Viņ� manīja, ka blakus stāvo�ais Lūkass papurina galvu.

Es joprojām nevaru uztvert neko būtisku, viņ� teica. Ko tas viss nozīmē, Ekhrikhor?

Viņi izrādīja vēlē�anos runāt ar mums, nogrijs paskaidroja. Varbūt tāpēc, lai varētu izlemt sākt ar jums kauju vai ne.

Hens uzmeta citplanētie�iem a�u, vērtējo�u skatie�nu. �ķita, ka viņiem visiem ir na�i, un bija redzami arī pāris loki, bet nekādus bīstamākus iero�us nema�nīja.

Ja viņi grib mums uzbrukt, viņiem būs nepiecie��ama vesela armija, viņ� sacīja.

Mēs vispār negribam ar viņiem cīnīties, ja va�ram no tā izvairīties, Henam mazliet pārmeto�i tei�ca Lūkass. Kā tu domā ar viņiem sarunāties?

Tolaik, kad zem kalna tika būvēta glabātuve, viens no viņiem nedaudz apguva Impērijas pamatva�lodu, atbildēja Ekhrikhors, norādīdams uz mineir�u, kas stāvēja tuvāk gaismeklim. Viņ� mēģinās tul�kot.

Varbūt mēs to varētu izdarīt labāk.

Saraucis uzacis, Lūkass paskatījās uz Henu.

Kā tu domā?

Ir vērts pamēģināt, piekrita Hens, izņemdams rāciju.

Trīpio bija laiks pierādīt, ka viņu nav velti paņē�mu�i līdzi,

Lendo?

Esmu �eit, acumirklī atsaucās Lendo balss. At�radāt citplanētie�us?

Jā, mēs viņus atradām, teica Hens. Mūs gai�dīja ari pāris pārsteigumi. Liec, lai Mara atved �urp Tripio ja viņa ies tādā pa�ā virzienā, kā aizgājām mēs, uzskries mums taisni virsū.

Sapratu, sacīja Lendo. Kas jādara man?

Nedomāju, ka �ī kompānija sagādās mums kaut kādas nepatik�anas, teica Hens, vēlreiz uzmezdams vērtējo�u skatienu citplanētie�iem. Jūs abi ar Artā va�rat tikpat labi palikt uz vietas un pieskatīt nometni. Ak, jā ja pamani maza auguma pui�us maskē�anās tērpos un ar daudziem zobiem, ne�auj. Viņi ir mūsu pusē.

Priecājos, atturīgi sacīja Lendo. Vai ir vēl kaut kas?

Hens paskatījās uz citplanētie�iem tie visi lūko�jās uz viņu.

Jā sakrusto pirkstus. Mēs esam tuvu tam, lai iegūtu sabiedrotos. Pretējā gadījumā mūsu turpmā�kais ceļojums nebūs diez cik patīkams.

Skaidrs. Mara un Trīpio ir jau ceļā. Lai jums veicas.

Paldies.

Izslēdzis rāciju, Hens atlika to atpakaļ vidusjostā.

Viņi nāk, viņ� Lūkasam teica.

Viņiem nevajag sargāt jūsu nometni, sacīja Ekhrikhors. Nogriji to aizsargās.

Būs jau labi, teica Hens. Te tāpat ir pārāk daudz tautas.

Viņ� uzlūkoja Ekhrikhoru.

Tātad man bija taisnība. Mums sekoja.

Jā, noliekdams galvu, apstiprināja Ekhrikhors. Un par �o maldinā�anu izlūdzos jūsu piedo�anu, lē�dijas Veideras laulātais draugs. Es un pārējie nogriji uzskatījām, ka tā ir diezgan necienīga rīcība, bet Kekhmaims no Eikhmiru klana vēlējās, lai mūsu klātbūtne tiktu nojums noslēpta.

Kāpēc?

Ekhrikhors atkal palocīja galvu.

Kekhmaims no Eikhmiru klana lēdijas Veideras apartamentos juta, ka jūs esat mums naidīgi noskaņots, viņ� teica. Viņ� uzskatīja, ka jūs labprāt nevēlēsieties, lai jūs pavada nogriju apsar�dze.

Hens paraudzījās uz Lūkasu un redzēja, ka puisim lāgā neizdodas noslēpt smaidu.

Kad nākamreiz sastapsiet Kckhmaimu, pasakiet viņam, ka es jau kop� daudziem gadiem vairs neatsa�kos no bezmaksas palīdzības, Hens Ekhrikhoram teica. Bet, ja runājam par naidīgumu jūs varētu atmest to Jēdijas Veideras laulāto draugu". Sauciet mani par Henu vai par Solo. Vai par kapteini. Vai jebkurā citā vārdā.

Varbūt par Henu no Solo klana, pa�ukstēja Lūkass.

Ekhrikhors atplauka.

Tas ir labi, viņ� sacīja. Mēs izlūdzamies jūsu piedo�anu, Hen no Solo klana.

Hens paskatījās uz Lūkasu.

Domāju, ka viņi tevi ir pieņēmu�i, teica Lū�kass, atkal apspiezdams smaidu.

Jā, sacīja Hens. Lielais paldies.

Zināma saikne ar kādu kopienu nekad nenāk par ļaunu, Lūkass aizrādīja. Atceries Endoru.

To es nekad neaizmirsī�u, norūca Hens, juz�dams, ka viņam noraustās lūpas.

Protams, tie mazie pūpēdī�i bija devu�i būtisku ie�guldījumu iz�ķiro�ajā kaujā ar otro Nāves Zvaigzni.

Bet bija jāatzīst, ka, ļaujot padarīt sevi par evoku cilts locekli, viņ� bija piedzīvojis visdīvaināko proce�dūru savā mū�ā.

Evoki tomēr bija uzveiku�i Impērijas karaspēku tikai ar savu skaitlisko pārsvaru vien. Turpretim nogriji�

Cik daudz jūsējo te atrodas? viņ� jautāja Ekhrikhoram.

�eit ir astoņi, nogrijs atbildēja. Ceļojuma laikā divi gāja jums pa priek�u, divi no muguras, un vēl divi bija gan kreisajā, gan labajā pusē.

Hens pamāja ar galvu, īgni apjautis, ka pats pret savu gribu jūt pret �iem radījumiem cieņu. �ie astoņi citplanētie�i nemanāmi atvairīja no viņiem plēsoņas un iedzimtos. Gan dienu, gan nakti. Un atrada vēl ari laiku, lai atbrīvotu viņu ceļu no tā�diem traucēkļiem kā plēsoņputni un vīnstīgu �ūs�kas.

Viņ� palūkojās le jup uz Ekhrikhoru. Nē, tagad vi�ņam nebūt vairs nelikās muļķīgi, ka nogriji ir pieņē�mu�i viņu par savējo.

Kaut kur viņiem aiz muguras atskanēja pazīsta�mais �ļūco�ais troksnis. Hens pagriezās, un pēc mir�kļa ieraudzīja tikpat pazīstamo Trīpio zeltaino stāvu. Robotam aiz muguras un pussoli sāņus gāja Mara ar spridzekļ�āvēju rokā.

Jaunais kungs Lūkas, Trīpio pasauca, un viņa balsī, kā parasti, sajaucās atvieglojums, satraukums un klīrība.

Esmu �eit, Trīpio, atsaucās Lūkass. Kā tu domā, vai varēsi mums pārtulkot, ko viņi sacīs?

Darī�u visu, kas manos spēkos, robots atbildē�ja. Kā jūs zināt, es teko�i pārvaldu vairāk nekā se��us miljonus sazinā�anās�

Redzu, ka esat atradu�i iedzimtos, Mara viņu pārtrauca, ātri nopētīdama grupu pie kritu�ā koka stumbra.

Mara un Trīpio bija iznāku�i klajumā. Viņas ska�tienu piesaistīja Ekhrikhors�

Un nelielu pārsteigumu ari, viņa piemetināja, neuzkrīto�i pavērsdama spridzekļ�āvēju pret nogriju.

Viss kārtībā viņ� ir mūsu draugs, Lūkass vi�ņu nomierināja, pastiepdams roku pret spridzekļ�āvē�ju-

Nedomāju vis, Mara atteica, neļaudama vi�ņam satvert ieroci. Viņi ir nogriji. Viņi darbojas Trouna labā.

Mēs viņam vairs nekalpojam, Ekhrikhors vi�ņai sacīja.

Tā ir taisnība, Mara, teica Lūkass.

Varbūt, sacīja Mara.

Viņa joprojām tam īsti neticēja, bet vismaz viņas spridzekļ �āvējs vairs nebija nomērķēts uz Ekhrikhoru.

Klajuma otrā malā mineir�s, kas stāvēja tuvāk stumbram, izņēma no plecus somas kaut ko, kas iz�skatījās pēc izbalināta plēsoņputna izbāzeņa. Kaut ko nedzirdami pateicis, viņ� nolika to sev priek�ā blakus gaismeklim.

Kas tas ir? vaicāja Hens. Launags?

To sauc satna-chakka, sacīja Ekhrikhors. Tā ir miera ķīla uz laiku, kamēr noritēs �ī sanāk�sme. Viņi ir gatavi sākt. Jūs, robot Trīpio, nāciet man līdzi.

Protams, teica Trīpio, un neizklausījās, ka viss notieko�ais viņu īpa�i sajūsminātu. Jaunais kungs Lūkas�?

Es nāk�u tev līdzi, Lūkass viņu mierināja. Hen, Cūbij, jūs palieciet �eit.

Neiebilstu, sacīja Hens.

Lūkass un nogrijs devās pie kritu�ā koka, viņiem klaji negribīgi sekoja Trīpio. Galvenais mineir�s pa�cēla divas aug�ējās rokas virs galvas, to plaukstas bi�ja pavērstas uz iek�pusi.

Bidaesi charaa, viņ� teica, un viņa balss ska�nēja pārsteidzo�i melodiski. Lyaaunu baaraemaa dukhnu phaeri.

Viņ� pasludina sve�inieku iera�anos, precīzi pārtulkoja Trīpio. Jāpieņem, ka tas attiecas uz mums. Viņ� tomēr pau� bailes, ka mēs atkal atnesīsim viņa tautai briesmas un raizes.

Henam blakus stāvo�ais Cūbeka norūca sarkastis�ku piezīmi.

Jā, izsmalcināta valoda un diplomātija viņiem ir diezgan sve�as lietas, piekrita Hens.

Mēs nesam jūsu tautai cerību, sacīja galvenais nogrijs. Ja ļausiet mums �ķērsot jūsu teritoriju, mēs atbrīvosim jūs no Impēri jas kundzības.

Trīpio tulkoja, un, pēc Hena domām, pat melodiskā mineir�u valoda viņa izpildījumā skanēja klīrīgi. Viens no grubuļainajiem psedaniem izdarīja ar roku cirtie�nam līdzīgu �estu un pateica kaut ko, kas izklausījās pēc vārga, tāla, no līdzskaņiem sastāvo�a kliedziena.

Viņ� sacīja, ka psedanu tautai ir laba atmiņa, tulkoja Trīpio. Acīmredzot, sūtņi te ieradu�ies arī agrāk, bet nekad nekas nav mainījies.

Laipni lūgti dzīves īstenībā, Hens nomurminā�ja.

Lūkass pāri plecam paskatījās uz viņu.

Palūdz, lai viņ� paskaidro tuvāk, Trīpio, Lū�kass teica robotam.

Trīpio paklausīja, klusi iekliegdamies psedanu va�lodā un tad pārtulkodams lūgumu arī mineir�u valo�dā glu�i vienkār�i tāpēc, lai parādītu, ka var to iz�darīt. Psedana atbilde ilga vairākas minūtes, un līdz tam laikam, kad viņ� beidza, Henam bija sāku�as sā�pēt ausis.

Tā, noteica Tripio, atmeta galvu un ieņēma profesora pozu, kas Henu alla� tā kaitināja. Tika minēti da�ādi sīkumi bet tos es patlaban neminē�u.

Pēdējo frāzi robots pasteidzās piebilst, laikam gan uztvēris nogrija skatienu.

Pirmie iebrucēji �eit biju�i cilvēki, kas ieradās kā kolonisti. Viņi atņēma iedzimtajiem daļu tiem pie�dero�ās zemes un apstājās tikai tad, kad viņu zibens loki un metāla putni tā, protams, ir psedanu termi�noloģija vairs nedarbojās tik labi kā agrāk. Daudz vēlāk ieradās Impērija, kas, kā mēs zinām, uzsāka celtniecību aizliegtajā kalnā. Viņi paverdzināja daudzus iedzimtos, liekot tiem piedalīties projekta īs�teno�anā, un daudzus citus padzina no viņu zemēm. Kad celtnieki bija prom, ieradās kāds, kas sauca sevi par Sargu, un viņ� ari valdīja pār vietējām tautām. Visbeidzot ieradās kāds, kas dēvēja sevi par d�ediju skolotāju, un kaujā, kas iededza debesīs spo�u gais�mu, sakāva Sargu. Kādu laiku iedzimtie domāju�i, ka varbūt ir atbrīvoti, bet d�ediju skolotājs sapulcinājis cilvēkus un vietējās tautas un licis viņiem dzīvot ko�pā aizliegtā kalna ēnā. Beidzot �eit atkal atgriezusies Impērija.

Trīpio atkal atlieca galvu.

Kā redzat, jaunais kungs Lūkas, mēs viņiem esam tikai pēdējie garajā iebrucēju virknē.

Ar to vienīgo at�ķirību, ka mēs neesam iebrucē�ji, sacīja Lūkass. Mēs esam ieradu�ies, lai atbrī�votu viņus no Impērijas kundzības.

Es to saprotu, jaunais kungs Lūkas�

Zinu, ka tu saproti, Lūkass robotu pārtrauca. Pasaki to viņiem.

Ak. Jā. Protams.

Viņ� sāka tulkot.

Ja gribi zināt manas domas, man neliekas, ka vi�ņiem būtu klājies pārāk slikti, Hens pa�ukstēja Cūbekam. Da�ām tautām Impērija atņēma visu planē�tu.

Primitīvām tautām vienmēr ir tāda reakcija uz sve�iniekiem, teica Mara. Un parasti viņiem ir arī ļoti laba atmiņa.

Jā. Iespējams. Vai tev �ķiet, ka tas viņu pieminē�tais d�ediju skolotājs varētu būt tavs draudziņ� Cē�baots?

Kur� gan cits? Mara drūmi sacīja. �ī būs tā vieta, kur viņu atrada Trouns.

Hens juta, ka viņam saspringst vēdera muskuļi.

Tu domā, ka viņ� arī �obrīd ir �eit?

Es neko nejūtu, Mara lēnām noteica. Bet tas nenozīmē, ka viņ� nevar atgriezties.

Atkal runāja galvenais mineir�s. Hens ļāva skatie�nam klejot pa me�a klajumu. Vai kaut kur bija noslē�pu�ies vēl citi mineir�i un psedani, kas vēroja, kā no�rit lielās pārrunas? Lūkass par papildspēkiem neko nebija teicis, bet viņi būtu traki, ja to ciltsbrāļi nebū�tu tepat tuvumā.

Ja nu vienīgi par tiem jau ir parūpēju�ies Ekhrikhora pui�i. Ja pārrunās ar vietējiem vienoties neizdo�sies, labi vien būs, ja viņus pavadīs nogriji.

Mineir�s savu runu bija beidzis.

Man ļoti �ēl, jaunais kungs Lūkas, atvainojās Trīpio. Viņi saka neesot nekāda iemesla uzskatīt, ka mēs esam savādāki, nekā visi tie, par ko viņi jau mums stāstīja.

Es saprotu viņu bailes, pamāja ar galvu Lū�kass. Pavaicā viņiem, kā mēs varam pierādīt, ka mums ir labi nolūki.

Trīpio sāka tulkot, un, kamēr viņ� to darīja, vūkijs ar savu cieto elkoni piebikstīja Henarn pie pleca.

Kas ir? jautāja Hens.

Cūbeka pamāja ar galvu pa kreisi, viņ� jau bija pacēlis bultmeti un nomērķējis. Hens ar skatienu se�koja viņa kustībai�

Oho.

Kas tur ir? noprasīja Mara.

Hens atvēra muti, bet vairs nebija laika viņai at�bildēt. �ūskveidīgais plēsoņa, ko Cūbeka bija pama�nījis lienam starp koka zariem, apstājās un saritinā�jās, gatavodamies lēkt virsū pārrunu grupai.

Uzmanieties! Hens asi iekliedzās, paceldams spridzekļ�āvēju.

�ūbeka bija ātrāks. Noskanēja vūkiju medību rē�ciens, un viņ� iz�āva bultme�a bulta pārķēla plēso�ņu gandrīz uz pusēm. Tas nokrita no zara, �abo�i atsi�tās pret sausajām lapām un palika nekustīgi guļam.

Pie kritu�ā koka stumbra stāvo�ā mineir�u grupa atieza zobus.

Uzmanies, �ūbij, Hens brīdināja, tagad mēr�ķēdams uz citplanētie�iem.

Iespējams, ka tā bija kļūda, Mara saspringti teica. Pamiera konferences laikā nav pieņemts �aut.

Nav arī pieņemts ļaut, lai konferences dalībnie�ki tiktu apēsti, atcirta Hens.

Reaģēja ari mineir�iem blakus stāvo�ie psedani tie sāka drebēt, un Hens cerēja, ka Ekhrikhora pui�i kontrolē situāciju tuvākajā apkārtnē.

Trīpio pasaki viņiem.

Protams, kapteini Solo, atsaucās Trīpio, un vi�ņa balss bi ja tikpat nervoza kā Hena iek�ējā ju�ana. Mulunsiiur�

Galvenais mineir�s viņu pārtrauca, izdarīdams cērto�u kustību ar divām kreisajām rokām.

Tu! viņ� ievervelējās cie�amā pamatvalodā, ar visām �etrām rokām norādīdams uz Henu. Viņam ir zibens loks?

Hens caur pieri lūkojās uz citplanētieti. Protams, ka �ūbekam bija ierocis tāpat kā viņiem visiem. Viņ� paskatījās uz vūkiju� un pēk�ņi saprata.

Jā, Hens mineir�am atbildēja. Viņ� ir mūsu draugs. Mēs neturam vergus, kā to dara Impērija.

Trīpio sāka tulkot, bet mineir�s, rokas vicinādams, jau runāja ar saviem draugiem.

Labs gājiens, nomurmināja Mara. Nebiju par to iedomājusies. Bet tev ir taisnība pēdējie vūkiji, ko viņi �eit redzēju�i, bija Impērijas vergi.

Hens palocīja galvu.

Cerēsim, ka tas kaut ko mainīs.

Pārrunas turpinājās vēl da�as minūtes, galveno�kārt starp mineir�iem un psedaniem. Trīpio kādu brī�di centās turēt viņiem līdzi, bet drīz vien jaudāja pār�tulkot tikai galveno. Mineir�i acīmredzot bija sāku�i domāt, ka viņiem radusies izdevība, pirmkārt, tikt va�ļā no Impērijas kundzības un tad atbrīvoties arī no d�ediju skolotāja. Psedani ienīda Impēriju tikpat stip�ri kā mineir�i, bet doma, ka jāstājas pretim Cēbaotam, darīja viņus tramīgus.

Mēs nelūdzam, lai jūs cīnītos kopā ar mums, Lūkass viņiem sacīja, kad viņam beidzot izdevās at�kal piesaistīt klāteso�o uzmanību sev. Tā būs mūsu cīņa, un mēs pa�i tiksim ar to galā. Lūdzam tikai at�ļauju ceļot pa jūsu teritoriju līdz aizliegtajam kalnam un solījumu, ka nenodosiet mūs Impērijai.

Trīpio veica dubulttulkojumu, un Hens sagatavo�jās vēl vienam strīdam. Bet tas nenotika. Galvenais mineir�s atkal pacēla aug�ējās rokas un ar apak�ējām rokām paņēma balināto plēsoņputnu un sniedza to Lūkasam.

Man �ķiet, ka viņ� piedāvā jums dro�ību, jau�nais kungs Lūkas, Trīpio pakalpīgi teica. Lai gan es varu arī kļūdīties viņu dialekts saglabājies salī�dzino�i neskarts, bet �esti un kustības bie�i vien�

Pasaki viņam paldies, sacīja Lūkass un, pie�ņemdams plēsoņputnu, palocīja galvu. Pasaki vi�ņam, ka mēs pieņemam viņu viesmīlību. Un ka vi�ņiem nebūs jāno�ēlo, ka ir mums palīdzēju�i.

Ģenerāli Kovel? pavadoņkuģa pilota kabīnē no rācijas atskanēja militāri precīza balss. Pēc da��ām minūtēm būsim sasniegu�i planētas virsmu.

Sapratu, teica Kovels.

Viņ� izslēdza rāciju un pagriezās pret otru pava�doņkuģa pasa�ieri.

Mēs esam gandrīz klāt, ģenerālis sacīja.

Jā, es dzirdēju, teica Cēbaots, un viņa balsī bi�ja saklausāms uzjautrinājums.

Tas atbalsojās arī Kovela smadzenēs.

Sakiet man, ģenerāli Kovel, vai esam sava ceļo�juma sākumā vai beigās?

Sākumā, protams, Kovels viņam atbildēja. Ceļojumam, ko esam uzsāku�i, nav beigu.

Un kā būs ar di�admirāli Trounu?

Kovels juta, ka piere viņam savelkas krunkās. Ne�kad agrāk viņ� �ādu jautājumu nebija dzirdējis, vis�maz ne izteiktu tie�i tādā veidā. Bet, kamēr ģenerālis vilcinājās, nomierino�a atbilde pati no sevis ienāca viņam prātā. Tagad tā notika ar visām atbildēm.

Tas ir sākums di�admirāļa Trouna galam, viņ� sacīja.

Cēbaots klusi iesmējās, un viņa uzjautrinājums tīksmi saviļņoja Kovela prātu. Kovels nodomāja, ka vajadzētu pajautāt, kas tur tik smieklīgs, bet vieglāk un daudz patīkamāk bija glu�i vienkār�i sēdēt un priecāties par Cēbaota smiekliem. Turklāt viņ� ļoti labi zināja, ka tie�i tas jau arī bi ja smieklī�gi-

Jūs to zināt, vai ne, piekrita Cēbaots, purinā�dams galvu. Ak, ģenerāl, ģenerāl. Kāda likteņa iro�nija, vai ne? No pa�a sākumā kop� tās pirmās tik�a�nās manā pilsētā di�admirālis Trouns bija tik tuvu atminējumam. Un tomēr pat tagad viņ� ir tikpat tālu no sapratnes, kā bija toreiz.

Vai runa ir par varu, skolotāj Cēbaot? vaicāja Kovels.

Tas bija pazīstams temats, un savu tekstu viņ� bū�tu atcerējies arī bez priek�ā teik�anas, kas skanēja smadzenēs.

Tā tas patie�ām ir, ģenerāli Kovel, nopietni sa�cīja Cēbaots. Es jau pa�ā sākumā viņam teicu, ka patieso varu nedod tālu pasauļu iekaro�ana. Vai kau�jas un kar� un uzvaras pār dumpiniekiem, kas nekad nav pa�a acīm skatīti.

Viņ� pasmaidīja, un Kovelam �ķita, ka Cēbaota acis spo�i iedegas.

Nē, ģenerāli Kovel, viņ� klusi teica. �ī �ī ir patiesā vara. Turēt otra dzīvi savā plaukstā. Noteikt ceļus, pa kuriem viņ� staigās, viņa domas un jūtas. Valdīt pār viņa dzīvi un noteikt brīdi, kad viņam jā�mirst.

Cēbaots lēnām un teatrāli pacēla roku ar aug�up pavērstu plaukstu.

Dot pavēles viņa dvēselei.

To nebija sapratis pat Imperators, Kovels vi�ņam atgādināja.

KoveLa prāts atkal tīksmi saviļņojās. Bija tik iepriecino�i redzēt, kā skolotājs izbauda savu spē�li.

Pat Imperators ne, Cēbaots apstiprināja, un vi�ņa skatiens un domas aizklīda tālumā. Viņ�, tāpat kā di�admirālis Trouns, saskatīja varu tikai tik tālu, cik tālu tā sniedzās ārpus viņa pa�a. Un tas viņu iznī�cināja, kā es to būtu varējis viņam pareģot. Ja viņ� patie�ām būtu komandējis Veideru�

Viņ� papurināja galvu.

Daudzējādā ziņā Imperators bija muļķis. Bet varbūt tas bija viņa liktenis būt tādam un ne citādā�kam. Varbūt tā bi ja izplatījuma griba, ka tas jāsaprot man un vienīgi man. Jo tikai man vienīgajam ir spēks un griba �o varu saņemt. Kā pirmajam� bet ne kā pēdējam.

Kovels pamāja ar galvu, ar grūtībām norīdams siekalas, jo rīkle bija izkaltusi. Nebija patīkami, kad Cēbaots atstāja viņu �ādā stāvoklī, pat uz neilgu lai�ku. Jo īpa�i, ja �im stāvoklim nāca līdzi tā savādā vientulība�

Bet skolotājs to, protams, zināja.

Vai mana vientulība sagādā jums sāpes, ģene�rāli Kovel? viņ� vaicāja, sasildīdams Kovela prātu ar vēl vienu smaidu. Jā, protams, ka jums tas sāp. Bet esiet pacietīgs. Pienāks laiks, kad mūsu būs daudz. Un tad mēs vairs nekad nebūsim vientuļi. Vērojiet.

Viņ� sajuta kādu tālu apziņu, kā tas ar viņu tagad notika bie�i �īs sajūtas nāca pie viņa, izfiltrētas caur skolotāja nevainojamo prātu.

Jūs redzat, ka man bija taisnība, Cēbaots teica, sasprindzinādams jutekļus, lai izpētītu �o apziņu. Viņi ir �eit. Gan Debesbraucējs, gan D�eida.

Viņ� uzsmaidīja Kovelam.

Viņi būs pirmie. Ģenerāli Kovel pirmie no mūsu daudzajiem. Jo viņi nāks pie manis, un, kad bū��u viņiem parādījis patieso varu, viņi sapratīs un pie�vienosies mums.

Viņa acis atkal aizklida tālumā.

Domāju, ka D�eida būs pirmā, viņ� dziļdomī�gi piebilda. Debesbraucējs jau vienreiz tika preto�jies, un pretosies atkal, bet atslēga, kas atdarīs man viņa dvēseli, gaida mani tajā kalnā tur, lejā. Bet D�ei�da ir pavisam kas cits. Esmu redzējis viņu savās me�ditācijās esmu redzējis, kā viņa nāk pie manis un nometas ceļos pie manām kājām. Viņa būs mana, un Debesbraucējs viņai sekos. Tādā vai citādā veidā.

Viņ� atkal pasmaidīja. Kovels atbildēja uz viņa smaidu, ģenerāli iepriecināja pa�a skolotāja prieks un doma par citiem, kas nāks un sasildīs viņa prātu.

Un tad, bez mazākā brīdinājuma, viss pēk�ņi kļu�va tum�s. Tā nebija vientulība, tas nebija nekas jau agrāk piedzīvots. Bet tāds kā tuk�ums�

Atkal un atkal ģenerālis juta, kā viņa galvu kāds aiz zoda nesaudzīgi ceļ uz aug�u. Cēbaots it kā bija �eit un cie�i raudzījās viņam acīs.

Ģenerāli Kovel! dārdēja skolotāja balss.

Un arī �ie dārdi bija savādi. Kovels tos dzirdēja, bet patiesībā to nemaz nebija. Nebija tā, kā vajadzētu būt.

Vai jūs mani dzirdat?

Es jūs dzirdu, sacīja Kovels.

Ari viņa pa�a balss skanēja savādi. Viņ� skatījās garām Cēbaota sejai uz interesanto līniju rakstu pavadoņkuģa korpusa priek�galā.

Viņ� juta, ka viņu kāds purina.

Skatieties uz mani! Cēbaots pavēlēja.

Kovels paklausīja. Tas arī bija dīvaini, jo viņ� va�rēja skolotāju redzēt, kaut patiesībā viņa �eit nebija.

Vai jūs aizvien vēl esat �eit?

Skolotāja seja mainījās. Tajā kaut kas parādījās vai to sauca par smaidu?

Jā, ģenerāl, es esmu �eit, teica tāla balss. Es vairs nepieskaros jūsu prātam, bet joprojām esmu jū�su pavēlnieks. Jūs turpināsiet man pakļausit.

Paklausīt. Savāds jēdziens, nodomāja Kovels. Tas nenozīmēja glu�i vienkār�i darīt to, kas ir dabisks.

Paklausīt?

Jūs darīsiet to, ko es jums lik�u, sacīja Cē�baots. Es teik�u, kas jums jārunā, un jūs atkārtosiet katru vārdu.

Labi, teica Kovels. Ja es tā darī�u, vai jūs atgriezīsieties?

Es atgriezī�os, skolotājs apsolīja. Par spīti di�admirāia Trouna nodevībai. Jūsu paklausība ja darīsiet to, ko es jums lik�u ļaus mums abiem uz�veikt viņa nodevību. Un tad mēs vairs nekad ne�ķir�simies.

Tuk�uma vairs nebūs?

Nē. Bet tikai tad, ja darīsiet, ko lik�u.

Mazliet vēlāk uzradās kāds cits vīrs. Skolotājs vi�su laiku palika viņam līdzās, un viņ� teica visus vār�dus, ko skolotājs viņam lika teikt. Viņi visi kopā kaut kur aizgāja, un tad tas vīrs devās prom, un skolotājs ari.

Viņ� platām acīm raudzījās uz vietu, kur tie viņu bija atstāju�i, ar acīm sekoja līniju rakstiem un ie�klausījās tuk�umā ap sevi. Galu galā viņ� aizmiga.

Tālumā atskanēja dīvains putna kliedziens, un acumirklī apklusa kukaiņu sīk�ana, un zvēri sastinga uz vietas. Bet tūlītējas briesmas acīmredzot nedrau�dēja, un pēc kādas minūtes nakts skaņas un rosība at�jaunojās. Atspiedusies ērtāk pret pa�as izvēlēto koka stumbru, Mara atslābināja sāpo�os muguras musku�ļus un vēlējās, kaut tas viss jau būtu beidzies.

Jums nav nekādas vajadzības palikt nomodā, viņai pie pleca sacīja klusa nogrija balss. Mēs jūs sargāsim.

Pateicos, Mara īsi atteica. Ja neiebilstat, es tomēr darī�u savu darbu.

Nogrijs mirkli klusēja.

Jūs mums joprojām neuzticaties, vai ne?

Patiesību sakot, viņa par to nemaz nebija domāju�si.

Debesbraucējs jums uzticas, Mara sacīja. Vai jums ar to nepietiek?

Mēs netiecamies pēc atzinības, nogrijs viņai teica. Tikai pēc izdevības atmaksāt savu parādu.

Viņa paraustīja plecus. Viņi bija sargāju�i nomet�ni, bija sekmēju�i alla� sare�ģīto pirmo saskarsmi ar mineir�iem un psedaniem, un tagad viņi atkal sargāja nometni.

Ja uzskatāt to par parādu Jaunajai Republikai, es teiktu, ka jūs to ļoti labi atmaksājat, Mara atzina. Beidzot sapratāt, ka Trouns un Impērija padarīju�i jūs par saviem ķīlniekiem?

Kaut kas klusi noklik�ķēja, it kā adatzobi sasistos kopā.

Jūs to zināt?

Es dzirdēju baumas, sacīja Mara, sapratusi, cik bīstamam tematam pieskārusies, kaut īpa�i vi�ņu tas nesatrauca. Patiesībā tas tika stāstīts vai�rāk kā joks. Nezināju, cik daudz tajās runās ir pa�tiesības.

Dro�i vien tās visas bija patiesas, nogrijs mie�rīgi teica. Jā. Varu iedomāties, kā mūsu paverdzinātāji uzjautrinās par mūsu dzīvi un nāvi. Mēs viņus pārliecināsim, ka nekā smieklīga tur nav.

Tās nebija nedz trakas dusmas, nedz fanātisks naids. Vienīgi ledaina apņēmība. Bet nekas nevarēja būt bīstamāks par to.

Kā jūs grasāties to izdarīt? viņa jautāja.

Kad pienāks īstais brīdis, nogriji sacelsies pret saviem apspiedējiem. Gan Impērijas pasaulēs, gan uz kuģiem. Un piecas grupas ieradīsies �eit.

Mara sarauca pieri.

Jūs zināt par Veilendu?

Nezinājām, kamēr nebijāt mūs �urp atvedu��i, nogrijs atbildēja. Bet tagad mēs zinām. Pla�nētas koordinātes esam nosūtīju�i tiem, kas gaida Karaskentā. Tagad viņi to jau būs pavēstīju�i ci�tiem.

Mara pavīpsnāja.

Jūs gan ļoti paļaujaties uz mums, vai ne?

Mūsu misijas papildina viena otru, nogrijs viņu nomierināja, bet viņa �ņirksto�ā ņaudē�ana skanēja drūmāk. Jūs esat sev izvirzīju�i uzdevu�mu iznīcināt klonu ra�otni. Mēs ne�aubāmies, ka ar Veidera dēla palīdzību jūs gūsiet panākumus. Mēs, nogriji, esam izvēlēju�ies uzdevumu iznīcināt visu, kas uz Veilendas atgādina par Imperatora klātbūtni.

Varbūt viņi to gribēja iznīcināt ari visās citās vie�tās. Mara pārdomāja �o ideju, brīnīdamās, ka tā viņu nedz sadusmo, nedz skumdina. Varbūt viņa glu�i vienkār�i bija nogurusi.

Izklausās pēc varenas ieceres, skaļi viņa tei�ca. Kas ir tas Veidera dēls, kojās gaidāt ierodamies mums talkā?

Mirkli valdīja klusums.

Veidera dēls jau ir kopā ar jums, apmulsis sa�cīja nogrijs. Jūs kalpojat viņam, tāpat kā mēs.

Mara tumsā uzlūkoja viņu platām acīm� un pie�pe�i viņai likās, ka sirds krūtis sastingst.

Jūs domājat� Debesbraucējs?

Jūs to nezinājāt?

Mara novērsās, raudzīdamās uz guļo�o augumu, kas atradās ne tālāk kā inetru no viņas kājām, un vi�ņu pārņēma baiss sastingums. Glu�i negaidot, pēdē�jais izvairīgais puzles gabaliņ� pēc visiem �iem ga�diem beidzot bija nostājies savā vietā. Imperators negribēja, lai Mara nogalina Debesbraucēju viņa pa��a dēļ. Tai vajadzēja kļūt par pēdējo atriebību viņa tēvam.

TU NOGAL1NASI LUKASU DEBESBRAUCEJU.

Un da�ās sekundēs viss, kam Mara bija ticējusi viņas naids, misija, visa viņas dzīve no kaut kā no�teikta pārvērtās par pilnīgu jucekli.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

Nē, viņa caur sakostiem zobiem nomurminā�ja. Tā nebūs. Es to izlem�u. Tas būs mans lē�mums.

Bet balss nenorima. Iespējams, ka to uzkurināja viņas pretestība un izaicinājums, vai varbūt dziļākās iemaņas Spēkā, ko viņa �ajās da�ās dienās bija iegu�vusi, pateicoties Debesbraucējam, lika viņai balsi saklausīt skaidrāk.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

Bet tu esi kaut kas cits, Mara D�eida.

Mara sarāvās, un straujās sakustē�anās dēļ atsitās ar pakausi pret koka stumbru. Vēl viena balss, tikai tā skanēja viņā pa�ā. Tā nāca no�

Esmu redzējis tevi savās meditācijās, balss rā�mi turpināja. Esmu redzējis, kā tu nāc pie manis un nometies ceļos man pie kājām. Tu būsi mana, un Debesbraucējs tev sekos. Tādā vai citādā veidā.

Mara sparīgi papurināja galvu, pūlēdamās atvai�rīt �os vārdus un domas. �ķita, ka otra balss smejas, tad piepe�i vārdi un smiekli nozuda zem tāla, bet neatlaidīga spiediena, kas tika izdarīts uz viņas prātu. Zobus sakodusi, viņa �im spiedienam preto jās. Mara neskaidri dzirdēja balsi alkal smejamies par viņas pūliņiem�

Un tad spiediena vairs nebija, tas notika tik pēk��ņi, ka viņai aizrāvās elpa.

Vai tev nekas nekai�? klusi jautāja Debesbrau�cēja balss.

Mara paraudzījās lejup. Debesbraucējs bija pieslē�jies uz viena elkoņa un pagriezies ar seju pret viņu.

Vai tu arī to dzirdēji? viņa vaicāja.

Vārdus es nedzirdēju. Bet sajutu spiedienu.

Mara pacēla acis pret lapu jumtu viņiem virs gal�vas.

Tas ir Cēbaots, viņa teica. Viņ� ir �eit.

Jā, sacīja Debesbraucējs, un Mara saklausīja viņa balsī ļaunas priek�nojautas.

Par to nebija jābrīnās viņ� jau bija ticies ar Cē�baotu, toreiz uz Jomārkas, un gandrīz viņam pade�vies.

Ko tagad darīsim? Mara jautāja, ar trīso�u ro�ku paberzēdama nosvīdu�o seju. Atteiksimies no savas misijas?

Siluets paraustīja plecus.

Kādā veidā? Mēs atrodamies tikai pāris dienu gājuma attālumā no kalna. Lai tiktu atpakaļ uz Vana�gu, mums vajag daudz vairāk laika.

Impērija tagad zina, ka mēs esam �eit.

Varbūt, Debesbraucējs gausi noteica. Bet varbūt arī ne. Vai arī tavs kontakts ar viņu negaidīti pārtrūka?

Mara sarauca pieri, un piepe�i viņa saprata.

Tu domā, ka viņi tam salika apkārt isalamirus?

Vai arī piesēja viņu pie tāda rāmja, kādu tu izmantoji uz Jomārkas, sacīja Debesbraucējs. Lai būtu, kā būdams, tas nozīmē, ka viņ� ir ie�slodzīts.

Mara pārdomāja Lūkasa teikto. Ja viņam taisnī�ba, Cēbaots varbūt nemaz nav ieinteresēts stāstīt sa�viem sagūstītājiem par iebrucējiem, kas tuvojas kal�nam.

Mara asi paskatījās uz Debesbraucēju viņai pēk��ņi bija ie�āvusies prātā vēl kāda doma.

Vai tu zināji, ka Cēbaots grasās lidot �urp? vi�ņa noprasīja. Vai tāpēc gribēji, lai es atkārtoju d�e�diju vingrinājumus?

Nezināju, ka viņ� būs �eit, teica Debesbrau�cējs. Bet to gan es zināju, ka galu galā mums būs atkal ar viņu jāsastopas. Viņ� pats uz Jomārkas tā sa�cīja.

Mara nodrebēja. Nometies ceļos pie manām kā�jām�

Es negribu ar viņu sastapties, Debesbraucēj.

Es arī ne, viņ� klusi atbildēja. Bet domāju, ka mums tas ir jādara.

Lūkass nopūtās, tad klusiņām atvilka vaļā savu guļammaisu un piecēlās kājās.

Tagad tu varētu mazliet pagulēt, viņ� sacīja, pienācis pie Maras. Es �ā vai tā tagad esmu nomo�dā, un tev tika �ī uzbrukuma smagākā daļa.

Labi, atteica Mara, juzdamās pārāk nogurusi, lai strīdētos. Ja tev nepiecie�ama palīdzība, pasauc mani.

Es pasauk�u.

Viņa pagāja garām Kelrisienam un vūkijam un, nonākusi pie sava guļammaisa, ierāpās tajā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, pirms laidās miegā, bija zemapziņā skano�ā balss.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCEJU.

Ziņojums no Tantisas kalna pienāca tajā laikā, kad uz kuģa bija nakts, un tas gaidīja Pelleonu, kad viņ� no rīta ieradās uz komandtiltiņa. Pūķis bija nolaidies Veilendā se�as stundas pirms paredzētā laika, pasa�ie�ri bija no tā izkāpu�i, un tad kuģis, saskaņā ar pavēli, bija no turienes aizlidojis uz Valraras sistēmu. Ģene�rālis Kovels bija atteicies uzņemties komandiera pie�nākumus, kamēr uz Veilendas nebūs iestājies rīts�

Pelleons sadrūma. Atteicies uzņemties komandie�ru pienākumus?Tas neizklausījās pēc Kovela.

Kapteini Pelleon? viņu uzrunāja sakaru virs�nieks. Ser, mēs esam saņēmu�i hologrammu no Veilendas no pulkve�a Selida. Ar atzīmi �steidzami".

Pārraidiet to uz hologrammu uztvērēju, kas atro�das uz komandtiltiņa kuģa pakaļgalā, pavēlēja Pel�leons un, piecēlies no savas komandiera vietas, devās uz kuģa pakaļgalu. Paziņojiet di�admirālim uz� nē, nekas.

Viņ� pārtrauca pats sevi, jo ieraudzīja, ka Trouns un Ruhs jau kāpj aug�ā uz kuģa pakaļgala komandtil�tiņu.

Ari Trouns bija viņu ieraudzījis.

Kas noticis, kapteini?

Steidzams ziņojums no Veilendas, ser, Pel�leons sacīja, ar �estu norādīdams uz hologrammu uz�tvērēju. Tur jau gaidīja Impērijas virsnieka tēls, un pat �ajā ceturtdai izmēra hologrammā Pelleons varēja saskatīt jaunā vīrie�a nervozitāti.

Iespējams, Cēbaots kaut ko pastrādājis, Trouns drūmi pareģoja.

Viņi nostājās pie hologrammu uztvērēja, un Trouns pamāja tēlam.

Pulkvedi Selid, te runā di�admirālis Trouns. Zi�ņojiet.

Ser, teica Selids un sastinga savā parādes stājā vēl vairāk. Man ar no�ēlu jāpaziņo jums, admirāl, par ģenerāļa Kovela pēk�ņo nāvi.

Pelleons juta, ka viņam mute paliek vaļā.

Kāpēc ? viņ� jautāja.

Mēs vēl nezinām, ser, atbildēja Selids. Viņ� acīmredzot nomiris miegā. Medicīnas darbinieki vēl izdara pārbaudes, bet pagaidām viņu vienīgais minē�jums ir sekojo�s liela daļa ģenerāļa Kovela sma�dzeņu glu�i vienkār�i pārstājusi darboties.

Smadzeņu viela nevar tā �glu�i vienkār�i" pār�stāt darboties, pulkvedi, sacīja Trouns. Lai tā no�tiktu, jābūt kādam iemeslam.

�ķita, ka Selids saraujas.

Jā, ser. Piedodiet, ser, es nebiju to tā domā�jis.

Es zinu, Trouns viņu nomierināja. Kas ir ar pārējiem pasa�ieriem?

Medicīnas darbinieki patlaban pārbauda viņus visus, teica Selids. Pagaidām nekādi veselības traucējumi nav atklāti. Pareizāk sakot, viņi pārbauda tos, kas joprojām atrodas garnizonā. Ģenerāļa Kovela karavīri tie, kas ieradās kopā ar viņu bija jau izklīdu�i ārpus kalna, kad viņ� nomira.

Kā, visi?-jautāja Pelleons. Kāpēc?

Nezinu, ser, atbildēja Selids. Pavēli deva ģe�nerālis Kovels. Proti, pēc lielās sapulces, kad viņ� vēl nebija miris.

Varbūt būs labāk, ja stāstīsiet visu pēc kārtas, pulkvedi, Trouns viņu pārtrauca. Izstāstiet man visu.

Jā, ser.

Bi ja redzams, ka Selids sakopo spēkus.

Ģenerālis Kovels un pārējie ieradās ar pavadoņkuģi apmēram pirms se�ām stundām. Es centos nodot gar�nizonu viņam, bet viņ� atteicās uzņemties komandiera pienākumus. Tad viņ� uzstāja, ka viņam slepeni jāapsprie�as ar karavīriem vienā no virsnieku atpūtas zālēm.

Ar kādiem karavīriem? vaicāja Trouns. Ar visu garnizonu?

Nē, ser, tikai ar tiem, kas bija ieradu�ies kopā ar viņu. Viņ� sacīja, ka viņam jādod viņiem da�as īpa��as pavēles.

Pelleons paskatījās uz Trounu.

�ķiet, ka uz kuģa viņam netrūka laika �ādu pa�vēļu do�anai.

Jā, piekrita Trouns. Tā varētu domāt.

Varbūt tā bija Cēbaota ideja, ieminējās Selids. Kop� tā brī�a, kad viņi izkāpa no kuģa, viņ� neat�kāpās no ģenerāļa ne soli. Un visu laiku kaut ko mur�mināja.

Ak tā gan, Trouns dziļdomīgi noteica.

Viņa balss skanēja mierīgi, bet tajā bija jau�ams kaut kas tāds, no kā Pelleonam pārskrēja pār muguru drebuļi.

Kur tagad ir skolotājs Cēbaots?

Aug�ā, Imperatora karaliskajos apartamentos, sacīja Selids. Ģenerālis Kovels uzstāja, ka tie priek� viņa jāatver.

Vai isalamiru ietekme viņu tur neskartu? no��ukstēja Pelleons.

Trouns papurināja galvu.

�aubos. Saskaņā ar maniem aprēķiniem, viss kalns un daļa tā apkārtnes atrodas joslā, kas ir brīva no Spēka. Kas notika tālāk, pulkvedi?

Ģenerālis apmēram piecpadsmit minūtes runāja ar saviem karavīriem, teica Selids. Iznācis ārā, viņ� sacīja man, ka devis viņiem slepenas pavēles, kas nāku�as tie�i nojums, admirāl, un ka es nedrīkstu iejaukties.

Un tad viņi izgāja no kalna ārā?

Jā vispirms iztuk�oju�i vienu no nolikta�vām. Viņi paņēma sprāgstvielas un kaujas laukā nepiecie�amo ekipējumu, stāstīja Selids. Patie�sību sakot, viņi vēl pāris stundas pavadīja garnizo�nā. Iepazinās ar apkārtni, kā teica ģenerālis. Pēc tam, kad viņi bija aizgāju�i, Cēbaots pavadīja ģe�nerāli uz viņa apartamentiem, un tad divi triecien�nieki viņu pa�u pavadīja uz karaliskajām telpām. Devu pavēli garnizonam ievērot parasto nakts kār�tību, un tas bija viss. Līdz ritam, kad ziņnesis atra�da ģenerāli.

Tātad Kovela nāves bridi Cēbaota pie viņa nebi�ja? jautāja Trouns.

Nē, ser, sacīja Selids. Tomēr medicīnas dar�binieki domā, ka ģenerālis miris drīz vien pēc Cēbao�ta aizie�anas.

Un līdz pat tam brīdim viņ� visu laiku bija kopā ar ģenerāli.

Jā, ser.

Pelleons iesāņus paskatījās uz Trounu. Di�admirālis raudzījās tālumā, un viņa kvēlojo�ās, sarkanās acis bija savilktas �aurās spraudziņās.

Sakiet man, pulkvedi, kādu iespaidu ģenerālis Kovels uz jums atstāja?

-Nu�

Selids saminstinājās.

Man jāatzīst, ka biju mazliet vilies, ser.

Kāpēc tā?

Viņ� glu�i vienkār�i nebija tāds, kādu biju viņu iedomājies, admirāl, Selids teica, un pēc pulkve�a balss varēja noprast, ka viņ� jūtas ļoti neērti.

Pelleons viņu nevainoja: augstākstāvo�a virsnieka kritizē�ana cita virsnieka klātbūtnē bija nopietns mi�litārās etiķetes pārkāpums. It īpa�i, ja �ie virsnieki piederēja pie da�ādām dienesta jomām.

�ķita, ka viņ� ir� atsve�ināts, ser. Viņ� lika no�prast, ka manis izveidotā dro�ības sistēma nekam ne�der un ka viņ� izdarīs da�as svarīgas pārmaiņas, bet nevēlas ar mani par tām runāt. Patiesību sakot, viņ� ar mani vispār tikpat kā nerunāja. Un tā tas bija ne ti�kai ar mani vien ari citi virsnieki, kas mēģināja uz�sākt ar viņu sarunu, saņēma strupas atbildes. Tā, pro�tams, bija viņa privilēģija, un viņ� varbūt bija nogu�ris. Bet tas kaut kā nesaskanēja ar ģenerāļa reputāci�ju, cik biju par to dzirdējis.

Nē, tas patie�ām nesaskan ar viņa reputāciju, piekrita Trouns. Vai Imperatora kādreizējā troņa zā�lē hologrammu uztvērējs vēl darbojas, pulkvedi?

Jā, ser. Lai gan iespējams, ka Cēbaots tur nemaz neatrodas.

Viņ� tur būs, Trouns vēsi teica. Savienojiet mani ar viņu.

Jā, ser.

Selida tēls izgaisa, to aizstāja pauzes simbols.

Jūs domājat, ka Cēbaots Kovelam ir kaut ko no�darījis? Pelleons klusi jautāja.

Neredzu citu ticamu izskaidrojumu, sacīja Trouns. Man �ķiet, ka mūsu d�ediju skolotājs būs mēģinājis pārņemt Kovela prātu, varbūt pat cen�oties aizstāt veselus tā sektorus ar savu smadzeņu darbību. Kad viņi nonāca isalamiru radītajā vakuumā, un tie��ais kontakts pazuda, Kovelam vairs nedarbojās pie�tiekami daudz pa�a smadzeņu, lai viņ� ilgi paliktu dzīvs.

Saprotu.

Pelleons novērsās, lai di�admirālis neredzētu viņa dusmas. Viņ� bija brīdinājis Trounu no tā, ko Cēbaots varētu izdarīt. Brīdinājis atkal un atkal.

Ko jūs �ajā sakarā darīsiet?

Pauzes simbols nozuda, pirms Trouns paguva at�bildēt, bet to neaizstāja parastais ceturtdaļlieluma stāvs. Tā vietā parādījās milzīga Cēbaota seja, kas noraudzījās viņos tik nikni, ka Pelleons glu�i neviļus pakāpās sāņus.

Trouns pat nesarāvās.

Labrīt, skolotāj Cēbaot, di�admirālis teica, un viņa balss plūdums bija pavisam rāms. Redzu, ka esat atklājis Imperatora personisko hologrammu ie�kārtu.

Di�admirāli Troun, sacīja Cēbaots, un viņa balss skanēja auksti un uzpūtīgi. Vai tā jūs atalgojat manu darbu jūsu godkāro centienu labā? Ar nodevī�bu?

Ja kāds te ir kādu nodevis, tas esat jūs, skolotāj Cēbaot, teica Trouns. Ko jūs izdarījāt ar ģenerāli Kovelu?

Cēbaots �o jautājumu ignorēja.

Spēku nav tik viegli nodot, kā jūs domājat, viņ� sacīja. Un nekad neaizmirstiet, di�admirāli Troun: mans gals būs arī jūsējais. Es to esmu pare�dzējis.

Cēbaots apklusa un raidīja niknus skatienus te uz Trounu, te uz Pelleonu. Trouns da�as sekundes klusē�ja-

Vai esat beidzis? viņ� beidzot vaicāja.

Cēbaots sarauca pieri, un palielinātajā sejā varēja

viegli saskatīt nedro�ību un nervozitāti. Iespaids, ko atstāja Imperatora personiskā hologrammu ierīces ra�dītais tēls, protams, bija biedējo�s un varens, bet tam piemita arī savi trūkumi.

�imbrī�am, jā, Cēbaots atbildēja. Vai varat minēt kaut niecīgu attaisnojumu savai rīcībai?

Man nav jātaisnojas, skolotāj Cēbaot, teica Trouns. Jūs pats uzstājāt, ka vēlaties doties uz Vei�lendu. Tagad pastāstiet man, ko jūs izdarījāt ar ģene�rāli Kovelu.

-Jums vispirms jāatdod man Spēks.

Isalamiri paliks tur, kur tie ir, sacīja Trouns. Pasakiet, ko izdarījāt ar ģenerāli Kovelu.

Mirkli abi vīrie�i spivi lūkojās viens otrā. Cēbaots pirmais nodūra acis, un jau likās, ka viņ� padosies. Bet tad vecā vīra zods izslējās, un viņ� atkal bija uz�pūtīgais d�ediju skolotājs.

Ģenerālis Kovels piederēja man, tāpat kā viss cits manā Impērijā, viņ� teica. Un es varēju rīko�ties ar viņu tā, kā man labpatikās.

Pateicos, sacīja Trouns. Vairāk man neko nevajag zināt. Pulkvedi Selid?

Milzīgā seja nozuda, un tapa aizstāta ar Selida ce�turtdaļlieluma tēlu.

Jā, admirāl?

Uzklausiet rīkojumu, pulkvedi, Trouns viņam sacīja. Pirmkārt, skolotājs Cēbaots no �ī brī�a ir ap�cietināts. Jūs varat ļaut viņam brīvi pārvietoties pa karaliskajiem apartamentiem un Imperatora troņa zā�li, bet iziet no turienes viņ� nedrīkst. Visas kontrolierices �ajos stāvos, protams, jāatvieno. Otrkārt, jums jāveic izmeklē�ana un precīzi jānoskaidro, kādās tel�pās tika redzēti ģenerāļa Kovela karavīri, pirms tie izgāja no kalna.

Kāpēc mēs to nevaram pajautāt viņiem pa�iem, ser? Selids ierosināja. Karavīriem vajadzētu būt līdzi rācijām.

Tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai varam uzti�cēties viņu atbildēm, Trouns viņam teica. No tā izriet mans tre�ais rīkojums. Nevienu no karavīriem, kas izgāja no kalna saskaņā ar ģenerāļa Kovela pavē�li, nedrīkst ielaist tur atpakaļ.

Bija redzams, ka Selidam atkaras �oklis.

Ser?

Jūs dzirdējāt pareizi, sacīja Trouns. Pēc da��ām dienām pēc viņiem atlidos cits kuģis, un tad viņi tiks sapulcināti uu aizvesti no planētas. Bet ne pie kā�diem apstākļiem nepieļaujiet, ka viņi atgrie�as kalnā.

Jā, ser, teica apmulsu�ais Selids. Bet� ser, ko lai es viņiem saku?

Varat pateikt viņiem patiesību, klusi atbildēja Trouns. Ka pavēles viņi ir saņēmu�i nevis no ģene�rāļa Kovela vai manis, bet gan no Impērijas nodevē�ja. Kamēr izlūdienests nebūs noskaidrojis visus sīku�mus, viņi tiks turēti aizdomās par neapzinātu līdzda�lību nodevībā.

Pēdējais vārds, �ķiet, palika karājamies gaisā.

Sapratu, ser, Selids beidzot sacīja.

Labi, teica Trouns. Jūs, protams, tiekat at�jaunots garnizona komandiera amatā. Vai ir kādi jau�tājumi?

Selids izslējās.

Nē, ser.

Labi. Turpiniet darbu, pulkvedi. Himēra sakarus pārtrauc.

Stāvs no hologrammu uztvērēja nozuda.

Vai jūs nedomājat, ka ir bīstami atstāt Cēbaotu tur? jautāja Pelleons.

Dro�ākas vietas Impērijā nav, uzsvērti sacīja Trouns. Vismaz pagaidām.

Pelleons sarauca pieri.

Es nesaprotu.

Impērijai viņ� ļoti drīz vairs nebūs vajadzīgs, kapteini, Trouns teica un pagriezies aizgāja pa vel�vēto eju uz komandtiltiņa galveno sektoru. Tomēr mūsu ilglaicīgajā varas konsolidē�anas procesā vi�ņam vēl jānospēlē pēdējā loma.

Komandtiltiņa galā viņ� apstājās.

Cēbaots ir vājprātīgs, kapteini par to mēs abi ne�aubāmies. Bet vājprāts ieperinājies viņa smadze�nēs. Nevis ķermeni.

Pelleons platām acīm skatījās uz viņu.

Vai jūs ierosināt viņu klonēt?

Kāpēc ne? vaicāja Trouns. Ne jau pa�ā Tantisas kalnā, ievērojot, kādi tur ir apstākļi. Visticamāk, ka tas nav jādara ari ar tādu ātrumu, kādu pieļauj �ī ra�otne tas der, klonējot tehniķus un kaujas kuģu pilotus, nevis tik izsmalcinātam projektam. Nē, es uzskatu, ka �is klons jānoved līdz bērnības stāvoklim un tad jāļauj tam pēdējos desmit, piecpadsmit gadus līdz briedumam veikt normālā ātrumā. Protams, tam jānotiek izaugsmei atbilsto�os apstākļos.

Saprotu, noteica Pelleons, ar pūlēm valdīdams balsi, lai tā neietrīcētos.

Jauniņ� Cēbaots vai varbūt divi, desmit, divdes�mit Cēbaoti, kas brīvi klīst apkārt pa galaktiku. Pie �ādas idejas uzreiz nevarēja pierast.

Kur jūs domājat iekārtot to otru klonē�anas ra��otni?

Kādā pilnīgi dro�ā vietā, sacīja Trouns. Ie�spējams, kādā no Nezināmā Reģiona pasaulēm, kur es reiz kalpoju Imperatoram. Kad būsim satrieku�i dumpiniekus pie Bilbringi, jūs dosiet rīkojumu izlūk�dienestam sākt piemērotas vietas meklē�anu.

Pelleons sa�ķieba lūpu. Pareizi: tas bīstami vieg�lais uzbrukums Bilbringi. Ar visu to Cēbaota lietu viņ� gandrīz bija aizmirsis tāsdienas galveno uzdevu�mu. Vai, pareizāk sakot, savu atturīgo attieksmi pret to.

Jā, ser. Esmu spiests jums atgādināt visi mums zināmie fakti joprojām norāda uz Tengrinu kā iespē�jamo uzbrukuma vietu.

Es to zinu, kapteini, teica Trouns. Tomēr vi�ņi būs pie Bilbringi.

Viņ� pārlaida nesteidzīgu skatienu savam komand�tiltiņam, un viņa kvēlojo�ajām acīm nekas nepaslīdēja garām. Apkalpes locekļi to zināja. Katrā darbavie�tā tikko sadzirdamas skaņas un kustības liecināja, ka vīri zina komandieris viņus vēro, un tādēļ cen�as parādīt sevi no vislabākās puses.

Un tur būsim arī mēs, di�admirālis piemetinā�ja. Nosakiet kursu uz Bilbringi, kapteini. Un saga�tavosimies viesu sagaidī�anai.

Ved�s iztuk�oja savu tasi un nolika to atpakaļ uz mazā galdiņa saskrambātās un notraipītās koka vir�smas. To darīdams, viņ� palūkojās uz trok�ņainā Mambri Storvas vīna bāra viņu galu. Ļau�u bija tik�pat daudz kā pirms stundas, kad viņ�, D�ensons un Hobijs te ienāca, bet pūļa sastāvs bija nedaudz mainī�jies. Lielākā daļa gados jaunāko cilvēku, gan pārī�i, gan kompānijas, bija aizgājusi, un to vietā bija sara�dusies vecāka un noteikti krietni vien nopluku�āka izskata tauta. Sāka nākt padibenes, un tas nozīmēja, ka viņiem laiks no �ejienes doties prom.

To zināja arī viņa biedri Me�onigā eskadrona piloti.

Laiks iet? ieteicās Hobijs, un viņa balsi apkār�tējā troksnī tikko varēja sadzirdēt.

Tie�i tā, Ved�s palocīja galvu, celdamies kājās un meklēdams makā sīknaudu, lai samaksātu par pē�dējo pasūtījumu. Tas bija civilistu maks, un viņam tā�das muļķīgas mantas patie�ām riebās. Bet viņi neva�rēja klīst pa pilsētu Jaunās Republikas karavīru for�mas tērpos ar labi saskatāmajām Me�onīgā eskadro�na uz�uvēm.

Viņ� atrada atbilsto�as vērtības monētu un nometa to galda vidū. Piecēlās arī pārējie.

Uz kurieni tagad? jautāja D�ensons, mazliet saliekdams plecus, lai izceltu muguras muskuļus.

Es domāju atpakaļ uz bāzi, viņam teica Ved�s.

Labi, D�ensons noņurdēja. �ā vai tā drīz būs rīts.

Pamājis ar galvu, Ved�s pagriezās un gāja uz iz�eju. Lai rīts nāk, cik drīz nākdams, viņi jau labu lai�ku pirms tam būs prom no �is planētas un trauksies uz noteikto tik�anās vietu pie Bilbringi kuģu būvēta�vas.

Viņi līkumoja starp ļau�u pilnajiem galdiņiem, un, viņiem to darot, gar�, kalsns vīrietis atgrūda savu krēslu, gandrīz trāpīdams Ved�am pa ceļgalu, un grī�ļīgi pieslējās kājās.

Uzmanās, viņ� no�ļupstēja, pagriezies, lai uz�mestu roku Ved�am uz pleciem un ar visu svaru at�balstītos pret viņa sāniem.

Rāmāk, draugs, norūca Ved�s, ar pūlēm notu�rēdams līdzsvaru.

Ar vienu acs kaktiņu viņ� redzēja, ka D�ensons piegājis vīram klāt no otriem sāniem un apķēris viņu ar palīdzīgu roku�

Rāmāk tas izklausās labi, vīrietis no�ukstēja.

Viņ� pēk�ņi vairs ne�ļupstēja, un viņa roka bija

stingri satvērusi Ved�a plecus.

Mēs visi �etri tagad tā smuki un rāmi palīdziet nabaga vecajam dzērājam tikt no �ejienes ārā.

Ved�s sastinga. Viņi nebija manīju�i, ka viņiem kāds sekotu, un nu briesmas bija pielavīju�ās glu�i nemanot. Viņi bija pieķerti� Un ar X klases kuģa li�dojuma ātrumu viņi no parasta pilsētā pavadīta vaka�ra bija iekļuvu�i nopietnās nepatik�anās. Viņi abi ar D�ensonu bija sasaistīti, tikai Hobijam bija paliku�as brīvas rokas �au�anai. Un viņu izsekotājs noteikti bi�ja parūpējies, lai tuvumā būtu papildspēki.

Garais vīrs noteikti bija sajutis Ved�a sasprindzi�nājumu.

Hei, tikai mieru, viņ� klusiņām pārmeto�i tei�ca. Neatceraties mani, vai?

Ved�s caur pieri paraudzījās uz seju, kas praktis�ki bija piespiesta viņējai. Tā neizskatījās pazīstama, bet tādā attālumā viņ� varbūt nepazītu pat miesīgo māti.

Vai vajadzētu atcerēties? Ved�s �ukstus jautā�ja-

Vīrietis vēlreiz sagrīļojās.

Domāju gan, viņ� aizvainotā balsī teica. Ja tu kopā ar kādu cīnies pret zvaig�ņu iznīcinātāju, vi�ņam vajadzētu tevi atcerēties. Jo īpa�i, ja tas noticis nekurienes vidū.

Ved�s ieskatījās sejā mazliet uzmanīgāk, neskaidri juzdams, ka visa viņu grupa sākusi virzīties uz priek��u. Nekurienes vidū?

Un pēk�ņi viņ� atcerējās. Kutnnas flotile un Talo�na Karda ļaudis, kas uzradās sazin no kurienes un pa�līdzēja viņiem cīnīties pret Impērijas spēkiem. Un pēc tam viņi vispārējā juceklī bija pavir�i iepazīstinā�ti uz zvaig�ņu kreisera borta�

Eivz?

Nebija nemaz tik grūti atcerēties, vai ne? vī�rietis atzinigi sacīja. Es jau teicu, ka tu to varēsi, ja pamēģināsi. Tagad kustēsimies smuki un rāmi, un labāk nepiesaistīsim sev vairāk uzmanības, nekā tas nepiecie�ams.

Patiesībā jau nebija citas izvēles, kā vien paklausīt Eivzam, bet, turpinādams iet uz izejas pusi. Ved�s to�mēr lūkojās pēc kaut kā, ko viņi varētu izmantot, lai izkļūtu no �īs situācijas. Kards un viņa ļaudis it kā bija piekritu�i sniegt ziņas Jaunajai Republikai, bet tas vēl nenozīmēja, ka viņi ir sabiedrotie. Un, ja Im�pērija viņiem ir piedraudējusi� vai glu�i vienkār�i piedāvājusi maksāt vairāk�

Bet nekāda glābiņa iespēja neradās, un viņi izgāja pa durvīm.

Iesim tur, sacīja Eivzs, un, vairs netēlodams piedzēru�u, straujā gaitā devās prom pa vāji apgais�moto un gandrīz tuk�o ielu.

D�ensons uztvēra Ved�a skatienu un vaicājo�i pa�cēla uzaci. Ved�s par atbildi mazliet paraustīja plecus un sekoja Eivzam. Tās joprojām varēja būt lamatas, bet �obrīd visparastākā ziņkārība ņēma virsroku pār nenoteiktajām bailēm. Kaut kas notika, un viņ� gri�bēja noskaidrot, kas tie�i.

Ilgi Ved�am par to nebija jāprāto. Divas mājas tā�lāk Eivzs pagriezās un nozuda tum�ā durvju ni�ā. Ved�s viņam sekoja, pa daļai sagaidīdams, ka tūlīt uzskries virsū pusducim spridzekļ �āvēju stobru. Bet Eivzs bija viens.

Kas tagad būs? Ved�s vaicāja, kad D�ensons un Hobijs bija viņiem pievienoju�ies.

Eivzs pamāja ar galvu uz ielas pusi.

Skatieties, viņ� teica. Ja nemaldos tur jau viņ� nāk.

Ved�s paskatījās. Pa ielu durvju ni�ai ātrā gaitā tu�vojās akvali�s ar valzirgam līdzīgu ģīmi. Ejot gar durvju ni�u, viņ� pameta tajā a�u skatienu. Viņa gaita tikko manāmi saminstinājās, tad viņ� atkal sāka iet tāpat kā iepriek�. Viņ� pagāja ni�ai garām�

Kaut kas apslāpēti nobūk�ķēja, un piepe�i akva�li�s bija atpakaļ durvju ni�ā, viņa ļengano un acīm redzami bezsamaņā sabruku�o stāvu balstīja divi drū�ma izskata vīri.

Vai bija kādi sare�ģījumi? jautāja Eivzs.

Nē, atteica viens no vīriem, kad viņi ne pārāk saudzīgi nometa akvali�u uz grīdas dziļāk ni�ā.

Viņi nav tik stipri, cik slīpēti.

�is bija gana slīpēts zellis, sacīja Eivzs. Ap�skati viņu labi, Antil. Varbūt nākamreiz tu atpazīsi Impērijas spiegu, kad gadīsies ar tādu saskrieties.

Ved�s palūkojās lejup uz citplanētieti.

Ak, tad tas ir Impēri jas spiegs, ko?

Brīvā līguma darbinieks, paraustīdams plecus, teica Eivzs. Bet tikpat bīstams.

Ved�s tagad skatījās uz Eivzu, pūlēdamies sagla�bāt neitrālu sejas izteiksmi.

Jādomā, ka esam jums pateicību parādā, viņ� sacīja.

Viens no pārējiem vīriem, �akli pārmeklēdams akvali�a apģērbu, tikko dzirdami nospraustajās.

Jā, tā varētu būt, teica Eivzs. Ja ne mēs, jūs būtu sulīgs kumosiņ� nākamajā Impērijas izlūkdiene�sta ziņojumā.

Domāju gan, atzina Ved�s, pārmīdams skatie�nus ar D�ensonu un Hobiju.

Bet tas jau bi ja viņu �arādes mērķis. Dot nelielu ieguldījumu di�admirāļa Trouna pārliecinā�anā, ka Tengrina joprojām ir Jaunās Republikas iecerētais uzbrukuma mērķis.

Ko jūs ar viņu darīsiet? viņ� jautāja Eivzam.

Mēs par viņu parūpēsimies, sacīja Eivzs. Ne�raizējieties, tik drīz viņ� ziņojumus nesūtīs.

Ved�s palocīja galvu. Viens vakars pilnīgi aiz�laists vējā. Tomēr bija labi zināt, ka Talona Karda ļaudis joprojām ir viņu pusē.

Vēlreiz paldies, viņ� teica, un �oreiz tā patie��ām domāja. Esmu jums pakalpojumu parādā.

Eivzs atmeta galvu.

Vai negribat atmaksāt parādu tūlit pat?

Kādā veidā? Ved�s piesardzīgi vaicāja.

Mums te, kuģu būvētavā, jāpadara viens dar�biņ�, sacīja Eivzs, nenoteikti pamādams ar roku uz naksnīgajām debesīm. Zinām, ka ari jūs neesat ie�radu�ies atpūsties. Mums tas ļoti palīdzētu, ja mēs savu darāmo varētu pieskaņot laikam, kad Trouns būs aizņemts ar jums.

Ved�s caur pieri paskatījās uz viņu.

Ko, tu gribi, lai es tev pasaku, kad sāksies mūsu operācija?

Kāpēc ne? Eivzs nosvērti teica. Kā jau sacī�ju, mēs zinām, ka tā saistīta ar kuģu būvētavu. At�kārtosiet to, ko reiz paveica Bels Ibliss, un tamlīdzī�gi-

Ved�s atkal paraudzījās uz saviem pilotiem, prāto�dams, vai viņi izbauda notieko�ā ironiju tikpat lielā mērā kā viņ� pats. Te nu viņi stāv, viss viņu �īvakara darbs, dodot netie�us mājienus Impērijas spiegiem, aizplūdis pa notekcaurulēm, un tagad viņiem lūdz ne�pārprotamu apstiprinājumu visai iecerētajai operāci�jai. Pulkve�a Derlina viltus komanda nebūtu varējusi paveikt to labāk.

Man ļoti �ēl, viņ� gausi sacīja, pie�ķirdams balsij patiesas no�ēlas pieskaņu. Bet jūs ta�u zināt, ka es nedrīkstu jums to teikt.

Kāpēc ne? Eivzs pacietīgi jautāja. Es jau tei�cu, ka mēs gandrīz visu zinām. Ja gribi, varu tev to pierādīt.

Ne �eit, Ved�s ātri iebilda.

Mērķis bija dot mājienus, nevis izturēties tik uz�krīto�i, ka tas radītu aizdomas.

Kāds var noklausīties.

D�ensons vieglītēm uzsita viņam pa roku.

Ser, mums jādodas atpakaļ, viņ� no�ukstēja. Pirms aizlidojam, mums vēl daudz kas jāpaveic.

Zinu, zinu, atteica Ved�s.

Labais, vecais D�ensons tic bija īstie vārdi īstajā brīdī.

Klausies, Eivz, ko es darī�u. Vai jūs te kādu brī�di vēl būsiet?

Varētu būt. Kāpēc tu tā jautā?

Ļau j man aprunāties ar vienības komandieri, sacīja Ved�s. Jānoskaidro, vai izņēmuma kārtā drīkstu sniegt tev ziņas.

Eivza sejas izteiksme klaji pauda, ko viņ� par �ā�du ideju domā.

To ir vērts pamēģināt, viņ� tomēr diplomātiski teica. Cik drīz tu vari saņemt atbildi?

Nezinu, sacīja Ved�s. Viņ� ir tikpat aiz�ņemts kā mēs visi. Centī�os ar tevi tādā vai citādā veidā sazināties, bet, ja divdesmit astoņu stundu lai�kā neesi no manis nekādu ziņu saņēmis, ilgāk vairs negaidi.

Iespējams, ka Eivzs mazliet pasmaidīja. Pustumsā Ved�s to īsti nevarēja saredzēt.

Labi, kontrabandists nedaudz īgni teica. Do�māju, ka tas ir labāk nekā nekas. Jebkuru ziņu vari uzticēt vīna bāra bārmenim.

Norunāts, sacīja Ved�s. Tagad mums jāiet. Vēlreiz paldies.

Viņ� kopā ar abiem pilotiem izgāja no ni�as un �ķērsoja ielu. Hobijs ierunājās tikai tad, kad viņi bija pagāju�i garām diviem namu blokiem.

Divdesmit astoņas stundas, ko? Tas nu gan ir gudri izdomāts.

Man ari tā �ķiet, Ved�s kautrigi piekrita. Ja tagad izlidojam, mums ap to laiku jau vajadzētu būt pie Tengrinas, lai piedalītos lielajā kaujā.

Cerēsim, ka viņ� pārdos �o informāciju Impēri�jai, D�ensons nomurminā ja. Tīrais kauns, ja viss vakars būtu velti iz�ķiests.

Ak, gan jau viņ� to pārdos, pavīpsnāja Hobijs.

Viņ� ir kontrabandists. Kāpēc gan vēl lai tā būtu vi�ņam vajadzīga?

Ved�s domāja par kauju pie Kiitunus flotiles. Var ja būt, ka Talons Kards un viņa banda patie�ām bija tikai blē�i un padibenes, vienmēr gatavi pārdoties tam, kas maksā vairāk. Bet viņam nezin kāpēc tā ne�likās.

To mēs drīz uzzināsim, viņ� Hobijam teica.

Pastiegsimies. Kā jau D�ensons sacīja, mums vēl ir daudz kas jāpadara.

Pēdējā lappuse aizslīdēja pāri ekrānam, un parādī�jās uzraksts: MEKLĒJUMI BEIGU�IES. NĀKA�MAIS LŪGUMS?

Atceļu, sacīja Lea, atspiedusies pret rakstām�galda krēsla atzveltni un skatīdamās ārā pa logu.

Vēl viens strupceļ�. Tāpat kā divi iepriek�ējie. Sā�ka izskatīties, ka bibliotēkā strādājo�ajiem zinātnie�kiem ir taisnība: ja vecajā Senāta bibliotēkā arī būtu ziņas par klonē�anas tehniku Klonēto kara laikā, tās ir tik dziļi noslēptas, ka neviens tās nekad nevarēs atrast.

Viņa pamanīja apziņas zibsni telpas pretējā galā. Piecēlusies Lea piegāja pie �ūpuļa un palūkojās lejup uz saviem bērniem. D�esens patie�ām bija pamodies, kaut ko pie sevis dūdoja un nopietni pētīja savus pirkstiņus. Viņam blakus guļo�ā D�aina joprojām bi�ja aizmigusi, tuklās lūpiņas pavērtas tie�i tik daudz, lai katru elpas vilcienu pavadītu klusa iesvilp�anās.

Sveiks, mazulīt, Lea �ukstus teica dēlam un, izņēmusi viņu no �ūpuļa, turēja uz rokām.

Viņ� paraudzījās aug�up uz māti, acumirklī aiz�mirsis par pirkstiņiem, un pasmaidīja savu apburo�o bezzobu smaidu.

Paldies, mīļais, viņa sacīja un smaidīdama no�glāstīja dēla vaidziņu. Nāc, iesim un paskatīsimies, kas notiek lielajā pasaulē.

Viņa pienesa bērnu pie loga. Bija jau pavēla rīta stunda, un lejā, pilsētā, valdīja parastā ikdienas kņa�da. Gan zemes, gan gaisa transporta līdzekļi traucās visos virzienos kā neprātīgas steigas pārņemti kukai�ņi. Tālumā aiz pilsētas, dienvidu pusē, saulē mirdzēja Manarai kalnu sniegotās galotnes. Debesis aiz kal�niem bija skaidras un zilas, bez neviena mākonī�a. Un aiz debesīm�

Viņa nodrebēja. Aiz debesīm bija planētas enerģē�tiskais vairogs. Un Impērijas neredzamie, nāvi neso��ie asteroīdi.

D�esens iegruģinājās. Lea atkal paskatījās uz dē�lu, un viņai �ķita, ka dēls viņu gandriz ba�īgi vēro.

Viss ir labi, viņa mazo mierināja, piespiezda�ma viņu sev cie�āk klāt un viegli aijādama. Viss ir labi. Mēs tos visus atradīsim un tiksim no tiem vaļā neraizējies.

Durvis viņai aiz muguras atvērās, istabā ienāca Vintera, un viņai pa priek�u lidinājās gaisa paplāte.

Jūsu Augstība, viņa klusā balsī sveicināja Leu. Es nodomāju, ka jūs varbūt gribēsiet atspirdzinā�ties.

Jā, paldies, sacīja Lea, ieelpodama patīkamo gar�vielu smar�u, kas garoja no katliņa uz paplātes. Vai lejā kaut kas notiek?

Nav nekā interesanta, Vintera atbildēja un, piestūmusi paplāti pie sānu galdiņa, sāka ņemt no tās nost traukus. Kop� vakardienas rīta meklētāju ko�mandas nevienu jaunu asteroīdu nav atradu�as. Cik nopratu, ģenerālis Bels Ibliss izteicis domu, ka viņi varbūt jau ir visus atradu�i.

�aubos, vai admirālis Dreisons tam tic.

Nē, netic vis, apstiprināja Vintera un, pagai�dījusi, kamēr Lea pārliek bērnu uz vienas rokas, sniedza viņai kūpo�u krūzi. Un Mona Motma ari ne.

Paņemdama krūzi, Lea pamāja ar galvu. Godigi sakot, viņa pati tam lāgā neticēja. Lai cik dārgi bija maskē�anās vairogi, Lea nevarēja iedomāties, ka Im�pērija būtu uzņēmusies visas �īs pūles, lai neatstātu ap Karaskentu vismaz septiņdesmit nomaskētus aste�roīdus. Un tikpat labi to varēja būt arī divreiz vairāk.

Tas divdesmit viens asteroīds, ko viņi bija atradu�i, pat nesaskrāpētu planētas vairoga virsmu.

Kā veicas ar meklējumiem? Vintera jautāja, piepildīdama krūzi arī sev.

Nekā, Leai bija jāatzīst.

No vienas neatrisinātas problēmas pie otras, tā tas patlaban izskatījās.

Lai gan tas mani nepārsteidz. Padomes norīkotie bibliotēkas izpētes speciālisti jau savulaik izskatīja visus ierakstus, un viņi neko neatrada.

Bet jūs esat d�edija, Vintera viņai atgādināja. Jums ir Spēks.

Acīmredzot, man tā nav pietiekami daudz, Lea papurināja galvu. Vismaz ne tik daudz, lai tas aiz�vestu mani pie īstā arhīva. Es vairs neesmu pārlieci�nāta, ka tur kaut kas vispār ir.

Kādu minūti viņas malkoja karsto dzērienu klusē�damas. Lea izbaudīja tā maigo gar�o, asi apzināda�mās, ka �ī varbūt ir viena no pēdējām reizēm, kad vi�ņai lemts to dzert. Saknes, no kurām gatavoja �o dzē�rienu, bija jāieved no citām planētām.

Es vakar runāju ar Mobvekharu, pārtraukdama viņas domas, sacīja Vintera. Viņ� teica, ka jūs esot runājusi ar viņu par sava veida atminējumu. Tas esot kaut kas tāds, ko sacījusi Mara D�eida.

Kaut kas, ko sacīja Mara, kopā ar kaut ko, ko darīja Lūkass, Lea pamāja ar galvu. Jā, es atce�ros, un vēl aizvien domāju, ka kaut kur atrodama sva�rīga norāde. Tikai nevaru iedomāties, kas tas varētu būt.

Viņai pie jostas ievid�inājās rācija.

Es jau zināju, ka miera bridis nebūs ilgs, Lea nopūtās, nolika krūzi un paņēma rāciju.

Mona Motma bija apsolījusi viņai pilnīgi brīvu rītu, bet solījums, acīmredzot, tiks nedaudz mai�nīts.

Padomniece Orgena Solo, viņa rācijā teica.

Bet tā nebija Mona Motma.

Padomniec, te runā no centrālās sakaru pults, sacīja mundra, militāra balss. Ārpus sargposteņu lī�nijas nostājusies civilā fregate ar nosaukumu Me�o�nīgais Kards. Kapteinis uzstāj, ka viņam esot jārunā ar jums personiski. Vai vēlaties ar viņu runāt, vai arī mums viņ� jāraida prom no sistēmas?

Tātad Kards beidzot bija ieradies pakaļ saviem ļaudīm. Vai arī bija dzirdējis baumas un nolēmis pats mazliet paok�ķērēt, kas īsti noliek pie Karaskentas. Lai būtu, kā būdams, tas nozīmēja nepatik�a�nas.

Labāk ļaujiet man ar viņu parunāt, viņa kon�trolierim teica.

-Jā, padomniec.

Atskanēja kluss klik�ķis.

Sveicināti, Kard, sacīja Lea. Te runā Lea Or�gena Solo.

Sveicināta, padomniec, atbildēja Karda vēsā, labi modulētā balss. Patīkami atkal sarunāties ar jums. Ceru, ka saņēmāt manu sūtījumu?

Leai bija jāpadomā. Pareizi tas makrobinokulārais ieraksts par uzbrukumu Ukio.

Jā, mēs to saņēmām, viņa apstiprināja. At�ļaujiet man izteikt jums Jaunās Republikas pateicību.

Jūsu pateicība jau tikusi dāsni izteikta, Kards atturīgi teica. Vai bija kādi nepatīkami aizrādījumi par maksā�anas kārtību?

Glu�i pretēji, sacīja Lea, protams, nedaudz iz�kropļodama patiesību. Par tik nozīmīgām ziņām mēs arī turpmāk labprāt maksāsim tādu pa�u sum�mu.

Priecājos to dzirdēt, sacīja Kards. Vai vēla�ties pirkt arī kaut ko no tehnoloģijas?

Lea samirk�ķināja acis. Tādu jautājumu viņa ne�bija gaidījusi.

Par kāda veida tehnoloģiju ir runa? Lea vaicā�ja.

Par diezgan reti sastopamu, viņ� atbildēja. Do�diet man atļauju nolaisties, un mēs varēsim to pārru�nāt.

Baidos, ka tas nebūs iespējams, teica Lea. Visi mazsvarīgie lidojumi uz un no Karaskentas ir at�celti.

-Tikai mazsvarīgie lidojumi?

Lea saviebās. Tātad viņ� bija dzirdējis baumas.

Ko tie�i esat dzirdējis?

Tikai visda�ādākās tenkas, sacīja Kards. Un tikai viena no tām mani patie�ām satrauc. Pastāstiet man par Maru.

Ko jūs gribat par Maru zināt? Lea piesardzīgi jautāja.

Vai viņa ir apcietināta?

Lea paskatījās uz Vinteru.

Kard. tas nav nekas tāds, ko mums vajadzētu apspriest�

Neizturieties pret mani tā, Kards viņu pārtrau�ca, un viņa balss pēk�ņi bija kļuvusi skarba. Jūs esat man parādā. Pareizāk sakot, jūs esat parādā viņai.

To es zinu, atcirta Lea, ļaudama arī pa�as balsī ieskanēties vēsākam tonim. Ja jūs ļautu man pa�beigt, es jums jau būtu pasacījusi, ka tas nav nekas tāds, ko mums vajadzētu apspriest pa atklāto sakaru kanālu.

Ak, tā. Saprotu.

Ja arī pa�a kļūda bija viņu samulsinājusi, Karda balsī to saklausīt nevarēja.

Pamēģināsim citu variantu. Vai Gents ir uz vie�tas?

Viņam tepat kaut kur jābūt.

Atrodiet viņu un sagādājiet viņam datoru ar pie�eju sakaru sistēmai. Pasakiet, lai viņ� ieprogrammē vienu no maniem personiskajiem kodiem. Tas nodro��inās mums pietiekamu slepenību.

Lea pārdomāja Karda piedāvājumu. Tas vismaz neļaus citiem �obrīd eso�ajiem civilajiem kuģiem ne�jau�i noklausīties viņu sarunu. Vai izdosies apmuļķot Impērijas izlūkrobotus, kas te lo�ņā apkārt, tas bija cits jautājums.

Vismaz sākumam pietiks, viņa piekrita. Ie�u viņu sameklēt.

Es gaidī�u.

Rācijā iestājās klusums.

Nepatik�anas? jautāja Vintera.

Iespējams, sacīja Lea.

Viņa paskatījās uz D�esenu, un viņas zemapziņā atkal kaut kas tā dīvaini iekņudējās. Atkal tā pati sa�juta, ka svarīga informācija tepat vien virmo gaisā, rokas stiepiena attālumā. Viņa jau bija nospriedusi, ka tas ir saistīts ar Lūkasu un Maru. Vai tas būtu sais�tīts arī ar Kardu?

Viņ� ieradies aizstāvēt Maru� un es nedomāju, ka viņ� būs priecīgs, uzzinājis, ka viņa ir prom. Parū�pējies, lūdzu, par dvīņiem man jāsameklē Gents un jānoved viņ� lejā, karadarbības vadī�anas telpā.

Datu saraksts aizslīdēja lidz galam un apstājās.

Izskatās, ka viss ir kārtībā, Gents sacīja Leai, lūkodamies uz displeju un izdarīdams vēl pēdējo la�bojumu �ifra shēmā. Kāda zilbe �urp vai turp. neko vairāk jūs nezaudēsiet. Varat sākt.

Tikai esat uzmanīga savos izteicienos, Bels Ibliss viņai atgādināja. Iespējams, ka pilī tomēr vēl ir palicis kāds izlūkrobots, un nav nekādas garantijas, ka Impērijai nav izdevies at�ifrēt Karda kodus. Nesa�kiet neko tādu, ko viņi jau nezinātu.

' Es saprotu, palocīja galvu Lea.

Viņa apsēdās un nospieda sakaru virsnieka norā�dīto taustiņu.

Mēs esam gatavi, Kard.

Es arī, atsaucās Karda balss.

Tā skanēja nedaudz zemāk nekā parasti, bet citādi bija labi saklausāma.

Kāpēc Mara ir apcietināta?

Pirms da�ām nedēļām pili iebruka Impērijas di�versiju desanta vienība, sacīja Lea, rūpīgi izvēlēda�mās vārdus. Vienības vadītājs norādīja uz Maru kā uz līdzdalībnieci.

Tas ir absurds, noskaldīja Kards.

Piekritu, teica Lea. Bet �ādas apsūdzības ir jāizmeklē.

Un ko jūsu izmeklētāji atklāja?

To, ko da�i no mums jau zināja, sacīja Lea. Ka viņa kādreiz piederējusi pie Imperatora personiska�jiem darbiniekiem.

Vai tāpēc jūs viņu joprojām nelai�at vaļā? skarbi noprasīja Kards. Turat viņu apcietinājumā par to, ko viņa ir vai nav izdarījusi pirms daudziem gadiem?

Viņas pagātne mūs neuztrauc, teica Lea, sāk�dama mazliet svīst.

Viņai bija nepatīkami Kardu �ādi maldināt pēc visas palīdzības, ko viņ� bija viņiem sniedzis. Bet, ja viņu sarunu noklausījās izlūkroboti, viņai bija jārada iespaids, ka Mara vēl aizvien tiek turēta aizdomās.

Da�i Padomes un augstākās virspavēlniecības locekļi ir noraizēju�ies par viņas pa�reizējo darbību.

Tad viņi ir muļķi, Kards caur zobiem izgrūda. Es gribētu ar Maru aprunāties.

Baidos, ka tas nav iespējams, sacīja Lea. Ārē�jie sakari viņai ir aizliegti.

Mikrofonā kaut kas tikko sadzirdami noskanēja vai tā bija sīka tehniska kļūme vai nopūta, to Lea ne�varēja pateikt.

Pasakiet, kāpēc es nedrīkstu nolaisties, teica Kards. Esmu dzirdējis baumas. Pasakiet man patie�sību.

Lea paskatījās uz Belu Iblisu. Viņ� negribīgi palo�cīja galvu.

Patiesībā ap Karaskentu ir blokāde, viņa sacīja Kardam. Di�admirālis orbītā ap mūsu planētu iz�vietojis lielu daudzumu nomaskētu asteroīdu. Mums nav zināmas nedz to orbītas, nedz tas, cik daudz to ir. Kamēr nebūsim tos visus atradu�i un iznīcināju�i, planētai jāpaliek zem vairoga.

Ak tā, Kards nomurmināja. Interesanti. Biju dzirdējis par Impērijas zibensuzbrukumu Karasken�tai, bet par asteroīdiem neviens neko neminēja. Gal�venokārt baumo, ka jūs esat cietu�i smagus zaudēju�mus un cen�aties to noslēpt.

Izklausās, ka �is baumas izplata Trouns, norū�ca Bels Ibliss. Tāda pirksta pakratī�ana mūsu morā�lei, lai būtu par ko uzjautrināties kauju starplaikos.

Viņ� nesmādē nekādus cīņas lidzekjus, piekri�ta Kards.

Tomēr Lea viņa tonī saklausī ja kaut ko savādu.

Cik daudz �o asteroīdu jums līdz �im izdevies atrast? Pieņemu, ka jūs tos jau meklējat.

Esam atradu�i un iznīcināju�i divdesmit vienu, viņa Kardam sacīja. Tātad kopumā ir likvidēti div�desmit divi asteroīdi, ja pieskaitām to, ko iznīcināja Impērijas spēki, lai mēs nevarētu tam piekļūt. Bet kaujas dati liecina, ka viņ� būtu varējis te atstāt divsimts septiņdesmit astoņus asteropidus.

Kards brīdi klusēja.

Pret visu apkārtējo izplatījumu tas nemaz nav tik daudz. Es labprāt tomēr riskētu un mēģinātu tikt tiem cauri.

Mēs neraizējamies par jums, iestarpināja Bels Ibliss. Mēs domājam par to, kas notiktu ar Karaskentu, ja �etrdesmit metru liels asteroīds izietu cauri vairogam un nokristu uz zemes.

Es varu iekļūt pa eju, kas būs atvērta piecas se�kundes, apgalvoja Kards.

Nevienu eju mēs vaļā nevērsim, Lea stingri teica. Man ļoti �ēl.

Mikrofonā atkal bija dzirdama klusa skaņa.

Jādomā, ka tādā gadījumā man nav izvēles jā�mēģina noslēgt ar jums darījums. Jūs pirmīt sacījāt, ka labprāt maksāsiet par informāciju. Ļoti labi. Man ir zināms kaut kas tāds, kas jums varētu būt nepiecie��ams. Tā cena ir da�as minūtes sarunai ar Maru.

Lea, pieri saraukusi, pavērās Belā Iblisā, kas atbil�dēja viņai ar tikpat apjuku�u skatienu. Viņ� ari nesa�prata, ko Kards īsti grib. Skaidrs bija tikai viens ap�solīt sarunu ar Maru Lea viņam nevarēja.

Nevaru jums neko solīt, viņa Kardam sacīja. Pasakiet man, kas tā ir par informāciju, un es centī��os būt godīga.

Uz mirkli iestājās klusums viņ� pārdomāja Leas priek�likumu.

Jādomā, ka labāka priek�likuma nebūs, Kards beidzot teica. Labi. Tagad varat jebkurā brīdī vairo�gu nolaist. Neviena asteroīda vairs nav.

Lea platām acīm raudzījās uz mikrofonu.

-Ko?

Jūs dzirdējāt, ko es teicu, sacīja Kards. Aste�roīdu te vairs nav. Trouns bija izvietojis divdesmit di�vus, jūs esat iznīcināju�i divdesmit divus. Blokāde beigusies.

Kā jūs to zināt? vaicāja Bels Ibliss.

Biju pie Bilbringi kuģu būvētavas neilgi pirms Impērijas zibensuzbrukuma, Kards viņam atbildēja. Mēs redzējām, ka dziļā slepenībā tiek apstrādāti divdesmit divi asteroīdi. Tobrīd mēs, protams, nezi�nājām, ko Impērija grasās ar tiem darīt.

Vai, atrodoties tur, jūs izdarījāt kādus ierak�stus? jautāja Bels lbliss.

Man ir Me�onīgā Kurdu sensora dati, viņ� tei�ca. Ja esat gatavi, nosūtī�u tos jums.

Rīkojieties.

Iedegās signālspuldzīte, kas norādīja, ka tiek ieva�dīti dati, un Lea pavērās aug�up uz galveno vizuālo displeju. Jā, tur bija redzama Bilbringi kuģu būvēta�vas iek�puse viņa to pazina, jo bija redzējusi Jaunās Republikas novēro�anas lidojumos. Un tur, pa�ā cen�trā, pallgkuģu un remontdarbu strādnieku ielenkti�

Viņam taisnība, Bels lbliss no�ukstēja. Div�desmit divi asteroīdi.

Tas nepierāda, ka ap planētu vairs nav asteroīdu, ser, aizrādīja virsnieks pie sensora pults. Viņi va�rēja sagatavot vēl vienu grupu Ordtrasī vai Jagaminoras kuģu būvētavā.

Nē, papurināja galvu Bels lbliss. Nevaru ie�domāties, ka Trouns �ķiestos ar maskē�anas tehnolo�ģiju vairāk, nekā tas nepiecie�ams. Un viņ� nekādā gadījumā negribēja pieļaut, ka mūsu rokās nonāk modelis, kas darbojas.

Vai pat sistēmas nolasījums, piekrita Kards. Ja jus atrastu kādu trūkumu, izputētu viena no viņa gal�venajām priek�rocībām. Labi, es savu darījuma daļu esmu beidzis. Kā būs ar jūsējo?

Lea bezpalīdzīgi paskatījās uz Belu Iblisu.

Kāpēc jūs gribat ar viņu runāt? ģenerālis jautāja.

Ja jums tik svarīgi to zināt, varu pateikt, ka vis�smagākā ieslodzītajam ir pamestības apziņa, Kards vēsi atbildēja. Varu iedomāties, ko Mara jūt es pats to piedzīvoju, kad pretēji savai gribai viesojos pie Trouna uz Himēras. Gribu viņai pavēstīt perso�niski ka viņa nav aizmirsta.

Lea? �ukstus vaicāja Bels Ibliss. Ko mēs da�rīsim?

Lea lūkojās ģenerālī, dzirdēja viņa vārdus, bet īsti tos neuztvēra. Te tas bija, taisni viņai priek�ā: atmi�nējums, ko viņa visu laiku meklēja. Kards bijis ieslo�dzīts uz Himēras�

Lea? Bels Ibliss, pieri saraucis, atkārtoja.

Es dzirdēju, ko jūs teicāt, viņa sacīja, un pa�as izrunātie vārdi viņai izklausījās tāli un mehāniski.

Ļausim viņam nolaisties.

Bels Ibliss paskatījās uz de�ūrējo�o virsnieku.

Varbūt mums vajadzētu�

Es sacīju ļausim viņam nolaisties, Lea atcir�ta dedzīgāk, nekā bija gribējusi.

Piepe�i visi puzles gabaliņi bija nostāju�ies savās vietās� un attēls, ko tie veidoja, varēja atnest postu.

Es uzņem�os atbildību.

Bels Ibliss brīdi pētīja viņas seju.

Kard, te runā Bels Ibliss, viņ� lēnām teica.

Mēs dosim jums piecas sekundes ilgu nolai�anās iespēju. Gaidiet norādījumus.

Pateicos, sacīja Kards. Mēs drīz varēsim ap�runāties.

Bels lbliss deva zīmi de�ūrējo�am virsniekam, kas ķērās pie darba.

Tā, Lea, ģenerālis teica, pievērsdamies atkal viņai. Kas notiek?

Lea dziļi ievilka elpu.

Tas attiecas uz klonē�anu, Germ. Es zinu, kā Trounam izdodas viņus tik ātri izaudzēt.

Karadarbības vadī�anas telpā pēk�ņi bija iestājies dziļ� klusums.

Pastāstiet to man, sacīja Bels lbliss.

Tas ir Spēks, viņa teica.

Tas bija tik acīm redzami tik ļoti pa�saprotami un tomēr viņai tas bi ja pilnīgi paslīdējis garām.

Vai tad jūs nesaprotat? Kad izaudzē precīzu sa�prātīgas būtnes dublikātu, pastāv kaut kāda dabiska rezonanse, ko Spēks rada starp dublikātu un oriģinā�lu. Tas izkropļo pārāk ātri audzēta klona prātu prā�tam nepietiek laika, lai pielāgotos spiedienam, kas uz to tiek izdarīts. Tas nevar pielāgoties, tāpēc salūst.

Labi, Bels lbliss �aubīdamies noteica. Kā Trouns �o problēmu atrisina?

Pavisam vienkār�i, sacīja Lea un notrīcēja. Viņ� izmanto isalamirus, lai neļautu Spēkam pie�kļūt klonē�anas cisternām.

Bela Iblisa seja sastinga. Telpas klusumā kāds tik�ko dzirdami nolamājās.

To man palīdzēja atminēt Karda bēg�ana no Himēras, Lea runāja tālāk. Mara bija stāstījusi, ka Impērija no Mirkras me�iem izveda piecus vai se�us tūksto�us isalamiru. Bet uz viņu kara kuģiem tie nav izvietoti, jo toreiz, kad Lūkass devās atbrīvot Kardu, viņam neradās nekādas problēmas ar Spēka izmanto��anu.

Tāpēc, ka isalamiri atradās uz Veilendas, pa�māja Bels Ibliss.

Viņ� asi paskatījās uz Leu, un viņa apziņas tekstūra strauji mainījās.

Tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad vienība nonāks pie kalna�

Lūkass būs bezpalīdzīgs, nobeidza Lea, un kakls viņai sa�ņaudzās. Un viņ� to pat nenojautīs, kamēr būs par vēlu.

Viņa atkal notrīcēja, pēk�ņi atcerējusies sapni, ko redzēja tajā naktī, kad pili iebruka Impērijas diver�santi. Lūkass un Mara stājas pretim vājprātīgam d�edijatn un vēl kādām nezināmām briesmām. Toreiz vi�ņa bija mierinājusi sevi ar domu, ka Lūkass sajutis Cēbaota klātbūtni uz Veilendas un spēs no viņa izvai�rīties. Bet isalamiru klātbūtnē viņ� var ieiet d�ediju skolotājam taisni rokās.

Nē. Viņ� ieies Cēbaotam taisni rokās. Kaut kādā veidā viņa tajā pa�ā mirklī zināja, ka tā notiks. Ka tas, ko viņa redzēja tonakt, bija nevis sapnis, bet d�edijas vīzija.

Es runā�u ar Monu Motmu, sadrūmu�u seju teica Bels Ibliss. Kaut paredzēts uzbrukums Bil�bringi, varbūt mēs tomēr varam atbrīvot da�us kuģus, ko nosūtīt viņiem palīgā.

Pagriezies viņ� ātri devās uz izeju un turboliftiem, kas atradās turpat aiz durvīm. Lea bridi noskatījās vi�ņam pakaļ, ieklausīdamās, kā karadarbības vadī�anas telpā pamazām atgrie�as dzīvības pazīmes. Transa stāvoklis bija beidzies. Viņa zināja, ka Bels lbliss centīsies kaut ko darīt, bet Lea zināja arī to, ka viņ� cietīs neveiksmi. Mona Motma, komandieris Sesfans un pats Bels lbliss jau bija teiku�i, ka viņiem glu�i vienkār�i nav tādu resursu, lai vienlaikus uzbruktu kā Bilbringi, tā Veilendai. Un viņa pārāk labi zināja arī ko citu. Ne visi Padomē noticēs, ka nomaskēto aste�roīdu draudi vairs nepastāv. Vismaz tam nenoticēs pietiekami daudz Padomes locekļu, lai varētu nobal�sot par Bilbringi operācijas atcel�anu.

Tas nozīmēja, ka palikusi tikai viena persona, kas varētu doties palīgā viņas vīram un brālim.

Dziļi ievilkusi elpu, Lea sekoja Belam Iblisam. Pirms Karda iera�anās viņai bija daudz kas jāpaveic.

Viņi trijatā gaidīja Kardu, mazliet saliekusies stā�vēdami tunelī, kas veda uz skrejceļu. Kards iznāca no kuģa un pamanīja viņus, vēl atrazdamies uz Me��onīgā Kurdu ieejas platformas. Par spīti krēslai, di�vus no sagaidītājiem viņ� pazina, ticis līdz platformas pusei. Tur bi ja Lea Orgena Solo, un viņai blakus mī�ņājās Cents. Tre�ā persona viņiem abiem aiz mugu�ras bija maza auguma un valkāja raupjās, brūnās D�ovas iedzīvotāju drānas. Ko te dara tāds tuksne�a klaidonis, Kards nevarēja iedomāties� bet, kad sa�gaidītāju pulciņ� iznāca gaismā un viņ� varēja cie�āk ielūkoties Orgenas Solo sejā, Kards saprata, ka tūlīt to uzzinās.

Labrīt, padomniec, viņ� Leu sveicināja, maz�liet noliekdams galvu. Priecājos tevi redzēt, Gent. Ceru, ka biji viņiem noderīgs?

Domāju, ka biju gail, atbildēja Gents, nervozi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Vismaz tā viņi pa�i saka.

Labi.

Kards pievērsās tre�ajam sagaidītājam.

Un jūsu draugs ir�?

Esmu Mobvekhars no Hakhkharu klana, �ņirk�sto�a balss noņaudēja.

Kardam bija jāsaņemas, lai apspiestu tieksmi pa�spert kādu pussoli atpakaļ. Lai kas slēpās zem �ī tēr�pa ar kapuci, d�avietis tas noteikti nebija.

Viņ� ir mans miesassargs, teica Orgena Solo.

Ak tā.

Kards ar pūlēm novērsa skatienu no būtnes, kuras seju aizsedza tum�ā kapuce.

Nu ko, viņ� sacīja, pamādams ar roku uz tune�ļa pusi. Vai iesim?

Orgena Solo papurināja galvu.

Maras �eit nav.

Kards paraudzījās uz Gentu, kas izskatījās vēl tra�mīgāks.

Jūs teicāt, ka ir.

Es tikai apstiprināju, ka viņa ir apcietināta, teica Orgena Solo. Neko vairāk es jums tobrīd ne�varēju pasacīt iespējams, ka mūsu sarunu noklausī�jās Impērijas izlūkroboti.

Kards ar pūlēm apvaldīja aizkaitinājumu. Galu galā viņi visi te bija sabiedrotie.

Kur viņa ir?

Uz planētas, ko sauc par Veilendu, sacija Or�gena Solo. Kopā ar Lūkasu, Henu un vēl da�iem.

Veilendu? Kards neatcerējās, ka būtu jebkad par tādu pasauli dzirdējis.

Un kas viņus uz �is Veilendas tā ieinteresējis? viņ� jautāja.

Di�admiraļa Trouna klonē�anas ra�otne.

Kards iepleta acis.

Jūs to atradāt?

Mēs ne, atbildēja Orgena Solo. To atrada Mara.

Kards mehāniski palocīja galvu. Tātad klonē�anas ra�otni viņi bi ja atradu�i pa�i. Viss darbs, ko viņ� bija ieguldījis, organizēdams kontrabandistu grupas, bija izkūpējis kā pelavas vējā. Darbs, risks, nemaz neru�nājot par naudu, ko viņ� bija iecerējis tiem samaksāt.

Jus esat pārliecināti, ka klonē�anas ra�otne atro�das tie�i tur?

To mēs drīz uzzināsim, sacīja Orgena Solo, ar �estu norādīdama uz kuģi viņam aiz muguras. Ne�piecie�ams, lai jūs aizvestu mani uz turieni. Tūlīt pat.

Kāpēc?

Tāpēc, ka ekspedīcijai draud briesmas, teica Orgena Solo. Iespējams, ka viņi pa�i to vēl nezina. Un, ja viņi joprojām ievēro darba kārtību, ko atsūtīja mums, vēl ir iespēja nokļūt pie viņiem, pirms būs par vēlu.

Viņa man to visu pastāsija. kad nācām �urp, Gents vilcinādamies piemetināja. Domāju, ka mums vajadzētu�

Uztvēris Karda skatienu, viņ� aprāvās.

Es jūtu līdzi jūsu ļaudīm, padomniec, Kards sacīja. Bet pastāv ari citas lietas, kam nepiecie�ama mana uzmanība.

Tad jūs pametat Maru likteņa varā, Orgena Solo viņam atgādināja.

Nekādu īpa�u jūtu pret Maru man nav, atcirta Kards. Viņa ir manas organizācijas locekle, nekas vairāk.

Vai ar to nepietiek?

Kards mirkli lūkojās uz viņu. Lea mierīgi atbildē�ja uz viņa skatienu� un no viņas acīm Kards nopra�ta, ka Lea lieliski zina, ka viņ� blefo. Kards nevarēja tā glu�i vienkār�i aiziet un pamest Maru dro�ai nāvei, tāpat kā nevarētu pamest Eivzu, Dankinu vai Cinu. Ja vien viņ� varētu kaut ko darīt, lai to novērstu.

Tas nav tik viegli, Kards klusi sacīja. Esmu atbildīgs savu ļau�u priek�ā. Patlaban viņi gatavojas uzbrukumam, cerībā iegūt kristāla gravitācijas lauka lamatas, ko pārdot jums.

Orgenas Solo sejā pazibēja pārsteigums.

Kristāla gravitācijas lauka lamatas?

Ne tās, ko mēģināsiet dabūt jūs, Kards viņu nomierināja. Bet esam paredzēju�i to darīt tajā pa�ā laikā, cerot, ka jūsu uzbrukums novērsis ienaidnieka uzmanību. Man jābūt pie viņiem.

Saprotu, Orgena Solo no�ukstēja, acīm redza�mi nolēmusi nejautāt, kā Kards zina par uzbrukumu Tengrinai. Vai uzbrukuma iznākums ir tik ļoti atka�rīgs no Me�onīgā Kurda klātbūtnes?

Kards paskatījās uz Gentu. Viņa prombūtne vispār neko nemainītu, Eivza izveidotajai spēcīgajai vienī�bai ta�u talkā nāks vēl ari Maziks, Ellors un pārējie. Problēmu radīja kas cits ja viņi dosies ceļā tūlīt pat (un, sprie�ot pēc Orgenas Solo teiktā, viņa patie�ām domāja, ka viņam tagad jāsē�as kuģī un taisnā ceļā jāatgrie�as kosmosā), Gentam nebūs nekādas ie�spējas iekļūt Jaunās Republikas datorsistēmā un pār�skaitīt uz Karda rēķina līdzekļus, kas viņam bija ne�piecie�ami, lai samaksātu citām grupām.

Ja nu vienīgi viņ� varētu tikt pie naudas citā veidā.

Tas nav izdarāms, Kards Orgenai Solo stingri teica. Es nevaru pamest savus ļaudis. Vismaz ne bez�

Pēk�ņi d�avie�a drānās tērptais citplanētietis no�klik�ķināja pirkstus. Kards apstājās teikuma vidū un kā apburts noraudzījās uz �o būtni, kas bez mazākā troksnī�a ieslīdēja atpakaļ tunelī. Citplanētietim rokā nezin kā bija gadījies gar� duncis. Viņ� nozuda aiz durvīm, un uz mirkli iestājās klusums. Kards, sarau�cis uzacis, paskatījās uz Orgenu Solo, viņa atbildēja ar vieglu plecu paraustī�anu�

Aiz tuneļa durvīm piepe�i kāds iespiedzās, tam sekoja kaut kāda neskaidra, lāgā nesaskatāma kustī�ba. Kardam spridzekļ �āvējs jau bija rokā, un viņ� no�mērķēja uz stāviem, kas kustējās tumsā, bet tad kustī�ba beidzās tikpat pēk�ņi, kā bija sākusies. Pēc brī�a citplanētietis atgriezās, stumdams sev pa priek�u kā�du pa pusei salieku�os stāvu.

Stāvu, kas visiem bija labi pazīstams.

Tā, tā, noteica Kards. nolaizdams spridzekļ�ā�vēju, bet vēl nebāzdams to atpakaļ makstī. Padom�nieks Feilijs, ja nemaldos. Pazemināts amatā par ok��ķeri, kas noklausās aiz durvīm?

Viņ� nav apbruņots, savā �ņirksto�ajā balsī sa�cīja citplanētietis.

Tādā gadījumā laidiet viņu vaļā, teica Orgena Solo.

Citplanētietis paklausīja. Feilijs iztaisnojās, un spalvas uz galvas un ķermeņa viņam satraukti viļņo�jās, pūloties atgūt kaut nedaudz pa�savaldības.

Es protestēju pret �o nepiedienīgo izturē�anos, viņ� sacīja, un no viņa balss kaut kā bija pazudis pa�rastais botanu valodas melodiskums. Un es neno�klausījos. Ģenerālis Bels lbliss man pavēstīja padom�nieces Orgenas Solo atklāsmi par klonē�anas ra�otni uz Veilendas. Nācu �urp, kapteini Kard, lai mudinātu jūs palīdzēt padomniecei Orgenai Solo nokļūt uz Vei�lendas, ja viņa tā vēlas.

Kards pasmaidīja ar sakniebtām lūpām.

Kur viņa būtu nost no jūsu ceļa, vai ne? Paldies, bet man �ķiet, ka to mēs jau reiz esam piedzīvoju�i.

Botans izslējās.

Runa nav par politiku. Vienība, kas atrodas uz Veilendas, bez viņas brīdinājuma var aiziet bojā. Un, ja tā notiks, iespējams, ka Imperatora noliktava ne�tiks iznīcināta, pirms di�admirālis Trouns pagūs �o to no tās satura pārvest uz dro�āku vietu.

Viņa violetās acis raudzījās Kardam tie�i sejā.

Un tas būs liels posts. Gan botanu tautai, gan vi�sai galaktikai.

Kards mirkli pētīja viņu, prātodams, par ko īsti botans ir tā uztraucies. Par kādu ieroci vai tehnoloģi�ju, ko Trouns vēl nebūtu atradis? Vai varbūt tam bija kāds personiskāks iemesls? Nepatīkama vai apkauno�jo�a informācija vai nu par pa�u Feiliju, vai par bota�nu tautu kopumā?

To Kards nezināja, un viņam bija aizdomas, ka Feilijs neteiks. Bet sīkumiem patiesībā nebija nekā�das nozīmes.

Iespējamais botanu tautas posts mani nesa�trauc, viņ� FeiJijam sacīja. Cik ļoti jūs par viņiem raizējaties?

Ka�oks uz Feili ju pleciem nenoteikti saviļņojās.

-Tas būs posts arī visai galaktikai, viņ� teica.

Tā jūs sacījāt, piekrita Kards. Es atkārtoju: cik ļoti jūs par to raizējaties?

Un �oreiz Feilijs saprata. Viņa acis sa�aurinājās, spalvas viļņojās neslēptā nicinājumā.

Cik tas man izmaksās? viņ� skarbi noprasīja.

Summa būs saprāta robe�ās, Kards mierino�i atbildēja. Tikai kredīts, sacīsim, septiņdesmit tūk�sto�u apmērā.

Septiņdesmit tūksto�u?Feilijs apstulbis atkār�toja. Ko jūs iedomājieties�

Tā ir mana cena, padomniek, Kards viņu pār�trauca. Varat to pieņemt vai atteikties. Un, ja pa�domniecei Orgenai Solo ir taisnība, mums nav laika garām pārrunām.

Feilijs ie�ņācās kā saniknots plēsoņa.

Jūs neesat labāks par nekrietnu algotni, viņ� caur zobiem teica, un tik niknā balsi Kards nekad ne�vienu botanu nebija dzirdējis runājam. Jūs izsūcat asinis botanu tautai�

Aiztaupiet man �o lekciju, padomniek, sacīja Kards. Jā vai nē?

Feilijs atkal ie�ņācās.

-Jā.

Labi, Kards palocīja galvu, skatīdamies uz Orgenu Solo. Vai kredīta līnija, ko jūsu brālis izveido�ja manām vajadzībām, joprojām darbojas?

Ja, viņa teica. Ģenerālis Bels lbliss zina, kā tai var piekļūt.

Jūs varat noguldīt tos septiņdesmit tūksto�us uz mana rēķina, Kards Feilijam sacīja. Un paturiet prātā, ka pirms nolai�anās Veilendā mēs apstāsimies, lai pārbaudītu, vai esat to izdarījis. Gadījumā, ja jums būtu ienācis prātā neturēt vārdu.

Es esmu godīgs, kontrabandist, Feilijs noņur�dēja. At�ķirībā no citiem klāteso�ajiem.

Priecājos to dzirdēt, teica Kards. Godīgas būtnes ir tik grūti atrast. Padomniec Orgena Solo?

Lea dziļi ievilka elpu.

Esmu gatava, viņa sacīja.

Viņi jau bija aizlidoju�i no Karaskentas un te ju te�ju gatavi pārlēcienam uz gaismas ātrumu, kad Lea beidzot uzdeva jautājumu, kas nedeva viņai mieru kop� iera�anās uz borta.

Vai mēs patie�ām apstāsimies, lai pārliecinātos, ka Feilijs izdarījis noguldījumu?

Kad mums ir tik maz laika, kā jūs sacījāt? attieca Kards. Nerunājiet muļķības. Bet Feilijs to ne�zina.

Lea kādu brīdi vēroja, kā viņ� darbojas ar Me�o�nīgā Karda stūri.

Nauda jums patiesībā nav svarīga, vai ne?

Tā gan nedomājiet, viņ� vēsi pamācīja. Man ir jāizpilda noteiktas saistības. Ja Feilijs nebūtu bijis ar mieru, �o naudu būtu jāsamaksā jūsu Jaunajai Re�publikai.

Saprotu, Lea no�ukstēja.

Kards viņas balsi laikam bija kaut ko saklausījis.

Es patie�ām tā domāju, viņ� apgalvoja, a�i uz�metis viņai drūmu, bet nepārliecino�u skatienu. Es�mu �eit tāpēc, ka tas saskan ar maniem mērķiem. Ne�vis jūsu kara dēļ.

Es jau teicu, ka saprotu, sacīja Lea, slepenībā pie sevis pasmaidīdama.

Vārdi bija citi, bet sejas izteiksme gandriz tā pati. Klausieties, neesmu �ajā lietū iesaistījies jūsu revolū�cijas vai jūsu pa�as dēļ. princese. Es sagaidu, ka man labi samaksās. Esmu iesaistījies naudas dēļ. To Hens viņai bija teicis pēc tās vētrainās bēg�anas no pirmās Nāves Zvaigznes. Tobrīd viņa bija Henam noticējusi.

Viņas smaids nozuda. Toreiz Hens un Lūkass bija izglābu�i viņai dzīvību. Leai bija jādomā, vai viņa pagūs laikā, lai izdarītu to pa�u viņu labā.

Ieeja Tantisa kalnā spo�ās metāla durvis bija omulīgi paslēpusies zem vīnstīgām apaugu�as pārka�ru klints. Viņus no tās �ķīra klajums, kurā bija uzbū�vēta neliela pilsētiņa. No sava novēro�anas posteņa kalna galā viņi ieeju kalnā tik tikko varēja saskatīt.

Ko tu domā? jautāja Lūkass.

Domāju, ka mēs esam atradu�i vēl vienu ieeju, Hens viņam sacīja, ieurbdamies ar elkoņiem dziļāk kritu�ajās lapās un cenzdamies noturēt makrotālskati nekustīgā stāvoklī.

Viņam bija taisnība netālu no metāla durvīm bi�ja redzams trieciennieku sargpostenis.

Tu jau �ā vai tā negribēji iet tur iek�ā pa parādes durvīm.

Lūkass divas reizes papliķēja viņam pa plecu tā bija zīme, ka viņ� pamanījis kādu nākam. Hens sa�stinga un ieklausījās. Varēja itin skaidri saklausīt, ka nācēji smagā gaitā brien cauri pame�am. Pēc minūtes no kokiem da�us metrus zem viņu novēro�anas pos�teņa iznāca �etri Impērijas karavīri pilnā kaujas eki�pējumā. Viņi pagāja Henam un Lūkasam tie�i garām, pat nepaskatīju�ies uz aug�u, un pēc da�iem soļiem nozuda atkal starp kokiem.

Sāk palikt aizvien biezāks, Hens nomurmināja.

Es domāju, ka patruļas te staigā tikai tāpēc, ka tuvumā atrodas kalns, teica Lūkass. Joprojām ne�esmu uztvēris nevienu norādi, kas liecinātu, ka viņi zina par mūsu atra�anos �eit.

Hens nokrem�ļojās un sāka skatīties uz pilsētiņu tur, lejā, klajumā. Lielākā daļa ēku bija zemas, ar sve�ādu arhitektūru, un tostarp izcēlās tikai viena lie�lāka ēka, kas bija pavērsta ar fasādes pusi pret skvē�ru. Novēro�anas leņķis nebija pārāk labs, bet izskatī�jās, ka lielās ēkas priek�ā slaistās bariņ� psedanu. Pil�sētas saieta nams?

Neredzu lejā nekādas garnizona pazīmes, viņ� sacīja, lēnām virzīdams makrotālskati tā, lai varētu apskatīt pilsētiņu no viena gala līdz otram. Laikam gan tas atrodas kalna iek�ienē.

-Tas atvieglos mums iekļū�anu tajā.

Jā, teica Hens un, pavērsis tālskati atkal pret skvēru, sarauca pieri.

Tas psedanu bariņ�, ko viņ� pamanīja pirms minū�tes, tagad bija sastājies tādā kā pusaplī, ar seju pret vēl divām staigājo�ajām akmeņu kaudzēm, kas stāvē�ja ar muguru pret lielo ēku. Un pūlis bija kļuvis ma�nāmi lielāks.

Nepatik�anas? Lūkass �ukstus vaicāja.

Nezinu. Hens lēnām attieca, salikdams elko�ņus tuvāk un padarbojies ar tālskati, lai palielinājums būtu vēl mazliet lielāks. Tur notiek kaut kāda liela sapulce. Divi psedani� bet neliekas, ka viņi runātu. Tikai kaut ko tur.

Ļauj, es pamēģinā�u saskatīt kaut ko vairāk, piedāvājās Lūkass. D�edijiem ir paņēmieni redzes saasinā�anai. Varbūt tic iedarbosies arī uz tālskata at�tēlu.

Mēģini. sacīja Hens, sniegdams viņam tālskati un piemiegtām acīm lūkodamies debesīs.

Tur bija redzami da�i spalvu mākoņi, un nekas neliecināja, ka tuvākajā laikā debesis varētu apmāk�ties. Līdz saules rietam bija divas stundas, gai�s būs vēl ari kādu pusstundu pēc tam�

Hmm, noteica Lūkass.

Kas tur ir?

Neesmu pilnīgi pārliecināts, sacīja Lūkass, nolaizdams uz leju tālskati. Bet man �ķiet, ka tas. ko viņi tur, ir datorbloknots.

Hens paraudzījās uz pilsētiņas pusi.

Nezināju, ka viņi izmanto datorbloknotus.

Es ari ne, teica Lūkass, un viņa balss piepe�i kļuva savāda.

Hens caur pieri paskatījās viņā. Puisis lūkojās uz kalnu ar dīvainu izteiksmi sejā.

Kas noticis?

Kalns, Lūkass sacīja, cie�i skatīdamies uz to. -Tas ir tum�s. Pilnīgi viss.

Tum�s? Hens uzmeta kalnam drūmu skatienu. Viņ� neko tādu neredzēja.

Par ko tu runā?

Tas ir tum�s, Lūkass gausi atkārtoja. Tāpat kā Mirkra.

Hens paskatījās uz kalnu. Tad atkal uz Lūkasu.

Tu gribi sacīt, ka tur kāds bariņ� isalamiru ne�lai� kalnam klāt Spēku?

Lūkass palocīja galvu.

Tā rādās. Skaidri to zinā�u vienīgi tad, kad bū�sim piegāju�i tuvāk.

Hens vēlreiz paraudzījās uz kalnu, un juta, ka vē�ders viņam sa�ņaudzas.

Lieliski, viņ� nomurmināja. Glu�i vienkār�i lieliski. Ko tagad darīsim?

Lūkass paraustīja plecus.

Dosimies uz priek�u. Kas mums cits atliek?

Mēs varam atgriezties uz Vanaga un lidot prom lūk, kas, atcirta Hens. Ja vien tevi nav pārņēmusi kvēla vēlē�anās skriet iek�ā Impērijas slazdā.

Nedomāju, ka tas ir slazds, domigi purinā�dams galvu, teica Lūkass. Vai vismaz tas nav slazds priek� mums. Atceries, kā pēk�ņi pārtrūka tas kontakts ar Cēbaotu, par ko es tev stāstīju?

Hens paberzēja vaigu. Viņ� saprata, ko Lūkass domā: isalamiri te bija Cēbaota, nevis viņa dēļ.

Joprojām neesmu pārliecināts, vai varu tam pie�krist, Hens sacīja. Domāju, ka Cēbaots un Trouns ir uz vienu roku. Mara pati tā teica.

Varbūt viņiem radu�ās domstarpības, minēja Lūkass. � Vai arī Trouns jau no pa�a sākuma viņu ti�kai izmantoja, un nu Cēbaots di�admirālim vairs nav vajadzīgs. Ja Impērijas karavīri nezina, ka mēs esam �eit, isalamiri domāti Cēbaotam.

Jā, bet patiesībā jau tam nav lielas nozīmes, kam tie domāti, Hens aizrādīja. Tie neļaus tev iz�mantot Spēku, tāpat kā neļauj to darīt Cēbaotam. Būs atkal tāpat kā uz Mirkras.

Mēs abi ar Maru uz Mirkras itin labi tikām ar visu galā, Lūkass viņam atgādināja. Gan tiksim galā arī �eit. Lai būtu, kā būdams, mēs esam pārāk tuvu mērķim, lai tagad kāptos atpakaļ.

Hens saviebās. Bet puisim bija taisnība. Ja Impē�rija uzzinās, ka viņu slepenā planēta atklāta, nākama�jai Jaunās Republikas vienībai varbūt pat neizdosies iekļūt �ejienes atmosfērā.

Tu pateiksi Marai par isalamiriem, pirms mēs tiksim tur iek�ā?

Protams.

Lūkass pavērās aug�up uz debesīm.

Bet es viņai to pastāstī�u pa ceļam. Būs la�bāk, ja sāksim kustēties, kamēr vēl ir dienas gais�ma.

Taisnība, sacīja Hens un, pārlaidis apkārtnei vēl pēdējo skatienu, cēlās kājās.

Bija vai nebija Spēks, viss bija atkarīgs no viņiem pa�iem.

Ejam.

Pārējie gaidīja kalna pakājē.

Kā tur izskatās? Lendo jautāja, kad Hens un Lūkass atgriezās pie viņiem.

Viņi joprojām nezina, ka mēs esam te, Hens viņam teica, lūkodamies pēc Maras.

Viņa sēdēja zemē blakus Trīpio un Artū, koncen�trējusies uz pieciem akmeņiem, kam ar savu skatienu bija likusi lidināties gaisā viņai priek�ā. Lūkass viņai jau vairākas dienas mācīja tamlīdzīgus paņēmienus, un Hens galu galā vairs necentās puisi no tā atrunāt. Turklāt tagad izskatījās, ka �īs mācībstundas būs bi�jusi tīrā laika iznieko�ana.

Vai esi gatava vest mūs uz tām aizmugures dur�vīm, par kurām stāstī ji?

Esmu gatava sākt tās meklēt, viņa atbildēja, vēl aizvien noturēdama akmeņus gaisā. Kā jau teicu, esmu redzējusi tikai gaisa piegādes sistēmu kalna iek�ienē. Nekad neesmu redzējusi, no kurienes gaiss tajā ieplūst.

Mēs tās atradīsim, Lūkass viņu nomierināja un, pagājis garām Henam, devās pie robotiem. Kā tev klājas, Trīpio?

Glu�i labi, paldies, jaunais kungs Lūkas, ro�bots klīrīgi atbildēja. �is ceļ� ir daudz labāks par daudziem iepriek�ējiem.

Viņam blakus stāvo�ais Artū kaut ko novid�ināja.

Artū domā tāpat, Trīpio piemetināja.

Pārāk nesapriecājieties, Mara brīdināja un, beidzot ļāvusi akmeņiem nokrist zemē, piecēlās.

Iespējams, ka aug�ā kalnā nevedīs nekādas mineir�u iemītās takas. Impērija darīja visu iespējamo, lai vietējie iedzīvotāji te nestaigātu.

Bet neraizējieties, Lūkass mierināja robotus.

Nogri ji mums palīdzēs atrast kādu taku.

Fregate Mansardu Zelts, jums dota atļauja no�laisties, Debesu Ceļa komandtiltiņa mikrofonā at�skanēja mundra Bilbringi kontroliera balss. Div�desmit piektā nolai�anās platforma. Pārraidī�u jums nolai�anās kursu.

Sapratām, kontrole, sacīja Eivzs un, nospiedis taustiņus, ievadīja kursu, kas bija parādījies uz navi�gācijas displeja. Kā ir ar dro�ības laukiem?

Ievērojiet kursu, un jūs ar tiem nesastapsieties, teica kontrolieris. Novirzieties no tā vairāk nekā par piecpadsmit metriem jebkurā virzienā un dabū�siet pamatīgu triecienu pa degunu. Izskatās, ka jūsu kuģa priek�galam ar vienu triecienu pietiks.

Eivzs uzmeta mikrofonam niknu skatienu. Impēri�jas karavīru sarkasms viņam jau sāka apnikt.

Pateicos, viņ� sacīja un izslēdza rāci ju.

Ar tiem Impērijas pui�iem nu gan nav garlaicīgi sadarboties, vai ne? otrā pilota vietā sēdēdams, pie�zīmēja Gilespijs.

Ar prieku iztēlojos, kāda būs viņa sejas izteik�sme, kad aizdrāzīsimies no �ejienes, paķēru�i līdzi vi�ņu KGL, teica Eivzs.

Cerēsim, ka mums nenāksies pārliecināties par viņa vārdu patiesumu, sacīja Gilespijs. Te ir varen sare�ģīta ielido�anas sistēma.

Pirms Mazika iebrukuma tas tā nebija, pa�skaidroja Eivzs. raudzīdamies pa skatulūku uz priek��u.

Gar viņu tuvo�anās vektora malām bija re�dzams kāds pusducis vairoga ģeneratoru, tie brivi peldēja izplatījumā un kā bojas iezīmēja ielido�a�nas ceļu.

Tie laikam ierīkoti, lai neviens nevarētu lidinā�ties ap kuģu būvētavu kā agrāk.

Jā, teica Gilespijs. Es tikai ceru, ka viņu sis�tēma darbojas bez kļūmēm.

Es arī, piekrita Eivzs. Nevēlos, lai viņi uzzi�nātu, cik daudz triecienu �is kuģis īstenībā spēj iztu�rēt.

Viņ� paskatījās lejup uz savu pulti, pārliecinājās par vektora pareizību un tad uzņēma laiku. Jaunās Republikas flotilei vajadzētu uzbrukt Tengrinai ap�mēram pēc trīs stundām. Debesu Ceļam pilnīgi pie�tiks laika, lai nolaistos, izkrautu īpa�i sagatavoto kondensatoru kravu, ko viņi laipni ziedoja Impērijas karadarbībai, un ieņemt pozīciju Mazika atbalstī�a�nai, kad viņ� mēģinās paķert KGL no galvenā komandcentra, kas atrodas astoņas nolai�anās platfor�mas tālāk.

Tur lido Ellors, sacīja Gilespijs, ar galvas mā�jienu norādīdams uz labo pusi.

Eivzs paskatījās. Jā, tas bija Kai Mir, un tam lī�dzās lidoja Griezējs. Aiz �iem abiem kuģiem viņ� re�dzēja, kā uz nolai�anās platformu netālu no perimetra virzās Zvaig�ņotais Ledus. Pagaidām �ķita, ka viss norit pēc plāna.

Lai gan ārējās pazīmes neko daudz nenozīmēja, kad bija darī�ana ar tādu virspavēlnieku kā Trouns. Eivzs saprata tikpat labi var būt, ka di�admirālis jau visu zina par �o iebrukumu un tikai nogaida, kad visi saskries tīklā, lai tad aizvilktu tam galu ciet.

Vai neesi saņēmis kādu ziņu no Karda? vaicā�ja Gilespijs mazliet par daudz nevērīgā tonī.

Viņ� nav mūs pametis, Gilespij, norūca Eivzs. Ja viņ� teica, ka viņam ir kas svarīgāks darāms, tad tā arī ir. Punkts.

Zinu, sacīja Gilespijs, bet pēc viņa balss neva�rēja noprast, ko viņ� patiesībā domā. Es tikai iedo�mājos, ka citi varbūt par to jautās.

Eivzs saviebās. Atkal sākās. Viņ� bija domājis, ka, atklājot uz Hid�ērnas Ferjē nodevību, tam ir da�rīts gals uz visiem laikiem. Viņam būtu vajadzējis pa�zīt �o kompāniju labāk.

Es esmu �eit, Eivzs Gilespijam atgādināja. Te ir arī Zvaig�ņotais Ledus, Rītausmas Ritms, Amanda Felouva�

Jā, jā, es saprotu, Gilespijs viņu pārtrauca. Ne�vajag uz mani pukoties mani kuģi arī ir �eit.

Piedod, teica Eivzs. Mani glu�i vienkār�i nogurdināju�as tās mū�īgās aizdomas.

Gilespijs paraustīja plecus.

Mēs esam kontrabandisti. Mums �ajā ziņā ir lie�la pieredze. Es personiski esmu pārsteigts, ka grupas tik ilgi turas kopā. Kā tu domā, ko viņ� dara?

Vai Kards?

Eivzs pamāja.

Nav ne jausmas. Bet tam jābūt kaut kam svarīgam.

Protams.

Gilespijs norādīja uz priek�u.

Vai tā ir galvenā boja?

Tā izskatās, piekrita Eivzs. Sagatavojies pie�rakstīt kursa datus. Gatavi vai ne, bet klāt esam.

Uz Ved�a rācijas ekrāna parādījās pavēles, un, uz�metis tām a�u skatienu, viņ� pārslēdza rāciju uz eskadrona iek�ējo frekvenci.

Me�onīgais eskadron, te runā komandieris, viņ� teica. Pienākusi pavēle: mēs dodamies uz priek�u kopā ar pirmo vilni, piesedzot no sāniem ad�mirāļa Akbara komandkreiseri. Turamies �ajā pozīci�jā līdz nākamajam rīkojumam. Visiem kuģiem: ap�stiprināt, ka pavēle saprasta.

Apstiprinājumi pienāca ātri un apņēmības pilnās balsīs. Ved�s sakniebtām lūpām pie sevis pasmaidīja. Akbara personāls bija raizējies, ka garais pārlidojums līdz tik�anās vietai būs nogurdinājis vienības, kas tē�loja viltus pulcē�anos pie Tengrinas. Par citiem Ved�s nezināja, bet bija skaidrs, ka Me�onīgais es�kadrons kaujai ir gatavs.

Jūs domājat, ka Trouns ir saņēmis mūsu vēsti, komandier? Ved�u no domām iztraucēja D�ensona balss.

Viņu vēsti�? Ak, pareizi tā nelielā saruna pie vīna bāra ar Talona Karda draugu Eivzu. Hobijs bija pārliecināts, ka tās saturs nekavējoties tiks darīts zi�nāms Impērijas izlūkdienestam.

Nezinu, Ved�s atbildēja. Patiesību sakot, es ceru, ka ne.

-Tad jau būsim velti �ķiedu�i laiku.

Nebūt ne, iebilda Ved�s. Atceries, viņ� teica, ka viņi vēlas saskaņot ar mūsu uzbrukumu kādu savu ieceri. Jebkas, kas dod triecienu Impērijai vai novēr� tās uzmanību, nāk mums par labu.

Varbūt, ka viņiem bija ieplānota kāda kontra�bandas piegāde, nievājo�i teica Sestais. Cerēja to nokārtot, kamēr Impērija skatās uz citu pusi.

Ved�s neatbildēja. Lūkass Debesbraucējs domāja, ka Talons Kards slepenībā ir Jaunās Republikas pusē, un viņam ar to bija gana. Bet nebija iespējams par to pārliecināt visu eskadronu. Varbūt kādudien Kards atklātāk nostāsies pret Impēriju. Līdz tam brīdim Ved�s uzskatīs, ka jebkur�, kas nav di�admirāļa pusē, palīdz Jaunajai Republikai, vai nu viņ� to atzīst, vai ne.

Attēls uz displeja bija mainījies: zvaig�ņu kreiseri pārgrupējās izlido�anai. Sardzes kuģiem bija laiks darīt to pa�u.

Labi, Me�onīgais eskadron, viņ� sacīja pārē�jiem. Tagad mūsu kārta. Ieņemam vietas.

Palielinājis sava X klases kuģa dzinēja jaudu, viņ� traucās uz priek�ā redzamajām gaismām. Vēl divar�pus stundas, ja flotiles sapulcē�anās notiks pēc grafi�ka, un viņi izies no gaismas ātruma spļāviena attālu�mā no Bilbringi kuģu būvētavas.

Cik �ēl, Ved�s nodomāja, ka tajā bridi nebūs re�dzamas Impērijas karavīru sejas.

Uz displeja parādījās pēdējie ziņojumi no Tengri�nas reģiona. Pelleons tos pavir�i pārskatīja, pie sevis nikni saviebdamies. Kļūdas nebija dumpinieki jo�projām atradās tur. Joprojām piesardzīgi ieveda �ajā reģionā savu karaspēku. Un pēc divām stundām, ja izlūkdienesta ziņas bija kaut cik precīzas, tie dos trie�cienu praktiski neaizsargātai sistēmai.

Viņiem veicas glu�i labi, vai ne, kaptein? Trouns, stāvēdams viņam aiz muguras, piezīmēja.

Ļoti pārliecino�s tēlojums.

Ser, sacīja Pelleons, ar pūlēm saglabādams bez�kaislīgu balss toni. Ar visu cieņu pret jums atļau�os tomēr izteikt minējumu, ka dumpinieku darbība nav izlik�anās. Pierādījumu nospiedo�ais vairākums lieci�na, ka viņu mērķis ir Tengrina. Vairākas ātrās reaģē�a�nas kaujas kuģu vienības un lielie kuģi nepārprotami gatavojas pārlēcienam no gaismas ātruma�

Aplami, kapteini, Trouns viņu vēsi pārtrauca.

Viņi gan grib, lai mēs tam noticam, bet tā ir tikai rūpīgi konstruēta ilūzija. Kuģi, par kuriem jūs runā�jat, pametu�i pulcē�anās vietas pirms septiņdesmit līdz �etrdesmit stundām, atstājot tur da�us vīrus atbil�sto�os formas tērpos, lai maldinātu mūsu spiegus. Lielākā daļa viņu kara flotes patlaban jau ir ceļā uz Bilbringi.

Jā, ser, ar klusu sakāves nopūtu teica Pelleons.

Tā nu tas bija. Trouns kārtējo reizi bija ignorējis

viņa apsvērumus un arī pierādījumus iz�ķirdamies par labu neskaidrām nojautām un intuīcijai.

Un, ja di�admirālis būs kļūdījies, viņi zaudēs ne tikai Tengrinas bāzi vien. Tik liela kļūme satricinās ticību un paļāvību uz visu Impērijas kara ma�īnu ko�pumā.

Viss kar� ir viens vienīgs risks, kapteini, Trouns klusi sacīja. Bet �oreiz riska pakāpe nav tik liela, kā jūs domājat. Ja es kļūdos, mēs zaudēsim vie�nu bāzi tā mums, protams, ir svarīga, bet iz�ķiro�as nozīmes tai nav.

Viņ� savilka uz aug�u vienu zilimelno uzaci.

Bet, ja man ir taisnība, mums būs laba izdevība pilnībā iznīcināt divas dumpinieku sektoru flotiles. Padomājiet, kādu grūdienu tas dos pa�reizējam spēku līdzsvaram.

Jā, ser, atzinīgi teica Pelleons.

Viņ� juta sev pievērsto Trouna skatienu.

Jums nav man jātic, di�admirālis viņam sacīja. Bet esiet gatavs tam, ka jūsu spriedums var izrādī�ties aplams.

Es ļoti ceru, ka tā patie�ām būs, teica Pel�leons.

Labi. Vai mans flagmaņkuģis sagatavots, kap�teini?

Pelleons juta. ka viņa mugura pa vecam paradu�mam sastingst miera stājā.

Himēra ir pilnīgi gatava un gaida jūsu pavēles, admirāl.

Tad sagatavojiet flotili hiperkosmosam.

Kvēlojo�ās acis iemirdzējās spo�āk.

Un kaujai.

Neviena īsta taka aug�up Tantisa kalnā neveda, bet, kā jau Lūkass bija paredzējis, nogriji prata atrast vietas, pa kurām kāpiens bija vieglāks. Viņi itin ātri virzījās uz aug�u, kaut iznāca kavēties robotu dēļ, un, kad saule sāka slīdēt lejā aiz koku galotnēm, gaisa vadi bija sasniegti.

Tie tomēr neizskatījās tā, kā Lūkass bija tos iztē�lojies.

Tie drīzāk atgādina turbolāzera lielgabalu ievelkamos stobrus, nevis gaisa pievades sistēmas, viņ� sacīja Henam, kad viņi cauri kokiem piesardzīgi tu�vojās biezajam metāla tiklam un vēl smagākajam me�tāla veidojumam, kurā �is tikls bija ievietots.

Atsauc atmiņā to bunkuru, kurā mums bija jāielau�as uz Endoras, Hens nomurmināja. Tikai tur durvīm nebija metāla siets priek�ā. Uzmanīgi te var būt ierīkoti detektori.

Jebkurā citā vietā Lūkass butu pārbaudījis tuneli caur Spēku. �eit, kur visu apkārtni bija iespaidoju�i isalamiri, viņ� bija kā aklais.

It kā atkal atrastos uz Mirkras.

Lūkass paskatījās uz Maru, prātodams, vai viņai ir līdzīgas domas un atmiņas. Var būt, ka bija. Pat dzies�to�ajā gaismā viņ� varēja saskatīt sasprindzinājumu viņas sejā, nemieru un bailes, ko nebija tajā saskatījis, pirms viņi iegāja isalamiru radītajā tuk�umā.

Ko tagad darīsim? Mara norūca. Paliksim tā sē�am līdz ritam?

Hens bija noregulējis makrotālskati un pavērsis to pret gaisa vadiem.

�ķiet, ka sienā zem pārkares ir datora kon�takts, viņ� teica. Jūs palieciet uz vietas es pa�ņem�u līdzi Artū un mēģinā�u viņu pieslēgt.

Henam blakus stāvo�ais Cūbeka noņurdēja brīdi�nājumu.

Kur? nomurmināja Hens, izvilkdams spri�dzekļ �āvēju.

Vūkijs ar vienu roku norādīja virzienu, bel ar otru ņēma nost no pleca bultmeti.

Visa grupa sastinga ar iero�iem kaujas gatavībā� un tad Lūkass pirmo reizi saklausīja tālus spridzekļ�āvēja �āvienus. �au�ana notiek vairāku kilometru at�tālumā no �ejienes, viņ� nodomāja, iespējams, kaut kur kalna pakājē. Bet, tā kā viņ� nevarēja izmantot d�ediju paņēmienus jutekļu saasinā�anai, precīzāk noteikt to nebija iespējams.

Daudz tuvāk atskanēja tāda kā putnu �ivinā�ana.

Tuvojas mineir�u grupa, sacīja Ekhrikhors, uzmanīgi ieklausīdamies. Nogriji ir viņus apturēju��i. Viņi grib nākt �urp un runāt ar mums.

Saki, lai viņi paliek turpat, teica Hens un, mir�kli tomēr pavilcinājies, ielika spridzekļ.�āvēju atpakaļ maksti.

Izvilcis no jakas kabatas izbalināto satna-chakka plēsoņputnu, viņ� pamāja Trīpio.

Nāc nu. Zeltamute, iesim un noskaidrosim, ko viņi grib.

Ekhrikhors nomurmināja pavēli, un viens no nogrijiem nedzirdami nostājās blakus Henam. Cūbeka piegāja viņam pie otriem sāniem un, bezpalīdzīgi protestējo�ajam Trīpio velkoties nopakaļ, viņi visi ie�gāja koku audzē.

Artū nemierīgi iegruģinājās, grozīdams kupolveidīgo galvu te uz Lūkasa, te aizejo�ā Trīpio pusi.

Viņam nekas nenotiks, Lūkass robotu mierinā�ja. Hens neļaus darīt viņam pāri.

Druknais strupiķis nokrem�ļojās, laikam gan izteik�dams �aubas par Hena gādīgo attieksmi pret Trīpio.

Mums kuru katru brīdi var rasties nopietnākas problēmas par Trīpio veselību, drūmi sacīja Lendo. Man �ķiet, ka lejā dzirdēju skanam spridzekļ�āvēju �āvienus.

Es arī dzirdēju, atsaucās Mara. Iespējams, ka ap�aude notiek pie noliktavas ieejas.

Lendo paraudzījās pāri plecam uz masīvo gaisa vadu.

Paskatīsimies, vai varam to ventili atvērt. Tas mums vismaz dos vēl vienu izvēles virzienu, ja nāk�sies bēgt.

Lūkass paskatījās uz Maru, bet viņa atkal izvairī�jās no Debesbraucēja skatiena.

Labi, viņ� teica Lendo. Es ie�u pirmais, bet tu atved Artū.

Lūkass cauri kokiem piesardzīgi tuvojās gaisa va�diem. Bet, ja tur kādreiz arī bija bijusi kāda pretielau�anās ierīce, tā, acīmredzot, vairs nedarbojās. Viņ� bez starpgadījumiem nokļuva zem metāla pārkares un, gaisa plūsmai plivinot matus, ņēmās pētīt tiklu. Tuvumā bija redzams, ka tas drīzāk ir blīvs re�ģis un katrs tā posms ir vairākus centimetrus biezs. No�pietns �ķērslis, bet nekas tāds, ar ko viņa gaismas zo�bens nevarētu tikt galā.

Aiz muguras bija dzirdami soļi kritu�ajās lapās, un pagriezies Lūkass redzēja, ka tuvojas Lendo un Artū.

Kontakts ir �eit. Artū, viņ� robotam teica, no�rādīdams uz elektrības ligzdu sānu sienā. Pieslē�dzies un paskaties, ko vari noskaidrot.

Robots vid�inādams apliecināja, ka sapratis, un ar Lendo palīdzību devās pāri nelīdzenajam zemes lau�kumiņam.

Tik vienkār�i tas vaļā nevērsies, Lūkasam aiz muguras sacīja Mara.

Artū to pārbaudīs, Lūkass atbildēja, ieskatīda�mies viņai sejā. Vai ar tevi viss kārtībā?

Viņ� sagaidīja, ka par atbildi saņems kādu sarkas�tisku piezīmi vai vismaz niknu skatienu. Lūkass ne�bija gatavs tam, kas notika. Mara satvēra viņa roku.

Gribu, lai tu man kaut ko apsoli, viņa klusā balsi teica. Lai ko tas maksātu, neļauj man pāriet Cēbaota pusē. Saprati? Neļauj man viņam pievieno�ties. Pat ja tev nāktos mani nogalināt.

Lūkass raudzījās viņā platām acīm, un viņam cau�ri izskrēja savāda, auksta �alts.

Cēbaots nevar tevi piespiest pāriet viņa pusē, Mara, viņ� sacī ja. Pret tavu gribu viņ� nevar to iz�darīt.

Vai esi par to pārliecināts? Pilnīgi pārliecināts?

Lūkass saviebās. Viņ� par Spēku joprojām tik

daudz ko nezināja.

-Nē.

Es ari ne, teica Mara. Un tas mani satrauc. Uz Jomārkas Cēbaots man sacīja, ka es viņam pievie�no�oties. Viņ� to atkal atkārtoja �eit, tajā naktī, kad ieradās.

Varbūt viņ� kļūdās, Lūkass vilcinādamies tei�ca. Vai melo.

Negribu ar to riskēt.

Viņa satvēra Lūkasa roku cie�āk.

Es viņam nekalpo�u, Debesbraucēj. Vēlos, lai lu apsoli, ka drīzāk nogalināsi mani, nekā ļausi viņam man to nodarīt.

Lūkass norija kaklā sakāpu�o kamolu. Pat bez Spēka viņ� sajuta, ka Mara runā to, ko domā. Bet, lai d�edijs kādam apsolītu, ka aukstasinīgi viņu nogali�nās�

Es tev labāk apsolī�u ko citu, viņ� sacīja. Lai kas te notiktu, tev nebūs jāstājas viņam pretim vienai. Es bū�u tev līdzās un palīdzē�u.

Viņa novērsās.

Un ja nu tu jau būsi miris?

Atkal tas pats. Tā pati iek�ējā cīņa, ko viņa izcīnī�ja sevī kop� dienas, kad viņi tikās pirmoreiz.

Tev nevajag to darīt, Lūkass klusi teica. Im�perators ir miris. Tā balss, ko tu dzirdi tās ir tikai atmiņas, ko viņ� atstājis tevī.

Es zinu, viņa atcirta, senajām bailēm iekvēlo�joties no jauna. Vai tu domā, ka tāpēc ir vieglāk to ignorēt?

Nē, atzina Lūkass. Bet tu ari nevari izmantot �o balsi kā attaisnojumu. Tavs liktenis ir tavās rokās, Mara. To nenosaka Imperators vai Cēbaots. Galu ga�lā tu būsi tā, kas pieņems lēmumu. Tev ir tādas tiesī�bas� un tāds pienākums.

Me�ā atskanēja soļu troksnis.

Labi, Mara noņurdēja, palaizdama vaļā Lūka�sa roku un soli no viņa atkāpdamās. Ja gribi, vari klāstīt savu filozofiju. Tikai atceries, ko es tev teicu.

Apcirtusies uz papē�iem, viņa pagriezās pret tu�vojo�os grupu.

Kas tur notiek, Solo?

Esam sastapu�i da�us sabiedrotos, Hens atbil�dēja, pametis drūmu skatienu Lūkasa virzienā. Pa�reizāk sakot, tādus kā sabiedrotos.

Hei, Trīpio, sauca Lendo, mādams robotam ar roku. Panāc �urp un pastāsti man, par ko Artū ir tā uztraucies.

Protams, ser, sacīja Trīpio, �ļūkdams pie im�provizētā datora.

Lūkass atskatījās uz Henu.

Kā to saprast tādus kā sabiedrotos?

Tas ir mazliet mulsino�i, teica Hens. Vismaz tā izklausās Trīpio tulkojumā. Viņi negrib mums palī�dzēt, viņi grib tikai iekļūt tur iek�ā un cīnīties ar Im�pērijas karavīriem. Viņi mums sekoja, jo bija no�spriedu�i, ka mēs atradīsim papildu ieeju, pa kuru arī viņi varēs ieiet kalnā.

Lūkass nopētīja klusējo�o �etrrokaino citplanētie�u grupu, kas kā tornis slējās pāri sargiem nogrijiem. Visiem bija �etri vai vairāki gari na�i un �aujamloki tie glu�i neizskatījās pēc iero�iem, ar kā�diem varētu uzbrukt apbruņotiem Impērijas karavī�riem.

Es nezinu. Ko tu par to domā?

Klau, Hen, Lendo klusi pasauca, pirms viņ� paguva atbildēt. Nāc �urp. Tev arī tas jādzird.

Kas noticis? jautāja Hens, pieiedams pie dato�ra.

Pastāsti viņiem, Trīpio, mudināja Lendo.

Acīmredzot pie galvenās ieejas kalnā notiek kauja, Trīpio sacīja savā mū�īgi pārsteigtajā tonī.

Artū uztvēris vairākus ziņojumus par sardzes kara�vīru aktivitātēm �ajā sakarā�

Kas uzbrūk? Hens viņu pārtrauca.

Acīmredzot, psedani no pilsētas, teica Trī�pio. Saskaņā ar vārtu sargu ziņojumiem, pirms uzbrukuma viņi pieprasīju�i, lai atbrīvo viņu kungu Cēbaotu.

Hens paskatījās uz Lūkasu.

Datorbloknots.

Tā būs, piekrita Lūkass.

Cēbaots atsūtījis ziņu, mudinādams psedanus uz cīņu.

Diez kā viņam izdevās to datorbloknotu viņiem nogādāt.

Lai būtu, kā būdams, tas apstiprina, ka viņ� tiek turēts apcietinājumā, iestarpināja Mara. Ceru, ka viņa kameru rūpīgi apsargā.

Atvainojiet mani, jaunais kungs Lūkas, galvu pie�ķiebis, teica Trīpio, bet, kas attiecas uz kaptei�ņa Solo pieminēto datorbloknotu, varu izteikt minē�jumu, ka to viņi dabūju�i tādā pa�ā veidā kā iero�us. Saskaņā ar ziņojumiem�

Kādus iero�us? nesaprata Hens.

Tie�i to es jums gribēju paskaidrot, mazliet pikti sacīja Trīpio. Saskaņā ar vārtu sargu ziņoju�miem, uzbrucēji ir apbruņoti ar spridzekj�āvējiem, portatīvajiem raķe�u �āvējiem un termospridzekļiem. Ja var ticēt ziņojumiem tie visi ir glu�i jauni mode�ļi.

Nav svarīgi, kur viņi tos dabūju�i, teica Len�do. Būtiski ir tas, ka patlaban notiek neplānota diversija. Izmantosim to, kamēr tā vēl nav beigu�sies.

Cūbeka aizdomīgi ierūcās.

Tev taisnība, draugs, Hens piekrita, lūkoda�mies uz re�ģi. Pārāk izdevīga sakritība. Bet Lendo ir taisnība tikpat labi mēs to varam ari izmantot.

Lendo palocīja galvu.

Labi, Artū. Slēdz to ārā.

Druknais robots no�irpstināja apstiprinājumu, un viņa datorroka sāka kontaktligzdā griezties. Lūkass juta, ka gaiss tunelis netiek vilkts iek�ā ar pirmītējo spēku, un pēc brī�a tas vispār vairs nenotika.

Artū atkal ie�ivinājās.

Artū ziņo, ka visas �ī gaisa vada darbojo�ās sis�tēmas ir izslēgtas, pavēstīja Trīpio. Viņ� tomēr brīdina, ka putekļu barjeras un dzinēji var tikt iedar�bināti no centrālās pults.

Tad labāk sāksim kustēties, sacīja Lūkass, ie�darbinādams gaismas zobenu un pieiedams pie gaisa vada.

�etri precīzi griezieni, un ieeja bija izveidota.

Izskatās, ka ceļ� ir brīvs, teica Hens, un, uz�manīgi iegājis tunelī, pieplaka pie sānu sienas, kas deva kaut nelielu, tomēr aizsegu. Tuneli ir ieslēgta apkopes gaisma, tā ka varēsim redzēt, kur spert soli. Artū, vai tu esi mums sagādājis kādus telpu izvieto�juma plānus?

Robots kaut ko novāvuļoja, ieripodams pa atveri tuneli.

Man ļoti �ēl, ser, sacīja Trīpio. Viņam ir pilns shēmu komplekts pa�ai gaisa pievades sistēmai, bet viņ� apgalvo, ka pla�āka informācija par ra�otni �ajā datorā nav bijusi pieejama.

Gan pa ceļam būs vēl citi datori, teica Lendo. Vai mēs �eit atstāsim kādu sargu?

Paliks viens no nogrijiem, Henam pie elkoņa noņaudēja Ekhrikhors. Viņ� gādās, lai �ai ieejai ne�viens netuvojas.

Labi, sacīja Hens. Iesim.

Viņi bija nogāju�i pa tuneli kādus piecdesmit met�rus un tuvojās pirmajai no nespodrajām spuldzēm, ko Hens pirms brī�a bija pamanījis spīdam, kad Lūkass pēk�ņi ieraudzīja, ka klusējo�ie mineir�i ir viņiem se�koju�i.

Hen? viņ� pa�ukstēja, norādīdams ar roku uz aizmuguri.

Jā, es zinu, teica Hens. Ko tu gribi, lai es da�ru sacīt viņiem, lai iet mājās?

Lūkass atkal atskatījās. Henam, protams, bija tais�nība. Bet na�i un loki pret spridzekļ �āvējiem�

Ekhrikhor?

Ko pavēlat, Veidera dēls?

Es vēlos, lai tu liec diviem no saviem ļaudīm iet kopā ar �iem mineir�iem, viņ� nogrijam sacīja. Lai viņi rāda tiem ceļu un palīdz uzbrukumā.

Bet jūs esat tas, kas mums jāaizsargā, Veidera dēls, iebilda Ekhrikhors.

Jūs arī aizsargāsiet mani, paskaidroja Lū�kass. Ar katru Impērijas karavīru, ko var aizkavēt mineir�i, mums būs viena rūpe mazāk. Bet viņi ne�vienu nevarēs aizkavēt, ja tiks nogalināti jau pirma�jā sadursmē.

Nogrijs izdvesa kādu rīkles skaņu, kas liecināja, ka pārāk priecīgs viņ� par �o Lūkasa pavēli nav.

Dzirdu un paklausu, Ekhrikhors negribīgi tei�ca.

Viņ� ar �estu deva zīmi diviem nogrijiem, un Lū�kass noskatījās, kā viņi dodas pa tuneli atpakaļ. Kad Mara gāja garām vienai no spuldzēm, Lūkass uz bridi redzēja viņas seju. Tajā vēl bija saskatāmas bailes, bet nu tām bija pievienojusies drūma apņēmība. Lai kas viņus gaidīja, Mara bija tam gatava.

Lūkasam atlika vienīgi cerēt, ka ar viņu pa�u ir tā�pat.

Tur tas ir, paziņoja Kards, rādīdams uz priek��u, kur no me�a un sabiezēju�ās krēslas pamazām iz�nira kalns.

Esat pārliecināts? Lea jautāja un sasprindzinā�ja jutekļus caur Spēku, cik stipri vien varēdama.

Reiz Bespinā, kad viņi bēga no Lendo Mākoņu pilsētas, viņa bija varējusi uztvert Lūkasa aicinājumu no apmēram tikpat liela attāluma. Bet �eit un �obrīd nekas tamlīdzīgs nebija sajūtams.

Turp mūs ved viņu navigācijas dati, Kards vi�ņai sacīja. Ja vien viņi nav atminēju�i Genta nelielo blēdību un nesūta mūs uz kādu viltus mērķi.

Viņ� pāri plecam paskatījās uz Leu.

Vai kaut kas ir sajūtams?

-Nē.

Lea paraudzījās ārā uz kalnu, un vēders viņai sā�pīgi sa�ņaudzās. Par spīti visām cerībām un pūli�ņiem, viņi bija ieradu�ies par vēlu.

Viņi noteikti ir jau iek�ā.

Tad viņi ir iekļuvu�i nepatik�anās, ierunājās pie sakaru pults sēdo�ais Gents.

Viņ� joprojām pieslīpēja viltoto Impērijas kuģa identifikācijas kodu.

Lidojumu kontrole ziņo, ka pie ieejas kalnā izcēlusies sadursme. Viņi mūs sūta uz papildu ieeju, kas atrodas apmēram desmit kilometrus uz zieme�ļiem.

Lea papurināja galvu.

Mums jāriskē un jāmēģina ar viņiem sazināties.

Tas ir pārāk bīstami, teica otrais pilots Dan�kins. Ja viņi uzķers, ka mēs izmantojam Impērijai neraksturīgu sakaru kanālu, mūs, visticamāk, no�trieks zemē.

Varbūt ir cita iespēja, nostājies Leai blakus, sacīja Mobvekhars. Ekhrikhors no Bakhtoru klana būs pie ieejas atstājis sargus. Nogrijiem ir kāds pazī��anās signāls, ko var pārraidīt ar nolai�anās ugunīm.

Rīkojieties, teica Kards. Ja no garnizona to pamanīs, mēs varēsim atrunāties, apgalvojot, ka mū�su kuģim ir kāds bojājums. Cin, Korvis uzmanīgi skatieties teleskopos.

Piegājis pie Dankina pults, nogrijs se�as reizes ie�slēdza un izslēdza nolai�anās ugunis. Lea vērigi rau�dzījās ārā pa skatulūku, pūlēdamās saskatīt visu kal�nu vienlaikus. Ja Hens un pārējie iegāju�i iek�ā virs tumsas līnijas�

Atbilde saņemta, no turbolāzera lielgabala torni�a atskanēja Korvisa balss. Atra�anās vieta nullenulle-trīs svītra septiņpadsmit.

Lea paskatījās pāri Karda plecam, kad uz viņa na�vigācijas displeja parādījās koordinātes. Tur tā bija, sīka, tomēr saskatāma mirgojo�a gaismiņa.

Viņi ir tur, Mobvekhars apstiprināja.

Labi, sacīja Kards. Gent, paziņo, ka mēs do�damies uz to rezerves ieeju, kā bija pavēlēts. Labāk atrodiet kādu sēdekli un piesprādzējieties, padom�niec mums tūlīt būs negaidīts atgrūdējpacēlāju bo�jājums.

Raugoties uz kokiem un nelīdzeno, akmeņaino zemi, Leai �ķita, ka te nav iespējams nosēdināt tāda izmēra kuģi, kāds ir Me�onīgais Kards. Bet Kards un viņa komanda kaut ko tamlīdzīgu kādreiz jau noteikti bija izmēģināju�i precīzi nomērķēta turbolāzera uguns radīja tie�i pietiekama lieluma laukumu, lai kuģis varētu nolaisties.

Ko tagad darīsim? vaicāja Dankins, kad Kards izslēdza atgrūdējpacēlājus.

Kards paskatījās uz Leu un jautājo�i savilka uzaci.

Es ie�u iek�ā, Lea viņam sacīja, atcerēdamās vīziju par briesmām, kas draud Lūkasam un Marai. -Jums nav jānāk man līdzi.

Mēs abi ar padomnieci iesim meklēt viņas drau�gus, Kards atbildēja Dankinam un, atbrīvojies no dro�ības siksnām, piecēlās kājās. Gent, tu pacenties pārliecināt garnizonu, ka mums nav vajadzīga nekāda palīdzība.

Un kas jādara man? -jautāja Dankins.

Kards pasmaidīja.

Tev jābūt kaujas gatavībā gadījumā, ja viņi Gentam nenoticēs. Iesim, padomniec.

Kad viņi iznāca uz Me�onīgā Kurdu izkāp�anas platformas, nogrijs, kas bija sūtījis viņiem atbildes signālu, nekur nebija redzams.

Kur viņ� ir? vaicāja Kards, lūkodamies apkārt.

Viņ� nogaida, teica Mobvekhars, pielikdams roku pie mutes kaktiņa un raidīdams sare�ģītu svil�pienu.

Atskanēja atbildes svilpiens, kas pārgāja �ivinā�a�nā.

Mūsu identitāte ir apstiprināta, nogrijs sacīja. Viņ� mūs mudina nākt ātrāk. Pārējie mums ir ne vairāk kā ceturtdaļstundas gājienu priek�ā.

Ceturtdaļstunda. Lea raudzījās uz tum�o, tikai zvaig�ņu apspīdēto kalnu. Par vēlu, lai brīdinātu, bet varbūt viņi pagūs laikā, lai palīdzētu.

Iesim mēs zaudējam laiku, viņa teica.

Pagaidiet mirkli, sacīja Kards, skatīdamies pā�ri viņas plecam. Mums jāpagaida� ak, tur jau tie nāk.

Lea pagriezās. No kuģa pakaļgala viņiem pa gai�teni tuvojās pusmū�a vīrs, vezdams pie saites divus garkājainus dzīvniekus.

Esam klāt, kapteini, vīrietis teica, sniegdams Kardam pavadas.

Paldies, Cin, sacīja Kards un, paņēmis pava�das, noliecās un pakasīja abiem �etrkājainiem aiz au�sīm. Jūs laikam gan nebijāt vēl redzējusi manus pieradinātos vornskrus, padomniec. �o sauc par Drangu, tas, kur� izturas vienaldzīgāk, ir Sturms. Uz Mirkras tie medībās izmantoja Spēku. �eit tas viņiem palīdzēs sameklēt Maru. Tā būs?

Vornskri atbildēja ar savādu skaņu, tādu kā kluksto�u murrā�anu.

Labi, noteica Kards, atkal izsliedamies. Domā�ju, ka tagad esam gatavi, padomniec. Vai sāksim iet?

Tālumā vēl aizvien gaudoja trauksmes sirēnas, kad Hens uzmanīgi pa�ķielēja ar vienu aci ap stūri. Saska�ņā ar stāvu plāniem, ko bija sadabūjis Artū, �is varēja būt lielākais ārējās aizsardzības monitoru centrs �ajā garnizona sektorā. Tur vajadzēja būt sargiem, un �iem sargiem vajadzēja būt modriem.

Viņam izrādījās taisnība kā par vienu, tā otru. Pie�cus metrus pa gaiteni tālāk abpus smagām pneimatis�kajām durvīm stāvēja divi trieciennieki. Un viņi bija pietiekami modri, lai pamanītu, ka uz viņiem slepus skatās kāds sve�inieks. Abi uzreiz pacēla spridzekļ�āvējus �au�anas gatavībā.

Jebkur� saprātīgs cilvēks bez pa�nāvnieciskām tieksmēm tādā situācijā būtu atrāvies atpakaļ aiz stū�ra, pirms sākas �au�ana. Turpretim Hens pieķērās stūrim ar brīvo roku un izmantoja to kā sviru sistē�mu, lai pārsviestu sevi gaiteņa pretējā pusē. Viņ� pa�guva parauties sāņus un pieplakt pie sienas, pirms trasējo�ās spridzekļ �āvēja lodes izrāva robus metāla panelī viņam aiz muguras.

Viņi joprojām �āva, kad ap stūri, ko Hens tikko kā bija pametis, parādījās Cūbeka un izbeidza �o starp�gadījumu ar diviem bultme�a �āvieniem.

Labi pastrādāts, �ūbij, Hens noņurdēja, a�i at�skatīdamies un ieslīdēdams atpakaļ aiz stūra.

Trieciennieki kaujā vairs nepiedalīsies, tas bija skaidrs. Tagad ceļu aiz�ķērsoja tikai maslvās metāla durvis.

Kas, tāpat kā trieciennieki, nebija nekāds lielais �ķērslis. Vismaz ne priek� viņiem.

Esi gatavs? Hens jautāja, nometies zemē uz ceļgala vienā durvju pusē un paceldams spridzekļ�ā�vēju.

Iek�pusē būs vēl viens sargu pāris.

Esmu gatavs, apstiprināja Lūkass.

Noklik�ķēja un ie�ņācās pui�a gaismas zobens, un

zaļi baltais asmens virs Hena galvas jau horizontāli �ķēla pneimatisko durvju biezo metālu. Pa ceļam tas aizskāra durvju iek�ējo mehānismu, un, kad Lūkass bija beidzis griezt, durvju aug�daļa, kā paredzēts, uz��āvās līdz griestiem.

Sprie�ot pēc tā, kā trieciennieki skatījās uz dur�vīm, bija skaidrs, ka viņi ir dzirdēju�i īso ap�audi ār�pusē. Skaidrs bija arī tas, ka viņi negaidīja kādu tik ātri parādāmies. Vienu no sargiem Hens no�āva, kad tas cēla spridzekļ�āvēju, lai notēmētu. Lūkass nolie�cās pār durvju apak�daļu un ar gaismas zobenu pada�rīja nekaitīgu otru sargu.

Arī Impērijas karavīri, kas sēdēja pie sensoru pultīm, nebija nevienu gaidīju�i. Viņi klupdami, krizdami meklēja kādu aizsegu, bet Hens un �ūbe�ka tos iznīcināja citu pēc cita. Sekoja vēl ducis �āvienu, un telpa bija pārvērsta par gruzdo�u lū�ņu jucekli.

Ar to vajadzētu pietikt, nolēma Hens. Labāk pazudīsim no �ejienes, kamēr nav ieradu�ies papild�spēki.

Bet nevienam Impērijas karavīram nebija laika te ierasties viņi bija aizņemti ar dumpi pie galvenās ieejas un klīsto�o mineir�u bandu. Trīs iebrucēji de�vās pa gaiteni atpakaļ uz rezerves kāpnēm un nokāpa trīs stāvus zemāk sūkņa telpā, kur bija atstāju�i pārē�jos.

Kad Hens nospieda taustiņus un atvēra durvis, iek�pusē sardzē mēmi stāvēja divi nogri ji.

Vai bija kādas nepatik�anas? kaut kur no cau�ruļvadu d�ungļiem �ķita, ka tie piepilda divas tre��daļas telpas uzsauca Lendo.

Ne glu�i, atbildēja Hens, kamēr �ūbeka aizvē�ra un aizslēdza durvis. Tomēr negribētu to vēlreiz piedzīvot.

Lendo nokrem�ļojās.

Nedomāju, ka tas būs nepiecie�ams. Viņiem va�jadzētu būt pienācīgi pārliecinātiem, ka tuvojas liels uzbrukums no gaisa.

Cerēsim, ka tā ir, sacīja Hens un piegāja pie Lendo, kas darbojās pie arhaiska izskata kontrolpults.

Artū bija pieslēgts datora kontaktligzdai pults sā�nos, bet Trīpio mīņājās malā kā nervoza perētājvista.

Aizvēsturisks daikts, vai ne?

Tu esi pareizi sapratis, apstiprināja Lendo. Do�māju, ka Imperators glu�i vienkār�i ņēmis un pārcēlis klonē�anas kompleksu uz �ejieni tādu, kāds tas ir bi�jis.

Artū kaut ko nievājo�i nobuldurēja.

Taisnība programmē�anu ieskaitot, Lendo sausi teica. �o to es no �is sistēmas sajēdzu, bet ne tik daudz, lai sabojātu to uz visiem laikiem. Domāju, ka mums vajadzēs izmantot sprāgstvielas.

Nav iebildumu, sacīja Hens.

Lai nu kā, bet apziņa, ka viņi velti �ķērsoju�i vai visu Veilendu, būtu daudz nepatīkamāka.

Kur ir Mara?

Tur, ārā, atbildēja Lendo, pamādams ar galvu uz vēl vienām durvīm, ko pa pusei apslēpa cauruļva�di. Galvenajā telpā.

Paskatīsimies, kas tur ir, Lūkas, teica Hens.

Viņam nepatika, ka Mara �ajā vietā viena pati

klīst apkārt.

Cūbij, paliec pie Lendo. Palūko, vai te ir vērts kaut ko uzspert gaisā.

Piegājis pie durvīm, viņ� nospieda koda taustiņus. Aiz durvīm bija tāds kā liels, apļveidīgs balkons. Tas meta loku ap milzīgu, dabiski veidoju�os alu. Mara stāvēja viņiem tie�i priek�ā, pie balkona margām, at�spiedusies pret augstu kolonnu, kas stiepās no gries�tiem un gāja cauri alas centram.

�i ir tā vieta? Hens viņai vaicāja.

Viņ� gāja pie Maras, apkārt skatīdamies.

Ik pēc vairāk vai mazāk vienādām atstarpēm uz balkonu vērās durvis to bija apmēram divdesmit, un �etri pārvietojamie tiltiņi veda uz darba platformu, kas atradās ap centrālo iekārtas kolonnu. Ja neskaita divus viņu nogrijus, kas nemanāmi staigāja apkārt, pildīdami sargu pienākumus, neviena cita �ajā telpā nebija.

Toties bija dzirdamas skaņas. No kaut kurienes skanēja apslāpēta ma�īnu dunoņa un kāda balss. Lai�ku pa laikam bija saklausāmi klusi releja klik�ķi un savādi ritmiska, pulsējo�a vai �ņāco�a skaņa. It kā ala elpotu�

�ī ir tā vieta, Mara apstiprināja, un viņas balsij bija dīvains tonis.

Varbūt arī viņai likās, ka tas izklausās pēc elpo�a�nas.

Nāciet un paskatieties.

Hens uzmeta a�u mirkli Lūkasam, un viņi abi ko�pā nostājās Marai blakus un palūkojās pāri margām.

Un tā patie�ām bija īstā vieta.

Ala bija milzīga, tā sniedzās vismaz vēl desmit stāvu dziļumā zem balkona, uz kura viņi stāvēja. Tā bija izveidota kā sporta arēna katrs stāvs bija kā apļ�veidīgs balkons, kas stiepās gar alas iek�pusi. Katrs nākamais, zemākais balkons bija mazliet platāks par iepriek�ējo, līdz beidzot ap kolonnu alas centrā pali�ka tikai neliels caurums. Caurules bija visās malās: lielie cauruļvadi nāca ārā no centrālās kolonnas, ma�zākas caurules stiepās gar balkonu malām, un no tām izejo�ās mazās caurulītes bija savienotas ar rūpīgi sa�kārtotiem metāla apļiem, kas piepildīja balkonus un apak�ējo grīdu.

Tūksto�iem nelielu apļu. Katrs no tiem bija Spertija klonē�anas cilindra vāks.

Henam blakus stāvo�ais Lūkass tā savādi nokrem�ļojās.

Grūti noticēt, viņ� sacīja, un viņa balsī apbrīna mijās ar apjukumu.

Tici vien, Hens drūmi ieteica un, izņēmis makrotālskati, sāka pētit apak�stāva grīdu.

Cauruļu sistēma daļēji aizsedza skatu, bet viņam tomēr izdevās pamanīt tur rosāmies vīrus medicīnas tehnisko darbinieku un sargu formas tērpos. Tie bija redzami arī uz da�iem balkoniem.

Tur, lejā, ir kā iztraucētu �urku midzenī, Hens stāstīja. Trieciennieki ir gan apak�stāvā, gan uz bal�koniem.

Viņ� iesāņus pavērās Marā. Viņa ar saspringtu se�ju skatījās lejup uz klonē�anas tvertnēm, un acīs vi�ņai bija tāda izteiksme kā cilvēkam, kas raugās atpa�kaļ pagātnē.

Atmiņas neliek mierā? Hens jautāja.

Jā, viņa mehāniski atbildēja.

Viņa vēl brīdi tā pastāvēja, tad iztaisnojās.

Bet mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas turpina pa�stāvēt.

Priecājos, ka esam vienisprātis, sacīja Hens, pētīdams viņas seju.

Arēji viņa tagad izskatījās mierīga, bet varēja no�jaust, kas plosās viņai iek�ā. Neļauj tam izlauzties, mazā, viņ� domās teica Marai. V�l kādu bridi, labi?

�ķiet, ka mums vajadzēs iznīcināt to vidus ko�lonnu. Vai jūs par to kaut ko zināt?

Viņa paraudzījās pāri alai.

Patiesībā nē.

Mara vilcinājās.

Bet var gadīties, ka ir cita iespēja. Imperators nebija no tiem, kas atstāj aiz sevis kaut ko tādu, ko var izmantot citi. Ja vien tas bija viņa spēkos.

Hens paskatījās uz Lūkasu.

Vai ar to jāsaprot, ka visai �ai vietai varētu būt pa�iznīcinā�anās sistēma?

Tas ir iespējams, viņa sacīja, un viņai acīs at�kal bija tas pagātnes vajāta cilvēka skatiens. Un kontrolei tādā gadījumā vajadzētu atrasties troņa zā�lē. Es varu iet un paskatīties.

Nezinu, teica Hens, lūkodamies lejup klonē�anas alā.

Viņam bija jāatzīst, ka Marai taisnība �ī vieta bi�ja pārāk liela, lai to iznīcinātu ar līdzpaņemtajiem spridzekļiem. Nospiest pa�iznīcinā�anās slēdzi būtu daudz vienkār�āk. Bet doma, ka Mara ar savu atmiņu nastu varētu doties uz Imperatora troņa zāli, arī neli�kās nekāda labā.

Paldies, bet es nedomāju, ka jebkuram no mums vajadzētu vienam pa�am klīst te apkārt.

Es ie�u viņai līdzi, pieteicās Lūkass. Viņai taisnība to ir vērts pārbaudīt.

Tas nebūs pārāk bīstami, Mara piebilda. Lie�lāko daļu ceļa mēs veiksim ar palīgdienesta robotu liitu. Turklāt Impērijas karavīru uzmanība galveno�kārt būs veltīta dumpim pie ieejas.

Hens saviebās.

Labi, ejiet, viņ� norūca. Neaizmirstiet mūs brīdināt, pirms nospiedīsiet slēdzi, labi?

Neaizmirsīsim, pasmaidījis sakniebtām lū�pām, nomierino�i teica Lūkass. Ejam, Mara.

Viņi devās pa balkonu prom.

Uz kurieni viņi iet? Henam aiz muguras jautā�ja Lendo.

Uz Imperatora troņa zāli, Hens atbildēja. Vi�ņa domā, ka Imperators tur varbūt ierīkojis �īs vietas pa�iznīcinā�anās slēdzi. Vai tu kaut ko atradi?

Artū beidzot izdevās dabūt savienojumu ar gal�veno datoru, teica Lendo. Viņ� meklē tās shēmu.

Un Lendo ar �estu norādīja uz centrālo kolonnu.

Mēs nevaram gaidīt, nolēma Hens, pagriezda�mies tajā brīdī, kad no sūkņa telpas iznāca Cūbeka ar spridzekļu somu pār plecu. �ūbij, jūs abi ar Lendo paņemiet vienu no tiem tiltiņiem un ķerieties pie dar�ba."

Labi, sacīja Lendo, piesardzīgi paraudzījies pāri margām. Un ko darīsi tu?

Es nodarbo�os ar durvju aizslēg�anu, atbildēja Hens, norādīdams uz pārējām durvīm, pa kurām va�rēja nokļūt uz balkona. Jūs nogriji panāciet �urp.

Abi nogriji. kas stāvēja sardzē, nedzirdamiem so�ļiem pienāca pie Hena, kamēr Lendo un �ūbeka de�vās pie tuvākā tiltiņa.

Kāda ir jūsu pavēle, Hen no Solo klana? viens no nogrijiem jautāja.

Tu paliec �eit, Hens sacīja tuvāk stāvo�ajam nogrijam. Skaties, vai kāds nenāk. Tu�

Viņ� norādīja uz otru nogriju.

Palīdzi man aizslēgt tās durvis. Viens spridzekļ �āvēja �āviens katrā kontrolkārbā ar to vajadzētu pietikt. Es ie�u uz �o pusi, tu ej uz pretējo.

Hens bija veicis apmēram divas tre�daļas uzdevu�ma savā balkona pusē, kad viņ� izdzirda skaņu, kas pārskanēja dīvaino mehāniskās elpo�anas troksni alā zem viņa kājām. Atskatījies Hens ieraudzīja, ka sūkņa telpas durvīs stāvo�ais Trīpio sauc viņu un māj ar roku.

Lieliski, Hens nomurmināja.

Atstāj tik kaut ko Trīpio ziņā, un drīz vien izceļas juceklis. Pabeidzis darboties pie tuvākajām durvīm, viņ� pagriezās un steidzās atpakaļ.

Kapteini Solo! Trīpio ar atvieglojumu laida vaļā savus runas plūdus, kad Hens pienāca pie viņa. Lai slavēts Radītājs! Artū saka�

Ko tu gribi panākt? noskaldīja Hens. Lai te saskrien viss garnizons?

Protams, ka ne, ser. Bet Artū saka�

Ja tu gribi man kaut ko pateikt, nāc un mani sa�meklē. Skaidrs?

-Jā, ser. Bet Artū saka�

Ja nezini, kur mani meklēt, izmanto savu rāci�ju, Hens sacīja, kratīdams pirkstu pret mazo cilindru, ko robots bija satvēris rokā. Tāpēc tev tā ir iedota. Nevar tā skraidīt apkārt un bļaustīties. Vai saprati?

Jā, ser, teica Trīpio, un viņa mehāniskā pacie�tība, �ķiet, bija saspringta līdz pēdējai iespējai. Vai drīkstu turpināt?

Hens nopūtās. Tik vien bija labuma no viņa lekci�jas. Tad jau viņ� drīzāk varētu kaut ko ieskaidrot citplanētietim, kas pamatvalodu nesaprot.

Jā, kas noticis?

Tas attiecas uz jauno kungu Lūkasu, sacīja Trīpio. Dzirdēju vienu no nogrijiem sakām, ka viņ� un Mara D�eida ir ceļā uz Imperatora troņa zāli.

Jā. Un tad?

Ser, Artū nupat izdevās noskaidrot, ka tur ieslo�dzīts d�ediju skolotājs D�orass Cēbaots.

Hens skatījās uz viņu, acis iepletis.

Kāpēc tur? Vai tad viņ� neatrodas ieslodzījuma centrā?

Nē, ser, teica Trīpio. Kā jau es sacīju�

Kāpēc tad tu man tā ari neteici? bargi noprasī�ja Hens, izrāvis rāciju un ātri to ieslēgdams.

Un tikpat ātri viņ� rāciju atkal izslēdza.

Izrādās, ka rācijas nedarbojas, Trīpio kllrigi teica. Es to atklāju, kad mēģināju sazināties ar jums.

Lieliski, noņurdēja Hens.

Ausis viņam joprojām skanēja traucējo�ās statis�kās elektrības sprak�ķi. Viņ� pavērās apkārt. Lūkass un Mara bija devu�ies Cēbaotam taisni rokās. Un ne�bija nekādas iespējas viņus brīdināt.

Viena iespēja tomēr bija.

Gādā, lai Artū cītīgi meklētu tās shēmas, Hens sacīja Trīpio, iebāzdams rāciju atpakaļ vidusjostā. Kad viņ� būs ticis ar to galā, liec, lai viņ� pa�mēģina noskaidrot, kas rada traucējumus saziņai ar rācijām. Ja viņam tas izdodas, aizsūti divus nogrijus �os traucējumus novērst. Tad dodies uz to darba platformu un pasaki Cūbijam un Lendo, kur esmu aizgājis.

Jā, ser, atsaucās Trīpio, mazliet pārsteigts par daudzajiem rīkojumiem un pavēlniecisko toni. At�vainojiet mani, ser, bet kur jūs būsiet aizgājis?

Un kā tu domā? Hens pār plecu atcirta, jau ie�dams pa balkonu prom.

No tā nekad neizdodas izvairīties, viņ� sērīgi no�domāja. Tā vai citādi, neatkarīgi no tā, kur viņi atra�dās un ko darīja, galu galā viņam kaut kādā veidā al�la� bija jādzenas pakaļ Lūkasam.

Un sāka izskatīties, ka tā ir glu�i laba tradīcija.

Labi, Mansardu Zelts, visas lūkas ir noslēgtas, sacīja kontroliera balss. Palieciet uz vietas un sa�gaidiet datus par lidojuma kursu.

Sapratām, kontrole, teica Eivzs, likdams De�besu Ceļam uz nolai�anās platformas nesteidzīgi pagriezties.

Viņi bija gatavi, un izskatījās, ka pārējie arī.

Tur viņ� ir, nomurmināja Gilespijs, rādīdams ārā pa skatulūku. Tie�i paredzētajā laikā.

Esi pārliecināts, ka tas ir Maziks? jautāja Eivzs, lūkodamies uz kuģi.

Esmu gan, sacīja Gilespijs. Gribi, lai mēģinu ar viņu sazināties?

Eivzs paraustīja plecus un pārlaida skatienu kuģu būvētavai. Visa grupa bija apgādāta ar labi aiz�ifrētu kodu, bet nebūtu prātīgi sākt to izmantot pirms laika.

Atturēsimies vēl kādu minūti, viņ� teica Gilespijam. Pagaidīsim, kamēr mums būs par ko runāt.

Tiklīdz viņ� bija �os vārdus izteicis, visi viņu plā�ni piepe�i sabruka.

Zvaig�ņu iznīcinātāji! iekliedzās pie sakaru pults sēdo�ais Fons. Tie ierodas no gaismas ātruma.

Vektori? asi jautāja Gilespijs.

Nepūlies, Eivzs viņam teica, juzdamies tā, it kā viņam vēderā būtu iegrūsts auksts duncis.

Viņ� varēja labi saskatīt zvaig�ņu iznīcinātājus tie nāca ārā no gaismas ātruma tie�i viņiem priek�ā, kuģu būvētavas tālākajā malā. Un arī drednauti, fre�gates, triecienkreiseri un Impērijas ātrās reaģē�anas kaujas kuģi. Visa uzbrukumu flote bija �eit.

Un �eit bija ari praktiski visi Karda nodibinātās kontrabandistu savienības kau jas kuģi. Pa�ā viducī.

Tātad tās bija lamatas, ledaini mierīgā balsī sacīja Gilespijs.

Es ari tā domāju, teica Eivzs, raudzīdamies uz armādu, kas joprojām nebija ieņēmusi noteikta vei�dojuma pozīcijas.

Bet �īs pozīcijas veidojās kaut kā dīvaini.

Eivz, Gilespij, te runā Maziks, rācijā atskanēja viņu sabiedrotā balss. Izskatās, ka mūs galu galā ir pārdevu�i. Es negrasos padoties. Un jūs?

Domāju, ka viņiem par to jāzaudē vismaz pāris zvaig�ņu iznīcinātāju, piekrita Gilespijs.

Glu�i manas domas, sacīja Maziks. �ēl, ka te nav Karda, viņ� neredzēs, kā mēs sadegsim slavas ugunīs.

Viņ� apklusa, un Eivzs juta sev pievērstos Gilespija un Fona skatienus. Viņ� zināja �ie vīri ies nāvē, būdami pārliecināti, ka viņus nodevis Kards. Tā do�māja viņi visi.

Es ari esmu kopā ar jums, Eivzs klusi teica pā�rējiem. Ja vēlies, Mazik, vari uzņemties komandie�ra pienākumus.

Paldies, sacīja Maziks. Es jau �ā vai tā grasī�jos to darīt. Nesteidzieties ar uzbrukumu, mēs tikpat labi varam dot pirmo triecienu kopā.

Eivzs vēl pēdējo reizi paskatījās uz armādu� un pēk�ņi viņ� saprata.

Atlikt, Eivzs noskaldīja. Mazik visi pārē�jie atlikt. Impērijas kara flote �eit nav ieradusies mūsu dēļ.

Ko tu tur runā? noprasīja Gilespijs.

Tie pārtvērējkreiseri tur, tālāk, teica Eivzs. Aiz tās zvaig�ņu iznīcinātāju grupas redzat? Paskatie�ties, kādu pozīciju tie ieņēmu�i.

Mirkli valdīja klusums. Maziks notieko�o aptvēra pirmais.

Tā nav aplenk�anas pozīcija, viņ� sacīja.

Tev taisnība, nav vis, piekrita Gilespijs. Pa�skatieties tālāk redzama vēl viena grupa.

Tā ir slazda pozīcija, teica Maziks, un izklausī�jās, ka viņ� nespēj noticēt pats saviem vārdiem. Viņi to izveidoju�i, lai izrautu kādu no hiperkosmosa un no�turētu �eit pietiekami ilgi. Kamēr �is kāds tiks sakauts.

Eivza un Gilespija skatieni sastapās.

Nē, izdvesa Gilespijs. Tu ta�u negribi teikt� Es biju domājis, ka viņi gatavojas uzbrukt Tengrinai.

Es ari tā domāju, Eivzs drūmi atteica, atkal sa�juzdams vēderā auksto dunci. �ķiet, ka būsim kļū�dīju�ies.

Vai arī kļūdījies ir Trouns.

Gilespijs paskatījās ārā uz armādu un papurināja galvu.

Nē. Laikam gan viņ� nebūs kļūdījies.

Labi, tikai nekritīsim panikā, sacīja Maziks. Ja ieradīsies Jaunās Republikas spēki, Impērijas uz�manība būs vēl vairāk novērsta no mums. Paliekam pie sava plāna un vērojam, kas notiks.

Tev taisnība, nopūtās Eivzs.

Viņi atradās tie�i Impērijas bāzes vidū, un bija gaidāms Jaunās Republikas uzbrukums. Brīni�ķīgi.

Klau, ko es tev teik�u, Eivz, piezīmēja Giles�pijs. Ja mēs izkļūsim no �īs jezgas, man būs jāpār�mij kāds vārds ar tavu bosu.

Neiebilstu.

Eivzs palūkojās uz Trouna armādu.

Patiesību sakot, mēs to varam darit abi kopā.

Mara piesardzīgi pabāza galvu no rezerves kāp�nēm un ieskatījās gaiteni viņiem priek�ā. Izrādījās, ka piesardzība bijusi lieka �is stāvs bija tikpat tuk�s kā trīs iepriek�ējie zem tā.

Neviena nav, viņa �ukstus teica, ieiedama gai�tenī.

Arī �eit nav sargu? jautāja Debesbraucējs un, apkārt skatīdamies, pievienojās Marai.

Nav jēgas te nostādīt sargus, viņa sacīja. Ja neskaita troņa zāli un karaliskos apartamentus, nekā cita sargājama �ajos aug�ējos stāvos nekad nav bijis.

Jādomā, ka nav joprojām. Kur ir tas turbolifts?

Pa labi un ap stūri, viņa atbildēja, norādīdama virzienu ar spridzekļ�āvēju.

Iedama pa gaiteni, Mara centās spert klusus soļus vairāk paraduma, nekā nepiecie�amības dēļ. Viņa sasniedza �ķērsgaiteni un iegriezās tajā.

Un tad, tie�i desmit metrus Marai priek�ā, divi trieciennieki, kas stāvēja abās pusēs turbolifta durvlm, jau cēla spridzekļ �āvējus, lai uz viņu nomērķē�tu.

Jau pussoli gaiteni, ar visu inerci tiekdamās nepa�reizā virzienā, Mara varēja pagūt tikai mesties gar ze�mi. Krītot viņa iz�āva uz triecienniekiem. Viens no viņiem novēlās uz muguras, viņa krū�u bruņas bija aizdegu�ās. Otrs nomērķēja uz viņas seju�

Un atrāvās atpakaļ, jo pa gaiteni griezdamies lido�ja Debesbraucēja gaismas zobens.

Nekādu ļaunumu tas, protams, nevarēja nodarīt attālums bija pārāk liels, un, palicis bez Spēka, Lū�kass nebija tik labs metējs. Tomēr gaismas zobens novērsa trieciennieka uzmanību, un tas bija viss, ko Marai vajadzēja. Kad Impērijas karavīrs noliecās, lai izvairītos no virpuļojo�ā asmens, viņa to nogāza ar diviem precīziem �āvieniem. Viņ� nokrita uz grīdas un palika tur guļam.

�������� Cik noprotu, viņi nevēlas, lai �eit kāds ienāk�tu, sacīja Debesbraucējs, pienācis pie Maras.

Domāju gan, piekrita Mara un, ignorēdama vi�ņa pastiepto roku. pati saviem spēkiem piecēlās kā�jās. Iesim.

Turbolifta kabīne �ajā stāvā bija aizslēgta, bet Marai bi ja nepiecie�ama tikai minūte, lai to atslēgtu. Bija uzskaitītas tikai �etras pieturas: tas stāvs, kurā viņi atradās; neatliekamās nepiecie�amības kuģa angārs; karaliskie apartamenti un troņa zāle. Viņa no�spieda pēdējās pieturvietas pogu, un durvis aizslīdēja ciet. Brauciens aug�up bi ja ļoti iss, un jau pēc da�ām sekundēm atvērās durvis lifta kabīnes otrā pusē. Sa�ņēmusi drosmi, Mara izkāpa no lifta.

Un nokļuva Imperatora troņa zāle� un atmiņu straumē.

Viss bija palicis tie�i tā, kā viņa to atcerējās. Ne�spodrā sānu gaisma, pustumsa, kas, pēc Imperatora domām, veicināja meditē�anu un domā�anu. Pacē�lums telpas tālākajā galā. kas ļāva viņam no troņa augstumiem noraudzīties uz apmeklētājiem, kad tie kāpa aug�ā pa kāpnēm. Lielie ekrāni pie sānu sienām tagad bija tum�i, bet kādreiz tie bija devu�i viņam ie�spēju līdz pēdējam sīkumam izsekot visas norises sa�vā valdījumā.

Un gūt vispārēju pārskatu�

Viņa pagriezās pa kreisi un pāri balkona margām paskatījās uz pla�o, atklāto laukumu troņa priek�ā. Tur tumsā peldēja divdesmit metrus gar�, mirdzo�s galaktikas modelis.

Tā nebija parastā galaktikas hologramma, kādu varēja redzēt vai ik katrā skolā vai kravu pārvadā�jumu uzņēmumā. Tā nebija pat �ādas hologrammas precizētā versija, kādas varēja atrast tikai da�u �tā�bu karadarbības vadī�anas telpās. Sī hologramma bija unikāla ar to, ka galaktikas atveidojums bija absolūti precīzs, ar individuālu gaismas ķermeni iegaismojot katru�no tās simtiem miljardu zvaig�ņu. Politiskie reģioni bija iezīmēti ar smalku, krāsainu robe�svītriņu: Kodola sistēmas, Ārējā Loka terito�rijas, Me�onīgais izplatījums, Nezināmie reģioni. Sē�ot savā troni, Imperators varēja darboties ar �o tēlu, iegaismot spilgtāk kādu izvēlētu sektoru, iz�celt kādu sistēmu vai sekot militāras kampaņas no�risēm.

Tas bi ja gan darbarīks, gan mākslas darbs. Di�admirālim Trounam tas patiktu.

Tiklīdz Mara bija tā nodomājusi, pagātnes atmi�ņas negribīgi izgaisa, dodot vietu tagadnes realitā�tēm. Tagad virspavēlnieks bija Trouns, vīrs, kas gri�bēja radīt Impēriju no jauna tādu, kādu to iztēlojās viņ�. Viņ� to vēlējās tik ļoti, ka bija gatavs izraisīt jaunu Klonēto karu, lai tikai iegūtu kāroto.

Mara dziļi ievilka elpu.

Labi, viņa noteica.

�is vārds atbalsojās telpā, atbīdot atmiņas vēl tā�lāk prom.

Ja tas ir �eit, tam jābūt iebūvētam tronī.

Debesbraucējs ar pūlēm atrāva skatienu no galak�tikas hologrammas.

Paskatīsimies.

Viņi iegāja troņa zāles centrālajā daļā. Viņiem virs galvām bija sardzes platformas. Kāpjot kopā ar Debesbraucēju pa kāpnēm, kas veda uz troņa paaugstinājumu zāles galā, Mara pavērās aug�up uz �īm platformām, at�cerēdamās, kā reiz tur bija stāvē ju�i sarkanās drānās tēr�ptie Impērijas sargkareivji. Zem kāpnēm pavīdēja telpas daļa, kur atradās Imperatora dators un kontrolpults, bet tur valdīja tumsa un klusums. Ja neskaita galaktikas ho�logrammu, visas pārējās sistēmas te bija izslēgtas.

Viņi sasniedza kāpņu aug�daļu un devās pie pa�a troņa. Tas bi ja pagriezts pret pulēto akmens sienu, un viņi tam tuvojās no aizmugures. Mara skatījās uz tro�ni un prātoja, kāpēc Imperators to nav atstājis pavēr�stu pret galaktikas hologrammu, kad tronis sāka griezties uz viņu pusi.

Mara satvēra Debesbraucēja roku un pacēla spridzekļ�āvēju, mērķēdama uz troni. Masivais krēsls beidza pagriezienu�

Tad beidzot jūs esat pie manis atnāku�i, svinī�gi sacīja D�orass Cēbaots, raudzīdamies uz viņiem no troņa dziļumiem. Es zināju, ka jūs to darīsiet. Visi kopā mēs iemācīsim galaktikai, ko nozīmē kal�pot d�edijiem.

Es zināju, ka jūs ieradīsieties pie manis �o�nakt, lēnām celdamies kājās, teica Cēbaots. Kop� tā brī�a, kad aizlidojāt no Karaskentas, es zināju, ka nāksiet pie manis. Tāpēc �onakt liku ma�nas pilsētas iedzīvotājiem uzbrukt tiem, kas mani apspie�.

Tas nebija nepiecie�ams, Lūkass viņam sacīja, neviļus pasperdams soli atpakaļ.

Viņ� atcerējās, cik tuvu bija nelaimei toreiz uz Jomārkas. Cēbaots bija centies viņu nemanāmi pie�vērst tum�ajai pusei� un, kad d�ediju skolotājam tas neizdevās, viņ� bija mēģinājis nogalināt gan Lūkasu, gan Maru.

Bet to viņ� vairs nemēģinās. Ne �eit. Palicis bez Spēka.

Protams, ka tas bija nepiecie�ams, teica Cē�baots. Vajadzēja novērst uzmanību, lai jūs varētu iekļūt manā cietumā. Un viņiem, tāpat kā visām ze�mākām būtnēm, bija nepiecie�ams mērķis. Vai gan var būt labāks mērķis kā gods atdot savu dzīvibu, kalpojot d�edijam?

Mara, stāvēdama blakus Lūkasam, kaut ko no�murmināja.

Es domāju, ka tā ir a�gārna izpratne, sacīja Lūkass. D�ediji bija miera sargi. Viņi kalpoja Veca�jai Republikai, nevis valdīja pār to.

Tāpēc jau viņi un Vecā Republika cieta neveik�smi, d�edij Debesbraucēj, teica Cēbaots, uzsvaram kratīdams pret viņu pirkstu. Tāpēc cieta neveiksmi, un tāpēc gāja bojā.

Vecā Republika piedzīvoja tūkstots paaudzes, iestarpināja Mara. Man ne�ķiet, ka tā būtu neveik�sme.

Varbūt, ka tev tā neliekas, ar neslēptu nicinā�jumu sacīja Cēbaots. Tu esi jauna un vēl skaidri vi�su nesaskati.

Un jūs, protams, saskatāt?

Cēbaots viņai uzsmaidīja.

Jā gan, mana jaunā mācekle, viņ� klusi teica. Es to patie�ām saskatu. Tāpat kā reiz saskatīsi tu.

Uz to varat necerēt, norūca Mara. Mēs ne�esam ieradu�ies, lai jūs atbrīvotu.

Spēks nav atkarīgs no tā, ko jūs uzskatāt par sa�viem mērķiem, sacīja Cēbaots. No tā nav atkarīgi arī īstenie Spēka pavēlnieki. Vai nu jūs to apzināties, vai ne, bet �eit esat ieradu�ies pēc mana aicinājuma.

Varat turpināt tam ticēt, teica Mara un pamāja ar savu spridzekļ�āvēju uz sāniem. Pārvietojieties tur.

Protams, mana jaunā mācekle.

Cēbaots paspēra trīs soļus norādītajā virzienā.

Viņai ir liels gribasspēks, d�edij Debesbraucēj, viņ� piemetināja, kad Mara uzmanīgi piegāja pie troņa un notupusies pētīja tā paroceņos ierīkotās kontrolpultis. Viņai būs liela vara tajā galaktikā, ko mēs uzcelsim.

Nē, galvu purinādams, atteica Lūkass.

�ī varbūt bija pēdējā iespēja atgriezt vājprātīgo d�ediju atpakaļ uz pareizā ceļa. Izglābt Cēbaotu, tā�pat kā uz otrās Nāves Zvaigznes borta viņ� bija izglā�bis Veidcru.

Savā tagadējā stāvoklī jūs neko nevarat uzcelt, skolotāj Cēbaot. Jūs esat nevesels. Bet es varu jums palīdzēt, ja jūs man to ļausiet.

Cēbaota seja satumsa.

Kā tu iedro�inies kaut ko tādu runāt? viņ� bar�gi noprasīja. Kā tu iedro�inies pat domāt tādus zai�mus par di�o d�ediju skolotāju Cēbaotu?

Bet tā tas ir, Lūkass laipni sacīja. Jūs neesat d�ediju skolotājs Cēbaots. Vismaz ne viņa oriģināls. Pierādījumi tam atrodami Katanas flotiles hronikās. D�orass Cēbaots jau sen ir miris, tas notika, kad tika īstenots tāllidojumu projekts.

Tomēr es esmu �eit.

Jā, palocīja galvu Lūkass. Jūs esat. Bet ne D�orass Cēbaots. Saprotiet ta�u jūs esat viņa klons.

Viss Cēbaota augums sastinga.

Nē, viņ� teica. Nē. Tas nevar būt.

Lūkass papurināja galvu.

Cita izskaidrojuma nav. Esmu pārliecināts, ka arī jūs pats jau esat par to domājis.

Cēbaots ieelpoja gari un saraustīti� un tad pēk�ņi viņ� atmeta galvu atpakaļ un sāka smieties.

Vēro viņu, noskaldīja Mara, pāri troņa parocenim uzmanīgi pētīdama veco vīru. Atceries, tādu pa�u joku viņ� izstrādāja uz Jomārkas.

Viss kārtībā, sacīja Lūkass. Neko ļaunu viņ� nevar mums nodarīt.

Ak, Debesbraucēj, Debesbraucēj, galvu puri�nādams. teica Cēbaots. Tu arī? Di�admirālis Trouns, Jaunā Republika un tagad tu. Kas tā par pēk��ņu aizrau�anos ar kloniem un klonē�anu?

Viņ� atkal rejo�i iesmējās un tad, bez jebkādas pā�rejas, kļuva ļoti nopietns.

Viņi to nesaprot, d�edij Debesbraucēj, Cē�baots vaļsirdīgi sacīja. Nedz di�admirālis Trouns, nedz jebkur� cits. Patiesā d�ediju vara neslēpjas tajos trikos ar matēriju un enerģiju. D�ediju īstais vare�nums ir tas, ka mēs vienīgie �ajā galaktikā varam pa�celties sev pāri. Papla�ināt sevi līdz vistālākajam iz�platījuma nostūrim.

Lūkass uzmeta a�u skatienu Marai, viņa tam atbil�dēja ar plecu paraustī�anu un apjuku�u sejas izteiksmi.

Mēs arī to nesaprotam, viņ� Cēbaotam teica.

Ko jūs gribat sacīt?

Cēbaots paspēra soli uz viņa pusi.

Es esmu to izdarījis, d�edij Debesbraucēj, vecais vīrs �ukstēja, un viņa acis nespodrajā gaismā spīdēja.

Ar ģenerāli Kovelu. Kaut ko tādu nespēja pat Impera�tors. Es paņēmu viņa prātu savās rokās un pārveidoju to. Izveidoju to no jauna pēc sava ģīmja un līdzības.

Lūkass juta, ka viņam pārskrien auksti drebuļi.

Kā to saprast izveidojāt no jauna?

Cēbaots palocīja galvu, un uz viņa lūpām rotājās noslēpumains smaids.

-Jā, izveidoju to no jauna. Un tas bija tikai sākums. Zem mums, kalna dzīlēs, jau tagad atrodas nākotnes d�ediju armija, gatava mums kalpot. To, ko izdarīju ar ģenerāli Kovelu, es atkārto�u atkal un atkal. Jo di�admirālis Trouns nav sapratis, ka to armiju, ko viņ� domā radām priek� sevis, viņ� patiesībā rada priek� manis.

Un piepe�i Lūkass saprata. Kloni, kas tika audzēti �ajā alā, bija identiski savam sākotnējam paraugam ne tikai fiziski vien. Ari viņu prāti bija identiski vai pietiekami līdzīgi tās bija tikai viena un tā pa�a mo�deļa nelielas variācijas. Ja Cēbaots prata iekļūt jeb�kura modeļa prātā, viņ� to pa�u varēja atkārtot ar vi�siem tās grupas kloniem.

Lūkass atkal paskatījās uz Maru. Ari viņa bija to sapratusi.

Tu joprojām domā, ka viņu var glābt? viņa drūmi noprasīja.

Mani nevienam nav jāglābj, Mara D�eida, Cē�baots viņai sacīja. Saki man, vai tu patie�ām tici, ka es te mierīgi sēdē�u un ļau�u, lai di�admirālis Trouns patur mani ieslodzījumā?

Nedomāju, ka viņ� lūdza jums atļauju, Mara dzēlīgi atteica, atkāpdamās no troņa. Te nav nekā tāda, kas varētu mūs interesēt, Debesbraucēj. Iesim prom no �ejienes.

Neesmu devis jums atļauju aiziet, sacīja Cē�baots, un viņa balss pēk�ņi bija kļuvusi skaļa un pavēlnieciska.

Viņ� pacēla roku, un Lūkass ieraudzīja, ka Cē�baots tur nelielu cilindru.

Un jūs nekur neiesiet.

Mara pavicināja spridzekļ�āvēju.

Ar to jūs mūs neaizkavēsiet, viņa teica ar vāji slēptu nicinājumu. Senlaicīgam aktivatoram nepie�cie�ams kaut kas, ko tas varētu aktivizēt.

Un tam ir, ko aktivizēt, pasmaidījis saknieb�tām lūpām, sacīja Cēbaots. Es liku saviem karavī�riem to sagatavot. Pirms izsūtīju viņus ārā no kalna ar iero�iem un pavēlēm maniem ļaudīm.

Protams.

Mara paspēra soli tuvāk kāpnēm, piesardzīgi pa�skatīdamās uz griestiem sev virs galvas, bet viņas kreisā roka sameklēja dro�ības margas, kas atdalīja troņa zāles paaugstinājumu no tās apak�ējās daļas.

Mēs jums ticam uz vārda.

Cēbaots papurināja galvu.

Jūs pa�i par to pārliecināsieties, viņ� klusi tei�ca, nospiezdams slēdzi.

Lūkasa zemapziņā moko�i iekliedzās kaut kas tāls un ļoti sve�s�

Un pēk�ņi notika neiespējamais viņ� juta, ka vi�ņa būtni piepilda pārliecība un spēks. It kā viņ� mos�tos no dziļa miega vai no tum�as istabas izietu gais�mā.

Pie viņa bi ja atgriezies Spēks.

Mara! viņ� asi iesaucās.

Bet bija jau par vēlu. Maras spridzekļ�āvējs jau bija izrāvies viņai no rokas un aizlidojis pāri zālei, un tajā brīdī, kad Lūkass gribēja ar vienu lēcienu nokļūt pie viņas, Cēbaota izstieptā roka iz�āva spo�us zilibaltus zibeņus.

Trieciens trāpīja Marai tie�i krūtīs, un viņa atkrita pret margām.

Izbeidziet! iekliedzās Lūkass, nostādamies vi�ņai priek�ā un iedarbinādams gaismas zobenu.

Cēbaots nepievērsa viņam nekādu uzmanību un raidīja nākamo zibeņu �alti. Lūkass lielāko daļu zi�beņu uztvēra ar gaismas zobena asmeni. Viņ� savie�bās, kad neatvairītie zibeņi ietriecās viņam musku�ļos. Cēbaots raidīja zibeņus tre�o, ceturto un piekto reizi�

Un tad pēk�ņi viņ� nolaida rokas.

Tu neatļausies man pavēlēt, d�edij Debesbraucēj, Cēbaots sacīja savādi īgnā balsī. Es esmu kungs. Tu esi kalps.

Es neesmu jūsu kalps, Lūkass viņam teica, at�kāpdamies un uzmezdams ātru skatienu Marai. Viņa vēl aizvien turējās kājās, satvērusi atbalstam margas. Acis viņai bija vaļā, bet skatiens miglains, un, izel�pojot ar sakostiem zobiem, viņai no mutes izlauzās vaids. Uzlicis brīvo roku viņai uz pleca, saviebies no ozona smakas, Lūkass a�i paskatījās, vai nemanis kā�du ievainojumu.

Tu no tiesas esi mans kalps, Cēbaots sacīja, un pirmītējā īgnuma vietā tagad viņa balsī skanēja augstprātīga �ēlastība. Tāpat kā viņa ir mana kalpo�ne. Atstāj viņu, d�edij Debesbraucēj. Viņa bija pelnī�jusi, ka viņu pārmāca.

Lūkass neatbildēja. Neviens no Maras apdegu�miem nebija pārāk nopietns, bet viņas muskuļi jopro�jām patvaļīgi raustījās. Iedarbodamies uz Maru caur Spēku, Lūkass centās kaut daļēji remdēt viņas sāpes.

Es teicu liec viņu mierā, Cēbaots atkārtoja, un viņa balss baisi atbalsojās troņa zālē. Viņas dzī�vība nav apdraudēta. Pietaupi labāk spēkus tiesai, kas gaida tevi.

Viņ� pacēla roku un rādija kaut kur Lūkasam aiz muguras. Lūkass pagriezās un ieraudzīja uz mirdzo��ās hologrammas fona kādu stāvu. Izskatījās, ka tam mugurā ir tādas pa�as brūnas drānas kā Cēbaotam. �is stāvs �ķita tāds kā pazīstams�

Izvēles nav, mans jaunais d�edij, teica Cē�baots, un tagad viņa balss skanēja gandrīz laipni. Vai tad tu nesaproti? Tev jākalpo man, pretējā gadījumā mēs nespēsim glābt galaktiku no pa�as posto�ajiem spēkiem. Tāpēc tev jāskatās nāvei acis un tad jāno�kļūst pie maniem sāniem� vai arī tev jāmirst, lai ta�vu vietu varētu ieņemt cits.

Viņ� pacēla acis pret sve�o stāvu un pamāja tam ar roku.

Nāc, Cēbaots sauca. Ieskaties sejā savam liktenim.

Stāvs pienāca pie kāpnēm, pa ceļam noņemdams no jostas gaismas zobenu. Tā kā aiz muguras tam joprojām vizēja hologramma, sve�ā seju nebija iespē�jams saskatīt.

Lūkass atkāpās no Maras, sajuzdams galvā nepa�tīkamu, dūco�u spiedienu. �im pretnostatījumam pie�mita kaut kas satrauco�i pazīstams. It kā viņam būtu jāstājas pretim kādam, kam viņ� jau kādreiz ir stājies pretim�

Pēk�ņi Lūkass atcerējās. Dagobaha d�ediju mā�cības tum�ās puses ala, kurā viņu bija sūtījis Joda. Viņa īsā, sapnim līdzīgā cīņa ar Dārtu Veideru�

Lūkass aizturēja elpu, un �ausmīgās aizdomās vi�ņam sa�ņaudzās sirds. Bet nē klusējo�ais stāvs, kas nāca aizvien tuvāk, nebija pietiekami gar�, lai tas bū�tu Veiders. Bet kas tad�?

Un tad stāvs iznāca gaismā� un Lūkass pārāk vē�lu atcerējās, kā bija beigusies tā sapnim lidzīgā cīņa tum�ās puses alā. Veidera maska bija saplīsusi gaba�los, un aiz tās Lūkass bija ieraudzījis pats savu seju.

Tādu pa�u, kāda tagad bezkaislīgi lūkojās aug�up uz viņu.

Lūkass juta, ka virzās prom no kāpnēm, viņa do�mas bija sastingu�as no �oka un dūco�ā spiediena, kas kļuva aizvien stiprāks.

Jā, d�edij Debesbraucēj, viņam aiz muguras klusi sacīja Cēbaots. Viņ� ir tas pats, kas tu. Lūkass Debesbraucējs, radīts no rokas, ko tu pazaudēji Mā�koņu pilsētā uz Bespinas. Viņam rokā ir gaismas zo�bens, ko tu tur pazaudēji.

Lūkass paskatījās uz ieroci, ko turēja klons. Jā, tas bija viņa gaismas zobens. Obivans Lūkasam bija tei�cis, ka to viņam atstājis tēvs.

Kāpēc? Lūkass ar pūlēm vaicāja.

Lai vestu tevi pie patiesās izpratnes, skumji sacīja Cēbaots. Un arī tāpēc, ka tavam liktenim jā�top piepildītam. Tā vai citādi, bet tev ir man jākalpo.

Lūkass ātri paskatījās uz veco vīru. Cēbaots viņu vēroja ļaunās priek�nojautās un ārprātā kvēlojo�ām acīm.

Un tajā brīdī klons Luūkass viņam uzbruka.

Viņ� pāris lēcienos sasniedza kāpņu aug�daļu, ie�darbināja gaismas zobenu un pavērsa zilibalto asme�ni pret Lūkasa krūtīm. Lūkass palēca sāņus, pacel�dams savu ieroci, lai atvairītu uzbrukumu. Asmeņi sadūrās ar tādu triecienu, ka Lūkass zaudēja līdzsva�ru un gandrīz palaida vaļā gaismas zobenu. Klons Luūkass metās viņam virsū, zobenu draudīgi vicinā�dams. Vērsdamies pie Spēka, Lūkass atsprāga atpa�kaļ, pārslīdēja pār margām un nolēca uz vienas no sardzes platformām, kas bija paceltas virs troņa zāles pamatlīmeņa. Viņam bija nepiecie�ams laiks, lai kaut ko izdomātu un atrastu iespēju, kā novērst traucējo�o dūk�anu galvā.

Bet klons Luūkass nebija noskaņots viņam �o laiku dot. Piegājis pie margām, viņ� svieda gais�mas zobenu pret tās platformas pamatni, uz kuras stāvēja Lūkass. Tas nebija pārāk spēcīgs trāpī�jums zobens pār�ķēla pamatni tikai lidz pusei, bet ar to pietika, lai platforma pēk�ņi izliektos uz aug�u. Atkal vērsies pie Spēka, Lūkass vēlreiz lēca atmuguriski, cenzdamies nokļūt uz tā trosēs ie�kārtā balkona, kas pletās virs troņa zāles piecus metrus tālāk.

Bet attālums bija pārāk liels vai arī dūkoņa neļā�va viņam pietieko�i koncentrēties uz Spēku, un, tā vietā, lai piezemētos uz balkona, stāvot kājās, viņ� atsitās ar ceļa locītavu pret tā malu un nokrita uz muguras.

Es nevēlējos tev to nodarīt, d�edij Debesbrau�cēj, sauca Cēbaots. Es joprojām to nevēlos. Pie�vienojies man ļauj man tevi mācīt. Kopā mēs va�ram glābt galaktiku no zemākiem ļaudīm, kas to iznī�cinās!

Nē, Lūkass aizsmaku�ā balsī atbildēja un, pie�ķēries pie kādas troses, piecēlās kājās un cīnījās pēc elpas.

Klons Luūkass pa to laiku bija atguvis gaismas zobenu un steidzās pa kāpnēm pie viņa.

Klons. Viņa klons. Vai tas radīja �o savādo spie�dienu galvā? Precīzās kopijas tuvums, tās iedarbība uz Spēku?

To Lūkass nezināja, tāpat kā viņ� nezināja, kāds ir Cēbaota mērķis, savedot viņus abus kopā. Gan Obivans, gan skolotājs Joda bija viņu brīdināju�i, ka nogalinā�ana dusmās vai naidā ved uz tum�o pusi. Vai tas pats notiks, ja viņ� nogalinās savu klo�nu?

Vai arī Cēbaotam bijis prātā pavisam kas cits? Varbūt viņ� cerēja, ka, nogalinājis pa�a klonu, Lūkass kļūs vājprātīgs?

Lai būtu, kā būdams, tas nebija nekas tāds, ko Lū�kass dedzīgi vēlētos uzzināt. Un Lūkasam ie�āvās prātā, ka patiesībā viņam tas nemaz nav jānoskaidro. Viņ� var aizskriet līdz balkona tālākajam galam, ie�kāpt turboliftā un aizbēgt.

Atstājot Maru pie Cēbaota vienu pa�u.

Viņ� pacēla acis. Mara vēl aizvien bija atbalstīju�sies pret margām. Iespējams, ka viņa nebija pie pil�nas apziņas. Un noteikti nespēja pārvietoties.

Sakodis zobus, Lūkass piecēlās. Mara bija lūgu�sies, lai viņ� viņu drīzāk nogalina, nekā atstāj Cēbaota rokās. Mazākais, ko viņ� varēja darīt, bija palikt kopā ar Maru līdz galam.

Vai nu tas būs viņas� vai viņa gals.

Lejā, alā, kā tāls pērkona dārds nogranda sprā�dziens, skaidri saklausāms un tomēr savādi apslā�pēts.

Tu dzirdēji, �ūbij? jautāja Lendo un, uzmanī�gi noliecies, paskatījās pāri viņu darba platformas malai. Kā tev �ķiet, vai tur, lejā, kaut kas neuzsprāga?

�ūbeka, kas kabeļu un vadu pilnām rokām rosījās ap kolonnas balsta re�ģi, norūca labojumu: tas bijis nevis viens liels sprādziens, bet daudzi mazi sprā�dzieni, kas atskanēju�i vienlaikus.

Esi par to pārliecināts? Lendo nemierīgi vai�cāja, raudzīdamies uz klonē�anas cisternām, kas atra�dās uz balkona stāvu zemāk.

Tas nebija izklausījies pēc normālas kļūmes kādas iekārtas darbā.

Viņ� sastinga. Tagad bija redzams, ka no baro�a�nas caurulēm, kas ievadītas klonē�anas cisternās, ce�ļas tievas dūmu strūkliņas. D.iudzdūmu strūkliņu, un �ķita, ka tās vijas uz aug�u pēc vienota parauga. It kā kaut kas būtu uzsprādzis visos Spertija cilindru gru�pējumos�

Viņam aiz muguras atskanēja troksnis, kāds rodas, metālam atsitoties pret metālu. Lendo strauji pagrie�zās un ieraudzīja, ka no tiltiņa uz darba platformu uz�manīgi pārkāpj Trīpio, noliecis galvu un skatīdamies lejup alā.

Vai tie ir dūmi? robots jautāja, bet neizklausī�jās, ka viņ� patie�ām gribētu to zināt.

Man tie izskatās pēc dūmiem, apstiprināja Lendo. Ko tu te dari?

-Ak�

Robots apņēmīgi novērsa skatienu no tā, kas noti�ka lejā.

Artū atrada tās iekārtu kolonnas shēmu, viņ� teica, sniegdams Lendo datu karti. Viņ� apgalvo, ka ir vērts papētīt tuvāk galvenās enerģētiskās līnijas ne�gatīvās plūsmas savienojuma vietu.

To mēs paturēsim prātā, sacīja Lendo, ieslidi�nājis datu karti savā datorbloknotā.

Sniegdams datorbloknotu �ūbekam, viņ� pameta a�u skatienu pāri platformas margām. Viņus abus ar vūkiju uz kolonnas dzeltenpelēkā krāsojuma fona un pret alas akmeņainajiem griestiem, kas pletās divus metrus viņiem virs galvas, no lejas diez cik labi sa�skatīt nevarēja, bet Trīpio izcēlās kā mirdzo�s zelta gabals uz pelēkas zemes.

Taisies no �ejienes prom, pirms tevi kāds ir pa�manījis.

Ak, izdvesa Trīpio, sastingdams mazliet vai�rāk nekā parasti. Jā, protams. Artū ir arī atradis to rāciju traucējuma avotu. Kapteinis Solo lūdza, lai ga�dījumā, ja mēs to atrodam�

Pareizi, Lendo viņu pārtrauca.

Vai aiz viena no Spertija cilindriem tur, lejā, kāds nekustējās?

Es atceros. Dariet abi ar Artū, kas jums darāms. Un paņemiet līdzi nogrijus.

Robots �ķita apmulsis.

Artū un es? Bet, ser�

Un, no�ūkstot kā spļāviens uz karstas virsmas, no apak�ējā klonē�anas balkona uz aug�u �āvās mir�dzo�s, zils vilnis.

Apdullinā�anas �āviens! iebļāvās Lendo.

Nometies guļus uz platformas, viņ� dzirdēja, ka

Cūbeka ar dobju būk�ķi izdara to pa�u. Aug�up pacē�lās vēl viens apdullinā�anas �āviņ� un atsitās pret ko�lonnu tie�i viņam virs galvas. Lendo izrāva spri�dzekļ �āvēju.

-Trīpio, prom no �ejienes!

Robotam pamudinājums nebija vajadzīgs.

Jā, ser, viņ� uzsauca pāri plecam, jau manīda�mies pa tiltiņu prom.

Cūbeka norūca jautājumu.

Kaut kur tur, Lendo viņam atbildēja, pamā�dams ar spridzekļ �āvēju. Uzmanies, gan viņi �aus vēl.

Tre�ais apdullinā�anas �āviņ� atsitās pret platfor�mas apak�malu, un �oreiz Lendo pamanīja karavīru, kas bija paslēpies aiz viena�no klonē�anas cilindriem. Viņ� divreiz iz�āva. Impērijas karavīrs nokrita uz grī�das, bet klonē�anas cilindrs bija sasists lupatu lēve�ros. Viņam aiz muguras no�ukstēja vēl viens zils vil�nis, pēc sekundes tam sekoja Cūbekas bultme�a dob�jā skaņa.

Lendo pie sevis saspringti pasmaidīja. Viņi bija iekūlu�ies nepatik�anās, bet tās nebija tik lielas, cik varēja būt. Kamēr viņi atradās blakus visām �īm sva�rīgajām ierīcēm. Impērijas karavīri neuzdro�inājās iz�mantot kaut ko bīstamāku par apdullinā�anas �āvi�ņiem. Vienlaikus Impērijas karavīriem pa�iem tur le�jā, uz balkoniem, nebija nekāda aizsega, izņemot klo�nē�anas cisternas. Tas nozīmēja, ka patiesībā viņi va�rēja tikai stāvēt, iespējams, pat vairs netraucējot abus iebrucējus un ļaujot, lai tie sa�auj viņus un vērtīgās iekārtas gabalu gabalos.

Vai arī viņi varēja glu�i vienkār�i uznākt stāvu augstāk un �aut no tāda leņķa, kur �āviņiem nestātos ceļā platformas biezais metāls.

�ūbeka no kolonnas otras puses norūca, ka Impē�rijas karavīri atkāpjas.

Iespējams, ka viņi nāks aug�ā, sacīja Lendo, noskatīdams daudzās durvis, kas veda uz viņu stāva balkonu.

Tās izskatījās ļoti stipras, varēja gadīties, ka pēc biezuma tikai nedaudz atpalika no karakuģa pneima�tiskajām durvim. Ja Hens un nogriji bija krietni pa�strādāju�i, tās aizslēgdami, durvīm vajadzēja uz labu laiku aizkavēt pat ļoti apņēmīgu trieciennieku vienī�bu.

Neaizslēgtas bija vienīgi durvis uz sūkņa telpu, kur strādāja Artū. Tās Hens bija atstājis vaļā, lai viņi varētu no �ejienes izkļūt.

Lendo saviebās, bet citas iespējas nebija. Atbalstī�jis roku ar �aujamo pret margu apak�daļu, viņ� rūpīgi nomērķēja uz durvju kontrolkārbu un iz�āva. Kārbas vāks uzliesmoja un sa�okurojās, un pāris sekundes cauri dūmiem bija saredzama dzirksteļo�ana.

Un tas bija viss. Impērijas karavīri te nevarēja ie�kļūt. Viņi abi ar�ūbeku nevarēja no �ejienes izkļūt.

Joprojām muguru neiztaisnojis, Lendo uzmanīgi lavījās apkārt kolonnai. Nonācis tās otrā pusē, viņ� redzēja, ka Cūbeka jau atkal strādā, eļļainām rokām darbodamies ar kabeļiem un caurulēm. Datorbloknots bija nolikts viņam līdzās uz grīdas.

Kā tev veicas? vaicāja Lendo.

Cūbeka ierūcās un neveikli ar kāju pastūma vi�ņam tuvāk datorbloknotu. Lendo izstiepa kaklu, lai ieskatītos tajā. Tā bija elektrības kabeļa sekcijas shē�ma sadales kārba, no kuras ārā nāca astoņi vadi.

Un tie�i virs kārbas bija skaidri iezīmēts pozitīvās plūsmas regulators.

Ahā, noteica Lendo, un viņu pārņēma ne pā�rāk patīkama sajūta. Tu ta�u negrasies to savienot ar negatīvās plūsmas sadales kārbu, par ko runāja Trīpio?

Vūkijs par atbildi izvilka roku no kabeļu mud�ek�ļa. Rokā viņ� turēja daļēji atvienotu negatīvās plūs�mas sadales kārbu.

Pagaidi mirkli, sacīja Lendo, piesardzīgi aplū�kodams sadales kārbu.

Viņ� bi ja dzirdējis, kas notiek, ja savieno negatīvo plūsmu ar pozitīvās plūsmas detonatoru. Daudz dro��āk tas nebūtu arī tad, ja detonatora vietā lietotu pozi�tīvās plūsmas regulatoru.

Ko tie�i tu gribi ar to panākt?

Vūkijs viņam paskaidroja. Lendo bija taisnība regulatora izmanto�ana nepadarīja �o lietu dro�āku. Patiesībā tas pat bija daudz bīstamāk.

Nepārspīlēsim, Cūbij, viņ� brīdināja. Mēs �eit ieradāmies, lai iznīcinātu klonē�anas cilindrus, nevis lai sagrautu visu noliktavu, pa�i paliekot tās drupās.

Cūbeka ierūcās uzstājīgāk.

Labi, labi, paturēsim to kā rezerves variantu, nopūtās Lendo.

Vūkijs piekrīto�i noņurdēja un turpināja darbu. Lendo viebdamies nolika spridzekļ�āvēju un izņēma divus spridzekļus no viņu sprāgstvielu somas. Do�mājot, kā viņi tiks ārā cauri aizslēgtām pneimatiska�jām durvīm un gaitenim, kas pilns ar trieciennie�kiem, viņ� tikpat labi varēja sevi ar kaut ko nodarbi�nāt.

Un, ja viņiem nāksies izmantot Cūbekas ieteikto aritmiskās rezonanses shēmu� tādā gadījumā jautā�jums par izkļū�anu no �ejienes laikam gan kļūs lieks.

Ar vienu roku pa�ķīris elektrības kabeļus, viņ� ķē�rās pie darba.

Signalizēja laika skaitītājs bija atliku�as vēl pie�cas sekundes, un Ved�s dziļi ievilka elpu. Tas bridis bija klāt. Viņ� pastiepa rokas pēc hiperkosmosa svi�rām�

Un hipekosmosa raibās debesis strauji pārveido�jās vispirms parādījās zvaig�ņu līnijas, tad tās sada�lījās par zvaigznēm. Viņam apkārt kļuva redzami pā�rējie Me�onīgā eskadrona kuģi, kas joprojām lidoja noteiktā kārtībā. Priek�ā varēja skaidri saskatīt kuģu būvētavas gaismas un izvietojumu. Viņi bija ieradu��ies pie Bilbringi kuģu būvētavas. Tomēr kuģu būvē�tava no viņu iera�anās vietas atradās daudz par tālu. Un tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka�

Kaujas trauksme! iesaucās Otrais. No hiperkosmosa ierodas Impērijas ātrās reaģē�anas kaujas kuģi to pa�reizējā atra�anās vieta ir divi-deviņi-trīs svītra divdesmit.

Visiem kuģiem steidzami ieņemt kaujas pozī�cijas, rācijā atskanēja asā admirāļa Akbara balss. Izskatas. ka tas ir slazds.

Protams, ka ir, Ved�s pie sevis nomurmināja, strauji pagriezdams kuģi pa labi un riskēdams uzmest a�u skatienu displejiem.

Lūk, tur jau bija tie pārtvērējkreiseri, kas izvilinā�ja viņus no hiperkosmosa. Pārtvērējkuģi bija novieto�ju�ies labu gabalu aiz spēcīgajām flotilēm, kas sāka ieņemt kaujas pozīcijas. Un, sprie�ot pēc to izvietoju�ma, pārlēkt uz gaismas ātrumu Jaunās Republikas flotilei tik drīz vis neizdosies.

Un tad Impērijas kaujas kuģi metās viņiem virsū, un vairs nebija laika brīnīties, kāpēc viņu rūpīgi iz�plānotais pārsteiguma uzbrukums bija cietis neveik�smi jau pirms tā sāk�anas. Tajā bridi svarīgākais bi ja izdzīvot, kuģim cīnoties ar kuģi.

Zaglīgie soļi pagriezās ap stūri desmit metrus tā�lāk un nāca uz viņa pusi. Hens iespiedās dziļāk dur�vju ni�ā. kas te bija vienīgais aizsegs, un atmeta vār�go cerību, ka vajātāji varētu viņu nepamanīt. Viņ� sa�gatavojās nenovēr�amajai ap�audei.

Viņiem būtu vajadzējis nogriezties uz citu pusi. Patiesību sakot, viņiem vispār nebūtu vajadzējis te atrasties. Ejot garām pamestajiem kontrolpunktiem, viņ� bija a�i ieskatījies ziņojumos par pa�reizējo stā�vokli, un no lo fragmentiem varēja noprast, ka ikvie�nam, kas spēj turēt rokā spridzekļ�āvēju, �obrīd jāat�rodas divdesmit stāvus zemāk un jācīnās ar vietējiem iedzīvotājiem, kas ielauzu�ies garnizonā. Bija licies, ka aug�ējos stāvos neviena nav un te noteikti nebija arī nekā sargājama, ja nu vienīgi Cēbaots.

Soļi nāca tuvāk. Hens nodomāja, ka viņam palai�mēsies, ja tie izrādīsies pāris dezertieri, kas meklē vietu, kur paslēpties.

Un tad, varbūt kādus piecus metrus no durvju ni��as, soļi apstājās� un klusumā viņ� pēk�ņi saklausī�ja apspiestu nopūtu.

Viņ� bija pamanīts.

Hens nevilcinājās. Spēcīgi atspiedies pret durvīm sev aiz muguras, viņ� pārlēca pāri gaitenim, mēģinā�dams atkārtot to pa�u triku, ko jau bi ja izmantojis pret durvju sargiem cik nu tas varēja būt iespējams bez �ūbekas atbalsta. Viņu bija mazāk, nekā Hens bija gaidījis, un tic atradās tuvāk sienai, nekā viņ� bi�ja gaidījis, tāpēc viņ� zaudēja būtisko pussekundi, nomērķējot spridzekļ�āvēju�

Hen! iekliedzās Lea. Ne�auj!

Henam no pārsteiguma saļodzījās ceļgali, un viņ� diezgan necienīgi ietriecās gaiteņa pretējā sienā. Jā, tā bija Lea. Vēl pārsteidzo�āk bija tas, ka viņai bla�kus stāvēja Talons Kards kopā ar tiem saviem piera�dinātajiem vornskriem.

Pie velna, ko jūs te darāt? Hens noprasīja.

Lūkasam draud briesmas, Lea aizelsusies teica.

Viņa steig�us pienāca pie vīra un uz īsu brīdi viņu

cie�i apskāva.

Viņ� ir kaul kur priek�ā�

Ei, mīļā, Hens satvēra Leas roku, kad viņa gribēja izrauties no apskāviena. Nomierinies ejot iek�ā, mēs zinājām, ka te ir isalamiri.

Lea papurināja galvu.

Tur jau tā lieta, ka isalamiru te nav. Ir atgriezies Spēks. Tas notika tie�i tajā brīdī, kad tu izlēci no aiz�sega.

Hens nedzirdami nolamājās.

Cēbaots, viņ� nomurmināja. Tas noteikti ir viņ�.

Jā, Lea notrīcēdama sacīja. Tā ir.

Hens paskatījās uz Kardu.

Mani nolīga Imperatora noliktavas iznīcinā�a�nai, kontrabandists rāmi teica. Paņēmu līdzi Sturmu un Drangu, lai palīdz mums atrast Maru.

Hens uzmeta skatienu vornskriem.

Vai vēl kāds ir kopā ar jums? viņ� jautāja Leai.

Viņa papurināja galvu.

Trīs stāvus zemāk mēs saskrējāmies ar karavīru vienību, viņi nāca uz �o pusi. Abi mūsu nogriji palika tur, lai viņus aizturētu.

Hens paraudzījās uz Kardu.

Un jūsu ļaudis?

Viņi visi ir Me�onīgajā Kurdā, viņ� atbildēja. Sargā mūsu izeju gadījumam, ja mums būs iespē�ja to izmantot.

Hens nokrem�ļojās.

Tātad mēs esam tik, cik mēs esam, viņ� sacīja un, palaidis vaļā Leas roku, sāka iet pa gaiteni uz priek�u. Nāciet. Viņi ir aug�ā, troņa zālē ceļu es zinu.

Un kamēr viņi skrēja, Hens centās nedomāt par pēdējo reizi, kad viņam bija jāstājas pretim Tum�a�jam d�edijam. Tas notika Lendo Mākoņu pilsētā uz Bespinas, kad Veiders bija viņu spīdzinājis un pēc tam sasaldējis karbonītā.

Sprie�ot pēc tā, ko Henam bija stāstījis Lūkass, viņ� sagaidīja, ka Cēbaota rīcība būs vēl nekulturālā�ka'

Gaismas zobeni uzliesmoja, zili baltais asmens pret zaļi balto. Pieskaroties viens otram, tie no�ūkstēja, skarot kaut ko citu, asmeņi pār�ķēla metālu un tro�ses. Pieķērusies margām ar abām rokām, cīnīdamās ar reiboni, kas neļāva sakarīgi domāt, Mara bezpalī�dzīgā aizrautībā vēroja ne�ēlīgo kauju troņa zālē. Tā bija kā vīzija, ko Imperators lika viņai skatīt savas bojāejas brīdī pirms se�iem gadiem tikai apgriezta ar kājām gaisā.

Jo tas nebija Imperators, kas tagad skatījās nāvei acīs. Tas bija Debesbraucējs.

Un tā nebija vīzija. Tā bija īstenība.

Vēro viņus uzmanīgi, Mara D�eida, kāpņu aug�galā stāvēdams, Cēbaots sacīja skarbā un vien�laikus savādi skumjā balsī. Ja tu labprātīgi nepa�kļausies manai varai, arī tevi kādudien sagaida tāda pati kauja.

Mara iesāņus uzlūkoja Cēbaotu. Viņ� �ajā pa�a sa�rīkotajā divkaujā noskatījās ar �ausmino�u labpatiku. Mara jau uz Jomārkas bija sapratusi, ka darbs, ko Cē�baots veica Trouna labā, ļāvis viņam iepazīt varas gar�u, un, tāpat kā tas pirms viņa bija noticis ar Im�peratoru, arī Cēbaotam ar gar�u vien nepietiek.

Bet at�ķirībā no Imperatora viņ� neapmierināsies tikai ar varu pār pasaulēm un armijām. Viņa valdī�a�nai būs personiskāks raksturs viņ� pārveidos prātus saskaņā ar savu priek�statu par to, kādiem �iem prā�tiem jābūt.

Tas nozīmēja, ka Marai bija taisnība arī kādā citā jautājumā. Cēbaots bija pilnīgi vājprātīgs.

Tas nav vājprāts piedāvāt savas slavas cilde�numu arī citiem, Cēbaots no�ukstēja. Tā ir dāva�na, kuras dēļ daudzi būtu gatavi mirt.

Jā, Debesbraucēju jūs esat dāsni apdāvinājis, dzēlīgi teica Mara.

Viņa papurināja galvu, cenzdamās padarīt domas skaidrākas. Pa�as atmiņas, savādā dūco�ā spiediena atbalss, ko viņa uztvēra no Debesbraucēja prāta, un Cēbaota nomāco�ā klātbūtne �ādos apstākļos risi�nāt kādu savu domu bija tas pats, kas mēģināt braukt ar gaisa automobili sniega vētrā.

Bet bija kāds garīgs paņēmiens, ko Marai sen at�pakaļ iemācīja Imperators paņēmiens tiem gadīju�miem, kad viņ� gribēja, lai viņa rīkojumi paliktu ne�zināmi pat Veideram. Ja viņai izdotos noskaidrot sa�vu prātu tiktāl, lai tam atrastos vieta�

Cauri domu juceklim viņai galvā piepe�i iedzēla skaudra sāpe.

Nemēģini noslēpt man savas domas, Mara D�eida, Cēbaots viņu asi norāja. Tagad tu esi mana. Māceklei nav tiesību slēpt savas domas no skolotāja.

Ak, tad es jau esmu jūsu mācekle, ko? norūca Mara, un, sāpēs griezdama zobus, vēlreiz mēģināja izpildīt paņēmienu.

�oreiz viņai tas izdevās.

Es domāju, ka tas notiks tikai tad, kad bū�u no�metusies ceļos pie jūsu kājām.

Tu zobojies par manu vīziju, draudīgi īgnā balsi teica Cēbaots. Bet tev būs jāmetas ceļos manā priek�ā.

Tāpat kā Debesbraucējam, vai ne? Ja pieņe�mam, ka viņ� paliks dzīvs.

Viņ� būs mans, klusi, kā noslēpumu uzticē�dams, apstiprināja Cēbaots. Tāpat kā viņa māsa un viņas bērni.

Un tad jūs visi kopā izdziedināsiet galaktiku, sacīja Mara, vērodama viņa seju un ieklausīdamās ju�cekli savā galvā.

Jā, �ķita, ka barjera nelai� Cēbaotu klāt. Ja vien viņai izdotos noturēties �ādā stāvoklī mazliet ilgāk�

Tu liec man vilties, Mara D�eida, galvu puri�nādams, teica Cēbaots. Vai tu no tiesas tici, ka man jādzird tavas domas, lai uzminētu, kas ir tavā sirdī? Tu, tāpat kā galaktikas zemākie ļaudis, tiecies mani iznīcināt. Muļķīga iedoma. Vai tad Imperators tev ne�ko neiemācīja par mūsu likteni?

Viņam diez cik labi neizdevās paredzēt pa�am savējo tik daudz es zinu, atcirta Mara un, vēroda�ma Cēbaotu, ieklausījās savos sirdspukstos.

Ja Cēbaota slimais prāts nolems, ka Mara ir pa�tiess drauds, un viņ� atkal raidīs pret viņu tos zibe�ņus�

Cēbaots pasmaidīja un paplēta rokas uz sāniem.

Vai jūti nepiecie�amību mēroties ar mani spē�kiem, Mara D�eida? Tad nāc un dari to.

Viņa pāris mirkļus raudzījās Cēbaotā, gandrīz sa�juzdama kārdinājumu sekot �im uzaicinājumam. Viņ� izskatījās tik vecs un bezpalīdzīgs, bet viņai bija garī�gā barjera, un viņa zināja vislabākos neapbruņotas cī�ņas paņēmienus, kādus vien Impērijā kādam varēja iemācīt. Tas prasītu tikai da�as sekundes�

Mara dziļi ievilka elpu un nodūra acis. Nē, ne ta�gad. Ne tādā veidā. Kad uz viņas prātu iedarbojas �ie spiedieni un uzmanības novērsēji. Viņai tas nemū�am neizdotos.

Ja nogalināsiet mani tagad, es nevarē�u nomes�ties ceļos jūsu priek�ā, Mara nomurmināja, ļaujot pleciem noslīgt tēlotā padevībā.

Ļoti labi, nomurrāja Cēbaots. Tev tomēr pie�mīt kaut kāda gudrība. Tad skaties un mācies.

Mara pagriezās atpakaļ pret margām. Bet ne jau tāpēc, lai noskatītos gaismas zobenu divkaujā. Kaut kur lejā bija jābūt viņas spridzekļ�āvējam, kam Cē�baots bija licis izrauties viņai no rokas tajā brīdī, kad viņ� kaut ko izdarīja ar kalna isalamiriem un tika at�kal klāt Spēkam. Ja viņai izdotos to atrast, pirms Cē�baots sapratīs, ka īstenībā viņa nav padevusies�

Debesbraucējs atkal uzlēca uz balkona. Klons bija gaidījis �o kustību un svieda viņam nopakaļ savu gaismas zobenu. Zilibaltais asmenis aizlidoja Lūka�sam garām par mata tiesu, no�ķeldams daļu balkona un vienu no balstiem, ar ko tas bija piestiprināts pie griestiem. Metāls ar spalgi �ņirksto�u troksni sagrie�zās zem Lūkasa svara un svieda viņu atpakaļ.

Viņ� nokrita uz grīdas, vairāk vai mazāk noturē�damies kājās Lūkass it kā nometās uz viena ceļa. Viņ� izstiepa roku, un gaismas zobens, kas krita lejup pie klona, piepe�i mainīja virzienu. Tas puslokā lido�ja pretim Debesbraucēja rokai�

Un sastinga gaisā. Debesbraucējs sakopoja spē�kus, viņa rokas muskuļi acīm redzami saspringa, prā�tam tiecoties pēc zobena.

Ne ar �ādiem paņēmieniem, d�edij Debesbrau�cēj, pārmeto�i sacīja Cēbaots.

Mara atskatījās un redzēja, ka arī viņa roka tiecas pēc kļūmi piedzīvoju�ā gaismas zobena. Klons, savu�kārt, stāvēja pavisam mierīgi, it kā zinādams, ka Cē�baots �ajā kaujā būs viņa pusē.

Varbūt viņ� to patie�ām zināja. Varbūt �is ķerme�nis kalpoja tikai kā Cēbaota apziņas papla�inājums.

�������� �ai divkaujai jāturpinās līdz nāvei, � runāja tā�lāk Cēbaots. Ierocis pret ieroci, prāts pret prātu, dvēsele pret dvēseli. Pretējā gadījumā tu neiegūsi zi�nā�anas, kas tev nepiecie�amas, lai varētu pienācīgi man kalpot.

Debesbraucējs nebija muļķis. Jūtot galvā dūco�o spiedienu, viņ�, protams, saprata, ka nevar mēroties spēkiem ar Cēbaotu. Mara sajuta nelielas izmaiņas viņa koncentrētajā apziņā, un pēk�ņi Lūkass atvēzēja pāri plecam pa�a zobenu, nomērķējis zaļibalto asme�ni pret otra gaismas zobena rokturi.

Bet, ja Cēbaots negribēja pieļaut, ka Debesbrau�cējs savu pretinieku atbruņo, viņ� nedrīkstēja ari pie�ļaut, ka tiek iznīcināts klona ierocis. Kāds neliels priek�mets izlidoja no krēslas Debesbraucējam labajā pusē un triecās pret viņa plecu, pietiekami izkustinot Lūkasa roku, lai viņa zobena asmens pār�ķeltu tuk�u gaisu. Pēc mirkļa vecais d�edijs jau bija izrāvis klona gaismas zobenu no Debesbraucēja garīgā tvēriena un aizsūtījis to pāri telpai īpa�niekam. Klons pacēla zo�benu aizsardzības �estā, Debesbraucējs piesardzīgi piecēlās kājās un gatavojās turpināt cīņu.

Bet tajā mirklī gaismas zobeni Maru neinteresēja. Uz grīdas, varbūt divu metru attālumā no Lūkasa kā�jām, gulēja tas priek�mets, ar ko Cēbaots bija viņam metis.

Maras spridzekļ �āvējs.

Viņa sāniski palūkojās uz Cēbaotu, prātodama, vai vecais vīrs viņu vēro. To viņ� nedarīja. Patiesību sakot, viņ� vispār ne uz ko konkrētu neskatījās. Viņa skatiens bija izklaidīgi vērsts pāri troņa zālei, lūpas savilktas dīvainā, bērni�ķīgā smaidā.

Viņa ir atnākusi, viņ� teica.

Gaismas zobenu �ķindā, kas skanēja no lejas, viņa balsi gandrīz nevarēja saklausīt.

Es zināju, ka tā būs.

Cēbaots strauji paraudzījās uz Maru.

Viņa ir �eit, Mara D�eida, viņ� sacīja, teatrāli norādīdams uz turboliftu, ar ko Mara un Debesbrau�cējs bija uzbrauku�i aug�ā.

Saraukusi pieri un nebūdama pārliecināta, vai vi�ņai vajadzētu novērst acis no Cēbaota. Mara pagrieza galvu un skatījās. Turbolifta durvis atvērās, un no lif�ta iznāca Solo ar ieroci �au�anas gatavībā. Un tūlīt viņam aiz muguras�

Mara aizturēja elpu, un viss viņas augums sastin�ga. Tā bija Lea Orgena Solo ar spridzekļ �āvēju vienā un gaismas zobenu otrā rokā. Un aiz viņas, turēdams pavadās savus pieradinātos vornskrus�

Tas bija Kards.

Orgena Solo? Un Kurds?

Lea, Hen, atpakaļ, Debesbraucējs viņiem uz�sauca, pārkliedzot zobenu �ķindu, kad jaunatnācēji, ejot garām galaktikas hologrammai, tuvojās troņa zā�les centrālajai daļai. Tas ir pārāk bīst�

Esi sveicināta, mana jaunā mācekle! priecīgi iesaucās Cēbaots, un viņa balss, vareni atbalsojoties izplatījumā, pārskanēja Debesbraucēja teikto. Nāc pie manis, Lea Orgena Solo. Es tev iemācī�u patiesī�bu par Spēku.

Solo bija cita mācībstunda padomā. Ticis līdz pa�augstinājumam, viņ� nomērķēja un iz�āva.

Bet pat tādā brīdī, kad Cēbaots bija ieslīdzis pa�a radītos maldos, d�ediju no viņa varas nevarēja tik viegli atbrīvot. Maras spridzekļ �āvējs ar zibenīgu kustību pacēlās no grīdas un stājās �āviņam ceļā. Pa�ķīda dzirksteles un, pārtverot Solo raidīto �āvie�nu, spridzekļ�āvēja spals nodrebēja. Otrais �āviens ti�ka bloķēts tādā pa�ā veidā, tre�ais trāpīja spridzekļ�ā�vēja lādiņu aptverei, pārvēr�ot ieroci par �ilbino�u ugunsbumbu. Pirms Solo paguva iz�aut ceturto reizi, spridzekļ �āvējs tika izrauts viņam no rokas.

Un Cēbaots dusmās sāka trakot.

Viņ� iebļāvās tas bija nodota cilvēka drausmī�gais niknuma kliedziens. �ķila, ka tas aizdedzinās gaisu. Mara atrāvās atpakaļ, kad �ī griezīgā skaņa ie�urbās viņai ausīs�

Un pēc mirkļa viņa gandrīz pārkrita pāri margām, kad pret viņu triecās Spēks, tikpat negants kā klie�dziens.

Neko tamlīdzīgu viņa nekad agrāk nebija piedzī�vojusi nedz no Veidera, nedz no pa�a Imperatora. Galējs, dzīvniecisks naids, pilnīgs pa�kontroles zu�dums viņa jutās tā, it kā atrastos viesuļvētras vir�pulī. Dusmu viļņi cits pēc cita vēlās viņai pāri, izlau�olies cauri garīgajai barjerai, ko viņa bija radījusi, un dragājot viņas prātu ar stindzino�u naida un sāpju sajaukumu. Mara kā caur miglu redzēja Debesbrau�cēju un Orgenu Solo grīļojamies no �ī uzbrukuma, viņa dzirdēja, kā sāpēs kauc Karda vornskri.

Un Cēbaota izstieptās rokas raidīja zibeņus.

Mara līdzjūtīgās sāpēs saviebās, kad Solo tika at�muguriski iemests margās hologrammas priek�ā. Cauri zibens sprak�ķiem Mara dzirdēja Orgenu Solo saucam vira vārdu, redzēja, kā viņa vienā lēcienā ir vīram blakus un, nometusi spridzekļ�āvēju, iedarbina gaismas zobenu tie�i laikā, lai ar zaļi balto asmeni pārtvertu tre�o zibeņu vilni. Cēbaots pēk�ņi mainīja mērķi. Pacēlis rokas, viņ� raidīja zibeņus pret sabojā�to balkonu, kas bīstami nokarājās viņiem virs gal�vām. ..

Un metāls ar skaļu brīk�ķi sasprāga balkons pār�ķēlās uz pusēm un, griezdamies pēdējā tauvā, kas to vēl kaul cik turēja, gāzās Orgenai Solo virsū.

Viņa ieraudzīja balkonu gā�amies vai ari Debesbraucējs bija viņai iemācījis, kā izmantot Spēku, lai paredzētu briesmas. Kad smagais metāla blāķis tuvo�jās viņai, Lea pacēla uz aug�u gaismas zobenu un iz�darīja tādu griezienu sānos, ka balkona galvenā daļa neskāra viņu un viru, bet ietriecās grīdā Kardam un vornskriem pie kājām. Viņai tomēr nepietika laika iz�vairīties no balkona gabala, ko viņa bija no�ķēlusi. Tas trāpīja viņai pa galvu un plecu, izsita no rokas gaismas zobenu un piespieda pie grīdas blakus Solo.

Lea! iekliedzās Debesbraucējs, uzmetis cie�a�nu pilnu skatienu māsai.

�ķita, ka viņ� piepe�i aizmirsis par spēkus vāji�no�o dūk�anu galvā, jo viņa ciņa no nedro�as aizstā�vē�anās strauji pārtapa niknā uzbrukumā. Klonam tik tikko izdevās atvairīt Debesbraucēja cirtienus. Viņ� uzlēca uz kāpnēm, atmuguriski steidzīgi uzkā�pa vēl divus pakāpienus augstāk, lai butu tuvāk Cē�baotam. Debesbraucējs dzinās viņam pakaļ. Klons pārlēca uz vienu no vel paliku�ajām sardzes platfor�mām. Mirkli Marai �ķita, ka Debesbraucējs viņam tur sekos vai arī pār�ķels platformas pamatni, lai klons nokristu lejā.

Viņ� nedarīja nedz vienu, nedz otru. Stāvēdams uz kāpnēm pusceļā līdz aug�ai, sviedriem klātu seju, Lūkass raudzījās aug�up uz Cēbaotu ar tādu izteik�smi sejā, ka Marai pār muguru pārskrēja drebuļi.

Vai tu arī tiecies mani iznīcināt, d�edij Debesbraucēj? baisi klusā balsī jautāja Cēbaots. Tādas domas ir muļķīgas. Es tevi varu kā tādu kukaini no�spiest zem sava papē�a.

Varbūt, smagi elpodams, sacīja Debesbrau�cējs. Bet, ja jūs to izdarīsiet, jums nekad neradīsies iespēja valdīt pār manu prātu.

Cēbaots viņu nopētīja.

Ko tu gribi?

Debesbraucējs ar asu galvas kustibu norādīja uz savu māsu un Solo.

Ļauj viņiem aiziet. Visiem. Tūlīt pat.

Viņa skatiens pievērsās Marai.

Un Mara ari lai iet.

Un, ja es tā darī�u?

Debesbraucējam vaigā noraustījās kāds muskulis. Viņa pirksts pakustējās, un, atskanot �ņākoņai, gais�mas zobena asmens nozuda.

Ļauj viņiem iet, viņ� klusi teica, un es palik��u.

Kaut kur netālu sāka skanēt dobj� troksnis, pievie�nojot tādus kā nevienmērīgus sirdspukstus ērmotajai elpo�anai, kas skanēja klonē�anas alā. Kāds �auj ar spridzekļ�āvēj�auteni pa biezu metālu, nosprieda Lendo. pārlaizdams ātru skatienu durvīm balkona ār�malā. Pagaidām viņi bija dro�ībā, bet Lendo zināja, ka tas neturpināsies mū�īgi. Tie trieciennieki tur, ārā, ne�āva pa durvīm vingrinā�anās pēc.

Cūbeka no iekārtu kolonnas otras puses norūca brīdinājumu.

Es turu galvu noliektu, Lendo viņu nomierinā�ja, raudzīdamies spraugā starp diviem lieliem vadiem daudzkrāsainu vadiņu un caurulī�u labirintā. Kur at�kal palicis tas atgrūdējsūkņa savienojums?

Viņ� atrada vajadzīgo vietu un pastiepa roku, lai ieliktu tur spridzekli, kad negaidīti atskanēja viņa rācijas izsaukuma signāls. Mirkli vēlāk signalizēja arī �ūbekas rācija. Pieri saraucis, pa daļai sa�gaidīdams, ka tas būs kāds pārlieku centīgs Impēri�jas tehniķis, kas atradis viņa kanālu, Lendo izvilka rāciju.

Kelrisiens, viņ� teica.

Ak� ģenerāli Kelrisien, atsaucās Trīpio pe�dantiskā balss. Redzu, ka Artū ir veiksmīgi novēr�sis traucējumus. Tas ir pārsteidzo�i, ņemot vērā, kā�das nepatik�anas mums visiem�

Pasaki viņam, ka viņ� ir labi pastrādājis, Len�do robotu pārtrauca.

�obrīd jau nu noteikti nebija īstais brīdis patīka�mai tērzē�anai ar Trīpio.

Vai tev ir vēl kaut kas sakāms?

Ak, jā, ser, ir gan, sacīja robots. Nogriji lika man pavaicāt, vai jūs vēlaties, lai mēs atgrie�amies un palīdzam jums.

Atkal dobj� sitiens, �oreiz skaļāks.

Es vēlētos, kaut jūs to varētu, nopūtās Lendo. Bet jūs nemū�am nepagūsiet to izdarīt laikā.

Vēl viens būk�ķis, un �oreiz viņ� skaidri redzēja, kā durvis iepretim tiltiņam no trieciena nodreb.

Mums vajadzēs tikt no �ejienes ārā pa�u spē�kiem.

�ūbeka no darba platformas otras malas norūca savu nebūt ne dedzīgas sajūsmas pilno viedokli par �ādu iespēju.

Bet, ja Cūbeka grib, lai mēs atgrie�amies�

Jūs netiksiet līdz �ejienei laikā, Lendo viņam stingri teica. Pasaki nogrijiem ja viņi grib būt no�derīgi, lai dodas aug�ā uz troņa zāli palīgā Henam.

Par vēlu, iestarpināja kāda jauna, tikko sadzir�dama balss.

Lendo drūmi paskatījās uz rāciju.

Hen?

Nē, te runā Talons Kards, runātājs nosauca sa�vu vārdu. Es ierados kopā ar padomnieci Orgenu Solo. Mēs esam aug�ā, troņa zālē�

Leu ir �eit? jautāja Lendo. Kāda velna�

Apklustiet un klausieties, Kards viņu pārtrau�ca. Tas Lūkasa d�edi ju skolotājs D�orass Cē�baots ari ir te, aug�ā. Viņ� padarījis rīcības nespē�jīgus abus Solo un liek Debesbraucējam cīnīties ar personu, kas izskatās pēc viņa klona. Man viņ� �o�brīd nekādu uzmanību nepievēr�, te notiek kaut kāda izskaidro�anās. Bet, tiklīdz es mēģinā�u kaut ko da�rīt, viņ� to pamanīs.

Man likās, ka Lūkass teica Spēks ir bloķēts.

Bija. Cēbaots kaut kādā veidā dabūjis to atpa�kaļ. Vai esat lejā pie klonē�anas cisternām?

Jā, mēs atrodamies virs tām. Kāpēc vaicājat?

Orgena Solo pirmīt teica, ka ap to vietu vajadzē�tu atrasties lielam daudzumam isalamiru, sacija Kards. Ja jūs varētu da�us no tiem atraut no baro�a�nās rāmjiem un uznest te, aug�ā, varbūt mums izdo�tos Cēbaotu apturēt.

�ūbeka sērīgi ierūcās, un Lendo juta, ka apstipri�no�i pamājot ar galvu, lūpas viņam noraustās. Tad, lūk, ko nozīmēja visi tie sprādzieni.

Ir par vēlu, viņ� teica Kaulam. Cēbaots tos visus jau ir nogalinājis.

Rācija uz labu brīdi apklusa.

Saprotu, beidzot noteica Kards. Tas izskaid�ro notiku�o. Vai ir kādi ierosinājumi?

Lendo vilcinājās.

Patiesībā nav, viņ� sacīja. Ja mums kaut kas ienāks prātā, darīsim jums zināmu.

Pateicos, uzsvērti atturīgi teica Kards. Es gaidī�u.

Rācija noklik�ķēja viņ� bija atslēdzies no kanā�la.

Trīpio, tu vēl aizvien klausies? jautāja Len�do.

Jā, ser, robots atbildēja.

Pieslēdz Artū atkal pie datora, Lendo viņam sacīja. Lai viņ� dara visu, ko var, novirzot karavīrus no tā gaisa vada, pa kuru mēs ienācām. Tad jūs abi kopā ar nogrijiem sāciet virzīties uz to pusi.

Mēs dodamies prom, ser? pārsteigts vaicāja Trīpio.

Tie�i tā, Lendo viņam atbildēja. Un mēs ar Cūbiju jums sekosim, tā ka pasteidzieties, ja negri�bat, lai uzminam jums uz papē�iem. Paziņojiet to arī tiem diviem nogrijiem. ko Lūkass atstāja kopā ar to mineir�u kompāniju. Vai visu saprati?

Jā, ser, vilcinādamies teica Trīpio. Un kas būs ar jauno kungu Lūkasu un pārējiem?

Atstāj to manā ziņā, Lendo viņam sacīja. Sāc kustēties.

Jā, ser, atkal teica Trīpio.

Vēl viens klik�ķis, un arī viņ� bija atslēdzies no kanāla.

Mirkli valdīja klusums. �ūbeka to pārtrauca ar pa�saprotamu jautājumu.

Nedomāju, ka mums vēl ir izvēle, Lendo vi�ņam drūmi atbildēja. Sprie�ot pēc tā, ko stāstīja Mara un Lūkass, Cēbaots ir vismaz tikpat bīstams, kāds bi ja Imperators. Varbūt pat bīstamāks. Mums jā�mēģina iznīcināt visu noliktavu, un cerēsim, ka �ajā procesā parausim līdzi arī viņu.

�ūbeka norūca iebildumu.

Mēs nevaram, papurināja galvu Lendo. Vis�maz kamēr te viss vēl darbojas. Ja brīdināsim kādu aug�stāvā, Cēbaots uzzinās, ko gribam darīt. Var ga�dīties, ka viņam pietiks laika to apturēt.

No durvju puses atskanēja vēl viens apslapēts būk�ķ is.

Labi, izdarīsim to līdz galam, sacīja Lendo, paņemdams pēdējos spridzekļus.

Ja palaimēsies, viņi iedarbinās to �ūbekas aritmiskās rezonanses ierīci, pirms te ielau�as triecien�nieki. Ja liktenis būs vēl labvēlīgāks, viņi abi no �e�jienes izkļūs dzīvi.

Un, ja viņiem �ajā spēlē būs kritis lielais laimests, viņi pagūs brīdināt Henu un pārējos, pirms visa �ī no�liktava uzsprāgs viņiem zem kājām.

Ilgu laiku troņa zālē bija kluss. Mara platām acīm skatījās uz Debesbraucēju, prātodama, vai viņ� pats saprot, ko runā. Brīvprātīgi pieteikties palikt te, kopā ar Cēbaotu�

Viņu skatieni sastapās, uu pat cauri dūkoņai viņa apziņā Mara sajuta Lūkasa slepenās bailes. Jā,viņ� zi�nāja, ko runā. Un viņ� �o piedāvājumu bija domājis nopietni. Ja Cēbaots to pieņems, viņ� labprātīgi ies kopā ar vājprātīgo d�ediju. Ziedos sevi, lai glābtu draugus.

Tostarp arī sievieti, kas reiz bija solījusies viņu nogalināt.

Viņa novērsās, piepe�i nespēdama noraudzīties Lūkasā. Viņas acis sameklēja Kardu. Viņ� bija nome�ties ceļos starp saviem vornskriem, un viņu pa pusei aizsedza balkona lūznis. Kards glāstīja vornskrus un klusi ar tiem sarunājās laikam mierināja dzīvnie�kus, kas bija sabiju�ies no Cēbaota dusmu izvirduma. Viņa nopētīja abus vornskrus, bet neizskatījās, ka tie būtu ievainoti.

Maras galvas kustības bija piesaistīju�as Karda skatienu. Viņ� paraudzījās aug�up uz Maru, un viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. Joprojām glaudīdams vornskrus, Kards asi pielieca galvu uz Solo un Orge�nas Solo pusi. Pieri saraukusi, Mara sekoja viņa ska�tienam�

Un sastinga. Līdzās balkona fragmentam, kas jo�projām pa pusei atradās virsū viņa sievai, Solo bija sācis kustēties. Lēnām, pārvietojoties ne vairāk kā par diviem centimetriem vienā reizē, viņ� �ļūca pa grīdu uz priek�u.

Pie spridzekļ �āvēja, ko bi ja nometusi Orgena So�lo.

Tu prasi pārāk daudz, Debesbraucē j, Cēbaots brīdināja. Mara D�eida būs mana. Viņai jābūt ma�nai. Tas ir liktenis, ko no viņas pieprasa Spēks. Pat tu nedrīksti tur iejaukties.

Kā tad, iestarpināja Mara, atskatīdamās uz Cē�baotu un pie�ķirot balsij visu sev piemīto�o sarkas�mu.

Lai ar ko viņa riskētu, viņai bija jānovēr� Cēbaota uzmanība no troņa zāles otra gala.

Man ta�u vēl aizvien ir jānometas ceļos pie viņa kājām, atceries?

Tu apvaino mani, Mara D�eida, sacīja Cē�baots, apveltīdams viņu ar ļaunu smaidu. Vai tu tie��ām domā, ka mani var tik viegli maldināt?

Joprojām skatīdamies uz viņu, Cēbaots salieca pirkstu�

Un, tiklīdz Solo stiepa roku pēc spridzekļ�āvēja, tas aizslīdēja pusmetru tālāk.

Uz sardzes platformas kaut kas klusi iezumējās.

Debesbraucēj uzmanies! asi iekliedzās Ma�ra.

Debesbraucējs apcirtās, atkal iedarbinājis gaismas zobenu un paceldams to, lai aizstāvētos. Klons bija atguvis drosmi un jau atradās lēcienā, cērtot ar zobe�nu uz leju. Grūdiens, abiem asmeņiem sastopoties, atsvieda Lūkasu līdz kāpņu malai. Viņ� paspēra vēl vienu soli, pūlējās atgūt līdzsvaru, tad nokrita lejā uz grīdas.

Mara a�i paskatījās uz Solo. Vajādams Lūkasu, arī klons nolēca uz grīdas. Ja viņ� patie�ām bija Cēbaota apziņas pagarinājums�

Bet nē. Kad Solo atkal mēģināja satvert spridzekļ��āvēju, tas vēlreiz aizslīdēja no viņa prom. Lai kādas pūles no Cēbaota prasīja gaismas zobenu divkauja, viņ� nepārprotami spēja vēl arī koncentrēties, lai pa�rotaļātos ar saviem gūstekņiem.

Tu redzi, Mara D�eida? Cēbaots klusi vaicāja.

Dusmas viņam bija pārgāju�as, rotaļa ar gūstek�ņiem vairs neuzjautrināja, un nu atkal bija pienācis laiks pievērsties svarīgākām lietām, proti, viņa Impē�rijas izveido�anai.

Tas ir nenovēr�ami. Es valdī�u� un tu man kal�posi, kopā ar Debesbraucēju un viņa māsu. Un vi�siem kopā mums klāsies lieliski.

Viņ� strauji spēra lielu soli prom no margām, uz kāpņu otru malu. Tie�i laikā, jo pēc mirkļa Debes�braucējs atmuguriskā lēcienā bija no troņa zāles ze�mākā līmeņa grīdas atpakaļ uz kāpnēm. Viņ� pieze�mējās ar muguru pret Maru un kādu brīdi grīļojās, kamēr atguva līdzsvaru. Atkal pazibēja gaisma, �o�reiz zili balta, kad klons uzlēca uz margām, sparīgi vicinādams zobenu horizontālos pusapļos, lai aizsar�gātos pret uzbrukumu. Debesbraucējs atmuguriski at�kāpās sāņus. Raudzīdamās viņam garām, Mara pa�manīja. ka arī Cēbaots steidzīgi pasper soli atpakaļ. Klons nolēca uz grīdas un uzbruka, joprojām pla�os horizontālos puslokos vicinādams gaismas zobenu pret Debesbraucēju. Lūkass turpināja atkāpties, acīm redzami nezinādams, ka tuvojas akmens sienai.

Tālāk atkāpties viņ� vairs nevarēs.

Viņi pagāja Marai garām� un viņa sajuta, ka Cē�baots atkal viņu cie�i vēro.

Kā jau es sacīju, Mara D�eida, viņ� teica. Nenovēr�ami. Un, kad jūs abi ar Debesbraucēju bū�siet man līdzās, galaktikas zemākie ļaudis pulcēsies ap mums kā vēja dzītas lapas. Viņu sirdis un dvēseles piederēs mums.

Viņ� pavērās pāri zālei un pamāja. Joprojām tu�pēdams aiz balkona lū�ņiem, Kards pārsteigumā sarāvās, kad viņa spridzekļ �āvējs izrāvās no maksts un aizlidoja pie Cēbaota. Pusceļā tam pie�vienojās Orgenas Solo nomestais gaismas zobens un spridzekļ �āvējs, ko Solo joprojām cītīgi centās satvert.

Tāpat kā viņu nenozīmigie iero�i, Cēbaots piemetināja.

Nevērīgi pastiepis roku, lai saņemtu tos, viņ� at�kal pievērsās divkaujai, kas tuvojās nobeigumam.

Tā bija izdevība, ko Mara visu laiku gaidīja. Ie�spējams, ka tā bija viņas pēdējā izdevība. Izlauzu��ies cauri haosam, kas virmoja ap viņas prātu, Ma�ra tiecās pie Spēka, koncentrēdama skatienu un domas uz iero�iem, kas pāri telpai pa gaisu tuvojās Cēbaota rokai. Viņa juta vecā d�edija neuzmanī�bu�

Un Orgenas Solo gaismas zobens atdalījās no spridzekļ�āvējiem un stingri iegūla viņai rokā.

Cēbaots strauji pagriezās ar seju pret Maru, spridzekļ�āvēji grabēdami nokrita uz kāpnēm.

Nē! viņ� iekliedzās, un viņa seju baisi izķēmo�ja bailes un apjukums.

Mara juta, ka viņ� drud�aini rausta gaismas zobe�nu, bet bailes un apjukums mazināja viņa pūliņu spē�ku, un �oreiz Cēbaotam nebija arī pārsteiguma priek�rocības. Pēc kāda laika viņ� no �oka attaptos, bet Mara nebija noskaņota viņam �o laiku dot. Iedar�binājusi gaismas zobenu, viņa metās uzbrukumā.

Klons noteikti bija sadzirdējis viņu tuvojamies, gaismas zobena skaņas bija pārāk skaidri saklausā�mas. Bet, tā kā Debesbraucējs bija piespiests pie sie�nas, kārdinājums vispirms izrēķināties līdz galam ar vienu pretinieku bija pārāk liels, lai klons spētu tam pretoties. Viņ� savicināja zobenu vēl pēdējo reizi, un tas ietriecās sienā. Debesbraucējs zemu noliecās, un asmens viņu neskāra�

Un ar sabojātas elektroniskās ierīces spo�o uzlies�mojumu siena uzsprāga, tās fragmenti pāri Debesbraucēja galvai ietriecās klonam tie�i sejā,

Galu galā izrādījās, ka Debesbraucējam aiz mugu�ras nemaz nav bijusi siena, bet gan viens no troņa zā�les lielajiem ekrāniem.

Klons iekliedzās cik Mara atcerējās, tā bija pir�mā skaņa, kas izlauzās no viņa lūpām un streipuļo�dams atmuguriski kāpās atpakaļ. Viņ� apcirtās pret gaismas zobena skaņu, dusmās un bailēs saviebtu se�ju, joprojām aizmiglotām acīm. Klons pacēla zobenu cirtienam�

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Viņa noliecās, lai asmenis viņu neskartu, un ie�skatījās viņam sejā. Debesbraucēja seja. Seja, kas nakts murgos bija viņu vajājusi se�us gadus. Seja, ko Imperators viņai bija pavēlējis iznīcināt.

TU NOGALINĀSI LŪKASU DEBESBRAUCĒJU.

Un pirmo reizi, kop� Mara bija atradusi Debes�braucēju un viņa sabojāto X klases kuģi peldam iz�platījumā, viņa padevās �ai balsij, kas urbās viņai smadzenēs. Mara no visa spēka atvēzēja gaismas zo�benu un cirta.

Klons sabruka, viņa gaismas zobens nokrita uz grīdas viņam blakus.

Mara lūkojās lejup uz klonu� un, kad viņa sa�raustīti ievilka elpu, zemapziņā skano�ā balss bija ap�klususi.

Tas bija padarīts. Viņa bija izpildījusi Imperatora pēdējo pavēli.

Un beidzot viņa bija brīva.

�ķiet, ka viņi visi ir klāt, kapteini, sacīja Trouns, pa komandtiltiņa skatulūku noraudzīdamies uz dumpinieku kara kuģiem, kas bija izkārtoju�ies gar pārtvērējkreiseru gravitācijas konusu malām. Do�diet rīkojumu, lai Piespiedējs un Sargs tiktu atbrīvoti no slazdā ievilinā�anas pienākuma un atgrieztos sa�vos posteņos uz demarkācijas līnijas. Visiem kara kuģiem: sagatavoties kaujai ar ienaidnieku.

Jā, ser, teica Pelleons un, ievadīdams datorā pavēles, klusā apbrīnā māja ar galvu.

Kārtējo reizi, pretēji tam, ko liecināja pierādījumi, di�admirālim Trounam bija izrādījusies taisnība, dumpinieku uzbrukuma flotile bija �eit.

Un tie�i �ajā brīdī dro�i vien brīnījās, kas nogājis greizi ar viņu viltīgo plānu.

Man ienāca prātā, admirāl, ka varbūt nevajadzē�tu iznīcināt visus, viņ� ierosināja. Kādam jāļauj atgriezties Karaskentā un pastāstīt, ka mēs izrādījā�mies gudrāki.

Piekrītu, kapteini, sacīja Trouns. Kaut gan es �aubos, vai tāda būs viņu interpretācija. Vistica�māk, viņi secinās, ka tiku�i nodoti.

Iespējams, piekrita Pelleons, pārlaizdams a�u skatienu komandtiltiņam.

Viņam bija izlicies, ka dzird kādu klusu skaņu tādu kā saspringtu mīņā�anos vai klusu nokrem�ļo�anos. Viņ� ieklausījās uzmanīgāk, bet skaņa neatkārto�jās.

Tas mums sagādās tikpat lielas priek�rocības.

Patiesi, teica Trouns. Vai ziņne�a pienāku�mu uzticēsim admirāļa Akbara zvaig�ņu kreise�rim?

Pelleons pasmaidīja ar sakniebtām lāpām. Akbars. Viņ� tik tikko bija attaisnots no padomnieka Borska Feilija apsūdzībām nekompetencē un nodevī�bā, ko pēdējais pret viņu izvirzīja pēc sagrāves pie Slaisvenas kuģu būvētavas. �oreiz viņam vairs tā ne�palaimēsies.

Tas būtu jauks akcents, admirāl, Pelleons sacī�ja.

Pateicos, kapteini.

Pelleons paskatījās uz Ruliu, kas mēmi stāvēja sardzē aiz Trouna krēsla, un iedomājās, vai nogrijs spēj novērtēt notieko�ā ironiju. Tā kā �ī rase ar īpa�u gudrību neizcēlās, iespējams, ka ne.

Viņiem priek�ā kosmosu piepildīja lāzera uzlies�mojumi bija sākusies kauja starp ātrās reaģē�anas kuģu eskadroniem. Ērti iekārtojies krēslā, Pelleons ieskatījās savos displejos un sagatavoja pratu kaujai. Kaujai un uzvarai.

Uzmanieties, Me�onīgā eskadrona komandieri, jums ir pāris sekotāji, Ved�am ausī atskanēja Otrā balss. Sestais?

Esam kopā ar jums, Otrais, otra balss apstipri�nāja. Dubultā virziena maiņa uz trīs. Viens, divi�

Uzmundrinādams sevi, Ved�s lika savam X klases kuģim izdarīt straujas �ķērveida kustības. Abi Impē�rijas kaujas kuģi, mēģinādami pielāgoties viņa manev�ram, vienlaikus cen�oties viņu neapsteigt, iespējams, pat nepamanīja divus citus X klases kuģus uzroda�mies tiem aiz muguras. Sekoja divi sprādzieni, un Ved�am vairs neviens nesekoja.

Paldies, viņ� teica.

Nebija grūti. Ko darām tālāk?

Nezinu, Ved�s atzinās, uzmezdams ātru ska�tienu kaujai, kas plosījās viņiem apkārt.

Pagaidām admirālis Akbars joprojām turēja sa�vus zvaig�ņu kreiserus kopā, kaujas pozīcijā. Bet, redzot kā Impērijas spēki dragā ārējos atbalsta ku�ģus, kreiseriem kuru katru brīdi varēja rasties nepie�cie�amība pa�iem iesaistīties tuvcīņā. Un tādā gadī�jumā ātrās reaģē�anas kuģu eskadroni būs praktiski atstāti savvaļā, dodot triecienus, kam un kur vien varēdami.

To viņi taktiski darīja jau tagad. Svarīgi bija atrast kādu patie�ām nozīmīgu trieciena objektu�

Otrajam acīmredzot bija bijis tāds pats domu gā�jiens.

Vai zināt, komandieri, man ienāca prātā, ka Im�pērijai nebūtu tik daudz kuģu, ar ko uzbrukt mums, ja viņiem vienlaikus nāktos aizsargāt kuģu būvētavu.

Ved�s izstiepa kaklu, lai paraudzītos uz netālu re�dzamajām gaismām. Uz to fona viņ� varēja saskatīt vismaz �etru Golanas II kaujas bāzu tum�os, draudī�gos siluetus.

Piekrītu, sacīja Ved�s. Bet es domāju, ka vi�ņu sanervozē�anai pat ar leģendārā Me�onīgā eskadrona uzbrukumu vien nepietiks�

Komandieri Antil, te runā flotiles centrālais sa�karu dienests, iejaucās sprigana balss. Ar jums kāds steidzami vēlas sazināties, tiek izmantots Jaunās Republikas diplomātiskais �ifrs. Vai vēlaties, lai es jūs savienoju?

Ved�s samirk�ķināja acis. Diplomātiskais �ifrs? �eit?

Domāju gan. Jā, protams, savienojiet.

Jā, ser.

Bija dzirdams klik�ķis�

Sveiks, Antil, viņam ausī atturīgi sacīja ne�skaidri pazīstama balss. Priecājos tevi atkal sastapt.

Esmu pārliecināts, ka �īs izjūtas ir abpusējas, saraucis pieri, teica Ved�s. Kas runā?

Ak, izbeidz nu, sarunbiedrs viņu norāja. Vai tie�ām jau esi aizmirsis brīni�ķīgos mirkļus, ko pava�dījām pie vīna bāra?

Vīna bārs�?

Eivz?

Klau, nav tik ļauni, sacīja Eivzs. Tava atmi�ņa uzlabojas.

Tavi ļaudis sāk kļūt grūti aizmirstami, atteica Ved�s. Kur tu esi?

Pa�ā viduci tām �ilbino�ajām Impērijas gaismām, ko redzi sev blakus, sacīja Eivzs mazliet drūmākā balsi. Es vēlētos, kaut tu man būtu pateicis, ka uzbruksiet �ai vietai, nevis Tengrinai, kā mēs domājām.

Es vēlētos, kaut tu man būtu pateicis, kas tas ir par darbiņu, kas jums padomā, atcirta Ved�s. Esam viens otru krietni izmuļķoju�i, vai ne?

Kā tad. Apmuļķojām visus, tikai ne di�admirāli.

To tu vari man nestāstīt. Vai gribēji ar mani sa�viesīgi papļāpāt vai ari tev ir kas cits sakāms?

Varbūt jā, atbildēja Eivzs. Varbūt ne. Raugi, apmēram pēc deviņdesmit sekundēm da�i no mūsē�jiem paķers to KGL iekārtu, pēc kuras mēs �eit iera�dāmies. Pēc tam mēs ātri atvadīsimies un izlauzīsim sev ceļu, lai tiktu no �ejienes prom.

Izlauzis ceļu, lai izkļūtu no Impērijas kuģu būvē�tavas. Un viņ� par to runāja tik nevērīgi.

Lai jums veicas.

Paldies. Es par to ieminējos tāpēc, ka mums ir pilnīgi vienalga, kādā virzienā lauzties ārā. Iedomā�jos, ka jums tas varbūt ir svarīgi.

Ved�s juta, ka viņa cie�i sakniebtās lūpas savelkas smaidā.

Tā varētu gan būt, viņ� sacīja. Teiksim, ne�būtu slikti, ja jūs lidotu ārā gar tām kaujas bāzēm. Varbūt pa ceļam varat dot tām no aizmugures kādu nelielu belzienu?

Man liekas, ka tas ir labs ceļ�, piekrita Eivzs. Protams, kad būsim ārpus kuģu būvētavas, kļūs ne�daudz karstāk visi tie kuģi, �au�ana un tā tālāk. Jā�domā, jums neradīsies iespēja mūs kādu gabaliņu draudzīgi pavadīt?

Ved�s skatījās uz gaismām un pārdomāja Eivza priek�likumu. Tas varēja izdoties. Pat ja Eivza ļau�dīm izdotos padarīt kaujas nespējīgu tikai vienu bāzi, tas atvērtu kuģu būvētavu Jaunās Republikas iebru�kumam. Ja Impērija negribēs kuģu būvētavu ziedot, viņiem būs jāatsauc daļa kaujasspēku �urp, lai no�slēgtu pārrāvuma vietu un vajātu kuģus, kas būs ie�kļuvu�i iek�ā.

Kontrabandisti, savukārt, nevarētu vēlēties labāku aizsegu kā Jaunās Republikas kara kuģu straumi, kas plūdīs iek�ā kuģu būvētavā, viņiem lidojot�no tās ārā. Galu galā, tā būtu godīga maiņa.

Esam vienoju�ies, viņ� sacīja Eivzam. Dod man pāris minūtes, un es sagādā�u jums apsardzi.

Draudzīgu apsardzi, neaizmirsti, Eivzs brīdi�nāja. Ja saproti, ko gribu teikt.

Es tevi pilnīgi saprotu, Ved�s viņu nomierinā�ja.

Par kalamarie�u tradicionālo naidu pret kontraban�du un kontrabandistiem stāstīja leģendas, un Ved�am bija tikpat maza vēlē�anās iesaistīt kādu �īs rases pārstāvi kā Eivzam. Iespējams, ka kontrabandists tie�i tāpēc bija griezies pie viņa, nevis piedāvājis palīdzību Akbaram vai flotiles komandieriem.

Neraizējies, es jūs pieseg�u.

Labi. Aiziet mūsējie jau ķeras pie lietas. Uz tik�anos.

Rācija tika izslēgta.

Mēs dosimies tur iek�ā? vaicāja Vienpadsmi�tais.

Dosimies iek�ā, Ved�s apstiprināja, griezdams savu X klases kuģi pa labi apkārt. Otrais, sniedz āt�ru ziņojumu virspavēlniecībai un pasaki viņiem, ka mums nepiecie�ams atbalsts. Eivza vārdu nepiemi�ni saki, ka mēs sadarbojamies ar kādu neatkarīgu preto�anās grupu kuģu būvētavas iek�ienē.

Sapratu, komandieri.

Ja nu Akbars nevēlēsies riskēt, ko tad? iestar�pināja Septītais.

Ved�s pavērās ārā uz kuģu būvētavas ugunīm. At�kal, tāpat kā tik daudzas reizes agrāk, visu iz�ķīra uz�ticē�anās. Viņ� bija uzticējies lauku puisim, kas, tik�ko ieradies no kādas atpaliku�as, pamestas pasaules, bija vedis viņu cīņā ar pirmo Nāves Zvaigzni. Viņ� bija uzticējies biju�ajam liela mēroga spēlmanim, kam varēja būt, bet varēja arī nebūt īsta kaujas piere�dze un kas veda viņu uzbrukumā otrai Nāves Zvaigznei. Un tagad viņ� uzticējās kontrabandistam, kas viņu par atbilsto�u cenu tikpat labi varēja arī no�dot.

Tas nav būtiski, Ved�s teica. Būs atbalsts vai ne, mēs dosimies iek�ā.

Pazibēja Maras gaismas zobens, dodot spēcigu cirtienu klonam Luūkasam. Klons nokrita, viņa gais�mas zobens grabēdams atsitās pret grīdu, un viņ� pa�lika nekustīgi guļam.

Un pēk�ņi dūco�ais spiediens Lūkasa galvā mitē�jās.

Viņ� piecēlās kājās. Ekrāns, līdz kuram Debes�braucējs bija atvilinājis klonu, vēl aizvien dzirk�steļoja. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� pirmo reizi pēc daudzām stundām brīvi ievilktu elpu. Cīņa bei�dzot bija galā.

Paldies, Lūkass klusi sacīja Marai.

Viņa atkāpās no miru�ā klona.

Nebija grūti. Vai smadzenes tagad skaidras?

Tātad Mara bija varējusi uztvert dūkoņu viņa gal�vā. Viņ� par to bija domājis.

Jā, Lūkass palocīja galvu, vēlreiz dziļi ie�vilkdams elpu. Un kā ir ar tavējām?

Skatiens, ko viņa uzmeta Lūkasam, bija pa daļai uzjautrināts, pa daļai ironisks. Bet pirmo reizi kop� viņu iepazī�anās Debesbraucējs vairs neredzēja Mā�rās acīs sāpes un naidu.

Es izdarīju to, ko viņ� man lika, viņa teica. Tas ir beidzies.

Lūkass atskatījās uz troņa zāli. Kards bija piesējis vornskrus pie sabruku�ā balkona un uzmanīgi rāpās pāri lū�ņiem. Hens bija piecēlies kājās un palīdzēja joprojām apdullu�ajai Leai izkļūt no atlūzas apak�as.

Lea? pasauca Lūkass. Vai ar tevi viss kārtī�bā?

Man nekas nekai�, viņa atbildēja. Esmu tikai mazliet sasitusies. Iesim no �ejienes prom, labi?

Lūkass pagriezās atpakaļ pret Cēbaotu. Vecais d�edijs ieplestām acīm raudzījās lejup uz miru�o klo�nu, viņa rokas nemierīgi kustējās gar sāniem, skatie�nā bija dusmas, apjukums un vājprāts.

Jā, piekrita Lūkass. Nāc, Mara.

Ejiet vien, sacīja Mara. Es pēc kādas minū�tes jūs panāk�u.

Lūkass viņu nopētīja.

Ko tu grasies darīt?

Un kā tu domā? viņa atcirta. Es grasos pa�veikt darbu līdz galam, ko man būtu vajadzējis izda�rīt jau uz Jomārkas.

Cēbaots gausi pacēla acis pret viņu.

Tu par to mirsi, Mara D�eida, viņ� teica, un viņa klusā balss atstāja stindzino�āku iespaidu nekā dusmu izvirdums. Tu mirsi lēni un lielās mokās.

Dziļi ievilcis elpu, sa�ņaudzis plaukstas dūrēs un piespiedis tās pie krūtīm, viņ� aizvēra acis.

-To mēs vēl redzēsim, Mara nomurmināja.

Augsti pacēlusi gaismas zobenu, viņa tuvojās Cēbaotam.

Tas sākās kā tāla dārdoņa, ko drīzāk varēja sajust, nevis sadzirdēt. Lūkass pavērās apkārt, viņa jutekļi saspringa briesmu priek�nojautā. Bet neko saskatīt viņ� nevarēja. Skaņa kļuva skaļāka, dobjāka�

Un, nograndot pērkonīgam sprādzienam, tā troņa zāles griestu daļa, kas atradās virs galvas viņam un Marai, pēk�ņi nogruva kā akmeņu lietus.

Uzmanies! iekliedzās Lūkass, paceldams ro�kas, lai pasargātu galvu, un cenzdamies palēkt malā, kur akmeņi viņu neskartu.

Bet akmeņu lietus pārvietojās kopā ar viņu. Lū�kass mēģināja vēlreiz, gandrīz zaudēdams līdzsvaru, jo akmeņu klājiens jau sniedzās viņam līdz potītēm. Tie bija pārāk mazi, un to bija pārāk daudz, lai viņ� uz tiem varētu iedarboties caur Spēku. Akmeņi turpi�nāja birt, sāpīgi atsitoties pret viņa augumu. Cauri apkārt virpuļojo�ajiem putekļiem viņ� redzēja, kā Mara ķepurojas zem sava akmeņu biruma, ar vienu roku sargādama galvu, ar otru veltīgi vēzēdama pret akmeņiem gaismas zobenu. Lūkass dzirdēja, ka Hens kaut ko kliedz no zāles otra gala, un nosprieda, ka arī viņi piedzīvo līdzīgu uzbrukumu.

Un, neskarts stāvēdams pa�a izraisītā akmeņu ne�gaisa vidū, Cēbaots augstu pacēla rokas.

Es esmu d�ediju skolotājs Cēbaots! viņ� sau�ca, un viņa balss pārskanēja krīto�o akmeņu dārdoņu. -Impērija� un Visums� pieder man.

Lūkass satvēra gaismas zobenu aizsardzības po�zīcijā, viņa jutekļi atkal uztvēra briesmu tuvumu. Bet arī �oreiz �ī zinā�ana viņam neko nedeva. Cē�baota zibeņi triecās pret zobena asmeni, Lūkass no spēcīgā grūdiena zaudēja līdzsvaru un nokrita ak�meņu kaudzē, sāpīgi sasitot ceļgalus. Kamēr viņ� pūlējās piecelties kājās, viens no krīto�ajiem akme�ņiem trāpīja viņam pa galvu. Lūkass sagrīļojās un nokrita sāniski, atbalstoties uz vienas rokas. Atkal uzliesmoja zibeņi, tie izskrēja cauri akmeņu kau�dzei, un viens sāpju vilnis sekoja otram. Gaismas zobens tika izrauts no Lūkasa pirkstiem, viņ� ne�skaidri redzēja, kā tas aizlido pāri margām uz troņa zāles tālāko galu.

Izbeidziet, kliedza Mara.

Cauri sāpju miglai Lūkass redzēja, ka viņa stāv līdz ceļiem akmeņos, bezmērķīgi vicinādama gais�mas zobenu, it kā pūloties akmeņus atvairīt.

Ja gribat mūs nogalināt, dariet to.

Pacietību, mana nākamā mācekle, sacīja Cē�baots.

Un, samiedzis acis, lai kaut ko varētu saskatīt cau�ri putekļiem un akmeņiem, Lūkass redzēja, ka viņ� sapņaini smaida.

Vēl tu nevari mirt. Vēl ne kamēr neesmu tevi novedis lejā, di�admirāļa klonē�anas zālē.

Mara zem akmeņu biruma sarāvās, viņas apziņā pazibēja pēk�ņas bailes.

-Ko?

Jo esmu paredzējis, ka Mara D�eida nometīsies ceļos manā priek�ā, Cēbaots viņai atgādināja. �ī Mara D�eida� vai cita.

Kārtībā, teica Lendo, pievienodams pēdējam lādiņam aktivizē�anas slēdzi. Iedarbini to, un mū�kam no �ejienes prom.

Cūbeka�no centrālās kolonnas otras puses norūca apstiprinājumu. Paņēmis savu spridzekļ�āvēju, Lendo piecēlās, uzmezdams ātru skatienu visām durvīm gar ārējo balkonu. Pagaidām viss bija labi. Ja tās aizturēs triecienniekus vēl divas minūtes, viņi abi ar Cūbeku būs nost no �īs darba platformas un uz ārējā balkona�

Cūbeka norūca brīdinājumu. Ieklausījies uzmanī�gāk, Lendo sadzirdēja, kā ārkārtīgi neapmierinātā ne�gatīvās plūsmas sadalītāja kārba sāk zumēt aizvien spalgāk.

Lieliski, Cūbij, viņ� sacīja. Ejam.

Viņ� uzkāpa uz tiltiņa�

Un tajā brīdī uzsprāga durvis, kas atradās tie�i pretim tiltiņam.

Uzmanies! Lendo iekliedzās, nokrizdams gu�ļus uz vēdera un �audams putekļu un lū�ņu mākoni, kas pletās tur, kur bija biju�as durvis.

No durvju ni�as uz viņu pusi jau tika raidīti �ūk�sto�ie, zilie apdullinā�anas �āviņu viļņi. Viņam aiz muguras skanēja �ūbekas bultme�a rēkoņa. Pagalam bi ja tās divas minūtes.

Un, piespiedis seju iespējami tuvāk tiltiņa metāla re�ģa grīdai, Lendo nopētīja pa�u tiltiņu. Tiltiņu un tievās, bet izturīgās margas abās tā pusēs�

Tas bija neprātīgi. Bet tas varēja izdoties.

�ūbij, nāc �urp, viņ� sauca un pagriezies uz�meta a�u skatienu tiltiņa darbības regulētājam, kas bija iebūvēts darba platformas margās.

Tiltiņa izlai�anas svira� �eit. Ievilk�anas svira� svira tiltiņa apturē�anai neatliekamas nepiecie�amī�bas gadījumā�

Tiltiņ� salīgojās, kad uz tā ar dobju būk�ķi uzlēca Cūbeka.

Nodarbini viņus, Lendo viņam sacīja.

Novērtējis attālumu, viņ� paslējās uz aug�u un ātri

vienu pēc otras pavilka uz savu pusi ievilk�anas un apturē�anas sviras. Tiltiņ� pabīdījās uz priek�u un ap�stājās pietiekami tālu no darba platformas, lai atvie�notos stieņi, ar ko tas pie platformas bija piestipri�nāts.

Cūbeka norūca jautājumu, kad tiltiņ� zem viņu svara mazliet noliecās uz leju.

Gan redzēsi, Lendo atbildēja.

Liesmas uz�āvās gaisā abās pusēs uzsprāgu�as bija vēl divas durvis.

Tikai pieķeries stingrāk pie margām un turpini �aut. Aiziet.

Pats stingri satvēris margas, viņ� rūpīgi notēmēja un iz�āva.

Bet nevis uz triecienniekiem, kas tagad bija iz�skrēju�i uz apļveidīgā balkona. Viņa �āvieni bija rai�dīti uz tiltiņa tālāko galu pa�ķīda dzirksteļu māko�ņi. Grīdas re�ģis trāpījuma vietās izkusa, apak�ējie balsta stieņi sabira gabalos. Tiltiņ� noraustījās, no�liekdamies vēl vairāk. Lendo turpināja postīt tā uzbū�ves veselumu. Cūbeka viņam līdzās nodārdināja kā�du me�onigu vūkiju frāzi, ko Lendo nekad agrāk ne�bija dzirdējis�

Un ar griezīgu pārpūlēta metāla skaņu tiltiņ� bei�dzot padevās. Ar balkonu to tagad savienoja vairs ti�kai margas, kas joprojām bija neskartas, un tiltiņ� smagnēji nokārās uz leju. Lendo krampjaini ieķērās margās, strauji pārejot no horizontāla stāvokļa verti�kālā�

Un ar blīk�ķi, kas viņam gandrīz lika atlaist rokas, tiltiņ� atsitās pret klonē�anas balkona margām trīs stāvus zemāk.

Mūsu pietura, sacīja Lendo. Nāc.

Neveikli iebāzis savu spridzekļ�āvēju maksti, viņ�

pārlēca par stāvi noliektajām tiltiņa margām un no�kļuva uz klonē�anas balkona grīdas. Cūbeka, kam piemita koku iemītnieka dabiskās iemaņas, tur bija nolēcis jau trīs sekundes pirms viņa.

Viņi līkumoja starp Spertija cilindru rindām un at�radās pusceļā līdz balkona izejas durvīm, kad viņiem aiz muguras uzsprāga kolonna.

Pirmie gaisā kā �ilbino�as ugunsbumbas uzlido�ja kabeļu un cauruļvadu fragmenti. Skatu aizsedza draudīgs dūmu, putekļu un tvaikos pārvērsta barī�bas �ķidruma mākonis. No visām pusēm �ļācās ārā daudzkrāsaini �ķidrumi. Darba platforma, uz kuras viņi bija stāvēju�i tikai pirms pāris minūtēm, atrā�vās no tauvām un noslīdēja gar kolonnu lejā, kritie�nā sapostot vēl krietnu daļu ierī�u. Mākoņa iek�pusē sprak�ķēja īssavienojumi, tiem sekoja otrās pakā�pes sprādzieni, un katrs no tiem radīja jaunu lū�ņu lietu.

Briesmīgi brak�ķot kolonnas balstiem, tās ārējā kārtas sāka lobīties nost un lēnām gāzties lejā.

Cūbeka norēca brīdinājumu.

Es arī ne, atsaucās Lendo.� Zūdam no �ejie�nes prom.

Pēc desmit sekundēm, paskrēju�i garām vienīga�jam simboliskajam sargam, kas bija atstāts pie �ī stā�va izejas durvīm, viņi bi ja ārā. Kad Cūbeka un Lendo bija jau divu gaiteņu attālumā, viņi sajuta vibrāciju kolonna bija nogāzusies uz klonē�anas alas grīdas.

Viss kārtībā, aizelsies teica Lendo, apstāda�mies un skatīdamies uz abām pusēm, jo viņi bija sa�sniegu�i �ķērsgaitcni.

Artū bija labi pastrādājis, aizsūtot�no �ejienes prom karavīrus. Visapkārt nemanīja nevienas dzīvas būtnes.

Izeja ir tajā virzienā, viņ� sacīja Cūbekam, iz�vilkdams rāciju. Sazināsimies ar pārējiem un iesim no �ejienes prom.

Viņ� nospieda taustiņus, lai sazinātos ar Henu�

Un asi sarāvās, kad rācijā atskanēja skaļ� brīk�ķis.

Hen? iesaucās Lendo.

Lendo? atbildēja Hena balss, troksnī gandrīz nesadzirdama.

Tas esmu es, Lendo apstiprināja. Kas jums tur, aug�ā, notiek?

Tas trakais d�edijs gā� mums uz galvas jumtu, sauca Hens. Mēs abi ar Leu esam aizsegā, bet Ma�rai un Lūkasam nav, kur paslēpties. Kur tu esi?

Lejā, netālu no klonē�anas alas.

Lendo no�ņirkstināja zobus. Ja tā Cūbekas aritmiskās rezonanses ierīce ir iedarbojusies, viens no kalna reaktoriem jau sācis raustīties. Ja viņi netiks ārā no kalna, pirms tas uzsprāgs�

Vai gribat, lai nākam aug�ā jums palīgā?

Nepūlieties, iejaucās Karda drūmā balss. Pie turbolifta jau sakrājusies liela akmeņu kaudze. Izska�tās, ka mums te būs jāpaliek uz mū�igiem laikiem.

Cūbeka ierēcās, viņa balsī jautās izmisums.

Aizmirsti par to, Cūbij, tu �ā vai tā neko nevari darīt, Hens viņam sacīja. Pie mums joprojām ir Lūkass un Mara varbūt viņi var Cēbaotu apturēt.

Un ja nu viņi to nevar? noprasīja Lendo, un vēders viņam sa�ņaudzās. Klausieties, jums nav daudz laika mēs domājam, ka esam enerģijas ģene�ratoriem pievienoju�i aritmisko rezonansi.

Labi, teica Hens. Tas nozīmē, ka Cēbaots ari netiks no �ejienes ārā.

-Hen�

Negaidiet, ejiet no �ejienes prom, Hens viņu pārtrauca. Cūbij, paldies par visu, bet, ja mums lemts palikt �eit, kādam kopā ar Vinteru jāparūpējas par D�escnu un D�ainu. Vai saprati ?

Me�onīgais Kards atrodas tajā vietā, kur jūs ie�gājāt kalnā, piebilda Kards. Viņi jūs gaida.

Sapratu, zobus griezdams, sacīja Lendo. Lai jums veicas.

Viņ� izslēdza rāciju un ielika to atpakaļ vidusjostā. Henam bija taisnība, te, lejā, viņi Cēbaotam neko nevarēja padarīt. Bet ar Me�onīgā Karda turbolāzeriem un Artū stāvu plānu komplektu�

Nāc, �ūbij, viņ� teica, pagriezdamies pret iz�eju un sākdams skriet. Vēl nekas nav beidzies.

Varbūt tā arī ir labāk, Cēbaots no�ukstēja, ie�dams pie Lūkasa un skumji skatīdamies uz viņu.

Mirk�ķinādams plakstus, lai atbrīvotu acis no putekļiem, Lūkass pavērās aug�up uz veco d�edi�ju, pūlēdamies apspiest vēl aizvien pulsējo�ās sā�pes.

Sāpes un neskaidro sakāves sajūtu. Viņ� bi ja no�meties ceļos uz grīdas, līdz viduklim iegrimis akme�ņos, un akmeņi joprojām krita viņam virsū. Un pre�tim Lūkasam stāvēja vājprātīgs d�ediju skolotājs, kas gribēja viņu nogalināt�

Nē. D�edijam jārīkojas, kad viņ� ir mierīgs. Kad starp viņu un Spēku valda miers.

Skolotāj Cēbaot, uzklausiet mani, viņ� teica. Jūs esat slims. Es to zinu. Bet es varu jums palī�dzēt.

Cēbaota sejā cita citu nomainīja ducis izteiksmju, it kā viņ� pielaikotu da�ādas izjūtas.

Patlaban gan tu to vari, viņ� sacīja, izvēlējies skāņu uzjautrinājumu. Un kāpēc lai tu kaut ko tādu priek� manis darītu?

Tāpēc, ka jums tas ir nepiecie�ams, atbildēja Lūkass. Un tāpēc, ka jūs esat nepiecie�ams mums. Jums ir milzīga pieredze un vara, ko jūs varat izman�tot Jaunās Republikas labā.

Cēbaots pavīpsnāja.

D�ediju skolotājs D�orass Cēbaots nekalpo ze�mākiem ļaudīm, d�edij Debesbraucēj.

Kāpēc ne? Tā darīja visi di�ie Vecās Republikas d�ediju skolotāji.

Un tā bija viņu kļūda, teica Cēbaots, kratī�dams pret Lūkasu pirkstu. Tāpēc zemākie ļaudis sacēlās un viņus nogalināja.

Bet viņi ne�

Pietiek! Cēbaots nodārdināja. Tam nav nozī�mes, kas, pēc tavām domām, zemākajiem ļaudīm ir no manis nepiecie�ams. Es esmu tas, kur� to izlems. Viņi samierināsies ar manu valdī�anu vai arī mirs.

Viņa acis uzliesmoja.

Tev bi ja izvēle, d�edij Debesbraucēj. Vēl vai�rāk tu būtu varējis valdīt līdz ar mani. Tu izvēlējies nāvi.

Pār Lūkasa seju noritēja sviedru vai asins lāse.

Kas būs ar Maru?

Cēbaots papurināja galvu.

Gar Maru D�eidu tev vairs nav nekādas daļas, viņ� teica. Ar viņu es nodarbo�os vēlāk.

Nē, noskaldīja Mara. Jūs nodarbosieties ar mani t<ig;id.

Lūkass paskatījās uz viņu. Viņai uz galvas jopro�jām krita akmeņi, bet, Lūkasam par pārsteigumu, no akmeņu kaudzes, kas sniedzās viņai līdz ceļgaliem un neļāva pakustēties, vairs nebija ne vēsts. Un nu viņ� redzēja, kāpēc: tie gaismas zobena cirtieni, ko viņa pirmīt izdarīja, nebija veltīgas akmeņu atvairī�a�nas kustības, kā viņam likās. Viņa bija izcirtusi grīdā lielas atveres, pa kurām akmeņi bija sakritu�i apak��ējā monitoru telpā.

Pacēlusi gaismas zobenu, viņa uzbruka.

Cēbaots strauji pagriezās pret viņu, dusmās pār�vērstu seju.

Nē! viņ� iekliedzās, un atkal no viņa pirkstu galiem iz�āvās zilibalti zibeņi.

Mara tos uztvēra ar savu zobenu, bet vairs nevir�zījās uz priek�u tik ātri. Cēbaots �āva zibeņus atkal un atkal, atkāpdamies pret troni un biezo sienu aiz tā. Mara neatlaidīgi viņam tuvojās.

Pēk�ņi akmeņu lietus virs viņas galvas mitējās. No tās kaudzes, kas pa pusei bija aprakusi Lūkasu, akmeņi sāka lidot pie Cēbaota. Apmetu�i loku ap vi�ņu, tie triecās Marai tie�i sejā. Viņa atstreipuļoja at�pakaļ, samiedza acis un pacēla uz aug�u labās rokas elkoni, cenzdamās pasargāties no �īs krusas.

Zobus sakodis, Lūkass mēģināja atbrīvoties no akmeņiem, kas bija nospiedu�i viņu pie zemes. Viņ� nevarēja pieļaut, ka Marai jācīnās vienai. Bet viņam nekas neizdevās Lūkasa muskuļi pēc Cēbaota pē�dējā uzbrukuma bija pārāk novājināti. Viņ� tomēr mēģināja vēlreiz, ignorēdams sāpes, ko �ie pūliņi pastiprināja. Viņ� palūkojās uz Maru�

Un redzēja, ka viņas sejas izteiksme piepe�i mai�nās. Lūkass sarauca pieri, un tad ari viņ� to sadzirdē�ja. Leas balss, tā runāja viņa domās�

Turi acis aizvērtas, Mara, un klausi manai balsij. Es redzu, un es tevi vadī�u.

Nē! atkal iekliedzās Cēbaots. Nē! Viņa ir mana!

Lūkass pavērās uz troņa zāles pretējo galu, prāto�dams, ka Cēbaots izgāzis pār Leu savas atriebīgās dusmas. Bet nekas nenotika. Pat akmeņi bija pārstā�ju�i birt tajā vietā, kur viņi visi tagad bija sanāku�i kopā. Varbūt ilgā cīņa beidzot bija izsmēlusi Cēbaota spēkus, un viņ� vairs nevarēja riskēt ar uzmanības sa�dalī�anu uz vairākām pusēm. Zem nokritu�ā balkona, akmeņu kaudzē, kas tagad bija bloķējusi turbolifta durvis, Lūkass pamanīja sava gaismas zobena metā�lisko mirdzumu. Ja viņ� varētu atsaukt zobenu pie se�vis un atgūt pietiekami daudz spēka, lai piebiedrotos Marai�

Un tad viņa skatienu piesaistīja kāda cita kustība. Piesieti pie viena balkona stūra, paliku�i neskarti ak�meņu krusā, kas bija nākusi pār viņu saimnieka gal�vu, Karda pieradinātie vornskri raustīja savas pava�das.

Dzīvnieki tiecās nokļūt pie Maras. Un pie Cēbaota.

Toreiz, kad viņi gāja cauri Mirkras me�am, savva�ļas vornskrs bija Maru gandrīz nogalinājis. Nezin kā�pēc �ķita loģiski, ka �iem diviem vornskriem viņa būtu jāizglābj. Lūkasa aicināts, gaismas zobens sa�kustējās, un, kad viņ� domās bija atradis slēdzi, tas sāka darboties. Zobens aizvēlās prom no akmeņu kaudzes, spo�i zaļais asmens iz�ķīla dzirksteles no akmeņiem, kas tam patrāpījās ceļā. Lūkass saspringa, un ierocis pacēlās gaisā un lidoja pie viņa.

Kad tas bija sasniedzis sagrauto balkonu, viņ� lika asmenim pārgriezt vornskru pavadas.

Cēbaots, protams, redzēja tos tuvojamies. Stāvē�dams ar muguru gandrīz pie pa�as troņa zāles sienas, viņ� mainīja mērķi un raidīja zibeņus pret uzbrūko�a�jiem plēsoņām, kas skrēja aug�ā pa kāpnēm. Viens no tiem iekaucās un nogāzās uz grīdas, paslīdējis uz izkaisītajiem akmeņiem, otrs sagrīļojās, bet turpināja skriet uz priek�u.

Uzmanības novirzī�ana tas bi ja viss, ko Marai tobrīd vajadzēja. Viņa metās uz priek�u pret akme�ņiem, kas vēl aizvien sitās sejā, un bija Cēbaotam klāt. Kad viņ� izmisīgi pastiepa rokas atkal pret Ma�ru, viņa nokrita Cēbaota priek�ā uz ceļiem un nikni cirta ar gaismas zobenu. Pēdējo reizi �ēlabaini ieklie�dzies, Cēbaots sabruka�

Un, tāpat kā tas bija noticis ar Imperatoru uz Nā�ves Zvaigznes borta, tum�ās puses enerģija izlauzās uz āru kā spēcīgs zilu uguņu sprādziens.

Lūkass bija tam gatavs. Sakopojis visus savus spēkus, viņ� saķēra Maru Spēka tvērienā un, cik ātri vien varēdams, parāva viņu nost no �ī enerģijas izvir�duma. Viņ� sajuta viļņveidīgu triecienu, sajuta, kā nedaudz mazinās sasprindzinājums, kad viņa pūli�ņiem pievienojās Leas spēks.

Un tad pēk�ņi viss bija galā.

Viņ� labu laiku palika nekustīgi guļam, kamp�dams gaisu, cīnīdamies ar tuvojo�os bezsamaņu.

Lūkass neskaidri juta, kā no viņa tiek velti nost akmeņi.

Vai tev nekas nekai�. Lūkas? jautāja Lea.

Viņ� piespieda sevi atvērt acis. Klāta putekļiem

un sasitusies, viņa izskatījās tikpat nelāgi, cik nelāgi Lūkass jutās.

Ar mani viss kārtībā, viņ� māsai teica un, at�grūdis pārpaliku�os akmeņus, piecēlās kājās. Kas ir ar pārējiem ?

Viņiem neklājas pārāk slikti, viņa sacīja, sa�tverdama Lūkasa roku, lai palīdzētu viņam noturēt līdzsvaru. Bet Henain nepiecie�ama medicīniskā aprūpe viņam ir da�i stipri apdegumi.

Marai ari, nopietni teica Kards, kas bija pienā�cis pie kāpnēm ar samaņu zaudēju�o Maru uz rokām. Mums viņa pēc iespējas ātrāk jānogādā uz Me�onī�gā Kurda.

Tad sazinies ar viņiem, sacīja Hens.

Viņ� bija nometies ceļos pie miru�ā klona un rau�dzījās lejup uz viņu.

Saki, lai viņi ierodas mums pakaļ.

Kur? Kards sarauca pieri.

Hens norādīja uz vietu, kur bija miris Cēbaots.

Tie�i �eit.

Lūkass pagriezās un skatījās. Tum�ās puses ener�ģijas spēcīgais sprādziens bija �o zāles galu pilnīgi saārdījis. Sienas un griesti bija nomelnēju�i, un tajos bija izrauti caurumi, grīdas metāls tajā vietā, kur bija stāvējis Cēbaots, izliecies un pa pusei izkusis. Tronis bija norauts no savas pamatnes un gruzdēja kādu metru tālāk.

Un aiz tā pa roboto izgruvumu aizmugures sie�nā viņ� varēja saskatīt spo�i mirdzam kādu vientu�ļu zvaigzni.

Pareizi, noteica Lūkass, dziļi ievilkdams elpu.

-Lea?

Es redzu, viņa pamāja ar galvu, sniegdama brālim gaismas zobenu un iedarbinādama savējo. Ķe�ramies pie darba.

Divas dumpinieku uzbrukuma fregates pacēlās no divām ielenktās kaujas bāzes pusēm, un 11u to maslvie borti vairs neaizsedza bāzi skatienam. Kāds bāzes sektors uzliesmoja un tad atkal satumsa, un uz �ī tum�ā fona bija redzams, kā kuģu būvētavā ielido vēl viens dumpinieku kaujas kuģu vilnis.

Un Pelleons vairs nesmaidīja.

Nekrītiet panikā, kapteini, sacīja Trouns.

Bet arī viņa balsī ieskanējās drūmi toņi.

Mēs vēl neesam sakauti. Ne tuvu ne.

Uz Pelleona pults ied�inkstējās izsaukuma sig�nāls. Viņ� paskatījās uz pulti�

Ser, pienākusi steidzama ziņa no Veilendas, Pelleons teica Trounam, un vēders viņam sa�ņaudzās pēk�ņās baisās priek�nojautās.

Veilenda� klonē�anas ra�otne�

Izlasiet to, kapteini, ļoti klusā balsī sacīja Trouns.

Tūlīt saņemsim at�ifrējumu, teica Pelleons, nepacietīgi bungodams ar pirkstiem pa pulti.

Uz ekrāna lēnām sāka parādīties ziņojuma at�ifrē�tais teksts. Bi ja noticis tie�i tas, no kā viņ� baidījās.

Kalnam ir uzbrukts, ser, Pelleons sacīja Trou�nam. Divas da�ādas vietējo iedzīvotāju vienības un dumpienieku diversanti�

Viņ� aprāvās, neticīgi saraucis pieri.

� un arī kāda nogriju grupa�

Izlasīt ziņojumu līdz galam viņam nebija lemts. Nezin no kurienes iz�āvās pelēkādaina roka un aiz��ņaudza Pelleonam rīkli.

Viņ� iegārdzās, ļengani atslīga krēslā. Viss viņa ķermenis acumirklī bi ja paralizēts.

Par Impērijas nodevību pret nogriju tautu, Pel�leonam ristoties pēc elpas, aiz muguras atskanēja Ruha klusā balss. Mēs tikām nodoti. Mēs esam atriebti.

�vīksto�a kustība, un viņ� bija prom. Joprojām els�dams, cīnīdamies ar muskuļu nespēku, Pelleons pūlē�jās pacelt roku pie komandpults. Kad viņam galu ga�lā tas izdevās, viņa pirksti tikai ar tre�o mēģinājumu spēja nospiest trauksmes signalizācijas slēdzi.

Un, kad sirēnu gaudo�ana pārskanēja kaujas troksni, viņ� beidzot pagrieza galvu.

Trouns sēdēja savā krēslā, taisni izslējies, un viņa seja bija savādi mierīga. Krū�u vidusdaļā uz nevaino�jami baltā di�admirāļa formas tērpa bija tum�s asiņu traips, kas pletās aizvien lielāks. Traipa vidū mirdzē�ja Ruha slepkavas dun�a asmens galiņ�.

Trouns uztvēra Pelleona skatienu, un, viņam par pārsteigumu, di�admirālis pasmaidīja.

Bet, Trouns no�ukstēja, viņ� to izdarīja tik meistarīgi�

Smaids izdzisa. Kvēle acīs tāpat� un Trouns, pē�dējais di�admirālis, bija miris.

Kapteini Pelleon? sakaru virsnieks drud�aini uzsauca, kad pie di�admirāļa krēsla pārāk vēlu piesteidzās medicīniskās aprūpes vienība. Nemese un Vētras Vanags prasa, kādas ir turpmākās pavēles. Ko lai es viņiem saku?

Pelleons paraudzījās aug�up uz skatulūku. Viņ� skatī jās uz haosu, kas bija izcēlies aiz �ķietami dro�ās kuģu būvētavas aizsardzības joslas, un domāja par negaidīto nepiecie�amību sadalīt spēkus, par to, ka dumpinieku flotile izmanto visas diversijas priek�rocības. Vienā se�kundē Visums bi ja pēk�ņi pavērsies pret viņiem.

Trouns varētu panākt uzvaru pat tādā situācijā. Bet viņ�, Pelleons, nebija Trouns.

Sazinieties ar kuģiem, viņ� aizsmaku�ā balsī teica.

Vārdi sāpīgi iestrēga viņam kaklā, un tam nebija nekāda sakara ar pulsējo�ajām sāpēm pēc Ruha node�vīgā uzbrukuma.

Lai tie sagatavojas atkāpties.

Saule bija norietējusi aiz rietumpuses mākoņu plānās kārtiņas, un vakara debesu krāsainību sāka no�mainīt tuvojo�ās Karaskentas nakts tumsa. Atspiedu�sies pret pils jumta �uguna margām, kas sniedzās vi�ņai līdz krūtīm, ieklausīdamās vēja �ukstos, Mara lū�kojās uz Imperialsitijas gaismām un transporta plūs�mu tur. lejā. Kaut aug�up cēlās darbīga duna, visam pāri klājās savāds miers.

Bet varbūt miers bija viņā pa�ā. Lai būtu, kā bū�dams, tā bija patīkama pārmaiņa.

Divdesmit metrus viņai aiz muguras atvērās dur�vis, kas veda uz jumtu. Mara saasināja jutekļus caur Spēku, bet viņa jau tāpat zināja, kas ir nācējs. Un vi�ņai bija taisnība.

Mara? Lūkass klusi pasauca.

Esmu �eit, viņa atsaucās un, joprojām pavēr�susi seju pret pilsētu, saviebās.

Pēc viņa apziņas Mara varēja pateikt, ka viņ� iera�dies saņemt atbildi.

Pagalam bija viņas iek�ējais miers.

Skaists skats, vai ne? piezīmēja Lūkass, nostā�damies viņai blakus un arī raudzīdamies uz pilsētu. Tas dro�i vien liek tev daudz ko atcerēties.

Viņa uzmeta Lūkasam pacietīgu skatienu.

-Tulkojumā tas būtu: kā tu �oreiz jūties, atgriezu�sies mājās. Vai zini, Debesbraucēj, starp mums runā�jot, tu esi varen aizkustino�s, kad pūlies runāt aplin�kus. Ja es būtu tavā vietā, atmestu tam ar roku un pa�liktu pie lauku zēna atklātā tie�uma.

Man ļoti �ēl, viņ� sacīja. Laikam esmu pā�rāk daudz laika pavadījis kopā ar Henu.

Un ar mani un Kardu, vai ne?

Tu gribi, lai atbildu ar lauku zēna atklāto tie�u�mu?

Viņa greizi pasmaidīja.

No�ēloju, ka vispār sāku par to runāt.

Arī Lūkass pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

Un kā tad tu jūties?

Mara paskatījās uz pilsētas ugunīm.

Savādi, viņa teica. It kā patie�ām būtu at�griezusies mājās� tikai tā tas nav. Patiesībā nekad neesmu te stāvējusi un tā glu�i vienkār�i noraudzīju�sies uz pilsētu kā patlaban. Vienīgajās reizēs, kad nā�cu uz �ejieni, man bija vai nu jāsagaida kāds gaisa transports, vai jānovēro kāda konkrēta ēka un tamlī�dzīgi. Tas bija darbs Imperatora labā. Nedomāju, ka viņ� jebkad uztvēra Imperialsitiju kā ļaudis un gais�mas viņam tā nozīmēja tikai varu un iespējas.

Iespējams, ka tā viņ� raudzījās uz visu, piekri�ta Lūkass. Un, runājot par iespējām?

Mara saviebās. Viņa nebija kļūdījusies viņ� bija �eit, lai saņemtu no viņas atbildi.

Visa tā lieta ir muļķīga, Mara sacīja. Es to zinu, un tu arī to zini.

Kards tā nedomā.

Kards reizēm ir vēl trakāks ideālists nekā tu, viņa atcirta. Pirmām kārtām viņam nekad neizdo�sies saturēt kopā to kontrabandistu koalīciju.

Var būt, ka tā, teica Lūkass. Bet padomā, kā�das iespē jas paveras, ja viņam tas izdosies. �o aprin�du rīcībā ir kontakti un informāci jas avoti, kas Jauna�jai Republikai nav pieejami.

Kam jums vajadzīgi informācijas avoti? asi vaicāja Mara. Trouns ir miris, viņa klonē�anas centrs ir sagrauts, un Impērija atkal atkāpusies. Jūs esat uz�varēju�i.

Arī pie Endoras mēs uzvarējām, Lūkass uz�svērti teica. Bet pēc tam mums vēl gadiem ilgi bija jāattīra no ienaidnieka klātbūtnes visas teritorijas. Arī tagad darāmā netrūks.

Bet tas nav iemesls, lai tajā visā iesaistītu mani, ie�bilda Mara. Ja nepiecie�ams kāds, kas uzturētu sa�karus starp jums un kontrabandistiem, kāpēc tas ne�varētu būt Kards?

Tāpēc, ka viņ� ir kontrabandists. Tu bi ja tikai kontrabandista palīdze.

Viņa nospraustajās.

Liela at�ķirība.

Da�iem �ķiet, ka tā ir, sacīja Lūkass. �ī darī�juma slēg�anas procesā āri�ķībām un iztēlei ir tikapt liela nozīme kā realitātei. Starp citu, Kards jau ir pa�teicis, ka viņ� to nedarīs. Tagad, kad tie viņa vornskri ir atlabu�i, viņ� vēlas atgriezties pie saviem ļaudīm.

Mara papurināja galvu.

Es neesmu politiķe, viņa neatlaidās. Nedz ari diplomāte.

Bet tu esi persona, kam abas puses labprāt uzti�cas, teica Lūkass. Un tas �ajā gadījumā ir svarīgā�kais.

Mara savieba seju grimasē.

-Tu nepazīsti �os ļaudis, Debesbraucēj. Vari man ticēt Cūbekam un tiem vīriem, kurus jūs sūtāt pār�celt nogrijus uz viņu jauno pasauli, klāsies daudz vieglāk.

Viņ� pieskārās Maras rokai.

-Tu vari to izdarit, Mara. Zinu, ka tu vari.

Viņa nopūtās.

Man par to jāpadomā.

Lai tā būtu, viņ� sacīja. Kad būsi izdomāju�si, nāc lejā.

Protams.

Viņa iesāņus pavērās Lūkasā.

Vai tu gribēji man sacīt vēl kaut ko?

Viņ� pasmaidīja.

-Tavas d�edijas iemaņas kļūst aizvien labākas.

Pats vainīgs pārāk labi mani mācīji. Saki vien, kas tev vēl padomā.

Tikai �is te.

Iebāzis roku tunikā, viņ� izvilka gaismas zobenu.

Kas tas ir? Mara sadrūmusi jautāja.

Tas ir mans vecais gaismas zobens, Lūkass vi�ņai klusi atbildēja. Tas, ko es pazaudēju pie Māko�ņu pilsētas un ar ko Vcilendā mani gandrīz nogalinā�ja-

Viņ� pastiepa zobenu Marai.

Es gribētu, lai tas pieder tev.

Viņa satrūkusies paskatījās uz Lūkasu.

Man? Kāpēc?

Viņ� kautrīgi paraustīja plecus.

Tam ir daudzi iemesli. Tāpēc, ka tu to esi pelnī�jusi. Tāpēc, ka tu kļūsi par d�ediju un tev tas būs ne�piecie�ams. Bet galvenokārt tāpēc, ka es vēlos, lai tas būtu pie tevis.

Viņa paņēma ieroci gausi, gandrīz negribīgi.

Paldies.

Nav par ko.

Viņ� atkal pieskārās Maras rokai.

Es bū�u apsprie�u zālē kopā ar pārējiem. Kad būsi izlēmusi, ienāc pie mums.

Viņ� pagriezās un gāja prom pāri pils jumtam. Mara atkal pievērsās pilsētas ugunīm. Plaukstā viņa sajuta gaismas zobena vēso metālu. Lūkasa gaismas zobens. Varbūt tā bija viena no viņa pēdējām saik�nēm ar pagātni� Un viņ� to bija atdevis.

Vai ar to viņ� bija gribējis Marai kaut ko pasacīt? Iespējams. Kā jau viņa bija teikusi, izsmalcinātība nebija Lūkasa stiprā puse. Bet, ja viņ� to bija darījis tāpēc, tad veltīgi �ķieda laiku. Viņas pēdējā saikne ar pagātni tika sarauta Tantisas kalna troņa zālē.

Viņas pagātne bija beigusies. Bija pienācis laiks dzīvot nākotnei. Un �i nākotne bija Jaunā Republika. Vai nu viņai tas patika, vai ne.

Mara dzirdēja, kā Lūkass viņai aiz muguras atver durvis.

Pagaidi mirkli, Mara uzsauca viņam nopa�kaļ. Es ie�u kopā ar tevi.

Timotejs Zāns

ZVAIG�ŅU KARI TRE�Ā GRĀMATA

PĒDĒJĀ PAVĒLE Romāns

Apgāds "Artavu", LV-I(X)7, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" tipogrāfi jā Rīgā, Balastu dambī 3.