Duglass Prestons Linkolns �ailds
Lamatas
Bagātību meklētāji vairākās paaudzēs ir mēģināju�i atklāt nāvi neso�o noslēpumu, ko glabā Ūdens Aka: �ahtu un tuneļu labirints, kas izrobojis nelielas saliņas sirdi netālu no Menas krastiem. Ūdens Aka ir izslavēta kā pirātu dārgumu krātuve un apveltīta ar noslē�pumainu spēju nogalināt ikvienu, kas uzdro�inās tajā ielauzties, - gan profesionāli, gan pilnīgi nejau�u meklētāju. Ta�u vienam cil�vēkam izdevies nonākt pie pārsteidzo�a atklājuma - Ūdens Aka patiesībā ir rūpīgi projektēts cietoksnis, ko pirātiem būvējis sla�vens septiņpadsmitā gadsimta arhitekts, kur� savus plānus pie�rakstījis �ifrētā tekstā. Atkodējot to, būtu iespējams lauzt Ūdens Akas lāstu. Vai tie�ām?
Pie salas īpa�nieka doktora Melina He�a Menā ieradies ar mo�dernām tehnoloģijām apgādātas ekspedīcijas vadītājs. �iem dār�gumu meklētājiem ir savs būtisks iemesls uzminēt Akas noslēpu�mu - divi miljardi dolāru zeltā. Arī He�am ir savi motīvi pievienoties komandai: viņa brālis gāja bojā Skrandu salā pirms trīsdesmit gadiem, un vienīgā iespēja noņemt lāstu - doties Akas melnajos krā�ainajos ūdeņos un asinīm slacītajos kambaros.
Meklētāju komanda, kas apgādāta ar modernākām datoru tehnoloģijām nekā neliela universitāte, pamazām paceļ noslēpu�ma plīvuru. Ta�u, mēģinot iekarot Aku, cilvēki viens pēc otra mirst. He�u moka traģiskās bērnības atmiņas, vienlaikus viņ� tiek ierauts sare�ģītās attiecībās ar skaistu francūzieti. Bet pēdējais sle�penais Akas kambaris gaida, kad tiks atklāts tā nāvējo�ais noslē�pums�
Skrandu sala netālu no menas krastiem ir nolādēta vieta. Pētnieki un dēkaiņi gadsimtiem mēģināju�i atminēt salas noslēpumu, tomēr visi gāju�i bojā dīvainos apstākļos. Ļaudis tic, ka Ūdens Aka salas vidū ir sena pirātu dārgumu krātuve. Ta�u tikai mūsdienās kapteinis Naidelmans, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, cer atklāt Ūdens Akas noslēpumu. Viņa rīcībā ir dati, ka Aka ir rūpīgi projektēts cietoksnis, ko pirātiem būvējis slavens 17. gadsimta arhitekts, kas savus plānus pierakstījis �ifrētā veidā.
New York Times bestselleru autoru Linkolna �ailda un Duglasa Prestona tandēmā radīti vairāki izcili romāni, arī vēsturiski intriģējo�ā "Miru�a grāmata". �oreiz autori mudina meklēt atbildi - vai lldens Aka ir vārti uz- milzīgu bagātību vai uz pa�u elli?
Duglass Prestons ir strādājis Amerikas Dabas muzejā Ņujorkā un 1989. gadā zirga mugurā devies tūksto�iem jūd�u garā ceļojumā pa pēdām spāņu pētniekam Koronado, kas meklēja Septiņas Zelta Pilsētas. �ā ceļojuma pieredze jau�ama zinātniski elitārajā bestsellerā "Tiranozauru kanjons" un romānā "Kodekss".
Linkolns �ailds - grāmatu redaktors un līdzautors; viņ� arī slavens ar savu īso stāstu antoloģijām.
No angļu valodas tulkojusi Liene Akmens Vāka autors Kristiāns Sies
� D. Prestons un L. �ailds/1998 � Tulkojums latvie�u valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 978-9984-35-342-5 "Apgāds "Kontinents"", 2007
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Lo�melis
Duglass Prestons Linkolns �ailds
LAMATAS
Linkolns �ailds velta �o grāmatu savai meitai Veronikai.
Duglass Prestons velta �o gramatu savam brālim Ri�ardam Prestonam.
Pateicības
Mēs esam lielu pateicību parādā vienam no Menas ievērojuma kajiem doktoriem Deividtnri Prestonam par nenovērtējamu pali dzibu, sniedzot ieskatu medicīnas joma. Tiipat pateicamies mu�u aģentiem trikam Simonovam un Linam Nesbitam no Janklovv & Nesbil; Meiju Suideram no C.realive Artists Agency; mītsu brīni�ķīgajai redaktorei Bet sija i Mi�elai un izdevējai Morinai I gēna i no VVarner Books.
Linkolns Ciiilds vēlētos pateikties Denisam Kellijam, Brusam Svensoīiam, Li Sukno, M.D., Bn Bend�amiiuim, M.D., Bonijai Mauerei, �erifai Kedai, Viņa Svētībai Robertam M. Dia�ekam un Dzimām Ka�am. īpa�i es vēlētos pateikties savai sievai Lu�ijai - par piecus gadus ilgo atbalstu un bargo (bet da�kart pārāk skar bo) kritiku �etru romānu sagatavo�anas laika. Vēlos pateikties sa�viem vecākiem par bezgalīgo mīlestību pret kuģo�anu un sajo ūdeni, kas iemidzinātā kop� mazotnes 1111 nav izzudusi vel jopro�jām. Vēl veļos izteikt pateicību noslēpumainajai, gadsimtiem se�najai juras laupītāju, pirātu, �ifretiiju un kodu uzlauzēju, dile tautu un karalienes Elizabetes laika spiegotāju kompānijai, kas palidzeja rndit krasainus arhetipus un noderēja par avotu "LAMATU" arsenālam. Un, visbeidzot, gribu izteikt ļoti novē�lotu paldies lomam Makkormakam - biju�ajam priek�niekam un menloram, kur� ar entuziasmu un pacietību man macija rakstī�u mis mākslu un rediģē�anas amata noslēpumus. Nullum tļiiod Icligit non ornavit.
Duglass Preslons vēlētos izteikt atzinību D�onam P. Vilejam jau�nākajam �urnāla Smithsonian vecākajam redaktoram, 1111 redaktoram Donam Moseram. Es velētos pateikties savai sievai Kristinai - par atbalstu, un meitai Sel�mi - par to, ka viņa iz�lasīja manuskriptu un netaupīja izcilus priek�likumus. Veļos izteikt visdziļāko pateicību savai mātei Dorotejai Makanai Pres- tonei un savam tēvam D�eromam Prestonam ļaunākajam - par Crīnpāst�eras fermas uzturē�anu un saglabā�anu, lai mani bērni un mazbērni varētu izbaudīt vietu, kas pieminēta ari grāmatā "LAMATAS".
Mēs atvainojamies Menas puristiem - par to, ka nekaunīgā kār�tā izmainījām krasta līniju un pārvietojām salas un kanālus. Nav nepiecie�ams atgādināt, ka Stormheivena un tās iedzīvotāji, "Talasa" un tās darbinieki ir izdomāti, un eksiste tikai mūsu iz�tēle. Lai arī Austrumu krastā var atrast vairākas Skrandu salas, tā, kuru esam aprakstīju�i "LAMATĀS", - tāpat kā Heia ģime�ne, kam sala pieder, - ir pilnīgs iztēles auglis.
..
Tūksto� septiņsimt deviņdesmitā gada jūnija pēcpusdienā men�cu zvejnieks Saimons Raters no Menas iekļuva vētrā un spēcīgā straumē. Maza zvejas laiviņa bija pilna ar zivīm, viņ� nomaldījās no kursa, un Saimonam nācās doties uz miglā tīto Skrandu salu, kas atrados se�as jūdzes no krasta. Gaidīdams, kamēr pāries negaiss, zvejnieks nolēmu izpētīt vientulīgo salu. Tās iek�ienē tālu no klin��ainajām robotajām kraujām, kuru dēļ salu tikusi pie sava nosau�kuma, viņ� atradu milzīgu vecu ozolu, kam vienā zarā karājas sen�laicīgs kuģa ķīlis un takelā�as paliekas. Tie�i zem koka zeme bija iegrimusi. Lai arī bija zināms, ka sala nav apdzīvota, Raters atrada skaidrus pierādījumus, ka pirms daudziem gadiem te kads pabijis.
Viņa modās ziņkāre, tādēļ Raters savervēja palīgos brāli un da��as nedēļas vēlāk svētdiena ieradās sala, bruņojies ar cērtēm un lāp- stām. Atradu�i zemes ieplaku, vīri sāka rakt. Piecu pēdu dziļumā viņi uzdūrās ozolkoka baļķu platformai. Viņi izvilka baļķus un, sa�traukumam pieaugot, turpināja rakt. Dienas beigās viņi bija iera�ku�ies divdesmit pēdu dziļumā - tiku�i cauri kokogļu un mala slā�nim un nonāku�i pie vēl vienas platformas. Brāļi devās mājup, nolēmu�i atsakt rak�anu pēc ikgadējās skumbriju sezonas. Bet jau pēc nedēļas Ratera brālis noslīka - viņa laiva nesaprotamu iemeslu dēļ pēk�ņi apgāzās. Bedre uz kādu laiku tika pamesta.
Pēc diviem gadiem Raters kopā ar vietējiem tirgotājiem nolēma apvienot resursus un atgriezties noslēpumainajā vietā Skrandu sa- lā. Sāku�i rakt, viņi drīz vien atklāja neskaitāmas smagas, vertikāli novietotas ozolkoka sijas un �ķērssijas, kas atgādināja aizbērtas �ah�tas stiprinājumus. Vēsture klusē, cik dziļi �ie viri aizrakās - lielā-
koties tiek minētas simts pēdas. Te viņi uzdūrās akmens plāksnei ar iegravētu uzrakstu: Sākumā tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Ta�u ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.
Plāksni izcēla virszemē. Vēlāk parādījās teorijas, ka plāksnes iz�cel�ana iedarbinājusi kadu mehānismu, jo pēc pāris sekundēm bedrē pēk�ņi sāka plūst jūras ūdens. Visi vīri izglābās - izņemot Saimo- nu Rateru. Ūdens Aka, kā tika iesaukta applūdusi �ahta, bija paņē�musi saini pirmo upuri.
Ūdens Aku apvija daudzas leģendas. Ta�u visticamākā vēstīja, ka apmēram tūksto� se�simt deviņdesmit piektajā gadā bēdīgi slave�nais angļu pirāts Edvards Oketns kaut kur Menas krastos apracis savas bagātības - tas noticis neilgi pirms viņa noslēpumainās nā�ves. Skrandu salas �ahta �ķita piemērota dārgumu krātuve. Drīz pēc Ratera nāves paklīda baumas, ka apslēptā manta ir nolādēta un ik�viens, kas centīsies to iegūt, piedzīvos likteni, ko solīja uzraksts uz akmens plāksnes.
Neskaitāmas reizes Ūdens Aku mēģināja nosusināt. Tūksto� astoņsimtajā gada divi kādreizējie Ratera biedri dibināja jaunu kom�pāniju un savāca naudu, lai izraktu otru tuneli - divpadsmit pēdas uz dienvidiem no sākotnējās bedres. Līdz brīdim, kad viņi nonāca simts pēdu dziļumā, viss bija labi - tur viņi sāka rakt horizontālu eju tie�i zem Ūdens Akas. Viņi bija plānoju�i pierakties apslēptajai mantai no apak�as. Ta�u, tiklīdz tunelis pagriezās pret Aku, tas strauji applūda. Vīri tik tikko izglābās.
Trīsdesmit gadus Aka palika neskarta. Tad, tūksto� astoņsimt trīs�desmit pirmajā gadā raktuvju in�enieris Ri�ards Pārkhērsts dibinā�ja Bālas Kravas glāb�anas ekspedīcijas kompāniju. Pārkhērsts bija draugs vienam no tiem tirgotājiem, kas pirmie pētīja Ūdens Aku, tādējādi spēja iegul vērtīgu informāciju par senāk veiktajiem dar�biem. Pārkhērsts virs ieejās Ūdens Akā uzstādīja milzīgu ar tvaiku darbināmu sūkni, ta�u jūras ūdeni izsūknēt neizdevās. Būdams ne�piekāpīgs, in�enieris aizgādāja uz salu primitīvu urbjtorni, ko no�vietoja tie�i virs Akas. Instruments ieurbās krietni tālāk nekā visi iepriek�ējie racēji - tas nonāca simt septiņdesmit pēdu dzijumā, bet tad atdūrās pret kaut ko nesalau�amu. Kad urbi izcēla virszemē, uz tā nodilu�ajiem asmeņiem atrada dzelzs un rūsas paliekas. Tāpat lika konstatētas tepes, cementa un �ķiedru daļiņas. �ķiedru izanali�zēja, un atklājās, ka tā ir Zoysia matrella jeb kokosa �ķiedra. �o augu, kas sastopams tikai tropos, pla�i izmantoja uz kuģiem - kra�vas nostiprinā�anai. Drīz pēc �ī atklājuma Bātas Kravas glāb�anas ekspedīcijas kompānija bankrotēja, un Pārkhērsts bija spiests pamest salu.
Tūksto� astoņsimt �etrdesmitajā gadā tika dibināta Bostonas Kra�vas glāb�anas kompānija, un tā Ūdens Akas apkārtnē sāka rakt tre��o �ahtu, jau pēc se�desmit se�ām pēdām viņi negaidīti uzdūrās sen�laicīgam sānu tunelim, kas, izrādījās, ved uz Ūdens Aku. Arī tre�o �ahtu applūdināja ūdens, un tā aizgruva.
Nepiekāpīgie uzņēmēji trīsdesmit jardu attālumā izraka nākamo loti lielu �ahtu, kas kļuva zināma kā Bostonas �ahta. At�ķirībā no iepriek�ējām, Bostonas �ahta nebija vertikāla - tā urbās zeme maz�liet ieslipi. Septiņdesmit pēdu dziļumā uzdūru�ies pamatie�u slānim, viņi mainīja virzienu - iedzīvojoties milzīgos tēriņos, jo izmantoja urbjus un �aujampulveri, ierakās vēl piecdesmit pēdas dziļāk. Tad tika izrakta horizontāla eja - zem vietas, kura tika uzskatīta par Ūdens Akas pamatni. Tur tika atrastas koka konstrukcijas un pir�mās aizbērtās �ahtas turpinājums. Aizrautīgie racēji turpināja urb�ties zemē, attīrot veco �ahtu. Simt trīsdesmit pēdu dziļumā viņi uzdūrās vēl vienai platformai, kuru atstāja savā vietā - līdz tiks izlēmis, vai to vajag izcelt virszemē. Un taja naktī apmetnes iemīt�niekus uzmodināja skaļa rīboņa. Vīri izskrēja ārā un ieraudzīja, ka Ūdens Akas pamatne iegāzusies jaunajā tunelī ar tādu spēku, ka trīsdesmit pēdu attālumā no Bostonas �ahtas iz�āvu�as ūdens un dubļu �altis. Tajās tika atrasta raupja metāla bultskrūve - līdzīga tām, kuras tika dzītas jūrnieku lādes.
Nākamajos divdesmit gados, lai piekļūtu dārgumu krātuvei, tika izrakts vēl ducis �ahtu, ta�u visas applūda vai iegruva. Bankrotēja vēl �etras bagātību meklē�anas kompānijas. Da�os gadījumos racēji apgalvoja, ka plūdi nav nejau�i, ka Ūdens Akas radītāji uzbūvēju�i velni�ķīgu mehānismu, kus izraisu plūdus ikvienā �ahtā vai tuneli, kas tiek izrakts salā.
Pilsoņu kar� rak�anas darbus apturēja. Bet jau tūksto� astoņ�simt se�desmit devītajā gadā savas tiesības veikt izrakumus salā pie�teica jauna bagātību meklē�anas kompānija. Kalnrūpniecības meis�tars F. K. Vren�s ievēroja, ka ūdens līmenis Akā ceļas un krīt atbilsto�i plūdmaiņām, un izvirzīja teoriju, ka mākslīgi veidots tu�nelis savieno Aku un tās atzarus ar jūru. ļa �o tuneli varētu atrast un aizbērt, varētu nosusināt Aku un piekļūt dārgumu krātuvei. Vren�s Ūdens Akas apkārtnē kopumā izraka vairāk neka duci izpē�tes �ahtu. Daudzas no tām uzdūrās horizontāliem tuneļiem un klin��u caurulēm, kuras uzspridzināja ar dinamītu, lai apturētu ūdens plūsmu. Ta�u tuneli, kas savieno Aku ar jūru, atrast neizdevās. Kompānijai beidzās nauda, un tā - glu�i kā visas pārējās - atstāja savu aprīkojumu sarūsē�anai sāļajā jūras gaisā.
Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma Kanādas un Anglijas rūpnieku konsorcijs dibināja Zeltra�u kompāniju. Uz sa�las tika nogādāti jaudīgi sūkņi un moderni urbji, tāpat kā tvaika katli, kas tos darbināja. Kompānija mēģināja izurbt Ūdens Akā vai�rākus caurumus, līdz beidzot tūksto� astoņsimt astoņdesmit tre�ā gada divdesmit tre�ajā augustā varēja svinēt uzvaru - viņi bija no�nāku�i līdz dzelzs plāksnei, kas pirms piecdesmit gadiem apturēja Pārkhērsla racējus. Ar jauno dimanta urbi viņi tika cauri dzelzij - priek�ā bija mīkstāka metāla plāksne. Kad urbis tika pacelts virsze�mē, uz tā tika atrasta gara, smaga zelta spirāle, kā ari bojāts perga�menta gabals, uz kura bija izlasāmas aprautas frāzes - "zīds, Kanā- riju salu vīns, ziloņkauls" un "D�ons Haids pūst Deptfordas karātavās".
Pusstundu pēc �ī atklājuma eksplodēja viens no milzīgajiem tvaika katliem, un bojā gāja īrs, kur� tos kurināja. Daudzas kom�pānijās būves tika nolīdzinātas līdz ar zemi, trīspadsmit cilvēki ti�ka ievainoti, bet viens no vadītājiem - F,cēkiēls llariss - kļuva akls. Zeltra�u kompānija sekoja saviem priek�gājējiem - bankrotēja.
Deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sāku�mā tika radītas vel trīs kompānijas, kas izmēģināja savu laimi Ūdens
Aka. Tas neveiksmīgi centās atkartot Zeltra�u panākumus, izman�toja modernus sūkņus līdz ar da�ādās vietās uzstādītiem zemūdens spridzekļiem, lai radītu aizslēgus un izsūknētu ūdeņiem pārpludi�nātās ejas. Strādājot ar pilnu jaudu, sūkņi bēguma laikā par apmē�ram divdesmit pēdām pazemināja ūdens līmeni da�ās centrālajās �ahtās. Racēji, kas tika sūtīti izpētīt Aku, sūdzējās par indīgām gā�zēm; da�i noģība un tika nogādāti virszemē. Tūksto� deviņsimt sep�tītā gada septembri salā darbojās pēdējā no �īm trim kompānijām - un, priek�laikus eksplodējot kādam spridzeklim, viens cilvēks zau�dēja roku un abas kajas. Pēc divām dienām me�onīgs ziemeļaustre- nis sabojāja galveno sūkni. Darbi tika apturēti.
luīi arī citas kompānijas vairs netika dibinātas, netrūka indivi�duālu racēju un entuziastu, kas laiku pa laikam izmēģināja laimi izpētes tuneļos. Tolaik oriģinālās Ūdens Akas vieta starp neskaitā�majām applūdu�ajām sānu �ahtām, caurumiem un tuneļiem bija zudusi. Beidzot sala tika atstāta zivju ērgļu un Vird�inijas ievu ziņā - ta bija pārāk bīstama un nestabila, un iedzīvotāji no netālās pilsētiņas vairījās tur piestāt. Bet tūksto� deviņsimt �etrdesmitā gada vasarā Alfrēds Vestgeits He�s Seniors - jauns, turīgs finansists no Ņujorkas - atveda uz Menu savu ģimeni. Viņ� uzzinaja par salu un ieintriģēts sāka pētīt tās vēsturi. Dokumentu bija maz - nevie�na no iepriek�ējām kompānijām netika parūpējusies par rūpīgiem pierakstiem. Se�us gadus vēlāk He�s nopirka salu no zemes speku�lanta un ar ģimeni pārcēlās uz Stormheivenu.
Tapai kā daudzi pirms viņa, arī A. V. lie�s Seniors kļuva kā apmāts ūdens Akas dēļ, un tā viņu arī pazudināja. Divu gadu laikā ģimenes finanses tika iztērētas, un He�s bija spiests pasludināt per�sonīgo bankrotu. Viņ� pievērsās dzer�anai un drīz vien nomira, at�stājot rūpes par ģimeni uz deviņpadsmit gadus vecā A. V. He�a ļaunākā pleciem.
Melinam He�am bija apnikusi vasara. Viņi ar D�oniju �o rītu pavadīja vecajā kūrmājā, metot ar akmeņiem pa lapseņu pūzni. Tas bija jautri, ta�u prieki ātri beidzās. Vēl tikai pāri vienpadsmitiem, bet viņ� jau apēdis divas mātes pagatavo�tās maizes ar zemesriekstu sviestu un banāniem. Nu viņ� sa�krustotam kājām sēdēja uz peldo�ā doka mājas priek�ā un skatījās jūrā - cerēdams pie horizonta ieraudzīt kāda līnij- kuģa skursteni. Pietiktu ari ar milzīgu tankkuģi. Tas varbūt dotos uz vienu no tālākajām salām, uzskrietu uz sēkļa un uzsprāgtu. Vismaz kāda pārmaiņa.
No mājas iznāca brālis un, koka laipu rībinādams, soļoja uz doku. Pie kakla viņ� turēja ledus gabaliņu.
-��� Tev nu gan trāpīja, - Melins noteica, klusībā priecāda�mies, ka netika sadzelts, turpretī vecākais un, tātad, it kā gudrākais brālis gan tika.
-��� Tu vienkār�i nebiji piegājis tik tuvu, - D�onijs atbildē�ja. Viņa mute bija pilna ar pēdējo sviestmaizes kumosu. - Zaķpastala.
-��� F:s piegāju tikpat tuvu kā tu.
-��� Jā, ka tad! Tām lapsenem bija redzama tikai tava bēgo��a kaulainā pakaļa! - D�onijs nosprauslājās un iemeta Iedus gabaliņu ūdeni.
-��� Nē, ser. Fs biju tie�i klāt.
D�onijs ar blīk�ķi nosēdās līdzās brālim uz doka un no�meta blakus ari savu somu.
-��� Un tomēr mēs ar tam lapsenēm tikām galā visai veikli, vai ne, Mel? - viņ� noteica, ar rādītājpirkstu braucīdams sūr�sto�o vietu uz kakla.
-��� Bez �aubām!
Viņi apklusa. Melins vērās uz salām nelielajā līcītī: Vien�tuļnieku sala, Vraku sala, Vecais Kupris, Kilika Akmens. Aiz tām tālumā vidēja ari Skrandu salas krasta līnija, kas nozu�da un atkal parādījās neatlaidīgajā miglā, kas negribēja iz�gaist pat �ai skaistajā vasaras vidus dienā. Aiz salām sākās atklāts okeāns - kā tēvs mēdza teikt, rāms kā dzirnavu dīķis.
Garlaicības mākts, Melins iemeta ūdeni akmeni un vien�aldzīgi raudzījās sīkajos viļņu aplī�os. Viņ� jau sāka no�ēlot, ka nav devies vecākiem līdzi uz pilsētu - tā butu vismaz kaut kāda nodarbo�anās. Viņ� vēlējās būt jebkura citā vietā uz ze�mes - Bostonā, Ņujorka - vienalga kur, tikai ne Mena.
-��� Vai esi kādreiz bijis Ņujorka, D�onij? - Melins jautāja.
D�onijs nesteidzīgi palocīja galvu.
-��� Vienu reizi. Vēl pirms tavas dzim�anas.
Kādi mdi, Melins nodomāja. It ka D�onijs varētu atcerē�ties, kas noticis laikā, kad viņ� bija mazāk nekā divus gadus vecs. Ta�u skaļi to pateikt būtu riskanti - var dabūt dunku sānos.
Melina acis pieversās doka galā pietauvotajai laivai ar pie�karināmo motoru. Un pēk�ņi viņam prātā ie�āvās ideja. Tie��ām laba ideja.
-��� Pabraukāsim ar to! - Melins ierosināja, pieklusinādams balsi un pamādams ar galvu uz laivas pusi.
-��� Traks esi, vai? - D�onijs atbildēja. - Tēvs mums sados pa kaklu.
-��� Izbeidz, - Melins teica. - Viņi pēc staigā�anas pa veika�liem pusdienos pie Heistingsiem. Būs mājās tikai trijos vai pat �etros. Neviens neko neuzzinās!
-��� Neviens, tikai visa pilsēta mūs redzēs braucam ar to!
-���� Neviens ta�u neskatīsies, - iebilda Melins un tad ne�gribīgi piebilda, - nu, kur� tagad ir zaķpastala?
D�onijs, �ķita, neievēroja �o dzēlibu. Viņa skatiens bija pievērsts laivai.
-��� Un uz kurieni tad tu gribi doties, ja ir vērts tā nopūlē�ties? - viņ� jautāja.
Lai ari viņi bija tikai divi vien, Melins sāka runāt vel klusāk.
-��� Uz Skrandu salu.
D�onijs pievērsās brālim.
-��� Tētis mūs nositis, - viņ� no�ukstēja.
-��� Ja atradīsim apslēpto mantu, nesitīs.
-��� Nekādas apslēptās mantas nav, - D�onijs nicigi, ta�u ne visai pārliecināti iebilda. - Lai vai ka, to bedru dēj tur ir ļoti bīstami.
Melins pazina brāli pieliekami labi, lai saprastu, ko nozī�mē �is tonis. D�onijs bija ieinteresējies. Melins klusēja, ļau�dams, lai vienmuļais nts palīdz pārliecināt brāli.
D�onijs pēk�ņi piecēlās un devās uz doka otru galu. Me�lins gaidīja; un viņu parņēma satraukums - kā pirms kāda liela notikuma. Kad brālis atgriezās, katrā roka viņ� turēja pa glāb�anas vestei.
-��� Kad nonāksim salā, mēs neiesim tālāk par klintīm kras�ta. - D�onijs tī�ām runāja skarbi, it ka gribētu atgādināt Me- linam, ka lieliskas idejas ie�au�anas prāta vēl nenozīmē, ka speķu samērs mainījies. - Saprati?
Melins palocīja galvu. Viņ� pieturēja margapmali, kamēr D�onijs iemeta laiva savu somu un glāb�anas vestes. Melins prātoja, kādēļ viņi jau agrak nebija par to iedomāju�ies. Ne viņ�, ne brālis ne reizi nebija devies uz Skrandu salu. Me�lins nepazina ari nevienu Stormheiveņas pilsētas bērnu, kur� to būtu izdarījis. Bus ko izstāstīt draugiem.
-��� Tu sēdi priek�gala, - D�onijs izrīkoja, - bet es stūrē�u.
Melins vēroja, kā D�onijs rīkojas ar ātrumpārslēgu, atver
slāpētāju, uzpumpē degvielu un tad parauj startera auklu. Motors nosprauslājās un atkal apklusa. D�onijs rāva vēlreiz un vēlreiz. Skrandu sala bija se�u jūd�u attālumā; Melins sprieda, ka pa tik rāmu ūdeni viņi tur nonāks pusstundas laikā. Tuvojās paisums, kad salu neatlaidīgi apskaloja spē�cīgi viļņi.
D�onijs mirkli atpūtas - viņa seja bija sarkana - un tad atkal stipri parāva startera auklu. Motors sāka darboties.
-��� Aida! - D�onijs iesaucās.
Tiklīdz virve bija atritinājusies, D�onijs pagrūda droseli līdz galam uz priek�u, un nelielās astoņpadsmit zirgspēku laiviņas motors sāka smagi puk�ķināt. Laiva atrāvās no do�ka un garām Perēkļa zemesragam devās dziļāk līci. Melina seju patīkami glāstīja vēj� un ūdens �altis.
�ķeļot okeāna ūdeni, laiva atstāja krēmkrasas viļņus. Pirms nedēļas bija plosījusies spēcīga vētra, tomēr, kā alla�, nomierinājusies, un okeāns nu vizēja spoguļgluds. Aiz labā borta parādījās Vecais Kupris - zems, kails, kaiju mesliem no�ta�ķīts granīta paugurs, ko rotāja tum�u ūdenszāļu bārkstis. Kad viņi brauca cauri kanālam, uz laivu nolūkojās neskaitā�mās kaijas, kas, uz vienas kājas stāvēdamas un galvas izslē- ju�as, snauda klin�u korē. Divas pacēlās debesīs un, skumji klaigādamas, patraucās viņiem garām.
-��� Tā bija lieliska ideja, - Melins ierunājās, - vai ne, D�o- nij?
-��� Iespējams, - D�onijs novilka. - Bet, ja mūs pieķers, tā būs tava ideja.
Lai arī Skrandu sala piederēja tēvam, viņiem - cik vien Melins spēja atcerēties - bija aizliegts turp doties. Tētis ienī�da to vietu un nekad par to nerunāja. Skolā klīda leģendas, ka, meklējot apslēpto mantu, bojā gāju�i neskaitāmi cilvēki; ka ta vieta ir nolādēta; ka tur spokojas. Tur bija tik daudz bedru un �ahtu, ka sala �ķita pārrakta no viena gala līdz ot�ram un gatava aprit ikvienu neuzmanīgu nācēju. Viņ� bija dzirdējis arī par Lāstu akmeni. To pirms daudziem gadiem atrada Aka, un nu tas it ka tika glabāts īpa�ā telpā baznīcas pagrabos - aiz atslēgas, jo bija sātana darbs. D�onijs reiz stāstīja, ka nepaklausīgākos svētdienas skolas bērnus neka�vējoties varēja nomierināt, pabiedējot ar Lāstu akmens ka�penēm. Melinu atkal pārņēma satraukuma vilnis.
Sala jau vidēja priek�ā - dūmakas vaļu ieskauta. Ziemā vai lietainas dienās dūmaka pārvērtās par smacējo�u, zirņu zupai līdzīgu biezu miglu. �ajā mirdzo�ajā vasaras dienā tā vairāk atgādināja caurspīdīgu cukura vati. D�onijs mēģināja skaidrot, ka to izraisa krasta straumes, ta�u Melins neko ne�saprata un bija pilnīgi pārliecināts, ka arī D�onijs to patiesī�ba nesaprot.
Migla jau skāra laivas priek�galu, un viņi pēk�ņi attapās dīvaina krēslas pasaule, kurā motora skaņa �ķita kā apslā�pēta. D�onijs samazināja ātrumu - drīzāk tas bija neapzinā�ti. Beidzot viņi izpeldēja no biezās dūmakas, un Melins priek�ā ieraudzīja Skrandu salas klintsradzes, kuru asās, ju�ras augiem klātas malas maigākas darīja miglas mākoņi.
Viņi stūrēja laivu garām zemām klintsradzēm. Dūmakai izklīstot, Melins ieraudzīja zaļganas robotas zemūdens klin��u virsotnes, ko klaja kustīgas jūraszāles. Tās bija klintis, no kuram bēguma vai biezas miglas laikā tik ļoti baidījās omā�ru ķērāji. Bet tagad bija paisums, un neliela laiviņa viegli slī�dēja tām garām. Mazliet pastrīdēju�ies, kuram būs jāsasla�pina kajas, viņi piestāja oļiem klātā krastā. Melins izlēca no laivas ar tauvu rokā un vilka. Teniskurpēs smēlās ūdens.
D�onijs izkāpa uz sauszemes.
-���� Diezgan jauka vietiņa, - viņ� it ka starp citu noteica, uzmezdams plecā somu un nopētīdams apkārtni.
Aiz akmeņainā okeāna krasta smil�u klaja sākās grī�ļu un Vird�inijas ievu audzes. Tās izgaismoja dīvaina sudrabota gaisma, kas spiedās cauri miglas vāliem, kuri vēl joprojām drūzmējās virs viņu galvām. Netālu no zāles arā vidēja vis�maz desmit pēdas augsts dzelzs tvaika katls, ko klaja masī- vas kniedes un bieza rūsas kārta. Vienā pusē tas bija iesprē�gājis, sasists un izrobots. Katla aug�ējā daļa grima zemajā dūmakā.
-���� Varu derēt, ka tas uzsprādzis, - D�onijs teica.
-��� Saderam, ka tas kādu nogalinājis, - Melins tīksmināda�mies piebilda.
-��� Saderam, ka tas nogalinājis divus.
Oļiem klatais smiltājs beidzās pie zemesraga, kas stiepās jūrā un kur sākās viļņu nospodrinātas granīta klintis. Me�lins zināja, ka zvejnieki, kas brauca cauri Skrandu salas ka�nālam, sauca �is klintis par Vaļu mugurām. Viņ� uzrāpās tu- vākaja Vaļa mugurā un mēģināja pāri kraujai kaut ko saskatīt salas iek�ienē.
-��� Kāp lejā! - D�onijs iekliedzās. - Ko gan tu domā saska�tīt tajā biezajā migla? Idiots!
-���� Tāds tadu pazīst� - Melins iesāka, kāpdams lejā no klints, un par sagādātajam raizēm saņēma brālīgu belzienu pa galvu.
-��� Turies aiz manis, - D�onijs nokomandēja. - Mēs paiesi�mies gar krastu un tad nāksim atpakaļ.
D�onijs ātri pagāja garām klints pakājei - blāvajā gaismā bija redzamas viņa nosauļotas, �okolādes brūnās kajas. Me�lins, juzdamies apbēdināts, sekoja. Brauk�ana uz salu ta�u bija viņa ideja, bet D�onijs alla� guva virsroku.
-���� o! - D�onijs uzkliedza. - Paskaties! - Viņ� pieliecās un pacēla kaut ko garu un baltu. - Tas ir kauls.
-��� Nav gan, - Melins atbildēja, vēl joprojām juzdamies aiz- kaitinats. Do�anās uz salu bija viņa ideja. Viņam vajadzēja būt tam, kur� atrod kaulu.
-���� Ir gan. Un varu deret, ka tas ir cilvēka kauls. - D�onijs �upināja atradumu uz priek�u un atpakaļ kā beisbola nūju. - Tas kājas kauls piederējis kādam nelaimīgajam, kas gājis bojā, meklējot apslēpto mantu. Vai varbūt pirātam. Paņem�u to līdzi uz mājām un turē�u zem gultas.
Ziņkārība ņēma virsroku par aizkaitinājumu.
-��� Ļauj apskatīt, - Melins teica.
D�onijs pasniedza viņam kaulu. Tas �ķita pārsteidzo�i smags un auksts, turklāt necie�ami oda.
-���� Pretīgi, - Melins noteica un steidzīgi padeva atradumu atpakaļ.
-��� Varbūt tepat kaut kur ir ari galvaskauss, - D�onijs atbil�dēja.
Viņi pārmeklēja klin�u apkārtni, ta�u atrada tikai beigtu dzeloņzivi ar izvalbītām acīm. Aiz zemesraga skatam pave�ras no sen aizmirstas dārgumu meklētāju ekspedīcijas laikiem saglabājies liellaivas vraks. Laiva bija palikusi paisuma vieta - salauzīta, uztriekta klintīm un pakļauta neskaitāmu vētru cir�tieniem.
-���� Paskaties, - D�onijs teica ieinteresētības pilnā balsi.
Viņ� uzrāpās uz mazliet ļodzīgā klaja. Visapkart bija re�dzami sarūsēju�a metāla gabali, caurules, sadauzītas iekar- tas un briesmīgi tro�u un vadu mud�ekļi. Melins saka pētīt �īs graba�as, cenzdamies uztvert kāda pirātu pamesta dub- lona
Sācis garlaikoties, D�onijs pamāja Melinam, ka laiks do�ties tālāk - garam akmeņiem, kas izkaisīti gulēja klin�u pa�kājē. Aiz tiem debesīs slejās augsts dubļu dambis, kur no augsnes kā puvu�i pirksti ārā spraucas sen bojā gāju�u egļu saknes. Dambja virsotni klāja miglas vāli. Da�as klintis bija sagruvu�as - pie tā vainojamas vētras, kas katru rudeni plo�sīja salu.
Klin�u ēnā bija vēsi, un Melins pielika soli. D�onijs, atra�dumu satraukts un aizmirsis pats savus brīdinājumus, stei�dzās uz priek�u, klaigādams un vicinādams uzieto kaulu. Me�lins zināja, ka māte, atradusi kaulu, nekavējoties iemetīs to okeānā.
D�onijs laiku pa laikam apstājās, lai parakņātos krasta iz- skalotajas lietās. Tur bija vecas omāru bojas, salauzti trapi, lietus un vēja sabojāti dēļi. Tad viņ� piegāja pie svaigas bed�res netālu no klintīm. Krasts nesen bija iebrucis, atstājot aiz. sevis dubļu �altis un izmētātus akmeņus. D�onijs lēkāja pari lielajiem akmeņiem, līdz pazuda no redzesloka.
Melins saka soļot daudz ātrāk. Viņam nepatika, ka D�o�nijs nav redzams. Gaisā jautas spriedze: pirms viņi ieslīdēja Skrandu salas miglā, diena �ķita rāma un saulaina, bet tagad viss bija iespējams. Vēj� �ķita dzestrs - it kā tuvotos negaiss - un jūra kļuva nemierīga, viļņi arvien spēcīgāk sitas pret
Skrandu salas klintīm. Drīz sāksies bēgums. Vajadzētu do�ties atpakaļ.
Pēk�ņi atskanēja griezīgs kliedziens, un Melins sāka ba��īties, ka D�onijs uz slidenajiem akmeņiem savainojies. Tad atskanēja vēl viens kliedziens - ka neatlaidīgs aicinājums un Melins steidzīgi sāka rāpties pari izmētātajiem akmeņiem un apkārt bedrei. Priek�ā vidēja milzīgs granīta bluķis, ko no uzbēruma atrāvusi nesenā vētra. Pie tā stāvēja D�onijs - pārsteiguma ieplestam acīm.
Sākumā Melins nespēja izteikt ne vārda. Bluķis, aizripo�jis no iepriek�ējās atra�anās vietas, uzbēruma pakājē bija at�klājis ieeju tunelī - tik �auru, ka tajā tikko varēja iesprauk�ties. No tuneļa vējoja lipīga, sasmaku�a gaisa pūsma.
-���� Velns parāvis! - Melins iesaucās, skriedams klāt uzbē�rumam.
-���� Es to atradu! - D�onijs nokliedza, satraukumā palicis bez elpas. - Varu saderet uz jebko, ka apslēpta manta ir �eit. Paskaties, Melin!
Melins pagriezās.
-��� Tā bija mana ideja.
D�onijs smīnēdams atskatījās.
-���� Iespējams, - viņ� teica, noņēmis 110 pleca somu. - Bet es to atradu. Un es paņēmu līdzi sērkociņus.
Ziņkārības mākts, Melins paliecās tuvāk ieejai tunelī. Dziļi sirdi viņ� bija ticējis tēvam, kur� teica, ka Skrandu salā ne�kādās apslēptas mantas nemaz nav. Ta�u tagad vairs nejutās par to tik pārliecināts. Vai tie�ām iespējams, ka tētis kļūdī�jies?
Saraucis degunu sasmaku�ā gaisa dēļ, viņ� steig�us atrāvās.
-���� Kas notika? - D�onijs jautāja. - Baidies?
-��� Nē, - klusi atteica Melins. Tunelis �ķita ļoti tum�s.
-���� Es ie�u pirmais, - D�onijs teica. - Tu man sekosi. Un labāk būs, ja nepazudīsi.
Aizmetis kaulu, viņ� nolikās ceļos un ielūkojās tuneli. Ari Melins vilcinādamies notupās. Zeme bija cieta un auksta. Bet D�onijs jau pazuda no redzesloka, un Melins nevēlējās palikt viens �ajā biezas miglas klātajā krastā, tādēļ spraucās pakaļ brālim.
Uz�ņirkstēja sērkociņ�, un Melins, celdamies kājās, neap�zināti dziļi ievilka elpu. Viņ� atradās nelielā kambari, kura griestus un sienas balstīja senlaicīgi baļķi. Priek�ā melnēja �aurs tunelis.
-��� Apslēpto mantu mēs sadalīsim uz pusēm. - D�onijs ru�nāja ļoti nopietni. Tādu toni viņa balsi Melins nekad agrāk nebija manījis. Un tad brālis izdarīja kaut ko vel pārsteidzo��āku: viņ� pagriezās un bērni�ķā manierē paspieda Melina roku. - Mēs ar tevi, Mel, esam vienlīdzīgi partneri.
Melins norija siekalas - viņ� jau jutās mazliet labāk.
Kad viņi paspēra soli uz priek�u, sērkociņ� nodzisa. D�o�nijs apstājās; Melins izdzirdēja vēl vienu sērkociņa �virkstu, un atkal uzplaiksnīja vāra liesmiņa. Raustigajā gaismiņā Melins ieraudzīja brāļa cepuri ar Red Sox
-��� Pie sienam neskaries, - D�onijs no�ukstēja, - un netrok��ņo. Citādi viss iebruks.
Melins neko neteica, ta�u neapzināti pakāpās tuvāk brā�lim.
-���� Nenāc tik tuvu! - D�onijs no�ņāca.
Viņi devās dziļāk nedaudz slīpajā tuneli, bet pēk�ņi D�o�nijs iekliedzās un parāva Melinu aiz rokas. Gaismiņa nodzi�sa, un viņi palika tumsa.
D�onij? - spējas panikas pārņemts, Melins iesaucās un centas satvert brāļa roku. - Un ka ar lāstu?
-���� Izbeidz, nekāda lasta nav, - nicīgi no�ukstēja D�onijs. Pēc vēl viena �virksta atkal iedegas sērkociņ�. - Neuztrau�cies! Man ir vismaz �etrdesmit sērkociņi. Un paskat� - Viņ� pagriezās pret Melinu un no kabatas izņēma milzīgu saspraudi, kuru iesprauda sērkociņa gala. - Redzi? Tā ne�degs pirksti.
Tunelis griezās pa kreisi, un Melins pamanīja, ka vairs nav redzama mierino�ā gaisma, kas plūda iek�ā pa ieeju tunelī.
-���� Varbūt vajadzētu doties atpakaļ un paņemt lukturi, - viņ� ierosinaja.
Pēk�ņi viņ� izdzirdēja biedejo�u troksni, dobju vaidu, kas, �ķita, nāk no salas vidienes un piepilda �auro telpu.
-����� D�onij! - viņ� iesaucās un atkal sagraba brāļa roku. Troksnis izplēnēja, pārvēr�oties par dziļu nopūtu. No aug��as nokrita vēl da�as dubļu pikas.
D�onijs nokratīja brāļa roku.
-��� Jeziņ, Melin! Tie ir tikai viļņi. Ūdens Akā tādi trok�ņi ir pierasta lieta. Kā jau teicu, uzvedies klusāk.
-��� Kā tu to zini? - Melins jautāja.
-���� Visi to zina.
Atkal atskanēja vaids un tāda kā burbuļo�ana, kam se�koja skaļa baļķu krak�ķē�ana, kas pamazām izplēnēja. Me�lins iekoda lūpā, lai tā netrīsētu.
Kad viņi bija izdedzināju�i vēl da�us sērkociņus, tunelis atkal pagriezās un veda lejup pa stāvu krauju. Sienas nu bija daudz īsākas un raupjākas.
D�onijs turēja sērkociņu izstiepta rokā.
-���� Lūk, te tas ir, - viņ� teica. - Apslēpta manta būs tur, lejā.
-��� Nezinu, - Melins atbildēja. - Varbūt labāk doties atpa�kaļ un pasaukt tēti.
-��� Tu joko? - D�onijs no�ņāca. - Tētim riebjas �ī vieta. Iz�stāstīsim tētim visu pēc tam, kad būsim atradu�i zeltu.
Viņ� aizdedza vēl vienu sērkociņu un pielieca galvu, lai dotos tālāk pa �auro tuneli. Melins lēsa, ka eja nav vairāk kā �etras pēdas augsta. Saliektos griestu baļķus balstīja �ķelti akmens bluķi. Vēl spēcīgāk oda pec pelējuma, un �ai smakai klāt jaucās jūraszāļu un vel sazin kāds smārds.
-��� Vajadzēs rāpot, - D�onijs visai nepārliecino�i no�ukstēja.
Viņ� apklusa, un Melinu uz brīdi pārņēma cerība, ka viņi
dosies atpakaļ. Tad D�onijs iztaisnoja vienu saspraudes galu un iebāza mutē. �audīgās sērkociņa liesmas darīja viņa seju līdzīgu neķītram satiram. Melinam ar to pietika.
-���� Es tālāk neie�u, - viņ� paziņoja.
-���� Lieliski, - D�onijs atteica. - Vari palikt �eit, tumsā.
-��� Nē! - Melins skaļi noelsās. - Tētis mūs nogalinās! D�o�nij, lūdzu�
-���� Kad tētis uzzinās, cik esam bagati, viņ� būs pārak lai�mīgs, lai dusmotos. Viņ� nedēļā ietaupīs divus dolārus, ko dod mums kā kabatas naudu.
Melins no�ņaukājās un noslaucīja degunu.
D�onijs pagriezās un uzlika roku Melina galvai.
-��� Ei, - viņ� maigi no�ukstēja. - ja mēs tagad nobisimies, otras iespējas mums, visticamāk, vairs nekad nebūs. Esi �a�lis, ja, Melin? - Un viņ� pabu�ināja Melina matus.
-���� Labi, - Melins atkal no�ņaukājās.
Viņ� nometās uz visām �etrām un sekoja D�onijam tune�li. Delnās dūrās oļi un grants. �ķita, ka D�onijs i/.tērējis lie�lāko daļu sērkociņu, un Melins jau gandrīz saņēmās, lai pa�jautātu, cik vēl paliku�i, bet tad brālis spēji apstājās.
-���� Priek�ā kaut kas ir, - viņ� no�ukstēja.
Melins centās kaut ko saskatīt garām D�onijam, ta�u tu�nelis bija pārak �aurs.
-��� Kas tas ir?
-��� Durvis! - D�onijs pēk�ņi no�ņāca. - Zvēru, ka tas ir sen�laicīgas durvis! - Griesti aug�ā veidoja nelielu papla�ināju�mu, un Melins izmisīgi izlocījās, lai labāk kaut ko saredzē�tu. Tie�ām, priek�ā slējās biezu dēļu rinda, ko saturēja divas tunelī iestiprinātas senlaicīgas metāla viras. Abas pusēs sie�nas bija apdarinātas ar milzīgām akmens plāksnēm. Visu klāja mitrums un pelējums. Durvju spraugas bija aizdrīvētas ar kaut ko līdzīgu pakulām. - Skaties! - D�onijs satraukts iesau�cās un uz kaut ko rādija.
Durvis bija aizzīmogotas - aizslēgu no papīra un vaska rotaja iespiests ģerbonis. Pat cauri biezajai putekļu kārtai D�onijs redzēja, ka zīmogs nav salauzts.
-���� Aizzīmogotas durvis! - D�onijs godbijīgi no�ukstēja. - Kā grāmatās!
Melins jutās ka sapnī - vienlaikus brīni�ķīgā un biedējo��ā. Viņi patie�ām atradu�i apslēpto mantu. Un tā ta�u bija viņa ideja.
D�onijs satvēra senlaicīgo dzelzs rokturi un uzmanīgi pa�vilka. Eņģes kā pretojoties griezīgi ie�īkstējās.
-��� Dzirdi? - viņ� noelsās. - 'Tās nav aizslēgtas. Mums tikai jāuzlau� zīmogs. - D�onijs pagriezās un pasniedza Melinam sērkociņu kastīti. - Tu dedzināsi sērkociņus, kamēr es vēr�u vaļā durvis. Un pavirzies mazliet nostāk, ja?
Melins blenza kastītē.
-��� Paliku�i tikai pieci! - viņ� izbailēs iesaucās.
-��� Aizveries un dari, kā likts! Mēs varam turpināt ceļu arī tumsā. Zvēru, ka varam!
Melins aizdedzināja sērkociņu, ta�u viņam drebeja rokas, un gaismiņa nodzisa. Vēl tikai �etri, viņ� nodomāja. D�onijs kaut ko nepacietīgi murmināja. Uz�virkslēja nākamais sēr�kociņ�, un D�onijs ar abām rokām ieķērās dzelzs rokturi.
-��� Gatavs? - ar kājām atspēries pret zemaino sienu, viņ� no�ņāca.
Melins pavēra muti, lai protestētu, ta�u D�onijs jau rāva durvis vaļā. Zīmogs pēk�ņi sadalījās, un durvis �īkstēdamas atvērās. Melins salēcas. Smirdīga gaisa pūsma nodzēsa sēr�kociņu. Tumsā Melins izdzirdēja, kā D�onijs spēji ievelk el�pu. Tad D�onijs spalgi iekliedzās: - Au! - viņ� �ķita aizel�sies un sve�āds. Atskanēja dobj� troksnis, un tuneļa grīda spēji nodrebēja. Visapkārt sāka birt draza un smiltis, kas spraucās degunā un acīs. Melinam �ķita, ka viņ� dzird vēl kaut ko - dīvainu, apslāpētu skaņu, it kā tur kāds klepotu. Tad �ī skaņa pārtapa par garg�anu un pilē�anu, it kā �is kāds būtu nospiedis slapju lupatu.
-���� D�onij! - Melins iesaucās un izstiepa rokas, lai nober�zētu putekļus no sejas.
Sērkociņu kastīte nokrita zemē. Bija ļoti tum�s, un viss pēk�ņi �ķita pamatīgi sagājis grīstē. Melinu pārņēma pani�ka. luvumā atskanēja vēl kāds troksnis - kluss un apslāpēts. Melins tikai pec brī�a atskārta, kas tas bija: nepārtraukta vilk��ana�
Tad burvestība bija lauzta. Viņ�, nometies uz visām �etrām, neveikli taustīdamies, saka meklēt sērkociņus un visu laiku sauca brāļa vārdu. Viena roka uzdurās kaut kam slap�jam un tūdaļ aizmeta prom, jo otra roka uztaustīja sērko�ciņu kastīti. Izslejies uz ceļiem un pūlēdamies apslāpēt �ņukstus, viņ� neatlaidīgi �ķīla sērkociņu, līdz uzplaiksnīja liesmiņa.
Melins ka neprātīgs lūkojās apkart. D�onija nebija. Dur�vis vaļā, zīmogs salauzts - ta�u aiz durvīm - tikai tuk�a ak�mens siena. Gaiss bija necie�ami putekļains.
Kad ceļi kļuva mikli, viņ� paskatījās lejup. Vietā, kur bija tupējis D�onijs, vīdēja milzīga, melna ūdens peļķe, kas sū�cās drebēs. Pēk�ņi Melinam ie�āvās prātā, ka tunelī kaut kur ir caurums, pa kuru iek�ā sūcas okeāna ūdens. Tad viņ� sēr�kociņa gaismā pamanīja, ka no peļķes ceļas tvaiks. Paliecies tuvāk, viņ� atskārta, ka ūdens nav melns, bet sarkans: tās bija asinis - daudz vairāk asiņu, neka, viņaprāt, varētu but cilvēka ķermeni. Sastindzis viņ� vēroja, kā peļķe izplūst, spie�oties grīdas spraugās, sūcoties caurumiņos un viņa slap- jajas teniskurpēs. Melinam �ķita, ka viņu skauj tum�sārts as�toņkājis. Pēk�ņi sērkociņ� �ņākdams iekrita peļķē, un apkārt atkal valdīja tumsa.
No nelielās laboratorijas slimnīcas piebūve Obērna kalnā pāri kļavu lapotnēm pavērās skats uz rāmajiem, drūmajiem �ārl�za upes ūdeņiem. Tum�os, spo�os viļņus spēcīgi �ķēla airē�tājs adatiņai līdzīgā vieglā laiviņa. Melinu I le�u, kur� vēro�ja �o ainu, tūdaļ aizrāva ķermeņa, laivas un ūdens perfektā sinhronija.
-����� Doktor 1 lec? - atskanēja laboratorijas asistenta balss. - Kolonijas
He�s aizgriezās no loga. Sapnis pārtrūka, un viņam nācās apslāpēt dusmas pret asistentu, kur� ta�u neko ļaunu nebija gribējis.
-��� Tad izņemsim pirmo barotni un apskatīsim mazos vel�nēnus, - He�s teica.
Brūss, kā alla� nervozēdams, atvēra inkubatoru un izņē�ma milzīgu plātni ar agarizetam barotnēm, kuru centros ka spīdīgi peniji bija redzamas augo�as baktērijas. Relatīvi nekaitīgas baktērijas - nebija jāievēro parastās procedūras sterilos apstākļos -, tomēr He�s ba�īgi nolūkojās, kā plātne no�vadz, kad asistents uzgrū�as ar to autoklāvam.
-��� Iii, uzmanīgāk! - He�s iesaucās. - Citādi Hūvilā
Asistents nolika plātni uz nestabilas cimdu kārbas.
-���� Piedodiet, - viņ� kaunīgi noteica, pakāpdamies atpakaļ un braucīdams rokas baltajā halāta.
1 le�s ar trenetu aci nopētīja barotnes. Otrajā un tre�aja rindā baktērijas bija labi augu�as, pirmajā un ceturtajā - ar mainīgiem rezultātiem, turpretī piektā rinda izrādījās pavi�sam neauglīga. Viņ� tūdaļ saprata, ka eksperiments izdevies. Viss bija noticis, kā pareģots; pec mēne�a New England Jour�nal of Mcdicine varēs publicēt vēl vienu iespaidīgu rakstu, un pārejie atkal varēs runāt, kads zinātnes spīdeklis sastopams �ajā nozarē.
�āda perspektīva raisīja bezgalīga tuk�uma sajūtu.
Viņ� izklaidīgi pavirpināja palielināmo stiklu, ar kuru gra�sījās apskatīt kolonijas. Viņ� tik bie�i bija to darījis, ka at�ķi�rības spēja pamanīt jau no pirmā acu uzmetiena, vien salī�dzinot struktūru un aug�anas apjomus. Pēc pāris mirkļiem viņ� pievērsās savam rakstāmgaldam, pastūma nostāk da�tora tastatūru un sāka kaut ko rakstīt piezīmju grāmatā.
Iezvanijas iek�ējais telefons.
-���� Brūs? - I le�s, vēl joprojām skribelēdams piezīmes, no�rūca.
Brūss pielēca kājās - viņa bloknots nokrita uz grīdas. Pēc minūtes palīgs atgriezās.
-��� Viesis, - viņ� vienkār�i noteica.
I le�s izslēja lielo augumu. Laboratorijā viesi bija reta pa- radiba. Ka lielākā daļa doktoru, viņ� savas laboratorijas at�ra�anas vielu un telefona numuru atklāja tikai da�iem izre�dzētajiem.
-���� Uzzināsi, ko viņ� grib? - He�s jautāja. - Ja vien tas nav kaul kas steidzams, nosūti viņu uz manu biroju. Tur �odien de�urē doktors Vinslovs.
Brūss atkal izgāja 110 telpas, un laboratorijā iestājās klu�sums. I le�a skatiens 110 jauna pievērsās logam. Tajā spīdēja pēcpusdienas saule, ar zeltainu gaismu apmirdzēdama meģe- nos un laboratorijas aparaturu. 1 le�s piespieda sevi koncen- treties piezīmēm.
-���� Tas nav pacients, - steig�us atgriezies laboratorijā, Brūss paziņoja. - Apgalvo, ka jus gribē�ot ar viņu tikties.
He�s pacēla acis. Varbūt kads zinātniskais pētnieks no slimnī�cas, viņ� nodomāja un dziji ievilka elpu.
-���� Labi. Ved iek�ā!
Pēc minūtes priek�telpā atskanēja soļi. 1 le�s durvīs ierau�dzīja kalsnu augumu. Pilnā sparā blāzmojo�ās rieto�ās sau�les gaismā iedegusi āda darīja seju pievilcīgu, un stari spo�guļojās pelēkajās acis.
-��� �erārs Naidelmans, - �erksto�ā klusā balsī iesāka sve��inieks.
Tik iededzis cilvēks nevar būt daudz laika pavadījis laboratorijā vai pie pētījumu piezīmēm, 1 le�s nodomāja. Dro�i vien kaut kāds speciālists, kam atliek daudz laika, lai uzspēlētu golfu.
-��� Lūdzu, nāciet tālāk, doktor Naidelman, - He�s teica.
-��� Kapteinis, - sve�ais palaboja, - nevis doktors.
Iegājis telpā, viņ� izslējās, un He�s tūdaļ saprata, ka tas nav tikai goda tituls. Jau tas vien, kā sve�ais, pieliecis gal�vu, ienāca pa durvīm, liecināja, ka �is cilvēks daudz laika pa�vadījis jūrā. He�s sprieda, ka vecs viņ� nevar būt - varbūt �etrdesmit pieci gadi -, ta�u viņam bija �auras acis un vēja appūsta seja kā jūrniekam. �ajā virā jautās kaut kas savāds - kaut kas pārpasaulīgs, tāda kā askētiska intensitāte. He�am tas �ķita intriģējo�i.
Kad sve�ais paspēra soli uz priek�u un pastiepa roku svei�cienam, He�s nosauca savu vārdu. Sve�inieka roka bija sausa un viegla, rokasspiediens - īss un lieti�ķs.
-��� Vai varam aprunāties divatā? - virs klusi apjautājās.
-��� Ko man darīt ar tām kolonijām, doktor 1 Ie�? - sarunā iejaucās Brūss. - Tās nevajadzētu pārāk ilgi turēt�
-��� Vaubut ieliksi atpakaļ ledusskapī? Tām vēl vismaz pā�ris miljardus gadu kājas neizaugs. - I le�s ieskatījās pulkste�nī, tad atkal sve�inieka pēto�ajās acīs. Lēmumu viņ� pieņē�ma ātri. - Un pēc tam vari iet mājas, Brus. Ierakstī�u, ka aizgāji piecos. Tikai neko nesaki profesoram Alvaresam.
Brūss atplauka smaidā.
-���� Labi, doktor Ile�. Paldies.
Jau pēc brī�a Brūss ar visām kolonijām bija prom, un I le�s atkal pievērsās savam dīvainajam viesim, kur� tagad stāvē�ja pie loga.
-��� Vai �eit top lielākā daļa jūsu darbu, doktor? - viņ� jau�tāja, pārvietodams no vienas rokas otrā ādas portfeli. Vīrs bija tik kalsns, ka atgādinātu spoku, ja nebūtu tās rāmās pa��pārliecinātībās, kuru viņ� izstaroja.
-��� �eit top lielākā daļa manu darbu.
-��� Jauka ainava, - Naidelmans no�ukstēja, skatīdamies ārā pa logu.
He�s vērās sve�ā vīra mugurā un jutās pārsteigts, ka ne�maz neļaunojas par traucējumu. Jau nospriedis, ka vajadzē�tu apjautāties par savādā viesa nodarbo�anos, viņ� tomēr pārdomāja. Nez kādēļ viņ� jutas pārliecināts, ka Naidelmans nav ieradies nieku dēļ.
-��� �ārlza upes ūdens ir tik tum�s, - kapteinis teica. - Tālu no tām lēna un klusa plūst Lēte - Aizmirstības upe.
-���� Neatceros, - nevērīgi noteica He�s, ta�u kļuva jau pie�sardzīgāks un gaidīja.
Kapteinis pasmaidīja un atrāvās no loga.
-��� Jūs dro�i vien gribat zināt, kādēļ esmu ielauzies jūsu laboratorijā. Vai drīkstu izlūgties da�as minūtes jūsu iecie�tības?
-���� Vai tad neesat jau dabūjis? - He�s noradīja uz brīvo krēslu. - Sēdieties! �odien jau grasījos beigt, bet tas svarī�gais eksperiments, ko es� - viņ� pavēcināja ar roku uz in�kubatora pusi, - ir, kā lai pasaka, garlaicīgs.
Naidelmans izbrīnā sarauca pieri.
-��� Laikam jau ne tik interesants kā ciņa ar Denges vīrusa
-����� Tie�ām, - He�s pēc brī�a atbildēja.
Vīrs pasmaidīja.
-��� Lasīju to rakstu �urnālā dobe.
-���� �urnālisti nepieļauj, ka fakti traucē si�eta izklāstam. Nebija nemaz tik aizraujo�i, kā var spriest pēc uzrakstīta.
-���� Un tādēļ jūs atgriezāties?
-���� Apnika skatīties, kā mirst mani pacienti, jo pietrūkst piecdesmit centus vērtas amoksicilina injekcijas. - He�s fa- tālistiski noplātīja rokas. - Vai ne�ķiet savādi, ka vēlējos at�griezties �eit? Dzīve pie Memoriālā ceļa salīdzinājumā ar to �ķiet pārāk mierīga. - Viņ� pēk�ņi apklusa un, paskatījies uz Naidelmanu, prātoja, kas �ajā cilvēkā ir tāds, kas atraisa mēli.
-��� Tai publikācijā bija aprakstīti jūsu ceļojumi pa Sjerrale- oni, Madagaskaru un Komoru salām, - Naidelmans turpi�nāja. - Bet varbūt jūsu dzīve varētu kļūt daudz aizraujo�ā�ka ari tagad?
-���� Neņemiet ļaunā manu rūk�anu, - He�s noteica, cero�dams, ka tas izklausījās laipni. - Garlaicība laiku pa laikam dvēselei var būt ari tonizējo�a. - Viņ� paskatījās uz Naidel- mana portfeli. Uz tā bija iespiesta kaut kāda viņam nesapro�tama zīme.
-���� Varbūt, - skanēja atbilde. - Lai nu kā, bet izskatās, ka pēdējo divdesmit piecu gadu laika esat pabijis vai katra Ze�mes punktā. Izņemot Stormheivenu Menā.
He�s sastinga. Viņ� juta, ka nejutigums no pirkstiem pār�iet uz aug�delmiem. Pēk�ņi viss kļuva skaidrs: aplinkus jau�tājumi, pļāpā�ana par ceļojumiem, sve�inieka saspringtais skatiens.
Naidelm$te klusēdams cie�i vērās He�ā.
-���� Ak tā, - He�s novilka, pūlēdamies atgūt pa�savaldī�a�nos. - Un jums, kaptein, acīmredzot ir zināma zālīte, ar ko ārstēt manu dzīves apnikumu. - Naidelmans pielieca galvu. - Ļaujiet minēt! Vai tas viss kādā dīvainā kārtā nav kaut ka saistīts ar Skrandu salu? - Mirdzums Naidelmana acīs lieci�nāja, ka minējums ir pareizs. - Un jūs, kaptein, esat apslēp�tas mantas meklētājs, vai ne?
Naidelmana seja saglabāja aukstasinību un pa�pārliecinā�tību.
-���� Mēs dodam priek�roku jēdzienam meklē�anas speciālists.
-����� Mūsdienas visam ir eifēmisms". Meklē�anas speciālists. Atgādina nosaukumu sanitārijas in�enieris. Jus gribai uzrakt Skrandu salu. Ļaujiet minēt: un tagad jus gribēsiet teikt, ka jūs un tikai jūs zināt Ūdens Akas noslēpuma atrisinājumu.
Naidelmans rāmi klusēja.
-���� Un jums, bez �aubām, ir augstas klases aprīkojums, kas ļaus noteikt apslēptās mantas atra�anās vietu. Bet varbūt esat dabūjis savā pusē slaveno gai�reģi Sosostri kundzi"?
Naidelmans saglabaja mieru.
-���� Es zinu, ka ari agrāk esat traucēts, - viņ� teica.
-��� Tad jau jūs zināt, kāds liktenis sagaidīja tos, kas mani traucēja. Visus rikstniekus, gai�reģus, naftas baronus, in�e�nierus un pārējos, kam bija pilnīgi dro�i plāni.
-���� Viņu plāni, iespējams, bija kļūdaini, - Naidelmans at�bildēja, - ta�u sapņi īsti. Es zinu, kādas traģēdijas piemeklē�ju�as jūsu ģimeni kop� tā laika, kad vectēvs nopirka to salu. Ta�u viņa nojauta bija pareiza. Salā patie�am ir apslēpta mil�zu bagātība. Es zinu.
-���� Nu, protams, ka zināt. Visi to zina. Bet, ja domājat, ka jūsos reinkarnējies pats Sarkanais Neds, būs tikai godīgi, ja brīdinā�u, ka to pa�u esmu dzirdējis no vairākiem citiem. Bet varbūt esal nopircis vienu 110 tam it kā senlaicīgajām kar�tēm, kurās norādīta apslēpta manta un kas laiku pa laikam parādās pārdo�anā Portlendā? Kaptein Naidelman, ar ticī�bu vien nepietiek. Tādas Skrandu salas apslēptās mantas ne�kad nav bijis un nekad arī nebūs. Man ļoti �ēl, tie�ām. Bet tagad būs labāk, ja iesiet, kamēr vēl neesmu izsaucis apsar�dzi, piedodiet, es gribēju teikt, dro�ības speciālistu, kas pavadīs jus līdz durvīm.
Nelikdamies ne zinis par �o piebildi, Naidelmans paraus�tīja plecus un tad paliecās uz rakstāmgalda pusi.
-��� Es jau neprasu, lai jūs tam ticētu.
Kapteinis bija tik pa�pārliecināti, tik noteikti paraustījis plecus, ka He�u pārņēma jauns dusmu vilnis.
-��� Ja jums būtu kaut vismazākā nojausma, cik daudzas rei�zes esmu dzirdējis vienu un to pa�u, jūs būtu kaunējies �urp nākt. Kādēļ lai jūs butu citāds nekā pārējie?
Naidelmans no portfeļa izņēma kādu papīra lapu un, ne vārda neteikdams, pārslidināja pāri rakstāmgaldam.
1 le�s paskatījās uz dokumentu, ta�u pal nepieskāras tam. Tā bija vienkār�otā, notariāli apstiprināta finan�u atskaite, kura noradīts, ka kompānija ar nosaukumu Talasa
Ltd. ir pie�ķīrusi naudu Skrandu salas apgū�anas korporācijās izveido�anai. Pie�ķīrusi divdesmit divus miljonus dolāru.
I le�s atkal pievērsās Naidelmanam un sāka smieties.
-���� Un jums tie�ām pietika nekaunības savākt �o naudu, pirms esat lūdzis man atļauju? Jums acīmredzot ir viegli ietekmējami investori.
Naidelmans vēlreiz atplauka viņam raksturīgajā smaidā - rezervētā, pa�pārliecināta -, ta�u tajā nebija ne kripatas augstprātības.
-���� Doktor He�, pēdējo divdesmit gadu laikā jums biju�as visas tiesības paradīt durvis ikvienam apslēptās mantas mek�lētajam. Es pilnīgi saprotu jusu reakciju. Nevienam no viņiem nepietika naudas un neviens no viņiem nebija pietiekami sa�gatavojies �ai operācijai. Ta�u viņi nebija vienigā problēma. Ari jūs bijāt problēma. - Naidelmans atkal izslējās. - Es jūs pārāk labi nepazīstu, ta�u jūtu, ka pēc ceturtdaļgadsimtu il�gas nenoteiktības jus, iespējams, esat gatavs beidzot no�skaidrot, kas notika ar jūsu brāli.
Naidelmans uz bridi apklusa, ta�u nenovērsa acis no He�a. Un tad viņ� akal turpināja - tik klusi, ka vārdi bija tik tikko saklausāmi.
-���� Es zinu, ka jus neinteresē finansiālais ieguvums. Un sa�protu, kā bēdas ir liku�as ienīst �o salu. Tie�i tādēļ ierodos pie jums tikai tagad, kad esmu pilnībā sagatavojies. "Tala- sa" �iem darbiem ir vispiemērotākā pasaulē. Un mums ir pieejams aprīkojums, par kādu jūsu vectēvs varēja tikai sap�ņot. Mēs esam nofraktēju�i kuģus. Mums ir nirēji, arheolo�gi, in�enieri, ekspedīcijas ārsts - visi gatavi nekavējoties do�ties ceļā. Tikai viens jusu vārds, un es apsolu, ka pēc mēne�a Ūdens Aka bus atklājusi visus savus noslēpumus. Mēs zinā�sim par to visu. - Vārdu 'visu' viņ� uzsvēra ipa�i.
-���� Kādēļ jūs neliekaties mierā? - norūca He�s. - Kādēļ ne�gribat atstāt tos noslēpumus neatklātus?
-����� Tas nav manā daba, doktor He�. Un jūsēja?
Iestājās klusums, un bija dzirdams, kā tālumā Trīsvienī�bas baznīcas tornis nozvana pulksten piecus. Klusums ilga minūti, divas, piecas. Beidzot Naidelmans paņēma papīra lapu no rakstāmgalda un ielika atpakaļ portfeli.
-��� Jūsu klusē�ana ir pietiekami daiļrunīga, - viņ� noteica, ta�u balsī nebija jau�ams niknums. - Esmu jau diezgan jūs aizkavējis. Rit informē�u partnerus, ka atteicāt mūsu lūgu�mam. Lai jums laba diena, doktor I le�. - Viņ� piecēlās, lai ietu, bet pie pa�ām durvīm apstājās un pagriezās. - Un vēl viena lieta. Atbildot uz jūsu jautajumu, tie�ām ir kaut kas tāds, kas mūs at�ķir no visiem pārējiem. Mēs esam uzzinā�ju�i par Ūdens Aku kaut ko tādu, par ko pārējiem nav ne jausmas. Ari jums ne.
Ielūkojies Naidelmana sejā, He�s apslāpēja smieklus.
-���� Mes zinām, kur� to radījis, - kapteinis klusā balsī pa�vēstīja.
He�s juta, kā pirksti nevil�us savelkas cie�ās dūrēs.
-��� Kā, lūdzu? - viņ� �ērksto�ā balsī pārjautaja.
-���� Ja. Un vel kas. Mums ir �urnāls, kas rakstīts Ūdens Akas tap�anas laika.
Pēk�ņi iestājās klusums. He�s vairākkārt dziļi ievilka elpu. Nodūris acis, viņ� skatījās uz rakstāmgaldu un papurināja galvu.
-��� Brīni�ķīgi, - viņ� izmocīja. - Vienkār�i brīni�ķīgi. Acīm�redzot esmu jus novērtējis par zemu. Pēc tik daudziem ga�diem beidzot dzirdu kaut ko oriģinālu. Jūs mani patie�ām iepriecinājāt, kaptein Naidelman.
Bet Naidelmans jau bija prom - He�s atskārta, ka runā ar tuk�u vietu.
Pagāja vairākas minūtes, iekams viņ� piespieda sevi pie�celties no krēsla. Drebo�ām rokām liekot mapē dokumen�tus, viņ� pamanīja, ka Naidelmans atstajis vizītkarti. Tās aug�pusē ar roku uz�ņāpts telefona numurs - visticamāk, viesnīcā, kur viņ� bija apmeties. He�s iemeta vizītkarti pa�pīrgroza, paņēma savu mapi, izgāja no laboratorijas un pa krēslainajām vasarīgajām ielām mundri devās uz mājām.
Bet divos nakti viņ� jau atkal bija laboratorijā - saspiedis delnā Naidelmana vizītkarti, viņ� soļoja �urpu turpu gar logu. Trijos viņ� beidzot paņēma rokā telefona klausuli.
He�s apturēja iznomāto ma�īnu dubļainajā stāvlaukumā un izkāpa. Aizvēris duHK, viņ�, joprojām ieķēries rokturi, mirkli uzkavējās, lai paskatītos uz ostu. Acis pārslīdēja �aura�jam līcītim, ko ieskāva granīta krasts, kura iezīmējas omāru ķērāju laivas un dragas, ko apmirdzēja vesa sudrabota gaisma. Ari pēc divdesmit pieciem gadiem He�s atminējās to nosaukumus - Lola B un Mai/belle \M.
Neliela Stormheivenas pilsētiņa rāpās kalnā, līkumoto bru�ģēto ieliņu abās puses slējās dēļiem apsistas mājiņas. Tuvāk virsotnei mājiņu vieta stājās egles un pļaviņas, ko ieskāva ak�mens sienas. Kalna gala atradās kongregācijas baznīca, kuras vienkār�ais baltais tornis stiepās pelēkajās debesīs. Ostas tā- lākajā mala He�s ieraudzīja savu bērnības dienu māju, kuras jumta kore un terase sniedzās pāri koku galotnēm, lielā pļa�va pa nogāzi stiepās lidz. pat okeāna krastam un nelielajam dokam. 1 le�s atri novērsās - �ķita, ka viņa vietā stāv kāds sve�inieks un viņ� visu redz ar �ī sve�inieka acīm.
He�s uzlika saulesbrilles un devās uz ostu. Saulesbriļļu un iek�ējā nemiera dēļ viņ� jutās mazliet muļķīgi. Tagad bai�les bija daudz lielākas nekā Raruānas ciemā, kur visapkārt gulēja Denges vīrusa nonāvētu cilvēku līķi, daudz lielākas nekā buboņu mēra laika Sjerramadre rietumos.
Dambis bija viena no divām kuģu piestātnēm �ajā ostā. Vienā piestātnes pusē rindā stiepās vairākas koka būdiņas: Omāru ķērāju kooperatīvs, uzkodu bars "Sarkanais Neds", atpūtas mājiņa un instrumentu buda. Dambja galā atradās sarūsējis degvielas uzpildes sūknis, vin�as un �ūsto�u omā�ru vārāmo katlu kaudzes. Ieeja osta slīga zemā miglā - jūra tur nemanāmi saplūda ar debesīm. �ķita, ka simts jardus no krasta līnijas beidzas pasaule.
Lubiņām klāta kooperatīva būda bija pirmā ēka pie damb�ja. Tievā dūmu strūkliņa, kas stiepās aug�up no nelielā skur�steņa, apliecināja, ka tur tiek vārīti omāri. He�s apstajās pie tāfeles un nopētīja da�ādās, ar krītu uzrakstītās omāru ce�nas: par omāriem ar cieto �aulu, par mazuļiem, par izlasi, par atgriezumiem. Cauri nespodrajam loga stiklam viņ� ieraudzīja rindās saliktas tvertnes, kurās nikni mutuļoja omā�ri, kas tikai pirms da�ām stundām bija izvilkti no dzelmes. Atsevi�ķā tvertne bija ievietots tum�i zils omārs - liels retums, kas izlikts apskatei. *
Kad pie dambja, skaļi veldams mucu ar smirdīgu ēsmu, parādījās omāru ķērājs augstos zābakos un lietusmētelī, Me�lins atkapās no loga. Vīrs aizvēla mucu līdz molam, piestip�rināja vin�ai un iecēla laivā - �ādu ainu Melins neskaitāmas reizes bija vērojis bērnībā. Atskanēja kliedzieni, iebrēcās dī�zeļmotors, laiva devās jūrā, kur tai sekoja aizsmaku�ās bal�sis ķērco�as kaijas. Melins noraudzījās, kā laiva pazūd spo�kainajā miglā, kas lēni cēlās aug�up. Drīz būs redzamas salas. Redzeslokā jau vīdēja Ugunsgalvas zemesrags - milzīga gra�nīta klints, kas slējās jūrā uz dienvidiem no pilsētiņas. Pret klints pakāji nemierīgi sitās viļņi - līdz lle�a ausim gan no�nāca tikai vārgi ūdens �uksti. Kraujas virsotnē starp irbule- nēm un zemajiem melleņu krūmiem slējās no plēstiem akme�ņiem būvēta bāka - tās sarkanbaltās svītras un vara kupols padarīja krāsaināku vienmuļo miglas vālu.
Tā stāvot dambja galā un ieelpojot sarkanasaru ēsmas smārda, sāļa ūdens un dīzeļmotora izme�u sajaukumu, Melins juta, kā ceturtdaļgadsimta laikā izstrādātā piesar�dzība lēnām sāk drupt. Gadi atkāpās, un krūti nospieda spēcīga saldeni rūgta atskārta. Te nu viņ� stāvēja - vieta, kuru nebija cerējis vairs jebkad ieraudzīt. Viņ� pats bija ļoti mai�nījies, turpretī �ī vieta - gandrīz nemaz. Viņ� tik tikko spēja apvaldīt asaras.
Aiz muguras aizcirtās ma�īnas durvis. Melins atskatījās - no International Scout markas ma�īnas izkāpa �erārs Naidel�mans un atsperīgiem, stingriem soļiem devās prom pa dam�bi: taisnu muguru, apņēmības pārpilns. No ro�koka pīpes cē�lās dūmu mutulītis, un viņa acis mirdzēja rūpīgi slēpts, ta�u nepārprotams prieks.
-��� l,abi, ka sagaidāt mani �eit, - viņ� teica, izņēmis no mu�tes pīpi un paspiedis He�a roku. - Ceru, ka tas nesagādāja pārāk daudz neērtību.
Pirms izteikt pēdējo vārdu, viņ� mazliet saminstinājās, un He�s sāka prātot, vai kapteinis gadījumā nav uzminējis viņa personīgos motīvus brauk�anai uz �o pilsētiņu - un salu - vel pirms jebkādu saistibu uzņem�anās.
-����� Nekādu problēmu, - He�s vesi atteica, paspiezdams kapteiņa roku.
-��� Un kur tad mūsu kuģis? - Naidelmans apjautājās un sa- miegtām acīm nopepja ostu.
-��� Tas ir tur. "�ēlabainā D�eina".
Naidelmans paskatījās norādītajā virzienā.
-��� Ak. Varenais omāru ķērāju kuģītis. - Tad viņ� sarauca pieri. - Bet es neredzu, ka tam tauva būtu piesieta laiviņa. Ka tad mēs izkāpsim Skrandu salā?
-��� Laiva ir pie doka, - He�s paskaidroja. - Ta�u mēs neiz�kāpsim uz sauszemes. lūr nav dabiski veidotas piestātnes. Lielākoties salu ieskauj augstas klintis, tādēļ mēs tāpat ne�ko daudz neredzēsim. Turklāt uz salas ir pārāk bīstami, lai pa to staigātu kājām. Vislabāk viss būs redzams no okeāna puses. - Vel jo vairāk tādēļ, ka es nebūt neesmu gatavs spert kāju uz �īs salas, viņ� domās piebilda.
-���� Saprotu, - Naidelmans noteica, atkal iespraudis pīpi starp zobiem. Viņ� palūkojās debesis. - Migla drīz izklīdis. Vēj� virzas uz dienvidrietumiem, jūra mierīga. Ļaunākais, ko varam sagaidīt, ir lietutiņ�. Es ar nepacietību gaidu �o izbraucienu, doktor I Ie�.
he�s veltīja viņam skarbu skatienu.
-��� Gribat teikt, ka nekad agrāk neesat redzējis to salu?
-��� Esmu aprobe�ojies ar kar�u un plānu pētijumiem.
-���� Biju domājis, ka tāds cilvēks kā jus jau agrak būs at�braucis uz �ejieni. Tais senajās dienās mēs redzējām neskai�tāmus ķertos, kas brauca skatīties uz Skrandu salu, da�i pat mēģināja izkāpt uz sauszemes. Esmu pārliecināts, ka �ajā ziņa nekas nav mainījies.
Naidelmana dzedrais skatiens atkal pievērsās He�am.
-��� Negribēju to redzēt, iekams nebiju pārliecināts, ka būs iespējams taja parakņāties. - �ajos vārdos jautās mēms spēks.
Dambja galā uz peldo�o doku veda jodzigas kāpnes. He�s atraisīja "�ēlabainās D�einas" laivas tauvu un satvēra star�teri.
-���� Esat apmeties pilsētā? - Naidelmans jautāja, neveikli iekāpis laivā un apsēdies priek�galā.
He�s papurināja galvu un iedarbināja motoru.
-���� Esmu noīrējis istabu Sautportas moteli, no �ejienes pie�cas jūdzes lejup gar krastu.
pat kuģi viņ� bija noīrējis ar starpnieku palīdzību. Vismaz pagaidām Ile�s vēlējās savu iera�anos paturēt noslēpumā.
Naidelmans palocīja galvu un pāri He�a plecam lūkojās, kā viņi attālinās no sauszemes.
-��� Brīni�ķīga vieta, - viņ� teica, lai mainītu sarunas tematu.
-��� Jā, - He�s atbildēja. - Laikam jau tā ir. Uzradu�ās vēl da�as vasaras mājiņas, tiek piedāvātas naktsmītnes ar bro�kastīm, bet citādi pasaulīgais progress Stormheivenai gājis secen.
-��� Tā ir pārāk tālu uz ziemeļiem, prom no iecienītajiem mar�rutiem.
-���� Daļēji tādēļ, - he�s piekrita. - Bet viss, kas te izskatās tik dīvains un tik apburo�s - vecās koka laivas, laika zoba sagrauztās būdas, bēdīgā paskata dambis - tas viss ir tikai nabadzības dēļ. Nedomāju, ka Stormheivena jebkad attap�sies no depresijas.
Viņi bija nonāku�i līdzās "�ēlabainajai D�einai". Naidel�mans uzkāpa uz kuģī�a, bet I le�s piesēja laivu ta pakaļgalā. Tad viņ� iekāpa kuģīti un jutas atvieglots, dzirdot, ka tūdaļ vienmērīgi ierūcās dīzeļmotors. Dro�i vicu vccs, viņ� nodo�māja, kad kuģītis jau brauca ārā no ostas, ta�u labi uzturēts. Pēc mirkļa "�ēlabainā D�eina" jau rāmi �ķēla viļņus. Virs galvas saule, ka spo�a lampa mirdzēdama cauri miglai, cīnī�jās ar mākoņu segu. He�s lūkojās dienvidaustrumu virzienā, pāri Vecā Kupra salas kanālam, ta�u tur nekas nebija saskatāms.
-��� Tur būs vēss, - viņ� noteica, uzmetis acis Naidelmana kreklam ar īsajām piedurknēm.
Naidelmans pagriezās un pasmaidīja.
-��� Esmu rūdīts.
-��� Jūs sevi saucat par kapteini, - He�s iesāka, - esat die- nejis juras spēkos?
-��� Ja, - sekoja apdomīga atbilde. - Mīnu tralera kapteinis, kas kursēja no Mekongas deltas". Pēc kara
-���� Tie�ām? - He�s ieskatījās kompasā un palaboja kuģa vir�zienu. Tad viņ� parbaudīja kustības ātrumu. Skrandu sala bija se�u jūd�u attālumā no krasta; viņi tur nokļūs pēc divdes�mit minūtēm.
Naidelmans palocīja galvu.
-���� Viendien tiklā ieraudzīju milzīgu koraļļu bumbu. Mans biedrs tam uzsita ar marlīņu ķeramo piķi, un bumba pavē- ras ka austere. Iek�a izrādījās neliels sudraba �ķirstiņ�, kas septiņpadsmitajā gadsimtā tapis Dānijā. Tad ari radās vēlē��anas meklēt apslēpto mantu. Mazliet parakņājos vecos pa�pīros un noskaidroju, ka esam bagarēju�i virs Cincj Ports vra�ka - �o barku bija komandējis fran�u pirātu kapteinis �arls Dampjē. Tad es pārdevu kuģi, nodibināju kompāniju, nopel�nīju miljonu un saku meklējumus.
-��� Cik daudz esat atradis?
Naidelmans viegli pasmaidīja.
-����� Mazliet vairāk nekā deviņdesmit tūksto�us monētās, porcelānā un antīkās lietās. Tā bija mācība, ko nevar aiz�mirst. Ja būtu nodevies pētījumiem, būtu iz�ķirstījis ziņoju�mus par dāņu kuģiem, kam Dampjē uzbruka. Tie lielākoties veda kokmateriālus, ogles un rumu. - Viņ� apcerīgi kūpinā�ja pīpi- - Ne visi pirāti bija tik prasmīgi ka Sarkanais Neds Okems.
-���� Dro�i vien jutāties tikpat vīlies kā ķirurgs, kur� cer at�rast audzēju, bet priek�ā ir tikai �ultsakmeņi.
Naidelmans paskatījās uz sarunu biedru.
-���� Laikam jau tā varētu teikt.
Iestājās klusums. Izklīda pēdējās miglas paliekas, un I le�cam pilnībā atklājās skats uz Vientuļnieku salu un Vraku sa�lu, kuru paugurus klaja biezas egļu audzes. Drīz kļus redza�ma ari Skrandu sala. Viņ� uzmeta skatienu Naidelmanam, kur� neatlaidīgi veras noslēpumainās salas virzienā. Bija laiks.
-���� Esam gana pļāpāju�i, - viņ� klusi noteica. - Gribu dzir�dēt visu par cilvēku, kur� radīja Ūdens Aku.
Naidelmans bridi klusēja. He�s gaidīja.
-���� Piedodiet, doktor He�, - Naidelmans teica. - Vajadzēja visu izskaidrot jau jūsu birojā. Jūs vēl neesat parakstījis li- gumu. Mūsu divdesmit divus miljonus dārgais pasākums bal- stas tikai uz informāciju, ko esam ieguvu�i.
He�u pārņēma pēk�ņs dusmu vilnis.
-���� Priecājos, ka tik ļoti uzticaties man.
-���� Mēģiniet saprast mūsu nostāju� - Naidelmans iesaka.
-���� Nu, protams! Jus baidāties, ka varu izmantot jūsu rīci- bā eso�o informāciju, pats atrast apslēpto mantu un atstāt jūs tuk�ā.
-���� Bez sevi�ķas liekulības varu teikt, ka jā, - Naidelmans atbildēja.
Uz bridi iestājās klusums.
-���� Pateicos par tie�umu, - He�s noteica. - Un kā būtu, ja atbildes vietā saņemtu �o? - Viņ� parāva stūri, un kuģis asi pagriezās pa labi.
Naidelmans jautājo�i pavērās doktora un, cenzdamies sa- glabāt līdzsvaru, ieķērās margapmalē.
Sagriezis kuģīti par simt astoņdesmit grādiem, He�s stū�rēja "�ēlabaino D�einu" atpakaļ uz ostu.
-���� Doktor He�? - Naidelmans iesāka.
-��� Viss ir vienkār�i, - He�s atbildēja. - Vai nu jūs izstāstāt par saviem noslēpumainajiem atradumiem un pārliecināt mani, ka neesat viens no tiem ķertajiem, vai ari jūsu nelie�lais ceļojums brīvā dabā beidzas jau tūdaļ pat.
-��� ja jūs piekristu parakstīt mūsu līgumu�
-���� Dieva dēļ! - iesaucās 1 le�s. - Jus esat tāds pat jūrlietu jurists ka kuģa kapteinis! Ja mums jākļūst partneriem - ja mēs kaut uz mirkli pieļaujam �ādu iespēju -, mums jāgūst savstarpēja uzticība. F.s paspiedī�u jūsu roku un do�u savu godavārdu, un jums ar to būs jāapmierinās, vai ari zaudē�siet jebkādu iespēju kaut ko meklēt �ajā salā.
Naidelmans nekad nezaudēja savaldību. Ari tagad viņ� smaidīja.
-���� Rokasspiediens. Cik savādi.
He�s apņēmīgi stūrēja kuģi atpakaļ pa viļņiem, ko tas tikai pirms da�ām minūtēm bija radījis. Pamazām skatam atkal paveras Ugunsgalvas klintis, bet aiz tām - pilsētiņas namu jumti.
-���� Labi jau labi, - Naidelmans samierinājies teica. - Lū�dzu, grieziet kuģi atpakaļ. Luk, mana roka.
Viņi sarokojas. He�s ielika ātruma parslēgu neitrālā po�zīcija un kadu bridi vadīja "�ēlabaino D�einu" gar krastu. Beidzot, atkal palielinājis ātrumu, viņ� sāka stūrēt atklātos ūdeņos pagaidām neredzamās Skrandu salas virzienā.
Braucot Naidelmans skatJflķ uz austrumiem, kūpināja pīpi - �ķita iegrimis dziļas pārdomās. I le�s, uzmetis kapteinim sle�penu skatienu, prātoja, vai tā varētu būt novilcinā�anas tak�tika.
-���� Jus ta�u esat bijis Anglijā, vai ne, doktor He�? - bei�dzot ierunājās Naidelmans.
I le�s palocīja galvu.
-���� Jauka zeme, - Naidelmans turpināja, it kā atcerētos kaut ko patīkamu. - Man īpa�i patika ziemeļi. Esat bijis I laundsberijā? Brīni�ķīga mazpilsētiņa Kotsvolda, kas tā ari paliktu neievērojama, ja tajā nebūtu tik neatkārtojamas ka�tedrāles. Varbūt esat bijis Vaitstounholā Peninu kalnos? Ve- seksas hercogu rezidencē?
-����� lajā slavenajā, kas būvēta kā abatija? - I le�s pārjautāja.
-���� liesi ta. Debe�ķīgi septiņpadsmitā gadsimta sakrālas ar�hitektūras paraugi.
-���� Debe�ķīgi, - mazliet sarkastiski atkārtoja He�s. - Un tad?
-��� Abu �o celtņu autors ir sers Viljams Makalans. Cilvēks, kur� projektējis ari Ūdens Aku.
-���� Projektējis?
-��� Jā. Makalans bija lielisks arhitekts, varbūt izcilākais An�glijā aiz sera Kristofera Rēna
-���� Pazuda jūra? Intriga savērpjas vēl cie�āk.
Naidelmans saknieba lupas. He�s sāka prātot, ka beidzot
kapteinis ir pieķerts.
-��� Jā. �ausmīga traģēdija. Tikai� - Naidelmans pievērsās He�am. - Tikai viņ�, protams, nepazuda jūrā. Pagāju�ajā ga�dā mēs atradām viņa zinātnisko traktātu. Uz dokumenta malām bija kaut kas līdzīgs traipiem un pabalēju�am krāsām. Musu laboratorijā izdevās apstiprināt, ka pabalēju�as krāsas patiesība ir piezīmes, kas rakstītas ar neredzamu tinti, kas laika gaita kļūst redzama. Ķīmiskā analīze apliecināja, ka tin�te ir organisks savienojums, kas iegūts no etiķa un baltajiem sīpoliem. Tālākas analīzes datēja �o traipu - tā tolaik sauca neredzamās tintes - ar apmēram tūksto� septiņsimto gadu.
-���� Neredzamā tinte? Būsiet pārak daudz lasījis "Hārdija pui�u" grāmatas
-��� Neredzamās tintes septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā bija visai izplatītas, - Naidelmans mierīgi paskaid�roja. - D�ord�s Va�ingtons
He�s centās sagudrot vēl kādu sarkastisku piezīmi, ta�u nespēja to noformulēt. Viņ� atskārta, ka pats pret savu gri�bu sāk ticēt Naidelmana stāstam - tas �ķita pārāk neticams, lai būtu meli.
-���� Mūsu laboratorijā, izmantojot ķīmiskās vielas, izdevās rekonstruēt visu tekstu. Izrādījās, tas ir dokuments ar ap�mēram desmit tūksto�iem zīmju, ko uz grāmatas malām uz�rakstījis Makalans pats ar savu roku. Dokuments bija kodēts, ta�u "Talasas" speciālists pirmo daļu at�ifrēja bez jebkādām pūlēm. Kad izlasījām at�ifrēto tekstu, uzzinājām, ka sers Vil�jams Makalans bijis vēl intriģējo�āks arhitekts, nekā līdz �im domāts.
I le�s norija siekalas.
-��� Piedodiet, bet tas viss izklausās pēc absurda.
-���� Nē, doktor He�, tas nav nekāds absurds. Makalans ir Ūdens Akas projekta autors. Kodētais teksts bija viņa sle�penas piezīmes par pēdējo ceļojumu. - Naidelmans uz bridi apklusa, lai ievilktu dumu. - Saprotiet, Makalans bija skots un slepus piederēja katoļu baznīcai. Pēc Viljama 111 uzvaras Boinas kaujā Makalans devās uz Spāniju. Spāņu kronis pa�sūtīja viņam katedrāles būvi - lielāko Jaunajā Pasaulē. Tūk�sto� se�simt deviņdesmit sestajā gadā viņ� no Kadisas de�vās uz Meksiku - ar divmastu brigu, ko pavadīja spāņu karakuģis. Kuģi pazuda, un kop� tā brī�a par Makalanu ne�viens neko vairs nav dzirdējis. Tika pieņemts, ka visi noslī�ku�i jūrā. Ta�u �īs piezīmes atklāj, kas patiesībā noticis. Ku�ģiem uzbrucis Edvards Okems. Spāņu kapteinis atteicies sadarboties un tikai pēc spīdzinā�anas atzinies, kāds bijis vi�ņa ceļa mērķis. Tad Okems visus licis nodurt ar zobeniem, ta�u Makalanu atstājis dzīvu. Arhitekts, ķēdēs iekalts, aiz�vilkts pie Okema. Pirāts pielicis zobtfm viņam pie rīkles un teicis - es citēju piezīmes: "Lai Dievs pats ceļ sev to sasodī�to baznīcu, es tev do�u citu uzdevumu."
I le�u pārņēma savads satraukums.
Kapteinis atslīga pret margapmali.
-��� Saprotiet, Sarkanais Neds gribēja, lai Makalans uzbūvē krātuvi viņa milzīgajām bagātībām. Nepieejamu krātuvi, ku�ras noslēpums bulu zināms tikai pa�am Okemam. Viņi de�vas uz Menas krastiem, izvēlējās Skrandu salu, tur uzbūvēja krātuvi un paslēpa tajā pirāta bagātības. Drīz pēc tam Okems un viņa komanda gāja bojā. Bet Makalanu, bez �aubām, no�galināja, tiklīdz bija pabeigta krātuve. Un kopā ar viņiem gāja bojā Ūdens Akas noslēpums.
Naidelmans ieturēja pauzi - ūdens mirdzums viņa acis darīja gandrīz baltas.
-���� Protams, tagad nebūtu pareizi tā teikt. Jo noslēpums negāja bojā līdz ar Makalanu.
-���� Paskaidrojiet!
-���� Pēc kāda laika Makalans piezīmēs mainīja kodu. Mes domājam, ka viņ� to izdarījis, lai pierakstītu Ūdens Akas sle�peno �ifru. Protams, septiņpadsmitā gadsimta kods ir pa spē�kam mūsu ātrgaitas datoriem, tātad mūsu speciālisti jau tu�vākajās dienās to at�ifrēs.
-���� Un cik lielām bagātībām tur vajadzētu būt? - I le�s vai�cāja.
-����� Labs jautājums. Mēs zinām, kāda bija Okema kuģu kravnesība, mēs zinām, ka tie bija pārpildīti, un mums ir kra�vas saraksti 110 kuģiem, kam uzbruka �is pirāts. Vai zinājāt, ka viņ� bija vienīgais pirāts, kam izdevās veiksmīgs uzbru�kums spāņu kara flotei?
-���� Nē, - norūca He�s.
-���� Kad to visu saskaita, pat pa�i pieticīgākie aprēķini lie�cina, ka apslēpto bagātību vērtība mūsdienās� - Naidelmans atkal ieturēja pauzi, un viņa lūpas savilkas smaidā, - ir mil�jards astoņi simti līdz divi miljardi dolāru.
Iestājās dziļ� klusums, ko pārtrauca tikai motora rūkoņa, monotonā kaiju ķērk�ana un laivas �vīksti viļņos. He�s pū�lējās aptvert, cik milzīga ir �ī summa.
Naidelmans pieklusināja balsi.
-��� Tas ir, neskaitot Okema lielākā ķēriena - Svētā Mihaēla zobena - vērtību.
�ajā brīdi burvestība tika lauzta.
-���� Izbeidziet, kaptein! - He�s iesmējās. - Nestāstiet, ka ticat �ai apsūbēju�ajai vecajai leģendai.
-��� Kamēr nebiju izlasījis Makalana piezīmes, neticēju. Dok�tor 1 le�, manta ir tur. Makalans redzēja, kā tā tiek aprakta.
He�s neko neredzo�ām acīm vērās kuģa klājā, domas au�ļoja ka neprātīgas. Neticams stāsts, tam vispār nav iespējams no�ticēt�
Viņ� pacēla acis un juta, kā nevil�us sa�ņaudzas vēders. Neskaitāmie, prātu urdo�ie jautājumi pēk�ņi izplēnēja. Pari ūdens pla�umam viņ� jau varēja sazīmēt garo, zemo miglas vālu, kas sedza Skrandu salu - tāds pats vāls salu bija se�dzis pirms divdesmit pieciem gadiem.
Pēk�ņi viņ� atskārta, ka Naidelmans stāv blakus un kaut ko saka. He�s pagriezās un, strauji elpodams, centās apslā�pēt strauji puksto�o sirdi.
-��� Kā, lūdzu?
-���� Es saku, ka zinu, cik maz esat ieinteresēts atrast nau�du. Ta�u gribu, lai jūs zinātu, ka manis piedāvātajā Iigumā paredzēts, ka jūs saņemat pusi visu dārgumu, turklāt izde�vumus apmaksājam mēs. Es uzņemos finansiālo risku, bet pretī saņemu Svētā Mihaēla zobenu. Tādējādi jūsu daļa būs apmēram miljardu dolāru vērta.
1 le�s norija siekalas.
-��� Jums taisnība. Nauda mani patie�ām neinterese.
Iestājās ilgs klusums. Tad Naidelmans pielika acīm binokli
un saka pētīt miglā tīto salu.
-��� Kādēļ tā visu laiku ir miglas ieskauta?
-��� Tam ir brīni�ķīgs iemesls, - I le�s atbildēja, pateicīgs, ka mainīts sarunas temats. - Salas spēcīgā paisuma straume, kas novirza auksto l.abradora straumi siltajā Ki^ķodas strau�mē. Kur tās sajaucas, veidojas miglas mutuļi. Da�kārt salu ieskauj tikai plāns dūmakas gredzens, bet cikkārt tā pilnīgi pazūd miglas vālos.
-��� Un kas gan pirātam vairak vajadzīgs? - Naidelmans no��ukstēja.
Vairs ilgi nav palicis, He�s nodomāja. Viņ� centās aizmir�sties, klausoties ūdens �alas, kad viļņi sitās pret kuģa bor�tiem, ieelpojot sāļā ūdens smārdu, sajūtot veso misiņa stūri plaukstā. Viņ� paskatījās uz Naidelmanu - kapteiņa nopiet�najā sejā raustījās kads muskulītis. Ari viņ� pārdzīvoja spē�cīgas emocijas - citādas, ta�u ne mazāk personiskas.
Miglas vāls pamazām tuvojās. He�s klusēdams izcīnīja iek�ēju ciņu - piespiezdams sevi stūrēt kuģi lo�ņājo�o dū�makas pirkstu virzienā. �ī migla �ķila savadi sve�a pie citā�di skaidrā horizonta. Kad kuģa priek�gals iedūrās tum�ajā dūmakā, viņ� samazināja ātrumu. Pēk�ņi viņus apņēma ne�patīkams miklums. He�s juta, kā uz pirkstu kauliņiem un kakla veidojas ūdens pilieniņi.
Viņ� centās vismaz kaut ko saskatīt �ajā biezajā miglā. �ķi�ta, ka tālumā vīd tum�as aprises, ta�u tad tās atkal izzuda. Viņ� vel vairāk samazināja ātrumu. Relatīvajā klusumā viņ� saklausīja krasta bangas un Skrandu salas boju zvanus, kas brīdināja jūrniekus par nodevīgajiem rifiem. He�s pagrieza kuģi vēl vairāk uz ziemeļiem, lai piebrauktu salai no aizvēja puses. Pēk�ņi apmēram divsimt metrus tālāk aiz kreisā bor�ta parādījās daudzo vētru saplosītais, rūsas kārtas klātais, pussabruku�ais dzelzs urbjtornis.
Asi ievilcis elpu, Naidelmans steig�us pielika acīm binokli, ta�u kuģis atkal ieslidēja miglas vālā un sala pazuda skatie�nam. Sāka pust auksts vēj� un līņāt.
- Vai varam piebraukt tuvāk? - norūca Naidelmans. He�s stūrēja tuvāk rifiem. Kad viņi iepeldēja salas aizvē�ja pusē, viļņi un vēj� rimas. Pēk�ņi viņi jau bija izlauzu�ies cauri miglai, un priek�a vīdēja Skrandu sala.
i le�s virzīja kuģi paralēli rifiem. �ķita, ka binoklis vai pie�audzis pakaļgalā stāvo�ā Naidelmana sejai. Zobos viņ� vēl joprojām turēja pīpi, ta�u likās, ka ir pilnīgi par to aizmirsis. Kapteiņa pleci mirka tum�ajā lietu. Pagriezis priek�galu pret jūru, He�s ieslēdza neitrālo ātrumu un ļāva kuģim dreifēt. Un tad viņ� beidzot arī pats pagriezās ar seju pret salu.
Viņa priek�ā atkal vidēja tum�ās, biedējo�ās salas aprises, kas tik dziļi bija iespiedu�ās atmiņā un mocīja murgainajos sap�ņos. Tas bija tikai melns siluets starp pelēkajām debesīm un juru, - tas atgādināja dīvainu saliektu galdu, kas no salas aiz�vēja puses stiepās kraujas virzienā un kura centrā slējās saus�zemes paugurs. Bangas sitās pret klintīm un atstāja aiz se�vis putu plēksnes, kas līdzinājās kuģa ķīļudenim. Tagad sala �ķita vēl drūmāka nekā He�a bērnības atmiņās: neaizsargā�ta pret vēju, neauglīga, jūdzi gara un astoņsimt jardus pla�ta. Aizvēja pusē pāri oļiem klātajam krastam slējās vientulī�ga, salīkusi egle, kuras galotni jau sensenos laikos bija pār�ķēlis zibens, bet tas zari sabozu�ies slējās debesis kā ve�cas raganas rokas.
It visur starp grī�ļu stiebriem un me�rozī�u krūmiem rē�gojās velni�ķīgu ma�īnu paliekas: senlaicīgi tvaika kompre�sori, vin�as, ķedes, katli. Vecajai eglei vienā pusē atradās laika zoba sagrauztas budeles - sa�ķiebu�as uz sāniem un bez. jum�tiem. Tālākajā galā lle�s varēja saskatīt gludās, apaļīgās Va�ļu muguras, kurās viņi ar D�oniju bija rāpu�ies pirms vairak nekā divdesmit pieciem gadiem. Pie tuvākajām klintīm gulēja vairāki milzīgu kuģu vraki, kurus saviem viļņiem bija slacī�ju�as un drupināju�as neskaitāmas vētras. �ķēpelēs sadauzī�tie veco kuģu klaji un brangas mētājās starp granīta bluķiem.
Ik pēc simt pēdām virs paisuma līmeņa zīmēm bija izlikti brī�dinājumi:
UZMANĪBU!
BĪSTAMI DZĪVĪBAI!
KRASTĀ NEIZKĀPT!
Naidelmans uz bridi �ķita zaudējis valodu.
-���� Beidzot, - viņ� izdvesa.
Mirkļi izvērtās minūtēs, bet "�ēlabainā D�eina" turpinā�ja dreifet. Naidelmans atrāva no acīm binokli un pievērsās Ue�am.
-���� Doktor? - viņ� uzsauca.
1 le�s bija stingri ieķēries stūrē un dziļi iegrimis atmiņās. Kā jūrasslimibas lēkme viņu bija pārņēmu�ās �ausmas. Stū�res mājas logus rasinaja sīks lietutiņ�, bet bojas zvaniņ� mig�la drūmi dzindzinaja. Tomēr viņu mocīja ne tikai �ausmas; tām pievienojās kaut kas līdz �im nepieredzēts: apjausma, ka �ajā sala tie�ām apslēpti dārgumi - ka vectēvs nemaz nav bijis muļķis, kur� nieku deļ izpostījis dzimtu trijās paaudzēs. �ajā bridi He�s saprata, kādam jābūt lēmumam - galīgajai atbildei, ko viņ� dos vectēvam, tēvam un brālim.
-���� Doktor He�? - atkārtoja Naidelmans; viņa seja miklu- ma mirdzēja.
I le�s vairākas reizes dziļi ievilka elpu un piespieda sevi atslābināt stūres ratu sa�ņaugu�os pirkstus.
-��� Brauksim apkārt salai? - viņ� jautāja, pūlēdamies runāt mierīgi.
Naidelmans mirkli raudzījās He�ā, tad vienkār�i palocīja galvu un atkal pielika binokli pie acīm.
Mazliet palielinājis ātrumu, He�s virzīja kuģi jūrā, āra no aizvēja. Kuģis slīdēja ar ātrumu trīs mezgli stundā. He�s stū�rēja, lai izvairītos no Vaļu mugurām un citiem, daudz bīsta�mākiem objektiem aiz tam.
-���� Drūma vieta, - Naidelmans noteica. - Drūmāka nekā biju iedomājies.
-��� Te nav dabiskas ostas, - atbildēja He�s. - Salu ieskauj rifi, un paisuma viļņi ir briesmīgi. Sala atrodas atklātā oke�ānā, un katru rudeni to satricina pamatīgs ziemeļaustrenis.
Salā izrakti tik daudzi tuneļi, ka lielākā daļa zemes ir piesū�kusies ar ūdeni un nav stabila. Vēl ļaunāk, da�as kompāni�jas darbos izmantoja sprāgstvielas. Zemē aprakts, savu stun�du gaida nesprādzis dinamīts, detonatori un Dievs vien zina kas vēl.
-��� Un kas tas par lūzni? - jautāja Naidelmans, norādīdams uz masīvu saliektu metāla konstrukciju, kas slējās virs udens- zāļu nogludinātajām klintīm.
-���� Bar�a, kas te pamesta vēl mana vectēva dzīves laikā. Tā ar peldo�o celtni bija noenkurota pie krasta, ta�u nokļu�va ziemeļaustreņa nagos un tika sadauzīta pret klintīm. Kad okeāns bija savu padarījis, nekas glābjams pāri nepalika. Ma�na vectēva pūlēm bija pielikts punkts.
-���� Vai jūsu vectēvs nav atstājis kādas piezīmes? - apjautā�jās Naidelmans.
-���� Tēvs tās iznīcināja, - drūmi atbildēja He�s. - Vectēvs �īs salas dēļ ģimeni noveda līdz bankrotam, tādēļ tēvs ienī�da gan �o vietu, gan visu, kas ar to saistits. Vēl pirms tā ne�laimes gadījuma. - Viņ� apklusa un, skatīdamies taisni sev priek�ā, vel cie�āk ieķerās stūrē.
-���� Piedodiet, - Naidelmans noteica, un viņa vaibsti atmai- ga. - Esmu tik ļoti aizrāvies ar �o lielu, ka da�kārt piemir�stu jūsu personīgo traģēdiju. Atvainojiet, ja kāds jautājums �ķiet neiejūtīgs.
1 le�a skatiens vēl joprojām bija vērsts taisni pari kuģa priek�galam.
-��� Ir jau labi.
Naidelmans apklusa, un He�s jutās par to pateicīgs. Ne�kas nebija sāpīgāks par banālajām frāzēm, ko saka cilvēki, kas grib tikai labu, īpa�i tādas kā: "Nemocieties pa�pārme�tumos, tā ta�u nebija jūsu vaina."
"�ēlabainā D�eina" apbrauca salas dienvidu pusi. He�s mazliet palielināja ātrumu, un kuģis rāvās uz priek�u.
-��� Apbrīnojami, - Naidelmans no�ukstēja. - Iedomājieties: �ī nelielā saliņa ar smiltīm un klintīm ir vienīgā, kas �ķir mūs no vislielākajām bagātībam, kas jebkad apraktas zemē!
-��� Rāmāk, kaptein, - He�s atbildēja, cenzdamies �o brīdi�nājumu izteikt pēc iespējas nebēdnīgāka tonī. - Tie�i tādi sa�jūsmas pilni izsaucieni noveda līdz bankrotam du�iem kom�pāniju. Vietā atcerēties to seno dzejolīti:
Lai ari esmu cie�i līdzās templim, Kas glabā Debesim ziedotās �ķirstu, Viņa, godīgi teiksim, Nav mana un nekad ari nebūs.
Nakfflfhians pievērsās He�am.
-���� Kā redzu, jums bijis laiks lasīt ne tikai Greja "Anatomi�ju" un Merka rokasgrāmatu. Nav daudz kaulu lauzēju, kas spēj citēt Koventri Petmoru
He�s paraustīja plecus.
-��� Man �ad un tad patīk palasīt dzeju. Malkoju kā smalku portvīnu. Bet par ko jūs atvainojaties?
Naidelmans īsi pasmaidīja.
-���� Esmu vairāk nekā desmit savas dzīves gadus pavadījis jūrā. Mēdz būt, ka mana vienīgā nodarbo�anās ir lasī�ana.
Pēk�ņi no salas puses atskanēja spēj� troksnis - �ķita, ka tur kads klepo. Tas kļuva arvien skaļāks, pārvērtās par klu�su rūk�anu un beidzot pārtapa par ķērksto�u vaidu - likās, tā varētu gārgt mirsto�s dziļjūras briesmonis. He�s juta, kā �ermuļi pārskrien par kauliem.
-���� Kas tas par elli�ķīgu troksni? - asi noprasīja Naidel�mans.
-���� Paisumu nomaina bēgums, - paskaidroja I le�s un vieg�li nodrebinājās. - Acīmredzot kāds apslēpts kanāls savieno Ūdens Aku ar jūru. Kad paisuma straume maina savu vir�zienu un ūdens tunelī plūst atpakaļ, rodas �āds troksnis. Tā vismaz runā.
Vaidi turpinājās - tie izplēnēja lēni, pirms pilnīgas izzu��anas pārtopot par burbuļojo�u stostī�anos.
-���� No vietējiem zvejniekiem var dzirdēt vēl vienu teoriju, - I le�s stastija. - Varbūt ievērojāt, ka apkārt salai nav izlikti omāru murdi. Bet nevajadzētu domāt, ka te nav omāru, ko ķert.
-��� Skrandu salas lāsts, - palocījis galvu, Naidelmans no�teica, un viņa acīs iedegās jautras uguntiņas. - Esmu par to dzirdējis. - Naidelmana skatiens pievērsās kuģa klajam, un tikai pēc ilgas klusē�anas viņ� lēni pacēla galvu. - Nav ma�nos spēkos atdzīvināt jūsu brāli, - viņ� teica, - bet vienu varu apsolīt: mēs noskaidrosim, kas ar viņu nolicis.
He�s pavēcināja roku - spēcīgā emociju uzplūdā nespē�dams izteikt ne vārda. Viņ� pagriezās pret atvērto stūres mā�jas logu - pateicīgs, ka lietu nav redzama viņa seja. Pēk�ņi He�s saprata, ka nespēj vairs ne mirkli ilgāk palikt �ajā sala. Neko neteicis, viņ� pagrieza kuģi uz rietumiem, palielināja ātrumu un stūrēja atpakaļ miglas vāla, kas ieskāva salu. Vi�ņam gribējās atgriezties viesnīcas istabiņā, pasūtināt pusdie�nas un aizskalot visu ar glāzi "Asiņainās iMērijas".
Izbrauku�i cauri miglai, viņi nonāca ilgi gaidītaja, spo�a�jā dienas gaismā. Vēj� pieņēmās spēkā, un He�s jula, kā uz sejas un rokām sāk iztvaikot mitrā gaisa pilieniņi. Viņ� ne�atskatījās. Atslābināt saspringtos muskuļus palīdzēja jau ap�ziņa, ka miglas ieskautā sala ātri vien pārvēr�as par tum�u punktiņu, kas izzūd pie horizonta.
-��� Jums bulu jazina, ka mēs strādāsim cie�ā sadarbībā ar pirmklasīgu arheologu un vēsturnieku, - pavēstīja līdzas sla- vo�ais Naidelmans. - Informācija, ko iegūsim par septiņpa�dsmitā gadsimta in�eniermākslu, pirātiem un tālaika jūrnie�cības tehnoloģijām, varbūl pat Sarkanā Neda Okema noslēpumaino navi, nebūs naudā novērtējama. �ī būs ne ti�kai apslēptās mantas meklē�ana, bet vienlīdz ari arheoloģis�kā ekspedīcija.
Atkal ieslajās klusums.
-��� Gribētu sev paturēt tiesības pārtraukt visus darbus, ja jutī�u, ka tie kļūst pārāk bīstami, - paziņoja He�s.
-��� Visai saprotams lūgums. Mūsu standarta līguma ir as�toņpadsmit punkti. Vienkār�i pievienosim deviņpadsmito.
-��� Ja es iesaistī�os �ajā lietā, - He�s saka runāt daudz lē�nāk, - negribu, ka man tikai jāklusē un jāskatās citiem pār plecu.
Naidelmans izkratīja pelnus no pīpes.
-��� �adas ekspedīcijas ir visai bīstamas, īpa�i neprofesionā�lim. Kādu lomu jūs vēlētos uzņemties?
He�s paraustīja plecus.
-��� Jūs minējāt, ka esat nolīdzis mediķi.
Naidelmana rokas apstājās un viņ�, pievērsies doktoram, izbrīnā sarauca pieri.
-��� Nu, jā, to paredz Menas likumi. Gribat ierosināt kadru mainu?
-Jā. **
Naidelmans pasmaidīja.
-��� Varēsiet tik viegli pamest darbu Obērna kalna slimnīcā?
-��� Pētījumi var pagaidīt. Turklāt tas ta�u nebūs uz ilgu lai�ku. Tagad ir jūlija beigas. Ja gribat ķerties pie darba vēl �o�gad, tas jāpabeidz �etru nedēļu laikā. Vētru sezonā izraku�mi nav iespējami.
Naidelmans pārliecās pāri bortam un ar vienu spēcīgu si�tienu izkratīja tabakas paliekas no pīpes. Viņ� atkal izslējās. Aiz muguras horizontu iezīmēja �aura un gara Ugunsgalvas raga krasta līnija.
-���� Pēc �etrām nedēļām ekspedīcija būs galā, - viņ� noteica. - Tā būs jusu uzvara, un ari manējā.
He�s iebrauca ma�īnu dubļainā stāvvietā līdzās veikalam Bud's Superette. �oreiz tas bija viņa pa�a braucamais. Vērot savu pagātni caur automa�īnas vējstiklu - tagadnes aplieci�nājumu - bija neparasti neomulīgi. Viņ� paskatījās uz apbru��ātajiem ādas sēdekļiem un pabaleju�ajiem kafijas traipiem, kas klāja riekstkoka krāsas pārnesumkarbu. Viss tik pazīs�tams, tik dro�s - bija jāliek lieta milzīgs gribasspēks, lai pie�spiestu sevi atvērt durvis. He�s paņēma no paneļa saules�brilles, ta�u tūdaļ nolika atpakaļ. Pietika slēpties.
Viņ� nopētīja nelielo laukumu. Cauri sadrupu�ajam as�faltam vīdēja �ķembas. Stūri reiz atradās veclaicīgs avī�u stends, kurā plivinājās komiksu un �urnālu rindas; tagad tā vietā slējās saldējuma kiosks. Pilsētiņa stiepās lejup pa nogāzi - tikpat gleznaina kā vienmēr - namu �īfera un ciedru lubiņu jumti spo�ajā saulē mirdzēja. No ostas puses tuvojās puisis gumijas zābakos un plecā uzmestu lietusmē�teli - omāru ķerajs atgriezās no darba. Virs paskatījās uz I Ie�u un tad nozuda sānieliņā. Puisis bija jauns - ne vairāk ka divdesmit gadu. 1 le�s atskarta, ka laikā, kad viņ� kopa ar māti aizbraucis no Stormheivenas, �is puisis vēl nemaz nebija dzimis. Viņa prombūtnes laika �ajā pilsētiņā izaugusi vesela paaudze. Un vesela paaudze, bez �aubām, bija arī nomirusi. Pēk�ņi gribējās noskaidrot, vai vecais Bads Rovels vēl ir dzīvs.
Pirmajā mirkli Bada veikaliņ� izskatījās tāds pats kā se�nāk: zaļās aizsargtīkla durvis, ko nekad nevarēja cie�i aiz�vērt, senlaicigais Coca-cola reklāmas plakāts, lietus un vēju sa�ķobītais lievenis. 1 le�s iegāja iek�ā - zem kājām ie�īkstē�jās nodeldētie grīdas dēļi. Veikalā neviena nebija. Pateicīgs par to, He�s paņēma pirkumu ratiņus. Iedams pa �aurajām ejām, He�s ņēma no plauktiem produktus - viņ� bija nolē�mis paliki uz "�ēlabainas D�einas" klāja, kamēr liks sagata�vota viņu vecā ģimenes māja. Tā viņ� staigāja pa veikalu, bridi pa brīdim likdams ratiņos iepirkumus, kamēr beidzot atskārta, ka vienkār�i cen�as attālināt neizbēgamo. He�s sa�ņēmās un aizstūma ratiņus pie letes, kur aci pret aci sasta�pās ar Badu Rovelu - liela auguma, plikgalvainu, mundru viru spodrā miesnieka priek�auta. He�s neskaitāmas reizes atsauca atmiņā brī�us, kad Bads viņiem ar D�oniju paslepus deva sarkanās lakrioui^onfektes. Māti tas darīja traku.
-���� 'Bdien, - norūca Bads. Viņa skatiens pārslīdēja He�a se�jai un tad pieversās ārpusē novietotās ma�īnas numurzimei. Ne pārāk bie�i viņa veikaliņa stāvlaukumā parādījās antīks Jaguar XKli. - No Bostonas?
He�s palocīja galvu - viņ� vēl joprojām nezināja, ka iz�turēties.
-��� Jā-a.
-��� Atvaļinājumā? - Bads apjautājās, rūpīgi likdams maisi�ņā arti�oku sai�ķili un ierasti nesteidzīgi spiezdams vecā mi�siņa kases aparāta taustiņus. Pēc tam maisiņa nozuda ari otrs arti�oku sai�ķitis.
-���� Nē, - I le�s atteica. - Darī�anās.
Pārdevēja roka apstajās pusceļā. Uz Stormheivenu darī��anās neviens nekad nav braucis. Tādēļ Badam, profesionā�lam tenku vācējam, nu bija jānoskaidro visi sikumi. Roka at�saka cilāt pirkumus.
-��� Ak ta, - Bads novilka. - Darī�anās.
1 le�s palocīja galvu, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt anonimitāti. Tiklīdz Bads uzzinās, kas viņ� patiesībā ir, par to zinas visa pilsēta. Iepirk�anās Bada veikaliņā bija solis pari liktenīgajai robe�ai. Vēl nebija par vēlu savākt pirkumus un iet prom, atstājot Badu neziņā. Alternatīva bija daudz sāpī�gākā - He�s tik tikko spēja izturēt domu par senās traģēdi�jas uzjundī�anu, par to, ka ļaudis �ūpos galvas un kniebs lu�pas. Mazpilsētiņas iedzīvotāji, izrādot līdzjūtību, spēja būt ārkārtīgi ne�ēlīgi.
Pārdevējs ielika maisiņā piena paku.
-��� Tirgotājs?
-���� Ne-e.
Atkal iestājās klusums. Likdams līdzās piena pakai apel�sīnu sulu, Bads kustējās vēl lēnāk. Kases aparāts d�inkstē�dams reģistrēja vēl vienu pirkumu.
-��� Caurbraucot? - Bads minēja.
-���� Man darī�anas tepat, Slormheivenā.
Tas �ķita tik neticami, ka Bads vairs nespēja atturēties no jautājumiem.
-���� Kas tad tās par darī�anām?
-��� Visai delikātas, - I le�s klusi atbildēja.
Apjukums, kas pārņēma Bada vaibstus, bija tik izteik�smīgs, ka He�s tikko spēja apslāpēt smaidu.
-� Saprotu, - Bads novilka. - Apmētāties pilsētā?
-���� Ne-e, - He�s dziļi ievilka elpu. - Palik�u vecajā He�u mājā ostas viņā pusē.
To izdzirdējis, Bads gandrīz izmeta no rokām steika ga�balu. Māja jau divdesmit piecus gadus neviens nedzīvoja. Bei�dzi)! steiks tomēr nonāca maisiņā. Bads bija izsmēlis jautā�jumu krājumu - vismaz pieklājigas interesē�anās robe�ās.
-��� Labi, - I le�s noteica, - es mazliet steidzos. Cik man jā�maksā?
-��� Trīsdesmit viens divdesmit pieci, - Bads nelaimīgā balsī novilka.
He�s paņēma pirkumus. Bija pienācis laiks. Ja gribēja pa�likt uz dzīvi �ai pilsētiņa - kaut uz neilgu laiku vajadzēja atzīties, kas viņ� tāds ir.
Viņ� apstājās, pavēra vienu maisiņu un ieskatījās taja.
-��� Atvainojiet, - I le�s teica, atvēris ari otru maisiņu un sā�cis rakņāties taja. - Vai tad neesat kaut ko aizmirsis ielikt?
-���� Nedomāju vis, - Bads flegmātiski novilka.
-��� Esat gan, - I le�s neatlaidas, likdams maisiņu saturu at�pakaļ uz letes.
-���� Tur ir viss, - Bads taisnojās. Nu viņa balsī ieskanējās Vienas iedzimtajiem raksturīgais negantums.
-���� Nav gan, - strīdējās He�s, norādīdams uz nelielu at- vilktnīti zem letes. - Kur tad manas bezmaksas konfektes?
Bads paskatījās uz atvilktni, tad atkal pievērsās He�am - tagad viņ� pirmo reizi uzmanīgi nopētīja pircēju. Jau nāka�majā mirkli Bads nobālēja.
1 le�s jau nobijās, ka tas bijis par daudz, ta�u vecais pār�devējs atvieglots dziļi nopūtās.
-���� Sasper mani jods! - viņ� iesaucās. - Sasper mani jods! Tas ta�u Melins He�s!
Pārdevēja seja atkal atguva ierasto krāsu, ta�u vaibsti tajā vel joprojām liecināja, ka viņ� tikko redzējis spoku.
-���� Nu, Bad, - He�s jautāja, - kā tad klājas?
Pēk�ņi vecais pārdevējs pārgāzās pāri letei un abam plaukstām satvēra He�a labo roku.
-���� Paskat tik, - Bads teica, ieķēries pircēja plecos un turē�dams to rokas stiepiena attālumā. Apaļīgajā sejā atplauka plats smaids. - Paskat tik, kād?*iels virs no tevis izaudzis! Cik gan rei�u neesmu prātojis, kas ar tevi noticis un kad at�kal varē�u tevi satikt! Un nu - Dievs augstais! - tu uzkrīti kā sniegs uz galvas!
He�s dziļi ievilka plau�ās gaisu - tas oda pēc �ķiņķa, zi�vīm un siera. Vienlaikus viņu pārņēma gan atvieglojums, gan apjukums - �ķita, viņ� atkal ir atgriezies bērnībā.
Bads vel mirkli cie�i pētīja ciemiņu un tad jau pievērsās atvilktnei ar konfektēm.
-��� Velna puika! - viņ� iesmējās. - Vel joprojām ēd lakricas ledenes? Palikusi pēdējā.
Un viņ� uzmeta uz letes konfektīti.
Viņi sēdēja �ūpuļkrēslos uz lieveņa veikala sētas pusē, mal�koja gāzētu berzu sulu un vērās uz tum�o prie�u audzi pļa�viņas viņā malā. Pakļāvies Bada neatlaidīgajiem jautājumiem, He�s izstāstīja par da�iem saviem piedzīvojumiem Meksikā un Dienvidamerikā, kurp viņ� bija devies kā epidemiologs, ta�u veiksmīgi izvairījās no atzī�anās, kādēļ atgriezies Storm- heivenā. Viņ� juta, ka pagaidām nav gatavs sniegt paskaid�rojumus. liecam ļoli gribējās atgriezties uz klāja, iekurināt pārnēsājamo grilu, uzcept steiku un vienkār�i pasēdēt, ļau�joties grēciņam ar sausā martini glāzi rokā. Ta�u mazpilsē�tas etiķete prasīja, lai viņ� vismaz stundu papļāpātu ar veco veikalnieku.
-���� Izstāsti, kas noticis pilsētā kop� manas aizbrauk�anas, - viņ� palūdza, kad uz mirkli iestājās klusums. Tādējādi bija iespējams izvairīties 110 tālākas izpra�ņā�anas. Bija pilnīgi skaidrs, ka^l\ds vai mirst aiz ziņkārības noskaidrot, kādēļ
He�s atgriezies, un viņu attur tikai iedzimtā pieklājība.
-���� Nu, - iesāka Bads, - �is tas jau ir mainījies.
Viņ� izstāstīja, ka pirms pieciem gadiem uzcelta skolas piebūve; ka līdz pamatiem nodegusi Tibodo ģimenes māja, kamēr pa�i saimnieki atpūtu�ies pie Niagāras ūdenskrituma; ka Frenks Pikets iedzēris pār mēru un ar savu kuģīti uzskrē-
jis uz Vecā Kupra salas klints. Visbeidzot viņ� pajautāja, vai He�s jau redzējis jauno ugunsdzēsēju ēku.
-���� Nu, protams, - Melins atbildēja, no sirds bēdādamies, ka vecā koka celtne nojaukta un vietā uzbūvēts metāla monstrs.
-��� Un it visur kā sēnes aug jaunas mājas. Vasarnieki, - nie�vājo�i novilka Bads.
Ta�u He�s ļoti labi saprata, ka patiesībā tirgotājs par to nemaz nesūkstījās. Turklāt viņa pieminētas mājas, kas augot kā sēnes, patiesībā bija trīs vai �etras vasaras mājas Perēkļa zemesragā un da�as renovētas dzīvojamās ēkas un jaunā viesnīca.
Stāstījumu Bads pabeidza, �ūpojot galvu.
-���� Kop� tavas aizbrauk�anas te viss mainījies. Tu tik tikko pazīsi savu pilsētiņu. - Viņ� atgāzās krēsla un nopūtās. - Tātad atbrauci, lai pārdotu māju?
He�s mazliet saspringa.
-��� Nē, plānoju te dzīvot. Vismaz līdz vasaras beigām.
-���� Tie�ām? - jautāja Bads. - Atvaļinājums?
-���� Es ta�u teicu, - He�s atbildēja, cenzdamies runāt pec iespējas mierīgāk, - esmu ieradies delikātās darī�anās. Ap�solu, Bad, ilgi es to noslēpumā neturē�u.
Bads �ķita aizvainots.
-��� Tu ta�u zini, ka mani nemaz neinteresē tavas darī�anas. Bet, manuprāt, tu teici, ka esi ārsts.
-��� Esmu. Un tie�i ar to arī nodarbo�os �eit. - He�s iemal�koja gāzēto bērzu sulu un slepus paskatījās rokas pulksteni.
-��� Bet, Melin, - tirgotājs neveikli sagrozījās krēslā, - mums pilsētā jau ir ārsts. Doktors Freizers. Viņ� ir vesels kā zirgs, nodzīvos vēl vismaz divdesmit gadus.
-��� Nav nekā tada, ar ko nevarētu tikt galā arsēns tējas ta�sītē, - I le�s iebilda.
Veikalnieks sabijies paskatījās sarunu biedrā.
-����� Neuztraucies, Bad, es negrasos konkurēt ar doktoru Freizeru, - 1 le�s atbildēja, atplaukdams platā smaidā. Un at�gādināja sev, ka laucinieciskajā Menā tādus jokus var ari ne�saprast.
-��� Tad jau labi, - Bads veltīja savam viesim greizu skatie�nu. - Tad jau tavas darī�anas būs saistītas ar tiem helikop�teriem.
1 le�s neizpratnē paskatījās uz veikalnieku.
-��� Tas bija vakar. Jauka, skaista, saulaina dieniņa. Atlidoja divi helikopteri. Tie�ām milzīgi aparāti. Pārlidoja pari pilsē�tai un devās uz salām. Redzēju, ka tie diezgan ilgi grozījās virs Skrandu salas. Nospriedu, ka tie būs no armijas bāzes. To sakot, Bada sejā parādījās pārdomu ēna. - Bet varbūt tā nemaz nebija.
1 le�am atbildēt nenācās - no�īkstēja aizsargtīkla durvis. Viņ� nogaidīja, kamēr Bads ieiet veikalā, lai apkalpotu pir�cēju.
-���� Tirgo�anās, �ķiet, iet no rokas, - viņ� teica, kad Bads atgrie�as.
-���� Diez vai tā var teikt, - tas atsaucās. - Kad beidzas se�zona, pilsētiņā paliek tikai kadi astoņi simti cilvēku.
He�s domās nosprieda, ka tāds iedzīvotāju skaits Storrn- heivenā bijis vienmēr.
-���� līh, - Bads turpināja, - bērni izaug un dodas prom, lai pabeigtu vidusskolu. Negrib palikt pilsēta. Brauc uz liela�jām pilsētām, Bangoru, Ogastu. Viens pat bija nonācis līdz Bostonai. Pēdējos trijos gados no pilsētas aizbrauku�i pieci jaunie. Ja nebūtu vasarnieku vai tās nūdistu pludmales Prie��u kaklā, nedomāju, ka man butu kaut paris lieku peniju ka�batā.
I le�s palocīja galvu. Bada uzņēmums acīm redzami plau�ka un zēla, ta�u nebūtu pieklājīgi celt iebildumus viņa pa�a veikalā. Un ta nudislu pludmale patiesībā bija mākslinieku apmetne kadā vecā namā prie�u me�a vidū desmit jūd�u at�tālumā no Stormheivenas. He�s atcerējās, ka pirms trīsdes�mit gadiem omāru ķērāji, velkot āra lomus, bija redzēju�i sau�ļojamies nūdistus. Atmiņa Menas piekrastē cilvēkiem patie�ām bija lieliska.
-���� Un ka klajas tavai mātei? - Bads jautāja.
-���� Viņa nomira astoņdesmit piektajā. Vēzis.
-��� Man ļoti �ēl. - To Bads teica no visas sirds. - Viņa bija lieliska sieviete, kas izaudzinājusi lieliskus� lielisku dēlu. -
Pēc īsa klusuma brī�a Bads atslīga krēslā un iztuk�oja savu dzeramo. - Klēru esi redzējis? - viņ� jautāja, cik vien bezrū�pīgā tonī varēdams.
-��� Viņa vēl joprojām dzīvo �eit? - He�s pēc mirkļa jautāja tikpat bezrūpīgi.
-��� Jā-a, - atbildēja Bads. - �is tas viņas dzīvē ir mainījies. Un tev? Ģimene?
He�s pasmaidīja.
-��� Sievas nav. Vismaz pagaidām nav. - Viņ� nolika pudeli un piecēlās kājās. Bija pienācis laiks doties prom. - Bad, bija tik brīni�ķīgi ar tevi atkal satikties! Bet nu, domāju, ie�u un sarūpē�u sev vakariņas.
Bads palocīja galvu un uzsita viesim pa plecu, kad tas de�vas atpakaļ veikalā. He�s jau bija uzlicis roku uz aizsargtīk�la durvju roktura, kad Bads nokrem�ļojās.
-���� Un vēl kas, Melin.
He�s sastinga. Viņ� jau nojauta, ka pārāk viegli ticis cauri. Un gaidīja jautājumu, kur� tūdaļ neizbēgami tiks uzdots.
-����� Uzmanies ar to lakricu, - Bads nopietnā balsī teica. - Zobi nav mū�īgi, zini.
He�s izgāja uz "�ēlabainās D�einas" klāja, izstaipījās un, sa- miedzis acis, paskatījās uz ostu. Stormheivenā �ajā saules pie�lietajā jūlija pēcpusdienā valdīja klusums, pat stingums, un viņ� par to jutās pateicīgs. Iepriek�ējā vakarā viņ� bija ap�slacījis steiku ar mazliet vairak Beefeater's viskija nekā gribēts, un no rīta pamodās ar paģirās sāpo�u galvu - pirmo reizi desmit gadu laikā.
�ī diena daudzējādā ziņa bija pirmā. Viņ� pirmo reizi kop� ceļojuma pa Amazoni bija uzturējies kuģa kajītē. I le�s jau bija aizmirsis, cik tas ir brīni�ķīgi - palikt vientulība, ko traucē tikai viegla viļņu �ūpo�anās. Pirmā diena pēc ilgiem, ilgiem gadiem, kad nebija nekā daudz ko darīt. Laboratorija bus slēgta visu augustu, un laborants Brūss nodots kolēģa uz�raudzībā - lai pieraksta pirmos pētījuma rezultātus. Kembri�d�as pilsētas māja slēgta, ekonomei paskaidrots, ka viņ� ne�atgriezīsies līdz pat septembrim. Un jaguārs paslēpts stāvlaukumā aiz veca saimniecības pre�u veikala.
Vakar pirms izrakstī�anās no Sautportas viesnīcas viņ� bija saņēmis zīmīti no Naidelmana - vienu pa�u teikumu, kura viņ� �ovakar saulrieta stundā uzaicināts uz, tik�anos Skrandu sala. Sākumā 1 le�s ba�ījās, ka tas nozīmē veselu die�nu, kas jāpavada, kavējoties atmiņās. Viņ� pat apsvēra
iespēju ņemt rokā akvareļus, ar kuriem niekojās nedēļu no�gales, un uz�ņāpt kadu piekrastes ainiņu. Ta�u �ī doma drīz vien tika atmesta. �eit, uz ūdeņiem, pārņēma rāms miers. Viņ� atbraucis uz Stormheivenu. Pabijis Skrandu salas kras�tā. Skatījies acis briesmonim un izdzīvojis.
He�s ieskatījās pulkstenī - gandrīz septiņi trīsdesmit, l.aiks doties ceļā.
Iedarbinājis dzinēju, viņ� apmierināts ieklausījās, cik pa�klausīgi tas rūc. Viegla vibrācija zem kājām, izplūdes gāzu �ņāk�ana - �īs skaņas atgādinaja sirēnu dziesmu
Diena bija skaidra. Kamēr kuģītis �ķēla viļņus, He�s vē�roja tā ēnu, kas slīdēja pa priek�u. Okeāna pla�umā neviena nebija, izņemot kādu omāru ķēraja laivu - vīrs pārbaudīja murdus pie Vientuļnieku salas krastiem. He�s �ajā diena vai�rākkārt bija izgājis uz klāja, lai nopētītu horizontu - it ka gai�dītu, ka Skrandu salas apkārtnē sāksies kāda rosība. Ta�u redzams nebija nekas - tikai jūra un debesis. Un He�s nesa�prata, - jūtas sarūgtināts vai laimīgs.
Ārpus ostas gaiss kļuva dzestrāks. Ta�u He�s nevis sa�mazināja ātrumu, lai noietu kajīte un paņemtu vējjaku, bet gan pagrieza kloķi līdz maksimumam, pavērsa seju pret vē�ju un atvēra muti - lai tajā iekļūst sāļā ūdens �altis, ko uz�meta "�ēlabainā D�eina", �ķeļot viļņus. Tas �ķita tāds kā at�tīrī�anās rituāls - it kā vēj� un ūdens spētu aizslaucīt visus pagāju�ajā ceturtdaļgadsimtā uzkrātos zirnekļtiklus un sār�ņus.
Pēk�ņi autrumu pusē pie horizonta parādījās tum�a ēna. He�s samazināja ātrumu - viņ� juta, ka atgrie�as senais sa�traukums. Migla ap salu bija plānāka, ta�u krasta aprises tik un tā �ķita neskaidras un draudīgas, bet celtņi un vin�as �ķē�la dūmaku kā sagrauti minareti kādā mītiskā pilsētā. He�s pagrieza laivu pret ostu, ta�u saglabāja distanci un gatavo�jās apmest loku.
Tad salas aizvēja pusē viņ� ieraudzīja apmēram ceturtdaļ- jūdzi no krasta noenkurotu nepazīstamu kuģi. Piebraucot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ir senlaicīgs ugunsdzē�anas ku�ģis, kas būvēts no brūna materiāla - sarkankoka vai tīkko�ka. Uz pakaļgala ar zelta burtiem bija uzkrāsots nosaukums "C.rifs", bet zemāk ar mazākiem burtiem - Mistika, Konekti- kuta.
I le�s prātoja, vai nepiebraukt vēl tuvāk, ta�u pārdomāja un izslēdza "�ēlabainas D�einas" motoru apmēram simts jar�du attālumā. Kuģis �ķita pamests - neviens neiznāca uz klā�ja, lai sagaidītu atbraucēju. He�am ie�āvās prātā, ka �is ku�ģis varētu piederēt kādam tūristam vai trofeju medniekam, ta�u jau rietēja saule - sagadī�anās bija pārāk acīmredzama.
Viņ� ziņkārīgi pētīja kuģi. Ja �is kuģis piederēja Naidel�mana komandai, tad tā bija neparasta, ta�u ļoti praktiska iz�vēle. Ātruma trukums tika kompensēts ar stabilitāti - 1 le�s bija pārliecināts, ka ar �ādu kuģi var dro�i doties visnegan- tākajā jūrā, bet priek�gala un pakaļgalā izvietotie dzinēji pa�darīja to lieliski manevrējamu. �ļūteņu rituļi un monitori bi�ja aizvākti, atbrīvojot vietu uz klāja. Kravas bomji, torņi un pro�ektori bija atstāti, un pakaļgalā uzstādīts ar datoru va- dams celtnis. I Ie�a acis pievērsās pla�ai stūres mājai un pār�metamajam tiltiņam. Virs tiem - parasta elektronisko ante�nu, radionavigācijas sistēmu un radaru gūzma, tāpat papildu aprīkojums, kas īsti nebija saistīts ar jūrniecību - mikroviļņu antena, satelītu �ķīvis, gaisa izlūko�anas radars un ļoti ze�mas frekvences antena. Iespaidīgi, nodomāja He�s. Viņ� uzli�ka vienu roku uz vadības pults, bet ar otru jau gatavojās pie�spiest signāltaures pogu.
Ta�u tad viņ� pārdomāja. Tālumā varēja saklausīt dobju pulsējo�u troksni - pavisam klusu, tik tikko dzirdamu, i le�s nolaida roku gar sānu. Jau pēc minūtes viņ� bija pilnīgi pār�liecināts - tur darbojās kuģa motors. Vēl talu, ta�u strauji tuvojās. He�s nopētīja horizontu, līdz dienvidu mala pama�ni ja pelēku punktiņu. Rieto�ās saules stars uzzibsnīja �ī ne�zināmā peldlidzekļa nospodrinātajā metālā. Varbūt '"Masas" kuģis, He�s pratoja, kas brauc �urp no Portlendas.
Un tad He�s pamanīja, ka pelēkais punktiņ� sadalās divos, tad - trijos, tad - se�os. Neticēdams savām acīm, viņ� vēroja, kā nelielajai saliņai tuvojas īsta iekarotāju flote. Tuvojās mil- ziga jūras bar�a, kuras tum�i sarkanie borti bija skaidri sa- skatāmi, tiklīdz viļņi atkāpās no ūdenslinijas. Aiz bar�as sekoja velkonis, kura takelā�a priek�galā bija apsūnojusi un spīdēja. Velkonim tauvā bija piesiets simttonnīgs peldo�ais celtnis. Nā�kamie bija vairāki motorkuteri - spīdīgi un vareni un pārbāzli ar elektroniku. Aiz tiem, dziļi iegrimis ūdenī, peldēja smagi piekrauts kravas kuģis. Tā mastā plīvoja neliels sarkanbalts karodziņ�. I le�s atcerējās, ka �ādu zīmējumu pirms da�ām dienām bija redzējis uz Naidelmana portfeļa.
Pēdējais �ajā flote bija liels kuģis ar lielisku aprīkojumu. Priek�galā ar ziliem burtiem bija uzkrāsots nosaukums "Cer�bers"'
Kuģi ka klusā dejā viens pēc otra apstājās ar priek�galu pret "Grifu" - lielākie apstājās ugunsdzēsības kuģī�a tālākajā galā, bet mazākie novietojās līdzās "�ēlabainajai D�einai". No�vadzēja ķēdes - kuģi noenkurojās. Pētīdams motorkuterus, kas bija nostāju�ies labajā un kreisajā pusē, He�s manīja, ka arī pats tiek pētīts. Da�i uzsmaidīja un pa�locīja galvas. Tuvākajā kuterī bija redzams virs ar matiem dzelzs krāsā un apaļīgu baltu seju, kas vērās He�ā ar pie�klājīgu interesi. Mugurā viņam bija paliela oran�a glāb�anas veste, uzvilkta virs cie�i aizpogāta uzvalka. Līdzās stāvēja jauns puisis ar gariem, taukainiem matiem un kazbārdiņu, ģērbies Bermudu �ortos un puķaina kreklā. Viņ� kaut ko eda no baltas papīra kārbas un skatijas uz lle�u nekaunīga vienaldzībā.
Tika izslēgts pēdējais dzinējs, un iestājās teju spocīgs klu�sums. I le�s skatījās 110 viena kuģa uz otru - izrādījās, visu acis pievērstas tuk�ajam ugunsdzēsības kuģī�a klajam.
Pagāja minūte, tad divas. Beidzot atveras stūres mājas durvis, un tajās parādījās Naidelmans. Klusēdams viņ� pie�gāja pie borta un apstajās - taisni ka stiga - un vērās sabrau- ku�ajos cilvēkos. Rieto�a saule viņa iedegu�o seju iekrāsoja burgundie�a sarkanu, bet plānos matus darīja zeltainus. 1 le�s prātoja, cik ļoti �is slaidais stāvs ietekmēja pārējos. Kad iestājās pilnīgs klusums, aiz Naidelmana parādījās vēl viens cilvēks - neliela auguma un muskuļots - viņ� palika stūres mājas durvīs un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Kādu laiku Naidelmans turpināja klusēt. Beidzot viņ� sāka runāt - klusi, gandrīz godbijīgi, ta�u labi sadzirdami.
-���� Mēs dzīvojam laikmetā, - Naidelmans teica, - kad ne�zināmais ir zināms un lielākā daļa Zemes noslēpumu jau uz�minēta. Mēs esam pabiju�i ziemeļpolā, uzkāpu�i Everestā, aizlidoju�i uz Mēnesi. Mes esam sadalīju�i atomu un iezīmē�ju�i karte okeāna dzelmes reljefu. Tie, kas ķēru�ies pie �iem uzdevumiem, nereti riskēju�i ar dzīvību, zaudēju�i mantu un liku�i uz spēles visu, kas bijis dārgs. Lielus noslēpumus var atklāt tikai par ļoti augstu cenu - da�kārt tikai par visaug�stāko.
Kapteinis ar �estu norādīja uz salu.
-��� Tur, tikai simts jardu attālumā, mus gaida viena no tām lielajām mīklām, varbūt pati lielākā, kāda vel palikusi Zie�meļamerikā. Paraugieties! Izskatās pec nieka - pēc cauruma dubļu un klin�u ielāpā. Ta�u �is caurums - �ī Ūdens Aka - izsukusi dzīvības sulas no ikviena, kas mēģinājis piekļūt tas noslēpumiem. Iztērēti daudzi miljoni dolāru. Izpostītas dzī�ves, zaudētas dzīvības. Starp mums ir cilvēki, kas uz savas adas izbaudīju�i, cik asi var būt Ūdens Akas zobi.
Naidelmans nolūkojās uz klausītājiem, kas bija sapulcēju��ies uz daudzajiem kuģiem. Tad viņ� saskatījās ar He�u un turpināja runāt.
-��� Citas pagātnes mīklas, piemēram, Saksavamanas mono�līti
Viņ� ieturēja nelielu pauzi.
-����� Tūksto� se�simt deviņdesmit sestajā gada Edvards Okems kļuva par vienu no bīstamākajiem jūras pirātiem. Vi�ņa flotes kuģi, sagumstot zem salaupītās bagātības, bija kļu�vu�i gausi. Vētra vai vienkār�i neveiksmīga sastap�anās ar karakuģi varēja nozīmēt visas flotes aizie�anu bojā. Okems visu laiku bija atlicis savas bagātības novieto�anu dro�ā krā�tuvē, bet nu viņu pārņēma izmisums. Un tad viņa ceļā ne�jau�i gadījās arhitekts, kas atrisināja visas problēmas.
Naidelmans atspiedās pret bortu, un vēj� pluinija viņa ma�tus.
-��� Okems nolaupīja arhitektu un uzdeva tam izbūvēt dār�gumu krātuvi. Tik draudīgu un nepieejamu, ka atturētu pat vislabāk apgādālāko bagātību mednieku. Viss ritēja saskaņa ar plānu. Aka tika uzbūvēta, dārgumi paslēpti tajā. Ta�u, kad pirāts devās kārtējā slepkavo�anas un laupī�anas turē, likte�nis no viņa novērsās. Sarkanais Neds Okems nomira. Kop� tās dienas viņa bagātības snau� Ūdens Akas dzelme un gai�da laiku, kad tehnoloģijas un cilvēks spēs iznest dārgumus saules gaismā.
Naidelmans dziļi ievilka elpu.
-���� Lai arī �is bagātības ir ļoti vērtīgas, cilvēku pūliņi pie tām tikt alla� izrādīju�ies velti. Visi, izņemot vienu!
To sakot, kapteinis strauji pacēla roku. Izrādījās, viņ� kaut ko tur pirkstos. Rieto�ās saules stari tik �ilbino�i atspī�dēja �ai priek�metā, ka �ķita, Naidelmana pirkstu gali deg liesmās. Apkārtējie sāka pārsteigumā un izbrīnā sa�ukstēties.
He�s paliecās pāri sava kuģī�a bortam, lai labāk saskatī�tu, kas ir Naidelmana rokās. Ak, Dievs, viņ� nodomāja, tas dro�i vien ir zelta gabaliņ�, ko no pazemes pirms vairak nekā simts gadiem izcēla Zeltra�u kompānija.
Naidelmans pacēla zelta spirāles gabaliņu virs galvas un tā nekustoties nostāvēja diezgan ilgi. Tad viņ� turpināja savu runu.
-��� Da�i iebilst, ka Ūdens Akas dzelmē nav nekādas bagā�tības. �iem ap�aubītājiem es saku: "Paskatieties uz �o!"
Kad pēdejie saules stari iekrāsoja ūdeni un kuģi blāvi sār�tā toni, viņ� pagriezās ar seju uz "Grifa" stūres mājas logu pusi. Pacēlis nelielu āmuriņu, viņ� piesita zelta gabaliņu stū�res mājas sienai. Tad viņ� atkal pievērsās klausītajiem, bet zelts turpināja mirgot.
-���� Patlaban, - Naidelmans teica, - Okema bagātības vēl guļ Akas dzelmē, kur tās neaizsniedz ne saule, ne lietus jau trīssimt gadu garuma. Bet rītdien sāksies �is ilgās atpūtas beigas. Jo atslēga, kas pirms daudziem gadiem pazaudēta, atkal ir atrasta. Līdz vasaras beigām dārgumi jau būs atva�dīju�ies no dzelmes.
Viņ� mirkli paklusēja, lai nopētītu cilvēkus uz daudzo kuģu klāja.
-���� Mums būs daudz darba. Jānovāc senie instrumenti, jā�padara sala dro�a. Mums jānosaka oriģinālās Akas atra�a�nās vieta. Tad mums jāatrod un jānosprosto zemūdens tu�nelis, kas savieno Aku ar jūru. Mums jāizsūknē ūdens no Akas un jānostiprina �ahta, lai varētu piekļūt dārgumu krā�tuvei. Ta�u mums ir aprīkojums, ar ko vairāk nekā pietiek, lai sasniegtu mērķi. Mums ir darī�ana ar, iespējams, atjautī�gāko septiņpadsmitā gadsimta prātu. Ta�u divdesmitā gad�simta tehnoloģijām Ūdens Aka nav sāncense. Ja ikviens, kas �eit �odien sapulcējies, pieliks roku, mēs veiksmīgi pabeig�sim izcilāko un ievērojamāko dārgumu meklē�anas operā�ciju visā pasaules vēsturē.
Cilvēki sāka aplaudēt, ta�u Naidelmans ar vienu rokas vēzienu apklusināja viņus.
-��� �odien starp mums ir doktors Melins I le�s. Tikai ar viņa laipnu atļauju �is pasākums varēja sākties. Un viņ� - vēl vai�rāk nekā jebkur� cits - zina, ka mēs �odien �eit esam sapul�cēju�ies ne tikai zelta dēļ. Mēs �eit esam, lai uz�ķirtu jaunu lappusi vēstures grāmatā. Mēs esam �eit, lai vairāk uzzinā�tu. Un pārliecinātos, ka to drosminieku upuri, kas pabija �ai salā vēl pirms mums, nav biju�i veltīgi.
Viņ� pielieca galvu un tad atkapās no kuģa borta. �ur tur atskanēja aplausi, kas kā smalks ūdenskritums vēlās pāri viļ�ņiem, līdz beidzot visi izplūda spontānā līksmībā - rokas ti�ka paceltas, lai uzmestu gaisā cepures, skanēja satraukti, ne�pacietības un prieka pilni saucieni. He�s atskārta, ka ari viņ� pievienojies vispārējam priekam, bet pāri vaigam noritēja vientuļa asara. �ķita, ka pāri plecam skatās D�onijs, kur� no�raugās �ajā jautrībā - greizā ziņkārē un klusā cerībā, ka viņa jauneklīgā dvēsele beidzot varēs dusēt mierā.
Dienu vēlāk He�s stāvēja pie "�ēlabainās D�einas" stūres un vēroja, kā apkārt visi rosās. Teju par spiti sev viņ� juta pie�augo�u satraukumu. Līdzās divi aparāti - skeneris, kas no- klaja visus ekspedīcijas kanālus, un rācija, kas darbojās īpa- �aja mediķu frekvencē, - laiku pa laikam ie�ērkstējās, un bija dzirdamas sarunu druskas. Okeāns bija mierīgs, ūdens vir�smu tikai mazliet skāra viļņu kustē�anās. Pūta lēns krasta vējiņ�. Mū�am biezā migla �ajā dienā atgādināja caurspīdī�gu audeklu, kas brīvi ieskava salu. Ideāli piemērota diena ekipējuma izkrau�anai, un Naidelmans to izmantoja pilnībā.
Lai gan "�ēlabainā D�eina" atradās tajā pa�ā vietā, kur iepriek�ējā dienā, - tūdaļ aiz Skrandu salas rifiem - apkār- tējā ainava bija kardināli mainījusies. Darbi sākās tūdaļ pēc saulrieta un ausmas stundā kļuva vel rosīgāki. Tagad divus enkurus no salas austrumu krasta stāvēja milzīga bar�a, ko vietā noturēja divas masīvas ķēdes, kuras Naidelmana nirē�ju komanda dro�i bija piestiprinājusi zemūdens klintīm. Ile�s vēroja, kā salas rietumu galā tiek noenkurots simttonnigs pel�do�ais krāns, kura gara hidrauliskā strēle vidēja virs krasta ka skorpiona aste - gatava pārcilāt graba�as, kas uzkrāju�ās divsimt apslēptās mantas meklē�anas gados. Krāna ēnā sle�jās "Grifs" - Naidelmana kuģis. 1 le�s tik tikko spēja saska�tīt uz tiltiņa spēcīgo, slaido kapteiņa stāvu - tas uzmanīgi sekoja darbu norisei.
Lielais pētniecības kuģis "Cerbers" kluss un mierīgs pa�lika aiz dūmakas vāla - it ka neuzskatītu par vajadzīgu tu�voties sauszemei. Divi kuteri - "Najāda"
He�s turpināja vērot mutuļojo�o rosību, kas valdīja vis- apkart, līdz viņa skatiens pievērsās salai. Skatoties uz to, krūtis vēl joprojām kapa nelabums. Iespējams, tas nekad ne�izzudīs. Ta�u viņ� bija pieņēmis lēmumu, un jau tas vien no�trauca no pleciem smagu nastu. Tagad viņ� katru rītu jutās arvien pārliecinātāks, ka lēmums bijis pareizs. Pagāju�onakt viņ� pat pieķēra sevi spriedelējot, ko darīt ar to miljardu do�lāru. Un tūlīt pat nolēma: �ī nauda, visa līdz pēdējam cen�tam, tiks noguldīta fondā, ko nosauks brāļa vārdā.
Pēk�ņi salā uzplaiksnīja kaut kas balts - un tūdaļ pat iz�zuda miglā. He�s zināja, ka salā jau rosās komandas viri - meklē senos tuneļus, ar virvēm no�ogo takas, stiprina zīmī�tes pie senlaicīgajām graba�ām, kas ieaugu�as krūmos un ko vēlāk vedis prom. He�s atsauca atmiņa citātu:
Jau daudzus pavasarus nātres
Sedz rūsas ēstas ecē�as un arklu, kas sen lauzts,
Un akmens veltni ar'.
Un tagad nātru galotnes tik gobu pirksti skar.
He�s zināja, ka pārējās grupas patlaban neskaitāmajās �ahtas ņem paraugus no baļķiem, lai pēc tam "Cerbera" la�boratorijā ar radioaktīvā oglekļa C14 metodi mēģinātu no�skaidrot to vecumu un tā uzzinātu, kura ir īstā Ūdens Aka. He�s ar binokli nesteidzīgi nopētīja apkārtni, līdz beidzot uzduras vienai no �im grupām - cilvēki miglā atgādināja bāl�ganus spokus. Tie bija sastāju�ies nekārtīgā rindā un lēni vir�zījās uz priek�u, ar zaru cirtņiem un cirvjiem lauzdami sev ceļu cauri Vird�īnijas ievu audzēm. Bridi pa brīdim viņi ap�stājās, lai kaut ko nofotografētu vai pierakstītu. Viens vīrs rokā turēja metālu detektoru, cits zondēja zemi ar garu, �au�ru instrumentu. Grupas priek�gala He�s pamanīja vācu aitu suni, kas uzcītīgi o�ņāja apkārtni. Dro�i vien dresēts meklēt sprāgstvielās, He�s domās nosprieda.
Pavisam sala rosījās apmēram piecdesmit cilvēki. Visi - "Talasas" darbinieki, turklāt labi apmaksāti. Kā bija teicis pats Naidelmans, - ja neskaita pusduci pa�u galvenāko spe�ciālistu, kas algas vietā saņems daļu atrasto dārgumu, ierin�das strādniekiem tiks samaksāti divdesmit pieci tūksto�i do�lāru. Tas nebija maz, ja ņem vērā, ka lielākā daļa �o cilvēku aizbrauks no salas jau pēc divām nedēļām - kad būs pabeig�ta iekārtu montā�a un sala būs nostiprināta.
He�s turpināja vērot salu. Tās dro�ajā ziemeļu daļā - vie�nīgajā, kur varēja staigat bez ba�ām, - jau bija parādījies dambis un piestātne. Netālu no tās velkonis ar milzīgu dau�dzumu aprīkojuma: redeļu kastēs iepakotiem ģeneratoriem, acetilēna baloniem, kompresoriem, elektronisko saziņas apa- ratūru. Krastā jau bija saliktas metāla leņķi�u, gofrētu alvas plāk�ņu, kokmateriālu un finiera kaudzes. Draudīga izskata visurgājējs ar milzīgiem riteņiem pa improvizētu ceļu vilka piekabi ar ekipējumu. Turpat netālu tehniķi bija ķēru�ies pie telefona līnijas ierīko�anas, savukārt citi viri montēja Quon- set firmas ra�otās saliekamās mājiņas. Jau rit no rīta kāda no tām kļūs par He�a jauno biroju. Apbrīnojami, cik ātri te viss notiek!
Un tomēr He�s nesteidzās spert kāju uz Skrandu salas ze�mes. Rītdiena tāpat pienāks pietiekami ātri, viņ� klusībā nosprie�da.
Atskanēja metāliska �ķindoņa - krastā tika izcelts smags aprīkojuma blāķis. Virs ūdens skaņa izplātījās ļoti labi. He�s bija pārliecināts, ka tagad arī bez Bada Rouvela palīdzības Stormheivena liek kaismīgi apspriesta viņa atgrie�anas un pēk�ņa drud�ainā rosiba salā. Viņ� jutās mazliet vainīgs, ka jau pirms divām dienām neuzdro�inājās visu izstāstīt Badam. Tagad vecais veikalnieks neap�aubāmi jau sapratis, kas notiek. He�s sāka prātot, ko cilvēki varētu teikt. Varbūt kādam pilsētiņas iedzīvotājam radās aizdomas par viņa patiesajiem nolūkiem. Lai - viņam nebija par ko kaunēties. Lai ari vectēva rīcības izraisītais bankrots bija atbrīvojis ģi�meni no juridiskajām saistībām, tēvs pakāpeniski - ar grūtī�bām un gadu no gada - nomaksāja visus parādus. Uz pa�saules nebija labāka cilvēka par tēvu. Un �is cildenums padarīja viņa nejēdzīgo, patētisko galu vēl baismīgāku� I le�s aizgriezās prom no salas - viņ� vairs nevēlējās grimt �ajās pārdomās.
Viņ� ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit; Menā - pusdien�laiks. He�s nokāpa lejā, uzbruka ledusskapim un atgriezās ar omāra gabalu un ingveralus pudeli roka. Ierāpies kaptei�ņa krēslā, viņ� atbalstīja kājas uz kompasmājiņas un kāri iekodās omārā. Cik savāds ir tas jūras gaiss, viņ� nodomāja, tas alla� liek justies izsalku�am. Varbūt vajadzētu par �o tēmu veikt pētījumu un aprakstīt Amerikas mediķu asociācijas �urnālā? Un laborantam Brūsam neskāde tu kārtīga deva jūras gaisa. Patiesībā, jebkura gaisa.
Kamēr He�s ēda, līdzās nolaidās kaija un jautājo�i paska�tījās viņa. Melins zināja, ka omāru ķērāji ienīst kaijas - sau�ca tās par krasta �urkām ar spārniem -, ta�u viņ� alla� bija izjutis vājību pret �iem trok�ņainajiem putniem, kas nemitī�gi rakņājās atkritumos. Viņ� pameta gaisa kumosiņu omāra gaļas; kaija to noķēra un strauji pacēlās debesis; pakaļ viņai metās vēl divas biedrenes. Drīz vien visas trīs atgriezās un, nosēdu�ās uz margas, raudzījās viņā melnām izsalku�ām acīm. Nu ir viss, I le�s labsirdīgi nodomāja un pameta vidē�jam putnam vēl vienu gabaliņu omāra.
Kaijas, izmisīgi kulstīdamas spārnus, tūdaļ metās gaisā. Kad lle�s saprata, ka putni nevis cen�as noķert omāru, bet gan neprātīgi bēg no kuģa, lai pēc iespējas ātrāk atrastos uz sauszemes, prieku nomainīja izbrīns. Kad uz īsu bridi iestā�jās klusums, viņ� izdzirdēja, kā uz klāja ar neskanīgu plak- �ķi nokrīt omāra gabaliņ�.
Saraucis pieri un ar skatienu sekodams putniem, He�s sa�juta, kā zem kājām kaut kas sakustas. Viņ� izlēca no krēsla, jo domāja, ka pārtrūkusi enkura tauva un "�ēlabainā D�ei- na" uzskrējusi uz sēkļa. Ta�u lauva vēl joprojām bija nostiep�ta. Ja neskaita plāno dūmakas apmetni, kas ieskāva salu, debesis virs galvas bija dzidras, ari zibeni nemanīja. He�s steidzīgi pārlūkoja apkārtni, lai saskatītu kaut ko neparastu. Varbūt kaut kur sprāga dinamīts? Ne, vēl bija pārāk agrs�
Un tad viņa skatiens pievērsās okeāna pleķītim piekras�tes rifu rajonā - apmēram simts jardu attālumā no kuģa.
�ajā pleķītī, kura diametrs bija kādas trīsdesmit pēdas, rā�mais ūdens pēk�ņi sāka viļņoties - virspusē parādījās mutu�ļojo�i burbuļi. Klājs nodrebēja vēlreiz, un atkal virs ūdens izsprāga burbuļi. Kad tie izplēnēja, ūdens virsma saka griez�ties pretēji pulksteņa radītāja virzienam - sākumā lēni, bet pēc tam arvien ātrāk. Viduci parādījās bedrīte, kas momen�tā pārvērtās par piltuvi. Virpulis, He�am ie�āvās prātā, kāda velna pēc�
Tad He�a uzmanību pievērsa krak�ķis skeneri. Skaļruņos atskanēja histēriski kliedzieni - vispirms kliedza viens cil�vēks, pēc tam jau vairaki.
-���� Cilvēks nokrita! - cauri troksnim He�s sadzirdēja kāda vīra balsi. - Apmetiet viņam apkart virvi! - kliedza cits. - Uzmanīgi! Tās sijas tūdaļ gāzīsies!
Pēk�ņi ieskanējās l le�a racija.
-��� He�, jūs klausāties? - noskaldīja Naidelmans. - Kads cil�vēks iekritis salas bedrē.
-��� Sapratu, - He�s noteica un iedarbināja kuģa dīzeļmo�toru. - Tūdaļ piestūrē�u pie dambja.
Vēj� izklīdināja miglas vālus ap salu, un viņ� salas centrā ieraudzīja baltā ģērbu�os cilvēkus, kas ka neprātīgi skraidī�ja �urpu turpu.
-��� Aizmirsti par dambi, - Naidelmans iebilda, un viņa balsī ieskanējās nepacietība. - Nav laika. Pēc piecām minūtēm viņ� jau būs miris.
He�s izmisīgi paraudzījās apkārt. Tad viņ� izslēdza mo�toru, paķēra mediķa somu un pavilka "�ēlabainās D�einas" laivu. Izrāvis virvi no stiprinājumiem, viņ� iemeta to laivā un tad iekāpa arī pats. Laiva spēji sasvērās. Pa pusei sēdē�dams uz ceļiem, pa pusei atkritis uz pakaļgala sedekļa, He�s parava startera auklu. Piekarināmais motors nikni ierūcās.
Ieķēries stūrē, viņ� virzīja laivu uz rifu pusi. Netālu no salas dienvidu gala starp robainajām zemūdens klintīm bija divas �auras spraugas. He�s no sirds cerēja, ka atceras, kur īsti tās atrodas.
Kad krasts jau bija tuvu, He�s pamanīja, ka zem laivas priek�gala mainās ūdens krasa - no neizdibināmi pelēkas uz zaļu. ļa būtu kaut nedaudz lielāki viļņi, viņ� domās sprieda, es cauri tiem spētu saskatu klintis. Viņ� ieskatījās pulksteni: rīko�ties apdomīgi nebija laika. Dziļi ievilcis elpu, He�s apņēmīgi palielināja motora apgriezienus. Laiva dedzīgi metās uz priek�u, un zaļās zemūdens rifu aprises kļuva ievērojami gai��ākas, jo strauji kļuva arvien seklāks. Gatavodamies triecie�nam, He�s ieķērās stūrē.
Un tad jau rifi bija aiz muguras - okeāna dibens atkal at�tālinājās. Līdz pa�am pēdējam brīdim braukdams ar maksi- mālo ātrumu, He�s stūrēja laivu uz nelielu, oļiem klātu krasta laukumiņu starp abām Vaļu mugurām. Tad viņ� izslēdza pie�karamo motoru un izcēla to no ūdens. Spēj� trieciens - lai�vas priek�gals atsitas pret krastu un paslīdēja pret oļiem.
Laiva vēl nebija pilnīgi apstājusies, kad He�s, pagrābis �emodāniņu, jau trausās arā no tās. Atskanēja kliedzieni un saucieni. Uzrāpies krastā, viņ� apstājās. Priek�ā pletās neskartas grī�ļu un smar�ojo�u me�rozī�u audzes, kas vējā �ūpojās un slēpa zem zariem nāvi neso�u zemes virsmu. So me�onīgo dienvidu galu "Talasas" speciālisti vēl nebija iezī�mēju�i kartē. Skriet pa �ejieni ir pa�nāvība, I le�s nodomāja, ta�u kājas jau sāka kusteties. Un nākamajā mirkli viņ� lauzās cauri krūmiem, lēca pari veciem baļķiem, skrēja garām sapuvu�ām platformām un mela lokus apkārt regainiem iedobumiem.
Pēc minūtes viņ� jau atradās starp balta ģērbtiem cilvē�kiem, kas bija sapulcēju�ies pie nelīdzenajām bedres malām. No tās vēdija jūras ūdens un svaigas zemes smārds. Līdzās atradās vin�a, kurai bija uz tītas vairākas virves.
- Slriters, - He�am uzsauca blakus stāvo�ais vīrs. - Dar�bu vadītājs.
Tas pats cilvēks, kas bija stāvējis Naidelmanam aiz. mu�guras, kamēr tas teica runu, - kalsns, ar sakniebtām lūpām un isi apcirptiem matiem.
Ne vārda neteikusi, divi citi viri sāka sprādzēt l iecam ap�kārt dro�ības siksnas.
He�s ieskatījās bedrē, un viņam nevil�us sa�ņaudzās vē�ders. Vairākus du�us pēdu zemāk - precīzāk pateikt nebija iespējams - varēja saskatīt dzeltenas kabatas lukturī�u gais�mas strēles. Divi virvēs iesieti vīri kā neprātīgi cīnījās ar res�nu siju. Zem tās He�s ieraudzīja vēl vienu cilvēku - pavērtu muti tas kusli kustināja locekļus. He�am �ķita, ka pat cauri ūdens rēkoņai viņ� dzird mokpilnu kliedzienu.
-���� Pie velna, kas te notika? - He�s skaļi jautāja, izņēmis no �emodāna pirmās palīdzības aptieciņu.
-���� Viens no datu vāk�anas grupas iekrita �ahtā, - Strīters atbildēja. - Viņu sauc Kens Fīlds. Mēs laidām lejā virvi, ta�u tā laikam aizķēra siju, un sākās kaut kas līdzīgs nogruvu�mam. Sija piespiedusi viņam kājas, bet ūdens strauji ceļas. Mums ir trīs minūtes, ne vairāk.
-���� Tad iedodiet viņam akvalangu! - He�s uzkliedza, rā�dot vin�as operatoram, lai lai� viņu bedrē.
-���� Nav laika! - atkliedza Strīters. - Akvalangisti ir pārāk tālu no krasta.
-��� Jā, jūs lieliski vadāt darbu.
-���� Viņ� jau ir iesiets virvēs, - pēc brī�a turpināja Strīters. - Vienkār�i izvelciet puisi no sijas apak�as, un mēs uzrausim viņu aug�a.
Izvilkt? He�s nodomāja, un jau tajā pa�a brīdī tika no�grūsts no bedres malas. Nepagudams attapties, viņ� �ūpo�jas �ahtā, kur apdullino�i skaļi rēca ūdens. Kādu bridi viņ� bija pakļauts brīvam kritienam, bet pēc tam virves apturēja viņu līdzās abiem glābējiem. He�s uztaustīja zemi un tad pa�skatījās lejup.
Vīrs gulēja uz muguras. Sija bija uzkritusi �ķērsām pāri viņa kreisās kājas potītei un labās kājas celim. Vīrs atkal un atkal sāpēs kliedza. Viens glābējs rau�a sānis akmeņus un dubļus, bet otrs ar smagu cirvi plēsa siju. Skaidas lēca uz visām pusēm, piepildot �ahtu ar puvu�a koka smārdu. No apak�as me�onīgā ātrumā cēlās ūdens.
He�s tūdaļ saprata, ka tas ir bezcerīgi - vīri noteikti ne�pagūs pārcirst siju. He�s vēlreiz uzmeta acis ūdens līmenim un a�i aprēķināja - nepaies ne divas minūtes, kad straume aprīs vīru; tatad laika atlicis vēl mazāk, nekā bija teicis Strī�ters. 1 le�s apsvēra visas iespējas - diem�ēl tādu nebija. Ne�pietika laika ne pretsāpju līdzekļiem, ne anestēzijai, ne kam citam. Viņ� izmisīgi rakņājās aptieciņā - tur bija tikai divi skalpeļi, kas noderētu, lai likvidētu ienad�us. Atmetis ar roku, He�s sāka vilkt nost kreklu.
-��� Paskaties, vai viņa virve izturēs! - viņ� uzkliedza pir�majam glābējam. - Tad ņem aptieciņu un vācies prom!
Pēc tam He�s pievērsās otram glābējam.
-��� Bet tu paliec un esi gatavs vilkt viņu aug�ā!
Viņ� pārplēsa kreklu uz pusēm. Savijis vienu piedurkni, viņ� to apsēja cietu�ā kreisajai kājai - apmēram piecas collas zem ceļa. Otru piedurkni viņ� aplika labajam gurnam. Vie�nu pēc otras viņ� abas piedurknes sasēja pēc iespējas cie�ā�kā mezglā.
-��� Dod cirvi! - He�s uzkliedza paliku�ajam glābējam. - Un gatavojies vilkt!
Ne vārda neteicis, virs pasniedza ārstam cirvi. He�s jāte�niski nostājās virs Kena un pacēla darbarīku.
Cietu�ais iepleta acis - viņ� pēk�ņi saprata, kas tūdaļ no�tiks.
-���� Nē! - Kens iekliedzās. - Ludzu, ne�
He�s no visa spēka cirta pa vira kreiso apak�stilbu. Asmens iecirtās miesā, un He�am uz bridi likās, ka viņ� cērt jauna ko�ciņa zaļo stumbru. Vliesa pretojās tikai mirkli. Vīrs apklusa, ta�u viņa acis vēl joprojām bija pla�i ieplestas - izvalbītas. Uz kakla izspiedās saites. Kājā atvērās dziļa nelīdzena brūce, un uz bridi blāvaja gaisma bija saskatāma gaļa un kauli. Tad ap- kart savainojuma vietai sāka burbuļot ūdens, kas iekrāsojās asinssarkans. He�s cirta vēlreiz, un kāja atdalījās. Ūdens pu�todams jau skalojās ap siju. Virs atmeta galvu, un viņa mute paveras mēma kliedzienā. Kabatas lukturī�a blāvajā gaisma bija skaidri redzamas plombas viņa dzerokļos.
He�s uz brīdi atkāpās un pāris rei�u dziļi ievilka elpu. Viņ� sakopoja spēkus, lai savaldītu trīco�ās delnas un apak��delmus. Tad viņ� bija gatavs ķerties pie cietu�ā vīra labā gurna - �is darbiņ� būs grūtāks. Daudz grūtāks. Bet ūdens līmenis jau sasniedzis Kena celi - laika vairs nebija.
Pirmais cirtiens trāpīja pa kaut ko, kas bija mīkstāks ne�ka koks, ta�u atsperīgs un izturīgs. Kens sagāzās uz sāniem - viņ� bija zaudējis samaņu. Otrais cirtiens trāpīja citā vietā - �ķērsām celim parādījās �ausmino�a brūce. Ūdens jau skalo�jas ap Kena vidukli. Novērtējis, kur tālāk vajadzētu cirst, He�s atvēzēja cirvi pāri galvai, mirkli vilcinājās un no visa spēka trieca lejup. Kad asmens pazuda ūdeni, He�s saprata, ka ir trāpījis. Kaulu brīk�ķi liecināja, ka Kena kāja padevu�sies.
-��� Velc aug�ā! - He�s uzsauca.
Glābējs divas reizes paraustīja virvi. Tā tūdaļ nostiepās. Cietu�ā pleci iztaisnojās, un viņ� jau bija sēdus stāvoklī, ta��u masīvā sija tomēr nelaida viņu vaļā. Izrādījās, kāja vel nav pilnībā nocirsta. Virve atkal tika atslābināta, un virs atkrita atpakaļ. Tum�ais ūdens skalojās viņam ap ausīm, degunu un muti.
-��� Dod man savu zaru cirtni! - He�s uzsauca glābējam.
Paķēris īso, ma�etei līdzīgo instrumentu, He�s dziļi ievil�ka elpu un ienira bangojo�ajā straumē. Viņ� aiztaustījās līdz cietu�ā labajai kajai un ar zaru cirtni a�i pārgrieza paceles cīpslas.
-���� Mēģini vēlreiz! - viņ� klepodams uzsauca, tiklīdz bija izbāzis galvu no ūdens.
Virve nospriegojās, un �oreiz bezsamaņā eso�ais virs tika izrauts no ūdens. No amputētajiem locekļiem �ļācās asinis un lija dubļi. Nākamo aug�ā cēla glābēju, bet jau pēc pāris acumirkļiem He�s sajuta, ka pats, līdzīgi raķetei, traucas aug��up. Pec da�am sekundēm viņ� jau bija ārā no tum�ās, mik�las bedres un nākamajā brīdī pieplaka pie bieza zālē nogul�dīta Kena. He�s steig�us novērtēja dzīvības pazīmes: virs neelpoja, ta�u sirds vēl joprojām pukstēja - bie�i un vārgi. Lai ari amputētajām kājām bija uzlikti improvizēti �ņaugi, asinis straumēm �ļācās ārā no brūcēm.
ABC, domās skaitīja He�s. Elpceļi, elpo�ana, cirkulācija,
-��� Atnesiet manu �emodānu! - viņ� uzkliedza apstulbu�a�jiem strādniekiem. - Man vajadzīga �ļirce!
Viens no vīriem paķēra �emodāniņu un sāka rakņāties tajā.
-���� Dieva dēļ, gāz visu ārā!
Virs paklausīja. He�s nekārtīgajā kaudzē sameklēja �ļirci un ampulu. Iepildījis �ļircē vienu miligramu epinefrina, viņ� to injicēja cietu�a vira pleca zemada. Tad He�s atsāka elpi�nā�anu no mutes mutē. Pēc piektās izelpas virs sāka klepot un vāri ievilka plau�ās gaisu.
Pienāca Strīters, kam roka bija mobilais telefons.
-��� Mēs izsaucām katastrofu medicīnas helikopteru, - viņ� teica. - I'as mūs gaidīs Stormheivenas piestātnē.
-���� Pie velna, - atrūca He�s.
Strīters sarauca pieri.
-���� Bet helikopters�
-��� �izlidos no Portlendas. Un tur ir pilns ar nepra�ām, kas nespēj apturēt helikopteru gaisā, lai nolaistu lejā grozu.
-��� Bet vai tad mēs viņu nesūtīsim uz kontinentu?
He�s strauji pagriezās pret Striteru.
-���� Vai tad tu nesaproti, ka tik ilgi viņ� nenodzīvos? La- bak sazinies ar krasta apsardzi.
Strīters nospieda telefona taustiņus un, ne vārda neteik�dams, atdeva aparātu He�am.
Doktors palūdza pie telefona mediķi un steig�us sāka ap�rakstīt pacienta stāvokli.
-���� Dubulta amputācija, viena virs, otra zem ceļa, - He�s stāstīja, - liels asiņu zudums, �oks, pulss vāj� - piecdesmit pieci -, plau�ās nedaudz ūdens, vēl joprojām bez samaņas. Sūtiet helikopteru ar pa�u labāko pilotu. Nosē�anās lauku�ma te nav, tādēļ bus vajadzīgs grozs. Paķeriet lidzi fiziolo�ģisko �ķīdumu un asins plazmu, ja jums tāda ir. Bet pats gal�venais - dariet to pec iespējas ātrāk! Viena kāja tur, otra - te! - Viņ� aizklāja telefonu ar roku un pievērsās Strīteram.
- Vai ir kaut vismazākā iesp�ja dabūt tās kājas aug�ā stun�das laikā?
-���� Nezinu, - Strīters mierigi atteica. - Ūdens būs izskalo�jis bedres sienas, tas var nogrūt. Varam nosūtit izlūkos kādu ūdenslīdēju.
He�s papurināja galvu un atsāka runāt telefonā.
-���� Vedīsiet cietu�o taisnā ceļā uz Austrummenas Medicī�nas centru. Brīdiniet traumatoloģijas nodaļu, lai sagatavo operāciju zāli. Varbūt mums izdosies sadabūt tās kajas. Tā�tad katram gadījumam būtu vajadzīgs mikroķirurģijas spe�ciālists.
Viņ� ar troksni aizcirta telefona vāciņu un atdeva atpa�kaļ Slriteram.
-�� Ja varat, īpa�i neriskējot ar dzīvību, izvilkt tas kājas, da�riet to!
Tad 1 le�s atkal pievērsās ievainotajam vīram. Pulss bija pā�rāk vārgs, ta�u stabils. Vēl svarīgāk tas, ka virs pamazam nā�ca pie samaņas - vari svaidījās un vaidēja. He�u pārņēma vel viens atvieglojuma vilnis - ja virs bez samaņas būtu palicis ilgāk, izredzes nebūtu nekādas di�ās. Viņ� parakņājās sava �e�modānā saturā un ie�ļircināja cietu�ajam piecus miligramus morfīna - ar to pietika, lai atvieglotu nabaga vīra cie�anas, bet nepalēninātu pulsu. Tad viņ� apskatīja to, kas atlicis no vira kājām, - un iek�ēji saviebās, ieraugot nelīdzenās brūces malas un smalkos gabalos sa�ķaidītos kaulus. Jā, cirvja asmens nemaz nelīdzinājās brīni�ķīgajam kaulu zāģītim operāciju zā�lē. Viņ� nopētīja vairakus asinsvadus, īpa�u uzmanību pievēr��ot labā aug�stilba artērijai. Parakņājies aptieciņas atliekās, viņ� paņēma adatu un diegus un sāka �ūt vēnas un artērijas.
-��� Doktor He�? - iesāka Strīters.
-���� Kas ir? - He�s atrūca. Viņa galva atradās da�as collas no amputācijas stumbra. Ārsts centās ar pinceti izstiept vi�dēja lieluma vēnu, kas jau bija paguvusi paslēpties.
-����� Kad jums būs laiks, kapteinis Naidelmans vēlētos ar jums aprunāties.
He�s palocīja galvu, savilka cilpu uz vēnas, pārbaudīja �ņaugus un izmazgaja brūces. Tad viņ� paņēma rāciju.
' - Jā?
-��� Kā viņ� jūtas? - jautāja Naidelmans.
-���� Domāju, ka izķepurosies, - He�s atbildēja. - Ja nebūs nekādas aizķer�anās ar to helikopteru.
-���� Paldies Dievam! Bet kājas?
-��� Ja ari izdosies izvilkt, �aubos, vai tas varēs pie�ūt atpa�kaļ. Iesaku ar komandu pārrunāt darba dro�ības pamatprin�cipus. No �ī nelaimes gadījuma bija iespējams izvairīties.
-��� Saprotu, - atteica Naidelmans.
He�s izslēdza rāciju un paskatījās ziemeļaustrumu virzie�na - uz tuvāko krasta apsardzes staciju. Pēc trim vai �etrām minūtēm pie horizonta parādīsies dzelzs putns. Viņ� pievēr�sās Strīteram.
-���� l.abāk izlieciet signālugunis. Un dzeniet visus no �ejie�nes prom! Mums ta�u nav vajadzīgs vēl viens nelaimes ga�dījums. Kad parādīsies helikopters, būs nepiecie�ami tikai �etri vīri, lai ieceltu cietu�o nestuvēs. Tas ari viss.
-��� Skaidrs, - sakniebis lūpas, atbildēja Strīters.
He�s pamanīja, ka vira seja nedabiski satumsa, bet pierē saka pulsēt izspiedusies vēna. Kāda nera�a, He�s nodomāja. Bet gan jau man izdosies nodibināt labas attiecības. Turklāt ne jau �im puisim visu atliku�o mū�u nāksies dzīvot bez kājām.
Viņ� atkal pievērsās horizontam. No turienes strauji tuvo�jas melns punktiņ�. Pēc da�ām sekundēm jau bija dzirdama helikoptera motoru rūkoņa. Tas pārlidoja pāri salai, apmeta asu loku un tad pietuvojās cilvēku pulciņam, kas stāvēja pie bedres. Rotoru lāpstiņu izraisītās gaisa pūsmas me�onīgi sa�viļņoja grī�ļu stiebrus un iecirta 1 le�am acis putekļus. Kravas tilpnes durvis tika atgrūstas, un lejā sāka laisties glāb�anas nestuves. Ievainotais tika piesprādzēts nestuvēm un uzsūtīts aug�ā, He�s ar zīmēm rādija, lai platforma tiek nosūtīta leja vēlreiz - lai helikopterā varētu likt arī viņ�. Tiklīdz viņ� bija lidaparātā, de�urējo�ais mediķis aizvēra durvis 1111 parādīja pilotam uz aug�u pavērstus īk�ķus. Helikopters tūdaļ pagrie�zās pa labi un devās dienvidrietumu virzienā.
He�s palūkojās apkārt. Fizioloģiskais �ķīdums jau bija sagatavots, tapat kā skābekļa balons un maska, antibiotikas, apsēji, �ņaugi un antiseptiķi.
-���� Plazmas mums nav, dakter, - mediķis pavēstīja.
- Neuztraucieties, - I le�s atbildēja, - jus jau tā daudz esat izdarīju�i. Laidīsim iek�ā fizioloģisko �ķīdumu. Puisis zau�dējis daudz asiņu.
I le�s pamanīja, ka mediķis uz viņu savādi skatās, un tad saprata, kāpēc - viņ� ta�u bija bez krekla, nota�ķījies ar dub�ļiem un asinīm, tādēļ nebūt neatgādināja Menas ārstu.
No nestuvēm atskanēja vaids, un cietu�ais atkal saka svai�dīties.
Pēc stundas He�s viens pats stāvēja tuk�ā operāciju zālē - taja valdīja betadlna un asiņu smārds. Kens Fīlds - cietu�ais - atradās blakus zale, Bengoras pilsētas labākā ķirurga rokās. Kajas atpakaļ pie�ūt neizdosies, ta�u cilvēks dzīvos. He�s savu darbu bija padarījis.
Viņ� dziļi ievilka elpu un tikpat lēni izelpoja, tādējādi cen��oties atbrīvoties no indēm, ko organismam bija nesusi �ī diena. Vel viena ieelpa, un tad vēl viena. Beidzot viņ� sma�gi atkrita uz operāciju galda, saliecās uz priek�u un piespie�da cie�i sa�ņaugtās dūres deniņiem. Tā nevajadzēja notikt, gal�vā nodunēja dzedra balss. Doma par to, ka viņ� sēdējis uz "�ēlabainās D�einas" klaja, laiski ēdis un draiskojies ar kai�jām, uzdzina nelabumu. He�s sodījās par to, ka nelaimes gadījuma brīdī nav bijis uz sauszemes, ka pieļāvis darbu sāk��anu, iekams nav iekārtots viņa kabinets un atvests medicī�niskais aprīkojums. Si bija otrā reize mū�ā, kad viņ� nav sa�gatavojies likteņa sitienam, otrā reize mū�ā, kad viņ� pārāk zemu novērtējis salas varenību. Nekad vairs, viņ� saniknots nodomāja, nekad vairs!
Pamazām viņ� atguva pa�savaldī�anos, un prātu par�ķe- la vēl viena doma. �odien viņ� pirmo reizi kop� brāļa nāves bija spēris kāju uz Skrandu salas. Glābjot cietu�o, nebija lai�ka pārdomām. Tagad, �ajā pustum�ajā operāciju zālē, palie�kot vienam ar savām domām, He�am bija vajadzīga dzel��aina griba, lai neļautos drebuļu vilnim, kas draudēja pārņemt visu ķermeni.
Licencētā nekustamo īpa�umu tirgotāja Dorisa Boudi�a mun�dri kapa aug�ā pa Okeāna alejas piektā nama kāpnēm. Vecie lieveņa dēļi �īkstēja zem neierastā svara. Kad viņa paliecās uz priek�u, lai atslēgtu ārdurvis, lejup pār apak�delmu d�inkstēdamas noslīdēja lejā neskaitāmas sudraba rokas�sprādzes. �ī �ķindoņa atgādināja Me�am ragavu zvaniņus. Mazliet pacīnījusies ar atslēgu, viņa beidzot pagrieza rok�turi un pla�i atvēra durvis.
He�s nogaidīja, kamēr sieviete, brīvi krīto�ajai kleitai plandot, ieiet iek�ā, un tad sekoja viņai vēsajā, tum�ajā mā�ja. Un tūdaļ viņu kā sitiens pa pakrūti ķēra atziņa: tā pati senā priedeskoka, naftalīna bumbiņu un pīpes dūmu smar��a. Lai gan I le�s to nebija ieelpojis jau divdesmit piecus ga�dus, vienīgais, ko viņ� tagad spēja, - piespiest sevi neatkāp�ties tālāk no �īs spēcīgās bērnības smar�as, kas draudēja iznīcināt izstrādāto aizsardzības sistēmu.
-���� Lūk! - atskanēja Dorisas dzidrā balss, kad viņa aizvēra durvis. - Brīni�ķīga sena vietiņa, vai ne? Es vienmēr esmu teikusi, ka bija grēks to tik ilgi turēt aiz atslēgas. - Sārtajā kleitā tērptā sieviete ievirpuļoja istabas vidū. - Kā domājat?
-��� Jauka, - atteica lle�s, nedro�i sperdams soli uz priek��u. Viesistaba izskatījās tāda pati kā bērnības atmiņās -
diena, kad māte beidzot bija padevusies un viņi aizbrauca uz Bostonu. Te bija tie pa�i ar raibu kokvilnas audumu ap�vilkti atzveltnes krēsli, vecie dīvāni, Viņas Majestātes kuģa Leander fotokopija virs kamīna ap�uvuma, Herkeimer pianīns ar apaļo grozāmo krēslu un pītais paklājiņ�.
-��� Sūknis darbojas, - Dorisa turpināja, nelikdamās ne zinis par klienta noskaņojumu. - Logi ir nomazgāti, elektrība pie�slēgta, propānā gāzes balons piepildīts. - Uzskaitot viņa pie�lieca pirkstus ar sarkanajiem lakotajiem nagiem.
-���� Izskatās ļoti jauki, - He�s izklaidīgi noteica.
Viņ� piegāja pie veclaicīgā pianīna un pārvilka ar plauk�stu vākam, atsaucot atmiņā aukstās ziemas pēcpusdienas, ko nācās pavadīt, cīnoties ar kārtējo Baha skaņdarbu. Uz plauk�ta līdzās kamīnam atradās nolietota Parchcesi spēle
Braucot prom, viņi līdzi paņēma tikai drēbes. Sākotnēji bija plānots atgriezties pēc mēne�a. Tad mēnesis izvērtās par trim, tad - par gadu, un drīz vien vecā māja kļuva par tālu sapni: aizslēgta, neredzama, nepieminama, ta�u vēl joprojām pacietīgi gaido�a. He�s atkal sāka prātot, kādēļ māte nav pārdevusi �o maju - arī toreiz, kad viņiem Bostonā klājās tik grūti. Un tāpat viņ� prātoja, kādēļ pats to nav gribējis izdarīt pēc mātes nāves.
Iegājis dzīvojamajā istabā, viņ� apstājās pie loga ēkas iz�virzījuma un noraudzījās bezgalīgajā okeāna zilgmē, kas mir�dzēja rīta saules staros. Kaut kur pie horizonta atradās Skrandu sala - miera pārņemta pēc pirmā nelaimes gadīju�ma gadsimta ceturk�ņa laikā. Pēc negadījuma Naidelmans uz vienu dienu bija pārtraucis darbus. He�a skatiens pievēr�sās priek�plānā redzamajai pļaviņai - zaļajam apmetnim, kas nu mājas stiepās līdz pat okeāna krastam. Viņ� atgādināja sev, ka varēja arī nebraukt �urp. Bija ta�u daudzas citas vie�tas, kur apmesties un kur nevajadzētu ļauties �ai atmiņu nas�tai. Ta�u tās vietas nebūtu Stormheivenā. Braucot �orīt uz māju, viņ� bija redzējis apmēram duci "Talasas" darbinieku, kas bija sapulcēju�ies pie pilsētiņas vienīgās viesnicas un de�ga nepacietībā noīrēt piecus brīvos numuriņus. He�s nopū�tās. reiz esmu �eit, jāiet līdz galam.
Rīta saules staros virpuļoja puteklī�i. Stāvot pie loga, He�s juta, ka iet gadi. Viņ� atcerejās, kā kopā ar D�oniju �ai pļa�viņā bija parlaidu�i nakti - izklāju�i guļammaisus miklajā, smar�ojo�ajā zālē, viņi skaitīja krīto�ās zvaigznes.
-���� Vai pagāju�ajā gadā saņēmāt manu vēstuli? - atmiņas pārtrauca Dorisas balss. - Baidījos, ka tā bus noklīdusi.
He�s aizgriezās prom no loga un pūlējās saprast sievie�tes teikto vārdu jēgu, ta�u velti, tādēļ atkal iegrima pagāju��ajos laikos. Stūrī atradās līdz galam nepabeigts, līdz pas- teļtoņiem izbalējis tamborēts krēsla pārklājs. Turpat - plaukts ar tēva grāmatām: Ri�ards Henrijs Dana
-��� Doktor He�, jūs ta�u zināt, cik dārga ir tādas vecas mājas uzturē�ana! Es alla� esmu teikusi, ka tāda māja ir pārak lie�la vienam cilvēkam� - �ilbino�i pasmaidījusi, viņa teikumu nepabeidza.
He�s lēni apstaigāja istabu, ar plaukstu pārvilka salieka�majam galdam un ar skatienu pārslīdēja Odubona
-���� Lai vai kā, - atskanēja Dorisas balss, - es jums rakstīju par jaunu pārīti no Man�estras un diviem viņu bērniem. Jauks pāris. Viņi jau vairākas vasaras īrē Figinsu māju un nu gribētu pirkt savu māju.
-���� Nu, protams, - He�s nenoteikti novilka.
Fa ni�as logu pavērsās skats uz pagalma pļaviņu, kurā auga ābeles. He�s atsauca atmiņā vasaras rilus, kad laukus klāja migla un no me�a pirms saullēkta, nervozi brizdams cauri timotiņam, nāca briedis, lai pana�ķētos ar āboliem.
-��� Manuprāt, viņi ir gatavi samaksat vairāk nekā divsimt piecdesmit. Vai man viņiem piezvanīt? Nav jau obligāti, pro�tams�
Sakopojis visu savu gribasspēku, He�s pievērsās nekus�tamo īpa�umu aģentei.
-��� Kā jūs teicāt?
-���� Iedomājos, ka jus varbūt gribat pārdot �o māju, tas ari viss.
He�s samirk�ķināja acis.
-��� Pārdot? - viņ� lēni pārjautāja. - Maju?
Dorisa Boudi�a turpināja smaidīt.
-���� Vienkār�i iedomājos, ka jūs esat vecpuisis un� sapro�tiet, tas �ķiet nepraktiski. - Viņa saminstinājās, ta�u izturēja neveiklo pauzi.
He�s apslāpēja vēlē�anos nikni atcirst. Tādā mazpilsētiņā kā Stormheivena jābūt uzmanīgam.
-����� Nedomāju vis, - viņ� centās runāt mierīgi. Tad viņ� iegāja atpakaļ dzīvojamajā istabā un devās uz ārdurvju pusi. Sieviete sekoja.
-���� Fs, protams, nesaku, ka jārīkojas nekavējoties, - nekus�tamo īpa�umu aģente mo�i turpināja. - Ja atradīsiet� nu, to apslēpto mantu� Tas ta�u nebūs ilgi, vai ne? Jums ta�u ir tik daudz palīgu! - Uz bridi viņas seja satumsa. - Bet, ak, tas gan bija �ausmīgi! Vakar ta�u gāja bojā divi cilvēki un tā tālāk.
He�s ļoti lēni pievērsās Dorisai.
-����� Divi cilvēki? Viņi negāja bojā, Doris. Neviens negāja bojā. Tas bija nelaimes gadījums. Kur jus to dzirdējāt?
Dorisa Boudi�a izskatijās apmulsusi.
-���� Ka, man to izstāstīja 1 lilda Makola. Viņai pieder skais�tumkop�anas salons "Mildas frizētava". Lai vai kā, tiklīdz būsiet dabūjis to naudu, �eit palikt vairs nebūs vajadzības, tādēļ varēsiet ari�
Paspēris soli uz priek�u, He�s atvēra durvis un palaida sievieti pa priek�u.
-������ Paldies, Dorisa, - viņ� teica, mēģinādams izmocīt smaidu. - Māja ir brīni�ķīgā stāvoklī.
Nekustamo īpa�umu aģente vilcinādamās apstājās.
-����� Par to jauno pāri. Vīrs ir ļoti veiksmīgs jurists. Divi bērni, ziniet, zēns un�
-��� Paldies, - He�s teica jau daudz, stingrāk.
-��� Ak, ja, ludz.u, lūdzu! Es, ziniet, nedomāju, ka divsimt piecdesmit tūksto�i ir pārāk nesaprātīga cena par vasaras�
He�s izgāja uz lieveņa tik tālu, lai ari Dorisai Boudi�ai nāktos iet ara, ja viņa gribētu, ka tiek saklausīta.
-���� Nekustamo īpa�umu cenas tagad ir ļoti augstas, dok�tor He�, - viņa teica, parādījusies durvis. - Bet, kā es alla� saku, nekad nevar zināt, kad tās kritis. Pirms astoņiem ga�diem�
-���� Doris, jūs esat ļoti jauka, un ieteik�u jūs visiem saviem paziņām, kas gribētu pārcelties uz Stormheivenu. Vēlreiz pal�dies. Es gaidī�u rēķinu. - He�s iesteidzās mājā un klusi, bet strikti aizvēra aiz sevis durvis.
Pastāvējis viesistabā, viņ� prātoja, vai aģente uzdro�inā�sies piezvanīt pie durvīm. Ta�u sieviete vienkār�i pastāvēja brīdi uz lieveņa un tad, kleitai plandot, viņa, vēl joprojām �ilbino�i smaidot, devās uz savu ma�īnu. Se�i procenti komi�sijas naudas no divsimt piecdesmit tūksto�iem, He�s prātoja, Stormheivenā ir ļoti liela nauda. Viņ� neskaidri atcerējās dzir�dējis, ka �is sievietes vīrs ir dzērājs, kas nogremdējis savu kuģīti netālu no krasta. Viņai nav ne jausmas, ka es jūtos, nodo�māja ! le�s, pūlēdamies būt kaut mazliet līdzjūtīgs pret Do�ri su Boudi�u.
He�s apsēdās pie klavierēm un klusītēm uzspēlēja pirmos akordus no �opena prelūdijas mi minorā. Viņ� jutās patīka�mi pārsteigts, ka klavieres ir uzskaņolas. Dorisa vismaz bija rūpīgi izpildījusi visus norādījumus: uzkopt māju, visu sagata�vot, bet neko neaiztikt un neko nepānnetot. Viņ� ka sapņodams klusināti spēlēja prelūdiju, tādējādi cenzdamies atbrīvot prā�tu no jebkādām domām. Bija grūti aptvert, ka viņ� divdes�mit piecus gadus nav pieskāries �iem taustiņiem, sēdējis uz �i soliņa, staigājis pa �iem grīdas dēļiem. It viss, kam vien pievērsās skatiens, atgādināja par laimīgo bērnību. Galu ga�la ta patie�ām bija laimīga. Neizturamas bija tikai tās beigas. ja vien�
He�am bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai apslapētu �o dzedro, uzstājīgo balsi.
Divi cilvēki gāju�i boja, bija teikusi Dorisa. Parak bagāta iztēle pat tādai mazpilsētas kla�u vācelei. Līdz �im Storm- heivena, �ķila, bija uzņēmusi ciemiņus ar ziņkārīgu viesmī�lību. Atbraucēji noteikti bija izdevīgi tirgotājiem. Ta�u He�s juta, ka kādam vajadzētu kļūt par "Talasas" pārstāvi saru- nam ar vietējiem iedzīvotajiem. Citādi, kas lai zina, kādi stās�ti tiks sacerēti Bada veikaliņā vai "I lildas frizētava". Un, pēk�ņa vājuma pārņemts, He�s saprata, ka �im pienākumam derīgs tikai viens cilvēks.
Viņ� diezgan ilgi nosēdēja pie pianīna. Bija pilnīgi iespe- jams, ka vecais Bils Benss vel joprojām ir vietējas avīzes gal�venais redaktors. Smagi nopūties, He�s piecēlās un devās uz. virtuvi, kur - ja vien Dorisa nebija aizmirsusi - varēs atrast �ķīsto�o kafiju un telefonu.
Grupiņa, kas nākamajā rītā bija sapulcējusies ap senlaicīgo kļavaskoka galdu "Grifa" stūres mājā, nebūt nelīdzinājās tam trok�ņainajam, nepacietīgajam pūlim, kas satraukts auroja ap �o pa�u kuģi pirms trim dienam. Kad He�s ieradās uz noru�nāto tik�anos, lielākā daļa klāteso�o tā nelaimes gadījuma dēļ izskatījās nospiesti, pat sagrauti.
He�s nopētīja Naidelmana kuģa vadības centru. Vairaki apaļie logi ļāva netraucēti novērot salu, okeānu un cietze�mi. Stūres mājas iekārto�anai bija izmantots Brazīlijas ro�- koks un misiņ�, viss prasmīgi restaurēts - ari sare�ģītais griestu rotājums. Līdzās kompasmājiņai stikla kastē atradās kaut kas līdzīgs astoņpadsmitā gadsimta holandie�u sekstan�tam, un stūres rats bija izgriezts no eksotiska melnkoka. Ro�- koka skapjos katrā pusē stūrei bija paslēpti moderni instru�menti, radiosignālu uztvērēju un sonāru ekrānus, ka ari globālās pozicionē�anas sistēmu ieskaitot. Pie tālākas stūres mājas sienas atradās neskaitāmas nepazīstamas elektroiekār�tās. Pats kapteinis vel nebija atstājis savus privātos aparta�mentus - zemās koka durvis starp elektroiekārtām dziļāka�jā sienā bija ciet. Virs durvīm uz nagliņas otrādi apgriezts karājās pakavs, bet misiņa plāksnītē uz durvīm ar nelieliem, bet skaidri salasāmiem burtiem bija iegravēts PRIVĀTS. Vienīgo troksni telpā radīja tro�u skrapstē�ana un klusā ūdens �ļakstē�ana pret kuģa korpusu.
Apsedies pie galda, He�s apskatīja apkārtējos cilvēkus. Da�us viņ� bija saticis jau pirmajā vakarā, bet citi vēl nebija pazīstami. Grupas vadītājs Lails Strīters apzināti novērsās, kad He�s sasveicinoties draudzīgi uzsmaidīja. Acīmredzot viņ� nebija no tiem, kam patīk, ja uz viņu kliedz. He�s do�mas sev atgādināja - lai ari katrs medicīnas students zina, ka klieg�ana, bļau�ana un lamā�anās neatliekamās palīdzī�bas snieg�anas laikā nav nekas īpa�s, citiem cilvēkiem par to nav ne jausmas.
No apak�as atskanēja troksnis, un stūres mājas durvis pa�rādījās kapteinis. Pārējie ar acīm sekoja Naidelmanam, kur� nostājās galda galā un, atspiedies pret to ar abām rokām, pec kārtas nopētīja katru klāteso�o. Spriedze telpā bija jūta�mi mazinājusies - it ka�NO kapteiņa katrs būtu saņēmis savu devu spēka un pa�kontroles. Pievērsies l le�am, Naidelmans jautāja:
-��� Kā klājas Kenam?
-���� Stāvoklis ir nopietns, ta�u stabils. Iespējama embolija, ta�u viņu nepārtraukti novēro. Domāju, jūs zināt, ka kājas pie�ūt nevarēja.
-���� Tā es sapratu. Paldies, doktor He�, ka izglābāt viņam dzīvību.
-���� Bez Strītera kunga un viņa komandas palīdzības es to nevarētu izdarīt, - He�s atbildēja.
Naidelmans palocīja galvu. Uz bridi iestājās klusums, bet pēc tam viņ� turpināja - ne skaļi, ta�u pārliecino�i:
-����� Novēro�anas grupa izpildīja manus norādījumus un ievēroja visus dro�ības noteikumus, kurus es uzskatīju par nepiecie�amiem, ja kāds ari ir vainojams �ajā nelaimes gadī�jumā, tas esmu es. Mēs esam pamatīgi pārskatīju�i dro�ības tehnikas noteikumus. Protams, ir ļoti nepatīkami, ka tā no�ticis. Protams, jājūt līdzi Kenam un viņa ģimenei. Bet sav�starpējiem apvainojumiem te nav vietas.
Naidelmans izslējās un salika rokas aiz muguras.
-���� Mēs katru dienu būsim pakļauti riskam, - viņ� turpi�nāja jau skaļāka balsi. - Visi. Rit kājas varu zaudēt es vai jūs.
Var gadīties vel kas ļaunāks. Risks ir pilnīgi reāls, tā ir daļa mūsu darba. Ja izcelt divus miljardus dolāru no �i applūdi�nātā kapa būtu vienkār�i, tas būtu izdarīts jau pirms dau�dziem gadiem. Pirms vairākiem gadsimtiem. Mēs �eit esam briesmu dēļ. Un pirmo likteņa triecienu jau esam saņēmu�i. Ta�u mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas mazina musu apņēmī�bu. Pasaulē nav bagātību, kas būtu apslēptas tik prasmīgi un tik viltīgi. Mums jābūt vel prasmīgākiem un viltīgākiem, lai tās atrastu.
Naidelmans piegāja pie tuvāka loga un bridi raudzījās āra. Tad viņ� atkal pagriezās.
-���� Esmu pārliecināts, ka tagad jau gandrīz visi zina �ī ne�laimes gadījuma detaļas. Kad grupa virzījās salas iek�ienē, Kens Fīlds iekrita ar dēļiem pārklātā �ahtā, kas izrakta, iespējams, deviņpadsmitā gadsimta vidu. Dro�ības trose no�turēja viņu un neļāva nokrist līdz galam. Ta�u, velkot viņu ārā, trose aizķērās aiz sapuvu�as, izgāzu�ās stiprinājuma si�jas. Tā tika izrauta no vielas, izraisīja iegruvumu un izrāva robu nākamajā �ahtā, kas bija pārplūdusi.
Viņ� uz mirkli apklusa.
-��� Mes zinām, kadu mācību esam guvu�i. Un, domāju, mēs visi zinām, kādam jābūt mūsu nākamajam solim. Rīt sāksim gatavo�anos Ūdens Akas pārbaudēm ar krāsu, lai noteiktu, kur atrodas slepenais tunelis, kas savieno Aku ar jūru. Līdz tam laikam jābūt uzstādītām pirmajām datorsistēmām. Iekams sakam strādāt, jāsamontē sonāru sistēma, seismo- metri, tomogrāfi un protonu magnetometri. Ūdenslīdēju aprīkojumam līdz pulksten trijiem jābūt pārbaudītam un gatavam lieto�anai. Un, pats svarīgākais, līdz dienas beigām jabut uzstādītiem sūkņiem, lai tos var pārbaudīt.
Naidelmans pēc kārtas nopētīja katru viru.
-���� Katrs no jums kā neaizvietojams �īs komandas loceklis algas vieta saņems daļu apslēptās mantas. Jūs zināt, ka veik�smes gadījuma kļūsiet ārkārtīgi bagāti. Var likties, ka �etras nedēļās tikt pie tādas bagātības nemaz nav tik slikti� Ja vien nedomā par to, kas notika ar Kenu Rīdu. Ja kads no jums apsver iespēju doties prom, �is ir īstais laiks. Saņemsiet stan�darta kompensāciju no "Talasas", ta�u pie apslēptās mantas netiksiet. Nebūs nekādu pārmetumu, nekādu lieku jautāju�mu. Tikai vēlāk nenāciet pie manis un nesakiet, ka esat pār�domāju�i. Mes iesim Iidz galam, lai tur vai kas. Tātad - vārds jums!
Kapteinis piegāja pie skapja un izņēma senlaicīgu ro�ko- ka saknes pīpi. Tad viņ� paņēma kārbu ar Dunhill tabaku, iebēra to pīpē, rūpīgi noblietēja un aizdedzināja ar koka sēr�kociņu. Tas viss notika apzināti nesteidzīgi, bet klusums, kas valdīja ap galdu, kļuva arvien nomāco�āks. Aiz loga mū�īgā Skrandu salas migla bija kļuvusi vēl biezāka un ieskava "Gri�fu" ar gandrīz juteklisku maigumu.
Beidzot kapteinis atkal pievērsās vīriem un, izputis zilu dumu grīsti, sāka runāt.
-���� Ļoti labi. Iekams izklistam, gribētu jūs iepazīstināt ar jaunāko ekspedīcijas locekli. - Naidelmans paskatījās uz 1 le�cu. - Doktor, cerēju jūs ar galvenajiem speciālistiem iepazīs�tināt daudz patīkamākos apstākļos. - Viņ� ar pla�u �estu no�rādīja uz pārējiem. - Kā jau gandrīz visi zina, tas ir Melins 1 le�s, Skrandu salas īpa�nieks un �īs operācijas partneris. Viņ� bus mūsu ekspedīcijas mediķis.
Tad Naidelmans pagriezās.
-��� Doktor He�, �is ir Kristofers Send�ons, ekspedīcijas vēs�turnieks.
Tas bija apaļsejigais vīrs no barkas, ar kuru ITe�am gadī- jas saskatīties pirms divām dienām. Viņa galvu ieskāva ne�paklausīgu sirmu malu cekuls, savukārt uz saņurcītā tvīda uzvalka bija redzamas vairāku brokasto�anu nodevīgās pē�das.
-���� Kristofers ir ļoti zino�s Elizabetes un Stjuartu laikmeta eksperts, pārzina arī pirātu bū�anas un kodu izmanto�anu. Bet �is� - Naidelmans norādīja uz nevī�īgu puisi Bermudu �ortos, kur�, pārmetis kāju par krēsla paroceni, garlaikoti pē�tīja savu roku nagus, - �ir Kerijs Vopners, mūsu datorspe- cialists. Kerijs ir lietpratējs datortīklu ierīko�anā un kripto- analīzē. - Naidelmans cie�i paskatījās uz. abiem. - Nav vajadzības skaidrot, cik ārkārtīgi svarīgi ir at�ifrēt otro �ur�nālā daļu, īpa�i jau tikko notiku�ās traģēdijas deļ. Makalans vairs neko nedrīkst no mums slēpt.
Naidelmans turpināja iepazīstinā�anu.
-��� Ar mūsu grupas vadītāju Lailu Strīteru tikāties jau va�kar. Viņ� ir kopā ar mani kop� tiem laikiem, kad kuģojām pa Mekongu. Un, lūk� - viņ� norādīja uz neliela auguma skarba un barga izskata sievieti ko�ā apģērbā, - �Sandra Magnusena, "Talasas" galvenā in�eniere un tālvadības zon- dē�anas speciāliste. Un galda galā ir Rod�ers Renkins, mū�su ģeologs. - Naidelmans norādīja uz plecīgu, parupju, ma�tiem noaugu�u vīru, kas sēdēja krēslā, kur� izskatījās pārāk mazs tādam augumam. Vīrietis saskatījās ar liecu, un pa�smaidot viņa gai�ā bārda sadalījās divās daļas. Rod�ers pie�dūra divus pirkstus pierei.
-���� Doktore Bontjēra, - Naidelmans turpināja, - mūsu ar- heoloģe un ūdenslīdēju komandas vadītāja, kavējas un iera�dīsies tikai vēlu vakara. - Viņ� uz mirkli apklusa. - Ja vairs nav jautājumu, tad man viss. Paldies, tiksimies rit no rīta.
Klāteso�ie jau cēlas kājās, bet Naidelmans apkārt galdam piegāja klāt liecam.
-��� Sala palika īpa�ā grupa, kas sagatavos komunikācijas un ierīkos Galveno nometni, - viņ� teica. - Medpunkts būs jūsu rīcībā vēl pirms saullēkta.
-��� Tas ir lieliski, - atbildēja He�s.
-��� Jūs, iespējams, vēlaties vairāk uzzināt par �o projektu. Sopēcpusdien varētu tam atvēlēt laiku. Vai varēsiet divos ierasties uz "Cerbera" klaja? - Naidelmana lupas savilkās tik�ko jau�amā smaidā. - Sakot no rītrīta, izskatās, mēs visi bū�sim mazliet aizņemti.
Divos pēcpusdienā "�ēlabainā D�eina", lēni slīdēdama rā�majā ūdeni, atbrīvojās no pēdējām Skrandu salas miglas dris- kām. Priek�ā liecam vidēja "Cerbera" baltās aprises - kuģis bija noenkurots un tā garais gludais korpuss dziļi iegrimis ūdeni. Līdzās ūdenslīnijai He�s ieraudzīja pietauvo�anās lū�ku, kura slejas slaidais kapteiņa stāvs. Viņ� gaidīja ieroda�mies doktoru.
Izslēdzis motoru, I le�s sagrieza savu kuģi asā leņķī un tuvojās milzīgajam "Cerberam". Tā ēnā valdīja vēsums un miers.
-��� Jums nu gan maziņ� tas kuģītis! - I le�s uzsauca, kad bija apstājies pretim kapteinim. "Cerbera" ēnā "�ēlabainā D�eina" atgādināja rūķīti.
-���� Lielākais visā "Talasas" flotē, - atbildēja Naidelmans. - Patiesībā tā ir peldo�a laboratorija un papildu pētījumu sta�cija. Uz kuģa ir aprīkojums, ko izkrausim salā. Bet lielie apa�rāti - elektronu mikroskopi un oglekļa C-14 daļiņu paātri�nātāji, piemēram, - paliks uz kuģa.
-���� Mani ieinteresēja tā harpūna kuģa priek�galā, - I le�s teica. - Vai tie�ām jūs medījat zilos vaļus, kad matro�i sāk ciest badu?
Naidelmans plati pasmaidīja.
-����� Harpūna apliecina kuģa izcelsmi, mans draugs. Tas pirms se�iem gadiem tika būvēts kādai Norvēģijas kompā�nijai kā moderns vaļu medību kuģis, ta�u tad pasaulē tika pieņemts aizliegums medīt vaļus, un kuģis vēl pusbuvēts vairs nevienam nebija vajadzīgs. "Talasa" to iegādājās par ļoti labu cenu. Aprīkojumu, kas bija paredzēts vaļu ķer�anai un ģērē�anai, noņēmām, ta�u nevienam tā arī neienāca prā�tā demontēt harpūnu. - Naidelmans ar galvas mājienu aici- naja tālāk. - Iesim, paskatīsimies, cik tālu pui�i tiku�i.
He�s pietauvoja "�ēlabaino D�einu" pie "Cerbera" borta un tad skrie�us pieveica kāpnes uz otru kuģi. Pa pēdām Nai- delmanam viņ� cauri lūkai nonāca garā, �aurā, gai�i pelēkā gaiteni. Kapteinis vedināja viņu garām vairakām tuk�ām la�boratorijām un virsnieku kopkajītēm, līdz apstājās pie dur�vīm ar uzrakstu "Datorlelpa".
-��� Aiz �im durvīm mums ir daudz jaudīgāka tehnika nekā kādā nelielā universitātē, - ar lepnumu balsi pavēstīja Nai�delmans. - Ta�u mums tā vajadzīga ne tikai skaitļo�anai. Tā ir ari profesionāla navigācijas sistēma un autonavigators. Avārijas situācijās �is kuģis spēj vadīt sevi pats.
-���� Bet kur tad paliku�i cilvēki? - He�s jautāja.
-���� Uz klāja ir tikai grupas kodols. Tāpat kā uz pārejiem kuģiem. Tāda ir "Talasas" filozofija, lai saglabātu resursus. Ja nepiecie�ams, jau rit te var ierasties ducis zinātnieku. Vai ducis grāvra�u. Ta�u bez īpa�as vajadzības liekus cilvēkus cen�amies �eit neturēt un izmantojam tikai pa�us spējīgākos.
-���� Līdzekļu taupī�ana, - jokodams noteica He�s. - "Tala�sas" grāmatve�i acīmredzot ir laimīgi.
-���� Ne tikai viņi, - Naidelmans nopietni atbildēja. - Ari no dro�ības viedokļa tā rīkoties ir vispareizāk. Nevajag lieki izaicināt likteni.
Kapteinis pagriezās ap stūri un pagāja garām smagām me�tāla durvīm, kas bija atstātas pusvirus. Ieskatījies telpā, He�s pamanīja pie sienām piestiprinātu glāb�anas ekipējumu. Tur bija ari vairākas bises un divi mazāki metāliski, spīdīgi iero�i, kurus viņ� nekad agrak nebija redzējis.
-���� Kas tad tas? - viņ� jautāja, rādīdams uz vēderainajām, strupajam ierīcēm. - Atgādina nelielus putekļsūcējus.
Naidelmans atskatījās.
-��� Fle�etes, - viņ� paskaidroja.
-��� Kā, lūdzu?
-����� Kaut kas līdzīgs pistolei, ar ko �auj naglas. �auj ar �ikiem, spurainiem volframa karbīda stieples gabaliņiem.
-���� Izklausās vairāk sāpīgi, nekā bīstami.
Naidelmans tikko jau�ami pasmaidīja.
-����� Pieci tūksto�i �āvienu minūtē, munīcijas ātrums pār�sniedz trīs tūksto�us pēdu sekundē� diezgan bīstami. - Viņ� aizvēra durvis un vēlreiz paraustīja rokturi. - �o telpu ne�drīkst atstāt vaļā. Velreiz jāatgādina Striteram.
-��� Bet, pie velna, kam tās vajadzīgas? - He�s sarauca pieri.
-���� Ielāgojiet, Melin, ka "Cerbers" ne vienmēr peld tik mie�rīgos ūdeņos ka �ajā Menas lauku apvidū, - kapteinis atbil�dēja, steidzinādams viesi tālāk pa gaiteni. - Nereti mums nā�kas strādāt vietas, kur �um un mud� haizivis. Kad atrodies aci pret aci ar balto haizivi, ātri vien novērtē fle�etes priek��rocības. Pagāju�ajā gadā Koraļļu jūrā redzēju, kā ar tādu pus�otras sekundes laikā pār�ķeļ haizivi no mutes hdz astei.
He�s kopā ar kapteini pa kāpnēm devās uz nākamo klā�ju. Naidelmans mirkli uzkavējās pie durvīm bez jebkāda uz�raksta un tad skaļi pieklauvēja.
-��� Esmu aizņemts! - atskanēja īgna balss.
Naidelmans zinigi uzsmaidīja līe�am un atvēra durvis,
aiz kuram atklājas blāvi apgaismota kajīte. He�s sekoja kap�teinim iek�ā, paklupa pret kaut ko un, acis mirk�ķinādams, sāka lūkoties apkārt, kamēr pierada pie pustumsas. Kajītes pretējā siena un iluminatori bija pilnība aizklāti ar plauktiem, kuros rindojās elektroniskās iekārtas: osciloskops, proceso�ri un neskaitāmi citi aparāti, par kuru nozīmi He�am nebija ne jausmas. Grīdu hdz pat potītēm klāja saburzīti papīri, sa�spaidītas dzērienu skārdenes, konfek�u papīriņi, netīras ze�ķes un apak�veļa. Uz. kojas, kas bija piestiprināta pie vienas sienas, �ķita, plosījies viesulis, kas palagus izsvaidījis gan uz matra�a, gan uz grīdas. Telpu piepildīja ozona un elektroni�kas smārds, un vienīgais gaismas avots bija daudzie mirgo�jo�ie ekrāni. �i haosa vidū ar muguru pret ienacejiem, dru�d�aini kaut ko rakstīdams datorā, sēdēja cilvēks saņurcītā puķainā kreklā un Bermudu �ortos.
-���� Kerij, vari atrauties uz mirklīti? - Naidelmans jautāja. - Atvedu doktoru He�u.
Vopners pagriezās un vispirms paskatījās uz Naidelma- nu, pēc tam - uz I Ie�u.
-��� �eit jus esat noteicējs, - datorspeciālists atbildēja spal�gā, aizkaitinātā balsī. - Ta�u jūs pats teicāt, lai viss būtu ga�tavs vēl vakardien. - Es pēdējās �etrdesmit astoņas stundas esmu pavadījis, ierīkojot tiklu, bet vēl ne velna nav izdevies tikt klāt kodam.
Naidelmans iecietīgi pasmaidīja.
-���� Un tomēr esmu pārliecināts, ka jūs ar doktoru Send�o- nu varat veltīt da�as minūtes ekspedīcijas svarīgākajam in�vestoram. - Viņ� pievērsās He�am. - No malas nepateiksi, ta�u Kerijs ir viens no spo�ākajiem �ifrētājiem ārpus Nacio�nālās dro�ības aģentūras.
-���� Nu jau gan, - norūca Vopners, ta�u He�s manīja, ka kompliments viņam paticis.
-��� Jums nu gan te aparātu netrūkst, - vērdams ciet dur�vis, noteica He�s. - Vai tas pa kreisi ir dalortomogrāfs?
-��� Ļoti smieklīgi. - Vopners pabīdīja brilles augstak uz de�guna un nosprauslājās. - Domājat, ka tas ir kaut kas smalks? Nē, ta ir vienkār�a dublējuma sistēma. Svarīgākos aparātus viņi vakarrīt aizveda uz salu. Tie, lūk, patie�ām bija smalki!
-���� Vai kontroltesti pabeigti? - Naidelmans jautāja.
-��� Tūdaļ beigsies pēdējā sērija, - Vopners paskaidroja, pu�rinādams galvu, lai acīm priek�ā nekarātos taukainu matu �ķipsna, un atkal pievērsās monitoram.
-��� �odien mūsējie pabeigs tīkla izveidi uz. salas, - Naidel�mans teica He�am. - Kā jau Kerijs teica, �i ir rezerves sistē�ma, precīzs Skrandu salas datorsistēmas dublikāts. Dārgs prieks, ta�u ietaupa laiku. Kerij, parādi, ko es ar to gribēju teikt!
-���� Bet protams! - Vopners uzsita paris tastatūras taustiņu, un virs galvas iedegas kāds monitors. He�s taja ieraudzīja kvadrātos sadalītu Skrandu salas diagrammu, kas lēni rotē�ja ap centrālo asi.
-����� Visiem pamattīkla mar�rutētajiem ir dublikāti. - Vēl da�i tastatūras taustiņi, un uz salas zīmējuma parādījās zaļu līniju raksts. - Tie ar �ķiedru optikas kabeļiem savienoti ar galveno centrmezglu.
Naidelmans ar roku norādīja uz ekrānu.
-����� Uz salas viss - no sūkņiem līdz turbīnām, kompreso�riem un urbjlorņiem - ir savienots tiklā. Mēs uz salas visu varēsim kontrolēt no komandpunkta. Viens signāls, un sāk darboties sūkņi; cits signāls iedarbinās vin�u; tre�ais izslēgs gaismu jusu medpunkta un tā tālāk.
-���� Tie�i tā, - Vopners piebilda. - Bezgalīgi papla�ināma. Un viss klausa uz vārdiņa, ticiet man, miniatūras datu pa�ketes un viss parejais. Tas ir milzīgs tīkls - tūksto�iem pie- slēgvietu viena domēnā, bet latentums līdzinās nullei. Jūs neticesiet, ka ehotestējas �is smukulītis.
-���� Angliski, lūdzu, - iebilda 1 le�s. - Datoristu slengu ne�kad neesmu mācījies. Ei, un kas tas tāds? - Viņ� norādīja uz vel vienu ekrānu, kurā bija redzams tāds kā viduslaiku cie�matiņ�. Visapkārt da�ādās uzbrukuma vai aizstāvē�anas po�zas bija izvietotas sīkas bruņinieku un burvju figūriņas.
-���� "Ērk�ķu zobens". Lomu spēle, ko es pats izdomāju. Es�mu autors trim tie�saistes spēlēm. - Vopners izstiepa apak��lūpu. - Kas par lietu?
-���� Nekas, ja kapteinim nav iebildumu, - atbildēja He�s, pa�skatīdamies uz Naidelmanu.
Bija pilnīgi skaidrs, ka kapteinis saviem padotajiem ļauj diezgan brīvi rīkoties. Un �ķita, ka Naidelmanam - lai cik tas neticami arī neliktos - patīk �is ekscentriskais puisis.
Atskanēja skaļ� pīkstiens, un ekrānos parādījās ciparu kolonnas.
-������ Lūk, - pētīdams datus, iesaucās Vopners. - "Scilla" gatava.
-��� "Scilla"? - pārjautāja He�s.
-���� Jā. "Scilla" ir sistēma uz kuģa. "Haribda" savukārt ir uz salas.
-���� Ir pabeigta tikla testē�ana, - paskaidroja Naidelmans.
Tiklīdz būs pabeigta tikla instalācija uz salas, mums atliks
tikai pārkopēt programmu uz "Haribdu". Vispirms viss tiek
pārbaudīts �eit, pēc tam lejupielādēts uz salas. - Viņ� ieska�tījās pulkstenī. - Man vēl paliku�i da�i sīkumi. Kerij, es zi�nu, ka doktors He�s labprāt uzklausīs stāstu par to, kā jūs ar doktoru Send�onu cen�aties at�ifrēt Makalana kodu. Me- lin, tiksimies vēlāk uz klāja.
Naidelmans izgāja no kajītes un aizvēra aiz sevis durvis.
Vopners atkal sāka drud�aini spiest tastatūras taustiņus, un He�s kādu brīdi pratoja, vai tik jauneklis nav nolēmis vi�ņu pilnībā ignorēt. Tad, nenovērsis acu no termināļa, Vop�ners izķeksēja no galda apak�as kurpi un aizmeta pie galē�jās sienas. Tai sekoja smaga grāmata ar nosaukumu "Tikla subrutinu rakstī�ana C++".
-��� Ei, Kris! - Vopners iesaucas. - Pienācis laiks suņu un po�niju parādei!
He�s noprata, ka Vopners acīmredzot mērķējis uz nelie�lām durvīm kajītes tālākajā sienā.
-���� Ļaujiet man, - viņ� teica, tuvodamies durvīm, - jums ar mērķē�anu nevedas.
Atvēris durvis, He�s attapās vel vienā kajīte - tā bija tik�pat liela ka iepriek�ējā, ta�u citādi pilnīgi at�ķirīga. Tā bija labi apgaismota, tīra un brīva. Anglis Kristofers Send�ons, lēni bakstīdams Roijal firmas rakstāmma�īnas taustiņus, sē�dēja pie koka galda telpas vidū.
-���� Labdien, - He�s teica. - Kapteinis Naidelmans da�as minūtes jūsu laika atļāva veltīt man.
Send�ons piecēlās un paņēma no rakstāmgalda da�as se�nas grāmatas. Viņa gludo, apaļīgo seju bija izvagoju�as ner�vozitātes grumbas.
Prieks, ka esat mums pievienojies, doktor He�, - Sen�d�ons teica, paspie�ot Melina roku, ta�u apmierināts ar to, ka iztraucēts, neizskatījās.
-��� Varat saukt mani par Melinu, - sacija He�s.
Send�ons viegli paklanījās un sekoja doktoram Vopnera
kajītē.
-��� Ņemiet krēslu, Mclin, - uzsauca Vopners. - Es pastasti- �u, ar ko es te pa īstam nodarbojos, savukārt Kriss pastāstīs par visiem tiem putekļainajiem foliantiem, ko viņ� nemitīgi pārcilā sava kajītē. Mēs strādājam kopa. Vai ne, vecais?
Send�ons saknieba lupas. Pat �eit, jūrā, I le�s juta rakstu�rīgo putekļu un zirnekļu tiklu smārdu, kas apņēma vēstur�nieku. Viņ� iederētos antikvariātā, nevis apslēptas mantas meklē�tāju komanda, 1 le�s domas nosprieda.
Pastūmis malā drazu, viņ� apsēdās līdzās Vopneram, kur� norādīja uz kadu ekrānu - pagaidām melnu. Da�as a�as komandas uz tastatūras, un ekrānā parādījās digitalizēts Ma- kalana traktāta attēls un mīklainas piezīmes uz tā malām.
-���� llerr Naidelmans domā, ka �urnāla otrajā daļā ir svarī�ga informācija par apslēpto mantu, - skaidroja Vopners. - Tādēļ mes at�ifrē�anā izmantojam divas metodes. L
-����� Kapteinis pieminēja divus miljardus dolāru, - teica 1 le�s. - Kā jus pie tadas summas nonācāt?
-���� Redziet, - nokrem�ļojies, it kā gatavotos lekcijai, iesa�ka Send�ons, - ka jau vairumam pirātu, ari Okema flote bija visda�ādākie kuģi, kurus viņ� nolaupījis: pāris galjonas, da��as brigantīnas, atrgaitas vienmasta burinieks un, �ķiet, mil�zīgs Ostindijas kompānijas kuģis. Kopa deviņi kuģi. Zināms, ka tie bija tā piekrauti, ka zaudēju�i spēju manevrēt. Tādē�jādi iespējams vienkār�i saskaitīt kravnesību, ņemot vēra to kuģu kravas sarakstus, ko Okems aplaupījis. Zināms, piemē�ram, ka Okems tikai no Spānijas flotes kuģiem vien ieguvis �etrpadsmit tonnas zelta un desmitkārt vairāk sudraba. No citiem kuģiem viņ� nolaupījis lazuritu, pērles, dzintaru, bril�jantus, rubīnus, serdoliku, pelēko ambru, nefritu, ziloņkau�lu un gvajaka koku
Vēsturnieks neapzinati sakārtoja kaklasaiti - viņa seja apmierinātībā staroja.
-���� Piedodiet, vai jus teicāt �etrpadsmit tonnas zelta? - He�s izbrīnīts pārjaulaja.
-����� Tie�i tā, - atbildēja Send�ons.
-���� Peldo�s Noksa forts
-���� Un vel jau ir Svēta Mihaela zobens, - Send�ons piebil�da. - Nauda nenovērtējams materiālās kultūras pieminek�lis. Mums te ir darī�ana ar lielāko pirātu dārgumu krātuvi, kāda jebkad radīta. Okems bija gudrs, apdāvināts un izglī�tots cilvēks, bet tāpēc vēl bīstamāks. - Viņ� paņēma no plaukta plānu plastikāta mapīti un pasniedza I le�am. - Te ir biogrāfiskie dali, ko apkopojis viens no mūsu pētniekiem. Domāju, ari jus piekritīsiet, ka �oreiz leģendas nekas nav pār�spīlēts. Okema reputācija bija tik briesmīga, ka pietika vi�ņam iestūrēt savu flagmani ostā, uzvilkt karogu ar galvas�kausu un sakrustotiem kauliem un iz�aut borta zalvi, lai ikviens - no vienkār�a iedzīvotāja līdz priesterim - savāktu savas dārglietas un steigtos uz ostu.
-���� Un jaunavas? - Vopners iesaucās, samākslotā ieintere�sētība iepletis acis. - Kas notika ar viņām?
Send�ons, pievēris acis, uz mirkli apklusa.
-���� Kerij, varbūt nevajag?
-���� Ne, patie�ām, - draiskulīgā nebēdnībā turpināja Kerijs. - Es gribu zināt visu.
-��� Tu ļoti labi zini, kas notika ar jaunavām, - Send�ons at�cirta un atkal pievērsās 1 le�am. - Okemam uz deviņiem ku�ģiem bija divi tūksto�i viru. Viņam bija vajadzīgi ļau�u pul�ki, lai uzbruktu kuģiem un �autu no lielgabaliem. Parasti viņiem tika dotas divdesmit �etras stundas� e� brīvei laika, lai atpūstos nelaimes skartajā pilsētā. Rezultāti bija �ausmī�gi-
-���� Divpadsmitcollīgie bija ne tikai kuģiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt, - indīgi noradīja Vopners.
-��� Jus redzat, ko man nākas paciest, - norūca Send�ons.
-���� Ludzu, lūdzu, piedod, veco zēn, - Vopners atbildēja, at�darinādams angļu akcentu. - Da�iem cilvēkiem nav humora izjūtas, - viņ� piebilda He�am.
-��� Okema veiksme, - Send�ons mundri turpināja, - bija ari viņa neveiksme. Viņ� nezināja, kā aprakt tik milzīgu bagati- bu. Tas nav nekāds simtiņ� zelta monētu, ko klusītēm var paslidina! zem akmens. Un tad uz skatuves iznāca Makalans. Un nelie�i - ari mcs. Jo Makalans savu noslēpumaino die- nasgrāmatu rakstījis kodētā valodā.
Vēsturnieks uzsita pa gramatām sava azotē.
-��� �is ir grāmatas par kriptoloģiju, - viņ� pavēstīja. - Pie�mēram, Johanesa Tritemija Poli/graphiae, kas publicēta se�pa- dsmilā gadsimta beigās. Tas bija rietumu pasaules pirmais traktats par at�ifrē�anu. Bet �is ir Porta De Furtivus Literā�rām Notis - teksts, ko visi Elizabetes laika spiegi zināja no galvas. Man ir vēl pusducis citu, kurās pamatīgi aprakstīta kriptogrāfijas māksla Makalana dzīves laikā.
-��� Skan briesmīgāk par mācību grāmatām otra kursa me�dicīnas studentiem.
-����� Patiesībā tās ir brīni�ķīgas, - aizrautīgi iebilda Sen�d�ons.
-���� Vai tolaik �ifrētu tekstu rakstī�ana bija pierasta lieta? - ziņkārīgi apjautājās He�s.
Send�ons iesmējās - atgādinot roņa rējienu -, un viņa sār�tie vaigi mazliet raustījās.
-���� Pierasta? Tā praktiski bija universāla, viena no vitāli ne�piecie�amākajam diplomātijā un kara mākslā. Gan britu, gan spāņu valdība bija nodaļas, kas specializējās ziņojumu �ifrē��ana un at�ifrē�ana. Pat da�iem pirātiem komandā bija viri, kas prata uzlauzt kodus. Galu galā kuģu papīros gadijās uz�iet interesantus �ifrētus dokumentus.
-���� Kā �ifrētus?
-��� Parasti tie bija nomenklatori - gari saraksti ar vārdu aiz�vietotājiem. Piemēram, ziņojuma vārds ērglis varēja aizvie�tot karali D�ord�u, bet narcises - dublonus un ta tālāk. Da��kārt tie bija vienkār�i alfabētu aizvietotāji, kuros burts, cipars vai simbols aizvietoja alfabēta burtu.
-���� Un kāds bija Makalana kods?
-���� Pirmā �urnālā daļa sarakstīta, izmantojot samērā viltī�gu monofonisko kodu. Otro daļu mēs vēl joprojām cen�a�mies at�ifrēt.
-���� Un tas ir mans darbiņ�, - teica Vopners, kura balsi jau�cas lepnums un greizsirdība. - Viss ir datorā.
Viņ� nospieda kādu taustiņu, un ekrānā parādījās gara ne�sakarīgu burtu un ciparu rinda:
AUJ KQB7 BOLA W IEVV DBP OL QS<JMN WX 4JK 2K VVN 111N7 VVPDO FKS N2T YX FR<) W DF3 DEI FK IC DF9F DFS K l)K FGRE DF3 V.it IE4DI 2F 9GE DF W FEIB5 MI.FK BLK BV6 Fl PET BOP IBSDF K2LJ BVF EIO PUOEK VVB13 OPDJK LBI JKF
-�is ir pirmās daļas �ifrs, - Vopners paskaidroja.
-��� Un kā jūs to uzlauzāt?
-���� Lūdzu! Angļu alfabēta burti parādās noteiktās propor�cijas, E sastopams ļoti bie�i, savukārt X ir visretāk lietotais. Atliek tikai radīt to, ko mes saucam par kodu simbolu un burtu pāru kontaktshēmu. Bāc! Un pārējo izdara dators.
Send�ons noliedzo�i atgaiņājās.
-���� Kerijs programmē datoru, lai tas uzbruktu kodam, sa�vukārt es piegādāju vēsturiskos faktus. Bez senajām �ifru ta�bulām datora izmanto�ana ir bezcerīga. Tas zina tikai to, ko tajā ieprogrammē cilvēks.
Vopners pagriezās krēsla un sāka blenzt uz Send�onu.
-���� Bezcerīga? Patiesība �ī kaste uzlauztu kodu ari bez. ju�su dārgajām tabulām. Vienkār�i butu vajadzīgs mazliet vai�rāk laika, un viss.
-���� Tikpat daudz laika būtu vajadzīgs divdesmit mērka�ķiem, lai nejau�i uzdrukātu "Karali l.iru"
-���� I la-ha! Un tikpat daudz laika būtu vajadzīgs vienam Send�onam, kur� ar diviem pirkstiem klabina Royal firmas rakstāmma�īnu. Jēziņ, sāc beidzot lietot portatīvo datoru! Un dzīvo! - Vopners atkal pievērsās liecam. - Īsāk sakot, tā mēs ari uzlauzām to kodu.
Da�i nervozi pieskārieni taustiņiem, un ekrānā parādījās divas sadaļas: viena pusē - kods, otrajā - at�ifrētais teksts. He�s nepacietīgs sāka to pētīt.
2. jūnijs, Anno D. 1696. Pirāts Okems uzbruka mūsu flotei, izsita caurumu kuģa sānos un nobendēja visas dvēse�les. Musu karakuģis kaunpilni nolaida karogu bez cīņas, un kapteinis sagaidīja savu galu, pink�ķēdams kd bērns. Paliku tikai es - tiku iekalts ķēdēs un aizvests taisnā ceļā uz Okema kajīti, kur tas neģēlis pielika zobenu man pie kakla un teica: "Lai Dievs pats ceļ savu nolādēto baznīcu, tev es do�u citu uzdevumu." Un tad viņ� manā priek�a izklāja dokumentus. Lai �is �urnāls ir liecinieks Dieva priek�ā, ka es atteicos pa�rakstīt�
-��� Satrieco�i, - noelsa 1 le�s, izlasījis visu, kas bija redzams ekrānā. - Vai ir ari turpinājums?
-��� Izdrukā�u jums vienu eksemplāru, - apsolīja Vopners, nospiezdams tastatūras taustiņu.
Kaut kur pustum�ās kajītes dzijumā iedūcās printeris.
-��� Lielākoties, - norādīja Send�ons, - at�ifrēta �urnāla daļa stāsta par to, kā Makalans turēts gūstā, ka viņ�, juzdams nā�ves draudus, piekritis izbūvēt Ūdens Aku un ka atrasta īsta sala. Diem�ēl jauno kodu Makalans sācis izmantot tie�i tad, kad sāku�ies būvdarbi. Mēs uzskatām, ka �urnāla otrajā daļa aprakstīts Ūdens Akas projekts un būvniecība. Un, protams, veids, ka piekļūt apslēptajai mantai.
-��� Naidelmans teica, ka �urnālā pieminēts Svētā Mihaēla zobens.
-���� Varu derēt, ka tā ari ir! - Vopners viņu pārtrauca, vēl joprojām klabinādams tastatūras taustiņus. Ekrānā paradi- jās cita teksta daļa:
Okems izkrāvu trīs kuģus, cerēdams uz bagātīgu guvu�mu piekrastē. �odien krastā tika iznests gar� svina �ķirsts, viss vienā zelta, un ducis kastu ar dārglietām. Korsāri stās�ta, ka �ķirstā ir Svētā Mihaēla zobens - darga manta, kas iegūta uz Spānijas galjonas un ko ļoti augstu vērtē kaptei�nis. Viņ� nekaunīgi plātās un lielas, ka tas ir lielākais dār�gums, kads jebkad rasts Indijā. Kapteinis aizliedzis atvērt �ķir�stu, un to apsargā dienu un nakti. Viri ar aizdomām raugās viens uz otru un nepārtraukti strīdas, ja nebūtu ne�ēlīgās disciplīnas, ko uztur kapteinis, baidos, ka ikviens ņemtu sliktu galu, turklāt īsa laika.
-���� Un tāds, lūk, izskatās otrās daļas kods, - Vopners no�spieda da�us taustiņus, un ekrānā parādījas ciparu rindas:
34834590234582394438923492340923409856902346789023490562349083934290863 99812349012849123400494903412089509868907347605783568496324098735078390 45709234045895390456234826025698345875767087645073405934038909089080564 504556034568903459873468907234589073908759087250872345903569659087302
-���� Vecais nācis pie prāta, - Vopners turpināja. - Vairs nav atstarpju, tādēļ nevaram izmantot vārdu formu. Visi ir cipa�ri, vairs nav neviena burta. Iedomājies, riebeklis tāds!
Send�ons saviebās.
-���� Kerij, vai tie�ām jārunā tādiem vārdiem?
-��� Ja, vecīt, obligāti.
Send�ons kā atvainodamies paskatījās uz He�u.
-��� Līdz �im, - Vopners stāstīja tālāk, - �is mīļumiņ� ir tu�rējies pretī visam Kri�a jaukajām kodu tabuliņām. Tādēļ ņe�mu lietu savās rokās un sāku brutālu uzbrukumu. Kamēr mēs te runājam, programma strādā.
-���� Brutālu uzbrukumu? - pārjautāja He�s.
-���� Nu, ziniet, algoritmu, kuram atbilsto�i programma par- bauda visu �ifrēto tekstu, izmēģinot visda�ādākos iespēja�mos variantus. Tas vienkār�i ir laika jautājums.
-���� Vienkār�a laika �ķie�ana, - Send�ons iebilda. - Esmu ķēries pie jaunas kodu tabulas, ko atradu holandie�u krip�togrāfijas gramatā. Bet ir vajadzīga dziļāka vēsturiskā izpē�te, nevis procesorlaiks. Makalans bija sava laikmeta cilvēks. Tas kods neradās 110 zila gaisa, tam noteikti ir vēsturisks pre�cedents. Mēs jau zinām, ka tas nav �ekspīra koda variants vai rozenkreiceru
-���� Ei, apklusti, ja? - Vopners iesaucās. - Atzīsti ta�u bei�dzot, Kris, mīļumiņ, ka neviena no tam vēstures grāmatām nepalīdzēs uzlauzt �o kodu! Tas ir pa zobam tikai datoram. - Viņ� uzsita pa tuvāko procesoru. - Mēs ta�u tiksim galā ar to mīļumiņu, vai ne, mammit?
Vopners sagriezās savā krēslā un atvēra skapīti, kas I le�am par pārsteigumu izrādījās medicīniskais ledusskapis, kāda parasti glabā audu paraugus. Datorspeciālists no ta izņēma saldējumu.
-���� Kads grib BigOne? - viņ�, vēcinādamies ar rokam, jau�ta ja.
-��� Tikai pec tam, kad bu�u apēdis promne�anai sagatavo�to tamioori
-��� Jus, briti, vispār varētu paklusēt, - Vopners noteica ar pilnu muti. - Dieva dēļ, jūs ta�u pīrāgos liekat gaļu! - Viņ� draudīgi pavēcināja ar saldējuma paciņu, il ka tas būtu iero�cis. - Te jūs redzat ideālu produktu. Taukvielas, olbaltum�vielas, cukurs un ogļhidrāti. Vai es jau nosaucu taukvielas? �ādus produktus ēdot, var dzīvot mū�īgi.
-���� Un viņ�, iespējams, ari nodzīvos, - piebilda Send�ons, pievērsies He�am. - Jums vajadzētu redzēt, cik tādu kastī�u viņ� noglabajis kuģa virtuvē!
Vopners sarauca pieri.
-��� Tu domā, ka lai no�ēlojamajā pilsētelē var atrast pie�tiekami daudz BigOnes, lai apmierinātu manu kāri? Nekā ne�bija! Brūnās strīpas manās apak�biksēs ir garākas par tās pil�sēteles galveno ielu!
-���� Varbūt jums vajag aiziet pie proktologa, - ieteica 1 le�s, un Send�ons pateicība par to izplūda rejo�os smieklos. An�glis �ķila priecīgs, ka atradis sabiedroto.
-��� Lūdzu, dakter, uzmetiet aci! - iesaucās Vopners un, pie- lēcis kājās, pagrozīja dibenu, vienlaikus ar �estiem rādīdams, ka gatavojas novilkt bikses.
-���� Es ari paskatītos, ta�u mani tādos gadījumos �ķebina, - 1 le�s atbildēja. - Tātad jums ne visai patīk Menas lauku ap�vidi?
-���� Kerijs pat nenoirēja istabu pilsētā, - pavēstīja Send�ons. - Viņam labāk patīk gulēt uz kuģa.
-��� Ticiet man, - teica Vopners, tiesādams pēdējos saldēju�ma kumosus, - kuģi man patīk tikpat ļoti kā tā nolādētā sauszeme. Ta�u tur ir tas, kas man nepiecie�ams. Elektrība, piemēram. Ūdens no krāna. Un GK. Tas ir, gaisa kondicio�nētājs. - Viņ� paliecās uz priek�u, un plānā kazbārdiņa �ū�pojās �urpu turpu, it kā baidītos atdalīties no sejas. - GK. Bez tā es nevaru.
Labi vien ir, ka Vopneram ar viņa Bruklinas akcentu un puķai�najiem krekliem nav sevi�ķu iemeslu doties uz pilsētu, He�s klusī�bā nodomāja. Tikko spēris kāju Stormheivena, viņ� kļutu par vispārējas uzmanības objektu - kā divgalvainā telēna izbā�zenis, ko katru reizi izliek apskatei gadatirgū. He�s nolēma, ka pienācis laiks mainīt sarunas tematu.
-��� Iespējams, mans jautājums liksies muļķīgs. Bet kas ir �is Svētā Mihaēla zobens?
Iestājās neveikls klusums.
-���� Nu, teiksim tā, - sakniebis lūpas, iesāka Send�ons. - Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tam, protams, ir ar dārgakme�ņiem rotāts spals, apsudrabots un apzeltīts, bet asmens ir ar daudzām gropītēm. Nu, apmēram tā.
-���� Bet kādēļ Okems teicis, ka tas ir lielākais Indijas dār�gums?
Send�ons izskatījās mazliet apmulsis.
-��� Ja godīgi, nekad neesmu par to domājis. Es tie�am to nezinu. Iespējams, tam ir kāda reliģiska vai mistiska nozī�me. Nu, kā spāņu Ekskaliburam
-��� Bet, ja jau Okemam bija tik daudz mantas, ka jūs sakāt, kādēļ viņ� tik pārlieku augstu vērtējis kaut kādu zobenu?
Send�ons pievērsa He�am savu ūdeņaino skatienu.
-���� Patiesību sakot, doktor He�, nekas manos dokumentos nenorāda, kus patiesībā ir Svētā Mihaēla zobens. Zināms ti�kai tas, ka to rupigi apsargāju�i un ārkārtīgi godāju�i. Līdz ar to, baidos, es nevarē�u atbildēt uz jūsu jautājumu.
-��� Bet es gan zinu, kas tas ir, - plati smaidīdams, ierunājās Vopners.
-���� Ko? - iesaucās Send�ons. Viņ� bija iekritis lamatās.
-���� Nu, jūs jau zināt, kā klājas vīriem, kas tik ilgi spiesti atrasties jurā, bez. sievietēm, un tas Svētā Mihaēla zobens� - viņ� nepabeidza teikumu, un iestājās piedauzīgs klusums. Savukārt Send�ona sejā parādījās �oka un riebuma izteiksme.
He�s atvēra durvis savu vecāku guļamistabā un izgāja uz ne�lielās terasltes. Bija tikai pusdesmit, ta�u Stormheivena jau dusēja. Kokos, kas ieskāva veco māju, bija aizķēries patīkams vasaras vējiņ�, kas atvēsināja vaigu un bu�ināja matus. Viņ� nolika uz apbru�āta �upuļkrēsla divas melnas mapes un pie�gāja pie margām.
Aiz ostas izgaismotās pilsētas ielas un laukumi tiecās pa nogāzi lejup - tuvāk ūdenim. Valdīja tāds klusums, ka bija dzirdams, ka krastmalā �ņirkstēja oļi un piestātnē �ķindēja ku�ģa takelā�a. Virs Bada veikaliņa durvīm dega viena vienīga spuldzīte. Mēnessgaismā mirdzēja ielu bruģakmeņi. Vēl tālāk stāvajā krasta brīdino�i mirgoja augsta Ugunsgalvas bāka.
Viņ� jau bija paguvis aizmirst �o nelielo otrā stāva tera- sili, kas bija paslēpta zem vecās, Otrās impērijas stila celtas mājas frontona. Tagad, stāvot pie margām, lle�u pārņēma atmiņu vilnis. Atmiņas par to, kā viņi ar D�oniju pusnakti spēlēja pokeru, kamēr vecāki "Ostas bārā" svinēja kāzu ju�bileju; par to, ka viņi ar brāli gaidīja parādāmies ma�īnas lukturu gaismas; ka viņi jutas nerātni un pieaugu�i vienlai�kus; ka viņ� daudzus gadus vēlāk stāvēja �eit un pētīja Hort- katu māju, gaidot, kad savas guļamistabas logā parādīsies Klēra.
Klēra�
Atskanēja smiekli un klusas, apslāpētas balsis. He�s atgriezās tagadnē un pievērsa skatienu pilsētiņas viesnīcai. Tajā iegāja vairāki "Talasas" darbinieki - durvis aiz viņiem aizvērās, un atkal iestājās klusums.
He�s gausi pārlaida acis ēku rindām. Bibliotēka, kuras sarkano ķieģeļu fasāde nakts gaismā �ķita blāvi sārta. Bila Bensa māja - viena no vecākajām ēkam pilsētā, mazliet no�sēdusies un sa�ķobījusies. Un pakalna virsotnē - pla�a ēka ar lubiņu jumtu, kas bija rezervēta draudzes mācītājam; ap�ēnots kabinets; vienīgais stick-style'
He�a skatiens vēl mirkli pakavējās pie jūras un miglas tum�ā apmetņa, kas slēpa Skrandu salu. Tad nopūties viņ� apsēdās krēslā un paņēma rokā melnas mapes.
Pirmajā bija Makalana �urnāla at�ifrētā daļa. Kā jau Sen�d�ons bija teicis, tajā kodolīgi aprakstīts, ka arhitekts sagūs�tīts un piespiests strādāt, lai izbūvētu Okemam salaupīto mantu krātuvi, kura iekļūt varētu tikai pats pirāts. Katra rin�diņa apliecināja nicinājumu, ko Makalans juta pret kapteini; viņa nepatiku pret barbaru komandu; �ausmas, kas pārņē�ma apstākļos, kur valdīja ne�ēlība un izvirtība.
�urnāls izrādījās īss, un drīz vien He�s to nolika malā - urdīja ziņkāre par to, kas rakstīts otrajā daļā, un viņ� saka prātot, cik atri Vopners spēs at�ifrēt visu tekstu. He�am pro�grammētājā kajīte bija nācies noklausīties, kā datorspeciālists sūdzas par daudzajiem pienākumiem.
-���� Sasodītais tīkls! Tas ir darbs santehniķim, nevis pro�grammētajam. Ta�u kapteinis neliksies mierā, kamēr koman�dā nebūs palicis tikai viņ� un Strīters. Dro�ības apsvērumi, iedomājies! Neviens ta�u negrasās zagt to apslēpto mantu! Jūs redzēsiet! Tiklīdz rit viss būs uzstādīts, visi topogrāfi un in�enieru palīgi tiks aizsūtīti prom. Kļūs par vēsturi.
-��� Skan loģiski, - He�s bija atbildējis. - Kādēļ turēt cilvē�kus, kas nav vajadzīgi? Ari es daudz labpratāk ārstētu kāju sēnīti pēdējā stadijā, nevis sēdētu tādā kajīte un blenztu burtu mud�ekļos.
He�s atcerējās, ka Vopners bija nicīgi savilcis lūpas.
- Tas tikai liecina, cik daudz jus zināt. Jums tie varbūt ari ir burtu mud�ekļi. Paklau: bet aiz �i mud�ekļa stāv cilvēks, kur� uzrakstījis �o �ifrēto ziņojumu, kur� pastiepis tev �o mazo pirkstiņu. �i ir pēdējā kauja. Uzminēsi viņa algoritmu, dabūsi kroņa dārgumus. Varbūt tā tiksi pie kredītkar�u datu�bāzes. Vai pie atomiero�u palai�anas procedūras. Vai pie pamācības, ka atrast apslēpto mantu. At�ifrē�ana prasa veiklu rīcību. Kriptoanahze ir vienīgā spēle, kas ir gudra cilvēka cienīga. Tie�i tādēļ man jūsu sabiedrībā ir tik ļoti vientuļi, ticiet man!
i le�s nopūtās un atkal pievērsās melnajām mapēm. Otra- ja bija Send�ona apkopotā Okema biogrāfija. Atslīdzis �ūpuļ�krēslā, lai mēnessgaisma apspīdētu lappuses, viņ� sāka lasīt.
CITĀTI
Dokumenta numurs: T14-A-41298
Uzbūve: 14049
Loģiskā vienība: LU-48
Zinātniskais līdzstrādnieks: T. T. Ferels
Citātus pieprasījis: K. Send�ons
KOPIJA 001 NO 003 Autortiesības uz �o dokumentu, kas satur komerciālu noslēpumu, pieder korporācijai Talasa Holding. Neatjauta ta izmanto�ana ir likumpārkāpums un tiek sodīta atbilsto�i Vird�īnijas �tata Kriminālkodeksam.
AIZLIEGTS KOPĒT
ĪSA LDVARDA OKLMA BIOGRĀFIJA
T. T. Ferels, "Talasa" - Srīporla
1 Fd vārds Okems dzimis tūksto� se�simt se�desmit otrajā gada Kornvolā, Anglijā, sīkmui�nieka ģimenē. Izglītību ieguvis Herovā, divus gadus pavadījis Bei-
liola koled�a Oksfordā. Pēc tam koled�as vadība viņu padzinu�i par mums nezināmiem pārkāpumiem.
10 Ģimene vēlējās, lai viņ� kļūtu par jūrnieku, un tūksto� se�simt astoņdesmit otrajā gadā Okems noslēdza līgu�mu un devas jurā kā leitnants Vidusjūras flotē admi�rāļa Piontona vadībā. Strauji kāpdams pa karjeras kāp�nēm un izceldamies vairākās kaujas pret Spāniju, viņ� atstaja jūras kara floti un, no Britu admiralitātes saņe�mot kaperē�anas atļauju, kļuva par kapera kapteini
20 Pēc vairakām veiksmīgām operācijām Okems acīmre�dzot nolēmis, ka vairs nevēlas dalīt laupījumu ar ka�rali. Tūksto� se�simt astoņdesmit piektā gada sākuma viņ� saka nodarboties ar vergu tirdzniecību un kuģo�ja no Gvinejas krastiem Āfrikā uz. Gvadelupu Vējpu- ses salas'
30 Pieci Okema komandas viri lika sagūstīti, aizvesti atpa�kaļ uz Londonu un pakārti pie Sodu doka Vepingā. Okemam izdevās nonākt bēdīgi slavenajā pirātu patvēruma Portrojalā
50 Savas valdī�anas laika Okems guva uzvaras, izmanto�jot reti sastopamu psiholoģijas, taktikas un cietsirdī�bas sajaukumu. Piemēram, uzbrukdams nocietinātajai Spānijas pilsētai Portobelo
60 Alkatība auga augumā, un proporcionāli pieauga ari Okema pārdro�ība un bezkaunība. Tūksto� se�simt de�viņdesmit pirmajā gadā viņ� mēģināja aplekt Panamas pilsētu no sauszemes, ta�u beigu beigas �ī operācija iz�rādījās neveiksmīga. Atkāpjoties pari �agrisas upītei, viņ� tuvēja līci ieraudzīja galjonu, kas devās atklata jū�rā uz Spāniju. Uzzinājis, ka ar kuģi tiek vesti trīs mil�joni peso, Okems, kā tiek uzskatīts, nozvērējās nekad neļaut kaut vienai galjonai izsprukt no viņa rokām.
70 Turpmākajos gados Okems vēl stiprāk pievērsās Spa- nijas zeltam - pilsētām, kas to glabāja, un kuģiem, kas to pārvadāja. Viņ� tik precīzi prata paredzēt, kad spāņi vedīs zeltu, ka da�i zinātnieki uzskata, - Okems bijis spējīgs lasīt spāņu kapteiņu un sūtņu kodētos ziņojumus Csk. "Talasas" konfidenciālo dokumentu Z-A4-050997).
80 Tikai vienā tūksto� se�simt deviņdesmit tre�ā gada rudens mēnesi katrs no Okema astoņsimt vīru lielās komandas, uzbrūkot spāņu kolonijām, kā savu laupī�juma daļu ieguva se�simt peso.
90 Okems kļuva arvien ietekmīgāks un biedējo�āks, un, �ķiet, vienlaikus pieauga ari viņa sadistiskas tieksmes. Parādījās milzum daudz ziņojumu par viņa barbaris�ko ne�ēlību. Nereti pēc kuģa ieņem�anas viņ� mēdza nogriezt sagūstītajiem virsniekiem ausis, apbēra tās ar sāli, aplaistīja ar etiķi un lika nelaimīgajiem upuriem est. Tā vietā, lai ierobe�otu savus vīrus pilsētas postī��anas laikā, Okems tos, ne�ēlīgas iekāres pārņemts, si�ta ar pātagu un tad ļāva pilnīgi brīvi izrīkoties ar bez�palīdzīgajiem iedzīvotājiem - pats gūdams baudījumu no �im zvērībām un ļau�u izmisuma. Ja upuri nespēja sagādāt pirāta pieprasīto izpirkuma maksu, viņ� pavē�lēja tos leni cepināt uz koka iesmiem vai izraut tiem iek�as sakarsētiem ķek�iem.
100 Lielāko laupījumu Okems guva tūksto� se�simt deviņ�desmit piektaja gadā, kad viņa nelielā kuģu armada veiksmīgi sagrāba, aplaupīja un nogremdēja Spānijas flota de plata, kas bija ceļā uz Kadisu. Guvums - zelta stieņi un gabali, sudraba sloksnes un bluķi, kā arī ne�apstrādātās peries un dārgakmeņi - tika lēsts vairāk nekā miljarda dolāru nominālvērtībā.
110 Turpmākais Okema liktenis ir noslēpumā tīts. Tūksto� se�simt deviņdesmit septītajā gadā viņa komandkuģis tika atrasts dreifējam pie Azoru salam. Visi viri bija mi�ru�i neizprotamos apstākļos. Uz klaja nekādas bagātī�bas netika atrastas, un zinātnieki ir vienisprātis, ka
pirāts tās noslēpis Jaunās Pasaules austrumu piekras�tē neilgi pirms savas nāves. Lai ari parādīju�ās neskai�tāmās leģendas, kuru ticamības pakāpe ir da�āda, pa�i pārliecino�ākie pierādījumi norāda uz trim iespējama�jām vietām: Vasas sala Espanjolas piekrastē; Palmu sala Dienvidkarolīnā un Skrandu sala Menā, septiņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Monheganas.
IZDRUKA BEIDZAS DRUKA�ANAS LAIKS: 001:02 KOPA BAITI: 15425
He�s izslēdza "�ēlabainās D�einas" motoru un izmeta enku�ru divdesmit jardu attālumā no Skrandu salas aizvēja pusē. Bija se�i trīsdesmit, un saule tikko saka parādīties pie hori�zonta, mezdama uz salu caurspīdīgu zeltainu gaismu. Pirmo reizi kop� He�a atgrie�anās Stormheivenā migla, kas ieskāva salu, bija pilnībā izklīdusi. Viņ� ierāpās laivā un devās uz dam�bi pie Galvenas nometnes. Jau bija silts un mitrs, gaiss �ķila smags - pirmās pazīmes, ka laika apstākļi pasliktināsies.
Pētot apkartni, He�s juta, ka vecie aizspriedumi sāk iz�plēnēt. Pēdējo �etrdesmit astoņu stundu laikā Skrandu sala bija patīkami mainījusies līdz nepazī�anai. Paveikts milzīgs darbs - vairak, nekā viņam jebkad būtu �ķitis iespējams. Ap�kārt nestabilajam salas vietām bija apvilkta dzeltena lente - ar tādām policija parasti norobe�o nozieguma vietas, �eit tā iezīmēja dro�us koridorus ie�anai. Pļavas virs �aurās, oļiem klātās krastmalas strēles vairs nevaldīja tuk�ums un klusums - tas bija pārtapu�as par miniatūrām pilsētiņām. Cie�ā lokā sa�būvēti treileri un Quouset firmas saliekamās mājiņas. Aiz tām dūca vairāki spēcīgi dizeļģeneralori, kas gaisā izpūta izplū�des gāzes. Līdzās tiem bija izvietotas divas milzīgas degvie�las tvertnes. Miklo zemi klāja baltu polivinilhlorīda cauruļu mud�ekļi, kas sakaru kabeļus un eiektrovadus aizsargāja no
stihijām un nejau�as sabradā�anas. Un vidū �im haosam at- radas Pirmā sala - komandpunkts, treileris, kas bija divreiz lielāks par parastajiem un ko rotāja komunikāciju iekārtas un raidītāji.
Nostiprinājis laivu, I le�s sāka lēni rik�ot pa dambi un tad pa nelīdzenu taciņu aug�up. Nonācis Galvenajā nometne, viņ� pagāja garām noliktavas angaram un iegāja saliekamajā mājiņā ar uzrakstu "Medpunkts" - viņ� dega nepacietība ap�skatīt savu jauno biroju. Iekārtojums bija spartisks, ta�u pa�tīkams - oda pēc finiera, etilspirta un cinkota skārda. He�s apstaigāja telpu, apbrīnodams jauno ekipējumu - viņ� jutās pārsteigts un iepriecināts, ka Naidelmans iegādājies pa�u la�bāko. Medpunkts bija pilnība aprīkots - no aizslēdzamas glabātavas ar atbilsto�am iekārtām un zāļu skapī�iem līdz elektrokardiogrāfijas aparātam. Patiesībā tas jau bija pat pā�rāk labi aprīkots - He�s ieraudzīja ari kolonoskopu, defib- rilatoru, smalku elektronisko Geigera skaitītāju un da�ādus citus, pēc skata dārgus un modernus niekus, kurus viņ� re- dzeja pirmo reizi. Saliekama mājiņa patiesība bija lielāka ne�kā izskatījās no malas. Tajā bija gan priek�telpa, gan apska��u kabinets, gan izolators ar divām gultām. Pa�ā dziļuma bija neliela istabiņa, kur He�s varēs pārlaist naktis nemīlīgos lai�ka apstākļos.
Atkal izgājis no mājiņas, He�s devās uz Pirmo salu - rūpī�gi izvairīdamies no grambām un vagām, kas bija paliku�as pec smaga aprīkojuma pārvieto�anas. Komandpunktā I le�s satika Naidelmanu, Striteru un in�enieri Sandru Magnuse- nu - visi bija pārlieku�ies pāri ekrānam. Magnusena atgādi�nāja sīku, bet aizrautīgu kukainīti, kam seju zilganu darīja gaisma no datora ekrāna. Tajā slīdēja datu rindas, kas at�spoguļojas sievietes biezajos briļļu stiklos. In�eniere alla� �ķi�la ļoti aizņemta, un ITe�u pārņēma sajūta, ka viņai nepatīk lielākā daļa cilvēku, ārstus ieskaitot.
Naidelmans pacēla galvu un pamāja.
- Datu pārsūtī�ana no "Scillas" beigusies pirms vairākām stundām, - viņ� paskaidroja. - Tagad beidzam sūkņu darba modelē�anu. - Naidelmans pakāpās sānis, lai He�s varētu redzēt ekrānu.
MODELĒ�ANA PABEIGTA 06:39:45:21 TĀLĀK - REZULTĀTI
================DIAGNOSTIKA================
TOC \o "1-3" \h \z SERVERU TĪKLS OK
CENTRMEZGLA RELEJI OK
SEKTORA RELEJI OK
DATU STRAUMES ANALIZATORS OK
OPERATĪVĀS ATMINAS KONTROLLERS OK
TĀLVADĪBAS VIETNU KONTROLLERS OK
SŪKŅU STĀVOKLIS OK
PLŪSMAS SENSORI OK
AVĀRIJAS PĀRTRAUK�ANA OK
RINDAS ATMINA 305385295 /
PAKETES AIZKAVE .000045
=========KONTROLSUMMAS VERIFIKĀCI|A=========
KONTROLSUMMA NO TĀLVADĪBAS VIETNĒM OK
KONTROLSUMMAS NOVIRZE 00.00000%
NOVIRZE NO SCILLAS 00.15000%
NOVIRZE NO IEPRIEK�ĒJĀ 00.37500% BEIGU REZULTĀTI MODELĒ�ANA VEIKSMĪGA
Magnusena sarauca uzacis.
-��� Vai viss ir kārtībā? - Naidelmans jautāja.
-���� Jā, - in�eniere nopūtās. - Ne. Nu, es nezinu. Dators, �ķiet, strādā mazliet bremzēti.
-��� Paskaidrojiet sikak! - klusi lūdza Naidelmans.
-���� Tas darbojas gausi, īpa�i tad, kad lika testēta avārijas pārtrauk�ana. Un paskatieties uz tiem novirzes cipariem! Salas tīkls, izskatās, darbojas normāli. Ta�u te redzamas no�virzes no modelē�anas, ko mēs veicām "Cerbera" sistēmā. Un vel lielākas novirzes ir no palai�anas, ko mēs veicām vakar.
-��� Ta�u normas robe�ās?
Magnusena palocīja galvu.
-��� Acīmredzot tā ir kāda anomālija kontrolsummas algo�ritmos.
-�� Tātad jūs pieklājīgi gribat pateikt, ka ir pieļauta "blusa". - Naidelmans pievērsās Striteram. - Kur ir Vopners?
-��� Guļ uz "Cerbera".
-��� Modini aug�ā! - Naidelmans pagriezās pret He�u un ar galvu norādīja uz durvju pusi. Viņi izgaja dūmakainajā sau- lesgaismā.
- Gribētu jums kaut ko parādīt, - kapteinis teica.
Negaidīdams atbildi, viņ�, ar garajām kājām �ķirdams zaļi un atstādams aiz sevis tabakas dūmu mutuļus, savā ierasta�jā straujajā gaitā devās uz priek�u. Divas reizes viņu aptu�rēja "Talasas" darbinieki, un �ķita, ka viņ� rāmā mierā pre�cīzi deva instrukcijas vairākos virzienos vienlaikus. He�s, cik spēka, centās neatpalikt - viņam tik tikko pietika laika pa�manīt, kādas izmaiņas notiku�as uz salas. Viņi virzījās pa vir�vēm norobe�otu taciņu - tas dro�ību bija apliecināju�i "Ta�lasas" topogrāfi. �ur un tur pari vecajām bedrēm un citām nedro�ām vietām bija uzslieti īsi alumīnija tiltiņi.
-��� Jauks rīts pastaigai, - He�s aizelsies noteica.
Naidelmans pasmaidīja.
-��� Ka jums patika medpunkts?
-���� Viss atbilsto�i labākajām jurnieku tradīcijām: priek�zī�mīgā kartībā. Paldies. lajā varētu apkalpot vai veselu ciemu.
-��� Zināmā mera ta ari būs jadara, - Naidelmans atbildēja.
Taciņa noveda pie salas centrālā paugura nogāzes, kuratradās lielāka daļa seno �ahtu. Virs dubļainajām �ahtu mutēm slejas vairākas alumīnija platformas un urbjceltņi. Te galvena taka sadalījās vairākās norobe�otas taciņās, kas vijās apkārt senajiem rakumiem. Pamājis ar galvu vientuļam topo�grāfam, Naidelmans izvēlējās vienu no lielākajām takām. Pēc
minūtes I le�s jau attapās stāvam pie plata cauruma. Ja neskai�ta divus in�enierus, kas cauruma tālākajā gala veica mērīju�mus ar 1 le�am nepazīstamiem aparātiem, �is �ķita tāds pats ka du�i pārējo bedru tuvākajā apkārtnē. Pāri tā malai tum�sas dzijumā sliecās zāle un krūmi, kas apslēpa sapuvu�as si�jas galu. He�s uzmanigi paliecās uz priek�u. Lejā valdīja ne�caurredzama tumsa. No dziļuma pretī slējās neiedomājami gara, elastīga, ar metālu savienota �ļūtene, kas aizvijās pāri dubļainajam laukam rietumu krasta virzienā.
-�� Jā, bedre, - izdvesa 1 le�s. - �ēl, ka nepaņēmu līdzi pik�nika grozu un dzejas gramatu.
Naidelmans pasmaidīja, no kabatas izņēma salocītu izdru�ku no datora un pasniedza ITe�am. Uz papīra bija redzamas garas datu slejas ar numuriem līdzās. Viens paris bija izcelts ar dzeltenu flomāsteru: 1690�40.
-��� �orīt agri no rīta "Cerbera" laboratorija tika pabeigta pārbaude ar radioaktīvā oglekļa C-14 metodi, - Naidelmans pavēstīja. - Lūk, rezultāti. - Viņ� ar pirkstu iebakstīja izcel�tajiem cipariem.
I le�s paskatījās vēlreiz un tad atdeva papīra lapu atpa�kaļ kapteinim.
-��� Un ko tas nozīmē?
-��� Tā ir īstā, - Naidelmans klusi atbildēja.
Uz īsu bridi iestājās klusums.
-��� Ūdens Aka? - I le�s sava balsi saklausīja neticību.
Naidelmans palocīja galvu.
Pati īstākā. Koki, kas izmantoti Akas būvniecībā, cirsti apmēram tūksto� se�simt deviņdesmitajā gadā. Visās pāre�jas bedrēs koki datēti no tūksto� astoņsimta līdz tūksto� deviņsimt trīsdesmitajam gadam. Nekādu �aubu. �ī ir Ūdens Aka, ko projektējis Makalans un uzbūvēju�i Okema koman�das viri. - Kapteinis norādīja uz daudz mazāku atveri apmē�ram trīsdesmit jardu attālumā. - Ja nemaldos, ta ir Bosto�nas �ahta, kas izrakta simt piecdesmit gadus vēlāk. Par to liecina tās pakāpeniskais slīpums.
-��� Jums tik ātri izdevās atrast īsto Ūdens Aku! - 1 le�s pār�steigts iesaucas. - Kādēļ nevienam citam līdz �im nebija ienā�cis prātā izmantot radioaktīvā oglekļa metodi?
-���� Pēdējos izrakumus sala veica jūsu vectēvs �etrdesmito gadu beigas. Radioaktīvā oglekļa metodi izgudroja tikai pēc desmit gadiem. Viena no tehnoloģiskajām priek�rocībām, ko mums nāksies izmantot tuvākajās dienās. - Viņ� pavēcināja roku pari Akai. - �odien mēs ķersimies pie Ortanka
-��� Orlaņks? - He�s sarauca pieri.
Naidelmans iesmējās.
-���� Mēs to uzbūvējām pagāju�ajā gadā, kad veicām izraku�mus Kortu salā. Novēro�anas tornis ar stiklotu grīdu, kas uzbūvēts virs milzīga urbjceltņa. Viens no pagāju�ā gada ko�mandas viriem bija Tolkina fans, un �is nosaukums pielipa. Tornis aprīkots ar vin�ām un tālvadības zonde�anas iekār�tam. Mēs varēsim skatīties rīklē pa�am nelabajam - burtis�kā un elektroniskā nozīmē.
-��� Un kam vajadzīga �ī �ļūtene? - pavaicāja 1 le�s, ar galvu pamadams uz Akas pusi.
-���� Palikusi pēc �īrīta pārbaudes ar krāsu. �ī �ļūtene saistī�ta ar vairākiem sūkņiem rietumu krastā. - Naidelmans pa- skatījās pulksteni. - Apmēram pēc stundas, kad paisums sa�sniegs augstako atzīmi, ar �o �ļūteni saksim suknēt Ūdens Aka desmit tūksto�us galonu juras ūdens minūtē. Kad strau�me bus kļuvusi vienmērīga, mēs tai pievienosim speciālu, ļoti ko�u krasu. Kad ūdens līmenis pazemināsies, sūkņi palīdzēs iepumpēt krāsu Makalana slepenajā tuneli un atpakaļ okeā�na. Tā ka mēs nezinām, kurā salas puse iekrasotais ūdens paradisies, novēro�anai izmantosim gan "Najadu", gan "Del�fīnu". Mums tikai jāierauga, kur parādīsies iekrāsotais ūdens, jāaizsūta turp ūdenslīdēji un jāpiepilda tunelis ar sprāgstvielām. Kad juras ūdens vairs neieplūdīs Aka, mēs to izsūknēsim un nosusināsim. Makalana izgudrotā Aka būs uzvarēta. Piektdien �aja pa�ā laika mēs jau varēsim nolais�ties leja, ģērbu�ies tikai lietusmēteli un zābakos. Un tad jau rāma gara varēsim izrakt apslēpto mantu.
He�s pavēra muti un tad, papurinājis galvu, atkal aizvēra to.
-���� Kas ir? - Naidelmans apjautajās, un viņa seja atplauka jautrs smaids, bet blavajas acīs atmirdzēja austo�ās saules spo�ais zelts.
-��� Nezinu. Viss notiek pārāk ātri.
Naidelmans dziļi ievilka elpu un paskatījās apkārt, kur kū�sāt kusaja darbs.
-��� Jūs pats teicat, - viņ� pēc mirkļa atbildēja, - mums nav daudz laika.
Bridi viņi stāvēja klusēdami.
-���� Labāk iesim atpakaļ, - Naidelmans beidzot ierunājās. - Liku, lai "Najāda" atbrauc jums pakaļ. No tas klaja vare- siet verot krāsu testu.
Abi viri pagriezās un devās uz Galveno nometni.
-��� Esat izveidojis labu komandu, - piebilda He�s, vērda�mies uz cilvēkiem lejā, pie noliktavas doka, kuri darbojās ar lieti�ķu precizitāti.
-��� Jā, - Naidelmans novilka. - Ekscentriski, da�kārt grūti pacie�ami, ta�u lieliski cilvēki. Necen�os pulcēt ap sevi li��ķus, tas ir pārak bīstami �ada biznesā.
-��� Tas Vopners gan ir savāds puisis. Atgādina riebīgu trīs�padsmit gadus vecu pui�eli. Vai da�us man pazīstamus ķi�rurgus. Vai viņ� tie�ām ir tik labs, kā pats iedomājas?
Naidelmans pasmaidīja.
-��� Atcerieties skandālu tūksto� deviņsimt deviņdesmit ol- raja gadā, kad katrs pensionārs, kam bija adrese ar noteik�tu Bruklinas pasta indeksu, saņēma sociālās apdro�inā�anas �eku, kura summai bija pievienotas divas liekas nulles?
-��� Ne īpa�i.
-��� Tas bija Kerija darbiņ�. Dabūja par to trīs gadus Alen- vudā'". Viņ� ļoti sāpīgi to uztver, tādēļ labak izvairīties no cietumnieku jociņiem.
He�s iesvilpās.
-��� Jēziņ!
-���� Viņ� ir vienlaikus gan lielisks kriptoanalitiķis, gan ur�ķis. Ja nebūtu to lie�saistes lomu spēļu, no kurām viņ� tik ļoti negrib atteikties, Kerijs būtu ideāls speciālists. Nepie- vērsiet viņa uzvedībai pārāk lielu uzmanību. Kerijs ir labs cilvēks.
Viņi jau bija nonāku�i pie Galvenas nometnes, un it ka pēc slepena signālā 110 Pirmās salas atskanēja Vopnera ka�ķīgā balss.
-��� Tu mani pamodināji tādēļ, ka tevi māc sajūtai Es to pro�grammu pārbaudīju "Scilla" simtiem rei�u, un viss darbojās lieliski. Lieliski. Vienkār�a programma vienkār�iem cilvē�kiem. Vienīgais, ko tā dara, - palai� tos stulbos pumpjus!
Magnusenas atbildi nomaca "Najādas" motoru rūkoņa - kuteris jau bija nonācis doka galā. 1 le�s aizskrēja pēc sava �emodāniņa un tad uzlēca uz varenā divmotoru kuģa klāja. Netālu stāvēja ari līdzbiedrs - "Delfīns", kas gaidīja Naidel- manu un kam bija jādodas uz tālāko salas sluri.
He�am bija �ēl Strītera, kas kā granīta statuja stāvēja pie "Najādas" stūres ar bezkaisligu izteiksmi sejā. Strīters pa- māja ar galvu un savilka lūpas smaidā - ceredams, ka tas izskatās draudzīgs, - un saņēma pretī tādu pa�u sveicienu. He�s bridi pārlika, vai tik nav ieguvis ienaidnieku, bet tad atmeta �o domu. Strīters �ķita profesionālis - un tas bija pats svarīgākais. Ja viņ� vel joprojām dusmojās par to, kas noti�ka nelaimes gadījuma laika, tās bija �ī speciālista personīgās problēmas.
Tālāk uz kuģa divi ūdenslīdēji pārbaudīja savu aprīkoju�mu. Krāsa virs ūdens ilgi neturesies, tādēļ, lai atrastu zem�ūdens tuneli, jārīkojas ātri. Ģeologs Renkins stāvēja blakus Strīteram. Ieraudzījis He�u, viņ� plati pasmaidīja un pienāca tuvāk, lai saspiestu doktora roku sava milzīgajā spalvainajā ķetnā.
-��� Sveicināts, doktor He�! - Renkins iesaucās, un bārdā at�mirdzēja baltu zobu rinda. Viņa garie brūnie mati bija sasie�ti uz pakau�a. - Vecīt, tev nu gan ir brīni�ķīga sala!
I le�s da�ādus �is piezīmes variantus jau bija dzirdējis no citiem "Talasas" darbiniekiem.
-��� Nu, tādēļ jau laikam esam �eit sapulcēju�ies, - viņ� smai�dīdams atbildēja.
-��� Ne, nē, es biju domājis 110 ģeoloģiska viedokļa.
-�� Tie�ām? Es alla� biju domājis, ka ta ir tāda pati kā citas. Parasts granīta bluķis okeāna vidū.
Renkins no sava lietusmēteļa kabatas izņēma saujiņu sauso brokastu pārslu.
-���� Sasodīts, nē! - viņ� �āpstinādams izsaucās. - Granīts? Tas ta�u ir biotīta slāneklis! Ārkārtīgi izmainīts, saplaisājis un sadauzīts. Un ar kori. Traks var paliki, vecīt, traks var palikt!
-���� Kore?
-���� Ļoti neparasts ledus laikmeta pakalns, kam vienā puse ir asa smaile, bel otrā no�ļaupts. Neviens nezina, ka lādi vei�doju�ies, bet es, ja nebulu mācījies, teiktu�
-���� Ūdenslīdēji, gatavoties! - rācijā atskanēja Naidelmana balss. - Visiem posteņiem! Pēc kārtas numuriem apstiprināt gatavību!
-���� Novēro�anas stacija, sapratu! - nokliedza Magnusena.
-������� Datoru stacija, sapratu! - atsaucās Vopners, kur� pat rācijā izklausījas garlaikots un aizkaitināts.
-���� Novērotājs alfa, sapratu!
-��� Novērotājs beta, sapratu!
-��� Novērotājs gamma, sapratu!
-���� "Najāda", sapratu! - rācija noteica Strīters.
-��� "Delfīns" apstiprina, - atskanēja Naidelmana balss. - Iz�ejam pozīcijās!
"Najāda" uzņēma ātrumu. He�s paskatījās pulksteni - as�toņi divdesmit. Drīz sāksies plūdmaiņa. Kamēr viņ� rosījās ap savu �emodāniņu, no kajītes iznāca divi ūdenslīdēji - vi�ņi par kaut ko smējās. Viens bija vīrietis - gar� un slaids, ar melnām ūsām. Tērpies tik pieguļo�ā ūdenslīdēja tērpā no tik plāna neoprena, ka visas anatomiskās detaļas bija ka uz del�nas.
Otra bija sieviete, kura, ieraudzījusi He�u, atplauka rota�ļīgā smaidā.
-��� A! Jūs esat tas noslēpumainais doktors?
-��� Nezināju, ka esmu noslēpumains, - atbildēja He�s.
-���� Bet �i ta�u ir briesmīga doktora He�a sala, non? - viņa noteica un izplūda smieklos. - Ceru, ka nesagādā�u jums sirdēstus, ja neizmanto�u jūsu pakalpojumus.
-��� Es tie�ām ceru, ka tie nebūs jums vajadzīgi, - atsaucās I le�s, pūlēdamies izdomāt kādu saturīgāku sakāmo.
Uz sievietes olivkrāsas ādas mirdzēja ūdens lāsītes, bet gai�brūnajās acīs dzirkstīja zeltainas liesmiņas. Viņai nav vai�rāk par divdesmit pieciem, nosprieda He�s. Un runā ar eksotisku akcentu - fran�u, ko papildina britu piesitiens.
-���� Mani sauc Izabella Bontjēra, - sieviete pavēstīja, novil�kusi neoprena cimdu un pastiepusi roku sveicienam. He�s to paspieda. Roka bija vēsa un mikla.
-��� Jums nu gan ir karsta roka! - sieviete iesaucas.
-���� Ļoti patīkami, - mirkli vilcinājies, atbildēja He�s.
-��� Un jus esat tas izcilais ārsts no Hārvardas, par kuru stās�tīja �erārs, - skatīdamās tie�i acis, sacīja Izabella. - Ziniet, jus viņam ļoti patikat.
He�s juta, ka nosarkst.
-���� Priecājos to dzirdēt. - Viņ� nekad nebija domājis par to, vai ir iepaticies Naidelmanam, ta�u atskārta, ka jutas ap�mierināts, to dzirdot. Ar acs kaktiņu viņ� manīja naidīgu Strī- tera skatienu.
-���� Priecājos, ka esat uz. klaja. Nenāksies jus nekur meklet.
He�s neizpratnē sarauca pieri.
-���� Es meklē�u seno pirātu nomelni, - paskaidroja Izabel�la, vērīgi lūkodamas doktorā. - Jums ta�u pieder �ī sala, noii? Kur jūs ierīkotu nometni, ja vajadzētu �eit pavadīt trīs mē�ne�us?
He�s brīdi apdomāja jautājumu.
-��� Sākuma salu klaja biezi egļu un ozolu me�i. Manuprat, pirāti izcirstu kokus salas aizvēja puse. Krastmala, netālu no n oe n k u ro ta ji em kuģiem.
-��� Aizvēja puse? Bet vai tad tas nenozīmē, ka tādā gadīju�mā viņi skaidra laikā bulu redzami 110 cietzemes?
-��� Nu, laikam jau ja. Tūksto� se�simt deviņdesmit sestajā te jau bija izveidoju�ās ļau�u apmetnes, lai ari ne visai blī�vas.
-���� Un viņiem vajadzēja pieskatīt arī vēja puses krastmalu, n'est-ce pus'"? Vai netuvojas kāds sve�s kuģis.
-���� Protams, - klusībā niknodamies, piekrita He�s. ļa jau viņa zina visas atbildes, kādēļ vispār jautā man? - Galvenais jū�ras ceļ� no Ilelifeksas uz Bostonu gaja garam tie�i �eit, �ķēr�sam Menas līcim. - Viņ� uz bridi apklusa. - Bet, ja jau �i vie�ta bija apdzīvota, ka pirāti varēja noslēpt deviņus kuģus?
-��� Es ari netiku gudra. Divas jūdzes tālāk pie krasta ir dziļ� ielicis, kam priek�ā ir sala.
-���� Melnais licis, - I le�s noteica.
-���� Exactement
-���� Diezgan loģiski, - He�s atbildēja. - Melnā li�a piekras�te nebija apdzīvota Iidz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Strādnieki un Makalans varēja dzīvot uz salas, bet kuģi tika paslēpti līci.
-��� Tātad vēja pusē! - iesaucās Bontjēra. - Jūs man ļoti pa�līdzējāt! Bet nu man jāgatavojas darbam.
Niknums, ko bija izjutis He�s, izplēnēja, kad arheoloģe �ilbino�i pasmaidīja. Viņa savija matus mezgla un uzvilka galvā kapuci, bet pec tam uzlika masku. Otrs ūdenslīdējs pie�nāca klat, lai sakārtotu Izabellas skābekļa balonus. Viņ� sta�dijas priek�ā ka Serd�io Skopati.
Bontjēra uzmanīgi nopētīja kolēģa tērpu - it ka redzētu to pirmo reizi.
-��� Gremde merde du noir
-���� Itālie�i ra�o modernus apģērbus, - iesmiedamies atbil�dēja Skopati. - Un malto svelta
-���� Vai mana kamera darbojas? - Izabella skaļi noprasīja, pievērsusies Strīteram un uzsitusi nelielai kamerai, kas pie�montēta ūdenslīdēja maskai.
Strīters pārvilka ar roku vairākiem pārslēgiem, un vadī�bas pults ekrānā parādījās smaido�ā Skopati seja.
-��� Paskaties uz citu pusi! - Skopati teica Izabellai, - citādi salauzīsi kameru.
-�� Tad es skatī�os uz doktoru, - pavēstīja Bontjēra, un 1 le�s ekrānā ieraudzīja pats sevi.
Tādā gadījuma kamera ne tikai salūzis, vēl arī objek�tīvs sa�ķīdīs, - atteica I le�s, klusībā prātodams, kadeļ �īs sie�vietes klātbūtnē zaudē valodu.
-���� Nākamreiz kameru ņem�u es, - tēlodams aizvainoto, teica Skopati.
-���� Neka nebija, - atcirta Bontjēra. - Es esmu slavena ar�heoloģe, bet tu tikai lētais darbaspēks no Itālijas.
Skopati, nebūt neapvainojies, plati pasmaidīja.
Atskanēja Naidelmana balss:
-���� Līdz plūdmaiņai paliku�as piecas minūtes. Vai "Najā�da" ir savā vietā?
Strīters apstiprināja.
-��� Vopnera kungs, vai programma darbojas nevainojami?
-��� No problēma, kaptein, - kā caur degunu atbildēja dator- speciālisls. - Strādā lieliski. Tagad ta�u �eit esmu es.
-��� Sapratu. Doktore Magnusena?
-��� Sūkņi ir kartība un gatavi darbam, kaptein. Komanda ziņo, ka krāsas bumba ir pakārta virs Ūdens Akas, tālvadī�bas pults strada.
-���� Brīni�ķīgi. Doktore Magnusena, pēc mana signāla me�tīsiet bumbu lejā!
Uz "Najādas" klaja iestājās klusums. Lidodamas virs pa�a ūdens, garām aiz�alca pāris alkas. Salas tālākajā galā He�s vē�roja "Delfīnu", kas �ķēla rāmos viļņus pie pa�ām klintsradzēm. Pieauga satraukums un sajūta, ka tūdaļ kaut kas notiks.
-��� Paisuma kulminācija, - klusi pavēstīja Naidelmana balss. - Iedarbiniet sūkņus!
Atskanēja sūkņu pulsējo�ais troksnis. It kā atbildēdama, sala pludmaiņu rezultātā ievaidējās un noklepojās. He�s ne�vil�us nodrebēja - ja �ajā pasaulē ari pastāvēja vēl kas tāds, kas lika drebēt �ausmās, tad tā bija �ī skaņa.
-��� Sūkņi uz desmit, - rācijā pavēstīja Magnusena.
-��� Tā turēti Vopnera kungs?
-����� "I laribda" uzvedas normāli, kaptein. Visas sistēmas normālu toleran�u robe�ās.
-���� Ļoti labi, - noteica Naidelmans. - Turpinām. "Najāda" gatava?
-��� Tie�i tā, - mikrofonā atbildēja Strīters.
-���� Palieciet pozīcijā un uzmanīgi vērojiet, kur parādīsies krasa. Novērotāji?
Atskanēja apstiprino�u ja koris. Paskatījies uz salas pusi, He�s ieraudzīja vairākas cilvēku grupas ar binokļiem.
-��� Tas, kur� pirmais ieraudzīs krasu, dabūs balvu. Tātad: laidiet krāsu bumbu!
Uz bridi iestājās klusums, un tad no Ūdens Akas puses atskanēja apslāpēts sprādziena troksnis.
-���� Krāsa ir lejā, - paziņoja Magnusena.
Visi sāka verot vieglos okeāna viļņus. Tie bija tum�i, gan�drīz melni; vēja nebija, tikai viegla pūsmiņa ņirbinaja ūdens virsmu. Ideāli apstākļi. Lai ari straume kļuva spēcīgāka, Strī�ters prasmīgi turēja kuģi vienā noteikta vietā. Pagāja minū�te, tad vel viena. Dzirdami bija tikai sūkņi, kas gāza jūras ūdeni Ūdens Aka, tādejādi novadot krāsvielu pazemē un no turienes - atklātā jurā. Kuģa pakaļgalā gaidīja Bontjēra un Skopati - abi kaujas gatavība.
-��� Krāsa divdesmit divos grādos, - nepacietīgā balsi paziņoja viens no novērotajiem salā. - Simt �etrdesmit pēdas no krasta.
-����� "Najāda", tas ir jusu kvadrāts, - teica Naidelmans. - "Delfīns" dosies palīgā. Mala�i!
Rācijā bija dzirdams, kā viri viens otru apsveic.
Tas ta�u ir tur, kur es redzēju virpuli, nodomāja He�s.
Strīters pagrieza kuģi, un jau pēc brī�a 1 le�s ieraudzīja okeānā gai�u plankumu - apmēram trīssimt jardu attālumā. Bontjēra un Serd�io uzlika maskas un jau slavēja pie marg- apmales - gatavi laisties pari bortam.
Krasa divsimt deviņdesmit septiņos grādos, simt pēdas 110 krasta, - ziņoja nākamais novērotājs, pārtraukdams jautrās �alas.
-��� Ko tas nozīmē? - atskanēja Naidelmana balss. - Tu gri�bi teikt, ka krāsa parādās cita vietā?
-��� Tie�i tā, kaptein!
Visus pārņēma �oks.
-���� Izskatās, ka mums būs darī�ana ar diviem tuneļiem, - noteica Naidelmans. - "Delfīns" lai dodas uz otro vietu!
"Najāda" jau bija tuvu dzeltenās krāsas plankumam, kas mutuļoja pie pa�iem rifiem. Strīters samazināja kuģa ātru�mu līdz minimumam, un tas saka tuk�gaitā riņķot vietā, kur ūdeni nolaidās Bontjēra un Skopati. He�s nepacietībā piever- sas ekrāniem - plecu pie pleca ar Renkinu. Pirmajos kadros bija tikai dzelteni mutuļi. Tad viss noskaidrojās. Tum�ajā ri�fa pakājē parādījās milzīga plaisa, no kuras kā dūmi plūda ārā krāsviela.
-���� Le vuila- atskanēja satraukta Bontjeras balss. Attēls me�onīgi �ūpojās, jo ūdenslīdēja piepeldēja tuvāk plaisai, iestiprināja klinti nelielu spridzekli un tai galā piepū�amu boju. Tā cēlās aug�up, un 1 le�s pari bortam paskatījās bridi, kad virs ūdens parādijas boja ar sīku saules bateriju un an�tenu pa�ā galā.
-���� Iezīmēts! - uzsauca Bontjēra. - Gatavojos izlikt lādiņus.
-��� Paskat tikai! - noelsa Renkins, skatīdamies te uz ekrā�nu, te uz sonāru. - Starveidīga lūzuma vieta. Viņiem atlika tikai izrakt tuneli vietā, kur klintīs jau dabiski izveidoju�ās plaisas. Un tomēr �ķiet neiespējami, ka tādu tehnoloģiju iz�mantoju�i septiņpadsmitajā gadsimtā�
-��� Krasa piecos grādos, deviņdesmit pēdas no krasta, skanēja nakamais paziņojums.
-���� Esi pārliecināts? - Naidelmana balsī neticība jaucās ar �aubām. - Tātad esam atradu�i tre�o tuneli. "Najāda", tas ir jūsējais! Novērotāji! Dieva dēļ, turiet savus lūrekļus plan�kumu virzienā! Gadījumam, ja tie izzudīs ātrāk, nekā mēs tos atradīsim.
Atkal krāsa! Trīssimt trīsdesmit divi grādi, septiņdesmit pē�das no krasta.
Un tad atkal ierunājās pirmais novērotājs: Krāsa parādījusies astoņdesmit piecos grādos, atkārtoju, astoņ�desmit piecos grādos, �etrdesmit pēdas no krasta.
-����� Mēs ņemam to, kas ir trīssimt trīsdesmit divos, - no�teica Naidelmans, un viņa balsi bija jau�ama savāda pieskaņa. - Cik tuneļu tad tas sasodītais arhitekts ir izbūvējis? Strīter, jums, tātad, jātiek galā ar diviem. Lai tavi ūdenslīdēji ceļas aug�up, cik airi vien iespējams. Tagad tikai iezīmēsim ieejas tuneļos, bet spridzekļus izliksim vēlāk. Mums paliku�as tikai piecas minūtes; pēc tam krāsa jau bus izkliedējusies.
Jau nākamajā mirklī Bontjēra un Skopati bija uz klāja. Strī�ters, ne vārda neteicis, pagrieza stūri, un, motoram skaļi recot, "Najāda" virzījās uz priek�u. He�s ieraudzīja vēl vie�nu dzelteno plankumu, kas mutuļoja virs ūdens. Kuģis atkal sāka riņķot, un Bontjēra un Skopati pārslīdēja par bortu. Drīz parādījās piepū�amā boja. Nirēji uzpeldēja virs ūdens, "Na�jāda" devās uz. vietu, kur bija parādījies tre�ais krāsas plan�kums. Atkal Bontjēra un Skopati ienira, un He�s pievērsās video ekrānam.
Skopati peldēja pirmais - kolēģes kamerā bija redzams viņa spokainais tēls krāsas mutuļu viduci. Nu viņi atradās dziļāk nekā pirmajās divās reizes. Pēk�ņi ekrānā parādījās robainās klintis rifu pakaje un �etrstūraina atvere - daudz lielākā neka iepriek�ejās caur kuru plūda pēdējās krāsas paliekas.
-��� Kas tas? - i le�s Bontjēras balsī saklausīja �aubas. - Ser- d�io, attends
Pēk�ņi rācijā atskanēja Vopnera sauciens.
-��� Mums ir problēmas, kaptein!
-��� Kas tad nu? - Naidelmans apjautājās.
-��� Nezin'. Nāk ziņojumi par kļūdām, ta�u sistēma apgal�vo, ka strādā normāli.
-��� Pārslēdzies uz rezerves sistēmu.
-��� Es jau to daru, bet� Pag, tagad centrmezgls� Sasodīts!
-��� Kas ir? - skarbi noprasīja Naidelmans.
Tanī pa�ā bridi He�s saklausīja, ka sūkņi uz salas sāk rīs�tīties.
-��� Avārija sistēmā, - paziņoja Vopners.
Pēk�ņi atskanēja ass, apslāpēts troksnis no Bontjēras rā�cijas. He�s ieskatījās ekrānā - tas bija atslēdzies. Nē, viņ� pre�cizēja savu domu, nevis atslēdzies, bet vienkār�i melns. Un tad �ajā melnumā parādījās sniedziņ�, bet drīz vien tas izzuda elektronisko traucējumu jūkli.
-��� Pie velna, kas te notiek? - Strīters iesaucās, nikni spai�dot sakaru pogu. - Bontjēra, vai tu mani dzirdi? Mēs tevi vairs neredzam. Bontjēra!
Skopati parādījās virs ūdens desmit pēdu attalumā no kuģa un izņēma iemuti.
-��� Bonljeru iesūca tunelī! - viņ� izdvesa.
-��� Kas tur notiek? - Naidelmans uzsauca rācijā.
-���� Viņ� teica, ka Bontjēru iesūca� - Strīters iesāka.
-��� Nolādēts, dodies viņai pakaļ! - Naidelmana rēciens at�balsojās virs ūdens.
-���� Bet tā ir dro�a nāve! - iekliedzās Skopati. - Spēcīga pretstraume, un�
-��� Strīter, pamet viņam trosi! - pavēlēja kapteinis. - Bet Magnusena lai iedarbina sūkņus bez datoru palīdzības. Tie pārtrauca suknēt, tādēļ arī radās kaut kāda pretstraume.
-�� jā, ser, - atbildēja Magnusena. - Vīriem nāksies iedarbi�nāt sūkņus ar roku. 13us vajadzīgas vismaz, piecas minūtes.
-��� Kusties! - stingri, ta�u negaidīti mierīgi noteica Naidel�mans. - Un trijās minūtes.
-��� Jā, ser.
-���� Vopner, sakārto beidzot to sistēmu!
-��� Kaptein, - Vopners iesaka, - diagnostika liecina, ka viss�
-���� Beidz pļāpāt, - izgrūda Naidelmans, - un sāc strādāt!
Skopati nostiprināja trosi sev ap vidukli un atkal pazuda
zem ūdens.
-��� �ī vieta būs vajadzīga man, - 1 le�s paskaidroja Stnte- ram un, gatavodamies uzņemt pacientu, sāka klāt dvieļus uz klaja.
Strīters rīkojās ar trosi, un Renkins viņam palīdzēja. Pēk��ņi trose tika parauta, bet pec tam ta vienmerigi izstiepās.
-��� Strīter? - atskanēja Naidelmana balss.
-����� Skopati nokļuvis pretstraume, - paskaidroja Strīters. - Jutu, kā nostiepusies trose.
I le�s blenza ņirbo�ajā ekrānā - viņu bija pārņēmusi �au��alīga sajuta, ka viņ� to jau vienreiz ir piedzīvojis. �ķita, ka arheoloģe pazudusi, izgaisusi tikpat pēk�ņi kā�
Viņ� dziļi ievilka elpu un novērsās. Kamēr sieviete nav izcelta no ūdens, viņ� neko palīdzēt nevar. Neko.
Piepe�i no salas atpluda dārdoņa - atkal bija iedarbināti sūkņi.
-������ Lieliski nostrādāts, - rācijā atskanēja Naidelmana vārdi.
-���� Trose atslābusi, - paziņoja Strīters.
lēstajās saspringts klusums. He�s vēroja pēdējos krāsvie�lās burbulī�us, kas plūda ārā no tuneļa. Un pēk�ņi ekrāns atkal palika melns, bet tad viņ� skaņas kanala saklausīja el�sas. Melnais ekrāns kļuva arvien gai�āks, hdz beidzot - He��am par atvieglinājumu - taja parādījās zaļganais applūdu�ā tuneļa ieejas attēls.
-��� Merile
Pec brī�a ūdens saka mutuļot. I le�s un Renkins piestei�dzas pie kuģa borta un izcēla Bontjēru uz klaja. Tūdaļ para- dijas ari Skopati, kas noņēma Izabellai skābekļa balonus un masku, kamēr I le�s noguldīja viņu uz dvieļiem.
Atvēris muti, He�s pārbaudīja elpceļus: tīri. Attaisījis ūdenslīdēja tērpu, viņ� pielika krūtīm stetoskopu. Elpoja sie�viete normāli, ne�ķita, ka plau�ās būtu iekļuvis ūdens, arī sirdsdarbība bija ātra un spēcīga. Doktors pamanīja, ka vēde�ra rajona tērps ir uzplēsts un cauri sūcās asins strūkliņa.
-��� lncroyabie '" - Bontjēra sāka klepot un mēģināja piecel�ties sēdus. Kokā viņai vidēja kaut kas pelēks.
-��� Guliet mierīgi, - He�s asi noteica.
-��� Cements! - viņa iesaucās, vēl cie�āk sa�ņaugusi pelēko atlūzu. - Trīssimt gadus vecs cements! Tai rifā ir iebūvētas akmeņu rindas�
He�s ātri pārbaudīja, vai sievietei nav traumēts galvas�kauss vai mugurkauls. Nebija nekādu zilumu, brū�u vai me�ģījumu.
-��� Ģa sujjlt! - pagriezusi galvu, ierunājās Izabella. - Jūs ko, esat phrenologiste^l
-��� Strīter, ziņo! - Naidelmans norēca rācijā.
-���� Viņi ir uz klaja, ser, - Strīters atbildēja. - �ķiet, ka ar Bontjeru viss ir kārtībā.
-��� Ar mani viss ir kartība, ja neskaita to uzmācīgo dokto�ru! - nokliedza Izabella.
-���� Vēl tikai mirklīti! Es apskatī�u jusu vēderu, - noteica 1 le�s, cenzdamies savaldīt sievieti.
-���� Tie akmeņi izskatījās pēc tādiem kā pamatiem, - Iza�bella turpinaja. - Serd�io, vai tu redzēji? Kas tas varētu būt?
Ar veiklu roku kustību i le�s attaisīja ūdenslīdēja tērpa rāvējslēdzēju lidz nabai.
-���� Ei! - iesaucās Bontjēra.
Nelikdamies ne zinis par iebildumiem, He�s apskatīja brūci. Zem ribām bija redzams briesmīgs skrāpējums, ta�u tas ne�ķita pārāk dziļ�.
-��� Nieka skrambiņa, - protestēja Izabella, izliekusi kaklu, lai redzētu, ko ārsts dara.
He�s atrāva roku no sievietes vēdera un atskārta, ka cirk��ņos jut pagalam neprofesionālu kņudoņu.
-���� Iespējams, jums taisnība, - viņ� noteica mazāk sarkas�tiski neka bija vēlējies un izņēma no somas antibakteriālo ziedi. - Nākamreiz es plun�ā�os ūdeni, bet jus būsiet dak- te re. Bet pagaidām es uzziedī�u �o, lai brūcē neiekļūtu infek�cija. Jusu dzīvība karajas mata galā! - 1 le�s uztriepa ziedi uz skrapējurna vietas.
-���� Man kut, - noteica Bontjēra.
Skopati jau bija līdz pusei novilcis savu tērpu un stāvē�ja, rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņa iedegu�ais augums mirdzēja, saulē, bet seju rotāja plats smaids. Līdzas stāvēja Renkins - pinkains un milzīgs, un viņa acis jautas nepār�protams spīdums. Visi, domās nosprieda Melins, ir iemīlē�ju�ies �ajā sievietē.
-��� Līs nonācu lielā zemūdens alā, - viņa stāstīja. - Sākuma nevarēju uztaustīt sienas un jau nodomāju, ka man beigas, h'in.
-��� Alā? - neticīgi pārjautāja Naidelmans atklātajā kanālā.
-��� Mais oui.
-���� Tunelī dro�i vien tika bloķēta translacija, - Naidelmans paskaidroja.
-��� Bet kādēļ radās pretstraume? - Bontjēra jautāja. - Ūdens plūda ārā.
Uz bridi iestājas klusums.
-���� Uz to es nevaru atbildēt, - beidzot atskanēja Naidel�mana balss. - Varbūt, nosusināju�i Aku un tuneļus, mēs uz�zināsim, kādēļ. Gaidī�u ziņojumu. Bet pagaidām atpūties, labi? Viss, beidzu.
-���� Marķieri izlikti. Atgrie�amies bāzē, - paziņoja Strīters.
Iedarbojās dzinēji, un kuģis sāka �ķelt lezenos viļņus.
He�s, klausoties sarunas pa rāciju, savāca mediķa piederu�mus. Naidelmans no "Delfīna" sarunajās ar Pirmo salu.
-���� Ka es saku! Tas ir kibergeists! - atskanēja Vopnera balss. - Es tikko pārsūtīju lasāmatmiņu uz "Haribdu" un salīdzi�nāju rezultātus ar "Scillu". Drausmīgs bardaks! Bet kods ir dro�s, kaptein. Tā sasodītā sistēma ir nolādēta. Pat urķis ne�spētu pārrakstīt lasāmatmiņu�
-��� Par lāstiem nemaz nesāc, - viņu asi pārtrauca Naidel�mans.
Kuģis tuvojas dokam. Bontjēra novilka ūdenslīdēja kos�tīmu, ielika to aizslēdzamā skapītī uz klāja un, spiezdama no matiem ūdeni, pagriezās pret He�u.
-���� Tātad, doktor, mans dzīves ļaunākais murgs piepildi jies. Man tomēr nācās izmantot jūsu pakalpojumus.
-����� Nieki, - He�s novilka. Viņ� sarka un, sev par sirdēs tiem, ļoti labi apzinājās to.
-���� Bet, ziniet, tas bija ļoti patīkami.
Melnās Slēdzenes forta akmens drupas atradās pļava, no ku�ras pavērās skals uz ieeju Stormheivenas oslā. Apaļo fortu no visām pusēm ieskāva pla�a pļava ar ballu prie�u puduri- �iem, kas izzuda zemnieku lauku un biezo cukura kļavu aud�u virzienā. Aiz pļavas slējās milzīgs dzelteni balts pavil�jons, ko rotāja lentes un vimpeļi, kas jautri plivinājās vējā. Virs paviljona bija uzvilkts transparents, uz kura ar roku bi�ja uzkrāsots: 71. IKGADĒJAIS STORMHEIVENAS OMĀRU CEP�ANAS FESTIVĀLS!
I le�s satraukts kapa aug�up pa lēzeno, ar zāli apaugu�o nogāzi. Omāru cep�anas festivāls - pirmā reāla iespēja sa�tikties ar �o pilsētu aci pret aci, un viņam nebija ne visma�zākās nojausmas, kādu uzņem�anu gaidīt. Ta�u viņ� gandrīz ne�aubījās, ka tiks uzņemta pati ekspedīcija.
Lai gan "Talasa" Stormheivenā uzturējās mazliet vairāk par nedēļu, kompānijas atstātais iespaids jau bija jūtams. Komandas locekļi bija noīrēju�i lielāko daļu pieejamo māju un brīvo istabu, un da�kārt viņiem nācās pārmaksāt. Viņi bija pārpildīju�i vietējo viesnīciņu. Abi pilsētiņas restorāni - "Iz�met enkuru!" un "Piestātne" - kairu vakaru bija stāvgrūdām pilni. Degvielas uzpildes slacija kuģu piestātnē bija spiesta triskar�ol piegādes, savukārt Bada veikaliņa - lai ari īpa��nieks lo nekad neatzītu - apgrozījums pieaudzis vismaz par piecdesmit procentiem. Pilsētnieki tā priecājās par apslēptās mantas meklē�anu Skrandu salā, ka mērs steig�us bija pa�sludinājis "Talasu" par goda viesi omāru cep�anas festivālā. Punktu visam uzlika tas, ka Naidelmans - pēc He�a ieteiku�ma - regulāri izpirka pusi vietējās avizes tirā�as.
Nonācis pie paviljona, He�s ieraudzīja goda viesu galdiņu, pie kura jau sēdēja ievērojamākie pilsētnieki un "Talasas" ofi�ciālie pārstāvji. Aiz. galdiņa bija novietots neliels paaugsti�nājums un mikrofons. Apkārt pulcējās pilsētas iedzīvotāji un ekspedīcijas locekļi - viņi dzēra limonādi vai alu un stāvēja rindā, lai saņemtu savu omāru devu.
leniris pūlī, He�s izdzirdēja pazīstamu nazālu balsi. Tur nāca Kerijs Vopners ar papīra �ķīvīti roka - tas vai plīsa no dubultās omāru porcijas, kartupeļu salātiem un kukurūzas vālītēm. Otra roka viņ� �onglēja ar alus kausu. Kriptoanalī- tiķis uzmanīgi lauzās uz priek�u - rokas izstiepis taisni uz priek�u, lai neizgāztu ēdienu un alu uz sava dārgā havajie��u krekla, Bermudu biksēm, pusgarajam baltajam zeķēm un melnajam teniskurpēm.
-��� Kā to visu ed? - apturējis kādu samulsu�u omāru ķērāju, jautāja Vopners.
-���� Ko tad? - parvaicāja vīrs, pieliecis galvu, it kā nebūtu labi saklausījis jautājumu.
-���� Tur, kur uzaugu es, omāru nebija.
-���� Nebija omāru? - domīgi pārprasīja zvejnieks.
-��� Nebija gan. Esmu uzaudzis Bruklinā. Tā ir daļa Ameri�kas. Iesaku kādreiz uz turieni aizbraukt. Tātad, nekad ne�esmu ēdis omārus. - Vopnera skaļie, stieptie vārdi atbalso�jas visā paviljonā. - Nu, ka lai dabu vaļā to �aulu?
Savilcis flegmātisku seju, zvejnieks atbildēja:
-���� Vienkār�i no visa spēka sēdies virsū.
Lidzās stāvo�ie pilsētnieki sāka skaļi smieties.
-���� Ļoti smieklīgi, - novilka Vopners.
-��� Labi jau labi, - ap�ēlojās omāru ķērājs, - tev vajadzīgas knaiblītes.
-���� Man ir knaiblītes, - nepacietīgi atcirta Vopners, pavēci�nājis vīram zem deguna �ķīvi ar austeru cepumiņiem. Vietē�jie atkal izplūda skaļos smieklos.
-���� Knaiblītes, ar ko pār�ķelt �aulu
-��� Ar netīru āmuru? - iekliedzās Vopners. - Tad tiktai gan esam nonāku�i! Hepatīta pilsēta!
Iejaucās He�s.
-��� Es palīdzē�u, - viņ� teica zvejniekam, kur�, purinādams galvu, devās prom. He�s aizveda Vopneru līdz. galdam, no�sēdināja un ātri pasniedza pirmo stundu omāru ē�ana: ka pār�ķelt �aulu, ko est un ko neēst. Tad viņ� devas paņemt kaut ko ēdamu ari sev un pusceļā apstājās, lai no milzīgas muciņas iepildītu sev pinti
Omāri un kukurūza, pārklāti ar jūraszālēm, tika sutināti kaudzēs virs liesmojo�am ozola pagalēm, no kuram zilajās debesīs stiepās smar�īgu dūmu mutuļi. Aiz juraszāļu kalniem rosījās trīs pavari - uzmanīja uguni un lika uz. �ķīvjiem ko�i sarkanus omārus.
-���� Doktor He�! - atskanēja sauciens.
Pagriezies Melins ieraudzīja Dorisu Boudi�u, kurai ap au�gumu ka violets izpletnis vijās vēl viena kupla kleita. Bla�kus stāvēja viņas vīrs - neliela auguma, iededzis un kluss. - Ka patika māja?
-��� Tā ir lieliska, - He�s patiesi sirsnīgi atbildēja. - Paldies, ka uzskaņojāt klavieres.
-���� Ludzu, lūdzu! Ceru, ka nav nekādu problēmu ar elek�trību vai ūdeni? Lieliski! Ziniet, es te prātoju, vai jums ir bijis brītiņ� padomāt par to jauko pārīti no Man�estras�
-��� Jā, - I le�s atbildēja tik ātri, cik vien iespējams, - un es neko nepārdo�u.
-��� Ak, - sadrūvējusies noteica Dorisa. - Viņi tik ļoti rēķi�nājās ar�
-��� Jā. Bet, Dorisa, tā ir māja, kurā es uzaugu, - 1 le�s iebilda maigi, ta�u nelokāmi.
Sieviete satrūkās - it kā būtu atcerējusies He�a bērnības apstākļus un iemeslus aizbrauk�anai no pilsētas.
-���� Protams, - viņa sacīja, izmokot smaidu un pieskaroties I le�a rokai. - Saprotu. Ir grūti atteikties no dzimtas mājas. Vairāk par to mēs nerunāsim. - To pateikusi, Dorisa viegli paspieda 1 le�a roku. - Vismaz pagaidām.
Nonācis rindas sākumā, He�s pievērsās milzīgajām, kūpo��ajām jūraszāļu kaudzēm. Pavārs apgrieza vienu no tām, un skatam atklājās sarkanu omāru rindas, kukurūzas vālītes un iedauzītas olas. Puisis ar cimdotu roku paņēma vienu olu, ar nazi pārgrieza uz. pusēm un pārbaudīja, cik tā cieti novā�rīta. I'a, I le�s atcerējās, tiek parbaiuiits, vai omāri jau gatavi.
-��� Perfecto! - iesaucās pavārs.
Balss �ķita pazīstama, un He�s pēk�ņi atskārta, ka tas ir viņa klasesbiedrs Donijs Truits.
He�s sagatavojās neizbēgamajam.
-���� Ei, vai tik tas nav Mellijs He�s! - iesaucās Truits. - Es jau domāju, kad tad mes beidzot saskriesimies! Velns pārā�vis, kā tev iet?
-���� Donij, - atsaucās He�s, paspiedis pavāra roku. - Nav nemaz tik slikti. Un ka tev?
-��� T āpat. �etri bērni. Kop� Mārtiņa Marinē nogrima, mek�lēju citu darbu.
-���� �etri bērni? - iesvilpās He�s. - Acīmredzot esi smagi strādājis.
-��� Vairāk, nekā vari iedomāties. Divreiz esmu ari �ķiries. Pie velna! Esi uzmaucis tās sakas sev kakla?
-���� Vēl ne, - 1 le�s atbildēja.
Donijs pasmīkņāja.
-���� Klēru esi saticis?
-��� Ne. - He�s pēk�ņi juta aizkaitinājuma uzplūdus.
Kamēr Donijs lika uz �ķīvja omāru, He�s vēlreiz, nopētīja
biju�o klasesbiedru. Uzaudzējis sev vēderiņu, kļuvis lēnīgs. Bet citādi - tāds pats kā toreiz, kad viņ� pirms divdesmit pieciem gadiem aizbrauca. Pļāpīgais puisis ar labo sirdi, bet ne visai asu pratu acīm redzami bija pārtapis par tādu pa�u pieaugu�u vīru.
Donijs divdomīgi paglūnēja uz He�u.
-���� Izbeidz, Donij! - attrauca He�s. - Mēs ar Klēru bijām tikai draugi.
-��� Nu, jā. Draugi. Nebiju dzirdējis, ka draugi tiek pieķerti bu�ojamies Pikstuļu gravā. Jūs ta�u tikai bu�ojaties, vai ne, Mel?
-����� Tas bija ļoti sen. Es neatceros visus savus romānus vi�sos sīkumos.
-��� Bet pirmā mīlestība ir pavisam kaut kas cits, ko, Mel? - Donijs ieķiķinājās un piemiedza aci, ko aizsedza burkānkrā- sas matu �ķipsna. - Viņa ari tepat kaut kur ir. Lai vai kā, tev nāksies pameklēt, jo viņa beidzot�
Pēk�ņi He�s saprata, ka neko vairs negrib dzirdēt par Klēru.
-��� Es aizkavēju rindu, - viņ� partrauca biju�o klasesbiedru.
-��� A, nu jā. Tiksimies vēlāk! - Plati pasmaidījis, Donijs ar dak�iņu meistarīgi apversa otrādi nakamo juraszāļu kaudzi, zem kuras atklājās vēl viena rinda spo�i sarkanu omāru.
Tatad Donijam vajadzīgs darbs, iedams pie goda viesu galda, domās parlika He�s. '"ialasai" nekaitētu pieņemt darba da�us vietējos.
Pie galda viņ� atrada vietu starp vietējas avīzes redakto�ru Bilu Bensu un Badu Rovelu. Kapteinis Naidelmans sēdē�ja divas vietas tālāk - blakus mēram D�esperam Ficd�eral- dam un vietējam mācītājam Vudijam Klejam. Otra pusē mācītājam sēdēja Lails Strīters.
I le�s ziņkārīgi nopētīja abus Stormheivenas iedzīvotājus. D�espera Ficd�eralda tevs savulaik lika vadījis vietējo ap�bedī�anas biroju, un dels, bez. �aubām, bija to mantojis. Eic- d�eraldam bija apmēram piecdesmit gadi - tas bija parsmal- cinats vīrietis ar garam ūsām, bik�turiem un baritonu, kas atgādināja fagota skaņas.
He�a acis pievērsās Vudijam Klejam. Viņ� te nemaz neiede�ras, domas nosprieda 1 le�s. Klejs bija teju pilnīgs Ficd�eral�da pretstats - kalsns askētiska cilvēka augums, iekritusi, ta�u apgarota seja ka svētajam, kas tikko iznācis no tuksne�a. Ta�u viņa skatiens bija grūti izdibināms un dziļ�. He�s tūdaļ saprata, ka mācītājs ne visai ērti jutas pie �ī galda. Viņ� bija no tiem cilvēkiem, kas runa ļoti klusi - il kā negribētu, lai kads noklausās. To apliecināja Kleja saruna ar Strīteru. He�s prātoja, ko gan tādu mācītājs saka, ja Strīters izskatās tik sa�mulsis.
-��� Redzēji avīzi, Melin? - lieca domas pārtrauca Bils Benss, leni stiepdams vārdus.
Jaunība Benss vietējā kinoteātri bija noskatījies "Ievadrak�stu'"'
-��� Vel ne, - atbildēja He�s. - Nezināju, ka tā jau iznākusi.
-��� �orīt, - Benss paskaidroja. - Aha. Domāju, tev patiks. Pats uzrakstīju ievadrakstu. Ar tavu palīdzību, protams.
Viņ� pielika pirkstu degunam, it kā gribētu teikt: Esi mans informācijas avots, bet es savukārt parūpē�os, lai visi tiek pareizi informēti. He�s nolēma turpmāk Superette veikaliņā avīzi pirkt katru vakaru.
Uz galda atradās neskaitāmi instrumenti omāru sadalī��anai: koka un citi āmuriņi, kā ari knaiblītes - un visi bija nota�ķīti ar omāru asinīm. Galda centra bija divas lielas bļo�das - pilnas ar �aulu un vairodziņu �ķēpelēm. Visi lau�, da�la un ēd. Paskatījies apkart, He�s manīja, ka Vopners dīvai�nā veidā attapies pie viena galdiņa ar vietējā Omāru ķērāju kooperatīva vīriem. Vēj� atnesa Vopnera skarbās balss ska�ņas.
-���� Vai jūs zinājāt, - stāstīja kriptoanalitiķis, - ka no biolo�ģijas viedokļa omāri ir kukaiņi? Kad ta īsti iedziļinās, tie ir tikai milzīgi sarkani zemūdens tarakāni�
He�s novērsās un iedzēra vēl vienu dāsnu alus malku. Izrādījās, ka viss bija tīri cie�ami; varbūt pat vairāk neka cie�ami. He�s bija pārliecināts, ka ikviens pilsētnieks vārds vārdā zina, kas ar viņu noticis. Un tomēr - pieklājības vai iedzimta laucinieku kautrīguma deļ neviens neko neteica. Un par to 1 le�s bija pateicīgs.
Viņ� nopētīja ļau�u pūli, meklēdams pazīstamas sejas. Tur bija Kristofers Send�ons, iespiests pie galda starp diviem tukliem viriem - acīmredzami prātoja, ka atbrīvoties no omāra �aulas, neradot pārak lielu nekārtību. Mazliet tālāk bija saimniecības pre�u veikala īpa�nieks Kejs Estensons un bibliotēkas vadītāja Taira Tomsone, kas nemaz ne�ķita vecā�ka kā toreiz, kad dzina viņu ar D�oniju ārā no telpām par to, ka puikas skaļi stāstīja anekdotes un smējās, laikam jau taisnība tiem, kas apgalvo, ka etiķis ir konservants, He�s nodo�māja. Tad viņ� ieraudzīja sirmu galvu un sakumpu�us ple�cus - tas bija doktors Horns, kādreizējais bioloģijas skolo�tājs, kur� stāvēja paviljona gala, it kā neuzskatītu ķēpā�anos ar omāriem par sevis cienīgu nodarbi. Doktors Horns pret He�u bija izturējies daudz stingrāk nekā jebkur� aspirantū�ras profesors; viņ� mēdza teikt, ka dzīvnieki, kuri gāju�i bojā sadursmē ar automa�īnu, ir daudz pareizāk uz�ķērsti nekā vardes, kuras preparējis He�s. Doktors Horns iedvesa bai�les, ta�u taja pa�a laikā enerģiski palīdzēja un vairāk nekā kads cits uzkurināja 1 le�a interesi par zinātni un medicīnu. He�s jutās pārsteigts un iepriecināts, ka doktors vēl jopro�jām ir starp dzīvajiem.
Tad He�s pievērsās Badam, kur� tobrīd sūkāja omāra kā- jiņu.
-��� Pastāsti man par Vudiju Kleju.
Bads iemeta kājiņu tuvākajā bļodā.
-���� Viņa Svētību Kleju? Viņ� ir mācītājs. Esmu dzirdējis, ka dienas bijis hipijs.
-��� No kurienes viņ� nācis? - I le�s jautāja.
-���� Kaut kur no Bostonas apkārtnes. Ieradās pirms divdes�mit gadiem, lai nolasītu sprediķi, un nolēma palikt. Stāsta, ka pirms iestā�anās garīdznieka kārtā viņ� izdāļājis milzīgu mantojumu.
Bads meistarīgi sagrieza �ķēlēs astīti un ar vienu rāvienu izvilka gaļu. Veikalnieka balsī bija saklausāma vilcinā�anas, un He�u tas mulsināja.
-��� Kādēļ viņ� te palika? - He�s jautāja.
-���� Nu, dro�i vien iepatikās. Tu ta�u zini, kā mēdz būt. - Bads apklusa, lai apēstu astīti.
He�s uzmeta skatienu Klejam, kur� bija beidzis runāties ar Striteru. Kamēr viņ� ziņkārīgi pētīja tā saspringto seju, mācītājs pēk�ņi pacēla galvu, un viņu acis sastapās. He�s, juz�damies neveikli, atkal pievērsās Badam Rovelam, ta�u tas bija devies kārtējā omāra meklējumos. Ar acs kaktiņu 1 le�s manīja, ka mācītājs pieceļas no galda un nāk tuvāk.
-��� Melins He�s? - viņ� jautāja, pastiepis roku. - Esmu mā�cītājs Klejs.
-��� Priecājos iepazīties, Jūsu Svētība, - He�s piecēlās un pa�spieda vēso roku.
Klejs bridi vilcinājās, tad norādīja uz tuk�o krēslu.
-���� Vai drīkst?
-��� Ja Badam nav iebildumu, lūdzu, - He�s atbildēja.
Mācītājs lempīgi ietūcīja savu stūraino augumu nelielajā
krēslā - viņa kaulainie ceļi gandriz dūrās galda malā - un pievērsa lielās pētījo�ās acis He�am.
-��� Redzu, ka Skrandu salā sākusies rosība, - viņ� klusi iesā�ka. - Tas ir ne tikai redzams, bet ari dzirdams. Klaudzieni un rīboņa gan dienā, gan naktī.
-���� Domāju, mēs mazliet līdzināmies pastam, - I le�s atbil�dēja, cenzdamies runāt bezrūpīgi un saprast, ko mācītājs vēlas panākt. - Mēs nekad neguļam.
Ja ari Klejam patika �is jociņ�, viņ� to neizrādīja.
-����� �ī ekspedīcija kādam dro�i vien izmaksājusi krietnu summiņu, - viņ� jautājo�i savilka pieri.
-���� Mums ir investori, - teica He�s.
-���� Investori, - Klejs atkārtoja. - Tas nozīmē - kāds iedod desmit dolārus un cer, ka atpakaļ saņems divdesmit.
-��� Var teikt ari tā.
Klejs palocīja galvu.
-��� Arī mans tēvs mīlēja naudu. Tādēļ viņ� nekļuva laimī�gāks un nenodzīvoja kaut stundu ilgāk. Kad viņ� nomira, es mantoju visas akcijas un obligācijas. Grāmatvedis to sau�ca par portfeli. Kad ieskatījos tajā, atradu tabakas kompāni�jās, kalnrūpniecības uzņēmumus, kas uzrok veselus kalnus, kokapstrādes firmas, kas mu�ame�u vietā atstāj tuk�umu.
Runājot viņ� ne mirkli nenovērsa skatienu no He�a.
-��� Saprotu, - tas beidzot izmocīja.
-��� Lūk, arī tēvs deva tiem cilvēkiem naudu, cerēdams, ka atpakaļ saņems divtik. Un tie�i tā arī notika! Atpakaļ tika dots divas, trīs, pat �etras reizes vairāk! Un pēc tam visa �ī amorālā naudiņa bija manējā.
He�s pamāja.
Klejs pielieca galvu un sāka runāt vēl klusāk.
-��� Vai drīkst jautāt, cik lielu bagātību jus ar saviem inves�toriem cerat tajā salā atrast?
Kaut kas mācītāja balsi, kad viņ� izrunāja vārdu bagātību, darīja He�u uzmanīgu. Ta�u neatbildēt ne�ķita pareizi.
-��� Teiksim tā: summa rakstāma ar se�ām nullēm, - viņ� atbildēja.
Klejs lēni palocīja galvu.
-���� Esmu radis runāt tie�u valodu, - mācītājs iesāka, - un neesmu tuk�as pļāpā�anas meistars. Nekad neesmu mācējis smalki izteikties, tādēļ teik�u tā, kā protu. Man nepatīk tā apslēptās mantas meklē�ana.
-���� Man ļoti �ēl, - He�s atbildēja.
Klejs, mirk�ķinādams acis, pētīja sarunu biedru.
-���� Man nepatīk, ka visi tie cilvēki apmetas mūsu pilsētā un �ķie� naudu pa labi un pa kreisi.
Jau no pa�a sākuma He�s bija gaidījis �ādu atbildi. Tagad, to izdzirdējis, viņ� juta savādu atvieglojumu.
-���� Neesmu īsti pārliecināts, ka arī pārējie pilsētas iedzīvo�tāji tikpat nicino�i izturas pret naudu, - 1 le�s rāmi noteica. - Daudzi no viņiem visu mū�u biju�i nabadzīgi. Viņiem ne�bija tādas privilēģijas izvēlēties nabadzību kā jums.
Kleja vaibsti saspringa, un He�s saprata, ka aizskāris jutī�gu stīgu.
-���� Nauda nebūt nav panaceja, kā cilvēki domā, - turpinā�ja mācītājs. - Jus to zināt tikpat labi kā es. Un �iem cilvē�kiem piemīt pa�cieņa. Nauda izpostīs �o pilsētu. Iznicinās omāru zveju, mieru, visu. Un nabagi tā ari netiks pie nau�das. Viņus aizslaucīs attīstība. Progress.
He�s neatbildēja. No vienas puses, viņ� saprata, ko Klejs ar to gribēja teikt. Stormheivenai tā butu īsta traģēdija, ja naktos pārvērsties par vēl vienu pārattistītu un me�onīgi dārgu vasaras kurortu piekrastē, kada ir Būtbeja. Ta�u tas ne�ķita iespējami - neatkarīgi no tā, vai "Talasai" izdosies atrast apslēpto mantu.
-���� Ko lai es saku? - atteica He�s. - Operācija beigsies pec �etrām nedēļām.
-���� Nav svarīgi, cik laika bus vajadzīgs, - Klejs sacīja, un viņa balsī ieskanējās kada griezīga nots. - Svarīga ir moti�vācija. �i mantas meklē�ana sākusies alkatības pēc. Tīras, kai�las alkatības pēc. Un viens cilvēks jau zaudējis kajas. Ne pie kā laba tas nenovedīs. Tā sala ir slikta, nolādēta vieta, ja tā var teikt. Neesmu māņticīgs, ta�u Dievs zina, ka sodīt tos, kam ir netīri nodomi.
Miers, ko bija izjutis 1 le�s, pēk�ņi izzuda dusmu jurā. Mū�su pilsēta? Netīri nodomi?
-��� Ja jūs būtu uzaudzis �ajā pilsētā, jūs zinātu, kādēļ es to daru, - viņ� izdvesa. - Nevajag domāt, ka zināt, kādi ir mani motīvi.
- Es neko nedomāju, - atbildēja Klejs. Viņa izstīdzēju�ais augums bija novilkts kā stiga. - Es zinu. Es varbūt ari nees�mu uzaudzis �ajā pilsēta, ta�u zinu, kas ir tās intereses. Vi�sus te aizrāvusi tā ideja par mantas meklē�anu, par vieglas naudas atra�anu. Ta�u mani nē, Dieva deļ, mani nē. Es aiz�stāvē�u �o pilsētu. Aizstāvē�u no jums un no pilsētas pa�as.
-��� Jūsu Svētiba, iesaku jums palasīt Bībeli un tikai tad sākt mētāties ar tādiem apvainojumiem. Netiesā, un tu netapsi tie�sāts.
He�s atskārta, ka sācis kliegt - balss trīcēja dusmās. Ap�kārt bija iestājies klusums, cilvēki, nodūru�i acis, blenza �ķīvjos. He�s spēji piecēlās, pagāja garām klusējo�ajam, no- balu�ajam Klejam un devās uz tumsa slīgsto�ajām forta dru�pām pļavas viņā gala.
Fortā bija tum�s, vēss un mitrs. Granīta torņa iek�pusē lai�delējās bezdelīgas - tās kā lodes �audījās turpu �urpu sau�les staros, kas asā leņķī spīdēja iek�ā senajās ambrazūrās.
He�s izgāja cauri akmens arkai un, smagi elpodams un cenzdamies atgūt savaldību, apstajās. Par spīti visiem pūli�ņiem, viņ� tomēr bija ļāvies mācītāja provokācijai. Puse pil�sētas to redzēja, un otra puse to pavisam drīz uzzinās.
Viņ� apsēdās uz akmens pamatu paliekām. Klejs, protams, bija runājis ar pārējiem. 1 le�s �aubījās, vai pārējie ieklausījās - izņemot, varbūt, omāru ķērājus. Tie var būt visai māņticīgi ļautiņi, un runas par lāstiem var atstāt smagu iespaidu. Un tad tā piezīme par to, ka bagātību meklē�ana izpostīs omāru zvejniecību� Atlika vien ceret, ka sezona bus veiksmīga.
Pamazām viņ� nomierinājās - forta klusums aizsiaucīja dusmas - un ieklausījās attālajās klaigās, ko vēj� atnesa no festivāla vietas pļaviņas otrā galā. Jāmācās sevi kontrolēt. Mācītājs patie�ām ir riebīgs tips, ta�u viņa deļ nedrīkst zau�dēt pa�savaldī�anos.
Apkārt valdīja pilnīgs miers - ka mātes klēpī� He�am �ķita, ka gribētu fortā paliki stundām ilgi, lai baudītu �o vēsumu. Ta�u viņ� zināja, ka jāatgrie�as pie pārējiem, jauz-
liek bezrūpības maska un jānogludina neveiklā situācija. Lai vai ka, atpakaļ jabut pirms neizbēgamajām svinīgajām uzru�nām. He�s piecēlās un pagriezās, lai ietu, bet tad, pats sev par pārsteigumu, ieraudzīja arkas ēnā kādu stāvu. Cilvēks pakāpās uz priek�u un nostājas staru gaismā.
-��� Profesors I lorns! - iesaucās He�s.
Vecīga seja atplauka.
-��� Visu laiku gaidīju, kad tu mani pamanīsi, - iesaka sko�lotājs. Atbalstījies uz spieķa, viņ� pagāja tuvāk un sirsnīgi pa�spieda Ile�a roku. - Tas nu gan bija skandaliņ�, vai ne?
(le�s papurinaja galvu.
-��� Zaudēju savaldī�anos kā tads idiots. Kādēļ gan �is cil�vēks tā spēj satracināt mani?
-���� Nekā pārdabiska. Klejs ir netaktisks, nepiemērots dzī�vei sabiedrība, morāli nelokāms. Ta�u aiz �is rūgtas ārienes sitas silta sirds - pla�a kā okeāns. Un, varu derēt, tikpat me��onīga un neizdibināma. Viņ� ir sare�ģīts cilvēks, Melin; ne�vajadzētu viņu novērtēt pārak zemu. - Profesors sagraba He- �a plecu. - Pietiks runāt par mācītāju. Dieva dēļ, Melin, tu labi izskaties! F.s ļoti lepojos ar tevi. I lārvardas Medicīnas skola, zinātniskā pētnieka amats Obērna kalna slimnīcā. Tu alla� esi bijis gudrs puisis. �ēl, ka tas ne vienmēr nozīmē ari labu studentu.
-��� Esmu jums lielu pateicību parādā, - He�s teica.
Viņ� atsauca atmiņā pēcpusdienas profesora pla�ajā Vik�torijas laika mājā tālajās pļavās - kā viņi pētīja akmeņu, va�boļu un tauriņu kolekcijas. Tas bija da�us gadus pirms aiz�brauk�anas no Stormheivenas.
-���� Kadas muļķības! Es, starp citu, vēl joprojām glabāju tavu putnu ligzdu kolekciju. Nezināju, kurp lai to tev nosutu.
He�s sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņam pat prātā nebija ienācis, ka di�ais profesors gribēs zināt, kā klājas sko�lēnam.
-���� Brīnos, ka neesat izmetis tos mēslus.
-��� Patiesību sakot, tā bija lieliska kolekcija. - Horns ar kau�lainajiem pirkstiem pieskārās He�a rokai un saspieda to. - Pavadi mani āra no forta un pari pļavai, labi? Pēdējā laikā jūtos visai nedro�s uz savām kājām.
-���� Man vajadzēja sazināties ar jums� - He�s iesāka, ta�u nepabeidza teikumu.
-��� Neatsutiji ne vārdiņu, ne adresi, - dzēlīgi iebilda pro�fesors. - Bet pagāju�ajā gadā izlasīju par tevi Globe.
He�s novērsās - viņ� juta, kā kaunā pietvīkst.
Profesors piesmacis iespurdzās.
-���� Labi jau labi. Ja ticam statistikai, man jau sen vajadzēja būt miru�am. Nākamajā ceturtdienā man būs astoņdesmit deviņi, un lai sasper tevi jods, ja neatnesīsi man dāvanu!
Abi vīrie�i bija izgāju�i saules pielietajā pļavā. Vēja brāz�ma atnesa līdz viņiem smieklu �altis.
-��� jus noteikti zināt, kādēļ esmu atgriezies, - 1 le�s nedro�i iesaka.
-���� Kur� tad to nezina! - skanēja dzēlīga atbilde. Vairāk profesors neko neteica, un kādu bridi viņi soļoja klusēdami.
-��� Tātad? - beidzot ierunājās He�s.
Vecais virs jautājo�i pavērās savā skolniekā.
-��� Ja reiz iesākāt, turpiniet! - He�s mudināja. - Ko jūs do�mājat par to bagātību meklē�anu?
Profesors kādu minūti neatbildēja, tad apstājās un, piever- sies Melinam, noņēma savu roku no sarunu biedra elkoņa.
-��� Atceries, ka tu pats gribēji to zināt, - viņ� noteica. 1 le�s palocīja galvu. - Domāju, ka tu esi Dieva nolādēts muļķis.
Uz bridi He�s stāvēja pārsteigts un apstulbis. Viņ� bija ga�tavojies sarunai ar Kleju, ta�u ne �ādam pavērsienam.
-���� Kadeļ jus ta sakat?
-��� Tev tas būtu jāzina labak par visiem citiem pasaulē. Lai kas arī tur nebūtu paslēpts, jūs to nekad nedabūsiet.
-����� Bet mums, doktor Horn, ir tāda tehnika, par kādu iepriek�ējie bagātību meklētāji pat sapņot nevarēja. Cietķer- meņu sonārs, protonu magnetometri, iespēja izmantot sate- lītus un aerofotografē�anu. Mums ir divdesmit miljonus dolāru liels bud�ets un �urnāls, ko rakstījis cilvēks, kas pro�jektējis Ūdens Aku. - He�s nevil�us bija sācis runāt skaļāk, pēk�ņi atskartis, ka �i cilvēka viedoklis viņam ir ļoti svarīgs.
Doktors Horns papurināja galvu.
-��� Melin, jau gandrīz gadsimtu esmu liecinieks tam, ka viņi nāk un iet. Un katram ir pats modernakais aprīkojums. Kat�ram ir apaļa summiņa. Katrs ir uzmeklējis kādu nozīmīgu informācijas drusciņu vai piedzīvojis pēk�ņu atklāsmi. Un katrs teica, ka ar viņu viss būs citādi. Bet gals visiem bija vienāds. Bankrots, cie�anas, pat nāve. - Viņ� paskatījās uz He�u. - Kaut ko jau esat atradu�i?
-���� Vēl ne, - atbildēja He�s. - Radās kāda neliela problē- miņa. Mes zinājām, ka Aka pa apak�zemes tuneli savienota ar okeānu, tādēļ ta alla� ir pilna ar ūdeni. Izmantojām krās�vielu, lai noteiktu, kur tunelis sākas. Ta�u izskatās, ka ir ne�vis viens, bet gan pieci tuneļi, un�
-��� Saprotu, - doktors Horns viņu pārtrauca. - Tikai viena neliela problēmiņa. Arī agrāk esmu to dzirdējis. Varbūt jums izdosies atrisināt savu problēmu. Bet tad radīsies nākamā, un tad nākamā, līdz jūs visi bankrotēsiet. Vai mirsiet. Var�būt notiks gan viens, gan otrs.
-��� Bet �oreiz viss būs citādi, - He�s iesaucās. - Jus nevarat apgalvot, ka nav iespējams atrast apslēptu mantu! Ko cilvēks radījis, to cilvēks var arī iznicināt.
Pēk�ņi profesors atkal sagrāba He�a roku. Viņam bija pār�steidzo�i spēcīgas rokas - mezglainas, cīpslainas un sausas kā veca koka saknes.
-���� Es pazinu tavu vectēvu, Melin. Viņ� lielā mērā bija tāds pats ka tu: jauns, gudrs kā velns, satrieco�i dzīvespriecīgs, viņu gaidīja daudzsolo�a karjera. Tu tikko pateici to pa�u - vārds vārdā -, ko viņ� man bija teicis pirms piecdesmit ga�diem. - Skolotājs sāka runāt �ukstus. - Atceries, kādu man�tojumu viņ� atstāja savai ģimenei? Tu gribēji dzirdēt manu viedokli. Tad, lūk, kads tas ir: dodies atpakaļ uz Bostonu, iekams vēsturē nesāk atkārtoties.
Viņ� strupi pagriezās un, ar spieķi �ķirdams zāli, aizkli�boja prom, līdz nozuda aiz pakalna.
Nākamajā rītā pamodies ar mazliet aizmiglotu skatienu iepriek�ējā diena izdzerta alus dēļ , 1 le�s ieslēdzās med- punktā un sāka kārtot plauktos instrumentus, vienlaikus veicot inventarizāciju. Pēdējo dienu laika nācās palīdzēt daudziem ievainotajiem, ta�u tās, par laimi, bija tikai sīkas skrambiņas un ielauzta riba. Kamēr viņ� pārskatīja plauktus un atķeksēja aprīkojuma nosaukumus saraksta, ausīs �alca monotonā viļņu si�anās pret nelalajiem rifiem. Pa iogu me�tāliskajā rāmī laiku pa laikam iespīdēja blāva saule, kas cīk�stējās ar visureso�o miglas aizkaru.
Pabeidzis inventarizāciju, I le�s pakarināja plan�eti ar sarakstu līdzas plauktiem un paskatijas āra pa logu. Bija redzams slaidais Kristofera Send�ona augums ar sagumu- �ajiem pleciem - viņ� uzmanīgi staigāja pa Galvenās nomet�nes nelīdzeno apkārtni. Anglis parkāpa pāri smagam kabe�lim un garai polivinilhlorida caurulei, tad nozuda Vopnera midzeni - Send�ona nepaklausīgais sirmais matu ērkulis tik tikko neskāra durvju aplodu. He�s brīdi pastāvēja pie loga, tad paņēma divas melnas mapes, izgāja no medpunkta un devas vēsturniekam pa pēdām. Varbūt at�ifrēta vēl kada daļa teksta.
Vopnera Galvenaja nometnē valdīja vel lielāka nekārtība neka viņa kajīte uz "Cerbera" klaja. Kaut vai tādēļ, ka
monitori un servokontroles iekārtas telpu padarīja vel ma�zāku. Vopners sēdēja vienīgajā krēslā, kas bija ietūcīts tālā- kajā stūri starp plauktiem ar radiotranslācijas aparatiem. Pa divām atverēm virs galvas plūda iek�ā vēss gaiss, un pie dzi�ļākās sienas dūca milzīgs kondicionētājs.
Lai ari gaiss tika kondicionēts, elektronikas radītā karstu�ma dēļ tas �ķita sasmacis. Kad He�s ienāca, Send�ons raudzījās pēc vielas, kur pakarināl savu �aketi. Pēc neveiksmīgiem mek�lējumiem viņ� to rūpīgi nolika uz tuvākās vadības pults.
-��� Jēziņ, - iesaucās Vopners, - tavs vecais pūkainais tvīds radīs īssavienojumu visur, kur vien iespējams!
Saraucis pieri, Send�ons atkal paņēma �aketi.
-���� Kerij, tev ir brītiņ� laika? - viņ� jautāja. - Mums vaja�dzētu apspriesties par to kodu.
-���� Vai izskatās, ka man ir brīvs brītiņ�? - datorspeciālists attrauca un, atrāvies no termināļa, veltīja ienācējiem niknu skatienu. - Es tikko pabeidzu visu salas sistēmu diagnosti�ku. Pārbaudīju pilnigi visu līdz pēdējam mikrokodam. Vese�lu stundu ņemos, lai ari darbojās maksimālais frekven�u dia�pazons. Pārbaudīts viss: sūkņi, kompresori, servodzinēji un tā tālāk. Nekādu problēmu, nekādu novir�u.
-��� Tas jau labi! - ierunājās He�s.
Vopners veltīja viņam neticības pilnu skatienu.
-���� Varbūt pieslēgsi arī smadzenes, ko? Labi? Tās ir pilnī�gas �ausmas!
-���� Nesaprotu.
-��� Atceries, mēs konstatējām sistēmas avāriju, vai ne? Tie sasodītie sūkņi atteicās strādāt. Pēc tam es salīdzināju salas datorsistēmu ar "Scillu" uz "Cerbera", un - kā tu domā? La�sāmatmiņas mikroshēmas �eit, uz "Haribdas", ir mainīju�ās! Mainīju�ās! - Viņ� nikni uzsita pa vienu 110 centrālajiem pro�cesoriem.
-��� Un?
-���� Un tad es atkal diagnosticēju visu sistēmu, un viss ir kārtībā. Visa tiklā nav ne vismazāko kļudu! - Vopners pa�liecās uz priek�u. - Nekādu novir�u! Vai tad nesaprotat? Ne no fizikas, ne skaitļo�anas viedokļa tas nav izskaidrojams!
Salicis rokas aiz muguras, Send�ons pētīja aparatūru sev apkart.
-���� Datora spoks, Kerij? - viņ� riskēja pajautāt.
Vopners izlikās nedzirdam �o piezīmi.
-��� Neko daudz par datoriem es nezinu, - Send�ons turpi�nāja, un viņa sulīga balss piepildīja visu telpu, - ta�u vienu terminu zinu gan: Gigo princips'*.
-��� Tad nu gan! Ar programmē�anu tas nav saistīts!
-��� Ak, jā. Varbūt vainojams cilvēciskais faktors? Ja pareizi atceros, FORT RAN valodā
-���� Bet tagad viss strādā normāli, - He�s iebilda. - Kadēj nevar turpināt darbu?
-���� Nu, protams, lai tas viss atkal atkārtojas! Es gribu zināt, kādēļ ta nolādēta kaste toreiz, atteicās strādāt!
-���� Tagad tu neko nevari izdarīt, - teica Send�ons. - Bet mēs, starp citu, kavējam kriptoanaliz.es termiņu. Nekas ne�izdodas. Es vēl mazliet papētīju un domāju, ka mēs pārāk ātri atteicāmies no�
-���� Par mesliem pat nesāc! - Vopners izgrūda, ar riteņkrēs- lu pievirzījies tuvāk vēsturniekam. - Ceru, vecais, ka tu ne�gribi tagad atkal pļāpāt par to daudzalfabētisko �ifru, ko? Es, zini, grasos modificēt brutālā spēka metodes algoritmu, dot piecdesmit procentu prioritāti, tātad - kārtīgi ķerties vērsim pie ragiem. Bet tev varbūt labak doties uz savu bib�liotēku? Un piekāp vakarā ar da�ām noderīgām idejām.
Send�ons veltīja Vopneram īsu skatienu. Tad viņ� uzvil�ka savu tvida �aketi un izgāja blāvajā rīta gaismā. He�s ari gāja prom - uz savu medpunktu.
-��� Paldies, - He�s teica, pasniegdams Send�onam abas mapes.
-��� Ziniet, viņam taisnība, - vēsturnieks iesāka, apsedies pie sava kārtīgā galda un leni vilkdams sev tuvāk rakstāmma��īnu. - Es vienkār�i esmu izmēģinājis visu. Izmantojis visas �ifrē�anas metodes, kadas bija zināmas Makalana laika. Es�mu centies to risināt kā aritmētisku problēmu, ka astrono�misku vai astroloģisku sistēmu un ari ka sve�valodas kodu. Nekā.
-���� Bet kas ir daudzalfabētiskais �ifrs?
Send�ons nopūtās.
-���� Tas tie�ām ir pavisam vienkār�s. Saprotiet, Makalana laikā lielāka daļa kodu bija vienkār�i, izmantoja monofonisko aizvieto�anu. Jūs ņemat normālo alfabētu, tad �ifra alfabētu - viss tur ir juku jukām. Lai kaut ko �ifrētu, jūs vienkār�i pa�skatāties, kur� koda burts dokumentā atbilst normālā alfa�bēta burtam. Piemēram, s kods bija y, bet e kods bija z. Tātad, �ifrējot vārdu see, iznāks yzz. Tāda ir kriptogrammu būtība vietējā avīzē.
-��� �ķiet, tas patie�am ir vienkār�i.
-��� Ja, bet tai ne visai var uzticēties. Ja nu nākas strādāt ar vairākiem kodu alfabētiem? Teiksim, viena vietā ir desmit. �if�rējot kādu dokumentu, tu izmanto visus desmit alfabētus un tad atkal sac ar pirmo. Tas ir daudzalfabētiskais kods. Tā�tad vārds see nebūs vienkār�i yzz. Katrs burts būs aiz�ifrels no citas kodu tabulas.
-���� Izklausās, ka tādu grūti uzlauzt.
-��� Jā, tie ir ļoti sare�ģīti. Bet Kerijs uzskata, ka Makalana laikā daudzalfabētisko kodu neizmantoja. �o kodu jau pazi�na, ta�u cilvēki to uzskatīja par pārāk laikietilpīgu, turklāt bija liela iespēja kļūdīties. - Send�ons atkal nopūtās. - Ta�u �ajā gadījumā pati lielākā problēma ir nepiecie�amība sagla- bat visu slepenībā. Ja Makalans izmantoja daudzalfabētisko kodu, kur viņ� glabāja visas kodu alfabētu tabulas, kas bija jāizmanto? Ja Sarkanais Neds Okems tās būtu ieraudzījis, vi�sam butu beigas. Lai cik Makalans bija izcils, prātā tās tabu�las paturēt nav iespējams.
-���� Ja jau domājāt, ka ticis izmantots daudzalfabētiskais kods, kādēļ nemēģināt pats to at�ifrēt?
Send�ona lūpu kaktiņi savilkās grimasē, ko varētu uzska�tīt par smaidu.
-��� Ja man būtu vismaz divi mēne�i laika, es ar lielāko prie�ku pamēģinātu. Ta�u laika nav. Turklāt man nav ne jausmas, cik daudz alfabētu viņ� izmantojis un cik bie�i licis nulles.
-��� Nulles?
-��� Nihil importantes. Burtus, kas neko nenozīmē un liek lie�toti, lai sajauktu prātu tiem, kuri vēlētos dokumentu at�ifrēt.
Atskaņoja kuģa signāls - dobj� un noslēpumains. I le�s paskalijās pulksteni.
- Desmit, - viņ� teica. - Es labāk ie�u. Pēc da�ām minū�tēm viņi sāks aizsprostot tuneļus un tuk�ot Ūdens Aku. Lai jums veicas darba ar Keriju!
Ejot prom no Galvenās nometnes, He�s, lēni skrienot, devās aug�up pa taciņu uz Ortanku, degdams nepacietībā apskatīt jauno konstrukciju, kas uzbūvēta virs Ūdens Akas �etrdesmit astoņu stundu laikā. Vel nenonācis salas visaugstākajā pun�kta, viņ� samanīja stikloto novēro�anas torni, ko no visām pu�sēm ietvēra �aura platforma. Piegājis tuvāk, viņ� ieraudzīja masīvus balstus, kas noturēja torni gandrīz �etrdesmit pēdas virs smil�ainās zemes. No torņa apak�as nokarājās vin�as un kabeļi, kas stiepās Akas tumsībā. Ak, Dievs, nodomāja 1 le�s, �ī celtne noteikti ir redzama ari no cietzemes!
Prāts aiznesa viņu atpakaļ omāru cep�anas festivālā un atsauca atmiņā Kleja un vecā skolotāja vārdus. He�s zināja, ka profesors savas domas nevienam skaļi neizteiks. Ar Kle- ju bija pavisam citādi. Līdz �im sabiedrība pret "Talasu" bija izturējusies bezgalīgi labvēlīgi; jādara viss iespējamais, lai tā paliktu ari turpmāk. Festivāls vēl nebija beidzies, kad viņ� jau paguva aprunāties ar Naidelmanu par iespēju dot darbu Donijam Truitam. Kapteinis nekavējoties iesaistīja viņu rak��anas brigādē, kura sāks strādāt, tiklīdz Ūdens Aka būs izsūknēta sausa.
He�s piegāja pie torņa un sāka kāpt aug�ā pa ārējām kāp�nēm. Skats no novēro�anas laukuma �ķita brīni�ķīgs. Visur-
eso�ā migla karstajā vasaras saulē bija sadalījusies sīkos ga�baliņos, un tālumā bija redzama tum�i violetā kontinenta krasta līnija. Saule okeānā atspīdēja tik spo�i, ka ūdens lī�dzinājās izkausētam metālam. Viļņi salas vēja pusē sitās pret rifiem, atstājot ap tiem putas un jūraszāļu kaudzes. Prātā lie�cam ienāca Ruperta Bruka vardi:
Sīkās putu �ļakatas dzeltē un �ķist, kad viļņi atpakaļ jūra klīst.
Izdzirdējis balsis, viņ� pacēla galvu. Novēro�anas torņa platformas tālākajā galā viņ� ieraudzīja Izabellu Bontjēru, ku�ras ūdenslīdēja tērps saulē mirdzēja. Viņa bija pārliekusies pāri margām, spaidīja ūdeni no matiem un dzīvi sarunājās ar Naidelmanu.
Kad He�s pienāca, Izabella veltīja viņam platu smaidu.
-��� O! Lūk, cilvēks, kas izglāba man dzīvību!
-��� Ka savainojums? - He�s apjautājās.
-���� De rien, monsieur Ic docteur."
He�s paskatījās uz. Naidelmanu, kur�, acīm redzami ap�mierināts, māja ar galvu un kūpināja pīpi.
-��� Atcerieties tos akmens pamatus, ko todien redzēju oke�ānā dibenā? - Izabella turpināja. - Tie stiepjas gar rifu iek- �ejo sienu, apkārt salas dienvidu galam. �orīt apskatījos, uz kurieni tie ved. Un ir tikai viens izskaidrojums: tie ir senlai�cīgas kesona kameras pamati.
-���� Senlaicīga kesona kamera? Kas uzbūvēta apkarl salas galam? Bet kāpēc? - Tiklīdz He�s bija uzdevis �o jautājumu, viņ� saprata, kāda ir atbilde. - Jēzus! - viņ� izsaucas.
Bontjēra plati pasmaidīja.
-���� Pirāti apkārt dienvidu rifiem uzbūvēja pusapaļu dam�bi. Viņi iegremdēja ūdenī koka palus, kas stiepās no krasta līdz sēklim, un tad atkal atgriezās krasta, izveidojot jūrā tā�du kā stāvkoku �ogu. Atradu darvas un pakulu atliekas, ar ko viņi, iespējams, padarīja �ogu ūdensnecaurlaidīgu. Tad viņi izsūknēja ūdeni, atklājot juras dibenu, un izraka piecus tuneļus. Pabeigu�i viņi vienkār�i nojauca dambi un ielaida ūdeni atpakaļ. Iii voilā
-��� Jā, - Naidelmans piebalsoja, - ja padomā, tas ir tik acīm redzami. Kā gan citādi viņi bez akvalangiem varēja uzbūvēt zemūdens tuneļus? Makalans bija gan in�enieris, gan arhi�tekts. Viņ� tika piedalījies Vecā Betersi tilta būvniecībā, tā�tad zināja, ka izmantojamas �ādas konstrukcijas. �aubu nav, - viņ� te visu izplānojis līdz vissīkākajai detaļai.
-��� Dambis apkārt visam salas galam? - He�s jautāja. - Tas dro�i vien ir milzīgs darbs.
-��� Jā, milzīgs. Ta�u ņemiet vērā, ka viņam bija vairāk ne�ka tūkstotis entuziasma pilnu strādnieku. Un viņiem kuģu tilpnēs bija ārkārtīgi lieli ķē�u pumpji. - Atkal atskanēja ku�ģa signāls, un Naidelmans ieskatījās pulkstenī. - Līdz brī�dim, kad tiks saspridzinātas ieejas visos piecos tuneļos, pa�liku�as piecpadsmit minūtes. Migla pamazām izklīst, varēsim visu labi redzēt. Nāciet!
Kapteinis mudināja visus doties iek�ā Ortankā. Aiz stikliem visapkārt tornim He�s varēja saskatīt aprīkojuma grēdas un rindā saliktus monitorus. Magnusena un ģeologs Renkins stāvēja pretējos torņa stūros, turpretī divi tehniķi, kurus He�s nepazina, montēja un pārbaudīja iekārtas. Pie vie�nas sienas atradās neskaitāmi monitori, kuros bija redzamas da�ādas vietas uz salas: Vadības centrs, ieeja Akā, ka ari pats Ortanks no iek�ienes.
Pati brīni�ķīgākā bija milzīga stikla plāksne, kas izklāta grīdas centrā. He�s pakāpās uz priek�u un ieskatījās Ūdens Akas tum�ajā atverē.
-��� Skatieties, - Naidelmans teica, nospiedis sviru uz tuvē�jās vadības pults.
Iedegās spēcīga dzīvsudraba loka lampa, un gaisma spī�dēja tie�i lejā, tumsa. Aka bija pilna ar ūdeni. Tajā peldēja jūraszāļu kum�ķi, bet okeāna garneles, gaismas vilinātas, cē�lās aug�up un draiskojās pie pa�as ūdens virsmas. Da�as pē�das dziļāk varēja samanīt vecu baļķu gabalus, kas viscaur bija noklāti ar sprogkājvēzī�iem, kuru kolonijas izzuda tum��ajā ūdeni. Liela, ar metālu apdarināta sūkņa �ļūtene vijas pa zemi un grima Akā kopā ar pusduci kabeļu un citām pa�līgierīcēm.
-���� Briesmoņa rīkle, - drūmi priecādamies, noteica Naidel�mans un pārvilka ar roku pari vadības pullnn, kas bija izvie�totas zem logiem. - Esam aprīkoju�i torni ar vismodernāka�jām tālvadības zonde�anas iekārtām, superaugsto frekven�u diapazona un X diapazona frekvences sintētiskās diafragmas lejupvērsto radaru. Un visam ir atvēlētā saite ar Galvenās nometnes datoru. - Viņ� atkal ieskatījās pulkstenī. - Dok�tore Magnusena, vai ar sakariem viss kārtībā?
-��� Jā, kaptein, - atbildēja in�eniere, atglauzdama īsos ma�tus. - Visi pieci marķieri uz bojām raida skaidri. Atliek tikai dot signālu.
-��� Vopners ir Pirmajā salā?
-��� Pirms piecām minūtēm devu viņam signālu. Ja viņa tur vēl nav, tad pavisam drīz bus.
Naidelmans piegāja pie vadības pultīm un ieslēdza rāciju.
-���� "Najāda" un "Delfīns", runā Ortanks. Dzirdat?
Kuģi atsaucās.
-���� Ieņemiet savas vietas! Pec desmit minūtēm sāksim spri�dzināt.
He�s piegāja pie loga. Migla bija pārvērtusies tikko jau��ama dūmakā, un bija redzami divi kuģi, kas attālinājās no dambja, lai apstatos norādītajās vietas jūra. Rifu iek�ējā da�ļa salas dienvidu galā vidēja piecas bojas, kas iezīmēja tune�ļu izejas. He�s jau zināja, ka katrs tunelis aizminēts ar vairā- kam mārciņām Semtex
-��� Pirmā sala, ziņojiet! - Naidelmans teica rācijā.
-���� Vopners klausās.
-���� Novēro�anas sistēmas darbojas?
-��� Jā, viss �tokos. - Vopners izklausījās nomākts.
-����� 1ās labi. Ja kaut kas mainās, nekavējoties ziņo man.
-����� Kaptein, kādēļ es esmu �eit? - Vopners �ēli iesāka. - Tornis ir ieslēgts tiklā, bet sūkņus iedarbināsiet ar roku. Visu, kas vajadzīgs, jus varat izdarīt pa�i. Man vajadzētu sēdei pie tā sasodītā koda.
-���� Negribu vairs nekādus pārsteigumus, - Naidelmans at�bildēja. - Mēs uzspridzināsim visus tuneļus un izsūknēsim ūdeni no Akas. I aci nepaspēsi pamirk�ķināt, kad jau atkal varēsi lasīt to �urnālu.
Lejā sākās satraukta rosība, un He�s ieraudzīja Stnteru, kas izvietoja cilvēkus apkārt sūkņa �ļūtenei. Matiem plīvo�jot, no klāja atgriezās Bontjēra.
-��� Cik ilgi vēl jāgaida līdz uguņo�anai? - viņa apjautājās.
-��� Piecas minūtes, - Naidelmans paskaidroja.
-��� Satrieco�i! Man patīk noraudzīties pamatīgos sprādzie�nos. - Viņa paskatījās uz He�u un piemiedza ar aci.
-��� Doktore Magnusena, - Naidelmans teica, - lūdzu, vēl�reiz visu pārbaudiet.
-���� Protams, kaptein. - Uz bridi iestājās klusums. - Visas lampiņas ir zaļas. Sakaru signāli lieliski. Sūkņi gatavi, strā�dā tuk�gaitā.
Renkins pamāja ar roku I le�am un noradīja uz ekrānu.
-���� Skatieties!
Ekrānā bija redzama Aka �ķērsgriezuma - hdz simts pē�du dziļumam, un skala bija sadalīta intervālos ik pa desmit pēdām. Tur bija ari zils stabiņ�, kura aug�ējais gals atradās ūdens virsmas līmenī.
-��� Mums izdevās iebāzt Aka miniatūru dziļuma mērītāju, - Renkins satraukts stāstīja. - Strīters pirms tam bija aizsūtījis uz turieni udenslīdēju komandu, ta�u tie da�ādu atlūzu un gruve�u deļ netika tālāk par trīsdesmit pēdām. - Viņ� pa�māja ar galvu uz ekrāna pusi. - Bet te mēs redzēsim, kā krī�tas ūdens līmenis.
-���� Uzmanību visiem! - iesaucās Naidelmans. - Spridzinā�sim pec kārtas.
Novēro�anas torni iestājās klusums.
-��� Spridzinām no pirmā līdz piektajam, - Magnusena klusi noteica, ar strupajiem pirkstiem vilkdama pāri vadības pultij.
-���� Desmit sekundes, - Naidelmans skaitīja. Gaisā jautas sasprindzinājums.
-��� Pirmais aiziet!
He�s paskatījās uz jūras pusi. Vairākas moko�as sekun�des viss �ķita mierīgs. Tad no okeāna dzelmes izlauzās mil�zīgs geizers oran�ā krāsa. Pēc mirkļa novēro�anas platfor�mas logus sadrebināja triecienvilnis. Skaņa aizslīdēja pari ūdens virsmai, un pec trīsdesmit sekundēm no cietzemes bija dzirdama vārga atbalss. Geizers �āvās gaisa savādi lēni, iz�raudams no apak�as ie�u drumslas, dubļus un jūraszāles. Kad tas kā netīra strūkla sāka krist atpakaļ, pāri okeānam aiz�alca augsti viļņi, kas atsitās pret krastmalu. "Najāda" - tuvākais no abiem kuģiem - me�onīgi sasvārstijās.
-��� Otrais aiziet! - Naidelmans komandēja, un simts jardu attāluma no pirmā sprādziena nogranda otrs. Viens pēc ot�ra tika detonēti zem ūdens saliktie spridzekļi, līdz He�am saka likties, ka visu Skrandu salas dienvidu krastu savā varā pārņēmusi �ausmīga vētra. �ēl, ka nav svētdiena, viņ� nodo�māja. Mēs izdarītu Klejam pakalpojumu, pamodinot tos, kas noka�vēju�i sprediķi.
Kamēr ūdens nomierinājās un udenslīdēju komandas pār�baudīja sprādzienu rezultātus, apkārt valdīja klusums. Kad tika saņemta ziņa, ka visu piecu tuneļu ieejas ir aizgruvu- �as, Naidelmans pievērsās Magnusenai.
-��� Atvērt sukņu izplūdes ventiļus, - Naidelmans nokoman�dēja. - Sūknē�anas ātrumam jābūt divdesmit tūksto�i galo- nu minūtē. Striter, tavai grupai jabut kaujas gatavība!
Neizlaizdams rāciju no rokas, viņ� pievērsās cilvēkiem, kas bija sapulcēju�ies tornī.
-��� Nu, tad izsūknēsim to Aku sausu! - viņ� piebilda.
Dienvidu krastmalā atskanēja sūkņu rūkoņa. Gandrīz lajā
pa�ā brīdi He�s izdzirdēja skaļu, pulsējo�u troksni - no Akas dziļumiem tika suknēts ara ūdens. Paskatījies lejup, viņ� ieraudzīja uzblīdu�o �ļūteni - ūdens bija sācis savu ceļoju�mu ārā no Akas, pāri visai salai un atpakaļ okeānā. Renkins un Bontjēra �ķita kā pielīmēti ekrānam ar Akas dzijuma �ķērsgriezumu, savukārt Magnusena novēroja sūkņu apak��sistēmu. Tornis sāka viegli vibrēt.
Pagaja da�as minūtes.
-���� Ūdens līmenis samazinājies par piecām pēdām, - pazi�ņoja Magnusena.
Naidelmans paliecās tuvāk I le�am.
-��� Bēguma laikā līmenis pazeminās par astoņām pedam, - viņ� teica. - Aka ūdens nekad nenokrīt zemāk par astoņām pēdām, pat pa�u spēcīgāko bēgumu laikā. Kad sasniegsim desmit pēdu atzīmi, varēsim svinēt uzvaru.
Gaidī�ana �ķita bezgalīgi gara un moko�a. Tad Magnu�sena atrāvās no ekrāna.
-��� Līmenis krities par desmit pēdām, - viņa lieti�ķi pavēs�tīja.
Apkārtējie saskatījās viens ar otru. Un tad Naidelmans pēk�ņi atplauka platā smaidā.
Vienā mirklī Orlanka novēro�anas tornis pārvērtās par jautru trakomāju. Bontjēra skaļi svilpoja un ielēca pārsteigtā Renkina apskāvienos. Tehniķi aizrautīgi sita viens otram uz pleca. Pat Magnusena, iekams atkal pievērsties monitoram, savilka lūpas tikko jau�amā smaidā. �ajā priecīgajā jūkli kads uzmeklēja Veuve Cliijuot �ampanie�a pudeli un da�as plasti- kāta glāzes.
-���� Ak Dievs, mēs to izdarījām! - Naidelmans iesaucās, spiezdams roku ikvienam, kas atradās telpā. - Mes izsūk�nēsim Ūdens Aku! - Viņ� pasniedzās pēc �ampanie�a, norā�va foliju un iz�āva korķi.
-��� Ne velti �ī vieta ta nosaukta, - viņ� teica, pildīdams glā�zes. I le�am �ķita, ka kapteiņa balsi saklausāms emocionāls satraukums. - Divus gadu simteņus ūdens bija ienaidnieks. Kamēr Aka nav sausa, apslēpto mantu atrast nav iespējams. Bet, sakot no rītdienas, mani draugi, �ai vietai būs vajadzīgs cits nosaukums. Paldies jums visiem! Priekā! - Viņ� pacēla glāzi. No salas puses atbalsojās priecīgi izsaucieni.
-���� Ūdens līmenis krities par piecpadsmit pēdām, - pazi�ņoja Magnusena.
Turēdams �ampanie�a glāzi vienā rokā, 1 le�s izgāja tel�pas centrā un paskatījās caur stiklu. Bija tik neomulīgi rau�dzīties Akas tumsa. Līdzās milzīgajai �ļūtenei slavēja Strīte- ra ļaudis un vēroja ūdens aizplū�anu. Sūknē�anas ātrums turējās divdesmit tūksto�u galonu robe�ās - katras divas mi�nūtes tika iztuk�ots viens peldbaseins. He�am �ķita, ka līme�nis krītas acīmredzami. Pamazām, milimetru pec milimetra, atsedzās jūraszālēm klātās sijas un vēzī�u un brunaļģu pār�ņemtās sienas. Dīvainā kārlā viņ� atskārta, ka cīnās ar savādu no�ēlas sajūtu. �ķita tik muļķīgi, gandrīz netaisnīgi, ka viņi mazāk neka divās nedēļas izdarīju�i to, ko citi, pa�kļauti sāpēm, cie�anām un nāvei, nav spēju�i sasniegt divos gadu simtos.
Naidelmans atkal ķērās pie rācijas.
Runā kapteinis. - Viņa vardi atbalsojas pāri visai salai un tālāk tum�ajos ūdeņos. - Izmantojot ekspedīcijas vadītā�ja tiesības, paziņoju, ka visam otrā līmeņa personālam pēc�pusdiena ir brīva.
Atkal atskanēja prieka pilni izsaucieni. I le�s paskatījās uz Magnusenu, kas kaut ko uzmanīgi pētīja monitorā.
-��� Kaptein? - Renkins ierunājās, atkal raudzīdamies ekrā�nā. Pamanījusi ģeologa sejas izteiksmi, Bontjēra pievirzījās tuvāk.
-���� Kaptein? - Renkins atkārtoja jau skaļāk.
Naidelmans, papildinot glāzēs �ampanieti, pagriezās pret
ģeologu.
Renkins norādīja uz ekrānu.
-���� Ūdens līmenis vairs nekrītas.
Iestājās klusums, un visi pievērsās stiklotajai grīdai.
No Akas atskanēja vārga, ta�u nepārtraukta �ņākoņa. No tum�ajiem dziļumiem aug�up sāka celties burbuļi.
Naidelmans atkapās no stikla.
-���� Palieliniet sūknē�anas ātrumu līdz trīsdesmit! - viņ� klusi pavēlēja.
Ja, ser, - atsaucās Magnusena.
Rūkoņa no salas dienvidu gala kļuva arvien spēcīgāka.
Ne vārda neteicis, 1 le�s pievienojās Renkinam un Bont- jerai pie ģeologa monitora. Zila ūdens līnija bija apstājusies starp desmit un divdesmit pēdu atzīmi. Pēc mirkļa līnija no�raustījās un lēni, ta�u nepielūdzami sāka kāpt aug�up.
-��� Līmenis atkal ir piecpadsmit pēdas, - Magnusena pa�vēstīja.
-��� Ka tas iespējams? - I le�s iejautājās. - Visu tuneļu ieejas ir aizsprostotas. Aka ta�u nevar iekļūt ūdens.
Naidelmans sāka runāt rācijā.
-��� Striter, kads ir sūkņu maksimālais ātrums?
-���� Norma ir �etrdesmit tūksto�i, ser, - skanēja atbilde.
-���� Es neprasu, kāda ir norma! Es jautāju, kads ir maksi�mālais ātrums!
-���� Piecdesmit tūksto�i. Bet, kaptein�
Naidelmans pievērsās Magnusenai.
-���� Dariet!
Sūkņu motoru rūkoņa kļuva gandrīz apdullino�a, un tor�nis ne�ēlīgi drebēja. Neviens nerunāja, neatrāva skatienus no monitoriem. He�s ievēroja, ka zila līnija atkal apstājas, mazliet sasvārstās un, �ķita, pat mazliet noslīd uz leju. Atskārtis, ka ir aizturējis elpu, viņ� lēni izelpoja.
-��� Gramie merde du noir, - Bontjēra no�ukstēja.
Neticēdams savām acīm, He�s ieraudzīja, ka līmenis Aka atkal ceļas.
-��� Atkal esam pie desmit pēdām, - nepielūdzami paziņoja Magnusena.
-��� Palieliniet ātrumu līdz se�desmit tūksto�iem! - Naidel�mans pavēlēja.
-�� Ser! - rācijā no�ērkstēja Strītera balss. - Mēs nevaram�
-���� Dariet! - Naidelmans uzbrēca Magnusenai. Viņa lupas bija tik?cie�i sakniebtas, ka atgādināja �auru baltu līniju. In�e�niere apņēmīgi pagrieza sviru.
He�s atkal atskārta, ka cie�i veras novēro�anas logā. Apak�ā bija redzama Strītera komanda - viri aplika �ļūtenei papildus metāla gredzenus, un �ļūtene locījās un mētājās ka dzīva. He�s saspringa - viņ� ba�ījās, ka �ļūtene varētu pār�sprāgt un ūdens spiediens �ādā ātrumā var pār�ķelt cilvēku uz pusēm.
Sūkņu rēkoņa kļuva neizturama - atgādināja spoku, kas pareģo navi - �ķita, ka �is troksnis pārplēsīs galvu. I le�s ju�ta, ka dreb visa sala. No Akas gāzās āra sīkas dubļu piciņas un atkal krita atpakaļ duļķainajā ūdenī. Līnija, kas apzīmēja ūdens līmeni, sasvārstijās, ta�u uz leju nekritās.
-��� Kaptein! - uzsauca Strīters. - Priek�ējais stiprinājums ne�izturēs!
Naidelmans stāvēja nekustīgs un kā piekalts skatījās Akā.
-���� Kaptein! - Strīters rācijā centās pārkliegt troksni. - Ja �ļūtene pārsprāgs, ūdens nonesis Ortanku!
1 le�s jau atvēra muti, lai kaut ko teiktu, ta�u Naidelmans spēji pagriezās pret Magnusenu.
-��� Slēdz ārā, - viņ� teica.
Iestājās kapa klusums. I le�s skaidri saklausīja vaidus un �ukstus, kas skanēja Akas dziļumā.
-����� Ūdens atgrie�as normālajā līmenī, ser, - Magnusena izdvesa, neatraudama acis no vadības pults.
-���� Kaut kādas �ausmas, - Renkins norūca, pārbaudīdams sonāra radījumus. - Mēs aizsprostojām visus piecus tuneļus. Mums ir pamatīgas ziepes.
Naidelmans mazliet pagrieza galvu, un He�s ieraudzīja akmenscielu profilu un niknumā spīdo�as acis.
-��� Tas nav nekādas ziepes, - viņa balss skanēja savādi un klusi. - Mes vienkār�i atkārtosim to, ko izdarīja Makalans. Mes uzcelsim apkārt salai aizsprostu.
Bez piecpadsmit desmitos vakarā He�s parādījās "Cerbera" lūkā un pa kāpnēm devās lejup uz savu kuģīti. Darba die�nas beigās viņ� bija piebraucis pie liela kuģa, lai parbaudilu hematoloģisko analizatoru - gadījumam, ja kādam ekspedī�cijas loceklim būtu vajadzīgas asins analīzes. Uzkavēdamies uz klaja, viņ� aprunājās ar "Talasas" intendantu
Nonācis atkal 117 "�ēlabainās D�einas", He�s iedarbināja motoru, atraisīja tauvu un vadīja kuģīti dziļāk siltajā naktī. Tumsā baloja attālas kontinenta gaismas, un cauri miglas ap�metnim spraucas Skrandu salas tuvākas klin�u virsotnes. Rie�tumos zemu pie horizonta bija redzama Venera, kas spīdēja viļņos kā balts diedziņ�. Motors mazliet niķojās, ta�u sāka darboties vienmērīgāk, kad I le�s palielināja apgriezienus. Kuģa pakaļgalā pēk�ņi paradijas mirdzo�a fosforescences svilra - virpuļojo�as zaļas uguns dzirkstelites. He�s apmie�rināts nopūtas - viņ� priecājas par iecerēto rāmo peldējumu vēlajā vakara stundā.
Pēk�ņi motors atkal saniķojās. He�s steig�us izslēdza to un ļāva kuģītim dreifēt. �ķiet, degvielas sistēma iekļuvis ūdens, viņ� nodomaja. Nopūties viņ� uzmeklēja kabatas lukturīti un da�us instrumentus, tad atgriezās kabinē un atrava dēļus, zem kuriem atklājās motors. He�s paspīdināja lukturīti uz visām pusēm, lai ieraudzītu starpliku, kas �ķir ūdeni un deg�vielu. Atradis meklēto, viņ� atskrūvēja kādu rezervuāru. Protams - pilns ar tum�u �ķidrumu. Izlējis to pāri bortam, He�s atkal pieliecās, lai novietotu rezervuāru atpakaļ.
Un tad viņ� sastinga. Klusuma, kas bija iestājies pēc mo�tora izslēg�anas, un nakts rāmumā atskanēja dīvains trok�snis. Sākumā viņ� nesaprata, kas tas ir, ta�u ieklausījies at- skarta: ta ir sievietes balss - zema un melodiska, ta dziedāja apburo�u āriju. He�s piecēlās un neapzināti pagriezās balss virzienā. Tā slīdēja virs tum�ajiem viļņiem, �ķita pilnīgi ne�iederīga �ajā vietā, un tajā jautās smeldzo�as dvēseles mo�kas.
He�s ka apmāts klausījās un gaidīja. Pāri ūdens pla�umam viņ� samanīja, ka melodija plūst no tumsas ieskautā "Grifa" puses. Uz Naidelmana kuģa spīdēja tikai viens sarkans pun�ktiņ� - binoklī bija redzams, ka uz priek�ējā klāja kapteinis kūpina pīpi.
He�s nolika vieta dēļus un atkal iedarbināja motoru. Tas ierēcās pec otrā mēģinājuma - vienmērīgi un pareizi, l le�s palielināja apgriezienus un, ļaudamies pēk�ņam impulsam, lēni tuvojās "Grifam".
-���� 'bvakar, - ierunājās kapteinis, kad "�ēlabaina D�eina" jau bija pavisam tuvu. Viņa balss naksnīgajā klusumā �ķita neparasti skaidra.
-���� Jums tapat, - atbildēja I le�s, likdams savam kuģītim darboties tuk�gaitā. - Varu derēt uz savu acu zobu, ka tas ir Mocarts, ta�u nezinu, kura opera. Varbūt "Figaro kazas"?
Kapteinis papurinaja galvu.
-��� Tā ir ārija Zeffiretti Lusinghieri.
-���� A, no "Idomeneja"
-��� Jā, Silvija Makneira
-����� Mana māte mīlēja. Katru sestdienu mūsu māja tika ieslēgts radio, kas pārraidīja visus tos trio un tuttis
Uz mirkli iestājās klusums.
-��� Gribat uzkāpt uz. klāja? - pēk�ņi iejautājās Naidelmans.
He�s pietauvoja "�ēlabaino D�einu", noslāpēja motoru un
uzlēca uz "Grifa" klāja. Kapteinis palīdzēja - pasniedza pre�tim roku. Naidelmans ievilka dūmu no pīpes, un acumirkli viņa seju apspīdināja sarkana gaisma, kas izcēla iekritu�os vaigus un acis. Mēnessgaisma, apspīdējusi zeltītas aukliņas uz kapteiņa cepures, atgādināja dārgmetāla mirdzumu.
Viņi klusēdami stāvēja pie reliņiem un klausījās pēdējās ārijas taktis. Kad tā beidzās un sākās re�itativs, Naidelmans dziļi ievilka elpu un izkratīja pari bortam tabakas paliekas.
-��� Kādēļ jūs nekad neesat aicinājis mani atmest pīpē�anu? - viņ� jautāja. - Visi dakteri, kurus jebkad esmu pazinis, ir cen�tu�ies mani pierunāt to izdarīt. Visi, izņemot jus.
I le�s apsvēra, ko atbildēt.
-���� Man likās, ka ta bus velta mutes dzesē�ana.
Naidelmans jautri iesmejas.
-��� Tad jau jus mani ļoti labi pazīstat. Varbūt nokāpsim lejā un iedzersim pa glāzītei portvīna?
He�s pārsteigts paskatījās uz kapteini. Pirmīt, sēdēdams "Cerbera" kambīzē, viņ� bija dzirdējis, ka nevienu nekad ne�aicina nokāpt "Grifa" kajītes, ka neviens patiesībā nezina, kā tur izskatās. Kapteinis - lai ari izskatīgs un draudzīgs ar ko�mandas locekļiem - alla� turējās savrup.
-��� Laikam esmu pareizi rīkojies, nesākdams lasīt morāli par jūsu netikumiem, vai ne? - He�s noteica. - Paldies, glāze portvīna man tie�ām noderētu.
Viņ� sekoja Naidelmanam stūres mājā, tad pa kāpnēm le�jup un cauri zemām durvīm. Aiz tām atkal bija metāla kāp�nes, vēl vienas durvis - un I le�s attapās milzīgā telpa ar ze�miem griestiem. Viņ� ziņkārīgi paskatījās apkārt. Sienas bija bagatigi rotātas ar sarkankoka paneļiem, karaļa D�ord�a laikmetam atbilsto�iem kokgriezumiem un perlamutra inkrustācijām. Katrā iluminatorā bija iestrādātā smalka krā�saina vitrā�a, pie sienām izvietoti ādas dīvāniņi. i'ie pretē�jas sienas kurējās neliels kamīns, piepildot kajiti ar siltumu un tikko jau�amu patīkamu bērza malkas aromātu. Abas pu�ses kamīnam atradās grāmatu skapji ar stikla durvīm - aiz tam I le�s saskatīja teļādas sējumus ar zeltītiem rotājumiem. Viņ� piegāja tuvāk, lai izlasītu nosaukumus: 1 lekleta
Līdzas vienam skapim karājās glezna - juras ainava zel�tīta rāmi. I le�s piegaja tuvāk, lai labāk apskatītu, un tad spēji ievilka elpu.
-��� Augstais dievs! - viņ� iesaucas. - Tas ta�u ir Terners, vai ne?
Naidelmans palocīja galvu.
-���� Uzmetums tūksto� astoņsimt septiņdesmit ceturtā gada gleznai "Brāzmās Bī�īhedas piekraste".
las pa�as, kas glabājas Teita galerijā? - 1 le�s jautāja. - Pirms paris gadiem biju Londonā un vairākas reizes mē�ģināju to nokopēt.
-��� Jus esat gleznotājs? - Naidelmans izbrīnījās.
-���� Diletants. Lielākoties akvareļi.
He�s atkāpās un atkal sāka skatīties apkārt. Pārejie zīmē�jumi pie sienām, izrādījās, nemaz nav gleznas, bet filigrāni vara grebumi, kuros attēloti krā�ņi ziedi, dīvainas zāles un eksotiski augi.
Naidelmans piegāja pie nelielas ar audeklu apklātas kas�tes, kurā ar lūku izklātās iedobes atradās kristāla karafes un glāzītes, ņemis divas glāzes, viņ� las piepildīja ar port�vīnu divu pirkstu platumā.
-��� Tās gravīras, - Naidelmans iesaka, sekodams I le�a ska�tienam, - ir radījis sers D�ozefs Benkss
-��� Skaisti, - ņemdams glāzi, noteica He�s.
-��� Iespējams, tas ir brīni�ķīgākās vara gravīras, kādas jeb�kad radītas. Viņ� nu gan bija laimes luteklis, vai ne? Botāni�ķis, kuram bijusi iespēja izpētīt pilnīgi jaunu kontinentu!
-��� Jūs interesējaties par botāniku? - He�s apjautājās.
-���� Rs interesējos par jauniem kontinentiem, - Naidelmans atbildēja, skatīdamies uguns liesmās. - Ta�u esmu piedzimis mazliet par vēlu. Visi jau bija atklāti. - Viņ� pasmaidīja, it kā gribētu apslēpt sapņaino mirdzumu acīs.
-��� Ta�u Ūdens Aka esat atradis uzmanības cienīgu noslē�pumu.
-��� Ja, - Naidelmans atteica. - Varbūt pēdējo uz pasaules. Tie�i tādēļ es uzskatu, ka tādas īslaicīgas neveiksmes kā �odien nedrīkst mani iebiedēt. Īsti noslēpumi nemaz tik viegli nedodas rokās.
He�s malkoja portvīnu, un iestājās ilgs klusums. Lielāka�jai daļai cilvēku, kurus viņ� pazina, tāda pauze sarunas lai�kā liek justies neomulīgi. Ta�u Naidelmanam, �ķiet, ta pat patika.
-��� Gribēju jums jautāt, - beidzot ierunājās kapteinis, - ko jus domājat par to vakardienas pieņem�anu pilsēta?
-��� Vispār ņemot, ikvienu mūsu klātbūtne, �ķiet, iepriecina. Ir pilnīgi skaidrs, ka vietējam biznesam esam izdevīgi.
-��� Ja, - Naidelmans atbildēja. - Bet ko jūs gribējāt teikt ar to vispār ņemot?
Nu, ne jau visi ir tirgotāji. - He�s nosprieda, ka nav vērts izvairīties no tie�as atbildes. - Man radies iespaids, ka vietēja mācītāja personā esam sastapu�i morālo opozīciju.
Naidelmans �ķībi pasmaidīja.
-���� Mācītājam tas viss nepatīk, vai ne? Taisni jābrīnās, ka pēc slepkavībām, inkvizīcijas un neiecietības divu tūksto�u gadu garumā kāds kristie�u mācītājs vēl ir pārliecināts par savas morāles patiesumu.
He�s sāka neveikli mīņāties - viņa priek�ā tagad stāvēja pļāpīgs Naidelmans, kas nebūt nelīdzinājās tam atturīgajam cilvēkam, kas pirms da�ām stundām bija pavēlējis darbināt motorus bīstamā ātrumā.
-��� Viņi stāstīja Kolumbam, ka viņa kuģis pārkritis pāri ze�mes malai. Un piespieda Galileju publiski atteikties no sava izcilā atklājuma. - Naidelmans izņēma no kabatas pīpi un ne�steidzīgi izpildīja aizkūpinā�anas rituālu. - Ari mans tēvs bija luterāņu mācītājs, - viņ� daudz klusākā balsī piebilda, uz��ķildams sērkociņu. - Man ar to pietika līdz mū�a galam.
-��� Jus neticat Dievam? - iejautājās He�s.
Naidelmans klusēdams nopētīja sarunu biedru un tad no�lieca galvu.
-��� Godīgi sakot, es bie�i vien esmu gribējis ticēt. Reliģijai manā bērnībā bija tik liela loma, ka, dzīvojot bez tās, pa reizei jūtu tādu kā tuk�umu. Ta�u esmu no tiem cilvēkiem, kas nespēj ticēt, ja nav pierādījumu. Es nespēju sevi pārva�rēt. Man ir vajadzīgi pierādījumi. - Viņ� iemalkoja portvīnu. - Kādēļ jautājat? Jums ir kada reliģiska pārliecība?
He�s ieskatījās kapteinim tie�i acīs.
-���� Nu� jā.
Naidelmans kūpināja pīpi un gaidīja.
-��� Ta�u negribu par to runāt.
Naidelmana sejā atplauka smaids.
Brīni�ķīgi! Noceļu cepuri jūsu priek�ā!
He�s pasniedza viņam glāzi.
Ta�u viņ� nebija vienīgais pilsētnieks, kur� iebilda, - I le�s turpināja. - Kāds mans sens draugs, dabaszinātnes sko�lotājs, uzskata, ka mēs cietīsim neveiksmi.
-��� Un jus? - liedams portvīnu un neskatīdamies uz saru�nu biedru, rāmi atjautāja Naidelmans.
-��� Ja domātu, ka nekas nesanaks, es nebūtu piekritis sa�darboties. Ta�u es melotu, ja teiktu, ka �odienas neizdo�a�nās neko nenozīmēja.
-���� Melin, - pasniegdams glāzi, gandrīz maigi iesaka Nai�delmans, - nevaru jums neko pārmest. Atzī�os, - kad sūkņi izgāja no ierindas, jutu kaut ko līdzīgu izmisumam. Ta�u dzi�ļi sirdi es ne�aubos ne mirkli, ka mums izdosies. Tagad es zinu, kur esam pieļāvu�i kļudu.
-��� Dro�i vien ir vairāk nekā pieci zemūdens tuneļi, - He�s noteica. - Bet varbūt tas ir kaut kāds hidraulikas jociņ�.
-���� Bez �aubām. Bet ne jau to es gribēju teikt. Saprotiet, mes visu uzmanību veltījām Ūdens Akai. Ta�u tagad esmu sapratis, ka ne jau �ī Aka ir mūsu pretinieks.
He�s jautājo�i sarauca uzacis. Kapteinis pagriezās pret viņu - pīpe sa�ņaugta rokā, acis spo�i mirdzēja.
-��� Tā nav Aka. Tas ir cilvēks. Makalans, tas arhitekts. Viņ� visu laiku ir soli mums priek�a. Viņ� ir paredzējis mūsu rīcī�bu, viņ� ir zinājis, ko darīs tie, kas �aja vietā biju�i pirms mums.
Nolicis glāzi uz galdiņa, kas pārklāts ar tuku, Naidelmans piegāja pie sienas un, atravis kādu koka paneli, atklāja ne�lielu seifu. Nospie�ot vairākas podziņas uz tastatūras, seifa durtiņas atvērās. Kapteinis kaut ko izņēma, tad pagriezās un nolika He�am priek�ā uz galdiņa. Tā bija neliela grama- tiņa adas vākos - Makalana darbs "Par svētajām būvēm". Kapteinis ļoti uzmanīgi to atvēra un noglāstīja ar garajiem pirkstiem. Līdzās drukātajam tekstam uz malām bija redza�mi ar roku akurāti rakstīti vārdi - brūni, glu�i kā ar udens- krāsu vilkti. Līnija pēc līnijas, ko laiku pa laikam pārtrauca brīvi uzvilkti zīmējumi - da�ādi salaidumi, arkas, stiprinā�jumi un pak�u kastes.
Naidelmans uzsita pa grāmatiņu.
Ja Ūdens Aka ir Makalana bruņutehnika, tad �is ir vā�jais posms, kura varam iedurt nazi. Drīz vien būsim at�ifrē�ju�i ari teksta otro daļu. Un tā būs atslēga, lai piekļutu ap�slēptajai mantai.
-���� Ka jus varat but tik pārliecināts, ka �urnālā atrodama �i atslēga? - He�s jautāja.
-���� Citādi tam visam nav jēgas. Kādēļ gan viņam bija vajadzīgs slepens �urnāls, kura teksts ir kodēts un turklāt rakstīts ar neredzamo tinti? Jāpatur prātā, ka Sarkanajam Nedam Okemam Makalans bija vajadzīgs, lai uzbūvētu ne�ieņemamu cietoksni, kurā paslēpt bagātības. Cietoksni, kas ne tikai izturētu laupītāju uzbrukumus, bet būtu tiem arī bīs�tams, piemēram, draudētu ar noslīcinā�anu vai iegrū�anu. Ta�u neviens neizgudro bumbu, ja pats nezina, ka to neit�ralizēt. Tātad Makalans acīmredzot ir izgudrojis veidu, kā Okems pats vajadzības gadījumā var piekļūt bagātībām. Var�būt tas ir slepens tunelis, varbūt iespēja apiet citiem izliktos slazdus. Un ir tikai pats par sevi saprotams, ka Makalans to visu pierakstījis. - Naidelmans paskatījās uz savu viesi. - Ta��u tajā �urnāla ir kas vairāk par parastu atslēgu. Tas ļauj mums ielūkoties cilvēka prātā. Un tas ir cilvēks, kur� mums noteikti jāuzvar. - Kapteiņa balss tagad bija tikpat zema un savadi spēcīga, kādu He�s bija dzirdējis jau dienā.
1 le�s noliecās pār grāmatu un ieelpoja pelējuma, ādas, pu�tekļu un sausu puvekļu smārdu.
-��� Mani pārsteidz, luk, kas, - viņ� teica. - Arhitektam, kur� nolaupīts un piespiests strādāt pirātu labā kada Dieva aiz�mirstā salā, pietika drosmes slepus rakstīt �urnālu.
Naidelmans lēni palocīja galvu.
-���� Jā, gļēvulis tā nerīkotos. Iespējams, Makalans gribēja, lai nākamajām paaudzēm paliek pieraksti par viņa ģeniālā�ko būvi. Grūti pateikt, kas tie�i mudinājis viņu �ādi rīkoties. Būtībā viņ� pats bija viens vienīgs noslēpums. Vēsturē pali�cis trīs gadus ilgs baltais plankums - no brī�a, kad Maka�lans izbraucis no Kembrid�as un acīmredzot pazudis. Viņa personīga dzīve tā ari palikusi migla lita. Izlasiet �o novēlē�jumu! - Naidelmans uzmanīgi pa�ķīra grāmatiņas titullapu un paslidināja tuvāk He�am.
Dziļa pateicība un cieņā Par noradīto chi.l Autors no visas sirds vi-ita �o nfctlo darbu Ftai Onisai.
-����� Mēs esam izmeklēju�ies it visur, ta�u tā ari neesam sapratu�i, kas ir tā Eta Onisa, - turpināja Naidelmans. - Makalana skolotāja? Uzticības persona? Mīļākā? - Viņ� uz�manīgi aizvēra grāmatu. - Un ar pārējiem viņa biogrāfijas datiem ir tie�i tāpat.
-��� Kauns atzīties, ta�u līdz brīdim, kad ienācāt mana ka�bineta, neko nebiju dzirdējis par �o vīru, - He�s piebilda.
-��� Par viņu neko nezina lielākā daļa cilvēku. Ta�u savā laikā viņ� bija izcils fantasts, īsts renesanses laikabiedrs. Dzimis tūksto� se�simt piecdesmit septītajā gada, grāfa ārlaulības bērns, ta�u ļoti mīlēts. Tāpat kā Miltons, viņ� apgalvoja, ka izlasījis pilnīgi visas grāmatas, kas līdz tam laikam publicē�tas angļu, latiņu un grieķu valoda. Studējis tieslietas Kem�brid�ā, gatavots bīskapa amatam, bet tad acīmredzot slepe�ni pārmeties katoļu pusē. Pieversies mākslai, naturfilozofijai un matemātikai. Turklāt viņ� bija lielisks atlēts - melsa, ka arhitekts spēj uzmest monētu hdz pa�as augstākās katedrā�les velvēm.
Naidelmans piecēlās, piegāja pie seifa un ielika taja grā�matiņu.
-���� Un izskatās, ka visos savos darbos viņ� daudz uzmanī�bas veltījis hidraulikai. �ajā grāmatā viņ� apraksta asprātīgu ūdens piegādes un novadī�anas sistēmu, ko izgudrojis, lai ar ūdeni apgādātu 1 laundsberijas katedrali. Viņ� uzskicējis ari Sevērnas kanāla hidraulisko slū�u sistēmu
-��� Vai tie�ām Okems speciāli nolaupījis tie�i Makalanu?
Naidelmans pasmaidīja.
-��� Vilino�a doma, vai ne? Ta�u visai ap�aubāma. Iespējams, tā ir viena no liktenīgajām nejau�ībām, kādas mēdz gadīties vēstures gaita.
He�s pamāja ar galvu uz seifa pusi.
-��� Un ka jūsu rokās nonākusi tā grāmatiņa? Arī tā bija lik�tenīga nejau�ība?
Naidelmana smaids kļuva vel platāks.
-���� Ne glu�i. Kad sāku interesēties par Skrandu salas ba- gatībām, �o to noskaidroju ari par Okemu. Ziniet, kad viņa dreifējo�ais kuģis lika atrasts pamests un atklājas, ka visa komanda gājusi bojā, kuģi aizvilka līdz Plimutai, bet man�tas pārdeva ūtrupē. Mums Londonas arhīvā izdevās atrast mantu sarakstu, un ari kapteiņa lādi, kura bija pilna ar gramatam. Okems bija izglītots virs, un tā varēja but viņa per�soniska bibliotēka. Man iekrita acis grāmatiņa "Par svētajām būvēm"; ta bija iejaukta starp kartēm, fran�u pornogrāfis�kajiem izdevumiem un navigācijas traktātiem. Bija vajadzīgi tris gadi. ta�u beigu beigās mums izdevās nākt tai uz pē�dām. Sapelēju�u grāmatu kaudzē pussabruku�as bazniciņas pagrabā Glenfarkilā Skotijā.�izīs
Naidelmans nostājās tuvāk kamīnam un turpināja zemā, gandrīz sapņainā balsi.
Nekad neaizmirsī�u sajūtu, kad atvēru �o grāmatiņu pirmo reizi un atskārtu, ka traipi uz lapu malām nav nekas cits kā baltā tinte, kas kļuvusi redzama laika un pelējuma ietekmē. Tam bridi es sapratu - sapratu -, ka Ūdens Aka un tas bagātības bus manas.
Viņ� apklusa. Pīpe jau bija nodzisusi. Kvēlojo�as ogles ka�mīna meta tum�ajā telpā dīvainas ēnas.
Kerijs Vopners mundri soļoja pa bruģēto ielu un svilpoja me�lodiju no "Zvaig�ņu kariem". Laiku pa laikam viņ� uz brīdi apstajās, lai pasmīkņatu par veikalu skatlogiem. Bezvērtīgas niecības apliecinājums. Ka tas saimniecības pre�u veikals "No krasta uz krastu", kas izlicis apskatei noputēju�us instrumen�tus un dārza piederumus - tik senus, ka tie �ķita nāku�i no pirmsindustriālā laikmeta. Viņ� ļoti labi zināja, ka trīssimt jūd�u rādiusā nav neviena datorpre�u veikala. Un to gre�dzentiņu dēļ naktos �ķērsot vismaz divu �tatu robe�as, lai sastaptu cilvēku, kas zinātu, ka tās patiesībā ir gar�īgas smalkmaizītes.
Vopners spēji apstājās kadas baltas Viktorijas laika ēkas priek�ā. Dro�i vien īstā, lai gan vairāk atgādināja vecu mā�ju, nevis pasta kantori. Virs lieveņa plīvoja milzīgs Ameri�kas karogs, pļaviņā galvenās fasādes priek�ā atradās nepār�protama norāde - STORMIIEIVENA, ML 04564. Atvēris stiklotās durvis, Vopners atskārta, ka tā patie�ām ir māja: pasta kantoris bija iekārtots priek�ējās telpas, savukārt spē�cīgais ēdiena aromāts vedināja domāt, ka tālāk ir virtuve.
Viņ� nopētīja nelielo telpu, papurināja galvu, ieraugot senlaicīgu pastkastī�u rindas un desmit gadus vecus paziņo�jumus par meklējamiem noziedzniekiem. Beidzot viņa acis atdūrās pie milzīgas koka letes ar uzrakstu: ROZA PAUND-
KŪKA, PASTA PRIEK�NIECE. Aiz letes sēdēja sieviete - sir�ma galva bija noliekta pār iz�uvumu - tapa �elrmastu buri�nieks. Vopners pārsteigts secināja, ka pastā nav rindas, ka viņ� patiesībā bija vienīgais apmeklētājs.
-��� Piedodiet, - viņ� ierunājās, piegājis pie letes. - �is ta�u ir pasta kantoris, vai ne?
-��� Tie�i tā, - atbildēja Roza, ta�u acis pacēla tikai tad, kad bija pievilkusi pēdējo dūrienu un nolikusi �uvekli uz �ūpuļ�krēsla paroceņa. Ieraudzījusi Vopneru, viņa satrūkās.
-��� Ak, mans dievs, - viņa iesaucās un nevil�us pieskārās zodam, it ka ba�ītos, vai Vopnera izpluinītā kazbārdiņa nav lipīga slimība.
-��� Tās labi, jo es gaidu svarīgu sūtījumu, ko piegādās kur�jers, saprotat? - Vopners piemiedza acis. Zirgu pasts ta�u �ai apkārtnē vēl darbojas, vai ne?
-��� Ak! - atkārtoja Roza Paundkuka un, nejau�i aizķērusi �uvekli, piecēlās no �ūpuļkrēsla. - Vai jums ir vārds? Tas ir, vai, lūdzu, drīkstu uzzināt jūsu vārdu?
Vopners caur degunu iesmējās.
-���� Vopners. Kerijs Vopners.
-���� Vopners? - Pasta priek�niece sāka rakņāties koka kar�totēkas kastītē ar dzeltenīgam veidlapām. - V-o-u-p-p�
-���� Nē, nē, nē! Vopners. Bez u un ar vienu p, - program�mētājs aizkaitināts palaboja.
-���� Skaidrs, - atteica Roza. Sameklējusi vajadzīgo veidla�pu, viņa jau bija atguvusi pa�savaldī�anos. - Vienu mirklīti! - Uzmetusi klientam vēl vienu ziņkārīgu skatienu, viņa nozu�da durvis.
Vopners atslīga pret leti un atkal sāka svilpot. Tani bridi ie�īkstējās stiklotās durvis. Pacēlis galvu, programmētājs ieraudzīja gara auguma slaidu vīrieti, kur� rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Vīrietis pagriezās - Vopneram viņ� atgādinaja Ābrahamu Linkolnu: izdēdējis, iekritu�ām acim, ļenganiem locekļiem. Zem vienkār�ā melnā uzvalka vidēja garīdznieka apkaklīte. Roka viņ� turēja vairākas vēstules. Vopners tūdaļ novērsās, ta�u par vēlu - viņu skatieni bija sastapu�ies. Viņ� �ausmās atskārta, ka garīdznieks nāk arvien tuvāk. Vopners nekad agrāk nebija licies ar mācītājiem, kur nu vēl runājis, un viņam nepavisam negribējās to darīt tagad. Viņ� steig��us paķēra tuvākos pasta katalogus un sāka ieinteresēts la�sīt par jaunu pastmarku līniju - amī�u lupatu segām.
-���� Labdien, - atskanēja vīrie�a balss.
Vopners negribīgi pagriezās. Garīdznieks stāvēja viņam tie�i aiz muguras - pastiepis roku sveicienam un savilcis iz�vārgu�o seju tikko jau�amā smaidā.
-��� Jā, sveicināti, - programmētājs a�i paspieda roku un tūdaļ atkal pievērsās katalogiem.
-���� Mani sauc Vudijs Klejs, - vīrietis teica.
-��� Jauki, - Vopners atbildēja, nepacēlis acis.
-��� Un jūs dro�i vien esat no "Talasas" komandas, - turpi- naja Klejs, pasperdams soli tuvāk Vopneram.
-��� Tie�i tā. - Vopners, �ķirstīdams bro�ūru, mēģināja iz�vairīties no tālākas sarunas un pakāpās nostāk 110 sve�inieka.
-��� Neiebildīsiet, ja uzdo�u jums kādu jautājumu?
-���� Nē, protams, - lasīdams atteica Vopners.
Līdz �im viņam pat prata nebija ienācis, ka pasaulē ir tik daudz da�ādu segu.
-��� Vai jūs tie�ām cerat atrast apslēptus zelta kalnus?
Vopners atrāvās�NO kataloga.
-��� Nē, es grasos tikai izlikties. - Vīrietis nesmaidīja. - Pro�tams, ka es uz to ceru. Kāpēc ne?
-��� Kāpēc ne? Vai tad nevajadzētu jautāt ka vārda?
Kaut kas garīdznieka balsi samulsināja Vopneru.
-���� Ko nozīmē kā vārdā? Tie ta�u ir divi miljardi dolāru!
Divi miljardi dolāru, - vīrietis izbrīnīts atkartoja. Tad
viņ� palocīja galvu, it ka apstiprinātu kaut ko tādu, ko jau bija gaidījis. - Tātad tikai naudas dēļ. Nekāda cita iemesla nav.
Vopners iesmējās.
-���� Tikai naudas dēļ? Vai tad vajadzīgs vēl cits iemesls? Būsim reālisti! Dieva deļ! Jūs ta�u saprotat, ka nerunājat ar Mati Terē�u! - Pēk�ņi viņ� atcerējas par garīdznieka apkak�līti. - Piedodiet, - Vopners apmulsis turpināja, - es negribe- ju� Jus esat mācītājs un ta tālāk, es tikai�
Klejs neizteiksmīgi pasmaidīja.
-���� Ir jau labi, ari agrāk esmu ko lādu dzirdējis. Un es ne�esmu vienkār�s mācītājs. Es esmu kongregācijas baznīcas priesteris.
-��� Saprotu, - Vopners atteica. - Tā ir kaut kāda sekla, vai ne?
-���� Vai nauda jums tie�ām ir tik svarīga? - Klejs cie�i rau�dzījās sarunu biedrā. - Tas ir, �ādos apstākļos.
Vopners nenovērsās.
-���� Kādos apstākļos? - Sanervozējies viņ� ieskatījās pasta kantora dienesta telpas. Kur gan, pie velim, ta resnule kavējas? Pa �ito laiku viņa kājām varēja aiziet uz to trīskārt nolādēto Bruk- linui
Vīrietis paliecās tuvāk.
-��� Ar ko jus "Talasa" nodarbojaties?
-���� Esmu datorspeciālists.
-���� A, tas noteikti ir ļoti interesanti.
Vopners paraustīja plecus.
-��� Ja, kad tie strādā.
To dzirdot, vīrie�a seja �ķila norūpējusies.
-���� Un viss darbojas nevainojami? Nevarat sūdzēties?
Vopners sarauca pieri.
-���� Nē, - viņ� piesardzīgi atbildēja.
Klejs palocīja galvu.
-���� Lieliski.
Vopners nolika katalogu uz letes.
-���� Un kādēļ jūs tā jautājat? - viņ� centās izklausīties vien�aldzīgs.
-���� Tāpat vien, - garīdznieks atbildēja. - Nebiju domājis neko īpa�u. Tikai� - viņ� uz mirkli apklusa.
Vopners mazliet pielieca galvu.
-��� Senāk tā sala� Nu, ta sagādāja grūtības ikvienam, kas spēra uz tas kāju. Katli uzsprāga. Ma�īnas nedarbojās, ta�u nekādus bojājumus atrast neizdevās. Cilvēki guva traumas.
Gāja bojā.
Vopners iespurdzās un par soli atkāpās.
-��� Jūs runājat par to Skrandu salas lāstu, - viņ� iesaucās. - Lāstu akmens un ta tālāk? Absolūtas blēņas! Atvainojiet par izteicienu.
Klejs izbrīnā sarauca uzacis.
-��� Tie�ām? Ziniet, ir cilvēki, kas te pavadīju�i krietni vai- rak laika un tā nedomā. Bet tas akmens tiek glabāts manas baznīcas pagrabā jau simts gadus.
-��� Nopietni? - Vopneram pavērās mute.
Klejs palocīja galvu. Iestājās klusums. Garīdznieks palie�cās tuvāk un sāka runāt �ukstus.
-���� Nekad neesat iedomājies, kādēļ ap salu nav nevienas omāru ķērāju bojas?
-��� To puļķī�u, kas �ūpojas ūdeni visapkārt?
-��� Tie�i tā.
-��� Nebiju pat pamanījis, ka tur tādu nav.
-���� Nākamreiz, kad dosieties uz salu, pievērsiet uzmanī�bu. - Klejs sāka runāt vel klusāk. - I'am ir ļoti nopietns iemesls.
-Jā?
-��� Tas notika pirms apmēram simt gadiem. Kā stasta, to�laik te dzīvojis omāru ķērājs vārdā I lirems Kolkords. Viņ� mēdza savus murdus izmest Skrandu salas apkārtnē. Visi mēģināja iestāstīt, lai ta nedara, ta�u zvejniekam veicās, un viņ� apgalvoja, ka tie lāsti tadi nieki vien ir. Kādā vasaras dienā, ne tāda ka �ī, viņ� nozuda migla, lai izliktu savus krā�tiņus. Saulrietā viņa laivu viļņi atdzina atpakaļ krastā. Tikai zvejnieka tajā nebija. Murdi bija pilni, un ari mucā mud�ēja dzīvi omāri. Ta�u no Kolkorda ne miņas. Uz laivas sēdekļa tika atrastas pusēstas pusdienas un līdz pusei izdzerta alus pudele. �ķita, ka viņ� vienkār�i piecēlies un aizgājis.
-��� Pārkrita pāri bortam un noslīka. Un tad?
-��� Nē, - turpināja Klejs. - Tajā pa�ā vakara omāru ķērāja brālis devās uz salu, lai noskaidrotu, vai I lirems nav izmests krastā. Un ari viņ� neatgriezās. Viņa laiva no miglas vaļa iz�peldēja nākamajā rīta.
Vopners norija siekalas.
-��� Tad jau viņi abi būs pārkritu�i pāri bortam un noslīku�i.
-���� Divas nedeļas vēlāk, - Klejs sacīja, - viņu mirstīgās at�liekas izskaloja Perēkļa zemesragā. Vietejais, kur� bija redzē�jis, kas noticis, sajuka prātā. Un ari pārējie nevienam nestās�tīja, ko tie�i redzēju�i. Nekad.
-���� Nevar būt! - nervozi iesaucās Vopners.
-���� Ļaudis runā, ka ne tikai Aka sargā apslēpto mantu. Sa�protat? Jūs ta�u esat dzirdējis to �ausmīgo skaņu, kas atskan ikreiz, kad noliek plūdmaiņa? Stāsta�
Pēk�ņi paradījās pasta priek�niece.
-���� Piedodiet, ka aizkavējos, - sacīja Roza, kas zem luklās rokas bija pasitusi kādu paku. - Tā izrādījās zem milzīgas putnu barotavu kaudzes, ko pasūtījis saimniecības pre�u vei�kals, bet Justass �odien ir prom, tādēļ man pa�ai nācās visu pārcilāt.
-���� Ē, nekādu problēmu, paldies, - atbildēja Vopners, pa�teicies paķēra paku un steidzās uz durvju pusi.
-��� Atvainojiet, kungs! - pasta priek�niece iesaucās.
Vopners spēji apstājās. Tad, piespiedis paku pie krūtīm,
negribīgi atskatījās. Sieviete turēja rokā dzeltenu veidlapu.
-��� Jums jāparaksta �ī!
Ne varda neteicis, Vopners piegāja pie letes un uz�ņāpa uz lapas savu parakstu. Tad viņ� atkal pagriezās un ātri iz�gāja pa durvīm, kas skaļi aizcirtās.
licis ārā, programmētājs dziļi ievilka elpu.
-��� Pie velna! - viņ� norūca.
Mācītājs, ne mācītājs, bet �oreiz viņ� uz kuģa neatgriezī�sies, iekams nebūs pārbaudījis, ka pasūtījums izpildīts kā na- kas. Vopners saka plēst nost uzlīmi - sākuma uzmanīgi, pec tam aizvien aizrautīgāk. Pēk�ņi kastīte saplīsa, un no tās iz�bira ducis figūriņu - burvji un magi nodzinkstēja vien pret bruģakmeņiem pie viņa kājām. Tiem pakaļ izkrita maģisko kār�u komplekts ar pentagrammām, burvju vārdiem, lūg�a�nu tekstiem un sātana apļiem. Lamādamies un sodīdamies, Vopners pieliecās, lai savāktu savu mantību.
No pasta kantora iznāca Klejs, kur� rūpīgi aizvēra aiz se�vis durvis. Nonācis uz ielas, viņ� ilgi noraudzījās plastikāta figūriņās un tad, ne vārda vairs neteicis, aizsteidzās prom pa ceļu.
Nākamajā dienā laiks bija vēss un mitrs, ta�u pret vakaru sāka līņāt, un skaidrās debesis noklāja zemi mākoņi. Rit būs skaidrs un vējains, soļodams pa �auru taciņu aiz Ortanka, no�domāja He�s. Viņam �i ikvakara pastaiga līdz salas augsta- kajai virsotnei bija kļuvusi par rituālu. Uzkāpis aug�a, viņ� nogāja gabaliņu pa dienvidu kraujas malu, līdz kļuva redza�ma Stritera komanda, kas beidza darbu krasta kesona būv�laukumā.
Naidelmans, ka parasti, bija nācis klaja ar vienkār�u, ta��u elegantu plānu. Kamēr kravas kuģis devās uz Portlendu pēc cementa un citiem celtniecības materiāliem, Bontjēra, iz�mantojot iepriek�ējo arheoloģisko izrakumu datu analīzi, uz�zīmēja kartē sena pirātu bUvēta aizsprosta aprises. Pēc tam ūdenslīdēji virs senā fundamenta paliekām zem ūdens izvie�toja betona atbalstus. Nākamais darbs bija tērauda profilsi- ju iedziļinā�ana atbalstos. 1 le�s lūkojās uz milzīgajām sijām, kas vertikāli stiepās ārā no ūdens desmit pēdu attālumā vie�na no otras, veidojot �auru loku apkart salas dienvidu ga�lam. No sava novēro�anas punkta He�s redzēja, ka Strīters sēdēja peldo�ā ceļamkrāna kabīnē, kas atradās līdzas bargai aiz tērauda siju rindas. Krāna strēlē pacelts �ūpojās dzelzs�betona bloks. He�s vēroja, kā Strīters ievieto bloku spraugā starp divām profilsijām, kur tas pazūd zem ūdens. Tiklīdz
process pabeigts, divi ūdenslīdēji atāķē troses, un Strīters izveicīgi pagrieza ceļamkrānu pret bar�u, uz kuras gaidīja nākamie bloki.
Pavīdēja rudu matu ērkulis - uz bar�as strādāja Donijs Truits. Lai ari kavējās Akas nosusinā�ana, Naidelmans bija atradis viņam darbu. 1 le�s priecājās, ka Donijs, �ķiet, strā�dā ja no sirds.
Ierēcās ceļamkrāns - Strīters atkal to virzīja tuvāk profil- siju puslokam, lai novietotu starp tām kārtējo bloku.
Kad kesons būs pabeigts, tas pilnībā atdalīs no okeāna salas dienvidu galu un visas zemūdens tuneļu izejas. Un tad varēs izsūknēt sausu gan Ūdens Aku, gan visus tuneļus, kas ar to savienoti - dambis aizturēs jūras ūdeni glu�i tāpat kā pirātu būvētais aizsprosts pirms trīssimt gadiem.
Atskanēja svilpiens - signāls, ka darbadiena beigusies. Strādnieki uz bar�as sāka nostiprināt ar ķēdēm jau gatavās dambja sekcijas. No piekrastes miglas vāla izslīdēja velko�nis, kura uzdevums bija aizvilkt ceļamkranu uz. doku. He�s vēlreiz paskatījās apkart un pagriezās, lai dotos uz Galveno nometni. Ieskrējis sava biroja, viņ� savāca mantas soma, aiz�slēdza durvis un sāka soļot uz. doka pusi. He�s bija nolēmis sarīkot sev vienkār�as vakariņas mājās, bet pec tam aiziet uz pilsētu, lai satiktos ar Bilu Bensu. Klajā vajadzēja nākt nā�kamajam Stormhaven Gazette numuram, un He�s gribēja pār�liecināties, ka vecais virs pirmajā lappusē izvietojis visus ne�piecie�amos materiālus.
Pietauvo�anās vieta dro�ākajā teritorijā netālu no rifiem bija papla�ināta, un He�s to bija izmantojis, lai noenkurotu savu kuģīti. Iedarbinājis "�ēlabainās D�einas" motoru un jau sagatavojies braukt prom, viņ� izdzirdēja saucienu:
-��� Ahoi, uz klāja!
Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja Bontjēru, kas tuvojās no do�ka puses. Sieviete bija ģērbusies darba kombinezonā, bet ap kaklu apsējusi sarkanraibu lakatiņu. Drēbes, rokas un seju klāja dubļu piciņas. Viņa apstājās un izslēja īk�ķi, it ka gri�bētu nostopēt automa�īnu. Vienlaikus viņa parāva uz aug�u bik�u staru, atklājot apmēram pēdu no iedegu�ā stilba.
-��� Aizvest? - I le�s jautāja.
-���� Ka tu uzminēji? - atsaucās Bontjēra, iemetusi savu so�mu kuģīti un pēc tam ielēkusi pati. - Man no tas jūsu pretī�gās salas jau nelabi metas.
He�s atraisīja kuģīti no piestātnes un pagrieza to, lai pa�brauktu garām rifiem.
-��� Vai ar vēderiņu viss kārtībā?
-��� Uz mana visādi brīni�ķīgā vēderiņa redzama briesmīga krevele.
-��� Neuztraucies, tas nav uz mū�u. - I le�s vēlreiz nopētīja netīro kombinezonu. - Cepi dubļu kūkas?
Bontjēra sarauca pieri.
-���� Dubļu� kūkas?
-���� Nu, saproti ta�u, tā ir tāda spēlē�anās ar dubļiem.
Sieviete sāka smieties.
-���� Nu, protams! Tā ir arheologu mīļākā nodarbo�anās!
-��� Tā ari izskatās. - Viņi tuvojās nelielam caurspīdīgam miglas vālam, un He�s, stūrējot tam cauri, samazināja ātru�mu. - Ūdenslīdēju vidu tevi �odien neredzēju.
Bontjēra atkal iespurdzās.
-���� Es pirmām kārtām esmu arheoloģe un tikai pec tam ūdenslīdēja. Esmu paveikusi ļoti svarīgu uzdevumu - uzzī�mējusi kartē seno dambi. Smagie zirga darbi lai paliek Ser- d�io un pārejās kompānijas ziņā.
-���� Es viņam noteikti pateik�u, ko tu tikko sacīji. - He�s stūrēja kuģīti cauri Vecā Kupra kanālam un apkart Vientuļ�nieku salai. Redzeslokā parādījās Stormheivenas osta - spo��a balti zaļa svītra uz tum�i zilā okeāna fona. Atslīgusi pret reliņiem, Bontjēra izpurināja matus - mirdzo�u melnu vilni.
-���� Un ar ko var nodarboties �ajā pilsētelē? - viņa jautāja, pamājusi ar galvu uz cietzemes pusi.
-��� Neka daudz jau nav.
-��� Neviens nerīko diskotēkas līdz trijiem nakti? Merde, ko tad vientuļa sieviete lai iesāk?
-��� Piekrītu, tā ir nopietna problēma, - I le�s atbildēja, apslā�pēdams vēlmi atbildēt �ai flirtē�anai. Neaizmirsti, ka �ī sievie�te noteikti var sagādāt nepatik�anas!
Bontjēra paskatījās uz He�u - lūpu kaktiņos rotājās tikko jau�ams smaids.
-���� Nu, es varētu ieturēt vakariņas kopa ar dakteri.
-��� Dakteri? - He�s pārjautāja, tēlodams pārsteigumu. - Bet patie�ām, doktors Freizers noteikti jutīsies pagodināts. Sa�vos se�desmit viņ� vēl joprojām ir visai sprauns.
-��� Tu nu gan esi jauns! - Bontjēra iedunkaja viņam krūtis.
He�s paskatījās uz sarunu biedreni. Un kādēļ gan ne? viņ�
prātoja. Kādas gan nepatik�anas var gadīties, vakariņojot kopā ar sievieti?
-��� Pilsēta, zini, ir tikai divi bari. Dabiski, abos piedāvā ju�ras veltes. Ta�u vienā pasniedz ari pieņemamu steiku.
-��� Steiku? Tad esmu ar mieru. Esmu pārliecināta gajēdāja. Dārzeņi domāti cūkām un mērkaķiem. Bet zivis� - Viņa pār�liecās pāri bortam un visai izteiksmīgi attēloja, ka vemj.
-���� Man likās, ka esi augusi Kārību salās.
-���� Jā, un mans tēvs bija zvejnieks, un mēs mū�īgi ēdām tikai un vienīgi zivis. Izņemot Ziemassvētkus, kad galda tika celts chevre.
-���� Kazas gaļa? - He�s iejautājās.
-��� Jā. Man gar�o. Kad to astoņas stundas �āvē īpa�ā cau�rumā pludmales smiltīs un pēc tam ed, piedzerot mājās gata�votu Ponlac alu�
-���� Burvīgi, - iesmējās He�s. - Tu esi apmetusies pilsētā, vai ne?
-��� Jā. Viss jau bija aizņemts, tādēļ izliku sludinājumu pas�ta kantori. To ieraudzīja pasta priek�niece un piedāvāja man istabu.
-���� Istabu Paundkuku mājas otrajā stāva?
-���� Naturellement
-���� Pasta priek�niece un viņas vīrs. Jauks, patīkams pāris.
-��� Ja. Māja ir tik kluss, ka da�kārt jāsāk domāt, ka viņi miru�i.
Pamēģini pārvest mājā kādu vīrieti, 1 le�s domās piebilda, vai nepārnākt līdz vienpadsmitiem.
Viņi jau bija sasniegu�i piestātni, un He�s iestūrēja noen�kuro�anas vieta.
-���� Man jānoģērbj �īs netīrās drēbes, - iekāpusi laivā, teica Bontjēra. - Un ari tev jāsameklē kas labāks par �o garlai�cīgo vējjaku.
-���� Bet man tā ļoti patīk, - He�s protestēja.
-���� Jums, amerikāņiem, vispār nav ne jausmas, kā vajadzē�tu ģērbties. Tev noteikti piestāvētu labs uzvalks no itālie�u lina.
-���� Man riebjas lins, - He�s iebilda. - Tas vienmēr saburzās.
-����� Bet tur jau tas labums! - Bontjēra iesmējās. - Kāds ir tavs izmērs? �etrdesmit otrais un garais augums?
-��� Kā tu zini?
-���� Es protu novērtēt vīrie�us.
Viņi salikās pie pasta kantora un pa stāvajām bruģētajām ieli�ņām devās uz restorānu "Piestātne". Vakars bija brīni�ķīgs - vēss, mākoņi bija izklīdu�i, un debesīs virs ostas mirdzēja spo�as zvaigznes. Skaidrajā naktī, ko izgaismoja dzeltenās lampas ļau�u mitekļu logos un virs ārdurvīm, Stormheive- na He�am atgādināja tālo un draudzīgo pilsētu no bērnības.
Patie�ām jauka vietiņa, - ieķērusies He�am elkonī, noteica Bonljēra. - Senpjēra Martinika, kur uzaugu, ari ir jau�ka, ta�u, alors, pilnīgi citāda! Tur valda gaisma un krasas. Ne ta ka �eit, kur viss ir melns vai balts. Un tur ir tik daudz izklaides iespēju, ļoti labu naktsklubu, kur kārtīgi izpriecā�ties!
-��� Man nepatīk naktsklubi, - He�s iebilda.
-��� Tu nu gan esi garlaicīgs, - labsirdīgi novilka Bonljēra.
Kad viņi iegāja restorānā, viesmīlis, pazinis Ile�u, tūdaļ
ierādīja viņiem galdiņu. Tā bija omulīga vietiņa: divas atse�vi�ķas zāles un bārs, ko greznoja zvejnieku tikli, koka katli omāru vari�anai un stikla pludiņi. Apsēdies He�s palūkojās apkārt. Tre�ā daļa apmeklētāju bija "Talasas" darbinieki.
-��� Que de monde.'
-���� Mazpilsētās tā notiek. Vienīgā iespēja aizbēgt ir doties atklātos ūdeņos. Un ari tad vienmēr atrodas kads, kur� tevi vero teleskopā.
-��� Tātad seksu uz klāja atļauties nedrīkst, - secināja Bont�jēra.
-���� Nē, - apstiprināja He�s. - �eit, Jaunanglija, ar to nodar�bojas tikai kajītēs. - Pamanījis, kā arheoloģe pasmaida, viņ� sāka prātot, kādu jucekli turpmākajās dienās �ī sieviete ra�dīs vīrie�u kolektīvā. - Tātad, ar ko �odien nodarbojies, ka biji tik netīrās drēbēs?
-���� Ko tu tā noņemies ar tiem netīrumiem? - Bontjēra sa�rauca pieri. - Dubļi ir arheologu draugs. - Viņa paliecās pā�ri galdam. - Un tā nu sagadījās, ka es tajā jusu dubļainajā saliņā kaut ko atklaju.
-���� Izstāsti!
Bontjēra iemalkoja ūdeni.
-���� Mes atradām pirātu apmetni.
-��� Tu joko? - He�s pievērsās sarunu biedrenei.
-��� Mais non! �orīt mēs sākām pētīt salas vēja pusi. Tu ta�u zini to vietu, kur desmit metru attālumā no klintīm atrodas vientuļā krauja?
-Jā.
-��� Vietā, kur krauja sākusi brukt, atklājām brīni�ķīgu aug�snes profilu. Vertikāls �ķēlums, ideāls arheologiem. Ps atra�du kokogles lēcu.
-��� Kā, lūdzu? - I le�s sarauca pieri.
-��� Nu, melno kokogles lēcu. Sena ugunskura paliekas. Pār�meklējam apkārtni ar metāla detektoru un �o to atradām. Karte�u, musketes lodi un vairakas pakavu naglas. - Nosau�kusi katru priek�metu, viņa pielieca pirkstu.
-��� Pakavu naglas?
-��� Jā. Smagajos darbos viņi izmantoja zirgus.
-��� Kur tad viņi tos dabūja?
-���� Vai tie�am jūs esat tik vienaldzigs pret vēsturi, monsie- ur Ie docteur? Tolaik turēt lopus uz kuģa bija pierasta lieta. Zirgus, kazas, vistas, cūkas.
Tika atnests ēdiens - tvaicēti dārzeņi un omāri He�am, bet fileja ar asinīm Bontjērai. Arheoloģe ar pārsteidzo�u aiz�rautību metās virsū ēdienam, un He�s uzjautrināts vēroja, ka pari viņas zodam pil tauki, bet seju rotā nopietnība un neatlaidība.
-���� Lai vai kā, - viņa turpināja, uzdūrusi uz dak�iņas neie�domājami milzīgu filejas gabalu, - pec �iem atklājumiem mēs pie kraujas izdarījām kontrolrakumus. Un ko domājāt? At�kal kokogles, apaļ� iedziļinājums, kas palicis 110 telts, da�i salauzti tītara un brie�a kauli. Renkins vēlas to vietu pār�baudīt ar saviem interesantajiem sensoriem, lai pārliecinā�tos, ka neesam kaut ko palaidu�i garam. Jau esam iezīmēju��i laukumu un rit sāksim rakt. Mazais Kristofs dienās kļus par lielisku racēju.
-��� Send�ons rakņā zemi?
-����� Bet, protams! IZs piespiedu viņu atbrīvoties no tam �ausmīgajām kurpēm un �aketes. Samierinājies ar to, ka ro�kas paliek netīras, puisis pierādīja, uz ko spējīgs. Nu viņ� ir mans pirmais racējs. It visur man seko un skrien klāt pēc pir�mā svilpiena. - Bontjēra labsirdīgi iesmējās.
-���� Nevajadzētu nabadziņu pārāk noslogot.
-��� Au contrairees ļoti daudz daru viņa labā. Puisim va�jadzīgs svaigs gaiss un fiziskas nodarbes, citādi paliks bāls 1111 resns. Pagaidiet tik! Kad tik�u ar viņu galā, mūsu priek��ā bus slaids muskuļots jauneklis, kā Ic petit homme*
-��� Kas?
-����� Nu, mazais vīrietis. - Bontjēra savilka lūpas draiska smaidā. - Strīters.
-���� A. - Pēc toņa, kā to pateica Bontjēra, bija skaidrs, ka �o iesauku nav radīju�as maigas jūtas. - Starp citu, ko tu par viņu zini?
Bontjēra paraustīja plecus.
-���� Runā jau visu. Grūti pateikt, kas ir patiesība un kas iz�domāts. Viņ� bija Naidelmana padotais jau Vjetnamā. Jus ta��u tā to sakāt, non? Kads man stāstīja, ka reiz Naidelmans kaujas laika viņam izglābis dzivibu. Tam es tie�am ticu. Jus ta�u redzat, cik uzticīgs puisis ir kapteinim! Kā suns saim�niekam! Viņ� ir vienīgais, uz ko kapteinis patie�ām paļaujas. - Viņa cie�i paskatījās uz ITe�u. - Ja neskaita jūs, protams.
I le�s sarauca pieri.
-���� Dro�i vien ir labi, ka kapteinis tā rūpējas par Strīteru. Kādam ta�u tas jādara. Es gribēju teikt, ka viņ� nav nekāda izcilā personība.
Bontjēra izbrīnīta iepleta acis.
-���� Certainement. Izskatās, ka jums vienam uz otru radies slikts iespaids.
-��� Vienam par otru, - He�s palaboja.
-���� Vienalga. Bet jūs maldāties, sakot, ka kapteinis Naidel�mans rūpējas par Strīteru. Viņam rup tiktu viena lieta. - Bont�jēra ar galvu pamāja uz Skrandu salas pusi. - Viņ� par to daudz nerunā, ta�u tikai imbecile
-��� Nezināju. - I le�s domās atgriezās pirmajā braucienā uz salu kopā ar Naidelmanu. Ko toreiz teica kapteinis? Negribē�tu to redzēt, ja nebūs iespēju to uzrakt.
�ķita, ka Bontjēru kaut kas sarūgtinājis. Jau atvēris muti, lai mainītu sarunas tematu, I le�s sajuta, ka kaut kas - kāds stāv telpas preteja galā. Pacēlis acis, Ile�s ieraudzīja Klēru, kas tanī mirklī pagriezās ap stūri. Iecerētā frāze palika neiz�teikta.
Viņa bija tie�i tāda, ka 1 le�s bija iztēlojies: gara un loka�na, ar vasarraibumiem klātu uzrautu deguntiņu. Ieraudzīju�si viņu, Klēra sastinga un savilka sejiņu tikpat izbrīnītā iz�teiksmē, kāda bija palikusi He�a atmiņā.
-���� Sveika, Klēra, - ierunājās He�s, neveikli pieceldamies un pūlēdamies runāt mierīgi.
Viņa pienāca tuvāk.
-��� Sveicināts, - Klēra teica, paspiedusi He�a roku, un pēc �ī pieskāriena viņas vaigos ielija sārtums. - Jau dzirdēju, ka esi atbraucis. - Viņa iesmējās, it ka gribētu pati sevi noso�dīt. - Protams, kur� tad to nav dzirdējis. Tas ir, par� - viņa izteiksmīgi pavēcināja roku pār plecu, it ka gribētu norādīt uz Ūdens Aku.
-���� Labi izskaties, - He�s noteica.
Un ta ari bija: gadu gaitā viņas augums bija kļuvis vēl slai- daks, bet tum�i zilas acis kļuvu�as piesātināti pelēkas. Ne- ratnais smaids, kas savulaik rotāja Klēras seju, tagad bija zu�dis, un tā vietā nākusi daudz nopietnāka, introspektīvāka izteiksme. Juzdama, ka tiek petita, viņa neapzināti nogludi�nāja savus ielo�u svārkus.
Pie ieejas restorānā kaut kas sakustējās - ienāca mācītājs Vudijs Klejs. Viņ� skatījās apkārt, līdz ieraudzīja He�u. Mā�cītāja dzeltenīgo seju uz mirkli pār�alca karstas nepatikas vil�nis, ta�u viņ� savaldījās un panāca uz priek�u. Tikai ne �eit, He�s nodomāja, gatavodamies vēl vienai lekcijai par alkatī�bu un ētiku dārgumu meklē�anā. Mācītājs apstājās pie viņu galdiņa un skatījas te uz. He�u, te uz Bontjēru. He�s prātoja, vai Klejam pietiks nekaunības pārtraukt �is jaukās vakariņas.
-��� Ak, - noteica Klēra, ieraudzījusi mācītāju un virpināda- ma savus garos gai�os matus. - Vudij, tas ir Melins He�s.
-��� Hsam jau tiku�ies, - Klejs palocīja galvu.
I le�s atviegloti uzelpoja, sapratis, ka divu sievie�u klāt�būtnē Klejs diez. vai ļausies kārtējām tirādēm.
-���� Un �ī ir doktore Izabella Bontjēra, - atguvies viņ� teica. - Atļaujiet iepazīstināt ar Klēru Nortkatu un�
-��� Viņa Svētība Vudrovs Klejs ar kundzi, - garīdznieks asi noteica, pastiepdams roku, lai sasveicinātos ar Bontjēru.
He�s jutas satriekts - prāts atteicās noticēt tik pārsteidzo��ām paziņojumam.
Bontjēra piespieda lūpām salveti, tad lēni piecēlās kājās un, atplaukusi �ilbino�ā smaidā, sirsnīgi paspieda roku Klē- rai un Vudijam. Iestājās neveikla pauze, bet tad Klejs, asi pa�locījis galvu, lai atvadītos 110 He�a, mudināja sievu doties tālāk.
Bontjēra vispirms paskatījās uz aizejo�o Klēru, pēc tam - uz 1 le�u.
-�� Seni draugi? - viņa jautāja.
-���� Kā, lūdzu? - He�s norūca. Viņ� blenza uz Kleja kreiso roku, kas īpa�nieciski skāra Kleras vidukli.
Bontjēras sejā atplauka smaids.
-�� Seni mīlnieki! Cik savādi ir tikties pēc lik ilgiem gadiem! Un tomēr tik jauki!
-��� Tu esi ļoti vērīga, - nomurmināja He�s, kur�, vēl jopro�jām nespēdams atgūties no �is tik�anās un atklājuma, pat ne�mēģināja neko noliegt.
-��� Ta�u ar �o vīru jūs neesat seni draugi. Patiesību sakot, izskatījās, ka tu viņam nemaz nepatīc. �is nomāco�ais sapī�kums, milzīgie zilie riņķi zem acīm. Izskatījās, ka viņ� pār�dzīvojis nuit blanche.
-��� Ko?
-��� Nuit blanche. Nu, kā jūs to sakāt? Bezmiega nakti. Un tai noteikti bijis kāds iemesls, - viņa draiski iesmējās.
Atbildes vietā He�s paņēma dak�iņu un centās nodarbi�nāt sevi ar omāra gabaliņu.
-���� Ir acīm redzams, ka tu vēl joprojām neesi vienaldzīgs pret viņu, - jautri smaidīdama, Bontjēra nodūdoja. - Kādu�dien izstāstīsi man par viņu. Bet tagad parunāsim par tevi. Kapteinis minēja, ka esi daudz ceļojis. Izstāsti man par saviem piedzīvojumiem Surinama!
Divas stundas vēlāk He�s piespieda sevi piecelties un sekoja Bontjērai ārā no restorāna. Viņ� bija muļķīgā, smiek�līgā kārtā pārēdies: divi deserti, divas kannas kafijas, vairā�ki brendiji. Bontjēra viņam labprātīgi bija pievienojusies it visā, ta�u brīdī, kad viņa ārā iepleta rokas un dziļi ieelpoja dzestro naksnīgo gaisu, neizskatījās, ka bagātīgais ediens kaut mazliet būtu gājis viņai labuma.
-��� Cik svaigs gaiss! - sieviete iesaucās. - Fs jau sāku iemi- let �o vietu.
-���� Pagaidi tikai, - He�s atbildēja, - paies divas nedēļas, un tu vairs nespēsi aizbraukt. �ī vieta būs iesūkusies tavas asinis.
-��� Vēl divas nedējas, un tu nebūsi spējīgs pietiekami veikli pamukt no mana ceļa, monsieur le docteur. - Bontjēra cie�i pa- skatijās i Ie�ā. - Un ko darīsim tālāk?
1 le�s brīdi vilcinājās. Viņ� pat domājis nebija par to, kas varētu nolikt pēc vakariņām. Ieskatījies sievietei acis, viņ� atskārta, ka galvā dun brīdinājuma signāli. Dzeltenajās la�ternu gaismās arheoloģe izskatijas valdzino�i skaista, un vi�ņas brūnganā ada un mandeļkrāsas acis �aja nelielajā Menas ciematiņā �ķita apburo�i eksotiskas. Uzmanies! brīdināja iek��ējā balss.
-��� Domāju, mēs novēlēsim viens otram arlabunakli, - He�s izmocīja. - Rīt gaidāma smaga diena.
Bontjēra nekavējoties samāksloti sarauca uzacis.
-��� C'est tout!
-��� �adi. - He�s paspēra soli uz priek�u un paspieda sie�vietes roku.
-��� Ak. - Bontjēra lēni palocija galvu, it kā kaut ko apsvēr�tu. - Skaidrs. - Tad viņa strauji saņēma rokās He�a seju, pie�vilka sev tik tuvu, lai abu lūpas saskartos.
Kad viņa ar maigu glāstu atlaida rokas, He�s uz mirkli sajuta ķircino�u Izabellas mēles pieskārienu.
-���� Bet ta atvadās Martinikā, - viņa no�ukstēja. Tad viņa pagriezās pasta kantora virzienā un neatskatījusies nozuda nakti.
Nākamajā pēcpusdienā, kad He�s, saārstējis ūdenslīdēja sa�stiepto roku, izgāja uz taciņas, lai ietu atpakaļ no piestātnes, no Vopnera būdas puses atskanēja pamatīgs blīk�ķis. He�s, baiļodamies, ka noticis ļaunākais, metas uz Galveno nomet�ni. lā�u tā vietā, lai atrastu programmētāju saspiestu zem aparatūras kaudzes, He�s ieraudzīja saniknotu Vopneru sē��am krēslā un ēdam sviestmaizi, bet pie viņa kājām atradās sadauzīts centrālais procesors.
-��� Viss kārtībā?
-���� Nē, - skaļi ko�ļādams, atbildēja Vopners.
-���� Kas notika?
He�ā pavērās divas lielas skumjas acis.
-���� Dators gadījās pa kājām, tas arī viss.
He�s paskatījās apkārt, lai atrastu vietu, kur apsēsties, ta�u tādas nebija, tādēļ viņ� atslīga pret durvju stenderi.
-���� Pastāstiet!
Vopners iebāza mutē pēdējo gabaliņu maizes un nometa iesaiņojuma papīru uz grīdas.
-��� Visam beigas.
-���� Kā to saprast?
-��� "Haribda". Skrandu salas tikls. - Vopners ar īk�ķi no�rādīja Pirmās salas virzienā.
-��� Kā tā?
-��� Mana programma centās at�ifrēt to nolāpīto kodēto tek�stu. Tai bija uzlikta prioritāte, ta�u viss tomēr ritēja palēni�nāti. Un es sāku saņemt paziņojumus par kļūdām, kaut kā�dus savādus datus. Mēģināju tās pa�as rutīnas palaist uz "Scillas", uz "Cerbera" datora, lūr viss darbojās bez pro�blēmām. - Programmētājs saviebies iesmējās.
-���� Vai ir kāda nojausma, kādēļ tā?
-��� Jā. Ie�āvās prātā lieliska ideja. Veicu �ādu lādu diagnos�tiku. Izrādījās, da�i lasāmatmiņas mikrokodi ir pārrakstīti. Tāpat ka toreiz, kad saniķojās sūkņi. Pārrakstīti nejau�i, sis�temātiskās Furjē paketēs.
-���� Piedod, es īsti nesaprotu.
-���� īsāk sakot, tas nav iespējams. Kas te ko nesaprast? Nav vel zināms process, kas tā spēj pārrakstīt lasāmatmiņu. Un, galvenais, tik sistemātiski, matemātiski. - Vopners pieceļas, atvēra durvis skapītim, kas atgādināja ledusskapi morgā, un izņēma vēl vienu sviestmaizi. - Un tas pats notiek ar ma�niem cietajiem diskiem un magnētoptiskajiem diskiem. Un tas notiek tikai �eit. Ne kabinetā, ne Bruklina. Tikai �eit.
-���� Bet tu nevari apgalvot, ka tas nav iespējams! Tas ir, tu ta�u redzēji, ka tas notiek. Tu vienkār�i vēl nesaproti, kā�dēļ.
-��� Zinu gan! Vainīgs tas Skrandu salas lāsts.
I le�s sāka smieties, ta�u tūdaļ pamanīja, ka Vopners pat nepasmaida.
Programmētājs atplēsa iepakojumu un nokoda pamatīgu gabalu maizes.
-���� Jā, jā, zinu! Nosauc man citu iemeslu, un es noticē�u! Ta�u visiem, kas jebkad ieradu�ies �ajā salā, viss sagājis grīs�tē. Neizskaidrojama kārtā. Ja tā dziļi paņemam, mes ne ar ko neat�ķiramies no pārējiem. Mums vienkār�i ir modernā�kas rotaļlietas.
He�s nekad vel nebija dzirdējis Vopneru tā runājam.
-��� Kas tev lēcies?
-��� Nekas nav lēcies. Mācītājs man visu paskaidroja. Vakar saskrējos ar viņu pasta kantorī.
Tātad Klejs nolēmis runāt ar visiem '"talasas" darbiniekiem, cen��as iepotēt savu indi visos, He�s domās secinaja, pārsteigts pats par savu dusmu spēku. Ir nu gan uzmācīgs tips! Kadam viņ� jai/spie� ka pretīgs augonis!
Viņa domas pārtrauca Send�ona parādī�anās durvis.
-��� Redz, kur tu esi, - viņ� teica He�am.
Doktors paskatījās uz, viņu. Vēsturnieks bija uzvilcis dī�vainu kombināciju - dubļainus Wellington gumijas zābakus, vecu �aketi un gumijotu meteli.
-���� Kas nolicis? - He�s jautāja, instinktīvi izsliedamies un gaidīdams, ka uzzinās par vel kādu negadījumu.
-���� Nekas nopietns, - atbildēja Send�ons, kautrīgi braucī�dams savas jūrnieku cepures nagu. - Izabella lūdza, lai aiz�vedu jūs uz mūsu izrakumu vietu.
-��� Musu izrakumu vietu?
-��� Ja. Jus varbūt zināt, ka es palīdzu Izabellai atrakt pirā�tu apmetnes vietu. - Izabella to, Izabella �ito. He�s atskārta, ka viņu kaitina vēsturnieka familiārā attieksme pret bont�jēru.
Send�ons pieversās Vopneram.
-���� Vai programma pabeidza darbu "Cerbera" datorā?
Vopners palocīja galvu.
-��� Nekādu kļudu. Ta�u labak no tā nepalika.
-��� Tad jau, Kerij, nav citas izejas. Jāmēģina�
-��� Es nepārraksti�u programmu, lai izmēģinātu to daudz- alfabetu aizvieto�anas koda uzlau�anu! - iesaucas Vopners, bērni�ķigi iesperdams procesora paliekām uz. grīdas. - Pa- rak liela noņem�anas, bet rezultāta nebūs. Mums jau tā nav laika.
-��� Pag, - iejaucās I le�s, mēģinādams mazināt saspīlējumu, iekams tas vēl nav nobriedis. - Send�ons man reiz stāstīja par to daudzalfabētu aizvieto�anas kodu.
-����� Viņ� vienkār�i velti dzesēja muti, - Vopners norūca. - Tie nebija populāri līdz pat deviņpadsmitā gadsimta bei�gām. Tika uzskatīts, ka, izmantojot �os kodus, ir pārāk viegli kļūdīties un pārak ilgi jāķēpajas. Turklāt, kur Makalans bu�lu glabājis savas �ifrē�anas tabulas? Viņ� ta�u nespētu iemā�cīties no galvas simtiem zīmju kombināciju!
1 le�s nopūtas.
-���� Es neko daudz par kodiem nezinu, ta�u �o to zinu par cilvēka dabu. Ko kapteiņa Naidelmana teikta esmu sapra�tis, ka Makalans bijis īsts sapņotājs. Mēs zinām, ka teksta vidu viņ� mainījis �ifru, lai saglabātu to noslēpumā�
-��� Tātad būtu loģiski, ka viņ� izvēlējies daudz sare�ģītā�ku kodu, - 1 le�u pārtrauca Send�ons.
-�� Tas ta�u ir skaidrs, muļķi, - Vopners izgrūda. - Ko, tavu�prāt, mēs pēdējo divu nedēļu laikā esam centu�ies uzlauzt?
-��� Jus varat uz mirkli apklust? - He�s neatlaidās. - Mēs zinām ari to, ka Makalans izvēlējās �ifru, kurā izmantoti tikai cipari.
-��� Nu un?
-��� Tātad Makalans nebija tikai sapņotājs, bet ari pragma- tiķis. Tu mēģini �o otro kodu atrisināt kā tehnisku problē�mu. Bet ja nu tas ir kaut kas vairak? Vai varētu but kāds īpa�s iemesls, kādēļ Makalans jaunajā �ifrā izmantoja tikai ci�parus?
Pēk�ņi iestājas klusums - programmētājs un vēsturnieks iegrima domās.
-��� Nē, - pēc brī�a noteica Vopners.
-�� Jā! - iekliedzās Send�ons un uzsita knipi. - Viņ� izman�toja ciparus, lai apslēptu kodu tabulas!
-���� Ko tu ar to gribi teikt? - norūca Vopners.
-���� Klausies! Makalans soļoja pa priek�u savam laikmetam. Viņ� zināja, ka daudzalfabētu aizvieto�anas kodu ir visgrū�tāk uzlauzt. Ta�u, lai to izmantotu, viņam bija vajadzīgas vai�rākas kodu tabulas, ne tikai viena. Ta�u viņ� nedrīkstēja atļauties glabāt neskaitāmas alfabētu tabulas, kuras kāds ne�jau�i varēja atrast. Tādēļ viņ� izmantoja ciparus! Viņ� bija ar�hitekts un in�enieris. Tas, ka viņam apkārt bija papīri ar cipa�riem, neradītu nekādas aizdomas. Matemātiskas tabulas, plāni, vienādojumi hidraulikā - visu to varēja izmantot, lai apslēptu koda tabulu, turklāt ta, ka neviens neko neuzmi�nētu.
Send�ons runāja satraukti, ta�u skaidri, viņa vaigi bija pietvīku�i - neko tādu He�s agrāk nebija piedzīvojis. Ari Vopners to pamanīja. Viņ� paliecās uz priek�u - viņ� bija aiz�mirsis par saldējumu, kas kusa, veidojot brūngani baltu peļ�ķīti uz rakstāmgalda.
-��� Tajā kaut kas varētu būt, Kris, veco zen, - viņ� nomur�mināja. - Es nesaku, ka ir, bet varētu būt. - Vopners pavilka sev tuvāk tastatūru. - Teik�u, lūk, ko. Es pārprogrammē�u "Cerbera" datoru, lai atklāti mēģinātu uzlauzt �o kodu. Bet tagad, pui�i, atstājiet mani vienu, ja? Man daudz darba.
He�s no būdas izgāja tūdaļ aiz Send�ona. Ara smidzinā�ja. Tā bija viena no tām jaunanglijai raksturīgajām dienām, kad mitrums �ķita rodamies no tīra gaisa.
-��� Esmu jums pateicību parādā, - vēsturnieks noteica, lik�dams galvā cepuri. - Tā bija lieliska ideja. Turklāt manī viņ� nekad nebūtu klausījies. Es jau domāju, ka nāksies �ajā liela iesaistīt kapteini.
-��� Nezinu, vai tie�ām paveicu kaut ko lietderīgu, bet bija prieks palīdzēt. - He�s uz mirkli apklusa. - Jūs teicāt, ka Iza�bella mani meklējusi?
Send�ons pamāja ar galvu.
-��� Viņa teica, ka salas tālākajā gala jus gaida kāds pacients.
1 le�s satrūkās.
-���� Pacients? Kādēļ uzreiz neteicāt?
-��� Nav jau steidzama lieta, - atbildēja Send�ons un zinīgi pasmaidīja. - Jā, es to noteikti nesauktu par steidzamu.
Kad viņi bija uzkāpu�i augstienē, He�s paskatijas dienvidu virzienā. Kesons bija pabeigts, un Strilera komanda strādā�ja pie masīviem sūkņiem, kas bija izvietoti rindā pie rietu�mu krasta - tos vajadzēja salabot pēc nesenās avārijas un sa�gatavot rītdien paredzētajiem darbiem. Turpat netālu slējās pelēkās un neskaidrās Ortanka aprises - neonzajā gaisma no novēro�anas torņa kliedēja apkārtējo miglu. He�s manīja, ka torņa iek�iene kāds kustas.
Viņi bija nonāku�i salas virsotne un nu pa dubļainu ta�ciņu, kas meta cilpas apkārt īpa�i cie�i izvietotam pames�tam �ahtām, kāpa lejup pa rietumu nogāzi. Izrakumu vieta pletās lēzenā pļavā aiz stāvās kraujas austrumu krastā. Pļa�vas tālākajā galā uz dzelzsbetona bloku platformas atradās pārvietojama noliktava. Augstā zāle tas priek�ā bija nomī�dīta. Apmēram akrs zemes ar baltām auklām bija sadalīts kvadrātos, tas tagad atgādināja milzīgu �aha galdiņu. Ap�kārt mētājās vairāki milzīgi brezenta gabali. Da�viet kvad�rātmetru lielajos laukumos jau bija noņemta zaļā virskārta, zem kuras atklājas rūsgana augsne, kas stipri kontrastēja ar miklo zāli. Bontjēra un vairāki palīgi bija sapulcēju�ies pie viena kvadrāta - viņu slapjie lietusmēteļi spīdēja. Cits ekskavators ņēma nost velēnu blakus eso�ajā kvadratā. Aiz izrakumu vietas bija izvietoti vairāki milzīgi oran�i
marķieri. Ideala vieta pirātu apmetnei, nodomāja 1 le�s. Nav redzama ne no juras, ne cietzemes.
Simts jardu attāluma, neiedomājamā leņķi sasveries uz nelīdzenās virsmas, bija novietots visurgājējs, kam piekabi�nāts milzīgs pelēks treilers. Aiz ta vidēja trīsriteņu ratos saliktas augstas iekārtas. Pie vienas, ceļos noslidzis, tupēja Renkins - gatavoja vin�u, lai ieceltu iekārtu atpakaļ treilerā.
-��� Kur tad uzradās �is rotaļlietas? - 1 le�s jautāja, ar galvu pamājis uz iekārtu pusi.
Renkins plati pasmaidīja.
-��� No "Cerbera", vecīt, no kurienes gan vēl? 'Pornogrāfis�kie detektori.
-��� Kas?
Smaids kļuva vēl platāks.
-����� Nu, zemvirsmas zondē�anas sensori, - ģeologs saka skaidrot, rādot uz da�ādām iekārtas daļām. - Te ir zemvir�smas zondē�anas radars jeb ģeoradars. Lieliska objektu vai, teiksim, slāņu rezolūcija pat vairāk nekā desmit pedu dziļu�mā. Atkarība no viļņu garuma. Blakus ir infrasarkanais iz- starotajs, kas lieliski noder smiltis, ta�u tam ir relatīvi zems piesātinājums. Bet te�
-��� Labi, labi, es sapratu, - He�s iesmējās. - Tas viss ir ne�metālu objektiem, vai ne?
-��� Tie�i tā. Pat prātā neienāca, ka izdosies reiz izmantot kadu no �im mantiņām. Izabella gandrīz jau viena pati no�plūca visus laurus. - Renkins norādīja uz. oran�ajiem mar�ķieriem. - Redzi, es �o to atradu, bet viņa jau pieķērusies bagātakajai vietai.
ITe�s atvadījās un rik�iem metās pakaļ Send�onam. Kad viņi piegāja pie izrakumu vietas, Bontjēra pameta palīgu gru�pu un steidzās pretim, pa ceļam bazdama cērti aiz. jostas un slaucīdama netīrās rokas biksēs. Viņas mati bija sasieti astē, bet seja un iedegu�as rokas atkal nosmērētas ar dubļiem.
-���� Es atradu doktoru, - kaunīgi pasmaidījis, paskaidroja Send�ons, lai ari tas bija acīm redzams.
-��� Paldies, Christophe.
He�s saka prātot, ko varētu nozīmēt �is kaunīgais smaids. Send�ons ta�u nebūs kļuvis par kārtējo Bontjēras �arma upuri? Bet diez vai ir vēl kads iemesls, kādēļ cilvēks labprātīgi atrautos no sa�vam grāmatām, lai lietainā laikā rakņātos dubļos.
-��� Nāc, - Bontjēra satvēra He�a roku un vilka viņu tuvāk bedres malai. - Malā! - viņa draudzīgi uzsauca strādnie�kiem, - doktors atnācis! Laidiet!
-���� Kas tas? - He�s pārsteigts jautāja, pievērsis skatienu ne�tīri brūnam galvaskausam, kas vidēja ara no dubļiem, un kaut kam, kas līdzinājās divām kājām un senu kaulu kau�dzei.
-���� Pirata kaps, - Bontjēra triumfējo�i paziņoja. - Lec iek��ā! Tikai neuzkāp virsū.
-��� Tad �is ir tas pacients, - noteica 1 le�s, lēni kāpdams iek��ā atraktajā kvadrātā. Viņ� bridi ieinteresēts nopētīja galvas�kausu, tad pievērsās citiem kauliem. - Vai, drīzāk, pacienti.
-���� Pardon?
He�s pacēla acis.
-���� Var jau būt, ka �im pirātam biju�as divas labās kājas, ta�u es sliecos domāt, ka te ir divu cilvēku skeleti.
-���� Divu? Tas ir vachement bien\
-��� Vai viņi nogalināti? - I le�s jautāja.
-��� Monsieur le docteur, tas ir jūsu lauciņ�.
He�s pietupās un uzmanīgak nopētīja kaulus. Uz tuvāka iegurņa kaula atradās vara sprādze, ap kru�kurvja paliekām, kur bija redzama zelta lentite, izkaisītas vairākas vara po�gas. I le�s uzsita galvaskausam - viegli un uzmanigi, lai ne�izkustinātu 110 vielas. Tas bija pagriezts uz sāniem, mute vaļā. Nekādu acīmredzamu patoloģiju: ne musketes lo�u cauru�mu, ne salauztu kaulu, ne cirstu brū�u vai citu vardarbības pazīmju. Noteikt, kādēļ miris pirāts, nebija iespējams - vis�maz līdz bridim, kad izrakumi būs pabeigti un kauli no ka�pa izcelti. No otras puses, bija skaidrs, ka līķis apglabāts stei�ga, burtiski iemests kapā - rokas atmestas katra uz savu pusi, galva pagriezta un kājas saliektas. Bridi l le�s apsvēra, vai otra skeleta paliekas atrodas apak�ā. Bet tad pēk�ņi viņa uzmanību piesaistīja zeltains spīdums līdzās vienai kājai.
-��� Kas tas? - viņ� skaļi jautāja.
Pie lielā Iielakaula, pa pusei ierakta zemē, atradās zelta monētu kaudzīte un milzīgs dārgakmens. No tiem tikai da�ļēji bija notraukta augsnes kārta - tādejādi monētas turējās in situ*.
Bontjēra dzidri iesmējās.
-��� Jau gaidīju, kad tu to beidzot ieraudzīsi. Domāju, �im d�entlmenim zābakā bijis maisiņ� ar naudu. Starp citu, mēs ar Christophe esam identificēju�i visas. Zelta mohura
-��� Tātad beidzot, - noelsas He�s. - Pirmā Edvarda Oke�ma apslēptās mantas daļa.
-��� Jā, - jau atturīgāk atbildēja arheoloģe. - Nu tas ir fakts.
Pētīdams kompakto zelta kaudzīti, kas kā numismātiska
vērtība jau bija ļoti iespaidīga, He�s juta, ka mugurkaulam pārskrien vieglas skudriņas. Tas, kas līdz �im bija tikai teo�rētisks, pat akadēmisks, tagad kļuvis reāls.
-��� Vai kapteinis jau zina? - viņ� apjautājās.
-���� Vel ne. Nāc, te ir vēl ko redzēt!
Ta�u He�s nespēja atrauties no spo�ā, piesātinātā metāla mirdzuma. Ktis mani te tā saista? viņ� domās prātoja. Acīm�redzot cilvēka reakcijā uz zeltu ir kaut kas atavisks.
Atvairījis �īs domas, viņ� izkāpa 110 bedres.
-����� Tagad tev jāapskata pati pirātu apmetne! - iesaucās Bontjēra, ielikusi roku doktora elkonī. - Jo tā ir vēl dīvai�nāka.
Viņi devās pie cita izrakumu kvadrāta, kas atradās vai- rakus du�us jardu tālāk pa kreisi. Daudz nekā tur nebija: zā�le un augsnes virskārtā noplēsta apmēram simt kvadrāljar- du platībā - palikusi vien brūna, blīva pamatne. I le�s manīja vairākas melnas kokogles atradnes - acīmredzot ugunsku�ru vielas - un lērumu apaļu iedziļinājumu, kas izkaisīti visā teritorija. Zemē bija sasprausti neskaitāmi plastikāta karo�dziņi, uz katra ar melnu marķieri uzrakstīts numurs.
-��� Tie apaļie ied/.iļinājumi, iespējams, iezīmē tel�u vietas, - Bontjēra paskaidroja. - Tajās dzīvoja strādnieki, kas būvēja Ūdens Aku. Bet paskaties uz �īm lietām, ko viņi atstāju�i! Katrs karodziņ� iezīmē atradumu vietu, bet mēs esam strā�dāju�i mazāk neka divas dienas! - Viņa vedināja He�u pie noliktavas tālāka gala, kur bija izklāts milzīgs brezenta ga�bals. Kad arheoloģe to pacēla, He�s pārsteigts sāka aplūkot kārtīgās rindās saliktos atradumus - katram bija pievienots numurs un zīmīte.
-���� Divas kramenīcas, - Bontjēra saka stāstīt. - Trīs dun�i, divi cirvji, ma�ete un muskete. Muciņa ar karte�u, vairaki maisi ar musketes lodēm. Du�iem peso, vairākas sudraba �ķīvju lauskas, bekslafs'" un ducis desmit collas garu kuģa ķīļa naglu. - Viņa pacēla acis. - Nekad tik daudz un tik īsā laikā neesmu atradusi. Un tad vēl �is! - Arheoloģe paņēma zelta monētu un pasniedza He�am. - Neatkarīgi no tā, cik esi bagāts, tādu dublonu iesaku tev nezaudēt.
I le�s pasvārstīja monētu rokā. Tas bija paliels spāņu dub- lons - vess un neiedomājami smags. Zelts mirdzēja tik spo��i, ka �ķita, - monēta izkalta tikai pirms nedēļas. Tās centrā bija redzams masīvs Jeruzalemes Krusts, kas ieskāva lauvu un pili, kuras simbolizēja Leonu un Kastiliju. Uz maliņas bija rakstīts PH1LIPPVS+1V+DEI+GRAT. Zelts plauksta pamazām sasila, bet sirds pati no sevis sāka dauzīties arvien straujāk.
-����� Bet, lūk, vēl viens noslēpums, - turpināja Bontjēra. - Septiņpadsmitajā gadsimtā jūrnieki nekad cilvēkus neap- glabāja apģērbtus, jo drēbes uz kuģa, tu saisbija ārkārtīga vērtība. Apglabājot nelaiķi ac visam drēbēm, viņ� ta�u tiktu pārmeklēts, non? Maisiņ� ar zeltu zābakā tolaik bija vesela bagātība ikvienam, pat pirātam. Un kādēļ viņi te atstāju�i visu pārējo? Pistoles, zobeni, lielgabals, piķi - pirātam tās bija pa�as pirmās nepiecie�amības lietas. Un bekstāfs? Tas ta��u bija vajadzīgs, lai atrastu ceļu mājup! No laba prata tādas lietas neviens nepamet.
Tanī bridi parādījās Send�ons.
-��� Atrasti arī citi kauli, Izabella, - viņ� teica, vieglītēm pie�skāries arheoloģes elkonim.
-��� Vēl? Citā kvadrātā? Christophe, tas ta�u ir lieliski!
He�s sekoja viņiem uz jauno izrakumu vielu. Strādnieki bija attīrīju�i otro kvadrātu un enerģiski ķēru�ies klat tre�a�jam. Noraugoties uz viņu darbo�anos, He�s juta, ka priecī�go satraukumu nomaina nemiers. Otrajā kvadrātā bija atrak�ti vēl trīs galvaskausi, kā ari nekārtīga kaudzē samesti kauli. Pagriezies He�s ieraudzīja, kā strādnieki ar birstītēm aizslau�ka augsnes paliekas tre�ajā kvadrātā. Parādījās vēl viens gal�vaskauss, un tad vēl viens. Viņi turpināja darboties, un driz vien gadsimtiem ilgi neskarta zeme atdeva zinātniekiem bru�ņas cilvēka paliekas: garo kaulu, velteņkaulu un papē�a kau�lu. Pēdējais bija vērsts uz aug�u, it ka līķis kapā bulu gul�dīts ar seju uz leju.
-���� Un zobos �ņirkst smiltis, - noteica He�s.
-��� Ka, lūdzu? - pārjautāja Send�ons.
-���� Nekas. Tas bija no "lliādas".
Cilvēki, ja viņiem grib izrādīt pēdējo godu, netiek apbe�dīti ar seju uz leju. Masu kaps, domas sprieda 1 le�s, mirstīgās atliekas samestas ka pagadās. Atmiņā atausa gadījums, kad viņ� reiz. Centrālamerikā tika izsaukts izpētīt zemnieku līķus - tie bija militārā apvērsuma upuri.
Pieklusa pat Bontjēra, kuras prieks bija noplacis.
-���� Kas gan te varētu būt nolicis? - viņa jautāja, skatīda�mas uz visām pusēm.
-���� Nezinu, - atbildēja I le�s. Viņu pārņēma savāda �ņau�dzo�a sajuta pakrūtē.
-���� Uz kauliem nav acīmredzamu vardarbības pēdu.
-��� Vardarbības pēdas ne vienmēr ir uzkrīto�as, - He�s no�radīja. - Iespējams, viņi miru�i no slimības vai bada. Eks�pertīze varētu dot pla�āku informāciju.
Viņ� novērsās, lai nebutu jāredz �is �au�alīgais skats - ar�vien jauni un jauni kauli, skeleti, kas vietām gulēja viens uz otra, ādas puvekļi, kas melnēja sīkajā lietū.
-��� Vai tu varētu veikt to ekspertīzi? - Bontjēra jautāja.
He�s, stāvēdams kapa malā, bridi klusēja. Tuvojās vakars, sāka krēslot. Iztālēm bija dzirdama viļņu si�anās pret kras�tu. Lietū, miglā un pustumsā �ķita, ka viss klust pelēks un pamirst - it kā 110 apkārtnes pamazam vien tiktu izsūkti pē- dejie dzīvības speķi.
-��� Jā, - pēc brī�a viņ� noteica. Atkal iestājās ilgs klusums.
-��� Kas gan te varctu but noticis? - Bontjēra �ukstus atkar- toja savu jautājumu.
Nākamās dienas rītausmā ekspedīcijas vado�ie darbinieki sapulcējās "Grifa" stūres mājā. Noskaņojums bija pilnīgi citāds - cilvēki vairs ne�ķita tik nomākti un demoralizēti ka toreiz, pec nelaimes gadījuma ar Kenu Pildu. �aja dienā gaiss �ķita ka elektrizēts, tajā jautas gaidas. Pie viena gal�da Bontjēra ar Striteru runāja par arheoloģisko atradumu transportē�anu uz noliktavu. Komandas vadītājs klusēdams klausījās. Galda otra galā Vopners, briesmīgi izspūris un sa�ņurcīts, dzīvi sa�ukstējās ar Send�onu, savus vārdus pastip�rinādams ar me�onīgiem �estiem. Naidelmans nebija ma�nāms - viņ�, ka parasti, uzturējās sava privataja kajītē līdz brīdim, kamēr visi nebija sanāku�i. He�s ielēja sev tasīti karstas kafijas, paņēma milzīgu taukainu virtuli un apsē�das krēsla līdzās Renkinam.
Atvērās kajītes durvis, un tajās parādījās Naidelmans. Jau pec soļiem He�s saprata, ka ari kapteiņa garastāvoklis at�bilst vispārējam noskaņojumam. Viņ� pamāja He�am, aicinā�dams sev klāt.
- Gribu, lai jus, Melin, paņemtu �o te, - Naidelmans klusi noteica un iespieda He�am rokā kaut ko smagu.
He�s pārsteigts atskārta, ka tas ir masīvais zelta dublons, ko Bonljēra bija atradusi iepriek�ējā dienā. Viņ� jautajo�i vērās kapteinī.
-�� Tas nav daudz, - smaidīdams sacīja Naidelmans. - Mūsu pūliņu pirmie augļi. Gribu, lai jūs to pieņemat ka mūsu ten- cinājuma apliecinājumu. Jūs ta�u mūsu dēļ nonācāt tik sare��ģītas i/vēles priek�ā.
He�s nomurmināja pateicības vārdus un ieslidināja mo�nētu kabatā. Atgriezdamies savā vieta pie galda, viņ� jutas bezgalīgi apmulsis. Nez kādēļ viņam nepatika saņemt dub- lonu, kas atrasts Skrandu sala; �ķita, ka tā bus slikta zīme - vest to līdzi, iekams visa apslēptā manta nav atrasta. Vai ari es kļūstu māņticīgs? He�s prātoja un nolēma ieslēgt monētu savā medpunkta.
Naidelmans nostājās galda galā un, burtiski izstarodams spēcīgu enerģiju, nopētīja savu komandu. Naidelmans izska- tījās nevainojami: nomazgājies, noskuvies, ar tīru un gludu sejas adu, ģērbies gludinātās haki krasas biksēs. Pelēkās acis stūres mājas siltajā gaisma �ķita gandrīz baltas.
-���� �odien acīmredzot būs daudz ko ziņot, - viņ� iesāka, skatīdamies uz klāteso�ajiem. - Doktore Magnusena, sāksim ar jums.
-��� Sūkņi ir kartība un gatavi darbam, kaptein, - in�eniere atbildēja. - Vairākās otr�ķirīgajās �ahtās esam izvietoju�i pa�pildu sensorus, tāpat ari kesonā, lai varētu noverot ūdens līmeni sūknē�anas laika.
Naidelmans palocīja galvu un pievērsa savu stingro, ne�pacietīgo skatienu nākamajam.
-��� Strītera kungs?
-���� Kesons pabeigts. Visas stabilitātes un struktūras vien�gabalainības pārbaudes devu�as pozitīvu rezultātu. Āķis ir vieta, un racēju komanda uz "Cerbera" gaida tālākus norā�dījumus.
-��� Lieliski. - Naidelmans paskatījās uz vēsturnieku un pro�grammētāju. - Jums, kungi, noteikti ir informācija no maz�liet citas jomas.
-��� Bez �aubām, - atsaucās Send�ons. - Ka�
-���� Ļauj labāk man, Kris, bērniņ, - iejaucās Vopners. - Mes esam uzlauzu�i otrās teksta daļas kodu.
Klāteso�ie skaļi ievilka elpu. He�s paliecās uz priek�u un neapzināti sa�ņaudza pirkstos krēsla paroceņus.
-���� Un kas lur rakstīts? - noprasīja Bontjēra.
Vopners pacēla rokas.
-��� Es teicu, ka mēs to uzlauzām. Es neteicu, ka mēs to at�if�rējām. Atklājām da�as burtu kombinācijas, kas atkārtojas, sa�gatavojām tabulu un at�ifrējām pietiekami daudz vārdu, kas sakrīt ar �urnāla pirmo daļu, lai zinātu, ka esam uz pareizā ceļa.
-���� Un viss? - Bontjēra atkrita krēslā.
-���� Ko nozīmē un īriss?! - Vopners izbrīnīts iesaucās. - Tas ta�u ir viss, kas vajadzīgs! Mēs zinām, kas tas par kodu: daudzalfabetu aizvieto�anas kods, kura izmantoti pieci līdz piecpadsmit �ifrē�anas alfabēti. Tiklīdz zināsim īsto daudzu�mu, atliks tikai pagaidīt, kamēr dators pabeigs savu darbi�ņu. Izmantojot iespējamo vārdu metodi, mēs uzzināsim jau pēc da�ām stundām.
-����� Daudzalfabetu aizvieto�anas kods, - I le�s atkārtoja.
-���� Kristofers jau no pa�a sākuma teica, ka izmantots tie�i tas, vai ne?
Pec �iem vārdiem He�s saņēma pateicības pilnu skatienu no Send�ona un niknu zibsni no Vopnera.
Naidelmans palocīja galvu.
-���� Un kā ar kāpņu programmām?
-��� Esmu pabeidzis simulāciju uz "Cerbera" datora, - Vop�ners paskaidroja, atmezdams atpakaļ mīkstu malu cirtu.
-���� Viss kā pa sviestu. - Un tad viņ� zīmīgi piebilda: - Pro�tams, Aka es to vēl neesmu pārbaudījis.
-��� Ļoti labi. - Naidelmans piecēlās, piegāja pie loga un pa�grie�as pret pārējiem. - Nedomāju, ka varu vēl kaut ko pie�bilst. Viss sagatavots. Desmitos nulle nulle mēs iedarbinā�sim sūkņus un nosusināsim Ūdens Aku. Strītera kungs, jūs turpināsiet uzmanīt kesonu. Tiklīdz rodas problēmas, ziņo�jiet mums! "N'ajādu" un "Delfīnu" katram gadījumam turiet tuvumā. Vopnera kungs, jūs novērosiet situāciju 110 Pirmās salas un pabeigsiet kāpņu programmas pārbaudi. Doktore Magnusena no Ortanka vadīs sūknē�anas procesu. - Viņ� pa�spēra soli tuvāk galdam. - Ja viss noritēs saskaņa ar plānu, Aka bus sausa jau rit pēcpusdienā. Tad mūsu cilvēki izvāks no Akas pa�us lielākos �ķēr�ļus un ievietos kāpnes. Un nāka�majā rītā pirmo reizi nokāpsim Akā.
Viņa balss apsīka un acis pievērsās te vienam, te otram no klāteso�ajiem.
-���� Nav vajadzības atgādināt, ka ari nosusināta Aka būs ārkārtīgi bīstama vieta. Patiesībā ūdens izsūknē�ana radis vēl lielāku spiedienu uz koka konstrukcijām. Kamēr nebū�sim tās nostiprināju�i ar titāna sijām, var gadīties nogruvumi vai nobrukumi. Vispirms lejā nolaidīsim nelielu izlūko�anas grupu, kas uz svarīgākajām koka sijām izvietos pjezoelek- triskos sprieguma sensorus. Tiklīdz sensori būs vietā, Kerijs no Pirmās salas ar tālvadības palīdzību tos kalibres. Ja pēk��ņi kaut kur palielināsies spriegums - tas būs signāls, ka iespējams nogruvums, - sensori mūs brīdinās. Sensori būs pieslēgti tiklam, tatad signālu mēs saņemsim nekavējoties. Tiklīdz tos uzliksim, varēsim sūtīt grupas, kas sāks karto�grafē�anu. - Naidelmans ar rokām atspiedās pret galdu. - Es ilgi domāju, ko iekļaut pirmajā grupā, ta�u beigās izrā�dījās, ka tur vispār nav ko domāt. Tajā būs trīs cilvēki: dok�tore Bontjēra, doktors He�s un es. Doktores Bontjēras pie�redze arheoloģija, zinā�anas par augsnes analīzi un pirātu konstrukcijām bus nenovērtējamas, uzsakot Akas izpēti. Doktors He�s vajadzīgs, ja neparedzēti rastos vajadzība pēc neatliekamas medicīniskās palīdzības. Bet par tre�o grupas locekli runājot, es vienkār�i izmantoju kapteiņa privilēģiju. - �os vārdus izrunājot, viņa acis iemirdzējās. - Es zinu, ka lie�lāka daļa, ja ne visi jūs, gribētu redzēt to, kas gaida mūs. Es to tie�ām saprotu. Ticiet man, pienāks diena, kad ikvienam no jums bus iespēja iepazīties - ļoti tuvu iepazīties - ar Ma�kalana radīto konstrukciju. - Viņ� izslējās. - Vēl kadi jauta- jumi?
Stūres mājā valdīja klusums. Kapteinis palocīja galvu.
-��� Tādā gadījumā, kungi, ķersimies pie darba!
Nākamajā pēcpusdienā He�s no salas devās prom pacilātā noskaņojumā. Sūkņi visu iepriek�ējo dienu un nakti bija puk��ķināju�i nevainojami, izsūknēdami no Akas miljoniem galo- nu brūngana ūdens, pa caurulēm aizdzīdami to pari visai sa�lai un izspļaudami atpakaļ okeānā. Pēc trīsdesmit stundām �ļūtenē beidzot bija iesūktas sanesas no pa�a Ūdens Akas dibena - no simt �etrdesmit pedu dziļuma.
He�s saspringti gaidīja savā medpunklā, ta�u piecos sa�ņēma ziņu, ka spēcīgs paisums sācies un pagājis, ta�u Aka juras ūdens nav ieplūdis. lād sekoja nemierīga iek�ējo struk- tūru novēro�ana - sijas vaidēja, krak�ķēja un sēdās zem sma�gās nastas. Seismiskie sensori reģistrēja da�us nogruvumus - sānu tuneļos un bedrēs, ne galvenajā �ahtā. Pēc da�ām stun�dām �ķita, ka lielāka daļa stabilizācijas procesa ir pabeigta. Kesons bija izturējis. Tagad komanda bija ķērusies pie mag�netizētā aķa, lai izvilktu atlūzas, kas gadsimtu gaita sakri�tu�as Ūdens Akā uz neskaitāmajām �ķerssijām un baļķiem.
Izmetis sava kuģī�a enkuru Stormheivena, He�s iegriezās kooperatīvā, lai sagādātu la�a fileju. Tad, ļaudamies pēk�ņam impulsam, viņ� nobrauca astoņas jūdzes līdz Sautportai. Braukdams pa seno piekrastes autostrādi - 1A �oseju -, viņ� zili violetajās vakara debesīs �etrdesmit grādu leņķi virs horizonta ievēroja bali dzeltenas drūmas zibens �autras. Tālu dienvidos aiz Monheganas salas trīsdesmit tūksto�u pēdu augstumā debesis �ķēla pamatīgs pērkons - ta teraudkrāsas pamats burtiski elektrizējās un mirdzēja. Tipiska vasaras lie�tusgāze - spēcīgas lietavas un, iespējams, zibeņo�ana, ta�u ne tik stipra, lai izraisītu jūrā vētru.
Sautportas pārtikas pre�u veikalā, kurā pēc Kembrid�as standartiem bija visai maza izvēle, varēja atrast daudzas lie�tas, kuras nesameklēt Bada veikaliņā. Izkāpis no sava jagu�ārā, He�s steig�us nopētīja ielu - nebūtu labi, ja kads viņu �eit pamanītu un pec tam par �ādu nodevību izstāstītu Ba�dam. I le�s pasmaidīja pats par sevi - cik sve�a �āda mazpil�sētas loģika �ķistu, piemēram, Bostonas iedzimtajam.
Parradies mājās, He�s uzvārija sev kafiju, pagatavoja lasi ar citronu, dillēm un sparģeļiem un tad uzputoja majonēzi ar kariju un mārrutkiem. Lielāko daļu ēdamistabas galda klāja milzīgs zaļa brezenta gabals. Viņ� atbrīvoja sev vietu galda tālākajā stūri un apsēdās, lai pavakariņotu un palasītu Stormhaven Gazette. Iepriecināts un tajā pa�ā laika apbēdināts, viņ� konstatēja, ka par izrakumiem Skrandu salā rakstīts ti�kai otrajā lappusē. Pirmā pilnībā bija atvēlēta Omāru cep�a�nas festivālam un Ziemeļamerikas alnim, kas bija ieklīdis no�liktavās aiz Kaja Estensona saimniecības pre�u veikala, sācis trakot, hdz to notvēra me�niecības darbinieki. Rakstā par izrakumiem bija pieminēts milzīgs progress par spīti da�iem ne�gaidītiem kavēkļiem un noradīts, ka cilvēks, kur� guvis trau�mu iepriek�ējās nedēļas nelaimes gadījumā, veseļojas savas mājas. Kā He�s bija lūdzis, viņa vārds laikraksta slejās ne�parādījās.
Pabeidzis vakariņot, viņ� ielika traukus izlietnē un uzlēja tiem ūdeni. Tad viņ� atgriezās ēdamistabā pie milzīgā zaļa brezenta gabala. Malkodams jau nākamo tasīti kafijas, I le�s parava nost brezentu - zem tā atradās mazāks audekla ga�bals, uz kura gulēja abi iepriek�ējā dienā izraktie skeleti. Viņ� no satrieco�i lielās masu kapa kaulu kaudzes bija izvēlējies, pec pa�a domām, vispilnīgākos un raksturīgākos skeletus, pārvedis mājās, lai, neviena netraucēts, varētu tos izpētīt.
Kauli bija tīri un cieti, tos klaja gai�brūni plankumiņi - sa�las augsne ar augstu dzelzs saturu. Mājas sausajā gaisa tik�ko jau�ami oda pēc sastāvēju�ās zemes. 1 le�s atkāpās vienu soli, iesprieda rokas sānos un uzmanīgi nopētīja gan skele�tus, gan �ēli aizkustino�o pogu, sprādzī�u un zābaku naglu kolekciju, kas bija atrasta līdzas skeletiem. Uz viena skeleta pirksta atrada gredzenu - zelta riņķiti ar neslīpētu granāta akmentiņu, kura vērtība bija vairak vēsturiska nekā jebkā�dā cita. He�s paņēma to un mēģināja uzvilkt savā mazajā pirkstiņā - derēja. Viņ� atstāja gredzenu pirkstā - �ī saikne ar sen miru�o pirātu dīvainā kārtā priecēja.
Pļavā aiz. atvērtajiem logiem valdija vasaras krēsla, un vardes dzirnavu dīķī bija sāku�ās ikvakara kurkstē�anu. He�s izvilka nelielu piezīmju grāmatiņu, lappuses kreisajā pu�se uzrakstīja Pirāts A, bet labajā - Pirāts B. Tad viņ� abus vār�dus nosvītroja un aizvietoja ar Melnā Bārda un Kapteinis Kids. Tā viņi �ķita cilvēcīgāki. Zem abiem virsrakstiem viņ� saka pierakstīt savus pirmos iespaidus.
Pirmām kārtām I le�s noteica abu skeletu dzimumu. Viņ� zinaja, ka astoņpadsmitajā gadsimta bija daudz vairak pirā�tu sievie�u, neka uzskatīja vidusmēra cilvēks. Abi bija vīrie��i. Abiem gandrīz nebija zobu - tas pats sakāms ari par pā�rējiem skeletiem �aja masu kapa. He�s paņēma rokā atsevi�ķi nolikto apak��okli un apskatīja to ar palielināmo stiklu. Bija redzamas brūces, kas Iiecinaja, ka smaganas biju�as bojātas, - vietām kauls kļuvis pavisam plāns. Acīmredzot noēsts. Da�i paliku�ie zobi uzrādīja pārsteidzo�u palaloģiju: dentoblasta slānis atdalījies no dentina. He�s nolika apak��okli un sāka prātot, kas bijis �ādas patoloģijas cēlonis: slimība, bads vai vienkār�a higiēnas neievēro�ana.
Tad viņ� pa�ūpoja roka galvaskausu no pirāta, ko bija no�saucis par Melno Bārdu, un, satvēris kā Joriku, uzmanīgi no�pētīja. Melnas Bārdas vienīgais paliku�ais priek�zobs bija visai plats - tas liecināja, ka cilvēks bijis no Austrumāzijas vai indiānis. He�s nolika galvaskausu un turpinaja izpēti. Otrs pirāts - Kids - savulaik lauzis kaju: kaula malas līdzās lūzuma vietai bija noberztas un pārkaļķoju�ās, turklāt kauls nebija kārtīgi saaudzis. Visticamāk, staigājot klibojis un cie�tis ne�elīgas sāpes. Dzīvs būdams, Kids diez vai bijis mier�mīlīgs pirāts. Vel viens dziļ� ievainojums bija redzams uz atslēgas kaula. Cirtiens nr zobenu? domās sprieda I le�s.
Abi pirāti, visticamāk, biju�i apmēram �etrdesmit gadus veci. Ja Melnā Bārda bija aziāts, kapteinis Kids varēja but eiropietis. He�s nolēma vēlāk pajautai Send�onam, vai ir kaut kas zināms par to, kādu rasu pārstāvji biju�i Okema ko�mandā.
He�s, iegrimis domās, apgāja apkart galdam, tad paņē�ma aug�stilba kaulu. Tas �ķita viegls un trausls. Viņ� to sa�lieca, un - lavu pārsteigumu! - kauls sa�ķīda pirkstos ka sauss zariņ�. He�s nopētīja lūzuma vietas. Tipisks osteopo- rozes gadījums, nevis parastas trūdē�anas sekas. Apskatot luvāk otra skeleta kaulus, He�s atrada tos pa�us simptomus.
Pirāti bija pārāk jauni, lai ciestu 110 �is geronloloģiskās sli�mības. Tātad tas varēja but sliktas pārtikas vai slimības se�kas. Bet kādas slimības? I le�s apsvēra vairāku iespējamo sli�mību simptomus - diagnosticē�anas aparāts stradāja ar pilnu jaudu - un pēk�ņi atplauka platā smaidā.
He�s piegāja pie grāmatplaukta un paķēra apdriskātu I la- risona grāmatu Principles of Internai Medicine
Viņ� aizvēra gramatu un nolika atpakaļ plauktā. Noslē�pums atklats. Tagad cinga pasaulē visai reti sastopama. Pat nabadzīgākajās tre�ās pasaules valstis, kur I le�s bija strādā�jis, audzēja svaigus augļus un dārzeņus, un viņam nebija nā�cies saskarties ar �o slimību. Juzdams neparastu apmierinā�jumu, viņ� atkal piegāja pie galda.
Atskanēja durvju zvans. Nolādēts, viņ� domas nosodījās un, steig�us pārklājis skeletus ar audeklu, iegāja dzīvojama�jā istaba. Dzīvo�anai mazpilsētā bija viens trūkums - neviens pat neiedomājās piezvanīt, iekams ierasties ciemos, ja kāds ieraudzīs ēdamistabas galdu, kas nokrauts ar seniem skeletiem, nevis sudrablietām, I le�s nodomāja, pie laba gala tas nenovedīs.
Piegājis pie durvīm un paraudzījies arā pa logu, I le�s izbrīnījās - tur stāvēja sakumpu�ais profesors Orvils Horns. Vecais virs gaidīja, atspiedies uz spieķa, un sirmie mati bija tā izspūru�i, it kā viņ� tikko būtu pieskāries van de Grāfa ģeneratora .
-���� O, �ausmīgais doktors He�s! - profesors iesaucās, tik�līdz durvis atveras. - Gāju garām un ieraudzīju, ka �ajā jūsu senajā mauzoleja deg gaisma. - Kamēr Horns runāja, viņa mazas mirdzo�ās a�teles nerimtīgi �audījās apkārt. - Iedo�mājos, ka tu dro�i vien esi ieslēdzies pagraba un �ķērd lī�ķus. Ciemā, zini, pazudu�as da�as jaunavas, un ļaudis sāku��i uztraukties. - Vecā vira skatiens apstājās pie lielā brezenta gabala uz ēdamistabas galda. - Ei! Un kas tad tas?
-���� Pirātu skeleti, - plati smaidīdams, atbildēja Ile�s. - jus ta�u gribējāt dāvaniņu, vai ne? Tātad, daudz laimes dzim��anas dienā!
Profesora acis sajūsmā spo�i iemirdzējās, un viņ�, pat ne- palūdzis atļauju, iegāja istabā.
-���� Brīni�ķīgi! - viņ� iesaucās. - Redzu, ka aizdomas bija pamatotas. Kur tu tos dabūji?
-���� "Talasas" arheoloģe pirms pāris dienām atraka pirātu apmetnes vietu Skrandu salā, - He�s paskaidroja, vedinā�dams veco viru ēdamistabā. - Viņi atrada masu kapu. Nolē�mu pārīti paņemt sev, lai mēģinātu noteikt nāves cēloni.
Profesora kuplas uzacis izbrīna izliecās. He�s pacēla bre�zenta malu, un viņa viesis ieinteresēts paliecās uz priek�u, ar spieķi pabikstīdams vairākus kaulus.
-���� Domāju, ka esmu uzminējis, kādēļ viņi gāju�i boja, - teica 1 le�s.
Profesors pacēla roku.
-��� Klusu! Ļauj arī man pamēģināt!
I le�s pasmaidīja - viņ� atcerējās, cik ļoti profesoram pa�tika risināt zinātniskās problēmas. Viņi bie�i vien pēcpusdie�nas spēlēja �o spēli - profesors iedeva He�am kadu nepa�rastu eksemplāru vai uzdeva āķīgu zinātnisku mīklu, kas bija jāatrisina.
Doktors Horns pacēla Melnās Bārdas galvaskausu, apgrieza otrādi un apskatīja zobus.
-��� Austrumāzijas iedzimtais, - viņ� noteica, likdams gal�vaskausu atpakaļ.
-���� Ļoti labi.
-���� Nekas īpa�s, - atbildēja profesors. - Pirāti bija pirmie darba devēji, kas atzina rasu vienlidzību. �is varētu but no Birmas vai Borneo. Varēja but laskārs
-���� Iespaidīgi, - I le�s noteica.
-��� Jaunie gan visu ātri ai/mirst! - Profesors apgaja apkārt skeletiem. Viņa mazās un apaļās a�teles spidēja - viņ� atga- dināja kaķi, kas rotaļājas ar peli. Tad vecais vīrs paņēma kau�lu, ko bija salauzis 1 le�s. - Osteoporoze, - viņ� konstatēja, paskatījies uz savu skolnieku.
He�s pasmaidīja, ta�u neko neteica. Doktors Horns pa�ņēma rokā apak��okli.
-���� �ie pirāti acīmredzot neuzskatīja par vajadzīgu divas reizes dienā izmantot diegu zobu tīrī�anai. - Viņ� nopētīja zobus, domīgi parvilka ar pirkstu sejai un izslējās. - Visi simptomi liecina par cingu.
He�s sadruma.
-��� Jūs to noteicāt daudz ātrāk nekā es.
-��� Agrākos gadsimtos cinga uz kuģiem plosījās endemis- kos apmēros. Baidos, to zina visi.
-��� Iespējams, tas bija acīm redzami, - nomāktā balsī sacīja l le�s.
Profesors veltīja viņam dzēlīgu skatienu, ta�u neko ne�teica.
-���� Nāciet, piesēdīsim dzīvojamajā istaba, - 1 le�s aicināja. - Pagatavo�u jums tasīti kafijas!
Kad viņ� pec da�am minūtēm atgriezās ar paplāti, uz ku�ras rindojās tasītes un apak�tasītes, profesors jau bija apsē�dies atzveltnes krēslā un laiski �ķirstīja kadu senu detektiv- stāstu, ko I le�a māte savulaik bija dievinājusi. Viņa plauktā turēja apmēram trīsdesmit grāmatas - māte bija teikusi, ka ar to pietiek, lai diena, kad izlasīta pēdējā, jau bulu aizmir�sies, kas rakstīts pirmajā, un visu var sākt no sākuma. Ierau�got savā dzīvojamajā istabā vīru no bērnības, kas �ķirsta mātes grāmatu, He�u pārņēma rūgteni salda nostalģija - tik spēcīga, ka paplati uz mazā galdiņa viņ� nolika ar lielāku troksni, nekā bija vēlejies. Profesors paņēma tasīti, un kadu bridi viņi klusēdami malkoja kafiju.
-���� Melin, - nokrem�ļojies vecais virs beidzot iesāka, - es�mu tev parādā atvaino�anos.
-���� Ludzu, - atbildēja He�s, - nav vajadzības to pieminēt. Es protu novērtēt jusu tie�umu.
-���� Pie velna manu tie�umu! Todien es runāju pārsteidzīgi. Es vel joprojām esmu pārliecināts, ka Stormheivena lieliski varētu iztikt bez tas nolādētās dārgumu salas, ta�u neko ne�padarīsi. Kas es esmu, lai tiesātu tevi? Tātad dari vien, kas tev jādara.
-���� Paldies.
-���� Lai izpirktu savu grēku, atnesu kaut ko, lai varētu uz�spēlēt "parādi un stāsti" spēlīti, - profesora acis iedegās pa�zīstamas uguntiņas. Viņ� izņēma 110 kabatas kastīti un atvē�ra. Tajā bija dīvaina glieme�nīca ar sare�ģītu punktu un iesvitrojuma rakstu uz virsmas. - Kas tas ir? Tev ir piecas minūtes!
-��� Jūras e�i, Siāmas dvīņi, - He�s teica, sniegdams kastīti atpakaļ profesoram. - Jauks eksemplārs.
-���� Sasodīts! Ja tu neļauj iedzīt sevi strupceļā, esi vismaz tik daudz noderīgs, ka paskaidro apslakļus, kas saistīti ar �iem te. - Profesors ar īk�ķi norādīja uz ēdamistabas galda pusi. - Gribu dzirdēt visu līdz pēdējam sīkumam, lai cik tas triviāls ari nebūtu. Ja kaut ko izlaidīsi, tiksi bargi sodīts.
Izstiepis un sakrustojis kājas uz pītā paklājiņa, He�s pa�stāstīja, kā Bontjēra atradusi apmetni; ko atrada pirmo izra�kumu laika; ka tika atrakts masu kaps, zelts un citi priek��meti; cik blīvi bija salikti līķi. Profesors klausījās, sparīgi māja ar galvu 1111, izdzirdot kaut ko jaunu, rauca un atkal izlīdzināja pieri.
-���� Manuprat, vispārsteidzo�ākais ir līķu skaits, - He�s se�cināja. - Līdz �ai pēcpusdienai identificēti astoņdesmit indi�vīdi, bet izrakumi vel nav pabeigti.
-��� Tie�ām. - Profesors apklusa. Viņa skatiens klejoja, ne�kur īpa�i neuzkavēdamies. Tad viņ� izstiepās, nolika tasīti, delikāti nogludināja �aketes stūrus un piecēlās kājās. - Cin- ga, - viņ� atkārtoja vairāk pats sev un tad iespurdzas. - Pa�vadi mani līdz durvīm, labi? Esmu nozadzis tev pietiekami daudz laika.
Pie durvīm profesors apstājās un pagriezās. Viņ� veltīja I le�am ilgu skatienu, kurā jautās slēpta interese.
-��� Saki, Melin, kada flora dominē Skrandu sala? Es tur ne�kad neesmu bijis.
-���� Nu, - I le�s iesāka, - tā ir tipiska sala, koku praktiski nav, grī�ļi, Vird�inijas ievas, di�dad�i un me�rozītes.
-��� Ak tā. Vird�inijas ievu pīrāgs� ļoti gards! Vai esi kād�reiz baudījis me�rozī�u paaugli�u tēju?
-���� Protams, - atbildēja Melins. - Māte to dzēra lielos dau�dzumos un teica, ka ta esot veselīga. Bet man ta riebās.
Profesors Horns noklepojās, pielicis mutei priek�ā roku. He�am atcerejas, ka ar �ādu �estu profesors pau� nosodīju�mu.
-���� Kas notika? - viņ� kā aizstāvoties jautāja.
-����� Vird�inijas ieva un me�rozī�u paaugli�i, - profesors iesāka, - pirms da�iem gadsimtiem �ajā krastā bija neatņe�mama uztura sastāvdaļa. Abos ir ārkārtīgi daudz C vitamīna.
Iestājās klusums.
-���� Ak, - novilka He�s, - es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt.
-��� Septiņpadsmitajā gadsimta jūrnieki, iespējams, nezinā�ja, kas izraisa cingu, ta�u viņi noteikti pazina gandrīz visas svaigas ogas, augļus, saknes vai dārzeņus, kas to spēja izār�stēt. - Profesors pētījo�i vērās lle�ā. - Un saistībā ar mūsu pārsteidzīgo diagnozi ir vēl viena problēma.
-��� Kāda?
-���� Veids, ka �ie cilvēki apglabali. - Vecais virs, kā uzsvēr�dams savu vārdu nozīmi, paklaudzināja ar spieķi pa grīdu. - Melin, cinga vēl nav pietiekams iemesls, lai astoņdesmit līķus samestu masu kapa un �mauktu prom tada ātruma, ka tiek pamests pat zelts un smaragdi.
Tālu dienvidos noplaiksnīja zibens�un nogranda pērkons.
-���� Bet kas ir pietiekams iemesls? - He�s apjautājas.
Vienīgā doktora Horna atbilde bija sirsnīgs uzsitiens pa plecu. Tad viņ� pagriezās, nokliboja lejup pa pakāpieniem un devās prom - spieķa klaudzieni skanēja vēl ilgi pēc tam, kad viņa stāvs bija izzudis Okeāna alejas tumsā.
Agri nākamās dienas rita He�s iegāja Pirmajā sala. Nelielā vadības un kontroles centra telpā bija neparasti daudz cilvē�ku. Bontjēra, Kerijs Vopners un Send�ons runāja visi vien�laikus. Klusēja tikai Magnusena un kapteinis Naidelmans. Magnusena sava nodaba turpināja diagnostiku, bet Naidel�mans stāvēja pa�ā vidu un kūpināja pīpi - rams ka viesuļ�vētras epicentrs.
-��� Jūs juku�i esat, vai? - teica Vopners. - Man jābūt uz "Cerbera", mans uzdevums ir at�ifrēt �urnālu, nevis lo�ņāt pa alām. Esmu programmētājs, nevis kanalizācijas sistēmu labotājs.
-��� Citas izejas nav, - Naidelmans atbildēja, izņemdams pī�pi no mutes un paskatīdamies uz Vopneru. - Tu ta�u redzēji ciparus.
-��� Jā, jā. Un ko tad jūs gaidījāt? Sitajā sasodītajā salā vis�pār nekas nedarbojas kā nākas!
-���� Vai esmu kaut ko palaidis garām? - tuvodamies jautāja
He�s.
-��� A, labrīt, Melin! - Naidelmans smaidīdams teica. - Ne�ko īpa�u. Radu�ās da�as problēmas ar elektroniku kāpnēs.
-��� Da�as, kā tad! - nosprauslājās Vopners.
-���� Rezultātā mums nekas cits neatliek kā ņemt �īsdienas ekspedīcijā uz Aku līdzi arī Keriju.
-��� Pie velna! - īgni novilka Vopners. - Cik rei�u man jums jāatgādina, ka kods jau ir manējais? "Scilla" pēc pāris stun�dām bus at�ifrējusi pilnīgi visu tekstu!
-��� Ja tā, Kristofers te var paliki un visam sekot, - jau asāk noteica Naidelmans.
-�� Tie�i ta, - atsaucās Send�ons un izrieza krūti. - Atlikusi lā�u tikai datu izvade un jāaizvieto da�i simboli.
Vopners skatījās le uz vienu, te otru - lūpa bija uzmesta neiedomājami augstu.
-��� Mēs vienkār�i sprie�am, kur tu �obrīd esi vajadzīgāks, - Naidelmans paskaidroja. - Un �obrīd tu visvairāk esi vaja�dzīgs komandai. - Viņ� pievērsās He�am. - Ir absolūti ne�piecie�ams izvietot Akā tos pjezoelektriskos sensorus. Tik�līdz tie būs saslēgti tikla ar datoriem, tie darbosies ka savlaicīgas brīdinā�anas sistēma, ja kaut kur pazeme sāksies nogruvums. Ta�u Kerijam līdz �im nav izdevies kalibrēt sen�sorus ar talvadibas palīdzību no Pirmās salas. - Kapteinis paskatījās uz. Vopneru. - Ja tikls niķojas, viņam nāksies kāpt mums līdzi un kalibrēt tos ar roku, izmantojot plaukstdato�ru. Tad viņ� varēs lejupielādēt informāciju lielaja datorā. Tas, protams, rada neērtības, bet citas izejas mums nav.
-��� Neērtības? - iesaucas Vopners. - Skabarga pakaļā butu daudz precīzāks apzīmējums!
-���� Lielākā daļa komandas vīru atdotu pusi no savas da�ļas, lai tikai piedalītos pirmajā nokāp�anā Akā, - Send�ons iebilda.
-���� Man tā jūsu nokāp�ana� - Vopners norūca un aizgrie�zās. Bontjēra ieķiķinājās.
Naidelmans pievērsās vēsturniekam.
-���� Izstāstiet doktoram l le�am par teikumu, ko tikko at��ifrējat �urnāla otrajā daļā.
Send�ons svarīgi nokrem�ļojās.
-��� Tas patiesība nav teikums, - viņ� teica. - Drizak teiku�ma daļa: Tie, kas alkst atrast atslēgu, lai iekļūtu - te ir kāds ne�saprotams vārds -, atradis�
He�s pārsteigts raudzījās kapteini.
-��� Tad jau Ūdens Akai ir slepena atslēga.
Naidelmans pasmaidīja un nepacietīgi saberzēja rokas.
-���� Ir jau gandrīz astoņi, - viņ� teica. - Vāciet mantiņas, laiks sakt!
He�s atgriezās medpunktā, lai paņemtu ārsta koferīti, un satikās ar pārējiem, kas kapa aug�up uz Ortanku.
-���� Merde, cik �odien auksts! - sirdījās Bontjēra un, cenz�damās sasildīties, pūta sev uz pirkstiem. - Un jūs to saucat par vasaras rītu?
-���� Tas ir vasaras rits Menā, - atbildēja He�s. - Baudiet! Svaigais gaiss tevi uzmundrinās.
-��� Tas nu gan man nemaz nav vajadzīgs, monsieur le docteur. - Viņa laidās rik�os, ta cenzdamās sasildīties. He�s sekoja un atskārta, ka ari pats mazliet trīs, tikai nebija pārliecināts - tas ir aukstuma dēļ vai tādēļ, ka gaidāma nokāp�ana Ūdens Akā. Pāri salai parskrēja nelīdzena mākoņu ēna, un tai pa pēdām slīdēja lietusmākoņu rindas.
Nonācis salas augstākajā punktā, He�s ieraudzīja milzeni Ortanku - no tā tum�as pavēderes iek�ā Ūdens Akā stiepās daudzkrasainu kabeļu kuļi. Tikai ta vairs nebija Ūdens Aka - nosusināta un pieejama, tā gaidīja, kad liks izdibināti tas rū�pīgi glabatie noslēpumi.
He�s atkal nodrebēja un devās uz priek�u. No �is virsot�nes bija redzams ari pelēkais kesona pusloks, kas apvija sa�las dienvidu galu. Tas bija dīvains skats. Kesona tālākajā mala sakas tum�i zilais okeāna pla�ums, kas izzuda nebei- dzamajā miglā; savukārt tuvākajā malā akmeņainais okeāna dibens �ķita glu�i vai nepieklājīgi kails, un to klāja peļķītes ar sastāvēju�os ūdeni. �ur un tur smiltis bija redzami starp akmeņiem iesprausti marķieri - tā bija iezīmētas ieejas pa�zemes tuneļos, kas gaidīja tālāku izpēti un analīzi. Krastma�la līdzās kesonam bija redzamas vairākas sarūsēju�u dzelzs gabalu, ar ūdeni piesūku�os koku un citu atlūzu kaudzes - tas viss bija izvilkts no Ūdens Akas, lai attīrītu ceļu ekspe�dīcijas locekļiem.
Strīters ar komandu stāvēja uz laukumiņa līdzās Akai - vilka ara vienus kabeļus un laida iek�ā citus. Piegājis tuvāk, I le�s ieraudzīja, ka pari Akas malai nolaists kaut kas līdzīgs masīvam kāpnēm. Tas bija gatavotas no resnām, mirdzo�ām inelala caurulēm, starp kuram iestiprināti ar gumiju klāti �ķērskoki. He�s zināja, ka viri nostrādāju�i vai visu nakti, lai sastiprinātu kāpņu posmus un ielaistu tās Akā, lavierejot starp neredzamiem �ķēr�ļiem un paliku�ajām atlūzām, kas iesprūdu�as starp �ahtas sijām.
-��� Es tās sauktu par kāpnēm, kas piebāztas ar steroidiem, - viņ� iesvilpdamies noteica.
-��� Tās ir vairak neka kāpnes, - atbildēja Naidelmans. - Ta ir kāpņu rinda. Tas ir gatavotas no titāna sakausējuma un kalpos ka Akas nostiprinājumu pamats. Ar laiku mēs to iebū�vēsim titana statņu tiklā, kas stiepsies no kāpnēm gar visam sienām un baļķiem. Tad Aka būs nostiprināta un stabila visu rak�anas darbu laiku. Tāpat mēs kāpnēm pierikosim lifta platformu. - Viņ� norādīja uz kāpņu stalnem. - Abās cauru�les iebūvēti optiskās �ķiedras, koaksiālie un elektriskie ka�beļi, bet katrā �ķērskokā ir lampiņa. Galu galā ikvienu �is konstrukcijas daļu, sākot no servodzinēja līdz novēro�anas kamerām, kontrolēs dators. Ta�u pagaidām musu draugs Vopners nav spējis panākt, ka viss darbojas no attalas vadī�bas. Tādēļ ari aicinajam viņu �odien līdzi. - Kapteinis uzsita ar kāju pa virsējo �ķērsi. - Uzbūvēts pēc "Talasas" specifi- kacijam un izmaksāja gandrīz, divsimt tūksto�us dolāru.
Plati smaidīdams, pienāca Vopners, kur� bija sadzirdējis pēdējos Naidelmana vārdus.
-���� Sveiki, kaptein, - viņ� teica. - Es zinu, kur var dabūt ari lieliskus tualetes podus par se�simt dolāriem.
Naidelmans pasmaidīja.
-������ Priecājos, ka jūsu garastāvoklis uzlabojas, Vopnera kungs. Ķersimies pie darba! - Viņ� pievērsās pārējiem. - Musu galvenais uzdevums �odien ir piestiprināt Akas pak��u kastēm un nostiprinājuma sijām �ādus pjezoelektriskos sprieguma sensorus. - Kapteinis izņēma no iesaiņojuma vie�nu sensoru un iedeva to apskatīt ari citiem. Tā bija neliela, caurspīdīga cietā plastikatā iestrādāta metāla strēmelīte ar datora mikroshēmu vidū. Katrā galā taisnā leņķī no plāk�snītes ara vidēja puscollu gara nagla. - Tā vienkār�i jāiedzen vai jāiespie� kokā. Vopnera kungs tos kalibres un reģistrēs savā plaukstdatora.
Kamēr Naidelmans runāja, pie He�a piegāja tehniķis un palīdzēja uzlikt dro�ības siksnas. Tad viņ� pasniedza aizsarg�ķiveri un paradīja, kā lietot rāciju un halogēnlampu. Pēc tam 1 le�s saņēma mugursomu ar pjezoelektriskajiem sensoriem.
Paņēmis ārsta �emodāniņu, He�s pamanīja, ka Naidel�mans aicina viņu tuvāk margām. Doktors pagāja tuvāk, un kapteinis sāka runāt mikrofoniņā, kas bija piestiprināts viņa aizsargķiverei.
- Magnusena, padod strāvu!
He�a acu priek�ā visu kāpņu garuma iedegās dzeltenas lampiņas, kas izgaismoja spokaino Ūdens Akas dzelmi. Trīs�kār�a spīdo�u statņu rinda, kas vijās lejup, atgādināja ceļu uz elli.
Pirmo reizi He�s ieraudzīja, kāda izskatās Aka. Kvadrāts ar nelīdzenām malām - apmēram desmit pēdas pa diagonā�li -, ko no visām �etrām pusēm balstīja smagi baļķi, kas bija iestiprināti masivas vertikālas sijās katra Akas stūrī. Ik pec desmit pēdām �ahtu �ķērsoja �etras mazākas sijas, kas sa�stapās Akas vidū, - tas neļāva Akai iebrukt. He�s jutās pār�steigts, cik augstas tehnoloģijas, �ķita, izmantotas Akas bū�ve - it ka Makalans to būtu projektējis tūksto� gadiem, nevis paris gadiņiem, kas būtu nepiecie�ami Okemam, lai atgriez�tos un pievāktu apslēpto mantu.
Skatīdamies lejup uz gaismiņu rindu, He�s tikai �ajā bri�di visā nopietnībā apjauta, cik dziļa Aka ir patiesībā. �ķita, ka gaisma tālumā atduras pret tumsu, bet kāpnes drūmajā dziļumā saplūst vienā punktā. Aka �ķita kā dzīva - bija dzir�dama tik�ķē�ana, pilē�ana un krak�ķē�ana, neskaidri �uksti un vaidi.
Pāri salai noducināja pērkons, un pēk�ņa vēja brāzma pie�spieda zemei grī�ļus, kas auga netālu no Akas. lād sākās spēcīgs lietus, kas saslapināja gan papardes, gan mehānis�mus. He�s nekustējās - viņu no lietavām daļēji pasargāja masivais Ortanka tornis. Pēc da�ām minūtēm mēs vienkār�i nostāsimies pie kāpnēm nn laidīsimies lejup, viņ� domās sprie�da. Un atkal pārņēma sajūta, ka viss izdevies pārāk viegli. Ta�u tā izzuda, tiklīdz gaisā uzvēdīja dzestrais Akas dzel�mes smārds - spēcīga sālsūdens smar�a, kas jaucās ar pele- juma, beigtu zivju trūdu un puvu�u jūraszāļu smaku. Pēk�ņi prātā ie�āvās doma: Kuut kur �ajā tuneļu labirintā dus D�onija mirstīgās atliekas. Viņ� ļoti baidījās, ta�u vienlaikus ari vēlējās tās atrast.
Tehniķis pasniedza Naidelmanam nelielu gaisa sastāva analizatoru, un viņ� to aplika ap kaklu.
-���� Atcerieties, ka mēs lejup nekāpjam, lai pastaigātos, - Naidelmans teica, pievērsies komandas locekļiem. - Vienī�gais bridis, kad drīkstat atkabināties no kāpnēm, ir tad, kad jāpiestiprina sensors. Mēs tos izvietosim, kalibrēsim un tad veikli rāpsimies arā. Bet, kamēr būsim tur iek�a, aicinu ik�vienu pievērst uzmanību it visam: kads ir balstu stāvoklis, tuneļu skaits un izmērs. Visam, kas �ķiet uzmanības vērts. Akas dibens vēl joprojām ir dubļiem klāts, tādēļ mēs kon- centrēsimies uz sienām un sānu tuneļu ieejām. - Kartodams ķiveri, viņ� uz mirkli apklusa. - Labi. Ņemiet dro�ības sik�snas un lai�amies lejā!
Noklik�ķēja dro�ības aķi. Naidelmans piegaja pie visiem, vēlreiz pārbaudīja stiprinājumus un troses.
-���� Jutos kā idiotisks telefona līnijas remontstrādnieks, - �ēlojās Vopners.
He�s paskatījas pār plecu programmētajam, kuram bez mugursomas ar pjezoelektriskajiem sensoriem pie siksnas ka�rājās arī divi plaukstdatori.
-���� Nu, kādēļ tu tā, Kerij, - ķircinādamās iesaka Bontjēra, - beidzot tu izskaties pēc vīrie�a.
Apkārt platformai bija sapulcējusies lielākā daļa to, kas paliks virs zemes. Atskanēja viens uzmundrino�s sauciens pēc otra. He�s ielūkojās saviļņotajās sejās: �is bija bridis, ko gaidīja visi - ari viņ� pats. Bontjēra plati smaidīja. Pat Vop�ners �ķila vispārējās pacilātības pārņemts - viņ� sakārtoja ap�rīkojumu un svarīgi parāva dro�ības trosi.
Naidelmans vēlreiz paskatījās uz apkārtējiem un pamāja ar roku. 1'ad viņ� piegāja pie platformas malas, piestiprināja savu trosi kāpnēm un sāka laisties lejā.
He�s bija pēdējais, kur� lika kāju uz kāpnēm. Pārējie jau bija izstiepu�ies divdesmit pēdu garā rindā zem viņa. Lēna kā�pienā ritmā tumsā �ūpojās aizsargķiveru lukturī�u gaismiņas. He�am sareiba galva, un viņ�, stingri ieķēries �ķērsi, paska�tījās uz aug�u. Viņ� apzinājas, ka kāpnes ir stabilas ka klints; ja ari tas saktu krist, viņu noturētu dro�ības troses.
Kāpjot leja, komandu pārņēma ziņkāres vadīts klusums. Ne varda neteica ari tie, kas palika pie Ortanka un vēroja ekspedīciju monitora. Akas izdvestie trok�ņi �ķita nebeidza�mi - gaisu piepildīja klusa krak�ķē�ana un �ņirkstē�ana, kas atgādināja neredzamu jūras radījumu sazinā�anas skaņas. He�s jau bija nonācis līdz pirmajam termināļa centrmezglam ar elektrības kontaktligzdām un kāpņu statņos ik pēc piec�padsmit pēdām iebūvētajām kabeļu savienojumu vietām.
-���� Vai visiem viss ir kārtībā? - rācijā atskanēja Naidelma- na balss. Viena pēc otras bija dzirdamas apstiprino�as atbil�des.
-���� Doktore Magnusena? - Naidelmans iesāka.
-���� Instrumenti normas robe�as, - atbildēja in�eniere no Ortanka. - Visos paneļos deg zaļas gaismiņas.
-���� Doktor Renkin?
-��� Iekārtās neko nav fiksēju�as, kaptein. Ne miņas no seis�miskiem traucējumiem vai magnētiskām anomālijām.
-��� Strītera kungs?
-��� Visas kāpņu sistēmas darbojas, - lakoniski atbildēja uz�runātais.
-��� Ļoti labi, - Naidelmans noteica. - Nokāpsim līdz plat�formai piecdesmit pēdu dzijumā, vajadzīgajās vietās ielik�sim sensorus un tad atputisimies. Raugieties, lai dro�ības troses neaizķeras aiz sijām! Doktor Bontjēra, doktor He�, Vopnera kungs, turiet acis plati! Ja ievērojat kaut ko dīvai�nu, nekavējoties ziņojiet!
-��� Jūs jokojat? - atskanēja Vopnera balss. - Te viss ir dī�vains!
Kāpjot tālāk, He�am �ķita, ka viņ� grimst dziļā, ar iesāļu ūdeni pilnā baseinā. Gaiss bija auksts un mitrs, oda pēc trū�diem. Katra izelpa kondensējās garaiņu mākoni, kas sastin�ga pārsātinātajā gaisa un neizklīda. He�s paskatījās apkārt - līdzi kustējās ari gaismiņa, kas plūda no ķiveres lukturī�a. Patlaban viņi atradās Akas plūdmaiņu zona, kurā Iidz �im divreiz dienā bija cēlies un krities ūdens līmenis. Pārsteigts viņ� konstatēja, ka te redzamas tās pa�as dzīvās radības, kas neskaitāmas reizes pēc paisuma bija novērotas starp akme�ņiem jūras malā: vispirms sprogkājvē�i, tad jūraszāles, div- vāku gliemji un moluski �ķīvī�i. Tur bija arī juras zvaigznes, juras gurķi, ēdamie jūras glieme�i, juras e�i un anemones. Mirkli vēlāk viņ� jau kāpa garam koraļļu un jūraszāļu slā�nim. Simtiem mīkstmie�u, joprojām cerēdami, ka sāksies pai�sums, izmisīgi turējās pie sienām un sijām. Kad tiem aptrūk- sies spēka, tie viens pēc otra iegāzīsies bezdibeni.
Lai ari vairums pelddrazu no Akas jau bija izvākts, ne�liela �ķēr�ļu josla no senām atlūzām tik un tā bija palikusi. Kāpnes prasmīgi bija izdzītas cauri sapuvu�ām sijām, metā�la stieņu pinumiem un salauztiem drupinātajiem. Komanda uz mirkli apstājās, kamēr Naidelmans iedzina sienā senso- ru. Tad viņi pagaidīja, kamēr Vopners kalibros sensoru. Gai�dot He�s juta, ka �ajā smirdoņā viņ� zaudē apņēmību, un prātoja, vai ari pārējos pārņēmu�as līdzīgas sajūtas, jeb�u viņu vienkār�i papildus nomoka apziņa, ka tepat kaut kur �ajā aukstajā, mitrajā labirintā atdusas brāļa mirstīgās atlie�kas.
-���� Ei, le tik drausmīgi smird! - iesaucās Vopners, nolie�cies pār savu plaukstdatoru.
-���� Gaisa sastavs ir normas robe�as, - atbildēja Naidel�mans. - Pēc paris dienām izbūvēsim �eit ventilācijas iekār�tas.
Vēl dziļāk biezā parasto ūdenszāļu slāņa vietā parādījās brunaļģu spurainās vijas. Starp tām vēl skaidrāk varēja sa�manīt �ahtas oriģinālās aprises. Aug�ā atskanēja apslāpēta dārdoņa - ducināja pērkons. I le�s pacēla acis - Akas atverē vidēja debess un Ortanks, ko apņēma zaļgans mirdzums. Virs ta zemie mākoņi bija pārvērtu�i debesis metāla pelēkā klājienā. Acumirkli uzzibsnīja zibens - Aka atmirdzēja spo�kains spīdums.
Pēk�ņi visi apstājās. Paskatījies lejup, He�s ieraudzīja, ka Naidelmana lukturītis izgaismo divas atveres abās �ahtas pu�ses - tie bija tuneļi, kas slīga tumsā.
-��� Nu, kā tev liekas? - jautaja Naidelmans, piestiprinādams nākamo sensoru.
-����� Tas būvēts vēlāk, - atbildēja Bontjēra, uzmanigi ielieku- sies otrajā atvere, lai piestiprinātu sensoru un izpētītu tune�li. - Paskatieties uz materiālu: smalks, apstrādāts ar garenza- ģi, nevis tēsts. Varbūt saglabājies no Pārkhērsta ekspedīcijas laikiem deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, non?
Viņa izslējās un paskatījās uz He�u, un viņas lukturī�a gais�ma apspīdēja doktora kājas.
-��� Es redzu, kas tev darās zem biksēm, - viņa ķircinājās.
-���� Varbūt mainīsimies vietām? - atjautāja He�s.
Viņi turpināja kāpt lejup, laiku pa laikam apstājoties, lai iestiprinātu sijās un balstos sensorus. Beidzot viņi bija sa�sniegu�i platformu, kas atradās piecdesmit pēdu dziļumā. Sa�va lukturī�a gaismā He�s saskatīja satraukumā nobālēju�o kapteiņa seju. Lai ari gaiss bija dzestrs, to klāja sviedru lāsī�tes.
Atkal parādījās zibens un noducināja pērkons. �ķita, ka ūdens pil vēl ātrāk, un He�s nosprieda, ka aug�ā sākusies pamatīga lietusgāze. Viņ� paskatījās aug�up, ta�u �ķērsām saliktās sijas aizsedza pilnīgi visu. Lukturī�a gaismā bija redzams, kā krīt lietus lāses. He�s saka prātot, vai viļņi jūra cēlu�ies, un cerēja, ka kesons izturēs. Pēk�ņi domās atausa aina, kā bangas pārrauj dambi, ielau�as Akā un viņi visi no�slīkst.
-��� Man salst, - sāka �ēloties Vopners. - Kādēļ neviens ma�ni nebrīdināja, ka jāpaķer līdzi apsildāmā sega? Un smird vēl briesmīgāk nekā pirmīt.
-���� Mazliet paaugstināts metāna un ogļskābās gāzes līme�nis, - skatīdamies monitorā, pavēstīja Naidelmans. - Uztrau�kumam nav pamata.
-��� Ta�u viņam taisnība, - ierunājās Bontjēra, sakārtodama bla�ķiti pie jostas. - Te patie�ām ir auksts.
-����� �etrdesmit astoņi gradi
Visi klusēja.
-��� Tad turpināsim. Tālāk mēs dro�i vien atklāsim ari citas �ahtas un tuneļus. Sensorus uzstādīsim pec kārtas. Tā ka Vopnera kungam tie visi jākalibrē ar roku, viņ� iepaliks. Mēs viņu pagaidīsim uz platformas, kas atrodas simts pēdu dzi�ļumā.
Uz �ķērskokiem bija sakrājies neiedomājams daudzums da�ādu drazu. Tur karājas vecas troses, ķēdes, instrumenti, �ļūtenes un pat sapelēju�i ādas cimdi. Viņi nokāpa garām vai�rākām sienās izcirstām atverēm - �ajās vietās sākās tuneļi vai ari Aku �ķērsoja citas �ahtas. Naidelmans izvēlējās pir�mo un ievietoja sensoru divdesmit pēdu attālumā no ieejas; Bontjēra aprīkoja nākamo. Un tad pienāca 1 le�a kārta.
Viņ� piesardzīgi atāķēja trosi no dro�ības āķa, nocēla kā�ju no pakāpiena un spēra soli otrā �ahtā. Kāja iegrima mīk�stos dubļos. Tunelis bija �aurs un zems un tālāk ar asu līku�mu tiecās aug�up. Tas bija uz ātru roku izrakts un nebūt neatgādināja eleganto Ūdens Akas �ahtu. Acīmredzot izrakts daudz vēlāk. Saliecies He�s nogāja divdesmit pēdas, tad iz�ņēma no mugursomas pjezoelektrisko sensoru un iespieda pārkaļķotajā augsnē. Atgriezies galvenajā �ahtā, viņ� pie tu�neļa ieejas nolika fluorescējo�u karodziņu - zirni Vopneram.
Atkal nonācis uz kāpnēm, Ile�s sadzirdēja skaļu - glu�i kā pirmsnāves - krak�ķi, kam sekoja neskaitāmas atbalsis, kas traucās aug�up un lejup pa �ahtu. Krak�ķēja tuvējais baļ�ķis. He�s sastinga, cie�i ieķērās kāpnēs un aizturēja elpu.
-��� Bedre sē�as, - atskanēja Naidelmana balss. Viņ� jau bija uzstādījis savu sensoru un kāpa lejup uz nākamo tuneļu krus�tojumu. Kamēr viņ� izteica �os vārdus, no sānu �ahtas atska�nēja nākamais brāk�ķis - griezīgs un savada kārtā cilvēcīgs.
-��� Sasodīts, kas tas? - iesaucās Vopners, kas nu jau bija no�ķēris He�u. Viņa balss �aurajā telpā �ķita mazliet par skaļu.
-��� Lielā mēra tas pats, - atbildēja Naidelmans. - Vecie koki protestē.
Un atkal bija dzirdams griezīgs troksnis, ko pavadīja klusa buldurē�ana.
-��� Tas nav nekāds koks, - noteica Vopners. - Tādas ska�ņas spēj izdvest tikai dzīvas būtnes.
lle�s paskatijas aug�up. Programmētājs stāvēja kā sastin�dzis pie kāda sensora. Plaukstdatoru viņ� turēja vienā izstiep�tā roka, bet otras rokas rādītājpirksts bija uzlikts uz tā - iz�skatījās smieklīgi: it kā viņ� radītu pats uz savu plaukstu.
Paklau, nespidini ta�u man acīs! - uzbrēca Vopners. - jo ātrāk es nokalibrē�u �itos piesūcekņus, jo ātrāk varē�u tikt ārā no �ita sasodītā cauruma!
-��� Tu vienkār�i gribi nonākt uz kuģa, pirms Christophe ir nozadzis tev uzvaru, - pajokoja Bontjēra. Viņa tik tikko bija iznākusi no kārtējā tuneļa un turpināja kapt lejup.
Kad viņi bija nonāku�i uz. platformas simts pēdu dziļu�mā, skatam atklājās kaut kas jauns. Līdz �im visas sānu �ah�tas bija nelīdzenas un pavir�i raktas, nostiprinātas pa roku galam, da�as pat iebruku�as. Bet tagad viņi ieraudzīja rū�pīgi nostrādātu tuneli.
Bontjēra iespīdināja gaismu atverē, kas atgādināja kvad�rātu.
-��� �ī noteikti ir Akas daļa, - viņa pavēstīja.
-���� Un kadeļ tā rakta? - jautāja Naidelmans, izņēmis sen�soru no mugursomas.
Bontjēra ieliecās tuneli.
-���� Dro�i apgalvot nevaru. Ta�u �eit lieliski redzams, kā Makalans savai konstrukcijai izmantojis dabiski veidotās plaisas klintis!
-���� Vopnera kungs? - Naidelmans uzsauca, vērdamies aug��up �ahtā.
Atbildes nebija. Tad He�s saklausīja Vopnera jautājumu:
-ja?
Balss bija apslāpēta, neparasti klusa. Pacēlis acis, He�s ieraudzīja, ka programmētājs apmēram divdesmit pēdas virs viņa sēdēja līdzās karodziņam un kalibrēja sensoru. Vaigiem bija pielipu�i miklie mati, bet pats programmētājs drebēja.
-��� Kerij? - He�s uzsauca. - Vai ar tevi viss kārtībā?
-��� Ar mani viss ir lieliski.
Naidelmans vispirms paskatījās uz Bontjēru, tad uz He�u. Viņa acis jautās neparasts nepacietīgs spīdums.
-��� Viņam būs nepiecie�ams laiks, lai nokalibrētu visus sen- sorus, ko esam izliku�i, - kapteinis teica. - Varbūt mēs tik�mēr izpētīsim �o tuneli?
Kapteinis pāri spraugai iekāpa sānu �ahtā un tad palīdzēja pārējiem. Viņi atradās garā, �aurā tuneli, kas bija apmēram piecas pēdas augsts un tris pēdas plats. Tā sienas bija no�stiprinātās ar baļķiem - tāpat ka Ūdens Aka. Naidelmans no kabatas izņēma nelielu nazīti un iecirta tuvākajā baļķi.
-���� Puscollas dziļumā ir mīksts, bet pēc tam ciets, - viņ� konstatēja, izvilkdams nazi no koksnes. - Izskatās dro�s.
Viņi pielieku�ies piesardzīgi virzījās tālāk. Naidelmans lai�ku pa laikam apstājās, lai parbaudilu baļķu izturību. Piec�desmit jardus viņi nogāja taisni uz priek�u, bet tad kaptei�nis pēk�ņi apstājas un klusi iesvilpās.
He�s ieraudzīja dīvainu akmens ni�u - kādas piecdesmit pēdas diametrā. Izrādījās, ka tai ir astoņas malas, un katra beidzas ar arku, kas tiecās aug�up uz krusta velvi. Pa�ā pa�matnes centrā atradās sarūsējis dzelzs re�ģis, kas pārlikts pari nenosakāma dziļuma bedrei. Viņi stāvēja pie ieejas ka�da telpā, un katrs viņu elpas vilciens radīja smirdīgajā gaisā tvaiku mākonīti. Gaiss bija kļuvis krietni sliktāks, un He�s atskarta, ka viņam viegli reibst galva. No apak�as plūda tik�ko jau�amas skaņas - iespējams, tur �aloja ūdens vai sēdās zemes slānis.
Bontjēra paspidināja lukturīti uz griestiem.
-��� Mon dieu, - viņa izdvesa, - klasisks angļu baroka pie�mērs. Mazliet raupj�, ta�u nepārprotams!
Naidelmans paskatījās uz griestiem.
-��� Ja, - viņ� noteica, - te skaidri redzams, ka roku pielicis sers Viljams. Redz, kads terserons un lierna! Iespaidīgi!
-���� Iespaidīgi ir tas, ka �ī konstrukcija visu laiku bijusi �eit, simt pēdas zem zemes, - piebilda 1 le�s. - Bet kādam nolū�kam tā būvēta?
-��� Ja man būtu jāmin, - iesāka Bontjēra, - es teiktu, ka �ai telpai bijusi hidrauliskas būves funkcija, ja? - Viņa izpūta lielu garaiņu mākonīti. Visi vēroja, kā tas slīd re�ģa virzienā un lad pēk�ņi tiek iesūkts dziļumā.
-���� Kad būsim lo visu iezīmēju�i kartē, sapratīsim, - teica Naidelmans. - Bet pagaidām izliksim divus sensorus, �eit un �eit. - Viņ� iestiprināja sensorus savienojumu vietās starp ak�meņiem telpas pretējās pusēs, tad piecēlās un ieskatījās gai�sa mērītājā. - Ogļskābas gāzes līmenis paaugstinās, - viņ� sacīja. - Domāju, ka �ai vizītei jāliek punkts.
Visi atgriezās galvenajā �ahtā, kur Vopners gandrīz bija pabeidzis savu uzdevumu.
-��� �i tuneļa galā neliela ni�a ir vel divi sensori, - Naidel�mans pavēstīja un iesprauda �ahtas ieejā vēl vienu karodzi�ņu.
Sēdēdams augstāk par pārējiem un uzgriezis muguru, Vopners darbojās ar plaukstdatoru un norūca kaut ko nesa�protamu. He�s atklāja, ka, pārāk ilgi stāvot vienā vietā, iz�elpotais gaiss izveido miglas mākonīti, kas apgrūtina redzē��anu.
-��� Doktore Magnusena, - Naidelmans runāja rācijā, - kāds ir stāvoklis, lūdzu?
-���� Doktors Renkins monitoros saņēmis ziņojumus par da��am seismiskām anomālijām, kaptein, ta�u tas nav nekas no�pietns. Tas var būt ari slikto laika apstākļu dēļ.
It ka apstiprinot �os vārdus, �ahtā atbalsojas spēcīgi pēr�kona dārdi.
-���� Sapratu. - Naidelmans pievērsās Bontjērai un He�am. - Dosimies tālāk un saliksim pārējos sensorus.
Viņi atsāka ceļu lejup. Kāpjot pāri platformai, He�s juta, kā viņam no aukstuma un noguruma tric rokas un kājas.
-���� Paskatieties uz �o! - iesaucās Naidelmans, sa�upodams savu lukturi. - Vel viens rūpīgi nostrādāts tunelis, tie�i zem pirmā. Nav �aubu, ka tā ir daļa no oriģinālās konstrukcijas.
Bontjēra uzlika sensoru uz tuvākās sijas, un visi kāpa vēl zemāk. Pēk�ņi He�s sadzirdēja, kā kāds dziļi ievelk elpu un Bontjēra kaismīgi nolamājas. Paskatoties lejup, ari viņam dū�a saskrēja papē�os.
Apak�ā, sapinies milzīgā atluzu, ķē�u un sarūsēju�u dzelzs gabalu ņudzekli, gulēja cilvēka līķis. Tuk�ajos acu cau�rumos spocīgi ņirbēja Bontjēras lukturī�a gaisma. No pleciem un gurniem nokarājās drēbju driskas, bet mute bija pavērta, it kā nelaiķis smietos par kādu ārkārtīgi jautru joku. He�u pārņēma savāda sajūta - viņ� jutās ka atrauts no realitātes, lai gan ar prātu saprata, ka �is skelets ir pārāk liels, lai pie�derētu viņa brālim. Novērsies un pamatīgi nodrebēdams, viņ� atslīga pret kāpnēm un, dziļi ieelpodams un izelpodams, centās atgūties un nomierināties.
-���� Melin! - atskanēja Bontjēras uzstājīga balss. - Melin! �is skelets ir ļoti vecs. Comprends?** Vismaz divsimt gadus vecs.
He�s, koncentrējies elpo�anai, vēl nogaidīja un tikai tad atbildēja.
-���� Es saprotu, - viņ� teica un tad lēni atlaida titāna paka- pienu. Pēc tam viņ� lēnām sāka kāpt lejup, līdz nonāca pie Bontjēras un Naidelmana.
Kapteinis kā apburts spīdināja lukturīti uz skeletu un �ķita neredzam 1 le�a reakciju.
-���� Paskat, kāds krekla piegriezums, - viņ� teica. - Pa�aus�ta drana, reglāna vīles� Tā ģērbās zvejnieki deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Domāju, esam atradu�i pirmo Akas upuri - Saimona Ratera mirstīgās atliekas.
Visi blenza uz skeletu, līdz tālumā atskanēja kārtējais pēr�kona rībiens. Kapteinis, ne vārda neteicis, paspidināja ar luk�turi sev zem kājām. Sekodams �ai kustībai, He�s ieraudzīja viņu gala mērķi - Ūdens Akas dibenu. Apmēram divdesmit pēdas zemāk no dubļiem un sanesām ārā slējās salauzītu �ķērskoku, sarūsēju�u dzelzs gabalu, �ļūteņu, instrumentu, stieņu un visda�ādāko aparātu kaudzes. Tie�i virs tām He�s pamanīja ieejas vairākās lielās �ahtas, kas saplūda Akā un no kuram ārā ka sapluinītas bārdas stiepās slapjas jūraszāles. Naidelmans, kura slaido augumu ieskāva mikls pa�a elpas mākonis, paspidināja gaismu uz �o jucekli un tad pievērsās Bontjērai un He�am.
-��� Apmēram piecdesmit pēdas zem �is posta�as, - kaptei�nis klusi iesāka, - atrodas divus miljardus dolāru vērtas bagātības. - Lai ari viņa acis nemitīgi �audījās no viena pie otra, �ķita, ka skatiens pievērsts kaut kam tālam. Tad viņ� sāka klusi, jautri un aizrautīgi smieties. - Piecdesmit pēdas, - viņ� atkārtoja. - Tagad mums atliek tikai nīkt.
Pēk�ņi iesprak�ķējās racija.
-���� Kaptein, te Strīters. - He�am �ķita, ka viņa sausajā balsi jau�ama nepacietība. - Radusies kāda problēma.
-���� Kāda? - kapteinis attrauca. Viņa balss pēk�ņi bija zau�dējusi sapņainibu.
Pēc mirkļa atkal bija dzirdams Strīters.
-����� Kaptein, mēs� Mirklīti uzgaidiet! Mes iesakām jums pārtraukt ekspedīciju un nekavējoties kapt atpakaļ virszemē.
-���� Kādēļ? - Naidelmans jautāja. - Vai ir kādas problēmas ar ekipējumu?
-��� Nekas tamlīdzīgs. - �ķita, ka Strīters nezina, ko lai saka tālāk. - Dodu Send�onu, viņ� jums visu paskaidros.
Naidelmans veltīja Bontjērai a�u, jautājo�u skatienu. Arheoloģe tikai paraustīja plecus.
Rācijā atskanēja vēsturnieka steidzīgā valoda.
-���� Kaptein Naidelman, te Kristofers Send�ons. Esmu uz. "Cerbera". "Scilla" tikko uzlauzusi vairākas �urnāla teksta daļas.
-���� Lieliski, - noteica kapteinis. - Bet kādēļ mums pēk�ņi jāsteidzas?
-���� Klausieties, ko Makalans uzrakstījis sava �urnāla otrajā daļā. Es tūdaļ nolasī�u!
He�s stāvēja uz kāpnēm lipīgi miklajā tumsa Ūdens Akas piekajē un klausījās, kā anglis lasa Makalana �urnālu, un �ķita, ka �ī balss skan no pilnīgi citas pasaules.
Pēdējas septiņās dienas man nav bijis viegli, jūtu pilnīgi dro�i, ka Okems grasās atbrīvoties no manis - tikpat viegli, ka bija atbrīvojies no daudziem citiem -, tiklīdz vairs nebū��u noderīgs �ī nekrietnā plāna īsteno�anā. Un tādēļ, savas saplosītās dvēseles spēku balstīts, es �ais stundas pēc pusnakts esmu nolēmis rīkoties. �ie sātaniskie dārgumi nes tādu pat ļaunumu kā pats Okems. Tie nodarīju�i pārāk daudz cie�a�nu �ajā dieva aizmirstajā salā un paņēmu�i pārak daudz cil�vēku dzīvību. Tie ir sātana dārgumi, un es ar tiem izrīko�os, kā ar tādiem pienākas�
Send�ons ieturēja pauzi, un rācijā bija dzirdama printera dūk�ana.
-���� Jūs gribat, lai pārtraucam ekspedīciju �o vārdu dēļ? - saniknots iesaucas Naidelmans.
-��� Kaptein, ir vel kas. Lūk:
Tagad, kad Dārgumu Aka ir uzbūvēta, es zinu, ka ma�nas stundiņas ir skaitītas. Mana dvēsele ir mierīga. Mana vadībā pirāts Okems un viņa banda, pa�i to nezinot, radīju��i mū�īgu kapu �im negodīgi iegūtajām bagātībām, kas nāku��as caur cilvēku cie�anām un sāpēm. Parasti mirstīgie �ai mantai nekad nepiekļūs. To konstruējot un bagātības slēpjot, esmu izmantojis tik daudz da�ādu veiklu paņēmienu un tri�ku, ka ne Okems, ne kāds cits cilvēks nemū�am nespēs tām piekļūt. Aka nav ieņemama, nav uzvarama. Okems tic, ka viņam ir atslēga, un viņ� mirs �īs pārliecības dēļ. Tagad es uzrunāju jus, tos, kas at�ifrēju�i �is rindas. Ņemiet vērā manu brīdinājumu: nolai�anās Akā nozīmē nāves briesmas dzīvībai un miesai; apslēptās mantas uzmeklē�ana nozīmē dro�u Nāvi. jus, kas alkstat iegūt Dārgumu Krātuves atslē�gu, patiesībā iegūsiet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skele�ta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele.
Send�ons apklusa, un arī ekspedīcijas locekļi neteica ne vārdā. I le�s paskatījās uz Naidelmanu - zods tikko jau�ami nodrebēja, bet acis piemiedzas.
-��� Saprotiet, tātad, - atkal iesāka Send�ons, - izradās, ka Ūdens Akas atslēga slēpjas apstākli, ka �ādas atslēgas nemaz nav. Acīmredzot tā ir pēdējā atriebība pirātam, kas viņu nolaupījis: proti, arhitekts apslēpis mantu tā, ka tai nav iespē�jams piekļūt. Ne Okemam, ne ari kādam citam.
-���� Svarīgākais ir tas, - sarunā iejaucās Striters, - ka nav dro�i palikt Akā, iekams neesam at�ifrēju�i un izanalizēju�i visu tekstu. Izskatās, ka Makalans izlicis lamatas katram, kur��
-��� Muļķības, - viņu pārtrauca Naidelmans, - briesmas, par kuram rakstīts tajā �urnālā, ir lamatas, kas pirms divsimt ga�diem nogalināja Saimonu Rateru un appludināja Aku.
Atkal iestājās dziļ� klusums. He�s paskatījās vispirms uz Bontjēru, tad uz Naidelmanu. Kapteiņa seja līdzinājās gra�nītam, viņa lupas bija cie�i sakniebtas.
-���� Kaptein? - uzsauca Strīters. - Send�ons nolasīja pavi�sam kaut ko citu�
-����� Tas ir strīdīgs jautājums, - Naidelmans izgrūda. - Mēs jau gandrīz esam galā, jāuzliek un jānokalibrē vēl tikai da�i sensori, un tad kāpsim aug�ā.
-������ Domāju, Send�ona vārdos vajadzētu ieklausīties, - iejaucās He�s. - Vajadzētu pārtraukt nolai�anos bedre, vis�maz hdz brīdim, kad būsim noskaidroju�i, ko Makalans ar to gribējis teikt.
-���� Piekrītu, - sacīja Bontjēra.
Naidelmans veltīja abiem dzedru skatienu.
-��� Pilnīgi izslēgts, - viņ� strupi noteica. Aizvēris savu mu�gursomu, viņ� paskatījās aug�up. - Vopnera kungs?
Programmētāja uz. kāpnēm nebija, un ari pa rāciju viņu nevarēja sasaukt.
-��� Viņ� dro�i vien ir tunelī, kalibrē sensorus, ko mēs atstā�jām velve, - Bontjēra paskaidroja.
-��� Tad sauksim viņu atpakaļ. Jēziņ, viņ� dro�i vien izslē�dzis raidītāju.
Kapteinis sāka kāpt aug�up - garām Bontjērai un He�am. Kāpnes viegli drebēja zem viņa svara.
Pag, nodomāja I le�s, te kaut kas nav kartība. Pirmīt kāpnes nemaz nedrebēja.
Un atkal - vieglas trīsas, ko tik tikko var sajust ar pirk�stu galiem un pēdām. He�s jautājo�i paskatījās Bontjēra, un sievietes acis bija redzams, ka viņa jūt to pa�u.
-����� Doktore Magnusena, ziņojiet! - asi pavēlēja Naidel�mans. - Kas notiek?
-��� Viss kārtībā, kaptein.
-��� Renkin? - Naidelmans sauca rācija.
-���� Reģistrēta seismiska novirze, ta�u tikko jau�ama, līdz bīstamajam līmenim vēl tālu. Kas nolicis?
-���� Mēs jutām, ka� - kapteinis iesāka.
Pēk�ņi kāpnes satricināja me�onīgs trieciens, un He�s tik tikko nenokrita. Viena viņa kāja noslīdēja no pakapiena, un viņ� izmisīgi ieķērās citā, lai noturētu līdzsvaru. Ar acs kak�tiņu viņ� manīja, ka Bontjēra cie�i piespiedusies kāpnēm. Vēl viens grūdiens, un tad vel viens. Virs galvas He�s saklausīja nogruvuma troksni, kas līdzinājās zemestrīcei, un tad tikko dzirdamu rīboņu.
-���� Pie velna, kas te notiek? - kapteinis iesaucās.
-���� Ser! - atskanēja Magnusenas balss. - Kaut kur netālu no jums fiksēts nogruvums.
-��� Labi, jus uzvarējāt. Uzmeklēsim Vopneru un rāpsimies āra.
Viņi uzkāpa līdz platformai simts pedu dzijumā. Virs gal�vas vīdēja ieeja tuneli ar velvi - plata mute no puvu�a koka un zemes. Naidelmans ieskatījās iek�a un iespidināja tunelī savu lukturi.
-���� Vopner? Sāc kustēties! Mēs dodamies atpakaļ.
He�s klausījās, ta�u apkārt valdīja klusums, un tuneli bija jiītama tikai vāja dzestra vēja pusmiņa.
Naidelmans vēl bridi turpināja lūkoties tunelī. Tad viņ� piemiegtām acīm vispirms paskatījās uz Bontjēru un pēc tam uz I Ie�u.
Pēk�ņi, it ka vienas un tās pa�as domas uzlādēti, visi trīs atkabināja dro�ības āķus, ierāpās �ahtā un skrie�us metās iek�ā tuneli. I le�am bija licies, ka eja nav tik tum�a un neiz�raisa tādu klaustrofobiju. Pat gaiss bija mainījies.
Un tad jau viņi bija nonāku�i pie nelielās akmenī izkaltas telpas. Pie tas pretējām sienam bija piestiprināti pjezoelek- triskie sensori. Līdzās vienam atradas Vopnera plaukstda- tors, kura antena bija saliekta dīvainā leņķi. Ni�ā aug�up vijās sīkas miglas strūkliņas, ko izgaismoja viņu lukturi.
-���� Vopner? - iesaucās Naidelmans, spīdinādams visapkarl. - Sasodīts, kur viņ� palicis?
He�s pagāja garam Naidelmanam un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika �ermuļiem pārskriet pār kauliem. Viens no ma- sīvajiem krusta velves akmeņiem bija sabrucis pret sienu. Griestos bija redzams tuk�ums - kā izkritu�a zoba vieta -, no kura sīka straumīte bira ārā bruņa mikla zeme. Grīdas līmenī, kur nokritu�ais akmens bija atbalstījies pret sienu, vi�dēja kaut kas melnbalts. Piegājis tuvāk, I le�s atskārta, ka tas ir Vopnera teniskurpes purngals, kas saspiests starp akmens plātnēm. Jau pēc mirkļa viņ� spīdināja savu lukturīti uz �o atradumu.
-��� Ak, mans Dievs, - aiz muguras novilka Naidelmans.
He�s ieraudzīja Vopneru - saspiestu starp abām granīta plāksnēm. Viena roka bija piespiesta ķermenim, bet otra slī�pi pacelta neparastā leņķī. Galva ar visu ķiveri bija pagriez�ta sānis, acis - pla�i ieplestas un asaru pilnas - vērās He�a.
Vopnera lupas bez skaņas aldarinaja vārdu: - Lūdzu�
-����� Kerij, mēģini saglabāt mieru, - He�s teica, izgaismo�dams �auro spraugu un neveikli taustīdamies gar rāciju. Mans Dievs, cik dīvaini, ka viņ� vel palicis dzīvs! - Strīler! - viņ� iesau�cās rācija. - Te starp diviem akmeņiem iespiests cilvēks! Dabu lejā da�us hidrauliskos domkratus! Man vajadzīgs skābek�lis, asinis un fizioloģiskais �ķīdums.
Tad viņ� atkal pievērsās Vopneram.
-���� Kerij, mēs tās plātnes pavisam driz pacelsim un dabū�sim tevi ārā. Bet tagad man jāzina, kur tu esi ievainots.
Atkal sakustējās tikai lupas: - Es nezinu. - Nākamie vār�di drīzāk atgādināja izelpu.
-���� Liekas� ka viss iek�ā salauzts.
Programmētājs runāja ļoti neskaidri, un He�s saprata, ka viņ� tikko spēj pakustināt �okli. Atkāpies viņ� atvēra ārsta �emodāniņu, izvilka �ļirci un ievilka tajā divas devas morfī- na. Tad viņ� iebāza roku starp akmens plāksnēm un iedūra adatu Vopneram pleca. Tas nesarāvās - nebija nekādas re�akcijas, pilnīgi nekādas.
-���� Kā ir? - jaulaja Naidelmans, pārliecies pāri He�am.
-��� Dieva dēļ, paej malā! - He�s uzbrēca. - Viņam vajadzīgs gaiss. - �ajā bridi doktors atskārta, ka pats ir aizelsies, ar�vien dziļāk un dziļāk ievelk plau�ās gaisu, ta�u jūt, ka tā ne�pietiek.
-���� Uzmanīgi! - ierunājās Bontjēra. - Te var būt ari citas lamatas.
Lamatas? He�am pat prātā nebija ienācis, ka tās varētu būt lamatas. Bet ka gan citādi milzīgais griestu akmens bulu no�kritis tik precīzi� Viņ� mēģināja aizsniegt Vopnera roku, lai uztaustītu pulsu, ta�u tā bija pārak tālu.
-���� Domkrati, skābeklis un plazma jau ir ceļā, - rācijā at�skanēja Strītera balss.
-���� Lieliski. Līdz platformai simts pedu dziļumā nogādā�jiet ari saliekamās nestuves, piepū�amās �inas un imobilizā- cijas apkakli�
-���� Ūdeni� - izdvesa Vopners.
Bontjēra pasniedza He�am bla�ķi. Viņ� iebāza roku starp akmeņiem un palieca bla�ķi, lai tieva ūdens strūkliņa litu Vopnera ķiveres sāna virzienā. Kad programmētājs izbāza mēli, lai uztvertu veldzi, I le�s ieraudzīja, ka tā ir zili melna un asiņaina visā garumā, jēziņ, kur, pie velna, ir tie domkrati�
-��� Lūdzu, palīdzi! - no�erksteja Vopners un klusi ieklepo�jās. Uz viņa zoda parādījās da�as asins lāsītes.
Durta brūce plau�a, secināja He�s.
-��� Turies, Kerij, vēl tikai da�as minūtes, - viņ� teica, cik vien mierino�i spēja. Tad viņ� aizgriezās un nikni iebrēca rā�cijā. - Striler, domkrati, kur, pie velna, ir domkrati? - He��am kļuva nelabi, viņ� ievilka plau�ās gaisu.
-��� Gaisa kvalitātes rādītājs tuvojas sarkanajai zonai, - klusi pavēstīja Naidelmans.
-���� Mes jau lai�am lejā, - cauri �ērkstoņai atbildēja Strīters.
He�s pagriezās pret Naidelmanu - tas jau bija devies sa�ņemt sūtījumu.
-���� Vai tu jūti savas rokas un kajas? - I le�s jautaja Vopne�ram.
-��� Nezinu. - Iestājās pauze, kamēr programmētājs cīnījās pēc elpas. - Vienu kāju jūtu. Liekas, kauls iznācis āra.
He�s pielieca lukturīti, ta�u redzēt �aurajā sprauga varē�ja tikai saņurcītu bik�u staru - d�insa audums caurcaurēm bija piesūcies ar kaut ko tum�i sarkanu.
-��� Kerij, es skatos uz lavu kreiso roku. Mēģini pakustināt pirkstus!
Zilganā un dīvaini uztūku�i ekstremitāte ilgu laiku nekus�tējās. Tad rādītājpirksts un vidējais pirksts mazliet notrīsēja. He�u pārņēma atvieglojums. Centrālā nervu sistēma vel dar�bojas. ja da�u minu�u laikā varēsim dabūt nost tos akmens blu�ķus, viņ� bus glābts. I le�s papurināja galvu, lai labāk sakar- totu domas.
Zeme zem kājām atkal nodrebēja, atkal nobira dubļu straumīte, un Vopners iekaucās - spalgi, kā dzīvnieks.
-��� Mon dieu, kas tad tas? - Bontjēra iesaucās un a�i pame�ta acis uz griestiem.
-���� Domāju, tev vajadzētu iet, - klusi noteica I le�s.
-���� Pilnīgi izslēgts.
-���� Kerij? - I le�s atkal ieskatijās spraugā. - Kerij, vai vari atbildēt?
Vopners blenza uz viņu, ta�u pār lūpām izlauzās tikai kluss, apslāpēts vaids. Elpojot viņ� gārdza un pa muti nāca asiņaini burbuļi.
Bija dzirdams, ka pie tuneļa ieejas Naidelmans �vadzināja un klaudzināja iekārtas - viņ� paraustīja no aug�as nomesto trosi. He�s izmisīgi ievilka plau�ās gaisu, un galvā sākas klu�sa dūk�ana.
-��� Nespēju paelpot, - izgrūda Vopners. Viņa acis bija kļu�vu�as ūdeņaini stiklainas.
-���� Kerij? Tu lieliski turies, vel tikai mazliet pacieties!
Programmētājs atkal cīnījās pec elpas un ieklepojās. Pāri lūpām uz zodu tecēja asiņu tērcīte.
Atskanēja skrejo�i soļi, un parādījās Naidelmans. Viņ� no�lika zemē divus hidrauliskos domkratus un skābekļa balo�nu. He�s paķēra masku un savienoja sprauslu ar regulatoru. Tad viņ� pagrieza slēdzi un izdzirdēja mierino�o skābekļa �ņāk�anu.
Naidelmans ar Bontjēru viņam aiz muguras saspringti ro�sījās, plē�ot nost plastikāta iesaiņojumu, ņēma domkratus ārā no statīviem un skrūvēja kopā detaļas. Zeme vēlreiz nodre�bēja, un He�s juta, ka akmens plāksne zem viņa rokas ne�pielūdzami gā�as tuvāk sienai.
-��� Ātrāk! - viņ� uzsauca. Pagriezis balona slēdzi līdz mak�simumam, viņ� iebāza skābekļa masku �aurajā klin�u sprau�gā. - Kerij, - viņ� turpināja, - es �o masku uzlik�u tev uz sejas. - Viņ� dziļi ievilka elpu, lai pietiktu spēka parunāt.
-���� Tev jāelpo lēni un sekli. Labi? Jau pēc da�am sekundēm mēs to bluķi nocelsim nost.
He�s uzlika skābekļa masku uz Kerija sejas un pulējās pa- bazt zem sadragātās ķiveres. Masku nācās saspiest ar pirk�stiem, lai to varētu aplikt sadauzītajam programmētāja de�gunam un mutei. Tikai tagad viņ� pa islam atskārta, cik briesmīgi jaunais cilvēks saspiests starp plāksnēm. Miklās, trauksmes pilnas acis lūdzo�i vērās ārstā.
Naidelmans un Bontjēra strādāja klusēdami, koncentrē�ju�ies domkrata detaļu savieno�anai.
Saliecies, lai varētu ieskatīties �aurajā spraugā, He�s ierau�dzīja biedējo�i savilkto Vopnera seju - �okļi zem milzigā spiediena bija pavērti. No vaigiem lija asinis - no vietas, kur ķivere bija iegriezusies miesa. Programmētājs vairs nevarē�ja parunāt vai iekliegties. Kreisa roka spazmatiski raustijas, un violetie pirksti glāstija gludo akmeni. No mutes un nā�sīm plūda �ņāco�as skaņas. He�s zināja, ka plāksnes spie�diens padarīja elpo�anu gandrīz neiespējamu.
-��� Gatavs, - izgrūda Naidelmans un pasniedza domkratu I le�am. Tas mēģināja aparātu iespiest �aurajā spraugā.
-���� Nelien! - 1 le�s iesaucās un padeva domkratu atpakaļ.
-���� Vajag mazāku! - Viņ� atkal pievērsās Vopneram. - Tagad, Kerij, elpo kopa ar mani. Es skaitī�u, labi? Viens� divi�
Zeme zem kājām spēcīgi novibrēja, un akmens plāksne ar griezīgu skaņu sasveras vēl vairak. 1 le�s pēk�ņi atskārta, ka viņa pa�a roka ir saspiesta starp bluķiem. Vopners stipri no�drebēja un izgrūda skaļu elsojo�u skaņu. He�s ar �ausmām vēroja, kā ne�ēlīgi skaidrajā luktura gaismā programmētāja acis izvalbas un vispirms kļūst sartas, tad sarkanas un mel�nas. Ķivere ar troksni sa�ķīda druskas. Sviedri uz sadraga- tajiem vaigiem un deguna iekrāsojās sārti. Plāksne spieda vēl cie�āk. Nu auss sāka tecēt asinis, bet vēl vairāk tās lija no Vopnera pirkstgaliem. �oklis izliecas un atkārās, mēle izsprā�ga tie�i skābekļa maska.
-��� Akmens vēl joprojām kustas! - 1 le�s iekliedzās. - Dariet kaut ko, vismaz kaut ko�
To teikdams, viņ� ar roku juta, kā programmētāja galva sa�ķist. Skābekļa maskā parādījās burbuļi - caurulītēs ie�ļā- cas �ķidra straume. Starp pirkstiem kaut kas vibrēja. He�s ar �ausmam atskārta, ka tā ir Vopnera mēle, kas spazmatis- ki raustījās - par muskuļu kustībām atbildīgie nervi atteicās darboties.
-���� Ne! - He�s izmisis kliedza. - Dievs, lūdzu,
Acis satumsa. Viņ� sagrīļojās, atslīga pret klinti. Gaiss �ķi�ta sabiezējis, bija grūti elpot. 1 le�s centas atbrīvot savu roku, kas tika spiesta arvien spēcīgāk!
-���� Doktor He�, malā! - uzkliedza Naidelmans.
-���� Melin! - iesaucās Bontjēra.
-��� Sveiks, Mel! - He�s tumsa izdzirdēja sava braļa D�o- nija �ukstu. Sveiks, Mel! Nāc �urp!
Viss satumsa, un He�s iekrita nemaņā.
Ap pusnakti okeānā parādījās tie lēnie, glu�i vai eļļainie viļņi, kas nereti seko vasarīgajam vējam. He�s piecēlās no sava rakstāmgalda un, tumsā uzmanīgi taustīdamies, devās pie saliekamas mājiņas loga. Viņ� raudzījās garam tum�ajām Galvenās nometnes eciņām un meklēja gaismas, kas aplieci�nātu, ka beidzot ieradies kriminālmeklētājs. Viļņu putas pā�ri tum�ajam ūdenim algādinaja spokainus pavedienus. Spē�cīgais vēj�, �ķila, uz laiku izklīdinājis miglu, kas ieskāva salu, un pie horizonta bija redzama cietzeme - izplūdusi fosfo- rescējo�a svītra zvaig�ņotās debess malā.
He�s nopūtās un, neapzināti sācis masēt apsaitēto roku, aizgriezās no loga. Viņ� vientulība bija sēdējis medpunktā kop� vakara, kas pārvērtās naktī - negribējās kusleties, ne�gribējās pat ieslēgt gaismu. Neizprotami, ta�u tumsā bija vieglāk nedomāt par bezveidīgo masu, kas zem balta pala�ga atradās viz nestuvēm. Bija vieglāk atmest visas domas un neatlaidīgos �ukstus, kas lauztin lauzās viņa apziņā.
Atskanēja kluss klauvējiens, pagriezās durvju rokturis. Mēnessgaismā, kas ieplūda pa durvīm, parādījās slaidais kapteiņa Naidelmana augums. Viņ� ieslīdēja medpunktā un izzuda tum�ajā krēsla enā. Kaut kas nosprak�ķēja, un istaba uz�ķīlās dzeltena liesmiņa - kapteinis bija aizkūpinājis pīpi.
Vispirms He�a ausis sasniedza dūma vilk�anas skaņas, tad telpa izplūda turku tabakas smar�a.
-�� Izmeklētājs vēl nav rādījies, ja? - apjautājās Naidelmans.
He�a klusē�ana bija pietiekama atbilde. Viņi gribēja pār�vest Vopnera mirstīgas atliekas uz cietzemi, ta�u izmeklētājs - pārlieku rosīgs, aizdomu pilns virs, kur� atbraucis no Ma�i- asportas, - bija uzstājis, ka līķis jāpārvieto pēc iespējas mazāk.
Kapteinis da�as minūtes klusēdams smēķēja. Vienīgais viņa klātbūtnes pierādījums bija periodisks spīdums, kas parādījās pīpes galviņā. Tad viņ� nolika pīpi un nokrem�ļo- jās.
-��� Melin? - viņ� klusi iesāka.
-���� jā, - He�s atbildēja. Pa�a balss �ķita piesmakusi un sve�a.
-���� Esam pārdzīvoju�i briesmīgu traģēdiju. Mes visi. Man ļoti patika Kerijs.
-��� Ja, - He�s vēlreiz atkārtoja.
-���� Atceros, - kapteinis turpināja, - ka reiz vadīju grupu Seiblas salas piekrastē
He�s klusēja.
-���� Viens no tiem jaunajiem ūdenslīdējiem bija mans dēls.
He�s paskatījās uz aptum�oto augumu.
-���� Man ļoti �ēl, - viņ� noteica. - Es nezināju�
Teikumu viņ� pabeidza domās. Es nezināju, ka esat bijis tevs. Vai virs. Viņ� patie�ām gandrīz neko nezināja par Nai�delmana personīgo dzīvi.
-���� D�efs bija mūsu vienīgais bērns. Viņa nāve bija smags trieciens mums abiem. Mana sieva Adelaide� viņa tā ari ne�spēja man to piedot.
He�s joprojām klusēja, atsaucot atmiņā sastingu�o izteik�smi pa�a mātes seja taja tālajā novembra pēcpusdienā, kad viņi uzzinaja par tēva nāvi. Viņa toreiz paņēma no kamīna malas porcelānā sve�turi un izklaidīgi spodrināja to priek��autā; tad nolika atpakaļ, atkal paņēma un spodrināja, spod�rināja, spodrināja - bet seja bija pelēka ka rudens debess. 1 le�s pēk�ņi sāka prātot, ko �ajā bridi dara Kerija Vopnera māte.
-��� Ak dievs, kā es esmu noguris! - Naidelmans atkal sagro�zījās krēslā. �oreiz daudz dzīvāk. It kā gribētu pamosties. - Mūsu darbā tā da�reiz gadās, - viņ� turpināja, - no tā neiz�bēgt.
-���� Neizbēgt, - atkārtoja He�s.
-��� Es negribu sevi attaisnot. Kerijs zināja, cik riskantā lie�tā iesaistās, un viņ� piekrita. Tapai kā mēs visi.
Pats to negribēdams, He�s atkal pievērsās bezveidīgajam ķermenim zem palaga. Cauri audeklam sūcās tum�i traipi, kas mēnessgaismā atgādināja melnus caurumus. Viņ� prāto�ja, vai tā tie�ām bija pa�a Vopnera izvēle.
-��� Galvenais, - kapteinis turpināja jau klusākā balsi, - mēs nedrīkstam ļauties sakdvnieciskam noskaņojumam.
He�s piespieda sevi novērsties un smagi nopūtās.
-��� Domāju, ka jutu tie�i to pa�u. Mēs esam aizgāju�i pārāk talu. Kerija nāve �ķitis vel bezjēdzīgākā, ja tagad pārtrauk�sim darbu. Mēs tos tikai apturēsim, lai vēlreiz pārbaudītu dro�ības tehniku. Tad mēs varēsim�
Naidelmans izslējās krēslā.
-��� Apturēsim? Jus mani parpratāt, Melin. Mums darbs jā�turpina jau rit.
He�s sarauca pieri.
-���� Ka gan tas iespējams? Pēc visa, kas notika� Pirmkārt, ļaudis zaudēju�i apņēmību. �odien pēcpusdienā dzirdēju, kā divi strādnieki pie mana loga runaja, ka te viss ir nolādēts un neviens nekad neatradīs to apslēpto mantu.
-���� Bet tie�i tādēļ jau mēs nedrīkstam apstāties, - kapteinis neatlaidas. - Nedrīkstam pieļaut slaisti�anos apkārt, jāpanāk, ka cilvēki iegrimst darbā. Protams, cilvēki ir apmulsu�i. Ko gan citu varēja gaidīt pec tādas traģēdijas? Ir tik vilino�i pļā�pāt par lāstiem un pārdabiskām parādībām, ta�u tas grauj disciplīnu. Tie�i to esmu atnācis apspriest. - Viņ� pievilka krēslu tuvāk. - Par tam problēmām, kas mums bija ar eki- pējumu. Viss darbojas kā pulkstenis līdz brīdim, kad nonāk uz salas. Pēc tam sākas neizskaidrojamas problēmas. To deļ mums nācās kavēties, un tas radīja papildu zaudējumus. Ne�maz jau nerunājot par ietekmi uz noskaņojumu. - Kapteinis paņēma savu pīpi. - Vai esat kādreiz domājis, kāds tam vi�sam ir iemesls?
-��� Ja godīgi, tad nē. Es neko daudz par datoriem nezinu. Kerijs nesaprata, kas notiek. Viņ� visu laiku runāja par kaut kadu pardabisku ļaunu speķu.
Naidelmans klusi un drūmi iesmejās.
-�� Jā, pat viņ�. Dīvaini, ka datorspecialists var but tik māņ�ticīgs. - Kapteinis pagriezās, un pat tumsā I le�s sajuta viņa skatienu. - Es, ziniet, esmu daudz domājis un nonācis pie kā�da secinājuma. Tas nemaz nav lāsts.
-���� Kas tad?
Kapteiņa seja uz mirkli tika izgaismota - viņ� atkal bija aizkūpinājis pīpi.
-��� Tā ir sabota�a.
Sabotā�a? - He�s neticīgi atkārtoja. - Kur� tad ir tas kaitnieks? Un kāpēc?
-���� Nezinu. I'agaidām. Ta�u tas noteikti ir kāds no mūsē�jiem, kāds, kam ir pieeja datorsistēmai un ekipējumam. Tā�tad, Renkins, Magnusena, Send�ons, Bontjēra. Varbūt Vop�ners, kur� uzsprādzis uz. pa�a izliktās mīnas.
He�s jutās pārsteigts, ka Naidelmans tik bezkaislīgi spej runāt par Vopneru, kura mirstīgās atliekas guļ tikai se�as pē�das tālāk.
-���� Bet Strīters? - He�s jautāja.
Kapteinis papurināja galvu.
-���� Mes ar Strīteru esam kopā kop� Vjetnamas. Viņ� bija apak�virsnieks mana lielgaballaivā. Es zinu, ka jūs abi nesa- tiekat un viņ� ir mazliet dīvains, ta�u pilnīgi izslēgts, ka viņ� varētu but kaitnieks. Pilnīgi. Viss, kas viņam pieder, iegul�dīts �ajā pasākumā. Ta�u tas vēl nav viss. Reiz es viņam iz�glābu dzīvību. Starp cilvēkiem, kas karoju�i plecu pie pleca, meli nav iespejami.
-���� Ļoti labi, - He�s atbildēja. - Ta�u nespēju iedomāties, kāda iemesla pec varētu gribēties kaitēt izrakumiem.
-��� Es gan varu, - Naidelmans teica. - Piemēram, rūpnie�ciska spiego�ana. "Talasa" nav vienigā apslēpto bagātību meklē�anas kompānijā pasaulē. Musu neveiksme vai bank�rots atvērs durvis kadam citam.
-��� Tikai ne ar manu palīdzību.
-��� To viņi nezina. - Naidelmans uz mirkli ieturēja pauzi. - Un, ja ari zina, vienmēr var cerēt uz uzskatu maiņu.
-���� Nezinu, - He�s bilda. - Grūti noticēt, ka�
Viņ� apklusa, jo atcerējās, ka iepriek�ējā dienā saskrējies ar Magnusenu noliktavā, kur tiek uzglabāti arheoloģiskie at�radumi. Viņa pētīja Bontjēras atrasto zelta dublonu. Tobrīd viņ� jutās pārsteigts: in�eniere, kas alla� izturējās tik nosvērti un bezpersoniski, aizrautīgi pētīja monētu, un viņas sejā jau�tās me�onīga, atklāta iekāre. Kad He�s iegāja telpā, viņa steig�us nolika monētu - it kā būtu zagle, it kā justos vai- nīga.
-���� Neaizmirstiet, - kapteinis turpināja, - ka uz �is spēles likti divi miljardi dolāru. �ajā pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kas no�aus degvīna veikala pārdevēju ari divdesmit dolāru dēļ. lad cik ir lādu, kas gatavi uz jebkādu noziegumu, pat slepkavību, lai tiktu pie diviem miljardiem?
Retoriskais jautājums palika bez atbildes. Naidelmans piecēlās un, kūpinādams pīpi, nemierīgi saka soļot gar logu.
-��� Tagad Aka ir nosusināta, tādēļ pusi darbaspēka varam atlaist. Bar�u un peldo�o krānu jau esmu nosūtījis uz. Port- Iendu. Līdz ar to strādāt būs dro�āk. Ta�u skaidrs ir viens: kaitnieks mierīgi var turpināt savu ļauno darbu. Viņ� vai viņa varēja sabojāt datorus, lai piespiestu Keriju �orīt doties mums līdzi. Ta�u Keriju Vopneru nogalināja Makalans. - Pēk��ņi kapteinis aizgriezās no loga. - Tāpat ka nogalināja jūsu brāli. Pat pēc trim gadsimtiem viņ� spējis dot triecienu. Dieva dēļ, Melin, mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņ� uzvar! Mēs atmi�nēsim Akas miklu un pievāksim zeltu. Un zobenu.
He�s sēdēja tumsā. Viņā cīnījās pretējas jutas. Tā viņ� par Ūdens Aku nekad nebija domājis. Ta�u tā bija tiesa: Maka- lans zināmā mērā atbildīgs par viņa nevainīgā brāļa nonā�vē�anu un gandrīz tikpat nevainīga datoru programmētāja nāvi. Ūdens Aka bija ne�ēlīga, aukstasinīga nāves ma�īna.
-���� Neko nezinu par kaitnieku, - He�s lēni ierunājās, - ta��u par Makalanu, jums, �ķiet, taisnība. Atcerieties, ko viņ� rakstījis savā �urnālā? Viņ� konstruējis Aku tā, lai bojā ietu ikviens, kur� uzdro�inājies to izlaupīt. 1as ir vēl viens iemesls, lai apturētu darbus, izpētītu �urnālu un pārdomātu stratēģiju. Mēs vienkār�i rīkojāmies pārāk ātri.
-��� Melin, tie�i ta jau ir tā nepareizā stratēģija. - Naidelma�na balss nelielajā telpā pēk�ņi �ķita pārāk skaļa. - Vai tad jus nesaprotat, ka tas kaitniekam ir izdevīgi? Mums jāiet uz priek�u ar maksimālo iespējamo ātrumu, jākartografē Aka un jāizvieto balsti. Turklāt katra diena, kuru novilcinām, radis papildu sare�ģījumus, papildu kavēkļus. Prese par to noteikti uzzinās, tas ir tikai laika jautājums. Un "Talasa" jau tagad ik nedēļu maksā Lloyd's kompanijai apdro�inā�anu trīssimt tūksto�u dolāru apmērā. �is nelaimes gadījums iemaksas divkār�os. Mēs jau pārsniedzam bud�etu, par ko investori nebūt nepriecājas. Melin, mēs esam tik tuvu! Kādēļ gan jus iesakāt palēnināt tempus?
-���� Patiesību sakot, - He�s rāmi noteica, - es iesaku pār�traukt darbus un atsakt tos pavasari.
Naidelmans skaļi ievilka elpu.
-���� Dievs, ko jūs runājat? Tad jau mums būtu jānojauc ke- sons, viss no jauna jāappludina, jānoārda Ortanks un Pirmā sala. Nē, tas nevar būt nopietni.
-��� Paklausieties, - iebilda He�s, - līdz �im mēs uzskatījām, ka ir kāda atslēga, kas atvērs durvis uz dārgumu glabāta�vu. Tagad esam uzzināju�i, ka tādas nav. Patiesībā viss ir glu��i pretēji. Mēs �eit esam uzturēju�ies jau trīs nedēļas. Augusts gandrīz beidzies. Katra diena mūs tuvina iespējai, ka mūs aizslaucīs me�onīga vētra.
Naidelmans atgaiņājās.
-���� Mes te nerotaļājamies ar bērnu konstruktoru. Mēs mie�rīgi pārdzīvosim jebkuru vētru. Pat viesuli vai spēcīgu dien- vidrieteni, ja tāds sāktos.
-���� Es nerunāju par viesuļvētrām vai spēcīgiem dienvidrie- teņiem. Par tādiem parasti bridina tris vai �etras dienas iepriek�, tātad pietiek laika evakuēties no salas. Es runāju par ziemejaustreni. Tas var uzbrukt pēk�ņi, bez bridina ju�ma. Ja tā noliks, būsim laimīgi, ja varēsim dabūt kuģus ostā.
Naidelmans sarauca pieri.
-���� Es zinu, ko nozīmē ziemeļaustrenis.
-��� Tad jus ari zināt, ka tas nāk kopā ar sānvēju un izraisa milzīgus viļņus, kas ir vēl bistamāk par viesuļvētru. Man vienalga, cik stiprs ir jūsu kesons; to aizslaucīs ka bērna ro�taļlietu.
Naidelmans neganti paskatījās uz savu sarunu biedru. I le��am bija skaidrs, ka neviens no viņa argumentiem nav sa�sniedzis mērķi.
-���� Paklausieties, - He�s turpināja, cenzdamies runāt pēc iespējas apdomīgāk, - mēs sastapāmies ar �ķērsli. Ta�u tas vēl nenozīmē, ka no visa jāatsakās! Apendikss ir iekaisis, ta�u nav plisis. Es tikai gribu teikt, ka mums vajadzīgs laiks, lai pamatīgi izpētītu Aku, citas Makalana radītās konstrukcijas, mēģinātu saprast, ko viņ� ir domājis. Spītīgi rauties uz priek��u un akli taustīties ir parak bīstami.
-���� Es jums te stāstu par kaitnieku, kura dēļ mēs nedrīk�stam apturēt darbus, bet jus sakāt, ka mēs esam akli? - Nai�delmans skarbi noprasīja. - Tie�i uz tadu mazdū�ību Maka�lans ari cerēja. Rīkoties nesteidzīgi, neriskēt, �ķiest naudu, kamēr nekas nav palicis pāri. Nu, nē, Melin! Izmeklē�ana, protams, ir laba lieta, ta�u� - kapteinis pēk�ņi pieklusināja balsi, ta�u tajā skano�a apņēmība bija pārsteidzo�a, - tagad ir īstais laiks doties cīņā uz dzīvību vai nāvi.
He�u līdz �im neviens netika saucis par mazdū�īgu - viņ� �o vardu vispār nebija dzirdējis, tikai lasījis gramatās -, un viņam tas nebūt nepatika. Doktors juta, ka krūtis briest sens naids, kuru viņ� tik tikko spēja apslāpēt, ja tagad atlaidī�u gro��us, visam būs beigas, viņ� domās sprieda. Varbūt kapteinim tais�nība. Varbūt tie�am mani no sliedēm izsitusi Vopnera nāve. Galu galā esam jau daudz ko paveiku�i. Un esam pavisam tuvu mērķim. �ajā saspringtajā klusumā viņ� sadzirdēja attālu kuģī�a mo�tora rukoņu.
-���� Tas dro�i vien ir izmeklētāja kuteris, - teica Naidelmans. Viņ� atkal skatījās āra pa logu, tādēļ ( le�s neredzēja kapteiņa seju. - Domāju, �o lietu atstā�u jūsu rokās.
Viņ� devās uz durvju pusi.
-��� Kaptein Naidelman? - He�s uzsauca.
Uzrunātais apstājās un pagriezās, ta�u durvju rokturi ne�atlaida. Lai ari He�s tumsā neredzēja seju, sev pievērstajā kapteiņa skatienā doktors sajuta neparastu speķu.
-���� Par to zemūdeni, kas bija pilna ar nacistu zeltu, - tur�pināja 1 le�s. - Ko jus ar to izdarījāt? Pec tam, kad gāja boja jūsu dēls?
-����� Mēs, protams, turpinājām operāciju, - stingrā balsi atteica Naidelmans. - Viņ� tā būtu vēlējies.
Un tad viņ� bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecinā�ja vien tikko jau�ama tabakas smar�a, kas virmoja naksnī- gaja gaisa.
Badu Rovelu diez vai varēja nosaukt par priek�zīmīgu baz�nīcēnu. Kad pilsētā parādījās Vudijs Klejs, viņ� dievnamu ap�meklēja vel retāk - mācītājs izturējās bargi, piekopa uguns un sera politiku, kāda reti bija sastopama kongregācijas baz�nīca. Nereti savos sprediķos viņ� aicināja draudzi dzīvot daudz tikumigak, nekā Bads bija radis. Stormheivenā vei�kala īpa�niekam bija jāprot piedalīties baumu izplatī�ana. Un, būdams profesionāls baumotājs, Bads necieta, ja nācās pa�laist garām kaut ko nozīmīgu. Runāja, ka Viņa Svētība Klejs sagatavojis īpa�u sprediķi - sprediķi ar pārsteigumu.
Rovels ieradās desmit minūtes pirms dievkalpojuma, un nelielā bazniciņa jau bija stāvgrūdām pilna. Viņ� lauzās uz pēdējām rindām, lai atrastu vietu aiz kolonnas, kur varētu sēdēt, neviena nemanīts. Gājiens izrādījās neveiksmīgs, tā�dēļ viņ� piemetās baznīcsola galā - koka sēdvieta bija tik cie�ta, ka veikalnieka locekļi �ēli ie�īkstējās.
Viņ� nesteidzīgi nopētīja draudzes locekļus un māja ar galvu daudzajiem Superette klientiem. Pirmajā rindā sēdēja pilsētas mērs D�espers Ficd�eralds, kur� tanī bridi saroko�jās ar pilsētas padomes vadītāju. Vietējās avīzes redaktors Bils Benss, kura zaļganā cepure ar nagu �ķita kā pieaugusi galvai, atradās da�as rindas tālāk. Otras rindas vidu savā ierastajā vietā sēdēja Klēra Kleja. Viņa bija kļuvusi par ideālu
mācītāja kundzi - skumj� smaids, drūms skatiens. Baznīcā bija ari da�i sve�inieki - Bads nolēma, ka tie būs "Talasas" darbinieki. Tas �ķita neparasti, jo līdz �im neviens no tiem, kas strādāja Skrandu salā, nebija spēris savu kaju baznīcā. Iespējams, nesenās nelaimes viņus mazliet satricināju�as.
Tad viņa skatiens pievērsās kādam dīvainam objektam, kas atradās uz neliela galdiņa līdzās kancelei un ko klāja sniegbalta lina drāna. Tas pilnīgi noteikti bija savādi. Storm- heivenas mācītāji nemēdza izmantot teatralus rekvizītus, tā�pat kā nemēdza skaļi kaut ko skandēt, draudīgi vicināt dū�res un sist pa Bībeli.
Visi piecēlās tikai tad, kad misis Feninga apsēdās pie ēr- ģelēm un atskanēja pirmie akordi dziesmai "Dievs kungs ir musu stiprā pils". Kad draudze bija noklausījusies iknedē�ļas paziņojumus un noskaitījusi lug�anu, Klejs izgāja priek��ā. Melnais mācītāja tērps brīvi krita pār izdēdēju�o augu�mu. Viņ� uzkapa kancelē un pavērās baznīcēnos - viņa seja jautas nopietna, apņēmības pilna izteiksme.
- Da�i ļaudis, - viņ� iesaka, - iespējams, domā, ka mācī�tājā uzdevums ir mierināt. Darīt tā, lai viņi justos labāk. Es �odien neesmu nācis �eit, lai kādam liktu justies labak. Nav mana misija, nav mans aicinājums pust miglu acīs vai bārstīt mierino�as banālas frāzes vai puspatiesības. Es runāju bez aplinkiem, un tas, ko teik�u, var kādam nepatikt. Tu saviem ļaudīm grūtu lietu esi licis redzēti
Viņ� atkal nopētīja draudzes locekļus, tad pielieca galvu un noskaitīja īsu lūg�anu. Bridi paklusējis, viņ� pagriezās pret Bibeli un atvēra to.
- Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs iesāka spē�cīgā, enerģiskā balsī, - un es redzēju zvaigzni, kritu�u no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra to bezdibeņa aku, tad dūmi uzkāpa no tās akas kā lielā cepļa dūmi. Un saule tapa aptum�ota un tas gaiss no tās akas dūmiem. Un pār tiem bija viens ķēniņ�, tas bez�dibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski Abadons. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzva�rēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā liela pilsāta ielā.
Un tie atliku�ie cilvēki, kas nav nokauti caur �ām mocībām, tomēr nav atgriezu�ies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu vairs pielūgu�i tos zelta un sudrabā elkus.
Klejs lēni pacēla galvu un aiZvēra Bībeli.
-��� Jana parādī�anās grāmata, devītā nodaļa, - viņ� notei�ca un nogaidīja, kamēr iestājas neomulīgs klusums. Tad mā- citājs atsāka jau daudz klusākā balsi. - Pirms da�ām nedē�ļām kada liela kompānijā ieradās �eit, lai uzsāktu kārtējo neveiksmīgo mēģinājumu atrast Skrandu salā apslēptās ba�gātības. Jūs visi esat dzirdēju�i, kā dienu un nakti tiek spri�dzināts, darbināti motori, sirēnas un helikopteri. Jūs esat re�dzēju�i, ka Skrandu sala naktī ir izgaismota kā tāds naftas tornis. Da�i no jums strādā �īs kompānijas labā, ir izīrēju�i istabas tās darbiniekiem vai guvu�i finansiālu labumu no �is dārgumu meklē�anas.
Viņa skatiens klīda no viena pie otra, līdz apstājās pie Bada, kur� sagrozījās solā un paskatījās uz durvju pusi.
-���� Tie, kuriem rup apkārtējās vides stāvoklis, iespējams, ir prātoju�i, kāds iespaids būs �ai sūknē�anai, netīrajam ūde�nim, gāzei un naftai, eksplozijām un nerimtīgajai iedarbībai uz lī�a ekoloģiju. Un zvejnieki un omāru ķērāji, kas ir starp jums, dro�i vien ir prātoju�i, vai ar to visu nav saistīta nese�na omāru nozvejas samazinā�anās par divdesmit procentiem un skumbriju nozvejas kritums gandrīz tikpat liela apmērā.
Mācītājs ieturēja pauzi. Bads zināja, ka nozveja pakāpe�niski samazinas jau divdesmit gadus neatkarīgi no izraku�miem Skrandu salā. Ta�u tas netraucēja neskaitāmajiem zvej�niekiem nemierīgi sagrozīties baznīcas solos.
-��� Ta�u �odien es negrasos runāt tikai par troksni, piesār�ņojumu vai nozvejas samazinā�anos, ne ari par lī�a izlaupī��anu. �īs pasaulīgās lietas ir mēra kompetencē, ja vien viņ� par tām ieinteresētos. - Klejs pētījo�i pavēras pilsētas mērā. Bads ievēroja, ka Ficd�eralds neveikli pasmaidīja un ar roku pieglauda kuplās ūsas.
-��� Man rup �īs mantas meklē�anas garīgais aspekts. - Klejs nokāpa no kanceles. - Bībelē par to ir teikts ļoti skaidri. Tieksme pēc zelta ir ļaunuma sakne. Un tikai nabagie nonāk debesis. Tas teikts nepārprotami un neizraisa strīdus par in�terpretāciju. To nav patīkami dzirdēt, bet tā ir. Un kad bagā�tais gribēja sekot Jēzum, Viņ� teica, ka vispirms lai �is cil�vēks atdod citiem savas bagātības. Ta�u virs to nespēja. Atcerieties l.ācaru, ubagu, kur� mira pie bagātnieka mājas vārtiem un nonāca Ābrahama azotē? Bagātais virs, kur� dzī�voja aiz vārtiem, nonāca ellē un lūdzas pēc lāsītes ūdens, lai veldzētu savu izkaltu�o mēli. Ta�u viņ� to nesaņema. Jēzus to pateicis ļoti skaidri: ViegUiki ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātām iekļūt Dieva valstībā.
Mācītājs uz bridi apklusa un paskatījās apkārt.
- Iespējams, jums alla� �ķitis, ka tās ir citu problēmas, ne jūsējās. Galu galā lielākā daļa �is pilsētas iedzīvotāju nav ba�gāti. Ta�u �ī apslēptās mantas meklē�ana visu mainījusi. Vai jūs, kaut jel viens no jums, ir aizdomājies, kas notiks ar mū�su pilsētu, ja viņiem izdosies to mantu atrast? Ļaujiet teikt, luk, ko. Stormheivena kļūs par iecienītāko tūrisma objektu aiz Disnejlendas. Piestātnes bārs un Friporta pārvērtīsies par spoku pilsētām. Ja jums �ķiet, ka tagad nav nozvejas, pagai�diet, kamēr �eit ieradīsies simtiem tūristu kuģu, kas drūz�mēsies piekrastes ūdeņos, un krastmalā izaugs viesnīcas un vasaras majas. Un satiksme! Padomājiet par neskaitāmajiem uzņēmējiem un zelta meklētājiem, kas ieradīsies �eit, rakņā�sies un rakņāsies gan krastā, gan jūrā. Tie laupīs un mēslos, līdz zeme bus izpostīta un zivju vietas iznicinātas. Protams, da�i, kas sē� �ajos solos, uz tā rēķina nopelnīs. Bet ar ko jusu liktenis at�ķirsies no tā bagātnieka likteņa līdzībā par Lacaru? Bet no pa�iem nabagākajiem, tiem, kas pelna izti�ku, dodoties jurā, no tiem veiksme novērsīsies. Un viņiem būs tikai divas iespējas: pabalsts vai biļete uz Bostonu.
Kad izskanēja �is divas Stormheivenā visnicinātākās iespējas - sociālie pabalsti un Bostona -, telpu pārņēma drū�ma murdoņa. Pēk�ņi Klejs atslīga pret kanceli un ieķērās tajā.
Un tad viņi atbrīvoja to skarpiju, kura vārds bija Abadons. Abadons, bezdibeņa ķēniņ�. Abadons, kas ebreju valodā no�zīmē Postītājs. - Mācītājs cie�i vērās baznīcēnos. - Ļaujiet jums kaut ko parādīt.
Atkāpies no kanceles, viņ� pasniedzās pēc priek�meta, kas bija apklāts ar lina drānu. Bads paliecās uz priek�u, telpā atskanēja satraukti �uksti. Klejs mirkli vilcinājās un tad no�ņēma drānu. Atklājās plakans, melns akmens, apmēram div�padsmit reiz astoņpadsmit collas liels. Tā malas bija nodel�dētas un apdauzītas. Akmens bija atbalstīts pret senlaicīgu tum�a koka kastīti. Plāksnītē bija iecirstas �etras rindas - pa- dzisu�as, ta�u atjaunotas ar dzeltenu kritu.
Klejs piegāja pie kanceles un skaļā, trīso�ā balsī nolasīja uzrakstu:
Sākuma tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Ta�u ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.
- Tā nav sagadī�anās, ka akmeni atrada, kad pirmo reizi atklāja Ūdens Aku, un ka tūdaļ pēc tam Aka paņēma savu pirmo upuri. Kop� tā laika �ī sātaniska akmens pareģojums alla� piepildījies. Visiem tiem, kas pielūgs zelta un sudraba elkus - vai nu tie�ā ceļā, piedaloties izrakumos, vai netie�ā, gūstot peļņu no racējiem, - jāatceras, kādā kartībā viss no�tiks. Sākuma tu melosi: tiek�anās pēc bagātības aptum�os ju�su cildenās jūtas. - Mācītājs izslējās. - Omāru cep�anas festi�vālā pats Melins I le�s man teica, ka apslēptā manta ir vismaz pāris miljonu dolāru vērta. Nav maza summa, pat cilvēkam no Bostonas. Vēlāk es uzzināju, ka patiesā vērtība ir divi miljardi. Divi miljardi. Kādēļ doktors He�s butu mani tā mā�nījis? Varu teikt tikai vienu: zelta elki ir vilino�i. Sākumā tu melosi. - Viņ� sāka runāt klusāk. - Un, lūk, nākama rindiņa: Nolādēts tu raudāsi. Zeltam līdzi nāk cie�anas. Ja par to �au- bāties, parunājiet ar to cilvēku, kur� zaudēja kājas. Un kas teikts pēdējas pareģojuma rindiņās? lā�u ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. - Kleja iekritu�ās acis cie�i vērās auditorijā. - �odien daudzi no jums grib pacelt akmeni, ta sakot, lai pie�kļūtu zelta elkam, kas zem tā paslēpts. To pa�u gribēja arī Saimons Raters pirms divsimt gadiem. Vai atceraties, kas notika ar Rateru?
Klejs atgriezās kancelē.
-���� Vakar Akā bojā gāja cilvēks. Es ar �o cilvēku runāju mazāk nekā pirms nedēļas. Viņ� pat necentās noliegt, ka alkst pēc zelta. Patiesību sakot, viņam pietika nekaunības ar to lielīties. Es neesmu Māte Terēzei, viņ� man teica. Nu �is cilvēks ir miris. Miris visbriesmīgākajā veidā - dzīvību no viņa burtiski izspieda milzīgs akmens. Ta�u ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. Stāv rakstīts: Un tie�ām, es saku, tam sava alga nezudīs.
Klejs apklusa, lai atgulu elpu. Bads pavērās uz draudzes locekļiem. Zvejnieki sa�ukstējās. Klēra bija novērsusies no mācītāja un pētīja savas klēpī saliktās rokas. Tad Klejs turpi�nāja.
-���� Un kā tad ar pārējiem, kas miru�i, sakropļoti vai bank�rotēju�i tās nolādētās apslēptās mantas dēļ? Tas ir sātana iemiesojums. Un visiem, kas tie�i vai netie�i gūst peļņu no tā, jāapzinās, ka nāksies par to samaksāt. Redziet, tai pēdē�jā dienā nebūs svarīgi, - ir atrastas tās bagātības vai nav. Jau pali to meklē�ana ir grēks, kas nav patīkams Dievam. Jo tā�lāk Stormheivena dodas pa �o grēka ceļu, jo bargāk nāksies par to samaksāt. Tiks izpostīta iespēja nopelnīt iztiku, liks izpostīta iespēja zvejot. Tiks izpostītas jūsu dzīves. - Mācī�tājs nokrem�ļojās. - Gadiem nav apklusu�as runas par Skran�du salas un Ūdens Akas lāstu. Tagad daudzi par to pat do�māt negrib. Viņi teiks, ka tikai mazizglītoti laji tic tādiem māņiem. - Viņ� norādīja uz akmeni. - Pasakiet to Saimonam Rateram! Pasakiet to Ecēhiēlam Harisam! Pasakiet to D�onam He�am.
Klejs turpināja gandrīz �ukstus.
-���� Uz �īs salas notiku�as dīvainas lietas. Un viņi par tām jums nestāsta. Aparatūra savādā kārtā nedarbojas. Neiz�skaidrojamu notikumu dēļ nākas atkāpties no ieplānotā gra�fika. Pirms da�ām dienām salā tika atrakts masu kaps. Kaps, kurā pa roku galam samesti pirātu kauli. Astoņdesmit, var�būt pat simts cilvēki. Vardarbības pazīmju nav. Neviens ne�zina, kādēļ viņi miru�i. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā lielā pilsāta ielā. Kādēļ miru�i �ie cilvēki? - pēk�ņi nodār- dināja Klejs. - Tas bija Dieva pirksts. Jo, vai jūs zināt, kas tika atrasts līdzās miru�ajiem?
Telpā iestājās tik dziļ� klusums, ka Bads dzirdēja, kā pret baznīcas logu sitas koku zari.
- Zelts, - Klejs aizsmacis no�ukstēja.
Tā kā He�s bija oficiālais Skrandu salas ārsls, viņam nācās nodarboties ar birokrātiskajām formalitātēm, kas bija saistī�tas ar Vopnera nāvi. Atstādams savā vietā diplomētu med�māsu no piekrastes mazpilsētiņas, viņ� aizslēdza lielo māju Ou�enleinā un brauca uz Me�iasportu, kur nācās atbildēt uz izmeklētāju jautājumiem. Nākamajā rītā viņ� devās uz Ban- goru. Pēc visu papīru kalnu aizpildī�anas viņ� Stormheive- nā atgriezās tikai pēc trim darbadienām.
Tajā pa�ā pēcpusdienā viņ� devās uz salu un drīz vien pārliecinājās, ka pieņēmis pareizu lēmumu, neprotestējot pret Naidelmana centieniem turpināt operāciju. Lai gan kaptei�nis pēdējās dienās bija licis komandai sUri strādāt, pūles - un pilnīgi jaunu dro�ības līdzekļu izmanto�ana pēc Vopnera nāves -, �ķiet, bija izklīdinājusi nomāktību. Un tomēr, - Aka turpināja vākt nodevas: jau pirmajā dienā pie He�a palīdzī�bu meklēja pusducis viegli ievainotu viru. Papildus tam med�māsa ziņoja par trim saslim�anas gadījumiem - diezgan daudz, ja ņem vēra, ka patlaban salā atradās uz pusi mazāk cilvēku nekā pirms tam. Viens pacients �ēlojās par apātiju un nelabumu, otrs saķēris bakteriālu infekciju, par kuru He�s bija lasījis, ta�u savām acīm līdz �im netika redzējis. Tre�a�jam izrādījās vienkār�a nespecifiska vīrusu infekcija - nekā
nopietna, ta�u vīru mocīja pamatīgs drudzis. Vismaz �im cil�vēkam Naidelmans nevarēs pārmest simulē�anu, I le�s nodomāja, noņemot asins paraugu, lai vēlāk uz "Cerbera" uztaisītu ana�līzes.
Nākamajā dienā agri no rīta viņ� pa taciņu devās uz Ūdens Aku. Darbi ritēja neprātīgā tempā - pat Bontjērai, kas tanī bridi izlēca no Akas ar lāzera attalumu mērītāju rokā, pietika laika tikai vieglam galvas mājienam un smaidam. Ta��u padarīts bija apbrīnojami daudz. Kāpnes tagad no visām pusēm ieskāva statīvs, un vienā pusē bija uzstādīts lifts, ar ko ātri nolaisties dziļumā. Tehniķis pastāstīja, ka zondē�ana un Akas uzmērī�ana jau gandrīz pabeigta. Naidelmans ne�kur nebija atrodams, ta�u tehniķis teica, ka pēdējo trīs die�nu laikā kapteinis vispār nav gulējis, ieslēdzies Ortankā un no turienes vadījis visus darbus.
He�s atskārta, ka sācis prātot, ko kapteinis darīs tālāk. Nebija nekāds brīnums, ka viņ� pēc Vopnera nāves tik ļoti nodevies darbam. Bet visi paredzamie darbi jau bija gandrīz pabeigti: kāpnes gatavas, Aka kartēta. Atliks tikai nolaisties Akā un rakt - ārkārtīgi piesardzīgi - un meklēt zeltu.
He�s brīdi stāvēja klusēdams un prātodams par zeltu un to, ko darīs ar savu daļu. Miljards dolāru bija milzīga sum�ma. Iespējams, nevajadzētu visu naudu ieguldīt D�onija He�a fondā. Būs grūti �ķirties no tādas summas. Turklāt bū�tu brīni�ķīgi iegādāties jaunu kuģīti, ko noenkurot Linnā. Viņ� domās iztēlojās pārdo�anai izlikto brīni�ķīgo savrupo mājiņu Bretlstrītā - netālu no slimnīcas. Nedrīkst aizmirst, ka reiz. viņam bus pa�am savi bērni. Vai bija taisnīgi atņemt viņiem tiesības uz tik bagātīgu mantojumu? Jo vairāk He�s par to domāja, jo pareizāk �ķita paturēt kādus piecus miljo�nus personīgai lieto�anai. Varbūt desmit, lai apaļ� cipars. Ne�viens neuzdro�ināsies iebilst.
Viņ� vel kādu brīdi lūkojās Akā un prātoja, vai tum�ajā dzelmē patlaban strādā ari viņa senais draugs Donijs Truits. Tad He�s pagriezās un devās atpakaļ.
Iegājis Pirmajā salā, He�s ieraudzīja Magnusenu, kas, cie�i sakniebusi lupas, sēdēja pie datora un veikli klabinaja tasta- turu. Saldējuma iesaiņojuma papīri un salauztās plates bija pazudu�as, bet neskaitāmās iekārtas un aparāti ar daudzkrā�saino kabeļu kum�ķiem sarindoti stingrā kārtībā. Bija likvi�dētas visas Vopnera pēdas. Paskatoties apkārt, He�u pēk�ņi pārņēma neizprotama sajūta, ka steidzīgā telpas tīrī�ana bi�ja visīstākā necieņas izrādī�ana pret miru�o programmētāju. Magnusena, kā alla�, turpināja strādāt un par He�u nelikās ne zinis.
Viņ� kādu minūti stāvēja un skatījās.
-��� Atvainojiet! - viņ� beidzot nobrēca un sajuta neiedomā�jamu apmierinājumu, kad in�eniere krēslā salēcās. - Es gri�bēju paņemt pilnu Makalana �urnāla at�ifrējumu, - He�s paskaidroja, kad Magnusena pārstāja rakstīt, pagriezās un ziņkārīgi vērās ienācējā.
-���� Protams, - viņa rami atbildēja. Un gaidīja.
-��� Tātad?
-��� Kur tas ir? - viņa noprasīja.
He�s nesaprata, kas notiek.
-��� Kas? - viņ� pārjautāja.
He�am �ķita, ka in�enieres sejā parādās triumfējo�a izteiksme, bet jau pēc mirkļa to atkal klāja vienaldzības maska.
-��� jūs gribat teikt, ka jums nav kapteiņa atļaujas?
Pārsteigums He�a seja bija pietiekami izsmeļo�a atbilde.
-��� jauni noteikumi, - Magnusena paskaidroja. - Tiek uz�glabāta tikai viena at�ifrētā �urnāla izdruka, kuru drīkst da�būt tikai tad, ja saņemta rakstiska kapteiņa atļauja.
He�s uzreiz neattapa, ko atbildēt.
-��� Doktore Magnusena, - viņ� iesāka, cik mierīgi vien spē�dams, - uz mani �ie noteikumi neattiecas.
-��� Kapteinis par izņēmumiem neko nav teicis.
Ne vārda neteicis, He�s piegāja pie telefona. Uzgriezis Ortanka numuru, viņ� palūdza pasaukt kapteini.
-��� Melin! - stingrā balsī iesaucās Naidelmans. - Jau gribē�ju doties pie jums, lai uzzinātu, kā veicās kontinentā.
-���� Kaptein, esmu Pirmajā salā kopā ar doktori Magnuse- nu. Kādēļ viņa apgalvo, ka man, lai saņemtu Makalana �ur�nālu, vajadzīga jūsu atļauja?
-���� Formalitāte dro�ības nolūkos, - atbildēja Naidelmans. - Lai būtu skaidri zināms, kas to izmantojis. Mēs ta�u ar jums runājām par �ādu nepiecie�amību. Neuztveriet to personīgi.
-���� Baidos, ka es to tomēr uztveru personīgi.
-���� Melin, pat es parakstos, kad ņemu �urnāla tekstu! Tā mēs aizstāvam gan jūsu, gan "Talasas" intereses. Ja tagad padosiet klausuli Sandrai, es paskaidro�u, ka jums ir tiesī�bas apskatīt �urnālu.
He�s tā ari izdarīja, un Magnusena kadu brīdi klusējot klausījās telefonā. Drīz vien viņa, ne vārda neteikdama, no�lika klausuli, izņēma no atvilktnes dzeltenu veidlapu un aiz�pildīja to.
-��� �o iedosiet de�urējo�ajam noliktavas sargam, - in�enie�re noteica. - Pēc tam jūs reģistrācijas grāmatā ierakstīsiet savu vardu, datumu un laiku, kā ari parakstīsieties.
Likdams veidlapu kabatā, He�s sāka prātot, pēc kādiem kritērijiem Naidelmans tie�i Magnusenu izvēlējies par �ur�nāla sargu. Vai tad Magnusena nebija viena no tām, ko turēja aiz�domās par sabotā�u ?
Ta�u �ajā vēsajā rītā versija par kaitniecību �ķita krietni aiz matiem pievilkta. Ikvienam uz �īs salas pietiekami labi maksāja. Da�i beigu beigās saņems miljonus. Vai tie�ām kāds ir gatavs tik ļoti riskēt, lai iegūtu vēl lielāku summu? Tas �ķita neloģiski.
Atsprāga durvis, un Vadības centrā parādījās slaidais, sa- kumpu�ais Send�ona stāvs.
-��� Labrīt, - viņ� teica un palocīja galvu.
Ari He�s palocīja galvu. Viņu pārsteidza, cik ļoti pēc Vop- nera nāves izmainījies vēsturnieks. Apaļo balto vaigu un prie�cīga pa�apmierinātā skatiena vietā bija nākusi ļengana āda un maisiņi zem piesartu�ajām acīm. Neiztrūksto�ā tvīda �a�kete bija neparasti saņurcīta.
Send�ons pievērsās Magnusenai.
-��� Jau gatavs?
-��� Apmēram, - viņa atbildēja. - Gaidām vēl pēdējos datus. Tavam draugam Vopneram sistēmā valdīja tāds haoss, ka bija nepiecie�ams zināms laiciņ�, lai visu sakārtotu.
Send�ona sejā jautās neapmierinātība, pat sāpes. Magnu�sena ar galvu pamāja uz ekrāna pusi.
-��� Es patlaban korelēju kartogrāfu sniegtos datus ar tiem, kas uzņemti no satelīta.
I le�a skatiens pievērsās milzīgajam monitoram Magnuse- nas priek�ā. Ekrānā bija redzams sare�ģīts da�ādu garumu un krāsu krustojo�os līniju tīkls. Apak�ā parādījās uzraksts:
Ierobe�ota video dalu pārraide sākta 11:23. Telstar 704 Ketranslators UZ (KU frekven�u josla) Lejupsaites frekvence 14'044 MHz Saņem�ana un saskaņo�ana
Sare�ģītais līniju pinums ekrānā atjaunojās. Kādu brīdi Send�ons, ne vārda neteikdams, skatījās monitorā.
-��� Gribētu mazliet ar to pastrādāt, - viņ� beidzot izdvesa.
Magnusena palocija galvu.
-��� Viens, ja neiebilsti.
Magnusena piecēlās kājās.
-���� Peles tris pogas vada trīs asis. Vai arī vari�
-���� Es zinu, kā �ī programma strādā.
Magnusena klusēdama izgāja no Pirmās salas un aizvēra durvis. Send�ons nopūtās un iekārtojās atbrīvotajā krēslā. He�s ari nolēma doties prom.
-��� Uz jums tas neattiecas, - Send�ons pavēstīja. - Tikai uz viņu. Briesmīga sieviete! - Viņ� papurināja galvu. - Esat re�dzējis �o? Iespaidīgi, goda vārds.
-��� Nē, - atbildēja I le�s. - Kas tas ir?
-��� Ūdens Aka un pārējās struktūras. Visas tās, kas līdz �im kartētas.
He�s paliecās tuvāk. Tas, kas vairāk atgādināja juceklīgu daudzkrāsainu līniju mud�ekli, patiesībā, kā viņ� tagad sa�prata, bija Akas apri�u trīsdimensiju karkass, kam vienā malā norādītas dziļuma atzīmes. Send�ons nospieda kādu pogu, un zīmējums spokaini melnajā ekrānā - Aka un tās sānu �ah�tas un tuneļi - sāka kustēties.
-��� Ak dievs, - izdvesa He�s. - Man pat prātā nebija ienā�cis, ka tā ir tik sare�ģīta.
-���� Kartogrāfu komanda iegūtos datus datorā ievada divas reizes diena. Mans uzdevums ir atrast vēsturiskās paralēles starp Aku un citām konstrukcijām. Ja spē�u atrast kaut ko kopīgu ar citām būvēm vai, vēl labāk, Makalana projektiem, varēs mēģināt atklāt pārējās lamatas un saprast, kā tās var neitralizēt. Ta�u, atzī�os, tas nav tik vienkār�i. Grūti nepa�doties tik sare�ģīta uzdevuma priek�ā. Un neatkarīgi no tā, ko teicu pirms minūtes, man ir tikai vispārēja nojausma par to, kā �itais daikts strādā. Ta�u es drīzāk ļau�u sevi pakārt, nekā lūg�u palīdzību sievietei. - Viņ� nospieda vēl da�us taustiņus. - Raudzīsim, vai varam atstāt tikai sākotnējās strukturas un aizvākt visu pārējo. - Lielākā daļa krāsaino līniju izzuda, palika tikai sarkanās. Tagad l le�am diagram�ma �ķita daudz saprotamāka: bija skaidri redzama galvenā �ahta, kas grima zemē. Simts pēdu dziļumā tunelis noveda lielā telpā - velvētajā ni�ā, kur gāja bojā Vopners. Vēl dzi�ļāk, gandrīz pa�ā Akas dibenā, kā rokas pirksti katrs uz sa�vu pusi pletās vēl se�i mazāki tuneļi. Tie�i virs tiem strauji virszemē veda nākamais lielais tunelis. No pa�a dibena aiz- likumoja kāds �aurs tunelis un vairāki nelieli atzari.
Send�ons norādīja uz ekrāna apak�ējo daļu.
-���� Tie ir se�i appludinātie tuneļi.
-��� Se�i?
-��� Ja. Piecus no tiem mēs atradām, bet sasodītajam sesta�jam tunelim krāsviela cauri neizplūda. Magnusena kaut ko runāja par viltīgu hidraulisko sistēmu ar atpakaļplūdi. Godīgi sakot, pusi no tā visa es nesapratu. - Send�ons sarauca pie�ri. - Hm. �is aug�ējais tunelis ar lēzeno slīpumu ir Bostonas �ahta, kas izbūvēta daudz vēlāk. Tā neietilpst sākotnējā struktūrā.
Send�ons uzsita pa da�iem taustiņiem, un liekais tunelis pazuda no ekrāna. Vēsturnieks paskatījās uz He�u, bet tad atkal pievērsās ekrānam.
-���� Bet �is tunelis, kas ved krastmalas virzienā� - viņ� no�rija siekalas. - Tas nav daļa no centrālās Akas, un to vēl kā�du laiku atstās neizpētītu. Sakumā es domāju, ka tā ir otra ieeja Akā. Bet tagad izskatās, ka tas ir hermētiski noslēgts strupceļ�. Iespējams, kaut kā saistīts ar lamatām, kurās iekļuva jusu brālis� - Send�ons samulsis apklusa.
-���� Es saprotu, - He�s izmocīja. Balss �ķita sausa un neda�biski smalka. Viņ� dziļi ievilka elpu. - Viņi to cen�as izpētīt, vai ne?
-����� Protams. - Send�ons uzmanīgi veras datora ekrānā. - Ziniet, vēl pirms trim dienām es dievināju Makalanu. Bet tagad jūtos pilnīgi citādi. �is projekts ir vienreizējs, un ne�varu viņam neko pārmest par vēlmi atriebties pirātam, kas viņu nolaupījis. Un tomēr - viņ� ta�u ļoti labi zināja, ka �ajā Akā vienādi viegli var iet bojā ne tikai slikti, bet arī absolū�ti nevainīgi ļaudis!
Send�ons atkal lika zīmējumam griezties.
-���� Protams, kā vēsturnieks es varētu teikt, ka Makalanam bija pilnīgs pamats ticēt, ka Okems nodzīvos pietiekami il�gi, lai atgrieztos un iekļūtu lamatās. Ta�u Aka tika konstru�ēta tā, lai pastāvētu gadsimtiem ilgi - arī pēc tam, kad Okems, ieradies pēc bagātībām, butu gājis bojā.
Viņ� nospieda vel vienu taustiņu, un diagrammā parādī�jās zaļas līnijas.
-���� Te var redzēt visas sijas un balstus, kas atrodas Akā. �etrsimt tūksto�i �etras pēdas biezu ozolkoka baļķu. Ar tiem būtu pilnīgi pieticis, lai uzbūvētu divas fregates. Konstruk�cija bija radīta, lai pastāvētu simtiem gadu. Kādēļ, pēc jūsu domām, Makalans �o nāves ma�īnu būvējis tik varenu? Ja mēs to pagrie�am �ādi� - Send�ons pēc kārtas nospieda vai- rakus taustiņus. - Sasodīts! - viņ� norūca, jo līniju mud�ek�lis sāka me�onīgā ātrumā kustēties.
-���� Ei, tādā tempā jūs sadedzināsiet videokarti!
Durvīs stāvēja Renkins - ģeologs, kura lācim līdzīgais au�gums aizsedza blāvo rita gaismu. Viņa gai�ajā bārdā rotājās greizs smaids.
-��� Tinieties, kamēr neesat kaut ko salauzu�i! - viņ� pajo�koja.
Aizvēris durvis, Renkins devās pie datora ekrāna. Iesē�dies Send�ona krēslā, viņ� nospieda pāris taustiņu un zīmē�jums paklausīgi pārstāja rotēt, ta�u palika ekrānā, it kā gai�dītu turpmākos norādījumus.
-���� Kā veicas? - Renkins pajautāja vēsturniekam.
Send�ons papurināja galvu.
-���� Pagaidām grūti pateikt, acīmredzamu paralēļu nav. Ir �is tas kopīgs ar Makalana hidrauliskajām konstrukcijām, bet tas ari viss.
-���� Pagrozīsim to ap Z asi ar ātrumu pieci apgriezieni mi�nūtē. Varbiit radīsim kaut ko iedvesmai. - Renkins nospie�da da�us tastatūras taustiņus, un zīmējums ekrānā atkal sāka rotēt. Viņ� atslīga krēslā, salika rokas aiz. galvas un paskatī�jās uz He�u. - Zini, tas ir apbrīnojami, vecīt. Izskatās, ka tas jūsu vecais arhitekts rak�anas darbos izmantojis palīdzību, ja tā var teikt.
-��� Kādu palīdzību?
Renkins piemiedza aci.
-��� Mātes Dabas palīdzību. Pēdējie tomogrāfiskās skenē�a- nas dati liecina, ka lielākā daļa Akas jau bija gatava, kad �eit ieradās pirāti. Tas ir, dabiski izveidota. Kā milzīga vertikāla plaisa pamatiezi. Iespējams, tie�i tādēļ Okems arī izvēlējās �o salu.
-���� Neesmu pārliecināts, ka saprotu.
-��� Metamorfajā iezi, kas veido salas pamatni, ir neskaitā�mās novirzes un pārbides.
-���� Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka neko nesaprotu! - iesaucās He�s.
-���� Es runāju par plātņu nobīdēm tie�i zem salas. Plātnes kaut kādā dīvainā veidā atvirzīju�ās viena no otras.
-��� Tātad zem zemes ir caurumi?
Renkins palocīja galvu.
-���� Milzīgi daudz. Visda�ādāko formu atklātas plaisas un lūzumi. Musu draugs Makalans tos tikai papla�inājis un piln�veidojis. Ta�u vienu es vēl nespēju saprast: kādēļ tās plaisas ir tikai �eit, zem salas. Parasti tādas nobīdes ir redzamas pla��āka apmērā. Bet �eit tās ir tikai zem Skrandu salas.
Viņu sarunu pārtrauca Naidelmans, kas ienāca mājiņā. Viņ� pēc kārtas paskatījās uz klāteso�ajiem, un sejā uz mir�kli atplauka smaids, kas tūdaļ atkal pazuda.
-��� Tātad, Melin, vai Sandra jums iedeva atļauju?
-��� Jā, paldies, - atbildēja He�s.
Naidelmans pievērsās Renkinam.
-����� Manis dēļ nav vēris atrauties no tie�ajiem pienāku�miem.
-���� Es tikai palīdzēju Send�onam saprast trīsdimensiju mo�deli, - paskaidroja Renkins.
lle�s skatījas no viena uz otru. Bezrūpīgais ģeologs pēk��ņi �ķita atturīgs, saspringts, satraukts. Vai starp �iem diviem kaut kas būlu noticis? viņ� prātoja. Tad He�s atskārta, ka Nai�delmans dīvaini uz viņiem skalās. Ari viņu pārņēma tikko pārvarama vēlme attaisnoties, paskaidrot, ar ko viņi �eit no�darbojas.
-��� Saprotu, - teica Naidelmans. - Tādā gadījuma man ir labas ziņas. Tīklā ievietoti pēdējie uzmērījumu dali.
-��� Lieliski, - Renkins atbildēja un nospieda vēl da�us taus�tiņus. - Saņēmu. Un tagad savieto�u tos ar pārējiem.
He�s ekrana redzēja, kā diagrammu papildina nelieli lī�niju segmenti. Pēc pāris sekundēm lejupielāde bija pabeigta. Attēls lielā mērā bija tāds pats kā iepriek�, tikai mazliet vai�rāk samud�ināts.
Send�ons, skatīdamies ekrānā pāri ģeologa plecam, dziļi nopūtās. Renkins uzsita pa da�iem taustiņiem, un modelis saka rotēt ap vertikālo asi.
-���� Atstāj tikai pa�as senākās struktūras, - Send�ons teica.
Renkins atkal nospieda vairākus tastatūras taustiņus, un
neskaitāmas sīkās līnijas pazuda. Tagad lle�s redzēja tikai pa�as centrālās Akas attēlu.
-��� Tatad ūdens lamatas pievienotas vairāk uz beigām, - Naidelmans secināja. - Nekā tāda, ko mēs nebutu zināju�i līdz �im.
-��� Vai redzi kādas līdzības ar citiem Makalana projektiem? - noprasīja Renkins. - Vai kaut ko tādu, kas atgādina lama�tas?
Send�ons papurināja galvu.
-���� Esi tik laipns, novāc visu, izņemot koka sijas.
Da�i nospiesti taustiņi, un melnajā ekrānā parādījās savāds skeletam līdzīgs karkass. Vēsturnieks spēji ievilka gaisu.
-���� Kas tad nu? - a�i reaģēja Naidelmans.
Pēc īsas pauzes Send�ons pa�ūpoja galvu.
-��� Nezinu. - Viņ� norādīja uz diviem punktiem ekrānā, kur krustojās vairākas līnijas. - �ajos savienojumos ir kaut kas pazīstams, tikai neesmu īsti pārliecināts, kas.
Kādu bridi viņi klusēdami puslokā stāvēja ap datora mo�nitoru.
-���� Varbūt tas ir bezjēdzīgi, - Send�ons turpināja. - Tas ir, kādas gan paralēles ar citiem Makalana darbiem mēs te gri�bam atrast? Kādas vēl būves ir desmit pēdas platas un vai�rak nekā simt �etrdesmit pēdas augstas?
-��� Slipais Pizas tornis? - He�s minēja.
-���� Pag! - pēk�ņi iesaucās Send�ons. Viņ� vēl uzmanīgāk sāka pētīt zīmējumu. - Paskatieties uz �im simetriskajām līni�jām kreisajā pusē, �eit un �eit. Un uz �iem lokiem, kas atro�das viens zem otra. Es teiktu, ka tās ir transversālās arkas. - Vēsturnieks pagriezās pret Naidelmanu. - Vai jūs zinājāt, ka Aka vidū kļūst �aurāka?
Kapteinis palocīja galvu.
-��� No divpadsmit pēdām uz apmēram deviņām septiņdes�mit pēdu dziļumā.
Vēsturnieks sāka ar pirkstu bakstīt zīmējumā, cen�oties savienot da�ādus punktus.
-��� Jā, - viņ� no�ukstēja. - Tas dro�i vien ir apvērstas ko�lonnas gals. Bet tā, visticamāk, ir iek�ējā kontrforsa pamat�ne. Bet �ī arka, lūk, �eit, koncentrē masu vienā punktā. At�ķi�rībā no parastas arkas.
-���� Vai jus, lūdzu, nepaskaidrotu, ko ar to gribat teikt? - jautāja Naidelmans. Balss bija mierīga, ta�u kapteiņa acīs He�s manīja ieinteresētības dzirkstelītes.
Send�ons par soli atkāpās no monitora. Viņa sejā jautās izbrīns.
-���� Jā, viss sakrīt. Dziļa un �aura kā� un Makalans galu galā bija arī reliģisku celtņu autors� - vēsturnieks apklusa, nepabeidzis teikumu.
-���� Kas tad ir? - Naidelmans no�ņāca.
Send�ons pievērsa savas lielās skumjās acis Renkinam.
-������ Pagriez zīmējumu ap Y asi par simt astoņdesmit grādiem.
Renkins paklausīja, un diagramma ekrānā apgriezās otrā�di. Tagad Ūdens Aka ekrānā atradās ar kājām gaisā un tās sarkanās aprises mirguļoja. Pēk�ņi kapteinis dziļi ievilka elpu.
-��� Mans dievs, - viņ� izdvesa. - Tā ta�u ir katedrāle!
Vēsturnieks palocīja galvu un triumfējo�i pasmaidīja.
-���� Makalans radīja to, ko vislabāk prata. Ūdens Aka nav nekas cits kā smaile. Sasodīts! Katedrāles torņa smaile, kas apgriezta kājām gaisā.
Bēniņi lielā mērā izskatījās lādi pa�i, kā He�s bija ielāgojis: pārblīvēti ar graba�ām, ko ģimene gadu desmitos iekrājusi. Pa mansarda logu iek�ā plūda pēcpusdienas saules gaisma, kas starp tum�o mēbeļu kaudzēm, vecajiem skapjiem un gul�tas rāmjiem, pakaramajiem, cepuru kastēm un krēslu stala��ām tūdaļ kļuva blāva. Kad I le�s spēra kaju uz pēdējā apdi�lu�ā pakāpiena, karstums, putekļi un naftalīna bumbiņu smārds spēji kā asa �ilete atsauca atmiņā ainu no bērnības - kā viņi ar brāli spēlēja paslēpes, bet pa jumtu skaļi grabi�nājās lietus.
He�s dziļi ievilka elpu un uzmanīgi, baidīdamies kaut ko apgāzt vai radīt pārāk lielu troksni, virzījās tālāk. Nez kā�dēļ �ī atmiņu noliktava �ķita kā svētvieta, un viņ� jutās kā laupītājs, kas ielauzies svētnīcā.
Tagad, kad Akas kartē�ana bija pabeigta, bet apdro�inā��anas aģents gaidāms tikai pēcpusdienā, Naidelmanam ne- -fcas cits neatlika kā uz atliku�o dienu apturēt visus darbus. Melins izmantoja iespeju, lai atgrieztos mājās iekost un �o to izpētīt. Viņ� atcerējās lielo ilustrēto grāmatu "Eiropas iz�cilākās katedrāles", kas reiz bija piederējusi viņa tantei. Ja paveiksies, tā atradīsies starp grāmatu kaudzēm, ko māte rūpīgi sakrāvusi bēniņos. He�s vēlējās pats atrast dziļāku izskaidrojumu Send�ona atklājumam.
Virzīdamies dziļāk graba�u ņudzeklī, He�s tik tikko ne�saskrāpētās pret apdriskātu biljarda galdu un gandrīz apgāza mū�senu gramofonu Victrola, kas nedro�i balansēja uz kas�tēm ar septiņdesmit astotā gada ierakstiem. Viņ� uzmanīgi pārvietoja gramofonu un tad nopētīja vecas, tik ļoti nolieto�tas plates, ka tikko bija izlasāmi uzraksti: Puttin' On the Ritz, The Varsiti/ Drag, Let's Misbehave, Bings Krosbijs un the An- dreios Sisters, kas visu laiku atkārto frāzi ls You ls Or Is You Ain't My Baby
Blāvajā bēniņu gaismā He�s saskatīja lielo kļavas koka gultas galvgali, kas bija atbalstīts pret sienu tālākajā stūrī. To viņa vecvectēvs dāvinājis vecvecmāmiņai kāzu dienā. Inte�resanta dāvana, He�s klusībā nodomāja.
Protams, līdzās gultas galvgalim atradās senlaicīgs ska�pis, bet aiz ta - kastes ar grāmatām - tikpat kārtīgās kau�dzēs kā toreiz, kad viņi ar D�oniju, izpildot mātes pavēlēs, tās bija nesu�i uz bēniņiem.
He�s piegāja pie skapja un mēģināja to pastumt malā. Tas pabīdījās par kādu collu vai mazliet vairāk. Viņ� atkāpās un novērtēja �o derdzīgo, smago, nestabilo Viktorijas laikmeta mēbeli, kas saglabājusies no vectēva laikiem. Tad Ile�s atspē�rās un ar plecu pagrūda skapi vairākas collas tālāk, un tas saka nedro�i svārstīties. Ņemot vērā, ka daudzajos gados koks pamatīgi iz�uvis, tas tomēr bija sasodīti smags. Varbūt skapi paliku�as kādas mantas. He�s nopūtās un notrauca sviedrus no pieres.
Skapja aug�ējās durvis bija pavērtas, atklājot tuk�us, pu�tekļiem klātus plauktus. He�s atklāja, ka ari atvilktnes ir tuk��as. Izņemot pa�u apak�ējo - tajā atradās vecs, saplīsis un izbalējis teniskrekls ar uzrakstu Led Zeppelin. To viņam bija nopirkusi Klēra, kad klase izbrauca zaļumos. He�s bridi pa�turēja kreklu rokā - atcerējās dienu, kad Klēra to viņam uz�dāvināja. Tagad tā bija parasta divdesmit gadus veca lupata. He�s nolika to malā. Klēra bija atradusi - vai pazaudējusi - savas dzīves laimi; atbilde atkarīga no tā, kam jautāt.
Vēl viens mēģinājums. He�s ieķērās skapī un uzsāka cīņu, �ūpodams to uz priek�u un atpakaļ. Pēk�ņi smagnējā mēbe�le padevās un bīstami sasvēras. Viņ� palēca sānis, un skapis ar milzīgu troksni sabruka uz grīdas. He�s pietrausās kājās - viņu apņēma biezs putekļu mākonis. Tad viņ�, nepacietīgi vēcinādamies ar roku, lai izgaiņātu putekļus, ziņkāres dzīts, pieliecās.
Skapja aizmugurējā siena bija salūzusi divās vietās. Pa �au�ro spraugu He�s varēja saskatīt izgriezumus no avīzēm un lappuses, ko klāja nelīdzenas sīkas rokraksta rindas. Lappu�u malas salīdzinājumā ar veco sarkankoku �ķita plānas un trauslas.
Izstieptais okera krāsas zemesrags, ko sauca par Ugunsgal- vu, atradās uz dienvidiem no pilsētas un atgādināja mezglai�nu mil�a pirkstu. Tālākajā raga galā kokiem un zālēm klāto klin�u nogāzes sasniedza tā saukto Pīkstuļu līci. �o nosau�kumu līcis ieguvis no neskaitāmajiem divvāku gliemjiem, kas berzējas viens pret otru caurspīdīgajos viļņos. Me�a taciņas un ieplakas bākas ēnā mēdza saukt par Pīkstuļu gravu. Stormheivenas vidusskolas audzēkņiem �ī grava kalpoja arī par mīlētāju taku, kur ne viens vien bija zaudējis nevainību.
Pirms apmēram divdesmit gadiem arī Melins lle�s bija viens no tiem neveiklajiem nevainīgajiem zēniem. Nu viņ� atkal soļoja pa �īm me�a taciņām un nesaprata, kāds impulss mudinājis viņu turp doties. He�s zināja, kur� aprakstījis tās lapas, ko viņ� atrada skapī. Tas bija vectēva rokraksts. Ne�spēdams sevi piespiest uzreiz ķerties pie lasī�anas, viņ� no�lēma iziet pastaigāties pa krastmalu, ta�u kajas pa�as aizve�da ārpus pilsētas - apkārt Melnās Slēdzenes fortam uz bāku un Pīkstuļu līci.
Viņ� izgāja uz grambainas taciņas - �auru melnu svītri�ņu, kas vijās cauri biezajai zālei. Pēc da�iem jardiem tā nove�da nelielā klajumā. No trim pusēm to ieskāva stāvās Uguns- galvas nogāzes, ko klāja sūnas un lo�ņaugi. Ceturtā puse bija tik biezi apaugusi ar lapu kokiem, ka jūru nevarēja saskatīt, lai gan klusā divvaku gliemju sa�ukstē�anās viļņos lika sa�prast, ka tā ir tuvu. Pa diagonāli cauri lapotnei spiedās cau�ri blāvi saules stari, kas apspīdēja robotos zāles stiebrus. Par spīli drūmajam noskaņojumam He�s pasmaidīja - prātā ne lūgtas, ne aicinātas ienāca Emīlijas Dikinsones"
Krīt gaismas stars slipi Pēc pusdienas ziemā - Un nospie� sirdi Kā meldijas Dieva namā.
Tā veroties noslēgtajā klajumā, atgrie�as atmiņas. Par kā�du nervoziem, slepeniem glāstiem un aprautām elsām pie�pildītu maija pecpusdienu. Eksotiskā sajuta, ka tiek izbau�dīts kaut kas jauns, ka viņ� uzdro�inājies iekļūt pieaugu�o teritorijā, reibināja. He�s aizgaiņāja �īs domas - viņ� jutās pārsteigts, ka tik sens notikums vēl joprojām spēj tā uzbu�dināt. Tas nolika se�us mēne�us pirms tam, kad māte sakra�vāja mantas un viņi devās uz Bostonu. Klēra vairak nekā jeb�kur� cits saprata viņa noskaņojumu; visu to smagumu, kas bija ienācis viņas dzīvē kopā ar Melinu He�u - zēnu, kur� zaudējis lielāko daļu savas ģimenes.
Nespēju noticēt, ka te viss ir tāpat kā toreiz, nodomaja He�s. Acīs iekrita samīcīta alus kārba zem akmens - vēl joprojām vecajā vietā un, �ķiet, tiek izmantota tādiem pa�iem mēr�ķiem.
I le�s apsēdās smar�īgajā zālē. �ajā brīni�ķīgajā vasaras no�gales pēcpusdienā �ī pļaviņa piederēja tikai viņam vienam.
Diem�ēl ne, ne tikai viņam. He�s saklausīja, ka uz taci�ņas aiz muguras kaut kas ie�abas. Viņ� pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja Klēru.
Pamanījusi 1 lecu, viņa sastinga un pēc tam tum�i pietvī�ka. Mugura viņai bija vasarīga apdrukāta katūna kleita ar dziļu izgriezumu mugurpusē, garie zeltainie mati sapili fran��u bize, kas sniedzās pāri vasarraibumiem klatajai mugurai. Mirkli vilcinājusies, viņa apņēmīgi paspēra soli uz priek�u.
-���� Sveika velreiz, - noteica He�s, pielecis kājās. - Jauka dieniņa, kā radīta, lai saskrietos ar tevi.
He�s centās runāt viegli un bezrūpīgi. Prātojot - paspiest sievietei roku vai noskūpstīt uz vaiga -, viņ� palaida garam izdevīgo bridi gan vienam, gan otram.
Klēra tikko jau�ami pasmaidīja un palocīja galvu.
-���� Ka vakariņas? - viņ� jautāja, jautājums �ķita bezjēdzīgi muļķīgs, tiklīdz bija ticis pār lūpām.
-���� Paldies, jaukas.
Iestājās neveikls klusums.
-���� Piedod, - Klēra iesāka, - es dro�i vien tevi iztraucēju. - Un pagriezās, lai dotos prom.
-��� Pagaidi! - He�s iesaucās skaļāk neka bija gribējis. - I'as ir, tev nav obligāti jāiet prom. Es vienkār�i pastaigājos. Tur�klāt es gribēju satikties.
Klēra nervozi paskatījās apkārt.
-��� Tu ta�u zini, ka �ī ir mazpilsēta. Ja kāds uzies mūs �eit, nodomās�
-��� Neviens mūs te neatradīs, - 1 Ie�s iebilda. - �ī ta�u ir Pīkstuļu grava, atceries?
Viņ� atkal apsēdās un uzsita ar plaukstu pa zemi līdzās sev. Klēra panāca tuvāk un noglauda kleitu tikpat bikli ka sendienās.
-��� Savādi, ka satiekamies tie�i �eit, nevis kaut kur citur, - piebilda He�s.
Klēra palocīja galvu.
-��� Atceros, kā tu reiz sakāri uz ausim ozola lapas un stā�vēji uz tā akmens, skaitīdams "Likīda" tekstu'"
He�s karoja atgādināt arī ko citu, ko atcerējās viņ�.
-���� Bet tagad esmu vecs kaulu lauzējs, kas pa labi un pa kreisi bārsta medicīniskas metaforas un dzeju fragmentus.
-��� Cik tad pagājis? Divdesmit pieci gadi? - Klēra jautāja.
-��� Apmēram. - Viņ� mirkli klusēja. - Un ko tu �ajā laikā esi darījusi?
-���� Pabeidzu skolu, plānoju doties uz Orono un iestāties Menas universitātē, ta�u satiku Vudiju. Apprecējos. Bērnu nav. - Klēra paraustīja plecus, apsēdās uz akmens un apņē�ma ceļus. - Tas ari viss.
-��� Bērnu nav? - pārjautāja He�s. Jau vidusskola Klēra bija runājusi, ka vēlas bērnus.
-���� Nē, - viņa lieti�ķi atteica. - Zema spermatozoīdu kon�centrācija.
Iestājās klusums. Un tad I le�s - sev par �ausmām un kāda neizprotama iemesla deļ - juta, ka viņā �īs sarunas nepro�gnozējamā virzība rada dīvainu līksmību. Viņ� nevil�us iespurdzās un izplūda smieklos - smējās tik ilgi, kamēr sāka sāpēt vēders un acīs sariesās asaras. Arī Klēra smējās tikpat aizrautīgi.
-��� Ak dievs, - Klēra iesaucās, slaucīdama asaras, - cik jauki tā vienkār�i izsmieties! īpa�i par to. Melin, tu pat iedomā�ties nevari, cik stingri �ī tēma aizliegta manās mājas. Zema spermatozoīdu koncentrācija. - Un abi atkal saka smieties.
Kad smiekli apsīka, �ķita, ka izzudu�i pagāju�ie gadi un neveiklība. He�s izstāstīja Klerai par medicīnas skolā pava�dīto laiku, par �au�alīgajiem izlēcieniem, ko viņ� atļāvies cil�vēka anatomijas lekcijās, par piedzīvojumiem Surinamā un Sjerraleone. Viņa savukārt pavēstīja, kāds liktenis sagaidījis viņu kopīgos draugus. Gandrīz visi viņi devu�ies uz Ban- goru, Portlendu vai Man�estru.
Beidzot Klēra apklusa.
-��� Man jāatzīstas, Melin, - viņa teica. - Musu lik�anās nav neja u�a.
He�s palocīja galvu.
-��� Ieraudzīju, ka tu paej garam Melnās Slēdzenes fortam, un� nu, iedomājos, ka zinu, uz kurieni tu dodies.
-���� Izrādījās, ka tie�am zini.
Klēra pievērsās I le�am.
-���� Gribēju atvainoties. Tas ir, gribēju pateikl, ka es par tavu darbo�anos �eit nedomāju tāpat kā Vudijs. Es zinu, ka tu to nedari naudas dēļ, un gribēju, lai tu to uzzini no manis. Ceru, ka jums veiksies.
-��� Nevajag atvainoties. - He�s uz brīdi apklusa. - Paslasti, kādēļ tu apprecējies ar viņu!
Klēra nopūtās un novērsa skatienu.
-��� Vai vajag?
-���� Noteikti.
-��� Ak, Melin, es biju tik� Pat nezinu. Tu aizbrauci un ne�uzrakstīji man nevienu vēstulīti. Ne, ne, - viņa steig�us tur�pināja, - es nevainoju tevi. Zinu, ka mēs �ķīrāmies vēl krietni pirms tam, kad tu aizbrauci.
-����� Tie�i tā. Un sāki satikties ar Ri�ardu Mouiju, futbola zvaigzni. Kā tad klājas vecajam Dikam?
-��� Nezinu. Trīs nedējas pēc tavas aizbrauk�anas no Storm- heivenas es pārstāju ar viņu tikties, turklāt viņ� man nekad nav īsti paticis. Es ļoti dusmojos uz tevi. Tevi bija kaut kas tāds, ko tu man nekad neatklāji, ko slēpi no manis. Tu pa- meti Stormheivenu vēl ilgi pirms īstās aizbrauk�anas, ja sa�proti, ko es ar to domāju. Es to tikai vēlāk sapratu. - Klēra paraustīja plecus. - Joprojām cerēju, ka tu atgriezīsies pie ma�nis. Un tad kādu dienu jūs ar māti aizbraucāt.
-��� Jā. Uz Bostonu. Domāju, biju visai nomākts bērns.
-��� Tu aizbrauci, bet pārējie Stormheivenas pui�i ta�u pali�ka. Ak dievs, cik viņi bija garlaicīgi! Es biju cie�i nolēmusi mācīties koled�ā. Un tad ieradās jaunais mācītājs. Viņ� bija bijis Vudstokā
-���� Un kas tad nolika?
Klēra nopūtas un atbalstīja zodu pret ceļiem.
-��� Pati nezinu. Pa �iem gadiem viņ�, �ķiet, mazliet sanīcis. Mazpilsētas, Melin, var būt nomāco�as, īpa�i tādiem cilvē�kiem kā Vudijs. Tu ta�u zini, kā tas ir. Stormheivena ir kā neliela pasaulīte. Te nevienu neinteresē politika, kodoliero�u ra�o�ana, bērni, kas cie� badu Biafrā
-��� Nu, pie Menas �tata humora vispār ir jāpierod, - ITe�s iebilda, cik vien labsirdīgi spēdams.
-���� Nē, Melin, es to domāju burtiski. Vudijs nekad nesme�jas. Viņam nekad nekas ne�ķiet uzjautrino�s. Viņ� to vien�kār�i neuztver. Nezinu, vai tas tādēļ, ka viņa dzīvē kaut kas gadījies. Mēs par to nerunājam. Iespējams, tie�i tādēļ viņ� ir tik dedzīgs un nelokāms sava pārliecība. - Klēra mirkli vil�cinājās. - Un tagad viņam ir kaut kas, kam ticēt! Krusta ka�rā pret jusu pasākumiem dārgumu meklē�anā viņ� saskatījis sev jaunu mērķi. Kaut ko tādu, par ko, viņaprāt, Stormhei- vena sāks uztraukties.
-��� Starp citu, kādēļ tu pieminēji izrakumus? - jautāja He�s. - Vai vaina ir izrakumos? Vai viņ� zina par mums?
Klēra pagrie�as un paskatījās uz He�u.
-���� Protams, zina. Savulaik viņ� pieprasīja godīgu atbildi, un es visu izstāstīju. Nebija jau nekā daudz, ko stāstīt. - Viņa īsi iesmējās.
Dabūji, ko gribēji! domās sevi nobāra He�s.
-���� Būtu labāk, ja viņ� sāktu meklēt jaunu mērķi. Mēs drīz būsim beigu�i.
-��� T ie�ām? Ka tu vari būt tik pārliecināts?
-��� Musu vēsturnieks �orīt naca klajā ar būtisku atklājumu. Viņ� uzzināja, ka Makalans, tas puisis, kas projektēja Ūdens Aku, radījis to līdzīgu katedrāles smailei.
Klēra sarauca pieri.
-��� Smailei? Uz salas nav nevienas smailes.
-���� Nē, nē, es biju domājis smaili, kas apgriezta kājām gai�sā. Ari man tas �ķita jocīgi. Ta�u atliek tikai iedziļināties, un viss nostājas savās vietās. Vēsturnieks man visu izskaidroja. - Bija tik jauki aprunāties. Un l le�s instinktīvi juta, ka Klērai var uzticēt noslēpumus. - Saproti, Sarkanais Neds Okems gribēja, lai �is Makalans uzbūvē kaut ko lādu, kur dro�i pa�slēpt bagātības līdz brīdim, kad varēs tām atbraukt pakaļ.
-��� Kā tad viņ� tās dabūtu?
-���� Pa slepenajām durvīm. Ta�u Makalans bija izlēmis citā�di. Vēlēdamies atriebties par to, ka nolaupīts, viņ� konstru�ēja Aku tā, lai neviens nevarētu piekļūt apslēptajai mantai, pat Sarkanais Neds ne. Arhitekts parūpējās, ka ikviens, kur� mē�ģinās meklēt bagātības, ies boja. Sarkanais Neds tika noga�lināts pirms atgrie�anās Skrandu salā, un kop� tā laika Aka izturējusi visus uzbrukumus. Ta�u mēs izmantojam tehnolo�ģijas, par kādām Makalans pat sapņot nevarēja. Tagad Aka ir nosusināta, un mes varam precīzi pateikt, kāda tā izska�tās. Makalans projektēja baznīcas. Tu ta�u zini, cik sare�ģīta baznīcām ir iek�ējā un ārējā balstu struktūra, lai augstās celt�nes neapgāztos, vai ne? Makalans vienkār�i izmantoja tas pa��as konstrukcijas, tikai apgrieztā veidā. Un pēc tam, kad Aka jau bija izbūvēta, slepus likvidēja pa�us svarīgākos balstus, un Aka appluda. Nevienam pirātam neradās ne vismazākās aizdomas. Ja Okems atgrieztos, viņam naktos no jauna uz�būvēt dambi, nosprostot tuneļus un, ja nepiecie�ams, izsūk�nēt Aku. Tad viņ� mēģinātu dabūt apslēptās bagātības, un Aka sabruktu pār viņu. Tās bija lamatas Okemam. Bet mēs, rekonstruējot sākotnējos balstus, varam nostiprināt kon�strukciju un mierīgi piekļūt slēptuvei.
-���� Neticami, - Klēra iesaucās.
-��� Tie�i tā.
-��� Bet kādēļ tu nemaz par to nepriecājies?
He�s mirkli vilcinājās.
-��� Vai tas ir tik acīm redzami? - viņ� klusi iesmējās. - Par spīti visam notiku�ajam, laiku pa laikam mani tomēr pārņem divējādas jūtas. Zelts, alkatība spēj darīt ar cilvēkiem dīvai�nas lietas. Es neesmu izņēmums. Visu laiku cen�os sev iegal�vot, ka daru to tādēļ, lai noskaidrotu, kas notika ar D�oniju.
Biju iecerējis savu daļu ieguldīt viņa piemiņas fondā. Ta�u �ad un tad tomēr aizdomājos, ko varētu iesākt ar tādu naudu.
-��� Tas ir tikai dabiski, Melin.
-��� Iespējams. Bet tādēļ jau es nejūtos labāk. Tavs mācītājs izdalīja savu mantojumu nabagiem. - He�s nopūtās. - Var�būt viņ� tie�ām pareizi mani novērtējis. Lai vai kā, hdz �im viņ� ar savu pretdarbību mums neko ļaunu nav nodarījis.
-���� Te nu tu kļūdies, - Klēra pievērsās sarunu biedram. - Esi dzirdējis par sprediķi, ko viņ� nolasīja pagāju�ajā svēt�dienā?
-��� �o to.
-��� Viņ� nolasīja fragmentu no Jāņa Parādī�anās grāmatas. Vai zini ari to, ka viņ� parādīja Lāstu akmeni?
-��� Nē, - drūmi atbildēja He�s.
-��� Viņ� teica, ka apslēptā manta ir divus miljardus dolāru vērta. Ka tu esi melojis, teicis, ka �ī vērtība ir daudz mazā�ka. Vai tu viņam meloji, Melin?
-��� Es� - He�s apklusa. Viņ� nesaprata, uz ko vairāk dus�mojas: uz Kleju vai uz sevi. - Domāju, es gribēju aizstāvē�ties, jo viņ� mani tajā omāru cep�anas festivālā iedzina stū�rī. Jā, es mazliet samazināju skaitļus. Negribēju apbruņot viņu ar pārlieku pla�u informāciju.
-���� Bet tagad viņ� ir apbruņots. �ogad nozveja ir vēl ma- zāka nekā iepriek�, un zvejnieku prātos viņ� sēja aizdomas, ka tas tie�ā veidā saistīts ar izrakumiem. Viņam patie�ām iz�devās sa�ķelt pilsētniekus. Viņ� beidzot, pēc divdesmit ga�diem, bija atradis iespeju to izdarīt.
-��� Klēra, nozveja samazinās katru gadu. Viņi piecdesmit ga�dus bez jebkādiem ierobe�ojumiem zvejoju�i zivis un ķēru�i omārus!
-��� Tu to zini, un es to zinu. Ta�u tagad viņiem ir kāds, ko var vainot savās nelaimēs. Melin, viņi plāno kaut kadu pro�testa akciju.
I le�s paskatījās uz Klēru.
-���� Neko vairāk nezinu, ta�u nekad neesmu redzējusi Vu- diju tik enerģisku, vismaz kop� musu kāzu dienas ne. Viss noticis pēdējo paris dienu laika. Viņ� sapulcinājis zvejniekus, un viņi ieplānoju�i kaut ko pamatīgu.
-���� Vai vari noskaidrot kaut ko sīkāk?
Klēra klusēdama vērās zemē.
-���� līs jau tā tev esmu daudz pateikusi, - pēc brī�a viņa at�bildēja. - Neliec man izspiegot pa�as viru.
Piedod, - teica He�s. - Es nebiju tā domājis. Tu ta�u saproti, ka tas ir pēdējais, ko es tev lūgtu.
Pēk�ņi Klēra saņēma seju plaukstās.
-��� Tu nesaproti! - viņa iekliedzās. - Ak, Melin, ja vien es varētu� - Sievietes augums sāka raustīties elsās.
Melins maigi uzlika viņas galvu sev uz pleca.
-���� Piedod, - Klēra no�ukstēja. - Uzvedos kā tāds bērns.
-���� Ku�, ku�, - Melins klusi atbildēja un glāstīja sievietes plecus.
Viņas elsas kļuva klusākas. He�s ieelpoja Klēras matu aro- mātu - tā smar�o zaļie āboli -, cauri kreklam sajuta viņas miklo elpu. Klēras vaigs maigi pieskārās viņa sejai. Kad Klē�ra kaut ko nomurmināja, He�s sajuta, ka viņa lūpai pieska�ras karsta asara. Mēle to uztvēra. Kad sieviete pagriezās, viņ� atrāvās tikai tik daudz, lai abu lūpas saskartos. He�s vieglītēm noskūpstīja Klēru - sajuta viņas maigās lūpas un pusatvērto muti. Tad sekoja vēl viens nedro�s skūpsts, tad jau mazliet uzstājīgāks. Un tad viņu mutes pēk�ņi saplūda viena ilgā skūpstā, un Klēras pirksti ievijās He�a matos. Savā�die viļņu �ļaksti, siltums, �ķita, iegrima nebūtībā. Vienā mir�kli pasaule bija tikai viņi divi vien. He�a sirds vai salēcās, kad, iebā�ot mēli sievietes mutē, viņa piezīdās tai. Tagad Klēras pirksti bija ieķēru�ies vīri�ķīgajos plecos un līda zem krekla. 1 le�s reibonī atskarta, ka agrak, jaunībā, viņi nekad nebija skūpstīju�ies tik kaislīgi. Varbūt mēs vienkār�i nezinājām, ka tas jādara? Viņ� alkaini paliecās uz. priek�u, ar vienu roku rotaļīgi glāstīja matiņus uz. sievietes kakla, bet otra glu�i vai nevil�us slīdēja pāri tērpa izciļņiem, viduklim, padevīgajiem ceļiem. I'ari Klēras lupām izlauzās vaids, un viņas kajas pa- pletās. He�s sajuta �auro sviedru svītriņu, kas bija izveido�jusies zem ceļa. Gaisā jautās ne tikai zaļo ābolu, bet ari mus- kusa aromāts.
Pēk�ņi Klēra atrāvās.
-��� Nē, Melin, - viņa piesmakusi teica, pietrausās kājās un nogludināja kleitu.
-��� Klēra� - He�s iesāka un pastiepa roku.
Bet viņa jau bija aizgriezusies.
He�s nolūkojās, kā sieviete devās prom pa taciņu un teju nekavējoties nozuda zaļajā lapotnē. Viņa sirds auļoja un prā�tā jaucās kaisle, vainas apziņa un adrenalīns. Dēka ar mācī�tāja sievu - to Stormheivena nekad nepiedotu. Tik muļķīgi viņ� savā dzīvē vel nebija rīkojies. KļUda, viņ� bija zaudējis pa�kontroli� Un tomēr, piecēlies un lēni devies prom pa ci�tu taciņu, He�s atskārta, ka sakairinālā iztēle atkal un atkal �ķetina, kas būtu nolicis, ja Klēra nebutu atrāvusies.
Agri no rīta He�s rik�iem devās uz Galveno nomelni un atvēra Send�ona kabineta durvis. Pārsteigts viņ� atskārta, ka Send�ons jau ir tur un nolietotā rakstāmma�īna atbīdīta sānis, bet sev priek�ā vēsturnieks atvēris pusduci grāmatu.
-���� Nedomāju, ka būsiet �eit tik agri, - He�s teica. - Gri�bēju atstāt jums zīmīti, palūgt, lai ienākat pie manis med�punktā.
Anglis atslīga krēsla un ar tuklajiem pirkstiem paberzēja noguru�ās acis.
-��� Ja godīgi, ari es gribēju ar jums aprunāties. Esmu atklājis �o to interesantu.
-���� Es arī.
Un, neteicis ne vārda, He�s nolika uz galda vairākas mapites ar sadzeltēju�ām lapām. Atbrīvojis vietu uz sava rakstāmgalda, Send�ons izklāja mapes sev priek�ā. Pamazām nogurums viņa sejā izzuda. Paņēmis rokā seno pergamentu, vesturnieks pacēla acis.
-��� Kur jūs to dabūjāt? - viņ� jautāja.
-��� Bija paslēpts vecā skapi manas mājas bēniņos. Mana vec�tēva pieraksti par viņa veiktajiem pētījumiem. Uz da�ām lapām ieraudzīju pazīstamu rokrakstu. Viņ� apslēptās man�tas dēļ bija ka apmāts, un tās dēļ arī gāja bojā. Pēc vectēva
nāves mans tēvs lielāko daļu pierakstu sadedzināja, ta�u �os laikam nebūs atradis.
Send�ons atkal pievērsās dokumentam.
-��� Pārsteidzo�i, - viņ� klusi norūca. - Da�i no tiem paslī�dēju�i garām pat mūsu pētniekiem, kas strādāja Archwos de los Indios Seviljā.
-���� Manas zinā�anas spāņu valodā ir pamatīgi ierūsēju�as, tādēļ visu pārtulkot nespēju. Ta�u �is �ķita pats interesantā�kais. - He�s norādīja uz mapi, uz kuras bija uzrakstīts Arclii- vos de Ui Ciudad de Cddiz■ Tajā bija tum�a neskaidra manu�skripta fotogrāfija, ko klāja pirkstu nospiedumi.
-���� Paskatīsimies, - noteica Send�ons un sāka lasīt. - Izrak�sti no Kadisas tiesas, no 1661. hdz 1700. Astotais mēnesis, se�pa�dsmitais datums. Hm. Svētās Romas Impērijas imperatora Karolu- sa II - tas ir, �ārlza II - valdī�anas laikā mums nelika mieru pirāti. Tikai 1690. gada Karaliska Jūras Flote - jeb sudraba flote, lai gan Flota de Plata parvadāja ari lielas zelta kravas�
-��� Turpiniet!
-����� �iekaroja un izlaupīja nolādētais pagāns, pirāts Edvards Okems, un kronim tas radīja zaudējumus deviņdesmit miljonu re�ālu apmēra. Viņ� kļuva par mūsu briesmīgāko mēri, īstu ļaunuma iemiesojumu. Pec ilgam diskusijām padomnieki atļāva mums ņemt rokas Svēta Mihaēla zobenu - mūsu izcilāko, slepenāko un briesmī�gāko dārgumu. Tā 'Tēva vārdā, lai Dievs �ēlo mūsu dvēseles par to!
Send�ons nolika mapīti un, iegrimis domās, sarauca pieri.
-���� Ko gan nozīmē mūsu izcilāko, slepenāko un briesmīgāko dār�gumu?
-��� Nav ne mazākās jausmas. Varbūt viņi uzskatīja, ka zobe�nam piemīt kadas burvju spējas un tādējādi varēs Okemu no- biedet. Kaut kas līdzīgs spāņu Ekskaliburam.
-���� Diez vai. Neaizmirstiet, ka jau bija sācies Apgaismības laikmets un tālaika Spānija uzskatāma par vienu no civilizē�tākajām valstīm Eiropā. Tātad imperatora slepenpadomnie- ki neticētu viduslaiku māņiem un pavisam noteikti nepaļau�tos uz tiem valstiski svarīgās lietās.
-��� Bet zobens varbūt patie�ām bija nolādēts, - zobodamies noteica I le�s un samāksloti iepleta acis.
Send�ons nesmaidīja.
-��� Jau parādījāt lo kapteinim Naidelmanam?
-���� Ne. Ja godīgi, gribēju pierakstus nosūtīt pa elektronis�ko pastu kādai savai paziņai, kas dzīvo Kadisā. Marķīzei 1 lermionei Kon�ai de I Iohencollernai.
-���� Marķīzei? - pārjautāja Send�ons.
He�s pasmaidīja.
-���� Pēc ārējā izskata tas nebūtu nosakāms. Ta�u viņa no�teikti pagūtu jums apnikt, stāstot par savu izcel�anos un pla�o dzimtas koku. Mēs satikāmies, kad strādāju ar Mēdi cins sans Frontiēres
-���� Iespējams, tev taisnība, mums ir nepiecie�ama palīdzī�ba no malas, - Send�ons piekrita. - Kapteinis ir tā aizrāvies ar Ūdens Aku, ka baidos, viņam nebūs laika pievērsties, luk, �im. Ziniet, viņ� vakar ienāca pie manis pēc tam, kad bija aizbraucis apdro�ina�anas aģents, un lūdza salīdzināt Akas dziļumu un platumu ar da�ādu katedrāļu smailēm. Un vēl viņ� gribēja dabūt uzmetumus ar papildu balstiem, kas sākotnēji noturēju�i katedrali. Tos atjaunojot, varētu uzva�rēt Aku.
-��� Tā es sapratu. Izklausās, ka bus daudz darba, vai ne?
-���� Ar to konstrukciju nekādu problēmu nebūs, - atbildēja Send�ons. - Bet ar pētījumiem būs sare�ģītāk. - Un viņ� uz�lika rokas uz grāmatu kaudzes. - Uzmetumiem vien bija va�jadzīga visa atlikusī diena un nakts.
-���� 'lād jau jums labāk mazliet atpūsties. Es tagad do�os uz noliktavām, lai paņemtu Makalana �urnāla otro daļu. Paldies, ka palīdzējāt iztulkot! - He�s paņēma mapes un jau pagriezās ie�anai.
-���� Pagaidiet! - Send�ons iesaucās.
Kad I le�s pagriezās, anglis piecēlās un apgāja apkārt rak�stāmgaldam.
-��� Es ta�u teicu, ka kaut ko atklāju.
-��� Ak jā, tie�ām.
-��� Tas saistīts ar Makalanu. - Send�ons bikli knibinaja sa�vas kaklasaites mezglu. - Nu, netie�i� Paskatieties uz �o.
Viņ� paņēma no rakstāmgalda papīra lapu un pasniedza doktoram. He�s ieraudzīja vienu vienīgu burtu rindu:
ETAONISRHLDCUFPMWYBGKQXYZ
-��� Izskatās pēc bezjēdzīga burtu sakopojuma, - nosprieda I le�s.
-��� Aplūkojiet uzmanīgāk pirmos septiņus burtus!
He�s sāka skaļi lasīt.
-���� Ii, T, A, O� Ei, pag! Eta Onis! Viņai Makalans veltījis savu grāmatu par arhitektūru! - Viņ� apklusa un vērās pa�pīra lapa.
-��� Tā ir tabula ar angļu valodā bie�āk sastopamajiem bur�tiem, - Send�ons paskaidroja. - Kārtība, kādā �ie burti vis�bie�āk parādās teikumos. Kriptoanalītiķi tādas izmanto, lai at�ifrētu kodētus ziņojumus.
He�s iesvilpās.
-���� Kad jūs to pamanījāt?
Send�ons kļuva vēl biklāks.
-���� Dienu pēc Kerija nāves. Vēl nevienam neko neesmu tei�cis. Jutos ka muļķis. Iedomājieties, �is atklājums visu laiku smējies man acīs! Ta�u, jo vairāk par to domāju, jo vairāk tapa skaidrs. Es sapratu, ka Makalans bija ne tikai arhitekts. Ja viņ� zināja par �o tabulu, tas nozīmē, ka viņ�, iespejams, bijis saistīts ar toreizējo dro�ības dienestu vai vismaz kadu slepenu organizāciju. Tādēļ �o to papētīju sīkāk. Un uzdū�ros informācijai, kas ir pārāk intriģējo�a, lai bulu vienkār�a sagadī�anās. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka gados, kas it kā izzudu�i no Makalana dzīves, viņ� strādājis Melnās pa�lātas labā.
-��� Kā labā?
-���� Tas tie�ām ir aizraujo�i. Redziet� - Send�ons pēk�ņi apklusa un paskatījās pār plecu.
He�s atskārta - un �ī atklāsme izraisīja viņā līdzjūtību -, ka Send�ons skatās uz Vopnera kabineta pusi. It kā gaidītu,
ka no tās tūdaļ atskanēs dzēlīga replika par to, kas tad putekļiem klātajam antikvāram licies tik aizraujo�s.
-���� Turpiniet, - He�s mudināja. - Varat visu izstāstīt, kamēr iesim uz noliktavām.
-���� Melnā palāta, - izejot rīta miglā, Send�ons atsāka stās�tu, - bija slepena Anglijas pasta nodaļa. Viņu uzdevums bija pārtvert aizzīmogotos ziņojumus, pārrakstīt to saturu un atkal aizzīmogot vēstules, tikai ar viltotiem zīmogiem, ja pār�rakstītie dokumenti bija kodēti, tos nosūtīja tā sauktajai �if�rē�anas nodaļai. Tad vēstule atkarībā no satura tika nosūtī�ta karalim vai kādam augsti stāvo�am ministram.
-��� Stjuartu laika Anglijā bija tik daudz spiegu?
-���� Ne tikai Anglijā. Visās Eiropas valstīs pastāvēja līdzīgi dienesti. Tā bija iemīļota izglītotu, godkārīgu jaunu aristo�krātu darba vieta. Ja viņi kļuva par labiem kriptoanalītiķiem, viņiem dāsni maksāja un atvēlēja vielu galmā.
He�s papurināja galvu.
-��� Es to nezināju.
-���� Un tas vēl nav viss. Senās tiesu stenogrammās esmu �o to izlasījis starp rindām, un tagad ticu, ka Makalans, visti�camāk, bijis dubullaģents, kur� darbojies Spanijas labā, jo simpatizējis Īrijai. Ta�u viņu pieķēra. Domāju, ka īstais iemesls viņa aizbrauk�anai no valsts bija vēlē�anās glābt savu ādu. Iespējams, viņ� aizsūtīts uz Ameriku ne tikai tādēļ, lai Jaunajā Spānijā uzbūvētu katedrāli, bet vēl kāda cita, slepe�na iemesla dēļ.
-��� Un Okems �iem plāniem pielika punktu.
-���� Jā. Ta�u Makalana personā ieguva daudz vairāk nekā spēja cerēt.
He�s palocīja galvu.
-��� Tas izskaidro, kur Makalans iemācījies izmantot kodus un neredzamo tinti.
-���� Un kādēļ �urnāla otrā dala izrādījās tik velni�ķīgi grūti at�ifrējama. Nav daudz, cilvēku, kas prastu radīt tik rūpīgi izstrādātas lamatas, kada ir Ūdens Aka. - Send�ons bridi paklusēja. - Ieminējos par to Naidelmanam, kad vakar pēc�pusdienā satikamies.
-��� Un?
-���� Viņ� teica, ka tas ir ļoti interesanti un ka to vajadzētu izpētīt, ta�u tagad mūsu galvenais uzdevums ir Akas stabi�lizē�ana un zelta iegū�ana. - Viņa vaibstos pavīdēja tikko jau��ams smaids. - Tie�i tādēļ diez vai ir vērts rādīt viņam do�kumentus, ko atradāt jūs. Viņ� vienkār�i ir tā aizņemts ar to rak�anu, ka nespēj domāt ne par ko citu.
Viņi jau bija nonāku�i pie noliktavām. Kop� lika atrasta pirātu apmetne, noliktavas bija krietni papla�ināju�as un ne�pavisam vairs neatgādināja sākotnējo pussagruvu�o baraku. Abiem nelielajiem logiem priek�ā bija pierīkotas restes, pie ieejas sēdēja "Talasas" sargs, kas reģistrēja visus, kas iegāja vai iznāca no noliktavas.
-���� Piedodiet, ka tā, - Send�ons savilka seju grimasē, kad I le�am, lai saņemtu �urnālu, nācās uzradīt aizpildīto veid�lapu. - Es ar prieku jums vienkār�i izdrukātu at�ifrētā tek�sta kopiju, ta�u Strīters viendien visus materiālus, kas sais�tīti ar �ifrē�anu, pārrakstīja uz diskiem. Pēc tam serveros viss tika izdzēsts, rezerves kopijas iznicinātas. Ja es kaut nedaudz vairāk prastu apieties ar datoriem, varētu mēģināt�
Viņu pārtrauca skaļ� sauciens no noliktavas tum�ajiem dziļumiem. Pēc mirkļa parādījās Bontjēra, kurai vienā rokā bija mape, bet otrā dīvains apaļ� priek�mets.
-����� Divi mani mīļākie vīrie�i! - viņa, plati smaidīdama, iesaucās.
Send�ons samulsis apklusa.
-���� Kā svie�as l'irātvila? - He�s apjautājās.
-���� Vies jau gandrīz esam pabeigu�i, - Bontjēra atbildēja. - �orīt pabeigsim darbus pēdējā kvadrātā. Bet, tāpat ka mī- lējoties, izrakumos pats labums ir beigās! Paskatieties, ko mani racēji atrada vakar! - Viņa, turpinādama plati smaidīt, izstiepa rokā dīvaino priek�metu.
He�s ieraudzīja komplicētu, �ķiet, no bronzas gatavotu priek�metu, kura ārējā malā bija iegrebti cipari. Centram bija piestiprināti divi metāla stienī�i - ka pulksteņa rādītāji.
-��� Kas tas ir? - viņ� jautāja.
-��� Astrolabs. To izmantoja, kad pēc saules augstuma vaja�dzēja noteikt ģeogrāfisko platumu. Sarkanā Keda laikos jeb�kuram jūrniekam lads bija desmit reizes vērtīgāks par zeltu. Ta�u ari to viņi atstāju�i �eit. - Bontjēra ar ik�ķi pārvilka metāliskajai virsmai. - Jo vairāk atradumu, jo lielākā mulsu�mā tas mani dzen.
Pēk�ņi netālu atskanēja skaļ� kliedziens.
-��� Kas tas? - nodrebējis jautāja Send�ons.
-���� Izklausījās pēc sāpju kliedziena, - sprieda He�s.
-���� Man �ķiet, tas nāca no ģeologu būdas, - Bontjēra norā�dīja minētajā virzienā.
Visi trīs skrie�us metās uz Renkina biroju. He�am par izbrīnu lācim līdzīgais virs neraustījās agonijā. Viņ� sēdēja krēslā un skatījās te datora monitorā, te garā izdrukā un atpakaļ.
-���� Kas noticis? - He�s uzsauca.
Pat nepaskatījies uz nācējiem, Renkins izstiepa roku - bri- dinādams, lai viņi klusē. Ģeologs atkal ieskatījās izdruka, un viņa lupas kustējās, it kā kaut ko skaitītu. Tad viņ� nolika papīru uz galda.
-������ Divreiz pārbaudīts no abām pusēm, - viņ� teica. - Kļūda nav iespējama.
-���� Vai tas vīrs kļuvis fou
Beidzot Renkins pagriezās pret viņiem.
-���� Viss pareizi, - viņ� satraukts turpināja, - tā tam jābūt. Naidelmans visu laiku pieprasīja, lai es iegūstu datus par to, kas apglabāts Akas dibenā. Kad to beidzot nosusināja, iedo�mājos, ka visas dīvainības pazudīs. Ko tik neizmēģināju, ta�u katru reizi ieguvu citādus rezultātus. Līdz pat �im brīdim! Skatieties!
Viņ� pasniedza trijotnei izdruku. Tajā bija nesaprotami melni punktiņi un līnijas, kā arī neskaidrs tum�s taisnstūris.
-���� Kas tas ir? - jautāja I le�s. - Mātes Dabas pirkstu no�spiedums?
-���� Ne, puis. Tā ir dzelzs istaba, varbūt desmit pēdas sānis un piecdesmit pēdas zem attīrītas Akas daļas. Ūdens, �ķiet, tur nav iekļuvis. Un es tikko noskaidroju, kas tajā atrodas. Bez visa kā cita tur ir ari piecpadsmit vai varbūt divdesmit tonnu blīva krāsainā metāla. Blīvums tikai mazliet lielāks par deviņpadsmit.
-��� Pag, - iesaucās He�s, - ir tikai viens metāls ar tādu blī�vumu!
Renkins atplauka platā jo platā smaidā.
-��� Jā gan. Un tas nav svins.
Iestājās īss, spriedzes pilns klusuma mirklis. Tad Bontjē�ra iekliedzās no laimes un metās He�a apskāvienos. Renkins atkal iebaurojās un uzsita Send�onam pa muguru. �etrotne izskrēja no mājiņas, kliedza un smējās.
Arvien vairāk cilvēku sadzirdēja �o trok�ņo�anu un stei�dzās skatīties, kas noticis, un ziņa par Renkina atklājumu strauji izplatījās. Nekavējoties ducis - vai apmēram ducis - "Talasas" darbinieku, kas vēl joprojām strādāja Skrandu sa�lā, sarīkoja improvizētus svētkus. Nomāktība, kas bija pār�ņēmusi visus pēc Vopnera nāves, nepārtrauktās aizķer�anās un stingrais darba grafiks tūdaļ aizmirsās me�onīgajā, teju histēriskajā liksmībā. Skopati, paņēmis zobos nazi, lēkāja ap�kārt un meta gaisā ūdenslīdēja pleznas. Bontjēra ieskrēja no�liktavā un atgriezās ar senlaicīgu zobenu, kas atrasts pirātu apmetnē. Nogriezusi gabaliņu d�insa no �ortiem, viņa pār�sēja to vienai acij, izvilka uz āru kabatas un, atklājusi bīsta�mi dāsnu daļu krūts, pār�ķēla blūzi. Vēcinādama zobenu, vi�ņa piedauzīgā gaitā skraidīja apkārt un nikni zibināja ar aci. Izrādījās, izlaidīga pirāta tēls viņai ļoti piestāv.
He�s līdz sirds dziļumiem bija pārsteigts par to, ka kliedz kopā ar pārējiem, apskauj tikko pazīstamus tehniķus un lē�kā apkārt pierādījumam - beidzot! -, ka zem kājām patie��ām apslēpts zelts. Ta�u viņ� ļoti labi saprata, ka tā ir tikai visiem tik ļoti nepiecie�amā izlādē�anās. Tas nav zelta dēļ, viņ� domās nosprieda. Tas tādēļ, ka mēs nepadosimies �ai nolādētajai salai.
Prieka pilnie saucieni apsīka, kad Galvenās nometnes te�ritorijā parādījās kapteinis Naidelmans. Viņ� noguru�ām, pe�lēkām un dzedrām acīm vērās apkārtējos.
-���� Pie velna, kas te notiek? - viņ� stingri noprasīja balsī, kurā jautās rūpīgi apslāpēts niknums.
-��� Kaptein! - iesaucās Renkins. - Tur ir zelts! Piecdesmit pēdas zem Akas! Ne mazāk par piecpadsmit tonnām!
-��� Protams, tas ir tur, - atcirta Naidelmans. - Jūs ko domā�jāt? Ka mēs te rakņājamies, lai uzturētu labu fizisko formu? - Viņ� paskatījās uz pieklusu�i) puli. - Mēs neesam bērnudār�za audzēkņi, kas devu�ies pārgājienā. Mēs nodarbojamies ar nopietnām lietām. Iesaku nopietni pret tām izturēties, - tei�ca kapteinis un paskatījās uz vēsturnieku. - Doktor Send�on, vai pabeidzāt analīzi?
Send�ons palocīja galvu.
-���� Tad ievadiet datus "Cerbera" datorā! Pārējiem derētu ielāgot, ka mums ir ļoti saspringts grafiks. Bet tagad - at�pakaļ pie darba!
Naidelmans pagriezās un devās lejup pa nogāzi uz doku pusi. Send�ons, pūlēdamies neatpalikt, viņam sekoja.
Nākamā diena bija sestdiena, tomēr Skrandu sala rosība nerimās. He�s aizgulējās - parasti viņ� tā nemēdza darīt. Izmeties no mājas Okeāna aleja, viņ� uz mirkli apstājās pie pastkastītes, lai izņemtu iepriek�ējās dienas sutījumus, un aizsteidzās uz piestātni.
Stūrēdams pa Vecā Kupra kanālu, viņ� drūmi vērās svi�na pelēkajās debesis. Radio ziņoja par nelabvēlīgiem atmo�sfēras slāņiem, kas veidojās virs Ņīifaundlendas. Jau div�desmit astotais augusts - līdz pa�a noliktajam termiņam paliku�as tikai da�as dienas -, un turpmāk laiks tikai pa�sliktināsies.
Samilzu�ās problēmas ar aprīkojumu un datoriem spie�da nopietni atpalikt no grafika, bet nesenais slimību uzlies�mojums un nelaimes gadījumi tikai saasināja stāvokli, - kad bez piecpadsmit desmitos 1 le�s parādījas medpunktā, vi�ņu jau gaidīja divi pacienti. Vienam bija neparasta bakteri- ala smaganu infekcija; kāda īsti, varēs pateikt tikai pēc asins analīzēm. Otram daudz nopietnāka kaite - vīrusu pneimo�nija.
Tiklīdz He�s bija nokārtojis otrā pacienta pārve�anu uz cietzemi un paņēmis asinis no pirmā, lai uz "Cerbera" tās testētu, parādījās tre�ais pacients - ventilācijas sistēmas ope-RATORS-bibliotekas grāmatai izplēsta lapa
He�s �ķērsoja pēdējos trapus un tiltiņus, kas veda uz Ortan�ka platformu. Virs Akas slējās pavisam nesen uzstādītā ven�tilācijas sistēma - trīs masīvi cauruļvadi, kas uzsūca no pa�zemes slikto gaisu un izpūta debesīs, kur tas kondensējās milzīgos mākoņos. Gaisma no Akas kliedējās miglas vālos, kas ieskāva apkārtni.
He�s ieķerās kāpnēs un uztrausās novēro�anas platformā, kas ietvēra torni.
Naidelmana tur nebija. Patiesību sakot, torni vispār nevie�na nebija. Izņemot Magnusenu, kas pārbaudīja sensoru da�tus - spriegumu Akas baļķos. Sensorus apzīmēja zaļu lampi�ņu rindas. Tiklīdz kādā baļķī palielinājās spriegums vai balsti kaut mazliet izkustējās no vietas, - atbilsto�ā uguntiņa neka�vējoties kļuva sarkana, un tūdaļ iekaucās sirēna. Jo vairak balstu un stiprinājumu ierīkoja, jo retāk skanēja trauksmes signāls. Pat datori, kas nepakļāvās jau no pirmās ekspedīci�jas dienas, niķojās arvien retāk. Vopnera dzīves pēdējās stun�das iesāktais sare�ģītais sensoru izvieto�anas darbs bija pil�nība pabeigts.
He�s nostājās telpas centrā un cauri stikla grīdai sāka vērot Akas dzelmi. Tur vēl joprojām stiepās neskaitāmi bīs�tami sānu tuneļi un �ahtas. Tagad tie bija iezīmēti ar dzeltenām lentēm, un tajos drīkstēja nolaisties tikai īpa�as karto�grāfu grupas.
Vēj� aizpūta miglas vālus no Akas mutes, un skaidrak varē�ja saredzēt kāpnes, kas veda lejup, - trīs spo�as margas, kas norobe�oja neskaitāmas platformas. No kāpnēm uz visām pu�sēm veda neparastu titāna statņu rindas. Vizuālais efekts bija vienreizējs: neskaitāmu lampu gaisma spoguļojās un mirdzē�ja nospodrināti statņi, kas veda bezgalīgajā dzelmē.
Statņu konfigurācija bija ļoti sare�ģīta. No rīta Naidel- mana komanda bija sūri strādājusi, atbilsto�i Send�ona rasē�jumiem aizvietojot ar titāna daļām trūksto�os posmus Makalana konstrukcijā. Vēl citus statņus izvietoja atbilsto�i datormodelē�anā iegūtajām shēmām. Viņi acīmredzot jau bija gatavi dienas beigās sākt rakt pēdējo piecdesmit pēdas garo tuneli līdz dārgumu glabātavai.
Vērdamies spo�i apgaismotajos Akas dziļumos, He�s vel joprojām pārdomāja Klēras vēstulē lasīto. Pēk�ņi viņ� pama�nīja kustību - liftā aug�up brauca Naidelmans. Līdzās viņam stāvēja Bontjēra un aukstumā drebinājās. Akā izvietotas nāt�rija lampas kapteiņa smil�krāsas matus darīja zeltainus.
He�s nespēja saprast, kādēļ kapteinis gribējis ar viņu sa�tikties. Varbūt viņam piemetusies infekcija, drūmi nodomāja doktors. Viņ� tie�ām nejustos pārāk izbrīnīts, ja �ī tik�anās butu saistīta ar veselības jautājumiem. He�s nekad dzīve vēl nebija sastapis cilvēku, kur� tik daudz strādātu un tik maz gulētu kā Naidelmans pēdējās dienās.
Kapteinis uzlēca uz platformas un tad pa kāpnēm iegāja Ortankā. Viņa dubļainie zābaki uz metāliskas grīdas atstāja neglītus nospiedumus. Kapteinis, ne vārda neteikdams, vē�rās He�ā. Bontjēra parādījās tūdaļ aiz Naidelmana. He�s pa�skatījās uz viņu un pēk�ņi saspringa - arheoloģes sejas iz�teiksme pauda satraukumu. Abi ienācēji izturējās neierasti klusi. Naidelmans pievērsās Magnusenai.
-��� Sandra, vai jus varētu mūs uz mirklīti atstat vienus?
In�eniere piecēlās, izgāja uz novēro�anas platformas un
cie�i aizvēra aiz sevis durvis. Naidelmans, neatraudams savas noguru�ās pelēkās acis no He�a, dziļi ievilka elpu.
-��� Saņemieties, - viņ� klusi iesaka.
Bontjēra neko neteica, tikai skatījās uz doktoru.
-���� Melin, mēs atradām jūsu brāli.
He�am pēk�ņi �ķita, ka viņ� tiek izrauts no reālās pasau�les un atrodas uz kādas tālas, nepazīstamas planētas.
-��� Kur? - viņ� izmocīja.
-��� Dziļā alā, zem velvētās ni�as. Zem re�ģa.
-��� Jus esat pārliecināti? - He�s no�ukstēja. - Vai tā nevar but kļūda?
-���� Bērna skelets, - ierunājās Bontjēra. - Divpadsmit, var�būt trīspadsmit gadus vecs. Zila d�insa �orti, beisbola cepu�rīte�
-��� Jā, - no�ukstēja I le�s un noslīga uz grīdas, jo viņu par- nēma pek�ns nelabums, celi saļodzījās un galva viegli reiba, -jā.
Tornī uz minūti iestājās klusums.
-���� Man tas jāredz pa�am, - beidzot noteica He�s.
-���� Protams, - Bontjēra atbildēja un palīdzēja viņam pie�celties. - Nāc!
-���� Nāksies pārvarēt visai stāvu kāpienu, - brīdināja Nai�delmans. - Pēdējā ala vēl nav pilnībā nostiprināta, tādēļ ir bīstama.
He�s atgaiņājās.
Lietusmēteļa uzvilk�ana, iekāp�ana nelielajā elektriskajā liftā, do�anās lejup pa kāpnēm - nākamās minūtes pagāja ka migla tītas. He�am sāpēja visi locekļi; viņ� tik cie�i ieķērās lifta margas, ka rokas ko�ajā Akas gaisma izskatījās pelēkas un nedzīvas. Naidelmans un Bontjēra nostājās laukumiņa pretējā puse, bet strādnieki ar acīm pavadīja liftu.
Naidelmans apstādināja liftu simts pēdu dziļuma. Izkā�pu�i no tā, viņi drīz vien atradās pie ieejas tuneli. He�s vil�cinājās.
-��� Citas iespējas nav, - Naidelmans teica.
He�s spēra soli tunelī - garam milzīgai gaisa attīrī�anas iekartai. Pie telpas griestiem tagad bija piestiprinātas metā�la plāksnes, ko turēja titāna domkratu rinda. Vēl da�i soļi elle, un He�s atradās pie ieejas astoņstūru ni�ā, kur gāja bojā Vopners. Milzīgais akmens vel joprojām bija atbalstīts pret sienu un izskatījās neskarts - kā �ermuļus uzdzeno�s piemi�neklis tam nāvi neso�ajam mehānismam, kas pazudināja pro�grammētāju. Spraugā, no kuras bija izvilktas viņa mirstīgās atliekas, vēl joprojām atradās divi domkrati. Ko�ajā gaismā iezīmējās paliels rūsgans traips, kas klāja daļu akmens plāk�snes un sienas. He�s novērsās.
-��� Jūs ta�u pats to gribējāt, vai ne? - apjautājās Naidel�mans.
Ar milzīgu piepūli I le�am izdevās spert nākamos soļus un paiet garām akmens plāksnei un asins traipiem, tuvāk Akai telpas vidū. Dzelzs re�ģis bija noņemts un lejup tumsā nolaistas virvju kāpnes.
-��� Mūsu kartē�anas komanda tikai vakar sāka pētīt sekun�dāros tuneļus, - Naidelmans skaidroja. - Atgriezu�ies �ajā velvē, viņi noņēma re�ģi un aprēķināja, ka �ahta zem tā krus�tojas ar tuneli, kas ved uz jūru. Ar to, ko jūs bērnībā atklā�jāt. Tad viens virs nokāpa lejā, lai apskatītu �ahtu tuvāk. Viņam nācās lauzties cauri kaut kam, kas atgādināja ūdens�necaurlaidīgu izolācijas slāni. - Kapteinis spēra soli tuvāk Akai un piebilda: - Es ie�u pirmais.
Un viņ� nozuda dziļuma. I le�s jutās iztuk�ots,viņ� gaidī�ja, apkārt valdīja tikai dzestrā Akas elpa. Bontjēra klusēda�ma saņēma doktora roku savējā.
Pēc da�ām minūtēm atskanēja Naidelmana sauciens. He�s pakāpās uz priek�u, pieliecās un satvēra �auro kāpņu virves.
Akas diametrs bija tikai �etras pēdas. He�s kāpa lejup. �ahtai bija gludas sienas, tā meta līkumu apkārt lielai klintij. Sasniedzot pēdējo pakāpienu, viņa kājas iestiga smirdo�os dubļos. I le�s, stingdams bailēs, paskatījās apkārt.
Viņ� atradās cietā akmeņainā mālā izcirstā neliela telpā. Telpa atgādinaja �auru cietuma kameru, ko no visām pusēm ieskauj akmens sienas. Pēc tam He�s ieraudzīja, ka viena sie�na nesniedzas līdz grīdai. Patiesībā tas, ko viņ� uzskatīja par sienu, bija masīvs plēsta akmens kvadrāts.
Naidelmans paspidināja gaismu zem akmens. Tur iemir�dzējās kaut kas blāvi balts.
1 le�am deniņos pulsēja asinis. Viņ� piegāja tuvāk un no�liecās. Izņēmis lukturīti, viņ� to ieslēdza.
Zem akmens atradās skelets, ko cie�i bija piespiedusi klints. Galvaskausam virsū vēl joprojām bija beisbola cepu�rīte ar uzrakstu Red So.x, no kuras ārā spraucās bruņu matu �ķipsnas. Krū�kurvi klāja pussapuvis krekliņ�, lejāk bija pa- dilu�i �orti, kas karājās siksnā. Arā no staras vīdēja kaulains celis. Labajā kāja bija augsta sarkana keda, bet kreisā bija saspiesta zem akmens un nogrimusi staipīgajā masā.
lle�s secināja, ka rokas un kājas ir lauztas vairākās vie�tās, ribas atlauztas no krū�kaula, galvaskauss sa�ķaidīts. D�onijs - un tas varēja būt tikai D�onijs - bija kļuvis par upu�ri Makalana lamatās. Tāpat kā Vopners. Tikai viņam nebija ķiveres, kas mazinātu klints spiedienu, tādēļ nāve iestājās uzreiz. Vismaz 1 le�s tā cerēja.
Viņ� izstiepa roku un pieskārās cepurītes nagam. D�onija iemīļotākā cepure, uz kuras bija Dzima Lonborga autogrāfs. Tēvs to nopirka pirms brauk�anas uz Bostonu, kad Red Sox komanda uzvarēja un izcīnīja balvu. He�a pirksti noglāstīja matu �ķipsnu, pec tam vaigu un zodu, salauztās ribas, roku kaulus un skeleta pirkstus. He�s pievērsa uzmanību ikvie�nai detaļai - it kā tas butu sapnis, kad viss �ķiet tāls un to�mēr tik skaidrs, ka katrs sīkums iespie�as prātā ar kristāl�skaidru precizitāti.
�ai aizkapa klusumā He�s saliecies tupēja un neizlaida no savas rokas sīkos, putna skeletam līdzīgos kauliņus.
He�s virzīja "�ēlabainās D�einas" laivu garam Dzērveņu Kaklam un iepeldēja plataja, lēnajā Pasabekas upes straumē. Tuvodamies krastam, viņ� paskatījās par plecu: Ugunsgalva palika trīs jūdzes aiz muguras - kā sarkanīgs punktiņ� pie dienvidu horizonta. Vēlas vasaras rīta gaiss bija vēss - tajā jautās ziemas tuvums.
Laivas motors turpināja darboties - He�s centās nedomāt ne par ko.
Kad upe sa�aurinajās un viļņi samazinājās, ūdens kļuva rāms un zaļgans. Tagad viņ� stūrēja garām vietai, ko bērnī�ba mēdza saukt par Miljonāru rindu - vairākām lielām deviņpadsmitā gadsimta koted�ām, ko rotāja tornī�i, fron- loni 1111 mansarda jumti. No kāda sliek�ņa viņam māja mazs bērns, kas bija ģērbts satrieco�i nemodernā tērpā ar priek��autu un rokā turēja dzeltenu lietussardziņu.
Tālāk no jūras ainava �ķita maigāka. Klin�aino krastu vie�ta nāca lēzenas, oļiem klātas krastmalas, bet egles nomainī�ja sūnām klāti ozoli un bērzu birzis. He�s pabrauca garam nopostītai laipai un zvejnieku būdai uz pāļiem. Vairs nav tālu. Vel viens likums, un tur jau tas bija: oļiem klāts krasts, kas tik ļoti iespiedies atmiņā. Pludmali ieskāva lieli, neticami torņi, kas divdesmit pedu augstumā bija sakrauti no austeru
vākiem. Apkārt ne dzīvas dvēseles - He�s bija zinājis, ka ta bus. Lielākā daļa Stormheivenas un Melnā lī�a iedzīvotāju maz interesējās par aizvēsturiskām indiāņu apmetnēm un glieme�vāku krāvumiem, ko tie atstāju�i. Lielāka daļa, bet ne visi: tie�i uz �o vietu dienu pirms D�onija nāves - siltā, skaidrā pievakarē - viņu ar brāli bija atvedis profesors Horns.
I le�s izvilka laivu krastā un no priek�gala paņēma savu padilu�o krāsu kasti un saliekamo krēslu. Brīdi paskatījies apkārt, viņ� izlēma par labu vietai zem vientuļa bērza, kur varēja paslēpties no saules un krāsas karstuma neiz�us. No�licis krāsu kasti un krēslu koka ēna, viņ� devās atpakaļ pie laivas, lai paņemtu molbertu un zīmē�anas papīru.
Sagatavojies darbam, He�s, domās grupēdams ainavas objektus, atkal paskatījās apkārt, lai izvēlētos motīvu un ska�ta punktu. Apsēdies viņ� paskatījās uz ainavu caur rāmi un piemiedza acis, lai precīzāk novērtētu krāsas un skatu. Gai��i pelēkās glieme�vāku kaudzes priek�plānā ideāli kontras�tēja ar tālumā vīdo�o Lovela kalna virsotnes purpurkrasu. Skicē�ana ar zīmuli nebija vajadzīga; varēja ķerties uzreiz pie akvareļiem.
Atvēris mapi, viņ� uzmanīgi izņēma lielu papīra lapu. Pie�stiprinājis molbertam, viņ� ar pirkstu galiņiem pārvilka pari tīrajai virsmai. Dārgs prieks, ta�u katra samaksatā penija vērts - papīrs bija grubuļains, tātad krāsa lieliski turesies un strādāt bus vieglāk ari tad, ja viņ� izmantos savu iemīļoto tehniku, klājot vienu krāsu uz otras.
1 le�s noņēma otam kartona uzgaļus un tad nopētīja pie�ejamos materiālus: viena plata ota, paris apaļu, viena ota no kazas spalvas un veca ceturtdaļcollu plata - tā bija lie�liska, lai uzzīmētu mākoņus fonā. Pēc tam viņ� līdz pusei piepildīja paletes trauciņu ar ūdeni. Izņēmis no kastes lu�biņu ar debeszilu krāsu, viņ� to iespieda paletes trauciņā un samaisīja - dusmodamies uz savainoto roku, kas neat�laba tik ātri, kā vajadzētu. Ar vates piciņu samitrinājis pa�pīru, viņ� ilgi pētīja izvēlēto skatu. Beidzot, dziļi ievilcis elpu, I le�s iemērca olu krasa un uztriepa to aug�ējām di�vām tre�daļām lapas.
Kad ota pieskārās papīram, atstājot aiz sevis platas svīt�ras, He�am �ķita, ka viņā atslābst kāda cie�i novilkta stiga. Zīmē�ana bija dziedino�a, attīro�a. �ķita pareizi atgriezties �aja vietā. Ilgus gadus pec D�onija nāves viņ� nespēja saņem�ties, lai dotos apskatīt �os glieme�vāku krāvumus. Bet ta�gad, pēc ceturtdaļgadsimta atgrie�oties Stormheivenā - un īpa�i jau pēc brāļa mirstīgo atlieku atra�anas -, He�am �ķi�ta, ka viņ� nonācis kādā pagrieziena punktā. Tas bija sāpīgi, ta�u vienlaikus sāpēm pienāca gals. Brālis atrasts. Ja viņ� no�lems uzbūvēt memoriālu, kauli tiks izcelti no pazemes, kur tie tik ilgi gulēju�i. Iespējams, pienāks laiks, kad viņi izpra�tīs velni�ķīgo mehānismu, kura dēļ D�onijs gāja bojā. Bet ta�gad ari tas nebija svarīgi. Tagad viņ� varēja pār�ķirt jaunu lappusi un turpināt dzīvot.
He�s atkal pievērsās zīmē�anai. Laiks ķerties klāt priek��plānam. Oļi krastmalā bija teju dzeltenā okera krāsā. Lai iegūtu glieme�vāku kaud�u toni, varēs sajaukt okeru ar pe�lēko krāsu.
Kad doktors sniedzās pec nākamās otas, tālumā atskanēja motorlaivas rūciens. Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja pazīstamu stāvu, kas pētīja krastus, iedegu�u ādu un salmu cepuri ar milzīgam malām. Bontjēra ieraudzīja viņu, pasmaidīja un pa�māja ar roku. Tūdaļ pēc tam viņa pagrieza "Talasas" motor�laivu pret krastu un izslēdza dzinēju.
-��� Izabella! - He�s iesaucās.
Laivas priek�gals ietriecās smiltis. Tuvodamās doktoram, Bontjēra noņēma cepuri un atglauda garos matus.
-���� Sekoju tev jau no pasta kantora. Viņiem ir brīni�ķīgs vecs tālskatis. Redzēju, kā tu iekāpi laivā un devies uz upi, un mani pārņēma ziņkāre.
Lūk, ko viņa nolēmusi rīkoties, He�s domās secināja. Kā pa�rasti: bez tvīksto�as iejūtības, bez. glaimīgas līdzjūtības par to, kas noticis iepriek�ējā dienā. Viņu pārņēma milzīgs atvieglojums.
Bontjēra ar īk�ķi norādīja uz upi.
-���� Iespaidīgas mājiņas!
-����� Vasarā uz Melno līci regulāri mēdza braukt turīgas ņujorkie�u ģimenes, - He�s paskaidroja. - Viņi arī uzbūvēja tās mājas. FDR"� mēdza pavadīt vasaras Kampobello salā, desmit jūdzes uz ziemeļiem no �ejienes.
-���� FDR? - Bontjēra neizpratnē sarauca pieri.
-���� Prezidents Rūzvelts.
Sieviete palocīja galvu.
-��� Jūs, amerikāņi, tik ļoti mīlat saīsināt savu vadoņu vār�dus! JFK
-��� Pataupi savas replikas brīdim, kad ieraudzīsi galarezul�tātu, - He�s atbildēja, ar otu triepdams uz papīra krastma�las oļus. - Ieinteresējos medskolā. Visvairāk man palika ak�vareļi. īpa�i tādām ainavām kā �ī.
-��� Ainava patie�ām ir lieliska! - Bontjēra iesaucās, norādī�dama uz glieme�vāku krāvumiem. - Mon dieu, cik augsti!
-��� Jā. Austeru vāki, kas ir pa�ā apak�ā, tiek datēti ar laiku pirms trim tūksto�iem gadu, bet aug�ējie ir no septiņpadsmi�tā gadsimta sākuma, kad indiāņus no �ejienes padzina. - He�s norādīja virzienā aug�up pa straumi. - Upes malā ir vairākas aizvēsturiskas indiāņu apmetņu vietas. Vēl viena in�teresanta vietiņa ir Mikmaka Rekite�as salā.
Bontjēra uzrāpās pa glieme�vākiem klāto krastu pie tu�vākā krāvuma piekājes.
-���� Bet kādēļ viņi atstāja �eit savus glieme�vākus? - viņa uzsauca.
-��� To neviens nezina. Tā ta�u būtu liela noņem�anās. Reiz lasīju, ka tiem bijusi reliģiska nozime.
Bontjēra sāka smieties.
-��� Ak tad reliģiskai Tā vienmēr saka arheologi, ja kaut ko nespēj izskaidrot.
I le�s paņēma citu otu.
-��� Saki, Izabella, - viņ� iesāka, - kam esmu pateicību pa�rādā par tavu iera�anos? Tev noteikti ir daudz aizraujo�āku nodarbo�anos par ārstu - vecpui�u izseko�anu.
Bontjēra draiski pasmaidīja.
-��� Gribēju uzzināt, kādēļ neuzaicināji mani uz nākamo sa�tik�anos.
-���� Nospriedu, ka tu mani uzskati par vīlu�u niedri. Atce�ries, ko pati teici? Ka mums, ziemeļniekiem, dzīvība pazu�dusi no kauliem.
-��� Un ta ir taisnība. Ta�u par vītu�u niedri es tevi nesauk�tu, ja vien pareizi saprotu, ko tu ar to gribi teikt. Varbūt par sērkociņu būtu labāk, non? Vienkār�i vajadzīga īstā sieviete, kas tevi aizdedzina. - Bontjēra paņēma kadu glieme�vāku un iemeta ūdenī. - Ta�u noteikti būs jāraugās, lai tu pārāk ātri neizdegtu.
l le�s atkal pieversās zīmējumam. �ādās sarunās Bontjēra bija neuzvarama. Arheoloģe pienāca tuvāk.
-��� Turklāt baidījos, ka tu satiecies ar to otro sievieti.
I le�s pacēla galvu.
-��� Jā, un kā tad viņu sauca? To mācītāja sievu, tavu sense�no draudzeni?
-��� Un tas ari viss, - He�s atcirta daudz asāk, neka bija vē- lejies. - Vienkār�i draudzene. - Bontjēra ziņkārīgi pētīja sa�vu sarunu biedru, un viņ� nopūtās. - Viņa man ļoti skaidri lika to saprast.
-���� Un tu esi sarūgtināts, - Bontjēra savilka pieri grumbās.
He�s nolika otu.
-���� Taisnību sakot, es pat īsti nezinu, ko gaidīju, kad at�griezos �eit. Ta�u viņa ļoti skaidri lika saprast, ka mūsu at�tiecības paliku�as pagātnē, nevis tagadnē. Uzrakstīja man vēstuli. Tā sāpināja. Bet zini ko? Viņai ir pilnīga taisnība.
Bontjēra turpināja vērties doktorā, un sejā lēnām atplau�ka smaids.
-��� Ko tu smaidi? - I le�s jautāja. - Par doktoru un viņa mī�las problēmām? Gan jau pa�ai arī ir kāds greciņ�!
Bontjēra skaļi iesmējās, ta�u uz āķa neuzķērās.
-��� Tas ir atvieglojuma smaids, monsieur. Bet mani tu acīm�redzot pavisam nepazīsti. - To teikdama, viņa ar rādītājpirk�stu maigi pārvilka 1 Ie�a plaukstas virspusei. - Man patīk �ī spēle, comprends? Ta�u noķert sevi ļau�u tikai īstajam vīrie�tim. Mana māte izaudzinājusi īstu katolieti.
He�s pārsteigts bridi raudzījās sievietē. Tad viņ� atkal pa�cēla otu.
-���� Biju iedomājies, ka tu �odien ieslēgsies kopā ar Naidel�manu un pētīsi kartes un diagrammas.
Bontjēras sejai pārslīdēja ēna. Temata maiņa viņai nepa�tika.
-���� Nē, - viņa teica. Pēk�ņi labais noskaņojums bija zudis. - Kapteinim vairs nav vēlē�anās nodarboties ar arheoloģiju. Viņ� tikai steidzas, steidzas, vitement, un pie velna visu pā�rējo. Tagad viņ� ir Akā, gatavojas rakt pa�ā �ahtas apak�ā. Vairs nekādas artefaktu meklē�anas vai stratigrafiskās ana�līzes� Es to nespēju izturēt.
He�s pārsteigts raudzījās sievietē.
-���� Viņ� �odien strādā?
Strādā�ana svētdienā, kad medpunktā neviena nav, bija rupj� pārkāpums.
Bontjēra palocīja galvu.
-���� Tiklīdz tapa skaidrs, ka tā ir smaile, viņ� nav apturams. Domāju, viņ� jau nedēju nav gulējis un visu laiku strādā. Bet, zini, par spīti �ai rosībai viņam bija vajadzīgas divas dienas, lai lūgtu palīgā manu mīļo racēju! Es visu laiku atkārtoju, ka Christophe, kuram ir lieliskas zinā�anas arhitektūrā, ir īstais cil�vēks, kas varētu palīdzēt rekonstruēt balstus. Ta�u viņ� ne�klausījās. - Bontjēra papurināja galvu. - Nekad neesmu viņu īsti sapratusi, bet tagad saprotu arvien mazāk un mazāk.
Kādu brīdi He�s apsvēra iespēju izstāstīt Bontjērai par Naidelmana aizdomām, ka salā uzdarbojas nodevējs, bet tad pārdomāja. Tāpat gribējās izstāstīt par atrastajiem dokumen�tiem, ta�u arī tas varēja pagaidīt. Viss var pagaidīt. Lai Nai�delmans rakņājas arī svētdienā, ja viņam tā labpatīk. �ī ir brīvdiena, un He�s vēlējās to pavadīt, pabeidzot akvareli.
-��� Nu ir laiks zīmēt Lovela kalnu, - viņ� noteica, pamājis uz tum�o virsotni tālumā.
Bontjēra vēroja, kā viņ� iemērc otu pelēkajā krāsā, pie�jauc tai kobaltzilo un tad uz papīra uzvelk biezu līniju - vie�tā, kur debesis satiekas ar zemi. Tad He�s noņēma deli no molberta un apgrieza zīmējumu otrādi - gaidīdams, kamēr svaigā krāsa izplūdis. 'Tad viņ� atkal nolika dēli pareizi.
-��� Man dieu! Kur tad to tu iemācījies?
-��� Katrā darbā ir savas viltības, - atbildēja He�s, iztīrīdams sarus un likdams tūbiņas krāsu kastē. Viņ� piecēlās. - Maz�liet jāap�ūst. Varbūt uzkāpsim aug�ā?
Viņi, austerēm �ņirkstot zem kājām, uzrāpās augstākajā glieme�vāku krāvumā. Ticis virsotnē, He�s paskatījās uz lai�vām un upi. Ozolu birzī �ivināja putni, gaiss bija silts un tīrs - ja ari tuvojās vētra, tad pagaidām to nemanīja. Aug�up pa straumi nebija ne zīmes no cilvēku darbības sekām, tikai zili ūdens likumi un koku galotnes, ko �ur tur pārrāva pļavu za�ļums.
-��� Magnifique,"
-����� Mēs ar D�oniju mēdzām nākt �urp, - He�s stāstīja. - Laiku pa laikam sestdienas pēcpusdienās mūs pavadīja mans vidusskolas skolotājs. Bijām �eit ari dienu pirms D�o- nija nāves.
-���� Pastāsti par viņu! - Bontjēra ierosināja.
He�s klusēdams apsēdās - austeru vāki �ņirkstēja un �vīk�stēja.
-������ Viņam patika būt noteicējam. Stormheivenā nebija daudz bērnu, tādēļ mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopa. Domāju, mēs bijām labākie draugi; vismaz brī�os, kad ne�kāvām ies.
Bontjēra iesmējās.
-��� Viņ� aizrāvās ar visu, kas saistījās ar zinātni; pat vairāk nekā es. Viņam bija lieliska tauriņu, ie�u un fosiliju kolekci�ja. Viņ� zināja visu zvaigznāju nosaukumus. Viņ� pat uzbū�vēja savu teleskopu.
He�s atlaidās un atspiedās uz elkoņiem un skatījās tālu�mā uz kokiem.
-��� D�onijs noteikti būtu daudz sasniedzis savā dzīvē. Do�māju, ka viens no iemesliem manai centībai, manam studi�jām Hārvardas medicīnas skolā bija vēlē�anās izpirkt savu vainu notiku�ajā.
-���� Ko izpirkt? - pārjautāja Bontjēra.
-��� Es ierosināju todien doties uz Skrandu salu, - atbildēja lle�s.
Bontjēra neizplūda parastajās banālajās frāzēs, un He�s atkal bija viņai par to pateicīgs. Viņ� dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz un lēni izelpoja. �ķita, ka katrā izelpā viņ� izpū� kādu gadiem krātu indes devu.
-���� Kad D�onijs pazuda tunelī, - Ile�s turpināja, - es ilgi meklēju izeju. Neatceros, cik ilgi. Patiesību sakot, es vispār daudz neko neatceros. Esmu mēģinājis, ta�u tum�ie lauku�mi atmiņā tik un tā paliku�i. Mēs līdām dziļāk tuneli, D�o�nijs aizdedzināja kārtējo sērkociņu� Un nākamais, ko skaidri atceros, ir atgrie�anās vecāku piestātnē. Viņi tik tikko bija pārbrauku�i mājās no viesībām un tūdaļ metās uz Skrandu salu. Viņiem pievienojas teju puspilsēta. Nekad neaizmirsī��u tēva seju, kad viņ� izkāpa no tuneļa. No galvas līdz kā�jām nota�ķīts ar D�onija asinīm. Viņ� kliedza, sita pa sijām, raudāja. - He�s uz mirkli apklusa, domās atgriezies tai �aus�mīgajā dienā. - D�oniju atrast viņiem neizdevās. Viņi mēģi�nāja, centās izdauzīt caurumus sienās un griestos. Ieradās krasta apsardze un kalnu in�enieris ar noklausī�anās ierīcēm. Viņi mēģināja rakt ar ekskavatoru, ta�u pamats bija pārāk nestabils un viņiem nekas neizdevās.
Bontjēra neko neteica, tikai klausījās.
-��� Viņi meklēja D�oniju visu nakti un vēl divas dienas. Kad jau bija skaidrs, ka D�onijs vairs nav dzīvs, cilvēki sāka iz�klīst. Mediķi teica, ka asins daudzums tunelī liecina, ka brālis ir gājis bojā, ta�u tētis turpināja meklēt. Viņ� atteicās doties prom. Pēc nedēļas lielākā daļa palīgu padevās, pat mamma, ta�u tētis palika salā. Traģēdijas iespaidā viņa veselais saprāts tika iedragāts. Viņ� klīda apkārt, līda �ahtās, raka ar cirtni un lāpstu, kliedza, kamēr aizsmaka un vairs nespēja pat parunāt. Ta�u nepadevās. Dievs! Gāja nedēļa pēc nedēļas. Mamma lū�dzās, lai viņ� brauc prom no salas, ta�u tētis neklausījās. Kā�dudien māte atnesa viņam pusdienas, ta�u tēta nebija. Atkal sākās meklē�ana, un �oreiz tika atrasts līķis. Tas peldēja vie�nā �ahtā. Noslīcis. Neviens neko skaļi mums neteica, ta�u lie�lākoties visi domāja, ka viņ� izdarījis pa�nāvību.
Ile�s turpināja vērot zaļo lapotni, kas kontrastēja ar gai��zilajām debesīm. Viņ� nekad nevienam nebija to stāstījis un nebija pat iedomājies, cik viegli paliek, ja izrunājas. Tā viņ� atbrīvojās no nastas, ko vilcis tik ilgi, ka pat bija aizmirsis par to.
-���� Mes nodzīvojām Stormheivenā vēl se�us gadus. Domā�ju, māte cerēja, ka viss nokārtosies. Ta�u tā nenotika. Maz�pilsētās �ādi notikumi netiek aizmirsti. Visi bija tik� laipni. Ta�u aiz muguras baumoja joprojām. Es daudz neko nedzir�dēju, ta�u zināju, ka tā notiek. Atkal un atkal. Dro�i vien tā�pēc, ka D�onija līķis ta arī netika atrasts, un tas nedeva cil- vēkiem mieru. Redzi, ir zvejnieku ģimenes, kas tic lāstam. Vēlāk uzzināju, ka da�i vecāki nejāva saviem bērniem rota�ļāties kopā ar mani. Kad man palika se�padsmit, māte vairs nespēja izturēt. Vasaru mēs pavadījām Bostonā. Bija iecerēts, ka paliksim tur tikai da�us mēne�us, bet septembri man va�jadzēja iet uz skolu, un tad pagāja vēl viens gads, un vēl viens. Un tad es iestājos koled�ā. Un neatgrie�os dzimtajā pilsētā līdz pat �im brīdim.
Pāri upei pārlaidās liels zils gārnis un, ieraudzījis nokal�tu�u zaru, apsēdās uz. tā.
-��� Un tālāk?
-���� Medicīnas skola, Miera korpuss, Mēdicins suns Frontieres, Obērna kalna slimnīca. Un vienā jaukā dienā manā kabinetā ienāca kapteinis. Un te nu es esmu. - Ile�s ieturēja pauzi. - Zini, kad Aka bija nosusināta un noskaidrots, kur atrodas zemūdens tuneļi, es klusēju. Neuzstāju, lai tos nekavējoties izpēta. Varēja gaidīt, ka es neatlaidīgi mudinā�u kapteini, centī�os pierunāt, bet nē. lā�u tagad, kad jau esam tik tu�vu, esmu nobijies. Neesmu īsti pārliecināts, ka gribu no�skaidrot, kas patiesībā noticis.
-��� Tātad no�ēlo, ka parakstīji līgumu ar kapteini? - Bont�jēra jautāja.
-��� Patiesību sakot, viņ� parakstīja līgumu ar mani. - He�s bridi paklusēja. - Ta�u es to neno�ēloju. Ja arī agrāk no�ē�loju, vakardien attieksme mainījās.
-���� Pēc paris nedēļām tu no �ejienes aizbrauksi kā viens no bagātākajiem cilvēkiem Amerikā.
He�s iesmējās.
-���� Izabella, - viņ� teica, - esmu nolēmis ieguldīt naudu fondā, ko nosauk�u sava brāļa vārdā.
-��� Visu?
-��� Jā. - He�s mirkli vilcinājās. - Nu, vēl joprojām apsveru to.
Bontjēra iekārtojās ērtāk uz glieme�vākiem un skeptiski pētīja sarunu biedru.
-���� Es labi pazīstu cilvēkus, monsieur le docteur. Iespējams, lielāko daļu naudas tu patie�ām ieguldīsi fondā. Ta�u kriet�nu summiņu tu tomēr paturēsi sev, un lai man dzīvai ādu pārvelk pār acim, ja tā nebūs! Citādi tu nebūtu cilvēks. Un esmu pārliecināta, ka, nebūdams cilvēks, tu man tik ļoti ne�patiktu.
lle�s automātiski pavēra muti, lai iebilstu. Bet tad nomie�rinājās.
-��� Lai vai kā, tu esi svētais, - turpināja Bontjēra. - Ar savu naudu esmu iecerējusi rīkoties daudz savtīgāk. Piemēram, gribu nopirkt ļoti ātru ma�inu. Protams, krietnu summiņu aizsūtī�u savai ģimenei uz Martiniku. - Viņa cie�i vērās He�ā, un viņ� sev par pārsteigumu atskārta, ka arheoloģe grib dzirdēt atzinīgu novērtējumu.
-��� Ir jau labi, - He�s noteica. - Tev tas ir bizness. Man per�sonīga ieinteresētība.
-��� Jūs ar �erāru Naidelmanu esat viens otra vērti, - teica Bontjēra. - Tu varbūt arī esi atbrīvojies no saviem dēmo�niem, bet kapteinis savējos vēl dzenā, n'est-ce pas? Viņam Skrandu salas bagātības alla� daudz nozīmēju�as. Ta�u viņa apsēstība ar Makalanu c'est incro\jable\ Izskatās, ka viņ� to uz�tvēris kā personīgu apvainojumu, kā tie�u izaicinājumu. Ne�domāju, ka viņ� spēs būt laimīgs, kamēr nebūs apspiedis ve�cajam arhitektam kaklu.
-��� Apgriezis, - palaboja He�s.
-����� Vienalga. - Bontjēra sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. - Un mēris pār abiem jūsu namiem!"
Abi apklusa un rāmi gulēja vēlā rila saulē. Virs galvām uz koka zara parādījās vāvere, kas, klusi krim�ķinādama, vāca ozolzīles. He�s aizvēra acis. Viņ� saprata, ka vajadzēs izstāstīt avīzes redaktoram Bilam Bensam par D�onija mir�stīgo atlieku atra�anu. Bontjēra kaut ko teica, ta�u viņ� ju�tās parak miegains, lai klausītos. Un tad viņ� iegrima rāmā, spirdzino�ā miegā.
Nākamajā dienā He�s saņēma vēstuli no marķīzes.
Klēpjdatora ekrāna apak�ējā stūrī bija parādījusies ikona - aviopasta aploksne -, kas liecināja, ka saņemta jauna elek�troniskā pasta vēstule. Mēģinādams to atvērt, He�s atskārta, ka internets nav pieejams. Nolēmis mazliet atpūsties, He�s devās uz piestātni un ar "�ēlabaino D�einu" izbrauca jūrā. Tālāk no salas un tas mū�īgās miglas skautajiem krastiem viņ� pievienoja klēpjdatora modemu mobilajam telefonam un bez grūtībām varēja izlasīt marķīzes vēstuli. Kas gan notiek ar datoriem uz salas? viņ� domās prātoja.
Atkal iedarbinājis dzinēju, viņ� stūrēja "�ēlabaino D�ei�nu" atpakaļ uz Skrandu salas pusi. Kuģī�a priek�gals �ķēla stiklainos viļņus, izbiedējot juras kraukli, kur� pazuda zem ūdens un pēc tam parādījās vairāku du�u jardu attālumā, spēcīgi vēcinādams spārnus.
Ieskanējās radio - laika ziņas. Atmosfēras spiediena mai�ņas virs Ņūfaundlendas pārvērtu�as par ciklonu, kas virzī�jās uz Menas ziemeļu piekrasti. Ja vētras virziens nemainī�sies, rit pusdienlaikā, iespējams, izsludinās brīdinājumu par vētru. Klasisks ziemeļaustrenis, domās drūmi secināja He�s.
Pie horizonta bija redzams neparasti daudz laivu - omāru ķērāji cēla aug�ā murdus. Varbūt gatavojās vētrai. Bet var�būt bija kāds cits iemesls. Klēru viņ� nebija redzējis kop�
tik�anās Pīkstuļu gravā, ta�u Bils Benss piezvanīja svētdien vakarā, lai pateiktu, ka Klejs protesta akcijas sarīkos augus�ta pēdējā dienā.
Atgriezies medpunktā, 1 le�s ielēja sev tasīti kafijas un at�kal pievērsās klēpjdatoram - ļoti gribējās izlasīt marķīzes vēstuli. Ka alla�, vecā kundze ziņojumu iesāka, aprakstot savu pēdējo uzvaru:
Viņ� ir bezdievīgi kautrīgs, ta�u tik mīļ� un tik ļoti cen��as man iepatikties, ka vai mirstu aiz laimes! Kad viņ� pie�pūlas, brūnās cirtas, kas krīt pār pieri, sviedros samirku�as, kļūst melnas. Tas ta�u daiļrunīgi vēsta par viņa centību, vai ne?
Marķīze vēl pāris rindkopās turpināja apspriest biju�os mīļākos un vīrus, kā arī tās specifiskās anatomiskās īpatnī�bas, kas viņai visvairāk patika vīrie�os. Marķīze alla� atļā�vās izmantot elektroniskās vēstules �ādām vieglprātīgām atklāsmēm. Ja marķīze nav mainījusies, tālāk sekos sūkstī- �anās par hronisku naudas trūkumu un ciltskoku, kura sak�nes sniedzas Svētās Romas imperatoru dzimtās
Pie durvīm kāds klauvēja.
-���� Iek�ā, - uzsauca He�s, tajā brīdī drukādams marķīzes vēstuli. Viņ� paskatījās uz strādnieku, kas stāvēja durvīs, un sastinga.
-���� Augstais dievs, - viņ� izdvesa, pieceldamies no rak�stāmgalda, - kas, pie velna, ar jums noticis?
Pēc piecām minūtēm He�s jau steidzās pa taciņu uz Ūdens Aku. Rieto�ās saules stari atmirdzēja ūdeni un vērta miglas vālus kvēlojo�os mutuļos.
Ortankā neviena nebija - izņemot Magnusenu un trī�a operatoru. Atskanēja �ņirkstoņa, un no Ūdens Akas ārā pa�rādījās milzīgs spainis, kas bija iekārts resnā tērauda trosē. He�s vēroja, kā vīri Akas malā satver spaini, pagā� uz sā�niem un izber saturu blakus eso�ā tuneli. �ķita, ka milzies sūknis ar troksni acumirkli uzņem neskaitāmus galonus dub�ļu un augsnes. Tad viri sasvēra spaini pareizi un tas atkal pazuda Akas mutē.
-��� Kur Zerārs? - He�s jautāja.
Magnusena, kas uzmanīja kabeļu stāvokli Ūdens Akas di�benā, no monitora atrāvās tikai uz mirkli.
-���� Kopā ar racējiem, - viņa atbildēja.
Pie sienas līdzās vin�as operatoram atradās se�i sarkani telefona aparāti, kas savienoja ar da�ādām vietām uz. salas. He�s pacēla klausuli aparātam, zem kura bija rakstits: ŪDENS AKA, PIRMĀ KOMANDA.
Pēc trim ātriem signāliem atskanēja Naidelmana balss.
-Ja?
Fonā He�s saklausīja skaņu klaudzinā�anu.
-���� Mums vajadzētu aprunāties, - viņ� teica.
-���� Vai tas ir tik svarīgi? - saērcināts jautāja Naidelmans.
-��� Jā, ļoti svarīgi. Esmu �o to uzzinājis par Svētā Mihaēla zobenu.
Iestājās pauze, kuras laikā klaudzinā�ana lapa vēl ska�ļāka.
-��� Ja jau vajag, tad vajag, - Naidelmans beidzot noteica.
-���� Bet jums būs jākāpj lejā pie manis. Mes patlaban liekam stiprinājumus.
He�s nolika klausuli, paķēra aizsargķiveri un dro�ības siksnu, izsteidzās ārā no torņa un devas uz lifta platformu. Krēsla Aka izskatījās vēl ko�āka un lēja miglas vālā baltu gaismu. Kāds strādnieks Akas malā palīdzēja viņam iekāpt elektriskajā liftā. Viņ� nospieda pogu, un nelielā platforma sa�ūpojās un sāka ceļu lejup.
Braukdams garām mirdzo�ajiem titāna statņu un kabeļu tikliem, He�s nespeja neapbrīnot sare�ģīto konstrukciju. Lifts paslīdēja gar vīriem, kas �etrdesmit pēdu dziļumā pārbau�dīja stiprinājumus. Pagāja deviņdesmit sekundes, un kļuva redzams Ūdens Akas dibens. Tur kūsāt kūsāja rosība. Dubļi un draza bija aizvākta, visapkārt izvietoti gaismas avoti. Akas dziļumā stiepās jauna, no visam pusēm nostiprināta �ahta. Tievos vados karājās vairāki instrumenti un mērapa�rāti - tos dro�i vien pārzināja Magnusena vai varbūt Ren�kins. Viena pusē dziļumā sniedzās vin�as trose, bet pretējā jau bija uzstādītas titāna kāpnes. Izkāpis no lifta, He�s de�vās pie kāpnēm - un tie�i preti me�onīgajam troksnim, ko radīja lāpstas, āmuri un gaisa filtrē�anas iekārtas.
Rak�anas darbi tika veikti trīsdesmit pēdas dziļāk. Tur kameras uzraudzībā vīri raka miklo zemi un bēra to milzī�gajā spainī. Citi ar vakuumsūkņiem sūknēja �ķidros dubļus un ūdeni. Naidelmans ar aizsargķiveri galvā stāvēja vienā stūrī un vadīja balstu izvieto�anu. Līdzās stāvēja Strīters ar rasējumu kaudzi rokās.
Melins piegāja pie viņiem, un kapteinis palocīja galvu.
-��� Jūtos pārsteigts, ka jūs jau agrak neesat vēlējies nokāpt lejā, lai paskatītos, kas �eit izdarīts, - Naidelmans teica.
-���� Tagad Aka ir stabila, tādēļ varam pilnā sparā rakt.
Iestājās pauze, ta�u He�s neko neteica. Naidelmans pie�vērsa viņam savu bālo acu skatienu.
-��� Jūs ta�u zināt, cik dārga mums katra minūte, - kaptei�nis turpināja. - Ceru, ka gribat runāt par kaut ko tie�ām sva�rīgu.
Pagājusi nedēļa kop� Vopnera nāves, un �is cilvēks bija ļoti mainījies. Zudusi rāmā pārliecība un nosvērtība - kap�teiņa neiztrūksto�ā pavadone kop� dienas, kad viņ� iegāja He�a kabinetā un skatījās uz �ārlza upi. Tagad �ī vīra ska�tienu bija grūti aprakstīt vārdos: izmocīts, teju me�onīgas ap�ņēmības pilns.
-��� Tas patie�ām ir svarīgi, - He�s apstiprināja. - Ta�u kon�fidenciāli.
Naidelmans kādu bridi raudzījās doktorā, tad paskatījās pulkstenī.
-���� Uzmanību visiem! - viņ� uzsauca strādniekiem. - Mai�ņa beidzas pēc septiņām minūtēm. Liekam punktu! Kad bū�siet aug�ā, pasakiet nākamajai maiņai, lai pasteidzas.
Viri nolika darbarīkus un sāka kapt aug�up uz liftu. Stn- lers klusēdams palika uz vietas. Lielie sūkņi beidza darbo�ties, un līdz pusei piepildītais spainis, �ūpodamies tērauda trosē, sāka ceļu aug�up. Striters arī tad palika līdzās kaptei�nim. Naidelmans pievērsās He�am.
-��� Jums ir piecas, varbūt desmit minūtes.
-���� Pirms pāris dienām, - He�s iesāka, - atradu vectēva at�stātus dokumentus, ko viņ� bija vācis par Ūdens Aku un Okema bagātībām. Papīri bija paslēpti mūsu mājas bēniņos. Tikai tādēļ tēvs tos nav iznīcinājis. Da�os pieminēts Svēta Mihaēla zobens. Norādīts, ka zobens ir kaut kāds �ausmīgs ierocis, ko Spānijas valdība plānojusi izmantot pret Sarkano Nedu Okemu. Atradu vēl da�as satrauco�as piezīmes. Sazi�nājos ar savu paziņu Kadisā un palūdzu noskaidrot ko vai�rāk par �o zobenu.
Sakniebis lūpas, Naidelmans vērās dubļos pie kājām.
-���� Tas varētu būt komercnoslēpums. Jūtos pārsteigts, ka esat spēris �ādu soli, neaprunājoties ar mani.
-��� Un viņa atrada, lūk, ko. - He�s no jakas kabatas izņē�ma papīra gabalu un pasniedza Naidelmanam.
Kapteinis veikli pārskrēja lapai ar acīm.
-��� Senspāņu valoda, - viņ�, saraucis pieri, noteica.
-��� Apak�ā ir tulkojums.
-���� Pastāstiet pats! - Naidelmans atdeva lapu He�am.
-���� Aina nav pilniga. Te tiek rakstīts, kā Svētā Mihaēla zo�bens atrasts un kas ar to noticis pēc tam.
Naidelmans izbrīnīts iepleta acis.
-��� Tie�ām?
-���� Melnā mēra laikā kāda bagāta spāņu tirgotāja ģimene ar barku devās prom no Kadisas. Viņi �ķērsoja Vidusjūru un piestāja neapdzīvotā berberu piekrastē"
Naidelmans klausījās, vēl joprojām lūkodamies zemē.
-���� Pēc da�ām nedēļām, Svētā Mihaēla dienā, tirgotāja ku�ģis tika atrasts dreifējam Vidusjūras ūdeņos. Rāju galos saim�niekoja maitasputni. Visi cilvēki uz klāja bija miru�i. Kaste bija ciet, ta�u svina zīmogs uzlauzts. �ķirstu aizveda uz klos�teri Kadisā. Mūki izlasīja uzrakstu latīņu valoda, izpētīja ari tirgotāja ierakstus kuģa �urnālā. Viņi nosprieda, ka zobens - citēju savas paziņas tulkojumu - ir fragments, ko izvēmusi pati Elle. Mūki atkal aizzīmogoja �ķirstu un ievietoja katakom- bās zem katedrāles. Dokumenta beigās teikts, ka mūki, kas aiztiku�i �ķirstu, drīz vien saslimu�i un nomiru�i.
Naidelmans pievērsās He�am.
-���� Un jūs domājat, ka tas viss ir saistīts ar mūsu pa�rei�zējo nodarbo�anos?
-��� Jā, - He�s mierīgi atbildēja, - turklāt visai cie�i.
-����� Tad apgaismojiet mani!
-����� Lai kur arī neatrastos Svētā Mihaēla zobens, apkārt mirst cilvēki. Pirmā bija tirgotāja ģimene. Tad muki. Kad to iegūst Okems, astoņdesmit viņa komandas viri iet bojā �ajā salā. Pēc se�iem mēne�iem pirāta kuģis atrasts dreifējam tāpat kā tirgotāja kuģis, un visi cilvēki uz klāja ir miru�i.
-���� Interesants stāsts, - noteica Naidelmans. - Ta�u nedo�māju, ka tā deļ bija vērts atraut mani no darba un piespiest klausīties. Ir divdesmitais gadsimts. Laiks mest māņus pie malas!
-��� Te nu jūs kļūdāties. Vai neesat ievērojis, ka pēdējā laikā cilvēki �eit ļoti slimo?
Naidelmans paraustīja plecus.
-��� Ja komandā ir tik daudz cilvēku, kāds vienmēr saslimst, īpa�i, ja māc nogurums, bet darbs ir bīstams.
-���� Es ta�u nerunāju par simulantiem! Esmu ņēmis asinis analīzēm. Gandrīz katram bijis ārkārtīgi mazs leikocītu skaits. �odien manā kabinetā ienāca viens no racējiem, un tik neparastu ādas slimību es savā mū�ā vēl nebiju redzējis. Uz rokam, gurniem un cirk�ņos viņam bija briesmīgi izsi�tumi un augoņi.
-��� Un kas tas ir? - Naidelmans jautāja.
-��� Vēl nezinu. Ieskatījos rokasgrāmatās, ta�u diagnozi no�teikt vēl nevaru. Ta�u, pec simptomiem sprie�ot, tas ir bubo- ņu mēris.
Naidelmans pārsteigts skatījās uz He�u.
-����� Melnā nāve? 13uboņu mēris divdesmitajā gadsimtā Menā?
-��� Es ta�u teicu, ka diagnozi vēl neesmu noteicis.
Naidelmans sarauca pieri.
-��� Tad ko jūs te gvel�at?
Lle�s ievilka elpu, lai nomierinātos.
-��� �erar, es īsti nezinu, kas ir Svētā Mihaēla zobens. Ta�u tas ir ārkārtīgi bīstams. Tas sēj nāvi it visur, kur vien parā�dās. Es visu laiku prātoju, vai mēs nekļūdījāmies, pieņemot, ka Spānija gribējusi �o zobenu izmantot pret Okemu. Var�būt viņam tas piespēlēts speciāli?
-���� Ak tā, - Naidelmans palocīja galvu, un viņa balsi bija saklausāms sarkasms. - Varbūt zobens tie�ām ir nolādēts?
Strīters, kas vēl joprojām stāvēja līdzās kapteinim, izsmē�jīgi pavīpsnāja.
-��� Jūs zināt, ka es lāstiem ticu tikpat ļoti kā jūs, - He�s izgrūda. - Bet tas nenozīmē, ka �ai leģendai nav kāda sle�pena fiziska cēloņa. Piemēram, epidēmija. Zobenam ir visas Vēdertifa Merijas"
-��� Un tas izskaidro, kādēļ da�iem no musu ļaudīm ir bak- teriāla infekcija, citi saslimu�i ar vīrusu pneimoniju, bet vēl viens saķēris dīvainu zobu infekciju. Kas tā varētu būt par epidēmiju, doktor?
He�s ieskatījās izdēdēju�ajā sejā.
-���� Es saprotu, - tas, ka slimības ir tik da�ādas, mulsina. Ta�u zobens patie�ām ir bīstams. Un mums jānoskaidro, kā un kāpēc, iekams atrodam to.
Naidelmans smaidīdams palocīja galvu.
-��� Saprotu. Jūs nespējat noteikt, kādēļ slimo mūsu viri. Jūs pat īsti nezināt, ar ko viņi saslimu�i. Bet visā nez kādēļ vai�nojams zobens.
-��� Tās nav tikai slimības, - He�s deva pretsparu, - jūs jau dro�i vien zināt, ka tuvojas spēcīgs ziemeļaustrenis. Ja tas nemainīs virzienu, pagāju�ās nedēļas negaiss jums liksies kā pavasara lietutiņ�. Turpināt darbus būtu neprāts.
-���� Neprāts, - Naidelmans atkārtoja. - Un kā jūs piedāvā�jat apturēt darbus?
1 le�s bridi apdomāja atbildi.
-��� Apelējot pie jūsu veselā saprāta, - viņ� noteica tik mie- rigi, cik vien iespējams.
Iestājās saspringts klusums.
-��� Ne, - atteica Naidelmans, un viņa balss liecināja par stin�gru apņemibu. - Rak�anu mēs turpināsim.
-��� Jūsu stūrgalvības dēļ man nav izvēles. Es tūdaļ pat ap�turē�u rak�anu uz. visu sezonu!
-��� Un kā tie�i?
-��� Atbilsto�i mūsu līguma deviņpadsmitajam punktam.
Atbildes nebija.
-���� Atceraties? - turpināja He�s. - Es iekļāvu �o punktu līgumā, lai varētu apturēt darbus, ja uzskatītu, ka apstākļi ir pārāk bīstami.
Naidelmans lēni izņēma no kabatas pīpi un sāka tajā bāzt tabaku.
-���� Interesanti, - viņ� klusi un nedzīvi iesāka un pievērsās Strīteram. - Ļoti interesanti, vai ne, Stritera kungs? Tagad, kad no bagātību kambara mūs �ķir tikai trīsdesmit stundas, doktors 1 le�s vēlas �ai operācijai pielikt punktu!
-���� Pēc trīsdesmit stundām, - He�s turpināja, - vētra jau būs klāt�
-���� Ziniet, - viņu pārtrauca kapteinis, - es nebūt neesmu pārliecināts, ka jūsu uztraukuma pamats ir zobens vai vēt�ra. Un tie jūsu papīri, ja tie vispār ir īsti, ir tikai tuk�a vi�duslaiku māņticīgo buldurē�ana. Nesaprotu, kādēļ jūs� - Naidelmans uz bridi apklusa, un tad viņa acis atausa gaisma. - Bet, protams! Protams, es saprotu! Jums ir vel kāds mo�tīvs, vai ne?
-���� Ko jūs ar to gribat teikt?
-��� Ja mēs pārtrauksim darbus tagad, "Talasa" zaudēs vi�sus ieguldījumus. Jūs lieliski zināt, ka musu investoriem jau nācies rēķināties ar papildu izdevumiem desmit procentu apmēra. Viņi nepie�ķirs vēl divdesmit miljonus, lai rak�anu turpinātu nākamajā gadā. Bet tie�i uz to jūs cerat, vai ne?
-���� Nemokiet mani ar savām paranoiskajam fantāzijām! - He�s dusmīgi iesaucās.
-���� Bet tās nemaz nav fantāzijas, vai ne? - Naidelmans bija sācis runāt vēl klusāk. - Jūs esat ieguvis no "Talasas" visu nepiecie�amo informāciju, mēs jums faktiski esam atvēru�i durvis uz bagatību kambari, un jums atliek tikai panākt, lai tagad mēs cie�am krahu. Tad jūs nākamgad varēsiet atbraukt, pabeigt darbu un pievākt visas bagātības. Un, gal�venais, dabūsiet Svētā Mihaēla zobenu. - Kapteiņa skatiens bija ai/domu pilns. - Viss sakrīt. Tas, piemēram, izskaidro, kādēļ jūs tik ļoti uzstājāt, ka līgumā tiek iekļauts tas deviņ�padsmitais punkts. Tas izskaidro visas datoru problēmas, nebeidzamās kavē�anās. To, kādēļ uz "Cerbera" viss strā�dā, bet uz salas jūdzas nost. Jūs jau no pa�a sākuma bijāt visu smalki izplānojis! - Viņ� drūmi papurināja galvu. - Un es jums uzticējos! Iedomājies tikai! Tie�i jums es atklāju sa�vas aizdomas par sabotā�u!
-��� Es negribu jūs aplaupīt. Man nospļauties par tām jūsu bagātībām! Mani interesē tikai cilvēku dro�ība un dzīvība.
-���� Cilvēku dro�ība un dzīvība, - Naidelmans izsmējīgi atkārtoja. Izņēmis no kabatas sērkociņus, viņ� vienu aizde�dzināja, ta�u tā vietā, lai aizkūpinātu pīpi, piegrūda to He�a sejai. Doktors atkāpās. - Gribu, lai jūs saprotat vienu, - Nai�delmans turpināja, nodzēsdams sērkociņu. - Pēc trīsdesmit stundām apslēptā manta būs manās rokās. Tagad, kad man ir zināmi jūsu spēles noteikumi, doktor He�, es atsakos tajā piedalīties. Ikviens mēģinājums apturēt mani saņems pret�sparu. Vai es pietiekami skaidri izsakos?
He�s uzmanīgi nopētīja Naidelmanu, pūlēdamies saprast, kas slēpjas aiz aukstasinīgās sejas izteiksmes.
-���� Pretsparu? - viņ� atkārtoja. - Vai tie ir draudi?
Iestājās ilgs klusums.
-���� Visai saprātīga interpretācija, - teica Naidelmans gan�drīz �ukstus.
He�s izslējās.
-��� Ja jūs vēl rīt pēc saullēkta, - viņ� teica, - nebūsiet pa�zudu�i no �īs salas, es pats jūs padzī�u. Un garantēju: ja �eit kāds ies bojā vai savainosies, jūs tiksiet apsūdzēts nolaidībā.
Naidelmans pagriezās.
-��� Strītera kungs?
Uzrunātais pakāpās soli uz priek�u.
-���� Pavadiet doktoru He�u līdz piestātnei.
Strītera �aurā seja atplauka smaida.
-��� Jums nav tiesību tā rīkoties, - iebilda He�s. - �ī ir mana sala.
Strīters spēcīgi satvēra He�a roku.
Spēris soli sānis, He�s savilka labo roku dūrē un iesita darbu vadītājam pa saules pinumu. Sitiens nebija spēcīgs, ta�u anatomiski precīzs. Strīters saļima uz ceļiem, izmisīgi tvēra gaisu.
-��� Ja vēlreiz man pieskarsies, - Ile�s teica, - visu atliku�o dzīvi nēsāsi savus pautus glāzītē!
Strīters ar mokām pīetrausās kājās. Viņa acīs dzirkstīja niknums.
-��� Strītera kungs, nedomāju, ka būs jāpielieto spēks, - asi noteica Naidelmans, kad darbu vadītājs draudīgi tuvojās ārstam. - Doktors He�s labprātīgi dosies atpakaļ uz savu kuģīti. Viņ� saprot, ka tagad, kad esam uzminēju�i viņa plānu, nav iespējams piespiest mūs apturēt darbus. Un es domāju, ka viņ� apzinās, cik muļķīgi būtu mēģināt to darīt. - Viņ� pie�vērsās He�am. - Esmu goda vīrs, kas tur doto vārdu. Tu iz�mēģināji savu labāko ieroci un cieti neveiksmi. Tava klātbūt�ne Skrandu salā vairs nav nepiecie�ama. Ja dosies prom un ļausi man pabeigt to, par ko esam vienoju�ies, tu saņemsi savu daļu apslēptās mantas. Ja mēģināsi man traucēt�
To teikdams, kapteinis pavēra lietusmēteli un iespieda rokas sānos. He�s ļoti skaidri saskatīja aiz siksnas aizbāzto pistoli.
-���� Ko neteiksiet, - He�s teica, - kapteinis uzlicis siksnu!
-��� Kusties! - Strīters spēra soli uz priek�u.
-��� Es pats atradī�u ceļu. - He�s atkāpās pie tālākas sienas un, neatraudams skatienu no kapteiņa, izgāja no �ahtas un devās pie lifta, no kura tikko bija izkāpu�i nākamās maiņas strādnieki.
Leco�ā saule izlīda no mākoņiem un spo�i apmirdzēja okeānu. Nelielajā Stormheivenas ostā no piestātnes līdz pat kanālam drūzmējās kuģī�i.
Pa�ā centrā lēni puk�ķināja kuterītis, pie kura stūres stā�vēja Vudijs Klejs. Kuģītis sagriezās un, tik tikko neuztriecies bojai, izbrauca jūrā - Klejs bija viduvējs jūrnieks.
Sasniedzis izeju ostā, viņ� atkal sagrieza kuteri un izslē�dza dzinēju. Pēc tam viņ� izkliedza megafonā pavēles savai komandai - balsī jautās tāda iek�ēja pārliecība, ka to nespē�ja apslēpt pat vecais, �īksto�ais koka pastiprinātājs. Atbildes vietā viņ� sadzirdēja, kā tiek iedarbināti neskaitāmi motori. Kuģī�i pie izejas no ostas pacēla enkurus un, palielināju�i ātrumu, devās cauri kanālam. Tiem sekoja vēl daudzi citi kuģī�i, līdz visu līci klāja baltas ķīļūdens putas. Improvizēta flote devās uz Skrandu salu.
Pēc trim stundām un dienvidaustrumu virzienā nobrauk�tām se�ām jūdzēm saules stari izlauzās cauri miglai un apspī�dēja pla�o, mitruma skarto Ūdens Akas balstu un siju labi�rintu. Sare�ģītās strukturas Akas mutē vidēja blāvā, spokainā mirdzumā.
Pa�ā Akas dziļumā - simt astoņdesmit pēdas zem zemes - diennakts stundai nebija nozīmes. �erārs Naidelmans stā-
vēja pie nelielas novēro�anas platformas un skatījās, ka zem viņa rosīgi strādā viri. Bija gandrīz pusdienlaiks. Cauri gai�sa ventilācijas aparātu dūk�anai un vin�as ķēdes �īkstē�anai Naidelmans saklausīja signāltauru skaņas un klāja lielgaba�lu �āvienus. Kādu bridi viņ� klausījās un tad pasniedzās pēc sava pārvietojama telefona.
-��� Strīter?
-���� Klausos, kaptein, - atskanēja darba vadītāja balss, kas da�ādu trok�ņu ielenkumā �ķita vārga un �ērksto�a. Strīters atradās Ortankā, divsimt pēdas augstāk.
-��� Ziņo!
-��� Apmēram divi du�i kuģu, kaptein. Izveidoju�i apli ap�kārt "Cerberam", mēģina bloķēt to. Domāju, viņi uzskata, ka mēs esam tur. - Rācijā atskanēja pamatīgi krak�ķi. Strī�ters, iespējams, smējās. - Bet uz klāja ir tikai Rod�ersons. Pārējo pētnieku grupu vakarnakt aizsūtīju krastā.
-��� Ir sabotā�as vai iejauk�anās pēdas?
-��� Nē, kaptein, visi ir padevīgi kalpi. Daudz trok�ņa, bet uztraukties nav vērts.
-��� Vēl kaut kas?
-���� Magnusena se�desmit �etru pēdu dziļumā konstatējusi sensoru anomāliju. Visdrīzāk, nekas nopietns, jo sekundārie sensori neuzrāda neko neparastu.
-��� Es pārbaudī�u, - teica Naidelmans un uz brīdi iegrima domās. - Strītera kungs, gribētu ar jums tur satikties.
-���� Klausos!
Naidelmans uzkāpa pa kāpnēm līdz. elektriskā lifta staci�jai - par spīti negulētajām naktīm viņ� kustējās viegli un lo�kani. Kapteinis uzbrauca līdz se�desmit pēdu līmenim, iz�kāpa uz platformas un piesardzīgi tuvojās aizdomīgajam sensoram. Pārbaudījis, ka viss kārtībā, viņ� atgriezās uz plat�formas - tie�i tanī brīdī, kad pa tālākajām kāpnēm lejup rāpās Strīters.
-���� Ir kādas problēmas? - jautāja Strīters.
-���� Ar sensoru nē. - Naidelmans pasniedzās, lai izslēgtu Strītera sakaru kanālu ar Ortanku. - Ta�u es visu laiku domā�ju par He�u.
Atskanēja motoru rūkoņa un pēc tam - mehānismā cīk�stoņa: spēcīgā vin�a vilka aug�ā kārtējo zemes un dubļu por�ciju. Abi viri vēroja, kā milzīgais spainis ceļas aug�up - uz tā sāniem spo�ajā gaismā mirdzēja kondensāta lāsītes.
-���� Līdz apslēptajai mantai paliku�as tikai astoņas pēdas, - norūca Naidelmans, vēl joprojām skatīdamies, kā spainis slīd aug�up. - Deviņdesmit se�as collas. - Viņ� pievērsās Strite- ram. - No salas vajag aizvākt visus liekos cilvēkus. Visus. Varat viņiem teikt, ko gribat, atsaukties uz �o protesta akci�ju vai vētru, ja vajadzīgs. Kad nonāksim pie apslēptās man�tas, pakau�u kasītāju pūļi mums te nav obligāti. Kad divos beigsies maiņa, sūtiet mājās arī racējus. Darbus pabeigs na- kama maiņa. Dārgumus uzvilksim aug�ā ar to spaini, bet zo�benu nesī�u es pats. Rod�ersonam var uzticēties?
-���� Darīs visu, ko viņam teik�u.
Naidelmans palocīja galvu.
-���� Piebrauciet "Cerberu" un manu kuģi tuvāk salai, ta�u pēc iespējas tālāk no rifiem. Dārgumus pārvedīsim ar laivām un sadalīsim pa abiem kuģiem. Dro�ības nolūkos. - Viņ� ap�klusa un skatījās tālumā. - Nedomāju, ka viņ� atkāpsies, - kapteinis klusi turpināja, it kā ne uz mirkli nebūtu pārtrau�cis domāt par He�u. - Neesmu pratis viņu pareizi novērtēt. Tiklīdz viņ� nokļūs mājās, tūdaļ sāks domāt. Un ātri vien sapratis, ka būs vajadzīgas vairākas dienas vai pat nedēļas, lai saņemtu tiesas izpildrakstu un kaut ko uzsāktu pret mums. īpa�ums ir svēta lieta. Viņ� par to deviņpadsmito pun�ktu var bļaustīties, kamēr zils paliek, bet līdz izpildraksta saņem�anai tie ir tikai vārdi.
Naidelmans pieskārās Strītera jakas atlokam.
-���� Kur� gan varēja iedomāties, ka tam alkatīgajam nelie�tim nepietiks ar diviem miljardiem? Viņam kaut kas pado�mā. Gribu, lai jūs noskaidrojat, kas tie�i, un atbilsto�i rīko�jaties. No Okema bagātībām mūs �ķir tikai da�as stundas, un es negribu, lai līdz tam mums gadītos vēl kādi nepatīka�mi pārsteigumi. - Pēk�ņi viņ� sa�ņaudza atloku dūrē. - Un, dieva deļ, nepieļaujiet, ka He�s atkal sper kāju uz �īs salas! Viņ� var visu salaist grīstē.
Strīters nesatricināmi skatījās kapteinī.
-��� Jūs domājat kaut ko konkrētu?
Naidelmans atlaida atloku un pakāpās soli atpakaļ.
-��� Alla� esmu uzskatījis jūs par rado�u un izdomas bagā�tu jūrnieku, Strītera kungs. Atstāju to jūsu ziņā.
Strīters savilka seju grimasē, kas varēja nozīmēt gaidas vai vienkār�i muskuļu spazmas.
-���� Klausos, ser! - darbu vadītājs atsaucās.
Naidelmans paliecās uz priek�u un atkal ieslēdza rāciju.
-���� Vēl sazināsimies, Strītera kungs.
Pēc mirkļa viņ� jau bija pie lifta un brauca lejā. Strīters devās pie kāpnēm. Un pēc brī�a arī viņ� bija prom.
He�s stāvēja uz pla�ā mājas lieveņa Okeāna alejā. Tas, kas iepriek�ējā diena bija tikai meteorologu brīdinājums, �odien kļuvis par īstenību. Austrumos jūrā vēlās milzīgi viļņi, kas rifos pie Perēkļa zemesraga pārtapa pamatīgās bangās. Pre�tējā ostas pusē, aiz kanāla bojām, viļņi atkal un atkal sitās pret granīta klintīm aiz Ugunsgalvas bākas - trieciena spēks bija dzirdams pāri visam līcim. Debesis vēlās drūma spēcī�gas vētras pavēdere - mākoņi grūdās viens otram virsū un drūzmējās virs ūdens. Tālāk no krasta pie Vecā Kupra kras�tiem plosījās negantas brāzmas. He�s papurinaja galvu - ja viļņi jau sitās pret �īm kailajām klintīm, vētra bus me�onīga.
Viņ� paskatījās uz ostu, kurā atgriezās da�i kuģī�i, kas bija piedalīju�ies protesta akcijā, - nelieli kuterī�i un miljonu do�lāru vērts kuģis.
Tad viņa skatiens pievērsās tuvāk mājai - pa ielas bruģi skaļi rībēja pazīstams Federal Express furgons, kas nepavisam neiederējās apkartne. Ma�īna apstājās pie mājas, un He�s de�vās pretī, lai parakstītos par sūtījuma saņem�anu.
He�s atgriezās majā. Noplēsis virsējo iesaiņojumu, viņ� steidzīgi sadriskāja arī plastikāta maisiņu. Ieraudzīju�i sūtī�jumu, profesors Horns un Bontjēra, kas stāvēja līdzās pirāta skeletam, apklusa.
-��� Taisnā ceļā no Smitsona antropoloģiskās laboratorijas, - I le�s paziņoja, kad plēsa vaļā plastikāta maisiņu.
Izņēmis biezu izdruku sainīti, He�s nolika to uz galda un sāka �ķirstīt lapas. Visi klusēdami noliecās pār rezultātiem - gaisa jautas vil�anās. Galu galā He�s nopūlās un atkrita tuvē�jā krēslā. Profesors aiz�ļūca līdz krēslam pretim doktoram, apsēdies atbalstīja zodu pret savu spieķi un domīgi parau�dzījās I Ie�ā.
-��� Ne jau to tu biji gaidījis, vai ne? - noprasīja profesors.
-��� Nē, - He�s atbildēja, papurinājis galvu. - Nebiju gan.
Profesors sarauca pieri.
-���� Melin, tu alla� parak steidzies padoties.
Bontjēra paņēma izdruku un sāka to lapot.
-��� Es tie�ām neko nesaprotu no tā jūsu mediķu �argona, - viņa noteica. - Kas tās par tādām briesmīgam slimībām?
He�s nopūtās.
-��� Pirms pāris dienām es aizsūtīju �o skeletu kaulu parau�gus uz Smitsona laboratoriju. Nosūtīju ari da�us paraugus no tiem kauliem, ko atradāt apmetnē.
-��� Lai viņi nosaka, kas tā par slimību, - papildināja profe�sors Horns.
-��� Jā. Kad sāka saslimt arvien vairāk un vairāk cilvēku, es aizdomājos par �o masu kapu. Nospriedu, ka skeleti var iz�rādīties noderīgi. Ja cilvēks mirst no slimības, viņa ķermeni paliek milzīgs daudzums konkrētās slimības antivielu.
-���� Vai viņas ķermenī, - palaboja Bontjēra. - Neaizmirsti, ka tajā kapā bija arī trīs sievietes.
-��� Tādās lielās iestādēs kā Smitsona laboratorija ir iespē�jams pārbaudīt kaulus, lai noteiktu �īs antivielas, un precīzi noteikt, no kadas slimības �is cilvēks miris. - He�s ieturēja pauzi. - Skrandu salā notiek kaut kas tāds, kā dēļ gan toreiz, gan tagad cilvēki saslimst. Piemērotākais kandidāts man �ķiet zobens. Secināju, ka tas ir slimības nēsātājs. Kur tas parādījās, tur cilvēki gāja bojā. - He�s paņēma dokumentu. - Bet analīzes norāda, - katrs pirāts miris no citas slimības. Klebsiella pneimonija, Brunjēra slimība, dendrīta mikoze, Taiti tīfs - da�i miru�i no slimībām, kas sastopamas ārkār-
līgi reti. Bet vismaz pusē gadījumu nāves cēlonis nav zināms. - Doktors paķēra papīrus no galda gala. - Rezultāti tikpat mis�tiski kā asins analīzes strādniekiem, kurus izmeklēju pirms da�ām dienām.
Viņ� pasniedza papīra lapu profesoram Hornam.
- Visiem ir novirzes no normas, ta�u katram tās ir at�ķi�rīgas. Vienīgā līdzība ir tā, ka visiem ir zems leikocītu skaits. Piemēram, �is. Divarpus tūksto�i leikocītu uz kubikmilimet- ru. Norma ir pieci līdz desmit tūksto�i. Zems ir limfocītu, monocītu, baziofilu skaits. Jēziņ!
I le�s nolika papīra lapu un skumji nopūlās.
-���� �I ir pēdējā iespēja apturēt Naidelmanu. Ja �is būtu parasts slimības uzliesmojums vai uz salas atrastos kāds vī�rusu pārnēsātājs, iespējams, es varētu viņu pārliecināt vai izmantot cīņā savus sakarus mediķu vidu, lai salā tiek izslu�dināta karantīna. Ta�u slimību epidemioloģiskajā ainā nav neka kopēja ne tagad, ne senāk.
Iestājās ilgs klusums.
-���� Bet juridiskais ceļ�? - apjautājās Bontjēra.
-����� Aprunājos ar savu advokātu. Viņ� norāda, ka tas ir acīmredzams līguma pārkāpums. Lai apturētu Naidelmanu, man jadabū tiesas izpildraksts. - He�s ieskatījās pulkstenī. - Bet mums �o nedēļu nav. Viņi rok tadā ātrumā, ka mums atliku�as tikai da�as stundas.
-��� Vai viņu nevar arestēt par ielau�anos privātā teritorijā? - Bontjēra ierosināja.
-���� Būtībā jau viņ� nekur nav ielauzies. Līgums dod Nai- delmanam un "Talasas" darbiniekiem tiesības atrasties uz salas.
-��� Es saprotu tavas ba�as, - ierunājās profesors, - ta�u ne secinājumus. Ka gan zobens pats par sevi var būt bīstams? Tas ir, ja neņem vērā iespēju tikt sadurtam.
He�s paskatījās uz profesoru.
-��� To grūti izskaidrot. Diagnostiķim nereti attīstās sestais prāts. Un tie�i tā es tagad jūtos. Man ir sajūta, esmu pārlieci�nāts, ka �is zobens ir nēsātājs. Mēs ta�u visi esam dzirdēju�i par Skrandu salas lāstu. Iespējams, zobens patie�ām ir nolā�dēts, tikai tam ir arī objektīvs izskaidrojums.
-���� Bet kādēļ tu nedomā, ka tas patie�ām ir nolādēts?
He�s neticīgi paskatījās profesorā.
-��� Jūs jokojat, ja?
-��� Mēs dzīvojam dīvainā pasaulē, Melin.
-��� Ne jau tik dīvainā!
-��� Es tikai gribu, lai tu padomā par neiedomājamo. Atrodi kopsakarības!
He�s piegāja pie dzīvojamās istabas loga. Vēj� plosīja pļavā augo�ā ozola lapas. No debesim krita pirmās lietus lāses. Osta drūzmējās arvien vairāk kuģu - da�i mazākie stāvēja pie pandusiem un gaidīja, kad tos izvilks no ūdens. Viļņu baltās cepures bijn redzamas, cik vien tālu sniedzās skatiens; paisumu nomainīja bēgums, un jūra vēl vairak sāka viļņo�ties.
Viņ� nopūtās un atrāvās no loga.
-��� Neko nesaprotu. Kas var būt kopigs streptokoku pnei�monijai un kandidiazei?
Profesors saknieba lūpas.
-��� Līdzīgu komentāru izlasīju tūksto� deviņsimt astoņdes�mit pirmajā vai otrajā gadā; to bija uzrakstījis kads epide�miologs no Nacionālā veselības institūta.
-��� Un ko tad viņ� rakstīja?
-��� Jautāja, kas var but kopīgs Kapo�i sarkomai un pneu- mocļ/stis cannii izraisītai pneimonijai.
He�s spēji pagriezās pret profesoru.
-���� Klausieties, tas ta�u nevar būt H1V\ - Un, iekams pro�fesors paguva izteikt indīgu piezīmi, atskārta, ko ar to gri�bēja teikt vecais virs. - HIV nogalina, novārdzinot cilvēka imūnsistēmu, - He�s turpināja. - Ļauj saimniekorganismā at�tīstīties jebkurai oportūniskai infekcijai.
-���� Tie�i ta. Tev, tā sakot, jāatbrīvojas no traucējo�ā trok��ņa un jāpaskatās, kas paliek pāri.
-��� Tātad mēs, iespējams, meklējam kaut ko tādu, kas grauj cilvēka imūnsistēmu.
-���� Nezināju, ka salā ir tik daudz slimo, - iebilda Bontjēra. - Manā grupā neviens nav saslimis.
He�s pievērsās arheoloģei.
-���� Neviens?
Bontjēra papurināja galvu.
-��� Redzi? - pasmaidīja doktors I loms un uzsita ar spieķi pa grīdu. - Tu gribēji atrast kaut ko kopēju. Tagad tev ir da�i pavedieni.
Viņ� piecēlās un sniedza Bontjērai roku.
-���� Bija prieks ar jums iepazīties, mademoiselle, un būtu ļoti priecīgs, ja varētu �eit uzkavēties ilgāku laiku. Ta�u tuvojas vētra, tādēļ gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās pie sava �erija, �ībām, suņa un kamīna.
Kad profesors pasniedzās pēc sava mēteļa, uz lieveņa at�skanēja steidzīgi soļi. Durvis atsprāga vaļā, un mājā ie�alca vēj�. Uz sliek�ņa stāvēja Donijs Truits - lietusmētelis bija vaļā, bet pār seju plūda lietus straumītes.
Debesis pār�ķēla zibens �autra, un pāri līcim atbalsojās pērkona dārdi.
-��� Donij? - iesaucās He�s.
Truits ar abām rokām pavēra samirku�o kreklu. He�s iz�dzirdēja, kā profesoram aizraujas elpa.
-��� Grande merde du noir, - no�ukstēja Bontjēra.
Truita paduses bija kā nosētas ar milzīgiem slapjiem izsi�tumiem. Lietus lāses, kas tecēja tiem pāri, krāsojās sārti za�ļas. Truita acis bija aiztūku�as, maisiņi zem tām - zili melni. Atkal nozibsnīja zibens, un lidz ar pērkona dārdiem atska�nēja ari Truita kliedziens. Viņ� spēra grīļīgu soli uz priek�u un norāva no galvas jūrnieka cepuri.
Uz bridi visi stāvēja kā paralizēti. Tad He�s un Bontjēra satvēra Truitu un aizveda līdz dzīvojamās istabas dīvānam.
-���� Palīdzi man, Mel, - Truits izdvesa un ar abām rokām satvēra galvu. - Es savā mū�ā neesmu noslimojis nevienu dienu!
-���� Es palīdzē�u, - atbildēja He�s. - Bet tev jāatguļas, lai varu apskatīt tavas krūtis.
-��� Pie velna krūtis! - izgrūda Donijs. - Es runāju par Јo!
Un viņ� konvulsīvi atrāva galvu no rokām. I le�u pārņē�ma �ausmas - katra saujā bija pa biezu rudu matu �ķipsnai.
Klejs stāvēja pie sava vienmotora kuģī�a priek�gala reliņiem. Megafons karājās kajīte - samircis un nevajadzīgs, lietus sabojats. Viņ� ar se�iem atliku�ajiem protestētājiem bija paslēpies aizvējā - aiz lielākā "Talasas" kuģa, kuru viņi bija mēģināju�i aplenkt pirmo.
Klejs bija izmircis līdz kaulam, ta�u zaudējuma sajūta - rūgta, smaga - skāra daudz dziļāk nekā mitrums. Lielais ku�ģis, "Cerbers", neizskaidrojamā kārtā bija pamests. Vai nu tā, vai arī cilvēkiem ticis piekodināts nerādīties uz klāja - neviens neatsaucās ne uz signalizē�anu, ne kliedzieniem. Iespējams, Klejs rūgti nodomāja, bija kļūda par mērķi izvēlē�ties pa�u lielāko kuģi. Varbūt vajadzēja doties uz. salu un blo�ķēt piestātnes. Tam vismaz būtu kāds rezultāts: pirms divām stundām vairāki ļau�u pārpildīti kuteri aizpeldēja prom no protestējo�o flotiles - Stormheivenas virzienā.
Mācītājs paskatījās uz no�ēlojamajām protesta flotiles pa�liekām. No rīta, izbraucot no ostas, viņ� jutas garā stipri�nāts - tādas apņēmības pilns viņ� bija juties tikai jaunībā. Viņ� bija pārliecināts, ka beidzot gan viņam, gan pilsētai viss būs citādi. Ka beidzot viņ� izdarīs kaut ko tādu, ko �ie labie ļau�dis spēs novērtēt. Bet tagad, skatoties uz se�ām lietus ap�ņemtajām laiviņām, kas �ūpojas lielajos viļņos, Klejam nācās
alzīt, ka protests - tāpat kā viss pārējais, ko viņ� iesācis Stormheivena, - bijis nolemts neveiksmei.
Omāru ķērāju kooperatīva vadītājs Lemjuels Smits izvir�zīja savas laivas aizsargsijas, lai varētu dro�i pietuvoties mā�cītāja kuģītim. Abi peldlidzekļi viļņos �ūpojas un sitās viens pret otru, bet lietus turpināja plik�ķināt jūras virsmu. Klejs pārliecās pari reliņiem. Mati bija pielipu�i stūrainajai sejai - tāpēc viņa vaibsti �ķita vēl draudīgāki, atgādinot skeleta gal�vaskausu.
-���� Laiks doties mājās, mācītāj! - omāru ķērājs uzsauca, ieķēries savas laivas bortā. - Vētra būs uz goda. Varbūt, kad vējelis nomierināsies, varēsim mēģināt vēlreiz.
-���� Bet tad jau bus par vēlu! - Klejs centās pārkliegt vēju un lietu. - Posta darbi jau būs pastrādāti.
-���� Bet mes savu attieksmi jau esam parādīju�i, - atbildēja Smits.
-��� Lem, ne jau attieksmes parādī�ana bija svarigākā, - tei�ca Klejs. - Ari es esmu nosalis un izmircis tāpat kā tu. Ta�u mums jānes �is upuris. Mums viņi jāaptur!
Zvejnieks papurinaja galvu.
-���� �ādā negaisā mēs viņus neapturēsim, mācītāj. Turklāt �is ziemeļaustrenis var mums palīdzēt. - Smits pievērsa ska�tienu debesim, tad paskatījās uz tālo krastu, kas drīzāk at- gādināja spokainu zilu svītriņu, kas gaist spēcīgajās lietavās. - Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu.
Klejs klusēja. Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu. Lūk, da�os vārdos izteikta visu lietu sakne. Viņi nesaprata, ka ir kas daudz svarīgāks par laivām vai naudu. Varbūt nekad arī ne�sapratis. Mācītājs atskārta, ka acīs jūtams kaut kas dīvains, un mulsi apjauta, ka raud. Vēl divas asaras sēru okeānā.
-��� Negribētu justies vainīgs, ja kāds pazaudēs laivu, - viņ� aizgriezies izmocīja. - Brauc mājās, Lem. Es palik�u.
Omāru ķērājs vilcinājās.
-���� Es noteikti jutī�os labāk, ja arī jūs brauksiet tagad. Ar viņiem cīņu var turpināt citudien, bet ar okeānu cīnīties nav iespējams.
Klejs atgaiņājās.
-��� Varbūt izkāp�u sala, aprunā�os ar Naidelmanu� - viņ� apklusa un, slēpdams seju, izlikās, ka kaut ko pēta savā ku�ģītī.
Smits vēl bridi satraukts vēroja mācītāju. Klejs ne visai labi prata stūrēt kuģi. Ta�u mācīt kādu, kā apieties ar laivu, bija nepiedodams apvainojums. Turklāt mācītāja sejā Smits bija ieraudzījis kaut ko dīvainu - pēk�ņu bezrūpīgu neprātību -, kas lika saprast: jebkur� iebildums paliks nesadzirdēts.
Viņ� uzsita pa Kleja kuģī�a reliņiem.
-��� Nu, tad mēs grie�am atpakaļ. Es seko�u kanālam des�mit komats pieci. Gadījumam, ja būs vajadzīga palīdzība.
Kleja kuģītis, darbodamies tuk�gaitā, palika "Cerbera" aizvējā. Stāvēdams uz klāja, viņ� vēroja, kā pārējās laivas, �ūpodamās bangojo�ajos viļņos, dodas prom. Motoru rūko�ņa vējā brī�iem nebija dzirdama, bet brī�iem tapa skaļāka. Mācītājs cie�āk ietinās lietusmētelī un centās nostāvēt uz klā�ja. Divdesmit jardus tālāk virs ūdens kā klints slējās baltais "Cerbera" korpuss, kam bez trok�ņa garām slīdēja viļņi.
Klejs mehāniski pārbaudīja savu kuģīti. Sūkņi darbojās ne�vainojami un spļāva aiz. borta sīkas ūdens strūkliņas; motors dūca vienmērīgi; un arī degvielas viņam vēl bija pietiekami. Tagad, kad viss izvērties tie�i tā - viņ� palicis viens, vienī�gais biedrs ir Visuaugstais viņu parņēma dīvaina komfor�ta sajūta. Varbūt gaidīt no Stormheivenas iedzīvotājiem tādas lietas bija iedomības grēks? Uz viņiem nevarēja paļauties; ta�u uz sevi viņ� varēja paļauties.
Klejs nolēma mazliet nogaidīt un tad doties uz. Skrandu salu. Viņam bija kuģis un laiks - cik tik uziet.
Stingri ieķēries stūresratā, viņ� vēroja, kā flotiles pēdējie kuģi iestūrē Stormheivenas ostā. Jau pēc īsa brī�a laiviņas bija vairs tikai tāli, spocīgi punktiņi, kas izplūda bangojo�a�jā pelēcībā.
Klejs nepamanīja, ka no Skrandu salas krastiem attauvo- jies "Talasas" kuteris. Tas spēcīgi �ūpojās un visu laiku no�virzījās no kursa, ta�u nepiekāpīgi stūrēja uz "Cerbera" pusi.
Donijs Truits gulēja uz dīvāna. Kad puisim muskulī bija ie�ļir- cināta viena miligrama deva loraz.epama, viņ� saka elpot daudz mierīgāk. Viņ� skatījās griestos un pacietīgi mirk�ķi�nāja acis, savukārt He�s apskatīja pacientu. Bonljēra un pro�fesors bija iegāju�i virtuvē, kur turpināja sarunāties �ukstus.
Paklau, Donij, - I le�s teica, - kad sāka parādīties �ie simptomi?
-���� Apmēram pirms nedēļas, - Truits �ēlā balsī atbildēja. - Sakumā nepievērsu tam uzmanību. Tad no rītiem sāka mes�ties nelaba dū�a. Pāris reizes nācās atvadīties no brokastīm. Un tad uz krūtīm parādījās izsitumi.
-��� Kadi tie izskatījās?
-���� Vispirms bija sarkani pleķi, kas pēc tam tā kā pietūka. Saka sāpēt ari plecu un kakla daļa. Tad sāku manīt, ka ķem�mē paliek daudz matu. Vispirms drusku, bet tagad ir tada sajūta, ka atliek tik paraut, un visi izkritis. Bet manā dzimtā plikpauriba nav raksturīga, visus manas dzimtas vīrie�us alla� apglabā ar matiem. Goda vārds, Melin, nespēju iedo�māties, ka mana sieva uzņems to, ka bū�u plikpauris!
-������ Neuztraucies. Tas nav uz visiem laikiem. Tiklīdz noskaidrosim, kas nolicis, un sapratīsim, kā to ārstēt, mati ataugs.
-����� Nolādēts, ļoti ceru, ka tā ari bus, - Truits noteica. - Vakar atgriezos no nakts maiņas un tūdaļ gāju gulēt, ta�u no rīta jutos vēl briesmīgāk. Ne reizi savā mū�ā neesmu bijis pie ārsta! Bet, iedomājos, tu ta�u esi draugs, vai ne? Te jau nav nekāda klīnika, ko?
-�� Vai man vēl kaut ko vajadzētu zināt? - jautāja He�s.
Donijs pēk�ņi samulsa.
-��� Nu� drusku tā kā sap pēcpuse. Tā kā jēls, tā kā kas.
-��� Pagriezies uz sāniem, - He�s izrīkoja, - es apskatī�os.
Pēc da�ām minūtēm He�s viens pats sēdēja ēdamistabā. Viņ� no slimnīcas bija izsaucis neatliekamās palīdzības ma�ī�nu, bet tā ieradīsies tikai pēc piecpadsmit minūtēm. Un tad vēl būs jānopūlas, lai iedabūtu tajā Doniju. Kā jau lauku pui�si, Truitu pārņēma �ausmas, iedomājoties, ka jāiet pie ārsta, bet no slimnīcas tādi baidījās vēl vairāk.
Da�i simptomi līdzinājās tiem, par kuriem bija sūdzēju��ies citi komandas locekļi, - apātija, nelabums. Ta�u, tāpat kā pārējos gadījumos, bija ari nepatīkami unikāli simptomi. Ile�s paņēma apdriskāto Merka rokasgrāmatu. Da�as minū�tes palasījis to, viņ� nomāco�i viegli varēja noteikt diagnozi - Donijam bija hroniska granulomatoza saslim�ana. Granulo- mas, strutojo�i limfmezgli, acīm redzami sāpīgi perianāli ab- scesi - diagnoze bija praktiski nepārprotama. Ta�u �o slimību parasti pārmanto, He�s pratoja. Leikocītu nespēja nogalināt bak�tērijas. Kādēļ tā parādījusies tikai tagad?
Nolicis rokasgrāmatu, viņ� iegāja atpakaļ dzīvojamajā is�tabā.
-��� Donij, - viņ� iesāka, - ļauj vēlreiz apskatīt tavus matus. Gribu redzēt, cik viegli tie izkrit.
-��� Pavisam viegli. Tik viegli, ka drīz līdzinā�os Julam Brin- neram"
Truits ar roku uzmanīgi pieskārās galvai, un tanī brīdi I le�s pamanīja uz viņa rokas savainojumu, kādu agrak ne�bija redzējis.
-��� Parādi roku! - Viņ� uzrotīja Donija krekla piedurkni un apskatīja delnas locītavu. - Kas tad tas?
-���� Nekas īpa�s. Saskrāpēju, strādājot Akā.
-��� Tā jāiztīra. - He�s pasniedzās pēc savas somas un ap- strādāja brūci ar sāls �ķīdumu un betadīnu, tad uzzieda an- tibakteriālu ziedi. - Kā tas gadījās?
-���� Uzrāvu uz asas titāna detaļas malas, kad Akā uzstādī�jām tās dīvainās trepes.
He�s izbijies pacēla acis.
-���� Tas bija pirms nedēļas. Bet izskatas pavisam svaigs.
-����� It kā es to neredzētu! Tā rēta visu laiku veras vaļā! Zvēru, ka manējā katru vakaru liek virsū kaut kādu smēri!
He�s vēl uzmanīgāk apskatīja brūci.
-���� Inficēta nav, - viņ� noteica. - Vai ar zobiem viss kār�tībā?
-�� Savādi, ka tu par to jautā. Tikai vakar pamanīju, ka viens no maniem ilkņiem sācis kustēties. Laikam jau kļūstu vecs.
Izkrīt mati un zobi, kavēts dzī�anas process. Tāpat kā pirātiem. Pirātiem bija citas, nesaistītas saslim�anas. Ta�u �īs pazīmes viņiem visiem bija kopējas. Tāpat kā vairākiem vīriem no ra�cēju komandas.
He�s papurināja galvu. Klasiski cingas simptomi. Ta�u ci�ti neparastie simptomi padarīja �ādu diagnozi neiespējamu. Un tomēr - kaut kas �ajā jūklī �ķita sasodīti pazīstams. Kā jau profesors bija teicis, jāaizmirst par pārējām slimībām, jāizsvītro tas un jāapskatās, kas paliek pāri. Nenormāli zems leikocītu skaits. Izkrīt mati un zobi, kavēts dzī�anas process, nelabums, vājums, apā�tija�
Pēk�ņi viss kļuva neizturami skaidrs.
-��� Jēziņ� - viņ� iesāka un steig�us piecēlās kājās.
Mozaīkas detaļas bija saliktas kopainā. lle�s bridi stāvēja
ka zibens ķerts un centās aptvert �ausmīgo patiesību.
-��� Atvaino mani uz minūti, - viņ� teica Truitam, uzmeta pacientam segu un ieskatījās pulkstenī: tas rādīja septiņi. Līdz brīdim, kad Naidelmans būs nonācis līdz apslēptajai mantai, paliku�as vēl pāris stundas.
1 le�s vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai saglabātu pa��savaldī�anos. Tad viņ� piegāja pie telefona un uzgrieza salas automātiskā mar�rutē�anas centra numuru.
Atbildes nebija.
-��� Sasodīts! - norūca He�s.
No savas somas viņ� izņēma rāciju. Visos "Talasas" kanā�los bija dzirdami traucējumi. Mirkli apdomājies, He�s apsvē�ra tālāko rīcību. Un tapa skaidrs, ka izeja ir tikai viena.
Viņ� iegāja virtuvē. Profesors uz galda bija izklājis duci bultu uzgaļu un stāstīja Bontjērai par Indijas piekrastes pil�sētām. Sieviete pacēla galvu, un tūdaļ viņas acis iezagās satraukums.
-��� Izabella, - He�s klusi ierunājās, - man jādodas uz salu. Vai tu būtu tik laipna un pieskatītu, ka Donijs tiek aizvests uz slimnīcu?
-���� Uz salu? - Bontjēra iesaucās. - Traks esi?
-��� Nav laika paskaidrot, - iedams pie sienas skapja, izme�ta He�s.
Aiz muguras viņam atskanēja mēbeļu �vīkstoņa - Bont�jēra un profesors bija atgrūdu�i krēslus un sekoja doktoram. Atvēris skapja durvis, He�s izņēma divus vilnas d�emperus un sāka vilkt mugurā.
-���� Melin�
-���� Piedod, Izabella. Paskaidrojumi vēlāk.
-���� Es brauk�u tev līdzi.
-���� Pat nedomā, - atbildēja He�s. - Tas ir pārāk bīstami. Turklāt tev jāpaliek �eit un jāparūpējas, lai Donijs tiek aiz�vests uz slimnīcu.
-��� Es nebrauk�u ne uz kādu slimnīcu! - no dīvāna puses atskanēja Truita balss.
-��� Redzi? - He�s noteica, uzvilka impregnēta auduma mē�teli un ietūcīja kabata jūrnieka cepuri.
-���� Nē. Es pazīstu jūru. Tādā laikā drīkst braukt tikai di�vatā, un tu to zini. - Bontjēra saka vilkt arā no skapja bie�zus svīterus un He�a tēva veco lietusmēteli.
-���� Piedod, - He�s atteica, vilkdams kājas zābakus.
Tad viņ� uz pleca sajuta pieskārienu.
-���� Damai taisnība, - teica profesors. - Es nezinu, ko tas viss nozīmē, ta�u skaidri zinu, ka tu tāda negaisa laikā ne�varēsi viens stūrēt, uzmanīt kursu un pietauvoties krastā. Ari es varu parūpēties, lai Donijs tiek aizvests uz slimnīcu.
-����� Vai tad jūs nedzirdējāt? - iesaucās Truits. - Es ne�brauk�u ne uz kādu slimnīcu!
Profesors pagriezās un veltīja viņam stingru skatienu.
-���� Vēl viens vārds, un tevi nogāzis uz nestuvēm un pie- saitēs kā tādu vājprātīgo! Tā vai citādi, bet tu brauksi.uz slim- nicu!
Uz brīdi iestājās klusums.
-���� Klausos, - Truits atbildēja.
Profesors pagriezās pret Bontjēru un He�u un piemiedza ar aci.
He�s paķēra lukturi un paskatījās uz Bontjēru - zem mil�zīgās dzeltenās jūrnieku cepures mirdzēja viņas apņēmības pilnās melnās acis.
-���� Viņa spēj ne mazāk kā tu, - profesors teica. - Un var�būt pat vairāk, ja godīgi.
-���� Kādēļ tev tas vajadzīgs? - He�s klusi jautāja.
Atbildes vietā Bontjēra ielika roku viņam elkonī.
-��� Tādēļ, ka tu esi ļoti īpa�s, monsieur Ic docteur. Īpa�s man. Nekad sev nepiedo�u, ja bū�u pametusi tevi vienu un ar tevi kaut kas notiks.
He�s vēl mirkli uzkavējās, lai pa�ukstētu profesoram, kā tālāk rīkoties ar Truitu, un tad viņi izsteidzās āra brāzmaina�jā lietū. Stundas laikā negaiss bija stipri pieņēmies spēkā, cauri vēja gaudo�anai un koku �alkoņai He�s sadzirdēja Atlantijas okeāna viļņu si�anos pret zemesragu - me�onīgie ta�u tik klu�su, ka drīzāk viņ� to sajuta, nekā sadzirdēja ar ausim.
Viņi skrie�us metās prom pa ielām, kuras ieskāva aizslē�ģotas mājas. Paragri uznāku�ajā tumsā vārgi mirguļoja later�nas. Lai ari He�am mugurā bija lietusmētelis, jau pēc minū�tes viņ� mirka slapjumā. Kad viņi tuvojās piestātnei, debesis pār�ķēla mirdzo�i zila zibens �autra, un atskanēja apdulli�no�i pērkona dārdi. Nākamajā mirklī He�s saklausīja blīk��ķi transformatorā netālu no ostas. Pilsēta acumirkli iegri�ma necaurredzamā tumsā.
He�s un Bontjēra aizkļuva lidz piestātnei un, uzmanīgi sperdami katru soli, devās lejup uz peldo�o doku. Visas lai�vas bija nostiprinātas pie �ūpojo�ās struktūras. Izņēmis no kabatas nazi, I le�s pargrieza "�ēlabainās D�einas" laiviņas tauvu un ar Bontjēras palīdzību iestūma to ūdeni.
-��� Mus divus ta var arī neizturēt, - He�s teica, kāpjot laivā. - Es atgriezī�os un paņem�u arī tevi.
-��� Labāk jau butu, - Bontjēra atteica. Milzīgajā svīterī un lietusmētelī viņa izskatījās smieklīgi.
Pat nemēģinādams iedarbinat dzinēju, I le�s ielika airus dullos un sāka irties uz "�ēlabainās D�einas" pusi. Ostā ūdens vēl bija relatīvi mierīgs, ta�u vēj� kļuva teju necie�ams. Laiviņu mētāja aug�up un lejup, un tā ik pa laikam ar nepa�tīkamu plīk�ķi atkrita ieplakās starp viļņiem. Irdamies ar mu�guru pret jūru, I le�s vēroja neapgaismotās pilsētas aprises, kas zīmējas tum�ajās debesis. Skatiens nevil�us pievērsās �au�rajai, augstajai mācītāja mājai, kas kā koka pirksts slējās mā�koņos. Debesis atkal nomirgoja draudīga zibens �autra, un tajā mirklī He�s ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - dzel�tenos svārkos ģērbu�os Klēru, kas, vienu roku uzlikusi dur�vju aplodai, skatījās uz jūru, tie�i uz viņu. Bet jau nākamajā acumirkli visu atkal ieskāva tumsa.
Beidzot laiva bija likusi līdz He�a kuģītim un atsitās pret bortu. Piestiprinājis to kuģa pakaļgalam, He�s uzrāpās uz klāja, uzpildīja degvielu un, noskaitījis īsu lūg�anu, pagrieza starteri. ^'�ēlabainā D�eina" atdzīvojās. Klausīdamies, kā velkas aug�up enkura ķēde, He�s kārtējo reizi nopriecājās, ka viņam li tik dro�s kuģis.
Palielinājis ātrumu, viņ� piebrauca tuvāk dokam un ap�mierināts noraudzījās, ka Bontjēra, par spīti biezajam un lie�lajam apģērbam, uzlec uz klāja ar īsta jūrnieka meistarību. Uzvilkusi He�a pasviesto glāb�anas vesti, viņa paslēpa ma�tus zem jūrnieka cepures. He�s pārbaudija kompasmājiņu un tad pievērsās jūrai - uz. divām spīdo�ajām bojām kanāla vidū un boju ar zvanu pie izejas licī.
-���� Kad iziesim alklāta okeānā, - He�s teica, - es virzī�u kuģi ar pusi jaudas pa diagonāli viļņiem. �ūpos mus kā ellē, tādēļ turies cie�i. Un paliec blakus, jo vari būt noderīga pie stūres.
-��� Tu nu gan esi muļķis, - alla� jautra Bontjēra aizkaitinā�ta atbildēja. - Tu domā, ka vētras plosās tikai Menā? Bet es patie�ām vēlētos zināt, kādēļ mēs dodamies �ajā neprātīga�jā ceļojumā.
-��� Es visu izstāstī�u, - He�s noteica, vērdamies jurā. - Bet tev tas nepatiks.
Klejs, līdz sāpēm spēcīgi ieķēries stūrē, vērās bangojo�ajā tumsa. Pēc katra trakojo�ā viļņa sitiena kuģītis skaļi nodre�bēja, ūdens �ķīda pāri tā priek�galam, un vēj� plosīja putas no viļņu mugurām. Katra Ūdens vāla baltās dUres triecās stū�res mājas logā, un kuģītis, tikko ticis bangas virsotnē, neka�vējoties nāvējo�ā ātrumā atkal gāzās lejā. Uz bridi iestājās spēj� bezvēja klusums; jau nākamajā mirkli kuģītis bīstami sasvērās uz sāniem, un viss atkal sākas no jauna.
Pirms desmit minūtēm, kad Klejs bija mēģinājis ieslēgt priek�gala pro�ektorus, izrādījās, ka izsisti vairāki dro�inā�tāji un elektriskās strāvas nav. Rezerves baterijas nedarbo�jās - pirms izie�anas jūrā viņ� nebija iedomājies tās pārbau�dīt, lai ari zināja, ka tas noteikti jāizdara. Ta�u Kleja prātu tobrīd nodarbināja citas problēmas: "Cerbers" bez brīdinā�juma bija pacēlis enkuru un, ienirdams brāzmainajā tumsā, devies prom, neliekoties ne zinis par signalizē�anu no viņa kutera. Klejs kādu bridi bija centies dzīties pakaļ lielajam ku�ģim, bez apstājas signalizēdams, ta�u "Cerbers" nepielūdza�mi attālinājās un nozuda me�onīgajā negaisā.
Pulēdamies novērtēt situāciju, viņ� nopētīja stūres māju. Skaidrs, ka bija muļķīgi censties sekot "Cerberam", ja reiz tas jau pirmīt nepievērsa mazajam kuterim nekādu uzma�nību, nebija cerību, ka tagad kaut kas mainītos. Turklāt
Skrandu salas vēja pusē okeāns burtiski mutuļoja - viļņi no austrumiem sitās pret bēguma vāliem, radot īstu bangu elli. Radionavigācijas sistēma nedarbojās, tātad viņ� varēja paļau�ties tikai uz kompasu. Klejs mēģināja stūrēt un izskaitļot attā�lumu. Viņ� lieliski apzinājās, ka nav nekāds izcilais jūrnieks, tādēļ �ādos tumsības apstākļos viņam atlika tikai lūkoties kompasā tajos brī�os, kad uzplaiksnīja zibens. Kabatā bija lukturītis, ta�u stūri nācās turēt ar abām rokām.
Ugunsgalvas baka apdzisa. Vēja gaudas un viļņu bango��ana bija tik skaļa, ka boju ar zvanu varēja sadzirdēt tikai tad, kad uztriecās tai virsū. Klejs piespieda stūri ar elkoņiem un uzgūlās tai virsū - viņ� izmisīgi centās izdomāt, kā rīko�ties tālāk. Sala bija apmēram pusjudzes attālumā. Viņ� sapra�ta, ka pat vislabākajam jūrniekam �ādos laika apstākļos bū�tu sare�ģīti izkuģot cauri rifiem, lai nonāktu pie "Talasas" dokiem. Ta�u - lai ari apņem�anas izkāpt Skrandu sala bija sa�ķobījusies - daudz grūtāk būtu bangojo�ajā jūrā pieveikt se�as jūdzes, lai atgrieztos Stormheivenā.
Divas reizes viņam �ķita, ka dzird klusu "Cerbera" dzi�nēju rūkoņu. Neiespējami: kuģis vispirms bija pagriezies uz austrumiem, pēc tam uz rietumiem - it ka kaut ko meklētu vai gaidītu.
Kad atkal uzliesmoja zibens, Klejs, izmisīgi pēdējiem spē�kiem ieķeries stūrē, ieskatījās kompasā. Kuteris kārtējo reizi gāzās ieplaka starp viļņiem. Klejs mazliet palaboja kursu - tagad viņ� stūrēja gandrīz tie�i atklātā okeānā. Kuteris sāka celties kārtējā viļņa mugurā. Kad pelēkmelnā ūdens siena par�ļācās pāri kuģī�a priek�galam un cēlas arvien augstak un augstāk, viņ� saprata, ka kursa maiņa bija kļūda. Kad vilnis atsitās pret stūres māju, �ķita, ka kuterim trāpījusi dzelzs dū�re, un tas gāzās lejup. Me�onīgās bangas izdauzīja vienu no logiem un triecas tie�i virsu Klejam. Viņam tik tikko pietika laika, lai ieķertos stūrē un no visa spēka piespiestos tai, lai pārlaistu briesmīgo putienu.
Kuteris nodrebēja un arvien dziļāk un dziļāk slīka mutu�ļojo�ajā jūrā. Kad Klejs jau nosprieda, ka kuģītis tūdaļ no�grims, viņ� ar prieku atskārta, ka peldspēju tas tomēr nav zaudējis. Kuteris cēlās aug�up tik ilgi, kamēr viļņi sa�ķēlās un noslīdēja no klāja. Kamēr kuģītis atguva līdzsvaru, uz- �ķilās zibens - un Kleja acu priek�a pavērās me�onīgas vēt�ras plosīts okeāns. Bet priek�ā vīdēja daudz mierīgāki ūdeņi - Skrandu salas aizvēja puse.
Klejs pavērās melnajās debesīs, un pāri viņa lūpām izlau- zas vardi: Augstais Dievs, lai notiek Tava griba! Un jau nāka�majā mirkli viņ� atsāka cīņu ar jūru - sagrieza kuteri pa dia- gonāli viļņiem un ieķērās stūrē, lai pārciestu nākamo bangu, kas gāzās iek�ā pa izdauzīto logu. Līdz ar nākamo augsto vilni kuģītis beidzot ieslīdēja mierīgākos ūdeņos.
Iekams Klejs paguva atviegloti nopūsties, nācās atskārst, ka tie ir mierīgāki, tikai salīdzinot ar to vētru, kas palika aiz muguras. Salu no abām pusēm ieskāva spēcīgas bangas, izraisot neprognozējamu �ūpo�anos, ta�u beidzot viņ� varē�ja stūrēt taisni uz piestātni. Klejs mazliet palielināja ātrumu un ieklausījās motora rēco�ajā atbildē.
�ķita, ka ātruma palielinā�ana mazliet nostabilizējusi ku�teri. Tas iras uz priek�u, krita lejup un cēlās atkal aug�up, un tad atkal krita. Pro�ektora trūkums un izsistais stikls ļo�ti apgrūtināja virziena noteik�anu tajos īsajos mirkļos, kad kuteris atradās viļņa mugurā. Klejs sāka saprast, ka, iespē�jams, bulu prātīgi samazināt dzinēja apgriezienus - gadīju�mam, ja�
Ar apdullino�u krak�ķi kuteris uzskrēja rifiem. Klejs spē- cigi atsitās pret stūri un salauza degunu; tad viņ� tika at�sviests atpakaļ un ietriecās stūres mājas sienā. Vilnis, kas �ļā- cās pāri rifam, pagrieza kuģīti sānis, bet nākamā brāzma spēji ietriecās tā bortā. Spļaudams asinis un sāļo ūdeni un pulēdamies atgūties, Klejs aizgrīļojās līdz stūrei. Tad kuģī�a sānos iezvēla tre�ais vilnis, Klejs vispirms tika izsviests uz klāja, bet pēc tam - ūdens un vēja mutuļojo�ajā haosā.
He�s stūrēja "�ēlabaino D�einu" kanālā. Aiz muguras pali�ka reco�a simfonija - troses sitas pret mastiem kuģī�iem, kas histēriski �ūpojas enkuru ķēdēs. Vēj� bija auksts, debesis kla�ja biezs lietus slānis. I le�s ieelpoja - gaisā bija tikpat daudz sāls, cik svaiguma. Tādu juru viņ� tika redzējis ari bērnībā, ta�u ne reizi nebija ļāvies neprātīgai dziņai iziet trakojo�a�jos viļņos.
Pēdējais skatiens uz krastu, un tad jau viņ�, palielinājis kuģī�a ātrumu, pilnība pievērsās jūrai. Viņi paslīdēja garam peldo�ajai zīmei 5 jūdzes stundā un Bez ķīļūdens - zīmes vējā bija sasvēru�as uz sāniem, it kā atzītu sakāvi.
Līdzās nostājās Bontjēra, ar abām rokām cie�i ieķērusies vadības paneli.
-��� Tātad? - viņa iekliedza He�am tie�i ausi.
-����� Es, Izabella, esmu pilnīgs muļķis, - He�s atkliedza. - Es tos simptomus esmu redzējis tūksto�iem rei�u! Esmu skatījies tiem tie�i virsū. Katrs, kur� slimojis ar vēzi un bijis pakļauts radioterapijai, zina, ko tas nozīmē.
-���� Radioterapijai?
-��� Jā. Kas notiek ar �iem pacientiem? Viņus moka nela�bums. Viņi zaudē enerģiju. Matus. Leikocītu skaits samazi�nās līdz minimumam. Pēdējas nedēļas laikā izmeklējot pa�cientus, esmu �os simptomus sastapis ik uz soļa!
Bontjēra samulsumā iepleta acis - par spīti ūdens �altīm, kas �jācās sejā.
-��� Svētā Mihaēla zobens ir radioaktīvs. Padomā! Ilgsto�ā ra�diācijas ietekmē tiek nogalinātas kaulu smadzeņu �ūnas, bū�tībā tam netiek ļauts dalīties. Tā sakropļo imūnsistēmu, un cilvēks kļūst par vieglu upuri jebkurai infekcijai. Tādēļ arī "Talasas" strādnieki nāca pie manis ar visām tām dīvaina�jām slimībām, kas novērsa manu uzmanību. Ja tiek traucēta �ūnu dalī�anās, liek kavēts dzī�anas process, cilvēks zaudē matus. Redzi, cik lēni dzist mana roka? Augsts radiācijas lī�menis noved pie osteoporoz.es un zobu zaudē�anas. Simp�tomi ir tādi pa�i kā cingai.
-���� Un tas izskaidro arī problēmas ar datoriem.
-��� Ko tu ar to gribi teikt?
-��� Radiācija izraisa bojājumus mikroelektronika. - Bontjē�ra piemiedza acis un cie�i vērās He�ā. Par viņas seju lija lie�tus un jūras ūdens. - Bet kādēļ mums bija jādodas �ajā slep�kavnieciskajā vētrā?
-��� Tagad mēs zinām, ka zobens ir radioaktīvs. Bet tas ari ir viss, ko mēs par to zinām. Tas bijis ieslēgts svina �ķirstā un tomēr ari pec septiņsimt gadiem spēj nogalināt ikvienu, kas nonāk ar to saskarē. Dievs vien zina, kas var notikt, ja Naidelmans to paņems rokā! Mēs to nedrīkstam pieļaut.
Kad kuģītis izpeldēja no Ugunsgalvas aizvēja puses, viļ�ņi ar ne�ēlīgu niknumu ietriecās "�ēlabainās D�einas" kor�pusa. I le�s apklusa un sāka griezt stUri, pulēdamies lureties pa diagonāli viļņiem. Gaiss bija ūdens pilieniņu un �ļakstu pilns. Viņ� ieskatījās kompasā, pielaboja kursu un pievērsās radionavigācijas sistēmai.
Bontjēra ar abām rokam ieķērās margās un pielieca galvu, lai sejā ne�ļāktos lietus straumes.
-���� Bet kas tad ir �is zobens?
-���� Dievs viens zina. Lai kas tas arī butu, tas ir bīstams kā elle. Personīgi es negribētu�
Viņ� pēk�ņi apklusa un vērās taisni uz priek�u. Tumsā ne�skaidri iezīmējās balta līnija - diezgan augstu virs kuģī�a. He�s sāka prātot, vai tas varētu būt milzīgs kuģis.
-��� Jēziņ! - viņ� no�ukstēja, pats pārsteigts par lieti�ķumu savā balsi. - Tu tikai paskaties!
Tas nebija kuģis. �ausmu pārņemts, He�s atskārta, ka ta ir milzīga viļņa balta mugura.
-��� Palīdzi noturēt stūri! � viņ� uzkliedza.
Paliekusies uz priek�u, Bontjēra ar abām rokām ieķērās stūrē, bet He�s izmisīgi rīkojas ar droseli. Kuģītis sāka rāp�ties stāvajā ūdens sienā, bet He�s tikmēr palielināja dzinēja apgriezienus, pūlēdamies noturēt "�ēlabaino D�einu" vaja�dzīgajā virzienā. Kad kuģis atradās pa�ā virsotnē, to ap�ļāca baltu putu mutuļi un me�onīga vēja brāzma. He�s izmisīgi turējāspretī spēcīgajai ūdens gāzmai un aizturēja elpu.
�ķita ka kuģis uz brīdi sastindzis viļņos, bet jau nākamajā mirklī tas pēk�ņi tika atbrīvots un, me�onīgi virpuļo�dams, pārpeldēja pāri ūdens valnim. He�s tūdaļ samazināja apgriezienus, un kuģis strauji gāzās lejup. Brīdī, kad kuģis starp augstajiem viļņiem bija apslēpts vējam, iestājās biedē�jo�s, pārdabisks miers. Pēc tam no tumsas iznira nākamais putu mākoņa klātais zaļganā ūdens milzenis.
-��� Aiz Vraku salas būs vēl ļaunāk, - He�s nokliedza.
Bontjēra neatbildēja. Kad "�ēlabainā D�eina" ar griezī�gu krak�ķi ietriecās nakamajā vilni, viņa vēl cie�āk ieķērās stūre.
Ieskatījies radionavigācijas sistēmas ekrānā, He�s sapra�ta, ka kuģis tiek nests uz. dienvidaustrumiem ar ātrumu �et�ri mezgli stundā. Viņ� palaboja kursu - vienu roku 1 le�s turē�ja uz droseles, bet otru uz stūres. Bontjēra palīdzēja noturēt stūri vajadzīgajā pozīcijā.
-���� Profesoram taisnība, - He�s nokliedza. - Bez tevis es netiktu galā.
Vēj� un lietus bija izrāvis Bontjēras matus no cepures apak�as, un tie kā valdzino�s melns vilnis krita pār muguru. Sievietes seja bija pietvīkusi - vai nu no bailēm vai ari no satraukuma.
Kuģi satvēra nākamā banga, un He�s atkal pievērsās mu�tuļojo�ajai jurai.
-��� Kā tu doma pārliecināt Naidelmanu, ka zobens ir radio�aktīvs? - Bontjēra skaļi nobļāva.
-���� Kad "Talasa" iekārtoja medpunktu, tur tika salikta vis�da�ādākā aparatūra. Ieskaitot radioloģijas dozimetru un mo�dernu Geigera skaitītāju. Fs to sasodīto verķi ne reizi tā ari neieslēdzu. - He�s papurināja galvu. Kuģis sāka rāpties nā�kamā vilna mugurā. - Ja butu ieslēdzis, rādītāji dro�i vien sajuktu prātā. Visi saslimu�ie racēji, kas nāca uz medpunktu, ta�u bija klāti ar radioaktīvajiem putekļiem. Man vienalga, cik ļoti Naidelmans alkst iegūt to zobenu. Skaitītāja rādīju�mus viņ� nespēs apstrīdēt.
Cauri vēja rēkoņai un pa�a skaļajiem vārdiem viņ� tik tik�ko spēja saklausīt viļņu si�anos pa kuģa labo bortu. Vraku sala. Izbraucot no aizvēja, vēj� pieņēmās spēkā. Tagad - kā pec mājiena - virs "�ēlabainās D�einas" parādījās vēl viens augsts balts vilnis, vēl lielāks par iepriek�ējo. Tas, draudīgi �ņācot, cēlās virs galvam. Kuģis iekrita klusā ieplakā un atkal sāka celties aug�up. Sirdij strauji pukstot, He�s mazliet palie- Iinaja ātrumu.
-��� Turies! - viņ� uzsauca, kad "�ēlabaina D�eina" atradās pa�a virsotnē.
Samazinājis apgriezienus, He�s virzīja kuģi tie�i mutuļo�jo�ajā ūdenī. "�ēlabainā D�eina" ar ne�ēligu spēku tika iesviesta dīvaina krēslas pasaulē, kur gan jūra, gan gaiss sastāvēja tikai no ūdens. Piepe�i viņi atkal bija izlauzu�ies brīvībā. Dzenskrūve bezpalīdzīgi �īkstēja - kuģa priek�gals iedūrās putainajā viļņa sienā. Ieslīdot kārtējā stiklainajā dzel�mē, He�s ieraudzīja, ka priek�a materializējusies vel viena baltā svītra, kas �audījās un mētājās kā neprātīga.
Viņ� centās apslāpēt pieaugo�o paniku un izmisumu. Pēdējais, tikko sastaptais vilnis nebija nekāds niķīgs izņē�mums. Ar tādiem nāksies cīnīties vēl vismaz trīs jūdzes.
Tagad, tiklīdz kuģītis sa�ūpojās vai novibrēja, tiklīdz sasvēras stūre, viņu pārņēma draudīgas sajūtas. "�ēlabainā D�eina" �ķita smagnēja un balasta pārpilna. I le�s paskatījās uz pakaļgalu - seja iesitās pātagojo�s vēj�. Tilpnes sūkņi stra- dāja nevainojami jau kop� izbrauk�anas no ostas, ta�u veca�jai "D�einai" tilpnē nebija ūdens līmeņa rādītāja. Lai to no�skaidrotu, vajadzēja pa�am doties uz tilpni.
-���� Izabella! - viņ� uzsauca, ar kājām atspēries pret kajītes sienu un ar rokam ieķēries stūrē. - Tiec līdz priek�ējai ka�jītei un atskrūve metāla lūku grīdā. Pēc tam pateiksi, cik ūdens ir tilpnē.
Bontjēra nopurināja lietus lāses no sejas un saproto�i pa�locīja galvu. I le�s vēroja, ka viņa rāpjas pāri stūres mājai un atver kajītes durvis. Pēc mirkļa viņa jau bija atpakaļ.
-��� Viena ceturtdaļa! - viņa nokliedza.
He�s nolamājās. Korpusā acīmredzot ietriekusies kāda at�lūza, ta�u viņ� to tādā negaisā pat nepamanīja. Viņ� ieskatī�jās radionavigācijas sistēmas ekrānā. Līdz salai paliku�as div�arpus jūdzes. Varbūt izdosies tik tālu tikt.
-��� Ņem stūri! - viņ� nobrēca. - Es pārbaudī�u laivu!
he�s, ar abām rokam ieķēries reliņos, devās uz pakaļga�lu. Laiva vēl joprojām bija pietauvota kuģa pakaļgalam un �ūpojās viļņos kā korķis. Izskatījās, ka ūdens tajā nav - "�ē- labainas D�einas" korpuss bija aizturējis visas �altis. Ta�u He�s cerēja, ka viņiem nevajadzēs to izmantot - ne sausu, ne slapju.
Nomainījis Bontjēru pie stūres, He�s atskārta, ka kuģis kļuvis vēl smagnējāks. Tagad rāp�anās viļņu virsotnēs aiz�ņēma daudz vairāk laika nekā kri�ana lejā.
-���� Viss kārtībā? - uzsauca Bontjēra.
-���� Pagaidām jā, - atbildēja I le�s. - Un tev?
-���� Esmu nobijusies.
Kuģis atkal nogrima ieplakā - jau pazīstamajā spokainajā klusumā. Ile�s, ieķēries stūrē, sastindzis gaidīja cel�anos aug��up. Ta�u kuģītis palika lejā.
He�s turpināja gaidīt. Beidzot "�ēlabainā D�eina" cēlās, ta�u parak leni. Uz brīdi He�s iedomājās, ka radionavigāci�jas sistēma sabojājusies un viņi jau nonāku�i salas aizvēja pusē. Bet tad viņ� saklausīja savādu rīboņu.
Augstu virs galvas bija pacēlusies gluda, Himalaju cienī�ga ūdens siena. Virsotni rotāja sakultu putu cepure, kas rūca un �ņāca kā dzīva būtne.
Izslējusi galvu, Bontjēra ari vēroja vilni. Abi nespeja iz�teikt ne vārda.
Kuģītis atkal cēlās aug�up - arvien augstāk un augstāk, līdz gaiss �ķita ūdenskrituma rēkoņas pārpildīts. Kad vilnis uztriecās klājam, atskanēja me�onīgs krak�ķis - "�ēlabainā D�eina" �ūpojās uz aug�u un atpakaļ, klājs nostājās gandrīz vertikāli, l le�s izmisīgi turējās - viņ� juta, kā kājas slīd pa dēļiem. Tilpnē sa�ūpojās ūdens, un kuģis sasvēras uz sāniem.
Stūre pēk�ņi atslāba. Kad brāzmainie viļņi atkāpās, He�s saprata, ka kuģis slīkst.
"�ēlabainā D�eina" gulēja uz sāniem un strauji grima - tajā bija pārāk daudz ūdens, lai varētu atjaunot līdzsvaru. I le�s paskatījās uz pakaļgalu. Ari laivā bija iesmēlies ūdens, ta�u tā vēl turējās virs viļņiem.
Bontjēra sekoja He�a skatienam un palocīja galvu, leķē- ru�ies bortos, līdz viduklim mutuļojo�ajā ūdeni, viņi ar pū�lēm līda uz laivas pusi. He�s zināja, ka tik spēcīgam vilnim seko vairāki mazāki. Viņiem bija divas vai varbūt trīs minū�tes, lai ierāptos laivā un attauvotos no "�ēlabainās D�einas". Ja ne, gan laiva, gan viņi nogrims līdz ar kuģi.
Ieķēries reliņos, He�s aizturēja elpu, kamēr pari galvai pār�alca kārtējais vilnis. Viņ� vēl spēcīgāk ieķērās pakaļgala reliņos. Bultskrūve jau bija zem ūdens. Taustīdamies ledai�najos viļņos, He�s atrada tauvas galu. Atlaidis reliņus, viņ� ieķērās tauvā. Cīnīdamies ar spēcīgo straumi, viņ� rāvās uz priek�u, līdz atsitās pret laivas priek�galu. Ierāpies tajā, viņ� atkrita uz grīdas, ta�u tūdaļ pietrausās un ar acīm meklēja Bontjēru.
Viņa bija ieķērusies "�ēlabainās D�einas" pakaļgala reli�ņos, kas gandrīz jau atradās zem ūdens. Satvēris tauvu, He�s sāka virzīties tuvāk kuģim. Spēcīgs vilnis pasita laivu uz. aug��u un ap�ļāca viņu ar kārtējo sāļu putu devu. Pārliecies pāri malai, viņ� satvēra Bontjēru zem padusēm un ievilka laivā. Kad vilnis norima, "�ēlabainā D�eina" pagriezās ar kājām gaisā un, atstādama aiz sevis burbuļu mutuli, grima dzel�mē.
- Mums jātiek tālāk! - iekliedzās He�s.
Izņēmis no kabatas nazi, viņ� izmisīgi zāģēja pu�u tauvu. Laiva atkal iekļuva vilni. "�ēlabaina D�eina" pagrieza savu pakaļgalu tintes zilajām debesīm un, izgrudusi skaļu nopu�tu, pazuda zem ūdens.
Bontjēra nevilcinādamās paķēra smejamo kausu un stei�dza atbrīvot laivu no ūdens. Aizlīdis lidz pakaļgalam, He�s parava starteri - vienreiz, tad otrreiz. Motors noklepojās, nosprauslājas, un tad cauri trakojo�ā okeāna rēkoņai atska�nēja metāliska �erkstoņa. Ļaudams motoram darboties tuk�- gaitā, He�s ar otru kausu metās smelt ūdeni. Viss velti - tā kā "�ēlabainā D�eina" bija nogrimusi, laivai nācās izturēt visu negaisa spēku. Viļņi pāri bortiem �ļācās ātrāk, nekā viņi to spēja izsmelt.
-��� Jāpagrie�as, - ierosināja Bontjēra. - Tu turpini smelt, es vadī�u laivu.
-����� Bet�
-��� Klausi!
Aizrāpusies līdz laivas pakaļgalam, Bontjēra pagrieza lai�vu ar bortu pret viļņiem. Motors sāka darboties ar pilnu jau�du.
-���� Dieva dēļ, ko tu dari?! - nobrēca I le�s.
-��� Smel ūdeni! - atkliedza arheoloģe.
Laiva sa�ūpojās atpakaļ un uz aug�u, ūdens, kas bija sa�krājies laivā, satecēja pakaļgalā. Tiklīdz lielais vilnis bija ga�ram, Bontjēra spēji pagrieza motoru, izcēla to no ūdens un ielaida atpakaļ. Un nekavējoties pagrieza laivu vēlreiz, pa�ralēli vilnim, kam parslīdēja pāri.
�āda rīcība bija pilnīgi pretēja tam, ko Ile�s jebkad mācī�jies par laivas vadī�anu. �ausmu pārņemts, viņ�, tiklīdz lai�va palielināja ātrumu, nometa kausu un ieķērās bortā.
-��� Turpini smelt ūdeni! - Bontjēra pamācīja un pavilka no�slēdzo�o krānu. Kad laiva sāka slidēt vēl ātrāk, ūdens no tās izlija.
-��� Tu mūs novedīsi kapos! - He�s iekliedzās.
-���� Rs jau tā esmu darījusi, - atsaucās Bontjēra. - Bērnībā stūrēju pamatīgos viļņos.
-���� Bet ne jau �ādos!
Laiva ieslīdēja viļņu ieplakā; kad viņi sāka rāpties nāka�mā vāla mugurā, dzenskrūve, briesmīgi �ērkstēdama, ieur�bās ūdenī. Ar kājām atspēries pret laivas dibenu un ar abām rokam ieķēries laivas bortos, lle�s paguva nospriest, ka viņi pārvietojas ar ātrumu divdesmit mezgli stunda.
-��� Turies! - uzsauca Bontjēra.
Laiviņa sāniski pārslīdēja pāri putojo�ajai bangai. I le�s, pārbijies un samulsis, atskārta, ka laiva uz bridi palecas gai�sā un tikai nākamajā mirkli ar troksni iegāzās ūdenī viļņa otrajā pusē. Laiva atguva līdzsvaru un atkal nesās lejup, ban�gojo�ajā dzelmē.
-���� Vai lēnāk nevar?
-���� Lēnāk nekas neizdosies! Laivai jālido!
He�s paskatījās pāri braucamā priek�galam.
-���� Bet mēs lidojam nepareizajā virzienā!
-���� Neuztraucies! Pēc da�ām minūtēm sagriezīsimics pa�reizi.
He�s apsēdās priek�galā. Viņ� vēroja, kā Bontjēra pēc iespējas ilgāk aiztur laivu starp gludajiem, stiklainajiem viļ�ņiem, kur to nevar aizsniegt vēj� un putas - pilnībā pārkāp�jot noteikumu, ka laivu nedrīkst pagriezt ar bortu pret nopietnu bangu. Ta�u lielais ātrums nodro�ināja laivai sta�bilitāti, un Bontjērai pietika laika izvēlēties piemērotāko vie�tu, kur velties pari kārtējam vilnim.
Tuvojās nākamais milzu valnis. Bontjēra apņēmīgi pagrie�za motora rokturi. Laiva pārlēca pāri viļņa mugurai un, kriz�dama ieplakā, mainīja virzienu.
-��� Augstais Dievs! - He�s iesaucās, izmisīgi pūlēdamies no�sēdēt.
Kad viņi nonāca salas aizvēja pusē, vēj� mazliet norima. Viļņi vairs nesekoja viens otram pārāk regulāri, tādēļ maza�jai laivai bija grūti slīdēt mutuļojo�ajā ūdenī.
-��� Griezies atpakaļ! - uzsauca He�s. - Paisums mus aizne�sis garam salai!
Bontjēra jau gribēja atbildēt, ta�u pārdomāja.
-��� Gaismas! - viņa iesaucās.
No negaisa iznira "Cerbers" - tas bija apmēram trīssimt jardu attālumā, un tā pro�ektori uz tiltiņa un priek�ējā klaja �ķēla tumsu. Kuģis pagriezās pret viņiem - kā glābiņa sim�bols, kā miera osta. Iespējams, ieraudzīju�i mūs, He�s nodo�māja, nē, pilnīgi noteikti ieraudzīju�i mūs! Dro�i vien ieraudzīju��i "�ēlabaino D�einu" tin steidz palīgā.
-���� Mēs esam �eit! - iekliedzās Bontjēra un māja ar rokām.
"Cerbers" samazināja ātrumu un pagriezās ar kreiso bor�tu pret laivu. Kad milzīgais korpuss nostājās priek�ā vējam un viļņiem, �ūpo�anas mazliet nomierinājās.
-��� Atveriet luku! - uzsauca He�s.
Kādu bridi viņi turpināja �ūpoties un gaidīja, ta�u uz "Cerbera" valdīja klusums un miers.
-���� Vas-i/, vas-y! - Bontjēra kliedza. - Mēs salstam!
He�s vēroja balto milzeni un saklausīja elektriskā moto�ra rūkoņu. Viņ� pievērsās lūkai - gaidīja, kad tā atvērsies. Ta�u tā nekustējās.
Debesis pār�ķēla zibens. He�am �ķita, ka augstu virs gal�vas viņ� spo�ajā gaismā ieraudzījis kādu cilvēka stāvu.
Motors turpināja rukt. Un tad viņ� ieraudzīja harpūnu - ierocis lēni griezās viņu virzienā.
Ari Bontjēra samulsusi skatījās uz harpūnu.
-��� Grande merde du noir, - viņa izdvesa.
-��� Sagriez laivu! - I le�s uzsauca.
Bontjēra strauji sagrieza stūri pa labi. Virs galvas I le�s ieraudzīja zilu uguntiņu. Atskanēja skaļa �ņākoņa, un tad no- granda tāds ka sprādziens. Viņu priek�ā izauga divdesmit pēdas augsts ūdens tornis, ko no iek�puses izgaismoja ne�patīkams oran�s spīdums.
-���� Harpūna ar sprāgstvielām! - iesaucās He�s.
Atkal uzplaiksnījums un sprādziens - biedējo�i tuvu. Ne�lielā laiviņa spēcīgi sasvērās. Tiklīdz viņi izslīdēja ārā no "Cerbera" aizvēja, laiva nonāca me�onīgās vētras varā. jau nākamajā mirkli ūdeni iesprāga vēl viena harpūna. Laiva at�krita atpakaļ un gandrīz paslīdēja zem ūdens - �ļakatas iesi�tās He�am sejā.
Ne varda neteikusi, Bontjēra atkal sagrieza laivu, palieli�nāja ātrumu un virzīja laivu tie�i "Cerberam" virsū. He�s jau gribēja uzkliegt, ta�u tad saprata, ko arheoloģe grasas darīt. Pēdējā brīdi viņa pagrieza laivu sāniski, un tā spēcīgi atsitās pret milzīgo kuģi. Tagad viņi atradās korpusa aizsegā, kur harpūnai nebija aizsniedzami.
-��� Aizlavīsimies gar pakaļgalu! - Bontjēra uzsauca.
Tiklīdz He�s paliecās uz priek�u, lai smeltu ūdeni, priek��ā pavērās dīvains skats - viņiem virsū pa ūdens virsmu brā�zās �aura līnija. He�s kā apburts nespēja atraut acis no tās. Kad līnija skāra laivas priek�galu, tas ar ploso�u troksni pa�zuda skaidu un dūmu mākoni. Atkritis pakaļgalā un pacēlis acis, He�s ieraudzīja Strīteru, kas bija pārliecies pāri kuģa reliņiem - un tēmēja uz viņu ar fle�eti.
Iekams He�s paguva izdvest kaut vārdu, Bontjēra atkal vadīja laivu uz priek�u. Ierocis Strītera rokās saka strādāt kā velni�ķīga �ujma�īna - tā pār�ķēla ūdeni tie�i tajā vietā, kur laiva bija mirkli iepriek�. Viņi attālinājās no kuģa pakaļ�gala un atkal atradās vētras skavās - laiva �ūpojās un ūdens �ļācās pari sadragātajiem bortiem. "Cerbers" rēkdams sāka griezties. Bontjēra parāva laivu pa kreisi - tā gandrīz apgā�zās. Tagad viņi taisnā ceļā devās uz Skrandu salu.
Ta�u me�onīgi mutuļojo�ajā jūrā laivele nespēja cīnīties ar vareno un ātro "Cerberu". Cauri stiprajiem viļņiem He�s ieraudzīja, ka kuģis tuvojas. Nākamajā minūtē tiks aiz�ķēr�sots vienīgais ceļ� cauri rifiem, un viņi netiks līdz salas pie�stātnei.
-��� Uz rifiem! - He�s uzsauca. - Ja izvēlēsies īsto vilni, va�rēsi pārlidot tiem pāri! �ai laivai vajadzīgā tikai peda ūdens!
Bontjēra stūrēja norādītajā virzienā. "Cerbers" turpināja sekot un nepielūdzami tuvojās.
-��� Piemāni viņu! Lai domā, ka gatavojies pie rifiem griez�ties! - I le�s uzsauca.
Bontjēra virzīja laivu paralēli rifiem.
-���� Viņ� domā, ka ir mūs noķēris! - nokliedza He�s, kad "Cerbers" kārtējo reizi sagriezās. Atskanēja vēl viens sprā�dziens, un jau nākamajā mirklī He�am krūtīs iesitās sāļu �ļa�katu �alts. Tad viņi izspruka no ūdens strūklas, lle�s ierau�dzīja, ka harpūna līdz pusei nogrāvusi kreiso bortu.
-���� Musu vienīgā iespēja! - viņ� nokliedza. - Ar nākamo vilni lai�am pāri!
�ķita, ka viņi neiedomājami ilgi slīd apkart rifiem. Pēc tam I le�s uzsauca:
-���� Tagad!
Tajā pa�ā bridi, kad Bontjēra iestūrēja mutuļojo�ajā ūdens ellē, kas ieskāva rifus, atskanēja jauns sprādziens. He�s iz�dzirdēja briesmīgu krak�ķi un tika uzmests gaisā. Viss ap�kārt pārvērtās par burzguļojo�u ūdens un koka gabalu vēr�peti, un vienīgais troksnis bija apslāpēta burbuļo�ana. īss panikas mirklis, un pēc tam viņu apņēma pilnīgs miers.
Vudijs Klejs paslīdēja uz jūraszāļu kum�ķa, sasita apak�stil- bu un gandrīz jau sāka velti valkāt Dieva vārdu. Klintis pie�krastē bija slidenas un zālēm klātas. Viņ� nolēma, ka dro�āk bus mesties rāpus.
Sāpēja visas maliņas. Deguns neiedomājami smeldza. Drē�bes bija sarautas driskās. Un viņam briesmīgi sala. lā�u viņ� jutās dzīvāks neka jebkad savā mū�ā. Klejs jau gandrīz bija aizmirsis, ko nozīme mundrs gars. Protesta akcija, kura ne�bija nesusi gaidītos augļus, tagad �ķita maznozīmīga. Būtī�bā tā nebija izgāzusies. Viņ� nonācis �ajā salā. Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, ta�u Viņ� savu kalpu atvedis uz Skrandu salu ar kadu nolūku. I'ātad viņam tiks uzticēts kāds uzdevums, kāds ļoti svarīgs uzdevums. Klejs pagaidām nezināja, kāds būs �is uzdevums, ta�u bija pārliecināts, ka vajadzīgajā bridi sapratīs.
Klejs uzrāpās virs paisuma līnijas. Nu ie�ana bija vieglā�ka, un viņ� izslējās, atklepojot pēdējās jūraszāles. Katra ieel�pa radīja briesmīgas sāpes degunā, ta�u Klejs nelikās par tām ne zinis. Kā bija teicis Svētais Laurenss
Bērnībā, kamēr citi puikas lasīja detektīvromānus par Hārdija pui�iem, Mazuļa Ruta
Klejam mīļākā bija Foksa "Mocekļu grāmata"
Bet tagad viņam bija vajadzīgs patvērums, kur sasildīties un noskaitīt lūg�anu - Klejs vēlējās, lai Dievs atklāj viņa mi�sijas mērķi.
Klejs nopētīja pelēko krastmalu un melnās debesis, ko plosīja nevaldāmais negaiss. Pa labi tumsā vidēja vairāki mil�zīgi klints bluķi - zvejnieki tos dēvēja par Vaļu mugurām. Aiz tām - nedabiski sausa lagūna, ko ieskāva "Talasas" iz�būvēta kesona sienas. Ta�u atklātais jūras dibens nebija pil�nīgi sauss. Klejs ievēroja, ka viļņi bez �ēlastības sitās aiz�sprosta konstrukcijās. Da�i balsta statņi jau bija saliekti, bet viena dzelzsbetona plāksne pavisam deformēta. I.īdz ar kat�ru bangu pāri augstajai sienai pār�alca lieli putu mākoņi.
Klejs devās tālāk pa klin�aino krastu, kamēr atrada pa�tvērumu zem milzīga uzbēruma, zem kura vidēja koku sak�nes. Ta�u ari tajā viņu sasniedza lietus plīk�ķi; apsēdies Klejs tūdaļ sāka drebēt no aukstuma. Atkal piecēlies kājās, viņ� turpināja iet gar uzbērumu, lai uzmeklētu kādu aizvēja vie�tu. Visapkārt nemanīja ne dvēseles. Varbūt uz salas neviena nebija - laupītāji aizbrauku�i vēl pirms vētras, aizbēgu�i kā augļotāji no tempļiem.
Viņ� nonāca pie zemesraga. Aiz tā sākās atklāta jura. Pat �eit viļņu si�anās pret krastu �ķita neiedomājami skaļa. No�nācis raga otrajā pusē, Klejs ievēroja dzelteno policijas lenti - viens tās gals brīvi plandīja me�onīgajā vējā. Viņ� turpināja ceļu. Aiz lentes bija redzama triju spo�a metāla stiprināju�mu konstrukcija un tālāk - ieeja tum�ā, nelīdzenā uzbēru�mā. Lavierēdams starp lenti un stiprinājumiem, Klejs nonā�ca pie atveres, kurā varēja ieiet, vien pieliecot galvu.
Iek�ā bangojo�ās jūras rēkoņa jūtami pieklusa. Vieta �ķi�ta omulīga un sausa. Ja ari nebija īsti silts, arī salt nesala.
Klejs no kabatas izņēma pieticīgo pirmās nepiecie�amības pre�u komplektu: lukturīti, sērkociņus plastikāta kastītē, mi�niatūru aptieciņu. Paspīdinājis uz sienām un griestiem, Klejs atskārta, ka atrodas nelielā kambari, kas sa�aurinās un tur�pinās tunelī.
Ļoti interesanti, gandrīz iepriecino�i. Varētu pat teikt, ka viņ� atvests uz �o tuneli. Klejs ne�aubījās, ka �ī eja ir kaut kā saistīta ar izrakņāto salas centru, par kuru viņam bija stās�tīts. Viņ� atkal sāka spēcīgi drebēt, tādēļ nolēma, ka vispirms jāiekur uguns un jaap�āvejas.
Salasījis alā ieskalotos kokus, Klejs atskrūvēja plastikāta cilindra vāciņu. Paliecot trauku, saujā iekrita sauss koka sēr�kociņ�. Klejs pasmaidīja - tā bija rūpīgi apslāpēta triumfa iz�pausme. �o ūdensnecaurlaidīgo sērkociņu kastīti viņ� ņēma līdzi katrā braucienā ar laivu - kop� dienas, kad ieradās Stormheivenā. Klēra alla� ķircinājās par to - protams, tā ta��u bija Klēra, mū�am labsirdīgā jokdare -, ta�u viņai pat prā�tā neienāca, ka sāpīgi ievaino Kleja visslēptākās jūtas. Bet ta�gad �ie sērkociņi piedalīsies viņa likteņa izspēlē.
Drīz vien nelielais ugunskurs meta alas sienās jautras ēnas. Arā plosījās vētra, ta�u garam ieejai tuneli. Sāpes de�guna mazinājās, pārvērtās trulā, vienmērīgā pulsē�anā.
Klejs pietrausās tuvāk ugunij, lai sasildītu rokas. Drīz, pa�visam drīz taps zināms, kāds īpa�s uzdevums bija sagata�vots tie�i viņam.
Izabella Bontjēra, piemiegusi acis, lai pasargātos no vēja un lietus, novērtēja klin�aino krastu. It visur smiltis iezīmējās ēnas - tum�as un nenoteiktas -, un katra atgādināja Melina He�a ķermeni. Ta�u, pieejot tuvāk, izrādījās, ka tie ir tikai klin�u bluķi.
Viņa pievērsās jūrai. Tur bija saskatāms Naidelmana kuģis "Grifs", ko divi enkuri, cīnoties ar rēco�o auku, noturēja rifu tuvumā. Vēl tālāk jūrā tikko jau�ams vidēja pro�ektoru spo��i izgaismotais elegantais baltais "Cerbers". Kuģis ar spēcī�go viļņu palīdzību bija ticis prom no rifiem, kam pirmīt tika uzdūries. Bija acīm redzams, ka kuģis zaudējis vadāmību, un spēcīgs bēgums to nesa arvien tālāk jUrā. Kuģis bija maz�liet sasveries - iespējams, sadragāts kāds pārītis starpsienu, varbūt radusies sūce. Pirms da�ām minūtēm Bontjēra bija manījusi laivu, kas tika nolaista no kuģa un, cīnoties ar viļ�ņiem, me�onīgā ātrumā nozuda aiz salas tālākā gala. Tā de�vās Galvenās nometnes doka virzienā.
Vai Strīters vada laivu, Izabella nezināja. Ta�u vienu apzinājās ļoti skaidri: lai cik arī moderns būtu pētnieku kuģis, viens cilvēks nevar vienlaikus stūrēt un rīkoties ar harpūnu. Un tas nozīmēja, ka notieko�ais - lai kas tas ari būtu - nebija vājprātīga vienpa�a roku darbs. Strīteram bija palīgi.
Bontjēra nodrebēja un cie�āk ietinās piemirku�ajā lietus�mēteli. No He�a nebija ne miņas. Ja He�s pārdzīvojis laivas iznicinā�anu, bija cerība, ka viņ� izmests �ajā piekrastē. Ta�u viņa �eit nav, - par to Bontjēra tagad bija pilnīgi pārliecinā�tā. Pārējo krasta līniju ieskāva klintis - pilnīgi neaizsargātas pret niknajiem viļņiem�
Viņa ar varu apslapēja sirdī briesto�ās �ausmīgās sajūtas. Lai vai kā, viņa pabeigs iesākto.
Bontjēra sāka soļot uz Galvenas nometnes pusi - pa ap�kārtceļu, pa dro�āko ceļu - vairīdamās no melnās piekras�tes līnijas. Vēj� aizvien vairāk pieņēmās spēkā, un baltās viļ�ņu putu vērpetes tika iesviestas dziļi salas iek�ienē. Jūra ap rifiem bangoja skaļi un nepārtraukti - Bontjēra tik tikko spēja saklausīt pērkona dārdus.
Viņa lēni tuvojās baraku pulciņam. Sakaru tornis bija tum�s, antenas brīvi �ūpojās vējā. Viens no salas ģenerato�riem bija apklusis, turpretī otrs uz metāliskās platformas dre�bēja un trīcēja kā dzīva būtne, kas protestē pret pārmērīgu slodzi. Bontjēra ielīda spraugā starp apklusu�o ģeneratoru un degvielas tvertnem un uzmanīgi nopētīja nomelni. Pa�ā centrā spīdēja nelieli taisnstūri - Pirmās salas logi.
Turēdamās baraku ēnās, viņa uzmanīgi līda uz priek�u. Sasniegusi Pirmo salu, Bontjēra ieskatījās pa logu. Vadības centrs bija tuk�s.
Pāri izrakņātajam ceļam viņa pieskrēja medpunkta logam. Arī tas izskatījās pamests. Paraustījusi durvis, arheoloģe no- lamajās, - tās bija aizslēgtas. Uzmanīgi aizslīdējusi līdz ēkas otrajai pusei, viņa pacēla akmeni un izdauzīja loga stiklu - �ādā negaisā sīko �ķindoņu neviens tapat nesaklausīs. Izbā�zusi roku cauri lauskām, viņa atvēra logu no iek�puses.
Telpa, kura izdevās ierāpties, bija He�a iekārtotā neatlie�kamās palīdzības snieg�anas zāle. �auro ku�eti neviens vēl nebija izmantojis - tā palikusi tikpat neskarta un glīta sakla- ta ka pirmajā dienā. Bontjēra steig�us sāka raut vaļā atvilkt�nes - viņa meklēja pistoli, nazi, jebko, kas noderētu par iero�ci.. Ta�u atrast izdevās tikai garu, smagu lukturi. Ieslēgusi to un spīdinadama uz grīdas, viņa iegāja nākamajā telpā. Vie�nā pusē bija He�a kabinets, bet otrajā - gaitenis, kas veda uz uzgaidāmo telpu. Tālākajā sienā bija durvis ar uzrakstu "Medikamentu noliktava". Kā jau sagaidāms - slēgtas, ta�u visai vieglas, taisitas no trausliem dēļiem. Divi precīzi mēr�ķēti sitieni, un durvis pārlūza uz pusēm.
Nelielo telpu no trim pusēm ieskava skapji ar stikla dur�vīm - aug�ējos plauktos bija medikamenti, apak�ējos glabā�jas aprīkojums. Bontjērai nebija ne jausmas, kā varētu izska�tīties Geigera skaitītājs, ta�u atcerējās, ka He�s to nosauca par dozimetru. Viņa ar lukturi izdauzīja viena skapja stiklu un, bārstīdama saturu uz grīdas, pārmeklēja apak�ējās at�vilktnes. Nekā. Tad viņa izsita nākamā skapja durvis, rāva vaļa atvilktnes, bridi pa brīdim �o to ieslidināja kabatā. Pa��ā apak�ējā atvilktnē sieviete atrada nelielu melna neilona futrāli ar milzīgu firmas Radmetrics logo. Futrālī bija dīvaina ierīce ar saliekamiem rokturiem un adas siksnu. Virsējā da�ļā bija spīdo�s displejs un mazītiņa tastatūra. Priek�ējā daļā izvirzījās neliels cilindrs, kas atgādināja mikrofonu.
Bontjēra sameklēja ieslēg�anas pogu un, lūgdamās, kaut baterija darbotos, nospieda to. Atskanēja kluss pīkstiens, un displejā parādījās ziņojums:
RADMETRIC SYSTEMS INC.
RADIĀCIJAS KONTROLES UN NOTEIK�ANAS SISTĒMA DARBĪBU NODRO�INA PROGRAMMATŪRA RADMETRIC 3.0.2 (A) LAIPNI LŪDZAM, JAUNS LIETOTĀJS VAI VAJADZĪGA PALĪDZĪBA? J/N
- Un kā vēl vajadzīga! - no�ukstēja Bontjēra un nospieda taustiņu J.
Ekrānā viena pec otras parādījās rindiņas ar instrukcijām. Viņa ātri tas pārlasīja, tad izslēdza aparātu - jo saprata, ka, pūloties iemācīties ar to apieties, tikai velti iz�ķiedis laiku. Ar baterijām viss kārtībā, ta�u nebija zināms, cik ilgi tās iz�turēs.
Ielikusi aparātu atpakaļ futrālī, Bontjēra atgriezās neat�liekamās palīdzības telpā. Pēk�ņi viņa sastinga. Vētras rē�koņu pār�ķēla asa un sve�āda skaņa - atgādināja �āvienus.
Uzlikusi futrāli plecā, viņa devās uz izsistā loga pusi.
He�s apdullis ērti gulēja uz akmeņiem, viņa krūtis apskaloja viļņi. No vienas puses, viņ� jutās vilies, ka izrauts no jūras skavām. No otras puses - sīkas, ta�u pieaugo�as -, pārņēma �ausmas par �ādām domām.
Viņ� bija dzīvs - skaidrs vismaz tas; dzīvs - līdz ar sāpēm un cie�anām, ko nesa �āda atjausma. Viņ� varēja tikai minēt, cik ilgi tā gulējis.
Pamazām He�s sāka just sāpes plecos, ceļos un stilbos. At�lika tikai par tām iedomāties, kā sāpes pārvērtās mocībās. Rokas un kājas bija aukstumā sastingu�as, galva �ķita kā pie�lieta ar ūdeni. Tā saprāta daļa, kas iegalvoja, ka viss notiek uz labu, tagad mudināja vilkt savu nelaimīgo pakaļu ārā no ūdens un aug�up pa klin�aino piekrasti.
Viņ� dziļi ievilka elpu - plau�ās nonāca ari jūras ūdens, tādēļ sākās klepus. Spazmas piespieda pietrausties uz ceļiem, ta�u kājas neturēja svaru, un viņ� atkal nogāzās uz akme�ņiem. Uzcīnījies atkal aug�ā, He�s rāpus pavirzījās da�as pē�das tālāk - ārā no ūdens. Tad viņ� uz milzīga granīta bluķa atpūtās - klints zem vaiga �ķita vēsa un gluda.
Tiklīdz domas mazliet noskaidrojās, sāka atgriezties atmi�ņa. He�s atcerejās Naidelmanu, zobenu un iemeslu, kādēļ atgriezies uz salas. Atcerējās brauk�anu ar "�ēlabaino D�einu", kuģī�a apgā�anos, laivu, Striteru�
Strīters.
Viņ� piecēlās sēdus.
Laivā bija ari Izabella.
Pietrausies kājās, Ile�s atkrita atpakaļ; atkal apņēmīgi piecēlās. Viņ� bija izkritis no laivas pakaļgala, un untumai�nais vilnis izmetis viņu �ajā klin�ainajā piekrastē. Priek�ā ne�gaisa pārņemtajās debesis melni vīdēja zemās klintis, kas aiz�sedza skatu uz pirātu apmetnes vietu. Bontjēra dro�i vien izmesta akmeņainajā pludmalē. Ja viņa vispār tikusi lidz krastam.
Un pēk�ņi Ile�s atskārta, cik neizturama ir doma, ka Iza�bella varētu būt mirusi.
He�s grīļīgi devās uz priek�u un aizsmacis sauca Bontjē�ru vārdā. Pēc brī�a viņ� apstājās, lai paraudzītos apkārt - izrādījās, ka apjucis viņ� gājis prom no pludmales zemo klin��u virzienā. Pakāpies augstāk, viņ� atkal pagriezās uz jūras pusi. No Bontjēras nebija ne miņas, tāpat kā no laivas atlū�zām. Okeāna viļņi nesaudzīgi un nenogurdināmi sitās pret kesona sienām - katru reizi pa spraugām cauri iz�ļācās jūras ūdens.
Uz bridi tum�o piekrasti apmirdzēja gaisma. He�s pacēla galvu, ta�u gaismiņas vairs nebija - dro�i vien zibens, kas atspīdējis no klintīm. Viņ� sāka kāpt lejā no klints.
Negaidīti gaisma atgriezās - �oreiz jau tuvāk - un pa�ū�pojās pie likuma. Tad gaismas spēcīgais bālais halogēnlam- pas stars pasitās uz aug�u un pār�ķēla tumsu. Tas �vīkstēja turpu �urpu gar krastu, tad pārmeklēja teritoriju iek�zemē. Instinktīvi He�s sāka rāpties atpakaļ aug�ā.
Pēk�ņi viņ� tika ap�ilbināts. He�s piespiedās klintij un pa�griezās. Gaismas stars taustija zemi apkārt viņam. Un tad He�s acu priek�ā ieraudzīja savu ēnu. Viņ� bija pamanīts.
Atkal atskanēja savadais, saraustītais troksnis, ko He�s bija dzirdējis uz "Cerbera" - rīboņu apslāpēja vētras rēkoņa un vēja gaudo�ana. �ķita, ka sitas milzieas adāmadatas. Pa labi no viņa gaisā iz�āvās dubļu �altis. Strīters bija aiz mu�guras un �āva viņam virsū.
He�s nekavējoties pavēlās uz kreiso pusi - viņ� izmisīgi centas uzrāpties klinti. Kārtējā velni�ķīgā klaboņa - simts volframa naglu ietriecās akmenī vieta, kur pirms da�ām se�kundēm bija gulējis viņ�.
Pa pusei rāpodams, pa pusei veldamies, lle�s tika pāri klintij un, slīdēdams uz slapjās zāles, ripoja lejā no uzbēru�ma. Apstājies, viņ� neganti paraudzījās apkārt. Ne viena vie�nīga koka - tikai gar� atklāts celiņ� pāri pļavai, kas veda aug��up uz. Ortanka pusi. Tie�i priek�ā vīdēja nelielais �ķūnis, ko Bontjēra bija izmantojusi rak�anas rīku glabā�anai, un mel- nējo�s zemes taisnstūris - pirātu masu kaps.
Viņa skatiens pakavējās pie �ķūņa. Tajā varētu paslēpties. Ta�u ta būs pirmā vieta, kur Strīters viņu meklēs.
He�s vel mirkli vilcinājās. Un jau nākamajā skrie�us pie�veica pļavu un ielēca kapa.
Pēc lēciena triju pēdu dziļuma viņ� sagrīļojās, ta�u tūdaļ atguva līdzsvaru. Bedri izgaismoja zibens �autra. Da�i pirā�tu skeleti bija izņemti no masu kapa, ta�u lielākā daļa pali�ku�i in situ, tikai pārklāti ar brezentu. Izrakumus bija plā�nots pabeigt nākamajā nedēļā.
Pamatīgs pērkona dārds mudināja rīkoties. He�s veikli palīda zem brezenta gabala. Apak�ā jautās kaut kas ass un nepatīkams - parakņājies zemē, viņ� izvilka milzīgu iedau�zīta galvaskausa gabalu. Pametis to sānis, He�s apgūlās un klusi gaidīja.
Augsne zem brezenta bija mikla, ta�u ne dubļaina. Ticis patvērumā, kur vairs nav aizsniedzams lietum un vējam, He�s sajuta, kā siltums apņem sastingu�os locekļus.
Atskanēja savāds troksnis - �ķita, ka tur kāds velk kāju ārā no dubļiem.
He�s aizturēja elpu. Ie�īkstējās metāls - kāds bija atrāvis �ķūņa durvis. Un tad iestājās klusums.
Atkal soļi - tuvāki, tālāki. Smaga, ta�u vienmērīga elpa - apmēram desmit pēdu attālumā. Mehānisks klik�ķis - iero�cis tika sagatavots �au�anai. He�s saprata, ka neizdosies pie�muļķot Strīteru.
Atskanēja �āviens, un pēk�ņi �ķita, ka kapa dibens atdzī�vojies - gaisā uz�ķēlās augsnes, smil�u un kaulu �ķembu mā�konī�i. Ar acs kaktiņu He�s manīja, kā cilājās brezents - to aug�up vilka simtiem sīku nagliņu, bet kauli krita atpakaļ zemē. Nāvējo�ās nagliņas, kas nikni kapāja apkārtni, tuvo�jās viņam, un He�s saprata, ka viņam ir tikai pāris sekun�u laika - ja vispār ir lai izlemtu, kā rīkoties tālāk.
Ierocis ieklepojās un apklusa. No�ķindēja metāls. Izmisu�ma pārņemts, He�s izmantoja niecīgo iespēju - pietrausās kā�jās un, izstiepis savā priek�ā brezenta gabalu, uz labu laimi leca trok�ņa virzienā. Viņ� ietriecās tie�i Striterā un nogāza uzbrucēju uz muguras. Ierocis izkrita no rokas, tam līdzās - munīcijas karba. Lukturis piezemējās zālē da�u pēdu attālu�mā. Strīters zem brezenta me�onigi cīnījās - sita ar rokām un kājām. He�s ar celi nomērķēja vieta, kur, viņaprat, vaja�dzēja būt Strītera kājstarpei, un kā balvu saņēma pretī sāpju pārņemtu kliedzienu.
- Nelietis! - He�s iesaucās, �miegdams pretinieku ar savu augumu un sizdams cauri brezentam. - No�ēlojamais pun�duris'.
Pēk�ņi viņ� saņēma cirtienu pa �okli. Ile�s sareibis pasi�tas sānis - iespējams, Strīters devis triecienu ar galvu. Ile�s smagi atkrita uz brezenta, ta�u Strīters izrādījās pietiekami muskuļots un spēcīgs - viņ� jau sāka atbrīvoties. He�s steig��us pasniedzās pēc munīcijas kārbas un aizmeta to tālu tum�sā; pēc tam viņ� stiepās pēc luktura, bet Strīters pietrausās kājās un pilnībā atbrīvojās no netīrā brezenta. Strīters pieli�ka roku siksnai, un jau nākamajā brīdī viņam rokā bija au�tomātiskais ierocis. Pieņēmis acumirklīgu lēmumu, He�s uz�mina kāju lukturim.
Viss iegrima tumsā, un atskanēja �āviens. He�s uz labu laimi metās prom - skriedams zigzagiem, viņ� tuvojās cen�trālajai augstienei un taciņu labirintiem aiz. tās. Zibens �aut�ra izgaismoja Strīteru - apmēram simts jardus zemāk. Tas ieraudzīja savu pretinieku, pagriezās un tuvojās pa īsāko ce�ļu. He�s skrēja uz galveno izrakumu vietu - vispirms pa vie�nu taciņu, tad pa otru. Viņ� pilnībā paļāvās uz savām izjū�tām, lai noturētos teritorijā, ko ierobe�oja dzeltenā lente. Aiz muguras atskanēja skaļi soļi un smaga elpa.
Uzkāpis virsotnē, He�s ieraudzīja Ortanku, kura gaisma mirdzēja cauri miglai. Uz mirkli pakavējis skatienu �ajā pusē,
He�s pagriezās uz otru - bija skaidrs, ka pat blakus gaismai viņ� Striteram būs viegls mērķis.
He�a smadzenes darbojās ātri. Varētu skriet lejā uz Gal�veno nometni un mēģināt paslēpties ēku puduri. Ta�u tur viņu itin viegli varēja iedzīt strupceļā. Turklāt tikt vaļā no Stritera vajadzēja pēc iespējas ātrāk.
Un tad He�s atskārta, ka virszemē viņam tas neizdosies.
Netālu bija tunelis, Bostonas �ahta, kas nelielā leņķī ve�da tie�i pazemē. Ja atmiņa nevīla, �i �ahta lielā dziļumā bija savienota ar Ūdens Aku. Naidelmans bija to rādījis torit - vai tie�ām tas nolicis tikai pirms da�ām nedēļām? kad viņi pirmo reizi noteica oriģinālās Akas atra�anās vietu.
Laika vairs nebija. He�s pameta acis uz spīdo�o Ortan- ku, noorientējās un tad nogriezās pa citu taciņu. Un, luk, jau �ahta: melna, nezāļu kum�ķiem skauta ieejas mute aiz dro��ības lentes.
I le�s paslīdēja zem lentes un nostājās pa�ā Bostonas �ahtas mala. Tajā valdīja akla tumsa, un vēj� dzina lietu hori�zontāli tie�i acīs. Neliels leņķis? Tumsā �ahta �ķita teju vertikā�lā. I le�s vilcinādamies raudzījās lejup. Bet tad uz metāliskās laipas atskanēja soļi. He�s ieķērās tievajos Vird�inijas ievas stumbros, pārlēca pari �ahtas malai un sāka taustīties gar sli�denajam �ahtas sienām, lai atrastu atbalstu kājām. Tāda ne�bija. Koku saknes ar troksni iztrūka 110 augsnes, un He�s li�doja tuk�umā.
Lidojums bija īss, un viņ� ar plak�ķi nokrita dubļos. He�s pietrausās kājās - pasaule mazliet grīļojās, ta�u viņam nekas nesāpēja. Virs galvas bija redzams vāj� debess kvadrātiņ� - tikai mazliet gai�āks par melnu. Un jau nākamajā mirklī viņ� ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - ēnu, kas staigāja ap bedres malu�
Apdullino�s troksnis, spo�s uzplaiksnījums. Otrais �āviens sekoja nekavējoties, un kaut kas atsitas dubļainajā sienā da�as collas virs He�a galvas.
He�s apgriezās un metās dziļāk tunelī. Viņ� saprata, ko iecerējis Strīters: pirmā �āviena uzplaiksnījumu izmantot, lai precīzi trāpītu ar otro.
Tunelis gandrīz slāvus gāja zemē, un Ile�s saprata, ka slīd. Skrienot viņ� sāka zaudēt līdzsvaru un izmisīgi pūlējās noturēties kājās. Pēc da�ām �ausmu pilnām sekundēm krauja kļuva lēzenākā - pietiekami, lai I le�s rastu kājām atbalstu un varētu apstāties.
Stāvēdams miklajā tunelī, viņ� ieklausījās un mēģināja at�gūt elpu. Skrie�ana uz labu laimi bija pa�nāvība. Tunelis dro�i vien bija izrakņāts�
Aiz muguras atskanēja dobj� troksnis, kam sekoja stei�dzīgi �ļerksto�i soļi.
He�s uztaustīja tuneļa sienu. Roka cie�i satvēra slidenās redeles, un viņ� kāpa lejā, cik ātri vien uzdro�inājās, vien�laikus mēģinādams domāt racionāli. Strīters, bez �aubām, �aus vēlreiz. Varbūt pat vairākas reizes. Ta�u Strītera stra�tēģiju varēja izmantot arī He�s - uzplaiksnījums no pirmā �āviena rādija, kas gaida tālāk.
Nāvi nesīs otrais �āviens.
Pirmais �āviens atskanēja glu�i kā atbilde uz viņa pārdo�mām un apdullino�i atbalsojās �aurajā tunelī. He�s metas sā�nis, otrā lode trāpīja redeles tie�i viņam aiz muguras.
Neskaidrajā gaismā viņ� saskatīja, ka tunelis lēzeni tie�cas lejup.
Pielēcis kājās, He�s metās uz priek�u - ar izstieptām ro�kam. Klupdams, slīdēdams viņ� skrēja uz priek�u - pat tā�lāk, nekā pietika drosmes. Beidzot viņ� apstājās, uztaustīja sienu un ieklausījās. Strīters noteikti seko, tikai daudz uz�manīgāk. Ja izdotos atrauties no �ī pretinieka, varbūt varē�tu tikt līdz vietai, kur Bostonas �ahta krustojas ar Ūdens Aku. Un tur būs Naidelmans. Kapteinis noteikti nezināja, ko pasācis Strīters, kuru acīmredzot piemeklējusi psihiska sli�mība - citādi to nebija iespējams izskaidrot. Ja vien izdotos nonākt līdz galvenajai �ahtai�
Atkal �āviens - daudz tuvāk, nekā He�s bija gaidījis. Viņ� izmisīgi parāvās malā un tik tikko izvairījās no otrās lodes. Tunelis tālāk sadalījas - kreisais atzars beidzās ar kaut ko līdzīgu rēgainam bezdibenim. Atskanēja tre�ais �āviens, tad - ceturtais, un kaut kas it kā ar asu adatu pārdūra 1 le�a ausi.
Ievainots. Meties skrie�us, I le�s taustīja seju, pār kuru no sadragatās auss tecēja asinis. Viņ� ielīda �aurajā atzarā un piegāja tik tuvu bezdibenim, cik vien uzdro�inājās. Tad viņ� piespiedās sienai un saspringts gaidīja. Kad uzplaiksnīs nā�kamais �āviens, viņ� metīsies virsu Strīteram un nogāzīs gar zemi. Bet varbūt Strīters ieskriesies, nepagūs apstāties un pats iekritīs bedrē.
Saspringtajā tumsā un klusumā He�s saklausīja dipoņu - tikai mazliet skaļāku par pa�a sirdspukstiem. Strīters taustī- jas uz priek�u. He�s gaidīja. Tagad bija dzirdama ari ķērk�sto�a elpo�ana. Strīters taupīja lodes - acimredzot krājumi bija ierobe�oti. Varbūt viņ� būs spiests�
Pēk�ņs uzplaiksnījums un rībiens. He�s lēca uz priek�u - viņ� izmisīgi centās aizsteigties priek�ā otrajam �āvienam. Brīdi, kad viņ� jau bija līdzās Striteram, galvā atskanēja ne�aptverams sprādziens. Acis ap�ilbināja spo�a gaisma, domas izdzisa, viss izdzisa�
Cenzdamās turēties klin�u aizsegā, Bontjēra no Galvenās nometnes aizgāja līdz �aurajai taciņai, kas veda salas aug�stienē. Viņa zagās arvien augstāk, ik bridi apstājoties, lai ieklausītos. Ārpus apgaismotās nometnes bija tum�s - tik tum�s, ka da�kart nācās uztaustīt me�onīgā vēja sapluinīto dzelteno lenti. Dubļainā taciņa, atkārtojot salas kontūras, ve�da aug�up un atkal laidās lejā. Bontjēra bija izmirku�i līdz kaulam, lietus straumītes tecēja pāri zodam, elkoņiem un ro�kām.
Taciņa jau bija aizvedusi Bontjēru līdz virsotnei. Da�u simtu jardu attālumā bija redzamas Ortanka aprises. Torņa virsotnē mirgoja trejādas gaismas, un logi atgādināja nak�snīgajā tumsā iegravētus spo�us kvadrātus. Turpat bija trak�tors, kura lielos riteņus slacīja lietus �altis. Piekabē bija divi milzīgi tuk�i konteineri. Ieeja Akā zem torņa bija tum�a, ta�u no bezdibeņa ārā vīdēja spocīga gaisma. Cauri vētras rēko�ņai bija saklausāma mehānismu duna un gaisa sūkņu dār�doņa.
Cauri Ortanka stiklotajiem logiem vīdēja tum�s cilvēka stāvs.
Izmantodama augsto zāli par aizsegu, Bontjēra salikusi līda tuvāk. Simts pēdu attālumā viņa apstājās aiz me�rozī�u krūma. No �īs vietas redzamība bija krietni labāka. Cilvēks
stāvēja, pagriezis muguru, un viņa, slēpdama dozimetru no lielus, turpināja gaidīt. Tiklīdz stāvs iegāja gaismā, Bontjēra pazina platos plecus un garos, netīri blondos matus - tas bija Renkins, ģeologs. �ķita, ka viņ� ir viens.
Bontjēra mirkli vilcinājās. Iespējams, Renkins zināja, kā lietot dozimetru; vismaz varētu labāk orientēties instrukci�jās. Bel tas nozīmēja, ka nāksies viņam uzticēties.
Strīters bija mēģinājis viņus nogalināt. Kādēļ? Tiesa, viņ� jau no pa�a sākuma ienīda He�u. Ta�u Bontjēra nespēja no�ticēt, ka tas ir pietiekams iemesls. Strīters nebija no tiem, kas rīkojas bez apdoma.
Ta�u I le�s bija mēģinājis apturēt rak�anu.
Vai arī pārējie ir iesaistīti �ajā akcijā?
Lai vai kā, Bontjēra nespēja iztēloties, ka atklātais, sirsnī�gais Renkins būtu aukstasinīgs slepkava. Bet Naidelmans� Nē, par to labāk nedomāt.
Virs galvas uzplaiksnīja zibens, un Bontjēra sarāvās, kad atskanēja pērkona dārdi. No Galvenās nometnes atlidoja spēj� krak�ķis - pārstāja darboties arī otrs ģenerators. Or- tankā gaismas nomirgoja pēdējo reizi, un tad torni ieskāva oran�a gaisma, ko ra�oja avārijas baterijas.
Bontjēra vēl cie�āk piespieda sev dozimetra futrāli. Ilgāk gaidīt vairs nedrīkstēja. Bija jāpieņem lēmums - pareizs vai nepareizs, bet jāpieņem.
Tum�ajā realitātē He�u atgrieza dubļi, kuros bija iespiesta viņa seja. Galva pēc �āviena pulsēja, un kaut kas sāpīgi dū�rās mugurā. Auksts metāls - He�s saprata, ka tas ir pistoles stobrs, - griezās sadragātajā ausī. Es neesmu no�auts, aptvēra He�s, man vienkār�i iebelza pa galvu.
-���� Paklau, He�, - atskanēja Strītera �uksts, - mēs te maz�liet paskraidījām, ta�u tagad spēlīte ir beigusies. - Stobrs ur�bās He�a ausī. - Viss. Saprati?
He�s mēģināja pamāt ar galvu, ta�u Strīters ne�ēlīgi pa�rāva viņu aiz matiem.
-��� Jā vai nē?
-��� Jā, - aizsmaku�ā balsi noķērca He�s, aizrijies ar dub�ļiem.
-����� Nerausties, nekusties, pat �ķaudīt neuzdro�inies bez manas atļaujas, citādi sa�ķaidī�u lavas smadzenes rozā putek�ļos!
-��� Jā, - He�s atkārtoja, pūlēdamies apkopot spēkus. Viņ� jutās apstulbis, nosalis un tik tikko dzīvs.
-���� Bet tagad mēs celsimies, mierīgi un rāmi. Tik pamēģini paslīdēt un būsi beigts.
Spiediens mugurā atslāba. He�s pietrausas uz ceļiem, tad - kājās. Lēni, uzmanīgi, cenzdamies nomākt pulsē�anu deni�ņos.
-����� Un tagad mēs darīsim, lūk, ko, - atskanēja Strītera balss. - Mēs atgriezīsimies vietā, kur tunelis sadalījās. Un tad dosimies taisna ceļā iek�ā Bostonas �ahtā. Nu, kusties! Tikai lēnām!
He�s pēc iespējas piesardzigāk spēra pirmo soli, tad otru - lai nepakluptu tumsā. Viņi nonāca vietā, kur tunelis sazaro�jās, un, turēdamies pie sienas, turpināja iet pa galveno �ah�tu.
He�am �ķita, ka viņ� varētu aizbēgt. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, tātad vajadzēja tikai atbrīvoties no Strītera tvēriena. Ta�u ausī ieurbtais pistoles stobrs un reibsto�ā gal�va apgrūtināja spēju loģiski domāt. He�s sāka prātot, kādēļ Strīters nav vienkār�i nogalinājis viņu.
Uzmanīgi taustoties arvien tālāk, He�s atskārta, ka Strī�ters ārkārtīgi labi pazīst Bostonas �ahtu. Salā bija tikai da�i horizontāli tuneļi, un gandrīz visus caurauda vertikālas �ah�tas.
-���� Vai te ir kādas akas? - He�s beidzot iejautājās.
Atskanēja spalgi smiekli.
-��� Ja arī ir, tu par to uzzināsi pirmais.
Beidzot, pēc bezgalīgas, murgainas �ļūk�anas tumsā, bai�doties, ka ik nākamais solis var būt kritiens bezdibenī, He�s tālumā ieraudzīja vārgu spīdumu. Aiz tuneļa līkuma skatam atklājās gaismas ieskauta atvere. Bija saklausāma klusa me�hānismu dūkoņa. Strīters pagrūda viņu, mudinādams pie�likt soli.
He�s apstājās vietā, kur tunelis krustojas ar Ūdens Aku. Pēc ilgās ie�anas viņ� uz. mirkli jutās kā ap�ilbis un tikai pēc tam saprata, ka deg vienīgi avārijas ugunis gar kāpnēm. Spē�jas sāpes ausī - Strīters spieda uzkāpt uz laipas, kas savie�noja Bostonas �ahtu ar kāpnēm. Sekodams aiz muguras, Strī�ters nospieda pogas uz paneļa līdzās liftam. Atskanēja dūkoņa, un pēc da�ām sekundēm parādījās lifts, kas apstā�jas līdzās laipai. Strīters uzgrūda He�u uz platformas un pats nostājās aiz muguras.
Kamēr viņi laidās lejā, He�s atskārta, ka puvekļu un mik- luma smārdam, ko izgaroja Ūdens Aka, piejaucies vēl kas - dūmu un karsta metāla aroms.
Viņi bija nonāku�i Akas dibenā. Sienas bija sa�aurināju��ās, gaiss �ķita kā sabiezējis - par spiti ventilācijas sistēmām. Centrā bija redzama svaigi rakta �aura �ahta, kas veda uz bagātību kambari. Strīters norādīja, lai I le�s kāpj lejā. Ieķē�ries margās, He�s rāpās garām sare�ģītam titāna statņu un stiprinājumu mud�eklim. No apak�as skanēja acelilēna ba�lona �ņākoņa.
Kad viņi bija nonāku�i �ahtas apak�ā - pa�ā salas sirdi -, He�s sa�ūpodamies nostājās uz kājām. Strīters nolēca viņam blakus. He�s ievēroja, ka zeme jau aizvesta un priek�ā vīd masīva sarūsējusi dzelzs plāksne. Nu bija zudusi pēdējā ce�rības atblāzma. �erars Naidelmans nometies ceļos pie plāk�snes un ar acetilēna gāzes degli grieza tajā trīs pēdas lielu kvadrātu. Plāksnes aug�daļai bija piemetināta bulta, kam pie�siets kabelis, kur� beidzās milzīgajā spainī. Tālākajā stūrī, sa�krustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja Magnusena. Viņa blenza He�ā - skatiens pauda naidu un nicinājumu.
Atskanēja nikna �ņākoņa - Naidelmans aizgrieza gāzes degli. Nolicis to malā, kapteinis piecēlās kājās un, pacēlis me�tinātājā masku, neizteiksmīgi raudzījās He�ā.
-��� Izskaties no�ēlojami, - viņ� vienkār�i noteica un tad pie�vērsās Strīteram. - Kur jūs viņu atradāt?
-��� Viņi ar Bontjēru mēģināja atgriezties salā, kaptein. No�ķēru �o Bostonas tunelī.
-���� Un Bontjēra?
-��� Viņu laiva uztriecās rifiem. Protams, ir iespējams, ka arī viņa izglābusies, ta�u maz ticams.
-��� Saprotu. �ēl, ka ari viņa tika iepīta �ajā lietā. Ta�u tu vienalga esi malacis!
Strīters aiz lepnuma pietvīka.
-��� Vai varu uz mirklīti aizņemties jūsu pistoli, kaptein?
Jautājo�i vērdamies savā palīgā, Naidelmans atkabināja
pistoli no siksnas un pasniedza viņam. Strīters ar ieroci no�mērķēja uz He�u, bet savējo pasniedza Naidelmanam.
-���� Vai jūs, ser, varētu to atkal pielādēt? Man beidzās mu�nīcija. - Viņ� veltīja He�am greizu smīnu. - Savu lielo iespē�ju esat palaidis garām, doktor. Un citas vairs nebūs.
He�s pievērsās Naidelmanam.
-��� �erar, lūdzu! Uzklausiet mani!
Kapteinis ar klik�ķi pielādēja pistoli un piestiprināja to sa�vai siksnai.
-���� Uzklausīt? Es jau nedēļām esmu jūsos klausījies, un tas sāka apnikt. - Viņ� noņēma ķiveri un pasniedza Magnuse- nai. - Sandra, paņemiet balonu! Avārijas ģeneratori darbo�sies tikai divas vai trīs stundas, tādēļ nedrīkstam kavēties.
-�� Jums vajadzētu mani uzklausīt, - He�s neatlaidās. - Svētā Mihaēla zobens ir radioaktīvs. Atvērt �ķirstu nozīmētu pa��nāvību!
Naidelmana sejā parādījās garlaikota izteiksme.
-��� Jūs tie�ām negribat padoties, vai ne? Vai tad ar miljar�du nepietiek?
-���� Padomājiet, - turpināja He�s. - Kaut uz. mirkli izmetiet no galvas bagātības un padomājiet par visu, kas noticis uz �īs salas! Viss top skaidrs. Problēmas ar datoriem, sistēmas niķo�anās. Radioaktīvais starojums no kambara izraisīja ano�mālijas, par kuram stāstīja Vopners. Tāpat slimības, kas pie�meklēja strādniekus. Radiācija nomāc imūnsistēmu, samazi�na leikocītu skaitu, ļauj attīstīties jebkurai saslim�anai. Varu saderēt, ka cilvēkus, kas dienu no dienas pavadīja Akā, ra�ka un stiprināja balstus, piemeklēs visbriesmīgākās slimības.
Kapteinis vērās runātājā. Viņa skatiens nepauda neko.
-���� Radiācija izraisa matu un zobu izkri�anu. Tāpat bija ar tiem pirātu skeletiem. Kādēļ gan būtu rakts tas masu kaps? Vardarbības pazīmju nebija. Kādēļ gan pārējie pirāti aizbrau�ca tādā steigā? Viņi bēga no neredzama, neizprotama slep�kavas. Un kādēļ, pēc jūsu domām, Okema kuģis tika pa�mests, bet komandas locekļi bija miru�i? Tādēļ, ka viņi bija saņēmu�i nāvējo�u radiācijas devu, ko izstaroja Svētā Miha�ēla zobena �ķirsts.
Strīters ne�ēlīgi ieurba pistoles stobru He�a ausī, un dok�tors velti mēģināja no tā atbrīvoties.
-��� Vai tad jūs nesaprotat? Dievs vien zina, cik radioaktīvs ir tas zobens! Starojums var būt velni�ķīgi spēcīgs! Ja paņem�siet to rokā, nogalināsiet ne tikai sevi, bet arī daudzus ci�tus. Jūs�
-���� Esmu pietiekami ilgi klausījies, - Naidelmans teica un paskatījās uz He�u. - Smieklīgi. Nekad nebiju domājis, ka tas būsiet tie�i jūs. Kad pārdevu rak�anas ideju musu atbal�stītājiem, kad rēķināju risku, jūs �ajā vienādojumā bijāt viens no stabilākajiem faktoriem. Jūs ienidāt �īs bagātības. Nekad nebijāt ļāvis nevienam te rakņāties. Sasodīts, jūs tā ari nebi�jāt atgriezies Stormheivenā! Es zināju, ka, nodro�inājies ar jūsu piekri�anu, varē�u neuztraukties par jūsu alkatību. - Kapteinis papurināja galvu. - Sāpīgi apzināties, cik neparei�zi esmu jūs novērtējis.
Beidza �ņākt gāze, un Magnusena piecēlās kājās.
-���� Darīts, kaptein, - viņa teica, noņēmusi metinātāja mas�ku un sniegdamās pie elektriskās kārbas, kas vadīja vin�u.
Kabelis ar troksni nostiepās. Metals pretodamies mazliet ie�īkstējās, un izgrieztais kvadrāts atrāvās no savas vietas. Magnusena nobīdīja to tālākajā �ahtas stūrī un tad atāķēja kabeli no milzīgā spaiņa.
He�a skatiens - gandrīz pret pa�a gribu - pievērsās ro�bainajam caurumam dzelzs plāksnē. No bagātību kambara uzvēdīja pelēkās ambras, vīraka un sandalkoka aromāts.
-���� lespidini iek�ā! - pavēlēja kapteinis.
Satraukumā drebēdama, Magnusena paņēma lampu no kāpnēm un ielaida to atverē. Tad Naidelmans nometās �etr�rāpus un lēni, uzmanīgi ieskatījās iek�ā.
Iestājās ilgs klusums, ko pār�ķēla tikai ūdens pilē�ana, gaisa ventilē�anas iekārtu �ņāk�ana un attālā pērkona duna. Beidzot kapteinis piecēlās kājās. Viņ� mazliet sagrīļojās, ta��u tūdaļ atguva līdzsvaru. Seja saspringa - atgādināja mas�ku un miklā āda nobālēja. Pūlēdamies apslāpēt emocijas, viņ� noslaucīja seju kabatlakatā un pamāja Magnusenai.
Viņa tūdaļ noslīga ceļos un piespieda seju caurumam. He�s saklausīja, cik savādi atbalsojas sievietes elpas vilcieni. Viņa da�as minūtes nekustīgi tupēja uz grīdas, līdz beidzot pie�cēlās un pakāpās sānis.
Naidelmans pievērsās He�am.
-��� Tagad ir jūsu kārta.
-���� Mana kārta?
-���� Tie�i tā! Es ta�u neesmu bezjūtīgs. Puse �o bagātību varēja kļūt jūsējā. Tikai pēc tam, kad bijām saņēmu�i jūsu atļauju, varējām sākt rak�anu. Par to esmu pateicīgs, neat�karīgi no problēmām, ko mums sagādājāt. Jūs ta�u noteikti gribat redzēt, kā dēļ mēs tik ļoti nopūlējāmies.
He�s dziļi ievilka elpu.
-���� Kaptein, medpunktā ir Geigera skaitītājs. Es negribu, lai jūs man noticat uz vārda�
Naidelmans iecirta viņam pliķi. Ne visai spēcīgu, ta�u sā�pes, kas pār�alca He�a'muti un ausi, bija tik nepanesamas, ka viņ� noslīga ceļos. Kā caur miglu He�s manīja, ka tagad kapteiņa seja satumst un to izkropļo spējas dusmas.
Neteicis ne vārda, Naidelmans ar roku pamāja uz dzelzs plāksnes pusi. Strīters sagrāba He�u aiz matiem un iestūma viņa galvu atverē.
He�s vairākkārt samirk�ķināja acis un centās aptvert, ko redz. Lampa �ūpojās �urpu turpu, mezdama uz velvēm ēnas. Apmēram simts kvadrātmetrus liels metāla kambaris - dzelzs sienas jau aprūsēju�as, ta�u vēl joprojām veselas. Ska�tīdamies He�s aizmirsa par galvassāpēm; aizmirsa par Strī�tera rokām, kas sadistiski ieķēru�ās matos; aizmirsa par Nai�delmanu; aizmirsa par visu.
Bērnībā viņ� reiz fotogrāfija bija redzējis faraona Tutan- hamona kapeņu priek�kambari. Tā atausa atmiņā, ieraugot gar kambara sienām saliktās daudzās mucas, kastes, lādes, skalu grozus un �ķirstus.
Dārgumus Okems ar komandu savulaik rūpīgi iesaiņojis un salicis. Ta�u gadsimti darīju�i savu - ādas somas sapuvu��as un saplīsu�as, un no tam izbiru�as zelta un sudraba mo�nētu straumes, kas, saplūdu�as kopā, veidoja nelielas upītes. Pa tārpu saēsto mucu dēlī�u spraugām bija izkritu�i neap�strādāti smaragdi, rubīni - tum�i kā cūku asinis; mirguļojo��ajā gaismā spīdo�i safīri; topāzi, ametisti, pērles un visās varavīksnes krasās dzirkstījo�i dimanti - apstrādāti un ne- apstrNdati, lieli un mazi. Pie vienas sienas bija salikti saiņi ar ziloņkaulu, narvaļu ragi un me�akuiļu ilkņi - apdzeltēju- �i un sasprēgāju�i. Pie citas sienas - milzīgi saiņi ar materi- alu, kas kādreiz acīmredzot bijis zīds, bet tagad sapelējis un sabirzis melnos putekļos, ko caurvij neskaitāmi zelta diegi.
Pie vienas sienas rindojās nelielas koka redeļu kastes. Aug�ējo kastu dēlī�i bija izlūzu�i, un He�s saskatīja tajās raupju zelta stieņu sānus - simtiem, varbūt pat tūksto�iem stieņu. Pie ceturtās sienas atradās dīvainu formu un izmēru redeļu kasies un maisi; da�i bija apgāzu�ies un atvēru�ies - tajos vidēja baznīcās salaupītie zelta krusti, kas inkrustēti ar pērlēm un dārgakmeņiem, bagātīgi rotāti zelta vīna kausi. Līdzās - vēl viens atvēries maiss, no kura ārā spraucās zel�ta epoletes, kas atņemtas jūras kapteiņiem, kam nelaimīgā kārtā nācies satikties ar pirātiem.
Pa�ā krātuves centrā atradās gar� svina zārks, kura stū�rus rotāja zelta apdare un ko apvija dzelzs loksnes, ar ku�ram �ķirsts bija piestiprināts grīdai. Vākam bija piestiprinā�ta masīva misiņa slēdzene, kas daļēji apslēpa zeltā iegravētu zobenu.
Kamēr He�s tā, tikko elpodams, skatījās, atskanēja krak- �ķis, tad - d�inkstoņa. Izrādījās, pārplīsa sapuvusi soma, no kuras kā tercītes starp neapjau�amajām bagatibām izbira dubloni.
Bet jau nākamajā mirklī lle�s tika pierauts kājās, un brī�numainais, neticamais skats bija zudis.
-��� Dabujiet visu aug�ā! - sacīja Naidelmans. - Sandra vilks dārglietas aug�ā ar vin�u. Traktoram ir piekabināti divi trei�leri, vai ne? Domāju, lielāko daļu varēsim nogādāt uz "Gri�fu" apmēram se�os piegājienos. Tas arī būs viss, ko varēsim atļauties.
-��� Un ko lai daru ar viņu? - Strīters jautāja.
Naidelmans tikai palocīja galvu. Strītera sejā atplauka
smaids - viņ� cēla pistoli pie He�a galvas.
-���� Tikai ne �eit, - Naidelmans norūca. Pēk�ņās dusmas bija pārgāju�as, kapteinis atkal nomierinājies un neatrāva acis no dārgumu kambara. - Tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma. Negribētos, lai viļņi iznes viņa satrūdēju�o līķi krastā, bet galvaskausā izrādās lode. Ievediet viņu sānu tunelī vai� - Kapteinis uz mirkli apklusa. - Aizvediet viņu pie brāļa, -
Naidelmans uzmeta a�u skatienu Strīteram, bet jau nākamajā mirkli atkal raudzījās caurumā, kas mirgoja pie kājām. - Un, Stritera kungs�
Darbu vadītājs jau bija sācis griezt He�u uz kāpņu pusi. - jus teicāt, ka Izabella, iespējams, izdzīvojusi. Esiet tik laipns, likvidējiet �ādu iespēju.
Renkins pagriezās un ieraudzīja Bontjēru brīdī, kad viņa pie�sardzīgi rāpās novēro�anas postenī, gatava jebkurā bridi lēkt atpakaļ uz zemes. Ģeologa bārda pa�ķīrās platā smaidā, kas komiski apsīka, ieraugot nācēju tuvāk.
-���� Izabella! - viņ� iesaucās, paspēris soli uz priek�u. - Tu esi izmirku�i. Un, pie velna, tava seja ir vienās asinis!
-����� Neliecies ne zinis, - atteica Bontjēra, vilkdama nost slapjo lietusmēteli un d�emperus, lai izspiestu slapjumu.
-��� Kas noticis?
Bontjēra paskatījās uz ģeologu un prātoja, cik daudz drīk�stētu viņam izstāstīt.
-���� Laiva avarēja, - viņa pēc brī�a atbildēja.
-��� Jēziņ! Kādēļ ne�
-���� Vēlāk paskaidro�u, - Bontjēra pārtrauca, vilkdama at�pakaļ mitrās drēbes. - Vai Melinu esi redzējis?
-��� Doktoru Iie�u? - Renkins pārjautāja. - Ne-e. - Tālākajā vadības paneli atskanēja pīkstiens, un viņ� aizsteidzās ap�skatīties. - Te notiek kaut kas dīvains. Ap septiņiem racēji nonāca līdz dzelzs plāksnei, kas klāja ieeju dārgumu kam�barī. Naidelmans visus atlaida mājās, jo sākās vētra, lād viņ� pasauca mani, lai es Magnusenas vietā uzraudzītu galveno sistēmu darbību. Gandrīz neviena nedarbojas. Ģeneratori atslēgu�ies, rezerves baterijas nevar nodro�ināt visu iekārtu darbību. Man nācās izslēgt visas nesvarīgās sistēmas. Sakari nestrādā kop� brī�a, kad zibens iespēra kabelī. Viņi tur, lejā, ir atstāti likteņa varā.
Bontjēra izgāja telpas centrā un cauri stiklotajai grīdai paskatījās lejup. Ūdens Akā valdīja tumsa, tikai pa�ā dziļu�mā vidēja sārta gaismiņa. Statņu un stiprinājumu mud�ekli spīdēja avārijas lampiņas.
-��� Kas tur ir? - viņa jautāja.
-��� Cik man zināms, Naidelmans un Magnusena. Monito�ros nevienu citu neesmu redzējis. Un monitori atslēdzās, kad ģeneratori pārtrauca darboties. - Renkins pameta ar īk�ķi uz ekrāniem, kuros tagad mirgoja sniedziņ�.
Bet Bontjēra turpināja skatīties lejup - uz vārgo gaismi�ņu Akas dziļumā. / /
-���� Un Strīters?
-����� Neesmu viņu redzējis kop� tā brī�a, kad pie mums �odien bija sabrauku�as tās zvejnieku laivas.
Bontjēra pakāpas nost no stiklotās grīdas.
-���� Vai Naidelmans jau iekļuvis dārgumu kambari?
-��� Kā jau teicu, nav videosignāla. Man palikusi tikai vadī�bas pults. Kop� izvāca tos dubļus, vismaz cietķermeņu sonārs raida skaidrus signālus. Es mēģināju iegūt �ķērs�
Viņ� apklusa brīdī, kad Bontjēra sajuta vāju vibrāciju - tik�ko jau�amu drebē�anu. Pēk�ņu baiļu pārņemta, viņa paska�tījās ārā pa logu. Papluinītais kesons vēl joprojām turēja me��onīgās jūras uzbrukumus.
-����� Pie velna, kas tas? - izdvesa Renkins, skatīdamies sonāru ekrānā.
-��� Vai tu juti?- Bontjēra jautāja.
-��� Jutu? Es to redzu!
-��� Un kas tas ir?
-���� Lai sasper mani jods, ja es to zinu! Pārāk sekli, lai butu zemestrīce, turklāt īstie P-viļņi nav tādi. - Renkins nospieda vairākus tastatūras taustiņus. - Lūk, atkal pārstāja. Dro�i vien nogruvums kādā tunelī.
-���� Paklau, Rod�er, man vajadzīga tava palīdzība. - Bont�jēra uzlika uz vadības pults miklo neilona futrāli un atvēra to. - Vai esi kādreiz redzējis tādu aparātu?
Renkins joprojām vērās monitorā.
-��� Kas tas ir?
-���� Dozimetrs. Lai�
-���� Pag! Dozimetrs? - Renkins atrāvās no ekrāna. - Nolā�dēts! Protams, es zinu, kas tas ir. Nav lēta mantiņa. Kur tu to dabūji?
-��� Tu zini, kā tā darbojas?
-���� Daudzmaz. Kalnrūpniecības kompānija, kurā es savu�laik strādāju, izmantoja tādu, lai atrastu uraninīta slāņus. Ta�u tie aparāti nebija tik moderni.
Renkins ieslēdza aparātu un uz nelielās tastatūras uzspie�da da�as komandas. Ekrānā parādījās mirgojo�s trīsdimen�siju koordinātu tikls.
-���� Notēmē �o detektoru, - viņ� stāstīja, virzīdams no vie�nas puses uz otru mikrofonam līdzīgo ierīci, - un ekrānā pa�rādās radioaktīvā avota atra�anās vieta. Intensitāte tiek ap�zīmēta ar krāsu. Zilā un zaļā nozīmē pa�u zemāko radiācijas līmeni, un tā tālāk. Baltā nozīmē pa�u spēcīgāko. Hm, �is aparāts būtu jākalibrē�
Ekrānā ņirbēja zili plankumiņi un punktiņi. Renkins no�spieda da�us taustiņus.
-���� Sasodīts, te ir pārāk daudz fona trok�ņu. Iespējams, aparāts sabojājies. Tāpat kā viss pārējais uz �īs salas.
-��� Ar aparātu viss ir kārtībā, - rāmi noteica Bontjēra. - Tas vienkār�i fiksē radiāciju, ko izstaro Svētā Mihaēla zobens.
Renkins, piemiedzis acis, raudzījās arheoloģē.
-��� Ko tu teici?
-��� Zobens ir radioaktīvs.
-��� Ko tu muldi! - Renkins joprojām cie�i raudzījās sievietē.
-��� Es nemuldu. Visu mūsu problēmu cēlonis ir radiācija.
Bontjēra da�os vārdos izstāstīja visu Renkinam, kur�, ne�atraudams skatienu, vērās runātājā un bez skaņas kustināja lūpas. Pabeigusi Bontjēra sagatavojās neizbēgamajiem iebil�dumiem. Ta�u tādu nebija. Renkins turpinaja blenzt, un vi�ņa pinkainajā sejā jautās apmulsums. Tad viņ� nokrem�ļojās un, bārdai plīvojot, spēji palocīja galvu.
-���� Pie velna, tas tie�ām izskaidro visu! Interesanti�
-���� Mums nav laika prāto�anai, - Bontjēra viņu asi pār�trauca. - Nedrīkst pieļaut, ka Naidelmans tiek pie tā zobena!
-��� Jā, - Renkins domīgi novilka. - Tas acīmredzot tie�ām ir velni�ķīgi radioaktīvs, ja reiz starojums sajūtams pat virs�zemē. Nolādēts! Viņ� visus mūs te izcepinās! Nav brīnums, ka aparatūra niķojās. Savādi, ka sonārs attīrījies tie�i tik daudz, lai�
Vardi izplēnēja brīdī, kad viņ� atkal paskatījās uz vadī�bas paneli.
-��� Kristus uz vellapēda! - viņ� izbrīnījies iesaucās.
Naidelmans nekustīgs stāvēja Ūdens Akas dziļumā. Virs galvas dūca lifts, kas cēla aug�ā Strīteru un He�u un statņu biezoknī beigu beigās izzuda skatienam.
Kapteinis nedzirdēja lifta dūkoņu. Viņ� paskatījās uz Magnusenu, kas atkal bija piespiedusi seju caurumam dzelzs plāksnē un strauji elpoja. Ne vārda neteicis, viņ� pastūma in�enieri malā - viņa kustējās gausi, it kā būtu pārguru�i vai iemigusi paķēra savu dro�ības trosi, piesēja to kāpnēm un ielaidās caurumā.
Viņ� piezemējās līdzās �ķirstam ar zobenu - trieciens iz�raisīja vairāku dārgmetāla strautiņu sakustē�anos. Naidel�mans stāvēja un skatījās uz �ķirstu, nelikdamies ne zinis par kambarī sablīvētajām bagātībām. Tad viņ� pietupās - teju godbijīgi un ar acīm noglāstīja katru �ķirsta detaļu.
Tas bija apmēram piecas pēdas gar� un divas pēdas plats, sāni darināti no svina ar sudraba rotājumiem, stūri un ma�las dekorētas ar zeltu. �ķirsts bija piestiprināts pie dārgu�mu glabātavas metāla grīdas - �etras krustām saliktas dzelzs stīpas atgādināja dīvainu būri, kas �ķita pārāk rupj� tik ievē�rojamam gūsteknim.
Naidelmans uzmanīgi nopētīja �ķirstu. To balstīja milzī�gas ērgļa kājas no tīra zelta - katras kājas nagi bija saķēru�i valsts ābolu. Acīmredzot baroka laika mākslas darbs, kas vē�lāk papildināts. Tie�ām, �ķita, ka �ķirsts ir visda�ādāko stilu
sajaukuma paraugs, ko var datēt, sākot no trīspadsmitā gad�simta un beidzot ar Spānijas baroka ēras sakumu. Acīmre�dzot svina �ķirsts laika gaitā papildināts, un katrs rotājums bijis krā�ņāks par iepriek�ējo.
Naidelmans pastiepa roku un pieskārās metālam - viņ� pārsteigts atskārta, ka tas ir silts. Iebāzis roku starp dzelzs slīpām, viņ� ar slaido pirkstu noglauda rotājumus. Daudzu gadu garumā nebija nevienas dienas, kad viņ� nebūtu sap�ņojis par �o brīdi. Viņ� bie�i vien bija iztēlojies, kā jutīsies, kad ieraudzīs �o �ķirstu, pieskarsies tam, atvērs - un, gal�venais, izņems tā saturu.
Neskaitāmas stundas viņ� pavadīja, apcerēdams zobena iz�skatu. Da�kārt viņ� iztēlojās milzīgu romie�u zobenu no kal�ta elektrona
Iespējamības, prātojumi - kapteini pārņēma spēcigas emo�cijas. Nekad agrāk viņ� neko tādu nebija izjutis. Tā dro�i vien jūtas cilvēks, kad tiekas ar Dievu, viņ� nodomāja.
Tad viņ� attapās, ka laika nav daudz. Atrāvis rokas no zīdainā �ķirsta metāla, viņ� tās uzlika uz tērauda stīpām. Pa�rāva - vispirms uzmanīgi, tad no visa spēka. Būris, kas ap�ņēma �ķirstu, bija stiprs un pat neizkustējās no vietas. Savādi, Naidelmans sprieda, stīpas iet cauri spraugām dzelzs grīdā un izskatās piestiprinātas kaut kam, kas atrodas zem tās. �īs neparas�tās dro�ības metodes pārliecino�i apstiprināja, ka �ķirsta sa�turs ir nenovērtējami dārgs.
Naidelmans no kabatas izņēma spalvu nazīti un pakasīja rūsu, kas klāja tuvāko dzelzs stīpu. Pa�ķīda rūsgani putekļi, un zem tiem parādījās spo�s tērauds. Lai tiktu pie �ķirsta, nāksies griezt ar gāzi.
Domas pārtrauca skaļa elpo�ana. Pacēlis galvu, Naidel�mans dzelzs plāksnes atverē ieraudzīja Magnusenu. Viņas acis �ūpojo�ās lampas gaismā �ķita tum�as un iekaisu�as.
- Nolaid lejā degli, - kapteinis teica. - Jāsagrie� �is stīpas.
Pēc minūtes Magnusena nolaidās līdzās Naidelmanam. Nokritusi uz ceļiem un aizmirsusi par gāzes balonu, viņa pie�vērsās bagātību jūrai. Pagrābusi sauju ar zelta dubloniem un luidoriem. viņa ļāva tiem slīdēt caur pirkstiem, lād viņa pa�grāba vēl vienu sauju - jau krietni straujāk; un vēl vienu, un vēl vienu. Sievietes elkonis atsitās pret nelielu koka kastīti, kas sabirza putekļos. No tās izbira dimanti un serdoliki. Pēk�ņas panikas pārņemta, Magnusena tvēra mirdzo�os dārgakmeņus un neskatoties bēra kabatās. Tad viņa metās uz priek�u un plēsa pu�u arvien citus maisus. Beidzot viņa, kājas iepletusi, iekrita ar seju bagātību straumē, ieurba ro�kas zelta kaudzēs un klusi smējās - vai raudāja, vai smējās un raudāja vienlaikus.
Paņēmis acetilēna balonu, Naidelmans brīdi skatījās uz Magnusenu - viņai butu laiks laist lejā lielo spaini, lai celtu aug�ā visas �īs bagātības, lād viņa skatiens atkal pievērsās �ķirstam, un Magnusena tūdaļ aizmirsās.
Kapteinis satvēra biezo misiņa slēdzeni, kas neļāva �ķir�stam atvērties. Tā bija neglīta un smaga. Uz slēdzenes bija vairāki hercoga zīmogi; da�i, kā Naidelmans varēja spriest, datējami ar �etrpadsmito gadsimtu. Zīmogi nebija salauzti. Tātad Okems nekad mv atvēris sava lielākā dārguma �ķirstu, Nai�delmans domās secināja. Savādi.
�is gods aiztaupīts viņam.
Par spīti milzīgajam izmēram slēdzene ne visai cie�i tu�rēja �ķirsta vāku. Naidelmans ar spalvu nazīti par da�iem milimetriem pacēla vāku. Izņēmis naziti, viņ� atlaida vāku un atkal nopētīja dzelzs stīpas, kas bija cauraustas slēdze�nei. Viņ� meklēja vietu, kur būtu vislietderīgāk griezt.
Tad viņ� pagrieza balona noslēdzo�o krānu un uz�ķīla �ķil�tavas. Kluss pak�ķis, un sprauslas galā parādījās balts pun- ktin�. �ķita, ka viss notiek stindzino�i leni, bet Naidelmans par to bija pateicīgs. Katrs brīdis, katra kustība sniedza skaud�ru prieku. Būs vajadzīgs zināms laiks - varbūt piecpadsmit vai divdesmit minūtes -, iekams viņ� atbrīvos �ķirstu no stī�pām un beidzot turēs rokās zobenu. Ta�u Naidelmans juta, ka visu savu atliku�o mU�u atcerēsies ik sekundi no �ī laika.
Un Naidelmans uzmanīgi tuvināja liesmu dzelzs stīpai.
He�s gulēja nelielas akmens akas dibenā - nemaņā, it kā mos�tos no sapņa. Virs galvas viņ� dzirdēja graboņu - Strīters vilka no �ahtas ārā saliekamās kāpnes. Blāva luktura gais�ma apspīdināja velvētos griestus �etrdesmit pēdu augstumā - tas pats kambaris, kurā gāja bojā Vopners. Tad bija dzirda�ma Strītera zābaku dipoņa - viņ� pa �auro tuneli devās at�pakaļ uz Ūdens Aku. Pamazām izplēnēja ari gaisma. Klusums un tumsa iestājās vienlaikus.
Uz aukstā, miklā akmens He�s nogulēja vairākas minū�tes. Varbūt tas ir tikai sapnis, viens no tiem klaustrofobiskajiem murgiem, no kuriem cilvēks mostas ar bezgalīgu prieku sirdī, lād viņ� piecēlās sēdus - un pret griestu pārkāri atsila galvu. Apkārt valdīja piķa melna tumsa - ne vismazākās gaismas pazīmes.
Viņ� atkal apgūlās. Strīters bija atstājis viņu, ne vārda ne�teikdams. Darbu vadītājs nebija pat papūlējies sasiet gūstek�nim rokas. Varbūt tādēļ, lai viņa nāve neradītu aizdomas. Ta�u dziļi sirdī He�s saprata, ka roku sasie�ana bija lieka. Pa trīsdesmit pēdas augstajām slidenajām akmens akas sie�nām viņ� tik un tā uzrāpties nespēs. Paies divas, varbūt trīs stundas, un dārgumi no Akas jau būs aizgādāti uz. "Grifu". Tad Naidelmans vienkār�i likvidēs jau papluinīto kesonu. Ūdens atkal appludinās Aku, tuneļus un kambarus� Aku�
Pēk�ņi muskuļi noraustījās spazmās - He�s mēģināja ap�slāpēt paniku, kas jau tiecās nomākt veselo saprātu. Tas pra�sīja milzīgu piepūli. Viņ� gulēja, smagi elpodams un mēģi�nādams nomierināt strauji puksto�o sirdi. Gaiss bedrē bija slikts un kļuva arvien sliktāks.
He�s aizvēlās prom no griestu pārkares - akas centrā, kur varēja apsēsties un atspiest muguru pret auksto akmens sie�nu. Viņ� atkal pavērās aug�up, cenzdamies saskatīt kaut vis�sīkāko gaismas atblāzmu, lā�u it visur bija tikai tumsa. He�s prātoja, vai necelties kājās, ta�u jau doma vien nogurdināja, un viņ� atkal apgūlās. Tanī brīdī labā roka ieslīdēja �aurā spraugā zem smagās akmens plātnes un satvēra kaut ko auk�stu, slapju un stingru.
Un tad viņu pārņēma me�onīga panika - He�s gandrīz zaudēja samaņu. Nevil�us ie�ņukstējies, viņ� palaida vaļā D�onija kaulu.
Gaiss bija dzestrs un smacējo�i mitrs, tas lo�ņāja pa slap�jajām drēbēm un sprūda kaklā. He�s zināja, ka smagās gā�zes, piemēram, ogļskābā, paliek apak�ā. Varbūt elpot kļūs vieglāk, ja viņ� piecelsies.
He�s piespieda sevi nostāties kājās un ar rokām atspie�dās pret sienu, lai nenokristu. Pamazām dūk�ana galvā mitē�jās. Viņ� mēģināja sev iestāstīt, ka vēl visas cerības nav miru��as. Tikai sistemātiski jāizpēta �ī aka, katra tās kvadrātcolla. D�onijs gāja bojā tie�i �eit - viņ� bija Makalana velni�ķīgās nāves ma�īnas upuris. Tas nozīmēja, ka netālu jābūt tunelim, kas ved uz piekrasti. Ja varētu uzminēt, kā darbojas Maka�lana izgudrotās lamatas, būtu iespējams izglābties.
Piespiedis seju glumajai akmens sienai, lle�s pastiepa ro�kas virs galvas, cik augstu vien spēja. No turienes viņ� ari sāks, pamazam, kvadrantu pēc kvadranta, virzīdamies lejup, līdz. būs aptaustījis katru �īs telpas kvadrātcollu. Pirksti viegli skāra katru plaisiņu un katru izcilnīti - viņ� taustīja, klauvē�ja un ieklausījās, vai nebūs manāms tuk�ums.
Pirmais kvadrants - nekas vairāk par gludiem, lieliski nostrādātiem akmeņiem. He�s pievērsās nākamajai rindai. Pagāja piecas minūtes, tad desmit, un viņ� jau bija �etrrā�pus, taustīdamies pa akas dibenu.
Viņ� bija nobraucījis visu, ko vien �ajā telpā varēja aiz�sniegt, - izņemot �auro spraugu grīdā, kurā bija iespiesti brāļa kauli. Un nebija nekā, pilnīgi nekā, kas norādītu uz iespēju izglābties.
Smagi elpodams un sprauslādams sasmaku�ajā gaisā, He�s uzmanīgi iebāza roku zem milzīgā akmens. Pirksti uz�taustīja sapuvu�o beisbola cepurīti, kas bija galvā viņa brā�lim. He�s atrāvās - krūtīs sirds sāka auļot kā neprātīga.
Viņ� atkal pierausās kājās un pacēla seju aug�up - lai ieel�potu svaigāku gaisu. D�onijs būtu gribējis, lai viņ� izdzīvo��anas vārdā dara jebko.
He�s sauca palīgā - sākumā klusi, pēc tam jau skaļāk. Viņ� mēģināja nedomāt, ka uz salas gandrīz neviena nav; mēģi�nāja aizmirst Naidelmanu, kur� gatavojās atvērt �ķirstu; aiz�mirst visu, izņemot pa�a saucienus pēc palīdzības.
Bridi pa brīdim viņ� apklusa, lai atvilktu elpu. �ķita, ka viņā lust pēdējais cerību stariņ�. Sasmacis gaiss, tumsa, savā�da Akas smaka, D�onija mirstīgo atlieku tuvums - tas viss kopā vienā mirklī norāva plīvuru no tās �ausmīgās dienas pirms trīsdesmit viena gada. Pēk�ņi dziļi glabātās atmiņas izlauzās no dziļumiem, un He�s jau atkal bija nometies �etr�rāpus, roka �ķīla sērkociņu, un dīvainā skaņa, it kā kaut kas tiktu vilkts, uz mū�iem aizrāva prom D�oniju.
Tanī brīdī He�a saucieni pārvērtās me�onigos kliedzienos.
-���� Kas notika? - jautāja Bontjēra, kuras roka bija sastingusi uz dozimetra.
Renkins pacēla roku, aicinādams viņu paklusēt.
-��� Pagaidi, - ģeologs teica. - Ļauj man vēlreiz pārbaudīt. - Viņa galva atradās tikai da�u collu attālumā no ekrāna, kas izstaroja dzeltenu spīdumu. - Jēziņ, - viņ� klusi no�ukstēja.
-��� Tie�ām. Kļūdu nav, �oreiz nav. Abi rādījumi sakrīt.
-����� Rod�er�
Renkins atbīdīja krēslu no ekrāna un ar vienu roku atglauda matus.
-��� Skaties, - viņ� teica.
Bontjēra ielūkojās ekrānā, raustījās līniju mud�eklis, kas pārklāja platu melnu svītru. Renkins pievērsās arheoloģei.
-��� Tas melnais ir tuk�ums zem Ūdens Akas.
-��� Tuk�ums?
-��� Milzīga ala, visticamāk, pilna ar ūdeni. Dievs vien zina, cik dziļa.
-���� Bet�
-���� Agrāk nevarēju uztvert skaidru signālu, jo Aka visu laiku bija pilna ar ūdeni. Pēc tam sensori niķojās. Līdz pat �im brīdim.
Bontjēra sarauca pieri.
-��� Tu nesaproti? Tā ir alai Mēs ta�u ne mirkli neiedomājā�mies paskatīties, kas ir zem Ūdens Akas! Gan dārgumu kam�baris, gan Aka pati - un arī mēs, velns parāvis! - viss atro-
das uz sasodīti caururbta kupola. Tas izskaidro defektus, no�virzes, visu!
-��� Vai tā ir vēl viena Makalana būve?
-���� Nē, nē, tā ir dabas veidota. Makalans vienkār�i to iz�mantoja. �is caururbtais kupols ir ģeoloģisks veidojums, kro�ka Zemes garozā. - Renkins salika rokas kā lūg�anā un tad vienu pa�āva gaisā. - Tā sa�ķeļ klintis, rada milzīgus frak- turu tīklus un parasti vertikālu plaisu, kā cauruli, kas stiep�jas dziļi zemē, da�kārt pat vairāku tūksto�u pēdu dziļumā. Tie spiediena viļņi pirmīt, vibrācijas� acīmredzot kupolā kaut kas noticis, un tika izsaukta rezonanse. Acīmredzot tā ir daļa no apak�struktūras, kas radīja tuneļus, ko Makalans�
Bontjēra salēcās, jo dozimetrs viņas rokās pēk�ņi ie�ērk- stējās. Zilā krāsa ekrānā pamazām kļuva dzeltena.
-���� Paskatīsimies. - Renkins nospieda vairākus taustiņus. Viņa milzīgajā plaukstā tastatūra izskatījās pavisam maziņa. Aug�ējā ekrāna daļa attīrījās, un parādījās ziņojums. Trekni melni burti vēstīja:
Bīstams radiācijas līmenis Izvēlieties vajadzigo mērvienību (jonizācija/d�ouls/Rad) un laika vienību (sekundes/minūtes/stundas)
Renkins nospieda vēl da�us taustiņus.
240.8 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Iespējams vispārējs radioaktīvs piesārņojums Rekomendācija: tūlītēja evakuācija
-��� Merde. Jau par vēlu.
-��� Kas ir par vēlu?
-��� Viņ� jau ir atvēris �ķirstu.
Nākamais uzraksts ekrānā vēstīja:
33.144 Rad/h Bīstams fona starojuma līmenis Rekomendācija: standarta aizsardzības procedūras
-��� Kas notika? - Renkins jautāja.
-���� Nezinu. Varbūt viņ� atkal aizvēra �ķirstu.
-���� Paraudzīsim, vai varam noskaidrot avota radiācijas sig- naturu. - Ģeologs atkal sāka spiest taustiņus. Tad viņ� iz�slējās un vērās nelielajā ekrāniņā. - Jeziņ, - viņ� no�ukstēja.
-��� Tu neticēsi!
Viņu pārtrauca skaļ� dobj� troksnis uz novēro�anas plat�formas. Durvis atsprāga, un telpā ienāca Strīters.
-���� Sveiks, Lail! - Renkins uzsauca un tikai tad ieraudzīja pistoli.
Strīters skatījās te uz Renkinu, te uz Bontjēru.
-����� Ejam, - viņ� noteica, ar pistoli pamādams uz durvju pusi.
-��� Uz kurieni? - Renkins iesāka. - Un kam tev pistole?
-���� Mēs mazliet pastaigāsimies, trijatā, - Strīters atbildēja. Viņ� ar galvu pamāja uz stiklotās grīdas pusi.
Bontjēra neuzkrīto�i pabaza dozimetru zem d�empera.
-���� Tu gribi teikt, ka mēs kāpsim Akā? - Renkins neticīgi iesaucās. - Tur ta�u ir sasodīti bīstami! Viss tur turas uz�
Strīters pielika pistoli Renkina labajai rokai un iz�āva.
Ortanka �aurībā �āviena troksnis �ķita ārkārtīgi skaļ�. Bontjēra instinktīvi novērsās. Kad viņa atkal paskatījās uz Renkinu, tas, sa�ņaudzis savu labo roku, jau bija noslīdzis uz ceļiem. Pa pirkstu starpām uz metāla grīdas pilēja asinis.
-���� Nu tu varēsi turēties tikai ar vienu roku, - Strīters tei�ca. - Ja gribi, lai tā paliek vesela, aizveries! - Un atkal viņ� norādīja uz durvīm un novēro�anas platformu. Sāpēs elso�dams, Renkins pietrausās kājās, paskatījās vispirms uz Strī- teru, tad uz ieroci un lēni sāka virzīties uz durvju pusi.
-���� Un tagad tu, - Strīters pamāja Bontjērai. Viņa lēni piecēlās un, pārliecinājusies, ka dozimetrs dro�i paslēpts zem d�em�pera, sekoja Renkinam. - Esiet uzmanīgi, - Strīters turpinā�ja, glāstīdams pistoli, - pastaiga būs gara.
He�s atkal atslīga pret akas sienu - bija izsmelti gan baiļu, gan cerību limiti. No klieg�anas smeldza kakls. Viņu atkal mocīja atmiņas par to, kas noticis �ajā tunelī, - atmiņas, kas bija zudu�as uz tik ilgu laiku, - ta�u viņ� jutās pārāk nogu�ris, lai saliktu kopā trūksto�os mozaīkas gabaliņus. Gaiss bija pārvērties par smacējo�u, smirdīgu segu. He�s papurināja galvu, lai aizgaiņātu vārgo, ta�u neatlaidīgo brāļa balsi: Kur tu esi? Kur tu esi?
He�s novaidējās un nokrita ceļos - piespiedis vaigu raup�jajam akmenim, viņ� centās atgūt spēju racionāli domāt. Balss neizzuda.
He�s atrāva vaigu no sienas un ieklausījās.
Tā atkal bija balss.
-��� Jā? - vilcinādamies uzsauca He�s.
-��� Kur tu esi? - atskanēja apslāpēts sauciens.
He�s pagriezās, sāka taustīt sienas, mēģināja orientēties. �ķita, ka balss skan aiz akmens, kas piespiedis brāļa kaulus grīdai.
-��� Vai ar tevi viss kārtībā? - balss jautāja.
-��� Nē! - I le�s atsaucās. - Nē! Esmu iekritis lamatās!
�ķita, ka balss te attālinās, te atkal tuvojas. Varbūt, He�s
nodomāja, es pats brī�am krītu bezsamaņā.
-��� Kā lai es palīdzu? - atkal kāds jautāja.
He�s vilcinājās, prātodams, ko lai atbild.
-���� Kur tu esi? - viņ� beidzot atsaucās. Līdz ar adrenalīna pieplūdumu bija atgriezies ari mazumiņ� modrības, ta�u ilgi tās nepietiks.
-��� Tunelī, - balss atbildēja.
-��� Kurā tuneli?
-���� Nezinu. Ienācu tajā no krasta. Mana laiva avarēja, ta�u es izglābos. Tas bija brīnums.
He�s bridi paklusēja, cīnīdamies pēc gaisa. Bija tikai viens tunelis, kurā varēja atrasties balss īpa�nieks. D�onija tune�lis.
-��� Kur tu esi iestrēdzis? - balss turpināja.
-��� Pagaidi! - He�s uzsauca, smagi elpodams un pūlēdamies atdzīvināt senās atmiņas.
Ko viņ� toreiz redzēja?
�durvis, aizzīmogotas durvis. D�onijs bija salauzis zīmo�gu un iegājis iek�ā. Vēj�, kas uzpūta no tuneļa, apslāpēja liesmu� D�onijs aiz bailēm un pārsteiguma iekliedzās� Tad tā skaņa, it kā kaut ko vilktu� Viņ� bija sagrābstījis nāka�mo sērkociņu, uz�ķīlis to, priek�ā ieraudzījis nepielūdzamu akmens sienu, asiņu pēdas uz tās. Asinis, �ķita, sūcas no plai�sām, plūst un tek kā upe, apņemot viņa ceļus un kurpes.
He�s ar drebo�o roku noslaucīja seju - atmiņas bija pā�rāk iespaidīgas.
Kad D�onijs bija atvēris durvis, uzvēdīja vēja brāzma. Kad He�s uz�ķīla nākamo sērkociņu, priek�ā vīdēja tikai ak�mens siena, bet D�onijs bija pazudis. Tātad tunelis aiz tās sienas turpinājās. Ieie�ana tajā telpā, durvju atvēr�ana, zīmo�ga uzlau�ana - kaut kas bija iedarbinājis Makalana izgudro�to mehānismu. Milzīgā akmens plāksne pārvietojās pa tune�li un parāva D�oniju līdzi, iespiezdama sīko augumu tuk�umā un nosprostodama �o telpu. Cita izskaidrojuma nebija. Aka, kambaris, kurā atradās He�s, velvētā ni�a virs galvas - tās visas bija lamatu sastāvdaļas. Un Makalans - vai varbūt Sarkanais Neds Okems - nebija gribējis, lai kāds trau�cētu �o lamatu darbību. Tādēļ arī velvētajā ni�ā bija ieriko- tas lamatas - ka to, samaksādams ar savu dzīvību, pierādīja Vopners.
-��� Vai tu vēl esi tur? - atskanēja balss.
-���� Lūdzu, pagaidi, - atbildēja He�s, pūlēdamies formulēt secinājumus, kas izrietētu no mutuļojo�ajam domām.
Tunelis, ko viņi ar D�oniju atklāja, dro�i vien bija slepe�nā ieeja, ko izmantoja Sarkanais Okems - slepenā ieeja ba�gātību krātuvē, ko izbūvējis Makalans. Gadījumam, ja bagā- tibu mednieki atrastu tuneli, Makalans izgudroja �is lamatas. Lamatas, kas pazudināja D�oniju. Milzīga apstrādāta akmens plātne, kas izbīdās no vienas puses un sadragā nelūgto vie�si, kur� nezina, kā apiet bīstamo vietu. Akmens bija tik meis�tarīgi tēsts, ka, nonācis paredzētajā vietā, izskatās pēc sie�nas, un tam, kur� iekļuvis �ajā strupceļā, pat prātā neienāk pētīt, kas atrodas aiz tās�
He�s pūlējās koncentrēties. Tātad, kad Aku nosusināja, Okemam bija vajadzīgs mehānisms, lai atkal iedarbinātu la�matas, lai aizstumtu akmens plātni atpakaļ un nonāktu pie laupījuma. Protams, Makalans Okemam, kur� būs nonācis Akā, bija ieplānojis citu nākotni. Ta�u pirātam bija jānotic, ka viņ� patie�ām nonāks dārgumu krātuvē.
Tātad lamatas darbojas kā sviras mehānisms - akmens no�vietots tā, ka to var izkustināt pat vismazākais spiediens, pat bērns�
�Bet kādēļ tad neviens toreiz, pirms trīsdesmit viena ga�da, kad bezgalīgi meklēja D�oniju, neuzdūrās iespējai at�stumt plātni atpakaļ?
-��� Li! - He�s pēk�ņi iesaucās. - Vai tu vēl esi tepat?
-��� Jā. Kā lai es palīdzu?
-��� 'Tev ir gaisma? - He�s jautāja.
-��� Jā. Lukturis.
-���� Paskaties apkārt. Stāsti, ko redzi!
Iestājās pauze.
-��� Esmu tuneļa galā. No trim pusēm to ieskauj akmens sie�nas.
He�s pavēra muti, ieklepojās, sāka elpot vēl seklāk.
-���� Pastāsti, kādi izskatās tie akmeņi!
Atkal pauze.
-��� Masivas plātnes.
-��� Visās trijās pusēs. -Jā.
-��� Ir kādas plaisas vai izciļņi? Nu, kaut kas tāds?
-��� Nē, nekā.
I le�s izmisīgi turpinaja domāt.
-���� liet griestos? - viņ� jautāja.
-��� Ir milzīga akmens pārsedze, da�as vecas ozolkoka sijas.
-��� Aptausti sijas! Vai tās ir stipras?
-���� Liekas, ka jā.
Iestājās klusums. He�s centas ievilkt plau�ās pēc iespējas vairāk gaisa.
-��� Un grīda?
-��� To klāj dubļi. Cauri redzēt nav iespējams.
-���� Notīri!
He�s gaidīja, cenzdamies nezaudēt samaņu.
-��� Atkal akmens plāksnītes, - atskanēja balss. He�s juta ataustam cerību stariņu.
-��� Sīki akmens gabaliņi? -Jā.
Stariņ� kļuva specigs.
-���� Apskati tuvāk! Vai kāds gabaliņ� neizskatās citādi kā pārējie?
-��� Nē.
Cerība zuda. He�s saķēra galvu rokās un atpleta muti, lai būtu vieglāk elpot.
-����� Pag! Te kaut kas ir. Pa�ā centrā ir akmens, kas nav kvadrāts. Tas ir mazliet noasināts, atgādina smaili. Vismaz man tā �ķiet. At�ķirība gan ir neliela.
He�s pacēla galvu.
-��� Vai vari to pacelt?
-���� Pamēģinā�u. - Uz bridi iestājās klusums. - Nē, tas ir labi nostiprināts, zeme apkārt ir cieta kā krams.
-��� Tev ir nazis?
-��� Nē. Pag, es vēl drusku pamēģinā�u. He�am �ķita, ka viņ� saklausa skrāpē�anos.
-���� Izdevās! - balss iesaucās, un tajā pat caur biezo akmens sienu bija jau�ams satraukums. - Tagad es to ceļu. - Pauze.
- Zem tā ir kaut kāds mehānisms, koka puļķis, kā svira vai kaut kas tamlīdzīgs.
Tas dro�i vien ir sviras mehānisms, He�s kā pa miglu nodo�māja.
-���� Vai vari to paraut? Ielikt atpakaļ vietā?
-��� Nē, - pēc brī�a balss teica. - Tā iestrēga.
-��� Pamēģini vēlreiz! - I le�s pēdējiem spēkiem izdvesa.
Atkal iestājās klusums. He�am atkal sāka dūkt ausīs -
arvien skaļāk un skaļāk. Viņ� atslīga pret auksto akmens sie�nu, centās noturēties kājās, tomēr beidzot ieslīga nemaņā.
�Un tad atspīdēja gaisma, atskanēja balss, un He�s juta, kā atgrie�as no milzīga attāluma. Viņ� tiecās pretī gaismai, paslīdēja un nokrita. Nobuk�ķēja kāds D�onija kauls. Viņ� tvēra gaisu, kas vairs nebija sasmacis un piesārņots - tas smar�oja pēc jūras. �ķita, ka akmens plātne, kas reiz saspie�dusi D�oniju, atkal nostājusies savā vietā un viņ� iekritis vēl lielākā tuneli.
He�s mēģināja runāt, ta�u spēja tikai ķērkstēt. Pacēlis gal�vu uz gaismu, viņ� centās saskatīt cilvēku, kas stāvēja aiz tās. Piecēlies uz drebo�ajiem ceļiem, viņ� samirk�ķināja acis un ieraudzīja mācītāju Kleju, kura degunu klāja apkaltu�as asinis.
-��� Jūs! - iesaucās Klejs, un viņa balsī ieskanējās neslēpta vil�anās.
Mācītājam kaklā karājās plāns spo�a metāla krustiņ�, ku�ra viena mala bija nota�ķīta ar dubļiem. He�s sa�ūpojas un kāri tvēra brīni�ķīgo gaisu. Spēki atgriezās, ta�u vēl nepie�tika, lai pārdabūtu kaut vārdu pār lūpām.
Klejs paslēpa krustiņu zem krekla un pienāca tuvāk. Viņ� nostājās ailē, kur pirms vairāk nekā divdesmit pieciem ga�diem bija stāvējis He�s.
-��� Atradu patvērumu netālu no ieejas tunelī un saklausīju jUsu kliedzienus, - mācītājs stāstīja. - Tikai pēc tre�ā mēģi�nājuma izdevās pacelt to sviru, un tuneļa gala siena sakus�tējās. Kas �ī ir par vietu? Un ko jūs te darāt? - Klejs luktura gaismā nopētīja visu telpu. - Un kas tie par kauliem?
Atbildes vielā He�s pastiepa roku. Mirkli vilcinājies, Klejs pasniedza savējo, un He�s pietrausās kājās.
-���� Paldies, - viņ� izdvesa. - Jūs izglābāt man dzivlbu.
Klejs aizkaitināts atmeta ar roku.
-��� �ajā tunelī gāja bojā mans brālis. Un tie ir viņa kauli.
Klejs iepleta acis.
-��� Ak, - viņ� novilka un steig�us virzija luktura gaismu tā�lāk. - Man ļoti �ēl.
-��� Vai redzējāt vēl kādu? - He�s pēk�ņi iejautājās. - Jaunu sievieti lietusmētelī? Tum�mati?
Klejs papurināja galvu.
He�s uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņ� norādīja uz tikko atklāto tuneli.
-�� Tas ved Ūdens Akas dziļumā. Kapteinis Naidelmans jau ir dārgumu krātuvē. Mums viņ� jāaptur.
Klejs sarauca pieri.
-��� Jāaptur?
-���� Viņ� grasās atvērt �ķirstu, kurā glabājas Svētā Mihaēla zobens.
Macitāja seju pār�ķēla aizdomu ēna.
He�s sāka raustīties moko�ā klepus lēkmē.
-��� Es uzzināju, ka zobens ir nāvējo�i bīstams. Radioaktīvs.
Klejs sakrustoja rokas uz krūtīm.
-��� Ja to izvilks dienasgaismā, mēs visi aiziesim bojā, var�būt pat puse Stormheivenas iedzīvotāju.
Klejs turpināja klusēt.
-���� Paklausieties, - norijis siekalas, turpināja He�s. - Jums bija taisnība. Mums vispār nevajadzēja sākt meklēt to apslēp�to mantu. Bet nu jau ir par vēlu. Viens es viņu neapturē�u.
Pēk�ņi mācītāja sejas izteiksme mainījās - He�s īsti nezi�nāja, ko tā varētu nozīmēt. Tā kļuva gai�āka - it kā to ap�mirdzētu iek�ēja gaisma.
-���� Domāju, ka es sāku saprast, - viņ� pie sevis noteica.
-��� Naidelmans lika mani nogalināt, - He�s turpināja. - Pa�visam nojūdzies.
-��� Jā, - pēk�ņā dedzīgumā noteica Klejs. - Protams.
-���� Mums atliek vien cerēt, ka vēl nav par vēlu.
He�s uzmanīgi apgāja apkārt kaulu kaudzītei. Dusi mierā, D�utiij, viņ� domās noteica. Tad viņ� devās prom pa �auro tuneļa nogāzi, un Vudijs Klejs viņam sekoja cie�i aiz mugu�ras.
�erārs Naidelmans vēl joprojām nekustīgi tupēja līdzās �ķir�stam - �ķita, ka bezgalīgi ilgi. Dzelzs stīpas, kas ieskāva �ķir�stu, viena pēc otras tika pārgrieztas. Tiklīdz spo�i baltā ace- tilēna liesma pārkausēja stīpu, tā cauri gropēm izvijās un nokrita uz metāla grīdas. Tagad bija palikusi tikai viena - pie slēdzenes - un to pie �ķirsta vāka stingri turēja bieza rū�sas kārta.
Tad viņ� pārgrieza arī slēdzeni un uzlauza zīmogus. Nu Naidelmans varēja paziņot, ka zobens pieder viņam.
Un tomēr kapteinis palika, kur bijis - pirksti �ņaudza �ķirsta vāku. �ķita, ka maņas pastiprināju�ās vairākkārt. Viņ� jutās dzīvs un sasniedzis mērķi - viņ� pat iedomāties neva�rēja, ka reiz tā jutīsies. �ķita, ka līdz�inējā dzīve bijusi tikai bezkrāsaina ainava; it kā viņ� butu dzīvojis, lai sagatavotos �im mirklim.
Viņ� lēni ieelpoja, tad vēlreiz. Vieglas trīsas - varbūt sirds apmeta kūleni. Un tad viņ� lēni un godbijīgi vēra vaļā �ķir�sta vāku.
Iek�puse palika ēnā, ta�u Naidelmans saskatīja vārgu dārgakmeņu zibsnu. Uzvēdīja silts, patīkams mirres aromāts.
Zobens atradās iesmar�inātā samtā. Naidelmans uzlika plaukstu spalam, pirksti noglāstīja zelta gravējumus un sa-
tvēra rokturi. Asmens nebija redzams - to slēpa brīni�ķīga ar zelta un dārgakmeņu inkrustācijām klāta maksts.
Naidelmans uzmanīgi izņēma dārgumu no �ķirsta. Samts, uz kura tas bija atradies, tūdaļ sabirza purpurkrāsas putek�ļos.
Viņ� pacēla zobenu - tas bija smags, burvības apdvests - un ienesa gaismā.
Maksts un spals bija bizantie�u meistaru roku darbs - da�rināts, netaupot zeltu, astotajā vai devītajā gadsimtā. Nepa�rasti rets dizains, atgādināja rapieri. Pārsteidzo�i smalks ba�reljefs un filigrāns rotājums - Naidelmans nekad agrāk neko tādu nebija redzējis.
Viņ� pacēla maksti un, juzdams, kā pamirst sirds, iecēla to gaisma. Maksts plakni biezi klāja neslīpēti safīri - glu�i neticama dziļuma, krāsas un tīrības dārgakmeņi. Naidelmans brīnījās, ka pasaulē ir tādi spēki, kas spēj dot akmenim tik dzidru krāsu.
Viņ� pievērsās spalam. Lociņ� un �ķērsis di�ojās ar �et�riem elpu aizraujo�iem rubīniem - katrs slavenā Delongas zvaigznes rubina vērts
Apmali, �ķērsi un gardi rotāja �ilbino�u safīru rinda - melnu, oran�u, tum�i zilu, baltu, zaļu, sārtu un dzeltenu. Tik dzidras krāsas! Pat vispārdro�ākajos sapņos viņam nebija rādīju�ies tādi dārgakmeņi. Katrs bija neatkārtojams, par katru varētu prasīt jebkuru cenu. Bet te tie visi atradās vienuviet, uz viena bizantie�u zeltkaļu darinājuma - glu�i neaptverami. Nekā tāda pasaulē līdz �im nav bijis un arī nebūs. Nebūs pat attālu līdzinieku.
Naidelmans pilnīgi skaidri apzinājās, ka viņa priek�stats par zobenu nav bijis mānīgs. Drīzāk viņ� par zemu novērtē�jis tā spēku. Tas bija mākslas darbs, kas varētu mainīt pa�sauli.
Beidzot pienācis īstais brīdis. Spals un maksts bija izcili; asmens dro�i vien neatpaliks. Satvēris spalu labajā rokā, bet maksti - kreisajā, Naidelmans sāka ārkārtīgi lēni vilkt āra zobenu.
Spēcīga prieka dvesmas vietā vispirms nāca apjukums, tad - �oks, tad - pārsteigums. No maksts ārā parādījās dangains, plakans, deformēts metāla gabals. Tas bija nodilis un plan�kumains, oksidējies tiktāl, ka kļuvis dīvaini violeti melns ar kaut kādas baltas substances iekļāvumiem. Naidelmans pa�cēla zobenu un nopētīja kroplīgo asmeni - vārds asmens gan tik tikko atbilda �ādam priek�metam. Naidelmans sāka prā�tot, ko tas varētu nozīmēt. Gadu gaitā viņ� simtiem, tūk�sto�iem rei�u bija iztēlojies �o bridi. Un ikreiz zobens bija izskatījies citādi.
Ta�u nekad - tāds.
Naidelmans noglāstīja raupjo metālu - tas izrādījās pār�steidzo�i silts. Varbūt zobens trāpījies uguni un pakusis, bet vēlāk ticis pie jauna spala? Bet cik gan spēcīgai jābūt ugunij, lai pastrādātu �ādu darbiņu? Un kas tas par metālu? Ne dzelzs - tad to klātu rūsa; arī ne sudrabs, kas oksidējoties kļuva melns. Platīns un zelts neoksidējās vispār. Un tas bija pārak smags, lai būtu darināts no alvas vai kāda cita paras�ta metāla.
Kur� metāls oksidējoties ieguva purpurkrāsu?
Naidelmans atkal pagrozīja zobenu, pār�ķēla ar to gaisu. Tanī brīdī atmiņā atausa kristie�u leģenda par ercenģeli Svēto Mihaēlu.
Un prātā dzima neparasta ideja.
Nereti vēlās nakts stundās viņ� bija sapņojis, ka zobens, kas aprakts Ūdens Akas dzelmē, tie�ām ir zobens no leģen�das - Svētā Mihaēla, sātana uzvarētāja zobens. Sapnī, ska�loties uz zobenu, viņu apņēma �ilbino�a gaisma - kā Svēto Pāvilu ceļa uz Damasku
Bet - ja Svētais Mihaēls, Zobena ercenģelis, tie�ām uzva�rējis sātanu, viņa ierocim cīniņa laikā bija jāapsvilst un jākust. Un tādam zobenam bija jābūt citādam nekā parasti cērtamie.
Kā �is dārgums, ko viņ� tagad turēja rokās.
Naidelmans raudzījās uz ieroci ar pavisam citām acīm - sirdī jaucās izbrīns, bailes un nedro�ība. Ja �is bija tas pats zobens - un vai tad varēja būt kāds cits izskaidrojums? -, tad, lūk, ari pierādījums, apliecinājums, ka ir cita pasaule; ka aiz materialās pasaules ir vēl kāda. �āda zobena aug�ām�cel�anās izraisīs iespaidīgu vētru!
ja, jā, Naidelmans domās palocīja galvu. Ar tādu zobenu viņ� varēs attīrīt pasauli; aizslaucīt garā nabagos; dot likte�nīgo triecienu pasaules pūsto�ajām reliģijām un izmirsto�a�jiem priesteriem, nodibināt jaunu kārtību, sākt jaunu ēru. Tas, ka zobens nonācis viņa rokās, nav nejau�ība - viņ� to no�pelnījis ar sviedriem un asinīm, viņ� pierādījis, ka ir tā cie�nīgs. Zobens ir pierādījums, pēc kā viņ� ilgojies visu savu mū�u - viņa īstenais dārgums.
Drebo�ām rokām Naidelmans uzlika smago ieroci uz �ķirsta vāka. Un atkal ļāvās apbrīnai, cik liels bija kontrasts starp pārdabisko spala krā�ņumu un mulsino�o asmens krop�lumu. Ta�u tagad viņam sāka �ķist, ka arī �ajā at�ķirībā ir dziļa jēga - ka tā ir teju svēta kroplības izpausme.
Un tagad zobens piederēja viņam. Un viņam bija bezga�līgi daudz laika, lai apcerētu - varbūt pat saprastu - �o sa�vādo un briesmīgo skaistumu.
Naidelmans uzmanīgi ieslidināja zobenu atpakaļ makstī un paskatījās pāri �ķirsta vākam. Arī to viņ� paņems līdzi - �ķirstam bija sava jēga, tas ne�ķirami saistīts ar zobena vēs�turi. Paskatījies pār plecu, kapteinis apmierināts ieraudzīja, ka Magnusena beidzot nolaidusi lejā lielo spaini un sākusi tajā kraut maisus ar monētām - lēni, kā robots.
Naidelmans atkal pievērsās �ķirstam un tai sarūsēju�ajai dzelzs stīpai, kas vēl joprojām atradās savā vietā. Interesanti, kādēļ �ķirsts tā bijis piestiprināts grīdai? Būtu ta�u daudz vienkār�āk piesist stīpas dārgumu krātuves grīdai, nevis iedziļināt tās zem grīdas. Un pie kā tad tās bija piestiprinā�tas?
Naidelmans piegāja tuvāk un uzsita pa pēdējo dzelzs stīpu, atbrīvojot �ķirstu pilnībā. Stīpa atsprāga prom un ar neparastu spēku aizvijās lejup - �ķita, ka tai galā iekārts kāds milzīgs svars.
Pēk�ņi telpa nodrebēja, un dārgumu krātuve sasvērās. Grīda pa labi no kapteiņa me�onīgā ātrumā gāzās lejup - kā lidma�īna, kas ienirst milzīgā turbulences mākonī. Pussapu�vu�as redeļu kastes, audekla maisi un muciņas no kreisās puses vēlās uz pretējo - sprāgstot vaļa, tās atbrīvoja dārg�akmeņu, zelta smil�u un pērļu straumes. Zelta stieņi smagi sasvērās un tad ar apdullino�u troksni gāzās lejā. Naidel�mans atsitas pret �ķirstu un stiepās pēc zobena spala. Pār�steigumā ieplestam acīm viņ� raudzījās apkārt. Ausīs d�ink�stēja Magnusenas kliedzieni.
Elektromotoram dūcot, lifts laidās arvien dziļāk Akā. Strī�ters ar pistoli rokā stāvēja stūrī, bet Renkins un Bonljēra bija iespiesti pretējā.
-���� Lail, uzklausi! - Bonljēra lūdzās. - Rod�ers atklāja, ka zem mums ir milzīgs tuk�ums. Mēs visu redzējām sonara ekrānā. Aka un dārgumu krātuve ir uzbūvēta uz�
-��� Izstāstīsi par to savam drauģelim l iecam, - Strīters viņu pārtrauca. - Ja viņ� vēl būs palicis dzīvs.
-��� Ko tu ar viņu esi izdarījis?
Strīters pacēla pistoles stobru.
-��� Es zinu, ko jūs bijāt iecerēju�i, - viņ� teica.
-��� Mon dieu, tu esi tāds pats paranoiķis kā�
-��� Aizveries! Es zināju, ka He�am nedrīkst uzticēties, zinā�ju to no brī�a, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju. Kapteinis da�kārt ir mazliet naivs. Labs cilvēks un uzticas cilvēkiem. Tādēļ viņam vienmēr esmu bijis vajadzīgs es. Un laiks to pie�rādīja. Bet tu, kuce, izvēlējies nepareizo ceļu. Tāpat kā tu.
Strīters pamāja ar pistoli Renkina virzienā. Ģeologs stā�vēja pa�ā lifta platformas malā, ar veselo roku ieķēries mar�gās, bet sa�auto iespiedis azotē.
-��� Tu esi jucis, - viņ� teica.
Bontjēra paskatījās uz viņu. Lācīgais vīrs, kas alla� bija tik laipns un iecietīgs, tagad vārījās dusmās. Tādu viņa �o cilvēku nekad vēl nebija redzējusi.
-���� Vai tad tu nesaproti? - Renkins izgrūda. - Bagātības simtiem gadu krāju�as radiāciju. Pie laba gala tas nenove�dīs.
-��� Nebeigsi gvelzt, ievilk�u ar zābaku pa sprauslām! - Strī�ters uzbrēca.
-���� Man vienalga, ko tu darisi, - Renkins neatlaidās. - Zo�bens tik un tā visus mūs nogalinās.
-���� Blēņas!
-���� Nav nekādas blēņas! Es redzēju rādījumus. Radiācijas līmenis ir neiedomājami augsts. Kad viņ� izvilks to zobenu no �ķirsta, mums visiem būs beigas.
Viņi paslīdēja garām platformai piecdesmit pēdu dziļumā. Titāna sprai�ļus apspīdēja blāva avārijas lampiņu gaisma.
-���� Jūs dro�i vien mani par muļķi turat, - Strīters teica. - Vai arī esat tādā izmisumā, ka būtu gatavi samuldēt jeb�ko, lai tikai glābtu savu ādu. Tas zobens ir vismaz piecsimt gadus vecs. Uz zemes nekam nepiemīt tāda dabiska radio�aktivitāte.
-���� Uz zemes nekam. Tie�i tā. - Renkins paliecās uz priek��u. No viņa kuplās bārdas pilēja ūdens. - Tas zobens ir dari�nāts no meteorīta, sasodīts!
-���� Ko? - Bontjēra izdvesa.
Strīters skaļi iesmējās un papurināja galvu.
-���� Dozimetrs fiksēja irīdija-80 starojuma signatūru. Tas ir irīdija smagais izotops. Radioaktīvs kā sātans. - Viņ� nospļā�vās pāri lifta malai. - Iridijs uz zemes ir reti sastopams, ta�u dzelzs un niķeļa meteorītos tā ir pa pilnam.
Ģeologs sa�ūpojās un saviebās sāpēs, jo savainotā roka bija atsitusies pret platformu.
-��� Striter, atļauj mums aprunāties ar kapteini, - ierunājās Bontjēra.
-���� Pat prātā nenāk! Kapteinis visu mū�u smagi strādājis, lai tiktu pie �im bagātībām. Viņ� runā par tām pat miegā! Tās bagātības pieder viņam, nevis kaut kādam noaugu�am ģeologam, kur� pievienojies komandai tikai pirms trim mēne�iem. Vai fran�u ielenei. Tās pieder tikai viņam.
Renkina acis niknumā iegailējās.
-���� No�ēlojamais nelietis!
Slriters saknieba lūpas, ta�u neko neteica.
-��� Zini, ko? - Renkins turpināja. - Kapteinim par tevi no�spļauties. Tagad tu viņam nozīmē vēl mazāk nekā toreiz Vjet�namā. Domā, viņ� tagad glābtu tavu dzīvību? Aizmirsti! Tagad viņam galvā ir tikai tās bagātības. Bet tu liksi aizslau�cīts mēslainē.
Strīters ar pistoli iebelza Renkinam starp acīm.
-���� Nu, uz priek�u! - ģeologs iesaucās. - Vai nu piebeidz mani ar pistoli, vai ari met to nost un cīnies! Es sado�u tev ar vienu vēzienu!
Strīters pavērsa pistoli pret lifta margām un iz�āva. Kad Renkins atrāva savu savainoto kreiso roku, pa grubuļaina�jām Akas sienām iz�ļācās asinis. Ģeologs nokrita ceļos, sā�pēs un dusmās kliegdams - viņa rādītājpirksts un vidējais pirksts karājās tikai da�ās miesas stērbelēs. Strīters atkal no�mērķēja un sita viņam pa seju. Iekliegu�ies Bontjēra metās virsū darbu vadītajam.
Pēk�ņi no Akas dziļumiem atskanēja dobja rēkoņa. Pēc sekundes platforma pēc spēja trieciena novibrēja. Renkins ne�paguva ar savainotajām rokām kaut kur ieķerties, un Bont�jēra notvēra viņu aiz apkakles, lai ģeologs nepārveltos pāri malai. Strīters atguvās pirmais un bridi, kad Bontjēra cēlās kājās, viņ� jau turējās margās un tēmēja uz. viņiem pistoli. Aka ne�ēlīgi drebēja, titāna statņi ka protestēdami �īkstēja. Apak�ā velni�ķīgi auroja plūsto�s ūdens.
Lifts sasvērās un spēji apstājās.
-��� Nekustēties! - Strīters brīdināja.
Vēl viens grūdiens, un iemirgojās avārijas ugunis. Kaut kur no aug�as nokrita skrūve - tā nodzinkstēja pret platfor�mu un gāzās tālāk tum�ajā bezdibenī.
-��� Sākas, - aizsmacis iekliedzās Renkins, nometies uz plat�formas un piespiedis savainotās rokas krūtīm.
-���� Kas sākas? - Bontjēra pārjautāja.
-��� Aka gā�as zemes plaisā. Gandrīz precīzi laikā.
-��� Aizveries un lec! - Strīters ar pistoli pamāja uz pelēcī�gajām aprisēm da�as pēdas zem lifta - tā bija platforma simts pēdu dziļumā.
Liftu satricināja vēl viens grūdiens, un tas vēl vairāk sa�svērās. No dzelmes uzvēdīja dzestrs vēj�.
-���� Precīzi laikā? - atsaucās Bontjēra. - Tā nav nekāda sa�gadī�anās. �īs arī ir Makalana slepenās lamatas.
-��� Es teicu aizverieties! - Strīters nogrūda sievieti no lifta, un viņa pēc da�as pēdas ilga brīvā kritiena smagi piezemējās uz platformas. Sasitīsies, ta�u citādi bez savainojumiem, Bontjē�ra pacēla galvu un ieraudzīja, ka Strīters bel�. Renkinam pa vēderu. Trīs sitieni, un ģeologs pārvēlās pāri malai, smagi no- krizdams līdzās sievietei. Bontjēra jau grasijās viņam palīdzēt, bet Strīters kā kaķis nolīda lejā pa kāpnēm.
-��� Neaiztiec viņu! - Strīters pavēlēja, brīdino�i vēcinādams pistoli. - Mēs iesim tur!
Bontjēra pagriezās. Tiltiņ� no kāpnēm uz Vopnera tuneli joprojām �ūpojās. Kamēr viņa skatījās, Aku pārņēma nāka�mais spēcīgais grūdiens. Avārijas lampas nodzisa, un statņi iegrima tumsā.
-���� Kusties! - no�ņāca Strīters viņai ausi.
Bet tad viņ� apstājās. Pat tumsā Bontjēra juta, kā virs sa�stingst.
LJn tad arī viņa ieraudzīja - no apak�as uz aug�u lēni vir�zījās blāva uguntiņa.
-���� Kapteini Naidelman? - Strīters uzsauca. Atbildes nebi�ja. - Tas esat jūs, kaptein? - viņ� atkārtoja, �oreiz jau skaļāk, lai pārkliegtu dārdo�o rēkoņu.
Gaismiņa turpināja virzīties aug�up. Tagad Bontjēra ievē�roja, ka tā bija vērsta lejup, aptum�ojot kāpjo�o stāvu.
-��� Ei, tur! - Strīters uzkliedza. - Vai nu parādiet seju, vai arī es �au�u!
Atbildes vietā atskanēja apslāpēti, nesaprotami vārdi.
-���� Kaptein?
Gaismiņa atradās apmēram divdesmit pēdas zem viņiem. Un tad tā tika izslēgta.
-��� Jēziņ, - Strīters izdvesa, izpletis kājas, lai noturētos uz vibrējo�ās platformas. Turēdams pistoli abās rokās, viņ� mēr�ķēja lejup. - Lai kas tur ari nebūtu, - viņ� ierēcās, - tūdaļ es�
Tanī brīdi platformas otrajā pusē kaut kas sarosījās. Pār�steigts Striters pagriezās un iz�āva. Uzplaiksnījumā Bontjē�ra ieraudzīja He�u, kur� ar dūri belza Strīteram pa vēderu.
***
Pēc sitiena pa vēderu nākamo He�s raidīja tie�i pa Strīte�ra �okli. Strīters grīļodamies kāpās atpakaļ, ta�u He�s neļā�va attapties - viņ� satvēra pretinieku aiz krekla un sagrie�za. Strīters mēģināja atbrīvoties, un He�s, pavilcis viņu uz priek�u, divas reizes no visa spēka iebelza pa seju. Pēc otrā sitiena atskanēja krak�ķis - Stritera deguns padevās, no tā iz�ļācās gļotas un karstu, biezu asiņu �alts.
Strīters ievaidējās un saļodzījās, He�s palaida viņu vaļī�gāk. Ta�u jau nākamajā mirklī Strīters pacēla celi. Pārsteigu�mā un sāpēs He�s ieņurdējās un pakāpās atpakaļ. Striters sniedzās pēc savas pistoles. He�am nekas cits neatlika kā no visa spēka piespiest pretinieku pie grīdas.
Strīters pacēla pistoli, un He�s metās pie kāpnēm. �āvie�na troksnis un uzplaiksnījums, lode atsitās titāna sprai�ļos pa kreisi no viņa. He�s parāvās sānis, un nākamā lode no- d�inkstēja starp stiprinājumiem. Tad He�s izdzirdēja spēju ieelpu un klusu ņurdienu - Bontjēra bija satvērusi Strīteru no muguras. He�s lēca uz priek�u - tie�i tanī brīdī, kad Strī�ters ar galvu spēcigi iesita sievietei un viņa tika atsviesta līdz ieejai tunelī. Veikli kā kaķis Strīters atkal satvēra pistoli un nomērķēja. He�s sastinga, dūre palika gaisā - viņ� nenovērs- damies skatījās uz pistoles stobru. Striters ieskatījās viņam acis un pasmaidīja. Asinis viņa zobus bija iekrāsoju�as tum�- sārtus.
Nākamajā brīdī Strīters pasitās sānis - Renkins, nevarē�dams cīniņā izmantot rokas, tādēļ celdamies ar visu augu�mu gāzās darbu vadītājam virsū, bīdīdams viņu uz metāla tiltiņa malu. Vienu acumirkli viņ� karājās bezdibeņa malā, ta�u spēja atgūt līdzsvaru. Brīdī, kad He�s uzsāka sitienu ar duri, Strīters notēmēja uz Renkinu un iz�āva.
Ģeologa galva atsitās atpakaļ, un tum�ajā tunelī uz visām pusēm iz�ļācās asinis. Tad viņ� saļima uz metāla platformas.
Ta�u He�a dūre jau bija kustībā, un smagi trāpīja pa Stri�tera �okli. Tas spēcīgi atdūrās pret margām, metāls protes�tēdams ied�inkstējās. He�s nekavējoties devās uz priek�u un ar abām rokām metās virsū pretiniekam. Striters liecās atpa�kaļ, un margas neizturēja. Viņ� izmisīgi tvēra pēc kāda atbal�sta punkta. Atskanēja pārsteiguma un sāpju sauciens; pisto�les �āviens; me�onīgs plak�ķis - miesa atsitās pret metālu. Un nākamais - jau krietnā attālumā - bija �ļaksts, kas saplū�da ar ūdens bango�anu bezdibeni.
Cīņa ilga mazāk par minūti.
Smagi elsodams no piepūles, He�s piecēlās kājās. Viņ� pie�gāja pie nekustīgā Renkina ķermeņa - turpat jau bija ari Bont�jēra. Pietika ar vienu zibens uzplaiksnījumu, kas atspoguļo�jās statņu metālā, lai būtu skaidrs, ka ģeologam vairs nav iespējams palīdzēt.
Atskanēja kluss ņurdiens; atmirdzēja spo�s luktura gais�mas kūlis - un uz platformas parādījās Vudijs Klejs, kura seju klāja sviedri un sakaltu�as asinis. Viņ� bija lēni un klusi līdis aug�ā, kamēr He�s veikli uzrāpās, lai pārsteigtu Strīteru.
He�s piespieda Bontjēru sev klāt un ievija pirkstus viņas tum�o matu cirtās.
-���� Paldies Dievam, - viņ� izdvesa. - Paldies Dievam! Es jau domāju, ka tu esi pagalam.
Klejs bridi noraudzījās viņos.
-��� Man garām kaut kas nolidoja, - viņ� teica. - Vai te kāds
�āva?
He�a atbildi pārtrauca pēk�ņs krak�ķis. Pēc da�ām sekun�dēm garām viņiem, skaļi d�inkstot pret stiprinājumiem, no�krita milzīgs titāna stabs. Visa simt piecdesmit pēdas garā kāpņu konstrukcija nodrebēja. He�s pastūma Bontjēru un Kleju pāri nedro�ajam tiltiņam uz tuvējā tuneļa pusi.
-��� Pie velna, kas te notiek? - viņ� elsdams jautāja.
-���� �erārs ir atvēris �ķirstu, - Bontjēra noteica. - Iekusti�nājis pēdējās lamatas.
Naidelmans, �ausmu pārņemts, vēroja, kā dārgumu krātuvi drebina neskaitāmi spēcīgi grūdieni. Grīda vēl vairāk sasve�ras pa labi. Magnusena, ko jau pirmais trieciens bija aizsvie�dis līdz tālākajai sienai, tagad gulēja monētu kaudzē - viņa kārpījās, svaidījās un kliedza nedabiskā balsī. Kambaris at�kal sasvērās, un sagāzās mucu rinda - uz visām pusēm pa��ķīda puvu�a koka druskas, zelts un dargakmeņi.
Kad sakustējās ari �ķirsts, Naidelmans attapās no �oka. Iebāzis zobenu aiz siksnas, viņ� sāka meklēt dro�ības trosi. Tā karājās tie�i virs galvas, caurumā dārgumu krātuves gries�tos. Vēl augstāk vīdēja avārijas ugunis kāpņu konstrukcijas pakājē. Tanī mirklī lampas nomirgoja, ta�u turpināja blāvi degt. Naidelmans satvēra dro�ības trosi brīdī, kad telpa at�kal spēcīgi novibrēja.
Pēk�ņi atskanēja lūsto�a metāla sprak�ķi - telpas tālākajā stūrī grīdā parādījās caurums. Naidelmans �ausmās nolūko�jās, kā zelta straumes ripoja uz atveres pusi - kā ūdens vir�pulis vannā tās saplūda spraugā un pazuda melnajā dzelmē.
- Nē, nē\ - ieaurojās Magnusena, kārpīdamās pla�ajā zel�ta straumē un pat �ajā brīdi izmisīgi cenzdamās raust sev klāt ripojo�ās monētas. Viņā cīnījās divas vajadzības - glābt zeltu vai glābt sevi. Telpu satricināja grūdiens, kas �ķita
nakam no pa�a Zemes centra, un pār Magnusenas galvu sāka krist zelta stieņu masas. Spiediens palielinājās, zelta strau�mes virpulis griezās arvien ātrāk; Magnusena tika ierauta �a�jā plūsmā un vilkta arvien tuvāk spraugai, kas strauji pieau�ga apmēros. Viņas nē, nē, nē metāla �ķindoņā bija tik tikko saklausāmi. Zem zelta smaguma viņas acis bija briesmīgi iz�valbīju�ās. In�eniere klusēdama pastiepa rokas uz Naidel- mana pusi. Velvēs atbalsojās dzelzs konstrukciju brak�ķi un skrūvju krak�ķi.
Un nākamajā mirkli Magnusena pazuda - mirguļojo�ā straume aiznesa viņu dzelmē.
Pametis dro�ības trosi, Naidelmans pa zelta kaudzi uz�rāpās līdz lielajam metāla spainim, kas bīstami �ūpojās. Viņ� nospieda spaiņa tālvadības pults pogu. Vin�a ie�īkstējās, un spainis sāka celties aug�up. Naidelmans bija ieķēries spaini, kas skaļi noskrāpējās gar sa�ķobītajām dzelzs velvēm un pēc tam ieslīdēja sa�aurinātajā caurumā.
Ceļoties aug�up, Naidelmans ielēca spaini un paskatījās pāri tā malai. Skatienam pavērās pēdējās bagātību dzirkstis - ziloņu ilkņi, sabirzu�a zīda baķi, muciņas, somas, zelts, dārg�akmeņi - viss me�onīgā ātrumā grabēdams pazuda sprau�gā dārgumu krātuves grīdā. Tad lampa, kas spēji �ūpojās va�dā, atsitas pret dzelzs sienu un saplīsa. �ahtā iestājās tumsa - dega tikai avārijas ugunis pie kāpnēm virs galvas. Pustumsā Naidelmans ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja -, kā sakropļotā dārgumu krātuve, pēdējoreiz smagi nokrak�ķot, atraujas no Akas sienām un gā�as lejup virpuļojo�ajā ūdens haosā.
�ahta spēcīgi nodrebēja. Lejup bira putekļi un smiltis, gaudodamas brak�ķēja titāna konstrukcijas. Avārijas ugunis vēlreiz nomirgoja un apdzisa pavisam. Spainis spēji apstājās tie�i zem kāpnēm un atsitās pret �auras �ahtas sienām.
Pārliecinājies, ka zobenam nekas nenotiks, Naidelmans pastiepās pēc vin�as troses. Pēc tam pirksti tumsā uztaustīja kāpņu apak�ējo malu. Aku satricināja kārtējais grūdiens, un viņ�, izmisumā sakopojis visus spēkus, līda uz aug�u - ieķē�rās zemākajā spraislī, tad nākamajā. Kājas karājās virs pos�to�ā bezdibeņa. Visa Akas balstu struktūra drebēja - trīcēja kā dziva būtne. Tumsā atskanēja krak�ķis - atlūza viens no apak�ējiem statņiem. Zibens �autras gaismā Naidelmans ieraudzīja sakropļotu cilvēka ķermeni, kas apak�ā peldēja negantajos viļņos.
Tverdams gaisu un turēdamies kāpņu sprai�ļos, Naidel�mans pamazām sāka aptvert posto�ās nelaimes apjomus. Tā karādamies, viņ� centās rast atbildes uz neskaitāmajiem jau�tājumiem.
Tad viņu pārņēma trakas dusmas, mute atvērās un sāka aurot - vēl skaļāk par mutuļojo�o bezdibeni:
- Heeeee�!
-���� Ko tu ar to gribi teikt? - He�s jautāja, atslīdzis pret tuneļa sienu un cīnīdamies pec elpas. - Kādas pēdējās lamatas?
-���� Rod�ers stāstīja, ka Ūdens Aka ir uzbūvēta virs formē�juma, ko sauc par caurdurtu kupolu, - Bontjēra skaidroja.
-���� Virs dabiska tuk�uma, kas stiepjas dziļi zemes dzīlēs. Ma- kalans bija plānojis izmantot �o tuk�umu, lai izliktu lamatas Okemam.
-���� Un mēs domājām, ka Akas nostiprinā�ana visu atrisi�nās. - He�s papurināja galvu. - Makalans. Viņ� alla� bijis mums soli priek�ā.
-�� Tie titāna stiprinājumi satur Aku kopa. Pagaidām. Citādi te viss jau būtu sabrucis.
-��� Bet Naidelmans?
-��� Sais pas.
-��� Tadā gadījumā lai�amies!
Viņ� pagriezās uz tuneļa pusi brīdī, kad kāpņu konstruk�ciju satricināja vēl viens grūdiens. Iestājās klusums, un pēk��ņi zem Bontjēras d�empera kaut kas iepīkstējās. Viņa izvil�ka dozimetru un pasniedza He�am.
-��� Paņēmu to medpunktā, - arheoloģe teica. - Lai atras�tu, nācās �o to salauzt.
Blāvaja displeja - acīmredzot baterijas bija gandrīz tuk��as - pa�ā aug�ā parādījās nepārprotams ziņojums:
244.13 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Iespējams vispārējs radioaktīvs piesārņojums Rekomendācija: tūlītēja evakuācija
-���� Varbūt tas fiksē atliku�o radiāciju? - Bontjēra minēja, vērdamās ekrāna.
-��� Nu, noteikti! Divsimt �etrdesmit �etri? Pag, varbūt va�rē�u lokalizēt.
Viņ� paskatījās uz Kleju, kas paklausīgi pavērsa luktura gaismu pret aparātu. He�s sāka klik�ķināt nelielo klaviatū�ru. Brīdinājums pazuda. Tā vietā parādījās trīsdimensiju ko�ordinātu tikls. Izslējies He�s ar aparātu rokā sāka staigāt �urpu turpu. Ekrana vidū uzplauka daudzkrāsains zaigojo�s plankumiņ�, un, pagrie�ot aparātu, krāsas mainījās.
-��� Ak, Dievs! - Viņ� pacēla galvu. - Naidelmans nav miris. Viņ� ir uz kāpnēm, tie�i zem mums. Un zobens ir pie viņa.
-���� Ko? - Bontjēra izdvesa.
-��� Paskaties uz �iem rādījumiem. - He�s pagrieza dozimet�ru pret arheoloģi. Displejā, �audīdamies uz visām pusēm, parādījās balts plankums. - Jēziņ, viņ� dro�i vien saņēmis pamatīgu radiācijas devu!
-��� Cik? - Klejs saspringtā balsī jautāja.
-��� Man vairak gribētos zināt, kādu devu saņemam mēs, - iebilda Bontjēra.
-���� Mums pagaidām briesmas vēl nedraud. Starp mums ir bieza zemes kārta. Ta�u radiācijas deva ir kumulatīva. Jo ilgāk mēs �eit uzturamies, jo lielāka ir deva.
Pēk�ņi zeme nodrebēja kā velna apsēsta. Da�as pēdas dziļāk tuneli skaļi nokrak�ķēja milzīga sija. Visapkart sāka birt putekļi un oļi.
-���� Ko mēs vēl gaidām? - Bontjēra no�ņāca un pagriezās ie�anai tunelī. - Ejam!
-���� Pagaidi! - uzsauca He�s. Dozimetrs viņa rokās nopīk�stēja.
-���� Mēs nevaram gaidīt! - sieviete atbildēja. - Vai pa �o tuneli mēs nonāksim ārā?
-����� Nē. Akas pamatne aizvērās, kad mācītājs pagrieza lamatu sviru.
-��� Tad rāpsimies ārā no Akas! Te palikt mēs nevaram. - Un viņa soļoja uz kāpņu pusi.
He�s spēcīgi parāva Bontjēru atpakaļ.
-��� Arā iet mēs nevaram, - viņ� izdvesa.
-���� Kādēļ?
Klejs bija nostājies viņiem līdzās un uzmanīgi skatījās ek�rāna. I le�s palūkojās uz viņu - mācītāja sejā bija pārsteidzo��a, apslāpēta satraukuma pilna, gandrīz triumfējo�a izteik�sme.
-��� Ja ticam �im, - He�s lēni iesāka, - zobens ir tik radio�aktīvs, ka pat sekundes laikā var saņemt nāvējo�u devu. Nai�delmans kāpj aug�ā, pie mums. Tiklīdz izbāzīsim degunu gal�venajā �ahtā, mums būs beigas.
-���� Bet kādēļ viņ� vēl joprojām ir dzīvs?
-���� Viņ� ir beigts. Ta�u pat pēc milzīgas devas cilvēks ne�nomirst uzreiz. Viņ� bija miris brīdī, kad pirmo reizi paska�tījās uz zobenu. Un ari mēs būsim miru�i, ja atrādīsimies tie��ā sasniedzamības zonā. Neitronu radiācija izplatās gaisā kā gaisma. Ir ļoti būtiski, ka starp mums un zobenu atrodas klintis un zemes slānis. - Viņ� ieskatījās dozimetrā. - Tagad viņ� ir apmēram piecdesmit pēdas zem mums. Ejiet atpakaļ pa �o tuneli, cik tālu vien nav bail. Ja paveiksies, viņ� aizies mums garām.
Cauri mutuļojo�ajam troksnim He�s saklausīja neskaidru kliedzienu.
Norādīdams pārējiem, lai tie paliek uz vietas, He�s palī�da uz priek�u un apstājās pie pa�as izejas �ahtā. Titāna bal�stu mud�eklis drebēja un �ūpojās. Dozimetrs signalizēja, ka baterijas tūdaļ būs tuk�as, un viņ� ieskatījās displejā:
3217.89 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Tūlītēja evakuācija
ļēziņ, lle�s nodomāja, maksimums. Viņi vēl bija dro�ā aiz�segā - aiz Ūdens Akas klintīm un dubļu kārtas. Ta�u Nai�delmans jau tuvojās, un drīz vien pat zemes slānis�
-��� He�! - atskanēja aizsmakusi un nikna balss.
I le�s vilcinājās.
-���� Es atradu Laila līķi!
lle�s vēl joprojām klusēja. Vai Naidelmans tie�ām zina, kur viņ� atrodas? Vai arī viņ� tikai blefoja?
-��� He�! Neāksties! Tev tas nepiestāv. Es redzēju tava luk�tura gaismu. Es nāku! Tu mani dzirdi?
-��� Naidelman! - He�s atsaucās.
Atbildes nebija. He�s ieskatījās dozimetrā. Baltais plan�kums ekrānā virzījās aug�up pa koordinātu tīklu un brī�iem pazuda, jo baterijas bija teju tuk�as.
-��� Kaptein! Apstājieties! Mums jāaprunājas!
-��� Katrā ziņā! Mēs tūdaļ mīļi aprunāsimies.
-��� Vai tad jūs nesaprotat? - He�s uzkliedza, vēl tuvāk pie- trausies malai. - Zobens ir radioaktīvs. Tas nes nāvi, kap�tein! Nekavējoties metiet to prom!
He�s ieklausījās, cen�oties nelikties ne zinis par rēco�o bezdibeņa troksni.
-��� Jūsu izdomai nav robe�u, He�, - atskanēja Naidelmana balss, kas �ķita neparasti rāma. - �ī katastrofa jums tie�ām ir izdevusies.
-��� Kaptein, Dieva dēļ, met prom zobenu!
-���� Mest prom? - skanēja atbilde. - Tu izliec �īs lamatas, sagrauj Ūdens Aku, nogalini manus vīrus, atņem man ma�nas bagātības un nu tu gribi, lai es metu prom zobenu? Ne�kā nebija!
-��� Par ko, pie velna, jūs runājat?
-��� Nu, netēlo, netēlo! Tu esi pelnījis uzslavu. Pietika ar da��iem pareizās vietās izliktiem spridzekļiem, vai ne?
He�s apvēlās uz muguras un, skatīdamies griestos, pra- toja, kā rīkoties tālāk.
-��� Jūs esat jucis, kaptein, - viņ� uzsauca. - Ja neticat man, pajautājiet pats savam organismam! Zobens izstaro spēcīgu āt�ro neitronu radiāciju. Tās ietekmē jūsu �ūnas jau tagad vairs nedalās, ari DNS sintēze apstājusies. Drīz jus sāks mocīt ce�rebrālais sindroms. Pati bīstamākā saindē�anās ar radioaktī�vajām vielām. - He�s ieklausijās. Vienīgais, ko viņ� dzirdēja bez ūdens virpuļa auro�anas, bija dozimetra vārgā pīkstē�a�na. Viņ� dziļi ievilka elpu. - Pirmās slimības pazīmes jau no�teikti paradīju�ās! - He�s skaļi turpināja. - Pirmkārt, drīz sāk�siet just nelabumu. Varbūt jau tagad tā ir, ko? Nākamie būs apziņas traucējumi, kad smadzenēs sāksies iekaisuma procesi. Tad tremors, ataksija, konvulsijas un nāve.
Atbildes nebija.
-��� Dieva dēļ, Naidelman, uzklausiet! - He�s kliedza. - Ar to zobenu jūs visus mūs nogalināsiet!
-��� Nē, - atskanēja no apak�as. - Nē! Drīzāk lik�u lietā savu pistoli.
He�s steig�us piecēlās sēdus. Balss jau bija tuvu, ļoti tu�vu - ne vairāk kā piecpadsmit pēdu attālumā. He�s metās tuneli pie pārējiem.
-���� Kas notiek? - uzsauca Bontjēra.
-����� Viņ� bus klāt da�u sekun�u laikā, - He�s atbildēja. - Un negrasās apstāties. - To sakot, viņ� drūmā nolemtībā atskārta, ka neko nevar iesākt. Aizbēgt nav iespējams. Vēl mirklis, un Naidelmans parādīsies tuneļa galā ar zobenu ro�kā. Un viņi visi būs beigti.
-��� Vai tie�ām viņu nav iespējams apturēt? - Bontjēra ieklie�dzās.
Iekams He�s paguva atbildēt, ierunājās Klejs.
-���� Ir, - viņ� teica stingrā, skaidrā balsī. - Ir iespējams.
He�s pagriezās. Līķa bālajā mācītāja sejā jautās ne tikai
triumfs; tas bija kaut kas ekstātisks, svētlaimīgs, kaut kas no citas pasaules.
-���� Ko� - He�s iesāka, ta�u Klejs ar lukturi rokā jau bija pagājis viņam garām. He�am viss tūdaļ tapa skaidrs. - Nē! - viņ� iekliedzās, satvēris Kleju aiz piedurknes. - Tā ir pa�nā�vība! Tas zobens tevi nogalinās!
-���� Bet vispirms es izdarī�u to, kā dēļ ierados �ajā salā. - Klejs izrāva roku un aizskrēja prom pa tuneli. Apskrējis ap- kart Renkina nekustīgajam ķermenim, viņ� pārlēca metāla til�tiņam un, steig�us kāpdams lejup pa kāpnēm, pazuda no redzesloka.
Ieķeries kāpņu �ķēr�os, Klejs nokāpa da�as pēdas zemāk un tad apstājās, lai nomierinātos. No Akas dziļumiem skanēja skaļa rēkoņa - tur bruka alas un mutuļoja ūdens, kas neno- jau�amā dzelmē veidoja ne�ēlīgu haosu. Miklums veikli ieķē�rās Kleja krekla apkaklē.
Viņ� pavērsa lukturi lejup. Ventilācijas sistēma pārstāja darboties brīdī, kad atslēdzās avārijas enerģijas avoti, tādēļ gaiss bija pasmags. Drebo�ās konstrukcijas klāja kondensāts, kas jaucās ar birsto�ajām dubļu pikām. Gaismas stars sprau�cās cauri miglai, līdz beidzot uzdūrās Naidelmanam, kur� atradās apmēram desmit pēdas zemāk.
Kapteinis ar grūtībām kāpa aug�up pa kāpnēm - viņ� vis�pirms iekārās pakāpienā ar elkoni un tad vilkās tālāk līdz nākamajam. Seja apliecināja pārcilvēcisku piepūli. Ikreiz, kad kāpnes nodrebēja, viņ� apstājās un ar abām rokām ieķērās �ķēr�os. Aiz Naidelmana siksnas Klejs pamanīja dārgakme�ņiem rotātu zobena spalu.
- Tu tik padomā! - �ērksto�ā balsī iesaucās Naidelmans, skatīdamies luktura gaismā. - Et lux in tenebris lucet. Tumsā tie�ām atspīd gaisma. Kādēļ gan nejūtos pārsteigts, ka �ajā sazvērestībā iesaistījies arī godājamais garīdznieks? - Balss iz�ķīda moko�a klepus lēkmē. Naidelmans piespiedās kāp�nēm, kad sākas nākamais grūdiens.
-���� Met nost zobenu, - pavēlēja Klejs.
Naidelmans atbildes vietā izvilka pistoli. Kad atskanēja �āviens, Klejs metās uz kāpņu otru galu.
-���� Vācies prom no mana ceļa! - Naidelmans noķērca.
Klejs saprata, ka �ajā stāvajā �aurībā cīnīties ar Naidel�manu nevar. Jāatrod piemērotāka vieta. Spidinādams luktu�rīti, viņ� steig�us pārlūkoja apkārtni. Da�as pēdas zemāk, pie simt desmit pēdu atzīmes, atradās �aura tehniskās apkopes platforma. Ielicis lukturi kabatā, Klejs tumsas aizsegā nokā�pa zemāk. Kāpnes drebeja vēl briesmīgāk. Klejs zināja, ka Naidelmans nespēj rāpties aug�up, ja tur rokā pistoli. Ta�u tikpat labi viņ� zināja, ka �ī drebē�ana ir viļņveidīga - tik�līdz vibrācija mitēsies, Naidelmans nekavēsies ietriekt lodi pretiniekā.
Taustīdamies ar rokām un kājām, Klejs nolīda vēl pāris pakāpienus zemāk. Kāpnes vairs tik traki nedrebēja. Zibens uzplaiksnījuma gaismā Naidelmans parādījās da�as pēdas ze�māk, ar vienu roku vilkdamies tuvāk tehniskās apkopes plat�formai. Viņ� jau bija zaudējis līdzsvaru; Klejs izmisigi veikli nokāpa vēl vienu �ķērsi zemāk un no visa spēka iespēra Nai�delmanam pa roku. Skaļi nodimdēja sitiens, un pistole no�krita tumsā.
Klejs paslīdēja. Naidelmans neartikulēti ieaurojās. Pēk�ņā enerģijas uzplūdā viņ� uzrāpās uz �aurās platformas. Starp viņiem bija kāpņu konstrukcija. Klejs izņēma lukturi un iespi- dināja Naidelmanam sejā.
To klāja sviedri un netīrumi, āda bija biedējo�i bāla, acis iekritu�as. Viņ� izskatījās izvārdzis, nomocījies - �ķita, ka enerģiju dod tikai kāds iek�ējs spēks. Kad kapteinis sniedzās pēc zobena, viņa roka viegli trīsēja.
Klejs skatījās uz ieroci ar �ausmām un apbrīnu. Spals bija valdzino�i skaists, to rotāja neskaitāmi lieli dārgakmeņi. Ta�u asmens bija kroplīgs, violetiem plankumiem klāts, ar robiem un iedobēm.
-��� Vācies, mācītāj! - kapteinis ieķērcās. - Es netaisos ar tevi te ķēpāties! Man vajadzīgs I le�s.
-���� He�s nav jūsu ienaidnieks.
-��� Vai viņ� tevi atsūtīja, lai to pateiktu? - Naidelmans at�kal sāka klepot. - Es uzvarēju Makalanu. Ta�u neiedomājos, ka He�s var būt nodevējs. Viņ� un viņa lidzzinātāji. Nav brī�nums, ka viņ� gribēja, lai Truits strādā racēju komandā. Un tava protesta akcija dro�i vien bija māņu triks, lai novērstu manu uzmanību. - Viņ� zvērojo�ām acīm raudzījās mācītājā.
-��� Jums ir beigas, - Klejs rāmi noteica. - Mums abiem bei�gas. Jūs vairs nevarat glābt savu miesu, ta�u vēl ir laiks glābt dvēseli. Tas zobens ir sātana ierocis. Metiet to lejā, tur tam īstā vieta!
-���� Muļķis! - Naidelmans no�ņāca. - Sātana ierocis, saki? He�a dēļ varbūt es ari paliku bez bagātības. Ta�u man vēl joprojām ir �is. Sava mū�a labākos gadus esmu pavadījis, gatavojoties brīdim, kad paņem�u rokās �o zobenu.
-��� Tas ir jūsu nāves instruments, - Klejs rāmi atbildēja.
-���� Diez vai. Ta�u tavas nāves instruments tas varētu būt. Saku pēdējo reizi, mācītāj! Vācies!
-��� Nē, - atteica Klejs, piespiedies drebo�ajai platformai.
-��� Tad mirsti, - iesaucās Naidelmans un �ķēla ar zobenu Kleja galvas virzienā.
He�s aizmeta dozimetru - tas tāpat vairs nekam nebija de�rīgs - un vērās tumsā uz tuneļa ieejas, Ūdens Akas vertikā�lās �ahtas pusi. Bija dzirdamas neskaidras balsis; mirgoja Kleja lukturis, izgaismojot kāpņu konstrukcijas metālisko skeletu; atskanēja �āviens, kas griezīgi pār�ķēla me�onīgo rēkoņu Akas dzelmē. He�s gaidīja, mocidamies neziņā un cīnīdamies ar vēlē�anos pielīst tuvāk, lai paskatītos pāri tune�ļa malai. Ta�u viņ� zināja, ka pat mirklīga satik�anās ar Svētā Mihaēla zobenu nozīmē ilgu un moko�u nāvi.
Paskatījies uz Bontjēru, viņ� juta, cik sievietes augums saspringts, saklausīja viņas saraustīto elpu.
Pēk�ņi niknās cīņas atbalsis pārtrūka. Metāls no�ķindēja pret metālu; me�onīgs kliedziens - kur� kliedza? - un aiz��ņaugta vervelē�ana; atkal sitiens un metāla �ķinda. Pēc tam atskanēja �ausmīgs sāpju un izmisuma pilns kliedziens, kas pamazām izplēnēja Akas rēkoņā.
He�s pieplaka pie zemes - �ķita, viņu spie� sirdi ploso��ās skaņas. Tad bija dzirdama elsojo�a elpa, rokas sitiens pa metālu, piepūles apslāpēti vaidi. Luktura gaismas stars pa�vērsās uz aug�u, pārmeklēja sienas, tad apstājās pie ieejas tunelī.
Kāds rāpās aug�ā.
He�s saspringa, prātā auļoja visda�ādākās iespējas, ta�u reāla bija tikai viena. Ja Kleja plāns nav izdevies, Naidelmans jāaptur kādam citam. Un He�s apņēmās, ka tas būs viņ�.
Līdzās bija jūtama rosība - Bontjēra gatavojās cīņai. He�s saprata, ka ari viņa izlēmusi to pa�u.
-��� Pat nedomā, - viņ� teica.
-��� Ferme-la!
Iekams Bontjēra pietrausās kājās, He�s metās uz priek�u,
uz ieeju tuneli - skriedams un klupdams. Pie pa�as malas viņ� nobremzēja - aiz muguras bija dzirdami Bontjēras soļi. He�s lēcienā sasniedza metāla tiltiņu - gatavs saķerties ar Naidelmanu un iegrūst viņu rēco�ajā bezdibenī.
Trīs pēdas zemāk uz kāpnēm viņ� ieraudzīja Kleju, kas rāpās aug�up - viņa elpa bija smaga, bet deniņos vidēja pla��a brūce.
Mācītājs uzmanīgi nolika roku uz nākamā kāpņu �ķēr�a. I le�s pieliecās un uzvilka Kleju uz platformas. Tanī brīdī pie�nāca ari Bontjēra. Kopā viņi palīdzēja mācītājam nokļūt līdz tunelim.
Klejs stāvēja klusēdams, saliecies uz priek�u, galvu nokā�ris, rokas iespiedis sānos.
-��� Kas notika? - He�s jautāja.
Klejs pacēla galvu.
-���� Satvēru zobenu, - viņ� sve�ādā balsī atbildēja, - un iemetu Akā.
-���� Un Naidelmans?
-���� Viņ�� nolēma doties tam līdzi.
lēstajās klusums.
-��� Jūs izglābāt mūsu dzīvību, - He�s teica. - Dievs, jūs� - Viņ� dziļi ievilka elpu. - Mēs nogādāsim jus slimnīcā�
Klejs saguris atgaiņājās.
-���� Nevajag, doktor. Lūdzu, pagodiniet mani pirms nāves un nemelojiet!
He�s bridi raudzījās mācītājā.
-���� Medicīna �ādā gadījumā ir bezspēcīga, tā var tikai ma�zināt sāpes.
-���� Kaut būtu kāda iespēja atlīdzināt jums par �o upuri, - Bontjēra aizsmakusi noteica.
Klejs pasmaidīja - savādais smaids �ķita no�ēlas pilns, ta�u vienlaikus ari eiforijas svētīts.
-��� Es to darīju apzināti. Tas nebija upuris. Tā bija dāvana. - Viņ� paskatījās uz lle�u. - Man ir tikai viens lūgums. Vai varēsiet nogādāt mani krastā, kamēr vēl esmu dzīvs? Gri�bētu atvadīties no Klēras.
He�s novērsās.
-��� Darī�u visu, kas manos spēkos, - viņ� no�ukstēja.
Bija laiks doties prom. Viņi izgāja no tuneļa un pāri me�tāla tiltam nonāca pie kāpnēm. He�s palīdzēja Bontjērai un nogaidīja, kamēr viņa uzrāpsies pēc iespējas augstāk. Debe�sis pār�ķēla zibens, kas izgaismoja Ortanku - blāvu, balstu un siju mud�eklī tikko jau�amu vīziju. Skatam traucēja lie�tus, krīto�u metāla gabalu un zemes aizkars. Smagākās at�lūzas spēcīgi sitās pret kāpņu konstrukcijas detaļām.
-��� Tagad jūs! - He�s uzsauca Klejam.
Mācītājs pasniedza viņam lukturi, gurdi piegāja pie kāpnēm un sāka rāpties aug�up. He�s bridi noskatījās, tad uzmanīgi pārliecās pāri platformai un iespīdinaja lukturi Akas dziļumos. Viņ� pats baidījās no tā, ko ieraudzīs. Ta�u nebija ne zobena, ne Naidelmana. Bija redzams tikai miglas mākonis, kas cēlās aug�up no rēco�ā virpuļa bezdibenī.
Kad platforma sasvērās, He�s sāka rāpties aug�up pa kāpnēm. Drīz vien viņ� noķēra Kleju - mācītājs bija ieķēries titāna �ķērsi un tvēra gaisu. Kāpnes pēc kārtējā grūdiena no�drebēja, sa�ūpojot arī atliku�os balstus. Bedrē atbalsojās me�tāla �ķindoņa.
-���� Es vairs nevaru, - Klejs izdvesa. - Jūs ejiet!
-��� Turiet lukturi! - uzsauca He�s. - Un tad apķerieties man ap kaklu!
Klejs protestējot jau sāka purināt galvu.
-���� Klausiet!
He�s turpināja ceļu aug�up - un vilka līdzi arī mācītāju. Luktura gaismā virs galvas bija redzama Bontjēra, kuras sejā, kad tā paliecās uz leju, vidēja ba�as.
-��� Kusties, kusties! - He�s mudināja pats sevi, soli pa so�lim virzīdamies aug�up.
Viņi jau bija sasniegu�i platformu piecdesmit pēdu dziļu�mā, ta�u turpināja ceļu, neuzdro�inoties apstāties, lai atpūs�tos. Virs galvas jau skaidri bija saskatāma Ūdens Akas ma�la, kas melnēja pelēkajās negaisa debesis. Muskuļi smeldz.a ik uz soļa, ta�u viņ� neatslābdams vilkās uz priek�u un cēla ari Kleju.
Tad kāpņu konstrukcija atkal sasvērās, un no apak�as uz aug�u izsprāga mitra gaisa un ūdens �alts. Griezīgi �ķindē�dama, kāpņu apak�ējā daļa nolūza. Piespiedies metāla mar�gām, He�s vēroja, kā �ahtas pretējā pusē sāk �ķelties un ārdī�ties balstu sistēma. Klejs blakus elsoja, cenzdamies noturēties kājās.
He�s atsāka ceļu aug�up - spēku deva bailes un adrena�līns. Virs galvas, smagi elpodama, rāpās Bontjēra. Viņ� se�koja, vilkdams līdzi Kleju, un vilka plau�ās gaisu, cik ātri vien iespējams.
Kāpņu �ķēr�i kļuva arvien slidenāki. Tuvojoties virszemei, brūko�ās Akas rēkoņa sajaucās ar negaisa auriem. Seju sāka �austīt lielus - tas pēc dzestrā tuneļa gaisa �ķita silts. Akas dziļumos kaut kas spēcīgi nodrebēja, un kāpņu konstrukci�ja, kad neskaitamie balsti padevās pārspēkam, izgrūda teju cilvēcīgu kliedzienu. Kāpnes sāka me�onīgi �ūpoties no vie�nas puses uz otru, atsizdamās pret salauzītajiem metala stie�ņiem.
-��� Kusties! - ieaurojās He�s, stumdams Bontjēru uz priek�u.
Nākamajā mirklī viņ� �ausmās atskārta, kā uz visām pu->
sēm �ķīst skrūves, kas bija turēju�as kāpņu centrālo daļu. Tā vērās vaļā kā jaka. Vēl viens spēcīgs grūdiens, un uz viņu galvam sāka birt Ortanka balstu stiprinājumi. Atskanēja skaļ� troksnis, un viens no lielajiem novēro�anas logu stikliem sa- birza sīkās lauskās, kas krita Akas dziļumos.
-��� Uzmanies! - He�s uzsauca, aizvēris acis, lai pasargātos no stikla un koka gabaliņiem.
Sāka likties, ka pasaule krīt, tādēļ viņ� atvēra acis - izrā�dījās, ka kāpnes sasvēru�ās un salieku�ās. Konstrukcija at�krita da�as pēdas zemāk - tā �ūpojās un krak�ķēja. Klejs gan- drīz izrāvās no I le�a tvēriena - viņa kājas brīvi kūļājās virs bezdibeņa.
-���� Uz pak�u kasti! - He�s iekliedzās.
Cie�i turēdams Kleju, viņ� pārlīda pāri vairākiem stat�ņiem. Bontjēra sekoja. Sagrabis Kleju ap vidukli, He�s uzsē�dināja to uz titāna enkurskrūves, tad - uz vecas koka sijas, kas no visām pusēm ieskāva Akas sienas.
-��� Vai varēsiet? - He�s jautāja.
Klejs palocīja galvu.
Taustīdamies pēc atbalsta slidenajā, puvekļiem klātajā sie�nas virsmā, He�s lēni rāpās pakaļ mācītājam. Zem kājām sa�bruka viena pak�u kaste, pēc tam - otra, un He�s izmisīgi centās atrast citu atbalsta punktu. Viņ� pastiepās un satvēra sastatņu platformas apak�malu. Ar Bontjēras palīdzību viņ� uzdabūja uz tās mācītāju. Pēc brī�a viņi jau spēra kāju uz zā�les.
He�s pietrausās kājās. Dienvidu malā cauri kesona sprau�gām jautās paisuma viļņi. Debesis apkārt miglā tītajam mē�nesim drūzmējās biezi lietus mākoņi. Pie rifiem jūra putoja balta - paisuma viļņi nesa burzguļus pretim horizontam.
Virs galvas atskanēja pērkondimdo�a �ķinda, un He�s sa�lēcās. Pamatiem brūkot, Ortanks sāka griezties un locīties.
-��� Uz doku! - uzsauca He�s.
Viņ� paķēra Bontjēru aiz rokas, un viņi, katrs savā pusē balstīdami Kleju, skrēja lejup pa dubļaino taku uz Pirmo salu. Paskatījies par plecu, He�s redzēja, kā novēro�anas tornis sa�brūk uz sastatņu platformas un iegrimst Akā. Tad no apak��as atskanēja troksnis, kas līdzinājās pre�u vilciena sprādzie�nam katastrofas laikā. Pēc tam ieaurojās ūdens un kaut kas savādi nokrak�ķēja - lūza neskaitāmie koka baļķi, kas tika atrauti no Akas sienām. No dzelmes naksnīgajas debesīs iz��āvās miklas miglas mākonis, kurā jaucās dzeltenīgi garaiņi un sīkas dubļu drumstaliņas.
Viņi, cik ātri vien spēdami, traucās pa taku labirintu uz pamesto Galveno nometni un doku aiz tās. Piestātne salas aizvēja pusē bija stipri papluinīta, ta�u izturējusi vētru. Doka gala me�onīgajos viļņos svaidījās "Cerbera" kuteris.
jau nākamajā mirklī viņi atradās kuģītī. He�s pagrieza at�slēgu un brīdī, kad ierēcās motors, izdzirdēja pats savu kliedzienu. Viņ� nekavējoties iedarbināja tilpnes sūkņus - un tie paklausīgi sāka burbuļot.
Kuteris atrāvās no krasta un peldēja mutuļojo�ajā jūrā.
-��� Brauksim ar "Grifu"! - He�s noteica, stūrēdams uz Nai- delmana komandkuģi, kas vēl joprojām noenkurots �ūpojās netālu no rifiem. - Sācies paisums. Peldēsim pa vējam.
Bontjēra palocīja galvu un cie�āk ietinās d�emperī.
-���� Pārmaiņas pēc mums sāk veikties.
Viņi pietuvojās "Grifam", un He�s pietauvoja kuteri. Bontjēra palīdzēja Klejam tikt uz klāja. Ticis aug�ā, He�s aiz�steidzās uz stūres māju - tanī brīdī pāri salai debesis pār��ķēla zibens �autra. Tās gaismā bija redzams, kā sabrūk ke- sons. Pāri gruve�iem pār�alca milzīga ūdens siena - bāla uz tum�o debesu fona. Tā ieskāva salas dienvidu galu baltu putu mantijā.
Bontjēra ievilka enkurus, bet He�s iedarbināja dzinējus. Pametis acis uz stūres mājas aizmuguri, viņ� ieraudzīja sa�re�ģītus vadības paneļus, ta�u nolēma tos neizmantot - gan atradīs atpakaļceļu arī bez aparatūras. Viņ� pievērsās milzī�gam kļavas koka galdam - atmiņā atausa pēdējā reize, kad bija pie tā sēdējis. Kerijs Vopners, Renkins, Magnusena, Strī�ters, Naidelmans� Nu neviena no viņiem vairs nebija starp dzīvajiem.
He�s atkal paskatījās uz Vudiju Kleju. Mācītājs sēdēja krēslā - sagumis un izdēdējis. Tas lūkojās uz He�u un klu�sēja.
-���� Viss kārtibā! - iesteigusies stūres mājā un aizvērusi aiz sevis durvis, paziņoja Bontjēra.
Kad I le�s izstūrēja kuģi no aizvēja, aiz muguras atskanē�ja grandiozs sprādziens. Logu stiklos iesitās viļņu �ļakatas. Bangojo�ā jūra pēk�ņi kļuva tum�sārta. He�s palielināja āt�rumu, un kuģis strauji attālinājās no salas.
-��� Mori dieu, - Bontjēra izdvesa.
He�s paskatījās pār plecu brīdī, kad uzsprāga otra deg�vielas tvertne - cauri zemajai miglai debesīs uz�āvās uguns sēne; liesmas un dūmi apņēma Calvenas nometnes ēkas.
Bontjēra klusēdama ielika savu roku He�a plaukstā.
Tre�ais sprādziens, �ķita, sākās salas dzelmē. Viņi aiz�grābti vēroja, kā salas virsma nodrebēja un pārvērtās �ķid�rumā, �audama naksnīgajās debesis milzīgus tvaika māko�ņus un ūdensstabus. Dego�ais benzīns meta pāri ūdens virsmai negantas liesmu mēles, līdz �ķita, ka deg pa�i viļņi, kas sitās pret klintīm un aizkūpināja ari rifus.
Un tad, cik ātri sācies, viss tikpat ātri arī beidzās. Tiklīdz sabruka pēdējais kesona posms, sala spējā rāvienā sagruva un pazuda zem ūdens. Atvērtajā brūcē saplūda viļņi, kas vidū satikās, radot milzīgu geizeru, kura virsotne pazuda miglā, kas atgādināja brūnu aizkaru. Jau pēc brī�a no salas pāri bija palicis tikai burbuļojo�s jūras ielāps, kas nemierīgi sitās pret atliku�o klin�u skupsnu. Vētrainajās debesīs cēlās netīri garaiņu mākoņi.
-��� Jūs, kas alkstat iegūt Dārgumu Akas atslēgu, patiesībā iegū�siet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skeleta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele. - Bontjēra apklusa.
-��� Jā, - vārgā balsi noteica Klejs.
-���� Bet tas, ziniet, bija meteorīts, - piebilda Bontjēra.
-���� Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs �ukstēja, - un es redzēju zvaigzni, kritu�u no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga.
He�s, bīdamies jebko teikt, paskatījās uz mirsto�o mācī�tāju un pārsteigts ieraudzīja, ka Klejs smaida, bet viņa iekri�tu�ās acis mirdz. He�s novērsās.
-��� Es jums piedodu, - Klejs teica. - Un, domāju, man jālūdz arī jūsu piedo�ana.
He�s spēja tikai palocīt galvu.
Mācītājs aizvēra tum�ās acis.
-���� Domāju, tagad es mazliet atpūtī�os, - viņ� no�ukstēja.
He�s atskatījās uz Skrandu salas paliekām. Miglas vāli
atkal strauji sabiezēja, maigi ieskaujot posta vietu. Viņ� ilgi, ilgi skatījās �ajā ainā.
Un tad viņ� novērsās, lai stūrētu kuģi uz Stormheivenas ostas pusi.
Ziemeļkrasta nekustamo īpa�umu kompānijas birojs atradās nelielā dzeltenā ēkā tie�i pretī Stormhaven Gāzette redakcijai. He�s sēdēja aiz rakstāmgalda pie loga, dzēra vāju kafiju un laiski pētīja ziņojumu dēli, pie kura bija piespraustas pārdo�damo īpa�umu fotogrāfijas. Zem virsraksta bija redzama mā�ja - tā varēja būt tikai vecā Heiglera māja: salīkusi un sasvē- rusies uz sāniem, ta�u vēl joprojām tikpat savāda.
- Tikai simt divdesmit deviņi tūksto�i pieci simti, - He�s lasīja kartītē. - Celta tūksto� astoņsimt septiņdesmit otrajā. �etri akri, kurināma ar naftas produktiem, trīs guļamista�bas, pusotra vannas istaba. - Vajadzēja pieminēt arī ventilācijas sistēmu, viņ� domās nosmīkņāja, pētīdams spraugas starp dē�ļiem un �ķībās palodzes. Līdzās bija fotogrāfija ar akurātu, dēļiem apsistu namiņu Sendpaiperleinā; ēka atradās aiz mil�zīgiem kļavas kokiem. Piecdesmit gadus piederējusi Laion- sas kundzei, kas nesen mirusi. - Tas nav vienkār�s īpa�ums, - bija lasāms kartītē, - tā ir daļa no vēstures. - He�s pasmai�dīja, atsaucot atmiņā Helovīna svētkus pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad viņi ar D�oniju rūpīgi tina �o kļavu zaros tualetes papīru.
Viņa acis pievērsās nākamajai fotogrāfiju rindai.
-���� Menas sapņu māja! - He�s izlasīja tuvākajā kartītē, kas �ķita izstarojam entuziasmu. - Līdz pēdējam sīkumam auten�tiska Viktorijas laikmeta ēka. Saulainas istabas, arkveida logi, skats uz okeānu, terase visapkārt mājai, piestātne. Trīssimt divdesmit deviņi tūksto�i. - Zem kartītes bija viņa pa�a mājas fotogrāfija.
-���� O! - iesaucās Dorisa Boudi�a, kas tikko bija iesteigu�sies telpā. - �ai te vairs nevajadzētu karāties! - Viņa norāva fotogrāfiju no dēļa un uzmeta uz tuvējā rakstāmgalda. - Pro�tams, es neko negribu iebilst, ta�u uzskatu, ka esat pieļāvis milzīgu kļūdu, neprasot vismaz tik lielu summu. Bet tas pā�ris no Man�estras pat aci nepamirk�ķināja.
-��� Jūs jau vienreiz to teicāt, - He�s teica, pārsteigts par no�ēlu savā balsī.
Viņam vairs nebija iemesla te palikt - pilnīgi neviena. Ta��u - viņ� vēl nebija aizbraucis no pilsētas, bet jau ilgojās pēc nogludinātajiem oļiem piekrastē, tērauda tro�u d�inkstē�a�nas mastā, mū�īgās pilsētas savrupības. Ta�u tagad tā bija pilnīgi cita no�ēla - saldi rūgtena nostalģija. He�s paskatījās ārā pa logu - uz līci un da�iem klin�u pīķiem, kas iezīmēja vietu, kur kādreiz atradusies Skrandu sala. Viņa darī�anas Stormheivenā - viņa dzimtas darī�anas triju paaud�u garu�mā - bija pabeigtas.
-��� Līgumu slēgsim Man�estrā, - domās ielauzās spalgā Do- risas balss. - To pieprasīja viņu banka. Tad tiekamies tur nā�kamajā nedēļā?
He�s piecēlās un pa�ūpoja galvu.
-���� Domāju, nosūtī�u turp savu advokātu. Jūs ta�u pielū�kosiet, ka viss tiek kārtīgi iepakots un nosūtīts uz �o adresi?
Dorisa paņēma piedāvāto vizītkarti un pētīja to cauri briļļu stikliem.
-��� Jā, doktor He�, protams.
Atvadījies He�s izgāja ārā un lēni paspēra da�us soļus pa veco bruģi. Pēdējais pienākums; viņ� jau bija iztuk�ojis pu�deli putojo�a dzēriena kopā ar veikalnieku Badu un piezva�nījis savai ekonomei uz Kembrid�as namu. Uz brīdi apstā�jies, viņ� apgāja apkārt ma�īnai un atvēra durvis.
-��� Melin! - atskanēja pazīstama sulīga balss.
Pagriezies l le�s ieraudzīja Send�onu, kur�, cenzdamies
noturēt lidzsvaru, ļodzīgā gaitā skrēja pa nelīdzeno bruģi ar neskaitāmām mapēm padusē.
-���� Kristofer! - patiesā priekā atsaucās He�s. - Zvanīju �o�rīt uz viesnīcu, lai atvadītos, bet man teica, ka jūs jau esat aizbraucis.
-���� Pēdējās stundas pavadīju bibliotēkā, - Send�ons atbil�dēja, miegdams acis spo�ajā saulē. - "Talasa" atsūtīs kuģi, lai atliku�ais pusducis cilvēku varētu nokļūt Portlendā. Jā�būt klāt pusstundas laikā. - Uzpūta rotaļīgs jūras vējiņ�, un vēsturnieks vēl cie�āk saspieda mapes, lai vērtīgie papīri ne- izklīstu pa visu laukumu.
-��� Stormheivenas bibliotēkā? - He�s smaidīdams pārpra�sīja. - Izsaku līdzjūtību.
-���� Bet man �ī vieta �ķita visai noderīga. Tur bija tie�i tās vietējās vēstures lappuses, kas man vajadzīgas.
-���� Kam vajadzīgas?
Send�ons viegli pabungāja pa mapēm.
-��� Nu kā, manai monogrāfijai par seru Viljamu Makalanu, protams. Mēs �eit uz�ķīrām pilnīgi jaunu Stjuartu ēras vēs�tures lappusi. Un, ziniet, viņa panākumi izlūko�anā vien iz�pelnīsies divus rakstus Starptautiskās kriptogrāfijas asociā�cijas �urnālā�
Apkārtējo māju logus satricināja dobj� signāltaures pū�tiens. 1 le�s pacēla acis, lai ieraudzītu, ka no kanāla ostā iebrauc brīni�ķiga balta jahta.
-���� Agrāk nekā solīts, - Send�ons noteica. Neveikli saņē�mis mapes vienā rokā, viņ� sniedza otru He�am. - Vēlreiz paldies, Melin.
-���� Nav par ko, - He�s atbildēja, viegli paspie�ot Send�o- na roku. - I.ai jums veicas, Kristofer!
Viņ� nolūkojās, kā vēsturnieks aizlīgoja uz ostas pusi. Tad I le�s iekāpa savā jaguārā, aizvēra durvis un iedarbināja mo�toru.
Izbraucis no laukuma, viņ� devās dienvidu virzienā, uz Piekrastes 1A �oseju - uz Masa�ūsetsu. Viņ� brauca nestei�dzīgi, izbaudot sāļo gaisu, saules draisko�anos un ēnas, kas pārklāja seju, kad viņ� ieslīdēja zem senatnīgajiem ozoliem kluso ieliņu malās.
He�s apstajās pie Stormheivenas pasta kantora. Tur, ba�lansēdama uz pēdējā mietiņu �oga �ķērskoka, sēdēja Izabella Bontjēra. Mugurā viņai bija plāna ādas �akete un īsi ziloņ�kaula krāsas svārki. Līdzās gulēja milzīga rupjvilnas audu�ma soma. Viņa pagriezās pret braucēju, pacēla īk�ķi un pār�lika vienu kāju pāri otrai, atklādama bīstami daudz kailas miesas.
-��� Ģa va
-��� Lieliski. Bet tavā vietā es mazliet piesargātos. - Viņ� pa�māja uz iedegu�o stilbu pusi. - Izlaidīgas sievietes te, zini, vēl joprojām dedzina uz sārta.
Bontjēra skaļi iesmējās.
-��� Lai tik pamēģina! �ejienie�i visi ir resni, visi līdz pēdē�jam. Es viņus visus noskrie�u. Pat uz tādiem papē�iem. - Viņa nolēca no �oga, piegāja pie ma�īnas un ar elkoņiem atbalstījās uz pasa�ieru puses loga. - Kur tu tik ilgi kavē�jies?
-��� Vainiga tā nekustamo īpa�umu aģente Dorisa. Viņa gri�bēja izbaudīt katru minūti, kas bija atlikusi pec grūti pelnītā darījuma noslēg�anas.
-��� Man vienalga, - Bontjēra tēloja, ka uzmet lūpu. - Es arī biju aizņemta, ķoti aizņemta, jo visu laiku prātoju, ko man iesākt ar savu daļu iegūto dārgumu.
He�s pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka no salas izglābts ne�tika nekas; un �īs bagatības nekad, nekad netiks atgūtas.
Bontjēra ekstravaganti nopūtās.
-��� Lai vai kā, vai tu beidzot esi gatavs aizvest mani no �īs ville horrible'
-��� Tad kāp iek�ā!
He�s atvēra viņai durvis, ta�u sieviete vēl joprojām stā�vēja pie loga un noslēpumaini raudzījās sarunu biedrā.
-��� Tu atļausi sev izmaksāt vakariņas, ja?
-���� Protams.
-��� Un tad mēs beidzot uzzināsim, kā jūs, amerikāņu ārsti, novēlat arlabunakli jaunām lēdijām?
He�s plati pasmaidīja.
-��� Man �ķita, ka mēs to jau esam noskaidroju�i.
-���� Bet �is vakars būs pavisam citāds. �o vakaru mes ne�pavadīsim Stormheivenā. Un par �o vakaru maksā�u es! - Pasmaidījusi Bontjēra no blūzes piedurknes izvilka milzīgu zelta dublonu.
He�s pārsteigts raudzījās monētā, kas aizņēma visu sie�vi�ķīgo plaukstu.
-��� Pie velna, kur tad tu to dabūji?
Smaids Bontjēras sejā kļuva vēl platāks.
-��� Tavā medpunktā, naturellement. Atradu, kad meklēju to dozimetru. Pirmais un arī pēdējais dārgums, kas atrasts Skrandu salā.
-��� Dod man!
-��� Desolie
Spo�ais zelts saulē iemirdzējās un iespidināja pasta kan�tora logā.
-��� Tu gribēji teikt, skaitlis vai ģerbonis, - He�s palaboja.
-����� Nē, - Bontjēra strīdējās pretī, piespiezdama monētu apak�delmam. - Cipars vai ģerbonis? Saka ta�u tā, nonl - Viņa pacēla pirkstus un valdzino�i iepleta acis.
-��� Kāp iek�ā, kamēr mēs abi neesam sadedzināti uz sārta, - 1 le�s iesmējās un ievilka sievieti ma�īnā.
Jau pēc brī�a jaguārs veda viņus ārā no pilsētas. Pēc divām minūtēm viņi jau bija sasniegu�i klintis aiz Ugunsgal- vas zemesraga. Kad ma�īna atradās pa�ā kalna virsotnē, He�s atpakaļskata spogulī pēdējoreiz uzmeta acis Stormhei- venai - it kā zīmētu skatu kartīti: osta, viļņos �ūpojas kuģī�i, kalna vid baltas dēļu mājiņas.
Iemirdzējās saule, un viss jau bija pazudis no redzesloka.
15. gadsimtā, lietota līdz 19. gadsimta vidum. Par vienu spāņu zelta dublonu flotes matrozim bija jāstrādā apmēram septiņas nedēļas.
' �eit: baktēriju sakopojums barotnēs (biol ).
Hūvila - atsauce uz pilsētiņu filmā "Grin�s" (2000).
aegypti, kas ir aktīvi dienas laikā; Denges drudzi mēdz dēvēt arī par kaulu un locītavu drudzi.
* Eifēmisms - vārds vai teiciens, ko lieto kāda rupja vai aizvainojo�a vārda, intīma apzīmējuma vai tabu vietā.
" Gai�reģe Sosostri kundze - minēta T. S. Eljota romānā
The Wasti' Land (1922). Savukārt Oldosa Hakslija romānā Crome YeUow minēta Sesostri, Ekbatanas burve, kas ģērbjas kā �igāniete un zīlē nākotni. Sosostri ir parodēts ēģiptie�u vārds. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots piemin faraonu Sesostri, ta�u, iespējams, tā bijusi mītiska persona, kurā apvienotas faraonu Seti 1 un Ramzesa II iezīmes. Arī divpadsmitās dinastijas faraonus dēvēja par Sesostri.
Talasa - jūras personifikācija grieķu mitoloģijā.
52 baznīcas, izcilākais darbs - Sv. Pāvila katedrāle.
-
izvietota Savienoto Valstu zelta stieņu un citu dārgumu glabatava, tiek lēsts, ka tajā tiek glabātas 4 570 tonnas zelta stieņu.
" Tandoori - īpa�ā māla krāsnī (tandoor) cepti ēdieni, raksturīgi indie�u virtuvei.
nopostīta 1692. gada 7. jūnijā zemestrīcē, kad divas tre�daļas pilsētas applūda; mūsdienās to klāj apmēram astoņi metri ūdens.
''' Alenvuda - federālā labo�anas iestāde Pensilvānijas �tatā ASV. N'cst-ce pas - vai ne. (Tulk. no fran�u vai.)
" Grautie merde du noir - �eit: velns parāvis! (Tulk. no fran�u vai.)
Ģa suffit - pietiek; phrenologiste - frenologs, tas ir cilvēks, kas apgalvo, ka spēj noteikt personas raksturu pēc viņa galvaskausa formas, iedobēm, izciļņiem u. tml. (Tulk. no fran�u vai)
Mitis oui - nu ja, bet protams. (Tulk. no fran�u vai.)
"" Vārdu spēle: angļu valodā crackers nozīmē gan knaiblites, gan cepumi.
" l'inte - tilpuma mērvienība; atbilst 0,57 litriem.
"
"-
"
"" Ruperts Brūks (1887-1915) - angļu dzejnieks, piedalījies Pirmajā pasaules karā, pēc moskīta koduma saslimis ar septisko pneimoniju un miris.
*
"" Et voilā - un lūk! (Tulk. no fran�u vai.)
lnkunābulas - iespiestie darbi līdz 1500. gadam, to tehnika ļoti līdzinās toreizējo manuskriptu tehnikai.
kanoniskajai (liturģiskajai) dienas stundai; izdevis Berijas hercogs �ans aptuveni 1410. gada; tajā bija kalendārs, ilustrācijas katram mēnesim, zodiaki, mēness kalendārs.
D�ozefs Benkss (1743-1820) - botāniķis, pirmais izpētījis Jaunzēlan�di, apmēram 80 sugas nosauktas viņa vārdā, iepazīstinājis Rietu�mus ar eikaliptu, akāciju, mimozu.
Que de monde - ir nu gan pasaule. (Tulk. no fran�u vai.)
^ Bekstāfs - to 1595. gadā izgudroja D�ons Deiviss ģeogrāfiskā platuma mērī�anai; salīdzinājumā ar tā priek�teci krosstāfu bija daudz, praktiskāks un precīzāks.
�etrdesmit astoņi grādi - pēc Fārenheita skalas; apmēram divdes�mit se�i grādi pēc Celsija skalās (1�C=1.8�F).
" Comprends - saproti. (Tulk. no fran�u vai)
"" Tu saviem ļaudīm grūtu lietu esi licis redzēt - Bībele, Vecā derība, Davida dziesmu grāmata, 60. dziesma.
i(i5 Vudstoka - pilsēta Ņujorkas �tatā. 50 jūdzes uz austrumiem no tās atrodas Betelas pilsētiņa, kurā savukārt ir piena ferma, kurā kop� 1969. gada augusta notiek slavenais Vudstokas mūzikas un mākslas festivāls ar devīzi - Miers, mīlestība, rokenrols.
" Magnific/ue - brīni�ķīgi, lieliski. (Tulk. no fran�u vai.)
Alarihs - vestgotu (ģermāņu cilts) vadonis, kur� 410. gadā iekaroja Romu. 5. gadsimta sakumā vestgotu valsts aizņēma daļu tagadējās Spānijas, Francijas un Itālijas teritorijas.
"" Vēdertīfa Mērija - īstajā vārdā Mērija Melona (1869-1938), pirmais cilvēks Amerikas Savienotajās Valstīs, kas identificēta kā vesela vēdertīfa baciļa nēsātāja. Viņa bija pavāre, un savas darbības laikā inficēja 53 cilvēkus, no kuriem trīs mira. Viņas māte grūtniecības laikā saslimusi ar vēdertīfu; tiek pieļauts, ka tādēļ Mērija Melona bija �ī baciļa nēsātāja.
rakstīts par karaļiem Henriju VIII un Edvardu VI, kā arī par vajā�anām valdnieces Mērijas laikā.
izturības deļ. Par �ī tērauda izcelsmi vēsturnieki vēl strīdas. Damaska ir mūsdienu Sīrijas galvaspilsēta.
Delongas zvaigznes rubīns - Debong Star Kubi/, 100.32 karātu (20.064 g) liels ovāls neslīpēts rubīns, ko atrada Birmā 20. gadsimta sākumā. Ovālā rubīna centrā redzami zvaigznes stari. To Martins Ērmans pārdeva Edītei Heginai Delongai par 21 400 dolāriem, un viņa to 1937. gadā ziedoja Amerikas Dabas vēstures muzejam.
Duglass Prestons un Linkolns �ailds
LAMATAS
Redaktore Ingūna Jundze Korektore Edīte Loze Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova
"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV- Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pa�ūt. Nr. 27328505.
D. Prestons, L. �ailds
Fr 397 Lamatas / No angļu vai. tulk. Liene Akmens. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2007. - 445 lpp.
"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatn
Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese intemetā:
Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var'iegūt pa tālruni 7204130.
40 Nākamajos desmit gados Okems kļuva pazīstams kā
visne�ēlīgākais, savtīgākais un ambiciozākais pirāts,
kas jebkad uzdarbojies jaunās pasaules ūdeņos. Viņ�