1. Ikviens strīds par civiltiesībām piekrīt tiesu iestā�u iz�ķir�anai. I864. g. 41477, 1. p.

Piezīme. Prasiiumi, kuriem likums pie�ķīris neap-strīdamības raksturu, piekrīt pārvaldības iestā�u vai adminis-trativo tiesu, bet ne civiltiesu pārziņai. 1931. g. 137, I, l.p. piez.

Strīds par civiltiesībām pastāv tikai tur un tiktāl, kur un ciktāl pastāv � likumīga interese tiesību tūlītējai atzī�anai tiesas ceļā. Tiesas darbība var izpausties tikai tur, kur ir konstatēta tāda likumīga interese; ja tā atkrīt, tad beidzas ari tiesas darbība. Atsevi�ķu teoretisku tiesisku jautājumu iz�ķir�ana Senatam civilprocesa kārtībā nepiekrīt (21/95; II, 111).

Katru subjektivo tiesību var nosaukt par civiltiesību; bet ja valsts 2 pret privātpersonu uzstājas nevis kā juridiska persona, bet kā valsts vara, kas apsargā sabiedriskās intereses, tad tās prasījumi ir absolūti un gūst pavēles jeb priek�raksta raksturu, kuri jāizpilda bez pretrunas. Ja �eit ir iebildumi, tad tie nav vērsti pret tiesībām, bet pret valsts varas organa rīcību. Tamdēļ tie nav izsprie�ami_ civiltiesā, bet sūdzība iesniedzama priek�niecībai (prof. Bukovska CP mac. gram. 150. lpp.).

Prasības cel�ana un piesprie�ana neatkarājas no sprieduma faktis- 3 kā's vai juridiskās izpildī�anas iespējas vai neiespējas, kādēļ tiesa nevar izvairīties no lietas caurskatī�anas vienīgi uz tā pamata, it kā nebūtu iespēdams spriedumu izpildīt (23/103; I, 82).

Par nepareizu atzīstama teze, ka �neizpildāms tiesas spriedums � ir 4 neeso�s spriedums�. Kaut gan sprieduma izpildī�ana vispār ir prāvas neatņemama daļa. tomēr no tā nemaz neizriet, ka katram spriedumam nepiecie�ama izpildī�ana piespiedu kārtā, jo. vispirms, izpildot spriedumu labprātīgi, atkrīt izpildī�ana piespiedu ce[ā. Tālāk, tikai tādam tiesas spriedumam nepiecie�ama piespiedu izpildī�ana, kas paredz, ka atbildētājam kas jāizpilda. No �ā viedokļa jāiz�ķir spriedumi, kas izpildāmi (cumi con-demnatione) un kurus var izpildīt, un spriedumi, kas nav izpildāmi no atbildētāja puses (sine condemnatione). Pēdējiem pieskaitami spriedumi prasībās par atzī�anu, vai juridiska attiecība pastāv vai nepastāv (3. p., Fest-stellungsklagen), piem., spriedumi prasībā atzīt darijumu par spēkā neeso�u, vai prasībās par laulības �ķir�anu, prasībās atzīt personu par dzimu�u

laulībā vai ārlaulībā, kur nekāda atbildētāja līdzdarbība, izpildot spriedumu nav vajadzīga. Tāpat nav vajadzīga sprieduma izpildī�ana^ tajās prasībās, �ko tiesa noraidijusi (sal. ari prof. Bukovska Civilprocesa mācībās gramatas 591. lpp.). Jau no minētā izriet, ka var būt spriedumi, kas nemaz nav izpildāmi un tomēr ir spriedumi (36/738; XIII, 158, 159).

5 Uz vispārējā pamata tiesai, izsprie�ot strīda īietas_ vai vispār lietu, kuru ierosinājusi viena persona, bet kurā piedalas vairākas personas ar pretējām¹ interesēm', jāiziet no tiem konkretiem apstākļiem¹, kuri bija nodibināju�ies tajā momentā, kad tiesa ievadijusi lietu uz vienas personas ierosinājumu. Tādēļ �ajās lietās nav nozīmes tādiem pārgrozijumiem, kuri vēlāk, pa lietas iztiesā�anas laiku, notiku�i vai pat tiku�i izsaukti vienpusīgi no ierosinātāja pretiniekiem. �ādi pargrozijumi nevar ietekmēt to faktisko materia'l'u, uz kura pamata tiesai lieta jāizsprie�, un vispār nevar aizskart lietas ierosinātāja tiesības un intereses. (27/172; IV, 15).

Sal. 6. tezi zem 435. p.

6 Ja tiesa atzīst, ka kāda prasība viuai nepiekrīt, tad¹ tā nav atraidama, bet atstājama bez caurskatī�anas (31/524; VII, 185).

7 Senata administratīvā departamenta kompetentais lēmums, ar kuru atstāta bez ievērības sūdzība par Zemes ierīcības komitejas lēmumu, atzīstams par saisto�u arī civiltiesai (Apv. sap. 37/31; XIV, 282).

Sal. 30. tezii zem 1019'. p.

8 Ja lūgums lietā bija jāadresē un jā'iesniedz citai apgabaltiesas nodaļai, tad lieta aiz �ā iemesla vien nebij jāizbeidz, jo apgabaltiesas sastāva iedalī�ana atsevi�ķās nodaļās ir �ās -tiesas iek�ēja darī�ana, un atsevi�ķas nodaļas nemaz nepārvēr�as it kā par patstavīgam tiesām¹ ar īpa�u teritoriālu vai lieti�ķu piekritību. (31/37; VII, 92)

9 Civiltiesai ir tiesība civilprasībā, kura piekrīt viļjas izsprie�anai, apsvērt jautājumu par administratīvās iestādes rīkojuma likumību._ lai noteiktu pēdējā pierādī�anas spēku, kaut arī �āds jautājums, kā patstāvīgs prasības priek�mets civiltiesai nepiekristu (25/386; II, 112).

10 Civiltiesas kompetencē neietilpst prasība par spēkā nāku�u adminis-trativas tiesas spriedumu izpildī�anu (36/1391; XIII, 41).

11 �ā panta noteikumi attiecinami ne tikai uz tiem gadījumiem, kad strīds par civiltiesībām izceļas starp privātpersonām (fiziskam vai juridiskām), bet arī uz tienv gadijuiniem, kad �āds strīds izceļas starp valsti, kā privāttiesību subjektu, no vienas puses un privātu personu vai personā no otras puses. Bet tā pa�a likuma un panta piezīme nosaka, ka prasi jumi, kuriem likums pie�ķīris neapstrīdamības raksturu, piekrīt pārvaldības iestā�u vai administratīvo tiesu, bet ne civiltiesu pārzinā�anai. �āds neapstrīdamības raksturs piemīt tiem valsts pārvaldes iestā�u un amatpersonu prasijumiem, kur vipi rīkojas ka valsts varas orgāni, publisku tiesību laukā, apsargājot valsts iekārtu un rīkojoties vispārības resp. valsts un sabiedrības interesēs. Tādēļ civiliiesai nepiekrīt pret Zemkopības ministriju vērsta prasība, kurā prasītāja lūdz zvejas tiesību atzī�anu un atjauno�anu upes daļā, kura uz agr. ref. Iik. pamata ieskaitīta valsts zemes fonda (Apv. Sap. 36/6; XII, 719).

12 Civiltiesai nepiekrīt strīds par tiesību lietot publisku ceļu (33/1773; IX, 528).

13 Sūdzības par tādu ceļu pārgrozī�anu, kuru uzturē�ana piekrīt pagasta orgāniem, nepiekrīt tiesai iestādēm, bet iesniedzamas administratīvām iestādēm instan�u kārtībā. (23/30).

Strīds par privātā ceļa lieto�anu piekrīt civiltiesai (34/127; X, 495). 14

Publiski - tiesiskas attiecība� starp fisku Nodokļu departamenta per- 15 sonā un privātām personām nodibinājās tikai tad, ja pēdējās ir nodokļu tie�ie maksātāji (37/313; XIII, 301).

Strīds par nodokļa piedziņas likumību, t. i. par to, vai pagasta pa�val- 16 dība piedzinusi nodokli otrreiz, nav uzskatams par strīdu par civiltiesībām un tāpēc nepiekrīt civiltiesas izsprie�anai, bet ietilpst administratīvu iestā�u kompetencē (37/1517; XIV, 154).

Prasība par nepareizi piedzīto telpu nodokli nepiekrīt tiesu iestādēm 17 (35/1 SCO; XII, 277).

Prasība, kas tie�i vērsta pret konsulāro nodevu piedzinēju, kā valsts 18 varas neseju, par zaudējumiem, kas prasītajam cēlu�ies ar nodevu piedzī�anu, nepiekrīt oiviltiesai. Tie�ā zaudējumu prasība būtu ceļama tikai pret atsevi�ķām vainīgām amatpersonām¹, bet nevis pret administratīvām iestādēm, kā tādām (36/152; XII, 485).

Kaut vispār sūdzības par ienākumu nepareizu aprēķinā�anu un pie- 19 dziņu jāiesn'iedz administratīvās iestādēs, tomēr tur, kur ar piedziņu pārkāptas tre�ās personas civiltiesības, tai ir tiesība celt par to prasību civil-tiesā (Ap. sap. Э8/8; XIV, 489).

Civiltiesai nepiekrīt prasība, kurā Zemkopības ministrija prasa atpakaļ 20 no me�sarga nepamatoti saņemto dienesta zemes ra�as un dienesta malkas dalu (33/996; X, 104).

Valsts vai pa�valdības d'ienestpersonas prasība par naudas izmaksu 21 dzīvokļa vietā izriet no publiskām dienesta attiecībām, bet ne no privat-tiesiskam attiecībam, un tamdēļ nepiekrīt civiltiesai (26/465; III, 80).

Prasība, kuras priek�mets ir atlīdzība par izdevumiem, kuras no pa�a 22 līdzekļiem segusi valsts dienestpersona, sakarā ar to, ka viņa nav saņēmusi daba dzīvokli un kancleju ar apgaismo�anu un apsildī�anu, raksturojama kā prasība par dienesta atalgojuma dalu. �āda prasība tie�i izriet no dienesta attiecībām, apsprie�ama pēc valsts resp. administratīvām tiesībām, un nav raksturojama ka strīds par civiltiesībām. (25/208; II, 112).

Pilsētas pa�valdības �tata darbinieka prasijums par algas izmaksu 23 nav padots civiltiesu kompetencei. �aia ziņa nav nozīmes, vai prasītājs ir fiziska darba strādnieks, jo amatpersonas uzdevumu aploks un izpildāmo darbu raksturs nespēlē iz�ķiro�u lomu pilsētas darbinieka juridiskā stāvokļa kvalifikācijā. Tāpat �ajā ziņā nav nozīmes, vai prasītāja dienesta attiecības ar pa�valdību ir pārtrauktas vai turpinās. (34/2156; X, 492; sk. arī 34/2735; X, 493).

Valsts civildienestā skaitas ne tikai �tata darbinieki, bet arī brīva lī- 23 guma darbinieki un arī vietas pagaidu izpildītāji, izņemot Valsts civildienestu Iik. 111. p. minētos gadijumos. �o darbinieku prasības, kas izriet no viņu dienesta attiecībam pret valsti un vērstas uz viņu tiesību izve�anu pret valsti - nepiekrīt civiltiesām (36/1630; XIII, 302).

Prasība, kas izriet no prasītāja dienesta attiecībām pret valsti, kā 25 auto- tanku pulka brīva līguma darbinieka, nepiekrīt civiltiesai (36/1093;

XI, 532).

Civiltiesai nepiekrīt prasība, kurā valsts me�zinis lūdz piespriest 26 viņa labā no valsts izdevumu atlīdzību par valsts dienesta zemes apstra-da�anu un apmeslo�anu, ka arī par dienesta malkas izcir�anu un izve�anu (28/684: IV, 86).

27 Valsts me�ziņa atlīdzības prasība par viņa uz dienesta zemes brīvprātīgi uzcelto �ķūni piekrīt civiltiesai (37/1254-, XIV, 19).

28 Prasības, kas izriet no pa�valdības ierēdņu dienesta attiecībām u.i vērstas pret pa�valdību, civiltiesai nepiekrīt (26/465; 32/470 u. c.). Pie tain, �ajā ziņa nav iz�ķiro�as nozīmes, vai prasītājs cēlis prasību cum vai sine condemnatioiie (38/1232; XV, 26).

29 Prasības lieta par valsts darbinieka algas (par virstundām) izmaksu saskaņā ar CPL 1. p. vispār nepiekrīt civiltiesai (37/5%; XIII, 630).

30 Latvijas bankas darbinieka prasība par algas un tantjemas izmaksu piekrīt civiltiesai (32/866; IX, 173).

31 Piedzenot no sava parādnieka prasījumu, Latvijas banka nav spiesta rīkoties pēc Kreditnolikuma (1938'. g. jzd.) 59. panta, bet var arī, uz vispārējā pamata, celt prasību tiesas ceļa. (28/522; V, 190).

32 Pagasta skolotāja prasība pret pagasta pa�valdību par viņam pienāko�os atlīdzību par pa�valdības dienesta izpildī�anu civiltiesai nepiekrīt. (32/470; VIII, 87).

33 Valsts darbinieka tiesība uz pensiju nav pieskaitama viņa civiltiesībām, par kurām viņ� varētu celt strīdu civiltiesā. (33/1239; X, 174).

34 Pa�valdības darbinieka prasības par pensijas piesprie�anu nepiekrīt civiltiesai (37/1236; XIV, 88).

35 Valsts ierēdņa prasījums (kaut arī pēc viņa atlai�anas no dienesta) par viņa atsvabinā�anu no Valsts kontroles taisīta uzrēķina civiltiesai nepiekrīt. (33/2940; X, 105).

36 Civiltiesai nepiekrīt prasība par neizmaksātās atlīdzības piesprie�anu no valsts par kontrabandas notver�anu. (33/2002; X, 545).

37 Civiltiesai nepiekrīt prasība par slimības pabalsta piesprie�anu no-slimo kases. (33/1859; IX, 529).

38 Pa�valdību pienākums gādāt par nespējniekiem ir publisku tiesību pienākums, kas izriet no pa�valdības uzdevumiem attiecība uz pagasta locekļiem. Par �ādu pienākumu neizpildī�anu var sūdzēties tie�i ieinteresētā persona (piem. nespējnieks), un proti, tikai instan�u kartība, vai bez tās � uzraudzības kārtībā � arī personas, kuru intereses aizskartas ar pa�valdības atraido�iem lēmumiem. �āda publiska pienākuma piespiedu izpildī�ana nav panākama civiltiesā�anas kārtība. Ja to nevar panakt pati lietā ieinteresētā persona, ceļot civilprasību pret pa�valdību par uztura do�anu, tad to jo mazāk varētu darīt tre�ā persona, kura �ajā ziņā rīkojusies it kā pa�valdības negotiorum gestor. Negotiorum gestor varētu prasīt atlīdzību par izdevumiem, kurus tas taisijis domini negotii vietā, izpildot pēdējā pienākumu vai saistības (sal. CL 2339. p.) tikai tad, ja �ādiem pienākumiem un saistībām būtu privattiesisks raksturs un ja uz negotiorum gestio pamata starp gestor un dominus nodibinājās privattiesiskas attiecības (sail. CL 2325. p.). Tādēļ no negotiorum gestio izrieto�as tiesības - prasības nevar iestāties, kad dominus būtu publiska iestāde un gestor i/.pildijis it kā �īs publiskās iestādes publiskās saistības. (23/324; II, 168).

39 Latvijas Sarkanam Krustam, kā privatai biedrībai nav tiesības sava.; atlīdzības prasijumus par ārstē�anu piedzīt neapstrīdamo prasījumu kārtība. (25/189; II, 196).

40 Fonda zemes ieguvējs, kas viņam pie�ķirtā objektā ieguldījis kapitalu ēku cel�anai vai ēku remontam, var civiltiesā prasīt izdevumu

atlīdzību, ja Centrālās zemes ierīcības komitejas lēmums par objekta pie�ķir�anu viņam vēlāk ir atcelts un zeme viņam atņemta. (33/1319;

IX. 578).

Lauksaimniecības nolikuma (1937. js. izd.) 147. un turpm. p. (par 41 zemes ierīcību) neattiecas uz strīdus jautājumiem par īpa�uma tiesībām, kuri iz�ķirami tiesu iestādēs (CKD kops. 34/6; XII, 162).

Ne 1911. g. 29. maija lik. (Kr. Iik. kr. 108*7), ne arī 1924. g. 2. ok- 42 tobra lik. par zemes ierīcību nav pie�ķīru�i zemes ierīcības iestādēm tiesību iz�ķirt jautājumus par īpa�uma tiesībām uz zemi (39/330).

Kā agrākie noteikumi par zemes ierīcību neliedza, tā arī tagadējais 43 lik. p'ar zemes ierīcību neliedz interesentiem celt prasību par robe�u noteik�anu, resp. atjauno�anu civiltiesā. Vienīgi tad vairs �āda prasības cel�ana civiltiesā nevarēja pēc agr. noteikumiem notikt, ja par robe�u noteik�anu bija jau ierosināta lieta zemes ierīcības kārtībā (4�. p.). Bet pēc tag. lik. par zemes ierīcību �ādas prasības cel�ana nevar civiltiesā vairs notikt, kad zemes ierīcības iestādes saskaņā ar min. lik. 4¹. p. ir taisīju�as lēmumu par robe�u noteik�anas darbu izpildī�anu zemes ierīcības kārtībā (38/832; XV, 61).

Civiltiesai piekrīt lieta, kurā nav iz�ķirams jautājums, kam no 44 prāvniekiem stridus zeme pie�ķirama uz agr. ref. lik. pamata, bet kur konstatējamas vienīgi juridiskās attiecības, kuras radu�ās prāvnieku starpā sakarā ar testamentu un zemes faktisko lieto�anu. (30/268; VI, 78).

Ar agrar. ref. Iik. 12^J. pantu nav domāts izņemt no civiltiesas 45 piekritības civiltiesiskas dabas strīdus par zemi, kas pie�ķirta uz agrar. ref. lik. pamata, bet ar �o likumu ir noteikts vienīgi tas, ka civiltiesā�anas kārtībā nav iespējams revidēt zemes ierīcības iestā�u lēmumus par zemes atsavinā�anu un pie�ķir�anu uz agr. ref. lik. noteikumiem. Tādēļ piekrīt civiltiesai lieta, kurā tiesai jāapsprie� tikai faktiskais stāvoklis, vai strīdamā zeme ir ieskaitīta valsts zemes fondā vai nē. (34/341; XI, 168).

Agr. ref. Iik. 12*. p. pats par sevi neizņem no tiesu kompetences pra- 46 sības par robe�u noteik�anu (38/832; XV, 62).

Tas apstāklis, ka nekustams īpa�ums ieskaitīts valsts zemes fondā, 47 neliedz panakt tiesas ceļā savu lieto�anas tiesību atzī�anu uz �o īpa�umu, jo �āda prasība nebūt nav vērsta uz īpa�uma tiesību atzī�anu uz fonda zemi. (32/1347; VIII, 76).

Tautas labklājības ministra lēmums, ar kuru sūdzētājam noliegta 48 aptiekas koncesijas izmanto�ana, nav apstrīdams prasības ceļā, bet gan tikai administratīvā tiesā�anas kārtībā (34/220; X. 492).

Civiltiesai piekrīt strīda iz�ķir�ana nomas līguma kontrahentu starpā 49 par to, vai pēc līguma un attiecīgo likumu noteikumiem nekustamās mantas nodoklis jamaksa iznomātājam vai nomniekam (34/927; X, 242).

Zaudējumu prasība, kura pamatota uz valsts izdotās koncesijas anu- 50 Ie�anu, nepiekrīt civiltiesai (36/1680; XIII, 481).

Ja valsts pretendē uz kādu mantu kā uz bezmantinieku mantu, 51 uz kuru ar tiesas lēmumu apstiprināta cita persona mantojuma tiesībās, tad strīds iz�ķirams prasības kārtībā; pārsūdzēt �ādā gadijumā tiesas lēmumu ar blakus sūdzību valsts nevar (28/71; IV, 86).

Latvijas kredītbankas pārņemto kredītiestā�u prasijumu un saistību 52 kārto�anai likumā par Latvijas kreditbanku ir paredzēta īpa�a kārtība (37/1405; XIV, 189).

53 Lik. par Latvijas Kredītbanku gan nosaka, ka ieinteresēto personu, sūdzības un visi strīdi sakarā ar �ā likuma 16,�19., 22.-24. un 26,- 28. p. piemēro�anu nepiekrīt tiesu iestādēm, ka sūdzības iesniedzamas tie�i finansu ministrim. un ka finansu ministra lēmums �ajās lietās ir galīgs un nepārsūdzams. �is likuma noteikums tomēr nav attiecinams uz gadijumiem, kur pati Kredītbanka ir ierosinājusi lietu tiesa, lūdzot tiesu piespriest viņai par labu vekseļa sumu piespiedu izpildī�anas kartībā pēc aktiem._ �ada ga-d'ijuinā parādniekam nevar atņemt tiesību aizstāvēties likumā aprādītā kārtībā, ceļot 239. p. aprādīto prasību (37/1247; XIV, 54).

54 Par kontrabandas glabā�anu uzlikto naudas sodu sodītais maksā vienīgi par sava pa�a no kompetentas iestādes atzīto vainu, un viņ� nevar �o soda naudu ar civilprasību prasīt kā zaudējumu atlīdzību no personas,, kuru viņ� uzskata par īsto vainīgo (36/666; XI, 58o).

Sk. arī tezes zem 4. p. un 4. un 5. tezi zem 1636'. p.

2. atcelts(1937. g. 202, IV).

3. Pie strīdiem par civiltiesībām pieder ari prasības par atzī�anu, vai tiesiska attiecība pastāv vai nepastāv, kolīdz prasītājam tajā laikā ir likumīga interese apstiprināt �o attiecību tiesas ceļā. �ādas prasības iesniedzamas, pēc vispārējiem noteikumiem par piekritību, tai tiesai, kuras pārziņai piekristu prasības par minētās tiesiskās attiecības neievēro�anu, bet ja nav iespējams noteikt lietas piekritību pēc prasības sumas, tad apgabaltiesai. 1889. g. 6188, nol. I, A, 64. p.; 1931. g. 137, III.

1 Nav iz�ķiro�as nozīmes tam apstāklim, kā prasītājs nosauc savu prasību. (25/98; 27/423; IV, 87; 29/37; VI, 79).

2 Prejudiciala prasība pielai�ama tikai tad, ja prasītājs ieinteresēts visdrīzākā jautājuma iz�ķir�anā, vai pastāv vai nepastav zināmās tiesības vai juridiskas attiecības, kuras pretējā puse apstrīd, iekam pēdēja faktiski pielaidusi tiesību pārkāpumu. (21/45; II, 113).

Apzīmējums �tiesiska attiecība� aptver nevien intereses, kas izriet no

3 tiesībām, bet arī no tiesiski aizsargājamiem faktiem (valdijuma) (Gasmans un Nolkens, I, 51. Ipp.).

4 Interesei var būt da�āds raksturs: 1) materials � mantisku labumu iegū�ana vai zaudējumu novēr�ana; 2) tikumisks � ideālu labumu (goda, labās slavas) pasargā�ana; 3) juridisks � zināmu tiesību realizē�ana vai atsvabinā�ana no zinama pienākuma (V. Bukovskis, TMV 29/5 � 140. Ipp.).

5 Ja konstatēts, ka prasītājam nav likumīgās intereses, prasību var noraidīt (prof. Buk. CP māc. grām. 298. Ipp.).

6 Likumīgā vai juridiskā interese prasa,_ lai prasītājam būtu iemesls prasības cel�anai, par kādu atzī�anas prasības atzīstama atbildētāja darbība vai citi apstākļi, kas apdraud prasītāja juridisko stāvokli nākamībā (38/756; XIV, 615).

7 Likumīgā interese tiesai jānodibina ex officio (38/755; XIV, 616).

8 Prejudicialu prasību var celt tikai par tagadnē vēl eso�ām un uzturamām juridiskām attiecībām, bet nevis par tādām, kas butu agrak

pastaveju�as, un tikai pret to personu, kura apstrīd minētās attiecības. (25/286; II, 114).

Prasītāiams kura tiesības atbildētājs nostāda apdraudētā stāvoklī, bet 9 vēl nav pārkāpis, ir pamats celt atzī�anas prasību (35/1337; XII, 279).

Pēc �ā panta izpratnes un prejudicialās prasības juridiskās_ dabas 10 un mērķa, �adai prasībai nav vietas, ja jau pārkāptās vai traucētas tas tiesības, kuru atzī�anu domā panākt ar prejudicialo prasību (21/18; 24/213; 29/37; VI, 80).

Atzī�anas prasība nav izņemta no noilguma. (35/86; XII, 108). H

Prasītājs nevar prasīt atzī�anas prasības kārtībā tā jautājuma iz�ķir- 12 �anu, ka viņam nav saisto�s tiesas spriedums lietā, kurā viņ� nav ņēmis dalību. �is jautājums ir jau iz�ķirts ar pa�u likumu (1021. p), un prasība tādēļ ir lieka. �im spriedumam nav arī pierādījuma spēka pret prasītāju (38/52; XIV, 304).

Zinama fakta nodibinā�anas dēļ tiesas ceļā prasība vispār nav 13 pielai�ama. �ads fakts konstatējams nevis prejudicialās prasības ceļā, bet pierādījumu nodro�inā�anas kārtībā, ja ir iemesls ba�īties, ka vēlāk nebūs iespējams celt priek�ā attiecīgos pierādījumus. (21/45; II, 113).

Prasības piesprie�ana aprobe�ojas ar konstatējumu par tiesības pa- 14 stave�anu vai nepastavē�anu, neskarot jautājumu par tiesības realizaciju; nevar piespriest neko tādu, kas būtu izpildāms (Gasmans un Nolkens, I,

49. Iipp.).

Atzī�anas prasība nav savienojama ar kondemnacijas prasību. Pir- 15 mas prasības priek�noteikums ir, ka tiesību aizskārums vēl nav noticis, bet otrās � ka ir noticis. Tā tad viena prasība izslēdz otru (37/84;

XIII, 398).

Tiesas spriedums, kas apmierina uztura prasību, atzīstot atbildētāju 16 par prasītaias ārlaulības bērna tēvu, nav uzskatams par spriedumu, ar kuru nodibinātās juridiskas attiecības (Reclītsgestaltungsurteil), bet viņam piekrīt vienīgi izpildu sprieduma nozīme (Leistungsurteil). Atbildētāja paternitātes atzī�ana ir tikai reala fakta konstatējums un nevis juridisks akts, kas �o stāvokli nodibinātu, ar to pārgrozot tiesisko stāvokli (T. P. 35/147fia; 254).

Prasība atzīt, ka biju�ai laulātai nav tiesības prasīt no biju�ā 17 laulātā uzturu tādēļ, ka pēc tam, kad tiesa bija piespriedusi �o uzturu, laulāto laulība �ķirta abu laulāto vainas dēļ, nav uzskatama ne par actio cum condemnatione, ne par prejudicialu, bet gan par prasību, kas vērsta uz tādu attiecību grozī�anu vai izbeig�anu, kuras nodibinātas ar agrāk taisīto spriedumu, jo �ādas prasības nolūks nav zinama priek�meta vai naudas sumas piesprie�ana, ne arī ta apstākļa konstatē�ana, vai pastav vai nepastāv zināmās juridiskas attiecības, bet gan �o attiecību grozī�ana vai izbeig�ana jaunu apstākļu iestā�anās dēļ. (29/869; VI, 74).

Prasība, kurā adoptētāja prezumtivais mantinieks lūdz atzīt adopciju 18 par viņam nesaisto�u, sāk noilgt jau ar adopcijas lēmuma taisī�anu. �āda prasība uz 6. p. pamata jāceļ pret abiem apstrīdāmā līguma kontrahentiem. (35/85; XII, 109).

Lūgums atzīt kādu personu par mantinieku uz kādu mantojumu 19 vai tā daļu nav raksturojams kā Civillikuma 667. pantā paredzeta mantojuma prasība, bet kā prejudiciala prasība, kuras mērķis ir zināmu personu starpā attiecībā uz kādu mantojumu nodibināt pastāvo�ās attiecības, atzīs-

tot. ka vienai�no �īm personām vai abām ir manto�anas tiesības uz minēto mantojumu vai tā dalu. Mantojuma prasības priek�noteikums nav vis tikai prasītāja mantojuma tiesību neatzī�ana no atbildētāja puses, bet arj no prasītāja pieprasītā mantojuma (vai tā daļas) neizdo�ana no atbildētāja puses, sakara ar ko tad arī vajadzīgs, lai mantojums (vai ta dala) prasības cel�anas laikā atrodas atbildētāja valdijumā, Izņemot ficta possessio ga-diiumus (30/139; VII, 26).

20 Ja prasība atzīt prasītāju par mantiniek� nav vērsta uz noteikta priek�meta atņem�anu atbildētājam, tad tā nav kvalificējama ka mantojuma, bet gan kā prejudiciala prasība. (29/37; VI, 79); sk. arī 27/423 (IV, 87).

21 Prasība, kas vērsta uz zināmas atzīmes dzē�anu zemes grāmatās�un uz zinama nekustama īpa�uma apstiprinā�anu, nav uzskatama par preiudicialu, bet gan par tipisku actio cum condemnatione (25/98).

22 Ja prasība nepareizi nosaukta par prejudiciaki, tad tiesai no sevis attiecīgi iākvalificē prasība pēc tās petituma ista satura un nozīmes. (27/423; IV, 87).

23 Ar to vien, ka atbildētājs ierosinājis dalī�anas lietu pēc likuma, viņ� tie�i prasītāja tiesības vēl nav pārkāpis, un pēdējam tādēļ ir tjesiba celt atzī�anas prasību par to, ka mājas sadalamas uz vieno�anās pamata (35/66; XI, 360).

24 Ja ieķīlātās kustamās mantas glabātājs to izlaidis no savām rokām un tā pārdota uz kāda kreditora pieprasi jumu, tad ķīlas ņēmējs ar 3. pantā minēto prasību var lūgt atzīt, ka izsole ieņemta suma atvieto ieķīlāto mantu. (34/420; XI, 11).

25 Prasītāja lūgums atzīt, ka viņ� ir ilggadīgs māju nomnieks un ka viņam kā tādam tiesība iegūt no pilsētas mājas, uz agr. ref. lik. 3. p. ,,d� pktā paredzētiem noteikumiem, nav apmierinams, io �āda prasība vērsta nevis uz konkrētas, atbildētajas apstrīdētas tiesības atzī�anu prasītājam! zem' konkrētiem līguma noteikumiem, bet gan zīmējas tikai uz prasītāja abstraktām teorētiskām tiesībām, kādas nevar būt ne par preju-dicialas prasības, nedz par tiesas apsprie�anas un piesprie�anas priek�metu. Sk. arī 21/95; II. 110. (34/883; XI, 126).

26 Likums par telpu īri (Lik. kr. 1924. g. 91) savā 39. pantā paredz atzī�anas prasību. (32/594; VIII, 65).

27 Jautājums par to, vai par dzīvokļa īres un apkurinā�anas maksas vietu ir uzskatams īrētāia vai īrnieka dzīvoklis, ir juridiskas dabas, un attiecības, kas nodibinātas �ajā ziuā starp minētām personām^ ir juridiskas,

io viņas nosaka tiesības un pienākumus jautājumā par īres līguma izpildī�anu, un tamdēļ, pēc 3. panta izpratnes, var būt par pamatu uz �a panta dibinātai prasībai. (30/775; VII, 98).

28 Prasība, kurā prasītājs lūdz .atzīt viņa īpa�uma tiesības uz zināmām akcijām un tiesību tas saņemt, kvalificējama ka atzī�anas prasība. (29/29 ; V, 96).

Sk. 4. tezi zem 1. p� 6^ tezi zem 20. p., 2. tezi zem 25. p., 12. tezi zem 239. p., 1. tezi zem 1049. p. un 5. tezi zem 1584. p.

4. Privātpersonās vai biedrības, kuru uz likumu pamatotās tiesības aizskar pārvaldības iestā�u vai personu rīkojumi, var tiesā celt prasību, lai aizskartās tiesības atjaunotu; bet tāda prasība

neaptur pārvaldības iestādes vai personas rīkojumu, kamēr tiesa par to vēl nav taisijusi spriedumu. 1864. g. 41477, 2. p.

Pārval�u darbību un lēmumus, ar kuriem, aizskartas privātpersonu 1 civiltiesiskās intereses, var apstrīdēt nevien administratīvā kartība, bet ari ceļot prasību civiltiesā vēr�ot tās pret to pārvaldi, kura attiecīgo darbību pielaidusi vai lēmumu taisijusi. Ja, piemēram. Rīgas bir�as komiteja biia aizliegusi kādai personai apmeklēt bir�u, tad prasība iācel pret minēto bir�as komiteju. (28/362; V, 192).

Ar administratīviem rīkojumiem pielaisto privātpersonu tiesību trau- 2 cējumu tiesa var caurlūkot tikai tad, ja tiem nepiemīt neapstrīdama prasījumu raksturs saskaņa ar 1. p. piez. (prot. Bukovska CP mac. gram.

149. Ipp.).

Administratīvas iestādes lēmumu, kas taisīts pretēji tās kompetencei 3 un ar kuru nodibinātas, pārgrozītās vai izbeigtas civilās tiesības, var apstrīdēt prasības ceļā arī tajā gadijumā, ia �is lēmums nav pārsūdzēts noteiktā kārtībā un laikā (T. P. 36/878a; 667).

Valsts vai pa�valdības darbinieka personīga atbildība iestājas nevien 4 tad, kad viņi, izpildot dienesta pienākumus, izdarīju�i noziedzīgu nodari-jumu, bet arī tad, kad viņi ar nelikumīgu vai nepareizu rīcību padarīju�i zaudējumu tre�ām personām (27/307; IV, 87).

Visos gadījumos, kad kād'a manta, neatkarīgi no tās īpa�nieku 5 gribas, tiek atņemta �ai personai un nonāk valsts iestā�u rokās, valsts tie�i atbild par �o mantu, kaut arī dienestpersona, kuras vainas dēj manta bojāta vai gājusi boia, rīkojusies kā valsts mantisko intere�u pārstāvis. (29/456; VI, 81).

Valsts atbild par privātu personu un iestā�u naudas sumām, kurās 6 tiesu izpildītājs piedzinis no parādnieka un piesavinājies resp. iz�ķērdējis (35/1455; XII. 182).

Prasību pret valsti uz tā pamata, ka tiesu izpildītājs piesavinājis 7 resp. iz�ķērdējis no parādnieka piedzītas sumas, var celt piedzinējs. Parādnieks, iemaksājot naudu tiesu izpildītājam, līdz ar to zaudē arī savas īpa�uma tiesības uz �o naudu. Tādēļ arī par tiesu izpildītājam iemaksātu naudu, kā atvietojamu mantu, parādnieks nekādu risku nenes (36/60;

XII, 339).

Valstij,_ Iek�lietu ministrijas personā, jāatbild par mantu, kuru 8 policijas ierēdnis sprieduma izpildī�anas kārtībā (CPL 222. p.) piesavinājies vai iz�ķērdējis. (33/803; IX, 530).

Valsts atbild par tādas mantas dro�ību resp. neaizskaramību, ku.ra 3 valsts organa vai amatpersonas rīcība un pārzinā�anā pārgājusi bez un pat preteji privātpersonās gribai, un kura zaudēta valsts organa vai amatpersonas vainas deļ, t. i. sakarā ar viņu nelikumīgu rīcību, darbību vai darbiem. (Sen. apv. sap. spr. 32/8). Valsts atbildība par tiesu izpildītāja iz�ķērdētam <resp. piesavinātām sumām rodas uz patstāvīga pamata, neatkarīgi no CPL 1086. p. un Tiesu iek. 227., 228. un 254. p. paredzētiem noteikumiem par tiesu izpildītājā atbildību. (32/365; IX, 33). Vainīgo amatpersonu priek�niecība nevar noņemt atbildību no valsts ar pierādijumu snieg�anu, ka ir ieverota pienācīgā rūpība amatpersonu izvēlē un uzraudzībā. (32/588; IX, 34).

5. Pārvaldības iestādēm vai personām nav tiesības ne iz�ķirt strīdamos apstākļus, kas cēlu�ies viņām kādu lietu skatot cauri un kas piekrīt tiesas caurlūko�anai, ne nodot �o lietu tiesai; bet viņas tikai paziņo lūdzējam, ka tas ar prasību var noteiktā kārtībā griezties pie attiecīgās tiesas. 1864. g. 41477, 3. p.

6. Tiesu iestādes var stāties pie civillietu iztiesā�anas ne citādi kā uz to personu lūgumu, uz kurām �īs lietas attiecas, un izspriest tās ne citādi kā pēc pretējās puses paskaidrojumu noklausī�anās vai pēc paskaidrojumu iesnieg�anai noteiktā laika notecējuma. Turp., 4. p.

1 Prasijumi, kuri izcēlu�ies pirms jaunā likuma spēkā stā�anās un pēc agrāka likuma vēl nav noilgu�i, nav atzīstami par noilgu�iem, ja tic nav celti jaunā likumā noteiktā īsākā termiņa, skaitot no �o prasijumu nativitates. (32/l'863; IX, 53).

2 Ar vārdiem �uz kurām �īs lietas attiecas� domāta tiesiska, bet nevis faktiska interese; piem., kad cel prasību aiz �ikanas vai aiz ziņkārības, kā t'iesa izspriedīs kādu jautājumu (prof. Buk. CP māc. gram. 297. Ipp.).

3 Spriedums, kas taisīts pirmā instancē, neaicinot atbildētāju uz tiesas sēdi, neatkarīgi no tā pareizības nav atzīstams par tiesas spriedumu un kā tāds nav atstājams spēkā. �ādos gadījumos lietai ienākot otra instancē, pēc agrākās tiesu prakses, to varētu izskatīt tikai tad, ja pirmā instancē neaicinātais ir noteikti lūdzis otrā instancē izskatīt lietu (TP 37/851a; 475).

4 Pēc CPL principiem tiesa neizrāda savu iniciatīvu tajā ziņā, ka tā nosacītu vai ieteiktu prasītājam, kādi procesuāli līdzekļi viņam būtu jāpiemēro procesā, kā viņam būtu jāizturas tiesa resp. ka viņam butu jāapstiprina vai jāpapildina sava prasība un kā viņam būtu japarredi&e vai jāpārgroza resp. jāpapildina dokuments, par kuru celta prasība. Ar to būtu pārkāpts nevien t. s. tiesā�anas princips (Verhandlungsinaxime) (CPL 6. p. sāk.), bet arī partu procesuālā tiesiska vienlīdzība (CPL 6. p. beig.). Ar �ādiem lēmumiem tiesa pārvērstos par viena parta padomdevēju, kas pilnīgi nesavienojams ar tiesas pāri partiem stāvo�as taisnības pārstāves stāvokli un uzdevumiem. (22/216; I, 83).

5 Tiesa nevar proprio motu apstrīdēt partu lūguma spēku un derīgumu, ja atbildētājs nemaz nav dibinājis savas pret prasību celtās ierunas uz līguma nederīgumu. (25/66; 11, 115).

6 Nevar izbeigt lietu pret atbildētāja iebildumu, jo tas nebūtu savienojams ar Civilprocesa likuma 1. panta noteikumiem, kas uzliek tiesu iestādēm pienākumu iz�ķirt ikvienu strīdu par civilam tiesībām. Tamdēļ, atbildētājam ceļot ierunu pret prasītāja lūgumu par viņa celtas prasības izbeig�anu uz viņa vienpusēju līgumu, tiesai nav tiesības izbeigt lietu, bet likums uzliek tiesai pienākumu atbildētāja turpināto strīdu caurskatīt un izspriest lietu pēc būtības. (22/12; 11, 114).

7 Pusu procesualai darbībai, pretēji tiesas_ darbībai nav pienākuma rakstura. Izpildī�ana vai neizpildī�ana atkarājas�no pa�as puses, kurai gan jārēķinas ar to, ka tiesa var taisīt no tas zināmus sledzienus (prof. Bukovska CP māc. grām. 278. Ipp.).

Ar iepriek�ēju vieno�anos noteikta vienas puses atteik�anās no zina- 8 mām procesuālām tiesībām tiesai nav saisto�a, jo procesuālās tiesības ir publiskas tiesības (prof. Bukovska CP māc. grām. 233., 241. lpp.).

Prasītājam ir tiesība atjaunot izbeigtu lietu, ja atbildētājs tam pie- 9 kritis, P'ie kam atbildētāja piekri�ana atzīstama par izteiktu, ja lieta izbeigta uz abu prāvnieku lūgumu. Tiesība atjaunot lietu atkrīt, ja lieta izbeigta uz visiem laikiem (38/522; XIV, 463).

Parti un sevi�ķi prasītājs ir procesa saimnieks un kā tāds ari var lūgt 10 tiesu izbeigt lietu uz visiem laikiem katrā lietas stāvoklī, kamēr spriedums nav stājies spēkā, tāpat kā līdz atzīmētam laikam parti var izbeigt lietu uz izlīguma pamata. Atbildētājam ir gan tiesība celt ierunu pret lietas izbeig�anu uz visiem laikiem un pastāvēt uz lietas izsprie�anu pēc būtības (22/12), bet tikai tad, ja atbildētājs � kā tas jābūt normālos procesuālos apstākļos � patiesi uzstājas kā prasītāja pretinieks, lūdzot prasību noraidīt un ar to panākt lietas galīgo noskaidro�anu un iz�ķir�anu viņam par labu taisni ar tiesas spriedumu. �ādi apsvērumi atkrīt tad, kad atbildētājs uzstājas procesā nevis kā prasītāja procesuālais pretinieks, bet gādā par prasības apmierinā�anu (22/231; I, 83).

6. pantā izteiktais princips, pēc kura tiesu iestādes var izspriest lietu 11 ne citādi, kā pēc pretējas puses paskaidrojumu noklausī�anas vai pēc paskaidrojumu iesnieg�anai noteiktā laikā notecējuma, piemērojams arī miertiesai, kura skata cauri sūdzību par pagasttiesas lēmumu, ja sūdzētājs atrodas pretējās puses stāvoklī 6. panta nozīmē, t. i., ja miertiesas lēmums var aizskart viņa tiesības (CKD kops. 39/23).

Tiesai nav tiesības atstāt prasības dalu bez caurlūko�anas, ja 12 preteja puse noteikti lūd'z prasību �ajā daļā atraidīt. Tiesai �ādā gadijumā lieta �aja daļā jāizsprie� pēc būtības, uzliekot izdevumus uzvarēju�ai pusei par labu. (33/99; X, 106).

Ja prasītāja tiesības (piem., manto�anas vai valdī�anas tiesības), 13 bez atbildetaja, apstrīd vai traucē vel kādas citas personas, tad tas nedod pamatu prasību atraidīt, bet varētu tikai radīt sare�ģījumus spriedumu izpildot. (29/90; V, 96).

Persona, kuru tiesa atzinusi par apsardzības lietā ieinteresēto 14 personu un tās dalībnieci (29/1857: VI, 82), var iesniegt kasacijas sūdzību par tiesas lēmumu (34/584; XI, 119).

Apsardzības lietās gan nav pielai�amas tre�ās personas (sk. Ci- 15 vilproc. lik. 749. un turpm. p.), bet tajas tomēr var ņemt dalību visas lietā ieinteresētas personas. Ari apsardzības lietās bie�i iz�ķirami jautājumi, kas aizskar nevien lietas ierosinātāja, bet arī citu personu intereses, un liegt viņam tiesību ņemt dalību lietā nozīmētu pārkāpt vispārējo principu �audia-tur ct altera pars�, pie kam, protams, ar vārdiem �parti� vai �puses� apsardzības lietās nav saprotami prasītājs up atbildētājs, bet gan lietā iein-teresetās personas (29/1857; VI, 82).

Lieta par vecāku varas atņem�anu ir divpusīga apsardzības lieta. 16 Divpusīgās apsardzības lietās pēc vispārējā noteikuma aicina puses (36/1003; XII, 591).

Uz tiesas sēdi izsaucams parta pilnvarnieks, bet ne pats prāvnieks. 17 Pavēstes izsnieg�ana pa�am pravniekam nevar novest pie sprieduma ka-sacijas, ja pavēste pravniekam izsniegta tādā laikā, ka viņam bija iespēja par tiesas dienu paziņot savam pilnvarniekam (33/805; X, 10fi).

� 8 Nav izslēgts, ka partu spēju var pie�ķirt nevien juridiskām perso

nām, bet arī citām sabiedrībām. Piem., atklātām un koinanditsabiedrībām ir partu spēja, lai gan viņas nav juridiskas personas (Noteik. par firmu

1. p., noteik. par tirgotajiem 4. p.). Tapat rederejai pieder formālā partu spēja. Ari Nodokļu departamentam pie�ķirama partu spēja nodokļu lietās. Jautājums par biedrības partu spēju iz�ķirams atkarībā no biedrības sta-tutu satura, katrā atsevi�ķā gadījumā. (Apv. Sap. 35/12; XII, 146).

19 No tā, ka aizgādnim pēc mantinieku apstiprinā�anas un pirms aizgādnības atcel�anas ar tiesas lēmumu zināmos gadījumos ir aktivlcģitima-cija (27/853; IV, 31), neizriet, ka apstiprinātiem mantiniekiem pirms aizgādnības atcel�anas aktivleģitimacijas nebūtu (35/1603; XI, 341).

20 Actio negatoria (CL 1039. p.) var celt arī viens no vairākiem kopīpa�niekiem. (24/241; I, 21).

21 Ja strīdamais nams atrodas prasītāja valdījumā uz ķīlu tiesību pamata, tad viņ� ir lefcitimots celt prasību par atbildētāja izlik�anu un īres naudas piedzī�anu (CL 2115, 1362. p.). (33/2835; X, 99).

22 Nav nekāda pamata atzīt, ka promeso�ās personas aizgādnim nebūtu tiesība celt liereditatis petitio; taisni otrādi, tas vajadzības gadi-jumā ir viņa pienākums, jo saskaņā ar CL 372. pantu aizgādnim jāapsargā promeso�ā manta un tādēļ arī jāizprasa�no sve�as valdī�anas promeso�am piekritu�ais mantojums, kuru pieņemt viņam ir tiesība saskaņā ar 374. panta tie�o saturu. Jāatzīst par pilnīgi likumīgu ari promeso�ās personas aizgādnības nodibinā�ana ad lioc, 1 i., lai pieņemtu promeso�am atklāju�os mantojumu�un celtu liereditatis petitio, jo saskaņā ar CL 371. pantu aizgādnība nodibināmā no tiesas (pat ex officio) vispār visos gadijutnos, kad promeso�ā tiesību pārstāvība ir nepiecie�ama; �āda nepiecie�amība pastāv arī gadījumos, ja pats promeso�ais nevar pieņemt viņam atklāju�os mantojumu un nevar celt hereditatis petitio (29/633; V, 12, 13).

23 Pretēji Civi'Mik. 1068. p. 1. daļai noslēgtā līguma atzī�anu par nederīgu var kā katrs līguma slēdzējs, tā arī līgumā nepiedalīju�ies kopīpa�nieki (26/91; III, 10).

24 Lieta nav izbeidzama uz tā pamata, ka prasītājs pa procesa laiku atsavinājis prasības priek�metu (strīdā eso�ās mājas), nepieteicot tiesai par prasības priek�meta pareju ar prasības cesiju, un ka ieguvēji būtu iestāju�ies procesā �� prasītāja vietā. Starp prasības priek�meta kontrahentiem nodibināju�ās materiali-juridiskās attiecībās pa�as par sevi nevar iespaidot procesuali-teclīnisko jautājumu par prasības likteni kā tādu. Bez �aubām, prasības priek�meta ieguvējam būtu tiesība procesā iestāties kā blakus intervenients prasītāja pusē; bet arī tad parts, prasītāja pusē, tomēr būtu iepriek�ējais prasītājs, ar kuru, kā īsto partu, tikai varētu rēķināties tiesa un atbildētājs. Tādēļ prasības priek�meta atsavina�ana vien neatņem prasītājam ne materiālo, ne formālo (procesuālo) tiesību uzturēt�un turpināt prasību savā vārdā, un neatņem tiesai tiesību prasību piespriest taisni �prasītājam (26/14; II, 117).

25 Ja prasītāja mājas prāvais laikā tiku�as atsavinātas spaidu kārtā, tad viņ� ir zaudējis tiesību prasīt atbildētāja izlik�anu (23/46; II, 116).

26 Uz vispārējā pamata par līdzīpa�umā eso�o mantu var rīkoties tikai visi līdzīpa�nieki kopā, kādēļ rīkojumi par kopējo mantu, kuri iziet ne no visiem līdzīpa�niekiem, nav spēkā un nav saisto�i tiem vai tam līdzīpa�niekam, kuri nav ņēmu�i dalību rīkojuma aktā (28/193; IV, 65).

Saskaņa ar Civillikuma 1068. p. 1. dalu, par visu kopīpa�umā eso�o 27 mantu (vai tās reālām dalām) ir vajadzīga visu kopīpa�nieku kopēja rīcība; tādēļ viens no kopīpa�niekiem nevar, bez otrā piekri�anas, prasīt īrnieka izlik�anu no dzīvokļa (27/396; IV, 15).

Ja kopējā īpa�uma ienākumi kvotativi sadalīti kopīpa�nieku starpā. 28 katrs no viņiem var pretendēt uz savu daļu ienākumos un var ari savu īres naudas daļu prasīt tie�i no kopējā īpa�uma īrnieka, neatkarīgi no tam, ar kādu no kopīpa�niekiem īrnieks būtu noslēdzis īres līgumu (34/396; X, 21C).

Ja īres līgums noslēgts ar visiem nama kopīpa�niekiem, tad katrs 29 kopīpa�nieks var no īrnieka prasīt viņam piekrīto�o domājami) daļu īres naudā (29/1095; VI, 14).

Pret prasību par izlik�anu nomnieks nevar aizstāvēties ar iebildumu 30 par nomas līguma nederīgumu uz tā pamata, ka līgumu ar viņu noslēdzis likai viens no vairākiem kopīpa�niekiem. �ādu iebildumu varētu celt tikai kopīpa�nieks, bet ne nomnieks, kas līgumu tādā veidā noslēdzis un sa-saskaņā ar līgumu lietojis nomas priek�metu (22/50; II, 25).

Līdzīpa�niekiem pieder intcrd'ikta prasība ari pret līdzīpa�nieku, 31 pilnīgi neatkarīgi no tam, vai prasītāji vienīgi valdiju�i kopējo lietu, vai valda līdz un kopā ar atbildētāju (29/94; V, 16).

Draudze ir juridiska persona, un prasība jāvēr� pret to, bet ne pret 32 draudzes padomi. (34/220; X, 496).

Jautājums par to, kāda persona no prasītāja atzīmēta un domata 33 par atbildētāju, vienmēr iz�ķirams saskaņā ar prasības lūgumā aizrādītiem datiem un katra no prasītāja tālāka atbildētāja personas maiņa vai atvie-to�arni ar kādu citu atzīstama par nepielai�amu prasības grozī�anu. (35/605; XII, 41.)

Prasītājs var celt prasību ne pret visām tām personām, kuras 34 aizskāru�as viņa tiesības, bet var griezties pat pret vienu no tām, un atbildētājs nevar celt ierunas pret tādu prasītāja rīcību, jo viņa aizstāvē�anas līdzekļi un viņa tiesības un intereses ar to nav ierobe�oti. (24/1:

IV, 88').

Ja prasība celta pret atbildētāju, kā lauku māju īpa�nieku, kas vienīgi 35 ar savu rīkojumu aizskaris prasītāja tiesības, tad nav nozīmes tam, vai atbildētājs ir vienīgais māju īpa�nieks vai līdzīpa�nieks, un uz tā pamata vien, ka prasība nav celta ari pret pārējiem māju līdzīpa�niekiem, prasība nav izbeidzama (36/134; XII, 342).

Izņemot 675. p. paredzētos gadījumos, tiesai no sevis nav jāierosina 36 jautājums, vai prasība celta pret visām personām, kas ieinteresētas lietā, jo pēc vispārīgā principa atbildētāju izvēle atkarajas no prasītājā, kas ceļ prasību pret personu, kas aizskārusi viņa tiesības. Izņēmumi ir intervencijas prasības, testamenta nulldtate, laulības neesamība (TP 29/938�; 101).

Prasot īpa�uma tiesības atzī�anu uz strīdus zemi, prasītājam 37 prasība iaceļ pret visām personām, kurām par labu izdots īpa�uma tiesību nostiprinā�anas akts un kuras nepiedalas �inī lietā kā prasītāji. (34/197; X.

443).

Prasītājam, lūdzot ieraksta dzē�anu zemes grāmatās, prasība jā- 38 ceļ pret visām personām, kurām par labu ieraksts ievests. (291567; V, 98).

39 Hereditatis petitio ceļama pret to, Icas apstrīd prasītāja manto�anas tiesības un kas vai nu pats valda mantojuma lietas vai ar ļaunu nodomu tās nodevis tālāk (CL 668. un 675. p.), bet katrā ziņā tikai pret to. kas pats ai/, kāda iemesla pretendē vai pretendējis uz mantojuma lietām (28/267; IV, 31).

40 Mantojuma prasība jāvēr� arī pret Zemkopības ministriju, ja strīdus mājas koroborētas uz atbildētāja vārdu taisni uz izpirk�anas akta pamata, jo prasītājs savas tiesības var realizēt tikai ceļot prasību ari pret Zemkopības ministriju un lūdzot izpirk�anas akta atcel�anu (34/48;

X, 442).

41 Prasība par prasītāja apstiprinā�anu mantojuma tiesībās ceļama tikai pret tām personām, kas pretendē uz mantojuma tiesībām un kuru mantojuma tiesības prasītājs apstrīd. Ja tas nav konstatēts, tad attiecībā uz pārējiem mantiniekiem nevar runāt par nepiecie�amu līdzdalību (litis consortium necessarium),_kura ir vienmēr tur. kur pēc juridiskās attiecības dabas izslēgta iespēja uzskatīt �o tiesisko attiecību par pastāvo�u vienam līdzdalībniekam un par nepastāvo�u otram (35/168*; XI, 468).

42 Prasība par testamenta atcel�anu jācel pret mantiniekiem, bet ne pret manto�anas masas aizgādni, kas reprezentē nevis mantiniekus, bet tikai manto�anas masu, kura savkārt turpina mantu devēja materiali-tie-sisko personību (23/282; I, 32).

Sk. arī 3. uti 4. tēzi zem 322. p.

43 Kad strīdu lietās par akta nederīgumu prasību cel pret akta pamatu, akts atzīstams par nederīgu pilnā apjomā; tādēļ prasība jācel pret visām personām, kuru mantiskās intereses saistītas ar akta eksistenci (33/519; IX, 532).

44 Tiesai pa�ai no sevis arī bez parta iebilduma jāpārbauda, vai prasība celta pret visiem tiem atbildētājiem, kuru līdzdalība procesā bijusi nepiecie�ama (VI. Bukovskis, Civilprocesa mācības grāmata, 121. �, III, 501. lpp.). (37/1406; XIV, 156).

45 Prasība, kura nav celta pret visiem nepiecie�amiem līdzdalībniekiem, izbeidzama (37/111; XIII, 302).

46 1234. p. paredzētā gadījumā konstatējama t. s. partu nepiecie�ama līdzdalība (34/293; XI, 20).

47 Ja testaments apstrīdēts tikai daļā, tad legataru tiesības ar �ādu prasību nav aizskartas un prasītājam nav jācel ta pret legatariem, kaut arī zinarna interese tiem būtu, jo legatariem nav ņemta iespēja iestāties lietā 763. p. kārtībā, vai arī celt jaunu patstāvīgu prasību, vai aizstāvēt savas intereses mantojumu faktiski izdalot (TP 29/864a; 112).

48 Ieilguma prasība iaceļ pret personu, kura skaitas par prasītājas valdī�anā eso�ā imobiļa (formālo � pēc dokumentiem) īpa�nieku (37/172;

XIII, 542). �

49 Tre�ā persona kāda akta spēku un nozīmi var apstrīdēt tikai prasības kārtībā, ceļot prasību pret visiem akta dalībniekiem (6. p.). Tas pats ir sakatns arī par tiesas hipotēku, kuras spēku un nozīmi tre�ā persona � jaunais māju ieguvējs var atspēkot vienīgi prasības ceļā. Tāpēc apgabaltiesa, atzīstot, ka ierunu veida tiesas hipotēkas pamatā liktā sprieduma saisto�o spēku atbildētāja kā māju jaunā ieguvēja nevar atspēkot, varēja noraidīt atbildētājas pieteiktos blakus lūgumus (37/1067; XIV, 20).

Ja prasība pareizi celta pret imobila īpa�nieku, tad uz viņa, kā 50 atbildētāja, procesuālo stāvokli nevar atstāt iespaidu imobila atsavinā�ana procesa laikā. Tiesa tādēļ var prasību apmierināt pret viņu, piesprie�ot arī�no viņa tiesā�anas izdevumus prasītāja laba. Atzīstot, blakus viņam, arī imobila ieguvēju par atbildētāju, tiesa gan rīkojas nepareizi; tomēr ieguvējam nav tiesiskas intereses prasīt aiz �ā iemesla tiesas sprieduma atcel�anu kasacijas kārtībā, jo tiesas spriedums (par prasītāja lietojuma tiesībām uz strīdus zemi un par iegūtā imobila nojauk�anu) viņam tā kā tā saisto�s, ka imobila atsavinātāja tiesību ņēmējam (33/1317; IX,

468).

Likums neuzliek īrniekam pienākumu pārliecināties zemes grā- 51 mātās par to. vai izīrētāja personā notiku�as kādas pārmaiņas, un viņ� tādēļ par izīrētāju var uzskatīt to personu, kura ar viņu noslēgusi līgumu, kamēr viņ� nav saņēmis attiecīgo paziņojumu par notiku�o pārmaiņu 01/516-; VII, 18).

Izīrētājs - nama kopīpa�nieks nevar atsaukties uz Civillikuma 1068. p. 52

1. daļu aiz tā iemesla, ka līgumā nav piedaliju�ies pārējie nama kopīpa�nieki, bet tikai �ie pēdējie varētu celt �ādu ierunu (29/84; V, 15).

Nama kopīpa�nieks, kas viens pats noslēdzis īres līgumu ar īrnieku, 53 nevar aizstāvēties pret prasību par īres maksas normē�anu ar formālu ierunu, ka prasība bijusi vēr�ama arī pret pārējiem narna kopīpa�niekiem, kuri īres līguma noslēg�anā nav piedaliju�ies. Tas izriet no tam, ka ga-dijutnā, ja ar kopīpa�umu faktiski rīkojas tikai viens kopīpa�nieks, viens pats noslēdzot īres līgumus ar īrniekiem, tad jāprezumē, ka pārējie kopīpa�nieki tādai rīcībai ir piekritu�i (CL 1068. p. 1. d.), kādēļ � kamēr �ī prezumcija nav apgāzta atbildētājs, kas kā kontrahents noslēdzis līgumu ar prasītāju, nevar izvairīties no viņa pā�a noslēgtā līguma un tā sekām, vienkār�i atsaucoties uz pārējo kopīpa�nieku nepiedalī�anos iesniegtā prasībā (31/516-; VII, 18).

Kopīpa�nieka prasiba par nomas līguma atcel�anu, kuru bez viņa 54 piekri�anas noslēdzis otrs kopīpa�nieks, jācel kā pret nomnieku, tā arī pret iznomātāju (33/519; IX, 531).

CL 2130. un 2131. p. nav jāsaprot tā, itkā nomniekam prasība par zau- 55 dējumu atlīdzību, kuru nodarijusi viņam tre�ā persona ar nomas objekta patvaļīgu izlieto�anu, botu jāvēr� vienīgi pret iznomātāju, jo 2131. p. pie�ķir nomniekam tiesību aicināt iznomātāju pie atbildības tikai tad, ja pēdējais atļauj tre�ai personai traucēt nomnieku pie nomas priek�meta izlieto�anas. bet nekad neuzliek iznomātājam vispārēju atbildību par visiem zaudējumiem, kurus tre�ā persona izdara nomniekam bez iznomātāja piekri�anas, un nekad neatsvabina katru tre�o personu no atbildības par izdarītiem zaudējumiem nomnieka priek�ā (21/27; I, 58).

Pēc līguma līdzēji iegūst zināmās tiesības viens pret otru, bet nevis 56 pret tre�ām personām, un tāpēc līguma izpildī�anu var prasīt tikai no līdzēja, bet nevis no tre�ās personas, kura uz nomas līguma pamata, kas noslēgts ar nomas objekta īpa�nieku, jau iestājusies nekustamā īpa�uma lieto�anā, kaut arī �is līgums būtu noslēgts vēlāk par to līgumu, kura izpildī�anu prasa pirmais nomnieks. Vienīgais izņēmums būtu pielai�ams tajā gadi jumā, kad otrais nomnieks būtu rīkojies ļaunā ticibā, t. i. kad viņam butu bijis zināms, ka iznomātājs jau bijis noslēdzis nomas līgumu ar_ pirmo nomnieku un tomēr nonomājis to pa�u objektu no tā pa�a iznomātāja. Bet arī �ajā gadijumā pielai�ama pirmā nomnieka tie�a prasība

19

2*

pret otro nomnieku par viņa izlik�anu tikai pēc tam', kad otrais nomas līgums būtu tiesas ceļā atzīts par spēkā neeso�u prasībā, kura pirmām nomniekam būtu iāceļ kopā pret iznomātāju un otro nomnieku (27/162; III, 54).

57 Uz miertiesas sēdi, kura izlemj jautājumu par aizbildņa atsvabinā�anu

no vina pienākumiem, aizbildnim sūtams aicinājums (39/99).

7. Civilprasību par kaitējumu vai zaudējumu atlīdzību, kuri nodarīti ar noziedzīgu nodarījumu, var celt krimināltiesā, krimināllietu iztiesājot, vai arī, atsevi�ķi no tās, civiltiesā, iekam notecējis noilguma laiks. 1861. g. 41477, 5. p.

1 Ja civiltiesā taisa savu spriedumu pirms krimināllietās iztiesā�anas un atraida civilprasību, bet krimināltiesā apsūdzēto atzīst par vainīgu, tad no �īs kolizijas var izvairīties tikai lūdzot sprieduma jaunu caurlūko�anu (861. un 908. p.); (prof. Bukovska CP māc. grām. 146. Ipp.).

2 Krimināllietai pievienotā civilprasība iztiesājama pēc vispārējiem kriminālprocesā noteikumiem (prof. Bukovska CP māc. grārn. 144. Ipp.).

3 Saskaņā ar 7. p. civilprasību par zaudējumu atlīdzību, kas nodarīti ar noziedzīgu nodarījumu, var celt krimināltiesā, iztiesājot krimināllietu, vai arī atsevi�ķi no tās, civiltiesā, iekam notecējis noilguma laiks. Vienīgās sekas, kas varētu iestāties, ia tamlīdzīga prasība celta civiltiesā pirms krimināltiesās sprieduma taisī�anas ir vienīgi tās, ka minētā gadījumā civiltiesā stājas pie iztiesā�anas tikai pēc tam, kad pabeigta kriminaltie-sā�ana par to priek�metu, no kura prasība ceļas (8. p.). Tādā kārtā prasība civiltiesā nekādā ziņā nav uzskatama par priek�laicīgu itkā tāpēc vien, ka krimināllietā tajā laikā nebūtu vēl izspriesta, vai citādi pabeigta, bet civiltiesā gan nevarētu līdz nupat atzīmētam momentam savai civillietu iztiesāt un izspriest, t. i. civillieta būtu līdz tam tikai jāaptur, saskaņā ar

10. p. (36/833; XIII, 153).

8. Iepriek�ējā (7.) pantā norādītā gadijumā civiltiesā stājas pie iztiesā�anas tikai pēc tam, kad pabeigta kriminaltiesā�ana par to priek�metu, no kura prasība ceļas, izņemot gadijutnus, kad prasītājs iesniedz apliecību par to, ka krimināllietās iztiesā�ana apturēta apsūdzētā gara slimības dēļ (Kriminalproc. lik. 1939. g. izd. 394. p.), vai arī par to, ka krimināltiesā, apsūdzētā neatra�anas dēļ, devusi rīko jumu ņemt viņa mantu aizbildniskā pārvaldībā (Kriminalproc. lik. 841., 845. p.). Ja krimināllietu atjauno, tad civillietas iztiesā�ana jāaptur. 1887. g. 4347, i, 6. p.

Ja krimināllietā kaut kādu iemeslu dēl nav ierosināta, civillietu var ierosināt neatkarīgi no tās (prof.�Bukovska CP māc. grām. 297. Ipp.).

Sk. tezes zem 7. p.

9. Prasītājs nezaudē tiesību celt prasību civiltiesā, kaut ari apsūdzētais ar krimināltiesās spriedumu nebūtu atzīts par vainīgu, ja no vina darbības prasītāiam cēlies kaitējums vai zaudējums. 1864. g. 41477, 7. p.

Saskaņa ar Kriminālprocesā likuma 35. pantu civiltiesai ir saisto�s ti- I kai krimināltiesās spriedums zināmās robe�ās, bet nekādā ziņā nav saisto�s apgabaltiesas kriminālās nodaļas rīcības sēdes lēmums par lietas iepriek�ējās izmeklē�anas izbeig�anu Kriminālprocesā likuma 277. panta kārtībā (26/369).

Civiltiesai ir saisto�s vienīgi galīgs krimināltiesās spriedums, t. i. 2 tāds pirmās vai otrās instances spriedums, kas nav pārsūdzēts, vai arī tāds otrās instances spriedums, par kuru iesniegtā kasacijas sūdzība atstāta bez ievērības. Tādā kārtā nav nekādas nozīmes krimināltiesās spriedumam, kas attiecībā uz atbildētāju ir atcelts, kaut arī formālai iemeslu dēl (3W510;

XIV, 675).

Jautājums par krimināltiesās sprieduma saisto�o (pre.iudicialo) nozīmi 3 civillietās apsprie�ams nevis pēc CPL 1021., bet gan pēc Kriminalproc. lik.

35. un 790. panta. Pēc Kriminālprocesā likuma 35. panta krimināltiesās galīgs spriedums ir saisto�s civiltiesai tikai jautājumā par to, vai noziedzīgais nodarijums tie�ām noticis, vai tas ir bijfs tiesājamā nodarijums, un kāds raksturs ir �im nodarījumam. Jautājumā par to, kam pieder noziedzīgā uo-darijuma objekts, krimināltiesās spriedums nav saisto�s civiltiesai. Par īpa�uma tiesībām uz �o objektu ieinteresētā persona pat nevar celt civilprasību krimināllietā CPL 7. p. un Kriminālprocesā likuma 757. p. paredzētā kārtībā, jo �ādas civilprasības priek�mets var būt tikai atlīdzība par zaudējumiem, bet nekad vindikacija (25/143; II, 118).

10. Kad civillietu iztiesājot no tās apstākļiem atklājas pretlikumīga darbība, kura prasa kriminalvajā�anu, tad, �o priek�metu caur prokuroru nododot krimināltiesai, civillietas iztiesā�ana apturama, ja tās izsprie�ana atkarājas no kriminalapstākļa noskaidrojuma. 1864. g. 41477, 8. p.

Piezīme. Apstrīdot parādnieku darijumus, kurus viņi noslēgu�i kreditoriem par ļaunu, un nododot krimināltiesai jautājumu par parādnieka vai ar viņu attiecīgo darijumu slēgu�ās personas sauk�anu pie atbildības par Sodu likuma (1936. g. izd.) 565. pantā paredzētu noziedzīgu nodarijumu, lietas iztiesā�ana nav apturama. 191G. g. 1645, vi, 8. p. piez.

10. p. attiecas vienīgi uz gadijumu. kad civillietu iztiesājot nāk gaismā I pretlikumīga darbība, kas prasa kriminalvajā�anu. Tāpēc 10. p. nav piemērojams tad, kad lieta jau atrodas izsprie�anā kasacijas instancē (37/203; XIII. 543).

10. pants nav piemērojams maksātnespējas lietām (38/966; XIV, 656). 2 Sk. tezes zem 7. p.

11. Visām tiesu iestādēm lietas jāizsprie� pēc pastāvo�o likumu tie�ā jēguma, bet ja gadītos nepilnība, neskaidrība, trūkumi vai pretrunība likumos, tad spriedums jāpamato uz likumu vispārējo izpratni. Turp., 9. p.

Jautājums par to, vai konkrēts gadījums pārsūdzams zināmā kārtībā, 1 atkarājas no tiem likumiem, kuri ir spēka pārsūdzama sprieduma laikā, jo

tiesai jāpieinero attiecīga momenta pastāvo�ie (t. i. speķa eso�ie) civilprocesuālie likumi (22/202; II. 118).

2 Tiesas kompetencē un pienākumos ietilpst iztulkot likumu un �im nolūkam tā nemaz nevar operēt nedz ar lietpratēju, nedz liecin'ieku ieskatiem un domām par likuma izpratni (39/178; XV, 219).

3 Likumdo�anas motiviem un pie likuma izdo�anas dotiem paskaidrojumiem, par cik tie atspoguļojas pa�ā likumā, ir nozīme kā likumdevēja autentiskajam iztulkojumam (interpretatio authentica); (prof. Bukovska CP māc. grām. 124. Ipp.).

4 Vispārējās taisnības apsvērumi nedrīkst runāt pretim likuma noteiktai domai, jo strīdamos jautājumos vienīgi likums var dot pamatu taisnības at�ķir�anai no netaisnības (prof. Bukovska CP māc. grām. 126'. Ipp.).

5 Vēsturiskā vai teleoļofciskā interpretācijā nedrīkst runāt pretim likuma skaidram tekstam; tomēr rninetic interpretācijās veidi katra ziņā piemērojami tiktāl, lai noskaidrotu un apstiprinātu pa�ā likumā dotos aizrādiju-mus par tā piemērojamību laika ziņā, kā arī par likuma īsto mērķi. Likumdevēja iestādē, apsprie�ot likumprojektu, izteiktie uzskati par likuma cēloni un mērķi var noderēt kā interpretācijās līdzekļi, kā likumdo�anas materiali (32/425; VIII, 178).

6 Likumu iztulkojot tiesa var lietot tos apzīmējumus, kurus lieto tiesību zinātne (prof. Bukovska CP māc. grām. 432. Ipp.).

7 Uz vispārējā pamata likums izpau� principiāli spēku tikai uz nākotni. Pēc intertemporalo tiesību principiem jaunais likums, kas tie�i attiecas uz pa�ām tiesībām (tā tad ne uz zināmiem faktiem) neatkarīgi no tiesību izcel�anās pamatiem, t. i. tie�i noteic tādu tiesību saturu un sekas, kuras izrietētu kaut arī no pirms jaunā likuma spēkā stā�anās notiku�ā fakta, aptver ari jau izcēlu�ās tiesības. Tāpēc, ja fakts, kura sekas noteic jaunais likums, iestājies pirms jaunā likuma spēkā stā�anās, tad tādas sekas apsprie�amas pēc vecā likuma. Turpretim, ja �āds fakts iestājies pēc jaunā likuma spēkā stā�anās, tad ar jauno likumu tiek atceltas vai grozītas arī tās juridiskās attiecības, kuras bija izcēlu�ās pēc vecā likuma. (Sk. Enneccerus, Lehrb. des biirgerl. Rechts, 1. sēj. 56. � I (6.-8. izdev.) (28/332; V, 91).

8 Jautājums par intertemporalo tiesību principu piemēro�anu nevar atkarāties no tam, kad un kādā veidā ieinteresētās personas realizē un izved dzīvē savas no juridiskām attiecībām izrieto�ās subjektivās tiesības. �im slēdzienam nemaz nerunā pretim tas procesuālais princips, ka prasības pamats apsprie�ams pēc tām faktiskām un juridiskām attiecībām, kas pastāvēja prasības cel�anas laikā (28/332; V, 91).

⁹ Jauns procesuāls likums piemērojams tūliņ pēc tā spēkā stā�anās, kaut ari prāvnieku materialas juridiskas attiecības butu nodibināju�as un strīds sakarā ar �īm attiecībām būtu cēlies pirms jauna procesuālā likuma spēka stā�anās. No �ā principa tomēr nebūt neizriet, ka jaunam procesuālām likumam it kā būtu atpakaļējs spēks tajā ziuā. ka tas būtu attiecinams ari uz tādiem procesuāliem aktiem, kuriem bija jānotiek vecā likuma pastāvē�anas laikā. Taisni otrādi, katrs procesuāls akts apsprie�ams tikai pēc tiem likumiem, kuri bija spēkā �ā akta izpildī�anas laikā. (29/455; VI, 107).

Princips, ka jauni procesa noteikumi piemērojami jau iesāktās lietās, >0 attiecinams vienīgi uz tādiem procesa noteikumiem, kas groza pa�u tiesā�anas kārtību, bet neattiecas uz tiem gadijumiem, kad groza lietu p'iekritību (34/677; X, 391).

Jauns procesuāls likums piemērojams tūliņ pēc tā spēkā stā�anās, lt kaut arī prasība iesākta pirms tā izdo�anas (prof. Bukosvska CP māc. grām. 128., 130. lpp.).

No procesuāliem likumiem vienmēr ir piemērojams tas, kas ir spēkā 12 tiesas darbības vietā (lex fori), un katra tiesa var piemērot vienīgi savas nacionalās procesuālās tiesības (34/822; XI, 98).

Tiesa ir tik cie�i saistīta ar CPL normām, ka viņai nav tiesības pa- 13 pildināt atsevi�ķus noteikumus pat ar tuvu stāvo�iem Tirdzniecības procesa likumiem, ja pēdējo lieto�ana nav speciāli paredzēta (sal. 1 pielik., 1., 3. un 13. p.). (V. Bukovskis, TMV 25/ 5/6 � 741. lpp.).

Procesuālo likumu piemēro�ana pēc analoģijas vai likumu papla�inātā 14 tulko�ana nevar pārkāpt spēkā eso�o procesuālo likumu robe�as: nevar piemērot materialos likumus procesuālām darbībām vai procesuālos likumus materiali - tiesiskām attiecībām. (V. Bukovskis, TMV 25/ 5/6 �

753. lpp.).

Tiesai nav tiesības pārbaudīt likuma izdo�anas pareizību, kā arī 15 likuma saskaņu ar valsts pamatlikumiem. Turpretim tiesai gan jāpārbauda administratīvo noteikumu un rīkojumu likumība (prof. Bukovska CP māc. grām. 432. lpp.).

Tas apstāklis, ka viena puse neapstrīd pretējās puses atsauk�anos uz 16 nepareizu likumu, tiesai nevar dot pamatu �o likumu piemērot. Arī prāvnieku izdarītā savstarpējo tiesisko attiecību kvalifikācijā tiesu nesaista (prof. Bukovska CP māc. gram. 431. lpp.).

Likums neatzīst tiesnesi par tiesību avotu; tam ir tikai tiesība likumu 17 iztulkot, nepilnības gadījumā piemērojot vispārējos noteikumus un analoģiju. Vienīgi sīkākos iek�ējās iekārtas jautājumos tiesas pa daļai var noteikt tādu procesuālu darbību kārtību, kuras nav noteiktas likumā (prof. Bukovska CP māc. grām'. 122. lpp.).

12. Aizliegts apturēt lietas izsprie�anu, aizbildinoties ar likumu nepilnību, neskaidrību, trūkumiem vai pretrunību. Par �ā noteikuma pārkāp�anu vainīgie ir atbildīgi kā par lieg�anos lietu iztiesāt. 1864. g. 41477, 10. p.

13. Bez gadijumiem, kad para�as piemēro�ana pēc pa�a likuma saisto�a, tiesa, spriedumu taisot, var uz vienas vai abu pu�u aizrādijumu turēties pie vispārzināmām vietējām para�ām, kad vietējo para�u piemēro�anu atļauj pats likums. Tai pusei, kura, pastiprinādama savus prasijutuus, atsaukusies uz tiesai nezināmu vietēju para�u, jāpierāda, ka tāda pastāv. 1912. g. 1003, B, n, īo'.p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1937. g. 202, II.

Para�u tiesības piemērojamas tikai likumā noteiktos gadijumos (CL t

2. p. 2. d. 2. teik.). CL para�u piemēro�anu paredz tikai nedaudzos gadijumos (CL 1652. p., 1759. p. 4. pk., 2186. p.). Par tirdznieciskām para�ām (usancēm) sal. CPL I pielik. 17. p. (T. M. V. 38/1. pielik. A, 3).

2 Likums nenosaka laiku, kurā para�ām būtu jānodibinājas. Para�as var, atkarībā�no apstākļiem, nodibināties arī samērā īsā laikā: likums nekur �ai ziņā nenoteic zināmu termiņu (20/172; I, 9).

3 Tikai izņēmuma veidā, ja likums taisni atsevi�ķi pievestos gadījumos to pielai�, tiesa var pieņemt un ievērot para�u tiesības (20/136; I, 62).

4 Tā kā procesuālās tiesības ir formālās tiesības, tad neformālo para�u tiesību piemēro�ana civilprocesā nav pielai�ama. Procesuālām para�u tiesībām tuvojas tiesu prakse (usus fori), tomēr tā at�ķiras no para�u tiesībām ar to, ka tā nav patstāvīgs tiesību avots, nevar radīt patstāvīgas normas, bet pastāv tikai jau pastāvo�u normu robe�ās* To atvieto�anai nav vajadzīgs likums vai jaunas para�as, bet to var katrā laikā atcelt tā pati tiesa vai augstāka instance (prof. Bukovska CP māc. grām. 115. lpp.).

Sk. ari tezi zem 504. p.

14. Iz�ķirot jautājumu par para�as esamību, tiesa var ņemt vērā, bez vispāratzītiem pierādījumiem, agrākos spriedumus līdzīgās lietās un attiecīgu iestā�u apliecinājumus. 1912. g. 1003, B, 11,102. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

1 Tiesa var savu slēdzienu par para�u esamību dibināt uz �agrākiem spriedumiem līdzīgās lietās� tikai tad, ja tiesa varētu pamatoties uz pastāvīgu, vienlīdzīgu (konstantu) tiesu praksi, bet ne uz kādu vienreizēju spriedumu, kas pie tam runā pretim citam spriedumam (24/316; II, 119).

2 Tiesa var atzīt pagasta valdes apliecību par vietējo para�u pierādi-juniu, jo likums neaprobe�o pierādī�anas līdzekļus attiecībā uz para�u esamību, un tādēļ neizslēdz iespēju para�u esamību pierādīt arī ar amatpersonu un sevi�ķi ar pagasta valdes apliecībām (24/273; II, 118).

3 Para�as pastāvē�anu var pierādīt ne tikai ar tiesas spriedumiem analogās lietās, bet arī ar citiem pierādījumiem, to starpā arī ar apkārtnieku nopratinā�anu (34/466'; XI, 127).

15. Civillietas izsprie�amas pēc būtības tikai divās tiesu instancēs. 18S4. g. 41477, 11. p.

16. Lieta pēc būtības nav lūkojama cauri augstākā tiesu instancē, ja tā nav izspriesta zemākā. Turp., 12. p.

1 Ja pirmā instance nav iz�ķīrusi lietu pēc būtības, bet atzinusi lietu par tādu, kas viņai nepiekrīt, tad otrā instance nevarēja izspriest lietu pēc būtības, bet viņai bija vispirms jāiz�ķir jautājums par lietas piekritību, un. iz�ķirot �o jautājumu pozitīvi, viņai bija jānodod lieta pirmai instancei iz�ķir�anai pēc būtības (24/81; II, 119).

2 Ja pirmā instance, atzīstot Ifrtu par tādu, kas viņai nepiekrīt, kļūdaini formulējusi savu lēmumu, neizbeidzot lietu, bet noraidot prasību, tad �ādam kļūdainam lēmuma formulējumam nav iz�ķiro�as nozīmes un�no tā neizriet, ka pirmā instance būtu skatījusi lietu cauri pēc būtības. Tamdēļ arī otrai instancei tādā gadijurnā nav tiesības izspriest lietu pēc būtības (27/275; IV, 89).

3 Ja apgabaltiesa atzinusi, ka sūdzība par (prefektūras iecirkņa priek�nieka) atteik�anos izpildīt miertiesne�a spriedumu bija caurskatama taisni

tam miertiesnesim, kas lietu izbeidzis kā vioam nepiekrīto�u, tad apgabaltiesai pārsūdzētais lēmums jāatcel un jāuzdod pirmai instancei sudzību skatīt cauri pēc būtības (34/2126; XI, 119).

17. Pie katras tiesu iestā�u darbības civillietu iztiesā�anā, izņemot likumā tie�i norādītos gadijumus, ir atļauts prāvniekiem un nepiedalīgām personām būt klāt, kā arī prāvniekiem sniegt mutiskus paskaidrojumus. I804. g. 41477, 13. p.

18. Prāvniekiem ir tiesība sūtīt pie tiesas savā vietā pilnvarniekus visās lietās, kas iztiesājamas tiesu iestādēs. Turp., 14. p.

Privātpersonā, kas ierosinājusi lietu par kādas personas atzī�anu par nespējīgu pārvaldīt savu mantu un rīkoties ar to vājprātības vai ārprātības dēļ, var savā vietā tādā lietā sūtīt pilnvarnieku (37/1222; XIV 89).

19. Vairāki prasītāji vai atbildētāji, kas piedalas iztiesājamā lietā, var prasīt un atbildēt katrs par sevi vai ari dot �o tiesību vienam kopējam pilnvarniekam. Turp., 15. p.

Sk. 8. tezi zem 377. p.

20. Vairākas personas vienā un tajā pa�ā lietā var būt kopēji par prasītājiem vai atbildētājiem:

1) ja tiesība vai pienākums, kas ir strīda priek�mets, ceļas viņiem visiem no viena un tā pa�a pamata, vai ja viņiem uz strīda priek�metu ir kopēja tiesība, kā arī

2) ja prasijumi vienādi pēc sava priek�meta, kaut arī tie būtu cēlu�ies no atsevi�ķiem un sevi�ķiem, bet pēc būtības vienādiem pamatiem, un ja pie tam bez izņēmuma visi atbildētāji pakļauti vienai un tai pa�ai tiesai un prasijumu savieno�ana negroza, pēc prasības sumas. piekritību kādam no atbildētājiem. 1914. g. 1583, i, 2,15'. p.

Pēc CPL 20. p. 2. punkta pilnīgi pielai�ams apvienot vienā un tai pa�ā 1 prasības rakstā divas alternatīvas resp. konkurējo�as prasības. 'Го atzinis jau Kr. Senāts savā Civ. kas dep. 1914. g. spr. Nr. 4 lietā, kurā prasība vērsta pret kapteini�un kuģa saimnieku, un proti, pret pēdējo nosacīti, t. i. pie pirmā maksātnespējas. Tā tad,�no procesuālā viedokļa, �āda vairāku atbildētāju kopējā, kumulativa atbildība, ja prasība celta pret viļjiem reizē vienā laika varētu izteikties, piesprie�ot prasību nevis solidāri pret visiem atbildētājiem, bet gan kopīgi, kumulativi � proti nosacīti � pret vienu vai otru atbildētāju grupu. Kāda no �ādām divām atbildētāju grupām konkrētā gadījumā nes nosacitu�un kāda � primāru atbildību, tās jāpārbauda tiesai, kura izsprie� lietu pēc būtības, un tādēļ �is jautājums Senatam nav jāiz�ķir kasacijas kārtībā (24/8-7; II, 33).

Subjektīva (pasiva) kumulācijā (20. p. 2. punkts) izslēgta, ja attiecībā 2 uz visiem atbildētājiem nesakrīt vai nu vietēiā, vai lietiskā piekritība (35/551; XI, 661).

3 20. p. 2. pkt. pielai� prasījumu objektivo pasivo kumulāciju, kaut arī viņu priek�meti cēlu�ies no atsevi�ķiem un sevi�ķiem, bet pēc būtības vienādiem pamatiem, ja vien atbildētaji padoti tai pa�ai tiesai (36/991; XIII, 159).

4 Līdzdalības nosacijumi prasījuma objekta nedalamības gadijumā atbilst solidārās tiesa�anas attiecības nosacijumicm, kaut gan tie pilnīgi nesakrīt (prof. Bukovska CP māc. grām. 500. Ipp.).

5 Arī tas no solidāriem atbildētājiem, pret kuru prasība atraidīta un attiecībā uz kuru spriedums nav pārsūdzēts, uzskatams par partu līdz visa procesa beigām (35/915; XII, 279).

6 Atzī�anas prasības jācel pret visām personām, kas saistītas tiesiskā attiecībā (prof. Bukovska CP māc. grām. 499. Ipp.).

7 Nav savienojamas vienā prasībā intervencijas prasība, kurai iī lietisks raksturs, un prasība par pirkuma līguma atzī�anu par lauztu pircēja vainas dēl, kurai ir obligāciju, personāls raksturs, jo abām prasībām kā prasību priek�meti, tā arī prasību pamati ir da�adi pēc būtības. Bez attiecīga prasītāja lūguma tiesai nav pamata vienu no minētām prasībām atstāt bez caurskatī�anas (35/1850; XII, 280, 2&1).

Sk. arī 2. tezi zem 360. p.

21. Katrs no prasitājiem vai atbildētājiem rīkojas tiesā priek� sevis, un viņa rīcība nenāk ne par labu, ne par ļaunu pārējiem prasitājiem vai atbildētājiem. 1914. g. 1583, i, 2, io². p.

22. Taisot spriedumu attiecībā t z neatnāku�iem prasitājiem vai atbildētājiem, tiesa var ņemt vērā pierādījumus, ko lietas iztiesā�anā devu�i citi dalībnieki, kaut ari neatnāku�ie, kuru labā var noderēt minētie pierādijumi, uz tiem nav atsauku�ies. Turp., 15³. p.

23. Ja pēc strīdamās tiesības būtības vai uz likuma pamata lietas spriedumam jāattiecas ne�ķirami uz visiem dalībniekiem, tad darbība viņu strīdamās tiesības aizsardzībai par labu ir spēkā arī neatnāku�iem vai kaut kādu darbību neizpildīju�iem dalībniekiem. Turp., 15⁴. p.

1 Pēc vispārēja principa, lietā, kurā piedalas vienā pusē vairāk personu

un kurā tikai viena pati �īs puses persona pārsūdz spriedumu, pēdējais stajas speķa attiecība uz pārējām �īs puses personām. Citādi CPL 878. pants būtu pilnīgi lieks. Tomēr no �ī vispārējā principa jāpielai� izņēmums tajos gadijuinos, kad vairākas vienas puses personas atrodas savā starpā solidārās vai kopīgas atbildības attiecībās, un ja viena persona no �ādām vairākām personām pārsūdz pret visām viņām solidāri taisīto spriedumu, tad katrs no �ādiem solidāriem vai kopīgiem atbildētājiem skaitas par klusu cie�ot pilnvarotu līdz ar to aizstāvēt pārējos ar attiecīgiem procesuāliem līdzekļiem un sevi�ķi arī pārsūdzēt spriedumu, ja vien ar �ādiem procesuāliem līdzekļiem visu solidāro (kopējo) dalībnieku kopējās tiesības un intereses tiktu aizsargātas; �ais gadijumos atbildētājs, kas patiesi

pārsūdzējis arī visiem pārējiem līdzdalībniekiem nelabvelīgo spriedumu, uzstājas kā visu pārējo solidāro (kopēio) līdzatbildētāju pārstāvis (28/207; V, 99).

Ja starp atbildētājiem pastāv solidārās juridiskas attiecības, tad ar 2 atsauksmes iesnieg�anu uz pirmās instances aizmugurisku spriedumu, CPL 210. pantā paredzētās sekas iestājas ipso jure attiecībā uz visiem solidāriem atbildētajiem, kāde| pirmais aizmuguriskais spriedums ar jaunā aizmuguriskā sprieduma taisī�anu skaitas par ipso jure zaudēju�u savu spēku attiecībā uz visiem solidāriem atbildētājiem (26/388; III, 83).

Ja miertiesnesis apmierinājis pret vairākiem atbildētājiem solidāri 3 celtu prasību, tad sprieduma pārsūdzība no viena solidāra atbildētāja puses dod otrai instancei likumīgu iemeslu iztiesāt lietu arī attiecībā uz pārējiem solidāriem atbildētājiem (26/36; III, 83).

Ja uz nedalamu priek�metu vērstā prasībā, kāda prasība iziet�no atbildētāju kopējās atbildības, viens�no vairākiem kopēji atbildīgiem atbildētājiem pārsūdz tiesas spriedumu, tad tas nevar stāties spēkā arī attiecībā uz pārējiem. Ja tādēļ spriedums atcelts otrā instancē, tad tas uzskatams par atceltu visuma,�un tā tad nevien attiecībā uz pārsūdzētāju, bet arī attiecībā uz tā līdzatbildētāju (24/88; II, 119).

Ja prasītājs lūdz atcelt atbildētāju starpā noslēgto līgumu par prāv- 5 nieku kopīgā īpa�uma nodo�anu vienam no atbildētājiem pārvaldī�anai un izmanto�anai, tad prasības priek�mets atzīstams par nedalamu. �ādā gadijuma tiesa uz viena atbildētaia apelacijas sūdzības pamata var atcelt pirmās instances spriedumu un atraidīt prasību visumā (35/198; XI, 469).

Izejot�no vekselatbildības juridiskā rakstura un no tā, ka veksel- ⁶ atbildīgās personas nav saistītas solidāri tajā nozīmē, ka darbība pret vienu attiecinama arī pret otru (sal. arī 23. p.), kreditors�no tā fakta vien, ka viņ� bija ierosinājis piedziņu pret vienu vekselatbildīgo personu, nevar^ secināt, ka piedziņa atticcas_arī uz otru vekselatbildīgo personu, un ka tadel arī pret pedeio noilgums partrarkts (36/1715; XIII. 236).

Sk. 8. tezi zem 377. p.

24. Ikkatru �ajā likumā minēto darbibu attiecībā uz lietas iztiesā�anu var izdarīt nevien prāvnieki pa�i, bet arī viņu pilnvarnieki, izņemot �aiā ziņā likumā tie�i norādītos gadi jumus. 1864. g. 41477, 16. p.

25. Katrs atzīstams par spējīgu prasīt un aizstāvēt tiesā savas tiesības; izņēmumi no �ā noteikuma norādīti sekojo�os pantos. Turp., 17. p.

1. un 2. piezīme atceltas (1937. g. 202, IV).

Nav pielai�ams, ka kopīpa�nieks, kas ar savu dalī�anas aktā noteikto 1 dalu apmierinājies un pat to saņēmis, varētu no sevis un sava vārdā apstrīdēt un atspēkot dalī�anas akta spēku visumā, aiz tā iemesla vien, ka, pēc viņa domām, kāds cits kopīpa�nieks būtu apiets dalī�anas aktā. Tikai �im pēdējam būtu protesta tiesības un tikai�no �ā pēdējā atkarātos �ādas protesta tiesības izlietot. Tie pa�i principi piemērojami arī tam gadījumam, kad apietais kopīpa�nieks, kas nav protestu cēlis vai nebija darbības spējīgs, nomiris un viņa dalī�anas aktā neievērotā dala būtu pārgājusi, samērīgi, uz visiem pārējiem (27/409; IV, 90).

Tiesa var�no sevis bez atbildētāju aizrādījumiem pacelt jautājumu, vai atbildētājs bauda procesa parta tiesisko spēju (t. s. Parteifāhigkeit), pretēji procesa rīcības spējai (t. s. Prozessfāhigkeit); �im jautājumam ir nevien privat-tiesiska, bet publiski-tiesiska nozīme, sevi�ķi ja atbildētāja pusē izsaukts valsts saimniecības sfēra ieejo�s individs. CPL (25. pants) gan tie�i neat�ķir procesa partu tiesisko un rīcības spēju un nāko�os pantos uzskaija promisque gadījumus, kuri attiecas kā uz procesa tiesisko nespēju, ta arī uz procesa rīcības nespēju, bet teoretiski un praktiski abas spēju nozares noteikti jāat�ķir. Tiesas aizrādījumam uz to, ka konkrētiem indivīdiem neesot procesa parta tiesiskās spējas, nav CPL 90. p.

3. punktā un 661. p. 3. punktā paredzēto noraidijumu satura un nozīmes. �ie panti paredz, ka prasība celta, ne pret attiecīgo atbildētāju, tā tad tomēr pret atbildētāju, t. i. pret personu, kura vispār var būt par atbildētāju un kurai ir procesa parta tiesiskā spēja. Bet ja tiesa, vai procesa dalībnieks noliedz procesā sauktā indivīda procesa parta tiesisko spēju, tad ar to netiek aizkustināts jautājums par to, pret kādu no vairākiem atbildētājiem. t. i. vai pret patiesi saukto atbildētāju, vai pret kādu citu personu būtu bijusi jāceļ prasība, bet gan jautājums par to, vai taisni �is konkrētais individs vispār var uzstāties kā procesa parts. �im jautājumam nav nekā kopēja ar jautājumu par to, ciktāl tiesa var apspriest prasības, kuras nav parti cēlu�i (6. р.), vai ciktāl otrā instance var pārspriest zemākās instances sprieduma daļu, kuru apelators nepārsūdz. Tiesas sprieduma uzdevums ir: vai nu piespriest mantu no parta, t. i. no personas, kā tiesību subjekta, tiesību nesēja, vai atzīt zināmās juridiskas attiecības (CPL 3. р.), bet katrā ziņā spriedums ir vērsts pret personām, kuras vai nu pa�as, vai savu likumīgu pārstāvju personā var izpildīt spriedumu. Tādēļ tiesai pa�ai jāpārbauda, vai viņas priek�ā patiesi ir tāda persona (23/58).

25'. Prāvās ar tre�ām personām par mantu, kas pēc likuma vai līguma atrodas vīra pārvaldībā un lieto�anā, sievas vārdā tiesā prasīt un atbildēt var vīrs bez sevi�ķas Dilnvaras. 1937. g 202,

iii, 251. p.

Sievas procesuālās tiesības neierobe�otas (25. p.) attiecībā uz to viņas mantu (atsevi�ķo, event. visu mantu, ia pastāv mantas �ķirtība), ko viņa pati lieto un pārvalda. Bet arī 25¹. p. minētos gadījumos tai nav ņemta iespēja aizstāvēt tiesā savas tiesības (TMV. 34У1. pielik. С, 1, a).

26. atcelts (1937. g. 202, IV).

27. Visu to personu vietā, kuias ir vecāku varā, vai aizbildnībā, vai aizgādnībā, prasa un atbild tiesā viņu vecāki, aizbildņi vai aizgādņi, ciktāl likums aīsevi�ķos gadijumos nenosaka citādi.

Lietās par bērnu brīvo mantu (Civillik. 1937. g. izd. 195 p.) bērni var pa�i patstāvīgi tiesā prasīt un atbildēt.

Prasībās par darba algu�un 1455. pantā norādītās lietās jāievēro 1458. un 1459. panta, bet laulības lietās 1440. panta noteikumi.

Personas, kas ir aizgādnībā izlaidīgas vai iz�ķērdīgas dzīves dēļ, var patstāvīgi tiesā prasīt un atbildēt, ja prasība attiecas uz mantu, par kuru viņām atļauta brīva rīcība (Civillik. 367. р.).

1937. g. 202, I, 27. p.

Mātei pieder jau tie�i uz likuma pamata tieslba kā savu bērnu da- 1 biskai aizbildnei uzstāties tiesā bērnu vārdā (28/380; V, 10).

Tam apstāklim, ka lietā nav piedalījies mazgadīgo atbildētāju aiz- 2 bildnis, nav iz�ķiro�as nozīmes, ja mazgadīgo intereses tiesa ir aizstāvējusi viņu māte, jo CPL 27. pants tie�i paredz, ka vecākiem ir tiesība atbildēt tiesā savu bērnu vietā (31/673; VII, 93).

Prasību par ārlaulības bērna uzturu pēc CL 157. panta satura un 3 izpratnes ir tiesība celt savā vārdā arī bērnu mātei (32/969; VIII, 10).

Sūdzības vispār un tā tad arī kasacijas sūdzība uzskatamas par 4 pareizi iesniegtām arī tad, ja tās iesniedz viens pats aizbildnis, ja vien nav konstatēts, ka pārēiie aizbildņi pret kasacijas sūdzības iesnieg�anu protestēju�i (33/2901; X, 174).

Ja apelacijas termiņa laikā mantojuma masai biju�i iecelti trīs aiz- 5 bildņi, tad tikai viņi vīsi kopā reprezentēju�i mantojuma masu, kādēļ arī apelacijas sūdzībai bija jā'būt iesniegtai ar visu trīs aizbildņu piekri�anu. Turpretim, ja viens no aizbildņiem taisni nebija piekritis apelacijas sūdzības iesnieg�anai un bija atteicies to parakstīt, tad arī apelacijas sūdzība nevarēja tikt atzīta par iesniegtu no mantojuma masas likumīgiem pārstāvjiem. (sal. Sen. CKD 33/2в01; X, 175). �ā aizgādņa atsvabinā�anai no viņa pienākumiem pēc apelacijas termiņa notecējuma nav nozīmes (37/1068;

XIII, 715).

Aizgādnim par gara slimo personu nav pārstāvības tiesības attiecībā ⁶ uz tādām aizbilstamās personas tiesībām un interesēm, kurām ir stingri personisks raksturs, un viņam arī nav tiesības sava aizbilstamā vā'rdā celt prasību par pēdējā laulības �ķir�anu (36/1234; XIII, 7).

Ārzemnieku mantiskās intereses zināmos gadījumos (piem. nāve, 1 gara slimība) var pārstāvēt konsuls, saskaņā ar konvenciju (prof. Bukov-ska CP māc. grām. 26в. Ipp.).

Sk. 6. tezi zem 28. p.

28. Kad parādnieks izsludināts par maksātnesoējīgu, tad viņa tiesība prasīt un atbildēt tiesā par konkursa masai piederīgo mantu pāriet uz konkursa valdi, izņemot tikai tās lietas, kurās �ī valde izdod parādniekam apliecību, ka viņa atteicas no �o lietu ve�anas. �ajā gadijumā tiesu izdevumi nekrīt uz konkursa masu. 1864. g. 41477, 21. р.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 66. р.; 1931. g. 137, III.

28. pantā minētās apliecības saņem�anai tiesas apliecība nav vaja- 1 dzīga (35/119; XI. 632).

Konkursa masa nav atzīstama par juridisku personu (proi. Bukovska 2 CP mac. grām. 270. lapp.).

Zvērinātais aizgādnis nav procesuālā ziņā ierobe�ots uzstāties tiesā 3 maksātnespējīgā prasības lietās, sevi�ķi ja tāda iestā�anās nevar kaitēt kreditoru interesēm (33/481; IX, 339).

4 Zvērinātais aizgādnis, kas līdz konkursa atklā�anai ir masas saimnieks kopā ar jau zināmiem kreditoriem, ved bez speciālās pilnvaras uz to visas vēl nepabeigtās maksātnespējīgā prāvas, pie kam viņam būtu tikai jiirē-kinas ar eventuāliem zināmiem kreditoru sapulces lēmumiem (TP 36/77 b; 346).

5 Pēc konkursa valdes iestā�anās lietā viņa ir procesa saimnieks, un parādnieks nevar lūgt lietu izbeigt (35/559; XI, 589).

6 Konkursa valde rīkojas tiesā nevis maksātnespējīgā parādnieka vietā, itkā viņa pārstāve un viņa vārdā, bet gan visas maksātnespējīgā tiesības prasīt un atbildēt tiesa par konkursa masai piederīgo mantu pāT-iet uz konkursa masu. Tāpēc maksātnespējīgā stāvoklis nav identisks ar 27. p. minētām personām, kuras atvieto un pārstāv to aizbildnis vai aizgādnis, uzstājoties �o personu vietā. īstenībā konkursa valde rīkojas ne-tikvien maksātnespējīgā, bet arī viņa kreditoru interesēs (34/8; X, 243).

7 Kad parādnieks izsludināts par maksātnespējīgu, tad viņa tiesība prasīt un atbildēt tiesā par konkursa masai piedero�u mantu pāriet uz konkursa valdi, un likums �ajā jautājumā nekur neprasa, lai kreditors konkursa valdei vēl atsevi�ķi pieteic prasījumu, par kuru jau celta prasība un par kuru konkursa valdei vai zvērinātam aizgādnim iau izsniegta pavēste (36/190; XII, 382).

& Konkursa valde pretēji maksātnespējīga parādnieka gribai var lūgt

atstāt bez caurskatī�anas maksātnespējīga parādnieka kādā prasības lietā, pirms viņa atzī�anas par maksātnespējīgu, iesniegtu kasacijas sūdzību, ja parādniekam nav konkursa valdes apliecība �īs lietas ve�anai un ja process pieder pie konkursa masas (36/1125; XII, 661).

9 Konkursa valdes priek�sēdētājam nav tiesības prasīt un atbildēt tiesā konkursa valdes vietā bez konkursa valdes pilnvaras (34/1288;

X. 496).

¹⁰ Maksātnespējīgie zaudē tikai tiesību pārvaldīt to mantu un rīkoties ar to mantu, kas ieiet konkursa masa, kāda tiesība pāriet uz tiem viņa kreditoriem, kuri dabū apmierinājumu konkursa kārtībā. �īs tiesības zaudē�ana pie tam neizriet no parādnieka tiesības spējas vai rīcības spējas ierobe�ojuma, bet dibinājās tikai uz likumā atzītās parādnieka nespējas rīkoties ar to mantas dalu, no kuras kreditoriem jādabū apmierinājums (Gasmaņa un Nolkena 1889. g. noveles izd. 270. Ipp. (30/25; VI 91).

Sk. tezi zem V pieMk. 71. p.

29. Likuma par peļņas uzņēmumu administrāciju (Lik. kr. 1931. g. 128) 28. pantā paredzētos gadijumos visas parādnieka lietas ved administraciia. 1931. g. 128, 28. p.

30. lekain nav iecelts konkurss par maksātnespējīgu parādnieku, katram viņa kreditoram ir tiesība uz savu rēķinu pievienoties jau iztiesājamā lietā par maksātnespējīgā mantu un pārsūdzēt tiesu iestā�u spriedumus. Bet no konkursa valdes atkarājas turpināt �ādas lietas ve�anu uz savu rēķinu, vai arī to atstāt, ar visiem agrākiem tiesā�anas izdevumiem, uz tā kreditora atbildību, kur� uzņēmies lietu vest. 1864. g. 41477, 23. p.

31. Uz testamentu dibinātas prasības, pēc vispārējiem noteikumiem par piekritību, ceļamas pret to personu (testamenta izpildītāju vai mantinieku), kurai uzlikts pienākums izpildīt testamenta noteikumus. 1864. g. 41477, 24. p.

Prasība par testamenta noteikumu izpildī�anu ceļama pret testamentā ieceltiem mantiniekiem, bet prasība atzīt testamenta spēkā stā�anos � pret visām ieinteresētām personām, to starpā arī pret pārējiem neieceltiem, bet testamentu apstrīdēju�iem mantiniekiem (TP 34/1216a; 414).

32. Testamenta izpildītājiem ir tiesība celt prasības visās tajās lietās, kurās viņiem uz testamenta pamata tāda tiesība pieder, vai kurās prasība izrādās par nepiecie�amu, lai izpildītu testatora viņiem dotos rīkojumus. Turp., 25. p.

33. Personas, kur āri pēc sabiedrības līguma uzticēta sabiedrības lietvedība, vai biedri, kuri pēc līguma sevi�ķ^; pilnvaroti pārstāvēt fabiedrību, var sabiedrības lietās prasīt un atbildēt tiesā bez sevi�ķas pilnvaras, ja līgumā nav noteikts pretējais. 1937. g. 202, I, 33. p.

Blakus juridiskām personām (34. p.) ir arī tādas personu apvienības I un mantiskas masas, kuras, nebūdamas par juridiskām personām, tomēr procesuālā ziņā ir tiesību spējīgas un var uzstāties kā puses (prof. Bu-kovska CP māc. grām. 259. Ipp.).

Atklātai tirdzniecības sabiedrībai ir partu spēja, kā to atzīst nodi- 2 binātā tiesu prakse (23/156, 28/799), kāds viņas juridiskais stāvoklis pilnīgi savienojams ar atklātas tirdzniecības sabiedrības dabu kā personīgas (ne kapitālistiskās) sabiedrības. (Sk. arī vācu HGB 124. � 1. d.) (29/1028; VIII, 131).

Ja arī atklātai sabiedrībai ir procesa spēja (28/799; 30/505), tad to- 3 mēr tā neizslēdz iespēju viņu atvietot par procesa laiku ar tas materiali-tiesiskiem subjektiem, t. i. viņas biedriem, no kuriem tā juridiski sastādas.

Uz vispārēja pamata atklātās sabiedrības biedri atbild par tās saistībām solidāri un neaprobe�oti, un tā tad var vērst prasību kaut arī pret vienu vai da�iem (ne pret visiem) biedriem (32/9; VIII, 132).

Kotnanditsabied'rība, pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām, nav juri- 4 diska persona, bet gan personāla, individuālā sabiedrība, kuras tiesību un saistību nesēji ir tās dalībnieki. Tomēr komanditsabiedrībai, kā tirdzniecības sabiedrībai, ir arī zināmās korporativas pazīmes, kuras attaisno, tirdzniecības dzīvē, viņu �iztirzā�anu� zināmā mērā it kā pēc juridisku personu attiecībām; tā, galvenā kārtā, arī personālās tirdzniecības sabiedrības bauda aktivo un pasivo partu spēju (28/362; V, 193; 29/796; VI, 136).

Pārstāvji var arī nebūt biedri (CL 2253. p.). Atsevi�ķa biedra vai 5 visu biedru kopīgo procesuālo tiesību noteik�anai vispirms ņemams vērā konkrētais sabiedrības līgums, kā arī CL 2257. un turpm. p. Bez tam sabiedrību var pārstāvēt personas, kam Tiesu iek. 280. p. piez. atļauj vest sve�as lietas (pārvaldnieki, personas, kam ir kopīga lieta ar sabiedrību,

u. t. t.>. (T. M. V. 38, 1. pielik. C, 1, c).

6 Atklātai tirdzniecības sabiedrībai, kas vispār var uzstāties un rīkoties

tikai zem savas firmas, ir procesa spējas (sk. 28/799, 30/505, 37/482, 291, 304). �āds firmas juridiskais stāvoklis vel tie�i atzīts ar 1933. g. 12. oktobra noteikumu par firmu 1. p. (Lik. kr. 236), pēc kura firma ir tirgotāja vārds, kuru tirgotājs var lietot kā savu vārdu, ceļot prasību tiesā, un tāpat, ceļot prasību pret tirgotāju', var lietot kā viņa vārdu. Pie tam nav nozīmes tam. vai �tirgotājs� būtu vienpersonīgs tirgotājs, vai kāda sabiedrība (37/451; XIII, 507).

34. Juridisko personu vietā prasa un atbild tiesā viņu likumīgie pārstāvji vai uz pilnvaras pamata atsevi�ķi valdes locekļi.

1937. g. 202, (I), 34. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 204, !, 34. p.).

1 Tā kā pārstāvība caur kole�ijas (piem. valdes) pilnu sastāvu da�reiz apgrūtino�a, tad atļauts kolefcijai pilnvarot kādu no sava vidus. Pilnvaras apliecinā�ana �ajos gadījumos atvieglota, apmierinoties notariala apliecinājuma vietā ar tuvāko vietējo iestā�u apliecinājumu (59. p. 3. piez., 350. p. 3. piez.) [T. M. V. 38/1 pielik. C, 1, c].

2 Kādas ārvalsts tirdzniecības pārstāve kā ar likumu nodibināta juridiska persona nevar baudīt Latvijas tiesās mazākas tiesības nekā citas juridiskas personas, kurām ir tiesība nozīmēt pilnvarniekus tiesa no savām amatpersonām (31/1255).

34'. Tirgotājs, ceļot prasības tiesā, var lietot firmu kā savu vārdu; tāpat"ceļot�prasības pret tirgotāju, var lietot firmu kā viņa vārdu. 1933. g. 236, l. p.

35. Tirdzniecības strīdu lietas (Tirdzn. proc. nolik. 1903. g. izd. 40.-47. p.) iztiesājamas pēc �ā likuma, ievērojot I pielikuma noteikumus. 1937. g. 202, I, 35. p.

/

Pirmā nodaļa.

36. Miertiesne�iem piekrīt:

1) prasības par likumisku uzturu vai par darba algu, neatkarīgi no prasības sumas, un citas saistību prasības, neraugoties uz to, no kādiem pamatiem tās cēlu�ās, kā arī prasības par tiesībām uz kustamu mantu, � kuru sumas nepārsniedz vienu tūkstoti latu, pie kam prasības par kaitējumu un zaudējumu atlīdzību piekrīt miertiesne�iem arī tajā gadijumā, kad prasības cel�anas laikā kaitējuma vai zaudējuma lielums nevar būt tie�i zināms, bet pats prasītājs to noteic ne augstāku kā vienu tūkstoti latu;,

2) prasības par traucēta vai zaudēta valdijuma atjauno�anu (Civillik. 1937. g. izd. 912.�926. p.);

3) prasības par to, lai atjauno traucētu servituta lieto�anu nekustamā īpa�umā, ja no traucējuma laika pagājis ne vairāk kā viens gads;

4) prasības par lietas parādī�anu (Civillik. 2393.�2400. p.);

5) lūgumi par prasību iepriek�ēju nodro�inā�anu pirms �o prasību cel�anas, neatkarīgi no prasības sumas (681.�689. p.);

6) lūgumi par pierādījumu nodro�inā�anu, neatkarīgi no prasības sumas;

7) lūgumi par piespiedu izpildī�anu pēc aktiem (226.�252. p.) �ā (36.) panta 1. punktā noteiktās piekritības robe�ās (a);

8) prasības aizliegt izsludinātam iedoties laulībā (Civillik.

9) lietas par vecāku tiesību satikties ar bērniem, kas atrodas pie otra vecākā (Civillik. 182. p.);

10) pilnvarojumu atsauk�ana (b), un

11) prasību lietas starp telpu izīrētājiem un īrniekiem Rīgā attiecībā uz likuma par telpu īri (Lik. kr. 1924. g. 91) 1. pantā minētām telpām, neatkarīgi no prasības sumas (c).

(a) 1913. g. 1194, lik. XIX, A, 1, 1806. p.; 1922. g. 163. II; 1924. g. 206, 1. p.; 1935. g. 87. I, 36. p. I. pk.; 1937. g. 202, I, 36. p. 1., 2., 4, un 7. pk.; 1936. g. 125, I, 1. p. � (b) 1937. g. 202, III, 36. p. 8.�10. pk.

� (c) 1924. g. 91; 1934. g. 231, V.

1. piezīme. �ā (36.) panta 5. punkta noteikums attiecas arī uz to prasijumu un strīdu iepriek�ēju nodro�inā�anu, pirms prasības cel�anas, hipotekārā kārtībā, kuri zīmējas uz tiesību ierakstī�anu zemes grāmatās vai uz ierakstīto tiesību dzē�anu. Apmierinot �ādā gadijumā lūgumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu, tiesai jānosaka prasītājam termiņ� prasības cel�anai. Ja �o termiņu nokavē, tad, uz pretējās puses prasijumu, izdarītā nodro�inā�anas darbība atceļama. 1889. g. 6188, no!, l, A, 169. p.

2. piezīme. Par darba algu uzskatama atlīdzība par nostrādāto darbu, neizlietoto atvaļinājumu un atlai�anu no darba bez iepriek�ējas uzteik�anas. 1935. g. 87, n, 36. p. 2. piez.

3. piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

1 Saskaņā ar CPL 66. p. 4. punktu un 100. pantu miertiesnesim' ex officio jāiekustiua jautājums par lietas piekritību viņam un �ai ziņā jāiz�ķir viņam ari jautājums par prasības sumu (CPL 36. p. 1. pk.). (29!939; VI, 84).

2 Lietas piekritību nosaka prasība un nevis atbildētāja ierunu raksturs (26/305; III, 84).

3 Prasība par ārlaulībā dzimu�ā bērna uzturu piekrīt miertiesne�u kompetencei (36. p.). Ja arī petitums iesākas vārdiem �atzīstot atbildetaju par prasītājas ārlaulības bērna tēvu, piedzīt...� tad �adai peti'tuma daļai ir tikai motīva nozīme (381/103; XIV, 247).

4 36. p. 1. pk. minētās prasībās ietilpst arī prasības pēc hipotekārām obligācijām par sumu līdz Ls 1000,� (prof. Bukovska CP māc. grām. 215. lw.).

5 Posesora prasība, ja to arī atzītu par actio spoli!, piekrīt miertiesnesim (36/1119; XIII, 42).

6 Pēc 36. p. 2. piezīmes par darba al'gu uzskatama atlīdzība par nostrādāto darbu, pie kam no likuma teksta neizriet, ka par daTba algu nebūtu atzīstama uz atprasijuma tiesību pamata prasamā atlīdzība par nostrādāto darbu. Arī uz atprasijuma tiesību pamata prasamā atlīdzība par izdarīto darbu ir 36. p. 2. piezīmē paredzēta darba algas prasība, kas piekrīt miertiesne�u iestādēm (saī� 38/131; XIV, 24�) (CKD kops. 29/11; XV, 193).

7 Advokātā honorārs nav uzskatams par darba algu (33/1455; IX,533).

8 36. p. 3. pk. minētā prasība jāat�ķir no prasības par pa�u scrvituta �tiesību, kura piekrīt apgabaltiesai (prof. Bukovska CP mac. gram. 216. lpp.).

9 Novērtējot prasību par aprakstītas mantas atsvabinā�anu no apķī-lājuma, jāievēro nevis prasijuma apmērs, bet aprakstītas mantas apraksti juma aktā uzdotā vērtība (29/939; VI, 84).

I�rasiba u/.likt kādai personai pienākumu novērst troksni un satrici- 10 nuiiiiiins. kuri traucē nama iedzīvotājus, bet, �ā pienākuma neizpildī�anas KiKliiuum, aizliegt �ai personai nodarbināt viņas darbnīcā motorus, nav

i ik iut.1 nu miertiesne�a kompetences (30/645; VI, 83).

Ai-tln negatoria piekrīt miertiesnesim (sal. 23/102; 24/241 (I, 21); 11 M/M�I 2H/.W3; 29/194�; VI, 12). (30/1132; VII, 86).

Prasība izlikt kādu personu no nama, kura tajā dzīvojot bez kāda 12 hlr.k.i pamata, un piedzīt no �īs personas īres naudu, pēc savas juri-dlnk.is nozīmes ir kvalificējama kā Civillikuma 1039. pantā paredzētā MCllo (iiiasi negatoria, kura pēc Civilprocesa likuma 38'. panta izpratnes itin izņemta no miertiesne�u kompetences (26/305; III, 84).

Actio negatoria piekrīt tikai īpa�niekam, bet t. s. actio confessoria 13 iisufruktuaram; �ī prasība vērsta, starp citu, arī uz mantas nodo�anu.

Ja prasītājam ar tiesas spriedumu atzītas valdījuma un lietojuma tiesības uz nekustamo inantu, kā arī tiesība iegūt mājas savā īpa�umā izpirk�anas ceļā, tad viņ� var prasīt lietojuma objekta nodo�anu, un tiesai jāapsver, kādā ziņā objekta nodo�ana prasa īpa�nieka izlik�anu (32/852;

IX, 153).

Actio negatoria nav vērsta uz prasītāja īpa�uma tiesības atzī�anu, 14 bet gan uz to, lai novērstu atbildētāja izdarīto īpa�uma traucējumu. Tomēr ari negatorijas prasībā prasītājam jāpierāda savas īpa�uma tiesības. Tādēļ ari miertiesnesis �ādā prasībā var iz�ķirt jautājumu par īpa�uma tiesībām, kāds jautajums viņam nepiekristu, ja tas būtu patstāvīgas prasības priek�mets. Miertiesne�a konstatējums �ajā ziņā neprejudicē vēlāko vindikacijas prasību (34/1009; X, 497).

Nomniekam pieder tiesība prasīt traucētā valdijuma atjauno�anu 15 (CL 876. p. piez.). Pret iznomātāju nomnieks �ādu tiesību tikai tad nevar izlietot, ja viņ� ar to domā izvest uz nomas līguma dibinātās tiesības, t. i., ja nomnieks pārmet iznomātājam nomas līguma kā tāda pārkāpumu, jo �ādā gadijumā nevar valdijuma faktu nodibināt, nepārbaudot pa�as tiesības uz valdijumu (32/906; IX, 78).

Sk. 31. tezii zem 6. p. un tezi zem 606. p.

37. atcelts (1937. g. 202, IV).

38. Miertiesne�iem nepiekrīt:

1) prasības par īpa�uma tiesību uz nekustamu īpa�umu, vai par formālā aktā noteiktu tiesību uz nekustama īpa�uma valdijumu;

2) strīdi par atradumu un izgudrojumu patentiem (a);

3) prasības atļaut mūzikas vai literatūras darbu pielāgot mechaniskam instrumentam (b), un

4) prasības izbeigt vīra tiesību pārvaldīt un lietot sievas mantu (c).

(a) 1864. g. 41477, 31. p. I. pk.; 1874. g. 53966; 1921. g 258, 2; 266, 1.

� (b) 1937. g. 202, I, 38. p. 3. pk. � (c) 1937. g. 202, III, 38. p. 4. pk.

3* 35

I 38. pants izņem no miertiesne�a piekritības nevis prasības par ne

kustamu īpa�umu, bet tikai prasības par īpa�uma vai par valdī�anas tiesību uz nekustamu īpa�umu, kas pamatota uz formālā akta. Ar vārdiem �tiesības uz nekustamu īpa�umu� jāsaprot lietiskās tiesības vai nu par īpa�uma tiesībām vai par kādām citām lieti�ķām tiesībām uz sve�u nekustamu mantu (sk. CPL 318. p.). Tā tad no piekritības miertiesnesim izņemtas tikai strīda lietas par to, kam strīdamā nekustamā manta pieder uz īpa�uma tiesības pamata, vai strīda lietas par kādu citu lieti�ķu tiesību uz nekustamu mantu. Bet no miertiesne�a kompetences nav izņemtas ne prasības, kuras tikai izriet no formāliem aktiem par nekustamu mantu, ne prasības, kuras attiecas uz līguma par nekustamu mantu izpildī�anu, vai uz tādu līgumu izpildī�anas sekām (21/132; II, 122).

2 Sakarā ar 38. p. 3. punktu sk. autora tiesību likuma (Lik. kr. 1937. g. 84) 34. p.

3 Prasība, kas vērsta uz atbildētājam par labu zemes grāmatās nostiprināto lietisko tiesību grozījumu, ir izņemta no miertiesu kompetences (38/1041; XIV, 617).

39. Prasība iesniedzama tam miertiesnesim, kura iecirknī atbildētājs dzīvo vai pagaidām uzturas. 1864. g. 41477, 32. p.

�ajā pantā paredzētā teritoriālā piekritība pēc atbildētāja dzīves vietas uzskatama Rīga par atceltu ar visas Rīgas pilsētas apvieno�anu vienā miertiesā, kurā atsevi�ķas lietas miertiesne�i pieņem izsprie�anai pēc alfabēta. Pastāvot tādai kārtībai, kāda Rīgas iecirkņa miertiesnesis nevar izbeigt lietu uz 90. p. 1. punkta pamata tādēļ, ka tā jāiz�ķir cita Rīgas iecirkņa miertiesnesim, bet miertiesnesim, kuram lieta nepareizi iesniegta, pa�am jānodod lieta pēc piekritības (20/44; I, 84).

Sk. tezi zem 312. p.

39'. Prasība aizliegt izsludinātam iedoties laulībā (Civillik. 1937. g. izd. 49. p.) iesniedzama miertiesnesim pēc tās vietas, kur pieteikta vēlē�anās doties laulībā (Civillik. 41. p.). 1937. g. 202 111 39>. p.

Parasti prasība būs jācel līgavaiņa dzīves vietā (Civillik. 41. p.) [H. Blaese, RZ 38/3', III. 1].

40. Prasība, kas attiecas uz vairākiem da�ādos miertiesne�u iecirkņos dzīvojo�iem atbildētājiem, vai arī uz mantām, kas atrodas da�ādos iecirkņos, iesniedzama kādam no �o iecirkņu miertiesne�iem, pēc prasītāja izvēles. 1912. g. 1003, B, 1, 33. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 1. p.

41. Prasības par traucēta vai zaudēta valdijuma atjauno�anu, par noganijumiem un pārplūdinājumiem un vispār par nekustamam īpa�umam nodarītu zaudējumu atlīdzinā�anu iesniedzamas pēc �ā īpa�uma atra�anās vietas. Dzelzsceļa valdes prasības pret zemes valdītājiem gar dzelzsceļa līniju par ierīkojumu, noliktavu,

izrakumu un apstādijumu iznicinā�anu vai pārcel�anu iesniedzamas pēc tās vietas, kur iznīcināmā vai pārceļamā manta atrodas.

1912. g. 1003, B, 1, 34. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, II.

Prasību par traucēta valdi.iuma atjauno�anu nevar vērst pret personu, kura nerīkojas uz savu iniciatīvi un ne ar nodomu kavēt prasītaja valdijumu, vai izspiest viņu no valdījuma, bet izpildot valdības rīkojumu (23/93).

42. Pret tirdzniecības reģistrā ierakstītu atklātu vai ko-manditsabiedribu prasība jāiesniedz miertiesnesim, kura iecirknī dzīvo kāds no personīgi atbildīgiem biedriem pēc prasītāja izvēles, vai kura iecirknī atrodas sabiedrības sēdeklis.

Prasību pret �ādu sabiedrību, kas ceļas no līguma, kur� noslēgts ar viņas vietējo nodaļu vai aģentu, var iesniegt ari pēc �ās nodaļas atra�anās vai aģenta dzīves vietas. 1937. g. 202, i, 42.p.

Sk. tezii zem 327. p.

43. Prasība pret juridisku personu jāiesniedz tam miertiesnesim, kura iecirknī atrodas viņas sēdeklis.

Prasības pret juridisku personu, kas ceļas no līguma, kur� noslēgts ar viņas vietējo nodaļu vai aģentu, var iesniegt arī pēc �ās nodaļas atra�anās vai aģenta dzīves vietas. Turp., 43. p.

44. Prasības, kas ceļas no līguma, kurā nosacīta tā izpildī�anas vieta, vai arī no līguma, kuru, pēc saistības rakstura, var izpildīt tikai noteiktā vietā, iesniedzamas tam miertiesnesim, kura iecirknī līgums izpildāms. Tādā pa�ā kārtībā var iesniegt prasības, kas ceļas no darba līguma par lauku darbiem. 1912. g. 1003, B, I, 36'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. � Sk. 1886. g. 3803, Valsts pad. atz. V, 2. p.; VII.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

Sk. tezes zem 315. p.

45. atcelts (1937. g. 202, IV).

46. Mantojuma prasības, mantinieku strīdi, kā pa�u starpā, tā arī pret testamenta īstumu un spēku, lietas par bezmanti-nieku mantu, kā ari prasības pret mantojuma masu, kad nav zināmi mantojuma tiesībās apstiprināti vai mantojumu pieņēmu�i mantinieki, piekrīt tam miertiesnesim, kura iecirknī bijusi mantojuma atstājēja pēdējā dzīves vieta, bet ja mantojuma atstājēja pēdējā dzīves vieta Latvijā nav bijusi, tad

tam miertiesnesim, kura iecirkni atrodas Latvijā atstātā manta, vai, kad manta atrodas Latvijā vairākās vietās, tam miertiesnesim, kura iecirknī atrodas vērtīgākā manta. 1937 g 202, I, 46. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, I, 46. p.).

Sk. tezes zem 322. p.

47. atcelts (1933. g. 152, D, III).

48. Lai iztiesātu lietu, kuras piekritība atkarājas no atbildētāja dzīves vai uzturē�anās vietas, prāvniekiem ir tiesība. pēc savstarpējas vieno�anās, griezties pie tā miertiesne�a, kuru viņi tam nolūkam pa�i izvēlas. 1864. g. 41477, 37. p.

Sk. tez. zetn 335. p.

49. Miertiesnesim piekritīgu pretprasību lūko cauri vienkopus ar pirmprasību tas pats miertiesnesis, kuram iesniegta pirm-prasība, ja tikai pretprasība stāv sakarā ar pirmprasību vai noder ieskaitam ar pirmprasību. Pie tam, bez noteikumiem par prasības cel�anu miertiesās, jāievēro 362. un 363. panta noteikumi par prasību atsevi�ķu vai kopēju caurskatī�anu, kā arī 445.�447. panta noteikumi par pretprasības cel�anas laiku un par pielai�ainību atlikt lietas iztiesā�anu (a).

Miertiesnesis var atteikties lūkot cauri pretprasību vienkopus ar pirmprasību tādos gadijumos, kad pretprasības izlem�ana saistīta ar sare�ģītu darbību, kas prasītājam varētu sagādāt netaisnu novilcinājumu.

Izbeidzot pirmprasibas iztiesā�anu, pretprasību izsprie� tas pats miertiesnesis, kuram tā iesniegta (b).

(a) 1914. g. 1583, 1, 1, 38. p. � (b) 1937. g. 202, III, 49. p.

1 Miertiesās par terminu pretprasības iesnieg�anai vai tās pieteik�anai atzīstama vienīgi pirmā tiesas sēde, vai arī pretprasību var iesniegt kopā ar atsauksmi par aizmugurisku spriedumu (32/1000; IX, 330).

2 Likumā par telpu īri 34. pantā paredzētā gadijumā nav obligatoriski jācel pretprasība par īres maksas normē�anu, bet atbildētājs pret viņu celtā prasībā par īres naudas piedzī�anu var aprobe�oties ar ierunas cel�anu par īres naudu nesaskaņu ar likuma par telpu īri noteikumiem un ar to lūgt tiesu noteikt pienācīgo īres maksu (33/967; X, 57).

Sk. arī tezes zem 333. un 445. p.

50. Miertiesnesim nepiekritīga pretprasība, ja tā atrodas ar pirmprasību tādā sakarā, ka pēdējās iz�ķir�ana atkarājas no pretprasības iz�ķir�anas, vai ja tā noder ieskaitam ar pirmprasību,

atbildētājam jāiesniedz miertiesnesim, ievērojot iepriek�ējā (49.'� panta noteikumus, pie kam pretprasības lūgumam, jau to iesniedzot miertiesnesim, jāapmierina visi nosacijumi,^ kas noteikti apgabaltiesā iesniedzamiem prasības lūgumiem. �ajā gadijumā miertiesnesis izbeidz pie sevis lietas iztiesā�anu un tiklab pirmprasību, kā pretprasību nosūta apgabaltiesai. Tiesu un lok�ņu nodevas�no pirmprasības piedzenamas pēc noteikumiem, kas �ajā ziņā paredzēti miertiesām piekritīgās lietās. Abas prasības uzskatamas par apgabaltiesas iztiesā�anā eso�ām no tā laika, kad tās iesniegtas miertiesnesim. Miertiesne�a rīcība pirmprasības nodro�inā�anai paliek spēkā. 1914. g. 1583, I, 1, 39. p.; 1935. g. 87, III.

�is pants nerunā par miertiesne�a tiesībām' atstāt pretprasību bez 1 tālākvirzī�anas, it kā pēc CPL G8. p. parauga, vai atbrīvot pretprasītāju no tiesas izdevumu (962., 1003. p.) samaksas. 50. pants tie�i uzsver, ka �tiesu un lok�ņu nodokli� no pirmprasības piedzenami, bet ar nodomu pilnīgi klusē par �tiesu izdevumiem�, ar kuriem butu apliekams pretprasības raksts. Kad miertiesnesim iesniegtā pretprasība Civilili'k. 50. pantā paredzētā kārtībā nonāk apgabaltiesa, tad gan no pēdējas vēl atkarātos arī no sevis piemērot 50. pantu, ja viņa atrod pretprasību par nepieņemamu aiz formāliem defektiem pretprasības rakstā. Tādēļ apgabaltiesai vispār v.ii 11 bulu tlesība Metu nosūtīt miertiesnesim atpakaļ kā tādu, kns apgabaltiesai nepiekrīt, atceļot miertiesne�a lēmumu par lietas iz-lir r auti attiecībā 11/. pirmprasību. Turpretim, ja miertiesnesis atrod, ka pretprasības raksts neapmierina visus nosacījumus, kuri noteikti apgabaltiesa iesniedzamiem prasības rakstiem, tad miertiesnesis, nepieņemot pretprasību, rīkojas nevis pēc 373. un 374. p.. t. i. atstājot pretprasību bez tālākvirzī�anas, bet vienīgi pēc 50. p., t. i. izsniedzot to atpakaļ. Pretēja gadijumā, t. i., kad miertiesnesis atrod, ka pretprasības raksts apmierina visus nosacijumus, kuri noteikti apgabaltiesai iesniedzamiem pretprasības rakstiem, miertiesnesim tas ir iāpieņcm un jāvirza tālāk, izbeidzot lietu attiecībā uz pirmprasību (24/254; I, 85, 86).

Pretprasibu lūgumiem jābfit apmaksātiem ar visām vajadzīgām nodevām (T. M. pask. T. M. V. 35/2, IV, g).

51. Prasības tādās lietās, kuru caurlūko�ana uzdota vienam no iecirkņa miertiesne�iem uz Tiesu iekārtas (1936. g. izd.) 27. panta pamata, iesniedzamas �im miertiesnesim. 1912. g. 1003, B, 11, 39*. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

52. Piekritības strīdus starp viena apgabala miertiesne�iem iz�ķir attiecīgā apgabaltiesa. 1804. g. 41477, 40. p.; 1918. g. 10, 5. p.

53. Piekritības strīdus starp da�ādu apgabalu miertiesne�iem iz�ķir tā apgabaltiesa, kuras apgabalā lieta vispirms cēlusies. 1864. g. 41477, 41. p.; 1918. g. 10, 5. p.

53>. Piekritības strīdus starp apgabaltiesām kā otrām instancēm, vai arī starp miertiesnesi vai apgabaltiesu kā otro instanci no vienas puses un apgabaltiesu kā pirmo instanci no otras puses iz�ķir Tiesu palata. 1926. g. 64, 1, 53'. p.

Strīdu starp apgabaltiesu kā otro instanci un Tiesu palatu uz vienas puses blakus sūdzību iz�ķir Senata apvienotā sapulce (proi. Bukovska CP māc. grārn. 230. 'Ipp.).

54. Lūgums norādīt attiecīgo miertiesnesi vai attiecīgo tiesu iesniedzams vienai no tām iestādēm, starp kurām izcēlies piekritības strīds. �o lūgumu, līdz ar paskaidrojumu, nosūta skatīt cauri tai iestādei, kurai uz iepriek�ējo pantu pamata nākas iz�ķirt piekritības strīdu, bet lietas iztiesā�ana pa to laiku apturama, kamēr nav iz�ķirts celtais strīds. 1864. g. 41477, 43. p.

55. Piekritības strīdi starp miertiesne�iem un pārvaldības iestādēm iz�ķirami 342.�346. pantā noteiktā kārtībā. 1912. g. 1003, B, II, 43'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Pilnvarnieki.

56. Par pilnvarniekiem miertiesās var būt, bez zvērinātiem advokatiem, privatadvokati, bet citas personas tikai tajos gadi-jumos un uz tiem pamatiem, kas norādīti Tiesu iekārtā (a).

Persona, kas nepieder pie zvērinātas advokatūras, nevar lietas vest tajās tiesu nodaļās vai iecirkņos, kuru sastāvā kā tiesnesis darbojas viņas laulātais, viņas pa�as vai viņas laulātā radnieks taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sāņu līnijās � radniecības pirmajās trīs pakāpēs vai svainībar, pirmajās divās pakāpēs (b).

(a) 1864. g. 41477, 44. p.; 1874. g. 53573, not. 1., 16., 18. p. � (b) 1935. g. 87, II, 56. p.

57. Par pilnvarniekiem miertiesās nevar būt:

1) pilngadību nesasniegu�ie;

2) par maksātnespējīgiem atzītie;

3) aizbildnībā vai aizgādnībā stāvo�ie (a);

4) tā apgabala miertiesne�i, kurā lietu iztiesā (b);

5) personas, kam piespriests ar tiesību zaudē�anu saistīts sods, kaut arī viņas pēc taisītā sprieduma atsvabinātu no soda noilguma, izlīguma, ap�ēlo�anas vai amnestijas dēļ;

6) personas, kas biju�as zem tiesas par noziedzīgiem nodari-jumiem, par kuriem noteikts ar tiesību zaudē�anu saistīts sods, ja lietas par �īm personām izbeigtas pirms tiesas sprieduma taisī�anas uz iepriek�ējā (5.) punktā norādītiem pamatiem;

7) personas, kas atlaistas no dienesta ar tiesas spriedumu, un

8) visi tie, kam ar tiesas spriedumu aizliegts vest sve�as lietas (c). (a) 18(54. g. 41477, 45. p. 1., 4. un 5. pk.; 1889. g. 6188, nol. 1, A, 163. p.;

1923. g. 97, I, B, 7; 1937. g. 202, II. � (b) 1912. g. 1003, B, I, 45. p. 7. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5. p. � (c) 1864. g. 41477,45. p. 9.�12. pk.; 1917. g. 407, II; 1923. g. 97, 1, B, 1.. 7. � 1931. g. 137, IV, 57. p. 4. pk.

Sk. tezes zem 348. p.

58. Prāvnieki paziņo miertiesnesim par viņu izvēlētiem pilnvarniekiem mutiski vai rakstiski. Viņi var arī dot savam pilnvarniekam noteiktā kārtībā apliecinātu pilnvaru. 1864.g. 41477,46. p.

Sk. tezes zem 349. p.

59. Mutisku paziņojumu par pilnvarnieka izvēli miertiesnesis ieraksta protokolā, kuru paraksta arī prāvnieks, ja prot rakstīt. Rakstisku paziņojumu par to var izdarīt vai nu pa�ā lūgumrakstā, vai ari sevi�ķā pilnvarā. Tādā paziņojumā pilnvaras devēja parakstu apliecina miertiesnesis, notārs, policija, pagasta valde vai pagasttiesa. 1896. g. 13527, II, 47. p.; 1931. g. 137, I, 59. p.

1. piezīme. Pilnvara civilprasību lietās, ja tā izdota zvērinātam advokatam, jāapliecina �ajā (59.) pantā paredzētā kārtībā tikai uz pretējās puses pieprasijumu pirmā tiesas sēdē, vai pirmā atbildes rakstā pēc pilnvaras iesnieg�anas. 1920. g. 168.

2. piezīme. Iepriek�ējā (1.) piezīmē noteiktā kārtība piemērojama arī pārpilnvarojumam, ko izdod zvērināta advo-kata palīgam viņa patrons, ja pēdējais �ajā pārpilnvarojumā atzīmējis pa�a pilnvaras izdo�anas laiku, kārtību un pilnvarojuma apmērus. 1935. g. 87, II, 59. p. 2. piez.

3. piezīme. 34. pantā paredzēto pilnvaru valdes loceklim var apliecināt miertiesnesis, notārs, policija, pagasttiesa vai pagasta valde. 1937. g. 202, m, 59. p. 3. piez.

Sk. tezes zem 350. un 362. p.

60. Par pilnvarniekam doto tiesību iesniegt apelacijas sūdzību, lūgt. lai atceļ likumīgā spēkā stāju�os spriedumu, pieteikt viltojuma strīdu vai dot �ādā strīdā atbildi, izraudzīt starpniekus �ķīrējtiesai, nobeigt lietu miera ceļā un pilnvarot tālāk citu personu, � pilnvarā tie�i jānorāda; pretējā gadijumā pilnvarnieks nav atzīstams par pilnvarotu �ādai darbībai. 1912. g. t003, B, 1, 48. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

1 Senāts pieder pie vispārējām tiesu iestādēm. Tādēļ pilnvara, kura izdota lietas ve�anai miertiesu iestādēs vien, kaut gan tai būtu paredzēta tiesiba iesniegt kasacijas sūdzību, nav uzskatama � satura ziyā � par pietieko�u ne kasacijas sūdzības iesnieg�anai Senatam, ne lietas ve�anai Senātā. �im slēdzienam nerunā pretim 1918. g. 6. decembra likuma 7. p. (Lik. kr. 10.) noteikums, ka Latvijā vienīgā kasacijas instance ir Senāts, jo jautājumā par pilnvaras saturu un spēku iz�ķiro�ā nozīme ir tam, kādās tiesu iestādēs lietas ve�anai konkrēta pilnvara izdota; ja tā izdota lietas ve�anai miertiesu iestādēs vien, �ī pilnvara nedod tiesību lietu vest Senātā, jo Senāts pie miertiesu iestādēm nepieder (25/406;

II, 123).

2 Mutiska pilnvarojuma miertiesne�u otrās instances lietās nepietiek, lai dabūtu derfgu pilnvarojumu vispārējām tiesām, pie kādām pieder Senāts (30/281).

Sk. arī tezes zem 352. p.

61. Pilnvarniekam ir tiesība atteikties no lietas ve�anas, bet viņ� pēc tam nevar uzstāties par pretējās puses pilnvarnieku, un ja viņa pilnvaras devēja nav klāt, tad pilnvarniekam jāpaziņo tam par savu atteik�anos jau tik laikus, ka pilnvaras devējam būtu iespējams līdz termiņam ierasties pa�am vai atsūtīt citu pilnvarnieku. 18G4. g. 41477, 49. p.

62. Pilnvaras devējs var katrā laikā atsaukt pilnvarniekam doto pilnvarojumu, paziņojot par to miertiesnesim rakstiski vai mutiski, bet miertiesnesim �ā iemesla dēļ nav jāatliek iztiesā�ana, nedz jānogaida jauna pilnvarnieka iecel�ana un iera�anās. Viss tas, ko pilnvarnieks likumīgi izdarijis līdz tam laikam, kamēr miertiesnesis nav saņēmis minēto paziņojumu, paliek spēkā (a).

Par mutisku paziņojumu sastādams protokols. Ja tiesas aktī atrodas pilnvarojuma raksts, miertiesnesis taisa uz tā uzrakstu, ka pilnvarojums atsaukts (b).

(a) 1864. g. 41477, 50. p. � (b) 1937. g. 202, (II, 62. p.

Sk. tezes zem 353. p.

Prasības cel�ana un aicina�ana pie tiesas.

63. Miertiesnesim iesniedzamais prasības lūgums var būt rakstisks vai mutisks. 1864. g. 41477, 51. p.

�ajā pantā paredzētā lūgumu iesnieg�anas kārtība piemērojama ari apsardzības lietās (prof. Bukovska CP māc. grāin. 672. Ipp.).

64. Mutisks lūgums miertiesnesim, pēc ierakstī�anas protokolā, jānolasa prasītājam priek�ā un pēdējam tas jāparaksta, ja prot rakstīt. 1912. g. 1003, B, 1, 52. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

65. Izņemot valsts pārval�u lietas, nav saisto�i iesniegt līdz ar lūgumiem, atsauksmēm un blakus sūdzībām to un tiem pielikto dokumentu norakstus pretējai pusei, bet pēdējai ir tiesība dabūt uz savu rēķinu norakstus no minētiem papīriem vai protokoliem. 1912. g. 1003, B, 11, 521. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

Apgabaltiesai kā otrai instancei nav jāizsniedz prasītājam_ noraksts no atbildētāja rakstiskā paskaidro juma, jo izņemot 65. p. paredzētos gadījumus, atbildētājam miertiesne�a lietas nav jāiesniedz tiesa rakstiska paskaidrojuma noraksts izsnieg�anai pretējai pusei, bet pēdējai pa�ai jārīi-pēias par noraksta saņem�anu uz savu rēķinu (65. p. beigas). (37/896; XIII, 716).

66. Prasības lūgums izsniedzams atpakaļ:

1) kad nav norādīts, kas īsti un pret ko ceļ prasību;

2) kad to nav iesniedzis prasītājs pats un nav pilnvarojuma citai personai prasību iesniegt;

3) kad tajā nav norādits, ko prasītājs lūdz;

4) kad lieta pēc savas �ķiras miertiesnesim nepiekrīt, un

5) kad lieta, pēc nekustama īpa�uma atra�anās vietas, piekrīt citam miertiesnesim.

Visos �ajā pantā norādītos gadijumos prasības lūgumus klāteso�iem prāvniekiem izsniedz tie�i, bet klātneeso�iem � aizsūta līdz ar paziņojumu, paskaidrojot viņiem prasības lūguma nepieņem�anas iemeslus.

Par mutiska prasības lūguma nepieņem�anu prasītājam, ja viņ� to vēlas, izdodama rakstiska apliecība. 1912. g. 1003, B, 1, 53. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. arī tezes zem 370. p.

67. Kā rakstiskā, tā ari mutiskā lūgumā prasītājam:

1) jāuzdod tiklab savs un liecinieku, ja viņ� uz tādiem atsaucas, kā ari atbildētāja vārds, uzvārds un dzīves vieta;

2) jāuzdod pierādijumi, uz kuriem viņ� dibina savu prasību;

3) jāuzdod prasības suma, izņemot lietas, kuras nevar novērtēt, un

4) jāpaskaidro, ko īsti viņ� lūdz vai prasa. I864.g.4l477,54.p.; 1931. g. 137, II, 1; 1935. g. 87, III.

� Prasības par traucētā valdijuma atjauno�anu nepieder pie lietām,

kuras nav padotas novērtē�anai (23/265; II, 123).

2 Ja uz prasītāja paraksta trūkumu prasības lūgumā pretējā puse aiz

rāda tikai otra instancē, tad �ī pēdējā �ādu aizrādiiumn var arī neievērot (28/204; VI, 84).

Sk. tezes zem 359. p.

68. Lūgums atstājams bez tālākvirzī�anas, iekam no prasītāja nav dabūti papildu pielikumi vai ziņas:

1) kad atbildētāja dzīves vieta uzdota nenoteikti vai pavisam nav uzdota, un pie tam nav paskaidrots, ka prasītājam tā nav zinama;

2) kad pie lūguma nav pieliktas no prasītāja pienāko�ās nodevas (301. p.) vai nauda atbildētāja aicinā�anai;

3) kad nav uzdota prasības suma, izņemot gadijumus, kad nav iespējams to noteikt;

4) kad nav uzdota lūdzēja dzīves vieta, un

5) kad 65. un 1404. pantā norādītos gadijumos nav iesniegti lūguma un pielikuma noraksti pretējai pusei vai nauda protokolā ierakstītā mutiskā lūguma noraksta izgatavo�anai (64., 305.p.). 1912. g. 1003, B, II, 54'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezi zem 373. p.

69. Iepriek�ējā (68.) panta 1.�3. un 5. punktā norādītos gadijumos prasītājam nosakams septiņu dienu laiks trūksto�o ziņu un pielikumu iesnieg�anai. Pēc �ā laika notecējuma prasības lūgums izsniedzam? atpakaļ prasītājam un lietu var atjaunot ne citādi, kā iesniedzot no jauna prasības lūgumu. Ja prasības lūgumā nav uzdota prasītāja dzīves vieta, tad par viņa lūguma nepieņem�anu izkarams sludinājums miertiesne�a pieņemamā istabā uz vienu mēnesi, bet pats lūgums atstājams bez tālākvirzī�anas, līdz kamēr prasītājs ierodas. 1912.g. 1003, B, 11, 54*. p.; 1913. g. 1194 lik. XV, B, 2. p; 1935. g. 87, III.

I�arta pilnvarnieka pilnvaras noraksts uzskatams, tāpat kā pati piln- > vara, par procespapiru. Pati pilnvara iesniedzama lietā tikai pilnvarnieka lefcitimacijai un tā tad uzskatama par lūguma pielikumu. Ja pilnvara nav aplikta ar attiecīgo zīmognodevu, tiesai jārīkojas pēc CPL 68. p. (24/369;

II, 189).

Lieta papildu tiesu nodevas nesaņem�anas dēļ vispār nav izbeidza- ² rna, jo 69. pants attiecas uz neiemaksātiem vai nepilnīgi iemaksātiem tiesu nodokļiem, kamēr gadijumā, kad prasības lūgums jau pieņemts un viņam dots attiecīgs virziens, ne par prasības rakstu izsnieg�anu atpakaļ, ne par lietas izbeig�anu aiz �ā iemesla vien nevar būt runas (24/311;

II, 124).

Sk. arī 2. tezi zem 374. p.

70. Par prasības sutnu atzīstama prasības lūgumā uzdotā suma. 1912. g. 1003, B, I, 55. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, I. p.

Sk. tezes zem 376. p.

71. Prasības suma noteicama 377. pantā norādītā kārtībā. 1912. g. 1003, B, II. 55!. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezes zem 377. p.

72. Strīdu par prasības sumu atbildētājs var celt savā pirmā rakstiskā paskaidrojumā, ja viņ� tādu iesniedzis, vai arī lietas pirmā sēdē. �os strīdus miertiesnesis iz�ķir saskaņā ar 378. un 379. pantu. 1912. g. 1003, B, II, 55*. p.; 1913. g. 1194, lik. XV,

B, 2. p.

Sk. tezes zem 378. un 379. p.

73. Ja prasītājs savus prasijumus dibina uz rakstiskiem pierādijumiem, tad miertiesnesis var prasīt, lai �os pierādijumus iesniedz pirms sēdes atklā�anas lietā un pie tam tik laikus, ka atbildētājam būtu iespējams ar tiem iepazīties. 1912. g. 1003, B, 1, 57. p.; 19)3. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

74. Uz prasības lūguma pamata miertiesnesis aicina atbildētāju pie tiesas vai nu ar pavēsti, ja prasītājs uzrādijis atbildētāja dzīves vietu, vai ar sludinājumu Valdības Vēstnesī, ja prasītājam atbildētāja dzīves vieta nav zinama, reizē ar to paziņodams iera�anās termiņu prasītājam. 1912. g. 1003, B, 1, 58. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. � Sal. 1923. g. 97, I, A, 3.

1. piezīme. Prasības lietas par neizmaksātu darba algu

(36. p. 2. piez.) noliekamas izsprie�anai uz vienu no tuvākām

tiesas sēdēm ārpus teko�o lietu kārtības, bet ne vēlāk par

vienu mēnesi pēc prasības cel�anas. 1925. g. 110, 1,74. p. piez.;

1928. g. 90, I, 74. p. piez.; 1930. g. 82, A, III; 1935. g. 87, III.

2. piezīme. Darbdienās no 17. līdz 30. jūnijam miertiesnesis noliek sēdē, bez iepriek�ējā piezīmē minētām lietām

par neizmaksātu darba algu, tikai lietas, kas paredzētas

226. pantā, un lietas par prasību un pierādijumu nodro�inā�anu.

1933. g. 259, I, 74. p. 2. piez.; 1939. g. 79, 111, 74. p. 2. piez.

Sk. tezi zem 380. p.

75. Ar sludinājumu atbildētāju aicina saskaņā ar 398., 401., 405., 406. un 413.�416. pantu. 1914. g. 1448, II, 1, 58'. p.; 1937. g. 202, 11.

Sk. tezi zem 397. p.

76. Aicinot atbildētāju ar pavēsti, termiņ� viņa atnāk�anai nosakams no pavēstes izsnieg�anas laika ne mazāk par vienu dienu uz katriem piecpadsmit kilometriem atstatuma no viņa dzīves vietas līdz miertiesnesim. 1912. g. 1003, B, 1, 59. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1930. g. 100, VI.

77. Ja abas prāvnieku puses personīgi ierodas pie miertiesne�a, pēdējais tūliņ var stāties pie viņu strīda caurskatī�anas, neatliekot tomēr to lietu iztiesā�anu, kuras noliktas uz tās dienas tiesas Sēdi. 1864. g. 41477, 00. p.

78. Pavēstē, kura sastādama divos eksemplāros, jānorāda:

1) prasības priek�mets;

2) ko aicina un uz kā lūgumu;

3) vieta, kur jāierodas;

4) iera�anās laiks, un

5) sekas, kas draud aicinātam par neiera�anos.

Pavēstes beigās jābūt miertiesne�a vai viņa sekretārā parakstam.

1912. g. 1003, B, I, 61. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

79. Pavēstes piegādā aicinamām personām vai nu ar miertiesne�a ziņnesi, vai caur policiju, vai caur pagasta pa�valdību. 1928. g. 109, I.

80. Lietās par laukstrādnieku patvaļīgu aizie�anu no darba, kad aizgāju�ā strādnieka uzturē�anās vieta nav zinama, aicinājuma pavēste uz tiesu nosūtama tā pagasta valdei, kurā bijusi nolīgta līguma izpildī�ana. Pavēstes nenodo�ana atbildētāja neatra�anas dēļ neaptur lietas iztiesā�anu pie miertiesne�a noliktā termiņā, ja prasība ir dibināta uz līgumu, kas noslēgts ar līguma grāmatiņu.

1912. g. 1003, B, I, 62'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, 11.

� Sk. 1886. g. 3803, Valsts pad. atz. V, 3. p.; VII.

81. Pavēste nododama aicinamam pa�am, par ko pavēstes izsniedzējs atzīmē uz pavēstes otrā eksemplārā. 1930. g. 100,1,8l.p.

Sk. tezes zem 386. p.

82. Ja aicinamā nav mājās, tad pavēste, izņemot 106i. un 199. pantā paredzēto gadijumu, atstājama viņa mājniekiem, viņa nekustama īpa�uma pārzinim vai tam kaimiņam, kur� ar mieru pavēsti nodot aicinamam un par to dod parakstu. Turp., 82. p.

Ja pavēste izsniegta aicinamā mājniekam, tad uz pavēstes nav vajadzīgs atzīmēt, ka pavēstes saņēmējs apsolas ar savu parakstu nodot pavēsti aicinamam, kas jādara vienīgi tad, ja pavēste nodota nevis aici-namā mājiniekiem izsnieg�anai, bet kadam no aicinama kaimiņiem; 84. panta aizrādijums, ka uz pavēstes jāatzīmē, kam un kad īsti pavēstē nodota un kāpēc nav saņēmēja paraksta, attiecas tikai uz to gadijumu, kad aicina-mais ir mājā, bet nevar vai negrib parakstīties par pavēstes saņem�anu <26/249; III, 85).

Sk. tezes zem 386. p.

83. Ja ziņnesis nevar atrast nevienu no iepriek�ējā (82.) pantā minētām personām, tad viņ� atstāj vienu pavēstes eksemplāru policijā vai pagasta valdē (sal. 79. p.) nodo�anai aicinamam.

1912. g. 1003, B, I, 65. p.; 1913. g. U94, lik. XV, B, 1. p. � Sal. 1928. g. 109, I.

Sk. tez. zem 389. p.

84. Pavēsti nododot, tajā jāatzīmē tās nodo�anas laiks, bet otrs eksemplārs, ar saņēmēja parakstu un nodo�anas laika atzīmi tajā, jānogādā miertiesnesim. Ja pavēstes saņēmējs nevar vai negrib parakstīties, tad par to jāatzīmē abos pavēstes eksemplāros, ar norādijumu, kam un kad īsti tā nodota un kāpēc nav saņēmēja paraksta. iR64. g. 41477, 66. p.

Sk. tez. zem 388. p.

85. Dienu, kas nolikta atnāk�anai pie miertiesne�a, var atlikt uz abu prāvnieku pusu lūgumu. Turp., 67. p.

86. Prasībās pret juridiskām personām un 42. pantā minētām sabiedrībām pavēsti var nodot viņu darbiniekiem juridis* kās personas vai sabiedrības sēdekļa atra�anās vietā, bet 42. panta otrā daļā un 43. panta otrā daļā paredzētās prasībās � darbiniekiem nodaļas atra�anās vietā. 1937. g. 202, I, 86. p.

Piezīme. Prasībās pret dzelzseeļiem aicinājuma pavēste uz tiesu un visi pārējie papīri, kas jānodod atbildētājam, nosūtami atbildētāja - dzelzsceļa valdei. 1912. g. 1003, B, 11, 67'. p. piez.; 1913. g. Tl94, lik. XV, B, 2. p.; 1927. g. 127, 129. p.

Sk. tēzi zem 327. p.

87. Prāvniekam jāpaziņo miertiesnesim par katru savas dzives vietas maiņu, un �ā pienākuma neizpildī�anas gadijumā viņ� nevar aizbildināties ar nezinā�anu par tām pavēstēm un papīriem, kas viņam nosūtīti turpat, kur izsniegta pirmā aicinājuma pavēste uz tiesu. 1912. g. 1003, B, 11, 07*. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

�ā panta noteikums, saskaņā ar 265. pantu, zīmējas arī uz apgabaltiesā. kā otrā instancē, izsprie�amām lietam (26/67; I, 86).

Prāvnieku iera�anās un tiesā�anas kārtība pie miertiesne�a.

88. Lietu iztiesā�ana pie miertiesne�iem notiek atklāti un mutiski. Ja lietas sevi�ķā rakstura dēj sēdes atklātība var būt piedauzīga ticībai, sabiedriskai kārtībai vai tikumībai, tad miertiesnesis var nolemt sēdi noturēt aiz slēgtām durvīm. Rīkojums par to vienmēr pasludinams atklāti un ierakstams protokolā. Bez tam sēde var būt slēgta, ja abas prāvnieku puses to lūdz un miertiesnesis viņu lūgumu atzīst par ievērojamu. 1912. g. 1003, B, 1, 68. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tez. zem 427. p.

89. Visādus lūgumus, atsauksmes un sūdzības, izņemot tikai apelacijas sūdzības, var iesniegt kā rakstiski, tā arī mutiski. Mutisks lūgums, sūdzība vai atsauksme, pēc tam, kad miertiesnesis tos ierakstijis protokolā, jānolasa lūdzējam priek�ā un viņam jāparaksta, ja viņ� prot rakstīt. 1912. g. 1003, B, u, 68'. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

90. Atbildētājs, nesniegdams paskaidrojumus pēc lietas būtības, var celt noraidijumu �ādos gadijumos:

1) kad lieta piekrīt citam miertiesnesim vai citai tiesu iestādei;

2) kad pie tā pa�a vai cita miertiesne�a, vai arī citā tiesā iztiesā lietu par to pa�u priek�metu un starp tām pa�ām personām, vai arī lietu, kurai ar celto prasību cie�s sakars;

3) kad prasītāja prasijumam visumā jāattiecas uz citu atbildētāju;

4) kad prasību cēlusi persona, kurai nav tiesības prasīt un atbildēt tiesā;

5) kad izrādās, ka pilnvarniekam nav pilnvaras lietas ve�anai (a);

6) kad nav notecējis termiņ�, ko Civillikums (1937. g. izd.) pie�ķir mantot aicinātam, lai pārliecinātos par mantojuma sastāvu vai izteiktu gribu pieņemt mantojumu, vai mantiniekam, lai sastādītu mantojuma inventāru (Civillik. 696 ,697., 709., 710. p. 1898. p. 4. pk.), un

7) kad prasība sadalīt mantojumu ierosināta pret pārdzīvoju�o bezbērnu laulāto, kamēr nav notecēju�i trīs mēne�i no mantojuma atstājēja nāves (Civillik. 724. p. piez.) (b).

Noraidijuma tiesība ir nevien atbildētājam, bet arī prasītājam tajā gadijumā, kad personai, kura no atbildētāja puses uzstājas kā pilnvarnieks, nav uz to pilnvaras (c).

(a) 1912. g. 1003, B, I, 69. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. �

(b) 1937. g. 202, III, 90. p. 6. un 7. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, I, 69. p.j

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

666. p. piemērojams arī miertiesu iestādēs (23/19; II, 145).

Sk. tezes zem 661. p.

91. Pārrunājis iepriek� ar abām pusēm, miertiesnesis viņām liek priek�ā izbeigt lietu miera ceļā, norādīdams, kā tas pēc viņa domām īsti darams. Miertiesnesim ari pa lietas iztiesā�anas laiku jālūko samierināt prāvniekus un tikai nesekmības gadijumā jāstājas pie sprieduma taisī�anas. 1864. g. 41477, 70. p.

92. Prāvnieku izlīgums jāuzraksta un pēc nolasī�anas jāparaksta viņiem pa�iem vai tiem, kam viņi to uztic. Ar izlīgumu nobeigtu lietu nevar atjaunot. Turp., 7i. p.

93. Stājoties pie lietas iztiesā�anas, miertiesnesis liek priek�ā prasītājam izstāstīt lietas apstākļus un paskaidrot savus prasijumus, un tad noklausas atbildētāja paskaidrojumus, atļaudams arī pēc tam vienai un otrai pusei pēc kārtas papildināt savus izsaci-jumus un pats likdams priek�ā lietas noskaidro�anai vajadzīgos jautājumus. Kad miertiesnesis atzīst, ka lieta pietieko�i noskaidrota, viņ� izbeidz pusu sacīksti (a). Miertiesnesim jādod prāvniekiem iespēja dot paskaidrojumus ari jautājumos, kuri tiesai jāierosina neatkarīgi no prāvnieku norādījumiem (b).

(a) 18(54. g. 41477, 72. p. � (b) 1930. g. 100, III, 93. p.

Miertiesu iestādes neizpilda viņām ar likumu uzdoto pienākumu, ja viņas tikai indiferenti izklausa prāvnieku paskaidrojumus, bet 93. pants prasa, lai �īs_ tiesu iestādes no savas puses ņemtu dzīvu dalību visu lietai svarīgo jautājumu noskaidro�anā. Tādēļ jāatzīst par nesaskano�u ar likumu tiesas rīcība, ja viņa atsakas no liecinieka nopratinā�anas tikai tādēļ, ka prāvnieks, izteicot �ādu lūgumu, nav līdz ar to uzdevis liecinieka adresi (30/424; VI, 85).

Sk. arī tezes zem 431., 438., 439. un 443. p.

93¹. Ja puse atteicas atbildēt uz uzstādītiem jautājumiem par strīdamiem apstākļiem vai izvairas dot noteiktus paskaidrojumus par tiem, tad miertiesnesis var pieņemt, ka puse �os apstākļus neapstrīd. 1930. g. 100, II, 931. p.

Sk. tezi zem 439. p.

93*. Ne vēlāk, kā pirmā mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības, prāvniekiem jāuzdod visi apstākļi, uz kuriem pamatoti viņu prasi-jumi un ierunas, un jāiesniedz visi viņu rīcībā eso�ie pierādījumi vai jāatsaucas uz tiem pierādījumiem, kurus viņi tūliņ nevar iesniegt. Miertiesnesim jāaizrāda uz novēlojuma sekām (933. p.). 1935. g. 87, II, 932. p.

Sk. tezi zem 432. p.

93³. Ja prāvnieks pēc iepriek�ējā (93².) pantā minētā termiņa uzdod jaunus apstākļus vai pierādijumus, ko viņam bijis iespējams darīt agrāk, tad miertiesnesis, atzīdams, ka ar tādu prāvnieka vainas dēļ novēlotu apstākļu vai pierādījumu uzdo�anu ir aizkavēta lietas iztiesā�ana, var uzlikt vainīgam prāvniekam naudas sodu valstij par labu no pieciem līdz divdesmit pieciem latiem (a).

Minēto sodu var uzlikt arī vainīgam prāvnieka pilnvarniekam.

Lēmumu par prāvnieka vai pilnvarnieka sodī�anu var pārsūdzēt divu nedēļu laikā, bet sūdzību virza uz nāko�o instanci tikai pēc lietas izsprie�anas. Uzliktais sods tūliņ jāpiedzen, ja vien tiesa nav nolēmusi izpildī�anu apturēt (b).

(a) Turp., 93³. p. � (b) 1939. g. 79, II, 933. _p.

Sk. tcz. zem 434. p.

94. Lietās par nekustama īpa�uma traucēta valdijuma un Scirvitutu lieto�anas atjauno�anu miertiesnesis atjauno valdijumu vai lieto�anu, nelūkodams cauri jautājumu par tiesību uz �o īpa�umu vai servitutu. Ja nokavēts 36. panta 3. punktā un Civillikuma (1937. g. izd.) 925. pantā norādītais termiņ�, miertiesnesis noraida lūgumu atjaunot valdijumu vai lieto�anu, bet prasītājam ir tiesība celt prasību par īpa�uma tiesību vai par valdijuma vai servituta tiesību, pēc piederības. 1913. g. 1194, !ik. XIX, A, 1, 1807. p.; 1937. g.

202, II.

CL 921. pantā izteiktais vispārējais noteikums, ka lietas vai tiesības 1 valdijumu, kas atņemts ar varu jeb valdītāju izstumjot, tiesa nekavejo-ties atjauno, analoģiski jāpiemēro arī nomnieka valdijurnam un proti tada nozīmē, ka nedz iznomātājs, nedz tre�ās personas, kuras vai nu sava vārdā vai iznomātāja uzdevumā traucēju�i nomnieka valdijumu, nedrīkst atsaukties uz iznomātāja nomas tiesībām attiecībā uz nomnieku, kas bija cēlis pret viņiem prasību par traucēta valdijuma atjauno�anu (29/369; VIII, 17).

Saskaņā ar Civillikuma 917. pantu prasība nav apmierinama, ja 2 atbildētājs pierāda, ka pats prasītājs valdijumu ieguvis no viņa pa�a pret-tiesīgi (Civillik. 909. p. 2. d.). (31/612; VII, 13).

Kopīpa�niekam pieder tiesība pieprasīt visu kopējo īpa�umu no 3 sve�a, nelikumīga valdijuma (26/155; III, 46).

Interdikta prasība pieder arī kopīpa�niekam pret kopīpa�nieku 4 (26/126; III, 4i).

Prasīt atlīdzību par zaudējumiem no valdijuma traucējumiem var 5 netikvien īpa�nieks, bet arī valdītais. Tādēļ arī prosesora prasība par traucētā valdijuma atjauno�anu pilnīgi savienojama ar prasību par zau-dēiumu atlīdzību, ia vien atlīdzības suma nepārsniedz miertiesne�a pie-kritību. (27/187; III, 45).

Likumā nekur nav teikts, ka neceļot prasību par traucētā valdijuma 0 aizsargā�anu resp. atjauno�anu, nevar prasīt atlīdzību par zaudējumiem no valdijuma traucējumiem. No tam, ka abas �īs prasības var arī savienot (Civillik. 915. p.), nemaz neizriet, ka tas katrā ziņā jādara; traucējumu var konstatēt nevien ar interdikta prāvu, bet arī ar prasību par zaudējumu atlīdzību. (27/464; IV, 11).

Jautājumu par �ajā pantā minētā termiņa ievēro�anu miertiesnesis 7 iekustina ex officio. Tomēr �is termiņ� nav prekluzivs, bet gan noilguma termiņ�. Jo mazāk �is termiņ� ir procesuāls, bet gan materials (A. Loebers. TMV 24/1 � 45. lpp.).

Sk. arī 4. tezi zem 1346. p.

95. atcelts (1937. g. 202, IV).

96. Atlikt lietas iztiesā�anu uz vienas puses lūgumu var tikai ārkārtējos gadijumos. 1890. g. 6931, II, 75. p.

Prāvnieka slimība vispār nav atzīstama par lietas atlik�anas 1 iemeslu. (30/684; VII, 95).

2 96. pants piemērojams arī apgabaltiesa ka otrā instancē. (28/1010;

V, 102).

3 �is pants nav attiecinams uz gadijumiem, kad parta lūgums vērsts uz kādu procesuālā akta izpildī�anu (piem.. liecinieka nopratinā�anu), kas bez lietas atlik�anas nav izdarams. (25/176; II, 126).

Sk. 2. tezi zem 790. p.

97. Kad prāvnieks norāda uz lietas noskaidro�anai vajadzīgiem dokumentiem vai ziņām, kas atrodas citas iestādes vai dienestpersonas aktīs, miertiesnesis pieprasa dokumentu norakstus vai ziņas no attiecīgām iestādēm vai dienestpersonām, vai izdod prāvniekam apliecību par to, ka dokumentu noraksti vai ziņas ir nepiecie�ami un kad īsti. Izdodot uz apliecību pamata ziņas vai dokumentu norakstus, jāievēro 541.�543. panta noteikumi. 1930. g. 100, I, 97. p.; 1939. g. 79, III.

Apliecības izdod tikai vajadzīgo ziņu vai dokumentu norakstu, bet nevis kādas iestādes akts saņem�anai (30/246; VI, 86).

Sk. arī tezes zem 540. un 541. p.

98. Lietas iztiesā�ana pie miertiesne�a apturama:

1) uz visu prāvnieku savstarpēju vieno�anos (a) un

2) kad kāds prāvnieks vai tā pilnvarnieks mirst, kļūst garā slims vai nonāk aizgādnībā izlaidīgas vai iz�ķērdīgas dzīves dēļ; pie tam miertiesnesis, uz lietas dalībnieku lūgumu, var prasību nodro�ināt (b).

(a) 1912. g. 1003, B, I, 77. p. 1. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. �

(b) 1937. g. 202, I, 98. p. 2. pk.

Sk. tez. zem 7S2. p.

99. Lietas iztiesā�anu atjauno uz abu prāvnieku pusu vai vienas puses lūgumu. 1864. g. 41477, 78. p.

100. Ja miertiesnesis lietu iztiesājot pamana tajā kādu no

66. panta 4. un 5. punktā un 90. panta 4. un 5. punktā norādītiem apstākļiem, viņ� izbeidz lietas tālāku iztiesā�anu, 1912. g. 1003, B, I, 79. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Ja pilnvara gan laikā izsniegta pilnvarniekam, bet nav pielikta prasības lūgumam un �is defekts nav novērots pieņemot prasības lūgumu, tad pilnvaras vēlākā iesnieg�ana tiesai nevar būt par pamatu lietas izbeig�anai uz 100. p. pamata (26/493; V, 102).

Sk. arī tezes zem 675. p.

101. Gadijumus, kuros miertiesnesis sastop tiesā�anas kārtībā kādas grūtības, viņ� iz�ķir apsverot �ās (I) daļas noteikumus sakarā ar sīkiem noteikumiem par tiesā�anas kārtību vispārējās tiesās. 1864. g. 41477, 80. p.

Civilprocesa likuma 763. p. piemērojams tikai vispārējās, bet ne 1 miertiesu iestādēs izsprie�amām lietām. �īm pēdējam lietam piemērojams 179. p., pēc kura tre�ā persona var iestāties lietā tikai pa visu iztiesā�anas laiku pie miertiesne�a (26/327; III, 86).

Civilprocesa likuma 623. pants piemērojams arī miertiesu iestādēs, 2 jo � pretēji 135. pantam, kuram korespondē 499. pants � 623-. pantam nav korespondējo�a panta. Pēc 623. panta tiesa tikai tad var ar eksper-tizi nerēķināties, ja viga konstatē, ka tā nesaskan ar lietas apstākļiem.

Tā tad tiesa nevar aprobe�oties ar aizrādījumu, ka viņa ap�auba ekspertīzi vai atzīst to par nepārliecino�u (26/580; III, 86).

Sk. ari 11. tezi zem 6., tezi zem 90., 2. tezi zem 184., tezes zem 194., 209., 3 260.. 285., 334., 345., 2. tezi zem 365., tezes zem 504.. 527., 1. tezi zem 666.,

7. tezi zem 765., 7. tezi zem 844'., 1. tezi zem 876., 1. tezi zem 915., 2. tezi zem 994., 1. tezi zem 1022., 3. tezi zem 1362., 3. tezi zem 1370. un tezi zem 1565. p.

Pierādijumi.

Pirmā apak�nodaļa.

Vispārīgi noteikumi.

102. Prasītājam jāpierāda sava prasība. Atbildētājam, kas ceļ ierunas pret prasītāja prasijumiem, jāpierāda savas ierunas. 1864. g. 41477, 81. p.

Piezīme. Taisot aizmugurisku spriedumu, jāievēro

202. panta noteikumi. 1930. g. 100, II, 102. p. piez.

Sk. tez. zem 454i p.

103. Ja prāvnieka uzdotais pierādijums pēc likuma nav pielai�ams, vai ari ja apliecinamam apstāklim lietā nav nozīmes vai tas jau pietieko�i noskaidrots, tad tiesnesis tādu pierādijumu atraida. 1912. g. 1003, B, ll, 81>. p.; 1913. g. U94, lik. XV, b, 2. p.

Sk. tezes zem 455. p.

104. Ja pierādijuma pārbaudī�anai rodas �ķērslis, kas var ilgt nenoteiktu laiku, tad tiesnesis uz puses lūgumu nosaka laiku, kurā �ķērslis jānovēr�; pretējā gadījumā lieta virzāmā tālāk bez minētā pierādijuma. 1912. g. 1003, B, 11, 8R p._; 1913. g. 1194, lik.

XV, B, 2. p.

Sk. tez. zem 456. p.

105. Miertiesnesis nesavāc pierādijumus un ziņas, bet pamato spriedumus vienīgi uz prāvnieku sniegtiem pierādijumiem. Tomēr visādas uz lietas būtību neattieco�ās ziņas, kas atrodas tā pa�a miertiesne�a lietās, kur� lietu iztiesā, var uz miertiesne�a rīkojumu tai pievienot, ja tas būtu vajadzīgs lietas noskaidro�anai.

1912. g. 1003. B, I, 82. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tezes zem 457. p.

106. Ja miertiesnesis, noklausijies puses, atzīst, ka par da�iem viņu norādītiem lietas iz�ķir�anai nozīmīgiem apstākļiem nav iesniegti pierādijumi, tad viņ� par to paziņo prāvniekiem un noteic termiņu minēto apstākļu noskaidro�anai. �ajā gadijumā miertiesnesis var prasīt, lai prāvnieki iesniedz pierādijumus, uz kuriem viņi aizrādīju�i savos paskaidrojumos, kaut arī viņi nebūtu tie�i atsauku�ies uz �iem pierādijumiem. 1912. g. 1003, B, 11, 82'. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tez. zem 45�. p.

106'. Miertiesnesis jebkurā lietas stāvoklī var aicināt uz tiesas sēdi viņa iecirknī dzīvojo�us prāvniekus personigi strīdamo lietas apstākļu noskaidro�anai. Ja prāvnieks, neskatoties uz �ādu aicinājumu, bez ievērojamiem iemesliem neierodas personīgi tiesas sēdē, vai neiesniedz pietieko�us rakstiskus paskaidrojumus, tad miertiesnesis var pieņemt, ka prāvnieks neapstrīd tos pretinieka uzdotos apstākļus, kuru noskaidro�anai prāvnieks personīgi aicināts. Prāvniekam izsūtamā pavēstē jānorāda neiera�anās vai paskaidrojumu neiesnieg�anas sekas, kā arī apstākļi, kuru noskaidro�anai viņu aicina. Pavēste izsniedzama pa�am aicinamam.

1930. g. 100, II, 106�. p.

Sk. tezes zem 459. p.

107. Personas, kurām ir iemesls ba�īties, ka liecinieku nopratinā�ana, apskatī�ana uz vietas vai atzinuma pieprasī�ana no lietpratējiem vēlāk būs neiespējama vai ari visai grūta, var lūgt, lai nodro�ina �os pierādijumus. 1889. g. 6188, x, 82'. p.; 1912.g. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

Lūdzējam nav tiesības, pierādījumu nodro�inā�anas dēl nākamai administratīvai sūdzībai, tie�i griezties pie miertiesne�a, kuram nodomātā administratīvā sūdzība pēc būtības nepiekrīt (33/1892; IX, 580).

108. Lūgumi par pierādijumu nodro�inā�anu atļauti kā pa lietas iztiesā�anas laiku, tā arī pirms prasības cel�anas. 1889. g. 6188, X, 822. p._; 1912. g.. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

109. Tie lūgumi par pierādijumu nodro�inā�anu, kas iesniegti pirms prasības cel�anas, jālūko cauri tam miertiesnesim, kura iecirknī atrodas apskatamais priek�mets vai dzivo liecinieki vai lietpratēji, bet tie lūgumi, kas iesniegti pēc prasības cel�anas, jāiz�ķir tam miertiesnesim, kur� lietu iztiesā. Pēdējā gadijumā �ādus lūgumus, kaut arī prasība iau būtu celta pie cita miertiesne�a vai vispārējās tiesu iestādēs, var iesniegt tam miertiesnesim, kura iecirknī atrodas pierādijumi, tikai tad, ja nodro�inā�anai izdaramā rīcība necie� vilcinā�anos. 1889. g. 6188, x, 823. _p._; 1912. g. 1003, B, III;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

110. Mutiskā vai rakstiskā lūgumā par pierādijumu nodro�inā�anu jānorāda:

1) pretējās puses vārds un uzvārds:

2) apstākļi, kuru apstiprinā�anai lūdzējs atsaucas uz pierādījumiem, un

3) iemesls, kura dēļ lūdzējs prasa nodro�ināt pierādijumus. 1889. g. 6188, X, 824. _p._; 1912. g. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

111. Lūgumu par pierādijumu nodro�inā�anu miertiesnesis neatliekamos gadijumos var iz�ķirt arī pretējo pusi neaicinot. Lēmums, ar kuru pierādijumu nodro�inā�ana pielaista, nav pārsūdzams. 1889. g. 6188, X, 825. _p._; 1912. g. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

Lēmumu par nodro�inā�anas nepielai�anu var pārsūdzēt (prof. Bukov-ska CP māc. grām. 523. lpp.).

112. Pierādijumus nodro�inot piemērojami �ā likuma vispārējie noteikumi par apskatī�anu uz vietas, liecinieku izsaci-jumiem un lietpratēju atzinumu, pie kam aicinami piedalīties kā lūdzējs, tā arī pretējā puse. 1889. g. 0188, x, 826. _p._;1912. _g. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

113. Ja lūdzējs nav uzrādijis pretējo pusi, tad pierādijumu nodro�inā�ana pielai�ama tikai tajā gadijumā, kad lūdzējam nav iespējams uzdot savu pretinieku. 1889. g. 6188, x, 82?. p.; 1912. g. 1003) B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

114. Ar to, ka lūgums par pierādijumu nodro�inā�anu ievērots, nav vēl iz�ķirts jautājums, vai �ie pierādijumi pielai�ami un kāds tiem spēks tajā lietā, kuras dēļ lūdzējs prasijis izdarīt nodro�inā�anas rīcību. Prāvniekam, kas nav aicināts būt klāt pie pierā-dijumu nodro�inā�anas vai arī nav dabūjis aicinājuma pavēsti, ir tiesība prasības iztiesā�anas laikā norādīt uz pierādijumu nodro�inā�anā pielaistu novēr�anos no likumā noteiktās kārtības. 1889. g. 6188, X, 828. _p._;1912. g. 1003, B, III; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 3. p.

Otrā apak�nodaļa.

Liecinieku izsacijumi.

115 Nevienam nav tiesības atteikties no liecības do�anas. No �ā noteikuma izņemami tikai:

1) prāvnieku radnieki taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sāņu līnijā pirmo triju pakāpju radnieki, prāvnieku laulātie un pirmo divu pakāpju svainie�i, ari pēc laulības izbeig�anās;

2) prāvnieku aizbildņi vai aizgādņi, vai ari tie, kas stāv viņu aizbildnībā vai aizgādnībā;

3) tie, kas adoptēju�i prāvnieku, vai ari tie, kurus prāvnieks adoptējis;

4) prāvnieku pilnvarnieki, un

5) tie, kas prāvojas ar vienu no pusēm, un tie, kam nāk labums no lietas izsprie�anas vienai vai otrai pusei par labu.

Miertiesnesim jānorāda �ajā pantā minētām personām uz viņu tiesību atteikties no liecības do�anas.

�ā panta 1.�3. punktā minētās personas nevar atteikties no liecības do�anas par apstākļiem, kas zīmējas uz tādām attiecībām, kuras izriet no ģimenes tiesībām. 1930. g. 100, l, 115. p.

Piezīme atcelta (1935. g. 87, IV).

Sk. tez. zem 462. p.

116 Nav pielai�ami dot liecību:

1) kas atzīti par garā slimiem un kas nav spējigi izskaidroties mutiski vai rakstiski, kā arī personas, kas gara spēju traucējumu dēļ atrodas, uz pienācīgās varas rīkojumu, ārsta pārbaudī�anā vai ārstē�anā;

2) kas savu miesīgo vai garīgo trūkumu dēļ nav varēju�i apzināt pierādāmo apstākli;

3) bērni pret vecākiem (a), un

4) garīdznieki � attiecībā uz to, kas viņiem uzticēts grēkus sūdzot, un personas, kurām pēc viņu amata vai profesijas nav tiesības izpaust viņām uzticētos slepenos apstākjus � attiecībā uz �iem apstākļiem (b).

Visas �īs personas atstata�no liecibas do�anas tiesnesis pats ari bez prāvnieku norādījuma vai lūguma, ja viņ� novērojis minētos nespējas iemeslus (c).

(a) 1912. g. 1003, B, I, 84. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. � (b) 1930. g. 100,1,116. p. 4. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, 1,84. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tez. zem- 463. p.

117. Bērnus vecumā no septiņiem līdz �etrpadsmit gadiem var nopratināt, bet tikai bez zvēresta. 1924. g. 24.

118. un 119. atcelti(1930. g. 100, IV).

120. ja prāvnieks pats neuzņemas piegādāt liecinieku, tad to aicina 79.�84. pantā norādītā kārtībā ar pavēsti, kurā jāatzīmē:

1) prāvnieku vārds un uzvārds;

2) lietas priek�mets;

3) nopratinā�anas vieta, diena un stunda, un

4) likumā noteiktie sodi par liecinieka neiera�anos. 1912. g. 1003, B, I, 88. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1923. g. 97, I. B, 7;

1931. g. 137, II, 1; 1935. g. 87, III.

Sk. tez. zem 467. p.

121. Liecinieki-kareivji, kas atrodas aktivā dienestā, aicinami caur savu tuvāko priek�niecību. Virsnieki aicinami tie�i ar pavēstēm, bet aicinājums pie tiesas viņus neatsvabina no dienesta pienākumiem, ja viņus nav atbrīvojusi priek�niecība. Kad kara priek�niecība apliecina, ka aicinamam lieciniekam-karaviram kara dienesta apstākļu dēļ nav iespējams personīgi ierasties pie tiesas, tad aicinamo nopratina vina dienesta vietā. 1864. g. 41477, 89. p.

122. Liecinieki, kas atrodas dzelzsceļu dienestā un kuru amati apzīmēti sevi�ķā satiksmes un tieslietu ministru pēc savstarpējas vieno�anās sastādītā sarakstā, aicinami ar pavēstēm, kuras

piegādājamas viņu tuvākai vietējai priek�niecibai ne vēlāk kā septiņas dienas pirms pavēstē noteiktās iera�anās dienas. 1873. g 52835, I; 1882. g. 621; 1893. g. 9949; 10212, V.

123. Par neiera�anos noteiktā termiņā lieciniekam, kas dzīvo miertiesne�a iecirkni, vai kaut ari citā iecirknī, bet ne tālāk par trīsdesmit kilometriem no tās vietas, uz kuru viņu aicina, ja viņ� nav iesniedzis ievērojamus attaisnojumus, uzliekams pēc miertiesne�a lēmuma naudas sods no viena līdz divdesmit pieciem latiem, raugoties pēc lietas svarīguma un liecinieka turības; pie tam viņam nosakams otrs iera�anās termiņ�. �o naudas sodu lieciniekam uzliek ari tad, ja viņ� neierodas otrreiz, pie kam miertiesnesis tādā gadijumā var nolemt atvest liecinieku pie tiesas. 1912. g. 1003, B, 1, 91. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1922. g. 164; 1923. g. 5, 1. p.; 1930. g. 100, III, 123. p.

Sk. tez. zem 471. p.

124. Liecinieks var, vai nu divu nedēļu laikā pēc tam, kad viņam paziņots miertiesne�a lēmums par viņam uzlikto naudas sodu, vai arī ierodoties pie tiesas jaunnoliktā termiņā, sniegt savus attaisnojumus tam pa�am miertiesnesim, kur� viņu tad arī atsvabina�no naudas soda, ja atzīst, ka viņa attaisnojumi ievērojami. 1864. g. 41477, 92. p.

125. Liecinieku, kas vārguma, grūtas slimības vai citu ievērojamu iemeslu dēļ nevar ierasties pie miertiesne�a, pēdējais nopratina viņa dzīves vietā un prāvnieku klātbūtnē, ja viņi to vēlas. Tāpat liecinieki nopratinami viņu dzīves vietā ari tajā gadijumā, kad lietā jānopratina lielāks skaits vienā vietā dzīvojo�u personu.

1912. g. 1003, B, I, 93. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

126. Lieciniekus nopratina nevien lietas iztiesā�anas, bet arī pierādijumu pārbaudī�anas vietā, ja tas pēc lietas apstākļiem izrādās par vajadzīgu. 1912. g. 1003, B, 11, 93'. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

127. Lieciniekus, kas dzfvo citā iecirknī, tālāk par trīsdesmit kilometriem no tās vietas, kur lietu iztiesā, nopratina tas miertiesnesis, kura iecirknī viņi dzīvo, iepriek� pat to paziņojis prāvniekiem un viņu klātbūtnē, ja viņi ierodas nopratinā�anai noteiktā termiņā. 1912. g. 1003, B, I, 94. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1930. g. 100, III, 127. p.

128. Lieciniekus nopratina pec viņu nozvērinā�anas, ja viņus neatsvabina no zvēresta prāvnieki pēc savstarpējas vieno�anās. Lieciniekus nozvērina miertiesnesis. 1923. g. 97, I, B, 3.

129. Katrs liecinieks nopratinams atsevi�ķi, prāvnieku klātbūtnē, ja viņi ieradu�ies pie nopratinā�anas. 1864.g. 41477, 97. p.

130. Liecinieki, kas liecību vēl nav nodevu�i, nevar būt klāt pie citu liecinieku nopratinā�anas. Turp., 98. p.

Sk. tezi zem 480. p.

131. Kad liecinieks savu liecību nodevis, miertiesnesis atļauj pusēm no sevis likt priek�ā lieciniekam jautājumus par visiem, pēc viņu domām, nepiecie�amiem priek�metiem. Turp., 99. p.

Sk. tezi zem 488. p.

132. Lai iz�ķirtu pretrunas liecinieku izsacijumos par lietā nozīmīgiem priek�metiem, miertiesnesis konfrontē lieciniekus. Turp., 100. p.

133. Liecinieku izsacijumu galvenais saturs ierakstams protokolā, kuru nolasa lieciniekam priek�ā un pēc tam paraksta kā liecinieks, tā arī miertiesnesis. Ja liecinieks neprot rakstīt, tad par to jāatzīmē protokolā, kuru tad paraksta miertiesnesis viens pats. Turp., 101. p.

�ā panta neievēro�ana otrā instancē nav atzīstama par tik svarīgu pārkāpumu, kura dēl spriedums būtu atceļams (39/469).

Sk. tez. zem 485. p.

134. l iecinieku izsacijumus nevar atzīt par pierādijumu tādiem notikumiem, kuriem likums prasa rakstisku apliecinājumu. �is noteikums neattiecas uz gadi jumiem, kad sastādītais akts kāda no prāvnieku gribas neatkarīga iemesla dēļ nozaudēts, bet par viņa esamību un saturu, bez lieciniekiem, ir arī citi pierādījumi. 1937. g. 202, I, 134. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, I, 134. p.).

Sk. tez. zem 497. p.

135. Liecinieka izsacījuma spēku, raugoties pēc liecinieka uzticamības, viņa izsacijumu skaidrības, pilnības un ticamības, nosaka miertiesnesis, kam spriedumā jānorāda ari apsvērumi, aiz kuriem viņ� pieņēmis liecinieka izsacijumus par pierādijumu, vai viena liecinieka izsacījumiem devis priek�roku pret otra izsa-cijumiem. 1937. g. 202, I, 135. p.

Sk. tez. zem 499. p.

136. Ja liecinieks vēlas dabūt atlīdzību par darba nokavējumu vai ceļa izdevumiem, tad viņam par to jāpaziņo, kamēr nav nobeigta uz to dienu noliktā tiesas sēde. �ī atlīdzība jāmaksā tai pusei, kura uz liecinieku atsaukusies. 1912. g. 1003, B, 1,103. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tez. zem 496. p.

137. Atlīdzību lieciniekiem noteic miertiesnesis pēc sava taisnīgā ieskata samērā ar patiesiem brauk�anas izdevumiem, nokavēto laiku un vietējiem apstākļiem. Tuvākus noteikumus instrukcijas veidā izdod tieslietu ministris. Liecinieku sūdzības par to, ka tiesne�a noteiktā atlīdzība ir nepietieko�a, nav pielai�amas.

1912. g. 1003, B, I, 104. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1920. g. 164, 1. p. c pk.; 1931. g. 250, II, 1.

Tre�ā apak�nodaļa.

Rakstiski pierādījumi.

138. Lietu izsprie�ot miertiesnesis ievēro visādus aktus, kā noteiktā kārtībā taisītus un apliecinā�anai uzrādītus, tā arī privātus aktus un citus papīrus. I864. g. 41477, 105. p.

Piezīme. Par pierādijumu spēku rakstiskiem aktiem

un tirdznieciskām grāmatām, kas nav rakstīti valsts valodā,

noteikts 548L pantā un 554. panta piezīmē.

No tiesas atkarājas, pie�ķirt pierādijuma nozīmi arī no tre�ās personas izgāju�iem dokumentiem (24/295; I, 90).

Sk. arī tezes zem 624. p.

139. Noteiktā kārtībā taisītu vai apliecinātu rakstisku dokumentu saturu nevar apgāzt ar liecinieku izsacijumiem. 1864. g. 41477, 106. p.

Sk. tezes zem 498 p.

140. �aubas par akta īstumu pusei jāpieteic tūliņ pēc tam, kad akts viņai uzrādīts. Pret �aubām, kas pieteiktas par akta īstumu, akta iesniedzējai pusei tajā pa�ā sēdē jāizteicas, vai viņa vēlas �o aktu izlietot. Ja puse neizteicas vai pati atsakas no ap�aubītā akta, tad to no pierādijumu skaita izslēdz; bet ia viņa izsaka vēlē�anos aktu izlietot, tad akta īstumu izmeklē 637. un 639.�643. pantā noteiktā kārtībā. 1912. g. 1003, B, 11, 106'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

141. �aubas par akta īstumu nevar pieteikt persona, kuras vārdā akts izdots vai sastādīts, ja �ī persona to parakstijusi. 1864. g. 41477, 108. p.

Sk. tezi zem 632. p.

142. Nav pielai�ams pieteikt �aubas par zemesgrāmatu, notarialu un noteiktā kārtībā apliecinātu aktu īstumu. Turp., 109. p.;

Sk. tezi zem 632. p.

143. Pabeidzis izmeklēt aktu, par kura īstumu pieteiktas �aubas, un noklausijies puses, miertiesnesis vai nu atzīst aktu par īstu, vai izslēdz to no pierādijumu skaita. 1912. g. 1003, B, 11, 109'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

144. Strīdu par akta viltojumu var pieteikt jebkurā lietas stāvokli. 1912. g. 1003, B, II, 1092. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezes zem 646. p.

145. Viltojuma strids, kas pieteikts pret tādu aktu, no kura neatkarājas sprieduma būtība, neaptur lietas iztiesā�anu.

19I2. g. 1003, B, II, 1093. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

146. Ja pret aktu, kuram ir nozīme lietas izsprie�anā, ir pieteikts viltojuma strīds, neuzrādot apsūdzamo, tad miertiesnesis aktu iesniegu�ai pusei liek priek�ā dot noteiktu atbildi, vai viņa vēlas izlietot ap�aubīto aktu, pie kam vajadzības gadijumā nosaka atbildes do�anai noteiktu laiku, ne ilgāku par septiņām dienām. Ja puse �o prasijumu neizpilda, tad ap�aubīto aktu izslēdz no pie-rādiiumu skaita. 1912. g. 1003, B, II, 109¹�. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezi zem 646. p.

147. Dabūjis atbildi par vēlē�anos izlietot apstrīdēto aktu, miertiesnesis atļauj strīda pieteicējam septiņu dienu laikā sniegt viltojuma pierādijumus, aizrādot, ka viltojuma strīdu atraidis, ja pierādijumus laikā nesniegs. 1912. g. 1003, B, 11, 1095. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

148. Lūkojis cauri un pārbaudijis iesniegtos pierādījumus un, ja vajadzīgs, arī izmeklējis ap�aubīto dokumentu 637. un 639.�643. pantā noteiktā kārtībā, miertiesnesis taisa lēmumu vai nu atraidīt viltojuma strīdu, vai arī atzīt aktu par viltotu un izslēgt to no pierādijumu skaita. 1912. g. 1003, B, 11, 109�. p. ;19I3. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

149. Miertiesnesis var prasīt, lai persona, kuras rokraksts jāsalīdzina, uzraksta viņa, tiesne�a, klātbūtnē da�as rindas vai vārdus. Atteik�anos �o tiesne�a prasijumu izpildīt vai rokraksta tī�u sagrozī�anu tiesnesis var uzskatīt par pierādijumu pret �o personu. 1912. g. 1003. B, II, 109⁷. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

150. Bez 637. un 639.�643. pantā norādītiem līdzekļiem, aktu var izmeklēt tiesfotograt'iskā, ķīmiskā vai citādā techniskā ceļā. Vajadzības gadijumā miertiesnesis aktu var nosūtīt izmeklē�anai tuvākās pilsētas miertiesnesim vai ari Zinātniskās tiesekspertizes institūtam. 1913. g. 1441, II, 109�. p.; 1929. g. 100.

151. Prāvniekam, kas pieteicis viltojuma strīdu, uzliek desmit lidz simts latu lielu naudas sodu, ja miertiesnesis viņa strīdu atzīst par neievērojamu. 1912. g. 1003, B, II, *09�. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1923. g. 5, 1. p.

152. Ja tas, kas pieteicis akta viltojuma strīdu, tie�i kādu vaino �ajā viltojumā, kā arī ia miertiesnesis, aktu pārbaudijis, atzinis to par viltotu un tāpēc izmeklējamu, miertiesnesis savu lēmumu �ajā jautājumā, kopā ar pa�u aktu, iesniedz apgabaltiesas prokuroram. 1912. g. 1003, B, 1, 110. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, b, 1. p.

Sk. tezi zem 653. p.

153. Nododot prokuroram lielu par viltojumu, kurā kāds tie�i vainots, miertiesnesis vai nu aptur visu civillietas iztiesā�anu līdz lietas nobeig�anai kriminalkārtībā, vai ari, uz vienas vai otras puses lūgumu, turpina lietas iztiesā�anu tajās daļās, kurās spriedums neatkarājas no ap�aubītā akta'. 1912. g. 1003, B, 11, 11o¹. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

154. Kad lieta par viltojumu virzīta kriminalkārtībā, tādēļ ka kāds tie�i vainots �ā viltojuma izdarī�anā, un krimināltiesās spriedumā, ar kuru tiesājamais attaisnots, nebūtu noteikts, vai akts atzīts par īstu vai viltotu, tad �o aktu, uz vienas vai otras puses lūgumu, miertiesnesis var izmeklēt un lūkot cauri, lai noteiktu tā īstumu. 1912. g. 1003, B, I, 111. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tezi zem 655. p.

Ceturtā apak�nodaļa.

Atzī�ana.

155. Kad viena no pusēm, miertiesnesim lietu iztiesājot, pati rakstiski vai mutiski atzīst tāda apstākļa patiesību, kur� noder par viņas pretinieka tiesību apstiprinājumu, tad �is apstāklis uzskatams par tādu, kas tālākus pierādijumus neprasa (a).

Puse, kas kaut ko atzinusi, var �o atzinumu atsaukt tikai tajā gadijumā, kad atzī�ana nav attiekusies uz viņas pa�as darbību un kad viņa var pierādīt, ka maldijusies, nezinādama to apstākli, kur� atklājies tikai vēlāk (b).

(a) 1804. g. 41477, 112. p. � (b) 1935. g. 87, II, 155. p.

Sk. tez. zem 567.�569. p.

156. Ja viens no lietas līdzdalībniekiem atzīst kādu apstākli, tad tāda atzī�ana ir spēkā tikai attiecībā uz pa�u atzinēju. 1864. g. 41477, 113. p.

Sk. tezes zem 570. p.

157. Ja strīda priek�mets ir visu līdzdalībnieku kopīga nedalama tiesība vai viņu kopīgs nedalams vai solidārs pienākums, tad tādas atzī�anas spēku, kuru izteic viens no viņiem, noteic tiesa pēc pārējo līdzdalībnieku paskaidrojumu un lietas apstākļu apsvēruma. 1935. g. 87, I, 157. p.

Sk. tez. zem 571. p.

Piektā apak�nodaļa.

158.�163. atcelti (1937. g. 202, IV).

Sestā apak�nodaļa.

Apskatī�ana uz vietas un lietpratēju atzinums.

164. Apskatī�ana uz vietas, lietpratējiem piedaloties vai nepiedaloties, izdarama kā uz puses lūgumu, tā arī pēc miertiesne�a ieskata. 1864. g. 41477, 119. p.

Sk. tez. zem 597. p.

165. Apskatī�anu izdara miertiesnesis pats, klātesot diviem uzticamiem lieciniekiem un prāvniekiem, kuri aicinami mutiski vai ar pavēstēm. 1864. g. 41477, 120. p.

166. Prāvnieku neiera�anās neaptur apskatī�anu, un neatnāku�ie zaudē tiesību celt sūdzību par miertiesne�a rīcību apskatī�anu izdarot. Turp., 121. p.

167. Uz prāvnieka lūgumu vai pēc sava ieskata miertiesnesis var prasīt lietpratēju atzinumu par tādu priek�metu, kura novērtē�anai vai aplūko�anai vajadzīgas sevi�ķas zinā�anas. Turp., 122. p.

Sk. tez. zem G05. p.

168. Lietpratēji izvēlami skaitā no viena līdz trim, pēc prāvnieku savstarpējas vieno�anās, bet ja vieno�anās nenotiek, tad tos izrauga miertiesnesis (a). Lietpratēju noraidī�ana pielai�ama, ja viņi ar pretējo pusi stāv 115. pantā paredzētās attiecībās (b).

(a) Turp., 123. p. � (b) 1930. g. 100, 1, 168. p.

Sk. tezes zem 609. p.

169. Par apskatī�anu uz vietas un lietpratēju izsacijumiem sastādams protokols, kuru paraksta miertiesnesis, prāvnieki, liecinieki un lietpratēji. Ja kāda no �īm personām neprot rakstīt, tad par to jāatzimē protokolā. 1864. g. 41477, 124. p.

170. Attiecībā uz lietpratēju aicinā�anas un nopratinā�anas kārtību, uz viņu atteik�anos dot atzinumus un uz viņu neiera�anās sekām jāievēro lieciniekiem paredzētie noteikumi. 1912. g. 1003, b, 11, 1241. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

171. Atlīdzību lietpratējiem noteic miertiesnesis^ pēc 137. panta noteikumiem, pie kam jāievēro ari lietpratēju patērētās pūles. Lietpratēju sūdzības par miertiesne�a lēmumu attiecibā uz atlīdzību nav pielai�amas. 1912. g. 1003, B, 11, 1242. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1920.^g. 164, 1. p. c pk.

172. Atlīdzība lietpratējiem piedzenama vispirms no tās puses, kura lūgusi izdarīt aplūko�anu, vai arī līdzīgi no katras puses, ja viņas abas to lūgu�as vai ja aplūko�ana noteikta pēc miertiesne�a ieskata. 1912. g. 1003, B, II, 1243. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Septītā apak�nodaļa.

Ziņu ievāk�ana caur apkārtniekiem.

173. Ziņu ievāk�ana caur apkārtniekiem izdarama pec 500.�525. panta noteikumiem. 1912. g. 1003, B, n, 1244. p._; 1913. g. 1194, Iik. XV, B, 2. p.; 1937. g. 202, II.

Sk. tezes zem 504., 510. un 525. p.

Sestā nodaļa.

Blakus procesi.

Pirmā apak�nodaļa.

Prasību nodro�inā�ana.

174. Ievērot lūgumus par prasību nodro�inā�anu atkarājas�no miertiesne�a; bet kad piedzinējs prasa nodro�inā�anu, iesniedzot piedzī�anai noteiktā kārtībā taisītu vai apliecinātu parādrakstu vai protestētu vekseli, tad miertiesnesim nav tiesības to noraidīt. Tāpat miertiesnesim nav tiesības noraidīt prasītāja lūgumu par prasibas nodro�inā�anu reizē ar tās cel�anu, ja tā dibināta uz darba līgumu par lauku darbiem, kas noslēgts ar līguma grāmatiņu.

1912. g. 1003, B, I, 125. p.; 1913. g. 1194, Iik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, II. � Sk. 1886. g. 3803, Valsts pad. atz. V, 4. p.; VII.

175. Pie miertiesne�iem ceļamo prasību nodro�inā�ana izdarama pēc 681.�748. panta noteikumiem. 1864. g. 41477, 126. p.; 1879. g. 59374, Valsts pad. atz. II, A, 7. p.; B, 1. p.; 1885. g. 2938; 1889. g. 6188, nol. I, A, 86.-94., 96. un 97. p.; 1931. g. 137, III; IV.

¹⁷⁶� Miertiesnesim ir tiesība, uz prasītāja lūgumu, prasīt no atbildētāja, kas pagaidām uzturas miertiesne�a iecirknī, lai tas, spriedumu pārsūdzot, dod ķīlu vai kāda uzticama vietējā iedzīvotāja galvojumu. 1864. g. 41477, 127. p.

177. Ja �o prasijumu (176. p.) neizpilda, tad miertiesnesim ir tiesība apķīlāt atbildētāja kustamo mantu, samērā ar sumu, kāda no viņa piespriesta. Turp., 128. p.

Otrā apak�nodaļa.

Tre�ās personas pieaicinā�ana un viņas iestā�anās lietā.

178. Kā prasītājam, tā ari atbildētājam atļauts lūgt pieaicināt tre�o personu viņu starpā iztiesājamā lietā, pie kam viņiem jāuzdod �ās personas vārds, uzvārds un dzīves vieta un jānorāda, uz kādiem pamatiem viņu uzskata par piedalīgu lietā. Ja pretējā puse neceļ iebildumus vai ja miertiesnesis viņas iebildumus atzinis par neievērojamiem, tad lietas caurlūko�anu atliek un pieaicināmām nosūta pavēsti ar aicinājumu pie tiesas.

Ja viņ� ierodas, tad uz viņu attiecinami visi noteikumi par prāvniekiem. Bet ja aicinamais noliktā termiņā neierodas un nepiesūta rakstisku paskaidrojumu, tad lieta virzaina tālāk bez viņa piedalī�anās. �ajā gadijumā tas prāvnieks, kas bija lūdzis pieaicināt, var lūgt miertiesnesi nodro�ināt pret pieaicinamo personu savu regresa prasījumu.

Atbildētājs var lūgt pieaicināt tre�o personu ne vēlāk kā tajā dienā, kad viņam nolikts ierasties pie miertiesne�a. Prasītājam, kas atbildētāja iebildumu dēļ vēlas pieaicināt lietā tre�o personu, par to lūgums jāpieteic tajā pa�ā tiesas sēdē, kurā atbildētājs izteicis minētos iebildumus. 1935. g. 87, I, 178. p.

Piezīme. Piemērojot 178.�180. pantu, attiecīgos gadi-

juinos jāievēro 758.�761. panta noteikumi. 1913. g. 1194 lik.

XIX, A, 2, 1806'. p.; 1931. g. 137, III.

Sk. tezes zem 749. un 750. p.

179. Tre�o personu, kuras intereses var ciest zaudējumu no lietas izsprie�anas vienai pusei par labu, var uz viņas lūgumu, pa visu lietas iztiesā�anas laiku pie miertiesne�a, pielaist piedalīties lietā vienkopus ar prasītāju vai atbildētāju, par ko jāpaziņo pusēm (sk. 178. p. piez.). 1912.g. 1003, B, II, 128*. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Apgabaltiesa nevar pielaist kasacijas sūdzības iesniedzeju kā tre�o personu, ja lūgums iesniegts tikai otrā instancē un pat pēc otrās instances sprieduma taisī�anas pec butibas. �aja pēdējā gadijumā tre�ā persona nebūtu pielai�ama pat arī vispārējā¹� tiesu iestādēs, uz 763. p. pamata (30/U�J4; VI, 96).

Sk. arī 1. tezi zem 101. p. un tez. zem. 763. p.

180. Ievērot 178. un 179. pantā minētos lūgumus atkarājas no miertiesne�a, kura lēmumi par �o priek�metu atsevi�ķi no ape-lacijas nav pārsūdzami. Tre�ā persona, kas, saskaņā ar 179. pantu, pielaista piedalīties lietā, bauda prāvnieka tiesības (sk. 178. p. piez.). 1912. g. 1003, B, II, 1283. p._; 1913. _g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

181. Puses noklausijies, miertiesnesis apsver visus lietā norādītos apstākļus un, noteicis pēc sirdsapziņas pārliecības pierādi jumu nozīmi un spēku, taisa spriedumu, kas nedrīkst runāt pretim likumam. 1864. g. 41477, 129. p.

Tiesa var dibināt savu spriedumu arī uz tādiem lietā konstatētiem laktiem, uz kuriem prāvnieki nav aizrādīju�i (26/112; III, 89).

Apgabaltiesa nevar aprobe�oties ar aizrādījumu uz miertiesne�a uzskatu liecinieku liecību nozīmē, bet viuai pa�ai jāieņem noteikts stāvoklis attiecībā uz �īm liecībām (34/555; X, 392).

Likums neprasa, ka spriedumu taisītu katrā ziņā tas pats miertiesnesis, kas noklausījis lieciniekus vai ekspertu atzinumus; arī pirmā instancē ne vienmēr var ievērot tie�uma principu procesā (Prinzip der Unmittelbar-keit: sk. Bukovska Civilprocesa mācības gramatu, 55. �, 244./5. Ipp.) (37/1348; XIV, 159, 160).

Sk. arī 21. tēzi zem 816. p.

181'. Ja lietas gaitā pilnīgi noskaidroju�ies vai nu tikai kāds no vairākiem prasībā celtiem prasijumiem, vai kāda prasi-juma zinama daļa, vai � kad celta pretprasība � tikai pirmprasība vai pretprasība, tad tiesa par �īm daļām var taisīt daļas spriedumu.

Daļas spriedumiem piemērojami attiecīgie noteikumi par spriedumiem vispār, ar 260¹. un 285. pantā paredzētiem izņēmumiem. 1930. g. 100, II, 181'. p.

182. Miertiesnesim nav tiesības taisīt spriedumu par tādiem priek�metiem, par kuriem nav celts prasijums, nedz piespriest vairāk kā prāvnieki prasiju�i. 1864. g. 41477, 131. p.

Sk. 1.�4. un 8. tēzi zem 808. p.

183. Miertiesnesis neierosina jautājumu par noilgumu, ja prāvnieki uz to nav atsauku�ies. Turp., 132. p.

Sk. 5.�7. tēzi zein 808'. p.

184. Taisot spriedumu, miertiesnesis piesprie� uzveiku�ai pusei, ja viua to prasa, tiesā�anas izdevumu atlīdzību no zaudēju�ās puses. Turp., 133. p.

Piezīme atcelta (1935. g. 87, IV).

Tiesas izdevumu apmēra noteik�ana un to sadalī�ana starp prāvniekiem pilnīgi atkarājas no tiesas ieskata un nav pārbaudama kasacijas kartībā (20/24; II, 132).

Tiesu iek. V pielik. 5. pants miertiesne�a lietās nav piemero.iams (prof. Bukovska CP māc. grām. 420. Ipp).

Pēc pirmā sprieduma atcel�anas apgabaltiesa pec sava ieskata var paaugstināt prasītājam piesprie�amo atlīdzību par lietas ve�anu, ja arī

pirmais apgabaltiesas spriedums atcelts uz atbildētāja kasacijas sūdzības pamata, bet prasītājs kasacijas sūdzību nebij iesniedzis (32/800; IX, 115).

4 Miertiesnesis pēc sava ieskata nosaka atlīdzības apmēru arī tad, ja lieta izbeigta uz 90. p. 5. punkta pamata (26/279; III, 90).

5 Prasītājs atzīstams par prāvā uzveiku�u arī tad, ja viņ� lūdz īres līguma atcel�anu aiz vairākiem¹ iemesliem, bet tiesa atrod līgumu par atceļamu tikai viena iemesla dēl; no svara �ajā ziņā ir tikai tas, ka lieta izspriesta prasītaja laba (39/39; XV, 108).

Saskaņa ar CPL 1'84. p., tiesā�anas izdevumi piesprie�ami uzveiku�ai pusei par labu, bet par uzveiku�u pusi' atbildētājs atzīstams arī tad, ja prasība atstāta bez caurskatī�anas CPL 239. pantā aprādītā termiņa nokavējuma dēļ (38/906; XIV, 547).

7 Princips, ka miertiesne�a izdarīta tiesā�anas izdevumu sadalī�ana

partu starpa nav pārbaudāma kasacijas kārtībā, neattiecas uz gadījumu, kad visi tiesa�anas izdevumi piesprie�ami vienam¹ partam un tādēļ jautājums par izdevumu sadalī�anu vispār nevar pacelties (3>JV39; XV, 108).

Sk. arī 1. tezi zem 993. p. un tezes zem 994. p.

185. Ja prasībā par naudas prasijumiem miertiesnesis atzīst, ka prasitājam ir tīesība uz atlīdzību, bet ieskata, ka tās apmēra noteik�anā, prasījuma rakstura dēļ, nevar piemērot vispārējo noteikumu par prasības apstiprinā�anu ar pierādijumiem, tad viņ� atlīdzību var noteikt pēc sava taisnīgā ieskata, kas pamatots uz visu lietas apstākļu apsvērumu. 1912. g. 1003, B, 11,

135'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1930. g. 100, III, 185. p.

Sk. tezes zem' 809. p.

186. Ja zaudēju�ai pusei nav naudas līdzekļu piespriestās sumas tūlītējai samaksai, tad miertiesnesis var nolikt samaksu uz vairākiem termiņiem, skatoties pēc piedzenamās sumas lieluma un parādnieka maksātspējām, par ko, uz parādnieka vēlē�anos, izdod viņam apliecību.

Lūgumus par samaksas nolik�anu uz vairākiem termiņiem var iesniegt arī pēc sprieduma taisī�anas, bet ne vēlāk par septiņām dienām, skaitot no izpildu pavēstes izsnieg�anas dienas.

Uz piedzinēja lūgumu miertiesnesis var pielaist mantas apķī-lājumu par maksājuma atlikto daļu. 1931. g. 249, 1, 186. p.

Bērna alimentacijas prasībā miertiesnesis piespriesto sumu nevar sadalīt tik mazās dalās, ka tā visumā nevar tikt izlietota bērna uzturam (38/1030; XIV, 618). *

Sk. tezes zem 810. p.

187. Ja parādnieks, kam uz iepriek�ējā (186.) panta pamata atļauts maksāt vairākos termiņos, kārtīgi nemaksā, tad uz piedzinēja lūgumu miertiesnesis var dot rīkojumu nekavējoties piedzīt visu piespriesto sumu. Turp., 187. p.

188. Miertiesne�a izsprie�amās lietās sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana pielai�ama ne citādi kā uz prāvnieka lūgumu un pie tam tikai �ādos gadiiumos:

o <>

1) kad piedzenamā suma piespriesta pamatojoties uz zemesgrāmatu, notarialu vai noteiktā kārtībā apliecinātu aktu, vai uz protestētu vekseli, kura īstums nav apstrīdēts, vai arī uz privātu aktu, kuru atzinusi pretējā puse, kā arī kad piedzenamā suma piespriesta uz tā pamata, ka atbildētājs atzinis prasi jumus;

2) kad nomas vai īres laika notecējuma dēļ nomniekam vai īrniekam uz sprieduma pamata pienākas atstāt vai nodot nomāto vai īrēto mantu, vai kad spriedumā noteikts atdot mantu, kas atradusies prettiesīgā valdijumā;

3) kad strīda lietā par darba līgumu darba devējam ar spriedumu uzlikts par pienākumu atlaist to personu, kas pie viņa bijusi dienestā un darbā, vai arī �ai personai atļauts aiziet no darba devēja, vai kad no darba devēja piespriesta darbiniekam par labu atlīdzība par pakalpojumiem vai darbu;

4) kad, lietas sevi�ķu apstākļu dēļ, sprieduma izpildī�anu vilcinot var celties ievērojams zaudējums prāvniekam, kuram par labu spriedums nācis, vai arī pati izpildī�ana var izrādīties par neiespējamu, un

5) kad piedzenamās sumas piespriestas pamatojoties uz likumu par apdro�inā�anu negadiiumos un arodslimībās (Lik.kr. 1939.g. 61). 1912. g. 1003, B, I, 138. p. I.�5. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, II.

Sk. tezes zem 846. p.

189. Iepriek�ēja izpildī�ana pielai�ama uz prāvnieka lūgumu, bez iepriek�ējā (188.) pantā norādītiem gadijumiem, arī citos gadi-jumos, bet tikai tad, ja spriedums taisīts:

1) aizmuguriski, vai

2) kaut arī ne aizmuguriski, bet uz atsauksmi, ko atbildētājs iesniedzis pret aizmugurisko spriedumu, ar kuru bijusi pielaista iepriek�ēja izpildī�ana. 1890. g. 6931, II, 138�. p.; 1935. g. 87, III.

Sk. tezes zem 847. p.

190. Kad sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana pielaista uz 189. panta 2. punkta pamata, tad uz aizmuguriskā sprieduma pamata izdarītā izpildu darbība paliek spēkā tādā mērā, kādā �is spriedums apstiprināts ar tiesne�a vēlāko spriedumu. 1890. g. 6931,

II, 1382. p._; 1935. _g. _87j īd.

191. Gadijumos, kas norādīti I88. panta 1.�3. un 5. punktā un 189. pantā, no tiesne�a atkarājas pielaist sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, nepieprasot vai pieprasot nodro�inājumu no tās puses, kura izpildī�anu lūdz. Sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana uz 188. panta 4. punkta pamata pielai�ama ne citādi kā pieprasot no lūdzējas puses pienācīgu nodro�inājumu tam gadijumam, ja apgabaltiesa miertiesne�a spriedumu grozītu. �is nodro�inājums var pastāvēt iek� tam, ka aptur apķīlātās vai aprakstītās mantas nodo�anu prasītājam vai pārdo�anu, vai no atbildētāja jau piedzīto vai vē! piedzenamo sumu nodo�anu prasītājam. Tāda nodo�ana vai pārdo�ana ir jāaptur, ja nodro�inājumu prasa izpildot aizmugurisku spriedumu (189. p.). 1912. g. 1003, B, F, 1383. p.; 1230, lik. VII, 1383.p._;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezi zem 849. p.

192. Spriedumu taisijis, miertiesnesis uzraksta rezoluciju un nekavējoties to pasludina prāvniekiem visu klāteso�o priek�ā. Sare�ģītās lietās rezolūcijas pasludinā�anu var atlikt ne ilgāk kā uz septiņām dienām.

Rezolūcijā jāatzīmē tas, kas minēts 196. panta 1., 2., 5. un 6. punktā, un sprieduma būtība; ja prasijums sastāv�no vairākiem posteņiem, tad no rezolūcijas jābūt redzamam, kādi no tiem piespriesti un kādi atraidīti. 1935. g. 87, 1,192. p.

Sk. tezes zem 803. un 804. p.

193. Pēc rezolūcijas pasludinā�anas miertiesnesim nav tiesības to ne atcelt, ne grozīt, izņemot izlabojumus, kas izdarami saskaņā ar 263'., 1015., 1016. un 1058. pantu Turp., 193. p.

Sk. tezes zem 1014. p. un 1. tezi zem 1015. p.

194. Rezoluciju pasludinot, miertiesnesim jāpaskaidro prāvniekiem, ka viņiem ir tiesība pārsūdzēt spriedumu apgabaltiesā, kāds termiņ� noteikts pārsūdzē�anai un ka. �o termiņu nokavējot, taisītais spriedums stāsies likumīgā spēkā. 1864. g. 41477, 140. p.; 1918. g. 10, 5. p.; 1935. g. 87, 111.

�ā, vienīgi miertiesu iestādēs piemērojamā, patīta neievēro�ana var būt par iemeslu apelacijas termiņa neatjauno�anai (26/636; III, 101).

Sk. 5. tezi zem 891. p.

195. Miertiesnesim jāizgatavo spriedums galīgā veidā (196. p.), ja kāds no prāvniekiem to lūdz, bet ja lietā ienāk apelacija vai ja sprieduma noraksts piesūtams prāvniekam uz 1407. panta pamata, tad arī bez sevi�ķa lūguma. 1935. g. 87, 1, 195. p.

196. Galīgā veidā izgatavotā miertiesne�a spriedumā jā-�tzīmē:

1) gads, mēnesis un diena, kad spriedums taisīts;

2) prāvnieku vārdi un uzvārdi;

3) prāvnieku prasi jumi;

4) sprieduma būtība, norādot apstākļus un apsvērumus, uz kuriem tas pamatots, un norādijums uz likumiem vai para�ām, pēc kuriem tiesnesis rīkojies;

5) tiesā�anas izdevumi, kas piespriesti uzveiku�ai pusei, un

6) vai spriedums iepriek� izpildāms.

Sprieduma beigās jābūt miertiesne�a parakstam. 1912. g. 1003,

B, I, 142. p.; 1913. g. 1194, lik.XV, B, 1. p.; 1931. g. 137, II, 1.; 1935. g.

87, III.

Ar miertiesne�a sprieduma motīviem jāpasaka prāvniekam, kāpēc viua 1 pierādijumi uzskatīti par nepietieko�iem (TMV 38/1. pielik. C, 4, c).

Laika neapzīritē�ana rezolūcijā, par kuru piespriesti alimenti, pati par 2 sevi nenozīmē, ka tiesa uzturu būtu piespriedusi uz visu mū�u (36/1208;

XIII, 5).

Par miertiesne�a sprieduma rezolutnvās daļas formulējumu, kurā trūkst 3 norādijums uz laiku, par kur piespriesti alimenti, atbildētājs varēja celt iebildumus otrā instancē. Ja viņ� to nav darijis, apgabaltiesai nav pamata no savas puses grozīt miertiesne�a spriedumu �ajā ziņā un viņai nevar pārmest �ajā sakarībā 196. p. pārkāpumu (36/1208; XIII, 5).

Sk. arī tezes zem 816. p.

197. Sprieduma, rezolūcijas, protokola vai cita kāda akta noraksts jāizdod lūdzējam ne vēlāk kā septītā dienā pēc lūguma iesnieg�anas. 1935. g. 87, I, 197. p.

Sk. tēzi zem 820. p.

Aizmugurisks spriedums un protokoli.

Pirmā apak�nodaļa.

Aizmugurisks spriedums un atsauksme.

198. Ja atbildētājs noteiktā termiņā neierodas un neiesniedz lietā rakstisku paskaidrojumu (199. p.), tad miertiesnesis, uz prasītāja lūgumu, taisa aizmugurisku spriedumu; bet ja neierodas prasītājs un nelūdz lietu izspriest viņam klāt neesot (200. p.), tad

miertiesnesis izbeidz lietas iztiesā�anu un, uz atbildētāja lūgumu, nolemj, lai prāsītājs samaksā tiesu izdevumus un zaudējumus, kādi atbildētājam cēlu�ies ar aicinājumu pie tiesas, vai arī, uz atbildētāja prasijumu, taisa spriedumu pēc vispārējiem noteikumiem, nolikdams pierādijumu pārbaudī�anu vai citu darbību attiecībā uz lietas sagatavo�anu izsprie�anai. Ja iztiesā�anu izbeidz, prasītājs nezaudē tiesību lietu atjaunot, iesniedzot jaunu prasības lūgumu. �ajā gadījumā izbeigtā iztiesā�ana pārtrauc noilguma tecējumu.

1912. g. 1003, B, I, 145. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; XIX, A, 2, 1806'. p.; 1937. g. 202, I, 198. p.

No �ā panta neizriet, ka prasītājam jau prasības rakstā būtu jāizteic lugum's taisīt aizmugurisku spriedumu; viņ� tādu lūgumu var izteikt arī vēlāk pa�ā tiesas sēdē (36!93\; XII, 503, 594).

Sk. tezes zemi 823. p.

199. Personīgas iera�anās vai pilnvarnieka atsūtī�anas vietā atbildētājs var iesniegt rakstisku paskaidrojumu un lūgt, lai viņam piesūta norakstu no lietā taisamās rezolūcijas. Atbildētāja rakstiskais paskaidrojums uzrādāms prasītājam lietu iztiesājot, un lietā taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku. Bet miertiesnesis var prasīt, lai viņa iecirknī dzīvojo�ie atbildētājs vai viņa pilnvarnieks ierodas personīgi, ja pēc lietas apstākļiem viņu paskaidrojumi izrādītos par nepiecie�amiem. Ja viņi, neskatoties uz �ādu aicinājumu, bez ievērojamiem iemesliem neierodas personīgi tiesas sēdē vai neiesniedz pietieko�us rakstiskus paskaidrojumus, miertiesnesis var pieņemt, ka atbildētājs vai viņa pilnvarnieks neapstrīd tos apstākļus, kuru noskaidro�anai viņi personīgi aicināti. Atbildētājam vai pilnvarniekam izsūtamā pavēstē jānorāda neiera�anās vai paskaidrojumu neiesnieg�anas sekas, kā arī apstākļi, kuru noskaidro�anai viņus aicina. Pavēste izsniedzama pa�am aicinamarn. 1930. g. 100, I, 199. p.

Tas apstāklis, ka atbildētājs miertiesne�a sēdes dienā iesniedzis lūgumu lietu atlikt un izsaukt liecinieku, kāds lūgums no tiesne�a atstāts bez virziena saskaņā ar 68. p., nevar atņemt miertiesne�a spriedumam aizmuguriska sprieduma raksturu (24/172).

200. Prasītājs var lūgt miertiesnesi, lai lietu izsprie� viņam klāt neesot un lai piesūta viņam norakstu no lietā taisamās rezolūcijas. Bet tiesnesis var prasīt, lai prasītājs ierodas personīgi vai sūta pilnvarnieku, ja pēc lietas apstākļiem izrādītos nepiecie�ami viņa mutiskie paskaidrojumi. Ja prasītājs neizpilda �o prasijumu, tiesnesis izbeidz lietas iztiesā�anu, izņemot gadijumu, kad atbildētājs lūdz, lai lietā taisa spriedumu (198. p.). 1890. g. 6931, II, 145². p.

Sk. tezi zem 825. p.

201. Ja neierodas abas puses un pie tam neviena�no viņām nelūdz iz�ķirt lietu viņai klāt neesot (199., 200. p.), tad lietu noņem�no dienas kārtības un to var nolikt no jauna uz tiesas sēdi ne citādi kā uz vienas vai otras puses lūgumu. 1890. g. 6931, 11, 145³. p.

Sk. tezes zem 823. p.

202. Ar aizmugurisku spriedumu miertiesnesis piesprie� prasītājam tos prasijumus, kurus viņ� pierādijis, bet ja pavēste izsniegta atbildētājam pa�am, tad miertiesnesis uz prasītāja lūgumu var, neprasot no prasītāja pierādījumus�un nepiemērojot 204. panta noteikumus, piespriest viņam tos prasijumus, kurus attaisno viņa uzdotie lietas faktiskie apstākļi. 1930. g. 100, 1, 202. p.

Izklausot lietu aizmuguriski atbildētāja neiera�anās gadijumā, mier- 1 tiesnesis, saskaņā ar 202. p., uz prasītāja lūgumu var, neprasot no prasītāja pienidijuni'us, piespriest prasību. Tā tad,�no vienas puses, miertiesnesis nav spiests to darīt un no otras puses, likums paredz attiecīgai prasītaja lugu-mu, kas konkrētā lietā tomēr nav izteikts. Apgabaltiesā, kā miertiesne�u otrā instancē, turpretim nemaz nevar būt rima par aizmugurisku spriedumu, kamdēļ 202. p. n'av piemērojams (36/926; XIII, 43).

Ja atbildētājs ir analfabēts vai ja viņa vārds sakrīt ar oitas personas 2 vārdu, tad pavēstes izsniedzējam uz otrā pavēstes eksemplārā sevi�ķi jāatzīmē, ka pavēstē izsniegta personīgi (prof. Bukovska CP māc. grām. 378'. 1.)

203. Ja miertiesnesis tiesas sēdes dienā kaut kādā ceļā dabū zināt, ka prasītāja vai atbildētāja neatnāk�anai par iemeslu biju�i kādi nepārvarami �ķēr�ļi, vai arī ka aicinājuma pavēste atbildētājam nav laikā piegādāta, tad, atliekot lietas iz�ķir�anu, viņ� noteic prāvniekiem jaunu iera�anās termiņu, par ko atnāku�am paziņo mutiski, bet neatnāku�am aizsūta pavēsti. �ajā gadijumā lietas atlik�anas iemesli jānorāda protokolā. 1864. g. 41477, 147. p.

204. Iekam taisīts aizmugurisks spriedums pēc lietas būtības, tiesnesis var dot rīkojumu nopratināt lieciniekus, uz kuriem prāvnieki atsauku�ies, izdarīt apskatī�anu uz vietas vai pieprasīt lietpratēju atzinumu, ja pēc lietas apstākļiem to atzīst par nepiecie�amu. Par �ādu rīkojumu atsauksme nav pielai�ama, un to var pārsūdzēt tikai reizē ar apelaciju pēc lietas būtības. Turp., 148. p.

205. Atbildētājs, kas nokavējis noteikto iera�anās termiņu, bet ieradies tiesā pirms sprieduma taisī�anas pēc lietas būtības, jāpielai� dot mutiskus paskaidrojumus. Pēc tam taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku. Turp., 149. p.

206. Bez 199. un 205. pantā norādītiem gadījumiem, atbildētājam klāt neesot miertiesne�a taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku:

1) kad atbildētājs personīgi vai caur pilnvarnieku kaut kā piedalījies lietā, un

2) kad atbildētājs, lietu iztiesājot, atradies sē�u zālē, bet paskaidrojumus uz miertiesne�a prasijumu nav devis. 1912. g. юоз, в,

II, 149'. р.; 1913. g. 1194, !ik. XV, B, 2. p.

Sk. tezes zem 828. p.

207. Aizmuguriska sprieduma rezolūcijas noraksts piesūtams atbildētājam līdz ar pavēsti. 1935. g. 87, 1, 207. p.

> r* r.- ■

208. Ja lietā piedalas vairāki atbildētāji, no kuriem da�i ieradu�ies, bet citi ne, tad tiesas spriedums nav uzskatams par aizmugurisku. Tomēr attiecībā uz tiem neatnāku�iem atbildētājiem, kas biju�i aicināti ar sludinājumu, �is spriedums uzskatams par aizmugurisku. 1912. g. 1003, В, II, 150'. р.; 1913. g. 1194, lik. xv,

209. Divu nedēļu laikā no aizmuguriskā sprieduma rezolūcijas noraksta izsnieg�anas atbildētājam ir tiesība griezties pie miertiesne�a ar lūgumu aicināt prasītāju un lietu lūkot cauri no jauna. 1890. g. 6931, II, 151. р.; 1935. g. 87, III.

835. p. noteikums miertiesne�u lietās nav piemērojams (prof. Bukovska CP māc. grām. 589. lpp.).

Sk. arī tezi zem 833. p.

210. Atsauksmi pieņēmis, miertiesnesis nekavējoties noliek lietu uz tiesas sēdi, par ko arī paziņo prāvniekiem. Pēc tam, kad miertiesnesis lietu lūkojis cauri no jauna, viņ� taisa spriedumu, ar kuru agrākais spriedums zaudē spēku. 1890. g. 6931, n, 152. p.

Sk. tezi zem 839. p.

211. Kā atsauksmi iesniedzot, tā arī pēc tam, kamēr miertiesnesis nav taisijis jaunu spriedumu, atbildētājs var lūgt, lai aptur ar aizmugurisko spriedumu pielaisto iepriek�ējo izpildī�anu. Tāds lūgums izsprie�ams ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc tā iesnieg�anas. No tiesne�a atkarājas, izpildī�anu apturot, gādāt par prasības nodro�inā�anu. Turp., 152.' p.

212. atcelts (1935. g. 87, IV).

213. Kā prasītājs, tā ari atbildētājs var iesniegt pret aizmugurisko spriedumu apelacijas sūdzību. 1912. g. 1003, B, i, 154. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, !. p.

214. Apelacijas sūdzības par aizmuguriskiem spriedumiem iesniedzamas 253. pantā paredzētos termiņos, kas skaitami kā prasītājam, tā ari atbildētājam vai nu no tā laika, kad atbildētājs tie�ām saņēmis aizmuguriskā sprieduma rezolūcijas norakstu, vai ari�no tā laika, kad atbildētājam izsniegta pavēste par sprieduma izpildī�anu, raugoties pēc tā, kas noticis agrāk. Ja nav iespējams izsniegt atbildētājam aizmuguriskā sprieduma rezolūcijas norakstu, tad prasītājs var lūgt miertiesnesi, kas lietu izsprie�, iecelt lietas turpinā�anai atbildētāja intere�u aizstāvi, pie kam ievērojama 834. panta 1. piezīmē noteiktā kārtība.

Ja uz atsauksmi pret aizmugurisko spriedumu taisīts jauns spriedums, tad termiņ� �ā pēdējā pārsūdzē�anai skaitams uz vispārējā pamata, no rezolūcijas pasludinā�anas laika (253. p.). 1935. g. 87, 1, 214. p.

�ajā pantā norādītie pārsūdzē�anas kārtība un termiņ� piemērojami � arī personām, kuras ņēmu�as dalību lietā kā blakus intervenienti, jo �o personu piedalī�anās Metā neatņem spriedumam aizmugurisko raksturu, reiz konstatēti 198. un 20G. panta priek�noteikumi, kadel, piemērojot 11. pantu, jāatzīst, ka � lai gan 214. pants par �īm personām sevi�ķi nerunā � tas tomēr attiecinams arī uz viņām (31/716; VII, 99).

Pēc 214. panta atsauksmes un apelacijas> sūdzības iesnieg�anas termiņ� 2 par aizmuguras spriedumiem skaitās priek� abiem prāviniekiem vai nu no sprieduma noraksta, vai no izpildu pavēstes izsnieg�anas atbildētājam, skatoties pec tā, kas noticis agrāk. 214. p. gan tie�i neparedz gadijumu, kad par viena un tā pa�a sprieduma vienu dalu ir pielaista iepriek�ēja izpildī�ana, bet par otru daļu nē, un kad tadēl izpildu¹ pavēstē butu varējusi attiekties tikai uz sprieduma pirmo dalu; bet no otras puses 214. panta nozīme un nolūks ir tas, ka atbildētājam, kuram tiesas ceļā paziņots par notiku�ā aizmuguras sprieduma esamību, ar tādu jā rēķinās un ka viņam jaizlieto pret to attiecīgi procesuālie līdzeklī, ja viņ� vēlas novērst aizmuguras sprieduma stā�anos likumīgā spēkā. Izpildu pavēstē jāizraksta sprieduma pilnīgais teksts (CPL 1076. p. 1. pkts) (23/52; II, 133).

Sk. arī tezi zem¹ 834. p.

215. atcelts (1937. g. 202, IV).

Otrā apak�nodaļa.

Tiesas sē�u protokoli.

216. Miertiesnesis vai, viņa uzdevumā, sekretārs katrā lietā sastāda vai nu vienu kopīgu protokolu, vai īpa�us protokolus par katru atsevi�ķu uz lietu attieco�os tiesas darbību. 1912. g. 1003, B, II, 1552. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Apgabaltiesas protokoliem piemērojami Kriminalproc. lik. 831.�840. p. noteikumi (prof. Bukovska CP māc. grām. 250. lapp.).

²¹⁷� Protokolā jāieraksta visi svarīgākie apstākļi, kā:

1) mutiski izteiktais prasības lūgums un mutisks paziņojums par pilnvarnieka izvēli, par tre�ās personas pieaicinājumu vai iestā�anos lietā;

2) pusu, liecinieku un lietpratēju aicinājums, viņu neiera�anās un tās sekas (a);

3) pusu mutiski norādītie vai iesniegtie pierādijumi, liecinieku atstatī�ana un lietpratēju atstatī�ana un noraidī�ana, viņu nozvē-rinā�ana, viņu izsacijumu būtība, tas, ko puses tiesā atzinu�as, pirmējo prasijumu grozī�ana, apskatijumi, novērtējumi un lietpratēju atzinums (b);

4) viltojuma strīda pieteik�ana un par to taisītais lēmums;

5) lūgumi un lēmumi par prasības nodro�inā�anu;

6) prāvnieku izlīg�ana un izlīguma nosacījumi;

7) lietā taisītais spriedums un apliecinājums, ka ievērots 192. panta noteikums;

8) pusu norādītie pamati miertiesne�a atstatī�anai un lēmumi par tiem;

9) sprieduma nodo�ana izpildī�anai;

10) lietas iztie�ā�anas apturē�ana vai izbeig�ana, un

11) mutiski izteiktas atsauksmes un sūdzības (89. p.) (c).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 1553. _p._; 1913. _g. H94, lik. XV, B, 2. p. �

(b) 1930. g. 100, I, 217. p. 3. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, II, 1553. _p._;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

218. Prāvniekiem, kas nav prasiju�i ierakstīt protokolā to, ko pretējā puse atzinusi, nav tiesības vēlāk uz atzīto atsaukties, ja tas nebūtu ierakstīts sēdes protokolā. 1912. _g. 1003, B, 11,155⁴. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

219. Protokols jāsastāda pa�ā sēdē vai tūliņ pēc tās darbības, uz kuru tas attiecas, un jāparaksta miertiesnesim un bez tam sekretaram, ja viņ� to sastādijis. Tūliņ pēc protokola sastā-

(lī�anas lietas dalībnieki, liecinieki un lietpratēji, ja viņi prot lakstit, paraksta tās kopējā protokola daļas vai tos atsevi�ķos protokolus, kuros ierakstīta viņu darbība vai paskaidrojumi. Prāvnieki var aizrādīt, ka tiesā notiku�ā darbība vai viņu izteiktie paziņojumi un prasījumi nav pareizi uzrakstīti. Prāvnieku piezīmes atzīmējamas protokolā zem miertiesne�a paraksta. Lūkojis cauri piezīmes, tiesnesis taisa par tām savu atzinumu, kuru viņ� paraksta. 1912. g. 1003, B, II, 1555. p._; 1913. _g. 1194, Hk. XV, B, 2. p.

Ja prāvnieks nav iesniedzis nekādu' piezīmi pie tiesas sēdes protokola, 1 viņam kasacijas instancē nav tiesības sūdzēties par to, ka tiesa nepareizi ierakstijusi savā protokdlā liecinieka izsacījumus (25/380; III, 91).

Puses piezīmes par protokolu jāskata cauri tiesas sēdē tam pa�am 2 tiesas sastāvam, kas piedalījies tajā sēdē, kad sastādīts izlabojamais protokols (36/1728; XII, 282).

Tiesu prakse pastāvīgi atzinusi protokolu izlabo�anas kārtību pēc 3 Kriminalproc. Iik. (1939. g. rzd.) 838. p. analoģijas, pie kam lugums par protokola izlabo�anu nav uzskatams par nokavētu, ja tas iesniegts tajā laikā, kad pats spriedums galīgā veidā vēl nav bijis gatavs (24/354).

No tā apstākļa, ka miertiesnesis nav. parakstijis_ liecinieku nopratinā- 4 Sanas protokolu, neizriet, ka liecinieku liecībām nebutu pie�ķirama pierādījumu nozīme (32/1881; IX, 2W7). Sk. ari 3. un 4. tez. zem 444. p., 18. tezi zem 896. un 17. tezi zem 906. p.

Devītā nodaļa.

Miertiesne�u spriedumu izpildī�ana.

220. Spriedums stājas likumīgā spēkā:

1) kad prāvnieki noteiktā laikā nav iesniegu�i pret to apcla-cijas sūdzību, un

2) kad miertiesnesis spriedumu taisījis aizmuguriski un noteiktā laikā pret to nav iesniegta ne atsauksme, ne apelacija. 1912. g. 1003, B, I, 156. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. tezes zem 1018. p.

221. Par miertiesne�a spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā vai ir iepriek� izpildāms, miertiesnesis, uz prāvnieka vēlē�anos, izdod viņam izpildu rakstu. 1864. g. 41477, 157. p.

Piezīme. Pielai�ot strādniekam par labu taisītā sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu tādā lietā., kurā strādnieks lūdzis izbeigt ar līguma grāmatiņu noslēgtu darba līgumu, no darba devēja jāpieprasa strādnieka personības dokuments un līguma grāmatiņa. Ja darba devējs tos neatdod, miertiesnesis izdod

strādniekam apliecību jauna personības dokumenta un līguma grāmatiņas tūlītējai saņem�anai. 1912. g. 1003, B, i, 157. p.

piez.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, II.�Sk. 1886. g 3803, Valsts pad. atz. V, 4., 5. p.; VII.

Sk. tezes zem 1052. p.

222. Miertiesne�a spriedumus izpilda pie apgabaltiesas pastāvo�ie tiesu izpildītāji vai, 1068. pantā paredzētos ģadijumos. pagasttiesas; kad spriedums jāizpilda tādā pilsētā, kurā nedzīvo tiesu izpildītājs, miertiesnesis uz piedzinēja lūgumu var uzdot izpildī�anu vietējai policijai. Minētās personas un iestādes sprieduma izpildī�anas ziņā pakļautas miertiesnesim. 1939. g. 79,1,222. p.

Piezīme. Lēmumus par �ajā likumā paredzēto naudas sodu uzlik�anu izpilda, ja likumā nav paredzēts citādi, Nodokļu departaments vai nodokļu inspektori (303. p. piez.). Turp., 222. p. piez.

1 Kad spriedums izpildāms tādā pilsētā, kurā nedzīvo tiesu izpildītājs, izpildī�anu sadārdzina tiesu izpildītāja ceļa izdevumi. �ādi izdevumi atkrīt izpildot miertiesne�a spriedumu ar policijas vidutājību, jo policijas ierēdni ir visās apdzīvotās vietās. Policijas palīdzība ierobe�ojama tikai ar tiem gadijumiem, kuros citādi izpildī�ana prasītu liekus ceļa izdevumus (T. M. V 39/4 pielik. 22. laņp.).

2 222. p. piezīmei ir nolūks, pakļaujot sodu piedzī�anu Nodokļu departamentam. radīt orgānu, kas pēc Nodokļu likumu (1938. g. izd.) 5. panta būtu tiesīgs dzēst nerealizējamas piedziņas (TMV 39/4 pielik. 33. lpp.).

Sk. arī tezes zem 1052. un 1068. p.

223. Miertiesne�u spriedumi un lēmumi izpildāmi pēc �ā likuma otrās daļas noteikumiem. 1864. g. 41477, 159. p.

1. piezīme. 1367.�1386. panta noteikumi piemērojami arī lietās, kas iztiesājamas miertiesās, ievērojot pie tam 74., 76. un 78.�84. panta noteikumus par aicinā�anu ar pavēsti.

1912. g. 1003, B, I, 159. p. piez.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

2. piezīme. 1102.�1115. panta noteikumi piemērojami ari lietās, kas iztiesājamas miertiesās, pie kam tomēr zvērinātus advokatus tikai ar viņu piekri�anu var iecelt par aizstāvjiem tiesu spriedumu izpildī�anā un piespiedu izpildī�anā pēc aktiem pret atbildētājiem, kuru dzīves vieta nav zinama.

1914. g. 904, II, 159. p. 2. piez.

224. Visi stridi, kas ceļas spriedumu izpildot, kā ari sūdzības par vilcinā�anu izpildī�anā, jāizsprie� tam miertiesnesim, kura iecirknī izpildī�ana notiek. 1864. g. 41477, 160. p.

Miertiesne�a lēmums, ar kuru atstāta bez ievērības sūdzība par pagasttiesas 224. un 1068. p. paredzēto rīcību, uz vispārējā pamata pārsūdzams apgabaltiesai. Tādēļ kasacijas sūdzība par miertiesne�a lēmumu, kura iesniegta apeiot apgabaltiesu kā otro instanci, Senātā nav caurlūkojama (38/384; XIV, 305).

Sk. tezes zem 1095. p.

225. �aubas, kas spriedumu izpildot ceļas par sprieduma izpratni, iz�ķir tas miertiesnesis, kur� spriedumu taisijis. I864.g.4i477,i6i.p.

Sk. tezes zem 1098. p.

Desmifā nodaļa.

Piespiedu izpildī�ana pēc aktiem.

226. Piespiedu izpildī�anai pakļauti:

1) akti par saistībām, kas nodro�inātas ar publisku hipotēku, un notarialie un pēc notāru likuma (l.ik. kr. 1937. g. 203) vai Pagasttiesu likuma (1938. g. izd.) noteikumiem apliecinātie akti par naudas samaksu vai par lietu vai citas kustamas mantas atdo�anu, ja �ajos aktos norādīto saistību izpildī�ana nav pa�ā aktā nostādita atkarībā no tādu nosacījumu izpildī�anas, kuru iestā�anās prasītājam iepriek� jāpierāda;

2) tajā pa�ā kārtībā taisītie vai apliecinātie vai zemesgrāmatā ierakstītie nekustama īpa�uma nomas vai īres līgumi, attiecībā uz nomnieka vai īrnieka pienākumu atstāt vai nodot nomāto vai īrēto īpa�umu nomas vai īres laika notecējuma dēļ un attiecibā uz pienākumu samaksāt nomas vai īres naudu, ja pie tam iepriek�ējais līguma uzteikums, kur likums vai līgums to prasa, izdarīts caur notāru vai pagasttiesu (Pagasttiesu lik. 113. p. piez.);

3) protestēti vekseļi (a), un

4) darba algas grāmatiņas un līguma giāmatiņas, ciktāl no to ierakstiem var noteikt prasijuma sumu (b).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 161�. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1931. g. 250, I, 226. p. 1. pk.; 1937. g. 202, II; � (b) 1930. g. 82, A, I, 226. p. 4. pk.; 1937. g. 202, II.

Piezīme. �ajā pantā norādītās lietās prasījumu nodro�inā�ana pielai�ama uz vispārēja pamata. 1930. g. 100, n,

226. p. piez.; 1937. g. 202, II.

Prasība piedzīt pēc obligācijās kapitala sumu, ia �is prasijums atka- i rājas no iepriek�ēja uzteikuma, formāli nevar celt piespiedu izpildī�anas kārtībā, jo 226. p. dod iespēju pierādīt uzteikumu ar notara apliecību tikai nomas vai īres gadiiumos. Tikai pēc analoģijas pielai�ama obligācijās kapitala sumas piedzī�ana norādītā kārtībā, ja kreditora vārds obligācijā minēts (prot. Bukovska CP māc. grām. 532. lpp.).

2 Piespiedu izpildī�anai pakļauti arī akti, kurus apliecina Pagasttiesu

likumu (1938. s. izd.) kārtībā, jo �os aktus Civillikums viscaur pielīdzina notaria'lā kārtība apliecinātiem aktiem (T. M. V. 38/1 pielik.; C, 2, c).

227. atcelts (1937. g. 202, IV).

228. 226. pantā norādītie akti nav pakļauti piespiedu izpildī�anai:

1) kad �ī izpildī�ana vērsta pret valsts pārvaldi, un

2) kad aktā noteiktā saistība ir dzēsta ar noilgumu, kura notecējums neap�aubami redzams no pa�a akta satura. 1912. g. 1003,

B, II, 1612. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1937. g. 202, II.

Sk. 7. tezi zem 808. p.

229. Tiesība uz piespiedu izpildī�anu pēc aktiem pieder:

1) personai, uz kuras vārdu akts izdots;

2) personai, kurai akts nodots ar apliecinā�anai uzrādītu uzrakstu, vai ar sevi�ķu zemes grāmatu, notarialu vai apliecinā�anai uzrādītu aktu (a);

3) minēto personu mantiniekam, ja mantojuma tiesības apliecinātas ar pēdējās gribas rīkojuma aktu, kas stājies likumīgā spēkā, vai ar tiesas lēmumu par apstiprinā�anu mantojuma tiesībās vai mantinieka ieve�anu novēlētās mantas valdijutnā (Civillik. 1937. g. izd. 638. p.), vai ar tiesas lēmumu, ar kuru atzīts, ka mantinieks mantojumu pieņēmis (Civillik. 697. p.) (b);

4) galviniekam, kas samaksājis parādnieka vietā uz tiesas sprieduma pamata vai piespiedu izpildī�anas kārtībā, vai arī kad galvinieka izdarītā samaksa apstiprināta ar uzrakstu uz akta vai ar sevi�ķu kvīti, kuri noteiktā kārtībā uzrādīti apliecinā�anai;

5) pēc nekustama īpa�uma nomas vai īres līgumiem (226. p. 2. pk.) � tā ieguvējam, ja ieguvēja tiesības apliecinātas ar zemes grāmatu aktu vai citu īpa�uma dokumentu, vai ar �ā panta 3. punktā minētiem dokumentiem par īpa�uma pāreju manto�anas ceļā, un

6) pēc protestētiem vekseļiem � vekseļa turētājam, kura vārdā vekselis protestēts, kā arī �irantam, galviniekam un starpniekam, kuri vekseli samaksāju�i un ceļ regresa prasijumu (veks. lik. � Lik. kr. 1938. g. 183.) (c).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 1613. p. 1. u. 2. pk.; 1913. g 1194, lik. XV, B, 2. p. � (b) 1937. g. 202. I, 229. p. 3. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, II, 1613. p. 4. � 6. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1937. g. 202, II.

Blanko cesionars nevar piedzīt parādu pēc obligācijās piespiedu iz- 1 pildī�anas ceļā. Tomēr viņ� var pārvērst obligāciju par vārda dokumentu (prof. Bukovska CP māc. grātn. 532., 533'. l�pp.).

229. p. 2. punkts neattiecas uz protestētiem* vekseļiem, par kuriem 2 sevi�ķi runā 226. p. 3. punkts un 229. p. 6. punkts (34/1307; XI 121).

Persona, kura vekseli ieguvusi pēc protesta ar notariali apliecinātu 3 cesijas uzrakstu, nebauda 229. p. 6. punktā minētās tiesības. 229. p. nav papla�ino�i iztulkojams (34/1307; XI, 121).

229. p. izsmeļo�i uzskaita visas personas, kurām ir tiesība uz saistības 4 dokumenta pamata celt prasību piespiedu izpil'dī�anas_ kārtībā pēc aktiem. Tāpēc 229. p. ka izuēmuina norma iztulkojams vis�aurakā izpratnē un tādēļ

arī nav attiecinams uz cesionaru, vai vispār uz personu, kas vekseli ieguvusi citādi nekā tikai 229. p. 6. punktā paredzēta kārtībā (37/481; XIII, 489).

230. atcelts (1937. g. 202, IV).

231. Piespiedu izpildī�ana pēc aktiem pielai�ama;

1) pret personu, kuras vārdā akts izdots, bet pēc protestēta vekseļa � pret visām par to atbildīgām personām (a);

2) pret galvinieku, ja viņ� uzņēmies saistību kā pats parādnieks (Civillik. 1937. g. izd. 1702. p. 2. d.) (b);

3) pret personu, tiz kuru pārgājusi mantas lietojuma tiesība pēc nomas vai īres līguma (226. p. 2. pk.)_; ja tāda pāreja apstiprināta ar apliecinā�anai uzrādītu uzrakstu uz pa�a līguma vai ar sevi�ķu zemes grāmatu, notarialu vai apliecinā�anai uzrādītu aktu (c), un

4) pret saistību uzņēmu�ās personas mantiniekiem, ja par mantojuma pieņem�anu ir 229. panta 3. punktā minētie pierādi-jutni (d).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 161�. p. 1. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2.p. �

(b) 1937. g.202, I, 231. p. 2. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, II, 16H. p. 3. pk.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; XIX, A, 2, 1807�. p.; 1937. g. 202, II. � (d) 1937. g. 202, I, 231. p. 4. pk.

Likumā nekur nav aizliegts papildus saistības dokumentam iesniegt f> tiesai apliecību par to, kas ir atbildētājas firmas � atklatas sabiedrības � īpa�nieks un tiesai nav pietieko�a pamata piespriest, pretēji prasītaja lu-gumam, vekseļa sumu no firmas, kura nav juridiska persona, neaizrādot �ās firmas īpa�niekus (37/306; XIII, 306).

226. un 231. p. neaizliedz prasītājam, ceļot prasību pret atklātas sa- 6 biedrības biedriem kā pēc vekseļa tie�i atbildīgām personām, pierādīt ar kompetentās iestādes izdotu apliecību atklātās tirdzniecības sabiedrības sastāvu, kurai veksei'.is izdots, kuras vārdā vekselis indosēts un kuras biedri kā tādi ir pēc vekseļa tie�i atbildīgās personas. Atklāta tirdzniecības sabiedrība ir firmas sabiedrība, un kā tāda ir arī vekselspejīga Minēto apliecību nevar � uzskatīt par �citu� dokumentu, kam nebūtu sakars ar vekseli. Minētā apliecība noskaidro tikai to, kādas ir tās fiziskās personas, kuru atbiidiba tie�i izriet no pa�a vekseļa, neatkarīgi no tam, vai pati atklātā tirdzniecības sabiedrība vēl eksistē, vai ta jau likvidēta (CKD kops. 37/38; XIV, 21).

232. Lūgumā par piespiedu izpildī�anu pēc aktiem par naudas samaksu tie�i jānosaka pēc akta piedzenamā kapitalsuma un pienācīgie līgumsods un procenti, kā nolīgtie, tā likumā noteiktie, bet pēc vekseļa � arī ar protestu saistītie izdevumi un likumā noteiktā atlīdzība (veks. lik. � Lik. kr. 1938. g. 183). 1912. g. 1003 B, II, 1615. p._;1913. _g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

233. Līdz ar lūgumu lūdzējam jāiesniedz pats piespiedu kārtībā izpildamais akts un tiesu nodeva pusapmērā, salīdzinot ar 298. panta 1. punktā noteikto apmēru, kā arī 299. pantā paredzētā lok�ņu nodeva, bet pēc vekseļa, bez tam, vēl protesta akts (a).

No �īm nodevām atsvabinami lūgumi, kas pamatoti uz 226. panta 4. punktu (b).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 1616. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p. �

(b) 1930. g. 82, A, II, 233. p.

234. Lūgumi par piespiedu izpildī�anu naudas maksājuma vai lietu un kustamas mantas atdo�anas saistībās iesniedzami miertiesnesim pēc atbildētāja dzīves vai pagaidu uzturē�anās vietas, vai pēc izpildu darbības vietas, bet lūgumi par piespiedu izpildī�anu pēc nekustama īpa�uma ieķīlājuma rakstiem un pēc saistībām atstāt vai atdot nomāto vai īrēto nekustamo īpa�umu � pēc tā atra�anās vietas. 1912. g. 1003, B. 11, 161⁷. p.; 1913.g. 1194, lik. xv, b, 2. p.

235. Attiecīgai tiesai iesniegts lūgums par piespiedu izpildī�anu pēc akta pārtrauc noilguma tecējumu (Civillik. 1937. g. izd. 1902. un turpm. p.). 1937. g. 202, I, 235. p.

236. Miertiesnesis, atzinis lūdzēja lūgumu par izpildāmu piespiedu kārtībā, taisa par to, atbildētāju neaicinādams, rezoluciju uz pa�a akta, bet ja aktā trūkst vietas, tad uz sevi�ķas aktam pie�ūtas lapas, bet tā, ka rezolūcijas iesākums lai atrastos uz pa�a akta. Rezo'ucijā jāatzīmē:

1) gads, mēnesis un difna, kad tā taisīta;

2) lūdzēja un atbildētāja vārdi un uzvārdi;

3) akta izdo�anas laiks un apzīmējums;

4) kas īsti jāizpilda piespiedu kārtībā, un

5) no atbildētāja piespriestie tiesu izdevumi, kā arī atlīdzība par lietas ve�anu 250. pantā norādītā apmērā

Rezolucijas beigās jābūt miertiesne�a parakstam un zīmoga uzspiedumam. 1912. g. 1003; B, 11, īei�. p._:1913. g. 1194, lik. xv, b,

2. p.; 1931. g. 137, II, 1; 1935. g. 87, III.

Piespiedu izpildī�anas rezolūciju var uzrakstīt arī uz vekselim pievienotā un piezīmogotā protesta akta, kas atzīstams par protesteta vekseļa sastāvdaļu (34/662; XI, 591).

237. Ja miertiesnesis noraida lūgumu par piespiedu izpildī�anu, tad viņ� dod lūdzējam atpakaļ aktu ar uzrakstu par noraidi-juma iemesliem, kā arī citus iesniegtos dokumentus un tiesu un lok�ņu nodevas. 1912. g. 1003, B, u, 16P. p._: 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

238. Aktu ar izpildu uzrakstu uz tā, uz lūdzēja vēlē�anos, nodod piespiedu izpildī�anai pēc noteikumiem par spriedumu izpildī�anu, ievērojot sekojo�o:

1) līdz ar izpildu pavēsti jāpiesūta atbildētājam arī izpildāmā akta un uz tā pamata taisītās rezolucijas noraksts, kuru lūdzējs iesniedzis sprieduma izpildītājam;

2) atbildētājam nosakams labprātīgai izpildī�anai triju dienu laiks, skaitot no tās dienas, kad nodota izpildu pavēste, un

3) par akta izpildī�anu, pilnīgi vai pa daļai, izpildītājam jāatzīmē uz pa�a akta, pie kam, ja dabūts pilnīgs apmierinājums, akls nododams atbildētājam, bet ja nomaksāta tikai daļa, tad viņam par to izdodama kvīte; bet mantas nomas vai īres līguma lietās akts atdodams lūdzējam. 1912. g. 1003, B, 11, 161">. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

Kad piedzī�ana ar piespiedu izpildu kārtībā dotu uzrakstu vērsta uz 1 nekustamu mantu un uz 1237. p. pamata parādniekam^ dots mēne�a laiks labprātīgai izpildī�anai, tad nav jādod paradniekam vel 238. p. 2. punkta paredzētais triju dienu laiks (TP 34/1112/b; 201).

�ā panta 2. punkts ievests vienīgi parādniekam par labu un tikai viņ� 2 var sūdzēties par �ā noteikuma neievēro�anu (CKD kops. 36/20; XII, 594).

239. Ja atbildētājs lūdzēja prasijumus atzīst par nepareiziem, viņ� uz vispārējiem piekritības pamatiem, atkarībā no prasības stirnas, var trīs mēne�u laikā�no piespiedu izpildī�anai nodotā akta noraksta saņem�anas dienas celt prasību pret lūdzēju, lai apgāztu viņa prasijuma būtību. Pirmā mēne�a laikā, bet ja piespiedu izpildī�ana vel nav nobeigta, tad līdz tās pilnīgai nobeig�anai, �o prasību var celt kā pēc lūdzēja dzīves vietas, tā arī pēc izpildu darbības vietas, bet pēc �ā termiņa � tikai pēc lūdzēja

83

fi*

dzīves vietas. Pie tam prasības cēlējam ir tiesiba lūgt, lai aptur piespiedu izpildī�anu, vai, ja lūdzējs �ādā kārtībā jau dabūjis apmierinājumu, � lai nodro�ina prasību (a).

Piespiedu izpildī�anu, kas pamatota uz 226. panta 4. punktu, var apturēt vienīgi tad, ja prasības cēlējs iemaksā piedzenamo sumu tiesas depozitā, pie kam prasības noraidī�anas gadijumā iemaksātā suma nekavējoties izmaksājama piedzinējam (b).

�ā panta pirmā daļā noteikto triju mēne�u termiņa tecējumu aptur attiecīgai varai,�no kuras atkarājas kriminalvajā�anas uzsāk�ana, iesniegts lūgums uzsākt kriminalvajā�anu par tādu noziedzīgu nodarijumu, kas var ietekmēt saistības spēku; termiņa tecējums turpinās ar nāko�o dienu pēc tās dienas, kad stājies spēkā krimināltiesās spriedums vai lēmums par lietas izbeig�anu (c).

(a) 1912. g. 1003, В, II, 161". р.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. р.; 1930. g. 100, III, 239. p. � (b) 1930. g. 82, А, II, 239. p. �(c) 1937. g. 202, 111,239. p.

1 Atbildētājs, pret kuru vērsta piespiedu izpildī�ana pēc akta, nav spiests celt obligatoriski prasību taisni par atsvabinā�anu no piedzinuma, bet viņ� savu prasību var formulēt arī citādi, pie kam tikai prasams, lai �ī prasība tiktu vērsta uz piedzinēja prasi jum a apgā�anu pēc būtības (29/146; V, 104).

2 236. p. kārtībā taisītais spriedums pēc 239. pantā paredzētā termina notecējuma nav atspēkojams ar prasību, kurā lūgts atzīt sprieduma pamatā likto prasijuma dokumentu par nederīgu aiz parādnieka garā slimības dokumenta izdo�anas laikā (35/1945; XII, 39).

3 239. p. pirmā teikumā nav vis domāti iebildumi pret vekseļa būtību, bet gan pret prasījuma būtību. Pie iebildumiem pret vekseļa prasijuma būtību pieder katra exceptio in rem, kas starp citu var pamatoties arī uz to, ka dokuments formas ziņā neatbilst vekseļa rekvizitiem (36/1495;

XII. 182).

4 Parādnieks var celt 239. p. norādīto prasību pret vekseļa prasību, izlietojot ierunu �in personām¹� un aizrādot, ka vekselturētājam nav tiesības laist vekseli piedziņā uz vekseļa pamatā eso�a juridiskā darijuma. kurā piedalījies pats vekseļturētājs (36/103-1; XII, 661, 662).

5 �ajā pantā paredzētais termiņ� � kasi, pēc būtības, ir sprieduma pārsūdzē�anas līdzeklis � nav noilguma, bet gan prekhmvs termiņ�. Noilguma laiks paredz momentu, kad �actio nata est�, kād'S moments procesa termiņos nav domājams (32/846; IX, 117).

6 CPL 239. p. paredzētā atspēkojuma prasība ceļama uz vispārīgiem piekritibas pamatiem' atkarībā no prasības un nevis akta sumas (38/762;

XIV, 549).

Sk. 3. tezi zem 1047. p

7 239. p. paredzēta prasība pielai�ama arī pret �ajā pantā minētā �lūdzēja� smgularsukcesoru, t. i. pret personu, kas jau pēc notiku�ā sprieduma ieguvis cesijas ceļā piespiedu izpildī�anas kārtībā pēc aktiem celtai prasībai pamata likto prasijuma dokumentu (37/1146; XIV, 22).

3 �aiā pantā paredzēto prasību var vērst tikai pret personu, kura

iesniegusi lūgumu par piespiedu izpildī�anu pēc akta (38/580; XIV, 620).

�ajā pantā minētā prasība pēc savas procestiesiskās būtības ir pārsūdzības līdzeklis un pie tam vienīgais un tā nav atvietojama ar kādu citādi formulētu prasību (36/818; XIII, 160).

Prasībā, kura celta, lai atzītu, ka izpildu uzraksts u'z vekseļa attiecas uz atbildētāju, pēdējais vairs nevar celt iebildumu par vekseļa bezvalutību, ja agrākā, 239. panta kārtībā celtā prasībā ir konstatēts vekseļa saisto�s spēks atbildētājam (32/1355; IX, 581).

�ajā pantā paredzētais termiņ� prasības cel�anai nav jāskaita no dienas, kad atbildētājs personīgi saņem piespiedu izpildī�anai nodotā akta norakstu, bet gan no tās dienas, kad minētais noraksts skaitas par atbildētājam izsniegtu saskaņā ar CPL 386.�398. pantiem (32/846; IX, 116).

Prasītājs var pierādīt atbildētāja ļaunprātību � ja tā likta prasības pamatā � 239. p. kārtībā celtā prasībā Ja viņ� to nav dariiis, tad viņ� vairs nevar celt prasību vispārējā kārtība pret atbildētāju, jo tā butu atzīstama par mēģinājumu apgāzt likumā neparedzētā kārtībā pret prasītāju celto prasījumu (38/580; XIV, 620).

�ajā pantā paredzētais termiņ� skaitams no tā momenta, kad saņemts piespiedu izpildī�anai nodotā akta noraksts; jautājumam, kad prasītājs faktiski saņēmis ziņas par pret viņu vērsto piedziņu, nav nozīmes (39/108; XV, 109).

Prasību var celt pēc izpildu darbības vietas arī tad, ja piedzen tikai ar izpildu uzrakstu piespriestos tiesā�anas izdevumus un pie tam neatkarīgi no tā, kas �o izpildī�anu ierosina (lūdzēja Latvijas banka vai nodokļu departaments) (34/28Ш; XI, 470).

�ajā pantā norādīto prasību pēc prasījumu apgā�anai paredzētā triju mēne�a termiņa notecējuma nevar celt kā atzī�anas prasību pēc 3. panta <TP 35/885a; 310).

�ajā pantā noteiktais triju mēne�u laiks uzskatams par prasības cel�anas iespējamības gala robe�u, pēc kuras to vairs nevar iesniegt. �ādu prasību var iesniegt pat pirms sprieduma taisī�anas piespiedu izpildī�anas kārtībā uz prasības lūgumā norādītā vekseļa un katrā ziņā jau pēc minēta sprieduma taisī�anas, nenogaidot 239. pantā minētā akta izsniieg�anu. (TP 36/793 b; 391).

�ajā pantā paredzētai prasībai nav jāvēr�as pret procesuāliem procentiem un izdevumiem, bet tā var aprobe�oties ar pa�a prasijuma atspēko�anu pēc būtības; tādēļ arī prasība nav novērtējama pāri atspēkojamā prasijuma vērtībai (31/2393; VIII, 93).

Apgabaltiesas spriedums, kas noticis sakarā ar_atbildētāja_ pēc 239. p. pret lūdzēju (prasītāju) oclto prasību prasijuma būtības apgū�anai, pārsūdzams ar apelacijas sūdzību Tiesu palatai (33/2464; X, 107).

Sk. arī 2. tezi zem 453. p.

Prasītājam nav jācel prasība uz 239. p. pamata, ja viņ� prasību pamato ar to, ka jau pēc sprieduma taisī�anas 236. p. kārtībā piespriestais vekseļu prasījums galīgi atkritis ar partu starpā notiku�o novaciju (37/373; XIII, 544).

Netaisns stāvoklis var rasties, kad parādnieks viltotus aktus neapstrīd triju mēne�u laikā, bet grie�as vispirms pie krimināltiesās, liai ar viltotāja sodī�anu reizē panāktu arī viltojuma konstatē�anu. Var notikt, ka viltotājs nomirst un krimināllietā tiek izbeigta. Saistība tomēr paliek spēkā, jo tā nav atspēkota '239. panta noteikta laikā. Tamdēļ ievesta 239. p. 3. d. (TMV 38/1 pielik. C, 3, c.).

Sk. 80. tēzi zem 454., 5. tezi zem 861., 17. un 18 tezi zem 908., 3. tēzi zem 1047. p. un 3. tezi zem 1338. p.

240. Iepriek�ējā (239.) pantā norādītās prasībās 298. pantā paredzētā tiesu nodeva ņemama pirmā instancē pusapmērā, bet otrā instancē pilnā apmērā. 1935. g. 87, i. 240. p.

Pirmā instance ņem nodevas pusapmērā, jo pirmā puse (2%) jau nomaksāta, iesniedzot aktu piespiedu izpildī�anai! (283. p.). Otrā instancē turpretim nav nekāda pamatojuma likmi pazemināt. (TM pask., TMV 35/2, Ila).

241. Piespiedu izpildī�anas kārtībā piedzītā suma, vai atbildētājam atņemtās lietas, vai cita manta, nododamas lūdzējam tikai pēc septiņām dienām, ja attiecīgā tiesu iestāde nav taisijusi lēmumu par piedzī�anas apturē�anu vai prasības nodro�inā�anu. 1912. g. 1003, B, H, 161'3. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

�is pants ievests vienīgi parādnieka interesēs. Izmaksājot kreditoram - piedzinējam piedzīto sumu pirms �ajā pantā noteiktā termiņa notecējuma, tiesu izpildītājs gan varētu būt atbildīgs parādniekam, bet ne parādnieka pārējiem kreditoriem, ja pats parādnieks cie� klusu (CKD kops. 36/20: XII, 594).

242. Par miertiesne�a lēmumu attiecībā uz lūgumiem par piespiedu izpildī�anu lūdzējs var iesniegt attiecīgai apgabaltiesai, pēc izpildu uzraksta taisī�anas vietas, blakus sūdzības par visiem tiem priek�metiem, kuros vina prasijumi atstāti bez ievērības.

1912. g. 1003, B, II, 16114. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1918. g.

10, 5. p.

Blakus sūdzības iesnieg�ana par tiesne�a rīkojumu vai Iēmumti likumā paredzēta tikai lūdzējam vai prasītajam, bet nekādā ziņā ne atbildētājam, kuram likums dod tikai vienu iespēju ap'gāzt lūdzēja (prasītāja) prasijurmi un izpildu uzrakstu � ceļot CPL 339. p. paredzēto prasību (35/1852;

XII, 283).

Sk. 2. uu 3. tezi zem 453. p.

243. Iepriek�ējā (242.) pantā minētās sūdzības iesniedzamas septiņu dienu laikā, skaitot no tās dienas, kad lūdzējam atdots atpakaļ viņa iesniegtais akts (236., 237. p.). 1912. g. 1003, B, 11, 161*�. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

²⁴⁴_: Bez 239. pantā norādītā gadijuma, atbildētājs septiņu dienu laikā, skaitot no tās dienas, kad izsniegta pirmā izpildu pa

vēste, var griezties pie miertiesne�a, kura iecirkni notiek izpildī�ana, ar lūgumu apturēt pēc akta pielaisto piespiedu izpildī�anu. Tādu lūgumu tiesnesis, apsvēris atbildētāja iesniegtos iebildumus pret lūdzēja prasijumiem, iz�ķir nekavējoties un katrā ziņā ne vēlāk dar trim dienām pēc lūguma saņem�anas. 1912. g. 1003, B, u, 161��. p.; 1913. g. 1194, Iik. XV, B, 2. p.

245. Lūgumu apturēt izpildī�anu var iesniegt miertiesnesim caur tiesu izpildītāju, kas nekavēioties nodod to pēc piederības.

1912. g. 1003, B, II, "16117. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

246. Ja atbildētājs iesniedzis 244. pantā minēto lūgumu, tad līdz tā iz�ķir�anai apturama atbildētājam piedero�o naudas vai vērtspapīru izdo�ana lūdzējam un nomātās vai īrētās lietas atdo�ana vai atbrīvo�ana, kā arī tās mantas pārdo�ana, uz kuru vērsta piedziņa. Izpildī�anas apturē�ana zaudē spēku, ja tiesnesis lūgumu par apturē�anu atzīst par neievērojamu. Bet ja lūgums atzīts par ievērojamu, tiesnesim ir tiesība apturēt arī visu pārējo izpildu darbību, pieprasot no atbildētāja, ja atzīst to par vajadzīgu, nodro�inājumu. 1912. g. 1003, B. II, 161'8. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. _P.

247. Miertiesne�a lēmums attiecībā uz lūgumu apturēt izpildī�anu, kas iesniegts uz 244. panta pamata, nav pārsūdzams un ir izpildāms saskaņā ar tiesne�a uz tiesu izpildītāja vārdu parakstīto pavēli. 1912. g. 1003, B, 11, 16ip._;1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. p.

248. Miertiesne�a lēmums par izpildī�anas apturē�anu zaudē spēku, ja mēne�a laikā to neapstiprina tiesa, kurai uz

239. panta pamata piekrīt atbildētāja prasība par atsvabinā�anu no piedziņas. 1912. g. 1003, B, II, I6120. _p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

249. Lūdzējs, kam miertiesnesis atteicies pielaist piedzī�anu piespiedu izpildī�anas kārtībā, var iesniegt savus prasijumus pret atbildētāju prasības ceļā, neatkarīgi no sūdzības iesnieg�anas uz 242. panta pamata. 1912. g. 1003, B, 11, 16121. p._; 1913. g. 1194, lik.

XV, B, 2. p.

250. Atbildētājam, uz lūdzēja prasijumu, jāatmaksā viņam tiesu nodeva, samērā ar piespriestās piedziņas sumu, un citi tiesu izdevumi, kā arī jāatlīdzina par lietas ve�an.i miertiesne�a atzītā

apmērā, bet ne augstāk par vienu piektdaļu no atlīdzības, kāda pēc takses (Tiesu iek. 1936. g. izd. V piel.) pienākas zvērinātiem advokatiem. 1912. g. 1003, B, n, I6122. _p._;1913. _g. 1194, i,k. xv, B, 2. p.

251. Personai, kas cēlusi prasību uz tāda akta pamata, pēc kura piedzī�anu varēja izdarīt piespiedu izpildī�anas kārtībā, nosakama, uz viņas pieprasījumu, atlīdzība par lietas ve�anu tikai samērā ar atbildētāja pie tiesas neatzīto, bet prasītājam piespriesto prasijumu sumu. 1912. g. 1003, B, 11, 16123. _p._; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 2. _P.

Ja prasītājs vēr� prasību vispārējā kārtībā pēc dokumenta, uz kura pamata viņam ir tiesība prasīt piedzī�anu piespiedu izpildī�anas kārtībā, viņ� var prasīt no atbildētāja tiesas nodokli pilnu 4�/o apmērā, jo celt prasību piespiedu izpildī�anas kārtībā ir prasītaia tiesība, bet ne pienākums. Ja atbildētājs �ādu prasību nav apstrīdējis, bet nav ari tie�i atzinis, tad prasītājam arī lietas ve�anas izdevumi pienākas pēc pilnās takses. �āda atlīdzība prasītājam nepienākas tikai tad, ja atbildētais prasību atzīst. <TP 28/649a; 16).

252. 226.�251. panta noteikumi piemērojami arī izlīgumiem tiesu iestā�u iztiesā�anā eso�ās lietās (92., 1480., 1485. p.), pēc kurām atbildētājs uzņemas vienpusēju saistību naudu samaksāt, vai lietas vai citu kustamu mantu atdot, vai arī nomāto vai īrēto lietu atstāt vai atdot nomas vai īres laika notecējuma dēļ. Lai �iem izlīgumiem dabūtu izpildu uzrakstu, tiesa, kura iztiesājusi ar izlīgumu izbeigto lietu, izdod lūdzējam izliguma raksta, izlīguma lūguma vai izlīguma protokola norakstu ar uzrakstu par lietas izbeig�anu. 1912. g. 1003, B, II, 16124. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, <B, 2. p.

Vienpadsmitā nodaļa.

Miertiesne�u spriedumu pārsūdzē�ana.

253. Par miertiesne�a spriedumiem var iesniegt apelacijas sūdzību apgabaltiesai divu nedēļu laikā no rezolūcijas pasludinā�anas dienas (192. p.).

Lietās, kurās triju dienu laikā no rezolūcijas pasludinā�anas lūgts sprieduma noraksts (195. p.), apelacijas sūdzība iesniedzama viena mēne�a laikā no rezolūcijas pasludinā�anas dienas. 1935. g.

87, I, 253. p.

Lūgums vai iesniegums skaitas par saņemtu valsts iestādē, tā tad arī tiesā, taiā dienā, kad tas faktiski saņemts tiesa un ar to iekļuvis tiesas rīcībā; �is moments iestājas ar papīra faktisko pieņem�anu no tās personas,

kura, pēc valsts iestādē pieņemtās iekārtas, atzīstama par pilnvarotu pieņemt iestādei nosūtamus papirus. Diena, kurā iestādē pieņemtais un ienāku�ais sūtijums tiktu atvērts un atzīmēts, attiecas tikai uz valsts iestādes iek�ējo kārtību, kura noteic ienāku�o papiru atzīmē�anas un ierefcistrē�anas veidu Tādēļ ari tam datumam, kuru miertiesnesis atzīmējis apelacijas sūdzībā, kā tās saņem�anas dienu, nav nozīmes; par sūtijuma (apelaciias sūdzības) faktiskās ienāk�anas dienu, turpretim, uzskatama diena, kurā sūti jums faktiski saņemts pie miertiesne�a. Ja piegrie� vērību faktiskas ienāk�anas momentam, tad lūguma iesniedzējam nevar liegt �o faktisko ienāk�anu resp. faktisko ienāk�anas dienu pierādīt ar visiem civilprocesā paredzētiem pierādijuma līdzekļiem, to starpā arī ar lieciniekiem, tāpat, ka piem., kad butu cēlu�as �aubas par pa�a papira ienak�anu attiecīga iestādē (27/689; V, 105).

Apgabaltiesai nepiekrīt apelacijas un blakus sūdzību caurskatī�ana 2 par miertiesas, kā pagasttiesas otrās instances (Pagasttiesu lik. 26. p.) lēmumiem. Pretēji tam taisītais apgabaltiesas lēmums atzīstams par neeso�u un miertiesas lēmums paliek spēkā (34/609; X, 498).

Ja viens no prāvniekiem lūdzis galīgā veidā sprieduma norakstu, tad 3 arī citiem dalībniekiem ir tiesiība izlietot paredzēto mēne�a laiku apelacijas sūdzības iesnieg�anai (37/376; XIII, 544, 545).

253. p. 2. d. paredzētā privilēģija, kas saistīta ar sprieduma noraksta 4 piesūtī�anu un saņem�anu, valsts pārvaldei pieder jau ipso jure tie�i¹ uz 1407.

p. pamata; tādēļ valsts pārvaldes apelacija, kas iesniegta 1408. p. paredzētā viena mēne�a termiņā, atzīstama par laikā iesniegtu (37/1414; XIV, 160).

Sk. arī tezi zem 859. p.

254. Sūdzības iesnieg�anai par miertiesne�a spriedumu jaunu apstākļu atklā�anas dēļ vai viltojuma atklā�anas dēļ aktā, uz kuru spriedums dibināts, mēne�a laiks skaitams no tās dienas, kad lūdzējam ticis zināms jaunais apstāklis, vai arī no tās dienas, kad stājies likumīgā spēkā krimināltiesās spriedums, ar kuru akts atzīts par viltotu. Minētā sūdzība nav jāskata cauri, ja tā iesniegta pēc desmit gadu termiņa notecējuma no tā laika, kad spriedums taisīts. 1912. g. 1003, B, II, 162�. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezes zem 861. un 908: p.

255. Apelacijas sūdzībā jānorāda iemesli, kuru dēļ tās iesniedzējs spriedumu ieskata par nepareizu. Apelacijas sūdzībā nedrīkst ievest prasijumus, kas nav celti pie miertiesne�a. Par jauniem prasijumiem nav uzskatami 436. pantā norādītie gadijumi.

1930. g. 100, I, 255. p.

�is pants neprasa ievietot apelācijā noteikti formulētu punktu par I prasības noraidī�anu, bet gan uzstāda prasību, lai apelācijā būtu norādīti iemesli, kamdēļ apelators nav apmierināts ar spriedumu (22/166; II, 134).

255. p. gan aizliedz ievest apelacijas sūdzībā prasijumus, kas nav celti ² pie miertiesne�a. Tomēr atbildētājs savā kasacijas sūdzībā nevar pārmest

apgabaltiesai prasības petituma grozī�anas pielai�anu, ja pats atbildētājs otrā instance pret �ādu grozī�anu nekādus iebildumus nav cēlis (36/1444; XIII, 84).

Sk. arī tezes zem 856. un 858. p.

256. Apelacijas sūdzība nododama tam miertiesnesim, kas lietu izspriedis. Apelacijas sūdzībai jāpieliek tās un visu tās pielikumu noraksti pēc to personu skaita, kuru tiesības tajā apstrīdētas. 1912. g. 1003, B, I, 164. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

257. Ja prāvnieks vai apelacijas iesnieg�anai pilnvarotā persona nomirst pirms apelacijas termiņa beig�anās, tad piemērojami 862.�864. panta noteikumi. Pie tam apelacijas iesnieg�anai noliekams pēc miru�ā nāves dienas atliku�ais laiks, ja atlicis ne mazāk par divām nedējām; pretējā gadijumā nosakamas divas nedēļas. 1912. g. 1003, B, II, 164'. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, b, 2. p.

Sk. tezes zem 867. p.

258. Apelacijas sūdzība, uz tiesne�a lēmumu, atdodama atpakaļ, līdz ar paziņojumu:

1) kad tā iesniegta pēc noteikto termiņu notecējuma;

2) kad sūdzību iesniedzis pilnvarnieks, kas nav pilnvarots iesniegt apelaciju (a), un

3) kad nav norādīti iemesli, kuru dēļ sūdzības iesniedzējs spriedumu ieskata par nepareizu (b).

(a) 1912. g. 1003, B, II, 1G4¹. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p. �

(b) 1937. g. 202, III, 258. p. 3. pk.

dienām, tad septiņu dienu termiņ�, skaitot no tā laika, kad pasludināts miertiesne�a lēmums par �o priek�metu. 1912. g. 1003, B,

II, 1643. p._; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1935. g. 87, III.

260. Apelacijas sūdzību līdz ar visiem pielikumiem un iztiesā�anas aktiem miertiesnesis, ne vēlāk kā triju dienu laikā no tās saņem�anas, nosūta apgabaltiesai, bet sūdzības un pielikumu norakstus, līdz ar pavēsti, piegādā pretējai pusei. 1912. g. 1003, B,

I, 165. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Ja prāvniekam zinatns vai vajaga būt zināmām, ka ari pretējā puse 1 iesniegusi apelacijas sūdzību, bet viņ� tiesas sēde neierodas un neaizrada u'z to, ka viņam nav izsniegts apelacijas sūdzības noraksts, tad �is apstāklis nevar būt par iemeslu tiesas sprieduma atcel�anai (35/645; XI, 591).

260. p., kā arī 285. p. 4. dala (attiecībā uz sprieduma norakstu pie- 2 sūtī�anu Senatam) jāpiemēro arī miertiesās, kā pagasttiesu otrās pakāpes tiesā� (39/462).

260¹. Apelacijas sūdzība par daļas spriedumu virzāmā uz apgabaltiesu tikai kopā ar pārsūdzību par miertiesne�a spriedumu prasības pārējās daļās (gala spriedumu), bet ja �is pēdējais nav pārsūdzēts � pēc tā pārsūdzības termiņa notecējuma. 1930. 2.

100, II, 260'. p.

261. Blakus sūdzības par miertiesne�a lēmumiem var iesniegt tikai kopā ar apelaciju, izņemot sūdzības par vilcinā�anu, par prasības lūguma, atsauksmes vai apelacijas sūdzības nepieņem�anu, par atteik�anos atstatīt tiesnesi, par noraidijuma ievēro�anu, par piekritības noraidijuma neievēro�anu, par lēmumiem attiecībā uz lūgumiem par prasības nodro�inā�anu, sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, apelacijas tiesības atjauno�anu un piespiedu izpildī�anu pēc aktiem. �ajos gadijumos sūdzības var iesniegt atsevi�ķi no apelacijas. 1912. g. 1003, B, 1, 166. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, 1. p.

Par 186. pantā paredzēto miertiesne�a lēmumu var iesniegt blakus 1 sūdzību (kaut ari tas būtu taisīts kopā ar spriedumu)._ 261. p. izsmeļo�i neuzskaita visus gadījumus, kur pēc �lēmuma nevar but vairs sprieduma (34/1622; XI, 471).

Tiesas lēmums nodibināt prasības vērtību ar ekspertīzi vispār nav 2 atzīstams par tādu, ar kuru tiktu iz�ķirts strīdus par prasības novērtē�anu, bet vienīgi par lēmumu, kas varētu ievadīt pierādī�anas kārtību norādītā strīda iz�ķir�anai. �āds lēmutns vispār nav pārsūdzams atsevi�ķi ar blakus sūdzību, nerunājot nemaz par to, ka arī pats lēmums, kurā miertiesnesis iz�ķir strīdu par prasības vērtību, saskaņā ar 72. uti 379. p� vispār nav pārsūdzams (26/330; III, 91).

Sk. tezes zem 896. p.

262. Blakus sūdzības iesniedzamas septiņu dienu laikā no tiesas lēmuma pasludinā�anas, izņemot sūdzības par vilcinā�anu, kuru iesnieg�anai termiņ� nav noteikts. 1864. g. 41477, 167. p.

Sk. tezes zem 898. p. 1

263. Sūdzibas par vilcinā�anu vai arī par atteik�anos pieņemt prasības lūgumu, atsauksmi vai apelacijas sūdzību iesniedzamas apgabaltiesai, bet pārējās sūdzības miertiesnesim pa�am, kur� tās, septiņu dienu laikā no sūdzības iesnieg�anas, nosūta apgabaltiesai līdz ar savu paskaidrojumu. Turp., 168. p.; 1918. g.

10, 5. p.

263¹. Ja miertiesnesis, par kura lēmumu iesniegta blakus sūdzība, to atzīst par pamatotu, tad viņ� pats to var ievērot, nevirzot to instan�u kārtibā. Lēmums par to taisams viena mēne�a laikā no blakus sūdzības iesnieg�anas, aicinot uz tiesas sēdi abas puses. 1930. g. 100, II, 263'. p.; 1935. g. 87, III.

Sk. tezes zem 904. p.

264. Apgabaltiesā blakus sūdzibas, kas aizskar pretējās puses tiesības, lūkojamas cauri pēc pusu aicinā�anas, bet prāvnieku neiera�anās uz sēdi neaptur lietas izsprie�anu. 1912. g. 1003, B, 1,

169. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Tajos gadijumos, kur par miertiesne�a rīkojumiem likums pielai� iesniegt patstāvīgas, atsevi�ķi no apelacijas, blakus sūdzibas, likumā ir paredzēta arī atsevi�ķa tiesa�anās kārtība tām¹ um tamdēļ apgabaltiesa, ievedot atsevi�ķu akti par atbildētāja tie�i viņai iesniegtu blakus sūdzību par miertiesne�a lēmumu un izsprie�ot tādējādi iesniegto blakus sūdzību atsevi�ķi � patstāvīgi, ir rīkojusies pilnīgi likumā paredzētā kārtā (20/22; I. 92).

265. Lietu iztiesā�ana apgabaltiesās, kā otrā instancē, notiek pēc miertiesne�iem paredzētiem ievērojot noteikumiem, sevi�ķos noteikumus (266.�281. p.). 1912. g. 1003, B, II, 169'. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezi zem 87. p. un 2. tezi zem 96. p.

265'. Ja sevi�ķu neparedzētu, no prāvnieka gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nokavēta kasacijas, apelacijas vai blakus sūdzības vai atsauksmes pret aizmugurisku spriedumu iesnieg�ana, tad pārsūdzības vai atsauksmes tiesība atjaunojama, ja lūgums par to iesniegts divu nedēļu laikā, skaitot no tās dienas, kad izbeidzas pārsūdzības vai atsauksmes termiņ�. 1935. g. 87, 11, 265'. p.

265*. p. 1. dala neizslēdz 265�. panta piemēro�anu aiz tā iemesla vien, 1 ka prāvnieks nav pasūtijis triju dienu laikā sprieduma norakstu. �ādā gadījumā tiesai jāiz�ķir, ciktāl sprieduma noraksta novēlotā saņem�anā vainīgs pats prāvnieks ar novēlotu noraksta pasūtī�anu un ciktāl tajā vainojama tiesa. Uz 265*. p. prāvnieks nevar atsaukties, piem., tad, ja viņ� sprieduma norakstu pasūtijis tik vēlu, ka, pat izgatavojot spriedumu likumīgā laikā, viņ� tā norakstu saņemtu tikai pēc kasacijas termiņa notecējuma (39/418). Sal. ari 39/336 un 39/376.

Ja spriedums nav izgatavots laikā, tad tiesai jautājums par kasacijas 2 termiņa atjauno�anu jāapsprie� pēc 26o¹. panta (38/882; XIV, 621).

Sk. tezi zem 194. p.

265². Apelacijas tiesība, kā ari kasacijas tiesiba par 288. panta 1. punkta pirinā teikumā minētiem spriedumiem atjaunojama ari vēl tādā gadijumā, kad prāvnieks triju dienu laikā no rezolūcijas pasludinā�anas lūdzis sprieduma norakstu, bet tāds nav izgatavots divu nedēju laikā no rezolūcijas pasludinā�anas.

Kasacijas tiesiba par 288. panta 1. punkta otrā teikumā minētiem spriedumiem atjaunojama, ja apgabaltiesas spriedums nav izgatavots 280. pantā noteiktā laikā.

Lūgumi atjaunot apelacijas vai kasacijas tiesības iesniedzami ne vēlāk kā septiņu dienu laikā, skaitot no dienas, kad izbeidzas pārsūdzības termiņ�. 1935. g. 87, II, 2652. _p.

No 265². p. viedokļa nav nozīmes tam jautājumam, kad sprieduma noraksts lūdzējam faktiski izsniegts (37/1457; XIV, 161).

2 65³. Lūgumi atjaunot pārsūdzības tiesību iesniedzami tai tiesai, kas taisījusi spriedumu, un izlemjami, aicinot puses, tajā pa�ā tiesā; lūgumi, kas iesniegti uz iepriek�ējā (265².) panta pamata, izlemjami pēc sprieduma izgatavo�anas. Par �iem lēmumiem var iesniegt sūdzības septiņu dienu laikā, skaitot no tās dienas, kad lēmums pasludināts. Turp., 2653. _p.

265⁴. Pārsūdzības termiņu atjaunojot, pārsūdzības iesnieg�anai nosakami �ādi termiņi: blakus sūdzībām � septiņas dienas, apelacijas sūdzibām � divi nedēļas, kasacijas sūdzībām � viens mēnesis. �ie termiņi skaitami no tiesas lēmuma dienas vai dienas, kad prāvnieks saņēmis sprieduma vai lēmuma norakstu, skatoties pēc tā, kas noticis agrāk. Turp., 265*. p.; 1939. g. 79, III, 265⁴. p.

Tiesā�anas kārtība apgabaltiesās kā otrā instancē.

266. Prāvnieks, kam piegādāta apelacijas sūdzība, var līdz tai dienai, kas nolikta lietas iztiesā�anai apgabaltiesā, iesniegt tai savu rakstisku paskaidrojumu uz sūdzibu. i�64. g. 41477, 170. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Prāvnieks var saskaņā ar 266. pantu savu paskaidrojumu uz apelaciju iesniegt līdz termiņa dienai. Otrreizēja rakstiska paskaidrojuma iesnieg�ana tiesas sede nav paredzeta likuma un tiesai �āds paskaidrojums nav jāpieņem (21/155: II, 134).

267. Par dienu, kas nolikta lietas iztiesā�anai apgabaltiesā, prāvniekiem paziņo ar pavēstēm. Prasības lietas par neizmaksātu darba algu (36. p. 2. piez.) noliekamas izsprie�anai uz vienu no tuvākām tiesas sēdēm ārpus teko�o lietu kārtas, bet ne vēlāk par vienu mēnesi, skaitot no tās dienas, kad apgabaltiesa saņēmusi apelacijas sūdzību (260., 260'. p. ). 1890. g. 6931, n, i7i.p.; 1918. g. 10, 5. p.; 1925. g. 110, 1, 267. p.; 1928. g. 90, 267. p.; 1930. g. 82, A, III; 1935. g. 87, III.

Piezīme. Darbdienās no 17. līdz 30. jūnijam tiesas priek�sēdētājs noliek sēdēs, bez 74. panta 1. un 2. piezīmē minētām lietām, tikai lietas par spriedumu izpildī�anas vai pielaistas iepriek�ējas izpildī�anas apturē�anu. 1933. g. 259, 1,

267. p. piez.; 1939. g. 79, 111, 267. p. piez.

268. Prāvnieku neiera�anās neaptur sprieduma taisī�anu. Ja viena puse nav ieradusies, tad otra ar to nezaudē tiesību dot mutiskus paskaidrojumus. 1890. g. 6931, 11, 172. p.

269. Lietu iztiesā�ana apgabaltiesā notiek atklāti un mutiski. Iztiesā�ana iesākas ar to, ka kāds no tiesas locekļiem, ja to lūdz kaut viena puse, referē lietu, pēc kam notiek mutiska sacīkste starp prāvniekiem. 1912. g. 1003, B, 1, 173. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5. p.; 1935. g. 87, 111.

270. Pierādijumus pārbauda pati tiesa vai, viņas uzdevumā, kāds no viņas locekļiem. 1864. g. 41477, 174. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezi zem 93. p.

271. Priek�sēdētājam jāpieprasa noteikti paskaidrojumi no puses, kura izsakas neskaidri vai nenoteikti, vai no kuras paskaidrojumiem nav redzams, ka viņa atzitu vai noliegtu apstākļus vai dokumentus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi.

Priek�sēdētājam jādod iespēja katram tiesnesim uzstādīt pusēm savus jautājumus. 1930. g. 100, i, 27i. p.

Sk. tezes zem 438. p.

271*. Ja puse atteicas atbildēt uz uzstādītiem jautājumiem par strīdamiem apstākļiem vai izvairas dot noteiktus paskaidrojumus par tiem (271. p.), tad tiesa var pieņemt, ka puse �os apstākļus neapstrīd. Turp., II, 271'. p.

Sk. tezes zem 439. p.

272. Kad tiesas priek�sēdētājs atzīst, ka ar prāvnieku mutiskiem paskaidrojumiem lieta pietieko�i noskaidrota, tad viņ� sacīksti izbeidz (a). Priek�sēdētājam jādod prāvniekiem iespēja dot paskaidrojumus arī jautājumos, kuri tiesai jāierosina neatkarīgi no prāvnieku norādijumiem (b).

(a) 1864. g. 41477, 176. p.; 1918. g. 10, 5. p. � (b) 1930. g. 100,

III, 272. p.

Sk. tezes zem 443. p.

273. Tiesas priek�sēdētājam jālūko prāvniekus samierināt.

1864. g. 41477, 177. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Tas apstāklis, ka apgabaltiesas sēdes protokolā nav minēts, ka prāvniekiem likts priek�ā salīgt mieru, vēl nepierada, ka rnierlīguma priek�likums patiesībā nav noticis, ia vien pa�a sprieduma motivos ir atzīmēts par to, ka prāvniekiem likts priek�ā salīgt mieru. Bez tam arī 273. panta neizpildī�ana par mierlīgnma priek�likumu nevar novest pie apgabaltiesas sprieduma kasacijas, ja prāvniekiem pirmā instancē ir likts priek�ā salīgt mieru (25/507; II, 134).

274. Ja prāvnieki vēlas lietu izbeigt miera ceļā, tad viņu izlīgums ierakstams protokolā un viņi to paraksta. 1864. g. 41477, 178. p.

275. Miertiesnesis, par kura spriedumu, lēmumu vai rīcību iesniegta sūdzība, nevar piedalīties ne lietas iztiesā�anā apgabaltiesā, ne sprieduma taisī�anā �ajā lietā. Ja ir vajadzīgi viņa paskaidrojumi, tad tiesa viņu pieaicina, bet pēc paskaidrojumu do�anas viņam tūliņ jāatstāj sēde. Turp., 180. p.; 1918. g. 10, 5. p.; 1923. g. 97, I, A, 1, 146a. p.

1 �ī panta pirmais teikums neattiecas uz gadijumu, kad miertiesnesis taisijis blakus lēmumu un par viņa rīcību sūdzība nav iesniegta (34/1271; X, 498).

2 Ja tiesnesis tikai piedalījies kādā no pirmās instances sēdēm, bet nav izspriedis lietu pēc būtības, tad viņ� var piedalīties lietas izsprie�anā otrā instancē (prof. Bukovska CP māc. grām. 464. lpp.).

3 Likums neaizliedz apgabaltiesai uzdot pierādījumu pārbaudī�anu tam tiesnesim, kur� lietu iz�ķīris pēc būtības (34/2021; XI, 61).

276. Apgabaltiesai jāizsprie� pēc būtības ikkatra apelacijas kārtibā ienākusi lieta, nesūtot to atpakaļ miertiesnesim jaunai iztiesā�anai un izsprie�anai. 1912. g. 1003, в, и, 180>. р.; 1913. g.

1194, lik. XV, B, 2. р.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezes zem 884. p.

277. Apgabaltiesa taisa spriedumus ar balsu vairākumu, piemērojoties 794.�801. panta noteikumiem. 1912. g. 1003, В, I,

181. р.; 1913. g. 1194, lik. XV, В, 1. р.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezes zem 794. un 797. p.

278. Tiesas priek�sēdētājs pasludina prāvniekiem rezoIuciju tajā pa�ā sēdē; sare�ģītās lietās viņ� var atlikt rezolūcijas pasludinā�anu, bet ne ilgāk kā uz septiņām dienām.

Rezolūcijā jāatzīmē tas, kas minēts 196. panta 1., 2. un 5. punktā, un sprieduma būtība.

Pēc rezolūcijas pasludinā�anas apgabaltiesai nav tiesība to ne atcelt, ne grozīt, izņemot izlabojumus, kas izdarami saskaņā ar

904., 1015., 1016. un 1058. pantu. 1935. g. 87, I, 278. p.

Sk. tezes zem 196. un 1014. p.

279. Apgabaltiesas spriedumus paraksta priek�sēdētājs un izsprie�anā piedaliju�ies tiesas locekļi un sekretārs. 1864. g. 41477,

182. р.; 1918. g. 10, 5. p.

280. Pēc rezolūcijas pasludinā�anas spriedums, ar ko grozīts vai atcelts miertiesne�a spriedums, apgabaltiesai divu nedēļu laikā jāizgatavo galīgā veidā pēc 196. panta norādijumiem (a).

Pārējās lietās piemērojams 195. pants, pie kam pieprasītais spriedums jāizgatavo divu nedēļu laikā pēc lūguma iesnieg�anas (b). (a) 1935. g. 87, I, 280. p. � (b) 1939. g. 79, I, 280. p.

Sk. 3. tezi zem 911. p.

281. Apgabaltiesas spriedumi uzskatami par galīgiem, un tie nekavējoties jāizpilda 220.�225. pantā norāditā kārtibā, ievērojot pie tam 931.�937. panta noteikumus. 1893. g, 9737, 184. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Terminam �salīgs� spriedums nav techniskas nozīmes un tas tāpat kā termins ,,likumiskā spēkā gāju�ais� spriedums nozīme, ka �ādi spriedumi tūliņ izpildāmi un nav pārsūdzami pēc būtības apelacijas kārtībā <25/194; II, 135).

Sk. tezes zem 1018. p.

Trīspadsmitā nodaļa.

Apgabaltiesu, kā otrās instances, spriedumu atcel�ana.

282. Lūgumi par apgabaltiesu spriedumu atcel�anu var būt divējādi:

1) lūgumi par spriedumu kasaciju, un

2) lūgumi par spriedumu jaunu caurlūko�anu. 1912. g. 1003, B,

1, 185. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1 p.; 1918. g. 10, 5. p.

Sk. tezes zem 906. p.

283. Lūgumi par spriedumu kasaciju pielai�ami:

1) kad likuma tie�ais jēgums redzami pārkāpts vai likums nepareizi iztulkots;

2) kad pārkāpti tik svarīgi tiesā�anas kārtības noteikumi, ka to neievēro�anas dēļ nav iespējams pie�ķirt tiesas lēmumam tiesas sprieduma spēku, un

3) kad pārkāptas apgabaltiesai ar likumu pie�ķirtās pārziņas vai varas robe�as.

Lietās, kurās prasības suma nepārsniedz simts latus, kasa-cijas sūdzības nav pielai�amas. 1912. g. 1003, B, 1, 186. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, !. p.; 1918. g. 10, 5. p.; 1922. g. 24, 2. p.; 1924. g. 52, I.

Pēc 70. p. par prasības sumu atzīstama prasības lūgumā norādītā suma un tā nevar grozīties ar to. ka prasītājs atsaciiies no prasības daļas (25/229; III, 92).

Jautājuma iz�ķir�ana par to, vai konkrētas lietas prasības suma pārsniedz vai nepārsniedz simts latus, piekrīt instancei, kura taisījusi pārsūdzēto spriedumu (24/309; II. 136).

Lietā, kuras prasības suma nepārsniedz simts 'atus, iesniegtai kasa-cijas sūdzībai nav jādod virziens uz Senātu, lai pēdējais to atstātu bez caurskatī�anas, bet �āda sūdzība izsniedzama atpakaļ (33/2144; IX, 585).

Ja �ā panta otrā daļā minētā lietā tiesas priek�sēdētājs nepareizi pasludinājis, ka spriedums pārsūdzams kasaciias kārtībā, tad tas nevar ietekmēt jautājumu par kasacijas pieņem�anu (29/1178; V, 106).

5 283. panta otra dala attiecas ari uz prasību par traucētā valdījuma atjauno�anu, ja prasītāja noteikta prasības suma nepārsniedz simts latus (33/2144; IX, 585).

6 283. p. 2. dala neattiecas uz lūgumiem par sprieduma jaunu caur-Iuko�anu jaunatklato apstaklu del (32/2072; VIII, 96).

Sk. ari tezes zem 907. p.

284. Lūgumi par sprieduma jaunu caurlūko�anu pielai�ami tajā gadijumā, kad atklāti jauni apstākļi vai kad aktos, uz kuriem spriedums dibināts, ir uziets viltojums. 1864. g. 41477,187. p.

Sk. tezes zem 861. un 908. p.

285. Lūgumi par spriedumu atcel�anu rakstami uz Senata civildepartamenta vārdu un nododami apgabaltiesai.

Iesniedzot lūgumu par sprieduma atcel�anu, piemērojami

256., 258., 260.�262. un 266. panta noteikumi par apelacijas sūdzību iesnieg�anu, ar to izņēmumu, ka lūgums par daļas sprieduma kasaciju virzāms uz Senātu tikai kopā ar lūgumu par apgabaltiesas gala sprieduma kasaciju, bet ja par �o pēdējo spriedumu kasacijas lūgums nav iesniegts � pēc tāda lūguma iesnieg�anai noteiktā termiņa notecējuma.

Minētie lūgumi atstājami bez tālākvirzī�anas 259. un 286. pantā norādītos gadijumos.

258.�260. pantā norādītā miertiesne�a rīcība piekrīt apgabaltiesas priek�sēdētājam, pie kam kopā ar kasacijas sūdzību jānosūta Senatam arī pārsūdzētā sprieduma noraksts, kuram jāpaliek Senata lietā. 1930. g. 100, I, 285. p.

Iesniedzot kasacijas sūdzību, nav obligatoriski jāiesniedz ori�inal-pilnvara, bet pietiek, ja ori&inalpi'nvara vai tās noraksts atrodas zemākās instances aktī. Tomēr pilnvaras oriģinālām vai norakstam jābūt derīgiem lietas ve�anai vispārējās tiesu iestādēs. Tādēļ arī norakstam jābūt apmaksātam ar to zīmoKnodeviv, kura jāmaksā par norakstiem vispārējās tiesu iestādēs (27/318; III, 93).

Sk. arī 2. tēzi zem 260. p. un tezes zem 915. p.

286. Lūgumam jāpieliek visi dokumenti, uz kuriem tas pamatots. Iesniedzot lūgumu par sprieduma atcel�anu, jāiemaksā �etrdesmit latu dro�ības naudas, bez kuras lūgumu nepieņem.

Dro�ības nauda, kas iemaksāta iesniedzot lūgumu par daļas sprieduma kasaciju, uzskatama par iemaksātu arī attiecībā uz lūgumu par gala sprieduma kasaciju.

Dro�ības nauda, ja Senāts sūdzību atstājis bez ievērības, nāk valstij par labu, bet ja sūdzība atzīta par pamatotu � atdodama atpakaļ tās iemaksātājam.

No dro�ības naudas iemaksas atsvabināti par maksātnespējīgiem izsludinātie parādnieki un, ar 303. panta ceturtā daļā paredzēto ierobe�ojumu, personas, kas bauda mazturības tiesības. 1935. g. 87, I, 286. p.

No tā apstākļa vien, ka lietu pirmā instancē nav_ izlēmis miertiesnesis, bet bāriņtiesa, nevar secināt, ka 286. p. nebūtu piemērojams un ka sūdzētājai būtu bijis jāiemaksā Ls 150,� dro�ības naudas, kada sarma iemaksā-iania vienīgi pārsūdzot Tiesu palatas spriedumu, resp. lemunru (36/1519;

XIII, 85).

Sk. tezes zem 914. p.

287. Lūguma iesnieg�anai par sprieduma kasaciju (282. p.

1. pk.) noteikts viena mēne�a laiks, bet lūguma iesnieg�anai par sprieduma jaunu caurlūko�anu (282. p. 2. pk.) � divu mēne�u laiks. 1912. g. 1003, B, I, 191. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, ll.

288. Iepriek�ējā (287.) pantā noteiktais laiks skaitams:

1) lūgumiem par tāda sprieduma kasaciju, ar kuru miertiesne�a spriedums apstiprināts � no rezolūcijas pasludinā�anas dienas; bet pārējās lietās � no tās dienas, kas nolikta (280. p.) sprieduma izgatavo�anai galīgā veidā;

2) lūgumiem par sprieduma jaunu caurlūko�anu � no tās dienas, kad lūdzējam nācis zināms jaunais apstāklis, kas ir par pamatu sprieduma jaunai caurlūko�anai, bet viltojuma gadijumā � no tās dienas, kad stājies likumīgā spēkā krimināltiesās spriedums, ar kuru akts atzīts par viltotu. 1864. g. 41477, 192. p.; 1912. g. 1003, B, V; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 4. p.; 1935. g. 87, I, 288. p. 1. pk.

Tādos gadījumos, kad prāvnieks nav bijis izsaukts uz otras instances tiesas sēdi un spriedums taisīts viņa prombūtnē, 288. panta paredzētais termiņ� jāskaita nevis no tas dienas, kad spriedums pasludinats 280. p. kārtībā, bet kad spriedums faktiski nācis zināms attiecīgam prāvniekam (21/2).

Sk. tezes zem 911. p.

289. Lūgums par sprieduma jaunu caurlūko�anu atstājams bez ievērības, ja tas iesniegts pēc desmit gadu termiņa notecējuma no tā laika, kad spriedums taisīts. 1912. g. 1003, B, n, 192'. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Sk. tezi zem 923. p.

290. Senāts, atceldams spriedumu, nodod lietu lūkot cauri vai nu tai pa�ai tiesai citā sastāvā, vai arī citai apgabaltiesai. 1912. g. 1003, B, I, 193. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1918. g. 10, 5., 7. p.

Sk. tezes zem 926. p.

290'. Kad Senāts taisījis spriedumu, Senata kanceleja nosūta lietu atpakaļ otrai instancei kopā ar diviem Senata sprieduma norakstiem, no kuriem vienu otrā instance piesūta miertiesnesim.

1935. g. 87, II, 290'. p.

291. Apgabaltiesa, kuras caurlūko�anai lieta nodota, stājas pie tās izsprie�anas ne citādi, kā aicinot abas prāvnieku puses un ievērojot �ās lietas iztiesā�anā 927.�930. panta noteikumus. 1912.g. 1003, B, I, 194. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, l.p.; 1918. g. 10,5. p. Sk. tezes zem 927. un 930. p.

�etrpadsmitā nodaļa.

Miertiesne�u atstatī�ana.

292. Miertiesnesim sevi jāatstata un prāvnieki viņu var noraidīt �ādos gadijumos:

1) kad lietā ir dalība viņam pa�am, viņa sievai, viņa rad-niekiem taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sānu līnijā pirmo �etru pakāpju radniekiem un pirmo triju pakāpju svai-nie�iem kā ari tiem, kurus viņ� adoptējis;

2) kad tiesnesis ir par aizbildni vai aizgādni vienam no prāvniekiem vai pārvalda viņa lietas, vai arī kad prāvnieks pārzin tiesne�a lietas vai mantu, un

3) kad tiesnesis vai viņa sieva ir pēc likuma vienam no prāvniekiem tuvākie mantinieki, vai ari prāvojas ar vienu no tiem. 1864. g. 41477, 195. р.; 1889. g. 0188, nol. 1, A, 163. p.

�inī pantā paredzētos_ gadijumos miertiesnesim sevi jāatstata ne tikai no lietas caurskatī�anas pēc būtības, bet vispārīgi no katras procesuālās darbības, tā tad arī no blakus jautājumu (piem. par prasības nodro�inā�anu) izlem�anas (34/943; X, 499).

Sk. arī tezes zem 767. un 766'. p.

293. Mutisks vai rakstisks lūgums par miertiesne�a atsta-tī�anu, norādot pamatus, prasītājam jāiesniedz ceļot prasību, bet atbildētājam � ne vēlāk kā lietas iztiesā�anas pirmajā sēdē, ja vien atstatī�anas iemesls nav radies vēlāk iztiesā�anas laikā. 1912. g. 1003, В, I, 196. р.; 1913. g. 1194, lik. XV, В, 1. p.

294. Ja miertiesnesis atstatī�anas iemeslus atzīst par pareiziem, viņ� iesniegto prasības lūgumu ar visiem pielikumiem nodod tam miertiesnesim, kuram jau iepriek�, uz Tiesu iekārtas (1936. g. izd.) pamata, noteikts izpildīt viņa amatu �ādos gadijumos. 1912. g. 1003, B. I, 197. p.; 1913. g. 1194, !ik. XV, B, 1. p.

295. Ja miertiesnesis uzdotos iemeslus neatzīst par pietieko�iem savai atstatī�anai, bet prāvnieks pēc tam, kad viņam par to paziņots, pastāv uz atstatī�anu, tad prāvnieka lūgumu pai to, ne vēlāk kā divu dienu laikā no tā iesnieg�anas, miertiesnesis lidz ar savu paskaidrojumu nosūta apgabaltiesas iz�ķir�anai. 1864. g. 41477, 198. p.; 1918. g. 10, 5. p.

Tiesu izdevumi.

296. Lietās pie miertiesne�iem un apgabaltiesās, kā otrā instancē, zīmognodeva nav ņemama. 1921. g. 72, 1, 200. p.

297. Miertiesne�iem piekrīto�ās civillietās ņemamas valsts

labā:

1) tiesu nodeva,

2) lok�ņu nodeva un

3) kancelejas nodeva,

uz sekojo�o noteikumu pamata (298.�307. p.) Turp., 200'. p.

298. Tiesu nodeva ņemama prasību lietās:

1) pirmā instancē par katru rakstiski vai mutiski pieteiktu prasības lūgumu, par katru pretprasību un atsauksmi pret aizmugurisku spriedumu � �etri procenti, bet trīsdesmit latus nepārsniedzo�ās prasībās � trīs procenti no prasainās vai apstrīdamās sumas;

2) otrā instancē � par katru apelacijas sūdzibu � �etri procenti, bet trisdesmit latus nepārsniedzo�ās prasībās � trīs procenti�no prasamās vai apstrīdamās sumas.

Nenovērtējamo prasību lietās tiesu nodevu nosaka miertiesnesis, taisot spriedumu, apmērā no viena lata līdz �etrdesmit latiem.

Tiesu nodeva aprēķinama no pilniem latiem, skaitot nepilnus latus prasības sumās par pilniem. 1921. g. 72, 1, 200². p.; 1924. g 52, I, 111; 1931. g. 250, II, 2.; 1935. g. 87, 111; 1939. g. 79, III, 298. p

Sk. tēzi zem 971. p.

298�. Civilprasībās, kas pieteiktas krimināltiesā (7. p.), lok�ņu nodeva nav ņemama, bet ņemama no notiesātā tiesu nodeva triju procentu apmērā no piespriestās sumas, tomēr ne mazāk par vienu latu. Nodevu pēc sprieduma spēkā stā�anās piedzen policija. 1935. g. 87, II, 298'. p.; 1937. g. 202, II.

299. Lok�ņu nodeva ņemama divdesmit santimu apmērā par katru civillietā iesniegtā lūguma un tam pielikta vai lietā iesniegta dokumenta loksni, kā arī par katru prāvnieku iesniegta papīra loksni.

Par mutiskiem lūgumiem ņemama nodeva kā par vienu loksni. 1921. g. 72, I, 2003. _p._;1924. g. 204.

Piezīme. Par mutiskiem lūgumiem, kas iz�ķirami bez

sevi�ķas tiesā�anas darbības, piemēram, lūgumiem izdot norakstus, uzziņas, izpildu rakstus u. t. t., lok�ņu nodeva nav

ņemama. 1921. g. 72, 1, 2003. p. piez.

No lok�ņu nodokļa ir atsvabināti tikai mutiski lūgumi, kuri iz�ķirami bez sevi�ķas tiesas darbības, bet gadījumā, ja kāds no prāvniekiem pilnvaro kādu personu lietas ve�anai, tad tas pec sava satura nav mutisks lūgums, bet mutiski slēgts pilnvarojuma līgums, par ko tiesai jāieraksta protokolā (59 p.), kas pēc piezīmes izpratnes nav atsvabinams no lok�ņu nodokļa (32/1803; VIII. 96).

300. Valsts pārvaldes ir atsvabinātas no kancelejas nodevas samaksas par tiem norakstiem, kurus tām piesūta uz 1407. panta pamata, bet pārējos gadijumos maksā lok�ņu, tiesu un kancelejas nodevu uz vispārējā pamata. 1935. g. 87, 1, 300. p.; 1937. g. 202, II.

301. Prasības lūgumu un jebkuru citu lūgumu atstāj bez tālākvirzī�anas, ja tiem nav pieliktas nodevas, kas pienākas no. lūdzēja (298., 299. p.). To samaksai lūdzējam dod septiņas dienas laika. Pēc �ā termiņa notecējuma rakstisku lūgumu izsniedz lūdzējam atpakaļ, bet mutisku lūgumu atstāj bez caurskatī�anas, un pēc tam lūgumu nevar atjaunot citādi, kā no jauna iesniedzot lūgumrakstu. 1921. g. 72, 1, 2005. _P._;1935. g. 87, 111.

Sk. tezes zem 373. p.

302. Prāvnieku iemaksātā tiesu un lok�ņu nodeva viņiem izsniedzama atpakaļ:

1) kad prāvnieks, iekamviņa lūgumam, atsauksmei vai sūdzībai dots kautkāds virziens, paziņo, lai tos atstāj bez caurskatī�anas; �āds lūgums jāpieteic ne vēlāk kā mēne�a laikā no nodevas iemaksas;

2) kad miertiesnesis lietu, kā viņam pēc lietu �ķiras nepie-kritīgu, nepieņem iztiesā�anā. 1921. g. 72, 1, 200⁶. p.

302. p. 1. punkts paredz tiesu nodokļa izsnieg�anu prāvniekam atpakaļ par viņa izsniegtu apēlaciju, bet tomēr vienīgi taja gadījuma, ja

prāvnieks atsauc apelaciju pirms tai dots kaut kāds virziens. Ar �kaut kāda virziena do�anu� likums saprot ari pretējās puses izziņo�anu par tāda procesa papira ienāk�anu, kas attiecas uz �īs puses tiesībām un izsauc nepiecie�amību spert aizstāvē�anas solus (32/1764; VIII, 97).

Sk. arī tezi zem 981. p.

303. Prāvnieki atsvabinaini no nodevu (298., 299., 305. p.) un tiesu izdevumu (1010. p.) samaksas, ja miertiesnesis uz prāvnieka lūgumu atzinis, ka viņi nespēj tos samaksāt. Par atsvabinā�anu no nodevu un tiesu izdevumu samaksas, kā arī par �āda lūguma noraidī�anu, miertiesnesis taisa sevi�ķu lēmumu attiecībā uz katru lietu un katru personu, kas lūgumu iesniegusi.

Mazturības tiesību bauda bez atsevi�ķa miertiesne�a lēmuma personas, kas ceļ prasības:

1) par neizmaksātu darba algu (36. p. 2. piez.);

2) pamatojoties uz likumu par apdro�inā�anu negadijumos un arodslimībās (Lik. kr. 1939. g. 61), un

�3) pamatojoties uz noteikumiem par slimo kasēm (Lik. kr. 1930. g. 114).

Izsprie�ot lietu tai personai par labu, kura bauda mazturības tiesību, visu viņas vietā samaksāto naudu, kā arī visu nenomaksāto tiesu, kancelejas un lok�ņu nodevu valsts piedzen vai nu no minētai personai piespriestās mantas, vai uzveiktā daļā no prāvu zaudēju�ās puses.

No mantas, kas piespriesta mazturības tiesību baudo�ai personai par labu, piedzenamas arī nodevas un citi maksājumi, kurus prāvnieks, baudot mazturības tiesību, nav sedzis pēc sprieduma taisī�anas. 1935. g. 87, I, 303. p.; 1937. g. 202, II.

Piezīme. Izvilkumus no spriedumiem vai lēmumiem par �ajā pantā minēto naudas sumu piesprie�anu tiesu iestādes nosūta Nodokļu departamentam, ja kāds no maksātājiem dzīvo Rīgā, bet pārējos gadijumos nodokļu inspektoram, kura iecirkni dzīvo kāds no maksātājiem (a). Tālākā rīcība ar piedziņu piekrit Nodokļu departamentam (b). Atbildētājs, labprātīgi izpildot tiesas spriedumu, vai vienojoties ar prasītāju par izpildes veidu, var prasītājam izmaksāt tikai to sumu, kas pārsniedz valstij pēc sprieduma pienācīgo sumu (c).

(a) 1939. g. 79, I, 303. p. piez. � (b) 193i. g. 87, I, 303. p. piez. � ic) 1937. g. 202, I!.

Piedziņas uzdevumu sūtī�ana tie�i nodokļu inspektoriem novēr� tādu � stāvokli, ka, piem., Daugavpils tiesas, izpildot 303. un 1011. p. piezīmes, nosūta izvilkumus no spriedumiem uz Rīgu Nodokļu departamentam, bet tas pēc pāris dienām nosūta rīkojumu savam nodokļu inspektoram

atpakaļ uz Daugavpili. Tiesas suta piedziņas tie�i nodokļu inspektoram, pēc maksātāja dzīves vietas, kāda tiesai zinama. Visa tālākā rīcība tad piekrīt Nodokļu departamenta orgāniem (Т. М. V. 39/4. piel., 23. lapp.).

�ajā pantā minētās personas bauda mazturības tiesības ari kasacijas instance, un viņas tas nezaudē ar to vien, ka otrā instance prasību atraida aiz tā iemesla, ka partu starpā nav pastāvēju�as darba līguma attiecības (303. р. 1. punkts). (CKD kops. 38/47).

Lietās par mazturības tiesību pie�ķir�anu miertiesnesis ņem divējādu dalību. No vienas puses viņam piekrīt 1005. pantā paredzētās apliecības izdo�ana ja pati lieta piekrīt apgabaltiesai, кита tad pati lemj par mazturības tiesību pie�ķir�anu vai nepie�ķir�anu; �ādos gādājumos miertiesnesis rīkojas nevis kā tiesnesis, bet gail kā pārvaldes orgāns, kam likums pie�ķir tiesību pēc sava ieskata izdot var neizdot minēto apliecību, un viņa par to taisītais lēmums vispār nav pārsūdzams (36/1874; XIII, 308). No otras puses, miertiesnesis lietās par mazturības tiesību pie�ķir�anu rīkojas arī uz 303. p. pamata, t.i. pats lemj par �o tiesību pie�ķir�anu miertiesu iestadem piekritigās lietas. Ja ar �ādu lēmumu lūdzēja lūgums par mazturības pie�ķir�anu ir noraidīts, tad¹ �is lēmums ir pārsūdzams vispārējā kartība; pretējā gadījumā, t. i. ja mazturības tiesības lūdzējam ir pie�ķirtas, miertiesne�a lēmums nav pārsūdzams (32/1931; VIII,97; 37/1155; XIV, 23, 24).

Miertiesu iestādēs lēmums par mazturības tiesības nepie�ķir�anu ir parsudzams (32/1931; VIII, 97).

Sk. tezes zem 1003., 1004. un 1011. p.

304. Vainīgais nepareizu ziņu snieg�anā par savu mantas stāvokli sodāms uz Sodu likuma (1936. g. izd.) 188. panta 3. punkta pamata. 1921. g. 72, 1, 200⁸. p.

305. Kancelejas nodeva pie miertiesne�iem un apgabaltiesās ņemama, izdodot izpildu rakstus, apliecības, spriedumu un protokolu norakstus un citus papīrus, piecdesmit santīmu apmērā par katru loksni, skaitot divdesmit piecas rindiņas par lappusi.

Senātā kancelejas nodeva ņemama uz 983. panta pannta. Turp., 201. р.; 1924. g. 204.

Sk. tezi zem 983. p.

306. Tiesu, lok�ņu un kancelejas nodeva pie miertiesne�iem nomaksājama tikai ar tiesu markām. Pārmaksātā nauda atdodama atpakaļ prāvniekiem. Atlikumus, mazākus par vienu latu, pa pastu vai caur policiju neizsniedz. Ja pieprasijums neienāk viena gada laikā pēc sprieduma stā�anās likumīgā spēkā vai lietas izbeig�anas, tad �ie atlikumi ieskaitami valsts ienākumos. 1935. g. 87,1, 306. p.

307. Neatkarīgi�no �iem noteikumiem tiesu izdevumu ziņā tiesas ievēro arī 962�1013. panta vispārējos noteikumus, ciktāl tie nerunā pretim �ās (XV) nodaļas noteikumiem. 1921. g.

72, 1, 2012. p.

/

Pirmā nodaļa.

Tiesā�ana apgabaltiesās.

Pirmā apak�nodaļa.

Piekritlba.

I. Vispārīgi noteikumi.

308. Apgabaltiesām piekrīt visas prasības, kā arī lūgumi par piespiedu izpildī�anu pēc aktiem, kas nepiekrīt miertiesne�u kompetencei. 1912. g. 1003,1, b, 202. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B. 1. p.

309. Prasība iesniedzama tai tiesai, kuras apgabalā atrodas atbildētāja dzīves vieta. No �ā noteikuma izņemtas prasības uzvārda maiņas lietās, kuras ceļamas pēc lūdzēja dzīves vietas, kā arī citi likumā tie�i norādītie gadijumi, attiecībā uz kuriem par piekri-tību pastāv sevi�ķi noteikumi. 1804. g. 41477, 203. p.; 1920. g. 209, 9. p. piez.; 1937. g. 202, II.

310. Ko uzskata par dzīves vietu, nosaka Civillikums (1937. g. izd.). 1937. g. 202, I, 310. p.

Dzīves vietas (domicila) definicija dota Civillikuma 7. pantā.

311. Ja atbildētājam ir vairākas dzīves vietas, tad prasītājs var prasību celt vienā�no �īm vietām pēc pa�a izvēles. Turp. 311. p.

312. Prasītājs var celt prasību arī tur, kur atbildētājs apmeties uz kādu laiku, kaut arī viņam tur nebūtu dzīves vietas. No �ā noteikuma izņemta apstā�anās uz īsu laiku. Turp. 312. p.

Prasību var celt arī pēc atbildētāja pagaidu apstā�anās vietas, ja tā sakrīt ar saistības izpildī�anas vietu vai tiesību parkap�anas vietu; piem., pret personu, kas uzturas viesnīcā var iesniegt prasību par uzturē�anās maksu (prof. Bukovska CP māc. grām. 224. lpp.).

313. Atbildētājs, kas saukts pie tiesas uz iepriek�ējā (312.)-panta parnata, var lūgt, lai viņa lietu pārved uz to tiesu, kuras apgabalā viņam ir dzīves vieta. Nav tiesības to lūgt tam, kas nevar pierādīt, ka viņam Latvijā ir dzīves vieta. 1864. g. 41477, 207. р.; 1937. g. 202, II.

314. Pārvest lietu no vienas tiesas uz otru bez prasītāja piekri�anas nav pielai�ams, kad prasība par līguma neizpildī�anu sasniedz atbildētāju tajā tiesas apgabalā, kur pēc līguma pienācies to izpildīt. 1864. g. 41477, 208. p.

315. Prasības, kas ceļas no līguma, kurā nosacīta tā izpildī�anas vieta, vai arī no līguma, kuru, pēc saistības rakstura, var izpildīt tikai noteiktā vietā, iesniedzamas tai tiesai, kuras apgabalā līgums izpildāms. Turp., 209. p.

Piezīme atcelta (1037. g. 202, IV).

1 315. p. nodibina vietēju piekritību pēc izpildī�anas vietas tikai tajā gadījumā, kad prasītājs prasa izpildī�anu no atbildētāja kā no sava kontrahenta, bet ne tad, kad prasītais pamato savu prasību pret konkrētu atbildētāju uz līgumu ar kādu citu personu. Hez tam, piekritiba pēc līguma izpildī�anas vietas nav izslēdzo�a un pielai� katrā ziņā prasības cel�anu uz vispārēja pamata pēc atbildētāja dzīves vietas (27/162; III, 94).

2 Pēc līguma izpildī�anas vietas var celt visas no Ilguma izrieto�ās prasības, pat ja tās vērstas uz atlīdzību par līguma neizpildī�anu vai uz līguma atzī�anu p'ar spēkā neeso�u, vai par spēku zaudēju�u (prof. fiukov-ska CP māc. grānT. 228. lpp.).

3 Uz 315. panta pamata prasība ceļama tiesā, kuras iecirknī līgums izpildāms. Apstāklim, ka viens no kontrahentiem ir akciju sabiedrība, nav nozīmes lieta, jo 315. pants piemērojams arī gadījumiem, kuros viens no kantrahentiem ir juridiska persona (o7/1500; XIV, 158).

⁴ Ja prasība par nomas naudas parādu piekrīt tiesai pēc norunātās izpildī�anas vietas, tad līdz ar to tai pa�ai tiesai piekrīt arī no tās pa�as prasības izrieto�a talaka prasība par nomas Ilguma atcel�anu aiz nomas naudas samaksas nokavējuma (27/713; IV, 91).

5 Prasītājs var celt prasību pēc savas pastāvīgās dzīves vietas, ja prasības (izpildījuma) priek�mets ir zināmās naudas sumas maksājums (CL 1823. р.), bet ne kādas lietas nodo�ana. No �ā viedokļa arī nesamaksātā pirkuma suma ir naudas parāds (35/8; XI, 450), tāpat parāds par ņemtam precēm (35/724; XI, 579).

6 Senata paskaidrojums, ka kreditoram - prasītājam tiesība celt prasību pēc savas pastāvīgas dzīves vietas", ja prasības priek�mets ir naudas parāds (CKD kops. 35/8), piemērojams arī tad, ja prasība celta pret ārzemēs atrodo�os ārzemnieku (CKD kops. 35/23; XII, 651).

316. Prasība pret atbildētāju, kas atrodas ārzemēs, vai kura dzīves vieta prasītājam nav zinama, iesniedzama pēc viņa nekustama īpa�uma atra�anās vietas; bet ja atbildētājam nekus-

tama īpa�uma nav vai ja prasītājam tas nav zināms, tad no prasitaja ieskata atkarājas celt prasību pēc viņam zināmās atbildētāja pēdējās dzīves vietas, vai ari pēc tās vietas, kur noslēgta vai izpildāmā saistība, no kuras prasība cēlusies.* 1864. g. 41477, 210. p.

Noteicot 316. pantā paredzēto lietas piekritibu pēc imobiila atra�anās vietas, likumdevējs, kā redzams no �ā panta motivļem, iziet no tā, ka parasti pie imobila atrodas atbildetaja pārstāvis; tadel atbildētais nevar noliegt imobila piederību materiala nozīme viņam uz ta pamata vien, ka tas, kaut gan uz statutu pamata uzskatams par pārgāju�u uz viņu, bet tomēr vēl neesot parrakstīts uz vina vardu zemes gramatās (25/119; II, 137).

317. Atbildētājs, kas saukts pie tiesas uz iepriek�ējā (316.) panta pamata, var lūgt, saskaņā ar 313. un 314. pantu, lai lietu pārved uz tiesu, kuras apgabalā viņam ir dzīves vieta Turp., 211. p.; 1937. g. 202, II.

318. Prasības par īpa�uma vai lieto�anas tiesībām un par jebkuru citu lietu tiesību uz nekustamu īpa�umu vai tā piederumiem, kā arī prasības un strīdi par minēto tiesību ierakstī�anu zemes grāmatās vai par �o tiesību dzē�anu, iesniedzamas pēc nekustama īpa�uma atra�anās vietas. Prasības par realservitutiem un realnastām iesniedzamas pēc tās vietas, kur atrodas ar servitutu vai realnastu apgrūtinātais īpa�ums. 1889. g. 6188, noi. 1, A, 73. p.;

1931. g. 137, III.

319. Prasības par nekustamam īpa�umam nodarītiem zaudējumiem un pametumiem iesniedzamas pēc �ā īpa�uma atra�anās vietas. 1912. g. 1003, B, I, 213. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Sk. 1. tezi zem 1403. p.

320. Dzelzsceļa valdes prasības pret zemes valdītājiem gar dzelzsceļa līniju par ierīkojumu, noliktavu, izrakumu un apstā-dijumu iznīcinā�anu vai pārcel�anu iesniedzamas pēc tās vietas, kur iznīcināmā vai pārceļamā lieta atrodas. 1869. g. 46628, 7., 8. p. � Sal. 1927. g. 127.

321. Uz nekustama īpa�uma ieķīlājuma rakstiem pamatotas prasības iesniedzamas tai tiesai, kuras pārzinās robe�ās ieķīlātais īpa�ums atrodas. 1864. g. 41477, 214. p.

322. Mantojuma prasības, mantinieku strīdi kā pa�u starpā, tā arī pret testamenta īstumu un spēku, lietas par bezman-tinieku mantu, kā arī prasības pret mantojuma masu, kad nav zināmi mantojuma tiesībās apstiprināti vai mantojumu pieņēmu�i manti-

nieki, piekrīt tai tiesai, kuras pārziņas robe�ās bijusi mantojuma atstājēja pēdējā dzīves vieta, bet ja mantojuma atstājējam pēdējā dzīvesvieta Latvijā nav bijusi, tad tai tiesai, kuras pārziņas robe�ās atrodas Latvijā atstātā manta, yai, kad manta Latvijā atrodas vairākās vietās, tai tiesai, kuras apgabalā atrodas vērtīgākā manta. 1937. g. 202, I, 322. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, I, 322. р.).

1 Mantinieku strīdos ietilpst ari strīdi par mantoiuma dalī�anu (TMV 38/1 pielik., C, 2, e).

2 Ja manta, kas atrodas vairākos iecirkņos, katrā iecirknī reprezentē vienādu vērtību, prasība ceļama pēc prasītāja ieskata. Ar vērtīgāko mantu jāsaprot acīmredzami vērtīgākā manta (Kodif. nod. pask.).

3 Ja testamentu apstrīdot prasības pamats ir prasītāja tiesību aizskārums (piem., kā neatraidama mantinieka), tad prasību var vērst vienīgi uz testamenta atzī�anu par speķa neeso�u zinama daļā; ka atbildētāji bez mantojuma masas jānorāda visas strīdū ieinteresētās personas (prof. Bukovska CP māc. grām. 706. Ipp).

4 Ja testamenta apstrīdē�anai par pamatu ir viltojums vai testatora gribas trūkums, tad prasība vēr�ama pret visiem testamentā norādītiem mantiniekiem, legatariem u. t. t., kā arī pret mantojuma masu (prof. Bu-kovska CP māc. grām. 706. Ipp.).

5 Kad mantojuma atstājējs uzsācis prāvu pret vienu no saviem nāko�iem mantiniekiem, tad pēc viņa_ nāves prasītāja un atbildētāja sakri�ana vienā personā nav par �ķērsli pārējiem mantiniekiem¹ prāvu turpināt pret savu līdzmantinieku (prof. Bukovska CP māc. grām. 258. Ipp.).

323. atcelts (1933. g. 152, D, I! I).

324. Lietas par autora tiesību aizskar�anu iesākamas, pēc prasītāja ieskata, vai nu tajā apgabaltiesā, kuras pārziņas robe�ās �īs tiesības aizskartas, vai ari tajā, kurai atbildētājs pakļauts pēc savas dzīves vietas. 1911. g. 34935, lik. iv, 217. р.; xn.

325. Prasība, kas attiecas uz atbildētājiem, kuri dzīvo da�ādos tiesu apgabalos, vai uz nekustamu īpa�umu, kur� atrodas da�ādos apgabalos, iesniedzama, pēc prasītāja ieskata, vienai no tām tiesām, kurām lieta var būt piekritīga. 1864. g. 41477, 218. p.

326. Prasība, kas attiecas uz kustamu mantu kopīgi ar nekustamu īpa�umu, iesniedzama, pēc prasītāja ieskata, vai nu pēc tās vietas, kur atrodas nekustamais īpa�ums, vai pēc tās, kur dzīvo atbildētājs. Turp., 219. p.

327. Pret tirdzniecības reģistrā ierakstītu atklātu vai koman-ditsabiedrību prasība jāiesniedz tai tiesā, kuras pārziņas robe�ās dzīvo kāds no personīgi atbildīgiem biedriem, pēc prasītāja izvēles, vai kuras iecirknī atrodas sabiedrības sēdeklis.

Prasība pret �ādām sabiedrībām, kas ceļas no līguma, kur� noslēgts ar viņas vietējo nodaļu vai aģentu, var iesniegt ari pēc �ās nodaļas atra�anās vai aģenta dzives cietas. 1937. g. 202, I, 327. p.

Processpēju bauda nevien juridiskās personas, bet arī tirdznieciskas sabiedrības (prof. Loebers 40 S III. 2) un nevien tirdznieciskie painatuzuē-mumi, bet arī to filiāles. Ja atbildētājs, piemēram, ir tirdzniecisks uzņēmums Liepājā uti filiāle Rīgā, tad varētu celt prasību Rīga, ja darijums noslēgts ar atbildētāju Rīgas filiāli vai arī ar tas Rīgas aģentiem (TP 32/237 b; 68).

328. Prasība pret juridisku personu jāiesniedz tai tiesai, kuras pārziņas robe�ās atrodas viņas sēdeklis.

Prasību pret juridisku personu, kas ceļas�no līguma, kur� noslēgts ar viņas vietējo nodaļu vai aģentu, var iesniegt arī pēc �ās nodaļas atra�anās vai aģenta dzives vietas. Turp., 328. p.

329. atcelts (1937. g. 202, IV).

330. Kad parādnieks izsludināts par maksātnespējīgu, tad prasības par konkursa masai piederīgo mantu iesniedzamas tai tiesai, kas skata cauri lietu par viņa maksātnespēju. 18C4. g. 41477, 223. р.; 1889. g. 6188, 110I. I, Л, 75. р.; 1931. g. 137, III.

Tā kā maksātnespējīgā rīcības spēja aprobe�ota vienīgi attiecībā uz konkursa masā ietilpsto�o mantu, tad prasībās par viņa pārējo mantu jāpiemēro vispārējie piekritibas noteikumi (Gasmams un Nolkens, I, 59. Ipp.).

331. Latvijā atrodo�os ārzemnieku lietas, kā savā starpā, tā arī ar Latvijas pilsoņiem, piekrīt Latvijas tiesu iestā�u pārziņai pēc vispārējiem likumiem par piekritību. 1864. g. 41477, 224. p.

332. No iepriek�ejā (331.) panta noteikuma izņemtas tās prasības, kuras ceļ pret personām, kas pieder pie ārzemju vēstniecībām. Latvijas pilsoņi, kuriem ir naudas prasijumi pret �īm personām, var griezties pie Ārlietu ministrijas, kurai jāgādā, lai viņi tiktu apmierināti. Turp., 225. p.

Piezīme. Personas, kas kalpo pie ārzemju vēstniekiem, sūtņiem un citiem diplomātiskiem aģentiem, pakļautas tiesu iestā�u pārziņai pēc vispārējiem likumiem par piekritību, bet viņas aicina pie tiesas, ja viņu dzīves vieta zinama, ar Ārlietu ministrijas starpniecību. 1868. g. 45503, 2. p.

Ekster;torialitati baudo�ai personai nav ņemta tiesība celt prasību 1 pret personu, kas �o tiesību nebauda. Tādam atbildētājam ir tiesība celt pretprasību. Neatkarīgi no tam eksteritorialitate uzskatama par atkritu�u, ja persona, kurai �ī tiesība pieder, pati cel prasību vietējā tiesā. �e atbildētājs var prasīt, lai caurlūko visu strīdamo tiesisko attiecību, bet ne tikai to dalu, kuru prasītājs vēlas (prof. Bukovska CP māc. grām. 136.�136. Ipp.).

2 332. p. minētas personas nevar uzaicināt par lieciniekiem, bet viui san var ierasties lapbrātīgi liecības do�anai (prof. Bukovska CP māc. grāini.

136. Ipp.).

3 Blakus pārstāvjiem' eksteritorialitati bauda arī pa�as ārvalstis un viuu galvas, ja vien lieta neattiecas uz nekustamu īpa�umu, kur� padots forum rei sitae (prof. Bukovska CP mac. grām. 136. Ipp.).

4 Konsuli nav uzskatami par diplomātiskiem pārstāvjiem, kamdēļ viņu eksteritorialitate noteicama ar sevi�ķam konvencijām (prof. Bukovska CP māc. grām. 135. Ipp.).

5 Ārlietu ministrija rūpējas vienīgi par naudas prasījumu nokārto�anu, bet, piem., negādā par lietiskiem prasījumiem (prof. Bukovska CP māc. grām. 136. Ipp.).

333. Pretprasība piekrīt tai tiesai, kurai iesniegta pirm-praslba, un tā lūkojama cauri vienkopus ar �o pirmprasību, ja vien pretprasība stāv sakarā vai noder ieskaitam ar pirmprasību un pēc savas �ķiras nepiekrīt citai tiesai.

Izbeidzot pirtnprasibas iztiesā�anu, pretprasību izsprie� tā pati tiesa, kurai tā iesniegta (a).

Tiesa var atteikties lūkot cauri pretprasību vienkopus ar pirmprasību tādos gadijumos, kad pretprasības izlem�ana saistīta ar sare�ģītu darbību, kas prasītājam varētu sagādāt netaisnu novil-cinājumu (b).

(a) 1914. g. 1583, I, 1, 226. p. � (b) 1937. g. 202, III, 333. p.

1 Pretprasība pielai�ama nevien pastāvot kompensācijās noteikumiem, kuri prasa priek�metu vienlīdzību (Ctvillik. 1847. p. 1. pk.), bet arī vispār pastāvot sakarībai starp abām prasībām; pretprasība pat pret izlik�anas prasību pielai�ama tad. kad pretprasība pamatojas uz Civillikuma 2140. pantu (24/308; I, 60).

2 Pretprasība, kas iesniegta pret apgabaltiesā celtu pirmprasību, var arī ietilpt miertiesne�a piekritībā, ja vien tā noder ieskaitam ar pirmprasību vai atrodas ar to oie�ā sakarībā (prof. Bukovska CP māc. grām. 323. Ipp.).

3 �is pants runā par pretprasības (bet nevis tās daļas) ieskaitī�anu pirmprasība (29/1726; VI, 90).

Sk. tezes zem 445'. p.

334. Līgumu noslēdzot, tā noslēdzēji var noteikt to pirmās pakāpes tiesu, kurā iz�ķirami strīdi, kas viņu starpā varētu celties par �o līgumu un par tā izpildī�anu. 1864. g. 41477, 227. p.

Forum prorogatum ir izņēmuma forums, kas tiesai jāievēro tikai tad, ja tiesa noteikti konstatējusi partu absolūtu un nenosacītu vieno�anos par to. 334. p. piemērojams arī miertiesu iestādēs (36/759; XII, 598).

335. Visās lietās, izņemot lietas par nekustamu īpa�umu, puses var pēc savstarpējas vieno�anās izvēlēties strīda iz�ķir�anai ari ne to apgabaltiesu, kurai nāktos lietu lūkot cauri vispārējā piekritlbas kārtībā. Turp., 228. p.

Vieno�anās cetā var grozīt vienīgi vispārējo un fakultatīvo, bet nevis 1 izņēmuma vai obligatorisko piekritību. Līgumisko piekritību var noteikt rakstiski un mutiski; tās tiesas piekritība, pie kuras puses veļas griezties, nav vajadzīga (prof. Bukovska CP māc. grām. 238. Ipp.).

Ja divas izņēmuma piekritības nonāk kolīzijā, piem., prasībā pēc 2 1234. p. un pēc 330. р., tad priek�roka dodama forum rei sitae (prof. Bukovska CP māc. grām. 227. Ipp.).

II. Piekritības strīdi un to iz�ķir�anas kārtība.

1. Strīdi starp tiesu iestādēm.

336. Katra tiesa pati iz�ķir, vai iesniegtā prasība piekrīt viņas pārziņai, un nekādā ziņā nav jāgrie�as pie augstākās tiesas, lai tā iz�ķirtu viņas �aubas. 1864. g. 41477,229. p.

Katrai tiesu iestādei ex officio un pirmā kārtā jāiz�ķir jautājums par to, vai konkrēta lieta viņai piekrīt vai ne (Apv. sap. 36/6; XII, 722).

337. Piekritības strīdus starp apgabaltiesām iz�ķir Tiesu palata. Turp., 230. р.; 1918. g. 10, 6. p.

338. Lietas par piekritības strīdiem sākas ne citādi kā uz vienas puses blakus sūdzību pret apgabaltiesu; sūdzībai pieliekami klāt noraksti no to tiesu lēmumiem, kurās cēlies piekritības strīds. 1864. g. 41477, 232. p.

Sk. 2. tezi zem 075. p.

339. Sūdzības noraksts piesūtams pretējai pusei, un tālākā lietas gaitā jāievēro noteikumi par blakus sūdzibām, bet pa to laiku apturama tiesā�ana pirmās pakāpes tiesā. Turp., 233. p.

340. Piekritības strīdus iz�ķir palatas kopsapulcē. I9il.g. 35154, I, 1, 234. p.

341 Sūdzība par palatas lēmumu iesniedzama Senata civil-departamentam divu nedēļu laikā no lēmuma pasludinā�anas dienas. 1864. g. 41477, 235. р.; 1918. g. 10, 7. р.; 1935. g. 87, III.

2. Strīdi starp tiesu un pārvaldības iestādēm.

342. Jebkuras �aubas par to, vai tiesā uzsāktā lieta piekrīt pārvaldības vai tiesu iestā�u caurlūko�anai, iz�ķir tiesa, no kuras atkarājas pieņemt lietu vai atzīt, ka tā tiesai nepiekrīt. 1864. g. 41477, 237. p.

343. Nevienai pārvaldības iestādei vai personai nav tiesības pieņemt savai caurlūko�anai lietu, kuru jau iztiesā tiesu iestādē, iekam �o lietu nav izbeigusi augstākā tiesas instance. Turp., 238. p.

344. Par tiesas lēmumiem, kas minēti 342. pantā, pielai�ama blakus sūdzība atsevi�Ķi no apelacijas. 1864. g. 41177, 239. p.

345. Pārvaldības iestāde vai persona, atzīdama tiesas pieņemto lietu par sev piekritīgu, paziņo par to tiesai caur prokuroru, kas pie tiesas pastāv, norādot tos pamatus, kuru dēļ viņa ieskata lietu par sev piekritīgu. Turp., 240. p.

346. Iepriek�ējā (345.) pantā minētā gadijumā, kā ari gadi-jumā, kad sūdzību iesniegusi privātpersonā, piekritības strīdu iz�ķir Senata apvienotā sapulce, pie kam lietas tālākā gaita tajā tiesā, kurā strīds cēlies, apturama līdz tā iz�ķir�anai; bet tiesa �ādā gadijumā var nolemt prasību nodro�ināt likumā paredzētā kārtībā. 1922. g. 165, II.

Otrā apak�nodaļa.

Pilnvarnieki.

347. Tajās vietās, kur nav pietieko�ā daudzumā zvērinātu advokatu (Tiesu iek. 1936. g. izd.), pilnvarniekus var izvelēties no privatadvokatiem, bet no citām personām tikai Tiesu iekārtā norādītos gadijumos (a).

Persona, kas nepieder pie zvērinātas advokatūras, nevar lietas vest tajos tiesu iestā�u departamentos, nodaļās vai iecirkņos, kuru sastāvā kā tiesnesis darbojas viņas laulātais, viņas pa�as vai viņas laulātā radnieks taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sānu līnijās � radniecības pirmajās trīs pakāpēs vai svainības pirmajās divās pakāpēs (b).

(a) 1864. g. 41477, 245. p.; 1874. g. 53573, not. 1.�3., 5., 16. p. �

(b) 1935. g. 87, II, 347. p.

348. Par pilnvarniekiem nevar būt:

1) lasīt- un rakstītnepratēji;

2) pilngadību nesasniegu�ie;

3) par maksātnespējīgiem atzītie;

4) aizbildnībā vai aizgādnībā stāvo�ie;

5) tiesu iestā�u locekļi un prokuratūras dienestpersonas, izņemot lietas, kuras viņi ved savu bērnu, vecāku, māsu vai sievas vietā, ja �is lietas iztiesājamas ne tajā tiesā, pie kuras viņi pastāv, un ne tai pakļautās iestādēs;

6) personas, kurām piespriests ar tiesību zaudē�anu saistits sods, kaut ari viņas pēc taisītā sprieduma atsvabinātu no soda noilguma, izlīguma, ap�ēlo�anas vai amnestijas dēļ;

7) personas, kas biju�as zem tiesas par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem noteikts ar tiesību zaudē�anu saistīts sods, ja lietas par �īm personām izbeigtas pirms tiesas sprieduma taisī�anas uz iepriek�ējā (6.) punktā norādītiem pamatiem;

8) personas, kas atlaistas no dienesta ar tiesas spriedumu, un

9) visi tie, kam ar tiesas spriedumu aizliegts vest sve�as lietas. 1864. g. 41477, 246. р.; 1889. g. 6188, nol. 1, A, 163. р.; 1917. g.

407, II; 1923. g. 97, i, В, 1., 7.; 1931. g. 137, IV; 1937. g. 202, II.; 1939 g. 79, III.

Ar 348. р. 1. punktā minētām personām saprotamas personas, kuras 1 neprot lasīt un rakstīt valsts valodā. Pa�ai tiesai jāpārbauda attiecīgos gādājumos pilnvarnieka darbības spēja �ajā ziņā (34/353; XI, 123).

Jautājums par to, vai pilnvarniekam vispār ir tiesība uzstāties tiesā 2 citu personu vārdā, iz�ķirams vienīgi pēc tiem likumiem, kas ir spēka pilnvarnieka uzstā�anās brīdī (32/1474; VIII, 89).

Persona, kura gan sodīta ar tiesas spriedumu, bet bez tiesību zaudē- 3 Sanas un kurai ar tiesas spriedumu nav aizliegts vest sve�as lietas, var but par pilnvarnieku (35/1803; XII, 341).

Ja pats prāvnieks parakstījis lietu virzo�u papiru, tad tādas personas 4 uzstā�anās vienā tiesas sēde, kā viņa pilnvarnieks, kurai uz to nebija tiesības, nav pietieko�s pamats sprieduma atcel�anai (35/1803; XII. 341).

349. Pilnvarojums tādai personai, kas nepieder pie zvērinātiem advokatiem, apstiprināms ar noteiktā kārtībā apliecinātu pilnvaru. 1864. g. 41477, 247. p.

Pilnvarojums klusu cie�ot nav pielai�ams (V. Bukovskis. TMV 25; 5/6 1

� 752. lpp.).

Pilnvarojuma vēlāka apstiprinā�ana (ratiliabitio) var izveidoties tikai 2 stingri formālā pilnvarā, kāda paredzēta 349. pantā. Sakarā ar �o forma-I'itatu ievēro�anu �ai apstiprinā�anai nevar būt atpakalēja spēka, t. i. viņu nevar attiecināt uz prasības iesnieg�anas brīdi (V. Bukovskis, TMV, 25/5/6

� 754'. lpp.).

Sk. arī 7.�12. tezi zem 675. p.

350. Pilnvarojumu zvērinātam advokatam var apstiprināt:

1) ar noteiktā kārtībā apliecinātu pilnvaru (a);

2) ar pilnvaru, kurā pilnvaras devēja parakstu apliecinājis miertiesnesis, notārs, policija, pagasta valde vai pagasttiesa (b);

3) ar pilnvaras devēja un pilnvarotā mutisku paziņojumu, kas ierakstīts tiesas protokolā (c).

(a) 1864. g. 41477, 248. р. 1. pk.; � (b) 1931. g. 137, I, 248.a p. 2. pk.

� (c) 1864. g. 41477, 248. p. 3. pk.

1. piezīme. Pilnvara civilprasību lietās, ja tā izdota zvērinātam advokatam, jāapliecina �ajā pantā paredzētā kāttībā tikai uz pretējās puses pieprasijumu pirmā tiesas sēdē vai pirmā atbildes rakstā pēc pilnvaras iesnieg�anas. 1920. g. 168.

2. piezīme. Iepriek�ējā (1.) piezīmē noteiktā kārtība piemērojama arī pārpilnvarojumam, ko izdod zvērināta advokata palīgam viņa patrons, ja pēdējais �ajā pārpilnvarojumā atzīmējis pa�a pilnvaras izdo�anas laiku, kārtību un pilnvarojuma apmērus. 1935. g. 87, il, 350. p. 2. piez.

3. piezīme. 34. pantā paredzēto pilnvaru valdes loceklim var apliecināt miertiesnesis, notārs, policija, pagasttiesa vai pagasta valde. 1937. g. 202, 111, 350. p. 3. piez.

1 Paceļot ex officio jautājumu par pilnvarojuma formālo pareizību un piemerojot Civilprocesa likuma 66. p. 2. punktu, kaut кап no mājas kartībā sastādītās pilnvaras redzams, ka zvērināts advokats rīkojies taisni prasītājā varda, tiesa pārkāpusi 59. р. 1. piezīmi un 66. p. 2. punktu (31/1083; VII, 94).

2 Neatrunāti strīpojumi zvērinātam advokatam izdotā pilnvarā nepadara pilnvaru par nederīgu (33/2031; X, 177).

³ Ja parta pilnvarniekam pilnvara jau izdota apelacijas sūdzības iesnieg�anas laika, tad vienīgi pilnvaras nepievieno�ana sūdzībai nevar novest pie tas atsta�anas bez caurlūko�anas; �o trūkumu var novērst, iesniedzot pilnvaru kaut arī otrā instancē. �is princips piemērojams kā miertiesu, tā arī vispārējās tiesu iestādēs, sal. 26/493 (33/2031; X, 177).

⁴ _ Pilnvaru, ko izdod ārzemēs, var sastādīt pēc ārvalsts likumiem, bet ta jāapliecina Latvijas pārstāvībā saskaņā ar 552. un 553. p. (prof. Bukovska CP mac. gram. 272. lpp.).

351. Pilnvarnieks pārstāv pie tiesas prāvnieku, un visa viņa darbība viņam dotās pilnvaras robe�ās uzskatama par saisto�u pilnvaras devējam. 1864. g. 41477, 249. p.

Visas attiecības, kas izceļas pilnvarnieku un pilnvaras devēju starpā regulējamas pēc materialo tiesību noteikumiem par pilnvarojumu (prof. Bukovska CP māc. gram. 204., 207. lpp.).

352. Par pilnvarniekam doto tiesību iesniegt apelacijas sūdzību, lūgt, lai atceļ likumīgā spēkā stāju�os spriedumu, nobeigt lietu miera ceļā, pieteikt viltojuma strīdu vai dot �ādā strīdā atbildi, izraudzīt starpniekus �ķīrējtiesai un pilnvarot tālāk citu personu � pilnvarā tie�i jānorāda; pretējā gadījumā pilnvarnieks nav atzīstams par pilnvarotu �ādai darbībai. Turp., 250. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

1 Pilnvarojuma trūkumu nevar atzīt par izlabotu ar to, ka pats prāv

nieks viņu pilnvarnieka parakstīto apelacijas sūdzību nodevis niiertiesne-sim, jo parakstījis apelacijas sūdzību ta�u pilnvarnieks, bet nevis prāvnieks, bet pilnvarnieka tiesības to darīt bija nokārtojamas pēc 352. panta, bet nevis kaut kādā citā veidā (37/372; XIII, 303).

Konstatējot, ka valsts iestādes pilnvarā-komandējumā teikts, ka iestāde komandē zināmu personu aizstāvēt tās intereses lieta tiesu palata, iesniedzot attiecīgus rakstus, tiesa, nākusi pie pareiza slēdziena, ka pēdējos vārdos ietilpst arī pilnvarojums iesniegt apelacijas sūdzību lietā (sk. 30/1044). (31/84; VIII, 98).

Blakus sūdzības iesnieg�anai speciāls aizrādījums pilnvarā nav pra-sams, jo 250. (un 60.) pants blakus sūdzību nemin (27/67; III, 95).

Pilnvarnieks, kas devis substitucijas pilnvaru citai personai, rīkojas nevis savā, bet gan sava pilnvarotaja varda, un visi substituta uz substitucijas pilnvaras pamata taisītie rīkojumi un darbi uzskatami nevis par viņa (t. i. otrā) pilnvarotaja rīcību, bet tie�i par pirmā, iepriek�ejā pilnvarotāja rīcību, un tāpēc pa�i par sevi nav saisto�i substitejo�am (otram) pilnvarotājam (28/134; V, 65).

Par 'lietas dalībniekiem uzskatami nevis partu pilnvarnieki, bet vienīgi pa�i parti (2-8/134; V, 66). Sal. 1. un 2. tezi zem 867. p.

Aizrādījumu pilnvarā uz tiesību vest lietu �abās� instancēs� Senata prakse no 60. panta viedokļa atzinusi par pietieko�i skaidru pilnvaras devēja gribas izteiksmi pie�ķirt pilnvarniekam tiesību iesniegt apelacijas sūdzību (Sen. apv. s. 38/7; XIV, 159).

Sk. arī tezes zem 60. p.

353. Pilnvaras devējs var katrā laikā atsaukt pilnvarniekam doto pilnvarojumu, paziņojot par to tiesai rakstiski vai mutiski, bet tiesai �ā iemesla dēļ nav jāatliek iztiesā�ana, nedz jānogaida jauna pilnvarnieka iecel�ana un iera�anās. Viss tas, ko pilnvarnieks likumīgi izdarijis, līdz tam laikam, kamēr tiesa nav saņēmusi minēto paziņojumu, paliek spēkā (a).

Par mutisku paziņojumu sastādams protokols, ja tiesas aktī atrodas pilnvarojuma raksts, tiesa taisa uz tā uzrakstu, ka pilnvarojums atsaukts (b).

(a) 1864. g. 41477, 251. p. �(b) 1937. g. 202, III, 353. p.

Līdz ar pilnvaras atsauk�anu, arī ipso facto zaudē savu spēku no-taram izdota substitucijas pilnvara izlūgt līguma nostiprinā�anu zemes grāmatās (23/30).

Akciju sabiedrības valdes likumīgi izdota pilnvara neizbeidzasar to, ka atsevi�ķs valdes loceklis, kas savā laikā pilnvaru parakstijļs, pēc tam izstājas no valdes, jo pilnvara, kas izdota akciju sabiedrības vārda, paliek spēkā līdz pa�as akciju sabiedrības izbeig�anai vai pilnvaras atsauk�anai (36/211; XII, 682).

354. Pilnvarniekam ir tiesība atteikties no lietas ve�anas, bet viņ� pēc tam nevar uzstāties par pretējās puses pilnvarnieku, un, ja viņa pilnvaras devēja nav klāt, tad pilnvarniekam iāpaziņo tam par savu atteik�anos jau tik laikus, ka pilnvaras devējam būtu iespējams lidz termiņam ierasties pa�am vai atsūtīt citu pilnvarnieku 1864. g. 41477, 252. p.

355. Tādas personas pilnvarniekam, kura nedzīvo tajā pilsētā, kur atrodas tiesa, jāpaziņo par savu atteik�anos tiesai reizē ar tāda paziņojuma nosūtī�anu pilnvaras devējam. Turp., 253. p.

356. Tiesas priek�sēdētājs, ņemot vērā pilnvaras devēja dzīves vietas atstatumu no tiesas un lietas apstākļus, nosaka termiņu, pēc kura notecējuma pilnvarnieks atzīstams par atsvabinātu no sava pienākuma. Līdz �ā termiņa notecējumam pilnvarniekam jāved lieta sava pilnvarojuma robe�ās. Tomēr priek�sēdētājam ■r tiesība atsvabināt pilnvarnieku no lietas ve�anas, ieceļot viņa vietā zvērinātu advokatu, kamēr prāvnieks izvēlas jaunu pilnvarnieku. Turp., 254. p.

357. Pilnvarnieka nāves gadījumā lietas iztiesā�ana apturama, kamēr viņa vietā nav stājies jauns pilnvarnieks, vai kamēr pretējā puse nav lūgusi tiesu aicināt klātneeso�o prāvnieku tādā kārtībā, kāda noteikta aicinā�anai pie tiesas. Ja notekot termiņam, kurā jāierodas pie tiesas, Hātneeso�ais prāvnieks neierodas un neat-sūta pilnvarnieku, tad tiesa, uz pretējās puses lūgumu, virza lietu tālāk. Turp., 255. p.

Tre�ā apak�nodaļa.

Prasības lūgumi.

358. Tiesa stājas pie lietas iztiesā�anas ne citādi kā uz prasības lūgumu, kas rakstains pēc �im pantam klāt pieliktā parauga (II pielik.). 1864. g. 41477, 256. p.

II pielikumā dotais prasības lūguma paraugs nav stingri saisto�s, bet katra ziua iaievero 359. p. nosacijunri (prof. Bukovska CP māc. grām. 299. lpp.).

359. Prasības lūgumā jānorāda:

1) tiesa, kurai lūgumu iesniedz;

2) prasītāja, kā arī atbildētāja vārds, uzvārds un dzīves vieta;

3) prasības suma, izņemot nenovērtējamas lietas un likumā tie�i noteiktos gadijumus;

4) lietas apstākļi, no kuriem prasība ceļas;

5) pierādījumi un likumi, uz kuriem prasība dibināta, un

6) prasības punkts, kurā izteikts prasītāja prasījums, t. i. tas, par ko viņ� tiesu lūdz taisīt spriedumu. 1864. g. 41477, 257. p.; 1931. g.

137, II, 1.; 1935. g. 87, III.

Prasības lūgumā jānorāda: 1) aktivais pamats � materialās prasītāja 1 tiesības, un 2) pasivais pamats � atbildetaja d'arbībavai bezdarbība, ar ko �īs tiesības traucētas (prof. Bukovska CP māc. gram. 303. Ipp.).

Pasivais pamats iāpierāda tad, kad atbildētāja pienākums pastāv 2 in non faciendo. bet viņ� izdarījis kaut ko neatļautu, ka arī atzī�anas prasībās (prof. Bukovska CP māc. gr�m. 304. Ipp).

Likuma neaizrādī�ana vai nepareiza aizrādī�ana neatņem prasītājam 3 tiesību uz aizsardzību, jo vairāk tāpēc, ka tiesai pa�ai jāzina likumi (prof. Bukovska CP māc. grātn. 305. Ipp.).

Ne tikai tas apstāklis ir uzskatams par prasības pamatu, kas norādits 4 kā tāds prasības punktā, bet pietiek ar to, ka prasības pamats noradīts prasības vēsturiskā daļā (23/234; II, 123).

Petitumā nav jāprasa atzīt visus tos apstākļus, no kuriem, kā gala 5 slēdziens, izriet prasītāja tiesība uz prasības objektu, bet pietiek, ja peti-turns uzrāda tikai to gala efektu, ko ar prasību grib panākt (TP 25/664a; 208).

Ne 359. p.. ne kāds cits likums neaizliedz prasītājam celt alternativu 6 prasību (35/834, XIII, 86).

Prasības lūgumā jānorada lietas apstākļi, no kuriem prasība ceļas, 7 bet likums nenosaka, ka prasītājam būtu jādod ari savas prasības juridiska kvalifikācijā. 359. p� starp citu, gan nosaka, ka prasības lūgumā jānorāda tikumā, uz kuriem prasība dibināta, bet nekur nav paredzētas �ā likuma noteikuma nepildī�anas sekas. Tādēļ prasības nekvalificē�ana un likumu nenorādī�ana prasības lūgumā, vai arī nepareiza prasības kvalificē�ana un nepareiza norādī�ana uz likumiem pati par sevi vien vēl nevar novest pie prasības atraidī�anas (39/223; XV, 195).

Sk. 2. tezi zem 67. p. un tezes zem 658. p.

360. Prasības, kas ceļas no da�ādiem pamatiem, nedrīkst savienot vienā prasības lūgumā. Par katru tādu prasību iesniedzams atsevi�ķs prasības lūgums. 1914. g. 1583, i, 1, 258. p.

Savienojot divas mantojuma lietas vienā lietā, jārēķinājas ar grūti I atrisināmiem sare�&ijumiem, kas var celties sakarā ar to, ka mantojumi atklāju�ies un pieņemti da�ādā laikā. Tāpat katrai mantojuma masai var būt savi kreditori. Tādēļ par katra mantojuma devēja atstāto mantu ir jāiesniedz atsevi�ķs lūgums un jāieved atsevi�ķa l'ieta, tāpat kā to prasa 360. p. (TP 29/851 b; 110).

Vairākas personas, ceļot vienā prasības lūgumā divas atsevi�ķas 2 prasibas (pēc 239. un 3. p.), pielai� ar to subjektivu (20. p. 1. pk.) un objek-tivu (360. p.) prasību kumulāciju, kādos apstākļos lieta izbeidzama (36/1112;

XIII, 46).

CP neparedz noteikumu, kas aizliegtu atbildētājam, uz nepielai�amu 3 prasību kumulāciju aizrādīt arī otrā instancē, un ka �āds aizrādijums būtu jāizteic taisni tikai norādījuma veidā. Arī 661. p. minēto aizrādījumu vispār nepieskaita pie noraidījumiem (36/1112; XIII. 46).

Sk. ari 4. tezi zem 1636. p.

361. Viena prasītāja prasības pret vienu un to pa�u atbildētāju, kaut arī tās celtos no da�ādiem pamatiem, var savienot vienā prasības lūgumā, kad prasības, pēc piekritības noteikumiem, pakļautas vienai un tai pa�ai tiesai un lūkojamas cauri vienā un tajā pa�ā tiesā�anas kārtībā. 1914. g. 1583, i, 2, 258�. p.

Prasību savieno�ana, pārkāpjot piekritības noteikumus, nevar novest pie visas prasības atraidī�anas, bet gan tikai pie tās prasības daļas atstā�anas bez caurskatī�anas, kas iesniegta pārkāpjot (vietējās) piekritības noteikumus. Tas izriet 110 361. p. izpratnes un tie�i izteikts �ā likuma panta likumdo�anas motivos (36/1330; XIII, 48, 49).

Mazgadīga bērna māte var prasīt nevien uzturu sev, kā sieva, bet arī bērnams kā māte (sal. Cvingmaņa IV, 493), un tad nav aizliegta prasību savieno�ana (35/1700; XII, 182).

Runājot par piekritības noteikumiem, �is pants nav domājis piekritību pēc prasības vērtības, bet gan tikai pēc tās �ķiras, kā ari vietējo piekritību; tamdēļ var apgabaltiesā savienot vairākas prasības, no kurām katra atsevi�ķi pēc vērtības piekristu miertiesu iestādēm (CKD kops. 36/19; XII, 599).

362. Kad pēc likuma pielai�ama�no da�ādiem pamatiem cēlu�os prasību savieno�ana (20. p. 2. pk.; 361. p.), kā arī gadījumā, kad celta pretprasība, kura nenoder ieskaitam ar pirmprasību vai arī neceļas ar to no viena pamata, tiesa var nolemt, ka katra no �īm prasībām lūkojama cauri atsevi�ķi, uzliekot prasītājam par pienākumu iesniegt to rakstu norakstus, kuri atdalami sevi�ķā lietā. Turp., 2582. _p.

Prasības sadalī�ana atkarajas no tiesas ieskata (= tiesa var nolemt). (31/860; VIII. 88).

Nav nozīmes tam apstāklim, ka dro�ības nauda iemaksāta tiesas de-pozitā tikai pēc tam, kad pretprasība jau bijusi' iesniegta, jo ja atsauksme uz aizturē�anas tiesību nav uzskatama par ierunu pēc būtības, bet vienīgi par pretpretenzijas aizsargā�anas (nodro�inā�anas) līdzekli, tad nekrīt svara, kadā momenta aizturē�anas tiesību atvietojo�a cita dro�ība būtu iesniegta tiesā (25/245).

Ja atbildētājs lūdz lietu izbeigt un tiesa nāk pie slēdziena, ka prasība, ka celta no neeksisteju�as personas, uzskatama par neeso�u un par izbeidzamu, tad tiesa arī nevar lietu turpināt tāpēc vien, lai dotu virzienu tre�ās personas patstāvīgai prasībai, bet viņai tre�ās personas prasības lūgums jāizdala atsevi�ķā lietā pēc 362. p. analoģijas. �ādā lietas stāvoklī atbildētājam tiesā�anas izdevumi no tre�ās personas nepienākas (33/166; X, 178).

363. Ja tiesai būtu atsevi�ķi iesniegtas prasības, kuru savieno�ana pēc likuma pielai�ama (20., 361. p.), tad tiesa var nolemt, ka tās skatamas cauri vienkopus, ja vien abas puses pret to neceļ ierunas. �o noteikumu var piemērot arī tajos gadījumos, kad iesniegtas atsevi�ķas prasības, kuras viena pret otru attiecas kā pirmprasība pret pretprasību (333. p.). Turp., 2583. _p.

364. Prasības lūgumu tiesai var iesniegt personīgi pats prāvnieks vai viņa pilnvarnieks, vai arī piesūtīt pa pastu. Pilnvarojumu prasības lūguma iesnieg�anai var atzīmēt uz pa�a lūguma. 1864. g. 41477, 259. p.

365. Ja lūdzējs neprot rakstīt vai ir slims, tad viņa vietā lūgumu var parakstīt tas, kam viņ� to uztic, atzīmējot, aiz kāda iemesla lūdzējs nav pats parakstijis lūgumu. Turp., 260. p.

365. p. noteikums jāatzīst tikai par vispārīga noteikuma izņēmumu, 1 kur� ir tulkojams vis�aurākā ziņā un tādēļ piemērojams vienīgi, ja tai pa�a pantā paredzētās formalitātes taisni izpildītas (20/71; II, 137).

�ā panta noteikumi, kuri neprasa paraksta apliecinā�anu, attiecinami ² arī uz miertiesām piekritigām lietam (35/1744; XII. 183).

366. Iesniedzot prasību citas personas vietā, lūgumā jāpaskaidro lūdzēja likumīgā tiesība vest lietu �ās personas vietā.

Turp., 262. p.

367. Prasības lūgumam jāpieliek:

1) dokumentu oriģināli, uz kuriem prasītājs dibina savu prasību, vai noraksti, vai arī izraksti no tiem;

2) sve�ās valodās rakstītu dokumentu tulkojumi;

3) pilnvara, kad lūgumrakstu iesniedz pilnvarnieks, izņemot

350. panta 3. punktā norādīto gadijumu;

4) prasības nodevas uti, vajadzības gadijumā, nauda aicinā�anai ar sludinājumu (a);

4>) prasībās par īpa�uma tiesību uz nekustamu īpa�umu vai par �āda īpa�uma korroboraciju � apliecība, par kādu summu īpa�ums novērtēts nekustamas mantas nodokļa ņem�anai valstij un pa�valdībai pai labu (b), un

5) lūgumraksta un visu tam pielikto dokumentu noraksti pēc atbildētāju skaita, ar prasītāja parakstu (c).

(a) 1864. g. 41477, 263. p. 1.�4. pk. � (b) 1935. g. 87, II, 367. p. 4'. pk.

� (c) 1864. g. 41477, 263. p. 5. pk.

Ja nodokļu inspektors atsakas novērtēt prasības cel�anas laikā atsevi�ķi nodokļu ņem�anai vēl nenovērtētu imobilu, tiesai jaiztiek bez tā, jo citādi prasītājs tiktu nostādīts bezizejas stāvoklī un viņam būtu ņemta iespēja panākt tiesas aizsardzību (TP 38/75b; 613).

368. Attiecībā uz dokumentu iesnieg�anu jāievēro �ādi noteikumi:

1) prasības lūgumā vai sevi�ķā sarakstā jāatzlmē, kādus īsti dokumentus un pielikumus pie tā iesniedz;

2) dokumentu oriģinālu vietā prasītājam ir tiesiba iesniegt to norakstus, kas apliecināti noteiktā kārtībā vai kurus apliecinājis pats prāvnieks;

3) pla�u dokumentu, kā: rēķinu grāmatu, reģistru u. t. 1. vietā atļauts iesniegt izrakstus tie�i no tiem ierakstiem, uz kuriem prasītāja tiesība dibināta, un

4) prāvniekam, kuram kautkādu �ķēr�ļu dēļ nav iespējams iesniegt ne dokumentu oriģinālus, uz kuriem viņ� lūgumā atsaucas, ne arī to norakstus, jāaprāda lūgumā to būtība un jānorāda �ķēr�ļi, kuru dēļ dokumentus nav bijis iespējams iesniegt. 1864. g. 41477,

264. p.

369. Visus rīkojumus attiecībā uz tiesā ienāku�iem lūgumiem dod tiesas priek�sēdētājs, uz sekojo�o noteikumu pamata. Turp.,

265. p.

370. lūgums izsniedzams atpakaļ.

1) kad nav norādīts, kas īsti un pret ko ceļ prasību;

2) kad to nav iesniedzis prasītājs pats un nav pilnvarojuma citai personai prasību iesniegt;

3) kad tajā nav norādīts, ko prasītājs lūdz, un

4) kad nav uzdota prasibas suma, izņemot gadījumus, kad nav iespējams to noteikt. IS'64. g. 41477. 266. p.; 1912. ģ. 1003, B, V;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 4. p.

371. Visos iepriek�ējā (370.) pantā norādītos gadījumos prasības lūgums izsniedzams prasītājam atpakaj ar paziņojumu, paskaidrojot tajā, kādēļ lūgums nav pieņemts. Klāteso�am prāvniekam atpakaļ izsniedzamais lūgums nododams tie�i, bet klāt-neeso�am piesūtams caur tiesu izpildītāju vai tiesu ziņnesi, vai ari pa pastu. 1909. g. 32007, I, 267. p.

Piezīme. Tiesas sazinā�anās kārtība ar prāvniekiem

pa pastu noteikta �ās piezīmes pielikumā (III pielik.). Turp.,

207. p. piez.

372. Par tiesas priek�sēdētāja rīkojumu izsniegt lūgumu atpakaļ prasītājs vai iesniegt sūdzību Tiesu palatai divu nedēļu laikā no tās dienas, kad viņam �is rīkojums paziņots. 1864. g. 41477,

268. p.

�is pants zīmējas tikai uz lūgumu izsnieg�anu lūdzējam atpakaļ, bet citos gadījumos tiesas priek�sēdētāja rīkojumi attiecība uz ienāku�iem lūgumiem nav pārsūdzami (TP 38/473b; 674).

373. Lūgums atstājams bez tālākvirzī�anas, iekam no prasītāja nav dabūti papildu pielikumi vai ziņas:

1) kad atbildētāja dzīves vieta uzdota nenoteikti vai pavisam nav uzdota un pie tam nav paskaidrots, ka prasītājam tā nav zinama;

2) kad lūgums, tā noraksts vai iesniegto dokumentu noraksti rakstīti neievērojot noteikumus par zīmognodevu;

3) kad lūgumam nav pielikti tajā minētie pielikumi;

4) kad nav iesniegti pienācīgā skaitā noraksti, kas izsniedzami pretējai pusei;

5) kad nav pielikta tiesu nodeva vai nauda atbildētāja aicinā�anai;

6) kad nav uzdota lūdzēja dzīves vieta (a), un

7) kad prasības lūgumam par īpa�uma tiesību uz nekustamu īpa�umu vai par �āda īpa�uma korroboraciju nav pielikta apliecība, oar kādu sumu īpa�ums novērtēts nekustamas mantas nodokļa ņem�anai valstij un pa�valdībai par labu (b).

(a) 1864. g. 41477, 269. p. � (b) 1935. g. 87, II, 373. p. 7. pk.

Rīkojumi par procesa papiru atstā�anu bez virziena vispār nav pār- 1 sūdzami ar blakus sūdzību (33/2256; X, 20). Sk. arī 38/2591 (X, 182).

Zīmognodevu par bez virziena atstātu lūgumu var samaksāt arī pre- 2 tējā puse (38/1122; XIV, 635).

Sk. tezi zem 367. p. un 19. tezi zem 906. p.

374. Iepriek�ējā (373.) panta 1.�5. un 7. punktā norādītos gadījumos prasītājam nosakams septiņu dienu laiks trūksto�o ziņu vai pielikumu iesnieg�anai. Pēc �ā laika notecējuma prasības lūgums izsniedzams atpakaļ prasītājam, un lietu var atjaunot ne citādi, kā iesniedzot no jauna prasības lūgumu. Ja prasības lūgumā nav uzdota prasītāja dzīves vieta, tad par viņa lūguma nepieņem�anu izkarams sludinājums tiesas pieņemamā istabā uz vienu mēnesi, bet pats lūgums atstājams kancelejā līdz kamēr prasītājs ierodas. 1864. g. 41477, 270. p.; 1935. g. 87, II!; 1937. g. 202, II.

1 Ja tiesu nodevas iztrūkums atklājas tikai lietas iztiesā�anas laikā, tad pati tiesa lemj par to pa�u, ko parasti dara priek�sēdētājs. Ja dotā septiņu dienu laikā nodeva nav samaksāta, tad tiesai ir pamats lietu izbeigt, bet nevis lemt par prasības lūguma izsnieg�anu atpakaļ, jo tas jau ievests attiecīga tiesas lieta (TP 37/925b; 573).

2 Tas apstāklis, ka prasītājs atradies apcietinājumā un viņam nav bijis iespējams 374. p. paredzētā 7 dienu laikā iesniegt tiesai blakus sūdzības norakstu, nevar būt par pamatu procesuālo termiņu neievēro�anai, jo apcietinātiem CPL nosacijtimi neparedz izņēmumus attiecībā uz blakus sūdzības termiņiem (32/1441; VIII, 98).

Sk. arī tez. zem 69. p.

375. Kad prasības lūgums ienācis tiesā, tiesas priek�sēdētājs uzdod lietu pārzināt, pēc sevi�ķas kārtas, kādam no tiesas locekļiem kā referentam, bet lūgumu un tā pielikumus nodod tiesas kancelejai glabā�anai, kur tajos, kā arī visos papīros, kas turpmāk ienāktu, prāvnieki var ieskatīties (a).

Pirmajā instancē priek�sēdētājs vai tiesas kolēģija katrā laikā var nodot referentam lietu vienpersonīgai izsprie�anai pēc būtības, ja ieskata, ka pēc lietas rakstura ar to var sekmēt ātrāku lietas pabeig�anu. �ajās lietās referents, atvietodams kolēģiju, piemēro noteikumus par tiesā�anas kārtību vispārējās tiesu iestādēs. Tiesne�a spriedums pārsūdzams vai izpildāms pēc tiem pa�iem noteikumiem kā kolēģijas taisīts spriedums, ciktāl likumā nav paredzēts kāds izņēmums. Ja lietas gaitā rodas apstākļi, kuru dēļ referents ieskata par vēlamāku lietu izspriest kolēģijas sēdē, viņ� saziņā ar priek�sēdētāju var lietu nodot nolik�anai kolēģijas sēdē. Priek�sēdētājs arī pats pēc sava ieskata var nolikt �ādu lietu kolēģijas sēdē.

Iepriek�ējā (2.) daļā paredzētā kārtība nav piemērojama:

1) Civilprocesa likuma tre�ā daļā minētās vispārējo tiesu iestā�u lietās,

2) ceturtās daļas tre�ā, ceturtā un piektā nodaļās minētās lietās (b).

(a) 1864. g. 41477, 271. p. � (b) 1939. g. 79, II, 375. p.

Kolēģijas atvietojunis ar vienpersonīgu spriedeju attaisnojams, ja, 1 lietu nododot viņam, iespējams sekmēt atraku Metas nobeig�anu. Daudz lietu prasa vienpersonīgu sagatavojumu (piem. naudas sadalijuma aprēķini), kuras piesēdētājiem pārbaudīt tāpat ka neiespējami, jo tie nevar visu darbu pilnīgi atkārtot. Lieka formālitate �ādos gadījumos prasīt piesēdētāju Hdzparakstus. Tāpat izpildu kartība attiecība uz aprēķiniem par zaudējumiem (1022. p.), izsolu lietas un ar to saistīta naudas sadale (1342., 1357., 1358. p), testamentu lietas (1573'. p.), mantinieku apstiprinā�ana pēc likuma (1636. p.), kopmantas sadale (1644. p.), uzaicinajuma kārtības lietas (1687. un turpm. p.), ārvalsts spriedumu izpildī�anas pielai�ana (13S7. p.), leģitimācijā un adopcija (1522. un 1529. p.) un arī strīdus process var dot lietas, kuras būtu iespējams nodot vienpersonīgā izsprie�anā. Vienpersonīgais tiesnesis nav obligatorisks (arī ne visas vienas grupas lietās), bet priek�sēdētājs vai tiesas kolēģija pēc sava apsvēruma noteic, kādās lietās var sagaidīt ātrāku nobeigumu, tās nododot vienpersonīgam spriedējam. Tādā kārtā iespējams sprie�anas kartību labāki pielāgot katras lietas raksturam; arī vienas kategarijas lietas da�am var piemist blakus apstākli, kas vienas padara par vairāk piemērotām kolēģijai, otras vienpersonīgam forumam. Arī tālaka gaita priek�sēdētājām atļauts sekot lietai un vērot, vai vienpersonīgais forums dod vēlamo paātrinājumu, neizslēdzot lietas pārne�anu kolēģijā, kā uz pa�a referenta, ta arī priek�sēdētāja ierosmi. Da�as lietas (375. p. 3. dala) tomēr pēc sava rakstura prasa aiz da�ādiem apsvērumiem koleģiālā foruma paturē�anu; tadas ir valsts pārvaldes lietas; lietas par zaudējumu atlīdzību no tiesne�iem, prokuroriem un citiem resora darbiniekiem; laulības lietas un lietas par dzim�anu laulībā (izņemot 1455. p. paredzētās uztura prasības u. t. 1.); �ķīrējtiesu lietas un aizgādnības 'lietas par pilngadīgam personām (TMV 39/4. pielik. 20. Īp.).

Tiesas galda reģislris ir pieejams lietas dalībniekiem; tomēr ierak- 2 stain galda reģistri ir nozīme tikai tiesas kanclejai, bet nav saisto�as nozīmes lietas dalībniekiem, kuriem tiesas rezolūcijas saturs jāpārbauda pa�ā lietā (33/1298; IX, 377).

Ceturtā apak�nodaļa.

Prasības suma.

376. Par prasības sumu atzīstama prasības lūgumā uzdotā suma. 1864. g. 41477, 272. p.

Prasības suma ir noteicama likumā noteiktā apmērā tikai 377. paredzētos gadījumos; turpretim pārējos gadijumos par prasības sumu ir atzīstama tā, kas uzdota prasības lūgumā (376. p.). Tā tad, vispār, prasības suma var arī neatbilst prasamo priek�metu faktiskai vērtībai (37/1483;

XIV, 256).

377. Prasības suma noteicama:

1) naudas prasībās � pēc kapitala sumas, pieskaitot prasamos procentus līdz prasības cel�anas dienai;

2) prasībās par īpa�uma tiesību uz nekustamu īpa�umu vai par �āda īpa�uma korroboraciju � ne zemāka par novērtējumu nekustamās mantas nodokļa ņem�anai valstij un pa�valdībai par labu;

3) vairāku personu prasībās, kas prasa sev pienācīgas daļas no kopēja veselā � pēc visu prasamo daļu sumas;

4) prasībās par tiesību noteiktā laikā saņemt devumus un maksājumus � pēc visu prasamo maksājumu vai devumu kop-sumas;

5) prasībās par beztermiņa vai mū�a tiesībām � pēc maksājumu un devumu desmit gadu konsumas;

6) prasībās par nomas vai īres līguma spēka izbeig�anu vai turpinā�anu � pēc nomas vai īres maksas sumas par vienu gadu, un

7) prasībās par atlīdzības lielumu tādas lietas valdītājam, kura pēc dzelzsceļa valdes prasijuma, uz dzelzsceļu likuma (Lik. kr. 1927. g. 127) pamata, iznicināmā vai pārvietojama, � pēc starpības starp dzelzsceļa valdes piedāvājumu un iznīcināmās vai pārvietojamās lietas valdītāja prasijumu. 1912. g. 1003, B, 1, 273. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1927. g. 127, 155. p. 11. pk.; 1935. g. 87, I, 377. p. 2. pk.

1 Par prasības skaldī�anu jarunā tad. kad prasītājs, ar nolūku �rozīt piekritību. pēc viena un tā pa�a dokumenta cel da�ādas prasības uz vienas�un tas pa�as tiesības pamata, kura izcēlusies vienā un taiā pa�ā laikā, bet ne tad, kad prasības tiesības atklāju�ās da�ādos laikos (26/229; V, 109).

2 Ar neatļautu prasības skaldī�anu saprotama vairāku prasību cel�ana pret vienu un to pa�u atbildētāju uz viena un tā pa�a pamata, saskaldot�no ta izrieto�o prasības priek�metu dalās, lai gan tiesiba uz visu priek�metu ir izcēlusies, ja pie tam �ās atsevi�ķās prasība's celtas ar nolūku grozīt lietas pickrftību. Turpretim nevar runāt par prasības skaldī�anu, ja ir celtas vairākas prasības, kas neattiecas uz vienu un to pa�u prasības priek�metu, kaut gan prasības pamats ir viens un tas pats (38/1193; XV, 32).

3 �ā panta noteikumi radīti ar nolūku ņemt prāvniekam iespēju patvaļīgi samazināt prasības sumu pēc sava ieskata, apejot piekritības noteikumus un fiska intereses; tādēļ tiesai e,\ officio jaseko �ādu likuma noteikumu ievēro�anai no prāvnieku puses. Tas vien. ka otrā instance prasītājs prasību samazinājis, vēl neizslēdz tiesas pienākumu iz�ķirt jautājumu, vai ar �ādu samazinā�anu netiek mākslīgi apieti piekritības noteikumi (32/2517;

IX. 177).

4 32/2517 (IX, 177) spriedumā Senāts izgājis�no tā, ka pieprasīto zaudējumu apmērs pārsniedz miertiesne�a kompetenci. Ar �o spriedumu Senāts tomēr nav ierobe�ojis prasītāja tiesību pie pa�as prasības cel�anas atteikties no zināmās prasijuma daļas un sakarā ar to celt prasību mazākā apmērā salīdzinot ar to, uz ko viq� varētu pretendēt saskaņā ar partu juridiskām attiecībām (35/1228; XI, 520). Sk. arī 35/1792 (XII, 285).

5 Par prasības neatļautu skaldī�anu jārunā tad, kad celtas da�ādas prasības uz vienas un tās pa�as tiesības pamata ar nolūku grozīt piekri-tību. Tādēļ nenotiek prasības skaldī�ana, ja abas prasības piekrīt miertiesnesim (34/534; X, 305).

Prasības skaldi�ana ir tikai tad, ja prasījumi, kuru skaldī�anu prasi- 6 tājam pārmet, jau pirmās prasības cel�anas laikā atradās tāda stāvoklī, ka viņu nevienkopiga uzstādī�ana atbildētājam varētu viņā radīt dibinātu pārliecību, ka prasītājs no kāda prasījuma ar �ādu rīcību ir atteicies. Tādēļ pēc tam, kad zaudēta prasība par testamenta atzī�anu par nederīgu, var celt prasību par neatraidamo dalu. Tiesas prakse gan atļauj �ādu prasījumu savieno�anu, bet tas nav prasītāja pienākums. Pārmest prasību skaldī�anu tādā gadījumā nevar (TP 37/1266a; 464).

Gadījumā, ja arī prasības skaldi�ana tie�ām bfitu konstatēta � tiesa 7 varētu tikai atstāt tādu prasību bez caurskatī�anas, bet ne atraidīt to, atņemot pēdējā gadi jumā prasītājam iespēju no jauna celt prasību par to pa�u priek�metu (37/646; XIII, 546).

19. p. paredzētā gadījumā prasības suina sastādas no atsevi�ķo pra- 8 sijurna kopsumas; ja tomēr �iem atsevi�ķiem prasījumiem ir solidārs raksturs, piem., 23. p. minētā gadījumā prasības sumu noteic prasainā priek�meta vērtība, bez tālākas saskaitī�anas (prof. Bukovska CP māc. grām.

301. Ipp.).

Civilprocess neparedz nekādu sevi�ķu kārtību, kādā būtu nosakama 9 prasības suma lieta par kustamas mantas nodo�anu resp. par līguma izpildī�anu attiecībā uz kustamas mantas piegādā�anu; tāpēc jāņem vērā prasības lūgumā norādītā prasības suma (28/546; V, 109).

Ja atbildētājs bija uzdevis mazāku apelacijas vērtību nekā to prasa 10 377. p. 1. punkts, tad tas nedeva iemesla Tiesu palatai secināt, ka atbildētājs nebūtu pārsūdzējis apgabaltiesas spriedumu visā taja apmērā, kādā tas skāra atbildētāja intereses, bet Tiesu palatai bjja vienīgi pareizi jānosaka apelacijas vērtība tin jāpieprasa attiecīga tiesas nodokļa samaksa (37/113;

XIII. 554).

Prasība par kvīts par Ls.....atzī�anu par izdotu bez attiecīgā 11

naudas seguma�un par spēkā neeso�u un nederīgu nav naudas prasība 377. p. 1. punkta nozīmē (34/2565; X, 546).

Ņemot vērā, ka prasības suma noteicama prasību iesniedzot, tiesas 12 vienmēr raugas, lai 377, p. 2. pk. minētām prasībām būtu pievienota nodokļu inspektora apliecība, izņemot dalī�anas lietās (1667¹. р.). (P. Leitans, TMV 39/4 � 929. Ipp.).

�ā panta 4. punkts paredz tikai to gadijumu, kad tiesības no pirmā 13 sākuma ir laika ziņā aprobe�otas ar noteiktu terminu, kurpretim uztura tiesības izceļas taisni uz nepārredzami nenoteiktu laiku, kas var izbeigties savukārt ar bērna pilngadību vai viņa nāvi. Pilngadības termiņ�, saprotams, ir aprēķinams, un ja tas iestātos drīzāk par 10 gadiem no prasības cel�anas, tad prasība, saprotams, novērtējama pēc attiecīga īsāka laika.

Bet pretējā gadijumā�no vienas puses pietiek, ja prasība būtu novērtēta tikai uz 10 gadiem; bet�no otras puses �āds novērtē�anas laiks ir arī obli-gatoriski jāpiemēro. �ādus noteikumus prasītājs nedrīkst apiet un mākslīgi izņemt lietu no attiecīgo tiesu kompetences, skaldot prasību, t. i. uz reizi jau izcēlu�ās tiesības pamata patvaļīgi o'alīt (skaldīt) prasību pēc zināmiem laikmetiem, ceļot atsevi�ķas prasības par �ādiem laikmetiem uz priek�u, neaprobe�oti daudzās kvotativās dalās (26/141; III. 95).

Uztura prasībām par notecēju�u laiku piemērojams nevis 377. p. 5., 14 bet gan 4. punkts (27/151; III, 95).

15 Nevar būt runas par prasības skaldī�anu, ja uztura prasība celta par notecēju�o laiku līdz prasības iesnieg�anai, io nevar piespiest ieinteresēto personu prasīt reizē ar to arī uztura samaksu uz priek�u (28/81).

16 Prasības vērtības noteik�ana pēc 377. p. 5. punkta ir paredzēta tikai tādiem gadijumiem, kur lietas grozās ap pa�u mū�a tiesību vai tiesību uz nenoteiktu laiku nodibinā�anu un pie tam uz priek�u nākotnē, bet nevis arī gadijumiem, kad strīds grozās tikai ap uztura veidu un apmēru (26/194; III, 95).

17 Ja konkrētā un jau izspriestā prasībā strīds partu starpā bijis tikai par uztura veidu un apmēru, bet ne par pa�ām uztura tiesībām¹, tad konkrētā, kā arī jau izspriestā prasība bija iānovērtē pēc 377. p. 4. pk., bet nevis pēc 377. p. 5. pk. (CKD kops. 38/28; XV, 31).

18 Ja pieprasītie naudas maksājumi izriet no līguma attiecībām, kurās katram maksājumam noteikts savs termiņ�, tad prasītājs, ceļot prasību tikai par atsevi�ķiem, nokavētiem maksājumiem (bet ne prejudicialu prasību par tiesību atzī�anu ex contractu), nepielai� prasības skaldī�anu (33/1811;

IX, 476).

19 Partu noslēgtā līgumā par lietas lieto�anu paredzētā ik mēne�u maksājuma novērtējums prasības cel�anas gadijumā 377. pantā tie�i nav paredzēts, kadēl �ādu prasijumu prasītājs var novērtēt saskaņā ar 376. panta noteikumiem, pieturoties pie 377. pantā 4. pk. izteiktiem principiem un aprēķinot tādā kārtā prasību �ajā daļā pēc visu maksājumu kopsumas līdz prasības cel�anas dienai (3-8/1090; XIV, 623).

20 Prasītāja cēlusi alimentacijas prasību uz nākotni, aprobe�ojot prasību ar noteiktu laikmetu, bet kategoriski neatteikdamās no alimentacijas prasībai� par pārējiem nāko�iem laikmetiem � līdz meitas pilngadībai. Prasītāja ar to pielaidusi prasības skaldī�anu, kuru CPL neatzīst, savā 377. p. 5. punktā skaidri noteicot, ka prasības par tiesību atzī�anu, tā tad arī par alimentacijas tiesību atzī�anu, novērtējamas pēc 10 gadu alimentu kopsumas. Apgabaltiesa nav izbeigusi lietu nepiekritības dēl tikai uz tā pamata, ka no lietas nav redzams, ka prasītaja butu cēlusi pret atbildētaju vairākas prasības. Tas apstaklis vien, ka prasītāja apgabaltiesas sprieduma taisī�anas laikā nav vairākas alimentacijas prasības cēlusi, nav uzskatams par prasītājas galīgu atteik�anos no alimentacijas prasībām par pārējiem nāko�iem laikmetiem, jo vairāk tādēļ, ka atteik�anās no tiesībām nav jāprezumē (22/80; II, 138).

21 Prasītāja, iesniedzot prasību par alimentiem par laiku uz priek�u, līdz ar to loģiski uzlikusi tiesai par pienākumu vispār izteikties un spriest par alimentu tiesību atzī�anu kā tādu, prasītājai par labu. Tādēļ prasītājai nebija tiesības savu alimentu prasību par laiku uz priek�u aprobe�ot ar zināmu noteiktu laiku, jo tāda prasības formulē�ana runātu pretim vispārējiem noteikumiem par prasību priek�meta sadalī�anas aizliegumu. Prasītāja varēja tikai vai nu prasīt alimentus par pagāju�o laiku, vai vispār par laiku uz priek�u, noteicot pēdējā gadijumā prasības sumu pēc 377. p. 5. punkta, t. i. alimentu desmitkārtīgas gada sutnas apmērā (21/82; I, 94).

22 Nav pareizs uzskats, ka būtu pieļaujama alimentu prasības skaldī�ana pa atsevi�ķiem periodiem tādēļ, ka alimentu apmērs atkarājas no alimentu devēja acumirklīgā materialā stāvokļa; alimentu sprieduma grozamībai apmēra ziņā nav sakara ar jautājumu par alimentu prasības skaldī�anu (29/170; X, 108).

Ja atbildētājs pirmajā lietā nav noskaidrojis, vai prasītājs pielai� ne- 23 atļautu prasības skaldī�anu piekritības grozī�anas nolūkā, vai galīgi atsa-kas no tālākām alimentu prasībām, tad prasītājs vēlāk celtā prasībā nav �ajā ziņā aprobe�ots savās tiesībās, ja viņ� nav atteicies no alimentiem pāri par pirmo laikmetu (29/170; X, 108).

Tiesa nedrīkst kapitalu aprēķināt pēc desmitkārtīgas gada maksu 24 kopsumas it kā pēc 377. p. 5. punkta analoģijas, jo �is pants noteic tikai prasības sumas aprēķinā�anas veidu; tāpat tiesai nav tiesības aprēķināt atlīdzību kapitala veidā, kapitalizējot renti, t. i� pieņemot atkritu�as pelņas sumu it kā par zinama kapitala procentu. Ja CL pielai� atlīdzības pieprasī�anu vai nu kapitala vai rentes veidā, tad tas, acīmredzot, nedomā pie�ķirt prasītājam izvēles tiesības starp periodiski samaksājamiem procentiem no vienas puses un vienreizīgi piesprie�amu kapitalu, kas nestu tos pa�us periodiski maksājamos procentus, no otras puses (26/84; III, 24).

377. p. 4. punkts piemērojams tikai tajos gadijumos, kad_ strīdus 25 priek�mets ir tiesība uz periodiskiem maksājumiem vai nodevām (par piem. alimenti, malkas nodevas par zināmu laiku u. t. t.), t. I. par vienpusēju atbildētāja pienākumu pret prasītāju. Tamdēļ sūdzības suma par rentes līguma atcel�anu vai spēkā atstā�anu nav aprēķinama pēc 4., bet pēc 6. punkta (20/36; I, 94).

Novērtējot prasību par dzīvokļa īres samaksu un izlik�anu no dzī- 26 vokla, nav piemērojams 6. punkts, bet prasības vērtība �ajā gadijumā sa-stādas no nokavētas īres maksas, pieskaitot �ai sumai novērtējumu par izlik�anu, kura kā patstāvīga civilprasība nav atstājama bez novērtē�anas, bet gan kaut kādā veidā ir novērtējama (21/173; II, 138).

Sk. tezi zem 367., 1. tezi zem 435., 6. tezi zemi 568., 8. tezi zem 808. p., tez. zem 971. p. un 4. tezi zem 1238. p.

378. Pret prasības sumu celtu stridu iz�ķir tiesa pirmā sēdē �ajā lietā apsverot pusu norādijumus un viņu uz �o sēdi sniegtos pierādijumus. 1912. g. 1003. B, I, 274. p.; 1913. g. 1194, lik.

XV, B, I. p.; 1939. g. 79, III, 378. p.

Strīds par prasības vērtību iz�ķirams pirmā sēdē pēc tam, kad lieta atrodas procesuāli sagatavotā stāvoklī strīda iz�ķir�anai (TP 37/413b;527).

379. Tiesas lēmums par stridu pret prasības sumu uzskatams par galīgu un nav pārsūdzams. 1912. g. 1003, B, II, 274'. p.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Ja apgabaltiesa, pretēji 378. un 379. pantiem, izspriedusi sūdzību par 1 prasības sumu, kas celta pirmo reizi apelacijas sūdzībā, tad �is apstāklis nedod tiesību turpināt strīdu pret prasības sumu kasaciias instance, iesniedzot kasacijas sūdzību par apgabaltiesas lēmumu (31/995; VIII, 90).

No tā, ka prasības priek�mets attiecībā uz kustamu mantu nepaiet 2 zem 377. pantā uzskaitītiem gadijumiem, bet jāpiemēro 376. pants, nemaz neizriet nedz tas, ka 378. pantā paredzētā strīdu iz�ķir�anas kārtība pret prasības cenu neattiektos uz kustamu mantu, nedz arī tas, ka 379. pants nebūtu attiecinams uz kustamu mantu (32/1766; VIII, 99).

Piektā apak�nodaļa.

Lietas gaita pirms iztiesā�anas.

I. Aicinā�ana pie tiesas.

380. Uz prasības lūguma pamata tiesas priek�sēdētājs dod rīkojumu aicināt atbildētāju pie tiesas va^; nu ar pavēsti, ja atbildētāja dzīves vieta norādīta prasības lūgumā, vai ar sludinājumu Valdības Vēstnesī, ja atbildētāja dzīves vieta prasītājam nav zinama. 1664. g. 41477 , 275. p.; 1923. g. <J7, 1, A, 3.

Ja aiz kļūdas par atbildētāju norādīta un aicināta nepareiza persona, tad tomēr tā uzskatama par pusi. Sprieduma izpildī�ana pret īsto, domāto, atbildētāju nav iespējama, jo viņ� prāvā nav piedalijies (prof. Bukovska CP māc. grām. 256. lpp.).

1. Aicinā�ana ar pavēsti.

381. Pavēste sastādama divos eksemplāros.

Tajā jāatzīmē:

1) ko aicina pie tiesas;

2) vai atbildētājs tiek aicināts uz tiesas sēdi pie lietas iztiesā�anas (402. p.), jeb vai no viņa prasa sniegt 414. pantā norādīto paziņojumu vai 417. pantā norādīto rakstisko paskaidrojumu;

3) uz kā lūgumu;

4) kādā lietā;

5) pie kādas tiesas un uz kuru laiku;

6) kas pielikts pavēstei klāt, un

7) likuma panti, kuros noteiktas sekas, kas iestājas, ja airi-namais neierodas uz sēdi vai nesniedz �ā (381.) panta 2. punktā norādīto paziņojumu vai rakstisko paskaidrojumu. 1914. g. 1448,

I, l, 276. p.

Piezīme, ja pavēstei pielikta klāt (6. pk.) slēgta aploksne (382. p. piez.), tad aploksnē jāieliek ziņas, kādu lūgumu un dokumentu noraksti atrodas �ajā aploksnē. 1939. g. 79, 11,

381. p. p:'ez.

382. Pavēste līdz ar prasības lūguma norakstu un �ūgumatn pielikto dokumentu norakstiem piegādājama atbildētājam viņa dzīves vietā, kas uzdota prasītāja lūgumā. 1864. g. 41477, 277. p.

Piezīme. Ja �ajā pantā minēto norakstu atklātība var būt piedauzīga ticībai, sabiedriskai kārtībai un tikumībai vai skart privātās personas godu, tad tiesas priek�sēdētājs var dot rīkojumu norakstus prāvniekam piegādāt slēgtā aploksnē; uz aploksnes jāatzīmē, ka to drīkst attaisīt tikai prāvnieks. iC3?. g. 79, 11, 382. p. pi-.-z.

383. Atbildētājam, kas dzivo tiesas atra�anās vietā vai tādā tiesas apgabala vietā, kur atrodas tiesu izpildītājs vai tiesu ziņnesis, pavēste piegādājama caur pēdējiem. Pārējos gadijumos pavēsti var izsniegt pa pastu. 1909. g. 32007, i, 278. p.

384. Atbildētājam, kas atrodas citas tiesas apgabalā, pavēste, ja tā uz iepriek�ējā (383.) panta pamata jāpiegādā caur tiesu izpildītāju vai tiesu ziņnesi, nosūtama uz �o tiesu, kura tad dod rīkojumu par tās piegādā�anu atbildētājam. Turp., 279. p.

385. Atbildētājam, kas atrodas ārzemēs un kura dzīves vietu prasītājs norādijis, pavēste nosūtama caur Ārlietu ministriju. 1864. g. 41477, 281. p.

386. Pavēste kopā ar pielikumiem nododama atbildētājam pa�am, bet ja tiesu izpildītājs vai tiesu ziņnesis viņu neatrod mājās, tad, izņemot 459. un 824. pantā un I pielikuma 6. pantā paredzēto gadījumu, atdod pavēsti viņa mājniekiem, viņa nekustama īpa�uma pārzinim, vai tam kaimiņam, kas ar mieru piegādāt pavēsti un par to dod parakstu. 1930. g. 100, i, 282. p.

Parta neatra�anās pieteiktā adresē nav identificējama ar gadijunru, 1 kad atbildētājs netiktu atrasts tajā vietā, kuru prasītājs bija uzdevis, un galvenais, ja arī parts netiktu atrasts pieteiktā adresē, tomēr pavēstē ir jāatstāj viņam tajā kārtībā, kuru likums paredz noteikumos par pavēstes izsnieg�anas kārtību (31/1'8; VIII, 101).

Pavēste uz tiesas sēdi, kurā izdarama prasītāja tiesmediciniska 2 �ekspertize, nav izsniedzama prasītājam personīgi, bet gan to var izsniegt 82. p. paredzētā kartībā (35/1474; XII, 283, 284).

Sk. arī tezes zein 82. un 875. p.

387. Ja atbildētājam pavēsti nodod ne personīgi, bet caur citu personu, tad tiesu izpildītājs vai tiesu ziņnesis piesit pavēstes norakstu ar savu parakstu pilsētā pie policijas pārvaldes, bet ārpus tās pie pagasta valdes nama un paziņo par to policijas pārvaldei vai pagasta valdei. 1931. g. 137, I, 283. p.

388. Tiesu izpildītājam vai ziņnesim jāatzīmē nododamā pavēstē tās nodo�anas laiks un par tās saņem�anu jāņem paraksts, arī ar laika atzīmējumu, otrā eksemplārā. Ja pavēstes saņēmējs nevar vai negrib parakstīties, tad tiesu izpildītājs vai ziņnesis atzīmē abos pavēstes eksemplāros, kam un kad īsti tā nodota un kāpēc nav saņēmēja paraksta. 1864. g. 41477, 284. p.; 1882. g. 892, I, i� 3. p.

Pravniekam nav sevi�ķi jaapstrīd atzīme protokolā par pavēstes izsnieg�anu viņam, ja pavēstes otrais eksemplārs nesatur likumā paredzētos uzrakstus par pavēstes nodo�anu (33/804; IX, 584).

389. Ja tiesu izpildītājs vai tiesu ziņnesis nevar atrast nevienu no 386. pantā minētām personām, tad viņ�, neatkarīgi no

387. panta noteikuma izpildī�anas, atstāj vienu pavēstes eksemplāru, pilsētā � policijā, bet ārpus tās � pagasta valdē, nodo�anai� atbildētājam. 1931. g. 137, 1, 285. p.

Pavēste nav uzskatama par izsniegtu, ja uz tās ir sētnieka uzraksts, ka aicinama persona nedzīvo pavēstē norādītā dzīves vietā, kamdēļ tādos gadījumos abi pavēstes eksemplāri jāsūta atpakaļ, un pavēstes viena eksemplārā atstā�ana policijā nevar padarīt �ādā gadijumā pavēsti par izsniegtu (24/195; III, 85).

390. Tiesu izpildītājs vai ziņnesis, pavēsti piegādājot, var, pēc sava ieskata, ņemt sev līdzi vienu vai divus lieciniekus, vai vietējos policijas kārtībniekus kā lieciniekus, tam gadiiumam, ja atbildētājs vai vina mājnieki izvairītos no pavēstes pienem�anas. 1864. g. 41477, 286. p.; 1882. g. 8S2, I, 1., 3. p.

391. Pavēsti var nodot atbildētājam arī ārpus mājām.

1864. g. 41477, 287. p.

392. Prasībās pret juridiskām personām un 327. pantā minētām sabiedrībām pavēsti var nodot viņu darbiniekiem juridiskās personas vai sabiedrības sēdekļa atra�anās vietā, bet 327. panta otrā daļā un 328. panta otrā daļā paredzētās prasībās � darbiniekiem nodaļas atra�anās vietā. 1937. g. 202, 1, 392. p.

Piezīme. Prasībās pret dzelzsceļiem aicinājuma pavēste uz tiesu un visi pārējie papiri, kuri jānodod atbildētājam,

nosūtami atbildētāja-dzelzscela valdei. 1931. g. 137, L

288. p. piez.

Sk. tezi zem 327. p.

393. Prasībās pret personu, kas izsludināta par maksātnespējīgu, pavēste piegādājama tam, kas pēc tiesas lēmuma pārzin viņa lietas. 1864. g. 41477, 289. p.

394. Ja aicinājums izdarīts pēc prasītāja kļūdaini aizrādītas atbildētāja dzīves vietas, tad tiesas priek�sēdētājs paziņo par atrasto kļūdu prasītājam, no kura atkarājas lūgt, lai izdara jaunu aicinājumu pēc viņa norādijuma, bet agrākais aicinājums uzskatams par neeso�u. Izdevumi par agrāko aicinājumu uzliekami prasitājam un nav piedzenami�no atbildētāja. Turp., 290. p.

395. Par aicinamām personām tiesas pieņemamā istabā jāizkar sludinājumi, norādot viņu vārdus un uzvārdus. 18(34. g. 41477, 291. p.; 1931. g. 137, II, 1.; 1935. g. 87, III.

�im aicinā�anas veidam ir tikai papildu nozime un tas neatvieto aicinā�anu ar pavēsti vai sludinājumu �Valdības Vēstnesi� (prof. Bukovska CP māc. grām. 310 lpp.).

396. Sludinājumi par aicinamām personām paliek tiesas pieņemamā istabā, kamēr nav pagājis pavēstē minētais termiņ�. 1914. g. 1448, I, 1, 292. p.

2. Aicinā�ana ar sludinājumu Valdības Vēstnesī.

397. Atbildētājs, kura dzives vietu prasītājs nav varējis norādīt, aicinams ar sludinājumu Valdības Vēstnesī. 1864. g. 41477, 293. p.; 1923. g. 97, I, A, 3.

Likums neuzliek tiesai pienākumu atbildētāja neatra�anas gadijumā aicināt atbildētāju ar sludinājumu �Valdības Vēstnesī� ex officio (TP 35/ 103b; 412).

398. Ja prasītāja lūgumā norādīts atbildētājam piedero�s nekustams īpa�ums Latvijā, bet viņa dzīves vietu prasītājs nav varējis norādīt, tad, bez atbildētāja aicinā�anas ar sludinājumu, piesūtama uz �o nekustama īpa�uma atra�anās vietu ari aicinājuma pavēste uz tiesu. 1864. g. 41477, 294. p.

399. atcelts (1937. g. 202, IV).

400. Neatkarīgi no atbildētāja aicinājuma uz tiesas rīkojumu, prasītājs var tiesas ievietotā aicinājuma sludinājuma (397. un 401. p.) norakstu iespiest uz savu rēķinu, bez tiesības uz izdevumu atlīdzinājumu no atbildētāja, citās avīzēs, pēc sava ieskata.

1912. g. 534, VI, 297. p.; 1937. g. 202, II.

401. Valdības Vēstnesī izsludinātā aicinājumā atzīmējams viss, kas jāatzīmē pavēstē, īsi pieminot visus lūgumam pieliktos dokumentus. 1864. g. 41477, 298. p.; 1923. g. 97, I, A, 3.

II. Termiņi tiesas sēdes nolik�anai.

402. Lietās, kuras iztiesā nepieprasot rakstiskus paskaidrojumus (417. p ), ja pie tam atbildētājam ir dzīves vieta Latvijā, priek�sēdētājs noliek sēdes dienu, uz kuru arī aicina prāvniekus. �: diena jānoliek ar tādu aprēķinu, lai starp to un dienu, kurā atbildētājam nodos aicinājuma pavēsti, būtu pagāju�as ne mazāk kā septiņas dienas un ne vairāk kā mēnesis.

Sazinoties tiesai ar prāvniekiem pa pastu, par pavēstes nodo�anas dienu uzskatama ar pasta spiedogu uz paziņojuma par saņem�anu atzīmētā diena, kad �is paziņojums nosūtīts tiesai (III pielik.). 1914. g. 1448, I, 1, 299. p.; 1935. g. 87, III.

403. atkritis (1935. g. 87, III).

404. Lietās, kas neatliekami izsprie�amas, ja atbildētājs dzīvo ne vairāk kā divdesmit piecu kilometru attālumā no tiesas, priek�sēdētājs var nolikt sēdi arī agrāk par 402. pantā norādīto laiku un pat aicināt prāvniekus uz pirmo darbdienu, kura seko tai dienai, kad aicinājuma pavēste nodota atbildētājam, bet izņēmuma gadijumos, ja pie tam atbildētājs dzīvo tiesas atra�anās vietā, pat aicināt prāvniekus uz noteiktu stundu tajā pa�ā dienā, kad iesniegts prasības lūgums (a).

�ajā pantā noteiktā kārtība jāpietnēro visās prasības lietās par neizmaksātu darba algu (36. p. 2. piez.) (b).

(a) 1914. g. 1448, I, 2, 300�. p.; 1930. g. 100, VI. � (b) 1925. g. 110,

I, 300i. p.; 1930. _g. 82, A, III; 1935. g. 87, III.

Piezīme atcelta (1935. g. 87, IV).

405. Ja atbildētājs atrodas ārzemēs vai viņa dzīves vieta nav zinama, tad priek�sēdētājs noliek sēdi pēc 414. pantā norādito termiņu notecējuma, ievērojot pie tam 402. un 404. panta noteikumus. 1914. g. 1448, 1, 1, 301. p.; 1935. g. 87, III.

406. Prasītājam, kas pēc tam, kad izdarīts 414. pantā paredzētais aicinājums, dabūjis zināt par atbildētāja dzives vietu Latvijā, ir tiesība lūgt priek�sēdētāju, lai noliek sēdi vai pieprasa rakstisku paskaidrojumu 402., 404. un 417. panta kārtibā. 1914. g. 1448, I, l, 302. p.

407. Aicinot vienā un tajā pa�ā prasības lietā vairākus da�ādās vietās dzīvojo�us atbildētājus, sēdes diena noliekama ne agrāk par visilgākā termiņa notecējumu, kas pēc likuma noliekams kādam no viņiem. Turp., 303. p.

408. Ja atbildētāju aicinot notiek novirzī�anās no pastāvo�iem noteikumiem, kura bijusi par iemeslu termiņu atjauno�anai, tad no tā, kas vainīgs pie �ādas novirzī�anās, uz vienas vai otras puses lūgumu, neatkarīgi no atlīdzības par zaudējumiem, var piedzīt izdevumus par veltīgu lietvedību. 18(54. g. 41477, 304. p.

III. Tiesas sazina�anās kārtība ar prāvniekiem.

409. Visi prāvniekiem uzrādāmie papīri piegādājami viņiem caur tiesu izpildītājiem vai tiesu ziņne�iem, kā ari pa pastu, līdz ar pavēstēm, kuras nododot jāievēro 386.�393. panta un III pielikuma noteikumi. 1909. g. 32007, 1, 305. p.

410. Tiesu izpildītājam vai tiesu ziņnesim nekavējoties jāiesniedz tiesai otrs pavēstes eksemplārs, līdz ar kuru viņ� nodevis papīru. 18G4. g. 41477, 306. p.; 1882. g. 892, I, 1., 3. p.

411. Papīrus, kas nododami prāvniekiem, kuri atrodas tiesā, viņiem var nodot tiesas sekretārs pret pienācīgu parakstu. 1864. g. 41477, 307. p.

412. Zvērināti advokati viens otram var rādīt papīrus savu pilnvaras devēju lietās un nodot �o papīru norakstus bez tiesu izpildītāju vai tiesu zinne�u starpniecības. Turp., 308. p.; 1882. g 892, I, 1., 3. p.

Ja puses atteicas no rakstu saņem�anas, bet tikai savstarpīgi to viens otram uzrāda, tad zīmognodeva par tiem nav maksājama (prof. Bukovska CP māc. grām. 326. lpp.).

412'- Sazinoties ar ārvalstu tiesām un sniedzot vai pieprasot starptautisku juridisku palīdzību civillietu iztiesā�anā, jāievēro 1905. g. 17. jūlijā Hāgā parakstītās konvencijas par civiltiesā�anas kārtību (Lik. kr. 1930. g. 36), Latvijas, Igaunijas un Lietavas konvencijas par da�iem starptautisku privāttiesību jautājumiem (Lik. kr. 1922. g. 143) un Latvijas un P. S. R. S. nolīguma par juridisku palīdzību civillietās (Lik. kr. 1927. g. 202) noteikumi.

Ar Ungāriju pastāv vieno�anās, ka Hāgas konvencijas 1. p. paredzētā tiesas aktu izsnieg�ana un 19. p. paredzētā uzdevumu izpildī�ana izdarama konsulārā ceļā, proti, ka konsuli ar attiecīgiem prasījumiem grie�as pie otrās valsts tieslietu ministrijas. Turpretim prasijumu par tiesas lēmuma izpildī�anu par tiesu izdevumu uzlik�anu (konv. 18. p.) iesniedzami diplomātiskā ceļā, t. i. caur pieprasītaias valsts sūtniecību un otras valsts ārlietu ministriju. Nepiecie�amie tulkojumi (konv. 3., 10., un 19. p. 2. d.) pievienojami vācu valodā, pie kam tiem nav jābūt legalizētiem pieprasijumu saņēmējas valsts pārstāvībā; pietiek ar apliecinājumu, ko izdarijis pieprasītājās valsts zvērināts tulks vai piekritīga iestāde.

Latvijas tiesas pieprasijumu par Ungārijā izpildāmu tiesas darbību iesniedz Tiesu departamentam ar tulkojumiem, kuru pareizību apliecina tiesas priek�sēdētājs (TM apkārtraksts 1932. g. 2. VIII � TMV 37/4 � 952. Ipp.).

Piesūtot Tiesu departamentam lūgumus par tiesas palīdzību ārzemēs, kā arī izpildot ārvalstu tiesu lūgumus Latvijas tiesām, jāievēro sekojo�ais: 1) Tiesu dokumenti jaraksta uz attiecīga formulārā ar parakstiem un zīmogu. 2) Ja pievienojami tulkojumi sve�valodā, tad tie jāapliecina. Sevi�ķos gadijumos, uz arvalstu iestā�u speciālu pieprasijumu, Latvijas pārstāvība tulkojumu legalizē, apliecinot attiecī'gas amatpersonas parakstu, paļaujoties uz tulkojuma pareizību. 3) Dokumenti saauklojami un apzīmogojami ar tiesas zīmogu (TM apkartr. 1932. g. 5. XII. A 1097/16095; TMV 37/4 � 953. Ipp.).

Sk. arī 13. tezi zem 661. p.

IV. Prāvnieku uzturē�anās vietas izvēle.

⁴¹³- Līdz noliktam termiņam, kurā jāierodas sēdē (402. p.) vai jāiesniedz rakstisks paskaidrojums (417. p.), ārpus tiesas atra�anās vietas dzīvojo�iem prāvniekiem vai viņu pilnvarniekiem jāpaziņo par viņu izraudzīto uzturē�anās vietu tajā pilsētā, kur tiesa atrodas, vai jānorāda tur dzīvojo�a persona, kuru viņi pilnvaro saņemt viņu vietā no tiesas piegādājamos papīrus. Tiesas priek�sēdētājs, uz prāvnieku lūgumu vai pēc pa�a ieskata, var atsvabināt no �ā pienākuma tādas personas, ar kurām sazinā�anās, pēc viņu īstās pastāvīgās dzīves vietas, nav saistīta ar grūtībām un nevar novilcināt lietas iztiesā�anu. 1914. g. 1443, i, 1,309. p.

414. Ja atbildētājs atrodas ārzemēs vai viņa dzīves vieta nav zinama, tad iepriek�ējā (413.) pantā norādītā paziņojuma iesnieg�anai nolikts divu mēne�u laiks, kas skaitams pirmajā gadijumā � no tās dienas, kad atbildētājam nodota pavēste, bet otrajā�-no tās dienas, kad �Valdības Vēstnesī� iespiests sludinājums.

Atbildētājiem, kas kaut arī atrodas ārzemēs, bet tādās vietās, par kurām pastāv sevi�ķi ar konvencijām paredzēti noteikumi par Latvijas tiesu iestā�u tie�u sazinā�anos ar ārvalstu tiesu iestādēm, aug�minētā paziņojuma iesnieg�anai nolikts mēne�a laiks. Turp.,

2, 309*. p.; 1923. g. 97, I, A, 3.; 1930. g. 100, 111,309'. p.

415. Visas pavēstes un papīri nosūtami uz prāvnieka vai viņa pilnvarnieka izraudzīto uzturē�anās vietu vai uz viņu norādīto sevi�ķas papīru saņem�anai pilnvarotas personas dzīves vietu, kā arī uz viņu apzīmēto pastāvīgo dzīves vietu tajā pilsētā, kur atrodas tiesa, bet attiecīgos gadijumos arī ārpus �ās pilsētas (413. p.), un, kamēr prāvnieks vai viņa pilnvarnieks nav paziņoju�i tiesai par minētās vietas maiņu, viņiem nav tiesības aizbildināties ar nezinā�anu par tām pavēstēm un papīriem, kas nosūtīti pēc pirmējā norādijuma. 1914. g. 1448, i, i, 310. p.

Sk. tezes zem 658. p.

416. Pavēstes un papīri uz prāvnieka vai viņa pilnvarnieka vārdu, kuri likumā norādītos gadijumos (413.�415. p.) nav paziņoju�i par viņu izraudzīto uzturē�anās vietu vai par sevi�ķas papīru saņem�anai pilnvarotas personas iecel�anu tajā pilsētā, kur atrodas tiesa, kā arī par adreses maiņu pavēstu un papīru piegādā�anai, atstājami tiesas kancelejā, un minētām personām nav tiesības aizbildināties ar nezinā�anu par �īm pavēstēm un papīriem. 1914. g. 1443, I, 1, 311. p.

V. Rakstiska paskaidrojuma pieprasī�ana.

417. Priek�sēdētājs, aicinot atbildētāju, var likt viņam priek�ā iesniegt rakstisku paskaidrojumu uz prasības lūgumu, ja pēc lietas rakstura ieskata to par vajadzīgu. �ajā gadijumā Latvijā dzīvojo�am atbildētājam noliekams termiņ� no divām nedējām līdz vienam mēnesim, bet atbildētājam, kas dzīvo ārzemēs vai kura dzīves vieta nav zinama, termiņ� noteicams pēc 414. panta noteikumiem. Latvijā dzīvojo�am atbildētājam �is termiņ� skaitams no tās dienas, kad viņam izsniegta pavēste, bet tiesai sazinoties ar prāvnieku pa pastu � no tās dienas, kura uz paziņojuma par saņem�anu atzimēta ar pasta spiedogu kā �ā paziņojuma nosūtī�anas diena tiesai (III pielik.). 1914. g. 1448, I, l, 312. p.; 1935. g. 87, III.

418. Prasijums sniegt rakstisku paskaidrojumu uz prasības lūgumu atzīmējams aicinājuma pavēstē, bet gadijumos, kad atbildētāja dzīves vieta nav zinama, � aicinājuma sludinājumā.

1914. g. 1448, I, 1, 313. p.

419. Rakstiskā paskaidrojumā tie�i jāizsaka, vai atbildētājs atzīst vai noliedz prasītāja prasijumus un tos apstākļus, uz kuriem �ie prasījumi dibināti. Turp., 314. p.

420. Rakstiskā paskaidrojumā jānorāda apstākļi, uz kuriem dibināta atbildētāja ieruna, un jāuzdod pierādījumi �ās ierunas pastiprinā�anai. Turp., 315. p.

421. Dokumentu iesnieg�anas ziņā atbildētājs pakļauts 367. un 368. panta noteikumiem. 1864. g. 41477, 310. p.

422. Kad rakstiskais paskaidrojums saņemts vai termiņ� tā iesnieg�anai (417. p.) notecējis, tiesas priek�sēdētājs, pēc pa�a ieskata vai uz prāvnieka lūgumu, noliek sēdi lietas iztiesā�anai, ņemot vērā noteikumus par termiņiem tiesas sēdes nolik�anai. Par nolikto sēdes dienu paziņo pusēm, lidz ar to nosūtot prasītājam ienāku�ā paskaidrojuma un tam pielikto dokumentu norakstus. 1914. g. 1448, I, 1, 317. p.; 1935. g. 87, III.

Piezīme. Darbdienās no 17.�30. jūnijam tiesas priek�sēdētājs noliek sēdēs, bez 404. pantā minētām lietām, tikai lietas par piespiedu izpildī�anu pēc aktiem, par prasību nodro�inā�anu, par spriedumu izpildī�anas vai pielaistas iepriek�ējas izpildī�anas apturē�anu, kā arī konkursa lietas, kurās maksātnespējīgie atrodas apcietinājumā. 1933. g. 259, i, 422. p. piez.; 1939. g. 79, III, 422. p. piez.

423. Noliekot lietu iztiesā�anai, tā ievedama sarakstā, ar kuru noteic lietu referē�anas kārtu. 1864. g. 41477, 323. p.

Sestā apak�nodaļa.

Lietas iztiesā�ana.

I. Lietas referē�ana un prāvnieku mutiskā sacīkste.

424. L.ietas referē�ana un prāvnieku mutiskā sacīkste notiek tiesas atklātā sēdē. 1864. g. 41477, 324. p.

425. Ja sēdes atklātība, lietas sevi�ķa rakstura dēļ, var būt piedauzīga ticībai, sabiedriskai kārtībai vai tikumībai, tad tiesa, pēc pa�as ieskata vai uz prokurora prasījumu, var nolemt sēdi noturēt aiz slēgtām durvīm. Lēmums par to vienmēr pasludinams atklāti un ierakstams sēdes protokolā. Turp., 325. p.

426. Aiz slēgtām durvīm notiek sēdes lietās:

1) atcelts (1935. g. 87, IV);

2) par tādiem izgudrojumu vai papildinājumu patentiem, kas nav izpau�ami. 1912. g. 1300, lik. vi, 325'. p.

427. Tiesas sēde var notikt aiz slēgtām durvīm arī tajā gadījumā, kad abas puses to lūdz un tiesa atzīst viņu lūgumu par ievērojamu. 1864. g. 41477, 326. p.

Pusu lūgums vien nav uzskatams par pietieko�u pamatu durvju slēg�anai: tiesai pa�ai jāpārliecinas vai ir pietieko�i iemesli (prof. Bukovska CP māc. grām. 252. lpp.).

428. Lietu referē tiesas loceklis uz prāvnieku iesniegto rakstu un dokumentu pamata, ja to lūdz kaut viena puse. 1935. g. 87, I, 428. p.

429. Lietu referē, pēc priek�sēdētāja ieskata, vai nu mutiski, vai pēc rakstiska uzmetuma, kurā īsumā atstāstīti lietas apstākļi, 1864. g. 41477, 328. p.

430. Pēc tam, kad referents paskaidrojis lietas būtību, iesākas pusu sacīkste. Vienas pa�as puses iera�anās uz sēdi nevar būt par �ķērsli pielaist �o pusi, lietu referējot, dot mutisku paskaidrojumu. Turp., 329. p.

431. Prāvnieku mutiskā sacīkste pastāv ^:ek� tam, ka papriek� prasītājs un pēc tam atbildētājs izteic tiklab savus prasījumus, kā arī tos apstākļus un aprādijumus, uz kuriem �ie prasijumi dibināti. Turp., 330. p.

Civilprocesa likums nedod tiesai tiesību uzskatīt par pierādījumu 1 parta paskaidrojumus, ciktāl tie attiecas uz viņa pa�a, nevis pretinieka, uzdotiem apstākļiem. Parta apgalvojumi pa�i par sevi, ja tie nav apstiprināti ar kādu�no likumā paredzētiem pierādī�anas līdzekļiem, nevar iespaidot tiesas pārliecību; tie nav pierādī�anas līdzeklis, bet gan tikai pierādī�anas temats (F. Konrādi, TMV 36/2 � 298. lapp.).

CPL noteikumi nepielai�, ka pa�u partu paskaidrojumi tiktu pieņemti 2 kā pierādijumi viņiem par labu. ia arī parts nepareizi būtu pielaists pie liecības do�anas (36/153; XII, 485, 486).

432. Ne vēlāk kā pirmā mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības prāvniekiem jāuzdod visi apstākļi, uz kuriem dibināti viņu prasijumi un ierunas, un jāiesniedz visi viņu rīcībā eso�ie pierādijumi vai jāatsaucas uz tiem pierādījumiem, kurus viņi tūliņ nevar iesniegt.

1914. g. 1448, I, 2, 330'. p.

432. pantam nav tā nozīme, ka, ja kāds no partiem pirmā instancē pie pirmās partu mutiskas sacīkstes pec būtības nebutu pievedis kadu lietas aizstāvē�anas līdzekli vai pierādijumu, tad ar to pa�u būtu zaudējis tiesību �o līdzekli izlietot tālākā procesa gaitā. �ī panta neizpildī�anas gadījumā iestājas vai var iestāties 434. p. paredzētās sekas (22/2'97; I, 95).

433. Mutiskā sacīkstē prāvnieki var uzdot jaunus aprādijumus lietas apstākļu noskaidro�anai. Uzdodot jaunus apstākļus vai jaunus pierādījumus, tiesa, uz pretējās puses lūgumu, ja tas atzīts par ievērojamu, atliek sēdi un, ja iespējams, noteic jaunas sēdes dienu, paziņojot par to atklāti. Atbildētājam bez tam ir tiesība lūgt, lai sēdi atliek, kad viņ�, aicināts tie�i uz sēdi (402.,

404. p.), īsā laika dēļ nav varējis sadabūt savai attaisno�anai nepiecie�amos pierādijumus. 1914. g. 1448, 1,1, 33i. p.

433. pants dod prāvniekam tiesību prasīt lietas iztiesā�anu atlikt tikai 1 tad, kad pretējā puse tiesas sēdē pie mutiskas sacīkstes norāda uz jauniem apstākļiem vai iesniedz jaunus pierādijumus�un dokumentus (2'l/56; 1, 95).

2 Lietpratēju atzinums ir daļa�no tiesas sēdes darbības, bet nav jaunu

dokumentu iesniegums vai aizrādijums uz jauniem apstākļiem vai pierādijumiem�no pretējās puses, kāpēc tiesa, neatliekot �ā iemesla dēļ lietas iztiesā�anu, nav pārkāpusi 433. pantu (21/56; I, 95).

434. Ja prāvnieks pēc 432. pantā minētā termiņa vai pēc

433. pantā norādītās sēdes atlik�anas uzdod jaunus apstākļus vai pierādijumus, ko viņam bijis iespējams izdarīt agrāk, tad tiesa, atzīdama, ka ar tādu prāvnieka vainas dēļ novēlotu apstākļu vai pierādijumu uzdo�anu ir aizkavēta lietas iztiesā�ana, var uzlikt vainīgam prāvniekam naudas sodu valstij par labu no desmit līdz deviņdesmit latiem; �o sodu var palielināt līdz trim procentiem no prasības sumas, ja tā pārsniedz trīs tūksto�i latus. Priek�sēdētājam jāaizrāda prāvniekiem uz novēlojuma sekām (a).

Minēto sodu var uzlikt arī vainīgam prāvnieka pilnvarniekam.

Lēmumu par prāvnieka vai pilnvarnieka sodī�anu var pārsūdzēt divu nedēļu laikā, bet sūdzību virza uz nāko�o instanci tikai pēc lietas izsprie�anas. Uzliktais sods tūliņ jāpiedzen, ia vien tiesa nav nolēmusi izpildī�anu apturēt (b).

(a) 1930. g. 100, I, 3311. _p. _ (b) 1939. g. 79, II, 434. p.

1 �ā panta piemēro�ana neprasa īpa�a tiesas lēmuma pārkāp�anu par pierādījumu snieg�anu (34/71; X, 305).

2 Kārtība, 'kādā būtu pārsūdzams apgabaltiesas lēmums par prāvnieka sodī�anu uz 434. panta pamata, vispārCPL nav paredzēta. Bet tā kā CPL

arī nav noteikts, ka �ads lēmums vispār nebutu pārsūdzams, tad jānāk pie slēdziena, ka apsprie�amā gadi jumā jārīkojas saskauā ar Tiesu iek. 174. p., t. i. sūdzība jāskata cauri uzraudzības kārtībā, pie kam saskauā ar �ā panta 2. pktu, augstākā tiesa tādā gadijumā var arī atcelt zemākās instances nepareizo lēmumu, jo no aug�ā sacītā izriet, ka �āds atcēlums nepārkāptu CPL noteikumus par augstākās instances varas un tiesību: robe�ām�un par kartību, kāda lēmumi un rīkojumi atceļami (37/1315; XIV, 94).

435. Prasītājs var samazināt savus prasijumus, vai arī ar atbildētāja piekri�anu citādi grozīt prasību. Prasības grozī�ana bez atbildētāja piekri�anas pielai�ama tikai tad, ja ar prasības grozī�anu, kuras pamats palicis iepriek�ējais, lietas iztiesā�ana ievērojami nesare�ģijas un neaizkavējas. Atbildētājā ielai�anās sacīkstē bez ierunām pret prasības grozī�anu uzskatama par piekri�anu �ādai grozī�anai. 1930. g. 100, 1, 332. p.

I __ Samazinā�ana nedrīkst būt par iemeslu prasības skaldī�anai ar nolūku nākotnē celt jaunu prasību par to daļu, par kuru pirmatnējā prasība samazinata (prof. I3ukovska CP māc. grām. 328. lpp.).

Tiesa nevar atraidīt prasību (kurā prasītāja pieprasa no atbildetaja alimentus priek� bērna, kas. pēc viņas apgalvojuma, dzimis viņas laulībā ar atbildētāju) aiz tā iemesla vien, ka prāvnieku likumīga laulība neesot pierādīta. �ādu: slēdzienu par prasības atraidī�anu tiesa nevar pamatot uz tā, ka prasības apmierinā�ana, izejot no prezumcijas, ka bērns dzimis ar-laulībā, būtu uzskatams par prasības pamata grozī�anu (31/338; VIII, 102).

Nerunā pretim 435. un 436. p. noteikumiem prasības petituma grozījumi, ia formulējumi atbilst prasības mērķim un Civillikuma noteikumiem (TP 34/ 1092a; 219).

Sk. 2. tezi zem 858. un 5. un 6. tezi zem 907. p.

Prasības grozī�ana nedrīkst iet tik tālu, ka līdz ar to grozās arī piekritība, piem. no prasības par likumisku uzturu nevar izcelties laulības �ķir�anas prasība, prasības par traucēta vai zaudēta valdijuma atjauno�anu nedrīkst nonākt apgabaltiesas iztiesa�anā, arī tad ne, kad tas izriet no īpa�uma prasības par nekustamu īpa�umu (B. Berent, RZ 30/3 � 170. lpp.).

Vai lietas iztiesā�ana sare�ģījas vai aizkavējas konkrētā gadijumā, nosaka tiesa pēc sava taisnīga ieskata (B. Berent, RZ 30/3 � 171. lpp.).

Pēc vispārējā principa katra lieta apsprie�ama pēc apstākļiem, kuri bija iestāju�ies prasības cel�anas laikā, kāds princips arī piemērojams alimentu prasību lietās; ja apstākļi, kuri prasītājai devu�i pamatu prasīt uzturu no atbildētāja, procesa gaitā ir groziju�ies vai atkritu�i, tad tas nevar iespaidot konkrētās lietas Kkteni, bet tam varētu būt nozīme tikai jaunā lietā, kuru atbildētājs varētu ierosināt sakarā ar pārmaiņām prāvnieku mantas stāvoklī. (29/501; VI, 92). Sk. arī 3(5/388 (XII, 535).

Prasības juridiskā kvalifikācijā atkarājas no tiesas (32/19; VIII, 103).

Sk. ari 7. tezi zem 359. p. un 25. tezi zent 454. p.

No parta izejo�o faktu vai izteicienu juridiskā kvalifikācijā tiesai nav saisto�a, io tai patstāvīgi jāraksturo un jākvalificē apsprie�amās faktiskās attiecības (23/228; I, 97). Sk. ari 32/1772 (IX, 165).

Ar līguma citu kvalifikāciju prasītājs nav pielaidis prasības pamata grozī�anu (34/893; XI, 128).

Sk. arī 3. tezi zem 436'. p.

Prasot no biju�ā nomnieka atlīdzību par nomas objekta nelikumīgu lieto�anu, nekrīt svarā, kā prasītāja nosauca �ādu atlīdzību. Ja arī pra-sitaja nepareizi bija �o atlīdzību raksturojusi kā nomu, tad tiesai bija pietieko�s pamats, pareizi formulējot �īs atlīdzības īsto juridisko raksturu, noteikt to par zaudējumu atlīdzību (27/114; IV, 98).

Sk. arī 2. un 3. tezi zem 858. p.

Prasīt kādu ideālu daļu visā mantojumā un prasīt kādu atsevi�ķu reālu daļu no mantojumā ietilpsto�iem priek�metiem, � nemaz neapsverot citas starpības starp tādām prasībām, ir divas atsevi�ķas prasības, divas atsevi�ķas lietas, kuras lielumu samēra ziņā nemaz nav salīdzinamas (26/214; III, 97).

Pēc 435. panta prasības papla�inā�ana gan ir iespējama, un, pret pretējā parta gribu, tā ir aizliegta vienīgi tad, ja ar to lietas iztiesā�ana ievērojami sare�ģītos un aizkavētos (32/630; VIII, 71).

Sk. 4. tezi zem 858. p. �

Tiesai ex officio, bez parta aizrādījuma, nav jāierosina jautājums par prasības pamata grozī�anu (23/62; I, 113).

Sk. 7. tezi zem 907. p.

14 Līguma projektu prasītajs var iesniegt līdz sprieduma taisī�anai (24/4; II, 139).

15 Ja līgumprojekts ir prasības petituma sastāvdaļa, tad tas padots vispārējiem noteikumiem^ par prasības grozī�anu (32/830; IX, 662).

16 Ar to, ka prasītājs bez prasības lūgumā minētā līguma atcel�anas iemesla prāvas gaitā atsaucas vēl uz citiem iemesliem, viņ� nepielai� prasības grozī�anu (26/91; III, 96).

17 Lūdzot prasības lūgumā prekluzijas atcel�anu aiz 1701. panta 2. punktā paredzētiem iemesliem, prasītajs nepielai� prasības pamata grozī�anu, atsaucoties otrā instancē arī uz 1701. p. 1. punktu (27/535; IV, 99).

18 Tiesai nav tiesības prasības vietā par īpa�uma atzī�anu piespriest valdijuma tiesības, bet prasības vieta par vienīgā valdījuma tiesības piesprie�anu � nolemt pielaist prasītāju pie kopīga valdijuma. Jo mazāk pielai�ams, ka tiesa un pie tam vēl no sevis un bez parta lūguma, no lietiskās tiesības pārietu uz saistību tiesību (33/960; X, 549).

19 Ja atbildētājs savu iebildumu par prasības pamata grozī�anu pirmo reizi cel tikai kasacijas sūdzībā, tad �āds iebildums Senātā nav apsprie�ams (31/1717 VIII, 102).

20 Ja prasītājs savu prasību pamatojis uz 1916'. g. 3. jūlija lik. par tirdzn. un rūpn. uzņ. pāreju 13. un 14. p., tad viņ� pielai� neatļautu prasības grozī�anu, dibinot savu prasību tālākā procesa gaitā uz CPL VI pielikuma noteikumiem (35/960; XI, 635).

21 Tiesa nav spiesta dot prasītājam termiņu, lai viņ� varētu rakstiskā veida iesniegt prasības petituma grozījumu vai noteiktāk formulēt prasības petitumu, jo 435. p., nemaz neparedz tādu kārtību (36/959; XIII, 309).

436. Nav uzskatami par prasības grozī�anu gadījumi:

1) kad prasītājs izteic prasijumus noteiktāki vai formāli pareizāki;

2) kad viņ� izlabo pielaistās acīmredzamās kļūdas;

3) kad viņ� prasijumiem pievieno procentus un pieaugumus;

4) kad sakarā ar notiku�o mantas atsavinā�anu, zaudē�anu vai citām pārgrozībām mantā, kura ir lietas priek�mets, viņ� prasa, lai atbildētājs atlīdzina �ās mantas vērtību, vai

5) kad prasijuma kopsuinas robe�ās viņ� ieved grozijumus �ās sumas sastāvdaļās.

Tāpat nav uzskatams par prasības grozī�anu gadijums, kad prasītājs, pa lietas gaitas laiku pārgroziju�os apstākļu dēļ, sava pirmējā prasijuma vietā, ar kuru viņ� bija lūdzis noteikt pusu civiltiesiskās attiecības (3. p.), lūdz atjaunot aizskartās tiesības, un otrādi. 1930. g. 100, 1, 333. p.

1 Ja_atbildētājs ir tās personas mantinieks, kura iepriek� uzrādīta kā

atbildētāja, bet vēlāk izrādijusies kā mirusi pat pirms prasības cel�anas, vai ja prasība celta tie�i jau pret mantojuma masu, tad, aicinot kā atbildētāju mantu devēja mantinieku, prasītājs negroza prasību. Par pra-

slbas grozī�anu �ādos gadījumos nevar runāt tāpēc, ka mantinieks iestājas visās mantu devēja tiesībās un saistībās, un kā mantu devēja universal-sukcesors turpina �ā pēdējā juridisko (mantisko) personību (32/233; IX, 178).

Tiesai ir pietieko�s pamats atzīt, ka prasītāja, formulējot prasības 2 raksta ievadu un prasības petitumu tā, it ka par prasītāju uzstātos nevis likvidācijā eso�ā biedrība, bet viņas likvidācijas komisija, pielaidusi tikai neveiklu formulējuma izteicienu, kas pats par sevi nevar būt par �ķērsli prasības caurskatī�anai; tiesa tadēl var no sevis pareizi¹ formulēt rezolūciju saskaņā ar prasības būtību' un īsto kodolu (32/8G5; IX, 118).

Pārgrozijums nebūs, ja prasītājs to pa�u prasības dokumentu vēlāk 3 apzīmē citādi (piem., sākumā par glabājuma rakstu, vēlāk par parādzīmi). (prof. Bukovska CP māc. grām. 329. Ipp.).

Līguma projekts nav atzīstams par prasības petituma noteico�u dalu, 4 bet tikai par tā papildinājumu. Projekta izlabo�ana tamdēļ arī nav atzīstama par prasības pamata grozī�anu (TP 28/102a; 85).

�ā panta noteikums attiecas vienīgi uz procentiem, kas pieaugu�i no 5 prasības iesnieg�anas dienas, bet nevis uz procentiem¹ par laiku pirms prasības cel�anas (35/1598; XII, 285).

Ja arī prasītāja savā prasībā bija lūgusi uzlikt atbildētājiem par pie- 6 nākumu izdarīt nepiecie�amos remontus un tikai �ā pienākuma neizpildī�anas gadījumā atļaut tos izdarīt uz atbildētāju rēķinu, tomēr, ievērojot, ka ar prāvas ievilk�anos garumā izīrētās telpas pēc apgabaltiesas konstatējuma nonāku�as tādā stāvoklī, ka prasītāja bijusi spiesta izdarīt īrēto telpu remontu, un tā kā apgabaltiesa konstatējusi, ka izdarītie remonti ir nepiecie�ami. kāds tiesas konstatējums attiecas uz lietas faktisko pusi un nav pārbaudams kasacijas kārtībā, tad arī tiesa varēja atļaut segt �os izdevumus no turpmākās īres maksas, jo ar remontu izdarī�anu atkrita vajadzība uzlikt atbildētājam par pienākumu tos izdarīt. �āds apgabaltiesas atzinums nav uzskatams par pārgrozītas prasības apmierinā�anu, bet gan par iesniegtās prasības apmierinā�anu, sakarā ar notiku�o lietas apstākļu pārmaiņu par prāvas laiku, kas saskaņā ar 436. p. noteikumiem ir pilnīgi pielai�ams; iz�ķiro�a nozīme �ajā gadījumā bija tam apstāklim, ka sakarā ar prāvas ievilk�anos prasītāja biia spiesta pati izdarīt nepiecie�amos remontus (32/594; VIII, 103).

Par prasības pamata grozijumu uzskatams gadījums, kad prasītājs 7 ārpus 436. p. paredzētiem nosacijumiem pieprasa pirmatnējā prasības objekta vietā citu, vai kad tas tiesisko pamatu atvieto ar citu (piem., prasību, kas pamatota uz testamentu, tagad pamato uz likumiskās manto�anas) (prof. Bukovska CP māc. grām. 329. Ipp.).

Pēc �ā panta 4. pk. izpratnes tas piemērojams tad, ja likumā minētā 8 pārgrozība mantā notikusi pēc prasības cel�anas, kā arī tad, ja pārgrozība gan notikusi pirms prasības cel�anas, bet prasītājs par pārgrozību bez viņa vainas dabūjis zināt tikai pēc prasības cel�anas (36/834; XIII, 87).

Ja prasītājs savā prasības lūgumā prasijis vienādu virsstundu at- 9 līdzību par katra mēnesi, tad tas neņem viņam tiesību �ādu aprēķinu vēlāk (pat otrā instancē) grozīt prasības kopsumas robe�ās (34/2010; XI, 63).

Līdzīgi grozijumi kā 436. p. 5. pk. iespējami, kad eksperti, novērtējot 10 atsevi�ķos prasījumus, atzīst da�us par pārspīlētiem citus par pārāk zemiem (prof. Bukovska CP māc. grām. 328. Ipp.).

Sk. arī tezes zem 435. p.

437. Prasītājam, kas pārgroza savus prasījumus, par to jāziņo tiesai rakstiski. 1930. g. 100, l, 334. p.

Prasītāja paskaidrojumu ievēro�ana, sakarā ar prasības petituma formulējuma grozī�anu, neatkarajas no tam, vai prasītājs �os paskaidrojumus tiesas protokolā parakstījis (35/121; XI, 295).

438. Priek�sēdētājam jāpieprasa noteikti paskaidrojumi no puses, kura izsakas neskaidri vai nenoteikti, vai arī ja no viņas paskaidrojumiem nav redzams, ka viņa atzītu vai noliegtu apstākļus vai dokumentus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasijumi vai iebildumi.

Priek�sēdētājam jādod iespēja katram tiesnesim uzstādīt pusēm savus jautājumus. Turp., 335. p.

1 Paskaidrojumu pieprasī�anas nolūks ir noskaidrot prāvnieku apgalvojumus, ja tic izrādās par nenoteiktiem vai neskaidriem; tomēr �os apgalvojumus nedrīkst izlietot kā pierādījumus, ja nav konstatējama apgalvojuma atzī�ana no pretējās puses (F. Konrādi, TMV 35/2. � 303. Īp.).

² Tas apstāklis, ka parts nav nosaucis lieciniekus vārdā, nedod tiesai tiesību noraidīt lūgumu par liecinieku nopratinā�anu, jo liecinieku vārdi tiesai jānoskaidro CPL 438. p. noteiktā kārtībā (32/819; IX, 35).

3 Ja prāvnieks nav uzdevis, kādu apstākļu pierādī�anai' lietas pievieno�ana vajadzīga, tad tomēr tiesa aiz �ā iemesla vien nevar atraidīt prāvnieka lūgumu, bet viuai jārīkojas pēc 438'. p. (33/479; IX, 330).

Sk. arī 2. tezi zem 465. p.

4 Tiesa nevar noraidīt parfca lūgumu par liecinieka nopratinā�anu uz tā pamata, ka parts nav uzdevis liecinieka dzīves vietu, jo jautājums par liecinieka dzīves vietu tiesai jānoskaidro, pozitivā vai negativā veidā, ar paskaidrojumu pieprasī�anu no prāvnieka (35/80; XI, 295).

439. Ja puse atteicas atbildēt uz uzstādītiem jautājumiem par strīdīgiem apstākļiem vai izvairas dot noteiktus paskaidrojumus par tiem (438. p.), tad tiesa var pieņemt, ka puse �os apstākļus neapstrīd. Turp., II, 335'. p.

1 Kur pats prasītājs nav konkrēti uzrādījis pārliecino�us iemeslus atbildētāja paskaidrojumu atzī�anai par neatbilsto�iem uzstādītam jautājumam un līdz ar to 439. p. noteikumiem, nevar vispār pārmest tiesai minēta panta nepiemēro�anu (39/255).

2 �is pants nav attiecinams uz asinsekspertizi (38/46(5; XIV, 305).

440. Ja tiesa pārliecinās par to, ka lieta, savas sare�ģītības dēļ, nav noskaidrojama ar mutisko sacīksti, tad, kaut arī agrāk lietā būtu iesniegts rakstisks paskaidrojums (417. p.), no tiesas atkarājas likt katram prāvniekam priek�ā iesniegt vienu vai divus rakstiskus paskaidrojumus, noliekot iesnieg�anai kārtu un noteiktu

termiņu, kā arī norādot, ja tiesa atzīst to par vajadzīgu, uz kādiem apstākļiem �iem paskaidrojumiem galvenā kārtā jāattiecas. 1914. g. 1448, I, 2, 335'. p.; 1930. g. 100, III, 335'. p.

Rakstiskas sagatavo�anas izlieto�ana vai neizlieto�ana atkarājas no pa�iem¹ prāvniekiem (prof. Bukovska CP māc. grām. 324. Ipp.).

441. Tādā lietā, kas aptver vairākus prasijuinus vai priek�metus, kuru apvieno�ana mutiskā sacīkstē būtu neērta, tiesa var nolemt, lai prāvnieki dod savus paskaidrojumus atsevi�ķi par katru prasijumu vai priek�metu. 1864. g. 41477, 336. p.

442. Mutiskās sacīkstes laikā tiesas priek�sēdētājs lūko samierināt prāvniekus, ja atzīst to par iespējamu. Samierinā�anas gadi jumā sastādams, ar prāvnieku parakstu, protokols, kuram ir galīga sprieduma spēks un kur� nav pārsūdzams. Turp., 337. p.

443. Mutisko sacīksti vada tiesas priek�sēdētājs. Kad viņ� atzīst, ka lieta pietieko�i noskaidrota, tad izbeidz mutisko sacīksti, bet ne agrāk, kamēr tiesa nav noklausījusies abu pusu mutiskos paskaidrojumus vienlīdzīgā skaitā (a). Priek�sēdētājam jādod prāvniekiem iespēja dot paskaidrojumus ari jautājumos, kuri tiesai jāierosina neatkarīgi no prāvnieku norādījumiem.

(a) 1864. g. 41477, 338. p. � (b) 1930. g. 100, III, 338. p.

Atzīstot bez pretējās puses aizrādījuma, ka atbildētājs nav pierādījis 1 tiesas sprieduma stā�anos likumīgā spēkā, tiesai par to iāpaziņo atbildētājam un jānoteic termiņ� minētā termiņa noskaidro�anai (26/59, 27/74, 27/67) (28/80; V, 103).

Ierosinot jautājumu par prasītāja iesniegtā līguma projekta defektiem, 2 tiesai jādod prasītājam iespēja dot paskaidrojumus �ajā jautāiumā (34/893; XI, 126).

Ja tiesa pati ierosiina jautājumu par dokumenta nederīgumu kā pie- 3 rādijumu. tad viņai jarikojas saskaņā ar 443. p. tre�o teikumu (35/41; XI, 472).

Ja tiesa no sevis iekustina jautājumu par testamenta izpildītāju ne- 4 pietieko�u leģitimāciju prasības cel�anai, tad viņai jāpieinēro �ā panta tre�ā teikuma noteikumi (36/975; XII, 596).

444. Tiesas spriedumam jābūt dibinātam uz dokumentiem un citiem rakstiskiem aktiem, kurus puses iesniegu�as, kā arī uz aprādījumiem, kas noskaidroti mutiskā sacīkstē. 1864. g. 41477, 339. p.

Tiesa vispār nav spiesta sevi�ķi apstāties pie katra atsevi�ķā partu I dotā paskaidrojuma, un vēl mazāk tad, kad parts neturēja par vajadzīgu to atkārtot un izcelt arī otrā instancē. (25/98).

2 Otrā instance, atceļot pirmās instances spriedumu, nav spiesta sevi�ķi atspēkot sīkumos visus pirmās instances sprieduma apcerējumus un tās atsauksmi uz zināmiem likuma pantiem (25/98).

3 Iebildumi pret protokolu jāpicteic 7 dienu laikā, skaitot no dienas, kas nolikta sprieduma izgatavo�anai galīgā veidā (36/21; XIII, 88).

4 Tiesa nevar no sevis, bez partu lūguma, pēc sprieduma taisī�anas kaut kādā veidā grozīt vai papildināt protokolu, kuru parakstiju�i tiesne�i un apstiprinājis sekretārs ar savu parakstu (36/21; XIII, 88).

Sk. arī tezes zem 219. un 8>16. p.

II. Pretprasības cel�ana.

445. Atbildētājam ir tiesība celt pretprasību (333. p.) ne vēlāk kā līdz tā termiņa notecējumam, kas nolikts rakstiska paskaidrojuma iesnieg�anai, bet ja tāds paskaidrojums nemaz nav bijis jāiesniedz, tad lietas pirmā sēdē, uz kuru atbildētājs aicināts, vai arī iesniedzot atsauksmi par aizmugurisko spriedumu. Pretprasība ceļama iesniedzot rakstisko lūgumu, pie kam jāievēro visi prasības lūgumiem paredzētie noteikumi. 1914. g. 1583, 1, 1,340. p.

1 Mutiskam pretprasības lūgumam nav nozīmes (prof. Bukovska CP māc. grām. 285. Ipp.).

2 CPL nepie�ķir atbildētājam tiesību tajā pa�ā lietā celt pretprasību vai kādu patstāvīgu prasību pret personām, kuras lietā nav pied'aliju�ās, jo tiesa var piespriest atbildētajam prasību tikai pretprasības ceļā, kura savukart ceļama tikai pret pirmējo prasītaju; to, ko vēlas panākt �ajā gadījumā atbildētājs, viņ� varētu sasniegt tikai personu pieaicinā�anas ceļā uz savu pusi, jo tikai �is procesuālais līdzeklis ir vienīgais regresa tiesības izve�anai pret tre�āni personām (22/5; II, 140).

3 Ari tagad pastāv un pilnā mērā uzturams tas, jau agrāk atzītais pamatprincips, ka tiesas sēdē, kurā atbildētājs aprobe�ojas un var aprobe�oties ar piekritibas noraidījumu, nesniegdams paskaidrojumus pēc lietas būtības (661. p.), neskartas par pirmo sēdi 445. p. nozīmē. Pretprasība pieder pie atbildetaja aizstave�anas līdzekļiem un tāpēc bez �aubām prasa un paredz lietas iztirzā�anu pēc būtības (sk. 333. p.). Tamdēļ pietiek, ja pretprasību cel vai pieteic vēlākais tad, kad lietas piekritība konkrētai tiesai galīgi konstatēta ar attiecīgas instances lēmumu (28/229;

V, 110).

4 Konstatējot, ka atbildētājs savā iebildumā pret prasību ir izgājis, no pretprasrjuma par zaudējumiem, tiesai nav jāapsver �āds iebildums kā tāds, kas celts par līguma neizpildī�anu no prasītāja puses CL 1591. p. nozīmē (30/1096; VII, 36).

5 Atzīt līguma nosacijumu par spēkā neeso�u pēc likuma tiesa var, neatkarīgi no ta, vai atbildētais, kas uz līguma pretlikumību aizrādījis, celtu sevi�ķu pretprasību vai aprobe�otos ar vienkār�u ierunu. Jautājums par līguma nosacijuma nelikumību tiesai japārbauda un jāiz�ķir arī tad, ja vien tas vispār aizkustināts lietā. Nelikumīgs līguma nosacijums nav izpildāms un viņa izpildī�anu neviens kontrahents nevar prasīt. CL 1587. p. attiecas uz līgumiem, kuriem likums atzīst saisto�u spēku kontrahentiem, bet ne uz līgumiem, kuriem jau no pa�a sakuma trūkst likumīgā pamata (30/80; VI, 27).

Atbildētājā pret vindikāciju saskaņā ar CL 1061. p. celtā ieruna par to, 3 ka atbildētājs vindicējamo mantu ieguvis īpa�umā ieilgtima ceļā, tiesai jāapsprie� un jāņem vērā neatkarīgi no tam, vai atbildētājs cēlis pretprasību par īpa�uma atzī�anu viņam uz ieilguma pamata vai nē. Saprotams, atbildētājam katrā ziņā uz vispārēja pamata jāpierāda sava ieruna, t. i. ieilguma priek�noteikumu esamība (24/207; I, 18).

Vindikacijas prasību var atspēkot nevis tikai ceļot pretprasību, bet 7 ari ierunas veidā (Sal. 24/207; I, 18; 27/511; IV, 36). (34/177; X, 471).

Aizturē�anas tiesība pēc savas būtības uzskatama par pretenzijas 8 apsardzības līdzekli un tādēļ �ī tiesība pastāv t'ikai līdz aizsargājamās pretpretenzijas apmierinā�anai vai, attiecīgos gadījumos, līdz tās nodro�inā�anai, bet tā neapgā� pamatprasību pēc būtības, kamdēļ ar aizturē�anas tiesību nekad nevar panākt pamatprasības atraidī�anu, bet tikai abu prasību vienlaikus apmierinā�nu ar nosacījumu, ka piesprie�amā manta aizturama līdz pretpretenzijas izpildī�anai. Bet lai pretpretenziju apmierinātu, nepietiek uzstādīt tās pamatu vien, bet jāpierāda arī tās apmērs, jo manta aizturama tikai noteiktas pretpretenzijas apmierinā�anas dēl, pie kam pretpretenzijai jābūt izpildāmā!. Tas pats par sevi paredz, ka aizturētājs iau pierādījis nevien pretpretenzijas pamatu, bet arī tās apmēru. Citādi pamatprasītājam nebūtu iespējams nedz parbaudīt, nedz apmierināt pretpretenziju un līdz ar to atsvabināt piespriesto mantu no aizturē�anas (21/6), (24/94; I, 44).

Aizturē�anas tiesības pieteik�ana un izve�ana vienkār�as ierunas ceļā 9 pielai�ama tikai tad, ja atbildētāja pretpretenzija atrodas likvidā, t. i. pilnīgi skaidrā un neap�aubamā stāvoklī. Pretējā gadījumā jācel pretprasība. Tas pats sakains par pretpretenziju, kas pamatojas uz kompensāciju (24/94; I, 44).

CL 2171. p. 1. punktā paredzētās nomas naudas nesamaksas sekas 10 nevar novērst ar pretprasības cel�anu par norēķina do�anu (20/17; I, 63).

Tiesa var atzīt abu laulāto vainu laulības izārdī�anā uz CL 76. p. H pamata, ja arī atbildētājs nav cēlis pretprasību par prasītājas vainas atzī�anu. Sen. spr. 25/57 (11, 107) tam nerunā pretim (32/2538; IX 171); sk. tomēr 37/718 (XII, 652).

Atbildētājam ir tiesība uz darījuma fiktivo raksturu atsaukties ierunas 12 ceļā, bez tā kā celtu pretprasību par darījuma atzī�anu par fiktivu vai par darijuma atcel�anu kā fiktivu (33/37; X, 98).

Ja laulības �ķir�anas lietā vainas jautājums vispār ir pacelts, tiesa 13 var apspriest arī jautājumu, kādā mērā abi Iajulātie piedaliju�ies laulības dzīves izārdī�anā, un sakarā ar to, var konstatēt arī abu laulāto vainu pilnīgi neatkarīgi no tam, var prasība dibināta uz viena vai abu laulāto vainas, un vai atbildētājs cēlis pretprasību par prasītājas vainu (34/2675;

X, 542).

Sk. arī 4. tezi zem 808. p.

Lai atzītu kādu dokumentu par fiktivu', nav nepiecie�ams par to celt 14 prasību, bet to var pierādīt arī iebilduma ceļā (34/493; X, 218).

Sk. arī G. tezi zem VI pielik. 1. p.

Atbildētājs nav spiests celt pretprasību, bet var iebilduma ceļā pie- 15 rādīt, ka zemes grāmatās ierakstītās kopīpa�nieku domājamās daļas nav līdzīgas, ia zemes grāmatās domājamo dalu apmērs nav noteikts (38/1683; IX, 558).

16 Ieskaitu var izdarīt nevien izpildī�anas stad'ijā, bet arī procesa laikā, un pie tam nevien 445. p. paredzētās pretprasības veidā, bet arī vienkār�as ierunas veida, aizstāvoties pret prasību ar ieskaitam derīgu pretprasijurmi (37/330; XIII, 530).

17 Ar vārdiem �pirmā sēde� jāsaprot tā tiesas sēde, kurā atbildētājs, neiesniedzot rakstisku paskaidrojumu, ņēmis dalību mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības. Tādēļ, ja sēdē, kura nolikta lietas caurlūko�anai, atbildētājs ieradies, bet sēde kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, tad attiecībā uz atbildētāju �āda sēde neskaitas par pirmo (TP 36/705b; 384).

Sk. arī tezes zem 333. p. un 88. tezi zem 454. p.

446. Ja termiņa īsuma dēļ, kas nolikts priek� iera�anās uz sēdi, atbildētājs nav varējis savākt pretprasības cel�anai nepiecie�amos pierādījumus un ziņas, tad tiesa uz viņa lūgumu noliek termiņu no trim līdz septiņām dienām, pa kuru laiku atbildētājam jāiesniedz sava prasība rakstiski, ievērojot pie tam visus prasības lūgumiem paredzētos noteikumus. 1914. g. 15S3, l, 1, 341. p.

447. Pēc pretprasības cel�anas (445. p.) lietas iztiesā�anu var atlikt līdz citai sēdei uz pretējās puses lūgumu vai pēc tiesas ieskata. Turp., 342. p.

III. Prokurora atzinumi.

448. Prokurori dod savu atzinumu laulības lietās un lietās par dzim�anu laulībā, kad tajās nav atbildētāia. 1911. g. 35154, i,

1, 343. p.; 1922. g. 209, II; (211) 1.

449. Iepriek�ējā (448.) pantā norādītos gadijumos lieta nododama prokuroram vismaz trīs dienas pirms referē�anas. 1864. g. 41477, 344. p.

450. Pec lietas refere�anas un prāvnieku mutiskās sacīkstes prokurors dod savu atzinumu mutiski. Turp., 345. p.

451. Prokurora atzinuma būtība jāieraksta sēdes protokolā. Turp., 346. p.

452. Pēc prokurora atzinuma prāvnieki var tikai norādīt uz kļūdām lietas apstākļu attēlojumā, ja viņ� tādas būtu pielaidis Turp., 347. p.

Septītā apak�nodaļa.

Piespiedu izpildī�ana pēc aktiem.

453. Lietās par piespiedu izpildī�anu pēc aktiem jāievēro 226.�252. panta noteikumi, ar �ādiem izņēmumiem:

1) pienākumus, kurus minētie (226.�252.) panti uzliek miertiesne�iem. izpilda apgabaltiesas locekļi, kas �im nolūkam ieceļami ar tiesas nodaļu kopsapulces lēmumiem;

2) sūdzības par norādīto apgabaltiesas locekļu lēmumiem jāiz�ķir tai tiesai, pie kuras sastāva pieder tiesas loceklis, kas taisijis pārsūdzēto lēmumu, un

3) lūgumi par apgabaltiesu lēmumu (2. pk.) atcel�anu �ajās lietās jāiz�kir Senata civildepartamentam. 1912. g. 1003, B, i, 365'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; XIX, A, 2, 18072,�18075. p.; 1918. g. 10, 7. p.; 1935. g. 87, III.

Ja nejau�i tiesā pagaidam nav tiesne�a^ kurain būtai uzlikta lietu caur- 1 skatī�ana piespiedu izpildī�anas kartība pec aktiem, tad spriedumu var taisīt priek�sēdētājs (V. Btikovskis, TMV 27/8/9 � 324. lpp.).

453. p. 3. punkts zīmējas uz gadījumiem, kad vai nu miertiesnesis, vai 2 norādītais apgabaltiesas loceklis atstājis bez ievērības prasītāja lūgumu par piespiedu izpildī�anu un kad sakarā ar prasītāja par miertiesne�a vai norādītā apgabaltiesas locekļa lēmumu' iesniegto blakus sūdzību lieta nonākusi apgabaltiesas parastā sastāvā izsprie�anai un apgabaltiesa prasītāja blakus sūdzību atstājusi bez ievērības (23(7., 242., 243. p.). (29/59; V, 110).

Sk. arī tezi zem 242. p.

Apgabaltiesas spriedums uz 239. panta pamata celtā prasībā ir pār- 3 sūdzams Tiesu palatai. 453. p. 3. punkts attiecas tikai uz gadījumu, kad deleģētais apgabaltiesas tiesnesis (453. p. 1. pk.) atstājis prasītaia lūgumu par piespiedu izpildī�anu bez ievērības (35/197; XI, 472).

Sk. 1-8. tezi zem 239. p.

Astotā apak�nodaļa.

Pierādijumi.

I. Vispārīgi noteikumi.

454. Prasītājam jāpierāda sava prasība. Atbildētājam, kas ceļ ierunas pret prasītāja prasijumiem, savukārt jāpierāda savas ierunas. 1864. g. 41477, 366. p.

Par pierādījumiem sauc tos paņēmienus un līdzekļus, ko prāvnieks I izlieto tiesas pārliecinā�anai un kuri iepriek� pārbaudami (35/1619; XII, 344).

Noteikumi par 011us proband'i ir procesuālās, nevis materialas normas, 2 kādēļ prāvnieku vieno�anās par pierādī�anas nastas sadalī�anu nav pielai�ama (prof. Bukovska CP māc. grāin. 346. lpp.).

3 Bez prasības pamata jāpierāda prasības apmērs (prof. Bukovska CP māc. grām. 343. lpp.).

4 Prasītājam savas prasības aktīvā pamatā jāpierāda tikai tuvākie tiesības rado�ie fakti (prof. Bukovska CP māc. grām. 342. lpp.).

5 Prasības pasivā pamatā prasītajam jāpierāda visi tiesību traucējumi, kas izteicas atbildētāja aktīvā darbībā, bet nav jāpierāda atbildētāja bezdarbība (prof. Bukovska CP māc. grām. 343. lpp.).

Atbildētājam jāpierāda: 1) zināmos gadījumos pas'ivā prasības pamata trūkums; 2) formālo noraidījumu pareizība (661. un 664. p.); 3) ierunu pareizība (prof. Bu'kovska CP māc. grām. 345. lpp.).

7 Nav jāpierāda: 1) vispār pazīstami fakti (notoria non egent pro-batione); 2) fakti, ko pretējā puse tie�i vai netie�i atzīst (532, 567, 584). p.); 3) 'likumiskas prezumcijas, kā arī faktiskas prezumcijas, ciktāl tiesa tās atzīst par pamatotām un atbilsto�ām apstākļiem; 4) empiriskās, uz piedzīvojumiem pamatotās patiesības (Erfalirungssātzc); 5) tiesību normas, izņemot tiesai nezināmās ārvalsts tiesības un vietējās para�as (prof. Bukov-ska CP māc. grām. 333.�336. lpp.).

8 Prasītājam pēc vispārējiem noteikumiem jāpierāda prasības aktivais un pasivais pamats, t. i. prasītājam jāpierāda vispirms tās juridiskās attiecības, no kuram izriet prasītāja tiesība (aktivais pamats) un pēc tam arī, ka atbildētājs pārkāpis prasītāja tiesības (pasivais pamats). Bet pasivais pamats, t. i. prasītāja tiesību traucējumi viņam jāpierāda tikai tajos gadiju-mos, kad �ie traucējumi izteicas atbild�taja aktivā darbībā, kaut arī viņa pienākums pastāvēja in non faciendo, bet ja viņi izteicas atbildētāja pasivitātē, viņa bezdarbībā, kaut ar viņa pienākums pastāvēja in faciendo, � tad onus probandi pāriet uz atbildētāju un �inīs gadijumos pasivais pamats jāpierāda atbildētājam, kuram arī vieglāk pierādīt sava aktivā pienākuma izpildī�anu, kas pastāvēja i'n faciendo, nekā prasītājam, kuram būtu jāpierāda negatīvs fakts, t i. ka atbildētājs nav izpildijis savu pienākumu (sah arī prof. Bukovska CP māc. grām. 343., 344. lpp.). Biju�am īrniekam tādēļ jāpicrad'a, ka viņ� aizejot no prasītaja namā ieņemtā dzīvokļa, samaksājis no viņa pienāko�os īres naud'u (36/1921; XIII, 237, 238>).

9 No atbildētāja jau pēc tā procesual'a stāvokļa nevar prasīt konsekvenci viņa izvēlētos aizstāvē�anas līdzekļos; atbildētājs var � sevi�ķi vairākos pret viņu celtos procesos � aizstāvēties ar ierunām, kuras � viņu¹ Ioģiskas_ juridiskas uzbuves ziņa, � arī nebūtu savienojamas, tikai prasītājam jābūt konsekventam, jo jāpierāda un loģiski jāpamato sava prasība (28/259; IV, 100).

10 Parta vienkār�os aizrādījumus uz to, ka zināms fakts vai apstāklis neesot pierādīts, pats par sevi vēl neuzliek pretējai¹ pusei pienākumu tos pierādīt, kamēr parts tie�i neapstrīd minēto faktu vai apstākli (27/57, 170). (27/387; IV, 99).

11 Prasītājs nav spiests izteikties par atbildētāja kailiem vārdiem celtām ierunām, ka viņ� apstrīd prasītāja pierādijumus, un tādu klusucie�anu nevar uzskatīt par ierunas atzī�anu, kas atsvabinātu atbildētāju no celtās ierunas pierādī�anas (20/81; II, 127).

12 Tiesai nav tiesības uzlikt prasītājam par pienākumu pierādīt prasības pamatā eso�os faktus, kurus atbildētāji sevi�ķi neapstrīd un kurus atbildētāji atrod tikai par nepierādītiem. Uzliekot �ādos apstākļos prasītājam par pienākumu pierādīt prasības faktiskos pamatus, apgabaltiesa pārkāpusi 454. pantu (26/139; II, 127).

Ja atbildētājs tikai ap�auba prasītāja tiesības, resp. atrod tās par 13 nepierādītām, tad tas vēl neuzliek prasītājam par pienākumu sevi�ķi pierādīt savas tiesības (32/32; IX, 35).

Tiesa var atbildētāja tie�i neapstrīdētas prasības paskaidrojumus atzīt 14 par pierādītiem un uz tiem atsaukties sprieduma motivos (39/231).

Tiesa var atsaukties uz tiem atbildētāja paskaidrojumiem, kurus рта- 15 sītājs nav īpa�i apstrīdējis (39/229).

Ar atbildētāja vispārējo frāzi, ka viņ� prasību neatzīstot visumā, viņ� 16 vēl nav uzlicis prasītājam par pienākumu sevi�ķi pierādīt atsevi�ķos prasības posmus, kurus atbildētājs nav atsevi�ķi kritizējis un apstrīdējis, ceļot pret katru posmu attiecīgas ierunas un savukārt neiesniedzot tiesai savus aprēķinus (28/95; IV, 100).

Ja atbildētājs ne apelacijas sūdzībā, ne arī otrās instances sēdē ne- 17 apstrīd pirmās instances piespriesto prasījumu apmēru, tad otrai instancei nav pamata atsevi�ķi apspriest �o jautājumu, un atbildētājam nav tiesības aizkustināt to kasaciias sūdzībā (25/4в9; III, 86).

Ja parts neaizstāvas ar visiem iebildumiem, kurus viņ� var celt, tad 18 līdz ar to �ajā neaizstāvētā daļā viņ� prasību atzīst. Viņ� nevar arī vairs sūdzēties par tām sekām, kas cēlu�ās viņa pa�a vainas dēļ, jo pēc CL 1776. p. izpratnes neviens nevar atsaukties uz pa�a pielaistu vainu vai nolaidību (Sen. spr. 25/126, 29/166). CL 1776. p. izteic vispārēju atziņu par to, ka �quod quis ex culpa sua damnum sentit, non intellcgitur damnum sentire� (Sen. spr. 31/1182). (TP 34/503a; 494).

Ja prāvnieki aicināti uz tiesas sēdi tikai jautājumā par lietas izbeig- 19 �anu un atbildētājs, zinot, ka lieta netiks izspriesta pēc būtības, nav ieradies tiesā, tad tiesa, izsprie�ot lietu tomēr pēc būtības, ierobe�ojusi atbildētāju aizstāvē�anā pret ce'to prasību un ar to pārkāpusi Civilprocesa likuma 454. pantu (31/1158; VII, 96).

Prasītāja apgalvojums, ka starp viņu un atbildētāju biju'�i vēl citi 20 norēķini un ka atbildētāja izdarītie maksājumi attiecas uz kādu citu lietu, uzskatams par patstāvīgām replikām, kas jāpierāda prasītājam pa�am (27/65; III, 87).

Ar CPL izpratni un nozīmi ir pilnīgi savienojams tas princips, ka 21 viena parta pierādījums no vienas puses patīs par sevi būtu uzskatams vispār tā visumā par nepilnīgi ticamu, ciktāl tas> runa �im partam par labu, un ka tomēr no otras puses �ā pierādijuma atsevi�ķās daļas būtu izlietojamas kā pierādījums tam pa�am partam par ļaunu (sk. CPL 557., 566. p.) (24/139; II, 140).

Nevis atbildētājam jāpierāda, ka dokuments pārgājis parādnieka ro- 22 kās brīvprātīgi no kreditora, bet prasītājam jāapgā� prezumejamais fakts par dokumenta brīvprātīgu atdo�anu atbildētājam (34/592; X, 292).

Būtu gan 454. p. pārkāpums, ja tiesa nebūtu pretēji parta lūgumam, pie- 23 vienojusi lietu, kurā atrastos tādi pierādījumi, kuriem būtu nozīme izsprie�amā lietā, un uz kuriem tas pats parts būtu atsaucies izsprie�amā lietā. Turpretim, ja lietā, kuru kāds no par tiem lūdz pievienot, atrodas tikai ta pa�a parta rakstiski izteiktie apsvērumi par to. vai prasība ir pamatota vai nē, tad tiesa, lai iepazītos ar �iem rakstiskiem apsvērumiem, nav spiesta lietu pievienot, jo partam ir iespēja savus iebildumus un paskaidrojumus par vai pret prasību izteikt arī mutiski (37/690; XIII, 631).

24 Partam, kas apgalvo, ka dokuments, uz kuru pretējā puse pamato savu ārkārtējo apelāciju¹, atradās viņas rokās jau agrāk, �is apgalvojums jāpierāda (35/1069; XII, 44).

25 Tas apstāklis, kādas ierunas atbildētājs faktiski cēlis, vai nav cēlis, nav iz�ķiro�s jautājumā par to, kā būto jākvalificē prasība. �ajā pēdējā ziņā svarīgi ir � uz ko pats prasītājs pamato prasību un ko viņ� prasa (36/721; XII, 648).

26 Alimentacijas prāvā, kuru tēvs cēlis pret vienu dēlu, pēdējam jāpierāda savs apgalvojums, ka pārējie bērni ir spējīgi piedalīties tēva uzturē�anā (32/735; IX, 10).

27 Tiesa, saskaņā ar CL 188. p. var atzīt, ka vfsiem bērniem jāpiedalas līdzīgās dalās tēva uzturē�anā, ja pēdējais nepierāda, ka nogalinātā dēla (CL 2351. p.) mantas stāvoklis bija laba'ks par pārējo bērnu mantas stāvokli. Kamēr tas nav pierādīts, tiesa var atzīt, ka tēvs var prasīt zaudējumus no nogalinātāja tikai tajā daļā, kādā nogalinātam dēlam bija jāpiedalas tēva uzturē�anā saskaņā ar CL 188. p. (34/427; XI, 37).

28 Tiesa nevar uzlikt atbildētājam pienākumu pierādīt to negativo apstākli, ka sievai nav bijis pamata aiziet no vira. Taisni¹ otrādi, ja sievā pārtrauc kopdzīvi¹ ar viru un sakarā ar to prasa uzturu, tad taisni viņai jāpierāda, ka viņai bijis pietieko�s pamats to darīt, jo vaina nav prezumē-jama, bet jā'pierāda (24/137; II, 127). Sk. tomēr 36/1332 (XIII, 3).

29 Vīram jāpierāda sievas netiklā d'zīve, ja viņ� aiz �ā iemesla atteicas pieņemt atpakaļ no viņa aizgāju�o sievu (25/428; II, 7).

30 Tas apstāklis, ka alimentu lietā par vainīgu pusi atzīts prasītājs, vēl nepierāda, ka laulības dzīves izārdī�anā būtu vainojams vienīgi viņ� (32/2053; IX, 9).

31 Alimentu prasībā par pagāju�o laiku prasītājai nav jāpierāda, ka viņa taisījusi parādus uztura iegadā�anai, un arī nav jāpierāda uztura izdevumu apmērs (22/244; II, 7).

32 CL 157. p. nodibina prezumciju par to, ka ar �etrpadsmit gadu sasnieg�anu bērns atzīstams par spējīgu sevi apgādāt Atspēkot �o prezumciju ir prasītaja uzdevums pret tevu vērstā alimentacijas prasībā (34/541;

X, 423).

33 Ja ari miesīgu sakaru uzturē�anu katrā gadijumā nav iespējams pierādīt ar tie�o liecinieku liecībām, tad tomēr tādos gadījumos tiesai jākonstatē tādi apstākļi, kas norādītu, ka miesīgie sakari arī īstenībā biju�i (34/63; X, 283).

34 Lai gan polisē uzdotais apdro�inātā priek�meta novērtējums nav atzīstams par �ā priek�meta patiesās vērtības neap�aubamu pierādījumu, tomēr �is novērtējums nodibina apdro�inājuma ņēmējam' par labu prezumciju, ka novērtējums saskan ar priek�meta patieso vērtību (sk. Dr. Loebera tirdzn. ties. parsk. � 238., I, 1.). Tā tad onus probandi �ajā ziņā gulstas uz apdro�inātāju (28/1215; VI, 139).

35 Akorda strādniekam jāpierāda atvaļinājuma atpūtas pieprasī�ana (28/199; V, 186). Tāds pienākums ir arī pre�u pārdevējam-afccntam, kas strādā uz procentiem (34/2078; XI, 389).

36 Darbiniekam nav tiesības uz likuma par darba laiku 18. p. paredzēto atlīdzību par neizlietotu atpūtu tikai tad, ja darba devējs pierāda, ka darbinieks pretēji viņa priek�likumam, no piedāvātās atpūtas labprātīgi attei-

cies. �is princips tomēr nav piemērojams akorda darbiniekiem, kuriem iāpierāda, ka atpūtas neizlieto�ana notikusi tādēļ, ka darba devējs atteicies pie�ķirt viņiem' atpūtu (28/199; V, 186).

Sen. spr. 28/199 (V, 186) attiecībā uz akorda darbiniekiem izteiktais 37 princips piemērojams arī kalpotājam, kas kalpojis kā viesmīlis bez noteiktas alg>as, bet atlīdzību saņēmis tie�i no apmeklētājiem procentuāli apmeklētāju patēriņam (35/1445; XII, 121).

Prasītājam, kas kā darba atlīdzību saņem procentes no iekasētām 38 sumām, prasībā par neizlietotās atpūtas atlīdzību¹ jāpierāda, ka viņ� atvaļinājumu pieprasījis (CKD kops. 36/60; XIII, 103).

Ja atbildētājs atzinis preces cenu �apmēram Ls 120�, t. i. ar svārstību 39 virs vai zem �īs sumas, tad viņ� nevar pārmest tiesai, ka tā p*ieņem vidējo skaitli (32/863; IX, 163).

Ja vairākas personas kopīgi gana savus lopus, tad katra persona 40 atbild pilnā zaudējuma apmērā par nodarītiem zaudējumiem. Atbildētājs no zaudējumu atlīdzības būtu atsvabināts tikai tad, ja viņ� pierādītu, ka pārējie ganī�anas dalībnieki jau būtu tiktāl noganīju�i pļavu, ka atliku�ai zālei vairs nebūtu nekādas vērtības un sienu tur vairs ra�ot nebūtu iespējams (34/474; X, 234).

Ja kāda persona atzīta par garā slimu un par viņu iecelts aizgādnis, 41 tad prāvniekam, kas apgalvo, ka dari jums noslēgts laikā, kad �ī persona vēl bija vesela, �is apgalvojums jāpierāda (28/282; V, 12).

Aizgādnības nodibinā�ana pati par sevi nepielai� preznmējumu, ka 42 gara slimība būtu pastāvējusi jau pirms aizgādnības nodibinā�anas. Tādēļ tam, kas uz tādu slimību atsaucas, tāda ir noteikti jāpierāda, un pat tad, ja �āda gara slimība būtu pierādīta kā pastāvējusi jau pirms aizgādnības nodibinā�anas, tad vēl pretējā puse varētu savukārt pierādīt, ka konkrēto darbību gara slimais izdarījis gai�ā starpbrīdī (32/1144; IX, 140).

Galviniekam, kas atsaucas uz CL 1702. p., nav jāpierāda, ka piedziņa 43 no galvenā parādnieka izdarama tikpat sekmīgi un viegli, bet gan kreditoram jāpierā'da tādu apstākļu esamība, kuri izslēdz galvinieku tiesību celt CL 1702. pantā minēto noraidi jumu (34/1917; X, 381).

Kreditors � principā � ģeneralkvīts nozīmi nevar atspēkot, pierādot, 44 ka viņ� faktiski nav saņēmis sumas, uz kurām kvīts attiecas; ja tas arī tiktu pierādīts, tad tam nav nozīmes, jo no kreditora atkarājas atteikties no pilnā apmierinājuma, saņemot to ti'kai¹ pa daļai (sal. 33/1308¹; IX, 399), kādēļ �eneralkvīts izdo�ana iespējama � principā � arī �ādā gadījumā; ja tiesa konkrētos lietas apstākļos nāk pie pretējā slēdziena, tad viņai �āds slēdziens ari pietieko�i jāmotivē (33/2771; X, 53).

īres kvīte nav neatspēkojams pierādijums un tiesa pēc lietas konkre- 45 tiem apstākļiem var noliegt kvītes pierādījuma spēku (35/1425; XII, 172).

Atbildētājs ir brīvs no nepiecie�amu¹ izdevumu atlīdzības tikai tad, 46 ja viņ� pierāda, ka tic jāizpilda prasītājam saskaņā ar partu līgumu (32/843;

IX. 78).

Komisionāram nodotās lietas zuduma gadijumā viņam jāpierāda ne 47 tikai tas, ka lieta gājusi zudumā pateicoties nejau�am¹ gadījumam, bet arī tas, ka viņ� nejau�ā gadījuma sekas nevarēja ne novērst, ne samazināt (24/178; I, 129).

48 Ceļot kondikcijas prasību, prasītājam būtu jāpierāda, ka a) viņ� izdarījis samaksu bez pamata (CL 2381. p.) un b) ka bezpamata samaksa notikusi aiz atvainojamas kļūdas (CL 2373. p.) (30/1368; VII, 44).

49 Ja lietā paceļas jautājums par to, vai ir ievēroti noteikumi par nepiecie�amo līdzdalību atbildētāju pusē, tad prasītājam jāpierāda, ka par atbildētājiem ir uzdoti visi nepiecie�amie līdzdalībnieki (37/1406; XIV, 157).

50 Uzskrēju�am kuģim jāatlīdzina zaudējumi cietu�am kuģim, bez tā, ka cietu�am kuģim iepriek� no sevis būtu jāpierāda sava nevainība (33/1407; X. 406).

51 T as apstaklis, ka mantojuma atstajeja brālis vai māsa, uz kuru ber-niem pāriet mantojums, miru�i pirms mantojuma atstājēja, jāpierāda mantiniekam, bet ne Nodokļu departamentam (33/30; IX, 344).

52 Ja Nodokļu departaments apgalvo, ka hipotekārie parādi nav atvelkami no mantojuma vērtības, tad taisni viņam jāpierāda, ka parādi pēc zemes grāmatās ievestam hipotēkām patiesi nepastāv (33/313; IX, 288).

53 Ja mantinieki vēlas no mantojuma vērtības atvilkt zināmus parādus un atsaucas uz attiecīgā prasījuma esamību¹, tad' viņiem �āds apgalvojums jāpierāda (37/212; XIII, 515).

54 Izejot no konkrētās prasības kā actio negatoria un konstatējot, no vienas puses, prasītāja īpa�uma tiesības uz ieņemtām telpām un, no otras puses, atbildētāja lieto�anas tiesības testamenta noteiktā apmēra, tiesa rīkojas pareizi pieprasot no atbildētāja pierādījumus par viņa tiesību lietot pārējās, testamentā neminētās telpas (32/821; IX, 81).

55 Nomas priek�meta pasliktinā�anas gadījumā iznomātājam jāpierāda �ā priek�meta labākā kvaiitate tā nodo�anas laikā; nomniekam �ādā gadi-jumā turpretim iāpierāda, ka pasliktinā�ana nav pieskaitama viņam par vainu (34/289; XI, 210).

56 Ja atbildētājs apgalvo, ka prasītājam neesot juridiskas spējas būt par nomnieku un iznomātai mantai neesot spējas būt par nomas objektu, vai vispār manta esot res extra commercium vai piederot pa�am atbildētājam, tad atbildētajam japierāda �ādas viņa ierunas (34/393; X, 234).

57 Ja prasītājs lietu nopircis zem suspensiva nosacījuma un pretendē uz lietas augļiem par laiku no tās nodo�anas, tad taisni viņam jāpierāda, ka nosacijums ir iestājies, bet nevis pārdevējam jāpierāda nosacijuma iestā�anās neiespēja (26/258; III, 21).

58 Obligācijās izdevējam jāpierāda, ka viņam pēc obligācijās prasīto sumu nenākas maksāt, bet nevis prasītājam vēl jāiesniedz bez obligācijās vēl kādi citi pierādījumi (39/364).

59 Ja pilnvaras dēvējs apgalvo, ka subpilnvara nesaskan ar viņa izdoto pilnvaru, tad viņam �is apgalvojums jāpierāda (33/87; IX, 450).

60 Sūdzētājs nav atsvabināts no pienākuma pierādīt savu apgalvojumu, ka paraksts uz pavēstes nav viņa paraksts (34/2264; X, 250).

61 Atbildētājam jāpierāda iebildums, ka pirkuma suma atdota prasītājam atpakaļ, bet nevis prasītājam jāpierāda, ka nauda palikusi piie atbildētāja (33/886; X, 18).

62 CL 2069. p. paredzētā gadi jumā pircējam vienīgi jāpierāda a) ka pirkuma līgumam pievienots suspensiva rakstura_ pactum_ reservati do-mini, un b) ka pirkuma suma noteikta apmēra ziņā un pircējam kreditēta.

Pēc tam atbildētājam savukārt jāpierāda, ka pirkuma suma samaksāta, ar ko būtu izpildījies tas suspensivais nosacijums, no kura atkarājas īpa�uma tiesību pāreja uz pircēju (34/504; X, 230).

Prasītājam, kas cēlis prasību par pirkuma līguma atcel�anu uz laesio 63 enormis pamata, jāpierāda tādu apstākļu esamība, kuri pierāda vioa nezinā�anu par pārdotā priek�meta īsto vērtību (23/213; II, 45).

Prasītājam, kas cel Rūpn. nolikuma 138. pantā paredzēto prasību, 64 jāpierāda tikai, ka viņ� patiesi lietojis to pa�u pre�u¹ nozīmi agrāk (33/1707; IX, 624).

Prasību lietās par juridisku attiecību nepastāvē�anu uz atbildētāju 65 pāriet onus probandi par prasītāja apstrīdētās juridiskās attiecības pastāvē�anu (27/803; IV, 67).

Ja prasītājs nav savu prasījumu pieteicis proklamas laikā, viņ� 66 tikai tad var celt prasību pret parādnieka mantiniekiem, ja viņ� pats apgalvo un pierāda, ka atbildētājiem-mantiniekiem par �o prasību bijis zināms (36/1887; XIII, 236).

Vienīgi paskaidrojot, ka viņ� apstrīd visu testamentu, prasītājs vēl 67 nav uzlicis tiesai par pienākumu to visos sīkumos pārbaudīt, bet lai to panāktu, prasītāiam ari konkrēti jānorada uz testamenta trūkumiem (33/134;

X, 169).

Tā apstākļa pierādī�ana, ka privātu testamentu taisijis taisni manto- 68 iuma atstājējs, gulstas uz atbildētāja, kas vēlas testamentu uzturēt spēkā (34/891; XI. 272).

Ja prasītājs lūdz uzlikt atbildētājam pienākumu izsniegt atpakaļ pra- 69 sītājam izdotu jau samaksātu vekseli, vai atzītļ ka �is vekselis samaksāts un piedzī�ana pēc tā izbeidzama, bet atbildētājs uzsver, ka maksājums attiecas uz citiu vekseli, kuru prasītājs saņēmis atpakaļ, un prasītājs neapstrīd to apstākli, ka atbildētāijam bija vairāki' viņa vekseli, tad nevis atbildētājam jāpierāda, ka maksājums attiecas uz citu vekseli, bet gan prasītājam jāpierāda, ka ar �o maksājumu¹ dzēsts tie�i strīdū eso�ais vekselis (31/901; VII, 96).

Ja atbildētājs apgalvo, ka viņ� parāda dzē�anai ir nodevis prasītā- 70 jam vekseli, tad atbildētājam jāpierāda nevien �is apstāklis, bet arī tas, ka ar �o vekseli viņ� ir dzēsis taisni prasībā celto prasījumu (30/509; VI, 86).

Ierunu par vekseļa bezvalutibu vckselparādnieks var celt pret vek- 71 selturētāju, ar kuru viņ� atrodas tie�ās juridiskās attiecībās (parasti pirmo vekselņēmēju), bet pret tre�o personu tikai tad, ja tā būtu atzīstama par ļaunprātīgo vekselturētāju¹ (27/895; IV, 147).

�īs ierunas pierādī�anas gadijumā vekselparādnieks nav spiests maksāt 72 pēc vekseļa (28/444; V, 177).

Ja atbildētājs apgalvo, ka citas personas prasītāja vārdā uzrakstītais 73 indosaments uz vekseļa prasītājam esot saisto�s, tad atbildētājam¹, kas uz �o indosamentu dibina savu vekselprasību pret prasītāju, jāpierāda minētās personas leģitimācijas tiesību indosamenta uzrakstī�anai prasītāja varda (31/778; X, 572).

No tā, ka pilnvarā paredzēta tiesība izdot vekseļus, neizriet, ka piln- 74 varniekam būtu tiesība izdot vekseļus sev pa�am par labu. �ādas tiesības viņam piederētu tikai tad, ja tās būtu tie�i atzīmētas pa�ā pilnvarā vai ja būtu pierādīts, ka pilnvaras devējs uzdevis, resp. atļāvis pilnvarniekam

tā rīkoties. Pierādīt �o uzdevumu vai¹ atļauju ir prasītāja, (t. i. pilnvarnieka) pienākums, ja viņ� prasību par vekseļa samaksu vēr� pret pilnvaras devēju (32/736; IX, 61).

75 Ja vekselis savā laikā protestēts, uz tā pamata taisīts tiesas spriedums un vekseļa suma piedzīta, tad rodas prezumcija, ka visi vekseļa rekvizitr biju�i kārtībā. Ja nu prasītājs apstrīd vekseļa sīpēku uz tā pamata, ka vekseļa izrakstī�anas laika apzīmējumā esot neatrunāts izlabojums, bet vekselis laikā no tā atdabū�anas no tiesu izpildītāja līdz prasības cel�anai atradies pie prasītāja, tad taisni viņam jāapgā� minētā prezumcija, pierādot, ka minētais labojums ir bijis vismaz jau saņemot vekseli no tiesu izpildītāja (33/533; IX, 374).

76 Ja nav tie�i norunāts, ka vekselis dots ,,in solutum�, tad jāpieņem, ka tas dots tikai �solvendi causa� un ka ar vekseļa nodo�anu pārdevējam pircējs nav galīgi atsvabināts no kauzāia parada samaksas (sal. arī 30/509). Tādēļ prasītājam (pārdevējam) nav jāpierāda, ka vekselis dots tikai kā dro�ība un ka ar vekseļa nodo�anu prasītājam jau būtu noticis parāda pārjaunojums (33/753; IX, 516).

77 Nevis pircējam jāpierāda, ka viņ� vekseļus izpircis ar savu naudu, bet gan atbildētājam jāpierāda savs iebildums, ka prasītājs rīkojies ar sve�u naudu (34/16; X, 547).

78 Nevis atbildētājam jāpierāda, �kur un kādā veidā� viņ� vekseli izpircis, bet taisni prasītājam jāpierāda, ka vekselis nokļuvis atbildētāja rokās aiz prasītāja pārskatī�anās (34/922; XI, 29).

79 Ja atbildētājs apgalvo, ka vekseļa parakstītāji biju�i pilnvaroti no sabiedrības valdes izdot vekseļus tās vārdā, tad taisni atbildētājam, kas dibinājis savu vekseļprasību uz paraksta saistīgurnu prasītājai-sabiedrībai, jāpierāda �āds vekseļprasības pamats (35/273; XI, 550).

80 Nevis vekseļturētājam jāpierāda, ka viņam vēl ir prasījums pret vekselatbildīgo personu, kura nodro�inājumam vekselis izdots, bet gan vekseldevējam, kas 239. panta kārtībā lūdz atzīt, ka viņam pret �o vekseli nav jāinaksā, jāpierāda, ka prasījums ir nokārtots (35/1203; XII, 12).

81 Kreditoram, kas apgalvo, ka parādnieks viņam¹ esot parādā sumu, ar kuru kreditors vekselblanku aizpildījis pāri par blankā atzīmēto maksimālo sumu, �is apgalvojums jāpierāda (25/191).

82 Atbildētājs var uz CL 1065. p. atsaukties tikai tad, ja pierāda, ka viņ� pats bona fide ieguvis vindicējamo mantu no personas, kurai vindi-kants to uzticējis uzglabā�anai, vai vismaz, ka viņa, atbildētāja, priek�gājēji � nepārtrauktā rinda � bona fide no uzglabātāja srīdamo mantu ieguvu�i (22/325; I, 23).

83 Ieruna par īpa�uma tiesību iegū�anu (uz ieiiguma pamata), kuru pretinieks cel pret reivindicatio � loģiski un juridiski nevar noilgt. Ja lieta atrodas pretinieka valdī�anā un tas pamato savas tiesības uz īpa�uma tiesību, kuru viņ� ieguvis ar ieUffumu, tad pilnīgi nav iespējams, ka pretinieks būtu zaudējis savu ierunu (CL 1061. p.), tādēļ vien, ka viņam līdz tam nav bijis gadījums, vispār atsaukties uz savu īpa�uma tiesību, piem., ja līdz tam prasītājs nav pretendējis uz strīdīgo lietu (22/83; I, 52).

84 Ja atbildētājs ierunas veidā atsaucas uz to, ka neatkarīgi no viņa pielaistās vainas zaudējums tomēr būtu noticis, tad viņam �āds apgalvojums jāpierāda, kurpretim oietu�ais var aprobe�oties ar �āda apstākļa nolieg�anu (33/112; X, 59).

Prasītājam, kā cietu�am, jāpierāda savs zaudējums un ka tas izcēlies 85 no atbildētāja darbības, pie kam atbildētājs atsvabinams�no pienākuma atlīdzināt zaudējumus tikai tad, ja zaudējums izcēlies nejau�i; atbildētāja aizrādijums uz �o izņēmumu atzīstams par ierunu, kas jāpierāda atbildētājam (33/1896; X, 10).

Ja atbildētāja koki atradu�ies prasītāja krasta ūdeņos, nodarot viņam 86 zaudējumus, tad atbildētājam jāpierāda, ka zaudējums noticis bez viņa vainas (22/229; II, 16).

Līguma kontrahentam, kas prasa zaudējumu atlīdzību līgumā pa- 87 redzēto pienākumu neizpildī�anas dēl no pretējās puses, jāpierāda tikai, ka �ādi pienākumi pastāv, pēc kam jau parādniekam jāpierāda tādu apstākļu esamība, kuri viņu atsvabina no atbildības (38/192; XIV, 250).

Atbildētājam nav tiesība vienkār�as ierunas ceļā par ieilgumu panākt 88 prasības atraidī�anu, kamēr ieraksts par zemes apstiprinā�anu prasītājam īpa�umā nebūtu dzēsts likumā paredzētā kārtībā (31/1056; VIII, 19).

Ja divas personas profesijas veidā kopā nodarbojas ar rūpniecības 89 uzņēmuma ve�anu, kādu viņas kopa ierīkoju�as, tad tās atzīstamas par tirgotājiem, kas kopā ved uzņēmumu, kuram jāpiemēro tirdzniecības tiesības. Līd'z ar to pēc tirdzniecības tiesībām apsprie�ama ari tā sabiedrība, kura, vismaz klusu dē�ot, pastāv uzņēmuma dalībnieku starpā. �ādos apstākļos nav sevi�ķi jāpierāda, ka starp viņiem vekseļa izdo�anas laikā pastāvējusi atklāta sabiedrība uz sevi�ķa formālā līguma pamata, vai ka viens no viņiem būtu pilnvarojis otro izdot vekseli arī pirmā vārdā (33/62; X, 67).

Prasītājam jāpierāda sava virsstundu atlīdzības prasība arī tad, ja 90 darba devējs nav vedis virsstundu sarakstu (34/1000; X, 525).

Tas vien, ka atbildētājs apstrīdējis prasības pamatu, vēl nenozīmē 91 prasības apmēra apstrīdē�anu (34/1396; XI, 2).

Prasībā par norēķina do�anu prasītājam prasības lūgumā vismaz 92 jānorāda dati, no kuriem viņ� nācis pie pieprasītās saldo surnas, un tikai pēc tā atbildētājam jāatspēko prasībā minētie dati (26/385; III, 33).

455. Ja prāvnieka uzdotais pierādijums pēc likuma nav pielai�ams, vai arī apliecinamam apstāklim lietā nav nozīmes vai tas jau pietieko�i noskaidrots, tad tiesa tādu pierādījumu atraida.

1912. g. 1003, B, II, 366'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Liecinieka atra�anās slimnīcā nedod tiesai tiesību aprobe�oties ar 1 faktiski nepareizu konstatējumu, ka liecinieks nav atrasts, un neatbrīvo tiesu no pienākuma iz�ķirt jautājumu par �ā pierād'ijuma izlieto�anu lietā (33/732; X, 19).

�ajā pantā paredzētā gadijumā tiesai nav jātaisa atsevi�ķs noraido�s 2 lēmums (36/556; XII, 487).

Pretējā puse Var lūgt nopratināt atnāku�os lieciniekus, kaut arī tā 3 puse, kas viņus uzdevusi, no tiem atsakas (prof. Bukovska CP māc. grām.

363. Ipp.).

Sk. arī tez. zem 488. p. un 3. un 4. tezi zem 56-9. p.

456. Ja pierādijuma pārbaudī�anai rodas �ķērslis, kas var ilgt nenoteiktu laiku, tad tiesa uz puses lūgumu nosaka laiku,, kurā �ķērslis jānovēr�; pretējā gadijurnā lieta virzāmā tālāk bez minētā pierādijuma. 1912. g. 1003, b, n, 3662. p.; iei3. g. 1194, iik. xv, b, 2.p.

Ja otrā instance prāvniekam devusi termiņu viņa liecinieka dzīves vietas uzrādī�anai, tad viņai ir pamats nepie�ķirt prāvniekam vēl laiku pierādijumu vak�anai tadam apstaklim, kas viņam bija zināms jau pirmā instancē (34/2078; XI, 361).

457. Tiesa nekādā ziņā nesavāc pati pierādijumus vai ziņas, bet pamato spriedumus vienīgi uz prāvnieku sniegtiem pierādijumiem. 1864. g. 41477, 367. p.

Tiesai nav aizliegts piemērot arī prezumcijas, un pat arī t. s. faktiskās prezumcijas, ja tiesnesis no pierādītiem faktiem uz dzīves piedzīvojumu pamata taisa slēdzienu par tādu faktu esamību, kuri pēc CPL vēl nebūtu uzskatami par pierādītiem' (24/460; I, 9$).

Pēc CPL vispārējiem noteikumiem tiesai pa�ai jāpārbauda pu�u iesniedzamie p^;ierādijumi, kamēr ar citā lietā pieņemtiem pierādijumiem konstatētie fakti uzskatami par pierādītiem konkrētā lietā tikai tad, ja tiesa sevi�ķi pārbaudījusi �ādu citā lietā konstatēto faktu pierādī�anas spēku un nozīmi atkarībā no �ādu faktu konstatē�anas kārtības un citiem lietas apstākļiem (24/316 II, 128).

Ja prasītājs vispār apsrīd atbildētāja atsauk�anās pareizību uz noilguma termiņa notecē�anu, tad tiesa nepārkāpj likumu, ja viņa � ari bez prasītāja tie�a aizrādījuma � atskaita no noilguma termiņa justitium�a (kara, lielinieku un okupaoijas) laiku (32/49; IX, 92).

458. Ja tiesa, noklausījusies puses, atzīst, ka par da�iem viņu norādītiem lietas iz�ķir�anai nozīmīgiem apstākļiem nav iesniegti pierādijumi, tad viņa par to paziņo prāvniekiem un noteic termiņu minēto apstākļu noskaidro�anai. Turp., 368. p.

Ja tiesa liecinieku liecību atzīst par nepietieko�u prasības apmierinā�anai un savā spriedumā aizrāda uz apstākļiem, kuru pierādī�ana vajadzīga prasības apmierinā�anai, bet kuri nav pierādīti, tad viņa tādā lietas stāvoklī nevar atraidīt prasību, bet viņai jāpaziņo prasītājam par apstākļiem, kuru pieradī�anu viņa atzīst par svarīgu, un jādod termiņ� �o pierādi jumu iesnieg�anai (29/571; VI, 87).

458. p. nav piemērojams, kad tiesa, atrodot lietu par pietieko�i noskaidrotu, neatrod apstākļus, kuri, pēc tiesas atzinuma, būtu vēl noskaidrojami (28/265; V, 111).

Ja Tiesai palata pati atrada, ka partu sacīkstē ir atklājusies vajadzība pierādijumu iesnieg�anai tāda svarīga apstākļa konstatē�anai, bez kura lietu nevar pareizi izlemt, tad viņai tādos apstākļos uz 458. panta tie�as izpratnes un mērķa pamata ir pienākums par to pasludinat partiem un dot tiem termiņu �ā apstākļa noskaidro�anai resp. pierādijumu iesnieg�anai (26/6; V, 111).

Ja atbildētaja būtu domājusi prasītāja tirdzniecības grāmatas atspēkot 4 ar savām grāmatām, tad no atbildētājas atkarājies tās iesniegt. Ex officio dot atbildētajai' termiņu gramatas iesnieg�anai tiesa nav spiesta. Par to, ka prasītais atbildētājas grāmatu speķu apstrīdējis, atbildētājai bija jāzin no prasītāja apelacijas, un ja viņa tomēr Tiesu palatas sēdē nebija ieradusies un nekādus paskaidrojumus �aja ziņa nav devusi, tad Tiesu palatai nebija iemeslā no sevis vēl sevi�ķi likt viņai priek�ā iesniegt tiesai dokumentus, uz kuriem viņa pati nebija atsaukusies (26/88; III, 98).

458. p. attiecas uz gadījumu, kad tiesa atrod kādus noteiktus apstākļus 5 par nepierādītiem, bet �is pants neattieoas uz gadījumu, kad parts, neierodoties tiesas sēdē, neiesniedz dokumentu, uz kuru viņ� bija atsaucies (28/275; VII, 108).

Lietai svarīgu apstākli tiesa nevar atstāt nenoskaidrotu, bet viņai pie- 6 nākums par �o apstākli paziņot paitam un dot viņam termiņu �ā apstākļa noskaidro�anai (32/1196; IX, 36).

458. p. nav piemērojams gadījumos, kad tiesa apsprie� pierādījumus, ^ kuri taisni iesniegti uzdoto apstākļu noskaidro�anai (33/1823; X, 19).

�is pants neuzliek tiesai pienākumu pieprasīt papildu pierādījumus par 8 apstākļiem, kuru pierādī�anu p�ats prāvnieks atzinis par nepiecie�amu un par kuriem viņ� jau ir uzdevis pierādījumus (36/1264; XIII, 304).

Tiesai jārīkojas pēc 458. p., ja viņa atzīst par nepierādītu parta ap- 9 galvojumu, ka tas esot atzīts par maksātnespējīgu parādnieku (33/2570;

459. Tiesa jebkurā lietas stāvoklī var aicināt uz tiesas sēdi prāvniekus personīgi strīdīgo lietas apstākļu noskaidro�anai.

Ja prāvnieks, neskatoties uz �ādu aicinājumu, bez ievērojamiem iemesliem neierodas personīgi tiesas sēdē vai neiesniedz pietieko�us rakstiskus paskaidrojumus, tad tiesa var pieņemt, ka prāvnieks neapstrīd tos pretinieka uzdotos apstākļus, kuru noskaidro�anai prāvnieks personīgi aicināts. Prāvniekam izsūtamā pavēstē jānorāda neiera�anās vai paskaidrojumu neiesnieg�anas sekas, kā arī apstākļi, kuru noskaidro�anai viņu aicina. Pavēste izsniedzama pa�am aicinatnam. 1930. g. 100, n, 368>. p.

459. p. neuzliek tiesai pienākumu aicināt partu uz tiesu katrā gadi- 1 jumā, kad pretējais parts to lūdz; �āda lūguma izpildī�ana atkarājas no apstākļu apsvēruma, par ko sprie� tiesa (33/2504; X, 106).

Parta aⁱicinā�ana_ personīgi uz tiesu atkaīājas no tiesas, kas lietu iz- 2 sprie� pēc būtības. �ajā ziņā tiesas slēdziens kasacijas kārtībā nav pārbaudāms (35/382; XI, 593).

Tiesa nevar piemērot 459. p., ja nav notikusi �ajā pairtā pa- 3 redzētā parta personīga aicinā�ana uz tiesas sēdi (38/1134; XV, 28).

�is likums nebūt nav domāts tikai gadijunnicm, kad parta pilnvamie- 4 kam nav iespēja dot atbildi uz visiem strīdū eso�iem jautājumiem, bet gan arī gadījumiem, kad, pēc lietas apstākļiem, ir vajadzīgs patiesības noskaidro�anai iztaujāt par strīdū eso�iem jautājumiem taisni pa�u prāvnieku <38/911; XIV, 546).

460. Kad puses lūdz nopratināt lieciniekus vai atsaucas uz pierādijumiem, kas jāpārbauda, tad tiesa taisa lēmumu par to, kādā kārtībā, kam, kad un kur liecinieki jānopratina vai pierā-dijumi jāpārbauda. 1804. g. 41477, 369. p.

Tiesai vispār nav jātaisa_ atsevi�ķs lēmums par partu lūgumu atraidī�anu par liecinieka nopratina�anu, jo 460. p. paredz tikai lēmumu, kurā liecinieki tiek pielaisti (23/202; I, 98).

No vienas puses no tiesas atkarājas ņemt vērā kopā ar citiem pierādijumiem arī pie izmeklē�anas tiesne�a dotas liecības, ja pretējā puse nav apstrīdējusi liecinieku liecību protokola pievieno�anu �ai lietai un nav lūgusi tiesu �os lieciniekus nopratināt tiesā, kā tas ir bijis �inī gadijumā ar prasītāju, no otras puses pilnīgi pielai�ams, ka tiesa var ticēt liecinieku liecības vienai daļai, bet otrai nē, un �o pēdējo atmest (26/920.) (30/247; VI, 94).

Lieciniekiem jādod liecības tai tiesai, kas izsprie� lietu, vai tai tiesai, kas to atvieto un darbojas tās uzdevumā; liecībām, kas dotas ārpus tiesas, nav liecinieku liecību nozīmes (prof. Bukovska CP māc. grām. 357. lpp.).

461. Ja iesniegts lūgums nodro�ināt pierādijumus, tiesa piemēro 107.�114. panta noteikumus. 1912. g. юоз, R, 1, 369'. р.;

1913. g. 1194, !ik. XV, В, 1. p.

Sk. tezes zem 107. un 111. p.

II. Liecinieku izsacijumi.

462. Nevienam nav tiesības atteikties no liecības do�anas. No �ā noteikuma izņemti tikai:

1) prāvnieku radnieki taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sāņu līnijā pirmo triju pakāpju radnieki, prāvnieku laulātie un pirmo divu pakāpju svainie�i, arī pēc laulības izbeig�anās;

2) prāvnieku aizbildņi vai aizgādņi, vai arī tie, kas stāv v:ņu aizbildnībā vai aizgādnībā;

3) tie, kas adoptēju�i prāvnieku, vai arī tie, kurus prāvnieks adoptējis;

4) prāvnieku pilnvarnieki, un

5) tie, kas prāvojas ar vienu no pusēm, un tie, kam nāk labums no lietas izsprie�anas vienai vai otrai pusei par labu.

Tiesai jānorāda �ajā pantā minētām personām uz viņu tiesību atteikties no liecības do�anas.

�ā panta 1.�3. punktā minētās personas nevar atteikties no liecibas do�anas par apstākļiem, kuri zīmējas uz tādām attiecībām, kas izriet no ģimenes tiesībām. 1930. g. 100, I, 370. p.

Piezīme atcelta (1935. g. 87, IV).

Liecinieka pienākums ir publiski-tiesiska klau�a, kam padotas visas 1 valstī dzīvojo�as personas (prof. Bukovska CP māc. grām. 361. lpp.).

Sastādot liecinieku nopratinā�anas protokolu, jāievēro likuma notei- 2 kurni par liecinieka radniecību ar prāvniekiem. Uz 115. resp. 462. p. jānorāda nopratinā�anas protokolā, ja �ā noteikuma neizpildī�ana ir likumīgs iemesls atzīt nepatiesu liecību par nesod'anvu (Sodu lik. 183. p. i. f). Ja no protokola nav redzams, ka �is noteikums izpildīts, tad nav iespējama pre-zumcija par ļaunu apsūdzētam (A. Jānītis, TMV 39/2, 477. lapp.).

Kādas personas līdzekļi un ienākumi resp. mantas stāvoklis, nav tādi 3 apstākļi, par kuriem ir runa 462. pantā in fine (36/1872; XIII, 398).

463. Nav pielai�ami dot liecību:

1) kas atzīti par garā slimiem un kas nav spējīgi izskaidroties mutiski vai rakstiski, kā ari personas, kas gara spēju traucējuma dē| atrodas, uz pienācīgās varas rīkojumu, ārsta pārbaudī�anā vai ārstē�anā;

2) kas savu miesīgo vai garīgo trūkumu dēļ nav varēju�i apzināt pierādāmo apstākli;

3) bērni pret vecākiem (a), un

4) garīdznieki � attiecībā uz to, kas viņiem uzticēts grēkus sūdzot, un personas, kurām pēc viņu amata vai profesijas nav tiesības izpaust viņām uzticētos slepenos apstākļus � attiecībā uz �iem apstākļiem (b).

Visas �īs personas atstata no liecības do�anas tiesa pati�ari bez prāvnieku norādījuma vai lūguma, ja viņa novērojusi minētos nespējas iemeslus (c).

(a) 1912. g. 1003, B, I, 371. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. �

(b) 1930. g. 100, I, 371. p. 4. pk. � (c) 1912. g. 1003, B, 1,371. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

No 463^ p. 3. pk. izriet vienīgi tas, ka prāvnieks nevar uzdot sava 1 pretinieka bērnus par lieciniekiem sava pusē, bet neizriet bērnu, kā liecinieku, absolūta nespēja būt par lieciniekiem savu vecāku lietās vispār (33/809; X, 180).

Ja bērna liecības rezultāts var vērsties pret vienu vai otru no vecā- 2 kiem, ir pietieko�s pamats 463. p. 3. pk. piemēro�anai (37/185; XIII, 399).

Par profesionāliem noslēpumiem nav jāliecin'a, piem., advokatiem, no- 3 tariem, dienestpersonām, ārstiem (prof. Bukovska CP māc. grām. 359. lpp.).

Ja prāvnieks nav lūdzis miru�ā pretinieka likumīgos mantiniekus at- 4 zīt par atbildētājiem, tad tiesa tos var nopratināt kā lieciniekus (38/105; XIV, 308).

Ja abi atbildētāji savā starpā nekādās solidārās attiecībās neatrodas 5 un pirmās instances spriedums jau stājies spēkā attiecībā uz vienu atbildētāju, tad otrā instance var �o atbildētāju nopratināt kā liecinieku (38/162;

XIV, 308).

6 Ārlaulības bērna māte nevar būt par liecinieci prāvā, kurā iz�ķirams

paternitātes jautājums, kas izriet no bērna piedzim�anas no viņas miesīgiem sakariem ar viņas pa�as uzdoto vīrieti (CKD kops. 35/15: XII, 82).

464. Bērnus vecumā no septiņiem lidz �etrpadsmit gadiem var nopratināt, bet tikai bez zvēresta. 1924. g. 24.

465. Prāvniekam atsaucoties uz liecinieku reizē ar to jāpaskaidro tie apstākļi, par kuriem liecinieks nopratinams, un jāuzdod vina vārds, uzvārds un dzīves vieta. 1864. g. 41477, 374. p.; 1931. g. 137, II, 1.; 1935. g. 87, III.

1 Par lietā nozīmīgiem apstākļiem atzīstami arī tādi, ar kuriem prāvnieks domā atspēkot cita liecinieka Liecību (22/170; I, 99).

2 Prasītāja lūgumu (par liecinieku nopratinā�anu) apgabaltiesa atstājusi bez ievērības aiz tā iemesla, ka prasītajs neesot uzdevis apstākļus, par ko īsti būtu nopratināmi uzdotie liecinieki. �adai lūguma atraidī�anai atsaucoties tie�i uz 465. pantu, nav likumīga pamata, jo tiesas sēdē bija klāt prasītāja pilnvarnieks, un ja apgabaltiesa atrada kādus trūkumus apstākļu uzdo�anā, par kuriem liecinieki nopratinami, tad viņas pienākums bija tos noskaidrot (24/375; II, 142).

3 Noteikumi, kas uzliek pusēm pienākumu' uzdot apstākļus, par kuriem būtu pratin'ami liecinieki, nav tulkojami tā, kā �o liecinieku izteicieni, ciktāl tie neattiecas uz �iem apstakliem, butu ignorējami un nav ņemami vera, kaut arī tiem būtu nozīme lietas iz�ķir�anā (35/1363; XII, 345).

466. Tiesas lēmumā par liecinieku nopratinā�anu jāatzīmē liecinieku vārds un uzvārds, apstākļi, par kuriem viņi nopratir nami, nopratinā�anas vieta un pati nopratinā�anas diena, ja nopratinā�ana jāizdara tiesas sēdē. 1864. g. 41477, 376. p.; 1931. g. 137,

II, 1.; 1935. g. 87, III.

Likums nemaz neprasa, lai prāvnieks uzdotu, kādā kārtā liecinieks būtu nopratinams. Ja prāvnieka uzdotais liecinieks dzīvo ārzemēs, tad tiesai jālemj par viņa nopratinā�anu likuma paredzētā kārtībā (30/424;

VI, 85).

467. Liecinieku, kuru prāvnieks pats neuzņemas piegādāt, aicina ar pavēsti, kurā jāatzīmē:

1) prāvnieku vārds un uzvārds;

2) lietas priek�mets;

3) nopratinā�anas vieta, diena un stunda, un

4) likumā noteiktie sodi par liecinieka neiera�anos. 1864. g. 41477, 379. p.; 1931. g. 137, II, 1.; 1935. g. 87, III.

Tiesu palata noraidijusi atbildētāja lūgumu nopratināt viņa uzdotos lieciniekus pēc to pastāvīgas dzīves vietas, atsaucoties uz CPL 467. pantu aiz tā iemesla, ka atbildētājs �os lieciniekus bija apņēmies piegādāt Rīgā

nopratinā�anai un �o savu pienākumu nebija izpildijis. �āds tiesas uzskats nav atzīstams par pareizu; tas apstaklis, ka atbildētājs nebija lieciniekus piegādājis, neatņem viņam tiesību lūgt tiesu nopratināt �os lieciniekus, izsaucot tos ar pavēstēm, un tiesai bija pienākums �o lūgumu apspriest pēc būtības (27/533; IV, 101).

468. Liecinieki-kareivji, kas atrodas aktivā dienestā; aici-nami caur savu tuvāko priek�niecību. Virsnieki aicinami tie�i ar pavēstēm, bet aicinājums pie tiesas viņus neatsvabina no dienesta pienākumiem, ja viņus nav atbrīvojusi priek�niecība. Kad kara priek�niecība apliecina, ka aicinamam lieciniekam-karavīram kara dienesta apstākļu dēļ nav iespējams personīgi ierasties pie tiesas, tad aicinamo nopratina viņa dienesta vietā. 1864. g. 41477, 380. p.

469. Liecinieki, kas atrodas dzelzsceļu dienestā un kuru amati apzīmēti sevi�ķā satiksmes un tieslietu ministru pēc savstarpējas vieno�anās sastādītā sarakstā, aicinami ar pavēstēm, kuras piegādājamas viņu tuvākai vietējai priek�niecībai ne vēlāk kā septiņas dienas pirms pavēstē noteiktās iera�anās dienas. 1873. g. 52835, I; 1882. g. G2I; 1893. g. 9949; 10212, V.

470. Liecinieki, kas dzīvo citas tiesas apgabalā un pie tam tālāk par piecdesmit kilometriem no pilsētas, kurā atrodas tiesa, var lūgt, lai viņus nopratina viņu dzīves vietā. �ī nopratinā�ana notiek, iepriek� par to paziņojot prāvniekiem un viņu klātbūtnē, ja vini ierodas noteiktā terminā. 1864. g. 41477, 382. p.; 1930. g. 100,'III, 382. p.; 1939. g. 79, III, 470. p.

471. Lieciniekam, kas dzīvo tajā pa�ā apgabalā, kurā atrodas tiesa, vai arī citas tiesas apgabalā, bet tuvāk par piecdesmit kilometriem no tās pilsētas, kur atrodas tiesa, par neiera�anos pie tiesas noteiktā termiņā, ja viņ� nav iesniedzis ievērojamus attaisnojumus, uzliekams pēc tiesas lēmuma naudas sods no viena līdz divdesmit pieciem latiem, raugoties pēc lietas svarīguma un liecinieka turības, un viņam nosakams jauns iera�anās termiņ�. �o naudas sodu lieciniekam uzliek arī tad, ja viņ� neierodas otrreiz, pie kam tiesa tādā gadījumā var nolemt liecinieku atvest pie tiesas (a).

�ajā pantā tiesai paredzētās tiesības ir arī tiesas loceklim vai iecirkņa miertiesnesim, kuram tiesa uzdevusi nopratināt lieciniekus (474., 475. p.) (b).

(a) 1864. g. 41477, 383. p.; 1922. g. 164; 1930. g. 100, III, 383. p.; 1939. g, 79, III, 471. p. � (b) 1937. g. 202, III, 471. p.

Tiesas lēmums par liecinieku sodī�anu pārsūdzams uzraudzības kartībā (34/2568: X, 490).

Sk. 7. tezi zem 906. p.

472. Liecinieks var, vai nu mēne�a laikā pēc tam, kad viņam pasludināts lēmums par uzlikto naudas sodu, vai arī ierodoties pie tiesas jaunnoliktā termiņā, iesniegt savus attaisnojumus tiesai, kura viņu var atsvabināt no naudas soda, ja atzīst, ka viņa attaisnojumi ievērojami. 1864. g. 41477, 384. p.

473. Lieciniekus nopratina atklātā tiesas sēdē. Turp., 385. p.

474. Tiesa var, ievērojot 588.�590. panta noteikumus, uzdot nopratināt lieciniekus kādam no saviem locekļiem vai iecirkņa miertiesnesim �ādos gadijumos:

1) kad liecinieks vārguma, grūtas slimības, dienesta pienākumu vai citu ievērojamu iemeslu dēļ nevar ierasties tiesā;

2) kad pēc lieta? apstākļiem izrādās par vajadzīgu nopratinā�anu izdarīt uz vietas, un

3) kad jānopratina lielāks skaits personu, kuras dzīvo vienā vietā, ārpus tās pilsētas, kur atrodas tiesa. 1896. g. 13576, i, 386. p.; II; 1923. g. 97, I, B, 7.

475. Bez iepriek�ējā (474.) pantā norādītiem gadijumiem, tiesa var uzdot nopratināt lieciniekus kādam no saviem locekļiem arī tajā gadijumā, kad, pēc apstākļiem, tāda nopratinā�ana var paātrināt lietas iztiesā�anu. 1914. g. 1448,1,2,386'. p.

476. atcelts (1935. g. 87, IV).

477. Persona, kas nopratina liecinieku, bauda tiesas priek�sēdētāja tiesības attiecībā uz tiesas sē�u kārtības uzturē�anu un starp pusēm cēlu�os domstarpību un strīdu iz�ķir�anu. 1896. g. 13576, I>

388. p.

478. Par nopratinātāja rīcību var iesniegt tiesai sūdzības triju dienu laikā no nopratinā�anas beigām. Sūdzības var iesniegt ari nopratinātājam, vai arī viņ� tās var uz prāvnieka vai liecinieka prasijumu ierakstīt protokolā (a).

375. panta otrā daļā paredzētās lietās sūdzību iz�ķir tiesas kolēģija, kuras lēmums nav pārsūdzams (b).

(a) 1864. g. 41477, 389. p. � (b) 1939. g. 79, (!, 478. p.

Prāvnieks, kas nav iesniedzis �ajā pantā paredzēto sūdzību, nevar par tiesne�a rīcību sūdzēties kasacijas sūdzība (�23/217; II, 142).

Sk. 8. tezi zem 907. p.

479. Prāvniekiem un viņu pilnvarniekiem ir tiesība būt klāt pie liecinieku nopratinā�anas, kaut aiī tā notiktu privatnamā, un atvest sev līdzi nepiedalīgas personas, bet ne vairāk kā divas no katras puses. 1864. g. 41477, 390. p.

480. Katrs liecinieks nopratinams atsevi�ķi, to prāvnieku klātbūtnē, kuri ieradu�ies uz nopratinā�anu. Liecinieki, kas liecību vēl nav devu�i, nevar būt klāt pie citu liecinieku nopratinā�anas. Turp., 391. p.

�is pants nesatur nekādu sankciju un tā neievēro�ana nevar novest pie liecinieka atstatī�anas no liecības do�anas, kas pielai�ams tikai 463. pantā paredzētos Radi jumos (30/772; VII, 98).

481. Ja prasītāja un atbildētāja liecinieki ierodas reizē, tad papriek� nopratinami pirmie un pēc tam pēdējie. Turp., 392. p.

482. Vienas puses norādīto liecinieku nopratinā�anas kārtu noteic tiesas priek�sēdētājs, ievērojot pie tam �ās puses aizrādījumus. Turp., 393. p.

483. Katram lieciniekam, pirms viņa nozvērinā�anas, liekami priek�ā jautājumi, lai noteiktu viņa personību un attiecības ar lietas dalībniekiem. Turp., 394. p.

484. Lieciniekus nopratina pēc viņu nozvērinā�anas, ja viņus neatsvabina no zvēresta prāvnieki pēc savstarpējas vieno�anās. Lieciniekus nozvērina tiesas priek�sēdētājs. 1923. g. 97, i, B, 5.

Ja liecinieks atsakas dot zvērestu, tiesa, neierosinot jautājumu par 1 viņa atbildību, nopratina viņu bez zvēresta, atgādinot viņam, ka viņ� nes atbildību par nepareizu ziņu snieg�anu (prof. Bukovska CP māc. grām.

361. Ipp.).

Saskaņā ar �ā panta izpratni, liecinieku atsvabinā�ana no zvēresta 2 pielīdzināmā viņu nozvērinā�anai (26/463; III, 88).

485. Liecinieka nopratinā�ana iesākas ar to, ka viņam liek priek�ā paskaidrot, kas viņam zināms par apstākļiem, uz kuriem atsaucas prāvnieki. 18(54. g. 41477, 397. p.

Par liecības priek�metu var būt tikai konkrēti faktiski apstākli; uztverto faktu novērtē�ana nav liecinieku uzdevums (prof. Bukovska CP māc. grām. 357. Ipp.).

486. Liecinieks atbild uz jautājumiem un dod savu liecību mutiski. Turp., 398. p.

1 Liecību ieraksta protokolā pēc iespējas ar liecinieka pa�a vārdiem. Ja liecinieks neprot rakstīt, tad to atzīmē protokolā, un liecinieka vietā pa-rakstas tiesnesis. Ja liecinieks neprot valsts valodu, tad uzaicina tulku, (prof. Bukovska CP māc. gram. 363. Ipp.).

2 No CPL noteikumiem skaidri izriet, ka katrā atsevi�ķā lietā lieciniekus nopratina vai nu tā pati tiesa, kas taisīs spriedumu �ajā liertā, vai mazākais, ja tas nav iespējams, cita tiesa, kurai �ajā pa�ā lietā liecinieku nopratinā�anu uzdevusi tiesa, kas taisīs spriedumu (470., 58�., 595. p.). Bet atsaukties uz liecinieka liecību, kas dota citā lietā, kaut arī starp tiem pa�iem prāvniekiem, un pamatot savu spriedumu uz tāda liecinieka liecību, kas nav nopratināts tajā pa�ā lietā, likums izņēmuma veidā pielai� tikai vienā gadi-jumā, kas paredzēts 792. p., kad liecinieki, kas jau bija nopratināti izbeigtā lietā, nav vairs dzīvi. Bez tam 'tas ir iespējams tad, ja abas puses atzīst par iespejamu liecinieka nopratinā�anas vietā pievienot lietu, kurā liecinieks nopratināts (36/1484; XIII, 90).

487. Tiesas priek�sēdētājs var pārtraukt liecinieku, ja tas novēr�as uz apstākļiem, kas nepieder pie lietas. Turp., 399. p.

488. Kad liecinieks savu liecību nodevis, tiesas priek�sēdētājs atļauj pusēm likt priek�ā lieciniekam jautājumus par visiem priek�metiem, kurus noskaidrot katra no tām atzīst par vajadzīgu. Tiesas priek�sēdētājs un locekļi, ar priek�sēdētāja atļauju,, liek priek�ā lieciniekam arī savus jautājumus. Turp. 400. o.; 1930. g. 100, III, 400. p.

Apgabaltiesa nepareizi saprot to, kāda procesuālā nozīme ir tam apstāklim, ja prāvnieki atteicas no viņu uzdotiem lieciniekiem. Vispirms jā-saka, ka reiz liecinieks ir nopratināts, viņa izteicienam katrā ziņā jāpaliek spēkā. Neviens no prāvniekiem, to skaitā arī tas prāvnieks, kur� liecinieku uzdevis, nevar iznīcināt jeb izslēgt no lietas pierādījumiem' tiesā nopratinātā liecinieka izteicienu. Tālāk, reiz viens no prāvniekiem ir liecinieku uzdevis, tad pretējā puse katrā ziņā var pastāvēt uz uzdotā 1'iecinieka no-pratina�anu un var lieciniekam tikt priek�ā vajadzīgos iautājumus (CPL 488., 491. p.) (20/14).

Sk. arī 3. tezi zem 455. p.

489. Lieciniekus nopratinot, tiesas priek�sēdētājs un locekļi, ar priek�sēdētāja atļauju, lietas noskaidro�anas labad liek priek�ā jautājumus prāvniekiem. i864.g. 41477,401. p.; 1930. g. 100, m, 40i. p.

490. Katram nopratinātam lieciniekam jāpaliek tiesas sēdē, kamēr visi liecinieki nopratināti, ja tiesas priek�sēdētājs viņam neatļauj aiziet agrāk. 1864. g. 41477, 402. p.

491. Liecinieku var no jauna nopratināt tajā pa�ā sēdē vai vēlāk, ja viņ� pats to vēlas vai ja to nolemj tiesa, uz kāda prāvnieka lūgumu vai pēc sava ieskata. Turp., 403. p.

Liecinieka pārpratinā�ana atkarājas pilnīgi no tiesas ieskata (23/84).

Prasītājiem uz liecinieku pāirpratinā�anu varēja būt tiesība tikai tad, ja vitji būtu aizrādīju�i uz kādu pietieko�u pamatu viņu pārpratinā�anai, p. p., uz konkrētu apstākli, par kura aiz dibināta iemesla liecinieki pirmā instancē (pie miertiesne�a) nebija varēju�i tikt nopratināti (26/463; III, 88).

Tas apstāklis, ka liecinieks pēc otrā instancē uzdotās dzīves vietas nav atrasts un tādēļ to nevarēja apgabaltiesa pārpratināt, neņem apgabaltiesai tiesību rēķināties ar �ī Liecinieka liecību, kā tā ierakstīta sēdes protokolā; nav likuma, kas �ādos apstākļos piespiestu tiesu izslēgt �o liecību no pierādijumu skaita (32/620; VIII. 104).

Ja otrās instances slēdziens, ka liecinieks nav pārpratinams, pamatojas uz nepareizu konstatējumu, tad tiesas spriedumu aiz �ā iemesla var atcelt kasacijas kārtībā (39/157).

492. Lai noskaidrotu pretrunas liecinieku izsacijumos par lietā nozīmīgiem priek�metiem, tiesa viņus konfrontē. Turp., 404. p.

493. Nopratinot liecinieku, kas neprot latvie�u valodu, tiesa var pieaicināt tulku. 1931. g. 137, i, 405. p.

Tulks nav nozvērināms (39/128; XV, 111).

494. Liecinieka izsacijumi ierakstaini. pēc iespējas tie�iem viņa pa�a vārdiem, protokolā, kas nolasams lieciniekam priek�ā un viņam jāparaksta viņam saprotamā valodā; rakstītnepratēju vietā protokolu paraksta vinu klātbūtnē kāds no tiesas locekļiem. 1864. g. 41477, 406. p.

495. Ja liecinieks vēlas dabūt atlīdzību par darba nokavējumu un ceļa izdevumiem, tad viņam par to jāpaziņo ne vēlāk kā nopratinā�anas dienā. Turp., 407. p.

496. Tiesas priek�sēdētājs vai nopratinātājs noteic lieciniekam pienāko�os atlīdzību, kura uz liecinieka lūgumu nekavējoties piedzenama no tā prāvnieka, kas lūdzis liecinieku aicināt. Liecinieku sūdzības par to, ka noteiktā atlīdzība ir nepietieko�a, nav pielai�amas. Turp., 408. p.

Tiesa rīkojas nepareizi, piedzenot no prāvnieka atlīdzību lieciniekam, kuru lūgusi aicināt pretējā puse, bet �ī nepareizība nevar novest pie sprieduma atcel�anas, ja spriedums taisīts pretējai pusei par labu (20/20; I, 90).

497. Liecinieku izsacijumus nevar atzīt par pierādījumu tādiem notikumiem, kuriem likums prasa rakstisku apliecinājumu. �is noteikums neattiecas uz gadījumiem, kad sastādītais akts kāda no prāvnieka gribas neatkarīga iemesla dēļ nozaudēts, bet par tā esamību un saturu, bez lieciniekiem, ir arī citi pierādijurni. 1912 g. 1003, B, I, 409. p.; 1913.g. 1194, lik. XV,B,1. p.; 1937. g. 202, II.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

Tiesai, iz�ķirot jautājumi! par liecinieka pielai�anu, vispirms jākon-state, vai materialais likums prasa attiecīga notikuma apstiprinā�anai rakstisku aktu, un tikai negatīvā gadījumā pielai�amas liecinieku liecības (prof. Bukovska CP māc. grām. 365. Ipp.).

�is pants, kā izņēmuma noteikums, ir jāpiemēro vis�aurākā nozīmē (25/28).

Ar liecinieka izsacijumu var pierādīt to faktu, ka liecinieks uzdevis atbildētājam izpirkt prasītāja vārdā un uz prasītāja rēķinu vekseļus, kuri nebija tajā laikā atbildētāja rīcībā un kuru turētājs bijis nevis atbildētājs, bet cita persona (27/390; IV, 93).

Vekseļu likums aizsarga tikai labticīgo vekseļprasītāju un tādēļ tiesa nevar atteikties 110 pierādījumu (to starpā arī liecinieku liecību) pārbaudī�anas, kuri uzdoti vekseļturētaja mala fides pierādī�anai (28/572); vekseļa samaksas fakts ar lieciniekiem gan nav pierādams, tomēr tas apstāklis, ka prasītājs atzinis, ka viņam nav prasījuma pēc vekseļa, gan būtu pierādams, un �ā fakta novērtē�ana atkarājas 110 tiesas (27/390; IV, 92); atbil-detaja taisni apgalvo, ka prasītājs atzinis, ka viņam nav prasijuma pēc vekseļa, jo apsolījis vekseli, kā jau reizi samaksātu, atdot atpakaļ; taisni par �iem¹ apstakļiem atbildētāja uzdevusi lieciniekus; nenopratinot tos, tiesa ir pārkāpusi CPL 102. pantu (30/1385; Vil, 177).

Ja_ abu pusu tirdzniecības grāmatas vestas pareizi, tad tās var 110-deret ka pierādījums par vekseļa samaksu, pie kam tiesai pieder tiesība �ās grāmatas, ka pieradijumus, novērtēt (33/507; IX, 409).

Vekseļa samaksa, kaut arī strīds būtu starp vekseļdevēju un pirmo vekseļa turētāju, nav pierādama ar lieciniekiem (34/566; X, 267).

Likums prasa vekseļa galvojuma rakstisku apliecinājumu�un tas ar liecinieku liecībām nav pierādams (38/864; XIV, 565).

Baznīcas metriku grāmatu evakuē�anu uz Krieviju � juridiski un praktiski � var pielīdzināt viņu iznīcinā�anai, kamēr nav pierādīts, ka metriku grāmatas reevakuētas uz Latviju (27/159; III, 98).

Pazudu�a, sevi�ķi procestiesiska, akta restaurē�anai liecinieku liecības ir pielai�amas tikai subsidāri, t. i. tikai tad, ja nav iespējams akta saturu restaurēt ar rakstiskiem pierādījumiem (28/424; V, 132).

Pre�u zīme vienkār�i pierādī�anas dokuments, kamēr pre�u dublikātam gan pie�ķirama ari vērtspapīra nozīme, ar ko pēdējais tomēr nepārvēr�as par publisku aktu; apgabaltiesa neatraida, principā, iespēju pre�u zīmes saturu apgāzt vispār, bet atraida vienīgi iespēju pre�u zīmes saturu

apgāzt ar lieciniekiem; �im uzskatam no CL viedokļa tomēr piekrist nevar; savā 25/28. spriedumā Senāts jau paskaidrojis, ka 497. p., kā izņēmuma likums, iztulkojams vis�aurākā nozīmē (25/254; III, 136).

Preces svēr�ana (Dzeizscelu lik. 62. p.) pierādama tikai ar atzīmi uz 11 pre�u zīmes vai ar atsevi�ķu aktu (34/351; XI, 162).

Lietā par atsavinā�anas nodevas aprēķinu ir pielai�ama liecinieku no- 12 pratinā�ana tā jautājuma noskaidro�anai, kad īsti (pirms vai pēc līguma noslēg�anas) :r noticis apdro�inājums par augstāku suinu (32/84; IX, 195).

Ja rakstīt nepratējas personas akts likumīgi apliecināts pagasta valdē, 13 tad �a akta apstiprinā�ana vēl ar lieciniekiem nav prasama; tapat arī akta pierādījuma spēku nevar apgāzt ar lieciniekiem (32/784; IX, 36).

Tiesa nav spiesta rēķināties vienīgi ar apdro�inā�anas biedrības ap- 14 liecībā minētiem datiem, jo tie nav tadi, kuriem- likums prasa rakstisku apliecinājumu (CPL 497. p.) un �ī apliecība nav arī noteiktā kārtībā sastādīta (CPL 498. p.), tā uzskatama par tādu pa�u pierādijumu, kā liecinieku liecības, kas padotas tiesas brīvai novērtē�anai (33/31; IX, 408).

Nav nozīmes liecinieku liecībām jautājumā, vai ceļ� atzīstams par 15 publisku zemesceļu (Lik. par zemes ceļiem 2. p., Lik. kr. (35/113). (33/49;

X, 207).

Likums neaizliedz rakstiska līguma noteikumu īsto izpratni un no- 16 zīmi noskaidrot ar liecinieku liecībām, un tapat neaizliedz ar �ādām liecībām nodibināt kontrahentu m'utiskas norunas pie �āda rakstiska līguma noslēg�anas (32/182; VIII, 105).

Valsts vai pa�valdības nodevu un nodokļu nomaksu nevar pierādīt ar I⁷ lieciniekiem (32/206; XI, 656).

Algas parāda samaksu var pierādīt ar liecinieku liecībām un ne tikai 18 ar lī'guma grāmatiņu (37/1188; XIV, 90).

Ja izpildu raksts atrodas pa�a kreditora-picdzinēja rokās, tad to 19 sumu samaksu, kas pienākas pēc izpildu raksta, var pierādīt ar visiem tiem pierādījumiem, ar kuriem vispār var pierādīt naudas samaksu, jo �ajā ga-dijumā likums nekādus izņēmumifc neparedz (37/308; XIII, 399).

Kādas personas identitātes pierādī�anai likums neparedz kādus sevi�- 20 ķus pierādijumu līdzekļus, kādēļ tā pierādama arī ar lieciniekiem (T. P. 35/857 b; 260).

Likumā par vater�autiem (Lik. kr. 1938. g. 120) paredzētie dienesta 21 līgumi, kā arī to pārgrozījumi nav pierādami ar liecinieku liecībām (sal. 34/1648; XI, 96).

Tas apstāklis vien, ka atbildētājs neapstrīd savu parakstu kvītīs un 22 necel viltojuma strīdu, neņem viņam tiesības ap'gāzt �o kvī�u saturu ar lieciniekiem (35/1727; XII, 286).

Kā zīmognodevas samaksas pierādijums nav pielai�amas liecinieku 23 liecības (34/1598; XI, 121).

498. Noteiktā kārtībā taisītu vai apliecinātu rakstisku dokumentu saturu nevar apgāzt ar liecinieku izsacijumiem, izņemot Viltojuma strīdus. 1864. g. 41477, 410. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

1 Ar 498. p. norādītiem dokumentiem jāsaprot akti, kas sastādīti vai apliecināti pie notāriem vai valsts iestādēs (prof. Bukovska CP māc. grām. 367. lpp.).

2 Liecinieku pratinā�ana nav pielai�ama oficiālā aktā (tiesu izpildītāja �urnālā) apliecināto apstākļu atspēko�anai (33/2586; X, 180).

3 Policijas protokolus civilJlietās var apstrīdēt ar lieciniekiem (prof. Bukovska CP mac. grām. 393. lpp.).

4 Ar lieciniekiem var pierādīt, ka pilnvaras saturs neatbilst īstenībai, ja pagasta valde apliecinājusi vienīgi pilnvaras izdevēja parakstu uz tās. Tāpat ar lieciniekiem var pierādīt kontrahentu mutiskās norunas pie �īs pilnvaras izdo�anas (34/36; XI, 364).

5 �ķīrējtiesu protokolu un sprieduma saturu, kā dokumentus, kurus sastādiju�i un parakstiju�i �ķīrējtiesas locekļi, nevar apgāzt ar liecinieku izsacījumiem (34/269; XI, 28).

6 Sabiedrības līguma pastāvē�anu var pierādīt ar lieciniekiem (34/876;

XI, 444).

7 Darba grāmatiņa nav pieskai'tama dokumentiem, kuri nebūtu atspēkojami ar liecinieku liecībām, jo zinama dokumenta ob'.igatoriska ve�ana nepārvēr� to par publisku, neatspēkojamu dokumentu (piem. tirdzn. grāmatas, pre�u zīmes). Sacītam nerunā pretim Sen. spr. 28/342 (V, 183). (34/2332; X, 500).

8 Katla grāmata nepieder pie dokumentiem, kuru saturu nevar apgāzt ar liecinieku liecībām (35/753; XI, 593).

9 Izsolē notiku�o, it sevi�ķi' izsolē sasolīto suniu, var apliecināt tikai ar tiesu izpildītāja �urnālu (1201. p.) vai izsoles lapu (1292. p.), vai ar tiesu izpildītājā vispārējo �urnālu. Tāpēc, neceļot viltojuma strīdu pTet �ajos aktos ierakstītiem datiem¹, nevar tos apgāzt ar lieciniekiem (35/988;

XII, 43).

10 Tiesai izpildītāja �urnāls un izsoles lapa atzīstami par tādiem formāliem aktiem, kuru esencialo saturu nevar papildināt vai grozīt ar tiesu izpildītāja vēlāk, it sevi�ķi pēc izsoles Apstiprinā�anas dotiem paskaidrojumiem (T. P. 35/485 b; 553).

11 Pats par sevi plāns, ja arī tas pievienots zemes grāmatu lietai, nepieder pie dokumentiem, ar kuriem, bez attiecīga līguma vai tiesas sprieduma varētu nodibināt kādas lietiskas tiesības uz nekustamu mantu un tamdēļ liecinieku nopratinā�ana ptana satura un datu noskaidro�anai un apgaismo�anai nemaz nerunā pretim likumam (36/714; XIII, 161).

12 Pa�valdības bankas ad hoc sastādītā apliecība par to, kādā laikā kāds bankas darbinieks nodarbināts, nav uzskatams par dokumentu, kura saturu nevar atspēkot ar lieciniekiem¹ (36/482; XII, 343).

Sk. tezes zem 526. un 545.�547. p., 5. tezi zem 553. un 6. tezi zem 567. p.

499. Liecinieka izsacijumu spēku, raugoties pec liecinieka uzticamības, viņa izsacijumu skaidrības, pilnības un ticamības, nosaka tiesa, kurai spriedumā jānorāda arī pamati, uz kuriem viņa pieņēmusi liecinieku izsacijumus par pierādijumu, vai arī kāpēc viena liecinieka izsacijumiem dota priek�roka pret otra izsacijumiem. 1864. g. 41477, 411. p.

Attiecībā uz liecinieku liecības spēka un nozīmes noteik�anu likums * (499. p.) netaisa nekādas starpības starp to, vai liecinieks apliecinamo faktu ieguvis direkti ar savu personīgu pārliecinā�anos jeb indirekti no citām personām, tamdēļ liecinieka liecība jāapsver pēc būtības pēc 499. panta noteikumiem neatkarīgi no tā, vai viņ� apliecinamo apstākli uztvēris direkti vai indirekti (28/553; V, 104).

38/553. (V, 104) spriedumā uzsvērto principu, saskaņā ar kuru tiesa 2 var ņemt vērā arī tāda liecinieka liecību, kas viņa aplieoināto faktu uz-uztvēris no citas personas, tiesa var piemērot arī tad, ja �ī persona tiesas sēdē �o faktu noliedz (CKD kop. 36/18¹; XIII, 593).

Tiesai, kura vienām liecībām pie�ķir priek�roku par otrām, nemaz 3 nav sevi�ķi vēl jāap�auba liecinieku liecības, kuram viņa netic; vismaz no tam, ka tiesa sevi�ķi neanalizē zināmu liecinieku liecības, nemaz neizriet, ka viņa ar tām nebūtu rēķinājusies. Tiesa nav spiesta apstāties pie katras atsevi�ķas liecības. Pietiek, ja viņa taisa savu slēdzienu no nopratināto liecinieku liecību kopības (27/44; III, 98).

Sevi�ķi kritizēt un apsvērt katra liecinieka izteicienus tiesa nav 4 spiesta (22/109; I, 89).

Tiesas slēdziens par liecinieka izteicienu ticamību un liecību iz- 5 tulko�ana un novērtē�ana attiecas uz lietas faktisko pusi un nav pārbaudāms kasacijas kārtība (24/46; I. 88).

Atkarībā no konkrētās liecības satura, tiesa var vienai liecības daļai *> ticēt, ciktāl tā sedzas ar lietas apstākļiem, un otrai liecības daļai neticēt, ja ta runā pretim lietas apstākļiem un sevi�ķi citu liecinieku izteicieniem.

Pie tam tiesa var ticēt liecinieka liecībai arī tajā daļā, kurā tā runā pusei par ļaunu, kas uz viņu bija atsaukusies (24/268; I, 88¹).

Tiesai expressis verbis jāaizrāda, ar kādu liecinieka izteikuma sa- 7 līdzinā�anu viņa nākusi' pie slēdziena, ka liecinieka liecība ir pretrunīga (23/358; I, 89).

Pamatojot savu spriedumu uz liecinieku izteicieniem, kuri runā viens 8 otram pretim, tiesa pārkāpj 499. pantu (22/47; I, 89).

Tiesa nevar atraidīt vairāku liecinieku izteicienus to pretrunības 9 dēļ, bet viņai jāiz�ķir, kadam izteicienam viņa dod priek�roku (22/142; I, 89).

Tiesas slēdzienam par liecinieka neuzticamību iāizriet no patiesiem 10 lietas apstākļiem (23/15; II, 130).

Pamati tiesas apsvērumiem par liecinieku liecību nozīmi nevar būt 11 patvaļīgi uzstādīti, bet tiem jāizriet no lietas apstākļiem (34/844; XI, 296).

Otrā instance var nepie�ķirt ticamību arī tādu liecinieku izsacijumiem, 12 kuri nopratināti tikai pirmā instancē (23/187; II, 130).

Likums nenoliedz tiesai dot priek�roku otrā instancē dotām liecībām 13 pret tām, kuras tie pa�i liecinieki devu�i pirmā instancē (26/269; III, 88¹).

Atzīstot liecinieku liecības par �nepārliecino�ām�, tiesai tomēr jā- 14 noskaidro, kādēļ un kādā ziņā viņa ir nākusi pie tāda slēdziena (26/580;

III, 88).

Konstatējot, ka liecinieks agrāk sodīts par zādzību, tiesa varēja viņam 15 aiz �ā iemesla nepie�ķirt ticamību, ar to nebūt neatgrie�oties pie �pierādījumu līdzekļu formālās noteik�anas� (32/720; VIII, 91).

Tiesa var atsaukties uz citā starp tiem pa�iem prāvniekiem iztirzātā 16 lietā zem zvēresta nopratinātiem lieciniekiem (27/240; IV, 101).

17 Tiesa nav spiesta sevi�ķi apspriest liecinieka liecību no ticamības viedokļa, reiz �ī liecība necēla nekādas �aubas (32/885; VIII, 105).

18 Tiesa, aizrādot, ka tā ap�auba viena liecinieka liecību, ar to izteikusi, ka viņa �ai liecībai nepie�ķir ticamību (31/1897; VIII, 91).

19 Tiesu palatai nav sevi�ķi jāatspēko apgabaltiesas motīvi, ar kuriem, tā atzinusi par neticamu liecinieku liecību, kurai Tiesu palata pie�ķīrusi ticamību (32/399; IX, 121).

20 Likums neliedz tiesai motivēt liecinieka liecības neticamību ar to apstākli, ka liecinieks ieinteresēts prāvas iznākumā (33/592; IX, 470).

21 Brīvi apsprie�ot liecinieku liecību saturu, tiesa var vienā gadījumā ņemt vērā liecinieku radniecību, otrā nē (37/524; XII, 488).

22 Tas vien, ka tagad radniecībā un svainībā ar partiem eso�ās personas ir atļauts nopratināt (izņemot likumā paredzētus gadījumus), nenoliedz tiesai atzīt �ādu personu liecības par neticamām, vienīgi aiz tā iemesla, ka viņi atrodas radniecībā vai svainībā ar kādu no partiem (37/217; XIII, 399).

23 Atzīstot, ka liecība manāmi dota zem subjektīva iespaida, un tā tad atsaucoties uz iespaidu, kādu viņa guvusi no liecības, tiesa ir motivējusi, kādēļ viņa nav pie�ķīrusi ticamību liecībai, un viņas slēdziens �ajā jautājumā nav pārbaudams kasacijas kārtībā (37/147; XIII, 490).

24 Liecinieku liecību noteiktība nevar noderēt par kritēriju liecinieku liecību netioamībai, bet gan otrādi (38/670'; XIV, 547).

25 Arī nepārpratinot liecinieku, otrā instance var ap�aubīt liecinieku liecību, kurai pirmā instance pie�ķīrusi ticamību (32/944; IX, 174).

26 Taisni tanī apstāklī pastāv liecinieku liecību brīvas novērtē�anas princips, ka tiesa, kas izsprie� lietu pēc būtības un nosaka pierādijumu spēku, var �o liecību ticamības jautājumā pie�ķirt vienu vai otru nozīmi tam, cik seni ir tie fakti, par kuriem liecinieki liecināju�i, ņemot vērā �o liecību saturu (39/260).

Sk. 18. tēzi zem 907. p.

III. Ziņu ievak�ana caur apkārtniekiem.

500. Strīdos par nekustama īpa�uma valdījuma pla�umu, vietu vai ilgumu tiesa, vienai vai otrai pusei atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju liecību, var noteikt sevi�ķu ziņu ievāk�anu caur apkārtniekiem. Ziņu ievāk�ana pielai�ama arī gadijumā, kad vajadzīgs pierādīt kādas vispārpazīstamas vietējās para�as pastāvē�anu (13., 14. p.). 1912. g. 1003, B, I, 412. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Piezīme atcelta (1937. g. 202, IV).

Apsardzības kārtībā tiesa pati ierosina ziņu ievāk�anu caur apkārtniekiem lietās par personas atzī�anu par garā slimu (1535. p.), par aizgādnības nodibinā�anu izlaidīgas vai iz�ķērdīgas dzīves dēļ (1552. p.), un par nozudu�ā atzī�anu par miru�u (1567. p.) (prof. Bukovska CP māc. grām. 369. Ipp.).

501. Ziņu ievāk�anai tiesa sūta kādu 110 saviem locekļiem vai arī uzdod ziņas ievākt vietējam iecirkņa miertiesnesim un noliek ziņu ievāk�anas termiņu. Pie tam jāievēro 478. un 588.�590. panta noteikumi. 1896. g. 13576, I, 413. p.

502. Prāvniekus aicina uz ziņu ievāk�anas vietu noliktā termiņā. 1864. g. 41477, 414. p.

503. Paziņojumi par nolikto ziņu ievāk�anu nosūtami tā pagasta vai tās pilsētas pa�valdības iestādei, kur atrodas strīdamais nekustamais īpa�ums, bet kad vajadzīgs konstatēt para�u, � kur pastāv konstatējamā para�a. 1912. g. 1003, B, 1, 415. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

504. Ieradies pirms termiņa attiecīgā vietā, ziņu ievācējs sastāda pēc aizrādijumiem, kas saņemti no vietējās pa�valdības iestādes, sarakstu par visiem namsaimniekiem un citiem tās vietas ilggadīgiem iedzīvotājiem, kuri varētu liecināt par strīdamā zemes gabala valdijumu vai par tās para�as pastāvē�anu, uz kuru puse atsaukusies. 1912. g. 1003, B, 1, 416. p.; 1913. g. 1194, lik. xv, B, i.p.

Saskaņā ar 504. un 478. p. noteikumiem, kādi panti piemērojami arī miertiesu iestādēm, par miertiesne�a pielaistām nepareizībām pie izziņas izdarī�anas, jāiesniedz tiesai sūdzība 3 dienu laikā, skaitot no izziņas pabeig�anas. Ja prāvnieks sūdzību nav iesniedzis, viņ� nevar vēlāk sūdzēties par pielaistām nepareizībām (25/257; II, 142).

505. �aja sarakstā nav uzņemami;

1) prāvnieki un ļaudis, kas pie viņiem kalpo (a);

2) prāvnieku laulātie un radnieki, taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sāņu līnijā pirmo triju pakāpju radnieki un pirmo divu pakāpju svainie�i (b), un

3) promeso�ie un tie, kurus grūtas slimības vai citu nepārvaramu �ķēr�ļu dēļ nav iespējams aicināt pie liecinā�anas (c).

(a) 1864. g. 41477, 417. p. 1. pk. � (b) 1912. g. 1003, B, I, 417. p. 2. pk.;

1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. � (c) 1864. g. 41477, 417. p. 3. pk.

506. Prāvnieka neiera�anās noliktā termiņā neaptur ziņu ievāk�anu. 1864. g. 41477, 418. p.

507. Noliktā dienā ziņu ievācējs, divu līdz piecu pieaicinātu liecinieku un ieradu�os prāvnieku klātbūtnē, stājas pie saraksta apstiprinā�anas zemāk norādītā kārtībā. 1896. g. 13576, i, 419. p.

508. Ziņu ievācējs liek atnāku�ām pusēm priek�ā, vai viņas_r izraudziju�as no minētā saraksta ilggadīgos iedzīvotājus, nevēlas paļauties uz to izsacijumiem. 18S6. g. 13576, I, 420. p.

509. Kopīgu norādijumu var taisīt arī uz citiem vietējiem iedzīvotājiem, bez tiem, kas ievesti sarakstā. 1864. g. 41477,421. p.

510. Izraugot apkārtniekus pēc kopīga norādi juma, prāvnieki var noteikt, lai izcēlu�os strīdu par valdijumu vai par para�as pastāvē�anu iz�ķir vienīgi uz viņu izraudzīto personu izsacīju mu pamata. 1912. g. 1003, B, I, 422. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

Visos citos gadījumos prāvnieku vieno�anās par atsevi�ķu pierādījumu pielai�anu un to pierādī�anas spēku uzskatama par spēkā neeso�u (prof. Bukovska CP māc. grām. 340. Ipp.).

511. Par personām, kas izraudzītas pēc kopīga norādijuma, sastādams saraksts, kuru paraksta prāvnieki. 1864. g. 41477, 423. p.

512. Ja prāvnieki nevienojas par kopīgu norādijumu, tad apkārtnieki izraugami uz sekojo�o noteikumu pamata. Turp., 424. p.

513. Ziņu ievācēja sastādīto un parakstīto ilggadīgo iedzīvotāju sarakstu liek priek�ā klāteso�o prāvnieku caurskatī�anai un parakstī�anai. 1896. g. 13576, i, 425. p.

514. Prāvniekiem, sarakstu parakstot, atļauts norādīt uz nepareizībām, kādas pēc viņu domām pielaistas saraksta sastādī�anā, un lūgt, lai sarakstu izlabo un papildina. 1864. 'g. 41477,426. p.

515. Ziņu ievācējs, iz�ķirot prāvnieku piezīmes un lūgumus, par to atzīmē uz pa�a saraksta un paziņo pusēm. 1896. g. 13576, I, 427. p.

516. Prāvnieku iebildumi pret �o lēmumu neaptur ziņu ievāk�anu. 1864. g. 41477, 428. p.

517. No saraksta, kas apstiprināts uz minētiem pamatiem, izrauga pēc lozes divpadsmit personas; bet ja sarakstā pavisam nav vairāk kā divpadsmit, tad no tā izrauga pēc lozes se�as personas. Turp., 429. p.

518. Prāvnieki var noraidīt pēc lozes izraudzītās personas aiz 462.-464. pantā norādītiem iemesliem. 1930. g. 100, I, 430. p.

519. Bez tam katrai pusei atļauts noraidīt ne vairāk kā divus apkārtniekus, nepaskaidrojot aizdomu iemeslus. 1864. g. 41477, 431. p.

520. Noraidītās personas atvietojamas ar citām 517. pantā norādītā kārtībā, pie kam galīgā sarakstā nedrīkst palikt mazāk par se�ām personām. Turp., 432. p.

521. Kad izraudzī�ana pēc lozes notikusi un noraidijumi, ja tādi biju�i, izdarīti, tad galīgi izraudzīto liecinieku vārdi ierak�tami protokolā, atzīmējot tajā visu, kas noticis. Turp., 433. p.

522. Apkārtniekus aicina caur vietējo policijas priek�niecību uz to laiku, kuru nolicis zinu ievācējs. 1896. g. 13576, i, 434. p.; 1922. g. 119.

523. Ja kāds no apkārtniekiem nav ieradies vai nav atrasts norādītā vietā, tad nopratinami tie, kas ieradu�ies, iekam ierodas pārējie. 1864. g. 41477, 435. p.

524. Apkārtnieki nopratinami ar zvērestu, ievērojot pastāvo�os noteikumus par liecinieku nopratinā�anu. Turp., 436. p.

525. Noteikt apkārtnieku izsacījumu ticamību un spēku piekrīt tiesai pēc sava ieskata, izņemot 510. pantā norādīto gadijumu. Turp., 437. p.

Tiesas slēdziens par vietējo para�u eksistenci gan attiecas uz Metas faktisko pusi, bet tikai tad, kad tiesa ņēmusi vērā visus apstākļus, kuriem ir sakars ar para�u eksistenci u-n ar to tālāko pastāvē�anu taisni tajā konkrētā laika bridi, ap kuru grozās izsprie�amā lieta, un tiesa patiesi apsvērusi �ai ziņā no partiem dotos paskaidrojumus un noradītos apcerējumus (29/422; VI, 95).

IV. Rakstiski pierādījumi.

1. Rakstisku pierādijumu un uzziņu iesnieg�anas un pieprasī�anas kārtība.

526. Pie rakstiskiem pierādijumiem pieder nevien zemesgrāmatu, notarialie, apliecinā�anai uzrādītie un privātie akti, par kuriem minēts Civillikumā (1937. g. izd.), bet arī citi papīri. 1864. g. 41477, 438. p.

Pie publiskiem dokumentiem pieskaitami ne tikai 526. p. minētie, bet vispār vīsi dokumenti, kas taisīti likumā norādītā kārtībā, piedaloties kompetentai amatpersonai vai iestādei (prof. Bukovska CP mac. gram. 392. Ipp.).

527. Katram prāvniekam ir tiesība prasīt no pretējās puses, lai tā iesniedz tiesas kancelejā, personīgai caurskatī�anai, tos dokumentus, uz kuriem tā dibina savas tiesības 1864. g. 41477, 439. p.

527.�532. p. ir piemērojami miertiesai iestādēs (37/1372; XIV, 162).

528. Prāvnieks var prasīt, lai pretējā puse iesniedz dokumentu, uz kuru ir atsauce viņas iesniegtā dokumentā un kur� attiecas uz lietas strīdamiem apstākļiem. Turp., 440. p.

529. Prāvnieks var prasīt, lai uzrāda dokumentu oriģinālā, ja vien nav pierādīts, ka oriģinalakts iznīcināts vai ka to dabūt pavisam nav iespējams. Turp., 441. p.

530. Katrai pusei, uz sava pretinieka prasijumu, jāiesniedz pie viņas eso�ie dokumenti, kas noder par apstiprinājumu lietas strīdamiem apstākļiem. Turp., 442. p.

531 Tai pusei, kas prasa no sava pretinieka dokumenta iesnieg�anu:

1) sīki jāapzīmē prasītais dokuments, un

2) jānorāda, uz kāda pamata viņa domā, ka dokuments atrodas pie viņas pretinieka. Turp., 443. p.

532. Ja puse atsakas iesniegt prasamo dokumentu, nenoliegdama, ka tas atrodas pie viņas, tad tiesa var atzīt par pierādītiem tos apstākļus, kuru apstiprinā�anai pretējā puse atsaukusies uz �o dokumentu. Turp., 444. p.

1 Puses vienkār�s apgalvojums, ka dokumenta pie viņas vairs nav, neatbrīvo tiesu no pienākuma apspriest, vai tāds apgalvojums atbilst lietas apstākļiem un vai noliedzo�ai pusei nav jāatbild par dokumenta pazu�anu (prof. Bukovska CP māc. grām. 396. lpp.).

2 532. p. nav subsidiara rakstura (kā piem. 534. pantam); tādēļ prasītāja paskaidrojums, ka viņam pieprasīto dokumentu �vairs� nav, nav atsvabinājis apgabaltiesu no pienākuma apspriest jautājumu, ciktāl minētiem dokumentiem procesualla nozīme �ajā lietā un ciktāl ar aprādīto prasītāja paskaidrojumu pierādīts, ka dokuments patiesi vairs neatrodas pie viņa, un ciktāl viņam jānes neuzmanīgas glabā�anas nelabvēlīgās sekas (21/74).

3 532. p. piemērojams tikai tad, ja tiesa konstatē nevien, ka attiecīgais parts nav izpildījis tiesas uz 530. p. pamata taisīto lēmumu, bet arī to, ka tiesas pieprasītais dokuments patiesi atrodas tā pa�a parta rokas (24/8;

11, 143).

4 Uz 532. p. tiesa nav spiesta katrā gadi jumā uzskatīt tos apstākļus par pierādītiem, kurus pretējā puse vēlējās nodibināt ar dokumenta iesnieg�anu tiesā, bet dokumentu neiesnieg�anas faktu tiesa var novērtēt pēc sava ieskata (32/1746; VIII, 105).

Saskaņā ar 532. p., ja kāda puse iratteikusies iesniegt no viņas pie- 5 prasīto dokumentu, nenoliegdama, ka tads pie viņas atrodas, tad tiesa var atzīt par pierādītiem vienīgi tos apstaklus, kuru apstiprina�anai preteja puse ir atsaukusies uz �o dokumentu. (38/1134; XV, 33).

Ja atbildētājs ir 'atteicies iesniegt tiesai prasītāja algas izmaksas do- 6 kumentu, tiesa var aprēķināt prasītājam pienāko�os algas apmēru, izejot no prasītāja iesniegtā aprēķina (37/375; XIII, 400).

532. p. piemērojams gadījumam, kad puse, no kuras pretējā puse 7 pieprasa dokumenta -uzrādī�anu tiesā, to, tikai pēc pa�as prasības iesnieg�anas, tī�i iznīcinājusi (37/1372; XIV, 162).

Sk. ari 5. tezi zem I pieli'k. 13. p.

533. Uz viena vai otra prāvnieka prasijumu, lietā nepie-dalīgām personām iāiesniedz tiesai oriģinālā vai norakstā tie dokumenti, kas pie viņām atrodas un tie�i attiecas uz lietu, izņemot viņu privatsaraksti un tirdzniecības grāmatas tajos gadijurnos, kad �o grāmatu pieprasijums pēc likuma nav atļauts. Saraksti ar nepie-dalīgu personu var pieprasīt no viņas tikai tajā gadijumā, kad viņa lietā ņēmusi dalību kā komijs, komisionārs, māklers vai starpnieks pie līguma noslēg�anas. 1864. g. 41477, 445. p.

Vienīgās sekas, kas var iestāties, ja tre�ā persona pieprasītos dokumentus neiesniedz, var būt tikai viņas pa�as atbildība par prasītajam nodarītiem zaudējumiem, bet nevis sankcija, kuru paredz 532. p. (32/560; VIII, 105).

534. Prāvniekam, atsaucoties uz dokumentu, kas atrodas pie tre�ās personas, jāizpilda 531. panta noteikumi. Turp., 446. p.

535. Lūguma noraksts par dokumenta pieprasī�anu nosūtams tre�ai personai līdz ar pavēsti, kurā noliekams termiņ� oriģināldokumentā vai apliecināta noraksta iesnieg�anai tiesai. Turp., 447. p.

536. Izdevumi, kas ceļas dokumentu pieprasot no tre�ās personas, nav pieskaitami pie vispārējiem tiesu izdevumiem, bet uzliekami pieprasītājam. Turp., 448. p.

537. ja tirdzniecības vai rūpniecības uzņēmumu strīdos viena puse atsaucas uz grāmatām un aktiem, kas pieder pie sabiedrību vai biedrību lietām, tad �ie akti un grāmatas jāiesniedz tiesai. Turp., 449. p.

538. Ja nav iespējams iesniegt aktus un grāmatas, tiesa sūta kādu no saviem locekļiem vai komandē vietējo iecirkņa mier-

tiesnesi apskatit tos un izrakstīt no tiem, pēc abu pusu norādījumiem un viņu klātbūtnē, to, kas uz lietu attiecas. Pie tam jāievēro 478. un 588.�590. panta noteikumi. 1896. g. 13576, l, 450. p.

539. Dokumentus, kuru visa satura izpau�anu puse vai tre�ā persona aiz personīgiem iemesliem atzīst par neērtu, apskata �im nolūkam sūtīta persona, ievērodama iepriek�ējā (538.) panta noteikumus, vienas vai abu pusu klātbūtnē, un tās �o dokumentu vietas, kuras attiecas uz lietu, izraksta persona, kas izpilda tiesas uzdevumu. Turp., 451. p.

540. Kad prāvnieks norāda uz lietas noskaidro�anai vajadzīgiem dokumentiem vai ziņām, kas atrodas citas iestādes vai die-nestpersonas aktīs, tiesa pieprasa dokumentus, ziņas vai oriģinalaktis no attiecīgām iestādēm vai dienestpersonām, vai izdod prāvniekam apliecību par to, ka dokuments, ziņas vai aktis ir nepiecie�ami un kad īsti. 1930. g. 100, I, 452. p.; 1939. g. 79, III.

1 Tiesas rīcībā nav saskatama principa �judex ne procedat ex officio� (457. p.) pārkāpums. Tiesa �eit nesavāc pierādijuimis uz pa�as inioiativi, bet gan ieved lietā pierādijumu, uz kuru jau norādijusi puse (Motivi, TMV 28/10/11 � 302. Ipp.).

2 Pieprasītās oriģinalaktis nav atstājamas tiesas lietā, bet gan, vajadzībai izbeidzoties, janosūta atpakaļ Pēc piederības (TM apkārtraksts TMV 39/1

� 27�. Ipp.).

3 Apliecības izdodamas vispār tikai ziņu ievāk�anai no tiesu vai administrativām iestādēm, pie kurām savstarpējās kredītbiedrības nepieder (22/151; I, 100).

541. Visām tiesu un pārvaldības iestādēm un dienestpersonām nekavējoties jāizdod prāvniekam, kas uzrāda apliecību, uz viņa mutisku lūgumu, vai jāizsūta, uz rakstisku lūgumu, prasamās ziņas un dokumentu noraksti. Bet uz rakstisku lūgumu tādas ziņas un noraksti jāizdod ari bez apliecības. 1864. g. 41477,453. p., 1939. g. 79, III.

1 Pusēm, kas iesniedz rakstisku lūgumu, norakstus vai izziņas var izsniegt arī bez tiesas apliecības, tomēr iestāde var pārliecināties, vai dokuments un izziņas atrodas tie�ā sakarībā ar tiesas lietu (prof. Bukovska CP māc. grām. 308. Ipp.).

2 Nepelna ievērību lūgums izdot Senata spriedumu norakstu lietās, kurās_ lūdzējs nav piedalijies un par kādiem spriedumiem apgabaltiesa savā izdota apliecība nav aizrādījusi, ka viņiem būtu materialu pierādijumu nozīme izsprie�amā lietā (23/332).

3 Senāts neizsniedz savu spriedumu norakstus, pat uz tiesas apliecības pamata, ja parts uz tiem atsaucas vienīgi ar nolūku pierādīt Senata praksi zināmā juridiskā jautājumā. Noraksts turpretim ir izsniedzams, ja lūdzējam ir materiaii � juridiska interese atsaukties uz Senata spriedumu (34/773; XI, 17).

542. Aktu vai dokumentu oriģināli, kas atrodas tiesu vai pārvaldības iestādēs vai pie dienestpersonām, nav izdodami lūdzējam, bet izsūtami, pēc apliecības uzrādī�anas, tie�i tai tiesai, kura lietu iztiesā. Teko�u lietu grāmatas un akti nav sūtami oriģinālā, bet no tiem izdodami izraksti. Lietās par atlīdzību par kaitējumiem un zaudējumiem, kas nodarīti ar noziedzīgu nodarijumu (8. p.), pusēm atsaucoties uz minētā nodarījuma kriminalizmeklē�anu, jāsūta lieta oriģinālā. 1887. g. 4347, I, 454. p.; 1939. g. 79, III.

543. Ja iestādei vai dienestpersonai, pie kuras prāvnieks grie�as ar lūgumu izdot dokumentu vai uzziņu, nav iespējams izpildīt �o lūgumu līdz tiesas apliecībā noliktam termiņam, tad viņai jāizdod prāvniekam par to apliecinājums un jāpaskaidro, kad varēs izdot uzziņu vai dokumentu. Uz �ā apliecinājuma pamata tiesa dod prāvniekam samērīgu termina pagarinājumu. 1864. g. 41477, 455. p.; 1939. g. 79, III.

2. Rakstisku pierādījumu spēks.

544. Nevienu no rakstiskiem aktiem, kas iesniegti tiesai, viņa nevar atraidīt, to nelūkojusi cauri. 1864. g. 41477,456. p.

545. Zemesgrāmatu, notarialiem un apliecinā�anai uzrādītiem aktiem, ja tajos ievestie darijumi pēc savas būtības nerunā pretim likumam, ir pierādijuma spēks kā starp pusēm, kas līgumā piedaliju�ās, tā ari starp viņu mantiniekiem un pēcniekiem, ja vien viņi neapgā� aktu īstumu vai nepierāda, ka akti zaudēju�i savu spēku. Turp., 457. p.

Akts, uz kura apliecināta tikai parakstu īstenība, atzīstams par privātu aktu, kuram nav tās nozīmes, kāda ir notarialam vai apliecinā�anai uzrādītam aktam, un tāda akta saturu var apgāzt ar liecinieku liecībām (36/197; XII, 345).

546. Privātiem aktiem, ko atzīst par īstiem vai nu tie, pret kuriem viņi iesniegti, vai tiesa pēc pienācīgas izmeklē�anas, ir starp nolīgu�ām pusēm, viņu mantiniekiem un pēcniekiem tāds pats spēks kā aktiem, kurus taisiju�as vai apliecināju�as pienācīgās iestādes un personas. Turp., 458. p.

Teksta īstums nozīmē, ka teksts atbilst parakstītāja gribai, kaut arī > to rakstījusi cita persona, vai arī teksts rakstīts vēlāk (piem. blanko vekselis). Paraksta īstums nozīmē, ka aktu parakstijis tā autors vai likumīgais vietnieks (prof. Bu-kovska CP māc. grāfa 407. īpp.).

² _ Publisko aktu īstums viegli noteicams pēc ārējām pazīmētu (zīmogs, iestādes nosaukums, blankete, izejo�ais Nr.); ja tās ir, tad īstumu prezumē. Majas kartība sastādītiem aktiem tādu pazīmju nav, kamdēļ to īstumu apstiprina pretejas puses tie�a vai klusējot izteiktā atzī�ana (prof. Bukovska CP māc. gram. 394. Ipp.).

547. Aktiem, kas noteiktā kārtībā taisīti vai apliecinā�anai uzrādīti, ir priek�rocība pret privātiem aktiem un citiem rakstiskiem pierādijumiem, bet pēdējos var ņemt vērā tādā mērā, kādā viņi tie�i nerunā pretim pirmajiem vai arī noder tiem par papildinājumu. Noteikt privātu un citu neformālu aktu spēku un priek�rocību atkarājas no tiesas ieskata. 1864. g. 41477, 459. p.

5ā panta nozīme ir tā, ka tiesa nevar ap�aubīt formālu aktu saturu uz mājas kārtībā sastādītu aktu pamata, bet mājas aktu pierādī�anas spēka novērtējums ir atkarīgs no tiesas apsvēruma (38/18; IX, 472).

548. Akts, kas nav atzīts par tādu, kam ir zemesgrāmatu, notariala vai apliecinā�anai uzrādīta akta spēks, patur privātā akta spēku. Turp., 460. p.

548i. Rakstiskiem līgumiem, dāvinājuma aktiem, vekseļiem, parādu un citiem saistību rakstiem, ja tos Latvijā pēc 1935. g.

1. februara slēgu�i Latvijas pilsoņi, ir saistības un pierādijuma spēks vienīgi tad, ja tie rakstīti valsts valodā. 1935. g. l, 6. p.

549. Aktus, kas pēc likuma apliekami ar zīmognodokli, pieņem par pierādījumu ari tajā gadijumā, kad tie rakstīti neievērojot noteikumus par zīmognodokli. 1864. g. 41477, 461. p.; 1921. g. 165.

550. Personām, kas piedalīju�ās pie iepriek�ējā (549.) pantā minēto aktu uzrakstī�anas vai tālākdo�anas un nav samaksāju�as, tos iesniedzot, naudas sodu, kas par tiem nākas pēc noteikumiem par zīmognodokli, uzliekams �is naudas sods pēc tiesas lēmuma, minētos noteikumos noteiktā kārtībā. 1887. g. 4582, III; 1921. g. 165.

551. Pienācīgi apliecināts akta noraksts noder par akta satura apstiprinājumu, ja nav pieteiktas �aubas par noraksta pareizību, un pieņemams pa�a akta vietā, izņemat tos gadijumus, kuros likums tie�i prasa akta oriģinālā iesnieg�anu. 1864 g. 41477, 463. p.

1 Izņēmums attiecas uz mājas kārtībā sastādītiem aktiem, kas nekur nav ierakstīti un kuru īstums jā'pārbauda apskatī�anā (prof. Bukovska CP ināc. grām. 396. Ipp.).

Senāts jar vairākkārt paskaidrojis (24/472, 26/399, 25/347, 28/626), 2 ka pie rīk. par zīmognodevu 46. p. 10. pkt. minētiem rakstiem nepieder oriģināldokumentu noraksti, kuri lietā iesniegti nevis kā procespapiri (pēc rīk. 47. р.), bet kā dokumenti, kuriem jau pirms iesnieg�anas tiesā ir patstāvīga dokumenta nozīme un kuri jau no pa�a sākuma lietā iesniegti oriģinālā vietā; tamdēļ, apliecinot ar attiecīgo zīmognodevu apliktas pilnvaras noraksitu, kur� saskaņā ar 551. p. atvietoja pa�u oriģinalpilnvaru, notaram nav tiesības apliecinā�anu izdarīt bez attiecīgas zīinognodevas samaksas pieprasījuma no pilnvaras uzrādītāja, atsaucoties vienīgi uz to, ka pilnvaras noraksts nolemts iesnieg�anai miertiesā. No otras puses, likums nepie�ķir notaram tiesību vispārīgām tiesu iestādēm izdotu pilnvaru pārvērst miertiesu pilnvarā ar vienkār�u atzīmi uz pilnvaras noraksta (31/626).

552. Akti, kas taisīti ārvalstī pēc tur pastāvo�iem likumiem, kaut arī ne tā, kā līdzīgi akti būtu taisami pēc Latvijā pastāvo�as kārtības, atzīstami par likumīgiem aktiem, ja vien nepierāda, ka tic ir neīsti. 1864. g. 41477, 464. p.

�ajā pantā izteiktais princips �lo�us regit acturn� piemērojams laulības noslēg�anai un �ķir�anai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz �o aktu formu vai kārtību (R. Freimanis, TMV 25/11/12 � 927. lpp.).

553. Ārvalsti taisītiem formāliem aktiem var atzīt formālā akta spēku, ja uz tiem ^:r Latvijas sūtniecības vai konsulātā apliecinājums, ka ārzemes iestādei vai di?nestpersonai, kas aktu taisijusi, ir tiesība to darīt pēc attiecīgās ārvalsts likumiem. 1937. g. 202, I, 553. р., 1939. g. 79, 111.

Nav paredzēts, lai sūtniecība vai konsulāts apliecinātu ārvalstī taisīta 1 akta likumību pēc akta satura. Ārzemēs sastādīto aktu vizē�anai par priek�metu un mērķi ir apliecināt vienīgi akta autentitati, t. i. nodibināt, ka ārvalsts iestādei, kura aktu taisijusi vai apliecinājusi, bijusi tiesība pēc viņas valsti pastāvo�iem likumiem to darīt (TMV 38/1. pielik. C, 4, d).

553. p. paredzētai ārzemēs sastādīto aktu vizē�anai par priek�metu 2 un mērķi ir apliecināt vienīgi akta autentitati, tā formālo neap�aubamību, t. i. nodibināt, ka ārzemes iestādei, kura aktu apliecinājusi, bija tiesība pēc viņas valstī pastāvo�iem likumiem to darīt, bet nebūt neapliecināt akta likumību pēc tā satura (20/69; 1, 100).

Ja pēc ārvalsts likuma procesuālu pilnvaru var izdot mājas kār- 3 tībā un tās izdo�anā nav jāņem dalība kādai ārvalsts iestādei, tad tā pieņemama Latvijā arī bez vizē�anas, jo tās uzdevums ir tikai nodibināt akta formālu neap�aubamību, t. i. konstatēt, ka ārvalsts iestādei, kura aktu apliecinājusi, bija pēc viņas valstī pastāvo�iem likumiem tiesība to darīt (TP 26/b; 207).

Ar aktiem �eit nav jāsaprot iestā�u akti, bet darījumi, kas taisīti pār- 4 valdības varai piedaloties (prof. Bukovska CP māc. grām. 400. lpp.).

Ārzemēs mājas kārtībā taisīti akti ar pārstāvības apliecinājumu ne- 5 iegūst publisku aktu nozīmi; tas var notikt vienīgi tad, kad pati pārstāvībā piedalītos pa�a akta sastādī�anā (prof. Bukovska CP māc. grām.

401. lpp.).

6 �is pants neattiecas uz aktiem, kurus sastādīju�as un izsniegu�as ārvalstu valdības iestādes, piem., uz civilstāvokļa aktiem¹ (prof. Bukosvka CP māc. grām. 336. Ipp.).

7 Apliecinājums nenodibina praesumptio iuris et de iure, bet gan tikai praesumptio iuris par akta saskaņu ar ārvalsts likumiem. Latvijas tiesa, pārbaudot �o prezumciju, var aktu noraidīt vai ari atlikt viņa vērtē�anu un ievākt 814. p. paredzēto ārvalstu iestā�u atsauksmi (sen. Duc-manis, TMV 28/4 � 102. Ipp.).

8 Dokumenti ar to vien, ka diplomātiskais aģents tos nav apliecinājis, vēl nezaudē savu nozīmi kā pierādījumi un tiesa var tos novērtēt pēc sava ieskata (35/1208; XII, 183).

9 Pārstāvības apliecinājuma trūkums neatņem alctam rakstiska pierādījuma spēku; �āds akts pielīdzināms mājas kārtībā taisītam aktam (prof. Bukovska CP mac. gram. 401. ipp.).

Sk. 4. tezi zem 350. p.

554. Prasībās pret personām, kas nav tirgotāji, tirdzniecības grāmatas var pieņemt kā pierādijumu strīdos par pre�u piegādājumu un naudas aizņēmumu, bet tikai tad, kad pierādīts, ka preces tie�ām piegādātas vai nauda saņemta, un kad �aubas vai strīds attiecas uz piegādāto vai izņemto pre�u vai apsolītā maksājuma laiku, daudzumu, labumu vai cenu. 1864. g. 41477, 466. p.

Piezīme Uzņēmumu, kas izpērk 1 vai II �ķiras tirdzniecības vai rūpniecības zīmes, spedicijas un transporta uzņēmumu, kā ari visu uzņēmumu, kam saskaņā ar pastāvo�iem likumiem vai noteikumiem jādod pārskati par savu darbību, paralēli valsts valodai sve�valodā vestām grāmatām nav pierādijuma spēka, un uz viņām nevar atsaukties tiesā. 1935. g. 1, 7. p. un piez.

1 Tirdzniecības grāmatas, kā tādas, vispār nav atzīstamas par prasības patstāvīgu materialu juridisku pamatu, bet vienīgi par prasības pierādijumu (26/88; III, 99).

Sk. arī tezes zem I pie!. 7., 9., 11. un 13. p.

2 Tirdznieciskas grāmatas 554. panta robe�ās skaitas par pierādijuma neatkarīgi no tam, vai tās parādnieks parakstiiis (25/102; III, 99).

3 Tirdzniecības grāmatas pret �ajā pantā minētām personām nevar pieņemt kā pierādijumu strīdos par īres maksājumiem (37/198; XIII, 400).

555. Prasībās pret personām, kas nav tirgotāji, tirdzniecības grāmatām ir pierādijuma spēks tikai viena gada laikā, skaitot no preces piegādājuma vai naudas izmaksas laika. Turp., 467. p.

1 gada termiņ� ir prekluzivs. Termiņam ir vairāk materiala, nekā procesuālā nozīme (prof. Loebers, TMV 24/1 � 43. Ipp.).

556. Tirdzniecības grāmatas nav pieņemamas par pierā-dijumu:

1) kad tajās izrādītos no jauna ieliktas lapas vai vietām atrastu pārlabojumus vai izkasijumus;

2) kad ierakstos izrādītos nepareizības par labu tai personai, kurai grāmatas pieder;

3) kad tirgotājs uz to pa�u grāmatu pamata agrāk cēlis prasību par samaksu un ir pierādīts, ka samaksu viņ� jau dabūjis;

4) kad tirgotājs ar tiesas spriedumu atzīts par ļaunprātīgi bankrotēju�u, un

5) kad tirgotājam ar tiesas spriedumu atņemtas tiesības (Sodu lik. 1936. g. izd. 27. p.). 1864. g. 41477, 468. p.

556. p. 2. punkts piemērojams arī tad, ja ieraksts prasītāja grāmatās 1 runā pretim pa�a prāvnieka tiesā izteiktiem apgalvojumiem, jo ar to pats prāvnieks �ādu ierakstu atzinis par nepareizu¹ (37/1466; XIV, 162).

Mala fidcs ir tīri juridisks jēdziens un to tie�i pierādīt ar veikala grā- 2 matām nav domājams (35/1495; XII, 164).

557. Iepriek�ējā (556.) pantā norādītos gadijumos grāmatas, zaudējot pierādījuma spēku tirgotājam par labu, nezaudē �o spēku pret viņu. Turp., 469. p.

Tirdzniecības grāmatām ir absolūts pierādī�anas spēks pret tirgotāju, kas �īs grāmatas ved (34/17; X, 218).

558. Mazumtirgotāju un sīktirgotāju, da�ādu mantu piegādātāju, kā arī maiznieku un amatnieku grāmatām ir pierādijuina spēks pret to personu, kurai preces vai mantas piegādātas vai kurai par labu darbi izpildīti, bet tikai attiecībā uz tiem ierakstiem, par kuriem ir �ās personas paraksti. 1931. g. 137, 1, 470. p.

Ja paraksta nav, tad grāmatu ierakstus var ievērot tikai sakarā ar 1 citiem rakstiskiem pierādījumiem. Defekti grāmatās (izkasijumi, labojumi) dod atbildētājam tiesību pieprasīt ierakstu pārbaudī�anu (prof. Bukovska CP māc. grām. 405. l'pp.).

Uz sīktirgotāju grāmatām nav attiecinami 554.�557. panti, it īpa�i nav 2 attiecinams 555. pants (36/413; XII, 486).

559. Ja pre�u un krājumu saņēmējs vai darba devējs turējis pie sevis piegādājumu grāmatas vai reversus, atzīmējot tajos, kas piegādāts vai nostrādāts un kāda maksa par to nākas, tad �īs piegādājumu grāmatas vai reversi noder par pierādijumu pret viņu, ja viņ�, noturējis pie sevis grāmatu ilgāk par septiņām dienām no tā laika, kad ieraksti tajā ievesti, nav protestējis pret to nepareizību. 1864. g. 41477, 471. p.

559. pants runā par piegādājumu grāmatu vai reversu pieradijuma spēku pret pre�u saņēmēju vai darba devēju, bet nevis pret darba ņēmēju (37/1425; XIV, 163).

560. Rēķini, atzīmes un visādi privatraksti neder par pie-rādijumu tam par labu, kas viņus vedis vai rakstijis, ja parādnieks tos nav parakstijis. Viņus var pieņemt par pierādijumu pret to, kas viņus vedis vai rakstijis. 1864. g. 41477, 472. p.

Attiecībā uz vienpusīgiem aktjem ir visur spēkā tas vispārējais procesuālais noteikums, ka tie var -noderēt par pierādijumu¹ tikai pret personu, kas tos taisijusi, bet ne viņai par labu (sali prof. Btikovska CP māc. grātn. 401. Ipp.). (36/499; XIII, 51).

561. Kvitējums, kas uzrakstīts uz pa�a akta, pieņemams par pierādijumu pret personu, kura kvitējumu devusi. Turp., 473. p.

1 Parādnieka parakstītais uzraksts uz kreditora pieņemta un viņa rīcībā eso�a oriģinalakta pats par sevi uzskatams par pilnīgu prezuīnciju, ka kreditors saņēmis naudu, par kuras samaksu atbildētājs atzīmējis minētā uzrakstā (23/9; I, 35).

2 Kāda dokumenta parakstī�ana nozīmē vienīgi to, ka parakstītājs akta saturam piekrīt (CL 1431. p.), bet nemaz ne taisni samaksas fakta apliecinājumu (27/720; IV, 41).

562. �is noteikums attiecas arī uz aktiem, kas taisīti divos eksemplāros, ja vienas puses rokās atrodas eksemplārs ar otras puses kvitējumu par izpildī�anu pēc akta. Turp., 474. p.

563. Kvitējums par saistības izpildī�anu, kas nav uzrakstīts uz pa�a akta, ir pierādijums tam par labu, kam tas dots, ja tajā atzīmēts, uz kādu saistību īsti tas attiecas. Turp., 475. p.

1 563. pantam nav tāda nozīme, itkā kvīte, kurā nav aizrādīts, uz kādu darījumu tā attiecas, nevarētu tikt atzīta par maksājuma pierādijumu; par tādu viņu gan var atzīt, ja tiesa pēc citiem lietas apstākļiem konstatējusi, ka kvīte attiecas taisni uz strīdā eso�o darijumu (31/981; VII, 104).

2 Kvitējuma sakarība ar saistību var izrietēt arī no tā satura vai no visas lietas apstākļu kopības (prof. Bukovska CP māc. grām. 406. Ipp.).

564. Akta taisī�anas vai uzrādī�anas diena, kas atzīmēta zemes grāmatu, notariaios vai apliecinā�anai uzrādītos aktos, uzskatama par pareizu. Turp., 47& p.

565. Privātos aktos atzīmētā akta taisī�anas diena uzskatama par pareizu tikai tām personām, kas pa�as pie akta piedalīju�ās, kā arī viņu mantiniekiem un pēcniekiem; visas citas personas, uz kuru interesēm akts attiecas, var apstrīdēt tajā atzīmētā datuma pareizību. Turp., 477. p.

Pēc 565. p. privātos dokumentos ieraksti tā sastādī�anas diena ir saisto�a ncvien pa�iem līguma dalībniekiem, bet arī viņu mantiniekiem un pēcnācējiem, tā tad arī līguma dalībnieku pilnvarniekiem un singnlarsuk-cesoriein, t. i. runā stāvo�ā lietā arī pa�am atbildētājam, kurā pilnvarā līgums noslēgts (31/276; VIII, 106).

566. Akti, kurus tiesai iesniedz viena puse, var noderēt par pierādijumu ari otrai pusei par labu, kaut ari tā puse, kas aktu iesniegusi, vēlāk no tā atteiktos vai lūgtu to uzskatīt par spēkā neeso�u, ja vien nav celtas �aubas par �ā akta īstumu. 1864. g. 41477,

478. p.

No tā vien. ka parts �atsakas� no viņa iesniegtā dokumenta vai no ¹ kāda cita pierādījuma, vēl neizriet, ka tiesai vai pretējai pusei nebūtu tiesības �o pierādijumu izlietot, kā pierādī�anas materialu pret pa�u iesniedzēju (20/14). (23/312; I, 101).

Prāvniekam jāpie�ķir nozīme viņa iesniegtam dokumentam un jāpie- 2 lai� �ā dokumenta satura izlieto�ana un iztulko�ana arī pret viņu pa�u <34/473; X, 289).

V. Atzī�ana.

567. Atzīt kādu apstākli pie tiesas var vai nu rakstiski, kādā no tiesai iesniedzamiem rakstiem, vai mutiski pa mutiskās sacīkstes laiku. Ja pēdējā gadijumā pretējā puse vēlas izlietot atzī�anu, tad uz viņas lūgumu tā jāieraksta protokolā. 1864. g. 41477, 479. p.

Tiesa var pēc sava brīva ieskata atrast zināmos parta paskaidroju- ¹ mos implicite kāda relevanta fakta atzī�anu, pilnīgi neatkarīgi no tam, vai parts ar to tie�i gribējis dzdarīt tie�u atzī�anu vai nē, jo tiesai pieder tiesība brīvi novērtēt partu paskaidrojumus (23/280; I, 101).

Tiesa var ņemt vērā kā pierādijumu arī partu atzī�anos, kas izdarīta 2 kādā citā tiesas lietā, tāpat kā tiesa, pēc lietas apstākļiem, var rēķināties pat ar ārpus tiesas notiku�o partu atzī�anos (32/705; VIII, 106).

Ārpus tiesas izdarīta atzī�anās ir pielai�ama kā pierādījums. CPL 3 567. p. noteic tikai kārtību, kādā notiek atzī�anā� tiesas priek�ā, bet �ā panta noteikumam itnebūt nav tā nozīme, ka atzī�anās ārpus tiesas nebūtu pieņemama kā pierādījums. Tāds aizliegums CPL nekur nav izteikts. CPL dod pa�ai tiesai tiesību noteikt visu pierādijumu spēku un nozīmi, izņemot tikai da�us formālus pierādījumus, kuru spēku noteic likums. Ārpus tiesas atzī�anās ir uzskatama kā apstāklis, kas ir jāpierā'da, kuru var apstrīdēt un kura nozīme un spēks, tāpat kā katra cita apstākļa spēks un nozīme, ir noteicama pēc vispārēiiem noteikumiem par pierādījumu spēku un nozīmi (27/500; IV, 102).

Par nepielai�amu atzī�anas skaldī�anu varētu runāt tikai tad, ja tiesa 4 ar to sarautu loģisko sakaru starp atzī�anas izteikumā ietērptiem paskaidrojumiem un apskatītu tikai kādu paskaidrojumu daļu ārpus loģiskā sakara ar paskaidrojumu pārējam daļām (26/143; III, 89).

Tur, kur akta publicitate ir tiesiskas attiecības būtiska sastāvdaļa, tur 5 atzī�anai, kas runā pretim iesniegtam publiskam aktam (piem. zemesgrāmatu aktam), nav nozīmes (prof. Bukovska CP māc. grām. 374. lpp.).

6 Atzī�anu var izdarīt arī pilnvarnieks, un tai ir spēks ari tad, ja tā nesaietas ar patiesību. Ja pilnvarnieks atzīst kādus apstākļus pretēji pilnvaras devēja gribai, tad tam nekavējoties jācel protests. Pilnvaras devējs var apstrīdēt pilnvarnieka atzī�anu, ja tā 'izdarīta pēc iepriek�ējas norunas ar pretējo pusi, kā arī, ja tā notikusi pēc tam, kad pilnvara zaudējusi spēku (prof. Bukovska CP māc. gr�m. 372. Ipp.).

7 Mantojuma masas aizgādnim vispār ir tiesība atzīt pret masu celto prasību, jo aizgādnis pēc likuma ir mantojuma masas pārstāvis tiesas priek�ā un 567. un 568. p. nekādus izņēmumus attiecībā uz aizgādņiem neparedz. Protams, aizgādnim būtu pienākums atlīdzināt eventuālos zaudējumus, ja izrādītos, ka prasības atzī�ana no viņa notikusi, neievērojot to rūpību, kuru likums no viņa prasa (31/152; VII, 105).

568. Kad viena no pusēm pati atzīst tāda apstākļa patiesību, kur� noder par viņas pretinieka tiesību apstiprinājumu, tad �is apstāklis uzskatams par tādu, kas tālākus pierādijumus neprasa. 1864. g. 41477, 480. p.

1 Atzī�ana pārvēr� strīdamu apstākli par nestrīdamu. Atzī�anas un tiesas pārliecības kolīzijas gadijunvā iz�ķiro�a nozīme ir atzī�anai. Tomēr atzī�ana nevar runāt pretim fiziskām iespējām un vispār zināmiem faktiem (prof. Bukovska CP māc. grām. 374. Ipp.).

2 Ar atzī�anu tiesa ir formāli saistīta, kaut ari visi lietas apstākļi runātu atzī�anai pretim (prof. Bukovska CP māc. grām. 351. Ipp.).

3 Atzī�ana var izpausties ari pretējās puses apgalvojumu neapstrīdē�anā (34/11; X, 501).

4 Partu atzī�ana var attiekties tikai uz zināmiem faktiem', vai pastāvēt pa�as prasības atzī�anā (24/154), bet tā nevar attiekties uz pretējās puses tiesībām, piem., uz mantojuma tiesībām (32i/65; IX, 178).

5 Atzī�ana var attiekties tikai uz noteiktiem faktiem, bet ne uz parta nodarījumu juridisko kvalifikāciju (36/65-5; XIII, 51).

6 Tā kā parta atzī�ana var attiekties tikai uz zināmiem faktiem, vai uz pa�u prasību, tad nav juridiskas nozīmes prasītaja paskaidrojumam, ka viņ� esot pielaidis prasības skaldī�anu; �is jautājums jāiz�ķir pa�ai tiesai, neatkarīgi no prāvnieku paskaidrojumiem (33/1455; IX, 469).

? Testamenta, kā formālā akta, juridiskās nozīmes novērtē�ana nemaz

nepiekrīt partiem, bet pieder vienīgi tiesai. Tādēļ tamlīdzīgai testamenta �atzī�anai� no kādā parta puses nav ne mazākās nozīmes (26/217).

8 Kaut gan 568. p. attiecinams tikai uz zināmiem faktiem un apstākļiem uii tajā paredzēta atzī�ana atsvabina pretējo pusi no tālāku prasības pie-radijumu iesnieg�anas, tomēr CPL nav sve�a arī pa�as prasības atzī�ana (188. p. 1. pk., 419. p., 846. p. 1. pk.). Prasības atzī�anai ir tā nozīme, ka atbildētājs prasību neapstrīd un līdz ar to atzīst netikvien prasības pamatā eso�os faktus un apstākļus un prasības sumu, bet arī pa�u prasības pamatu. Tādēļ tiesa nekad nedrīkst un nevar paiet garām prasības atzī�anai, bet principā viņai atzīta prasība ir jaapmierina (27/154: III, 99).

CL 922. p. minētais faktiskais valdijuins var būt par atzī�anas

9 priek�metu (34/11; X, 501).

10 Atzī�ana nav skaldama (22/307; II, 131).

Senāts jau vairākreiz paskaidrojis, ka prasības atzī�ana jāiz�ķir no 11 zinama konkrēta fakta atzī�anas (piem., 1921/37), ja arj atbildētājs prasību visumā apstrīd, tad tas nemaz neizsledz, ka viņ� tomēr butu atzinis kādu konkrētu faktu. Ja tiesa �ādam faktam pie�ķir iz�ķiro�u nozīmi, tad tiesa atzī�anu nav saskaldījusi, neskatoties uz to, ka atbildētājs prasību kā tādu nebūtu atzinis (26/202; III, 89).

Sk. 5. tezi zem 569. p.

Par atzī�anos 155. un 568. p. nozīmē atzīstami tikai tādi prāvnieka pa- 12 skaidrojumi, ar kuriem viņ� pilnīgi skaidri un noteikti atzīst pretējās puses apgalvojumu pareizību, kādēļ �ie panti nav piemerojami gadijumos, kad atbildētājs pa�u faktu vai vienu no faktiem, uz kuriem¹ prasītais dibina savas tiesības, atzīst tikai ar da�iem ierobe�ojumiem, resp. nosacijumiem, vai apgalvo, ka aiz viņa uzdotiem iemesliem prasība nav apmierinama; raksturojot �ādus atbildētāja paskaidrojumus par atzī�anos, tiesa pielaistu neatļautu atzī�anās skaldī�anu (28/558; V. 112).

Par atzī�anas skaldī�anu varētu runāt tikai tad, ja parts zinama 13 fakta atzī�anai pievieno -tādu paskaidrojumu, pēc kura atzītam faktam būtu pie�ķirama pilnīgi citāda nozīme, piem., ja atbildētājs, apstrīdot savu pienākumu nodot pieprasīto zemi, būtu paskaidrojis, ka pieprasītā zeme pienāktos prasītājai tiikai ar zināmu nosacījumu. �ajā gadījumā tiesa nevar uzlikt atbildētājam pienākumu pierādīt �ā nosacijuma esamību, bet viņai no prasītāja jāpieprasa tā apstākļa pierādījums, ka atbildētājam patiesi būtu bijis jānodod prasītājam viņa pieprasītā zeme, jo �ādain atbildētāja paskaidrojumam no procesuālā viedokļa vispār.būtu nevis atzī�anas nozīme, bet jauktās indtrektas litiskontestacijas raksturs, kura negroza prasītāja vispārējo pienākumu pierādīt prasības pamatu (23/254).

Prasības atzī�ana nav saisto�a atbildētāja pusē eso�am blakusinter- 14 venientam (26/217; III, 101).

Komanditsabiedrības � atbildētājas pilna biedra atzī�anās saista pa�u 15 atbildētāju � sabiedrību (29/918; X, 304).

Ja partu attiecības jau izspriestas ar spēkā gāju�o tiesas spriedumu, 16 tiesa var prasību atraidīt, kaut arī viens no atbildētājiem to būtu atzinis uz viņu krīto�ā daļā (37/10; XIII, 400).

Ciktāl parta paskaidrojumā būtu jāierauga viņa atzī�anās, kā arī 17 pa�as atzī�anās novērtējums uin iztulko�ana attiecas uz lietas faktisko pusi un nav pārbaudanni kasacijas kārtībā (26/21; III, 99).

569. Puse, kas kaut ko atzinusi, var �o atzinumu atsaukt tikai tajā gadījumā, kad atzī�ana nav attiekusies uz viņas pa�as darbību un kad viņa var pierādīt, ka maldijusies, nezinādama to apstākli, kur� atklājies tikai vēlāk. 1864. g. 41477, 48i. p.

Atzī�anu var apstrīdēt vienmēr, kad animus confitendi nav bijis vai arī 1 nav varējis brīvi izteikties (prof. Bukovska CP māc. grām. 375. Ipp.).

Kad tiesa prezumē netie�u atzī�anu, pusei ir tiesība līdz lietas izsprie- 2 �anai apstrīdēt un atspēkot tiesas slēd'ziena pareizību (prof. Bukovska CP māc. grām. 378. Ipp.).

Konstatējot atbildētāja atzinumu, tiesa var nenopfatināt atbildētāja 3 uzdotus lieciniekus, kuri uzdoti tādu apstākļu pierādī�anai, kas runā pretim atbildētāja atzinumam (39/320).

4 Tiesa var noraidīt prasītāja lūgumu par liecinieku nopratinā�anu tāda apgalvojuma pierādī�anai, kas runā pretim viņa agrāk lietā izteiktiem apgalvojumiem (32/869; IX, 115).

5 569. p. nav attiecinarns uz ārpus tiesas izdarīto atzī�anos un tādēļ prāvnieks to var atspēkot (34/254; X, 502).

6 Par tam nav tiesības atspēkot vai atsaukt viņa pilnvarnieka izteikto norēķina datu atzī�anu (37/1401: XIV, 163).

7 Legatu novērtējuma grozījums, kuru mantinieks izdara savā iebildumā Nodokļu departamentam, pretstatā agrāk policijai nodotām zinām, nav apsprie�ams pēc 569. un 570. p. noteikumiem. Tiesai ari vispār nav ob'Iiigatoriski jārēķinas ar mantinieka policijai uzdotiem vērtības datiem (34/278; XI, 18).

570. Ja viens no lietas līdzdalībniekiem atzīst kādu apstākli, tad tāda atzī�ana ir spēkā tikai attiecībā u? pa�u atzinēju. 1864. g. 41477, 482. p.

1 �is pants nav piemērojams, kad otrs līdzdalībnieks atzī�anās pareizību neapstrīd (34/510; X, 246).

2 Prasībā par bērna dzim�anu ārlaulībā (1408'. p.) 570. pantu pastiprina CL 149. p. noteikumus. Ja līdzatbildētāja � māte prasību atzītu, prasību tomēr piespriest nevar, jo tād'a atzī�ana nesaista galveno atbildētāju � bērnu (S. Mende, RZ 37/38/4 � 257. lpp.).

3 Prasības atzī�ana no atbildētāja puses attiecībā uz tre�o personu apsprie�ama uz tiem pa�iem pamatiem, kā atzī�ana, kuru taisa viens no attiecīgās puses vairākiem dalībniekiem (26/120; IV, 102).

4 Intervencijas prasībās starp parādnieku un piedzinēju prasītājam pretim nepastāv nekāda materiala vai procesuāla solidaritāte, kamdēļ viena līdzatbildētāja atzī�anai nav pierādījuma spēka attiecībā uz pārējiem līd'z-atbildētājiem (TP 30/913a; 129)

571. Ja par strīda priek�metu ir visu līdzdalībnieku kopīga nedalama tiesība vai viņu kopīgs nedalams vai solidārs pienākums, tad tādas atzī�anas spēku, kuru izteicis viens no viņiem, noteic tiesa pēc pārējo līdzdalībnieku paskaidrojumu un lietas apstākļu apsvēruma. 1914. g. 1583, I, 1, 483. p.

1 Pēc 571. p. izpratnes tiesai savā spriedumā jānovērtē un jāapgaismo visu lietas līdzdalībnieku paskaidrojumi, ja viņu starpā pastāv domstarpība kada jautājuma, un janorāda iemesti, aiz kādiem viņa viena līdzdalībnieka paskaidrojumiem pie�ķīrusi priek�roku (36/565; XI, 595).

2 Ja prasītājs pieprasa zemi no visu atbildētāju nelikumīgā valdijuma nedalīti, tad tiesa var viena atbildētāja atzī�anos uzskatīt par saisto�u arī pārējiem atbildētājiem (30/769; VII, 105).

572. Par maksātnespējigu parādnieku izsludinātas personas izteiktai atzī�anai nav spēka lietās par viņas mantu, kas pieder pie konkursa masas, no tā laika, kad viņa atzīta par maksātnespējīgu. .1864. g. 41477, 484. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 83. p.; 1931. g. 137, III.

573.�585. atcelti (1937. g. 202, IV).

Devītā apak�noda|a.

Pierādijumu pārbaudī�ana.

I. Vispārīgi noteikumi.

586. Pierādījumus pārbauda vai nu uz prāvnieku lūgumu, vai pēc tiesas ieskata. Tiesa var noteikt pārbaudī�anu tikai tiem pie-rādijumiem, par kuriem celts strīds. 1864. g. 41477,499.p.

587. Pierādijumus pārbauda atklātā tiesas sēdē, izņemot likumā norādītos gadījumus, kad pārbaudī�anu var uzdot kādam no tiesas locekļiem vai vietējam iecirkņa miertiesnesim, (a)

Priek�sēdētājs vai tiesas kolēģija var uzdot referentam patstāvīgi noskaidrot lietas apstākļus tiktāl, lai, nonākot kolēģijas sēdē, varētu taisīt spriedumu. �ajās lietās, bez tām tiesībām, kādas ir tiesnesim, kur� izpilda tiesas uzdevumu, referentam ir tiesība aicināt pa�us prāvniekus paskaidrojumu do�anai, lemt par pierādijumiem un to pārbaudi, kā arī norīkot sava lēmuma izpildī�anu citā apgabalā. Ja lietas gaitā paceļas jautājumi, kurus vēlamāk iz�ķirt kolēģijas sēdē, referents var saziņā ar priek�sēdētāju lietu nodot nolik�anai kolēģijas sēdē. Priek�sēdētājs arī pats pēc sava ieskata lietu var nolikt kolēģijas sēdē (b).

(a) 1896. g. 13576, l, 500. p. � (b) 1939. g. 79, II, 587. p.

Referents var �ajās lietās patstāvīgi darīt visu, kas nepiecie�ams lietas sagatavo�anai: piem., aicināt prāvniekus dot paskaidrojumus, izdot apliecības partiem pierādi jumu sagādei, pieņemt jaunus pierādījumus, tos pats pārbaudīt vai pārbaudi nodot vietējam tiesām. Tikai lēmumiem, kas neietveras lietas sagatavo�anas uzdevumā, kā, piem., prasības nodro�inā�ana, vajadzīgs koleģiāls sastāvs, tāpat ka izsprie�anai pec būtības. Sāda pierādijumu pārbaudes koncentrē�ana, sakarā ar papla�ināto iespēju aicināt lieciniekus no visa tiesas apgabala (588. p), pastiprina procesā tie�uma principu galvenā kārtā ar to, ka referents tie�i uz kolēģiju pārnesīs savus iespaidus par liecinieku ticamību (TMV 39/4. piolik. 20. lapp.).

588. Pierādijumu pārbaudī�anu tajā pilsētā, kurā atrodas apgabaltiesa, vai kaut arī ārpus �ās pilsētas, bet tuvāk tai nekā vietējā iecirkņa miertiesne�a kamerai, izdara apgabaltiesas loceklis. Pārbaudīt pierādijumus tālākā vietā no apgabaltiesas nekā no vietējā iecirkņa miertiesne�a kameras, uzliek vietējam iecirkņa miertiesnesim, izņemot pierādijumu pārbaudī�anu tādās lietās, kurās tiesa atzīst par nepiecie�amu, sava uzdevuma sekmīgai izpildī�anai, sūtīt kādu no saviem tās sēdes sastāvā ieejo�iem locekļiem, kura lietu lūko cauri pēc būtības, par ko katru reizi taisams sevi�ķs lēmums. Tāpat pierādijumus pārbaudīt uzdod apgabaltiesas loceklim arī tajos gadijumos, kad iecirkņa miertiesnesis, uz likumīgiem pamatiem, atstata sevi vai noteiktā kārtībā ir noraidīts no piedalī�anās lietas iztiesā�anā, (a)

Liecinieku, kur� dzīvo tajā apgabalā, kurā atrodas tiesa, vai arī citas tiesas apgabalā, bet tuvāk par piecdesmit kilometriem no tās pilsētas, kur atrodas tiesa, var aicināt uz tiesas atra�anās vietu, ja tiesa vai panta pirmajā daļā minētais tiesas loceklis to atzīst par nepiecie�amu (b).

(a) 1896. g. 13576, I, 500'. p.' � (b) 1939. g, 79, II, 588. p.

589. Miertiesnesis attiecībā uz visu to, kas zīmējas uz viņam saskaņā ar iepriek�ējo (588) pantu uzliktā uzdevuma izpildī�anu:

1) rīkojas pēc �ās (11) daļas noteikumiem, un

2) bauda visas tās tiesības, kādas ir uzdevumu izpildī�anai komandētam apgabaltiesas loceklim, starp to arī tiesību saņemt dienas naudu un ceļa izdevumu atlīdzību līdzīgi apgabaltiesas locekļiem (987. р.). 1912. g. 1003, B, 1, 5002. p._;1913. g. 1194, lik. XV, В, 1. р.; 1923. g. 37; 97, 1, A, 3.

590. Pieteikumi par miertiesne�a noraidī�anu 110 pierādījumu pārbaudī�anas iesniedzami apgabaltiesai tajos pa�os termiņos un lūkojami tajā cauri tādā pa�ā kārtībā, kā norādīts noteikumos par vispārējām tiesu iestādēm. 1912. g. юоз, в, i, 5003. p._;1913. g. 1194, lik. xv, в, 1. p.

Piezīme. Kad tiesā ierosināta lieta par medicinisku pār-aplūko�anu, pamatojoties uz likumu par apdro�inā�anu negadījumos un arodslimībās (Lik. kr. 1939. g. 61.), tad gadijumā, kad pensionārs slimības vai miesīga trūkuma dēļ nespēj tiesā ierasties, pāraplūko�ana izdarama viņa dzīves vietā 588.�590. pantā noteiktā kārtībā. 1912. g. 1230, nol. 62. р.; 1937. g. 202, II.

591. Par pārbaudī�anas laiku un vietu paziņojams pusēm, un no viņām atkarājas būt pie tās klāt pa�ām vai caur pilnvarniekiem. 1864. g. 41477, 501. p.

592. Prāvnieku neiera�anās uz pārbaudī�anu to neaptur, ja vien viņu klātbūtne neizrādās par nepiecie�amu, lai pārliecinātos par pārbaudamo priek�metu īstumu un identitāti. Turp., 502. p.

593. Par pārbaudī�anu sastādams protokols, aprādot visu, kas noticis un izrādijies. Protokolu paraksta puses, kas biju�as klāt pie pārbaudī�anas. Turp., 503. p.

594. Attiecībā uz pārbaudītāja tiesībām un uz sūdzībām, kuras iesniedz par viņu, jāievēro 477. un 478. panta noteikumi. 1896. g. 13576, 1, 504. p.

595. Ja pierādijumu pārbaudī�ana jāizdara citai tiesai, tad lēmuma noraksts piesūtams tie�i tai tiesai, kurai pārbaudī�ana jāizdara. 1930. g. 100, I, 505. p.

596. Tiesai, kad viņa saņēmusi minēto norakstu, jāizpilda tajā izteiktais lēmums un protokols par pierādijumu pārbaudī�anu iānosūta tai tiesai, kas lietu lūko cauri. 1864. g. 41477, 506. p.

II. Apskatī�ana uz vietas.

597. Tiesa, uz prāvnieka lūgumu vai pēc sava ieskata, var noteikt apskatī�anu uz vietas, lietpratējiem piedaloties vai nepiedaloties. 1864. g. 41477, 507. p.

Likums neuzliek tiesai pienākumu, bet gan t'ikai pie�ķir tai tiesību izdarīt apskatī�anu uz vietas (35/458; XI, 470).

598. Apskatī�anai tiesa izrauga vienu vai vairākus no saviem locekļiem, vai vietējo iecirkņa miertiesnesi. 1896. g. 13576, I, 508. p

599. Tiesas lēmumā par apskatī�anu jāatzlmē: apskatī�anas vieta, tās priek�meti un laiks, kad tā jāizdara. 1864. g. 41477, 509. p.

600. Prāvnieki, kuri ir klāt pie apskatī�anas, var griezt apskatltāja vērību uz priek�metiem, kas jāapskata. Turp., 510. p.

Uz apskatī�anu jāuzaicina arī puses, bet to neiera�anās apskatī�anu nekavē, ja vien tā iespējama bez pnsu piedalī�anās (prof. Bukovska CP māc. grām. 386. Ipp.).

601. Apskatī�anas protokolam jāpieliek vajadzības gadijumā plāni un zīmējumi. Turp., 511. p.

602. Apskatī�anas protokols nolasams tiesas sēdē, pie kam prāvnieki pielai�ami dot mutiskus paskaidrojumus bez tiesības celt ierunas pret to, kas apliecināts ar apskatī�anas aktu un uz ko puses nav aizrādiju�as aktu sastādot. Turp., 512. p.

603. Apskatī�anas aktu nevar apstrīdēt tādi liecinieki, kas nav piedaliju�ies pie apskatī�anas, vai, kaut arī biju�i klāt pie apskatī�anas, bet kuru aizrādījumi nav ievesti aktā. Turp., 513. p.

604. Apskatī�anas izdevumus tiesa aprēķina ikreiz sevi�ķi, un tie jāiemaksā tiesas kancelejā 989. pantā norādītā kārtībā. Turp., 514. p.

III. Lietpratēju atzinums.

605. Uz prāvnieka lūgumu vai pēc sava ieskata tiesa var prasīt lietpratēju atzinumu par tādu priek�metu, kura aplūko�anai vai novērtē�anai vajadzīgas sevi�ķas zinātniskas, techniskas vai saimnieciskas zinā�anas. 1864. g. 41477, 515. p.

Likums neuzliek tiesai par pienākumu, bet pie�ķir tai tiesību izsaukt ekspertus. Tiesa var arī atzīt, ka liecinieks, kuram sīki pazīstami vietējie darba apstākli' un cenas, ir noderīgāks prasības apmēra noteik�anai, nekā lietpratējs (22/165; II, 131).

605. p. neuzliek tiesai par pienākumu katrā ziņā griezties pie lietpratējiem, bet paredz ekspertizi tikai tādā gadijumā, ja priek�mets prasa sevi�ķas speciālās zinā�anas (21/135; II, 144).

695. pants neaizliedz Mesai iz�ķirt jautājumu par to, kādai no vairākām lieta izdarītām ekspertizēin būtu pie�ķirama priek�rocība, sakarā un atkarība no liecinieku noskaidrotiem lietas faktiskiem apstākļiem (31/2136;

VIII, 106).

Nav likuma, pēc kura iepriek�ējā lietā dotais ekspertu slēdziens bīītu saisto�s tagadējās lietās par tam (36/1672; XIII, 162).

Civiltiesai ir tiesība uernt vērā arī krimināllietā doto ekspertu atzinumu (35/1697; XII, 183).

Nerunā pretim CPL, ja lietpratēju pirms atzinuma do�anas iepazīstina ar prasītāja uzdotām cenām par viņa pastrādāto darbu (34/3006; XI, 297).

Noteicot asinsgrupu paternitātes noskaidro�anai jāizmeklē bērna, mātes un prezumējamā tēva asinis. �āda izmeklē�ana nav izdarama, ja prāvnieks tai nepiekrīt (33/5; IX, 587).

Tiesa nevar noraidīt antropometrlsko ekspertizi, nepaskaidrojot noraidī�anas iemeslu, t. i. vai par iemeslu ir ekspertu trūkums vai ekspertīzes neiespējamība pēc būtības (35/937; XI, 366).

606. Lēmumā par lietpratēju izdaramu aplūko�anu tiesai jāatzīmē: par kādiem priek�metiem prasams viņu atzinums, kādas personas izraudzītas un kurā laikā tām jāierodas uz tiesas sēdi dot savu atzinumu. Turp., 516. p.

607. Lietās, kas prasa pla�u un sare�ģītu aplūko�anu, tiesa var izraudzīt tās gaitas uzraudzībai kādu no saviem locekļiem. Ja aplūko�ana notiek ārpus tās pilsētas, kur atrodas apgabaltiesa, tad attiecībā uz to jāievēro 588.�590. panta noteikumi. 1896. g. 13576, I, 517. p.

608. Lietpratējus izrauga pēc prāvnieku savstarpējas vieno�anās, bet ja tāda t'esas noliktā laikā nav panākta, tad lietpratējus izvēlas tiesa pati (a).

Lauksaimnieciska rakstura zemju novērtē�anai lietpratēji izraudami no Lauksaimniecības kameras norādītām personām (b).

(a) 1864. g. 41477, 518. p. � (b) 1937. g. 202, 111,608. p.

608. p. attiecas ari uz vērtētājiem dalī�anas lietās (TMV 36/1. pielik. C, 10, d).

609. Lietpratēji izraugami trīs. Bet ja puses piekrīt vai ia prasība mazvērtīga, tad aplūko�anai var izraudzīt vienu pa�u personu. 1864. g. 41477, 510. p.

Ja prāvnieks pret tiesas lēmumu, ar kuru pielaista ekspertize caur diviem lietpratējiem, nav cēlis nekādas ierunas nedz pirms ekspertizes, nedz tās izdarī�anas laikā, tad tiesa nav spiesta ievērot pēc notiku�ās ekspertizes izteikto lūgumu par tre�ā eksperta pieaicinā�anu, kaut arī lūgums par to būtu bijis izteikts jau paskaidrojumā uz apelacijas sūdzību (31/759; VII, 98).

610. Aplūko�ana jāuzņemas tikai tām personām, par kurām pēc viņu amata, vai aroda var domāt, ka viņām ir sevi�ķas zinā�anas. Viņas var atteikties no �ā pienākuma aiz tiem pa�iem iemesliem, kas atsvabina no pienākuma būt par liecinieku Turp., 520. p.; I935. g. 87, III.

611. Pēc prāvnieku savstarpējas vieno�anās izraudzīto lietpratēju noraidī�ana nav pielai�ama. 1864. g. 41477, 52!. p.

612. Noraidīt lietpratējus, kas nav izraudzīti pēc prāvnieku kopīgas vieno�anās, var tikai triju dienu laikā no tās dienas, kad prāvniekiem paziņots tiesas rīkojums par lietpratēju izraudzī�anu, ja vien noraidījuma iemesls nav radies vai atklājies vēlāk. Tādā gadijumā noraidijumi ceļami pirms aplūko�anas sākuma. Turp., 522. p.

613. Lietpratēju noraidī�ana pielai�ama, ja viņi ar pretējo pusi stāv 462. pantā paredzētās attiecībās. 1930. g. 100, l, 523. p.

614. Personai, kurai uzdots izdarīt aplūko�anu caur lietpratējiem ne tajā vietā, kur tiesa atrodas, tiesa var atļaut izraudzīt ari pa�us lietpratējus, ja prāvnieki tos nav izraudziju�i savstarpēji vienojoties. 1896. g. 13576, I, 524. p.

615. Lietpratēju atzinumam jābūt rakstiskam, paskaidrojot tos apsvērumus, uz kuriem tas dibināts. Ja aplūkojamais priek�mets ir vienkār�s un nerada grūtības, kā ari ja lietpratēji maz prot rakstīt vai neprot labi latvie�u valodu, tad tiesa var prasīt rakstiska atzinuma vietā mutisku; �ajā gadijumā tas ierakstams protokolā, kuru paraksta lietpratēji. 1864. g. 41477, 525. p.

615. p. nemaz neprasa, ka ekspertiem iāp'amato savs slēdziens �paskaidrojot, uz kādiem reāliem apstākļu pamatiem viņ� dibināts�. 615. p. tikai prasa, 'lai eksperti savā slēdzienā aizrādītu uz tiem apcerējumiem, uz kuriem slēdziens dibinājās. 615. p. neraksta priek�ā noteiktu slēdziena formu; tāpēc vienīgi no tiesas atkarājas prasīt no ekspertiem papildu un sīkākus paskaidrojumus; un tikai tad, ja tiesa būtu pamatojusies uz acīmredzami nesaprotamu eksperta slēdzienu¹, tiesas spriedums būtu atceļams kasaoijas kārtībā (28/90)

616. Ja vajadzīgs papildināt aplūkojumu vai paskaidrot lietpratēju atzinumu, tad tiesa var prasīt no viņiem papildu paskaidrojumus vai arī atzinumu no lietpratējiem, kuri no jauna izraudzīti viņu vietā. Turp., 526. p.

617. To lietpratēju vietā, kas atteiku�ies no aplūko�anas, izraugami citi vispārējā kārtībā. Turp., 527. p.

618. Lietpratējiem, kas pieņēmu�i izraudzijumu, par neiera�anos uz aplūko�anu bez ievērojamiem attaisnojumiem, vai par atzinuma neiesnieg�anu noliktā laikā, uzliekams naudas sods no viena līdz divdesmit pieciem latiem, un viņu vietā izraugami Citi, ja tas iespējams. Turp., 528. p.; 1930. g. 100, m, 528. p.

619. Lietpratēji par savām pūlēm, par nokavēto laiku un par aplūko�anas izdevumiem var prasīt atlīdzību. �is prasījums jāpazino rakstiski vai mutiski, atzinumu iesniedzot. 1864. g. 41477, 529. p.

619. p. noteic vienīgi kārtību, kādā iepriek� pieprasama ekspertu atlīdzība; arī ekspertu atlīdzība krīt kopīgos tiesas izdevumos, kuri sada-lami, piemērojoties 995. p.; konstatējot, ka prasība tikai vienā d'alā piespriesta, bet pārējā noraidīta, tiesa varēja piemērot 995. p. (30/478; VII, 106).

620. Atlīdzību noteic tiesa saskaņā ar 988. panta noteikumiem. Tiesas lēmums nekavējoties izpildāms. Turp., 530. p.; 1920. g. 164, 1. p. c pk.

621. Lietpratēju sūdzības par tiesas lēmumu attiecībā uz atlīdzību nav pielai�amas. 1864. g. 41477, 531. p.

622. Atlīdzību lietpratējiem piedzen vispirms no tās puses, kas aplūkojumu lūgusi, vai arī no abām pusēm vienlīdzīgi, ja abas puses to lūgu�as vai ja aplūkojumu noteikusi tiesa pēc sava ieskata. Turp., 532. p.

623. Tiesa nav spiesta padoties lietpratēju atzinumam, ja tas nesaskan ar ticamiem lietas apstākļiem. 1864. g. 41477,533. p.

Apsvērt ekspertizes nozīmi atkarājas no pa�as tiesas, kādēļ Tiesu 1 Dalata, pie�ķirot priek�roku nopratināto liecinieku liecībām, nav likumi! pārkāpusi (20/460; I, 102).

Arī puses var apstrīdēt lietpratēju atzinuma pareizību. Tiesai vienmēr 2 iānorāda, kamdēļ tā atzinumam nav pievienojusies (prof. Bukovska CP māc. grām. 390. Ipp.).

Tiesa var pievienoties lietpratēja atzinumam, kas palicis pie atse- 3 vi�ķām domām, nepiekrītot lietpratēju vairakumam (35/65; XI, 297).

Sk. arī 2. lez'i zem 101. p.

IV. Rakstisku pierādījumu pārbaudī�ana.

1. Vispārīgi noteikumi.

624. Rakstu un rēķinu pārbaudī�anu, salīdzinot ar pa�ām grāmatām un aktiem, izdara, vajadzības gadijumā, vai nu pa�ā tiesā, vai tajā vietā, kur akti un grāmatas atrodas, pēc tiesas izvēles � kāds no viņas locekļiem vai vietējais iecirkņa miertiesnesis, ievērojot 588.�590. panta noteikumus. 1896. g. 13576, !, 534. p.

Ar rakstiskiem pierādījumiem (dokumenta pla�ā nozīmē) jāsaprot visi 1 priek�meti, uz kuriem atrodas kādas zīmes, kas izteic cilvēku domu attiecībā u'z konkrēto lietu (prof. Bukovska CP māc. grām. 391. Ipp.).

Pantā minēto pārbaudi neizdara akta īstuma noteik�anai, bet lai no- 2 skaidrotu strīdamos jautājumuus dokmenta saturā (lai pārbaudītu ciparus, to iegrāmato�anas pareizību, dokumenta izdo�anas laiku u t. t. (prof. Bukovska CP māc. grām. 412-. Ipp.).

625. Pusēm paziņojams, kad �ī pārbaudī�ana notiks, un viņas pie tās var būt klāt. 1864. g. 41477, 535. p.

626. Pārbaudītie aprēķini apliecināmi lapu pa lapai, un tos paraksta pie pārbaudī�anas klātbiju�ie prāvnieki un persona, kas izdarijusi pārbaudijumu. Ja lietā piedalas vairāki prasītāji vai atbildētāji, tad apliecinājumu lapu pa lapai var izdarīt viena persona no katras puses, pēc pārējo izvēles. 1896. g. 13576, l, 536. p.

627. Pārbaudī�anu pabeidzot jāsastāda protokols, atzīmējot, iek� kam pastāv neapstrīdamie un iek� kam apstrīdamie aprēķinu ieraksti. 1864. g. 41477, 537. p.

628. Lai noskaidrotu daudzus vai sare�ģitus aprēķinus, tiesa var izraudzīt lietpratējus pēc vispārējiem noteikumiem. Turp., 538. p.

629. Kad kopā ar aktu, kas rakstīts citā valodā, iesniegts tā tulkojums latvie�u valodā, tad tiesa, raugoties pēc akta satura, tā svarīguma lietā un pēc valodas, kurā tas rakstīts, var aprobe�oties ar �o tulkojumu, ja pretējā puse neprasa tā pārbaudī�anu. 1931. g. 137, 1, 539. p.

630. Tiesa uzdod tulkojumu pārbaudīt lietpratējam, vai arī nosūta tulkojumu kopā ar oriģinalaktu vietējai ģimnazijai vai Latvijas Universitātei, ja tur ir tās valodas pasniedzēji, kurā akts rakstīts, vai, beidzot, Ārlietu ministrijai. Ģimnāziju vai Latvijas Universitātes valodu pasniedzēji un citi tiesu iestādēs aicinātie tulkotāji no citām valodām dabū atlīdzību par savām pūlēm un ceļa izdevumiem pēc noteikumiem par lietpratējiem (619.�621., 988. p.). 1864. g. 41477, 540. p.; 1920. g. 164, 1. p. c pk.; 1926. g. 84, C.

631. Tiesa var noteikt, ka akts pārbaudāms, ja prāvnieks, pret kuru akts iesniegts, pieteic �aubas par tā īstumu vai ceļ viltojuma strīdu. 1864. g. 41477, 541. p.

632. �aubas par akta īstumu nevar pieteikt persona, kuras vārdā akts izdots vai sastādīts, ja �ī persona to parakstijusi. Turp., 542. p.

Ja no dokumenta redzams, ka to nav parakstījis atbildētājs, bet, pēc prasītāja apgalvojuma, cita persona, tad atbildētais nav spiests celt viltojuma strīdu, bet viņ� var aprobe�oties ar kvītes īstenības ap�aubī�anu, kura nebūtu pielai�ama tikai tad, ja dokumentu bntu parakstijis pats atbildētājs (29/1051; VI, 95).

633. Nav pielai�ams pieteikt �aubas par zemesgrāmatu, notarialo un noteiktā kārtībā apliecināto aktu īstumu. Turp., 543. p.

634. Pierādīt, ka akts viltots, ir tā prāvnieka oienākums, kas cēlis viltojuma strīdu. Turp., 544. p.

2. Akta īstuma izmeklē�anas kārtība.

635. �aubas par akta īstumu jāpieteic ne vēlāk par tiesas pirmo sēdi pēc tam, kad akts uzrādīts tai pusei, kas pieteic �aubas. 1864. g. 41477, 545. p.

636. Attiecībā uz pieteiktām �aubām par akta īstumu akta iesniedzējai pusei jādod tajā pa�ā sēdē atsauksme par to, vai viņa vēlas izlietot �o aktu. Ja viņa nedod atsauksmi vai pati atsakas

no ap�aubītā akta, tad tas izslēdzams no pierādījumu skaita; ja turpretim viņa izsaka vēlē�anos izlietot aktu, tad jāizdara izmeklē�ana par tā īstumu. 1864. g. 41477, 546. p.

637. Izmeklē�ana par ap�aubītā akta īstumu izdarama:

I) aktu aplūkojot un tā saturu salīdzinot ar citiem dokumentiem;

'.!) nopratinot lieciniekus, kas aktā atzīmēti, vai uz kuriem jitsaucas viena vai otra puse, apstiprinādama vai atspēkodama nkl.i īstumu, un

3) salīdzinot rokrakstu un parakstu ap�aubītā aktā ar tās |).r;as personas rokrakstu un parakstu citos, neap�aubamos aktos.

I игр., 547. p.

638. Aktu aplūko un tā saturu salīdzina ar citiem dokumentiem kāds no tiesas locekļiem pēc priek�sēdētāja izraudzijuma. Aplūkojamo un salīdzinaino aktu apliecina �is loceklis. Turp., 548. p.

639. Par visiem aktā atrastiem izla bojumiem, izdzēsumiem, pierakstījumiem vai sasvītrojumiem jāatzīmē aplūkojuma protokolā. Turp., 549. p.

640. īstuma ziņā ap�aubītā akta saturs salīdzinams ar tādiem dokumentiem, kas pēc to sastādī�anas kārtības ir neap-�aubami vai kurus atzinu�as par tādiem abas puses. Turp., 550. p.

641. Rakstu vai aktu izvele rokrakstu salīdzinā�anai atļauta prāvniekiem pēc savstarpējas vieno�anās, bet ja vieno�anās nenotiek, tad tos izvēlas tiesa pēc sava ieskata. Turp., 551. p.

642. Tiesa izvēlas it īpa�i zemesgrāmatu, notarialos vai apliecinā�anai uzrādītos aktus un tādus papīrus, kurus neap�aubami rakstijusi vai parakstijusi tā persona, kuras rokraksts jāsalīdzina, ievērojot pie tam, lai salīdzināmie akti attiektos pēc iespējas uz vienu un to pa�u laiku. Turp., 552. p.

643. Salīdzināt parakstu un rokrakstu aktos var uzdot lietpratējiem, kas tiek izraudzīti un dod savu atzinumu uz vispārēja pamata. Turp., 553. p.

644. Pabeigusi izmeklēt aktu, par kura īstumu pieteiktas �aubas, un noklausijusies puses, tiesa vai nu atzīst aktu par īstu, vai izslēdz to no pierādijumu skaita. Turp., 554. p.

3. Tiesā�anas kārtība strīdos par akta viltojumu.

645. Strīdu par akta viltojumu var pieteikt jebkurā lietas Stāvoklī. 1864. g. 41477, 555. p.

1 Civilprocess, runājot par viltojuma strīdu, domā vienīgi materialo viltojumu (prof. Bukovska CP māc. grām. 414. lpp.).

2 Ja puse neapstrīd dokumenta orifeinalitati, bet atzīst tikai, ka tajā apliecinātie fakti un notikumi nesaietas ar patiesību, tad viua necel mate-riala viltojuma strīdu CPL 645. un turpmāko pantu nozīmē, bet apstrīd tikai dokumentā apliecināto faktu un notikumu patiesību (īstenību) kā tādu (27/362; IV, 104).

Sal. arī Taganceva un Jakobi 1903. g. Sodu lik. 937. un 938. lapp.

646. Kas vēlas pieteikt strīdu par akta viltojumu, tam jāiesniedz tiesai par to sevi�ķs paziņojums. Attiecībā uz tiesas sēdē mutiski pieteiktu strīdu par akta viltojumu sastādams sevi�ķs protokols. Turp., 556. p.

Pieteikt viltojuma strīdu var vienīgi iesniedzot par to atsevi�ķu pieteikumu. Kaut kādā citā tiesai iesniegtā raksta (paskaidrojuma, apelacija vai taml.) pieteiktam viltojuma strīdam' nav nekādas nozīmes ka tadain, kas nav iesniegts likumā neparedzētā veidā un kārtībā, un tāds pieteikums atstājams bez caurskatī�anas (25/238; II, 131).

647. �ā paziņojuma vai protokola norakstu piesūta prāvniekam pa�am, bet ne viņa pilnvarniekam, izņemot to gadijumu, kad �is pēdējais ir pilnvarots dot atbildi strīdā par akta viltojumu. Tai personai, kurai piesūtīts noraksts, jādod divu nedēļu laikā noteikta atsauksme par to, vai viņa vēlas izlietot minēto aktu lietas iztiesā�anā, vai ne. Turp., 557. p.

648. Ja atsauksme noteiktā termiņā nav iesniegta, vai arī kad atsauksmē teikts, ka prāvnieks, kas aktu iesniedzis, nevēlas to izlietot, tad �is akts izslēdzams no lietas, un lieta izsprie�ama uz citu pierādījumu pamata. Turp., 558. p.

649. Dokumentu iesniedzeja prāvnieka atsauksme par nodomu to izlietot jāpaziņo pretējai pusei, kurai septiņu dienu laikā no �ā paziņojuma jāiesniedz savi pierādijumi par dokumenta viltojumu. Turp., 559. p.

650. Iesniegtie viltojuma pierādijumi jāpaziņo prāvniekam, kas uz dokumentu atsaucies, iebildumu iesnieg�anai septiņu dienu laikā no paziņojuma saņem�anas dienas. Turp., 560. p.

651. Pēc iebilduma saņem�anas, bet kad vajadzīgs � ari pC-c akta iepriek�ējas aplūko�anas 637.�644. pantā noteiktā kārtībā, tiesa, noklansijnsies pusu paskaidrojumus, taisa lēmumu, vai nu atraidīdama viltojuma strīdu, vai ari atzīdama aktu par viltotu un izslēgdama to no pierādijumu skaita. 1864. g. 41477, 561. p.; 1922. g. 211, II.

Sk. 2. un 14. tezi zem 896. p.

652. Prāvniekam, kas pieteicis viltojuma strīdu, uzliek desmit Iklz trīs simti latu lielu naudas sodu, ja viņ� neiesniedz pie-nāūcā laikā viltojuma pierādijumus (649. p.) vai ja tiesa viņa � indu atzīst par neievērojamu. Sodu var paaugstināt līdz desmitai �l.iļai no tās sumas, kura pēc akta piedzenama, ja �ī suma pārsniedz trīs tūksto�i latus un tiesa atzīst viltojuma strīdu par ļaunprātīgu. 1891. g. 7778, II, 562. p.; 1922. g. 253, 1. p.; 1923. g. 5, 1. p.

Sk. 2., 14. un 15. tezi zem 896. p.

653. Ja tas, kas pieteicis akta viltojuma strīdu, tie�i vaino kādu �ajā viltojumā, un vilto�ana nav dzēsta ar noilguma vai vainotā nāvi, kā arī ja akts pēc pārbaudijuma civiltiesā atzīts par viltotu un tālab par izmeklējamu, tad tiesa savu lēmumu �ajā lietā kopā ar pa�u aktu piesūta prokuroram. 1864. g. 41477, 563. p.

Tāds akts, ko civiltiesā atzinusi par viltotu, izslēdzams no pierādījumu skaita, kaut ari krimināltiesā vēlāk atzītu akta viltojumu par nepierādītu. �āds krimināltiesās spriedums nav atzīstams par jaunu apstākli 908. p. nozīmē (36/484; XIII, 242).

654. Nododot prokuroram lietu par viltojumu, kurā kāds tie�i vainots, tiesa vai nu aptur pie sevis visu civiliztiesā�anu, kamēr lieta beidzas kriminalkārtībā, vai arī uz vienas vai otras puses lūgumu turpina lietas iztiesā�anu tajās daļās, kurās spriedums neatkarājas no ap�aubītā akta. Turp., 564. p.

655. Kad lieta par viltojumu virzīta kriminalkārtībā, tādēļ ka kāds tie�i vainots �ā viltojuma izdarī�anā, un krimināltiesās spriedumā, ar kuru tiesājamais attaisnots, nebūtu noteikts, vai akls atzīstams par īstu vai par viltotu, tad �o aktu uz vienas vai otras puses lūgumu var izmeklēt un pārbaudīt civiltiesā, lai noteiktu, vai tas ir īsts vai izslēdzams no pierādijumu skaita. Turp., 565. p.

Krimināltiesās spriedums, kurā parta paraksts m dokumenta atzīts par īstu, absolūti saisto�s civiltiesai un nekada tālāka viltojuma strīdu pārbaudī�ana civiltiesā vairs nevar notikt. 665. p. pielai� �ādu pārbaudi vienīgi tajā gadījumā, ja krimināltiesās spriedumā, ar kuru tiesājamais attaisnots, nebūtu noteikts, vai akts atzīstams par īstu vai par viltotu <37/203; XIII, 549).

Desmitā apak�nodaļa.

Blakus procesi.

I. Blakus lūgumi vispār.

656. Blakus lūgumi, kurus var iz�ķirt atsevi�ķi no lietas caurlūko�anas, izsprie�ami neatkarīgi no prasības būtības. 1864. g. 41477, 566. p.

657. Pie blakus lūguma, kas, sprie�ot pēc tā satura, izsniedzams pretējai pusei, jāpieliek klāt kā pa�a lūguma, tā arī līdz ar to iesniegto dokumentu noraksti. Turp., 567. p.

Rakstiskam jābūt katram blakus lūgumam, ko neizsaka ■tiesas sēdē (prof. Bukovska CP māc. grām. 524. Ipp.).

658. Pēc tam, kad pieņemts blakus lūgums, kas izsniedzams pretējai pusei, lūguma un visu tam pielikto dokumentu noraksti piesūtami minētai pusei, pie kam tiesas priek�sēdētājs nosaka dienu, uz kuru viņai jāiesniedz paskaidrojums vai arī kurā jāierodas pie tiesas abām pusēm. Turp., 568. p.

1 Iesniedzot kādu blakus lūgumu jau pabeigtā lietā, lūdzējam, saskaņā ar 359. p. 2. punktu jauzdod tiesai to lietas dalībnieku dzīves vietas, kuru intereses iesniegtais lūgums skar, lai �īm personām' varētu iesniegt lūguma norakstus. Lūdzējs nevar aprobe�oties ar atsauk�anos uz juridiskām adresēm, kas uzdotas pabeigtā lietā, jo no partiem nevar prasīt, lai viņi arī vēl pēc lietas iztiesā�anas pabeig�anas ziņotu tiesai par savu dzīves vietu maiņu (415. p.). (TP 37/124b; 424).

2 Izlemjot lūgumu par prasības nodro�inā�anu, jādod pretējai pusei iespēja sniegt sakarā ar to paskaidrojumus resp. tā jāaicina uz tiesas sēdi. Vienīgi lūgumus par prasības iepriek�ēju nodro�inā�anu (t. i. kad prasība nav vēl celta) var iz�ķirt neaicinot uz tiesas sēdi pretējo pusi (TP 34/272; 499).

659. Pēc noteiktā laika notecējuma tiesa stājas pie iesniegtā lūguma iz�ķir�anas, nenogaidot vairs pretējās puses iera�anos vai paskaidrojumus. Turp., 569. p.

660. Pusēm, kas ieradu�ās uz sēdi, atļauta mutiska sacīkste vispārējā kārtībā. Turp., 570. p.

II. Noraidijumi un iebildumi.

661. Atbildētājs, nesniedzot paskaidrojumus pēc lietas būtības, var celt noraidījumu �ādos gadījumos:

1) kad lieta piekrīt citai tiesai;

2) kad tajā pa�ā vai citā tiesā iztiesā lietu par to pa�u priek�metu un starp tām pa�ām personām, vai ari lietu, kurai ar celto prasību cie�s sakars;

3) kad prasītāja prasījumam visumā jāattiecas uz citu atbildētāju;

4) kad prasību cēlusi persona, kurai nav tiesības prasīt un atbildēt tiesā;

5) kad ārzemnieks, kas neatrodas Latvijas dienestā un kam Latvijā nav nekustama īpa�uma, nenodro�ina lietas izdevumus un tos zaudējumus, kuri var celties atbildētājam (a);

6) kad nav notecējis termiņ�, ko Civillikums (1937. g. izd.) pie�ķir mantot aicinātam, lai pārliecinātos par mantojuma sastāvu vai izteiktu gribu pieņemt mantojumu, vai mantiniekam, lai sastādītu mantojuma inventāru (Civillik. 696., 697., 709., 710. p. 1898. p. 4. pk.), un

7) kad prasība sadalīt mantojumu ierosināta pret pārdzīvoju�o bezbērnu laulāto, kamēr nav notecēju�i trīs mēne�i no mantojuma atstājēja nāves (Civillik. 724. p. piez.) (b).

(a) 1864. g. 41477, 571. p. � (b) 1937. g. 202, III, 661. p. 6. un 7. pk.

1. piezīme. Noraidijumu, kas dibināts uz �ā (661.) panta 5. punktā norādītiem apstākļiem, nevar celt lietās, kuras attiecas uz sūtijumu starptautisku pārvadā�anu pa dzelzsceļiem. 1891. g. 7757, VIII.

2. piezīme. �ā (661.) panta 5. punktā paredzēto noraidijumu arī nevar celt pret to valstu pilsoņiem, kurās, pēc likuma vai pamatojoties uz noslēgtiem līgumiem vai konvencijām ar Latviju, Latvijas pilsoņi atsvabināti no pienākuma dot nodro�inājumu lietas izdevumiem un tiem zaudējumiem, kas var celties atbildētājam. Latvijas pilsoņu atsvabinājumu ārvalstīs no pienākuma dot nodro�inājumu minētiem lietas izdevumiem un zaudējumiem var pierādīt ar Latvijas sūtniecības vai konsulātā apliecību, Ārlietu ministrijai apliecinot viņu parakstu. Apliecības uzrādī�anu neprasa no prasītāja, kas ir to valstu sarakstā uzņemtas valsts pilsonis, kurās Latvijas pilsoņi atsvabināti no minētā nodro�inājuma. �o sarakstu sastāda tieslietu ministris uz Ārlietu ministrijas sniegtu ziņu pamata un izsludina Valdības Vēstnesī. 1896. g. 12616, I; 1931. g. 137, II, 2.

3. piezīme. �ā (661.) panta 2. piezīmes noteikumi attiecas uz valstīm, kufas 1905. gada 17. jūlijā Hāgā parak-stiju�as konvenciju par civiltiesā�anas kārtību (Lik. kr.

1930. g. 36) vai �ai konvencijai pievienoju�ās.

1 G61. p. 2. pkt. paredzētais noraidijums zīmējas uz lietas stāvokli pirms iztiesā�anas pēc būtības, tā tad neattiecas uz Tiesu palatas spriedumu, kas uz 1452. p. pamata vēl nav izpildāms (36/161; XII, 669).

2 Ja tiesa pieņem uz 661. p. 2. pkt. pamata celtu noraidījumu, tad viņa nevar vairs iz�ķirt lietu pēc būtības, bet tai vajaga, raugoties pēc apstākļiem, vai nu lietu apturēt vai lietu izbeigt (36/430; XIV, 309).

3 Pati tiesa nevar pacelt exceptio rei iudicatae (30/581; VI, 84).

4 Lieta, kurā prasības lūgums ir iesniegts un tiesas pieņemts, ar pa�u prasības lūguma izsnieg�anas momentu ir uzskatama par tādu, kas atrodas tās tiesas izsprie�anā (2. pk.), kurai �īs lūgums ir iesniegts (24/300; III, 86).

5 Exceptio rei iudicatae nav noraidijums 661. p. 2. punkta nozīmē, bet ieruna pēc lietas būtības, kādēļ tiesai jātaisa spriedums par prasības atraidī�anu un nevis lēmums par lietas izbeig�anu (36/1034; XIII, 42).

Sk. ari 4. tezi zem 884. p.

6 Ierunu par res iudicata atbildētājs var celt arī otrā instancē (30/1366;

VII, 94).

7 Atzīstot uztura lietā, ka spriedumam par laulības �ķir�anu principā ir prejudiciala nozīme attiecībā uz uzturu, tiesa nevar noliegt minētam spriedumam �ādu nozīmi tikai tādēļ, ka tas nav vēl stājies likumīgā spēkā. Nākot pie tāda slēdziena, tiesai vai nu jāaptur lietas caurskatī�ana līdz laulības �ķir�anas lietas galīgai izsprie�anai (ievērojot pēc 2. pkt. abu lietu koneksitati), vai jāizlieto un jāapsprie� atbildētāja iesniegtā protokolā norādīto pierādījumu materials (23/57; II, 125).

8 Atbildētājs nevar celt noraidījumu uz 3. punkta pamata par to, ka sūdzība jācel ne pret viņu vien, jo 3. punkts paredz prasības noraidiiumu visumā (22/22; I, 47).

9 Ja apgabaltiesa atzinusi, ka prasība vērsta pret �neattiecīgu atbildētāju� un uz �ā pamata izbeigusi lietu pēc 3. punkta, bet pamato savu lēmumu uz to, ka nav pierādīts, ka prasītāja brālis miris un uz kāda pamata nodibināta aizbildnība, tad �ads apgabaltiesas slēdziens zīmējas vienkār�i uz to, ka zināmi apstakli nav pieradīti. Tāpēc vienīgas procesuālās sekas varēja būt tikai prasības atraidī�ana, bet nevis lietas izbeig�ana (28/498; V, 102).

10 Tas apstāklis vien, ka apgabaltiesas lēmums, ar kuru uz 3. punkta pamata celtais noraidijums atstāts bez ievērības, nav pārsūdzēts kopā ar apelacijas sūdzību, neatņem' tiesību uzturēt �o noraidijumu otrās instances sēdē kā ierunu pēc būtības. Iesniedzot apelaciju par pirmās instances spriedumu tā visumā, apelators līdz ar to pārsūdz arī visus līdz sprieduma taisī�anai notiku�os blakus lēmumus, izņemot vienīgi tos, kuri pārsūdzami atsevi�ķi no apelacijas (25/402; II, 144).

11 Tiesa var tikai uz atbildētāja noraidījuma pamata pacelt jautājumu, kur� konkrētā lietā no teoretiskā viedokļa būtu; pareizais atbildētājs (TP 33/1211b; 121).

12 Apgabaltiesas lēmums, ar kuru atbildētāja pēc 661. p. 5. pk. celtais noraidijums atstāts bez ievērības, nav pārsūdzams atsevi�ķi no apelacijas, saskaņā ar 678. p. (CKD kops. 3�/41; XIII, 243).

13 Valstu sarakstu (661. p. 3. piez.), uz kurām attiecas Hāgas konvencija, izsludinājusi Ārlietu ministrija V. V. 1930. g. 116. nuin.

Sk. 3. tezi zem 360. un 9. tezi zem 782. p.

662. atcelts (1937. g. 202, IV).

663. Noraidijurtia tieslba ir nevien atbildētājam, bet ari prasītājam tajā gadījumā, kad personai, kas rīkojas kā atbildētāja pilnvarnieks, nav uz to pilnvaras. 1864. g. 41477, 572. p.

664. Noraidījumi jāpastiprina ar pierādijumiem vai ar aiz-rādijumu uz tiem. Turp., 573. p.

665. Piekritības noraidijums ceļams pirms visiem citiem no-raidijumiem. Pārējie noraidijumi ceļami visi reizē. Turp., 574. p.

666. Noraidijumi ceļami ne vēlāk kā pirmā atbildes rakstā, ja tas iesniegts, vai pirmā tiesas sēdē. Turp., 575. p.

666. p. noteikums par to, ka noraidijumi jācel pirmā atbildes rakstā vai pirmā tiesas sēdē, pēc 101. p. piemērojami arī miertiesu iestādēs (23/19;

II, 145).

Tikai tad. ja atbildētājs var pierādīt, ka viņ� agrāk nav zinājis par otru lietu, viu� noraidījumu var celt arī otrā instancē, iesniedzot reizē pierādījumus, ka abām lietām cie�s sakars (22/53; II, 144).

Sk. 2. tēzi zem 680. p.

667. Jebkurā lietas stāvoklī var celt �ādus noraidījumus:

1) noraidijumus attiecībā uz lietu, ko iztiesā citā tiesā, ja par �ās lietas iztiesā�anu atbildētājam nav bijis zināms stājoties pie atbildes;

2) noraidijumus, kas dibināti uz prāvnieka nespēju prasīt un atbildēt tiesā, un

3) noraidijumus, kas dibināti uz to, ka pilnvarniekam nav pilnvaras. Turp., 576. p.

Prasītājs nevar prasīt atstāt bez caurlūko�anas atbildētāja aizbildņu iesniegto apelacijas sūdzību aizbildņu leģitimācijas trūkuma dēl, ja prasītājs pats prasību cēlis pret atbildētāju taisni �o aizbildņu personā. Tapat prasītājs nevar pārmest tiesai, ka viņa �ādos apstākļos nav no sevis apelacijas sūdzību atstājusi bez caurlūko�anas (33/811; X, 545).

Sk. 3. tezi zem 360. p. un 18. tezi zem 906. p.

668. Kad noraidījums celts tādēļ, ka ārzemnieks nav nodro�inājis tiesu izdevumus un zaudējumus (661. p. 5. pk.), tad tiesa, raugoties pēc prasības rakstura, noteic aptuveni �ā nodro�inājuma lielumu. Turp., 577. p.

Lēmums, ar kuru tiesa aptuveni noteic nodro�inājuma lielumu, ir pārsūdzams atsevi�ķi no apelacijas (bet nevis lēmums par lietas izbeig�anu nenodro�inā�anas gadijuma). Otras instances lēmums, ar kuru prasītāja blakus sūdzība atstāta bez ievērības, pārsūdzams kasacijas kārtībā (34/319; XI, 131).

669. Lai izpildītu tiesas lēmumu par iepriek�ējā (668.) pantā minēto noraidijumu, prasītājs var lūgt lai gādā par tiesu izdevumu un zaudējumu nodro�inā�anu pēc noteikumiem par prasību nodro�inā�anu. 1864. g. 41477, 578. p.

670. Norādijums uz to, ka prasības lūgumā nav ievērotas likumā noteiktās formas, neatsvabina atbildētāju no pienākuma atbildēt pēc lūguma satura. Turp., 579. p.

671. Atbildētāja lūgumu, lai lietu uz 313. un 314. panta pamata pārvestu uz to tiesu, kuras apgabalā viņam ir dzīves vieta, tiesa ievēro tikai tajā gadijumā, kad lieta pēc sava rakstura neprasa tūlītēju iz�ķir�anu. Turp., 580. p.; 1937. g. 202, II.

672. Tiesa, ievērojot atbildētāja lūgumu par lietas pārve�anu, var uz prasītāja lūgumu gādāt par viņa prasības nodro�inā�anu. 1864. g. 41477, 581. p.

673. Tiesa, kas nolēmusi lietu pārvest, dod prasītājam atpakaļ viņa prasības lūgumu, atzīmējot uz tā atbildētāja uzdoto dzīves vietu, kura atzīstama par saisto�u aicinājuma pavēstes pieņem�anai �ajā prasībā. Turp., 582. p.; 1937. g.[202,UI.

674. Ar lūgumu, kas dots atpakaļ uz �ā pamata (673. p.), prasība uzskatama par celtu, ja prasītājs triju mēne�u laikā iesniedz prasības lūgumu tiesai pēc atbildētāja uzdotās dzīves vietas. 1864. g. 41477, 583. p.; 1937. g. 202, II.

675. Tiesai pienākas, neatkarīgi no prāvnieku celtiem noraidījumiem, nepieņemt lietu savā caurlūko�anā:

1) kad tā, pēc savas �ķiras, izņemta no apgabaltiesas piekri-tības;

2) kad tā piekrīt citai apgabaltiesai, pēc nekustama īpa�uma atra�anās vietas;

3) kad izrādās, ka prāvniekam nav tiesības uzstāties tiesā, un

4) kad izrādās, ka pilnvarniekam nav pilnvaras lietas ve�anai. 1864. g. 41477, 584. p.

Jautājums par lietas lieti�ķo piekritību tiesai iāapsver ex officio, neatkarīgi no prāvnieku �ajā ziņā celtiem noraidijumiem. Arī Senatam ir tiesība no sevis aizkustināt jautājumu par lietas lieti�ķo piekritību (35/1593;

XII, 271).

Pēc �ā panta izpratnes tiesa ex officio nevar pieņemt savā izsprie�anā ne tikai tādu lietu, kura ietilpst citas tiesu iestādes kompetencē pēc savas �ķiras, bet a'ri tādu, kas ietilpst attiecīgas administratīvas iestādes kompetencē un kā tāda, vispār, izņemta nc tiesu iestā�u kompetences. Pie tam, ja zemākā instance �ādu tai nepiekrīto�u lietu butu pieņēmusi savā iztiesā�anā, �ī nepareizība augstākai tiesas instancei ex officio jānovēr�, un proti zemākās instances spriedums tai jā&tcel (36/832; XV, 34).

Sk. ari 1. tezi zem 926. p.

Apelacijas instance, atzīstot, ka lieta vispār nav bijusi caurskatama pirmā instancē uz 675. p. 1. punkta pamata, var atcelt �īs instances spriedumu visumā, ja ari tas būtu pārsūdzēts tikai vienā daļā, jo nevar pielaist, ka otrā instance varētu atzīt lietu par nepiekrīto�u pirmajai instancei uz 675. p. 1. punkta pamata un līdz ar to tomēr atstāt spēkā �is instances spriedumu (kaut arī tikai daļā); �ie pa�i apcerējumi piemērojami arī, ja lieta grozās ap lietas nepiekritību 1. instancei uz tā pa�a panta 2. punkta pamata (28/1297; V, 113).

_ Apgabaltiesa, atrodot, ka lieta piekrīt citai apgabaltiesai, nevar pati nosūtīt lietu pec piederības un izsniedz lugumu atpakaļ, bet Tiesu palatas kopsapulce, iz�ķirdama piekritības strīdu starp apgabaltiesām, gan nosūta lietu pec piederības (TP 36/857b; 381).

675. p. 3. punkts attiecas vienīgi uz pa�a prāvnieka personīgo darbības nespēju, dodot tiesai tiesību piemērot �o noteikumu 25.�29. p. ga-dijumos (33/361; X, 60).

Noraidījumu par prasītāja procesuālās rīcības spējas trūkumu var celt kurā katra lietas stadijā, arī otrā instancē (36/449; XII, 533).

Jauniesnicgtai pilnvarai būtu nozīmē tikai tad, ja tā būtu izdota jau pirms to procesuālo aktu izdarī�anas, kurus pretējā puse apstrīdējusi kā notiku�us bez pietieko�as pilnvaras. Ja visi uz nepietieko�ās pilnvaras pamata prasītājas izdarītie procesuālie akti uzskatami par spēkā neeso�iem, to starpā pa�as prasības cel�ana, ta<l lieta bija jāizbeidz jau pirmā instancē. Pilnvarnieka procesuālās darbības ratihabicija neizrāda procesuālās sekas (25/9; II, 145).

Tiesai jārīkojas pēc 675. p. 4. pk., ja izrādītos, ka pilnvarniekam nav bijis pilnvarojuma lietas ve�anai prasības cel�anas brīdī; visa lieta, kura cēlusies pateicoties prasības lūguma pieņem�anai, nevar būt par tiesas cauriukojamu priek�metu un tadēl jāizbeidz. Pilnvaras vēlāka iesnieg�ana nav pielai�ama, tāpat arī ne ratihabitio (V. Bukovskis, TMV 25/5/6 � 746. Ipp).

Sk. arī 2. tezi zem 349. p.

675. p. neparedz tādu gadījumu, kad prasība iesniegta pareizi, bet tikai tiesas sēde iestājās cits pilnvarnieks, kam nav pietieko�as pilnvaras. Tapat 675. p. 4. pk. nevar piemerot, ja pilnvara nesaskan ar Tiesu iek. 280. p. piez. un 382. p. Tam par seku var but vienīgi pilnvarnieka noraidī�ana, bet nevis no viņa iesniegto papīru atstā�ana bez caurskatī�anas (V. Bukovskis, TMV 25/5/6 � 747. Ipp.).

10 Ja pilnvarniekam jau prasības iesnieg�anas laika bijusi pilnvara, kura nejau�i nav iesniegta kopa ar prasību un tiek iesniegta vēlāk -- tad 675. p.

4. pk. nav piemērojams (V. Bukovskis, TMV 25/5/6 � 747. lpp).

11 Senāts gan ierosina jautājumu par pietieko�u pilnvarojumu kasacijas sudzībasiesnieg�anai, bet pirmo reizi kasacijas sūdzībā iekustinātais strīds par preteias puses pilnvarnieka nepietieko�u pilnvaru lietas ve�anai pēc būtības Senata nav apsprie�ams; sacītam nerunā pretim Senata 25/9 spriedums (II, 145), uz kuru kasacijas sūdzības iesniedzēji atsaucas, io minēta spriedumā Senāts tikai atzinis, ka runā eso�o jautājumu var ierosināt arī otrā instancē (30/703; VI, 96).

12 Aizgādnim par promeso�u personu nav tiesības reprezentēt promeso�as personas mantu tanī gadījumā, ja pēdējā nomirusi, vai vispār rīkoties miru�as personas vārdā (21/63; I, 102).

13 Ja otrā instancē konstatēts, ka apelacijas sūdzību iesniegusi persona, kurai gan ir pilnvarojums, bet nav tiesības būt par pilnvarnieku Tiesai pa-latā, tad Tiesu paiatai ir tiesība nepielaist tādu personu pie lietas tālākas ve�anas, bet nav tiesības atstāt tās ieniegto pārsūdzību bez caurskatī�anas (TP 36/177a; 366).

14 Noraidījums pret pilnvaru pielai�ams arī otrā instancē (36/1033; XIī. 495).

Sk. arī 36. tezi zem 6. p., 2. tezi zem 25. p� tezi zem 100. p., tezes zem 348.�353. p., 1. un 2. tezi zem 866. p. un 13. tezi zem 1234. p.

676. Noraidijumi, kas iesniegti atsevi�ķi no paskaidrojumiem par lietas būtību, iz�ķirami ar sevi�ķu tiesas lēmumu. Pretējā gadi-jutnā tiesa var, uz prāvnieka lūgumu vai pēc lietas apstākļiem, iz�ķirt noraidijumus atsevi�ķi vai kopā ar lietas izsprie�anu pēc tās būtības. 1864. g. 41477, 585. p.

Sk. 11. tezi zem 896. p.

677. Par tiesas lēmumu, ar kuru noraidijums ievērots, pielai�ama blakus sūdzība atsevi�ķi no apelacijas. Turp., 586. p.

678. Par lēmumu, ar kuru noraidijums atstāts bez ievērības, sūdzība, atsevi�ķi no apelacijas pēc sprieduma būtības, pielai�ama tikai vienā gadījumā: kad noraidijums attiecies uz piekritību. Turp., 587. p.

Ja tiesa sakarā ar pacelto noraidījumu par lietas piekritību citai tiesai ir taisijusi atsevi�ķu lēmumu un atbildētājs nav izlietojis ar 678. p. pie�ķirtas tiesības pārsūdzēt �o lēmumu blakus sūdzības kārtībā, tad viņ� �o lēmumu vairs nevar pārsūdzēt apelacijas kārtībā (35/1312; XII, 286, 287).

Sk. 12. tezi zem 661. p. un 8. un 9. tezi zem 906. p.

679. Sūdzības iesnieg�anai par tiesas lēmumu, ar kuru noraidijums par piekritību atstāts bez ievērības, nolikts septiņu dienu laiks. Iekam sūdzība nav iz�ķirta, tiesa var apturēt lietas tālāku iztiesā�anu, ja atzīst to pēc lietas apstākļiem par nepiecie�amu. 1890. g. 6931, II, 588. p.

680. Atbildētājam, kas apgalvo, ka pati prasības tiesiba it nebūt nepieder tai personai, kura prasību ceļ, vai ka �ī tiesība izbeigusies un dzēsta pirms prasības cel�anas ar saistības izpildī�anu, ar tiesas spriedumu, ar izlīgumu tajā pa�ā lietā, vai arī uz noilguma pamata, nav tiesības prasīt, lai �os iebildumus skata cauri iepriek� un atsevi�ķi no viņa paskaidrojumiem pēc prasības būtības. 1864. g. 41477, 589. p.

Ieruna parasti nav padota noilgumam, jo tā atkarājas no prasijuma. 1 Persona, kurai pieder ieruna, atrodas nogaido�a stāvoklī, kadel viņai nevar pārmest bezdarbību (prof. Bukovska CP māc. gr�m. 315. lpp.).

Norādijums uz noilgumu nepieder pie tiem noraidījumiem, kas uz 2 666. p. pamata ceļami pirmā atbildes rakstā vai pirmā tiesas sēdē. Maldīgs ir arī uzskats, ka atbildētājam, kas aizrada uz noilgumu, expresses verbis jālūdz prasību noraidīt noifeuma del. Likums to neparedz; tamdel aizrādījums uz to, ka prasība noilgusi, atzīstams par pietieko�u, jo tā sevī ietver netie�u lūgumu noraidīt prasību (36/678; XIII, 51, 52).

Iebildums, ka prāvnieki strīdus attiecības nokārtoju�i miera ceļā, ir 3 iebildums pēc būtības, kuru var celt jebkurā lietas stadija līdz lietas iz�ķir�anai pēc būtības (34/444; X, 226).

Atbildētāja iebildums, ka prasība par viņa izlik�anu un īres naudas 4 piedzī�anu nav celta no visiem nama līdzīpa�niekiem', nav viens no CPL paredzētiem norādījumiem, bet gan uz materiala likuma pamatots iebildums, kas tiesai jāapsprie�, skatot lietu cauri pec būtības (35/627;

XI, 596).

Sk. 5.. 6. un 10. tezi zem 661. p.

III. Prasību nodro�inā�ana.

I. Vispārīgi noteikumi par prasību nodro�inā�anu.

681. Prasību nodro�inā�ana pielai�ama jebkurā lietas stāvoklī, kā arī pirms prasības cel�anas. 1931. g. 137,1,1823. p.; m.

Sk. 2. tezi zem 658. p.

682. Saistības izpildī�anu var nodro�ināt pirms prasības cel�anas un pat pirms saistības termiņa iestā�anās, kad parādnieks, acīmredzot gribēdams izvairīties izpildīt saistību, kuras termiņ� jau iestājies vai drizā laikā iestāsies, slepeni atstājis savu dzīves vietu, vai atsavina savu mantu, vai arī izved no nomātā nekustamā īpa�uma tajā eso�o kustamo mantu. 1889. g. 6188, noi. 1, A, 87. p.;

1931. g. 137, III.

685. panta noteikums par pierādījumu izsnieg�anu, kā nepiecie�ami spert nodro�inājuma solus, atrodas cie�ā sakarā ar 682. p., kas paredz, kādos gadījumos nākamās prasības nodro�inā�ana pielai�ama (36/1708;

XIII, 244).

683. Lūgums par prasijumu iepriek�ēju nodro�inā�anu, pirms prasības cel�anas, iesniedzams tai tiesai, kuras apgabalā atrodas nodro�inājumam izraudzītā manta (sal. 690. p.). 1889. g. 6188, nol. I, A, 88. p.; 1931. g. 137, III.

684. No lūgumiem par prasību iepriek�ēju nodro�inā�anu (683. p.) ņemama 298. pantā paredzētā tiesu nodeva vienas ceturtdaļas apmērā. 1922. g. 163, II; 1931. g. 137, III.

685. Iesniedzot lūgumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu (683. p.), lūdzējam jāsniedz pierādijumi, kas apliecina kā viņa neap-�aubamo tiesību pēc saistības, tā arī nepiecie�amību izdarīt nodro�inā�anas darbību, (sal. 690. p.). 1889. g. 6188, nol. I,A, 89. p.; 1931. g. 137, III.

686. Neatliekamos gadijumos tiesa iz�ķir lūgumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu (683. p.) arī neaicinot pretējo pusi. Atzinusi prasītāja lūgumu par izpildāmu, tiesa nosūta �ajā lietā taisītā lēmuma norakstu atbildētājam, kas var lūgt tiesu, lai lietu lūko cauri no jauna. Tāda lūguma iesnieg�ana no atbildētāja puses neaptur par iepriek�ēju nodro�inā�anu taisītā lēmuma izpildī�anu (sal. 690. p.). 1889. g. 6188, nol. I, A, 90. p.; 1931. g. 137, III.

Likums neprasa, lai lūgumā par nākamās prasības nodro�inā�anu �ī prasība jau būtu formulēta saskaņa ar 359. p. 6. pun'ktu (39/244).

Sk. 2. tezi zem 658. p. un tezi zem 096. p.

687. Apmierinot lūgumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu (683. p.), tiesa var:

1) prasīt no prasītāja, lai nodro�ina zaudējumus, kas var rasties atbildētājam minētās nodro�inā�anas dēļ (702. p.); �ā nodro�inājuma apmērs noteicams pēc tiesas ieskata, un

2) nolikt prasītājam termiņu prasības cel�anai; �is termiņ� skaitams no tās dienas, kad saistības termiņ� nokavēts, ja pēdējais nav iestājies tajā laikā, kad tiesa taisa lēmumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu.

Gadijumā, kad nokavēts tiesas noliktais termiņ� prasības cel�anai, izdarītā nodro�inā�anas darbība atceļama uz� pretējās puses prasijumu. 1889. g. 6188, nol. I, A, 91. p.; 1931. g. 137, III.

688. Lēmums par prasības iepriek�ēju nodro�inā�anu (683. p.) zaudē spēku, ja divu nedēļu laikā no lēmuma taisī�anas dienas nav iesniegts prasijums par tā izpildī�anu (sal. 690. p.). 1889. g. 6188, nol. I, A, 92. p.; 1931. g. 137, III.

689. Ja atkritis iemesls, kura dēļ bijusi pielaista iepriek�ēja nodro�inā�ana (683. p.), tad atbildētājam ir tiesība lūgt, lai to atceļ. Pirms galvenās prasības cel�anas, lūgums atcelt nodro�inājumu iesniedzams tai tiesai, kas taisijusi lēmumu par viņa pielai�anu, bet pēc prasības cel�anas � tai tiesai, kas lietu iztiesā (sal. 690. p.). 1889. g. 6188, nol. I, A, 93. p.; 1931. g. 137, III.

Lūguma iesnieg�anas kārtība pēc 689. p. noteikumiem nosaka tās tiesas piekritību, kurai jāizlemj jautājums par nodro�inājuma atcel�anu, neatkarīgi no tam, vai faktiskās izlem�anas momentā ir jau celta prasība tiesā (33/1804; IX, 535).

690. 683.�686.. 688. un 689. panta noteikumi attiecas arī uz to prasijumu un strīdu iepriek�ēju nodro�inā�anu, pirms prasības cel�anas, hipotekārā kārtībā, kuri zīmējas uz tiesību ierakstī�anu zemes grāmatās vai uz ierakstīto tiesību dzē�anu. Apmierinot �ādā gadījumā lūgumu par iepriek�ēju nodro�inā�anu, tiesai jānoliek prasītājam termiņ� prasības cel�anai. Ja �o termiņu nokavē, tad, uz pretējās puses prasijumu, izdarītā nodro�inā�anas darbība atceļama. 1889. g. 6188, nol. I, A, 169. p.

Ar atzīmes ierakstī�anu zemes grāmatā atbildētājs nezaudē tiesību rīkoties ar savu nekustamo īpa�umu (Gasmans un Nolkens I, 140. Ipp.).

691. Nodro�inā�ana reizē ar pa�as prasības cel�anu notiek tikai tajos gadijumos, kad tiesa, apsvērusi prasītāja pierādījumus, ieskata, ka, nenodro�inot tādu prasību, kas izrādās ticama, prasītājs var zaudēt iespēju dabūt apmierinājumu. 1864. g. 41477, 591. p.

Nedro�ība dabūt apmierinājumu prasības nenodro�inā�anas gadījumā 1 var būt: 1) objektiva, kas pastāv pa�ā apķīlājamā objektā (piem., manta, kas ātri maitājas) � �eit likums nepielai� prasības nodro�inā�anu (sal.

718'. p.); 2) subjektīva, kas pastāv parādnieka ļaunajā gribā, kur� var mantu noslēpt (V. Bukovskis, TMV 27/5 �,188. Ipp.).

Ja piedzī�anas apturē�anai' kādā citā lietā piemīt prasības nodro�inā- 2 Sanas nozīmē dotā lietā un tiesa, apsvērusi.prasītāja pierādījumus, ieskata, ka, nenodro�inot �o prasību, kas izrādās ticama, prasītajs var zaudēt iespēju dabūt apmierinājumu, tad prasītāja lūgums par piedzī�anas apturē�anu ir apmierinams (TP 35/877b; 313).

�ajā pantā paredzētā iespējas zaudē�ana saņemt apmierinājumu (pra- 3 sības nenodro�inā�anas gadijumā) prezumējama, kamēr atbildētais nav plerādijis pretējo; atbildētāja apgalvojums vien nav pietieko�s (TP 37/621b, 482).

Sk. 2. tezi zem 658. p.

692. Ja nodro�inā�anu noraida pa�ā lietas sākumā, tad lūdzējs nezaudē tiesību to no jauna lūgt turpmākā lietas gaitā. Turp., 592. p.

693. Nodro�inā�ana pielai�ama tikai tajās prasībās, kas noteiktas zināmā sumā. 1864. g. 41477, 593. p.

694. Nodro�inā�anu nolemjot, tiesa noteic sumu, līdz kurai nodro�inājumam jāsniedzas samērā ar prasības sumu, kas apstiprināta ar pierādijumiem. Turp., 594. p.

695. Ievērot lūgumus par nodro�inā�anu atkarājas no tiesas lēmuma; bet kad prasītājs prasa nodro�inā�anu, iesniedzot piedzī�anai noteiktā kārtībā taisītu vai apliecinātu parādrakstu vai protestētu vekseli, tad tiesa nevar �o prasijumu noraidīt. 1902. g. 21504, Valsts pad. atz. VIII, 595. p.

696. Par tiesas lemumiem attiecībā uz prasību nodro�inā�anu pielai�amas blakus sūdzības atsevi�ķi no apelacijas. 1864. g. 41477, 596. p.

Saskaņā ar tiesu¹ praksi, lēmums par prasības nodro�inā�anu nav pārsūdzams kasacijas kārtībā. Tas izskaidrojams ar to, ka pēc �ā lēmuma notiek tiesas spriedums pēc būtības, ar kuru lietu galīgi izsprie�. Turpretim [ietās par nākamas prasības nodro�inā�anu var notikt tikai lēmums par nodro�inā�anu, un �is lēmums galīgi izbeidz �o lietu. Tāpēc �ajā lietā notiku�ais lēmums pārsūdzams kasacijas kārtībā (CKD kops. 37/21;

XIII, 631).

697. Sūdzības iesnieg�ana neaptur tiesas lēmuma izpildī�anu attiecībā uz prasības nodro�inā�anu; bet sūdzība par lēmumu, kas atceļ nodro�inā�anas darbību, aptur tā izpildī�anu. Turp., 597. p.

698. Celto prasību nodro�inā�anu var atļaut tiesas priek�sēdētājs ar savu pa�a varu, ja lūgums par to iesniegts tādā laikā, kad nav tiesas sēdes, un ja no prasītāja paskaidrojumiem priek�sēdētājs ieskata, ka nodro�inā�ana jāizdara bez kavē�anās. Turp., 598. p.

699. Ja lūgums par prasības nodro�inā�anu ar kustamu mantu ievērots, tad priek�sēdētājs izdod lūdzējam ar savu parakstu, uz tiesu izpildītāja vārdu, pavēli, kas izpildāma tajā pa�ā kārtībā kā tiesas spriedumi. Turp., 599. p.

700. Pielai�ot nodro�inā�anu hipotekārā kārtībā, priek�sēdētājs izdod lūdzējam, atzīmes ierakstī�anai zemes grāmatā, pa�a parakstītu norakstu no sava lēmuma par prasības nodro�inā�anu, ar uzrakstu, ka �is noraksts izsniegts atzīmes ierakstī�anai. 1889. g. 6188, nol. I, A, 94. р.; 1931. g. 137, III.

701. Priek�sēdētājs par izdarīto nodro�inā�anas darbību pirmā sēdē pēc tam ziņo tiesai, no kuras atkarājas apstiprināt vai pārgrozīt �O rīkojumu. 1864. g. 41477, 600. p.

702. Atbildētājs, kam par labu nācis tiesas spriedums, pēc sprieduma spēkā stā�anās var pras't no prasītāja zaudējumu atlīdzību, kuri viņam cēlu�ies prasības nodro�inā�anas dēļ. Turp., 601. p.

Attaisnotam tādā noziedzīgā nodarījumā, par kuru tas saukts pie kriminālatbildības privatsūdzības kārtība uz cietu�a sūdzības pamata, pēc analoģijas nevar liegt tiesību prasīt zaudējumu atlīdzību no privatapsūdze-tāja, neatkarīgi no tam, vai privatapsūdzētājs rīkojies ļaunprātīgi (37/1035;

XIV, 309).

Sk. tezes zem 845. un 852. p.

2. Nodro�inājuma veidi un prasību nodro�inā�ana ar nekustamiem īpa�umiem un reģistrētiem jūras kuģiem.

703. Prasibas nodro�ināmās: ierakstot atzīmi nekustama īpa�uma zernes gramatā (709. p.) vai attiecībā uz reģistrētiem jūras kuģiem Jūrniecības departamenta kuģu reģistrā, apķīlājot kustamu mantu un pieņemot galvojumu. Prasībās, kas nav nodro�inātas �ādā veidā, no atbildētāja var ņemt parakstu, ka viņ� neatstās savu dzīves vai pagaidu uzturē�anās vietu. 1931. g. 137, i, 602. р.; 1932. g. 128, 66. р.; 1937. g. 218, pār. not. 1. p.

Piezīme. �ā Civilprocesa likuma noteikumi par prasību nodro�inā�anu attiecas arī uz ārzemju jūras tirdzniecības kuģiem, kas lielāki par 20 bruto reģistra tonnām tilpības, kā arī uz tiem Jūrniecības departamenta kuģu reģistrā ievedamiem kuģiem, kas iegūti ārzemēs un brauc zem Latvijas flagas, pamatojoties uz pagaidu flagas patentu, pie kam noteikumi, kas saistīti ar kuģa ieve�anu Jūrniecības departamenta kuģu reģistrā un ar kuģa pierakstī�anu pie kādas Latvijas ostas, nav piemērojami. 1932. g. 128, 99. р. 1. pk., 100. p.

Attiecībā uz jūras kuģiem apķīlājums var pastāvēt neatkarīgi no atzīmes ieve�anas. Gadiiumos, kad kuģi nevar apķīlat (1120. p. 13. pkt. 1121*. р.), tomēr iespējams ievest atzīmi (Motiv. Saeimas jur. kom. 1. 32/513. Prot. Nr. 21 pie 66. p. Sal. arī Lik. kr. 1932. g. 128, 66. р.).

704. Lūgumā par nodro�inājumu lūdzējam jānorāda prasibas nodro�inājuma veids. 1864. g. 41477, 603. p.

705. Atzime ierakstama, samērā ar prasības sumu, uz noteiktu atbildētāja nekustamu īpa�umu. Turp., 604. р.; 1889. g. 6131; 6188, по!. I, A, 164. р.; 1928. g. 134, I, 4. p.

706. Prasītājam jānorāda tas atbildētāja nekustamais īpa�ums, kura zemes grāmatā var ierakstīt atzīmi. 1864. g. 41477 605. р.; 1889. g. 6131, 1,1. р.; 6188, nol. I, A, 164. р.; 1928. g. 134, I, 4. p.

706'. Atzīmi kuģu reģistrā par piasības nodro�inā�anu ar kuģi ieraksta:

1) uz prasītāja lūgumu, kuram jāpieliek izpildu raksts vai tiesas vai tiesas priek�sēdētāja lēmuma apliecināts noraksts par prasības nodro�inā�anu, vai

2) uz tiesu izpildītāja paziņojumu. 1932. g. 128, 68. p.

707. Kustamu mantu var apķilāt uz prasītāja prasijumu, kaut arī atbildētājam būtu nekustams 'pa�ums. 1864. g. 41477, 607. p.

708. Prasību var nodro�ināt, samērā ar tās sumu, ne tikai vienā, bet arī vairākos no 703. pantā norādītiem veidiem. Turp., 608. p.

709. Kad prasības priek�mets ir īpa�uma tiesība uz kustamu mantu vai nekustamu īpa�umu, vai kad prasība vērsta uz nostiprinājuma izdarī�anu, tad �ādas prasības nodro�inājums izdarams apķīlājot apstrīdamo kustamo mantu vai ierakstot strīdus nekustamā īpa�uma zemes grāmatas attiecīga nodalijuma otrā daļā atzīmi, kura aizliedz nostiprināt nekustamā īpa�uma īpa�nieka labprātīgi nodibinātas tiesības uz �o īpa�umu.

Kad prasības priek�mets ir lietu tiesība uz nekustamu īpa�umus tad �ādas prasības nodro�inājums izdarams ievedot atzīmi zemesgrāmatas nodalijuma tre�ā daļā.

Kad prasības priek�mets ir naudas prasijums, tad tās nodro�inājums ar nekustamu īpa�umu izdarams ievedot attiecīgu atzīmi zemesgrāmatas nodalijuma ceturtā daļā.

�ajā pantā minēto atzīmju sekas noteiktas zemesgrāmatu likuma (Lik. kr. 1937. g. 218) 46. pantā. 1931. g. 137, l, 609. р.; 1937. g. 218, un pār. not. 1. p.

709¹. Kad prasības priek�mets ir īpa�uma tiesība uz kuģi, vai kad prasība vērsta uz kuģa reģistrācijās izdarī�anu, tad �ādas prasības nodro�inājums izdarams, apķīlājot kuģi un ierakstot strīdus kuģa reģistra attiecīgas nodaļas otrās daļas V slejā atzīmi, kura aizliedz līdz�inējam kuģa īpa�niekam kuģi atsavināt vai to apgrūtināt ar parādiem vai ierakstīt kuģu reģistrā kādas labprātīgi nodibinātas tiesības uz �o kuģi.

Kad prasības priek�mets ir naudas prasijums, tad tās nodro�inājums ar kuģi izdarams, ierakstot attiecīgu atzīmi kuģu reģistra nodaļas ceturtā daļā. 1932. g. 128, 67. p.

709². Kuģi, ar kuru nodro�ināts naudas prasijums, nevar bez prasītāja piekri�anas atsavināt ārzemniekam. Turp., 7i.p.;i939.g. 79, III, 710'. p.

710. Ja ierakstīta atzīme apstrīdamā nekustamā īpa�uma zemes grāmatā (709. p.), tad tā valdītājam aizliegts cirst

ur eso�o me�u, izņemot to daudzumu, kas nepiecie�ams ierīkotās saimniecības uzturē�anai. 1864. g. 41477, 610. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 96. p.; 1928. g. 134, I, 4. p.; 1931. g. 137, III.

Ja pārdod augo�u* me�ui tajā laikā, kad zemes grāmatās jau ierakstīts aizliegums atsavināt un apgrūtināt parādiem nekustamu īpa�umu, tad �ads pārdo�anas līgums ir neeso�s. Neskatoties_ uz me�a materialu nocir�anu un nodo�anu pircējam, tas tos neiegūst sava īpa�uma, jo �ī nodo�ana pamatota uz neeso�a līguma (TP 37/1117a; 448).

711. Iepriek�ējā (710.) pantā norādītā gadijumā ieinteresētā puse var lūgt vietējo virsme�niecību pārņemt me�u savā apsardzībā. Atlīdzības noteikumus par �ādu me�a apsardzību nosaka katriem trim gadiem zemkopības ministris saziņā ar tieslietu ministri. 1939. g. 79, I, 711. p.

Me�u cir�anas ierobe�ojumi, kādus sakarā ar prasības nodro�inā�anu nosaka 710. pants, aktrītot 711. pantam, kas atsaucas uz atcelta Me�u nolikuma 605. pantu (sal. Lik. kr. 1937. g. 168), palika bez sankcijas. Tāpēc 711. pants atjaunots tagadējā redakcijā (Lik. kr. 1939. g. 79). Atlīdzību par me�a apsardzību paredzēts normēt trejgadei uz priek�u, lai nebūtu par to jāstrīdas katrā atsevi�ķa gadijumā. Atlīdzības noteikumi varēs paredzēt, kādā laikā un apmērā jasamaksā pienācīgā atlīdzība par me�a aizsardzību [T. M. V. 30/4 pielik. 18. lapp.].

712. Manta, kas norādīta prasības nodro�inā�anai pa�ā līgumā, uz kuru prasība dibināta, ņemama kā nodro�inājums priek�-rocīgi pret visām citām mantām. Prasītājs var prasīt citu vai papildu nodro�inājumu tikai tajā gadijumā, kad nolīgtās mantas vai tās daļas nav. 1864. g. 41477, 612. p.

713. Atbildētāja lūgums, lai vienu nodro�inājumu atvieto ar citu, izpildāms, ja prasītājs neceļ iebildumus. Turp., 6I3. p.

714. Ja prasītājs ceļ iebildumus pret atbildētāja lūgumtt par nodro�inājuma atvieto�anu, tad tiesa �o lūgumu var ievērot tikai tajā gadijumā, kad atbildētājs pierāda, ka viņa priek�ā liktais nodro�inājuma līdzeklis pilnīgi atbilst agrākajam, un ka atstājot sūēkā agrāko līdzekli viņam celtos veltīgs apgrūtinājums. 1864. g. 41477, 614. p.

Ja pēc 715. p. un 931. p. 2. punkta atbildētājs var prasīt atcelt viņa mantas apķīlāiumu, tad jo vairāk būtu iespējams aizturē�anas tiesību novērst, ja ar pēdējo atbildētājs doinā nodro�ināt savu pretpretenziju ārpus apķīlā juma (25/245).

715. Visu citu prasibas nodro�inājuma veidu atvieto�ana ar pietieko�u sumu skaidras naudas vai valsts vērtspapīriem pielai�ama arī bez prasītāja piekri�anas. 1931. g. 137, i, 615. p.

715. p. neizslēdz vajadzību izsaukt uz tiesu pretējo pusi (33/1013; X, 181).

716. Kad atkrīt iemesls, kura dēļ zemes grāmatā uz nekustamu īpa�umu bijusi ierakstīta atzīme, �ī pēdējā, uz tiesas lēmumu, dzē�ama noteiktā kārtībā. 1889. g. 6188, noi. i, A,97. p.; I93i.g. i37,m.

Sk. 2. tezi zem 1307. p.

716¹. Atzīmi kuģu reģistrā par naudas prasības nodro�inā�anu ar kuģi dzē�, ja kuģa īpa�nieks iesniedz Jūrniecības departamenta kuģniecības nodaļai notāru likuma (Lik. kr. 1937. g. 203) 99. līdz 101. pantā paredzētā kārtībā apliecinātu prasītāja vai piedzinēja piekri�anas izteikumu atzīmes dzē�anai. Bez tam atzīmi par naudas prasības nodro�inā�anu ar kuģi dzē� ar Kuģniecības nodaļai iesniegtu un likumīgā spēkā stāju�os tiesas spriedumi! par prasības atraidī�anu, kura bijusi nodro�ināta ar kuģu reģistrā ierakstītu atzīmi vai ar tiesas lēmumu par �ās atzīmes dzē�anu.

Atzīmi kuģu reģistrā par piedziņas vēr�anu uz kuģi dzē� uz attiecīgas valsts iestādes vai dienestpersonas paziņojumu. 1932. g. 128, 70. p.; 1939. g. 79, III.

Sevi�ķs lēmums par atzīmes dzē�anu nav vajadzīgs; pietiek ar spēkā stāju�os spriedumu par prasības atraidī�anu, jo līdz ar to atkrīt arī atzīmes pamats. [Motivi Saeimas Jur. kom. I. 32./5I3. Prot. Nr. 17 pie 70. pj.

3. Kustamas mantas apķīlā�anas kārtība.

717. Atbildētāja kustamo mantu apķīlā vai nu tie�i pie viņa pa�a, vai pie tām personām un tajās vietās, kur tā atrodas. 1864. g. 41477, 624. p.

1116. un turpm., kā arī 717. un turpm. pantos paredzētai apķīlā�anai nav tās sekas, ka tā jau pati par sevi atņemtu apķīlātas akcijas īpa�niekam balsstiesības (TP 38/483a; 581).

718. Prasību nodro�inot, kustama manta, kas ātri maitājas, nav apķīlājama. 1864. g. 41477, 625. p.

719. Prasītāja lūgumā par atbildētāja kustamas mantas apķīlā�anu jānorāda, kur un pie kā tā atrodas. Turp., 626. p.

720. Tiesas lēmumā par apķīlā�anu jānorāda, kādā īsti vietā un kāda manta apķīlājama. Turp., 627. p.

721. Mantas apķīlā�anu izdara pēc 1116.�1127. panta noteikumiem. Turp., 628. p.

722. Apķīlāto mantu atstāj tajās telpās, kur tā atradusies, pie kam aprakstītiem priek�metiem uzspie� zīmogu un no valdītāja ņem parakstu, ka viņ� mantu pēc saraksta uzglabās veselu, atbildot par piesavinā�anos uz 1164. panta pamata. Turp., 629. p.

Apķīlātās mantas izņem�ana no atbildētāja [lieto�anas prasības nodro�inā�anas kārtībā pielai�ama tad, ja līkums tie�i paredz �ādas mantas izlem�anu no atbildētāja lieto�anas, vai ja atbildētājs atsakas no mantas uzglabā�anas. �is pants paredz zīmogu uzlik�anu aprakstītiem priek�metiem, bet nevis pfonrbas pielik�anu tā'dā veidā, ka apķīlāto mantu nav iespējams lietot (TP 39/274b; 750).

723. Manta, no kuras glabā�anas atteicas valdītājs, nododama sevi�ķam glabātājam, pēc 1156.-1167. panta noteikumiem. Turp., 630. p.

4. Kārtība, kādā apķīlājama atbildētāja kustama manta un naudas sumas, kas atrodas pie tre�ām personām vai valsts un pa�valdības iestādēs.

724. Izpildu raksts attiecībā uz lēmumu apķīlāt atbildētāja kustamu mantu vai naudas sumas, kas atrodas tre�o personu rokās, uzrādāms attiecīgām personām pret parakstu, par ko reizē ar to paziņojams arī atbildētājam. 1864. g. 41477, 63i. p.

Ar to vien, ka ķīlas ņēmējs pielaidis ķīlas priek�meta apķīlā�anu, 1 viņ� nav zaudējis savas ķīlas tiesības uz to, jo apķīlā�anas procedūra pati par sevi neaizskar viņa materialās tiesības. Ķīlas ņēmējs var tiesu izpildītāja rīcību pārsūdzēt blakus sūdzības kārtībā, vai arī rīkoties pēc 1234. panta (30/32; IX, 367).

Ja parādnieka ma�īnas ieķīlātas kā rokas ķīla, un ķīlas ņēmējs pie- 2 kritis ma�īnu pārdo�anai tre�ai personai tikai ar to nosacijumu, ka visa

pārdo�anas suma izmaksājama ķīlas turētājam, tad tre�ai personai ir tie-sība paziņot, ka viņas rīcība nav tādas naudas sumas, kas pienāktos pa-radniekam, jo pec līguma visa suma jaizmaksā ķīlas turētājam. �ādos apstaklos tre�ai personai nav tiesības iemaksat pirkuma sumu tiesas depozītā (34/161; X, 372).

3 724. un 1222. p. nav piemērojami, kad tiesu izpildītājs apķīlā parād

nieka mantu, kas atrodas uz paradniekam iznomātā laukuma (33/82;

IX, 480).

Sk. 2. tezi zem 728., tezi 1345. p. un 1. tezi zem V. piel. 85. p.

725. Uz iepriek�ējā (724.) pantā minētā paraksta pamata tre�ās personas apņemas neizdot atbildētājam vina mantu. 1864. g. 41477, 632. p.

Sk. 1. un 2. tezi zem 728. p.

726. Valsts un pa�valdibas iestādēm vai dienestpersonām, kuru glabā�anā vai rīcībā atrodas atbildētāja manta vai viņa naudas sumas, uzlikts par pienākumu, tiklīdz viņas saņēmu�as izpildu rakstu attiecībā uz tiesas lēmumu par apķīlā�anu, turpmāk, līdz jaunam paziņojumam, neko neizdot atbildētājam, izņemot likumā tie�i norādītos gadijumus. Turp., 633. p.; 1939. g. 79, m.

727. Par 725. un 726. panta noteikumu neievēro�anu, ja no tam ceļas zaudējums prasītājam, vainīgie ir pret viņu atbildīgi, ja atbildētājs ir maksātnespējīgs. 1864. g. 41477, 634. p.

1 �ā panta piemēro�anas priek�noteikums ir mantas izdo�ana parādniekam, ko izdara tre�ā persona pēc tam, kad viņa ir devusi 724. p. minēto parakstu (35/1735; XII, 287).

2 727. p. no vienas puses un 732. p. no otras puses paredz pilnīgi at�ķirtos gadijumus; 732. pantā paredzētā gadijumā tre�ā persona absolūti atbildīga prasītāja priek�ā uz tā pamata vien, ka tā nav devusi parakstu, kā par to tie�i minēts 727. p.; turpretim, ja tre�ā persona gan devusi parakstu, bet tomēr apķīlātos periodiskos maksājumus nav devusi tiesu izpildītājam, tad jāpiemēro nevis 730., bet 727. p� kas pēc analoģijas attiecināms art uz periodiskiem maksājumiem, kurus paredz 728. p. (31/938;

VIII, 107).

3 Faktiskā maksātnespēja taisni ir konstatējums, ka parādnieks nevar segt to piedzinumu, par kuru manta apķīlata. Par maksātnespēju var spriest ari pēc naudas sadalī�anas datiem (32/693; VIII, 107).

Sk. tezes zem 732. un 1226. p.

728. Lai apķīlātu maksājumus, kurus atbildētājs dabū noteiktos termiņos no tre�ām personām pēc nolīgumiem un aktiem, izpildu raksts uzrādāms �īm personām, pieprasot no viņām atsauksmi par to, vai viņas atbildētājam ko maksā, kādā apmērā un kad pēdējais maksājums izdarīts. Turp., 635. p.

Tre�ās personas atbildībai pret piedzinēju par 728. un 729. p. no- � teikumu neizpildī�anu ir līdzīgs pamats ar atbildību par 725. un 726. p. neievēro�anu, kādēļ tre�ā persona par piedzinēja nodarītiem zaudējumiem ar 729. panta neizpildī�anu ir padota tai pa�ai atbildībai, kāda noteikta 727. pantā (32/693; VIII, 107).

724. un 725. panti runā par apķīlājuma laikā jau parādnieka rīcībā ² eso�o mantu¹, kas tikai kaut kada iemesla del atrodas tre�o personu rokās, bet 72в. pants, turpretim, par maksajumiem, kurus parādnieks vēl tikai saņems nākotnē no tre�am personām pec nolīgumiem un aktiem. Pie tam nav no svara, vai parādniekam maksājumus nākotnē pienāksies saņemt vienā termiņā, vai periodiskās iemaksās, ja vien �ā maksājuma apmērs apķīlājurna laikā bija noteikti zināms un maksājuma saņem�ana atkarājas vienīgi no termiņa iestā�anās (37/477; XIII, 550).

Ja tre�ai personai ir kāds ieskait'ams pretprasijums no parādnieka, 3 tad viņai ir pienākums to deklarēt atsauksmē. Nepieteicot savu jau pastāvo�o pretprasijumu dotā atsauksmē, tre�ā persona zaudē tiesību savu pretprasijumit apmierināt pirms atsauksmē norādītās naudas sumas samaksas kreditoram-piedzinējam. Pec apķīlajutna tre�ā persona savus pret-prasijumus var realizēt tikai tad, ja tas viņai izcēlu�as pec apķīlājurna, par ko tai ir jāziņo piedzinējam (38/378; XIV, 469).

Tre�ā persona izsakot atsauksmē noraido�u atbildi maksāt pārējiem 4 kreditoriem viņu pretenzijas, iekam nebūs dzēsts viņas prasijums, atsauksmē tie�i ir izteikusi sava prasījuma ieskaita tiesības (CKD kops. 38/21;

XV, 35).

Kreditoram jārēķinas ar tre�ās personas uzdoto parādnieka algu, ja 5 pēdējais nav paziņojis tiesu izpildītājam, ka viņ� pelna mazāk, kā uzdevusi tre�ā persona (34/1019; X, 502).

Atsauksme, kuru devis nepilngadīgais, nav civiltiesisks darijums, kas 6 nepilngadīgam būtu spēkā tikai tādā gadijumā, ja darijums acīmredzami viņam ir labvēlīgs (36/351; XI, 263).

729. Sākot ar to bridi, kad izpildu raksts uzrādīts tre�ām personām, viņām jāizdara visi turpmākie maksājumi ne atbildētājam, bet tai tiesu iestādei, kura uzlikusi apķīlājumu, vai arī vietējai Latvijas bankas nodaļai. 1864. g? 41477, 636. "p-T 1923'Г£Гб57

730. Uz izpildu raksta par naudas sumu apķīlā�anu tiesu izpildītājam vai tai valsts vai pa�valdības iestādei, kurai �is raksts iesniegts, ikreiz jāatzīmē patiesi apķīlātā suma. Turp., 637. p.

731. 728. pantā minētām personām par nepatiesu ziņu uzdo�anu uzliekams naudas sods, divreiz lielāks par to sumu, kuru viņas slēpu�as savā atsauksmē. �is naudas sods, kad segta tā suma, kas patiesi pienākusies no uzdevējiem, nāk valstij par labu. Turp., 638. p.

731. pantā lietotie vārdi �divreiz lielāks par to sumu, kuru viņas slē-puSas savā atsauksmē�, neatbilst �ā likuma īstai izpratnei', saskaņā ar kuru par atsauksmē apslēpto sumu atzīstama tikai tā suma, kuru prasītājs tre�ās personas nepareizas atsauksmes dēl nav varējis saņemt. Sodam jāatkrīt, ja nepareizu atsauksmi savā laikā devusi tagad jau miru�ā tre�ā persona, bet prasība celta pret viņas mantojuma masu (36/1782; XIII, 402).

732. Par izvairī�anos dot atsauksmi, kā arī 724. pantā minēto parakstu, vainīgiem ar tiesas lēmumu uzliekams naudas sods no desmit līdz simts latiem, par ko jāpaziņo parakstu vai atsauksmi pieprasot, bet piedzinējam ir tiesība celt pret tre�o personu prasību noteiktā kārtībā. 1864. g. 41477, 639. p.; 1923. g. 5,1. p.

1 Soda uzlik�ana notiek ex ofricio un nepadara prasītāju, kas prāvu pazaudējis, par uzvarētāju vienā daļa, kuram pienāktos atlīdzība pēc 995. panta. Tāpat soda uzlik�ana par atsauksmes nedo�anu nemaz nepreju-dicē prasības likteni par zaudējumiem, jo tie, protams, atkarājas no ta, vai tre�ās personas rokās, no kuras atsauksme tika pieprasīta, patiesībā atradās kādas parādnieka naudas sumas (30/86; VII, 106).

2 Pēc 732. panta tre�ā persona, pretēji CPL 727. panta paredzētam gadījumam, atbild arī tad, ja pats atbildētājs nav maksātnespēiīgs (38/345;

XIV, 387).

Sk. 2. tezi zem 727. p.

733. Ja pierāda, ka pie tās personas, no kuras prasits paraksts vai atsauksme, tajā laikā patiesi atradu�ās atbildētājam piedero�ās vērtības, vai arī tam nāku�ies maksājumi no viņas, tad vainīgo par izvairi�anos, bez naudas soda samaksas, var saukt pie atbildības līdz tai sumai, kas līdz atsauksmes vai paraksta pirmējam pieprasijumam atradusies viņa rokās vai arī pienākusies no viņa pēc nolīguma ar atbildētāju. Turp., 640. p.

t Tre�ās personas atbildība pret piedzinēju pēc 732. un 733. p.

iestājās tikai tad, ja viņa nav devusi atsauksmi un bez tam arī ieturējusi parādniekam pienāko�ās vērtības vai maksājumus piedzinējam par labu, vai arī ieturējusi mazākas sumas, nekā likums prasa. Tikai �ajās, piedzinējam patiesi cēlu�os zaudējumu robe�ās, t. i. tās sumas apmērā, kuru parādniekam nedrīkstēja izmaksāt saskaņā ar 1230. pantu, tre�ā persona atbild piedzinējam (37/944, XIII, 718).

2 Tre�ā persona, no kuras paraksts vai atsauksme nav pieprasīti, būtu atbildīga tikai kā parāduieka nodarītā noziedzīgā nodariiuma dalībniece (36/1638; XIII, 92).

3 Tre�ā persona, kura nav devusi 728'. p. paredzēto atsauksmi un nav iesniegusi tiesu izpildītājam prasītājam pienāko�os maksājumus (729. p.), nevar aizstāvēties ar ierunu, ka viņa esot atbildīga pret prasītāju tikai tās sumas apmērā, kas pienāktos prasītājam, ja ieturētas sumas tiktu sadalītas starp visiem parādnieka kreditoriem (37/385; XIII, 561).

5. Galvojums pie tiesas un tā pieņem�anas kārtība.

734. Prasības nodro�inā�anai pieņemams vienas vai vairāku personu galvojums; bet katram galviniekam, ja viņ� negalvo par visu prasību, jāuzdod, par kādu īsti sumu viņ� galvo. 1864. g. 41477, 164. p.

735. atcelts (1937. g. 202, IV).

736. Par galviniekiem nav pieņemami:

1) personas, kas pieder pie tiesas pārvaldes un prokuratūras tajā apgabalā, kur lietu iztiesā;

2) zvērināti advokati par saviem pilnvaras devējiem;

3) maksātnespējīgie, un

4) visi tie, kam pēc likuma nav atļauts uzņemties līgumu saistības. 1864. g. 41477, 643. p.

737. Galvojumu pieņem tā tiesa, kas taisijusi lēmumu par prasības nodro�inā�anu. Turp., 644. p.

738. Atbildētājam, kas liek priek�ā galviniekus par sevi, vai nu viņi jāpiegādā tiesā personiski, vai jāiesniedz viņu galvojuma raksts, kas apliecināts pie notara, un abos gadijumos uz prasītāja prasījumu jāapstiprina ar aktiem vai lieciniekiem savu galvinieku maksātspēja. Turp., 645. p.

739. Tiesas priek�sēdētājs, pēc galvinieka iera�anās vai galvojuma raksta iesnieg�anas, nosaka prāvniekiem dienu, kad viņiem jāierodas tiesas sēdē dot mutiskus paskaidrojumus jautājumā par priek�ā liktā galvojuma pieņem�anu. Turp., 646. p.

740. Tiesa atnāku�am galviniekam noprasa, vai viņ� ir ar mieru uzņemties galvojumu, un nopratina viņu par viņa mantu, ienākumiem, dzīves vietu, amatu un tiem apstākļiem, kas pēc 736. panta varētu kavēt galvojuma pieņem�anu. Turp., 647. p.; 1935. g. 87, III.

741. Prasītājam neierodoties noteiktā dienā, no tiesas atkarājas pieņemt priek�ā likto galvojumu, ja tas izrādās par pietieko�u, visai prasībai vai tās daļai. 1864. g. 41477, 648. p.

742. Galvojums, kuru tiesa pieņēmusi galviniekam ierodoties apliecinams ar viņa parakstu, kuram tāds pats spēks kā galvojuma rakstam. Turp., 649. p.

743. Galvinieks atbild ar visu savu mantu par to sumu, par kuru viņ� galvojis, ja parādnieks neapmierina piedziņu, kas no tā piespriesta. 1864. g. 41477, 650. p.

744. Galvinieks, kas galvojis par samaksu termiņā, atbild, kad parādnieks neizpilda spriedumu, tūliņ pēc tam, kad viņam uzrādīta izpildu pavēste, bet vienkār�s galvinieks � tikai tad, kad parādnieka mantas nepietiek no viņa piespriestās piedziņas apmierinā�anai. Turp., 651. p.

745. lekam prasība, kuras nodro�inā�anai galvojums pieņemts, nav izspriesta pēc būtības, prasītājam nav tiesības prasīt, lai viņa prasību nodro�ina ar galvinieka mantu; bet kad jau taisīts spriedums pēc lietas būtības, kur� jāizpilda, tad prasītājam ir tiesība lūgt, lai ieraksta atzīmi zemes grāmatā uz galvinieka mantu vai apķīlā to, kamēr nav dabūts galīgs apmierinājums no pa�a atbildētāja mantas. Turp., 652. р.; 1889. g. 6188, nol. 1, A, 164. р.; 1928. g. 134, I, 4. p.

6. Paraksta ņem�ana par dzīves vietas neatstā�anu.

746. Prasībā, kas nav nodro�ināta ar atzīmes ierakstī�anu uz noteiktu nekustamu īpa�umu, ar kustamas mantas apķīlājumu vai ar galvojumu, prasītājs var lūgt tiesu, kas lietu iztiesā, lai nekavējoties ņem no atbildētāja parakstu, ka tas neatstās dzīve? vai pagaidu uzturē�anās vietu. Tiesa iz�ķir �ādus lūgumus, piemērojoties 681,�702. pantam. 1879. g. 59374, Valsts pad. atz. II, А, 1. р.; 1928. g. 134, I, 4. p.

: 747. Paraksts par dzīves vietas neatstā�anu atbildētājam dodams atpakaļ:

1) kad prasība nodro�ināta ar kādu no iepriek�ējā (746.) pantā minētiem līdzekļiem;

2) kad pagāju�i divi mēne�i no tās dienas, kad prasītājam par labu taisīts spriedums, kurā pielaista iepriek�ēja izpildī�ana, vai ari no tās dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā, ja tiklab vienā, kā otrā gadijumā piedzinējs pirms minētā termiņa notecējuma nav lūdzis tiesu aicināt parādnieku, lai tas uzdod līdzekļus piedziņas apmierinā�anai, un

3) 1369. panta 2. un 3. punktā norādītos gadījumos. 1879. g. 59374, Valsts pad. atz. II, А, 1. p.

748. Paraksts par dzīves vietas neatstā�anu (746., 1367. p.) ņemams no personām, kas stāv aktivā dienestā armijā, flotē vai robe�apsardzībā, ne citādi kā caur viņu tie�o priek�niecību. Dienest-persona, kas �ādā kārtā ar parakstu apņēmusies neatstāt dzīves vietu, nevar izlietot atvaļinājumus; bet ja �ai personai pie�ķirts cits uzdevums vai dots komandējums, kas saistīts ar savas daļas vai kuģa atstā�anu, tad kara vai robe�apsardzības priek�niecība nekavējoties par to paziņo attiecīgai tiesu iestādei. 1885. g. 2938; 1935. g. 44, 3. p.

IV. Tre�ās personas pieaicina�ana lietā.

749. Atbildētājam, kas atzīst, ka viņam ir tiesība lūgt, lai pieaicina lietā tre�o personu, jāiesniedz par to lūgums ne vēlāk kā tajā terminā, kurā viņam nolikts ierasties pie tiesas. 1864. g. 41477, 653. p.

Tre�ās personas pieaicinā�anas fakts citā lietā san padara citas lietas spriedumu par saisto�u priek� pieaicinātās personas tajā nozīmē, ka pieaicinātā persona, kā regresats, nevar apstrīdēt pamatprasības pareizību, kuru toreizējais prasītājs cēlis pret toreizējo atbildētāju kā nāko�o regredientu, bet pieaicinā�anas fakts nebūt nenoder par varbūtējas regres-prasības pareizības pierādi jumu pēc būtības (25/62; II, 146).

Tre�ās personas pieaicinā�ana ir san tiesība, bet ne pienākums, kuram korespondētu kādas subjektīvas tiesības, tomēr tā ir pienākums �pret sevi pa�u�; tas nozīmē, ka ja kāds �ādu �pienākumu pret sevi pa�u� neievēro, tad tas zaudē zināmās iespējas un pasliktina savu iuridisko stāvokli (34/3G8; XI, 221).

Prasītājs, no kura piespriesta atlīdzība cietu�am sakaTā ar prasītāja pieņemtā �ofera nodarītiem zaudējumiem, nav zaudējis savu regresa prasību pret �oferu ar to, ka pēdējais pirmajā lietā nav pieaicināts kā tre�ā persona; nepieaicinā�anas vienīgās sekas ir tās, ka tagadējam prasītājam no sevis jāpierāda �ajā lietā �ofera vaina, jo pirmajā lietā notiku�ais spriedums pats par sevi viņam, t. i. �oferain, nav saisto�s (32/841; IX, 309).

Tre�ās personas pieaicinā�ana lietā pielai�ama arī ārpus regresa tiesību pastāvē�anas, jo pietiek ar to, ka iespējama intere�u sadursme starp pieaicinātāju un pieaicinamo, un proti: lai spriedums netiktu apstrīdēts (no pieaicinātāja viedokļa), resp. lai neceltu vēlāk strīdu pret �o spriedumu (arī no pieaicināmās personas viedokļa). Tā tad iz�ķiro�s ir intere�u jautājums kā tāds (28/609¹; X, 109).

Tre�ās personas pieaicinā�ana procesā ir aicino�ās personas regres-prasības aizsarga�anas nolūks. Starp divām valsts iestādēm regresprasība tiesas ceļa pilnīgi izslēgta un viņas savā starpā var izrēķināties vienīgi administrativā kārtībā (1410. p.). No otras puses spriedums, kas taisīts pret vienu valsts iestādi, eo ipso saisto�s visām citām vailsts iestādēm (25/372; II, 145).

Tiesas lēmumi attiecībā uz partu lūgumu izsprie�anu par tre�o personu pieaicinā�anu lietā nav pārsūdzami blakus sūdzības kārtībā atsevi�ķi no apelacijas (24/102; I, 48).

7 Tre�ā persona var vai nu pavisam neņemt dalību lietā, vai savu pieaicinā�anu apstrīdēt reizē ar apelaciju par lietas būtību (TP 30/444b; 5).

8 Mutiskam 'lūgumam nav nekādas nozīmes (prof. Bukovska CP māc. grām. 285. Ipp.).

Sk. arī 1. tezi zem 214., 14. tezi zem 568., 3. tēzi zem 570., 10. tezi zem 993. un 9. tezi zem 1019. p.

750. Prasītājs, kas atbildētāja iebildumu dēļ vēlas pieaicināt lietā tre�o personu, var par to pieteikt pirmā tiesas sēdē, bet viņam jāiesniedz lūgums ne vēlāk kā nāko�ā dienā. 1864. g. 41477, 654. p.

Ja atbildētājs iebildumus cēlis tikai otrā instancē, tad prasītājam ir tiesība lūgt pieaicinat tre�o personu arī otrā instancē (prof. Bukovska CP māc. grām. 490. Ipp).

751. Lūgumā par tre�ās personas pieaicinā�anu lietā jāuzdod viņas dzīves vieta un jāaprāda lietas apstākļi un tie pamati, kuru dēļ lūdzējs atzīst, ka �ī persona pieaicinama lietā. Ja viņas dzīves vieta nav uzdota, tad tiesa viņu nemaz neaicina. Turp., 655. p.

752. Noraksti no lūguma par tre�ās personas pieaicinā�anu lietā jāpiesūta kā pieaicinamam, tā arī pretējai pusei. Turp.,656.p.

753. Kad ienācis lūgums par tre�ās personas pieaicinā�anu lietā, tiesas priek�sēdētājs, ņemdams vērā �ās personas dzīves vietu un lietas raksturu, noteic viņai iera�anās termiņu, atliekot sēdes dienu, ja tā jau bijusi nolikta. Turp., 657. p.

754. Ja kāda no pusēm ceļ iebildumus pret tre�ās personas pieaicinā�anu lietā, tad viņa aicinama pēc tam, kad tiesa �o strīdu iz�ķīrusi. Turp., 658. p.

Pusei, kas nav cēlusi strīdu vai iebildumu pret tre�ās personas pielai�anu, nav tiesību iau post factunv celt tādu strīdu vai iebildumu (36/211;

XII, 681).

755. Ja pieaicinamais noliktā termiņā neierodas, tad lieta virzāmā tālāk starp prāvniekiem. �ajā gadijumā, kā ari tad, kad pieaicinamā persona atteicas piedalīties lietā, tas prāvnieks, kas lūdzis viņu pieaicināt, var griezties pie tiesas ar lūgumu nodro�ināt pret pieaicinamo personu savu regresa prasijumu. Turp., 659. p.

756. Pieaicinamā persona, kas ieradusies noliktā termiņā, pielai�ama ieskatīties visos lietas aktos, dot rakstiskus paskaidrojumus un piedalīties mutiskā sacīkstē kā lietas dalībnieks. Turp., 660. p.

Tre�ai personai ir arī ticsiba iesniegt blakus, apelacijas un kasacijas 1 sūdzības, uzdot jaunus pierādījumus un celt patstāvīgus iebildumus, bet tai nav tiesības uz tādu rīcību, kuru var izdarīt tikai dominus litis, piem., tā nevar celt noraidījumu par nepiekri'tibu vai iesniegt pretprasību (prof. Biikovska CP māc. grāim. 492. lpp.).

Tre�ā persona nevar atvietot pūsti, un tiesa nevar tai par labu ko 2 piespriest, vai arī kaut ko piespriest no vioas par labu vienai no pusēm. Tāpat tre�ai personai ari nevar uzlikt tiesā�anās izdevumus, izņemot gadi-jumu, kad tā viena pati iesniegusi apelacijas sudzību (prof. Bukovska CP māc. grām. 493. Ipp.).

Tre�ās personas izteicieni nav atzīstami par pierādījumu pret pārē- 3 jīem lietas dalībniekiem (38/989; XV, 35).

757. Izdevumus, kas cēlu�ies pieaicinot tre�o personu, kura izvairijusies ņemt lietā dalību, uzliek tam prāvniekam, kas lūdzis viņu pieaicināt lietā, bet �is pēdējais var lūgt, lai tre�ā persona viņam tos atlīdzina, ja pēc pirmējās lietas nobeig�anas viņ� ceļ pret to savu regresa prasijumu. Щ64. g. 41477, 66i. p.

758. Atbildētājs, pret kuru, kā lietas valdītāju, celta īpa�uma prasība, var atteikties dot atbildi pēc lietas būtības, ja viņ�

749. un 751. pantā noteiktā kārtibā aizrāda, ka valda lietu cita vārdā, un līdz ar to norāda personu, kuras vārdā viņ� valda. 1889. g. 6188, nol. I, A, 99. р.; 1931. g. 137, 111.

759. Ja atbildētāja norādītā persona (758. p.) neierodas tiesas noliktā laikā (753. р.), vai, ieradusies, noliedz atbildētāja aizrādijumu, tad pēdējam ir tiesiba atsvabināties no prasības, apmierinot prasītāja prasijumu. 1889. g. 6188, nol. i, A, īoo. р.; 1931. g. 137, III.

760. Ja atbildētāja norādītā persona (758. p.) atzīst atbildētāja aizrādijumu (759. p.) par pareizu, tad tā, ar pēdējā piekri�anu, var stāties prāvā viņa vietā; prasītāja piekri�ana atbildētāja atvieto�anai ar norādīto personu nav vajadzīga. 1889. g. 6188, nol.

I, A, 101. р.; 1931. g. 137, III.

761. Atsvabinot atbildētāju, uz viņa lūgumu, no prasības (760. р.), lietā taisītam tiesas spriedumam ir attiecībā uz atbildētāja valdijumā eso�o strīdamo priek�metu saisto�s spēks arī priek� atbildētāja. 1889. g. 6188, nol. I, A, 102. р.; 1931. g. 137, III.

V. Tre�ās personas iestā�anās lietā.

762. Lietā piedalīties pielai�ams tikai tas, kas, iesniedzot par to lūgumu, ir klāt vai savā vietā ir atsūtījis pilnvarnieku. 1864. g. 41477, 662. p.

763. Tre�ā persona, kuras interese atkarājas no lietas iz�ķir�anas vienai vai otrai pusei par labu, var katrā lietas stāvoklī pieteikt savu vēlē�anos ņemt tajā dalību kopā ar prasītāju vai atbildētāju. Noraksti no �āda tre�ās personas lūguma nosūtami lietas dalībniekiem. 1864. g. 41477, 663. p.

1 Tre�ā persona - palīdzētāja (intervenients), kaut arī prasītāja pusē,, ir gan lietas dalībniece, bet viņa tomēr savās tiesībās nav līdzīga par-tiem, jo viņa nevar nakt ar jauniem prasījumiem un tāpat ari nevar prasīt sprieduma izpildī�anu, kas taisīts par labu tai pusei, kurā viņa bija iestājusies kā palīdzētāja. Tamdēļ tre�ā persona, kuras intereses ir pla�ākas un citādās nekā viņa intereses kā tre�ai personai prasītāja lietā ar atbildētāju, var pret atbildētāju celt patstāvīgu prasību, neskatoties uz to, ka viņa piedalījusies prasītāja prasībā pret atbildētāju (32/1784; IX,377).

2 Likums neaprobe�o �ādu blakus intervenciju ar to gadījumu vien, kad pārkāptas intervemienta tiesības (749. p.) un kad starp intervenientu un partu pastāv regresa tiesība vai solidārā atbildība. Pēc 763. panta tre�ās personas intere�u aizskār�ana vien attaisno viņas lūgumu pielaist viou kā blakus intervenientu (26175; II, 146).

3 �ajā pantā paredzētā interese, pateicoties kurai attiecīgs interesents pielai�ams uemot dalību prasītāja vai atbildētāja pusē, ir pla�āks jēdziens par tiesībām; pie tam ar �o interesi jāsaprot ari kāda interese nākotnē; ta var arī pastavet vel nerealizēto tiesību nakamā realizē�anā un tai nemaz tie�i nav iāsakrīt ar atbildētāja interesi (TP 37/402а; 483).

4 Blakus intervencijas mērķis un nozīme izpau�as tā parta atbalstā, kura pusē blakusintervenients ierauga vislabāko iespēju aizstāvēt savas intereses. Pec tam, kad abi parti kopējā lūgumā pirmā instancē lūgu�i: �sakarā ar viņu starpā panākto vieno�anos prasības lietu izbeigt uz visiem iaikiem�, blakusintervencija vairs nav domājama, io vairs nav prasības lietas. Aiz tiem pa�iem iemesliem tādā gadijumā arī nav iespējama principālā intervencija (36/311; XII, 406).

5 Ja atbildētājs pret prasību iebildumus necel, tad tre�ā persona, kura !ieta_ iestājusies atbildētāja pusē, nevar realizēt un aizstāvēt kādas no atbildētajam it ka piederēju�ām tiesībām atvasinātas pretenzijas uz strīdamo mantu, jo atkrītot atbildētaja tiesībām uz �o mantu, tā nevar ari būt par strīdamā priek�metu starp prasītāju un tre�o personu (34/690; XI, 300).

6 Tre�ā persona pielai�ama tajās lietās, kurās i'r puses, t. i. strīda lietās, bet ne tadas lietas, kuras puses nav, kā lietas par kādas personas atzī�anu par garā vāju (TP 37/742b; 462).

⁷ Apsardzības kārtībā iztiesājamās lietās blakus intervencija nav paredzēta un �is institūts pēc savas juridiskās konstrukcijas pielai�ams vienīgi prasības lietās (TP; 648).

8 Mantinieki var iestāties kā tre�ās personas pret mantojuma masu celtā prasībā (34/144; XI, 503).

9 Mantinieki, kuri nav piedalīju�ies zemākās instancēs kā tre�ās personas pret mantojuma masu celtā prasībā, nevar iestāties lietā kasacijas instance. Vīnu intereses nevar arī aizstāvēt lietā nepiedalīju�ies mantinieki, iesniedzot kasacijas sūdzību (34/1007; X, 548).

Mantojuma atstājēja domājamie mantinieki var iestāties kā tre�ās personas un ņemt dalību procesa kopā ar mantojuma masas aizgādni atbildētāja vai prasītāja pusē, ja viņi pierādīju�i savu interesi lietā, bet �ī iestā�anās procesā izdarama vienīgi līdz lietas galīgai izsprie�anai (TP 38/822b; 686).

Atsevi�ķi akcionarr arī pielai�ami akciju sabiedrību procesā kā tre�ās personas, jo katrs var aizsargāt savas tiesības un intereses likumā atlaulā kārtībā (TP 38/72b; 510).

Sk. arī 1. tezi zem 101. p. un tezi zem 179. p.

764. Tiesas lēmumu, ar kuru tre�ai personai liegts vai atļauts ņemt lietā dalību, var pārsūdzēt atsevi�ķi no apelacijas. 1864. g. 41477, 664. p.

Ja �ajā pantā minētais lēmums nav pārsūdzēts, tad tas ir stājies likumīgā spēkā un Senātā nav pārbaudams (33/67; X, 246).

Apgabaltiesas lēmums par tre�ās personas pielai�anu pārsūdzams blakus sūdzības kārtībā divu nedēļu laikā. �ādas blakus sūdzības savieno�ana ar apelacijas sūdzību ir atļauta vienīgi tad, ja pati apelacija iesniegta aug�minētā blakus sūdzībai paredzēta laikā (TP 35/696a; 360).

Sk. 7. tezi zem 749. p.

765. Tre�ai personai, kas pieteic uz strīdamo mantu savas sevi�ķās tiesības, neatkarīgas no prasītāja vai atbildētāja tiesībām, par to jāiesniedz prasibas lūgums pret vienu vai otru prāvnieku, vai arī pret abiem kopā. Turp., 665. p.

Bez pabalstī�anas procesā iespējama t. s. galvenā^ intervencija (interventio princi pālis): tre�ās personas iestā�anās ar patstāvīgu prasību pret vienu vai abām pusēm (prof. Bukovska CP māc. gram. 486. Jpp.).

Tre�ā persona var savu patstāvīgo prasību celt tikai tad, ja tā atzīstama par neatkarīgu no abu prāvnieku tiesībām* bet nevis tad, kad viņas prasība pamatojas uz tiesībām, kuras viņ� pats atvasina no kādas prāvnieka tiesības, piem. kā tā pēcnācējs, resp. cesionars (22/87; I, 103).

Persona, kura savas tiesības uz strīdus zemi pamato uz to, ka ne prasītājs un arī ne atbildētājs, bet gan viņ� pats esot zemes īpa�nieks, var lietā iestāties tikai ka galvenais intervenients, saskaņa ar 765. p. (29/1308; VI, 98).

Ja tre�ā persona domā panākt prasības atraidī�anu uz tāpamata, ka prasītājam izdotā obligācijā esot uzskatama par nederīgu, ka izdota no personas, kurai nekustams īpa�ums obligācijās izdo�anas laika nav piederējis, tad tre�ai personai bija, galvenās intervencijas ceļa, jācel prasība pret abām pusēm par obligācijās atzī�anu par spēkā neeso�u (30/3�; VI, 99).

Ja kāda persona atzīst, ka, piesprie�ot prasību pilnā apjomā, tiktu skārtas viņas patstāvīgās likumīgās tiesības, tad viņai ir pamats kā tre�ai personai celt tajā pa�ā prasības lietā patstavīgu prasību pret prasītāju un atbildētāju. Tre�ā persona, izejot sava prasība no pa�a prasītaja noteiktas prasības vērtības un, apstrīdot prasītāja tiesības tikai vienā pusē, pareizi noteikusi savas prasības vērtību uz pusi mazāku par pamatprasībā noteikto. Ja pamatprasība piekrīt apgabaltiesai, tad tre�ās personas aug�minētā kārtībā noteiktā prasība piekrīt tai pa�ai tiesai (TP 39/220a; 719).

6 Par tre�o personu prasības lūgumu maksājamas vispārējās tiesu nodevas (prof. Bukovska CP māc. grām. 417. Ipp.).

7 765. pants piemērojams tikai vispārējās tiesu iestādēs (24/145, III).

Sk. 1. tezi zem 763. p. un 4. tezi zem 1701. p.

766. Tre�ās personas prasības tālākā iztiesā�ana pakļauta vispārējiem noteikumiem. 1864. g. 41477, 666. p.

VI. Tiesne�u un prokuroru atstatī�ana.

767. Tiesne�iem sevi jāatstata un prāvnieki viņus var noraidīt �ādos gadijumos:

1) kad lietā ir dalība tiesnesim, viņa sievai vai viņa radniekiem taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sānu līnijās pirmo �etru pakāpju radniekiem un pirmo triju pakāpju svainie�iem, kā arī tiem, kurus viņ� adoptējis;

2) kad tiesnesis ir par aizbildni vai aizgādni vienam no prāvniekiem vai pārvalda viņa lietas, vai arī kad prāvnieks pārzin ties ne�a lietas vai mantu, un

3) kad tiesnesis vai viņa sieva ir pēc likuma vienam no prāvniekiem tuvākie mantinieki, vai arī prāvojas ar vienu no tiem. 1864. g. 41477, 667. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 163. p.

1 767. p. piemērojams arī tad, kad tiesnesis ar kādu no pusēm ir kopējas mantas līdzīpa�nieks, vai kad tas līdz tam bijis par kādas puses pilnvarnieku, par lietpratēju vai liecinieku (prof. Bukovska CP māc. grām. 483., 484. Ipp.).

2 Visa tiesas sastāva vien kopīga noraidi �anat (renvoi) nav pielai�ama, bet gan atstatijumu var pieteikt reizē pret vairākiem atsevi�ķiem tiesne�iem¹ (prof. Bukovska CP māc. grām. 485. Ipp.).

3 Ja tiesnesis pats sevi neatstata, pret to var ierosināt disciplinārlietu (prof. Bukovska CP māc. grām'. 484. Ipp.).

Sk. arī tezi zem 292. p.

768. Tiesnesis atstatams no piedalī�anās lietas iztiesā�anā un izsprie�anā vai nu uz viņa pa�a atsauksmi, vai uz vienas vai otras puses lūgumu. 1864. g. 41477, 668. p.

Ja pret �ķietami ieinteresēto tiesnesi nav celts noraid'ijums, tad pieņemams, ka puse uzticējusies iā bezpartejībai; tamdēļ, tādam tiesnesim piedaloties, taisītais spriedums uzskatams par pilnīgi spēkā eso�u (volenti non fit iniuria) (prof. Bukovska CP māc. grām. 185. Ipp.).

769. Tiesne�a atstatī�ana pusēm jāpieteic ne vēlāk kā pirmā sēdē, kurā nolikta lietas iztiesā�ana, ja vien atstatī�anas iemesls nav radies vēlāk, pa iztiesā�anas laiku. Turp., 669. p.

770. Atstatī�anu var pieteikt vai nu ar sevi�ķu lūgumrakstu, vai mutiski, ierakstot to protokolā. Pie tam tie�i jānorāda atstatī�a-nas iemesli un to apstiprinā�anai uzdodamie pierādijumi. 1864. g. 41477, 670. p.

771. Lūgums par atstatī�anu uzrādāms noraidamam tiesnesim, kuram ne vēlāk kā nāko�ā sēdē jādod par to atsauksme; tālāks novilcinājums uzskatams par atstatī�anas apstiprinājumu (a).

Ja 375. panta otrā dajā paredzētās lietās tiesnesis uzdotos iemeslus neatzīst par pietieko�iem, lai sevi atstatītu, bet prāvnieks pēc tam, kad viņam par to paziņots, pastāv uz atstatī�anu, tiesnesis prāvnieka lūgumu iesniedz priek�sēdētājam, kur� to noliek kolēģijas sēdē (b).

(a) 1864. g. 41477, 671. p. � (b) 1939. g. 79, 11, 771. p.

772. Tiesne�a atsauksmi, kur� ceļ iebildumus pret atstatī�anu, tiesa lūko cauri slēgtā sēdē, noraidamam tiesnesim nepiedaloties. 1911. g. 35154, 1, 1, 672. p.

773. Tiesas lēmums par tiesne�a atstatī�anu uzskatams par galīgu un sūdzība par to nav pielai�ama; bet par tiesas atteik�anos atstatīt tiesnesi sūdzība pielai�ama. 1864. g. 41477,673. p.

774. Sūdzība iesniedzama tiesai, kas taisijusi lēmumu, triju dienu laikā, skaitot no lēmuma pasludinā�anas dienas. Turp., 674. p.

775. �ī sūdzība nosūtama nekavējoties augstākās tiesas caurlūko�anai, kopā ar attiecīgiem izrakstiem no protokola un ar norakstu no tiesas lēmuma attiecībā uz noraidījumu. Turp., 675. p.

776. Kamēr augstākā tiesa sūdzību nav iz�ķīlusi, norai-damais tiesnesis nevar piedalīties lietas izsprie�anā. Turp., 676. p.

Otrās instances lēmumu var pārsūdzēt kasacijas kārtībā tikai kopā ar otrās instances spriedumu (prof. Bukovska CP māc. grām. 485. l'pp.).

777. Kad atstatī�ana pieteikta pret vairākiem tiesne�iem, tā ka atliku�o skaits nav pietieko�s lēmuma taisī�anai jautājumā par atstatī�anu, tad lietas iztiesā�ana apturama un lūgums par atsta-tī�anu, kopā ar noraidamo tiesne�u atsauksmēm, iesniedzams augstākās tiesas iz�ķir�anai. Turp., 677. p.

778. Atzīdama atstatl�anas lūgumu par ievērojamu, augstākā tiesa tiesne�u skaita papildinā�anai izrauga izmeklē�anas tiesne�us vai miertiesne�us, vai ari nodod lietu citai līdzīgas pakāpes tiesai. 1864. g. 41477, 678. р.; 1923. g. 97, I, А, 1, 146.a p.

779. Senātā 777. un 778. pantā norādītos gadijumos atsauksmes un lūgumus par tiesne�u atstatī�anu lūko cauri Senata apvienotā sapulce. 1877. g. 57471, III, A, 3. p. 5. pk.; 1885. g. 2937, 111,

1. р.; 1923. g. 97, I, A, 4.

780. Prokuroriem sevi jāatstata no piedalī�anās lietās aiz tiem pa�iem iemesliem kā tiesne�iem, nododot savu pienākumu izpildī�anu �ajās lietās citai prokuratūras dienestpersonai, pēc Tiesu iekārtas (1936. g. izd.) noteikumiem. 1864. g. 41477,679. р.; 1939. g. 79, III.

781. Prāvnieks var tiesai darīt zināmu, ka ir likumīgi iemesli atstatīt prokuroru, kas sevi neatstata iepriek�ējā (780.) pantā norādītā gadijumā. �ajā gadījumā tiesa, neapturot lietas iztiesā�anu, paziņo par prokurora rīcību viņa tuvākās priek�niecība� ^;''Skatam. 1864. g. 41477, 680. p.

VII. Iztiesā�anas apturē�ana, atjauno�ana un izbeig�ana.

782. Lietas iztiesā�ana apturama:

1) uz visu prāvnieku savstarpēju vieno�anos (a), un

2) kad kāds prāvnieks vai tā pilnvarnieks mirst, kļūst ^arā slims, vai nonāk aizgādnībā iz�ķērdīgas vai izlaidīgas dzīves dēļ (b).

(a) 1864. g. 41477, 681. р.; 1889. g. 6188, nol. I, А, ЮЗ. р.; 1931. g. 137, III. � (b) 1937. g. 202, I, 782. p. 2. pk.

1 �is (782.), kā arī 98. pants gan nesatur noteikumus par lietas apturē�anu gadiiumā, ia prasības liktenis ir atkarīgs no cita prāvā noskaidrojama jautājuma par prasītāja tiesību uz prasību, bet tadu noteikumu trii-kums apsprie�ams un izskaidrojams tikai ar to, ka nav iespejams paredzet visus gadijumus, kad lietas apturē�ana izrādīsies par vajadzīgu. Tas tomēr neatņem tiesai tiesību, piemērojot Civilprocesa likuma 11. pantu, pielaist lietas apturē�anu arī citos vajadzīgos, likuma tie�i neparedzetos gadījumos (30/1445; VII, 95).

2 No CPL neizriet, ka ārpuS likuma tie�i paredzētiem gadijumiem tiesai nebūtu pienākums apturēt lietas gaitu. �ajā ziņa ilggadīga tiesu prakse nodibinājusi, ka lietas gaitas apturē�ana pielai�ama (pat ex officio) gadījumos, kad vienas lietas iz�ķir�ana prejudicē otras lietas likteni (33/1032;

X. 182).

3 �ie noteikumi nav piemērojami, ja noliek procesuālā pēcnāclba iuter vivos (piem., ar cesiju). Tāds jautājums iz�ķirams vienīgi uz materialo tiesību pamata (prof. Bukovska CP mac. gram. 263. lpp.).

�is pants piemērojams nevien nāves, bet arī aizgādnības gadijumos 4 nārā slimības vai izlaidīgas, vai iz�ķērdīgas dzīves dēl. Tomēr �eit nav pecnācības, bet gan nepiecie�ama pārstāvībā (prof. Bukovska CP māc. grām. 263. lpp.).

Ja laulības �ķir�anas l'ietā konstatē sievas vainu, tad vīram ir tiesība 5 prasīt sprieduma atcel�anu, ar kuru sievas alimentacijas prasība apmierinātā uz tā pamata, ka vīrs ar sliktu uzve�anos piespiedis sievu viņu atstāt. Turpretim tiesai nav pamata �adā gadijumā apturēt alimentacijas lietu līdz laulības �ķir�anai (32/773; IX, 19).

Laulība ir �ķirama tikai laulībai pastāvot ari vēl �ķir�anas momentā. 6 Ja tādēļ viens parts mirst laulības �ķir�anas lietas iztiesā�anas laikā, lieta izbeidzama (TP 28/c; 547).

CL 1903. p. nestāv sakarā ar gadijumiem, kad lietu aptur uz CPL ^ 782. p. pamata (34/597; XI, 63).

Tiesa var apturēt savu lietu līdz tādas lietas izsprie�anai, kura at- 8 rodas administratīvas tiesas izsprie�anā (34/1599; X, 248).

Tiesas lēmums par lietas apturē�anu (CPL 8., 90. p. 2. pk� 661. p. 9

2. pk., 782. p.) pārsūdzams uzraudzības kartībā (34/1599; X, 248).

Sen. spr. 34/1599 (X, 248), pēc kura lēmums par lietas gaitas aptu- 10 re�anu parsūdzams uzraudzības kārtībā, nav piemērojams tiesas lēmumam par lietas caurlūko�anas atlik�anu (39/6; XV, 107).

Prāvnieka pilnvarnieka nāves gadijumā tiesai jāapmicrma lūgums par 11 lietas apturē�anu, neielai�oties jautājuma apsprie�anā, vai prāvniekam būtu bijis iespejams pievemt citu aizstavi (27/329; IV, 105).

Sk. arī tēzi zem 952. p.

783. Iepriek�ējā (782.) panta 2. punktā norādītie apstākļi neaptur ne prokurora atzinumu (448. р.), ne tiesas sprieduma taisī�anu pēc lietas būtības, ja mutiskā sacīkste jau nobeigta. 1864. g. 41477, 682. p.

784. Apturot iztiesā�anu uz prāvnieku savstarpēju vieno�anos, viņiem jāziņo tiesai, kur� no viņiem uzņemas atbildību par visiem agrākās iztiesā�anas izdevumiem. �o noteikumu neizpildīju�ās puses zaudē tiesību prasīt viena no otras izdevumu atlīdzību.

Turp., 683. p.

785. Izdevumi, kurus prāvnieki ir parādā, nekavējoties piedzenami no kā nākas, nenogaidot iztiesā�anas atjauno�anu un galīgo spriedumu lietā. Turp., 684. p.

786. Kara gājiena vai kara operāciju gadijumā lietas iztiesā�anu neaptur, bet aizgājējiem un promeso�iem tiesa dod termiņa pagarinājumu pilnvarnieku izraudzī�anai un iecel�anai. Turp., 685. p.

787. Iztiesā�anu apturot, tiesa, uz lietas dalībnieku lūgumu, var gādāt par prasības nodro�inā�anu. 1864. g. 41477, 686. p.

788. Lietas iztiesā�anu atjauno uz abu pusu vai uz vienas puses lūgumu, bet pēdējā gadijumā tam, kas vēlas iztiesā�anu atjaunot, jālūdz tiesa, lai tā aicina viņa pretinieku tādā kārtībā, kāda norādīta aicinā�anai uz prasību lūgumiem. Turp., 687. p.

789. Iztiesā�anu atjaunojot, tā iesākas ar to darbību, pie kuras tā bijusi apturēta. Turp., 688. p.

790. Apturētā iztiesā�ana atzīstama par izbeigtu, kad triju gadu laikā no tās apturē�anas nav iesniegts lūgums to atjaunot (a).

Tāpat iztiesā�ana atzīstama par izbeigtu lietā, kas noņemta no dienas kārtības vai atlikta uz prāvnieku lūgumu, kad triju gadu laikā pēc lietas noņem�anas no dienas kārtības vai atlik�anas nav iesniegts lūgums lietu nolikt sēdē (b).

(a) 1864. g. 41477, 689. p. � (b) 1937. g. 202, III, 790. p.

1 790. p. paredzētais termiņ� ir prekluzivs, kādēļ ar tā notecējumu iestājas lietas izbeig�ana neatkarīgi no tiesas attiecīgā lēmuma taisī�anas laika (33/693; X, 503).

2 Tas apstāklis, ka prāvnieks ierosinājis kriniinalvajā�anu pret lieciniekiem, nav pamats lietas izslēg�anai no dienas kārtības (33/2305; IX, 532).

Sk. arī tezes zem 96. p.

791. Iztiesā�anai izbeidzoties, prasītājs nezaudē tiesību līdz noilguma notecējumam celt no jauna prasību, iesniedzot jaunu prasības lūgumu (a).

Izbeidzoties iztiesā�anai otrā instancē, stājas spēkā pirmās instances spriedums (b).

(a) 1864. g. 41477, 690. p. � (b) 1937. g. 202, III, 791. p.

792. Ja prasību ceļ no jauna, prāvnieki var izlietot tiesas protokolā agrākās iztiesā�anas laikā ierakstīto pretējās puses atzī�anos un liecinieku izsacījumus, ja pēdējie nav vairs dzīvi. 1864. g. 41477, 691. p.

Sk. 2. tezi zem 486. p.

793. Iztiesā�anai izbeidzoties, pirmējā prasība pārtrauc noilguma tecējumu. 1937. g. 202, I, 793. p.

Vienpadsmitā apak�nodaļa.

Spriedums.

I. Sprieduma taisī�ana.

794. Pēc mutiskās sacīkstes nobeig�anas tiesne�i iziet sevi�ķā istabā, kur, apspriedu�i caurlūkoto lietu, taisa spriedumu. 1864. g. 41477, 693. p.

�is pants nenosaka, ka tiesai jāapsprie�as atsevi�ķi un tūliņ pēc caurlūko�anas par katru lietu (33/1397; IX, 336).

795. Ja lietas gaitā pilnīgi noskaidroju�ies vai nu tikai kāds no vairākiem prasībā celtiem prasijumiem, vai kāda prasijuma zinama daļa, vai � kad celta pretprasība � tikai pirmprasiba vai pretprasība, tad tiesa par �īm daļām var taisīt daļas spriedumu. Daļas spriedumiem piemērojami attiecīgie noteikumi par spriedumiem vispār, ar 874. un 915. pantā paredzētiem izņēmumiem. 1930. g. 100, II, 693'. p.

796. Pirms lietas apsprie�anas tiesas priek�sēdētājs uzstāda no prāvnieku prasijumiem un iebildumiem izrieto�os jautājumus. 1864. g. 41477, 694. p.

797. Jautājumi, kas attiecas uz strīdamiem lietas apstākļiem, pēc iespējas jāat�ķir no jautājumiem par likuma izpratni un piemēro�anu. Turp., 695. p.

798. Strīds, kas izcelies uzstādot jautājumus, iz�ķirams pēc noteikumiem par sprieduma taisī�anu. Turp., 696. p.

799. Pēc jautājumu uzstādī�anas tiesa stājas pie sprieduma taisī�anas. �im nolūkam priek�sēdētājs noklausas visu tiesne�u domas pēc vecuma amatā, iesākdams ar jaunāko. Savas domas priek�sēdētājs izsaka pēc visiem citiem tiesne�iem. Turp., 697. p.

800. Spriedumus taisa pēc balsu vairākuma. Ja balsis daļas vienlīdzīgi, tad priek�sēdētāja domas dod pārsvaru. Turp., 698. p.

801. Kad izvirzās vairāk nekā divas domas un nesastādas ne balsu vairākums, ne vienāds balsu skaits, tad tiesne�i, kas turas pie tām domām, kurām vismazākais balsu skaits, izsakas: kuras no domām, ko pieņēmis lielāks tiesne�u skaits, ikviens no viņiem atzīst par taisnīgākām, un tad viņu balsis pievienojamas vienām no tām domām, kuras pieņēmis lielāks tiesne�u skaits. Turp., 699. p.

802. Lietā taisito tiesas rezoluciju uzraksta priek�sēdētājs vai, viņa uzdevumā, tiesas loceklis, paraksta tiklab priek�sēdētājs, kā ari visi tiesas locekļi, kas piedaliju�ies lietas izsprie�anā, un pasludina klāteso�iem prāvniekiem atklātā tiesas sēdē, kaut ari mutiskā sacikste būtu notikusi aiz slēgtām durvīm.

Tiklīdz tiesnesis rezoluciju parakstijis, viņam vairs nav tiesības grozīt savas izteiktās domas. 1935. g. 87, I, 802. p.

803. Tiesas rezolūcijā jāatzīmē:

1) gads, mēnesis un diena, kad notikusi tiesas sēde;

2) lietas izsprie�anā piedaliju�os tiesas locekļu vārdi un prokurora vārds, ja viņ� lietā devis atzinumu (448. p.);

3) prāvnieku vārdi un uzvārdi, un

4) sprieduma būtība, norādot, vai tas iepriek� izpildāms, un vai tiesu izdevumi uzliekami vienam no prāvniekiem, jeb vai tie sadalami starp abām pusēm. 1887. g. 4489, I; 1931. g. 137, II, l.; 1935. g. 87, III.

Tas apstāklis, ka otrā instance savīt rezolūcijā nav minējusi, vai viņa apstiprina, atceļ vai pārgroza pirmās instances spriedumu, nevar novest pie pārsūdzētā sprieduma atcel�anas, jo tas apstāklis, ka otrā instance ir taisijusi citu spriedumu kā pirmā, pati par sevi p'ierāda, ka �īs instances spriedums ir atcelts (23/165; II, 135).

804. Sare�ģītā lietā vai arī tādā, kurā vajadzīgs ilgi apspriesties, ir atļauts atlikt rezolūcijas taisī�anu līdz citai sēdei, par ko tiesas priek�sēdētājs pasludina atklāti. 1864. g. 41477, 702. p.

1 CPL nav paredzēts, ka gadījumos, ja tiesa, kura izsprie� lietu pēc būtības, atliek sprieduma pasludinā�anu 804. ]>. paredzētā kārtībā, sprieduma pasludinā�anai būtu jānotiek katrā ziņā tanī pa�ā tiesne�u sastāvā, kur� skatija lietu cauri pēc būtības (26/229; III, 92).

2 Ja tiesa nolēmusi rezolūcijas pasludinā�anu atlikt, viņa vairs nevar ņemt vērā pēc tam vienpusīgi dotos paskaidrojumus un iesniegtos pierādījumus. Tomēr tiesai nav aizliegts sakarā ar iesniegtiem pierādijumiem, netaisot atlikto rezoluciju, lietu nolikt no jauna sēdē, izsniegt lūdzēja iesniegtos lūguma un dokumentu norakstus preteja'K pusei un partus izsaukt uz sēdi. Katrā ziņā tiesai jāieņem stāvoklis pret iesniegto lūgumu pēc būtības, un viņai nav tiesības lūgumu vienkār�i noraidīt kā novēlotu (34/1325; XI, 302). Sal. 33/2498 (X, 175).

805. Atsevi�ķas domas, kas izteiktas rezoluciju taisot, var iesniegt tikai pirms sprieduma parakstī�anas. Turp., 703. p.

806. Tiesas rezoluciju pasludinot, priek�sēdētājs nosaka dienu, kurā puses var ierasties izlasīt rakstiski izgatavoto tiesas spriedumu vai lēmumu. Turp., 704. p.

807. Iz�ķirot lietu pec būtības, tiesa taisa spriedumu, bet iz�ķirot lietā kādu blakus jautājumu, tiesa taisa lēmumu. 1937. g. 202, I, 807. p.

Atstājot prasību bez caurlūko�anas, tiesai jātaisa spriedums, bet ne blakus lēmums, kāds spriedums pārsūdzams apelacijas kārtībā (23/307;

I, 104).

808. Tiesa nevar taisīt spriedumus par tādiem priek�metiem, par kuriem nav celts prasijums, nedz piespriest vairāk par to, ko prāvnieki prasīju�i, nedz ari ierosināt jautājumu par noilgumu, ja prāvnieki uz to nav atsauku�ies. 1864. g. 41477, 706. p.

Atkrītot vienam no atbildētājiem, pieprasīto sumu var piespriest no 1 otrā atbildētāja tikai pusapmerā, ja prasītājs nav lūdzis piespriest prasības sumu no abiein atbildētājiem solidāri (32/943; XI, 175).

�is pants attiecas tikai uz prasības, bet ne uz apsardzības lietām, 2 kurās iniciativc pieder tiesai un kurās tiesība pārbaudīt termiņu ievēro�anu, ieiet tiesas uzdevumos (33/188; IX, 347).

Apelatora stāvoklis, pārsūdzot spriedumu zaudētā daļā, nevar pa- 3 sliktmāties (reformatio in pejus), kaut arī otrā instance nāktu pie sledzie-na, ka tā sprieduma dala, kas taisīta apelatoram par labu, bet no pretējas puses nav pārsūdzēta, ir nepareiza (34/2929; XI, 65).

Ja atbildētāja necel pretprasību par prasītāja vainas atzī�anu laulī- 4 bas izārdī�anā, bet prasītājs, atsakoties no atbildētājas vainas, ir ar mieru, lai tiesa laulību �ķir, neatkarīgi no laulāto vainas, un atbildētāja pret to necel iebildumus, tad tiesai nav tiesības un pamata iz�ķirt jautajumu par laulāto vainu (34/2675; X, 543).

Prekluzivi termini tiesai jāievēro ex officio, tie nepielai� ne pārtrauk- 5 Sanu, ne apturē�anu (V. Bukovskis, TMV 32/ 11/12 � 325 lpp.).

�is pants neaizliedz tiesai ievērot noilgumu, kad uz to neatsaucas 6 atbildētājs - parādnieks, bet aizliedz tiesai tikai aizkustināt noilguma jautājumu, ja parti uz noilgumu neatsaucas. Tā tad, ja, piem., pats prasītājs -kreditors �o jautājumu aizkustinājis (piem.. anticipējot un atspēkojot jau prasības lūgumā atbildētāja varbūtējo ierunu par noilgumu), tad 808. p. � burtiski ņemot nebūtu piemērojams (prof. A. Loebers, TMV 24/1

� 34. lpp.).

Vekseļa noilgums uz vispārēja pamata 'tiesai nav jāievēro ex officio. 7 Vispārējā kārtībā celtā prasībā tiesa nevar atsaukties uz 228'. p. 2. punktu (33/501; IX, 351).

Nav atlau'ts sadalīt prasības, lai grozītu piekritību. No viena pamata 8 izrieto�as prasības skaldī�ana var būt par iemeslu noraidījumam pat ape-lacijas instancē. No otras puses par kādu tiesību celtā prasība, kaut arī mazākā apmērā nekā �i tiesība prasītājam pieder, pēc izsprie�anas uzskatama par izspriestu uz visiem laikiem (prof. Bukovska CP māc. grimi.

234. lpp.).

809. Ja prasībā par naudas prasijumiem tiesa atzīst, ka prasītājam ir tiesība uz atlīdzību, bet ieskata, ka tās lieluma noteik�anā. pēc prasijuma rakstura, nav piemērojams vispārējais

noteikums par prasības apstiprinā�anu ar pierādījumiem, tad viņa var noteikt atlīdzību pēc sava taisnīgā ieskata, kas pamatots uz visu apstākļu apsvērumu. 1912. g. 1003 ,B, M, 706'. p.; 1913. g. 1194,. lik. XV, B, 2. p.; 1930. g. 100, III, 706>. p.

Tiesa var pamatoties uz 809. p., ja atrod, ka zaudējuma prasība ir dibināta pa�ā pamatā, bet ka zaudējuma apmērs nav noteicams pēc civilprocesa vispārējiem pierādī�anas noteikumiem. �ajos gadijumos tiesa var,, apsverot visus lietas apstākļus, zaudējumu apmēru noteikt pēc sava ieskata. Senatam būtu jāpārbauda 809. p. piemēro�anas pareizība tikai tiktāl,, lai nodibinātu, vai patiesi zaudējumu prasībai ir likumīgs pamats, un vai tiesa piotieko�i motivējusi neiespēju zaudējumu apmēru noteikt ar parastiem procesuāliem pierādī�anas līdzekļiem (24/460).

Tiesa var �ajā pantā paredzēto tiesību izlietot tikai pietieko�i motivējot neiespēju zaudējuma atlīdzības apmēru noteikt ar parastiem procesuāliem pierādī�anas līdzekļiem (26/346; III, 90).

Prasītājam nav tiesības pārmest tiesai 809. p. nepiemēro�am!, ja viņ� lietas izsprie�anā pēc būtības pats nav aizrādijis uz �ā panta piemēro�anas vajadzību, bet taisni apgalvojis, ka prasības apmērs ir pierādīts, ar liecinieku liecībām (33/472; IX, 331).

�is pants pēc analoģijas piemērojam� arī atbildētāja iebildumiem, ja tie iziet uz prasības apmēra apstrīdē�anu, bet pēc sava rakstura nav pierādami ar parastiem pierādijumu līdzekļiem (35/1561; XI, 367).

CL 2181. p. neprasa atlīdzības apmēra noteik�anu uz ekspertizes pamata, bet to nosaka tiesa pēc sava taisnīga ieskata (30/768; X, 479).

Pēc �ā panta nav noteicams nostrādāto virsstundu skaits (31/332: VII, 107).

Sen. CKD spr. 31/332 (VII, 106) neatņem tiesai tiesību uz liecinieku liecību_ un citu pierādijumu pamata konstatēt, ka darbinieks ir strādājis caurmērā zināmu virsstundu skaitu dienā pa visu darba laiku (33/2063;

IX, 486).

809. p. ir piemērojams, kad tiesai jānoskaidro � sakarā ar prezumtiviem atbildetaja ienākumiem pedeja materialais stāvoklis alimentu prasība (23/328; 1, 104).

Tas _apstāklis_ vien, ka prasītājs nevar pierādīt, ka atbildētājam ir līdzekli bērnu apgādā�anai, neņem tiesai tiesību noteikt uzturu pēc tiesas taisnīga ieskata (34/1056; X, 471).

Jautājums par partu vainas apmēru attiecas uz prasības pamatu un< tādel nav iz�ķirams pēc tiesas ieskata (34/112; X, 504).

Pēc CL 2351. p. zaudējumu apmēru noteic tiesa pēc sava ieskata un proti, arī vienreizējā suma (34/1971; X, 482).

�is pants attiecas arī uz prasijumu par līguma izpildī�anu, kad �āda izpildī�ana pastav naudas samaksā (35/829; XI, 590).

Sabiedrībā ieguldītās naudas apmērs nav noteicams uz 809. p. pamata (38/1049; XI, 111).

809. p. domā netikvien aritmētisko atlīdzības surnu kā tādu zināmos, noteiktos skaitļos, bet arī pa�u mantu daudzumu vai atsevi�ķu sastāvu gadijumos, kad tiesa mantu daudzumu konstatējusi vismaz vispārējos vilcienos (28/387; IV, 106).

Tiesa no tā apstākļa vien, ka prasītājs liidz noteikt prasības apmēru uz 809. p. pamata, var nākt pie slēdziena, ka citu pierado�u materialu prasītājam nav (36/536; XII, 488).

810. Ja zaudēju�ai pusei nav naudas līdzekļu piespriestās sumas tūlītējai samaksai, tad tiesa var nolikt samaksu uz vairākiem termiņiem, skatoties pēc piedzenamās sumas lieluma un parādnieka maksātspējām, par ko, uz parādnieka vēlē�anos, izdod viņam apliecību.

Lūgumus par samaksas nolik�anu uz vairākiem termiņiem var iesniegt ari pēc sprieduma taisī�anas, bet ne vēlāk par septiņām dienām, skaitot no izpildu pavēstes izsnieg�anas dienas.

Uz piedzinēja lūgumu tiesa var pielaist mantas apķilājutnu par maksājuma atlikto daļu. 1931. g. 249, II, 7062. p.

�ā panta noteikumi ir piemērojami arī tiem spriedumiem, kas doti piespiedu izpildu kārtībā pēc aktiem (38/563; XIV, 548).

No CPL viedokļa nav svarīgi, vai tiesas spriedums taisīts prasības lietā, vai arī kādā sevi�ķā tiesā�anas kārtībā, kurā likums iztiesājamo lietu vienkār�ības del atzinis par lieku piemērot prasības l'ietas ievērojamo sare�ģīto procedūru. Tādēļ 810. pants attiecas arī uz gadījumu, kad tiesa izpildīt rakstu izdod Lik. par kopdarbības sabiedrībām (Lik. kr. 37/116) 152. p. paredzēta kartība. �is pants piemērojams arī konkursa lietās (34/736; XI, 224).

Par maksājumu pagarinā�anu lemj tiesa, kura taisījusi spriedumu, resp. � Lik. par kopdarbības sabiedrībām 152. pantā aprādītā gadijumā

� tiesa, kura lēmusi par izpildu raksta izdo�anu (34/736; XI, 224).

Sk. arī tezi zem 186. p.

811. Ja parādnieks, kam uz iepriek�ējā (810.) panta pamata atļauts maksāt vairākos termiņos, kārtīgi nemaksā, tad uz piedzinēja lūgumu tiesa var dot rīkojumu nekavējoties piedzīt visu piespriesto

SUniU. Turp., 7063. _p.

812. Līgumi un akti, kas taisīti ārzemēs, apsprie�ami uz tās valsts likumu pamata, kuras robe�ās tie taisīti, un atzīstami par spēkā eso�iem, ja vien tajos ietvertais darijums nav pretējs sabiedriskai kārtībai un nav aizliegts ar Latvijas likumiem. 1864. g. 41477, 707. p.

�is pants attiecas arī uz dokumentu legalizāciju, kuras jēdziens ir �aurāks un ietilpst akta likumības apliecinā�anā. Apliecinot, ka akts taisīts pec arvalstu likumiem, konsuls ar to pa�u apliecina ari tās valsts notara, ministrijas ierēdņa u. t. t. amata kvalitati un paraksta īstumu (sen. K. Ducināms, TMV 28/1/2 � 40. lpp.).

Ārvalstīs taisītiem aktiem publisku spēku pie�ķir tikai konsula apliecinājums (sal. 553. p.); bez tāda apliecinājuma tam ir tikai mājas kārtībā taisīta akta nozīme (546 p.) (sen. K. Ducmanis, TMV 28/4 � 103. lpp.).

Noraidama pilnvaras likumības aplieoina�ana, kuru izdevusi bij. Krievijas a/s. savu Latvija paliku�o īpa�umu likvidē�anai vai pārvaldī�anai, ja tāda a/s. nav atjaunojusi savu darbību Latvijā, tāda pilnvara atrastos pretruna ar Lik. kr. 1921. g. 83 un Lik. kr. 1924 g. 124 (sen. K. Ducmanis, TMV 28/4 � 107. Ipp.).

Ņemot vērā, ka CL 19. p. saistības izpildī�anas vietu min tre�ā vietā, het CPL 812. p. to uzskata par iz�ķiro�u, jānāk pie Slēdziena, ka 812. p. attiecībā uz līgumu saturu vairs nav piemērojams, bet tam ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tas satur noteikumu �lo�us reg'it actum� par formu (CL 21. p.)� (B. Berent, Lettl. Zivil'gesetzbucli in EinzeldarsteHungen 1, 181. Ipp.)

Sk. tezes zem 553: p.

813. Līgumi, kas noslēgti ārzemēs pēc ārzemju likumiem, nezaudē savu spēku Latvijā pēc noilguma notecējuma, ja pēc tās valsts likumiem, kur tie taisīti, noteikts garāks noilguma laiks. 1864. g. 41477, 708. p.

Ja ārvalstī Ir garāks noilguma termiņ�, tad tur taisītie akti atzīstami par spēkā eso�iem Latvijā arī pēc tam, kad Latvijas likumos paredzētais noilguma termiņ� notecējis � līdz ārvalsts likumos noteiktā noilguma beigām (sen. K. Ducmanis, TMV. 28/1/2 42. Ipp.).

�is pants nav saskaņots ar CL noteikumiem un tādēļ vairs nav piemērojams (B. Berent, Lettl. Zivilgesetzbuch in EinzeldarsteHungen I,. 136. Ipp.).

814. Gadijumos, kad Latvijas likums atļauj piemērot ārvalsts likumu, tai personai, kas atsaucas uz ārvalsts likumu, jāiesniedz tā neap�aubams teksts (a).

Ja ārzemju likumus piemērojot ceļas grūtības, tiesa var lūgt Ārlietu ministriju stāties sakaros ar attiecīgo ārzemes valdību, lai tā sniegtu atzinumu par izcēlu�os jautājumu (b).

(a) 1937. g. 202, III, 814. p. � (b) 1864. g. 41477, 709. p.

Atzinumu ievāc caur Latvijas sūtniecību vai konsulātu ārvalstī (sen. K. Ducmanis, TMV. 28/4 ��. 101. Ipp.).

�is pants domā tie tikai likumu, bet arī citas tiesiskas normas (piem., para�u tiesības). Ar tiesiskas normas tekstu vien bie�i nepietiks, bet būs jāievēro ari iztulkojums jurisdikcijā. Ārvalsts likuma pārkāpums no tiesas puses ir kasacijas iemests (37/81; XIII, 367). (B. Berent, Lettl. Zivilgesctz-buch in EinzeldarsteHungen I, 77., 79. Ipp.)

815. Tiesas spriedumus un lēmumus izgatavo kāds no tiesas locekļiem pēc priek�sēdētāja izraudzijuma. 1864. g. 41477, 710. p.

816. Spriedumā, bez tā, kas norādīts rezolūcijā, jāatzīmē:

1) prāvnieku prasijumi un prokurora atzinums (448. p.), ja

tāds dots, un

2) tiesas apsvērumi, norādot apstākļus, uz kuriem spriedums pamatots, un aizrādi jums uz likumiem, pēc kuriem tiesa rīkojusies.

1887. g. 4489, I.

Likums neuzliek tiesai pienākumu atzīmēt motivos katru faktu un l lietas apstākli par sevi, bet atzīst par pietieko�u, kad no tiesas sprieduma norādītiem pierādijumiem un konstatētiem faktiem ir redzams, kaviņa visus uz lietas iz�ķir�anu attiecīgos apstākļus un aizrādijumus ir uemusi vērā (20/58; I, 91).

Tiesai nav iānorāda uz katru pierādījumu atsevi�ķi (20/101; I, 91). 2

Tiesai nav pienākums, izgatavojot spriedumu galīgā veidā, atkārtot 3 tajā liecinieku izteicienus (25/220; II, 132).

Atsaucoties sprieduma motivos uz lietā eso�u' dokumentu, tiesa nav 4 spiesta sprieduma motivos atkārtot �ā dokumenta saturu (36/1380; XII, 593).

Atsevi�ķi apstāties pie katra partu iebilduma tiesa nav spiesta (23/172; 5 I, 104).

No vienas puses tiesa nav spiesta savos apsvērumos apstāties pie 6 katras atsevi�ķas liecības un no otras puses no ta apstakla vien. ka tiesa nav analizējusi zināmās liecinieku liecības, vēl nemaz neizriet, ka tiesa vispār nav tās ņēmusi vērā (27/44, 35/1123). (39/270).

816. p. 2. punktā vārdi �aizrādijums uz likumiem� nav saprotami tā, 7 ka tiesai būtu katrā ziņā jāatsaucas uz noteiktiem! likuma pantiem. Pilnīgi pietiek, ja tiesas spriedums neatstāj �aubu par to, kādas juridiskas attiecības tiesa likusi savam spriedumam par pamatu (2*3/172; I, 105).

Tiesa, uz vispārējā principa pamata, nedrīkst vadīties savos slēdzie- 8 tios no varbūtības, bet tic iāpamato uz lietā konstatētiem faktiem (27/132;

III, 90).

Atsaukties uz to, ka oirā instancē lietas apstākli nav grozīju�ies un 9 uz to pamatot savu pirmās instances apstiprino�u spriedumu, otrā instance var tikai tad, ja lietas izsprie�ana atkarājas vienīgi no zināmu faktisku apstākļu konstatē�anas, par kuru esamību pacelts strīds. Bet ja lieta grozās ap lietā eso�u dokumentu īstās izpratnes uu nozīmes noskaidro�anu, kā arī ap likuma iztulko�anu, tad otrai instancei jāņem patstāvīgs stāvoklis pret parta pierādījumiem un jāizteicas, ciktāl un uz kada pamata ar tiem nav atspēkoti pirmās instances motīvi (29/588; VI, 88).

Ja otrā instance nāk pie pirmai instancei pretēja slēdziena, tad otrā 10 instance var pilnīgi aprobe�oties ar saviem patstāvīgiem apcerējumiem, neielai�oties zemākās instances sprieduma motīvu kritikā (24/118;

I, 107).

Otrai instancei nav obligatoriski jānorāda patstāvīgi inotivi, ja vi- 11 ņa pievienojas pirmās instances sprieduma rnotiviem, aizrādot, ka lietas apstākli otrā instancē nav grozīju�ies (26/348; III, 91).

Ja otrā instance, izejot no tiem pa�iem pirmās instances spriedumā 12 konstatētiem' faktiskiem apstākļiem, uz to pamata nāk pie pretēja slēdziena un sakarā ar to atcel pirmās instances spriedumu, �ai otrai instancei �āds slēdziens jāmotivē visos sīkumos un sevi�ķi jāpaskaidro, kādēļ viņa nav pie�ķīrusi nozīmi pirmās instances norādītiem' pierādijumiem (25/139;

II, 147).

Otrai instancei nav pienākums katrā gadiiumā expressis verbis at- 13 spēkot pirmās instances motivus, jo vioai ir tiesība izspriest lietu pavisam

patstāvīgi, neielai�oties zemākās instances motivu kritikā (25/14; II, 147). Ja Senāts ir uzsvēris pastiprinātā motivējuma vajadzību, kad otrā instancē pie tiem pa�iem faktiskiem apstākļiem nak pie diametrali pretēja slēdziena (25/139; II, 147), tad tika'i tanī ziņa, ka tiesai sevi�ķi jāpaskaidro, kādēļ viņa nav pie�ķīrusi nozīmi partu norādītiem un pirmās instances uzsvērtiem apstākļiem (32/2508; IX, 179).

14 Tiesa nevar dibināties uz varbūtēji iespējamo bērna ieņem�anu no atbildētāja, bet tai savs spriedums jā'pamato uz lietā nodibinātiem faktiem. Lietas faktu un pierādījumu apsvērumā t'iesa var gan pēc sirdsapziņas noteikt to nozīmi un pierādī�anas spēku, bet tas nenozīmē, ka tiesa tos v-ar atmest un dibināt spriedumu vienīgi uz savas nekontrolējamās pārliecības pamata, vadoties no lietā subiektivi izjustās taisnības viedokļa,

io spriedums nedrīkst runāt pretim likumam, bet pēdējais taisni prasa dibināt spriedumu uz visiem lietas apstākļiem (33/в9б; X, 47).

15 Tiesa var atsaukties uz notoriskiem_ faktiem. Vārdi �quod non est in actis, non est in mundo� пал' vairs piemērojami tiesai, kura stāv tagadējo uzdevumu augstumā (29/29; V, 116).

16 Tiesnesis nestāv un nevar stāvēt ārpus ikdieni�ķas dzīves, un tādēļ viņam arī pilnīgi iespējams novērot notikumus un faktus, kas gadās dzimtenē vai ārpus tās, un pie tam nevien pēc avī�u ziņām, bet arī pēc pa�a novērojumiem (24/114; I, 104).

17 Tiesne�a personīgā apstākļu pazī�ana gan var noderēt par pamatu viņa iek�ējai pārliecībai, tomēr spriedums tam jāpamato uz objektiviem pie-rādijumiem (prof. Bukov ska CP māc. 'grām. 3�8. Ipp.).

18 Ja Tiesu palata pa�ā lēmumā par ārkārtējās apelacijas pieņem�anu bija norādījusi motivus, kuru dēl viņa atzinusi to par iesniegtu termiņā un pieņemamu, tad pilnīgi lieki un nevajadzīgi atkārtot �os motivus arī sprieduma galīgā veidā. Tiesu palatas lēmums par ārkārtējas apelacijas pieņem�anu atsevi�ķi no sprieduma nav pārsūdzams, bet tas pārsūdzams kopā ar Tiesu palatas galīgo spriedumu ar vienu kasacijas sūdzību (38/928;

XIV. 62�, 629).

19 Arī alimentu lietas izsprie�amas pēc juridiskām attiecībām un faktiskiem apstākļiem, kas pastāvēju�i prasības cel�anas laikā (37/1191; XIV, 3).

20 Tiesa rīkojas iirkonsekventi, ja viņā vienā un tanī pa�ā laikā prasību atzīst par nepamatotu pēc būtības un par priek�laicīgi celtu (36/1; XIV, 307).

21 Likums neprasa, lai tiesas sprieduma motivos būtu ievietots �dekla-rativs� konstatējums, ka tiesa savu spriedumu taisijui �pēc visu lietā norādīto apstākļu apsvēr�anas�, bet pilnīgi pietiek, ja no sprieduma redzams, ka tiesa faktiski ņēmusi vērā un apsvērusi lietā nozīmīgos iautāiumus (33/557; ĪX, 470).

Sk. arī tezes zem 196. un 444. p.

817. Lēmumā jāatzīmē lieta, kurā tas taisīts, tiesas apsvērumi un rezolūcija. 1864. g. 41477, 712. p.

818. Spriedums jāizgatavo vismaz viena mēne�a laikā no rezolūcijas pasludinā�anas dienas. To paraksta priek�sēdētājs un tiesas locekļi un sekretārs. Turp., 713. p.; 1935. g. 87, ni.

No 818. p. noteikuma, ka spriedums jaizgatavo vismaz viena mēne�a laikā, neizriet, ka spriedums būtu uzskatams par pasludinātu un kasacijas termiņ� sāktu tecēt tikai pēc viena mēne�a no rezolūcijas pasludina�anas dienas (37/825; XIII, 631).

Sk. ari tezi zem 860. p.

819. Tiesas spriedumi un lēmumi, izņemot 832. pantā norādīto gadījumu, uzskatami par pasludinātiem tajā dienā, kas prāvniekiem uz 806. panta pamata noteikta sprieduma vai lēmuma izlasī�anai. 1890. g. 6931, II, 714. p.

Par spriedumu pasludinā�anas dienu nav uzskatama diena, kad faktiski izgatavots un pasludināts spriedums, jo 819'. p. par sprieduma pasludinā�anas d'ienu nosaka to dienu, kas 806. p. kartība noteikta sprieduma izlasī�anai (38/986; XIV, 629).

820. Prāvnieki var lasīt lietu tiesas kancelejā, kā arī, iemaksājot noteiktās nodevas, saņemt norakstus no lietā eso�iem aktiem.

Lasīt lietu vai saņemt vajadzīgos norakstus, kā arī saņemt pret norakstiem atpakaļ kādu procespapīru oriģinālus prāvniekiem tiesība arī to tiesu kancelejās, kurām lieta nosūtīta sakarā ar pārsūdzības iesnieg�anu, kāda tiesas uzdevuma izpildī�anu vai citai vajadzībai. Tāpat �o tiesu kancelejas izpilda citu iestā�u vai dienest-personu pieprasījumus, kas uz lietu attiecas. 1937. g. 202,1,820. р.; 1939. g. 79, III.

Norakstu u. t. t. var saņemt katrā tiesas kanclejā, kurā lieta atrodas (Т. М. V. 38/1 pieli'k., C, 6, c).

821. Visa sprieduma noraksta vietā prāvnieki var lūgt, lai viņiem izsniedz no tā izrakstu, kas sastāv no tiesas rezolūcijas un apsvērumiem, uz kuriem tā pamatota. 1864. g. 41477, 716. p.

822. Norakstus un izrakstus paraksta priek�sēdētājs un sekretārs. Turp., 717. p.

II. Aizmugurisks spriedums.

823. Ja neierodas viena vai abas puses uz sēdi, kas nolikta lietas referē�anai un mutiskai sacīkstei, jāievēro �ādi noteikumi:

1) ja neierodas atbildētājs, tad prasītājs var lūgt, lai viņam ļauj dot mutiskus paskaidrojumus un lai taisa aizmugurisku spriedumu, vai arī lai aicina no jauna atbildētāju;

2) ja neierodas prasītājs un nelūdz taisīt spriedumu bez viņa iera�anās un bez mutiskiem paskaidrojumiem (825. p.), tad tiesa izbeidz lietas iztiesā�anu un, uz atbildētāja lūgumu, uzliek prasītājam samaksāt tiesu izdevumus un zaudējumus, kādi atbildētājam cēlu�ies ar aicinājumu pie tiesas, vai arī, uz atbildētāja vēlē�anos, stājas pie iztiesā�anas un taisa spriedumu pēc vispārējiem noteikumiem, noliekot, uz atbildētāja prasījumu, pierādijumu pārbaudī�anu vai citu darbību attiecībā uz lietas sagatavo�anu izsprie�anai; ja iztiesā�anu izbeidz, prasītājs nezaudē tiesību lietu atjaunot, iesniedzot jaunu prasības lūgumu; �ajā gadijumā izbeigtā iztiesā�ana pārtrauc noilguma tecējumu;

3) ja neierodas abas puses un pie tam neviena no viņām nelūdz lietu iz�ķirt viņai klāt neesot (824., 825. p.), tad lietu noņem no dienas kārtības, un jaunu sēdi var nolikt ne citādi, kā uz vienas vai otras puses lūgumu. 1889.g. 6188, nol. I, A, 104. p.; 1890. g.6931, II, 718. p.; 1937. g. 202, I, 823. p. 2. pk.

1 Vispārējās prasības kārtības noteikumi par aizmuguriskiem spriedumiem nav att'iecinami uz tiem tiesas izpildu uzrakstiem uz aktiem, kurus tiesa dod piespiedu izpildī�anas kārtībā (33/2001; IX, 474).

2 Tiesā�anas izdevumi lietu izbeidzot (823. p. 2. pkt. 198. un 994. p.) prasītājam uz atbildētaja ltiKumu uzliekami nevis ar spriedumu, bet ar lēmumu (H. Blese, T. M. V. 37/2, 359. ipp.).

824. Kad atbildētājs, neierodoties personīgi vai nesūtot savā vietā pilnvarnieku, iesniegtā atbildē paskaidro, ka viņ� lūdz, lai stājas pie izsprie�anas bez viņa iera�anās un bez mutiskiem paskaidrojumiem pie minētās atbildes, tad tiesas spriedums nav uzskatams par aizmugurisku un ir pārsūdzams tikai apelacijas kārtībā. �ajā gadijumā atbildētājs, izņēmuma veidā no 415. panta noteikuma, var lūgt, lai viņam piesūta uz viņa īsto uzturē�anās vietu norakstu no lietā taisamās rezolūcijas. Bet tiesa var prasīt, lai atbildētājs vai viņa pilnvarnieks ierodas personīgi, ja pēc lietas apstākļiem viņu paskaidrojumi izrādītos par nepiecie�amiem, ja viņi, neskatoties uz �ādu aicinājumu, bez ievērojamiem iemesliem neierodas personīgi tiesas sēdē vai neiesniedz pietieko�us rakstiskus paskaidrojumus, tiesa var pieņemt, ka atbildētājs vai viņa pilnvarnieks neapstrīd tos apstākļus, kuru noskaidro�anai viņi personīgi aicināti. Prāvniekam vai pilnvarniekam izsūtamā pavēstē jānorāda neiera�anās vai paskaidrojumu neiesnieg�anas sekas, kā ari apstākļi, kuru noskaidro�anai viņus aicina. Pavēste izsniedzama pa�am aicinamam. 1930. g. īoo, 1, 719. p.

Sk. tēzi zem 199. p.

825. Prasītājs var lūgt tiesu, lai lietu izsprie� viņam klāt neesot un lai piesūta viņam uz viņa īsto uzturē�anās vietu norakstu no lietā taisamās rezolūcijas. Bet tiesa var prasīt, lai prasītājs ierodas personīgi vai sūta pilnvarnieku, ja pēc lietas apstākļiem izrādītos nepiecie�ami viņa mutiskie paskaidrojumi. Ja prasītājs neizpilda �o prasījumu, tiesa izbeidz lietas iztiesā�anu, izņemot ga-dijumu, kad atbildētājs lūdz, lai lietā taisa spriedumu (823. p. 2. pk.). 1890. g. 6931, II, 719'. p.

Prasītājam jāpiesūta arī tāds lēmuma noraksts, ar kuru prasība atstāta bez caurlūko�anas. Tam apstāklim, ka prasītais biia lūdzis piesūtīt viņam spriedumu galīgā veidā, bet ne rezolūcijas norakstu, nav nozīmes (33/29; IX. 378).

826. Ja prasītājs atsaucas uz lieciniekiem vai uzdod pārbaudāmus pierādījumus, tad tiesa, notekot termiņam, kurā atbildētājam nolikts ierasties pie tiesas, neizsprie�ot lietu pēc būtības, taisa lēmumu par liecinieku nopratinā�anu vai par pierādījumu pārbaudī�anu. Tāds tiesas lēmums nav atzīstams par aizmugurisku un pret to nevar iesniegt atsauksmi. 1864. g. 41477,

720. p.

827. Atbildētājs, kas ieradies pirms sprieduma taisī�anas pēc lietas būtības, jāpielai� dot mutiskus paskaidrojumus. Pēc tam taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku. 1864. g. 41477, 721. p.

828. Bez 824. un 827. pantā norādītiem gadijuiniem, atbildētājam klāt neesot tiesas taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku:

1) kad atbildētājs personīgi vai caur pilnvarnieku lietā ņēmis kautkādu dalību, un

2) kad viņ�, lietu iztiesājot, atradies sēdes zālē, bet paskaidrojumus, uz tiesas prasiiumu, nav sniedzis. 1912. g. 1003, B, 11, 721'. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 2. p.

Lai spriedums netiktu uzskatīts par aizmugurisku, pietiek, ka atbildē- 1 tājs paziņojis tiesai savu adresi saskaņā ar 413. p. (prof. Bukovska CP māc. grām. 445. Ipp.).

Ar lūgumu izslēgt lietu no dienas kārtības atbildētājs ir ņēmis dalību 2 lietā, kādēļ tiesas taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku. Sāds 828. panta iztulkojums nerunā pretim 824. pantam, jo 828. pants tikai papildina 824. pantu vēl ar diviem¹ gadiiumiem, kad tiesas spriedums nav uzskatams par aizmugurisku (37/908; XIII, 719).

⁸²⁹'. Ar aizmugurisku spriedumu tiesa piesprie� prasītājam visus prasijumus, kurus viņ� pierādijis. 1864. g. 41477, 722. p.

830. Aizmuguriskas iztiesā�anas tiesu izdevumi piedzenami no prāvu zaudēju�ā atbildētāja, kaut arī vēlāk aizmuguriskais spriedums tiktu atcelts. Turp., 723. p.

831. Ja lietā piedalās vairāki atbildētāji, no kuriem da�i ieradu�ies, bet citi ne, tad tiesas spriedums nav uzskatams par aizmugurisku un pret to nevar iesniegt atsauksmi. �is noteikums tomēr nav attiecinams uz tiem neatnāku�ajiem atbildētājiem, kuru dzīves vieta tiesai nav uzdota. Turp., 724. p.; 1878. g. 58093.

832. Aizmugurisko spriedumu pasludina atbildētājam* piesūtot viņam izrakstu no sprieduma (821. p.) pēc viņa izraudzītās uzturē�anās vietas (413. p.), bet ja tā nav paziņota tiesas kancelejā, tad pēc tiesai uzdotās atbildētāja dzīves vietas (310.�312. p.). 1890. g. 6931, II, 725. p.; 1935. g. 87, III.

Piezīme. Noraksti no aizmuguriskiem spriedumiem prasībās pret dzelzsceļiem piesūtami atbildētāja-dzelzsceļa valdei.

1931. g. 137, I, 725. p. piez.

833. Atbildētājam, kas nav ieradies, ir tiesība divu nedēļu laikā iesniegt pret aizmugurisko spriedumu atsauksmi tai tiesai, kura taisijusi spriedumu. 1914. g. 1448, i, 1, 727. p.

Ja tiesa taisijusi aizmugurisku spriedumu gadijumā, kur tas nebija pielai�ams, tad �āda tiesas pielaista nepareizība ir izlabojama tikai uz ieinteresētā prāvnieka lūguma pamata. Apsprie�amā gadijumā par ieinteresēto pusi uzskatams vienīgi prasītājs, jo ar aizmugurisku spriedumu atbildētājiem dota tiesība lūgt lietas vēīreizēju caurskatī�anu tiesā, tiek pagarināts pārsūdzības termiņ� (834., 844. _p.)_ u._ t. t., ar ko tiek aizskārtas taisni prasītāja intereses �aja lieta. Tada karta tikai uz prasītājā sūdzības pamata tiesas pielaisto nepareizību var izlabot, bet ja prasītājs tiesas spriedumu, attiecībā uz tā atzī�anu par aizmugurisku nav pārsūdzējis, tad ari atbildētājiem ir tiesība to uzskatīt par aizmugurisku un par to iesniegt atsauksmi (37/908; XIII, 719).

834. Termiņ� atsauksmes iesnieg�anai skaitams vai nu no tā laika, kad atbildētājs tie�ām saņēmis izrakstu no aizmuguriskā sprieduma, vai arī no tā laika, kad atbildētājam nodota pavēste par sprieduma izpildī�anu, raugoties pēc tam, kas noticis agrāk. 1864. g. 41477, 728. p.; 1878. g. 58093; 1935. g. 87, III.

1. piezīme. Ja nav iespējams izsniegt atbildētājam aizmuguriska sprieduma izrakstu, tad prasītājs var lūgt tiesu, kura lietu izsprie�, iecelt lietas turpinā�anai atbildētāja intere�u aizstāvi no 1104. pantā uzskaitītām personām.

Aizstāvis atvieto atbildētāju visā lietas gaitā, kamēr neiestājas lietā pats atbildētājs. Aizstāvim jāizlieto iespējamie līdzekļi atbildētāja uzmeklē�anai.

Aizstāvis nevar izbeigt lietu miera vai atzī�anas ceļā. Aizstāvis lietu ved ar 1003., 1010. un 1011. pantā paredzētām tiesībām. Aizstāvja atlīdzība nosakama 1113. un 1114. pantā paredzētā kārtībā. Aizstāvim arī ir tiesība piedzīt atbildētājam par labu piespriestās sumas, kuru atlikums pēc 1010., 1011., 1113. un 1114. pantā paredzēto sumu seg�anas iemaksājams tās tiesas depozitā, kura izdevusi izpildrakstu. 1930. g. 100, il, 728. p. picz.

2. piezīme. 891., 893.�895. pantā apelacijas tiesību atjauno�anai noteiktā kārtība attiecas arī uz atsauksmēm par aizmuguriskiem spriedumiem, bet lūgumi atsauksmes tiesības atjauno�anai iesniedzami septiņu dienu laikā un, atjaunojot atsauksmes tiesību, nosakams divu nedēļu termiņ� no lēmuma dienas. 1935. g. 87, II, 834. p. 2. piez.

Atbildētāja intere�u aizstāvim (834. p. piez.) ne tikai tiesība, bet pienākums iesniegt atsauksmi pret nepareizu aizmugurisku spriedumu. Ja aizstāvis tādu atsauksmi neiesniedz, tad to var iesniegt pats atbildētais, saskaņā ar 1109. p. (prof. Bukovska CP māc. grām. 450. lpp.).

Sk. arī tezes zem 214. p'.

835. Atsauksme jābūt lūgumam, atzīt aizmugurisko spriedumu par spēkā neeso�u, un atbildei pēc prasības lūguma būtības. 1864. g. 41477, 729. p.; 1935. g. 87, III.

836. Atsauksmes dod atpakaļ un nevirza tālāk pēc tiem noteikumiem, kas paredzēti apelacijas sūdzībām (866., 867. p.). 1890. g. 6931, II, 729*. p.

�is pants neattiecas uz gadijurnu, kad tiesa savu spriedumu nepareizi atzinusi par aizmugurisku, bet paredz tikai tiesas lēmumu, kuru tā taisa, pārbaudot atsauksmi no formālās puses (37/908; XIII, 720).

837. Par tiesas lēmumu nepieņemt atsauksmi pielai�ama blakus sūdzība atsevi�ķi no apelacijas. Par tiesas lēmumu atsauksmi pielaist var iesniegt sūdzību tikai kopā ar apelaciju. 1864. g. 41477, 730. p.

838. Pēc atsauksmes pieņem�anas nekavējoties noliekama sēde lietas iztiesā�anai, par ko paziņo prāvniekiem, piesūtot prasītājam norakstus no atsauksmes un no kopā ar to iesniegtiem pielikumiem. 1890. g. 6931, II, 730¹. p.

839. Pēc tam, kad tiesa lietu lūkojusi cauri no jauna, viņa taisa spriedumu, ar kuru agrākais spriedums zaudē spēku. Turp., 731. p.

Tiesa, taisot aizmuguriskā sprieduma vietā jaunu spriedumu un izteicot to aizmuguriskā sprieduma spēkā atstā�anas formā, nav pārkāpusi 839. pantu, jo likums nekādu noteiktu formu par �o jauna sprieduma taisī�anu nenoteic (20/25; II, 133).

Sk. ari 2. tezi zem 849. p.

840. Kā iesniedzot pa�u atsauksmi, tā arī pēc tam, kamēr tiesa nav taisijusi jaunu spriedumu, atbildētājs var lūgt, lai aptur ar aizmugurisko spriedumu pielaisto iepriek�ējo izpildī�anu. Tādu lūgumu tiesa iz�ķir ne vēlāk par trim dienām pēc tā saņem�anas. Tiesa var, apturot izpildī�anu, gādāt par prasības nodro�inā�anu. Turp., 732. p.

841. Neatliekamos gadijumos aizmuguriska sprieduma iepriek�ējas izpildī�anas apturē�anu, uz iepriek�ējā (840.) pantā norādītiem pamatiem, var atļaut tiesas priek�sēdētājs ar savu varu, piemērojoties 698.�701. panta noteikumiem. Turp., 732'. p.

842. atcelts (1935. g. 87, IV).

843. Par aizmugurisko spriedumu prasītājs un atbildētājs var iesniegt apelaciju uz vispārēja pamata, pie kam termiņ� apela-cijas iesnieg�anai aprēķinams abām pusēm 834. pantā norādītā kārtībā. 1890. g. 6931, II, 734. р.; 1935. g.87, III.

844. Aizmugurisks spriedums, kuru izpildīt prasītājs nav lūdzis triju gadu laikā, zaudē spēku. �ajā gadijumā aizmuguriskā iztiesā�ana pārtrauc noilguma tecējumu. Prasītājs tomēr nezaudē tiesību atjaunot lietu, iesniedzot jaunu prasības lūgumu. 1937. g. 202, I, 844. p.

Pēc 844. p. aizmugurisks spriedums, kuru izpildīt prasītājs nav lūdzis triju gadu laikā, zaudē jebkuru spēku. �ajā pantā minētais termiņ� ir procesuāls un pie tam prekluzivs, un tamdēļ �ā panta noteikums piemērojams attiecībā tiz katru no atbildētājiem, ja tikai visi atbildētāji neatrodas savā starpā tādās cie�i saisto�ās materiālās attiecībās, ka izpildot spriedumu attiecībā uz vienu no solidāriem atbildētājiem (resp. iesniedzot izpildu pavesti vienam atbildētajam) jāatzīst, ka spriedums līdz ar tu izpildāms arī attiecībā uz pārējiem. 844. p. piemēro�ana atkarājas tikai no tam, vai atbildētāju starpā pastāv solidārā atbildība no materiaHtiesiskā viedokļa. Ja tā ir, tad 844'. p. nav piemērojams, bet ja turpretim �adas solidaritātes nav, � tad 844. p. ir piemērojams. Atbildība pēc vekseļa nav solidārā. (36/1244; XIII, 53, 54).

Sk. arī tezes zem 214. p.

Ja prasītājs ir lūdzis aizmugurisko spriedumu izpildīt 844. p. paredzētā laikā, tad aizmuguriskais spriedums palu'r savir spēku vispārējā 10 gadu noilguma laikā, kurā prasītājam ir tiesiba lūgt tā izpildī�anu. 844. p. neparedz aizmuguriskā sprieduma faktisku neizpildī�anu, bet runā tikai par aizmuguriska sprieduma nenodo�anu izpildī�anai 3 gadu laikā (35/1680; XII, 288).

Lai uzglabātu aizmuguriskā sprieduma spēku ilgāk par 3 gadiem, prasītājam jā'lūdz sprieduma izpildī�ana vai uzraksta taisī�ana uz izpildu raksta (prof. Bukovska CP māc. grām. 449. lpp.).

Ar izpildraksta nodo�anu tiesu izpildītājam piedzinās iesāk�anai pietiek, lai aizmuguriskais spriedums saglabātu savu spēku ilgāk par 3 gadiem. 844. p. neprasa arī izpildu pavēstes izsnieg�anu atbildētājam (38/806; XIV, 550).

Piedzinās vēr�ana uz mantu, kas atrodas pie tre�ās personas, izpildot tādu aizmugures spriedumu, kas, saskaņā ar 844. р.. zaudējis spēku, nevar radīt tre�ās personas saistību piedzinēja labā ar 727. un 733. pantā paredzētām sekām (sk. arī 1222. р.). (CKI) kops. 38/27; XIV, 471).

Sis pants piespiedu izpildī�anas kārtībā taisītiem spriedumiem nav piemērojams (Sen. 33/2001; 33/474) it īpa�i ņemot vērā, ka tas atrodas pavisam cita nodaļā (XI), nekā 453. pants, kas nosaka piespiedu izpildī�anas kārtību apgabaltiesās (TP 37/1085a; 590).

844. p. piemērojams arī miertiesne�u lietās (prof. Bukovska CP māc. grām. 449. lpp.).

III. Spriedumu iepriek�ēja izpildī�ana.

845. Apgabaltiesas spriedums, pirms tā stā�anās likumīgā spēkā, nav izpildāms, ja tajā nav nolemta iepriek�ēja izpildī�ana. 1864. g. 41477, 736. p.

Kreditoram, kas panācis viņam par labu taisītā, bet pārsūdzētā sprieduma iepriek�ējo izpildī�anu, jāatbild par zaudējumiem gadījumā, kad spriedums ticis galīgi atcelts (29/456; VI, 82).

Sk. tezi zem 852. p.

846. Sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana pielai�ama, ne citādi kā uz prāvnieka lūgumu, �ādos gadijumos:

1) kad piedzenamā suma piespriesta pamatojoties uz zemes grāmatu, notarialo vai noteiktā kārtībā apliecināto aktu, vai uz protestētu vekseli, kura īstums nav apstrīdēts, vai arī uz privātu aktu, kuru atzinusi pretējā puse, kā arī kad piedzenamā suma piespriesta uz tā pamata, ka atbildētājs atzinis prasijumus;

2) kad nomas vai īres laika notecējuma dēļ nomniekam vai īrniekam uz sprieduma pamata pienākas atstāt vai nodot nomāto vai īrēto mantu, vai kad spriedumā noteikts atdot mantu, kas atradusies prettiesīgā valdījumā;

3) kad strīda lietā par darba līgumu darba devējam ar spriedumu uzlikts par pienākumu atlaist to personu, kas pie viņa bijusi dienestā un darbā, vai arī �ai personai atļauts aiziet no darba devēja, vai kad no darba devēja piespriesta darbiniekam par labu atlīdzība par pakalpojumiem vai darbu;

4) kad, lietas sevi�ķu apstākļu dēļ, sprieduma izpildī�anu vilcinot var celties ievērojams zaudējums prāvniekam, kuram par labu spriedums nācis, vai arī pati izpildī�ana var izrādīties par neiespējamu, un

5) kad piedzenamās sumas piespriestas pamatojoties uz likumu par apdro�inā�anu negadijumos un arodslimībās (Lik. kr. 1939. g. 61). 1912. g. 1003, B, I, 737. p. 1,�5. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.; 1937. g. 202, II.

1 Gadijumu uzskaitījums, kad pielai�ama iepriek�ējā izpildī�ana, ir izsmeļo�s (J. Grīslis, T. M. V. 38/4 � 1073. lapp.).

2 Bez atbildētāja lūguma tiesa nav spiesta piespriest atbildētājam atpakaļ Pēc pirmās instances iepriek�ēji izpildītā un vēlāk atceltā sprieduma piedzīto naudas sumu (34/945; X, 504).

Sk. 15. un 16. tezi zein 906. p.

847. Iepriek�ēja izpildī�ana pielai�ama uz prāvnieka lūgumu, bez iepriek�ējā (846.) pantā norādītiem gadījumiem, arī citos gadijumos, bet tikai tad, ja spriedums taisīts:

1) aizmuguriski, vai

2) kaut arī ne aizmuguriski, bet uz atsauksmi, ko atbildētājs iesniedzis pret aizmugurisko spriedumu, ar kuru bijusi pielaista iepriek�ēja izpildī�ana. 1890. g. 6931, II, 737i. p.; 1935. g. 87, III.

Likuma tekstā lietotais vārds �pielai�ama� domāts pēc savas būtības obligatoriskā formā �jāpielai��, t. i., ja prāvnieks lūdz (J. Grīslis, T. M. V. 38/4 � 1074. Iapp.).

848. Kad sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana pielaista pēc

847. panta 2. punkta, tad uz aizmuguriskā sprieduma pamata izdarītā izpildu darbība paliek spēkā tādā mērā, kādā �is spriedums apstiprināts ar tiesas vēlāko spriedumu. 1890. g. 6931, II, 7372. p._; 1935. g. 87, III.

849. Gadijumos, kas norādīti 846. panta I.�3. un 5. punktā un 847. pantā, no tiesas atkarājas pielaist sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, nepieprasot vai pieprasot nodro�inājumu no tās puses, kura izpildī�anu lūdz. Sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana uz 846. panta 4. punkta pamata pielai�ama ne citādi kā pieprasot no lūdzējas puses pienācīgu nodro�inājumu tam gadījumam, ja Tiesu palata apgabaltiesas spriedumu grozītu. �is nodro�inājums var pastāvēt iek� tam, ka aptur apķīlātās vai aprakstītās mantas nodo�anu prasītājam vai pārdo�anu, vai no atbildētāja jau piedzīto vai vēl piedzenamo sumu nodo�anu prasītājam. Tāda nodo�ana vai pārdo�ana ir jāaptur, ja nodro�inājumu prasa izpildot aizmugurisku spriedumu (847. p.). 1912. g. 1230, lik. Vil, 738. p.

Ja prasītājs pats iesniedz tiesai nodro�inājumu un liidz pielaist 1 sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, tad nevienā gadijumā tiesai nav pamata atraidīt �ādu lūgumu. Nepieprasot nekādu nodro�inājumu, tiesai prin-cipieli iepriek�ējā izpildī�ana pēc 846. p. vispārīgiem noteikumiem jāpielai� tikai tad, kad tā pārliecināta, ka otrā instance, skatot lietu cauri pēc būtības, spriedumu neatcels (J. Grīslis, T. M. V. 36/4 � 1075. lapp.).

Likums nenosaka, ka uz aizmuguriska sprieduma pamata piedzīto 2 naudas sumoi vispār nevarētu nekavējoties izsniegt piedzinējam (31/948; VIII, 92).

850. Sprieduma iepriek�ēja izpildī�ana pielai�ama, pēc tiesas ieskata, visumā vai arī tikai da�ās daļās, ja tajās iespējama atsevi�ķa izpildī�ana. 1864. g. 41477, 739. p.

851. Iepriek�ēja izpildī�ana, pat ja to lūdz pret nodro�inājumu, nav pielai�ama, kad, pēc izpildī�anas rakstura, tai pusei, pret kuru to prasa, var celties no tās tāds pametums, kur� naudā nav cie�i novērtējams un kuru otra puse tādēļ nevar nodro�ināt. Turp., 740. p.

852. Apmierināt lūgumus par to apgabaltiesas spriedumu iepriek�ēju izpildī�anu, kuros tāda nav noteikta, atkarājas no Tiesu palatas. Turp., 741. p.; 1918. g. 10, 6. p.

Ja spriedums, kurā pielaista iepriek�ējā izpildī�ana, atcelts otrā instancē, tad atbildētājam atdod atpakaļ no viņa piedzītās vērtības un viņam ir tiesība prasīt no prasītāja zaudējumu atlīdzību uz vispārējā material-tiesiska pamata, kā arī analogi 702. p. (prof. Bukovska CP māc. grām.

521. lpp.).

Sk. arī tezi zem 845. p.

853. �ie lūgumi ceļami priek�ā pretējai pusei un izsprie�ami Tiesu palatā, neatkarīgi no sprieduma taisī�anas pēc lietas būtības* saskaņā ar noteikumiem par blakus lūgumu izsprie�anu. 1864. g. 41477,'742. p.

Piezīme. Par to, ka pirmā instance pielaidusi sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, var iesniegt arī tie�i Tiesu palatai blakus sūdzību atsevi�ķi no apelacijas, pie kam otrās instances tiesā var nolikt lietu sēdē, nenogaidot pretējās puses rakstisku paskaidrojumu. 1930. g. 100, II, 742. p. piez.

Sk. 2. un 3. tēzi zein 929. p.

Vispārējo tiesu iestā�u spriedumu pārsūdzē�anas kārtība.

Pirmā apak�nodaļa.

Apelācijā.

I. Apelacijas sūdzības iesnieg�anas kārtība.

854. Par jebkuru apgabaltiesas spriedumu pēc lietas būtības prāvnieki var iesniegt apelacijas sūdzību. 1864. g. 41477, 743. p.

855. Apelacijas sūdzība nododama tai tiesai, kas spriedumu taisijusi. Turp., 744. p.

856. Apelacijas sūdzībā jānorāda:

1) vai sūdzību iesniedz par visu spriedumu vai tikai par da�ām tā daļām, un par kādām īsti;

2) ar kādiem lietas apstākļiem vai likumiem apgā� sprieduma pareizību;

3) iek� kam pastāv sūdzības iesniedzēja lūgums, un

4) pārsūdzētāja dzīves vieta. Turp., 745. p.

1 Parti var papildināt apelacijas sūdzību vēl pa�ā tiesas sēdē (22/231;

I, 105).

2 Nav nekādu �ķēr�ļu, iesniedzot pārsūdzības termioa robe�ās otru apelaciju, ar �o pēdējo papildināt vai grozīt apelacijas petitumu. Tiesu palata var caurskatīt un izspriest tikai vienu no �ādām laikā iesniegtām apelacijas sūdzībām, un ja apelators nenorāda kādu, tad tikai pirmo. Bet ja apelators norada ne uz pirmo, bet uz kādu citu, laikā iesniegtu apelaci-ias sūdzību, lūdzot pārējās atstāt bez caurskatī�anas, tad Tiesu palatai nav pamata visas iesniegtās apelacijas sūdzības atstāt bez caurskatī�anas.

Apelators savā izvēlē ir pilnīgi brivs (CPL 6. p.) tin Tiesu palatai jāskata cauri apelacijas sūdzība, kura tiek uzturēta, ja vien �ī apelacija formas un satura ziņā nepārkāpj 856.�858'. pantu noteikumus (24/18-7; 1, 106).

Princips, pēc kura prāvniekam nav liegts mutiskā sacīkstē uzdot 3 jaunus apstākļus vai pierādījumus, piemērojams ari tajā gadījumā, kad iesniegta sūdzība par izsoles nepareizu noturē�anu (35/1019; XI, 378).

Tiesu palatai nav jāpratina liecinieki, kurus parts uzdevis pirmā 4 instancē, ja viņ� otrā instancē nav uzturējis lūgumu par �o liecinieku nopratinā�anu (35/377; XI, 508).

Ja apelacijas sūdzībā izteikts, ka pārsūdzamais spriedums atzīstams 5 par nepareizu un atceļamu, un arī norādīts � kaut gan nepilnīgi � uz faktiskiem apstākļiem un iemesliem, kādēļ apelators uzskata spriedumu par atceļamu, ar to pilnīgi ievēroti 856. pantā paredzētie noteikumi par apelacijas sūdzību vispārējo saturu (25/409; II, 134).

Nepelna ievērību atbildētāja aizrādījums, ka prasītāja apelacija neesot 6 bijusi caurskatama petitam trūkuma dēļ par apgabaltiesas sprieduma atcel�anu; CPL neuzstāda tamlīdzīgu rekvizītu un vēl mazāk kādu sankciju �ajā ziņā (31/45; VIII, 107).

�is pants neprasa, lai prasītājs apelacijas sūdzībā atkārto sūdzības 7 petitam; pietiek, ja prasītājs apelacijas sūdzībā lūdz apgabaltiesas spriedumu atcelt un atzīt prasību par dibinātu (32/56; IX, 122).

Nav nozīmes acīmredzami kļūdaini prasītāja apelacijas sūdzībā pie- 8 laistam izteicienam, kurā viņ� lūdz prasību atraidīt, ja no viņa pārējas rīcības redzams, ka viņ� vēlas panākt prasības apmierinā�anu (36/49;

XII, 344).

Sk. arī tezes zem 255. p.

857. Apelacijas sūdzībai jāpieliek klāt tās noraksti pēc to personu skaita, kuras biju�as ar pārsūdzētāju strīdā apgabaltiesas sprieduma pasludinā�anas laikā. 1864. g. 41477, 746. p.

858. Apelacijas sūdzībā nedrīkst ievest prasijumus, kas nav celti apgabaltiesa. Par jauniem prasijumiem nav uzskatami 436. pantā norādītie gadijumi. 1930. g. 100, l, 747. p.

Apelatora pretiniekam, kas lietu pirmā instancē vinnējis un tādēļ pir- � mās instances spriedumu nevarēja pārsūdzēt, ir tiesība atsaukties uz visiem faktiem un pierādījumiem, kurus viņ� minējis pirmā instancē, pilnīgi neatkarīgi no tam, vai �ī instance tos apspriedusi 00/698'; VII, 100).

Tas vien, ka prasītājs līguma projektā otrā instancē ievedis papildi- 2 nājurnus, kas nav biju�i pirmās instances apsprie�anā, pats par sevi nevar būt par iemeslu �āda papildināta projekta neapstiprinā�anai un prasības atraidī�anai. Prasītājs, atsaucoties uz priek�iīgunm iesūdzībā un ievedot projekta papildinājumā tos noteikumus, kas pirmā projektā izlaisti, kā pa daļai jau izpildīti, īstenībā nekādus jaunus prasijumus neceļ, bet tikai pareizāki izsaka savu petitumu, saskaņojot to ar viņa atzīto priek�likumu, kādas tiesības prasītājam dod 436. p. 1. pk.; Tiesu palata nevar tikai atsaukties uz to, ka �ie papildinājumi nav biju�i apgabaltiesas apsprie�anā, bet viņai jākonstatē, vai �ie papildinājumi atbilst priek�līgumam (32/1255; VIII, 108).

3 Ja prasītais lūdzis piespriest viņam atlīdzību par darbiem, kas nostrādāti pie atbildētāja, un pie tam otrā instancē paskaidrojis, ka atbildētājam neesot tiesības izmantot prasītāja darbu par brīvu un iedzīvoties uz viņa rēķinu, tad ar to prasītājs nav groziji� prasības pamatu, bet to tikai juridiski pareizāki formulējis (34/1956; XI, 62).

4 Prasības papla�inā�ana iespējama tikai pirmā instancē (34/2010; XI, 63).

Sk. 2. tezi zem 255. un tezes zem 455. un 456. p.

859. Apelacijas sūdzības iesnieg�anai noteikts mēne�a laiks. 1914. g. 1448, I, 1, 748. p.

Apelacijas ienāk�anai termiņā tiesa seko ex officio, un arī otrās instances tiesa var pati no sevis pārbaudīt jautājumu par termiņa ievēro�anu (33/2256; X, 20).

860. �is laiks (859. p.) skaitams no sprieduma pasludinā�anas dienas. 1864. g. 41477, 749. p.

Apelacijas termiņ� skaitas nevis no tās dienas, kad spriedums patiesi izgatavots galīga veida, bet gan no tās dienas, kuru tiesa pasludina par tadu, kura spriedumam jābut izgatavotam galīgā veidā; �āds noteikums jāievēro netikvien gadijumā, ja spriedums būtu izgatavots galīgā veidā pēc tiesas noteiktas dienas, bet arī gadijumā, ja tas � izņēmuma veidā � notiktu pirms minētās dienas. Ja no tiesas sēdes protokola nav redzams, kadu īsti dienu tiesa butu noteikusi sprieduma galīgai izgatavo�anai, tad pieņem, ka tiesa pieturejusies pie parasta 818¹ р. 1. teikumā paredzētā mak-simalā 1 mēne�a ilgā termiņa (31/45; VIII, 108).

Sk. arī tezes zem 253., 818., 819. un 1. tezi zem 911. p.

861. Sūdzības iesnieg�anai par apgabaltiesas spriedumu jaunu apstākļu atklā�anas dēļ vai viltojuma atklā�anas dēļ aktā, uz kuru spriedums dibināts, noteikts divu mēne�u laiks, skaitot no tās dienas, kad lūdzējs atklājis jauno apstākli, vai arī no tās dienas, kad stājies likumīgā spēkā krimināltiesās spriedums, ar kuru akts atzīts par viltotu. 1931. g. 250, I, 750. р.; 1937. g. 202, II.

1 Ja apgabaltiesa izspriedusi lietu sēdē, uz kuru viņa nav izsaukusi prasītāju, apelacijas termiņ� prasītājam aprēķinams, pēc 861. p. analoģijas, no tās dienas, kad viņam ticis zināms apgabaltiesas spriedums, kāds moments, citiem datiem trūkstot, noteicams uz to dienu, kad prasītais iesniedzis tiesai lūgumu par termiņa atjauno�anu (23/24; I, 106).

2 Par momentu, kad jaunais apstāklis ticis zināms apelacijas sūdzības iesniedzejam, apgabaltiesa var spriest vienīgi pēc pa�a apelacijas sūdzības iesniedzēja aizradijuma apelacijas sūdzība. Ja no pa�a apelacijas sūdzības iesniedzēja aprādītā momenta nav vēl notecējis 861. p. paredzētais termiņ� un apelacijas sūdzībā nav 867. p. paredzētie trūkumi, tad apgabaltiesai apelacijas sūdzība jāpieņem un javirza tālāk 869. un 870. p. paredzētā kārtībā: bet apgabaltiesai nav tiesības pārbaudīt no sevis jautājumu, vai apelacijas sūdzībā aprādītie fakti patiesi uzskatami par tādiem jauniem apsta'kjiem, kuri pēc 861. p. attaisno ārkārtīgas apelacijas sūdzības

iesnieg�anu. Apgabaltiesai nav pamata izsniegt apelacijas sūdzību atpakaļ, nekonstatējot, ka 861. p. paredzētais termiņ� jau notecējis. Tiesu palatai, caurlūkojot apelacijas sūdzības iesniedzēja blakus sūdzību ^868. p.) un izsprie�ot jautājumu par apelacijas sūdzības pieņem�anu, jāpārbauda vienīgi tas, vai apgabaltiesa pareizi atzinusi 861. p. paredzeto termiņu par notecēju�u, pieņemot par izejas punktu vienīgi pa�a apelacijas sūdzības iesniedzēja aizrādijumu uz to momentu, kad viņam attiecīgais jaunais apstāklis ticis zinanrs. Bet Tiesu palataj nekada ziņa nav tiesības � blakus sūdzības izsprie�anas kārtībā par apel'acijas sūdzības pieņem�anu (868.,

901.�905. p.) iekusties jautājuma iz�ķir�anā pēc būtības par to, vai apelacijas sūdzības iesniedzēja minētie fakti uzskatami par jauniem apstākļiem 861. p. aprādītā nozīmē. Pārbaudīt �o jauitājumu Tiesu palata va_r tikai pēc tam, kad apelacijas sūdzība nonākusi viņas izsprie�ana pec būtības 875. un turpm. p. paredzētā kārtībā (26/543; IV, 107).

Par �ajā pantā minētiem jaunatklātiem apstākļiem uzskatami tādi 3 materiali, bet ne procesuālā rakstura apstākļi, kas nevarēja būt zināmi sprieduma taisī�anas laikā ne lūdzējam, ne tiesai (36/301; XII, 403).

861. un 911. panti gan runā par krimināltiesās spriedumu, bet viltoju- 4 trtu aktā var konstatēt, ne tikai krimināltiesā, bet arī civiltiesa, ja pirmai tas kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams. Tādā gadījumā divu mēne�u termiņ� skaitamis no laika, kad civiltiesas spriedums stājies likumīgā spēkā (CKI) kops. 38/3; XIV, 165).

Prasību pēc 239. p. un ārkārtēju apelaciju nekad nevar savienot vienā 5 rakstā, un tādēļ arī prasītājs savā lūgumā nevar atsaukties uz CPL pantiem, no kuriem viens attiecin'ams uz prasībām un otrs uz ārkārtējām apelacijām (CKD kops. 38/22; XIV, 468).

Konstatējot ārkārtējas apelacijas iesnieg�anas priek�noteikumu trū- 6 kurnu. Tiesu palata var noraidīt atbildētāja ārkārtējo apelacijas sūdzību, neapsprie�ot �o sūdzību tajās daļās, ar kurām atbildētājs apstrīdējis apgabaltiesas sprieduma pareizību pēc būtības (36/1608; XIII, 56).

Atbildētājs, apstrīdot zemākās instances spriedumu uz tā pamata, ka 7 viņa paraksts uz dokumentu ir viltots, var iesniegt tikai' parasto, bet ne ārkārtējo apelaciju (34/2150; X, 550).

Nodokļu departamentam, nepārsūdzot lēmumu par nodokļu aprēķinā- 8 �anu blakus sūdzības kārtībā, nav tiesības taisīt no sevis uzrēķinu, pretēji spēkā nāku�am tiesas lēmumam; tikai tad, kad atklājas jauni apstākļi, kuri dod iemeslu lēmuma grozī�anai. Nodokļu¹ departaments var 816. un 908. p. kārtībā lūgt lietu skatīt cauri no jauna (27/101; III, 154).

Ja Nodokļu departaments no paziņojuma par mantojuma saturu un 9 vērtību ir informēts, ka tiesā tiek vesta testamenta lieta, tad viņ� nevar uzskatīt par jaunu apstakli to faktu, ka �aja testamentā kādai personai ir novēlēts legats (34/274; XI, 18).

Ja Nodokļu departaments ievācis mantojuma novērtē�anas datus pēc 10 tiesas lēmuma taisī�anas, tad �ie dati nav uzskatami par jauniem apstākļiem 86L un 908. p. nozīmē, bet tikai par jauniem pierādijumiem, un tie nevar būt par pamatu blakus sūdzības iesnieg�anai pēc termiņa (TP 35/699b; 297).

'Ijesu palatas lēmums, ar kuru atstāts bez ievērības parta lūgums par 11 ārkārtējās apelacijas pielai�anu, pārsūdzams kasacijas kārtībā, ievērojot pie tam 914. pantu (34/573; XI, 131).

Sk. tezes zem' 908. p.

862. Ja prāvnieks nomirst pirms viņa apelacijas termiņa beig�anās, tad �ā termiņa tecējums apturams, kamēr spriedums, uz pretējās puses lūgumu, nav pasludināts aizgādnim, kas iecelts par atstāto mantu, vai arī personām, kas apstiprinātas mantojuma tiesībās uz miru�ā mantu. 1864. g. 41477 75i. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 163. p.

863. Pretējā puse var lūgt attiecīgo iestādi, lai nekavējoties ieceļ par mantu aizgādni, neatkarīgi no miru�ā mantinieku lūguma. 1864. g. 41477, 752. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 163. p.; 1937. g. 202, II.

864. Ja pilnvarnieks, kas pilnvarots apelacijas iesnieg�anai, nomirst pirms apelacijas termiņa notecējuma, tad �ā termiņa tālākais tecējums viņa pilnvaras devējam sākas no tās dienas, kad tam pasludināts spriedums. 1864. g. 41477, 753. p.

865. 862. un 864. pantā norādītos gadijumos apelacijas iesnieg�anai noliekams pēc miru�ā nāves dienas atliku�ais laiks, ja atlicis ne mazāk par divām nedēļām; pretējā gadijumā nosakams divu nedēļu laiks. Turp., 754. p.; 1937. g. 202, II.

866. Apelacijas sūdziba, uz priek�sēdētāja rīkojumu, atdodama atpakaļ līdz ar paziņojumu:

1) kad tā iesniegta pēc noteikto termiņu notecējuma;

2) kad sūdzību iesniedzis pilnvarnieks, kas nav pilnvarots iesniegt apelaciju (a). un

3) kad nav norādīti iemesli, kuru dēļ tās iesniedzējs spriedumu ieskata par nepareizu (b).

(a) 1864. g. 41477, 755. p.; 1930. g. 100, 111, 755. p. � (b) 1935. g. 87,

II, 866. p. 3. pk.

1 Ja pilnvara aiz kaut kāda iemesla lietā nav atrodama, vai nu tamdēļ, ka iesniedzot apelacijas sūdzību pilnvara nebūtu pielikta, vai, ka pie lietas atstātais pilnvaras noraksts būtu gājis zudumā, pilnvarniekam ir tieslba iesniegt tiesai pilnvaru, kā 9ava pilnvarojuma pierādījumu, ja vien no pilnvaras ir redzams, ka persona, kura iesniedz pilnvaru, bija uz to pilnvarota sūdzības iesnieg�anas laikā (29/111; V, 106).

2 Ja otrās instances priek�sēdētājs ir virzijis kasacijas sūdzību Sc-natam uz lietā eso�ās nepietieko�ās pilnvaras pamata un Senāts tādēļ kasacijas sūdzību atstājis bez caurlūko�anas, tad pēc �āda lēmuma nekāda kasacijas sūdzības papildus caurskatī�ana Senātā vairs nav iespējama, ia arī lietai tiktu pievienota pietieko�a pilnvara (32/2877; IX, 583).

3 Izdodot 1935'. g. noveļu (866. p. 3. punkts), likumdevējs ir domājis cīnīties ar tuk�ām apelacijas sūdzībām, kuras iesniedz lietas novilcinā�anas nolūkā. Ar �o novēlu tomēr nav domāts noraidīt nemākulīgi sastādītās

apelacijas sūdzibas, ja vien no tā satura kaut netie�i saskatami iemesli, kādēļ parts nav mierā ar tiesas spriedumu. 866. p. 3. punkts nav iztulkojams papla�ino�i un tas nav attiecinams uz gadījumu, kad iemesli nav uzdoti izsmeļo�ā veidā (39/118; XV, 111).

867. Apelacijas sūdzība, uz priek�sēdētāja rīkojumu, kas pasludinams lūdzējam, atstājama bez tālākvirzī�anas:

1) kad tā sastādīta neievērojot noteikumus par zīinognodokli;

2) kad tai nav pielikta tiesu nodeva, un

3) kad nav pielikti apelacijas noraksti pienācīgā eksemplāru skaitā.

�ā panta pirmā daļā minētos gadijumos lūdzējam nosakams zīmognodokļa, kā ari apelacijai nepielikto nodevu vai norakstu iesnieg�anai ne ilgāks termiņ� kā līdz apelacijas termiņa notecējumam, bet ja no pēdējā atlicies mazāk par septiņām dienām, tad septiņu dienu termiņ�, skaitot no tā laika, kad pasludināts priek�sēdētāja rīkojums par �o priek�metu. 1864. g. 41477, 756. p.; 1930. g. 100, III, 756. p.

Ja apelacijas sūdzību iesniedzis prāvnieka pilnvarnieks, tad tiesas paziņojums par apelacijas sūdzības atstā�anu bez tālākvirzī�anas jāsūta nevis pa�am prāvnidkam, bet tikai pilnvarniekam (26/112, III, 91).

Sk. arī 3. tezi zem 879. p.

No 867. p. satura neizriet, ka paziņojums par apelacijas sūdzības atstā�anu bez virziena tiesas nodevu nesamaksas dēl biitu izsniedzams tie�i pa�am prāvniekam un nevis viņa pilnvarniekam (37/127�; XIV, 25).

�ajā pantā paredzētais 7 dienu termiņ� ir prekluzivs, kāpēc iztrūkuma neuovēr�anas gadi jumā dotā termiņā, parsudzība izsniedzama atpakaļ, piemērojoties 374. pantam (TP 38/55b; 575).

Grie�oties pie jautājuma iz�ķir�anas, vai tiesai jāuzskaita savā paziņojumā atsevi�ķi visi¹ tie pielikumu noraksti, kuri nav atradu�ies pie apelācijas sūdzības, jāatzīst, ka likums gan prasa, lai prāvniekiem butu skaidri zināms, kādi dokumenti vai dokumentu noraksti viņiem vēl būtu jāiesniedz. Tādēļ piemēram¹, ja pretējā pusē piedalas vairākas personas, bet pielikts tikai viens pats vai neviens apelacijas noraksts, vai, ja pie apelacijas iesniegti da�;i dokumenti oriģinālā, tad paziņojumā gan jāuzrāda, cik eksemplāros jāiesttiedz attiecīgi noraksti (21/136; I, 94).

�is pants ir piemērojams arī tad, ja apelacija nav parakstīta (32/1584; VIII, 110).

868. Blakus sūdzības par apelacijas atpakaļdo�anu pielai�amas divu nedēļu laikā no tās dienas, kad vina izsniegta atpakaļ. 1864. g. 41477, 757. p.

869. Apelacijas sūdzību saņēmusi, apgabaltiesa piesūta tās norakstu pretējai pusei, lai viņa uz to iesniegtu paskaidrojumu Tiesu palatai. 1864. g. 41477, 758. p.

Par sprieduma kasacijas iemeslu atzīstama pretapelacijas sūdzības izsnieg�ana pretējai pusei pēc lietas izsprie�anas Tiesu palatā (35/1092;

XII, 45).

870. Ja apelacijas sūdzībā nav uzdota pretējās puses dzīves vieta, tad sūdzības noraksts nosūtams uz to viņas dzīves vietu, kura uzdota iztiesājot lietu apgabaltiesā (a).

Ja atbildētājs, kas aicināts tiesā ar sludinājumu Valdības Vēstnesī, nav paziņojis tiesai savu dzīves vietu, tad apelacijas sūdzības noraksts un citi atbildētājam izsniedzamie raksti un paziņojumi pievienojami lietai (b).

(a) 1864. g. 41477, 759. p. � (b) 1937. g. 202, III, 870. p.

Nav Senata pienākums izsniegt pretējai pusei kasacijas sūdzības norakstu, ja tiesa tādu nav varējusi izsniegt pretējās puses neatnāka�anas dēj, bet gan tā izsnieg�ana uzdodama otrai instancei (CKI) 37/26;

XIII, 403).

871. Paskaidrojumu iesnieg�anai uz apelacijas sūdzību pretējai pusei nosakams mēne�a laiks no tās dienas, kad viņa saņēmusi norakstu. Par to dienu, kufā nodots apelacijas sūdzības noraksts, paziņo sūdzības iesniedzējam. 1864. g. 41477, 760. p.; 1935. g. 87, III.

872. Uz apelacijas sūdzību iesniegtais paskaidrojums pieņemams arī pēc iepriek�ējā (871.) pantā minētā termiņa, bet ne vēlāk par divām nedēļām pirms tās dienas, uz kuru lieta nolikta iztiesā�anai. 1930. g. 100, i, 76i. p.

873. Pa�u apelacijas sūdzību, kopā ar visu akti, kā arī to pavēstu otros eksemplārus, ar kurām reizē izsniegti lietas dalībniekiem apelacijas sūdzības noraksti, apgabaltiesa tūliņ pēc to saņem�anas nosūta Tiesu palatai. 1864. g. 41477, 762. p.

874. Apelacijas sūdzība par daļas spriedumu virzāmā uz Tiesu palatu tikai kopā ar pārsūdzību par apgabaltiesas spriedumu prasības pārējās daļās (gala spriedumu), bet ja �is pēdējais nav pārsūdzēts � pēc tā pārsūdzības termina notecējuma. 1930. g. 100, II, 762'. p.

II. Tiesu palata apelacijas kārtība ienāku�o lietu iztiesa�ana.

875. Iekam beidzies termiņ� paskaidrojumu iesnieg�anai uz apelaciju, prāvniekiem jāpaziņo Tiesu palatas kancelejā par viņu izraudzīto uzturē�anās vietu Rīgā vai par to, ka viņi ir iecēlu�i sevi�ķus pilnvarniekus papīru saņem�anai (413. p.). Ja kāda no pusēm neievēro �o noteikumu, visas pavēstes un papīri, kas tai izsniedzami, atstājami Tiesu palatas kancelejā. 1914. g. 1448, l, l,

763. p.; 1918. g. 10, 6. p.

Nav savienojams ar 875. panta noteikumu mērķi un racionalo pamatu 1 atsvabināt tiesu no pienākuma izsniegt partam papīrus arī tad, ja viņ� savu adresi pat pieteicis pēc 875. pantā paredzētā termina, ja vien �o papiru izsnieg�ana būtu iespēiama pirms sēdes un lieta ar to netiktu novilcināta (28/63; V, 116).

Ziņojumu un papiru atstā�anu tiesas kanclejā nav domāta kā sods par 2 413. p. resp. 875. p. noteikumu neizpildī�anu, bet notiek vienīgi aiz faktiskas neiespējas tos izsniegt prāvniekam; tādēļ, ja ir kaut mazākā iespēja prāvniekam tos izsniegt, tiesai nav pamata to nedarit (31/85; VIII, 110).

Pieprasīt no prāvnieka juridiskas adreses uzdo�anu Tiesu palata nav 3 spiesta (33/1*82; X, 21).

�is pants neuzliek sūdzētājam (apelatoram) par pienākumu jau pa�ā 4 sūdzībā (apelacijas vai blakus sūdzībā) uzdot Tiesu palatas kanclejai viņa izraudzīto uzturē�anās vietu Rīgā, bet gan viņam �ī vieta jāuzdod tiesai, iekam beidzies termiņ� paskaidrojumu iesnieg�anai uz apelacijas (resp. blakus) sūdzību (35/1058; XII, 45).

876. Pretējā puse, lidz ar paskaidrojumu uz apelaciju, un katrā ziņā ne vēlāk par �ā paskaidrojuma iesnieg�anai nolikto termiņu (871. p.), var lūgt, lai groza spriedumu nevien tajās daļās, ii7. kurām attiecas apelacija, bet arī citās sprieduma daļās, kas attiecas uz pārsūdzētāja tiesībām. 1864. g. 41477, 764. p.

Arī miertiesne�u iestādēs ir pielai�amas pretapelacijas (38/468; 1 XIV, 544).

Pretapelacijas sūdziba, kas iesniegta pēc apelacijas termiņa notecē- 2 �anas 876. p. paredzētā kartība, nav atstājama bez caurlūko�anas, ja kāda iemesla dēl bez caurlūko�anas atstāta pati apelaciias sūdzība (38/615; XIV, 471).

Pēc 945. un 876. p. izpratnes pretkasacijas sūdzības iesnieg�anai ne- 3 piecie�ami, lai galvenā kasacija būtu vērsta pret pretkasacijas iesniedzēja tiesībām (.39/64; XV, 198).

877. Iepriek�ējā (876.) pantā minētais paskaidrojums iesniedzams palatai, kas to izsniedz pretējai pusei uz vispārēja pamata. Turp., 765. p.

Ja lieta, kurā ienākusi apelacija, atrodas vēl pirmā instancē blakus jautajumu izlem�anai, paskaidrojumi un kontrapelacijas iesniedzamas tai instancei, kurā atrodas iztiesājamā lieta (TP 36/835b; 402).

878. Ikvienam no tiem, kas ir par prasītājiem vai atbildētājiem vienā pusē, ir tiesība pievienoties apelacijai, kuru kāds no viņiem iesniedzis. �ī pievieno�anās jāizdara, iesniedzot par ta sevi�ķu lūgumu Tiesu palatai 871. pantā norādītā terminā. 1864. g. 41477, 766. p.

1 Noteikums par pievieno�anos apelacijas sūdzībai nav attiecinams uz blakus sūdzībām (31/2243; VIII, 110).

2 Pievienoties pārsūdzībām var tikai prasību lietās, bet ne blakus lietās (TP 31/61b; 137).

3 678. p. noteikumi nav piemērojami kasacijas sūdzībām, jo 915. p. nenorada uz 878. p. (29/1033; V, 116).

879. Kad saņemts paskaidrojums uz apelacijas sūdzību, vai kad notecējis tās iesnieg�anai noteiktais termiņ� (871. p.), priek�sēdētājs nosaka dienu lietas iztiesā�anai, par ko arī paziņo prāvniekiem (a).

Prasības lietas par neizmaksātu darba algu (36. p. 2. piez.) noliekamas izsprie�anai uz tiesas sēdi, ievērojot 404. pantā noteikto kārtību (b).

(a) 1864. g. 41477, 767. p. � (b) 1925. g. 110, I, 767. p.; 1930. g. 82, A, III; 1935. g. 87, III.

1 Tiesas sēdes dienu apelacijas sūdzības caurskatī�anai noteic priek�sēdētājs pēc sava ieskata ar tādu aprēķinu, ka pavēsti uz nolikto tiesas sēdi var izsniegt tik laikus, ka partiem būtu iespējams ierasties uz tiesu.

2 402. p. attiecas uz atbildētāja aicinā�anu uz pirmo tiesas sēdi un viņa nolūks ir dot atbildētājam iespēju iepazīties ar prasību, bet �is pants nav piemērojams partu aicinā�anai uz nāko�ām sēdēm un jo mazāk otrā instancē (26/275; VII, 108).

³ Ja apelaciju iesniedzis prāvnieka pilnvarnieks, tad par apelacijas sūdzības caurlūko�anu jāpaziņo vienīgi pilnvarniekam, bet nevis arī pa�am prāvniekam (30/1060; VIJ, 101).

880. Tiesas loceklis-referents lietas iztiesā�anai noliktā sēdē referē lietas apstākļus, ja to lūdz kaut viena puse, pēc kam klāteso�ās puses pielai�amas mutiskā sacīkstē. 1935. g. 87, i, 880. p.

881. Prāvnieku sacīkstē pirmais vārds pieder pārsūdzētā-jam, bet ja abas puses iesniegu�as apelacijas sūdzības, tad prasītājam. 1864. g. 41477, 769. p.

882. Prāvnieku prombūtne referē�anas laikā neaptur sprieduma taisī�anu bez viņu mutisko paskaidrojumu noklausī�anās. Vienas puses prombūtne neatņem otrai tiesību dot mutiskus paskaidrojumus. Turp., 770. p.

883. Pierādijumus pārbauda vainu Tiesu palata savā sēdē, vai, viņas uzdevumā, kāds no Tiesu palatas locekļiem, vai ari apgabaltiesa caur saviem locekļiem, vai vietējais iecirkņa miertiesnesis, ievērojot 587. panta otrās daļas, 588.�590. un 595. panta noteikumus. 1935. g. 87, I, 883. p.; 1939. g. 79. 111, 883. p.

884. Palatai jāizsprie� katra lieta, nesūtot to atpakaļ uz apgabaltiesu jaunai caurlūko�anai un izsprie�anai. 1864. g. 41477, 772. p.

Tiesu palatai jāizspnie� katra lieta, nenododot to atpakaļ apga'baJfcie- l sai jaunai caurlūko�anai. Atkāp�anās no �ā principa pielai�ama tikai tad, kad apgabaltiesa pielaidusi tādus CPL pamatnoteikumu pārkāpumus, kas nedod apel'acijas instancei iespēju lietu izspriest, piem., ja kāds prāvnieks pavisam nav aicināts uz pirmās instances_ sēdēm. Neizsaucot sudzetāju uz pēdējo tiesas sēdi, kurā lieta izspriesta pec būtības, nav pielaisti tik svarīgi likuma pārkāpumi, ka būtu jāatkāpjas no 884. p. noteikuma (28/856;

V, 117).

Otras instances atteik�anās no lietas caurskatī�anas pēc būtības un 2 lietas nodo�ana izsprie�anai zemākai instancei atļauta tikai ārkārtīgos gadījumos, aiz zemākās instancē pielaistiem CPL etementaru pamatnoteikumu pārkāpumiem, kādus apelacijas instance no savas puses koriģēt vairs nevarētu un kādi nedotu apelacijas instancei iespēju lietu izspriest likumīgā kārtībā, piem., kad kāds no partiem nav izsaukts uz pirmās instances sēdēm. Sk. 2*8/856 (34/414; XI, 133).

Ja pirmā instance pārkāpusi procesa pamatnoteikumus, piem., neuz- 3 aicinājusi pusi tiesā, tā kā tai nav bijis iespējams izmantot 2 instances, tad otrā instance, atceļot pirmās instances spriedumu, var nodot lietu pirmai instancei caurlūkot no jauna. Tomēr, ar prāvnieku piekri�anu, otrā instance var arī pati lietu iz�ķirt (prof. Bukovska CP māc. grām. 457.,

458. lpp.).

Otrai instancei, noraidot atbildētāja iebildumu par res judicata, ne- 4 bija pat tiesības lietu nodot pirmai instancei izsprie�anai �pēc būtības�, jo �āds aizrādījums nav uzskatams kā noraidijums, un tāpēc jautājums par res judicata taisni pats par sevi ir jautājums pēc būtības (31/2186;

VIII, 95).

Sk. arī 3. tezi zem C. p. un tezes zem 16. p.

885. Palata lūko cauri tikai tās daļas no apgabaltiesas sprieduma, kuras pārsūdzējusi viena vai otra puse. Turp., 773. p.

Bez Nodokļu departamenta pārsūdzības par zemākās instances lē- 1 mumu, kurā prāvniekiem uzlikts zīmogsods neattiecīgā apmērā, augstākai instancei nav tiesības atcelt, vai grozīt zemākas instances lēmumu. Re-formatio in pejus arī zīmognodokļa lietās pielai�ama tikai uz pretinieka sūdzības pamata (21/124; I, 147).

Otrā instance, paaugstinot sakarā ar Nodokļu departamenta sūdzību 2 bezatlīdzības pārējas nodevu, salīdzinot ar pirmās instances aprēķināto, nav saistīta ar tām pirmās instances motivos pielaistām nepareizībām nodevas aprēķinā, kuras mantinieki nav pārsūdzēju�i. Vienīgi tad, ja otrās

instances pareizais aprēķins novestu pie pirmās instances apreķinata nodevas apmēra samazinā�anas, viņa, ņemot vera mantinieku pārsūdzībās iztrūkumu, nevarētu pirmās instances apreķinato nodevas apmēru samazināt un viņai atliktu vienīgi Nodokļu departamenta sūdzību atstāt bez ievērības (38/858; XV, 56).

3 Otrā instancē, kurā sakarā ar maksātnespējīgā parādnieka iesniegto

sūdzību izlemjams jautājums par viņa apcietinā�anu, kreditori var atsaukties uz tādiem iemesliem parādnieka apcietinā�anai, uz kuriem apgabaltiesa savā lēmumā nav atsaukusies (39/185; XV, 123).

886. Palatas spriedumā noteikti jāatzīmē, vai viņa apstiprina vai atceļ apgabaltiesas spriedumu, vai arī da�ās daļās apstiprina, bet citās atceļ, un uz kādiem pamatiem. i834.g. 41477, 774. p.

Atstājot prasību bez caurlūko�anas, Tiesu palatai jāatcel apgabaltiesas spriedums, ar kuru prasība atraidīta (33/239-, IX, 382).

887. Kad palata spriedumu taisijusi, viņa nosūta lietu atpakaļ apgabaltiesai kopā ar sava sprieduma norakstu. Turp., 775. p. '

888. Apgabaltiesas spriedumu atceļot, palata uzliek tiesu izdevumus zaudēju�ai pusei, bet 995. pantā norādītā gadijumā sadala tos starp abām pusēm. Turp., 776. p.

Tiesu palatai nav likumīga pamata, atstājot atbildētāja apelacijas sūdzību bez caurskatī�anas, uzlikt viņam tiesas un lietas ve�anas izdevumus prasītājam par labu. Tiesu palatai nav tiesības piemērot Tiesu iek. V piel. 1. p., io �is pants attiecas uz lietas izsprie�anu pēc būtības (30/1711;

VII, 91).

889. Ja prāvnieks uzdod jaunus apstākļus vai pierādījumus, ko viņam bijis iespējams izdarīt agrāk, tad Tiesu palata, atzīdama, ka ar tādu prāvnieka vainas dēļ novēlotu apstākļu vai pierādījumu uzdo�anu ir aizkavēta lietas iztiesā�ana, var uzlikt vainīgam prāvniekam naudas sodu valstij par labu no desmit līdz deviņdesmit latiem; �o sodu var palielināt līdz trim procentiem no prasības sumas, ja tā pārsniedz trīs tūksto�i latus. Priek�sēdētājam jāaizrāda prāvniekiem uz novēlojama sekām (a).

Minēto sodu var uzlikt ari vainīgam prāvnieka pilnvarniekam.

Lēmumu par prāvnieka vai pilnvarnieka sodī�anu var pārsūdzēt divu nedēļu laikā, bet sūdzību virza uz nāko�o instanci tikai pēc lietas izsprie�anas. Uzliktais sods tūliņ jāpiedzen, ja vien tiesa nav nolēmusi izpildī�anu apturēt (b).

(a) 1930. g. 100, I, 776'. p. � (b) 1939. g. 79, II, 889. p.

Sk. tezi zem 432. p.

890. Visos gadijumos, kam iepriek�ējos pantos nav paredzēti sevi�ķi noteikumi, lietu iztiesā�anai palatā piemērojami uz apgabaltiesām attieco�ies noteikumi, izņemot 375. panta otrās daļas noteikumus. 1864. g. 41477, 777. p.; 1939. g. 79, III, 890. p.

III. Apelacijas tiesibas atjauno�ana.

891. Apelacijas tiesība atjaunojama gadijumos, kad apelacijas sūdzības iesnieg�ana nokavēta sevi�ķu neparedzētu, no prāvnieka gribas neatkarīgu apstākļu dēļ un lūgums par apelacijas tiesības atjauno�anu iesniegts divu nedēļu laikā no tās dienas, kad izbeidzas apelacijas termiņ�. 1935. g. 87, I, 891. p.

Pasta iestādes vaina pie sūtijuma novēlo�anas nedod tiesai tiesību pieņemt pārsūdzību pēc termiņa notecējuma, bet gan pārsūdzētajam ir tiesība prasīt pārsūdzības termiņa atjauno�anu (20/112; I, 111).

Likums vispār neparedz sprieduma noraksta izsūtī�anu, izņemot likumā sevi�ķi paredzētos gadījumus, un tādēļ parta lūgums izsūtīt viņam sprieduma norakstu nemaz neatsvabina viņu no pienākuma no sevis noskaidrot tiesā, vai spriedums ir sagatavots laikā galīgā veidā, neatkarīgi no tam, vai un kad viņ� būtu saņēmis izsūtamo sprieduma norakstu. Ja pats sūdzētājs vainīgs apelacijas termiņa neievēro�anā, tad varbūtēja konkurējo�a vaina no policijas puses lomu nespēlē un pati par sevi nedod tiesību prasīt apelacijas atjauno�anu (25/345; IĻ 132).

Iesniedzot pretēji 855. p. apelacijas sūdzību tie�i Tiesu palatai, lūdzējs nevar atsaukties ka uz apelacijas termiņa atjauno�anas faktu pamatu uz to apstākli, ka Tiesu palatas kancleja nav tūliņ viņai nosūtijusi atpakaļ nepareizi tie�i otrai instancei iesniegto apelacijas sūdzību (27/90; III, 102).

Tam apstāklim, ka kanclejas ierēdnis prāvniekam nepareizi paskaidrojis apeļacijas termiņu, nav nozīmes, jo publikai nav jārēķinas ar kanclejas ierēdņa aizrādījumiem un paskaidrojumiem ārpus viņa uzdevuma Tobe�ām (33/1397; IX, 335).

Ja no lietas nav redzams, ka miertiesnesis savu rezoluciju būtu pasludinājis un paskaidrojis sprieduma pārsūdzības kārtību un termiņu, tad �is apstāklis var būt par iemeslu apelacijas termiņa atjauno�anai (26/636;

III, 101).

Sk. tezi zēn� 194. p.

892. Apelacijas tiesība atjaunojama arī tādā gadijumā, kad spriedums nav izgatavots noteiktā laikā (806. p.).

Lūgums par apelacijas tiesības atjauno�anu iesniedzams ne vēlāk kā septiņu dienu laikā, skaitot no dienas, kad izbeidzas apelacijas termiņ�. Turp., 892. p.

893. Lūgumi par apelacijas tiesības atjauno�anu iesniedzami tai tiesai, kas taisijusi spriedumu, un pēc sprieduma izgatavo�anas

izlemjami tajā pa�ā tiesā, aicinot prāvniekus. Par �iem lēmumiem var iesniegt sūdzību Tiesu palatai septiņu dienu laikā no tās dienai, kad lēmums pasludināts. 1935. g. 87, i, 893. p.

Piezīme. Blakus sūdzības par apelacijas termiņa neat-jauno�anu var iesniegt ari tie�i Tiesu palatai, pie kam otrās instances tiesā var nolikt lietu sēdē, nenogaidot pretējās puses rakstisku paskaidrojumu. 1930. g. 100, 11, 780. p. piez.

894. Apelacijas tiesību atjaunojot, apelacijas iesnieg�anas nosakams mēne�a termiņ�. 1935. g. 87, I, 894. p.

895. Jaunais termiņ� apelacijas sūdzības iesnieg�anai skai-tams vai nu no tās dienas, kad pasludināts tiesas lēmums par apelacijas tiesības atjauno�anu, vai no dienas, kad prāvnieks saņēmis sprieduma norakstu, skatoties pēc tā, kas noticis agrāk. Turp., 895. p.

Ja prāvnieks nav saņēmis laikā sprieduma norakstu, viņ� noteikti zin, ka pārsūdzības tiesības viņam atjaunos. Bet tāpat viņ� zin, ka tiesa viņam dos likumā paredzēto termiņu, kas skaitīsies no sprieduma saņem�anas dienas, ja tā 'iekritīs pirms tiesas lēmuma dienas. Prāvniekam tādēļ iānodro�ina savs stāvoklis ar pārsūdzības iesnieg�anu, kaut arī vēl nebūtu taisīts lēmums par termiņa atjauno�anu (36/711; XIV, 631). Sk. ari 37/65 (XIII, 554).

IV. Tiesā�anas kārtība blakus sūdzībās pret apgabaltiesu.

896. Sūdzibas par apgabaltiesas lēmumiem nav pielai�amas atsevi�ķi no apelacijas pēc lietas būtības, izņemot likumā tie�i norādītos gadijumus (344., 677., 678., 696., 764., 773.,

837., p. 853. p. piez., 868., 893. un 1463. р.). 1914. g. 902, V, 1, 783. р.; 1930. g. 100, III, 783. р.; 1937. g. 202, II.

1 Sūdzības par apgabaltiesas lēmumiem pielai�amas � atsevi�ķi no pārsūdzības pēc lietas būtības � tikai 896'. p. paredzētos gadijumos, kā arī tad, ja ar apgabaltiesas lēmumu galīgi tiek iz�ķirts jautājums par kāda tiesībām un pēc �ī lēmuma tajā pa�ā lietā nevar nākt lēmums pēc lietas būtības. Lieta par naudas sadalī�anu kreditoru starpā atzīstama par galīgi iz�ķirtu pirmā instancē tikai ar 1Э62. p. noradīto tiesas lēmumu (35¹/1589; XII, 183).

2 Kaut gan no 896. p. satura izriet, ka blakus sūdzības iesniedzamas atsevi�ķi no apelacijas ne tikai gadijumos, kad tiesa galīgi iz�ķir kadu jautājumu par kādām tiesībām, bet arī citos gadījumos, piem., 696. p. par tiesas lēmumiem attiecībā uz prasību nodro�inā�anu, 67�. p. par piekritības noraidījuma atstā�anu bez ievērības, � tomēr jāatzīst, ka blakus lēmumus vispār var pārsūdzēt atsevi�ķi no apelacijas tikai tad, 1) kad apelacijas iesnieg�ana vispār nav iespējama, t i. kad ar blakus lēmumu izbeidz lietu, neizsprie�ot to pēc būtības, un nav citādas iespējas pārsūdzēt Iē-

immiu. �e ir tā sauc. ipierela denegatae iustitae (sal. 675., 677., 661., 667. un c. p.) un �2) kad blakus lēmuma pārsūdzē�ana ir gan iespējama kopā .ir apelaeijii, ltel Initu novēlota un nesasniegtu savu mērķi, t. i. kad pārsūdzība, ko pieņemtu un lūkotu cauri kopā ar apelaciju, nevarētu vairs novērst I>I.iI 11s k imuna ļaunās sekas (sal. 344., 338., 678., 679., 606. p. un l>roI. Huluiv.kis, Civilprocesa mācības grām. 525., 526. lpp.). Tā kā adju-iliK;u l|;i'. U mums pēc sava rakstura pielīdzināms spriedumam, tad minētie iiotriK inni piemērojami¹ arī nekustamās mautas publiskas pardo�anas ga-illjiiitins Cili/1055; XIII, 246, 247).

Izsole pārdots imobils ir apstiprināms pircējam ar lēmumu, bet ne tu aprlrilmnu. Tādēļ arī �āda lēmuma pārsūdzē�anas kārtība noteicama novīs pOe sprieduma pārsūdzē�anas noteikumiem, bet pēc noteikumiem, Kurus likums paredz lēmumiem (26�/216-; III, 102).

Kreditoram nevar atņemt tiesību pārsūdzēt adjudikacijas lēmumu tikai tamdēļ, ka viņ� nepareizi jau bija iesniedzis blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru paturē�anas tiesības pie�ķirtas citam kreditoram, kāds lēmums atsevi�ķi vispār nebija pārsūdzams (3G/1055; XIII, 247).

Ja kreditors atrod, ka ar tiesas adjudikacijas lēmumu viņa pretenzija nepareizi pielīdzināta chirografām pretenzijām, tad viņam �īs lēmums savlaicīgi jāapstrīd. �is lēmums galīgi iz�ķir jautājumu par kreditora priek�rocībām, un �āds galīgs lēmums pārsūdzams atsevi�ķi pirms naudas sadalī�anas (34/73; X, 454).

Tiesas lēmums, ar kuru noraidīts kreditora lūgums atstāt viņam nekustamu īpa�umu pēc nenotiku�as izsoles, ir parsudzams blakus sūdzības kārtībā (33/696; IX, 536).

Lēmumi par procespapīru atstā�anu bez virziena nav pārsūdzami ar blakus sūdzībām (33/2591; X, 182). Sk. arī 33/2256 (X, 20).

Apgabaltiesa ar lēmumu apturēt naudas izdalī�anu starp kreditoriem uii pievienot naudas izdalī�anas lietu parādnieka maksātnespējības lietai faktiski galīgi iz�ķir jautājumu par to, vai kreditoriem ir tiesība saņemt apmierinājumu no naudas sumas, kura ienākusi no parādnieka mantas pārdo�anas 1367. p. un turpm. pantu (speciālā konkursa) kārtībā, jeb vai viņu tiesības uz �o sumu ir skatamas cauri no konkursa valdes fcenerala konkursa kārtībā. Tādu lēmumu var pārsūdzēt blakus sūdzības kārtībā, un Tiesu palatai �ī blakus sūdzība jāskata cauri pēc būtības (29/196; V, 120).

�is pants piemērojams arī apsardzības lietās, ciktāl speciālie noteikumi par apsardzības lietām neparedz sevi�ķus pārsūdzības termiņus. Tāpēc arī pirmās instances lēmums mantinieku apstiprinā�anas lietā, kurā izdarīta proklama, pārsūdzama �ajā pantā noradītā termiņā (36/1007; XII, 595).

Lēmumus par adopcijas apstiprinā�anu, tāpat kā pārējos tiesas lēmumus apsardzības lietās, var pārsūdzēt blakus sūdzības kārtībā tikai lietas dalībnieki, pie kuriem adopcijas lietās atzīstami adoptēt_aj[ un adoptējamais, resp. viņa vecāki vai aizbildņi, bet ne adoptējama arlaulības tevs (34/666; X, 312).

Par 676. p. pārkāpumu nevar sūdzēties blakus sūdzības kārtībā (35/683; XI, 368).

12 Atbildētājs nevar pārsūdzēt ar blakus sudzību tiesas lēmumu, ar kuru atstats bez ievērības viņa iebildums par prasības priek�laicību (35/683*;

XI, 368).

>3 Tiesas lēmums, ar kuru mantiniekam uzlikts par pienākumu paziņot, vai viņ� pieņem mantojumu vai atsakas no tā, nav pārsūdzams blakus sūdzības kārtībā, jo �adam lēmumam ir tikai lietas sagatavo�anas nozīme un pec ta ir iespējams lēmums, kas galīgi iz�ķir jautājumu par tiesībām vai lietas būtību (34/104; X, 446).

�4 Apgabaltiesas vicepriek�sēdētāja rīkojumu piedzīt prāvniekam uz

likto sodu, kamēr viltojuma strīd's nav gaKgi iz�ķirts, nevar pārsūdzēt atsevi�ķi no apelacijas sūdzības, jo 896. pants tādu gadījumu neparedz (38/1122; XIV, 635).

15 896. p. nav_paredzējis, ka tāds lēmums, kas taisīts uz 651. un 652.

pantu pamata, būtu pārsūdzams atsevi�ķi no apelacijas pēc lietas būtības (38/1122; XIV, 633).

'6 Pārsūdzot blakus lēmumu aiz da�ādiem iemesliem, var izteikt iebil

dumus pret blakus lēmumu vairākās blakus sūdzībās (36/300; XII, 600).

17 Blakus sūdzība par pretpuses blakus sūdzības pieņem�anu atstājama bez caurskatī�anas, jo ar to nav iz�ķirta galīgi kāda tiesība (Sen 35/1589). (TP 37/881b; 453).

18 Ja parts, neskatoties uz tiesas atraido�o lēmumu, tomēr vēlas panākt tiesas sēdes protokola izlabojumu vai papildinājumu, tad viņam apelacijas sūdzībā jāpārsūdz arī �is lēmums (37/666; XIII, 632).

19 Likums neaizliedz Makus sūdzētājam Metas gaitā norādīt uz tādiem pierādi jumiem, kas pa�a sūdzība nav minēti (38/795; XIV, 646).

20 Nav atsevi�ķi pārsūdzams tiesas lēmums, ar kuru nosolītājam likts priek�ā sniegt pierādijumus, ka viņ� visu pirkuma sumu par izsolē iegūto nekustamo īpa�umu sedzis skaidrā naudā (34/730; XI, 304).

Sk. arī tezes zem 668. un 678., 6. un 7. tezi zem 749., tezes zem 764., 3. tezi zem 804. un 2. tezi zem 1664. p.

897. Blakus sūdzība nododama tai apgabaltiesai, pret kuru to cej, izņemot sūdzības par vilcinā�anu vai par lieg�anos pieņemt un stādīt palatai priek�ā jau agrāk apgabaltiesai iesniegtu sūdzību, kuras iesniedzamas tie�i Tiesu palatai. Sūdzības par to, ka tiesa pielaidusi sprieduma iepriek�ēju izpildī�anu, un par apelacijas termiņa neatjauno�anu nododamas apgabaltiesai vai arī tie�i Tiesu palatai. 1930. g. īoo, i, 784. i>.

898. Blakus sūdzības iesniedzamas divu nedēļu laikā no lēmuma pasludinā�anas dienas, izņemot likumā tie�i norādītos gadijumus. Sūdzības iesnieg�ana par vilcinā�anu nav aprobe�ota ne ar kādu termiņu. 1864. g. 41477, 785. p.

Piezīme. 891.�895. pantā apelacijas tiesības atjauno�anai noteiktā kārtība attiecas arī uz blakus sūdzībām, bet

lūgumi atjaunot pārsūdzības tiesības iesniedzami septiņu dienu

laikā un, atjaunojot pārsūdzības tiesību (894. p.), nosakams

tāds lemiiņ�, kāds pārsūdzībai likumā paredzēts. 1935. g. 87,

II, 89K |> pii'/..; 1939. g. 79, III, 898. p. piez.

,|.i puses nav izsauktas uz tiesas sēdi, kurā lēmums nolasīts (819. p.), 1 tad ItruiUK � .1 >.iitas a die scientiae (prof. Bukovska CP māc. grām. 526. Ipp.).

SK .� tc/.i zem 764. p.

I m ums par blakus sūdzību termiņa atjauno�anu par zemes grāmatu �i ilod.i|.r. priek�nieka lēmumu iesniedzams nevis apgabaltiesai, bet zemes ki iuii.iIii nodaļas priek�niekam, no kura atkarājas spriest par lūguma ap-inli'i liia.�anu (20/111; I, 143).

899. Blakus sūdzībai, ja tā kautkādi attiecas uz pretējās puses tiesībām, jāpieliek kā pa�as sūdzības, tā arī pie tās piederīgo dokumentu noraksti. 1864. g. 41477, 786. p.

Ņemot vērā, ka sūdzības par bāriņtiesu lēmumiem tiek iesniegtas apgabaltiesai, ka otrai instancei, piemērojoties noteikumiem par blakus sūdzības iesnieg�anu (899.�904. p.), atzīstams, ka �īs sūdzības apgabaltiesā ir izskatamas tādā pa�ā kārtībā, kā blakus sūdzības vispārējā ci-viltiesas otrā instancē, t. i. ar visu to lietas dalībnieku aicinā�anu uz tiesas sēdi, kuru intereses �is lēmums skar (38/1132; XV, 46).

900. Blakus sūdzības iesnieg�ana neaptur ne lietas iztiesā�anu, ne pārsūdzētā lēmuma izpildī�anu, izņemot likumā tie�i norādītos gadijumus. Turp., 787. p.

901. Pieņēmusi blakus sūdzību, apgabaltiesa izsniedz tās norakstu pretējai pusei paskaidrojuma iesnieg�anai. Turp., 788. p.

902. Minētā paskaidrojuma iesnieg�anai noliekams divu nedēļu laiks no tās dienas, kad izsniegts blakus sūdzības noraksts. Turp., 789. p.

Tam partain, kura intereses aizskārtas ar pretējās puses blakus sūdzības iesnieg�anu, ir tiesība, pec analoģijas ar apelacijas sūdzībām, iesniegt arī pretblakus sūdzību. (38/149; XIV, 254).

903. Kad paskaidrojums saņemts vai kad notecējis tā iesnieg�anai noliktais laiks, tiesas priek�sēdētājs nosūta blakus sūdzību un uz to saņemto paskaidrojumu Tiesu palatai, pievienodams, ja atzīst par vajadzīgu, paskaidrojumu arī no savas puses. Turp., 790. p.; 1935. g. 87, III.

904. Ja priek�sēdētājs iesniegtā blakus sūdzībā atrod norādi jumus uz to, ka sūdzība ir pamatota, viņ� to, nevirzot instan�u kārtībā, noliek sēdē, un tiesa, par kuras lēmumu blakus sūdzība

iesniegta, var pati, tajā sastāvā, kas lēmumu taisijis, blakus sūdzību ievērot. Lēmums par to taisams viena mēne�a laikā no blakus sūdzības iesnieg�anas, aicinot uz tiesas sēdi abas puses. 1935 p 87, I, 904. p.

Ja tiesa, lūkojot cauri blakus sūdzību 904. p. kārtība, nav aioinājusi puses uz tiesas sēdi, tad_ �a iemesta dēl vien apgabaltiesas lēmums nav atceļams, jo partam iespējams sniegt savus paskaidrojumus otrā instancē pec jautājuma būtības (TP 36/960 b; 385).

Apgabaltiesa var pati ievērot par viņas lēmumu iesniegto blakus sūdzību vienīgi 904. panta paredzetos_ apstākļos un kārtībā. Sacītais pilnā mērā attiecas arī uz blakus sūdzībām par apsardzības kārtībā taisītiem lemumiem. (TP 38/149 b; 580).

Ja tiesa pati ievērojusi blakus sūdzību, pretējai pusei jādod iespēja savukārt par to sūdzēties. Tādā gadi juma nav pielai�ams, ka pati tiesa tajā pa�ā jautājumā atkal apmierina jauno blakus sūdzību, t. i. atjauno agrāko nupat grozīto stāvokli, bet blakus sūdzība jāiz�ķir augstākā intancē (B. Be-rents, RZ 30/3 � 175. lpp.).

905. Palatas lēmums par blakus sūdzību pasludinams uz vispārēja pamata un pēc tam paziņojams tai apgabaltiesai, pret kuru �ī sūdzība celta. 1864. g. 41477, 79i. p.

Nav likuma, kas prasītu, lai attiecībā uz katru no vairākām blakus sūdzībām tiktu taisīts atsevi�ķs lēmums (35/421; XI, 599).

Likums neaizliedz iz�ķirt vienā tiesas sēdē kā blakus, tā arī apelaci-jas sūdzību tai pa�ā lietā (33/29; IX, 360).

Otrā apak�nodaļa.

Sprieduma atcel�ana.

906. Lūgumi par spriedumu atcel�anu var būt divējādi:

1) lūgumi par spriedumu kasaciju un

2) lūgumi par spriedumu jaunu caurlūko�anu. 1864. g. 41477, 792. p.; 1939. g. 79, IV.

Lūgumi par likumīgā spēkā nāku�a sprieduma atcel�anu, kas pamatoti uz 906. panta da�ādiem punktiem, nav savienojami viena Iuguma, bet par katru no �iem lūgumiem iesniedzams atsevi�ķs lūgumraksts un jāiemaksā atsevi�ķa dro�ības nauda. Ja prāvnieks vienā lūgumā savienojis kasacijas sūdzību�un lūgumu par sprieduma jaunu caurlūko�anu, tad Senāts skata cauri vienīgi kasacijas sūdzību, atstājot lūgumu par sprieduma jaunu caurlūko�anu bez caurskatī�anas (33/2141; IX, 587).

Kasacijas sūdzības pielai�amas tikai par tādiem otrās instances lēmumiem, ar kuriem jautājums par kādas_ personas tiesībām iz�ķirts galīgi un pēc kuriem tajā pa�ā lieta nevar but spriedums pēc būtības (24/31;

I, 108).

Blakus sūdzības Senatani iesniedzamas tikai par tādiem otrās instan- 3 ces lēmumiem, ar kuriem kasacijas sūdzības iesniegtas sūdzētājam atpakaļ, vai par tiesas pielaistu vilcinā�anu, vai par iemaksātās dro�ības naudas neatdo�anu, un arī sūdzības uzraudzības kārtībā; bet visos pārējos gadījumos, pat ja �sūdzētājs lūgtu blakus lēmumu atcel�anu, ir iesniedzams nevis blakus, bet gan¹ tikai kasacijas sūdzības (29/lfi82; VI, 102).

Uzraudzības tiesas tiesība atcelt lēmumus un rīkojumus nav attieci- 4 nama uz to padotās iestādes procesuālo darbību, kura pēf tiesā�anas kārtības noteikumiem nav atceļama vai grozāmā citādi, kā pa�ā tiesā�anas kārtībā noteiktos gadijumos un kārtībā (33/2299; X, 240),

Jautājuma iz�ķir�ana par to, vai attiecīgs tiesas lēmums pieder pie 5 tādiem, kas ir pārsūdzami kasacijas kārtībā vai nē, � piekrīt vienīgi Se-natarn, bet ne tiesas iestādei, kura pieņem kasaeiias sūdzību un kurai uz 915. panta pamata jāaprobe�ojas vienīgi¹ ar jautājuma caurskatī�anu, vai sūdzība iesniegta saskaņā ar likuma noteikumiem attiecībā uz sūdzības iesnieg�anas laiku un kārtību. (CPL 855., 857. un 866. p.) (21/50; 11, 148).

Tiesai icsnicg-to kasaeiias sūdzību, iekāra tā vēl nav iesniegta Senatam, 6 sūdzības iesniedzējs var katrā laikā atprasīt atpakaļ. Pēc kasacijas sūdzības atpakaļ izsnieg�anas atjaunojas iepriek�ējais stāvoklis, t. i. tāds, kāds bija pirms sūdzības iesnieg�anas, un tādēļ, iekam nav notecējis termiņ� kasacijas sūdzības iesnieg�anai, sūdzētājam ir tiesība iesniegt jaunu sūdzību (CKI) kops. 37/37; XIV, 26).

Liecinieka sūdzība par sodī�anu par neiera�anos tiesas sēdē nav 7 pārsūdzama kasacijas kārtībā (�ādu sūdzību var skatīt cauri uzraudzības kārtībā). (21/43).

Otrās instances lēmums, ar kuru atcelts pirmās instances lēmums par 8 lietas izbeig�anu tās nepiekritības dēļ, nav atsevi�ķi pārsūdzams kasacijas kārtībā (22/179).

Otrās instances lēmums, ar kuru atzīts, ka lieta piekrīt vispārējām 9 tiesu iestādēm, nav atsevi�ķi pārsūdzams kasacijas kārtībā (24/31; I, 108).

Sk. arī 39/484.

Ja atbildētājs atrod par nepareizu tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts 10 lūgums par kasacijas termiņa atjauno�anu, tad viņam par �o lēmumu jāiesniedz kasaoijas sūdzība, bet viņ� nevar to atspēkot ar blakus sūdzību par kasacijas sūdzības nepieņem�anu (32/2170; IX, 122).

Kasacijas sūdzības pielai�amas tikai par tādiem tiesas blakus lēmu- 11 rniem, ar kuriem lieta uzskatama par pabeigtu. Lēmumam apturēt lietu uz tā pamata, ka prasītāja pārstāvis ir saņēmis ziņas par prasītāja navi, tada rakstura nav (24/217). Sk. 9. un 10. tezi zem 782. p.

Sūdzības par otrās instances lēmumiem zimognodevas lietās iesnie- 12 dzamas kasacijas kārtībā (24/203; 11, 150).

Lēmumi par prasības nodro�inā�anu nav pārsūdzami kasaeiias kar- 13 tībā (26/672; III, 92).

Sk. tezi zem 696. p.

Nav pārsūdzamas kasacijas kārtībā Tiesu palatas lēmums, ar kuru 14 viņa uzdevusi apgabaltiesai publicēt testamentu (30/1150; VI, 102).

Kasacijas sūdzība par tiesas blakus lēmumu jautājumā par sprieduma 15 iepriek�ējo izpildī�anu nav pielai�ama (34/3215; X, 551).

16 Tiesu palatas lēmumi, kuri attiecas uz Tiesu palatas sprieduma un lēmumu izpildī�anas neapturē�anu, resp. uz naudas izmaksu prasītājam sakarā ar izpildī�anas neapturē�anu, pārsūdzami kasacijas kārtībā, ciktāl ar sūdzību iekustināti juridiskas dabas jautājumi, kamēr tiesas lēmums pēc būtības kasaciias kārtība nav parbaudams. �ādā nozīmē saprotams arī Sen. spr. 36/429 (XII, 538). (37/536; XIII, 556).

17 Nav pielai�ama blakus sūdzība Senatam par tiesas lēmumu, ar kuru atzīts par nokiīļVētu un tādēļ par atstājamu bez caurskatī�anas parta lūgums par sēdes protokola izlabo�anu (35/1075; XII, 111).

18 Nav pārsūdzams kasacijas kārtībā otrās instances lēmums, ar kuru atcelts pirmās instances lēmums par noraidījuma ievēro�anu, kuru atbildētājs cēlis uz 667. p. 3. punkta pamata (35/1642; XII, 111).

19 Lēmus, ar kuru lūgums atstāts bez tālākvtrzī�anas, kasacijas kārtībā nemaz nav pārsūdzams, jo ar �o lēmumu lūguma liktenis galīgi vēl nav iz�ķirts. (38/631; XIV, 473).

20 Tiesas lēmums, ar kuru noraidīts lūgums izmaksāt atpakaļ samaksāto apelacijas nodokli, pārsūdzams kasacijas kārtībā, ieirraksajot dro�ības naudai (36/734; XIII, 92).

21 Ja prāvnieks nav iesniedzis kasacijas sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru viņa pretiniekam atjaunots kasacijas termiņ� uz diviem mēne�iem (viena mēne�a vietā), tad viņ� �o jautājumu vairs nevar ierosināt paskaidrojumā uz kasacijas sūdzību (38/866; XV, 36).

22 Sūdzība par lēmumu, ar kuru kasacijas sūdzība izsniegta atpakaļ, ska-tama cauri blakus sūdzības kārtībā. Tādēļ �ādā gadījumā nav piemērojami principi, no kuriem jāvadas izskatot lietu kasacijas kāTtībā. Senāts tāpēc var ņemt vērā sūdzībā norādīto un lietā konstatēto faktu, ka sūdzība patiesi nodota pastā likumā paredzētā laikā, lai gan �is fakts otrā instancē nebija konstatēts uu ir atklājies tikai pēc kasacijas sūdzības atpakaļ-izsnieg�anas (CKD kops-. 38/4; XIV, 166).

Sk. arī 14. tezi zem 6. p., tezi zem 668. p., 11. tezi zem 861. p.

907. Lūgumi par spriedumu kasaciju pielai�ami:

1) kad likuma tie�ais jēgums redzami pārkāpts va likums nepareizi iztulkots;

2) kad pārkāpti tik svarīgi tiesā�anas kārtības noteikumi, ka to neievēro�anas dēļ nav iespējams pie�ķirt tiesas lēmumam tiesas sprieduma spēku, un

3) kad pārkāptas Tiesu palatai ar likumu pie�ķirtās pārziņas vai varas robe�as. 1864. g. 41477, 793. p.

1 Prāvnieku pirmo reizi kasacijas sūdzībā sniegtie paskaidrojumi Senātā nav apsprie�ami (20/56).

2 Likums nepielai� ne rakstiskus kasacijas sūdzības papildinājumus', ne mutiskus paskaidrojumus tiesas sēdē, lai sniegtu jaunus, sūdzī'bā neparedzētus iemeslus sprieduma atcel�anai¹ (2il/124).

3 Uz pretējās puses pilnvarnieka pilnvaras trūkumu jāaizrāda vismaz otrā instancē, bet nevis pirmo reizi kasacijas sūdzība (23/160; III, 92).

Atbildētāja pie kasacijas sūdzības iesniegtie jaunie dokumenti, kuri 4 nav bijusi apsprie�ana instances, kuras lietu iztirzāju�as pec būtības, atstājami bez caurskatī�anas, pie kam� tas apstāklis, ka atbildētājs �ādus dokumentus atradis tikai pēc sprieduma taisī�anas, varētu dot viņam tiesības iesniegt CPL 906. p. 2. pk. paredzēto lūgumu, bet nevar noderēt par iemeslu uz tiem pamatot kasacijas sūdzību (24/35; II, 149).

Pirmo reizi kasacijas sūdzībā celtā ieruna pret petituma formulējumu 5 Senātā nav apsprie�ama (24/175; I, 109).

Jautājums par to. vai prasības jaunā formulējumā būtu ieraugama 6 prasības pam'ata grozī�ana (435. p) vai ne, nav parbaudams kasacijas kārtībā tikai tad, ja prasības da�ādie formulējumi deva iemeslu �aubām un bija sevi�ķs tiesā�anas priek�mets. Bet ja parta prasījumi formulēti pilnīgi skaidri, Senatam jāielai�as jautājuma pārbaudī�anā par to, vai tiesa pārkāpusi 435. un 436. р. (25/435; II, 149).

Atbildētāja pirmo reizi kasacijas sūdzībā pievestais aizrādījums uz 7 to, ka prasītais grozijis prasības pamatu, Senātā nav ievērojams (26/319;

III. 105).

Aizrādijums uz to, ka tiesas locekli� uzstādījis ekspertiem jautājumu, 8 kas nesaskan ar tiesas 'lēmumu, nav apsprie�am� kasacijas kārtībā, ja par tiesas locekļa rīcību nav bijusi iesniegta 594. un 478. p. paredzētā sūdzība (30/1613; VII, 66).

Atbildētājam nav tiesības kasacijas sūdzībā iekustināt no jauna otrā 9 instancē vairs neuztureto iebildumu (31/997; VIII, 95).

Ja atbildētājs � galvinieks nav cēlis iebildumus pret savu solidāru Ю atbildību ne pirmā, ne otrā instancē, un nav arī pārsūdzējis pirmās instances spriedumu, pēc kura parada suma no viņa piespriesta solidāri, tad spriedums �ajā dala ir stājies spēkā, un pamatparādnieks nevar apstrīdēt galvinieka pienākumus pret kreditoru (Э2/1419; IX, 181).

Kamēr nav apgāzts tiesas uzskats par prasības pamata nepareizību, 11 Senatam nav jāapstājas pie jautājuma par prasības apmēru (33/165; X, 22).

Konkursa valdes paziņojumam, ka viņa vairs neuztur lūgumu par 12 sūdzētāja atzī�anu par maksātnespējīgu parādnieku un lūdz apmierināt pēdējā kasacijas sūdzību, nav nozīmes Tiesu palatas lēmuma pareizības apsvērumā kasacijas instancē (33/1230; IX, 588).

Princips, ka tiesas slēdziens par prasības lūguma saturu nav pārbau- 13 dams kasacijas kārtībā, nav piemērojams', ja tiesa prasības lūguma saturu nav pietieko�ā mērā apgaismojusi visās viņa relevantās dalās un sakarā ar prasītāja paskaidrojumiem (34/909; XI, 225).

Tas apstāklis, ka tiesa nav taisījusi spriedumu par prasības dalu, nevar 14 novest pie sprieduma atcel�anas, ja no sprieduma motīviem neap�aubami izriet, ka tiesa �o prasības dalu atzinusi par neapmierino�u un atraidamu (35/105; XI, 370).

Ja spriedums balstas uz vairākiem iemesliem pēc kopības, no kuriem 15 da�i uzskatami par nepareiziem, bet no sprieduma motiviem nav redzams, vai � atkrītot da�iem no motīvos pievestiem' iemesliem � tiesa būtu nostājusies uz tā pa�a viedokļa, tad tāds spriedums nav atstājams spēkā (35/1803; XII, 344).

16 Rezolūcijas nesaskaņa ar motīviem var gan būt par sprieduma (resp. lēmuma) atcel�anas iemeslu, bet tikai tad, ja rezolūcija ir pēc būtības pla-�aka neka motivi. Tāda gadijuma var teikt, ka rezolūcija zināmās dalās palikusi nemotivēta (36/405; XII, 391).

17 Otrās instances apsardzības kārtībā taisītos lēmumus, ja tie nobeidz lietas iztiesā�anu, var pārsūdzēt kasacijas kārtībā (prof. Bukovska CP māc. grām. 675. Ipp.).

18 Liecinieka liecības sagrozijums ir pamats sprieduma atcel�anai, ja sprieduma no liecības taisītais secinājums nesaskan aT tās patieso saturu (prof. Bukovska CP māc. grām. 365. Ipp.). Sk. arī 10. un 11. tezi zem 499: p.

19 Pārkāptam jābūt tādam procesuālām likumam, kuru ievērojot būtu taisīts pretējs spriedums, vai arī spriedums vispār nebūtu taisīts (prof. Bukovska CP māc. grām. 464. Ipp.).

20 Senāts var aplūkot arī lietas faktisko pusi, kad otrā instance sagro-ziju'si dokumentu vai liecību izpratni vai nav konstatējusi svarīgus lietas apstākļus (prof. Bukovska CP m'āc. grām. 465. ipp.).

21 Jautājums par līguma juridisku kvalifikaciiu' pārbaudāms kasacijas kārtībā (36/1128; XIII, 248).

Nav pārbaudams kasacijas kārtībā:

22 Tiesas slēdziens, ka adopcija nāks par ļaunu adoptējamam (34/664;

X, 307).

23 Tiesas slēdziens par zināmu solu derīgumu aizbildnības un aizgādnības pārvaldības lietās (28/129; IV, 110).

24 Miertiesas lēmumi apsardzības un sevi�ķi aizbildnības lietās jautājumā par pagasttiesas, kā bāriņtiesas, rīkojumu likumību vai lietderību (29/335; V, 121).

25 Tiesas slēdziens par akta saturu un nozīmi (29/491; VI, 127) (20/10;

II, 148).

26 Tiesas konstatējums, ka apelacijas termiņa nokavē�anā vainojamas amatpersonas (26/69; III, 104).

27 Tiesas konstatējums, ka atbildētājs uzņēmies tikai subsidiaru atbildību par parādnieka paradu prasītajam (31/766; VII, 109).

28 Tiesas slēdziens par apskatī�anas uz vietas vajadzību (35/458; XI, 470).

29 Jautājums, vai atvietojamais apstiprinājis līgumu, kuru vietnieks noslēdzis pārkāpjot viņam pie�ķirto varu (32/767; IX, 15).

30 Tiesas slēdziens, ka vekseļa parādnieks saistības uzņem�anas laikā nav varējis pilnā mērā apzināties savas rīcības nozīmi un sekas, un ka viņ� tamdēļ atsvabinams no atbildības pēc vekseļa (34/1131; XI, 264).

31 Tiesas konstatējums, ka atbildētājs ir prasītājas ārlaulības bērna tēvs (32/702; VIII, 113).

32 Tiesas slēdziens, ka īres kvītē mīnētās īres naudas dala īstenībā ir atkāp�anās nauda (34/1106; XI, 113).

33 Tiesas slēdziens par to, vai partu paskaidroiumos ietverta atzī�anās vai nē (25/115; II, 136).

Konstatējums, ka zinama jautajuma partu starpā nav strīda un ka tādēļ prasītājam nav likumīgas intereses atzī�anas prasības cel�anai (35/1320; XII, 277).

Tiesas slēdziens, ka atbildētājs pats atzinis sevi par prasītāja tēvu (32/1873; IX, 555).

Tiesas slēdziens uz CL 180. p. pamata par to, pie kura no vecākiem atstājami bērni (32/5<83; VIII, 113).

� Tiesas slēdziens par to, līdz kādam laikam prāvnieku bērns nav spējīgs sevi apgādāt (33/656; IX, 557).

Tiesas slēdziens, ka jautājumā, vai atbildētājs ir prasītāja bērna tēvs, nav iz�ķiro�as nozīmes tam¹ apstāklim, ka atbildētais pirms asinu analizēs bērnu atzinis par savu, un ka priek�roka dodama ekspertu slēdzienam. saskaņā ar kuru pilnīgi* izslēgts, ka atbildētais varētu but bērna tēvs (34/700; X, 369).

Slēdziens, ka mazgadīgo bērnu interesēs ir palikt mātes audzinā�anā (37/1331; XIV, 167).

Tiesas slēdziens, ka zinama saistība cedēta prasītājam (34/728;

XI, 133).

Konstatējums par cēloniska sakara esamību (36/229; XII, 526).

Konstatējums, kas ir biju�i iepriek�ējā lietā īstie dalībnieki (36/658;

XII, 539).

Ka prasītājs savā darbā nav bijis patstāvīgs (35/1494; XII, 195).

Tiesas slēdziens, ka prasītājs ir atteicies no nopelnītās darba algas (33/1398; IX, 399).

Tiesas slēdziens, ka prasītājs nav bijis gadi juma strādnieks, bet atradies ar atbildētāju pastāvīgās darba līguma attiecībās (32/1383; IX, 343).

Tiesas slēdziens, ka darba devējam bijis dibināts iemesls atlaist darbinieku saskaņa ar CL 2193. pantu (33/183; X, 182).

Konstatējums, ka strādnieks pieņemts noteiktam darbam un ka viņ� strādājis tik ilgi, kamēr bijis �āds darbs (36/412; XII, 499).

Tiesas slēdziens, ka prasītāja padarītie darbi uzskatami par tādiem darbiem, kuru izpildī�anu nebūtu iespējams sagaidīt citādi, kā par atlīdzību (34/701; X, 396).

Tiesas slēdziens, ka darbinieka atpūtas neizlieto�ana bija viņa interesēs (33/2039; IX, 488).

Slēdziens, ka prasītājas galvenais darbs ir bijis mājsaimniecībā un ka veikalā viņa ir tikai palīdzējusi atbildētājai (39/264).

l iesas slēdziens, ka māju atsevi�ķas reālās daļas ir saimniecības ziņā dzīves spējīgas (35/65; XI, 297).

Tiesas slēdziens, ka izīrētājs izdarījis dzīvokļa uzlabo�anu ar labierīcībām un ērtībām lik. par telpu īri 38. p. nozīme (35/536; XI, 357).

Jautājums, vai izrentētajam' ir vajadzīgs pieprasītais dzīvoklis (32/805; IX, 22).

54 Tiesas paskaidrojumi par to, kāpcc viņa uzskata darbnīcu ka galveno īres objektu, kuram dzīvoklis pievienots ka piederums (33/1730; IX, 644).

55 Paria aizrādījums, ka ekspertiem pieprasītā atlīdzība ir par daudz liela (29/320; VI, 104).

56 Tiesas slēdziens par to, ka apstākli ir pietieko�i noskaidroti ar liecinieku liecībām un ka ekspertizei tādā gadijumā vairs nav nozīmes (28/479; VII, 65).

57 Ekspertizes novērtējums, kuru izdarījusi tiesa (26/119; III, 104). .

58 Jautājums par to, vai lietā ir pietieko�i dati ekspertizes izdarī�anai (36/351; XII, 402).

59 Tiesas slēdziens par partu fiduoiarām attiecībām (33/250; IX, 646).

60 Tiesas slēdziens, ka līgums i'r fiktivi noslēgts in iraudem creditorum (26/112; III, 91).

61 Konstatējums, ka nav pierādīta līguma fiktivitate (26/270; III, 104).

62 Tiesu slēdziens, ka prāvnieku noslēgtais līgums pēc sava satura ir, kaut ari ne formāls, bet tomēr galīgs pirkuma līgums (34/599; XI, 42).

63 Konstatējums par kontrahenta garā vājību līguma noslēg�anas laikā (39/435).

64 Tiesas slēdziens, ka no galvenā parādnieka piedziņa neesot izdarama tikpat viegli un sekmīgi kā no galvinieka (34/544; X, 239).

65 Tiesas slēdziens par grāmatu ierakstijumu nozīmi (93/976; X, 21).

66 Konstatējums, ka prasītājs bijis galvenais grāmatvedis, kuram bija ari palīgs, ka viņ� bija visa kantora pārzinis un korespondents, kontrolēja ari kasi un viņam bija padoti visi pārējie kantora darbinieki (35/1323;

XII, 194).

67 Konstatējums, ka lietas apstākli pēc pirmā tiesas lēmuma taisī�anas jautajuma par lietas piekritību ir groziju�ies (38/990; XV, 27).

68 Slēdziens par to. ka nav visu priek�noteikumu ieilgumatn (30/77; VI, 103).

69 Jautājums par to, vai prasītājs uzskatams par pietieko�i ieinteresētu celt prasību (29/223; VI, 103).

70 Tiesas lēmums, kas taisīts CPL 1095. p., t i. interpretācijās kārtībā (28/455; V, 107).

71 Tiesas slēdziens, ka līgums, ar kuru izīrētājs pārdevis atbildētājai�' domajamo dalu no sava nekustama īpa�uma, noslēgts vienīgi ar nolūku izlikt no dzīvokļa īrnieku (prasītāju), apejot tādā veidā īres lik. 31. un 32. p. noteikumus (34/209; X, 488).

72 Slēdziens, ka īrnieks īres naudu samaksājis taisni nama agrākajam īpa�niekam, bet nevis kādai citai personai (36/529; XII, 480).

73 Jautājums par lietas ve�anas izdevumu sadalījumu (31/385; VIII, 113).

74 Jautājums par miertiesne�a piespriesto izdevumu apmēru (25/1037).

75 Tiesas slēdziens, ka tiesā�anas izdevumi atzīstami par savstarpīgi segtiem (31/1037).

Tiesa�anas izdevumu apmēra noteik�ana un to sadalī�ana starp prav- 76 niekiem miertiesu iestādēs un apgabaltiesa, ka miertiesne�u otrā instancē (39/169).

Slēdziens, ka parta lūgumā par kasacijas termiņa atjauno�anu afc- 77 tēlotie faktiskie apstākli nenorāda, ka kasacijas sūdzības iesnieg�ana termiņā būtu novēlota sevi�ķu neparedzētu, no parta gribas neatkarīgu apstākļu dēl (37/582; XIII, 545).

Tiesas slēdziens, ka mantinieka uzdotais mantas novērtējums izskaid- 78 rojams ar kļūdī�anos (35/8&3; XI, 674).

Slēdziens, ka parts tikai¹ aiz kļūdas zemes grāmatās ierakstīts par 79 gruntsgabala īpa�nieku (CKD kops. 37/27; XIII, 3(75).

Slēdziens par to, ka kompensācijās ieruna ir nelikvida un �aubīga 80 un prasa sare�ģītu aprēķinu, un ka tā tādēļ nav pielai�ama (29/1251;

Tiesas konstatējums, ka parādnieks darījumu ar tre�o personu no- 83 slēdzis kreditoriem par ļaunu, un ka tre�ai personai �is noļuks bijis zinatns (35/688; XI, 611).

Slēdziens par to, vai konstatējams tads apstāklis, kura izmeklē�ana 84 caur krimināltiesu ir prejudiciala (31/490; VII, 110).

Līguma satura un tā noteikumu īstas nozīmes noteik�ana piekrīt tiesai, 85 kas lietu izsprie� pēc būtības, bet līguma kvalifikācijā attiecas uz lietas juridisko pusi (33/164; IX, 366).

Konstatējums, ka faktiski saņemta cita suma nekā minēts kvītī 86 (35/1727; XII, 286).

Tiesas slēdziens, ka abi laulātie vainojami laulības dzīves izir�anā 87 (32/2053; IX, 9).

Atzinums, ka prāvnieku laulība ar iesniegtiem dokumentiem nav pie- 88 rādīta (31/33-8; VIII, 74).

Tiesas slēdziens, ka nav pierādīts, ka viens no pārvniekiem būtu 89 pārkāpis laulību un ka viņa vainas dēl laulības dzīve būtu tik izārdīta, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpinā�anu (25/57).

Slēdziens, ka viena laulāta rīcība nav izprovocēta ar otrā laulāta 90 rīcību (39/268).

Slēdziens par laulāta vainu �ķirtā dzīvē (39/239). 91

Tiesas slēdziens, ka maksātnespējīgā parādnieka darbībā saskatamas 92 ļaunprātības pazīmes (33/2444; X, 193).

Jautājums, vai atbildētājs ļaunprātīgi piedabūjis prasītāju pie līguma 93 slēg�anas, kur� savienots ar laesio enormis (25/14; II, 147).

Slēdziens, ka laulātie viens otram piedevu�i (39/332). 94

Tiesas slēdziens par to, vai liecinieks var sagaidīt labumu no lietas 95 izsprie�anas partam par labu, un sevi�ķi arī par to, vai sabiedrības biedrs būtu uzskatams par ieinteresētu lietā (29/1462; VI, 104).

Jautājums par liecinieku liecību pretrunām (25/206; II, 136).

Jautājums, kādu iemeslu dēl tiesa pie�ķīrusi vienu liecinieku liecībām priek�rocība par otram (24/118; I, 109).

96

97

98

99

100 101

102

103

104

105

106

107

108

109

110

111

112

113

114

115

116

117

118

Liecinieku liecību novērtē�ana (24/46; I, 88).

Tiesas slēdziens par to, vai un ciktālu kādam lietpratēju atzinumam dodama priek�roka (35/65; XI, 297).

Slēdziens, ka apstākli, kuru apliecinā�anai uzdoti liecinieki, lietā ir nenozīmīgi (39/239).

Konstatējums, ka līguma projekts neatbilst priek�līguma noteikumiem (26/115; III, 104).

Lī'guma noteikumu iztulko�ana (24/124; I, 109).

Tiesas slēdziens par to, ka starp prāvniekiem patiesi pastāvēja līguma attiecības (22/138; I, 108).

Tiesas konstatējums, ka līgums pēc satura un formas ir galīgs, formāls līgums, kur� neparedz un neprasa jaunā līguma noslēg�anu vai ieterp�anu attiecīga forma (28/94; V, 1'20).

Tiesas slēdziena konstatējums, ka prasītājs nav līgumu izpildijis (34/496; X, 232).

Tiesas slēdziens par parādnieka faktisko maksātnespēiu (33/935;

X, 14).

Tiesas slēdziens par maksātnespējas raksturu (34/217; X, 520).

Tiesas slēdziens par maldības esamību (34/1083; XI, 110).

Tiesas slēdziens par to, vai kopdarbības sabiedrības nosaukums kā tads ir spējīgs izsaukt publikas maldinā�anu par �īs iestādes īsto raksturu (26/180; III, 126).

Tiesas slēdziens par to, ka prasītājs nav atteicies no mantojuma, bet to pieņēmis CL 693. un 694. pantu kārtībā (31/78; VII, 11).

Slēdziens, ka mantinieks pieņēmis mantojumu (37/37; XIV, 6).

Tiesas slēdziens, ka pa prasības laiku prasītāja mazturība a'ktritusi (32/58; IX, 124).

Jautājums par to, vai pēc prasītāja mantas stāvokļa prasības iesnieg�anas laika viņam bija pie�ķiramas mazturības tiesības (26/194; III, 104).

Tiesas slēdziens, ka zinama persona nav persona turpis, un vispār tiesas sledziens par zināmās personas morāliskām īpa�ībām (25/12; III, 12).

Tiesas konstatējumi, ka bojājumi nav tik lieli, ka viņi namu novestu pusbūves (Rohbau) stāvoklī, kas prasītu nama izbūvi (26/134; II, 97).

Tiesas slēdziens, ka_ nelaimes gadījums ap dzelzscelu noticis aiz cietu�a vainas, kas nav ievērojis vajadzīgo uzmanību (33/890; X, 36).

Tiesas konstatējums, ka atbildētājs izrādijis rupju nepateicību pret prasītaju (23/214; H, 149).

Tiesas slēdziens, ka zīmes par mantas ieķīlā�anu uzliktas uz mantu neredzamas vietas (34/881; XI, 563).

Konstatējums, ka nesamaksati nodokli attiecas uz laiku līdz mantu devēja nāvei (36/1140; XIII, 337).

Slēdziiens, ka nomas līgums jau izpildīts (38/199; XIV, 240).

Tiesas konstatēiums, ka nosacijuma iestā�anās nav pierādīta (26/100;

III, 104).

Tiesas slēdziens par to, vai lieta uzskatama par pietieko�i noskaidrotu <32/923; IX, 181).

Tiesas konstatējums, ka notikusi līguma novacija (29/164; VI, 103).

Konstatējums, ka obligācijās ieguvējs zinājis, ka viņa priek�gājējs par obligāciju samaksājis tikai viņas vērtības dalu (36/4-29; XII, 527).

Jautājums par to, ciktāl prasības pamatā gūtie apstākli uzskatami par pierādītiem (25/167; II, 136).

Slēdziens, ka divas prasības celtas uz viena un tā pa�a pamata pret to pa�u atbildētāju (36/1034; XIII, 42).

Slēdziens par paraksta īstenību (39¹/121; V, 121).

Konstatējums, kādos apstākļos notikusi akta parakstī�ana (36/533;

XII, 524).

Slēdziens par zinanm para�u esamību (37/1382; XIV, 27).

Slēdziens par to, vai ar konkrētu dokumentu para�as uzskatamas par pietieko�i pierādītām (27/64; III, 105).

Slēdziens par to, vai pārdevēja izteicieni saturēja vienkār�u ieteik�anu vai apgalvojumu CL 1618. p. nozīmē (31/2245; VIII, 114).

Konstatējums, ka nekustamā īpa�umā pēc pēdējās kārtējas novērtē�anas nav notiku�as tā vērtību¹ iespaidojo�as pārmaiņas (36/218; XII, 408).

Tiesas slēdziens, ka prasītāja iesūdzības rakstā izteiktā atzī�anās izskaidrojama ar vienkār�u pārrakstī�anās kļūdu, kura labojama (35/29;

XI, 366)

Tiesas slēdziens, ka ierakstijums tiesas sēdes protokolā par prasības atzī�anu no atbildētāja puses pamatojas uz pārpratumu (33/586; IX, 472).

Tiesas slēdziens par vajadzību aicināt partu personīgi uz tiesas sēdi (35/382; XI, 593).

Kas bijis adresats pēc pārvadājuma līguma (38/1006; XIV, 529).

Tiesas slēdziiens, ka ar petituma grozī�anu lietas iztiesā�ana ievērojami sare�ģītos un aizkavētos (35/18; XI, 524).

Tiesas konstatējums, ka prasības petitums ir formulēts pietieko�i skaidri un ka vmdikacijas priek�meti pietieko�i individualizēti (27/631;

IV, 109).

Konstatējums, ka pilnvara nav prokura, bet vienkār�a tirdzniecības pilnvara (27/538; IV, 109).

Tiesas slēdziens, ka pilnvara satur sevī pietieko�u pilnvarojumu vest tiesu lietas vispār (34/2905; XI, 298).

Tiesas slēdziens par pilnvaras saturu (34/353; XI, 124).

Slēdziens par to, ka pilnvarai ir simulēts raksturs un ka faktiski starp kontrahentiem pastāv pirkuma attiecības (24/14; I, 109).

Tiesas slēdziens, ka atbildētājs ir rīkojies kā līdzatbi'ldētāju pilnvarnieks (34/540; X, 236).

142

143

144

145

146

147

148

149

150

151

152

153

154

155

156

157

158

159

160

161

Slēdziens par to, ka prasītājs uzskatams par atbildētāja neatklātu pilnvarnieku, bet ne par patstāvīgu kontrahentu (23/25; I, 108).

Jautājums par to, vai subpilnvarniekam vai pirmām pilnvarniekam bijis zināms par pilnvarnieka navi (26/471; V, 122).

Konstatējums, ka pirkuma cenā ietilpst nesamaksāti hipotekāro parādu procenti (26/270; III, 104).

Konstatējums, ka pirkuma priek�mets' pircējam nodots pirkuma priek�-līffuma apzīmētās robe�as, ka pircējs to valda un ka cena ir samaksāta (27/11; III, 103).

Konstatējumi par prasības raksturu un saturu (36/1112; XIII, 46).

Jautājums par to, vai tiesa pietieko�i skaidri noteikusi plānu, kuru. viņa likusi sprieduma pamatā (26/108; III, 104).

Tiesas slēdziiens par to, vai prasība pareizi celta pēc līguma izpildī�anas vietas (31/767; VII, 109).

Tiesas slēdziens par to, vai prasība un prasības lūgums ir pietieko�i skaidri formulēti (28/650; V, 107).

Tiesas slēdziens par prasības apmēru (21/142; II, 148).

Tiesas slēdziens par atbildētāja pre�u nozīmes un firmā eso�a vārda samainī�anas iespēju ar prasītaja pre�u un firmas vai uzņēmuma apzīmējumu (33/1707; IX, 624).

Tiesas slēdziens, ka pre�u nozīmes, kuras lieto prasītājs un kuras reģistrētas atbildētāja lieto�anai, pēc ārējā izskata ir vienādas un var pircējus maldināt (34/248; X, 529).

Tiesas slēdziens, ka parta pre�u nozīmē lietotais vārds ir tiktāl līdzīgs otra parta pre�u nozīme lietotam vārdam, ka tās var viegli samainīt (35/652; XI, 599).

Slēdziens par liecību pretrunīgumu (24/46) (39/270).

Konstatējums, ka pastāv pretruņa starp prasītāja paskaidrojumiem un ierakstiem viņa tirdzniecības grāmatās (37/1466; XIV, 163).

Tiesas slēdziens par priek�noteikumu¹ esamību CL 1657. p. piemēro�anai (24/114; I, 41).

Tiesas slēdziens jautājumā par radniecību (28/76; IV, 109).

Tiesas slēdziens, ka mantinieki pagaidām paturēju�i ēkas kopīpa�uma un sadalīju�i vienīgi ēku lieto�anu savā starpā (33/1072; X, 95).

Konstatējums ka prāvnieku tiesību devēii kopīpa�umu ir reāli- sa-daliju�i (36/316; XII, 524).

Tiesas slēdziens, ka nav pierādīts cēlonisks sakars starp cietu�ā darbību un nelaimes gadijumu (31/2194; VIII, 113).

Tiesas slēdziens, ka atbildētājs kritiska laika uzturējis miesīgus sakarus ar prasītāja māti (32/1873; IX, 555).

Tiesas slēdziens, ka nav pierādīts, ka prasītāja māte kritiskā laikā būtu uzturējusi miesīgus sakarus ar citiem vīrie�iem (32/1873; IX, 555).

Tiesas slēdziens pair akta kvalifikāciju, kā simulētu vai fiktivu (CL 1439. un 1440. p.). (28/404; IV, 109).

Tiesas slēdziens, ka līgumos minēto nekustamo īpa�umu ar fabriku un citiem piederumiem pārdo�ana nozīme agra'ka uzņēmuma slēptu pārvēr�anos a. s. ar to pa�u vārdu, kas strādā tos pa�us darbus kā agrākais uzņēmums (33/207; X, 68).

Tiesas slēdziens par gara slimības esamību (32/1144; IX, 150).

Slēdziens par to, vai draudos ar krinrinalvajā�anu bija pietieko�i spaidi, lai radītu brīvās gribas trūkumu (32/29; VIII, 31).

Tiesas slēdziens, ka prasītāja paraksts (par galīgo norēķinā�anos) ir dots bez viņa brīvās gribas, jo atbildētājs pie naudas izmaksas spļedis prasītāju parakstīt dokumentu, neradot viņa saturu un neļaujot prasītajam to izlasīt (33/3055; X, 152).

Tiesas slēdziens, kas attiecas uz sprieduma satura un nozīmes iztulko�anu pēc būtības (23/12; 1, 108).

Tiesas slēdziens par iepriek�ējā sprieduma saturu un par to, ciktāl ar iepriek�ējo spriedumu izspriestās prasības priek�mets pēc būtības identisks ar tagadējās prasības kodolu (25/92; II, 148).

Tiesas slēdzieni, a) ka strīdā eso�ais raksts nav testaments, bet ka tajā izteikta vēlē�anās sastādīt testamentu un ar to atcelt agrāko testamentu, b) ka lietā nav tādu faktisku apstākļu, kuros testaments būtu atzīstams par privileģētu, c) ka lietā nav pierādijumu, ka testators savu testamentu būtu sastādījis zem draudiem (33/89; X, 109).

Tiesas slēdziens, ka prasītājs ar savu konkludentu darbību ir atteicies no strīda pret testamentu (34/167; X, 375).

Tiesas konstatējums, ka testators skaidri¹ un noteikti izteicis savu pēdējo gribu � novēlējumu � testamentu (27/14; III, 103).

Tiesas slēdziens, ka testators testamentu taisījis �gai�a brī�a laikā�, t. i. �lucidum intervallum� laikā (27/44; III, 103).

Tiesas slēdziens, ka testators testamenta taisī�anas dienā atradies normālā gara stāvoklī un rīcības spējā (28/386; V, 121).

Tiesas slēdziens, ka viena prāvnieka tirdzniecības grāmatas ir ticamākas nekā otra (34/561; XI, 60).

Tiesas slēdziens, ka tirdznieciskās grāmatas vestas pareizi un kārtīgi un tādēļ var noderēt par prasības pierādijumu (30/198; VI, 103).

Slēdziens, ka �izlabojumam� tirdznieciskās grāmatās nav iz�ķiro�as nozīmes (30/328; VI, 103).

Tiesas slēdziens, ka īrnieks sistemātiski traucējis pārējo iedzīvotāju mieru (33/859; X, 21).

181 Tiesas slēdziens, ka biju�ais laulatais ir trūcīgs CL 81. panta nozīmē (33/1340; IX, 526).

182 Konstatējums, ka ugunsgrēks izcēlies bez mantas īpa�nieka vainas (36/278; XII, 508).

183 Tiesas slēdziens, ka atbildētājs atlaidis prasītāju no darba ievērojot likumīgo uzteik�anas termiņu (33/987; X, 71).

184 Uz CL pamata noteiktais bērnu uztura apmērs (28/238; V, 121).

185 Slēdziens, ka uztura apmērs ir piemērots personas matcrialiem apstākļiem (23/210; II, 109).

186 Tiesas slēdziens par atbildētāja mantisko stāvokli un sakarā ar to noteicamo uztura apmēru, ja �is slēdziens taisīts tie�i uz lie>tā konstatēto datu pamata un saskaņā ar viņiem noteicamo uztura apmēru (35/1310; XII, 289).

187 Slēdziens par to, kādā apmērā katram no bērniem jāpiedalas vecāku uzturē�anā (CL 188. p.). (31/646; VII, 110).

188 Slēdziens par to, ka uzturs dodams dabā, ne naudā (32/761; VIII, 113).

189 Tiesas slēdziens par to. kādā apmērā �ķirtam vīram jāpiedalas biju�as sievas uzturē�anā (33/13; IX, 373).

190 , Tiesas slēdziens, ka apdāvinātam jāsniedz uzturs dāvinātājam tie�i

atdāvinātā mājā, bet nevis arī tad. ja dāvinātājs �īs mājas labprātīgi atstājis (34/125; X, 431).

191 Slēdziens par to, no kura laika bērns pats spējīgs sevi uzturēt (35/1841; II, 288).

192 Tiesas slēdziens, ka nav konstatējama culpa mixta, bet gan vienpusīga vaina (30/1791; VII. 110).

193 Tiesas slēdziens par to, ka atbildētājs vainojams prāvnieku �ķirtā dzīvē (32/700; VIII, 114).

194 Slēdziens, kura kuģa kapteinis vainīgs sadursmē (36/656; XIII, 172).

195 Slēdziens, ka prāvnieks nav vainojams apelacijas termiņa nokavē�anā (37/19; XIII, 312).

196 Slēdziens, ka prasītājs valda neatkarīgi no atbildētāja, nepatvarīgi un bona fide (21/103).

197 Tiesas slēdziens, ka strīda manta nebija prasītāja faktiskā valdijumā (34/881; XI, 563).

198 Jautājums par to, vai atbildētāja darbi kvalificējami kā valdijuma traucē�ana (24/287).

199 Tiesas slēdziens, ka atbildētāja valdijums par prasītāja zemi bijusi laun-ticīga (29/411; V, 121).

200 Jautājuma iz�ķir�ana par nepārvaramas varas esamību (20/129).

201 Tiesas slēdziens par vecāku satik�anās tiesī'bu izlieto�anas veidu un laiku ar berniem (33/897; X, 22).

202 Slēdziens par vekseļa bezvalutību (28/444; V, 177).

Tiesas konstatējums, ka vekselņemējs patvaļīgi bez vekseldevēja piekri�anas grozījis vekseļa samaksas termiņu (35/330; XI, 662).

Tiesas slēdziens par vekseļturētāja launticību (34/288; XI, 85).

Slēdziens, ka vekseļa blanketa aizpildītājs rīkojies labā ticībā (CKD kops. 37/42; XIV, 115).

Konstatējums par automobiļa vērtību tā sadeg�anas laikā (35/1697;

XII, 205).

Tiesas slēdziens, ka prasītājs nav pierādijis, ka viņa paraksts uz dokumenta ir viltots (33/807; IX, 533) .

Tiesas slēdziens, ka strādnieks strādājis virsstundas (32/2561; IX, 53).

Tiesas slēdziens, ka darbinieks ir strādājis caurmērā zināmu virsstundu skaitu dienā pa visu darba laiku (33/2063; IX, 486).

Tiesas slēdziens par zaudējumu apmēru pēc CL 2351. p. (34/1971;

X, 482).

Zaudējumu atlīdzības apmēra novērtē�ana pēc 185. un 809. p. (20/133).

Kad prasītājs dabūjis zināt par viņa tiesību aizskārumu no atbildētāja (37/37; XIV, 7).

Tiesas slēdziens, ka VI pielikuma 4. pantā minētā persona nav atspēkojusi prezutnciju. ka viņa zinājusi par parādnieka nolūku noslēpt savu mantu no kreditoriem ar tas pārdo�anu (35/114 XI, 385).

Slēdziens, ka dokuments uzskatams nevis par kvīti, bet gan par apliecību (38/246; XIV, 320).

Sk. ari 1. tezi zem 164. p� 1. tezi zem 219. p., 6. tezi zem 436. p., 4. tezi zem 491. p� 16. tezi zem 568. p., tezi zem 615. p., 1. un 11. tezi zem 675. p., 11. tezi zem 1019. p.

908. Lūgumi par spriedumu jaunu caurlūko�anu pielai�ami:

1) kad atklāti jauni apstākļi vai ari kad aktos, uz kuriem spriedums dibināts, ir uziets viltojums, un

2) kad Tiesu palatas spriedums taisīts pret atbildētāju, kur� nav ieradies uz lietas iztiesā�anu un kura dzīves vieta nav bijusi uzdota. 1864. g. 41477, 794. p.; 1878. g. 58093.

Par �apstākli� 908. p. nozīmē uzskatams fakts, kas apstiprina vai apgā� lietā apstrīdētās tiesības (CKD kops. 36/27; XII, 667).

Saskaņā ar 908. un 922. pantu saturu un nozīmi, lūgumā par likumīgā spēkā gāju�ā sprieduma caurlūko�anai no jauna jaunatklāju�os apstākļu dēl lūdzējam jāpieved pierādījumi tam: 1) ka jaunatklāju�ais apstāklis patie�am pastāv, atklājies pēc notiku�ā galīgā tiesas sprieduma un nevarēja tikt pievests pie lietas izsprie�anas aiz no lūdzēja neatkarīgiem iemesliem; 2) ka norādītam apstāklim pēc sava satura ir pie�ķirams neap�aubams iespaids uz notiku�ā sprieduma pārgrozī�anu. Galīga sprieduma atcel�ana pielai�ama vienīgi pie kopēji aug�ā norādīto neiztrūksto�i vajadzīgo noteikumu konstatē�anas (27/370). Sk. arī 21/88 (I, 109), 35/913 (XII, 47).

3 Par pamatu 908. panta 1. pkt. paredzētam lūgumam var būt tikai tāds jauns apstāklis, kur� jau pastāvēja pirms sprieduma taisī�anas, bet kuru parts nav varējis stādīt tiesai priek�ā no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ; jau pēc notiku�ā sprieduma radies jauns apstāklis var zināmos apstākļos tikai būt par pamatu jaunai prasībai, bet ne 908¹. p. paredzētam lūgumam (24/327; 11, 150). Sk. arī 36/913 (XII, 47), 24/393 (I, 93).

4 Lūdzējam, kas grie�as pie Senata 908. p. 1. punkta kārtībā, jaunatklātie apstākli jāstāda Senatā_ priek�ā tādā objektivā formā, kurai nav vajadzīgs jebkāds iepriek�ējs pārbaudijums un kura padara �os apstākļus par ticamiem (Apv. Sap. 34/9; X, 4ol).

5 Nekad Senatam nav jā pār bauda pierādījumi par jaunā apstākļa esamību (37/1344; XIV, 168).

6 Tas fakts vien, ka prasītājam tikai pēc sprieduma taisī�anas izdevies pec savām veikala gramatām noskaidrot, uz kādām viņa tirdzniecības operācijām uti darījumiem attiecinamas atbildētāja iesniegtās kvītes, nav uzskatams par jaunu apstākli (25/126; II, 151).

7 Krimināltiesās spriedums, ar kuru par nepatiesas liecības do�anu ir sodīts liecinieks, uz kuru bija dibināts tiesas spriedums, atzīstams par jaunatklaju�os apstākli (34/757; XI, 138). Sk. arī 35/743 (XI, 590).

8 Ja tiesas akts evakuacijas dēļ prasītājs nevar pierādīt nekustama īpa�uma iegū�anu izsolē, tad viņ� var atsaukties uz 908. p., ja no vēlāk reeva-kuētas akts ir redzams, ka tie�am noticis tiesas lēmums par īpa�uma apstiprinā�anu prasītājam, kāds lēmums stājies likumīgā spēkā (32/2903;

IX, 181).

9 Izliktam īrniekam ir tiesība lūgt sprieduma jaunu caurlūko�anu jaun-atldato apstākļu del, ja izīrētājs ar krimināltiesās spriedumu ir sodīts par likuma par telpu īri 32. p. 7. p�k. pārkāp�anu (3�/90; XIV, 251).

>0 Tā sprieduma kasacija, uz kura pamata taisīts cits spriedums resp.

lēmums, pati par sevi nav atzīstama par jaunu apstākli, kas neap�aubami pārgroza �ā pēdējā sprieduma resp. lēmuma būtību, kamēr nav taisīts jauns spriedums (38/425; XIV, 310).

¹¹ Liecinieka adresos nezinā�ana nav pielīdzināmā jauna apstākļa ne

zinā�anai (CKD kops. 39/12; XV, 193).

�2 Ja pēc lēmuma, ar kuru maksātnespējai atzīts netirdzniecisks rak

sturs, rodas pierādījumi par insolventa darbības tirdzniecisku raksturu, tad tas nav nedz jauns apstāklis 1014. p. nozīmē (tas pastāvējis ari pirms tiesas lēmuma, bet nav bijis zināms sūdzētājam), nedz jaunatklājies apstāklis 908. p. nozīmē, bet tikai jauns pierādijums (TP 35/344 b; 226).

13 Senata sprieduma motivi citā, kaut arī analogā lietā, nav atzīstami par jaunu apstākli, kas dotu pamatu tiesas sprieduma atcel�anai (34/1837;

XI, 295).

14 Liecinieks pēc tiesas iztiesā�anas ir iesniedzis tiesai paziņojumu, ka pie viņa nopratinā�anas tiesas sēdē viņ� nav zinājis, par ko viņu pratinās, un nopratinā�anas brīdī viņam nav bijis labi atminams, cik patie�am viņ� 1914. gadā maksājis par savu dzīvokli, bet ka pēc tam, pārdomājot un apskatot savas tā laika piezīmes, viņ� atradis piezīmes par 1914. gadā mak-sato īri, pēc kurām izrādījies, ka viņ� maksājis toreiz par savu, tagad no atbildctaja ieņemto, dzīvokli īri 29 zelta rubļu apmērā par mēnesi. Liecī-

nieka norādītie apstākli ir tikai pēc lielas apsprie�anas tiesā prasītajam jauni atklāju�ies apstākļi, un tie var ietekmēt gala rezultātā notiku�o tiesas spriedumu (26/585; III, 92).

Lai apmierinātu lūgumus par sprieduma jaunu caurlūko�anu uz 15 908. p. 2. pkt. pamata, nepiecie�ami konstatēt: 1) ka atbildētāja dzīves vieta prasību ceļot nav uzradīta un viņ� izsaukts ar publikāciju �Valdības Vēstnesī�, 2) ka atbildētājs pa visu iztiesā�anas laiku kā pirmā, tā arī otrā instancē atradies nezinā�anā par lietu, kas pret viņu ierosināta <35/1725; XII, 185).

Ja prāvniekam nav izsniegts aicinājums uz tiesas sēdi, tad viņam ir 16 tiesība apstrīdēt pirmās instances spriedumu kasacijas kārtībā, ja vien lietā pēc prasības sumas pielaista kasacijas kārtība, vai arī lūgt sprieduma pārsprie�anu 908. p. kārtībā, pielīdzinot aicinājuma neizsnieg�anu jaunam apstāklim (20/294; I. 93).

Lūgums par apgabaltiesas tiesne�a piespiedu izpildu kārtībā taisītā 17 sprieduma, t. i. pirmās instances sprieduma, jaunu caurlūko�anu saskaņā ar 861. p. iesniedzams Tiesu palatā, bet ne Senata CKD, kas 284. un 908. pantos paredzētos gadijumos var atcelt tikai otras instances spriedumus, feādu lūgumu var ievērot tikai tad, ja atbildētājs nav varējis 239. p. paredzētā triju mēne�u laikā uzzināt par tiem apstākļiem, kurus viņ� apzīmē par jaunatklātiem (35/186; XI, 371).

Pārsūdzība viltojuma atklā�anas dēļ aktā, uz kuru spriedums dibi- 18 nāts, iesniedzama pēc 908. p. viena mēne�a laikā no tās dienas, kad stājies spēkā krimināltiesās spriedums, ar kuru akts apzīts par viltotu. 90$. p. noteiktam termiņam nav tie�a sakara ar 239. p. noteikto termiņu (37/1076;

XIII, 717).

Sk. ari 1. tezii zem 7. p., tezes zem 801. p., 4. tezi zem 907. p., 2. tezi zem 1014. p., 6. un 11. tezi zem 1021. p.

909. atcelts (1939. g. 79, IV).

910. Lūguma iesnieg�anai par sprieduma kasaciju noteikts viena mēne�a laiks, bet citu lūgumu iesnieg�anai par sprieduma atcel�anu � divu mēne�u laiks. 1914. g. 1448, i, i, 796. p.; 1937. g.

Piezīme. Apelacijas tiesības atjauno�anai 891.�895.

pantā noteiktā kārtībā atjaunojama arī kasacijas tiesība, bet

atjaunojot kasacijas tiesību (894. p.), nosakams tāds termiņ�, kāds pārsūdzībai likumā paredzēts. 1935. g. 87, 11, 910. p.;

1937. g. 202, II; 1939. g. 79, 111, 910. p. piez.

911. Iepriek�ējā (910.) pantā noteiktais laiks skaitams:

1) lūgumiem par sprieduma kasaciju � no sprieduma pasludinā�anas dienas;

2) lūgumiem par sprieduma jaunu caurlūko�anu � no tās dienas, kad lūdzējam nācis zināms jaunais apstāklis, kas ir par pamatu lūgumam par sprieduma jaunu caurlūko�anu, bet viltojuma gadijumā � no tās dienas, kad stājies likumīgā spēkā krimināltiesās spriedums, ar kuru akts atzīts par viltotu, bet 908. panta 2. punktā norādītā gadijumā � no tā laika, kad atbildētājs patiesi dabūjis izrakstu no aizmuguriskā sprieduma, vai kad viņam uzrādīta pavēste par tā izpildī�anu, raugoties pēc tam, kas papriek� noticis. 1864. g. 41477, 797. p.; 1878. g. 58093; 1939. g. 79, IV.

1 911. panta 1. punktā lūguma iesnieg�anai par spriedumu kasaciju paredzētais laiks skaitams no sprieduma pasludinā�anas dienas. Sprieduma izgatavo�ana galīga forma neietekmē kasacijas sudzību iesnieg�anai paredzētā laika notecējumu. Tā tad tas apstāklis, ka spriedums nav izgatavots noteiktā laikā, nevar pagarināt kasacijas termiņu, bet vienīgi dot tiesību partam lūgt tiesu atjaunot viņam kasacijas termiņu uz 891. p. pamata (25/277; I, 94).

2 Ja lietas dalībnieks bez viņa vainas nav saņēmis pavēsti par viņa izaicinā�anu uz tiesas sēdi, kurā taisīts spriedums, tad viņ� var iesniegt kasacijas sūdzību, skaitot termiņu no tā laika, kad viņam spriedums nācis zināms. Uz personu, kura lietā nav piedalijusies, �is izņēmums nav attiecināms (34/1635; X, 461).

Sk. 4. tezi zem 861. p.

912. Lūgumā par sprieduma kasaciju vai jaunu caurlūko�anu jāaprāda, ko lūdzējs īsti ieskata par nelikumīgu un atceļamu un uz kādiem pamatiem. 1864. g. 41477, 798. p.

Sk. tezes zem 856. p.

913. atcelts (1939. g. 79, IV).

914. Lūgumam par sprieduma atcel�anu jāpieliek klāt visi dokumenti, uz kuriem tas pamatots. Iesniedzot lūgumu par Tiesu palatas spriedumu atcel�anu, jāiemaksā simts piecdesmit latu dro�ības naudas, bez kuras lūgumu nepieņem.

Dro�ības nauda, kas iemaksāta iesniedzot lūgumu par daļas sprieduma kasaciju, uzskatama par iemaksātu arī attiecībā uz lūgumu par gala sprieduma kasaciju.

Dro�ības nauda, ja Senāts sūdzību atstājis bez ievērības, nāk valstij par labu, bet ja sūdzība atzīta par pamatotu � atdodama atpakaļ tās iemaksātājam.

No dro�ības naudas iemaksas atsvabināti prokurori, par maksātnespējīgiem izsludināti parādnieki un, ar 1011. panta otrā daļā paredzēto ierobe�ojumu, personas, kas bauda mazturības tiesības. 1935. g. 87, I, 914. p.

Bez likumā paredzētās dro�ības naudas kasaci.ias sūdzība nav pie- ¹ ņemama, un �ī dro�ības nauda iemaksājama līdz kasacijas termiņa notecējumam (25/323; I, 109¹).

Ja kasacijas sūdzība iesniegta bez dro�ības naudas vai arī iemāk- 2 sāta nepilnā apmērā, kasacijas sūdzība nav atstājama bez talakvirzī�anas, bet izsniedzama atpakaļ (26/372; III, 94).

Iemaksātā dro�ības nauda ir izsniedzama atpakaļ kā tajā gadijumā, 3 kad iesniegtā kasacijas sūdzība tiek atstata bez caurskatī�anas uz kasacijas sūdzības iesniedzēja lūguma pamata, tā arī, kad Senāts atzīst, ka iesniegtā kasacijas sūdzība atstājama bez curltīko�anas aiz tā iemesla, ka par tiesas lēmumu, par kuru iesniegta kasacijas sūdzība, tāda nav pielai�ama. Dro�ības nauda iemaksājama tikai iesniedzot kasacijas sūdzības par galīgiem spriedumiem vai lēmumiem¹, bet nevis iesniedzot sūdzību par �ādiem lēmumiem, kuri pārsūdzami blakus sūdzības kartība, pie kuriem pieder arī lēmums par lūguma atraidī�anu par dro�ības naudas atpakaļizsnieg-�anu (29/1923; VI, 104).

Pēc 914. panta tie�ā satura dro�ības naudas iemaksa attiecas uz 4 katru lūgumu par sprieduma atcel�anu, vai tas pēc 906. panta nu būtu lu-gums par sprieduma kasaciju vai lūgums par sprieduma jaunu caurluko-�anu, kamdēļ lūgumi bez dro�ības naudas nav pieņemami, bet izsniedzami atpakaļ (31/1851; VIII, 96).

Ja prāvnieks kasacijas sūdzību iesniedzis bez dro�ības naudas, tad 5 viņam pa�am jārūpējas, lai �is trūkums laikā (vēlākais līdz kasacijas termiņa notecē�anai) tiktu novērsts, bet viņam nav tiesības pārmest tiesai, ka viņa nav pasteigusies izsniegt viņam sūdzību atpakaļ ar tadu aprēķinu, lai viņ� atpakaļ izsniegto sūdzību varētu no jauna iesniegt ar dro�ības naudas iemaksu līdz kasacijas sūdzības termiņa notecē�anai (33/2245;

XI, 14).

Lēmums, ar kuru noraidīta mazturības tiesību pie�ķir�ana, pārsūdzams 6 uz Senātu ar kasaoiias sūdzību. Bet tā kā katrai kasacijas sūdzībai jāpieliek dro�ības nauda, bez kuras kasacijas sūdzību nepieņem, tad arī tāda kasacijas sūdzība jāiesniodz kopā ar dro�ības naudu (37/521, XIII, 555).

Kasacijas dro�ības natid'a nav jāmakJā tikai tām personām, kurām 7 tiesa jau pie�ķīrusi mazturības tiesības, vai kuras uz likuma (1004. p.) pamata bauda mazturības tiesības (37/408'; XIII, 555).

Tiesai nav tiesības kasacijas sūdzību izsniegt atpakal aiz tā vienīgā 8 iemesla, ka kasacijas dro�ības nauda iemaksāta neattiecīgās tiesas depo-zitā (31/1853; VIII, 115).

Par blakus sūdzību attiecībā uz kasacijas sūdzības nepieņem�anu, 9 kasaoiias dro�ības nauda nav jāmaksā. Ja Senāts blakus sūdzību atstājis bez ievērības, priek�sēdētāja lēmums par kasacijas sūdzības atpakaļ izsnieg�anu palicis spēkā. Tāpēc, izsniedzot atpakaļ kasacijas sūdzību¹ tās iesniedzējam, pēdējam' bija jāizsniiedz atpakaļ arī kasacijas sūdzības pielikumi, to starpā arī kasacijas dro�ības nauda (30/1440; XIII, 85).

Sk. tezi zem 286. p.

915. Lūgumi par sprieduma atcel�anu rakstaini uz Senāta civildepartamenta vārdu un nododami Tiesu palatai. Iesniedzot lūgumu par Tiesu palatas sprieduma atcel�anu, piemērojami 857.,

866., 868.�871., 873. un 876. panta noteikumi apelacijas sūdzību iesnieg�anai, pie kam lūgums par daļas sprieduma kasāciju virzāms uz Senātu tikai kopā ar lūgumu par Tiesu palatas gala sprieduma kasaciju, bet ja par �o pēdējo spriedumu kasacijas lūgums nav iesniegts � pēc tāda lūguma iesnieg�anai noteiktā termiņa notecējuma. Kopā ar kasacijas sūdzibu jānosūta Senatam ari pārsūdzētā sprieduma noraksts, kuram jāpaliek Senata lietā.

Minētie lūgumi, uz lūdzējam pasludinama priek�sēdētāja rīkojuma pamata, atstājami bez tālākvirzi�anas 373. (3. pk.),

867. (1., 3. pk.) un 914. pantā norādītos gadi jumos. 1930. g. īoo, i, 801. p.

1 Pretkasacija pielai�ama arī miertiesne�u lietās (prof. Bukovska CP māc. grām. 588. lpp.).

2 Viena līdzdalībnieka kasacijas sūdzībai citi nevar pievienoties (prof. Bukovska CP māc. grām. 503. lpp.).

3 915. p. 1. daļas 2. teikums attiecībā uz lūgumiem par gala sprieduma atcel�anu, pretēji daļas spriedumam, paredz to, kas �ā lūguma iesniedzējam jāievēro, iesniedzot to; turpretim 915. p. 1. d. 3. teikums noteic to, kas jāizpilda tiesai, pieņemot minētos lūgumus. Tiesai jārūpējas par sprieduma noraksta izgatavo�anu, lai to nosūtītu Senatam; 915. p. 2. d. paredz sankciju tikai par to noteikumu neizpildī�anu, kuri zīmējas uz pa�a lūguma iesniedzēja darbību, bet nekad nevar attiekties uz darbību, kura jāizpilda pa�ai tiesai, pieņemot jau pareizi iesniegto lūgumu (915. p. 1. d. 3. teik.). (31/1206; VII, 112).

4 Kaut gan saskaņā ar 877. p. paskaidrojums uz apelaciju ar patstāvīgiem prasijumiem (tā sauc. pretapelacija) iesniedzams tie�i otrai instancei,� tomēr �ī kārtība nav piemērojama attiecībā uz pretkasaciju, jo 915. pantā nav atsauces uz �o 877. pantu (36/556; XII, 488).

Sk. arī 3. tēzi zem 878: p.

916. Lietas refere�anas dienu noteic Senata civildeparta-menta priek�sēdētājs. 1864. g. 41477, 802. p.

917. Visus Senata civildepartamentā ienāku�os privātpersonu lūgumus un sūdzības par tiesu iestā�u galīgo spriedumu atcel�anu lūko iepriek� cauri departamenta rīcības sēdē, lai noraidītu tos no �iem lūgumiem, kuri iesniegti pārkāpjot likumā noteiktos formālos nosacijumus,vai kuros nav nekādu norādijumu uz sprieduma atcel�anas iemesliem. Rīcības sēdē taisīto rezolūciju atzīmē priek�sēdētājs un pēc tam to izpilda, nesastādot uz rezolūcijas pamata sīkāku lēmumu. 1877. g. 57471, III, B, 4. p.; 1923. g. 97, I, A, 2.

918. Lietas referē�ana, ja to lūdz kaut viena puse, notiek atklātā sēdē, un to izdara kāds no senatoriem pēc sevi�ķi noteiktas kārtas vai pēc viņu savstarpējas vieno�anās. 1935. g. 87, i, 918. p.

919. Pēc lietas referē�anas Senāts stājas pie sprieduma taisi�anas, noklausijies virsprokurcra atzinumu tādās lietās, kurās likums prasa prokuratūras atzinumu (a).

Ja sūdzību neievēro, Senata spriedumā, uz prāvinieka lūgumu, nosakams ari, kam jānes tiesā�anās izdevumi kasacijas instancē, un kādā apmērā (b).

(a) I922. g. 211, III. � (b) 1937. g. 202, 111,919. p.

l iesu iek. IV piel. 3.�5. p. paredzētos gadījumos (tā tad arī apsardzības lietās) atlīdzība par lietas ve�anu Senātā nav piesprie�ama (38/32;

XIV, 303).

920. Civildepartamenta tiesas sēdē taisīto rezoluciju viņas caurlūkotā lietā uzraksta senators-priek�sēdētājs vai ari, viņa uzdevumā, senators, kas lietu referējis vai piedalijies tās izsprie�anā. 1877. g. 57471, III, B, 7. p.; 1923. g. 97, I, A, 2.

921. Tajās lietās, kurās departaments neatzīst par vajadzīgu sīki izteikt apsvērumus, kas ņemti spriedumam par pamatu, lēmumus galīgā veidā nesastāda, bet rīkojumus tādās lietās nosūta uz tajās taisīto rezohiciju pamata. �ajā gadijumā rezolūcijā jāatzīmē:

1) kad notikusi sēde;

2) kas iesniedzis lūgumu vai sūdzību;

3) lietas priek�mets;

4) norādijums uz likumiem un vērā ņemtiem kasacijas spriedumiem (a), un

5) departamenta atzinums, nosakot tajā arī, uz prāvnieka lūgumu, gadijuinos, kad sūdzību neievēro, kam jānes tiesā�anās izdevumi kasacijas instancē un kādā apmērā (b).

Lēmumus un spriedumus izgatavo galīgā veidā senatori, kas lietas referēju�i (c).

(a) 1877. g. 57471, III, B, 8. p.; 1923. g. 97, I, A, 2. � (b) 1937. g. 202, I, 921. p. 5. pk. � (c) 1877. g. 57471, III, B, 8. p.; 1923. g. 97, I, A, 2.

922. Sprieduma jauna caurlūko�ana pielai�ama tikai tajos gadijumos, kad pēc 908. panta 1. punkta no jauna atklātie apstākļi vai pierādītais viltojums dokumentos, bet pēc tā pa�a panta 2. punkta lūdzēja celtās ierunas, Dārgroza sprieduma būtību. 1864. g. 41477, 805. p.; 1878. g. 58093.

923. Lūgums par sprieduma jaunu caurlūko�anu atstājams bez ievērības, ja tas iesniegts pēc desmit gadu termiņa notecējuma no tā laika, kad spriedums taisīts. 1864. g. 41477, 806. p.

923. p. nestāv nekādā sakarā ar 910. un 911. pantu noteikumiem par to, ka lūgumi par sprieduma jaunu caurlūko�anu jaunatklāju�os apstākļu dēl iesniedzami tur minētā laikā un ka �is laiks skaitams no tās dienas, kad lūdzējam nācis zināms jaunais apstāklis, kur� pievests par pamatu sprieduma jaunai caurlūko�anai (30/1256; VI, 89).

924. atcelts (1939. g. 79, IV).

925. Ja lūgums atcelt spriedumu jau bijis noraidīts, tad otrreizējs lūgums par sprieduma kasaciju nav pieņemams. 1864. g. 41477, 808. p.

926. Atceļot pārsūdzēto spriedumu, Senāts nodod lietu jaunai caurlūko�anai un izsprie�anai citā palatas sastāvā. i93l.g. 137, I, 809. p.

1 Atrodot lietu par nepiekrīto�u civiltiesai, Senāts atstāj otrai instancei taisīt lēmumu par lietas izbeig�anu un par tiesā�anas izdevumu piesprie�anu (35/1009; XII, 112).

2 Ja arī Senāts nav atcēlis exprcssis verbis spriedumu daļā par lietvedības izdevumiem, tomēr nevar būt �aubu, ka pēc vispārēja principa lietvedības izdevumi ir atkarīgi no piesprie�amās sumas un ar piespriestās kapitalsumas grozī�anos automatiski grozās arī lietvedības izdevumi (36/231; XII, 668).

926'. Kad Senāts taisijis spriedumu, Senata kanceleja nosūta lietu atpakaļ otrai instancei kopā ar diviem Senata sprieduma norakstiem, no kuriem vienu otrā instance piesūta pirmai. 1935. g. 87, II, 926'. p.

927. Tiesu palata jaunā sastāvā turpina lietas caurlūko�anu Senata atceltā daļā pēc vispārējiem noteikumiem.

�ajos gadijumos Tiesu palata, Izsprie�ot lietu par labu Senātā uzveiku�ai pusei, pie�prie� tai, uz viņas lūgumu, tiesā�anās izdevumus kasacijas instancē. 1937. g. 202, 1, 927. p.

1 Lieta atjaunojama sākot no tā procesuālā rīkojuma, kur� atzīts par

sprieduma kasacijas iemeslu, �it kā atceltā sprieduma nebūtu bijis�. Jaunam spriedumam piļnīgi patstāvīgs procesuāls raksturs, un tas pakļauts pilnīgi patstāvīgai pārsūdzībās kārtībai, atkarībā no tām procesuālām pārsūdzībās normām, kuras ir spēkā jaunā sprieduma taisī�anas laikā (26/734; II, 152).

Tiesu palata, izsprie�ot lietu no jauna, var lietu iztirzāt vienīgi tajās 2 jautājumu kompleksa robe�ās, kurās tie bija nonāku�i pirmo reizi Senātā apsprie�anā (29/13, 1913, 30/106'; VI, 106).

Tiesai, izsprie�ot lietu no iauna, sakarā ar viņas pirmā sprieduma 3 atcel�anu Senātā kasacijas kārtībā, lieta ir jāizsprie� tikai taiās_robe�ās un uz to faktisko lietas apstākļu pamata, no kuriem Senats bija izgājis savā pirmā spriedumā un kuras robe�ās Senats tā tad uzdevis attiecīgai zemākai instancei lietu izspriest no jauna (29/13). (29/604; VI. 89).

Otrā instance izlieto visu agrāk savākto faktisko materialu (liecības, 4 ekspertizes, apskates u. t. t.), ciktāl Senats to nav diskreditējis. Bez tam var iesniegt un pārbaudīt jaunus pierādījumus, bet nav iespējams celt kaut kādus jaunus prasijumus, ja tie neizriet no agrakā sprieduma atcel�anas Senātā (prof. Bukovska CP māc. gr�m. 475. Ipp.).

Izpildu rakstu izdod tomēr nevis kasacijas instance, bet pēc Senata 5 lēmuma � otrā instance (H. Blaese, RZ 38/3, XI, 3).

Pie lietas jaunas caurlūko�anas prāvniekiem ir tiesība atsaukties uz jau- 6 nietn pierādījumiem strīdā eso�o jautājumu noskaidro�anai, kas ierosināti jau pirmā instancē (CKD kops. 37/31; XIII, 491).

�is pants nav pārkāpts ar to, ka tiesnesis, kas ņēmis dalību atceltā 7 sprieduma taisī�anā, piedaias sēdē, kurā lieta izslēgta no dienas kārtības. Tāpat nav nozīmes, ja tiesnesis ir ņēmis dalību, taisot atcelto spriedumu citā, kaut arī pa daļai analogā lietā (36/426; XIV, 473).

928. Tiesu iestādei nav tiesības, no jauna apsprie�ot viņai nodoto lietu, apspriest agrākā sprieduma pareizību vai nepareizību, bet vina taisa jaunu spriedumu, it kā agfākā nebūtu bijis. 1864. g. 41477, 811. p.

Izsprie�ot lietu no jauna, tiesa ar saviem agrākiem konstatējumiem 1 ne tikai nav saistīta, bet viņas pienākums ir pilnīgi patstāvīgi nodibināt lietas faktisko paisi (38/989; XV, 36).

Ar Tiesu palatas sprieduma atcel�anu pirmā Tiesu palātas sprieduma 2 motīvi ir atkritu�i pa�i par sevi un ar tiem Tiesu palata. caurskatot lietu no jauna, rēķināties nevar, ja tikai atceltā spriedumā apspriestie jautājumi nav iztirzāti arī Senata spriedumā un ar to galīgi iz�ķirti (CKI) kops. 38/12;

XIV, 390).

928. p. neaizliedz tiesai norādīt sava sprieduma vēsturiska daļā uz 3 savu agrāko, Senata atcelto spriedumu ar tā motiviem (33/33; X, 183).

Līdz ar Tiesu palatas sprieduma atcel�anu, kaut arī ne visumā, zaudē 4 savu spēku arī tā sprieduma dala. kurā tiesa sadalījusi partu starpā tiesā�anas i'zdevumus (37/21; XIII, 313).

929. Visus blakus lūgumus, kurus iesniedz attiecībā uz jaunai apsprie�anai nodotu lietu, iz�ķir tā pati tiesu iestāde, kurai uzdota lietas jaunā caurlūko�ana. Viņai ir tiesība noteikt pierādijumu pārbaudī�anu visos tajos priek�metos, kas pieder pie anullētās iztiesā�anas darbības vai ari attiecas uz atceltām sprieduma daļām, un, uz prāvnieku lūgumu, gādāt par prasības nodro�inā�anu. Turp., 812. p.

1 Apvērsums ir panākams kā lūguma, tā ari prasības kārtībā. �ī alternatīvā iespēja panākt apvērsumu padota zināmiem likuma priek�noteikumiem. Sprieduma apvērsums prasības kārtībā ir katra parta neapstrīdamā procesuālā tiesība panākt prasības ceļā ar agrāko spriedumu piespriestās mantas atdo�anu. Prasība tādā gadījumā iesniedzama pirmā instancē pēc piekritības. Tāpat prasības ceļā ir apvēr�ami spriedumi, kad agrāko procesu zaudēju�ā puse cel ierunas par zaudējumiem vai pieprasa atlīdzību par attiesājamā mantā izdarītiem izlabojumiem vai¹ būvēm. Lūguma veidā apvērsumu var panākt parts, pieteicot par to pi>rms lietas izsprie�anas pēc būtības (Sen. 32/1909), pie kam tādā gadījumā nevar tā pa�a apvērsuma jautājuma atrisinā�anu prasīt prasības ceļā (TP 37/114 b; 419).

2 Sprieduma atpakalizpildī�ana pielai�ama nevien tad, ja otrā instance skata lietu cauri otro reizi pēc �īs instances sprieduma atcel�anas kasacijas kārtībā, bet ari tad, kad pirmā instancē pielaista iepriek�ēja izpildī�ana, bet pēc izpildī�anas spriedums atcelts ar otras instances spriedumu (32/624;

VIII, 115).

3 Otrās instances sprieduma atcel�ana ar Senata spriedumu gan dod iemeslu atceltā sprieduma izpildī�anas apturē�anai, bet nevar novest pie jau izpildītā sprieduma iznīcinā�anas. Tāpēc par pirmā, atceltā sprieduma izpildī�anas apvērsumu otrā instancē var lemt vienīgi izsprie�ot lietu no jauna pēc būtības ar patstāvīgu spriedumu vai, kaut arī ar patstāvīgu lēmumu, bet katrā ziņā ne agrak par pa�a jauna sprieduma taisī�anu (34/3406: XI, 67).

1 Atbildētāja tiesiba uz sprieduma atpakaļizpildī�anu izceļas pati par

sevi jau ar pirmās instances sprieduma atcel�anu, atraidot prasību. Lūgums par sprieduma atpakaļizpildī�anu apmierinams neatkarīgi no tam, vai atpakalizpildī�ana kā tāda fiziski iespējama vai nē; ja sprieduma izpildī�ana izrādītos par fiziski neiespējamu, tad piemērojoties 1352. p. noteikumam', atbildētājam ir tiesība prasīt zaudējumus (26/314; III, 106).

5 Atbildētājam pieder tiesība prasīt atcelt sprieduma atpakalizpildī�a-nu; �āda tiesība atkrīt tikai tad, ja faktiski vai juridiski �āda atpakalizpildī�ana jau tiesas lēmuma taisī�anas brīdī izrādītos par absoluti neiespējamu: faktiski, piem., tad. kad pa�as telpas kā tādas, vairs neeksistē; juridiski � kad pa to laiku atbildētāja lieto�anas tiesību termiņ� būtu izbeidzies, vai kad prasītājam vairs nepieder īpa�uma tiesība uz namu, kurā atrodas ieņemamās telpas; bet tas apstāklis vien, ka tas pats prasītājs izīrējis telpas tre�ai personai, nekad nav uzskatams nedz par faktisku, nedz par juridisku �ķērsli sprieduma atpakaļizpildī�anai, jo tre�ā persona atvasina savas tiesības no prasītāja-izīrētāja un tā tad tās ieguvusi tikai pēc tām, kad atbildētāja tiesības uz telpām bija izcēlu�ās. Atbildētājs katrā ziņā ieinteresēts, lai tiesa taisītu lūgto lēmumu, jo ar to atbildētājs iegūtu jau tūliņ tiesību, ļaunākā gadijumā pret tagadējo prasītāju celt prasību par atlīdzību par zaudējumiem sakarā ar telpu nenodo�anu atbildētājam gadijumā, kad prasītājs nespēs faktiski ierādīt viņam pieprasītās telpas (29/1693; VI, 106).

6 Ar lēmumu par sprieduma atpakaļ izpildī�anu (nododot telpas atpakaļ izliktā īrnieka lieto�anā) vēl nav iz�ķirts jautājums, vai �is lēmums faktiski izvedams pret tre�o personu, kura dzīvokli pēc atbildētāja aizie�anas noīrējusi un telpu nodo�anai viņam pretojas. �ai ziņā jāatzīst, ka īrnieks, kas noīrējis strīdā eso�ās telpas un attiecībā uz kuru pat nav noskaidrots, ka viņ�, noīrējot telpas, būtu zinājis, ka par tām starp prasītāju un atbildētāju pastāv strīds, nevar tikt izlikts no telpām blakus lūguma ceļā, sprieduma izpildī�anas stadijā (31/1452; VII, 112).

Senata apsvērumi spriedumā 31/1452 par to, ka lēmums par sprie- 7 dūma atpakalizpildī�anu nav faktiski izvedams pret tre�o personu, nedod tiesai iemeslu atraidīt atbildētāja lūgumu par viņa atpakaļievieto�anu dzīvoklī, jo taisni arī uz �o gadījumu attiecinami Senata paskaidrojumi, ka lēmums par sprieduma atpakalizpildī�anu �ādos apstākļos taisams atbildētāja eventualai zaudējumu prasības nodro�inā�anai (33/931; X, 61).

Sen. spr. 31/1452 (VII, 112) apsvērumi, saskaņā ar kuriem �ajā sprie- 8 dumā aprādītos apstākļos jaunais īrnieks nav izliekams no dzīvokļa uz blakus lūguma pamata, neattiecas uz atbildētāju (veco īrnieku), kas procesa piedalījies; pret viņu sprieduma vai lēmuma atpakalizpildī�ana � principā, t. i. citiem �ķēr�ļiem trūkstot � ir iespējama. Ja arī pats atbildētājs izlikts uz sprieduma pamata, kuru Senāts vēlāk atcēlis, un prasība par viņu izlik�anu gala rezultātā atraidīta, tad viņam tomēr jāpiekāpjas pret jauno īrnieku, un viņ� tikai eventuāli varētu prasīt zaudējumu atlīdzību no izīrētāja (34/603; X, 552).

Atbildētājs no prasītāja var prasīt tikai zaudējumu atlīdzību, ja, iz- 9 pildot atpakaļ Tiesu palatas pirmo spriedumu, izrādītos, ka nomas objekts ieņemts jau no kādas tre�ās personas, kas savas tiesības atvasina no prasītāja (29/1693; VI, 106). Sprieduma atpakalizpildī�ana pret tre�o personu izpildu kārtībā nav izvedama (33/239; IX, 382).

īrnieks nevar prasīt agrāko juridisko attiecību atjauno�anu ar izīrē- 10 tāju, ja izīrētājs ir izlietojis likuma par telpu īri 32. p. 7. punktā paredzēto tiesību tiesas vai īrnieka maldinā�anas nolūkā (29/152; V, 71). �is princips tomēr piemērojams tikai tad, ja tiesas spriedums par īrnieka izlik�anu palicis spēkā. Turpretim, ja tas atcelts, tad tiesa uz vispārēja pamata var taisīt lēmumu par sprieduma atpakalizpildī�anu, apmierinot īrnieka lūgumu par viņa atpakaļielik�anu. Tas apstāklis, ka izīrētājs telpas izīrējis tre�ai personai, nedod tiesai tiesību īrnieka lūgumu noraidit. Uz �āda viedokļa Senāts jau ir nostājies 29/1693 (VI. 106), 31/1452 (VII. 112) un 33/391 (X. 61). kādos spriedumos arī tuvāk iztirzātas �āda lēmuma konsekvences attiecība uz tre�o personu (39/112; XV, 112).

930. Iztulkojot likuma tie�o jēgumu, tiesu iestādēm jāturas pie Senata apsvērumiem, un kasacijas sūdzības par otro spriedumu, kas taisīts uz �ā pamata, nekādā zinā nav pieņemamas. 18(54. g. 41477, 813. p.

Senata spriedums visumā kā vēsturiskā, tā arī rezohitivā daļā, 1 saisto�s tiesai, kurai Senāts nodod lietu izsprie�anai no jauna un. proti, tajā ziņā, ka �ai tiesai, iztulkojot likuma tie�o jēgumu, jāturas pie Senata apsvērumiem, neielai�oties pie tam agrākā sprieduma pareizības vai nepareizības apsprie�anā (930., 928. p.) (37/1230; XIV, 255).

Tiesai jāturas pie Senata iztulkojuma, kaut arī viņa tam nepiekristu ² (prof. Bukovska CP māc. grām. 432. Ipp.).

Kasacijas sūdzības pieņem arī tad. kad tās iesniedz otro vai tre�o 3 reizi, bet Senāts nevar mainīt savu ieskatu vienā un tajā pa�a lietā, kuru otrā instance izspriedusi uz Senata dotā paskaidrojuma pamata (prof. Bukovska CP māc. grām. 124. ipp.).

931. Lūguma iesnieg�ana par sprieduma kasaciju, izņemot 932. un 933. pantā norādītos gadījumus, neaptur sprieduma izpildī�anu, kamēr nav taisīts Senata lēmums par lietas jaunu caurlūko�anu. Bet tiesa, kas taisijusi spriedumu, uz ieinteresētās puses lūgumu, kuru var iesniegt arī pirms kasacijas sūdzības iesnieg�anas, var dot rīkojumu:

1) ierakstīt atzīmi prasītājam nododamā strīdamā nekustamā īpa�uma zemes grāmatā saskaņā ar prasību nodro�inā�anas noteikumiem (681. un turpm. p.), aizliedzot vispār atsavināt vai iznīcināt tādus priek�metus, kas pēc likuma uzskatami par �ā īpa�uma piederumu. un atvēlot prasītājam slēgt par �o īpa�umu līgumus ne-citādi, kā iepriek� aizrādot tam, kas stājas līguma saistībā, ka gadijumā, kad tiktu taisīts spriedums par īpa�uma atdo�anu atpakaļ atbildētājam, ��S līgums zaudē spēku;

2) pieprasīt no prasītāja nodro�inājumu tās strīdamās kustamās mantas vērtības apmērā, kura viņam nododama spriedumu izpildot, vai � ja tādu nodro�inājumu nesniedz, kā arī kad nododamai mantai ir sevi�ķa vērtība tās mākslas, ģimenes vai citas kādas iek�ējas nozīmes dēļ, � apķilāt �o mantu, nododot to glabā�anā 1156,� 1167. pantā noteiktā�kārtībā;

3) nosūtīt suniu, kas piedzīta spriedumu izpildot, Latvijas bankai vai tās vietējai nodaļai vai arī, uz vienas vai otras puses lūgumu, kādai citai valsts kreditiestādei, valsts vai valsts garantētu procentpapīru pirk�anai, � ja prasītājs neiesniedz minētās sumas nodro�inājumu tam gadijumam, kad spriedumu atceltu kasacijas kārtībā;

4) atlikt tā nekustamā īpa�uma izsoli, uz kuru vērsta piedziņa, un

5) atlikt tās kustamās mantas izsoli, uz kuru vērsta piedziņa, kad �ai mantai ir sevi�ķa vērtība viņas mākslas, ģimenes vai citas kādas iek�ējas nozīmes dēļ. 1893. g. 9737, 814. p.; 1921. g. 258, 2; 1923. g. 65; 1928. g. 134, I, 4. p.; 1937. g. 202, 11.

Ieinteresētā puse var būt nevien atbildētājs, bet ari prasītājs, piem., ja tas zaudē prasību un 110 viņa piedzen tiesā�anas izdevumus, vai ari, ja tas zaudē intervencijas prasību (1234'. p.) un apķīlātai mantai tādēļ draud pārdo�ana (TMV 38/1 pielik., C, 9, a).

932. Izpildīt spriedumus, iekam notecējis termiņ� kasacijas sūdzības iesnieg�anai, bet ja tā iesniegta � pirms tās iz�ķir�anas, nav pielai�ams:

1) lietās par dzim�anu laulībā (a);

2) lietās par laulību �ķir�anu vai neesamību (b), un

3) lietās par saderinātas līgavas atzī�anu par viņas līgavaiņa �ķirtu sievu (Civiilik. 1937. g. izd. 30. p.) (c).

(a) 1893. g. 9737, 814�-. р. 1. pk. � (b) 1921. g. 39, 79. p. � (e) 1937. g.

202, III, 932. p. 3. pk. � 1931. g. 137, IV.

933. Sprieduma izpildī�anu var apturēt spriedumu taisiju�ā tiesa uz ieinteresētās puses lūgumu, ja izpildī�ana var radīt mantā tādas pārgrozības, pēc kurām mantu savest agrākā stāvoklī kļūst neiespējami vai ir pārāk apgrūtino�i. Gadijumā, kad ieinteresētās puses lūgumu apmierina, pretpusei ir tiesība prasīt, lai izdara noteikto darbību prasības nodro�inā�anai vai uztur spēkā agrāk izdarīto darbību. 1893. g. 9737, 8142. p._; 1937. g. 202, II.

933. p. attiecas, piem., uz gadījumu, kad ar tiesas spriedumu atbildētā- 1 jam uzlikts nojaukt kādu ēku (38/1052; XIV, 637).

Sprieduma izpildī�anas apturē�ana uz 933. panta pamata atkarājas no 2 otrās 'instances ieskata, kura, izejot no konkrētas lietas apstākļiem', var to pielaist vai nepielaist (36/1052; XIV, 637).

Sk. 2. tezi zem 1018. p.

934. 931. pantā norādīto darbību nevar izdarīt, kad ar Tiesu palatas spriedumu atstāts spēkā apgabaltiesas spriedums, kura iepriek�ēja izpildī�ana pielaista nepieprasot nodro�inājumu no prasītāja. 1893. g. 9737, 8143. _p. _ Sal. 1912. g. 1003, В, V.

935. 931. pantā norādīto darbību var izdarīt arī tā tiesa, kuras apgabalā spriedumu izpilda, kā arī �ās tiesas priek�sēdētājs, saskaņā ar 698. pantu. Lūgumu par naudas nosūtī�anu Latvijas bankai vai tās vietējai nodaļai vai kādai citai valsts kreditiestādei (931. p.

3. pk.) var iesniegt spriedumu izpildo�am tiesu izpildītājam, kas, apturējis piedzītās sumas izdo�anu prasītājam, ziņo par to tiesas priek�sēdētāja iz�ķir�anai. 1893. g. 9737, 8144. р.; 1918. g. Ю, 5. р.; 1923. g. 65.

936. Prasītājam ir tiesība uz priek�rocīgu apmierinājumu no sumas, kas piedzīta viņa pretenzijā, pret visiem citiem atbildētāja kreditoriem, kuri savas piedziņas vērsu�i uz �o sumu pēc tam, kad tā iesniegta personai, kas spriedumu izpilda. Atbildētājam ir tiesība uz priek�rocīgu apmierinājumu pret visiem citiem prasītāja kreditoriem 110 nodro�inājuma sumas, kuru prasītājs iesniedzis uz 931. panta 2. un 3. punkta pamata. 1893. g. 9737, 8145. p.

Sk. 1. tezi zem 1366. p.

937. Lūgumu iesnieg�ana par sprieduma jaunu caurlūko�anu (906. p. 2. pk.) neaptur sprieduma izpildī�anu, kamēr nav taisīts Senata lēmums par lietas nodo�anu jaunai caurlūko�anai. �is noteikums nezīmējas uz 908. panta 2. punktā norādītiem lūgumiem, attiecībā uz kuriem no Tiesu palatas atkarājas apturēt sprieduma izpildī�anu, ja atbildētājs to lūdz. 1893. g. 9737,8146. р.; 1939. g. 79, III, 937. p.

938. Civildepartamenta spriedumi un lēmumi, kuriem ir principiālā nozīme tiesu prakses apvieno�anā, ne mazāk kā reizi gadā izsludināmi pielikumā pie Valdības Vēstne�a vispārējai zinā�anai. 192f>. g. 84, B.

Senata paskaidrojumiem nav autentiska, bet tikai doktrinala iztulkojuma nozīme, lai gan tie saisto�i otrai instancei (920. р.); attiecībā uz citām tiesu iestādēm tiem ir tikai vado�a nozīme likumu vienādai iztulko�anai un piemēro�anai (prof. Bukovska CP māc. grām. 117. Ipp.).

Pirmā apak�nodaļa.

Vispārīgi noteikumi par termiņu aprēķinā�anu.

939. Nolikt termiņus tajos gadijumos, kad tie ar likumu nav noteikti, atkarājas no tiesas ieskata. 1864. g. 41477, 816. p.

Tiesas noteiktie termiņi vispār nav atzīstami par prek'luziviem, bet par prorogacijas termiņiem, kuru nolūks un galvenais mērķis ir novērst prāvnieku procesa vilcinā�anu, kamdēļ arī pati tiesa ex officio neseko �o pro-rogācijas termiņu ievēro�anai, dodot ieinteresētai pusei iespēju ce!t attiecīgu iebildumu. Saprotams, ka arī pretējā puse var �ā prorogācijas termina neievēro�anas gadījumā celt attiecīgu iebildumu tikai tad, kad ar tādu termiņu nokavē�anu draud vai notiek lietas izsprie�anas novilcinā�ana un sakaru ar to arī tiesai jāiz�ķir, vai pretēiās puses iebildums ievērojams vai ne (36/1551; XIII, 165).

940. Pec tiesas ieskata noliekamā termiņa ilgumam jābūt tādam, lai varētu izpildīt to darbību, kurai termiņu noliek. Turp., 817. p.

941. Likumā noteiktus un tiesas noliekamus termiņus skaita mēne�iem, nedēļām un dienām. Turp., 818. p.

Likumisko termiņu ievēro�anai seko pati tiesa (prof. Bukovska CP māc. grām. 279. Ipp.).

942. Termiņ�, kas skaitams mēne�iem, notek pēdējā mēne�a atbilsto�ā datumā. 1864. g. 41477, 819. p.

943. Ja mēne�iem skaitamā termiņa beigas iekrit tādā mēnesi, kuram nav atbilsto�ā datuma, tad termiņ� notek �ā mēne�a pēdējā dienā. Turp., 820. p.

944. Nedēļām skaitamais termiņ� notek pēdējās nedēļas atbilsto�ā dienā. Turp., 821. p.

945. Kad . termiņa beigas pēc vispārēja aprēķina iekrīt svinamā dienā, tad �ī diena un tai no vietas sekojo�ās svinamās dienas nav skaitamas, bet par termiņa pēdējo dienu skaitama pirmā darbdiena pēc tam. Turp., 822. p.

Piezīme. Laiks no 17.�30. jūnijam termiņa tecē�anas

ziņā visās tiesu iestādēs pielīdzināms svinamām dienām.

1933. g. 259, 1, 945. p. piez.; 1939. g. 79, III, 945. p. piez.

946. Vietējās svētku dienas nav ieskaitamas termiņu aprēķinā tikai tajos gadijumos, kad vietējās tiesu iestādes pēc likuma atsvabinātas no sēdēm. 1864. g. 41477, 823. p.

Aizrādījums uz to, ka kasacijas termiņa pēdējā diena, (piem., 29. jūnijs), Latgale ir svinama diena, kad Latvijas bankas nodala ir slēgta, nevar krist svarā, jo vietējās svinamas dienas var attiekties vienīgi uz vietējam tiesu iestādēm, un ja pie tam vietējas tiesu iestādes būtu slēgtas, kadel termiņ� kasacijas sūdzībai, kura bija iesniedzama Tiesu palatai, kurai 29. jūnijs nav svinama diena, ar vietējo svinamo dienu nav tieļs pagarinats. Bez tam siidzētāiam nav ņemta iespēja dro�ības naudu nosūtīt pa pastu (31/1879; VIII, 116).

947. Termiņus skaitot dienām, nav ieskaitama diena, kad izdarīta darbība, no kuras termiņ� skaitams, un pēc tam pēdējā diena nolikto dienu skaitā uzskatama par termiņa beigām. Turp., 824. p.

948. Termiņa pedēiā dienā no termiņa atkaiīgā prāvnieka tiesība turpinās lidz visas dienas beigām, t. i. līdz pulksten divpadsmitiem naktī; bet kad darbība bijusi jāizdara vai jāpieteic tiesā, tad līdz pulksten trijiem pēc pusdienas, un ja sēde turpinās pēc pulksten trijiem, tad līdz ar sēdes slēg�anu beidzas arī prāvnieka ar termiņu aprobe�otā tiesība. Turp., 825. p.

949. Ja tajā dienā, kurā nolikts ierasties pie tiesas, tiesā nav sēdes, tad iera�anās termiņ� notek tajā dienā, kad nolikta pirmā sēde pēc tam. Turp., 826. p.

950. Termiņ�, kuru tiesa nolikusi uz noteiktu datumu vai nojādītu dienu, uzskatams par notecēju�u tajā pa�ā dienā. 1864. g. 41477, 827. p.

951. Lūgumam vai sūdzībai tiesas iestādē pa pastu ienākot, ņemama vērā tā diena, kad raksts nodots pasta iestādē. 1927. g. 123. p.

952. Kad lietas iztiesā�ana apturēta uz 782. panta pamata, tad apstājas ari visi uz to attieco�ies teko�ie, bet vēl nenotecēju�ie termiņi. 1864. g. 41477, 829. p.

CPL 782.�789. p. nav piemērojami lietās par sprieduma izpildī�anu, un apturētu sprieduma izpildī�anu var turpināt bez kādas jaunas izpildu pavēstes izsnieg�anas parādniekam (34/2085; X, 452).

953. Termiņu apstā�anās skaitama no tā notikuma laika, kura dēļ iztiesā�ana apturēta. Turp., 830. p.

954. Atjaunojot apturētu iztiesā�anu, no tiesas ieskata atkarājas, saskaņā ar katras lietas apstākļiem un ar apturē�anas iemeslu, noteikt jaunu termiņa tecējumu, neieskaitot agrāk notecēju�o termiņa laiku, vai ari ieskaitot �o laiku. Turp., 83i. p.

Otrā apak�nodaļa.

Termiņa pagarinā�ana un atjauno�ana.

955. Termiņa pagarinājums bez prāvnieku vieno�anās pielai�ams tikai vienu reizi, izņemot gadijumus, kad tiesas noteikto darbību nav iespējams izpildīt sevi�ķu neparedzētu, no prāvnieka gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. 1935. g. 87, 1, 955. p.

956. Likuma noteikto termiņu var atjaunot, ja tas nokavēts sevi�ķu neparedzētu, no prāvnieka gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Turp., 950. p.

957. Lūgums atjaunot nokavētu termiņu iesniedzams un izlemjams tajā tiesu iestādē, kurā nokavēto darbu nācies izpildīt. Turp., 957. p.

958. Lūguma iesnieg�anai par termiņa atjauno�anu nolikts divu nedēļu laiks, skaitot no tās dienas, kad izbeidzas nokavētais termiņ�.

Lūgumam pieliekams noraksts pretējai pusei. Turp., 958. p.

959. Termiņu atjaunojot, jaunais termiņ� nosakams ne ilgāks par to, kas nokavēts, un skaitams no dienas, kad pasludināts lēmums par termiņa atjauno�anu. 19.35. _K. 87, I, 959. p.

960. Par lēmumiem, ar kuriem ievērots vai noraidīts lūgums par termiņa atjauno�anu, var divu nedēju laikā iesniegt blakus sūdzību nāko�ai instancei.. Turp., 960. p.

Saskaņā ar 960. p. par lēmumiem, ar kuriem ievērots vai noraidīts � liiKtims par termiņa atjauno�anu, var divu nedelu laika iesniegt blakus su-d/.ibu nāko�ai instancei. No �ā noteikuma izriet, ka blakus sūdzības kartībā var pārsūdzēt tikai tās tiesas lēmumu, pie kuras prāvnieks griezies ar lūgumu atjaunot apelacijas terminu. �is pants tādēļ nav attiecinams uz gadījumu, kad iesniegta blakus sūdzība par pirmās instances lēmumu, ar kuru tai iesniegtais 'lūgums noraidīts. �is otras instances lēmums ir pārsūdzams kasacijas kārtībā (36/1597; XIII, 93).

�ā panta noteikums zīmējas uz termiņiem, kas �tikumā nav noteikti 2 (93S. un turpm. p.) (TP 37/972 a; 452).

961. Kārtība, kādā atjaunojams termiņ� apelacijas, kasacijas vai blakus sūdzības, vai atsauksmes pret aizmugurisku spriedumu iesnieg�anai, noteikta 265*.�265⁴., 891.�895. pantā, 834. panta 2. piezīmē. 898. panta piezīmē un 910. panta piezīmē. Turp., 96!. p.

Pirmā apak�nodaļa.

Vispārīgi noteikumi.

962. Tiesu izdevumi civillietās ir �etrējādi:

1) zīmognodoklis,

2) tiesu nodeva,

3) kancelejas nodeva un

4) lietvedības maksas. I93i.g. 137, 1, 839. p.

Piezīme. Zīmognodoklis, kas samaksāts iesniedzot prasību par līgumsodu, nav pieskaitams pie to tiesu izdevumu

sumas, kuri piesprie�ami 110 atbildētāja. Turp., 839. p. piez.

963. Zīmognodoklis maksājams saskaņā ar noteikumiem par 7ĪlT10gn0d0kli. 1864. g. 41477, 840. p.; 1921. g. 165.

964. Tiesu nodeva ņemama par prasības lūgumiem, atsauksmēm pret aizmuguriskiem spriedumiem un apelacijas Sūdzībām. 1921. g. 72, II, 841. p.

965. Kancelejas nodeva ņemama izdodot izpildu rakstus, dokumentu norakstus, uzziņas un citus papīrus. Turp., 842. p.

966. Lietvedības maksas vai nu nosakamas par labu lietpratējiem, tulkiem, lieciniekiem, tiesu izpildītājiem un prāvniekiem, vai arī ņemamas citam noteiktam nolūkam, piemēram: sludinājumiem, tiesas locekļu komandē�anai un liecinieku vai citu personu aicinā�anai. 1864. g. 41477, 843. р.; 1926. g. 84, c.

Otrā apak�nodaļa.

Zlmognodoklis.

967. Lūgumi un tiem pievienojamie pielikumi, kā arī visi papīri, kurus iesniedz apgabaltiesām, Tiesu palatai un Senata civil-departamentam, tāpat prokuratūras dienestpersonātn, tiesu iestā�u priek�sēdētājiem un locekļiem, un arī izpildu raksti, spriedumu noraksti, uzziņas un tamlīdzīgi papīri � apliekami ar zītnognodokli pēc noteikumiem par zīmognodokli. 1804. g. 41477 844 p � 1921. g. 165; 1939. g. 79, III.

968. Iesniedzot lūgumu izgatavot izpildu rakstu, norakstu vai uzzinu, jāsamaksā arī attiecīgais zīmognodoklis. 1864. g. 41477,

845. р.; 1921. g. 165.

Dali juma spriedumā noteiktā tiesu nodeva piedzenama 1011. p. piezīmē noteikta kartībā (1657⁴. р.), bet aprēķinātā zīmoguodeva nomaksājama reizē ar pieprasījumu izdot tiesas sprieduma norakstu un plānu ar uzrakstu (96в. р.). Nodeva ka dokumentu¹ nodeva nomaksājama piina apmērā, neatkarīgi no aktā vai tiesas spriedumā konstatētām dalībnieku tiesībām un pienākumiem. Arī aktu nodeva nomaksājama visumā, bet ne kādā daļā (Aktu nod. Iik. 2. р.) (TP 39/210 b; 756).

969. Ja nav ievērots 967. un 968. panta noteikums, tad tiesa rīkojas uz 373. un 374. panta pamata. 1864. g. 41477, 846. p.

Tre�ā apak�nodaļa.

Tiesu nodeva.

970. Tiesu nodeva ņemama par katru prasības lūgumu � �etri procenti, bet trīsdesmit latus nepārsniedzo�ās prasībās � trīs procenti no prasamās sumas. Tāda pati nodeva ņemama par pretprasībām, atsauksmēm pret aizmuguriskiem spriedumiem un apelacijas sūdzībām.

Tiesu nodeva aprēķinama no pilniem latiem, skaitot nepilnus latus prasības sumās pārpilniem. 1921. g. 72,11, 848. p.; 1924. g. 52, I; III.

971. Nenovērtējamu prasību lietās tiesu nodevu nosaka tiesa, taisot spriedumu, viena līdz se�desmit latu apmērā. 1935. g. 87, I, 971. p.

Saskaņā ar 3. p. 2. teikumu preju'dicialas prasības, kuras cenu nevar noteikt, jācel apgabaltiesā. Ar jēdzienu prasība, kuras cenu nevar noteikt, jāsaprot taisni tādas prasības, kuras nav uzskaitītas 377. p., t. i. prasības, kurās pats prasītājs, iesniedzot prasību, nevar no sevis � attiecīgo aizrādījumu trūkuma <lēl pa�ā likumā � noteikt prasības sumu, (359. p. 3. pkts; 370. p. 4. punkta beigās), un kuras tapec ir janovērtē tiesai, attiecīgo tiesu nodokļu ņem�anai saskaņā ar 971. p. Ja tiesa prejudicialas prasības vērtību noteikusi uz Ls 10,�, tad viņai nav iemesla to izbeigt it kā nepiekritības dēl apgabaltiesai (29/413; VII, 114).

971¹. Civilprasībās, kas pieteiktas krimināltiesā (7. p.), no notiesātā ņemama tiesu nodeva triju procentu apmērā no piespriestās sumas, tomēr ne mazāk par vienu latu. Nodevu pēc sprieduma spēkā stā�anās piedzen policija. Turp., II, 971 �. p.; 1937. g. 202, 11.

972. Tiesu nodeva par prasības lūgumiem, atsauksmēm un apelacijas sūdzībām aprēķinama pēc �o prasības lūgumu, atsauksmju un apelacijas sūdzību skaita, neatkarīgi no personu skaita, kas tos kopīgi iesniedz. 1921. g. 72, 11,*850. p.

973. Nodeva par apelacijas sūdzību vai atsauksmi ņemama no tās sumas, kuru lūdzējs pārsūdzībā vai atsauksmē prasa piespriest vai kuras piesprie�anu viņ� apstrīd. Turp., 851. p.

974. Nodeva pieliekama klāt pie pa�a prasības lūguma, sūdzības vai atsauksmes. �is noteikums nav piemērojams prasības lūgumiem, kad prasība nav novērtējama vai pastāv tādu ienākumu piedziņā, kuru surna lūgumā nav apzīmēta: �ajā gadijumā tiesu nodevu noteic tiesa spriedumu taisot, samērīgi ar piespriesto sumu, un piedzen no prāvu zaudēju�ās puses. 1864. g. 41477,852. p.

975. Prasības par tiesu izdevumu atpakaļdo�anu atsvabinātas 110 tiesu nodevas. Turp., 853. p.

Sakarā ar 975. р., jānāk pie slēdziena, ka nevar prasīt tiesu nodevu par apelacijas sūdzību, kas apstrīd pirmās instances spriedumu tikai tiesa�anas izdevumu ziņā (Т. P. 35/366 b; 232).

976. Tiesu nodeva samaksājama:

1) ja nodevas suma nepārsniedz divi simti latus � ar tiesu markām vai skaidrā naudā, un

2) pārējos gadījumos tikai skaidrā naudā, kas pret kvīti iemaksājama valsts ienākumos. 1921. g. 72, 11, 85,2'. P-; 1924. g. 52, 1.

977. Tiesu mārku �ķiras nosaka tieslietu ministris. 1935. g.

87, I, 977. p.

978. Tiesu markas pārdod tiesu iestādēs. �īs markas var pārdot ari visas tās iestādes un dienestpersonas, kas minētas noteikumos par zīmognodokli (Lik. kr. 1921. g. 165) 78. un 79. pantā, ievērojot �o pantu noteikumus. 1926. g. 131; 1939. g. 79, 111.

979. Tiesu mārku lieto�anas, iespie�anas, glabā�anas, izsūtī�anas, pārdo�anas, apmaiņas un iznīcinā�anas kārtību nosaka tieslietu ministris. 1935. g. 87, 1, 979. p.

980. Tiesu markas dzē� pēc noteikumiem par zīmogmarku dzē�anu. 1890. g. 6741, I, 5. p.

981. Ja lūgumu vai sūdzību ar uzlipinātām markām dod atpakaļ (370., 371., 373., 374., 866. р.), kā arī ja tiesu nodeva samaksāta ar markām lielākā apmērā nekā vajadzīgs, tad pirmā gadi-jumā visu mārku, bet otrā � lieki izlietoto mārku vērtību uz tiesas lēmumu atmaksā lūdzējam no valsts kases. Turp., 6. p.

Piezīme. Ja lūdzējs, saņēmis atpakaļ lūgumu vai sūdzību ar uzlipinātām markām, iesniedz no jauna lūgumu par to pa�u priek�metu, tad viņam ieskaita markas, kas uzlipinātas uz pirmā lūguma, pie kam pie jaunā lūguma jābūt pieliktam agrākajam, !ai pierādītu, ka tas bijis apmaksāts. Turp., 6. p. piez.

Iemaksātās tiesu nodevas izsniedzamas atpakaļ tikai tādos gadijumos, kad tiesa attiecīgiem lūgumiem tin sūdzībām nav devusi nekādu virzienu, t. i. nav nekādā ziņa stājusies pie to caurskatī�anas un nav laidusi darbībā tiesas mechanismu, lai ievadītu lietas iztiesā�anu. Uzskats, ka lietas virziena do�ana būtu skaitama tikai no tā momenta, kad atbildētājam izsniegta pavēste, nesaskan ar 970. un 981. pantu tie�o nozīmi (21/69; II, 152). Sk. tezi zem 302. p.

982. Rēķinu ve�anas un norēķinā�anās kārtību, attiecībā uz ieņemto nodevu, nosaka tieslietu ministris saziņā ar finansu ministri un valsts kontrolieri. 1921. g. 72, 11, 853⁷. p.

Ceturtā apak�nodaļa.

Kancelejas nodeva.

983. Izdodot prāvniekiem izpildu rakstus, spriedumu un dokumentu vai citu papīru norakstus, kā arī apliecības, uzziņas u. 1.1., ņemama kancelejas nodeva viens lats no loksnes, skaitot divdesmit piecas rindiņas par lappusi. Kancelejas nodeva nolīdzināmā tikai ar tiesu markām. 1921. g. 72 11, 854. p.; 1924. g. 204.

Pasta izdevumi tiesu iestādēs pēc būtības ir kanclejas izdevumu veids. (A. Bu�s, TMV. 1937/4. 916. lpp.).

984. Katram rakstam, kuru uz iepriek�ējā (983.) panta pamata tiesa izdod prāvniekiem, uzspie�ams zīmogs. 1921. g. 72, II, 855. p.

985. 983. pantā noteiktā nodeva jāiemaksā tiesā kopā ar

zīmognodokli. 1864. g. 41477, 856. p.; 1921. g. 165.

Piektā apak�nodaļa.

Lietvedības maksas.

986. Prasītājam, kas nevar uzdot atbildētāja dzīves vietu, jāiesniedz kvīte par naudas suinas iemaksu aicinājuma sludinājuma iespie�anai. 1931. g. 137, I, 857. p.

Piezīme. Par visu tiesu lietās vajadzīgo sludinājumu

iespie�anu laikrakstos maksa aprēķinama pēc patiesiem izdevumiem. Turp., 857. p. piez.

987. Tiesu iestā�u locekļi, kurus komandē ārpus pastāvīgās darba vietas apskatī�anai uz vietas, liecinieku nopratinā�anai vai tamlīdzīgai darbībai, saņem uz attiecīgas tiesas rīkojumu dienas naudu un ceļa izdevumu atlīdzību saskaņā ar Valsts civildienesta likumu (1938. g. izd.) 67. un turpmāko pantu noteikumiem. 1864. g. 41477, 858. p.; 1923. g. 37.

988. Atlīdzību lieciniekiem, lietpratējiem un tulkiem noteic tiesa pēc sava taisnīgā ieskata samērā ar patiesiem brauk�anas izdevumiem, nokavēto laiku, lietpratēju patērētām pūlēm, vietējiem apstākļiem un aplūko�anas izdevumiem. Tuvākus noteikumus-instrukcijas veidā izdod tieslietu ministris. 1931. g. 137, i, 860. p.

Piezīme. Atlīdzību par izmeklējumiem, kurus civillietās

izdara Zinātniskās tiesekspertizes institūts (Tiesu iekārtas

1936. g. izd. 367. p.), noteic pēc tieslietu ministra apstiprinātas

takses. Turp., 860. p. piez.

989. Prāvniekam, uz kura lūgumu pierādijumu pārbaudijums notiek, jāiemaksā uz priek�u brauk�anas izdevumu atlīdzība tiesne�iem (987. p.), lieciniekiem, lietpratējiem un tulkiem, kā arī avanss tiesas noteiktā apmērā atlīdzības seg�anai lieciniekiem par nokavēto laiku un lietpratējiem par atzinuma do�anu. Ja pārbaudijums nolikts pēc pa�as tiesas ieskata vai uz abu pusu prasijumu, tad pienāko�ās nauda jāiemaksā abām pusēm vienlīdzīgā apmērā.

Ja naudu tiesas noteiktā termiņā neiemaksā, tad pārbaudijums nenotiek, izņemot gadijumu, kad novēlotas naudas iemaksas dēļ nenovilcinās lietas iztiesā�ana. Turp., 864. p.

Ja tiesa nolēmusi izdarīt ekspertizi uz abu atbildētāju lūgumu, no kurieni viens bauda mazturības tiesības un tādēļ ir atsvabināts no cksper-tizes izdevumu iepriek�ējas seg�anas, tad tiesa nevar atstāt savu lēmumu bez izpildī�anas, aiz tā iemesla, ka otrs atbildētājs nav iemaksājis uz viņu krīto�o izdevumu dalu (34/69; X, 307).

990. Atlīdzību lietpratējiem uzliek, uz 622. panta pamata,, vai nu vienam no prāvniekiem, vai arī abārn pusēm. 1864. g. 41477 865. p.

991. Atlīdzība tiesu izpildītājiem un tiesu ziņne�iem noteikta sevi�ķās taksēs (Tiesu iekārtas 1936. g. izd. III un IV pielik.). 1864. g. 41477, 866. p.; 1882. g. 892; 1920. g. 250, I.

992. No zaudēju�ās puses uzveiku�ai par labu piedzenamā suma par pilnvarnieku pieņem�anu vai vispār par lietas ve�anu noteicama saskaņā ar zvērinātu advokatu atlīdzības pagaidu taksi (Tiesu iekārtas 1936. g. izd. V pielik.). 1864. g. 41477, 867. p.

Nav jakonstatē, cik lieli biju�i faktiskie izdevumi un vai vispār pilnvarnieks bijis pieņemts (prof. Bukovska CP māc. grārri. 420. lpp.).

Sestā apak�nodaļa.

Tiesu izdevumu atlīdzinā�ana prāvniekiem.

993. Prāvniekam, pret kuru spriedums taisīts, uz pretējās puses prasijumu, jāatmaksā viņai, izņemot likumā norādītos gadi-jumus, visi tiesu izdeviuni_; kādi viņai biju�i �ajā lietā, un bez tam jāatlidzina viņai par lietas ve�anu. 1864. g. 41477, 868. p.

Ja atbildētājs nav devis iemeslu celt prasību, tad izdevumi, kaut arī 1 prasītājs uzvarētu, uz atbildētaja lūgumu uzliekami prasītājam (prof. Bu-kovska CP māc. grām. 421. lpp.).

Pēc pirmā sprieduma atcel�anas var rasties jauni tiesā�anas izdevumi 2 un otrai instancei ir no tikai tiesība, bet pienākums izdarīt jaunu tiesā�anas izdevumu aprēķinu (36/1513; XIII, 83).

Tiesa var piespriest tiesā�anas izdevumus vienīgi prasības lietās, kas 3 beidzas ar spriedumu vai lēmumu, bet ne lietās, kas izsprie�amas blakus sūdzības kārtībā (37/73'8; XIII, 721).

Lietā, kur prasītājs nav lūdzis taisīt spriedumu pēc būtības, bet pat 4 paskaidrojis, ka neuzturot prasības galveno pēti tumu, t. i. nav pastāvējis uz lietas izsprie�anu, apmierinot viņa prasību kā pareizi celtu, prasītājam nav tiesības prasīt, lai tiesa uzliktu atbildētājam tiesā�anas (lietas ve�anas) izdevumus pēc noteikumiem, kas butu piemērojami tikai gadījumā, ja tiesa izspriestu lietu pēc būtības ar spriedumu (38/300; XIV, 312).

Prasība atraidama vienīgi tad, ja tā izrādītos par nepamatotu pēc 5 lietas apstākļiem, kas bija nodibināju�ies prasības cel�anas laikā, jo tikai ar viņiem varēja rēķināties prasītājs, ceļot savu prasību; bet, ja prasītājs saņem apmierinājumu pēc prasības cel�anas, tad vienīgās sekas var būt tikai tas, ka atkristu prasības priek�meta piesprie�ana kā tāda, bet neatkrīt lietas caurskatī�ana pēc būtības, kam ir sevi�ķa nozīme jautājumā par tiesas un lietas ve�anas izdevumiem (31/1024; VIII, 117).

Ja pēc prasības cel�anas prasītājs saņem pilnīgu apmierinājumu, tad 6 atkrīt gan prasības priek�meta piesprie�ana prasītājam, bet neatkrīt lietas caurskatī�ana pec būtības, lai konstatētu, vai prasība celta pareizi, iru atkarībā no tā iz�ķirtu arī jautājumu par tiesas un lietas ve�anas izdevumiem (sk. Sen. 22/9). Ja tādā gadijumā tiesa atzīst prasību par pareizi celtu, tad tā. kā pēc prasības cel�anas labprātīgi apmierināta, jāatstāj bez caurskatī�anas, piesprie�ot (ar spriedumu) prasītājam par labu tiesu un lietas ve�anas izdevumus saskaņā ar 903. p. (TP 35/1144 ; 263).

Ja prasītājs prasības lūgumā lūdzis uzlikt atbildētājam tiesā�anas 7 izdevumus, tad otra instance var viņam uzlikt izdevumus arī par �o instanci (25/358; III, 90).

Nenoteicot, ka parti stāvētu solidārās parādu attiecībās, tiesa nevar, 8 nepārkāpjot CL 1673. pantu, uzlikt atbildētājam solidāri prasītājam par labu tiesā�anās izdevumus (28/202; VI 89).

Mantojuma dalī�anas lietas vedamas un izprie�amas pēc noteikumiem. 9 kas minēti CPL paredzētā prasības lietu iztiesā�anas kārtībā (1654. p.; 1921/22); tāpēc tiesai arī ir tiesība lietas izdevumus sadalīt starp dalībniekiem saskaņā ar 993. un 996. p. (28/1123; V, 123).

Sk. arī 3. tezi zem 1654. un tezi zem 1657. p.

Kad tre�ā persona patstāvīgi pret prāvnieku gribu pārnes lietu uz 10 apelacijas instanci, viņa rīkojas patstāvīgi un ir atzīstama par patstāvīgu pusi, kādēļ viņai var uzlikt tiesas un lietas ve�anas izdevumus (29/678;

VIII, 116).

Ja, saskaņā ar tiesas lēmumu, atbildētāja atbildība aprobe�ota ar 11 imobilu attiecībā uz obligācijās parādu, tad ar �o parādu saprotami arī atbildētājam uzliktie lietas ve�anas izdevumi, ja obligācijā paredzets, ka tā nodro�ina arī �os izdevumus (33/13�; IX, 385).

12 Atbildētājs, kas tie�i vai klusu cie�ot pielai� prasības atstā�anu bez caurlūko�anas vai izbeig�anu uz prasītaja lūgumu, ar to atteicas 110 tiesas izdevumiem tajā pa�ā lietā. Ja turpretim atbildētais pastāv uz lietas izsprie�anu pēc būtības, atbildētājs var prasīt, lai viņam piesprie� visus tiesas izdevumus pēc takses, t. i. pēc Tiesu iekārtas V piel. I. р., izņemot gadijumu, kad lieta izbeigta sakarā ar atbildētāja noraidijumu (34/50;.

13 Ja Ministru kabinets uz prasītājas (Zemkopības ministrijas) priek�likumu nolēmis lietu izbeigt, tad �is lēmums pēc sava satura ir atteik�anās no saviem prasijumiem. �ādā gadijumā tiesai lieta jāizbeidz un viņa tiesā�anas izdevumus nevar uzlikt nevienai pusei (34/356; XI, 19).

14 Lūgumu par tiesā�anas izdevumu atlīdzību var pieteikt pa visu prāvas laiku līdz galīga sprieduma taisī�anai, tā tad arī pirmo reizi otrā instancē (34/1747; XI, 67).

Sal. tezes zem 184. un 888. p.

994. Izbeidzot lietu uz noraidijuma pamata nepiekritības dēļ, atbildētājam ir tiesiba piedzīt no prasītāja visus tiesu izdevumus, kādi viņam biju�i �ajā lietā. 1864. g. 41477, 869. p.

1 Ar lietas izbeig�anu nav domāta izbeig�ana uz visiem laikiem, bet gan tikai lietas iztiesā�anas izbeig�ana, t. i. tiek pārtraukta procesuālā darbība, bet nav skārta lietas būtība, tā kā var runāt par res iudicata. Tā tad paliek iespēia iztiesā�anu atjaunot un prāvu turpināt (sal. Исаченко, Мир. суд. 207. lapp. ad � 69 sub. I). [H. Blēse, Т. М. V. Э7/2 � 368. lapp.l

2 �is pants piemērojams arī miertiesu iestādēs (39/489).

Sk. 2. tezi zem 823. p. un tezi zem 888. p.

995. Izsprie�ot lietu pa daļai vienai, pa daļai otrai puse* par labu, tiesa noteic, kuram no prāvniekiem un kādā apmērā ir tiesiba uz tiesu izdevumu atlīdzību. Turp., 870. p.

1 Ja arī Senāts nepārbauda kasacijas kārtībā tiesā�anas izdevumu sadalī�anu pēc būtības, tomēr viņ� ņem stāvokli pret tiesas nepilnīgiem motīviem. Ja prasība piespriesta tikai apm. V* daļā. Tiesu palatai bija jāmotivē, kādu iemeslu dēl viņa tiesā�anas izdevumus atzinusi par savstarpīgi segtiem (36/795; XII, 46).

2 Ja prasītāja prasība par laulības �ķir�anu ir apmierināta, tad no tā apstakla, ka atbildetaja nav atzīta par vainīgo pusi, neizriet, ka atbildētāja varētu prasīt kādu dalu no tiesā�anas izdevumiem (33/2157; X, 201).

3 Kasacijas sūdzība ir pielai�ama jautājumā, vai otrā instance pareizi piespriedusi pēc takses pienāko�os izdevumus no apstrīdētās sutnas-(34/187; XI, 68).

Sk. tezi zem 619. un 1. tezi zein 1683. p.

996. Lietā, kurā piedalas vairākas personas, pienākumu atlīdzināt tiesu izdevumus noteic tiesa, samērā ar to, ko katra no viņām prasijusi vai apstrīdējusi. Turp., 871. p.

Intervencijas prasībā (1234. p.) tiesa var uzlikt tiesā�anas izdevumus tikai piedzinēiam, ja parādnieks prasību nav apstrīdējis (34/293;.

XI, 21).

997. Valsts pārvaldes nav atsvabinātas no pienākuma atlīdzināt uzveiku�ai pusei visus tiesu izdevumus, kādi viņai biju�i �ajā lietā. 1864. g. 41477,'.872. p.

998. Privātpersonai, kas ar tiesas spriedumu zaudējusi kādu lietu pret valsts pārvaldi, jāsamaksā tai visas tiesu nodevas un tiesu izdevumi, kurus var prasīt privātpersonas. Turp., 873. p.

Tiesai ex officio, neatkarīgi no prāvnieku gribas, jāuzliek sods par zītnognodevas noteikumu neievēro�anu un jāpiedzen tiesas un zīmognode-va u. t. t. valstij par labu. Kontrahentu vieno�anās par to, ka atbildētājs neatbild par nodevu samaksu valstij par labu, kas ceļas sakarā ar prasību, atzīstama par nelikumīgu. Minētās nodevas, pēc vispārēja principa, piesprie�amas valstij par labu, bet konkrētai valsts pārvaldei par labu � tikai visi pārējie izdevumi un atlīdzība par lietas ve�anu (30/1-36; IX. 384).

Septītā apak�nodaļa.

Tiesu un kancelejas nodevu un lietvedības maksu izmaksā�ana un sadalī�ana.

999. Tiesu nodevu tiesu iestādes nosūta Latvijas bankai vai tās vietējām nodaļām, un tā ieskaitama valsts ienākumos. Tāpat ieskaitama valsts ienākumos kancelejas nodeva. 1864. g. 41477, 874. p.; 1890. g. 7289, I; 1923. g. 65.

1000. Nauda, kas iemaksāta tiesas locekļu komandējumam vai liecinieku, lietpratēju un tulku aicinājumam, nododama pēc piederības. 1864. g. 41477, 877. p.; 1923. g. 97, IV; 1926. g. 84, C.

1001. Naudas atlikumi, ko prāvnieki iemaksā izdevumiem, uz pieprasijumu atmaksājami. Atlikumus, kas mazāki par vienu latu, pa pastu vai caur policiju neizsniedz. Ja pieprasijums neienāk viena gada laikā pēc sprieduma stā�anās likumīgā spēkā vai lietas izbeig�anas, tad �ie atlikumi ieskaitami valsts ienākumos. 1935. g. 87, I, 1001. p.

Astotā apak�nodaļa.

Izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem par tiesu izdevumiem.

1002. Valsts pārvaldes ir atsvabinātas no zīmognodokļa bet tiesu un kancelejas nodevu tās maksā uz vispārējā pamata, izņemot kancelejas nodevu par tiem norakstiem, kurus tām piesūta uz 1407. panta pamata. 1935. g. 87, I, 1002. p.

1. un 2. piezīme atceltas. (1935. g. 87, 1, 1002. p.).

Pa�valdības no zīmognodevas nav atsvabinātas. 1397. p. piez. noteic tikai kārtību, kādā pa�valdība var celt prasības un uz tam atbildēt, bet neattiecas uz nodevām (J. Grīslis, TMV 37/4, 908. lpp.).

1003. No tiesu izdevumu samaksas atsvabinātas tās personas, kurām tiesa pie�ķīrusi mazturības tiesības. 1864. g. 41477, 880. p.

1. piezīme. Bez tam (1003. p.) pielai�amie atsvabinājumi no zīmognodokļa un attiecīgo nodevu samaksas paredzēti noteikumos par zīmognodokli un citos attiecīgos likumos. Turp., 880. p. piez.; 1921. g. 165, 46. p.

2. piezīme. Noteikumi par ārvalstu pilsoņu mazturības tiesībām atrodas 1905. g. 17. jūnijā parakstītā Hāgas konvencijā par civiltiesā�anas kārtību (Lik. kr. 1930. g. 36).

1 Atbildētāja atsvabinā�ana no tiesu nodevas neatņem tiesai tiesību pārbaudīt atbildētaia ienākumu samēru ar alimentacijai izmaksājamām sumām (32/34; IX, 9).

2 Kamēr ar trūcību CL 81. p. nozīmē jāsaprot vispār laulāto sociālām un mantas stāvoklim atbilsto�s eksistences līdzekļu trūkums, tikmēr mēraukla CPL 1003. p. paredzētai mazturībai ir tikai līdzekļu trūkums lietas ve�anai, kā tas nepārprotami izriet no 1005. p. beigām (CKD kops. 39/8; XV 189).

3 No likuma neizriet, ka lūgumus par mazturības tiesību pie�ķir�anu varētu iesniegt tikai kopā ar prasības sūdzību, bet ne atsevi�ķi (34/2751;

X, 507).

4 Tiesas lēmums par mazturības tiesību pie�ķir�anu kādiem no partiem nav no pretpuses pārsūdzams (38/40) (CKD kops. 39/8; XV 189).

5 Tiesas lēmumu par mazturības tiesību nepie�ķir�anu prāvniekam var pārsūdzēt kasacijas kārtībā (37/521; XIII, 555).

6 Ja tiesā pastāv iek�ēja kārtība, pēc kuras lūgumi par mazturības tiesību pie�ķir�anu iesniedzami vienmēr viena tiesas noteikta nodaļā, tad citā nodaļā iesniegto lūgumu tiesa tomēr nevar atstāt bez caurskatī�anas, bet tas jānodod pēc piederības (34/2751; X, 507).

7 Otrai instancei jāiz�ķir apelacijas sūdzībā izteiktais partu lūgums par mazturības tiesību pie�ķir�anu, bet viņa nevar apelacijas sūdzību atstāt bez caurlūko�anas aiz ta iemesla, ka parts tiesas sēdē nav samaksājis nodevas un nav ari lūdzis pie�ķirt viņam termiņu nodevu samaksai (35/376;

XI, 362).

8 Pēc vispārējā principa mazturības tiesības pie�ķir tā tiesa, kuras caurlūko�anā lieta atrodas (35/376; XI, 362).

1004. Mazturības tiesības bauda bez atsevi�ķa tiesas lēmuma visas personas, kas ceļ prasības:

1) par neizmaksātu darba algu (36. p. 2. piez.);

2) pamatojoties uz likumu par apdro�inā�anu negadijumos un arodslimībās (Lik. kr. 1939. g. 61), un

3) pamatojoties uz noteikumiem par slimo kasēm (Lik. kr. 1930. g. 114). 1931. g. 137. 1, 880'. p.; 1933. g. 182, A, 11; 1935. g. 87.

III; 1939. g. 79, III, 1004. p.

�ajā pantā minētās personas atsvabinātas arī no iemaksām tiesu iz- 1 pildītājam par sprieduma izpildī�anu. Tiesu izpildītājs piedzen viņam pienāko�os atlīdzību no parādnieka, bet ja tam nav līdzekļu, tad atlīdzību maksā valsts (prof. Bukovska CP māc. �Tām. 423. Ipp.).

Tikai darba ņēmējs, bet ne viņa mantinieks, ceļot prasību par nesa- 2 ņemtu darba atlīdzību, ir atsvabināts no tiesu nodevas samaksas, jo pēc 1004. p. izpratnes krīt svarā ne prasības priek�mets, bet persona, kas prasību cēlusi (TP 34/1381 b; 306).

Ja likums pie�ķir mazturības tiesības darba algas prasības cēlājam, 3 tad nevar atzīt, ka otras instances spriedums, ar kuru prasība atraidīta un kurā nemaz netiek iztirzāts un tie�i iz�ķirts jautājums par prasītaja mazturības tiesībām, jau pats par sevi atņemtu prasītājam 1004. p 1. pkt paredzētās mazturības tiesības kasacijas instancē (CKD kops. 39/48;

XV, 194, 195).

Ja prasītājs, kas cēlis prasību par neizmaksātu darba algu 36. panta 4 2. piezīmes nozīmē, uz 1004. panta pamata bauda mazturības tiesības, tad tomēr 1004. pants nepie�ķir viņam mazturības tiesības kā atbildētājam pēc pretprasības, kas celta viņa darba algas prasības lietā. Tādēļ viņ� uz likuma pamata nebauda mazturības tiesības attiecībā uz tādu prebpTasību, un ja prasītājs kasacijas sūdzību iesniedzis arī par to tiesas sprieduma daļu, ar kuru apmierināta pretprasība, tad viņ� uz CPL 1004. panta pamata nevar tikt atzīts par baudo�u mazturības tiesības, par cik viņa kasacijas sūdzība attiecas uz tiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināta pretprasība (38/135; XIV, 305, 306).

Sk. 2. tezi zem¹ 30<3. p.

1005. Personām, kas vēlas izlietot mazturības tiesības, jāiesniedz apgabaltiesai savas dienesta priek�niecības, vai vietējās pa�valdības iestādes, vai vietējā miertiesne�a apliecība par to, ka viņām trūkst līdzekļu lietas ve�anai. 1931. g. I37, i, 88i.a p.

Nodokļu inspektors nav minēts starp personām¹�un iestādēm, kas var I izdot apliecību par to, ka prāvniekam trūkst līdzekļu lietas ve�anai (37/649; XIII, 557).

Likums neprasa, lai miertiesnesis, izdodot mazturības apliecību, tajā 2 īpa�i minētu avotus, no kuriem viņam nāku�as zināmās apliecinatas ziņas. Sajā apliecībā miertiesnesim jāuzdod viņam pa�am zināmās ziņas (37/649; XIII, 557).

Miertiesne�a lēmums jautājumā par mazturības apliecības izsnieg�anu 3 lietas ve�anai vispārējās tiesu iestādēs nav parsūdzams (36/1874; XIII, 308).

Kasacijas sūdzībai pievienotā miertiesne�a apliecība par sūdzētāja 4 mantas stāvokli pati par sevi nedod viņam nekādas tiesības; �ī apliecība var būt tikai par pamatu lūguma iesnieg�anai likumā paredzētā kārtībā apgabaltiesai mazturības tiesību pie�ķir�anai (33/2410; IX, 537).

Sk. arī 2. un 3. tezi zem 303. p.

1006. Apliecībā jāatrodas noteiktām ziņām par lūdzēja mantu, ienākumiem un ģimenes stāvokli. I864. g. 4I477, 882. p.

1007. Par apzināti nepatiesu ziņu snieg�anu par savu trūcību vainīgajiem uzliekams sods pēc Sodu likuma (1936. g. izd.) 188. panta, bet tie, kas vainīgi nepatiesas mazturības apliecības izsnieg�anā, sodāmi pēc Sodu likuma 139. panta. Uz tā pa�a pamata (Sodu lik. 188. p.) sodāms prāvnieks arī par to, ka viņ� nav paziņojis par apstākļu pārgrozību, ar ko viņ� kļuvis spējīgs izdarīt tos maksājumus, no kuriem viņ� atsvabināts. 1931. g. 137, i, 883. p.

1008. To personu raksti, kurām tiesa pie�ķīrusi mazturības tiesības, kā arī mazturības apliecības un lūgumraksti par to izdo�anu, atsvabināti no zīmognodokļa. 1921. g. 165, 46. p. 11., 12. pk.

1009. Mazturības tiesības ir spēkā tikai tajā lietā, kurā tās kādam pie�ķirtas, un tikai līdz tam laikam, kamēr, apstākļiem grozoties, persona, kurai tās pie�ķirtas, nekļūst spējīga maksāt. 1864. g. 41477, 886. p.

1 Zemākā instancē pie�ķirtās mazturības tiesības ir spēkā arī augstākā instancē, tāpat arī izpildu kārtībā (ЮЖ. p.) (prof. Bukovska CP mac. grārn. 426. ipp.).

2 Partam pie�ķirtās un iau izlietotās procesuālās tiesības tiesa ex post nevar anu'lēt (37/1464; XIV, 467).

3 Par mazturības pie�ķir�anu otrā instancē, tā tad arī par tādu tiesību atņem�anu, var spriest tikai tiesa, kā koleģiālā iestāde, savā pilnā sastāvā, bet ne priek�sēdētāja biedrs (37/1464; XIV, 467).

4 Ja procesa laikā tā prāvnieka mantiskais stāvoklis, kuram ar tiesas lēmumu pie�ķirtas mazturības tiesības, ir tā pārgrozījies, ka viņ� kļuvis spējīgs izdarīt nodevu maksājumus, tad tiesa var taisīt lēmumu par sava agrākā lēmuma atcel�anu, bet nevar pieprasīt tiesu izdevumu samaksu par pagāju�o laiku un nevar pēdējā nesamaksas gadījumā lietu atstāt bez caurskatī�anas (TP 36/942 b; 380).

5 Lēmumu, ar kuru prāvniekam atņemtas mazturības tiesības, tiesa var grozit tikai tad, ja prāvnieks pierāda, ka viņa inaterialie apstākli ir groziju�ies (34/1933; X, 507).

6 Aprēķina procesa kārtībā ierosinātā lieta uzskatama par iztiesātās vai galvenās l'ietas turpinājumu, kādēļ tajā lietā izdotā mazturības apliecība paliek spēkā arī aprēķina procesa kārtībā iztiesājamā lietā, kas secināms no 1022,�1025. p. normām (TP 38/538 b; 620).

1010. Tā prāvnieka vietā, kam izdota mazturības apliecība,

986.�991. pantā norādītie tiesu izdevumi sedzami no valsts līdzekļiem. Turp., 887. р.; 1933. g. 182, А, II.

1011. Izsprie�ot lietu tai personai par labu, kura bauda mazturības tiesību, visu viņas vietā samaksāto naudu, kā arī visu nenomaksāto zīmognodokli un tiesu nodevu valsts piedzen vai nu no minētai personai piespriestās mantas vai uzveiktā daļā no prāvu zaudēju�ās puses.

No mantas, kas piespriesta mazturības tiesību baudo�ai personai par labu, piedzenamas arī nodevas un citi maksājumi, kurus prāvnieks, baudot mazturības tiesību, nav sedzis pēc sprieduma taisī�anas. 1935. g. 87, 1,1011. p.; 1937. g. 202, 11.

Piezīme. Izvilkumus no spriedumiem vai lēmumiem par �ajā pantā minēto naudas sumu piesprie�anu tiesu iestādes nosūta Nodokļu departamentam, ja kāds no maksātājiem dzīvo Rīgā, bet pārējos gadijumos nodokļu inspektoram, kura iecirknī dzīvo kāds no maksātājiem (a). Tālākā rīcība ar piedziņu piekrīt Nodokļu departamentam (b). Atbildētājs, labprātīgi izpildot tiesas spriedumu, vai vienojoties ar prasītāju par izpildes veidu, var prasītājam izmaksāt tikai to. kas pārsniedz valstij pēc sprieduma pienācīgo sumu (c).

(a) 1939. g. 79, I, 1011. p. piez. � (b) 1930. g. 100, II, 888. p. piez. � (c) 1937. g. 202, II.

Saskaua ar 1011. pantu, valsts piedzen, par atraidīto prasības dalu 1 nenomaksātās nodevas 110 mazturības tiesības baudo�ai' personai piespriestās mantas. Tā tad tikai �ajāis robe�ās valsts var minētās nodevas piedzīt no personas, kas baudijai'si mazturības tiesības (36/1503; XIII, 94.).

Ja prasību apmierinot, tiesa nospriedusi laulāto bērnu atstāt atbildētā'- 2 jas audzinā�ana, tad itnekāda manta prasītāja l'abā nav piespriesta, kadēl nevar spriest (it ka pēc 1011. p.) piedzīt no viņa valstij par labu tiesu un zīmognodevu; tās piedzenamas no atbildētājas (TP 38/82c; 640).

Sk. 1. tezi zem 303. p.

1012. Mazturības tiesības neatsvabina prāvnieku, kam tās pie�ķirtas, no tiesu izdevumu atlīdzinā�anas pretējai pusei. 1864.� g. 41477, 889. p.

1013. Visos gadijumos, kad uz aug�ējo noteikumu pamata jāiemaksā nauda tiesu izdevumiem, vai nodevām, vai zīmogno-doklirn, prāvnieki, kas atrodas ārzemēs, �ās naudas vietā var iesniegt Latvijas diplomatiski-konsulara pārstāvja kvīti par attiecīgam izdevumam atbilsto�as sumas iemaksu. Ja �is noteikums nav ievērots, tad lūgumraksts izsniedzams lūdzējam atpakaļ caur Ārlietu ministriju. Turp., 890. p.; 1921. g. 165; 1922. g. 275.

Pirmā apak�nodaļa.

Spriedumu likumīgais spēks.

1014. No tā laika, kad pasludināta tiesas rezolūcija pēc lietas būtības, tiesas iestāde nevar pati to ne atcelt, ne grozīt, izņemot 904., 1015., 1016. un 1058. pantā norādītos gadijumus. Lēmumus var atcelt un grozīt, kad pārgroziju�ies lietas apstākļi.

1930. g. 100, I, 891. p.; 1935. g. 87, III.

Blakus lēmumus var grozīt sakarā ar lietas apstākļu pārmaiņu, izņemot lēmumus, kas izbeidz pa�u lietas procesu un �ajā ziņā pielīdzināmi spriedumiem (prof. Bukovska CP mac. gram. 525. Ipp.).

1014. p. nerunā par kādu �jaunu� apstākli (kā to paredz 908. p.), bet par �apstakļiem�, kas ir pārgroziju�ies, t. i. par pa�iem lietas apstākļiem, kuriem ir sakars ar procesa gaitu. Ja lieta grozās ap lēmumu, ar kuru zināms jautājums galīgi izspriests, piem. attiecībā uz imobila pārdo�anu izsole soda naudas piedzī�anai, un ja pie tam parts atsaucas uz kādu jaunu apstākli, kas pats par sevi stāv ārpus lietas un kā tāds varētu iespaidot lietas galīgo izsprie�anu, tad attiecīgā lēmuma atcel�anu varētu panākt vienīgi 908. panta paredzēta kārtība (26/13; II, 153).

Sk. 12. tezi zem 908. p.

Tiesas lēmumi par uzrēķinu caurskatī�anu sakarā ar maksātāju pret tiem celtam ierunām nodokļu lietās nav uzskatami par tādiem, kuri, apstākļiem grozoties, grozāmi no tās pa�as tiesas, kura tos taisijusi, bet tie atceļami tikai ar augstākās instances lēmumiem vispārējās pārsūdzības kārtībā (26/422; III, 151).

Tiesa, spriedumu taisot, nav saistīta ar saviem blakus lēmumiem, kādēļ nav nozīmes tam apstāklim, ka tiesa taisijusi lēmumu, no kura parts nācis pie sledziena, ka tiesa galīgi nostājusies uz viņa viedokli. Tas nevar attaisnot parta uzskatu, ka viņam pēc �āda blakus lēmuma vairs nebija jaizteicas pēc būtības. Taisot spriedumu tiesa var ieņemt citu viedokli kā taisot blakus lēmumu, pie kam tiesai savs blakus lēmums nav jāanulē (34/726; XI. 135).

Sk. arī 13. tezi zem 1019. p.

1015. ja tiesa pati vai sakarā ar prāvnieku norādijunu� atrod savā rezolūcijā, spriedumā vai lēmumā pielaistu kļūdu, tad tiesa, kamēr nav notecējis pārsūdzības termiņ�, tajā pa�ā tiesne�u sastāvā, kas taisījis rezoluciju, spriedumu vai lēmumu, var pielaisto kļūdu izlabot, aicinot uz tiesas sēdi abas puses.

Ja ar kļūdas izlabojumu lietā iesniegtā pārsūdzība izrādās par apmierinātu pilnā apmērā, tad tā nav virzāmā instan�u kārtībā. 1935. g. 87, I, 1015. p.

193.. 1015. un 1016. p. attiecinami tikai uz gadijumiem, kad rezoluciju vai spriedumu groza tā pati tiesa, kas to taisijusi (35/1363; XII, 343).

Uz tiesas spriedumu resp. lēmumu iztulko�anu 1015. un 1016. panti 2 nav attiecinami (36/850; XII, 489).

Tiesa var izlabot kļūdas uzvārdos resp. priek�vārdos, kas ieviesu�ās 3 spriedumā, ari piespiedu izpildī�anas kartībā taisīta rezolūcija (37/750;

XIII, 559).

1016. Acīmredzamas pārrakstī�anās kļūdas vai izlaidumus rezolūcijā, spriedumā vai lēmumā tiesa var izlabot arī pēc pārsūdzības termiņa notecējuma kā pati uz savu ierosmi, tā arī uz vienas vai otras puses lūgumu, pie kam tiesai jāaicina puses uz sēdi vai, pretējā gadijumā, jāpaziņo pusēm taisītais lēmums. 1935. g. 87, l,l01G.p.

Tiesa var spriedumā pielaisto kļūdu izlabot blakus procesa kārtībā, pareizi atzīmējot prasītāja un atbildētāja uzvārdus, kuri faktiski bija ņe-mu�i dalību procesā; ar to netiek grozīts spriedums pēc būtības (36/65$;

XII, 539).

Sk. tezes zem 1015. p.

1017. atcelts (1935. g. 87, IV).

1018. Spriedums stājas likumīgā spēkā:

1) kad tas taisīts apgabaltiesā, un prāvnieki nav iesniegu�i apelacijas sūdzibu noteiktā laikā;

2) kad tas taisīts apgabaltiesā aizmuguriski, un pret to noteiktā laikā nav iesniegta ne atsauksme, ne apelacija;

3) kad tas taisīts Tiesu palatā (a);

4) kad zaudēju�ā puse atteikusies no tiesības pārsūdzēt spriedumu augstākā instancē (b), un

5) kad tas taisīts Senātā par tiesā�anas izdevumiem kasacijas instancē (c).

(a) 1864. g. 41477, 892 p. � (b) 1935. g. 87, II, 1018. p. 4. pk. �

(c) 1939. g. 79, II, 1018. p. 5. pk.

Saskauā ar 101�S. p. 3. punktu un 1049. p. Tiesu palatas spriedumi 1 stājas spēkā ar taisī�anas dienu (pretēji Krim. proc. lik. 915. р.). Sprieduma spēkā stā�anās pati par sevi vēl neizslēdz tā pārsūdzainību kasacijas kārtībā. Jēdziens �galīgais spriedums� jeb �likumīgā speķa stājies spriedums� nozīmē tūlītējo izpildamību un izslēdz pārsudzamibu apelacijas kārtībā. Tādēļ sprieduma pārsūdzamība kasacijas kārtībā neatņem tam likumīgā spēkā stāju�os sprieduma raksturu arī pirms kasacijas termiņa notecējuma un pat pēc kasacijas sūdzības iesnieg�anas kamēr lieta vēl nav izspriesta Senātā (27/225; IV, III).

Spriedums stājas likumīgā spēkā, ja tas taisīts liesu palatā. No �ā 2 noteikuma CPL neparedz izņēmumus un to neatcel arī 1452. p. un Tiesu palatas lēmums par sprieduma izpildī�anas apturē�anu 933. un turpni. p. paredzētos gadijumos. Spēkā stāju�ās sprieduma nozīme nav tikai tā vien, ka to var tūliņ izpildīt, bet arī tā, ka tas ir saisto�s prāvniekiem un tiesai ne tikai formālā ziņā (1018. un 1020. panti), bet ari materiali (1019. un 1021. p.) (CKD kops. Э6/29; XII, 603).

3 Tāpat ka spriedumi stajas speķa arī lēmumi, ar kuriem kadi jauta-jaimi izlemti pēc būtības (prof. Bukovska CP māc. grām. 442. Ipp.).

4 Nekompetentas tiesas spriedumam, arī pēc pārsūdzības termina notecējuma, nav likumīgs spēks (pTof. Bukovska CP māc. grām. 4134. Ipp.).

5 Ārkārtējas apelacijas sūdzības iesnieg�ana un sprieduma izpildī�anas apturē�ana nesatricina spēkā nāku�ā sprieduma nozīmi (sal. likumdo�anas motivus pie 892. p.) (37/690; XIII, 633).

6 1018. p. attiecas arī uz gadijumu, kad apelacijas sūdzību aiz zināmiem iemesliem (uz partu iniciativi vai neatkarīgi no tās) nevarēja skatīt cauri (35/1110; XI, 597).

1019. Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir saisto�s ne tikai prāvniekiem, bet arī tiesai, kas to taisijusi, kā ari visām citām tiesu un administratīvām iestādēm un dienestpersonām valstī (a).

Spriedumā noteikto likumiskā uztura daudzumu vai vērtību var apstrīdēt prasības kārtībā, sakarā ar to apstākļu maiņu, pēc kuriem noteikts uztura daudzums vai vērtība (b).

(a) 1864. g. 41477, 893. p.; 1939. g. 79, III; �(b) 1937.g.202, III, 1019.p.

1 Ja tiesa atzīst, ka ar spriedumu starp tiem pa�iem partiem noskaidrotas zināmās juridiskas attiecības, tad �is jautajmns vairs nav pārsprie�ams sakara ar kādu jaunu prasību, kuru cel, kaut par citu priek�metu, iepriek�ējais atbildetajs, jo iepriek�ējais spriedums pēc 1019. p. saisto�s abiem partiem visās viņa dalās (25/41; II, 153).

2 1019. pantam ir tā nozīme, ka tiesas spriedumam nav saisto�a spēka tikai attiecībā uz tām lietā dalību neņēmu�ām personām, kuras uz sprieduma priek�metu pieteiku�as savas patstāvīgas tiesības. Bet dalību neņēmu�as personas nevar uz J021. p. pamata atjaunot, piem., strīdu par mantas piederību tai dalību ņēmu�ai personai, kurai manta tikusi attiesāta ar spēkā stāju�os spriedumu. �āds princips attiecinams arī uz strīdiem par testamentu, kuri ar tiesas spriedumu jau galīgi atraidīti (33/46; X, 151).

3 Likumīgā spēkā spriedums stājas attiecībā uz personām, kuras lietā ņēmu�as dalību, bet personas, kas nav biju�as lietas dalībnieces, ar atsevi�ķu prāvu var lūgt tiesu atzīt attiecībā uz viņām spriedumu par nesaisto�u, izslēdzot ar �o spriedumu piespriesto prasījumu no konkurējo�iem prasījumiem pie naudas sadalī�anas (37/552; XIII, 406).

4 Rcs judicata stāvoklis iesjājas arī tādā gadījumā, ia iaunu prasību cel ne pret visiem, bet tikai da�iem agrākās lietas atbildētājiem. Tādā gadi-juma prasība nav vis celta pret citiem atbildētajiem, pret kuriem prasītajam ir jārespektē agrākās lietas spriedums tāpat kā pret tiem pārējiem atbildētājiem, pret kuriem otrreizējā prasība celta (TP 34/1216a, 415).

5 Sprieduma galvenie objektīvie motivi, kuri tie�i izriet no prasijuma un sastāda sprieduma galveno pamatu, ir tik cie�i saistīti ar sprieduma rezolutivo dalu, ka vienus no otra atraut nevar; tādos gadijumos tiesai ir nevien tiesība, bet arī pienākums rēķināties ne tikai ar sprieduma rezolutivo dalu, bet arī ar motiviem, uz kuriem rezolutivā dala pamatota, kā nepiecie�ams sledziens (32/559; VIII, 117).

No tā apstākļa vien, ka apgabaltiesas spriedums stājies likumīgā spēkā, 6 nemaz neizriet, ka ari visi sprieduma motivi guvu�i likumīgu spēku. Likumīgā spēkā stājas sprieduma verba decisiva, t. i. rezolutivā dala un tikai tie motivi un apsvērumi, k.vs atrodas tik cie�ā tm ne�ķiramā sakara ar rezolūciju, kā citādu apsvērumu gadījumā rezolūcija seku ziņā iegūtu pavisam citu nozīmi (sal. Sen. 32/559. spr. un c. un prof. Bukovska Civilproc. mācības grāmatas 441. Ipp.). No tā izriet, ka agraka sprieduma motivi, kuri neatrodas tādā cie�a sakara ar pa�u rezoluciju, nemaz nav saisto�i tiesai, citu lietu izsprie�ot (37/152; XIII, 559). Sk. arī 36/239 (XII, 491).

Spriedumam, ar kuru partam piespriesta uz darijuma izpildī�anu 7 vērsta prasība, nav konstitutivs, bet gan tikai deklarativs spēks, un spriedums nevar tāpēc atraisīties no procesa pamatā eso�ām origonarātn juridiskām attiecībām (20/93) (36/426; XII, 630).

Tāds tiesas nosacijuins spriedumā, kas noteikts pretēji procesa likuma 8 noteikumiem un bez lietas dalībnieku lūguma, nevar iogūt likumam līdzīgu spēku uz 1019. p. pamata vien (36/1497 XIII, 98).

Tiesas spriedums ir saisto�s arī tre�ai personai un nodibina arī viņai 9 res judicata visos strīda jautājumos, kas izcelti tiesas priek�ā starp_ tre�o personu un tās puses pretinieku, kura pusē tre�ā persona nostājusies (34/16; X, 552).

Konstatējot, ka agrāko prasību pret atbildētājiem cēlu�i tikai da�i 10 no prasītājiem (kuriem strīdamās ēkas pieder kā kopīpa�ums), un ka tie kopīpa�nieki, kuri agrākā lietā dalību nav ņēmu�i, tagadējā prasībā aizstāv visu¹ kopīpa�nieku intereses, tiesa, var atzīt, ka: 1) exceptio rei iudi-catae nav pamatota pret tiem prasītājiem, kuri agrākā lietā dalību nav ņēmu�i, un 2) arī pret da�iem no prasītajiem pamatoti celtais iebildums rei iudicatae nevar atspēkot prasību kā nedalamu objektu (35/148;

XII, 46).

Ar apelacijas un kasacijas sūdzībām nevar atspēkot sprieduma moti- H vus, ja pats spriedums izteic to, ko prasītājs vēlējies panākt. Turpretim sprieduma motivi var noderēt par pamatu patstāvīgas prasības cel�anai, lai apgāztu motivos izteikta apsvēruma pareizību, ja vien �ie motivi nav tie�i iz�ķirti tiesas rezolūcijā (37/963¹; XIII, 716).

Arī zemes grāmatu nodaļas priek�niekam jārēķinas ne tikai ar sprie- 12 dunia rezohitivo da|u, bet arī ar tā vado�iem motiviem (36/1572; XIII, 95).

Tiesa, taisot spriedumu pēc būtības, nav saistīta ar saviem' iepriek- 13 �ejieni blakus lēmumiem (28/528; V, 123). Sk. arī 32/1144 (IX, 150).

Sk. arī 4. tezi zem 1014. p.

Lēmumam nav sprieduma rakstura un tamdēļ tiesa pret tiesu izpil- 14 dītāju vērstā prasībā par zaudējumu atlīdzību var neņemt vērā iepriek�ējā blakus sūdzības lietā taisīto lēmumu, ar kuru tiesu izpildītāja rīcība atzīta par nepareizu, ja �is lēmums ar jauniem pieradijumiem atspēkots (35/1617; XII, 290).

Nav no svara, kādu iemeslu dē| atbildētājs ļauj. kaut ari pēc viņa 15 ieskata nepareizam, tiesas spriedumam stāties likumīgā spēkā (30/1067:

IX, 474).

Apsardzības kārtībā taisītais lēmums, ar kuru lieta iz�ķirta galīgi, 16 var tikt atcelts tikai to pārsūdzot vai nu instan�u kartībā, vai arī prasības kārtībā (ja viņ� stājies likumīgā spēkā); kamēr tas nav noticis, ar �o le-

mumu jārēķinas kā ar katru tiesas lēmumu, kādēļ nav iespējams blakus-apsardzības lietai, kura jau taisīts lēmums par mantinieku apstiprinā�anu pēc likuma, ierosināt otru apsardzības lietu par testamenta apstiprinā�anu attiecībā uz to pa�u mantojumu (29/903; VI, 109). Sk. arī 35/22 (XI, 476).

17 No tā, ka apsardzības kārtībā taisītie lēmumi nestājas likumīgā spēkā līdzīgi spriedumiem, izriet tikai tas, ka tie pa�i par sevi nekavē prasību, ar kuru ieinteresētā persona lūdz atzīt viņai �ādam lēmumam pretējas tiesības, bet nemaz neizriet, ka ieinteresētā persona varētu ar vienkār�u ierunu pret prasību, kuru prasītājs cel uz �āda lēmuma pamata, apstrīdēt lēmuma pareizību un vēl mazāk � uz �ā lēmuma pamata taisītos ierakstus zemes grāmatās. Kamēr minētie ieraksti nav dzēsti vai nu ar to personu piekri�anu, kurām par labu tie ievesti, vai uz tiesas sprieduma pamata, tie pastav spēkā (29/1486; VI, 109).

18 Ar tiesas spriedumu prasības lietā iepriek�ējais blakus lēmums apsardzības kārtībā eo ipso zaudē savu spēku un nozīmi, bez tā, ka prasītājs būtu sevi�ķi lūdzis blakus lēmumu atcelt vai atzīt par spēku zaudēju�u (27/308; IV, 111).

19 Uztura prasijumi dibinās uz apstākļiem, kas var mainīties. Atstājot attiecīgos spriedumus negrozāmus var rasties netaisnības kā vienai, tā otrai pusei, atkarībā no materialo apstākļu pārmaiņas (sal. Sen. 23/190) (T. M. V. 38/1 pielik. C, 6, b).

20 Ja arī alimentu lietās spriedums attiecībā uz alimentu apmēru nenāk spēkā materiala ziņā, tad attiecībā uz pa�u alimentacijas pienākumu spriedums gan stājas spēkā (35/1059; XII, 47).

21 Prasībā par uzturu tiesa var neņemt vērā tiesas spriedumu, ar kuru uztura prasība atraidīta tikai par noteiktu periodu, neiz�ķirot jautājumu par prasītajas trūcīgumu par talako laiku (32/982; IX, 267).

22 Ja tiesa agrākā Lietā nav principiāli iz�ķīrusi jautājumu par bērna alimentacijas ilgumu un nav principiāli noliegusi bērna tiesību saņemt alimentus ari pēc 14_g. sasnieg�anas, tad to piesprie�ana līdz �ādam laikam neatņem bērna mātei tiesību prasīt alimentus līdz tam laikam¹, kad viņ� bus spējīgs pats sevi apgādāt (37/315; XIII, 368).

Alimentu lietās spriedums attiecībā uz prasības apmēru nav uzskatams par res iud'icata: prasībā pievestais apmērs var groziju�os apstākļos neatbilst tiesas noliktam pabalstam (23/190; I, 112; 27/876; VI). Tomēr �āds noteikums nav attiecinams uz likumiem par atlīdzību cietu�iem strādniekiem un par strādnieku apdro�inā�anu pret negadijumiem. Cietu�am strādniekam vai tā piederīgiem nav tiesības prasīt pensijas apmēra grozī�anu sakarā ar sociālu, ekonomisku vai citu sabiedrisku apstākļu maiņu (24/160; I, 137).

24 īrnieks nevar celt īres normē�anas prasību par zināmu laiku, ja ar spēkā stāju�os tiesas spriedumu jau iz�ķirts jautājums par īres maksas apmēru par strīdus laiku prasībā, kuras priek�mets, starp citu, bijis �īs īres naudas piesprie�ana no īrnieka un tā tad ari tās apmēru noteik�ana. Ja īrnieks gribēja panakt ires naudas samazinā�anu par minēto laika sprīdi, tad viņam agrākā lietā bija jācel strīds pret īres maksas apmēru vai arī, ceļot patstāvīgu prasību par īres maksas normē�anu, bija jāpanāk tās lielas apturē�ana saskaņā ar 90. p. (32/733; IX, 37).

25 Konstatējot, ka ar tiesas spriedumu jautājums par īres līguma pa-stāvē�anu galīgi iz�ķirts noraido�i, tiesa var nepie�ķirt nozīmi tiesas lē-

tnumain, kas taisīts sakarā ar prasītāja sudzību par tiesu izpildītājā rīcību, izpildot apgabaltiesas spriedumu, ja arī �ā lēmuma motivējumā atzīta īres līguma pastāvē�ana. CPL 1019. p. paredz tiesas spriedumu, kādam pastāvot, minētais lēmums un tā notecējums ir nenozīmīgi (32/894; IX, 125).

Tas apstāklis, ka prasītājs pēc tagadējās prasības iesnieg�anas un 26 pat pēc pirmā apgabaltiesas sprieduma cēlis tāpat prasību par īres normē�anu, gan varētu būt par iemeslu izbeigt vai apturēt otrās prasības lietu pēc 661. p. 2. punkta, bet nekad nevar būt par iemeslu atraidīt tagadējo prasību uz atbildētāja celtā exceptio rei judicatae pamata (33/2429;

IX, 647).

Taisni tādēļ, ka partu laulības �ķir�anas Meta un alimentu lieta di- 27 binas uz viena un tā pa�a piamata, un proti, laulāto at�ķirtās dzīves, kurā vainojama vienīgi prasītāja, tiesa varēja atrast, ka vainas jautājums sakarā ar laulības �ķir�anas prāvas rezultātiem vairs nav īpa�i pārsprie�ams (37/54; XIII, 314).

Ja ar spēkā nāku�u tiesas spriedumu ir konstatēts, ka prasītāja rokas 28 paralizē ir nelaimes gadijuina sekas, tad �is jautājums ir galīgi iz�ķirts un to nevar iekustināt no jauna, ja arī ar agrāko spriedumu prasītājam piespriests pabalsts par pagaju�a laika periodu (32/2467; IX, 293).

Ja prasībā par pirkuma cenas daļas piedzī�anu ar spēkā stāju�os 29 tiesas spriedumu ir atzīts, ka pirkuma līgums palicis spēkā un ka tam nav piemērojams Kreditlik. (1938. g. izd.) I pielikums, tad tiesa prasībā par pirkuma sumas otrās daļas piedzī�anu nevar �o pielikumu atzīt par piemērojamu aiz tā iemesla vien, ka par pirkuma sumas atlikumu izdota obligācijā, jo �is fakts neizslēdz 1019. panta piemēro�anu (33/1791: IX, 650).

Administratīvās instances lēmumam, kas pie tam vēl taisīts uzraudzi- 30 bas kārtībā, nevar būt juridisks efekts un tas nevar iegūt likumīgo spēku attiecībā uz prāvnieku, kas Senata admin. depart. lietā nemaz nav piedalījies un jau pirms Senata lēmuma, uz atceltā centrālās zemes ierīcības komitejas lēmuma pamata, ieguvis savas patstāvīgās civiltiesības (34/306;

XI, 21).

Ja ar spriedumu iepriek�ējā lietā konstatēts, ka saskaņā ar prāvnieku 31 līgumu atbildētājam nav jāmaksā par patērēto ūdeni zināmā laikā, tad �im spriedumam ir nozīme arī lietā, kurā ir runa par agrākā laikā patērēto ūdeni, pie kam nav nozīmes, vai abos gadijumos maksājumus izdarijis viens un tas pats prāvnieks. 1019. p. piemērojams tādēļ, ka abās lietās jā-iz�ķir viens un tas pats jautajums, proti, kam no prāvniekiem pēc viņu līguma jāmaksā par patērēto ūdeni (34/1082; XI, 226).

Valsts kontroles revizijas reglamenta (Lik. kr. 37/107) 67. panta kār- 32 tībā vērstais prasījums nav izpildāms, ja par prasijutna būtību kritis pretēja satura spēkā gājis tiesas spriedums (Apv. Sap. 35/2; XII, 156).

Ja ar spēkā stāju�os sprieduma atzīta atklātās sabiedrības biedru 33 dalīta, bet ne solidārā atbildība, tad par maksātnespējīgiem atzīto biedru solidārā atbildība vairs nav konstruējama (37/407; XIII, 560).

Sk. arī 16. tezi zem 568. p.

1020. Spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā, var atcelt tikai tajos gadijumos un tajā kārtībā, kas norādīti likumos. 1864. g. 41477, 894. p.

1021. Spriedums stājasļ likumīgā spēkā tikai attiecībā uz strīdamo priek�metu, kuru prasa un apstrīd tās pa�as prāvnieku puses un uz tā pa�a pamata. 1864. g. 41477, 895. p.

1 Principa non bis in idem un cxceptio rei iudicatae piemēro�ana iespē jama tikai tur, kur ir nevien prāvnieku un strīdamā priek�meta, bet ari prasības pamata identitāte (sal. Cvingmanis, VIII, 1570). (prof. Bukovska CP mac. gram. 437. lpp.).

2 Spriedums ir saisto�s nevien pa�iemi partiem', bet arī viņu sukce-soriem, un proti, netikvien universalsukcesoriem, bet arī siirgularsukceso-ram, kas ieguvis strīdā eso�o lietu (Apv. Sap. 38/8; XIV, 488).

3 Spriedums saisto�s arī prāvnieku tiesību pēcniekiem, sevi�ķi mantiniekiem, kā arī pieaicinātām un iestāju�ām tre�ām personām (prof. Bukovska CP māc. grām. 438. lpp.).

4 Agrākais spriedums jau uz 1021. p. pamata ipso jure tie�i saisto�s tagadējam atbildētājam kā pirmā atbildētāja sukcesoram un uz CL 1378'. p. pamata kā ieķīlātā imobiļa ieguvējam. Tamdēļ obligācijās turētājs nav spiests no jauna iesūdzēt obligāciju, kuru viņ� jau bija iesūdzējis pret agrāko iinobila īpa�nieku. Ja viņ� tomēr �ādu prasību ir cēlis, tad tiesā�anas izdevumi uzliekami viņam (CKD kops. 37/37; XIV, 169).

5 Ja prāvnieks piekritis kādas personas rīcībai, tad jāatzīst, ka pēdējā uzstājusies ka viņa pārstāve. Tādos apstaklos pret �o personu taisīts spriedums atzīstams par saisto�u prāvniekam, kaut arī pēdējais tajā lietā formāli nav piedalījies (31/682; VII, 114).

6 Tiesas spriedums, ar kuru aprakstīta manta atzīta par tre�ās personas īpa�umu, nav saisto�s piedzinejam, kas taja lietā nav ņēmis dalību (CKD kops. 36/10; XII, 604).

7 Agrākais spriedums saisto�s prāvniekiem arī jautājumā par līguma kvalifikāciju (37/108; XIII, 407).

8 Kad 'lieta grozās ap prasījuma noilgumu, nav jāiz�ķir formalais, procesuālais jautājums par ,,res iudicata�, t. i. par divu prasību formālo, procesuālo identitāti, bet gan materialais jautājums par abu materialo prasību līdzīgo juridisko saturu pēc būtības. Prasijutna noilgums ir izņēmuma institūts, unnoteikumi par noilgumu j āra tulko �aurākā nozīmē, kādēļ viņam nav japiemero tie procesuālie noteikumi, pēc kuriem būtu jāiz�ķir jautājums par procesuālo prasību identitāti sakara ar 1001. p. (26/95; II, 75).

9 Tiesai ir tiesība, apsprie�ot prasības pamatu, atsaukties uz sava sprieduma motiviem lietā starp tiem pa�iem prāvniekiem un attiecībā uz to pa�u priek�metu (26/194; III, 107).

10 Ta9 vien, ka petituma formulējumā prasītājs aprobe�ojies ar prasi-iurnu piedzīt konkrētu naudas sumu, vēl nenozīmē, ka prasībā neietilpst arī prasijums i>ar pa�as tiesības atzī�anu pēc tā material'i-tiesiskā pamata, no kura izriet naudas prasijums un uz kuru kā pamatu maksājumu pieprasījumam taisni noradīts prasības lūguma saturā; tiesa pat nevar piespriest naudas sumu, neapsprie�ot to materiali-tiesisko pamatu, no kura naudas prasijum's izriet, un, iz�ķiroties par naudas piesprie�anu, tiesa ar to pa�u ir iz�ķīrusies par to attiecību saisto�u spēku partiem, no kurām izriet naudas prasijums; tādēļ nav iespējams vēl reiz izspriest jautājumu par �o attiecību speķu sakara ar kadu jaunu prasību (33/1811; IX, 477).

No 1021. p. viedokļa nav svarīgi, vai jaunajā lietā tie pa�i parti uz- 11 stājas tai pa�ā procesuālā lomā, kā iepriek�ējā lietā, ja vien pārējie procesuālie momenti sakrīt. Pēc sprieduma, kas stājies likumīgā spēkā, atbildētājs var izlietot pirmajā lieta neiesniegtos pierādījumus vienīgi lūgumā par sprieduma jaunu caurlūko�anu' 906. p. kāītiba; bet atbildētājam uz jaun^ atklāto pierādījumu pamata nekad¹ nav tiesības celt pret prasītāju prasību par tās sumas piesprie�anu viņam atpakaļ, kura no vīna piespriesta (34/368;

XI, 226). Sk. arī 36/239 (XII, 492).

Tiesas spriedums par uztura piesprie�anu laulātam laikā, kad pastā- 12 vējusi likumīga laulība, nevar but par pamatu uztura piedzī�anai laika, kad laulība ir �ķirta (38/1142; XV, 9).

Tiesas spriedums alimentu lietā (par laiku līdz laulības �ķir�anai) 13 nesaista tiesu � vainas jautājumā � lietā par laulības �ķir�anu. �im spriedumam nav prejudiciala nozīme; -gan otrādi spriedums laulības �ķir�anas lietā prejudicē laulātā uztura prasības likteni saskaņā ar CL 81. p; sk. arī 36/1535 (XIII, 97); 37/54 (XIII, 314); 37/570 (XIII, 721).

Likums neaizliedz celt vairākas alimentu prasības pret vienu un to 14 pa�u personu, ja tās attiecas uz da�ādiem laikmetiem un tādēļ satur da�ādas prasības priek�metus (30/816; X, 506).

Jautājums par atbildētāja paternitati, kas jau galīgi iz�ķirts ar pra- 15 sītājas pret atbildētāju celto prasību par alimentu piesprie�anu no atbildētāja, uz 1021. p. pamata nav vairs no jauna pārbaudams (Sen. 25/41) (30/103; VII, 11).

1021. p. nav piemērojams, ja pirmā prasība celta uz neaizpildīta 16 blanko vekseļa, bet otrā uz jau aizpildītas veksclblanketes, t. i. uz īsta vekseļa pamata (33/505; X, 62).

Ja tiesa pirmo prasītāja prasību atraidījusi tādēļ, ka viņ� tad vēl 17 nebija ieguvis īpa�uma tiesības uz vekseli, tad prasītājam nevar liegt celt prasību pēc tā pa�a vekseļa, ja viņ� pēc pirmās prasības atraidī�anas ieguvis tās tiesības uz vekseli, kuras tiesa viņam nav atzinusi, izsprie�ot pirmo prasību (38/1020; XIV, 640).

Nevar prasīt procentus pēc kapitala piesprie�anas, pat ne ar citu pra- 18 sības klasifikāciju, piem., kā zaudējumu atlīdzību (prof. Bukovska CP māc. grām. 438. Ipp.).

Testaments formas ziņā var būt vai nu visumā nederīgs, vai pilnā 19 mērā derīgs: tertium non datur; ja prasītājs savā pirmajā prasībā testamentu formas ziņā nav apstrīdējis-, bet apstrīdējis _pito tikai viena dala aiz materiāliem pārkāpumiem, tad testaments formas ziņā sl.aitas par absolūti un noteikti neatspēkotu, t. i. par atzītu, un prasītajam nav vairs tiesības kādā citā prasībā apstrīdēt viņa jau atzīto testamentu aiz formāliem trakumiem. Neatkarīgi no tā, arī no procesuālā viedokļa otra prasība atrai-darna uz atbildētājas celtās exceptio rei iudicatae pamata. Ar prasības priek�metu saprotams petituma saturs, bet ar prasības pamatu � tās partu juridiskās attiecības, no kurām prasība cēlusies. Spriedumam par testamenta atcel�anu tā nederīguma dēļ ir tēlojo�a sprieduma (Gestaltungsur-teil) pazīme pretēji piedzī�anas spriedumam, t. i. viņ� nodibina tie�i zinatnu juridisku stāvokli starp partiem, un proti, nodibina attiecīgā mantojuma daļā intestatsukcesiju (testamentārās sukcesijas vietā), kādajestājas ipso jure ar testamenta atcel�anu, tai pa�ā daļā: �im juridiskam stāvoklim ir abso-

luta nozīme un tas ir turpmāk absolūti saisto�s partiem (res iudicata ius facit inter partes), un tas tāpēc nekad nav grozāms ar kādu jaunu vēlāku prasību par testamenta atcel�anu visuma (28/425; V, 124).

20 Izdarot agrākā lietā prasītāja darba algas prasijuma kompensāciju

ar atbildētāja pretprasijumu par izsniegtam naturālijām, tiesa_ar savu spriedumu ir nodibinājusi res iudicata attiecība uz naturaiijām. �īs natu-ral'ijas tādēļ nevar vairs būt par strid'a priek�metu tagadējā lietā sakarā ar atbildētāja celto pretprasību (34/374; X, 249).

Sk. arī 12. tezi zem 3. un 3. tezi zem 9. p., 16. tezi zem 568'. p.. 5.�7. tezi zem 661. p., 4. tezi zem 884. p.

Otrā apak�nodaļa.

Izpildu kārtība attiecībā uz aprēķiniem par zaudējumiem, ienākumiem un izdevumiem.

1022. Ja tiesa savā spriedumā atzīst, ka prāvu zaudēju�ai pusei jāatdod uzveiku�ai pusei no atspriestās mantas saņemtie ienākumi, vai jāatlīdzina viņai zaudējumi un tiesu izdevumi, vai jādod norēķins par lietu un mantas pārvaldī�anu, bet neatzīst par iespējamu noteikt pa�u piesprie�amās piedziņas suinu, tad uzveiku�ā puse var prasīt �o sumu izpildu kārtībā, nezaudējot tomēr tiesību celt prasību vispārējā kārtibā. 1864. g. 41477, 896. p.

Piezīme. Izpildu kārtībā skatami cauri atī lūgumi par

aplūko�anu no jauna, kuri iesniedzami, pamatojoties uz likumu

par apdro�inā�anu negadijumos un arodslimībās (Lik. kr.

1939. g. 61). 1912. g. 1230, lik. VIII, 896. p. piez.

1 1022.�1048. pantos paredzētā piedzī�anas kārtība miertiesu iestādēs nemaz nav piemērojama, kamdel prasītājs, neskatoties uz to, ka miertiesnesis ar savu spriedumu ir pie�ķīris vioam tiesību piemērot jaunā procesa 1022,�1048. pantus, tomēr �o tiesību nav ieguvis, jo tāda tiesība procesuālā ziņa nepastav (23/20; II, 154).

2 1022. p. paredz, ka starp abiem partiem iepriek� būtu bijusi prāva, kura taisīts spriedums prasītajam par labu (34/1862; X, 396).

3 Sacīkstes procesā uzdotā prasības sirma nav saisto�a izdodamo priek�metu vērtības aprēķinā�anai izpildu kārtībā (37/1438; XIV, 255).

Sk. tezes zem 1047. p.

1023. Izpildu kārtībai piemērojami vispārēji civilprocesa noteikumi ar sekojo�os pantos paredzētiem izņēmumiem. 1864. g. 4I477, 897. p.

1024. Lūgums piedzīt zaudējumus, ienākumus un tiesu izdevumus iesniedzams tai apgabaltiesai, kurā iztiesāta galvenās p.asības lieta. 1864. g. 41477, 898. p.

Ja prasība par sumas apmēra noteik�anu celta vispārējā tiesā�anas kārtībā, jāmaksā tiesu nodeva, jo ārīgi �ī prasība nav saistīta ar pirrn-prasību (prof. Bukovska CP māc. grām. 542. lpp.).

1025. Lūguma iesnieg�anai noteikti �ādi termiņi: par zaudējumu un ienākumu piedziņu vai par norēķina pieprasī�anu � trīs mēne�i no tās dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā, bet par tiesu izdevumu piedziņu � divas nedēļas no tās dienas, kad lietā pasludināta tiesas rezolūcija. Turp., 899. p.

1026. Lūgumā jādod prasamās sumas aprēķins, izņemot lietas par ienākumu piedziņu un par norēķinu pieprasī�anu; �ādās lietās piedzinējs, neapzīmējot prasarno suinu, var lūgt tiesu, lai pieprasa no atbildētāja norēķinu. Turp., 900. p.

1027. Kad lūgums par zaudējumu vai tiesu izdevumu piedziņu pieņemts, tiesas priek�sēdētājs dod rīkojumu aicināt atbildētāju, noliekot tam priek� iera�anās divu nedēļu termiņu. Turp., 901. p.; 1935. g. 87, III.

1028. Prasīt tādu zaudējumu atlīdzību, kuri nav biju�i pieteikti iepriek�ējās iztiesā�anas laikā, nav pielai�ams. I864. g. 41477, 902. p.

1029. Lietās par ienākumu piedziņu tiesa noliek atbildētājam termiņu no viena līdz trim mēne�iem, kurā viņam jāiesniedz tiesai aprēķins par visiem no mantas dabūtiem ienākumiem un tai taisītiem izdevumiem pa visu to laiku, par kuru tiesas spriedumā noteikts piedzīt ienākumus. Tāds pats termiņ� noliekams arī lietās, kas attiecas uz norēķinu pieprasī�anu par mantas vai lietu pārvaldī�anu. Turp., 903. p.

1030. Kad saņemta atbilde vai notecējis pusu iera�anās termiņ�, noliekama diena, kurā jālūko cauri viņu paskaidrojumi un viņām jāpārbauda, tiesne�a-referenta uzraudzībā, aprēķina posteņi un tam pieiiktie dokumenti. Turp., 904. p.

1031. Visas savas piezīmes, paskaidrojumus un iebildumus prāvnieki iesniedz sevi�ķos rakstos vai arī tie ierakstami, pēc tiesne�a-referenta ieskata, pārbaudijuma protokolā. Turp., 905. p.

1032. Tiesnesis-referents var turpināt tālākus noskaidrojumus, noliekot jaunus iera�anās termiņus, līdz kamēr visi aprēķina posteni pilnīgi noskaidroti; bet pusei, kas uzskata tālāku ties-ne�a-referenta noliktu noskaidrojumu turpinā�anu par lieku, ir tiesība lūgt tiesu, lai izbeidz noskaidro�anu. 1864. g. 41477, 906. p.

1033. Kad noskaidro�ana pabeigta, noliekama tiesas sēde lietas caurlūko�anai; �ajā sēdē tiesas loceklis_; kas izdari jis pārbaudi, sniedz referātu, norādot kādus iznākumus viņ� dabūjis no aprēķiniem. Pēc tam puses, ja tās ir klāt, dod tiesai savus paskaidrojumus. Turp., 907. p.

1034. Tiesas sēdē atļauts sniegt tikai tādus pierādijumus, kas biju�i iesniegti vai uz kuriem puses atsauku�ās pa noskaidro�anas laiku. Pusēm nav tiesības lūgt, lai sēdi atliek jaunu pierādījumu iesnieg�anai. Turp., 908. p.

1 Tiesu palata rīkojas pareizi, neievērojot atbildētāja lūgumus par ekspertizes izdarī�anu un liecinieku nopratina�anu, ja �ie lūgumi nav izteikti pa noskaidro�anas laiku (pirmā'instancē) (34/191; X, 508).

2 Mantojuma vai kopīpa�uma dalī�anas lietās tiesas sēdē, kurā apsprie� tiesne�a-referenta sastādīto projektu, atļauts sniegt tikai tādus pierādījumus un uzstādīt tādus prasījumus, kas biju�i iesniegti, vai uz kuriem puses atsauk�anās par noskaidro�anos laiku, t. i. pa to laiku, kad tiesnesis-referents vēl turpinājis izstrādāt mantas sadalī�anas projektu (TP 34/934a; 180).

1035. Atbildētāja neiera�anās 1027. un 1029. pantā norādītā termiņā neaptur aprēķinu pārbaudi. Pēc tam taisītais spriedums nav uzskatams par aizmugurisku, un atsauksme pret to nav pielai�ama, ja vien atbildētājs 833. pantā noteiktā termiņā nelūdz, lai aprēķinu lūko no jauna cauri, un nepierāda, ka aicinājuma pavēste viņam pavisam nav bijusi piegādāta. Turp., 909. p.

1036. Atbildētājs, kas ieradies pēc noliktā iera�anās termiņa, bet pirms sēdes dienas, pielai�ams dot paskaidrojumus uz vispārēja pamata. Turp., 910. p.

1037. Ja neierodas atbildētājs, kuram jāiesniedz aprēķins vai norēķins, tad piedzinējs var iesniegt tiesai aptuvenu aprēķinu par sumām, kuras viņ� atzīst par piedzenamām. Atbildētājs pielai�ams piedalīties pie �ā aprēķina pārbaudes tikai tajā gadijumā, kad viņ� līdz ar to iesniedz ari no viņa prasamo aprēķinu vai norēķinu. Turp., 911. p.

1038. Atbildētājam ir tiesība līdz pirmai sēdei iesniegt tiesai to suinu, kādu viņ� pēc sirdsapziņas atzīst par pietieko�u piedzinēja pilnīgai apmierinā�anai, vai arī dot par �o sumu pietieko�u nodro�inājumu. 1864. g. 41477, 912. p.

1039. Ja piedzinējs atzīst piedāvāto sumu par nepietieko�u viņa apmierinā�anai, bet pēc tam tiesa viņam piesprie� ne vairāk, kā atbildētājs piedāvājis, tad uz piedzinēju krīt visi ar izpildu kārtību saistītie izdevumi. Turp., 913. p.

1040. 1037. pantā norādītā gadijumā tiesa noteic pēc sava ieskata sumu, kāda piedzenama no neatnāku�ā atbildētāja, tomēr ne vairāk, kā piedzinējs uzdevis, un var uz prasītāja lūgumu gādāt par �ās sumas nodro�inā�anu vai arī nolemt, ka spriedums iepriek�ēji izpildāms. Turp., 914. p.

1041. Sprieduma izpildī�ana apturama, ja atbildētājs, ierazdamies mēne�a laikā no tās dienas, kad viņam uzrādīta pavēste par sprieduma izpildī�anu, iesniedz aprēķinu vai norēķinu un prasa, lai tiesa tos lūko cauri. �ajā gadijumā tiesas pirmais spriedums atzīstams par spēkā neeso�u un jaunā sprifedumā piedzenamo sumu var piespriest arī augstāku par to, kāda apzīmēta pirmā spriedumā. Turp., 915. p.

1042. Kopā ar lūgumu par tiesu izdevumu piedzī�anu piedzinējam jāiesniedz tiesai sīks aprēķins par tiesu izdevumiem, kas viņam cēlu�ies iepriek�ējās iztiesā�anas laikā. Turp., 916. p.

1043. Tiesu izdevumu apliecinā�anai kopā ar aprēķinu iesniedzamas kvitēs un citi dokumenti, vai jāatsaucas uz lietā eso�iem aktiem. Turp., 917. p.

1044. Aprēķinā, kas sastādīts izpildot spriedumu par tiesu izdevumu sadalī�anu starp prāvniekiem, jāpaskaidro, kādā mērā un pēc kādiem posteņiem lūdzējs domā to izdarīt. Turp., 918. p.

1045. Pēc pārbaudes tiesas loceklis sastāda kopīgu aprēķinu par tiesu izdevumiem, norādot, ja vajadzīgs, kā tie sadalami. Turp., 919. p.

1046. Tiesas lēmuma izpildī�ana par tiesu izdevumu piedzī�anu apturama, ja apturēta tā sprieduma izpildī�ana, kura dēj izdarīts aprēķins. 1864. g. 4I477, 920. p.

1047. Uzveiku�ā puse, kas nav prasijusi tiesu Izdevumu atlīdzību izpildu kārtībā, var tos prasīt vispārējā kārtībā se�u mēne�u laikā no tās dienas, kad spriedums stājies likumīgā spēkā. Turp., 921. p.

1 Prasība par tiesas izdevumiem, arī ja tā celta pēc 1047. p., uzskatama par pirmās, galvenās prasības lietas turpinājumu- u-n noslēgumu, un viuai, kā tādai, ir tikai blakus vai papildu nozīme (t. s. AdhāsionsprozessK Grozīt blakus vai papildu prasībā iepriek�ējā atbildētāja personu nav domājams un nav picilai�ams, jo tas- taisni runātu pretim �īs otrās prasības procesuālām raksturam (26/283; III, 107).

2 Prasība pēc 1047. p. pielai�ama vienīgi ar tiem pa�iem priek�noteikumiem, ar kuriem ir ceļama prasība pēc 1042.�1046. p., t. i. vienīgi ar 1022. pantā paredzētiem priek�noteikumiem¹, un proti, vienīgi tad, kad tiesa savā spriedumā vai lēmumā tie�i uzlikusi uzvarētai pusei par pienākumu atlīdzināt uzvarēju�ai pusei tiesas izdevumus, un kad pie tam tiesa nav atradusi par iespejamu noteikt pa�u �o izdevumu suniu (29/85; V, 125).

3 _ Procesuālās attiecības starp 1022i. un 1047. pantu ir analogas attiecībām, kas nodibinājās sakara_ ar 239. p. paredzētiem 2 gadijumiem. Pēc 1024. p. prasība izpildu kartība ceļama tajā apgabaltiesā, kurā iztiesā pamatprasības lietu, bet pie tam tikai noteiktā termiņā. Prasība pēc 1047. p. ceļama gan garākā termiņā, bet tad jau nevis privileģētās piekritības, bet tikai �vispārējā kārtībā�, t. i. pēc vispārējiem piekritības noteikumiem. Līdzīgus noteikumus paredz arī minētais 239. p, kas privileģēto piekritību dara atkarīgu no prasības cel�anas sevi�ķi saīsinātā termiņā (CKD kops. 37/15, XIII, 492).

4 Prasība pēc 1047. p. atzīstama par pamatprasības daļu, t. i. par pamatprasības turpinājumu un tās noslēgumu. Tā tad prasības lieta pēc 1047. p. jāuzskata par t. s. �Adliāsionsprozess�. 1047. p. ievietots 5. nodaļā par spriedumu izpildī�anu¹, bet ne 4. nodaļā par tiesu izdevumiem. Tāpēc noteikumi, kas paredzēti ,ī. nodaļas 2. apak�nodaļā par izpildu procesu, vispār piemērojami ari prasībām pēc 1047. p� t. i. 1047. p. paredzētās prasības pielai�amas tajos pa�os vispārējos priek�noteikumos, kā arī prasības pēc 1022. p. un proti tikai tad, ja tiesa pamatprasībā notiku�ā spriedumā noteikti nolēmusi, kādam partam jāmaksā tiesu izdevumi, ko tiesa_, savkārt, var darīt tikai tad, ja uzveiku�ā puse bija lūgusi uzlikt pretejai pusei tiesu izdevumus (CKL) kops. 37/15; XIII, 491, 492).

1048. Tiesas spriedumos, kurus taisa izpildu kārtībā, noteikti jāapzīmē, no kura prāvnieka un kādā daudzumā piedzenami ar izpildu kārtību saistītie izdevumi. Turp., 922. p.

Tre�ā apak�nodaļa.

Vispārīgi noteikumi par tiesas spriedumu izpildī�anu un aizstāvju iecel�ana izpildot tiesas spriedumus attiecībā uz atbildētājiem, kuru dzīves vieta nav zinama.

I. Vispārīgi noteikumi par tiesas spriedumu izpildī�anu.

1049. Izpildāmi ir tic tiesas spriedumi, kas stāju�ies likumīgā spēkā, izņemot 932. un 933. pantā norādītos gadījumus, kā arī spriedumi, kas pak|auti iepriek�ējai izpildī�anai (aV

Spriedums, kuru izpildīt nav lūgts desmit gadu laikā no tā spēkā stā�anās, zaudē spēku pēc vispārējiem noteikumiem par noilgumu (b).

(a) 1893. g. 9737, 924. р.; 1921. g. 258,2. � (b) 1937. g. 202, III, 1049. p.

Atzī�anas prasībās izpildī�anas nav. Ja izdarama zinama darbība, 1 tad tā jāizdara nevis atbildētājam, bet кап tre�ai personai, vai iestādei, vai ari pa�ai tiesai (prof. Bukovska CP māc. grām. 440. Ipp.).

Noilgumu pārtrauc ik'katrs rīkojums par sprieduma izpildī�anu, gal- 2 venā kārtā izpildu raksta nodo�ana tiesu izpildītājam pat neatkarīgi no tam, vai izpildu pavēste tiktu izsniegta atbildētajam (38/585; XIV, 552). Sk. arī 38/972 (XIV, 551).

Sk. 1. tēzi zem 1018i. p.

1050. Aizmuguriskais spriedums, kas pakļauts iepriek�ējai izpildī�anai uz 847. panta 1. punkta pamata, izpildāms pēc vispārējiem noteikumiem par tiesas spriedumu izpildī�anu, pie kam strīdamu kustamu mantu un stirnas skaidrā naudā nenodod piedzinējam, bet tikai apķīlā; apķīlātā vai naudas piedziņu apmierinā�anai aprakstītā manta nav pārdodama, iekam nav notecējis viens mēnesis no tās dienas, kad parādniekam izsniegta pirmā izpildu pavēste. 1890. g. 6931, II, 924'. р.; 1931. g. 250, II, 3.; 1935. g.87,' III.

Piezīme. 1174. pantā minētos priek�metus var pārdot arī pirms �ajā (1050.) pantā norādītā termiņa notecējuma, bet tādā gadījumā no pārdo�anas ienāku�ās sumas pirms �ā termiņa nav nododamas piedzinējam. 1890. g. G931, II, 924'. p. piez.

1051. Tiesu iestā�u spriedumi izpildāmi ne citādi, kā uz piedzinēja vēlē�anos, un tiesu iestādēm nav jārūpējas par to izpildī�anu. 1864. g. 41477, 925. p.

Piezīme. Lēmumus pnr �ajā likumā paredzēto naudas sodu uzlik�anu izpilda, ja likumā nav paredzēts citādi, Nodokļu departaments vai nodokļu inspektori (1011. p. piez.). 1939. g.

79, II, 1051. p. piez.

Sk. 2. tēzi zem 222. p.

1052. Kas vēlas, lai spriedumu izpilda, tam jāgrie�as ar rakstisku vai mutisku lūgumu, izdot vai izsūtīt izpildu rakstu viņam vai tiesu izpildītājam, pie tās pirmās vai otrās instances tiesas, kurā �ā lūguma iesnieg�anas laikā atrodas pirmās instances akts. �os lūgumus izlēmi priek�sēdētājs, kur� �aubu gadijumā iesniedz tos tiesas pārbaudī�anai. Ja izpildu rakstu izdod Tiesu palata, tad viņa par to paziņo apgabaltiesai, nosūtot tās lietu atpakaļ. 1930. g. 100, I, 926. p.

1 Izpildu raksts nav patstāvīgs, no �āvienu procesuāliem pamatiem atraisīts prasījuma dokuments, bet pastāv nn krīt līdz ar viņa pamatā eso�o tiesas spriedumu (37/706; XIII, 611).

2 Apgabaltiesa kā otrā instance var izdot prasītājai izpildu rakstu, jo 1052. pants tie�i paredz, ka izpildu rakstus izdod arī otrā instancē. Apstāklis, ka pirmā instance, pielai�ot sprieduma iepriek�ējo izpildī�anu, bija jau izdevusi prasītājam izpildu rakstu, pats par sevi nevar bfit par �ķērsli otrai instancei izdot Izpildu rakstu, ja lieta galīgi izspriesta taisni ar otrās instances spriedumu, kur� ari izpildāms (38/374; XIV, 392).

1053. Izpildu raksts sastādams pēc �im pantam klāt pieliktā parauga (IV pielik.) norādot, uz kāda pamata spriedums izpildāms. 1864. g. 41477, 927. p.

1054. Izpildu rakstu paraksta tiesa? priek�sēdētājs un apliecina lapu pa lapai sekretārs, uzspie�ot tiesas zīmogu. Turp., 928. p-

1055. Izpildu raksts izdodams vienā eksemplārā, bet ja piespriesta noteikta naudas suma vai uz sprieduma pamata nododamas vairākas mantas, tad uz piedzinēja lūgumu izdodami ari vairāki izpildu raksti. Pēdējā gadijumā katrā izpildu rakstā jānorāda, kādā daļā spriedums pēc tā izpildāms vai par kuru mantu tas izdots. 1930. g. 100, I, 929. p.

Sk. 2. tezi zem¹ 123�. p.

1056. Ja spriedums taisīts vairākām personām par labu, tad uz viņu lūgumu izdodams vai nu viens pats izpildu raksts, vai katrai atsevi�ķs, ar norādijunut, kādā daļā spriedums izpildāms par labu tam, kam �is raksts izdots. 1864. g. 41477, 930. p.

1057. Ja spriedums taisīts pret vairākām personām, tad tai pusei, kurai par labu tas taisīts, uz viņas lūgumu izdod vienu vai vairākus izpildu rakstus, pēc atbildētāju skaita, ar norādijumu, kādā daļā spriedums izpildāms attiecībā uz katru no viņiem.

Turp., 931. p.

Saskaņā ar �o pantu pret vairākiem atbildētājiem¹ gan jāizdod arī vairāki izpildu raksti, tomēi tādā gadijumā obligatoriski jātaisa uzraksts, kādās dalās spriedums izpildāms pret katru atbildētāju. Vispār var izdot

vairākus izpildu rakstus tikai tad, kad ar attiecīgiem uzrakstiem var eliminēt dubultu piedziņu. Radīt tādu uzrakstu, kas izslēdz iespējamību saņemt dubultu apmierinājumu sol'idpritates gadījumā ir techniski neiespējami. No prasītāja pa�a atkarājas sadalīt solidāri piespriestās sumas atsevi�ķās dalās un tādā ceļā panakt vairāku izpildu rakstu izdo�anu (TP 37/16%; 446).

1058. Acīmredzamas pārrakstī�anās kļūdas, kā arī izlaidumus, pretrunas vai rfeskaidrības izpildu rakstā var izlabot uz puses lūgumu līdz izpildī�anas sākumam tiesas priek�sēdētājs, kas izdevis izpildu rakstu. Ja tiesas priek�sēdētājam rodas grūtības izpildu raksta izlabo�anā, vai ja izpildī�ana jau uzsākta, tad izlabo�anu var izdarīt tiesa blakus procesa kārtībā, pie kam tiesai jāaicina puses uz sēdi, kura nolikta kļūdas izlabo�anai. 1930. g. 100, II, 931'. p.

1059. Nozaudēta, nozagta vai iznīcināta izpildu raksta oriģinālā vietā izdod tā norakstu, bet ne citādi, kā uz tiesas lēmumu, kas taisams pēc pretējās puses aicinājuma un viņas noklausī�anās, ja viņa ieradusies noliktā termiņā. Uz izpildu raksta noraksta atzīmējams, ka tas izdots pirmējā izpildu raksta vietā. 1864. g. 41477, 932. p.

Vekseļa turētāja juridiskais stāvoklis, kad viņam' piedero�ais vekselis I ar izpildu uzrakstu gājis zudumā, nav atjaunojams pēc 1059. p., bet tas ir atjaunojams prasības kārtībā (Apv. sap¹. 39/1; XV, 204).

Iebildumi par notiku�o izlīgumu, tāpat par atsacī�anos no prasības 2 pa�i par sevi nevar būt par �ķērsli izpildu raksta noraksta izdo�anai iznīcinātā izpildu raksta vieta, jo 1059. p. paredz noraksta izdo�anu panta minētos gadījumos, kuri pa�i par sevi, ja ir konstatēti, ir pietieko�s pamats noraksta izdo�anai, pie kam nemaz nav iz�ķirams jautājums, par kādu sumu tas izdodams, t. i. par visu spriedumā minēto, vai dalu, kurā spriedums vēl nebūtu izpildīts. Pēc izdotā noraksta vēr�ama jauna piedziņa, pie kam atbildētājs tad� arī var celt ierunas pie tiesu izpildītāja par agrāk samaksātās sumas ieskaitu, vai, ja tas atrod, ka prasītājs vispār aiz kāda iemesla ir zaudējis tiesību prasīt izpildu raksta nodo�anu piedzī�anai, tad par to var celt patstāvību prasību (TP 34/1278a; 588).

1060. Sprieduma izpildī�anas veidi ir:

1) mantas nodo�ana dabā tai personai, kurai tā piespriesta;

2) piedziņas vēr�ana uz parādnieka kustamu mantu, un

3) piedziņas vēr�ana uz parādnieka nekustamiem īpa�umiem. Turp., 933. p.

Piezīme. Izpildot spriedumu pret pa�valdību, piedziņu

var vērst arī uz pa�valdības ienākumiem, kaut arī tie vēl nav

saņemti. 1934. g. 70, IOGO. p. piez.

Ēkas, kas atrodas uz atsavinātas un valsts zemes fondā ieskaitītas 1 zemes, nav uzskatamas kā atsevi�ķs piedzī�anas objekts (CKD kops. 38/37;

XV, 66).

2 Ar pa�valdībām ,(1000. p. p'iez.) nav domātas pa�valdības iestādes,

kam ir juridiska personība, kā piem., pilsētas lombards, Diskonto banka u. c. (Saeim. jur. kom. 1. N. 569/33, Prot. Nr. 164).

1061. Ja parādnieks, kam uz tiesas spriedumu jāizdara tāda darbība, ko var izdarīt cita persona, labprātīgi neizpilda spriedumu tiesas vai tiesu izpildītāja noteiktā laikā, tad pirmās instances tiesa, kas lietu izspriedusi, uz piedzinēja lūgumu nolemj atļaut viņam izdarīt minēto darbību uz parādnieka rēķinu un uzlikt parādniekam par pienākumu iepriek�ēji iemaksāt sumu, kāda nepiecie�ama ar �ās darbības izve�anu saistīto izdevumu seg�anai. �o sumu noteic tiesa blakus procesa kārtībā, aicinot prāvniekus un apsvērusi pusu paskaidrojumus un priek�ā celtos pierādijumus, kā arī, kad tas vajadzīgs, noklausijusies lietpratēju slēdzienus. Sumas piedzī�anai piedzinējam nekavējoties izdodams izpildu raksts. Piedzinējs nezaudē tiesību vēlāk lūgt tiesu, lai tādā pa�ā kārtībā noteic no parādnieka piedzenamo naudu, kuru viņ� darbības izve�anai izdevis virs tiesas noteiktās sumas. 1930. g. 100, I, 934. p.

1061. p. paredzēto 'lūgumu prasītājs var izteikt ne vien prasības sūdzībā, bet pat pēc sprieduma taisī�anas, kādā gadījumā to izsprie� blakus sūdzības kārtībā. Piedzinēja prasība atlīdzinat izdevumus, apmierinama ari tad, kad tas izpildījis spriedumu neizprasot iepriek�ēju tiesas atļauju, ja vien konstatēts, ka atbildētājs spriedumu labprātīgi nav izpildijis (prof. Bukovska CP māc. grām. 606. lpp.).

1062. Kad darbību, kuras izdarī�ana piespriesta atbildētājam, nevar izdarīt cita persona, bet tā atkarājas vienīgi no atbildētāja gribas, tad pirmās instances tiesa, uz piedzinēja lūgumu, tie�i spriedumā vai, ja lūgums iesniegts pēc sprieduma taisī�anas, sevi�ķā lēmumā uzliek atbildētājam par pienākumu izpildīt spriedumu, nosakot naudas sodu par tā neizpildī�anu noteiktā laikā. Ja spriedums atbildētāja vainas dēļ nav izpildīts, �ī soda naucia nekavējoties piedzenama caur policiju, bet izpildī�anai, uz piedzinēja lūgumu, noliekams jauns termiņ�, nosakot par neizpildī�anu lielāku naudas sodu. Pirmā soda nauda nevar pārsniegt trīs simti latus, bet visu sodu kopapmērs � divi tūksto�i latus. Neatkarīgi no soda, tiesa uz piedzinēja lūgumu var prasīt no atbildētāja, lai nodro�ina zaudējumus, kādi piedzinējam var celties ar to, ka atbildētājs neizpilda viņam uzlikto pienākumu, noteicot pēc apstakļiem kā nodro�inājuma apmēru, tā arī tā iesnieg�anas laiku. Faktiskas maksātnespējas gadijumā soda naudu pēc tiesas ieskatiem var atvietot ar arestu uz laiku līdz se�iem mēne�iem.

1930. g. 100, II, 934'. p. piez.

Domātas ir tādas darbības, bez kurām¹ prasības rezultāts nemaz nav 1 sasniedzams, ja tas sasniedzams arī citādā ceļā, tad 1062. p. nav piemērojams. Ja, piem., atbildētājam aizlikts pienākums noslēgt ar prasītāju pirkuma līgumu par nekustamu īpa�umu, prasītājs sprieduma neizpildī�anas gadījumā var celt prasību par nekustama īpa�uma nostiprinā�anu viņam bez atbildētāja piekri�anas, bet viņ� nevar lugt piemērot 1062. p. (B. Be-rents, RZ 30/3; 176. Ip'p.).

Ja ir izpildīts tiesas spriedums � ar kuru atbildētāja tiesību devējam 2 uzlikts par pienākumu turēt ūdens līmeni pie dzirnavām zināmā augstumā, tad pienākums �o spriedumu izpildīt ipso jitre pārgājis uz atbildētāju; nekāda otrreizēja tiesu izpildītāja vai citas amatpersonas rīcība pret atbildētāju nav prasama. bet prasītājs var rīkoties saskaņā ar 1062. p. (33/1424; IX, 337).

Ar spaidu līdzekļiem nav panākama labiem tikumiem¹ un iau'Iības ide- 3 jai un mērķiem atbilsto�a laulības kopdzīve. Tādēļ neviens no laulātiem nevar prasīt 110 otra izpildī�anas prasības ceļā laulības dzīves atjauno�anu. Laulatais atzī�anas prasības ceļa var vienīgi panākt, lai tiesa atzīst, ka otrs laulātais nav pildījis savus pienākumus, ja viņam ir tiesiska interese (CKD kops. 35/26; XII, 555).

Ja atbildētājs pretojas darbībai, kura viņam¹ jāpiclai�, prasītājs var griezties pēc palīdzības pie tiesu izpildītāja. Ja preto�anās saistīta ar pārgrozījumiem izpildijuma priek�meta, kadu pārgrozījumu novēr�anai un agraka stavokļa atjauno�anai vajadzīgi izdevumi, tad piemērojami 1061. p. noteikumi (B. Berent, RZ 30/3; 177. lpp.).

2. piezīme. Izpildot spriedumu pret pa�valdību vispārējā kārtībā (1409. p. piez.), mantu (1060. p.), uz kuru vēr�ama

piedziņa, norāda Iek�lietu ministrija. 1934. g. 70, 1065. p.

2. picz.

No CPL 1060. un 1065. p. izriet, ka tiesu izpildītājam jāapķīlā tikai piedzinēja uzrādītā manta (35/1020; XII, 185).

Sk. arī 2. tezi zem 1060. p.

1066. Piedziņu var vērst reize uz vairākām atbildētājam piedero�ām mantām tikai tādā gadījumā, kad vienas mantas vērtība pilnīgi nesedz piedzenamo sumu. 1864. g. 41477, 936. p.

1067. Izpildu darbība piekrīt tā iecirkņa tiesu izpildītājam, kur �ī darbība izdarama. Ja darbība izdarama pilsētā, kas sadalīta vairākos iecirkņos, vai ja darbība nedalami turpināmā citā iecirkni, tad spriedumu izpilda viens un tas pats tiesu izpildītājs, kas darbību iesācis savā iecirknī, kaut arī izpildu darbībai būtu jānotiek vairākos iecirkņos. 1930. g. 100, I, 937. p.

Ja tiesu izpildītājs, kuram iesniegts izpildī�anai izpildu raksts 1069. pantā paredzētā kārtībā, sprieduma tālāku izpildī�anu izved saskaņā ar

1067. p� tad nekrīt svarā vairs tiesu izpildītāja personīgā padotība, bet viņa darbības padotība, saskaņā ar 1095. p. (TP 36/275b; 343).

1068. Pagasta robe�ās spriedumus un lēmumus izpilda pagasttiesa Pagasttiesu likuma (1938. g. izd.) 126.�185. pantā paredzētā kārtībā, ievērojot pie tam �ā Civilprocesa likuma 225.,

238., 241., 1050. un 1098. panta noteikumus, �ādos gadijumos:

1) kad piedzenama naudas suma, kas nepārsniedz pieci simti latus;

2) kad nododama kustama lieta, kuras vērtība, kas piedzenama, ja lietu nenodod, nepārsniedz pieci simti latus;

3) kad prasības nodro�inā�anai apķilājama parādnieka kustama lieta vai viņam no citas personas pienāko�ās naudas suma;

4) kad izliekams nomnieks vai īrnieks;

5) kad jāieved valdijumā.

Prāvnieks ari �ajos gadijumos var nodot tiesas sprieduma izpildī�anu tiesu izpildītājam, bet tad viņam pa�am jāsedz visi izpildī�anas izdevumi. 1937. g. 202, I, 1068. p.

Kad tiesu izpildītājs jau iesācis piedzī�anas darbību, piedzinējam vairs nav tiesības grozīt piedziņas izvedēju, t. i. no sakuma lugt tiesu izpildītāju izpildīt spriedumu un pēc tam pagasttiesu. Ja tiesu izpildītājs piedzī�anas darbību jau iesācis, tā viņam ari jāpabeidz (35/1550; XII 186)

Sal. tezi zem 224. p.

1069. Izpildu rakstu lidz ar mutisku vai rakstisku pieteikumu piedzinējs iesniedz personīgi vai nosūta pa pastu, vai caur tiesas priek�sēdētāju, vai miertiesnesi (1052. p.) tiesu izpildītājam, kura iecirkni piedzī�ana izdarāma (a). Pieteikumā norādama piedzinēja un parādnieka dzīves vieta un piedzinēja izvēlētais piedzī�anas veids.

Mutisku pieteikumu tiesu izpildītājs ieraksta �urnālā, nolasa to piedzinējam un pēc tam līdz ar piedzinēju to paraksta (b).

(a) 1930. g. 100, I, 938. p. � (b) 1937. g. 202, I, 1069. p.

Sk. tezi zem 1067. p.

1070. Ja izpildī�anas pieteikums piekrīt cita iecirkņa tiesu izpildītājam, bet ne tam, kam tas iesniegts, tad pēdējais to līdz ar pielikumiem nosūta pēc piederības, paziņojot par to iesniedzējam.

1930. g. 100, II, 938>. _p.

1071. Ja tiesu izpildītājs atzīst pieteikumu par nepieņemamu, viņ� izsniedz to atpakaļ piedzinējam, paziņojot nepieņem�anas iemeslus. Klāteso�am piedzinējam tiesu izpildītājs izsniedz izpildu rakstu līdz ar minēto paziņojumu uz pieprasijumu tie�i, bet promeso�am izsūta triju dienu laikā, skaitot no pieteikuma ienāk�anas dienas. Turp., i, 939. p.

1072. Ja pieteikumam nav pielikta vai ir pielikta nepietieko�ā apmērā nauda izpildu izdevumu seg�anai, vai ja nav norādīta parādnieka dzīves vieta, kā arī ja piedzinējs nav norādījis izvēlēto izpildu veidu, tad tiesu izpildītājs nestājas pie izpildī�anas un neizsniedz atpakaļ izpildu rakstu, bet triju dienu laikā nosūta piedzinējam paziņojumu par iemesliem, kuru dēļ nevar izvest izpildī�anu. Gadi-jumā, kad pieteikumu nevirza tālāk naudas neiemaksas dēļ, paziņojumā jānorāda pienāko�ās sumas apmērs. Turp., 940. p.

1073. Tiesu izpildītājam uz tās personas pieprasijumu, pret kuru spriedums izpildāms, jāuzrāda viņai izpildu raksts oriģinālā. 1864. g. 41477, 941. p.

1074. Stājoties pie sprieduma izpildī�anas vienā no

1060. pantā norādītiem veidiem vai arī pārejot no viena veida uz otru, tiesu izpildītājs piesūta atbildētājam, vai nu personīgi vai uz viņa dzīves vietu, izpildu pavēsti pēc 386.�393. panta noteikumiem. Tajos gadijumos, kad tiesu izpildītājam pa�am nav vajadzīgs būt klāt, viņ� saziņas ar prāvniekiem ārpus savas dzīves vietas pa pastu, pēc noteikumiem, kas atrodas III pielikumā. 1909. g. 32007, I, 942. p.; 1937. g. 202, II.

1 Bez izpildu pavēstes izsnieg�anas parādniekam izpildu darbība vispār nav pielai�ama, kā tas izriet no CPL 1102. p. (36/548; XIII, 142).

2 Izpildu raksta atpakaļ saņem�ana no tiesu izpildītāja nav uzskatama par piedziņas izbeig�anu. Atjaunojot piedzimi, tiesu izpildītājam' jauna izpildu pavēste parādniekam nav jāizsniedz (34/2153; XI, 135).

3 Piedziņu lietās, kur uz kādu speciālu noteikumu vai statutu pamata izpildu pavēstes izsnieg�anā parādniekam ievērojami kādi speciāli termini, piem., Valsts zemes bankas piedziņās bankas statutu 47. p. piezīmē paredzēto termiņu ievēro�anai jāseko pa�am parādniekam un neievēro�anas gadījumā jāsūdzas 1095-. un turpm. p. kārtībā, vai arī jāiesniedz sūdzība par izsoles nepareizu noturē�anu 1342. p. kārtībā, bet tiesai pa�ai ex officio �ie termiņi nav jāievēro (TP 36/266b; 359).

4 Ja piedziņa tiek vērsta uz tādu mantojumu, kuram iecelti vairāki aizgādņi, tad par to jāziņo visiem aizgādņiem, jo katrs aizgādnis atsevi�ķi, bez pārējo līdzaizgādņu līdzdalības un pilnvarojuma nevar pārstāvēt atbildētāju resp. mantojuma masu (TP 38/8211 >; 711).

5 Ja persona (kaimiņ�), kam tiesu izpildītājs nodevis izpildu pavēsti glabā�anā, pavēsti nav nodevusi pēc piederības, tad uz to personu varētu gan krist atbildība par �ādu rīcību, bet �ādu apstākli nevar atzīt par tiesu izpildītāja nepareizu rīcību un tas nevar aizskart nosolītā īpa�uma ieguvēja intereses (TP 39/34Sb; 753).

6 Tiesu izpildītāja dzīves vieta noteikta Tiesu iekārtas 230., 230¹. un 231. pantos.

7 �Personīgi� nozīmē, ka pavēsti var izsniegt tie�i parādniekam visur, kur rodas attiecīga iespēja, t. i. visur, kur tiesu izpildītājs var pa�u atbildētāju satikt (sal. Isa�enko pie 1071.�1076'. p. un Bukovska CP māc. gr. 597. lpp.). (G. Beimuts, TMV 37/4, 895. lpp.).

8 Darbība, kas prasa tiesu izpildītāja klātbūtni, ir parādnieka personas izkratī�ana (1119. p.), kustamas mantas novērtē�ana (1148. p.), mantas nodo�ana glabā�anā (1156. un 1160. p.), apķī'latas mantas pardo�ana (1190. un turpm. p.), nekustama īpa�uma aprakstī�ana uz piedzinēja sevi�ķu lūgumu (1247. p.), u. t. 1. (G. Beimuts. TMV 37/4, 897. lpp.).

1075. Tajos gadijumos, kad, lietu iztiesājot, tiesas aicinājuma pavēste izsniegta personīgi atbildētājam, vai kad viņ� norādijis savu uzturē�anās vietu (413., 824., 875. p.), vai arī vispār personīgi vai caur pilnvarnieku ņēmis kādu dalību lietā, izpildu pavēsti (1074. p.), mēne�a laikā no sprieduma stā�anās likumīgā spēkā, bet to iepriek�ēji izpildot � no tās dienas, kad tiesa par to taisījusi lēmumu, var nosūtīt atbildētājam uz uzturē�anās vietu, kuru viņ� pieteicis tiesai pa lietas iztiesā�anas laiku, bet ja tāda pieteikuma nebūtu � uz prasības lūgumā norādīto dzīves vietu (67. p. 1. pk., 359. p. 2. pk.). Minētos gadijumos pavēsti uzskata par nodotu tās piegādājamā vietā, kaut arī atbildētājs tur neatrastos. 1891. g. 8099.

1075*. Attiecībā uz piedziņām, kuras ceļas no jūras prasībām un kuģu hipotēkām (1357². р.), gadījumos, kad kuģa īpa�niekam ir dzīves vai uzturē�anās vieta ārpus tās pilsētas vai apriņķa, kur spriedums jāizpilda, izpildu pavēsti var nodot kuģa kapteinim vai viņa vietniekam. 1932. g. 128, 72. p.

10752. Iepriek�ējā (1075¹.) pantā minētās piedziņās, reizē ar izpildu pavēstes nosūtī�anu parādniekam, par to jāpaziņo Jūrniecības departamenta kuģniecības nodaļai, kura ieved kuģu reģistrā atzīmi par piedziņas vēr�anu uz kuģi un kuģu reģistra nodaļas norakstu piesūta attiecīgam tiesu izpildītājam. �ī atzīme dzē�ama uz kuģa īpa�nieka lūgumu gadījumos, kad prasītājs, kur� apturējis uz kuģi vērsto piedziņu, triju mēne�u laikā to nelūdz atjaunot. Turp., 73. p.

Piezīme. Par piedziņas vēr�anu uz ārzemju jūras

tirdzniecības kuģi, kas lielāks par 20 bruto reģistra tonnām

tilpības, jāpaziņo ārvalsts reģistrācijās iestādei, kura ved kuģu

reģistru par pārdodamo kuģi. Turp., 99. p. 2. pk.

1076. Izpildu pavēstē jāatzīmē:

1) izpildamais spriedums (a);

2) piedzinēja vārds, uzvārds un dzīves vieta (b);

3) termiņ� labprātīgai sprieduma izpildī�anai, ja pie izpildī�anas nav jāstājas reizē ar pavēstes izsnieg�anu vai nosūtī�anu (1117. р.), ar brīdinājumu atbildētājam, ka viņam spriedumu neizpildot labprātīgi, pēc pavēstē norādītā laika notecējuma stāsies pie piespiedu izpildī�anas tādā un tādā veidā (c).

(a) 1864. g. 41477, 943. p. � (b) 1937. g. 202, I, 1076. p. 2. pk. (c) 1930. g. 100, I, 943. p. 3. pk.

1077. atcelts (1937. g. 202, IV).

1078. Ja piedzinejs pēc pieteikuma iesnieg�anas (1069. p.) vai parādnieks pēc izpildu pavēstes izsnieg�anas (1074. p.) maina savu dzīves vietu, nepaziņojot tiesu izpildītājam, tad visi viņiem sūtamie papīri un pavēstes atstājami pie piedzinās lietas. 1937. g. 202, I, 1078. p.

1079. Kā piedzinējam, tā arī atbildētājam ir tiesība pieaicināt katram no savas puses ne vairāk kā divus lieciniekus, kas lai būtu klāt pie visas izpildu darbības. �ie liecinieki nedabū atlīdzību. 1864 g. 41477, 946. p.

1080. Liecinieku neiera�anās neaptur tiesu izpildītāja izpildu darbību. 1864. g. 41477, 947. p.

1081. Piedzinējam ir tiesība norādīt piedzī�anas veidus un, ja tiesu izpildītājs neievērotu viņa norādijumus, prasīt, lai par to ieraksta �urnālā. Turp., 948. p.

Pilnvarojumu personai, biit klāt pie sprieduma izpildī�anas un uzrādīt un novērtēt mantas, var izteikt arī vienkār�i atzīmējot par to lugninā tiesu izpildītājam pēc Civilproc. lik. 364. p. 2. teik. un 416. p. noteikumu analoģijas (30/322; VI, 110).

1082. Tiesu izpildītājam spriedumu izpildot, piedzinējs var būt klāt, bet viņ� nedrīkst iejaukties pa�ā izpildī�anā un viņam nav tiesības dot no sevis kādus rīkojumus, kas pieder pie tiesu izpildītāja darbības. Turp., 949. p.

1083. Tiesu izpildītājam jāieraksta visa sava Sprieduma izpildī�anas darbība sevi�ķā �urnālā, kurā jāatzīmē:

1) tiesu izpildītāja vārds un uzvārds un tiesa, pie kuras viņ� pastāv;

2) izpildāmā tiesas rezolūcija un laiks, kad tiesu izpildītājs saņēmis izpildu rakstu;

3) tiklab piedzinēja, kā ari tās personas, pret kuru spriedums izpildāms, un pie izpildī�anas klāt biju�o liecinieku vārdi un uzvārdi;

4) gads, mēnesis, diena un stunda, kad sprieduma izpildī�ana iesākta;

5) vieta, kurā to izpilda;

6) sīks apraksts par visu to, kas izdarīts spriedumu izpildot, un diena, kurā katra darbība izdarīta, kā arī norādījums, ka izpildī�ana atlikta un apturēta;

7) piedzītās sumas lielums vai mantas nodo�anas laiks, un

8) suma, kas pienākas tiesu izpildītājam kā atlīdzība. Turp., 950. p.; 1935. g. 87, III.

Sk. 10. tezi zem 498. p.

1084. Uz tās personas prasijumu, pret kuru spriedumu izpilda, kā arī uz tās, uz kuras lūgumu to izpilda, tiesu izpildītājam jāizdod, par noteiktu maksu, apliecināti izraksti no �ā �urnālā (1083. p.). 1864. g. 41477, 951. p.

1085. Tiesu izpildītājam nav tiesības atlikt viņam nodotā sprieduma izpildī�anu un jo mazāk izbeigt vai apturēt jau iesākto izpildī�anas darbību, ja vien par to nav tiesas lēmuma vai sevi�ķas piedzinēja rakstiski izteiktas piekri�anas, vai ja parādnieks neiesniedz policijas, notara, pagasttiesas, pagasta valdes vai miertiesne�a apliecinātu piedzinēja kvīti par to, ka ar spriedumu piespriestā suma viņam jau samaksāta. 1864. g.41477.952.p.; 1937.g.

202, II.

Tiesu izpildītājam bez likumīga iemesla nav tiesības piedziņas lietu izbeigt, un ja tiesu izpildītājs pēc pirmās izsoles nepamatoti izsniedz piedziņas dokumentus atpakaļ piedzinējam un nosūta piedziņas lietu apgabaltiesai, tad lietu nevar atzīt par izbeigtu, it īpa�i ja atzīme zemes grāmatās nav dzēsta. Arī labprātīga piedziņas dokumentu atpakalņem�ana nenozīmē piedziņas izbeig�anu (TP 34/115, 312).

Tiesu izpildītājam jāizbeidz izpildu darbība, ja uz viņam piedzī�anai nodota vekseļa ar piespiedu izpildī�anas kārtībā taisīto rezoluciju atrodas apgabaltiesas locekļa uzraksts, ka vekseldevēja paraksts nz vekseļa ar apgabaltiesas spriedumu ir atzīts par viltotu (34/710; X, 308).

Sen. 34/710. spriedums attiecināms arī uz �iranta parakstu, kas saskaņā ar tiesas uzrakstu uz vekseļa, ir atzīts par viltotu (38/1035; XIV, 643).

1086. Par nolaidībām sprieduma izpildī�anā, bez likumā vispār par dienesta noziedzīgiem nodarijumiem noteiktiem sodiem, no tiesu izpildītāja, pēc tiesas sprieduma, piedzenami kapitals, procenti un citi izdevumi, kaut arī parādnieka maksātnespēja nebūtu atzīta noteiktā kārtībā, bet ja ir pierādīts, ka aiz tiesu izpildītāja nolaidības notikusi mantas vai pa�a parādnieka slēp�ana.

1930. g. 100, I, 953. p.

Pēc 1086. panta tiesu izpildītājs nes materiaiu atbildību par nolaidībām sprieduma izpildī�anā, ja aiz viņa nolaidības notikusi mantas vai pa�a parādnieka slēp�ana. Ja tiesu izpildītājs tikai nepareizi iztulkojis likumu, viņa rīcība nav atzīstama par nolaidību 1086. p. nozīmē (3C/G51; XIII, 99).

1087. Tiesu izpildītājs izsniedz naudu, kuru viņ� saņēmis spriedumu izpildot piedzinējam par labu, pret tā parakstu; bet ja �o naudu nav iespējams nodot piedzinējam, tad to iemaksā tai tiesai, pie kuras tiesu izpildītājs pastāv. 1864. g. 41477, 954. p.

Tiesu izpildītājs nevar nodot piedzinējam izsolē ieņemto sutnu, ja tās nepietiek visu piedziņai pieteikto pretenziju apmierinā�anai (34/1154; XI, 23).

Samaksājot pēc izpildu raksta kreditoram pienāko�os sumu, parādnieks savu pienākumu pret kreditoru ir izpildījis un nenes vairs atbildību par samaksātās naudas sumas turpmāko likteni (35/1455; XII, 182).

No parādnieka piedzītā un tiesas depozitā iemaksātā nauda uzskatama par parādnieka īpa�umu, kamēr piedzinējam nav izsniegts order-�eks naudas saņem�anai. Līdz tam citiem kreditoriem ir tiesība vērst piedziņu uz naudu, kura tad sadalama starp visiem kreditoriem (33/1343;

IX, 538).

Ja paradnieks atrod kādu dibinātu pamatu prasīt no viņa piedzīto un tiesas depozitā iemaksāto naudu izmaksāt viņam atpakaļ, tad viņ� var tikai celt attiecīgu prasību pret piedzineju (TP 37/808b; 579).

1088. Izdarot piedziņu 110 vienas un tās pa�as personas pēc vairākiem izpildu rakstiem reizē, piedzīto vai no viņas mantas pārdo�anas ieņemto naudu tiesu izpildītājs sadala starp kreditoriem, bet atlikumu atdod atpakaļ parādniekam. 1864. g. 41477, 955. p.

1089. Ja piedzītās sumas nepietiek visu piedziņai pieteikto prasijumu pilnīgai apmierinā�anai, tad tiesu izpildītājs to iemaksā attiecigā tiesu iestādē, kura, attiecībā uz piedzītās sumas sadalī�anas kārtību, rīkojas uz 1353.�1366. panta pamata. 1912. g. 1003, B, I, 956. p.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p.

1090. Par sprieduma izpildī�anu tiesu izpildītājs atzīmē uz izpildu raksta un pēc sprieduma izpildī�anas iesniedz �o rakstu tai tiesai, kas to izdevusi, bet personai, prejt kuru spriedums izpildīts, izdod pienācīgu kvīti. 18G4. g. 4I477, 957. p.

No parādnieka piedzīto un tiesu izpildītāja iz�ķērdēto surnu nevar piedzīt otrreiz 110 parādnieka, kas var aizstāvēties ar �ajā pantā minēto-kvīti (35/1003; XI, 637).

1091. Visi izpildī�anas izdevumi, to starpā ari atlīdzība, kas pienākas tiesu izpildītājam, piedzenami no tās personas, pret kuru sprieduma izpildī�ana vērsta. Turp., 958. p.

No parādnieka tiesu izpildītājam piedziņas seg�anai piesūtītās naudas-tiesu izpildītājs viņam pienāko�os izpildī�anas izdevumus var ieturēt pirms piedzinēja prasi juma seg�anas (39/267).

1092. Ja parādnieks nomirst pa sprieduma izpildī�anas laiku, tad izpildī�ana apturama līdz aizgādņa iecel�anai vai līdz mantinieku apstiprinā�anai miru�ā mantai, ja vien tiesa, uz piedzinēja lūgumu, nav devusi rīkojumu turpināt izpildī�anu; bet mantas pārdo�ana izsolē, par kuru noteiktā kārtībā izsludināts, nekādā ziņā nav atliekama. Turp., 959. p.; 1889. g. 6188, nol. I, Ai 163. p.; 1937. g. 202, II.

1 1092. p. noteikums par izsoles neatlik�anu attiecas vienīgi uz to gadijumu, kad parādnieka nāve iestājusies pēc jau izdarītā sludinājuma, kamēr pretējā gadijumā katrā ziņā jāievēro 1092. p. sākums. (28/673; V, 126).

2 Aizgādnis, kas iecelts reprezentēt mantojuma masu tiesā, var to reprezentēt arī piedzī�anas stadijā un �ādam tulkojumam nerunā pretim ari 1092. p. (TP 35/286b; 222).

Sk. arī 8. tez'i zem 1324. p.

1093. Piedzinējs var lūgt pienācīgā vietā, lai nekavējoties ieceļ par mantu aizgādni, neatkarīgi no miru�ā mantinieku lūguma. 1864. g. 41477, 960. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 163. p.; 1937. g. 202, II.

1094. Ja sprieduma izpildi�ana, parādniekam vēl dzīvam esot, nav bijusi uzsākta, tad pie tās stājas tikai pēc tam, kad izpildu pavēste nosūtīta aizgādnim, kas iecelts par viņa mantu, vai mantiniekiem, kas apstiprināti �ai mantai. 1864. g. 41477, 961. p.; 1889. g. 6188, nol. I, A, 163. p.; 1937. g. 202, II.

1095. Sūdzības par spriedumu nepareizu izpildī�anu un visi strīdi par pa�u izpildī�anu, izņemot tos, kas attiecas uz spriedumu iztulko�anu, lūkojami cauri tajā tiesā, kuras apgabalā spriedumu izpilda. 1864. g. 41477, 962. p.

Tiesu izpildītājs, par kura rīcību parts iesniedz blakus sūdzību 1095. ¹ pantā paredzētā kārtībā, nav uzskatama par �pretējo pusi�; tāpēc vispirms vigam nav piemērojams 809. p. Aiz tiem pa�iem iemesliem tiesu izpildītājs nav arī izsaucams uz tiesas sēdi (30/1216; VII, 162).

Sk. tezi zem 1100. p.

Ja spriedums jāizpHda pēc miertiesne�a izpildu raksta, sūdzība 1095. p. 2 kārtībā piekrīt miertiesnesim (32/703; VIII, 117).

Uzskats, ka tiesu izpildītāja nepareizas rīcības sekas tiesai būtu jā- ³ novēr� ex officio, nav pamatots (33/1343; IX, 538).

Tiesai ex officio jāpārbauda tiesu izpildītāja rīcība tādos gadījumos, 4 kad piedzī�anas darbībā pielaisti tik svarīgi likuma pārkāpumi, ka pati darbība ir atzīstama par nederīgai; tā, piemēr.: 1) aprakstīta un nolikta pārdo�anai tāda manta, uz kuru vispār nevar vērst piedziņu; 2) aprakstīta pārdo�anai kustama manta, kas pēc likuma zināmā mērā pielīdzināta nekustamai (kuģis), un taml. (34/105; X, 398).

Strīds par to, vai lieta ir izlabota saskaņā ar tiesas spriedumu, iz- 5 �ķirams sprieduma izpildu kārtībā (35/621; XI, 525).

No 1924. g. 11. oktobra instrukcijas (�Vaid. Vēstn.� 235) 10. p. re- 6 dzams, ka policijai, resp. nodokļu piedzinējiem' jārīkojas taisni pēc CPL; gan sūdzības par �o ierēdņu nelikumīgu rīcību piekrīt vai nu Nodokļu departamentam (Nodokļu lik. I pielik. 6. p.) vai policijas priek�niecībai, bet tomēr tikai tiktā�!¹, ciktāl lieta negrozās ap strīdu par civiltiesībām starp kreditoru un parādnieku par piespriestās suinas seg�anas apmēru, piem. par tiesas depozītā iemaksāto sumu ieskaitī�anu piedzenamā parādā, vai vispār ap strīdiem un jautājumiem, kurus paredz CPL 1095.�1097. p. �ādu strīdu un jautājumu iz�ķir�ana piekrīt (pēc CPL 1. p.) vienīgi tiesai (27/710; IV, 72).

Sk. arī tezi zem 1067. p.

1096. Sūdzības (1095. p.) jāiesniedz tiesai vai nu tie�i, vai caur tiesu izpildītāju, kur� ne vēlāk kā triju dienu laikā nodod tās tiesai līdz ar izrakstu no sava �urnālā. 1930. g. 100, n, 962'. p.

1097. Strīdi un sūdzības, kurus ceļ divas nedējas pēc tam, kad apstrīdamā darbība izdarīta, atstājami bez caurlūko�anas. 3864. g. 4! 477, 963. p.

1098. Strīdi, kas attiecas uz izpildāmā sprieduma iztulko�anu. jālūko cauri tai tiesai, kura spriedumu taisijusi. I864. g. 41477, 964. p.

1 Tiesai, atzīstot, ka spriedums tajā rezolūcijas formulējumā, kādā tas taisīts un ierakstīts izpildu rakstā, nav izpildāms, nav tiesības aprobe�oties ar vienkār�u konstatējumu, ka spriedums nav izpildīts un nav izpildāms, bet gail, saskaņā ar prasītāja lūgumu, jāstājas pie jautājuma iz�ķir�anas par to, kā būtu iztulkojama (CPL. 1098. p.) sprieduma rezolutivā dala. (27/888; IV, 113).

2 Noteiktības trūkums resp. neskaidrība sprieduma rezolūcijā nav pietieko�s pamats sprieduma atcel�anai, bet dod tiesību panākt sprieduma iztulko�anu 1098. p. kārtībā (38/881; XIV, 643).

3 Iztulkot �ķīrējtiesne�a spriedumu uu novērst neskaidrību var tikai tiesa, kurai liet'a nodota saskaņā ar 1515. p. Vajadzības gadijumā tiesai jānopratina pa�i �ķīrējtiesne�i sprieduma īstās izpratnes konstatē�anai (35/790; XI, 600).

1099. Strīda cel�ana vai sūdzības iesnieg�ana neaptur tiesu izpildītāja darbību, ja vien nav taisīts tiesas lēmums to apturēt. Turp., 965. p.

1100. Strīdi un sūdzības attiecībā uz spriedumu izpildī�anu iz�ķirami pēc tam, kad pretējai pusei nosūtīts lūguma noraksts, un pēc viņas noklausī�anās, ja vina ierodas noliktā terminā. 1914. g. 1448, I, 1, 966. p.

Kaut gan Senāts paskaidrojis, ka tiesu izpildītājs nav uzskatams par �pretējo pusi� 1100. p. nozīmē (Sen. 30/1216), tomēr tiesu izpildītājam, pēc taisnības principa, dodama tiesība pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, ar kuru viņa rīcība atzīta par nepareizu, iestājoties procesā vienam pa�am līdzīgi tre�ai personai (TP 38/174b; 604).

Sk. 1. tezi zem 1096. p.

1101. Sūdzības iesnieg�ana par tiesas lēmumu, kas taisīts uz iepriek�ējā (1100.) panta pamata, neaptur �ā lēmuma izpildī�anu, ja vien par to nav augstākās tiesas lēmuma. 1864. g. 41477, 967. p.

II. Aizstāvju iecel�ana izpildot tiesas spriedumus pret atbildētājiem, kuru dzīves vieta nav zinama.

1102. Kad nav iespējams izpildu pavēsti nodot atbildētājam tādēļ, ka nav zinama viņa uzturē�anās vieta, un ja pie tam tās nosūtī�anai promeso�am atbildētājam nevar piemērot 1075. pantu, piedzinējam ir tiesība lūgt tiesu, raugoties pēc vietas, kur spriedums tiks izpildīts, lai ieceļ �im uzdevumam atbildētāja aizstāvi. 1914. g. 904, III, 967'. p.

Tiesa nevar iecelt aizstāvjus Nodokļu departamentam piekritīgās lietās, kurās departaments piedzen nodokļus, pamatojoties uz noteikumiem par nodokļu un neapstrīdamu naudas sumu piedzī�anu (37/773; XIII, 633).

Sk. 1. tezi zem 1074. p.

1103. Lūgumā par aizstāvja iecel�anu (1102. p.) piedzinējam jāpaskaidro tiesai, kādā iestādē vai pie kā, vai kā pārziņā, glabā�anā vai uzraudzībā atrodas sumas vai manta, uz kurām būtu attiecināmā sprieduma izpildī�anas darbība. Tiesa ievāc ziņas par to, kas minētām iestādēm vai personām zināms par atbildētāja adresi, un par to, vai viņ� dzīvo norādītā vietā. Tādas pa�as ziņas tiesa ievāc par atbildētāju, kas atrodas valsts, pa�valdības vai privātā dienestā, no viņa priek�niecības vai no privātpersonām, pie kurām viņ� atrodas dienestā. Minētās ziņas apgabaltiesa ievāc, ja atzīst to par vajadzīgu, arī caur prokuroru. Piegādāt uzziņu �ajos jautājumos tiesa var uzdot arī piedzinējam, izsniedzot viņam, vajadzības gadi-jumāj 540. pantā norādīto apliecību. 1914. g. 904, m, 967². р.; I93l.g. 137, II, 3.

1104. Tiesa ieceļ par aizstāvjiem zvērinātus advokatus, bet kad rodas grūtības tādai iecel�anai � privatadvokatus vai vecākos tiesu amatu kandidatus. �is personas nevar atteikties izpildīt viņām uzlikto pienākumu, nenorādot pietieko�us iemeslus. Par aizstāvi var iecelt arī personu, kas pārzin atbildētāja mantu vai lietas, vai kurai ir viņa pilnvara attiecībā uz sumām vai mantu, uz kurām būtu attiecinama izpildu darbība, vai kas bijusi par atbildētāja pilnvarnieku lietā, kurā taisīts izpildamais spriedums, un citas Tiesu iekārtas (1936. g. izd.) 280. panta piezīmē minētās personas; bet visas �īs personas var atteikties izpildīt viņām uzlikto pienākumu, darot par to zināmu attiecīgai tiesai nekavējoties, un katrā ziņā ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc paziņojuma saņem�anas. 1914. g.

904, III, 9673. p.

1105. Aizstāvis dara visu iespējamo, lai uzmeklētu atbildētāja uzturē�anās vietu un lai paziņotu viņam par uzsākto izpildu darbibu. Turp., 967⁴. p.

1106. Ja sprieduma izpildī�anas laikā atrod atbildētāja uzturē�anās vietu, tad tiesu izpildītājs nosūta viņam pavēsti par uzsākto izpildu darbību. �ajā pavēstē, bez 1076. panta 1. un 2. punktā minētām ziņām, jānorāda tiesas ieceltā aizstāvja vārds un uzvārds, kā arī viņa dzīves vieta. Minētā pavēste nav jānosūta, ja atbildētājs pats paziņo tiesai vai tiesu izpildītājam, ka viņ� vēlas ņemt dalību sprieduma izpildī�anā. Turp., 9f>7³. р.; 1935. g. 87, III; 1937. g. 202, II.

1107. Aizstāvis uzskatams par pilnvarotu pieņemt atbildētāja vietā izpildu pavēsti (1074. p.), atvietot atbildētāju visā sprieduma izpildī�anas darbībā un iesniegt sūdzības par �o darbību, bet viņam nav tiesības izlīgt. Ja tiesas ieceltais aizstāvis nav zvērināts advokats, viņ� var nodot savas pilnvaras citai personai tikai ar tiesas atļauju, bet zvērināts advokats var nodot tiesas uzliktos pienākumus tikai citam zvērinātam advokātam vai savam palīgam. 1914. g. 904, III, 9676. _p.

1108. Aizstāvim jāsargā atbildētāja tiesības un intereses pret viņu taisītā sprieduma izpildu darbībā, kamēr �ajā darbībā neņem dalību pats atbildētājs vai viņa �im uzdevumam pilnvarotā persona, vai kamēr atbildētājam nenodod, pēc atrastās viņa uzturē�anās vietas, tiesu izpildītāja pavēsti par uzsākto izpildu darbību, raugoties pēc tam, kas noticis agrāk. Turp., 967?. p.

1109. Tas apstāklis, ka aizstāvis ir pieņēmis izpildu pavēsti vai saņēmis izrakstu no aizmuguriska sprieduma, nav jāņem vērā aprēķinot 834. un 843. pantā un 911. pantā 2. punktā noteiktos termiņus. �os termiņus aprēķinot, norādītos pantos minētai izpildu pavēstes nodo�anai pielīdzināta 1106. un 1108. pantā norādītā atbildētāja vai viņa pilnvarnieka piedalī�anās izpildu darbībā un pavēstes nodo�ana atbildētājam par uzsākto izpildu darbību. Turp., 967⁸. p.

Sk. tezi zem 834. p.

1110. Kamēr atbildētāju pārstāv tiesas ieceltais aizstāvis, jāievēro �ādi termiņu pagarinājumi izpildu darbībā:

1) kustamu mantu vai nekustamus īpa�umus un skaidrās naudas sumas var nodot prasītājam tikai pēc se�u nedēļu notecējuma no tā laika, kad sastādīts mantas aprakstijums vai kad sumas vai manta iesniegtas tiesu izpildītājam vai tiesai (1216.�1232., 1346.�1348. p.);

2) kustamu mantu, izņemot 1174. pantā norādītos priek�metus, var pārdot ne agrāk par se�ām nedēļām no aprakstijuma sastādī�anas laika, un

3) sumu, kas ieņemta pārdodot 1174. pantā norādītos priek�metus, nevar nodot piedzinējam, kamēr nav notecējis �ā (1110.) panta 2. punktā apzīmētais termiņ�.

Pēc aug�ā norādīto termiņu notecējuma tiesa, uz piedzinēja lūgumu, atceļ 849. pantā noteikto pārējās izpildu darbības apturē�anu, un 1050. pantā norādītā darbība nav izdarama. Turp., 967�. p.

1111. Sprieduma izpildī�anas gadijumā atbildētājs, kas ieradies, pielai�ams iesniegt atsauksmi (833. p.), apelaciju (843., 854. p.) vai lūgumu par sprieduma jaunu caurlūko�anu (908. p.

2. pk.) tikai līdz tam laikam, kamēr nav notecēju�i trīs gadi no sprieduma izpildī�anas. 19I4. g. 904, m, 967'�. p.

1112. Attiecībā uz zīmognodokli un kancelejas nodevu un piedziņas izdevumiem, to starpā tiesu izpildītājam vai tiesu ziņnesim pienācīgām ceļa un dienas naudām, aizstāvis bauda atvieglojumus, kādus 1003. un 1010. pants paredz personai, kurai tiesa pie�ķīrusi mazturības tiesības. Zīmognodoklis un kancelejas nodeva un no valsts līdzekļiem pēc 1010. panta izmaksātā nauda, kā arī tiesu izpildītājam pienācīgā atlīdzība � sedzami no piedzītās sumas, bet suina, kas palikusi nesegta, piedzenama no prasītāja, kur� var prasīt, lai to atlīdzina atbildētājs.Turp., 967". p.; 1923. g. 37.

1113. Atlīdzības lielumu aizstāvim noteic viņu iecēlu�ā tiesa. Tā ieturama no sumas, kas piedzīta no atbildētāja, bet kad nav iespējams tādā kārtībā to segt, tā jasamaksā prasītājam, kur� var prasīt, lai vina izdarītos maksājumus atlīdzina atbildētājs.

914. g. 904, III, 96712. p.

1102. un turpm. pantiem ir speciālā likuma raksturs un tic pieinero- � jami tikai izpildot tiesas spriedumus. Tādēļ apgabaltiesai nav likumīga pamata atsaukties uz 1113. pantu, nosakot atlīdzību atbildes do�anai ieceltam aizgādnim (38/568; XIV, 643).

Ja aizgādnis ir zvērināts advokats, tad viņam ir tiesība saņemt advo- 2 kata honorāru par lietas ve�anu tiesās neatkarīgi no aizgadņa atlīdzības. Aizgādņa-advokata pūles lietu ve�anai, par kurām viņ� ir saņēmis atsevi�ķu advokata honorāru tiesai, nav ņemams vērā noteicot viņam aizgādņa atlīdzību � sal. 36/1044; XII, 329 (38/568; XIV, 644).

1114. Aizstāvja izdevumus, izņemot 1112. pantā norādītos, un maksājumus personai, kurai biju�as nodotas pilnvaras, sedz aizstāvis no atlīdzības, kuru viņam noteikusi tiesa. Turp., 967'3. _p.

1115. 1102.�1114. panta noteikumi piemērojami gadijumos, kad izdara piespiedu izpildī�anu pēc aktiem, ar nosacijumu:

1) ka tiesas ieceltam aizstāvim ir tiesība lūgt, lai aptur izpildī�anu 244. panta kārtībā, un

2) ka aprēķinot 239. pantā noteikto termiņu, piespiedu izpildī�anai nodotā akta noraksta nosūtī�ana aizstāvim nav ņemama vērā. Turp., 9671�. _p.

Ceturtā apak�nodaļa.

Piedziņas vēr�ana uz kustamu mantu.

I. Kustamas mantas apķīlā�ana.

1116. Vēr�ot piedziņu uz kustamu mantu, izpildu pavēstē jānorāda apķīlājamā manta un, ja parādniekam likumā vai tiesas spriedumā noteikts termiņ� �ā sprieduma labprātīgai izpildī�anai, arī apķīlā�anas, t. i. norādītās mantas aprakstī�anas un apsardzības laiks. * 1930. g. 100, I, 968. p.

Piezīme. Noteikumi par piedziņas vēr�anu uz parādnieka mantu attiecas arī uz reģistrētiem iūras kuģiem un to

kravām, ievērojot pie tam arī 703. panta piezīmes noteikumus. 1932. g. 128, 65. р., 99. p. l.pk., 100. p.

Sk. tezi zem 717. p.

1116'. Atzīmi kuģu reģistrā par piedziņas vēr�anu uz kuģi ieraksta uz attiecīgā tiesu izpildītāja paziņojumu. Turp., 09. p.

1117. Ja sprieduma labprātīgai izpildī�anai likumā vai tiesas spriedumā nav noteikts atsevi�ķs termiņ�, tad tiesu izpildītājs stājas pie apķīlā�anas reizē ar izpildu pavēstes izsnieg�anu vai nosūtī�anu parādniekam. Turp., 969. p.

1118. Apķīlājums izdarains parādnieka, piedzinēja un viņu aicināto liecinieku klātbūtnē; bet ja kāds no viņiem nav klāt, tad apķīlā�anu tomēr neaptur. Turp., 972. p.

1119. Tiesu izpildītājam ir tiesiba izdarīt parādnieka personas kratī�anu. 1920. g. 206, 1.

1120. Nav apķīlājami nekādā ziņā:

1) ikdienas valkājamais attiecīgam gada laikam nepiecie�amais apģērbs;

2) veļa un trauki tādā d,audzumā, kāds nepiecie�ams parādniekam un viņa ģimenei ikdieni�ķai lieto�anai;

3) viņu gultas drēbes un gultas;

4) mājās eso�ie pārtikas līdzekļi un malka tādā daudzumā, kāds vajadzīgs mājas uzturē�anai viena mēne�a laikā;

5) parādniekam piedero�i ģimenes un citi papīri, izņemot parādzīmes, akcijas, obligācijās un tamlīdzīgus vērtspapīrus;

6) aktivā dienestā stāvo�u personu nepiecie�amais ietērps (a);

7) viena slaucama govs uz ģimeni, kuras uzturē�anai tā nepiecie�ama, un govs barība vienam mēnesim (b);

8) kustama manta, kas pēc Civillikuma (1937. g. izd.), atzīstama par nekustama īpa�uma piederumu (c);

9) lauksaimniecības inventārs un sēkla, kas nepiecie�ami lauku saimniecībā, līdz ar barības daudzumu, kāds nepiecie�ams attiecīgās saimniecības cilvēku un lopu uzturē�anai līdz jaunai ra�ai; kāds inventārs un kādi barības daudzumi uzskatami par nepiecie�amiem, nosaka zemkopības ministris ar instrukciju (d);

10) parādnieka nauda, ciktāl tās suma nepārsniedz:

a) viņam pēc 1230. panta atstājamo algas daļu, rēķinot par laiku no apķīlā�anas dienas līdz nāko�ai algas izmaksas dienai,

b) viņam pienāko�os pensiju, rēķinot par to pa�u laiku, un

c) viņam pēc 1231. panta pie�ķirtās pensijas, pabalstu un braucamās naudas sumas (e).

11) grāmatas, instrumenti un rīki, kas nepiecie�ami parādniekam viņa personīgā ikdienas darbā sagādājot iztikai vajadzīgos līdzekļus;

12) zvejniecības inventārs zvejnieku-arodnieku un viņu ģimenes locekļu personīgam zvejas darbam jūrā un citos ūdeņos; kāds inventārs uzskatams zvejniekiem par nepiecie�amu, nosaka Jūrniecības departaments ar instrukciju (f), un

13) kuģis, kas gatavs doties braucienā, t. i. kad kuģim muitnīca jau izsniegusi atpakaļ kuģa dokumentus, izņemot gadijumus, kad piedziņa vērsta uz kuģi tāda parāda apmierinā�anai, kur� tie�i taisīts priek�ā stāvo�am braucienam (g).

(a) 1864. g. 41477, 973. p. 1.�4., 6. un 7. pk.; 1931. g. 250, III. � (b)

1931. g. 249, I, 973. p. 8. pk. � (c) 1864. g. 41477, 973. p. 9. pk.; � (d) 1931. g. 249. I, 973. p. 10. pk. � (e) 1920. g. 206, 3. � (f) 1931. g. 249, II, 973. p. 13. ttn 14. pk. � (g) 1932. g. 128, 74. p.

1. piezīme. �ā panta 9. punkta noteikumi attiecinami arī uz ciemiem un pilsētām, ciktāl tur sastopami nekustami īpa�umi un saimniecības ar lauksaimniecisku raksturu.

1931. g. 249, II, 973. p. piez.; 1936. g. 181, 2. p.

2. piezīme. Piemērojot �o (1120.) pantu, jāievēro Civillikuma (1937. g. izd.) 861. panta noteikumi. 1889. g. 6188 nol. I, A, 105. p. piez.; 1931. g. 249, 1, 973. p.; II, 973. p.; 1933. g. 152, D, II; 1937. g. 202, II.

3. piezīme. �ā panta 9. punkta noteikumi neattiecas uz algu piedziņām. 1934. g. 50, I, 1120. p. 3. piez.

1 �is pants zīmējas uz mantām, kas pec to iek�ejam īpa�ībām un to-sevi�ķam (ne tīri juridiskam) attiecībām nav apķīlājamas (34/109; X, 426).

2 Apķīlā�anai nav padots ne tikai lauku nekustamu īpa�umu īpa�nieka lauksaimniecības inventārs; no �ā likuma viedokļa ir irrclevants, uz kādu juridisku attiecību pamata lauksaimnieks apstrādā lauksaimniecību (35/1776; XII, 346).

3 9. pk. paredzētā instrukcija atiodas V. V. 1931. g. 286. num., bet 12. pk. paredzētā instrukcija � V. V. 1931. g. 294. num.

1121. Bez iepriek�ējā (1120.) pantā uzskaitītiem priek�metiem, nav apķīlājami pēc nepiedalīgu personu piedziņām no zemes īpa�umu nomniekiem vai graudniekiem tie augļi un zemes ra�ojumi, kurus pēc noteikumiem par nomas vai graudniecības līgumiem nevar izvest no zemes īpa�uma vai var lietot tikai uz vietas (Civillikuma 1937. g. izd. 2161. p. un 2204. p. 2. d.). 1889. g. 6188, nol. I, A, 105. p.; 1933. g. 152, D, II; 1937. g. 202, II.

1121¹. Kuģa apķīlājums attiecas nevien uz kuģa korpusu, bet arī uz visiem kuģa piederumiem (kuģu liip. un jūras pras. lik. � Lik. kr. 1928. g. 126 � 3. p.). 1932. g. 128, 75. p.

1122. ja lauksaimniekam-parādniekam, bez ll 20. panta 9. punktā norādītās mantas, nepietiek mantas visu uz viņa kustamo mantu vērsto piedziņu apmierinājumam, vai ja piedziņa tiek vērsta uz viņa lauksaimniecības nekustamo īpa�umu, tad dienestperso-nai, kas izdara piedziņu, jāsastāda aprakstijums par to parādnieka kustamo mantu, kura viņam uz 1120. panta 9. punkta pamata atstāta neapķīlāta, minot aprakstijumā arī �ās mantas vērtību. Ja pēc tam parādnieks �o mantu nelieto tam uzdevumam, kādam tā atstāta, vai ja ir pārdots tas nekustamais īpa�ums, kura labā �i kustamā manta atstāta neapķīlāta, tad viņa kreditori var vērst uz to savas piedziņas. Bet ja parādnieks �o mantu atsavina vai ieķīlā bez to piedzinēju piekri�anas, kuri nav saņēmu�i apmierinājumu, tad viņ� atbild pēc Sodu likuma (1936. g. izd.) 565. panta. Līdz ar minētās mantas aprakstijuma sastādi�anu no parādnieka ņemams paraksts, ka uz 1120. panta 9. punkta pamata atstāto mantu viņ� neatsavinās, neieķīlās un neizlietos citam uzdevumam vai nolūkam. 1931. g. 249, �1, 974. p.; 1939. g. 79, III.

1 No nekustama īpa�uma pārdo�anas momenta 1120. p. 9. pk. minētā manta vairs nav lietojama tam uzdevumam, kādam ta atstata, kamdēļ tadā gadījumā kreditori var vērst piedziņu arī uz lauksaimniecības inventāru (prof. Bukovska CP māc. grām. 610. lpp.).

2 �is pants nav piemērojams, ja piedziņa vērsta vienīgi uz nekustamu mantu, jo pirms dzelzs inventārā (1120. p. 9. pk.) aprakstijuma sastādī�anas, parādnieka pārējai kustamai mantai iābūt jau apķīlātai. �o apķīlāju-

inu varēja panākt tikai tādas personas, kas vērsu�as piedziņu uz kustamu mantu, bet nevis tādas, kas vēr� piedziņu tikai uz nekustamu mantu (G. Beimuts, TMV 37/4; 899. un 902. Ipp.).

Apstākli, ka parādnieks neapķīlāto kustamo mantu (dzelzs inventāru) 3 nelieto tam uzdevumam, kādam- tas atstāts, var konstatēt tiesu izpildītājs, ierodoties uz vietas un ievedot par to atzīmi �urnālā (G. Beimuts, TMV 37/4, 900. Ipp.).

Ja vēr� piedziņu uz aprakstīto dzelzs inventāru, jauns aprakstijums 4 1128.�1167. p. kārtībā nav jāizdara bet atstājams spēkā uz 1122. p. pamata izdarītais aprakstijums, tikai paziņojot paradiriekam par mantu apķīlā�anu un atzīmējot par to aprakstījumā (G. Beimuts, TMV 37/4, �

905. Ipp.).

Sk. ari 2. un 3. tezi zem 1120. p.

1123. Kreditors, kura prasijums nodro�ināts ar likumiskām aizturējuma tiesībām (Civillikuma 1937. g. izd. 1735., 1736. un 2202. p.) uz parādnieka 1120. panta 7., 9., 11. un 12. punktā minēto mantu, var �ā sava prasijuma apmierinājumam vērst piedziņu arī uz �o mantu. 1931. g. 249, 1, 975. р.; 1937. g. 202, 11.

1124. Izdarot piedziņu 110 viena laulātā, jāievēro Civillikuma noteikumi par laulāto mantiskām attiecībām (Civillik. 1937. g. izd. 89.-145. р.). 1937. g. 202, I, 1124. p.

1125. Parādniekam ir tiesība prasīt, lai da�as no viņa lietām netiktu apķīlātas, ja pārējo lietu, pēc izdarītā novērtējuma, pietiek piedziņas apmierinā�anai. Piedzinējam ir tiesība, ar parādnieka piekri�anu, atsvabināt da�as lietas no apķīlājutua un pārdo�anas, kaut arī pārējo lietu nepietiktu viņa piedziņas pilnīgai apmierinā�anai. 1864. g. 41477, 977. p.

1126 Tiesu izpildītājam jāpieaicina vietējās policijas die-nestpersona būt klāt pie apķīlā�anas:

1) ja mājas ārdurvis aizslēgtas, un atteicas tās atdarīt;

2) ja neatdara iek�ējo istabu durvis, vai atteicas atslēgt aizslēgtas telpas, un

3) ja apķīlā�ana notiek parādnieka prombūtnē. Turp., 978. p. 1939. g. 79, III.

1127. Kad tiesu izpildītājs, stājoties pie apķīlā�anas, atzīst, ka tā jau izdarīta citai piedziņai, tad viņ�, salīdzinājis mantu ar aprakstījumu, kas sastādīts agrākā apķilājumā, apķīlā tikai tos priek�metus, kas nav ierakstīti agrākā aprakstijumā; bet tādā gadijumā apķīlājumu var atcelt tikai pēc abu piedziņu apmierinā�anas vai ar abu piedzinēju piekri�anu. 1864. g. 41477, 979. p. *

II. Kustamas mantas aprakstī�ana.

1128. Kustamas mantas aprakstijumā jāatzimē:

1) apķīlātiem priek�metiem pielikto zīmju numuri, un

2) katra apķīlātā priek�meta nosaukums un apraksts un vajadzības gadijumā to mērs, svars vai skaits. 1864. g. 41477, 980. p.

1129. Aprakstot dārgmetālus gabalos vai izstrādājumos, jānorāda viņu prove, ja tā zinama. Turp., 981. p.

1130. Aprakstot dārgakmeņiem izgreznotas lietas, jānorāda �o akmeņu skaits, lielums un nosaukums. Turp., 982. p.

1131. Aprakstot grāmatas, jānorāda sacerējumu virsraksti, autoru vārdi un izdo�anas laiks, ja tie apzīmēti titula lapā, kā arī sējumu skaits. Turp., 983. p.

1132. Aprakstot gleznas, jānorāda viņu mērs, saturs un gleznotāju vārdi, ja tie zināmi. Turp., 984. p.

1133. Aprakstot preces, kā ari pre�u iesaiņojumos eso�us fabriku izstrādājumus un materialus, jāatzīmē:

1) numuri vai zīmes uz pre�u iesaiņojumiem, un

2) �ajos iesaiņojumos glabājamo pre�u nosaukums un apraksts. Turp., 985. p.

1134. Aprakstot kreditiestā�u zīmes, kā arī obligācijās, akcijas un tamlīdzīgus papīrus, jāatzīmē to skaits, �ķira, nominālvērtībā un numuri. Pa�i dokumenti iesniedzami tiesai, ja apķīlātās mantas pēc novērtējuma nepietiek piedziņas seg�anai. Turp., 986. p.

1135. Aprakstot peldo�u līdzekli, jānorāda, bez viņa mēra un ķermeņa un galveno daļu garuma un platuma, arī smagums, kādu viņ� var nest, koka suga, no kura viņa ķermenis sastāv, takela�a pēc tās nosaukuma un daudzuma, un, ja iespējams, ari laiks, kad viņ� būvēts. Turp., 987. p.

Piezīme. Sastādot kuģa apraksti, tiesu izpildītājam �ā

(1135.) panta izpildī�anā jāievēro kuģa reģistrācijās certifikatā

un mēru grāmatā eso�ās ziņas. Kā �ie, tā ari pārējie kuģa

dokumenti pievienojami aprakstei. �ie dokumenti nav pievienojami, ja apraksta tikai kuģa domājamo daļu. 1932. g.

128, 76. p.

1136. Aprakstot kustamu mantu, jāat�ķir jaunas lietas no lietotām, lieto�anai derīgas no nederīgām. 1864. g. 41477, 988. p.

1137. Visos tajos gadijutnos, kad atrod vai ari uz tiesu izpildītāja prasijumu var uzrādīt faktūras, inventūras, katalogus vai citādi nosaucamus pre�u, grāmatu un lietu sarakstus, nav sastādams jauns saraksts, bet tikai jāsalidzina agrākais ar pa�iem priek�metiem. �ajā sarakstā jāatzīmē lietas, kuras pēc agrākā saraksta no jauna atrastas un kuras iztrūkst. Turp., 989. p.

1138. Priek�meti, uz kuriem tre�ā persona pieteikusi savu tiesību, ievedami aprakstijumā ar atzīmi: kas pieteicis uz tiem savu tiesību un iek� kam tā pastāv. Turp., 990. p.

1139. Apr akstīto priek�metu skaits, mērs un svars aprakstijumā jāuzraksta burtiem un cipariem. Turp., 99i. p.

1140. Aprakstijumam jābūt caurauklotam un ar tiesu izpildītāja zīmoga uzspieduinu. Turp., 992. p.

1141. Aprakstijumā jāatzīmē diena, kad tas iesākts un kad pabeigts. Aprakstijuma beigās jāatzīmē visi tajā izdarītie pārlabojumi, bet izkasijumi aprakstijumā nav pielai�ami. Turp., 993. p.

1142. Aprakstijumu paraksta piedzinējs un parādnieks, ja viņi pie aprakstī�anas biju�i klāt, liecinieki, ja tādi biju�i aicināti, un tiesu izpildītājs. Par iemeslu, kādēļ aprakstijumu nav parakstījusi viena vai otra puse vai liecinieki, jātaisa tajā sevi�ķa atzīme. Turp., 994. p.

1143. Piedzinējs, parādnieks un pieaicinātie liecinieki var iesniegt tiesu izpildītājam savas piezīmes par viņa sastādamo aprakstijumu un likt priek�ā pārgrozījumus, kādi p^c viņu domām vajadzīgi. Turp., 995. p.

1144. Ja tiesu izpildītājs atstājis viņam iesniegtās piezīmes bez ievērības, tad viņam uz iesniedzēju prasijumu jāpaskaidro aprakstijuma beigās iemesli, kas viņu uz to pamudināju�i. 1864. g. 41477, 996. p.

1145. Uz piedzinēja vai parādnieka prasijumu tiesu izpildītājam jāizdod par noteiktu maksu aprakstijuma noraksti cauraukloti un ar viņa zīmogu un parakstu. Turp., 997. p.

1146. Glabātuvēm vai pre�u iesaiņojumiem, kā ari katram priek�metam, kas neatrodas minētās telpās, tiesu izpildītājs uzspie� savu zīmogu un pieliek zīmi, atzīmējot numuru pēc aprakstijuma. Bez tam pusēm, kas ir klāt pie aprakstī�anas, ir tiesība uzspiest aprakstītiem priek�metiem arī savus zīmogus. Turp., 998. p.

1147. Piedzinējam vai parādniekam, kas parakstijis apraksti-jumu bez jebkādām piezīmēm, nav tiesības vēlāk iesniegt sūdzību par aprakstijuma nepareizību. 1930. g. īoo, i, 999. p.

� Ja parādnieks aprakstījuma laikā nav aizrādijis uz piedzinēja piln

varnieka pilnvaras trūkumu, tad viu� vēlāk par to sūdzēties nevar (33/23; IX, 338).

2 Likums neprasa, lai¹ tiesu izpildītāja �urnālā vai sludinājumā par

pārdo�anu būtu obligatoriski jāatzirnē pie ieķīlātās obligācijās aprakstī�anas vai pārdo�anas, ka tā ir rokas ķīla, kādēļ no �ādas atzīmes trūkuma nevar taisīt slēdzienu, ka obligācijā nav aprakstīta un pārdodama kā rokas ķīla. Tādos apstākļos nav likumīga pamata liegt obligācijās, kā rokas ķīlas, turētājam pierādīt savas tiesības uz obligāciju, ja to apķīlāju�as ari tre�ās personas (33/1389; IX, 591).

III. Kustamas mantas novērtē�ana.

1148. Kustamas mantas novērtējumu izdara, �o mantu apķīlājot, un atzīmē aprakstījumā (a). Ja novērtējumu nav iespējams izdarīt mantu apķīlājot, tad aprakstī�ana nav jāaptur un ir jāapķīlā tāds mantas daudzums, kāds, pēc tiesu izpildītāja ieskata, būtu pietieko�s prasības apmierinā�anai (b).

(a) 1864. g. 41477, 1000. р.; � (b) 1930. g. 100, III, 1000. p.

1149. Katra aprakstītā priek�meta cenu noteic piedzinējs vai, ja viņ� nav ieradies, parādnieks. Kad pret novērtējumu ceļ strīdu, tad tā cēlējam, uzņemoties novērtē�anas izdevumus uz savu rēķinu, ir tiesība prasīt, lai novērtējumu izdara lietpratēji (a).

Kuģa novērtē�ana, ja vien par to nenotiek parādnieka un piedzinēja vieno�anās, jāizdara lietpratējam (1150. p.) (b).

(a) 1864. g. 41477, 1001. p. � (b) 1932. g. 128, 76. p.

1150. Lietpratējus mantas novērtē�anai izrauga pēc piedzinēja un parādnieka savstarpējas vieno�anās, bet ja viņi nevienojas tādēļ, ka kāds no viņiem nav klāt vai aiz cita kāda iemesla, � pēc tiesu izpildītāja ieskata. 1864. g. 41477, 1002. p.

1151. Lietpratējus nenozvērtna. Turp., 1003. p.

1152. Par lietpratēju komandē�anu, kuri nav ieradu�ies uz pirmo aicinājumu, tiesu izpildītājs grie�as pie viņu tuvākās priek�niecības. Turp., 1004. p.

1153. Personām, kas aicinātas izdarīt novērtējumu, par izvairī�anos no �ā pienākuma izpildī�anas, neiesniedzot pierādijuinus, ka viņām biju�i likumīgi �ķēr�ļi, uzliekams Sodu likuma (1936. g. izd.) 160. pantā paredzētais sods. Turp., 1005. p.

1154. Novērtējumu, kas nolikts pēc rakstiska līguma, kurā jau iepriek� nosauktas personas, kam tas jāizdara, izdara �īs personas. Turp., 1007. p.

1155. Priek�meti, kas novērtēti pa�ā rakstiskā līgumā, no jauna nav jānovērtē. Turp., 1008. p.

1155. p., runājot par �rakstisku līgumu�, paredz tikai tādu līgumu, kūris pats kā tāds netika aprakstīts, t. i. kur� pats nesastāda piedzī�anas objektu un tāpēc pats nepieder pie aprakstītiem priek�metiem, bet atrodas pilnīgi ārpus aprakstīto priek�metu rindas; 1155. p. paredz līgumu, kuru agrāk noslēgu�i savā starpā pa�i parti; bez tam 1156. p. nemaz nenosaka, ka � eksistējot minētam līgumam � tajā minētie priek�meti nebutu vispār ievietojami apķīlājamo priek�metu sarakstā vai ka sarakstos nebutu vispār jāapzīmē nekāda viņu vērtība, bet gan 1156. p. nosaka, ka nav jāizdara jauna novērtē�ana, t. i� ar citiem vārdiem, pēc 1155. p. tajā minētie priek�meti ir sarakstos jāapzīmē ar to sumu, kurā tie tika novērtēti pa�a līguma (30/1216; VI, 111).

IV. Apķīlātās mantas glaba�ana.

1156. Apķīlātā manta nododama glabātājam vai ari pārnesama sevi�ķās telpās. 1864. g. 41477, 1009. p.

1157. Glabātāju izrauga piedzinējs un parādnieks pēc savstarpējas vieno�anās, bet ja vieno�anās nav notikusi, tad tiesu izpildītājs. Turp., 1010. p.

1158, Tiesu izpildītājam jāizrauga par glabātājiem turīgas personas, dodot priek�roku tādām, kas uzņemas glabāt mantu, to nepārvietojot. i864. g. 4I477, ioii. p.

1159. Tiesu izpildītājs nevar izraudzīt par glabātāju, bez abu pusu rakstiski izteiktas piekri�anas:

1) tādu personu, kas pēc likuma nevar būt par liecinieku (a);

2) savu laulāto un �avus radniekus un svainie�us līdz otrai pakāpei, to ieskaitot (b), un

3) piedzinēju, parādnieku, viņu laulātos, mājniekus, radniekus taisnā līnijā bez pakāpju aprobe�ojuma, bet sānu līnijā � otrās pakāpes radniekus un svainie�us līdz otrai pakāpei, to ieskaitot, izņemot gadījumu, kad cits neviens neuzņemtos mantas glabā�anu (c).

(a) 1864. g. 41477, 1012. p. l.pk.-(b) 1912. g. 1003, B, I, 1012. p. 2. pk.; 1913. g. 1194, lik. XV, B, 1. p. � (c) 1864. g. 41477, 1012. p. 3. pk.

1159. p. 1. pk. domātas tikai pirmās divas 463. p. minētās liecinieku grupas (prof. Bukovska CP māc. giām. 614. Ipp.).

1160. Personai, kas izraudzīta par glabātāju, izdod apķīlātās mantas aprakstijuma norakstu; par mantas saņem�anu viņa parakstas uz aprakstijuma oriģinālā, norādot vietu, kur manta atradīsies; pārvietot mantu uz citu vietu nav atļauts bez tiesu izpildītāja piekri�anas; par �ā noteikuma neievēro�anu glabātājam draud kriminālatbildība. 1937. g. 202, I, 1160. p.

Tiesu izpildītājam skaidri jānorāda lietas uzglabā�anas vieta (mājas, zemes gabals, dzīvoklis), kurā lietai jāatrodas izsolei sākoties (H. Blaese, RZ 38/3, XI, 5).

1160 i, Pēc kuģa aprakstes un novērtējuma pabeig�anas un kuģa nodo�anas glabā�anā, tiesu izpildītājs iesniedz visu lietu vietējai apgabaltiesai, pēc kuģa atra�anās vietas. 1932. g. 128,79. p.

1161. Glabātājs dabū maksu par glabā�anu pēc viņa savstarpējas vieno�anās ar parādnieku un piedzinēju; bet ja �ī vieno�anās nav notikusi, tad uz sevi�ķu noteikumu pamata noliekamā apmērā. 1864. g. 41477, 1014. p.

1 1161. pantā noteiktās atlīdzības maksā�anas priek�noteikums ir aprakstītās mantas glabātājam uzlikta pienākuma faktiskā, reālā izpildī�ana no glabātāja puses, jo tikai pēdējā attaisno atlīdzības izmaksu, bet nevis jau tas fakts vien, ka kāda persona nozīmēta par glabātāju no tiesu izpildītāja, vai arī tas apstāklis, ka �ai personai jānes zinama atbildība par glabājamu mantu (31/1584; VII, 115).

2 Rokas ķīlas ņēmējs nevar prasīt atlīdzību, ja viņam ieķīlāto un aprakstīto lietu nodod viņa glabājumā (35/240; XI, 526).

Apķīlātās mantas glabātājam, virs noteikumu 1.�4. p. minētās atlī- 3 dzības (līdz '/� daļai no apķīlātās msntas vērtības), pienakas arī atlīdzība par izdevumiem �is mantas sarga algo�anai, ja konstatēta sevi�ķa sarga nepiecie�amība (TP 35/740b 363).

1162. Noteikumus par apķilātas mantas glabā�anas maksu katriem trim gadiem sastāda Iek�lietu ministrijas Kārtības policijas departaments un apstiprina iek�lietu ministris saziņā ar tieslietu un finansu ministri, bet par apķīlāto kuģu glabā�anas maksu noteikumus sastāda Finansu ministrijas Jūrniecības departaments un apstiprina finansu ministris saziņā ar tieslietu ministri; noteikumus izsludina Valdības Vēstnesī. i93i.g. 137. i, lQl5.p._; 1932. g. 128,78. р.; 1939. g. 90, III.

�ajā pantā minētie noteikumi atrod'as �V. V.� 1908. g. 180. num.

1163. Glabātājam nav tiesības lietot viņa glabā�anai uzticēto mantu, un viņ� to nedrīkst atdot citiem, bet viņam tā jāuzglabā vesela, jo citādi viņ� var zaudēt maksu par glabā�anu un no viņa var piedzīt zaudējumus. 1864. g. 41477, 1016. p.

Mainot savu dzīves vietu, glabātājs nevar atstāt sargu savas prombūtnes laikā un tādējādi turpināt mantas glabā�anu, jo glabātāja maiņai jānotiek 1166. p. paredzētā kārtībā (TP 35/100b; 411).

1164. Par glabā�anai uzticētās mantas piesavinā�anos glabātājs, bez iepriek�ējā (1163.) pantā noteiktās piedziņas, ir atbildīgs pēc Sodu likuma (1936. g. izd.) 541. panta. 1931. g. 137, i, 1017. p.

1165. Glabātājam jādod norēķins par peļņu, kuru nesusi apķīlātā manta. 1864. g. 41477, 1018. p.

1166. Jauna glabātāja izraudzī�ana un apķīlātās mantas nodo�ana viņam izdarāma pēc iepriek�ējo (1157. un turpm.) pantu noteikumiem. Turp., 1019. p.

Sk. tezi zem 1163. p.

1167. Pārdotās mantas glabā�anas izdevumi aprēķinami un samaksājami no pārdo�anā ieņemtās sumas. Turp., 1020. p.

Ja aprakstītā manta izsolē nav pārdota, bet atzīta par citas personas īpa�umu un atsvabināta 110 apķMājuma, tad �o iemeslu dēl mantas glabātājs nevar zaudēt viņam par glabā�anu pienāko�os atlīdzību. Jautajumā par to, kam jāmaksā mantas glabātājam pienācīgā atlīdzība, Tiesu palata, atsaucoties uz līdz�inējo praksi, pareizi atzinusi, ka atlīdzības maksā�ana gulstas uz piedzinēju (37/101; XIII, 408).

1168. Kad mantas aprakstī�ana un novērtē�ana pabeigta, piedzinējam un parādniekam jāuzdod tiesu izpildītājam, pēc viņu savstarpējas vieno�anās, izraudzītā vieta un laiks pārdo�anai izsolē. Ja parādnieks un piedzinējs nevar vienoties, tad attiecībā uz pārdo�anas vietu un laiku jārīkojas pēc sekojo�o pantu noteikumiem.

1931. g. 137, 1, 1021. p.

1168¹. Reģistrētu jūras kuģu pārdo�anā izsolē attiecīgi piemērojami 1169. panta piezīme, 1175., 1180.�1185., 1191.�1194.,

1196., 1214., 1215., 1283., 1287., 1289., 1291. � 1293., 1297.�1305., 1309.�13122., 1315.�1324., 1332,�1337., 1338. (bez piezīmes), 1339.�1342., 1343. un 1344. panta noteikumi.

1932. g. 128, 80. p.

I. Kustamas mantas pārdo�anas vietas un personas, kas pārdo�anu izdara.

1169. Mantas pārdo�anas vietu un dienu tiesu izpildītājs atzīmē pa�ā aprakstījumā. 1864. g. 41477, 1022. p.

Piezīme. Kuģi pārdot izsolē nevar agrāk kā vienu

mēnesi pēc izsoles izsludinā�anas dienas. 1932. g. 128, 8i. p.

1170. Parādnieks, iemaksājot tiesu izpildītājam pārdodamās kustamas mantas pārve�anas izdevumus, var prasīt, lai �o mantu pārdod tuvākā 110 tām vietām, kuras ikgadus noteic apriņķu vecākie saziņā ar pagastu valdēm vai arī pilsētu valdes kustamas mantas pārdo�anai izsolē. Tāda pati tiesība ir piedzinējam, ja mantu pārdod otrā izsolē, pie kam �ajā gadijumā piedzinējam iepriek� jāsamaksā mantas pārve�anas izdevumi; �ie pēdējie maksājumi pieskaitami piedzī�anas izdevumiem. Ja parādnieks vai piedzinējs �ajā pantā minēto tiesību neizlieto, tad mantu pārdod tās glabā�anas vietā. 1931. g. 137, 1, 1023. р.; 1939. g. 90, 46. p.

1171. Mantu glabā�anai līdz pārdo�anai izsolē un pa�ai pārdo�anai var ierādīt vai īrēt pilsētās sevi�ķas telpas. 1864. g. 41477, 1025. p.

1172. Pārdo�anu izdara tiesu izpildītājs publiski policijas vai pagasta valdes pārstāvja klātbūtnē. 1931. g. 137,1,1026. p.

1173. Termiņu pārdo�anai izsolē noteic tiesu izpildītājs, raugoties pēc mantas daudzuma un īpa�ībām, no septiņām dienām līdz trim nedēļām, skaitot no tās dienas, kad mantas aprakstī�ana pabeigta. 1864. g. 41477, 1027. р.; 1930. g. 100, 111, 1027. p.

1174. Tādu priek�metu pārdo�anai, kuri ātri maitājas vai kuru glabā�anai ir vajadzigi lieli, mantas vērtībai neatbilsto�i izdevumi, var nolikt īsāku termiņu. 1864. g. 41477, 1028. p.

1175. Pārdo�anas dienu var atlikt ne citādi, ka ar visu to kreditoru piekri�anu, kuri vērsu�i piedziņu uz aprakstīto mantu. Turp., 1029. p.

1175. pants neparedz nekādus izņēmumus un tas tādēļ piemērojams ari 1 tad, ja izsole būtu nolikta pirms 1285. p. minētiem termiņiem pateicoties tam, ka kādam no piedzinējiem pie�ķirta �ajā ziņā privilēģija lūgt ātrāko izsoles noturē�anu; reiz tas likumīgā kārtība noticis, tad arī piemērojams 1175. р., kas vispār attiecinams uz visām izsolēm, kuras noliktas likumīgā ceļā (32/2120; VIII, 118).

Parādnieka piekri�ana pārdo�anas dienas atlik�anai prasama vienīgi 2 tad, kad saskaņā ar 1280. p. iepriek�ējs izsoles termiņ� nolikts uz kreditoru un parādnieku vieno�anās pamata. Bez tam, parādniekam ir tiesība lūgt tiesu noteikt kreditoriem galīgu termiņu, ja izsoles termiņ� tiktu atlikts uz nenoteiktu laiku. Ja izsole atlikta bez kāda kreditora piekri�anas, tad par to var sūdzēties �is kreditors, bet ne parādnieks. 1175. pantā paredzētā gadijumā izsole nav atzīstama par nenotiku�u (techniskā izpratnē) vai par spēkā neeso�u, bet par faktiski atkritu�u, par ko tiesai nekāds lēmums nav jātaisa (35/755; XI, 527).

Sk. 3. tezi zem 1324. p.

3. Sludinājumi par pārdo�anu.

1176. Pārdo�anu dara zināmu ar tiesu izpildītāja sludinājumiem, kuros jāatzīmē pārdodamie priek�meti, pārdo�anas vieta, diena un stunda, mantas valdītāja vārds un suma, par kādu manta novērtēta izsolei. Priek�meti apzīmējami sludinājumos ar kopīgu, to �ķirai atbilsto�u nosaukumu, bez sīka uzskaiti juma (a).

Ja piedzinējs vai parādnieks nav biju�i klāt pie mantas aprakstī�anas un nav uzdevu�i tiesu izpildītājam aprakstītās mantas pārdo�anas vietu un laiku (1168. p.), tad tiesu izpildītājam ar pavēstēm jāpaziņo viņiem izsolei noliktā vieta un laiks (b).

(a) 1864. g. 41477, 1030. p. � (b) 1937. g. 202, III, 1176. p.

1177. Sludinājumi piesitami, vismaz nedēju, bet 1174. pantā norādītā gadijumā ne mazāk kā dienu pirms pārdo�anas, pie policijas namiem, tirgos un citās tamlīdzīgās vietās tajā miertiesne�a iecirknī, kur pārdo�ana izdarama, kā arī pie tās mājas ārdurvīm, kurā tai jānotiek. 1864. g. 41477, I03i.p.

1178. Sludinājumi par barku, laivu un citu peldo�o līdzekļu pārdo�anu piesitami piestātnēs un pie pārdodamiem peldo�iem līdzekļiem. Turp., Ю32. p.

1179. Par tadas mantas pārdo�anu, kas pēc novērtējuma pārsniedz divi simti latus, tādā pilsētā vai apriņķī, kur izdod laikrakstu, bez minētiem sludinājumiem, jāsludina ari vienā no vietējiem laikrakstiem. 1931. g. 137, l, 1033. p.

1180. Iepriek�ējā (1179.) pantā paredzētā sludinājumā jābūt tam pa�am, kas 1176. pantā minētā sludinājumā, un tas jāiespie� tikai vienā laikraksta numurā. 1864. g. 41477, 1034. p.

1181. Tā laikraksta redakcijai, kurā sludinājums ievietots, tūliņ pēc tā iespie�anas jāpiesūta tiesu izpildītājam, kas pārdo�anu izdara, vienā eksemplārā tas numurs, kurā sludinājums ievietots. Laikraksta numurs uzglabājams pie akts par pārdo�anu izsolē. Turp., 1035. p.

1182. Par izdarītiem sludinājumiem tiesu izpildītājs atzīmē �urnālā. Turp., Ю36. p.

1183. Kā piedzinējam, tā ari parādniekam ir tiesība, neatkarīgi no tiesu izpildītāja izdaramiem sludinājumiem, izsludināt katram uz savu rēķinu tiesu izpildītāja sastādītos sludinājumus par pārdo�anu. Turp., 1037. p.

1184. Pārgrozot, uz tiesas priek�rakstu vai uz pusu vieno�anos, pārdo�anas dienu vai vietu, tiesu izpildītājam jāizdara jauni sludinājumi un jāieraksta par to �urnālā. Turp., 1038. p.

Tiesu izpildītājam sludinājumā par jaunnolikto izsoles terminu nav jāaizrāda, ka iepriek� noliktā izsole atlikta, nedz par to jāizdara atsevi�ķs sludinājums (36/755; XI, 529).

Sk. 3. tezi zem 1324. p.

1185. Sludinājumos par pārdo�anas atcel�anu tikai jāno-rāda, ka tādas un tādas mantas pārdo�ana, kas bijusi nolikta uz tādu un tādu dienu, atcelta aiz tāda un tāda iemesla. Turp., 1039. p.

�a noteikuma neizpildī�anas sankcija ir vienīgi tiesu izpildītājā atbildība par prezunvtivo nosolītāju varbūtējiem zaudējumiem (35/755; XI, 530).

4. Priek�meti, kas pārdodami ar sevi�ķiem nosacijumiem.

1186. Literatūras, mūzikas, mākslas vai fotogrāfijās ra�ojuma iegū�ana izsolē nedod pircējam autora tiesības uz �o ra�ojumu. 19It. g. 34935, lik. IV, 1040. p.; XII.

1187. Sacerējumi un tulkojumi rokrakstos, kā arī iespiesti, kad tos pats sacerētājs vai tulkotājs vēl nav laidis pārdo�anā, nav pārdodami izsolē ne sacerētāja vai tulkotāja dzīves laikā, ja viņ� pats tam nepiekrīt, ne arī pēc viņa nāves, bez viņa mantinieku piekri�anas. I864. g. 4I477, 1041. p.

1188. Izdo�anai iegūti rokraksti, kā arī tiesība tos iespiest, pārdodami ne citādi, kā uzņemoties izpildīt visus nolīgumus, kurus noslēdzis to agrākais īpa�nieks. Turp., I042. p.

1189. Pārdodot izsolē dārgmetālā izstrādājumus, jāievēro Rūpniecības nolikuma (pēc 1912. g. turp.) 520. un 521. panta noteikumi. 1896. g. 12625, lik. 32., 33. p.

5. Izsoles kārtība.

1190. Tiesu izpildītājs, dodot, kad vajadzīgs, rīkojumu pārnest apķīlāto mantu pārdodamā vietā, salīdzina to ar apraksti-jumu un par tās saņem�anu izdod glabātājam kvīti. 1864. g. 41477, 1045. p.

1191. Pārdo�anai izsolē noliktās dienās atļauts visiem, kas vēlas, apskatīt pārdodamos priek�metus. Turp., 1046. p.

1192. Pārdo�anai iāsākas pulksten desmitos no rīta, un tā nedrīkst turpināties ilgāk kā līdz pulksten se�iem pēc pusdienas. Turp., 1047. p.

Izsoli gan nevar atklāt agrāk par pīkst. 10 no rīta un vēlāk par pīkst. 2 pēc pusdienas, bet �ajā laika sprīdī tiesu izpildītājs var atklāt izsoli katrā momentā, ja ierodas ne mazāk par 2 pircējiem; bet ja pīkst. 12 ierodas ne mazāk par 2 pircējiem, tad tiesu izpildītājam katrā ziņā jāatklāj izsole, ja to pieprasa ieradu�ies pircēji. No pīkst. 10 līdz 12-iem tiesu izpildītājs atklāj izsoli ex officio pēc sava ieskata un tikai pīkst. 12-os bez tam vēl uz pircēju pieprasijutnu. Izsoles atklā�anu vēlāk par pīkst. 10, bet tomēr likuma paredzētā laika robe�ās nekādā gadijumā nevar uzskatīt par pircēju noraidī�anu (31/1067; VII, 115).

1193. Ja pulksten desmitos neierodas neviens, kas vēlētos solīt, vai ari ierodas tikai viens, tad tiesu izpildītājam, kas izdara pārdo�anu, jānogaida pircēju iera�anās līdz pulksten diviem pēc pusdienas; bet ja pulksten divpadsmitos ierodas ne mazāk kā divi pircēji, tad, uz viņu prasijumu, tiesu izpildītājs stājas pie izsolī�anas 1864.'g. 41477, 1048. p.

1193. p. nenosaka, ka izsoli nevarētu iesākt pēc pīkst. 2, bet nosaka tikai, ka pēc pīkst. 2 vairs nevar pieteikties pircēji (29/522; VII, 112).

1194. Pārdo�ana, kas nav nobeigta vienā dienā, turpināmā nāko�ās dienās, kamēr tā nav nobeigta. Turp., Ю49. p.

1195. Pārdo�anas ērtības labad tiesu izpildītājs var sadalīt mantu pārdodamās partijās. Turp., 1050. p.

1196. Piedzinējs var piedalīties izsolē uz vispārēja pamata, bet parādniekam, viņa aizbildnim vai aizgādnim, personai, kas piedalījusies mantas aprakstijuma sastādi�anā vai kas izdara tās pārdo�anu, kā arī pie pārdo�anas klāt eso�am policijas vai pagasta valdes pārstāvim nav tiesības piedalīties solī�anā. 1931. g. 137 1, 1051. p.

1 Izsolē nevar piedalīties parādnieks, ne personīgi, ne caur pilnvarnieku (30/563; VI, 36).

2 �ajā pantā domāts parādnieks, kura mantu pārdod izsolē. Tādēļ nevar noraidīt no izsoles parādnieka sievu, ja viņas mantu nepārdod un ja viņa solidāri ar vīru atbild tikai pēc kāda vekseļa parāda (35/603; XI, 372).

3 Miru�ā parādnieka atsevi�ķiem mantiniekiem ir tiesība ņemt dalību izsolē (35/1574; XI. 602).

4 Izsolē nevar piedalīties personas, kam trūkst darbības spējas (prof. Bukovska CP māc. grāro. 617. lpp.).

5 1196. p. aizliedz piedalīties izsolē tikai parādniekam kā tādam, bet nevis pārdodama imobila līdzīpa�niekam, kas pats nav parādnieks (37/202;

XIII, 635).

1197. Mantas valdītājam, kas ir klāt pie pārdo�anas, atļauts prasīt, lai vienus vai otrus priek�metus pārdod agrāk nekā citus. 1864. g. 41477, 1052. p.

1198. Atklājot izsoli, tiesu izpildītājs izsauc katra priek�meta cenu, kāda noteikta novērtējumā, un jautā; ,,kassola vairāk?� Pircēju solitās cenas tiesu izpildītājs paziņo mutiski, kamēr turpinās pārsolī�ana. Turp., 1053. p.

1199. Pārsolī�anai nobeidzoties tiesu izpildītājs trīs reizes izsauc vārdus: �neviens vairāk?� un ja pēc tre�ās reizes neseko pārsolijums, tad piesit ar veseri, pēc kam pārsolijumu vairs nepieņem (a).

Kad tiesu izpildītājam ir iemesls domāt, ka pircēji atturas no pārsolī�anas pēc savstarpējas norunas, tiesu izpildītājs uz klāteso�ā piedzinēja vai parādnieka lūgumu var atteikties izsolāmo priek�metu piesist vairāksolītājam. Par to viņ� ieraksta savā �urnālā un vai nu nepārdoto priek�metu liek izsolē no jauna tāja pa�ā dienā, vai noliek izsolei citu dienu (b).

(a) 1864. g. 41477, 1054. p. � (b) 1937. g. 202, III, 1199. p.

�is pants dod iespēju novērst tie�o iedzīvo�anos uz parādnieka rēķinu, pēc norunas solot par pārdodamo mantu nesamērīgi zemu cenu (TMV 38/1 pielik. C, 9, f).

1200. Pārdodamie priek�meti paliek tam, kas solijis augstāko cenu. 1864. g. 41477, 1055. p.

1201. Tiesu izpildītāja �urnālā jāatzimē:

1) pārdo�anas diena;

2) pārdodamā priek�meta numurs pēc aprakstijuma;

3) izsolē solītā augstākā cena;

4) pircēja vārds un uzvārds, ko uzraksta viņ� pats, bet ja viņ� neprot rakstīt � kāda cita persona, kurai viņ� to uztic, un

5) vai pie pārdo�anas bijis klāt parādnieks vai viņa vietnieks. Turp., 1056. p.; 1931. g. 137, II, 1.; 1935. g. 87, III.

Tas apstāklis, ka izsoles �urnālā izsoles beigas nav atzīmētas, nav uzskatams par likuma pārkāpumu. Likums arī neprasa, lai par izmaksatam dro�ības naudām tiktu atzīmēts izsoles �urnālā (34/2017; XI, 22).

6. Izsoles sekas.

1202. Pircējs pa�ā izsolē iemaksā ne mazāk par piekto daļu no savas pēdēji solītās cenas. Pārējais viņam jāsamaksā skaidrā naudā ne vēlāk kā pulksten divpadsmitos nāko�ā dienā. 1864. g. 41477, 1057. p.

1202. p. piemērojams neatkarīgi no tam, vai mantu nopircis izsolē kāds vienkār�s kreditors, vai piedzinējs, vai pat ķīlu ņēmējs - piedzinējs. Tikai tad. kad uzstājies viens pats piedzinējs vai arī vairāki, bet izsolē ienāku�ā sunia būtu pietieko�a �ā kreditora vai visu kreditoru apmierinā�anai, no-solītājam - pircējam ir tiesība savu pretenziju ieskaitīt pirkuma sumā un prasīt mantas atdo�anu vioam. Pretējā gadījumā jārīkojas pēc 1353., 1354. un 1357. p. (34/1154; XI, 22).

1203. Mantas atdodamas pircējiem ne citādi, kā pēc tam, kad izsolē solītā suma saņemta no viņiem pilnā apmērā. 1864. g. 41477, 1058. p.

1204. Ja suma, kas ieņemta pārdodot daļu no mantas, ir pietieko�a pilnīgai piedziņas un izpildu izdevumu seg�anai, tad pārējie priek�meti nav jāpārdod un ir pēc nosolītās cenas samaksas atdodami atpakaļ viņu valdītājam. 1933. g. 152, D, i, 1204. p.

1205. No pārdo�anā ieņemtās sumas vispirms sedzam� mantas apķīlā�anas, glabā�anas un pārdo�anas izdevumi, bet atlikums pēc tam izlietojams pieteikto piedzinu apmierinā�anai. 1864. g. 41477, 1060. p.

1206. Izsolē pārdotie priek�meti katrā ziņā paliek pircējam. Turp., 1061. p.

Priek�meti paliek pircējam arī tad, ja tie izrādītos par zagtiem (prof. Bukovska CP mac. grām. 618. Ipp.).

7. Nenotiku�as un spēkā neeso�as izsoles.

1207. Izsole uzskatama par nenotiku�u:

1) ja nav ieradu�ās personas, kas vēlas solit, vai ir ieradusies tikai viena persona;

2) ja neviens no tiem, kas ieradu�ies, nepārsola novērtējuma sumu, un

3) ja pēc izsoles beigām pircējs, kas iemaksājis rokas naudu, nesamaksā laikā pārējo sumu. 1864. g. 41477, 1062. p.

Izsole uzskatama par nenotiku�u arī tad. kad pircējs neiemaksā rokas naudu. �ajā gadijuma pec analoģijas piemērojams 1322. p. (prof. Bukovska CP māc. grām. 618. Jpj>.).

1208. Kad izsole nenotiek, katram piedzinējam ir tiesība septiņu dienu laikā no nenotiku�ās izsoles dienas paziņot tiesu izpildītājam savu vēlē�anos paturēt aprakstīto mantu par novērtējuma cenu. Ja aug�ā minētā termiņā tāds paziņojums neienāk, tiesu izpildītājs noteic jaunu izsoli. 1930. g. 100, I, 1063. p.

¹ Ja piedzinējs piedalījies izsolē, viņ� var mantu paturēt tikai par solīto sumu (prof. Bukovska CP mac. gram. 618. Ipp.).

2 Parādnieks var �ajā pantā paredzēto piedzinēja tiesību paralizēt, apmierinot uz mantu vērsto piedziņu līdz jaunai izsolei resp. līdz mantas apstiprinā�anai piedzinējam (32/2558; IX, 39).

1209. Tiesiba paturēt mantu sev pieder vispirms tam kreditoram, uz kura Iūgunui noticis apķilājums, bet pēc viņa tam, kura piedziņa lielāka. I864. g. 41477, 1064. p.

1210. Manta, kas nav pārdota otrā izsolē un kuru nav paturēju�i kreditori sev, septiņu dienu laikā pēc minētās izsoles dienas atsvabinama no apķīlājuma, bet kreditoriem ir tiesiba vērst piedzinu uz citu parādniekam piedero�u mantu. Turp., 1065. p.;

1930. g. 100, 111, 1065. p.

1211. Iepriek�ējā (1210.) pantā norāditā gadijumā mantas apķīlā�anas, glabā�anas un pārdo�anas izdevumi krīt uz piedzinēju, kas uzlicis apķīlājumu, vai uz kreditoriem, kas prasiju�i mantas pārdo�anu, ja viņi atteicas mantu pieņemt. 1864. g. 41477, 1066. p.

1212. 1207. panta 3. punktā paredzētā gadijumā rokas nauda pievienojama kopsumai. kas ieņemta par mantu. 1931. g. 137,

I, 1067. p.

1213. Jaunu izsoli var nolikt uz vispārēja pamata:

1) kad visa ieķīlātā manta, pirms ieķīlājuma rakstā noteiktā termiņa, nolikta pārdo�anai uz ieķīlātāja kreditoru prasijumu, un izsolē� solītā augstākā cena ir zemāka par to suniu, kas jāmaksā ķīlas ņēmējam, un

2) kad ķīlas ņēmējs nevēlas mantu paturēt sev. 1864. g. 41477,

1068. p.

Tre�o izsoli likums nepielai� (prof. Bukovsk-a CP māc. grām. 619. lpp.).

1214. Izsole uzskatama par spēkā neeso�u, ja mantu pirkusi persona; kurai, uz 1196. panta pamata, nav tiesības piedalīties izsolē. Tādā gadijumā pircēja iemaksātā nauda izlietojama uz pārdoto mantu pieteikto parādu seg�anai, bet pa�u mantu, uz kreditoru jaunu prasijumu, var no jauna pārdot izsolē. Turp., 1069. p.

Kustamas mantas izsole zināmos apstākļos var tikt atcelta ari ārpus 1 1214. p. paredzētā gadijuma, un proti tad, kad tā notikusi, neievērojot likuma noteikumus par izsoles izsludinā�anu vispārējai zina�anai, bez kuru ievēro�anas vispār par atklātu izsoli nevar runāt. Bet izsoles atcel�ana var iestāties tikai tad, ja tiesu izpildītāja pielaistie likuma pārkāpumi patiesībā ir atsauku�ies uz ieinteresētās personas interesēm, ņemot viņai iespēju tās aizsargāt (29/488; VI, 113).

Kustamas mantas izsoli var atcelt, ja saskaņā ar izsludinājumu izsolei 2 bija jābīīt vienā vietā, bet manta faktiski pārdota cita vietā, jo �āda gadijumā par publiski noturēto izsoli nevar runāt (34/1186; XI, 228).

1215. Jaunā izsole noliekama bez otrreizēja novērtējuma un noturama pēc tiem pa�iem noteikumiem, kādi pastāv pirmai izsolei, tikai ar to starpību, ka otrā izsolē, mantu var pārdot arī zem novērtējuma sumas un ka pircējam, kuram izsolē lieta piekritusi, tūliņ jāsamaksā visa nosolītā cena. 1933. g. 152, D, i, 1215. p.

VI. Piedziņas vēr�ana uz vērtspapīriem, akcijām un obligācijām.

1216. Valsts vērtspapīri, kā arī privatbiedrību akcijas un obligācijās, nododami piedzinējam par tādu centi, par kādu viņ� ar parādnieku vienojas; bet ja vieno�anās nav notikusi, tad par tādu cenu, par kādu �ie papīri tie�ām pārdoti pēc pēdējām Rīgas bir�ā izsludinātām un tiesas atra�anās vietā jau saņemtām zinām.

1931. g. 137, i, 1072. p.

1217. Ja ierodas persona, kas sola par minētiem papīriem augstāku cenu un tajā pa�ā laikā iesniedz samaksai par tiem naudu, bet piedzinējs nav ar mieru tos paturēt sev par �o pēdējo cenu, tad papīri atdodami atnāku�am pircējam, bet piedzinējs apmierināms no iemaksātās naudas. 1864. g. 41477, 1073. p.