Rolfs Vinters

Amerikas biedi

Greznās Va�ingtonas viesnīcas �Hilton� milzīgajā deju zālē Konektikutas avēnijā 2500 cilvēku piecēlās no savām vietām; godbijīgi klusēdami, viņi vērsa sa�vus skatienus uz durvīm, pa kurām zālē ienāca prezi�dents.

Smaidīdams un pa paradumam mazliet noliecis galva pa kreisi, Ri�ards Milhauzs Niksons sasveicinājās ar klāteso�ajiem un apsēdās; sākās tipiski amerikāniska ceremonija: gadskārtējās brokastis pie prezidenta sa�karā ar Lūg�anas dienu.

Prezidents bija atnācis ar savu dzīvesbiedri; zālē atradās aizsardzības ministrs, citi kabineta locekļi, daudzi senāta un pārstāvju palātas locekļi, augsti mi�nistriju ierēdņi, kā arī Va�ingtonas augstāko aprindu pārstāvji; vispār tas bija liels notikums.

Tika teiktas dievbijīgas runas, bet at�ķirībā no Eiro�pas, kur par dievu un ticību mēdz runāt svētulīgi retoriskos izteicienos, �īs runas bija dzīvas un mun�dras, �eit nesalika rokas lūg�anai. Aizsardzības mi�nistrs, prezbiterie�u garīdznieka dēls, savā īsajā runā izteica vairākas labas idejas, pēc tam nāca prezidenta kārta.

Niksons pastāstīja divarpus tūksto�iem klāteso�o, ka viņ� pa�laik Baltajā namā gatavo vēstījumu par valsts stāvokli, kuru prezidents nolasa, katra gadu janvārī, un ka viņam, studējot vēstījumus, ko nolasīju�i viņa priek�gājēji �ajā visaugstākajā amatā Savienotajās Valstīs, ienākusi prātā �āda doma. Bez izņēmuma visi ASV prezidenti lūdza, lai viņus vadītu dievs, bet ame�rikāņu tauta vienmēr ir uzskatījusi sevi par tautu, kuru vada dievs. Tāpēc, teica prezidents, �mūsu valsts var dot pasaulei vairāk nekā citas tautas. Mēs varam nodro�ināt pasaules garīgo vadī�anu un tās ideālu rea�lizē�anu.�

Tajā dienā, kad notika brokastis pie prezidenta, valstī vairākas universitātes bija uz laiku slēgtas stu�dentu nemieru dēļ. Da�ās skolās skolotāji konstatēja, ka arī iepriek�ējā naktī atkal ārdīju�ies vandaji: izsisti logi, salauztas mēbeles, notrieptas sienas, vairākās vie�tās pielaista uguns.

No lielām amerikāņu karaspēka mācību nometnēm tajā dienā atkal bija izbēgu�i karavīri; kopumā jau bija dezertēju�as vairākas divīzijas.

Kad prezidents Niksons, beidzis runu, apsēdās savā vietā viesnīcas �Hilton� deju zālē, ASV policijas iecirkņos de�uranti pa�laik beidza rakstīt ziņojumus par pagāju�ajā naktī notiku�ajām ielau�anās zādzībām un uzbrukumiem aplaupī�anas nolūkā un konstatēja, ka �nekas jauns� nav noticis, lai gan kriminālnozie�gumu skaits dro�i vien atkal būs sasniedzis rekordu.

Miljoniem amerikāņu tajā dienā cieta badu, miljo�niem sala, bet saujiņa amerikāņu tajās nedaudzajās sekundēs, kuras Ri�ardam Niksonam bija vajadzīgas, lai no tribīnes aizietu uz savu vietu, kļuva bagātāki par da�iem tūksto�iem dolāru, pat nepakustinādami �ajā nolūkā pirkstu.

Kad prezidents sēdās savā vietā, visā valstī krimi�nālpolicijas ierēdņi un oficiālie tiesu medicīnas eks�perti noliecās pār pagāju�ajā naktī nogalināto cilvēku līķiem; pie tam upuru bija tik daudz, cik Anglijā ne�mēdz būt pusgada laikā. Austrumu piekrastes un Dienvidkalifornijas lielajās pilsētās cilvēki elpoja rūpniecī�bas uzņēmumu un automobiļu saindēto gaisu, kas jau sen bojā viņu elpo�anas ceļus un plau�as.

Kad prezidents no jauna piecēlās, lai ar vieglu palocī�anos pateiktos 2500 cilvēkiem par draudzīgajiem aplausiem, ar kādiem tika uzņemta viņa izjustā runa, Amerikas Savienotajās Valstīs, pēc Izglītības pārvaldes datiem, bija 24 miljoni pieaugu�o, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, kā arī 8�12 miljoni bērnu, kuri laikam gan nekad netiks iemācīti lasīt un rakstīt. �ikāgā �ajā brīdī ārsti atteicās izdarīt kādai sievietei operāciju, no ku�ras bija atkarīga viņas dzīvība, tāpēc vien, ka viņa nebija spējīga samaksāt rēķinu par agrāk izdarīto asinspārlie�anu. Savienotajās Valstīs tolaik bija vairāk dzī�vojamo namu bez ūdens, elektrības un atejām nekā visā Ziemeļeiropā. Tur bija �ausmīgāki grausti un vēl briesmīgāka nabadzība nekā jebkurā citā valstī, varbūt vienīgi ja neskaita kolonijas. Un tur bija naids.

Baltie neieredzēja melnos, melnie � baltos. Dien�vidnieki neieredzēja jenkijus no Ziemejiem, studenti � profesorus, pilsētnieki � dumpīgos studentus. Valsts bija slima, un visur bija redzami slimības simptomi. Kā izteicās Ņujorkas mērs, valsts bija tik smagi slima, ka bija apdraudēta tās pastāvē�ana.

Un tomēr, kad prezidents Niksons kriminālpolicijas ierēdņu pavadībā atstāja viesnīcas �Hilton� deju zāli un gāja uz savu ērto un lo�u necaurlaidīgo automobili garām cilvēkiem, kas stāvēja �palerās un aplaudēja, viņ� ticēja, ka Amerikas Savienotās Valstis spēj no�dro�ināt garīgo pasaules vadī�anu un tās ideālu reali�zē�anu.

Viņ� vienmēr tam bija ticējis. 1968. gadā, kad Nik�sons balotējās prezidenta amatam, viņ� visās savās runās apsolīja, ka beidzot pienāks tas lolotais brīdis un Savienotās Valstis uzņemsies pasaules vadī�anas misiju, pēc kuras ilgojas visas pasaules cilvēki. Viņ� pastāvīgi apgalvoja saviem klausītājiem, ka pasaule uzskata Savienotās Valstis par zemi, kur patie�ām var dzīvot laimīgi. Viņ� apelēja pie nacionālā lepnuma, da�kārt sludināja atklātu �ovinismu un, protams, ame�rikāņu �sevi�ķo misiju� uz zemeslodes.

Ri�ards Niksons nebija oriģināls: arī pirms viņa tā vai citādi par to runāja visi ASV prezidenti. Jebkur� amerikāņu prezidents sevi uzskatīja par misionāru, kas aicināts vadīt pasauli, lai to pilnveidotu. Prezidents Teodors Rūzvelts runāja par pasaules amerikanizāciju kā par pienākumu, kuru viņ� uzskatīja ne tikai par nenovēr�amu, bet arī par patīkamu un nepiecie�amu. Prezidents Harijs Trumens nosprieda, ka haosā, kas valdīja pasaulē pēc otrā pasaules kara, Savienotajām Valstīm ir vado�ā loma, un, ne mirkli nedomādams, paziņoja, ka �o lomu tām uzticējis pats visvarenais dievs. Arī Roberts Kenedijs, uzsākot ceļu, pa kuru ejot viņam vajadzēja nokļūt prezidenta krēslā, bet kur� traģiski beidzās Losand�elosas viesnīcas �Ambassador� virtuvē, solīja amerikāņu tautai, ka viņ� kopā ar to garīgi vadīs visu planētu.

� Mēs esam pārliecināti, � ne bez ironijas teica pazīstamais amerikāņu teologs Reinholds Niburs, � ka, izņemot satricinājumu periodus, mēs esam ja ne cil�vēces valdnieki, tad vismaz tās aizbildņi ceļā uz pil�nību.

Ta�u Savienotās Valstis arī satricinājumu periodos sevi uzskatīju�as par visas cilvēces aizbildņiem. Pēc visiem objektīviem datiem, tajā rītā, kad Ri�ards Nik�sons rīkoja brokastis sakarā ar Lūg�anas dienu, Savie�notās Valstis ta�u pārdzīvoja satricinājumus un dziļu krīzi, un vēl dziļāka krīze tām draudēja. Savienoto Valstu reputācija pasaulē bija aptraipīta: morāle �ajā zemē bija pagrimusi; daudzas valstis, kuras agrāk brīv�prātīgi pakļāvās amerikāņu aizbildnībai un uzskatīja Ameriku par pasaku zemi, sāka �aubīties, vai tā spēj vadīt vai ieviest kārtību.

Pasaule ir nesapra�anā. No vienas puses, tā jūsmo par amerikāņu tautas apbrīnojamām spējām radīt un uzkrāt bagātības, bet, no otras puses, tā ir ārkārtīgi pārsteigta par to, ka amerikāņi savās mājās nespēj darīt galu kaut vai drausmīgajai nabadzībai un likvidēt pastāvīgā pilsoņu kara cēloņus, kas sakņojas pretrunās starp Amerikā dzīvojo�ām rasēm.

Nabadzības pastāvē�ana saistīta ar vienu no galve�najām amerikāņu filozofijas tēzēm, kura skan: �Dariet katrs savu darbu,� � un kura saucas arī par �brī�vību�.

Amerikāņu nācija vienmēr ir uzskatījusi sevi gal�venokārt par lieti�ķu cilvēku sabiedrību. Nacionālisms, da�kārt aplams un tī�i uzpūsts, tai bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai sev iestāstītu, cik ļoti tikumiski un pareizi dzīvo brīvā, lieti�ķā nācija. �ajā sabiedrībā vienmēr ir valdījis princips: ņem visu, ko var paņemt, bet, ja iespējams, tad paņem vēl nedaudz. Tas ir bargā pirmo ieceļotāju laikmeta likums (tie�i viņiem Amerika ir pateicību parādā par savu �īsdienas varenību), un tas palika nemainīgs un nepieļāva kaut cik dziļāku tautas lomas sociālo tulkojumu. Bie�āk, nekā to prasīja valsts intereses, brīvība pārvērtās par cietsirdību. Brīvība no�zīmēja iespēju gūt panākumus ar prātu un muskuļiem, bet, ja vajadzēja, tad ari ar varu. Jebkuram trauku mazgātājam vai cīsiņu pārdevējam, apavu tīrītājam vai sētniekam brīvība solīja izredzes kļūt par multi�miljonāru.

Jo straujāk valsts attīstījās uz �me�onīgo Rietumu� principu pamata, jo ātrāk tā apsteidza citas valstis ra��o�anas līmeņa un bagātību uzkrājumu ziņā, toties no�ķirtāks kļuva Olimps, uz kura dzīvoja daudzi ameri�kāņu pilsoņi, kas bija pārliecināti, ka viņu sistēma ir ne vien brīva, bet arī kalpo par paraugu pārejai pasaulei, kurai galu galā vajadzēs piemēroties ameri�kāņu dzīvesveidam, lai atrisinātu visas mūsu planētas problēmas.

Amerikāņu brīvības apstākļos vienmēr ir biju�i cil�vēki, kuriem maz kas atkrita cīņā par eksistenci. Ag�rāk neveiksminieki klusēja, jo uzskatīja kā pa�u par sevi saprotamu to, ka brīvība vispār ietver sevī arī brīvību ciest neveiksmi. Tagad tā vairs nav. Ne�mieri, kas tagad notiek amerikāņu geto, studentu un profesoru dumpji, tautā briesto�ā neapmierinātība � tie visi ir mēģinājumi darīt galu neiedomājamam brī�vības jēdziena izkropļojumam Amerikā. Pret sabied�rību, kur plaukst mantrausība, vēr�as moralizējo�ā jaunatne, kuras vidū divas tre�daļas studentu, par pār�steigumu saviem tēviem, atsakās piedalīties neapvaldā�majā bagātības rau�anā. Viņiem un dumpīgajiem nē�ģeriem, kas dzīvo geto, 632 910 reklāmas sludinājumi, ar kuriem katru amerikāni gadā bombardē radio, tele�vīzija un prese, simbolizē nevis brīvību un labklājību, bet gan morāli, kas orientē tikai uz dolāru un turklāt atļauj pat kāpt pāri līķiem.

Savienotajās Valstīs rūpniecība un valsts noslēgu�as saskaņas pilnu savienību. Kad prezidenta Dvaita D. Eizenhauera laikā kāds no viņa tuvākajiem darbinie�kiem ieminējās, ka tas, kas ir labs firmai �General Motors�, ir labs arī Savienotajām Valstīm, Eiropā iz�teica izbrīnu par tik atklātu kapitālisma nekaunību. Bet Eizenhauera valsts aparāta darbinieks skaļi pateica tikai to, kas Savienotajās Valstīs jau sen tiek uzska�tīts par visiem zināmu patiesību.

Rūpniecība un valdība kopīgiem spēkiem, pastāvīgi rūpīgi koordinētā sadarbībā uzcēla gigantisku impē�riju, ar kuras palīdzību Savienotās Valstis mēģina pa�kļaut savai kundzībai visu pasauli. �Privātās iniciatī�vas gars,� raksta amerikāņu vēsturnieks Makss Lerners, �ietekmē Savienoto Valstu ārpolitiku, kā arī valsts politisko aparātu, tiesas orgānu darbību, konsti�tūcijas iztulko�anu, presi, baznīcu un pat arodbiedrī�bas.�

Aiz savas zemes robe�ām amerikāņi centās sagrābt visu, ko vien varēja; viņi nekad nav sevi�ķi kautrē�ju�ies, jo, tāpat kā viņu prezidenti, ticēja, ka taisnība ir viņu pusē un ka viņu aktivitāte veicina cilvēces pilnveido�anos.

Amerikas pārziņā citās zemēs ir lielāka daļa naftas atradņu, vara raktuvju, boksīta, hroma, niķeļa, vol�frama un mangāna iegulu nekā visai pārējai pasaulei. Tā izveidojusi tur, arī Vācijas Federatīvajā Republikā, vairāk ekonomisko koloniju nekā jebkura cita tauta cilvēces vēsturē. Amerikāņi guva panākumus, rīkojo�ties pēc prezidenta Teodora Rūzvelta devīzes � �Sa�kiet saldas runas, bet vienmēr nēsājiet līdzi lielo rungu � un tad jūs gūsit panākumus�.

Arī lielā runga tika izgatavota, valdībai sadarbojoties ar rūpniecību, un tā pastāvīgi tika pilnveidota. Vudro Vilsons, kas valdīja Amerikā no 1913. līdz 1921. ga�dam un nezin kāpēc iegājis vēsturē kā �miera nesējs�, sūtīja �amerikāņu intere�u aizstāvē�anai� uz Meksiku, Dominikas Republiku, Gvatemalu, Panamu, Nikaragvu, Kubu, Haiti un Hondurasu kareivjus, kas bija apbru�ņoti ar amerikāņu uzņēmumos izgatavotām �autenēm un lielgabaliem.

Tagad valdība divas tre�daļas no sava milzīgā kara bud�eta pārsūknē ar to cie�i saistītajā rūpniecībā, kura apmaiņai pret to radījusi varenu militāro potenciālu, kas savukārt garantē amerikāņu tirdzniecības tālāku, netraucētu attīstību un tās peļņu.

Amerika vienmēr ir centusies ar saldu runu un lie�lās rungas palīdzību pievērst pasauli �īstajai ticībai�, bet kop� tā laika, kad visā pasaulē sāka izplatīties komunisms, Amerika pastiprināja savu misionāres dar�bību apmēram tā, kā pastiprinās garīdznieka reliģiskā degsme, kad viņam kaimiņos kāds gatavojas dibināt ateistu pulciņu.

Maskējoties ar �aizsardzību pret komunismu�, Ame�rika izdarīja daudzās zemēs ļoti izdevīgus kapitāliegul�dījumus. Da�ās no tām amerikāņi ar mākslotu drau�dzību pa parādes durvīm piegādāja no�ēlojamas ubagu dāvanas, bet pa virtuves durvīm iespraucās, lai �brī�vās tirdzniecības un miera vārdā� gāztu tiem nevēla�mas valdības un da�kārt veicinātu politiskas slepkavī�bas. Latīņamerika kļuva amerikāņiem nevis vienkār�i par intere�u sfēru, bet �brīvās tirdzniecības un miera vārdā� arī it kā par pa�u mājas pagrabu, lai gan viņi neanektēja �ā kontinenta zemes, kā savā laikā bija rīkoju�ies ar Kaliforniju, Teksasu, Ņūmeksiku un Ari�zonu. Tagad ASV tikai tirgojās, da�reiz ieveda savu karaspēku, ja tirdzniecībai, likās, kaut kas draudēja, un apgalvoja, ka tirdzniecība tās partneriem esot tik�pat izdevīga kā pa�ām ASV.

Tomēr partneri sāka manīt, ka Amerika nevis tir�gojas vien, bet arī diktē savus tirdzniecības likumus. Kolumbija, kas 1950. gadā par vienu amerikāņu d�ipu maksāja 17 maisus kafijas, 1967. gadā par tādu pa�u automobili jau bija spiesta maksāt 57 maisus kafijas. Brazīlijai amerikāņi glu�i vienkār�i aizliedza būvēt �ķīsto�ās kafijas fabriku. Gvatemalas, Kostarikas, Hondurasas un Panamas tautas pamazām konstatēja, ka viņu valstīs valda nevis nacionālās valdības, bet gan amerikāņu sabiedrība �United Fruit�.

�Lielās labdares� � Amerikas kapitālieguldījumi �tre�ās pasaules� valstīs dod divas reizes lielāku peļņu nekā amerikāņu investīcijas industriālajās valstīs.

Amerika kļuva bagātāka, pareizāk sakot, bagātāki kļuva tie amerikāņi, kas. bagātības rau�anā bija veik�lāki un kas rīkojās bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tajā pa�ā laikā, kad Eiropas politiķi lauzīja galvas par to, vai vajadzētu atļaut ievest no Itālijas tomātus vai�rākās Eiropas ekonomiskās asociācijas valstīs bez mui�tas, ar atvieglotiem noteikumiem vai vispār neatjaut ievest, Savienotās Valstis izvērsa tādu ekonomisko aktivitāti, ka �ķita, vairs nav tālu tas laiks, kad pie�pildīsies Teodora Rūzvelta pareģojums par Eiropas pilnīgu amerikanizāciju.

Eiropa arvien vairāk kjūst par ASV provinci, tur�klāt ne tikai sakarā ar amerikāņu dinamisko politiku Vecajā pasaulē, bet arī sakarā ar prātu aizplū�anu no Eiropas uz Savienotajām Valstīm.

Pirms simt gadiem ikviens amerikāņu skolēns zināja, ka Amerika no dieva �ēlastības ir valsts, kuras misija ir pievērst pasauli �īstajai� ticībai. Ta�u mūsdienu jau�natne at�ķiras no tās jaunatnes, kas dzīvoja pagāju�ā gadsimtā. Katrs tre�ais amerikāņu students ir piedalī�jies protesta demonstrācijās pret ASV intervenci Vjet�namā,' lai gan agrāk ASV valdības darīja gandrīz to pa�u daudzās citās zemēs.

Miljoniem vidusmēra amerikāņu pārņēmu�as �aubas. Viņi redz, ka amerikāņu sabiedrība krak�ķ un brak�ķ visos pak�ķos, ka iedzīvo�anās kāre un brīvība radī�ju�as tādu atmosfēru, kurā grūti dzīvot; viņi ir pār�liecināti, ka ar Ameriku kaut kas nav kārtībā.

Daudziem cilvēkiem Latīņamerikā, Āzijā un Eiropā cerības uz Ameriku kā pasaules glābēju nomainīju�as bailes no drūmās perspektīvas, ka rungas un brīvības likums, kas simbolizē d�ungļu likumus, var kļūt par visas pasaules likumu.

Amerika �odien ir slima, un visdrausmīgākais ir tas, ka �ī slimība ir lipīga.

�ausmīga svelme, bet mitrais gaiss to padara galīgi nepanesamu. Nav ne mazākās atsvaidzino�a vēja pūs�mas, ne mazākās ēnas. Saule, kas stāv zenītā, ne�ēlīgi svilina, lai gan pilsētu pastāvīgi klāj dūmaka. Katrs solis jāsper ar grūtībām. Savienoto Valstu galvaspil�sēta tvīkst �ajā svelmē, bet ir spiesta to paciest.

Vasarā Va�ingtonā ir īsta elle. Kam ir nauda, tam ir gaisa kondicionē�anas iekārtas kantorī, dzīvoklī un automobilī. Un tomēr pavisam patverties no nogurdi�no�ā karstuma nav iespējams, tāpat kā nav iespējama novērst daudz lielākas briesmas nekā karstums: sāko�ties vasarai, galvaspilsētas ielās kļūst nemierīgi.

Agrāk ķir�u ziedē�anas laikā uz Va�ingtonu devās pirmās tūristu grupas un fotografējās uz Baltā nama vai Kapitolija fona. Lepni plīvoja zvaig�ņotais karogs. Va�ingtona bija skaista, skaista bija Potomaka, patī�kami bija apzināties, ka tu atrodies �ādā vēsturiskā vietā.

Bet tūristu jau sen vairs nav tik daudz kā agrāk. Toties tur arvien vairāk pieaug noziedznieku skaits. Varenās valsts galvaspilsētai veļas pāri kriminālno�ziegumu vilnis. Katru nakti pilsētu pārņem �ausmas, bet tā ir spiesta to paciest, jo nav iespējams apkarot noziedzību.

Protams, tūristu plūsma nav pilnīgi apsīkusi. Lielajās automobiļu stāvvietās pie pilsētas ievērojamākām vie�tām redzami autobusi no Karolīnas un Mi�iganas, Masa�ūsetsas un Ņujorkas. Par spīti svelmei un smacī�gumam, garas tūristu rindas stāv pie Baltā nama, gai�dot ekskursiju pa prezidenta rezidenci. Viņi apstaigās Baltā nama istabas, jūsmos par to greznību, pēc tam sapirks suvenīrus, visādus bezjēdzīgus akmens, auduma, papīra un koka nieciņus, kuru uzdevums ir ieaudzināt patriotismu, un atkal steigsies uz saviem autobusiem, lai pirms tumsas pagūtu izkļūt no Va�ingtonas. Viņi glu�i vienkār�i baidās no tās.

Vakarā Va�ingtona kļūst tuk�a. Desmitiem tūksto�u strādnieku no �ejienes aizbrauc uz piepilsētām, uz Merilendas un Vird�īnijas �tatu. Protams, katru dienu kulties ar automobili pa ielām un ceļiem, kas pieblī�vēti transporta līdzekļiem, ir tīrās mokas, bet vēl lie�lākas mokas ir dzīvot galvaspilsētā. Ātrāk izkļūt no Va�ingtonas, jo vakarā pilsēta ir baismīga! Tā ir slima!

Kad beidzas automobiļu plūsma, Va�ingtonas ielas kļūst tuk�as: lai gan �ī valsts pretendē uz �kārtības� nodibinā�anu visā pasaulē, vakaros arī tās galvaspilsē�tas ielas ir bīstamas, tikpat bīstamas kā �ūsku midzeņi.

Va�ingtonas viesnīcu īpa�nieku stāvoklis arvien vai�rāk pasliktinās: cilvēki vairās apmesties �ajā pilsētā. Kinoteātri ir tuk�i, jo to apkaimē uzturēties ir bīs�tami, tāpat kā ir bīstami visā pilsētā; neglābj ne trīs�kār�a atslēga, ne nikns sargsuns, ne elektroniskā signālaparatūra, kas uzstādīta bagātnieku mājās pilsētas labākajos kvartālos.

Virs valdības ēkām paceltos karogus vakaros nolai�. Iekārta, kuru tie simbolizē, atkāpjas. Velti pa pilsētu traucas policijas patruļu automobiļi, ar savu sirēnu rēkoņu graizīdami tveicīgās nakts klusumu, veltīgi po�licijas operatīvās grupas steidzas uz arvien jaunu ap�laupī�anu un slepkavību vietām. �ajā naktī tik un tā notiks apmēram 60 aplaupī�anas gadījumu, vairāk nekā 100 ielau�anās zādzību, bet gandrīz puse aplau�pīto un apzagto par to neziņos policijai, tāpēc ka nav nekādas jēgas to darīt, jo policija jau sen ir bez�spēcīga.

Var ar absolūtu precizitāti pareģot, ka �ajā naktī viens cilvēks tiks nogalināts, vismaz viena sieviete, lai kā viņa pretotos, tiks izvarota. Būs ievainotie, kuru nogādā�ana slimnīcā nevienu nesatrauks, jo slimnīcu personāls pie tā ir pieradis un ir pilnīgi pārliecināts, ka ievainotos atvedīs. Un �ajā naktī viens otrs poli�cists neap�aubāmi sāks domāt, vai viņam nevajadzētu mainīt profesiju.

Va�ingtonas policijas priek�nieks D�erijs Vilsons zina, ka viņam pakļauto policistu morālais stāvoklis ir slikts. Viņ� dara visu, kas viņa spēkos, � ir panācis algas paaugstinā�anu, rūpējies par to, lai virsstundas tiktu labi apmaksātas. Tomēr tas nav uzlabojis noska�ņojumu iecirkņos. Policisti ir pārliecināti, ka viņi ne�var uzvarēt karā, kurā viņus sūta katru nakti.

Pārsvars joprojām ir pretinieka pusē. Va�ingtonai vajadzētu vismaz 20 tūksto�us policistu, lai ar visu tiktu galā, ta�u to algo�anai trūkst naudas. Bet katru gadu kriminālnoziegumu nodarītie -zaudējumi visā valstī pārsniedz 5 miljardus dolāru un noziegumu skaits nemitīgi aug. Va�ingtonai vajadzīgi arī ener�ģiski tiesne�i, kas slodzītu noziedzniekus cietumos, ne�vis tūlīt pat izlaistu viņus brīvībā. Ta�u nebūs ne 20 tūksto�i policistu, ne enerģisku tiesne�u; policisti to zina, bet Va�ingtona kļūst līdzīga ellei.

Policisti Va�ingtonā jau sen jūtas nevis kā nozie�gumu apkarotāji, bet kā to reģistrētāji. Ta�u arī reģis�trācija vedas slikti, jo daudzi laupī�anas un uzbru�kumu upuri pat nezvana uz policiju.

No tiem noziegumiem, kuri kļūst zināmi policijai, tikai 12 procentiem seko aresti, tikai 6 procentiem apcietināto izvirza apsūdzību, un tikai 1 procents no tiem tiek ieslodzīts cietumā. Va�ingtonā atrodas brī�vībā tūksto�iem cilvēku, kas ir laupīju�i vai pat izda�rīju�i slepkavību, jo tiesas nespēj izskatīt lietas par noziegumiem, kuru skaits nemitīgi aug. Un, tā kā no�ziedznieki atrodas brīvībā un turklāt viņiem nav darba un tātad nav arī eksistences līdzekļu, viņi laupa atkal, vēl jo vairāk tāpēc, ka sakarā ar policijas nevarību risks nav sevi�ķi liels.

Kriminālnoziegumu skaits Va�ingtonā palielinās par 20 procentiem gadā. Līdz ar noziegumu skaita pieau�gumu arvien vairāk va�ingtonie�u pamet savu pilsētu, protams, tie va�ingtonie�i, kas to var atļauties.

Va�ingtonā jau ir izputējis desmitiem nelielo tirdz�niecības uzņēmumu īpa�nieku. Viņus tik bie�i aplau�pīja, ka apdro�inā�anas sabiedrības galu galā atteicās viņus turpmāk ņemt savā aizsardzībā. Izmisumā tirgo�tāji lūdza policijas palīdzību; daudzi no viņiem ta�u visu mū�u bija strādāju�i, lai tiktu pie sava uzņēmuma. Turklāt � velns lai parauj! � tā ta�u ir galvaspilsēta,�nevis �me�onīgie Rietumi�, vai tie�ām kaut kas tāds ir iespējams pa�ā Va�ingtonas centrā?

Jā, ar no�ēlu paziņoja policija, Va�ingtonā viss ir iespējams.

Va�ingtonā, piemēram, jūras kājnieku korpusa � ASV bruņoto spēku izlases karaspēka pavēlniecība aizliegusi personālam uzturēties D�ord�taunas rajonā, kur visu laiku ir nemierīgi. Kādā alus bārā netālu no nama, kur 60. gadu sākumā D�ons F. Kenedijs, kas tikko bija ievēlēts par ASV prezidentu, sastādīja savu valdību, tika no�auti divi jauni virsnieki. Jūras kāj�nieku kazarmās pastāvīgi atskan jautājums: kas tā īsti ir par valsti, kur karavīriem aizliedz brīvi pārvietoties pa savas valsts galvaspilsētu?

Kā baltos, tā arī melnos Va�ingtonas iedzīvotājus pārņem bailes, ja viņi naktī dzird kaut vismazāko troksni pie savas mājas durvīm. �Va�ingtona ir pil�sēta, kur valda terors,� viņi saka. �Tas ta�u ir kauns! Kādēļ gan mēs maksājam nodokļus? Kāpēc prezidents mierīgi noraugās uz to, kas notiek galvaspilsētā?�

Bet prezidents tikai atrunājas. Viņ� sola pārvērst galvaspilsētu par nācijas vitrīnu, kur valdīs likumi un kārtība. Viņam tiek sarakstītas skaistas runas, viņ� tās efektīgi nolasa, bet noziedzība aug. �Cik ilgi to visu var paciest?� ar rūgtumu jautā policisti.

Katru gadu Savienotajās Valstīs notiek uzbrukumi 33 600 policistiem, no kuriem apmēram 80 iet bojā. Arī Va�ingtona te dod savu artavu. Va�ingtonā viss ir iespējams, un tie iedzīvotāji, kas pametu�i �o sma�cīgo pilsētu, zināja, ko viņi dara.

Bet Vaiomingas avēnijas iedzīvotāji negribēja pado�ties, lai gan noziegumi arī viņiem negāja secen: vienā vietā kādu nogalināja, otrā � notika ap�audī�anās, vairākās mājās � ielau�anās zādzības. Policija, pro�tams, viņiem nevarēja palīdzēt, un dzīve kļuva nepa�nesama. Cilvēki aizslēdza savus dzīvokļus kā cietumu kameras, viņu nervi bija galā. Vai gan ilgi var izturēt, ja katrs mazākais troksnītis liek nodrebēt un domāt par laupītājiem? Un Vaiomingas avēnijas iedzīvotāji nolēma rīkoties. Viņi par saviem līdzekļiem uzstādīja pro�ektorus, burtiski, pārplūdinot savu ielu ar gaismu.

Iespējams, ka viņi da�us gadus agrāk ir izdarīju�i to, ko vēlāk būs spiesta darīt visa Va�ingtona un pat visa valsts; katrā ziņā pro�ektori palīdzēja: noziedz�nieki vairs neparādījās �ajā rajonā, un iedzīvotāji guva mieru, kaut arī trauksmainu, jo īsta miera �odien Va��ingtonā nav nevienam.

Va�ingtonā viss iespējams, jo pilsēta, kur pieņem lēmumus, kam ir ietekme pat visattālākajos zemeslodes nostūros, kļuvusi par �iek�ēji satrunēju�u pilsētu�. Tā to saviem vēlētājiem adresētajā vēstulē nosauca D�ons P. Hemer�mits � kongresa loceklis no Arkanzasas �tata. �Va�ingtona,� viņ� rakstīja, �ir �ausmīga pilsēta, kur, tumsai iestājoties, sāk valdīt anarhija un haoss.� Bet drīz vien viņ� pārliecinājās, ka tur cilvēkus māc bailes arī dienā, pat ēkās, kur tiek taisīta pasaules politika: Valsts departaments, saņēmis sūdzības no sa�viem darbiniekiem, kuri da�kārt kļuva par uzbrukuma upuriem savas iestādes koridoros, veica radikālākus dro�ības pasākumus un ieviesa visu apmeklētāju stin�gru pārbaudi.

Tam, kas spiests dzīvot vai strādāt Va�ingtonā, jā�rēķinās ar to, ka noziedzība pastāv, un kaut kā jā�pielāgojas. Taksometru �oferi, piemēram, nosūta ieņemto naudu uz mājām pa pastu, tikko summa sa�sniedz 10 dolārus. Ja nu gadās kļūt par uzbrukuma upuri, tad vismaz lai nauda neiet zudumā, sprie� �oferi. Ja vakarā taksometru izsauc uz nomaļiem pilsētas ra�joniem, �oferi atsakās braukt, jo pārāk bie�i viņu ko�lēģi no turienes atvesti ar pārsistu galvu. Va�ingtonā trūkst taksometru �oferu, jo �ī profesija kļuvusi bīs�tama.

Pielāgoties spiesti ne tikai taksometru �oferi vien. Veikalu īpa�nieki algo privātus policistus, namīpa��nieki iegādājas niknus suņus, dzīvokļu īrnieki pierīko arvien pilnīgākas un dro�ākas atslēgas. Cilvēki iet iepirkties pēc iespējas nevis ar skaidru naudu, bet ar �ekiem. Ta�u da�kārt nauda ir jāpārvadā, turklāt lie�las summas, bet tas ir ļoti bīstami. Ir zināms, piemē�ram, ka ne visai sen da�us kvartālus no Baltā nama laupītāji uzbruka pasta automobilim un nolaupīja 382 000 dolāru, bet da�as dienas vēlāk trīs vīrie�i iegāja Tirdzniecības ministrijas ēkā, izvilka no mēteļa apak�ās �autenes ar nogrieztiem stobriem un, piedrau�dēju�i ar tām klāteso�ajiem, paņēma no kases 100 000 dolāru.

ASV galvaspilsētā ir sevi�ķi bīstami rajoni, bet pil�nīgi dro�s nav neviens rajons. Rajonā, kas ir pirmā policijas iecirkņa pārziņā un kur atrodas Baltais nams un Kapitolijs, sievietes pārņem �ausmas, ja viņas dzird aiz sevis soļus. Sis rajons, kas visas pasaules acīs per�sonificē Savienotās Valstis, noziegumu skaita ziņā ieņem tre�o vietu Va�ingtonā.

Kāds amerikāņu �urnālists, kas dzīvoja tikai kilo�metra attālumā no Kapitolija, vienā gadā tika trīs rei�zes aplaupīts. Trīs reizes viņ� lūdza policijas palīdzību, un trīs reizes policija nespēja viņam palīdzēt. Tagad �is �urnālists ir pārcēlies uz citu dzīvokli un nopircis �aujamo ieroci, jo tur, kur nevar palīdzēt varas or�gāni, jātiek galā pa�am; un, ja jau ir jālīst asinīm, tad vismaz lai tās būtu sve�as asinis; ja nu reiz Va�ingtona ir kļuvusi par �me�onīgajiem Rietumiem�, tad vajag arī �aut.

Va�ingtonas iedzīvotājiem ir 100 tūksto�u �aujamo iero�u, nemaz jau neskaitot dun�us, nūjas, sitamās bumbas un riņķus. �aujamie iero�i ir arī bērniem, tur�klāt daudziem. Policijai nācies aizturēt trīspadsmitgadīgus pusaud�us, kas, uzbrūkot garāmgājējiem, rīkoju��ies ārkārtīgi lietpratīgi, turklāt neticami cietsirdīgi un aukstasinīgi, tā, kā viņus mācīja pa televizoru. Da�reiz viņi �āva uz saviem upuriem tāpēc, ka tiem bija līdzi mazāk naudas, nekā būtu gribēju�i jaunie laupītaji. Kam nav sava iero�a, tas var to nomāt, bet par to jamaksā daļa no laupījuma.

Kādā purvā stieg �ī pilsēta, �ī valsts, kuru tā per�sonificē?

Desmitiem tūksto�u bērnu Va�ingtonā kļuvu�i par narkotiķiem, daudzi no tiem vairs nav ārstējami. Kad viņiem vajadzīga kārtējā narkotisko vielu deva, viņi kļūst neprātīgi un �ajā brīdī ir gatavi uz visu.

ASV galvaspilsētas skolās pastāvīgi de�urē policisti un detektīvi, jo arī tur tiek pastrādāti noziegumi. Gan�drīz katru reizi, kad policijai izdodas notvert kādu mazgadīgu noziedznieku, izrādās, ka viņu līdz noziegu�mam tie�i vai netie�i novedusi narkotisko vielu lieto��ana. Fotogrāfam, kas kādā skolā fotografēja izlaiduma klases, skolēni divas reizes nolaupīja naudu. Vietējais laikraksts �im notikumam veltīja trīs rindiņas. Liela mui�a, kaut kāds nenozīmīgs incidents � vai ir vērts tam pievērst uzmanību? Toties laikraksti sīki raksta par lielo politiku, stāsta par diplomātu rautiem un kongresa komisiju sēdēm Kapitolijā. Un rodas iespaids, ka Va�ingtonā viss kārtībā, lai gan būtībā pilsētā ir ārkārtējs stāvoklis.

�Merberry Plazza� ir viens no greznajiem galvas�pilsētas namiem ar mēbelētiem dzīvokļiem. Art �eit valda ārkārtējs stāvoklis, un to pasludināju�i pa�i iemītnieki. Ja kāds grib ieiet �ajā namā, viņam jāuz�rāda caurlaide, kuru parakstījis tas, pie kā viņ� iet viesos. Pēc tam viņam jāreģistrējas pie durvju sarga, jāuzrāda personas apliecība un jāparakstās speciālā giāmatā. Un tikai tad, kad durvju sargs ir salīdzinājis viņa parakstu grāmatā ar parakstu personas aplie�cībā un pajautājis nama iemītniekam, vai viņ� tie�ām gaida �o viesi, pēdējam tiek atļauts ieiet namā. �Merberry Plazza� iemītnieki atzīst, ka tas ir skandāls, bet ko lai dara: Va�ingtona ir slima � jāgādā par savu dro�ību.

�Merberry Plazza� namā, kurā ir 670 dzīvokļu, tiek algoti �etri durvju sargi: diviem no tiem ir sargsuņi. Nama ārdurvis vienmēr ir aizslēgtas. �ajā namā, kas pārvērsts, burtiski, par cietoksni, iemītnieki, protams, jūtas dro�ībā. Un tomēr viņi vēlētos aizbraukt no Va�ingtonas, jo nevar ta�u pat bērnus izlaist ārā paro�taļāties.

.. . Naktīs neredz nevienu cilvēku pie Linkolna pie�minekļa, tuk�as ir Potomakas upes krastmalas un ielas ap Balto namu. Mikla tveice smagi nolai�as pār pil�sētu, kas alkst miera, bet nevar to iegūt. Nakts klu�sums ir maldino�s, īstenībā Savienoto Valstu galvas�pilsētā plosās kar�.

Arī �is kar�, protams, vienam otram dod iespēju nopelnīt. Plaukst aģentūras, kas iedzīvotāju rīcībā no�dod bruņotus nakts eskortus. Nopelna veikli biznes�meņi, kas specializēju�ies niknu vācu aitu suņu dresē��anā; �o suņu cenas pēdējos gados cēlu�ās par 250 procentiem. Iedzīvojas tie, kas ra�o dzelzs re�ģus, signalizācijas iekārtas, visādas jaunas ierīces aizsardzī�bai pret laupītājiem. Rau�-bagātību arī iero�u tirgotāji.

Rūpnieku nacionālā asociācija izdevusi dro�ības ro�kasgrāmatu, kas zināmā mērā atgādina pamācības, kuras kādreiz bija izstrādājis Klauzevics. �Miera laikā ienaidnieks gatavojas jauniem uzbrukumiem,� teikts rokasgrāmatā, bet ar vārdu �ienaidnieks� te domāti zagļi un bandīti.

Iebiedētie uzņēmēji ir iztērēju�i veselu bagātību, lai palielinātu savu uzņēmumu dro�ību. Steigā nodibinā�tās �dro�ības garantē�anas firmas� gūst milzīgu peļņu. Kāds �urnālists atteicās no savas profesijas un nodibi�nāja �ādu firmu; tagad viņ� pelna tik daudz, ka kād�reiz varēs nopirkt laikrakstu, kurā viņ� agrāk publi�cēja savas korespondences. Privātā detektīvu biroja �Pinkerton� peļņa palielinās proporcionāli noziedzības pieaugumam � par 20 procentiem gadā.

Ta�u �dro�ības pārdevēji� ir bezspēcīgi kaut ko iz�darīt Va�ingtonā, ja vien viņi nav krāpnieki. Tāpēc, kaut arī nesekmīgi, ar noziegumiem tomēr jācīnās poli�cijai.

Policisti nav gļēvuļi, viņi tikai ir vīlu�ies un no�guru�i. Minēsim, piemēram, policistus no ASV galvas�pilsētas 4. iecirkņa. Viņi pilda dienestu atkarībā no kriminālnoziegumu skaita rajonā, ta�u viņiem vienā naktī ienāk daudz vairāk lietu nekā Hamburgas un Minhenes policistiem. Viņiem ne vienu reizi vien ir gadījies aizturēt noziedzniekus, bet viņi vēl nebija pa�guvu�i aizpildīt visus bezgala daudzos formulārus, kad tiesu orgāni jau atlaida aizturētos pret dro�ības naudu. Va�ingtonā ir daudz biznesmeņu, kuri labprāt izsniedz aizdevumu dro�ības naudas iemaksai, un �ādu aizde�vumu var saņemt jebkur�; �iem biznesmeņiem ir pil�nīgi vienalga, kādā veidā noziedznieks iegūs naudu parāda samaksai.

Vairāk nekā tre�daļa noziedznieku, kurus aizturēja 4. policijas iecirkņa ierēdņi un kuri pēc tam tika at�brīvoti pret dro�ības naudu, tūlīt pat izdarīja jaunus noziegumus. Turklāt viņi vēl ņirgājās par policistiem, apvainoja viņus, jo tas ta�u nav aizliegts.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka policisti ir saniknoti. Pienācis laiks, saka 4. iecirkņa ierēdņi, lai valsts va�dību pārņemtu stiprs cilvēks, citādi viss saies grīstē. Prezidenta vēlē�anās 1968. gadā policisti atbalstīja ga�lēji labējo kandidātu Vollesu; nākamajās vēlē�anās tie atkal balsos par viņu. D�ord�am Vollesam jākļūst par prezidentu, saka policisti, viņ� katrā ziņā ieviesīs kār�tību, gan jūs redzēsit!

Tātad sirgsto�ā Va�ingtona gaida savu �lielo dziedi�nātāju�, stipro cilvēku, kur� atjaunotu �vecos labos laikus�, un pilsētas policija labprāt nodos viņa rīcībā savas nūjas. Viņu sveiks gan baltie, gan melnie, jo tie�i melnie terora un noziedzības apstākļos cie� vēl vairāk nekā baltie. �Stiprā cilvēka diena� pienāks � tāda ir Va�ingtonas policistu drūmā pārliecība, un, ja viņi tam neticētu, viņi nekavējoties pamestu savu die�nestu.

Automātiskā ma�īnu mazgātava Ņujorkas pilsētas Kvīnsas rajonā zeļ un plaukst. �odien ir svētdiena un klientiem ir laiks. Automobiļi ielā sastāju�ies garā rindā, un, kaut gan darbs sokas ātri, rinda nemazinās.

Ik pēc pusstundas garām lēni pabrauc policijas auto�mobilis. Policijas ierēdņi pavir�i paraugās uz rindu, pārlai� skatienu mazgā�anas ceham un kantorītim, kur saimnieks saņem maksu no klientiem.

Mazgātavas īpa�nieks zina, ka policisti atgriezīsies. Viņi atbrauks pēc kukuļa, kā vienmēr, mēne�a beigās, bet varbūt arī agrāk � lai bez maksas iepildītu ben�zīnu personiskajos automobiļos, izdarītu kaut kādu re�montu vai varbūt apmainītu eļļu.

Ko lai dara! Svētdienās mazgātavai jābūt slēgtai. Bet klienti atbrauc tie�i svētdien, un tad saimnieks ir spiests to atvērt; �ajā dienā darbs rit pilnā sparā, tāpēc jāgatavo kukulis policistiem.

Tā tas notiek visā apkaimē � jebkurā garā�ā, jeb�kurā remontdarbnīcā, jebkurā automobiļu mazgātavā. Automobiļu mazgātavas un benzīna uzpildī�anas sta�cijas īpa�nieks savu uzņēmumu bija nopircis nesen, un sākumā viņam nebija priek�stata par �eit iesakņoju��os kārtību. Bet kolēģi no kaimiņos eso�ajiem uzņēmu�miem un policisti viņu ātri �izglītoja�, un tagad viņ� dara to pa�u, ko pārējie, � maksā katru mēnesi, bet decembrī maksā trīs reizes, jo �ajā mēnesī ir ziem�svētki, kopumā maksā 2 tūksto�us dolāru gadā, toties viņ� var būt mierīgs.

Netālu no automobiļu mazgātavas atrodas bārs. Tais�nību sakot, tas nav īsts bārs, bet gan vāji apgaismota un ne visai tīra alus zāle; strādnieki, kas �eit nāk dzert alu, neatstāj daudz naudas. Apkaimē ir daudz �ādu bāru, tāpēc to īpa�nieku ienākumi nav lieli, labi ja pietiek iztikai, jo pastāvīgi aug nodokji, dzīvokļu īre un da�ādi citi izdevumi. Un te nu vēl policisti!

Alus zāles saimnieks jau ir pieradis pie tā, ka laiku pa laikam pie viņa atnāk policisti un pieprasa �plat�mali�, tas ir, 20 dolārus, �uzvalku� � 100 dolārus vai tikai �paciņu cigare�u� � 5 dolārus. Viņ� bez ieru�nām tiem maksā jau daudzus gadus: policistiem ne�drīkst neko iebilst, jo tie var izrēķināties ar jebkuru. Uz ziemsvētkiem viņ� tiem iedeva prāvif summu; viņ� bija devīgs pat tad, kad policisti atnāca civiltērpā, lai paņemtu alu veselai nedēļai, protams, bez maksas. Da��reiz viņi tam pateicās.

Bet tie �labie� laiki ir pagāju�i. Tagad alus zāles īpa�nieks spiests maksāt policistiem 4 tūksto�us dolāru gadā. Tā ir milzīga summa, bet policisti kļūst arvien nekaunīgāki.

Nesen bija ienāku�i �etri policisti. Saimnieks viņiem iedeva 15 dolārus, bet viņi lamādamies iesvieda tam naudu sejā: 15 dolārus uz �etriem nevar sadalīt. Saim�nieks pielika vēl 5 dolārus klāt. Viņi aizgāja acīm re�dzami neapmierināti, jo bija cerēju�i dabūt vairāk,

Pēc tam policisti atgriezās, vezdami līdzi se�padsmit gadus vecu meiteni. Viņi apgalvoja, ka meitene esot �eit dzērusi alu, bet tas ir aizliegts, un saimniekam par to var atņemt tiesības turēt �o dzertuvi. Viens no policistiem piedāvājās �nokārtot lietu� par 1200 dolā�riem, un alus zāles īpa�nieks, protams, bija spiests maksāt.

Reiz alus zālē notika kautiņ�. īpa�nieks bez panāku�miem mēģināja iz�ķirt un izmest no zāles kau�ļus: viņ� zināja, ka �ādi kautiņi izmaksā dārgi, ja policija par tiem uzzina. Un, protams, policisti nebija ilgi jāgaida.

� Man ļoti �ēl, � teica policists, kam no klāteso��ajiem bija augstāka dienesta pakāpe, � bet bāru vajadzēs slēgt; tādas iestādes, kur notiek kautiņi, ne�kādi nav cie�amas.

īpa�nieks bija spiests atdarīt maku: par 250 dolāriem incidents tika likvidēts.

Policijai maksā arī apbedī�anas biroju īpa�nieki, un par to viņu automobiļi apbedī�anas ceremoniju laikā var stāvēt divās rindās ielās, kur stāvē�ana aizliegta.

Maksā ari netiklības perēkļi, kur satiekas homosek�suālisti, toties policija i�liekas, ka neko nemana. Un tā tas ir bijis vienmēr. Daudzi vēl atceras Hariju Grosu, spēļu namu karali Bruklinā, kur� samaksāja policijai miljonu dolāru par slepenu atļauju rīkot aiz�liegtas azarta spēles. Tas notika pirms gadiem desmit, bet arī tagad stāvoklis nav uzlabojies, drīzāk otrādi. Visos Ņujorkas rajonos ir desmitiem nakts klubu, res�torānu un bāru, kur notiek �ādas spēles, bet no poli�cijas tie atpērkas ar kukuļiem.

Neviens nezina, cik pla�ā mērogā izvērsusies korup�cija Ņujorkā un vēl jo vairāk visā valstī. Tomēr visi zina, ka korupcija zeļ un plaukst, turklāt ne tikai poli�cijā vien. Kad 1970. gada rudenī jaunais Ņujorkas poli�cijas komisārs Patriks Merfijs pieteica karu kukuļņem��anai viņam pakļauto 32 tūksto�u policijas ierēdņu vidū, policijas iecirkņos visi sāka smieties.

� Kas tad īsti ir �is Merfijs? � jautāja kāds poli�cists. � Vai viņ� no debesīm nokritis?

Korupcija ir kļuvusi par daļu no amerikāņu dzīves�veida. Cilvēki vairs nebrīnās, ja viņiem gadās ar to sastapties. Korupcija ir sportā un visos politiskās dzī�ves līmeņos: justīcijā un ekonomikā, presē un lielajās televīzijas sabiedrībās; tā ir kļuvusi par tādu pa�u tipiski amerikānisku parādību kā varmācība un ābolkūka.

Ņūorleānā sevi�ķi bija �izcēlu�ies� vienpadsmit poli�cisti ar kapteini priek�galā. Viņi neapmierinājās ar diendienā saņemtiem nelieliem kukuļiem, bet sarausa veselu bagātību. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka polici�jas komisārs D�ozefs D�iaruso un kriminālpolicijas priek�nieks Henrijs Moriss daudzus gadus nesekmīgi medīja noziedznieku bandu; tā ik reizes paguva nozust pirms policijas iera�anās.

Leksingtonā (Ņujorkas �tats) korupcijā tika pieķerts tiesnesis Viljams Romanss. Viņ� bija saņēmis 16 kuku�ļus kopsummā par 138 890 dolāriem. Neveiksme pie�meklēja Ņujorkas �tata Augstākās tiesas tiesnesi D�eimsu Roju. Viņ�, kā pa�am likās, labi zināja ame�rikāņu policijas tikumus, tāpēc reiz, kad divi policisti viņu aizturēja par pārāk ātru brauk�anu ar automobili, Rojs, ne mirkli ne�aubīdamies, mēģināja no viņiem at�pirkties ar 20 dolāriem. Bet policisti par to ziņoja priek�niecībai � to tiesnesis nekādi nebija gaidījis.

Da�os ASV �tatos tiesne�us iecel gubernatori, citos viņus ievēlē tauta. Advokāts Stenlijs Rozenblats savā grāmatā �Korupcija laulības �ķir�anas prāvās� �ajā sakarā rakstīja: �Tiesnesis nopelna daudz mazāk nekā labs advokāts. Tāpēc tiesne�u amatus pie mums loti bie�i ieņem nevis jurisprudences krējums, bet gan politisko partiju darbazirgi.� Un tālāk viņ� raksta: �Politiskā tiesne�u vēlē�anu sistēma tie�i veicina korupciju, jo tā balstās uz savstarpējiem pakalpoju�miem. Kas grib gūt panākumus politikā, tas nenovēr��ami kļūst par kāda parādnieku. Iedomājieties, ka lietu iztiesā tiesnesis, kuram advokāts, kas piedalās prāvā, ir palīdzējis dabūt �o amatu. Ja advokāts A. uzstājas pret advokātu B. tiesas sēdē, kur par priek�sēdētāju ir tiesnesis Smits, bet advokāts B. savā laikā �im ties�nesim vēlē�anu kampaņā ir sniedzis lielu finansiālu atbalstu, turpretim advokāts A. ne tikai nav palīdzē�jis tiesnesim, bet, glu�i otrādi, ir atbalstījis Smita kon�kurentus, tad kur� gan �ajā gadījumā uzvarēs prāvā?�

Jā�aubās, vai atbilde uz �o jautājumu radīs sensāciju Amerikā, tāpat kā nevienu nepārsteidza Misisipi �tata likumdo�anas sapulces locekļa Straidera atzī�anās. Viņ� bija klāt, kad �tata senātā tika apspriests jautājums par vēlē�anām pa pastu. Senators Fols D�onss paziņoja, ka �ajās vēlē�anās daudzos gadījumos pieļautas ļaunprātī�bas, jo vēlētāji ņēmu�i biļetenus un neaizpildītus pār�devu�i kandidātiem. Straiders atzinās, ka viņ� esot pir�cis ne tikai atsevi�ķas balsis, bet savā laikā par 30 tūksto�iem dolāru nopircis visas balsis Talahasi ap�gabalā un kļuvis par tā �erifu.

Teodors Vaits, viens no ļoti pieredzēju�iem politis�kās dzīves novērotājiem Savienotajās Valstīs, reiz tele�vīzijas pārraidē paziņoja, ka Amerikā vēlētāju balsis vienmēr var nopirkt vairumā. Vēl nav biju�as nevie�nas prezidenta vēlē�anas, viņ� teica, kurās nebūtu no�tikusi krāpniecība.

Ralfs Salerno, viens no vecākajiem Ņujorkas polici�jas pārvaldes ierēdņiem, ir pārliecināts, ka nauda, kuru ziedo vēlē�anu kampaņai da�ādi aizkuli�u darboņi, ir galvenais amerikāņu politikas korumpē�anas līdzeklis.

Vispirms dod naudu, pēc tam �anta�ē, un izrādās, ka aprēķins ir bijis pareizs, teica Salerno.

Ta�u ne vienmēr. Kad nēģeris Ri�ards Hat�ers balo�tējās Indiānas �tata rūpniecības pilsētas � Herijas mēra amatam un viņam trūka naudas vēlē�anu kam�paņai, vietējo spēļu namu īpa�nieki viņam paziņoja, ka viņi ir ar mieru tam izpalīdzēt ar 100 tūksto�iem dolāru. Hat�ers priek�likumu noraidīja, lai gan viņam �ie 100 tūksto�i dolāru bija ļoti vajadzīgi, un, par spīti visam, vēlē�anās uzvarēja.

Pārstāvju palātas Valūtas un banku jautājumu komi�sijas priek�sēdētājs Raits Patmens apgalvoja, ka �ban�kas piedāvā deputātiem lielas naudas summas, akcijas, direktoru posteņus, aizdevumus un naudu vēlē�anu kampaņu vajadzībām�, ja �tautas pārstāvji� par to balso banku intere�u labā.

�Kop� pirmajām republikas pastāvē�anas dienām de�putātu balsis tika pirktas un pārdotas par lielām un mazām �ēlastības dāvanām,� rakstīja Drjū Pīrsons un D�eks Andersons savā grāmatā �Fakti pret kongresu�. �Daudz ir bijis tādu kongresa locekļu kā Viktors Vikershems. Kad 1940. gadā viņu ievēlēja par deputātu no Oklahomas, viņ� sūrojās: �Es esmu nabaga cilvēks.� 1966. gadā viņ� paziņoja finansu orgāniem, ka viņa kapitāls jau sasniedzis 1579 789 dolārus. Vikershemam izdevās saraust �o bagātību gan kongresā, gan ārpus tā.�

�ajā jomā neparasti veikls ir bijis arī senators no Luiziānas � Rasels Longs, kas senātā vada Finansu jautājumu komisiju. Luiziānā viņ� aktīvi piedalās naf�tas rūpniecības uzņēmumu darījumos, kas dod lielus ienākumus, un vienlaikus Va�ingtonā seko, lai neviens nemēģinātu grozīt naftas koncerniem izdevīgos peļņas atskaitījumu noteikumus, kuri pat multimiljonāriem ļauj izvairīties no nodokļu maksā�anas. Senātā un Lui�ziānā neviens nebrīnītos, ja Longam ar �ādu dubult�spēli izdotos saraust pirmo miljonu un viņu uzņemtu slēgtajā senāta pulciņā, kurā ir gandrīz tikai miljo�nāri.

Biju�ajam senatoram no Konektikutas �tata � To�masam Dodam ceļā uz viņa pirmo miljonu ne viss gāja gludi. Dods saņēma no saviem piekritējiem apmēram pusmiljonu dolāru, lai izvērstu politisko darbību kā �tautas pārstāvis�. Tomēr Dods izrīkojās ar �o naudu citādi: daļu viņ� izlietoja savas villas kapitālremontam un ienākumu nodokļa samaksai, bet pārējo iztērēja izpriecām atvaļinājuma laikā. Tas nepatika da�iem zie�dotājiem un kolēģiem senātā, un senāts izteica viņam nopēlumu.

Starp citu, tolaik, kad Dodam tika atvēlēts �is pus�miljons dolāru, viņ� bez �niecīgā� senatora atalgo�juma � 33 tūksto�iem dolāru gadā � saņēma vēl 160 tūksto�us dolāru par savu �daudzpusīga kalpo�anu tau�tai�, it īpa�i par savām runām.

Roberts Kers, senators no Oklahomas �tata, ārkārtīgi bagāts cilvēks, ne vienu reizi vien teica, ka viņ� dar�bojas kongresā tikai tāpēc, lai aizstāvētu savas finan�siālās intereses. Ta�u dzimtajā Oklahomā diezin vai jel kāds pārmeta Ķeram viņa atklāto atzī�anos: Kers līdz pat savai nāves stundai vienmēr tika ievēlēts se�nātā. Dro�i vien turpmāk tāpat tiks ievēlēti senātā arī tie 28 senāta locekļi, kuri, kā kļuva zināms 1970. gada beigās, bija saņēmu�i kukuļus no ap�aubāmas reputā�cijas organizācijām.

���� Balsij ASV senātā ir tāda ietekme, � izteicās senators Alberts Gors, � ka ikviens, kas gribēs pār�dot savu dvēseli, varēs saņemt veselu kaudzi naudas. Pie tam ne visi senatori spēj pretoties kārdinājumam.

���� Tauta vairs neuzticas parlamentam, � sūdzējās senators Trastens Mortons no Kentuki �tata. � Cik atceros, tautas pārstāvja autoritāte nekad nav bijusi tik zema kā pa�laik.

Iespējams, ka tas tā ir. Bet vienkār�ā tauta ta�u vienmēr ir zinājusi, ka tas, kur� sevi veltīja politis�kai darbībai, sapņoja par bagātību � mērs, �erifs, tiesnesis, gubernators, senators, prezidents, ja vien viņam jau nebija miljoni kā, piemēram, D�onam F. Kenedijam, Herbertam Hūveram un Franklinam Delano Rūzveltam.

����� Pastāv triju veidu politika, � teica Hjūberts Horācijs Hemfrijs, kad viņ� 1960. gadā balotējās Rietumvird�īnijas �tatā prezidenta starpvēlē�anās pret D�onu F. Kenediju, � Lielā Biznesa politika, Lielā Bosa politika un Lielās Naudas politika. Es nepārstāvu nevienu no tām, es pārstāvu tautu.

Un viņ�, protams, zaudēja, jo viņa pretinieks bija kandidāts, kura tēvs bez-jebkādām grūtībām varēja ziedot kāda laikraksta izdevējam 500 tūksto�us do�lāru, lai atvieglotu presē aģitāciju par dēlu.

Lindons B. D�onsons ienāca politikā bez naudas. Tiesa gan, viņa sieva saņēma pūrā nelielu summu, par kuru viņi nopirka mazjaudas radiostaciju Ostinā, Teksasas �tatā. Un Lindons D�onsons izvērsa politisko dar�bību. Viņ� kļuva par kongresa locekli, pēc tam par demokrātu līderi senātā, par viceprezidentu, bet pēc slepkavības Dalasā � par prezidentu. Un, kad viņ� kādā aukstā 1969. gada janvāra dienā atgriezās savā Teksasā, viņam jau piederēja ne vien grezns ran�o Pedernalesas upes krastā, bet arī 30 miljoni dolāru.

Neviens Amerikā viņam nepārmeta tik galvu reibi�no�u pārvēr�anos no ierindas partijas biedra, kur� par�lamentā sēdēja pēdējās rindās un kuram nebija nekā�das sevi�ķas ietekmes, par īstu nabobu. Labākajā gadī�jumā viens otrs ar smīnu runāja par �veiklo zēnu no Teksasas� vai arī minēja �o gadījumu kā vēl vienu ap�liecinājumu politiķu vidū valdo�ajiem tikumiem. Ame�rikāņi vēroja apbrīnojamo metamorfozi, kas notika ar Lindonu B. D�onsonu, tāpat kā viņi seko kāda spor�tista karjerai, jo �ī sportista vietā labprāt gribētu būt pa�i. Pilnīgi dabiski, ka viņ� ņēma tikai to, ko varēja ņemt; varētu strīdēties par D�onsona politiku Vjetnamā, bet nekādā ziņā nevar strīdēties par to, ka viņ� ir pratis gūt personisku labumu no politikas.

Analogi reaģēja amerikāņi, kad pēc Rūzvelta nāves Harijs �. 'I*umens aiz pārpratuma nokļuva Baltajā namā.

Iekams Trumens nebija iesaistījies valsts darbā un galu galā devis pavēli nomest atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, viņ� velti mēģināja gūt panākumus ārpus politikas. Naftas koncesija, ar kuras palīdzību viņ� cerēja saraust bagātību, viņam neko nedeva, Kaklasai�u veikals, kuru viņ� atvēra 12. ielā Kanzassitijā, divus gadus nīkuļoja un beigās tika pārdots ūtrupē par 25 tūksto�iem dolāru. Trumenam jau bija 35 gadi, bija laiks atrast savu vietu dzīvē, un viņ� sāka nodar�boties ar politiku.

Tolaik Kanzassitijas politiskajā dzīvē noteicējs bija

Toms Pendergasts, kas bija īstenais pilsētas saimnieks. Viņ� iedvesa bailes visiem apkārtējiem ne tikai ar savu ārieni. Toms Pendergasts izskatījās pēc boksera, kas vienmēr cīnās ar spēcīgāku pretinieku, jo viņa seja alla� bija izķēmota. Ta�u īstenībā uzvarētājs vienmēr bija viņ�. Ja kāds iekāroja viņa troni, tad līdz kārtē�jām vēlē�anām pretendenta vairs nebija starp dzīva�jiem; ar balsu vairākumu, kuru viņ� pats noteica, Pen�dergasts no jauna tika ievēlēts par pilsētas bosu. Toms Pendergasts, kura cie�ie sakari ar liela mēroga gangste�riem bija tikpat pla�i zināmi kā viņa ap�aubāmie darī�jumi, kurus viņ� kā uzņēmējs slēdza pats ar sevi kā pilsētas politisko bosu, parūpējās par Hariju Trumenu, kas līdz tam laikam bija neveiksmīgs iesācējs politikā. Viņ� iecēla Trumenu par tiesnesi, un ar to arī sākās Trumena politiskā karjera.

Tā kā Trumens, būdams tiesnesis, aizstāvēja sava labvēļa intereses, viņam drīz vien radās jauna izde�vība un viņ� kļuva par ASV kongresa locekli. Pie tam viņ� nekad neaizmirsa savu labdari. Ar asarām acīs Savienoto Valstu viceprezidents Trumens 1945. gadā gāja aiz Toma Pendergasta zārka, parādīdams viņa ran�gam neatbilsto�u godu. Tas apstāklis, ka Trumens sa�vas karjeras sākumā bija politiska gangstera ieliktenis, turpmāk viņam neradīja nekādus �ķēr�ļus.

Dvaits D. Eizenhauers nebija bagāts cilvēks un, arī būdams par prezidentu, nesarausa lielu bagātību. Viņ� nebija arī intelektuālis, viņa mīļākās grāmatas vienmēr bija detektīvu romāni un �vesterni�. Viņam piemita provinciāla zēna lētticīgais naivums, bet viņ� bija go�dīgs, neuzpērkams cilvēks, kur� svēti pildīja savu pie�nākumu kā ģenerālis un prezidents, kā nācijas vec�tēvs, un ļoti mīlēja savu fermu Gētisbergā. Ta�u, lai to uzturētu pienācīgā kārtībā, vajadzēja daudz naudas. Vai nu Eizenhaueram naudas nebija, vai arī viņ� bija skops, bet atradās labdari, kas bez atlīdzības to pār�vērta par priek�zīmīgu fermu ar teicamām �ķirnes go�vīm, skaistiem zirgiem un ponijiem, ar moderniem traktoriem, labi koptiem tīrumiem, jaunām klētīm un izremontētu māju; vispār �eit itin nekā netrūka, un Eizenhauers bija laimīgs.

Fermas atjauno�ana izmaksāja pusmiljonu dolāru.

Izdevumus sedza trīs ļoti bagāti cilvēki no naftas rūp�niecības, kuras uzplaukumam un intere�u aizstāvībai godīgais un naivais Dvaits D. Eizenhauers, astoņus ga�dus būdams prezidenta amatā, izdarīja vairāk nekā jebkur� cits prezidents pirms un pēc viņa.

Ri�ards Milhauzs Niksons arī piedzima ne visai ba�gātā ģimenē, un viņ� labprāt mēdz stāstīt, kā bērnībā naktīs ieklausījies garām brauco�o vilcienu troksnī un sapņojis doties pla�ajā pasaulē, lai par kaut ko kļūtu. Un viņ� kļuva par valsts prezidentu. Cilvēks, kas at�brauca uz Va�ingtonu bez līdzekļiem, tagad var par da�iem simtiem tūksto�u dolāru nopirkt mājas savas valsts skaistākajā piekrastē.

Kādam skrupulozam �urnālistam izdevās noskaidrot, ka Va�ingtonā 17 pārstāvju palātas locekļi saņēma 40 tūksto�us dolāru lielu kukuli, jo viņi panāca, ka kongress pieņem likumu, kur� bija ļoti izdevīgs kravas pārvadā�anas sabiedrībām. �is atmaskojums nesamul�sināja kongresmeņus. Viņi iemaksāja saņemto naudu savu vēlē�anu kampaņu fondos. Tādējādi �ī lieta ieguva likumīgu nokrāsu un nevienam no viņiem nevajadzēja bīties, ka tos varētu neievēlēt no jauna, katrā ziņā saņemtie kukuļi viņus nesakompromitēja.

Ikviens kongresa loceklis, kas, tāpat kā senators Kers no Oklahomas, atrodas Va�ingtonā, lai aizstāvētu savas finansiālās intereses, var nebaidīties par savu mandātu. Atklāti sakot, neviens neko citu no viņiem arī negaida. Va�ingtona ta�u nav upuraltāris, un sena�tors īstlends no Misisipi būtu muļķis, ja viņ� atteiktos no 156 tūksto�iem dolāru, kurus viņam samaksāja par to, ka viņ� beidza audzēt kokvilnu savā fermā. Bet kongresa loceklis Lendrams, kuram pieder putnu ferma dzimtajā D�ord�ijā, nebūtu gudrāks par viņu, ja pār�stāvju palātā neprotestētu pret aizdevumu pie�ķir�anu jaunu putnu fermu celtniecībai.

Un tomēr amerikāņu korupcijas purvā pērkamie par�lamentārie�i izskatās vēl daudzmaz pieklājīgi, jo viņi ir radīju�i zināmu korupcijas �kultūru�, ievēro kaut kādu ārējo pieklājību un, ja viņi nav tik dumji kā Tomass Dods, tad nepārkāpj tos ietvarus, kas kļuvu�i parasti un neizraisa sabiedrības protestu.

Provincē tas viss notiek daudz rupjākā veidā. Batonru�ā, Luiziānas �tata galvaspilsētā, kas ir viens no naf�tas ķīmiskās rūpniecības centriem, korupcija turklāt vēl balstījās uz spēka un varas lieto�anu un tik ļoti apgrūtināja jaunu uzņēmumu celtniecību, ka tā uz laiku tika vispār pārtraukta, jo bija pārāk daudz ļau�u, kas gribēja iedzīvoties no �īs celtniecības, tāpēc tā ār�kārtīgi sadārdzinājās.

�erifs, piemēram, neļāva ieiet būvlaukumā, ja viņam nedeva to, kas, pēc viņa domām, tam pienācās. Vie�tējie politiskie darbinieki piespieda būyuzņēmējus no�māt no policijas kravas ma�īnas par ļoti augstu maksu. Amerikāņu ekonomiskais �urnāls �Fortune� ar sa�u�tumu rakstīja, ka korupcija Batonru�ā izskaidrojama ar �politisko darbinieku bezcerīgi zemo morāli un lielo rūpniecības apvienību gatavību turpināt �o darbinieku uzpirk�anu�.

Rūpniecība, kā izteicās senators Rasels Longs, sa�maksā 95 procentus politisko darbinieku izdevumu, kas saistīti ar viņu vēlē�anu kampaņu; tas ir rūpnie�cības ieguldījums lielajā spēlē, kuras likme ir peļņa un vara. Naftas rūpniecībai � vienai no lielākajām nozarēm, kas finansē ASV valsts aparātu, � �ie izde�vumi vienmēr ir atmaksāju�ies; tā izmanto nodokļu atvieglojumus, kurus tai pie�ķīru�i pateicīgie politiskie darbinieki, un gūst milzīgu peļņu. Industriālais gigants �International Telephone and Telegraph Corporation�, kā pastāstīja viens no tā biju�ajiem darbiniekiem, vien�mēr centās �dot kukuļus vienādos apmēros abu lielo partiju darbiniekiem, tāpēc mums, atklāti sakot, bija vienalga, kas uzvarēja vēlē�anās�.

Senators no Pensilvānijas �tata � D�ozefs Klārks neņēma kukuļus. Viņ� bija godīgāks par da�iem sa�viem kolēģiem, kuriem vienmēr trūka nauda�. Klārks teica: � Esmu pārliecināts, ka mūsu zemē parlamentā�rie�i jebkurā līmenī � vietējā, �tatu un nacionālajā līmenī � visvairāk apdraud demokrātiju.

Ta�u, lai ko arī teiktu Klārks, viņ� neko nevar gro�zīt. Pārāk daudzi ir saistīti ar korupciju, un pārāk dau�dziem tā patīk.

Topekas (Kanzasas �tats) aptiekas īpa�nieks D�eikobs Millers atzinās:

� Jebkur� aptiekas īpa�nieks dod kukuļus slimnīcu administrācijai vai sociālās nodro�inā�anas iestā�u dar�biniekiem, lai viņi pirktu medikamentus viņa aptiekā vai arī sūtītu pie viņa savus pacientus. Tā ir pieņemts jebkurā �tatā, jebkurā pilsētā. Protams, zāles tāpēc kļūst dārgākas, bet, tā kā visi tā dara, tad nav nekā�das jēgas protestēt.

Nepaiet neviena diena, kad kaut kur Savienotajās Valstīs laikrakstos, �urnālos, radio vai televīzijas pār�raidēs neziņotu par kādu jaunu korupcijas gadījumu. Radiodiktoriem, kuri vada skaņu ierakstu pro�grammu, dod kukuļus, lai viņi pēc iespējas bie�āk iekļautu pārraidē noteiktas skaņuplates un tādējādi veicinātu to pārdo�anu. Da�i arodbiedrību līderi ņem no uzņēmējiem kukuļus un tikai tad paraksta vieno��anos par darba algas tarifiem. Pilsētas komunālo iestā�u ierēdņi saņem kukuļus par to, ka viņi nedaudz �kļūdās�, izrakstot rēķinus par patērēto elektroener�ģiju. Ņujorkas municipalitātes padomnieki ņem kuku�ļus par to, ka viņi pie�ķir attiecīgām firmām lielus, izdevīgus pasūtījumus. Kukuļus ņem tiesne�i un taisa spriedumus pēc pasūtījuma. Pat ASV Augstākās tiesas tiesne�i da�kārt ir iejaukti skandālos, kā tas, piemē�ram, notika ar tiesnesi Eibu Fortasu, kur� bija spiests iesniegt atlūgumos, jo atklājās, ka viņ� ir kukuļņēmējs, lai gan viņam, miljonāram, nezin vai tāda nauda bija vajadzīga.

Kukuļus nenoniecina arī �urnālisti. Harijs Krefins daudzus gadus bija laikraksta �Philadelphia Inquirer� reportieris. Viņ� labi pazina pilsētu, tās ļaudis un zināja visu, kas tur notiek. Tas bija viņa �lielais lai�mests�, un viņ� to izmantoja. Krefins paziņoja �etr�desmit pazīstamiem Filadelfijas biznesmeņiem, ka viņa rīcībā ir tāda informācija, kuras publicē�ana laikrakstā �Philadelphia Inquirer� nezin vai dotu viņiem kādu labumu. Biznesmeņi, kuri nebija glu�i bez vainas, at�zina par labāku iedot Krefinam 200 tūksto�us dolāru lielu kukuli, lai viņ� klusētu. Ta�u �ī afēra kļuva zināma atklātībai � un Krefins nokļuva aiz restēm,

Korupcijai Savienotajās Valstīs ir tik senas tradīci�jas, ka �ajā zemē to neuzskata par skandalozu parā�dību. Korupciju pacie� tāpat kā iesnas. Kad laikraksti vai radio ziņo par kārtējo skandālu, kurā iejaukti ievē�rojami cilvēki, to uztver kā iespēju ielūkoties sava kaimiņa guļamistabā vai viņa bankas kontā, bet tas nediskreditē �os cilvēkus.

Vairāk nekā 300 no 535 ASV kongresa locekļiem ir advokāti. Da�i no viņiem, kļuvu�i par parlamentārie��iem, ir pārtrauku�i vai ierobe�oju�i darbību savā pro�fesijā un negrib pat likt manīt, ka viņi pārstāv kāda intereses, Bet daļa no viņu kolēģiem nav tik kautrīgi. Kongresmeņu vidū ir advokāti, kuru kantori pārstāv lielu koncernu intereses, bet �iem koncerniem savukārt ir svarīgas intereses Va�ingtonā.

Senators Tomass Makintairs teica kongresā iespai�dīgas runas, aizstāvot amerikāņu apavu rūpniecību. Viņ� sūrojās par apavu fabriku strādnieku likteni un lūdza savus kolēģus aizstāvēt tos pret apavu importu, jo, lūk, �is imports varot izraisīt bezdarbu pa�u zemē. Izrādījās, ka �is senators bija advokātu firmas līdz�īpa�nieks un �īs firmas klientu vidū bija arī apavu fabrika.

Da�reiz senators mainīja savu efektīgo runu priek��metu un pievērsās savas zemes tekstilrūpniecības vaja�dzībām, aicinot parlamentu sniegt tai palīdzību. Viņa advokātu firmas klientūras vidū bija arī tekstilrūpnie�cības uzņēmums.

Senatoram Alenam Baiblam bija paradums loti aiz�kustino�iem izteicieniem vērst savu kolēģu uzmanību uz to, ka viņa dzimtajā Nevadā ir ne vien pilsētas ar izpriecu iestādēm, tādas kā Rino un Lasvegasa, bet arī ogju �ahtas. Viņ� aicināja atbalstīt ogļrūpniecību, lai nodro�inātu pilnīgu nodarbinātību, un neaizmirst ogļra�us, kuru darbs ir loti smags. Da�reiz senatora retoriskās pūles vainagojās panākumiem, un tad viņ� bija divtik priecīgs, jo, pirmkārt, viņa advokātu firmas klientu vidū Nevadā bija vairākas �ahtas un, otrkārt, pa�am kongresmenim piederēja da�u �o �ahtu akcijas,

Starp senatoriem, kuri izcīna tikpat grūtu, cik nesek�mīgu cīņu pret visaptvero�o korupciju, ir Ābrahams Ribikovs � tas pats Ribikovs, kuru viņa biedri no demokrātu partijas nosauca par �nacistu�, jo viņ� pro�testēja pret rupju izrēķinā�anos ar jaunajiem demon�strantiem �ikāgā demokrātu kongresa laikā. Ta�u viņa mēģinājumiem darīt galu tum�ajām mahinācijām, draugu bū�anai un kukuļņem�anai kara rūpniecībā tāpat nebija panākumu ka viņa protestam pret varmā�cību �ikāgā.

Senatoram izdevās atklāt faktus, kas liecināja par valsts līdzekļu pla�u iz�ķērdē�anu un izlieto�anu ne tām vajadzībām, kurām tie bija atvēlēti. Viņ� pierā�dīja, ka pastāvīgi samazinās bruņojuma pasūtījumi, kuri tiek nodoti saskaņā ar noteikto kārtību, turpretim bez konkursa nodoto pasūtījumu īpatnējais svars ne�mitīgi aug. Kara rūpniecības koncerni uz valsts rēķina iedzīvoju�ies daudzos miljonos dolāru.

Stiklinieki, kas tika ataicināti uz kādu Baltiiņoras skolu iestiklot skolēnu izsistos logus, ar sa�utumu attei�cās izpildīt �o pasūtījumu. Viņi nebija paguvu�i izņemt savus darbarīkus un izsaiņot atvestos stiklus, kad bērni viņus apmētāja ar akmeņiem.

Pasta ierēdņi, kas reizi mēnesī piegādā pensijas Ņu�jorkas pilsētas Bronksas un Bruklinas rajona iedzīvo�tājiem, kategoriski paziņoja, ka turpmāk viņi to vieni nedarīs. Viņiem jau desmitiem rei�u ir uzbruku�i, tur�klāt pa lielākai daļai pusaud�i un pat bērni. Pasta re�sors nolēma dot viņiem pavadoņus.

Losand�elosas pilsētas Votsas rajona ugunsdzēsēju komanda ieradās dzēst bīstamu ugunsgrēku, bet, tikko ugunsdzēsēji ķērās pie �ļūtenēm, uz viņiem sāka birt akmeņi. Bērni ne tikai bija aizdedzināju�i ēku, bet arī pa�i izsauku�i ugunsdzēsējus, jau iepriek� priecāda�mies par uzjautrino�o izrādi.

Ņujorkā pēdējais ugunsdzēsēju komandu maldino��o izsaukumu rekordskaitlis gadā bija 61 024, bet uguns�dzēsēju skaits, kurus ievainoju�i bērni un pusaud�i, sasniedza 3414.

Kad ugunsdzēsēju daļās atskan trauksmes signāls, ugunsdzēsēji gandrīz ne�aubās, ka tas ir maldino�s izsaukums. Reiz komanda izbrauca pēc maldino�a iz�saukuma, bet tajā laikā citā vietā tās apkalpojamā ra�jonā izcēlās ļoti liels ugunsgrēks, kurā gāja bojā daudz cilvēku. Kad ugunsdzēsēji ieradās maldino�ā izsau�kuma vietā, viņus ar smiekliem un akmeņu krusu sa�gaidīja bērnu bars.

Ņujorkas �tata nelielajā pilsētiņā � Pikskilā bērni pēc stundām iekļuva skolā un sadauzīja 200 da��ādu mūzikas instrumentu, nodarot zaudējumus par 55 tūksto�iem dolāru. Kad Sanfrancisko streikoja �etru skolu skolotāji, bez uzraudzības atstātie bērni kā siseņu bars iebrāzās skolu ēkās, sagraujot visu, kas tiem paga�dījās ceļā. Ņūd�ersijā pusaud�i aizbrauca vairākas auto�ma�īnas, ar kurām pēc tam tī�i taranēja 250 citus auto�mobiļus, kas atradās stāvvietā. Neviens no pieaugu�a�jiem, kas vēroja �o ainu, neuzdro�inājās iejaukties. Kad ieradās policija, bērni jau bija izklīdu�i.

Elizabetas pilsētā (Ņūd�ersijas �tats) skolēni apmē�tāja ar pa�taisītām degbumbām Lafajeta vidusskolu. Kādā Va�ingtonas priek�pilsētā viņu vienaud�i iebruka savā skolā un to izdemolēja. Durvju sargs, kas mēģi�nāja atturēt satracinātos pusaud�us, tik tikko paguva aizmukt. Bet Grini�ā, Konektikutas �tata bagātā mies�tiņā, kuru nekad nebija skāru�i valstī notieko�ie ne�mieri un kur� nepazina ne sociālos konfliktus, ne rasu antagonisma problēmas, skolotāji kādu ritu atrada skolu izdemolētu: zaudējumi sasniedza 10 tūksto�us dolāru.

Ņujorkā bērnu vandalisms skolās izmaksā vairāk nekā 6 miljonus dolāru gadā. Viena gada laikā 932 Ņujorkas skolās tika izsisti 274 506 logi, 143 skolu ēkas tika aizdedzinātas, un postī�anas tendence pro�gresē. Valdības Izglītības pārvalde domā, ka visā valstī zaudējumi, ko skolām nodara jaunie varmākas, sa�sniedz 100 miljonus dolāru.

Ta�u bērni jau sen vairs neaprobe�ojas tikai ar logu si�anu, klavieru un skapju lau�anu un sienu bojā�anu. �ikāgā katru gadu skolēni uzbrūk apmēram 1000 sko�lotājiem. Filadelfijā vairāk nekā 100 skolotāji ik gadu spiesti griezties pie ārsta pēc palīdzības, jo bērni viņus piekauj, uzbrūk ar na�iem vai pat �auj uz viņiem. Sanfrancisko katru gadu apmēram 200 skolotāji dabū miesas bojājumus par labo nodomu iemācīt bērniem lasīt un rakstīt un ieaudzināt viņiem kaut vai minimālu disciplīnu un prasmi dzīvot sabiedrībā.

Arvien lielāks skaits amerikāņu bērnu, kuri tiek audzi�nāti tradicionālajā pārliecībā, ka vecāku autoritātei nav nekādas nozīmes, ka vispār nav vajadzīgas nekā�das autoritātes un ka pret tām jācīnās, bandītiski uzve�das skolās. Istsentluisā (Ilinoisas �tats) katri trīs no �etriem pedagogiem atzinās skolu padomniekam �ārl�zam Meritsam, ka viņi baidās no saviem skolēniem, tāpēc jau sen nēsā līdzi kaut kādu auksto ieroci.

���� Un kas gan var viņus par to nosodīt? � jautā Meritss.

���� Kad es no rītiem eju uz skolu, � stāstīja kāds jauns skolotājs Sietlā, � es da�kārt jūtos kā kareivis, kas dodas izlūko�anā uz ienaidnieka teritoriju.

�is skolotājs labi izturējās pret bērniem, zināma mērā bija liberālis, ideālists, kas labprātīgi pieteicies strādāt �ajā nabadzīgajā pilsētas rajonā. Viņ� uzska�tīja, ka arī trūcīgajiem bērniem ir tiesības mācīties pie laba skolotāja, iegūt labu audzinā�anu, bet bērni it nemaz nebija viņam pateicīgi par to. Kas tad īsti notiek ar viņiem?

Franklina K. Leina vidusskolā Ņujorkā trīs skolnieki aplēja savu skolotāju ar benzīnu un aizdedzināja. Visa klase ar saucieniem uzmundrināja trīs varmākas, un neviens neaizstāvēja skolotāju. Triju nedēļu laikā tas bija �etrpadsmitais gadījums, kad skolēni uzbruka sa�viem skolotājiem, apdraudot viņu dzīvību.

Starp citu, tajā laikā, kad Franklina K. Leina skolā notika uzbrukums skolotājam, skolas ēkā de�urēja for�mas tērpā ģērbies policists un septiņi policijas ierēdņi civiltērpā. Tikpat solīda apsardze ieviesta arī citās skolās, ta�u dro�āk tur nav kļuvis.

Kriminālstatistikā, kas satrauc visu valsti, vis�ausmī�gākie ir dati par pastāvīgi augo�ajiem ļaunprātīgajiem noziegumiem, kurus izdara bērni un pusaud�i. Gandrīz katra ceturtā notvertā noziedznieka vecums ir ap 15 gadu, bet daudzus noziedzniekus ta�u nemaz neiz�dodas notvert. Daudzās lielajās pilsētās policija vairs nespēj kontrolēt ielas. Tur saimnieko bērni un pus�aud�i, kas ar rūdītu noziedznieku aukstasinību izvelk na�us un, ne sekundi ne�aubīdamies, lai� tos darbā.

Savienotajās Valstīs ir tādi policijas iecirkņi, kur ierēdņi vairs nebrīnās, kad pie viņiem atved noziedz�niekus, kas nav sasniegu�i 15 gadu ve�umu un ir apcie�tināti par laupī�anu vai izvaro�anu. Ņujorkā Bruklinas rajonā vien gada laikā tika apcietināti 220 bērni un pusaud�i par izvaro�anas mēģinājumu vai izvaro�anu.

Ņujorkā policija ik gadu fiksē vairāk nekā 17 tūk�sto�us uzbrukumu ielās. Apmēram tre�daļa no cietu�a�jiem stāsta, ka viņiem uzbruku�i bērni vai pusaud�i. Policija domā, ka apmēram tāds pats skaits cietu�o, kuriem uzbrukts, par notiku�o neziņo. Bet lielākā dala no tiem, kuriem uzbrukts ar nazi vai pistoli un ku�riem pēc tam bija jādod liecība tiesā, izvairās to darīt, jo baidās, ka apsūdzētie bērni un pusaud�i var viņiem atriebties. Liecinieki zina, ka pilsētā ir daudz jaunie�u, kas nodoti tiesai par bandītismu. Ta�u pārslogotās tie�sas ir spiestas tos atlaist brīvībā, un jaunie noziedz�nieki atriebjas, ja kāds tos atmasko tiesne�u priek�ā.

Nepilngadīgo bandas daudzās ASV pilsētās terorizē veselus kvartālus, un neviens neuzdro�inās rādīties tur, kur viņi pulcējas. Filadelfijā policija inkriminē nepiln�gadīgajiem bandītiem 30 slepkavību gadā, bet to nav iespējams pierādīt, jo jā�aubās, vai kāds gribēs dot liecību: tikai pa�nāvnieki ņemas liecināt pret bandītiem.

Kādā iecirknī kriminālpolicijas ierēdņi konstatēja, ka viņu pārzināmajā pilsētas rajonā da�u gadu laikā iz�darīts par 5000 noziegumiem vairāk, nekā tika ziņots. So noziegumu upuri klusēja, jo baidījās no bandītiem.

� Ja man kāds varētu pateikt, kā darīt galu bezjē�dzīgajām slepkavībām, es būtu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, � teica Filadelfijas policijas komisārs Rico.

Savienotajās Valstīs katru minūti notiek viens ļaun�prātīgs noziegums, katrās divarpus minūtēs � uzbru�kums laupī�anas nolūkā, katrās deviņpadsmit minūtēs � izvaro�ana. 1969. gadā tika reģistrēti 5 miljoni nozie�gumu � par 12 procentiem vairāk nekā iepriek�ējā gadā. Ņujorkā vien 1969. gadā tika izdarīti 60 tūksto�i uzbrukumu laupī�anas nolūkā un 1043 slepkavības; tas bija jauns rekords, bet Ņujorkā neviens neticēja, ka tas netiks pārspēts 1970. gadā. 420 tūksto�i amerikāņu policijas ierēdņu, kas iesaistīti cīņā pret �o varmā�cības vilni, pa�i cietu�i smagus zaudējumus: 1969. gadā uzbruka 33 604 policistiem un 73 no viņiem tika noga�lināti.

20 tūksto�i noslepkavoto gadā, vairāk nekā 100 tūk�sto�i cilvēku, kas ievainoti ar �aujamiem iero�iem un na�iem, masveida aplaupī�ana � tādi ir fakti. Lielajās pilsētās pa vakariem gandrīz nemaz nav iespējams iziet uz ielām. �ajās ielās nozog tik daudz automa�īnu, cik gadā ra�o vesela automobiļu rūpnīca; �Corvette� mar�kas sporta automobilis, pirms to nozog, nostāv uz ielas vidēji ne vairāk kā pusotras stundas.

Ma�īnu var nopirkt jaunu, bet cilvēku nenopirksi, ta�u cilvēkus nogalina tikpat aukstasinīgi, kā zog auto�mobiļus. Kop� gadsimta sākuma no noziedznieku rokas gāju�i bojā 800 tūksto�i amerikāņu � par 250 tūksto��iem vairāk, nekā Amerikas Savienotās Valstis zaudē�ju�as visos karos, kuros tās piedalīju�ās kop� sava pilsoņu kara.

Varmācīgā nāvē savos dzīvokļos vai ielās ir miru�i daudz vairāk Va�ingtonas iedzīvotāju, nekā kritu�i visā Vjetnamas kara laikā. Ta�u �āds stāvoklis izvei�dojies ne tikai federālajā galvaspilsētā, un viens no cēloņiem ir tas, ka politiskie darbinieki, garīdznieki un vecāki koltam liek pretī tikai tuk�as pamācības.

Kas noticis ar Savienotajām Valstīm? Tas pats, kas vienmēr ir bijis. Savienotajām Valstīm varmācība ir tikpat tipiska kā teksasietim platmale ar platām malām. �Tas ta�u ir fakts,� savā grāmatā �Varmācības vēs�ture Amerikā� raksta profesors Ri�ards M. Brauns, �ka kop� kolonizācijas laikiem mūsu pilsētas lielākā vai mazākā mērā biju�as nemieru pārņemtas.�

Un ne tikai pilsētas vien. Jā�aubās, vai cilvēces vēs�turē var atrast vēl ne�ēlīgāku karu par to, kas sākās 1607. gadā, turpinājās 300 gadus un beidzās ar �īs valsts pamatiedzīvotāju � indiāņu pakļau�anu un viņu īpa�umu atsavinā�anu. 1864. gadā notika slaktiņ� Sandkrikā, kur baltie ne�ēlīgi iznīcināja visus sarkanādainos vīrie�us, sievietes un bērnus.

Neskaitāmi varmācības akti tika pastrādāti leģendā�rajā pirmo pārceļotāju laikmetā arī ārpus pilsētām; �me�onīgie Rietumi� ir parādība, kas bija raksturīga ne tikai pilsētām vien. Divarpus gadsimtus, kamēr tur�pinājās pārceļo�ana uz Rietumiem, prērijās �āva un valdīja pēc rupja spēka likumiem, apmēram tāpat, ka �auj un dzīvo pēc d�ungļu likumiem amerikāņu pilsē�tās mūsu dienās. Mūslaiku haoss nav nejau�ība, tas izsenis bijis �ajā valstī.

No 1882. līdz 1930. gadam Amerikā nolin�oti vismaz 4500 cilvēki. Nebūs pārspīlēts, ja �o skaitli palielinātu desmit rei�u, lai gūtu priek�statu, cik nēģeru īstenībā nolin�ots. Lin�oja ne tikai lielajās pilsētās, bet it visur, kur nēģeris ar iekāri paskatījās uz balto sievieti, bija nepaklausīgs, strādājot kokvilnas plantācijā, vai � vēl jo vairāk � mēģināja bēgt. Varmācība tika uzska�tīta par normālu parādību attieksmē pret vergiem nē�ģeriem. Tā bija pat �nepiecie�ama�, jo nēģeriem vaja�dzēja just kārtības �cieto dūri�.

Amerikā vienmēr ir valdījusi varmācība. Tas ir viens no visstabilākajiem nācijas mantojumiem, tāpēc ame�rikāņiem neklājas pārmest saviem bērniem to, ko viņi pa�i tiem ir ieaudzināju�i.

�Varmācība,� apgalvo R. M. Brauns, �ir saistīta ne tikai ar mūsu vēstures negatīvajām parādībām, ar kri�minālnoziegumiem, piemēram, ar lin�o�anu vai naidu starp ģimenēm. Glu�i otrādi, varmācība cie�i saistīta ar da�ām cildenām un konstruktīvām amerikāņu vēs�tures lappusēm: ar nācijas izveido�anos (revolucio�nārā kara ne�ēlība), ar valsts iekaro�anu (kar� pret indiāņiem), ar vergu atbrīvo�anu un savienības sagla�bā�anu (vardarbība pilsoņu karā), ar stabilizāciju ra�jonos, kurus ieņēma pirmie pārcelotāji (pārceļotāju pa��aizsardzības vienību darbība), ar fermeru un strādnieku stāvokļa uzlabo�anu (vardarbības lieto�ana, iz�ķirot darba konfliktus), ar tiesību un kārtības saglabā�anu (policijas vardarbība). Patrioti, humānisti, nacionālisti, zemes īpa�nieki, fermeri, strādnieki un kapitālisti � visi ir lietoju�i vardarbību augstāko intere�u vārdā.�

Nācija, kas bez vardarbības nebūtu varējusi sasniegt savu tagadējo varenību, neatteiksies no vardarbības. Valsts, kas tur godā �me�onīgo Rietumu� vardarbības brīvību, nekļūs miermīlīga. Tauta, kas ar patīkamu sa�viļņojumu skatās pa televizoru, kā �labie baltie� noga�lina �ļaunos sarkanādainos�, galu galā no 20 tūksto��iem nogalināto gadā nonāks tie�i līdz Songmi cie�mam Vjetnamā.

Kop� 1947. gada streiku un citu darbaļau�u akciju laikā Savienotajās Valstīs nogalināti vairāk nekā 40 cilvēki. Vidēji tur notiek no 600 līdz 800 streiku gadā � un gandrīz nekad neiztiek bez vardarbības un pat �aujamo iero�u lieto�anas. Uz katru tūkstoti strādnieku Amerikā daudz vairāk dienu streikots nekā pat Itālijā, kurai Eiropā ir rekords streiku skaita ziņā, un, protams, Amerikas Savienotajās Valstīs uz darba�ļau�u streiku cīņu atbild ar lielāku vardarbību nekā jebkur Eiropā.

�Savienotajām Valstīm,� rakstīja Ņujorkas universi�tātes profesors Bufalo pilsētā Filips Tafts, �ir visasiņai�nākā un ar vardarbību visvairāk piesātinātā vēsture no visām attīstītajām pasaules valstīm.�

Arī asiņainie notikumi, kas pēdējos desmit gados risināju�ies Amerikas nēģeru geto, kur gāja bojā 200 un tika ievainoti 9000 cilvēku, kur dega nami un līdz zobiem apbruņoti kareivji �āva uz cilvēkiem, nav nekas jauns Savienotajās Valstīs. Ari tas~ir mantojums.

Vardarbība kļuvusi par amerikāņu politikas sastāv�daļu kop� pa�iem Amerikas pirmsākumiem. Seit noga�lināts daudz vairāk politisko darbinieku, nekā Rietumvācijas bundestāgā ir deputātu, bet Ņūmeksikas �tatā līdz pat mūsu gadsimtam slepkavība tika uzskatīta par tikpat dabisku politiskās cīņas elementu kā krāpniecība vēlē�anu laikā.

Kad tika nogalināts D�ons F. Kenedijs, tikai televī�zija, kas tolaik jau bija pla�i izplatīta, palīdzēja izprast notiku�ās traģēdijas vērienu. Bet līdz tam laikam no slepkavu rokas ta�u bija kritu�i prezidenti Liņkoļns, Gārfīlds un Makinlijs, atentāti tika izdarīti pret prezi�dentiem D�eksonu, Teodoru Rūzveltu, Franklinu D. Rūzveltu un Hariju Trumenu.

Slepkavības un varmācība, vīrietis, kas, aci nepamirk��ķinājis, spēj �aut uz cilvēku, laba acs un ātr�āvējs kolts � par to visu Amerikā jūsmoja jau tad, kad vēl nebija attīstījusies amerikāņu televīzija, kas ir vis�ne�ēlīgākais institūts pasaulē.

Ir zināms �āds gadījums. 1872. gadā, tradicionālā gadatirgus laikā Kanzassitijā, trīs jātnieki piejāja pie gadatirgus kases un ne mazāk kā 10 tūksto�u cilvēku acu priek�ā no�āva kasieri, paņēma visu naudu un mierīgi aizjāja. Nākamajā dienā laikraksta �Kansas City Times� līdzstrādnieks D�ons Edvardss ar sajūsmu rakstīja: �Viņi mums parādīja piemēru, kā veicami darbi, kurus apdzied dzejnieki.� Neviens nenosodīja �o skribentu, glu�i otrādi, cilvēki jūsmoja par �īstu� pui�u aukstasinību un pienācīgi novērtēja D�onu Edvardsu, kur� ar lepnumu piezīmēja: �Kaut kas tāds nevar notikt nekur citur pasaulē.�

Amerikā jūsmoja ne tikai par �iem trim laupītājiem no Kanzassitijas, bet arī, piemēram, par tādiem gang�steriem kā Mazais Bills, D�esijs un Frenks D�eimsi, �Skaistulis� Floids, D�ons Dilingers vai Bets Mastersons, kuri padarīja �me�onīgos Rietumus� vēl me�o�nīgākus, bet banku kases un inkasentus, kas pārvadā naudu, vēl mazāk aizsargātus. Viņi vēl �odien ir un paliek �nacionālie varoņi�, viņu vārdus atcerēsies pat vēl tad, kad jau būs aizmirsts, kā sauca amerikāni, kur� pirmais izkāpa uz Mēness.

Ja �īs jūsmo�anas nebūtu bijis, tad amerikāņu tele�vīzija to būtu radījusi. Amerikāņiem, kas pie televi�zoru ekrāniem pavada vairāk laika nekā darbā, televī�zija māca, ka varmācība ir normāla parādība, ka īstu varoni nekad nemoka sirdsapziņas pārmetumi. Skolēni kāri tver �īs pamācības 54 stundas nedēļā.

Kad pēc prezidenta D�ona Kenedija tika nogalināts viņa brālis Roberts un valsti bija pārņēmu�as bailes, kad da�i pilsoņi tūlīt nolēma nodot savus iero�us un visur atskanēja aicinājumi izvērst �nacionālo pa�kon�troli�, Losand�elosas televīzija veselu nedēļu tajās stundās, kad pārraides noskatās arī mazi bērni, parā�dīja 452 slepkavības, 390 slepkavību mēģinājumus un simtiem citu noziegumu, 20 stundas rādīja karu un vēl 30 stundas visāda veida varmācības.

Izpētot Bostonas televīzijas pārrai�u programmas, kas bija paredzētas speciāli bērniem vai tika translētas tajās stundās, kad tās var noskatīties bērni, tika kon�statēts, ka 85 stundās uz televizoru ekrāniem nomira 84 cilvēki un 372 cilvēki kļuva par smagas varmācības upuriem.

Novakarēs, kad bērni visbie�āk sē� pie televizoriem, kārtējais līķis uz televizoru ekrāniem parādās ik pēc 16,3 minūtēm. Bet 1970. gada ziemsvētku priek�vakarā tika demonstrēta televīzijas filma, kurā nogalināja 13 cilvēkus.

Amerikāņu sociologs Herberts Oto aprēķinājis, ka �Savienotajās Valstīs vidēji katrs bērns vecumā no 6 līdz 15 gadiem redz, kā atņem dzīvību 13 tūksto�iem cilvēku�. Viņa kolēģe Dr. Klāra Epele secina, ka �no 100 amerikāņu ģimenēm 78 ģimenes televizoru izmanto aukles vietā bērnu uzraudzī�anai�, lai gan vecāki zina, ka viņu bērni noteikti ieslēgs tie�i to programmu, kurā rādīs visvairāk slepkavību, kautiņu un ap�audī�anos.

Dr. Alfrēds Blumstains, kas darbojās ASV prezidenta ieceltajā Noziedzības jautājumu komisijā, teica, ka ne�ēlīgā valstī ne�ēlīgas televīzijas ietekmē aug pa�audze, kurā katram otram desmit gadus vecam zēnam ir izredzes vismaz vienu reizi stāties tiesas priek�ā, turklāt ne tikai par ielu satiksmes noteikumu pārkāpu�miem vien.

Sēklas uzdīgu�as. Skolotājiem un policistiem, vecā�kiem-un ugunsdzēsējiem nav ko brīnīties par bērniem; bērni dara tikai to, kas �ajā zemē darīts vienmēr un kas ar vispārēju piekri�anu tiek slavināts televīzijas pārraidēs, komiksos un kinoteātros. Bērni ir tikpat ne��ēlīgi kā viņu tēvi, bet tie savukārt bija tikpat ne�ē�līgi kā viņu vectēvi, kuru stāstos par izrēķinā�anos ar indiāņiem viņi alkaini klausījās stundām ilgi.

Amerikā vienmēr ir slepkavoju�i, kad gadījās poli�tiskas un, protams, arī personiskas sadursmes. 45 mm kalibra kolts ilgu laiku noteica brīvības un autoritātes pakāpi. To laiku tradīcijas vēl ir dzīvas, piemēram, Teksasā. Kā izteicās Dalasas pilsētas apgabala proku�rors Henrijs Veids, kur� veselu gadu viens pats uz�turēja apsūdzību pret daudz vairāk slepkavām nekā kādas Rietumvācijas federālās zemes prokuratūra, ap�sūdzētie, ar kuriem viņam ir darī�ana, pārliecināti, ka viņiem ir tiesības �aut, ja kāds viņus, teiksim, nosauc par meļiem. Parklendas hospitālī Dalasā, kur tika no�gādāts mirsto�ais D�ons F. Kenedijs, katru gadu atved vairāk nekā 1000 cilvēku, kas ievainoti ar lodēm. Ārsti un medicīnas māsas pie tā jau ir pieradu�i un joko�damies sauc savu iestādi par �Dalasas na�a un �aute�nes biedrību�.

Teksasā ik gadu nogalina vairāk cilvēku nekā Ņu�jorkas �tatā, lai gan pēdējā ir divas reizes vairāk iedzī�votāju. Pistole visos laikos Teksasā ir bijusi lielā cieņā, bet vīrietis, kam nav pistoles, netika uzskatīts par vīrieti. Ja vīrs pārsteidza pie savas sievas sve�u vīrieti, viņam bija tiesības to no�aut.

Hjūstonā (Teksasa) nogalina vidēji vienu cilvēku dienā. Pistoles lai� darbā pat tad, ja rodas strīds par automobiļa stāvvietu. �āviens � tas ir arguments, arī politisks arguments.

Freds Brods bija priek�sēdētājs Hjūstonas komitejā par Vjetnamas kara izbeig�anu. Viņa māju divas rei�zes ap�audīja nezināmi noziedznieki maskās. Hjūstonas gleznotāja Mārgareta Dreijere ļāva izmantot savu stu�diju sievie�u organizācijām, kuras cīnās par mieru visā pasaulē. Reiz viņas studijas siena tika sagrauta ar lielkalibra �āviņu. Kad Mārgareta Dreijere nolēma dro�ī�bas labad aizbraukt pie draugiem, viņa konstatēja, ka tās automobilis arī ir sadauzīts.

Dr. Edgars Kreins, Hjūstonas universitātes profesors, cīnījās par nēģeru pilsoņtiesībām un aizstāvēja perso�nas, kas atteicās dienēt armijā. Kādu vakaru viņa māja tika aizdedzināta.

Varmācība visās tās izpausmēs ir raksturīga Ame�rikai kop� senseniem laikiem, visiem tās paveidiem ir dziļas saknes, arī policistu lietotajai vardarbībai. Ame�rikāņu policistu vidū vardarbības piekritēji bija jau ilgi pirms tām drūmajām dienām, kad demokrātu par�tijas kongresa laikā �ikāgā policija atklāja uguni uz jaunie�u demonstrācijas dalībniekiem.

Viens no �iem policistiem � Vaiets Erps no Tombstounas (Arizonas �tats) bija Amerikas nacionālais va�ronis. Tombstounā vienmēr ir daudz tūristu, ar tiem pilni arī kovboju krogi, kur �lielais� Vaiets Erps, pa pusei �erifs un pa pusei gangsteris, nogalināja savus pretiniekus. Tūristi pērk suvenīrus atmiņai par Tombstounu un Vaietu Erpu, tāpat kā katoļi pērk suvenīrus, kad apmeklē Romu.

Iebraucot Tombstounā no Tusonas puses, pie pa�as pilsētas robe�as ir kapsēta, kas vienmēr saista tūristu uzmanību. Viņi sirsnīgi smejas, lasot, piemēram, �ādu uzrakstu uz kapa plāksnes: ��eit dus Bills Smits. Viņ� nosauca D�imu D�enkinsu par meli.� Vai arī: ��eit ap�glabāts Toms Millers. Pakārts aiz pārpratuma.� To ir vērts iemū�ināt fotogrāfijā. Bet apbedīto radinieki stāv pie kapu kopiņām, smaida un labprāt pozē. �Ir nu gan drosmīgi zēni �eit kādreiz dzīvoju�i!� domā tūristi.

Daudzi tūristi, kas dodas uz Tombstounu, pa ceļam uzkavējas Tusonā. Ne jau tāpēc, protams, lai apmek�lētu amerikāņu mafijas bosus, kuri izvēlēju�ies par atpūtas vietu �o pilsētu tuksnesī ar silto un sauso kli�matu. Tusona ir �me�onīgo Rietumu� kinopilsēta, kur aktieri vairākas reizes dienā demonstrē sajūsminātajai publikai to, ko tā grib redzēt.

Viens no uzņemamās filmas varoņiem ir D�ims. Viņ� izskatās vareni un lieliski savā kovboja tērpā un ar platmali galvā, no kuras apak�as izsprauku�ās gai�as matu cirtas. D�ims labāk nekā jebkur� cits prot rīkoties ar savu koltu, tomēr viņu ne�ēlīgi piekauj un pēc tam no�auj. Sevi�ķi efektīgi aktierim izdodas notēlot nā�ves ainu. Viņ� zibenīgi izrauj savu koltu, bet preti�nieks pagūst to pa�u izdarīt par kādu sekundes desmit�daļu ātrāk. Atskan �āviens, D�ims vaidēdams piespie� rokas pie krūtīm, sagrīļojas, pārbola acis, no viņa lūpām atskan pēdējie lāsti, un, beidzot, viņ� smagi nokrīt uz putekļainā bruģa un izstiepj kājas.

Uz kinopilsētas kuli�u fona notiek trok�ņaina kauja, publika sajūsmināta, bērni skatās kā apburti, tēvi knipsē notieko�o ar saviem fotoaparātiem, un pat mā�tēm tas viss ļoti patīk.

Bet D�ims nav pēdējais no nogalinātajiem, Tajā laikā, kad viņ� guļ ielas putekļos, ap�audī�anās un kautiņ� vēl tikko vēr�as pla�umā: �auj no namu jum�tiem un logiem, kaut kādi baismīgi tipi uzbrūk saviem pretiniekiem un tos nogalina. Skatītāji nespēj izsekot visam notieko�ajam, kāds bērnelis kliedz:

� Sauj ta�u, �auj, tur vēl viens ir dzīvs!

Tie, kas paliku�i dzīvi, iepū� koltu kūpo�ajos stob�ros, ar savām līkajām jātnieku kājām pārkāpj pār līķiem, atsien savus zirgus, ātri uzlec tiem mugurā un, aplausiem, sajūsmas saucieniem un svilpieniem ska�not, aizauļo tālāk.

Apmierinātie tēvi ieliek futrāļos savus fotoaparātus, bērni turpat uzsāk rotaļu ar �audī�anos un �slepka�vībām�, pa jokam �no�auj� arī vairākus tēvus. Pēc tam viņi sāk lūgties vecākus palikt uz nākamo izrādi, bet tie arī pa�i labprāt grib vēlreiz noskatīties to, ko �apdzied dzejnieki�.

Savienotajās Valstīs ir daudz tādu vietu, kur kultivē �me�onīgo Rietumu� tradīcijas, un, jo baismīgāk tas tiek darīts, jo labprātāk �īs vietas tiek apmeklētas. Uzcelt pilsētu �me�onīgo Rietumu� stilā un tādējādi nodro�ināt tūristu pieplūdumu ir izdevīgs bizness. Gan�drīz tikpat izdevīgs kā tirgo�anās ar iero�iem.

Savienoto Valstu iedzīvotājiem pieder 100 miljoni �aujamo iero�u, pa vienam uz katriem diviem iedzīvo�tājiem, ieskaitot ve�iņas, mazus bērnus un 17 miljonus garīgi slimo. Katru gadu tiek pārdoti 3 miljoni iero�u: sakarā ar noziedzības pieaugumu tautā nostiprinās doma, ka nepiecie�ams pa�iem sevi aizstāvēt �pēc ve�cajām amerikāņu para�ām�, jo policija to nav spējīga izdarīt. Jebkur� amerikānis var nopirkt ieroci � tā nav problēma. Kas grib, var nopirkt pat smago haubici vai ātr�āvēju automātisko �auteni, tādu, ar kādām ap�bruņoti amerikāņu armijas kareivji. Visi mēģinājumi noorganizēt vismaz personiskajā īpa�umā eso�o iero�u kontroli, piespie�ot amerikāņus tos reģistrēt, bija ne�sekmīgi. Kāds senators, kas ierosināja ieviest iero�u efektīvu kontroli, saņēma draudu vēstules. Ietekmīgas organizācijas, it īpa�i Nacionālā strēlnieku asociācija, kuras rezidence ir Va�ingtonā, sargā ap�aubāmās tie�sības jebkuram brīvajam pilsonim turēt iero�us.

Daudzos Savienoto Valstu rajonos, burtiski, nav ne�viena vīrie�a, kur� neprastu rīkoties ar revolveri un �auteni un kur� nevalkātu kovboja zābakus un plat�mali. No viņiem neatpaliek arī sievietes, un posts tam politiskajam darbiniekam, kur� iedro�inātos apdraudēt viņu tiesības nēsāt iero�us. Tas, kur� grib ieviest iero�u kontroli, mēdz teikt �ajos rajonos, nav īsts amerikānis. Valdībai jārūpējas, lai nebūtu noziegumu, nevis jākon�trolē iero�i. Amerikāņi ir brīva tauta, arī viņu tēviem un vectēviem bija iero�i, un viņi prata ar tiem rīkoties.

Amerikā katru gadu iet bojā 5000 cilvēku aiz pār�pratuma: vai nu kāds ir noturējis kādu citu par no�ziedznieku, vai kāds netī�i nospiedis gaili, tīrot ieroci, vai arī bērni glu�i vienkār�i ir atdarināju�i to, ko ne vienu reizi vien redzēju�i pa televizoru.

� �ī zeme, � teica advokāts nēģeris Miltons Hen�rijs no Pontiakas, kas atrodas Detroitas tuvumā, � vien�mēr ir sējusi varmācības sēklas. Vairākas ra�as tā jau ir novākusi. Bet vislielākā ra�a vēl tikai ienāksies.

Bet pagaidām apbruņotā tauta �auj Pontiakā un Ņuarkā, no vienas piekrastes līdz otrai, un varmā�cības dzimtenē plūst asinis.

ASV ir valsts, kas, �ķita, ir sasniegusi pilnīgu kapi�tālisma triumfu, ta�u tagad to nopietni, varbūt pat ga�līgi diskreditējusi. Tā ir valsts, kurai par saviem panākumiem jāpateicas �ekonomiskās brīvības� prin�cipam, bet tagad tā jau sāk domāt, vai �o principu nevajadzētu aizstāt ar regulē�anu. Daudzi, pat ļoti daudzi ta�u vienmēr ir izpratu�i �o brīvību tikai kā brīvību nerēķināties ne ar ko cīņā par dolāru.

Ja arī pastāv �godīgais� kapitālisms, tad tas sapro�tams tikai tādējādi, ka brīvajam uzņēmējam ir dotas iespējas parādīt sevi, bet strādniekiem un patērētā�jiem � tiesības izmantot efektīvus līdzekļus cīņā pret ļaunprātībām, ekspluatāciju un krāp�anu. No �ā vie�dokļa Savienotajās Valstīs godīgā kapitālisma nav, tur ir kapitālistiskie d�ungļi. Savienotajās Valstīs nav arī demokrātijas, tur ir plutokrātija. Tāpēc miljoniem cil�vēku, kas dzīvo Eiropā, jābūt pateicīgiem saviem sen��iem par to, ka viņi nav emigrēju�i uz Ameriku.

Laikam gan nekur citur pasaulē tā neaplaupa darbatautu kā Amerikā, nekur citur tik bezkaunīgi nedzenas pēc peļņas un nekur citur uzņēmēji tik nekautrīgi ne�iegūst tādus labumus no apzinātas viņu pre�u nepilnvērtības. Tā tas notiek varbūt vienīgi zemēs, kur ame�rikāņu rūpnieki pamatīgi iekārtoju�ies, lai �īs zemes pakļautu �svētīgajiem� amerikāņu ekonomiskajiem principiem.

Jaunais advokāts Ralfs Neiders, kas Savienotajās Valstīs uzsāka patērētāju intere�u aizstāvē�anu, jo ne�viens cits ar to negribēja nodarboties, konstatēja, ka �brīvās ekonomikas� valstī notiek bezgalīgi daudz no�ziedzīgu mahināciju un izvērsusies nekaunīga un at�klāta dzī�anās pēc peļņas. Rūpniecības dū�i mēģināja

3 2520 49 aizbāzt muti pārāk ziņkārīgajam advokātam: kad Neiders, sīki iepazinies ar automobiļu un kara rūpniecības gigantu �General Motors�, paziņoja, ka �ā koncerna uzņēmumos ra�otais �Corvair� markas automobilis ir nedro�s un pat bīstams, advokātu kantoris, kas pār�stāvēja �General Motors� intereses, nevarēja izdomāt nekā labāka kā uzdot privātam detektīvu birojam kompromitēt jauno advokātu, atmaskojot viņu kaut kādā neglītā rīcībā. Ta�u mēģinājums piespiest Neideru klusēt neizdevās. Privātdetektīvi ne tikai neva�rēja atrast neko kompromitējo�u, bet arī pa�i sevi at�maskoja, un �General Motors� prezidents bija spiests atvainoties Neideram un vēlāk arī pārtraukt �Cor�vair� ra�o�anu.

Amerikāņu automobiļi vienmēr ir biju�i viens no �īs ļoti bagātās valsts simboliem. Miljonos cilvēku tie ra�dīja skaudību, spilgti liecināja par amerikāņu labklā�jību, tie bija amerikāņu ekonomiskās sistēmas �pārā�kuma� iemiesojums. Turpretim īstenībā amerikāņu au�tomobiļu kvalitāte vienmēr ir bijusi ap�aubāma, bet to cenas absolūti neatbilda pa�izmaksai.

Senators Heilords Nelsons atklāja vienu no Savie�noto Valstu visstingrāk glabātajiem noslēpumiem, pa�ziņodams pārsteigtajai sabiedrībai, kāda ir Forda auto�mobiļu pa�izmaksa un cik �is koncerns nopelna, tos pārdodot.

Pēc senatora datiem, viens vidējās klases �Galaxy� markas automobilis Fordam izmaksā 1360,38 dolārus, pie tam, protams, daudzas detaļas Fords pērk no citām firmām, kas ir viņa koncerna meitas uzņēmumi. No tirdzniecības uzņēmumiem Fords par �o automobili ņem 1872,37 dolārus, bet tā pārdo�anas cena jau ir 2676,82 dolāri. Ta�u arī �ī cena vēl ne tuvu nav tā, kura automobiļa pircējam būs faktiski jāsamaksā, jo par 2676,82 dolāriem viņ� saņem tikai automobiļa kar�kasu, tiesa gan, brauk�anas kārtībā, bet bez nepiecie��amā iek�ējā iekārtojuma. Tā kā ra�otāji zina, ka pie�prasījums pēc tā vienmēr ir liels, nosakot cenu, viņi rīkojas vēl patvaļīgāk. Kā izteicās Nelsons, iekārtas cena pārsniedz tās pa�izmaksu par 57,8 � 293 pro�centiem,

Transporta ministrija 1970. gada oktobrī publicēja

Va�ingtonā brīdinājumu, ka �etriem miljoniem auto�mobiļu �Ford� pie lielas slodzes var lūzt priek�ējā ass. Drīz pēc tam ministrija ierosināja tiesā prāvu pret sa�biedrību �General Motors� tāpēc, ka tā nav paziņojusi 200 tūksto�iem �oferu, kuri brauc ar sabiedrības ra�o�tajām ma�īnām, ka, pēc varas orgānu domām, tās nav dro�as.

Neiders konstatēja, ka da�as brem�u eļļas, kuras lieto trīs automobiļu rūpniecības giganti � �General Motors�, �Ford� un �Chrysler� �, neatbilst absolūtas dro�ības prasībām. Kā izteicās Neiders, buferi kon�struēti tā, ka tie jau iziet no ierindas, ja sadursmes laikā ātrums bijis pat tikai 5 kilometri. Autoriepas, ku�ras ra�o firma �B.F. Goodrich, Goodyear, Firestone, Uni-Royal and General Tyre�, neizturēja pārbaudi, to�mēr tās joprojām tiek pārdotas.

Nacionālais produkcijas kvalitātes kontroles birojs bija spiests apliecināt Neidera izvirzīto apsūdzību parei�zību. Tas konstatēja, ka katra desmitā automobiļa de�taļa neatbilst izvirzāmām prasībām. Pārbaudot tika konstatēts, ka sevi�ķi sliktas kvalitātes ir benzīna tvertnes: no 7644 pārbaudītajām jaunajām benzīna tvertnēm vairāk nekā ceturtajai daļai bija defekti.

Laikraksts �The Wall-Street Journal�, kuru nekādi nevar turēt aizdomās par antipātijām pret kapitālismu, atzina, ka pārbaudē, kas tika izdarīta amerikāņu auto�mobiļu rūpniecībā 1970. gadā, atklājās nepievilcīga aina. Laikraksts konstatēja: kad amerikānis pērk jaunu automobili, pēdējam jau ir tādi defekti, kuri labākajā gadījumā rada sa�utumu, bet pa lielākajai daļai ir bīstami.

Amerikā jebkur� zina, ka nopirktā automobiļa mū�s nebūs ilgs. Nekā mū�īga, protams, nav, bet nekad vēl automobiļi nav biju�i tik neizturīgi kā tagad. Agrāk pirka vienkār�i automobili, bet tagad pērk modernu automobili. Modi nosaka Detroita, bet, tā kā mode mai�nās, tad arī automobilim nav jābūt sevi�ķi izturīgam. Ja kādam tas nepatīk, tad viņ� jāietekmē ar reklāmu.

Un reklāma nav jāgaida. Tā vel pāri valstij vulgā�ras retorikas lavīnu. Uz katru amerikāni iznāk 1734 reklāmas sludinājumi dienā jeb 632 910 sludinājumi gadā. Reklāma nemitīgi grie�as pie patērētājiem 6000 radiostaciju un apmēram 700 televīzijas staciju pārrai�dēs, no �urnālu lappusēm, no lielajiem reklāmstabiem, no namu fasādēm, autobusiem un no milzīgajiem ekrā�niem, kas kopā ar auto�osejām padara apkārtni neglītu.

Neviens Savienotajās Valstīs nekur nevar patverties no trok�ņainās reklāmas plūsmas. Bet arī tā nespēj pārvērst amerikāņu automobiļus par pasakainām eki�pā�ām, par kādām tos vēl �ur tur pasaulē uzskata. Ar automobiļiem Amerikā ir tāds pats stāvoklis kā ar daudz ko citu �ajā zemē � tiem ir tikai skaista āriene.

Amerikāņu komerciālā reklāma pārvērtusi miljo�niem cilvēku par patēriņa vergiem, tāpēc viņi bija pārsteigti, kad Ralfs Neiders aicināja doties uzbru�kumā �im svētumam. Neiders izmantoja visiem sapro�tamus argumentus. Viņ� pierādīja, ka rūpniecība, kura ra�o higiēnas un kosmētikas līdzekļus un kuras apgro�zījums ir 2,5 miljardi dolāru gadā, pārdod mutes skalo��anas līdzekļus, kuri, kā apgalvo zobārsti, var izraisīt mutes dobuma slimības. Neiders konstatēja, ka mazgā��anas līdzekļi satur vielas, kas rada ādas iekaisumus. Zobu pastām un da�iem iecienītiem dzērieniem ir kai�tīgi piemaisījumi, kas var kļūt par iek�ējo orgānu sli�mību cēloņiem.

Ta�u atmaskojumi, ar kuriem nāca klajā Neiders, neietekmēja reklāmas mil�us. Viņi vēl enerģiskāk cen�tās iestāstīt patērētājiem, cik ļoti tiem nepiecie�amas sausas paduses un sniegbalti krekli. Nelāga smaka no mutes ir gandrīz vai tāds pats ļaunums kā spitālība, vecs automobilis liecina par mazturību, ja jūs pats ga�tavojat ēdienu, tad tā ir vecuma pazīme, sviedru traips kreklā vai blūzē ir kauns un negods.

Da�us mazgā�anas un kosmētikas līdzekļus, kurus patērētājiem uzbāzīgi ieteic nejēdzīgā, bet neap�au�bāmi efektīvā reklāma, pārdod par cenām, kas 5�20 reizes pārsniedz to pa�izmaksu. Katru dienu pie neona lampu gaismas pielieto milzīgo pa�apkalpo�anās vei�kalu (supermārketu) kasēm patērētāji apzināti tiek ap�krāpti par miljardiem dolāru. Toties Amerikā ir �brīvā ekonomika�, tai ir dota brīvība aplaupīt visus, kurus vien var aplaupīt, un jo sevi�ķi nēģeru geto iemītnie�kus, ja viņiem vēl ir kaut da�i centi.

Reklāma trok�ņo, un, jo uzbāzīgāka tā ir, jo izdevī�gāka tā ir reklāmas devējiem.

Daudzi izstrādājumi tiek pārdoti ar krāpnieciskas reklāmas palīdzību, un tā izmaksā pusi no izstrādā�jumu cenas. Da�iem izstrādājumiem ir tik zema kvali�tāte, ka pat laikraksts �The Wall-Street Journal� reiz kādu rakstu par izdarīto pre�u kvalitātes pārbaudi sāka ar �ādiem vārdiem: �Jumti tek, krekli saraujas, rotaļ�lietas ievaino bērnus, tosteri neapgrauzdē maizi, pļauj�ma�īnas nepļauj zāli, papīra pūķi nepaceļas gaisā, ra�diouztvērēji klusē, televizori un kinoprojektori nedod attēlu. Vai tie�ām Amerikā nekas vairs nedarbojas?�

Bojātie sildaparāti katru gadu ievaino vairāk nekā 125 tūksto�us amerikāņu. Zāles pļaujma�īnas un veļas mazgājamās ma�īnas, ko izgatavo ar defektiem, rada traumas 100 tūksto�iem amerikāņu, 30 tūksto�i ameri�kāņu dabūja ievainojumus, jo bija nopirku�i elektris�kās auklas ar defektiem. No katriem simt pārdotajiem krāsu televizoriem 74 nepiecie�ams lielāks vai ma�zāks remonts jau pirmajos trijos gados pēc nopirk�a�nas. Pēc Nacionālā produkcijas kvalitātes kontroles biroja domām, Amerikas Savienotajās Valstīs ra�o 122 marku krāsu televizorus, kuri var jebkurā brīdī aiz�degties. Firma �Electrodyne� iemānīja ārstiem un slim�niekiem sirdsdarbību stimulējo�us aparātus, kas izrā�dījās ļoti nepilnīgi. Inplantēti sirds slimnieku ķermenī, tie apsolīto 18 mēne�u vietā darbojās ne vairāk kā 3 mēne�us. Daudzos gadījumos bija jāizdara steidzama operācija, lai apmainītu stimulatoru, bet arī otrs inplantētais aparāts tūlīt pat sabojājās. Un atkal slimnie�kam bija jāiet uz operāciju, jāmaksā vēl 4 tūksto�i dolāru un ar bailēm nepārtraukti jāieklausās savas sirds pukstos.

ASV prezidenta padomnieks pārtikas jautājumos Dr. Zans Meijers atzina, ka konservi, kurus pārtikas rūpniecība ra�o suņiem, kvalitātes ziņā ir daudz labāki nekā cilvēkiem paredzētie konservi. Pārbaudījis dārgos konservus, kas iepildīti krā�ņās kārbās, Meijers seci�nāja, ka cilvēki daudz vairāk iegūtu, ja ēstu ceptus tārpus, jo tajos vismaz ir kaut nedaudz olbaltumvielu. Meijers konstatēja arī, ka da�i dārzeņi speciāli tiek izaudzēti ar biezu mizu, lai tos būtu vieglāk iesaiņot un pārvadāt, kaut gan dārzeņu barības vērtība stipri samazinās. Uz �ādu faktu fona nav nekāds brīnums, ka Savienotās Valstis jau 1949. gadā atradās 11. vietā pasaulē cilvēku mū�a ilguma ziņā un kop� tā laika ir noslīdēju�as vēl zemāk.

Amerikāņiem nekad nav biju�as nekādas izredzes te kaut ko grozīt, jo viņi ir pakļauti ekonomikas haizivju patvaļai. Amerikāņi ir ļāvu�i, ka rūpniecības giganti viņiem iestāsta: tas, kur� nelieto mutes skalo�anas līdzekļus, aizvaino cilvēku sabiedrību. Kaut gan val�dības Pārtikas un medikamentu kvalitātes jautājumu pārvalde bija spiesta atzīt, ka Ralfam Neideram ir tais�nība un ka pārdodamie mutes skalo�anas līdzekļi ne�spēj novērst mutes smako�anu, � mutes skalo�anas līdzekļu bizness joprojām zeļ un plaukst, un dod 212 miljonu dolāru ienākumu gadā, jo simpātiski ļaudis no televizoru ekrāniem apgalvo, ka viņi lieto mutes skalo�anas līdzekļus un no viņu mutes plūst tikai aromāts.

Lai gan daudzi ārsti un ķīmiķi atbalstīja Ralfu Neideru, kur� atmaskoja arī citus nesamērīgi dārgus higiē�nas līdzekļu rūpniecības izstrādājumus, tirdzniecība ar tiem turpinās, reklāma kļūst arvien skaļāka, arvien uz�bāzīgāka un arvien grūtāk ir vērsties pret lielajām firmām, kas valda tirgū un manipulē ar cilvēku domā��anas veidu.

Neiders ir vīri�ķīgs, kompetents un enerģisks cil�vēks, bet viņa balss ir pārāk vāja salīdzinājumā ar vareno kori, kādā runā noteicēji tirgū. Neviens ameri�kāņu laikraksts neriskēja publicēt rakstus, kuros tika atmaskoti mazgā�anas līdzekļu rūpniecības mil�i. �ā�diem reklāmas devējiem neviens neuzbrūk: ja tas līdzi�nās pa�nāvībai, vēlē�anās izmantot preses brīvību at�krīt.

Kā ziņoja Pārtikas un medikamentu kvalitātes jautā�jumu pārvalde, vairāk nekā 300 no Savienotajās Val�stīs pārdodamām da�ādām tabletēm pret visādām kai�tēm un slimībām, pret aptauko�anos un noliesē�anu, pret sliktiem sapņiem un grēmām ir absolūti neefek�tīvas. Un tomēr tās glītā iesaiņojumā kaudzēm sakrau�tas uz supermārketu un aptieku letēm, tās pārdod un pērk, jo reklāma izrādījās skaļāka nekā brīdinājumi, tirdzniecība zeļ un plaukst, cilvēkiem jādod iespēja pirkt to, ko viņi grib, bet viņi grib tabletes.

Amerikāņi, atbrauku�i pāri okeānam, bez mitas sū�rojas par �ejienes �skandalozajiem� sanitārajiem ap�stākļiem. Viņi ir cie�i pārliecināti, ka dzīvo vistīrī�gākā valstī pasaulē, un neviens viņiem nespēj iegal�vot, ka tā nav taisnība. To nespēj izdarīt pat Patērē�tāju savienība, kura pārbaudot konstatēja, ka katrā astotajā gaļas konservu kārbā bija kukaiņi un to kūniņas, �urku un peļu spalvas un citi sve�ķermeņi. ASV pilsētās ir tādas lopkautuves un gaļas pārstrādā�anas uzņēmumi, kas jebkurā Eiropas valstī tiktu slēgti antisanitārā stāvokļa dēļ. Lai gan tur ik uz soļa ir netī�rība, ta�u �ie uzņēmumi netiek slēgti: nepiecie�amības gadījumā inspektoram iedod kukuli � un viss paliek pa vecam. Peļņa nemazinās. Rezultātā �ajā valstī katru gadu tiek reģistrēti divi miljoni zarnu saslim�anas ga�dījumu.

Longailendas salā, kas ir sava veida Ņujorkas gu�ļamistaba un kur dzīvo vairāk cilvēku nekā Hamburgā, Minhenē, Rietumberlīnē un Frankfurtē pie Mainas kopā, Patērētāju savienība konstatēja, ka no 40 pār�baudītajiem veikaliem 34 veikalos safasētā gaļa tika pārdota par paaugstinātu cenu. �ī krāp�ana katrai ģi�menei vidēji izmaksāja 6 dolārus nedēļā.

Pēdējos 25 gados Savienoto Valstu augstākais eko�nomikas kontroles orgāns � Federālā tirdzniecības ko�misija slēgusi apmēram 5 tūksto�us uzņēmumu, kas sistemātiski krāpa patērētājus, pārdeva sliktas kvali�tātes preces, pārkāpa lēmumus par monopoltirdzniecību. Ta�u nopietni tas nevienu nav skāris.

Trīs ASV lielākie farmaceitiskās rūpniecības uzņē�mumi � �American Cyanamide Company�, �BristolMayers and Co� un �Charles Pfeiser and Co� savā starpā vienojās par antibiotiskā preparāta petraciklīna cenu. �ā medikamenta 100 ampulu izgatavo�ana fir�mām vidēji izmaksāja 2,5 dolārus, bet no slimniekiem, kam petraciklīns bija ļoti nepiecie�ams, tās iekasēja 51 dolāru; un tā tas turpinājās 8 gadus, līdz �ī afēra beidzot tika atklāta.

Kā izteicās prokurors Harijs Sklarskis, minētās trīs firmas, pārdodot petraciklīnu, kop� savstarpējās vieno��anās par cenu nopelnīju�as vairāk nekā miljardu do�lāru. Ta�u tiesa nevarēja piedzīt no katras firmas vairāk par 150 tūksto�iem dolāru, jo Amerikas Savieno�tajās Valstīs tas ir augstākais naudas sods. Un farma�ceitiskās rūpniecības giganti bez jebkādām grūtībām samaksāja �o naudas sodu, jo tas bija to vērts.

�āda veida nolīgumi atklājas reti, jo to dalībnieki ir tikpat veikli, cik viņu upuri ir bezpalīdzīgi. Fede�rālās tirdzniecības komisijas uzdevums ir raudzīties, lai tirgū tiktu ievēroti godīgas tirdzniecības noteikumi. Ta�u komisijas ierēdņi nav spējīgi �o uzdevumu izpil�dīt; viņi atrodas tādā pa�ā stāvoklī, kādā nokļūtu rota kareivju, kurai pavēlētu �izķemmēt� d�ungļus Amazo�nes krastos.

Kā izteicās koncerna �General Electric� biju�ais vice�prezidents Kvīns, apmēram viena tre�daļa visu ameri�kāņu sabiedrību savā starpā vienojas par cenām; tā saucamais �Kleitona akts�, kas aizliedz ierobe�ot brīvo konkurenci, pārvērties par tuk�u papīrīti. Likumu ne�ievēro�anu sāku�i uzskatīt par sīkiem pārkāpumiem, naudas sodus � par ordeņiem, kurus iegūst kaujās, bet korektu uzve�anos � par vājuma izpausmi.

Pēc Ralfa Neidera izteikumiem, Savienotajās Valstīs bārdas skujamo aparātu asmeņus tī�i izgatavo tā, lai tie momentāni kļūtu neasi un lai vajadzētu pirkt jau�nus. Sievie�u zeķēm valdziņi noirst, tās pirmo reizi uzvelkot kājās. Dārgs uzvalks, kuru kāds pircējs iegā�dājās labākās amerikāņu firmas �Brooks Brothers� vei�kalā, saplīsa tie�i pēc divām nedēļām. Losand�elosā kāda dāma, kas nopirka svārkus veikalā �Magine�, vienā no labākajiem tirdzniecības uzņēmumiem, kur� paredzēts snobiem, par savu dārgo pirkumu priecājās vēl īsāku laiku: svārki neizprotamu iemeslu dēļ pār�vērtās par lupatu tie�i divas stundas pēc tam, kad viņa tos bija uzvilkusi.

Nēģeru kvartālos itin viss � mēbeles, apģērbi, pār�tika � ir dārgāks nekā rajonos, kur dzīvo baltie ame�rikāņi. Tas, ko Ņujorkas priek�pilsētās baltajiem pār�dod par 1 dolāru, Hārlemā maksā vismaz 1,2 dolārus. Tas, kas Bostonas aristokrātu rajonā maksā 5 dolārus, nēģeru apdzīvotajā Roksberijā maksā 6 dolārus. Bet tas, ko Va�ingtonas priek�pilsētās var nopirkt par 100 dolāriem, galvaspilsētas nēģeru kvartālos maksā 150 dolārus un vēl vairāk. Tādējādi nēģeri, trūcīgie baltie no Kentuki, indiāņi pilsētās, kas atrodas ap viņu rezervātiem, un meksikāņi no apelsīnu plantācijām Kalifornijā maksā �nabadzības nodokli�.

Laikraksta �Washington Post� reportieris Roberts Meinards, kas apmeklēja Va�ingtonas nēģeru kvartā�lus, bija pārsteigts par �ā �nabadzības nodokļa� milzī�gajiem apmēriem. Piemēram, Louriju "laulātais pāris pastāstīja, ka viņi nopirku�i tirdzniecības namā �Walter and Thomas� lietotu kombinēto radiouztvērēju un televizoru par 400 dolāriem. Firmai �Walter and Tho�mas� �is aparāts izmaksāja 90 dolārus. Gvendolaine Selmena, kuras vīrs pelnīja 80 dolārus nedēļā, nopirka mēbeļu veikalā �Tops Furniture� dīvānu un atpūtas krēslu par 313 dolāriem, bet Va�ingtonas pilsētas D�ord�taunas rajonā, kur dzīvo baltie, �īs mēbeles maksāja 199 dolārus.

Meinards bija sa�utis, bet Federālajai tirdzniecības komisijai tas nebija nekas jauns, jo tā jau agrāk dau�dzās pārbaudēs bija konstatējusi, ka trūcīgajiem ļau�dīm par tādas pa�as un pat sliktākas kvalitātes precēm jāmaksā dārgāk. Ja viņi nokavē maksājumus par pre�cēm, kas pirktas uz nomaksu, viņiem �īs preces atņem. Ja viņi pirku�i uz kredīta vienlaikus vairākus priek��metus, daļu no tiem jau samaksāju�i, bet par pārējiem vēl nav paguvu�i to izdarīt, tad viņiem atņem arī jau samaksātos priek�metus. Da�kārt tirgotājs viņiem dod vēl �ādu iespēju: ja klients pērk vēl kaut ko, tad viņam samaksas termiņu uz pāris mēne�iem pa�garina.

Rezultātā aug parādi. Un arī naids. Kad pēc Martina Lutera Kinga noslepkavo�anas nēģeru rajonos sākās nemieri, pirmām kārtām tika aizdedzināti tie veikali, kuru īpa�nieki sevi�ķi nekaunīgi aplaupīja melnos pir�cējus. Studenti, kas palīdzēja Neideram izdarīt pētīju�mus, aptaujājot nēģeru kvartālu iedzīvotājus, konsta�tēja, ka baltie tirgotāji visnekaunīgākā kārtā aplaupa vismaz katru ceturto nēģeru ģimeni. Tie ir tipiski rīkļurāvēji, viena no visnejēdzīgākām parādībām Ame�rikā.

_ No tirgotājiem Amerikā neatpaliek ari da�i ārsti. Ārstu arodorganizācijas izlietoja pla�ai propagandas akcijai 50 miljonus dolāru, lai novērstu to, ko viņi nosauca par �medicīnas socializāciju�, bet kas īstenībā bija tikai minimāla veselības aizsardzība, kuru finan�sēja valsts. Bagātākajā valstī pasaulē mirstība trūcīgo iedzīvotāju vidū vecumā līdz 35 gadiem ir �etras rei�zes lielāka nekā turīgo amerikāņu vidū, jo trūcīgos ap�kalpo ārkārtīgi maz ārstu. Misisipi �tatā nēģerietei se�as reizes vairāk draud nāve dzemdību laikā nekā jebkurai baltajai amerikāņu sievietei. Daudzos Ameri�kas nēģeru graustos katrs desmitais bērns mirst jau zīdaiņa vecumā; viņ� var kliegt, cik vien grib, tik un tā neviens ārsts pie viņa nenāks, jo tas nav izdevīgi. Dr. D�eks Geigers no Tafta medicīnas centra Jaunanglijā trūcīgo cilvēku medicīnisko apkalpo�anu Sa�vienotajās Valstīs nosauca par �nacionālo kata�strofu�.

Dr. Maikls Debeikijs, viens no pasaulē pazīstamajiem speciālistiem sirds un asinsvadu ķirurģijā, teica, ka �kvalificēta medicīniskā apkalpo�ana ir pieejama tikai tiem cilvēkiem, kam ir nauda�. Debeikijs nav izteicies glu�i precīzi: daudzi cilvēki, kuriem nav naudas, vis�pār nesaņem nekādu medicīnisko palīdzību.

Apseko�ana, kas tika izdarīta 11 600 trūcīgās ģime�nēs Ziemeļkarolīnā, parādīja, ka 64 procenti ģimeņu nekad nav griezu�ies medicīnas iestādēs. �ā �tata 15 apgabalos bija, lielākais, 3 ārsti katrā, 5 apgaba�los � pa vienam ārstam, bet vienā apgabalā vispār nebija ārsta.

Ziemeļkarolīna ir trūcīgs �tats, bet Amerikā ir daudz trūcīgu �tatu, kur medicīniskā apkalpo�ana atrodas vāji attīstīto zemju līmenī un pat vēl sliktākā stāvoklī, tur�pretim lielajās pilsētās desmitiem tūksto�u ārstu rau� lielu naudu.

Ņujorkā rentgenologs, kura rīcībā ir valsts algotais medicīnas palīgpersonāls, pelna vairāk nekā 100 tūk�sto�us dolāru gadā, bet savam vecākajam tehniķim viņ� maksā tikai 185 dolārus nedēļā.

Kādā medicīnas darbinieku kongresā ārsts, kas vēl nebija zaudējis ticību tam, ka ārstu uzdevums ir palī�dzēt cilvēcei, sūdzējās, ka arvien lielāks skaits viņa kolēģu, cen�oties nopelnīt pēc iespējas vairāk, liek saviem pacientiem arvien no jauna ierasties uz izmek�lē�anu. Pacienti, nezinādami ārstu slepenos nodomus, tiem uzticas un maksā lielus honorārus. Lai gan pastāv valsts atbalstīta medicīniskā apkalpo�ana, jebkur� vi�dusmēra amerikānis zina, ka viņ� uz ilgu laiku nonāks ļoti lielās materiālās grūtībās, ja pats vai kāds no viņa ģimenes locekļiem saslims ar slimību, kas prasa ilg�sto�u ārstē�anos vai operāciju. Tā kā valsts sedz tikai niecīgu daļu no ārstē�anās izdevumiem, bet ārsti prasa nesamērīgi lielus honorārus, slimnieki spiesti pa�i pie�maksāt daudz naudas. Tādējādi �ie cilvēki, iestigu�i parādos un sarūgtināti par savu bezizejas stāvokli, pēk�ņi ierauga alkatīgo amerikāņu sabiedrību tādu, kāda tā ir; viņi pat nevarēja iedomāties, ka �ī sabied�rība var tik ne�ēlīgi ar viņiem apieties.

Divas tre�daļas no ārstē�anās izdevumiem Savieno�tajās Valstīs maksā pa�i slimnieki. Sociālās nodro�inā��anas iestādes sedz tikai 40 procentus no gados vecāku cilvēku ārstē�anās izdevumiem. Tas ir ļoti maz. Kad gados vecāki cilvēki saslimst, viņu ietaupījumi ātri iz�sīkst, viņi iestieg parādos un drīz vien nonāk naba�dzībā, bet ārsti, no kuriem daudziem pieder liels skaits akciju un kuri ir miljonāri vai glu�i vienkār�i bagāti cilvēki, vienaldzīgi izraksta rēķinus. Konjunktūra ir labvēlīga, un nav nekādas jēgas to ignorēt.

Kāds ārsts Ņujorkas pilsētas Bruklinas rajonā sa�rausa solīdu kapitālu, strādājot organizācijā �Medicare�, kas nodarbojas ar sirmgalvju aizgādniecību. Pēc tam viņ� pārcēlās uz Maiami Florīdā, kur iekārto�jās analoģiskā organizācijā un trīskār�oja savu bagā�tību.

Viņa kolēģis �nopelnīja� tik daudz naudas, ka va�rēja uzcelt savu klīniku. Pusotra gada laikā viņ� sa�ņēma no sociālās nodro�inā�anas iestā�u kases apmē�ram 300 tūksto�us dolāru, nemaz jau nerunājot par summu, kuru viņam samaksāja pa�i slimnieki un kura bija vismaz par divām tre�daļām lielāka.

Kāds cits ārsts saņēma no sociālās nodro�inā�anas iestādēm 42 tūksto�us dolāru par 8275 injekcijām, ko viņ� izdarīja 149 slimniekiem; un vēl kāds cits ārsts par 48 pacientu apmeklē�anu mājās saņēma 58 tūksto��us dolāru, bet viņa kolēģis līdzīgā kārtā gada laikā iebāza sev kabatā 146 tūksto�us dolāru.

Veselības aizsardzības jomā Savienotajās Valstīs pa��laik vērojams kaut kas līdzīgs tam, kas notika senāk, kad pirmie pārceļotāji valsts rietumos atrada zeltu: ādere jāiztuk�o, kamēr nav ieradies kāds cits, kas to var atņemt. Turklāt vērīgi jāapskatās, vai nevar atrast vēl solīdāku avotu.

Apmēram 500 amerikāņu ārstu pilnīgi un desmitiem tūksto�u ārstu līdztekus savai parastajai praksei spe�cializējas aptauko�anās ārstē�anā. Būt �slaidam� ir loti svarīgi. To simtiem rei�u dienā atgādina pa televizoru un radio. �Slaidums� ir jauneklīga svaiguma, vitāla spēka, aktivitātes un veselīga dinamiskuma pazīme.

Pēc slaiduma propagandētāju domām, 40 miljoniem amerikāņu ir lieks svars. Tas ir lielisks tirgus. Ameri�kāņi, kas aptaukojas, tērē apmēram 400 miljonus do�lāru gadā, lai viņi atbilstu pa televizoru demonstrēja�miem ideālajiem apmēriem, un ārsti viņiem �ajā jomā labprāt palīdz.

Pārtikas un medikamentu kvalitātes pārvalde vienas vienīgas operācijas laikā konfiscēja 20 miljonus tab�le�u, kuras it kā palīdzot to lietotājiem kļūt slaidiem, bet faktiski ir īsti surogāti. Visas �īs tabletes nokļuva pie patērētājiem tāpat caur ārstu rokām.

Speciāla ASV senāta iecelta izmeklē�anas komisija pētīja krāpniecības problēmu pretaptauko�anās zāļu ra�o�anā. Komisijas priek�sēdētājs Filips Hārts, rezu�mējot tās darba rezultātus, paziņoja, ka farmaceitiskā rūpniecība un ārsti acīmredzot �pārkāpj ētiku�. Ta�u, kas ir ētisks un kas nav ētisks, to nosaka nevis sena�tors, bet gan reklāma. Un reklāma apgalvo, ka tautai jābūt �slaidai�, un ārsti tai piebalso, vēl jo vairāk tāpēc, ka galvenais �ajā lietā ir izdevīgais bizness, vienalga, ar kādām metodēm.

Amerikas medicīnas asociācija, kas daudzējādā ziņā palīdzēja sabotēt pat minimālo valsts medicīnisko ap�kalpo�anu, bez mitas skandina, ka �attiecības starp ārstu un pacientu ir svētas�, bet �is �svētums� jau sen neskaitāmos gadījumos aprobe�ojas ar �eka izrak�stī�anu uz ārsta vārda. Kas nevar izrakstīt �eku, tas pats ir vainīgs, kam vispār nav �eku grāmatiņas � vēl jo vairāk.

Katru gadu 100 tūksto�i ārstu tiek atmaskoti nego�dīgas prakses piekop�anā. Ta�u Amerikā medicīna ir nevis sociāla problēma, bet gan bizness, un bizness necie� sentimentalitāti. Tas attiecas arī uz kalnrūpnie�cību, kas tāpat grib gūt peļņu."

Savienotajās Valstīs, kur daudzās nozarēs tiek ieviesta moderna tehnoloģija, lielākā daļa ogļraktuvju ir līdzīga ellei. Katrs divpadsmitais amerikāņu kaln�racis mirst �ahtā. Kop� 1930. gada pusotra miljona kalnra�u kļuvu�i par invalīdiem nelaimes gadījumu vai slimību rezultātā un noslīdēju�i uz zemākā pakā�piena iedzīvo�anās kārās sabiedrības hierarhijā; visu aizmirsti, viņi nīkuļo kaut kur drūmajos Tenesī, Kentuki vai Montānas rajonos. Kas viņus redzējis, runājis ar viņiem un sapratis viņu stāvokļa bezcerīgumu, tas vairs nevar cienīt cilvēkus, kuri atbild par �īs zemes morāli, ko mēro ar dolāriem.

Apmēram simt gados amerikāņu �ahtās sprādzienu, nogruvumu un plūdu rezultātā gāju�i bojā 120 tūksto�i kalnra�u. Vidēji 100 cilvēku mēnesī. Neviens nezina, cik kalnra�u �ajā laikā miris no nelaimes gadījumu un slimību sekām, kuras sevi�ķi izplatītas �īs profesijas cilvēku vidū. Ir zināms tikai tas, ka katrs amerikāņu kalnracis, ja viņ� paliek dzī^rs, nostrādāto gadu laikā dabū 3�4 vairāk vai mazāk smagas traumas. Ir zi�nāms arī tas, ka katrs astotais kalnracis mirst ar plau�u slimībām. Pneimokonioze pastāvīgi ir blakus kalnra�cim, tāpat kā ūdens -tjūrniekam.

Firma �Consolidation Coal Company�, kuras �ahtā Nr. 9 Farmingtonā (Rietumvird�īnijā) tikai da�os 1969. gada mēne�os gāja bojā 78 cilvēki, kop� 1963. gada saņēmusi no valdības orgāniem 25 nopē�lumus par elementārās darba aizsardzības trūkumu. Ta�u nopēlums un peļņa ir divas da�ādas lietas. Galu galā peļņa ir galvenais, bet, kas attiecas uz upuriem, tad tie ir nenovēr�ami; �ahtās tie vienmēr esot biju�i un būs, un nav ko izplūst sentimentalitātē.

Iedzīvo�anās kāre pārņēmusi arī privāto dzelzceļu sabiedrību bosus un akcionārus. Arī viņi grib gūt peļņu. Bet �is naudas rau�anas ceļ� nav bez ērk�ķiem: 30 tūksto�i rei�u gadā notiek vilcienu katastrofas, iet bojā vidēji 2300 cilvēku, tiek ievainoti apmēram 24 600 cilvēku; katru dienu no sliedēm noskrien 15 vilcieni.

Laurelā, mazā Misisipi �tata pilsētiņā, tas notika tā.

Pre�u vilciens Nr. 159, kuram bija 139 vagoni, iebrauca pilsētā, ar savu garo, griezīgo kaucienu iz�traucēdams agrā rīta klusumu. Laurelas iedzīvotājiem �ie nejēdzīgie kaucieni bija tikpat parasta parādība kā karstums vasarā vai nabadzība nēģeru dēju būdās. Pie pilsētas robe�as ma�īnists samazināja ātrumu līdz 30 jūdzēm stundā, un vilciens dārdēdams brauca pa nē�ģeru kvartālu. Pēk�ņi vienai no cisternām, kurā bija 30 tūksto�i mārciņu propāna gāzes, sa�ķīda ritenis. Cisterna apgāzās uz sāniem un vilka sev līdzi �etr�padsmit citas cisternas. Spēcīgs sprādziens satricināja visu apkārtni, tam sekoja vairāki vēl spēcīgāki sprā�dzieni. Liesmu lavīna vienā mirklī satvēra savos draus�mīgajos apkampienos koka barakas ar vēl guļo�iem melnajiem pilsētas iedzīvotājiem. Sprādzieni turpinā�jās veselu stundu, cisternu un vagonu lauskas aizli�doja puskilometra un vēl lielākā rādiusā. Kad viss ap�klusa, Laurela izskatījās pēc karā izpostītas pilsētas; visur raudāja un vaimanāja cilvēki, 33 cilvēki bija ievainoti un 2 nogalināti (tie�ām brīnums, ka cieta tik maz cilvēku!), 54 mājas bija pilnīgi sagrautas, 1350 mājas bojātas, no divām rūpnīcām bija paliku�as tikai drupas, stipri cietu�as bija se�as skolas un piecas baz�nīcas.

Laurelas iedzīvotājiem tā bija katastrofa, laikrak�stiem � informācija, dzelzceļa sabiedrības īpa�nie�kiem � viens no daudzajiem nelaimes gadījumiem, kuri �nav novēr�ami�.

20 dienas pēc �īs katastrofas Kritā (Nebraskas �tats) vilciens ietriecās divās uz sliedēm stāvo�ās cisternās ar �ķidro amonjaku � un tās uzsprāga. 8 cilvēki gāja bojā un 35 tika ievainoti.

Nevienā tehniski attīstītā valstī dzelzceļu saimnie�cība nav tik katastrofālā stāvoklī kā Savienotajās Val�stīs. Tur ir tādi slie�u ceļi, kur no sliedēm noiet pat stāvo�i vilcieni, tie iegrimst, salau�ot gul�ņus, vagonu asis saliecas. īstd�ermentaunā, kur no sliedēm nogāja vilciens ar cisternām, kas bija pildītas ar butānu, iz�meklē�anas komisija konstatēja, ka katastrofas vietā bijis ceļ�, kas būvēts 1907. gadā, un sliedes kop� tā laika nav mainītas. Da�kārt pa �ādām sliedēm brauc vilcieni, kas ved indīgas vielas vai slāpekli. ASV Transporta ministrijas Kustības dro�ības nodaļas priek�nieks Viljams D�enings uzskata: ja nelabvēlīgu apstākļu sagadī�anās dēļ kāds no �ādiem sastāviem noies no sliedēm, tas var maksāt dzīvību vismaz 100 tūksto�iem cilvēku.

Viljams Bleks no Va�ingtonas Federālās dzelzceļu pārvaldes pastāstīja, ka ik dienas ceļā atrodas tūksto��iem dzelzceļa sastāvu ar indīgām vai radioaktīvām vielām un vismaz tūksto� vagonu ar munīciju. Viņ� izteicās, ka jebkurā dienā var notikt ļoti liela nelaime, jo prāva daļa ekspluatējamā rito�ā sastāva ir sliktā stā�voklī un slie�u ceļi netiek pienācīgi uzraudzīti. Ta�u Bleks maz ko var darīt, jo dzelzceļi pieder privātām sabiedrībām, bet tām �neklājas visai spo�i�. Bez tam, viņ� teica, federālo varas orgānu rīkojumi par dro�ību uz dzelzceļiem ir acīm redzami nepilnīgi, tāpēc �īs sa�biedrības var darīt, ko grib.

Zaudējumi, kurus katru gadu nodara �īs sabiedrības, sasniedz pusi no tīrajiem ienākumiem. Tām piedero�ie vilcieni daudz vairāk apdraud sabiedrības dro�ību nekā, teiksim, automobilis, kuru vada pusaudzis, kas nav mācījies braukt. Kā izteicās kāds Vidusrietumu dzelzceļu sabiedrības ierēdnis, var pienākt tāda diena, kad kāds vilciens, uzsprāgdams gaisā, noslaucīs no ze�mes virsas veselu pilsētu, tomēr �īs sabiedrības vil�cieni joprojām kursē pa valsti, piepildot ar savu dār�doņu un kaucieniem pilsētas, kurās cilvēki �ajā laikā sastingst no bailēm.

Paretam Amerikas Savienotajās Valstīs atskan balsis, kas aicina nacionalizēt dzelzceļus: tā tas bija 1970. gadā, kad bankrotēja sabiedrība �Pennsylvania Central Company�, ta�u privātās ekonomikas koris apslāpēja �īs balsis. Dzelzceļu sabiedrību bosi bā� savās kabatās pasakainu peļņu un sūta ma�īnistus reisos, kuri jau sen kļuvu�i bīstamāki nekā lido�ana ar lidma�īnu. Bet kas gan cits ma�īnistiem atliek, tas ta�u ir viņu darbs; viņiem jāpriecājas par iespēju strādāt, jo Savienota�jās Valstīs jau tā ir daudz bezdarbnieku. Tāda ir �brīvā� ekonomika, kuras apstākļos jācīnās par savu eksistenci.

Dzī�anās pēc dolāra padarīja Ameriku varenu, bet tagad tā tiek morāli deģenerēta, un varbūt nav tālu tā diena, kad �ī valsts ies bojā arī fiziski, jo cīņā par dolāru nav iecietības pret konkurentu, nav sirdsapzi�ņas pārmetumu, nav �ēluma pret tiem, kas kritu�i �ajā kaujā, bet ir tikai iedzīvo�anās kāre un cerība uz kaut kādu �lielo izdevību�, � tas viss lielā mērā pārvērtis ASV par valsts karikatūru, par bīstamu dzimteni.

Amerikāņu sievietes sē� tronī. Viņu varai pakļauti ne tikai Amerikas vīrie�i vien; tām pieder vairāk nekā 70 procentu tautas bagātību, 70 procentu dzīvī�bas apdro�inā�anas poli�u, 60 procentu noguldījumu, 50 procentu akciju un 50 procentu no visiem namiem. Un viņām ne tikai tas viss pieder, bet viņas arī prot labāk par vīrie�iem ar to visu rīkoties. Pētījumi rāda, ka sievietes daudz vairāk nekā vīrie�i lasa komplicē�tos pārskatus par akciju sabiedrību stāvokli.

Amerikāņu vīrie�a mū�a ilgums ir 66,7 gadi, mazāks nekā 24 citās zemēs, lai gan Amerikā vērojams liels progress medicīnas jomā. Amerikāņu sievietes mū�a ilgums ir 74 gadi.

Tas, ka vīrie�u mū�a ilgums Savienotajās Valstīs ir relatīvi mazāks, bez �aubām, izskaidrojams tādējādi, ka amerikāņu vīrietis ir visnenogursto�ākais darbarū�ķis pasaulē. Bet, kā savā ļoti gudrajā grāmatā �Ameri�kāņi� raksta antropologs un sociologs D�ofrijs Gorers, cēloņi te meklējami arī tajā apstāklī, ka tikai nedau�dzās zemēs tēvam ģimenē ir vēl niecīgāka loma nekā Amerikas Savienotajās Valstīs.

�aks, kuru patiesībā sauc par �ārlzu, ir 44 gadus vecs, viņ� ir precējies, un viņam ir 2 bērni. Tas ir simpātisks sportiska izskata vīrietis ar veselīgu sejas krāsu, kur� jebkurā kovboju filmā varētu tēlot �bra�u zēnu� ar baltu platmali galvā. Netālu no Losand�elosas, Sanfernandovelijā, viņam ir personiskā māja ar peld�baseinu un divas ma�īnas garā�ā, kā arī sava jahta Marinadelrejas līcī.

Katru rītu �aks sē�as pie sava �Faierberda� stūres. Viņ� brauc ar �ādu automobili, tāpēc ka tas viņam pie�ķir jauneklīgu un sportisku izskatu. Viņ� brauc pa �oseju gar Holivudu, Santamoniku un Losand�elosas lidostu uz uzņēmumu, kur strādā par in�enieri kon�struktoru. �is uzņēmums ra�o mākslīgos Zemes pava�doņus, elektroniskās skaitļo�anas ma�īnas, kā arī da��ādu elektronisku aparatūru bruņotajiem spēkiem.

Caks ir centīgs in�enieris. Viņ� bie�i vien strādā līdz vēlam vakaram, bet da�reiz arī visu nakti, ja pro�jektē�anas birojā, kuru viņ� vada, rodas kādas grūtī�bas; ļoti svarīgi ir vienmēr būt savu uzdevumu aug�stumos, nedrīkst pieļaut, lai kāds no viņa grupas darbi�niekiem varētu viņam kaut ko pārmest.

�aks no visas sirds mīl savu darbu un to nemainītu ne pret kādu citu. Pat mājās viņ� nevar to aizmirst: viņ� lasa tehniskos �urnālus, jo vienmēr ta�u rodas kas jauns un jābūt pēc iespējas vairāk informētam par visiem jaunumiem. Viņam patīk pastāvīgie strīdi, kas saistīti ar viņa darbu, patīk viņa firmas drosmīgie jau�ninājumi. Bez tam viņa darbs tiek labi atalgots: viņ� saņem 36 000 dolāru gadā; viņam nav par ko sūdzēties, viņam dzīvē ir veicies.

�aks ir teicamā formā. Katru rītu viņ� 20 minūtes peldas savā baseinā, pēc tam brokasto, ievērojot stin�gru diētu. Sestdienās un svētdienās �aks spēlē golfu; hobijam paredzētajā pagrabā viņ� da�kārt nomoca sevi, izdarīdams vingrojumus ar rīkiem, kas nostiprina mus�kulatūru un uzlabo asinsriti. Viņ� da�kārt prāto, vai nevajadzētu uzcelt savu somu pirti, jo vienmer ta�u jābūt formā, kaut kas ta�u jādara �ajā nolūkā, it īpa�i tad, ja tev jau ir 44 gadi. Universitātēs, gar kurām �aks brauc no rītiem, ta�u mācās jauni ļaudis, tiek gatavota viņam maiņa.

Pagaidām �ādas briesmas vēl nedraud. Viņ� nav vecs un ne tik drīz novecos. Pagaidām viņ� vēl maz at�ķi�ras no jaunajiem cilvēkiem, kas strādā viņa projektē��anas birojā: viņa matos nav sirmu �ķipsnu, viņ� iz�dara 50 vingrinājumus balstā guļus, viņam nav ne grama lieka svara.

Viņ� var būt mierīgs, var pat lepoties ar sevi. Viņ� ir dzimis kādā Vidējo Rietumu nomalē. Protams, kole�d�ā nevar iegūt glu�i to pa�u, ko, mācoties slavenajās universitātēs, tomēr viņ� ir daudz ko sasniedzis.

Kādu rītu �aks, kā parasti, brauca ar savu �Faierberdu� uz darbu. Un pēk�ņi notikumi sāka risināties tik strauji, ka viņ� pat nespēja uzreiz visu apjēgt. Viņu atlaida, izmeta uz ielas, izskaidrojot to ar nepiecie�a�mību apvienot vairākus projektē�anas birojus un tau�pīt līdzekļus: valdība atsaukusi da�us pasūtījumus, uz kuriem cerēja firma. Viņam izteica līdzjūtību un no�vēlēja laimi.

Notikumu ar �aku pastāstīja kāds Losand�elosas psihiatrs, piebilzdams, ka �ādu gadījumn ir daudz. �aks galu galā nokļuva pie psihiatra, jo �ās straujās kri�a�nas laikā viņ� bez visa pārējā vēl saprata arī to, cik maz viņ� nozīmēja savai ģimenei. Sieva nicino�i no�sauca viņu par neveiksminieku, meita pieprasīja no�dro�ināt viņai iespēju arī turpmāk braukāt ar savu ma�īnu, ko viņa tagad vairs nevarēja atļauties, dēls vēsi deva padomu pameklēt jaunu darbu un tūlīt pat aizgāja, jo kaut kur netālu no mājas viņu gaidīja draudzene.

Bēdas salauza �aku. Sieva viņu aizveda pie psihi�atra, jo baidījās, ka viņ� varētu izdarīt pa�nāvību. Bet viņ� neizdarīja pa�nāvību, jo vēl ta�u vajadzēja sa�maksāt par māju. Un tagad viņ� skraida no vienas firmas uz otru, nesekmīgi meklējot darbu, bet Losand�elosā �ādu in�enieru � bezdarbnieku ir pārpārēm. Tagad �akam ir sirmi deniņi, jo viņ� vairs nekrāso sirmās �ķipsnas, kā to darīja agrāk, kad viņ� vēl bija jauneklīgs un viņam smaidīja veiksme, un no rītiem viņ� brauca uz darbu ar savu ma�īnu.

�aks bija zaudējis kauju � �me�onīgo Rietumu� kauju mūsdienu gaumē. Agrāko cīņu par zemes gabalu tagad nomainījusi cīņa par izdevīgu vietu, cīņa, kurā gan ne�auj, bet tomēr nogalina.

Neviens cits nav spiests tik neatlaidīgi cīnīties par labu darbu un tā trīcēt par to, neviens cits tā necie� no pastāvīgās nepiecie�amības uzturēt augstu darba ra��īgumu kā amerikāņu vīrietis. Neviens cits tik bie�i nesasniedz savu fizisko iespēju galējo robe�u, un ne�kad vēl neviens cits tik dārgi nav maksājis par to, ka ir pilnīgi atdevies darbam.

Jo vairāk amerikāņu vīrietis �me�onīgajos Rietumos� bija spiests neatpalikt no citiem cīņā par labu darbu un stāvokli sabiedrībā � jo vairāk mazinājās viņa kā vīra un tēva loma, viņa presti�s ģimenē, jo spē�cīgāk pieauga sievietes loma mājās. Vīrietis tikai pel�nīja naudu. Lai neciestu pilnīgu fiasko, viņam vaja�dzēja kaut vai labi nopelnīt, vajadzēja gūt panākumus vismaz ārpus mājām, ja jau viņ� nevarēja nostabilizēt savu stāvokli ģimenē.

Bet to izdarīt ir ļoti grūti un kļūst arvien grūtāk. Straujā tehnikas attīstība padara nevajadzīgas daudzas profes'jas. Tuvākajos gadu desmitos tas skars 60 mil�jonus amerikāņu.

NeaJaidīgi un spējīgi konkurenti gaida jebkuru vai�rāk vai mazāk izdevīgu un pat neizdevīgu darbavietu, piemēram, nēģeri, meksikāņi vai baltie no milzīgās bezdarbnieku armijas. Jāiet kopsolī ar progresu, ener�ģiski jāstrādā, jo neviens nav dro�s par savu rītdienu pat tad, ja �efs �odien uzsit uz pleca un atļauj sevi saukt vārdā. Arī �aks sauca savu �efu vārdā, tomēr viņu atlaida.

Savienotās Valstis vienmēr ir mācīju�as savus jau�nos pilsoņus, ka viņiem ne tikai jācen�as gūt panā�kumus, bet arī pa�iem jābūt �o panākumu personifi�cējumam; kas ir guvis panākumus, tas un tikai tas ir vērtīgs cilvēks. Bet, ja kāds nav pratis neko sasniegt, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā. Konkurence ir pā�rāk ne�ēlīga, daudzi vīrie�i to nespēja izturēt un tika salauzti, Slimnīcās ir daudz vairāk vīrie�u ar novāji�nātu nervu sistēmu nekā sievie�u; arvien vairāk vī�rie�u ir spiesti griezties pēc palīdzības pie psihiatriem; daudz vairāk vīrie�u nekā sievie�u meklē izeju pa��nāvībā.

Psihiatrs D�ons Makaivers, kuram kāds liels metalur�ģiskais koncerns uzdeva novērot vairākus pārāk ne�ē�līgus administratīvā aparāta darbiniekus, secināja, ka apmēram puse no �iem cilvēkiem aiz ne�ēlības maskas slēpj bailes par savu darbu, bailes, ka viņi var palaist garām labu izdevību, iespēju gūt sekmes. Makaivera kolēģis Oskars Rabinovi�s, kas praktizē Ņujorkā, pa�ziņoja, ka trīs ceturtdaļas no viņa pacientiem ir vī�rie�i. Daļa no tiem vairs nevar strādāt, bet citi vairs negrib strādāt. Pie psihiatra viņi raud, nolād ne�ēlīgo cīņu par panākumiem, kurā viņi cietu�i sakāvi.

Dr. L. Tompsons, kādas Teksasas apdro�inā�anas sa�biedrības ārsts, savā darbā sastapies ar tik daudziem morāli un fiziski novārgu�iem cilvēkiem, ka viņam ienākusi prātā analoģija ar karu. Medicīnas darbi�nieku kongresos ārsti brīdina no vīrie�u pārmērīgas noslogo�anas, jo ap 55 gadu vecumu viņi kļūst par graustiem. Bet ārstu brīdinājumi ir nesekmīgi, jo dzīve prasa gūt panākumus.

�ādos apstākļos vīrie�i nav spējīgi pildīt tēvu pie�nākumus. Kad viņi vakarā atgrie�as no darba mājās, viņi krīt vai no kājām aiz noguruma, un tad viņiem vairs nav nekādas patikas rotājāties ar bērniem vai parunāt ar viņiem par skolu, nav spēka palīdzēt viņiem atrisināt matemātikas uzdevumu. Turklāt bērni zina, ka viņu tēvs, taisnību sakot, dzīvo tikai tāpēc, lai agri vai vēlu atdotu savu vietu jaunatnei. Savienotās Val�stis ir zeme, kur dievina jaunatni, tēvs tajā ir pagāt�nes simbols, tēvs nevar iemācīt neko prātīgu, jo viss, ko viņ� māca, ir novecojis. Izdarot aptauju Luiziānas �tatā, lielum lielais vairums jaunie�u izteica domu, ka tēvu nevar uzskatīt par ģimenes galvu.

Amerikāņu vīrietis diendienā strādā, neatliecot mu�guru, dzīdamies pēc dolāra. Viņ� pastāvīgi cer uz jaunu � labāku darbavietu un trīc aiz bailēm no reā�liem vai pat tikai iedomātiem konkurentiem cīņā par �o vietu. Arvien vairāk ceļas dzīves dārdzība, arvien vairāk aug parādi, arvien straujāks kļūst dzīves ritms, arvien augstāks � kalns, no kura var nokrist. Ameri�kānis savas profesionālās karjeras laikā vidēji 14 rei�zes pārceļas uz citu dzīvesvietu, jo tas ir nepiecie�ams cīņā par panākumiem. Nomaksājis pusi savas mājiņas, viņ� to pamet, pērk citu, ņem bankā jaunu aizdevumu, jo nedrīkst ta�u atpalikt no kaimiņiem. To prasa sieva. Kas nevar sagādāt savai sievai to, ko kaimiņ� sagādā savai sievai, tas ir neveiksminieks, un to drīz vien uzzina visi kaimiņi.

Astoņi miljoni amerikāņu, kas negrib būt neveik�sminieki, līdztekus savam pamatdarbam sameklēju�i blakusnodarbo�anos; tagad viņi strādā par policistiem un vēl papildus par taksometru �oferiem, par iestā�u ierēdņiem un vēl papildus par naktssargiem, par auto�mobiļu pārdevējiem un vēl papildus par abonē�anas aģentiem.

� Es ne�aubos, � teica Dr, Persijs Meisons, � ka �āda slodze maksā amerikānim vairākus mū�a gadus.

Tā, protams, ir taisnība, bet amerikānim nav tiesības priek�laikus aiziet no �īs pasaules, vismaz tik ilgi ne, kamēr viņ� nav samaksājis savus parādus, kamēr viņ� vēl ir vajadzīgs, lai nopelnītu naudu. Un tāpēc �urnāls �Family Circle�, kas iznāk miljons eksemplāru lielā metienā, publicēja pamāco�u rakstu �Kas jādara, lai papiņ� dzīvotu ilgāk�. Rakstā starp citu teikts: �Tāpat kā automobilim, kas vēl nav pilnīgi nomaksāts, arī papiņam vajadzīga pastāvīga un uzmanīga aprūpē�ana, lai viņ� varētu strādāt.�

Katrā ziņā aprūpē�ana viņam ir nodro�ināta: tiek ievērota diēta, uzmanīts svars kā zīdainim, sagā�dāts stimulējo�u table�u komplekts, bet pats galve�nais � mutvārdu uzmundrinājumi, jo amerikāņu sie�viete nepielūdzami seko, lai vīrietis vismaz materiāli izpildītu to, ko viņa uzskata par tā pienākumu, ja jau viņam nav pietiekamas autoritātes kā tēvam un laulā�tajam draugam un mājās viņ� ir pārvērties par no�ē�lojamu apsmieklu.

Psihologs Dr. Deivids Meiss izskaidro �visas ameri�kāņu ģimeņu nelaimes ar vīrie�u lomas iedragā�anu�. Tā kā vīrietis da�kārt nespēj uzvarēt cīņā par panā�kumiem, viņ� bēg no laulības dzīves, no sievas � ra�ganas, kuru viņ� nezin kāpēc, �ķiet, tomēr kādreiz ir mīlējis.

Katra ceturtā laulība Amerikā tiek �ķirta tiesas ceļā un �ķirto laulību skaits nemitīgi aug. Pēc sociologa Harolda Kristensena domām, vismaz tikpat daudz lau�lību izirst bez oficiālas �ķir�anas noformē�anas. �ķiet, ka nav tālu tas laiks, kad laulība, kuru līdz �im uzska�tīja par savienību uz visu mū�u, Savienotajās Valstīs tiks upurēta uz pazudino�ā biznesa altāra.

Savienotajās Valstīs valda dolārs, tas ir �īs valsts dievs, viss atkarīgs no izpeļņas, kura nosaka visu. Amerikāņi padarīja savu zemi par varenu ekonomisko gigantu nevis ar cie�u sadarbību, ar draudzīgu kooperē�anos un gatavību cits citam palīdzēt, bet tikai ar karojo�u sacensību, ne�ēlīgu konkurenci un varmā�cību. Ārpus savas mājas amerikāņu vīrietis vienmēr ir bijis cīnītājs � nelokāms, vīri�ķīgs, rosīgs, bet tagad �ī visu mū�u ilgsto�ā cīņa par panākumiem viņam dārgi maksā; kā apgalvo antropologs Dr. G. Hiass, �o pūlu rezultātā viņ� ir pārvērties par vāju cilvēku ar iedragātu nervu sistēmu. Bet par �ādu vāju cilvēku nav grēks pasmieties, tāpēc Amerika ņirgājas par sa�viem vīrie�iem.

Ļoti izdevīgs bizness ir atvērt kaut vai mazu bāru Flagstāfā (Arizona), Blafā (Jūta), Kortesā (Kolorādo) vai Galapā (Ņūmeksika). Pilnīgi pietiek, ja tā sorti�mentā ir lēts fūzel�ņabis, lēts portvīns un rūgtais ver�muts. Un, protams, alus, daudz alus.

Apmeklētāju būs cik uziet pat tad, ja pie �īs dzer�tuves durvīm parādīsies tikai pavisam neuzkrīto�a plāksnīte ar uzrakstu �Bārs�. Klienti �eit ir mazliet bai�līgi, viņi nemīl bārus, kas mirdz neona gaismā, un ne�uzticas greznumam. Viņi grib tikai pasēdēt pustumsā un iedzert. Diem�ēl viņi ļoti ātri reibst. Izdzēru�i divas trīs porcijas vislētākā degvīna, viņi turpat pie galda aizmieg. Ta�u nevar ļaut viņiem gulēt, ātrāk jādabū no viņiem nauda un viņi jāizvada ārā: te ta�u nav naktspatversme, bet gan bārs.

Un viņi aizies, jo nav ietiepīgi. Kaut kur Flagstāfā vai Blafā, Kortesā vai Galapā viņi apgulsies ceļmalā, uz uzbēruma vai pie kādas mājas sliek�ņa un mierīgi gulēs. Un, kad būs izgulēju�ies, aizies savu ceļu. Viņu vietā rīt atnāks citi, bet parīt atkal citi; neliels bārs patie�ām ir laba lieta.

Flagstāfa, Blafa, Kortesā un Galapa ta�u atrodas pie Savienoto Valstu lielākajiem indiāņu rezervātiem, bet rezervātos aizliegts pārdot alkoholiskos dzērienus.

Amerikas indiāņi ir klusi, pieticīgi un ļoti trūcīgi cilvēki. Da�i atdod pēdējo centu par porciju vislē�tākā �ņabja; to iedzēru�i, viņi var aizmirsties kaut vai uz da�ām stundām.

Amerikas pamatiedzīvotāji, kuriem kādreiz piede�rēja visa �ī milzīgā zeme, dzīvo tādā nabadzībā un tādā bezizejas stāvoklī, ka viņu vidū ir izplatīts ne vien alkoholisms, �is dabiskais nabadzības pavadonis, bet arī pa�nāvības. Relatīvi desmit rei�u vairāk indiāņu beidz savu dzīvi pa�nāvībā nekā citas tautības, kuras dzīvo Amerikā. Valsts ziemeļos, siksiku (�melnkājainie indiāņi�) cilts rezervātā pie Brauningas (Montāna), kur tagad dzīvo tikai 6 tūksto�i indiāņu, viena gada laikā no dzīves brīvprātīgi aizgāja 50 cilvēku; tie visi bija gados jauni cilvēki, kādreiz slavenas cilts pēcte�i � tā izcēlās ar dro�sirdību un prasmi medīt bifeļus. Bet pēc tam baltie iznīcināja bifeļus, kurr siksikiem bija tas pats, kas augiem ūdens, indiāņi kļuva atkarīgi no baltajiem un tika sadzīti rezervātā. Tur viņi dzīvo jau apmēram 120 gadu gandrīz bez jebkādām iespējām dabūt darbu, tikko vilkdami dzīvību un saņemdami �ēlastības dāvanas no labdarības organizācijām; lie�lākā daļa indiāņu ir analfabēti, daudzi nodzer saņemto pabalstu, da�i izdara pa�nāvību. Tāda izeja nav slik�tāka par dzīvi rezervātā, kur gandrīz viss, kas var nodro�ināt izpeļņu, ir balto rokās.

Rezervātā, kas atrodas Arizonas �tatā, pa�nāvības notiek retāk nekā Montānā, bet nabadzība tur ir tāda pati kā visur, kur dzīvo indiāņi. Indiāņi ir vēl naba�dzīgāki nekā nēģeri, kas dzīvo lielo pilsētu geto.

Da�kārt atsevi�ķi indiāņi, it īpa�i jaunie, izsaka pro�testu; gados vecākajiem indiāņiem vairs nav spēka to darīt. No 650 tūksto�iem indiāņu, kas vēl dzīvo Ame�rikas Savienotajās Valstīs, protestē apmēram 3 tūk�sto�i, kuri apvienoju�ies da�ādās organizācijās. Ta�u neviens viņus neņem nopietni, jo 200 miljonu lielās tautas vidū viņi gandrīz nav manāmi un politiskajā ziņā nav bīstami.

300 indiāņu rezervāti, kuros dzīvo 440 tūksto�i cil�vēku, atrodas tādās attālās nomalēs, ka lielākā daļa balto neko par tiem nav dzirdēju�i. Pēc Va�ingtonas veselības aizsardzības orgānu datiem, indiāņi ir ne vien visnabadzīgākā, bet arī visvairāk slimību piemeklētā rasu grupa ASV iedzīvotāju vidū.

Baltie tiem ierādīju�i 200 tūksto�u kvadrātkilometru lielu teritoriju. Bet lielākā daļa no �īs zemes ir neaug�līga vai nav iekopta; tikai 7 procenti no tās ir apstrā�dājama aramzeme, bet lielākas platības iekop�anai ne�kad nav atradusies nauda: Amerikas Savienotajām

Valstīm vienmēr ir biju�as svarīgākas darī�anas nekā rūpes par �smieklīgi mazo minoritāti� � indiāņiem, kuri pat nesūdzas.

Valdība, protams, ir rūpējusies par indiāņiem. Pa�stāv Indiāņu lietu pārvalde, kurai ir vietējie biroji gandrīz visos rezervātos. �ajos birojos strādā baltie ierēdņi, kas cen�as �tuvināt� indiāņus valsts progre�sam. Bet Va�ingtona asignēja rezervātiem tik maz līdzekļu, ka par �o naudu neko nevarēja izdarīt. Tādē�jādi rezervātu lielākajā daļā arvien vēl ir tādi pa�i apstākļi, kādi bija XVII gadsimtā, tikai ar to starpību, ka zeme vairs nepieder indiāņiem un viņi tagad atro�das balto ierēdņu aizbildnībā. Viņiem vairs nav agrākā lepnuma, tāpat kā nav arī cerību uz to, ka viņu likte�nis kādreiz var mainīties.

Milzīgajā rezervātā Arizonas �tatā bez darba ir 40 procenti iedzīvotāju, lai gan birojam, kas nodarbojas ar indiāņu iekārto�anu darbā, ir izdevies pierunāt da��us koncernus uzcelt �eit savu uzņēmumu filiāles. Ta�u lielu daļu labi atalgotā darba �ajos uzņēmumos indiāņi nevar strādāt, jo viņiem trūkst nepiecie�amās sagata�votības, tāpēc �o darbu veic baltie. Indiāņi strādā ne�kvalificētu darbu, un viņiem jābūt priecīgiem, ka vi�ņiem ir kaut vai �āds darbs, jo aiz uzņēmumu vārtiem vienmēr ir pārpārēm ciltsbrāļu, kuri gatavi nomainīt neapmierinātos.

No 60 procentiem indiāņu, kuriem ir darbs, lielākā daļa strādā nepilnu darbadienu; viņu izpeļņa nav pie�tiekama, lai izkļūtu no nabadzības. Bet viņi priecīgi arī par �ādu izpeļņu, jo citiem indiāņiem, kuriem ne�maz nav darba, klājas vēl ļaunāk. Labi, ja izdodas sa�ņemt kaut kādu palīdzību no labdarības organizācijām. Ta�u daudzi indiāņi dzīvo tikpat tālu no �īm organizā�cijām kā no tuvākā ārsta vai tuvākās skolas � vis�maz 20�30 jūdzes; viņi ta�u dzīvo rezervātā, un vi�ņiem nav pieejams daudz kas no tā, kas pārējiem valsts iedzīvotājiem ir pats par sevi saprotams.

Patiesību sakot, Arizonas rezervāts ir tuksne�ains un me�onīgs kalnains apvidus, kur vasarā ir nepanesami karsts un ziemā ļoti auksts. Pirms da�iem gadiem �eit sasniga ārkārtīgi daudz sniega. Tā bija �ausmīga ziema, un, ja rezervāta iemītniekiem netiktu nomests no heli�kopteriem pats nepiecie�amakais, tad būtu aizgajis bojā ļoti daudz cilvēku.

Tuksnesi cilvēki nepagūst novecot. Indiāņiem ir vis�īsākais mū�s Amerikā. Pēc statistikas datiem, indiāņu vīrie�u vidējais mū�s ir 43 gadi. Pa�i indiāņi zina, ka viņi nedzīvos ilgi, jo novads, kur viņi apmetināti, ir bargs pret cilvēkiem un balto valdība nav daudz labāka.

Rezervātos ir ļoti liela bērnu mirstība, tur ir izpla�tīta tuberkuloze un zarnū slimības, visur mud� kukaiņi. Ūdensvada nav, un tikai �ur tur, da�reiz vairāku jūd�u attālumā, ir aka, kurā ūdens ne vienmēr ir tīrs, daudzas akas piegānīju�as aitas, kas turpat tuvumā ganās.

Navahu cilts indiāņi, kuru kopā ar nelielo hopu cilti ir 120 tūksto�i, dzīvo rezervātā ļoti nabadzīgi, mazos, zemnīcām līdzīgos mitekļos, kurus viņi sauc par hogāniem. Baltajiem tūristiem tie liekas �amizanti�.

Navahu cilts nosaukums tiek lietots tikai sarunās ar baltajiem, turpretim savā starpā navahi sevi sauc par �dene�, kas tulkojumā nozīmē �cilvēki�. Kādreiz viņi, tāpat kā siksiki, nodarbojās ar medniecību un zemko�pību. Tie bija lepni, dro�sirdīgi un dzīvotspējīgi ļaudis. Bet �īsdienas navahi, kurus vēsture bezcerīgi atsviedusi tālu atpakaļ, ļoti maz līdzinās saviem sen�iem, viņi ir rudimenti, atliekas no cilts, kuru ilgajā cīņā par tai piedero�o zemi uzvarēja baltie, atņemdami tai tiesības uz dzimteni, tāpat kā siksikiem Montānā, �o�oniem Vaiomingā, pauniem Oklahomā, siu Dakotā, apa�iem Ņūmeksikā un daudzām citām ciltīm, un tagad viņi ir atkarīgi no okupantiem.

Indiāņiem ir paliku�i tikai viņu dievi: labā dieviete Luna, �neuzticīgā sieviete�, kā viņi to mēdz dēvēt, un viņas vīrs � Saules dievs. Nakts rituālos un noslēpu�mainās dejās uz figūrām, kas uzzīmētas tuksne�a smil�tīs, viņi slavina savus dievus un iesvēta ticībā bērnus, jo vismaz to viņiem neviens nav atņēmis.

Hogāni, kuros dzīvo indiāņi, ir būvēti no māliem, logu tiem nav, to ieeja ir vērsta precīzi pret austru�miem. Vīrietis guļ hogāna dienvidu daļā, sieviete � ziemeļu daļā, bet, ja kāds nomirst, tad sienā, kas atro�das pret ziemeļiem, izsit caurumu un caur to iznes mironi. Pēc viņu para�ām apbedī�anai jānotiek pēc iespējas drīzāk.

Indiāņi nekad nenogalina �ūskas un neēd zivis; viņi nekad nekāpj pāri guļo�am un nesukā matus naktī, jo tas nepatīk Jaunajiem gariem, bet �o Jauno garu ir daudz, un viņi ir vēl briesmīgāki pat par baltajiem cilvēkiem ar viņu mū�īgo izsmieklu.

Ceļ� Nr. 64, kas iet no Lielā kanjona gar Kokonino plato uz rezervātu, un ceļ� Nr. 1, kas �ķērso visu re�zervātu no rietumiem uz austrumiem, ir tūristu iecie�nīti mar�ruti. Baltie nokļūst pavisam citā pasaulē. Viņi caur automobiļu logiem fotografē hogānus, mazu in�diāņu meitenīti ar lielu vēderu, kas uzpūties no ne�normālas barības, fantastiski skaisto kanjonu virsot�nes. Pēc tam viņi ātri aiztaisa logus, jo ārā ir nepa�nesams karstums, bet automobilī, kur iemontēta gaisa kondicionē�anas ierīce, ir patīkami vēss, un brauc tālāk, atcerēdamies �eit dzīvojo�os �dīvainos� cilvē�kus ar krunkainām sejām, �os ļoti atpaliku�os cilvē�kus ar smieklīgiem aizspriedumiem.

Kalnos, kas atrodas ap Nāves kanjonu, tūristi ne�brauc, jo tur ir slikti ceļi. Un nezin vai kāds no bal�tajiem tūristiem redzēs hogānos valdo�o nabadzību. Viņi neredzēs arī to būdeli, kura atrodas netālu no Greisvūdas un no kuras nesen aizgājis kāds vīrietis, pamezdams savu lielo ģimeni likteņa varā. Velti gai�dīja sieva un bērni savu maizes devēju; viņu atrada kanjona dibenā, kur viņ� acīmredzot bija pats nolēcis.

Tūristi redz tikai to, kas atrodas gar labiekārtota�jiem ceļiem; iespējams, ka viņi nemaz negrib neko vai�rāk redzēt; iespējams, ka viņus mazliet moka sirdsap�ziņa, kad viņi aplūko �amizantos� indiāņus, un nezin vai vērts padziļināt �īs izjūtas.

Tūristi nezina, ka meitene, kas stāv �oseju Nr. 64 un 89 krustojumā, ir ģimenes vienīgā apgādniece. Viņa pozē tūristiem, kas viņu fotografē, un pēc tam izstiepj rociņu, lūgdama ubagu dāvanu. Viņas tēvs ir miris, mātei ir vēl vairāki mazi bērni. Da�reiz �ai mei�tenei, kas veselu dienu nostāvējusi saules svelmē, gai�dot tūristus, izdodas pārnest mājās divus un da�kārt pat trīs dolārus. Tā ir liela nauda, ar to var iet pie bodnieka un nopirkt miltus un putraimus.

Bodnieks ir baltais, tāpat kā visi bodnieki rezervāta Bodnieks � tas nav tikai veikals vien, tas ir ari lom�bards, gan ari banka, gan mainītājs, gan tas, kas rak�sta vēstules. Bodniekiem viņu koka faktorijās seifos glabājas rotas lietas, ko atstāju�i indiāņi, kuriem ne�bija naudas, lai samaksātu par saņemtajiem produk�tiem. Tās ir senlaicīgas, pa�taisītas rotas lietas, un da�iem faktoriju īpa�niekiem to ir sakrājies par sim�tiem tūksto�iem dolāru.

Da�reiz bodnieki pārdod �īs rotas lietas, jo rezer�vātā pastāv noteikums, ka rotas lietas, kas pusgada laikā nav izpirktas, pāriet bodnieka īpa�umā. Bet, ja indiāņi mēģina izvirzīt pretenzijas, viņiem aukstasinīgi norāda uz īk�ķa nospiedumu, kuru tie atstāj kā aplie�cinājumu, ka apņemas pusgada laikā rotas lietas iz�pirkt. Tiesības ir tiesības, vieno�anās ir vieno�anās. Ja neesi vārdu turējis, tad nav ko gausties.

Indiāņi nes uz veikalu skaistus paklājus, ko ar ro�kām darināju�as indiāņu sievietes un meitenes. Bod�nieks, kam viņi vienmēr ir parādā, maksā par paklāju, kura izgatavo�ana prasījusi veselu nedēju darba, tikai 10 dolārus. Viņ� �o paklāju kādā no pilsētām, kas at�rodas ārpus rezervāta, pārdod uzpircējam par 20 un da�reiz pat par 30 dolāriem, bet uzpircējs paaugstina cenu vēl par 10�20 dolāriem un pārdod paklāju tūris�tiem. Tūristiem patīk indiāņu paklāji, un viņi ir gatavi maksāt pat vairāk.

Indiāņi izgatavo arī keramikas izstrādājumus un ro�tas lietas no sudraba un tirkīza, ko viņi iegūst rezer�vāta teritorijā. Auskarus, gredzenus, kaklarotas un apro�u pogas � visu, ko viņi izgatavo, � viņi tāpat pārdod bodniekam, kur� arī ar �īm lietiņām taisa labu biznesu. Lai gan navahi nodibināju�i savu daiļamatnie�cības meistaru ģildi, daudzi no viņiem nevar tur nodot savus izstrādājumus, jo ir parādā bodniekam, bet ar viņu nedrīkst nonākt konfliktā. Tāpēc indiāņi jopro�jām nes sava darba augļus uz faktoriju, bet tās saim�nieks ļoti labi nopelna, tos pārdodot.

Bērni, protams, arī strādā. Da�ās ģimenēs bērnu palī�dzība ir tik nepiecie�ama, ka vecāki viņus paslēpj, kad vietējā Indiāņu lietu biroja ierēdņi atbrauc ar auto�busiem, lai aizvestu bērnus uz skolām. Skolas atrodas tālu, da�viet pat ārpus rezervāta robe�ām vai citā �tatā; da�ās skolās mācību gads ilgst 9 mēne�us, bet nevienam nav tik daudz naudas, lai bērni varētu uz svētkiem atbraukt mājās. Tāpēc daudzi vecāki slēpj savus bērnus: nav liela nelaime, ka viņi neiemācīsies lasīt un rakstīt, kaut kā ta�u ir jādzīvo, bet, lai va�rētu dzīvot, ir jāstrādā.

� Navahi ir kā bērni, � sūdzas Indiāņu lietu biroja ierēdņi, � tīrais posts ar viņiem. Viņi visu apjēdz tikai ar lielām grūtībām, un turklāt viņi nevienam ne�uzticas.

Par �o pēdējo apstākli ierēdņi sa�utu�i visvairāk. Bet navahi tādi kļuva tikai pēc tam, kad viņi sastapās ar pirmajiem baltajiem. Baltie viņus vienmēr krāpa. Baltie lauza līgumus, nepildīja savus svinīgos solījumus. Pro�tams, baltie krāpj arī tagad, �ajā ziņā viņi nav mainī�ju�ies. Tāpēc tiem nevar ticēt, pat ja atnāk draudzīgi noskaņots baltais, lai aizvestu bērnus uz skolu.

Sevi�ķi nedrīkst uzticēties baltajiem misionāriem, kuru �eit vienmēr ir ļoti daudz, tāpat kā kukaiņu hogānos, un tikt no viņiem vaļā nav iespējams. Misionāri nāk ar �labiem� nodomiem, viņi runā par dvēseles glāb�anu, bet navahi vienmēr ir ticēju�i un tic tikai savai labajai dievietei Lunai un viņas vīram � Saules dievam. Lai padzītu sliktos sapņus un ļaunos garus, viņi dejo ndaa deju. Ziemā viņi dejo eibi�i deju, kas slavina viņu dievus, un �ķīstī�anās nolūkā per viens otru ar dego��iem zariņiem, jo tas padarot dievus labvēlīgākus. So deju laikā augi da�ās minūtēs izaug un sāk ziedēt � tie ir dievu brīnumdarbi, un ikviens par tiem var pār�liecināties. Kāpēc gan viņiem būtu vajadzīgs balto dievs, tam nevajag uzticēties, jo tas nevar būt daudz labāks kā pa�i baltie, bet viņi vienmēr ir biju�i slikti.

Kop� pastāv balto kundzība, navahu bērni mirst no bada, ne no slimībām, kuru cēlonis ir nepietiekams vai nepareizs uzturs, bet tie�i no bada. Ārsti, kas bija ieradu�ies rezervātā, lai pārbaudītu baumas par to, ka navahi cie� badu, konstatēja, ka Tubasitijā vien, kas atrodas pie �osejas Nr. 1 � tūristu iemīļotā mar�ruta, gada laikā no bada nomiru�i 16 bērni.

Arī citos rezervāta rajonos stāvoklis nav labāks kā Tubasitijā, lai gan precīzu datu nav, jo nekādas mediciniskās apkalpo�anas tur būtībā nav; rezervāts ir liels, apdzīvotās vietas atrodas tālu cita no citas, bet visā rezervātā ir tikai viens navahu tautības ārsts. Un kur gan lai rodas �ie navahu ārsti, ja lielum lielais vairums bērnu pamet skolu pirms laika un tikai atsevi�ķi na�vahu bērni nokļūst koled�ās?

Kad navahi saslimst, viņi visas cerības liek nevis uz balto ārstu, bet uz pū�ļotāju, jo, tāpat kā kristīga�jiem misionāriem nav izdevies pievērst navahus savai ticībai, tā ari baltie ārsti nevar viņus pārliecināt, ka ar balto cilvēku medicīnas palīdzību var izveseļoties; tā arī_radās neuzticē�anās baltajiem ārstiem.

Ārsti aizliedz slimajiem indiāņiem griezties pie pū��ļotājiem, tāpat kā kristīgo misionāri, draudēdami ar �ausmīgām mokām ellē, aizliedza indiāņu bērniem pie�dalīties vecāku rituālos par godu viņu dievietei. Un ko lai viņi dara? Ļoti grūti izvēlēties starp dievieti Lunu un �ausmīgajām mokām ellē, bet no balto ņirgā��anās ta�u labāk nekļūst.

Galu galā no baltajiem vispār nevar gaidīt nekā laba; kop� 1924. gada, kad viņi uzspieda navahiem ASV pavalstniecību, stāvoklis rezervātā nav uzlabo�jies. Visu savu īso mū�u navahi nesekmīgi mēģina iz�kļūt no nabadzības; visu mū�u viņi au� paklājus, bet nekādi nevar nomaksāt parādus bodniekam.

Ieraugot navahu, kas dzen aitas pāri tuksnesim, mek�lēdams kaut jel kādas ganības, baltie tūristi vienmēr aptur savus automobiļus. Viņiem tā �ķiet patie�ām idilliska aina, viņi gandrīz vai apskau� �os indiāņus, kuri ir pasargāti no pilsētas trok�ņa; �eit ir tik daudz romantikas, bet indiāņi laikam gan pa�i neapjēdz, cik viņiem ir labi, cik eksotiska ir viņu dzimtenes daba,� gandrīz vai gribas mainīties ar viņiem.

Bet navahs tikai meklē zāli savām aitām, jo zāle � tā ir dzīvība; ta�u labas zāles rezervātā ir maz, un nekādas romantikas �eit nav. Rezervāta robe�u veido divas lielas upes: rietumos � Kolorādo un zieme�ļos � Sanhuanas upe. Izmantojot �īs upes, varētu ierī�kot apūdeņo�anu, izaudzēt vairāk lopbarības un darīt galu badam. Ta�u nekādi apūdeņo�anas darbi netiek veikti. Puse zemes, kas iedalīta da�ādām indiāņu ciltīm kā rezervāti un pārvērsta par brīvdabas muzeju ar dzīviem eksponātiem,, kurus apbrīno baltie tūristi, erozijas rezultātā kļuvusi pilnīgi vai daļēji nederīga. Arī otra puse zemes ir kritiskā stāvoklī. Baltie vairs ne�auj uz sarkanādainiem, viņi glu�i vienkār�i ļauj tiem iet bojā sausuma dēļ. Navahu rezervātā ir vairāk pār�mērīgi sausās zemes nekā jebkur citur Amerikā, var�būt vienīgi izņemot Nāves ieleju.

Eksotiskajā apvidū, kur baltie tūristi no saviem auto�mobiļiem, kas apgādāti ar gaisa kondicionē�anas ierī�cēm, fotografē visu, kas tiem �ķiet romantisks, katrs ceturtais bērns mirst pirmajā dzīvības gadā no slimī�bām, kuras varētu novērst, ja būtu attiecīga medicī�niskā apkalpo�ana. Rezervātos indiāņi par 10000 pro�centiem bie�āk saslimst ar dizentēriju nekā vidēji valstī iedzīvotāji, kuri dzīvo normālos higiēniskos ap�stākļos, par 300 procentiem bie�āk saslimst ar tuber�kulozi, par 800 procentiem � ar aknu slimībām un par 2000 procentiem � ar meningītu. Daudzas slimī�bas navahi vispār nepazina, kamēr nebija atnāku�i baltie un nebija atnesu�i sev līdzi degvīnu un bez visa pārējā vēl arī veneriskās slimības.

Indiāņu sievietēm un meitenēm acis vienmēr ir iekai�su�as no sīkajiem smil�u graudiņiem, kurus vēj� pa�stāvīgi saceļ gaisā. Bet indiānietes tikai paretam atļau�jas noslaucīt asarojo�ās acis; viņām nav laika to darīt, jo ātrāk jāpabeidz kārtējais paklājs, tāpēc ka bodnieks nemīl gaidīt.

Bet vīrie�i klaiņo pa tuksnesi, meklējot kaut kādu darbu: stāsta, ka kaut kur esot atrasta nafta un urāns; iespējams, ka tur būs vajadzīgs darbaspēks. Tiesa gan, nezin vai indiāņus kāds pieņems darbā, jo viņi ir pā�rāk nespēcīgi. Daudzas firmas, kas eksperimenta veidā izvietoja savus uzņēmumus rezervātā un saņēma �im nolūkam no valsts dotāciju, jau ir slēgu�as tos; mēģi�nājums neizdevās. Bet naftas ieguves uzņēmumos ir vajadzīgs kvalificēts darbaspēks.

Laikrakstā �Denver Post� tika publicēta vēstule, ko bija atsūtījis kāds lasītājs indiānis: �Pie mums ir kalns. Savā valodā mēs to saucam par �Bēdu kalnu�. Seit katru nedēju nomirst kāds bērns. Mātes aiziet no dzī�ves pārāk jaunas. Vīrietis 30 gadu vecumā jau ir ne�spēcīgs sirmgalvis. Un pie mums ir ļoti daudz slimu

cilvēku. Bēru dziesmas skan tik bie�i, ka vīrie�i bēg no saviem hogāniem, no savām ģimenēm, lai vairs ne�dzirdētu �īs dziesmas. Bez tam viņi dzer, lai vispār nekā nedzirdētu.�

Laikraksts aizsūtīja savu reportieri uz �Bēdu kalnu�. Viņ� atrada ne vienu vien �ādu kalnu un uzrak�stīja vairākus aizkustino�us stāstus. Ta�u ar stāstiem vien neko nevar grozīt: �Bēdu kalnā� vēl arvien mirst daudz bērnu, indiāņi vispār ir �tuvos draugos� ar priek�laicīgu nāvi; navahi mirst tāda vecumā, kad citās vietās vīrie�i viņu gados vēl tikko sasniedz savu briedumu. Navahi to zina jau sen, tāpēc par to sevi�ķi neuztraucas, jo viņi ir iemācīju�ies pakļauties lik�tenim.

Navahs Frensiss Sandovals arī vairs neuztraucas par to kā agrāk. Tagad viņģ strādā Indiāņu rajonu attīstī�bas birojā Farmingtonā, rezervāta ziemeļaustrumu daļā. Viņ� domāja, ka apzinīgs darbs birojā dos vai�rāk labuma viņa tautai nekā sa�utums.

Sandovals sūrojas vienīgi par to, ka birojs tik maz dara rezervāta labā. Viņ� neņem ļaunā to, ka ir spiests strādāt pagraba telpās, kaut gan baltie ierēdņi sē� aug�ējos stāvos, kur istabās uzstādītas gaisa kondicio�nē�anas ierīces. Sandovals nav sīkumains. Bet viņu skumdina tas, ka visus viņa birojā izstrādātos skaistos plānus, kas paredz apūdeņo�anas sistēmu izveido�anu, jaunu zemju apgū�anu, ceļu būvi un tuksne�a atdzīvi�nā�anu, Va�ingtona noraida. Taisnību sakot, vajadzētu veikt daudz pla�ākus pasākumus, nekā birojs ieteica galvaspilsētas ierēdņiem, ta�u pat minimālās program�mas netiek akceptētas, tāpēc rezervātos nav nekāda progresa.

Tagad Frensiss Sandovals ir tuvu izmisumam: ar savu darbu viņ� neko nevar panākt. Kad viņ� at�brauc uz rezervātu, viņa ciltsbrāļi to izsmej. Sirm�galvji viņu nosoda par to, ka viņ� ir aizmirsis navahu seno ticību, kas māca, ka daba ir spēcīgāka par visu pasaulē; viņi ir pārliecināti, ka daba var atriebties par jebkuriem mēģinājumiem to pārveidot, kaut vai ap�ūdeņojot zemi. Sākumā Sandovals cerēja, ka viņam izdosies pārliecināt sirmgalvjus ar konkrētiem darbiem

un ka viņi kļūs par �ā brīnuma aculieciniekiem. Bet kā lai to izdara, ja Va�ingtonas ierēdņi joprojām no�raida visus plānus?

Reiz Sandovalam radās daudzmaz reāla cerība. Tas bija tad, kad Roberts Kenedijs gatavojās kļūt par pre�zidentu. Viņ� bija atbraucis uz rezervātu, lai gan ne�daudzās balsis, kuras viņ� tur būtu varējis iegūt, nezin vai vēlē�anās viņam ko līdzētu. Bet Kenedijs solīja palīdzēt, navahi viņam ticēja un sāka viņu apveltīt labiem vārdiem. Kenedijs bija sa�utis par to, ka Indiāņu lietu pārvalde bērnu ēdinā�anai skolās atvē�lēja smieklīgi mazu summu � tikai 23 centus uz katru bērnu. Kenedijs atsūtīja uz rezervātu savu meitu, kas tur strādāja slimo bērnu patversmē. Indiāņi saka, ka Robertam Kenedijam varēja ticēt. Kad Baltajā namā sēdēja Ri�ards Niksons, ko gan no viņa varēja gaidīt? Sandovals neko negaidīja no Ri�arda Niksona. Dro�i vien prezidentam bija daudz svarīgākas lietas nekā rūpes par badacietējiem indiāņiem.

Arī uz senatoriem un pārstāvju palātas locekļiem Sandovals necer. Indiāņi ir ļoti niecīga minoritāte, un viņu balsīm vēlē�anās nav nekādas nozīmes. Atse�vi�ķi kongresa locekļi �ad tad izteica indiāņiem savu līdzjūtību, bet no viņu līdzjūtības ir tikpat daudz la�buma kā no aizkustino�iem rakstiem laikrakstā �Denver Post�.

Jau Lindona B. D�onsona valdī�anas laikā tika izstrādāts plāns, pēc kura bija paredzēts celt lielu pilsētu ar lidostu un moderniem rūpniecības uzņēmu�miem tajā vietā, kur saiet kopā Jūtas, Kolorādo, Ņūmeksikas un Arizonas �tatu robe�as. �ajā pilsētā bija paredzēts apgādāt ar dzīvokļiem un darbu 250 tūksto��us indiāņu. Bet Sandovals zina, ka tas ir neprātīgs plāns. Vindriverā (Vaiomingas �tatā) baltie par 225 tūksto�iem dolāru uzbūvēja vairākus 20 dzīvokļu namus indiāņiem � �o�oniem un arapahiem. Kad nami bija gatavi, baltie velti gaidīja, ka indiāņi plēstin plē�sīsies uz lētajiem dzīvokļiem; tikai viena ģimene iz�teica vēlē�anos tur pārcelties.

Navahi nebrauks uz lielo pilsētu, kas tiks uzcelta uz �etru �tatu robe�as, par to Sandovals ir pilnīgi

pārliecināts. Viņi grib palikt savā zemē, lai kā par to smietos baltie. Navahiem ir citādi uzskati par dzim�teni nekā baltajiem. Baltie amerikāņi vidēji ik pēc pieciem gadiem maina savu dzīvesvietu. Navahi tā nevar darīt, tuksnesis ir viņu dzimtene, ar to viņiem ir saistīts viss � gan dzīvība, gan ticība �, un viņi grib tur palikt.

Protams, viens otrs navahs ir aizbraucis no rezer�vāta. Losand�elosā, piemēram, viņu ir Joti daudz. Bet viņi visi ilgojas pēc dzimtenes, pat ja lielajā pilsētā viņiem materiāli klājas daudz labāk. Da�i no viņiem dzīvoja lielajās pilsētās un labi nopelnīja, tomēr viņi atgriezās savā rezervātā, atzina par labāku dzīvot na�badzībā, bet dzimtajā vietā. Mohavki ir dzimu�i ekvilibristi: viņi vienmēr var dabūt labi atalgotu darbu Ņujorkā debesskrāpju celtniecībā. Bet, kad viņi no�mirst, viņus ved apbedīt uz dzimteni � uz �tata zie�meļiem. Navahu dzimtenē, tuksnesī, pienāk vēstules, kurās aizbrauku�ie raksta par ilgām pēc mājām.

� Navahus nedrīkst pārcelt uz citu vietu, � saka Sandovals, � jo tad viņi ies bojā. Vai gan viņi varēs dzīvot lielā pilsētā, ja līdz �im ir dzīvoju�i hogānos? Jāpadara cie�ama viņu dzīve rezervātā, un to var izdarīt, turklāt tam vajadzīgs pavisam maz naudas.

Navahi, kas dzīvo Vindourokā, saka to pa�u. Vindouroka, kas atrodas kalnos rezervāta dienvidrietumu daļā, ir navahu galvaspilsēta. �eit viņiem ir kaut kas līdzīgs pa�pārvaldei, ko kontrolē ierēdņi no Indiāņu lietu biroja. �eit atrodas arī policijas iecirknis, kuru vada baltais. Policijai nav daudz darba, jo īstu nozie�gumu rezervātā nemēdz būt: navahi nedz laupa, nedz slepkavo.

Vindourokā ir pat Cilts padome, navahu parla�ments, kuru vada priek�sēdētājs un vicepriek�sēdētājs un kurā ir 74 deputāti. Padome centīgi dara visu, kas no tās atkarīgs. Tā finansē skolas no līdzekļiem, kuri rezervātos tiek saņemti no baltajiem naftas un urāna ieguvējiem, palīdz radīt jaunus uzņēmumus un �o to jau ir panākusi. Ja nebūtu �ā parlamenta, stāvoklis rezer�vātā būtu vēl bēdīgāks. Cilts padome uztur radiosta�ciju, izdod laikrakstu, un, ja baltie tūristi apmeklētu

tikai Vindouroku, tad viņiem liktos, ka te daudz kas ir pilnīgā kārtībā.

Vindourokā ir uzbūvēts stadions kovboju sacensī�bām, tur ir gadatirgus paviljoni, �autuves, skaturats un pat balagāns, kur rāda striptīzu. Gadatirgū sapulcē�jas daudz navahu, un baltie te labi nopelna.

Gadatirgus notiek vienu reizi gadā, bet gads rezer�vāta hogānos ir ļoti gar�. Un tas sākas jau nākamajā rītā pēc gadatirgus. Gar ceļu no Vindourokas līdz Galapai gan �ur, gan tur gul piedzēru�ies. Viens no tiem, gadus divdesmit vecs puisis, jau pamodies un nopu�rina netīrumus no sava apģērba. Tad viņ� saķer ar rokām galvu, stīvi raugās uz zāli, uz kuras viņ� tikko bija gulējis. Kādēļ viņ� dzīvo?

� Ko gan nozīmē dzīvot? � viņ� jautā. � Es ta�u nemaz nedzīvoju.

Aira Heijess arī �eit nedzīvoja. Viņ� bija viens no tiem indiāņiem, kuri dienēju�i amerikāņu armijā otrā pasaules kara laikā. Mājās, rezervātā, viņa ciltsbrāļi pa naktīm rīkoja rituāla dejas un skaitīja burvju vār�dus, lūdzot labos garus, lai viņi aizstāv karavīrus un palīdz tiem.

Indiāņi bija labi karavīri. Da�i no tiem, kas dienēja par radistiem karadarbības rajonā Klusajā okeānā, pa�veica ne vienu vien slavējamu darbu. Viņi, piemēram, pārraidīja un pieņēma radiogrammas savā valodā, un japāņu at�ifrētājiem ne reizi nebija izdevies uzzināt �o radiogrammu saturu.

Ta�u viens no indiāņiem � Aira Heijess, kas bija cēlies no pimas cilts, apēnoja radistu slavu. Viņ� bija piedalījies asiņainajās kaujās par Aivod�aimes salas cietoksni, kuru sīvi aizstāvēja japāņi. Savienotajās Valstīs bie�i sastopami monumenti, kas uzcelti par godu Aivod�aimes ieņem�anai. Tajos attēlota dros�mīgu karavīru grupa, kuri paceļ uz salas zvaig�ņoto karogu. Viņu vidū ir arī Aira Heijess.

Par piedalī�anos �ajā operācijā Aira saņēma ameri�kāņu augstāko militāro apbalvojumu � Goda me�daļu, viņ� bija nacionālais varonis. Airu godināja pats prezidents, laikraksti par viņu rakstīja kā par dzīvu pierādījumu tam, ka indiāņi ir kļuvu�i par �īstiem amerikāņiem�, par savas jaunās nācijas patriotiem, rezervātā viņu sagaidīja ar lielu godu. Ta�u pēc tam viņa slava izgaisa, bet dzīve rezervātā kļuva bezce�rīga: vienā laidā skanēja bēru dziesmas, piemērota darba nebija, visur nabadzība, bet ar Goda medaļu izdzīvot nevar, un vispār rezervātā dzīvot nav iespē�jams. Un nacionālais varonis Aira Heijess aiz izmi�suma sāka dzert. Viņ� dzēra arvien vairāk un vairāk un beidzot nomira ar delīriju. Laikraksti, kas viņu agrāk bija slavināju�i, par �o notikumu ziņoja tikai da�ās rindiņās.

Lēzens, ar kokiem un sulīgu zāli apaudzis uzkalns. Zaļajās noriņās paceļas skaistas baznīclņas un snieg�baltas statujas, kas pa lielākai dajai attēlo jaunas, kailas sievietes. Tās tur rokās palmu zarus, uz lūpām sastindzis nevainīgs smaids, bet viņu krūtis ir tik ma�zas, ka tikai samaitātam cilvēkam var ienākt prātā grēcīgas domas.

Zajās nogāzes sadalītas ar kārtīgi apcirptiem dzīv��ogiem. Labi koptās puķu dobes harmoniski papildina skaisto ainavu. Visur jūtama daiļdārznieka roka. Klusi stūrī�i ar vilino�iem soliņiem zem varenu koku sma�giem, nokareniem zariem. Kad �eit skūpstās pārī�i, kai�lās statujas it kā kaunīgi novēr� skatienu uz ielejas pusi, kur tālumā redzama liela, trok�ņaina pilsēta, vai uz tuvējo uzkalnu.

Celiņi ir nevainojami tīri. Tie ved gar kailiem, sniegbaltiem, akmenī kaltiem mīlas vēstne�iem, gar tikpat sniegbaltu, kailu Herkulesu ar apskau�amu muskulatūru un laipnu skatienu. �ajā uzkalnā viss ir tīkams.

Ar puķēm apstādītie celiņi jūs aizved pie smaido�a Kristus, pie pasaulē vienīgā smaido�ā Kristus. Nospie��ot pogu, var noklausīties viņa aizkustino�o dzīves stāstu. Smaido�ais, drēbēs tērptais Kristus ir izcirsts no akmens. Tas ir kolosāls monuments.

�ķelmīgi smaido�i ķerubi stāv gar celiņiem, kas ved uz Paradīzes dārzu, kur jūs sagaida krā�ņi saplauku��as puķes. Tālāk celiņi ved uz Brīvības rotondu un gar labvēlīgi vai �ķelmīgi smaido�ām, kailām balta marmora statujām uz Ticības triumfu. Dārzā visur valda dziļ� miers, gaiss piepildīts ar saldu, reibino�u puķu aromātu, visur redzami klasicisma atdarinājumi akmenī un marmorā, �ķiet, te vienkopus savākti vai visi Mikeland�elo darbi. Pēc tam skaistie celiņi jūs aizved uz Brīvības mauzoleju, no kurienes atnācējus sveicina D�ord�s Va�ingtons, lieliskais Va�ingtons, protams, drēbēs tērpts, un tālāk Gaismas dieviete � skaista, kaila, sniegbalta dieviete � mazliet par daudz kuplām krūtīm, bet tomēr skaista.

Kailās statujas redzamas visur gar celiņu, kas ved pie karavīra formā tērpta akmens �urnālista: viņam galvā ķivere, jo viņ� ta�u ir kara korespondents. Arī viņ� ir labs cilvēks, tas ir pilnīgi skaidrs, jo tie�i tādi izskatās kārtīgi ļaudis. Un tālāk stāv precīza Mikelan�d�elo darinātā Mozus tēla kopija, kurai mērs ar pre�cizitāti līdz milimetram tika noņemts Romā ar pā�vesta laipnu atļauju. Ap Mozus statuju ir puķes.

Un, beidzot, ziedos slīgsto�ā namā glezna, vislielākā glezna pasaulē. Ieeja maksā pusdolāru. Telpā skan klusināta, mierīga, svinīga mūzika. Nodziest gaisma, saviļņoto ļau�u barā iestājas klusums, atveras aizkars, mūzika kļūst stiprāka, un nu jau vareni akordi pilda zāli. Uz kādu brīdi viss nogrimst tumsā, un publikas skatieniem paveras gleznotāja Stikija 60 kvadrātmetrus lielā glezna, kura, kā apgalvo, esot atrasta �ikagas atkritumu izgāztuvē un izglābta.

�ī pasaulē vislielākā glezna attēlo Kristus krustā si�anu. Tā pakārta namā, kas speciāli uzcelts �im savā ziņā vienīgajam mākslas paraugam un izmaksāja 1,5 miljonus dolāru. Apstulbu�o publiku uzaicina ar klusuma brīdi godināt krustā sistā piemiņu, un tā sastingst.

No ēkas, kur atrodas maksiglezna, atkal atskan klusa atvadu muziķa, bet saules apmirdzētie celiņi jūs aicina tālāk, uz jauniem atklājumiem. Te var apskatīt vēl daudz sniegbaltu statuju, vēlreiz var aplūkot Brīvības dārzu, puķēm apstādīto, ļoti patriotisko monumentu, kas uzcelts par godu Amerikas neatkarības deklarā�cijas parakstī�anai, akmens skulptūras, kuras attēlo labus, krietnus cilvēkus ar enerģiskām sejām, un at��ķirībā no kailajiem ķerubiem, kuri arī �eit �ķelmīgi smaida, tiem mugurā ir drānas. Cik patīkama vieta!

Tā ir Forestlonas kapsēta. Tūristi, kurus līdz sirds dziļumiem saviļņojusi �ī Losand�elosas ievērojamā vieta, kas pilnīgi var konkurēt ar Disnejlendu, sapul�cējas pie vienas no lielā parka ieejām. Viņi ir sajūs�mināti. Viņi jau daudz ko ir apskatīju�i, bet nav re�dzēju�i neko skaistāku. Paslepus viņiem iespie� saujā uzaicinājumu: vai viņi nevēlētos, lai viņus apbedī Forestlonā; tikai mērena iemaksā un nelieli kārtējie maksājumi garantē labu vietu.

�o kapsētu, kura pārpilna ar pasaulē visjaukākajiem smaidiem, radījis Hjūberts ītons, kur� sevi uzskatīja nevis vienkār�i par kapraci, bet par cilvēku, kuru aici�nājis pildīt �o misiju �pats visvarenais�.

Itons dzirdēja �o aicinājumu kādā Jaungada dienā, kad viņ�, tik tikko at�irdzis no neveiksmīga biznesa kaimiņu �tata � Nevadas raktuvēs, bet pirms tam � zelta atradnēs, stāvēja uz viena no Losand�elosas uzkalniem un domāja par dzīves likstām.

Hjūberts Itons laikam īsti nepārzināja kalnrūpnie�cību Nevadas �tatā, toties viņ� labi pazina amerikā�ņus. Viņa memoriālais parks guva milzīgus panāku�mus. Viņ�, tā teikt, izcirta ceļu revolūcijai nāves industrijā Savienotajās Valstīs. Pēc Forestlonas atklā�a�nas �ajā sfērā sāka zelt un plaukt bizness, kas mēro�jams miljardos dolāru. Agrāk cilvēkus glu�i vienkār�i apbedīja; tas bija lēts, necils un skumj� bizness. Bet tagad ar garīdznieku svētību aizgājējus sāka grimēt un pūderēt, lika viņiem rokās pīpes vai adīkļus, sāka rotāt zārkus ar zīdu un samtu; pie pēdējās atdusas vie�tas spēlēja Bēthovena Devīto simfoniju, kapu kopiņām neļāva aizaugt, tām garantēja mū�īgu apkop�anu.

Hjūberts Itons beidza savu dzīves ceļu kā pasa�kaini bagāts cilvēks, parādīdams saviem tautie�iem labu priek�zīmi. Tagad ir kapsētas pat suņiem un ka�ķiem, kanārijputniņiem un pērtiķī�iem, arī viņu bēres ir kļuvu�as par ļoti ienesīgu biznesu, jo tas, kas ir dzirdējis �visvarenā aicinājumu�, Amerikā gandrīz vienmēr gūst panākumus.

Neviens precīzi nezina, cik Savienotajās Valstīs ir da�ādu baznīcu un reliģisku virzienu, katrā ziņā to ir tūksto�iem. �eit uz katru iedzīvotāju laikam gan ir vairāk bīskapu un da�ādu reliģiju dibinātāju nekā jeb�kurā citā valstī.

D�ozefs Smits, kā viņ� pats apgalvoja, savā mū�ā vienmēr ir dzirdējis �aicinājumus no aug�as�. Pirmo �ādu �atklāsmi no aug�as� viņ� esot saņēmis �etr�padsmit gadu vecumā no eņģeļa Moronija � erceņģeļa Mormoņa dēla. Eņģelis Moronijs paziņojis Ņu�jorkas �tata fermera dēlam D�ozefam Smitam, ka �Mormoņa grāmata� � patiesības grāmata, kas sastāv no zelta plāksnēm, ir paglabāta aiz mājas starp ko�kiem. Viņ� atrada �Mormoņa grāmatu�, jo �aicinājums no aug�as� nekad neviļ. 1830. gadā Smits iespieda �o grāmatu Ņujorkā 5000 eksemplāros, samaksāja par to 3000 dolārus un pārdeva par 12 500 dolāriem; pēc �āda veida literatūras jau toreiz bija liels pieprasījums. Ap D�ozefu Smitu sāka pulcēties ticīgie, kurus it nemaz nemulsināja tas, ka kritiķi �Mormoņa grāmatā� bija atradu�i burtiskus citātus no bībeles un pat no �ek�spīra darbiem.

D�ozefs Smits, kam piemita suģestē�anas spējas un liela enerģija, veda savu draudzi � Pastarās dienas svētos � uz rietumiem, kur, pēc viņa domām, atra�dās Ciona; viņ� ne�aubījās, ka tie�i tur bija jāiet. Ceļā uz turieni viņ� reizēm prātoja par Savienoto Valstu prezidenta posteni, reizēm parādījās greznā, gai�i zilā karavīra formas tērpā, jo sevi bija paaugsti�nājis par ģenerāli. Ta�u pirmām kārtām viņ� uzska�tīja, ka savu sekotāju vidū jāievie� poligāmija, un viņ� to ieviesa. Vīrie�iem bija tik daudz sievu, cik viņi varēja uzturēt. Par to D�ozefs Smits tika ieslo�dzīts cietumā. Cietuma kamerā Kartid�ā (Misūri �tats) D�ozefs Smits tika no�auts mīklainos apstākļos, kuri tā arī netika noskaidroti. Tādējādi sērojo�ā draudze ieguva to, kā tai sevi�ķi pietrūka, � tā ieguva mo�cekli.

Draudzes vadību pārņēma Brigems Jangs, uzņēmīgs cilvēks, kura iedzimtais prāts lika viņam pavēlēt drau�dzei pamest naidīgos Amerikas Vidējos Rietumus un doties uz rietumiem � Cionas virzienā.

Protams, Brigemam Jangam visvienkār�āk būtu bijis �ķērsot visu valsti un doties uz Kaliforniju, kur zem mū�īgi karstās saules bie�āk nekā jebkurā citā vietā dzirdami �visvarenā aicinājumi� un kur zeļ un plaukst da�ādas baznīcas. Ta�u Brigems Jangs aizveda savu draudzi nevis uz mū�am zaļo Kalifornijas dienvidu daļu, bet gan uz tuksnesi. Un �eit uz kādas augstienes, no kuras pavērās skats uz grandiozo, bet cilvēkam naidīgo klajumu, uz nedzīvajiem sāls ezeriem, Brigems Jangs ar svinīgu sejas izteiksmi teica: ��ī ir tā vieta!�

Tātad Ciona bija atrasta. Enerģiskais Brigems Jangs, kuram bija 17 sievas un kur� laida pasaulē 47 bērnus, lai palielinātu savu draudzi, neuzklausīja garajā pār�gājienā noguru�os ticīgos, kuri baidījās, ka viņus �ajā tuksnesī gaida drausmīga nabadzība. Tā bija Ciona. Jangs to zināja, un visi palika.

Draudze ieguva savā īpa�umā daļu tuksne�a, kuru tagad sauc par Soltleiksitiju. Tāds ir tikai �īs lielās pilsētas oficiālais nosaukums, bet pati draudze to sauc par Cionu. Draudze �eit uzcēla mājas un pada�rīja zemi auglīgu. Tā dzīvoja, ievērojot stingros ticī�bas noteikumus un piekopjot daudzsievību.

No Soltleiksitijas draudzes locekļi virzījās arvien tālāk Jūtas �tatā un galu galā, pakļaujot savai kontro�lei visu �o bezgalīgi pla�o �tatu, iesniedza lūgumu uz�ņemt to Savienoto Valstu sastāvā. Viņu lūgums vai�rākkārt tika noraidīts, atsaucoties uz poligāmiju, tur�klāt �neticīgie� pat draudēja darīt galu �ai sektantu izlaidībai ar varu. �o draudu ietekmē,, bet nebūt ne aiz iek�ējas pārliecības, Pastarās dienas svētie, ku�rus mēdz arī saukt par mormoņiem, formāli atcēla daudzsievību, un Jūtas �tats 1896. gadā tika uzņemts Savienoto Valstu sastāvā.

Pēc tam kad �aicinājumu no aug�as� bija dzirdējis D�ozefs Smits, draudze ne vienu reizi vien uzklausīja �aicinājumus� un nekavējoties tos īstenoja � tā nodi�bināja �Utah Bank�, ļoti plauksto�u uzņēmumu, nodi�bināja apdro�inā�anas sabiedrību, kas dod miljoniem lielu peļņu, sāka izdot dienas laikrakstu �Desert News�, kas ieguva pla�u auditoriju. Lai ko uzsāka draudzes locekļi, Mormons viņiem vienmēr palīdzēja.

�odien Jūtas �tatā nezin vai gūs panākumus cil�vēks, kas nepieder pie mormoņu baznīcas, pat valdībā Va�ingtonā kop� kāda laika ir mormoņi. Viņi stingri tur savās rokās Jūtas �tatu, viņu politisko varu pastip�rina tiem piedero�ie īpa�umi, kuru vērtība sniedzas miljardos. Pla�ās darbības rezultātā, kuru izvērsu�i visfanātiskākie misionāri, kādus vien var iedomāties, draudzes locekļu skaits nemitīgi aug. Draudze regu�lāri maksā desmito daļu, un milzīgas naudas summas plūst uz dievnamu, kas paceļas pilsētas centrā. Pil�sēta zeļ un plaukst, tagad netālu no mormoņiem būvē pat raķetes. Mormoņi kļuvu�i bagāti. Viņi parādīja visai pasaulei, cik labi un izdevīgi ir sekot tam, kas dzirdējis �atklāsmi no'aug�as�.

Arī Gārners Teds Ārmstrongs dzirdēja �visvarenā aicinājumu�. Viņ� mīl valkāt sporta tērpu un izskatās jaunāks par saviem �etrdesmit gadiem. Tas ir veikls, dinamisks un veiksmīgs cilvēks, jo tiem, kas dzirdē�ju�i �atklāsmi no aug�as�, nebūt nav jākaisa sev pelni uz galvas. Viņ� uzstājas 230 amerikāņu radiostacijās, piedalās 40 amerikāņu un kanādie�u televīzijas sta�ciju programmās. Viņa vārdos klausās ap 40 miljonu cilvēku liela auditorija. Viņa vārdi nokļūst vēl līdz daudziem miljoniem cilvēku ar bro�ūru un traktātu starpniecību; tos viņ� izdod milzīgos metienos un izplata Savienotajās Valstīs un aiz to robe�ām. Viņ� vada �Ambassador college� Pasadenā, Losand�elosas tuvumā, kur 700 jaunie�u gatavojas kļūt par garīdz�niekiem. Viņ� vada arī analoģisku institūtu Bigsandijā (Teksasā), kur mācās vēl 700 nākamo garīdznieku. Un, beidzot, kopā ar savu tēvu Herbertu Armstrongu viņ� vada vienu no daudzajām ASV baznīcām, kura sevi dēvē par �dieva baznīcu�.

Pasadenas pilsēta, no kuras savā laikā kāds jauns cilvēks devās uz netālo Losand�elosu, lai vienā no viesnīcām no�autu prezidenta amata kandidātu Ro�bertu Kenediju, Armstrongam ir reliģijas industrijas bāze, un �ī reliģija, kā tas bie�i tiek praktizēts Ame�rikā, balstās uz privātīpa�uma principa. Armstronga oficiālā rezidence ir ēku komplekss, kura vērtība snie�dzas daudzos miljonos dolāru. Turklāt tiek plānots celt vēl jaunas ēkas. Ko lai dara: lai saglabātu konkuren�ces spējas, jāiet kopsolī ar laikmetu. Konkurenti ne�snau�.

Un jaunais Ārmstrongs iet kopsolī ar laikmetu. Viņ� runā tautai saprotamā valodā, viņ� saka to, ko tauta grib dzirdēt. Viņ� runā par pilsētu bēdīgo stāvokli un par morāles pagrimumu, kam par cēloni ir dieva nolieg�ana. Viņ� runā par daudziem praktiskiem jautājumiem, un tas dod rezultātus: viņ� jau ir palī�dzējis nodibināt 167 savas baznīcas draudzes, un tagad �ai baznīcā ir 55 tūksto�i draudzes locekju un 400 slu�dinātāju.

�Rītdienas pasaule� � tā saucas programmas, ar kurām viņ� uzstājas pa radio un televīzijas pārraidēs. Par �o tematu var iztēlot vilino�as ainas, var modi�nāt cilvēkos dedzīgu tiek�anos uz labāku dzīvi, var pretstatīt �īm tieksmēm ne�ēlīgo īstenību un norādīt izeju, Joti vienkār�u izeju, kas ir pieejama ikvienam: ikviens var pieņemt ticību^ ko sludina viņa baznīca, un kļūt laimīgs. Vērojot Armstronga starojo�o seju televizora ekrānā, var spriest, ka viņ� ir laimīgs. Pat viņa balss pa radio dve� apmierinātību un pārliecību, jo �ticība� viņu dro�i sargā no visām dzīves likstām.

Arī �Ambassador college� studenti ir laimīgi. Pret�statā citu Pasadenas un Losand�elosas koled�u au�dzēkņiem viņi neaudzē garus matus, rūpējas par savu ārieni, viņi izskatās kā Amerikas 50. gadu jaunatnes ideāli. Būdami kārtīgi, pieklājīgi, laimīgi, viņi it kā rāda piemēru, kāda kļūs Amerika, ja tikai visi pievēr�sīsies �dieva baznīcai�. Tad atkal viss būs labi, visas problēmas atrisināsies pavisam vienkār�i, vajag tikai iestāties �ajā baznīcā, visādi to atbalstīt un palīdzēt tai ar ziedojumiem.

Ziedojumiem ir svarīga nozīme, jo �īstās ticības� izplatī�ana maksā naudu, skurstenim jākūp, baznīcas atbalstī�anas kampaņa izmaksā dārgi. No savas Pasa�denas rezidences, kuras da�as ēkas agrāk piederēja iero�u rūpnīcai, Gārners Teds Ārmstrongs vada apa�rātu, kas aprij 35 miljonus dolāru gadā. Un arī viņam pa�am galu galā ir jādzīvo, viņ� ta�u nevar ciest trū�kumu. Tāpēc viņ� sev noteicis solīdu algu, kas līdzi�nās veiksmīga mened�era algai, un viņ� ta�u galu galā ir veiksmīgs mened�ers: nav nekādas jēgas ap�rakt savus talantus.

Taisnību sakot, Gārners Teds Ārmstrongs grasījās kļūt par dziedoni, bet vēlāk viņam apnika ar to sais�tītā kņada un viņ� dzirdēja �aicinājumu no aug�as�. Turklāt bija vajadzīgs pēctecis viņa tēvam, kas bija saņēmis �atklāsmi no aug�as� jau 1934. gadā un nu jau kļuvis vecs. Baznīcai bija vajadzīgs cita vēriena cilvēks, tāpat kā tāds cilvēks laiku pa laikam nepie�cie�ams jebkuram uzņēmumam, turklāt dinamisks cil�vēks, kura darbības rezultātā baznīca varētu ieņemt cienīgu vietu strauji mainīgajā pasaulē. Gārners Teds Ārmstrongs bija tie�i tāds cilvēks.

Tagad viņ� ir viens no veiksmīgākajiem sludinātā�jiem Savienotajās Valstīs. Viņ� nodro�ināja sev pa�nākumus praktisko cilvēku zemē tāpēc, ka prata se�vi�ķi pārliecino�i stāstīt par Jēzus Kristus jitgrie�anos uz zemes. Tas notiks Jeruzalemē, saka Ārmstrongs, tie�i Jeruzalemē, kur Gārnera Teda Armstronga va�dītā �Ambassador college� sadarbībā ar Ebreju uni�versitāti jau ir nodibinājusi savu filiāli: jābūt ta�u gatavam sagaidīt dieva atnāk�anu, un, kad viņ� at�nāks, tad apstiprināsies tas, ko Gārners Teds Ārm�strongs sludina jau daudzus gadus, proti, ka izredzētā tauta ir angloamerikāņl, Efraima dēli.

Amerika ir �brīva valsts�, un, ja tur cilvēkam ir tiesības dibināt kaut kādu uzņēmumu, tad viņam ir tiesības dibināt arī baznīcu. Jebkur� var pasludināt sevi par bīskapu un izvairīties no nodokļu maksā�a�nas. Kas grib, tas var par 10 dolāriem iegādāties teo�loģijas doktora diplomu un uzsākt praksi. Vienmēr var atrast kādu jaunu reliģisku triku, dzirdēt �at�klāsmi no aug�as�, katrā ziņā var mēģināt to darīt. Daudzi jau ir to mēģināju�i darīt un neno�ēlo.

Amerikā ir simtiem �arlatānu, kuriem pats galvenais ir vākt ziedojumus, kā arī simtiem bīskapu, kuriem svarīgākais ir viņu draud�u gatavība ziedot līdzekļus.

Privātās radiostacijas iedala pārraides laiku jebku�ram, kas var pienācīgi samaksāt, un ne jau tikai Gār�ners Teds Ārmstrongs saka sprediķus �o radiostaciju raidījumos. Visās ASV malās ir sludinātāji, kas saka sprediķus pa radio, un lielākā daļa no viņiem ir glu�i vienkār�i �arlatāni, mutes bajāri un krāpnieki.

� Ar tevi runā pats dievs, un viņ� saka, lai tu nekavējoties atsūtītu man savu ziedojumu, � saka tāds sludinātājs un dro�ības pēc vairākas reizes at�kārto savu adresi.

Un daudzi sūta ziedojumus, jo, kas zina, varbūt tie�i �is dīvainais saviļņojums, ko izjūt, dzirdot �ā mutes bajara vārdus, ir visvarenā aicinājums ziedot. Dievs da�kārt dara dīvainas, lietas, tāpēc nevajag viņu kai�tināt, bet sludinātājs pa radio draud, draud pilnīgi atklāti. Viņ� saka: to, kas neuzklausīs viņa vārdus, gaida elles ugunis un mū�īgas mokas, bet tos, kuri viņu uzklausīs un atbalstīs ar naudas ziedojumiem cīņā par īsto ticību, sagaida mū�īga svētlaime.

Ziedojumi baznīcai Savienotajās Valstīs sasniedz 10 miljardus dolāru gadā. Lielāko da]u no �īs summas, protams, saņem atzītās baznīcas � baptistu un meto�distu, bīskapie�u un luterāņu, prezbiterie�u un katoļu baznīcas. Amerikāņu baznīcu kapitālus vērtē ap 70� 100 miljardu dolāru; baznīcas nemaksā nodokļus. Kas grib, tas var uzskatīt reliģiju par biznesu, un daudzi to grib.

Nevienā citā valstī pasaulē tik atklāti nespekulē uz cilvēka slieksmi ticēt, uz viņa gatavību ziedot un viņa bailēm neizprotamā priek�ā.

Sajā dievticīgajā zemē viss ir iespējams. Tur ir baz�nīcas homoseksuālistiem, kurās garīdznieks homosek�suālists izdara laulības ceremoniju; ir baznīcas Lasvegasā un Rino (Nevadas �tatā), kur tie, kas dzirdēju�i �aicinājumu no aug�as�, par da�iem dolāriem uz ātru roku salaulā; dievbijīgi vārdi plūst no viņu mutes kā no pilnības raga; mūzika ir ieskaitīta �ajā cenā, bet par ziediem jāmaksā atsevi�ķi.

Ir ari rozenkreicie�u baznīca�. To galvenais kanto�ris atrodas Kalifornijas dienvidos, tie izdara �brīni��ķīgu izdziedinā�anu� pa pastu un ar telepātijas palī�dzību. Amerikā ir sekta � �Soka gakkai�, kas ap�galvo, ka to ietekmējis budisms. Kalnos ap Holivudu vien ir du�iem da�āda veida sektu. Pasaulē nav tāda reliģiskā strāvojuma, kas nebūtu pārstāvēts Amerikā, bez tam vēl ir daudz da�ādu vietējo ticību, jo �ajā zemē vienmēr ir vajadzīgs kaut kas jauns visās dzīves jomās, ari reliģijā. Viss ta�u ir pārejo�s, ari okul�tisms � un tie�i tas it sevi�ķi. Divdesmitajos gados Ameriku pār�alca okultisma vilnis. Tas bija kaut kas jauns, bet tas, kas ir jauns, vienmēr saista. Pēc tam �is vilnis norima. Tiesa gan, pilnīgi tas nekad nav apsīcis, vienmēr ir biju�as praktizējo�as raganas: labas un ļaunas, un viņām vienmēr ir biju�i savi piekritēji. Bet tagad Ameriku ir pārņēmis jauns un daudz spē�cīgāks okultisma vilnis, un to izraisīja jaunatne Ņujor�kas rajonā Grini�vilid�ā, Sanseta bulvārī Holivudā un daudzās citās pilsētās.

Māja, kas atrodas kādā ielā turpat blakus Sanseta bulvārim, nav izskatīga, un to nemaz nevar salīdzināt ar namu pretējā pusē, kur neona lampas apgaismo iespaidīgu fasādi un skatlogus ar tajos izlikto porno�grāfisko literatūru. Ta�u jaunie ļaudis, kas no Sanseta bulvāra iegrie�as �ajā �ķērsielā, iet nevis uz porno�grāfiskās literatūras bodīti, viņi pat neielūkojas tās skatlogos, bet dodas uz ielas otrā pusē eso�o neiz�skatīgo, nolaisto un netīro māju ar slikti apgaismo�tām kāpnēm.

Pirmajā stāvā jau sapulcējies daudz garmatainu un d�insos tērptu jaunie�u. Viņi apstājas pie okultisma simboliem � galvaskausiem, brīnumzālēm un spirtā preparēta embrija. Pēc tam viņi pieiet pie kases un tad dodas noskatīties seansu. Sā uzņēmuma saimnie�kam mugurā gar�, melns tērps, arī viņa palīgi ir mel�nās drānās. Nodziest gaisma, jaunie ļaudis sasē�as aplī, saķeras rokās un sāk dziedāt. Savā dziesmā viņi lūdz, lai parādās gars. Pēc tam atkal iestājas pilnīgs klusums, nāves klusums melnā naktī. Un pēk�ņi kada meitene iekliedzas: varbūt tas arī bija gars?

Tas ilgst vairākas stundas, un tā tas notiek dien�dienā. �is uzņēmums, kas atrodas �ķērsielā blakus San�seta bulvārim, zel un plaukst. �odien to apmeklēja vairāk jaunie�u nekā vakar, bet rīt atnāks vēl vai�rāk nekā �odien. Rīt viņi �urp atvedīs savus draugus, jo tas ir kaut kas jauns, bet tas, kas ir jauns, vienmēr ir interesants.

Sātana baznīca nav nekas jauns. Bet kop� 1969. gada tai pievērsies daudz lielāks skaits cilvēku nekā jeb�kad agrāk. Tās centrs atrodas kādā greznā namā vienā no Sanfrancisko lepnākajām ielām; tās filiāles izkai�sītas pa visu valsti. Tā vēl vairāk papla�inās savus mērogus, jo Antons �andors Lavejs, kas kādreiz bija policijas fotogrāfs, ir veikls vīrs.

Viņam ir plika galva, bargas acis un melna bārda, jo viņ� ta�u ir sātana kalps. Viņa izskatā ir kaut kas dēmonisks, un viņ� mīl novietot visās malās ap sevi galvaskausus. Kad viņ� pielūdz sātanu, viņam par altāri ir kaila meitene, bet ticīgie izsaucas: �Slava sātanam!� Sludinātājs novēl ticīgajiem, lai viņu naids un saldkaisle pienācīgi tiktu apmierināta. Pie sienas karājas sātana attēls ar ā�a galvu un sievietes krūtīm, ir arī attēli, kuros redzami velni ar eņģeļu spārniem, visapkārt daudz galvaskausu. �ī sekta pielūdz sātanu kā gudrības iemiesojumu. Ta�u nekādas orģijas �eit nenotiek, tās notiek citā baznīcā � luciferie�u baznīcā. Tā atrodas Pasadenā, tie�i Pasadenā, netālu no lielā kompleksa, no kura Gārners Teds Ārmstrongs izplata savu mācību par angloamerikāņiem kā izredzēto tautu.

Jauno sātana sekotāju kristī�anas ceremoniju izdara pats �andors Lavejs. Viņi pieiet kristīties kaili, un viņ� ar �ķēpa galu pieskaras viņu galvai, krūtīm, vēderam un cirksnim. Klāteso�ie izdve� prieka pilnu vaidu. Pēc tam katram jaunkristītajam jāsamaksā 20 dolāru.

Okultisms un sātanisms ir Amerikai tikpat rakstu�rīga parādība kā sludinātāji, kas saka sprediķus pa radio un tirgojas ar dievu tā, it kā viņi tirgotos ar ledusskapjiem. Amerikāņu �urnāls �Time� rakstīja par okultisma masveida izplatī�anos valstī, bet Baznīcu asociācija atgādināja par 400 reliģiskajām savienī�bām, kas izveidotas, nevis pamatojoties uz ticību die�vam, bet gan tikai uz tieksmi pēc kaut kā jauna. Tas ir acīm redzami samazināts skaitlis, ta�u neatkarīgi no tā, vai runa ir par 400 vai par 1000 apvienībām, to vadoņus saista viena tieksme � tieksme nopelnīt do�lārus no �ticībai pievērstajiem�.

Analizējot pa�reizējo haosu reliģijas jomā Amerikā, da�i uzskata, ka tas atspoguļo to nekārtību, kura pār�ņēmusi visu sabiedrību kopumā, citi domā, ka mas�veida iekļau�anās sektās izskaidrojama ar to, ka daudzi amerikāņi ir vīlu�ies sakarā ar tradicionālās baznīcas nepietiekamo autoritāti, vēl citi uzskata, ka reliģiskais ekstrēmisms ir aizkavējusies reakcija uz pārmērīgo centību un bardzību, ar kādu puritāņi agrāk izvērsa savu darbību Amerikā.

Galu galā amerikāņu neprātīgo reliģisko sistēmu sa�gaida tāds pats liktenis, kāds piemeklējis daudz ko citu �ajā zemē. Tai būs jāsamaksā par to, ka vecās baznīcas �ajā zemē nekad nav biju�as kopīgas balta�jiem un melnajiem un ka �eit vienmēr ir bijusi segre�gācija, ka vienmēr baltajiem ir bijis savs dievs un melnajiem � savs, ka ir biju�as baznīcas bagātajiem un baznīcas vienkār�ajai tautai.

Dievs gādāja par viņiem visiem, tāpat kā viņ� gā�dāja gan par Hjūbertu Itonu, gan par naudas dū�iem radiostacijās, gan par greznajā, gai�i zilajā formas tērpā ģērbu�os viltus ģenerāli D�ozefu Smitu. Dievs pārāk bie�i atbalstīja ap�aubāmus pasākumus, viņ� pa�līdzēja raust naudu, bet da�reiz pat nonāca �anta�ētāja lomā. Tas kļuvis par visu veidu un lielumu ejo�u preci, kuru piedāvā arvien pārdro�ākos variantos. Lai nu kā, bet ar viņu var izmēģināt laimi!

� Viljams Franklins Grehems visā pasaulē tiek uz�skatīts par savdabīgu amerikāņu reliģijas �kvalitātes zīmi�. Tas ir Savienotajās Valstīs vispopulārākais slu�dinātājs, pat Gārners Teds Ārmstrongs zināmā mērā atpaliek no Bili ja Grehema.

Grehems cīnās par labo. �odien viņ� saka sprediķi Medisonskvērgārdenā Ņujorkā, kur vēl vakar sniedza viesizrādes cirks. Gaisā vēl jūtama zvērnīcas smaka. Milzīgā zāle ir pārpildīta, tajā sapulcēju�ies 20 tūk�sto�i cilvēku, galvenokārt sievietes. Vairums klāteso�o ir aktīvi baznīcas darbinieki kaut kur no Manhetenas, no citiem pilsētas rajoniem vai priek�pilsētām. Viņi �urp atvesti ar autobusiem.

Ņujorkas bagāto komersantu asociācija atbalsta un finansē �o Grehema kampaņu, bet grupa mācītāju to boikotē. Ap Grehemu notiek strīdi. Da�i viņu dēvē par mutes bajāru, vientiesi, citi to uzskata par apdāvinātu cilvēku, par vienu no nedaudzajiem, kuri patie�ām prot runāt ar tautu.

Un tomēr tautas zemākie slāņi nav pārstāvēti Medi�sonskvērgārdenā. �eit sapulcēju�ies galvenokārt vidējie slāņi, gandrīz nemaz nav nēģeru.

Ar precizitāti līdz vienai minūtei sāk dziedāt koris, kurā ir divi tūksto�i balsu. �Krusta kar��, kura dēļ Grehems un viņa lielais �tābs atbrauca uz pilsētu, būs organizētības un tālredzības paraugs. Bili ja Grehema Evaņģēliskā asociācija, kurā darbojas 300 pastāvīgu kalpotaju, sagatavoja Ņujorkas �krusta karu� kopā ar kristīgajiem no pilsētas da�ādajām evaņģēliskajām baznīcām.

Asociācijas rezidence atrodas Mineapolisā. Tā ne vien organizē �krusta karus� ar precizitāti, kuru va�rētu apskaust jebkura prū�u grāmatve�u palāta, ne vien izmanto elektronisko skaitjo�anas ma�īnu, kas uz�tur pilnīgā kārtībā sarakstus, kuros ir vairāk nekā 3 miljoni adre�u, bet tas ir arī pla�s uzņēmums, kas popularizē Grehema radioprogrammu ar nosaukumu �Izlem�anas stunda�, kuru pārraida 900 radiostacijas uz visiem zemeslodes nostūriem. Ar tādu pa�u nosau�kumu � �Izlem�anas stunda� � tiek sagatavotas arī televīzijas programmas Grehema �krusta karu� laikā. Pēc tam tās demonstrē visās Amerikas malās visdār�gākajās vakara stundās, maksājot vairāk nekā 5 mil�jonus dolāru.

Grehema aparāts piecās valodās izdod �urnālu �Decision�, kuru abonē 3,5 miljoni cilvēku, gatavo jaunus izdevumus, katru gadu izlietojot �im nolūkam 2 mil�jonus dolāru. Pastāv arī �Grayson Company�, kura pār�dod Grehema grāmatas, bro�ūras, skaņuplates un kuras apgrozījums ir ap 300 tūksto�i dolāru gadā.

Berbankā (Kalifornija� �tatā) atrodas �ā uzņēmuma filiāle, Mineapolisā darbojas kino rūpniecības sabied�rība �World Wide Pieturēs Corporation�, kas uzņē�musi vairāk nekā 100 dramatiski reliģiska satura kinofilmu. Ik pēc 35 minūtēm kaut kur pasaulē tiek demonstrēta viena no Bilija Grehema filmām.

Grehema komerciālās organizācijas izdevumi sa�sniedz ap 16 miljonu dolāru gadā, bet bilance ir laba. Pats Grehems saņem pieticīgu atalgojumu � 24 tūk�sto�us dolāru gadā, kā ari honorārus par savām grā�matām, kuras iznāk lielos metienos.

Grehema organizācija pirmām kārtām nodarbojas ar �krusta kariem�. Se�as reizes gadā Grehems pats dodas ceļā, lai pulcinātu tautu stadionos un milzīgās zālēs. Se�as reizes gadā viņ� demonstrē savu daiļrunību saviļņotajiem cilvēkiem, aicina viņus atzīt dievu un pievērsties viņa ticībai. Bez tam katru gadu tiek orga�nizēti vēl apmēram 125 mazāka mēroga �krusta kari�, kuri notiek tikai Grehema vārdā, bet bez viņa tie�as piedalī�anās.

Bilijs Grehems ir labs kristietis un pilsonis. Viņ� ne vienu reizi vien ir kristietību pielīdzinājis kapitālis�mam; �odien Medisonskvērgārdenā viņ� no tā atsakās; varbūt viņ� to pateiks nākamajā reizē, kad auditorija liksies vairāk piemērota. Viņ� bija prezidenta Niksona uzticams draugs, viņ� bija arī prezidenta D�onsona uz�ticams draugs, bet �odien viņ� to nepiemin, jo viņ� runā kā kristietis, kas ir lojāls pret pastāvo�o iekārtu, kā konservatīvais.

Da�reiz viņ� precīzi iztēlo, kāda izskatās elle: tā ir 1600 jūdzes gara un 1600 jūdzes plata, �odien viņ� no tā atturas, tāpat kā viņ� atturas arī no standartfrāzes, ka debesis tomēr ir, ka tās varbūt tikai atrodas kaut kur ārpus mūsu Saules sistēmas robe�ām.

�odien viņ� runā par lielās pilsētas likteni. Viņ�, tā�pat kā Gārners Teds Ārmstrongs, runā par briesmām, kas draud gājējiem ielās, par pornogrāfiju, par vien�aldzīgu izturē�anos pret savu tuvāko, par vientulību pūļa vidū. Viņ� runā par katra cilvēka tieksmi iegūt kaut kādu atbalsta punktu mūsdienu haotiskajā pa�saulē, kaut ko tādu, uz kā tie�ām var balstīties, kaut ko nesatricināmu un stabilu �ajā nedro�ajā, neprātī�gajā pasaulē.

Un pēc tam atskan aicinājums: pievērsieties dievam, tūlīt, nekavējoties izlemiet to! Pie televīzijas kamerām mirgo signālspuldzītes � tas nozīmē, ka Grehemam jābeidz runāt. Un viņ� beidz runu precīzi paredzētajā laikā, tikpat nevainojami, cik nevainojams bija viss viņa sprediķis. Lai Kristus ved jūs pa dzīves ceļu! Uz�ticiet viņam savas raizes!

Atkal sāk dziedāt koris, pēc tam ticībai pievērstie dodas pie tribīnes, sākumā kāds simts, pēc tam daudzi simti, un galu galā viņu jau Ir divi tūksto�i, divi tūk�sto�i no divdesmit tūksto�iem � bērni, vīrie�i un gal�venokārt sievietes.

Grehema darbiniekiem nav laika noņemties ar cēlām domām �ā lielā lau�u bara priek�ā, jo aparātam jāfun�kcionē precīzi, it īpa�i pa�laik. Visur jaunajai ticībai pievērsto vidū stāv �dieva kalpi� ar gai�i zilām nozī�mītēm pie krūtīm, lai viņi varētu cits citu pazīt un aiz pārpratuma neierakstītu savus ļaudis ticībai pie�vērsto sarakstā. Viņi nodarbojas ar jaunpievērstajiem, ar rokām signalizē, kāds konsultants vajadzīgs: ja augstu pacelta labā roka, tad tas nozīmē, ka konsul�tācijai vajadzīgs vīrietis, bet, ja pacelta kreisā roka,� tad sieviete; ja pacelta izstiepta plauksta, tad gados pavecākam jaunpievērstajam nepiecie�ams vecāks konsultants, bet pacelts pirksts nozīmē, ka nepiecie��ams gados jauns konsultants.

Arī �ī signalizācija darbojas nevainojami, �eit viss funkcionē precīzi. Tiek pierakstītas adreses, divi tūk�sto�i adre�u, viss labi noorganizēts. Tiek izdalītas bro��ūras, katrs saņem Bilija Grehema bro�ūru.

Viņi visi ir pierakstīti, tāpat kā tika pierakstīti iepriek�ējā dienā pievērstie, bet ziņas par tiem, kas tika pievērsti jaunajai ticībai aizvakar, jau ir ierak�stītas �General Electric� elektroniskajā skaitļo�anas ma�īnā Nr. 425, kura atrodas Mineapolisā. Tādējādi aparāts tos ir uzņēmis kristīgo draudzē.

Bilijs Grehems guvis jaunu uzvaru; viņ� vienmēr gūst uzvaras, jau kop� 1939. gada, kad viņ� bija bap�tistu draudzes mācītājs mazajā Vesternspringsā (Ilinoisas �tats). Kop� 1949. gada viņ� jau gūst lielas uzva�ras. Toreiz viņam izdevās pievērst jaunajai ticībai kādu gangsteri � un tā viņam bija laba reklāma. Kop� tā laika viņ� kļuva par neprātīgās pasaules lielo apsūdzē�tāju un par īstenās pasaules, īstenās tautas un īstenās baznīcas lielo pravieti. Ta�u, par spīti visām uzvarām, pasaule, tāpat kā tauta un baznīca, arvien vairāk no�maldās no īstā ceļa. Visas viņa uzvaras, kas gūtas kaismīgās retorikas iespaidā, bie�i vien izgaist jau nākamajā dienā. Tikai nedaudzi no viņa ticībai pie�vērstajiem to ir darīju�i visā nopietnībā, viens otrs garīdznieks pat apgalvo, ka no tiem, kurus Bilijs Gre�hems pievērsis savai ticībai, gandrīz neviens nepaliek baznīcas klēpī.

Viņu nevar uzskatīt par nācijas glābēju, jā, pat viņu. Arī protestantiskā virziena valsts baznīca, kuras vārdā runā Grehems, nespēj glābt nāciju, kuru pār�ņēmis reliģiskais haoss; to nevar izdarīt arī katoļu baznīca. Tās necīnās pret �arlatāniem, tās nevar aiz�kavēt panākumus, ko gūst D�ozefa Smita fanātiķi no Cionas, kuriem pēdējos gados ir izdevies pievērst savai ticībai vairāk cilvēku nekā jebkurai citai baznī�cai, tās nespēj arī aizkavēt jaunu sektu dibinā�anu, kuras aug tikpat strauji kā vizbulītes pavasarī, jo tām nav ar ko apmierināt jaunatnes tieksmi pēc kaut kā jauna.

Divi sociologi no Kalifornijas universitātes secināja, ka nekur citur balto amerikāņu sabiedrībā nav tik lielu aizspriedumu pret melnajiem līdzpilsoņiem kā ticīgo vidū. Pēc izdarītajiem pētījumiem sociologi kon�statēja, ka pa�reizējā balto amerikāņu baznīca nonā�kusi nopietnās grūtībās tāpēc, ka tā neko negrib zināt par nēģeru, kā arī ebreju bēdīgo stāvokli, jo antisemītisko noskaņojumu mērogi balto amērikāņu baznīcās nav mazāki par rasistiskajiem noskaņojumiem.

Viņ� stāvēja ceļa malā netālu no Sietlas lidostas, pacēlis roku un ar neslēptu lūgumu acīs nolūkodamies nepārtrauktajā automobiļu plūsmā. Viņ� bija jauns, ne vairāk kā 17�18 gadus vecs. Aukstais lietus, kas jau daudzas stundas lija no zemajiem mākoņiem, viņu bija izmērcējis, burtiski, līdz ādai. Jauneklim nebija ne mēteļa, ņe cepures, slapjie, garie mati bija pielipu�i pie pieres. Kad beidzot kāds ie�ēlojās un apturēja au�tomobili un jauneklis ierausās tā kabīnē, viņam tik tikko pietika spēka izdvest:

� Pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem!

Jauneklis bija atbraucis no Kalifornijas un steidzās uz Kanādu: vispirms uz Vankūveru, kur viņ� cerēja satikt draugus, un pēc tam tālāk, uz jebkuru vietu Kanādā, kaut tikai ātrāk izkultos no Savienotajām Valstīm! Viņ� bija dezertieris!

Kalifornijā viņu dro�i vien jau meklēja. Viņ� zināja, kur viņu iespundētu, ja notvertu, � Pendltonas no�metnē, kur dezertierus sit, spīdzina, kur par viņiem ņirgājas un turklāt liek saukt patriotiskus lozungus, kur viņiem liek septiņi tūksto�i rei�u atkārtot vingri�nājumu �balsts guļus� un atkal sit, ja viņi to nevar izdarīt un zaudē samaņu.

Bet viņu nenotvers. Līdz robe�ai vairs nav tālu, rīt viņ� jau būs Kanādā, nevis Indoķīnā, kur viņu gri�bēja nosūtīt. Tiesa gan, viņ� tagad kļūs par cilvēku bez dzimtenes, toties viņ� būs izvairījies no piedalī��anās karā, kuru tas neieredz.

Viņ�, protams, nav pret jebkuru karu. Savu dzim�teni viņ� aizstāvētu, bet vai tad tas ir jādara Indo�ķīnā? Kamēr viņa valsts tur karo, viņ� labāk aizbrauks no ASV, lai nebūtu līdzvainīgs netaisnībā, ko pastrādā

ASV valdība. Viņ� nolēma rīkoties tā, kā to daudzi jau bija darīju�i pirms viņa. Kanādā atrodas tūksto��iem jauno amerikāņu, kas aizbēgu�i no ASV, lai ne�būtu jāpiedalās netaisnīgajā karā.

Cilvēki karavīra formā ir pastrādāju�i pārāk daudz noziegumu. Protams, viņi izpildīja pavēli. Bet vai gan otrā pasaules kara uzvarētāji kara noziedznieku tiesas prāvā Nirnbergā kategoriski nepaziņoja, ka no�ziegumu nevar attaisnot ne ar kādu pavēli? Vai gan vācie�i nav sēdēju�i cietumos un netika sodīti ar nāvi par to, ka viņi pastrādāja noziegumus, kaut arī izpil�dot pavēli?

Jauneklis, kas steidzās uz Kanādas robe�u, negribēja piedalīties noziegumos. Viņ� negribēja, lai ar viņu notiktu tas pats, kas notika ar ser�antu Viljamsu. Viljamss, kas pildīja karadienestu kara cietumā, saņēma pavēli piespiest �laboties� piecus �nedisciplinētus� kareivjus. Pavēle ir pavēle, un viņ� nebija radis do�māt par pavēļu jēgu. Ser�ants piekāva vainīgos līdz nesamaņai. Vēlāk viņ� par to tika nodots kara tribu�nālam, bet tiesne�i viņu attaisnoja, jo viņ� bija �rīko�jies saskaņā ar pavēli�.

Tā tas ir ar morāli un tiesībām amerikāņu armijā. Starp citu, tas viss notika Dahavā, netālu no biju�ās vācu koncentrācijas nometnes, kur cilvēkus pēc pavē�les piekāva un nogalināja.

Kad jauneklis izkāpa no ma�īnas, lietus vēl arvien stipri lija, bet tagad līdz Kanādas robe�ai jau bija pa�visam tuvu. Viņ� atkal stāvēja ceļa malā un ar pirkstu rādīja garāmbrauco�o automobiļu �oferiem uz Kanādas pusi; par vienu amerikāņu kareivi tagad bija kļuvis mazāk.

Vairāk nekā 160 tūksto�u amerikāņu karavīru katru gadu bez atļaujas aiziet no savām daļām, vairāk nekā 70 tūksto�u dezertē. Katras trīs minūtes viens kara�vīrs nolemj bēgt no kazarmas dresūras, katras desmit minūtes viens karavīrs sadū�ojas reizi par visām rei�zēm nomest karavīra tērpu un dezertēt. To cilvēku skaits, kuri slēpjas kaut vai īslaicīgi, atbilst desmit kaujas divīzijām, bet to cilvēku skaits, kaz vispār vairs negrib dienēt amerikāņu armijā, līdzinās trīsar�pus divīzijām.

Jauno cilvēku skaits,. kuri izvairās no karadienesta, nemitīgi aug. 1967. gadā no savām daļām patvaļīgi aizgāja 134 668 karavīri, 1968. gadā � 155536, 1969. gadā � 162 632, bet 1970. gadā, kā domāja Aizsardzī�bas ministrijā Va�ingtonā, tika uzstādīts jauns rekords.

1967. gadā dezertēja 40 227 amerikāņu karavīri, 1968. gadā � 53 357, bet 1969. gadā � 73 623, tas ir, vesela armija, kas skaita ziņā pārsniedza da�u valstu bruņotos spēkus. 1970. gadā �is skaitlis bija vēl krietni lielāks.

Aug arī virsnieku skaits, kuri atvaļinās no armijas. Pa�laik ik gadus no sauszemes karaspēka atvaļinās apmēram 2500, no gaisa kara spēkiem � apmēram 6000 un no jūras kara flotes � 2100 virsnieku. Penta�gons noba�ījies, jo visos trijos bruņoto spēku veidos trūkst virsnieku.

Ka no savām daļām patvaļīgi aiziet un dezertē ar�vien vairāk kareivju un ka arī aizvien vairāk virsnieku demobilizējas no armijas � tās ir savstarpēji saistītas parādības, jo virsnieku vil�anās atspoguļo karaspēka morālā stāvokļa pasliktinā�anos. Tur, kur agrāk val�dīja stingra disciplīna, amerikāņu bruņoto spēku virs�nieki tagad arvien bie�āk sastopas ar nepaklausību, ar pretīrunā�anas garu, ar organizētu pretestību. Sa�vienoto Valstu bruņotajos spēkos atspoguļojas krīze, kas pārņēmusi ASV civiliedzīvotājus. Arī bruņotie spēki sasirgu�i ar tām kaitēm, ar kurām sirgst tauta, un pirmām kārtām tas ir saspīlējums rasu savstarpē�jās attiecībās.

1970. gada vasarā Heidelbergā (Rietumvācija) sapul�cējās mītiņā vairāki simti melnādaino amerikāņu kara�vīru; viņi dziedāja savas nēģeru dziesmas, prasīja, lai nēģeriem tiktu pie�ķirtas lielākas tiesības bruņotajos spēkos un dzimtenē, apsūdzēja baltos amerikāņus ra�sismā. Vācu televīzijas skatītāji to visu vēroja ar iz�brīnu; viņi bija pārsteigti, ka kaut kas tāds ir iespē�jams bruņotajos spēkos, un jautāja: vai armija, kuru plosa �ādi konflikti, ir kaujasspējīga?

Ta�u karavīru mītiņ� Heidelbergā un kautiņi starp baltajiem un melnajiem amerikāņu karavīriem Hanavas un Frīdbergas, Kaizerslauternas un Minhenes bā�ros ir tikai aisberga virsotne, tā precīzus izmērus nav iespējams konstatēt, jo amerikāņu karaspēkā, lai arī kur pasaulē tas būtu izvietots, visur notiek rūg�ana, izraisās kautiņi, bet da�kārt pat īsti dumpji.

Armijas mācību nometnē Kempled�onā, Ziemeļkarolīnas �tata dienvidos, atrodas 33 tūksto�i karavīru, no tiem apmēram 4 tūksto�i � nēģeru. Milzīgā mācību nometne Atlantijas okeāna piekrastē pieder jūras kāj�nieku korpusam, ko izsenis uzskata par ASV bruņoto spēku eliti. Jūras kājnieki lepojās ar savu vēsturi, tur vienmēr karavīru vidū valdīja biedriskas attie�cības.

Bet tagad no �ī karavīru biedriskuma vairs nav ne vēsts. Kempled�onā tagad ir pavisam nemierīgi, tāpat kā citās jūras kājnieku mācību nometnēs un bāzēs. Liktenīgais rasu konflikts pārņēmis arī jūras kājniekus; ir arī pirmie nogalinātie. Mācību nometnes pavēlnie�cība bija spiesta pastiprināt un apgādāt ar kaujas pat�ronām armijas policiju, kura agrāk pildīja patruļas dienestu un kurai bija tikai mācību patronas. Tika uz�labots nometnes ārējais apgaismojums. Pavēlniecība lūdza tuvējās D�eksonvilas policiju pastiprināt savas patruļas. Virsnieki nemitīgi apelē pie karavīru bied�riskuma jūtām, ta�u �ie aicinājumi nelīdz. Rūg�ana nometnē turpinās, baltie un melnie jūras kājnieki ne�slēpj savstarpējo naidu.

6. jūras kājnieku pulka 1. bataljonā savstarpējais naids, kas jau ilgi bija apslēpti krājies, izlauzās uz āru un izvērtās asiņainā sadursmē. Grupa balto un melno karavīru faktiski bez jebkāda iegansta sāka sist cits citu ar dūrēm un metāla ķēdēm, spārdīt ar kājām. Kautiņa laikā tika nogalināts baltais kaprālis Edvards Benkstons, kas bija tikai 21 gadu vecs. Viņu apbedīja dzimtenē, mazā Misisipi �tata pilsētiņā, un viņa vecāki pēc tradīcijas saņēma karogu, ar kuru bija pārklāts zārks.

Daudzi �īs sadursmes dalībnieki tika ievainoti. Lai asiņainais incidents Kempled�onā netiktu pārāk pla�i izbazūnēts, jo nometnē pēk�ņi bija sabrauku�i ļoti daudzi �urnālisti, 1. bataljona karavīrus steidzīgi iesē�dināja kuģos un nosūtīja mācībās uz tālo Vidusjūru. Ta�u, lai kā nometnes pavēlniecība centās iztēlot no�tiku�o par �sīku, no�ēlojamu gadījumu�, �urnālisti redzēja un dzirdēja pietiekami daudz un par jūras kāj�niekiem kārtējo reizi izplatījās neslava.

� Dienas otrajā pusē, kad nometnē beidzas no�darbības, automobiļu straume plūst uz D�eksonvilu. �ī panīkusi pilsētiņa atdzīvojas tikai vakaros, kad ielas pieplūst ar neona reklāmu gaismu. D�eksonvilas iedzīvotāji jau sen ir sapratu�i, kādai jābūt garnizona pilsētai.

No Kempled�onas līdz D�eksonvilai parasti kursē autobusi, bet kop� kāda laika sabiedrībai, kurai tie pieder, radu�ās grūtības ar �oferiem. �ajos autobusos sistemātiski notiek jūras kājnieku ne�ēlīgi, asiņaini kautiņi, un �oferi, baidīdamies par savu dzīvību, at�sakās strādāt uz �īs līnijas.

At�ķirībā no lielākās daļas ASV autostrādu uz �ose�jas starp nometni un D�eksonvilu neviens neizmanto garāmbrauco�ās ma�īnas. Ikvienam, kas ierodas Kemp�led�onā, tiek kategoriski ieteikts nekad neapturēt garāmbrauco�os automobiļus un pa�iem neuzņemt savā ma�īnā �balsojo�os�, lai izvairītos no kautiņiem un aplaupī�anas.

D�eksonvilā nēģeri dodas uz saviem alus bāriem, baltie � uz saviem. Ir bāri, kur nemaz neielai� kara�vīrus ar da�ādu ādas krāsu, bet arī kopīgajās dzertu�vēs baltie jūras kājnieki sē� atsevi�ķi no melnajiem. Kad viņu skatieni sastopas, tajos redzams neslēpts naids, bet, ja viņi arī runā viens ar otru, tad tie ne�kādā ziņā neapmainās ar laipnībām.

D�eksonvilas bāros pārdod tikai alu, turklāt tas nav stiprs, jo nav iespējams iedomāties, kas tur no�tiktu, ja pārdotu arī stipros alkoholiskos dzērienus. Ta�u pat vēsais, vājais alus spēj uzjundīt jūras kāj�niekos kareivīgumu.

Visur patrulē armijas policija, vietējie policisti un detektīvi, jo jebkurā bārā ik brīdi var sākties ne�ē�līgs kautiņ�.

Un tā tas ir ne tikai D�eksonvilā, bet arī pa�ā no�metnē. Kempled�onas teritorijā vakaros ir tikpat bīs�tami kā lielo pilsētu ielās. Nometnē ir klubi, kurus pavēlniecība bija nodomājusi slēgt, jo tur pastāvīgi notika kautiņi. Kempled�onā ir arī tādas kazarmas, kur gandrīz visi iemītnieki, ejot gulēt, noliek sev bla�kus auksto ieroci, jo jebkurā nakti var sākties slak�tiņ�, kā tas jau bie�i vien ir noticis.

Zem Kempled�onā plando�ajiem zvaig�ņotajiem ka�rogiem kvēlo drausmīgs naids. Tas ir savstarpējs, jo nīst kā baltie, tā arī melnie. Jau ilgi pirms tam, kad melnie pulka biedri kautiņā nogalināja balto kaprāli Benkstonu, baltie kareivji nāvīgi ievainoja melno ka�reivi D�eimsu Bērdu. Ta�u laikraksti par to neziņoja: pat nāvē ejot, jūras kājnieki nav līdztiesīgi.

Apak�virsnieku vidū melnie ne tuvu nav pārstāvēti proporcionāli viņu skaitam, bet par virsnieku kor�pusu nemaz nav vērts runāt. Tikai vienā ziņā melnie jūras kājnieki ir procentuāli pārspēju�i baltos � Vjetnamā kritu�o skaita ziņā. Jūras kājnieki, saka nē�ģeri, ir rasistiska organizācija, melnajiem tajā nav nekādu izred�u.

Faktiski nav nevienas lielas kara mācību nometnes pa�ās Savienotajās Valstīs un dro�i vien arī nevienas ASV bāzes ārzemēs, kur nenotiktu sadursmes uz rasu pamata. Saskaņā ar ziņojumiem, kurus ASV Aizsar�dzības ministrija gribēja noslēpt sabiedrībai, bet kuri tomēr ieraudzīja dienas gaismu, vairāk vai mazāk no�pietni incidenti ir biju�i mācību nometnēs Fortbelvuārā, Fortkarsonā, Fortdiksā, Fortgordonā, Fortgudā, Fortd�eksonā, Fortnoksā, Fortlī, Fort�erldanā un Fortsilā.

Fortbragā, kas, tāpat kā Kempled�onā, atrodas Ziemeļkarolīnas �tatā, balto un melno karavīru savstar�pējais naids izraisīja masveida slaktiņu, un armijas policijai tikai ar lielām grūtībām izdevās iz�ķirt kau�tiņa dalībniekus, kad vairāki desmiti cilvēku jau bija ievainoti, turklāt da�i no viņiem smagi. Ta�u kautiņ� nav mazinājis sasprindzinājumu Fortbragā, un katru dienu var gaidīt jaunu uzliesmojumu.

Okinavas salā, vienā no lielākajām amerikāņu bru�ņoto spēku aizokeāna bāzēm, kur atrodas 55 tūksto�i karavīru, visu laiku notiek apslēpts kar�. Seit baltie un melnie cits pret citu noskaņoti vēl kareivīgāk nekā jebkur citur. Se�i tūksto�i melno valda bāzes kvartālā, kuru viņi sauc par �bu�u�, bet sevi viņi dēvē par �bu�meistariem�. Bāzes pavēlniecība kategoriski ieteica baltajiem nerādīties �bu�ā�. Taisnību sakot, tāds padoms bija pilnīgi lieks: tik un tā neviens bal�tais neuzdro�inātos iet uz �bu�u�, tāpat kā neviens melnais neuzdro�inās parādīties tur, kur saimnieko baltie.

Vjetnamā līdz ar Amerikas Savienotajām Valstīm bezcerīgā kara ieilg�anu uzliesmoja arvien nopietnāki konflikti starp baltajiem un melnajiem karavīriem. Tiesa gan, kamēr viņi atradās kaujā un bija atkarīgi cits no cita, kamēr viņus saistīja cen�anās palikt dzī�viem, viņi turējās kopā. Bet, kad karavīrus aizveda uz aizmuguri atpūtā un papildinā�anas nolūkā, kad viņi atkal kļuva tikai baltie un melnie, tad reizē ar apkārtējo situāciju mainījās arī viņu morāle un sav�starpējās attiecības. Aizmugurē viņi smēķē marihuanu un ie�ļircina sev narkotiskās vielas. Pēc speciālistu vērtējuma, 1970. gada beigās katrs otrais amerikāņu karavīrs Vjetnamā vismaz periodiski lietoja narko�tiskās vielas. Viens no CIP ierēdņiem, atgriezies Va��ingtonā pēc kāda rasu konflikta izmeklē�anas Vjet�namā izvietotajā karaspēkā, ar sa�utumu atzina, ka viņ� no jauna ienaidnieka uzbrukuma baidās daudz mazāk nekā no amerikāņu bruņoto spēku morālā kraha.

Vispār cilvēki, kas vēro rasu konfliktus bruņotajos spēkos, ir ļoti mazrunīgi. Kad vien iespējams, viņi aizkavē ziņojumu publicē�anu par nemieriem mācību nometnēs. Ja �ādas iespējas nav, viņi cen�as vismaz notu�ēt to mērogus, bet, ja arī tas neizdodas, tad viņi runā par �no�ēlojamu izņēmuma gadījumu�. Tas se�vi�ķi sakāms par Kempled�onu, kur viena gada laikā notiku�i tie�i 300 nopietni incidenti.

Jādomā, ka izlases karaspēka nometne Kempled�onā ar �ādu apkaunojo�u skaitli izvirzījusies pirmajā vietā starp visām Savienoto Valstu mācību nometnēm, un tam var atrast izskaidrojumu: jūras kājnieku raksturī�gas īpa�ības, kuras tiem ieaudzina, ir cietsirdība, ne�ē�lība, rupj� spēks.

Jūras kājniekus apmāca Parisas salā. Seit, kā zob�galīgi mēdz izteikties ser�anti, kas viņus dresē, �no bērniem taisa vīrie�us�, �eit viņus �audzina�.

Viņi ierodas naktī, tie visi ir jauni cilvēki � brīv�prātīgie un iesauktie; pirms da�iem gadiem jūras kāj�nieki, sev par no�ēlo�anu, bija spiesti sākt papildināt savas rindas ari ar iesauktajiem. Neiedomājami pieku�su�i, pusaizmigu�i viņi klupdami krizdami izkāpj no autobusiem, jo diena bija ļoti gara un ceļ� uz Parisu nogurdino�s. Viņiem gribas gulēt, bet viņi negulēs, jo autobusu priek�ā jau stāv ser�anti instruktori savā iespaidīgajā formā ar platmalēm galvā, ar ordeņu len�tītēm pie krūtīm un ļaunu smīnu uz lūpām. Ser�anti uzklūp apjuku�ajiem jaunekļiem, kliedz uz viņiem, dzenot barakā, kuras priek�ā apstāju�ies autobusi.

Da�i no atbrauku�ajiem nekādi nevar saprast, kas ar viņiem notiek, ta�u viņi to vēl pagūs saprast, bet pagaidām ser�anti aizsmaku�ā balsī izkliedz koman�das, kā plēsīgi zvēri metas virsū jaunajiem �stulbe�ņiem�. Vairākus jaunie�us, kuri nez kāpēc bija modi�nāju�i antipātiju, ser�anti jau bija paguvu�i piekaut. Viņi rupji lamājas, saukā jauniesauktos par homosek�suālistiem un baltro�iem. Mēmi un sastingu�i jaunie�i stāv pie garajiem galdiem barakā, kur viņi sadzīti; viņi nedrīkst pat elpot, jo neviens muskulis nedrīkst ietrīsēties, kad jūras kājnieks ieņēmis miera stāju, drīkst pukstēt tikai sirds.

Barakas baltās sienas nokārtas ar patriotiskiem lozungiem, ar patriotiskām gleznām, patriotiskiem sim�boliem. Parisas salā jaunie�iem iepotēs patriotismu lie�lās devās. Viņi, starp citu, mācīsies amerikāņu bru�ņoto spēku lūg�anu, kura skan �ādi: �Dievs, tu esi visspēcīgs, tavs vārds ir augstāks par visiem vārdiem debesīs un uz zemes. Dod savu svētību mūsu valsts bruņotajiem spēkiem! Palīdzi tiem uz zemes, uz jūras un gaisā, lai tie būtu dro�i savas tēvijas aizstāvji! Miera dienās pasargi tos no visa ļauna, bet, ja sāk�sies kar�, dod tiem vīri�ķību, lai tie varētu nosargāt amerikāņu mantojumu no naidnieka, kas tīko atņemt mūsu tautai tiesību uz patstāvību, un lai tie mū�am saglabātu dieva svētību.�

Viņi bez gala atkārtos arī bausli �Mans ierocis�: �Tas ir mans ierocis. Iero�u ir daudz, bet tas ir mans. Mans ierocis ir mans labākais draugs. Ierocis � tā ir mana dzīvība. Man jāprot rīkoties ar ieroci tāpat kā ar savu dzīvību. Bez manis mans ierocis nav nekas, bez iero�a nekas neesmu es. Man jāprot trāpīgi �aut ar savu ieroci. Man jā�auj labāk, nekā �auj mans ienaidnieks, kas grib mani nogalināt. Man jānogalina mans ienaidnieks ātrāk, nekā viņ� nogalinās mani, un es to izdarī�u.

Mans ierocis un es zinām, kas ir galvenais karā. Galvenais nav izdarīto �āvienu skaits, ne to troksnis, ne dūmu mutulītis, kas izveidojas �āviena brīdī. Mēs zinām, ka ieskaita tikai trāpījumus mērķī, un mēs neaiz�ausim garām.

Mans ierocis ir tāda pati dzīva būtne kā es, jo ierocis � tā ir mana dzīvība. Tāpēc es izturē�os pret savu ieroci kā pret brāli. Es izpētī�u tā vājās un stiprās puses, tā detaļas un piederumus, tēmē�anas ierīci un stobru. Es turē�u savu ieroci tīru un kaujas gatavībā, tāpat kā es pats vienmēr bū�u kārtīgs un kaujasspējīgs. Mēs būsim cie�i saistīti viens ar otru.

Zvēru: mans ierocis un es � mēs esam savas valsts aizstāvji. Mēs uzvarēsim mūsu ienaidnieku. Mēs esam visa dzīvā glābēji. Un tā tas būs, kamēr Amerika uz�varēs, kamēr vairs nepaliks neviena ienaidnieka un kamēr iestāsies miers.�

Bet patriotisms �ajos jaunie�os, kas nostāju�ies pie garajiem galdiem, modīsies vēlāk, mācību laikā, nevis �ajā naktī, kad viņiem neatļauj gulēt. Tagad viņiem jāiztuk�o savas kabatas, jānoliek uz galda viss, turklāt pēc iespējas ātrāk, nekas nedrīkst palikt kabatās; �eit nav nekādu noslēpumu, nav nekā personiska un in�tīma. Pēk�ņi kāds jau sāk raudāt, viņ� grib nokļūt atpakaļ pie mammas.

���� Mēs no tevis to visu izdzīsim, te tu kļūsi par cilvēku, mēslu maiss tāds! � kliedz kāds instruktors.

Jāiesaiņo personiskās mantas.

���� Ātrāk, mēs jums iemācīsim veiklību!

Trīco�ām rokām jaunie�i steidzīgi bā� maisos savas

mantas. Viņu acīs ir paniskas bailes; kaut tikai nepie�vērstu sev uzmanību, kaut tikai nepaliktu pēdējais!

Ak dievs, ko viņi dara ar to, kas paliek pēdējais!

Personiskās mantas, izņemot kaut kādus nieciņus, nosūta uz mājām, jo jūras kājniekam nedrīkst būt nekas personisks, viņ� kļūst par pavisam citu cilvēku � gan iek�ēji, gan ārēji.

Pirmām kārtām, protams, ārēji, tāpēc � mar� uz du�ām! Jaunie�i izģērbjas, trīcēdami aiz bailēm; da�iem ir tāds izskats, it kā viņi nekā nesaprastu, citi apjuku�i skatās visapkārt, it kā gaidīdami, ka tūlīt kāds atnāks un izbeigs �o drausmīgo sapni. Bet neviens nenāk, ļaunais sapnis turpinās, kļūst arvien drausmīgāks.

Pēc du�as visus nostāda ierindā. Jaunkareivjiem jānostājas tā, lai aizmugurē stāvo�ā deguns pieskartos priek�ā stāvo�ā pakausim; viņiem jāpierod pie domas, ka viņi ir viens veselais, ka �eit nav indivīdu, ka viņi visi ir Savienoto Valstu pa�as galvenā� iero�u �ķiras karaspēka jaunkareivji un viņiem ar to jālepojas.

Jau sen ir pāri pusnaktij, jaunie�i aiz noguruma tik tikko turas kājās. Bet viņi to nedrīkst izrādīt, jo visapkārt ir ser�anti; kaut tikai nepakustētos, pat acīm jābūt nekustīgām, nedrīkst skatīties uz ser�an�tiem, drīkst pukstēt tikai sirds, kad jūras kājnieki stāv miera stājā.

Viņiem matus nogrie� līdz ādai. Tas ilgst tikai da��as sekundes, bet nakts viņiem būs vēl ļoti gara. Vi�ņus ietērps, bet pirms tam viņi veselu mū�ību stāvēs ar priek�ā izstieptām rokām, rādīdami pārbaudītājiem ser�antiem saņemtā ietērpa atsevi�ķus priek�metus; un vai tam, kam ietrīcēsies rokas, tam, kas pacels acis uz ser�antu! Arvien vairāk aizsmok kliedzo�o ser�antu balsis, da�i no tiem jau ir pilnīgi izkliegu�i balsi un var runāt tikai �ukstus, bet viņu �uksti ir tikpat bīs�tami kā kliedzieni, tie ir draudu un nicinā�anas pilni, un tie sola tikai postu.

Pēc tam jaunie�us fotografē, reģistrē, ar resnu ķī�misko zīmuli uzraksta uz plaukstas virspuses vada numuru, jo �ie stulbeņi var vēl to aizmirst.

Uz jauniesauktajiem kliedz visu nakti, viņiem ne brīdi neļauj miera, viņi nedrīkst gulēt, viņi jānoved līdz �okam, lai saprastu, kur atro.das.

No rīta � jau darba tērpiem mugurā, ar dziļi iekri�tu�ām acīm, glu�i bezspēcīgi � viņi stāv pie galdiem, uz kuriem saliktas ar da�ādiem priek�metiem piebāz�tas mugursomas; da�iem acis ir aizvērtas, da�s grīļo�jas, citi izskatās tā, it kā tie tūlīt paģībs. Bet aiz mu�guras viņi jūt visur eso�o ser�antu karsto elpu, ser��anti kā suņi uzklūp jebkuram pat tad, ja viņ� tikai iz�ņauc degunu.

Tagad sākas �iepazī�anās�, jaunkareivjus pieņem viņu ser�anti instruktori. Taisnību sakot, tikai tagad sākas pats �ausmīgākais; garā, moco�ā nakts, kurā ne�pārtraukti skanēja lamas, bija mierīga salīdzinājumā ar �o �iepazī�anos�.

Uz ielas barakas priek�ā stāv ser�anti instruktori. Viņi smaida, ik pa brītiņam paskatīdamies cits uz citu un jau iepriek� tīksminādamies par gaidāmo uzjautri�nājumu: viņiem jauniesaukto iera�anās vienmēr ir iz�prieca. No uzņem�anas barakas iznāk jaunkareivji, un jandāliņ� sākas. Pār jaunie�iem gā�as jauna lamu plūsma, viņi grīļojas zem mugursomu smaguma. At�skan saucieni:

���� Ātrāk, ātrāk, vēl ātrāk!

Kāds pakrīt. Viņam kā vanagi uzklūp ser�anti.

Sākas skrie�ana; visapkārt bez mitas kliedz ser�anti, bet jaunkareivjiem jānogādā savas mugursomas uz kazarmām. Jau pēc da�iem metriem ierinda izjūk, pār�vēr�as par panikas pārņemtu baru; ser�anti kliedz ar�vien skaļāk, kļūst arvien niknāki. Da�i jaunkareivji jau guļ zemē, viņi zaudēju�i pēdējos spēkus, patie�ām vairs nevar paiet; uz viņu lūpām parādās putas, viņi smagi elpo, skatiens kļūst nedzīvs, sejas bālas. Bet tū�daļ pieskrien ser�anti un bez �ēlastības spārda ar kā�jām guļo�o jaunekli; viņ� ar lielām pūlēm pieceļas un grīļodamies iet tālāk, vilkdams pa zemi mugursomu. Ta�u viņam tā ir jānes, viņ� uzceļ mugursomu plecā, bet zem tās smaguma atkal noveļas zemē.

��� Ātrāk, ātrāk! Vēl ātrāk! � mudinādami kliedz ser�anti.

Tā tas Parisas salā turpināsies astoņas nedēļas, �eit jaunkareivjus pataisīs par �vīrie�iem� un �patrio�tiem�.

Pat tad, kad jaunkareivjiem �ķitīs, ka sliktāk vairs nevar būt, tomēr būs vēl sliktāk. Ja viņi jutīs, ka vairs nav spēka, blakus parādīsies ne�ēlīgais ser�ants, kas nedos nekādu atlaidi. Bet, ja kāds tie�ām neiz�turēs, viņ� to no�ēlos, jo viņu nosūtīs uz soda rotu, kur viņ� uzzinās, kas īsti ir elle. Dienu un nakti viņu dzenās forsētos pārgājienos, lietos visādus audzinā��anas līdzekļus, viņam aizliegs skatīties uz zvaig�ņo�

tajiem karogiem, kas plīvo virs nometnes, viņu mocīs, pazemos un atkal mocīs.

Viņi kļūs vīri�ķīgi un ne�ēlīgi, �ie jaunkareivji. Bet varbūt viņiem sa�ļuks dū�a. Tādi jaunkareivji naktīs dezertē vai arī nokļūst pie garnizona psihiatra vai hospitālī. Da�i izdara pa�nāvību, citi sevi smagi sa�kropļo, lai tiktu prom no �īs elles. Bet vairums paliek, jo ne�ēlīgā sistēma Parisas salā funkcionē nevaino�jami.

Pēc astoņām nedēļām, kad Parisas -salas �ausmas jau būs aiz muguras, jaunkareivjus nosūtīs uz Kempled�onu, un tad viņi sapratīs, ka starp Parisas salā valdo�o re�īmu un jūras kājnieku ikdienu nometnē ir starpība, ka ne�ēlība vēr�as pret viņiem pa�iem, ka no zvērētās iero�u brālības nekas nav iznācis un ka kara�vīru biedriskums ir pagaisis.

Parisas salā valdo�ais necilvēciskums tagad vairs ne�dod tādu efektu kā agrāk. Pat amerikāņu bruņoto spēku izlases karaspēks sācis sirgt ar da�ādām kai�tēm, turklāt ar tādām, kas saistītas ne tikai ar rasu konfliktu. Vairāk nekā 25 tūksto�i jūras kājnieku kara�vīru katru gadu patvaļīgi atstāj savas karaspēka dajas, apmēram 10 tūksto�i dezertē. Nekad agrāk tas ne�bija noticis tik pla�os apmēros. Ser�anti instruktori Parisas salā skeptiski �ūpo galvas, viņi ar niknumu runā par �liberāliem�, kas grū� postā lielo valsti, par nepaklausības garu, kas pārņem jūras kājnieku no�metnes, un visas ser�antu pūles te ir veltas. Kas gan īsti noticis ar nācijas skolu?

Tā ir briesmās. Briesmas rada ne tikai permanentie rasu konflikti, kas notiek amerikāņu bruņotajos spēkos un kas vājina to kaujasspējas un iek�ējo saliedētību, lai gan arī tie ir pietiekami nopietni un var iedragāt pasaules lielvalsts autoritāti. So valsti satrauc gan līdz ādai izmirku�ais jauneklis, kas stāvēja ceļa malā pie Sietlas, gan citi dezertieri, gan tie, kas, kaut arī dien bruņotajos spēkos, ta�u uzskata, ka viņi, uz zināmu laiku uzvilku�i karavīra tērpu, nevis pilda pienākumu pret savu valsti, bet ka valsts viņiem �o laiku nozog.

Fortd�eksonā (Dienvidkarolīnas �tats) gandrīz vai izcēlās dumpis. 270 karavīri sapulcējās un pieprasīja, lai virsnieki viņiem izskaidro Vjetnamas kara morālos

un tiesiskos aspektus, , kā ari amerikāņu pilsoņu, to skaitā amerikāņu karavīru pamattiesības. Viņi izpla�tīja skrejlapas, kurās tika izteikts protests pret karu Indoķīnā, nodibināja Apvienoto karavīru organizāciju pret karu Vjetnamā, piedalījās demonstrācijās, kas no�tika netālajā Kolumbijas pilsētā, un nosūtīja delegā�ciju uz masu demonstrāciju Va�ingtonā.

Galvaspilsētā Fortd�eksonas karavīri apvienojās ar saviem domubiedriem no citiem garnizoniem, kop�skaitā viņu bija ap 400. Viņi nostājās ierindā Konsti�tūcijas avēnijā un ser�anta vadībā kolonnā soļoja pa ielu. Kad viņi apstājās, ser�ants izsaucās:

���� Mēs gribam, lai mūsu brāļi atgrieztos no Vjetna�mas dzīvi, nevis polietilēna maisos! Mēs gribam, lai viņi atgrieztos mājās tūlīt!

��� Tūlīt! Tūlīt! Tūlīt! � viņam piebiedrojās �etri simti balsu.

Pēc tam demonstranti devās tālāk, mar�a ritmā skan�dējot: � Miers! Miers! � Kareivis, kas gāja kolon�nas priek�galā, attina transparentu ar uzrakstu �Kara�vīri � par mieru!�.

Demonstrācija Va�ingtonā nebija vienīgā �āda veida akcija, tā tikai bija pati iespaidīgākā demonstrācija nīstās valdības rezidences priek�ā. Notika arī citas, daudz citu demonstrāciju, un nebija gandrīz nevie�nas demonstrācijas, kurā nebūtu piedalīju�ās karavīru delegācijas. Karavīru demonstrācijas notika arī Vjet�namā.

Kuang�i provincē karavīri sarīkoja kauju starplaikā pretkara mītiņu. Pleikā amerikāņu karavīri soļoja pa pilsētas ielām, nesdami transparentus un skandēdami prasību sūtīt viņus atpakaļ uz dzimteni. Saigonā ameri�kāņu bruņoto spēku karavīri sapulcējās pie Dienvidvjetnamas galvaspilsētas katedrāles un pieprasīja izbeigt slepkavo�anu. Karavīru vidū tika izplatītas ne�legālas avīzes. Pavisam Dienvidvjetnamā izdeva 50 ne�legālus karavīru laikrakstus vairāk nekā 200 tūksto�u eksemplāru metienā.

ASV bruņoto spēku pavēlniecība nespēja tikt galā ar protestu lavīnu, tāpat kā tā nespēj darīt galu mas�veida sadursmēm, kuras izraisa rasu naids, un nespēj apturēt narkomānijas vilni. Nav iespējams sodīt visus tos, kas �neizpilda karavīra pienākumu�, lai gan kara tiesas iztiesā līdz 93 tūksto�iem lietu gadā. Tas, kur� ir sodīts un nokļūst cietumā, alkst atriebības. Kārtība, kas valda pārpildītajos kara cietumos, savukārt deva jaunus impulsus daudzu jauno amerikāņu cīņai pret militāro administrāciju, jo cietumi ir barbariskās sis�tēmas tipiska parādība.

Un patie�ām, kara cietumos barbarisma un sadisma ir pāri mēram. Kādā jūras kara spēku cietumā uzraugi kāra ieslodzītos pie sienām un piekāva tā, ka viņi vairākas nedēļas izskatījās kā smagu automobiļu kata�strofu upuri. Fortdiksas cietumā ieslodzītos aplēja ar ledainu ūdeni un izdzina salā. Citos cietumos ieslodzī�tajiem lika ēst vēmekļus.

Presidio kara cietumā (Kalifornija) uzraugu ne�ē�lība noveda pie tā, ka viena gada laikā 52 ieslodzītie mēģināja izdarīt pa�nāvību. Vairums no tiem �ajā cie�tumā sēdēja par patvaļīgu aizie�anu no savām daļām. Tā kā pa�nāvības mēģinājumi neradīja nekādas pār�maiņas, ieslodzītie sarīkoja dumpi: viņi apsēdās cie�tuma pagalmā un pieprasīja, lai ierastos virsnieki, kuriem viņi gribēja izklāstīt savas sūdzības. Visi dum�pinieki tika sodīti, daudziem ieslodzījuma laiku pagari�nāja par vairākiem gadiem.

Ieslodzīto dumpis notika ari Portordā, tajā pa�ā Kalifornijas �tatā. Tur 300 karavīri bija gatavi riskēt saņemt jaunu sodu nekā ciest arī turpmāk uzraugu ņir�gā�anos. Fortdiksā ieslodzītie aizdedzināja matra�us, lai pievērstu apkārtējās pasaules uzmanību �ausmīga�jiem apstākļiem, kas valdīja vietējā kara cietumā. Fortbragā 238 izmisumā nonāku�i ieslodzītie padzina savus mocītājus un aizbarikādējās uz vairākām die�nām.

Dienvidvjetnamas pilsētā Danangā apcietinātie kara�vīri nodedzināja cietuma bloku pēc tam, kad viņu sū�dzības par ne�ēlīgu apie�anos bija paliku�as bez at�bildes; Longbinā, ziemeļos no Saigonas, ieslodzītie aizdedzināja vairākas cietuma ēkas un turējās, cik vien varēja, jo cietuma administrācija viņiem nebija de�vusi ēst.

Tiesne�i zina, ka sodi nepalīdz un var tikai vēl vai�rāk saniknot sodāmos, vēl vairāk pastiprināt viņu

naidu un izmisīgo apņēmību; izlaisti brīvībā, viņi vēl bie�āk lietos vardarbību, ar kuru viņi sastapās cietu�mos, un nevar pat paredzēt galu vardarbības un varmācības eskalācijai.

Pasaules lielvalsts ir slima, tāpēc caurcaurēm izmirku�ais jauneklis, kas stāvēja ceļmalā pie Sietlas, gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt Kanādā. Sirgst arī pa�saules lielvalsts bruņotie spēki, lai cik vareni tie lik�tos ar savu moderno tehniku, kura sevī ietver vairāk nāves, nekā ir dzīvības �ajā pasaulē. Tāpēc jauneklis ar miklajiem matiem pār pieri jautāja: vai Eiropā dzīvo dro�ībā tie cilvēki, kuri piekritu�i, lai tos aiz�stāvētu sirgsto�ie ASV bruņotie spēki?

Amerikāņu tauta bija vienprātīga savā pateicībā iz�cilajam cilvēkam, kad tas atstāja visaugstāko amatu Savienotajās Valstīs. Viņa atra�anās laiks prezidenta amatā bija pagājis, Va�ingtonā notika paaud�u maiņa. Ģenerālis Dvaits D. Eizenhauers nodeva prezidenta funkcijas D�onam F. Kenedijam.

Tauta gaidīja no Kenedija atklātus paziņojumus, bet jau ilgi pirms tam, kad jaunais prezidents sāka pildīt savus pienākumus, �ādu paziņojumu sniedza Eizenhau�ers. Tie�i atvaļinātais ģenerālis, profesionālais kara�vīrs, karavīrs no galvas līdz kājām, Vestpointas kara�skolas absolvents brīdināja savu valsti no fenomena, ar kuru viņ� bija sadūries, būdams civilajā amatā, no fenomena, kura varenības pieaugumu viņ� nebija spē�jīgs aizkavēt un kur� pēc viņa aizie�anas kļuva vēl spēcīgāks; viņ� brīdināja no Savienoto Valstu mili�tāri rūpnieciskā kompleksa � bruņoto spēku, kara rūpniecības un zinātnes savienības.

Kenedijs, kaut gan viņ� jau iepriek� tika brīdināts, nespēja mazināt �ā kompleksa pastāvīgi augo�o ietekmi, vēl jo mazāk to spēja izdarīt Lindons D�on�sons, kas veicināja kara eskalāciju Vjetnamā, to ne�darīja arī Ri�ards Niksons. Gigantiskais komplekss kā dēle piezīdies tautas ķermenim un alkatīgi sūc tās asinis. Tas ir uzurpējis milzīgus tautas saimniecības sektorus, kļuvis par lielāko naudas apgrozības faktoru, no tā atkarīgi miljoniem cilvēku, tas apgroza kolosā�las summas.

Militāri rūpnieciskais komplekss izmaksā Savieno�tajām Valstīm 80 miljardus dolāru gadā. Ar to saistīts katrs desmitais ASV pilsonis. Kop� beidzās Korejas kar�, �is molohs aprijis 1000 miljardu dolāru, līdz 1970. gada beigām tas Vjetnamā vien izlietoja 77 mil�jonus dolāru dienā.

Militāri rūpnieciskā kompleksa mērogi, ietekme un spēja panākt savu ir tik lieli, ka deva pamatu biju��ajam jūras kājnieku korpusa komandierim ģenerālim Deividam �oupam paziņot: �Amerika kļuvusi par militāristisku un agresīvu valsti.�

Kad ģenerālis �oups atvaļinājās no armijas un vairs nebija pakļauts bruņoto spēku pavēlniecībai, kad viņ� novilka karavīra tērpu un sāka no malas vērot savu armijā paliku�o biedru darbību, viņu pārņēma bailes ne vien no milzīgā ASV militāri rūpnieciskā kom�pleksa, bet arī no virsnieku domā�anas veida, jo viņu rokās ta�u atrodas ASV bruņojuma rūpniecības pro�dukcija � neskaitāmo raķe�u un bumbu milzīgais, graujo�ais spēks. �ie jaunie virsnieki, kā izteicās �oups, �ir godkārīgi un ilgojas pēc kara, pēc iespējas izcelties kaujā un saņemt apbalvojumus � vēl jo vairāk tāpēc, ka miera laikā viņiem nav nekādu iz�red�u taisīt karjeru�. Ģenerāļa �oupa vārdiem runā�jot, amerikāņu tauta �arvien vairāk un vairāk pierod pie ASV militārisma, pie iero�u ņn vardarbības kulta, kas nav atdalāmi no kara�.

Bet �oupa brīdinājumi bija veltīgi, tāpat kā veltīgi izrādījās arī ģenerāļa Eizenhauera brīdinājumi. Mili�tāri rūpnieciskais komplekss tos ignorēja, un tagad tā ietekme ir daudz lielāka, nekā tas būtu lietderīgi pa��ai Amerikai un mieram visā pasaulē.

80 miljardus dolāru gadā Savienotās Valstis izlieto militārām vajadzībām. Tas nozīmē, ka 40 centi no katra federālās valdības bud�etā atvēlētā dolāra aiz�plūst neproduktīvajos, kā arī nekontrolējamos kom�pleksa kanālos.

1970. gadā federālā valdība atvēlēja amerikāņu bērnu pamatskolas un nepilnai vidējai izglītībai mazāk naudas, nekā tika izlietots, lai saformētu tikai vienu no eso�ajām piecpadsmit lidma�īnu bāzes kuģu kaujas grupām. Tā ieplānoja izlietot ap�aubāmās pretraķe�u sistēmas �Saferguard� vajadzībām daudz vairāk nau�das nekā bērnu mācībām vidusskolās. Bet ķīmisko un bioloģisko iero�u izstrādā�anai un ra�o�anai tā ir iztē�rēju�i �etras reizes vairāk līdzekļu nekā vē�a apka�ro�anai valstī.

Lai gan ASV arsenālā ir daudz vairāk iero�u, nekā vajadzīgs dzīvības iznīcinā�anai, uz Zemes, militāri rūpnieciskais komplekss nav apmierināts: tas meklē arvien jaunus � tehniski pilnīgākus masveida iznīci�nā�anas līdzekļus.

Bumbvedējs �B-70�, kas paredzēts vairāku atom�bumbu transportē�anai, izmaksāja amerikāņu tautai 1,5 miljardus dolāru un deva iespēju da�ām sabiedrī�bām krietni palielināt savus kapitālus, pirms vēl attie�cīgas instances militāri rūpnieciskajā kompleksā sa�prata, ka izdarīju�as milzīgu kļūdu, jo izrādījās, ka bumbvedējs jau ir morāli novecojis; tā būve tika pār�traukta.

Izstrādājot projektu triecienlidma�īnai ar atomdzinēju, tika izlietots 51 miljons dolāru, pirms no �ī pro�jekta atteicās. 678 miljonus dolāru ASV Aizsardzības ministrija izkaisīja vējā sakarā ar bezpilota bumbve�dēja projekta izstrādā�anu; to bija paredzēts apbruņot ar raķetēm �Snark�. Projekta izstrādā�anā piedalījās militārie darbinieki un bruņojuma ra�o�anas uzņē�mumi, kas guva labu peļņu.

Lai būtu gatavi raķe�u karam, militārie darbinieki un bruņojuma rūpniecība uzskatīja, ka nevar atteik�ties no raķetes �Navaho� izstrādā�anas un būves. Bez �Navaho� valsts dro�ība bū�ot apdraudēta. Aizsardzī�bas ministrija, daudz nedomādama, asignēja 680 mil�jonu dolāru, bet arī �oreiz, tēlaini izsakoties, gaisā uzlidoja tikai nauda, nevis raķete. Tās radī�anas pro�jekts piedzīvoja kaunpilnu izgā�anos.

Kad ASV gaisa kara' spēki nolēma, ka varbūtēja kara gadījumā tiem būs nepiecie�ama jauna �gaisa � zemes� klases raķete, �ajās lietās pieredzējusī rūpnie�cība ātri iesniedza daudz da�ādu projektu. Raķetes �Skybolt� radī�anai tika asignēti 440 miljoni dolāru. Ta�u arī �ī nauda bija velti iz�ķiesta.

Starp citu, ne glu�i velti, jo neprāta virpulī tie, kuru rokās ir ekonomika, saņēma atpakaļ milzīgas summas, kas tika izlietotas agrāk izputēju�u projektu finansē�anai. Viņi saņēma pat ļoti daudz, jo papildus tiem vairāk nekā 3 miljoniem cilvēku, kas dien amerikāņu bruņotajos spēkos, Aizsardzības ministrijā � bēdīgi slavenajā Pentagonā strādā vēl 1,3 miljoni civil�personu. Bez tam ar milzīgo kompleksu vairāk vai mazāk saistīti visi amerikāņu rūpniecības giganti, kā arī ap 100 tūksto�u vidēju un mazu uzņēmumu, kas piedalās bruņojuma ra�o�anā kā piegādātāji.

Da�ādās militāri rūpnieciskā kompleksa nozarēs no�darbināto personu un viņu ģimenes locekļu kopskaits pārsniedz vienu piekto daļu no ASV iedzīvotāju skaita; bruņojuma rūpniecība ir vislielākais darba de�vējs valstī, katrs devītais strādājo�ais ir saistīts ar nāves iero�u izgatavo�anu, un nevar pat iedomāties, kas notiktu ar Savienotajām Valstīm, ja kara rūpnie�cībā kādreiz iestātos sastingums.

Tomēr kompleksa varasvīri ir mierīgi; viņi ir pār�liecināti, ka dara �labu darbu�, un neviens nedrīkst ap�aubīt viņu �patriotismu�, jo alternatīva tam, ko viņi dara, lai nodro�inātu savas valsts aizsardzības spējas un tās gatavību uzvarēt jebkurā jaunā karā, protams, ir �sirpis un āmurs�. Tāpēc jebkuru, kas uz�brūk �im kompleksam, vismaz tur aizdomās, ka viņ� simpatizē �sirpim un āmuram�. Tiesa gan, tā ir ļoti vienkār�a, toties ļoti efektīva filozofija. Tā it īpa�i palīdz cīņā pret radikāli noskaņotajiem studentiem.

Un patie�ām, studenti aktīvāk nekā jebkura cita paaudze pirms viņiem vēr�as pret kompleksu. Laik�raksti, arī vācu, rakstīja par kareivīgi noskaņoto ame�rikāņu studentu masveida demonstrācijām. Ta�u vācu laikrakstu lielākā daļa aizmirsa ielūkoties �īs medaļas otrajā pusē, kur meklējams amerikāņu studentu niknā kareivīguma cēlonis.

Daudzas ASV universitātes jau vairākus gadu des�mitus cie�i saistītas ar militāri rūpniecisko kompleksu. Slavenais Masa�ūsetsas Tehnoloģiskais institūts, kas ir viens no tehnikas revolūcijas balstiem, ietilpst Aiz�sardzības ministrijas simt lielāko uzņēmēju skaitā.

Arī D�ona Hopkinsa universitātei ir vado�ā vieta augstāko mācību iestā�u galvenajā grupā, kas ieguvusi slavu zinātnes jomā, pie tam krietna nozīme te bijusi pasūtījumu izpildī�anai un patstāvīgu pētījumu veik��anai kara rūpniecības vajadzībām. Harvarda universi�tātē tika izstrādāts un pirmo reizi aizdedzināts sātanis�kais napalms, kura uguns jau iznīcinājusi vai sakrop�ļojusi vairākus simtus tūksto�us cilvēku. Tas ir daudzu studentu demonstrāciju, arī Stenftirdas universitātes (Kalifornija) studentu demonstrāciju cēlonis.

� Stenfordas universitātes aktu zālē nebija nevie�nas brīvas vietas; bez tam milzīgs studentu pūlis bija sapulcējies pie universitātes ēkas ieejas. Visi lielā sa�sprindzinājumā kaut ko gaidīja, bet bija disciplinēti. Uz skatuves apsēdās universitātes Aizgādnības pado�mes locekļi. Viņu izskats, kā vienmēr,* bija aizbildniecisks un nekaunīgi neatkarīgs.

Studenti kategoriski bija pieprasīju�i sasaukt �o sa�pulci, jo gribēja uzzināt, kādi pētniecības darbi bruņo�juma jomā tiek izdarīti viņu universitātē, kādu kara rūpniecības nozaru vajadzībām tas tiek darīts, kādi universitātes institūti ar to nodarbojas un par kādiem līdzekļiem tas viss tiek veikts.

Starp aizgādņiem, kuri faktiski bija universitātes saimnieki un kuri visu zināja, bet maz ko stāstīja, starp citu, bija Viljams Hjūlets no �Hewlett and Packard Company�, kura ra�o bruņojumu par 34 miljo�niem dolāru gadā, un �ārlzs Dakomens no sabiedrības �Lockheed�, kuras apgrozījums tikai kara rūpniecības produkcijas ra�o�anā vien sasniedz 1,4 miljardus do�lāru gadā.

Studentu jautājumi bija pilnīgi skaidri, bet aizgādņi izvairījās no atbildes. Jo neatlaidīgāki kļuva studenti, jo atturīgāk tiem atbildēja aizgādņi. Studenti sāka ner�vozēt un trok�ņot, kas acīm redzami nokaitināja aiz�gādņus. Kad sapulce beidzās, Stenfordas universitāte vairs nebija tāda kā agrāk, tā bija kļuvusi kreisāka. Studenti, kas līdz �im drīzāk bija noskaņoti izvairīties no politiskām diskusijām, redzēja, ka no viņiem kaut kas tiek slēpts, ja jau aizgādņi tik izvairīgi atbildēja uz jautājumiem par universitātes līdzdalību bruņojuma ra�o�anā. Arvien bie�āk notika stihiski studentu mītiņi, kur skāra tos pa�us jautājumus, uz kuriem netika dota atbilde studentu sapulcē. Ta�u aizgādņi joprojām klu�sēja.

Patie�ām, viņiem bija pietiekami daudz svarīgu iemeslu, kāpēc tie negribēja apmierināt jauno ļau�u uzbāzīgo ziņkārību. Da�i no universitātes Aizgādnības padomes locekļiem ne vien personiski bija saistīti ar kara rūpniecību, bet bijā arī pazīstamā Stenfordas Zi�nātniskās pētniecības institūta dibinātāji. �is institūts tika nodibināts 1946. gadā, lai izstrādātu pasaules iedzīvotāju dzīves līmeņa cel�anas un tikko izcīnītā miera nostiprinā�anas problēmas. Ta�u puse no �ā �miera institūta� izdevumiem, proti, 29,7 miljoni dolāru gadā, tiek izlietota pētījumiem bruņojuma jomā un 6,2 miljoni dolāru paredzēti pētniecības darbiem, kuri saistīti ar karu Dienvidaustrumu Āzijā. Beidzot, �is institūts, kura uzdevums bija �veicināt miera nostip�rinā�anu�, izstrādāja rekomendācijas, kā ātri un at�bilsto�i ASV interesēm apspiest varbūtējās iek�ējās akcijas Taizemē, Hondurasā un Peru.

Starp Stenfordas Zinātniskās pētniecības institūta valdes locekļiem, kurus iecēla Stenfordas universitā�tes aizgādņi, bija Edgars Kaizers, sabiedrības �Kaiser Aluminium� vadītājs (�ai sabiedrībai pilnībā piederēja uzņēmumi, kas ieguva fosfātus Se�ūras tuksnesī Peru), kā arī Freds Hārtlijs, sabiedrības �Union Oil Company of California� prezidents, kuram vajadzēja būt ļoti ieinteresētam, lai tiktu apspiesti varbūtējie nemieri Taizemē, jo viņa firmai piederēja tiesības izdarīt izlū�ko�anas urbumus Taizemes piekrastē un firma cerēja gūt lielu peļņu.

Tas, ko studentiem, par spīti aizgādņu klusē�anai, tomēr izdevās noskaidrot par militārajiem pētījumiem da�os Stenfordas universitātes institūtos, viņus ārkār�tīgi satrauca. Ta�u Stenfordas universitāte ir pavisam nenozīmīga to zinātnisko iestā�u vidū, kuras strādā militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām. �ī univer�sitāte ar tās niecīgajiem izdevumiem militāro pētī�jumu vajadzībām � 29,7 miljoniem dolāru � pilnīgi nobāl blakus, piemēram, Masa�ūsetsas Tehnoloģiskajam institūtam Bostonā, kas ik gadus saņem no Va�ingto�nas 120 miljonu dolāru par kompleksa apgādā�anu ar jaunām idejām un jauniem iero�u paraugiem.

Arī Kalifornijas Tehnoloģiskais institūts strādā visu valsti aptvero�ā kompleksa vajadzībām, it īpa�i kop� tā laika, kad par institūta prezidentu kļuva Harolds Brauns, kur� teicami orientējas bruņo�anās problēmās, jo pirms tam viņ� ieņēma aviācijas ministra posteni

Va�ingtonā. Kompleksa vajadzībām strādā arī Kalifor�nijas universitāte, kura nodarbojas ar raķe�u sistēmu izstrādā�anu un izmēģinā�anu un kuras rīcībā ir attie�cīgas izbūves Livermorā un Losand�elosā. To uzturē��ana izmaksā 250 miljonu dolāru gadā, bet nauda tiek saņemta regulāri: universitātes prezidents zina, pie kādām durvīm Va�ingtonā vajadzības gadījumā jā�klauvē, jo pirms atnāk�anas uz universitāti viņ� ieņēma ASV aizsardzības ministra palīga amatu.

Savienotajās Valstīs nav nevienas daudzmaz lielā�kas augstākās mācību iestādes, kas nebūtu cie�i saistīta ar militāri rūpniecisko kompleksu; vairākos desmitos institūtu aizgādnības padomju locekļi vai rek�tori dod uzdevumus izstrādāt problēmas, kuru atrisi�nā�anā viņi ir ļoti ieinteresēti pavisam citā kvalitātē, proti, kā to uzņēmumu īpa�nieki vai pārvaldnieki, kuri ra�o bruņojumu.

Lai gan tagad neviens vairs nopietni netic, ka ir iespējams liels militārs konflikts, kurā piedalītos abas pasaules lielvalstis � ASV un PSRS, tomēr militāri rūpnieciskajam kompleksam Amerikas kontinentā ir 6500 militāro objektu. Tā rīcībā ir 45 tūksto�i kvadrāt�jūd�u zemes, tas uztur 3400 karabāzes Havajas salās, Aļaskā un trīsdesmit aizokeāna zemēs, kas tam iz�maksā 8 miljardus dolāru gadā. Komplekss ik gadus iepērk par 44 miljardiem dolāru iero�us un kara mate�riālus, par 7 miljardiem dolāru lidma�īnas, par 2,9 mil�jardiem dolāru munīciju un par 1 miljardu dolāru karakuģus.

Kaut gan abu superlielvalstu attiecībās vērojams zināms saspīlējuma .atslābums, militāri rūpnieciskais komplekss ar Va�ingtonas augstākās ģeneralitātes starpniecību pieprasa, lai militārais bud�ets ne tikai netiktu samazināts, bet gan lai to palielinātu no 80 miljardiem līdz 105 miljardiem dolāru.

Va�ingtonā neviens nevar dot pilnīgu un kritisku vērtējumu par gigantisko, strauji augo�o kompleksu, tā ietekmi un varenību. Ta�u visi zina, ka tur bija cilvēks, kas jebkurā laikā bija gatavs nodot kom�pleksa rīcībā visu, ko tas pieprasītu. So cilvēku, kas nomira 1970. gada beigās, sauca Mendels Riverss. Viņ� vadīja palātas Bruņoto spēku lietu komisiju, bija

Va�ingtonā visietekmīgākais kompleksa cilvēks, daudz ietekmīgāks nekā visa �tābu priek�nieku komiteja, aiz�sardzības ministrs vai kāds cits no tiem, kuri, Baltajā namā būdami tuvi prezidentam, domā, ka viņi ir arī tuvu pie varas.

Mendels Riverss ieguva tādu ietekmi ne jau tāpēc, ka viņam būtu kādas iedzimtas dotības, bet gan ar savu pacietību. 30 gadu viņ� pārstāvēja �arlstonas apgabalu (Dienvidkarolīna) ASV kongresā, bet par Bruņoto spēku lietu komisijas priek�sēdētāju viņ� kļuva tikai 1965. gadā; kad iepriek�ējais komisijas priek�sēdētājs bija spiests atstāt savu amatu, izrādījās, ka Riverss ir visvecākais komisijas loceklis, tāpēc viņ� kļuva par tās vadītāju. Beidzot Mendelam Riversam bija pavērusies �lielā iespēja�, un viņ� nekavējoties to izmantoja.

Jā�aubās, vai Savienoto Valstu militāri rūpnieciskais komplekss varētu vēlēties vēl lielāku veiksmi nekā Mendela Riversa paaugstinā�ana, jo Riverss, kā izrā�dījās, bija ļoti devīgs asignējumu pie�ķir�anā, īsts aukstā kara bruņinieks.

1950. gadā Riverss pieprasīja, lai toreizējais prezi�dents Trumens piedraud Ziemejkorejai ar atombumbu, 1960. gadā viņ� aicināja prezidentu Eizenhaueru uzsākt iebrukumu Kubā. 1965. gadā viņ� pieprasīja dot pre�ventīvu kodoltriecienu Ķīnas atombāzēm. Viņu neat�laidīgi vajāja doma, ka nepiecie�ams ievērojami pa�stiprināt karadarbību Vjetnamā, lai izcīnītu galīgu uz�varu. Bet, kad Ziemeļkorejas karavīri sagūstīja ASV spiego�anas kuģi �Pueblo� un kāds jautāja Riversam, ko viņ� iesaka darīt sakarā ar �o nepatīkamo gadī�jumu, viņ�, ne mirkli nedomādams, atbildēja: �Pie�teikt karu.� Kar� netika pieteikts, toties militāri rūp�nieciskais komplekss sāka saņemt no Riversa visu, ko tas pieprasīja, un da�reiz pat vēl vairāk. Mendels Riverss vienmēr bija devīgs, kad viņam vajadzēja balstīties uz ASV konstitūcijas astotā panta astoto paragrāfu, kas kongresam dod tiesību formēt un apgā�dāt bruņotos spēkus. Bet militārajos jautājumos Va��ingtonā kongress bija pats Riverss: viņa rokās bija vara, un nekas netika darīts bez viņa ziņas.

Riverss virtuozi rīkojās ar viņa rokās eso�o varu un turklāt neaizmirsa savus novadniekus Carlstonā. Riversa vēlē�anu apgabalā atrodas �arlstonas armi�jas noliktava, tur ir ari jūras karabāze, kuģu būves uzņēmums, �arlstonas jūras kara hospitālis, Bofortas jūras kara hospitālis, jūras kara spēku iero�u nolik�tava, �arlstonas zemūdeņu flotile, kas apbruņota ar ballistiskajām raķetēm, mācību centrs un Atlantijas okeāna �arlstonas bāze, kas apkalpo ar raķetēm �Polaris� apbruņotos kuģus, Bofortas jūras kājnieku aviā�cijas bāze, jūras kājnieku mācību nometne Parisas salā un �arlstonas gaisa kara spēku bāze.

Mendela Riversa vēlē�anu apgabals ir tik ļoti pie�blīvēts ar karavīriem un visāda veida kara tehniku, ka viņ� mierīgi būtu varējis riskēt patstāvīgi uzsākt bru�ņotu konfliktu ar da�ām valstīm. Kara rūpniecību vien�mēr ir stipri vilinājis un joprojām vilina �arlstonas apgabals. Sabiedrības �General Electric�, �Avco�, �Lockheed�, �McDonnel-Douglas� un �United Aircraft� jau nodibināju�as vai plāno nodibināt tur savus uzņēmumus. �arlstonas iedzīvotāji jokodamies saka: ja viņu apgabalā izvietos vēl kaut vienu uzņēmumu, tad viss apgabals nogrims Atlantijas okeānā.

Zīmīgi, ka vairākus gadu desmitus neviens republi�kānis neuzdro�inājās balotēties pārstāvju palātas vēlē��anās pret arhireakcionāro demokrātu Mendelu Riversu. Viņ� �arlstonā bija noteicējs, tāpat kā vēlāk viņ� kļuva kongresā par noteicēju militārajos jautā�jumos, un militāri rūpnieciskais komplekss varēja būt pavisam mierīgs.

Tikai vienu reizi kompleksa varasvīri jutās ne�veikli, lai gan pavisam neilgu laiku. Tas notika tad, kad pazīstamie �urnālisti Drjū Pīrsons un D�eks Andersons laida klajā atmaskojo�o grāmatu �Fakti pret kongresu�, kur viņi kādā vietā tik nikni uzbruka Riversam, ka pat visvarenajam Mendelam uz kādu brīdi kļuva nelabi ap dū�u. Cilvēku, kura galva gla�bāja tikpat daudz noslēpumu, cik matemātiķa galvā mēdz būt skaitļu un formulu, Pīrsons un Andersons apsūdzēja, ka viņ� esot� dzērājs.

�Pirmdienas rītā,� rakstīja Pīrsons un Andersons savā grāmatā, kas jebkurā citā valstī būtu satricinā�jusi oficiālās varas pamatus, �Mendels Riverss savā kabinetā Kapitolija pakalnā gulēja uz grīdas, un viņam visapkārt bija tuk�as pudeles. Seifa durvis kabinetā bija pla�i atvērtas. Riversa krekls notriepts ar lūpu krāsu, bet viņ� pats bija tā piedzēries, ka neapjēdza, ko dara. Bija jāizsauc �ātrā palīdzība� no Betesdas jū�ras kara hospitāļa, lai pievāktu līdz nesamaņai piedzē�ru�o noslēpumu glabātāju un bruņojuma rūpniecības aizgādni. �ajā dienā paredzētā Bruņoto spēku lietu komisijas sēde, kurā vajadzēja apspriest jautājumu par 18 miljardu dolāru lielu militāro pasūtījumu izvie�to�anu, bija jāatliek, jo Mendelam Riversam vajadzēja atskurbt un atpūsties ��

Mendels Riverss bija laimīgs atradums ASV mili�tāri rūpnieciskajam kompleksam. Otrs tāds atradums bija D�ons Stenniss, kas, tāpat kā Riverss, ir dienvid�nieks � no Misisipi �tata. At�ķirībā no Riversa Sten�niss ir pasaulē vissavrupākā kluba � ASV senāta loceklis un vēl joprojām vada Bruņoto spēku lietu komisiju.

Stennisa valdī�anas laikā komplekss ir dro�ās rokās: viņ� pieskaitāms pie tiem dienvidniekiem, kuri novir�zīju�ies tik tālu pa labi, ka vēl tālāk pa labi ir vieta tikai fa�istam D�ord�am Vollesam. Stenniss ļoti augst�sirdīgi un ar lielām simpātijām izturas pret militāra�jiem darbiniekiem, tāpēc ne viņi, ne bruņojuma rūp�niecība nevar nebūt viņam pateicīga.

Kad, piemēram, Stenniss svin savu dzim�anas dienu, pie viņa uz dzimto Misisipi no Va�ingtonas atlido visa Pentagona virsotne, arī ģenerāļi, kas ieņem aug�stus posteņus, no Florīdas ar virsskaņas lidma�īnu ierodas jūras kājnieku koris, no Alabamas ar tādu pa�u lidma�īnu �urp tiek atvests kara orķestris, bet no Va�ingtonas � gaisa kara spēku simfoniskais orķes�tris. Gaviļnieks ir apmierināts, nekas neaptum�o viņa prieku, un, protams, viņam ne prātā nenāk doma, ka par līdzekļiem, kas iztērēti �viņa gai�ības� godinā��anai, būtu varēts sniegt it prāvu palīdzību kaut vai nelielai Misisipi �tata � visnabadzīgākā un visvairāk atpaliku�ā Amerikas Savienoto Valstu �tata daļai.

ASV militāri rūpnieciskais komplekss būtu draus�mīgs ierocis pat piesardzīgu cilvēku rokās, bet karei�vīgo dienvidnieku Ietekme uz to rada draudus ne vien

Savienotajām Valstīm, bet arī jebkurai valstij, kas noslēgusi politisko un militāro savienību ar ASV. Ti�kai pavisam nedaudzi var justies mierīgi, zinādami, ka komandējo�ās virsotnes Va�ingtonā ieņem tādi darbi�nieki kā D�ons Stenniss. Tas var patikt tikai tādiem ļaudīm kā Franko. Ne velti Mendels Riverss uzskatīja, ka fa�istiskā kaudiljo armija ir �labākais sabiedro�tais, kādu jebkad esam izvēlēju�ies�.

Riversa personība, viņa politika un rīcība (savu vē�lē�anu apgabalu viņ� bija pārvērtis par kara nometni) skaidri rāda, uz ko bija tēmējis ģenerālis �oups, kad viņ� runāja par amerikāņu militārismu. Bet, protams, militāri rūpniecisko kompleksu kongresā atbalstīja ne tikai deputāts no �arlstonas. 61 kongresa loceklim ir finansiālas intereses sabiedrībās, kuras piedalās bru�ņojuma ra�o�anā. Bet tam, kas personiski nav ieinte�resēts kara rūpniecības uzplaukumā, jābūt vismaz ieinteresētam, lai �ī rūpniecība dibinātu savas filiāles arī viņa vēlē�anu apgabalā, jo bezdarbnieki ir visur. Pie tam kongresmeņiem ir pilnīgi vienalga, vai mili�tārie objekti, kurus ceļ vai papla�ina viņu vēlē�anu apgabalos, ir vai nav lietderīgi, nepiecie�ami un sva�rīgi. Viņus interesē tikai tas, lai vēlē�anu apgabals saņemtu kumosu, bet vēl labāk � vairākus kumosus no lielā pīrāga.

Starp citu, kara rūpniecības vai bruņoto spēku ob�jekti ir 363 kongresa vēlē�anu apgabalos, un militāri rūpnieciskais komplekss ir pārstāvēts 42 no 50 ASV �tatiem. Tāpēc visiem pārstāvju palātas locekļiem un senatoriem, kas ievēlēti �ajos apgabalos un �tatos, jā�cen�as panākt, lai �ie militārie objekti ne vien tiktu saglabāti, bet arī pēc iespējas papla�ināti, jo katrs no tiem nodro�ina nodarbinātību un vēlētāju balsis, bet to likvidācija būtu īsta katastrofa.

Tāpēc, kad Aizsardzības ministrija paziņo, ka tiks likvidēti kādi militārie objekti, attiecīgo pārstāvju pa�lātas locekļu un senatoru vidū atskan vaimanas. Un tad notiek pilnīgi pretējais tam, pie kā jau ir pie�rasts, � parlamentārie�i lūdz Aizsardzības ministrijas �ēlastību.

Parasti pārstāvju palātā un senātā to dara 399

Aizsardzības ministrijas darbinieki, kas ir visietekmī�gākie lobiji Va�ingtonā. Turklāt viņu ir daudz. Uz kat�riem trim kongresa locekļiem ir pa diviem �ādiem cil�vēkiem, ar kuru palīdzību Pentagons uztur sakarus ar parlamentu; kongresmeņu ietekmē�anai Pentagons iz�lieto 4,1 miljonu dolāru gadā, lai gan daudzus no tiem nemaz nevajag ietekmēt, jo viņi jau tā ir gatavi dot Pentagonam visu, kas tam nepiecie�ams.

32 senatori un 107 pārstāvju palātas locekļi ir re�zerves virsnieki, un uz tiem Pentagons var paļauties. Kritiski noskaņotiem kongresmeņiem da�kārt jāpa�skaidro, ka viņi balsojot nedrīkst vērsties pret kara�vīru formās tērptajiem pui�iem, kuri �pilda savu pie�nākumu�. Ļaunākajā gadījumā kritizētājiem var uz�rīdīt lobijus no Amerikāņu leģiona, kas ir viena no lielākajām organizācijām Savienotajās Valstīs ar rezi�denci Va�ingtonā. Tā ir kara veterānu apvienība, un tā vērīgi seko, lai bruņotie spēki saņemtu visu, kas tiem, pēc labēji noskaņoto veterānu domām, ir nepie�cie�ams.

Pret pārstāvju palātas locekli no Florīdas � Ro�bertu Saiksu Amerikāņu leģionam būtībā nekādu pre�tenziju nav. Saikss atbild par asignējumiem jaunu objektu celtniecībai, kuri patie�ām vai �ķietami vaja�dzīgi ASV bruņotajiem spēkiem, lai Savienotās Val�stis arvien būtu �stipras un neuzvaramas�. Parasti �is atvaļinātais ģenerālmajors, apstiprinot asignējumus, ir devīgs.

Lai gan pastāv likums, kas nosaka, ka rūpniecības apvienību pārstāvjiem kongresā jāreģistrējas, tomēr tikai aptuveni var noteikt, cik pārstāvju Va�ingtonā ir rūpniecības sabiedrībām, kuras kaut kādā mērā pie�dalās bruņojuma ra�o�anā. Glu�i tāpat, tikai vispārīgos vilcienos var raksturot sakarus, kādi ir militāri rūpnie�ciskajam kompleksam, kur� patie�ām kļuvis gigantisks, visaptvero�s un neizdibināms. Apmēram divi tūksto�i cilvēku oficiāli un neoficiāli darbojas Va�ingtonā �ā kompleksa vārdā un uzdevumā, cen�as dabūt pasūtī�jumus, informē par jaunumiem bruņo�anās jomā un vēl pilnīgāk apgūst plauksto�o mākslu piedalīties pār�runās pie kokteiļa glāzes.

Daudzi kara rūpniecības sabiedrību pārstāvji ir bi�ju�ie virsnieki, kuriem kop� karadienesta laikiem Pen�tagonā zināmas visas spraugas un spraudziņas, visas kara resora vājās vietas un iespējas dabūt izdevīgu militāro pasūtījumu; viņi zina, kādu palīdzību viņiem var sniegt vecie biedri. Un viņi lieliski tiek galā ar savu uzdevumu.

Daudzi Pentagona ierēdņi un virsnieki faktiski uz�skata kara rūpniecības uzņēmumus par savas minis�trijas filiālēm, tāpat kā rūpniecības uzņēmumu vadītāji uzskata Pentagonu par daļu no kompleksa, kura uz�devumā viņi visi strādā. Viņi turas kopā, saglabā draudzīgas attiecības, jo, ko var zināt, varbūt pa�am kādreiz būs jāstrādā kompleksa otrā pusē.

Pentagons un kara rūpniecība pastāvīgi apmainās ar kadriem. Vairāk nekā divi tūksto�i visu iero�u �ķiru virsnieku pulkve�a un vēl augstākās dienesta pakāpēs ieņem ievērojamus posteņus kara rūpniecībā, galvenokārt tur, kur labi sakari ar pasūtītāju � Penta�gonu var nodro�ināt pelņu. Un otrādi � virsnieki, kas izmēģināju�i laimi kara rūpniecībā, ja rodas iespēja, atgrie�as Pentagonā, lai gan �āda atgrie�a�nās viņiem ne vienmēr ir izdevīga, jo rūpniecībā tiem maksā vairāk.

Ģenerālmajors Harijs Evanss, būdams armijā, pel�nīja ne visai daudz. Kad sāka attīstīties kosmonautika un tajā iesaistījās arī bruņotie spēki, ģenerālis Evanss tika iecelts par vicedirektoru gaisa kara spēkiem pa�kļautajā laboratorijā, kas realizēja pilotējamo orbitālo lidojumu programmas. �eit ģenerālmajoram kļuva zi�nāmi lieli noslēpumi. Viņ� bija informēts par kosmis�kās tehnikas attīstību, visos sīkumos zināja, kāds stā�voklis ir da�ādos rūpniecības uzņēmumos, kuri cen�tās piedalīties �īs tehnikas radī�anā, un pilnīgi dabiski, ka viņ� bija ļoti vērtīgs cilvēks ikvienai sabiedrībai, kurai bija intereses �ajā nozarē. Ģenerālmajors novilka formas tērpu, likdams saprast, ka viņ� grib taisīt kar�jeru rūpniecībā. Kara rūpniecības uzņēmumi, burtiski, uzklupa viņam. Tagad atvaļinātais ģenerālmajors Evanss strādā kompleksa otrā pusē un dro�i vien ir piekļuvis daudz tuvāk �lielajam dolāram�.

Tāpat kā Evanss rīkojās tūksto�iem biju�o militāro darbinieku. Kara rūpniecības koncernā �Lockheed� vien strādā vairāk nekā 20 biju�o ģenerāļu un admi�rāļu, kā arī daudz pulkve�u, majoru un kapteiņu, bet kara rūpniecības giganta �General Dynamics� dienestā ir vēl vairāk eksģenerāļu, un tas maksā daudz lielā�kas algas. Jebkur� militārais darbinieks cen�as izman�tot ikkatru izdevību, un pie tam neviens no tiem nejūtas neveikli. Daudzi biju�ie karavīri ieņem labi atalgotus direktoru amatus sabiedrībās, kuras jau ga�diem ilgi izpilda lielus militāros pasūtījumus, � sa�biedrībās �General Dynamics�, �Lockheed�, �General Electric�, �United Aircraft�, �McDonnel-Douglas�, �American Telephone and Telegraph Company�, �Boe�ing�, �Ling-Temco-Vote�, �North American Rockwell� un �General Motors�.

Neviens no virsniekiem, kas pārgājis strādāt rūpnie�cībā, nav zaudējis. Rūpniecība neskopojas, tā ne�ēlo līdzekļus, ja runa ir par to, lai piespiestu strādāt savā labā cilvēkus, kuri ar savu veco biedru palīdzību var veicināt jaunu pasūtījumu saņem�anu. Viens vienīgs militārais pasutījums var kļūt par �zelta āderi�. Sada �zelta ādere� gadījās koncernam �International Business Machines� (IBM). Valsts finansētie pētījumi bruņo�juma jomā, kurus IBM veica cie�ā kontaktā ar valdības speciālistiem, galu galā nodro�ināja �im koncernam sevi�ķu stāvokli elektroniskās skaitļo�anas tehnikas nozarē. Tagad peļņu iegūst IBM, lai gan sākot�nējos pētījumus finansēja visi nodokļu maksātāji. Ta�u �ādā veidā rau� bagātību ne tikai IBM; 1970. gadā vien valdība asignēja 15 miljardus dolāru pētniecības un konstruktoru darbiem un līdz ar to deva iespēju solīdi nopelnīt daudziem uzņēmumiem, kas ietilpst militāri rūpnieciskajā kompleksā. Bet amerikāņu nodokļu mak�sātāji, par kuru līdzekļiem tika nodro�ināts tik sek�mīgs starts, nav saņēmu�i atpakaļ ne gra�a.

Gigantiskais aviācijas un raķe�u rūpniecības kon�cerns �North American Aviation�, kura pamatkapitāls ir 669 miljoni dolāru, saņēma pasūtījumu ra�ot vadī��anas sistēmas �Minuteman� tipa raķetēm, Kad sākās darbi, uzņēmumā, kā parasti, ieradās divi gaisa kara spēku vecākie virsnieki, lai kontrolētu un uzturētu kontaktu ar uzņēmēju. Acīmredzot viņiem tur ļoti iepatikās, jo drīz vien viņi pameta dienestu gaisa kara spēkos un kļuva par �North American Aviation� dar�biniekiem. Starp citu, jāatzīmē, ka vēlāk, kad pienāca laiks izmēģināt raķetes �Minuteman�, atklājās visādi trūkumi: raķetes vai nu nemaz nepacēlās gaisā, vai arī nesasniedza aprēķināto attālumu.

Ģenerāli Hamiltonu Hauzu, kas agrāk bija sausze�mes karaspēka aviācijas pavēlnieks un savā sfērā bija vismaz tikpat labi informēts cilvēks kā ģenerālmajors Harijs Evanss pilotējamo kosmosa kuģu jomā, pārvi�lināja pie sevis sabiedrība �Bell Aerospace Corpora�tion�, kas aktīvi nodarbojas ar bruņojuma ra�o�anu. Bet ģenerālleitnants Ostins Deiviss, kura vadībā gaisa kara spēki izstrādāja raķe�u �Minuteman� vadī�anas sistēmu projektu, pārgāja tie�i uz koncernu �North American Aviation�, kas bija saņēmis milzīgu dotā�ciju �o sistēmu radī�anai un bez tam vēl abus iepriek� minētos virsniekus, kuriem, taisnību sakot, bija jāpār�stāv �ajā koncernā gaisa kara spēku intereses.

ASV jūras kara flotes pavēlniecība, kas savā laikā loloja godkārīgu ideju par debesu iekaro�anu ar lid�ma�īnas �F-III� palīdzību, noslēdza ar aviācijas mo�toru firmu �Pratt and Whitney� līgumu par divu tūk�sto�u reaktīvo dzinēju būvi, maksājot par katru 270 tūksto�us dolāru. Pēc tam cena sāka celties un viena dzinēja izmaksa sasniedza 700 tūksto�us dolāru. Firmas �Pratt and Whitney� pārstāvjiem bija pilnīgs pamats būt apmierinātiem, Nevarēja būt neapmierināts arī jūras kara flotes kapteinis Petriks Kigens. Tiklīdz viņ� bija parakstījis jūras kara flotes vārdā vieno�anos par reaktīvo dzinēju jauno � neiedomājami uzskrū�vēto cenu, pēk�ņi viņam iegribējās pāriet firmas �Pratt and Whitney� dienestā. Viņ� aizgāja no bru�ņotajiem spēkiem, bet palika militāri rūpnieciskajā kompleksā.

Kapteinis Kigens bija sakarnieks starp bruņotajiem spēkiem, kas izvieto pasūtījumus, un firmu, kas �os pasūtījumus izpilda. Tādi sakarnieki ir visos kara rūp�niecības koncernos, viņi uztur sirsnīgas attiecības ar uzņēmumu direktoriem un pa�i dzīvo ar pla�u vē�rienu. Viņu pienākums ir ne vien sekot ra�oto kara materiālu kvalitātei, bet arī kontrolēt, kā tiek ievē�rotas saskaņotās cenas. Kas attiecas uz pēdējo, tad �ajā jomā viņi neko nevar darīt.

Saskaņotās cenas jau sen netiek ievērotas. Rekords cenu jomā līdz �im piederēja jūras kara flotes projek�tētajiem aparātiem, kuri paredzēti avarēju�o zemūdeņu glāb�anai. Sākotnējā cena �iem aparātiem bija no�teikta 3 miljoni dolāru par katru, bet ap to laiku, kad tika pabeigta �o aparātu izstrādā�ana, to cena jau bija cēlusies līdz 80 miljoniem'dolāru.

Raksturīgi, ka līdz ar cenu paaugstinā�anos ra�o�a�nas gaitā pasliktinās izstrādājumu kvalitāte. Pēc spe�ciālistu domām, augstākais, viena tre�daļa no kara rūpniecības ra�otās elektroniskās aparatūras atbilst pa�sūtītāju izvirzītām prasībām. Gordons Ruls, virsnieks, kas vadīja lidma�īnas �F-III� projekta izstrādā�anu, teica:

� Lai cik slikts ir izstrādājums, lai ar kādu nokavē��anos tas tiktu izgatavots, lai cik lieli izrādītos izde�vumi, rūpniecības darbinieki zina, ka viņiem par to nekas nebūs.

Protams, viņiem par to nekas nebūs. Kad senators Ābrahams Ribikovs mēģināja sākt izmeklē�anu sakarā ar nesaimnieciskumu, iz�ķērdību un korupciju bruņo�juma rūpniecībā, viņ� izsūtīja vairākām attiecīgām sa�biedrībām uzaicinājumus sūtīt savus pārstāvjus uz lietas izskatī�anu. Ta�u kara rūpniecības giganti � �General Dynamics�, �Lockheed�, �Boeing�, �North American Rockvvell� un �Litton� � ignorēja uzbāzīgā senatora uzaicinājumus un ar �īm sabiedrībām nekas nenotika. Tām joprojām ir privileģēts stāvoklis to sa�biedrību vidū, kuras ra�o bruņojumu.

Sentluisā Va�ingtona universitātes profesors Mirējs Veidenbaums aprēķināja, ka bruņojuma rūpniecības uzņēmumu peļņa vidēji ir 17,5 procenti, ja tiem ir darī�ana ar Pentagonu kā pasūtītāju, turpretim tirdz�niecība ar miera laika vajadzībām paredzētām pre�cēm dod tikai 10,6 procentus lielu peļņu. Saskaņā ar citiem pētījumiem da�os gadījumos kara rūpniecības koncernu peļņa sasniedz 70 procentu. Ta�u �ie kon�cerni vienmēr ir kategoriski apstrīdēju�i tādus skait�ļus un apgalvoju�i, ka faktiski tie pelna mazāk nekā sabiedrības, kurām nav nekā kopīga ar bruņojuma ra�o�anu. Ja tas tā būtu, jā�aubās, vai tie tik ļoti pūlē�tos, lai paliktu kara rūpniecības sfērā.

Savienotajās Valstīs, bez �aubām, ir daudz cilvēku, kam jābaidās no vispārēja miera iestā�anās. Militāri rūpnieciskajam kompleksam saspīlējuma mazinā�anās pasaulē ir tikpat katastrofāla kā futbolistam kājas lūzums finālsacensību priek�vakarā.

Saldējuma fabrikas strādnieki sapulcējās garā�ā ap automobiļiem, ar kuriem viņi parasti izvadāja savu produkciju pārdevējiem Ņujorkas ielās. �odien strād�nieki nekur nebrauca, nebrauks ari rit un parit, kaut arī vasaras tveicē smoko�ajā debesskrāpju pilsētā dzīvo pasaulē visfanātiskākie saldējuma patērētāji.

Tas notika tādēļ, ka pirms trim dienām uzsprāga kravas ma�īna ar saldējumu. Aizvakar mīna sa�ķai�dīja vēl vienu ma�īnu. Vakar pa�ā pēdējā mirklī iz�devās novērst atentātu pret tre�o automa�īnu. Bet pa�gāju�ajā naktī vairāku �oferu dzīvokļos atskanēja telefona zvani: kāds rupji piedraudēja izrēķināties un solīja, ka tiks uzspridzinātas arī citas automa�īnas, ja �oferi būs tādi muļķi un turpinās darbu.

Cilvēki, kas stāvēja tum�ajā garā�ā, bija nomākti: ne�runājot par visu pārējo, viņiem bija �ēl arī saimnieka. Godīgi sakot, viņ� ta�u vienmēr bija taisnīgs, kār�tīgs, labs saimnieks, bie�i vien arī pats strādāja smagu darbu, nekas viņam nenāca viegli, pat sieva bija spiesta strādāt. Un tomēr tagad acīmredzot vajadzēs viņu pamest grūtā brīdī.

Vairums strādnieku no darba aizgāja. Saimnieks viņus velti lūdza palikt, apsolīdams mobilizēt policiju, panākt, lai ikvienam strādniekam, kas to vēlētos, tiktu nodro�ināta policijas aizsardzība visu diennakti. Strād�nieki tikai rūgti pavīpsnāja: viņi gan zināja, ko vērta policijas aizsardzība Ņujorkā, kur no slepkavu rokas katru gadu iet bojā vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Saimnieks apjukumā noskatījās, kā, strādniekiem aiz�ejot, aizkrīt garā�as durvis; tikai tagad viņ� saprata, ka vismaz pagaidām ir zaudējis cīņu par saldējuma pārdo�anu pilsētas rajonā, uz kuru pretendēja cits � cilvēks ar spēcīgākiem muskuļiem un bez goda.

Gadus piecdesmit vecs dīvaina izskata kungs bija ieradies Va�ingtonā uz kādu no senāta izmeklē�anas komisijām: viņa seju klāja melna maska ar diviem nelieliem izgriezumiem acu vietās; viņ� izskatījās pēc gangstera. Sē�u zālē visi smīkņāja.

Ta�u �is cilvēks nebūt nebija gangsteris un nebija nekā smieklīga tajā, ko viņ� gatavojās pastāstīt sena�toriem. Viņ� bija ieradies, lai tautas pārstāvjiem da�rītu zināmu, ka zaudējis vietu, kurā viņ�, mazs, vien�kār�s cilvēciņ�, bija mēģinājis ar godīgu darbu nopel�nīt nedaudz dolāru. Viņ� senatoriem nenosauca savu vārdu, neielaidās sīkumos, pēc kuriem viņu varētu sazīmēt; viņ� nevienam nerādīja savu seju, jo baidī�jās no saviem ienaidniekiem vairāk, nekā uzticējās tiem, kuru rokās ir vara un kuru priek�ā tagad stā�vēja tik dīvainā izskatā. Tātad viņ� runāja anonīmi, stāstīja, kādā veidā viņ�, piena veikala īpa�nieks, bi�jis spiests aizņemties naudu, lai varētu saglabāt savā īpa�umā �o veikalu, kā viņu �anta�ēju�i kreditori, kā piedraudēju�i ar nāvi un briesmīgu spīdzinā�anu, kā viņ� bijis spiests bezgalīgi maksāt. Viņ� jau sen esot izmaksājis par tūksto� procentiem vairāk, nekā aiz�ņēmies, ta�u kreditori biju�i nepielūdzami.

Kad viņ� zaudējis dēlu, kreditori pieprasīju�i, lai tiem atdod apdro�inā�anas naudu, kura viņam pienā�cās, un, kad viņ� galīgi izputējis, kad patiesi nav vairs palicis neviena dolāra un viņ� nav zinājis tāda cilvēka, kas varētu aizdot naudu, viens no kreditoriem aukstasinīgi pavaicājis:

��� Vai tu esi dzirdējis par puisi, kura līķis pirms da�ām dienām izvilkts no upes?

Jā, viņ� to bija dzirdējis.

���� Labi, � teicis aizdevējs. � Vari izvēlēties: vai nu tu maksāsi, vai arī tavu līķi izvilks no upes, vēlā�kais, parīt.

Viņ� turpinājis maksāt, un gals tam visam nav bijis saredzams. Nē, kreditoru vārdus viņ� nenosauk�ot, neesot ta�u pa�nāvnieks. Senatori, kas mulsi viņu uz�klausīja, tie�ām nespētu viņu pasargāt un darīt galu izspie�anai. Viņi varēja tikai izrādīt sa�utumu, prasīt, lai �tatā nodibina kārtību, teikt runas, ta�u īstā vare tur piederēja izspiedējiem.

Tad �is cilvēks aizgāja, kādā no bezgalīgajiem Va��ingtonas kongresa ēkas gaiteņiem noņēma masku un brauca mājās, atkal palikdams viens ar savām rūpēm, bet sē�u zālē, kur viņ� bija runājis, neviens vairs ne�smējās, jo senatori saprata, ka d�ungļu likums, kas valda aiz kongresa sienām, ir stiprāks par viņu likumu, un, redzēdami savā priek�ā rūpju nomāktu cilvēku maskā, jau vairs nevarēja lepoties ar pa�u radīto kārtību.

Cilvēks maskā bija kļuvis par amerikāņu organizētās noziedzīgās pasaules, noziedzību sindikāta � mafijas upuri. Tās upuris bija arī saldējuma fabrikas saim�nieks. Mafijas upuri sastopami visā valstī. Un visur ir cilvēki, kas sadarbojas ar mafiju.

Cilvēks, par kuru būs runa, strādā D�ona Kenedija lidostā Ņujorkā. Viņ� tērpies tum�zilās darba drēbēs, viņam ir cietas rokas, un jāstrādā viņam ir astoņas, bet reizēm arī desmit smagas darba stundas. Tas ir smagās automa�īnas �oferis, viņ� pārvadā aviācijas kravas; darbs labs, sūdzēties nevar.

Viss viņam te labi zināms. Viņ� pazīst cilvēkus, kas da�ādās aviosabiedrībās noformē kravas, pazīst poli�cistus, kuri apsargā milzīgo lidostu, pazīst arī detek�tīvus, kas seko kārtībai telpās, kur glabājas vērtīgas kravas. Attiecības ar visiem ir biedriskas, strādā viņ� cītīgi, jo lidlauka darba ritms nepieļauj vilcinā�anos; notiek iekrau�ana un izkrau�ana, tiek izdotas kvītis, izpildītas pavadzīmes, nemitīgi rēc reaktīvās lidma�ī�nas, kas ar da�u minū�u starplaiku te nosē�as, te paceļas. Viss noris normāli.

Ta�u tāds iespaids ir maldīgs, un cilvēks tum�zilajā darba tērpā to zina tikpat labi kā policisti, detektīvi un aviosabiedrības administrācija, jo D�ona Kenedija lidosta Ņujorkā nokļuvusi noziedznieku pasaules kon�trolē.

Uz cilvēku tum�zilajā darba tērpā tas neattiecas. Darbs viņam patīk. Protams, jāmaksā liela biedru nauda arodbiedrībā, bet galu galā tie�i arodbiedrība ta�u rūpējas, lai viņ� labi nopelnītu. Bet viss pārējais viņu neinteresē.

Viņu neinteresē arī tas, ko dara viņa saimnieks, lai tiktu vaļā no nevēlamajiem konkurentiem. Pro�tams, reizēm gadās �o to dzirdēt, �is tas zināms, pā�rējo var nojaust. Kad viņ� reiz izlasīja avīzē, ka ties�lietu ministrs Va�ingtonā �ēlojies par organizētās no�ziedznieku pasaules nemitīgi pieaugo�o ietekmi uz aviācijas pārvadājumiem, par tās visspēcību, viņ� tikai pasmējās. Bet ko gan citu lai viņ� dara?

Viņ� zina un visi zina, ka D�ona Kenedija lidostā gadā bez vēsts pazūd aviācijas kravas vidēji 8 mil�jonu dolāru vērtībā, ta�u ziņkārība te ir lieka, tā var maksāt dzīvību. Tāpat kā visiem, viņam ir zināms, ka ekspedīcijas kantori, kas piedalās aviācijas pārva�dājumos, sevis aizsargā�anai maksā noziedznieku pa�saulei naudu vai arī pa�i pieder pie �īs pasaules. Un viņ� zina: ja noziedznieku pasaule gribēs, D�ona Ke�nedija lidosta rīt pat būs spiesta pārtraukt darbu. Ta�u noziedznieku pasaulei tas nav vajadzīgs, tā pietiekami daudz tur nopelna.

Tas viss, protams, ir slikti, ta�u acīmredzot tam tā lemts būt; mazajam cilvēkam jāsamierinās ar notie�ko�o. Ja gribi noturēties savā vietā, reizēm vajag iz�likties �o to neredzam; kad runa ir par noziedznieku pasauli, tikai pa�nāvnieki var tēlot morālistus. Pat bagātās aviosabiedrības bija spiestas piekāpties, kad lidostas saimnieki pieprasīja, lai izdevīgajā aviācijas pārvadājumu biznesā piedalītos tikai noteikti ekspe�dīcijas kantori.

Noziedznieku pasaule ielauzusies arī Longailendas salas mazajā pilsētiņā, kas atrodas turpat blakus mil�zīgajai Ņujorkai. Noziedznieki nodibināja kontaktus ar komersantiem, ar pa�apkalpo�anās veikalu adminis�tratoriem, ar sīko uzņēmumu īpa�niekiem. No tā laika �ie uzņēmumi maksā noteiktu summu dolāru, lai pasar�gātu sevi no mafijas tīkojumiem.

Da�i Federālā izmeklē�anas biroja aģenti ir pārlie�cināti, ka Longailendas salā jau vairs nevar neko nopirkt, nedodot mafijai iespēju nopelnīt da�us dolā�rus. �is kādreiz tik nevainojamais rajons, priek�pil�sēta, kas bija slavena ar savu pilsoņu augsto morāli un godprātību, bija spiesta piekāpties mafijai.

Firmas �A and P� pa�apkalpo�anās veikalā 40 gadu vecais pārvaldnieks bija Joti apzinīgs darbinieks. Vi�ņam bija uzlikta liela atbildība, un viņam bija daudz rūpju, jo vienmēr kāds kāroja ieņemt viņa vietu. �is cilvēks bija apmierināts ar dzīvi, darbs nodro�ināja labu peļņu. Un pēk�ņi viņ� nomira, pareizāk sakot, tika no�auts, un neviens nezināja, kāpēc. Pēc tam tika nogalināts tās pa�as firmas �A and P� kāda cita pa��apkalpo�anās veikala administrators, bet vēlāk no�dega 16 firmas veikali un noliktavas.

Prokurors Tomass Makels pazina mafijas roku darbu un nekļūdījās: kāda realizācijas organizācija bija pie�prasījusi, lai �A and P� savu veikalu sortimentā pie�ņem mazgā�anas līdzekli. Firma �A and P� to pārbau�dījusi un atzinusi par nekvalitatīvu. �A and P� labo�ranti realizācijas organizācijai paziņoju�i, ka darījums nevar notikt; un tad �A and P� veikalos sāka skanēt �āvieni, liesmot ugunsgrēki. Prokurors Makels noskaid�roja, ka realizācijas organizācijas saimnieks ir cie�i saistīts ar mafiju.

Cilvēks, kas nesen bija kļuvis par kādas Ņūd�ersijas �tata pilsētiņas mēru, kā jau to prasīja pastāvo�ie noteikumi, izsludināja konkursu, lai noskaidrotu, kam pilsētā uzticēt atkritumu izve�anu no pilsētas. Pēc viņa domām, jebkuram uzņēmējam bija tiesības tikt pie �ī izdevīgā darba. Ta�u izrādījās, ka uz to pre�tendē tikai viena firma, kura �o darbu jau bija vei�kusi vairākus gadus un kurai nebija konkurentu.

Būdams pārliecināts brīvās konkurences aizstāvis, mērs lika noskaidrot, kāpēc izveidojies �āds stāvoklis. Viņ� uzzināja, ka viens no atkritumu izve�anas uzņē�muma īpa�niekiem ir mafijas loceklis. Bez tam mērs noskaidroja, ka �is uzņēmums iepriek�ējos gados re�gulāri maldinājis savus konkurentus. Tas notika tā: visas firmas, kas interesējās par �o biznesu, dabiski, griezās pie vietējās arodbiedrības vadītāja ar jautā�jumu, cik cilvēku vajag atkritumu izve�anai. Arod�biedrības boss, kas pats atradās mafijas apgādībā, kon�kurentiem pateica lielāku skaitu, bet uzņēmumam, kura direkcijā sēdēja mafijas loceklis, � pareizo skaitu. Tādējādi pēdējais, apvedis ap stūri savus kon�kurentus, regulāri varēja saņemt no pilsētas adminis�trācijas pasūtījumu un iebāzt sev kabatā krietnu �ūk�sni naudas.

Mērs nolēma darīt tam galu. Viņ� piedraudēja, ka nodos atkritumu izve�anu pilsētas instan�u pārziņā, un gangsteru uzņēmums bija spiests samazināt darbu iz�maksu par 500 tūksto�iem dolāru gadā. Drīz vien bez vēsts pazuda arodbiedrības vadītājs, kas tagad mafi�jai vairs nebija vajadzīgs. Vēlāk, kad mērs uzsāka kampaņu par savu ievēlē�anu no jauna, noziedznieku pasaule organizēja tādu opozīciju, ka mērs zaudēja, tādējādi samaksādams ar savu posteni par pārmērīgo ziņkārību un ielau�anos sve�ā sfērā.

Mafijas noziedznieku pasaule Amerikā taisa biz�nesu, kas, pēc kriminālpolicijas aģentu aprēķiniem, sasniedz apmēram 100 miljardus dolāru gadā. Jo vai�rāk naudas � jo mazāki sirdsapziņas pārmetumi, jo lielākas izredzes nopelnīt � jo vairāk vardarbības, jo vājāks konkurents � jo labāk.

Kop� mūsu gadsimta sākuma, kad Savienotajās Val�stīs itālie�u imigranti izveidoja noziedznieku pasaules organizāciju � mafiju, Va�ingtonā nav bijusi neviena tāda valdība, kas skaļi un pārliecino�i nebūtu solījusi darīt galu mafijai. Ta�u mafija tagad kļuvusi bagā�tāka nekā jebkad agrāk, tā ir daudz ietekmīgāka, daudz nepieejamāka nekā iepriek�; ar katru dienu tā arvien tālāk izstiepj savus taustekļus, legāli vai ne�legāli � kā nu izdodas. Tā ielau�as pat Va�ingtonā, pat Volstrītā, kur notiek lieli naudas darījumi, kuros mafija jau sen tiecas piedalīties.

Valstī, kur pla�i izplatīti tirdzniecības automāti, nav neviena cigare�u pārdo�anas automāta, spēļu vai mū�zikas automāta, no kura negūtu peļņu mafija; tai pie�der tūksto�iem dārgo automa�īnu stāvvietu un garā�u; milzīgās strādnieku masas pat nevar iedomāties, ka strādā mafijas labā.

Kompetenti cilvēki apgalvo (un neviens viņus ne�atspēko), ka 15 Ilinoisas �tata likumdo�anas sapulces locekļi drīzāk paklausot mafijas rīkojumiem nekā sa�vas partijas vadītāju norādījumiem, ka arī Va�ingtonā kongresā 25 tautas pārstāvjiem esot sakari ar mafiju un katru dienu kādā valsts nostūrī pieklājīgi ģērbti gangsteri ar smalkām manierēm pusdienojot kopā ar ietekmīgiem politiskiem darbiniekiem un tiesne�iem un starp desertu un kafiju noslēdzot izdevīgus darī�jumus.

Sentluisas pilsētā saimnieko mērs Alfonso Huans Servantess, kuru ietekmīgais amerikāņu �urnāls �Life�, pamatodamies uz daudziem pierādījumiem, apsūdzēja par cie�iem sakariem ar noziedznieku pasauli. Kā ziņo tas pats �urnāls, vēl cie�ākus sakarus ar mafiju uztur nākamais augstākais ierēdnis aiz mēra Moriss �enkers, kas ir atbildīgs par cīņu pret noziedzību.

�urnāls �Look� apsūdzēja Sanfrancisko mēru Alioto, kas pretendēja uz politiska darbinieka posteni nacio�nālā mērogā, ka tas mafijas locekļiem pie�ķīris ban�kas aizdevumus un izdevīgus pasūtījumus. Bet Ņu�jorkā mēra tuvākais draugs, viņa dēla krusttēvs municipālpadomnieks Markuss, kas bija saistīts ar mafiju, slēdza ar to izdevīgus darbuzņēmuma līgumus.

Da�ās mazākās pilsētās nav labāk. Ņūd�ersijas �tata Longbran�as pilsētā mafijas loceklis Antonijs Ruso vaļsirdības brīdī lielījās, ka municipalitātes locekļi dancojot pēc viņa stabules.

Savienotās Valstis ir iemācīju�ās līdzāspastāvēt ar organizēto noziedznieku pasauli. Viens no mafijas niknākajiem ienaidniekiem Ņujorkā prokurors Roberts Morgentaus, kas, par prieku noziedznieku pasaulei, tika atcelts no amata, velti bija brīdinājis: �Mafijas ielau�anās rūpniecībā un Volstrītā ir ārkārtīgi nopietna problēma.� Velti pirms viņa Roberts Kenedijs sūrojās par to, ka vairāk nekā 50 rūpniecības uzņēmumu, kā viņam kļuvis zināms, darbojas uz vienu roku ar orga�nizēto noziedznieku pasauli. Ne uz vienu tas neat�stāja nekādu īpa�u iespaidu.

Volstrītā rajonā mafijas kontrolētas bandas katru gadu nolaupa vērtspapīrus par vairāk nekā 40 miljo�niem dolāru. Tā ir kļuvusi tik parasta parādība, ka komersanti par �ādām zādzībām iemācīju�ies runāt kā, piemēram, par lietusgāzēm, ar kurām jāsamierinās. Kad izplatījās vēsts par pirmo slepkavību, kas bija saistīta ar mafijas darbību Volstrītā, komersanti un mākleri izbijās tikai uz īsu brīdi un arī tad vienīgi tādēļ, ka slepkavība tie�ām bija briesmīga. Jaunais izsūtāmais, kas bija policijai ziņojis par noziedznieku pasaules darbību, kā noskaidroja tiesu medicīnas eks�perts, bija saņēmis vismaz 125 na�a dūrienus.

Pensilvānijas universitātes juridisko zinātņu profe�sors Henrijs Ruts, kas agrāk bija vadījis vienu no prezidenta izveidotajām komisijām cīņai pret nozie�dzību Savienotajās Valstīs, runādams kā eksperts kādā senāta komisijā Va�ingtonā, paziņoja: �Ir visai skumji, ka politiskie darbinieki, komersanti un arodbiedrību līderi pārāk bie�i ne tikai ir gatavi sadarboties ar or�ganizēto noziedznieku pasauli, bet tie�i deg nepacietībā to izdarīt.� Pret �o paziņojumu skali protestēja vairāki senatori, atsaukdamies uz savas valsts augsto morāli un civilizāciju. Ta�u, atgriezu�ies mājās, �ie senatori laikrakstos izlasīja, ka federālajā galvaspilsētā atklāts liels, nelegāls azartspēļu koncerns, kura pavedieni, starp citu, ved uz Kapitolija pakalna dienesta telpām, no kurienes senatori un pārstāvju palātas locekli pār�valda valsti. Bet azartspēļu koncerni ir mafijas tra�dicionālā darbības sfēra.

Mafija nenoniecina arī sīkus ienākumus un saņem tos ļoti daudz. Savienotajās Valstīs nav tādas pilsē�tas, kur mafija nepelnītu milzīgu naudu ar aizliegtiem sporta totalizatoriem un loterijām. Ņujorkas �tata varas iestādes velti pūlējās ar pa�u organizētu lote�riju ievadīt azartspēles normālākā gultnē � loterijai nebija panākumu, bet mafijas rīkotās loterijas zeļ un plaukst vēl arvien, un jebkur� amerikānis nekautrē�damies tajās piedalās, jo līdzāspastāvē�ana ar gangste�riem kļuvusi par pilnīgi dabisku parādību.

25 mafijas �ģimenes� kā milzu zirneklis izpletu�as savus taustekļus pa visu valsti un regulāri gūst pasa�kainu laupījumu. Mafijas princips alla� ir viens un tas pats: ar draudiem vai spēka lieto�anu tā sagrābj sa�vās rokās jebkuru ienākumu avotu, kāds tik iekrīt acīs. �ī principa iedarbīgums tiek panākts ar to, ka valstī visi zina: mafija ir gatava lietot spēku jebkurā brīdī. Tagad tie�i mafija, nevis policija diktē savus likumus. FIB gūst uzvaras tikai televīzijas detektīvos, reālajā dzīvē vienmēr uzvar mafija.

Mafija uzvar arī cīņā pret pārāk centīgiem proku�roriem. Lai arī cik pārliecino�i materiāli pret ievēro�jamiem mafijas locekļiem būtu prokuroru rīcībā, tiesa apbrīnojami daudz gangsteru vai nu attaisno, vai ari piesprie� tiem nenozīmīgu sodu.

Se�desmitajos gados amerikāņu prokuratūra nodeva tiesai 328 mafijas locekļus (pavisam mafijā ir apmē�ram 5 tūksto�i cilvēku). Prokurori labi sagatavoja ap�sūdzību, atmaskojo�ais materiāls likās pārliecino�s, ra�dās iespaids, ka gangsteru dziesmiņa būs nodziedāta. Ta�u notiesāja tikai 182 apsūdzētos, turklāt lielākajai daļai piesprieda ieslodzījumu cietumā uz neilgu laiku, bet pat �o laiku daudzi gangsteri nenosēdēja, jo ap sūdzēto veiklie aizstāvji ar juridisku triku palīdzību vairākkārt panāca, ka sprieduma izpildī�ana tiek at likta.

Kā pārliecino�u piemēru gangsteru augsti attīstītajai mākslai padarīt likumu par izsmieklu var minēt Karmini Lombardoci, ko uzskata par vienu no Ņujorkas �tata ģimenes mafijas sīkajiem vadītājiem. Viņu ares�tēja vairākas reizes pēc kārtas � par slepkavību, par ielau�anās zādzību, par cilvēka nolaupī�anu, par izva�ro�anu un nelikumīgu iero�u glabā�anu. Bet nosēdēja viņ� tikai nepilnus piecus mēne�us.

Un Tomass Lu�ēze, kas daudzus gadus bija �īs ģime�nes galva un viens no visvarenākajiem valsts gangste�riem, parādīja augsti attīstītu noziedznieka mākslu uz�turēt. cie�us kontaktus arī ar justīcijas pārstāvjiem. Lu�ēzem bija paradums sapirkt desmitiem ielūgumu uz labdarības pusdienām; tādējādi �is pazīstamais gangsteris sēdēja pie viena galda ar desmitiem juristu, kuru vidū bija arī daudzi tiesne�i, kas pēc pusdienām laipni pateicās Lu�ēzem un nepalaida garām izdevību paslavēt rūdītā gangstera �labo� sirdi.

Bet tie�i �ī �labā� sirds aizraidīja uz viņpasauli Al�bertu Ague�i, kas patstāvīgi tirgojās ar narkotiska�jām vielām un acīmredzot nezināja veco patiesību, pie kuras mafija turas nu jau vairāk nekā 70 gadu,� �Baidies vairāk no mafijas nekā no likuma�. Ague�i tika nogalināts, pirms vēl bija izpratis �ī aforisma jēgu.

Viņa bizness � tirdzniecība ar narkotiskām vie�lām � ietilpa ari mafijas darbības sfērā. Tā kā viņ� to neņēma vērā un turpināja uz savu galvu pārvadāt narkotikas un realizēt tās Savienotajās Valstīs un Kanādā, mafija nolēma tam darīt galu. Bufalo (Ņu�jorkas �tats) policijas sastādītajā protokolā starp citu bija rakstīts:

�Skarboro pilsētā dzīvojo�ā Alberta Ague�i līķis tika atrasts uz lauka netālu no Ro�esteras Ņujorkas �tatā. Viņa rokas bija atlauztas uz muguras, kājas cie�i sasietas ar resnu virvi. Viņ� bija no�ņaugts, galvas�kauss sadragāts, puse zobu izsisti. Noziedznieki bija nogriezu�i lielus gabalus kāju ikru, līķi aplēju�i ar benzīnu un aizdedzināju�i.�

Bufalo policija ne brīdi ne�aubījās, ka Ague�i bries�mīgajā nāvē ir vainojama mafija, kas nekad nekur necieta konkurentus. Tomēr Stefano Magadīno, kas vadīja ģimenes mafiju, kura kontrolēja Bufalo, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja dzīvot savā villā Luistonā. �is ārēji neizskatīgais, bet patīkamais vecais kungs neskopojās ar naudu, ja tika vākti līdzekļi trūkumcietēju atbalstī�anai. Viņ� aktīvi līdzdarbojās pilsētas dzīvē, laipni sasveicinājās ar saviem kaimi�ņiem, kuri uzskatīja par labāku nejaukties viņa lietās, jo pārmērīga ziņkārība par tādu kaimiņu varēja būt liktenīga.

Kad nedaudz vēlāk Bufalo detektīvs Maikls Emiko nodeva liecību vienā no senāta komisijām Va�ingtonā un paziņoja, ka Magadīno ir Bufalo un Niagāras ra�jonā organizēto noziegumu vadītājs un bez viņa ziņas nenotiek neviens noziegums, Luistonas villā nekas ne�mainījās. Laipnais vecais kungs, kā iepriek�, turpi�nāja nodarboties ar savām lietām. Glu�i kā parasts komersants viņ� ir firmu �Magadino Memorial Chapel�, �Power Distributing Company� un �Camelia Linen Supply Company� īpa�nieks.

Starp citu, mafijas sindikāta noziedznieki nemēdz ielauzties tajās sfērās, kur bagātība parasti tiek klaji parādīta. Lai radītu �ķietamu likumīgumu, viņiem pie�tiek ar sīkiem uzņēmumiem, bet nelikumīgām operā�cijām viņiem ir rēķini �veices bankās, kurās ieplūst arī peļņa, ko sindikāta locekļi gūst no kontrabandas ar cigaretēm.

Ziemeļkarolīnas �tatā, vienā no Amerikas �tatiem, kur audzē tabaku, netiek iekasēti nodokļi par cigare�tēm, bet Ņujorkas �tatā, glu�i otrādi, tiek uzlikti lieli nodokļi. Tāpēc mafijas locekļi kontrabandas ceļā pārvadā miljoniem cigare�u no �tata uz �tatu, iegūstot tīru pelņu 60 procentu apmērā no cigare�u vērtības. Laiku pa laikam kādu no kontrabandistiem notver, reizēm pat tiesā, bet gadās, ka policijai pat izdodas atklāt pla�u afēru. Ta�u vēl nekad neviens no notver�tajiem kontrabandistiem nav atzinies, ka nodarbojies ar kontrabandu mafijas vārdā un tās uzdevumā.

Daudzus gadus Providensā, nelielajā Rodailendas �tatā, varena cilvēka neaizskaramību bija iemantojis Raimonds Patriarka, kuru uzskatīja par klana galvu. Rodailendas �tata policijas priek�nieks Volters Stouns izteicās, ka Patriarka vada visas Jaunās Anglijas or�ganizēto noziedznieku pasauli. Stouns pierādīja, ka Patriarkam bijusi liela ietekme uz arodbiedrībām, ka viņ� rausis milzīgu naudu ar daudzajiem spēju uzņē�mumiem. Sprie�ot pēc policijas priek�nieka vārdiem, Patriarka un viņa ļaudis, kam bijusi laba nojausma par pelņas darījumiem, reizēm nodarboju�ies arī ar narko�tikas LSD izgatavo�anu, jo pamatoti uzskatīju�i, ka to izdevīgi realizēt studentu vidū Bostonā un tās apkaimē. Stouns izvirzīja apsūdzību pēc apsūdzības, bet Patri�arka, lai cik dīvaini tas ari būtu, daudzus gadus atra�dās brīvībā.

Viņ� palika brīvībā ne tikai tāpēc, ka liecinieki, kas varētu viņu atmaskot, par nepatiku prokuroriem, bie�i vien bija pilnīgi zaudēju�i atmiņu. Viņ� palika brī�vībā arī tāpēc, ka amerikāņu likumdo�ana ir Joti elas�tīga un valstī turklāt papilnam advokātu, kas uzskata par savu uzdevumu pasargāt no soda pat savus vainī�gos klientus. Bet da�os gadījumos mafijas neaizskara�mība un nepieejamība izskaidrojama af to, ka poli�tiskie darbipieki, tiesne�i un policisti sadarbojas ar gangsteriem uz savstarpēji izdevīgiem pamatiem, da�lot pejņu uz pusēm.

Tā tas, piemēram, notika Detroitā. Visiem bija zi�nāms, ka nēģeru kvartāla centrā vienā no viesnīcām mafijai ir aizliegto azartspēļu nams. Uzņēmums plauka no gada gadā. Mafija te jutās kā dieva ausī, bet pats nams bija kļuvis par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu, glu�i kā rūpnīcu �Ford�, �General Motors� un �Chrysler� ra�otās automa�īnas.

Bet tad uzradās jauns policijas komisārs, kas deva rīkojumu likvidēt �o pretlikumīgo iestādi. Rezultāts bija iespaidīgs. Iepriek�ējais mērs bija rīkojies uz vienu roku ar mafiju, tāpat kā galvenais prokurors, �erifs un 250 policisti, kas bija patiesi pārsteigti par jaunā policijas komisāra tik pārdro�u rīcību.

Visi bija ņēmu�i kukuļus, un visiem tagad vajadzēja izciest sodu, kaut arī vieglu. Tikai ne mafijas vadītā�jiem. Viņus bija pasargājusi pasaulē visviltīgākā no�ziedznieku organizācija un liecinieki, kas �neko nezi�nāja�, un viņi nekavējoties sāka atjaunot-vecajā vietā veco biznesu, jo tā gribēja klienti, un bez tam spēļu nams viņiem gadā ienesa vairāk nekā 20 miljonus do�lāru.

Kā liecināja policijas komisārs Edvardss, �ī nauda mafijai bija tikai tāds mazumiņ� no Detroitas rajonā gūtajiem ienākumiem, kas, pēc aptuveniem aprēķi�niem, sasniedza 150 miljonus dolāru gadā. Papildus tik rupjiem iedzīvo�anās veidiem kā zag�ana ar ielau�a�nos, �antā�a, prostitūcija un laupī�ana ienākumus deva arī peļņa no augļo�anas, ap�aubāmiem darījumiem Detroitas hipodromā Heizlparkā un atskaitījumi no likumīgajiem uzņēmumiem, kuros mafijas noziedznie�kiem ir paradums ieguldīt kapitālu, kad viņi, ne jau glu�i bez bailēm no nodokļu instancēm, grib tēlot cie�nījamus bur�uā.

Maiami pilsēta tikai ārēji at�ķiras no Detroitas. Pasaules lielākajā automobiļu centrā noziedznieki spiesti darboties rūpniecības atkritumu saindētā atmo�sfērā, netīri pelēkajā, drūmajā pilsētā, kas ir tikpat bagāta, cik kroplīga. Bet dienvidos, Atlantijas okeāna krastā, gangsteri arī ziemu staigā vieglos uzvalkos, pilnu krūti ieelpo veselīgo jūras gaisu. Saule te karsta pat ziemā. Tā parasti pievilina daudz amerikāņu, kas dzīvo vēsākos platuma grādos un par baudu padzīvot burvīgajā Maiami labprāt atdara savus naudas makus.

Maiami pilsētā grūti iztērēt naudu tā, lai dolāri neieplūstu arī mafijas nepiepildāmajās kasēs. Pēc poli�cijas domām, mafijai pieder vai tās ietekmē atrodas 45 viesnīcas un 25 restorāni. Pārējās viesnīcās, resto�rānos, kabarejos, kur rāda striptīzu, un nakts klubos viņi it bie�i vismaz nosmeļ krējumu. Bet, tā kā ba�gātajiem amerikāņiem kļuvis par modes lietu īrēt

apartamentus lepnajā Kolinza avēnijā Maiamibī�ā, At�lantijas okeāna krastā, gangsteri centīgi apguvu�i �o ienesīgo nozari � viesnīcu saimniecību, kas dod visai ievērojamu peļņu.

Laiku pa laikam mafija likvidē tos, kas pārkāpu�i pavēles un noteikumus. Arī te viņiem parasti viss norit gludi. Tiesa gan, Florīdas dienvidu daļas policija var atsaukties uz to, ka tai izdodas atklāt 97 procentus slepkavību, ja runa ir par slepkavām un noslepkavo�tajiem no vienkār�o ļau�u vidus. Ta�u, izmeklējot slepkavības, kur skaidri saskatāms mafijas rokraksts vai arī acīm redzama tās līdzdalība, policija rīkojas lēni. No pēdējām 23 slepkavībām, kuras piedēvē ma�fijai, policija spējusi atklāt tikai vienu.

�Saulainā� Florīdas �tata gubernators Klods Ķērks, ko ļoti satrauca policijas pasivitāte un ziņas par orga�nizētās noziedznieku pasaules pla�o darbību viņam pakļautajā �tatā, nolēma doties uzbrukumā mafijai un pieteica tai karu. Tā kā vietējā policija acīm redzami nespēja aizmēzt netīrumus, kas bija sakrāju�ies zem Florīdas zilajām debesīm, Ķērks tai palīgos nolīga spēcīgo Vekenhata organizāciju � privātpoliciju, kas nosaukta biju�ā FIB aģenta vārdā (Vekenhats uzska�tīja par labāku pelnīt lielu naudu neatkarīgi no federā�lās kriminālpolicijas).

Gubernators gaidīja ziņojumus par panākumiem, godīgie pilsoņi loloja cerības, bet mafija ļaunā priekā ņirdza zobus. Un patie�ām � drīz vien gubernatoram izsīka nauda, Vekenhata detektīvi, neko nepanāku�i, aizbrauca. Mafijas cietok�ņa sturmē�ana Florīdā cieta neveiksmi, bet Ķērks drīz vien aizgāja no guberna�tora posteņa.

Daudz kas liecina par to, ka Karloss Mar�ello pare�dzējis, kā beigsies cīņa Florīdā. Mar�ello, kas ar augstu papē�u palīdzību cen�as noslēpt savu mazo augumu (tikai 160 cm), tiek uzskatīts par Jaunorleānas mafijas galvu, bet kā ģimenes galva Luiziānas �tatā, ko no Florīdas atdala tikai Meksikas līcis, viņ� visai sapro�tamu iemeslu dēļ bija ieinteresēts saglabāt biznesu arī Florīdā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī viņ� metis acis uz tūrismu un, starp citu, tūristu izdaudzinātās Jaunorleā-

nas priek�pilsētā viņam pieder burvīgs motelis �Town and Country�.

Motelī darbi �ķiras labi, ta�u mazajam Mar�ello tā ir kā bērnu spēlīte. Patiesi, pēc FIB aģentu ziņām, Mar�ello ienākumi no da�ādām operācijām sasniedz fenomenālu skaitli � 400 miljonus dolāru gadā. Kopā ar naftas magnātiem viņ� tiek pieskaitīts pie �tata lie�lākajiem naudas dū�iem. Mar�ello un viņa ļaudis tik�pat aktīvi piedalās darījumos ostā, cik organizētajā prostitūcijā, azartspēļu namos, pla�ā tirdzniecībā ar narkotiskajām vielām.

Tikai reiz pār Mar�ello un viņa līdzdalībniekiem savilkās nopietni draudi, un cilvēks, kas vērsās pret viņu, �āva ar patie�ām milzīga kalibra lielgabalu. Tas bija Roberts Kenedijs. Būdams tieslietu ministrs sava brāļa D�ona kabinetā, viņ� sprauda par savu mērķi iznīcināt mafiju un līdz ar to arī mazo cilvēku no Jaunorleānas, kur� varēja atļauties kriminālpolicijas darbiniekam mest acīs �ādus vārdus:

� Tu acīmredzot nezini, kur� te ir saimnieks!

Roberts Kenedijs nesasniedza sprausto mērķi. Viņa brāli prezidentu nogalināja cilvēks, kas bie�i bija uz�turējies Jaunorleānā (kop� tā laika pilsētā paklīda valodas, ka Kenedija slepkavu nolīgusi mafija Jaunor�leānā). Prezidenta pēcte�a D�onsona kabinetā Rober�tam Kenedijam drīz vien vairs neatradās vieta, bet pret mafiju izvērstā cīņa, kurai ne pirms tam, ne arī pēc tam nebija izred�u uz panākumiem, aprima, iesti�gusi amerikāņu politikas ikdienas dumbrājā.

Pirms da�iem gadiem Lasvegasas kriminālpolicijas policistiem un ierēdņiem radās cerība, ka mafija tiks likvidēta. Kādu nakti trakulīgais miljardieris Houards Hjūzs ieradās �ajā kazino un hoteļu pilsētā un sāka desmitiem vien tos pirkt. �is milzīgo bagātību īpa��nieks izdarīja to, kas līdz �im �ķita neiespējams: gang�steri saprata, ka viņu sfērā ielauzies cilvēks, ko pat viņi nespētu uzveikt, un viņi atkāpās.

Bet ne uz ilgu laiku. Viņi atkal atgriezās, vismaz daudzi no viņiem. Lasvegasa, kur Hjūzs mēdz tikai pa�laikam iebraukt, atkal kļuvusi par mafijas apsolīto zemi: mafijas klaniem no visām valsts malām pieder

sava dala uzņēmumos, kas dod milzīgu pejņu; Holivu�das zvaigznes, kad tās aicina viesizrādēs uz Lasvegasu, nevaicā, kam kas pieder, tās interesē tikai honorāri, kas ir pietiekami augsti. Tāpēc tās uz turieni brauc; brauc arī tūristi: mafija viņiem bijusi nebijusi, Lasvegasā ta�u vienmēr iet jautri.

Frenks Sinatra ir nevis tikai Lasvegasas, bet gan starptautiskas klases zvaigzne. Tas ir neliela auguma vīrietis, ne pārāk izskatīgs, viņam ir patīkama, kaut arī ne visai spēcīga balss. Reiz viņa karjera bija tuvu norietam un viņ� bija tikpat kā nolemts aizmirstībai, ta�u pēk�ņi atkal nokjuva uzmanības centrā; tā bija pārsteidzo�a atgrie�anās. Viņ� kļuva leģendārs, dzīvs, būdams, bagāts pat amerikāņu izpratnē.

Tai laikā avīze �Wall-Street Journal� publicēja ap�galvojumu (un neviens to neatspēkoja), ka da�i no Sinatras vistuvākajiem draugiem ir mafijas locekli. Starp tiem nedaudzajiem, kuriem dziedātājs Frenks Sinatra, kas stingri seko savam ārējam izskatam, at�ļauj palikt istabā, kad viņ� no savas jau nedaudz iekailās galvas noņem parūku, ir diezgan pazīstamais D�ozefs Fisketi. Fisketi ir leģendārā Alkapohes radi�nieks, pēc detektīvu domām, vecs noziedznieku pa�saules darbonis. Dziedātājam tikpat tuvs līdz pat savai nāvei bija bēdīgi slavenais mafijas loceklis Kvariko Moreti. Nevadā, Taho ezera krastā, atrodas burvīga viesnīca tūristiem un azartspēju cienītājiem �Kel Nueve Lod�, kuras līdzīpa�nieks bija tas pats Sinatra un kurā ilgu laiku slēpās ievērojamais �ikāgas ma�fijas loceklis Sems D�ankana.

Pēc tam kad pret Sinatru bija sākta tiesas izmeklē��ana, viņ� ar manāmu nepatiku atteicās no savas daļas viesnīcā �Kel Nueve Lod�, kas viņam bija īsta zelta bedre, tāpat kā pirms tam bija nācies atteikties no ienākumiem, ko deva rik�o�anas sacīkstes Masa�ūsetsas �tata Ber�īrdaunsas hipodromā. Policija konstatēja, ka kopā ar Sinatru un itālie�u dziedoni Dinu Martīni �ajā biznesā piedalījās Jaunās Anglijas mafijas boss Raimonds Patriarka.

Jebkurā citā valstī pēc tādiem atmaskojumiem Si�natra būtu �norakstīts� cilvēks. Ta�u Amerikā ir citā�dāk. Frenks Sinatra ne tikai arī turpmāk varēja būt pārliecināts par saviem skaļajiem panākumiem, bet pat atbalstīja liela mēroga pirmsvēlē�anu kampaņas.

1960. gadā Ri�arda Niksona un D�ona Kenedija pirmsvēlē�anu cīņā par prezidenta krēslu dziedonis centīgi un sekmīgi aģitēja par Kenediju, ta�u pēdē�jais tikai vēlāk no sava brāļa Roberta uzzināja par Sinatras pagātni, un tad viņu draudzība krietni vien paira. Pēc astoņiem gadiem, kad jau patiesi vairs ne�viens neloloja ilūzijas par Frenka Sinatras tum�ajiem darījumiem, Hjūberts Hemfrijs uzskatījapar goda lietu izmantot mazo Sinatru par savu palīgu pirmsvēlē�anu cīņā par prezidenta krēslu. 1970. gadā Kalifornijā Sinatra aktīvi aģitēja, lai bijusī ekrāna zvaigzne Ro�nalds Reigans tiktu no jauna ievēlēts par gubernatoru.

Ņūd�ersijas �tata federālais prokurors Frederiks Lei��i js, kas reiz nesekmīgi bija aicinājis Frenku Sinatru uz nopratinā�anu noziedznieku pasaules lietā, zina �ā dziedoņa dzīves gaitas. Lei�i js pēc savas dabas bija cīnītājs, viņ� nebūt necentās noslēgt mieru ar mafiju, viņ� gribēja nodibināt kārtību. Pēc tam kad vairākus mēne�us Leisijs bija saņēmis dokumentus, kas atmas�koja noziedznieku pasaules darbību Sinatras dzimtajā �tatā, viņ� nolēma sniegt paziņojumu.

� Organizētā noziedznieku pasaule, � viņ� sacīja, � vārda tie�ā nozīmē nodomājusi mūsu �tatā sagrābt varu. Gangsteri uzpirku�i visu rangu valsts ierēdņus. Viņi izvēr� savu darbību pat jaunajās pilsētās un draudzēs, jau iepriek� ar naudu nodro�inoties pret va�jā�anu un arestu.

Tā bija drosmīga runa, bet, ja ņemam vērā Ņūd�ersijas �tata vēsturi, tad pat ļoti drosmīga. Jau pirms Leisija federālie prokurori D�ons Vinberijs un Nelsons Stemlers bija izdarīju�i analogu secinājumu par stā�vokli Ņūd�ersijā, ta�u �is �tats viņiem atmaksāja ar Jaunu: apsūdzētāji tika atbrīvoti no saviem pienāku�miem. Ne noziedznieki, ne ar tiem cie�i saistītie ierēdņi un politiskie darbinieki negribēja, lai godkā�rīgi, pārāk ziņkārīgi ok�ķeri traucētu kārtību, un, kad prokurori bija samierināju�ies ar likteni, mafija vēl vairāk nostiprināja savas pozīcijas, līdz Ņūd�ersijā korupcija sazēla kā nevienā citā ASV �tatā un tas kļuva par mafijas neierobe�otas darbības sfēru.

Frederiks Leisijs ķērās pie darba ar visnopietnāka�jiem nodomiem. Pla�ais atmaskojo�ais materiāls, ko viņ� darīja zināmu sabiedrībai, bija tik iespaidīgs, ka neatstāja vienaldzīgus pat noziedzniekus. Proti, fede�rālais prokurors nolēma publicēt lietu �NK-2251-S� � izvilkumus no noklausītām sarunām starp pazīstamiem gangsteriem, kas regulāri satikās kādā nepievilcīgā ēkā Mauntensaidā, kur viņi kopā ar And�elo de Karlo � vienu no klana vadītājiem kritiski rezumēja līdz�i�nējo darbību un sprieda par turpmāko.

So materiālu publicē�ana satrieca pat Ņūd�ersijas �tatu, kas jau bija saradis ar mafiju. Tagad vārds vārdā varēja izlasīt to, ko savās slepenajās sanāksmēs bija stāstīju�i And�elo de Karlo un viņa līdzdalībnieki, � par ievērojamu politisko darbinieku un tiesasvīru uzpirk�anu �ajā �tatā u. tml. Atklājās, ka viņi sev pa�kļāvu�i trīs visievērojamākos demokrātu partijas dar�biniekus (pēc tradīcijas Ņūd�ersijas �tatā tā ir visietek�mīgākā partija), kā arī policijas priek�nieku Dominiku Kapello un Ņuarkas (�tata lielākās pilsētas) tajā laikā jau atcelto mēru Hjū Adonicio. Bez tam, kā iz�rietēja no sarunas ieraksta, viņi bija garantēju�i sev dro�ību, panākot vairāku tiesne�u un policistu ilgsto�u un līdzjūtīgu klusē�anu. Savās sarunās viņi minēja pat �tata gubernatoru, un varēja secināt, ka arī tas pieder pie tum�o spēku savienības. Visbeidzot, bandīti pieminēja arī Frenku Sinatru, kas pēc tam uzskatīja par labāku nerādīties Ņūd�ersijas �tatā un pat neiera�dās tiesā, kaut gan bija saņēmis pavēsti.

Savā cīņā pret mafiju prokurors Leisijs bija izrau�dzījies pareizu mērķi, ta�u �āviņ� tajā netrāpīja. Tiesas neatzina atmaskojo�o materiālu: saskaņā ar pa�stāvo�ajiem likumiem noklausītās sarunas nevarēja iz�mantot pret de Karlo sarunas biedriem. Bez tam saru�nās nedaudz ap�aubāmā sakarā figurēja republikāņu partijas locekļu uzvārdi, tā ka abas partijas bija vien�līdz noba�īju�ās par savu reputāciju, un tas nebūt nevarēja veicināt enerģisku izmeklē�anu �tata parla�mentā.

Sājos apstākļos prokurora Leisija sabangotajiem ūdeņiem neizbēgami vajadzēja norimt � un tie no�rima. Azartspēles turpinās un nes lielu peļņu. Mafija koriģēja savu darbību tiktāl, ciktāl bija pamats reorga�nizācijai un balasta nosvie�anai, bet augļotāji, kurus cilvēki, kam jāaizņemas nauda, visur sauc par �dokto�riem�, tāpat kā agrāk, laipni piedāvā aizdevumus, bet pēc tam kļūst par alkatīgām hiēnām.

Ļoti reti � un arī tad tikai kādas kļūmes dēļ un pret savu gribu � mafija ļauj sabiedrībai iepazīties ar �doktoru� praksi. Tāda nepatīkama kļūme mafijas bosam D�ozefam Kolombo gadījās vienā no Ņujorkas rajoniem � Bruklinā. Tajā laikā Kolombo stāvoklis jau tā bija sare�ģījies. Va�ingtonā kongresmeņi viņu pra�tināja par līdzdalību mafijas darbībā, bet Kolombo kategoriski to apstrīdēja. Bet, kad viņi ar saviem jau�tājumiem kļuva arvien neatlaidīgāki, Kolombo glu�i vienkār�i atteicās atbildēt, pamatodamies uz amerikāņu Konstitūcijas piekto korekciju.

Ta�u D�ozefs Kolombo nepaspēja tikt vaļā no sā�kumā ziņkārīgajiem, bet vēlāk saniknotajiem parla�mentārie�iem un atgriezties dzimtajā Bruklinā, kad viņam uzbruka jaunas � vēl lielākas nepatik�anas: policija izdarīja kratī�anu un ielauzās 18. avēnijas mājā Nr. 8648.

�ajā mājā atradās �Bensonhearst Social Club�, ku�ram, tiesa, nebija nekā kopīga ar sociālām problēmām. Kad policija iegāja kluba telpās, tā ieraudzīja �ādu ainu: sienas asinīm aptraipītas, uz grīdas asins peļķes, asinis pat uz griestiem � tās bija visur. Skats bija tik pretīgs, ka viens no policistiem salīdzināja klubu ar lopkautuvi. Ta�u tā nepavisam nebija lopkautuve. Te �praktizējās� �doktori�. Sajā telpā mafijas augļotāju maksātnespējīgie vai maksātnegribīgie parādnieki at�kal kļuva par maksātspējīgiem un maksātgribētājiem. Tā bija spīdzinā�anas kamera.

Neviens no �eit spīdzinātajiem parādniekiem nezi�ņoja policijai. Neviens 18. avēnijas kaimiņ�, kad no spīdzinā�anas kameras dzirdēja mocekļu �ausmīgos kliedzienus, nedarīja to zināmu policijai. Ja jau tev tādi kaimiņi, tad nebāz degunu viņu lietās. Turklāt ziņojumi policijai diez vai dotu kādus rezultātus, jo policisti, kuru pārziņā bija 18. avēnijas māja Nr. 8648, kā drīz vien kļuva zināms viņu kolēģiem, bija augļo�tāju uzpirkti.

Pēc policijas domām, D�ozefs Kolombo bija �Bensonhearst Social Club� īpa�nieks (jau nākamajā dienā pēc policijas pēk�ņās kratī�anas tika izkārts paziņo�jums par kluba telpu izīrē�anu). Viņa agrāk gludajā pierē parādījās vairākas krunciņas. Protams, ne jau tāpēc, ka viņu būtu sagrābu�as bailes no amerikāņu taisnās tiesas, viņa vaina ta�u nemaz netika pierādīta, un vispār stipri ap�aubāms, ka to jelkad izdotos pie�rādīt, jo nebija liecinieku, kas būtu ar mieru liecināt. Kolombo bija satraukts tāpēc, ka gangsteris nedrīkst pieļaut muļķīgas kļūdas, kas rada nepatik�anas. Ma�fija ta�u nav mākslinieciskās pa�darbības pulciņ�, kļū�das te nav paredzētas, sistēmai jāfunkcionē nevaino-� jami. Un tāpēc D�ozefs Kolombo trīcēja no bailēm, gaidīdams kārtējo tik�anos ar mafijas bosiem, jo va�rēja ta�u gadīties, ka viņi, spēlējot golfu vai laistot �ampanieti dzimtajā Maiami vai sirdij tikpat tuvajā Lasvegasā, it kā starp citu pieņem lēmumu ātri un bez trok�ņa tikt vaļā no neveiksmīgā Kolombo.

Ja tas tā notiktu, D�ozefam Kolombo drīz vien at�rastu cienīgu pēcteci, nekāda pārtraukuma mafijas darbībā nebūtu. Pārāk dziļas un sīkstas ir �Cosa nuestra� saknes, pārāk nevarīgi ir valdības mēģinājumi uzsākt enerģisku uzbrukumu mafijai (vēl pirms desmit gadiem FIB direktors Edgars Hūvers kategoriski apstrī�dēja mafijas esamību), un iedzīvotāji pārāk viegli sa�mierināju�ies ar �ī noziedznieku sindikāta bandītisko darbību, kāda nav pieredzēta nevienā citā civilizētā valstī.

Rakstā par mafijas organizāciju un darbību �urnāls �Time� starp citu rakstīja: �Ja iedzīvotāju vidū ne�uzliesmos' nemieri, mafija dro�i vien pastāvēs arī turpmāk.� �urnāls neloloja sevi�ķas cerības par tā�diem nemieriem, jo �amerikāņu nesaliedētā, nevien�dabīgā un pakļāvīgā sabiedrība uzņēmīgiem un atta�pīgiem noziedzniekiem paver patie�ām ārkārtīgi lielas iespējas. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka amerikāņu sabied�rība palīdz gangsteriem, izturas pret tiem iecietīgi, reizēm pat jūsmo par noziedzniekiem.�

Patiesi ticamāk, ka Amerika paliks bez Baltā nama Va�ingtonā nekā bez mafijas. Finansiālā ziņā mafija �odien ir varenāka nekā vairāki vislielākie Amerikas koncerni kopā, bet �ie koncerni savukārt ir tālu priek�ā visam, ko uzskata par lielu un varenu Eiropā. Viena no prezidenta nodibinātajām komisijām noziedz�nieku pasaules darbības pētī�anai ekonomikā, lai ari kā centās, tai nosprausto uzdevumu izpildīja tikai da�ļēji un ar no�ēlu konstatēja: �Kopējie dati par mafi�jas līdzdalību Savienoto Valstu rūpnieciskajā ra�o�ana nepakļaujas uzskaitei.�

Un tā tas tie�ām ir. Uzskaitei pakļaujas tikai sī�kumi, sava veida aisbergu virsotnes, kas reizēm parā�dās virs ūdens. Mafijai tās visas ir otr�ķirīgas, neno�zīmīgas, kaut arī acīs krīto�as detaļas, kas amerikāņu mietpilsoni drīzāk uzjautrina nekā �ausmina.

Kad Tieslietu ministrija Va�ingtonā, piemēram, in�formēja �ikāgas administrāciju par to, ka �ajā pilsētā, ko uzskata par mafijas cietoksni, 29 pilsētas policisti kalpo mafijai un ka viņus acīmredzot vajadzētu saukt pie atbildības, pilsētas mērs sākumā ignorēja �o Va�ingtonas padomu, bet pēc neilga laika reaģēja nebūt ne tā, kā to varēja iedomāties likumības sargi Va�ingtonā, � vairāki no minētajiem 29 policistiem tika paaugstināti dienestā.

Ri�ards Keins � �erifa palīgs Kūkas apgabalā, kura ietilpst arī �ikāga, � ar melu detektora palīdzību intensīvi pārbaudīja vairākus cilvēkus, kas bija aplau�pīju�i banku, kā arī tos, kas zināja par �o laupī�anu. Ta�u Keins, kā noskaidrojās vēlāk, pats sadarbojās ar mafiju, tāpēc viņu interesēja nevis bankas aplau�pī�anas sīkumi, bet gan cilvēks, kas bija laupītājus nodevis. Ziņotāju atrada, un pēc kāda laika tas jau bija nogalināts.

Kolumbusā, Ohaijo �tatā, ieradās trīs FIB aģenti, kuriem �ajā pilsētā vajadzēja atrast nelegālu spēļu namu. Ta�u viņi nepaguva neko daudz izdarīt. Vie�tējie policisti arestēja savus Va�ingtonas kolēģus, ap�sūdzot viņus par parādī�anos sabiedriskā vietā ierei�bu�ā stāvoklī. Izrādījās, ka Kolumbusas policistus algoja vietējā mafijas grupa un katru mēnesi viņi sa�ņēma 8 tūksto�us dolāru, tādēļ viņiem bija 8 tūksto�i iemeslu turēt �miera traucētājus� no FIB aiz atslēgas vismaz tik ilgi, kamēr nebija nojauktas pēdas uz spēļu midzeni.

Ari Va�ingtona � valsts galvaspilsēta nav mafijai aizliegtā zona. Par to liecina ne tikai spēļu nams, kas rau�a naudu pat Kapitolija pakalnā, �īs pasaules liel�valsts pa�ā sirdī. Kad FIB aģenti pēc rūpīga un bīstama darba savāca pierādījumus, kas liecināja par finansu mahinācijām Lasvegasas spēļu namos, un nosūtīja tos Tieslietu ministrijai Va�ingtonā, viņi par savu uzvaru varēja priecāties tikai kādas pāris dienas. Viņi vēl nebija paguvu�i izbraukt no Lasvegasas, kad viss savākto pierādījumu saraksts jau bija Lasvegasas mafijas rokās. Personām, kas bija minētas sarakstā, pietika laika parūpēties par savu dro�ību, iznīcināt pierādījumus un izvairīties no kriminālpolicijas.

Viens no ieslodzītajiem trieca roku pret sienu, iekliedzās, vēl un vēl dauzīja ar rokām pa sienu, tad raudādams sabruka uz akmens grīdas, no savainotās rokas sāka tecēt asinis.

Viņa paraugam sekoja pārējie � �etrpadsmit cilvēku vienā naktī. Viņi dauzīja pret akmens sienu savas rokas un kājas, ar nazi pārgrieza Ahilleja cīpslu, sirdi ploso�i vaidi satricināja sienas, visapkārt raudāja un kliedza vīrie�i, visapkārt bija asinis; neko pielikt, neko atņemt � aina no tre�ās �ķiras filmas.

Bet tā nebija kinofilma. Tas notika Kanzasas �tata cietumā. Pret rītu sevi bija sakropļoju�i jau 300 ieslo�dzīto. Agrāk �ajā pa�ā cietumā bija reģistrēti 15 ļaun�prātīgas dedzinā�anas gadījumi un vairāki dumpji, kā arī bezgala daudz slepkavību kamerās un izvaro�anu. Tas viss notika nevis pirms gadsimta, bet gan 1969. gada vasaras beigās.

Amerikāņu laikraksti lieliem virsrakstiem ievietoja ziņojumus par notikumiem Kanzasas �tata cietumos. Bet, lai cik dramatiski �ie notikumi arī būtu, analogi gadījumi ir biju�i un būs vēl ilgi, iespējams, vienmēr, tāpēc ka Savienotajās Valstīs ir visprimitīvākie un briesmīgākie cietumi, kādus vien var atrast pasaules civilizētajās zemēs.

Dumpi Kanzasas �tata cietumā izraisīja vairāki ap�stākļi, kuri lielākā vai mazākā mērā raksturīgi simtiem amerikāņu cietumu. Tikai formāli cietuma priek�galā bija priek�nieks, patiesībā te noteicēja bija noziedz�nieku banda, kas pieprasīja pārējiem ieslodzītajiem maksāt noteiktu summu par to, lai viņus neaiztiktu; bandas locekļi ne�ēlīgi sita ieslodzītos, terorizēja ne tikai viņus, bet arī uzraugus.

Kādā masveida kratī�anā cietumā atrada desmitiem na�u, nūju, narkotiskās vielas un pat pistoles. Pus�otra gada laikā bija izdarītas se�as slepkavības; da�i ieslodzītie bija tik stipri piekauti, ka kļuva par krop�liem uz visu mū�u. Tomēr cietu�ie kategoriski atteicās nosaukt spīdzinātāju vārdus, atzina par labāku ciest, jo necerēja saņemt palīdzību nedz no apsardzes, nedz no cietuma priek�nieka, kuri tur būtībā nebija īstie saimnieki.

Vairums uzraugu darbojās uz vienu roku ar cietuma īstajiem saimniekiem no ieslodzīto vidus, piegādāja tiem narkotikas, slepeni nodeva zīmītes; viņi piemēro�jās, jo ieslodzītie ta�u kādreiz atkal nokļūs brīvībā, tāpēc nedrīkst viņos modināt naidu; turklāt tā bija pasākts Kanzasas �tata cietumos no seniem laikiem � un ne tikai Kanzasā, bet visos valsts nostūros, kur ir vēl drausmīgāki cietumi.

Viens no uzraugiem gribēja spītēt cietumā valdo��ajai kārtībai. Viņ� nelāvās sevi piekukuļot, ignorēja draudus. Un kādā dienā uzraugam uz galvas uzkrita se�i ķieģeļi; viņ� pārāk vēlu saprata, ka cietums nav vieta cildeniem principiem.

Luiziānas �tata Angolas cietumā pagaidām dumpja vēl nav bijis, bet tas var uzliesmot kuru katru dienu, jo stāvoklis te nemaz nav labāks kā Kanzasā, un cie�tuma priek�nieks Merejs Hendersons to zina.

Hendersons pieder pie tiem cietumu kalpotājiem, kuri gribētu grozīt amerikāņu cietumu sistēmu. Viņ� lolo sapni par cietumnieku pāraudzinā�anu, par viņu labo�anos, ta�u tas viss maksā naudu, bet �tats to ne�dod. Tāpēc cietums joprojām ir nolaists, tajā valda netīrība, 60 procenti ieslodzīto ir analfabēti un paliks analfabēti, ieslodzītie apsargā ieslodzītos, jo trūkst līdzekļu cietumsargu algo�anai. Arī �eit izveidojusies sava veida hierarhija: ieslodzītie terorizē ieslodzītos, tiek izdarīti slepeni noziegumi, bet par tiem klusē.

Hendersons pret pa�a gribu sūta ieslodzītos strādāt cietuma laukos, kur viņi ar nazi grie� cukurniedres. Viņam, protams, gribētos, lai tie apgūst kādu labu amatu, kas noderētu, kad tie atkal būs brīvībā. Viņi neapgūst neko, kas varētu atvieglot dzīvi sabiedrībā, kad viņi būs brīvi, viņi mācās tikai rīkoties ar nazi, ja nav jau apguvu�i to agrāk, un daudzi no viņiem acīmredzot ar nazi lauzīs sev ceļu arī dzīvē.

Lai gan noziedzība nepārtraukti aug, Amerikas Sa�vienotajās Valstīs pēc otrā pasaules kara uzcelti tikai divi federālie cietumi. Vēl 1965. gadā daudzos vie�nīgā federālā sievie�u cietuma blokos nebija tualetes telpu. Kad 1968. gadā kongress pārskatīja bud�etu no taupī�anas iespēju viedokļa, tas pilnīgi svītroja tikai vienu pantu � izdevumus, kas paredzēti ieslodzīto profesionālai sagatavo�anai.

Tas neizbēgami ar riko�etu trāpa valsti: 80 procenti no tiem, kam izdodas izkļūt no ne�ēlīgās amerikāņu cietumu sistēmas elles, atriebjas sabiedrībai un kļūst par recidīvistiem.

Reizēm avīzes informē Ameriku par bīstamo stāvokli aiz cietumu sienām. Laiku pa laikam parlaments no�dibina kādu izmeklē�anas komisiju, kas uzraksta ziņo�jumu un dod rekomendācijas. Un tomēr daudzos cie�tumos valda viduslaiku kārtība.

Speciālisti, kuri mēģināju�i uzzināt patiesību par amerikāņu cietumiem, bet pēc tam pētīju�i, kāda ir pilsoņu reakcija uz �o patiesību, atklāju�i, ka pilsoņi paliku�i vienaldzīgi pret ieslodzīto sūdzībām, tāpat kā pret mēģinājumiem tos pāraudzināt. Vairums pilsoņu uzskata, ka pienācis laiks rūpēties par likumību un kārtību, jo valstī noziedzība ir pieaugusi neredzēti lie�los apmēros, un, ja noziedzniekiem cietumos klājas grūti, tad tā viņiem arī vajag � lai dabū mācību!

Donalds Smits, piemēram, vairs nevar gūt nekādu mācību. Viņ� sēdēja Kūkas apgabala �ikāgas cietumā. Reiz sarunā ar tiesnesi Smits pastāstīja par tur valdo�o kārtību. Tiesnesis nenoticēja ieslodzītajam un nosūtīja viņu atpakaļ uz kameru. Nākamajā rītā Smitu atrada miru�u, acīmredzot kāds viņu bija pakāris, bet oficiā�lais medicīnas eksperts atzina par labāku konstatēt pa�nāvību.

Astoņpadsmit gadus vecais Ismails Nivzs no tā pa�a Kūkas apgabala cietuma uzrakstīja mātei vēstuli, kurā sūdzējās, ka vairs nespēj izturēt citu ieslodzīto sitie�nus. Mate vēl nebija paguvusi neko uzsākt, kad Ismails jau bija nonāvēts: kāds naktī bija aizdedzinājis viņa matraci. Un arī �ajā gadījumā oficiālais medicīnas eksperts uzskatīja par labāku atzīt, ka nāves cēlonis ir pa�nāvība; tas atbrīvoja viņu no jebkādiem tālākiem birokrātiskiem sare�ģījumiem.

Amerika par �īm ziņām no Kūkas apgabala �ikā�gas cietuma var pateikties Billam Deividsonam, vie�nam no tiem amerikāņu �urnālistiem, kurus dēvē par bezbailīgiem. Viņ� pastāstīja arī par citiem briesmu darbiem, kas notiek �ajā cietumā.

Joprojām �ajā �ikāgas dienvidrietumu nomales cie�tumā, kas atrodas turpat blakus Kriminālās tiesas ēkai, ieslodzītos sit, �anta�ē, izvaro, bet reizēm arī nogalina. Ilinoisas �tata (tajā ietilpst �ikāga) Noziedzības jautā�jumu komisijas priek�sēdētājs apmulsis konstatēja: kaut kas tamlīdzīgs acīmredzot bijis iespējams tikai spāņu inkvizīcijas laikos.

Daudzi oficiāli pārstāvji inspicēja Kūkas apgabala cietumu da�ādā laikā; viņi redzēja piekautus ieslodzī�tos, kuri nevēlējās runāt, un cietumsargus, kuri ne�bija daudz runīgāki. �ikāgai, kas sirgst ar hronisku korupciju, tādi inspektori nevarēja nekādi palīdzēt, lai gan apmeklēja cietumu ar labiem nodc>miem; viņi rakstīja detalizētus, atmaskojo�us ziņojumus, ta�u tie tika kaut kur iereģistrēti un nolikti malā.

Daudzmiljonu pilsētu nekad nesatrauca tas, ka no 1929. gada, kad tika uzcelts �is cietums, nav bijis tāda gada, kad nebūtu spīdzināts un slepkavots, kad nebūtu terora aktu un da�kārt pat fantastisku uzpirk�anas gadījumu. Pirmajam cietuma priek�niekam Edvardam Fogartijam nebija nekādu izred�u �o trakonamu pār�vērst respektablā cietumā, bet viņam vismaz bija sirdsapziņa, un viņ� neizturēja. Fogartijs ieslēdzās savā kabinetā un izdarīja pa�nāvību.

Viņa pēcte�i to vairs nedarīja, viņi piemērojās ap�stākļiem. Amerika ta�u ir slavena ar to, ka tur pie�mērojas, varētu likties, necie�amam stāvoklim. Tas, ar ko sadūrās Fogartijs, bija, protams, briesmīgi, bet apstākļi bija stiprāki, un bez tam noziedznieku terors tomēr garantēja mieru. Piekautie cietumnieki ļoti reti runāja par to, un, ja arī viņi runāja, tad gandrīz vien�mēr varēja parūpēties, lai viņu sūdzības neizkļūtu ārpus cietuma. Pie tam sūdzētājiem varēja iegalvot, ka sūdzēties neklājas.

Visos Kūkas apgabala cietuma blokos smēķē marihuanu, tur zel un plaukst melnais tirgus, ir savi bosi un noziedznieku bandas. Nevienam nav zināms, cik ieslodzītajiem ir iero�u, naudas, narkotiku. Neviens arī precīzi nezina, cik cilvēku īstenībā ir nogalinati, jo ne vienmēr var pajauties uz ārstu slēdzienu par nāves cēloni, ne vienmēr pa�nāvība patiesi ir bijusi pa�nāvība, bet mir�anas apliecībā tā izskatās pārlie�cino�i.

Bet tajā pa�ā Kūkas apgabala cietumā sēd �cienī�jami� gangsteri, kas ir bagāti pat cietumā. Viņiem kamerās no dārgiem restorāniem piegādā visizmeklē�tākos ēdienus, viņi var zvanīt pa telefonu no cie�tuma kantora, reizēm viņiem atjauj iziet no cietuma, un viņi atgrie�as piedzēru�ies. Viņu kamerās ir vis�kijs, atskaņotāji, skan jautra mūzika, sardze uz visu to raugās caur pirkstiem, līdzjūtīgi smaida, jo strīdē�ties ar �iem �cēlsirdīgajiem kungiem� ta�u nedrīkst. Viņi pēc kāda laika atkal būs brīvībā, kjūs vēl vare�nāki nekā tagad, varbūt kaut kad pat atlīdzinās-,

�ikāga klusē, tā vienmēr ir klusējusi. Pa tās ielām staigā tūksto�iem cilvēku, kuri var apliecināt, ka �ikāgā ir kaut kas no Dahavas, bet pilsēta neko ne�vēlas zināt � tai ir �citas rūpes�.

Arī sievietes var apliecināt, ka Kūkas apgabala cie�tums ir gatavā elle. Arī sievie�u kameras vienmēr ir pārpildītas, visur netīrība, parazīti, �urkas. Tāpat kā starp vīrie�iem, arī starp ieslodzītajām sievietēm uz�liesmo naids, konkurence, tiek organizētas bandas un uzpirktas uzraudzes, sastopama perversitāte, ir upuri.

Citāds stāvoklis ir Kaminsas un Takeras cietumu fermās Arkanzasā. �ā cietuma lauki ir bezgalīgi, tu�vākā pilsēta ir tālu, bet līdz �tata galvenajai pilsētai Litlrokai � vairāk nekā simt kilometru.

Tikpat sliktu slavu kā Kūkas apgabala cietumam Arkanzasas �tata cietumiem pirmām kārtām sagādāja kāds 40 gadus vecs vīrietis, kas devās uz �iem cietu�miem, lai uzsāktu Savienoto Valstu Dienvidiem pilnīgi neparastu mēģinājumu. Viņ� gribēja padarīt �os cie�tumus humānus, gribēja pārvaldīt cietumu, kurā bija nodomājis pāraudzināt noziedzniekus. �o cilvēku sauc Toms Mertons.

Vārgulīgs, kluss, piesardzīgs, ar raga brillēm uz acīm un rūtotu krēklu mugurā � viņ� nepavisam ne�izskatījās pēc cīnītāja, ta�u uzsāka Arkanzasas līdze�numā kauju, kuru galu galā zaudēja, jo pēc �ī �tata likumiem viņam bija lemts to zaudēt.

Kad jau ilgāku laiku bija klīdu�as nepatīkamas bau�mas par stāvokli Kaminsas un Takeras cietumu fer�mās, Arkanzasas �tata gubernators Vintrops Rokfellers iecēla Tomu Mertonu par �ī �tata cietumu priek��nieku. Rokfellera priek�gājēju gubernatora postenī � pazīstamo rasistu Orvalu Fobusu �īs baumas neuz�trauca, un viņ� necentās tajās iedziļināties, līdz viens no �urnālistiem piedraudēja, ka publicēs informāciju, ko ieguvis cietumos.

�ādā veidā piespiests pie sienas, Fobuss deva rīko�jumu pārbaudīt stāvokli Kaminsā un Takerā. Rezultāti bija pārsteidzo�i pat Dienvidu �tatu mērogiem un drau�dēja pāraugt skandālā.

Daudzus gadus fermās bija valdījusi korupcija, spī�dzinā�ana, pēr�ana, krāp�ana un terors. Daudzus gadus uzraugi bija iedzīvoju�ies, rausu�i bagātību, bet tie ieslodzītie, kuri izcēlās ar cietsirdību un tāpēc pa�i bija kļuvu�i par uzraugiem, lietoja tādas metodes, ku�ras līdz tam bija zināmas tikai fa�istu koncentrācijas nometnēs. Ja darba laikā tīrumā kādu pieķēra, ka tas apēdis gurķi, viņu nekavējoties sodīja ar desmit plet�nes sitieniem, bet, ja sodāmais aizmirsa sitieniem pa starpu iesaukties: �Ak, kapteini!� � viņ� dabūja vēl desmit sitienus. Pa kājām tecēja asinis, bet ieslodzītais turpināja darbu, �ēlastības nebija � Kaminsā un Ta�kerā �ēlastību nepazina.

12 gadus cietuma priek�nieks Takerā bija D�ims Brutens. Agrāk viņ� pārstāvēja Arkanzasas iedzīvotā�jus �ā �tata parlamentā Litlrokā, mazliet vēlāk bija �erifa palīgs Konuejas apgabalā. Brutens dzīvoja Ta�kerā kā karalis, viņam bija villa ar �etrpadsmit ista�bām, katru gadu jauna automa�īna, par brīvu pusdie�nas un vīns. Daudzi komersanti labprāt uzturēja ko�merciālus sakarus ar cietumu, jo tā bija milzīga ferma, kur varēja �o to audzēt arī savai kabatai.

Brutens Arkanzasā bija kaut kas līdzīgs koncentrā�cijas nometnes komandantam. Viņ� bie�i lietoja ādas pletni, kas ir atļauta Arkanzasas cietumos kā discip�linārs soda līdzeklis, laida darbā dūres; viņ� spaidīja tomātus ieslodzītajiem acīs; nereti Brutens ķērās arī pie smagas nūjas, bet visvairāk viņ� lepojās ar tā saucamo �Takeras telefonu�. �is viņa velni�ķais izgud�rojums bija elektriskais aparāts, ko Brutens pievienoja ieslodzīto kāju pirkstiem un dzimumorgāniem un tad ieslēdza strāvu. Vairums ieslodzīto pēc tādas spīdzi�nā�anas, ko viņ� dēvēja par �telefona sarunām�, uz ilgāku laiku zaudēja samaņu.

Kad tika publicēts sīks pārskats par �o un citiem skandāliem Kaminsas un Takeras cietumos, D�ims Brutens savu posteni zaudēja.

Brutena pēctecim pārvaldīt �o me�onīgo cietumu nebija pa spēkam, un viņ� aizgāja pēc trim mēne��iem. Nākamais cietuma priek�nieks �ajā amatā sabija tikai 30 dienu, ne uz mirkli ne�ķirdamies no automā�tiskās �autenes; no ieslodzītajiem viņam bija panis�kas bailes.

Un tad uzradās Toms Mertons. Agrāk viņ� bija bijis kriminālistikas profesora palīgs, kara cietuma priek��nieks, pārvaldījis vairākus civilos cietumus Aļaskā. Viņ� bija iemantojis labu slavu.

Kad Toms Mertons ieradās Litlrokā pie gubernatora Rokfellera, tas atzinās, ka �stāvoklis mūsu cietumos ir neiedomājams�, bet Mertons ticēja saviem spēkiem un bija pārliecināts, ka tiks galā ar doto uzdevumu.

Jaunatnāku�ajiem gūstekņiem vairs negrieza matus līdz ādai, tika izbeigtas tum�ās mahinācijas virtuvēs. Mertons atlaida uzraugus, kuri neuzskatīja, ka pret ieslodzītajiem jāizturas humāni.

Mertons deva rīkojumu iztīrīt cietumus. Tika lauzts ilgtermiņa līgpms, pēc kura Dr. Ostins Stāvs ņēma no ieslodzītajiem asinis, pie tam ārsts maksāja katram donoram 5 dolārus, bet pārdeva asinis par 15 dolā�riem. Tādējādi Stāvs pelnīja apmēram 130 tūksto�us dolāru gadā.

Pēc Toma Mertona norādījuma cietuma ārsts Dr. Edvīns Berens izpētīja vairāku Kaminsas un Take�ras cietumnieku mir�anas apliecības un atklāja savādas lietas. Viņ� atrada izziņas par nāvi vai nu bez ārsta paraksta, vai arī ar glu�i neprofesionāli formulētiem nāves cēloņiem, pie tam pārsteidzo�i daudz gados jaunu cietumnieku mira ar �pēk�ņām sirdslēkmēm�. No medicīnas viedokļa tas tā nevarēja būt, un ārstā modās aizdomas par kaut ko nelāgu. Viņ� aprunājās par to ar Tomu Mertonu, bet pēc tam ar Rubeņu D�onsonu, cietuma �veterānu�, kas ar īsu pārtrau�kumu tur pavadījis 31 gadu.

Rubens D�onsons zināja daudz ko. Viņ� pastāstīja, piemēram, ka 1947. gadā ziemsvētku naktī viens no uzraugiem ar lauzni nositis ieslodzīto D�eiku D�eksonu, bet Rubens D�onsons pēc viņa pavēles sanag�lojis zārku un apglabājis D�eiku D�eksonu netālu no �ķūņiem, kuros turēja cietuma suņus. Tur, kā izteicās D�eksons, apglabāti vēl da�i cietumnieki.

Atradās liecinieki, kas pastāstīja par kādu ieslo�dzīto, kuram uzraugs aptinis ap kaklu dzeloņstiepli, tad piesējis viņu ar �o pa�u stiepli pie zirga un dzinis rik�iem, kamēr dzeloņstieple pārgriezusi cietumniekam kaklu. Citi liecinieki pavēstīja, ka Kaminsā un Takerā uzraugi un sargi nositu�i vismaz 21 ieslodzīto.

Toms Mertons pavēlēja atrakt kapus, sākumā tikai trīs, lai pārliecinātos, ka �ajos stāstos ir kāda patie�sība. Kapos patiesi tika atrasti līķi un starp tiem � viens ar pārsistu galvaskausu, divi ar sadragātām eks�tremitātēm. Laikrakstu reportieri no visas Amerikas un pat ārzemju korespondenti, kas piedalījās ekshu�mācijā, jautāja, vai tie�ām kaut kas tāds iespējams Amerikā.

�urnālisti apstāja Mertonu, Mertons ļāva runāt vi�ņiem ar Rubeņu D�onsonu-un citiem cietumniekiem, kuri jau sen �eit sēdēja un bija izgāju�i caur �o elli; pārsteigtie �urnālisti izdarīja pierakstus savos blokno�tos, un daudzās pasaules valodās parādījās ziņojumi par notikumiem, kas apkaunoja Arkanzasas iedzīvo�tājus.

�tata gubernators bija uztraukts, steidzami vajadzēja kaut ko darīt. Vai gan Arkanzasas iedzīvotāji viņu no jauna ievēlēs, ja viņ� pieļāvis, ka līdz ar �o mate�riālu publicē�anu tiek grauta �tata varas iestā�u auto�ritāte?

Pēc augstas amatpersonas norādījuma kapu atrak��ana tika pārtraukta. Tomam Mertonam lika priek�ā nekavējoties atstāt cietumu � viņ� �eit nebija vēlams. Bet tie, kurus turēja aizdomās par slepkavībām Arkan�zasas �tata cietumos, par līdzdalību noziegumos vai pavēli nogalināt ievainotos, netika sodīti. Bet Arkan�zasas iedzīvotāji uzskata, ka tas ir pats par sevi sa�protams. Viņi būtībā nekad nav sapratu�i, ko domāja Toms Mertons, kad teica, ka cietumi ir sava veida valsts termometri, ar kuriem var noteikt tautas sli�mību.

Gubernatoru Vintropu Rokfelleru," protams, atkal ievēlēja augstajā postenī, jo savā laikā viņ� bija ener�ģiski norobe�ojies no Toma Mertona, un tikai 1970. gadā � pavisam citu iemeslu dēļ � Arkanzasas iedzīvotāji atvadījās no viņa. Atgadījums ar Tomu Mertonu tagad nodots aizmirstībai. Kaminsā un Ta�kerā atkal valda �disciplīna un kārtība�, bet Arkanzasā jau vairs nerunā par cietumiem.

� Lēdijas un d�entlmeņi! Mūsu valsts himna!

Ļaudis � viņu te ir astoņdesmit tūksto�i � pieceļas, ieskanas harmonijs, sulīgs baritons dzied himnu, pūlispiebalso. Da�i vēl ko�ļā ceptus kukurūzas graudus, bet arī viņi dzied līdzi, un dziedā�ana spēcīgi atbal�sojas visā stadionā.

Līdzko himna nodziedāta, atskan vētraini aplausi. Karognesēji ar zvaig�ņotajiem karogiem aiziet no sta�diona. Cilvēks, kur� nupat skaļrunī svinīgi bija pie�teicis himnu, tagad ierunājas dramatiskā balsī, un, lūk, sākas galvenais. Pūlis jau deg nepacietībā.

Tas ir regbijs, bizness, kur� gadā dod simt miljonu dolāru peļņas, vispopulārākais sporta veids Savienota�jās Valstīs. Se�desmit miljonu skatītāju sē� pie tele�vizoriem, firmas maksā līdz 135 tūksto�iem dolāru par katru reklāmas iestarpinājuma minūti regbija ma�u translācijas laikā, skatītāji tāpat maksā ne mazumu par to, lai spēli varētu noskatīties stadionā.

Regbijs � tā ir vēr�u cīņa, bet bez vēr�iem, ne�ē�līga, strauja, dinamiska cīņa. Regbijā mēdz būt vairāk smagu traumu nekā jebkurā citā sporta veidā, izņemot, protams, boksu, visā pasaulē. Kop� tā laika, kad Sa�vienotajās Valstīs sāka spēlēt �o spēli, regbija lauku�mos miru�i simtiem sportistu. Bet tie�i �ī ne�ēlība pa�darīja regbiju tik populāru. Neviens cits sporta veids nevar lepoties kaut vai ar aptuveni tik lielu apmek�lētāju skaitu, kādu pulcina regbijs. Neviena �zvaigzne� citā sporta veidā nevar būt populārāka par regbija �zvaigzni�, un jaunam cilvēkam nav saldāka sapņa kā kļūt par regbija �zvaigzni�.

Piedalī�anās regbija ma�os kādas komandas sastāvā visnotaļ sekmē politisko karjeru. Savienotajās Valstīs

ir 50 tūksto�i vēlētu politisko posteņu, un tie, kas pretendē uz �iem posteņiem, labprāt palielās ar saviem kādreizējiem panākumiem regbijā, ja tādi tiem biju�i. Tas, kur� spēlējis �All Stars� komandā, kur� spēlējis koled�u izlasēs un var pastāstīt par to savās pirmsvē�lē�anu runās, atrodas daudz izdevīgākā stāvoklī, tam ir lielākas izredzes tikt ievēlētam, jo tas, kur� kaut ko sasniedzis regbijā, nevar būt absolūts neveiksmi�nieks politikā; tāds kandidāts katrā ziņā labāks par to, kur� koled�ā sekmīgi apguvis tikai zinības un bijis bezpalīdzīgs sporta laukumā.

Visām koled�ām un universitātēm ir savas regbija komandas, un visas tās lolo godkārus plānus. Amerikā regbijs ir profesionāls sports, amatieru klubu nav. Amatieri spēlē koled�u komandās, bet, taisnību sakot, tie jau vairs nav nekādi amatieri, jo viņus pērk, viņi saņem stipendijas, viņi tikai formāli ir studenti, bet īstenībā viņiem jāspēlē regbijs un jāizcīna uzvaras, lai vairotu savas koled�as slavu.

Regbija mened�eri no koled�ām un universitātēm ar vērīgu aci izrauga jaunus talantus vidusskolās. Bērni, kas vidusskolās spēlē regbiju, to zina. Tāpēc viņi me�tas cīņā ar visu cietsirdību, uz kādu vien spējīgi, nikni uzklūp pretiniekam, jo cīņā par ovālo bumbu ir at�ļauts gandrīz viss. Kad bērni kādas vidusskolas sporta laukuma malā redz koled�as pārstāvi, viņi zina, ka �is brīdis var iezīmēt lielas karjeras sākumu, ka �eit slēpjas lielas, varbūt pat vienreizējas iespējas.

Koled�as savu regbija komandu atjauninā�anai ik gadus izlieto 20 miljonus dolāru. Par �o naudu pērk jaunus cilvēkus, kuriem turpmāk nāksies bez ierunām pakļauties trenera nesaudzīgajai pātagai. Pēc Arnolda Beisera vārdiem (Kalifornijas universitāte), trenerim ir tāda neapstrīdama autoritāte, kādas amerikāņu tēvam īstenībā nekad nav bijis. Jaunos cilvēkus māca nesau�dzīgi uzbrukt pretiniekiem, nesaudzēt arī sevi, sakost zobus, kad sāp, būt nejūtīgam pret otra sāpēm. Viņi tiek bargi trenēti, viņus baro tā, lai viņu pleci kļūtu arvien platāki, bet muskulatūra arvien spēcīgāka un lai viņu svars sasniegtu 230 un vairāk mārciņu.

Tas ir labs īsti kaujinieciska sportista svars. Viņa ietērps, kaska ar sejsargu un speciālie piederumi,, kas aizsargā ķermeni, pārvēr� viņu par atlēta karikatūru. Viņ� �ķiet kā murgains sapnis, kā bezpersoniska figūra, kas iemieso tikai nevaldāmu apņēmību un spēku. Kad �ai ietērpā viņ� iziet sporta laukumā, sta�dions sajūsmā rēc un līksmojo�ie skatītāji ar nepacie�tību gaida, lai viņ� uzbruktu pretiniekiem un tos iznī�cinātu, bet, ja viņ� to neizdarīs, viņu izsvilps.

Pēc ārstu aprēķiniem, Savienotajās Valstīs katru dienu, kad notiek ma�i starp skolu, koled�u, universi�tā�u un profesionālajām regbija komandām, traumas dabū tik daudz sportistu, cik iedzīvotāju ir kādā mazā pilsētiņā. Eiropie�u futbols, kurā palaikam futbolistiem gadās kāju lūzumi, dzīslu sastiepumi, kontūzijas un smadzeņu satricinājumi, salīdzinājumā ar amerikāņu regbiju �ķiet kā biljards. Amerikāņu regbijs � tas ir sava veida aicinājums uz cietsirdību.

Amerikai ir neremdināmas slāpes pēc regbija. Lab�darības dienā, kas ir sezonas kulminācijas punkts, tele�vīzijas stacijas translē regbiju da�kārt astoņas stundas. Dienā, kad valstī notiek profesionālu �empionāta finālspēle � to mēdz dēvēt par pasaules �empionātu �, visā zemē gandrīz katrā mājā skan televīzijas skatī�tāju sajūsmas kliedzieni. Amerikas televīzijas sabied�rības katru sezonu, kas ilgst tikai pusgadu, izdod gandrīz 40 miljonus dolāru par tiesībām translēt pa televīziju ma�us starp koled�u un profesionālajām komandām.

Uz katru spēli, kurā piedalās Nacionālā līga (tajā apvienotas labākās profesionālās komandas), caurmērā ierodas ap 60 tūksto�i skatītāju. Da�i no profesionālu klubiem savos stadionos pārdod bijetes uz visu sezonu jau labu laiku pirms tam, kad atskanēs tiesne�a svilpe pirmajā ma�ā, bet, kad spēle sāksies, skatītāji degs nepacietībā, gaidot, kad beidzot, smagi traumēts, sa�bruks pirmais spēlētājs. Laukuma malā formas tērpos ģērbu�ās meitenes dejo ekstātiskas dejas, kaut ko līdzīgu rituālu dejām d�ungļos. Fanfaras aicina jaunā uzbrukumā, un, skatītāju uzmundrināti, mil�i nikni metas cits citam virsū; te dārgs ir katrs stadiona cen�timetrs, jo rit ne�ēlīgs cīniņ�. D�o Neimets amerikāņu regbijā guva milzu panākumus, iekams viņu nesakaustīja tā, ka viņ� nobijās, vai nepaliks par kropli. Viņ� bija nacionālais varonis; ja viņ� gribētu, viņa priek�ā atvērtos Baltā nama durvis.

D�o Neimets bija dzimis nomaļā miestiņā Pensilvānijā. Viņ� nekad neizcēlās ar panākumiem mācībās, turklāt nebija arī īpa�i spēcīgs, bet skolu komandu ma�os viņ� fiziskā spēka trūkumu aizstāja ar drosmi. Jo vairāk par viņu smējās stiprinieki, jo niknāk viņ� cīnījās, iekams neguva panākumus, sasniedzis jau 100 kg svaru. Tad viņu par 400 tūksto�iem dolāru no�pirka Ņujorkas klubs �Jets�, piedāvādams apaļus 100 tūksto�us dolāru algas gadā un turklāt reklāmu, ar kuras palīdzību var sekmīgi nokārtot visādus izde�vīgus darījumus.

D�o Neimets panāca, ka viņa komanda, kurai, starp citu, nebija uz to nekādu izred�u, meistarsacīkstēs ieguva pirmo vietu, un tas pārsteidza Ameriku. Ne�dēļu visā zemē par D�o Neimetu vien runāja.

Ta�u nacionālajam varonim par to visu nācās dārgi samaksāt. Sākumā viņam operēja ceļgalu, un, kaut tas nekādi nedzija, D�o Neimetam bija jāspēlē, jo reg�bija entuziasti alka viņu redzēt. Pēc tam tika traumēts arī otrs ceļgals, bet Neimets, kā viņ� alla� tika mācīts, sakoda zobus un turpināja spēlēt. Tagad ikviens ārsts viņu, vēl pavisam jaunu cilvēku, jau nosauktu par invalīdu.

�urnāla �Playboy� korespondents uzdeva viņam jau�tājumu:

��� Vai jūs tie�ām uzskatāt, ka pretinieki gribēja jūs ievainot?

��� Protams, � atbildēja Neimets, � mēs arī gri�bam to pa�u.

���� Bet vai tas ir godīgi? � jautāja �urnālists.

���� Esmu pārliecināts, � teica Neimets, � ka ne�viens mūsu komandā nelieto netīrus paņēmienus, bet mēs cen�amies sagraut pretinieku.

Sports Amerikā vienmēr ir saistīts ar naudu, da��kārt ar lielu naudu, bet katrā ziņā � ar cerībām uz lielu naudu. D�o Neimets, kur� savainojumu dēļ mū��īgi cieta sāpes, klubam �Jets� (tas sastāv tikai no profesionāļiem) se�u gadu laikā pavēra iespēju kļūt par privātu uzņēmumu, kura tirgus cena no viena miljona dolāru pieauga līdz se�iem miljoniem.

Komanda �CIeveland Browns� 1961. gadā atrada sev pir�cēju, kur� par spēlētāju dzelzs muskuļiem un varena�jiem torsiem samaksāja 4 miljonus dolāru, bet pēc desmit gadiem viņ� jau varēja pārdot komandu par 14 miljoniem. Ieguldīt naudu sportā ir ļoti izdevīgi, jo sportā var it labi nopelnīt un, protams, ne jau reg�bijā vien.

Var nopelnīt, piemēram, sacensībās uz skrituļslidām, īpa�i kad sacen�as sievietes. Uz ma�iem starp sievie�u komandām �Sunderberds� (Losand�elosa) un �Outlos� (Teksasa), �Bombers� (Ņujorka) un �Devils� (Detroita) visas biļetes mēdz būt izpārdotas iepriek�, jo sacensības uz skrituļslidām ir sevi�ķi ne�ēlīgas un publikai tās patīk.

Publikai patīk, kad �ai sporta veidā sacen�as ari vīrie�i, bet daudz lielāka popularitāte ir sievie�u ma��iem. Ovālā dēļu grīdas slidotavā sacen�as divas ko�mandas, katra piecu cilvēku sastāvā. Uzbrucējai ko�mandai ar divu sportistu spēkiem jāpārrauj pretinieka aizsardzības kordons. Desmit sportistes joņo pa slido�tavu ar vairāk nekā 50 km ātrumu stundā, un, lūk, uzbrucējas uzklūp pretiniecēm, nogā� tās zemē vai piespie� pie barjeras, bet da�as pat tiek nogrūstas no laukuma pie skatītājiem, kas sēd pirmajās rindās.

Sportistu me�onīgos kliedzienus noslāpē sajūsmas pārņemtās publikas auri, sportistes ar elkoņiem lau� sev ceļu, sit pretiniecēm pa ķermeņa mīkstajām vie�tām, pa krūtīm. Vairākas sportistes jau guļ uz cietās grīdas, bet citas vēl cīnās. Zāle pārvērtusies par īstu elli, desmit tūksto�i skatītāju ekstāzē rēc. Katrs kri�tiens, ikviens sitiens, katrs sāpju kliedziens slidotavā izraisa skatītājos jaunu sajūsmas vētru.

Da�ām sportistēm jau nav vairs kreisās krūts. Viņām to amputēja, jo sacensībās krūts daudzas reizes savai�nota. Vienā komandā, piemēram, trijām sievietēm kreiso krūti aizstāj protēze. Kreisās krūts zaudējumu kompensē ar naudu, jo piedalī�anās sacensībās uz skrituļslidām dod iespēju labi nopelnīt.

Saraust naudu var arī speciālās sacensībās automo�biļu lau�anā � amerikāņu publika mīl arī �īs sacensī�bas. Trīsdesmit vai �etrdesmit vadītāju drā�as ar sa�vām automa�īnām cits citam pretī, un tas, kur� beigās vienīgais vēl spēj vadīt automobili, tiek pasludināts par uzvarētāju un saņem lielu godalgu.

Viņi nikni brā�as cits citam virsū, sajūsmā auro publika, liecas skārds, automa�īnas apgā�as, da�kārt no �o lū�ņu apak�as izlien ievainotais, bet citreiz ne�izlien neviens, palaikam aizdegas kāds automobilis, uzliesmojusī uguns alla� rada sajūsmas vētru, publika nepacietīgi gaida, vai vadītājs izglābsies vai notiks sprādziens, un, �ādi gaidot, aizraujas elpa. Skatītāji atnāks arī uz nākamajām automobiļu" lau�anas sacen sībām, noteikti atnāks, un kasēs ieplūdīs daudz nau�das. �inīs sacensībās var ne mazumu nopelnīt, jo tās ta�u pārraida pat pa televīziju, un tas dod papildu ienākumu. Nopelnīt var jebkurā sporta veidā, kāpēc tad nenopelnīt arī �inī?

Prāvus ienākumus dod arī beisbols, kaut �o sporta veidu arvien vairāk nostumj malā straujais regbijs. Var iedzīvoties arī no hokeja ar ripu, jo Savienotajās Valstīs hokeju spēlē ne mazāk nikni kā regbiju, hokejs vienmēr saistīts ar smagiem, bie�i vien tī�i izdarītiem savainojumiem, kas publikā rada neprātīgu sajūsmu, bet klubu īpa�nieki labsajūtā rokas vien berzē.

Lielu naudu, protams, sola bokss. Astoņdesmit vī�rie�i Filadelfijā jau daudzus gadus iedzīvojas no boksa, kaut pa�i nekad nav uzvilku�i rokās boksa cimdus. Viņiem visiem pieder daudzkārtējais pasaules �em�pions smagajā svarā D�o Frēzers, kuram jārīkojas tā, kā to liek darīt �o astoņdesmit akcionāru pārstāvis Jensijs Derhems. Nēģeris Frēzers 1964. gada Olimpis�kajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu. Viņam laimējās div�kārt, jo bokseris, kuram vajadzēja pārstāvēt Savie�notās Valstis, lauza roku. Tiesa gan, D�o Frēzers vēlāk pusfināla cīņā arī pats lauza rokas īk�ķi, bet viņa pretinieks vācietis Hanss Hūbers finālā �o priek�ro�cību neizmantoja, Frēzers uzvarēja un atgriezās mājās, Filadelfijā, kā varonis, kā vienīgais, amerikānis, kur� boksā izcīnījis zelta medaļu.

Ta�u piecu cilvēku ģimene no medaļas nevar pār�tikt, turklāt arī Filadelfijas nēģeru kvartāla baznīcas kalpa alga acīmredzot bija dzīvei par mazu, un Frēzers nolēma kļūt par profesionālu bokseri.

Tiesa gan, profesionālo bokseru Amerikā ir leģio�niem, un tikai nedaudziem no viņiem izdodas ar boksu labi nopelnīt. Vajag gudru mened�eru, vajadzīga nauda, jo paies vēl ne mazums laika, iekams sāks nākt peļņa. Frēzers to saprata, to saprata arī viņa melnais saimnieks un treneris Derhems, un viņi pēc pirmajām cīņām, kurās Frēzers vēl uzstājās kā vienīgais saim�nieka Derhema īpa�ums, nolēma nodro�ināt pla�u bāzi patie�ām lielai karjerai, kādai Frēzeram bija visas do�tības, jo viņa sitieni bija nekļūdīgi, viņ� nokautēja katru, kas ringā stājās viņam pretī.

Tāda solīda bāze tika atrasta bagātā Brūsa Boldvinsa personā. Viņ� bija kādas firmas prezidents (tai pieder vairāki restorāni un alus bāri), un viņu vien�mēr interesēja perspektīvas lietas. Boldvinss 1965. gadā nodibināja sabiedrību �Clowverly�, kurā bija tikai astoņdesmit akcionāru; katras akcijas vērtība bija 250 dolāru, uzņēmuma vienīgais mērķis � D�o Frēzera karjeras nodro�inā�ana. Ar laiku katras akcijas cena pieauga līdz 15 tūksto�iem dolāru, Volstrītā �īs akcijas vienmēr kotējās ļoti augstu, melnais bokseris saviem akcionāriem kļuva par īstu zelta bedri. Sabied�rības �Clowverly� akcionāri nopelnīs vēl ne mazumu dolāru ar boksu, kurā sakropļots tiek relatīvi vairāk sportistu nekā regbijā.

Diez vai Savienotajās Valstīs atradīsies tāds bok�seris, kuru nebūtu mēģināju�i uzpirkt; neviens nekad neuzzinās, cik bie�i kārdinājums bijis pārāk liels, bet, lai arī kā tas būtu, biļetes Medisonskvērgārdenā alla� tiks izpārdotas uz visām sacensībām, kur līst asinis. Bokss ta�u ir izdevīgs bizness: televīzijas sabiedrības maksā milzu summas par tiesībām translēt sacensības pa televīziju, firmas maksā lielu naudu par tiesībām uz reklāmas iestarpinājumiem �ajās pārraidēs, bet tur, kur ir runa par lielu naudu, neiztiek bez noziedzības.

Laikā no 1949. līdz 1951. gadam koled�u meistarsa�cīkstēs basketbolā, ap kurām, tāpat kā ap sacensībām boksā, beisbolā un regbijā, hokejā ar ripu un zirgu skrie�anas sacensībām, vienmēr noris naudas spēle, 86 gadījumos spēles iznākums jau iepriek� bija nego�dīgi izlemts. Septiņu komandu 32 spēlētāji bija uz�pirkti, saņemtie dolāri viņiem bija svarīgāki par savu komandu uzvaru. 1961. gadā tika atklāta vēl viena krāp�ana tajā pa�ā basketbola līgā � �oreiz no 49 ko�led�u komandām 27 komandas bija iejauktas krāp�anā.

1968. gadā lielākajās jā�anas sporta sacensībās Kentuki �tatā uzvara tika izcīnīta ar zirgu, kuram, kā konstatēja, bija iedots aizliegtais dopings. Precīzi tā arī nenoskaidroja, kas ielika zirgam mutē �o prepa�rātu, lai laupītu uzvarētājam godalgu.

Tiesa gan, skandāls Kentuki �tatā nepavisam nelī�dzinājās tiem skaļajiem skandāliem, kuri iepriek�ējā gadu desmitā pavadīja D�eimsu Norisu viņa gaitās. Noriss, kur� guva panākumus arī kā Starptautiskā bokseru kluba priek�sēdētājs, reiz izrīkoja tā, ka zirgs, kuram � likteņa ironija! � bija iesauka Salauztais spārns, zaudēja vairākās sacensībās pēc kārtas, un tas, dabiski, samazināja naudas likmes uz �o zirgu. Bet pēc tam Noriss da�ādos valsts novados neuzkrīto�i uz�lika nelielas likmes uz Salauzto spārnu, un zirgs negai�dīti uzvarēja. Noriss uzreiz laimēja 300 tūksto�us do�lāru; viņ� kļuva miljonārs, jo veiklība dod attiecīgus augļus. Tikai cilvēki, kas stāv tālu no īstenības, var domāt, ka amerikāņu sports ir tikai sports. Amerikā mēdz teikt, ka tikai muļķi tic totalizatora godīgumam, tikai muļķi ilgus gadus nomoka sevi ar treniņiem rekordu dēļ un necen�as izmantot savus sasniegumus iedzīvo�anās nolūkā.

Neviens tik dedzīgi nesapņo par lielu karjeru sportā kā bērni nēģeru kvartālos. Astoņu deviņu gadu ve�cumā viņi jau saprot, ka balto cilvēku sabiedrībā vi�ņiem ir pavisam mazas izredzes ar parastajām profe�sijām iegūt autoritāti un naudu, izkļūt no geto, no nabadzīgajām, �urku apsēstajām būdām. Bet viņi zina arī to, ka sports vismaz paver nēģeriem ceļu uz balto cilvēku sabiedrību. Sportā viņiem ir sava vieta, jo bez melno piedalī�anās nevar izcīnīt uzvaras Olimpis�kajās spēlēs un pat nacionālajās komandu sacensībās vairākos vispopulārākajos sporta veidos. Ceturtā daļa no Nacionālās beisbola līgas spēletājiem ir nēģeri, tre�ā daļa no regbijistiem � nēģeri, vairāk nekā puse no Basketbola līgas profesionālo klubu spēlētājiem � arī nēģeri.

Spo�ākās vieglatlētikas zvaigznes vienmēr biju�i nēģeri: Savienotās Valstis sūtīja viņus pāri okeānam, lai nēģeri palīdzētu nostiprināt zvaig�ņotā karoga slavu; viens otrs no melnajiem sportistiem taisījis lielu karjeru, tāpēc nēģeru bērni trenējas geto, sapņo daudz kaislīgāk nekā balto bērni par lielo karjeru, par pub�likas vētrainajiem aplausiem.

Ta�u �ie sapņi reti kad kļūst par īstenību. Savie�notajās Valstīs da�iem nēģeru bērniem, lai gan viņiem ir fantastiskas dotības, nav absolūti nekādu izred�u uz panākumiem, nekad viņi nesasniedz tādu rezultātu, kādu varētu sasniegt prasmīga trenera vadībā. Nēģeru geto vērojama vislielākā iz�ķērdība ar sporta talan�tiem, kāda jebkad pieredzēta sporta vēsturē, jo balto cilvēku sabiedrība negrib piedzīvot pilnīgu pazemo�jumu melno fiziskā pārākuma priek�ā. Pietiek, ja iesaista nedaudz nēģeru, tie�i tik daudz, cik nepiecie��ams, lai uzvarētu komanda vai valsts izcīnītu uzvaru Olimpiskajās spēlēs, bet nēģeru bērnu centību vajag nedaudz piebremzēt, lai viņiem nebūtu nekādu ilūziju.

Harijs Edvardss kādreiz loloja ilūzijas. Viņ� ir dzi�mis 1942. gadā Istsentluisas nēģeru kvartālā; viņ� iz�baudījis visu, ko nākas izbaudīt geto iedzīvotājiem �amerikāniskā dzīvesveida� apstākļos, viņa dzīve bija tāda pati, kāda Amerikā nolemta vairākumam nēģeru bērnu.

Harijs mācījās skolā, kaut arī bija ne visai labs sko�lēns; skola ta�u bija vienīgā vieta, kur viņ� varēja da�kārt nomazgāties zem karstas du�as un sagatavoties sportista karjerai. Būdams liela auguma jaunietis ar sportisku stāju, viņ� pievērsa sev Kalifornijas �tata Sanhosē koled�as pārstāvja uzmanību, un atklājās, ka Harijam ir tie�ām liels talants diska me�anā. Radās iespaids, ka Harijs guvis panākumus, ka viņa bērnības sapnis piepildās.

Bet tai laikā, kad baltās rokas atzinīgi plauk�ķināja viņam pa melno plecu, kad viņ� meta disku arvien tālāk un tālāk, Harijs pirmoreiz īsti iepazina baltos. Septiņpadsmit gadu vecumā viņ� beidzot saprata, ka balto cilvēku sabiedrība pieņem viņu savā vidū sporta laukumā, bet neatzīst ārpus sporta laukuma. Neviena studentu korporācija neuzņēma viņu savā pulkā, viņu dzina ārā no restorāniem, kas paredzēti baltajiem, jo tādiem kā viņ� ir restorāni nēģeru kvartālos; velti viņ� centās noīrēt dzīvokli koled�as tuvumā � viņ� varēja to atrast tikai geto.

Tāds alla� ir bijis melno sportistu liktenis. Tas ne�bija nekas jauns. Diskriminācija, kurai viņus pakļauj, ir neatņemama karjeras sastāvdaļa, bet karjera viņam joprojām ir lolotais sapnis, jo tā sola slavu un naudu.

Neviens melnais sportists nebija pasargāts no diskri�minācijas. Ja komandas devās izbraukumos, baltie sportisti viesnīcās dzīvoja savrup no melnajiem. Da�os restorānos, kur baltie vēlējās paēst pusdienas, melnos neapkalpoja. Pieņem�anās, ko rīkoja privātie klubi, nēģeri bija nevēlamas personas. Tāds gadu desmitiem bijis visu nēģeru liktenis � valsts �empionu, pasaules �empionu, Olimpisko spēļu uzvarētāju liktenis. Slava nodro�ināja viņiem karjeru un uzvaras brīdī � skatī�tāju aplausus stadionos, bet sabiedrība atteicās viņus pieņemt; viņiem par godu tika uzvilkts mastā zvaig��ņotais karogs un atskaņota ASV valsts himna, bet tas nebūt nenozīmēja, ka �ādā veidā godinātais uzva�rētājs var kļūt par Ņujorkas atlētu kluba biedru.

Pretstatā tiem nēģeriem, kuri gribēja tikai taisīt karjeru, Harijā Edvardsā �āda attieksme radīja sa�u�tumu. Pēc pasniedzēju domām, viņam bija izcilas spē�jas socioloģijā un antropoloģijā. Kad Harijs diska me��anā uzstādīja ASV koled�u rekordu, viņ� dzirdēja, ka viens no viņa baltajiem treneriem nosauca viņu par �lielisku zvēru�. Edvardss to nespēja izturēt un pārtrauca nodarboties ar sportu.

H. Edvardss kļuva par sociologu un antropologu, par aktīvu nēģeru sabiedrisko darbinieku, kur�, par sarūgtinājumu Amerikas baltajiem iedzīvotājiem, cen��as pierunāt savas zemes melnos sportistus boikotēt Olimpiskās spēles.

Harijs Edvardss zina, piemēram, ka lielākie mene�d�eri da�ādos Amerikas nostūros izmisīgi meklē bal�tos sportistus, uz kuriem varētu likt kādas cerības, bet tai pa�ā laikā viņi nevērīgi izturas pret talantīgiem nēģeru sportistiem. Edvardsam zināms, ka valsts profe�sionālajos klubos, izņemot vienu klubu, nav neviena prezidenta � nēģera, neviena trenera � nēģera un nav pat neviena nēģera, kur� ieņemtu kaut cik nozī�mīgu posteni kluba administrācijā.

Viņam zināms, ka daudzas komandas pieņem tikai noteiktu kvotu nēģeru, ka daudzi klubi līdz �ai dienai nepieļauj, ka izbraukumu laikā baltie un melnie spor�tisti viesnīcas istabās dzīvotu kopā. Viņ� zina, ka mel�nos sportistus izmanto tikai uzvaras izcīņai, bet, līdzko atskan tiesne�a svilpiens, kas vēstī sacensību beigas, nēģeriem jāiet �savā vietā� � uz nēģeru geto graus�tiem.

Edvardsam zināms par korupciju amerikāņu sportā. Sports Amerikā, viņ� saka, ir tikpat satrunējis kā pati valsts, sports vienmēr atspoguļo patieso stāvokli valstī. Viņ�, Edvardss, vairs nevēlas stāties nekādos sakaros ar sportu, viņ� to boikotēs.

Da�s labs sekos viņa priek�zīmei. Bet daudziem nē�ģeru kvartālu iedzīvotājiem sporta karjera joprojām paliks lolots sapnis, vienīgā cerība, vienīgās izredzes.

D�eksonas mērs Misisipi �tatā Alens Tompsons ne�ticēja savām acīm. Savā pilsētā viņ� ieraudzīja kaut ko tādu, ko vispār uzskatīja par neiespējamu, � ne�tīrību, nabadzību, bezcerīgumu, sabiedrības atkritumus, par kuru esamību viņam nebija ne jausmas. Tikai trīs kvartālus no mēra rezidences viņ� ieraudzīja koka barakas, kurās mita izsalkuma mocīti nēģeri, klajus laukumus, kur bija sagāzti * atkritumi un �urku mēsli, �ur tur no dēļiem saslietas tualetes, kuru tuvumā rota�ļājās bērni.

���� Tas ir briesmīgi, nudien briesmīgi! � mērs mur�mināja. � Kaut kas ir jādaral Tas ir kauns � un vēl manā pilsētā!

Bet tikai pirms da�ām dienām municipalitātes sēdē Tompsons bija lielījies ar panākumiem, kas gūti 20 gados, kop� viņ� ieņem mēra amatu.

���� Es ar lepnumu varu apgalvot, � Tompsons teica, � ka D�eksonā nav graustu.

Nēģeri, kas dzirdēja Tompsona runu, viņu izsmēja un uzaicināja apskatīt tās pilsētas daļas, kur dzīvo melnie un kur baltie nelabprāt rādās. Mērs pieņēma uzaicinājumu, viņ� bija pārliecināts par savu taisnību. Galu galā viņ� jau 20 gadus vadīja pilsētas adminis�trāciju un nevarēja nezināt faktisko stāvokli D�eksonā.

Diem�ēl taisnība bija melnajiem. Tas, ko Tompsons ieraudzīja, satrieca viņu.

Ta�u daudziem amerikāņiem ir tie�i tāds pats priek��stats par patieso stāvokli, kāds bija Tompsonam, ka�mēr viņ� nebija apmeklējis savas pilsētas graustus. Miljoniem cilvēku dzīvo nepilnas jūdzes attālumā no graustiem, bet �ī jūdze viņiem ir tikpat bezgalīga kā okeāns. Protams, avīzes paretam raksta par graustiem, bet neap�aubāmi pārspīlē, jo presei jau alla� ir tieksme pārspīlēt. Bez tam tur laikam dzīvo padibenes, kas glu�i vienkār�i negrib strādāt un to tik vien zina kā gaidīt no labdarības organizācijām naudu, bet, kad to saņem, tūliņ nodzer.

Tie pa�i baltie amerikāņi, kuros ierunājas sirdsap�ziņas balss, kad viņi dzird par nabadzību, aprobe�ojas ar nelieliem ziedojumiem labdarības fondos; nemaz ta�u nav obligāti pa�am jāiet uz graustiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tur uz tevi skatās kā uz okupantu ienaidnieka zemē.

Tādējādi, lai arī kā prese pūlas, nabadzības mērogi vienā no pasaules bagātākajām valstīm vēl joprojām miljoniem tās pilsoņu nav zināmi: grausti viņiem no�zīmē to pa�u, ko balti plankumi ģeogrāfijas kartēs.

Ernests Hollings ir ASV senāta loceklis no Dienvidkarolīnas �tata; pirms tam viņ� bija pārstāvju palātas loceklis, gubernatora vietnieks un pat gubernators. Viņ� pazina savu �tatu, bija teicis simtiem runu par�tijas mītiņos, pazina daudzus cilvēkus. Reiz vina uz�manību pievērsa tam, ka �tatā valda nabadzība un bads, it kā Dienvidkarolīna būtu kāda vāji attīstīta zeme.

Hollings bija pārliecināts, ka tie ir salti meli.

Bet pēc tam divi vietējie ārsti uzaicināja viņu kopā doties braucienā pa �tatu. Kolumbijā, �tata galvaspil�sētā, pavisam tuvu gubernatora rezidencei Hollings redzēja badā nomiru�u sievieti. Viņ� runāja ar vīrieti, kur� pastāstīja, ka naktīs atstāj istabā degam uguni, citādi �urkas var sakost bērnus; �im vīrietim turklāt bija veicies, jo daudziem apkārtējiem vispār nav elek�trības. Hollingam parādīja bērnu, kur�, kā ar �aus�mām konstatēja abi ārsti, mirst bada nāvē. Senators ieraudzīja no�ēlojamas, sa�ķiebu�ās koka būdas, ku�rām vēj� pūta cauri un kurās nebija nedz gaismas, nedz apkures, nedz tualetes; ikvienā būdā mita līdz se�padsmit cilvēku; aka, no kuras viņi smēla ūdeni, bija piesārņota.

�� Viss, ko es redzēju, � senators atzinās, � mani pārliecināja, ka Dienvidkarolīnā ir cilvēki, kas cie� badu.

Vienu no ārstiem, kas pavadīja senatoru braucienā

pa �o Ameriku � bada un slimību Ameriku, sauca Donalds Ge�s. Tas bija jauniņ� ideālists. Viņ� nerausa naudu kā daudzi viņa kolēģi. Viņ� redzēja nabadzību un saprata, ka pret to kaut kā jācīnās.

Ge�s praktizēja Bofortas apgabalā, Dienvidkarolīnas piekrastē, kur Hiltonas lī�a pludmalēs atvaļinājumu pavada �cienījami� pilsoņi no Savanas vai Kolumbijas. Bet ar �o Ameriku jaunajam ārstam nebija nekā kopīga, viņ� strādāja citā Amerikā. Viņ� bija tur, kur no nepietiekama uztura un parazītu kodieniem cits pēc cita nomira astoņi mazi nēģeru bērni. Viņ� pieda�lījās nēģeru medicīniskajā izmeklē�anā Blaftonā, kur tika konstatēts, ka 70 procentiem pārbaudīto nēģeru ir cērmes, da�reiz pat vairāki cērmju veidi. Un viņ� par to runāja skaļi un atklāti.

� Ja būtu nomiru�i astoņi baltie bērni, � viņ� ar rūgtumu teica, � valsts laikam gan būtu uz to reaģējusi.

Citas � bagātās Amerikas Bofortas apgabals par �ādiem vārdiem apvainojās uz Ge�u. Vietējā avīze nosauca viņu par pļāpu, visi apkārtnes ārsti no viņa novērsās. Viņi apgalvoja, ka �ne reizi� nav sastapu��ies ar kaut cik nopietnu uztura nepietiekamību. Dus�mīgas balsis pa telefonu Ge�am draudēja, bet vairā�kas reizes, kad viņ� naktīs bija aizbraucis, lai palīdzētu slimajam tur, kur neviens cits to nebūtu darījis, viņa mājai uzbruka, apgānīja to, salauza mēbeles. Baltie slimnieki viņu boikotēja, bet mājas saimnieks pastā�vīgi paaugstināja maksu par istabām, kurās Ge�s pie�ņēma slimniekus, līdz beidzot viņ� vairs nespēja sa�maksāt un bija spiests pārtraukt praksi.

Tad doktors Ge�s sāka ārstēt slimniekus Blaftonā, kur gan bērni, gan pieaugu�ie vienādā mērā slimo ar da�ādām slimībām un cie� badu.

�Cienījamie� Savanas un Kolumbijas pilsoņi va�sarā, bet svētdienās arī citā gadalaikā brauc pa Bofor�tas apgabala ceļiem uz Hiltonas līci. Caur automa�īnu logiem viņi redz sa�ķiebu�ās, ar jumta papi klātas dēļu būdiņas, kuras saceltas purvāja malā un kurās dzīvo nabadzīgie ļaudis, ta�u cen�as pabraukt tām garām tik�pat ātri, cik ātri parasti brauc garām leprozorijai. Pro�tams, tā ir tīra sagadī�anās, ka viņiem ir tā pati

pavalstniecība, kas �o būdiņu iemītniekiem, bet viņi steidzas atpūtā uz Hiltonas līci, viņiem vajadzīga at�slodze, viņi daudz strādāju�i un pelnīju�i atpūtu, bet par melnajiem, ja vajag, lai gādā valdība, tas ir val�dības pienākums, bet viņiem ir gana savu rūpju.

Neviens precīzi nezina, cik liela ir �ī otrā Amerika, cik daudz ir bada cietēju, to, kas dzīvo sagrabēju�ās būdiņās un �urku apsēstajos graustos lielpilsētās. Iespējams, ka tajā ir divdesmit vai trīsdesmit miljonu iedzīvotāju, bet varbūt arī vairāk. Ir zināms tikai tas, ka otrā Amerika atrodama ne tikai Bofortas apgabala jūras kājnieku korpusa lidlauka tuvumā, bet arī Ala�bamas �tata galvaspilsētā Montgomerijā blakus guber�natora pilij, virs kuras plīvo zvaig�ņotais karogs. Otrā Amerika sastopama arī Palmbī�as apgabalā Florīdā, kur arī ziemā ir silts un kur �ajā laikā atpū�as ļoti bagātie amerikāņi; tā ir arī Roksberijā, Bostonā ne�tālu no lieliskās Harvarda universitātes un arī Va�in�gtonā Baltā nama tuvumā.

Otro Ameriku var atrast arī Teksasā blakus naftas sūkņiem, kuri ar katru savu kustību izsvie� ārā pa dolāram, un arī Arizonā indiāņu rezervātos, netālu no Lielā Kanjona, ko iecienīju�i baltie tūristi; tā sasto�pama auglīgajās Kalifornijas ielejās, kur apelsīni ba�gātos fermerus padara vēl bagātākus; tā ir visur.

�o otro Ameriku apdzīvo ne tikai melnie vien. Kentuki �tata ielejās, Tenesī ziemeļos, Rietumvird�īnijas un Vird�īnijas �tatos ir otrā balto cilvēku Amerika, un tā nav pievilcīgāka par melno cilvēku Ameriku.

Pēc oficiālajiem datiem, Tenesī �tatā ir miljons cilvēku, galvenokārt balto, kuru dzīves līmenis pat no federālās valdības viedokja ir daudz zemāks nekā mi�nimāli nepiecie�amais.

Pa �oseju Nr. 23 no Kingsportas tie�ā ceļā var aiz�braukt uz nabadzīgajām ielejām, kur mīt baltie cilvēki. Ta�u tūristi arī �eit steidzas. Viņi cen�as ātrāk pa�braukt garām no�ēlojamām mājelēm, viņiem nav nekā kopīga ar �eit dzīvojo�iem cilvēkiem. Viņu automa�ī�nās ierīkoti radiouztvērēji, viņi klausās mūziku, reklā�mas sludinājumus, atkal mūziku un atkal reklāmu, pēdējās ziņas un atkal reklāmas sludinājumus, bet pēc tam da�ādu �dzīvnieku aizsardzības biedrību� zi�

ņojumus, ka tiek meklēti cilvēki, kuri mīl suņus un kaķus.

Rietumvird�lnijas kalnos, Bjūkenenas apgabalā, baltie iedzīvotāji arī ir nabadzīgi. Puse �ejienes bērnu slimo ar mazasinību, viņu vienas dienas uztura devā ir no0 kaloriju, kaut gan nepiecie�ams 2000 kaloriju, viņu organisms dienā saņem tikai 53 gramus olbaltum�vielu, bet vajadzētu saņemt vismaz 100 gramu.

Kad �ie bērni vakaros sē� pie televizoriem, kurus viņu vecāki nopirku�i jau lietotus, no tre�ajām rokām, skatās pārraides no da�ādām Amerikas pilsētām un klausās par bagātajiem cilvēkiem, greznajiem debes�skrāpjiem un skaistajām villām ar peldbaseiniem, vi�ņiem liekas, ka �īs pārraides ir no kādas citas pa�saules.

Da�i �eit dzīvojo�ie vīrie�i otrā pasaules kara laikā ir biju�i Eiropā. Viņi ar sajūsmu atceras to laiku, viņiem tik labi klājās Itālijā un Austrijā, Francijā un Vācijā, kara laikā viņu dzīve bija labāka. Bet tagad Bjūkenenas apgabalā viņi vairs nemaz īsti nezina, par ko galu galā karoju�i. Da�i viņu bērni, lai arī kā gri�bētu, nevarēs kļūt par kareivjiem, jo viņiem nav pie�tiekamas izglītības; viņi ātri pamet skolu, lai mēģinātu nopelnīt iztikai.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem D�ons F. Kenedijs apmeklēja Apala�u kalnu nabadzīgos rajonus, kur valda trūkums un no nepietiekama uztura cie� vairāk bērnu nekā da�ās Eiropas zemēs kopā; viņu pārņēma �ausmas, redzot, cik tur ir liela nabadzība.

Toreiz Kenedijs devās priek�vēlē�anu braucienā, ga�tavodamies kļūt par prezidentu. Viņ� solīja palīdzēt trūcīgajiem, un tie viņam ticēja, jo viņ� runāja ļoti pārliecino�i. Bet pēc tam viņu Dalasā nogalināja. Kene�dija pēctecis D�onsons izstrādāja programmu, kā uz�labot stāvokli Apala�u kalnos. Ta�u Amerikā jau tā ir papilnam da�ādu programmu, kuras nekā negroza, un trūcīgo stāvoklis labāks nav kļuvis. Daudzās naba�dzīgo ļau�u mājās pie sienām karājas no avīzēm iz�grieztas D�ona F. Kenedija fotogrāfijas. Nabadzīgie ļaudis viņam ticēja, tie joprojām skumst par viņa nāvi.

Bet vispār viņi acīm redzami piedzimu�i zem ne�laimīgas zvaigznes, tādēļ visu mū�u cie�. Tikai

nedaudziem izdodas izrauties no �īm drausmīgajām ielejām. Gados vecāki cilvēki, protams, nespēj no �ejienes aiziet, bet bads un nenormāls uzturs iedzen viņus ātrāk kapā; vīrie�us sabeidz darba trūkums, sie�vietes � rūpes par to, kā paēdināt ģimeni.

Savienotajās Valstīs ir vairāk nekā 200 miljonu iedzīvotāju; tik lielā ļau�u masā var būt trūkumcie�tēji. Ta�u briesmīgi ir nabadzības mērogi un pārsteidz nabadzīgo cilvēku samierinā�anās ar savu stāvokli.

Sakarā ar programmu, ko valdība bija iecerējusi īstenot, lai uzlabotu bērnu uzturu, kādā no nabadzīgo ļau�u rajoniem tika izdarīta bērnu medicīniskā pār�baude un konstatēts, ka 92 procentiem pārbaudīto bērnu draud aklums, jo organismā trūkst A vitamīna. Vēlāk valdība nosūtīja uz �o rajonu vājpienu, kurā diem�ēl nebija nedz A, nedz D vitamīnu.

Baltimorā nēģeru geto bērnu asinīs hemoglobīna bija mazāk nekā bērniem, piemēram, tādā vāji attīstītā valstī kā Pakistāna. Palmbī�as apgabalā, pavisam tuvu Palmbī�as un Leikvērtas villām, kur periodiski tiek rīkoti rauti, kas izmaksā vairākus desmitus tūksto�us dolāru, kur pa ceļiem bezgalīgā virknē braukā dārgie rollroisi un kur numurs viesnīcā �Breaker� diennaktī maksā vairāk, nekā vajag trūkumcietējai ģimenei divu mēne�u uzturam, tika konstatēts, ka 97 procenti lauk�strādnieku cie� no nepietiekama uztura. Da�i no viņiem jau sirgst ar distrofiju, tomēr katru dienu dodas uz lauku, lai nopelnītu kaut vai da�us dolārus.

Nabadzība piemeklē katru otru gados vecāku cilvēku Savienotajās Valstīs; viņus pastāvīgi māc rūpes par iztiku. Un tajā pa�ā laikā amerikāņu fermeri, galve�nokārt lielie zemes īpa�nieki, katru gadu saņem apmē�ram trīs miljardus dolāru dotāciju, lai tikai viņi ra�otu mazāk pārtikas.

No divdesmit vai trīsdesmit miljoniem trūkumcie�tēju tikai se�us miljonus kaut kādā veidā aptver pro�grammas, ar kuru palīdzību valdība it kā grib darīt galu nabadzībai. Daudzi nabadzīgie ļaudis, it sevi�ķi baltie, kautrējas griezties labdarības organizācijās pēc pārtikas. Citiem glu�i vienkār�i nav naudas, lai iz�pirktu pārtiku, ko viņiem pie�ķir par pazeminātām cenām. Vēl citi vispār nekā nezina par palīdzības pro�grammām. Bet liela daļa dzīvo apvidos, kur otrās � pārtiku�ās Amerikas vēlētie pārstāvji sabotē �īs palī�dzības programmas: sak, varbūt nabagie pa�i pazudīs no �ejienes, viņi te nepavisam nav vēlami.

Kasas apgabalā (Indiāna) vietējā administrācija no�lēma nesniegt nekādu palīdzību tiem, kam mājās ir suns. Sterkas apgabalā, kas atrodas kaimiņos, tiesības saņemt palīdzību zaudē bērni, kuru vecāki lieto alko�holu. Kingsas apgabalā (Kalifornija) 25 tūksto�iem trū�cīgo vispār tiek atņemtas tiesības uz palīdzību, tāpat kā to dara daudzos citos apgabalos, bet, ja viņiem tas nepatīk, � lai vacas projām!

Pla�ajos Dienvidu rajonos trūcīgie nesaņem nekādu pabalstu, ja ģimenē ir kaut viens darbaspējīgs cil�vēks. Bet, ja viņ� nevar atrast darbu, nekas cits ne�atliek kā pamest ģimeni: viņ� dodas projām, kurp acis rāda, pa lielākajai daļai uz lielpilsētu graustiem; viņ� ir spiests iet projām, lai ģimene iegūtu tiesības uz kaut kādu pabalstu.

Daudziem trūcīgajiem, it sevi�ķi gados veciem cil�vēkiem, nav kurp iet, un viņi paliek, dzīvo klusi un mierīgi, pat nemēģina protestēt. Bet Imokalijā, mazajā Florīdas �tata pilsētiņā, kuru tās iedzīvotāji dēvē par �vispasaules arbūzu galvaspilsētu�, iespējams, kādreiz uzliesmos dumpis, jo �eit ir daudz gados jaunu trū�kumcietēju.

Reizi gadā, kad nogatavojas arbūzi, Imokalijā apmē�ram �etras nedēļas ir darbs. Ja arbūzi jānovāc ātri, fermeri maksā 4,5 dolārus stundā, un tad vismaz da�ļēji var nomaksāt parādus. Bet, kad ra�a novākta, lie�lākā daļa no 10 tūksto�iem laukstrādnieku paliek savās būdelēs bez darba. Gurķu, tomātu un piparu novāk��anā darba ir maz, labi ja nedēļā izdodas pastrādāt di�vas dienas. Darbs ir smags, vakarpusē sāk sāpēt krusti, bet pat divās dienās var nopelnīt piecpadsmit, reizēm pat divdesmit dolārus.

Laukstrādnieki mitinās no�ēlojamās būdiņās, da�i � pamestos autobusos, daļa indiāņu � ar zāli klātās būdās. Bet tik un tā par �īm mītnēm nedēļā jāmaksā 10�15 dolāri. Viss, kas paliek pāri, ja vien kaut kas paliek, aiziet ē�anai, tāpēc viņi ēd maz un ne�pilnvērtīgi. Daudzi no �iem cilvēkiem ir migranti, laukstrādnieki, kas klejo pa visu Savienoto Valstu teri�toriju. Viņi lasa mellenes Mi�iganā, novāc kartupeļus Aidaho, tomātus � Ohaijo, gurķus � Indiānā, katru reizi cerēdami labi nopelnīt. Ta�u viņu cerības reti kad piepildās, jo migranti atrodas uz viszemākā pakāpiena sabiedrības hierarhijā, daudzi no viņiem būtībā ir dzimtcilvēki zemē, kura mīl lepoties ar vislielāko brī�vību pasaulē.

Parasti viņus nolīgst vidutājs, un drīz vien viņi kļūst par tā parādniekiem. Vidutājs nomā autobusu un ved migrantus uz citu �tatu kārtējās ra�as novāk��anai. Kad migranti nokļūst jaunajā vietā, viņi jau ir parādā vidutājam par atve�anu. Pēc tam viņiem jāmaksā par trūcīgo ēdienu, bet naudas nav, tā vēl jānopelna. Turklāt jāmaksā par apkuri, jo naktīs bara�kās ir auksts. Viņiem gribas arī smēķēt, bet reizēm arī iedzert glāzi lēta vīna vai alus, un vidutājs visu to ieraksta parādu grāmatā. Viņ� ir priecīgs, ka parādi aug, jo tad ir mazāk iemesla baidīties par to, ka lauk�strādnieki no viņa aizies.

Gadījumā, ja kāds laukstrādnieks sāks protestēt, ka viņu apkrāpj, vidutājam ir da�i dū�īgi zeļļi, kas ātri vien nomierinās �dumpinieku�. Bet, ja viņ� mēģinās bēgt, vidutājs liks viņu ne�ēlīgi piekaut � citiem par biedinājumu.

Vidutājs pārdod migrantu darbaspēku fermerim, un viņi abi labi nopelna. Migranti reti kad uzzina, cik īstenībā fermeris maksā par viņu darbu, viņi saņem tikai to, ko apsolījis vidutājs, bet bie�i vien viņ� tiem nesamaksā pat apsolīto. Ta�u migranti nevar aiziet no vidutāja, viņiem jābrauc tālāk vākt jaunu ra�u, un visur viņus gaida smags darbs.

Da�i tūksto�i no tiem, kam izdevies izrauties no mū�īgās dzīves uz riteņiem, tagad dzīvo Imokalijā, un pilsētas baltajiem pamatiedzīvotājiem tas nepatīk. Koljēras apgabala administrācija (Imokalija ietilpst_ �ajā apgabalā), piemēram, kategoriski aizliegusi dibināt or�ganizāciju palīdzības snieg�anai trūcīgajiem laukstrād�niekiem.

� Mēs negribam palīdzēt sliņķiem, � paziņoja apgabala varas iestā�u pārstāvis, � te nabags ir tikai tas, kur� negrib strādāt.

Tomēr 10 tūksto�iem cilvēku acīm redzami �eit darba nepietiek. Bērni cie� badu, ir ģimenes, kurās ir astoņi bērni un kuras spiestas iztikt ar 20 dolā�riem nedēlā, kaut gan to ir par maz pat vienam cil�vēkam. Imokalijas iedzīvotāju vidū pla�i izplatītas da��ādas kuņģa slimības un distrofija. Grausti, kuros dzīvo laukstrādnieki un kuros nav elementāru sanitāro ap�stākļu, ir pastāvīgs briesmu perēklis; turklāt tajos nav apkures, bet ziemā arī Florīdā reizēm ir ļoti auksts.

Viljams Dovs ir baltais, augstāko izglītību viņ� iegu�vis D�eilā un Kolumbijā. Viņ� atbrauca uz Imokaliju, lai palīdzētu laukstrādniekiem. Pēc profesijas Dovs ir advokāts, pēc dabas � ideālists. Imokalijā viņ� sasta�pās ar tādu badu, kādu viņam bija gadījies vērot tikai Dienvidamerikā. Dovs lūdza palīdzību apgabala admi�nistrācijai, bet tur viņam atteica un lika saprast, ka Koljēras apgabalā ir spēkā sena paruna: �Ja cūkas grib ēst, tām jārakņājas mēslos.�

Viljams Dovs paziņoja varas iestādēm par lauk�strādnieku slimībām, ta�u Florīdas �tata varas iestādes atsūtīja ārstu, kas secināja, ka stāvoklis �nemaz tik briesmīgs nav�, ka �uztraukumam nav pamata� un ka jaunajam advokātam misteram Dovam ir �tieksme pārspīlēt�. Tad Dovs nosūtīja 23 laukstrādnieku bēr�nus uz Maiami slimnīcu, un tur ārsti tiem konstatēja 38 smagas slimības. Slimnīcas galvenais ārsts D�eralds Frolijs bija satriekts par tik neticami augstu saslim�stību bērnu vidū.

Viljama Dova cildenā cīņa par laukstrādnieku stā�vokļa uzlabo�anu neguva panākumus. Kopā ar lauk�strādnieku nēģeri Albertu Lī viņ� mēģināja nodibināt laukstrādnieku organizāciju, bet viņi atteicās tajā iestāties: tad ta�u neviens no viņiem vairs nedabūs darbu. Dovs un Lī mēģināja tikt par pilsētas adminis�trācijas vadītājiem Imokalijā, jo laukstrādnieki veido pilsētas iedzīvotāju vairākumu, ta�u fermeri un baltie uzpirka laukstrādnieku balsis, un tagad mazākums valda pār lielum lielo vairākumu un dara ar lauk�strādniekiem visu, ko grib. Laukstrādnieki zina, ka viņiem nav nekādu perspektīvu, bet, kam nav nekādu perspektīvu, tas nedrīkst arī protestēt.

Tomēr nav izslēgts, ka jaunatne Imokalijā kādreiz sacelsies; iespējams, ka tā nebūs tikpat padevīga kā vecāki, jaunatne vienmēr ir radikālāk noskaņota.

� Nekādas reformas, � saka jaunie cilvēki, � te vajadzīga revolūcija. Arī mēs gribam izmantot cilvēka tiesības. Bagātie pietiekami ilgi ir ņirgāju�ies par mūsu tēviem.

Belgleidas apkārtnē laukstrādnieku ģimenes dzīvo nometnēs, kas uzceltas līdzīgi cietumiem: barakas veido kvadrātu, kura vidū atrodas pirts un tualetes.

Sezonas strādnieki mitinās maziņās koka būdiņās bez logiem un ūdensvada, laukumiņ� to priek�ā ir līdzīgs smirdo�ai mēslu bedrei. Daudzi �o būdiņu iemītnieki slimo ar zarnu slimībām. Gan �ur, gan tur var redzētpiedzēru�os, kas par dolāru guvu�i iespēju uz da�ām stundām aizmirsties; notiek kautiņi, skan izmisuma pilni sievie�u lāsti, ar smagiem sitieniem neskopojas vīrie�i; bērni uz to visu skatās tikpat vienaldzīgi, kā normālās ģimenēs vēro, kā māte gatavo ēdienu; dau�dziem bērniem ir vecīgas sejas.

Savienotajās Valstīs ir tikpat daudz da�ādu komi siju, kas nodarbojas ar nabadzības problēmām, cik programmu cīņai ar nabadzību un politisko darbinieku, kas nenogurst solīt, ka bads tiks likvidēts. Viena no �īm komisijām, pārbaudot laukstrādnieku veselības stāvokli ASV kūrorta rajonā Florīdā, konstatēja mazasinību, nopietnus aug�anas traucējumus, garīgo atpa licību un citas pastāvīga bada sekas.

Palmbī�as apgabalā, turpat blakus miljonāru un multimiljonāru atpūtas vietai, kur uz vienu kvadrāt�metru platības iznāk vairāk miljonu dolāru nekā jeb�kur Amerikā, komisija atklāja, ka algād�i, kas strādā apelsīnu un greipfrūtu plantācijās, saņem mazāk nekā pusi cilvēkam nepiecie�amā C vitamīna. Viņi neēd ne apelsīnus, ne greipfrūtus, jo viņiem nav laika � ja nu reiz laimējies dabūt darbu plantācijā, tad ir jā�strādā. Gandrīz 90 procentiem laukstrādnieku ir apdrupu�i, pūsto�i zobi, un neviens tos neārstē.

Daudzi laukstrādnieki, paliku�i bez darba, mēģināja dabūt pabalstu no sociālās nodro�inā�anas orgāniem. Viņi lūdza ierēdņus uzrakstīt iesniegumus, jo pa�i ne�prot rakstīt, bet ierēdņi atbildēja, ka tiesības saņemt pabalstu ir tikai tam, kas apgabalā pastāvīgi nodzī�vojis ne mazāk kā septiņus gadus. Bet kur� gan no laukstrādniekiem ir varējis nodzīvot septiņus gadus no vietas vienā apgabalā? Viņi klejoju�i pa Ameriku no �tata uz �tatu, arvien uz jaunu darbu ra�as novāk�anā, pretim jaunām cerībām. Bet tajos apgabalos, kur lauk�strādniekiem migrantiem ir tiesības uz pabalstu, vie�tējās administrācijas ierēdņi paskaidroja, ka no lūguma iesnieg�anas laika līdz pabalsta saņem�anai paies ap�mēram 210 dienu. Bet ko lai �ajās 210 dienās dara, ja nav darba?

Daudzas trūkumcietēju būdiņas Palmbī�as apgabalā atrodas blakus ceļam, kur� ved cauri Llonas apgaba�lam, kas ir viena no tūristu iemīļotākajām vietām Flo�rīdā, uz Belgleidas apgabalu. Baltie spekulanti sāku�i uzpirkt zemes gabalus �ajā rajonā. Ik dienas reaktīvās lidma�īnas atved no Ziemeļiem cilvēkus, kuri grib iegūt zemes gabalu svētīgajā apvidū. Nabadzīgos ļau�dis, protams, pamazām no �ejienes padzīs, viņi ne�drīkst �bojāt� Palmbī�as ainavu.

Trūcīgajiem vajadzēs pārcelties uz Belgleidas rajonu, kur tūristi nebrauc, bet, ja arī brauc, tad ļoti reti. Tur viņi dzīvos Florīdas paēnā. Tikai nedaudzi tūristi zina, ka arī �eit � un tie�i �eit � ir otrā Amerika: 132 nometnes ar 20 tūksto�iem laukstrādnieku un viņu ģimenes locekļiem. Bet tie tūristi, kas to zina, negrib aptum�ot savu atvaļinājumu, skatot drūmo nabadzības ainu.

Fortmaiersā (Florīdā) kāda fermera laukos strādāja liela grupa bērnu no Misisipi �tata, lēts melnais darba�spēks. Galu galā ir ta�u jādomā par jauno strādnieku sagatavo�anu, ne jau visus lauku darbus nākotnē izdo�sies mehanizēt, sprieda �is fermeris. Kāds paziņoja kriminālpolicijas pārvaldei par bērnu darba neliku�mīgo izmanto�anu, pārvaldes ierēdņi darīja to zināmu vietējai policijai, bet tā iztapīgi pateica fermerim, kura laukos �ie bērni strādāja, un fermeris, lai izvairītos no nepatik�anām, centās ātrāk tikt no viņiem vaļā.

Florīdā ir divas milzīgas cukurfabrikas (pagaidām lielākos ienākumus �tats gūst nevis no tūrisma, bet gan no lauksaimniecības). �o cukurfabriku apgrozījums rēķināms miljardos dolāru. To saimnieki ir pilnīgi apmierināti, ka pārtraukta Kubas cukura piegāde un ka tepat pa rokai ir daudz laukstrādnieku, tāpēc, ka�mēr ir brīvs darbaspēks, saimnieki necietīs nekādas arodbiedrības un pieņems sev izdevīgus lēmumus bez strādnieku pārstāvju līdzdalības, turklāt neviens lauk�strādnieks neuzdrīkstēsies protestēt, jo tos, kuri pro�testē, vispār izmet viņpus vārtiem.

Nabadzība lielpilsētu graustos ir parasta parādība. Tikai �eit tā ir sabiedrības redzeslokā, �eit ir organi�zācijas, kas aizstāv trūkumcietējus, �eit nabadzība, �ķiet, lielākā mērā draud izraisīt eksploziju.

Ārpus lielpilsētām nabadzība ir rāma. Laukos to ir vieglāk kontrolēt, tur vēl izdodas uzturēt kārtību, tur nav nēģeru nemieru, protesta kustību, nabadzība tur ir pacietīga un nav iecirtīga. Svētdienās tā iet uz baz�nīcu, lūdz visaugstajam aizstāvību, dzied psalmus un aizlūdz par valsts vadītājiem. Lai arī baznīca nav ne�kas vairāk kā laika zoba sagrauzts �ķūnis, dievs tiek piesaukts visā nopietnībā. �Aleluja! Lai gaisma atspīd naktī! Pestītājs nāks!� dzied baznīcas apmeklētāji. Bet pēc tam nabadzība atgrie�as savās būdiņās, kas tāpat stāv nomaļus no bagātajām mājām, kā nabadzīgo baz�nīcas stāv no�ķirti no bagātās Amerikas dievnamiem.

Pie nabadzības var pierast. Var pierast arī pie �ur�kām, jo nabadzīgo ļau�u mājās �urku ir vairāk nekā cilvēku. Nav neviena grausta, kur �urkas nebūtu sakodu�as bērnus, it sevi�ķi zīdaiņus. �urku kodumi ir tik parasta parādība, ka sakostos pat nerāda ārstam. �urkas tiek pielīdzinātas gripai, ar kuru jāsamierinās. �urkas ir visur. Tās metas virsū ēdienam, ja to uz kādu mirkli atstāj nenosegtu; katru rītu nākas nokopt �urku uzbrukuma pēdas. Bagāto amerikāņu mājās cīņai ar �urkām nedēļā izlieto vairāk naudas, nekā otrajā Amerikā vesela ģimene var atļauties izlietot uzturam.

Katru gadu janvārī Savienoto Valstu prezidents no�lasa vēstījumu par stāvokli valstī, sniedz svarīgus zi�ņojumus par starptautiskās politikas problēmām. Poli�tiskie darbinieki visās valstīs vērīgi lasa �os vēstīju�mus, prese tos cītīgi citē � un tie�i tās nodaļas, kurās prezidents runā par cīņu pret nabadzību. Protams, pre�zidents grib darīt galu nabadzībai: valsts ta�u ir pie�tiekami bagāta, lai likvidētu nabadzību un nodro�inātu vienādas iespējas visiem, saka prezidents.

Ta�u Sautsaidā to nedzird. Sautsaida ir graustu ra�jons Reilijā, Ziemejkarolīnas �tatā. To nedzird arī citos Amerikas graustos: koka būdiņās Imokalijā, Belgleidā, barakās, kas �um un mud� no �urkām. Sautsaidā lie�lākā daļa māju ir bez krāsnīm: pilsētas varas iestā�u lēmumos nekur nav teikts, ka namu īpa�niekiem obli�gāti jāiemūrē krāsnis vai jāierīko cita veida apkure. Tāpēc, kad iestājas auksts laiks, cilvēki Reilijā salst. Tai laikā, kad prezidents Va�ingtonā saka savu svarīgo runu, viņi aizbā� neiestiklotos logus ar drēbēm, da�i sadedzina kaut ko no savām trūcīgajām mēbelēm, lai kaut nedaudz sasildītu mitekli.

Reilijas varas iestādes nevar palīdzēt tiem, kas salst. Pilsētas mērs D�onss izsaka no�ēlu, ta�u viņam ir at�tiecīgas instrukcijas; formāli pilsētā nekāda posta nav, viņ� varētu kaut ko darīt tikai tad, ja pilsētu būtu pie�meklējis posts, tāpēc viņ� izsaka no�ēlu �

Vietējā labdarības organizācija arī neko nevar palidzēt. Tās vadītājai Kirka kundzei ir tiesības trūkum�cietēju stāvokļa uzlabo�anai izlietot tikai 2,5 tūksto��us dolāru mēnesī, niecīgus 2,5 tūksto�us, no kuriem mēne�a beigās nepaliek pāri ne gra�a, un velti pie viņas grie�as Sautsaidas iedzīvotāji, kuri salst savos mitekļos.

Un vispār Kirka kundzes vadītā organizācija pastāv ne jau tāpēc, lai sniegtu materiālu palīdzību. Tās uz�devums ir noorganizēt Sautsaidā pa�palīdzību. Kirka kundze liek cerības uz Reilijas �labsirdīgajiem�, turī�gajiem amerikāņiem � tas ir viss, ko viņa var darīt Sautsaidas iedzīvotāju labā. Protams, Reilijā ir arī labi cilvēki, viņi palīdz, ta�u efekts no �īs palīdzības ir apmēram tāds pats, kāds būtu, ja ar vienu sērkociņu mēģinātu sasildīt visu dzīvokli.

50 dolāru mēnesī namīpa�nieki pieprasa par saviem �urku midzeņiem, kur ūdens sasalst, pirms vēl nav iestājies īstais aukstums, � 50 dolāru, par kuriem viņi nekā nedara � nelabo cauros jumtus, nemūrē krāsnis, neaizdrīvē �ķirbainās sienas, neiznīdē �urkas.

Tai brīdī, kad prezidents saka savu runu, kas saista visas pasaules uzmanību, smagi slimi cilvēki salst ne�apkurināmos mitekļos, mātes velti pūlas kaut nedaudz sasildīt savus aukstumā stingsto�os bērnus. Viņas lūdz tirgotāju vēl mazliet pagarināt kredītu, jo aukstā laikā ta�u vismaz kaut kas ir jāēd, bet naudas vairs nav, sociālās nodro�inā�anas orgānu pabalsti atkal ir sama�zināti � uz trūcīgo rēķina vienmēr tiek taupīts.

Tajā 1971. gada janvāra dienā, kad prezidents Niksons ar savu runu saistīja visas pasaules uzmanību, neparasts aukstuma vilnis vēlās pāri ne tikai Reilijai, bet visai Amerikas ziemeļu daļai un iesniedzās tālu dienvidos. Miljoniem cilvēku �ajās dienās sala, viņi lūdza pajumti kaimiņiem, jo nelaimē cilvēks vienmēr meklē otru cilvēku. Bet prezidents nerunāja ne par �trūkumcietējiem�, kā bija pieņemts runāt da�us gadus iepriek�, ne par tiem, kas �atrodas neizdevīgā stā�voklī�, kā to bija darījusi viena no ASV valdībām, viņ� runāja par �cilvēkiem, kuriem ir mazāki ienā�kumi�, un tas izklausījās labāk; �trūkumcietēji� ta�u skan pavisam nelāgi.

Gatavojot kārtējo vēstījumu par stāvokli valstī, pre�zidents izmantoja daudz dokumentu, protokolu un dip�lomātu ziņojumu, lai atspoguļotu pareizu ainu. Ta�u vienas mazas bro�ūras starp �iem dokumentiem ne�bija. To bija izdevusi Bostonas izdevniecība �Beacon� ar nosaukumu �Bads Amerikas Savienotajās Valstīs�. Par 1,95 dolāriem prezidents to būtu varējis nopirkt � un viņ� būtu uzzinājis, ko atklāju�i 25 vīrie�i un sie�vietes, kuri pēc pa�u iniciatīvas apmeklēju�i otro Ameriku � bada un nabadzības Ameriku. Tie bija ārsti, profesori, garīdznieki, sociologi. Viņi juta sirds�apziņas pārmetumus, iedomājoties drūmo ainu, bet tas, ko viņi ieraudzīja, pārspēja visļaunākos paredzējumus: tādā bagātā zemē, kāda ir Amerika, viņi sastapās ar masveidā izplatītu mazasinību, ar neskaitāmiem para�zītiem, ar distrofiju un marasmu; viņi redzēja cilvē�kus, kuri vāra un ēd koku mizu un kuriem parasta putra ir svētku maltīte.

�ie 25 cilvēki konstatēja, ka prezidents pārvalda slimu valsti, ka nevienā citā Rietumu valstī tik liela daļa iedzīvotāju nav nolemta nabadzībai, kā tas ir Amerikā.

To visu varēja uzzināt ikviens amerikānis, kad mi�nētie 25 cilvēki bija publicēju�i savu pētījumu. Ta�u daudziem, tāpat kā prezidentam, runas par nabadzību

Savienotajās Valstīs nepatīk, tas grauj nācijas autori�tāti.

Miljoniem amerikāņu nemaz nelasīja to, kas bija rakstīts bro�ūrā �Bads Amerikas Savienotajās Valstīs�, viņi negribēja zināt sīkumus, tāpat kā daudzi, piemē�ram, negrib zināt, ka viņi ir slimi. Glu�i otrādi, vi�ņiem radās pat naids pret bro�ūras autoriem, pret �iem �iznireļiem�, kuri it kā nemitīgi apelē pie nāci�jas sirdsapziņas, ta�u pa�i nebūt nenoniecina kārtību, par kuru ir runa bro�ūrā. Grāmata �Bads Amerikas Sa�vienotajās Valstīs� nekļuva par bestselleru, jo diezin vai kāds labprāt lasa savu slimības vēsturi, it sevi�ķi ja tajā rakstīts, ka cilvēks dzīvs satrūd.

Siem 25 lojālajiem amerikāņiem nebija reālu izred�u grozīt to, kas viņiem iedvesa �ausmas. Ja viņi dotos vēl vienā braucienā uz otro Ameriku,, viņi Kentuki �tata Hazardas apgabalā redzētu ar anēmiju sirgsto�us bērnus, bet Sanantonio sabiedriskajā hospitālī, Teksasas �tatā, � bērnus, kuri gada vecumā sver mazāk nekā piedzimstot. Doktors Natans Smits no Sietlas vi�ņiem pastāstītu, ka vairāk nekā puse bērnu slimo ar slimībām, kuru cēlonis ir bads, un ka no tā viņi netiks vaļā visu mū�u. Bet doktors Dreiks no Hantsvilas (Ala�bamas �tats) savukārt pastāstītu, ka daudzus bērnus novārdzina zarnu parazīti.

Juvelieru firma �Bailey, Banks and Biddle� �sezo�nas naglu� reklamēja �ādi: �16 karātu briljants Jūsu izredzētajai tiks nemanāmi iestrādāts kokosriekstā, ko viņai Nepālā, Everesta kalna pakājē, pasniegs brokas�tīs viesnīcā �Tīģeru virsotnes� pēc medībām, kurās Jūs būsit piedalījies. Cena par visu � 325000 dolāru, nodokļus ieskaitot.�

Filadelfijas, Va�ingtonas, Pitsburgas un Atlantas ju�velieru firmu ziemsvētku prospektos netika aizmirsti arī tie, kuri negrasījās tērēt tādu summu: �Mēs no�gādāsim Jūs Parīzē ar lidma�īnu, tikai Jūs divus vien tie�i uz pusdienām. Mēs parūpēsimies par visiem patī�kamajiem sīkumiem, arī par to, lai Jūsu dāvana vaja�dzīgajā brīdī un piemērotā vietā tiktu nogādāta Jūsu sirdsdāmai.� Ar dāvanu bija domāts briljants 69950 dolāru vērtībā.

Losand�elosā atrodas vairākas rūpnīcas, kas ra�o au�tomobiļus pēc individuāla pasūtījuma � greznus limu�zīnus ar apzeltītiem buferiem, ar stikliem, caur kuriem no ārpuses nekas nav saredzams, ar sēdekļiem, kurus klāj persie�u tepiķi, ar ledusskapjiem un stereofoniskajiem radiouztvērējiem. Viena �āda automobiļa cena līdzinās solīda Rietumvācijas autotirgotāja automobiļu �Volkswagen� mēne�a krājumam.

Pieņem�anās, ko kūrorta sezonas pa�ā plaukumā rīko Palmbī�ā, viesiem mēdz būt tik daudz dārglietu un greznu tērpu, ka ar to vērtību varētu segt vienas otras aizokeāna valsts bud�eta deficītu. Bet Teksasā atse�vi�ķu personu īpa�umā ir tik naftas bagāti zemes ga�bali, ka par ikkatru no tiem varētu nopirkt vairākas Rietumvācijas federālās zemes.

Savienotās Valstis ir bezgala bagātas, neiedomājami bagāti ir ari firmas �Bailey, Banks and Biddle� klienti, grezno limuzīnu pircēji un Palmbī�ā rīkoto pieņem�anu viesi.

Daudz skait]u var liecināt par bagātību Savienotajās Valstīs, ta�u jau publicē�anas brīdī tie ir novecoju�i. Tā, piemēram, Amerika vēl joprojām jūsmoja par jauno, ģeniālo Teksasas tirgoni Lingu, kur� īsā laika sprīdī �tuk�ā vietā� bija uzcēlis uzņēmumu ar miljar�diem dolāru lielu apgrozījumu, kad pats Lings jau spēji slīdēja lejup un nulles pie skaitļiem, kas izteica viņa bagātību, strauji nozuda. Lings apstiprināja veco patie�sību: Amerikā daudz vieglāk naudu iegūt neka sa�glabāt.

Amerika ir skarba pat pret mantīgajiem, vismaz pret tiem, kuri vēl nav ieguvu�i patie�ām lielu bagātību, ko personificē klani, dinastijas un pievārdi glu�i kā karaļiem: Henrijs Fords II ir bagāts, un skaitlis, kas atrodas aiz viņa vārda, vairāk vērts nekā miljards dolāru, ar kuriem kāds jaunbagātnieks bruģē sev ceju uz bagātības Olimpu.

Tā kā precīzu ziņu par bagātību Savienotajās Valstīs nav, bet bagātnieku stāvoklis tur mainās tikpat strauji kā amerikāņu sievie�u garastāvoklis, var tikai pieņemt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir 150 cilvēku, no kuriem ikviena rīcībā atrodas 150 miljonu dolāru vai vēl vairāk un kuri patie�ām ir bagāti. Ja viņi apvieno�tos, tad visai valstij, arī kongresam un Baltajam na�mam, vajadzētu dancot pēc viņu stabules, jo viņi ir īstie valsts saimnieki, pat ja tā nekā nebūtu dzirdējusi, piemēram, par misteru Dānieļu Ludvigu, kur� sarausis apmēram miljardu dolāru da�ādos darījumos jūras pār�vadājumu jomā. Tiesa, �ie darījumi ne vienmēr biju�i godīgi, ta�u ienesīgi gan. Un, tā kā Amerikā nozīme ir vienīgi panākumiem, tad Ludvigs, par spīti visam, tiek uzskatīts par kārtīgu cilvēku.

Ļoti bagātajiem amerikāņiem, kujri cel tādas pa�as pilis, kādas ir Eiropā, kuri izveido ģimenes ģerboņus un turas pienācīgā attālumā no tautas, lai tādējādi iegūtu augstākās kārtas pārstāvju reputācju, dro�i vien nav patīkami, ka viņus vienmēr pārstāv trīs kungi, kuru uzvedība viņiem nav pa prātam, jo Pola Geti, Houarda Hjūza un G. L. Hanta personā patie�ām milzīgo bagātību Olimpā atrodas cilvēki, kas jau ar savu esamību un izturē�anos vien demonstrē amerikāņu tautas būtību un raksturu tāpat kā to antipodi -rnabagie.

Visbagātākais no �īs �lielās trijotnes� � Pols Geti (viņa īpa�umus vērtē parastam cilvēkam grūti aptve�ramā summā � pusotra miljarda dolāros) � dod priek�roku dzīvei Vecajā Anglijā, nevis Kalifornijā, kur viņa naftas sabiedrība kļūst aizvien* bagātāka arī �efa prombūtnē.

Otrs no �lielās trijotnes� � Houards Hjūzs � maz�liet dīvainis. Astoņpadsmit gadu vecumā viņ� no tēva mantoja darbgaldu un urbjma�īnu rūpnīcu, kas, pēc speciālistu izteikumiem, zēlusi un plaukusi tāpēc, ka Houards Hjūzs par rūpnīcas darbu nekad nav licies zinis.

Hjūzu interesēja nevis ma�īnas, bet gan Holivuda. Viņ� nopirka milzīgu kinostudiju, ta�u drīz vien to no�gremdēja. Ar kinoaktrisēm viņ� apgājās kā ar verdze�nēm, likdams tām mēne�iem ilgi nīkt viesnīcās, kamēr pēk�ņi, visbie�āk naktīs, tās atcerējās. Viņ� padarīja par kinozvaigzni D�inu Hārlovu, vēlāk viņa vārds bija nesaraujami saistīts ar tādiem kinopasaulē pazīstamiem vārdiem kā Lana Ternere, Olīvija de Hevilenda un Ketrina Hepberna. Tikai viena vienīga simpātiska meitene, kura cerēja taisīt karjeru HoliVudā, negribēja sēdēt dīvaiņa Hjūza arestā Losand�elosas viesnīcā �Town House�. Viņa no tā aizbēga un izlauza sev ceļu pati; tā bija D�ina Lolobrid�ida.

1938. gadā fanātiskais lidotājs Houards Hjūzs veica laika ziņā rekordlidojumu apkārt zemeslodei, izdarī�dams nosē�anos arī Maskavā. Vēlāk Hjūzs kļuva par lielas aviosabiedrības galveno akcionāru, noveda to gandrīz līdz kraham, bija spiests pārdot savu daļu, ta�u uz rokas skaidrā naudā saņēma milzīgu summu � 546 549 771 dolāru. Nebūt neaprimis, viņ� ieguldīja veselu bagātību lidma�īnas būvē (tā bija paredzēta 700 pasa�ieriem). �is milzenis tikai vienu reizi uz mir�kli atrāvās no skrejceļa, bet tūlīt pat nogāzās zemē un kop� tā laika stingrā slepenībā stāv Longbī�as angārā Kalifornijā; lidma�īnas noslēpumu nav iespējams nopirkt ne par kādiem miljoniem.

Multimiljonāra Houarda Hjūza dīvainībām nav ro�be�u. Viņ�, piemēram, ģenerāldirektorus saviem uzņē�mumiem pieņem darbā pa telefonu, un tie savu �efu vaigā nekad nav redzēju�i. Svarīgas telefona sarunas viņ� vienmēr kārto no telefonu automātu būdiņām, jo baidās, ka viņa personiskos telefonus kontrolē nevē�lami ļaudis. Reiz vada otrā galā vajadzēja sasaukt ve�selu sēdi, lai varētu Hjūzam dot atbildi, un viņ� visu �o laiku gaidīja telefona būdā. Kad sēde beidzās, kāds neticīgā balsī Hjūzam pārjautāja, vai patiesi viņ� pats līdz �im brīdim atrodoties pie aparāta.

Komerciālo sarunu partnerus Hjūzs mēdza uzaicināt pavizināties aizvēsturiskos automobiļos, da�kārt no�braukādams augu nakti, kāju no gāzes pedāļa nenoņē�mis, kamēr tie apdulla un deva darījumam savu pie�kri�anu.

Ziņkārīgi �urnālisti daudzkārt pūlēju�ies nokļūt Hjū�zam uz pēdām, ta�u kOp� tā laika, kad viņ� 1956. gadā pieņēma lēmumu ļaudīs vairs nerādīties, nevienam no tiem ne reizi nav izdevies Hjūzu pamanīt pat pa ga�balu. Kādam sevi�ķi uzmācīgam reportierim Hjūzs no�sūtīja �eku par 5000 dolāriem, pievienodams zīmīti ar prasību uz visiem laikiem aizmirst vēlē�anos iegūt in�terviju. Da�u labu reportieri viņ� ir nopircis uz visu mū�u.

Tagad jau vairs nav iespējams precīzi noteikt, kad tas īsti bija, bet reiz Houards Hjūzs nolēma nodibināt pasaulē labāko elektronisko firmu. Tagad viņam Losand�elosā pieder ja ne vislabākā, tad viena no labā�kajām un perspektīvākajām firmām �Hughes' Aircraft�, kurai ar aviāciju nav nekā kopīga, vienīgi nosaukums un kura nodarbojas ar mākslīgo Zemes pavadoņu būvi.

Firmas direktori Hjūzu vairākkārt lūgu�i pieņemt tos komerciālai sarunai, ta�u Hjūzs tos ne tikai nav pie�ņēmis, bet nav pat atbildējis uz vēstulēm.

1966. gada 1. decembra rītā Houards Hjūzs noīrēja pla�us apartamentus par 250 dolāriem diennaktī Lasve�gasas viesnīcā �Desert Inn�, kur viņ� ieradās ar per�sonisko vilcienu no Bostonas. Viņ� aizvilka logiem priek�ā biezus aizkarus, aizslēdza durvis un uz telefona zvaniem neatbildeja pat tad, kad zvanīja no viesnīcas direkcijas.

Pēc pieciem mēne�iem viesnīcas direkcija bija spiesta aktīvi rīkoties, lai ar viesi uzņemtu kontaktus, jo uz �o laiku Hjūza aizņemtais numurs jau agrāk bija rezervēts citai personai. Tā kā Hjūzs uz telefona zva�niem nereaģēja, direkcija nolēma pa durvju apak�u iebāzt zīmīti ar lūgumu numuru atbrīvot. Atbilde tika saņemta nekavējoties, dīvainais viesis īsi jautāja: �Cik maksā viesnīca?� Apmulsusi administrācija atbildēja tādā pa�ā veidā, paziņojot, ka viesnīcas kopējā vēr�tība ir 13,2 miljoni dolāru. Pēc tam Hjūzs pa durvju apak�u izbāza papīra gabaliņu, uz kura bija uzrakstīts tikai viens vārds � �Nopirku�.

Pēc �ī notikuma Hjūzs sāka pirkt Lasvegasas vies�nīcas un spēļu namus, kā parasti cilvēki iepērk ziemai kartupeļus. Drīz vien viņ� te kļuva par lielāko zemes īpa�nieku, ta�u 1970. gada beigās nozuda no Lasvega�sas tikpat negaidīti, kā bija tajā ieradies. Nav �aubu, ka Hjūzs ir visbagātākais savādnieks pasaulē un viņa īpa�umi, kas līdzinās 1,3 miljardiem dolāru, nav ma�zāki kā Polam Geti.

Mēs tik sīki stāstām par Houardu Hjūzu tāpēc, ka bagātnieka dzīvē izpau�as viena no pa�ām būtiskāka�jām amerikāņu īstenības iezīmēm. �is avantūristiskais dzīves stāsts liecina, ka Amerikā finansu aristokrāti var ciest neveiksmi komerciālajā sfērā, ta�u kaklu viņi sev nelau� un tas paliek vesels pat tādos kritienos, kas citiem ir nāvējo�i.

Tre�ais Amerikas finansu aristokrātijas hierarhijā � astoņdesmit gadus vecais teksasietis G. L. Hants perso�nificē izmanīgu cilvēku biznesā un profānu politikā. �is sirmgalvis ar zīdaiņa seju un dienvidnieka akcentu (viņ� runā tā, it kā viņam mutē būtu karsts kartupelis) uzskata sevi par visbagātāko amerikāni, un tas, ka tie�i Pols Geti tomēr ir mazliet bagātāks par viņu, sāpīgi dzeļ teksasie�a patmīlību.

Hants ir �patriots�, turklāt labējais. Viņam spokojas, ka viņa valsti no visām pusēm apdraud kreisie, tāpēc viņ� tos neieredz. Dalasā viņa nama priek�ā ģimenes lokā tiek uzvilkts un nolaists nacionālais karogs. Ka�rogs viņam ir svētums, Hants jūt bijību pret to un tic tam kā dievam, ko uzskata par kapitālisma krusttēvu.

Hants saskata tie�u sakaru starp kreisajiem, liberā�ļiem un ateistiem, kas it kā gribot Amerikā izdarīt ap�vērsumu un tādējādi apdraudēt viņa bagātību. Lai stā�tos pretī �ādām briesmām, Hants nodarbojas ar poli�tiku.

Viņ� algo lielu grupu komentētāju un �urnālistu, kas acīmredzot veido visbezjēdzīgāko politisko radioprogrammu, kāda jebkad ir translēta �ajā bezjēdzīgu radioprogrammu bagātajā valstī. To sauc �Dzīves ceļ��, to pārraida daudzas raidstacijas, un tā ataino Hanta filozofiju par �labo dieviņu�, kur� mīl tos, kas prot taisīt naudu.

Kad ASV Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka skolās pirms stundu sākuma nav obligāti jāskaita lūg�ana, tad naftas rūpnieks Hants domāja, ka viņa valstij dots trie�ciens pa�ā sirdī. D�ona F. Kenedija laikā Hants bija ļoti noraizējies par prezidenta sociālajām tendencēm. Pēdējais valsts darbinieks, kur�, pēc Hanta domām, patiesi spēja Amerikas Savienotās Valstis vest pa �pareizu kursu�, bija ģenerālis Makarturs. Vismaz Hants sāka domāt par ģenerāļa kandidatūras izvirzī��anu prezidenta postenim. Viņ� ļoti cienīja arī ģenerāli Vokeru, kuram savu fa�istisko uzskatu dēļ vajadzēja aiziet pensijā. Hants �o faktu uztvēra kā jaunu aplieci�nājumu tam, ka kreisie veic graujo�u darbību pat bru�ņotajos spēkos.

Hants dzīvo namā, kas ir D�ord�a Va�ingtona villas kopija, un bez tam Dalasā īrē dzīvokli �First National Bank� debesskrāpja 29. stāvā.

Viņa intereses nebūt neaprobe�ojas ar naftu, kaut arī naftas uzņēmumi veido Hanta bagātības pamatu. Viņa uzņēmumos ra�o arī da�ādus pārtikas produktus. Ta�u viņ� pats savā uzturā vadās pēc principiem, kas ir tikpat nelokāmi, cik precīzas ir viņa firmu bilances. Ta�u jebkur�, kam vien ir kaut cik minimāli izkoptas prasības pret dzīvi, �ausmās bēgtu kaut vai, piemēram, no brokasto�anas pie Hanta.

Miljardieris Hants principā brauc ar veciem auto�mobiļiem, turklāt iztiek bez �ofera. Viņ� labprāt stāsta, ka bijis kādreiz gans un trauku mazgātājs. Otrajās brokastīs viņ� ēd mazas sviestmaizītes, kuras, papīrā ietītas, nēsā sev līdzi.

Cīņu pret nabadzību, ko gribēja uzsākt D�ons F. Kenedijs, Hants uzņēma kā skandālu, jo �āda cīņa ir pretrunā ar visu, kam viņ� tic. Bet viņ� tic tam, ka jebkur� gans var kļūt par miljardieri, kā par miljar�dieri kļuvis viņ� pats. Neviens no Hanta radioprogrammas �Dzīves ceļ�� klausītājiem nebrīnīsies, ja par ASV prezidentu kādreiz kļūs D�ord�s Volless, ko atbalsta Dalasas bagātākais cilvēks.

Pols Geti un Houards Hjūzs ir bagāti kop� dzim�a�nas, viņi ir saņēmu�i milzīgus mantojumus. G. L. Hantu bagātu padarījusi laimīga nejau�ība, kas saistīta ar naf�tas urbuma iegādā�anos Teksasā un devusi vielu nebei�dzamai leģendai, ka Amerikā jebkur� trauku mazgātājs var kļūt par miljonāru. Ta�u to amerikāņu, kuriem pa�tiesi izdevies uzrausties pa�ā sabiedrības virsotnē, ir krietni mazāk nekā cilvēku, kas, piemēram, Vācijā iedzīvoju�ies solīdā bagātībā, piedaloties naudas spēlē zirgu skrie�anās sacīkstēs.

Neoficiālajā ļoti bagāto amerikāņu sarakstā laikam gan nav neviena, kas bagātības kalngalos būtu uzkāpis tie�i pēdējos gadu desmitos. Toties statistika liecina, ka to vidū, kuri cīnās par pirmo miljonu, bankrots vai kapitulācija ir tikpat izplatīta parādība kā ziemā ies�nas, jo jaunnodibināta amerikāņu firma, kas cer ar lielo dolāru iegūt lielo laimi, pastāv vidēji nedaudz ilgāk par se�iem gadiem. 1969. gadā vien bankrotēja 4550 firmu � tās kļuva par upuri saviem varenākajiem konkurentiem, tiem, kas nevis iekaro tirgu ar labākas kvalitātes precēm, bet gan nopērk to.

31 miljons amerikāņu ir akciju īpa�nieki. Ta�u būtu naivi domāt, ka Savienotajās Valstīs izplatīts �tautas kapitālisms�. Patiesībā vairākumam no minētā 31 mil�jona �o akciju kopējā vērtība nepārsniedz 10 tūksto��us dolāru, turklāt ievērojama daļa no �ī vairākuma ir miniakcionāri.

Pēc amerikāņu ekonomikas �urnāla �Fortune� ziņām, 1373 tūksto�i cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvo labi un viņu gada ienākumi sasniedz 25 tūksto��us dolāru un vairāk. Ja ņem vērā, ka ASV iedzīvo�tāju skaits ir apmēram 210 miljoni, tad dziļi iesakņo�jusies tēze par to, ka Amerikā bagātība aptver pla�us iedzīvotāju slāņus, nav nekas cits kā pasaka.

Vidusmēra amerikānis ne tikvien nav bagāts, bet viņ� ir arī apkrauts parādiem, turklāt reizēm lieliem un 'nomāco�iem. 33 miljoni amerikāņu ģimeņu dzīvo parādos, viņu parādi sasniedz fenomenālu summu � 400 miljardus dolāru.

Lielum lielā daļa amerikāņu tūristu, uz kuriem visā pasaulē raugās ar skaudību, kā uz turīgiem dzīves bau�dītājiem un pasaules apceļotājiem, savos braucienos dodas pēc principa �brauc tagad � samaksāsi pēc tam�.

Puse amerikāņu ģimeņu nespēj iemaksāt par maju vai dzīvokli, kuri tiek celti, lai likvidētu pilsētās visai izplatīto dzīvokļu krīzi.

Gandrīz tre�ā daļa iedzīvotāju vienā no pasaules ba�gātākajām valstīm � ASV � ir spiesta samierināties ar dzīves līmeni, kas bie�i vien daudz zemāks nekā tas, ko valdība uzskata par nabadzības robe�u. 20 vai 30 miljoni cilvēku cie� trūkumu, daudzi dzīvo tādā nabadzībā, kādu � vismaz Eiropas valstīs � vairs nevar sastapt.

Valsti pārvalda bagātie. Amerikas senātā � �pasau�les izredzēto klubā� � procentuālā ziņā ir vairāk mil�jonāru nekā jebkuras citas pasaules valsts parlamentā. Abu lielo partiju politiskās ma�īnas atrodas tādu cil�vēku rokās, kas bagātību ieguvu�i vai to mantoju�i un, protams, grib to saglabāt un aizsargāt arī politiski. Un, ja Amerikas politikas priek�galā pat nebūtu ba�gātnieku, tik un tā pastāvētu mazākuma bloks, kur�, kaut arī veido nepilnus trīs procentus no iedzīvotāju skaita, ta�u kontrolē apmēram divas tre�daļas tautas mantas. �ā mazākuma vidū savukārt ir saujiņa cil�vēku � ne vairāk, cik var saiet mazās kluba telpās, � kuru rokās koncentrēta lielāka ekonomiskā un poli�tiskā vara, nekā tas varētu būt lietderīgi.

�ie cilvēki vienmēr rīkoju�ies atbilsto�i principam, kas visā valstī iesakņojies un guvis atzinību, � vajag ņemt visu, ko vien spēj, un, ja izdodas, tad vēl maz�liet.

Bagātības pamati daudziem no viņiem likti jau tai laikā, kad valdības sauca palīgā nacionālo gvardi, lai apspiestu strādniekus, kas pasludināja streikus, tādējādi atbalstot prasību par darba algas paaugstinā�anu, vai uzdro�inājās nodibināt arodbiedrību. Da�s labs tika pie mantības tai laikā, kad bija pieņemts par streiklau�iem izmantot ieslodzītos. Citi bagātībā iedzīvojās karos. G. L. Hants otrā pasaules kara laikā bija lielākais naf�tas piegādātājs amerikāņu armijai. Bruņo�anās un kari ļāva nopelnīt milzīgas naudas summas Diponiem. Arī Houards Hjūzs var atļauties taisīt savus jokus Lasvegasā tāpēc, ka viņam piedero�ā sabiedrība �Hughes' Aircraft� palaikam ievāku�i bagātu ra�u bruņo�anās druvā.

Liela daļa bagātības Amerikā iegūta ar metodi, kurai nav nekā kopīga ar brīvu un godīgu konkurenci un kura drīzāk atgādina rupju kautiņu vai brīvo cīņu, kas turpinās visu mū�u. Laikam gan nav nevienas vairāk vai mazāk ievērojamas firmas, kas vismaz reizi, bet lielākoties desmitiem rei�u nepārkāptu pastāvo�os liku�mus, lai vairotu savus ienākumus uz citu rēķina. Ame�rikas ekonomika daudzējādi atgādina zooloģisko dārzu, kur par uzraugiem ieceltas hiēnas. Pēc speciālistu do mām, lielo monopolu sazvērestības dēļ cenu ziņā ame�rikāņi cie� zaudējumus, kas līdzinās 6 procentiem na�cionālā ienākuma. 200 rūpniecības gigantu kontrolē divas tre�daļas visu ra�o�anas uzņēmumu, tikai �etras sabiedrības valda automobiļu un alumīnija, kvēlsjJjUd�u un pārtikas produktu tirgū. Tas ir pārāk maz īstai konkurences cīņai, kas orientējas uz tirgu. Giganti var noteikt jebkuru tiem izdevīgu cenu, un neviens tos nespēj kavēt, jo vairāk valdība, kas nemaz negrib to darīt, tāpēc ka jau sen darbojas kā monopolu aģente un rupjā spēka protektore ekonomikā.

Kaut gan Amerikas bagātnieki ar lieliem panāku�miem rausu�i, cik spēju�i, viņi tomēr atstāju�i diezgan patīkamu iespaidu uz tiem, uz kuru rēķina iedzīvoju��ies. To nav grūti izskaidrot: Amerikas naudasmaisi ļoti labi apguvu�i humānu �estu mākslu � ņemdami daudz un paklusām, viņi pretī dod kādu nieku, ta�u to dara ar lielu pompu.

Patie�ām, turīgie amerikāņi savai valstij ir ziedoju�i lielas vērtības. Par viņu līdzekļiem medicīnas iestādes pētī baismu slimību noslēpumus. Lielākā daļa slimnīcu, universitā�u un institūtu izveidota ar bagātnieku līdz�dalību. Savienoto Valstu muzejos ir daudz gleznu, ko dāvināju�i bagāti mecenāti.

Pilsētās, kur notiek �āda dāvinā�ana, avīzes ceļ mece�nātu vai debesīs, bet pats bagātnieks, pēc dāvanas pa�snieg�anas dzerdams tradicionālo kokteili, kautri at�vaira vietējās varas iestā�u un muzeja pateicību.

�ādai �kautrībai� visai nozīmīgs iemesls: dāvināto gleznu mecenāts pircis par 100 tūksto�iem dolāru, bet dāvinā�anas rakstā uzrādījis 400 tūksto�us dolāru lielu cenu; tādējādi viņ� paglābis no aplik�anas ar nodok�ļiem starpību 300 tūksto�u dolāru apmērā.

Protams, amerikāņu bagātnieku vidū gadās arī filan�tropi, ta�u tie sastopami tikpat reti kā albīni dabā.

Ziedojumos atdodams kādu nieku no tā, ko iepriek� ar ne�ēlīgām, barbariskām metodēm salaupījis, ameri�kāņu bagātnieks vadās pēc aprēķina, tāpat kā mantu gādājot. Kad viņ� kaut ko dod, viņ� būtībā dara to, ko tik un tā būtu spiests darīt pa�reklāmas interesēs.

Līdzekli, ko bagātnieki investēju�i pa�reklāmai, kapi�tālistiskās sistēmas stiprinā�anai kalpo apmēram tāpat kā kongresa vairākuma pārliecība, ka viss, kas labs bagātniekiem, ir labs arī valstij. Lai gan kongresa locekļu mazākums izteica protestus, kongress ar virkni likumu sekmējis to, ka bagātnieki var izvairīties no no�teiktās nodokļu aplik�anas kārtības, turpretim pārējiem amerikāņiem tas plē� vai pēdējo kreklu no muguras nost.

Saskaņā ar neap�aubāmiem aprēķiniem superbagātnieki, kas piesavināju�ies divas tre�daļas valsts ba�gātību, bet veido tikai vienu procentu tās iedzīvotāju, maksā mazāk par vienu piektdaļu no visas valstī ieka�sētās nodokļu summas. Ta�u arī �o pieticīgo tiesu viņi ar cenu palīdzību uzveļ tautas pleciem, un tauta, par spīti visam, reklāmas kauju bungu dārdoņas pavadī�jumā nemitējas bagātnieku interesēs celt vai debe�sīs savu kapitālistisko ekonomiku kā visdi�enāko at�klājumu pēc riteņa izgudro�anas. Savienotajās Valstīs ir miljonāri, kas daudzus gadus nav maksāju�i ne centa nodokļu, jo ar slīpētu advokātu palīdzību pratu�i attie�cīgos likumus apiet.

Kad amerikāņu lielbagātnieki ziedo kādu mazumiņu slimnīcas celtniecībai un tādējādi ieraksta savu vārdu pilsētas labdarības vēsturē, tad viņi līdzinās augstiem ierēdņiem Bonnā, kuri Sarkanajam Krustam parastās vienas markas vietā ziedo divas.

Milzīgās bagātības, salīdzinājumā ar kurām lielo vācu koncernu īpa�umi ir tikai sauja zemesriekstu, Amerikas Savienotajās Valstīs izveidojās tais laikos, kad federālie nodokļi vispār nepastāvēja. �īs bagātības tika saraustas, ārkārtīgi ne�ēlīgi ekspluatējot strādnie�kus un kalpotājus. Bagātnieku dibinātie da�ādie �fondi� ir Amerikai tikpat raksturīga parādība kā satrieco�ā nabadzība.

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv apmēram 50 tūksto�i da�ādu �fondu�, un to skaits pieaug, tāpēc ka tie kļuvu�i ne vien par ārkārtīgi efektīvu reklāmu, bet arī par lielisku aizsegu, aiz kura kā aiz sabiedriski derīga pasākuma maskējoties, var veikt izdevīgas ope�rācijas.

Joprojām saglabājies priek�stats, ka fondi ir sabied�riski lietderīgi. Patiesi, fonds, kas nosaukts tērauda karaļa Endrū Kārnegija vārdā � viņ� savu metalur�ģisko rūpnīcu strādniekiem lika strādāt vaiga sviedros 72 stundas nedēļā par 10 dolāriem �, finansēja Mirdala komisijas klasisko ziņojumu par nēģeru stāvokli Amerikā. Rokfellera fondam, kas nosaukts D�ona D. Rokfellera I vārdā � dzīvs būdams, viņ� bija ļoti nepopulārs �, pasaule ir pateicību parādā par gūta�jiem panākumiem cīņā pret malāriju un dzelteno drudzi. Amerikas fondu gigants � Forda fonds, kura kapitāls sasniedz apmēram 3,5 miljardus dolāru, finansē vairākus lieliskus projektus.

�o fondu objektīvā nozīme nav ap�aubāma, tāpat kā nav ap�aubāms, ka �o fondu izveido�ana kļuvusi iespē�jama tikai tāpēc, ka to dibinātāji pastāvīgi piesavināju��ies visu, ko vien varēju�i, un valsts to ir sekmējusi. Starp citu, jau pa�ā sākumā bija skaidrs, ka fondi ir labs bizness.

Fondi pārvēr� kapitālā visu, kas ietaupīts uz nodok�ļiem, no kuriem tie pilnīgi atbrīvoti. Tie izvieto pasū�tījumus pētījumiem, kuru rezultāti bie�i vien nodro��ina fondu altruistiskajiem dibinātājiem jaunas iespējas viņu saimnieciskajā darbībā. Fondi dāvā kapitālus saviem dibinātājiem jebkurā laikā un jebkurā dau�dzumā. Fondi pie�ķir izdevīgus aizdevumus. Tāpat ir zināms, ka fondi kopīgi ar CIP ne�ēlo pūles, lai pārlie�cinātu pasauli par �ASV ekonomiskās un sabiedriskās iekārtas pārākumu� un tādējādi Ameriku pasargātu no reformisma rēga, kas klīst pa Eiropu, un uzveiktu ko�munismu.

Tas, ka bagātnieki dibina fondus, nebūt nenozīmē, ka viņi gribētu labot nodarīto netaisnību. Atbilsto�i �ajā zemē pieņemtajai morālei bagātnieki vispār ne�var izdarīt neko netaisnīgu un nekad tā nav rīkoju�ies, tāpēc arī viņiem nav nekāda pamata kaut ko labot. Fondi nav ari upuris, nav kapitālistiska solidaritāte. Tie glu�i vienkār�i ir druskas no kungu galda, kuras ar pateicību uzlasa ļaudis, kam ar diezgan labām sek�mēm iestāstīts, ka pasaule kļūtu par paradīzi, ja tā galu galā sāktu dzīvot pēc tiem principiem, kuri pastāv Sa�vienotajās Valstīs un kurus diezgan iespaidīgi pārstāv tie trīs, kas atrodas Amerikas visbagātāko cilvēku sa�raksta sākumā.

Ja pa�reizējā tendence rasu savstarpējo attiecību attīstībā Savienotajās Valstīs saglabāsies arī turpmāk, nēģeri var cerēt, ka 1992. gadā viņi būs līdztiesīgi ar baltajiem, kad pretendēs uz vakantu kalpotāja vietu kādā firmā. 2005. gadā nēģeriem būs vienlīdzīgas tiesī�bas ar baltajiem � ja viņiem būs vienādas dotības �, kad viņi gribēs ieņemt speciālista vietu. 2017. gadā var sagaidīt, ka nēģeri būs līdztiesīgi pretendēt uz vakantu ārsta vai arhitekta, māklera vai in�eniera vietu. Bet 2370. gadā nēģeriem būs vienlīdzīgas tiesības ar balta�jiem, kad runa ies par direktora posteni vai pat par privātuzņēmuma dibinā�anu. Tādas prognozes izteicis profesors Tomass Petigrū.

Petigrū paredzējumus publicēja korporācijas �Rand� prognozē�anas institūts Santamonikā, Kalifornijas �tatā; tie bija ievietoti arī vairākās avīzēs, bet lielākā daja lasītāju drīz vien atkal tos aizmirsīs.

Vairums nēģeru tos nav pat lasīju�i. Geto vispār avīzes nelasa, glu�i tāpat kā no�ēlojamās koka būdās Alabamā un Misisipi, Arkanzasā un D�ord�ijā, Teksasā un Florīdā, kur dzīvo nēģeri; viņiem nav naudas avī�zēm: viņiem tik tikko pietiek naudas pa�am nepiecie��amākajam.

Dr. Daniels Tompsons izlasīja Petigrū prognozes, un tās neradīja viņā izbrīnu. Viņ� bija Dilardas universi�tātes pasniedzējs; tā ir nēģeru universitāte Jaunorleānas priek�pilsētā. Protams, tā nav tik slavena kā Harvarda universitāte, tomēr daudziem nēģeriem tas ir lolots mērķis.

Dr. Daniels Tompsons bija nēģeris, tāpat kā viņa studenti. Viņ� tie�ām labi zināja to, ko paredzēja nā�kotnē viņa baltais kolēģis. Tikai Tompsonam acīmredzot labāk nekā baltajam zinātniekam bija zināms, ko nozīmē nēģeru diskriminācija mūsdienu amerikāņu sabiedrībā. Viņ� zināja, ka melnais amerikānis jūtas bezspēcīgs, vāj� pat tad, ja viņam ir vareni muskuļi, ka viņam nav nekādu iespēju nodro�ināt ģimenei kaut cik pieticīgu labklājību.

Tompsons norādīja uz tie�u sakaru starp nēģeru vidū pla�i izplatīto hronisko bezdarbu un to, ka arvien vai�rāk nēģeru bērnu ir spiesti pārāk agri pamest skolas, lai kaut mazliet nopelnītu iztikai.

Nēģeru grūtais ceļ�, teica �is profesors, jau tā ir bijis pārāk gar�, nēģeris negaidīs līdz 2005. gadam, lai viņu uzskatītu par līdztiesīgu pretendentu uz vakantu speciālista vietu, viņam vajadzīgs darbs tūlīt, nekavē�joties, un viņ� prasa, lai balto cilvēku sabiedrība bei�dzot to saprastu.

Bet �ī sabiedrība to nesaprot. Nesen tā Palmbī�ā no diviem bāriem izsvieda slaveno beisbolistu Moriju Vil�u, kuram pati bija vētraini aplaudējusi sporta lau�kumā, jo nēģeri bārā nav vēlami. �ī sabiedrība Pensakolā, Florīdas �tatā, padzina no bāra gaisa kara spēku pulkvedi Dānieļu D�eimsu, jo ari D�eimss ir nēģeris. Arī Jaunorleānā, netālu no tās vietas, kur dzīvo Dr. Daniels Tompsons, baltie aizcērt bāru un restorānu durvis nēģeru priek�ā. Da�i no �iem restorāniem gan formāli neliedz ifeeju nēģeriem, bet, ja nēģeris tur ieietu, viņ� neizbēgami justos kā algādzis mui�nieka dzīrēs.

Nēģeri nedrīkst apmesties balto cilvēku dzīvojamos kvartālos, viņiem tiek liegts darbs. 12 procentu Ameri�kas iedzīvotāju ir nēģeri, bet tikai 2,5 procenti no vi�ņiem strādā komerciālajā pasaulē, pie tam uz �iem 2,5 procentiem ir tikai viens procents kapitāla apgro�zījuma valstī un tie kontrolē tikai pusprocentu no vi�siem privātīpa�umiem Savienotajās Valstīs; prezidents Niksons ar lepnumu to dēvēja par �melno kapitā�lismu�, uzskatīja par pierādījumu tam, ka arī nēģeri var gūt panākumus.

Bet ne tikai minimāls ir nēģeru procents starp tiem amerikāņiem, kuri �gūst panākumus�, pat nēģeru pira�mīdas virsotne ir pakļauta diskriminācijai, arī turīgais nēģeris nevar brīvi izvēlēties dzīvesvietu: alla� ir kādas barjeras, kuras nav iespējams pārvarēt. Galu galā pat uz turīgu nēģeri attiecas principi, kas pastāv valstī kop� 1620. gada, kad tika ievesti pirmie vergi:

�Ja tu balts, tu visur vēlams;

Ja tu brūns, nu, paliec vien;

Bet, ja melns, tad vācies prom!�

Tiesa gan, baltā Amerika pie�ķīra nēģerim Karlam Rovenam vēstnieka posteni, bet, kad viņ� atgriezās no ārzemēm dzimtajā Va�ingtonā, klubs �Kosmoss� attei�cās uzņemt viņu par savu biedru, jo �ajā klubā nēģe�riem ta�u nav vietas; daudzos klubos nēģeriem liegta ieeja, viņus tur pieņem vienīgi darbā par viesmīļiem vai tualetes telpu apkalpotājiem.

90 procenti Amerikas privāto klubu joprojām ir ne�pieejami kastu cietok�ņi valstī, kas nenogursto�i cil�dina sevi par paraugzemi, kurā mierīgi sadzīvo līdzās no visiem pasaules nostūriem atbrauku�i cilvēki. Pēc sociologa Klīvlenda Eimerija datiem, 90 procentos klubu valda antisemītisms un, protams, segregācija.

Turīgi nēģeri var samierināties ar to, ka viņus ne�uzņem kādā klubā, nejauj spēlēt tenisa laukumā vai peldēt baseinā. Bet nabadzīgie nēģeri � kaut vai, pie�mēram, Pitsburgā � nevar samierināties ar to, ka vi�ņiem nedod iespēju strādāt.

Hilas kvartāls Pitsburgā ir līdzīgs Hārlemai Ņujorkā, Roksberijai � Bostonā, Sautsaidai � �ikāgā. Hilā valda bezdarbs un netīrība, tur mud� no �urkām. Bet Hilā dzīvo cilvēki, kuri grib dzīvē kaut ko sasniegt. Te dzīvo melnie vīrie�i, kuriem nav patīkami dzirdēt pārmetumus, ka viņi ir neveiksminieki, nespējīgi uz�turēt ģimeni.

Un, lūk, Hilas kvartāla vīrie�i pulcējas garā kolonnā rn dodas uz balto Pitsburgu, viņi soļo uz būvlauku�miem, kur baltā Amerika kā jaunu sava talantīguma un lietpratības simbolu ceļ 65 stāvu ēku �United States Steel Building� un citus debesskrāpjus, no kuriem pēc tam varēs pamest skatienu uz Hilas kvartālu. �ai celt�niecībai tiks iztērēts pusotra miljona dolāru.

� Mēs prasām darbu! � sauc nēģeri no Hilas kvar�tāla. � Mēs prasām darbu!

Viņi dodas uz būvlaukumiem, viņi nebeidz atkārtot, ka grib darbu.

� Mums nav vajadzīgi labdarības pabalsti, � viņi saka. � Vai jūs saprotat, ka mums nav vajadzīgi tādi pabalsti? Mums vajag darbu!

Pitsburgā ir 30 tūksto�i vietu celtniecības darbos. Hilas kvartāla nēģeri no tām pieprasīja sev 2500 vietu. 2500 no 30 tūksto�iem darbavietu aptuveni at�bilstu pilsētā dzīvojo�o nēģeru procentam. Bet ar to neviens negrib rēķināties, turklāt netikai Pitsburgā vien. Da�as amerikāņu arodbiedrības neuzņem nēģerus savās organizācijās, bet tas nozīmē, ka nēģeri nevar atrast darbu tajās nozarēs, kuras aptver �īs arodbied�rības. Viņiem nekas cits neatliek kā nīkt Hilas, Hārlemas vai Roksberijas kvartālos vai strādāt visnetīrāko darbu, kāds vien valstī atrodams.

Nēģera traģiskais liktenis Savienotajās Valstīs sak�ņojas tālā senatnē, viņa nabadzība nav nekas jauns, tā viņam seko no tiem laikiem, kad viņu ieveda Ame�rikā XVII gadsimta sākumā. Balto cilvēku sabiedrībā viņ� vienmēr ir ieņēmis pēdējo vietu, pat sliktāku nekā nēģeriete verdzības laikos.

Viņ� strādāja uz lauka, viņam nebija sava vārda, viņu sauca tikai par �boy�, lai arī cik pieaudzis, vīri��ķīgs un stiprs viņ� bija. Baltais saimnieks varēja aizliegt nēģerim precēties, varēja aizliegt viņam mācī�ties lasīt un rakstīt; nēģeris nedrīkstēja apmeklēt baz�nīcu, uzturēties saimnieka mājā. Ja viņam tomēr atļāva precēties un pasaulē nāca bērni, saimnieks varēja bēr�nus pārdot. Un, ja bērni bija piemēroti fiziskam darbam, pārdot viņus bija tikpat izdevīgi kā labu darba zirgu ku�meļus; tas reizēm deva saimniekam prāvus ienākumus.

Nēģeris nepiederēja pats sev, bet, ja viņ� tomēr izrādīja lepnumu, tad saimnieks tūdaļ cietsirdīgi izrē�ķinājās ar viņu; vergi nedrīkst būt lepni.

Amerikāņu nēģera biogrāfija � tie ir nebeidzami pazemojumi, pārestība, ņirgā�anās līdz pat �ai dienai. Viņu lin�oja, slepkavoja, apvainoja. Kad viņ� bei�dzot formāli kļuva brīvs, �ī cietsirdīgā amerikāņu brī�vība viņam atnesa tikai jaunus pazemojumus, pārestību un ņirgā�anos.

No 6338 Amerikas raidstacijām tikai 11 pieder krāsainajiem, bet ņo 690 komerciālajām televīzijas sta�cijām nav nevienas, kura piederētu nēģerim.

Starp �urnālistiem, kuri ietekmē sabiedriskās domas veido�anos, nēģeru ir tikai 5 procenti, turklāt lielākā da]a no tiem ieņem nenozīmīgus amatus, tiem nav ne�kādas autoritātes. Viņiem atļauj ieņemt �os amatus tikai tāpēc, lai varētu uz viņiem atsaukties, kad organizā�cijas, kas cīnās par pilsoņu tiesībām, izvirza jautājumu par nēģeru nodarbinātību. Avīze �New York Times�, kurai patīk sevi dēvēt par krāsaino iedzīvotāju brīvī�bas un vienlīdzības aizstāvi un kura sevi uzskata par nācijas sirdsapziņu, savās mājās rīkojas pavisam ci�tādi: starp 374 redaktoriem un reportieriem ir tikai 13 nēģeru. Bet �urnāls �Readers Digest�, kas nepaguris salkaniem vārdiem stāsta pasaulei par �ķietamo amerikāņu tautas mierīgo līdzāspastāvē�anu, nēģerim pie�ķīris tikai vienu kaut cik nozīmīgu amatu.

Nēģeru ir aptuveni tikai 1 procents no visiem dok�torandiem, mazāk par trim procentiem studentu, kas mācās medicīnu un tieslietas, mazāk par trim procen�tiem studentu, kas mācās slavenās universitātēs kopā ar baltajiem. Ņujorkā no 893 skolu direktoriem ir tikai 24 nēģeri, mākslas nozarē no 968 stipendiātiem � tikai 35 nēģeri; valstī no 300 tūksto�iem advokātu ir tikai 3000 nēģeru.

459 federālo tiesne�u vidū ir tikai 22 nēģeri. Baltie stingri tur savās rokās zemāko tiesas orgānu darbību, jo no 12 tūksto�iem �tatu un pilsētu tiesne�u ir tikai 178 nēģeri.

Tur, kur var labi nopelnīt, nēģeri nepavisam nav pārstāvēti proporcionālā skaitā, varbūt vienīgi izņemot sportu: bez nēģeriem ta�u nevarēs uzvarēt basketbola ma�os, un bez melno atlētu piedalī�anās grūti Olimpis�kajās spēlēs sacensties ar Padomju Savienību un citām valstīm, tāpēc nākas vien aicināt nēģerus. Pie tam, ja nēģeris pārstāv valsti sacīkstēs, tas atstāj labvēlīgu un nomierino�u ietekmi uz nēģeru geto: pēc tam ta�u uz �iem geto var aizsūtīt melnos sportistus �gara paci�lā�anai�.

Ievads�

Pasaules lielvalsts: saldās runas un lielā runga .

Va�ingtona, Kolumbijas apgabals: iek�ēji satrunējusi

pilsēta

Korupcija

Varmācība�

Bizness�

Sabiedrība

Indiāņi�

Reliģija�

Bruņotie Spēki

Militāri rūpnieciskais komplekss�

Mafija��

Cietumi

Sports���

Nabadzība�

Bagātība��

Nēģeri��

Рольф Винтер КОШМАРЫ АМЕРИКИ Издательство �Лиесма� Рига 1978

На латышском языке Перевод с русского К. Стребейко Художиик X. Пурвиньш

Rolfs Vlnters AMERIKAS BIEDI

Redaktore L. Riekstiņa. Māksi, redaktors A. Klodāns. Tehn. redaktore V. Brālēna.

Korektore I. Kalniņa. Nodota salik�anai 1975. g. 16. Jūlijā. Pa�rakstīta Iespie�anai 1976. g. 7. janvārī. Ti�pogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 84X108/32. 6,59 fiz. iespiedi.; 10,92 uzsk. iespiedi.; 1 1 02 Izdevn. I. Metiens 75 000 eks. Maksā 56 кар. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Pa�dumju bulv. 24. Izdevn. Nr. 44/27529-PcJ-63. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā�matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā�fijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40, pa�ūt. Nr. 2520-Ļ. Iespiesta no matricēm Izdevniecības �Radjanska Ukraina� ar Ļeņina ordeni apbalvota Preses kombināta tipogrāfijā № 2 Kijevā, Anri Barbisa Ielā 51/2.

Nr. no2.