1.� Administratīvo tiesību jēdziens

Administratīvās tiesības ir zinātnes nozare, administratīvās tiesības tiek saprastas kā visu valstī izdoto valsts pārvaldes aktu kopums,

tiek pētītas da�ādas administratīvo tiesību teorijas, atziņas, kas tiek izklāstītas grāmatās, zinātniskos rakstos un� referātos

Valsts varas līdzsvaro�anas princips nosaka, ka valsts varu veido: likumdo�anas vara, kas veic likumdo�anas darbu; tiesu vara, kas veic jurisdiktīvo darbu; izpildvara, kas veic administratīvo darbu.'

1 Abas pēdējās pieskaitāmas izpildo�ajām varām. Proti, likumdo�anas vara valsti rada noteikumus, bet tiesu vara un izpildvara seko, lai �ie noteikumi tiktu izpildīti. Abas izpildo�ās varas no�ķir tā saucamā diskrēcionārā vara (brīvās rīcības tiesība). K.Di�lers skaidro, ka jurisdiktīvajā (tiesu) darbībā tiesnesis ir stingri saistīts ar likumu, tiesas

Izpildvaru pēta administratīvās tiesības.

Pamatojoties uz iepriek� minēto, var teikt, ka administratīvās tiesības2 ir sabiedrisko attiecību apvienojums, kuras rodas izpildvaras organizācijas un darbības procesā. Administratīvās tiesības var saukt arī par juridisko formu, vadī�anas (pārvaldes) modeli, kas nostiprina juridisko nevienlīdzību starp pārvaldes attiecību subjektiem ("priek�nieks" - "padotais"). Vienkār�oti - pārvaldī�anas, vadī�anas tiesības.

2. � Administratīvas tiesības kā patstāvīga publisko tiesību nozare

Lai labāk izprastu administratīvo tiesību kā patstāvīgas publisko tiesību nozares būtību, sākotnēji jānoskaidro, kas ir publiskās tiesības.

Publiskās tiesības5 (vārds "publisks" cēlies no latīņu vārda "publicus", kas nozīmē "sabiedrisks, vispārīgs, atklāts") regulē attiecības starp valsti un personu (fizisko un privāto tiesību juridisko personu), nosaka to publiskās tiesības un pienākumus, kā arī valsts uzbūvi.

Publisko tiesību uzdevums - demokrātiskā sabiedrībā līdzsvarot indivīda un sabiedrības intereses, vienlaicīgi nodro�inot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejauk�anos viņa brīvībās un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem.

Kādas attiecības regulē publiskās tiesības? Publiskās tiesības izpau�as attiecībās starp valsti un personu, kur pastāv pakļautības (subordinācijas) attiecības. Viena no pusēm publisko tiesību attiecībās vienmēr uzstājas valsts vai kāda tās institūcija (amatpersona), kurai pie�ķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras, bet no otras puses fiziskā persona vai privāto tiesību juridiskā persona. Tiesisko attiecību puses publiski tiesiskajās attiecībās darbojas kā juridiski nevienlīdzīgas (piemēram, personai ir jāmaksā nodokļi un nodevas, jāpilda aktīvais militārais dienests, jāievēro ceļu satiksmes noteikumi, jāmaksā administratīvais naudas sods, tā var saņemt pensiju tādā kārtībā un apmērā, kā to nosaka tiesību akti un nevis tā, kā persona pati to vēlas vai nevēlas). Persona pati nevar atteikties no uzlikto publisko pienākumu pildī�anas, piemēram, nodokļu maksā�anas, kriminālsoda izcie�anas, kas tiek panākts ar piespie�anas mehānismu.4

Ar publiskās varas palīdzību tiek izdoti publiskās varas akti (noteikumi, rīkojumi, saisto�ie noteikumi) publiskās pārvaldes interesēs, tādējādi tiek īstenota publiskā pārvalde. Kāpēc personai nepiecie�ami �ādi viņa brīvības ierobe�ojumi? To var vienkār�i pamatot, izzinot publiskās varas mērķi. �is mērķis ir visas sabiedrības un valsts intere�u nodro�inā�ana, kas izpau�as, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas. Tādējādi indivīda intereses tiek ierobe�otas, ja labumu gūst ievērojama sabiedrības daļa.

sprieduma izpau�as noteikta panta piemēro�ana par noteiktu gadījumu, turpretī valsts pārvaldē strādājo�ais var daudzos gadījumos likuma noteiktās robe�ās rīkoties brīvi, vadoties no valsts intere�u viedokļa. Minēto var ilustrēt ar piemēru no Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, kad valsts amatpersona saskaņā ar 2 1 .pantu var atbrīvot personu no soda par maznozīmīgu pārkāpumu, aprobe�ojoties ar mutvārdu aizrādījumu.

2 K.Di�lers monogrāfijā "Ievads administratīvo tiesību zinātnē" administratīvās tiesības objektīvā nozīmē definē kā

tiesību normu kopumu, kas noregulē publisko iestā�u iekārtu un darbību, amatpersonu kompetenci, valsts un

pa�valdību darbinieku tiesisko stāvokli, kā arī pilsoņu publiskos pienākumus un tiesības.

Administratīvās tiesības subjektīvā nozīmē sastādās no tiem, juridiskajiem pienākumiem un tiesībām, kas uz objektīvo administratīvo tiesību pamata piekrīt publiskajām iestādēm, viņu darbiniekiem un pilsoņiem vai pilsoņu grupām viņu attiecībās ar publiskajām iestādēm.

3 Piemēram, V.Jakubaņecs skaidro, ka publiskās tiesības ir tiesību specifikas viengabalaina izpratne sabiedriski

nozīmīgā sfērā, tas ir, tādā sfērā, no kuras ir atkarīga sabiedrības, valsts, organizēto grupu, korporāciju, apvienību un

pilsoņu eksistence, funkcionē�ana un attīstība. J.Tihomirovam tās ir sava veida tiesībām funkcionāli un strukturāli

pakārtota sistēma, kas atspoguļo valstiskas, starpvalstiskas un sabiedriskas attiecības.

4 J.Briedē. Publiskās un privātās tiesības. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas: Mācību grāmata// Rakstu krājums prof.

E.Melķi�a redakcijā. - Rīga: "Tiesu nama aģentūra", 1999., 42.lpp.

Publisko tiesību jomā katrai personai ir publiskās subjektīvās tiesības. Tās ir konkrēta indivīda tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu tiesību normās paredzētu darbību vai'atturē�anos no darbības kādā konkrētā gadījumā. Tās izpau�as arī kā rīcības brīvība amatpersonām viņu lēmumu pieņem�anas un rīcības brīvībā kādā konkrētā gadījumā.

Publiskās subjektīvās tiesības var iedalīt negatīvajās un pozitīvajās tiesībās. Pastāvot negatīvajām tiesībām (stāvoklim), valstij jāatturas no jebkādas rīcības, tādējādi dodot individam iespēju īstenot kādu tam pie�ķirto tiesību vai brīvību (privāto dzīvi, biedro�anās brīvību, vārda brīvību). Savukārt pastāvot pozitīvajām tiesībām (stāvoklim), valstij jānodro�ina �o tiesību īsteno�ana, tas ir, jāveic kādas noteiktas darbības, lai indivīds varētu pienācīgi īstenot savas tiesības (tiesības uz medicīnas aprūpi, tiesības uz izglītību, pensiju).

Publiskajās tiesībās darbojas princips: "atļauts viss, kas ir noteikts". Tas nozīmē: ja publiskās iestādes kompetences aktā ir noteikts, ka iestāde ir tiesīga ierobe�ot kādas privātās aktivitātes, tad iestādes rīcība ir pamatota. Ja nav noteikts, tad �āda rīcība nav pamatota, tātad ir nelikumīga.

Pie publiskām tiesībām pieskaitāmas administratīvās tiesības, konstitucionālās tiesības, krimināltiesības, nodokļu tiesības, pa�valdību tiesības, policijas tiesības utt.

Administrat īvās tiesības ir patstāvīga tiesību nozare, io tai ir:

1) patst āvīgs regulē�anas priek�mets (tas ir, specifiskas sabiedriskās attiecības, kuras

regulē �ī tiesību nozare, administratīvajām tiesībām ir publiski tiesisks raksturs, kas izpau�as

publisko, sabiedrisko intere�u apmierinā�anā. Administratīvi tiesiskajās attiecībās obligāts

subjekts ir valsts, kas tiek pārstāvēta ar tās institūciju palīdzību, kuru mērķis ir izteikt,

garantēt un nodro�ināt vispārējā labuma īsteno�anu);

2) raksturīgas metodes:

a)�� kā nodro�ināt to, ka administratīvo tiesību subjekti īsteno administratīvo tiesību

aktos noteikto;

b)�� kā pētīt (interpretēt) administratīvās tiesības.

Sabiedriskās attiecības, kuras regulē administratīvās tiesības

Administratīvās tiesības regulē sabiedriskās attiecības, kuras rodas:

1)�� valsts pārvaldes sistēmas veido�anā un darbībā (tas ir, tiek regulētas attiecības,

kuras rodas, attīstot (uzlabojot) valsts pārvaldes dzīvotspēju, kā arī tiek regulētas

attiecības, kuras nosaka optimālu valsts pārvaldes sistēmas elementu (valsts pārvaldes

iestā�u) darbību);

2)�� apkalpojot pārvaldes sfēru (tas ir, tie�i īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, sniedzot

iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus).

Sabiedrisko attiecību administratīvi tiesiskā regulē�ana tiek panākta:

1)�� ai pastāvo�o sabiedrisko attiecību sakārto�anu un nostiprinā�anu (arī LR Satversmē

nostiprināto tiesību nodro�inā�anu, lai radītu jaunu, dzīvotspējīgu sabiedrisko

attiecību regulē�anas sistēmu);

2)��ar attiecīgo administratīvo normu starpniecību sabiedrisko attiecību un tiesību

aizsardzībā:

Piemēram, tiek noteikti alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības ierobe�ojumi, kas tiek

nostiprināti Ministru kabineta noteikumu formā (1.posms); tiek noteiktas sankcijas, ja

�ie noteikumi tiks pārkāpti (alkoholisko dzērienu tirdzniecības atļaujas atņem�ana)

(2.posms).______________________________________________

3) izslēdzot no izpildvaras darbības sfēras sabiedrībai nevēlamās tiesiskās attiecības.

Piemēram, atsevi�ķu alkoholisko dzērienu tirdzniecība nakts laikā vispār tiek aizliegta

(3.posms)._______________________________________________

Ar administratīvo tiesību normu palīdzību tiek noteikts un panākts sabiedrisko attiecību regulējums �ādos virzienos:

1)�� optimālas administratīvo iestā�u sistēmas izveido�ana;

2)�� salīdzino�i precīza valsts pārvaldes funkciju nodo�ana izveidotajām

administratīvajām iestādēm;

3)�� izveidoto administratīvo iestā�u kadru komplektē�ana;

4)�� noteikt un nodro�ināt privātpersonu iespēju līdzdarboties valsts pārvaldes funkciju

veik�anā un �o funkciju izpildes kontrolē.

Minētos virzienus var salīdzināt ar jaunas valsts pārvaldes sistēmas izveido�anu. Sākotnēji, veidojot valsts pārvaldi (izpildvaru), izveido ministrijas un tām padotās iestādes (turpmāk, valsts pārvaldes iestādes). Nāko�ais posms ir salīdzino�i precīzi izveidotajai valsts pārvaldes iestā�u sistēmai uzticēt valsts pārvaldes funkcijas. Posmā svarīgi nepieļaut funkciju izpildes "pārklā�anos", kad divas valsts pārvaldes iestādes būtībā dara vienu un to pa�u. Lai to nepieļautu, īpa�a uzmanība jāpievēr� iestādes kompetences akta (nolikuma) izstrādei. Nāko�ajā posmā iestādes tiek nokomplektētas ar personālsastāvu, tas ir, cilvēkiem, kuri �īs funkcijas izpilda, īpa�a uzmanība �eit pievēr�ama valsts pasūtījumam izglītības jomā. Un pēdējais posms optimālas valsts pārvaldes sistēmas izveido�anā ir tāda stāvokļa nodro�inā�ana, lai valsts pārvalde pastāvētu iedzīvotāju vajadzību nodro�inā�anai. Proti, ja fiziskai personai rodas problēmas, kas saistītas ar valsts pārvaldes sniegtajiem pakalpojumiem, valstij jānodro�ina tāds stāvoklis, lai persona ikvienu problēmu varētu atrisināt, vēr�oties valsts pārvaldes iestādē. Nepiecie�ams, lai darbotos princips: "Valsts pārvalde cilvēkam, nevis cilvēks pārvaldei!".

Administratīvajām tiesībām sabiedrisko attiecību sakārto�anā ir �ādi uzdevumi:

a)�� radīt apstākļus administratīvās varas optimālai funkcionē�anai;

b)�� nodro�ināt izpildvaras demokrātisku organizāciju;

c)�� radīt apstāk|us, lai privātpersonas ar izpildvaru saistītās jomās varētu īstenot savas

tiesības un brīvības;

d)�� nodro�ināt privātpersonu aizsardzību pret valsts administrācijas patvaļu.

3.� Administratīvi tiesisko attiecību' struktūra

Administratīvi tiesisko attiecību struktūras elementi ir administratīvi tiesisko attiecību subjekts (1), objekts (2) un attiecību saturs (3).

(1) Administratīvi tiesisko attiecību subjekts' - sabiedriski tiesisko attiecību dalībnieks, kuram pārvaldes funkcijas veik�anai administratīvo tiesību normas pie�ķir tiesības un pienākumus.

5 Tiesiskās attiecības ir tiesību normu darbības rezultāta radu�ās sabiedriskas attiecības, kuru dalībniekiem ir valsts

garantētas subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi. Administratīvi tiesiskās attiecības ir viens no tiesisko

attiecību veidiem.

6 Tiesību subjekts � persona, kurai tiesiskā iekārta atzīst tiesības un pienākumus, tā var stāties tiesiskās attiecībās ar

citiem tiesību subjektiem. Katram tiesību subjektam ir savs tiesiskais statuss, kuru raksturo noteikti pienākumi un

tiesības. Valsts un pa�valdību institūciju kā tiesību subjektu statusa nozīmīgākais elements ir viņu kompetence jeb

Administratīvi tiesisko attiecību subjektu statusā iz�ķir divas spējas: pasīvo jeb tiesībspēju un aktīvo jeb rīcībspēju. Tiesību teorijā tiek izdalīta:

������ vispārējā tiesībspēja - tiesību subjekta spēja vispār būt par tiesību subjektu. To

valsts atzīst personai no dzim�anas;

������ nozares tiesībspēja -juridiskās un fiziskās personas juridiska spēja būt par tiesību

subjektu kādā tiesību nozarē;

������ speciālā tiesībspēja - spēja būt par tiesisko attiecību dalībnieku, kas personai

rodas sakarā ar noteikta amata ieņem�anu (Ministru prezidents, tiesnesis, Saeimas

deputāts utt.) vai ar personas piederību noteiktai subjektu kategorijai (policists,

robe�sargs utt.).7

Administratīva tiesībspēja- spēja uzņemties administratīvo tiesību normās nostiprinātās tiesības un pienākumus. Tā atkarīga no vecuma, veselības stāvokļa un citiem faktoriem (piemēram, sodāmības).

Administratīvas tiesībspējas īpatnības

a)�� to regulē ar administratīvo tiesību normām;

b)�� saturā ir attiecību regulē�ana starp individuāliem subjektiem un izpildvaras

subjektiem;

c)�� tā nav vienāda pēc apjoma da�ādām personām.

Administratīvā rīcībspēja- personas spēja ar darbībām īstenot tiesības, pildīt pienākumus, kas paredzēti administratīvo tiesību normās un uzņemties atbildību saskaņā ar �īm normām.

(2) Administratīvi tiesisko attiecību objekts - fizisko personu darbība izpildvaras sfēra, kas izpau�as tiesību un pienākumu īsteno�anā, uzvedībā.

Da�i autori, piemēram, J.Kozlovs uzskata par vienīgo objektu jebkurā attiecībā cilvēka rīcību, bet citi iz�ķir "materiālās attiecības", da�reiz materiālos priek�metus un lietas, objektus materiālajās attiecībās (darbība, cilvēka uzvedība).

M.Mar�enko uzskata, ka par tiesību objektu var būt:

-����� mantiskas dabas objekti, priek�meti;

-����� garīgās, intelektuālās darbības rezultāti (mākslas vai dokumentālās filmas, zinātniskās

grāmatas utt.);

-����� cilvēku uzvedība - darbība vai bezdarbība, kā arī uzvedības sekas;

-����� personiskās nemantiskās vai citas sociālās vērtības, kuras kalpo kā tiesisko attiecību

dalībnieku intere�u un vajadzību apmierinātājas, kuru rezultātā rodas juridiskie

pienākumi un subjektīvās tiesības.*

Tiesību subjektu statusā iz�ķir divas puses: pasīvo jeb tiesībspēju un aktīvo jeb rīcībspēju. Tiesību spēja ir ar likumu atzīta spēja būt par tiesību subjektu, rīcības spēja ir tiesiska spēja pa�am kārtot tiesiskas attiecības, pa�am personīgi pildīt tiesiskos pienākumus un īstenot subjektīvās tiesības (tiesību subjektivitāte).

Kā no�ķirt tiesību subjektu no tiesisko attiecību subjekta? M.Mar�enko uzskata, ka tiesisko attiecību subjektam ir raksturīgas divas puses - aktīvā (subjekts ir tiesību nesējs) un pasīvā puse (subjektam piemīt pienākumi). Tiesību teorijā galvenokārt runāts par tiesību subjektu, iz�ķirot to juridisko attiecību dalībnieku, kuram piemīt tikai tiesības (MapneHKO M.H. Teopns rocyaapcTBa h npaea a aonpoca* h OTBerax. VneŌHoe noco6ne - M.: HEOrOJl TpaMea C. M., 2001.-141 cmp.).

7 MapMCHKO M.H. TeopHa rocvflapCTaa h npasa b sonpocax h OTBerax. vhcōhoc rrocoŌHe - M.: OBOrOJl FpjmeB

C. M., 2001.-143 c.

8 Turpat, 146.lpp.

Katrā konkrētā attiecībā objekts var būt manta vai pakalpojumi, vai izpildāmais darbs, vai grūti novērtējams mantiska aspekta labums, kurā izpau�as personas sabiedrības novērtējums vai arī personas novērtējums pret sabiedrībā noteikto.

Secinot var teikt, ka teorijā valda �ādi uzskati par to, kas var būt par tiesību objektu:

tikai cilvēku uzvedība, darbība;

mantisko attiecību objekts,kuru da�reiz sauc par priek�metu (materiālie priek�meti un

lietas), un arī nemantiskās attiecības(cilvēku uzvedība).

(3) Administratīvi tiesisko attiecību saturs.

Administratīvi tiesisko attiecību saturā iz�ķir divas puses (D.Bahrahs):

1. materiālā puse (subjektu uzvedība);

2. juridiskā puse (subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi).

Administratīvo tiesību izpētes objekts ir attiecību juridiskā puse.

Juridiskās puses subjektīvās tiesībastiek saprastas kā subjekta, kas apveltīts ar tiesībām, pilnvaras diktēt subjektam, kuram ir noteikti pienākumi, nepiecie�amo rīcību. Tās ir tiesības pieprasīt veikt noteiktu darbību vai atturēties no tās, un tiesības izmantot valsts pilnvarojumu, lai piespiestu �o subjektu izpildīt juridiskos pienākumus. Subjektīvajām tiesībāmir raksturīgas īpatnības:

-����� subjektam ir noteiktas tiesības uz noteiktu darbību;

-����� �ādas tiesības ir noteiktas tiesību normās;

-����� �o tiesību ra�anās iemesls ir juridisks fakts (notikums vai darbība);

-����� pretējai pusei ir pienākums izpildīt pieprasīto;

-����� jābūt objektam, kura dē| rodas �ādas attiecības.

Juridiskie pienākumiizpau�as kā:

-����� darbību veik�ana vai atturē�anās no darbībām;

-����� juridiska iedarbība, ja netiek izpildīti noteiktie pienākumi.

At�ķirīgs viedoklis ir D.Ovsjanko, kur� administratīvi tiesisko attiecību saturā iz�ķir:

1.subjektu tiesības un juridiskos pienākumus;

2.�� subjektu atbildību un to stimulē�anu (pozitīvu vai negatīvu);

3.�� juridiskos faktus (notikumi un darbības).

Tiesību teorijā iz�ķir trīs tiesiskās regulē�anas paņēmienus (regulē�anas tiesiskos līdzekjus), ar kuru palīdzību tiesību nozares (piemēram, administratīvās tiesības) īsteno regulatīvo funkciju (iedarbojas uz sabiedriskajām attiecībām):

1)�� pienākumi- pienākumu uzticē�ana veikt kādu darbību apstākļos, kas noteikti ar

tiesību normām (piemēram, būvniecības gadījumā būvniecības veicējam ir pienākums

to saskaņot ar pa�valdību kā izpildvaras subjektu);

2)�� atļaujas- subjektīvo tiesību pie�ķir�ana tiesisko attiecību dalībniekiem (tiesību

subjektiem). �is paņēmiens izpau�as ar atļauju kompleksa deleģē�anu tiesību

subjektam noteiktu darbību veik�anai (piemēram, personai ir atļauts saņemt viņu

interesējo�o informāciju no valsts pārvaldes iestādes);

3)�� aizliegumi- aizliegumu noteik�ana, t.i., pienākumi atturēties no noteiktām darbībām

(saistīti ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajiem

ierobe�ojumiem).

Minēto pilnā mērā var attiecināt uz administratīvajām tiesībām, bet administratīvi tiesiskās regulē�anas funkcijai ir arī īpatnības:

a)�� administratīvi tiesiskās regulē�anas sistēmā raksturīgi norādo�ie tiesiskie

līdzekļi � pienākumi (izpau�as tā, ka vienai pusei ir noteikts daudzums

juridiski vado�u pienākumu, kuri jāadresē otrai pusei. Pēdējai ir jāpakļaujas

priek�rakstiem);

b)�� administratīvi tiesiskajām attiecībām raksturīga viena attiecību dalībnieka

gribas izpausmes vienpusība (tas nozīmē, ka raksturīga attiecību dalībnieku

nevienlīdzība gribas izpausmē);

c)�� pārvaldo�ajai pusei ir tādas juridiski valstiskas pilnvaras, kādu nav

pārvaldāmajai pusei. Veidojas tiesiskās regulē�anas mehānisms, kur� nav

abpusējas gribas izpausmes rezultāts;

d)�� pakļautajai pusei normas ietvaros ir arī zināma rīcības brīvība (diskrēcionārā

vara).

Vēl administratīvajās tiesībās raksturīgas administratīvo tiesību tulko�anas (interpretācijas) metodes, kas saistītas ar administratīvo tiesību normas jēgas noskaidro�anu. �ai sakarā uzmanība jāpievēr� Administratīvā procesa likuma 17.pantam, kurā likumdevējs ir noteicis administratīvo tiesību normu tulko�anas pamatmetodes, kuras jāizmanto tiesību normas interpretētajam.10

4.� Administratīvo tiesību metodes

Administratīvo tiesību svarīgs uzdevums ir īstenot regulatīvo funkciju. Tādē| administratīvajās tiesībās izmanto noteiktus tiesiskus līdzekļus vai arī to kopumu, arī regulējo�as iedarbības paņēmienus - metodes*,tas ir, paņēmienus un līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek panākts vēlamais rezultāts. Tas nozīmē, ka administratīvajās tiesībās, pildot regulatīvo funkciju, izmanto noteiktu tiesisku līdzekļu vai regulējo�as iedarbības normu un paņēmienu kopumu, kas ietekmē pārvaldes attiecības, to dalībnieku uzvedību (administratīvajās tiesībās - izzināta katra administratīvo tiesību institūta (institūta kategorijas) būtība, funkcionē�anas nosacījumi, pievēr�ot uzmanību noteiktu institūtu mijiedarbībai).

9 Tiesiskās regulē�anas meto�u problēma ir saistīta ar to satura izpratni. Pastāv divas principiāli at�ķirīgas pieejas �o meto�u satura izzinā�anai: katrai tiesību nozarei bez priek�meta ir ari sava metode; visas tiesību nozares izmanto vienotus tiesiskos līdzekļus, kas iekļauti pa�ā tiesību dabā.

10Administratīvā procesa likums. 17.pants.Tiesību normu interpretācija un analoģija.

1l) Iestāde un tiesa, interpretējot (tulkojot) tiesību normu, lieto �ādas interpretācijas pamatmetodes:

1) gramatisko (filolo ģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu no valodnieciskā viedokļa;

2) v ēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem

pamatojoties tā radīta;

3) sist ēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām;

4) teleolouisko fi ēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, pamatojoties uz

lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.

(2)Ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var �o nepilnību novērst, arī lietojot analoģijas metodi,

tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un �īs analīzes rezultātā konstatētos tiesību

principus piemērojot konkrētajā gadījumā. Ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kur� ierobe�o

adresāta cilvēktiesības.

(3)Ja, interpretējot tiesību normu pēc da�ādām metodēm, iespējams nonākt gan pie rezultāta, kas atbilst tiesību

sistēmai, gan pie rezultāta, kas ir pretrunā ar kādu tiesību normu, lieto to interpretācijas metodi, kuras rezultāts

konkrētajā gadījumā atbilst tiesību sistēmai.

(4)Ja, interpretējot tiesību normu pēc da�ādām metodēm, iespējams nonākt pie da�ādiem rezultātiem, kas visi atbilst

tiesību sistēmai, lieto to interpretācijas metodi, ar kuru konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un

taisnīgāko rezultātu.

(5)Ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro �o interpretāciju.

(6)Ja augstāka iestāde iek�ējā normatīvajā aktā interpretējusi tiesību normu, iestāde piemēro �o interpretāciju.

Iestādes tiesības, kas minētas �ā līkuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas.

5.� Administratīvo tiesību sistēma

Lai vieglāk piemērot administratīvās tiesības, tās tiek da�ādi grupētas, dalītas, veidojot sistēmas. Teorijā tiek piedāvātas da�ādas administratīvo tiesību sistēmas. Populārākās ir uzrādītas turpmāk.

Administratīvajās tiesībās iz�ķir �ādus sistēmas elementus (populārākais iedalījums arī citās tiesību nozarēs, piemēram, krimināltiesībās; pa�valdību tiesībās):

1)�� vispārējā daļa(�ajā daļā administratīvo tiesību teorētiķi ietver

normas, kas paredz pārvaldi vispār);

2)�� sevi�ķā daļa(satur normas, kas darbojas noteiktu sfēru robe�ās

izpildvarā, piemēram, izglītība, sabiedriskā kārtība).

Pazīstama ir administratīvo tiesību sistēma, kurā tiek iz�ķirta:

1)� vispārējā daļa(satur da�ādus administratīvo tiesību teorijas

jautājumus, piemēram, administratīvo tiesību sistēma, avoti, principi,

formas, metodes utt.);

2)� sevi�ķā daļa,kas paredz noteiktu pārvaldes sfēru tiesisko regulējumu:

a)�� sociāli politiskās;

b)�� sociāli kulturālās;

c)�� saimnieciskās.

3) normas, kuras reglamentē administratīvo atbildību.

Pieminētie administratīvo tiesību iedalījumi apskata administratīvās tiesības kā rakstītu tiesību normu sistēmu, un tos varētu uzskatīt par nepilnīgiem, jo pirmajā sistēmā trūkst administratīvo tiesību teorijas, bet abās - prakses. Precīzāka administratīvo tiesību sistēma ir piedāvāta turpmāk, ko raksturo arī J.Na�is�ionis. �ādā sistēmā iz�ķir trīs elementus:

Administratīvo tiesību

Administratīvo tiesību normu kopums

Teorijas un normu

teorija (zinātne)

īsteno�anas praksē

i

i.

J

L

Administratīvo tiesību zinātne�ajā sistēmā ir teorētiska disciplīna, kura galvenais pētāmais objekts ir administratīvās tiesības.

Bez administratīvajām tiesībām administratīvo tiesību zinātne pēta un analizē tās tiesiskos jēdzienus un tiesiskos principus, kā arī aplūko tiesiskos institūtus, pētot to būtību. Administratīvo tiesību zinātne aplūko un pēta arī publisko administrāciju jeb administratīvo darbību no juridiskās puses, tas ir, kā �ī darbība regulēta ar tiesībām un kā izpau�as tiesību aktos. Administratīvo tiesību teoriju var uzskatīt arī par dogmatisku pieņēmumu kopumu, kurus veido teorētiski uzskati, viedok|i, informācija, kas apliecina administratīvo tiesību kategoriju eksistenci (teorētiska mācība par visiem administratīvo tiesību subjektiem, kas uz pētījumu pamata izvirza prognozes administratīvo tiesību subjektu attīstībai). Vēl iz�ķir valsts pārvaldes teoriju -zinātnisku atziņu kopumu tikai par tiem administratīvo tiesību subjektiem, kuri piedalās valsts pārvaldē (privātpersonas un valsts kalpotāji, kuri nav tiesīgi pieņemt administratīvos aktus, nav valsts pārvaldes subjekti).

Sistēmas īpatnības

1) Raksturīga pastāvīga mijiedarbība, tas ir, attīstība, uzlabo�anās, kad:

a) tiesību normu radītāji izmanto teorētiski pamatotu informāciju tiesību normu formulē�anā;

b) darbojas tiesību aktu īsteno�anas informācija (notiek informācijas aprite, kas jauj secināt, vai teorijā radītās doktrīnas ir optimāli nostiprinātas tiesību normās, kas darbojas praksē. Vienkār�oti - teorija rada normas, kuras praksē tiek pielietotas. Ja normas nedarbojas atbilsto�i teorijai, teorijai jāizskaidro, kāpēc tā notiek).

2) Ja kāds elements trūkst, tad administratīvi tiesiskā regulē�ana nav optimāla. Nav pieņemams, ja iztrūkst kāds no elementiem. Nav iespējams bez teorijas radīt normālu administratīvo tiesību normu sistēmu, kas optimāli darbotos praksē.

�obrīd Latvijā populārāko administratīvo tiesību sistēmu, atsaucoties uz ārvalstu pieredzi, ir piedāvājis E.Levits, kur� administratīvajās tiesābas iz�ķir �ādas apak�nozares:

1.materiālas administratīvas tiesības- regulē personas publiskās tiesības un

pienākumus attiecībās ar valsti;

2.������pārvaldes organizācijas tiesības- regulē valsts pārvaldes iek�ējo organizatorisko

uzbūvi, valsts pārvaldes iestā�u kompetenci, iestā�u darbības kārtību, attiecības starp

valsts pārvaldes iestādēm (amatpersonām);

3.������administratīva procesa tiesības- nosaka, kā valsts pārvaldes iestāde konkrētā

gadījumā drīkst iedarboties uz indivīdu, regulē administratīvo aktu izdo�anas,

apstrīdē�anas un pārsūdzē�anas kārtību

6.� Administratīvo tiesību saikne ar citam tiesību nozarēm

Administratīvās tiesības ir saistītas ar:

������������ konstitucionālajām tiesībām (uz konstitucionālo tiesību pamata tiek veidotas un

noformulētas administratīvo tiesību normas, jāatzīmē arī administratīvo tiesību

aktu pakārtotība likumiem, kā arī Saeimas loma valsts administrācijas izveidē un

kontrolē);

������������ civiltiesībām (civiltiesiskajās attiecībās administratīvā iestāde uzstājas kā juridiskā

persona, piemēram, likuma "Par pa�valdībām" 4.pantā minēts, ka pa�valdības ne

tikai ir publisko tiesību subjekts, bet arī ir tiesīgas uzstāties privāttiesiskajās

attiecībās līdztiesīgi fiziskajām un privāto tiesību juridiskajām personām);

������������ krimināltiesībām (administratīvā pārkāpuma saistība ar kriminālsodu, īpa�i sodu

teorijā);

������������ darba tiesībām (darba tiesisko attiecību nodibinā�ana ar valsts pārvaldē

strādājo�ajiem);

������������ finan�u un nodokļu tiesībām (darba apmaksa, valsts finan�u sistēmas veido�ana un

valsts pārvaldes subjekta - Finansu ministrijas nozīme, nodok|u sistēma);

������������ citām tiesību nozarēm (būtībā nav tiesību nozaru, kuras nebūtu saistītas ar

administratīvajām tiesībām).

2. Administratīvo tiesību principi

1.� Administratīvo tiesību principa jēdziens

2.���� Administratīvo tiesību patstāvīgie (substantTvie) principi

3.���� Administratīvo tiesību procesuālie (administratīvo tiesību normu īsteno�anas) principi

1.� Administratīvo tiesību principa jēdziens

Ja rakstītās normas neparedz atbildi uz konkrētu lietu, tas ir, neviena norma tie�i neattiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem, tad jādarbojas ar vispārīgajiem tiesību principiem (Francijā tiesību principu izpratnē administrāciju pak|auj nerakstītiem noteikumiem, kuriem ir

"likumdo�anas efekts" un kuri kontrolē administratīvo varu, administratīvo normu radī�anas varu).

Tiesībās princips ir pamatideja, uz kuru balstās tiesību sistēma, valsts un sabiedriska kartība, tā, kas nosaka valsts varas un sabiedrības attīstības modeli un virzienus, ka arī nosaka, kādas būs sabiedrības un valsts attiecības un attīstība nākotne. Dabisko tiesību teorija vispārīgie tiesību principi tiek uzskatīti par sava veida augstākajam tiesībām. Tiesību principi" ir jāievēro, radot vai piemērojot tiesību normas.

Runājot par tiesību principu formu,teorijā ir divi at�ķirīgi viedokļi. da�i (piemēram, J.Valdruns) uzskata, ka pincips ir ideāls un tam obligāti nav nepiecie�ams formāls nostiprinājums, jo tas var būt apziņā, arī zinātnieku apspriestajās tēzēs, politiķu izvirzītajās koncepcijās. Citi, piemēram, J.Tihomirovs, uzskata, ka princips tikai tad ir princips, kad tas ir noformulēts, tas nozīmē, kad līdzās tiesību normām pastāv tiesību normas - principi.

Runājot par principu saturu,r.dvorkins uzskata, ka tiesību principi var tikt skaidroti pla�ākā un �aurākā nozīmē:

- pla�ākā nozīmē principos tiek ietvertas visas vispārīgās direktīvas, kas nav normas;

ar tiesību principu �aurākā nozīmē saprot principu un mērķu nodalī�anu. Mērķi ir saistīti ar sociālās objektivitātes sekmē�anu, attiecīgās^sabiedrības ekonomisko, politisko un sociālo rādītāju uzlabo�anos. Savukārt princips ir vērsts uz taisnīguma vai sociālās morāles sekmē�anu. �is princips jāievēro nevis tādēļ, ka jāuzlabo ekonomiskā, politiskā vai sociālā situācija, kas ir vēlama, bet tādēļ, ka tā ir taisnīguma, godīguma vai citas morāles normas prasība.

Ja salīdzina tiesību normas ar tiesību principiem, tad konstatējams, ka tiesību norma ir formulēta attiecībā uz noteiktu juridisko situāciju un pielietojama tikai �ajā situācijā. Principam �ajā zinā ir priek�rocība - tas ir vispārīgs, pielietojams nenoteikta skaita gadījumos.

Principu problēma tiesību teorijā - normāli būtu, ja tiesību principi atrastos vienā līmenī ar konstitucionālajām normām, bet tas atkarīgs no konkrētas valsts normatīvā regulējuma vai no tiesību principu piemēro�anas prakses.12

Tiesības tiek iz�ķirti vispārējie tiesību principi, tiesību nozaru principi un tiesību institūtu principi."

Administratīvajās tiesības principiir pamats, lai piemērotu normu pēc analoģijas vai tiesību aktu pēc analoģijas, vai piemērotu pa�u principu. Vēlams, lai administratīvo tiesību princips būtu tāds ideāls, no kura varētu atvasināt ikvienas administratīvās darbības mērķi un visas pārvaldes sistēmas mērķi.

Administratīvās tiesībās populārs ir principu iedalījums: patstāvīgie principi un procesuālie principi.

Raksturojot patstāvīgos administratīvo tiesību principus, tie tiek nosaukti par patstāvīgajiem - tie ir nosako�i, konstatējo�i, veidojo�i.patstāvīgie principi ir pamats, lai uz tiem attīstītos citi tiesību principi (procedūras principi). Tie ir konstatējo�i tāpēc, ka ir pamatā tiesību aktu piemēro�anai, administratīvās iestādes darbībā, indivīda likumīgo intere�u un tiesību

nodro�inā�anā. Stingri novilkt robe�u starp substantīvajiem un procesuālajiem principiem nav iespējams, jo pastāv iespēja, ka kāds princips nosaka gan administratīvo tiesību, arī administratīvā procesa materiālo pusi, gan procesuālo pusi.

2. S Administratīvo tiesību patstāvīgie principiLikumības princips

Princips nosaka, ka jebkuram administratīvajam aktam jābūt likumīgam pamatam. Likumības princips prasa ne tikai to, lai administratīvās iestādes nepārkāptu likumu, bet arī to, lai lēmumiem būtu likumīgs pamats un lai saturs atbilstu likumam. Administratīvajām iestādēm jāpakļaujas �īm prasībām un tās efektīvi jāīsteno. Likumības princips prasa arī tp, lai administratīvās iestādes lēmumi tiktu noformulēti pietiekami skaidri un konkrēti. Nelikumīgi administratīvie akti jāatceļ.

Likumības princips nosaka, ka administratīva iestāde pilda ikvienā tiesību aktā noteikto, protams, ja tas attiecas uz lietu (tiek noformēts lēmums un nosūtīts adresātam kā administratīvs akts, kuram jābūt likumīgam. Administratīvās iestādes ir izpildvaras iestādes, kuras veic izpildu rīcības darbību. Administratīvā iestāde pilda to, kas noteikts tiesību aktos, rīcības brīvība saistās ar diskrēto varu - iestāde var izdot administratīvo aktu. �ādā kontekstā likumība attiecas gan uz izpildi un rīcību, gan var būt tikai atbilsto�a tiesību aktiem).

Likumības princips prasa atbilstību konstitūcijai, vispārējiem tiesību principiem, likumiem un sekundārajai likumdo�anai, tiesu lēmumiem.

Likumības principu iedala: likuma atrunas princips; likuma prioritātes princips; legalitātes princips; tiesību normas saprātīgas pielieto�anas princips; priek�rakstu ievēro�anas princips.

Vienlīdzības princips (vienlīdzība likuma priek�a)14

Ja lietas ir objektīvi vienādas, tad tām jābūt līdzīgai pieejai. Ja lietas ir objektīvi at�ķirīgas, tad tām jābūt at�ķirīgai pieejai. �is princips ir pamats tam, lai administratīvā iestādē netiktu aizkavēts lietu izlem�anas process. Administratīva iestāde, lemjot par objektīvi līdzīgām lietām, piemēro vienus un tos pa�us tiesību aktus.

Administratīvas iestādes reakcijai uz individuālu lietu jābūt paredzamai, ievērojot iepriek�ējos administratīvos lēmumus. Izņēmums - at�ķirīga situācija un pamatoti iemesli. At�ķirīgu lietu izskatī�anu nedrīkst attiecināt uz ieinteresēto privāto personu (nedrīkst būt diskriminācija).

Rīcības mērķa princips (atbilstība mērķim)

Administratīvās iestādes kompetences aktā (pamatā nolikumā, reglamentā) visbie�āk ir fiksēts mērķis - kādēļ �ī iestāde ir radīta un strādā. Mērķim ir jābūt līdzsvarotam un sakārtotam atbilsto�i valsts pārvaldes sistēmas mērķim, kas virzīts uz sabiedrības labumu nodro�inā�anu. Administratīvā iestāde ir publiskās pārvaldes iestāde ikvienam sabiedrības loceklim un darbojas sabiedrības labā.

Nelikumīgs un valsts pārvaldes sistēmas mērķim neatbilsto�s mērķis nevar būt iestrādāts administratīvajā aktā. Piemērota nodoma vai administratīvā akta atbilstība likumā noteiktiem mērķiem var tikt norādīta akta preambulā, izdevēja skaidrojo�ā paziņojumā vai to var saprast no pa�a akta jēgas.

" Ar principiem literāra nozīme tiek saprastas pamatidejas, atzinumi un pieejas, kas balstās uz procesu un parādību attīstības objektīvajām likumsakarībām dabā un sabiedrībā. Tulkojumā no latīņu valodas vārda "principum"-namats, pirmsākums.

2 Principiem ir prioritāte pār kolīzijā eso�ām normām. Ja rodas kolīzija starp principiem, tad jānoskaidro kuram ir lielāks "svars", tas ir, kur� princips konkrētajā gadījumā ir lietderīgāks, sabiedrībai izdevīgāks. " McpaanueB A.O. Teopm rocyaapcTBa m npasa. yie6HnKan>i BV30B. M.: (Opnc-r- M, 2002. - 186.cmp.

14

14 Administratīva procesa likums. 6.pants. Vienlīdzības princips.

Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcel�anās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbo�anās veida un citiem apstākļiem.

15

Administratīvs akts, kur� nav saskaņā ar likumā noteiktajiem mērķiem, tiek atzīts par pilnvaras pārkāpjo�u aktu. Administratīvā akta neatbilstību mērķim nedrīkst pamatot ar kādām sabiedrības interesēm (piemēram, bāra atvēr�anas licences izdo�ana tikai vienai personai).

Proporcionalitātes princips

Proporcionalitātes principa nozīme ir divējāda:

1)�izmantotie līdzekli ir proporcionāli izvirzītajiem mērķiem (tiek pieprasīts, lai izvēlētie

līdzekli būtu piemēroti un pielietoti īstajā vietā un lai tie nebūtu ierobe�ojo�i vairāk,

kā tas nepiecie�ams likumīga mērķa sasnieg�anai. Jābūt saiknei starp izvēlētajiem

līdzekļiem un sasniegtajiem rezultātiem);

2)�veiktajiem pasākumiem jārada taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un

privātpersonas interesēm (princips aicina valsts pārvaldi atturēties no darbības

vispār, ja jebkura darbība attiecībā uz indivīdu būtu netaisnīga).

Administratīvajai iestādei, lemjot par administratīvām lietām, ir jāievēro proporcija

starp publiskajām un privātajām interesēm. Tomēr administratīvā iestāde prioritāri

nodro�ina un noteikti garantē publiskās intereses. To īsteno�ana ir prioritāra,

dominējo�a un noteico�a. Proporcionalitātes principam tāpat jāparedz, ka privātai

personai intereses tiek garantētas, nodro�inātas tik, cik to paredz likumīgās tiesības.

Katrā konkrētā lietā administratīvajai iestādei jāizvērtē: kāds būs sabiedrības guvums; cik daudz zaudēs indivīds (piemēram, publiskām interesēm dominējo�a zemes gabala iegū�ana un kompensācija privātpersonai, valsts vajadzībām piespiedu kārtā tiek atsavināts nekustamais īpa�ums - zeme, lai tai vietā uzceltu bērnudārzu. �ajā piemērā dominē publiskas intereses, bet privātās personas tiesības tiek ievērotas, jo par atsavināto zemi tiek pie�ķirta naudas kompensācija vai līdzvērtīgs īpa�ums). Saskaņā ar proporcionalitātes principu varas iestādes var samazināt pilsoņu tiesības un valsts tiesības tikai tādā apjomā, kāds nepiecie�ams sabiedrības intere�u apmierinā�anai.

Objektivitātes un taisnīguma princips

Lemjot par administratīvu lietu, administratīva iestāde ņem vērā tikai objektīvi nepiecie�amu informāciju � dokumentus, kuri ir absolūti nepiecie�ami lēmuma sagatavo�anai. Administratīva iestāde neizmanto nevajadzīgus, nesvarīgus materiālus un, ja nepiecie�ams, var pieprasīt visus objektīvi nepiecie�amos materiālus. Indivīdam tikai jāiesniedz dokumenti, pārējais ir jāveic administratīvai iestādei. Administratīvo aktu nedrīkst ietekmēt privātās vai personīgās intereses, vai aizspriedumi, kuri radu�ies personai, kas nodarbojas ar konkrētā akta piemēro�anu.

Ticības princips

Administratīva iestāde strādājot stiprina sabiedrības pārliecību, ka darbojas precīzi un iedzīvotāju labā. Administratīvai iestādei ir jādarbojas, ievērojot visus tiesību aktus un principus, lai negrautu iestādes autoritāti un ticību valsts varai.

"Ticības princips pamatojas uz:

1.valsts pārvaldes institūcijas juridiski precīzu darbību pieņemot lēmumus un nostiprinot

autoritāti;

2. personas paļāvību uz attiecīgo pārvaldes institūciju likumīgu un taisnīgu rīcību, pieņemot

objektīvus un pamatotus lēmumus.""

Principles of Administrative Law Concerning the Relations Between Administrative Aulhorities and Private Persons. A. Handbook. Directorate of Legal Affairs. Strasbourg, 1996., 13.lpp.

Atklātības princips"

Atklātības principa izpratne ir divējāda:

1)�jāinformē sabiedrība par administratīvā iestādē izskatāmām un skatīt paredzētām

administratīvajām lietām;

2)�administratīvai iestādei gan pēc iesniedzēja, gan pēc jebkuras personas pieprasījuma

jāsniedz informācija par administratīvajām lietām.

Pieeju informācijai var ierobe�ot, lai demokrātiskā sabiedrībā pasargātu:

1)�� sabiedrības likumīgās intereses;

2)�� privātās dzīves noslēpuma vai citas indivīda likumīgās intereses.

Ja pieeja informācijai ir liegta, administratīvai iestādei oficiāli jāpaziņo iemesli.

3.� Administratīvo tiesību procesuālie (administratīvo tiesību normu īsteno�anas) principiPieejas valsts dienestam princips (tiesības iesniegt iesniegumus, sūdzības un priek�likumus)

Ikvienam ir tiesības iesniegt administratīvā iestādē iesniegumus, sūdzības un priek�likumus. Savukārt administratīvai iestādei ir pienākums tos pieņemt un attiecīgi izlemt. Pamatā ievērojamas prasības, kuras nostiprinātas likumā "Iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas kārtība valsts un pa�valdību institūcijās".

Tiesību uz pārstāvību princips

Princips paredz ikvienai personai iespējas administratīvā iestādē izmantot pārstāvja palīdzību." Pārstāvība var būt:

1)�� likumiskā (rodas uz tiesību aktu pamata - vecāki, aizbildņi, aizgādņi);

2)�� līgumiskā (rodas uz līguma jeb vieno�anās pamata).

Ekonomijas jeb sapratīgu terminu ievēro�anas princips

Administratīvai iestādei jāstrādā tā, lai lēmumu pieņemtu maksimāli īsā laikā, vienlaikus nepārkāpjot tiesību aktos noteikto lietas izlem�anas laiku. Obligāts nosacījums - minimāli izdevumi.

Administratīvās iestādes izdoto aktu uzraudzības princips

16 sīkāk par atklātības principu skatīt - Rukers M. Personas datu tiesiskā aizsardzība. Biznesa augstskola "Turība",

Rīga, SIA, 2000., 192.lpp.

17 �ādas tiesības darbojas "uz papīra", jo Latvijā juridiskā palīdzība nav pieejama pla�am iedzīvotāju lokam, ņemot

vērā, ka valstī ir liels sociāli maznodro�ināto un mazaizsargāto cilvēku skaits un ka juridiskie pakalpojumi ir dārgi.

Spēkā eso�ais tiesiskais regulējums garantē aizstāvību bez maksas tikai kriminālprocesā, bet liela daļa atbildētāju

civilprocesā un administratīvajā procesā pirmās instances tiesā neizmanto advokātu palīdzību �o pakalpojumu

dard/.ībiis dēļ. Juridisko pakalpojumu augstās cenas un likumu komplicētība liedz iedzīvotājiem aizstāvēt savas

tiesības. �ai sakarā Saeimā ir iesniegts likumprojekts "Par valsts un pa�valdību tiesisko palīdzību", kurā paredzēta

iespēja �ādām personām sniegt tiesisko palīdzību * juridiskas konsultācijas, veikt juridisko dokumentu sagatavo�anu,

pārstāvniecību administratīvajā vai civilprocesā. Attiecīgi pa�valdības piedalītos juridiskās konsultācijās un

juridisko dokumentu sagatavo�anā, bet valsts sniegtu palīdzību personas pārstāvniecības jautājumā administratīvajā

un civilprocesā. Tiesisko palīdzību varētu saņemt: personas (ģimenes), kas likumā noteiktajā kārtībā ir atzītas par

trūcīgām (maznodro�inātām); bēmi bāreņi un bērni, kuri paliku�i bez vecāku apgādības; maznodro�inātas personas,

kas ir atbrīvotas no ieslodzījuma pirmā mēne�a laikā pēc atbrīvo�anas; maznodro�inātas personas ar nenoteiktu

tiesisko statusu; citas personas gadījumos, kas paredzēti Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos vai ja attiecīgā

valsts vai pa�valdību iestāde atzīst, ka personai, kas nav minēta �ajā pantā, ir nepiecie�ama tiesiskā palīdzība. Valsts

tiesiskā palīdzība varētu tikt finansēta no valsts pamatbud�eta, pārskaitot attiecīgās summas pa�valdības izveidotā

tiesiskās palīdzības fondā, kas veiks izmaksas no fonda par pa�valdības tiesiskās palīdzības snieg�anu.

Uzraudzība var būt: augstākstāvo�as institūcijas un/vai tiesas. Ir gadījumi, kad sakarā ar tiesību aizskārumu personai jāgrie�as nevis augstākstāvo�ā iestādē vai pie amatpersonas, bet tiesā.18

3. Administratīvo tiesību norma

1.� Administratīvo tiesību normas jēdziens

2. � Administratīvo tiesībunormas struktūra

3.� Administratīvo tiesību normu klasifikācijas kritēriji un iedalījums veidos

1.� Administratīvo tiesību normas jēdziens

Tiesību norma"- vispārēja satura uzvedības noteikumi, kam piemīt obligāts raksturs. To neievēro�anas gadījumā paredzēta atbildība.

Administratīvo tiesību normas sevī ietver tās sabiedriskās attiecības, kas ietilpst administratīvo tiesību regulē�anas priek�metā, kā arī �o sabiedrisko attiecību administratīvi tiesiskās regulē�anas īpatnības. Administratīvo tiesību regulējo�ā loma izpau�as administratīvo tiesību normās, kuras tiek izmantotas �ādiem mērķiem:

1.nodro�ina visas izpildvaras sistēmas, kā arī atsevi�ķu tās struktūrdaļu pienācīgu

organizāciju, darbību un racionālu mijiedarbību;

2.�� nodro�ina efektīvu personu konstitucionālo tiesību un brīvību izmanto�anu valsts

pārvaldes sfērā;

3.�� nosaka personas un personu apvienību, kas darbojas valsts pārvaldē, optimālu

uzvedību variantu, tas ir, uzvedību, kas atbilst tiesiskas valsts interesēm;

4.�� aizstāv publiski tiesiskās intereses valsts pārvaldes sterā;

5.�� regulējamo sabiedrisko attiecību ietvaros izveido un nodro�ina noturīgu likumības un

valstiskās disciplīnas re�īmu.

Tādējādi administratīvo tiesību normu var definēt ka noteikts kartībāizdotu vispārsaisto�u uzvedības noteikumu, kas regulē attiecības, kuras rodas izpildvaras formē�anas vai tas darbības rezultāta un kam piemīt visiemobligāts raksturs, un kura izpilde ir nodro�ināta ar piespiedu mehānisma palīdzību. Administratīvāstiesības var skatīt kā kompleksu, kassastāv no normām, kuras reglamentē izpildvaras rado�o unaizsargājo�o darbību."

IB Piemēram, likuma "Par pa�valdībām" 47.pantā noteikts, ka jautājumos, kas attiecas uz atsevi�ķām fiziskajam vai juridiskajām personām, vietējās pa�valdības dome (padome) pieņem lēmumus, ierakstot tos vietējās pa�valdības domes (padomes) sēdes protokolā (�ādi lēmumi ir administratīvie akti). �ādā kārtībā pieņemtus nelikumīgus lēmumus attiecīgā fiziskā vai juridiskā persona var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

ly Ī.Krastin� skaidro tiesību normas kā kompetentu valsts iestā�u noteiktus vai sankcionētus vispārīgā rakstura uzvedības noteikumus, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un kuru izpildi garantē valsts.

20 D.Ovsjanko monogrāfijā "AaMHHHCTpaTHBHoe npaso: V'ieŌHoe nocoGne ajih ctvachtob KjpHAHHecKHx (ļ>aKyjiī,TeTOB h hhcthtvtob" norāda, ka administratīvo tiesību normas nosaka cilvēku, izpildvaras institūciju un to amatpersonu, kā arī uzņēmumu, iestā�u, organizāciju vajadzīgās, pieļaujamās vai ieteicamās uzvedības robe�as valsts pārvaldes sfērā, kā arī tiesisko re�īmu valsts pārvaldes un vietējās pa�pārvaldes subjektu savstarpējās attiecībās, tāpat kārtību, kā īstenojama pārvaldes darbība, nosakot arī pilsoņu tiesības un pienākumus valsts pārvaldes sfērā, īstenojot un garantējot to izpildi.

A.Popovs definē administratīvo tiesību normas kā nozīmīgāko likumdo�anas piemēro�anas juridisko formu valsts pārvaldē, kas būtībā kalpo tiesību piemēro�anas mērķiem, tas ir, izpildī�anai. Par to liecina tas, ka likumdo�anā ir noteikts, ka valsts pārvaldes subjektu normatīvie akti tiek izdoti, lai izpildītu likumu, tas ir, tie ir likumpamatotie akti.

Izdot noteiktā kārtībā nozīmē, ka to izdod likumdevējs vai izpildvaras struktūras, tautai nobalsojot vai pa�valdības lēmējinstitūcijai lemjot.

Vispārsaisto�s nozīmē, ka tas ir obligāts uzvedības noteikumu izpildītājam, tas ir, tiesību subjektam vai visiem, vai noteiktai subjektu kategorijai.

Savukārt i-pildes nodro�inājums ir noteikumu ievēro�anas mehānisms, jo pats uzvedības noteikums izvirza prasību, lai to ievēro. Ja izpildvaras iestāde vai cits administratīvo tiesību subjekts savā rīcībā atkāpjas no noteikumiem, tad var piespiest izpildīt noteikumus. Piespiest var:

a)�� liekot izpildīt noteikumu;

b)�� liekot izpildīt noteikumu un vienlaikus sodot;

c)��� liekot izpildīt un paredzot mantisku iedarbību.

Nozīmīga administratīvo tiesību normu īpatnība ir tā, ka tām ir juridisks aizsardzības līdzeklis administratīvo tiesību normu nepildī�anas vai ignorē�anas gadījumos, tas ir, administratīva atbildība,pie kuras sauc administratīvā kārtībā. Administratīvo tiesību normu īpatnība ir arī tā, ka bie�i tās regulē sabiedriskās attiecības, kuras ir citu tiesību nozaru priek�mets (piemēram, nodokļu iekasē�anas kārtības noteik�ana). Vēl viena īpatnība - bie�i administratīvo tiesību normas nosaka pa�iizpildvaras subjekti valsts pārvaldes procesa (piemēram, Ministru kabinets izdod noteikumus).

2.� Administratīvo tiesību normas struktūra

Administratīvo tiesību normas būtības izpratnei jāizpēta tās sastāvdaļas. Izzinot katras sastāvdaļas būtību, iespējams labāk saprast, kas ir pati norma. Administratīvo tiesību normas struktūra ir sastāvdaļu uzskaitījums, elementu kopums, kas veido normu atkarībā no administratīvo tiesību normas veida. Ar administratīvo normu struktūru jāsaprot uzbūve ar iedalījumu struktūrdaļās, kas ir nosacīti, kā arī normā ietverto jēdzienisko uzvedības noteikumu struktūra, izvietojums un tekstuālā būtība.

Normas loģiska struktūra:

1.Hipotēze (II)- sabiedriskās attiecības, uz kurām, pastāvot noteiktiem

nosacījumiem, tai jāiedarbojas un kura savukārt rada noteiktas tiesiskas

attiecības.

Hipotēzes iedala:

a)� absolūti noteiktās (konkrēti un tie�i norāda normas piemēro�anas

apstākļus un dzīves faktus);

b)� relatīvi noteiktās (tikai nosauc normas piemēro�anas

priek�noteikumus, atstājot to detalizētāku noteik�anu tiesību subjektu

ziņā);

c)�� alternatīvās (norāda uz vairākiem normas piemēro�anas

priek�noteikumiem);

d) vienkār�ās (ar vienu normas piemēro�anas priek�noteikumu);

c) saliktās (ar vairākiem piemēro�anas priek�noteikumiem).

Vienkār�otai izpratnei var teikt, ka hipotēze atbild uz jautājumu: "Kādiem

priek�noteikumiem jāpastāv, lai normu varētu piemērot?'"

2. Dispozīcija (D)- uzvedības noteikums, ko paredz norma, nosaka jeb apraksta

pieprasīto rīcību (darbība vai bezdarbība). Tā paredz tiesību subjektam

tiesības vai pienākumus. Vienlaicīgi normā var ietvert gan tiesības, gan

pienākumus, dodot subjektiem saisto�us priek�rakstus. Visvienkār�ākais

normas dispozīcijas formulē�anas paņēmiens ir norādījums par atļautām un

19

aizliegtām darbībām, sīkāk tās neaprakstot. Atkarībā no vispārinājuma pakāpes dispozīcijas iedala:

a)�� noteiktās;

b)�� relatīvi noteiktās.

Jautājums: Kādu rīcību (darbību) tiesības prasa no regulējamo sabiedrisko attiecību dalībniekiem?

3. Sankcija(s) - tiesību normas sastāvdaļa, kas paredz negatīvas sekas zīs normas pārkāpējiem vai nepildītajiem. Tā pie�ķir uzvedības noteikumiem obligātu raksturu. Tātad sankcija administratīvajās tiesībās ir nelabvēlīgās sekas, kas var iestāties subjektam, ja viņ� hipotēzē noteiktajos gadījumos nepildīs vai izpildīs to, ko paredz dispozīcija. Nelabvēlīgās sekas var būt morāla un/vai materiāla rakstura (tiesību normās vispār var būt soda sankcijas un tiesību atjaunotājas sankcijas). Atkarībā no normas satura un tās piemēro�anas nosacījumiem administratīvās tiesībās sankcijas vietā var tikt piemērots apbalvojums.

Jautājums: Kādas būs sekas personām, kas neievēros normas priek�rakstus?

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201. pants

Iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas noteikumu pārkāp�ana

(1) Par rakstveida atbildes nesnieg�anu iesnieguma, sūdzības vai priek�likuma iesniedzējam (D) likumā noteiktajā termiņā (H) -

uzliek naudas sodu amatperson ām līdz divdesmit pieciem latiem (S).____

Administratīvo tiesību normu īpatnība ir tā, ka sankcija (da�reiz ari hipotēze) vienmēr nav izteikta tie�i to tiesību akta saturā, kurā ietverta norma, Nereti tā ir paredzēta citā tiesību aktā.

Administratīvo tiesību norma struktūras ziņā var būt ierakstīta divās daļās, kur ir hipotēze un dispozīcija. �ādu noteikumu piemēro�ana nav nepiecie�ama, tāpēc nav paredzēta sankcija. Var būt hipotēze un dispozīcija, kuras apvienotas nesaraujamā vārdiskā izpratnē.

3.� Administratīvo tiesību normu klasifikācijas kritēriji un iedalījums veidos

Pēc sabiedrisko attiecību regulējuma administratīvo tiesību normas var klasificēt da�ādi.

Administratīvo tiesību normu klasifikācijas kritēriji var tikt noteikti konstitucionālā ceļā, ierakstot tos valsts pamatlikumā, kā arī pēc speciāla normatīva akta izdo�anas valstī. Mūsu valstī iedalījums, kas noteikts normatīvajā aktā, nepastāv. Bet teorijā pastāv �ādi administratīvo tiesību normu klasifikācijas kritēriji:

1.pēc izdevejinstitūcijas(iedala pēc augstākstāvo�ās likumdo�anas varas institūcijas):

a)�� tādas administratīvo tiesību normas, kuras izdod Saeima un

likumdevējs -tauta, referenduma ceļā;

b)�� izpildvaras iestā�u izdotie administratīvo tiesību normas saturo�ie

tiesību akti (Ministru kabineta noteikumi, saisto�ie noteikumi, iestādes

administrācijas rīkojumi).

2. pēc administratīvo tiesību normas spēkā esamības teritorija;

a)�� administratīvo tiesību normas, kas ir spēkā Latvijas Republikas

teritorijā (piemēram, Ministru kabineta noteikumi);

b)�� administratīvo tiesību normas, kas ir spēkā noteiktā administratīvā

teritorijā (piemēram, pa�valdību saisto�ie noteikumi);

c) administratīvo tiesību normas, kas ir spēkā noteiktā reģionā (piemēram, Gaujas nacionālā parka likums, kurā ietvertas normas, kuras ir spēkā Gaujas nacionālajā parkā).

3. pēc juridiskā speķa laikā:

a)�� beztermiņa administratīvo tiesību normas;

b)�� terminētās jeb īslaicīgās darbības administratīvo tiesību normas;

c)�� ārkārtējās administratīvo tiesību normas, kuras ir spēkā ārkārtējās

situācijās zināmā laika posmā (piemēram, plūdu laikā aizsardzībai pret

marodieriem).

4. pēc juridiskā spēka attiecībā uz noteiktu personu - tiesību subjektu:

a)�� administratīvo tiesību normas, kas saisto�as ikvienam tiesību

subjektam (piemēram, Ministru kabineta noteikumos ietvertās

normas);

b)�� administratīvo tiesību normas, kas attiecas uz noteiktas kategorijas

subjektiem (piemēram, Ministru kabineta instrukcijās ietvertās

normas).

5. pēc administratīvo tiesību normu iek�ēja satura21 :

a)�� atļaujo�ās normas;

b)�� noteicoSās normas;

c)�� tikai pienākumu noteico�ās normas;

d)�� aizliedzo�ās normas.

6. pēc tiesiskās regulē�anas metodes:

a)�� imperatīvās normas;

b)�� dispozitīvās normas;

c)�� rekomendējo�ās normas.

7. pēc normu nozīmes:

a)�� materiālās normas;

b)�� procesuālās normas.

4. Valsts pārvaldes procesa administratīvi tiesiskais regulējums

1.� Valsts pārvaldes sistēmas jēdziens

2.� Valsts pārvaldes procesa jēdziens un administratīvi tiesiskais regulējums

3.� Valsts pārvaldes formu jēdziens un iedalījums

l-� Valsts pārvaldes sistēmas jēdziens

Pārvalde ir viena no nozīmīgākajām parādībām cilvēku sabiedrībā, bez tās nav iedomājama cilvēku sabiedrības pastāvē�ana. Ja nepiecie�ams nodro�ināt cilvēku grupas saskaņotu darbību, tad tas tiek panākts ar pārvaldes starpniecību, kad tiek nodibināta saskaņa starp atsevi�ķu indivīdu darbību un kad darbība tiek virzīta uz vienota mērķa sasnieg�anu.

Pārvalde vienmēr tiek īstenota kādā organizētā un norobe�otā sistēmā, kas sastāv no atsevi�ķiem, patstāvīgiem posmiem (elementiem, apak�sistēmām). Sistēma ir savstarpēji sakārtotu elementu daudzums, kuri veido vienu veselo, kam ir sistēmas kvalitatīvās īpa�ības, kuras nepiemīt katram �īs sistēmas objektam atsevi�ķi. Cilvēki veido da�ādas sistēmas, lai sasniegtu savus mērķus un lai izpildītu uzstādītos uzdevumus.

D.Bahrahs monogrāfijā "AoMHHHCTparaBHOe npaBo" pieskaita �iem normu veidiem arī pilnvarojo�ās, stimulējo�ās un rekomendējo�ās normas.

�20

21

Katru pārvaldes sistēmu (arī valsts pārvaldes sistēmu) iedala: pārvaldes subjekta, kas īsteno (vada) pārvaldi; pārvaldes objekta, uz kuru īsteno pārvaldi (kuru vada). Kā pārvaldes objekts, tā pārvaldes subjekts parasti sastāv no vairākiem elementiem, veidojot sare�ģītas apak�sistēmas.

Starp pārvaldes subjektu un pārvaldes objektu pastāv kā tie�i, tu atgriezeniski sakari (attiecību saturs). Ar tie�o sakaru palīdzību pārvaldes subjekts nodod pārvaldes objektam obligātus norādījumus un citu informāciju, tādejādi panākot tā darbības pārveido�anos nepiecie�amā virzienā. Ar atgriezenisko sakaru palīdzību pārvaldes subjekts saņem informāciju, kas raksturo situāciju pārvaldes objektā, atkarībā no tā koriģējot savu darbību.

2. S Valsts p ārvaldes procesa jēdziens un administratīvi tiesiskais regulējums

Valsts pārvalde22 - izpildu darbība, kurai ir juridiski obligāts un likumam pakļauts raksturs un kuru īsteno valsts pārvaldes institūcijas. �ī darbība izpau�as likumu praktiskā izpildē, īstenojot saimnieciskās, sociāli kulturālās un administratīvi politiskās darbības vadību. Valsts pārvalde ir viens no sociālās pārvaldes veidiem, tas ir, viena no valsts darbības formām, kas nodro�ina valsts politikas un likumu īsteno�anu. Valsts pārvalde ir svarīgākais sociālās pārvaldes veids. Tās darbība ir balstīta uz valsts varas pilnvarām."

Valsts pārvaldes process satur:

1. ikdienas rīcību, kad vadītājs noved sev pakļauto jaunā stāvoklī;

2.��� valsts pārvaldes aparāta izpildu rīcības darbību, kas izpau�as, iestādēm ikdienā

īstenojot valsts pārvaldes funkcijas;

3.��� kompetentas administratīvas iestādes rīcību, kad ar valsts pārvaldes aktu

starpniecību tiek regulēta administratīvo subjektu rīcība.

Valsts pārvaldes administratīvi tiesiskais regulējums ir visu spēkā eso�o tiesību aktu kopums, kas attiecas uz administratīvi tiesisko attiecību reglamentāciju.

Administratīvās tiesības ir tiesību nozare, kuras normas regulē sabiedriskās attiecības valsts pārvaldes sfērā, tas ir, attiecības praktiskās organizācijas procesā valsts uzdevumu un funkciju izpildē. Par administratīvi tiesiskās regulē�anas raksturlielumu var uzskatīt pārvaldes attiecību regulē�anas meto�u daudzveidību, kas izskaidrojams ar regulējamā priek�meta sare�ģītību, kur� galīgajā variantā nosaka metodi.

Valsts pārvaldes metode

Ar pārvaldes metodi saprot viena pārvaldes dalībnieka izpausmes raksturu pret otru dalībnieku. Ar pārvaldes metodēm saprot arī pārvaldītāju mērķtiecīgas iedarbības paņēmienus un

22 Atbilsto�i E.Levita sagatavotajai Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijai valsts pārvalde ir Ministru

kabinetam saskaņā ar 58.pantu padotā valsts pārvalde, kas dalās:

������ tie�ā pārvaldē (visas institūcijas, kas juridiski pieder pie sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas

"Latvijas Republika", Tās ir ministrijas, citas Ministru kabinetam, Ministru prezidentam vai ministram

tie�i pakjautas pārvaldes iestādes, kā arī to padotībā atrodo�ās citas Latvijas Republikas iestādes);

������ pastarpinātā pārvaldē (visas institūcijas, kas juridiski pieder pārejām publisko tiesību juridiskām

personām).

23 Ar jēdzienu "administratīvās tiesības" apzīmē pārvaldes liestba.l (tulkojumā no latīņu vārda "administrācija" �

pārvalde) vai precīzāk valsts pārvaldes tiesības.

Stingri saistītie (līdzīgie) jēdzieni administratīvajās tiesībās ir: izpildvara; valsts pārvalde, valsts administrācija; administratīvā vara. �ie jēdzieni ietver sevī:

1)������ pārvaldes (izpildo�o, administratīvo) sistēmu (kalpojo�o institūciju apvienojumu);

2)������ pārvaldes sistēmas darbību (vado�o, izpildo�o, administratīvo);

3)������ pārvaldes varas veik�anu (pārvaldi, administrē�anu)-

veidus uz pārvaldāmo gribu un apzinu. Apvienojot iepriek� minēto, valsts pārvaldes metode -paņēmienu, līdzekļu kopums, ar kuru palīdzību augstākais var iedarboties uz zemākiem.

Pēc juridiska rakstura visas valsts pārvaldes metodes var iedalīt tiesiskās un organizatoriskas. �īs klasifikācijas nozīmīgumu nosaka tas, ka svarīgi atrast norādīto meto�u veidu pareizās attiecības institūciju un amatpersonu praktiskajā darbībā.

Valsts pārvaldes tiesiskās metodes var iedalīt: tie�ie rīkojumi; rekomendācijas; atjaujo�ās metodes; tiesību aktu saskaņo�anas metodes.

Viena no organizatoriskajām pārvaldes metodēm, piemēram, ir pārvaldes akta izpildes pārbaude.

Iespējams arī valsts pārvaldes meto�u iedalījums pēc pielieto�anas mērogiem:

- vispārējās pārvaldes metodes (pārliecinā�ana un piespie�ana, koleģiālisms un

vienpersoniskums, kontrole un izpildījuma kontrole u.c.);

- speciālas pārvaldes metodes (piemēram, ekonomiskā stimulē�anas metode).

�is iedalījums administratīvajās tiesībās ir pats populārākais un tiks apskatīts sīkāk.

Valsts pārvaldes vispārējās metodes:

1)�� pārliecinā�ana - administratīvo tiesību subjekts tiek pārliecināts, ka pēc tiesību akta

pieņem�anas tas ir jāizpilda. Tiesību akts nosaka uzvedības modeli (praksē �ī metode

ir likumu, noteikumu un citu tiesību aktu izdo�ana un novadī�ana līdz izpildītājam,

tas ir, izdo�ana un propagandē�ana). Pārliecinā�anā ietilpst: uzmanības iegū�ana,

iespaido�ana, iedarbība uz apziņu, intereses izraisī�ana. Pārliecinā�anas formas:

apmācība, propaganda, aģitācija, izskaidro�ana;

2)�� piespie�ana - metode, kuru pielieto, kad pārliecinā�ana nav bijusi efektīva un kad

likuma normā tiek paredzētas kaitīgās sekas vai tās tiek paredzētas, ņemot vērā

augstākstāvo�ā tiesības piespiest zemākstāvo�o (situācija, kad priek�rakstā tiek

ietverta sankcija). Piespie�anas veidi ir psihiskie, materiālie, organizatoriskie.

Papildus da�i autori iz�ķir arī atbalstī�anu (piemēram, prēmiju pie�ķir�ana), kuras būtība ir atziņā: ja cilvēkam nebūtu nepiecie�ams, tad nebūtu arī stimulu darbībai (stimuli - iedarbības līdzekļi uz cilvēku darbību, kas aktivizē to spējas).

Valsts pārvaldes speciālās metodes:

1)�� ārpus ekonomiska (metode netiek saistīta ar labumiem un izdevīgumu. Tā izpau�as

kā izdotā tiesību akta uztver�ana un izpilde. Tas ir klaj� rīkojums, augstākstāvo�ā

izdots administratīvs akts, kas jāizpilda);

2)�� ekonomiskā metode (labumu pie�ķir�ana, piemēram, valsts pārvaldes iestādei tiek

dots uzdevums, kura izpilde tiek finansēta).

Pārvaldes metodes var iedalīt arī administratīvajās metodes un ekonomiskajās metodes (�is iedalījums cie�i saistīts ar iepriek�ējo).

3. � Valsts pārvaldes formu jēdziens un iedalījums

Galvenā pārvaldes metodes īpatnība: tā raksturo un apraksta vienu un to pa�u darbību no da�ādām pusēm. No tās izriet valsts pārvaldes metodes un formas savstarpējās attiecības. Valsts pārvaldes forma parasti pieļauj vairāku meto�u pielieto�anu.

Valsts pārvaldes forma - izpildvaras iestādes vai tās amatpersonas darbība, kura notiek noteiktas kompetences ietvaros (pārvaldes darbības ārējās izpausmes, kuras veic pārvaldes institūcijas, lai izpildītu tām uzticētos uzdevumus).

Forma parāda, kā tiek īstenota pārvaldes darbība. Pārvaldes īsteno�ana var izraisīt noteiktas juridiskas sekas vai tādas neizraisīt. Tāpēc pārvaldes formas var būt kā tiesiskas, tā netiesiskas -

23

organizējo�as. Gan vienas, gan otras tiek īstenotas tiesību noteikumu ietvaros, ar kuriem valsts reglamentē pārvaldes institūciju darbību. Pārvaldes institūcija noteiktās robe�ās pati izvēlas konkrētā uzdevuma vai funkcijas īsteno�anas formu, vai to izpildei pieņem tiesību aktu, vai aprobe�ojas ar organizatoriskām darbībām. Izplatītākais pārvaldes formu iedalījums:

1)�� tiesiska forma� atbilsto�i tiesību aktu prasībām. Pieprasītajā izpildījumā izdots

administratīvs akts. Pārvaldes forma tiek saukta par tiesisku, ja notiek atbilsto�i

tiesību aktos noteiktajam un ievērojot tiesiskas formas izpildi. Tiesiskās formas

paveidi: tiesisku aktu pieņem�ana, administratīvo līgumu slēg�ana, citu juridisku

darbību veik�ana.

2)�� netiesiska forma- nav valsts pārvaldes akta formā un izpau�as:

a)�� organizatoriskā darbība kā administratīvās iestādes rīcība pozitīvās pieredzes

apgū�anai un uzkrā�anai;

b)�� civiltiesisku darījumu slēg�ana (piemēram, īpa�uma izmanto�ana, gūstot no tā

labumu).

5. Valsts pārvaldes akti

1.� Valsts pārvaldes akta jēdziens

2.� Valsts pārvaldes aktiem izvirzāmas prasības

3.� Valsts pārvaldes aktu klasifikācijas kritēriji un iedalījums veidos

1. � Valsts pārvaldes akta jēdziens

Publisko iestā�u administratīvā darbība izpau�as valsts pārvaldes aktos. �ī apzīmējuma pla�ākā nozīmē ar tiem tiek saprasta administratīvās iestādes darbība.

Valsts pārvaldes akts ir likumā noteikta izpildvaras pilnvarota subjekta vienpusējs, juridiski paveļo�s gribas izteikums, kas virzīts uz administratīvi tiesisku normu nodibinā�anu vai administratīvi tiesisku attiecību ra�anos, izmainu vai izbeig�anos, lai īstenotu izpildvaru.bie�i valsts pārvaldes akti tiek saukti par administratīvo iestā�u juridiskajiem aktiem, pārvaldes aktiem, administratīvajiem aktiem, kas pla�ākā nozīmē uzskatāmi par sinonīmiem.

Valsts pārvaldes akti atbilst diviem galvenajiem noteikumiem:

1)�� tajos izpau�as publiskā vara;

2)�� tie ietverti noteiktā juridiskā formā jeb izdoti noteiktā kārtībā. �eit ietilpst arī

izdo�anas kārtības noteik�ana, piemēram, noteikumu publicē�ana, rīkojumu

paziņo�ana adresātam un tamlīdzīgi.

Pārvaldes aktiem piemīt �ādas īpatnības:

1)� tos pieņem, īstenojot administratīvo varu, kas ir izpildu rīkojuma darbības tiesiska

forma;

2)� tie ir izdoti saskaņā ar pastāvo�iem likumiem (tie ir likumpakārtoti akti);

3)� tiesību aktu oficiālais raksturs izpau�as faktā, ka tie tiek izdoti noteiktas valsts

pārvaldes struktūras vienībās un izteic valsts gribu',

4)� pārvaldes āte ir vienpusējs gribas izteikums un tajā īstenota kompetenta subjekta

vara, kur�, izmantojot pilnvaras, pārvēr� zinā�anas un gribu valsts priek�rakstos;

5)� tiesību aktam jābūt pienācīgi noformētam (to galvenokārt regulē administratīvā

procesa tiesību normas);

6)� valsts pārvaldes akti radajuridiskas sekas.

Valsts pārvaldes akta pieņem�anā iz�ķir stadijas:

1) lēmuma sagatavo�ana:

iniciatīva(pamatojums akta pieņem�anai vai atcel�anai ir

administratīvā varas subjekta iniciatīva, akts tiek pieņemts, ja tam ir

faktisks un juridisks pamatojums);

situācijas analīze(analīzes rezultātā tiek noskaidrota faktiskā lietas

būtība, problēmas, kas prasa risinājumu);

lēmuma projekta sagatavo�ana(tiek praktizēta arī alternatīvu

projektu sagatavo�ana).

2) lēmuma pieņem�ana(vairākums tiesību aktu tiek pieņemti vienpersoniski, tātad

galvenais �ajā stadijā ir sagatavotā projekta parakstī�ana):

- parakstī�ana;reģistrē�ana.

2. � Valsts pārvaldes aktiem izvirzāmās prasības

Pārvaldes akts ir valsts pārvaldes līdzeklis. Lai �is līdzeklis būtu efektīvs un lai nodro�inātu veiksmīgu pārvaldes funkciju, jāievēro prasības, kas attiecas gan uz akta formu, gan uz tā saturu.

Svarīgākā prasība pārvaldes aktam ir likumības nodro�inā�ana.neatkarīgi no pārvaldes akta līmeņa tam jābūt balstītam uz likumu, kā arī jāatbilst jebkuram tiesību aktam, ko izdevis likumdevējs vai augstākstāvo�a institūcija. Atbilstība likumam tiek skatīta arī no pārvaldes akta līdzsvarotības, pretrunā neesamības ar starptautiskajiem tiesību aktiem - deklarācijām, konvencijām, kurām mūsu valsts ir pievienojusies, kā arī starpvalstu līgumiem, ko Latvija ir noslēgusi. Iestāde izdoto administratīvo aktu var pamatot, vienīgi atsaucoties uz Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pa�valdību saisto�iem noteikumiem, kā arī uz starptautisko tiesību dokumentiem. Atsaucē jānorāda attiecīgās tiesību normas pants vai punkts. Iestāde nedrīkst pamatot izdoto administratīvo aktu, atsaucoties uz kādu no iestādes iek�ējām tiesību normām (piemēram, instrukcijām, amatpersonu rīkojumiem),

Ikviens pārvaldes akts var būt izdotstikai attiecīgās pārvaldes institūcijas kompetences ietvaros.iestādes vai amatpersonas kompetences aktā jābūt noteiktam, kādu pārvaldes aktu pēc rakstura, formas un satura tā ir tiesīga izdot. Būtiska loma ir arī administratīvās lietas piekritībai.

Iekams izdot valsts pārvaldes aktu, iestādei jāizlemj, vai izdo�ana ir lietderīga.apsverot administratīvā akta satura un izdo�anas lietderību, iestāde lemj par administratīvā akta:

1)�� nepiecie�amību, lai sasniegtu mērķi vai uzlabotu konkrēto situāciju;

2)�� atbilstību attiecīgā mērķa sasnieg�anai un iespējām �o mērķi sasniegt ar tādiem

līdzekļiem, kas mazāk ierobe�o pārvaldes procesa dalībnieku tiesiskās intereses;

3)�� samērīgumu ar iespējamiem zaudējumiem, ņemot vērā, ka būtisku indivīda tiesisko

intere�u ierobe�o�ana ir attaisnojama tikai ar ievērojamu valsts un sabiedrības ieguvumu.

Pārvaldes aktam var būt juridisks spēks tikai tad, ja tas ir atbilsto�i noformēts, respektīvi, pārvaldes aktam jāsatur visas dokumentam nepiecie�amās pazīmes(dokumenta juridiskais spēks - dokumenta īpa�ība (pazīmju kopums, statuss), kas nodro�ina iespēju izmantot to kādas darbības veik�anai, tiesību īsteno�anai un likumīgo intere�u aizstāvībai).24

Ministru kabineta 23.04.1996. noteikumos Nr. 154 "Dokumentu izstrādā�anas un noformē�anas noteikumi" noteikts, kā izstrādājams un noformējams pārvaldes dokuments, lai tas iegūtu juridisku spēku.

24

Dokuments jāuzraksta tā, lai visu tā glabā�anas laiku nodro�inātu juridisko speķu un informatīvo funkciju.dokumentam jābūt uzrakstītam, ievērojot valodas pareizrakstības normas un terminoloģiju. Nav pieļaujams vienā pārvaldes dokumentā lietot vairākas valodas vienlaikus. Dokumentā visi vārdi lietojami pilnā formā, lai parādītu to savstarpējo saistījumu. Ja dokumentā lieto saīsinājumus, tiem jāatbilst valsts valodas vispārpieņemtajiem pareizrakstības noteikumiem.

3. 8 Valsts pārvaldes aktu klasifikācijas kritēriji un iedalījums veidos

Tiesību aktu daudzveidības dēļ eksistē daudz da�ādu klasifikācijas kritēriju, kas ļauj tos sagrupēt pēc juridiski svarīgām pazīmēm un īpatnībām;

1) pēc aktu juridiska speķaiz�ķir:

a) normatīvos aktus- izmaina vai atceļ juridiskās normas, tas ir, ietver sevī

vissvarīgākos noteikumus bez konkrēta adresāta. Normatīvie akti ir pats

svarīgākais tiesību avots. Pēc personu loka, kam tie adresēti tos var iedalīt:

- kopīgas nozīmes aktos;

- starpresoru aktos;

- iek�ējos aktos.

b) individuālos aktus� tie ir administratīvās varas subjektu konkrēti lēmumi par

konkrētu jautājumu. Pēc juridiskām sekām individuālie akti var būt

pienākuma, aizlieguma, atteikuma akti.25

2)pēc aktu formas ir:

a)�� rakstiski akti;

b)�� mutiski akti;

c)�� konkludenti akti (piemēram, ceļu policista �ests apstādināt transporta

līdzekli).

3) pēc subjekta, kas pieņēmis administratīvo aktu:

a)�� izpildvaras iestā�u un to amatpersonu izdotie akti;

b)�� sabiedrisko organizāciju akti, kuri deleģē valsts pilnvaras.

4) pēc valsts varas subjekta pilnvarām:

a)�� diskrēcionārie akti, kas tiek pieņemti pēc amatpersonu brīviem ieskatiem;

b)�� alternatīvu pilnvaru akti, kas dod iespēju subjektam izvēlēties vienu no

daudziem tiesību normu variantiem;

c)�� administrācijas sasaistītie akti, ko pieņem pēc izvēles iespējām (piemēram,

uzņem�ana augstskolā pēc konkursa).

5)pēc aktu spēkā stā�anās laika:

a)�� nekavējoties - no parakstī�anas brī�a;

b)�� no aktā norādītā datuma;

c)�� no termiņa, kas norādīts citā aktā;

d)�� pēc oficiālās reģistrācijas un publikācijas.

6) pēc pieņem�anas kārtības:

a)�� koleģiāli akti;

b)�� akti, kas tiek pieņemti vienpersoniski.

7) pēc sekām, kādas ir radu�ās akta adresātam:

a)�� adresātu apgrūtino�i pārvaldes akti;

b)�� adresātam labvēlīgi pārvaldes akti.

23 Teorijā iz�ķir arī kopīgos aktus, kas ietver sevi kopīgus, īslaicīgus norādījumus (piemēram, brīvdienas pārcel�ana, iesauk�ana obligātajā militārajā dienestā) un jauktos aktus (vienlaicīgi ietver sevī kopīgo prasību normas).

6. Administratīvo tiesību subjekts - valsts pārvaldes iestāde

1.� Valsts pārvaldes iestādes jēdziens

2.� Valsts pārvaldes iestādes tiesiskaisstatuss, kompetence un struktūra

3.� Latvijas Republikas valsts pārvaldes iestā�u iedalījums

1. S Valsts pārvaldes iestādes jēdziens

Valsts pārvaldes iestāde ir noteiktā kārtībā nodibināta, ar personālsastāvu nokomplektētavalsts pārvaldes aparāta struktūrvienība, kura izveidota, lai veiktu valsts pārvaldes funkcijas.

Valsts pārvaldes iestāde ir nodibināta noteiktā kārtībā.

Tas nozīmē, ka noteikta valsts pārvaldes iestāde ir nodibināta noteiktā procesuālā kārtībā uz noteiktu normatīvo aktu pamata bāzes.

Var piedāvāt pla�āku skaidrojumu - kompetenta iestāde, piemēram, Saeima ar likumu palīdzību vai Ministru kabinets ar noteikumu palīdzību nodibina valsts pārvaldes iestādi. Iespējams, ka iestādi nodibina Ministru kabinets - nevis pēc savas iniciatīvas, bet izpildot likumdevēja - Saeimas uzdevumu. Tas varētu notikt, Saeimai pieņemot likumu, kurā būtu teikts, ka noteiktā laika posmā tiek nodibināta valsts pārvaldes iestāde un ka to nodibina, Ministru kabinetam pieņemot attiecīgu lēmumu. To Ministru kabinets var darīt, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likumā ietvertajiem noteikumiem.

Valsts pārvaldes iestāde ir ar personālsastāvu komplektēta valsts pārvaldes aparāta struktūra.

Var teikt, ka iestāde nedarbosies vispār, ja tai nebūs noteikts personālsastāvs. Valsts aparāta struktūra �ajā gadījumā tiek saprasta kā sastāvdaļa veselai sistēmai - valsts pārvaldes aparātam. Valsts pārvaldes aparāts ir noteikta sistēma, kurā noteiktā kārtībā ir apvienotas valsts pārvaldes iestādes, kā arī citas iestādes, kas īsteno pārvaldi. Aplūkojot �o sistēmu, var teikt, ka tā sastāv no vairākiem elementiem, kas ir sakārtoti pēc zināmiem kritērijiem īstenojamo iespēju ziņā, tas ir, pēc kompetences. Valsts pārvaldes aparāts ir sakārtots �ādā sistēmā:

1)Ministru kabinets,kas ir pati augstākā valsts pārvaldes iestāde;

2)ministrijas- valsts pārvaldes iestādes, ar kuru palīdzību Ministru kabinets īsteno tam

uzdotos uzdevumus;

3) resori- valsts pārvaldes iestādes, kurām ir nodotas viena vai vairākas valsts pārvaldes

funkcijas;

4) pa�valdību izpildiestādes,piemēram, izpilddirekcija, kuras pārziņā ir pārvaldes

īsteno�ana noteiktā administratīvi teritoriālā vienībā;

5) iestā�u, uzņēmumu, organizāciju administrācijas,tas ir, konkrētu iestā�u pārvaldes

struktūra, kas nodro�ina pārvaldes īsteno�anu �īs iestādes uzņēmuma vai organizācijas iek�ienē.

Valsts pārvaldes iestāde veic valsts pārvaldes funkcijas.

Tas nozīmē, ka dotās definīcijas izpratnē valsts pārvaldes iestādes ir tādas, kuras īsteno valsts pārvaldes funkcijas. �ajā sakarā nepiecie�ams noskaidrot, ko nozīmē jēdziens "valsts pārvaldes funkcijas".

Valsts pārvaldes funkcijas ir tādas, kuras ir atvasinātas no kādas valsts funkcijas, un visu no �īs valsts funkcijas atvasināto valsts pārvaldes funkciju kopuma īsteno�ana ir priek�noteikums

27

sekmīgai valsts funkcijas īsteno�anai. Arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 9.pantā skaidrots, ka valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (valsts pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevi�ķiem pārvaldes uzdevumiem un atbildības par to izpildi.

Valsts pārvaldes iestādēm ir raksturīgas pazīmes.teorijā iz�ķir valsts pārvaldes iestā�u vispārējās, sevi�ķās un individuālās pazīmes. Pārvaldes iestā�u vispārējas pazīmes:

� kopā veido vienotu sistēmu;

� kā atsevi�ķi elementi pastāv valsts pārvaldes aparātā;

� īsteno valsts pārvaldes funkcijas un sabiedrības kopumā intereses:

� darbojas vienlaicīgi savā un valsts vārdā;

� piemīt sava kompetence;

� nav atbildības par savu darbību valsts priek�ā;

� ir valsts izveidotas institūcijas, darbojas uz valsts izdoto likumu pamata;

� ar normatīvu aktu tiek reglamentēts to statuss, struktūra un darbība.

�īs vispārējās pazīmes piemīt visām valsts pārvaldes iestādēm, Ja kādai piemīt tikai da�as, tad tā vairs nav valsts pārvaldes iestāde. Bet bez vispārējām pazīmēm pārvaldes iestādēm piemīt arī sevi�ķās un individuālās pazīmes.

Sevi�ķās pazīmesvar izpausties da�ādi: katrai iestādei ir noteikta sava kompetence, bet tai var būt da�āds raksturs (piemēram, izteikts nozares pārvaldes raksturs jūrniecības, darba aizsardzības un citās nozarēs).

Individuālās pazīmes- tām ir fakultatīvs raksturs, tas ir, tās var būt un var nebūt. Piemēram, lielākajai daļai pārvaldes iestā�u piemīt juridiskas personas tiesības, tomēr tās nepiemīt pilnīgi visām.

2.� Valsts pārvaldes iestādes struktūra, tiesiskais statuss un kompetence

Katrai pārvaldes iestādei jābūt arī kompetences aktā nostiprinātai struktūrai,kas var sastāvēt no apak�struktūrām, amatiem, bet da�reiz - ne no viena, ne no otra.

Katra iestāde kā juridiska persona sastāv no da�ādām amatpersonām, kuru starpā ir sadalīta amatvara.

Katrai iestādei ir organizatoriska struktūra,kurā iz�ķir trīs elementus:

� vadības (iestādes administrācijas, tas ir, vadītāji, to aizvietotāji);

� darba nodro�inā�anas (grāmatvedība, personāldaļa u.c.);

� darba izpildes.

Iestādēm bie�i ir diezgan liels apkalpojo�ais personāls, bet tas ir tikai tāpēc, lai varētu savlaicīgi un kvalitatīvi pildīt funkcijas, jo apkalpojo�ais personāls strādā iestādes labā, nodro�ina normālus funkcionē�anas apstākļus. Tātad iestāde kopumā nodro�ina nepiecie�amos materiālos labumus, bet administrācija nodro�ina normālu funkcionē�anu.

Valsts pārvaldes sistēmā valsts pārvaldes iestā�u tiesību subjektivitāti raksturo kompetence(katru pārvaldes iestādi raksturo funkcijas un uzdevumi, kurus tā īsteno savā un valsts vārdā. Pilnvaras sastāv no deleģējuma izdot normatīvus (administratīvus) aktus, kuri ir obligāti tiem, kam tie ir adresēti, un no tiesībām pielietot valsts pārvaldes metodes, lai tiktu īstenoti normatīvie (arī individuālie) alai), bet individuālo fizisko un juridisko personu tiesību

subjektivitāti - statuss.tiesiskais statuss ir tiesību normās noteikts juridisko pazīmju kopums, kas nosaka attiecīgās iestādes vietu un lomu valsts pārvaldes iestādēs.

Teorijā liela uzmanība tiek veltīta fiziskas personas statusa pētījumiem, bet valsts pārvaldes un vietējās pārvaldes iestā�u kompetencei - pastarpināta.

Teorijā kompetences saturs galvenokārt tiek saistīts ar konkrētā tiesību subjekta izveido�anas mērķi un darbību. Valsts pārvaldes iestādēm kompetences teorētiskā izpēte visbie�āk pievērsta iestā�u īstenoto valsts pārvaldes funkciju analīzei, to uzskaitī�anai. Kompetence parasti tiek vērtēta funkcionālā skatījumā, analizējot to izteiksmi tiesību aktos.

Administratīvajās tiesības dominē viedoklis, ka publiskas iestādes valsts pārvalde raksturo kompetence, kurā ietilpst: mērķis, funkcijas, uzdevumi, tiesības, pienākumi, pilnvaras, atbildība.

Bet pastāv arī pretējs uzskats, kad var runāt arī par publiskām iestādēm pie�ķirto statusu, kur� norāda iestādes stāvokli valsts pārvaldes sistēmā, kurā ietilpst kompetence, kas uzskatāma par patstāvīgu sistēmas elementu. Minētajam viedoklim pievienojas arī �ī darba autors, izvirzot ideju, ka ar statusu var tikt saprasta konkrētās iestādes struktūra organizatoriskā izpratne un tas stāvoklis valsts pārvaldes sistēmā, kad sākotnēji tiek noteikts tiesisko attiecību regulē�anas mērķis un iestādes darbības virziens, izpildāmās funkcijas, pie�ķirtas tiesības un noteikti pienākumi, pilnvaras, atbildība.

Praksē valsts pārvaldes iestā�u kā publisko tiesību subjekta statusa noteik�ana vai grozī�ana vienmēr ir saistīta ar ievērojamām teorētiskām un praktiskām problēmām. To noteik�anas procesā tiesību jaunradi ievērojami ietekmē �ie "vidusceļa meklējumi": tiek meklēts kompromiss starp politiskiem spēkiem; notiek īsto pārvaldes iestādes tiesību, pienākumu un kompetences apjoma meklējumi; tiek meklēts, lai iestādes funkcionē�ana būtu optimāla arī iedzīvotājiem.

Runājot par valsts pārvaldes iestādes tiesisko statusu, iz�ķir vairākus elementus, kas raksturo attiecīgās valsts pārvaldes iestādes stāvokli valsts pārvaldes sistēmā. Tie ir:

1.mērķa elements(elementa ietvaros analizējamas arī no mērķa atvasinātās konkrētai

iestādei funkcijas un uzdevumi);

2. struktūras elements(raksturo iestādes iek�ējo organizāciju, izveido�anas, darbības,

reorganizācijas un likvidācijas procesus un to īpatnības);

3. kompetences elements(ietilpst tiesības, pienākumi, pilnvaras, atbildība).

Pirmajam elementam pieder mērķis,no kura atvasināti uzdevumi un funkcijas. Mērķis ietver konkrētu sabiedrības vajadzību.

Tiesību aktos parādās �ī mērķa konkretizācija valsts pārvaldes iestādes izpildāmajās funkcijās. Ņemot vērā, ka �ī iestāde pastāv konkrēta mērķa dēļ, tad tās darbība, izdotie akti un pieņemtie lēmumi nedrīkst būt pretrunā ar mērķi. �ī neatbilstība mērķim var būt jebkāda rīcība, nepildot no mērķa izrieto�as funkcijas. Lai noteiktu �ādu neatbilstību mērķim, tai jābūt formulētai kompetences aktā. Bet �ī prasība tiek bie�i pārkāpta. Funkcijas tiek uzskaitītas bie�āk, tomēr formulējums bie�i ir vispārējs, pat nepareizs (piemēram, vienā gadījumā tās tiek nosauktas par galvenajām, otrā gadījumā par pamatfunkcijām, to uzskaitījums ir nepilnīgs). Teorētiski funkcijas var apvienot divās grupās:

' funkcijas, kas konkretizē to mērķi, kā labad valsts pārvaldes iestāde ir radīta (piemēram,

reģistrē�anas, kontroles utt.);

� sociālās funkcijas - rūpē�anās par konkrētās iestādes darbiniekiem, viņu profesionālo

izaugsmi, lai nodro�inātu labvēlīgus apstākļus viņu pienākumu veik�anai, materiālo apstākļu

uzlabo�anai utt.

Struktūras elementsbūtībā pats ir vesela sistēma. tajā ietilpst iestādes ra�anās normatīvā regulē�ana, tās legalizē�ana, reorganizē�ana, subjektu likvidācija, to pakļautība un �īs pakļautības nodo�ana no vienas organizācijas rokām otrās, organizatoriskās struktūras noteik�ana

28

un izmainī�ana, tiesības uz iek�ējo pa�pārvaldi, darbības procedūras un tiesības uz oficiāliem simboliem.

Kompetence ir galvenais elements (kaut gan pirmais elements - mērķis kopā ar uzdevumiem un funkcijām - arī būtībā ir pieskaitāms kompetencei. Tas tiek apskatīts kā elements, kas sastāv no attiecīgām pilnvarām, kas attiecas uz konkrētām vadī�anas darbībām, tāpat arī no pienākumiem un tiesībām, kas saistīti ar varas īsteno�ana, piedalī�anos pārvaldes attiecībās, kā arī tiesībām izdot tiesību aktus).

Kompetenci var apskatīt arī funkcionālā "griezumā" (kontroles, plāno�anas u.c. sfērās) attiecībā pret citiem subjektiem (citām valstīm, pa�valdību iestādēm, uzņēmumiem, sabiedriskām organizācijām, pilsoņiem). Bet vispārējās kompetences institūciju kompetenci jāskata "nozaru griezumā", tas ir, izglītības, veselības, transporta u.c. sfērās.

Valsts pārvaldes iestādes atbildības elements raksturo valsts pārvaldes subjekta vispārējo atbildību noteiktā valsts pārvaldes sfērā, bet galvenokārt tā tiek saistīta ar iestā�u amatpersonu atbildību. Arī valsts pārvaldē var runāt par atbildības jēdzienu pozitīvā nozīmē, kas izpausmi rod amatpersonu attieksmē pret pienākumu optimālu izpildi, iespēju kalpot sabiedrības labā. Un, protams, var runāt arī par atbildību negatīvā aspektā, kad amatpersona izmanto pie�ķirto amata varu savtīgās interesēs. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka atbildība28 ir elements, kuram parasti valsts pārvaldes iestādes kompetences aktā vienmēr netiek veltīta vajadzīgā uzmanība.

3. � Latvijas Republikas valsts pārvaldes iestā�u iedalījums Pēc kompetences rakstura valsts pārvaldes iestādes iedala:

a)� vispūrljas kompetences - var izlemt visus jautājumus, kas skar konkrētās teritorijas

iedzīvotājus konkrētā nozarē. Tās vada daudzu nozaru institūcijas un saskaņo to darbību. Tās

pilda vispārējas administratīvās funkcijas. �āda vispārēja kompetence piemīt augstākajam

pārvaldes iestā�u līmenim - Ministru kabinetam, kas var izlemt lietas valsts ietvaros. Par tām

lemj vispārēji, neiedziļinoties detaļās. Ministru kabinetu var saukt par augstāko vispārējas

kompetences pārvaldes iestādi, tas ir, centrālo valdību;

b)� nozaru (speciālas) kompetences - īsteno pārvaldi un risina problēmas, kas saistītas ar

konkrētu nozari, jomu, sfēru. Pārsvarā tās ir ministrijas vai departamenti;

c) starpnozaru kompetences - izlemj visus starpnozaru rakstura jautājumus (piemēram, Finansu

ministrija).

Pēc to izveido�anas pamata valsts pārvaldes iestādes iedala:

a)� uz konstitucionāls pamata izveidotas - Latvijā tās ir iestādes, kuru tiesiskais pamats ir

noteikts Satversmē (piemēram, Ministru kabinets, ministrijas);

b)� uz likuma pamata izveidotas� iestādes, kuru tiesiskais pamats nav noteikts Satversmē, bet

atsevi�ķā likumā vai likumos; �o iestā�u pastāvē�ana ir apdraudētāka, jo to darbību,

kompetenci, statusu utt. viegli var grozīt vai vispār likvidēt.

Pēc lēmumu pieņem�anas kārtības iz�ķir:

a)� koleģiālas iestādes - kad lemj koleģiāli sēdēs, sanāksmēs, ar vairāku personu piekri�anu

(komisijas, padomes, valdes, komitejas u.c.);

b)� vienvadības iestudēs - tās ir izplatītākas; lemj kāda amatpersona vienpersoniski (direkcijas,

pārvaldes).

Pēc teritoriāliem kritērijiem iz�ķir:

a) tas, kuras kompetence ietilpst valsts teritorijas pārvalde (�o iestā�u izdotie normatīvie akti

aptver un ir spēkā visā valsts teritorijā);

b) tas, kuru kompetence ietilpst kādas noteiktas valsts teritorijas pārvalde (daudzas no �īm

pārvaldes funkcijām veic pa�valdības, kuras uzskatāmas par valsts pārvaldes institūcijām), tas

ir, tās nodala konkrētās teritorijas robe�as.

Pārvaldes iestā�u iedalī�ana pēc līmeņiem

Da�ādas pārvaldes iestādes savā starpā veido vienotu sistēmu. Tām ir hierarhisks raksturs, tas ir, tās ir pakļautas cita citai. Pakļautības raksturu nosaka līmenis, kurā pārvaldes iestāde atrodas.

Līmeni ir �ādi:

� Ministru kabinets - pats augstākais līmenis, jo visas valsts pārvaldes iestādes ir

padotas Ministru kabinetam;

� ministrijas;

� ministrijām padotas iestādes (pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā eso�ās iestādes);

� pilsētās un rajonos izvietotas valsts pārvaldes iestādes - zemākais līmenis.

Da�kārt izveido reģionālās pārvaldes iestādes, kuru darbības teritorija nesakrīt ar valstī

pastāvo�o administratīvi teritoriālo dalījumu (piemēram, virsme�saimnieclbas).

~6 Administratīvo tiesību teorija uzmanība tiek pievērsta valsts atbildības elementam, ko saista ar privātai personai nodarīto zaudējumu atlīdzību. F.Peine nodala �etrus valsts atbildības veidus:

1.Amatpersonas atbildība par prettiesisku rīcību;

2.Valsts par nodarītu zaudējumu uzstājas kā vienīgā atbildētāja. Atnpersonas rīcība tiek uzskatīta par valsts

pa�as rīcību (valsts pa�atbildība);

3.Abu, gan amatpersonas, gan valsts līdzatbildība;

4. Amatpersonas atbildība, kad valsts pārņem amatpersonas parādu, amatpersonu no tā atbrīvojot

(atvasinātā valsts atbildība).

31

Stiprais J. Pamatjēdzieni par valsti un tiesībām. Rīga, Ģeneralkomisīja Latvijas vidusskolu kooperatīva. Terbatas iela 15/17, 1931., 91.lpp.

33

Ministru kabineta mērķis nekur netiek definēts. Ministru kabinets ietilpst valsts pārvaldes sistēmā tāpat kā zemākstāvo�as valsts pārvaldes iestādes, līdz ar to mērķim jābūt līdzsvarotam un pakārtotam publiskās pārvaldes mērķim, tas ir, kalpot sabiedrībai, veicināt tās labklājību un attīstību. Mērķis ir tas, kas jāsasniedz darbības rezultātā un kā labad vispār ir izveidota konkrētā iestāde.

Funkcijas un uzdevumi (turpmāk, funkcijas)

Samērā sare�ģīti nodalīt tādus kompetences elementus, kā funkcijas un uzdevumi, tāpēc �eit mēģināsim tos nevis nodalīt, bet veikt vispārēju analīzi.29

Pirmās Saeimas deputāti, apsprie�ot Ministru kabineta iekārtas likuma projektu, iestājās par to, lai valdībai "dotu brīvas rokas", tas nozīmēja atteik�anos no valdības uzdevumu izstrādā�anas un noformulē�anas. �ī likuma 13.pantā tikai vispārēji noteikts, ka Ministru kabinets apsprie� vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi un likumiem.

Teorētiski var iz�ķirt atsevi�ķas Ministru kabineta funkcijas, un svarīgāko funkciju analīze sekos turpinājumā.

Latvijas Republikas Satversmes 65 .pantā noteikts, ka Ministru kabinetam pieder Icģislatīva funkcija, tas ir, likumierosinā�anas funkcija. Tie�i Ministru kabinets ir visaktīvākais likumdo�anas iniciē�anas subjekts. Lielāko da]u likumprojektu Saeimai iesniedz Ministru kabinets, jo Ministru kabineta padotajās iestādēs ir atrodami lietpratēji un attiecīgi materiāli likumprojektu pienācīgai izstrādei. Likumprojekti tiek izstrādāti konkrētā ministrijā, pēc tam Ministru kabinets apsprie� visus ministriju izstrādātos likumprojektus un iesniedz tos Saeimā. Ministru kabinets nepiedalās likumprojektu apsprie�anā Saeimā, tas ir atsevi�ķu ministru kompetencē.Latvijas Republikas Satversmes 63.pantā paredzēts, ka ministriem, ja viņi nav Saeimas locekļi, un ministru pilnvarotām atbildīgām valsts amatpersonām ir tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, iesniedzot papildinājumus un pārlabojumus likumprojektos.

Ministru kabineta jaunrade neaprobe�ojas ar likumdo�anas iniciatīvas izmanto�anu. Daudz lielāku skaitu tiesību aktu Ministru kabinets izdod patstāvīgi, pārvaldes kārtībā. Ministru kabinets ir valsts pārvaldes iestāde, tāpēc tas ne tikai izpilda likumus, bet arī īsteno tiesisku aktu izdo�anu, lai panāktu un nodro�inātu, ka likumus izpilda citi tiesību subjekti.

Ministru kabinets ir tiesīgs izdot kā normatīvus, tā nenormatīvus aktus, kas obligāti izpildāmi visā valsts teritorijā. Papildus Ministru kabinets tiesīgs izdot: instrukcijas - "iek�ējus normatīvus tiesību aktus, kas pēc satura adresēti tikai noteiktām, instrukcijā minētajām valsts institūcijām: Valsts kancelejai, ministrijām un to pakļautībā eso�ajām iestādēm vai visiem minētajiem adresātiem kopā"; ieteikumus - " iek�ējus normatīvus tiesību aktus, kas satur izvēles tiesības, pieņemot konkrētu lēmumu, paredz tikai noteiktām, ieteikumos minētajām personām vai valsts institūcijām."; rīkojumus - "kā ārējus administratīvus tiesību aktus, kas adresēti tikai rīkojumā minētajai fiziskai vai juridiskai personai attiecībā uz konkrētu jautājumu."; rīkojumus -

�ai sakarā interesanta ir padomju laika pieredze, jo 18.03.1992. Augstākās Padomes likumā "Par Latvijas Republikas Ministru Padomi" tika iezīmēti galvenie valdības darbības virzieni. Likuma 3 pantā noteiktas �ādas Ministru Padomes funkcijas:

1)organizēt Latvijas Republikas likumu un Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu izpildi vai

pildīt tos pa�ai;

2)rīkoties ar valsts mantu, vairot to un atbildēt par tās saglabā�anu un racionālu izmanto�anu;

3)izvirzīt Latvijas Republikas tautsaimniecības attīstības mērķus, izstrādāt tautsaimniecības attīstības

koncepcijas un to realizācijas ekonomisko mehānismu.

Ministru Padomes vairs nav, bet uzskaitītās funkcijas var attiecināt arī uz Ministru kabīne

:"|cā iek�ējus administratīvus aktus, kas saisto�i valsts pārvaldes institūcijām, to struktūrvienībām vai pakļautībā eso�ajām iestādēm un to ierēdņiem, amatpersonām un citiem darbiniekiem."; {protokolllmumus -"iek�ējie administratīvo tiesību akti, kas attiecas uz Ministru kabineta locekļiem, Valsts kanceleju vai citām valsts iestādes un to amatpersonām. Ministru kabineta iekārtas likuma 15.pantā noteikts, kad un kādos gadījumos ir izdodami minētie tiesību akti.

Visbie�āk Ministru kabineta izdotais tiesību akts ir noteikumi. Ministru kabineta noteikumi ir normatīvs tiesību akts, kas satur normas, kuras ir saisto�as visām fiziskām un juridiskām personām vai atsevi�ķām to grupām. Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pantā noteikts, ka Iļļinistru kabinets var izdot normatīvus aktus - noteikumus tikai �ādos gadījumos:

1)� Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā;

2)� ja likums Ministru kabinetu tam īpa�i pilnvaro (pilnvarojumā jābūt formulētiem

noteikumu satura galveniem virzieniem);

3)� ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.

Ministru kabineta noteikumi no materiālās puses kā vispārīgas abstraktas normas saturo�i akti, pieskaitāmas leģislatīvajiem aktiem. �ie noteikumi iedalās divās kategorijās:

1) parastie noteikumi pārvaldes kārtībā;

2) noteikumi Satversmes 81. panta kārtībā.x

Saskaņā ar Satversmes 81.pantu valdībai dotas arī zināmas likumdevēja tiesības (deleģētā likumdo�ana), proti, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. �o tiesību īsteno�anas priek�noteikumi ir īpa�i atrunāti: laikā starp Saeimas sesijām un ja to prasa neatliekama vajadzība. Ta�u pat �ajā gadījumā pastāv stingri ierobe�ojumi. Noteikumi nevar grozīt:

1) Saeimas vēlē�anu likumu;

2) tiesu iekārtas un procesa likumus;

3)�� bud�etu un bud�eta tiesības;

4)�� pastāvo�ās Saeimas laikā pieņemtos likumus;

5)�� nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem.

: Minētajiem noteikumiem nav galīga likuma spēka, jo tie iesniedzami Saeimā ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklā�anas. Ja tas netiek izdarīts laikus, noteikumi zaudē spēku.

Ja noteikumi tiek ieviesti, neievērojot visus iepriek� minētos priek�noteikumus, proti, nav neatliekamas vajadzības vai attiecas uz kādu no sfērām, kas ir uzskaitītas ierobe�ojumos, tad tie ir antikonstitucionāli un tiek uzskatīti par spēkā neeso�iem kop� to pieņem�anas brī�a.

Visus 81.panta kārtībā pieņemtos noteikumus Saeima izskata kā likumprojektus: tie tiek nosūtīti komisijām un var tikt noraidīti, tos akceptē pilnībā vai ar izmaiņām. Ja 6 mēne�u laikā, kop� tie ir nodoti komisijām, tos nepieņem likumdo�anas procesā, noteikumi zaudē spēku. Iesniegtie noteikumi kļūst par likumiem, kad ir izgāju�i visu procedūru un ir izsludināti. Līdz tam tie ir tikai administratīvi akti. Noteikumi zaudē likuma spēku, ja Saeima tos nepaspēj izskatīt Saeimas pilnvaru izbeig�anās dēļ.

e�os pieņēma 12 noteikumus. Intensīva 81.panta zmantoana zsauca asu auzu potu u, iprināta preses un sabiedrības uzmanība. Strīdi par 81.pantu sākās jau pagāju�ā gadsimta 20.gados. oja, ka Satversmes S l .pants nav ierasta lieta un attaisnojama tikai ar to, ka Saeima vēl nav paguvusi

K.Di�lers apgalvoja, ka Sat izstrādāt nepiecie�amos likumus.

Ministru kabinets īsteno arī kreatīvo funkciju (amatpersonu iecel�ana civildienesta jomā; līdzdalība armijas un diplomātiskā dienesta darbinieku iecel�anā); finan�u funkciju (bud�eta projekta sastādī�ana un iesnieg�ana Saeimā. Bud�eta projekts vispirms pa dalām tiek izstrādāts atsevi�ķos resoros, un Ministru kabineta galvenais uzdevums ir apvienot un saskaņot

35

atsevi�ķu resoru bud�etus, līdzsvarot valsts izdevumus ar ieņēmumus); regulatlvo funkciju (Ministru kabineta tie�ais uzdevums ir apvienot, saskanot un plānot valsts administratīvo darbību. Regulatīvā funkcija izpau�as tā saucamajā valdības politikā, tā noteikta Satversmes 61. pantā - Ministru kabinets apsprie� visus "jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevi�ķu kabineta locek[u ierosinātus valsts politikas jautājumus") un citas funkcijas.

Tiesības un pienākumi

Ministru kabineta tiesību un pienākumu uzskaitījums atsevi�ķi nav atrodams nevienā tiesību aktā. Latvijas Republikas Satversmes 63. pantā noteiktas divas īpa�i svarīgas Ministru kabineta locekju tiesības:

l . piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, kas dod iespēju tie�i piedalīties likumdo�anā un ietekmēt lēmumus. �ādas tiesības pieder arī valsts ministriem un ministru pilnvarotām valsts amatpersonām. Saeimas kārtības rullī minētas "Ministru kabineta pārstāvja" tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs.

2. izteikt priek�likumus par Saeimā izskatāmajiem likumprojektiem, iesniegt priek�likumus attiecīgā likumprojekta otrajam un tre�ajam lasījumam. Ministru kabinets ir tiesīgs izteikt priek�likumus par likumprojektu papildinā�anu ar jauniem pantiem, to daļām, vārdiem, par atsevi�ķu pantu, to da|u vai vārdu svītro�anu, par atsevi�ķu pantu, to daļu grozī�anu. Priek�likumus ir tiesīgi iesniegt: Ministru prezidents, ministri, valsts ministri vai ministriju pilnvarotas amatpersonas ar ministra īpa�u, rakstisku pilnvarojumu.

Atsevi�ķu Ministru kabineta locekļu tiesībām un pienākumiem ir veltīta Ministru kabineta iekārtas likuma 4.nodaļa. �eit jāmin arī tādas pie Ministru kabineta pastāvo�as institūcijas, kā Valsts kancelejas tiesības. Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību, kā arī, ja nepiecie�ams, nodro�ina Ministru prezidenta biedru, īpa�u uzdevumu ministru lietvedību un tās personas lietvedību, kuru Valsts prezidents aicinājis sastādīt Ministru kabinetu, un veic citos likumos, Ministru prezidenta vai Ministru kabineta izdotajos aktos noteiktās funkcijas. Valsts kancelejas pienākums ir radīt priek�noteikumus Ministru prezidenta un viņa vadītā Ministru kabineta saskaņotai darbībai, lai nodro�inātu optimālu un operatīvu lēmumu pieņem�anu saskaņā ar Satversmi un citiem likumiem.

Ministru kabineta iekārtas likuma atsevi�ķi panti nosaka arī Ministru prezidenta tiesības un pienākumus. Būtībā Ministru prezidents nosaka Ministru kabineta darbību un ir atbildīgs Saeimas priek�ā. Ja sadarbība Ministru kabinetā neizveidojas, Ministru prezidents ir tiesīgs prasīt attiecīgo ministru, ministru prezidenta biedru, valsts ministru atkāp�anos.

3.ļj Tiesību aktu virzība Ministru kabineta

Ministrijas, īpa�u uzdevumu ministra sekretariāta, Valsts kancelejas vai Eiropas integrācijas biroja izstrādāto tiesību akta projektu izskatī�anai Ministru kabineta komitejas vai Ministru kabineta sēdē ir tiesīgs iesniegt Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedrs, ministrs, īpa�u uzdevumu ministrs vai - pēc saskaņo�anas ar attiecīgo ministru, norādot par to pavadvēstulē - valsts ministrs.

Politisku dokumentu projektus, tiesību aktu projektus vai informatīvus ziņojumus citu valsts un pa�valdību institūciju, kā arī nevalstisku organizāciju vadītāji ir tiesīgi iesniegt izskatī�anai Ministru kabineta vai Ministru kabineta komitejas sēdē tikai ar tā Ministru kabineta locekļa starpniecību, kur� ir politiski atbildīgs par attiecīgo jomu.

Katru nedēļu notiek Valsts kancelejas direktora organizēta un vadīta Valsts sekretāru sanāksme, kurā:

1.apstiprina Valsts kancelejas apkopoto sarakstu par pieteiktajiem tiesību aktu

projektiem un par izsludināto projektu atsauk�anu;

2. izskata valsts sekretāra sniegto ziņojumu par pieteikto tiesību akta projektu;

3. lemj par sabiedriskās apsprie�anas un anotācijas nepiecie�amību pieteiktajiem Ministru

kabineta noteikumu projektiem, ja to ir pieprasījis balsstiesīgais dalībnieks;

4. pirms izskatī�anas Ministru kabinets izskata tos tiesību aktu projektus, kuri nav

uzskatāmi par saskaņotiem;

5. izskata jautājumus par likumos, Saeimas lēmumos, Ministru kabineta tiesību aktos un

Ministru prezidenta rīkojumos (rezolūcijās) doto uzdevumu izpildes gaitu.

Lai pieteiktu jaunus projektus izsludinā�anai Valsts sekretāru sanāksmē, balsstiesīgie dalībnieki divas darbdienas pirms Valsts sekretāru sanāksmes iesniedz Valsts kancelejā tiesību akta projektu un tā anotāciju, kā arī pieteikumu. Valsts kancelejā projektu un ar to saistītos dokumentus ievieto Ministru kabineta mājas lapā. Projekts uzskatāms par pieteiktu brīdī, kad tas ievietots Ministru kabineta mājas lapā.3 '

Par pieteiktajiem tiesību aktu projektiem valsts sekretārs sanāksmē sniedz informatīvu .ziņojumu, raksturojot pieteiktā projekta būtību.

Pieteiktais projekts uzskatāms par izsludinātu un termiņa tecējums atzinuma snieg�anai sākas divas darbdienas pēc Valsts sekretāru sanāksmes, kurā tika skatīts un akceptēts pieteikto projektu saraksts, ja Valsts sekretāru sanāksmē nav lemts citādi. Atzinums sniedzams par Ministru kabinetā mājas lapā ievietoto projektu.

Pēc izsludinā�anas tiesību akta projekts jāsaskaņo ar Valsts sekretāru sanāksmes protokolā norādītajām ministrijām un citām institūcijām.

Tiesību akta projektu Valsts sekretāru sanāksmes protokolā norādītās ministrijas un citas institūcijas saskaņo:

1. sniedzot atzinumu, kurā ir iekļauts politikas dokumenta projekta vai tiesību akta

projekta un tā anotācijas vērtējums un, ja nepiecie�ams, izteikti iebildumi un

priek�likumi. Ja projektu akceptē bez iebildumiem, to norāda atzinumā (pozitīvs

atzinums) vai apliecina ar attiecīgās institūcijas vadītāja vīzu uz projekta un anotācijas;

2. r īkojot starpministriiu (staroinstitūciiu) sanāksmi, ja, precizējot politikas dokumenta

projektu vai tiesību akta projektu, nav ņemti vērā vai ņemti vērā daļēji atzinumā izteiktie

iebildumi.

Atzinums sniedzams divu nedēļu laikā (ja Valsts sekretāru sanāksmē nav noteikts cits termiņ�) no projekta izsludinā�anas dienas. Ja ministrija vai cita institūcija atzinumu minētajā termiņā nesniedz, projekts uzskatāms par saskaņotu. Atzinumā ministrija vai cita institūcija:

1.atbilsto�i savai kompetencei izsaka pamatotus iebildumus, par kuriem saskaņo�anas

gaitā jāpanāk vieno�anās;

2. izsaka priek �likumus (priek�likumiem ir ieteikuma raksturs);

3. norada atbalst āmo variantu, ja projektā ir paredzēti vairāki problēmas risinājuma

varianti.

Ja tiesību akta projektu ministrijas un citas institūcijas akceptēju�as bez iebildumiem (pozitīvs atzinums) vai atzinumos ir sniegu�as tikai priek�likumus, kā arī, ja visi atzinumos izteiktie iebildumi, precizējot tiesību akta projektu, ņemti vērā, projekts uzskatāms par saskaņotu un atbildīgā ministrija �ajos noteikumos noteiktajā kārtībā sagatavo projektu iesnieg�anai attiecīgi Ministru kabineta komitejas vai Ministru kabineta sēdē.

Lai panāktu vieno�anos par vērā neņemtajiem vai daļēji vērā ņemtajiem iebildumiem, ministrija divu nedēļu laikā pēc atzinumu snieg�anai paredzētā termiņa beigām sasauc kopīgu starpministriju (starpinstitūciju) sanāksmi.

Ja starpministriju (starpinstitūciju) sanāksmē ir panākta vieno�anās par visiem atzinumos paustajiem iebildumiem un triju darbdienu laikā pēc precizētā projekta nosūtī�anas nav saņemti atzinumi ar iebildumiem no institūcijām, kas nav piedalīju�ās starpministriju (starpinstitūciju)

www.nik.gov.lv

37

sanāksmē un kurām sākotnēji bija pozitīvs atzinums vai atzinums ar priek�likumiem, projekts uzskatāms par saskaņotu un iesniedzams izskatī�anai attiecīgi Ministru kabineta komitejas vai Ministru kabineta sēdē. Ja atzinumi ar iebildumiem ir saņemti, tiesību akta projekts iesniedzams izskatī�anai Valsts sekretāru sanāksmē.

Ministru kabineta iesniegtos tiesību aktu projektus virza un to izskatī�anas gaitu Valsts sekretāru sanāksmēs, Ministru kabineta komitejas sēdēs un Ministru kabineta sēdēs kontrolē Valsts kanceleja. Valsts kanceleja septiņu darbdienu laikā pēc projekta iesnieg�anas Ministru kabinetā sniedz atzinumu, kurā izvērtē:

1.projekta atbilstību likumiem, citiem tiesību aktiem, kā arī Ministru kabineta

akceptētajiem politikas plāno�anas dokumentiem;

2. anotāciju kopumā;

3. projekta atbilstību tiesību akta izdo�anas juridiskās tehnikas prasībām.

Lai saskaņotu viedokļus un sagatavotu tiesību akta projektu izskatī�anai Ministru kabineta sēdē, izsludināto tiesību akta projektu vispirms skata Valsts sekretāru sanāksmē. Izskatī�anai Ministru kabineta sēdē virzāms tikai tāds tiesību akta projekts, kas Valsts sekretāru sanāksmē akceptēts bez grozījumiem vai kurā nepiecie�ams izdarīt grozījumus, kas precīzi formulēti sanāksmes laikā vai kuru formulējumu rakstiski iesniedz izskatī�anai sanāksmes laikā, un tie ir ierakstīti Valsts sekretāru sanāksmes protokolā.

Lai Ministru kabineta locekļi izvērtētu tiesību aktu projektus, par kuriem nav panākta vieno�anās Valsts sekretāru sanāksmē, tos vispirms izskata Ministru kabineta komitejā. Komiteju skaitu, sastāvu un sē�u norises laiku un vietu nosaka Ministru prezidents.

Komitejas sēdē par iesniegto politikas dokumenta projektu vai tiesību akta projektu ziņo iesniedzējs, valsts sekretārs vai valsts sekretāra vietnieks, departamenta direktors, īpa�u uzdevumu ministra vai ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā eso�ās iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona. Komiteja lēmumu par projekta virzību izskatī�anai Ministru kabineta sēdē pieņem vienbalsīgi.

Izskatī�anai uz Ministru kabineta sēdi virzāms tiesību akta projekts, kas komitejas sēdē akceptēts bez grozījumiem vai kurā iesniedzējam viena mēne�a laikā, ja komitejas sēdē nav nolemts citādi, nepiecie�ams izdarīt grozījumus, kas precīzi formulēti sēdes laikā vai kuru formulējumu rakstiski iesniedz izskatī�anai komitejas sēdē, un tie ir ierakstīti komitejas sēdes protokolā.

Valsts kanceleja juridiski un redakcionāli precizē atbalstīto un uz Ministru kabineta sēdi novirzīto tiesību akta projektu.

Valsts sekretāru sanāksmē akceptētos tiesību aktu projektus Ministru kabineta sēdes darba kārtībā parasti iekļauj divu nedēļu laikā pēc tam, kad iesniedzējs Valsts sekretāru sanāksmē akceptēto projektu ir iesniedzis izskatī�anai Ministru kabinetā. Komitejas sēdē izskatītos un atbalstītos politikas dokumentu projektus un tiesību aktu projektus Ministru kabineta sēdes darba kārtībā parasti iekļauj divu nedēļu laikā pēc komitejas sēdes vai pēc precizētā politikas dokumenta projekta vai tiesību akta projekta iesnieg�anas izskatī�anai Ministru kabinetā.

Ministru kabineta sē�u laiku un vietu nosaka Ministru prezidents.

Ministru kabineta sēdi Ministru prezidenta uzdevumā izziņo Valsts kancelejas direktors, un uz to uzaicina visus Ministru kabineta locekļus, kā arī likumos noteiktās amatpersonas un Ministru prezidenta uzaicinātās personas (attiecīgajā darba kārtības jautājumā). Ministru kabineta sēdi, nosakot deba�u kārtību un ilgumu, vada Ministru prezidents vai persona, kura normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā viņu aizvieto.

Ministru kabineta sēdē lēmumus pieņem Ministru kabineta iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Ja balsis sadalīju�ās vienādi ("par" vienādi ar "pret" un "atturas"), izdarāma pārbalso�ana. Ja arī pārbalsojot balsis atkārtoti sadalīju�ās vienādi ("par" vienādi ar "pret" un "atturas"), iz�ķiro�ā ir Ministru kabineta sēdes vadītāja balss.

Tiesību aktus datē ar to pieņem�anas dienu. Ministru prezidenta rīkojumus un Ministru kabineta rīkojumus datē ar to parakstī�anas dienu.

Ministru kabineta akceptēto politikas dokumentu, izdoto tiesību aktu un izskatīto informatīvo ziņojumu divu darbdienu laikā pēc Valsts kancelejas nosūtītā politikas dokumenta, tiesību akta vai informatīvā ziņojuma apliecinātas kopijas saņem�anas publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

8. Ministrijas, resori - centrālie valsts pārvaldes subjekti

1.� Latvijas Republikas ministriju vispārējs raksturojums

2.� Latvijas Republikas resoru vispārējs raksturojums

3.� Valsts pārvaldes iestāde - valsts aģentūra

1. 8 Latvijas Republikas ministriju visnarCis raksturojums

Ministrija - valsts pārvaldes centrālo institūciju posms, ar kura palīdzību valdība īsteno Satversme un likumos noteiktās funkcijas un uzdevumus kādā atsevi�ķa valsts pārvaldes nozarē un kura darbību politiski vada ministrs("ministerium" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "kalpo�ana").

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 18.pantā noteikts, ka ministrijair attiecīgās valsts pārvaldes nozares vado�ā (augstākā) iestāde. Ministrija organizē un koordinē likumu un citu normatīvo aktu īsteno�anu, tā piedalās nozares politikas izstrādā�anā.

Ministriju loma valsts pārvaldes aparātā jeb izpildvaras mehānismā ir ļoti būtiska. Gandrīz visu pārvaldi Ministru kabinets īsteno ar ministriju starpniecību, jo Ministru kabinets viens nespēj apspriest vai izlemt visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi un likumiem. Tādēļ noteiktas valsts pārvaldes funkcijas tiek nodotas ministrijām, kuras savukārt ir centrālās iestādes attiecīgā nozarē un kuras lemj par visu, kas ir saistītas ar �o nozari tiktāl, ciktāl to atļauj likums un Ministru kabineta noteikumi. Ministrijas ir tās valsts pārvaldes institūcijas, kurām Ministru kabinets ir deleģējis noteiktu varas apjomu, tas ir, ministrijām izpildei ir noteiktas vairākas valsts pārvaldes funkcijas. �īs valsts pārvaldes funkcijas Ministru kabinets var hodot, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 58. pantu, kurā noteikts, ka "Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes".

Ministrijas paredz Latvijas Republikas Satversme, tādēļ ministrijas var uzskatīt par konstitucionāli nodibinātu iestā�u veidu. Latvijas Republikas Satversmes 57. pantā noteikts, ka ministriju skaitu un darbības apjomu, kā arī valsts iestā�u savstarpējās attiecības nosaka likums. Jāatzīmē, ka Latvijas Republikas Satversme paredz ministrijas tikai pēc būtības, ministriju skaits, tām nododamās valsts pārvaldes funkcijas, uzdevumus, pilnvaras, tiesības, pienākumus un atbildību, tas ir, kompetenci pilna apjoma nosaka citi tiesību akti (visprecīzāk ministrijas kompetence ir norādīta nolikumā).

Ministru kabinets apstiprina katras ministrijas nolikumu, kurā nepiecie�ams norādīt:

1)�� ministrijas mērķi;

2)�� ministrijas funkcijas, tiesības un pienākumus;

3)�� ministrijas atbildīgo amatpersonu (ministra, valsts ministra, valsts sekretāra,

parlamentārā sekretāra) pilnvaras;

4)�� ministrijas atbildīgo amatpersonu atbildību;

5)�� ministrijas struktūru.

36

39

Ministrijas struktūra

Ministrijas vadība tiek iedalīta divos līmeņos:

1)��politiskais līmenis(ministrs un politiskie darbinieki. Ministrs ap sevi pulcina tādus

politiskus darbiniekus, kā ministra palīgu, padomnieku, preses sekretāru, parlamentāro

sekretāru, valsts ministru);

2)�� administratīvais līmenis(priek�galā atrodas ministrijas "administrators" - valsts

sekretārs, kura galvenais uzdevums ir nodro�ināt ministrijas darba nepārtrauktību, ja

mainās politiskais līmenis).

Ministrijas pamatvienība ir departaments,kas ir sadalīts nodalās.departamentu skaits ministrijā var būt da�āds atkarībā no darbības apjoma. Ministrijā var būt patstāvīgas nodaļas,kas pakļautas nevis departamentam, bet tie�i valsts sekretāram vai viņa vietniekam.

Ministrakompetencē atbilsto�i valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.pantam ir vadīt ministrijas darbu. Ministrs var bez īpa�a pilnvarojuma pārstāvēt ministriju; dot rīkojumus valsts sekretāram; dot rīkojumus ministrijas pārvaldes amatpersonām un darbiniekiem, kuri par to informē augstāku amatpersonu; atcelt valsts ministra, parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iek�ējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus; var pats īstenot ministrijas administratīvā vadītāja kompetenci.

Valsts sekretārsatbilsto�i minētā likuma 23.pantam ir ministrijas administratīvais vadītājsun pakļauts ministram. valsts sekretārs organizē iepriek�ējā ministra valsts sekretāram nodotās lietvedības un dokumentu nodo�anu jaunajam ministram. Ja tie�ās pārvaldes iestāde, kas nav ministrija, atrodas kāda Ministru kabineta locek|a tie�ā pakļautībā, Ministru kabinets var noteikt, ka attiecīgās iestādes vadītājs ir amatpersona ar valsts sekretāra tiesībām.

2. 8 Latvijas Republikas resoru vispārējs raksturojumsValsts pārvaldes iestā�u veidi un to padotība

Saskaņā ar Satversmes 58. pantu visas valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam, tādējādi tās veido pārvaldes sistēmu. �ai sistēmai ir hierarhisks raksturs, un tajā var iz�ķirt vairākus padotības līmeņus. Pats augstākais līmenis ir Ministru kabinets, nāko�ais līmenis ir ministrijas, tam seko ministrijām pakļautās centrālās pārvaldes iestādes un zemākais līmenis, kur� aptver pilsētās un rajonos izveidotās valsts pārvaldes iestādes.

Valsts pārvaldes iestā�u nosaukumi var būt da�ādi: pārvaldes; komitejas; komisijas; padomes; dienesti; inspekcijas; centri; valdes; ģenerāldirekcijas; biroji.�ie nosaukumi ne|auj spriest par �o iestā�u darbības raksturu, struktūru un pilnvaru apjomu. Lai to uzzinātu, jāiepazīstas ar attiecīgo iestā�u nolikumiem un likumiem, kas regulē to darbību. Tomēr zināmu informāciju var gūt arī no �iemnosaukumiem. piemēram, nosaukums "pārvalde" vai "direkcija" norāda uz vienvadības iestādi, nosaukums "komiteja", "komisija", "padome", "valde" norāda, ka tā ir koleģiāla iestāde, nosaukums "inspekcija" liecina, ka iestāde īsteno uzraudzības un kontroles funkcijas, nosaukums "fonds" norāda uz iestādi, kas veic konkrētam mērķim domātu līdzekļu uzkrā�anu un sadali.

Ne mazāk svarīgs ir jautājums par zīs iestādes padotību. Starp Ministru kabinetu un ministrijām pastāvo�ās padotības attiecības ir vienveidīgas, tās regulē Satversme un Ministru kabineta iekārtas likums. Savukārt attiecības starp ministrijām un to padotībā eso�ajām iestādēm diferencētas, tās tiek noteiktas Ministriju iekārtas likumā un Ministru kabineta apstiprinātajos ministriju^nolikumos (Satversmes 57. pants). Ministriju iekārtas likums paredz divus padotības veidus, kādi pastāv starp Ministru kabinetu un attiecīgo ministriju no vienas puses un attiecīgo valsts pārvaldes iestādi no otras puses. �ī likuma 13. pantā noteikts, kas visas valsts pārvaldes iestādes ārpus ministrijām atrodas Ministru kabineta pakļautībā vai pārraudzībāun ka ministru kabinets �o pakļautību vai pārraudzību īsteno ar attiecīgās ministrijas starpniecību.

Atbilsto�i Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.pantam pakļautībanozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu. Ministrijas pakļautībā eso�ās iestādes raksturo �ādas pazīmes:

1) iestādi izveido un likvidē Ministru kabinets;

2) iestādei ir juridiskas personas statuss;

3) iestādes kompetenci nosaka nolikums, kuru apstiprina Ministru kabinets vai tā

pilnvarojumā - attiecīgā ministrija;

4) iest ādes vadītais ir tie�i pakļauts ministram vai valsts ministram, vai ministra (valsts

ministra) pilnvarotai amatpersonai, vai viņu izdotiem rīkojumiem.

Pārraudzībanozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmuma tiesiskumu un atcelt prettiesisku lēmumu, kā arī prettiesiskas bezdarbībasgadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu. Ministriju pārraudzībā eso�ās iestādes raksturo �ādas pazīmes:

1) iestādi izveido uz Saeimas izdota likuma vai uz Ministru kabineta izdotu noteikumu

pamata;

2) iestādei ir juridiskas personas statuss;

3) iestādes kompetenci nosaka likums;

4) iestādes pārraudzību veic ministrs, valsts ministrs vai ministra (valsts ministra)

pilnvarota amatpersona;

5) �ī persona nevar dot pārraugāmai iestādei obligātus rīkojumus, bet var atcelt iestādes

vadītāja rīkojumus vai apturēt iestādes darbību, ia �is rīkojums vai darbība bijusi

nelikumīga;

6) persona, kura veic pārraudzību, var sniegt ieteikumus Saeimai vai Ministru kabinetam

par iestādes vadītāja ievēlē�anu amatā vai atbrīvo�anu no tā, kā arī par valsts bud�eta

līdzekļu pie�ķir�anu �ai iestādei.

Iepazīstoties ar valsts pārvaldes iestā�u sistēmu, var iz�ķirt vēl tre�o kategoriju - pārziņā eso�as iestādes.tā var nosaukt iestādes, kuras nepilda valsts pārvaldei raksturīgas administratīvās funkcijas un neizdod tiesību aktus, kuriem būtu juridisks spēks ārpus iestādes ietvariem. Tās ir iestādes, kuras tiek uzturētas pilnīgi vai lielākoties no valsts bud�eta un kuras sniedz zināmus pakalpojumus (galvenokārt sociālā un kultūras sftrā). Tās ir mācību iestādes, veselības aizsardzības iestādes, bibliotēkas, muzeji, teātri utml. Minētās iestādes vispār nav ierindojamas valsts pārvaldes iestā�u skaitā.

Atsevi�ķs resora veids - valsts aģentūra, kas tiks aplūkota, par pamatu raksturojumam ņemot Valsts aģentūru likumā noteikto.

3. � Valsts pārvaldes iestāde - valsts aģentūra

Valsts aģentūra ir ministrijas pārraudzībā eso�a valsts iestāde, kurai ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiemuzdots veikt noteiktas valsts funkcijas un kura tās veic saskaņā ar pārvaldes līgumu, ko noslēdz ministrs, kura vadītās ministrijas pārraudzībā nodota attiecīgā valsts aģentūra un valsts aģentūras direktors.

Izveidojot, reorganizējot vai likvidējot valsts aģentūru, Ministru kabinets izvērtē izveido�anas, reorganizē�anas vai likvidē�anas nepiecie�amību atkarībā no lietderīguma, efektivitātes un citiem Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem.

41

Valsts aģentūrai var uzdot veikt �ādas valsts funkcijas:

1)�sniegt pakalpojumus valsts un pa�valdību iestādēm;

2)�sniegt publiskos pakalpojumus fiziskām un juridiskām personām;

3)�vadīt un īstenot valsts, pa�valdību un starptautiskus projektus un programmas.

Valsts aģentūras kompetences akta (nolikuma) norada:valsts aģentūras nosaukumu; ministriju, kuras pārraudzībā valsts aģentūra nodota; valsts aģentūras izveido�anas mērķi; valsts aģentūras funkcijas; valsts aģentūras kompetenci; valsts aģentūras finansē�anas kārtību; apjomu un kārtību, kā valsts aģentūra rīkojas ar nekustamu un kustamu mantu, kā arī uzņemas saistības; valsts aģentūras tiesības iekasēt maksu par sniegtajiem publiskajiem pakalpojumiem; valsts aģentūras tiesības ņemt aizr/ēmumus un uzņemties garantijas, to apjomu tiesību aktos noteiktajā kārtībā; konsultatīvās padomes izveido�anas nepiecie�amību un tās uzdevumus; u.c. noteikumus.

Valsts aģentūras nolikuma tiek arī noteikts, vai valsts aģentūrai ir tiesības iekasēt maksu par

sniegtajiem publiskajiem pakalpojumiem. Publisko pakalpojumu izcenojumus apstiprina ministrs

pēc valsts aģentūras direktora priek�likuma. Publisko pakalpojumu izcenojumu noteik�anas

metodiku apstiprina Ministru kabinets, ņemot vērā, ka maksa par publisko pakalpojumu nedrīkst

pārsniegt valsts aģentūras funkciju veik�anai nepiecie�amo līdzekļu apjomu. ________________

Valsts aģentūras darbu vada direktors,kas rīkojas saskaņā ar likumā, valsts aģentūras nolikumā un pārvaldes līgumā minētajiem noteikumiem. Valsts aģentūras direktors ir atbildīgs par pārvaldes līguma izpildi.

Ministrs noslēdz darba līgumu ar valsts aģentūras direktoru uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus. Izbeidzoties darba līgumā noteiktajam termiņam, līgumu var atjaunot uz citu termiņu, kas nepārsniedz piecus gadus.

Valsts aģentūras direktors izstrādā valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģiju uz pārvaldes līguma darbības laiku, paredzot noteiktā laika posmā sasniedzamos darbības rezultātus un �o rezultātu sasnieg�anai prognozējamos resursus. Valsts aģentūras direktors iesniedz valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģijas izklāstu ministram apstiprinā�anai.

Pārvaldes līgumsir vieno�anās par valsts aģentūrai nodoto valsts funkciju veik�anu atbilsto�i ministra apstiprinātajai valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģijai.

Pārvaldes līgumu valsts vārdā paraksta ministrs, bet valsts aģentūras vārdā � valsts aģentūras direktors.

Pārvaldes līgumā nosaka:

1)���� valsts aģentūras darbības kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus, to skaitā publisko

pakalpojumu snieg�anas un klientu apkalpo�anas rādītājus;

2)���� valsts aģentūras funkciju veik�anai paredzamos finan�u līdzekļus un to avotus, ja

nepiecie�ams, citus paredzamos resursus un to avotus;

3)� valsts aģentūras darbības rezultātu izvērtē�anas kārtību un kritērijus;

4)� kārtību, kā valsts aģentūra sniedz ministrijai kārtējo un gada pārskatu;

5)� pārvaldes līguma grozī�anas nosacījumus un kārtību;

6)� kārtību, kā izdarāmi grozījumi pārvaldes līgumā, ja tiek izdarīti grozījumi gadskārtējā valsts

bud�eta likumā vai citos likumos;

7)� valsts aģentūras darbinieku materiālās stimulē�anas kārtību un kārtību, kā viņiem piemēro

sankcijas atbilsto�i pārvaldes līguma izpildes novērtējumam;

8)� pārvaldes līguma darbības termiņu, kas nevar būt īsāks par trim gadiem;

9)� citus jautājumus, kurus ministrs un valsts aģentūras direktors uzskata par būtiskiem.

Valsts aģentūras gada darbības plāns un gada bud�ets ir pārvaldes līguma sastāvdaļas, kuras katru gadu pēc to apstiprinā�anas pievieno pārvaldes līgumam.

Pārvaldes līgumu precizē katru gadu, bet ne vēlāk kā mēne�a laikā pēc gadskārtējā valsts bud�eta likuma izsludinā�anas.

Pārvaldes līgums ir publiski pieejams.

Pamatojoties uz valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģiju, valsts aģentūra izstrādā valsts aģentūras gada darbības plānu. Gada darbības plānā nosaka sasniedzamos rezultātus un �o rezultātu sasnieg�anai nepiecie�amos pasākumus. Pamatojoties uz darbības plānu, tiek apstiprināts valsts aģentūras gadskārtējais bud�ets.

Valsts aģentūras manta ir valsts manta, kas atrodas valsts aģentūras valdījumā.

Tiesiskajās attiecībās ar fiziskām un juridiskām personām valsts aģentūra atbild ar valdījumā nodoto valsts mantu. Ja ar to nepietiek vai ja valsts aģentūras saistītu izpilde traucē valsts aģentūras funkciju veik�anu, par valsts aģentūras saistībām atbild valsts. Kārtību, kā valsts atbild par valsts aģentūras saistībām, reglamentē Ministru kabineta apstiprināti noteikumi.

Valsts aģentūrai ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā iegādāties darbībai nepiecie�amo mantu, kā arī atsavināt valsts aģentūras valdījumā eso�o valsts kustamo mantu. Līdzekļus, kas iegūti valsts kustamās mantas atsavinā�anas rezultātā, ieskaita valsts aģentūras bud�etā.

Valsts aģentūra tiek finansēta no valsts bud�eta dotācijas, kas iegūtas no vispārējiem ieņēmumiem, īpa�iem mērķiem iezīmētiem ieņēmumiem, kā arī no pa�u ieņēmumiem, to skaitā no ieņēmumiem par valsts aģentūras sniegtajiem maksas pakalpojumiem, no valsts vai pa�valdību pasūtījumiem, ziedojumiem, dāvinājumiem un ārvalstu finansiālās palīdzības.

9. FaSvaldlbas pārvaldes institūcijas - vietējie valsts pārvaldes subjekti

1.� Latvijas Republikas pa�valdības ka valsts pārvaldes subjekti

2.� Pa�valdības administrators - izpilddirektors

3.� Pa�valdību darbības pārraudzība

�.S Latvijas Republikas pa�valdības ka valsts pārvaldes subjekti"

PaSvaldību institūta izveido�anās vēsturiskie motīvi:

1)��� valsts mērķis samazināt administratīvo aparātu un bud�eta izdevumus;

2)��� iedzīvotāju ieinteresētības radī�ana publiskajā pārvaldē;

3)��� iedzīvotāju intere�u aizstāvība uz vietas.

Pa�valdību jēdziens

Eiropas vietējo pa�valdību hartā noteikts, ka vietējā pa�valdība irvietējo varu tiesības unspējas likuma robe�ās regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu da|u uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs. �īs tiesības īsteno padomes un vēlētāju sapulces, kuru locekļus brīvi ievēl aizklāti balsojot uz tie�u, vienlīdzīgu un vispārēju vēlē�anu tiesību pamata, kurām var būt padotas izpildinstitūcijas. �is princips nekādā veidā neierobe�o tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus un jebkuras citas pilsoņu tie�as līdzdalības formas.

Atbilsto�i likuma "Par pa�valdībām" 2.pantam Latvijā ir divu veidu pa�valdības: vietējās paivaldības(pilsētu,novadu un pagastu pa�valdības) un rajonu pa�valdības.

32 2001.gada 11.marta vēlē�anās Latvijā tika ievēlētas 467 pagastu pa�valdības, 62 pilsētu pa�valdības, II novadu pa�valdības, kā arī 7 republikas pilsētu pa�valdības (kopā 547 vietējās pa�valdības). 26 rajonu (reģionālās) pa�valdības izveidoja, deleģējot lēmējinstitūciju - rajona padomi no vietējo pa�valdību domju (padomju) priek�sēdētājiem likumā "Par pa�valdībām" noteiktā kārtībā.

42

43

Saskaņā ar likuma 3.pantu vietējā pa�valdība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes (padomes) - un tās izveidoto institūciju un iestā�u starpniecību nodro�ina likumos noteikto funkciju, kā arī �ajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pa�valdības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Rajona pa�valdība ir rajonu (reģionālā) pārvalde, kas ar vietējo pa�valdību deleģētās pārstāvniecības - padomes - un tās izveidoto institūciju un iestā�u starpniecību nodro�ina likumos noteikto funkciju un vietējo pa�valdību deleģēto funkciju izpildi, ievērojot valsts un attiecīgā rajona administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.

Pa�valdību kompetence

Uzsākot Latvijas pa�valdību kompetences analīzi, sākotnēji uzmanība jāpievēr� faktam, ka saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 4.pantu, īstenojot vietējo un rajonu (reģionālo) pārvaldi, pa�valdības likuma noteiktajos ietvaros ir publisko tiesību subjekts, bet privāttiesību joma pa�valdībām ir juridiskas personas tiesības.

Minētais pants norāda uz �o pa�valdību kā tiesību subjekta divējādo dabu, kad atbilsto�i publisko un privāto tiesību nodalī�anas doktrīnām tiek no�ķirta pa�valdības kā publisko tiesību subjekta kompetence un to juridiskās personas statuss privātajās tiesībās. Ar minēto normu likumdevējs it kā mākslīgi novelk robe�u ne tikai starp divējādo pa�valdību dabu tiesībās, bet arī norāda uz at�ķirību starp privātām un publiskām tiesībām.

Pa�valdību mērķis netie�i izriet no likuma "Par pa�valdībām" 3.pantā piedāvātā vietējo pa�valdību (nodaļā pievērsīsimies tie�i vietējām pa�valdībām) jēdziena skaidrojums. Pantā noteikts, ka pa�valdībām jānodro�ina likumos noteikto funkciju, kā arī likumā "Par pa�valdībām" paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pa�valdību brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un noteiktas administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Var teikt, ka pa�valdības ir izveidotas, lai noteikta administratīva teritorija iedzīvotāju intereses īstenotu valsts pārvaldes funkcijas. Tiesību aktos �ī mērķa konkretizācija parādās pa�valdību funkcijas un uzdevumos.

īpa�a uzmanība jāpievēr� likuma "Par pa�valdībām" 6.pantā noteiktajiem pa�valdību funkciju veidiem, kur uzskaitīts, ka pa�valdības pilda:

1)���� �ajā likumā noteiktās vietējās un rajonu (reģionālās) pārvaldes un sociāli

ekonomiskas, kā arī kultūras un izglītības veicinā�anas funkcijas, kuras pa�valdības

pilda pastāvīgi (ari ārvalstis pa�valdībām likumdevējs galvenokārt ir uzticējis

funkcijas, kas saistītas ar pakalpojumu snieg�anu un sabiedriskas kartības

nodro�inā�anu);

2)���� citos likumos noteiktas vietējās un rajonu (reģionālās) pārvaldes un sociāli

ekonomiskās, kā arī kultūras un izglītības veicinā�anas funkcijas, kuras pa�valdības

pilda noteiktu laika posmu;

3)� valsts pārvaldes funkcijas, kuru izpilde �ajā likumā noteiktajā kārtībā ir nodota

attiecīgajai pa�valdībai;

4)� citu pa�valdību kompetence ietilpsto�ās funkcijas, kuru izpilde �ajā likumā

noteiktajā kartība ir nodota attiecīgajai pa�valdībai;

5)� vienreizēji uzdevumi, kuru izpildi valsts pārvaldes iestādes �ajā likumā noteiktajā

kārtībā ir uzdevu�as pa�valdībām;

6)� brīvprātīgas iniciatīvas.

Minētā uzskaitījuma ietvaros likumdevējs norāda uz kompetences pamatelementiem -funkcijām, uzdevumiem un īpa�u elementu, kas tiek nosaukts par brīvprātīgām iniciatīvām, kas ir pa�valdību kā administratīvo tiesību subjekta viens no diskrēcionārās varas izpausmes formām,

to pa�valdības veic sava finansējuma ietvaros, kas varbūt pat nav uzskaitāms �ajā pantā. Arī brīvprātīgās iniciatīvas var uzskatīt par ftmkciju veidu."

Pa�valdību pastāvīgās funkcijas uzskaitītas likuma "Par pa�valdībām" 15.pantā.14 Likuma 10.pantā noteikts, ka pa�valdības pēc savstarpējas vieno�anās var nodot cita citai atsevi�ķu to kompetencē eso�o funkciju izpildi. Lēmumu par funkciju izpildes nodo�anu pieņem attiecīgās pa�valdības dome (padome). Pamatojoties uz �o lēmumu, tiek noslēgts rakstveida fijgums, kurā paredzēti funkciju izpildes finansē�anas avoti. Par minēto funkciju izpildi ir atbildīga un to izpildi uzrauga tā dome (padome), kurai ar likumu uzdots pildīt �īs funkcijas. Citām pa�valdībām nevar deleģēt funkcijas, kas ir attiecīgās domes (padomes) ekskluzīvajā kompetencē un noteiktas �ī likuma 21.pantā, kā arī �ī likuma "Par pa�valdībām" 9.pantā noteiktajā kārtībā pa�valdībām nodotās funkcijas.

Vietējo pa�valdību domes (padomes) var deleģēt rajona padomei un rajona padome var deleģēt vietējo pa�valdību domēm (padomēm) funkciju izpildi, nosakot tās finansē�anas kārtību, ja par to lēmumu pieņēmu�as visas attiecīgā rajona pa�valdības. Lēmums par deleģētās funkcijas atsauk�anu pa�valdībām jāpieņem ne vēlāk kā trīs mēne�us pirms saimnieciskā gada sākuma, un tie stājas spēkā saimnieciskā gada sākumā.

Likuma 11.pantā paredzēts, ka Ministru kabinets var uzdot pa�valdībām vienreizējus uzdevumus. Uzdodot veikt vienreizējus uzdevumus, Ministru kabinetam vienlaikus jānodod pa�valdībām finansu līdzekļi, kas nepiecie�ami �o uzdevumu izpildei. Ja pa�valdības piekrīt, tās var veikt vienreizējus uzdevumus arī par saviem līdzekļiem. Pa�valdībām uzdoto vienreizējo Uzdevumu izpildi organizē attiecīgā pa�valdība.

Interesants ir likuma 12.pants, kur� nosaka, ka pa�valdības attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs var brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestā�u, tiesas vai citu pa�valdību kompetencē vai ja �āda darbība nav aizliegta ar likumu.35 Pamatojoties uz minēto pantu, pa�valdību deputāti bie�i mēģina iedzīvotāju interesēs brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas "ikvienā" jautājumā, bet visbie�āk tas notiek, pārkāpjot tiesību aktu normu regulējumu. Jāatgādina, ka 12.panta norma pēc satura vairāk ir deklaratīva un ka publiskajās attiecībās galvenokārt jāievēro princips "viss ir atļauts, kas ir noteikts". Tātad brīvprātīgās iniciatīvas var tikt izmantotas tikai tiesību aktos noteiktā kārtībā un apmērā. Kā piemēru var minēt likuma "Par nekustamā īpa�uma nodokli" 5.pantā noteikto deleģējumu pa�valdībām izdot saisto�os noteikumus par nekustamā īpa�uma nodokļu atvieglojumiem, kā arī iespēju savā administratīvajā

Ārvalstu praksē likumdevējs bie�i sadala pa�valdību funkcijas obligātās un neobligātās. Pie pirmajām pieskaitāmas valstiski svarīgas funkcijas. Pie pa�valdību funkcijām pieskaitāma ceļu uzturē�ana, teritorijas sanitārās firibas nodro�inā�ana, ugunsdzēsības dienestu darbību nodro�inā�ana, skolu uzturē�ana. Funkciju apjoms var tikt papla�ināts ar centrālās varas deleģējumu. �āda deleģējuma iespējamība ir noteikta ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Japānā. Francijā pa�valdības pilda funkcijas, kas attiecas uz pilsētu teritoriālajiem plānojumiem, municipālo infrastruktūru, subsidētiem mājokļiem, vietējiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, veselības aprūpi, izglītību, kultūras lietām, policijas uzdevumiem un palīdzību nodarbinātības jautājumos un uzņēmējdarbībai. Pastāv funkciju sadalījums starp pa�valdību līmeņiem.

likumos un Ministru kabineta noteikumos. Pēc funkciju formulēuma roas preca, a a�as un

virzieni attiecīgās sabiedrisko attiecību vides sakārto�anai pa�valdībās, piemēram, likumā minētā pa�valdību

pastāvīgā funkcija ir sekmēt uzņēmējdarbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Ārvalstīs �ādas brīvprātīgās iniciatīvas bie�i sauc par pa�valdību neobligātajām funkcijām, kuras vietējā vara īsteno pēc sava ieskata. Visbie�āk tās ir saistītas ar da�ādu pakalpojumu snieg�anu, ko realizē pa�valdība, tas ir, jaunu komunālo uzņēmumu izveidi, dzīvojamā fonda celtniecību, pa�valdības iesaisti komercdarbībā, arī izklaides pasākumu rīko�anu.

45

teritorijā veidot pa�valdību policijas vienību. Par brīvprātīgo iniciatīvu izmanto�anu varētu uzskatīt arī, ja pa�valdība izmanto tiesības Koncesiju likumā noteiktajā kārtībā nodot privātām juridiskām personām koncesijā noteiktas pa�valdību funkcijas.

Otrs pa�valdību statusu raksturojo�ais elements ir struktūras elements, ko būtībā veido elementu sistēma, kas orientēta uz pa�valdības iek�ējās uzbūves noteik�anu. �eit varētu iz�ķirt: lēmējinstitūciju un izpildinstitūciju izveido�anas regulē�anu; pastāvīgo komiteju, komisiju, val�u izveido�anu, amatpersonu iecel�anu; pa�valdības darba organizācijas noteik�anu; pārvaldes tiesisko regulē�anu un citus jautājumus.

Pēdējais no pa�valdību statusa elementiem, ir pa�valdību kompetence. Kompetence tiks apskatīta kā atsevi�ķa sistēma, kurā ietilpst tiesību, pienākumu, pilnvaru un atbildības komponenti. Sākotnēji likuma "Par pa�valdībām" 21.panta ietvaros būtu jāizceļ īpa�a pa�valdību kompetences izpausme - domes (padomes) ekskluzīvā kompetence, ko varētu uzskatīt par noteiktu darbību (likuma 10.panta tre�ajā daļā tās tiek nosauktas par funkcijām) kopumu, ko ekskluzīvā un koleģiālā kārtā drīkst īstenot vienīgi dome (padome) kā deputātu kopums.

Pa�valdības vispārējās tiesības un pienākumi ir noteikti likuma "Par pa�valdībām" 14.pantā.

Likuma "Par pa�valdībām" ietvaros pa�valdību pilnvaras varētu skatīt kā:

1)�� domes (padomes) vispārējās pilnvaras;

2)�� amatpersonu (priek�sēdētāja, priek�sēdētāja vietnieka, izpilddirektora)

pilnvaras;

Ar vispārējām pilnvarām jāsaprot pa�valdībām pie�ķirtās izpildvaras apjoms, tas ir, valsts pārvaldes funkcijas, kuras likumdevējs ir deleģējis pa�valdībām.

Ar vispārējām pilnvarām jāsaprot arī likuma "Par pa�valdībām" 12.pantā minētais pilnvarojums administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestā�u, tiesas vai citu pa�valdību kompetencē vai ja �āda darbība nav aizliegta ar likumu.

Analizējot priek�sēdētāja vietnieka pilnvaras, likumdevējs ir izvairījies dot konkrētu uzskaitījumu. Būtībā likumdevējs paredzējis �o priek�sēdētāja vietnieka pilnvaru noteik�anu pa�valdības domes (padomes) nolikumā.

Pēdējais kompetences elements ir atbildība. Iz�ķir:

1)�� pa�valdības domes (padomes) vispārēju atbildību;

2)�� domes (padomes) amatpersonu atbildību.

Par pa�valdības domes (padomes) vispārēju atbildību var runāt saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 91.pantu, kurā noteikts, ka Saeima var atlaist vietējās pa�valdības domi (padomi). Tas tiek nostiprināts ar likumu, kura projektu Saeimai iesniedz Ministru kabinets.

Pa�valdības priek�sēdētāja atbildība likumā ir noteikta vispārīgi. To apskatot, uzmanība jāpievēr� likuma "Par pa�valdībām" 65.pantam un 93.pantam. 65.pants paredz: ja vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājs nepilda likumā vai attiecīgās pa�valdības nolikumā noteiktos pienākumus, vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumus, tiesas spriedumus, neievēro likumus vai Ministru kabineta noteikumus, tad vietējās pa�valdības dome (padome), aizklāti balsojot, var atbrīvot viņu no amata. Atbrīvo�ana notiek, ja to pieprasa:

1) vismaz viena tre�daļa vietējās pa�valdības domes (padomes) deputātu;

2) Ministru kabineta pilnvarotais ministrs.

Pa�valdības iestā�u darbības reglamentē�anai vietējās pa�valdības dome (padome) izdod nolikumus.16 bet pa�valdības iestā�u vadītāju un citu amatpersonu darbības reglamentē�anai - instrukcijas.

' Pa�valdības nolikumā par pārvaldes organizāciju jāparedz:

l) pa�valdības pārvaldes struktūra, kā arī izpilddirektora, pa�valdības iestā�u un uzņēmumu savstarpējās tiesiskās attiecības;

40

2. � PaSvaldības administrators � izpilddirektors

Parasti izpilddirektoram ir divi galvenie uzdevumi:

1)� padomdevēja funkcijas politiskajā sistēmā (galvenokārt izpau�as padomu do�anā

pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājam);

2)� vietējās pa�valdības administrācijas ikdienas darba vadī�ana (izpilddirektoru pēc

pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētāja priek�likuma ieceļ pa�valdības dome

(padome), un viņ� ir atbildīgs par pa�valdības iestā�u un uzņēmumu darbu).

Pa�valdības izpilddirektors īsteno administrācijas vadī�anu, bet priek�sēdētāja

kompetencē ir politiskās sistēmas - padomes un pastāvīgo komiteju - vadība.

Izpilddirektors nodro�ina pa�valdības iestā�u un uzņēmumu darba nepārtrauktību, mainoties vietējās pa�valdības domei (padomei). Izpilddirektora kompetenci pa�valdībā var salīdzināt ar valsts sekretāra kompetenci ministrijā, jo abi ir atbildīgi par politiķu lēmumu izpildi.

Izpilddirektors nedrīkst būt vietējās pa�valdības domes (padomes) deputāts, izņemot likumā paredzēto gadījumu, kad pa�valdībā ir ierobe�ots iedzīvotāju skaits (mazāk kā 5000 cilvēku).

Pa�valdības izpilddirektors atbilsto�i likumam "Par pa�valdībām":

1) organizē vietējās pa�valdības domes (padomes) izdoto saisto�o noteikumu un citu normatīvo

aktu izpildi;

2) dod rīkojumus pa�valdības iestā�u vadītājiem;

3) sagatavo priek�likumus vietējās pa�valdības domei (padomei) par attiecīgās pa�valdības

iestā�u nelikumīgu un nelietderīgu lēmumu atcel�anu;

4) ierosina vietējās pa�valdības domei (padomei) iecelt amatā vai atbrīvot no amata pa�valdības

iestā�u un uzņēmumu vadītājus, domes (padomes) nolikumā noteiktajā kārtībā pieņem darbā un

atbrīvo no darba vietējās pa�valdības domes (padomes) darbiniekus;

5) iesniedz vietējās pa�valdības domei (padomei) priek�likumus par pa�valdības iestā�u un

uzņēmumu izveido�anu, reorganizē�anu un likvidē�anu;

6) vietējās pa�valdības domes (padomes) noteiktajā kārtībā un ietvaros rīkojas ar pa�valdības

mantu un finan�u resursiem, slēdz saimnieciskus darījumus ar juridiskajām un fiziskajām

personām;

7) organizē teritorijas attīstības programmas projekta, teritorijas plānojuma projekta un bud�eta

projekta izstrādā�anu, kā arī saimnieciskā un gada publiskā pārskata sagatavo�anu;

8) veic citus pienākumus, kas paredzēti attiecīgās pa�valdības nolikumā un vietējās pa�valdības

domes (padomes) lēmumos.

3 �. Pa�valdību darbības pārraudzība

Pa�valdību un centrālo valsts pārvaldes institūciju savstarpējās attiecības raksturo pa�valdību darbības tiesiskais regulējums un tiesu un administratīvās uzraudzības ietekme uz pa�valdību darbību. Valdības uzraudzības mehānisms pār pa�valdībām da�ādās pasaules valstīs ir at�ķirīgs. Unitārās valstīs (piemēram, Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Japānā) �o uzraudzību veic centrālās valsts pārvaldes iestādes. Lielbritānijā pa�valdību uzraudzību īsteno vides aizsardzības ministrija, Francijā, Itālijā un Somijā � iek�lietu ministrija, bet Japānā � vietējo pa�valdību lietu ministrija. Da�ādas pa�valdību uzraudzības funkcijas realizē arī citas ministrijas un valsts

2) vielējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētāja un viņa vietnieka, kā arī izpilddirektora tiesības, pienākumi un atbildība.

47

iestādes, pirmkārt � finan�u ministrija. Federatīvās valstīs pa�valdību kontroli visbie�āk realizē federācijas subjektu valdības. ASV kontrole tiek realizēta ar departamentu starpniecību � tie uzrauga piekritīgās attiecīgas tautsaimniecības nozares. Vācijā kontroli realizē federālo zemju pārvaldes aparāts. Federālajām valdībām bie�i vien ir raksturīga konstitucionālo pa�valdību regulējuma apie�ana, ietekmējot pa�valdības ar da�ādu finansiālu programmu palīdzību, pie�ķirot vai nepie�ķirot tām finanses �īs valdības prasību izpildes vai neizpildes gadījumā.

Da�ās valstīs, piemēram, Itālijā un Japānā, centrālās valdības deleģējumu pa�valdību uzraudzībā realizē speciāli centrālās valdības pārstāvji, kuriem vietējā pa�pārvaldē pie�ķirta nozīmīga pozīcija. Viņi realizē pa�valdību institūciju darbības kontroli, svarīgu jautājumu izlem�anā var tās pat aizvietot, var da�ādi ietekmēt, ierobe�ojot pa�valdību kompetenci da�ādu jautājumu risinā�anā.

Lielbritānijā un Skandināvijas valstīs pa�valdību kontroli īsteno neatkarīgi kontrolieri � ombudsmeņi, kuri ierosina izskatīt jautājumus par pa�valdību darbinieku finansiālās un cita veida darbības atbilstību tiesību aktu prasībām.

Centrālās valdības pamatvirzieni pa�valdību kontrolē pasaulē �obrīd ir �ādi:

1)tie�a pa�valdību darbības regulē�ana(tiek īstenota valstīs, kur darbojas centralizētais

pa�valdību modelis);

2)pa�valdību institūciju darbības kontrole.

Iespējams, atsevi�ķi varētu izdalīt arī situāciju, kad pa�valdības atrodas no centrālās valdības atkarīgā finansiālā stāvoklī.

Pa�valdību institūciju darbības kontrole visbie�āk tiek īstenota, valdībai vai atbildīgajai ministrijai izdodot normatīvos aktus, ar kuru palīdzību tiek risināti da�ādi ar pa�valdību organizāciju vai kompetences noteik�anu saistīti jautājumi. Institūciju regulē�ana var izpausties arī tādējādi, ka atsevi�ķi pa�valdību pieņemtie akti un paredzētās darbības var tikt īstenotas tikai pēc to apstiprinā�anas atbildīgā valsts pārvaldes iestādē vai arī to akceptējot vietējam valsts centrālās varas pārstāvim (visbie�āk tas ir saistīts ar svarīgiem organizatoriskajiem jautājumiem, darbībām ar pa�valdību īpa�umu, saisto�o noteikumu pieņem�anu. Piemēram, Lielbritānijā ministriju apstiprinājums nepiecie�ams aktiem, kuri regulē vietējo nodokļu likmju noteik�anu, pa�valdību aizņēmumus, būvniecību).

Valdība pastāvīgi kontrolē pa�valdību realizēto vietējo pārvaldi. Kontroles formas visbie�āk ir pa�valdību ziņojumi, pa�valdību sniegtā statistiskā informācija, pa�valdību pārvaldes nozaru revīzijas un pārbaudes, kuras realizē par to atbildīgie ministriju un citu centrālās pārvaldes iestā�u kalpotāji.

Pa�valdību atkarība no centrālās valdības aparāta tiek nodro�ināta, arī veidojot valsts dotāciju pie�ķir�anas sistēmu. ASV �īs dotācijas veido apmēram vienu ceturto da|u no visiem pa�valdību ienākumiem, bet Anglijā �ī summa pat pārsniedz pa�valdību iekasēto vietējo nodokļu apjomu.

Pa�valdību lēmējinstitūciju un administratīvā aparāta atbildība centrālās valdības priek�ā tiek nodro�ināta ar da�ādu sankciju draudu palīdzību. �eit var uzskaitīt tādas iespējas kā pa�valdību lēmējinstitūcijas atlai�ana, atsevi�ķu pa�valdību kompetencē ietilpsto�o jautājumu nodo�ana valdības pārstāvjiem, pa�valdības vadītāja un atbildīgo kalpotāju atbrīvo�ana no amatiem, pa�valdību pieņemto aktu atcel�ana. Piemēram, municipālo institūciju atlai�ana paredzēta Francijas, Itālijas un Japānas tiesību aktos. Lielbritānijā un Japānā centrālā valdība, bet ASV � �tatu vadība � ir tiesīga atsevi�ķu pa�valdību uzdevumus gadījumos, kad pa�valdība pēc valdības ieskatiem nav spējīga tos veikt patstāvīgi, uzticēt saviem ierēdņiem.

Daudzās valstīs, pirmkārt, anglo-sak�u tiesību lokā, paralēli administratīvajai uzraudzībai darbojas tiesu uzraudzība pār pa�valdību pieņemto lēmumu atbilstību spēkā eso�o tiesību aktu prasībām. Ar tiesas spriedumu pa�valdības lēmumu var atcelt un var noteikt arī citus papildu piespiedu līdzek]us. Tiesu precedents ASV, Lielbritānijā, Kanādā un da�ās citās valstīs tiek traktēts kā viens no galvenajiem pa�valdību tiesību avotiem. Jāatzīmē, ka tiesu uzraudzības klātbūtne ievērojami ierobe�o municipālo institūciju aktivitāti.

Analizējot pa�valdību darbības ierobe�o�anas starptautiski reglamentētos limitus, jāatzīmē Eiropas vietējo pa�valdību hartā noteiktie pa�valdību kontroles ierobe�ojumi. Hartā noteikts, ka jebkuru administratīvo uzraudzību pār vietējo varu darbību var veikt tikai saskaņa ar tādām procedūrām un tādos gadījumos, kas ir noteikti valsts konstitūcijā vai likumos. Administratīvā uzraudzība par vietējām varām jāveic tā, lai kontrolējo�ās varas iejauk�anas būtu proporcionāla to intere�u svarīgumam, kuras ar �ādu darbību paredzēts aizsargāt.

Saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 5.panta otro da|u pa�valdību darbību minētā likuma ietvaros pārrauga Ministru kabineta noteiktā institūcija. Valsts pārvaldes iestādām un amatpersonām, kuras likumos paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā pārrauga pa�valdību darbības likumību, atklājot, ka pa�valdības dome (padome), vai tās priek�sēdētājs nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus vai nepilda tiesas spriedumus, ir pienākums par to zinot Ministru kabineta noteiktajai institūcijai. Pa�laik �ī Ministru kabineta noteiktā pa�valdības pārraugo�ā iestāde ir Reģionālās attīstības un pa�valdību lietu ministrija. Tā ir tiesīga:

1)�� pārraudzīt likumos un citos normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi pa�valdību

darbības jomā, koordinēt pa�valdību attīstības stratēģijas izstrādi un pa�valdību

reformas ievie�anu;

2)�� reģistrēt pa�valdību izdotos saisto�os noteikumus vai sniegt motivētu reģistrācijas

atteikumu;

3)�� apturēt nelikumīgu pa�valdību normatīvo aktu vai to atsevi�ķu punktu darbību;

4)�� par pieļautiem tiesību aktu pārkāpumiem atstādināt no amata pienākumu pildī�anas

pa�valdības priek�sēdētāju;

5) izskatīt fizisko un juridisko personu iesniegumus un sūdzības par pa�valdību darbību.

Autors uzskata, ka pa�laik Latvijas pa�valdību kontroles mehānismu nevar uzskatīt par optimālu un tā uzlabo�anai nepiecie�ams:

� pārskatīt republikas nozīmes pilsētu pa�valdību kontroles mehānismu, izveidojot vietēju valsts

kontroles institūciju ar pilnvarām iejaukties pa�valdību darbībā;

� papla�ināt pa�valdību darbību uzraugo�o institūciju kompetenci pa�valdību darbības kontrolē,

to skaitā paredzot tiesības ministram apturēt ne tikai pa�valdību normatīvos aktus, bet jebkuru

pa�valdību nelikumīgu lēmumu.

10. Pa�valdību lēmumu veidi

1.� Pa�valdību lēmumu pieņem�anas kārtība

2.� Pa�valdību lēmumu veidi un to tiesiskajā reglamentācija

Privātās un publiskās aktivitātes pa�valdības dome (padome) juridiski nostiprina, pieņemot lēmumus. Likumdevējs ir norādījis, ka vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumiem jāatbilst Satversmei, likumam "Par pa�valdībām" un citiem likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem.

Saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 41.pantu vietējās pa�valdības dome (padome) lēmumus pieņem:

a)��saisto�o noteikumu;

b)��noteikumu;

c)��nolikumu;

49

d)�� instrukciju;

e)�� ieteikumu veidā;

f)���tikai ieraksta sēdes protokola un datē ar to pieņem�anas dienu.

Minētajā pantā dots izsmejo�s pa�valdību lēmumu veidu uzskaitījums, tādējādi nosakot robe�as tiesiskās iedarbības veidiem, kurus var nostiprināt attiecīgā lēmumā, kas skar �īs administratīvās teritorijas iedzīvotājus un pa�valdību amatpersonas. Papildus var minēt speciālu lēmuma veidu - patvaldības domes (padomes) priek�sēdētāja rīkojums.rīkojumus var pieņemt arī citas pa�valdības amatpersonas (piemēram, izpilddirektors), bet tam ir jābūt speciāli atrunātam pa�valdības nolikumā.

Lēmumu iedalījums:

1)�� lēmumi, kas ir obligāti visām pa�valdības administratīvajā teritorijā dzīvojo�ajām

personām (ārējie normatīvie tiesību akti);

2)�� lēmumi, kuri skar konkrētas domes (padomes) darba organizāciju un amatpersonas

(iek�ējie normatīvie tiesību akti);

3)�� lēmumi, kas attiecas uz atsevi�ķām fiziskām un juridiskām personām (administratīvie

akti).

1. S Pa�valdību lēmumu pienemSanas kartība

Pa�valdību lēmumu pieņem�anas gaitā iz�ķir �ādas stadijas :

1) lēmumu projektu sagatavo�ana;

2) lēmumu projektu iesnieg�ana;

3) lēmumu projektu apsprie�ana;

4) lēmumu pieņem�ana;

5) lēmumu spēkā stā�anās.

Lēmumu projektu iesnieg�anu reglamentē pa�valdības nolikums, kurā jāparedz kārtība, kādā lēmumu projekti izskatāmi vietējās pa�valdības domes (padomes) pastāvīgajās komitejās un saskaņojami ar pa�valdības iestādēm vai to darbiniekiem. Vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājs, saņemot lēmuma projektu, nosaka komiteju, kurā tas apsprie�ams.

Atbilsto�i likuma "Par pa�valdībām" 33.pantam vietējās pa�valdības domes (padomes) sēdē izskata lēmumu projektus, kurus iesniedz:

1)vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājs;

2)vietējās pa�valdības domes (padomes) komitejas;

3)vietējās pa�valdības domes (padomes) deputāti;

4)ārkārtas sēdes ierosinātājs.

Lēmumu projekti iesniedzami vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājam.

Lēmums tiek apspriests pa�valdības domes (padomes) sēdēs, un tas ir pieņemts, ja par to nobalso vairāk nekā puse no klāteso�iem vietējās pa�valdības domes (padomes) deputātiem, ja likumā nav paredzēts citādi. Praksē ir gadījumi, kad pa�valdības deputātu balsis sadalās vienādi un rodas strīdi par to, vai lēmums ir pieņemts. Likumdevējs ir nepārprotami noteicis, ka lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso vairāk nekā puse no klāteso�ajiem deputātiem. Izņēmums ir pa�valdību komiteju lēmumu pieņem�anas procedūrā: ja balsis sadalās vienādi, tad noteico�ā ir komitejas priek�sēdētāja balss.

Ja par lēmuma projektu nav saņemts nepiecie�amais balsu skaits, lēmuma projekts ir noraidīts. Noraidīto lēmuma projektu var iesniegt vietējās pa�valdības domei (padomei) atkārtotai izskatī�anai. Likuma 42.pantā noteikts, ka vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumiem, kuru izpilde ir saistīta ar izdevumiem, jābūt nodro�inātiem ar pa�valdības materiālu

un finan�u resursiem. Nelikumīgu vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumu rezultātā nodarītie zaudējumi jāatlīdzina no pa�valdības bud�eta.

Vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumi priek�sēdētājam jāparaksta piecu dienu laikā no pieņem�anas dienas. Var gadīties, ka pa�valdības priek�sēdētājs konstatē lēmumā tiesību aktu pārkāpumus un atsakās lēmumus parakstīt. Tādā gadījumā viņam ir pienākums sasaukt vietējās pa�valdības domes (padomes) ārkārtas sēdi, kurā attiecīgais lēmums tiek izskatīts atkārtoti.

Tiesības neparakstīt vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumus un �ā jautājuma atkārtotai izskatī�anai sasaukt vietējās pa�valdības domes (padomes) ārkārtas sēdi ir tikai vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājam. �īs tiesības vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājs nevar izmantot attiecībā uz vietējās pa�valdības domes (padomes) lēmumu, ar kuru tiek atcelts vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētāja rīkojums vai ar kuru vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētājs tiek atbrīvots no amata likuma "Par pa�valdībām" 65.pantā noteiktajā kārtībā.

2.� Pa�valdību lēmumu veidi un tiesiskajā reglamentācija

Tiesību akts ar augstāko juridisko spēku, ko pa�valdības izdod savā administratīvajā teritorijā, ir pa�valdību saisto�ie noteikumi.

Tiesību zinātnē pastāv trīs jēdzienu satura atklā�anas veidi � izmantojot legālo, doktrinālo vai jurisprudences piedāvāto jēdziena skaidrojumu. Saisto�o noteikumu jēdziena skaidrojums Latvijā �ādās formās nepastāv. Laikam tas tiek uzskatīts par pa�saprotamu. Likumdevējs ir izvēlējies vienkār�āku ceļu, mēģinot jēdziena skaidrojumu aizvietot ar vienkār�u saisto�o noteikumu veidu uzskaitījumu.

Autors piedāvā �ādu saisto�o noteikumu jēdziena skaidrojumu:

Saisto�ie noteikumi ir pa�valdības domes (padomes) uz tiesību aktu pamata un tiesību aktos deleģēto jautājumu risinā�anai noteiktā kartībā izdoti, tas ir, ierosināti, izstrādāti, apstiprināti un izsludināti uzvedības noteikumi, ar kuriem tiek regulētas noteiktā administratīvā teritorijā eso�u fizisku un juridisku personu sabiedriskās, ekonomiskās un cita veida aktivitātes, lai nodro�inātu pa�valdībām uzticēto valsts pārvaldes funkciju izpildi."

Saisto�os noteikumus saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 14.panta tre�o daļu pa�valdības izdod funkciju izpildes nodro�inā�anai. Likuma "Par pa�valdībām" 45.panta pirmajā daļā noteikts, ka saisto�ie noteikumi ir obligāti visām fiziskajām un juridiskajām personām attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Jau 1930.gada Pilsētu pa�valdības likuma 37.pants noteica, ka pilsētas dome var izdot saisto�os noteikumus, kuri nedrīkstēja būt pretrunā ar likumiem. Savukārt 1922.gada Pagastu

" Jāatzīst, ka teorijā pa�valdību saisto�ajiem noteikumiem tiek pievērsta |ori maza nozīme un uzmanība, ari tiesību speciālisti par tiem runā tikai tiesību aktos minētā reglamentējuma ietvaros, turklāt nelabprāt. Diskusijās galvenokārt tiek minēti saisto�o noteikumu veidi, aprakstīta to pieņem�anas procedūra, pārraudzība un apstrīdē�anas kārtība, bet teorētiskais pamatojums tiek uzskatīts par visiem saprotamu un neapsprie�amu. Tas praksē rada ievērojamas problēmas. Jāatceras, ka puse no Latvijas pa�valdībām nevar atļauties algot juristu un korekti noformēt saisto�os noteikumus. Tādēļ pa�valdību vadītāji izturas pret saisto�ajiem noteikumiem nevis kā pret tiesiskā regulējuma instrumentu, bet kā pret zināmu slogu. Kad likums paredz saisto�o noteikumu izdo�anu kā alternatīvu (piemēram, likuma "Par nekustamā īpa�uma nodokli" 5.panta kārtībā), �o iespēju neizmanto, savukārt obligātu saisto�o noteikumu izdo�anu (piemēram, likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12.panta kārtībā) uztver kā zobu sāpes, īpa�i daudz juridisku kuriozu �ai sakarā rodas pēc kārtējām vēlē�anām, kad mainās pa�valdību politisks vadība.

51

pa�valdības likuma 13.pants deva pagasta padomei tiesības izdot saisto�os noteikumus. Pa�valdībām tika paredzētas diezgan pla�as pilnvaras izdot normatīvos aktus, ietekmējot noteiktā teritorijā dzīvojo�o iedzīvotāju tiesības un brīvības. Tas savukārt garantēja pa�valdībām zināmu neatkarību, bet valsts pārvaldē � varas decentralizāciju. Ar �īm normām tika nostiprināts jau viduslaikos un arī jauno laiku sākumā pastāvēju�ais un pilsētām pie�ķirtais īpa�ās patstāvības statuss.

Ar �ādu normatīvo aktu starpniecību pa�valdība varēja iesaistīties ne tikai publiski tiesiskajās attiecībās, bet arī aktīvi piedalīties un pat ietekmēt privāto tiesību sfēru.

Vēsturiski izveidojies, ka satura ziņā saisto�os noteikumos var regulēt vienīgi tos jautājumus, kādos likums tie�i ir pilnvarojis pa�valdības. Vienkār�oti var teikt, ka ar saisto�iem noteikumiem drīkst regulēt tikai to, ko likumdevējs ir tie�i likumā paredzējis.

Skatot regulējumu vēsturiski, jāsecina, ka Latvijas pirmajā brīvvalstī saisto�o noteikumu izdo�anas tiesības likumdevējs pie�ķīra divējādi:

1) vispārējā veidā, pie�ķirot pa�valdībām vispārīgas tiesības;

2) uzskaitījuma veidā, nosaucot atsevi�ķus gadījumus, kurus var risināt ar saisto�iem

noteikumiem.

Pilsētu pa�valdības likuma 37.pantā pa�valdībai tika izmantots uzskaitījums � pantā nosaukti 32 jautājumi, kuru reglamentācijai pilsētas dome varēja izdot saisto�os noteikumus.

Pagastu pa�valdības likumā noteikumu izdo�anas tiesība tika pie�ķirta, izmantojot vispārēju formulu � pagasta padomei tika pie�ķirtas tiesības izdot saisto�os noteikumus.

Pa�laik Latvijā ir spēkā �ī uzskaitījuma forma � tiek nosaukti atsevi�ķi jautājumi un gadījumi, kad pa�valdību lēmējinstitūcijas ir tiesīgas izdot saisto�os noteikumus.

Vispla�ākais uzskaitījums ir minēts likumā "Par pa�valdībām" 43.pantā noteikts, ka vietējās pa�valdības dome (padome) ir tiesīga izdot saisto�os noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāp�anu, ja tas nav paredzēts likumos, �ādos gadījumos:

1) par pilsētas, novada vai pagasta teritorijas apbūvi;

2) par publiskā lieto�anā eso�o me�u un ūdeņu, kā arī par pagasta, novada vai pilsētas

īpa�i aizsargājamo dabas un kultūras objektu aizsardzību un uzturē�anu;

3) par tirdzniecību publiskajās vietās, kā arī par alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības

laika un vietas ierobe�ojumiem;

4) par sabiedrisko kārtību;

5) par namu un teritoriju un būvju uzturē�anu;

6) par sanitārās tīrības uzturē�anu;

7) par reklāmas materiālu, izkārtņu, sludinājumu un citu informatīvo materiālu

izvieto�anu publiskās vietās;

8) par sabiedriskā transporta lieto�anu;

9) par pilsētas, novada vai pagasta teritorijas labiekārto�anu, zaļumstādījumu uzturē�anu

un aizsardzību;

10)par mājdzīvnieku uzturē�anu;

11)par pilsētas, novada vai pagasta in�enierkomunikāciju aizsardzību;

12) par dzīvojamo māju (dzīvokļu) pārveido�anu par nedzīvojamām mājām

(nedzīvojamām telpām) atbilsto�i teritoriālās attīstības plānam;

13) citos likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos.

Novada dome un pagasta padome ir tiesīga izdot saisto�os noteikumus arī par nezāļu apkaro�anu, ķimikāliju un minerālmēslu lieto�anu un glabā�anu, kā arī paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāp�anu.

Minētā likuma 44.pantā noteikts, ka republikas pilsētas dome ir tiesīga izdot saisto�us noteikumus un paredzēt administratīvo atbildību par to pārkāp�anu, ja tas nav paredzēts likumos, �ādos jautājumos:

1) par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu epidēmiju un epizootiju izplatī�anos;

2) par sabiedrisko kārtību stihisku nelaimju gadījumos vai citos ārkārtējos apstākļos, par

pasākumiem to seku novēr�anai;

3) par pilsētas īpa�i aizsargājamo objektu, kā arī kultūras pieminekļu aizsardzību;

4) citos likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētajos jautājumos.

�ajos pantos noteikto regulējumu var sadalīt it kā divās daļās � tiek pie�ķirtas tiesības izdot saisto�us noteikumus, kā arī tiek paredzētas sodī�anas tiesības.

Sodī�anas tiesības tiek saistītas ar administratīvo sodu piemēro�anu, tomēr uzreiz tiek noteiktas arī robe�as, uzsvērta likumu prioritāte. �ai sakarā vislielākā uzmanība pie�ķirama tie�i Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksam, kur� regulē svarīgākos ar administratīvo atbildību saistītos jautājumus.

Saisto�o noteikumu pieņem�anai likumdevējs nav paredzējis speciālu procedūru, tāpēc darbojas vispārējie likuma "Par pa�valdībām" noteikumi. Proti, saisto�ie noteikumi pēc apsprie�anas jāpieņem likumā noteiktā balso�anas procedūrā. Kvalificētu balsu vairākumu likums �ādos gadījumos neparedz, pietiek ar absolūtu balsu vairākumu. Saisto�ie noteikumi uzskatāmi par pieņemtiem, ja par tiem ir nobalsojusi vairāk nekā puse no klāteso�ajiem domes (padomes) deputātiem.

Saisto�o noteikumu apstiprinā�anai var būt divējāda procedūra. Tā saisto�ie noteikumi var tikt apstiprināti pēc pozitīva pārraudzības iestādes lēmuma saņem�anas pēc to reģistrācijas vai, ja pārraudzības iestādei noteiktā laikā pret tiem nav bijis iebildumu un ja tie ir pieņemti zinā�anai,

Likuma "Par pa�valdībām" 45.panta otrā daļa nosaka, ka republikas pilsētu domju izdotie saisto�ie noteikumi ne vēlāk kā divas nedēļas pēc to pieņem�anas publicējami laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un ka tie stājas spēkā nākamajā dienā pēc publicē�anas, izņemot minētos speciālos gadījumus, kad saisto�ie noteikumi stājas spēkā izsludinā�anas dienā.

Panta tre�ā daļa nosaka, ka rajona pilsētu domju, novada domju un pagastu padomju izdotie saisto�ie noteikumi ne vēlāk kā divas nedēļas pēc to pieņem�anas izliekami redzamā vietā vietējās pa�valdības domes (padomes) ēkā vai pie tās un stājas spēkā nākamajā dienā pēc to izlik�anas. Saisto�ie noteikumi triju dienu laikā pēc to parakstī�anas nosūtāmi Ministru kabineta pilnvarotajam ministram. �āda procedūra attiecināma uz likuma "Par pa�valdībām" 43.un 44.panta kārtībā pieņemtiem saisto�iem noteikumiem, kad likums neparedz speciālu reģistrāciju un to spēkā stā�anās kārtību.

Speciāla kārtība pa�valdību saisto�o noteikumu apstiprinā�anai ir paredzēta likumā "Par nodokļiem un nodevām". Likuma 12.panta ceturtā daļa nosaka, ka republikas pilsētu domju un rajonu padomju pieņemtie saisto�ie noteikumi par pa�valdību nodevām pēc to parakstī�anas piecu darbdienu laikā nosūtāmi pa�valdību darbību pārraugo�ajai institūcijai reģistrē�anai Ministru kabinetā noteiktajā kārtībā un ne vēlāk kā nedēļu pēc to reģistrācijas pa�valdību darbību pārraugo�ajā institūcijā publicējami laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", un tie stājas spēkā ne ātrāk kā nākamajā dienā pēc to publicē�anas. Pa�valdību darbību pārraugo�ā institūcija veic noteikumu reģistrāciju vai arī sniedz motivētu atteikumu to darīt ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc reģistrācijas pieteikuma saņem�anas.

Mazliet at�ķirīga kārtība paredzēta rajonu pilsētu domju un pagastu padomju pieņemtiem saisto�iem noteikumiem par pa�valdību nodevām. Likums nenosaka to publicē�anu "Latvijas Vēstnesī", bet paredz �os saisto�os noteikumus ne vēlāk kā nedēļu pēc to reģistrācijas pa�valdību darbību pārraugo�ajā institūcijā izlikt redzamā vietā domes (padomes) ēkā vai pie domes (padomes) ēkas, un tie stājas spēkā ne ātrāk kā nākamajā dienā pēc to izlik�anas redzamā vietā.

Jāuzsver, ka jebkuri grozījumi saisto�os noteikumos ir noformējami kā saisto�ie noteikumi, un tiem ir vispārēja spēkā stā�anās kārtība.

Par nelikumīgi pieņemtiem saisto�iem noteikumiem jāinformē pa�valdību darbību pārraugo�ā institūcija. Nelikumīgus saisto�os noteikumus vai atsevi�ķus to punktus ar motivētu

53

rīkojumu aptur Ministru kabineta pilnvarotais ministrs. Minēto procedūru regulē likuma "Par pa�valdībām" 49.pants.

Nākamais pa�valdību lēmuma veids ir noteikumi.likuma "par pa�valdībām" 46.panta pirmajā daļā noteikts, ka vietējo pa�valdību domju (padomju) lēmumi par attiecīgās pa�valdības bud�eta apstiprinā�anu un bud�eta grozījumiem tiek noformēti kā noteikumi. Noteikumi stājas spēkā nākamajā dienā pēc to parakstī�anas, ja tajos nav noteikts cits spēkā stā�anās laiks.

Pa�valdības iestā�u darbības reglamentē�anai vietējās pa�valdības dome (padome) izdod nolikumus.

�ai sakarā īpa�a uzmanība būtu pievēr�ama pa�valdību nolikumiem. Saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 24.pantu pa�valdības nolikumā jāparedz:

1) pa�valdības pārvaldes struktūra, kā arī izpilddirektora, pa�valdības iestā�u un

uzņēmumu savstarpējās tiesiskās attiecības;

2) pa�valdības teritoriālais dalījums;

3) vietējās pa�valdības domes (padomes) priek�sēdētāja un viņa vietnieka, kā arī

izpilddirektora tiesības, pienākumi un atbildība;

4) vietējās pa�valdības domes (padomes) komitejas, to skaitliskais sastāvs, izveido�anas

kārtība, tiesības un pienākumi;

5) kārtība, kādā sagatavojami jautājumi izskatī�anai vietējās pa�valdības domes

(padomes) un pastāvīgo komiteju sēdēs;

6) kārtība, kādā vietējās pa�valdības dome (padome) un tās komitejas apsprie� vietējās

pa�valdības domes (padomes) lēmumu projektus un jautājumus, kuri attiecas uz

pa�valdības iestā�u darbību;

7) citi pa�valdības darbības jautājumi.

Daudzās pa�valdībās �ī lēmuma nozīme tiek pārprasta, jo to uztver kā likuma diktētu nepiecie�amību, nevis kā tiesību aktu, kur� vislielākajā mērā nosaka pa�valdības domes (padomes) darba organizāciju, pa�valdības amatpersonu atbildību. Likuma 24.pants nosaka tikai jautājumus, kuri jāregulē nolikumā, saturisko formulējumu atstājot pa�valdības ziņā. To gan drīkst darīt tikai tiesību aktu ietvaros.

Pa�valdības iestā�u vadītāju un citu amatpersonu darbības reglamentē�anai pa�valdības dome (padome) izdod instrukcijas. Instrukcijas pret parakstu izsniedzamas attiecīgās iestādes vadītājam, citai amatpersonai vai darbiniekam.

Vietējās pa�valdības domes (padomes) ieteikumi un lēmumi par maksas pakalpojumu noteik�anuizliekami redzamā vietā vietējās pa�valdības domes (padomes) ēkā vai pie tās un, ja iespējams, publicējami vietējā laikrakstā. Diem�ēl da�ās pa�valdībās tiek pārprasta lēmumu par maksas pakalpojumu nostiprinā�anas forma.

Ņemot vērā, ka minētais lēmums attiecas uz abstraktu personu loku, tiek uzskatīts: �ādi lēmumi noformējami kā saisto�ie noteikumi. Pareizi būtu �ādus lēmumus noformēt kā lēmumus sēdes protokola izraksta veidā. Bie�i maksa par pakalpojumiem tiek jaukta ar pa�valdību nodevām, kas minētas likuma "Par nodokļiem un nodevām" 12.pantā. Saskaņā ar likuma "Par pa�valdībām" 21.panta pirmās daļas 14.punktu pa�valdībām ir tiesības noteikt, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem, maksu par:

a)pa�valdības zemes, cita nekustamā un kustamā īpa�uma lieto�anu (iznomā�anu);

b)pa�valdības dzīvojamā un nedzīvojamā fonda īri (nomu);

c)pa�valdības ūdensvada un kanalizācijas lieto�anu;

d)pa�valdības piegādāto siltumenerģiju;

e)sadzīves atkritumu savāk�anu;

f) licen�u (atļauju) izsnieg�anu;

g)citiem pakalpojumiem, ko sniedz pa�valdības iestādes un uzņēmumi.

S4

Likuma "Par pa�valdībām" 47.pantā noteikts: jautājumos, kas attiecas uz atsevi�ķām fiziskajām vai juridiskajām personām, vietējās pa�valdības dome (padome) pieņem lēmumus, ierakstot tos vietējas pa�valdības domes (padomes) sēdes protokola.�ie lēmumi stājas spēkā ar to parakstī�anas brīdi.

Tas ir visbie�āk izdodamais pa�valdību lēmuma veids. Ņemot vērā, ka �is lēmuma veids tiek pieņemts visbie�āk, tiesību aktu pārkāpumi tajā tiek pieļauti visbie�āk. Tā varbūtējs iemesls iespējams, ir saistīts ar �ādā kārtībā pieņemto lēmumu sare�ģīto apstrīdē�anas kārtību, jo �ādā kārtībā pieņemtus nelikumīgus lēmumus fiziska vai juridiska persona var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā. �ī panta sakarā uzmanība būtu pievēr�ama faktam, ka pārsūdzami ir tie�i lēmumi. Proti, ja persona, pamatojoties uz likuma "Par pa�valdībām" 47.pantu, ir vērsusies tiesā ar sūdzību par pa�valdības nelikumīgu rīcību, tad �ādu sūdzību var neizskatīt tāpēc, ka iztrūkst pa�valdības domes (padomes) lēmuma, jo persona ir saņēmusi nelikumīgu atteikumu uz iesniegumu, ko pieņēmusi kāda pa�valdības domes (padomes) amatpersona. Iespējams, ka situācija mainīsies pēc Administratīvā procesa likuma spēkā stā�anās, kur paredzēta atvieglota pa�valdības kā valsts pārvaldes subjekta nelikumīgo lēmumu (rīcības) apstrīdē�ana.

11. Sabiedriskas organizācijas ka iespējamie valsts pārvaldes subjekti

1.� Sabiedriskas organizācijas jēdziens

2.� Sabiedrisko organizāciju veidi

3.� Sabiedrisko organizāciju līdzdalība valsts pārvalde

1. S Sabiedriskas organizācijas jēdziens

Sabiedriskās organizācijas sabiedrībā sauc da�ādi, piemēram, nevalstiskās organizācijas, nevalstiskās struktūras, sabiedriskās aktivitātes struktūras utt. Teorijā sabiedriska organizācija1 "ir forma, ar kuras palīdzību jebkur� indivīds var apmierināt vajadzības, vēlmes, intereses. Tā kā cilvēku intereses ir da�ādas, tad arī sabiedriskas organizācijas ir da�ādas, lai intereses varētu apmierināt katrs indivīds (nevalstiskas masu aktivitātes, pa�darbības un intere�u izpausmes organizācijas).

Likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" 1.pantā ir noteikts, ka lai savstarpēji koordinētu darbību un sasniegtu statūtos noteiktos mērķus, vairākas fiziskas vai juridiskās personas uz brīvprātības un mērķu kopības pamata, �ajā likuma noteiktajā kartība izveidojot kopīgu vadības institūciju, var nodibināt sabiedrisko organizāciju. Sabiedriskas organizācijas mērķim nedrīkst būt pe|nas gā�anas, ka ari saimnieciskas darbības nolūks un raksturs."

Katrai sabiedriskai organizācijai ir statūti,kuros jānorāda sabiedriskās organizācijas mērķi, uzdevumi un metodes, nosaukums, simbolika, darbības teritorija, struktūra, tiesiskas attiecības ar teritoriālajam un citam struktūrvienībām, biedru uzņem�anas un izslēg�anas noteikumi, biedru tiesības un pienākumi, finan�u līdzekļu iegū�anas un

38 Starptautiska izpratne jēdziens "sabiedriskas organizācijas" tiek saprasts pla�āk, proti, ārpus valdības pastāvo�as

juridiskas personas, kuru mērķis nav gūt pelnu un kuras nodarbojas ar attīstības veicinā�anu un konsultācijām.

Pieņemts tās saukt par "nevalstiskajām organizācijām" vai "par pilsoniskām organizācijām" un "bezpeļņas

organizācijām" (piemēram, Pasaules banka, ANO, ICNL).

39 Praksē par sabiedriskajām organizācijām tiek uzskatītas apvienības, biedrības, fondi, labdarības fondi, bezpeļņas

organizācijas vai citas juridiskas personas, kuras konkrēto likumu sistēmā netiek pieskaitītas valsts sektoram un

kuras nedarbojas peļņās gū�anas nolūkā.

55

izlieto�anas kartība, pa�likvidOSanSs un reorganizācijas kartība. Vel pastāv citi noteikumi, kuri ir ierakstīti likumā "Par sabiedriskajam organizācijām un to apvienībām".

2. � Sabiedrisko organizāciju veidi

Viens no sabiedrisko organizāciju veidiem ir arodbiedrības � �is nevalstiskais veidojums mēģina aizsargāt indivīdu ekonomiskās un sociālās intereses, apvienojot tos pēc profesionālā un teritoriālā aspektiem. Profesionālais aspekts izprotams kā indivīda piederība, strādājot konkrētā sfērā (kultūrā, izglītībā, medicīnā utt.), bet teritoriālais aspekts izprotams kā arodbiedrību struktūru izveido�ana administratīvajās teritorijās un �ādu teritoriālo struktūru apvieno�ana valsts struktūrā � savienībā (Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība). Tā ir strādājo�o apvienība.

Politiskas partijas � sabiedriskie veidojumi, ar kuru palīdzību indivīds vai indivīdi mēģina īstenot savas likumīgas politiskās biedro�anās intereses. Politisku partiju var uzskatīt par veidojumu, kas apmierina kādas sabiedrības daļas velmēs, intereses pēc aktīvas politiskas līdzdalības valsts lietu kārto�anā starp vēlē�anām.

Likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" 43.pantā tiek dots politiskas partijas jēdziens un darbības mērķis - politiskās organizācijas (partijas) ir organizācijas, kuras nodibina ne mazāk kā 200 Latvijas pilsoņi, lai uz politisko mērķu kopības pamata veiktu politisko darbību, piedalītos vēlē�anu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, vadītu deputātu darbību Saeimā un pa�valdībās un ar deputātu starpniecību īstenotu savu programmu, kā arī iesaistītos valsts pārvaldes institūciju izveidē.

Reliģiskas organizācijas � valsts atzīti sabiedriski veidojumi, kuros apvienojas cilvēki, lai apmierinātu savas vajadzības, vēlmes, intereses, vienojoties ticībā, un caur �o sabiedrisko veidojumu viņi īsteno vēlmi kalpot augstākajam. �ī apvieno�anās notiek draudzēs. Ticīgo draudzes var uzturēt lūg�anu namus. Var veidot apvienību - konfesiju. Satversmē �ī ticības brīvība, tiesības uz ticības mācību, tiesības uz apvieno�anos ir izteikta pilnīgāk, jo Satversmes 99.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Biedrības � apvieno indivīdus, tas kalpo par formu indivīdiem, visda�ādāko likumisko intere�u apmierinā�anai. Tiesību aktos gan nav dots uzskaitījums, kur� var biedrībās apvienoties. Būtībā biedrībās var apvienoties jebkuru intere�u cilvēki � gan tie, kuri vēlas vienoties kopīgam sportam, gan tie, kuri grib vienoties kopīgai atpūtai, gan tie, kuriem patīk medīt. Biedrības parasti ir tikai indivīdu intere�u apmierinā�anai, tās nepretendē uz līdzdalību valsts lietu kārto�anā (piemēram, Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Antropologu biedrība). Arī to darbības reglamentācija īpa�i nav noteikta, biedrība kā sabiedriskā organizācija zināmā pakāpē ir ārpus uzskaites un reģistrācijas.

Fondi � sabiedriski veidojumi, kurus dibina indivīdi, kurus vieno vēlme palīdzēt citiem (labdarības intereses), turklāt �ī palīdzība pārsvarā ir finansējums izglītībai vai sportam, vai individuāli, piemēram, kādas personas atveseļo�anai.

Profesionāli rado�ā organizācija - apvienojas personas pēc mākslinieciskās un zinātniskās jaunrades interesēm. �īm sabiedriskajām organizācijām ir pienākums nodarboties ar atļautu uzņēmējdarbību, lai tās uzturētu. �āds pienākums ir tikai profesionāli rado�ajām organizācijām. Mērķis - Latvijas kultūras attīstība.

Korporācija � sabiedrisks veidojums, kurā apvienojas indivīdi pēc interesēm iegūt izglītību noteiktā profesijā. Veidojums sekmē indivīda turpmāko izglītību un profesionālo izaugsmi, tās atbalsta savus biedrus pēc viņu profesionālās darbības beigām. Korporācijas var uzskatīt par elitārām mū�a apvienībām. Korporācijas apvieno sevī biedrību, fondu un profesionāli rado�o biedrību iezīmes. Turklāt korporācijas, at�ķirībā no citām pieminētajām sabiedriskajām organizācijām ir internacionālas. Valsts mērogs korporācijai ir tikai viena no �ī sabiedriskā formējuma darbības teritorijām. Valstī tā var darboties kā filiāle, kas uztur attiecības gan organizatoriski, gan finansiāli, gan iek�ējās pārvaldes jautājumos uztur attiecības ar līdzīga nosaukumā korporāciju citā valstī (piemēram, "Lettonija" � studentu korporācija, "Fraternitas Metropolitana" � studentu korporācija). Specifiskas prasības biedriem - noteikta izglītība un profesionālā kvalifikācija.

īstenībā sabiedrisku organizāciju veidu ir daudz vairāk: kustības (piemēram, Eiropas Kustība Latvijā), apvienības (piemēram, Latvijas Politiski Represēto apvienība), asociācijas (piemēram, Latvijas Apdro�inātāju asociācija, Latvijas Jaunatnes asociācija, Latvijas Kvalitātes asociācija), centri (piemēram, Dienas centrs ielu bērniem, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, Ētikas un atjaunotnes centrs), klubi, federācijas utt.

Neatkarīgi no organizācijas veida, tā ir un paliek forma, kas indivīdiem ļauj apvienoties, lai tiktu nodro�inātas viņu likumīgās intereses. Indivīds ar sabiedriskas organizācijas palīdzību pārstāv un aizstāv savas cilvēktiesības, to viņ� drīkst, jo tā nosaka Satversme (102.pants).

3. S Sabiedrisko organiz āciju līdzdalība valsts Pārvaldē

Attiecības starp sabiedriskajām organizācijām un valsti kopumā ir sare�ģītas. Ir organizācijas, kuras bez valsts palīdzības nevar pastāvēt. Ir tādas, kurām ar valsti ir "lieti�ķas" attiecības (politiskas partijas, arodbiedrības), ir tādas, kuras nav un negrib būt saistītas ar valsts pārvaldi un tādas, kuras par mērķi uzstāda iedarbību uz to.

Sabiedriskas organizācijām var iedalīt divās grupās:

1.opozīcija valsts institūcijām. Opozicionāra sabiedriski politisko apvienību darbība ir

sabiedrības daļas alternatīvas pieejas konkrēts iemiesojums.

2. sadarbība starp valsts institūciju un organizāciju. Tā var izpausties sabiedrībai derīgu

programmu īsteno�anā, slēdzot da�āda veida līgumus. Alternatīvā darbība, kā arī

sadarbība sekmē administratīvās pārvaldes sistēmas negatīvo īpa�ību novēr�anu, ja ir

noteikta, valsts garantēta sabiedriskās darbības brīvība. Nav pareizi alternatīvo vai

opozicionāro darbību uzskatīt par pretvalstisku. Mēģinājumi �ādu darbību aizliegt tie�i

sekmē opozīcijas palielinā�anos, protesta uzvedības formu aktivizāciju*

Latvijas Valsts pārvaldes reformas koncepcija 5.punktā ir noteikts, ka optimāls funkciju sadalījums starp sabiedrību un valsti ir tāds, ka pakāpeniski decentralizē funkcijas, papla�inot sabiedrības lomu jautājumu risinā�anā.

Koncepcijas 7.punktā noteikts, ka valsts pārvaldes reformām jāveicina sabiedrības iedro�inā�ana, panākot to, lai:

- ikkatrs indivīds jūt, ka viņ� un sabiedrība nosaka valsts darbību, veicinot tās attīstību;

- sabiedrība un indivīdi zina, ka tiem ir tiesības un pienākums piedalīties valsts pārvaldē

un iestājas par savām tiesībām;

-��� sabiedriskās organizācijas un indivīdi pārstāv savas intereses likumdevēju un

izpildvaras orgānu priek�ā, un to viedokļi tiek ievēroti, pieņemot lēmumus;

-��� sabiedrība uz brīvprātības pamata pārņem līdz�inējos valsts pārvaldes veiktos

uzdevumus piemērotās jomās.

56

Volosnuhina R. Sabiedrisko organizāciju līdzdalība valsts pārvalde. Maģistra darbs Latvijas Policijas akadēmijā,

nepublicēts, 2000.

57

Koncepcijas 9.punktā irminēti virzieni, kādos ir jābūt orientētiem reformu pasākumiem attiecībās starp sabiedrību un valsti. �iem pasākumiem ir jābūt orientētiem, lai:

1.veicinātu sabiedrisko organizāciju attīstību un darbību;

2. decentralizētu pēc iespējas vairāk funkciju, nododotu tās no centrālās valsts pārvaldes

pa�valdībām, sabiedriskajām organizācijām un, beidzot, sabiedrībai;

3. palielinātu sabiedrības organizāciju īpatsvaru, pārstrukturējot valsts pārvaldi;

4. attīstītu konsulatīvās padomes, kas piedalītos koncepciju, programmu un stratēģiju

izstrādā�anā un izvērtē�anā vai kas sagatavotu un pieņemtu lēmumus noteiktajās jomās;

5. iesaistītu sabiedrību valsts pārvaldes funkciju izpildē;

6. nodro�inātu iespēju katram sabiedrības loceklim viegli iegūt aktuālu, skaidru,

uztveramu un precīzu informāciju par valsts pārvaldes darbību un par attiecībām starp

valsts pārvaldi un sabiedrību;

7. nodro�inātu tiesiskā ceļā indivīda un sabiedrības tiesības uz �ādu informāciju.

Valstī jārada tāds stāvoklis, lai pārvaldes institūcijas balstītos uz sabiedrisku organizāciju palīdzību, kuras iesaistās kādu jautājumu apsprie�anā un izlem�anā (pārņem pieredzi, ministrijas konsultējas ar zinātniekiem, speciālistiem, organizācijas izstrādā rekomendācijas, kā sekmēt valsts pārvaldes aparāta darbības uzlabo�anu (tās gan nav obligātas), iesaistās pieņemto lēmumu īsteno�anā (piemēram, kopīgi veikt lēmumu izskaidro�anu un izpildes organizē�anu).

Sabiedriskās organizācijas un to apvienības likumos vai Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos var k|ūt par publisko tiesību subjektu un pildīt atsevi�ķas tām nodotās valsts funkcijas.

Ja sabiedriskā organizācija vai sabiedrisko organizāciju apvienība pilda valsts funkcijas, tai ir tiesības:

1.saņemt no valsts un pa�valdību institūcijām informāciju, kas nepiecie�ama, lai pildītu

attiecīgajai sabiedriskajai organizācijai vai sabiedrisko organizāciju apvienībai nodotās

valsts funkcijas;

2. būt klāt un izteikt savu viedokli valsts un pa�valdību institūciju sēdēs, kad tiek izskatīti

jautājumi, kas saistīti ar attiecīgajai sabiedriskajai organizācijai vai sabiedrisko

organizāciju apvienībai nodotajām valsts funkcijām;

Ja sabiedriskā organizācija vai sabiedrisko organizāciju apvienība pilda valsts funkcijas, tai ir �ādi pienākumi:

1.pēc valsts un pa�valdību institūciju pieprasījuma sniegt atzinumu jautājumos, kas

saistīti ar attiecīgajai sabiedriskajai organizācijai vai sabiedrisko organizāciju apvienībai

nodotajām valsts funkcijām;

2.� izskatīt fizisku un juridisku personu iesniegumus, sūdzības un priek�likumus tādā

kārtībā, kā nosaka likums "Iesniegumu, sūdzību un priek�likumu izskatī�anas kārtību

valsts un pa�valdību institūcijās".

Lai nodotu sabiedriskai organizācijai atsevi�ķas valsts funkcijas, ir nepiecie�ams:

1.kompetentas valsts institūcijas lēmumus uzlikt izpildīt valsts programmu kādā jomā

organizācijai, kura uzvarējusi konkursā. Lēmumā norādams maksimālais dalībnieku loks,

kas pakļauts organizācijas vadībai;

2. finan�u līdzekli;

3. institūcijas aktā organizācijai jāpie�ķir tiesības pieņemt organizatoriska un metodiska

rakstura lēmumus, kuri ir obligāti visiem programmas dalībniekiem. Ja jāpieņem lēmums,

kas neattiecas uz programmai pakļautajām institūcijām, tad organizācija vēr�as pie

institūcijas, kas ir kompetenta pieņemt �ādu lēmumu;

4.aktā arī jānorāda, ka organizācijai jāsniedz informācija, atskaite par programmas izpildi un finan�u izlietojumu.

58

"Sabiedriskās organizācijas pilda arī vairākas sabiedrības organizē�anas funkcijas:

1)apkopo sociālās vajadzības un vada tās;

2)aizsargā un stiprina plurālismu, arī kultūras, etnisko, reliģisko, valodas pa�apziņu;

3) paaugstina pilsoniskās pa�apziņas līmeni, kas sekmē atsevi�ķu personu līdztiesību

attiecībās ar valsts varu;

4) veido sistēmas, kuras ļauj sabiedrībai kontrolēt politisko un ekonomisko kursu."41

Prasmīgi un mērķtiecīgi izmantojot jau eso�os un ievie�ot jaunus valsts pārvaldes kompeten�u deleģē�anas līdzekļus, var panākt veiksmīgāku sabiedrības iesaistī�anos valsts pārvaldē, tādējādi uzlabojot valsts pārvaldes darbu kopumā.

Nevalstisko organizāciju attīstība un līdzekļu iegū�ana

Starptautiskā prakse liecina, ka pastāv divi svarīgi jautājumi, kuru veiksmīgs risinājums nodro�ina iespējas veidoties un attīstīties nevalstiskajam organizācijām (NVO) -reģistrācijas noteikumi un līdzekļu iegū�anas iespējas.

Normatīvie akti, kas regulē nevalstisko organizāciju darbību Latvijā, lielākoties ir pieņemti deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā bija vērojams pla�s nevalstisko organizāciju uzplaukums. Desmit gadu laikā sabiedrisko organizāciju skaits ir strauji audzis, 2000.gadā sasniedzot 4500 oficiāli reģistrēto NVO, kas apliecina samērā augstu iedzīvotāju vēlmi iesaistīties un līdzdarboties �ādās organizācijās. Tomēr lielākā daļa organizāciju darbojas uz brīvprātības pamata un ar ierobe�otiem līdzekļiem, lielākoties par organizācijas biedru naudām.lielā mērā �o situāciju veido Latvijas likumdo�ana, kas atļauj nevalstiskās organizācijas izveidot, bet nepietiekami tās finansē.

Latvijas likumdo�ana veiksmīgi risina NVO dibinā�anas un reģistrācijas noteikumus. Izveidot un reģistrēt NVO Tieslietu ministrijā vai Uzņēmumu reģistrā ir samērā viegli.

Ar līdzekļu nodro�inājumu ir cie�i saistīts jautājums par NVO dalījumu sabiedriska un biedru labuma organizācijās.pasaules praksē izplatīta pieeja NVO sektora darbības regulē�anā ir organizāciju stingrs dalījums sabiedriska labuma un biedru labuma organizācijās, un no �ī statusa lielā mērā ir atkarīgs tas, uz kādu finansējumu organizācija var pretendēt. No sabiedriska labuma organizāciju darbības labumu gūst liela sabiedrības daļa vai pat sabiedrība kopumā (piemēram, sabiedrība par atklātību "Delna"), turpretī biedru labuma NVO darbojas savu biedru interesēs un tiek veidotas savu biedru intere�u aizstāvībai (piemēram, Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Būvnieku asociācija).42

41 Aui6oT T. Pojib rpa^uaHCKH\ opraHHgauHH b vnpaajieHHH oōiucctbom, // ripoŌjieMbl TeopHH H npaKTHKH vnpaBjieHHH.- 1999.- Ni! 1., 17 cip.

43 Liel ākajā daļā Eiropas valstu ar labi attīstītu NVO sektoru sabiedriska labuma NVO saņem lielu dalu finansējuma no valsts. Iepazīstoties ar citu valstu pieredzi, redzams, ka daudzās valstis sektora ienākumi no valsts ir stabili un ka tie var būt da�ādās formās - dotācijas(norvēģija, Ungārija) vai daļa no akcīzes nodok|a ieņēmumiem(igaunija), vai no nodok|a par azartspēlēm(somija), vai procenti no privatizācijas ieņēmumiem(�ehija). latvija nvo sektoram �ādu stabilu ieņēmumu no valsts nav.

Tradicionāli nozīmīgākais ienākumu avots NVO sektoram daudzās valstis ir privātpersonu ziedojumi.asv, kur nevalstisko organizāciju sektoram ir nozīmīga vieta valsts ekonomikā, privātpersonu ziedojumi veido 85% no sektora ieņēmumiem. ASV likumdo�ana paredz, ka privātpersonas var prasīt samazināt līdz pat 50% ar nodokli apliekamo ienākumu summu par ziedojumiem, kas veikti NVO, bet Austrālijā �ai summai nav nekādu ierobe�ojumu vispār. Latvijas likumdo�ana neveicina privātpersonu ziedojumus � atvieglojumi ir nebūtiski un sare�ģīti no administratīvā viedokļa. Tāpēc būtisku un vienkār�i administrējamu iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlai�u ievie�ana var radikāli uzlabot finan�u piesaisti sektoram.

59

12. Valsts civildienests ka valsts p ārvaldes subjekts

1.� Valsts civildienesta izpratne

2.� � Valsts civildienesta ierēdņa juridiska atbildība, tās veidi un piemēro�anas kartība

Vācu sociologs Makss Vēbers monogrāfijā "Birokrātijas teorija" atzīmējis, ka birokrātijas attīstība sociālai organizācijai nozīmē to pa�u, kas mehāniskā kustība ekonomiskajā ra�o�anā -tā padarījusi pārvaldes procesu ātrāku un efektīvāku. Viņ� rakstīja, ka uz darba dalī�anas pamatiem organizētā profesionālā ierēdniecība Eiropā pakāpeniski izveidojusies aptuveni 500 gadu ilgā attīstībā. Ierēdniecība sāka intensīvi veidoties feodālisma beigu posmā, kad attīstījās brīvā uzņēmējdarbība un tirgus ekonomika, tādējādi radās priek�noteikumi demokrātijai un racionālai sabiedrības pārvaldī�anai. Jau 16.gadsimtā profesionālā ierēdniecība bija nostiprinājusies finansiālajā un militārajā jomā, kā arī tiesvedībā."3

Ikdienā ar vārdiem "birokrātija" un "birokrāts" mēdz negatīvi raksturot darba stilu. Ta�u zinātniski tie apzīmē nepiecie�amu parādību, bez kā sabiedrība nespētu pastāvēt un attīstīties.

Birokrātiju (no fran�u valodas "bureaucratie" - "kancelejas kundzība") sauc sociālu grupu (sabiedrības slāni), ko veido pārvaldes darbinieki. Tā ir pastāvējusi da�ādās sabiedriskās iekārtās, izņemot pirmatnējo kopienu. Birokrātijas galvenais uzdevums ir efektīva sabiedrības (ra�o�anas, politikas, sociālās sfēras) pārvaldī�ana.

1. 8 Valsts civildienesta izpratne

Valsts civildienesta nozīme:

1) valsts civildienests ir ierēdņu kopums, ar kuru palīdzību Ministru kabinets efektīvi var

nodro�ināt stabilu un efektīvu valsts pārvaldes darbu;

2) pastāv gan vispārējais, gan speciālais civildienests, kurus vieno civildienesta

pamatprincipi (nodro�ināt stabilu, efektīvu, atklātu un paredzamu valsts pārvaldes

darbību sabiedrības interesēs) un amatpersonu lojalitāte valdībai;

3) ierēdņiem jābūt tām amatpersonām, kuras tie�i īsteno valsts pārvaldes funkcijas un

kuru pienākumu izpildē lojāla attieksme pret valdības pieņemtiem lēmumiem ir obligāta

prasība.

Valsts civildienesta ierēdņa vispārējie pienākumi:

1. izpildīt priek�nieka pavēles;

2.��� pildīt pienākumus pēc labākās sirdsapziņas;

3.��� ziņot par rīkojumu pildīt nelikumīgas darbības;

4.��� neizpaust dienesta noslēpumu (jāuzsver valsts noslēpuma

nozīme).

Valsts civildienesta ierēdņa tiesības:

1.uz dienesta stāvokli (tiesības virzīties pa dienesta "kāpnēm");

2.� uz kompetenci (amatvaru).

Papildus valsts civildienestā strādājo�iem ir īpatnēji ierobe�ojumi, kas saistīti ar ētikas kodeksiem un atbildību (specifisks atbildības veids - disciplinārā atbildība).

Valsts civildienesta ierēdņa jēdziens un ierēdņu veidi

Ierēdnis ir persona, kas valsts kancelejā, ministrijā, Ministru prezidenta biedra sekretariātā, īpa�u uzdevumu ministra sekretariātā, kā arī ministrijas, īpa�u uzdevumu ministra vai Ministru prezidenta biedra pakļautībā vai pārraudzībā eso�ajā valsts pārvaldes iestādē veido nozares

43 sīkāk skatīt: Weber M. Die Wirtschaft und die gesellschaftliche Ordnungen und Māchte. Tiibingen, 1921. 60

politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finan�u resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievēro�anu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus vai arī sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus.

Ierēdnis specializētajā valsts civildienestā ir persona, kas minētās funkcijas veic diplomātiskajā un konsulārajā dienestā, policijā, robe�sardzē, valsts ugunsdzēsības un glāb�anas dienestā, Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

Ministru prezidents, ministrs, īpa�u uzdevumu ministrs, Ministru prezidenta biedrs, valsts ministrs, minēto amatpersonu biroju darbinieki (palīgi, padomnieki, preses sekretārs), kā arī parlamentārais sekretārs nav ierēdņi.

Ier ēdņu amatus** iestādē atbilsto�i amatā veicamiem pienākumiem, saskaņojot ar Valsts civildienesta pārvaldi, nosaka iestādes vadītais.

Tiesības un pienākumus nosaka gan Valsts civildienesta likums, gan noteikumi par ierēdņu disciplinārsodiem. Visprecīzāk statusu paredz konkrētā civiliestādē konkrētam ierēdnim apstiprināts (noteikts) dienesta apraksts. Nereti praksē dienesta apraksta vietā lieto nosaukumu:

-� funkcionālo tiesību un pienākumu apraksts;

-� dienesta instrukcija;

-� tiesības un pienākumi;

-� amata apraksts.

Dienesta aprakst ā jābūt normu kopumam - risinājumam svarīgu strīdu gadījumos. Tas tiek noteikts konkrētā civiliestādē ar tās vadītāja vai struktūrvienības vadītāja apstiprinājumu. Mainoties amatam, to var papla�ināt vai sa�aurināt. Dienesta apraksta mērķis ir noteikt ierēdņa amatā veicamā darba saturu.

Dienesta aprakstā norāda:

1.iestādes nosaukumu;

2.� iestādes struktūrvienības nosaukumu;

3.� ierēdņa amata nosaukumu un amata kvalifikācijas kategoriju;

4.� ierēdņa amata pakļautību;

5.� ierēdņa amata pienākumus;

6.� ierēdņa amata tiesības;

7.� ierēdņa amata pildī�anai nepiecie�amo izglītību;

8.� ierēdņa amata pildī�anai nepiecie�amo profesionālo pieredzi;

9.� ierēdņa amata pildī�anai nepiecie�amo sadarbību;

10. ierēdņa atbildību par darba norisi un rezultātiem.

Ierēdņa tie�ais vadītājs, ievērojot iestādes funkcijas un normatīvajos aktos noteiktos amata pienākumus un tiesības, nodro�ina amata apraksta izstrādi. Amata aprakstu sagatavo trijos eksemplāros.

' Valsts civildienesta likuma 7.pantā noteikts, ka uz ierēdņa amatu var pretendēt persona, kas:

1) ir Latvijas Republikas pilsonis;

2) pārvalda latvie�u valodu;

3 ir augstākā izglītība;

4) nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu;

5) nav sodīta par tī�iem noziedzīgiem nodalījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta vai dzēsta

sodāmība;

6) nav atbrīvota no ierēdņa amata ar tiesas spriedumu krimināllietā;

7) nav atzīta par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā;

8) nav vai nav bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts dro�ības dienesta, izlūkdienesta vai

pretizlūko�anas dienesta �tata darbinieks;

9) nav vai nav bijusi ar likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju dalībnieks;

10) nav iestādes vadītāja vai tie�ā priek�nieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā, svaīnībā vai

radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brā|i un māsas). Ministni kabinets var noteikt izņēmumus

gadījumos, ja citādi attiecīgā iestāde nevar nodro�ināt tai noteikto funkciju izpildi.

61

Amata aprakstu apstiprina iestādes vadītājs, iestādes vadītāja amata aprakstu � ministrs, bet Valsts kancelejas direktora un Eiropas integrācijas biroja direktora amata aprakstu � Ministru prezidents.

Vienu amata apraksta eksemplāru izsniedz ierēdnim, otru amata apraksta eksemplāru � ierēdņa tie�ajam vadītājam, bet tre�ais amata apraksta eksemplārs glabājas iestādes personālvadības struktūrvienības lietvedībā.

Valsis civildienesta likuma 15. pantā noteikti ierēdņu pamatpienākumi:

1) ievērot Satversmi, Latvijai saisto�as starptautisko tiesību normas, likumus un citus

normatīvos aktus;

2)� neatkarīgi no politiskās pārliecības būt lojālam likumīgai valdībai;

3)� apzinīgi, izrādot personisku iniciatīvu un darbojoties sabiedrības interesēs, pildīt amata

pienākumus, priek�niecības likumīgos rīkojumus43 , atbildēt par savu darbību

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ievērot Ministru kabineta noteiktos ierēdņa

uzvedības principus. Ierēdnis amata pienākuma izpildes laikā un ārpus tā ar savu rīcību

nedrīkst diskreditēt sevi, iestādi un valsti.

Ierēdņu komercdarbības, ienākumu gū�anas, amatu savieno�anas, darbu pildī�anas, kā arī ar tiem saistītos citus ierobe�ojumus un pienākumus nosaka likums "Par intere�u konflikta novēr�anu valsts amatpersonu darbībā".

Ierēdnis drīkst izteikt iestādes oficiālo viedokli tikai ar iestādes vadītajā pilnvarojumu

Ierēdņa pienākums ir regulāri papildināt zinā�anas, pilnveidot profesionālās iemaņas un prasmes, kas nepiecie�amas amata pienākumu pildī�anai.

Valsts civildienesta likumā ir noteikts arī pienākums ierēdnim gan valsts civildienesta pildī�anas laikā, gan pēc tā izbeig�anās glabāt un neizpaust valsts un dienesta noslēpumus.

Ierēdnim ir �ādas vispārīgās tiesības:

1)�� uz pastāvīgu civildienestu, ja likumā nav noteikts citādi;

2)�� veikt valsts pārvaldes funkcijas amatam noteiktās kompetences ietvaros;

3)�� normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos pieprasīt un saņemt no jebkuras fiziskās vai

juridiskās personas informāciju, kas nepiecie�ama amata pienākumu izpildei;

4)�� uz amata pienākumu izpildei piemērotiem apstākļiem;

5)�� pieteikties uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem;

6) piedalīties mācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu izpildei nepiecie�amās

zinā�anas un prasmes.

Ierēdnim ir arī tiesības:

2)��� saņemt mēne�algu, kura ir atbilsto�a ierēdņa kvalifikācijas kategorijai un pakāpei;

3)��� papildus mēne�algai saņemt pabalstus, piemaksas un prēmijas;

4)��� saņemt ikgadēju atvaļinājumu, mācību atvaļinājumu (ierēdnis, nepārtraucot amata

pienākumu pildī�anu, sekmīgi mācās izglītības iestādē) vai atvaļinājumu bez

mēne�algas saglabā�anas (ja ierēdnis vēlas kandidēt vēlē�anās);

5)��� ieņemt līdzvērtīgu ierēdņa amatu, ja viņ� ir atbrīvots no ierēdņa amata sakarā ar

iesauk�anu obligātajā dienestā vai ievēlē�anu amatā.

Dienesta gaita - ierēdņa virzība no zemākas kategorijas uz augstāku, vienlaikus virzība vienas kategorijas ietvaros no zemākas dienesta pakāpes uz augstāku (pēc pakāpēm -civiliestādē, pēc kategorijām - tikai pēc atbilsto�a kvalifikācijas eksāmena nokārto�anas un kategorijas pie�ķir�anas).

Ja ierēdnim ir radu�ās �aubas par U7devuma likumīgumu, viņa pienākums ir atteikties no �ī uzdevuma pildī�anas (rakstveida informējot personu, kas devusi uzdevumu).

Pati augstākā ir 1.kategorija. Pavisam ir 12 kategorijas. Kategorija ietekmē atalgojumu, iespējas ieņemt amatu, ka arī konkursa kārtībā pretendēt uz amatu. No 12. līdz 8.kategorijai tiek rīkots ārējais konkurss, bet no 7. līdz 1. kategorijai tiek rīkots iek�ējais konkurss atkarībā no institūcijas lēmuma vienas institūcijas vai pārvaldes sistēmas ietvaros. Tas ir paņēmiens, kā atlasīt labākos. Bez kategorijām ierēdņus klasificē pēc pakāpēm. Tādu ir 15. Vienas kategorijas ietvaros ierēdnis var ieņemt 3 pakāpes. Konkrēta pakāpe dod iespējas variēt mēne�algas apmēru vienas kategorijas ietvaros. Var būt minimālā vai maksimālā mēne�algas.

2.� Valsts civildienesta ierēdņa juridiska atbildība, tas veidi un piemēro�anas kartība

Juridiska atbildība - valstiska piespie�ana tiesību prasību izpildē, tiesiskās attiecības, kurās katrai no pusēm ir pienākums atbildēt par savu rīcību citas puses, valsts un sabiedrības priek�ā.

Iz�ķir �ādus juridiskās atbildības veidus, kurus var piemērot arī ierēdnim:

1. civiltiesiskā atbildība -juridiskās sekas tam, ka persona nepildīja vai nepienācīgi

pildīja civiltiesību normās paredzētos pienākumus, kas saistīti ar citas personas

subjektīvo civiltiesību pārkāp�anu. Tai ir kompensācijas raksturs, atbildības apmēriem

jāatbilst nodarīto zaudējumu vai kaitējumu apmēriem.

2.��� kriminālatbildība - noziedzīgu nodarījumu pastrādā�anas tiesiskas sekas, kas

izpau�as valsts piespie�anas piemēro�anā pret vainīgo soda veidā. Tā pastrādā�ana ir

juridisks fakts, kas rada īpa�as, tiesiskas vainīgā attiecības ar valsti, kas veic tiesvedību.

�o attiecību vienai pusei - valsts tiesību aizsardzības institūcijām - ir pienākums izmeklēt

noziegumu un, ja ir pietiekami pierādījumi konkrētas personas vainai, tad saukt to pie

kriminālatbildības. Bet otrai pusei - kas ir pastrādājusi noziegumu - rodas

kriminālatbildības pienākums un vienlaicīgi - tiesības uz �īs atbildības ierobe�o�anu tādā

apjomā, kā tas paredzēts likumā attiecībā uz doto nodarījumu.

3.��� sdministratīvā atbildība - iestājas par prettiesiskiem administratīviem

pārkāpumiem, kuri apdraud valsts un sabiedrisko kārtību, īpa�umu, pilsoņu tiesības un

brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību, bet pēc to rakstura saskaņā ar spēkā eso�ajiem

likumiem par tiem nav paredzēta kriminālatbildība.

4. disciplināra atbildība - saistīta ar disciplinārsoda piemēro�anu, ko izdara uzņēmuma

vai iestādes, vai augstākstāvo�ās organizācijas administrācija pret saviem darbiniekiem,

Turpinājumā autors pievērsīsies disciplinārai atbildībai, ko atbilsto�i Ministru kabineta 16.08.1994. noteikumiem Nr.158 "Par ierēdņu disciplinārsodiem" piemēro ierēdņiem.'"