"Cīņa" - Slāpētais, vajātais vārds

Sastādītāja: M. Kvite

Eiropas parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks

Vecākā komunistu avīze - Latvijā iznākusī .Cīņa�, �ogad martā svinētu savu 1 10. jubileju. Iesākot savu ceļu pie lasītājiem kā nelegāls Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas laikraksts, tā nogāja slavenu ceļu līdz tika slēgta 1991.gadā, reizē ar Latvijas Komunistiskās partijas darbības izbeig�anu. Pasaulē nav daudz laikrakstu ar tādu bagātu vēsturi kā �Cīņai". Visu savu pastāvē�anas laiku �Cīņa" bija vārda pilnā nozīmē cīņā saucēja. Tā aicināja un sauca cīņā pret cara patvaldību aicināja darbaļaudis uz sociālistisko revolūciju, atmaskojot bur�uāziskā parlamentārisma ilūzijas, aicināja strādniekus, darba zemniekus un kareivjus cīnīties par padomju varu, aicināja cīņā pret vācu fa�istisko okupāciju, palīdzēt organizēt tautsaimniecības atjauno�anu. Laikraksts stāstīja par darba cilvēka dzīvi un centieniem, publicēja daudz materiālu par ra�o�anu pilsētās un laukos, par zinātnes un kultūras sasniegumiem, par dzīvi ne tikai Latvijā un Padomju Savienībā, bet arī visā pasaulē. �Cīņa" bija iecienīts laikraksts un guva atbalstu tie�i darba darītāju vidū. Par to liecina fakts, ka 1980.gadā avīzes tirā�a bija 220 tūksto�i eksemplāru dienā.

Acīmredzot ar to �Cīņa" bija bīstama tiem, kas nāca pie varas, kad Latvija izstājās no Padomju Savienības, un laikraksts tika slēgts. Kad Latvijas Sociālistiskā partija domāja par sava laikraksta dibinā�anu, avīzes �Cīņa" nosaukumu tai aizliedza pārmantot.

Tagad ir citi laiki un citi laikraksti. Ne mazāk, bet, manuprāt, vēl vairāk politizēti un kalpojo�i nacionālās un pasaules bur�uāzijas interesēm. Tie apkalpo da�ādu politisko uzskatu un ekonomisko grupējumu intereses. Sie laikraksti at�ķiras no �Cīņas" ar to, ka no to slejām ir pazudis darba cilvēks. Tajos var lasīt par praidiem, korupciju, skaistuma konkursiem un daudz ko citu, par rūpnīcu, uzņēmēju un banku bankrotiem, ubagiem un bezpajumtniekiem, bet tikpat kā neko par vienkār�ā darba cilvēka dzīvi un veikumu, par darba darītāja sapņiem un ilgām pēc labākas dzīves.

Bet Latvijas revolucionārais dzejnieks sociāldemokrāts Rainis, kur� arī daudz rakstīja �Cīņai", ir teicis: "Tā nevar palikt un nepaliks, par velti cerēt, ka straume sīks..."

Cilvēki vienmēr cerēs un tieksies, cīnīsies par labāku dzīvi sev un saviem bērniem, un nevar izslēgt to, ka pienāks laiks, kad �Cīņa" atkal sāks iznākt un rādīs ceļu, sauks uz labāku nākotni.

Paldies autoriem par �o grāmatu, par avīzes �Cīņa" darbinieku atmiņu apkopojumu. Tas ir vērtīgs ieguldījums Latvijas politiskajā un kultūras vēsturē.

Vistum�ākās vietas ellē atvēlētas tiem, kuri morālas krīzes ierīkos nolemj neiejaukties.

Dante, Dens Brauns

Mēs nolēmām iejaukties.

Kad �īs grāmatas sagatavo�ana tuvojās noslēgumam, Latvijas publiskajā telpā sāka aktivizēties �raganu mednieki". Jo, lūk, kāds pazīstams politiķis bija atļāvies izteikt savu viedokli par 65 gadus veciem notikumiem, kas arī jau pagāju�ā gadsimta vidū tika oficiāli nosodīti toreizējās lielvalsts mērogā, un cieta ne tikai latvie�i, bet arī daudzu citu tautību cilvēki.

Deportācijās cietu�ie saņem no Latvijas valsts gan morālu, gan materiālu atzinību ko nebūt nesaņem no Latvijas valsts fa�istiskajā iebrukumā un okupācijā cietu�ie, kuru nav mazāk un kuru cie�anas nav biju�as mazākas.

�Raganu mednieki" pat pieprasa Valsts dro�ības policijas, kas politiķa izteikumus kvalificējusi nevis kā valsts dro�ības apdraudējumu, bet kā vārda brīvības izpausmi, likvidāciju [�Tad kāpēc mums!) tāda (t.i. policija) vispār ir vajadzīga?"!] Jā, ambīcijas kungiem lienēt patie�ām iet nevajag...

�ajā sakarībā pārdomas radīja divi jautājumi. Pirmais - aktīvie kungi laikam nav redzēju�i fa�istu gāzes kameras, kurās augām diennaktīm meta iek�ā dzīvus cilvēkus kā malku. Viņu laime, ja nav redzēju�i. Man ir gadījies būt Būhenvaldē un redzēt tuvumā �īs zosādu uzdzeno�ās ierīces. Un ne tikai tās. Arī sievieti, kura saraudātu seju fotografēja vienu no tām un atstāja baltas puķes - savu tuvinieku pēdējā �atdusas vietā".

Otrais - kāpēc kungus tik ļoti satracinājusi piezīme par fa�istu atbalstītājiem. Tā nav adresēta nevienam no viņiem, ne vispār kādam personīgi. Ļoti dīvaini - ja tas mūs neskar un arī neesot taisnība, par ko tad tik ļoti publiski televīzijā uzbrukt gan cilvēkam, gan pat policijai.

Par pagātnes diktatoriskiem re�īmiem runājot, Latvijā gandrīz neatrast ģimeni, kura nav cietusi da�ādu iekārtu laikā.

Ko tad darīt mums - �eit un tagad⁷ Ja nepatīk, piemēram, prezidents vai kāda cita persona, noģērbties plikiem un �seksoties" pa baznīcām un muzejiem kā Krievijā? Vai apkaut citam citu kā Ukrainā?

Vai tie�ām arī Latvijas cilvēkiem 21. gadsimtā kad mūsu mazajai tauta aiz muguras tik daudz sāpju un cie�anu vēl nepietiek? Vai arī veselais saprāts mūs pametis pavisam? Tagad kad Latvijā dzīvojo�o cilvēku palicis katastrofāli maz, kad nāciju var glābt, ja vispār var, tika saskaņa un sadarbo�anās kopēja mērķa labā - radīt labklājību un cilvēka cienīgu dzīvi atrodas ļaudis kas �ķie� savus un citu spēkus lai aizbāztu muti katram kas kā traucējo�a disonanse iepīkstas skaļajam sevis slavinā�anas korim pa vidu.

Pie varas eso�o cilvēku sevis slavinā�ana maigi izsakoties, ir smieklīga. Pat aklajam redzams ka izzagts, nojaukts nopostīts un pārdots nezin kam ir gandrīz viss.

Lai pastāvētu valsts, tās pilsoņiem un amatpersonām, pirmkārt, būtu jā ievēro un jāciena pamatlikums - Satversme kur melns uz balta ir ierakstīts, ka Latvija ir demokrātiska republika, da kāds ir piemirsis: dēmos - tauta kratos - vara. Tas ir Satversmes pirmais pants. Vara -tautai nevis politiskajām partijām grupējumiem valdība vai tās ieceltajiem ierēdņiem.

Mutes aizbā�anu Satversme neparedz. Tās simtais pants nosaka: Ikvienam ir tiesības uzvārda brīvību kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

�ī grāmata da�am labam arī dro�i vien nepatiks. Iesakām nesatraukties - zem valsts pamatiem nerokamies, tikai atgādinām savas valsts vēsturi cilvēkus kas valstij ziedoju�i visu, un neapstrīdamo patiesību, ka tautai, kas noliedz un nicina savu pagātni, nemācās no tās, nav nākotnes. Kā arī nākotnes nav tādai, kur nav atļauts brīvi domāt un brīvi savas domas izteikt.

�Brīvi cilvēki karu neuzsāk, bet, ja tas ir sācies, viņi cīnās līdz uzvarai. Bet ļaudis vadoņa sekotāji to nespēj.

Viņi gan mēdz uzvarēt kaujās, tomēr karu uzvar brīvi cilvēki.�

D�ons Steinbeks.

Vārdi, par kuriem derētu padomāt visiem �demokrātijas sargiem".

Krājuma sastādītāja.

Mes tie, kam neizlīgt ar varas valsti, kam miermīlīgais vergu tikums sve�s.

Leons Paegle

.

Tur, kur īrnieku sarakstā es

Uzrakstīts esmu ar krītu,

Pastniece agrās avīzes

Noliek man katru rītu.

Lēnu un strauju gaitu mij

Pasaules pulss bez mitas.

Vakar cita pastniece bij,

�odien, es redzu, � cita.

Ta�u avīzes katru rīt

Smar�o pēc svaigas krāsas.

�ķidra tinte no rindām krīt

Un biezas asins lāses.

Ugunsgrēki starp burtiem pland,

Plūdi pret rindkopām zveļas,

Ar agro pastu ik rītu man

Nomiris draugs aug�āmceļas.

Cikos tikties � mēs nemēdzam teikt,

Nabagi tikai prasa.

Rītos pasaule atnāk �eit

Un mēs abi to lasām.

Kamēr vien klaudzēs pastkastes vāks,

Mēs arī tiksimies tikmēr,

Un ik gadu man rudens nāks

Liels un rūsgans kā Hikmets.

Pret tādu iekārtu, kas visu atļauj jums, pret tādu likumu, kas rakstīts tikai mums, pret jūsu kariem, kuros mēs tik plokam, pret jūsu cietumiem, kur iek�ā smokam; pret jūsu veikaliem un jūsu bir�ām, kur darbs par nedarbu caur zeltu tiek, pret jūsu fabrikām, kur strādnieks liek par ēsmu ma�īnām pats avu mū�u un rada vērtības, bet nomirst nabags.

Pret jūsu kultūru, kas jums tik der un kuru mārciņām par naudu sver, pret jūsu dogmās sastingu�o prātu, kam �ausmas iedve� katris protests dro�s un noziedzīgs �ķiet katris jaurado�s un spēcīgs gars.

Mēs esam pret.

1915,

Rīgas Centrālcietums

Pēteris Stu�ka - jurists, valsts un tiesību zinātņu teorētiķis viens no latvie�u Komunistiskās partijas dibinātājiem, 1905, gada revolūcijas dalībnieks pirmās Padomju Latvijas valdības priek�sēdētājs vēlāk Padomju Krievijas ievērojams politiķis un valstsvīrs cienīts augstskolu mācību spēks un lielisks orators talantīgs organizators. Stu�ka bija spo�s publicists kas visu mū�u rakstījis preses izdevumiem un arī vadījis tos.

Pirmais �Cīņas" redaktors un pastāvīgs autors kas, arī dzīvodams ārpus savas dzimtenes, daudz palīdzēja laikraksta izdo�anai redakcijas neaptveram bīstamajos, grūtajos apstākļos.

Padomju laikos Latvijā Pēterim Stu�kām tika parādīts pelnītais gods - viņa vārdā nosauca Tērbatas ielu Rīgā un pilsētu dzimtajā pusē Daugavas krastos, Stu�kas prēmiju �urnālistikā pie�ķīra tikai par izcilu veikumu labākajiem no labākajiem.

Tagad dro�i vien ir liels skaits jaunās paaudzes cilvēku, kas Pētera Stu�kas vārdu nav pat dzirdēju�i. Pat ne to, ka viņ�, bez visa cita, bija Raiņa ģeniālās māsas Doras Pliek�ānes vīrs. Jācer, ka vismaz zina, kas ir Rainis... Bet ne jau jaunā paaudze pie tā ir vainīga.

Diem�ēl, tas ir likumsakarīgi. Valstīs, kur katrs sociāli aktīvs bļāvējs ar vistas smadzenēm var uzdot toni, vienmēr būs aitu bariņ�, kas blējot metīsies vadonim aunam pakaļ - tie�i iek�ā pa lopkautuves durvīm. �ādi vadoņi ne tikai uzdod toni, bet diriģē arī kori, kas sastāv no mums, dziedātājiem, ko sauc par tautu.

Diriģenti mums ieskaidro, cik viss ir bijis slikti un cik viņu vadībā būs labi - īstā paradīze. Mums galvas reibst no .reformu� mud�ekļa. Vispirms .reformē�, pēc tam .sakārto�. Kad puse valsts izmirst, tad mēģinām ieviest cilvēku veselības profilaksi. Kad nav palicis vairāk nekā pārdesmit amatnieku, tad mēģinām renovēt profesionālo izglītību. Varbūt tad, kad paliks vairs tikai da�i lasītpratēji, ieviesīsim bei-clzot skolās un ārpus tām kulturālu latvie�u valodu nevis tādu kādu vaigiem nosarkstot, dzird ikdienā publiskajā vidē. Varbūt beidzot arī vēsturi sadū�osimies �reformēt", lai tomēr vienīgais latvie�u pareizais valstsvīrs nebūtu Kārlis Ulmanis un gudrākie �vēsturnieki" ar uzvārdiem Felzenbahers vai Ostlanda.

Diem�ēl arī Latvijā ir �modē" iznīcināt visu, ko vien da�a politiķa slimā galva spēj izdomāt: pieminekļus vispirms ēkas pēc tam, dzīvokļus, nae�us utt. Nerunāsim nemaz par lielāko vērtību - cilvēku dzīvēm.

Izpostīts ir gandrīz viss ko var izpostīt. Tikai ar uzcel�anu �reformistiem" gan neveicas. Pāris ievērības cienīgu objektu un du�iem citu valstu investētu tirdzniecības vietu, kas vizuāli nebūt negrezno Latvijas pilsētas, un jau sāk krist uz galvām valsts iedzīvotājiem kā masu slepkavmeki. Un tas viss - 20 gados!

Ja runājam par �modi", tad publiskās runās taisni vai bezgaumība laikam skaitās nepieminēt ar sliktu vārdu to, kas noticis pirms 1991. gada. Viss, kas bijis pirms tam, lai cik labs būdams, tiek nomelnots, sagrozīts, nopelts. Ja personības ir tik spo�as, ka nekādi nav iespējams izlikties, ka tās nav dzīvoju�as (J.Sudrabkalns, latvie�u strēlnieki u.c.) tad apgalvo, ka �ie cilvēki ir �apmaldīju�ies sistēmā�. Gandrīz vai katrs otrais labākais dzejnieks, izrādās, ir cīnījies pret valsts iekārtu... Ja tā, tad kā gan viņi tika pie goda nosaukumiem, teicami izdotiem Kopotajiem rakstiem lielos metienos, neieguldot izdo�anā ne kapeiku, bet saņemot kārtīgus honorārus? Kur pasaulē atrast valsti, kas pre-tvalstiski noskaņotus cilvēkus, turklāt bez maksas, apmāca galvaspilsētas presti�ā augstskolā un vēl nodro�ina ar stipendiju, ar kuru, izrādās, pieticis gan iztikai, gan �bohēmai"? Nerunāsim nemaz par to, ka �iem �cīnītājienri pret re�īmu� bija komfortabli atpūtas un jaunrades nami visā toreizējā pla�ajā valstī no Krimas vai So�iem līdz mūsu pa�u Jūrmalai. Tiem kas publiskajā telpā sludina par �iem �cīnītājiem pret re�īmu", tā vien gribas veltīt laukos kādreiz dzirdēto: �Antiņ, pūt stabulēt i p rāt iri, nāc mājās¹"

Citās valstīs dro�i vien �āda �jauna mode� nav ieviesusies.

Tādēļ Raiņa un Stu�kas trimdas pilsētā Slobodskā Kirovas (Vjatkas) novadā mūsu izcilie novadnieki joprojām ir cieņā. Kirovā 2012. gadā publicists un rakstnieks Jurijs Malihs izdeva grāmatu �Likteņlīniju savijums", kur Pēteris Stu�ka parādīts tik kolorīti un no cilvēciska, pat intīma skatupunkta, kādu reti izdodas atrast, ja runa ir par politiķiem

M. K.

PĒTERIS STU�KA ir dzimis 1865. gada 14.(26.) jūlijā Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa Kokneses pagasta Pakuļu mājās. Tolaik viņa tēvs Jānis Stu�ka bija lauku skolas skolotājs, bet māte Ieva (dzimusi Ligere) bija lauku sētas nomnieka meita.

JĀNIS PLIEK�ĀNS (Rainis) (1865-1929) - Latvijas Tautas dzejnieks un dramaturgs, viens no kustības �Jaunā strāva� vadītājiem. J. Pliek�āns dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos turīga zemnieka ģimenē. Vēlāk viņa tēvs Kri�jānis un māte Dārta noīrēja Tadenavas mui�iņu, pēc tam kļuva par Randenes, Berķeneles mui�iņu Daugavpils apkaimē un vēlāk par Jas-mui�as nomniekiem.

19. gadsimta 30. gados tagadējā Latvijas teritorijā sākās strauja rūpniecības attīstība. Tika dibinātas manufaktūras, parādījās tvaika dzinējs. Straujāk par pārējām nozarēm attīstījās tekstilrūpniecība. Rīga pārvērtās par lielu Baltijas un ari Krievijas rūpniecisko centru. Uz Rīgu devās bezzemnieki no kaimiņguberņām � Pleskavas, Vitebskas un citām. Pilsētā sāka veidoties daudznacionāls proletariāts. 1879. gadā Krievijas Impērijas pilsētu vidū Rīga pēc nodarbināto strādnieku skaita ieņēma tre�o vietu.

Gadsimta vidū varēja novērot Latvijas sabiedriski politiskās dzīves aug�upeju. Parādījās jaunu izglītotu latvie�u inteliģentu slānis, �ī inteliģence sāka aktīvi paust savus uzskatus. Tika dibināta jaunlatvie�u nacionālā kustība. Latvijas vēsturē �is laikposms tiek dēvēts par �tautas atmodas laikmetu�. Jaunlatvie�i aizstāvēja vienotas latvie�u tautas eksistenci savā zemē, kuras pārvaldē �ai tautai ir tiesības piedalīties. Aizstāvot latvie�u nācijas kā etniskās vienības ideju, viņi noraidīja alternatīvu, kuru piedāvāja baltvācie�i � nācijas veido�anos uz vēsturiski politiskā pamata, saplūstot latvie�u, vācu un igauņu elementiem. Tomēr jaunlatvie�u prasības tika attiecinātas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latvie�iem, un pat sapņos viņi nespēja iedomāties sev patstāvīgu valsti. �ai kustībai pievienojās ari Pētera Stu�kas tēvs � Jānis.

Rakstnieks Jānis Niedre savu dokumentālo romānu triloģijā �Veterāns� raksta, ka kādu reizi Jānis teicis Pēterim: �Latvie�iem jābūt kungiem savā tēvu zemē. Cen�anās pēc turības, pēc gara gaismas ir latvie�u Evaņģēlija augstākais bauslis. Septiņi simti gadu vācie�i ir verdzināju�i latvie�u tautu. Septiņi simti gadu vācie�i ir turēju�i latvie�us nabadzībā un gara tumsībā. Nule pēc brīvlai�anām, ar fabriku, dzelzceļu, kuģniecības un andeles cel�anos arī latvie�iem laiks tikt ārā no savas beztiesības. Latvie�i, kam stiprs prāts un cieta griba, lau�as ārā no zemnieku kārtas.

Mantas pietrūkst tur, kur pietrūkst prāta. Bet kur trūkst prāta, tur nav arī Dieva svētības. Lai ķertos krūtīs vācu �foniem" un land rātiem, jāzina. ko māca augstās skolās.

Tālab mums, latvie�iem, lai mēs tiktu virspusē, jāmācās augstās skolās. Centīgākajiem mācītiem jāpulcina tautas brāļi zem tautiskuma karoga un jāpiespie� vācie�i dot mums tādas pa�as tiesības, kādas bauda viņi. Tālab mans dēls Pēteris skolosies ģimnāzijā un �tudierēs kopā ar baronēniem un mui�kundzēniem. Ja būs vajadzīgs � pa�ā ķeizara pilsētā. �

Tēvu neinteresēja dēla vēlme kļūt par in�enieri. �Tava patik�ana man bijusi nebijusi. Mans dēls studēs to, ko es viņam lik�u," teica viņ� Pēterim tās pa�as sarunas laikā.

Jāpiezīmē, ka pēc to laiku mērauklas Pētera tēvs latvie�u vidū bija visai progresīvs cilvēks. Uz Vecbirzniekiem, kur dzīvoja Jāņa Stu�kas ģimene, brauca izcili latvie�u kultūras pārstāvji, rakstnieki, kuri apsprieda Latvijas ekonomiskās un politiskās dzīves jautājumus. Jānis Stu�ka piedalījās �ādās apspriedēs. Piemēram, kādā no �iem draudzīgajiem saietiem Jāņa Stu�kas viesi bija Rīgas namīpa�nieks un galdnieku darbnīcas īpa�nieks Pagasta kungs, fabrikants un teātra vadītājs Rihards Tomsons, skolotājs Atis Kronvalds, Kurzemes gubernatora zīmoga priek�nieks rakstnieks Juris Māters, skolotājs un dzejnieks Jēkabs Pilsātnieks, Saukas skolotājs un rakstnieks Juris Dauge.

Pēteris uzmanīgi ieklausījās sarunās un diskusijās, kas noritēja tēva mājās, dzirdēja aicinājumus kļūt par tautas apgaismotājiem, nest tai zinā�anas un audzināt to nacionālās pa�apziņas garā, cīnīties pret vācu baroniem.

Analoģiska situācija bija arī Jāņa Pliek�āna mājās. Tie�i jaunlatvie�i pamodināja Pētera Stu�kas un Jāņa Pliek�āna prātos interesi par vēsturi un politiku.

Pēteris btu�ka un Jānis Pliek�āns studiju gadu laikā.

1879. gada rudenī Pēteris iestājās Rigas pilsētas ģimnāzijā. Ģimnāzijā Pēteris Stu�ka sadraudzējās ar Jasmui�as nomnieka dēlu Jāni Pliek�ānu, nākamo Raini.

Rīgas pilsētas ģimnāzijā bija jau�ama vācie�u virskundzība, bet kā gai�as stundas abu draugu - Pētera un Jāņa atmiņā palika literatūras mācību stundas, kuras tika pasniegtas saturīgi un interesanti. So stundu ietekmē viņi uzsāka neatlaidīgi lasīt J. V Gētes, J. K. Sillera, G. Lesinga dzejoļus un drāmas. �Fausts� un citi Gētes daiļdarbi izsauca viņos interesi par filozofiju. Spēcīgu iespaidu uz Pēteri un Jāni atstāja brīvdomātāju F. Freiligrāta, G. Flervēga, L. Jakobija un G. Makaja dzeja. Sajās vārsmās draugi sadzirdēja sacel�anās trauksmes zvanu un barikā�u cīņu pērkona dārdus.

Draugi kopsolī gāja uz skolu un no tās, starpbrī�u laikā kopā pastaigājās koridorā. Klasē viņi vienmēr atbalstīja viens otru. No mācībām brīvajā laikā Pliek�āns un Stu�ka apciemoja viens otru. Kopā viņi apmeklēja latvie�u teātra sarīkojumus un vācu trupas izrādes, kas lielākoties bija skatāmas da�ādās pilsētas noliktavās (piemērotu telpu trūkuma dēļ tur notika gan koncerti, gan balagānu izrādes). Draugi kopīgi gatavoja priek�lasījumus �lasāmo pulciņu� vakariem, kur Pliek�āns guva ievērību kā labs tautasdziesmu un citu gara mantu zinātājs.

Pēteris Stu�ka un Jānis Pliek�āns apmetās uz dzīvi kāda latvie�u laikraksta redaktora dzīvoklī. $im kungam, galma padomniekam Bernhardam Dīriķim piederēja tipogrāfija un viņ� nodarbojās ar grāmatu tirdzniecību. Pateicoties tam, draugi nonāca cie�ā saskarsmē ar rado�ām personām, kuras ieņēma pienācīgas vietas Rīgas sabiedrībā.

Bernharda Dīriķa mājās Stu�ka un Pliek�āns sadraudzējās ar viņa brāli Andreju Dīriķi. Viņ� nodarbojās ar �urnālistiku un kādu laiku dzīvoja ārzemēs.

Andrejs Dīriķis uzskatīja, ka visiem kop� viņu dzim�anas ir vienādas tiesības. Un līdzīgi tam, kā lielvalstīm nav tiesību apspiest mazās valstis, tā arī bagātajiem nav tiesību izmantot nabadzīgos. Cilvēkam ir jālepojas ar cilvēku dzimtu! Bet tur, kur �ī lepnuma nav, tur to nepiecie�ams atmodināt, ieaudzināt apgaismojot. Kļūdās tie, kuri teic, ka mērenība domās, miesas un gara vingrinājumi ir visas dzīves un labklājības pamats: �Bez pērkona zeme nepamostas, bet bez tās pamo�anās nav uzplaukuma. �

1883. gadā Pēteris Stu�ka absolvēja ģimnāziju un ieguva tiesibas bez iestājeksāmeniem tikt ieskaitītam universitātē. Pēc tēva padoma 1884. gada augustā viņ� iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Jāpiezīmē, ka Pētera sapnis tomēr bija iegūt in�eniera izglītību, viņ� ļoti vēlējās iestāties Politehniskajā Institūtā, bet tam nebija lemts piepildīties. Tomēr viņ� nekrita izmisumā, tie�i pretēji, nosprauda sev mērķi kļūt par advokātu. Juridiskajā fakultātē iestājās ari Jānis Pliek�āns.

�etrus gadus viņi studēja kopā, dzīvoja vienos un tajos pa�os dzīvokļos, draudzējās, kaut gan temperamenta ziņā bija ļoti at�ķirīgi: kustīgs, ātri uzbudināms Pliek�āns un nosvērts, ārēji alla� mierīgs Stu�ka.

Sanktpēterburgā Pēteris un Jānis pirmoreiz cie�i saskārās ar sava laika revolucionāro kustību. Tomēr draugus nesaistīja terora ceļ�, kuru bija izvēlēju�ies narodņiku kustības pārstāvji. Nepiecie�ams teikt, ka Latvijā narodņiku idejas neguva kaut cik ievērojamu izplatību. Latvijā strauji attīstījās kapitālisms, tādēļ reti kur� spēja noticēt narodņiku teorijai par iespēju pavirzīties garām �ai parādībai. Ari Latvijas agrārā iekārta at-�ķirās no Krievijas agrārās iekārtas � nebija kopienu zemes ipa�uma. Tas noteica ari Pētera Stu�kas kritisko attieksmi pret narodņikiem, bet, neap�aubāmi, izsauca ari viņa simpātijas pret tiem kā pret cinitājiem par Krievijas progresīvo nākotni.

Studentu vide Pēteris Stu�ka un Jānis Pliek�āns iepazinās ar revolucionāri noskaņotiem narodņiekiem � Aleksandra Uļjanova grupas locekļiem un ar pa�u Aleksandru.

Pēc neveiksmīgā atentāta pret imperatoru 1887. gada 26. martā Jānis Pliek�āns uzrakstīja vēstuli mājiniekiem. No �is vēstules satura izriet, ka notiku�ais Pēterburgā it kā nebija skāris draugus. Patiesībā tā gan nebija.

No ziņojuma Policijas departamentā par Kronidu Maļinovski � �personu. kas ir �aubīga politiskajā ziņā": � Viņa paziņas ir Sanktpēterbur-gas Universitātes studenti: Pjotrs Timofejevi�s Zorins, Aleksandrs Iļji�s Uļjanovs, Semjons Vasiļjevi�s Ļistovs, Leonīds Ivanovi�s Sa-ri�evs, Pjotrs Ivanovi�s Stu�ka, Ivans Hristoforovi�s Pliek�āns un Ivans Georgijevi�s Vidiņ�.�

Vēl pastāv saraksts, kurā tiek minēti 179 studenti, �kuru novēro�anā, lai noteiktu viņu politiskās lojalitātes pakāpi, ir ieinteresēts Policijas departaments.�' Sājā sarakstā 106. ir Pliek�āns, 142. � Stu�ka.

Pliek�āns un Stu�ka nebija tālu no tā, lai piedalītos sazvērestībā. Daudzkārt viņiem viennozīmīgi deva saprast, ka, ja viņi to vien gribētu...

Studentu Aleksandru Uļjanovu, kas bija 21 gada vecs, sodīja ar nāvi, pakarot Sliselburgas cietoksni 1887. gada 8. maijā. Pēteris un Jānis smagi pārdzīvoja Uļjanova grupas sakāvi, Aleksandra un viņa draugu sodī�anu ar nāvi.

Pēteris Stu�ka un Jānis Pliek�āns nonāca pie atzinuma, ka ir jāmeklē pa�iem savs ciņas ceļ�. Viņi dziļi izprata to, ka, lai kaut ko panāktu, vispirms ir jāiepazīst tautas dvēsele. Jānis Pliek�āns sāka studēt etnogrāfiju un valodniecību, vākt tautas garamantas... Pēteri Stu�ku pēk�ņi piemeklēja kauna izjūta par savām vājajām krievu un Rietumu daiļliteratūras zinā�anām un viņ� centās aizpildīt �o robu.

Pēterim Stu�kām tolaik �ķita, ka galvenais ir nest zinā�anas tautā, paaugstināt sabiedrības izglītības līmeni. Tie�i �āda mērķa vadīts, 1886. gadā viņ� kopā ar Jāni sāka sadarboties ar tikko dibināto Rigas laikrakstu �Dienas Lapa�. Sā laikraksta redaktors bija progresīvais sabiedriskais darbinieks, ari biju�ais Sanktpēterburgas Universitātes students Fricis Bergmanis. Stu�ka un Pliek�āns viņu labi pazina un ar entuziasmu pieņēma priek�likumu sadarboties.

Tolaik Rīgā tika izdots laikraksts �Baltijas Vēstnesis�. Sā laikraksta redakcija naidīgi uztvēra ziņu par �Dienas Lapas� nāk�anu klajā. Laikraksta īpa�nieku Bernhardu Dīriķi atbalstīja izcilākās latvie�u personas, Rīgas Latvie�u biedrība un praktiski visa Latvijas inteliģence.

Laikraksta �Dienas Lapa�, kas kļuva par nopietnu opozīciju �Baltijas Vēstnesim�, nāk�ana klajā sanerroja konservatorus no �māmuļas�. Kas, viņuprāt, varēja atbalstīt �Dienas Lapu�? Praktiski neviens, labākā gadījumā, latvie�u tautas zemākie slāņi. Tādēļ tika uzsākti uzbrukumi �bezkauņām�. �Dienas Lapa� atbildēja uz tiem � sākumā negribīgi un gausi, bet pakāpeniski aizvien aktīvāk un dzēlīgāk.

Pliek�āns un Stu�ka bija �Dienas Lapas� pusē. Savādāk arī nevarēja būt. Viņu laikraksts bija jauns, tas aizstāvēja progresu, bet pretējā puse par progresu pat nerunāja. 1886.-1887. gadā laikraksta �Dienas Lapa� slejās parādījās pirmie Pētera Stu�kas publicistiskie raksti, kas tika veltīti zinātniski populāro juridisko un ekonomisko grāmatu izdo�anai un to izplatī�anai tautas vidū. Sos rakstus viņ� parakstīja: Birznieku Pēteris (Pēteris no Birznieku mājām) - tāds bija Stu�kas pirmais pseidonīms.

Studiju gados Pēteris Stu�ka sāka uzstāties pret latvie�u konservatīvo eliti. 1887. gada beigās tika izdots pirmais viņa un Pliek�āna kopīgais satīrisko feļetonu un rakstu krājums �Mazie dunduri�. So kopīgi sarakstīto un sastādīto grāmatu varētu dro�i saukt par viņu draudzības un jaunības pieminekli. Krājuma materiālu teksti sāpīgi dzēla �vispārējās lietas balstus�, runātājus balamutes, Rīgas un Jelgavas advokātus, uzņēmējus un obskurantus no Rīgas Latvie�u biedrības.

Vēlāk savās atmiņās par �Dunduru� izdo�anu Rainis rakstīja:

��Mazie dunduri� izdoti anonīmi, bet prozas gabaliņiem figurē divi redaktori, kas mazliet nesaprotas savā starpā. Otrs redaktors saņēmis uzdevumu � uzrakstīt �Mūsu �āgada literatūras apskatu�. �Tad es sāku lietu tuvāk pārdomāt... un atradu, ka man tie�ām bija tiesība bijusi pirmām redaktoram teikt kādu rupjību � ne diez cik rupju rupjību, bet tā vienkār�a malkas gabala rupjību � toreiz, kad viņ� man uzdeva apcerēt �āgada latv. literatūru... Pie joda. par ko lai mēs īsti rakstām? Ķas tad viņa; ir. tā latvie�u literatūra un. ka viņa kas ir, kur tad viņa ir, uri vai viņu kāds redzējis? � Dodiet man viņu �urp, es viņu apstrādā�u, bet, kur nekā паи, par to Dundurs nevar lādēties. ...Tuk�s un tuk�s. Lū�ņu �upa iz vārdiem, frāzēm, muļķībām. punktīm uri komatām, nelietīgi valkātām taut, dziesmām, izvilkumiem iz vispārīgās lamā�anās vārdnīcas, kur паи iek�ā ne prātīgu tapinātu, nodrāztu domu. kur nu vēl jaunu, patstāvīgu tautisku ideju - tā паи literatūra, un lai man neviens pretī nerunā... Tautas dziesmu pantiņi vien literatūru netaisa par tautisku, bet tas gars, kas tanīs pantiņos, un akurāt tā gara паи. �

Tādā pat garā tika sarakstīts ari �Apskats par mūsu mākslām un zinībām�, bet �Medicīniskā nodaļā� tiek aprakstīta �lipīga sērga, kas beidzamā laikā jo nikni plosās un draud tāli izplatīties, ja neatradīs kādu līdzekli, kas viņu spētu apturēt un galīgi iznīcināt. �ī sērga, latīniski ..furor�, no vienkār�iem ļaudīm diezgan apzinīgi nosaukta par astukratī�anu, pieder pie psihiskām, garīgām kaitēm... Sasirgu�ais iedomājas, ka viņam... vai puns piemeties un ka viņ� caur �o piekaramo ticis tik augsti pārāks par � lielo ļau�u pūli�, ka ar roku sargās. lai nenodauzītos griestos, nesveicina zemas kārtas pazīstamos, bet tik tādus, kas ieņem augstu stāvokli - skursteņskrāpjus, augstus torņa vaktiniekus u.c. Cita slimības savādība tā. ka... nelaimīgie sasirgu�ie nepazīst pat savus brāļus un tuvākos radus. Pretlīdzeklis ir nolaist nelabās zilganās asinis; ieteicami dēles un dundurkodumi.�

Krājumā �Mazie dunduri� tika kritizēts arī Brencis (Bernharda Dīriķa iesauka) un viņa laikraksts �Baltijas Vēstnesis�. Pēc �Mazo dunduru� nāk�anas klajā sākās ilggadīgs kar� ar �o laikrakstu un Rīgas Latvie�u biedrību.

1888. gada pavasari Pēteris Stu�ka absolvēja Sanktpēterburgas Universitāti. 31. maijā viņ� saņēma apliecību Nr. 2176. Tajā tika rakstīts, ka viņ� �izturēja mutvārdu pārbaudījumu kandidāta grāda iegū�anai, �o grādu viņam apstiprinās universitātes Padome pēc savlaicīgas disertācijas iesnieg�anas un pēc Juridiskās fakultātes atzinīgas atsauksmes par to.� 1889. gada 24. aprīli �āda veida apstiprinā�ana notika. Pēc to laiku Krievijas likumiem, uz sava tieslietu kandidāta grāda pamata Pēteris Stu�ka no zemnieku kārtas tika iecelts personīgā godpilsoņa kārtā.

Viņam pavērās pla�as perspektīvas virzībai pa karjeras kāpnēm, jurista arods solīja prāvus materiālos labumus, it īpa�i tādēļ, ka viņa vārds jau kļuva pazīstams dzimtenē. Bet viņ� izvēlējās citu ceļu.

Pirmās Pētera Stu�kas publikācijas piesaistīja �Dienas Lapas� redaktora Fri�a Bergmaņa uzmanību. 1888. gadā Pēterim Stu�kām tika piedāvāts aizstāt iepriek�ējo redaktoru, kur� aizgāja strādāt advokatūrā.

Kad maijā pēc kursa pabeig�anas Pēteris atgriezās no Sanktpēterbur-gas, notika saruna starp viņu un Bergmani. Vēlāk pārrunas ar P. Stu�ku noturēja ari laikraksta izdevējs P Bisnieks. Tad Pēteris nolēma: �Patie�ām, kāpēc man neizmēģināt spēkus publicistikā? Manas dzīves mērķis ir aizstāvēt taisnīgumu un patiesību. Bet populārai dienas avīzei �ai ziņā daudz priek�rocību. �

Bisnieka kantori Pēteris uzrakstīja iesniegumu Sanktpēterburgas Preses pārvaldes priek�niekam: � Viņa Augstlabdzimtībai, Iek�lietu ministrijas Preses pārvaldes priek�niekam, īstenajam valsts padomniekam... ��

1888. gada 18. oktobri Pēteris Stu�ka kā atbildīgais redaktors parakstīja laikraksta kārtējo numuru. Būdams laikraksta redaktors, Pēteris Stu�ka daudz ko panāca, jo viņa laikos �Dienas Lapas� redakcija kļuva par vietu, kur satikās sociālā taisnīguma meklētāji. Laikraksta redakcija tapa par jaunstrāvnieku pulcē�anās centru.

�JAUNA STRĀVĀ� � latvie�u progresīvās inteliģences idejiskā kustība, kas nodibināja sakarus ar strādnieku kustību un veicināja sociālistisko un sociāldemokrātisko ideju izplatī�anos Latvijā 19. gadsimta 90. gados. Kustības �Jaunā strāva� izaugsmi un jaunstrāvnieku loka papla�inā�anos veicināja latvie�u inteliģences sakari ar Rietumeiropas un Krievijas revolucionārajām kustībām. Pa�i izcilākie �Jaunās strāvas� vadītāji bija Pēteris Stu�ka, Jānis Pliek�āns (Rainis), Fricis Roziņ� (Āzis), Jānis Jansons (Jansons-Brauns), Pauls Dauge. �Jaunās strāvas� organizatoriskais centrs bija laikraksts �Dienas Lapa�. Jaunstrāvnieki prognozēja nākamās revolūcijas iespējamību pēc 50 gadiem. �Jaunā strāva� kļuva par pirmo Latvijas sabiedrisko kustību, kurā aktīvi iesaistījās arī sievietes � sievie�u emancipācijas idejas piekritējas.

Jau Bergmaņa laikos �Dienas Lapā� reiz tika publicēts raksts �Jaunā strāva latvie�u tautā�. Sājā rakstā runa bija par to, ka beidzot talantīgie un izglītotie latvie�i sāku�i pagriezties ar seju pret savu tautu vai vismaz sāku�i izprast to, ka tas ir nepiecie�ams, lai tautas lietas nesāktu virzīties pa nepareizu ceļu vai neapstātos vispār. Raksta saturs tika piemirsts, bet vārdu savienojums �jaunā strāva� palika un iesakņojās. Kā tas mēdz notikt, kustības nosaukums radās daudz agrāk, nekā pasaulē nāca pats �garabērns�.

Pētera Birznieka. tas ir, Stu�kas, vadībā liberāli progresīvā �Dienas Lapa� pārvērtās par radikāli demokrātisku laikrakstu. Laikraksta iepriek�ējā programma � �tautas labklājība�, �progress�, �vispārējais kultūras uzplaukums� ieguva citu saturu.

Vairs nebija runas par kaut kādu samierinā�anos ar Rīgas Latvie�u biedrības aprindām, ar konservatīvi noskaņotajiem uzņēmējiem un viņu laikrakstiem �Baltijas Vēstnesis�, �Balss� un �Tēvija�. Starp divām pretējām nometnēm izvērtās nepieteikts kar�.

Jaunstrāvnieku laikrakstā tika publicēti raksti, kuros runa bija par Eiropā aizvien bie�āk uzliesmojo�iem nemieriem, kas piespieda valdības spert soļus, kuri kaut vai zināmā mērā varēja apmierināt strādnieku prasības.

Būdams �Dienas Lapas� redaktors, Stu�ka rūpējās par to, lai laikrakstā būtu pēc iespējas vairāk publikāciju par Rietumeiropas strādnieku ikdienu, par Parīzes Kongresa lēmumiem, par Pirmā maija svētku nozīmi, par astoņu stundu darba dienu.

Latvijas labējo aprindu pārstāvjiem ļoti nepatika Pētera Stu�kas zobgalīgie apcerējumi, kas tika publicēti �Dienas Lapā�. Viņ� tika atstādināts no darbības Rīgas Latvie�u biedrības Zinību un Teātra komisijā. Vēl jo vairāk, tika izvērsta apmelo�anas kampaņa pret Pētera tēvu.

1891. gada augustā Pēteris Stu�ka atstāja darbu redakcijā. Redaktora amatā viņu nomainīja Jānis Pliek�āns.

Kop� 1892. gada janvāra Pēteris Stu�ka strādāja par Rīgas-Valmie-ras miertiesas zvērinātā advokāta vietnieku. Tomēr �is dienests nebija viņam pa prātam, un viņ� turpināja sabiedrisko darbību, kļūdams par sabiedriski politiskās kustības �Jaunā strāva� līderi. Kop� 1897. gada pavasara policija sāka izsekot Pēteri Stu�ku.

Drīzumā �Dienas Lapas� satura raksturs mainījās un sāka līdzināties jaunā redaktora raksturam, kam piemita jaunibas degsme, nervozitāte, vērtējumu sarkasms un aizrautība, uzticība draugiem un nesaudzība pret ienaidniekiem, ārkārtīga zinātkāre, liela pa�pārliecinātība un tikpat liela neticība sev.

Pēc neilga laika kādi piecdesmit cilvēki tika iesaistīti jaunstrāvnieku straujajā darbībā. Pēc tam � jau astoņdesmit un vēlāk jau deviņdesmit cilvēku. Jaunstrāvnieki nodarbojās ne tikai ar laikraksta izdo�anu, viņi bie�i rīkoja arī jautājumu un atbil�u vakarus da�ādās biedrībās: labdarības, profesionālās un pat reliģiskās.

Lūk, ko trīsdesmit gadus vēlāk Rainis rakstīja par �o kustību:

��Jaunā strāva� kā tāda nebija politiska, bet ieplūda tādā. Viņa bija visaptvero�a garīga kustība, kura savā sfērā ievilka ij socioloģiju, ij dabas zinātnes, ij literatūru un mākslas, ij sabiedrisku dzīvi, ij sievie�u kustību, ij filozofiju, ij jaunu pasaules uzskatu meklē�anu. Ij politikā viņa meklēja pla�umu... Mēs jau gājām tādā [..] niknā un briesmu pilnā cīņā pret cara varas tum�o spēku Tagad, pēc gariem trīsdesmit gadiem, atskatoties jāsaka: lai arī pēc radī�anas prieka bija garas cie�anas, tomēr panākta ir dala no cerētā un cīnītā un vēl nepanākto daļu arī panāksim, kopā ar nāko�ām paaudzēm. �Ir tomēr prieks dzīvot! � �

Tie�i tajā laikā jaunstrāvnieku laikraksta redakcijā parādījās Jānis Jansons (Brauns) (1872-1917). Viņam apritēja 19 gadu. 1891. gada vasarā viņ� pārgāja uz Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes otro kursu. Jansons bija asprātīgs, dzīvespriecīgs jauneklis. Turpmāk � daudzu nākamo gadu laikā viņa likteņlinija būs cie�i savijusies ar Pētera Stu�kas un Raiņa liktcņlīnijām.

Ja agrāk Pētera Stu�kas prāts tika nodarbināts vienīgi ar zinātni un politiku, tad tagad pienāca diena, kad viņa dvēseli pārņēma dziļas cilvēciskas jūtas, kas bija saistītas ar mīlestību pret jaunu, maigu un apdāvinātu būtni � Doroteju jeb Doru Pliek�āni (27.08.1870 � 09.05.1950). So būtni viņ� sāka dievināt. Ne jau viss �ajā mīlestībā ies gludi, radīsies arī savi sare�ģījumi. Tomēr Pēteris uzticīgi gaidīs veselu desmitgadi, iztikdams tikai ar retiem tik�anās brī�iem un savstarpējo saraksti vien, pirms Dora piekritīs apprecēties ar viņu.

Iedvesmas pilna mīlestība sagaida arī Jāni Pliek�ānu un tās svētlaime tiks atainota romānā vēstulēs, kas turpināsies turpat vai trīsdesmit piecus gadus.

1885. gada vasarā Pēteris Stu�ka pirmoreiz viesojās Jasmui�ā, kurā tolaik dzīvoja Pliek�ānu ģimene. Jau Ziemassvētkos Jānis vēlējās atvest Pēteri uz savām mājām, tomēr neizdevās. Tagad Stu�ka piekrita pa ceļam uz Kokneses Vecbirzniekiem jeb tēva mājām iegriezties Jasmui�ā un beidzot iepazīties ar sava drauga mājiniekiem, kuri jau �etrus gadus bija daudz dzirdēju�i par viņu.

No Jāņa Pliek�āna māsas Doras atmiņām: �Uz brāļa uzaicinājumu viņ� pavadīja da�as dienas pie maniem vecākiem. Ar savu sirsnīgo, patieso, dzīvespriecīgo, vienkār�o dabu, ar savu taisno, cēlo raksturu, kuram piemita neizsīksto�s humors, viņ� iekaroja manas ģimenes sirdi un simpātijas. � tēvs, māte, vecākā māsa jūsmoja par viņu. Viņa personībai piemita �is valdzinājums, apburo�ais elements, ko krievi apzīmē ar vārdu �obajaņije�. Es iepazinos ar viņu gadu vēlāk. 1886. gadā, un man neatlika nekas cits kā netraucēt �o ģimenes draudzīgo noskaņotl-bupret Stu�ku un � pievienoties �im slavas dziesmu korim. �

Tolaik Dorai apritēja se�padsmit gadu, un viņa tūlīt pat iemīlējās garā auguma studentā, kur� tik lieliski prata atskaņot Sopēna skaņdarbus. Dora dievināja savu brāli, bet Stu�ka bija Jāņa labākais draugs, tādēļ �is dievino�ās milestības daļa likumīgā kārtā tika pārnesta uz Pēteri. Aizraujoties ar Stu�ku. Dora nebūt nekļuva neuzticīga savam brālim, bet, glu�i pretēji, netie�ā veidā pierādīja savu pieķer�anos viņam.

Dora vēlējās iegūt universitātes izglītību un sabiedriskajā darbā nostāties līdzās vīrie�iem. Kopā ar savu skolas draudzeni Jadvigu Seiko Dora sapņoja par patstāvīgu dzīvi, par tālāku mācī�anos. Abas draudzenes izdibināja, kur tie�i viņas varētu studēt. Viņas izvēlējās Cīrihes Universitātes Medicīnas fakultāti un pēc iestā�anās tajā aizbrauca studēt uz Sveici (uzsvērsim, ka Dora bija pirmā no latvie�u sievietēm, kas iestājās augstākajā mācību iestādē). Jānis neiebilda pret māsas aizceļo�anu uz studijām Cīrihē.

Vasaras beigās Jānis apciemoja māsu �veicē. �eit, kā arī Francijā un Vācijā, atradās sociāldemokrātisko preses izdevumu redakcijas, kurās Dora sastapās ar saviem domubiedriem. Lasot māsas vēstules, Jānis izjuta, cik brīvi viņa tur jūtas.

Brālis novērtēja ari māsas politisko vērīgumu. Fran�u daiļliteratūras darbus publicē�anai �Dienas Lapā� atlasīja un lieliski pārtulkoja pati Dora. Tāpat Jānis uzzināja, ka, uzturoties Rīgā, Dora sastapās ar Politehnikuma krievu studentiem, kuri par politisko darbību tika izsūtīti no Krievijas vidienes guberņām. Viņa iepazinās artiem daudz agrāk, nekā citi jaunstrāvnieki.

Stu�ka kļuva parievērojamu personu Rīgā. Aizgājis no redaktora amata, viņ� pievērsās advokāta praksei, dzīvoja visai turīgi un pla�i, netaupīdams līdzekļus, kļuva nedaudz korpulentāks, ta�u tas viņam piestāvēja. Pēterim piemita sirds pla�ums un vēriens. Viņ� bija labsirdīgs cilvēks, kam varēja uzticēties un uz kuru varēja paļauties, kaut gan viņam netrūka arī zemnieka viltīguma. Klīda baumas par Pētera izklaidē�anos ar skaistām aktrisēm, tomēr �īs baumas nebūt nekaitēja viņa reputācijai: ko tad vēl atliek darīt turīgam vecpuisim, visiem pazīstamā kokmateriālu tirgotāja mantiniekam? Ai' viņu labprāt sasveicinājās nesenie pretinieki � juristi, ierēdņi, turīgie rentnieki, baņķieri, tirgotāji, ārsti. Viņuprāt, lai gan Stu�ka ari bija savādnieks, kam piemita daudz dīvainību, tomēr viņ� bija viens no viņiem. Un kur� gan jaunībā nebija pastrādājis muļķības, kur� gan nav bijis opozīcijā, kaut mazlietiņ kritizējot pastāvo�o iekārtu?!

1894. gada augustā Pētera Stu�kas dzīvi vienlaikus pārsteidza mīlestība un sociālisms. Pateicoties Dorai, viņ� iepazinās ar sociālistu idejām. Agrāk viņ� uztvēra sociālisma teoriju tikai kā vienu no daudzajām sociāli politiskajām doktrīnām. Tagad �ī teorija kļuva par galveno, bet visu pārējo viņ� uztvēra kā kaut ko maznozīmīgu. Viss pārējais kļuva par detaļām � valstis, valodas, tautas, atsevi�ķu cilvēku ambīcijas, viņu no�ēlojamie panākumi un zaudējumi... Dora lika viņam saprast, ka tie�i tur viņ� irvajadzigs, ka viņam pienākas vieta cīnītāju rindās un ka �ī vieta nebūt nav no pēdējām!

Pētera un Doras savstarpējās attiecības pēc divpadsmit draudzības un sarakstes gadiem beidzot vainagojās ar tuvību.

Divdesmit deviņus gadus vecais Pēteris bija viens no apskau�amākajiem līgavaiņiem Latvijā. Tajās sabiedrības aprindās, kurvisi pazina cits citu, viņam vajadzētu tikai pamirk�ķināt ar aci, lai līgavu pulks nostātos rindā viņa priek�ā kā uz militāro skati. Un ne jau kaut kādas prastas jaunavas precību gados, bet gan skaistākās un izglītotākās jaunkundzes no labākajām ģimenēm bez kavē�anās un bez �aubī�anās teiktu viņam savu �jā� vārdu, ja tikai viņ� pamātu ar roku...

Dora nesalīdzināja sevi ar viņām un viņas ar sevi � saprata, ka ir sevi�ķa, neatkārtojama. Ta�u viņa alla� izjuta, cik svarīga ir uzmanība, kuru viņai izrāda Pēteris. Stu�ka bija glits, gara auguma vīrietis, bagāts un izglītots, gudrs un dāsns. Kopā ar viņu bija jautri. Turklāt Doras klātbūtnē Pēteris apmulsa un baiļojās, pat viņa acis kaut kā �ēlīgi �ķielēja, ko agrāk neviens viņa uzvedībā nebija manījis vispār.

Dorai bija savs viedoklis un savas personiskās jūtas pret �o cilvēku, kuru viņa mīlēja, kas bija viņai tuvs un dārgs. Savu jūtu dziļumu pret

Pēteri viņa pierādīs ar savu uzticīgo mīlestību, kas ilgs visa turpmākā mū�a garumā.

1897. gada 12. martā Koknesē nomira Pētera Stu�kas māte. Dora Pliek�āne, pamezdama visu, nenokārtojot pusi eksāmenu, steidzami atbrauca no Monpeljē uz Latviju.

1897. gada 28. aprīlī Daugavpilī notika Pētera Stu�kas un Doras Pliek�ānes laulību ceremonija.

Ja ziņas par jaunstrāvnieku kustību varēja izdibināt no literārajiem avotiem, tad uzzināt par �īs kustības sagrāves iemesliem, par to, kā tas viss bija norisinājies, ilgu laiku nebija iespējams. Tomēr bez atbildes uz �iem jautājumiem nav iespējams iegūt pilnīgu priek�statu par kustību, kas noveda pie tā, ka Rainis un Stu�ka nonāca uz valsts noziedznieku sola. Visos literārajos avotos un pat Vitebskas un Vjatkas policijas slepenajās lietās nebija izdevies izlasīt neko citu, izņemot vārdus �apsūdzēts valsts noziegumā�. Vienīgi rakstnieka Roalda Dobrovenska romānā �Rainis un viņa brāļi (Viena dzejnieka septiņas dzīves)� tiek attēlots tas, kas notika ar jaunstrāvniekiem.

Maskavā slepenpolicijai izdevās nonākt uz pēdām lielai nelegālās literatūras partijai. So literatūru bija piegādājis kāds Ivans (Jānis) Pūce, latvietis no ostas pilsētas Lībavas (Liepājas). Viņ� tika pastāvīgi izsekots. 1897. gada martā Mitavā (Jelgavā) Pūce satikās ar laikraksta �Dienas Lapa� biju�o redaktoru, zvērinātā advokāta palīgu Jāni Pliek-�ānu. Kop� 1897. gada marta ari Pliek�āns nonāca policijas slepenā uzraudzībā.

Trīs mēne�us pēc Pētera Stu�kas un Doras Pliek�ānes salaulā�anās �andarmērija sagrāva �Jauno strāvu�. 23. jūnijā tika apstādināta laikraksta �Dienas Lapa� izdo�ana. 1897. gada 7. jūlijā lietā �par sociāldemokrātisko propagandu latvie�u iedzīvotāju vidū� tika arestēti un ieslodzīti Rīgas cietumā Pēteris Stu�ka un Jānis Jansons. Pavisam �Jaunās strāvas� lietā bija vairāk nekā simt izmeklē�anā eso�o un aizdomās turēto cilvēku.

Par galveno iemeslu jaunstrāvnieku arestiem kļuva tas, ka viņi izplatīja nelegālo politisko literatūru, kuru �īs organizācijas biedri piegādāja visos Latvijas nostūros. Jaunstrāvnieki redzēja, ka viņu darbs dod pozitīvus augļus: kalpos mostas apziņa, ka ir jācīnās par savām tiesībām.

Lauku strādnieki top par pilsētas rūpnīcu strādnieku biedriem. Jaunstrāvnieki pa�i savām acīm vēroja, kā apstiprinās tēze par zemniecību kā strādnieku �ķiras sabiedroto. Pateicoties jaunstrāvnieku mērķtiecīgajiem centieniem, jaunās mācības idejas izplatījās lidz �im laikam visai mierīgajā Baltijā. Tas iepriecināja viņu sirdis. Dienām ritot, viņiem arvien vairāk gribējās izplatīt sociāldemokrātiskās idejas tautā, lai �īs idejas pārņemtu latvie�u strādnieku un laukstrādnieku prātus. Lai to sasniegtu, bija nepiecie�ams nodarboties ar politiskās literatūras izplatī�anu, un �ādas aktivitātes nevarēja neievērot tie, kas sargāja Krievijas patvaldības un pastāvo�ās iekārtas nesatricināmību.

Rodas pamatots jautājums: kas tad tomēr bija pirmais, pateicoties kam jaunstrāvnieki tika iesaistīti sociāldemokrātiskajā kustībā? Līdz pat sava mū�a galam Rainis uzskatīja, ka Latvijas sociāldemokrātiskā kustība ir viņa garabērns. �Kā Ādolfs Alunāns ir latvie�u teātra tēvs, tā es esmu latvie�u sociāldemokrātijas tēvs,� viņ� vēlāk rakstīja.

1893. gada oktobrī Jānis Pliek�āns atgriezās no �veices un Vācijas. Viņ� bija uzturējies Cīrihē, lai apciemotu māsu Doru, kura studēja �ai pilsētā. Dora nonāca straujas politiskās dzīves centrā. Krievu, poļu un vācu sociāldemokrāti uztvēra viņu kā savējo.

No Doras Stu�kas atmiņām: �1893. gada 1. augustā vajadzēja sākties II Intenacionāles III kongresam... Kongresu atklāja sirmais F. Engelss. Viņa uzrunas vārdus pavadīja aplausu vētra, bet Engelss norādīja uz Marksa ģīmetni, tā likdams klausītājiem saprast, ka �ie aplausi nepienākas viņam, bet viņa ģeniālajam draugam. Kongresā piedalījās Vilhelms Lībknehts, Bēbelis, Marksa znots Lafargs u.c. Par tulkotājām bija Marksa meita Eleonora un Klāra Cetkina. Rainis diem�ēl varēja ierasties tikai kongresa noslēguma dienā un noklausīties tikai pēdējās runas. Ar manu draugu - poļu revolucionāru rekomendāciju Rainim izdevās panākt sarunu ar Augustu Bēbeli. A. Bēbelis Cīrihē pa kongresa laiku bija apmeties sava znota dzīvoklī. Rainis viņu atradis nometu�os uz grīdas un pielāgojam kādu dīvāna kāju. �Redziet, atgrie�os pie savas pamatprofesijas.� Bēbelis jokojis. Savos jaunības gados viņ� bija galdnieks... A Bēbelis apgādāja Raini ar marksistisko literatūru - �Komunistiskās partijas manifestu�, �Erfurtesprogrammu � un iedeva arī savu grāmatu �Die Frau unci der Sozialismus�. Viņa vienkār�ība pie�ķīrusi visai sarunai sevi�ķu sirsnības intonāciju. Viņ� devis Rainim arī tīri praktiskus aizrādījumus, kā pārvest dzimtenē nelegālo literatūru... A. Bēbelis iedeva Rainim kāda Cīrihes meistara adresi, kur� pagatavotu somu.

Tas arī uztaisīja to leģendāro somu ar divkār�u pamatu, kurā Rainis pārveda no Bēbeļa iegūto literatūru.�

Tolaik Augusts Bēbelis bija atzīts vācu un pasaules sociāldemokrātijas vadonis. Bēbelim Rainis tā iepatikās, ka, neskatoties uz ārkārtīgo aizņemtību, viens no II Internacionāles vadītājiem da�as reizes pat satikās ar viņu zem �etrām acīm.

Jānis Pliek�āns atgriezās Latvijā kā jaunās mācības pravietis. Viņ� varēja pateikt saviem tautie�iem: � Jums ir nākotne.� Draugiem, līdzstrādniekiem Jānis Pliek�āns izklāstīja jaunu programmu. Aizbraukdams viņ� bija demokrāts, atgriezās, jau būdams sociāldemokrāts.

No Augusta Bēbeļa saņemtās grāmatas tika veiksmīgi pārvestas pāri robe�ai. Vēlāk Rainis rakstīja: �..no mana �emodāna izaug latvie�u sociālistiskā kustība. �

Ne jau visi bija gatavi viņam piekrist. Sakarā ar to viņa draugs Pauls Dauge rakstīja: �1893. gada rudenī es pārbraucu no Berlīnes un atvedu līdzi mākslīgi izgatavotā �emodānā ar dubultām sienām krietnu partiju nelegālās literatūras, no kuras vēlāk barojās gan Tērbatas, gan Maskavas latvie�u studenti... Ar lielu prieku es, nesen pārlasīdams Raiņa Kopotos rakstus, atdūros uz viņa piezīmi, ka arī viņ� 1893. gadā no 1. augusta līdz 15. oktobrim apceļojis Vāciju un �veici... Atpakaj braucot, viņ�, kā raksta, ievedis �pirmo sociālistisko literatūru� uri no viņa �emodāna izaugusi latvie�u sociālistiskā kustība. Izrādās, ka mūsu �emodāniem bijis kopējs liktenis. �

Bija vēl viens cilvēks, kas uzskatīja sevi par sociāldemokrātiskās kustības pamatlicēju Latvijā � Jānis Jansons. Kamēr Jānis Pliek�āns tikās ar Augustu Bēbeli un Cirihes bibliotēkā lasīja aizliegtos krievu rakstnieka Aleksandra Hercena sacerējumus, tikmēr Jansons uzstājās Jelgavā ar preik�lasljumu �Domas par jaunlaiku literatūru�. Jansona priek�lasījumu noklausījās apmēram tūksto� cilvēku, to starpā �labāko ģimeņu� pārstāvji no Rīgas un visas Latvijas � latvie�u inteliģence gandrīz vai pilnā sastāvā. Sājā priek�lasījumā divdesmit vienu gadu vecais students Jansons pārsvītroja gandrīz vai visus jaunlaiku latvie�u literatūras sasniegumus un aicināja rakstniekus pievērsties reālismam, atsaucoties uz dāni Georgu Brandesu un citām publikai mazpazīstamām autoritātēm. Jansona priek�lasījums izraisīja eksplodējo�as bumbas efektu. Atbraukdams no ārzemēm, Rainis atskārta, ka Jansons nu ir palicis slavens. Rainis izlasīja Jana Jansona priek�lasījumu un viņu iepriecināja tā saturs, kaut gan daudz kas no referātā minētā jau pirms da�iem gadiem tika rakstīts �Mazajos dunduros�, ari da�i citi apsvērumi Rainim bija labi zināmi, jo viņ� pats tos izklāstīja jaunajiem līdzgaitniekiem. Pēc būtības �is priek�lasījums, ja arī bija revolucionārs, tad tikai literārajā ziņā: nekādas sociāldemokrātu idejas tajā netika paustas.

Tomēr Jānis Jansons uzrakstīja: �Pirmie marksistu pulciņi studentu starpā rodas ap kādu 1892. gadu. Bet īsti � jaunās strāvas� vēsma sāk sakustināt Baltijas sastāvēju�os ūdeņus nāko�ā gadā, kad pēc pazīstamā priek�lasījuma Jelgavā par latvie�u rakstniecību sadodas kopā tuvākie domu biedri, pieslejas �Dienas Lapai� un ar jaunības entuziasmu sāk savu darbu.�

Sai sakarā Pēteris Stu�ka piezīmēja: �Kā zināms, ap grieķu dzejnieka Homēra dzimtenes vārdu strīdējās septiņas grieķu pilsētas. Arī pie mums ir daudz runāts par to. kas pirmais sacījis �А�. Pēc manām domām, tas nekrīt svarā un ir grūti iz�ķirams. Fakts ir tas. ka tanī pa�ā laikā, kad krievu legālajā literatūrā parādījās legāla marksisma strāva, tā pārplūda arī pie mums un gandrīz vienā un tai pa�ā laikā parādījās Tērbatas un Maskavas studentu un Liepājos strādnieku pulciņos, J. Jansona priek�lasījumā Jelgavas Latvie�u biedrībā un patlaban no ārzemēm atceļoju�ā J. Pliek�āna vadītā �Dienas Lapā�.�

Cietumā laikraksta �Dienas Lapa�' līdzstrādniekiem ierādīja vissliktākās kameras. Vieninieku kamerā, kurā tika ieslodzīts Pēteris Stu�ka, logs bija aiznaglots ar caurumainu skārdu un �ajā telpā pat dienas laikā valdīja pustumsa.

�andarmi ar divkār�u centību atsāka mēģinājumus piespiest jaunstrāvniekus atzīties, inkriminējot tiem pagrīdes sociāldemokrātiskās organizācijas izveidi un pla�u nelegālo darbo�anos. Patiesībā gan nekā tamlīdzīga nav bijis: jaunstrāvnieki tikai virzīju�ies pa ceļu uz �ādas organizācijas izveidi un �ādu darbo�anos.

Sanktpēterburgas augstākajās aprindās vācu baroni izplatīja melīgas baumas par to, ka patiesībā �Jaunā strāva� ir nacionālistiska separātiska kustība, kuras mērķis ir izveidot Latvijas Karalisti. Apgalvoja pat, ka viens no varbūtējiem kandidātiem uz �Latvijas troni� ir nemiera cēlāju laikraksta �Dienas Lapa� redaktors, zvērinātā advokāta paligs Pēteris Stu�ka. Rīgā vācu un latvie�u birģeri, uzzinādami par Stu�kas arestu, steidzās paziņot cits citam, ka no �uzticamiem avotiem� tiem kļuvis zināms, ka Stu�ka � ticis ievietots maisā, maiss aiz�ūts un nogādāts uz Petropavlovskas cietoksni:"

No apcietinātajiem vissmagākā apsūdzība tika celta pret Pēteri Stu�ku un Jāni Pliek�ānu. Vigiem piedēvēja to, ka tie bija vadīju�i noziedzīgo latvie�u sociāldemokrātisko organizāciju. Viņu kūdīts, Jānis Pūce esot kādas desmit reizes transportējis pa trīs līdz se�i pudi smagus saiņus ar pretvalstiskas literatūras sacerējumiem, kurus abi �īs organizācijas vadoņi izplatīja latvie�u strādnieku, kalpotāju un zemnieku vidū.

Izmeklētāji tūlīt pat ļoti pareizi novērtēja, kas tie�i jaunstrāvnieku darbībā ir cara valstij pats bīstamākais. Izmeklētāji saprata, ka kratī�anu laikā �o inteliģentu dzīvokļos atrastie �Komunistiskā manifesta� un �Sociāldemokrātijas nākotnes� eksemplāri spēj atmodināt pilsētas un lauku strādnieku revolucionāro apziņu. Tādēļ pratinā�anu laikā �andarmi neatlaidīgi centās izdibināt pat visnenozīmīgākos sīkumus, kas attiecās uz �filozofējo�o inteliģentu� sakariem ar fabriku strādniekiem un lauku saimnieku kalpiem. Pa�i �filozofējo�ie inteliģenti�, viņu �vakariņu galda� vai �kabineta� sociālisms, kā Stu�ku izpra�ņādams, ņirgājoties bija teicis izmeklētājs, �andarmiem rūp vismazāk. Astoņdesmit septiņu pretvalstiskā sazvērestībā apsūdzēto inteliģentu lietas tik�ot nodotas �monarha taisnīgajam spriedumam� tie�i par to, ka viņi bija musināju�i latvie�u darba cilvēku apziņu, sludinādami tiem �nelietīgās� sociālisma mācības, kas vērstas pret Dievu, caru un ar likumiem noteikto kārtību.

Drīz pēc aresta Rīgas guberņas cietumā saslima Vilis Hertelis, pēc tam no Lībavas (Liepājas) cietuma pārsūtītais Jānis Pliek�āns, vēl pēc kāda laika vispārējs vājums, asas acu sāpes un spēcīgs drudzis noguldīja cietuma nārās Pēteri Stu�ku. Un tad smaga nervu lēkme uzkrita ārstam A. Krumbergam. Ari citu ieslodzīto latvie�u veselības stāvoklis krasi pasliktinājās. Galu galā nervu sabrukums noveda A. Krumbergu līdz pa�nāvībai. Vēlāk Stu�ka pārdzīvoja: dienu pirms Krumberga pa�nāvības viņ� bija saņēmis no tā zīmīti � ārsts sūdzējās, ka baidās sajukt prātā. Pēteris savās atmiņās rakstīja: .... es nejaudāju nekā labāka atbildēt, kā izteicot tādas pat tum�as domas pats par sevi.�

Cietuma administrāciju pārņēma satraukums. �andarmērijas pārvaldē ari saprata, ka pārcentu�ies. Lieta sare�ģījās, vairs neveidojās tik skaisti un uzvaro�i, kā tas likās sākumā, un neviens ta�u negribēja, lai viss tas nāktu atklātībā. Nenozīmīgie aizturētie, pret kuriem bija tikai aiz matiem pievilkti pierādījumi un kuri derēja vienīgi par lieciniekiem, bet nekādā ziņā ne par procesa subjektiem, bez lieka trok�ņa tika atlaisti mājās. Pret galvenajiem apsūdzētajiem arī sāka izturēties daudz iecietīgāk.

�andarmērijas pārvalde un cietuma administrācija lika cietuma ārstam izmeklēt �valsts noziedzniekus� un smagāk slimos pārvietot uz cietuma lazareti. Pirmo uz lazareti pārvietoja Jāni Pliek�ānu un pēc da�ām dienām � arī Pēteri Stu�ku. Lazaretē kamera bija divtik liela un daudz gai�āka nekā vieninieka kambaris. Blakus atradās ari iek�ējais dārziņ�, kur katru dienu arestantus veda pastaigāties. Radiniekiem atļāva nest pusdienas ieslodzītajiem, un trauslā Dora Stu�ka ik dienas ap pusdienu laiku nāca uz lazareti ar kurvīti.

1898. gada 21. janvāri pret trīs tūksto� rubļu lielu dro�ības naudu, kuru bija iemaksājis �Dienas Lapas� izdevējs P. Bisnieks, Pēteris Stu�ka tika izlaists no cietuma. Uz izmeklē�anas laiku viņam tika aizliegts dzīvot Baltijas guberņās. Par savu dzīves vietu viņ� izvēlējās Vitebskas pilsētu, kurā kopā ar Doru ieradās 13. februārī.

Aspazija bija iedevusi cietuma dālderim Sēnfeldam kukuli. Viņai ar lielām grūtībām izdevās sagrabināt, daļēji aizņemoties no mātes, nepiecie�amo dro�ības naudu - 1000 rubļu. Elza stāstīja, ka pirmajā laikā pēc izlai�anas no cietuma Jānis vispār nespēja parunāt, viņ� bija sācis nosirmot un kļuvis tik vārgs, ka pat sperdams da�us soļus, zaudēja samaņu.

Rīgā Jānim atļāva uzturēties tikai trīs dienas � un tikai tādēļ, ka viņ� paziņoja par savu vēlmi salaulāties ar Elzu. Pirmais mācītājs, pie kura viņi vērsās, sāka noraido�i māt ar rokām: ne tikai laulāt, bet pat runāt ārvalsts noziedznieku viņ� nevēlas! Rainis piedāvāja iet pie cietuma mācītāja.

Cietuma mācītājs Kellers liekus jautājumus neuzdeva, kaut gan dokumentus izpētīja ar izmeklētāja skrupulozitāti. Kad viņi apmainījās gredzeniem, noskaidrojās, ka līgavainis nav spējīgs nostāvēt kājās. Mācītāju tas nepārsteidza, viņ� atļāva Jānim apsēsties...

Uz Sanktpēterburgu tika nosūtīts Vidzemes guberņas �andarmērijas pārvaldes priek�nieka pulkve�a Prozorovska ziņojums par izmeklē�anas rezultātiem lietā par noziedzīgo sociāldemokrātisko propagandu Vidzemes un Kurzemes iedzīvotāju vidū. Sis ziņojums tika nolikās uz Krievijas imperatora galda, un uz tā malām parādījās piezīmes, kuras izdarījusi cara roka. Ziņojumā teikts: �Laikposmā no 1893. līdz 1897. gadam da�ādos Vidzemes un Kurzemes guberņas apvidos tika veikta slepena sociāldemokrātiska rakstura propaganda, kas vērsta uz impērijā pastāvo�ās sabiedriskās un valsts iekārtas gā�anu, �

Sis dokuments tika sastādīts prātīgi un visai pārliecino�i. Kā teikts slēdzienā, revolucionāru programmu apzināti un pilnībā bija pieņēmu�i �ādi grupas dalībnieki: Ivans Pliek�āns, Fricis Roziņ�, Ivans Kova-ļevskis, Pauls Dauge un Elristofors Valters. Vairāku gadu laikā, daļēji

mainīdama sastāvu, grupa bija intelektuālais centrs, kas vadījis noziedzīgo aģitāciju, turklāt pati galvenā loma tajā piederējusi grupas iniciatoram un visvairāk nobriedu�ajam dalībniekam � redaktoram Pliek�ā-nam. Sarunas ar Pliek�ānu, bet it īpa�i iepazī�anās ar nelegālo literatūru, kuru viņ� bija atvedis, iesaistīju�as organizācijā tādus nepieredzēju�us un �ajā ziņā nesagatavotus cilvēkus kā tolaik gados jaunie studenti Jansons, Roziņ� un Kovaļevskis. �Galveno uzmanību Pliek�āns un viņa līdzdalībnieki pievērsa drukātajam vārdam , tas ir. laikrakstam �Dienas Lapa�, kuru pilnībā izrīkoja tās redaktors Pliek�āns.�

Stu�kas vārds tika pieminēts trīsreiz retāk. Ziņojumā tika apgalvots, ka, kļūdams par �Dienas Lapas� redaktoru, viņ� bija mīkstinājis laikraksta toni; tika stāstits par �dumpi�, ko pret Stu�ku un Jansonu sacēlu�i laikraksta radikālāk noskaņotie līdzstrādnieki. �ie cilvēki bija neapmierināti ar laikraksta kursa maiņu un piedāvāja izdot jaunu laikrakstu Liepājā, uzaicinot par redaktoru Pliek�ānu. Pliek�āns bijis ar viņiem vienis prātis. Toties par Jāni Jansonu bija teikts: �Agrāk viņ� bija viens no aktīvākajiem un enerģiskākajiem aģitātoriem. ta�u Tērbatas Universitātes jauno biedru ietekmē viņ� pamazām atsalis pret visu �o lietu, līdz ar to nonākdams pie atzinuma, ka nav piemērots aģitācijas darbam strādnieku vidū. �

Pēteris Stu�ka tiek minēts epizodē, kurā runa bija par to, ka tie�i viņ� tika ievēlēts par �Centrālās komitejas� priek�sēdētāju, tomēr tālāko notikumu gaitā tā neesot izpildījusi savas funkcijas sakarā ar personisko naidu starp tās locekļiem.

Izmeklē�ana �ajā lietā, teikts slēdzienā, skārusi ļoti daudzu personu darbību, ta�u apsūdzība tika izvirzīta tikai 86 cilvēkiem. Pirmais un galvenais vaininieks neap�aubāmi izrādījās �IvansHristoforovi�sPliek�āns.�

Būdams trimdā, Pēteris Stu�ka uzturēja sakarus ar latvie�u sociāldemokrātiem, kuri dzīvoja Baltijā un ārvalstīs. 1901. gada sākumā pirmā laikraksta �Sociāldemokrāts� numura eksemplārs nelegālā ceļā tika nosūtīs ari uz Slobodsku. Par to Dora Stu�ka savās atmiņās rakstīja: �Priecīgs notikums mūsu tik klusajā, notikumiem nabadzīgajā dzīvē bija sūtījums no Londonas biedriem, no Roziņa-A�a un Kovaļevskiem � pirmā ārzemju nelegālā bezdelīga � �Sociāldemokrāts � 1900. g., asprātīgi apslēpts �ekspīra drāmu biezajā sējumā. Pārdzīvojām lielu prieku un lepnumu, jo bijām gan dzirdēju�i, ka krievu sociāldemokrāti sāk�ot Zenēvā drīzā laikā izdot savu nelegālo partijas orgānu, bet par to vēl tikai gāja baumas; bet mēs rokā turējām reālu faktu � pirmo nelegālo sociāldemokrātisko orgānu latvie�u valodā. �

Slobodskā Pēteris Stu�ka bija sagatavojis da�us rakstus un tulkojumus bro�ūru sērijai �Sociāldemokrātu bibliotēka�, kuru Londonā izdeva Fricis Roziņ� (Āzis). 1900. gadā �is sērijas tre�ajā numurā tika publicēts P. Stu�kas raksts �Strādnieku savienības�, kurā autors iepazīstināja latvie�u strādniekus ar starptautiskās strādnieku kustības pieredzi. 1901. gadā �īs sērijas devītajā pēc kārtas bro�ūrā tika publicēts viņa darbs �Streiks un boikots�, kurā Stu�ka aicināja apvienoties visu Krievijas Impērijas tautu strādniekus. Darba beigās bija aicinājums: �Latvie�u biedri, saliedējieties, savienojieties! Apvienojieties un iestājieties savienībā ar visas Krievijas apzinīgajiem strādniekiem!�

Krievu sociāldemokrātisko izdevēju grupa ��izņ�, kas tika nodibināta Londonā, izdeva �os Pētera Stu�kas sacerējumus ari krievu valodā. Raksts �Strādnieku savienības� tika izdots atsevi�ķas bro�ūras veidā, bet �Streiks un boikots� tika publicēts �Bibļiotjeka ��izņi� desmitajā numurā. Pēc �īs izdevniecības priek�likuma Pēteris Stu�ka uzrakstīja ari nelielu apcerējumu �Latvie�u zemnieka evolūcija�, kurā viņ� iepazīstināja krie-

vu lasītājus ar sociālās noslāņo�anās procesu un sociālo pretrunu saasinā�anos Latvijas laukos. Sis apcerējums, kas tika publicēts 1902. gada �urnāla ��izņ� 6. numurā, vēl ir zīmīgs arto, ka saturēja E Herca un S. Bulgakova sīkbur�uāzistisko uzskatu kritiku agrārajā jautājumā. Ņemot par piemēru faktus no Latvijas dzīves, Stu�ka pārliecino�i atspēkoja koncepciju par �vienotu zemniecību� bez kalpu ekspluatācijas.

Sakarus starp Pēteri Stu�ku un �o izdevniecību bija nodibinājis F. Ro-ziņ� (Āzis), krievu valodā abi �ie darbi tika izdoti 1902. gadā. Nedaudz vēlāk Pēteris Stu�ka sāka saņemt no ārzemēm arī cita sociāldemokrātiskā izdevuma � �Iskras� eksemplārus. Par to Doras Stu�kas atmiņās rakstīts: ��Iskra� tiesām sāka iznākt mazliet vēlāk. Ka viņai jāiznāk � par to mēs Slobodskas kolonijā dabūjām zināt no toreizējā izcilā partijas darbinieka teorētiķa Potresova-Starovera, kur� 1900. gadā bija beidzis savu trimdas laiku un no tēva � bagāta mui�nieka � mantojis lielāku naudas summu, kuru tas nodeva partijas orgāna �Iskra� dibinā�anai. [..]

Drīz mēs pa�i sākām regulāri saņemt no Londonas �o pa�u ,,Is-kru�, kuru mums sūtīja mūsu biedre 0. Kovaļevska (�Madāmiņa�), veikli ielīmētu nevainīgā modes �urnālā. Trimdinieku dzīvē tas bija liels notikums. Avīzes eksemplārs, nodrukāts uz plāna zīdpapīra, gāja no rokas rokā, līdz kamēr pārvērtās saburzītā, nesalasāmā papīra vīk�ķī. [..]

Savās sanāksmēs dedzīgi apspriedām tās saturu. Mūs saviļņoja katrs numurs. Jutām, ka [..] �Iskra� vēstī jaunu strādnieku �ķiras aktīvās cīņas kāpinājuma laikmetu. �

Pēteris Stu�ka, kas bija nonācis pie sociālisma drīzāk intuitīvi � ar sirdi nekā ar prātu, tagad centās iedzīt nokavēto: lasīja Marksa, Kautska, Engelsa darbus, kāda anonīma krievu autora slavenās �dzeltenās burtnīcas� - �Kas tie tādi �tautas draugi�, un kā viņi karo pret sociāldemokrātiem�. Izrādījās, ka �o darbu bija uzrakstījis Vladimirs Uļjanovs, par kuru Pēteris un Dora bija tik daudz dzirdēju�i no viņa līdzgaitniekiem. Viņiem abiem pat likās, ka viņi jau pazīst viņu personīgi. �etru trimdas gadu laikā Stu�ka bija kļuvis par marksisma lietpratēju, ar viņam raksturīgo pedantismu un dzel�aino gribu izgājis savdabīgu universitātes kursu. Lai gan �is iepriek�minētās rakstura īpa�ības Pēteris prasmīgi prata noslēpt no apkārtējiem aiz labsirdības maskas.

Sociāldemokrāts A. Bibiks, kas tolaik arī atradās izsūtījumā Slo-bodskā, savā vēstulē vēstures zinātņu kandidātam V Soboļevam rakstija, ka Stu�kas dzīvoklī rīkotajām trimdinieku apspriedēm piemita dabisks, nepiespiests raksturs. �eit tika apspriesti da�ādi vēsturiski, politiski, filozofiski un politekonomiski jautājumi. Izsūtītie bie�i apsprieda arī to laiku daiļdarbus un literatūras problēmas. Pēteris prata vienkār�ā un skaidrā tonnā dot atbildi uz jebkuru jautājumu. �ādu tik�anos beigās nereti tika rīkots sava veida koncerts. �Pie Stu�kas, bet precīzāk, pie viņa pievilcīgās dzīvesbiedres Doras Hristoforovnas bija kaut kas līdzīgs salonam. kur varēja noklausīties pat Bēthovena skaņdarbus. Salona durvis bija pla�i atvērtas arī strādniekiem... Apkārtējā vidē no �iem brīni�ķīgajiem cilvēkiem plūda strāvojums.� rakstīja A. Bibiks.

Gan Stu�ka, gan viņa sieva līdz pat aizbrauk�anas brīdim no Slo-bodskas vietējo acīs palika par cienījamiem dzīvesbiedriem; viņi taisni vai apbūra apkārtējos. Visiem tiem. kas ar viņiem saskārās, atmiņā palika �Me�onīgo lā�u deja�, kā smejot to sauca Dora. � Pēteris, pabeidzis kādu sare�ģītu, nogurdino�u darbu, metās dejā, ar neiedomājamu vieglumu nesdams garām krēsliem savu smagnējo ķermeni. Doras �salons� bija pati saisto�ākā vieta Slobodskas pilsētiņā. �eit trimdinieki un viņu dzīvesbiedres klausījās �opēna, �ūmaņa, Vāgnera skaņdarbus Pētera izpildījumā, �eit apmainījās ar aizliegto literatūru, �eit uzzināja jaunumus no Vjatkas un citām nometinājuma vietām, kur dzīvoja politiskie.

Pēteris Stu�ka nomira 1932. gada 25. janvārī. Se�desmit se�u gadu vecumā viņam bija mundrs rado�s prāts kā trīsdesmit -gadīgam. Vēl 1931. gada oktobrī Pēteri, kas jau tā bija pārslogots ar da�ādiem pienākumiem � augstskolas lektora, partijas Centrālkomitejas un VCIK locekļa, Krievijas Federācijas Augstākās Tiesas priek�sēdētāja, avī�nieka, redaktora un propagandista � iecēla par tikko nodibinātā Maskavas Padomju tiesību institūta direktoru. Pēteris Stu�ka cītīgi nodarbojās ar �is augstskolas mācību un administratīvi saimnieciskajiem jautājumiem. Kaut gan ārsti jau tolaik viņam bija teiku�i: �Ir brīnums, ka jūs vēl dzīvojat. � Acīmredzot slodze bija pārāk liela, neizturēja sirds, un Krievijas tieslietu speciālista dzīves pavediens aprāvās. Padomju laikos būtu teiku�i, ka �cilvēks sadega darbā�. Tā tas bija, bet bija ari citi iemesli, ne mazāk svarīgi � politiska rakstura iemesli, kas bija saistīti arviņa cīņu biedriem, kuri tika apmeloti, pieskaitīti pie provokatoru nometnes, kurus viņ� bija aizstāvējis un līdz ar to krita ne�ēlastībā pie tiem. kas vadīja valsti. Cīņa par taisnīgumu, kurai Stu�ka bija veltījis visu savu mū�u, tolaik jau notika nevis uz dzīvību, bet gan uz... Un tas vēl vairāk sagandēja viņa krasi pasliktināju�os veselību. Pat, ja Pēteris nenomirtu, viņ� dro�i vien tiktu represēts. Nāve palīdzēja viņam izbēgt no �āda drausmīga likteņa.

�2012.g. Fragments no grāmatas �Likteņlīmju savijums".

1917. gada Februāra revolūcijas dienās �Cīņa�, kas pasaules kara pēdējā posmā ārzemēs uz īsu brīdi bija pieklususi, no jauna atdzima Petrogradā, pa�ā revolūcijas citadelē.

�Cīņa� atsāka savu ceļu pie lasītājiem 1917. gada 7. martā kā KSDS(b)P Petrogradas organizācijas latvie�u rajona �Prometejs� izdevums. Kop� 1917. gada 13. aprija tā jau iznāca kā LSD centrālais orgāns. Tanī pat numurā bija publicēts stingri ļeņiniskā garā ieturētais LSD CKpaziņojums �Latvie�u strādniekiem un strādniecēm�, kas pēc būtības bija laikraksta darbības programma, stājoties lielajā kaujā par sociālistiskās revolūcijas uzvaru. Paziņojuma autori atgādināja lasītājiem, ka �Cīņa� ir �Latvijas Sociāldemokrātijas apgarotāja un ilggadējā cīņas un varonības bagātā mū�a tēlotāja�, ka tā ir �mūsu Sociāldemokrātijas vēsture�, ka �Ciņa� ir �latvie�u proletariāta drosmes, varonības, naida un sēru paudēja�. Runājot par laikraksta turpmākās darbības platformu, LSD С К dokumentā bija uzsvērts: ��Ciņa� aicina uz pēdējo kauju arveco pasauli, pret kapitālismu, par sociālismu.� Та ir pret ��ķiru miera un izlīguma politiku un kopdarbību valdībās ar mantīgo �ķiru pārstāvjiem�, tā aicina uz cīņu pret kapitālistisko pasauli, lai nodro�inātu mieru starp tautām. �Cīņas� vadītāji īpa�i akcentēja laikraksta uzdevumus Latvijas darbaļau�u internacionālajā audzinā�anā, norādot, ka avīzei vajadzēs �sēt latvie�u proletariātā revolucionārās internacionālās sociāldemokrātijas sēklu un pievienot latvie�u proletariātu idejiski un cīņā Krievijas un starptautiskam proletariātam�. Paziņojuma kvintesence bija izteikta lakoniskajos noslēguma vārdos � cīņa nav nobeigta, revolūcija turpinās.

Revolūcijas turpinā�anai bija veltīts viss �Cīņas� darbs Oktobra gadā. Laikraksts veica lielu svētīgu darbu, iepazīstinot latvie�u lasītājus ar revolūcijas vadoņa V I. Ļeņina izteiktajām domām un vērtējumiem par priek�ā stāvo�o revolūcijas otro posmu. Tūdaļ pēc �Pravdas�, 1917. gada 9. aprīlī, �Cīņa� redakcijas rakstā �Proletariāta uzdevumi revolūcijā� ievietoja Ļeņina slaveno Aprīļa tē�u pilnīgu atstāstījumu. Tām sekoja Ļeņina runa Izmailovas pulka zaldātu mītiņā, viņa uzrakstītais �Uzsaukums visu karojo�o zemju zaldātiem�, vairākas partijas Viskrievijas VII (Aprīļa) konferences un KSDS(b)P CK rezolūcijas. Visi �ie dokumenti palīdzēja Latvijas revolucionāriem un visiem darbaļaudīm labāk izprast savus uzdevumus, ejot pretim sociālistiskajai revolūcijai.

Revolūcijai padziļinoties uz vietām, radās iespēja izdot �Cīņu� atkal Latvijā. 1917. gada 13. maijā laikraksts atkal iznāca Rīgā. Sājā sakarībā ievietotajā redakcijas paziņojumā bija teikts: �Pirms 13 gadiem �Cīņa� sāka iznākt Rīgā kā slepena neliela avīzīte! Tagad tā atgrie�as � lepna un dro�a, un atklāta, un aicina turpināt ciņu par revolūcijas iekarojumu nostiprinā�anu un tālāk attīstī�anu, par mieru, pret karu, par pasaules revolūcijas sagatavo�anu...�

21. maijā LSD CK Centrālais birojs par �Cīņas� redakcijas locekļiem apstiprināja J. Dani�evski, K. Krastiņu un P. Stu�ku. Avīzes redaktors bija P. Stu�ka.

�Cīņa� �ai periodā nepagurusi stāstīja un skaidroja saviem lasītājiem, kas un kā darāms, lai vara Krievijā pārietu strādnieku un zemnieku rokās. Ļoti zīmīgs ir jau 2. maijā publicētais P. Stu�kas raksts �Koalīcijas ministrija vai demokrātijas valdība�, kurā autors uzsvēra, ka �Pagaidu valdība pēc sava sastāva ir mui�nieku un pilsoņu �ķiras valdība... bet �ķiru intereses ir noteicējas politikā�. Tie�i tāpēc �finan�u, Ieara, pārtikas jautājumi tagadējai valdībai nav iz�ķirami. Mui�nieku un bur�uāzijas �ķiras par labprātīgu galīgu piekāp�anos nedomā.� Citā rakstā �Vairāk drosmes uzvarēt!�, kuru �Ciņa� ievietoja nākamajā numurā, P. Stu�ka paskaidroja, ka vienīgais pareizais ir lozungs - ne koalīcijas ministriju, bet Padomju valdību! Ir jāuzsver visenerģiskākiem vārdiem: � Visu varu Strādnieku un zaldātu deputātu padomēm! Mēs uzticamies tikai tām!�

Daudz uzmanības laikraksts veltīja Pagaidu valdības imperiālistiskās ārpolitikas kritikai, uzsverot, ka �cīņai par ātrāku mieru mums ir jāpiegrie� visi spēki�. P. Stu�ka rakstā �Karot jeb mieru slēgt?� uzsvēra, ka �pilsoniskai valdībai pie stūres esot. kaut ar �sociālistu� mērci, mēs nevaram cerēt uz demokrātisku mieru, jo ne mēs to slēgsim, bet to slēgs bur�uāzija uz mūsu rēķina�. Tikai nodibinoties proletariāta diktatūrai, tā pirmo reizi liks pasaulei priek�ā � tie�ām demokrātisku mieru, ne vārdos, bet darbos�.

�Cīņa� konsekventi uzstājas pret Pagaidu valdības organizēto uzbrukumu frontē 1917. gada jūnijā, norādot, ka tas apdraud Krievijas brīvību. �Tādēļ � nost uzbrukumu!� Laikraksts izmantoja ikvienu piemērotu gadījumu, lai atkal un atkal atgādinātu darbaļaudīm, ka, iekams nebeigsies kar�, nebeigsies bads un trūkums, ka cīnīties pret karu nozīmē cīnīties par to, lai valsts vara pārietu strādnieku �ķiras rokās. īstie kara vaininieki, uzsvēra laikraksts, ir kapitālisti. Pret tiem arī jāorganizējas cīņā.

Tāpat kā visā Krievijā, ari Latvijā boļ�evikiem vajadzēja iegūt vispla�āko darbaļau�u masu atbalstu, iekarot vairākumu padomēs un citās sabiedriskās organizācijās, izolēt bur�uāziju un puskoka lēcējus � meņ�evikus. LSD neatlaidīgi cīnījās par masu iekaro�anu. Un �Ciņa� bija tās tuvākais palīgs �ā svarigā uzdevuma risinā�anā.

Latvijas boļ�eviku centrālorgāns pirmām kārtām veltīja savu uzmanību pilsētu un lauku proletariāta organizē�anai gaidāmajai sociālistiskajai revolūcijai. Tāpat kā iepriek�, tā slejās goda vieta bija ierādīta strādnieku jautājumiem. īpa�ās nodaļās �Strādnieku dzīve un darbs� un �Darba un kapitāla konflikti� laikraksts diendienā stāstīja par proletārie�u neapskau�amo ekonomisko stāvokli un viņu cīņu par tā uzlabo�anu. �Cīņa� centās ari izskaidrot Latvijas proletariātam, kas jādara, lai kardināli iz�ķirtu tā likteni. Rakstā �Dzīves dārdzība un kar�� avīze atgādināja saviem lasītājiem: �Kamēr zeme, fabrikas, raktuves, ma�īnas pastāv kā privātīpa�ums, kamēr viņas nav mūsu rokās, tikmēr mēs neesam valsts saimnieki. Tikmēr brīvā Krievija nav mūsu Krievija, bet bur�uju resnvēderu Gu�kovu un Miļukovu Krievija.� Laikraksts aicināja cīnities par to, lai � valsts vara pārietu mūsu � strādnieku �ķiras rokās�. Bet kā to panākt, jautāja �Ciņa� un pati atbildēja strādniekiem � sūtiet savus delegātus uz padomēm, ejiet arodnieciskās biedrībās, stājieties revolucionārās sociāldemokrātijas rindās. Raksts noslēdzās ar kvēlu aicinājumu: �Lai dzīvo apvienota visu zemju strādnieku cīņa par jaunu pasauli � par sociālismu!"

Runājot par kārtējiem dienas jautājumiem, �Cīņa�, popularizēdama Ļeņina Aprīļa tēzes, ari citos viņa tā laika darbos izteiktās idejas, uzsvēra, ka Krievijas saimnieciskajā sabrukumā navvainojami strādnieki, bet gan uzņēmēji, viņu nevaldāmā peļņas kāre. Lai izbeigtu anarhiju ekonomikā, sociāldemokrāti prasa �savu ra�o�anu un ra�ojumu izdalī�anu ņemt pa�as ra�otājas � sabiedrības pārziņā�. Avīze paskaidroja, ka �tas, ko b. Ļeņins tur (Aprīļa tēzēs. � Aut.) mums liek priek�ā, nav nebūt pārlēk�ana uz sociālismu, bet vienīgā izeja no kapitālisma krīzes�. Uz sociālismu varēs pāriet tikai tad, kad vara pāries strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu padomju rokās.

Padomju darbībai, pirmām kārtām, Latvijas pilsētās, �Cīņas� slejās bija ierādīta liela vieta. Laikraksts pla�i ziņoja gan par padomju nodibinā�anos un to ikdienas _ darbu, gan stāstīja par padomju uzdevumiem un to boļ�evizāciju. īpa�ā nodaļā tika apgaismota Latvijas galvenās - Rīgas Strādnieku deputātu padomes darbība. Tie�i �Cīņa� publicēja �īs padomes 11. maija boļ�evistisko rezolūciju, kurā padome pirmo reizi skaidri un nepārprotami nosodīja Pagaidu valdību un prasīja visas varas pāreju padomju rokās.

�Cīņas� uzmanības centrā pastāvīgi bija arī agrārais jautājums -viens no centrālajiem revolūcijas jautājumiem. Īpa�a vērība �ai problēmai bija veltīta vairākos P. Stu�kas rakstos, kuros viņ� ne tikai vispusīgi izskaidroja boļ�eviku partijas programmu agrārajā jautājumā un analizēja �ķiru attiecības Latvijas laukos, bet parādīja arī konkrētos bezzemnieku padomju uzdevumus. Rakstā �Latvijas kalpu vietnieku saeimai�, kas bija veltīts Vidzemes bezzemnieku kongresa sanāk�anai. P. Stu�ka, parādījis lasītājiem, ka zemes lielākā daļa pieder mui�niekiem, atzīmēja, ka boļ�eviki prasa visu ra�o�anas līdzekļu, tātad arī zemes galīgu pārie�anu visas sabiedrības rokās un �pilnīgu privātmui�u zemju konfiscē�anu�. Rakstā bija akcentēts uzdevums izveidot stingru pilsētu un lauku proletariāta savienību. P. Stu�ka rakstu noslēdz ar aicinājumu: �Pilsētu un lauku strādnieki, savienojieties! Tāds lai ir mūsu uzsaukums pirmajai Latvijas kalpu vietnieku saeimai.�

Kongresa rezultāti bija rezumēti �Cīņā� ievietotajā P. Stu�kas rakstā �Latvijas laukstrādnieku �ķiras atmo�anās�. Tajā viņ� raksturoja Vidzemes bezzemnieku deputātu padomes ievēlē�anu kā vēsturē nepiedzīvotu laktu. Revolūcijas veterāns ar dziļu prieku secināja: �Tā ir jauna �ķira, kas paceļas no pa�iem sabiedrības dibeniem un vēr� savu ceļu uz jaunu sauli, sniegdama roku savam pilsētas biedram, pilsētu proletariātam.� P Stu�ka vēl un vēlreiz atgādināja bezzemniekiem � jums jāmostas uz jaunu dzīvi, jums jāsāk just, ka neesat vieni, bet veselas lielas �ķiras locekļi, jūsu atsvabinā�ana ir jūsu pa�u rokās.

Та P. Stu�kas rakstos �Latvijas kalpu vietnieku saeimai� un �Latvijas laukstrādnieku �ķiras atmo�anās� bija sīki analizēti bezzemnieku deputātu padomju uzdevumi. Rakstā �Latvijas laukstrādnieku �ķiras atmo�anās� bija tie�i norādīts, ka tai �vispirms jāapkopo lauku proletariāta revolucionārā enerģija, jānodro�ina visu lauku strādnieku... politiskā brīvība!�. P Stu�ka uzsvēra, ka bezzemnieku partija var būt tikai pati pilsētu apzinīgo strādnieku partija � sociāldemokrātija. Tāpēc autors rakstu noslēdza ar pārfrāzētu K. Marksa un F. Engelsa lozungu: �Visi lauku proletārie�i, apvienojieties!�

Lai sekmētu lauku proletariāta apvieno�anos, �Ciņa� sistemātiski informēja lasītājus par lauku partijas organizāciju un bezzemnieku padomju darbību, ziņoja par laukstrādnieku un bezzemnieku padomju sadarbību, ziņoja par laukstrādnieku arodbiedrību organizē�anu un streikiem, aicināja lauku proletariātu pakāpeniski konfiscēt mui�as un ņemt tās savā ziņā.

P. Stu�ka, J. Bērziņ�-Andersons un citi autori �Cīņas� slejās vērsās pret sikbur�uāzisko �sava kakliņa, sava zemes stūrī�a� ideju, atklāja tās utopisko raksturu, vienlaikus aicinot laukstrādniekus gatavoties pārejai uz mui�u kolektīvu apsaimnieko�anu. Tomēr LSD vadītāji nebūt nedomāja nevienam uztiept mui�u zemes kolektīvo apsaimnieko�anu pret viņu gribu. R Stu�ka jau minētajā rakstā �Latvijas kalpu vietnieku saeimai� uzsvēra: �Mums, sociālistiem, tie�ām nevarētu itin nekas būt pretim, lai visu mui�u zemi, atņemot īpa�niekiem, izdalītu vienādi starp bezzemniekiem apstrādā�anai, bet, kā teikts, mums �ķiet (izcēlums mans. � Aut.), ka no tādas izdalī�anas atsacīsies savā un vispārības labā pa�i kalpi.�

Tā ir nejau�a sagadī�anās, ka �Cīņas� atjaunotā iznāk�ana Rīgā sakrita ar latvie�u strēlnieku II kongresu, kas pieņēma boļ�evistisko 17. maija rezolūciju. Ta�u nav gadījuma rakstura avīzes aktīvajai līdzdalībai �ā vēsturiskā notikuma sagatavo�anā un propagandā.

Vispirms jāatzimē, ka strēlnieku kongresa 13. maija sēdē ar apsveikumu uzstājās ari �Cīņas� redakcijas pārstāvis. Viņ� īsi raksturoja laikraksta pozīcijas svarīgākajos dienas jautājumos un uzsvēra, ka �Ciņa� balstās uz revolucionāro strēlnieku aizsardzību : �Pie jums tā griezīsies, kad tum�i spēki to apdraudēs. Un mēs esam pārliecināti, ka jūs, brīvie strēlnieki, mūs aizsargāsiet... Tādēļ būsim kopā, būsim � viens.� Kongress savukārt, sveikdams V I. Ļeņinu, K. Lībknehtu, P. Stu�ku, F. Roziņu, J. Raini un �Pravdu�, neaizmirsa ari �Ciņu� un rakstīja tai savā apsveikumā: �Latvie�u strēlnieku pulku deputātu padome (tā oficiāli sauca kongresu. � Aut.) sūta savai domu un �ķiras intere�u paudējai �Cīņai� sirsnīgus biedru sveicienus.�

Komentējot kongresa lēmumus, �Ciņa� uzsvēra, ka �tikko notikusī latvie�u pulku apvienotās Padomes sapulce bija strēlnieku vairākuma īsto domu un uzskatu izteicēja un tāpēc tās rezolūcijas rod jau dzīvu atbalsi pa�os strēlniekos�. Kongress parādīja, atzīmēja laikraksts, cik iluzoras biju�as bur�uāzijas cerības pretstatīt latvie�u strēlniekus apzinīgajam latvie�u proletariātam. �Vairāk nekā jebkur,� uzsvēra �Cīņa�', �apvienots ir latvie�u apzinīgais proletariāts un latvie�u revolucionārā armija. �

�Cīņa� konsekventi aizstāvēja boļ�evistisko 17. maija rezolūciju pret latvie�u bur�uāzijas un tās preses organizēto rīdī�anas un apmelo�anas kampaņu. 26. maijā �Cīņa� publicēta LSD CK un Iskolastrela �Uzsaukumu latvie�u revolucionārai demokrātijai�, kurā bija izskaidrots, kāpēc latvie�u strēlnieki nostāju�ies sociālistiskās revolūcijas pusē un kā uz to reaģēja mantīgās �ķiras. Kad bur�uāziskā prese sāka draudēt atņemt strēlniekiem pat pārtiku, �Cīņa� vēlreiz ar lepnumu atgādināja: �Latvie�u kareivji ir brīvie strēlnieki un ne bur�uāzijas, arī ne latvie�u bur�uāzijas kalpi.�

Laikraksts speciālā nodaļā �Iz armijas dzīves� regulāri ievietoja karavīru korespondences, kurās viņi stāstīja par savu dzīvi frontē un aizmugures daļās, izteica savas domas par revolūcijas notikumiem un gaitu Krievijā un Latvijā. Pēc 17. maija tām nāca klāt vēstules un strēlnieku sapul�u rezolūcijas, kas 'vienprātīgi atbalstīja vēsturisko lēmumu un atmaskoja reakcionāro virsnieku kontrrevolueionāro darbību.

�Cīņa� daudz uzmanības veltīja Latvijas darbaļau�u audzinā�anai proletāriskā internacionālisma un tautu draudzības garā. Sevi�ķi nozīmīgi bija laikraksta slejās publicētie nacionālajam jautājumam veltītie R Stu�kas raksti � �Latvija un Krievija�, �Latvijas autonomijas lietā�, �Autonomiju vai federāciju?� u. c. Tajos bija izskaidroti un popularizēti LSD uzskati nacionālajā jautājumā, atmaskotas latvie�u bur�uāzijas separātisma tieksmes un aizstāvēts viedoklis, ka Latvijai jā būt vienotai ar revolucionāro Krieviju. �Mēs brīvo Latviju redzam ne at�ķirtībā no brīvās Krievijas,� deklarēja latvie�u boļ�eviku pozīcijas Latvijas darbaļaudīm �Cīņa�. Laikraksts sistemātiski vēstīja par to, kā citu Krievijas tautu strādnieki un zemnieki gatavojas pēdējai kaujai par savu sociālo un nacionālo atbrīvo�anos, informēja, kā irst un jūk Pagaidu valdības joprojām stutētais �tautu cietums� Krievijā.

LSD centrālorgāns bija patiesa darba tautas avīze, tās ilgu un centienu paudēja. Par to liecināja ne tikai daudzās vēstules un korespondences, ko tā saņēma gan no pilsētām un laukiem, gan no ierakumiem un latvie�u darba cilvēkiem Iek�krievijā, bet ari morālais un materiālais atbalsts, ko lasītāji sniedza savai avīzei. Pēc nepilnīgām ziņām, no 1917. gada 13. maija līdz 1. augustam �Cīņas� fondam bija ziedoti gandrīz 7 tūksto�i rubļu. Rīgas strādnieku deputātu padomes bezzemnieku sekcijas 12. maija sēdē tika konstatēts, ka �iedzīvotāji ar lielāko interesi ķer pēc �Cīņas� u. c. sociāldemokrātiskajiem izdevumiem�. No malu malām nāca vēstis, ka darbaļaudis nolēmu�i boikotēt bur�uāzisko presi.

Sevi�ķi populārs laikraksts bija latvie�u strēlnieku vidū. Par to �Cīņas� 9. jūnija numurā lasām: �Sveiciens visiem tiem daudzajiem strēlniekiem, sveiciens visiem pulkiem, kuri mūs atbalsta. Un nav tāda latvie�u strēlnieka, kur� neteiktu mums: mēs ar tevi, aicini, ja esam vajadzīgi. Biedri strēlnieki, mēs nespējam avīzē ievietot visas palīdzību solo�ās vēstules. Visiem, visiem jums mīļ� rokas spiediens no mums. Esam pārliecināti: revolucionārās sarkanās Latvijas nākotne ir dro�ās rokās � brīvā strēlnieka un revolucionārā strādnieka rokās. �ādos apstākļos �Cīņa� nekad nepagurs.�

�Cīņa� nepagura ari trauksmainajās 1917. gada vasaras dienās, kad Krievijā atkal pacēla galvu kontrrevolūcija. Kad strādnieki un kareivji gatavojās 18. jūnija demonstrācijai pret Pagaidu valdības imperiālistisko politiku, par mieru, �Cīņa� aicināja arī Latvijas darbaļaudis piedalīties demonstrācijā, parādot, ka revolūcijas glābiņu viņi redz �kara izbeig�anā, noslēdzot vispārēju mieru bez aneksijām, bez kontribūcijām un pie�ķirot tautām pa�noteik�anās tiesības�. Un tas neap�aubāmi bija ari �Cīņas� nopelns, ka Rīgā �ajā demonstrācijā piedalījās ap 60 tūksto�i cilvēku un tā notika ar boļ�eviku lozungiem.

Ta�u revolūcijas kāpumu uz laiku pārtrauca kontrrevolūcijas duļķainie uzplūdi 1917. gada jūlija pirmajās dienās, kad Petrogradas bruģi atkal slacīja strādnieku asinis. Divvaldība tika likvidēta. Bur�uāzija sagrāba visu varu savās rokās.

�Cīņa� tūdaļ pēc Petrogradas notikumiem publicēja ievadrakstu �Tas nav novēr�ams...�, kurā aicināja Latvijas darbaļaudis nopietni pārrunāt stāvokli un būt gataviem uz visļaunākajiem notikumiem. Partijas centrālorgāns brīdināja biedrus no savrupuzstā�anās, prasīja saglabāt modrību un aukstasinību, ievērot revolucionāru dzelzs disciplīnu.

Saņēmusi pla�āku informāciju no galvaspilsētas, redakcija 25. jūlijā ievietoja pla�u ievadrakstu ar skaidru un nepārprotamu nosaukumu �Pret kontrrevolūciju�. Tajā bija sīki parādīta kontrrevolūcijas spēku aktivizē�anās valstī, norādot, ka to programma ir � �nost strādnieku stāvokļa uzlabo�anu, nost ar zemes atdo�anu tautai, nost kareivju demokrātiskās iestādes un nost politiskās brīvības strādniekiem, zemniekiem un zaldātiem�. Sīs programmas realizē�anai kalpo visasākās represijas, nāves soda atjauno�ana, revolucionāro iestā�u iznīcinā�ana un militārā diktatūra. �Cīņa� aicināja Latvijas darbaļaudis sargāt savas revolucionārās iestādes un gatavoties atsist kontrrevolūcijas uzbrukumus, aicināja vienoties ap revolucionārajām padomēm un Latvijas Sociāldemokrātiju.

Pēc jūlija notikumiem, kad visa vara Krievijā bija pārgājusi kontrrevolucionārās bur�uāzijas rokās, proletariāts varēja iegūt varu tikai ar bruņotu sacel�anos. Partijas jaunā taktika tika izstrādāta vairākos V I. Ļeņina darbos un KSDS(b)P VI kongresa lēmumos. Tās izskaidro�anā Latvijas darbaļaudīm lielu darbu veica ari �Ciņa�.

10. augustā laikraksts publicēja ievadrakstu �Taktikas maiņā�, kas bija veltīts V I. Ļeņina darbam �Par lozungiem�. Avīze akcentēja, ka boļ�eviku taktika, ciņas paņēmieni un tuvākie mērķi vienmēr saskaņojami ar konkrētiem politiskiem apstākļiem, ar �ķiru spēku samēru un pretinieka pozīcijām. Kas vienos apstākļos labs, tas citos var būt nederīgs un kaitīgs. Un turpināja: �Biedrs Ļeņins noteikti uzsver, ka tagad laiki glu�i citādi kā pirms jūlija dienām. Laikmetu līdz �im dienām mēs varējām uzskatīt vairāk vai mazāk par revolūcijas mierīgas attīstības cēlienu, kad vara mierīgā ceļā varēja ieslīdēt tautas vairākuma rokās, pāriet uz padomēm.� Ievadrakstā bija norādīts, ka jāsākas jaunam ciņu laikmetam. �Tagad ceļ� uz varu iet cauri lielām sabiedriskām cīņām,� uzsvēra laikraksts un aicināja tām gatavoties, stingri noraidot katru partijas nevadītu uzstā�anos.

�ajā pa�ā laikā redakcija ievietoja Ļeņina rakstu �Atbilde�. Tajā Vladimirs Iļji�s atmaskoja Pagaidu valdības mēģinājumu apvainot boļ�eviku vadoņus nodevībā un bruņotās sacel�anās organizē�anā 1917. g. jūlija dienās. 20. augustā �Ciņa� publicēja KSDS(b)P VI kongresa manifestu, tādējādi darot zināmu saviem lasītājiem ļoti svarīgu partijas dokumentu, kas sauca Krievijas darbaļaudis uz pēdējo kauju pret bur�uāzijas un mui�nieku kundzību.

Daudz materiālu par kontrrevolūcijas noziedzīgo darbību galvaspilsētā �Cīņas� lasītāji uzzināja no vairākiem P. Stu�kas rakstiem ar kopēju apak�virsrakstu �Vēstules no Pēterpils�. Tajos viņ� pastāstīja gan par da�ādām bur�uāzijas manipulācijām, gan vēlreiz atgādināja Latvijas darbaļaudīm, ka mantīgās �ķiras grib iz�ķirt Krievijas likteni �tikai imperiālisma ceļā: caur karu, aneksijām, kontribūcijām pret strādnieku �ķiru un pret zemniecību�, ka revolucionārā ceļā zemi izglābt var tikai visas varas pāreja padomju rokās; ta�u P. Stu�ka uzsvēra, - tādu padomju rokās, kuras �vestu politiku, kas ir lielā tautas vairākuma interesēs�. LSD CKļoti atzinīgi novērtēja P. Stu�kas aktīvo piedalī�anos �Cīņas� darbā, savā 8. augusta sēdē atzīmējot:..... b. Stu�ka, neskatoties uz to, ka pa�laik atrodas Pēterburgā, ļoti daudz strādā pie �Cīņas�...�

Rūgtais kontrrevolūcijas biķeris nepagāja secen arī �Cīņai�. 21. jūlija naktī tās redakcijā notika kratī�ana. Ta�u slēgt avīzi Pagaidu valdības dienderi vēl neuzdro�inājās, jo labi zināja, cik liela irtās popularitāte masās. Tikai pēc revolucionārās Rīgas kri�anas imperiālistiskās Vācijas rokās un sākoties Korņilova dumpim, kad kontrrevolūcija domāja esam tuvu uzvarai, tā 26. augustā slēdza �Cīņu�. Ta�u velti bija pūliņi noslāpēt taisnības balsi. Pēc mēne�a Latvijas boļ�eviku centrālorgāns ar pagaidu nosaukumu �Mūsu Ciņa�, kuru vadīja K. Kauliņ� un J. Peterss, atkal turpināja ceļu pie lasītājiem (pārtraukuma laikā �Cīņas� funkcijas izpildīja LSD CK avīze �Laukstrādnieku Cīņa�, kas iznāca 1917. gada jūlijā-septembrī).

1917. gada 10. oktobrī KSDS(b)P CK pēc Ļeņina referāta pieņēma lēmumu nekavējoties gatavot bruņotu sacel�anos. Un dziļi simbolisks ir fakts, ka �Mūsu Cīņa� tajā pa�ā dienā sāka publicēt R Stu�kas kārtējo rakstu sērijā �Vēstules no Pēterpils�, kas arī pēc būtības bija veltīts �im pa�am jautājumam. Latvie�u boļ�eviku vadītājs rakstīja: �Ja mēs pa�reizējo vēstures lappusi salīdzinātu ar drāmu, tad man gribētos sacīt, ka mēs atrodamies ceturtajā cēlienā: darbība sare�ģījusies līdz visaugstākam (kulminācijas) punktam - jānāk iz�ķir�anai... Iz�ķir�ana tuvojas un tuvojas nepiedzīvoti grūtos apstākļos, bet ari vēl nepiedzīvoti pla�os apmēros.� R Stu�ka vēlreiz atgādināja Lavijas darbaļaudīm pazīstamo marksisma tēzi, ka �varu neviens neatdod bez cīņas�. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmēja aicinājumu gatavoties bruņotām sacel�anās cīņām.

Oktobra bruņotās sacel�anās priek�vakarā laikraksts publicēja pla�u J. Bērziņa-Ziemeļa rakstu �Cīņa pret anarhiju�. Tajā viņ� pārliecino�i pierādīja Pagaidu valdības darbības neauglīgumu zemes jautājuma risinā�anā, saimnieciskā posta likvidē�anā. Bur�uāziskā valdība, uzsvēra J. Bērziņ�-Ziemelis, nevar realizēt revolucionāru programmu. To spēj tikai Padomju valdiba, valdība, kas balstās uz revolucionārām masām un revolucionārām organizācijām.

�Ne vārdus, bet darbus� - pēc da�ām dienām atkal aicināja �Mūsu Cīņa�. �Ne gaidīt vairs, ne cerēt uz mierīgu revolūcijas attīstību, bet atklātā varenā cīņā satriekt bur�uāzijas kontrrevolūciju ir revolūcijas uzdevums... Most bur�uāzisko kontrrevolūciju! Visu varu strādnieku, kareivju un bezzemnieku rokās!�

Pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras laikraksts varēja no jauna brīvi iznākt ar savu tradicionālo nosaukumu. �Brīvais Strēlnieks� �ajā sakarībā rakstīja: �Tagad - darba tautas revolūcija atjaunojusi Latvijas Sociāldemokrātijas centrālorgānu. Valmierā atkal iznāk �Cīņa�, kuras uzdevums � vadīt Latvijas proletariāta lielo cīņu par sociālismu.�

�Cīņa� �o uzdevumu veica godam. Avīze neatlaidīgi bija sardzē par Oktobra revolūcijas iekarojumu nostiprinā�anu un pirmo sociālistisko pārveidojumu īsteno�anu Latvijas neokupētajā daļā. �Cīņa� ne tikai publicēja svarīgākos partijas dokumentus, padomju varas dekrētus un lēmumus, bet ari pla�i izskaidroja tos, cenzdamās panākt, lai katrs darba cilvēks kļūtu par tajos pausto ideju aktīvu realizētāju. Avīze uzsvēra, ka �mēs cīnāmies par sociālismu... mēs ticam savam darbam un saviem mērķiem, jo esam pārliecināti, ka cita ceļa nav�. Vienlaikus tā brīdināja, ka sociālisma celtniecība nebūs viegls uzdevums, ka �vaigu vaigā stāvam sūri grūta, smaga sabiedriskas iekārtas jaunradī�anas darba priek�ā�, ka jauno Padomju valsti apdraud starptautiskais imperiālisms, kas gatavo jaunus uzbrukumus.

Dziļi patiesi izrādījās �Cīņas� vārdi. Pārtrauku�i Brestas miera sarunas, vācu imperiālisti pārgāja uzbrukumā un 1918. gada februārī okupēja visu Latvijas teritoriju. Latvie�u darba tautai nenāca ne prātā Held ceļus uzpūtīgo prū�u iekarotāju priek�ā. Partijas vadībā cīņa par savu � padomju varu turpinājās. Tas rosinā�anā un virzī�anā, kā alla�, savu daļu, turklāt ne mazu deva Latvijas Sociāldemokrātijas nelegālā prese, pirmām kārtām �Cīņa�, kas, sākot ar 1918. gada maiju, iznāca Maskavā un tika nelegāli izplatīta Latvijā.

Latvijas boļ�evistiskās preses karognesēja savā programmas rakstā deklarēja: �Komunistiskā Padomju Latvija, proletariāta dildatūras Latvija � viņa (latvie�u proletariāta. � Aut.) cīņas lozungs, no kura viņ� neatkāpsies un nenolaidīs savu �ķēpu ienaidnieka priek�ā...

Un mēs veiksim savus uzdevumus, ja liksim savas darbības pamatā stipru ilegālu organizāciju un stingru, nesaudzīgu revolucionāri komunistisku taktiku.

Starptautiskā sociālistiskā revolūcija nav vairs aiz kalniem, lai esam modri un strādājami

Uz to jūs aicina �Cīņa�.�

Latvijas darba tautas necie�amais saimnieciskais un politiskais stāvoklis, tās ciņa pret okupantu jūgu ir pats pirmais un svarīgākais temats �Cīņā� 1918. gadā. Daudzos rakstos un korespondencēs lasām par badu un postu, ko atnesa iebrucēji, par Latvijas ekonomisko izlaupī�anu, par ķeizariskās Vācijas kolonizācijas plāniem latvju zemē, par latvie�u bur�uāzijas un meņ�eviku prettautisko politiku.

Ieskatīsimies, piemēram, �Cīņā� publicētajā rakstā �Pelēkais barons un laukstrādnieki�. Tajā pastāstīts, ka dzīves dārdzība laukos pieaugusi divkārt. Tai pa�ā laikā lauku bur�uāzijas ienākumi palielināju�ies 3 līdz 10 reizes. Revolucionāri noskaņotos laukstrādniekus �zilie� un �pelēkie� baroni atlai� no darba un padzen no dzīvokļiem. Kokmui�as barons ciniski paziņojis: �Līdz �im kalpi strādāja no saules līdz saulei, tagad lai strādā no tumsas līdz tumsai.�

�Vai ilgi strādniekiem ciest �ādu saimnieku rīcību?� vaicāja �Cīņa�. Un pati atbildēja: �Apvienojoties cie�āki �ajā partijā (LSD. � Aut.) un ejot roku rokā ar pilsētu un citu zemju strādniekiem, arī Latvijas lauksaimniekiem būs iespējams satriekt lauku bur�uāzijas � pelēko baronu ir saimniecisko, ir politisko varu.�

Kā ziņoja �Cīņa�, Latvijas darbaļaudis arī baigajā okupācijas naktī atzīmēja Pirmā Maija svētkus. Daudzos apvidos � Valkā, Rūjienā, Malienā un citur � pla�i izplatīja uzsaukumus. �Rūjienas miestiņ�,� atzīmēja laikraksts, �bija pu�ķots kā brīvības dienās ar piecām sarkanām flagām.� Okupanti kļuva vai traki. Visiem pagastiem un miestiem, kur bija parādīju�ies uzsaukumi un karogi, uzlika 2 tūksto�i mārku lielu soda naudu. Par �vainīgo� uzrādī�anu okupanti solīja 600 mārku. �Bet pārvelti visas pūles,� arlepnumu rakstīja �Cīņa�. �Neradās Jūdas algas pelnītāji!� Latvie�u boļ�eviku centrālorgāns veltīja daudz uzmanības 1918. gada maijā no LSD padzīto latvie�u viltus sociālistu � meņ�eviku oportūnistiskās politikas atmasko�anai. Par to liecināja jau virsraksti vien � ��ķirti ceļi�, �Latvie�umazinieki cīņā pret Krievijas proletariātu�, �Politiska vai cilvēciska atsvabinā�anās?� u. c.

�Ceļi �ķīru�ies,� rezumēja �Cīņa�. �Mēs ar proletariātu ejam uz priek�u... pretim sociālismam. Jūs, klibodami pa bur�uāzijas pēdām, velciet atpakaļ pa Cereteli ceļu uz verdzību. Mums � nākotne, jums � pagātne!�

Tikpat nesaudzīgi avize atmaskoja vācu imperiālistu un latvie�u melnsimtnieciskās bur�uāzijas centienus atraut Latviju no sociālistiskās Krievijas, pievienot to ķeizariskajai Vācijai.

Uz vācu baronu varmācībām un viņu aneksijas plāniem Latvijā, uzsvēra partijas centrālorgāns, latvie�u darbaļaudīm ir tikai viena atbilde: �Nost tautas bendes! Nost landtāgus! Nost Kirhbahus! Lai dzīvo proletariāta bruņotā sacel�anās! Lai dzīvo sociālistiskā revolūcija! Lai dzīvo Sarkanā Latvija Krievijas Federatīvā Padomju Republikā!�

�Cīņa�, alla� būdama uzticīga proletāriskā internacionālisma idejām, ari smagajā 1918. gadā sistemātiski informēja savus lasītājus par Padomju Krievijas darbaļau�u dzīvi un darbu, kā arī svarīgākajiem notikumiem starptautiskajā strādnieku kustībā, sevi�ķu uzmanību pievērsdama vācu proletariāta revolucionārajai cīņai.

Avīze jau savā 1918. gada maija numurā publicēja V I. Ļeņina programmatiskā darba �Padomju varas kārtējie uzdevumi� svarīgākās tēzes, bet pēc tam atkal un atkal atgriezās pie da�ādiem jaunās Padomju valsts attīstības jautājumiem.

�Krievijas strādnieks,� atzīmēja laikraksts, �ar vienu roku sit iebrucējus, ar otru tālāk ceļ savu jauno nākotnes ēku. Та milzu enerģija, ko tagadējā revolūcijā izrādījusi Krievijas strādnieku �ķira, lai noder par labāko uzvaras ķīlu.�

Vairākos pla�os K. Pe�aka (Benedikta) un citu autoru rakstos �Cīņa� sīki pakavējas pie tādām svarīgām jaunās Padomju republikas problēmām kā pārtikas jautājums, �ķiru cīņa laukos u. c.

Atzīmējot Oktobra revolūcijas 1. gadadienu, �Cīņa� publicēja P. Stu�kas rakstu �Divas pasaules�. Apcerot sociālistiskās revolūcijas nozīmi, viņ� uzsvēra, ka �mēs gājām dro�i uz priek�u, jo mēs cie�i turējām �Komunistiskā manifesta� galavārdus: �Proletārie�iem nav ko zaudēt kā tikai savas va�as. Bet iegūt viņi var veselu pasauli. � Un uzvara bija mūsu.� P. Stu�ka rakstā iztirzāja arī revolūcijas starptautisko nozīmi, norādot, ka �ī revolūcija ir jaunās vēstures pirmā daļa, ievads sociālisma pasaules vēsturē. Ne tikai Vācijā, bet pat Anglijā un Amerikā, Indijā un Ķīnā jau sāk runāt par paraugu, kādu Oktobra revolūcija sniegusi visai apspiestajai cilvēcei. �Oktobris gai�i pierāda,� rakstīja latvie�u boļ�eviku vadītājs, �ka ir divas neapvienojamas pasaules � bur�uāzija un proletariāts. Ar pirmo mēs esam izbeigu�i.�

�Cīņa� savā svētku izdevumā publicēja arī rakstu �Revolūcija Vācijā�. To noslēdza vārdi: �Mēs beidzam �o rakstu cerībā, ka tas būs beidzamais nelegālās �Cīņas� ievadraksts. Mēs beidzam �o rakstu ar visdziļāko pārliecību par sociālisma uzvaru.�

Sie vārdi izrādījās patiesi pravietiski. 1918. gada novembri Latvijā sāka atdzimt padomes... Lieki vēlreiz daudz runāt par to, cik svarīga loma �ī procesa sagatavo�anā un nobriedinā�anā bija partijas asākajam ierocim � nelegālajai �Cīņai�.

Sīvā cīņā arvācu Melnā bruņinieka pēcte�iem un pa�māju bur�uāziju, ko enerģiski izrīkoja tās aizjūras saimnieki � Rietumu imperiālisti, Latvijas darbaļaudis un sarkanie latvie�u strēlnieki 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā padzina savus kaklakungus. Gandrīz pāri visai Latvijai uzvijās sarkanais proletāriskās revolūcijas karogs.

�Cīņā� �o notikumu gaitu un vērtējumu rakstā �Latvijas proletariāta sacel�anās� sniedza P. Stu�ka. Viņ� sevi�ķi atzinīgi izteicās par Rīgas strādnieku varonību bruņotās sacel�anās laikā, norādot, ka �strādnieku �ķiras atsvabinā�anas cīņas vēsturē zelta burtiem būs ierakstīts 3. janvāris, kad Rīgas proletariāts pats saviem spēkiem un iero�iem salauza savas verdzības va�as�. Vērtēdams sociālistiskās revolūcijas norisi un uzvaru Latvijā, raksta autors pilnīgi pamatoti uzsvēra, ka �visā kopumā sacel�anās Latvijā tika izvadīta uz proletariāta iniciatīvu un bruņotais spēks bija vienīgi pabalstītājs, nodro�inātājs�.

1919. gadā �Cīņa� pirmo reizi savā vēsturē iznāca Rīgā kā uzvarēju�ā Latvijas proletariāta partijas centrālais orgāns. Avīzes redaktors �ajā laikā bija K. Krastiņ�. �Cīņas� pirmo numuru, kas iznāca 8. janvārī, ievadīja P. Stu�kas raksts �Valdo�ā partija�. Tajā bija noteikti ari komunistiskās preses uzdevumi Padomju Latvijā. P. Stu�ka norādīja, ka partijas prese un apgādnieeība būs viena daļa no proletariāta diktatūras. Partija atklās jo pla�u aģitāciju, lai vestu karu uz dzīvību un nāvi pret to garīgo atkarību, kādā smok vēl masas. Viņ� uzsvēra, ka partija cīnīsies pret sensacionālu ziņu fabrikāciju. To varēja atļauties bur�uāziskā prese vai telegrāfa aģentūra, kad par tām sacīja: melo kā avīze. J. Krūmiņ�-Pilāts savukārt rakstā �Par strādnieku preses uzdevumiem� norādīja, ka strādnieku presei vienmēr jālīdz veikt tos cīņas uzdevumus, kas stāv priek�ā proletariātam. Patlaban tie ir, turpināja raksta autors, �bruņota revolūcijas aizsardzība pret starptautiskās kontrrevolūcijas uzbrukumiem, no vienas puses, un ra�o�anas, izdalī�anas un pārvaldes organizē�ana uz sociālistiskiem pamatiem, no otras�.

Darbaļau�u komunistiskajā audzinā�anā neatsverams palīgs bija �Cīņas� slejās pirmo reizi publicētās V I. Ļeņina runas un raksti: runa Viskrievijas II tautas saimniecības padomju kongresā 1918. gada 25. decembrī, raksts �Par �demokrātiju� un diktatūru�, referāts Viskrievijas II arodbiedrību kongresā 1919. g. 20. janvārī u. c. Pavisam līdz 1919. gada 22. maijam �Cīņa� pilnīgi vai daļēji publicēja vairāk nekā desmit Ļeņina runas un rakstus. Tas bija nozīmīgs ieguldījums Latvijas darbaļau�u iepazīstinā�anā ar Padomju valsts un Komunistiskās partijas vadītāja darbiem.

�Cīņa� vēstīja Padomju Latvijas darbaļaudīm par tādiem vēsturiskiem notikumiem kā Apvienotās Latvijas I Padomju kongress, KK(b)P VIII un LKP VI kongress, informēja par revolucionārās kustības attīstību Rietumeiropā un 11 � Komunistiskās Internacionāles nodibinā�anos.

�Cīņā� ievietotajā rakstā �Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika� P. Stu�ka vispirms paskaidroja, kāpēc latvie�u boļ�eviki tagad bija par neatkarīgas Latvijas Padomju republikas nodibinā�anu. Vienlaikus viņ� uzsvēra, ka �padomju republiku starpā mēs esam neatkarīgi un tomēr uz cie�āko saistīti. Tā ir problēma, kuru iz�ķirt mācēja un varēja tikai proletariāts.�

LKP VI kongresa vēsturisko nozīmi P. Stu�ka komentēja �Cīņā� publicētajā rakstā �Latvijas Komunistiskās partijas Satversmes kongress�, norādot, ka tas bija pirmais kongress pēc proletariāta uzvaras un tas nostiprināja partijas rakstītos lēmumos revolucionārajā cīņā gūto stāvokli. �No kongresa.� rakstīja P. Stu�ka, �mēs �ķīrāmies tai tie�ā, cie�ā pārliecībā, ka mēs esam ar sekmēm izvedu�i savu Komunistu partijas Satversmes kongresu. Ka mēs ejam turpmākām cīņām pretim tie�ām ,, viens par visiem un visi par vienu �. �

Daudzi vado�ie LKP un padomju darbinieki � P. Stu�ka, J. Dani�evskis, J. Bērziņ�-Ziemelis, J. Bērziņ�-Andersons, R. Endrups, J. Krūmiņ�-Pilāts, E. Eferts-Klusais, A. IJpīts u. c. bija pastāvīgi �Cīņas� līdzstrādnieki. P. Stu�ka vien no 1919. gada janvāra līdz maijam iznāku�ajos 112 laikraksta numuros publicēja vairāk nekā 50 rakstu.

Avīzes veido�anā krietnu ieguldījumu deva ari desmitiem un simtiem darba cilvēku. Lai cik grūti bija nepieradu�ajām rokām rīkoties ar spalvu, daudzi jo daudzi pilsētu un lauku darbarūķi dalījās savos priekos un bēdās ar �Cīņu�. Korespondencēs viņi stāstīja gan par darbu atdzimsto�ajās fabrikās un jaunajās padomju saimniecībās, gan par cīņu pret ārējo un iek�ējo kontrrevolūciju. Laikraksta popularitāte Padomju Latvijā auga ar katru dienu, un tikai papīra un tipogrāfijas tehnikas trūkums neļāva iespiest to vairāk nekā 50 - 70 tūksto�u eksemplāru.

Tikko Rīgā 1.91.9. gada janvāra sākumā bija uzvarējusi bruņotā sacel�anās, �Ciņa� publicēja pla�u R Stu�kas rakstu �Mūsu programma�. Tajā bija izklāstīta un pamatota Latvijas Padomju valdības darbības platforma. �Mūsu programmu,� uzsvēra valdības galva, �varētu saņemt īsi pāris vārdos: �Mēs tūliņ uzņemam ceļu uz sociālismu �� �Ir pagājis revolucionāru vārdu laiks un iestājies revolucionāru darbu brīdis.� skanēja �Cīņas� slejās P. Stu�kas dedzīgie vārdi.

P. Stu�ka atkārtoti uzsvēra viscie�ākās vienības nepiecie�amību ar Padomju Krievijas un visas pasaules komunistiem. Par da�ādām sociālisma celtniecības problēmām �Cīņas� slejās izteicās ari J. Bērziņ�-Ziemelis, J. Bērziņ�-Andersons, R. Endrups, J. Krūmiņ�-Pilāts u. c. Padomju Latvijas vado�ie darbinieki. Tas palīdzēja republikas darbaļaudīm dziļāk izprast savus uzdevumus pirmo sociālistisko pārkārtojumu realizē�anā.

�Cīņa� samērā regulāri publicēja materiālus, kuri stāstīja par rūpniecības atjauno�anos un attīstības gaitu, par grūtībām un problēmām, kas radās �ajā darbā.

1919. gada februārī laikraksts publicēja pla�āku pārskatu par rūpniecības nacionalizācijas un atjauno�anas gaitu. No tā redzams, ka Rīgas rūpniecības nodaļa �ajā laikā bija pārņēmusi rūpnīcu �Pirvics� (450 strādnieku), Meijera ma�īnbūves rūpnīcu (100 strādnieku) u. c. Runājot �Cīņas� vārdiem, �fabrikas, kur vēl neilgi atpakaļ valdīja klusums, kur pa izdauzīto logu caurumiem pretī rēgojās posts un trūkums, tagad, kaut ari lēnām, ir tomēr sākusies dro�a, jauna dzīvība�.

Interesantu ziņu lasītājiem �Cīņa� pavēstīja savā 9. marta numurā, proti � Rīgas strādnieku deputātu padomes Izpildu komiteja sakarā ar elektroenerģijas trūkumu nolēmusi uz Doles salas būvēt elektrostaciju. Ne mazāk interesanta bija �Cīņā� publicētā informācija, ka republikas Būvju un sabiedrisko darbu komisariāts ir izskatījis dzelzceļa līnijas �Rīga � Ņi�nijnovgoroda� celtniecības projektu, atzinis to par derīgu un nosūtījis Padomju Krievijas valdībai. Kā redzam, laikraksta uzmanība, apgaismojot kārtējos dienas jautājumus, nepaslīdēja garām arī perspektīvām saimniecības attīstības problēmām, kādas risinātas Padomju Latvijā.

�Cīņai� bija liela loma LKP agrārās politikas izskaidro�anā, kā ari agrārā jautājuma risinā�anā pielaisto kļūdu atseg�anā un labo�anā. 1919. gada ziemā un pavasarī avīze publicēja vairākus P. Stu�kas, J. Bērziņa-Andersona, K. Pe�aka un F. Markusa rakstus par agrārās politikas jautājumiem. Sie materiāli palīdzēja lauku darbaļaudīm labāk izprast LKP agrāro politiku, palīdzēja novērst izkropļojumus un kļūdas tās īsteno�anā uz vietām.

Tūlīt pēc K.K(b)P VIII kongresa �Cīņa� ievietoja P. Stu�kas rakstu �Zemnieki un komunisms�, kurā viņ� aplūkoja Komunistiskās partijas attiecības ar sīko un vidējo zemniecību. Konstatējis, ka lauku komunistiem �ajā jautājumā nereti ir nepareizi, partijas Programmai neatbilsto�i uzskati, P. Stu�ka uzsvēra, ka komunisti �uzstājas pret izmantotāju, pret to zemnieku, kas izmanto sve�u darbu peļņas labā, bet ne pret zemnieku pa�darbnieku'. Un, ja komunisti atceļ zemes īpa�uma tiesības, turpināja P. Stu�ka, �tas nebūt nenozīmē, ka zeme tiktu atņemta tam zemniekam, kas to pats apstrādā�. Citējis KK(b)P Programmas pantu par partijas attiecībām ar vidējo zemniecību, P. Stu�ka piemetināja, ka ��o pantu derētu izkārt ikvienā pagasta izpildu komitejā, lai ikviens, i komunists, i nekomunists, to izlasītu un tā mācītos saprasties�. Raksta nobeigumā viņ� uzsvēra, ka sīkā un vidējā zemniecība jāpiesaista proletariāta diktatūras pusē �ar paraugiem un pārliecinā�anu�.

Lielu interesi izraisa �Cīņā� publicētais K. Pe�aka raksts �Nost kompromisus!�. Tajā viņ�, pla�i izmantojot V I. Ļeņina rakstā �Par kompromisiem� izteiktās domas un l\K(b)P VIII kongresa lēmumus attiecībā uz vidējo zemniecību, asi vērsās pret tiem latvie�u komunistiem, kas neatzina sadarbību ar pilsētu un lauku vidusslāņiem. K. Pe�aks atzīmēja, ka �beidzamā laikā �ī �bezkompromisu� politika pārvēr�as par bezprincipu un pat revolūcijai kaitīgu politiku�, jo tā noved ienaidnieku nometnē �vēl neiz�ķīru�ās un neitrālās masas�. Viņ� lika pie sirds atcerēties, ka bez �pelēkajiem baroniem� ir vēl �tie�ām nabadzīgi elementi, kuri pie mums bie�i vien tiek ierindoti vienkār�i bur�uāzijā vai �vidējā �ķirā�... un tādā kārtā izstrīpoti no mūsu aģitācijas sfēras�. Tā ir viskaitīgākā politika, uzsvēra K. Pe�aks.

Principiāla nozīme bija �Cīņā� publicētajam Zemkopības komisariāta pla�ajam uzsaukumam �Latvijas darba tautai�, kas bija sastādīts LKP CK uzdevumā. Tajā bija paskaidrots, ka Padomju Latvijā nav paredzēts organizēt komūnas, bet gan tikai padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tiek pārvērstas par rentes saimniecībām, pie tam, lai zeme tiktu kārtīgi apstrādāta, to darbu kontrolēs padomju varas iestādes.

Viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām Padomju Latvijā 1919. gadā bija pārtikas jautājums. �Liekas, ka tā ir cīņa tikai par maizi; īstenībā tā ir cīņa par sociālismu,� norādīja V. I. Ļeņins, uzsvērdams �ā jautājuma svarīgumu. �Cīņa� veltīja pārtikas problēmai lielu uzmanību, ne vien publicēdama attiecīgos oficiālos dekrētus un rīkojumus, bet arī regulāri ievietodama rakstus, pārskatus un korespondences, kas stāstīja par veikto un veicamo darbu iedzīvotāju un armijas apgādē ar pārtikas produktiem.

1919. gada februāra sākumā �Cīņa� publicēja F. Markusa rakstu �Pārtikas jautājums�. Atzīmējis, ka bads jau ir izstiepis savu kaulaino roku, lai no�ņaugtu jauno varu, viņ� ieteica tā novēr�anai spert �ādus soļus: nesaudzīgi cīnīties pret spekulāciju ar pārtikas produktiem; steidzami reģistrēt to krājumus; līdz minimumam ierobe�ot brīvo tirdzniecību; nosakot normas pēc �ķiru principa, pareizi izdalīt produktus. Raksta beigās F. Markuss uzsvēra, ka pārtikas nodaļu rīcībā ir jānodod labākie kadri. �Pārtikas jautājums ir jāuzskata tikpat svarīgs kā kara jautājums.� Vairāki svarīgi �īs problēmas aspekti bija iztirzāti ari P. Stu�kas, R. Endrupa, R. Bērziņa u.c. autoru rakstos.

Sare�ģītā pārtikas jautājuma risinā�anā nesavtīgu palīdzību Padomju Latvijai sniedza citas padomju republikas. To pla�i atspoguļoja arī �Cīņa�. Kā ziņoja laikraksts, aprīļa sākumā bija jau atsūtīti 150 vagoni ar pārtiku, no tiem 90 vagoni ar labību un gaļu. Daudz sūtījumu vēl atradās ceļā.

Kop� pirmajām dienām pēc sociālistiskās revolūcijas uzvaras �Cīņa� ierādīja kultūras celtniecības jautājumu iztirzā�anai noteiktu vietu savās slejās. Tūliņ pēc Rīgas atbrīvo�anas laikraksts publicēja pazīstamā pedagoga J. Liekņa rakstu �Mūsu uzdevumi tautas izglītības lietās�, kurā viņ� izvirzīja �ādus galvenos padomju skolas principus: obligāta un bezmaksas izglītība; vienāda tipa skolas visām �ķirām; zēnu un meiteņu kopējā apmācība; mācību līdzekļi par brīvu; bezmaksas siltas brokastis un pusdienas. J. Liekņa domas padziļināja un konkretizēja L. Paegle pla�ā apcerējumā �Mūsu skolas politika� un rakstā �Revolūcija un skola�. Viņ� norādīja, ka agrāko elementārskolu, pagasta, draudzes u. tml. skolu vietā jāstājas vienotai tautskolai, kura dalās divās pakāpēs.

Izglītības komisārs E. Eferts-Klusais rakstā �Latvijas augstskola� apskatīja augstākās izglītības problēmas Padomju Latvijā. Viņ� atzīmēja, ka pirmais solis ir zinātnes demokratizācija. Otrkārt, augstskolai jākļūst par pla�u darba jaunatnes masu augstskolu. Apsveicot Latvijas augstskolas nodibinā�anu 1919. gada februārī, E. Eferts-Klusais, kas bija viens no tās vadītājiem, rakstīja �Cīņā�: �Latvijas augstskolas durvis ir vaļā. Tagad ir darbs strādnieku jaunatnei tie�ām pārvērst viņu par Padomju Latvijas augstskolu un proletāriskās zinātnes stipro pili.�

Stāstot par 1919. gadā nodibināto Padomju Latvijas Operas un Strādnieku teātra darbu, �Cīņa� regulāri publicēja recenzijas un apskatus par to izrādēm, jo sevi�ķi par jauniestudējumiem, asi vērsdamās pret atsevi�ķiem vecās, bur�uāziskās mākslas recidīviem un skubinot latvie�u skatuves māksliniekus veidot sociālistisko teātra mākslu.

Lielu vietu �Cīņas� slejās ieņēma raksti par republikas aizsardzības jautājumiem. Līdztekus LKP CK un valdības oficiālajiem dokumentiem, kas informēja par cīņu pret ārējo un iek�ējo kontrrevolūciju, laikraksts, nerunājot nemaz par kārtējiem ziņojumiem, sistemātiski ievietoja Padomju Latvijas un tās armijas vadītāju rakstus, kā ari redakcijas ievadrakstus, kuros aplūkoja visaktuālākās republikas aizstāvē�anas problēmas.

�Strādnieki un strādnieces, bruņojieties!� � ar �ādu virsrakstu �Cīņa� jau 19. janvārī publicēja Latvijas Padomju valdības priek�sēdētāja biedra J. Dani�evska rakstu. Tajā viņ� secināja, ka vācu baroni un latvie�u bur�uāzija mēģinās atgūt varu �kaut iero�iem rokās, aicinot sev palīgos sve�u zemju iekarotājus-laupītājus... ieķīlājot sve�ajiem verdzinātājiem Latvijas dzelzceļus, ostas, pastu, telegrāfu un zemi�. Pret �ādiem mēģinājumiem var uzstāties tikai bruņoti strādnieki un strādnieces. Latvijas proletariāts to saprot un tādēļ stājas armijā, lai tādējādi nodro�inātu uz visiem laikiem darba tautas uzvaru un brīvības. Brīvprātīgo ir ļoti daudz. Tas ir labi, konstatēja raksta autors. Bet par daudz nekad nebūs. Tāpēc J. Dani�evskis aicināja, lai stājas tie�i latvie�u strēlnieku pulkos: � Visi biju�ie kareivji, strēlnieki, visi biju�ie gūstekņi uri apmācītie strādnieki, steidzaties uri piesakāties par brīvprātīgiem darba Latvijas armijā.� Neapmācītajiem strādniekiem viņ� ieteica pieteikties apriņķu kara nodaļās. Raksta autors glu�i pamatoti aizrādīja, ka nepietiek tikai ar bruņotu pulciņu, dru�īnu u. tml. organizē�anu. Ienaidnieka pulki ir labi organizēti. Tiem pretim jāstāda tikpat labi organizēti un disciplinēti pulki. �Pie iero�iem!� dedzīgi aicināja Latvijas darbaļaudis J. Dani�evskis. �Stājaties brīvprātīgo rindās, dubultojiet, trīskār�ojiet Padomju Latvijas armiju!�

�Nesaudzīgu cīņu!�, �Pilsoņu karā�, �Uzbrukums sociālistiskai Latvijai�, �Cīņā par Latvijas Komūnu�, �Cīņa pret starptautiskiem baltgvardiem�, �Kaujā pret baroniem� � tie ir tikai da�i �Ciņā� publicēto materiālu virsraksti, kas runā pa�i par sevi. Latvijas komunistu centrālorgāns atkal un atkal uzsvēra, ka ne jau Ulmaņa da�as rotas ir kāds nozīmigs faktors cīņā pret padomju varu Latvijā. �Tā ir angļu-amerikāņu nauda,� raksta P Stu�ka �Cīņā�, �viņu bruņu vilcieni un lielgabali, kas pļauj bruņoto latvju strādnieku rindas strēlnieku apģērbos. Igaunijas, Somijas un vēl Zviedrijas bur�uāzija iet cīņā pret sarkano Latviju...� Rakstā �Seidemanie�i Jelgavā� P. Stu�ka atzīmēja, ka ne bur�uāziskā Pagaidu valdība, bet �vācu karaspēka pavēlnieks ir tas, kas vada un valda pār Kurzemes likteņiem�. A. Rozenbergs rakstā �Kas uzbrūk mums?� piebilda: �Valteri-Ulmaņi un Kalniņi-Menderi ir tikai padevīgi kalpi, kuri bez iebildumiem izpilda savu kungu un pavēlnieku pavēles.�

�Cīņā� publicētajā K. Jokurna rakstā �Latvijas fronte� bija uzsvērts, ka interventi grib izmantot Baltijas jūras piekrasti kā izdevīgu placdarmu, lai piekļūtu sociālistiskajai Padomju Krievijai. Tādēļ Latvijas frontei pie�ķirama divkārt svarīga nozīme. �o pa�u domu akcentēja J. Dani�evskis rakstā �Uzbrukums sociālistiskai Latvijai�, norādot, ka �Latvijas apdraudē�ana ir ari Krievijas apdraudē�ana�. Tālab, viņ� uzsvēra, �vistuvākais un cie�ākais mūsu draugs ir Krievijas sociālistiskā republika�.

1919. gada marta trauksmainajās dienās, kad ienaidnieks pārgāja vispārējā uzbrukumā Kurzemē un guva zināmus panākumus, �Cīņa� diendienā aicināja Padomju Latvijas aizstāvjus par katru cenu nosargāt padomju varu. 13. martā laikraksts publicēja LKP CK aicinājumu �Biedriem komunistiem�, kurā bija teikts: �Biedri komunisti! Esiet sargvietāL. Nav cita uzdevuma kā vienīgi uzvarēt uz ārējās frontes. Nav citu rūpju kā vienīgi frontes dro�ība!... Centrālā Komiteja pasludina komunistisko Latviju par apdraudētu. Un ikvienam komunistam jābūt gatavam uz pirmo saucienu.�

Pēc da�ām dienām laikraksts ievietoja republikas valdības uzsaukumu Padomju Latvijas armijai neatlaidīgi cīnīties pret ienaidnieku. Tam sekoja valdības aicinājums �Latvijas darba tautai� sasprindzināt visus spēkus padomju varas aizstāvē�anai. Valdība aicināja mest pie malas visas citas rūpes un slēgties cie�ās rindās, lai uzvarētu ienaidnieku.

Rezumējot marta kauju rezultātus, A. Rozenbergs 1. aprīli �Cīņā� publicētajā rakstā �Par sarkano Rīgu!� īpa�i akcentēja galvaspilsētas strādnieku lomu pilsētas nosargā�anā. Viņ� rakstīja: �Strādnieki saprata, ka Rīgas ieņem�ana no baltgvardiem būtu nāvīgs trieciens Padomju Latvijai un sāpīgi būtu sajūtams starptautiskai sociālistiskai revolūcijai... Tas radīja to lielo enerģiju, apzinību un sajūsmu, ar kādu Rīgas strādnieks ķērās pie Rīgas aizsardzības.�

Cīņa par Padomju Latvijas metropoli turpinājās, un tikai 1919. gada 22. maijā ienaidnieka pārspēkam to beidzot izdevās ieņemt. Padomju vara krita ari Vidzemē. Latvijas lielākajā daļā iestājās baiga reakcijas naids. Uz īsu laiku pārtrūka arī drosmīgās �Cīņas� balss. Bet tikai uz laiku. Jau jūnijā tā atskanēja Maskavā, bet augustā - atkal Rīgā.

Vēstures zinātņu kandidēts No grāmatas ��Cīņas" slavenās gaitas", Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

�urnālisti-trimdinieki

Mūsdienās vārdi �Angara� un �Bratska� padomju cilvēkiem labi pazīstami. Kur� gan nav dzirdējis par gigantisko Angaras hidroelektrostaciju, par nākamo Bratskas jūru? Izrunājot �os vārdus, mēs saklausām tālu vilcienu dunu, redzam nepārtrauktā virknē slīdo�as smagi piekrautas automa�īnas, vārdu sakot, mūsu acu priek�ā paveras jaunas darba rosmes pilna dzīve.

Un tāpēc grūti pat iedomāties, ka pirms �etrdesmit gadiem Bratska bija maz pazīstams, nomaļ� Sibīrijas ciems, uz kurieni cara valdība izsūtīja politiskos �noziedzniekus�.

Bratska es nokļuvu 1915. � 1916. gada ziemā kopā ar lielu grupu administratīvā kārtā izsūtīto trimdinieku. No Pēterburgas mūs izsūtīja īpa�os �Stolipina� arestantu vagonos 1915. gada novembra sākumā. Irkutskā iebraucām apmēram 25. decembri. Cik atceros, lidz pat Irkut-skai, t. i., vairāk nekā pusotra mēne�a, mūs neveda uz pirti mazgāties un mūs vārda pilnā nozīmē utis ēda nost. Sevi�ķi atmiņā iespiedies pārsūtī�anas cietums Vjatkā (tagad Kirova). Kad mūs sadzina kamerā, pirmajā mirkli nekādi nevarējām aptvert, kur atrodamies; viss priek�ā it kā griezās � sienas, guļvietas, griesti un pat grīda. Kas tad nu, vai acis māna? Nē. Tur mud�ēja no blaktīm, prusakiem, utim. Skats bija �ausmīgs. Par atlai�anos guļus nebija ko domāt, pat apsēsties nevarējām. Katrs kaut kā piemetās uz savas mantu pauniņas. Ne grāmatas, ne avīzes netika dotas. Laiku īsinājām stāstot. Ikviens stāstīja, ko atcerējās lasījis.

Atmiņā palicis tāds gadījums. Es stāstīju Raiņa �Uguni un naidi�, pati tur pat uz vietas tulkodama krievu valodā. Tulkojums, protams, bija gau�ām bēdīgs, toties degsme un sajūsma milzīga. Nobeiguma vārdus:

� Vēl cīņa nav galā un nebeigsies,

Tev, Lā�plēsi, Spīdola palīgā ies! "

es izkliedzu tā, ka noskanēja viss cietums. Atskrēja de�urants � �gailis� (tā mēs saucām vīrie�u kārtas uzraugus; sievietes saucām par �vistām�) un mani, nelaimīgo, tik tikko neaizveda uz karceri.

Bez utīm mūs ceļā mocīja ari izsalkums (izņemot maizi, �ķiet, vienu mārciņu, t. i., 400 gramu dienā, mums cita nekā neizsniedza). Tāpēc nav

nekāds brīnums, ka daudzi ceļā saslima ar izsitumu tīfu. Slimība sāka parādīties, līdzko atstājām Irkutsku. Irkutskā mūs �sa�ķiroja� un pa grupām sūtīja uz nometinā�anas vietām. Mūs - Bratskas grupu - cilvēku 20, no kuriem daudzi bija partijas biedri � latvie�i, pa dzelzceļu aizveda līdz Tulunas stacijai. No turienes gāja ceļ� cauri taigai uz Bratsku. Jau Tulunā ar izsitumu tifu nomira divi biedri. Viens no viņiem Fricis Auziņ�, atceros, bija 18 gadus vecs zēns, bezpartejiskais. Grupai bija jādodas tālāk kājām. Daudziem slimajiem temperatūra sniedzās līdz 40�. Starp tiem bija ari divi LSD CK locekļi: mans virs Kārlis Pe�aks (partijā pazīstams ar vārdu Kaza, CK sastāvā ievēlēts 1914. g. LSD IV kongresā) un pēc kongresa CK sastāvā kooptētais Jānis Rutkis (partijā pazīstams ar vārdu Gusts), kas pirms apcietinā�anas strādāja Rīgā par slimokases sekretāru rūpnīcā �Provodņiks�, kur nesaudzīgi cīnījās pret likvidatoriem, kas tur bija iesēdu�ies.

Ko mums bija darīt? Atstāt slimos Tulunā? Tas nozīmēja pamest viņus dro�ai nāvei, jo slimnīcas nebija. Bet kas gan kops artifu saslimu�us arestantus? Nolēmām tomēr ņemt līdzi. Ar mokām sadabūjām viņiem pajūgus un ievīstījām, kā nu spējām. Viens atdeva savu �alli, otrs vatēto jaku, tre�ais lakatiņu, cits segu, palagu vai lieku kleitu. Nebija jau nekāds joks: sals -40 - -50�, pie tam mēs nebijām pieradu�i, un tāpēc, likās, tas svilināja kā traks.

Beidzot tris pajūgi ar slimajiem un 12 - 15 cilvēki kājām devās ceļā. Jā noiet bija 250 lem, bet neviens nezaudēja dū�u, jo visi nojauta, ka trimdā nebūsim ilgi. Mūs spārnoja ticība, la nav vairs tālu revolūcija, kļuva silti ap sirdi, atceroties līdzjūtīgos skatienus, laipnos smaidus, maizes riecienus, tabaku, ar ko vienkār�ie ļaudis mūs visā garajā ceļā iepriecināja.

Nevaru nepieminēt arī �ādu komisku situāciju. Bijām kādas piecas se�as sievietes, visas LSD biedrenes. No viņām atceros Minnu Auziņu, savu māsu Elizabeti Krustiņsoni, Mildu Krustiņu, Martu Kuski. Toreiz bija modē ļoti �auri, gari svārki. Kaut kādi silti apģērba gabali mums tomēr bija: vienai mētelis, otrai silta jaka, bet kājās visām parastās kurpes. Bet ko tās gan nozīmēja Sibīrijas salā? Skaidrs, ka tādos apavos tālu netiksi. la kā bija pavēlēts nogādāt mūs galā dzīvus, tad, sūtot no Irkutskas, mums izsniedza kroņa velteņus, tik milzīgi lielus un platus, ka katrā velteni ērti varētu iebāzt abas kājas. Bet svārki bija �auri, tik tikko varējām dabūt pāri velteņiem. Pamēģini nu tādā stāvoklī virzītes uz priek�u!

Mūs kaut kā nostādīja ierindā un nokomandēja: �Soļos, mars!" Vīrie�i tūliņ uzņēma soli, bet mēs � ne no vietas. �Nepaliki iepakaļ!� konvojs kliedza, bet pamēģini neatpalikt, kad nevari ne soli paspert. Ko darīt? Beidzot iedomājām sacelt svārkus virs ceļgaliem un tādā veidā kaut kā trip�inājām pa ceļu no Tulunas uz Bratsku. Izskats bija tik komisks, ka pat konvoji skatījās uz mums un smaidīja. Bet mēs arī �ādā situācijā nezaudējām savu pa�cieņu un soļojām lepni paceltām galvām.

Apmēram pusceļā kādā lielā ciemā (nosaukumu vairs neatceros) mūsu slimniekus, kas bija jau nesamaņā, novietoja slimnīcā, bet veselos noturēja divas nedēļas karantīnā un tad sūtīja tālāk. Tur. tālajā ciema slimnīcā nomira artifu vēl divi mūsu biedri � Rutkis-Gusts un Ernests Leite. LSD biedrs no 1902. gada, arodbiedrību kustības darbinieks Latvijā. Kad nokļuvām Bratskā. saslimu arī es un vēl daudzi citi. bet mir�anas gadījumu vairāk nebija.

No Bratskas laikiem atmiņā saglabāju�ās vairākas epizodes. Mēs, politiskie izsūtītie, bijām liela grupa, cilvēku 60. Tur bija da�ādu politisko partiju �pārstāvji�: vairāki eseri, pāris likvidatoru, pāris meņ�eviku, bet lielais vairums boļ�eviku, starp kuriem prāva grupa latvie�u.

Mums bija sakari ar partijas Irkutskas boļ�eviku organizāciju. No turienes laiku pa laikam saņēmām nelegālo literatūru, atsevi�ķas proklamācijas. Partijas Sarkanais krusts sniedza mums arī materiālu palīdzību. 1916. gada vasarā no Irkutskas pie mums atbrauca kāds biedrs, kas pastāstīja par stāvokli partijā.

Politisko izsūtīto nelegālās kopsapulces notika ne visai bie�i. (Vienā tādā sapulcē, 1916. gada .1. maijā, uznāca pristavs un vajadzēja izklīst.) Sajās sapulcēs dienas kārtībā parasti bija viens jautājums � pa�reizējās stāvoklis. Sapulces noritēja visai vētraini. Kaislības uzbangoja ar tādu spēku, ka vārda pilnā nozīmē cits citam likās virsū ar dūrēm. Visbie�āk visu nokrāsu oportūnistiskie grupējumi pārskaitu�ies atstāja sapulci, nosaukdami mūs par dezorganizatoriem un Krievijas pazudinātājiem. Mūsu boļ�evistiskais lozungs � pārvērst imperiālistisko karu par pilsoņu karu � padarīja viņus gandrīz vai trakus. Stāvēdami aizsardzībnieku pozīcijās, viņi ar putām uz lūpām aicināja �saglabāt uzticību sabiedrotajiem� un turpināt karu līdz �galīgai uzvarai�. Likvidatora Moskova iemīļotā frāze bija� �Mūsu mīļā Anglija un brīni�ķīgā Lrancija�. Mēs viņu tad arī pa�u iesaucām par �brīni�ķīgo Lranciju�.

Mūsu galvenais darbs bija pa�mācība. Kādi tik toreiz netika dibināti pulciņi! Gan matemātikas, gan valodu, gan vēstures, politekonomijas un filozofijas. Bija pat kosmogrāfijas pulciņ�. Ikviens no mums domāja, ka tikai trimdas laiku nepavadītu velti, ka tikai vairāk sakrātu zinā�anas, jo tās ta�u būs vēlāk dzīvē vajadzīgas. Grāmatu mums bija maz. Marksa un Engelsa �Komunistiskais manifests� un Beļtova (Pļechanova) �Par monistisko pasaules uzskatu vēsturē� bija lasot sadīrātas driskās. Bija arī boļ�evisiiskā �urnāla �Prosve��eņije� da�i numuri. Atceros, ka reiz saņēmām tikko iznāku�o Deborina grāmatu �Filozofijas jautājumi�, ko iztirzājām pa nodaļām filozofijas pulciņā. Zinā�anu toreiz mums �ai nozarē bija ne visai daudz, bet dalībnieku strīdi bija ļoti dedzīgi, apsprie�ot jautājumus, kas ir �subjekts�, kas ir �objekts�, kas ir �objektīvā patiesība�. Svarīgākais tomēr bija tas, ka neviens no mums �ajos strīdos nepalika vienaldzīgs.

Gandrīz visi gatavojām referātus, kurus pēc tam apspriedām. Atceros, ka reiz es uzrakstīju lielu referātu �Tugana-Baranovska politekonomijas kritika�. Nav prātā, ko torez īsti iztirzāju. Vispār mūsu nelaime bija tā, ka bija jālasa nevis tas, ko vajadzēja, bet tas, ko izdevās dabūt. Mans �gara ra�ojums� iznāca diezgan pabāls, naivs, it īpa�i, ja salīdzina ar �odienu, kad tik pla�i pieejami marksisma-ļeņinisma klasiķu darbi un cita literatūra.

Kāpēc gan es parto visu stāstu? Ne jau tas ir svarigi, vai es sagatavoju labu vai sliktu referātu. Bet man gribētos, lai mūsu jaunatne, lasīdama vecākās paaudzes atmiņas, redzētu, cik lielas zinā�anu alkas mums bija un cik cītīgi mēs mācījāmies, pārvarēdami visas grūtības. Mēs ta�u toreiz bijām jauni � 20-25 gadi, bet izglītība gandrīz visiem zemākā � 4 klases. Bet cik daudz mēs bijām jau lasīju�i! Kādos sare�ģītos jautājumos gan mēs mēģinājām iedziļināties! Un visu to mēs darījām pa�mācības ceļā, atraujot sev miegu un atpūtu.

Vēlāk, pēc revolūcijas, kad man radās iespēja nopietnāk studēt mark-sismu-ļeņinismu. es jutu, cik noderīgas biju�as mācības cietumā un trimdā, cik daudz devu�i teorētiskie strīdi.

Mācījās ne tikai partijas biedri. Atceros tādu gadījumu. Trimdā kopā ar mums bija arī kāda Marija. Viņa bija bezpartejiska strādniece no Rīgas, izsūtīta kā �aizdomīga� kopā ar grupu arodbiedrības darbinieku. Latviski viņa mazliet lasīja un rakstīja, bet krieviski neprata ne vārda. Un te nu mūsu Marija bija stingri nolēmusi iemācīties runāt un lasīt krieviski. Atceros, ka viņa teica: �Pārbrauk�u mājā un arī lasī�u krievu grāmatas.� Mēs, kas nu pratām krieviski, labprāt ņēmāmies viņu mācīt.

Bet apgūt krievu valodu viņai bija ļoti grūti. Piemēram, arvārdu �козёл� mēs ņēmāmies vairākas dienas, jo �o vārdu viņa visu laiku izrunāja �козел�. Tomēr ne reizi Marija neteica, ka nemācīsies, bet neatlaidīgi, soli pa solim virzījās uz priek�u.

Attiecības ar vietējiem zemniekiem mums bija ļoti labas. Tā kā Brat-skas ciems atradās ļoti tālu no pilsētām un lielākiem ceļiem, tad zemniekiem aizvest un pārdot savus lauksaimniecības produktus bija visai grūti. Trimdinieki bija vienīgie, kas ciemā pirka maizi, pienu, biezpienu u. c. Pirmām kārtām, protams, mēs pirkām no �sava� saimnieka, tāpēc mūs labprāt pieņēma dzīvot.

Ļoti bie�i un pat veselām grupām pie mums nāca zemnieki ar vēstulēm. Jaunatne visa bija frontē, bet mājā paliku�ie gandrīz neviens neprata lasīt un rakstīt. Līdz ko saņem vēstuli no frontes, tā tūlīt skrien pie mums. Tas pats bija ar vēstuļu rakstī�anu. Bija gadījumi, kad izlasīt vai uzrakstīt vēstules brauca pie mums pat no 30 kilometru attāluma.

Kādas tad bija �īs vēstules no frontes? Divas trīs lappuses bija pierakstītas ar sveicieniem visiem radiem un pazīstamiem, nosaucot visus vārdā un tēva vārdā, un beigās katrā ziņā: �Gaidu atbildi kā lakstīgala vasaru.� Katrā vēstulē bija arī da�i vārdi, kas pauda ilgas pēc savējiem, vēlē�anos drīzāk atgriezties mājās. Vēstuļu rakstī�anai tajā laikā bija liela nozīme aģitācijas ziņā, jo vēstules nerakstījām jau tie�i tā, kā diktēja, bet savā redakcijā. Gadās, atnāk pie tevis ve�uks vīzēs (turienes nabadzīgie zemnieki kā ziemu, tā vasaru valkā vīzes, turpretim bagātie ziemu staigā velteņos, bet vasaru zābakos). Nu, un tad tu sāc apjautāties, kā dzīvo, aprunāties par sasāpēju�iem jautājumiem. Galvenais bija, � vai drīz beigsies kar�? Te nu mēs arī centāmies ieskaidrot gan �ā kara laupī�anas raksturu, gan revolūcijas nepiecie�amību, kas likvidētu patvaldniecisko iekārtu. Tādējādi uz fronti tika nosūtīta ne viena vien vēstule, kas palīdzēja karavīriem saskatīt �ā kara imperiālistisko raksturu un sēja naidu pret tiem, kas to bija izraisīju�i.

Mēs dzīvojām komūnās, pa trim �etriem cilvēkiem kopā. Saimniecības darbus � ēdiena gatavo�anu, trauku mazgā�anu, telpu apkop�anu veicām pēc kārtas. Galvenais eksistences līdzeklis bija �uztura nauda�, ko izsniedza kronis. To aprēķināja, ņemot par pamatu cietuma dienas devas vērtību. Sākumā mums izsniedza 6 rubļus mēnesī, pēc tam summu mazliet palielināja. Bez tam vēl ķērām zivīs, lasījām ogas. Vasarās un rudeņos, ra�as novāk�anas laikā, varējām arī kaut ko piepelnīt. Tomēr jāsaka, ka mēs ar �o blakus peļņu neaizrāvāmies, uzskatīdami par labāku materiālā ziņā ierobe�oties, lai tikai vairāk laika atliktu mācībām.

Mūsu komūna bija izstrādājusi sev dienas re�īmu karstā laikā: celties rītos pulksten trijos, kamēr vēss. So re�īmu mēs stingri ievērojām un, gaismiņai svīstot, sēdāmies pie grāmatām; dienā peldējāmies, bet vakaros gājām pastaigāties.

Sakari ar Irkutsku deva iespēju noorganizēt da�u biedru bēg�anu no Bratskas trimdas. 1916. gada vasarā izbēga Jānis Vot�tovs, Vijums Zīle un da�i krievu biedri, kuru uzvārdus vairs neatceros.

1916. gada rudenī, pat pēc tās skopās informācijas, ko mēs izlobījām no avīzēm un Ezopa valodā uzrakstītajām vēstulēm, bija skaidri nojau�amas neveiksmes frontē un tautas augo�ā neapmierinātība pilsētās un laukos. Bija jūtama revolūcijas tuvo�anās. Pēk�ņi �ai laikā paklīda baumas, ka visus trimdā nometinātos boļ�evikus sūtī�ot uz priek�ējām pozīcijām. Kam gan bija patika bez jēgas iet nāvē, pie tam revolūcijas priek�vakarā? Mūsu vīrie�i sāka neatlaidīgi meklēt iespēju iekārtoties darbā kaut kādā uzņēmumā, kas strādāja aizsardzības vajadzībām.

Bez pristava atļaujas aiziet no ciema tālāk par 2 km nedrīkstēja. Bet turpat jāpiebilst, ka dabūt atļauju pārvietoties zonas robe�ās, kas atradās mūsu pristava pārziņā, nebija grūti.

Un tā kādu reizi ar pēdējo tvaikoni (Angara līdz Bratskai ir kuģojama) Bērziņ�-Andersons, Pe�aks un es devāmies aug�up pa Angāru, kur kādus 100 km tālāk, kā stāstīja, esot kokzāģētava. Turvajagot darbaspēku. Atceros, rītā agri mūs izsēdināja vientuļā Angaras krastā, kur it kā vajadzēja atrasties zāģētavai. Vīrie�i devās to meklēt, bet es paliku krastā pie mantām. Visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Gaidīju stundu, gaidīju otru, tuvojās jau pusdienlaiks, bet manu biedru nebija. Tad mani pārņēma briesmīgas bailes. Ko tik visu es neiztēlojos savā fantāzijā! Man likās, ka viņus taigā saplosīju�i nikni zvēri. Та es nosēdēju līdz vakaram ne dzīva, ne mirusi. Metās jau krēsla, kad beidzot ieraudzīju nākam savus pazudu�os biedrus. Bet pēc kā viņi izskatījās! Nobridu�ies līdz ceļiem, sejas saskrāpētas, saulē un vējā nodegu�as glu�i sarkanas, bet pa�i noguru�i līdz nāvei, tikko var kājas pavilkt. Abi smejas, saka: �Esam tintē līdz ausīm!�

Izrādījās, ka 12 � 15 km no �is vietas viņi tie�ām atradu�i zāģētavu, kādu �pirmsmozus laiku� uzņēmumu ar pāris zāģiem un �etriem pieciem strādniekiem. Dabūt tur darbu neesot ir ko domāt. Ko mums bija darīt, ko iesākt? Kā nokļūt atpakaļ? Es biju tik priecīga par biedru atgrie�anos, ka man vairs nekas nelikās par grūtu. Nolēmām iet gar krastu līdz kādam ciematam, sameklēt tur laivu un doties pa straumi līdz Bratskai. Naidi pavadījām turpat krastā, sakūrām ugunskuru, lai glābtos no mo-skitiem un odiem, bet otrā rītā sākās mūsu ceļojums. Grūti pat attēlot, ko nozīmē iet bez ceļa pa aizaugu�u taigu, gar neapdzīvotu krastu. Kā zināms, Angaras krasti it ārkārtīgi skaisti: pakalni nepārtraukti mainās ar dziļām gravām. Par visu to ir jauki tīksmināties, braucot ar kuģi vai laivu, bet pamēģini iet. Katra grava ir ērk�ķainiem krūmiem pieaudzis purvs, cilvēka roku neskarti, liānām pievīti brik�ņi. Mēs bridām gan pa ūdeni, gan gājām pa sauszemi, reizēm līdām pat �etrrāpus. Vārdu sakot, nomocījāmies �ausmīgi, jo mums ta�u bija jānes arī savas mantas. Bet, neraugoties uz visām �īm, gribētos teikt, necilvēcīgajām grūtībām, neviens no mums nezaudēja dū�u. Pe�aks � gara auguma, kalsnējs, ļoti kustīgs, āmen izcēlās ar savu straujumu, attapīgo valodu un lielo humora izjūtu, pie tam. ja bija kaut ko ieņēmis prātā, tad nebija vairs atrunājams. Reizēm tas varēja aiziet pat līdz tiepībai. Raksturīgs tāds gadījums: reiz 1916. gada vasarā mēs, grupa izsūtīto � cilvēku 12 � 15, devāmies uz 30 km attālo nelielo rūpnīcu. Ceļu neviens lāgā nezināja. Izgājām no Bratskas pēcpusdienā, jau krietni pievakarē, lai saule tik stipri necepinātu. Apmēram pusceļā taka sazarojās divās daļās. Pa kuru iet? Domas dālijās. Pēc diezgan dedzīgiem strīdiem vairums nolēma iet pa labi, bet Pe�aks joprojām uzstāja, ka jāiet pa kreisi, un beigu beigās aizgāja viens pats. Mēs visi nokļuvām galā ap pusnakti. Pienāca rits, bet Pe�aka arvien vēl nebija. Mēs jau sākām uztraukties un sataisījāmies meklēt � vai nu maz kas var naktī atgadīties taigā. Ap pulksten 10 no rīta ieradās mūsu tiepiņ�, viss moskītu un odu sakosts, apmetis 40�50 kilometru līkumu. Kas tie bija par smiekliem un zobo�anos! Bet Pe�aks mierīgi atbildēja: �Jums tiktā nejau�i laimējās, toties es tagad dro�i zinu, kur� ceļ� ir pareizais.�

Bērziņ�-Andersons bija neliela auguma, padrukns, mazliet flegmatiskām kustībām, ārkārtīgi mierīga rakstura cilvēks, kas vienmēr prata saglabāt aukstasinību un nosvērtību. Bija tāda sajūta, ka viņ� kā ozols stingri ieaudzis zemē.

Un, lūk, �ie divi pretējie raksturi grūtajā gājienā pa Angaras krastu ļoti labi papildināja viens otru. Grūtais viss tagad aizmirsies, palikusi prātā tikai dzirksto�ā jautrība, humors, savstarpējais biedriskais atbalsts un stiprās draudzības jūtas, kas mūs vienoja.

Beidzot mēs nokļuvām līdz kādam ciemam, kur mūs riedams sagaidīja niknu suņu bars un ļoti laipnas saimnieces ar silta piena krūzēm. No vīrie�iem mēs tur redzējām tikai pāris ve�uku ar baltām bārdām. No viena tāda mēs par 3 rubļiem nopirkām nelielu laiviņu, līdzīgu smailītei ar vienu airi, sakrāvām iek�ā savas mantiņas, iesēdāmies pa�i un devāmies lejup pa straumi. Tas bija skaistākais brauciens manā mū�ā. Vēlāk, pēc revolūcijas, man gadījās braukt pa daudzām mūsu Dzimtenes skaistākajām vietām, gan pa Gruzijas Kara ceļu, gan pa Baikala ezera krastiem, bet nekas nevar līdzināties braucienam mazajā laiviņā pa Angāru.

Angaras ūdens ir ļoti auksts, dzidrs, smaragdzaļ�, bet straume ārkārtīgi strauja. Ziemā zem biezas ledus segas redzams upes dibens pat tajās vietās, kurtā kuģojama. Krasti ļoti gleznaini � stāvas klintis, pakalni, kraujas. Tas viss apaudzis ar mū�seniem kokiem � tum�zaļām eglēm, zilganzaļiem ciedriem, balteglēm. dzeltenīgi zaļām lapeglēm. Daudz ari lapu koku � ap�u, kļavu, bērzu. Upe ļoti plata, tajā daudz salu. Та kā mēs braucām rudenī, tad krāsu bagātība bija tie�ām neaprakstāma. Salas pacēlās kā ziedu pu�ķi un spoguļojās dzidrajos ūdeņos. Mēs braucām kā pa pasaku valstību. Daudz kas garajā mū�ā piemirsies, bet redzētais skaistums iespiedies atmiņā tik dziļi, ka nevar aizmirst.

Bet mūsu brauciens beidzās gandrīz vai ar katastrofu. Bijām gandrīz jau pie Bratskas. kur Angara saplūst kopā ar otru taigas upi � Oku un ir 1,5 � 2 km plata. Tai bridi sacēlās liela vētra, un viļņi bangoja kā trakojo�ā jūrā. Alums vajadzēja tikt otrā krastā. Mūsu laiviņa bija piekrauta līdz pēdējam. Viens spēcīgs vilnis, un mēs būtu nogrimu�i. Bez tam mums draudēja briesmas no krācēm, uz kurieni laiviņu nesa ātrā straume. Bērziņ�, kas bija nosvērtāks, mēģināja pierunāt, lai nogaidām, kamēr upe nomierināsies. Bet mēs ar Pe�aku muļķīgā jaunības pārgalvībā uzstājām, ka jābrauc tūliņ pāri. Atceros Bērziņa vārdus: �Nu manis dēļ... Bet man jūs �ēl: jūs esat jauni, jums vēl visa dzīve priek�ā, es jau esmu dzīvojis (viņ� bija 20 gadus vecāks par mums). Brauksim, bet to es saku: uzskatu par muļķību riskēt ar dzīvību.� Tad viņ� pieprasīja bez ierunām izpildīt visas viņa pavēles un deva komandu �negrozīties!�, satvēra airi, un mēs devāmies bīstamajā ceļā. Mūs izglāba tikai airētāja liela meistarība (jaunībā viņ� bija braucis ar plostiem) un apbrīnojamā aukstasinība. Upes vidū airis salūza. Vienā mirklī Bērziņ� paņēma katrā rokā pa aira galam un turpināja ciņu ar viļņiem. Pie Bratskas krastmalā saradās viss ciems. Redzam, pa krastu skraida mūsu biedri, vicina rokām, kaut ko kliedz. Acīm redzot meklē laivu, lai dotos mums palīgā. Straume mūs bija aiznesusi krietni lejpus ciemam, kad Bērziņam ar milzu piepūli izdevās piestāt krastā. Mums saskrēja apkārt biedri, apkampa, apsveica. Mani pārņēma dziļa vainas apziņa pret Bērziņu un kauns par savu muļķību. Acīm redzot ari Pe�aks izjuta to pa�u. To varēja manīt no viņa apmulsu�ā skatiena. Bērziņ� laikam saprata mūs un uzmundrino�i smaidīja.

Atkal vienmuļi ritēja dienas: mācības, strīdi, gaidas. Kādu dienu 1917. gada marta sākumā mums bija politnodarbības. Bijām sapulcēju�ies sievie�u komūnas jumtistabiņā, kur dzīvoja A. Berga, M. Krustiņa un iepriek� minētā Marija. Pa�ā nodarbību karstumā pēk�ņi iedrā�as kāds no izsūtītajiem � bāls, bez elpas, rokās kaut kāds papīrs, un kliedz: �Biedri, cara vairs nav. Petrogradā revolūcija!� Visi pietrūkās kājās, sāka runāt, apkampās, skūpstījās. Reizes piecas se�as vēl un vēlreiz visi pārlasījām telegramu par Nikolaja atteik�anos no troņa. Biedrs bija atnesis �ās telegramas norakstu. Tūlīt sapulcējās visa izsūtīto kolonija, un mēs izstrādājām rīcību plānu. Tika nolemts nekavējoties iejaukties notikumu gaitā, pirmām kārtām padarīt nekaitīgus vietējās varas orgānus, t.i., apcietināt pristavu. ievēlēt ciema komiteju, kas kārtotu visas lietas, norīkot pastā de�ūras, lai no mums nenoslēptu pienāku�ās ziņas. Tāpat nolēmām pārvēlēt patērētāju biedribas valdi, kurā bija tikai bud�i.

Ciemā nebija cilvēka, kas nebūtu piedalījies mītiņā. Dziedājām revolucionārās dziesmas. Visu to vadīja boļ�eviki. Sevi�ķi enerģiski rīkojās Bērziņ�-Andersons, Pe�aks un Ancelovi�s, Pēterburgas boļ�eviks. Arī es biju tajā grupā, kas arestēja pristavu. Viņ� padevās �bez ciņas�. Atdeva zobenu un revolveri un apjucis murmināja: �Kungi, kungi, kāpēc varas darbus? Es pats esmu pret caru.�

Bratskā vēl līdz mūsdienām saglabājies 1631. gadā no lapegļu baļķiem celtais Bratskas cietok�ņa sargtornis. Sargtorņa apak�ā ir mazs kambarītis. Sājā kambarītī mēs tad arī ieslodzījām pristavu. Par ciema skrīveri toreiz bija ļoti jauks puisis, diem�ēl, uzvārdu vairs neatceros. Jauns vēl, gadu divdesmit, staigāja ar kruķiem. Viņ� mūs atbalstīja visos pasākumos. Drīz vien ciemā noorganizējās jauna vara ar izsūtītajiem boļ�evikiem priek�galā. Visu laiku vajadzēja karot ar oportūnistiem, kuri pārmeta mums vardarbību un aicināja izturēties mierīgi un nogaidīt. Nav vairs prātā, kādus lēmumus toreiz pieņēma jaunā vara, bet labi atceros, ka patērētāju biedrības veikala priek�ā sasauktajā mītiņā kāds zemnieks, stāvēdams uz lieveņa, ņurcīja rokās cepuri un runāja: �Are�e, pienākusi arī mūsu reize.�

Ciemā viss vārījās kā katlā. �ķita, ka nav neitrāls neviens. Katrs kaut ko aizstāvēja, par kaut ko strīdējās. Tā pagāja viena diena, otra, tre�ā, ceturtā. Nevienas telegramas, nekādas ziņas vairs. Nezinājām, kas notiek pasaulē. Te paklīda baumas, ka nekādas revolūcijas neesot bijis, ka saņemtā telegrama � vienkār�i provokācija, ka uz Bratsku nākot melnā sotņa, lai ar mums izrēķinātos. Viens otrs ļauni priecājās, bet oportū-nistu nometnē valdīja pilnīga panika, jo, lūk, boļ�eviku dēļ ari viņi varot nokļūt nepatik�anās. Jāatzīstas � bija ļoti nemierīgi ap sirdi un tai pa�ā laikā gribējās ticēt, ka revolūcija tomēr notiek. Iedzīvotāji, kas mums simpatizēja, deva padomus, kur mums labāk tverties, ja vajadzētu bēgt, lai nenokļūtu melnās sotņas rokās. Bet viss beidzās laimīgi. Pēc da�ām dienām no Irkutskas ieradās kaut kādi pilnvarotie, pienāca avīzes, no kurām uzzinājām, ka Krievijā tie�ām revolūcija, ka visi politiskie amnestēti un drīkst atgriezties mājās. Bet skaidra priek�stata par Krievijā radu�os stāvokli, par padomēm un Pagaidu valdību mums toreiz vēl nebija. Par to uzzinājām tikai vēlāk, vilcienā, kad mums rokās nokļuva �Pravda� un citas avīzes.

Sākām prasīt, lai mūs uz ātrāko sūta mājās. Marta otrajā pusē pienāca ilgi gaidītā diena. Mums sagādāja pajūgus. Atvadīties bija sanāku�i gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Mēs pacēlām sarkano karogu, uzstājāmies ar runām, aicinājām nepalikt mierā, bet prasīt lai visi zemnieki dabūtu zemi, lai tiktu izbeigts kar�. Ar sarkano karogu pirmajā pajūgā, revolucionārām dziesmām skanot, mūsu brauciens virzījās uz priek�u. Pa ceļam mums no citiem ciemiem vēl pievienojās pajūgi, kuros arī brauca trimdinieki. Cik daudz apsveikuma izsaucienu, cik daudz prieka! Visapkārt pavasara gaidās �alco�ā zaļā taiga, �ilbino�i baltais sniegs, garā pajūgu rinda ar cilvēkiem, kas smejas un dzied, saulē lāsmojo�ais sarkanais karogs � tā ir aina, kas man vēl tagad stāv acu priek�ā.

Mūsu svētdienīgais garastāvoklis mazliet aptum�ojās Tulunā. Dzelzceļa stacijas priek�nieks kategoriski atteicās tuvākajās dienās iesēdināt mūs vilcienā, kas iet uz galvaspilsētu. Atsevi�ķu vagonu neesot, vilcieni pārpildīti un vispār tā neesot viņa darī�ana. Atceros, pa naidi mūs, lielu grupu, pieņēma pie sevis dzelzceļa sargs. Viņ� mūs arī pamācīja, lai uzstājamies enerģiskāk � gan vagoni atradī�oties. Un, tie�ām, jau otrā dienā pēc mūsu pārstāvju kategoriska pieprasījuma stacijas priek�niekam vagoni atradās, un tos piekabināja kārtējam vilcienam.

No ceļa paliku�i atmiņā bezgalīgie mītiņi. Cilvēku visur bija kā jūra. Likās, ka notiek lielā tautu staigā�ana, visiem kaut kur jābrauc. Visās vietās, kur pieturēja vilciens, arī mēs runājām, runājām, stāvēdami uz vagona kāp�ļiem. Raksturīgi, ka tur, kur uzstājās boļ�eviku runātājs, klausītāju arvien bija vairāk. Braucām samērā ātri un jau aprīļa sākumā bijām Petrogradā. Dzelzceļa stacijās, it īpa�i sākot no Uraliem, bie�āk varējām dabūt avīzes, arī �Pravdu� tā ka, iebraucot Petrogradā, es jau biju iepazinusies ar Ļeņina Aprīļa tēzēm. Mēs, boļ�eviki, degām nepacietībā iesaistīties cīņā.

Petrograda mūs pārsteidza ar savu kūsājo�o dzīvi, ar savu troksni. Ielas bija pilnas cilvēku. Situācija toreiz bija ļoti asa. Ikviena boļ�evika svēts pienākums bija mesties tie�i notikumu virpuli, nepalikt malā kā vienaldzīgam novērotājam, bet aktīvi cīnīties par Ļeņina līniju, nepalai�ot garām ne mazāko iespēju izskaidrot masām notikumu jēgu, nepaiet garām meņ�eviku un eseru pļāpā�anai. So periodu raksturo kāds gadījums pirmajā vakarā pēc iebrauk�anas Petrogradā.

Lai pasargātu mūs no kņadas kopmītnēs, ko mums, no trimdas pārbrauku�ajiem, piedāvāja labdarības komisijas pie pilsētas domēm, ar mums kopā atbrauku�ais petrogradietis, boļ�eviks Naums Ancelovi�s uzaicināja mūs pie sevis. Starp tiem, atceros, bija E Apelis, M. Auzi-ņa, K. Pe�aks un Bērzīņ�-Anderosns. Mūs uzņēma ļoti laipni. Sakarā ar vecākā dēla Nauma pārbrauk�anu tika rīkots vakars. Cilvēku salasījās daudz, tur bija gan ārsti, gan studenti, gan mākslinieki. Saruna pie galda pēc da�ām vispārējām frāzēm, dabiski, pārgāja uz politiku. Pēk�ņi kāda jauna dāma sāka sajūsmā gandrīz vai bez elpas stāstīt, ka �odien bijusi �burvīgā manifestācijā�, ka �debe�ķīgo Kerenski uz rokām nēsāja� utt. Tad tikai sākās! Izrādījās, ka klāteso�ajiem ir da�ādas domas par visiem galvenajiem jautājumiem. Pirmais neizturēja Naums un sāka kliegt: �Tavs debe�ķīgais Kerenskis� ir tikai bur�uāzijas sulainis!� Visi klāteso�ie iekaisa, neviens daudz nekautrējās izteicienos. Boļ�eviki pienagloja pie kauna staba eserus un meņ�evikus, runāja par kara imperiālistisko raksturu un nepiecie�amību noslēgt mieru, bet meņ�eviki mūs sauca pārvācu spiegiem un dezorganizatoriem. Visi trūkās aug�ā no savām vietām, par vakariņām neviens vairs nedomāja. �ajā �aurās sabiedrības konfliktā kā ūdens pilienā atspoguļojās tā milzigā �ķiru cīņa, kas notika visā zemē. Strīdi izcēlās visur, jo pla�as tautas masas tie�ām bija modu�ās sabiedriskajai dzīvei.

Toreiz Petrogradā nodzīvoju tikai da�as dienas. Otrā vai tre�ā dienā pēc pārbrauk�anas Pe�aks tika aizsūtīts uz Maskavu par latvie�u boļ�evistiskās avīzes �Sociāldemokrāts� redaktoru. Pēc pāris dienām ari es izbraucu uz Maskavu, kur iesaistījos masu politiskās audzinā�anas darbā, palīdzot sagatavot Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju.

No grāmatas �Grūst vecā pasaule...", �Latvijas valsts izdevniecība", Rīgā, 1957

Tiklīdz pienāca avī�u ziņas par Krievijā notiku�o 1917. gada Februāra revolūciju, mēs, pa visu Ameriku izkaisītie revolucionārie emigranti, bijām kā spārnos. Domas traucās pāri okeānam � bija pienācis laiks arī mums atgriezties pie praktiska revolucionāra darba dzimtenē.

Daudzi no mums. emigrantiem, pēc 1905. gada revolūcijas sakāves bija nodzīvoju�i Amerikā turpat jau desmit gadu. Bet kas gan vairs varēja mūs saistīt �ajā aizokeāna zemē? Ne jau iedzīves pēc. ne laimi meklēt bijām brauku�i �urp. Tikai Krievijas cariskās reakcijas skarbie vēji bija dzinu�i mūs sve�umā meklēt patvērumu. Lūk, kā raksturoja �os revolucionāros emigrantus partijas darbinieks un rakstnieks Dāvids Beika (Bernards): �Viņi kāpa Amerikas krastā ar visu cīņas karstumu, pulvera dūmos apkvēpu�i, mītiņu runām un lo�u mūzikai vēl ausīs skanot. Viņi ienesa kaujas garu un bangoju�u nemieru mierīgajās latvie�u kolonijās. Sarkano emigrantu plūdi vilkās cauri visu 1906. un turpinājās 1907. gadā. Tie bija rīcības komiteju locekļi, partijas centru darbinieki, kaujinieki un me�abrāļi... Vairums bija fabriku strādnieki un lauku gājēji. Bet bija laba daļa inteliģentu un saimniekdēlu, lauku saimnieku un pilsētu sikbur�uju. Bija sociāldemokrāti � boļ�eviki un meņ�eviki, savienībnie-ki, anarhisti, bezpartejiskie. Drīz vien jaunie emigranti visās latvie�u sociāldemokrātu grupās izrādījās vairākumā: gada laikā, caurmērā ņemot, biedru skaits tajos �etrkār�ojās. Sapulcēs dzirdēja vairs tikai runas par Latviju un jūsmīgus aicinājumus uz atjaunotām ciņām Krievijā.�

Sie emigranti sekoja notikumiem Krievijā, zināja par 1914. gadā notiku�o Latvijas Sociāldemokrātijas IV kongresu, kurā bija piedalījies V I. Ļeņins un palīdzējis sakaut un padzīt meņ�evikus no vadības. Sis notikums bija atstājis dziļu iespaidu uz visas Amerikas latvie�u strādniekiem, it ipa�i uz abām frakcijām. Pēdējos gados pirms Februāra revolūcijas ari Amerikā dzīvojo�o latvie�u sociāldemokrātu vidū bija nostiprinājies boļ�evistiskais virziens, jo kustību vadīja Fr. Roziņ�-Azis, kur� ieradās Amerikā 1913. gada rudeni.

Nu vairs nebija cara, tāpēc sākām domāt un spriest par atgrie�anos dzimtenē.

Bostonas Latvie�u strādnieku biedrība, kura apvienoja ap 500 biedru, tūlīt sasauca biedru pilnsapulci. Zāli izgreznojām vītnēm, sarkaniem karogiem, pat visas lampas apvilkām ar sarkanu drānu. Biedru sanāca pilna zāle. Pirmais sapulcē runāja Fr. Roziņ�, apsveikdams biedrus ar

pirmo uzvaru � cara gā�anu, un aicināja biedrus tūlīt doties uz mājām, uz revolūcijas zemi, paskaidroja boļ�eviku partijas uzdevumus revolūcijas tālākvirzi�anā. Sapulcē runāja arī 1905. gada me�abrālis Dāvids Beika, norādīdams, ka XX gadsimta ķēms Krievijā nu reiz ir nogāzts. Arī viņ� aicināja biedrus brauki mājās. Vēl runāja partijas darbinieks Arnolds Neibuts. Visi biedri bija pacilātā garastāvokli un runāja tikai par to, kā drīzāk nokļūt dzimtenē.

Sapulce nolēma, ka aktīvākie, fiziski veselākie biedri tūlīt dosies ceļā. Tā kā visi gribēja braukt tūlīt, tad vajadzēja noteikt zināmu kārtību. Braucēju grupas noformējās Ņujorkā, kur saradās biedri no da�ādām Amerikas pilsētām. Pirmie no Bostonas aizbrauca liepājnieks Rūdolfs Stāls, Penness (Onkulītis), Arnolds Neibuts, Rigas kaujinieks Lau-bergs (Gri�ka). Pirmā grupa no Ņujorkas brauca caur Angliju. Arī tie, kuri uzreiz nevarēja atstāt darbu vai kuriem bija ģimenes, sāka posties ceļā. Vajadzēja visu apsvērt, sagādāt līdzekļus tik tālam ceļojumam. Ceļā posās arī citu partiju un da�ādu tautību emigranti.

1. aprīlī arī mēs, otrā grupa, ar vilcienu izbraucām no Bostonas uz Ņujorku. Jāatzīmē, ka Ņujorkā tolaik aktīvi darbojās krievu sociāldemokrātu grupa, kurai tur bija savs klubs. Ņujorkā pastāvēja divas latvie�u emigrantu grupas: �Cīņas biedri�, kas bija boļ�eviki, un Latvie�u Ņujorkas nozare Nr. 2 � meņ�eviki. �Cīņas biedri� īrēja kluba telpas, pie kluba darbojās dramatiskā kopa, koris, orķestris. Dramatiskā kopa un koris bez organizācijas ziņas nekur neuzstājās. Ienākumus, ko guva. sarīkojot vakarus, sūtīja politiskajiem ieslodzītajiem Latvijā. Da�reiz sarīkojumos piedalījās ari Bostonas klubs. Bostonie�i brauca uz Ņujorku, lai organizētu kopīgus sarīkojumus, tāpēc daudzi Ņujorkas biedri mums, bostonie�iem, bija jau agrāk pazīstami. Tie mums pastāstīja, ka arī Ņujorkā notiku�as pla�as masu sapulces un asas diskusijas starp boļ�evikiem un meņ�evikiem, piedalīju�ies arī bundisti, eseri un anarhisti. Ņujorkā starp anarhistiem bija ari latvie�i. �eit bija darbojusies arī Luize Mauriņa, kuras vecāki bija baptisti, viens brālis darbojās Bostonā kā boļ�eviks, bet jaunākais brālis māsas ietekmē bija pieslējies anarhistiem. Kara laikā uz Amerikas neatkarības svētkiem, 4. jūliju, Mauriņa pulcējusi savā dzīvoklī anarhistus, kur tie gatavoju�i bumbas. Bumba sprāgusi un izpostījusi piecstāvu mājā vairākus dzīvokļus. Bumbu gatavotāji un arī da�u dzīvokļu iemītnieki gāju�i bojā. Mauriņa palikusi dzīva, jo sprādziena laikā bijusi aizgājusi uz veikalu. �o Mauriņu viņas skaļo frā�u dēļ bija iesauku�i par �Brīvības Luizi�. un. kad viņa ieradusies �Cīņas biedru� sarīkojumos, lai izplatītu anarhistu literatūru, viņu vienkār�i metu�i ārā.

Viss �is raibais Ņujorkas emigrantu sastāvs liek nojaust, kādi strīdi te izraisījās par revolūcijas tālāko gaitu Krievijā, par pa�reizējiem uzdevumiem. Visi bija vienis pratis tikai par to, ka jābrauc mājās, jāpiedalās pa�reizējos notikumos.

Ņujorkas latvie�u boļ�eviki sapulcē bija atklāti nobalsoju�i, kurus laist pirmos, jo visi uzreiz nevarēja aizbraukt. Tāpēc bija izraudzīju�ies tos, kuri vairāk vajadzīgi revolucionārajam darbam.

Otru braucēju grupu izveidoja krievu, igauņu un latvie�u emigranti, kurā vairums tomēr bija latvie�u. Latvie�u boļ�eviku sanāca kādi trīsdesmit, starp tiem Dāvids Beika, Paula Freiberga, Kārlis Austriņ�, Otilija Austriņa, Sīmanis Berģis, Liene Berga, Kārlis Kalniņ�, Kārlis �ulcs, Oto Paegle, Jānis Kupcis u. c. Daudziem bija ģimenes, bērnu vien sanāca vienpadsmit. Lietuvie�u vidū bija ievērojamais partijas darbinieks Mickevi�s-Kapsukas ar sievu, no krieviem � Sergejs Degtjarevs ar sievu A. Boksbergu (Zentu). Mūsu grupā brauca arī anarhists Smirnovs.

No Ņujorkas braucām ar vilcienu līdz Cikagai. Stacijā mūs pavadīja latvie�u sociāldemokrāti. Mums sameta naudu ceļam. Apspriedām, ko darīt ar �o naudu. Nolēmām iegādāties sarkano karogu. Sīmanis Berģis aizgāja uz veikalu un nopirka sarkanu zīda drānu, zelta krāsas bārkstis un lentīti, lai uz�ūtu karogu. No Cikagas braucām ar vilcienu uz ostas pilsētu Sietli. Kopā ar vietējiem latvie�u un amerikāņu strādniekiem. Sietie svinējām 1. Maija svētkus: sarīkojām demonstrāciju uz no�auto streikotāju kapiem un cietumu, dziedājām revolucionārās dziesmas. Cietumnieki mums atbildēja pa logiem ar roku mājieniem. Bijām pārsteigti, kad tajā pa�ā vakarā kinohronikā redzējām pa�i sevi gājienā uz kapiem. Skatījāmies kinofilmu �Cikagas d�ungļos�, kur tēlota strādnieku izmanto�ana un smagie darba apstākļi lopkautuvēs. Nāko�ajās dienās �o filmu aizliedza izrādīt, aizliedza izrādīt arī kinohroniku � mūsu

I. Maija demonstrāciju.

Sietie, kur bijām apmetu�ies uz da�ām dienām, sagājām kopā kāda kluba telpās, lai informētos par tālāko braucienu. Klubā anarhisti bija sāku�i gatavot savu karogu. Pie sienas bija piestiprināta melna drāna. Mūsu biedri uz �īs drānas uzzīmēja miroņa galvaskausu un stilba kaulus, tā apzīmēdami anarhistu būtību. Anarhisti pēc tam sprāga vai no ādas ārā un bija gatavi kauties, bet vainīgos neatrada. Visi tikai smējās par anarhistu simbolu.

Sietie mums piedāvāja vecu pre�u kuģi, ar kuru no Anglijas braucis

J. Jansons-Brauns. Ievēlējām komisiju, kurā ietilpa Sīmanis Berģis. Kārlis Austriņ� un Karlsons (no Filadelfijas). Komisija griezās pie Krievijas konsula Sietlē un dabūja naudas līdzekļus tālākam braucienam.

No Sieties devāmies ar vilcienu uz Sanfrancisko, kur nokļuvām uz japāņu pasa�ieru kuģa. Mums bija jādodas pāri Klusajam okeānam. Ne tik viegli bija kāpt uz �ī okeāna kuģa, � nebija vēl aizmirsta kuģa ,,Ti-tāniks� bojā eja, bet ba�as bija jāpārvar. Pa ceļam kuģis piestāja Havaju salās, kur uzņēma ūdeni un ogles. Havajas osta bija dīkdieņu kapitālistu pilsēta, kur visus darbus veica havajie�i. Mūs pārsteidza, ka havajie�i ir �iem kapitālistiem ari rotaļlieta. Ostā ap kuģiem havajie�i lūdza dāvanas, peldot ūdenī. Bagātnieki no kuģa meta ūdenī naudas gabalus; havajie�iem vajadzēja tos noķert un parādīt, citādi vairāk nemeta.

Pēc 18 dienu brauciena pa okeānu nokļuvām japāņu ostas pilsētā Jo-kohamā, netālu no Tokio. Sis brauciens bija grūts tai ziņā, ka daudzi biedri stipri cieta no jūras slimības. Vēl no me�abrāļu gaitu laikiem Bei-ka slimoja ar reimatismu un ļoti cieta.

Jokohamā dzīvojām rik�ām izīrējamās istabās. Gulējām uz grīdas, kur novietoja no smalldem salmiem pītas vītnes cilvēku garumā. Tas pārsedza ar speciāliem paklājiem. Gultu, tāpat ari galdu un krēslu japāņu rik�as nelietoja. Sēdēja uz spilventiņiem, kurus novietoja uz paklājiem. Kad mums vajadzēja kaut kur iet, rik�as piedāvājās mūs aizvest. Mēs nevarējām braukt ar cilvēkiem, pat mūsu mazās meitenes slēpās, lai nebūtu jākāpj ratos, ko vilka cilvēki.

Lai brauktu uz Krieviju, vajadzēja iegādāties Krievijas vizas. Atkal vajadzēja griezties pie Krievijas konsula. Austriņ� prasīja rik�am ceļu, kā nokļūt pie konsula. Rik�as piedāvājās aizvest. Austriņ� prasīja, cik tas maksās, un samaksāja, pēc tam pavēlēja rik�am sēsties ratos. Rik�a neiedro�inājās neizpildīt �kunga" pavēli un iesēdās. Austriņ� sāka vilkt ratiņus, noteiktdams, lai rik�a zina, kā ir, kad cilvēks ved. Rik�a sāka kliegt �kungs, kungs!�, jo viņam bija bail no tādas �kunga� rīcības.

Vizas saņem�ana ievilkās uz dienām piecām. Pa to laiku novietojāmies angļu tūristu viesnīcā �Sekspirs�, hipodroma tuvumā. Te viss bija iekārtots pēc eiropie�u parauga. Mūs pārsteidza tas, ka japāņu strādniekiem pa divām nedēļām tikai viena brīva diena. Sievietes alga par vienu un to pa�u darbu uz pusi mazāka nekā vīrietim. To mums pastāstīja pa�i strādnieki, ar kuriem sarunājāmies angļu valodā.

Apmeklējām arī japāņu teātri. Valodu nesapratām, tāpēc par izrādi nevarējām spriest. Zālē bija soli, uz soliem mazi zīda spilventiņi. Japāņi sēdēja, sakrustoju�i kājas uz spilventiņa. Ari mēs sēdējām uz spilventiņiem, bet mums kājas karājās no soliem. Smējāmies par neparasto sēdē�anu. Viesnīcniekam samaksājām par ēdienu un apkop�anu, bet pirms aizbrauk�anas uzzinājām, ka visa samaksa ir dzeramnauda, ko mēs nedevām. Izrādījās, apkopēji maksā vēl viesnīcniekam par to, ka viņ� ļauj strādāt. Savācām naudu apkopējiem, gribējām nodot, lai pa�i sadala. Apkopēji sāka lūgt, lai tikai nedodot viņu kungam. Tad sasaucām visus kopā un izsniedzām. Viņi bija ļoti pārsteigti un aizgrābti pateicībā par tādu samaksu, jo parasti viņiem par dzeramnaudām kungu priek�ā bija jāmetas ar pieri pret grīdu.

No Jokodamas ar kuģi braucām vēl vienu naidi, tad pa Dienvidkoreju ar vilcienu; atkal ar kuģi pāri jūras �aurumam, atkal ar vilcienu uz Mukdenu un tālāk uz Harbinu. Kad nu beidzot bijām nokļuvu�i Harbinā, mūs no �ejienes negribēja nekur tālāk laist. Kerenska valdība turpināja karu, un Harbinā visus iebrauku�os vīrie�us gribēja mobilizēt un sūtīt uz fronti. Harbinā jau bija saplūdu�i emigranti no da�ādām valstīm. Citu partiju emigranti izklīda, da�i palika Harbinā, citi aizbrauca. Mūsu boļ�eviku grupa sarīkoja mītiņu kopā ar Harbinas garnizonu. Vēl uz kuģa ceļā no Sanfrancisko uz Jokohamu Nīcmanis (no Ņujorkas) uzzīmēja burtus un Austriņa iz�uva sarkano karogu. Uz karoga bija devīze �Visu zemju proletārie�i, savienojieties!� - vienā pusē latvie�u, otrā pusē krievu valodā. Japanā nogrieza bambuka kātu. pie kura piestiprināja karoga drānu. Ar �o karogu devāmies uz mītiņu. Mītiņā runāja Sergejs Degtjarevs unMickevi�s-Kapsukas. Garnizons nostājās boļ�eviku pusē. Kad Harbinas padome uzzināja par garnizona nostāju, tā nobijās no boļ�evistiskās aģitācijas un iedeva vagonus, lai mēs izbrauktu. Lai pa ceļam mūs neaizturētu citās pilsētās, neliela Harbinas karaspēka vienība mūs pavadīja līdz Irkutskai.

Katrā stacijā, kur iebraucām, kopā ar dzelzceļniekiem un vietējiem iedzīvotājiem noturējām mītiņu. Sarkanais karogs visur pulcināja ap mums masas. Mūsu grupas partijas biedri runāja �ais mītiņos un noskaidroja masām boļ�eviku partijas nostāju un uzdevumus. Ceļa-binskā atkal pacēlām sarkano karogu, bet stacijas priek�nieks gribēja karogu atņemt. Karogu vajadzēja izplest vagonā pie loga. Stacijas priek�nieks pavēlēja atņemt �buntavniekiem� vagonus un nelaist mūs tālāk. Ari te ar boļ�eviku vārdu izlauzāmies cauri, jo strādnieki mūs visur atbalstīja.

14. maijā, pēc pusotra mēne�a ilga ceļojuma, mēs iebraucām Pet-rogradā. �eit neviens mūs nesagaidija. Vienīgie, kas mums uz vietas palīdzēja, bija revolucionārie matro�i. Viņi uzņēma mūs savās kazarmās un deva savu ēdienu. Maizi Petrogradā toreiz izsniedza uz kartītēm, bet mums tādu nebija.

Pa ceļam mūsu mazā meitiņa �enija jau Ceļabinskā saslima ar plau�u karsoni. Viņai vajadzēja turpināt ceļu slimai, bet Petrogradā nezinājām, ko iesākt ar slimo bērnu. �inī laikā Petrogradā notika Viskrievijas I Padomju kongress. Sīmanis Berģis devās uz kongresu. Turviņ� bija saticis Laubergu, kas jau agrāk bija aizbraucis no Amerikas un ieradies kongresā no Rīgas. Lauberga tēvs strādāja Petrogradā kādās dzirnavās. Pie Lauberga tēva mēs atkal dabūjām paēst Krievijas maizi. Viņ� uzņēma mūsu ģimeni savā dzīvoklī, kamēr meitiņa atveseļojās.

Pa to laiku biedri bija saistīju�ies ar Petrogradas boļ�eviku partijas komiteju. Dāvids Beika no Petrogradas tūlīt devās uz Maskavu, vēlāk ieradās Rīgā. Pēc da�ām dienām biedru grupa, kurā bija abi Austriņi, Sīmanis Berģis ar ģimeni, Je�ovskis, �ulcs, es u. c., devās atkal ceļā. 17. jūnijā beidzot iebraucām Rīgā. Savu sarkano karogu nodevām partijas Rīgas komitejai. So karogu iznesa 1. Maijā demonstrācijā ari 1919. gadā.

Rūdolfs �tāls, kas no Amerikas bija izbraucis agrāk, jau strādāja R.igā, �Cīņas� redakcijā, Berģds, Austriņ�, Allens un Je�ovskis sāka strādāt partijas darbā, vēlāk viņus ievēlēja partijas Rīgas komitejā. Pēc kāda laika Rīgā ieradās arī Oto Paegle. vecs Rīgas atslēdznieks, kas Petrogradā bija saticis savus vecos partijas biedrus un kopā ar Petrogradas strādniekiem piedalījās K�esinskas pils apsargā�anā, kur līdz 3. jūlija demonstrācijai atradās boļ�eviku partijas CKun V I. Ļeņins. Paegle sāka strādāt ķīmijas rūpniecības strādnieku arodbiedrībā. Tagad mēs, daļa emigrantu, bijām mājās, dzimtenē, un katrs iekļāvās revolucionārajā darbā, kur un kā varēdams. Tikai Fr. Roziņ�-Azis vēl palika Amerikā, lai organizētu un vadītu paliku�o biedru atgrie�anos.

Rīgā noritēja spraigs partijas darbs, jo tolaik visi gatavojās Rīgas domes vēlē�anām. Atceros, kādu svētdienu Grīziņkalnā notika Rīgas darbaļau�u sapulce. No boļ�evikiem sapulcē runāja Daņi�evskis, Beika, Sīmanis Berģis, Austriņ�, Rīgas strādnieku deputātu padomes Izpildu komitejas priek�sēdētājs Endrups. Latvijas Sociāldemokrātija aicināja darbaļaudis Rīgas domes vēlē�anās balsot par sarakstu Nr. 1. Sis vēlētāju saraksts vēlē�anās arī ieguva gandrīz pusi no nodoto balsu skaita. Kaut gan boļ�eviki un meņ�eviki-internacionālisti Latvijā tolaik vēl darbojās kopīgi un vēlē�anās tiem bija viens saraksts, tas tomēr bija boļ�eviku nopelns, ka strādnieki nodeva savas balsis par �o sarakstu.

Latvijas darbaļaudis boļ�eviku partijas vadībā bija stāju�ies pie sociālistiskās revolūcijas sagatavo�anas darba. Bet tad sākās negaidīti notikumi. Starptautiskie imperiālisti ar ģenerāļa Kornilova starpniecību atdeva revolucionāro Rīgu vācu imperiālistiem. Vācu karaspēks 21. augustā okupēja Rīgu. Tas bija smags trieciens visai revolucionārajai kustībai Latvijā, boļ�eviku partijai. Ļoti sāpīgi �o triecienu izjutām mēs, nesen atbrauku�ie, kuri nebijām vēl kā mēdz teikt, ne lāgā kājas apsildīju�i dzimtenē. Partijai atkal vajadzēja pāriet pagrīdē. Iesākās grūtas dienas visā zemē. Tās bija bada, bezdarba un politisko spaidu dienas. Vācie�i izlaupīja zemi, visas bagātības un pārtikas krājumus aizveda uz Vāciju. Vēlāk Rīgas iedzīvotāji ar mokām varēja saņemt % mārciņas maizes uz kartītēm.

Kad atsāka darbu jaunievēlētā nelegālā partijas Rīgas komiteja, tajā aktīvi darbojās Beika, Sīmanis Berģis, Austriņ�, Je�ovskis u. c. Tika noorganizēta arī Rīgas komitejas �Spartaka� tipogrāfija uzsaukumu iespie�anai. Ar �o tipogrāfijas darbu, ko veica Jānis Mirams, Alma Pess un Augusts Pess, cie�i bija saistīts ari Austriņ�, kas apgādāja tipogrāfiju ar burtiem un krāsām, un Sīmanis Berģis, kas rakstīja uzsaukumus. Otilija Austriņa apmeklēja ma�īnrakstī�anas kursus, lai dabūtu tie�i tādas burtu zīmes, ar kādām rakstīja vācu �ausveisus�, jo tie biedriem bija vajadzīgi. Kārlis Austriņ� (Carlis) darbojās par propagandistu, oficiāli strādāja tikai gadījuma darbus. Konspirācijas dēļ, lai pasargātu Berģi, man nekādus sevi�ķus uzdevumus nedeva; man bija jārūpējas parģime-ni, jāpalīdz uzturēt sakarus ar biedriem.

Atceros, ka, maskējoties ar Jaungada sagaidī�anu 1917. gada 31. decembrī Ceikeļa dzīvoklī Matīsa ielā notika pla�a partijas apspriede. Dalībnieku bija daudz, apspriede vilkās līdz gaismai. Neviens nedrīkstēja agrāk aiziet. Ko toreiz apsprieda, vairs neatceros.

Kad bur�uāzija kopā ar meņ�evikiem sāka kaldināt plānus par Latvijas autonomiju, kas patiesībā nozīmēja Latvijas pievieno�anu Vāci-jai, boļ�eviki 1918. gada 6. janvārī organizēja protesta demonstrāciju pret �o pievieno�anu un prasīja Latvijas apvieno�anu ar Padomju Krieviju, prasīja okupācijas varas izbeig�anu Latvijā, kara izbeig�anu. Darbaļau�u demonstrācija ar lozungiem un dziesmām devās uz Grīziņkalnu. Runāt gan neviens nedabūja. Pie Zvaig�ņu ielas demonstrāciju ap�audīja. Nācām atpakaļ pa Marijas ielu. Izrādījās, ka naktī no 5. uz 6. janvāri arestēti Beika, Paula Freiberga, abi Austriņi, Stāls u.c. Par arestiem mums paziņoja Penness (Onkulītis). Runāja, ka meņ�eviki esot iesniegu�i sarakstu ar tiem, kas jāarestē. Sarakstā biju�i Rīgas domes locekļi-boļ�eviki un no Amerikas iebrauku�ie. Tā kā bija zināms, ka Berģi cītīgi meklē, tad viņ� sāka dzīvot pilnīgi nelegāli.

Pēc kāda mēne�a, kad Berģis nāca no propagandista gaitām Sarkan-daugavā, spiegi viņu bija pamanīju�i un izsekoju�i. Otrā dienā no rīta viņu arestēja un aizveda uz Baznīcas ielu. Tur Sīmanis Berģis noliedzis, ka agrāk bijis Amerikā, bet uzdevies par Berga kungu, kur� atgriezies no Sibīrijas un strādā pārtikas valdē. Berģis līdz tam patie�ām strādāja pārtikas valdē par aģentu, kas ievāca piena nodokli Maskavas priek�pilsētā. So darbu viņ� bija izvēlējies tāpēc, ka tas viņam deva tiesības ieiet kurā katrā mājā un katrā laikā, par to viņam bija izdota apliecība. Bet viņam tie�i �īs neierobe�otās kustības tiesības bija vajadzīgas nelegālajam darbam. Policija daļēji bija noticējusi apgalvojumam un atlaidusi Berģi mājās pēc pases. Berģis ar pasi atpakaļ negāja, bet nozuda.

Pēc stundām �etrām vācu zaldāti ieradās viņu no jauna arestēt. Es apgalvoju, ka Berģis arestēts un mājās vairs nav bijis, ka �etri zaldāti to nesen aizveda. Tad arestēja mani kopā ar abām meitenēm. Pratināja mūs policijas 1. iecirkņa priek�nieks Sūna. latvietis. Viņ� draudēja mūs izsūtīt uz nometni Vācijā. Es paliku pie sava. ka Berģis arestēts un vairāk nekā nezinu, meitenes klusēja. Beidzot mani atlaida.

Mēs dzīvojām Marijas ielā kādā lielā mājā. Dzīvokli bija iepriek� izdarīta kratī�ana un viss savandīts. Kad sāku sakārtot dzīvokli, pati atradu tīrā veļā ietītu proklamāciju vācu valodā. So proklamāciju vācu zaldātiem bija uzrakstījis Sīmanis Berģis, vācu valodā pārtulkojusi Janoso-ne-Brauna, kura vislabāk prata vācu valodu.

Та kā Berģi meklēja, tad katru reizi, kad izlaida proklamācijas, mani vēlāk brīdināja, un tad es negulēju mājās, bet mitinājos pie māsīcas Marijas Vittes-Griķes. Reiz, kad mani atkal brīdināja, es ar bērniem paliku gulēt savā dzīvoklī, apsēju zvanu ar lupatu un neatsaucos. Zaldāti dauzīja durvis ar �auteņu resgaļiem, bet policija iek�ā netika. Sētnieks Fiļipovs, partijas biedrs, centās iegalvot, ka esmu izbraukusi. Otrā dienā nama īpa�nieks Baumanis pavēlēja man atstāt dzīvokli. Paliku gandrīz uz ielas, jo neviens nelaida mani savā mājā, līdzekļu arī nebija.

Kā dzīvoju, to citiem grūti iedomāties.

1918. gada aprīlī vācu okupanti sāka atļaut iedzīvotājiem izbraukt uz Krieviju. So iespēju izmantoja partijas biedri, kuriem draudēja arests. Arī Sīmanis Berģis bija spiests atstāt Rīgu. Rīgas strādnieks Dreimanis, kuram jau bija gadu se�desmit, atdeva Berģim savu pasi. Kaut gan Ber-ģim toreiz bija tikai 30 gadu, viņ� pielīmēja sev bārdu un legāli izbrauca ar �o vecī�a pasi. Ar partijas atļauju un sve�ām pasēm legāli izbrauca vairāki partijas darbinieki; vācie�i nezināja, ka braucēji ir boļ�eviki. Meņ�evikiem nebija jāslēpjas, tos neviens i nedomāja arestēt.

3. (16.) jūnijā kopā ar mani un bērniem e�elonā pre�u vagonā izbrauca Jansone-Brauna ar diviem bērniem, Vecgailis ar sievu, Oto Paegle ar sievu, Allens ar sievai Saukti, Alma Lancmane un Dreimana sieva ar divām meitām. Man nebija pat naudas izbrauk�anai. Es izbraucu kā pa etapu izsūtāmā. Atkal pametu dzimteni, kur man ar bērniem neviens nedeva pajumti, negribēja turēt savā dzīvokli, kur nebija darba, nebija uztura līdzekļu. Mēs atkal braucām uz revolūcijas zemi.

Petrogradā mūs sagaidīja silti, jo partijas un padomju iestādes jau zināja, kas ir iebraucēji. Mūs iesēdināja automa�īnā un novietoja Smoļni-jā, no kurienes Padomju valdība jau martā bija pārcēlusies uz Maskavu. Tikai tagad mēs, daļa Amerikas latvie�u boļ�eviku, pēc pusotra gada klī�anas un likstām bijām nokļuvu�i revolūcijas zemē. Lielās Oktobra revolūcijas zemē. Te nu katrs iesaistījās kādā darbā, lai sekmētu padomju varas nodibinā�anos ari Latvijā.

No grāmatas �Grūst vecā pasaule...", ..Latvijas valsts izdevniecība", Rīgā, 1957

Uz �Cīņas" 100. numura jubileju

Ej, cīņas liesmu kop!

Ej pirmais, ej, tu sarkans simts,

Aiz tevis tūksto�iem tā brīves dzimts Lai top!

Bij dziļi tum�ais laiks,

Viss debess aizvilcies, un miglas kāpa,

Un gadiem prātus spieda nakts un tvaiks, Bet grūtā darba slogā ļaudis slāpa, �

Tad piepe�i Caur patumsi,

Skat! sarkanīgu dzirksteli �

Tur dro�i uzliesmoja garalāpa.

Viens sarkans uguns vārds,

Mazs kvēlumiņ� drīz izple�as par �alti;

Viņ� nedzē�ams kā patiesības zārds,

No viņa iedegs prāts, un sils, kam salti, Lūk, vairāki!

Jau desmiti,

Nāk nākot lāpu nesēji.

Pus-simts jau lāpu gaisā kvēlo stalti.

Ej, liesmu kop!

Ej, topi pilns, tu pirmais simts!

Drīz miljons taps tā brīves dzimts, Lai top!

Kūp pretī melna nakts,

Rauj auka lāpas, lieti liesmas maitā,

Bet lāpu vairāk deg, gai�s katris kakts, Visapkārt ceļas vīri lāpu gaismā. �

* Iespiests �Cīņas� simta � jubilejas numura pirmaja lappuse 1910. gada jūlija.

Jau tūksto�i Stāv gatavi,

Vairs nespēj rīt tos cietumi,

Vēl pulki aug un lāpas simta skaitā.

Iet proletariāts,

Dreb zeme, zemes varenos grābj �alka;

Tik viena dziņa vien, viens gars, viens prāts: To veco valsti graut, ko sen jau alka Simts tūksto�i,

Vēl miljoni.

No visām zemēm strādnieki Nāk lielā galacīņā tautu talkā.

Ej, cīņas liesmu kop!

Ej rindā, mūsu sarkans simts!

Reiz visa cilvēce taps brīves dzimts, Lai top!

Rainis

1910

.

Tikai neilgi pastāvēja Padomju Latvija. Tikai neilgi partijas vado�ā zvaigzne, tās �Cīņa�, varēja paspīdēt legāli. Apvienotā Latvijas un Vācijas kontrrevolūcija komunistu asinīs noslīcināja arī �Cīņu�. Simtiem un tūksto�iem biedru līķu gulēja Rīgas ielās un Latvijas laukos. Kontrrevolūcija, no Veinberga līdz kreisajam sociāldemokrātam, gavilēja uz revolucionāru un �Cīņas� kapa. Viņi cerēja apkautu esam i virszemes, i apak�zemes komunismu.

Bet � nepagāja vairāk kā 2 mēne�i, un no jauna vienotā Latvijas kontrrevolūcija stāvēja sarkanā spoka priek�ā. Par jaunu no apak�zemes atskanēja �Cīņas� balss.

�Mēs neraudam, mēs neskumstam!

Mēs noliecam pār kritu�iem sēru karogu un tālāk soļojam!�

Та iesāka �Cīņa� par jaunu no Nr. 1 (ar apak�numuru 424). �Cīņa� navvēstures orgāns, viņa nenodarbojas daudz ar pagātni, viņa pate darina vēsturi, jo viņa nes revolūciju.

Kop� tā laika pagāju�i 10 gadi. 10 vispasaules revolūcijas gadi, kas nav vienkār�i gadi. Tas daudz ko nozīmē. Ko cilvēce, pareizāk sakot, � darba cilvēce ir pārdzīvojusi �ajos 10 gados, par to vēl paaudzes runās pēc mums, kad jaunā cilvēce �ķirstīs lielo revolūcijas vēstures grāmatu, kura �ķir jauno cilvēci no vecās. Un tad �ī jaunā cilvēce atradis arhīvos nelielu astotdaļiņas (oktāvā) lieluma nodzeltēju�u jauno �Ciņas� numuru, tas viņai dos paskaidrojumu. Tādai bij jābūt darba tautas cīnītājai � presei pilsoniski demokrātiskajā Latvijā. Un blakus piezīme: Nekad �Cīņai� nebija tik grūti vest savu cīņu kā demokrātiskajā Latvijā, kad �Cīņas� cīnītājus tie�i vai netie�i slepkavoja viņas pa�as biju�ie, nodevīgie s. -d. līdzstrādnieki.

10 gadu cīnās no jauna �Cīņa�. Tā pārdzīvojusi i cerības, i vil�anās cerības, i revolūcijas uzvaras, i revolūcijas sakāves. Visām �īm maiņām pāri soļo �Cīņa� un revolūcija ar drosmi uz priek�u. Viņa zina pati un sludina visiem darbaļaudīm, ka �bez cīņas nav uzvaras�. Bet viņa zina arī citu. darba tautu lozungu: Nav cīņas bez uzvaras! Nekādi spēki nevar apspiest �o uzvaru.

Desmit gadus ir plosījusies ar zvērisku ienaidu pret strādniecību Latvijas �demokrātija�. Viņas politiskā aizsardze¹ ir desmitām reizēm atradusi un apcietinājusi Centrālās Komitejas un �Cīņas� drukātavas, bet Latvijas komunismu un viņa �dvēseli� �Cīņu� viņa iznīcināt ir bezspēcīga. Taisni uz jubilejas dienu Latvijas proletariāts pārdzīvo atdzīvo�anās laikmetu: 22. augusts, 75 000 balsis, 20. janvāris utt. Tie ir dati, ar kuriem �Cīņa� var lepoties. Un kāda nejau�ība! Kad es rakstu �īs apsveik�anas rindiņas, manā priek�ā guļ legālā strādnieku zemnieku frakcijas dienas laikraksta �Strādnieku Darbs un Maize� jaunākais numurs, kas iesākas ar vārdiem: �Ar �o numuru ir iznāku�i pavisam 100 numuru strādnieku dienas avīzes, kamēr pastāv Latvijas republika. Bet demokrātiskā republika esot pastāvējuse 10 gadus.�

Vai var būt brēco�āks apsūdzības raksts pret pilsonisko demokrātiju un tās roklai�iem soc. demokrātiem: Jau simtais numurs nelegālā �Cīņas� laikraksta un tikai 100 numuru legāla strādnieku dienas laikraksta! Vai ilgi vēl to cietīs Latvijas darbaļaudis?

Lai dzīvo revolūcijas �Cīņa�!

Lai dzīvo revolūcijas uzvara!

P. Stu�ka

espiests 1 929. g. jūnijā - augustā �Cīņas" 100. (520.) numurē.

No grāmatas ��Cīņas" slavenās gaitas", Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

Dārgie biedri un biedrenes.

Sirsnīgus laimes vēlējumus sūtu uz jūsu orgāna �Kampf� [�Cīņa�] 20 gadu pastāvē�anas jubileju. �ādas avīzes 20 gadīga pastāvē�ana, kāda jūsējā, � ir liels darbs. Tas nozīmē, tas vārds pilnā nozīmē saka to, kas izteikts ar nosaukumu � �Cīņa�!

Cīņā pret visiem varmākām, kas Latvijas strādniekus un visus garigā un fiziskā darba ļaudis ekspluatē un kalpina. Noteikti savā mērķī, dro�sirdīgi, neraugoties uz upuriem, jūsu orgāns veica �o darbu tad, kad krievu un vācu junkuri kopā ar latvie�u bur�uāziju rausa bagātības no darba tautas sviedriem. Viņa, neraugoties uz baltā terora nāvigo lo�u krusu, izturēja arī tad, kad vācu imperiālistiskā armija, apvienojusies ar Latvijas mantīgajiem, noslīcināja asiņu straumēs brīvību, noslāpēja strādnieku un zemnieki tiesības, - lai joprojām apvienībā ar saviem Krievijas darba brāļiem un māsām cīnītos parjaunas, pilnīgākas padomju kārtības ievie�anu. Un arī tagad tā ar sarkano karogu dro�sirdīgi stājas visu izsūkto un nabadzīgo, apspiesto un verdzināto priek�galā, kamēr mantīgie zem nacionālās brīvības un patstāvības nodro�inā�anas maskas ekspluatē un izsūc, lai gan patiesībā viņi nav vairāk nekas kā Antantes imperiālistu vasaļi. Fakts pēc fakta liecina, ka Latvijā brīvība var pastāvēt un uzplaukt tikai cie�ā vienībā ar Padomju Krieviju.

Jūsu �Cīņa� patie�ām ir pelnījusi savu vārdu, vienmēr bijusi sava vārda cienīga. Vēsturiskā liecība par to � tās gandrīz nepārtrauktā ilegalitāte. Jūsu �Cīņa� būs un paliks aivien Latvijas strādniekiem un zemniekiem uzticīgs un neuzpērkams aicinātājs uz cīņu, kura pazīst tikai divus jēdzienus � draugs un ienaidnieks. �ī cīņa turpināsies līdz tai dienai, kad līdz ar sociālo jautājumu taps iz�ķirts arī nacionālais jautājums Padomju Latvijā, kas sociālistisko republiku savienībā pacelsies uz augstāku saimniecisku labklājību un kultūru.

Uzvara tomēr ir dro�a. Par to galvojat jūs visi, kas nebaidāties cietumu un karātavu.

Cīnieties par proletārisko revolūciju. To nodro�inās varonīgie, uzupurēju�ies latvie�u cīnītāji, kuri plecu pie pleca ar saviem Krievijas brāļiem izcīnīju�i līdz uzvarai Krievijas revolūciju un arī tagad � trimdā, tālu no savas dzimtenes � ar internacionālu uzticību kalpo Padomju Krievijas aizstāvē�anai un izveido�anai. Mūsu visa pla�ā dzimtene ir proletariāta revolūcija.

Vēlu laimes un sekmes jūsu dro�sirdīgajam orgānam. Cīņu un uzvaru zem �Cīņas� sarkanā karoga!

Ar sirsnīgu internacionālu solidaritātes sveicienu

Klāra Ketkma Iespiests 1 924. g. martā �Cīņas" 50. (470.) numurā.

Oriģināls vācu valodā.

Publicēts pēc avīzes teksta.

No grāmatas ��Cīņas" slavenās gaitas", Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

.

Kop� 1969. gada 9. janvāra Rīgā, Krāslavas ielā 22, durvis vēris Latvijas KP CK Nelegālās preses muzejs. Sī adrese Latvijas PSR Revolūcijas muzeja filiālei nav izraudzīta nejau�i. Tie�i �eit visilgāk � no 1922. līdz 1929. gadam � darbojusies partijas nelegālā tipogrāfija. Tā bija vislabāk iekārtota, vislabāk konspirēta un apgādāta ar vislabāko iespiedtehniku. Septiņus gadus te regulāri iespieda �Cīņu�, �Jauno Komunāru�, �Sarkano Palīdzību� un simtiem proklamāciju vairākos tūksto�os eksemplāru. �eit pagrīdes apstākļos iespieda 16 un 12 lappu�u biezos �Cīņas� 50. un 100. numuru sarkanā un melnā krāsā. Komunistiskās Internacionāles Izpildu komiteja, vērtēdama �Cīņas� tā laika posma darbu, rakstīja: �Та ir spilgts paraugs citām Kominternes sekcijām, kā vajag strādāt pagridē, kā ierīkot nelegālās tipogrāfijas, kad bur�uāzija revolucionārajam proletariātam un kompartijām atņēmusi tiesības izdot savas avīzes, kā iespiest tajās savas cīņas avīzes.�

�eit �Cīņa� saņēma draudzīgus solidaritātes sveicienus no Padomju Savienības un Vācijas, Somijas un Polijas, Lielbritānijas un Bulgārijas, Itālijas un Japānas, Lietuvas un Igaunijas Komunistiskajām partijām. Tos bija parakstīju�i tādi pasaulē tālu pazīstami cilvēki cīnītāji kā Klāra Cet-kina, Oto Kūsinens, Sen-Katajama, Vasils Kolarovs, Valters Ulbrihts un daudzi citi.

Pēc muzeja rīcībā eso�ajām ziņām, laikā no 1919. līdz 1940. gadam Rīgā bija iekārtotas apmēram 80 nelegālas tipogrāfijas. Daudzas notām bija pavisam primitīvi apgādātas, atradās parastajos dzīvokļos, pieliekamajās telpās, pagrabos, bēniņos un citur. Tekstus bie�i vien rakstīja ar roku vai rakstāmma�īnu un pavairoja ar hektogrāfu. Bija ari vairākas tādas nelegālās tipogrāfijas, kuras darbojās speciāli �im nolūkam izbūvētās telpās. Jāatzīmē Fri�a Bajāra ļoti asprātīgi un konspiratīvi izbūvētā tipogrāfija Tēriņu (tagad Arlavas) ielā 8. Sīs tipogrāfijas darbu vadīja Jānis Silfs. Pēc J Silta aresta 1921. gada maijā politapsardzes aģentiem vairāku mēne�u laikā atrast tipogrāfiju neizdevās. Tāpat labi iekārtota tipogrāfija bija ari Ziepniekkalna ielā 2. �eit dārzniecības teritorijā tipogrāfijas vajadzībām bija izbūvēta speciāla telpa zem siltumnīcas. Ieeja tipogrāfijā atradās zem �uguna krāsniņas, ko lietoja siltumnīcas apsildī�anai. Rīgā darbojās arī daudzas citas prasmīgi konspirētas nelegālās tipogrāfijas.

Izcils meistars nelegālo tipogrāfiju iekārto�anā bija Eduards Zandrei-ters, partijas biedrs kop� 1902. gada, vairāku LKP kongresu dalībnieks, vairākkārtējs LKP Centrālās Komitejas vai Revīzijas komisijas loceklis. Pēc profesijas viņ� bija mūrnieks, ta�u vēlāk kļuva par profesionālu revolucionāru.

Eduards Zandreiters organizēja nelegālās tipogrāfijas jau Pirmā pasaules kara laikā. 1916. gadā viņ� ierīkoja partijas Maskavas pilsētas komitejas tipogrāfiju Irinas ielā. Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas dienā Eduards Zandreiters aktīvi piedalījās barikā�u cīņās Maskavā, vadīja nelegālās literatūras izdo�anu. 1919. gadā viņ� bija Padomju Latvijas valdības loceklis � būvniecības un sabiedrisko darbu komisārs.

Pēc padomju varas kri�anas Latvijā E. Zandreiters visu savu lielo nelegālā darba pieredzi, enerģiju un mūrnieka amata prasmi veltīja nelegālo tipogrāfiju ierīko�anai bur�uāziskās Latvijas pagrīdē. Jau 1919. gada beigās viņ� iekārto nelegālo tipogrāfiju Rīgā, Torģeles (Ēveles) ielā 10/12 un citur. Ta�u vislielāko prasmi viņ� apliecināja nelegālās tipogrāfijas telpu izbūvē�anā un iekārto�anā Rīgā, Krāslavas ielā 22.

Ja kā tipogrāfijas telpas Ēveles ielā 10/12, kur iespieda �Cīņu� no 1919. līdz 1922. gadam, bija nelielas un ļoti neērtas, E. Zandreiters tipogrāfijas vajadzībām meklēja labāk piemērotas telpas. Ar labi pazīstamu partijas biedru palīdzību E. Zandreiters par partijas līdzekļiem nopirka māju Lielajā Palisādes ielā 25 (tagad Krāslavas 22). Pirmā pasaules kara laikā ēka bija stipri nopostīta. Ta�u mājas pircējus �is fakts neatbaidīja. �ādu māju varēja samērā lēti nopirkt, un mājai bija lielas iespējas... Tā kapitālremonta laikā, ko veica K. Liberts un A. Vende, neuzkrīto�i varēja izbūvēt telpas arī nelegālās tipogrāfijas vajadzībām.

Telpu tipogrāfijai E. Zandreiters izraudzījās zem parādes durvju koridora, ko pārbūvē pievienoja nama 30. dzīvoklim. 2 metrus platajā un 3,5 metrus garajā pagrīdes tipogrāfijas telpā varēja iekļūt pa 30. dzīvokļa vannas istabas slepenām durvīm, ko vēl aizsedza vannas gals un stūra plauktiņi.

Da�us gadus vēlāk E. Zandreiters prasmīgi izmantoja spraugu starp divu māju ugunsdro�ības mūriem, lai ierīkotu vēl otru nelegālās tipogrāfijas telpu. Jaunajā kapitālremontā E. Zandreiters ugunsdro�ības mūru spraugai pievienoja vēl gaismas �ahtas pagraba daļu. Izveidojās laba darba telpa � tipogrāfijas saliktuve. Pa sliedēm bīdāms mūra sienas fragments pavēra ieeju uz telpu ar ūdenskrānu, izlietni, krāsni un tualetes iekārtu. Te bija ierīkota arī slepenā kāpņu telpa artrīs labi maskētām izejām: pirmajā stāvā, tre�ajā stāvā un mājas bēniņos. Briesmu gadījumā pa �im slepenajām izejām varēja glābties tipogrāfijas darbinieki. Ikdienā kāpnes kalpoja nelegālās literatūras un partijas arhīva iznēsā�anai un novieto�anai pa plauktiem visā nama �etru stāvu augstumā.

Iekļūt otrajā tipogrāfijas telpā varēja no 30. dzīvokļa virtuves pielieka-mā skapja. Ieeju te sedza bīdāms mūra sienas fragments, bet maskēja skapja plaukti ar dzīvokļu saimnieces A. Sproģes produktiem.

Visu laiku Eduards Zandreites nemitīgi rūpējās, lai aizvien pilnveidotu tipogrāfijas telpas, uzlabotu pagrīdnieku darba apstākļus. Pirmajai tipogrāfijas telpai viņ� ierīkoja ventilāciju, tad pagrabā izveidoja 7 metrus garu tuneli, pa kuru lī�us varēja nokļūt no vienas telpas otrajā. Lai izolētu skaņas un lai tipogrāfijā būtu sauss, telpu sienas bija nosegtas ar korķa plāksnēm un noklātas ar linoleju. Visās telpās bija ierīkota elektriskā apgaismo�ana un signalizācija.

�ai �Spartaka� tipogrāfijas spiestuvē darbojās ar Kominternes Latvijas sekcijas palīdzību sagādātās miniatūrās iespiedma�īnas, kas deva labas kvalitātes produkciju.

Eduarda Zandreitera uzticamie palīgi tipogrāfijas darbā bija Eduards Ozoliņ�, Artūrs Liberts un citi. Kā māmuļa par tipogrāfijas darbiniekiem rūpējās konspiratīvā dzīvokļa saimniece Anna Sproģe.

Lai tipogrāfiju varētu neuzkrīto�i apgādāt ar iespie�amo papīru, Luiza Budēvica (Tilla) partijas uzdevumā �ai pa�ā mājā atvēra nelielu veikaliņu. Tajā Budēvica tirgojās ar rakstāmlietām un da�ādu sīku galantēriju. Papīru tipogrāfijas vajadzībām no komanditsabiedrības �Daile un Darbs� grāmatu izdevniecības noliktavas izsniedza Milda Rakstiņa. Uz L. Budēvicas veikaliņu papiru nogādāja Andrejs Brūveris, kas strādāja ekspre�u kantorī par ratiņstūmēju.

1929. gadā E. Zandreiteram krasi pasliktinājās garajos pagrīdes gados iedragātā veselība. Viņ� ilgsto�i bija saistīts pie gultas un nevarēja vadīt tipogrāfijas darbu. Konspiratīvu apsvērumu dēļ LKP CK nolēma �Cīņas� iespie�anu pārvietot uz citām nelegālajām tipogrāfijām, bet E. Zandreitera iekārtoto spiestuvi Krāslavas ielā 22 uz laiku iekonservēt.

Nelegālā tipogrāfija Krāslavas ielā 22 pastāvēja neskarta līdz hitlerie�u iebrukumam Padomju zemē. �o tipogrāfiju nodeva gestapo kāds fotogrāfs. Hitlerie�i no tipogrāfijas telpām izveda divas smagās ma�īnas kravas ar iekārtu un arhīvu. Tikai tad apkārtējo māju iedzīvotāji uzzināja, ka tur atradusies LKP nelegālā tipogrāfija.

Latvijas KP CK Nelegālās preses muzejā apmeklētāji iepazīstas ar konspiratīvo dzīvokli, tipogrāfijas iekārtojumu, pagrides izdevumiem, portretiem, eksponātiem; te dvesmo pagridnieku dzīves un cīņas skaudrums. Ik gadus Nelegālo preses muzeju apmeklē daudzi tūksto�i cilvēku.

P. Puķe

Latvijas F'SR Revolūcijas muzeja filiāles -LKP CK Nelegālās preses muzeja vadītāja No grāmatas ....Cīņas" slavenās gaitas", Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

Dārgie biedri! Par laiku no manas pēdējās vēstules maz jauna. Tautiskā valdī�ana nespēj savus banketus un tostus vien beigt un pie darba nemaz vēl netiek. Iedomājieties pa�i: nedēļas laikā piecas �tautas gaviļu dienas� � ziemeļarmijas ienāk�ana, Ulmaņa ,Baratovas� ienāk�ana, angļu sagaidī�ana. Tautas padomes atklā�ana un fran�u godinā�ana �odien. Ķad apskurbu�ie tautie�i beigs �o pļē-guro�anu, laikam neviens vēl nezin. Ta�u baroni savus spēkus gana kopā un pie Jaunjelgavas noliku�i uzbrukumu.

Uz biedru pieprasījumu �Cīņu� esam nodomāju�i izdot mēs. No ārienes ievestai �Cīņai� neatzīstam tādu iespaidu. Savu darinājumu nosauciet kaut kā citādi. �

Aprakstījis pagridnieku dienas un nedienas, viņu vēlējumus un prasības aizfrontes biedriem, Viktors liek vēstulei punktu un lai� to tālajā bīstamajā ceļā uz Rēzekni.

Vēstules pāris teikumu savu panāk. Jau 2. augustā Centrālā Komiteja savā sēdē vienprātīgi nolemj, ka ��Cīņu� izdod Rī-gas CK�, bet aiz frontes laikraksta draugs, palīgs un atbalsts bus �Ginas Biedrs�.

* * *

1923. gada 10. septembris ir pirmdiena. Vakar �ķindēja baznīcu zvani. �orīt uz nebedu trok�ņo ta saucamas Maskavas for�tates fabriku svilpes. Tās gaudo kā izbadējies vilku bars, līdz aizrijies nogārdz un apklust. Ari Eduards Ozoliņ� po�as savai pirmajai darba dienai.

� Ed krietni! � virtuvē pie brokastu galda Ati skubina Kārlis. � Darbs ir nogurdino�s, smags. Citādi pagursi.

Ko tur iebilst? Jāpaklausa.

� Bet tu pats gandrīz vai neko neēd? � Atis atspēlējas par piekodinājumu.

� Uz mani neskaties! Spie� nost �ūla, � Kārlis pieglau� roku pakrūtei.

Runas pār�āvām kaitēm Kārlim nepatīk. Tāpēc viņ� gaidīt gaida brīdi,

kad, patencinājis Natālijai, varētu uzrunāt Ati:

� Iesim nu!

� Iesim! � Atis ņem cepuri un jau virzās uz koridora durvju pusi.

� Nē! Ne tur! � Kārlis apstādina Ati un ar galvas mājienu aicina viņu sev līdzi istabās. Atis, neko nevaicādams, paklausīgi seko Kārlim. Varbūt vēl kas jāapsprie� zem �etrām acīm. Kārlis iziet cauri Ata istabai, tad pats savai un ver vaļā vannas istabu. Te Kārlis lai�as guļus un, aizlīdis aiz vannas gala, kaut ko meistaro. Tad velkas ārā. Grie�as apkārt un ar kājām pa priek�u rāpjas atpakaļ. Smīnēdams par pārsteigto Ati, viņ� aiz vannas gala pazūd tie�i sienā.

Jā. Tas nu Atim ne sapnī nevarēja rādīties, ka nelegālā tipogrāfija atrodas tanī pa�ā dzīvoklī, kur viņ� pārgulējis, ēdis un veselu dienu jau nodzīvojis. Un ieeja tajā no vannas istabas, kur viņ� pirms maza brī�a mazgājies.

� Tikai ar kājām pa priek�u! � Kārļa balss no pazemes māca Ati.

Viņ� ari metas �etrrāpus un bā� Itājas aiz vannas �aurās lūkas piķa melnajā tumsā. Taustīdamies pa ķieģeļu alu, Atis rāpjas līdzi Kārļa balsij:

� Tagad nu tūdaļ pa labi. Dro�āk! Dro�āk!

Priek�ā jau Kārlis iededz elektrisko spuldzi un jo pla�i Atim atver masīvās durtiņas. Nu jau viņam pavisam viegli ar kājām lejā atrast cietu dēļu grīdu un izslieties visā augumā.

Tāda nu ir tā Kārļa valstība. Da�us soļus plata, vairākus gara. Galds ar rokas tipogrāfijas rāmi un veltņiem, proklamāciju salikumiem, plaukts ar burtu kasēm. Gandrīz visu pretējo �ķērssienu aizsegu�as papīra ķīpas.

� Tagad nu, Ati, tu esi iemūrēts �etru mājas kapitālsienu pamatos, � saka Kārlis. � Lai pie mums kāds piekļūtu, vairākiem vīriem vismaz dienu jakai �ie krietni biezie mūri. Tikai tā būs pa�nāvība, jo uz tiem balstās viss nams. Ieejas lūku meklēt stūri aiz vannas ari nevienam nevar lēnāki prātā. Tādās kapitālās sienās nekādi caurumi nekad nemēdz būt. Bet durtiņas ir izturīgas. Tu varbūt maniji, ka tās ir krietnas sienas biezumā un smagumā. Parasti mēs tās no iek�puses atstutējam ar bomi. Godigi atvērt no ārpuses tās ne ar kādiem līdzekļiem nav iespējams. Tas vienkār�i ir jāsadrupina kā jau mūra siena.

Kaut ari �Ciņas" septembra mēne�a numurs jau min uz papē�iem, �odien Kārlim tāda stāstī�ana un Ata apmācī�anas diena vien iznāk.

� Tu saproti, ka �eit iespējami visādi notikumi... � Kārlis domīgi liek vārdu pievārda. � ...Ja ar mani kaut kas notiek... Ja esi �eit viens pats... Tev tas ir jāzina, tāpēc saku...

Kārlis ved Ati pie ieejas durtiņu pakāpieniem un noliecies rāda akmeņus no grīdas līdz kājas ceļgala augstumam:

� Skaties, �ie te nav iemūrēti, bet tikai cits uz cita salikti. Ja gadījumā notiek nelaime. Tu esi te viens, bet aug�ā gar vannas istabas lūku lau�as politpārvaldes ok�ķeri. Kamēr viņi durvis sadrupinās, tev pilnīgi pietiek laika atkraut �os te akmeņus, ielīst iek�ā un glu�i tāpat aizkraut atkal ciet. Pa alu tu nokļūsi pāri koridoram zem 31. dzīvokļa. Tur būs priek�ā līdzīgs krāvums. Та tiksi pie grīdas dētiem, kuri tevi palaidīs ārā Liberta darbnīcā. Pēc tam rīkojies pēc apstākļiem. Ja koridors brīvs, nāc ārā pa durvīm. Ja ne - kāp pa logu vai gaidi turpat.. . Piekodinu ... So eju līdz �im zināju tikai es viens pats. Tagad zinām abi.

Kārļa izdomai te tie�ām nav robe�u. Jo vairāk Atis iepazīstas ar tipogrāfijas apstākļiem, jo vairāk apbrīno Kārli. Lūk, ko nozīmē desmitiem gadus nostrādāt par mūrnieku, savām rokām uzcelt simtiem māju. Te ik sīkumā ir Kārļa izdoma, atjautība un muskuļu spēks. Parvīņa prasmi ierīkot slepenas tipogrāfijas jau sen stāsta teiksmas. Bet �ī ir viens no Kārļa meistardarbiem.

Izrādās, te pat papirosu paciņa nav nolikta nejau�i. To indīgais dūms domāts tiem, kas nelūgti ielauztos tipogrāfijā.

Nē. Kārlis, visu to stāstot, nemaz nelepojas. Tas vajadzīgs kopīgas lietas labā, un viņ� dara visu, ko spēj. Arī te vēl daudz kas darāms un pilnveidojams.

� Pagrabs paliek pagrabs, � stāsta Kārlis. � Sājā slapjajā vasarā �eit pat drēbes kļūst miklas. Bet visādos laikos te vienmēr trūkst svaiga gaisa. Pat naktī nevar turēt vaļa durtiņas un vēdināt.

� Kāpēc? � Atim tāds īsta mācekļa jautājums.

� Та negantā tipogrāfijas krāsa piesmirdina visu pasauli. Līdz sve�ām nāsīm to nedrīkst laist. Tas jau tas pats, kas koridorā vai ārā uz ietves izmest burtus un dot �pikiem zīmi, ka �eit kaut kur ir tipogrāfija.

Atis ir kautrīgs jautātājs. Veca patiesība, ka nelegālajā darbā ziņkāre nekam neder. Te valda stingrs likums: �Saki tikai tam, kam vajadzīgs, un nevis katram, kam drīkst.� Ko Atim vajadzēs zināt, to Kārlis pastāstīs. Ko nevajadzēs � to neteiks.

� Sis daikts arī mums nav visai teicams, � Kārlis savos paskaidrojumos nonācis jau lidz pa�am iespie�anas rāmim un veltnim. � Pilnīgs roku darbs. Tas prasa ne tikai lielu fizisko piepūli, bet arī milzīgu sasprindzinātību. Un tad vēl ienāk sūdzības, ka da�reiz grūti salasīt tekstu.

Kārlis, paņēmis rāmīti ar iespiestas proklamācijas salikumu, aicina Ati mācibā.

� Skaties! Sājos apcirkņos dzīvo burti! � Kārlis rāda savam māceklim burtu kasi. � Katram no tiem sava vieta, savas mājas. Tikko burts apmaldīsies, avīzē tūdaļ nevis �Frakcija�, bet �Francija�, �vētras� vietā �mētra�, �drauga� vietā �drauds�.

Kārlis ar vecu ķīmiskā zīmuļa galu atjauno uz nodalījuma malām sen izdzisu�ās burtu zīmes. Tiem, kas pie kases pieradu�i, tās nav vajadzīgas. Roka pati zina, kur katrs burts iemetams, kur paņemams. Tikai Atis bez tiem pie kases glu�i kā lasitnepratējs.

Atis burto vārdus proklamācijas salikumā, bet nekas viņam nesanāk.

� Kādā valodā tas ir �kūrbzu�? � viņ� jautā.

Kārlis pieliec arī savu galvu tuvāk.

� Tas jau ir skaidri latviski � �uzbrūk�, � skaidro Kārlis. � Redzi, lai novilkums uz papīra būtu pareizs, svina burtiem jāstājas rindā nevis no kreisās uz labo pusi, bet otrādi � no labās uz kreiso. Salikumam jābūt kā spogulim, kas, nospie�oties papīrā, dod pareizu attēlu.

Tāds spoguļa raksts Atim ir tie�ām kā jauna sve�valoda.

Rāmja ierobe�otajos svina grubuļos tie�ām tāda proklamācija izskatās neparasti a�gārni.

Pareizi. Ja lasa kā no spoguļa, tad iznāk skaidri latviski � �Kapitāls uzbrūk � slēgsimies rindās!�.

� Sāksim ar izjauk�anu! � uzaicina Kārlis. � Tas iztīra māju no veciem salikumiem, atbrīvo vairāk vietas septembra mēne�a �Cīņas� lapām.

Tipogrāfijā Atis ir pirmo reizi mū�ā. Ne viņ� pazīst burta plāksnītes sīkumu, nē veltņa smagumu. Atim nu savām raupjajām rokām jāmāca burtli�a pirkstu veiklība un jutība. Atis paņem pirkstos grūti noturamo burtā plāksnīti, ilgi skatās un pēta, vai tas būtu �К� vai ,,R�. Te ari redzei vajadzīgs pavisam cits asums. Dienas gaismā skatīt melnu burtu uz balta papīra ir jau pavisam liela greznība. Tipogrāfijā burts ir reljefs, necili pelēki zilgans, kam no vecās iespiedkrāsas nomelnēju�as apma-las. Pasaki nu, vai tas gau�ām pelēkais grubulis svina plāksnītes galā ir �К� vai ,,R�.

� �К�, � Atis, �aubīdamies par savu acu nemaldību, burtu parada ari Kārlim. Un tikai tad, kad viņ�, pamājis ar galvu, to apstiprina, Ata roka slīd pāri visai lielajai kasei �urp turp. uz priek�u un atpakaļ, uz aug�u un leju. līdz burts atrod savu vietu. Tad viņ� ņem ,,a" un meklē atkal. Tas pats ar ,,p�. Kur likt ,,i�? Kur likt ,,t�? Jāmeklē! Jāmeklē pacietīgi un neatlaidīgi. Iesācējam tie knīpas tik viegli nepadodas.

Vēl nav izjaukts ne pilns vārds, kad Atis jau no sasprindzinājuma nosvīdis. Viņ� pārlai� izmisīgu skatienu proklamācijas salikumam un ar dziļu nopūtu izdve�:

� Te jau man darbs vairāk nekā nedēļai.

� Tikai bez uztraukuma! � Ati mierina Kārlis. � Darbs dara meistaru.

Kamēr Atis mācās at�ķirt ,,h� no ,,b�, ,,t� no �1�, ,,r� no ,,i�, Kārlis

tīra un gatavo rāmjus �Cīņas� 46. numura visām �etrām lapaspusēm.

Velti gan Atis uztraucās, ka pie proklamācijas salikuma izjauk�anas būs jāstrādā vai nedēļu. Pēcpusdienā viņam talkā nāk Natālija Berente un vēl viens ceturtais palīgs � Arvīds Reneslācis, liels plecīgs vīrs ar stingru rokas spiedienu. Dzīvojot turpat virs Larozēm. Un tā pa visiem vakarā jau viss burtu tūkstotis sadalīts pa saviem apcirknī�iem.

Otrā dienā Kārlis Atim priek�ā noklāj papīra lapas ar rakstu �Vētru gaidot� un rokās iespie� �āķi�.

� Sis te ir saliekamais daikts, � paskaidro Kārlis. � To turi kreisajā rokā un ar labo meklē vajadzīgos burtus. Kad viena rindiņa pilna, ieliec vidū metāla plāksnīti un turpini tikai tālāk. Kad āķis pilns, ļoti uzmanīgi saliktās rindas iestum lapaspuses rāmī.

Pa�am Kārlim arī salik�ana vedas. Viņ� ar savu roku avīzes burtu rindiņu no katra nodalījuma izlasa ārā tik a�i kā badīga vista pa graudam auzu riek�avu. Jā, tas ir Atim paraugs.

Katra neuzmanība tipogrāfijā maksā sevi�ķi dārgi. Pietiek tikai Ata svārku piedurknei aizskart salikto, bet nenostiprināto raksta daļu, kad vairāku stundu darbs viņa pa�a acu priek�ā sagā�as un sajūk kā kār�u namiņ�. Nopūtas vai piktums �eit vairs nepalīdz. Varbūt tikai pacietība. Ņem atkal pa vienai svina �ķēpelītei, izpēti, kas kura ir. un tikpat rūpīgi kā iepriek�ējā dienā saliec visas atpakaļ burtu kasē, lai pacietīgi varētu sākt visu no gala.

Ak, �ie mazie svina zaldātiņi! Nostādi viņus ierindā, un tūdaļ �ī kareivju nodaļa jau kori kliedz pa visu pasauli: �Nost!� vai atkal �Lai dzīvo!�. Bet burtlicis no �īm nodaļām veido vadus, rotas, bataljonus. Sastādi vienu �ādu svina zaldātiņu pulku, un iekarot tūksto�iem cilvēku prātus dodas vesela kaujinieciska doma, kas informē, stāsta, aicina. Tie iededz naidu, modina cerības un sauc cīņā.

Kaut kur da�us metrus no viņiem, mājas pamatu otrajā pusē, klejo spirgti vēji. Nekas! Lai! Lai sūcas uz pieres sviedri un galva kļūst smaga un gurdena. Toties �eit Kārlis un Atis lasa burtus �Cīņas� rakstiem. Toties pēc nedēļas Latvijas pilsētās un laukos, fabrikās un lielsaimnieku kalpu galos tūksto�iem un tūksto�iem ļau�u lasīs �Cīņu�, lasīs par gaidāmo vētru un vētrasputniem.

Kamēr Atis vēl nebija ņēmis rokās iespie�amo veltni, viņam likās, ka darbs tipogrāfijā vairāk piemērots Natālijas Berentes sievie�u pirkstiem. Saliki rakstu jau gandrīz tas pats. kas noadīt jaku no trīsdesmit krāsu dzijas. Tāda knibinā�anās ap sīkumiem vien ir. Bet, kad bija dienu nolocījies pie veltņiem, jutis i sviedrus uz muguras, i gurdenumu muskuļos, radās cits spriedums. No iespiedēja roku spēka ta�u atkarīgs tas, cik vienmērīgi noklājas krāsa un nospie�as teksts. Nedrīkst ļaut veltnim savā vaļā �urp turp ripot. Tam visu dienu jāguļ iespiedēja rokās, un muskuļiem jāizjūt pareizais pieskāriens.

Nu jau Atis vairs nav iesācējs. Pirksti, acis un muskuļi daudzmaz iepazinu�i burtus, saliekamo āķi un veltņus. Tie �ajos trijos mēne�os vingrināju�ies pie piecām proklamācijām, kuras katru vajadzēja iespiest 15 tūksto�os eksemplāru. Tagad Atis līdzdarbojas jau pie tre�ā �Cīņas� numura tap�anas. Kamēr Kārlis sastiprina pirmās un ceturtās lapaspuses salikumu, Atis urbjas abu vidējo lapaspu�u pirmajā kontroles novilkumā un cītīgi meklē pēdējās drukas kļūdas.

- Te tajā pasakā par sviestu un cūkas gaļu rakstīts, - Atis grie�as pie Kārļa: - �Bija reiz tāda zeme, kuru sauc par Latviju�. Bet tad jau nevar teikt �bija reiz�, ja vēl tagad to tā sauc.

- Es ari parto domāju. Bet tur citādi nevar. Nebūs �reiz bija� - zudīs tā labā pasakas forma. Ja rakstīs �sauca� � iznāks, ka tās bur�uju Latvijas vairs nemaz nav. Lai paliek tā, kā ir. Mūsu lasītāji nav sīkumaini.

Jā. Laroze tādā pasakā pieaugu�ajiem pateic visu patiesību labāk un saprotamāk, nekā da�s labs cits garu garajā ekonomiskajā pārskatā. Un kas par brīnumu, ja garajos vēlā rudens vakaros, kad Kristīne viņu trīsgadīgajai Silvītei stāsta pasaku par to, kā jaunākais dēls varonīgi cīnījies un uzvarējis septiņgalvaino ugunsspļāvēju pūķi, turpat līdzās uz galda pats Laroze raksta kādu citu pasaku:

..... Tajā Latvijā dzīvoja da�ādi ļaudis. Tur vispirms dzīvoja ļoti �godīgi � cilvēki, kuriem piederēja fabrikas, labas mājas, lauki, lopi un citas labas lietas. Lai nepaliktu rupjas un netīras rokas, viņi pa�i nestrādāja, bet lika priek�ā strādāt tiem ļaudīm, kurus sauca par strādniekiem. Strādnieki bija melni, netīri, bezkaunīgi. Viņiem bija slikts ieradums. Kad viņi visu dienu bija strādāju�i, viņi gribēja ēst. Pie tam domāja pat par sviestu un cūkas gaļu... Uz Latviju ciemos brauca da�ādi angļu, fran�u un citi ģenerāļi, Viņi deva Latvijas ministriem un prezidentiem spīdo�us ordeņus, bet Latvijas ministri viņiem rīkoja lepnas viesības, kur cienāja ar sviestu, cūkas gaļu un valsts degvīnu un tautie�a Otlana liķieriem... Ar Latvijas iztirgo�anu �godīgajiem pilsoņiem� būtu viss bijis labi. ja tur nedzīvotu vēl viena neganta ļau�u grupa, kurus sauca par komunistiem. Un ziniet, ko viņi gribēja? Viņi gribēja, lai labo sviestu un cūkas galu ēd pa�i Latvijas strādnieki. Saprotiet labi! Sviestu un cūkas galu viņi gribēja dot tiem melnajiem, netīrajiem un bezkaunīgajiem radījumiem, kuriem nebija citas godīgākas nodarbo�anās kā tikai viņu darbs. Tas bija ārprāts, ko �ie komunisti mācīja strādniekiem. Viņi stāstīja, ka Latvijas strādniekiem ir jāēd savi ra�oti produkti un pa -�iem jāra�o pa�u zemes fabrikās tās mantas, kas vajadzīgas Latvijai... Tās slava bija apdraudēta. To varēja glābt tikai tad, ja visus komunistus un strādniekus iesēdina cietumā. Un tie godīgie Latvijas iedzīvotāji, kam tās fabrikas un mājas, stājās pie darba un nostādīja uz katra ielas stūra īpa�us vīrus, kas ķēra komunistus... Bet pēdējie nebija ne labojami, ne iebaidāmi... Kamēr kādā jaukā dienā viņi ņēma rokās rungas un padzina visus �godīgos� cilvēkus. Bet tas notika tanī gadā. kur� kalendārā vēl nav minēts. �

� Kā tu domā. Kārli? � galvu no korektūras pace] Atis. � Vai nākamais būs kalendārā rakstāmais gads?

� Kas tur par brīnumu! � prāto Kārlis. � Vācijā visu laiku briest notikumi. Nākamajā gadā var iet vajā. Ja jau viņiem izdotos izkustināt līdzsvaru Eiropā, tad kārta ari mums. Bez Rietumu durkļiem tie mūsu kundziņi jau pavisam slābani.

Tā pēc lielā klusē�anas perioda tipogrāfijā atdzīvojas atkal valodas. Tajās dienās, kad saliek rakstus, visu viņu garīgo un fizisko enerģiju paņem teksts. Tad viņi, it kā iegrimu�i sevi, �āpstina lūpas un burto visu līdzi. Katrs lieks vārds tikai samud�ina domas, burtus un vārdus, un tūdaļ pa rindām sāk lēkāt nebēdīgais drukas kļūdu velniņ�. Bet kad ap smagajiem salikuma rāmjiem viņi sāk darboties kā ar pilnām bi�u stropa kārēm, tos cilā, nostiprina un sagatavo iespie�anai, var sākt ir pajokot, ir parunāties pēc sirds patikas, ir padomāt, ir pafantazēt par nākotni.

Kas nu Atis par korektoru! Viņ� alla� katru rakstu sāk lasii ļoti cītīgi, bet tad no satura aizdegas domas un acis vairs nekādas burtu kļūdas nesaredz. Tad ar vienas reizes lasījumu nekad nepietiek. Vai maz iespējams, vienaldzīgi pētot burtus, lasīt rindas, kur �ī vajātā pagrīdes �Ciņa� ar �etrām nelielām lapas pusēm savās slejās met acis tie�u izaicinājumu lielajām �Jaunākajām Ziņām�, �Latvijas Vēstnesim�, �Latvim� un oficiāli atzītajiem 150 politapsardzes aģentiem, kuri, lai saceltu skaļu sensāciju, kliedz pa visu valsti, ka komunisti atkal mēģināju�i uzspridzināt artilērijas munīcijas noliktavas.

�Mums, saprotams, nav nekas pretī, ka Latvijas valdība roku rokā ar savu politisko apsardzi provokācijas nolūkos uzspridzinātu savas iero�u un munīcijas noliktavas� � par provokāciju meistariem zobojas �Cīņas� otrajā lapas pusē. �Bez tam pol. apsardzes aģentiem jāaizrāda, ka, ķerdamies pie savas sensāciju fabricē�anas, nav sarunājusi ar attiecīgiem militārpriek�niekiem, kuri ar saviem atsaukumiem izjauc visas sensācijas nozīmi. Uz priek�u, ķeroties pie līdzīgas provokācijas, valdības kungi dro�i vien aprunāsies, lai neiznāktu līdzīga �muce.�

Tādi vārdi kā ar asu nazi saplē� skrandās politapsardzes vīru interviju melu plīvuru, ar ko tie sirdīgi pūlas sakompromitēt komunistus, pierakstīt viņiem teroru, spridzinā�anas un pat �au�anu, kaut gan katrs zina, ka tagad komunistu galvenais cīņas ierocis ir ugunīgs vārds. Tāds, lūk, kā �is, kas �Cīņas� nākamajās lapaspusēs rei�u reizēm pārlasīts, krūtīs nevis norimst un dziest, bet gan aizvien vairāk iededz azartisku cīņas kaismi. Ja jau pat Atis da�brīd nevar tik aukstasinīgi nodoties vienīgi burtu kļūdu meklē�anai, tad jācer, ka �Cīņas� vārds, izgājis ļaudīs, savas gailējo�ās ogles izbārstīs pla�i jo pla�i. Un tas jau būs īsts valsts me�a ugunsgrēks. Tāds �etru nelielu avīzes lapaspu�u liels Sprīdītis var uzveikt se�padsmit lapaspu�u mil�us Lutau�us tāpēc, ka viņa pusē ir patiesība. Tas ir mazais cinītis, kas iegā� mēslainē Artura Krodera, Hermaņa Asara un Antona Benjamiņa lielo bulvārlapu melu vezumus.

Pēc di�pilsoņu avī�u aprakstiem ik dienas kāds �kāpj pār �ogu� pie artilērijas noliktavām. Vienu no �iem kāpējiem sardzes zaldāts pat no�āvis. Tikai �is vīrs diem�ēl piederējis pie tām valstiskajām aprindām, kuras mēdz savu brīvo laiku pavadīt �Luna Parka� restorānā Ķeizarme�ā. Tur uzdzīvodams, tas nokavējis pēdējo automobili un nācis kājām uz pilsētu pa taku, kas ejot starp Platnieku mājām un noliktavām. Līdzīgi, saprotams, ir visi tie mistiskie kāpēji pār noliktavas �ogiem, par kuriem ar saviem komentāriem ar melniem burtiem tik bie�i ziņo prese.

Pēc Ata �Cīņas� lapaspu�u tekstu lasa arī Kārlis, lād atzīmē uz papīra malām kļūdas, ko Atis nav manījis, un stājas pie labo�anas. Ar pinceti rokās viņ� �ķiet glu�i kā zobārsts ar stangām. Tikai Kārlis artām no svina plāksnī�u rindas ņem ārā nevietā iesprauku�os komatu vai burtu.

Ir otrdiena, 18. decembris. Tāpēc Kārlis vairāk uzmana pulksteņa rādītājus nekā citkārt. Trijos pēcpusdienā aug�ā pie Larozes nolikta Centrālās Komitejas sēde, uz kuru viņiem abiem ar Ati �oreiz noteikti jāiet. Tad arī Arvīdam nav vienam ko knibināties. Pa trim alla� darbs �ķiras veicīgāk. Lai ari viņ� atpū�as. Smiltnieks jau tur sē� un runājas ar La-rozi. Viņ� no Pārdaugavas �urp atnācis jau pirms ausmas. Bridiens bijis smags � sniegs dziļ�, bet zeme apak�ā nepiesalusi. Dabūjis nākt apkārt pa tiltu, jo Āgenskalna kuģītis negājis daudzo vi�ņu dēļ. Tagad viņ� tur atpū�as, lai pēc sēdes pa vakara tumsu tiktu atpakaļ savās mājās.

Tads ir decembris. Paiet nedēļas, kad ne Kārlis, ne Atis, ne Arvīds dienas gaismu nemaz neredz. Rītos, kad viņi lai�as lejā � tipogrāfijā, gaismiņa vēl nav svīdusi, bet vakarā, kad rāpjas atpakaļ, ārā jau tumsa. Natālija ir istabas izvēdinājusi un logiem iek�ējos slēģus pievērusi. Ta�u �odien iznāks, ka viņi savos logos redzēs pat sauli.

Kamēr Kārlis pabeidz �īsdienas darbus, Atis jau rau�as aug�ā skalot tipogrāfijas sviedrus. Pie viena ūdens krāna diviem reizē tik un tā pagrūti. Atis rāpus izlien no vannas gala, un viņam liekas, ka svelmainā vasaras dienā ieīries vēsos upes ūdeņos. Diena tomēr ir apmākusies, skumji pelēka. Atis pieceļas kājās un turpat Kārļa istabā ar krūtīm alkatīgi dzer dzestro izvēdināto telpu gaisu, bet, kā aizvien, grūti atdzerties.

Ūdens atjauno Atim mundrumu. Pēc brī�a tam nopakaļ seko arī Kārlis. Tas vispirms steig�us manās no pagultes izvilkt Ata tikko noautās darba �ības. Konspirācijas lietās Kārlis ir līdz pēdējam sīkumains.

� Tu esi pilnīgi dro�s, ka lejā tev �ībās nav nejau�i iekritis kāds burts? � viņ� vēl aizvien māca Atim konspirācijas nepielūdzamo pedantismu.

� Domāju, ka ne.

� Draudziņ, te ar domā�anu vien nav līdzēts! Labāk desmit rei�u pārbaudīt, nekā vienreiz iznest ārā vilnas kamzoļa raksta grubuļos ieķēru�os burtu.

Kārlis dauza un purina Ata �ības. Te, istabā, tāds mazs svina zaldātiņ� var atnest neaptveramu nelaimi. Та jau ir sagūstīta �mēle�. Tas nozīmē, ka tepat kaut kur ir lielas �o zaldātiņu armijas. Lai tiktu pie tām. viņi var sadrupināt visu māju pa ķieģelim.

Arī Atis grie� kabatām oderes uz āru un pārbauda, vai nav kāds nebēdnieks tur ielīdis reizē ar mutautu, slaukot sviedrus. Tādām lietām ziedots laiks nekad nav veltīgs.

Tad abi steidz pie pusdienu galda. Kārlis gan tā sava kuņģa dēļ nekad kārtīgi nepaēd. Tikai izskata pēc piesēstas pie galda un �o to paknibinās. Cik ilgi viņ� tā turēs ...

� Natālij, nāc palaid mūs aug�ā! � Kārlis piegrabina pie Berentes istabas durvju stikliem. Viņu kāpnēs un koridorā sve�u cilvēku parasti nemēdz būt. Bet viņi tomēr nekad neriskē. Natālija iziet izlūkos, un, ja neviena nav, Kārlis un Atis ar pāris lieliem soļiem ir otrajā stāvā un nozūd turpat kāpņu galā � 33. dzīvokļa durvīs pie Larozēm.

Tur nu ir Smiltnieks un pats Laroze. Piektajam spriedējam Kristīnei krēsls vairs nav jāmeklē. Mūzika nebūs. Pilsoņu avizes jau pārstāju�as rakstīt par apcietināto �svarigo�, �bīstamo� �komunistu grupas galvu� Osvaldu Dzeni, cilvēku, kam �maz rūp savs liktenis�. Nebija vēl paguvis tā īsti sāki darbu. 16. oktobrī vajadzēja viņam tik nelaimīgi ieskriet slazdos. Piekrāpa parole. Bet. kad durvis atver kāds bra�ulis ar revolveri rokā, tad glābties ir jau pārvēlu. Tā nu �Cīņai� pietrūkst vienas spalvas un vienas uguns.

Tādās reizēs, kad vienā dzīvoklī kopā ir visa Centrālā Komiteja, sve�iniekam nepamanītam grūti parādīties mājas tuvumā. Pats namsaimnieks Kārlis Liberts uz ielas nodarbojas ar sētnieka darbiem. No rīta racis sniegu, tīrījis ietvi un savu ielas daļu. tagad kaudzes krauj ragaviņās, ved un izgā� dārzā. Arī Kristīne blakusistabā sē� pie loga, runādamās ar mazo Silvīti, caur leduspuķēm izkausētu spraugu vēro ielu.

Bet �etri vīri sprie� par to, kā sasaukt triju Baltijas kaimiņvalstu Kompartiju apspriedi, nodibināt savstarpējus cie�us sakarus un saskaņot savus triecienus kapitāla varai.

Ceturtajā jautājumā galvenais runātājs ir Kārlis.

� Nākamais gads mums ir tāds jubilejas gads gan partijai, gan �Cīņai�, - viņ� saka. - Martā paiet apaļi 20 gadi �Cīņai�, jūnijā - partijai. Tuvākajās dienās iznāks �Cīņas� 48. numurs. Tas nozīmē, ka paliek pa vidu vēl viens numurs un marta mēnesi pilsoniskās Latvijas pagrīdes pussimto �Cīņu� mēs varētu pārvērst par īstu visu �o triju jubileju numuru. Mums ir pa spēkam to izdot neparastāku, svētdienīgāku, biezāku un krā�ņāku.

Kārļa ierosinājums gūst vienprātīgu atbalstu. Jāķeras tikai pie darba. Viņi lemj, ka jubilejas numuram jādod pla�s pārskats par visu �Ciņas� vēsturi un visām partijas apgabalu organizācijām, kā tās liedē spēkus, dziedē brūces un iziet cīņā par darbaļau�u prātiem. Jānopū�as vienīgi tad, kad jāizvēlas autori. Labu. kaismīgu rakstītāju viņiem vienmēr trūcis. Tāpēc arī �oreiz nolemj lūgt talkā Stu�ku, Viktoru, Pilātu un citus �ārzemniekus�.

Sēdes protokolā par to visu Smiltnieks ieraksta tikai da�as rindiņas. Ta�u viņi visi būtu ļoti apmierināti, ja turpmākajos trijos mēne�os �os savus nodomus ar spraigu darbu spētu piepildīt godam.

Bet ikdiena kā strauj� virpulis ierauj viņus atkal savā zemledus dzelmes straumē. Nav viņi vēl īsti pabeigu�i iespiest visu 48. numuru, kad Kārlim jaunas lielas rūpes sagādā Natālija.

� Man pietiek! Mekle citu! � viņa reiz, uztraukuma drebēdama, noburk�ķ.

Kārlis, pazīdams Natālijas straujo, pārsteidzīgo dabu, ne vārda nebildis, pagaida pāris dienu, lai norimstas. Nervozs cilvēks da�reiz spēj sarunāt vislielākās muļķības.

Tādā vakarā, kad Natālija ar savu veco māti Dori tik skaļi nebaras, Kārlis piedauza pie viņas istabas stikla durvīm.

� Natālij. parunāsim prātīgi! � viņ� kautri iesāk. � Padomā labi!

� Man viss jau ir izdomāts! � viņa atcērt.

� Kādēļ tu tā uzreiz tik steidzīgi?

� �eit dzīvojot, pat pie vīra netieku, � viņa skaļi iesmējās.

� Mēs tev sagādāsim arī vīru labu labo, � Kārlis atjoko pretī.

� Tādu �sagādātu" man nevajag.

� Joki lai paliek citai reizei, � Kārlim rūp galvenais. � Saki, kāpēc tu nepaliec!

� Es te vairs nevaru! � ar dziļu nopūtu izdve� Natālija.

� Vari, vari! � viņu uzmundrina Kārlis.

� Tu gribi mani kapā iedzīt?

� Kāpēc tu tā?

Bet no Natālijas lielajām acīm jau gā�as asaras:

� Manam palielinātajam vairogdziedzerim ārsti prasa mierīgu dzīvi bez uztraukumiem, bet te ...

Kārlis jau tāpat ari redz, ka Natālija jo dienas paliek arvien nervozāka, neiecietīgāka. Te skaļi smejas, te histēriski raud. Visi cilvēki jau nav vienādi. Natālija gadījusies tāda trauslāka. Viņai nav tā sīkstuma, kas Annai Ulmanei, Mantai Simanovi�ai, Tillei Budēvicai. Bet rūpes viņa tagad sagādā lielas. �ādu dzīvokli bez saimnieka nedrīkst atstāt nevienu bridi. Ja �eit neviens oficiāli nedzīvo, kā tad vakaros var slēģu spraugās spīdēt ugunis, klaudzēt durvis un staigāt cilvēki.

Bet Natāliju Berenti nespēj pierunāt paliki pat viņas labākā draudzene Marta Simanovi�a. Viņa ar savu veco māti pāndācas dzīvot uz 34. dzīvokli otrajā stāvā.

Tikai Kārlim par to visu zudis miegs un ēstgriba. Laiks negaida. Tas spie� uz karstām pēdām kaut ko izdomāt. Bet steiga alla� ir pati sliktākā padomdevēja. Tad vienmēr kaut ko neizdomā lidz galam, kaut kur paliek riskanta sprauga. Un pat visniecīgākā sūce nogremdē lielus kuģus.

Beidzot Kārla atjautība glābj situāciju. 30. dzīvoklī turpmāk �dzīvos� 73 gadus veca labi pārtikusi luterticīga atraitne Marija Jāņa meita Pūciņa. Kārlis �ai izdomātajai personai Valmieras apriņķa Jēru pagasta valdes vārdā izdod Latvijas pasi Nr. 1124, apliecina, ka viņa dzimusi Rankā 1851. gada 6. augustā. Sai vecajai kundzītei tiek ierādīta dibe-nistaba un pa�a Kārļa gulta. Abi ar Ati pēc tam ievelk istabā viendurvju skapi un tajā iekarina pāris kundzes kleitu un �o to no sievie�u veļas.

Savā istabā sāks pilnīgi oficiāli dzīvot pats Atis. Viņam sadabūta labu labā pase ar visiem Lielstraupes pagasta valdes zīmogiem, parakstiem un glu�i pieņemami līdzīgu ģīmetni. Nesen Kārļa svainim Pēterim An-dersonatn nomira miesīgs brālis, kaut arī viņu sauca latvie�u izplatītākajā vārdā un uzvārdā par Jāni Bērziņu. Liktenis brāļus bija jau iz�ķīris cara laikā. Та kā armijā tolaik neņēma ģimenes vienīgos apgādniekus, tad Andersonu divus puikas sadalīja pa divām ģimenēm. Pēteris palika pie īstā tēva, bet Jāni adoptēja viņa miesīgais vecaistēvs Bērziņ�. 1923. gadā Jāni Bērziņu apbedīja Lielstraupes kapsētā, bet pasi Pēteris atdeva Kārlim, lai kāds cits turpina dzīvot brāļa nelaikā aprāvu�os mū�u. Tam nu vispiemērotākais kandidāts bija Atis. Tiesa, ar jauno pasi Atis gan kļuva par diviem gadiem jaunāks. Bet trīsdesmit gadu vecumā par to jau varēja sāki priecāties.

Sestdien. 29. decembri, mājas saimnieks Kārlis Liberts, apvilcis savu melno goda kārtu un aizlicis balto stērķelēto krūte�u, iet uz 6. policijas iecirkni pierakstīt savas mājas 30. dzīvoklī divus jaunus īrniekus � Mariju Pu�iņu un Jāni Bērziņu. Bet Kārlis un Atis tādā dienā nav strādātāji � pulkstenī vien skatās un gaida vakaru. Liberta aukstasinību un atjautību Kārlis pazīst jau no seniem laikiem, ta�u gājiens uz policiju ir gājiens uz policiju. Uguns tuvu. To bikstot var arī apdedzināties.

Spēj� klaudzinājums pie durvīm uzrauj kājās Kārli un Ati. Bet Liberta nācienu jau var vienmēr pazīt ne�aubīgi. Viņ� alla� piebungo ar tādu īpatnēju namsaimnieka nevērību un tūdaļ neiecietīgi nodrebina durvju rokturi, ka dro�i var slēgt vaļā durvis. Tā piebungot nevienam citam nav izdevies un neizdosies.

Kārlis Liberta acis pazīst jau divdesmit gadus, un tikai tāpēc viņ� nejautājis var pateikt, ka saimniekam policijā gājis pavisam apmierino�i. Liberts smagi piesēstas pie galdiņa, nopū�as, pārvelk pār nosvīdu�o pieri lielu baltu kabatas lakatu un no papīra tin ārā mājas grāmatu. Viņ� gan mierīgi, bet ar pa�apziņu pasniedz Kārlim abas pases un atver biezo grāmatu, lai tad �ie abi skatās un pārliecinās pa�i savām acīm, kur pierakstī�anās apstiprināta arvisiem policijas parakstiem un zīmogiem.

Та skrien 1923. gada pēdējās dienas. Bet vēstuļu rakstī�anu Pēterim Stu�kām un Viktoram Kārlis ik vakarus noguris atliek uz nākamo dienu. Ta�u uz nākamo gadu tādus parādus nevar atstāt. Tādēļ 30. decembrī visu svētdienu Kārlis nosē� Ata istabā pie vienīgā gaida un mokās ar garu garo vēstuli Viktoram.

Kārlis ļoti lūdz Viktoru neņemt ļaunā visus pārpratumus, kas pēdējā laikā viņiem radu�ies. Dzīve tik dziļā pagrīdē nav viegla, un pat mazākā neveiksme ar pastu un sūtījumiem skar viņus ļoti sāpīgi. Kārlis pastāsta par nodomu �Cīņas� 50. numuru pārvērst par tās 20 gadu jubilejas numuru. Viņ� aicina talkā arī Viktoru, atbalsta Latsekcijas nodomu izdot atsevi�ķā krājumā revolucionārās lapiņas un vienā grāmatā pārdrukāt �Cīņas� rakstus no cara pagrīdes laika. Kārlis gari un pla�i raksta par viņu priekiem un bēdām, bet ne jau nu par ikdienas sīkumiem.

Noplē�amā kalendāra vecā gada dienas lapiņa piespie� Kārli ari nākamajā dienā nosēdēt aug�ā Ata istabā pie galda. Vairāk vilcināties viņ� nedrīkst. Kārlis jau nedēļām ilgi pūlas izraudzīt mierīgu dienu, kad bez trakās darba steigas varēs labi pārdomātiem vārdiem izklāstīt Stu�kām visu, kas pēdējā laikā sakrājies uz sirds. Pēterim Stu�kām jau nu nevar vēstuli uzgrūst, kā pagadās. Ja vēl būtu tikvien, kā jālūdz jubilejas numuram pārskats par �Cīņas� 20 gadu vēsturi! Ta�u, ja raksta Stu�kām, tad ar viņu gribas dalīties domās ne jau par sīkiem partijas taktikas, bet stratēģijas jautājumiem.

�Mīļo biedri!� raksta Kārlis. �Ļoti atvainojos, ka tik ilgu laiku neesmu Jums nevienas rindiņas rakstījis un pat atbildējis uz to no ārzemēm saņemto vēstuli. Galvenā vaina meklējama iek� tam, ka ārkārtīgi kūtrs esmu rakstītājs. Desmit reiz vieglāk man ir vissmagāko akmeni uzlikt uz otra akmeņu un palikt javu starpā, nekā tos kāsī�us uzvilkt uz papīra. Izlasot Jūsu vēstuli, ko toreiz sūtījāt no ārzemēm, atradu to, ka jākeras pie darba un jārauga to kļūdu labot. Atzīstos, ka vēstule atstāja uz mani ļoti dziļu iespaidu. Bet nekādā ziņā dusmo�anos. Tādas lietas nav manā dabā. Vienīgais, ko savā dzīvē esmu mantojis, tas ir naids. Un ne jau naids pret. indivīdu, bet visu pretējo �ķiru. �

Kārlis raksta, ka viņ� labprāt pie sevis sagaidītu pa�u Viktoru, raksta par to, kā veicas ar koncesiju iegū�anu legālajiem laikrakstiem, par legālām un nelegālām bro�ūrām, ko laimējies izdot, par ļau�u noskaņojumu, par 1919. gada padomju varas mēne�u atskaņām. Rakstāmā ta�u tik daudz! Tikai domas alla� jauc �ifrē�ana.

Galvu no rakstī�anas pacēlis, Kārlis �ad tad savu skatienu caur durvju spraugu pamet uz Ati, kas iekritis gultā. �ovakar viņ� tāds jokaināks un skumjāks nekā citkārt. Pa visu vakaru nepasaka draugam neviena vārda. Kādu bridi viņ� atgūlies �aukstina avī�u lapas. Bet tad, tās pus-lasītas atmetis sāņus, guļ, rokas aiz pakau�a salicis, un sapņaini skatās aizvērto iek�ējo loga slēģu virās. Kad astoņpadsmitajā gadā Kārlis ar Ati dzīvoja kopā aiz Pleskavas Toro�inā, tad viņ� tik grūtsirdīgs nebija. Bet �eit �ajos �etros mēne�os nīkst un nevar iesakņoties kā pārstādīts koks. Vecgada vakarā atkal sadomājies par savu Maskavā paliku�o Ka�u, beidzas vai nost.

Gadu mija alla� bijusi tāda dīvaina. Tad tu cilvēks atkal sāc labi saklausīt ikdienā nedzirdamos pulksteņa tik�ķus, jūti, ka zeme grie�as, ka dzīve steidzas. Valmiera vēl pilna vācie�u, bet viņi, trīs drosminieki, kādu dienu, gaismiņai svīstot, tīri fantastiski ormaņa pajūgā iebrauc pilsētā dibināt padomju varu. Atis tobrīd nemaz nezina, ka viņu no visām okupantu dokumentu pārbaudēm un kratī�anām pasargājis Pleskavā iegūtais pelēk dzeltenais, pēc vecas krievu bajāru modes �ūtais vatētais mētelis. Kā viņ� var nojaust, tādus te esot valkāju�i bēgo�ie baltgvardi. Bet K.a�ai, ieraugot uz savas mājas sliek�ņa visu okupācijas laiku neredzēto Ati, acis aiz brīnumiem platas. Dro�prātis!

Un tā tas sākās! 1919. gads nāca uz Latviju reizē ar padomju varu. No pagrīdnieku un strēlnieku sakurtās pirts Valmierā vācie�i izspruka pa kaklu pa galvu, ka pat Cēsīs neapstājās. Valmieras padomē, tāpat kā 1917. gadā, ievēlēja viņus abus ar Ka�u. Abus kooptēja arī partijas komitejā. Pa abiem tad nu bija jābraukā, jārunā un jāceļ jaunā darba cilvēku pasaule.

Apsolot Kārlim braukt atpakaļ uz Latviju, Atis laikam nepaguva aptvert, cik grūti viņam būs bez Ka�as tuvuma. Smejies vēl, ka ne�ēlīgās dzīves, trimdas un kauju uguns rūdīta sirds jau nu maigu vārdu trūkumu pārcietī�ot. Bet te nu klusībā sevī griez zobus uz nelegālo pastu, kam tās pāris cilvēciskās mīlestības vēstuļu rindiņas ir par smagu. Disciplīna! Tā nu Atis dzīvo �eit bez sveicieniem un labu vārdu sūtī�anas un gaidī�anas.

Bet pulksteņa vienmērīgie tik�ķi pa to laiku jau atņēmu�i arī Kārlim visa atliku�ā 1923. gadā pēdējās stundas un minūtes.

� Kur tas pulkstenis tik trakoti steidzas? � gandrīz pusnaktī pirmo reizi ierunājas Kārlis.

� Kā, kur? � ierunājas Atis. � Steidzas pēc jaunā gada.

Un tad viņi abi ieklausās �ajos laika vīriņa ar zelta pakaviem apkalto zābaku klaudzienos. Steidzas? Steidzas gan. Vai nākamais būs viņu kalendārā rakstāmais gads?

Vairumu �Cīņas� jubilejas numura rakstu autoru, avīzes un partijas organizāciju vēstures rosīgāko līdzdalībnieku, zinātāju un veterānu revolūcijas un kontrrevolūcijas vētras izsvaidīju�as gandrīz vai pa visu pasauli. Tāpēc Viktors Maskavā ir pats galvenais rakstu savācējs un �urp sūtītājs. Viņa sūtījumus visu februāra mēnesi Smiltnieks un Kārlis gaida ar lielu nepacietību, viņa vēstules lasa ar lielu interesi. No tām ta�u atkarīgs �is jubilejas numurs.

Kārlis pēta katru saņemto rakstu, skaita burtus un rindas, rēķina un savā atbildes vēstulē sola:

�Mīļo draudziņi Manuskriptus visus saņēmu. Centī�os ari visus ievietot. Pabiezāks iznāks, bet par ļaunu nebūs. Līdz 15. martam sasteigt gan nepaspē�u, bet līdz 25. Ill gan parādīsies dienas gaismā. �

Nekad viņu tipogrāfijā nav biju�as tik lielas papīra ķīpas, tik daudz lapaspu�u rāmī�u, tik daudz manuskriptu, bet tik ļoti maz vietas pa�iem un svaigam gaisam. Nekad vēl darbs tipogrāfijā no Kārļa. Ata un .Arvīda nav prasījis tādu uzmanības sasprindzinājumu. Pat katrs nevērīgāks, straujāks pagrieziens te var kaut ko aizķert, nejau�i apgāzt un sagādāt nevajadzīgas pūles. Tikai nekur nepārskatīties, tikai neko nesajaukt! 35 raksti. Ir krietni ko galvu palauzīt, lai atrastu vietu salikumam uz viena pa�a galda.

Lai kaut cik novērstu sajukumu, Kārlis starptautiskā proletariāta apsveikumiem izdala atsevi�ķu lapaspuses rāmīti. Tāpēc Atis katru apsveikuma tekstu pēc rindiņu skaita sadalījis divās slejās, liekvienu zem otra pāri visai lapaspusei. Ar svītru nostiprinājis salikumu, viņ� vēl pārlai� acis tekstam spoguļrakstā:

��Cīņas� 20 gadu jubilejas brīdī KK(b)P CIv ar dziļu gandarījumu atceras, ka viens notās līdzstrādniekiem vissmagākās reakcijas laikā bija mūsu neaizmirstamais vadonis biedrs LENTNS.�

Klāras Cetkinas apsveikums visgarākais � tā sleja viena pati izstiepjas vai visas lapaspuses augstumā.

� Tu domā, ka tā ir nejau�ība? � ieminas Kārlis. � Nekā, draudziņ! Mūsu politpārvaldes zeļļi 1921. gada jūnijā, dienu pirms Silfa no�au�anas, tikpat kā ar varu Rīgas stacijā izrāva viņu no starptautiskās satiksmes vilciena un �nogādāja politapsardzē�. Tu domā, tāda tik�anās ātri aizmirstas? Tāpēc viņai ir vairāk ko teikt par mūsu strādnieku likteņiem. Tāpēc arī tik sirsnīgi vārdi mūsu jubilārei.

� Un kā tas toreiz beidzās?

� Alps, bīdamies starptautiska rakstura nepatik�anu, bijis spiests beidzot Cetkinu atbrīvot.

Та ari iznāk, ka pēc prāvā vācu apsveikuma nākamie trīs no Lietuvas komunistiem tajā pa�ā lapaspusē Atim un Arvīdam vairs nesaiet. Viken-tija Mickevi�a-Kapsuka vārdi kāpj pāri dzelzs rāmja malai un meklē vietu nākamajā lapaspusē. Te viņi turpinās savu stāstu parto, cik �Cīņa� ir dārga ari Lietuvas komunistiem. Daudzi no viņiem, ilgus gadus strādādami Latvijas rūpniecības centros, �Cīņu� uzskatīju�i par savu laikrakstu. Nu jau piecus gadus arī viņiem esot sava �Tiesa�, kas Lietuvā dzīvo �Cīņai� līdzīgu dzīvi pagrīdē un cilvēku sirdīs.

Vai gan �enija Zilbermane, Tille Budēvica un Anna Sproģe pa�as nojau�, kādas vēstules viņas sildīju�as pie sirds, līdz tās nonāku�as tipogrāfijā! Viņas jau ir īstas diplomātiskās kurjeres, kas pārnēsā starptautisku pastu vai no visas pasaules malām. Viņas ta�u piegādāja apsveikuma vēstules no Amerikas un Anglijas, Itālijas un Japānas.

�Slava latvju veterānam Komunistiskās Internacionāles avī�u kaujas rindās!

Slava par ilgo, uzticīgo ciņu!

Uzbrūciet ari turpmāk vīri�ķīgi saviem pretiniekiem ar tādu pa�u sparu, izmantojot 20 gadu ilgajā cīņā gūto pieredzi!�

tā, Somijas Komunistiskās partijas pilnvarots, viņiem raksta Oto Ku-sinens.

Bet Vasils Kolarovs Bulgārijas Komunistiskās partijas vārdā raksta:

�Latvijas Kompartija var lepoties ar to, ka viņa ir sniegusi visas pasaules komunistiem priek�zīmīgu paraugu ar savu kolektīvo izturību, gribas stingrību un citām revolucionārām īpa�ībām.

Bulgārijas Komunistiskā partija � visjaunākā partija Komunistiskajā Internacionālē, sūta brālīgajai, cīņā norūdītajai un pārbaudītajai Latvijas Kompartijai savu sirsnīgo apsveikumu, bet dārgajam jubilāram � �Cīņai� novēlam ar jaunekļa sparu turpināt sen iesākto cīņu un drīzā nākotnē ugunīgiem burtiem vēstīt par proletāriskās revolūcijas uzvaru Latvijā.�

Ne Eduards Zandreiters, ne Eduards Ozoliņ�, ne ari Arvīds Reneslā-cis vel nav savā mū�ā tik lielā koncentrācijā ne dzirdēju�i, ne redzēju�i, ne jutu�i tik daudz labu vārdu, tik daudz sirsnīgu veltījumu, tik daudz gai�u domu. Viņi aizkustināti lidz sirds dziļumiem. Balss aizlūst, acīs sarie�as asaras, un pa trim viņi padara īsā laikā tik daudz, cik pagūtu labi ja septiņi. 18 stundu ilgā darba diena neliekas tik moko�i grūta. Kārlim piemirstas pat āmen uzbāzīgākās sāpes pakrūtē un dzeltenums acu kaktiņos. Viņi sajūt visas darba cilvēku pasaules solidāro rokas spiedienu. Un tā ir neaprakstāmi laba sajūta. Tie patie�ām ir isti svētki.

Bet kādā mirklī Kārlis ba�īgi uzlūko darbā nogrimu�o Ati un pūlas izprast, vai tikai paguruma dēļ viņam rindas top manāmi gausāk. Nē. Viss kārtībā! Viņ� tikai neņem burtu, kāds pirmais pagadās pirkstos, bet bie�i meklē jaunāku, mazāk lietotu. Atim priek�ā ta�u papīra lapas ar Vladimira Iļji�a Ļeņina nemirstīgo veltījumu latvie�u revolucionāriem � viņa raksts ��Cīņas� jubilejas numuram� 1910. gadā Briselē, kad pirmoreiz iznāca laikraksta simtais numurs.

Un Atis, kļuvis ari par burtlici, glu�i kā pērnajā ziemā Rietumtautu komunistiskās universitātes otrā kursa klausītājs apbrīno Ļeņina rakstu un runu pievilcīgo domu skaidrību, pārliecino�o loģiku, dialektisko pieeju. Nedaudzi skaitļi par streiku kustību 1905. gadā, virkne konkrētu faktu, kā Latvijas Sociāldemokrātija izmantojusi legālās un nelegālās cīņas iespējas smagajā kontrrevolūcijas laikmetā, un rezultātā ikvienu pārliecino�s, gandrīz vai matemātiski pierādīts, secinājums par Latvijas strādnieku avangarda vietu revolucionārajā kustībā, viņu augsto apzinīgumu, vienprātību, organizētību.

Toreiz tā bija uzslava. Bet tagad? Tīksminā�anās ar veciem lauriem? Nē. Katrs teikums ta�u ne tikai to atgādina, bet jautā: �Kā ar jums �odien, biedri?� Un sirdsapziņai jāatbild. Un domām jāiekvēlojas.

Arī Kārlis saprot, ka Ļeņina rakstu redakcijas kolēģija izlēmusi pārdrukāt ne jau tāpēc vien, ka atkal �Ciņai� pēc 14 gadiem ir jubileja, ka katrs Ļeņina vārds tagad kļuvis par svētu mantojumu, bet tāpēc, ka tajā aizvien vēl gail revolucionāras uguns dzirkstis. Un �Cīņas� numurs būs tā marta vēja brāzma, kas no jauna tās izkaisīs pa visu Latviju.

� Ļeņina rakstu drukāsim sarkanā krāsā! � Kārlis ir izprātojis un izrēķinājis. � Lai tad arī deg ar īsti sarkanu liesmu.. Lai priecē aci un silda sirdi!

Kārlim galvas lauzī�ana lielu lielā. Viņu desmit kvadrātmetru tipogrāfijā svina salikuma teksts vien aizņem turpat vai divus kvadrātmetrus. Kā tos lai sakārto, kā lai izvieto, kā lai ielau� lapaspusēs! Kārlis rēķina, skaita, zīmē, svītro un sāk atkal visu no gala. Vienā slejā 70 rindas, lapaspusē divas reizes vairāk. Bet viņiem �eit jau sakrājies vairāk nekā 2200 rindu.

Jubileja tā ir arī pa�am Kārlim. Kas Atim? Viņam jau �is tikai piektais numurs, Arvīdam kāds piecpadsmitais, bet Kārlim piecdesmitais. Tikai viņ� viens tā īsti zina, cik un kādi cilvēki tiem piecdesmit numuriem ir rakstīju�i un tos rediģēju�i, liku�i tekstu un kustināju�i novelkamo rulli. Viesuļi viņus nav taupīju�i. Tikai Kārlis kā simtgadīgs ozols palicis nesaliekts un nesalauzts.

� Tu ievēroji, Kārli, kā Stu�ka savā rakstā ir nosaucis �Cīņu�? � iejautājas Atis.

Kārlis iztraucēts paceļ savas acis uz Ati.

� Par Latvijas proletariāta revolucionārās kustības �imbrī�am vienīgo vēstures grāmatu. � Atis viņam rāda rindas topo�ajā salikumā.

Atis labi saprot, ka sarunas traucē sasprindzinātu darbu. Bet pēc brītiņa viņ� atkal neiztur:

� Stu�ka raksta, ka tagadējās �Cīņas� bie�i vien ne visai skaidri novilktās lapiņas sver vairāk nekā Briseles perioda glītie izdevumi, � Atis nolasa Kārlim priek�ā teikumu.

� Tikai tas nenozīmē, ka mēs varam noviliet neskaidri, � noņurd Kārlis, lai apklusinātu Ati.

Та ir lielu lielā matemātika, lai pēc. visiem poligrāfijas likumiem no �īs lielās papīru kaudzes un svina klājiena iznāktu lielās jubilejas cienīgs avīzes numurs. Ārzemju apsveikumi vien aizņem vairāk nekā divas lapaspuses. Ļeņina rakstam turpat lapaspuse. Gandrīz divas lapaspuses aizņem otrais Stu�kas raksts par Ļeņinu. Viktora rakstam, kurā viņ� ielicis visu savu dvēseli, aprakstīdams Maskavu lielajās sēru dienās, ari iznāk pus-lapa. Tad īsāki un garāki raksti par �Cīņas� divdesmitgadu vēsturi, pirmo avīzes celmlau�u atmiņām, strādnieku vēstules no Ventspils un Jelgavas, starptautiskais apskats un politapsardzes �varoņdarbu� apraksti.

Smiltnieks un redakcijas kolēģija ir gādāju�i, lai numurs būtu aktuāls, vispusīgs, stāstītu par skarbās ikdienas uzdevumiem, rādītu Latgales, Rīgas, Vidienas, Zemgales, Lejaskurzemes un Ventspils apgabalu organizāciju dzīvi, atspoguļotu avīzes saites ar darba tautu.

Kamēr Arvīds mazgā ruļļus sarkanajai krāsai, Kārlis ar juveliera rūpību no pa�iem lielākajiem burtiem pirmajā lapaspusē liek vārdus par �Cīņas� jubileju, ierīko tūdaļ zem galviņas viņu pa�u pirmo ilustrāciju � Viktora atsūtīto kli�eju, uz kuras redzamas ap divdesmit �Cīņas� da�ādu laiku galviņas. Tad lapaspusēs gulst raksts aiz raksta.

� Se�padsmit lapaspuses, � Kārlis paziņo Atim un Arvīdam vai ar uzvaras prieku, ka puse darba jau paveikta un beigusies lielā rēķinā�ana un prāto�ana. Tagad darbs tikai muskuļiem. Bet arī tos negaida nekādas vieglās dienas. Katrs numurs jānovelk �etras reizes. Tas nozīmē, ka katrs avīzes tūkstotis ar krāsas vai novelkamo veltni jāglauda �etras reizes vairāk nekā parasti.

Bet toties kas par numuru! Pirmie mēģinājumi ar sarkano iespiedkrā-su un pirmā un pēdējā lapas puse viņu rokās aizdegas tie�ām kā liesma.

Kad Kārlis. Atis un Arvīds pārguru�i kāpj aug�ā dzīvoklī, viņus uz galda sagaida visas Rīgas avīzes. Milzu virsraksti viņiem stāsta: �Klāt gadskārtējie latvju preses svētki!� Bet ne jau par tiem lielajiem preses

svētkiem visās toņkārtās kliedz di�pilsoņu avīzes, kuriem pa�u galveno dāvanu Kārlis ar biedriem gatavo savā tipogrāfijā. Nē. Sīs balsis nāk no pavisam citas pasaules, tās izsludina kārtējo �preses balli�. Tagad nu vārās visa bur�uju Rīga. Dāmas trauc uz Parīzi pēc kleitām. Avīzēm piedod visus grēkus, no cietumiem izlai� par nepatiesu ziņu drukā�anu un pilsoņu goda laupī�anu notiesātos redaktorus. Dzejnield raksta un avīzes drukā rīmes:

�Rīt visus, kam ar presi sakars,

Sauc svētkus svinēt rīts un vakars. �

Sabiedrība piedod dzejdariem asprātību un spēju trūkumu, un avīzes pat pirmajās lapaspusēs ar vislielākajiem burtiem nodrukā visneveiksmīgāko rīmi:

�Nacionala opera svinīgs svētku akts.

Virsnieku klubā raiba balles nakts. �

Dienā izrakstīju�ies, ka no visām kultūras tautām tikai angļiem un latvie�iem neesot pērkama prese, nakti �urnālisti dzer uz rūpnieku un baņķieru rēķina līdz septiņiem rītā.

Naktī, kad Kārlis, Atis un Arvīds smeļas spēkus jaunai smagai un sasprindzinātai darba dienai, nenovīdīgākie pilsoņu preses sāncen�i sadzer tubrālības, flirtē ar �efu meitām un ...priecājas. Ta�u lai par �iem �latvju preses svētkiem� stāsta viņi pa�i:

�Prieks valda ballē no sākuma līdz beigām. Ārzemju diplomāti, politiķi, sabiedriskie darbinieki, preses ļaudis, tirgotāji, rūpnieki u. c. � visi �e sastopas neliekuļotā priekā un spie� viens otram sirsnīgi roku... Katrs apmeklētājs atradis sev vispiemērotāko vietu � jaunie ļaudis labprāt uzturas deju zālē. kur pastāvīgi skan mūzika un krā�ņi dekorētā zālē mainās raibu krāsu ugunis. Virsnieku kluba telpas ar pla�o dejas zāli, trijām koncertzālēm, radiokoncertu kabinetu un daudzām blakus telpām bija pilnas viesu, kuri omuligi pavadīja laiku un �ķīrās tikai otrā rītā ap pīkst, septiņiem, kad bija nolikta balles slēg�ana. Ieejot ballē, pirmais, kas saistīja viesu uzmanību, bija krā�ņi un ar smalku māksliniecisku gaumi dekorētas telpas... Pievilcīgi bija daudz plakātu uzrakstu, no kuriem lai tikai minam virs deju zāles ieejas: �Visi, kas lustīgi, paliek kustīgi�, pie boles galda un krodziņā: �Lai glāzes pildās un sirdis sildās�, blakus telpās: �Mazāk kautrības, vairāk jautrības� un daudzi citi.

... Pa trepēm uz aug�u, uz preses krodziņu �Pie avī�u piles�, pastāvīgi plūst divas straumes � viena aug�up, otra lejup. Pa�ā krodziņā jau no pirmajām ballēm pazīstamas sejas... Liels vairums ziņkārīgo pulcējas ap radio aparātiem, kuri pirmo reizi pie mums dod iespēju pla�ākai publikai iepazīties ar �ā tehnikas brīnuma būtību.

Ap plkst, pusvieniem sākas kabarē priek�nesumi.

Visa balles nakts paiet ar kāpjo�u sajūsmu. No viena galdiņa uz otru pāri desmitām galvām lido serpentina lentes, līdz beidzot visi viesi it kā sapīti nesaraujamā vienotā prieka un sajūsmas kamolā. Viesi ierodas līdz pat rītam. Pats beidzamais ierodas iek�lietu ministrs Birznieks. kuru saņem ar lielu piekri�anu. Jau sāk svīst svētdienas rīts, bet viesi vēl negrib �ķirties.�

* * *

Dienas, mēne�i, gadi skrien savā parastajā steigā, bet tad reiz, kādā vakarā, kad Kārlis, gultā atgūlies, gaida miegu, viņ� sāk domāt, rēķināt un no atklājuma vai skudriņas pa muguru sāk tekāt.

Protams, ikviens, kas uzsāk profesionāla revolucionāra gaitas, ir pārliecināts, ka viņ� būs manīgāks, izveicīgāks un gudrāks par politpārval-des dresēto spiegu armiju. Bet slazdu ir tik daudz, izsekotāju bars tik liels un uzpirktie provokatori tik viltīgi, ka paiet gads vai divi un loks savelkas. Tāda ir statistika. Vienam ir lielāka laime, otram mazāka � ta�u vidēji � ne ilgāka par diviem gadiem.

Bet tipogrāfija? Та nav cilvēks, kas viegli var mainīt dzīves vietu, bēgt no vajātājiem, uzaudzēt vai nodzīt bārdu, tērpties visda�ādākajos apģērbos un ļaunākajā gadījumā � uz laiku pazust. Vai tie�ām �ajos septiņos gados ne reizi neviena ļauna acs nebūtu novērojusi Martu Simanovi�u iznākam no Liberta mājas ar neparasti smagu veļas grozu? Vai tie�ām neviens sve�s nebūtu jutis, kur paliek no Tilles veikaliņa baltā papīra ķīpas?

Un Kārlis, lai gan viņam ir vislabāk iekārtotās telpas, vispilnīgākās iespie�anas ma�īnas, tomēr stingri un noteikti pieņem visne�ēlīgāko lēmumu � tipogrāfiju uz laiku slēgt, vismaz uz laiku iekonservēt, kamēr laiks sarauj iespējamos politpān^aldes timekļus.

Kārlim nedrīkst iebilst ne Skaida, ne Citrons, ne citi Centrālās Komitejas locekļi. Kārlis ir neapgā�ama konspirācijas autoritāte. Pats gan viņ� uzskata, ka viņam tajos desmit pagrīdes gados vienkār�i vairāk palaimējies nekā citiem. Bet laimei jau ari ir savi likumi. Daudz bie�āk tā mēdz uzsmaidīt atjautīgiem, pieredzēju�iem, neatlaidīgiem un izturīgiem cilvēkiem. Tāpēc arī noteikumus Kārlis uzstāda ne�ēlīgus � jauna tipogrāfija, jauna vieta, jauni cilvēki. Tikai tā var pārcirst politpārvaldes taustekļus.

Kas būs Kārļa darba turpinātājs? Kam uzticēt rūpes par centrālo tipogrāfiju? Uz pasaules ta�u nav cilvēka, kas pilnīgi spētu aizstāt Kārli!

� Ko tu teiktu parPauļuku? � reiz tiekoties ierunājas Skaida. � Spēka pilna. Darbīga. �etrus gadus �eit nav rādījusies.

Hm! Pauline Ķelle? Sievie�u plecam tādu māju kapitālremonti ir par smagu. No viņas tak arī nevar prasīt, lai viņa pati kaltu ejas un mūrētu sienas. Ir jāuzticas kādam vira spēkam. Bet. jo vairāk palīgu, jo vairāk zinātāju un vairāk spraugu, pa kurām pielīst klāt provokatoriem. Bet pieredzes Pauļukam ir vairāk nekā jebkuram citam. Pati drukājusi, pati gādājusi telpas, pati vedusi tehniku, pati iznesusi gatavo mantu jau kop� pa�a 1921. gada.

� Nu, lai pamēģina! � Kārlis piekrīt. � Bez palīdzības jau nepaliks.

Kad 1929. gada 31. martā Viktors (tagad Sīmanis) izsūta Kārlim starptautisko apsveikumu saini, viņ� pavadvēstulē izsaka lielas ba�as, vai tikai ar savu velti nav nokavējies. Rīdzinieki �Cīņas� .100. numuru būs jau nodrukāju�i. 99. ta�u datēts ar janvāri � februāri. Vai Kārlis �īs jubilejas numura starptautiskās piedevas būs tik ilgi gaidījis?

Tikai �īs Viktora ba�as ir pilnīgi veltīgas. Nelaime ir lielāka. Dienā, kad viņa pasts sasniedz adresātu, Kārlis no savas dzelzs gultas nespēj piecelties. Viņ� guļ kā nemaņā. Smaga nevienmērīga elpa cilā viņa krūtis. Seja saviebta sāpēs, zobi sakosti. Viņ� cīnās ar briesmīgām sāpēm pakrūtē un kā murgos uz spilvena svaida galvu.

Sproģu Annas ienāk�anu istabā Kārlis ir jutis. Viņ� uz brīdi paceļ smagos plakstus un ar gurdām acīm paveras ienācējā. Anna uzliek roku uz Kārļa pieres, kas deg kā ugunī.

� Kārli, kas ar tevi notiek? - Anna jautā.

� Laikam jau plīsīs tas augonis, � un vārdi izlau�as no Kārļa krūtīm līdz ar aizturēto elpu kā vaļā pasprucis vaids.

� Jāsauc ārsts! � Anna saka, izmisusi lauzīdama rokas.

Bet uz to Kārlis kā viļņos �ūpo galvu:

� Nē. Labāk dod ziņu Verai.

� Parto nebēdā! � Anna mierina Kārli. � Tille pateiks. Vera būs klāt.

� Tikai ne ārstu! � elso Kārlis.

� Nomirt es tev nejau�u!

� Vai es pirmais vai pēdējais.

� Nerunā muļķības! � pukojas Anna.

� Ar ko es sliktāks par Jānīti vai Frici?

Tagad gan Sproģu Anna noprot, kāpēc Kārlis tik ļoti negrib ārstu. Viņ� gatavs mirt. nekā laist sve�u cilvēku savā istabā. Ari Kārlis par savu dzīvību nepārdos tipogrāfijas noslēpumus. Bet iestāsti nu tik smagi slimajam Kārlim, ka ārsts nav nekāds slepenpolicists, ka slimības gultā velns aizvien liekas briesmīgāks, nekā patiesībā ir.

� Jānītis un Fricis nebija pa�nāvnieki, � skai�as Anna. � Bet tu esi.

Spodrajā pavasara saulītē, kas pa logu lau�as istabā. Kārlis izskatās

pavisam briesmīgs. Dzeltenas irviņa sāpju pilnās acis. Seja, rokas, krūtis viņam nav tikai dzeltenas, bet tīri zaļas.

� Kārli, esi nu prātīgs! � Annas spēkos ir tikai pierunāt Kārli saukt ārstu. Citu palīdzēt viņa nespēj.

� Tici man, tava pase nevienu ārstu neinteresē. Viņam ir vienalga, vai tevi sauc par Jāni vai Pēteri, vai tu dzīvo Ivaut kur Biķerniekos vai �eit.

Nē. Nē. Nekas nav devis Kārlim tiesības riskēt. Kārlis nav māņticīgs. Tikai viņ� ir no otrā gada partijā un labi zina, ka cara pagrīdes 100. ��Cīņas� numurs .1908. gada septembrī iegāzās pusdrukāts ar visu Cēsu ielas tipogrāfiju. Pa�i ne redzēt nedabūja. Pēc trim gadiem Briselē nācās gatavot pilnīgi jaunu. Kur drukās bur�uju Latvijas .100. pagrīdes �Cīņas� numuru, ja Kārlis, savu ādu glābdams, aicinās �ajā dzīvoklī nepazīstamu ārstu?

Veras asarām tomēr ir lielāks spēks nekā Annas acīm. Bet varbūt pats Kārlis aizdomājies tik tālu, ka viņam nav tiesību nomirt ar 100. numura materiāliem pagalvī. Tie ir jānodrukā. Ar parastu �Cīņas� numuru Arturs Liberts varbūt tiktu galā viens. Bet jubilejas numura .12 lapaspusēs sapīsies un sajuks. Ko pats Kārlis nemocījās pirms pieciem gadiem ar 50. numuru! Viņ� vēl ir ļoti vajadzīgs. Arī nomirt viņ� nedrīkst.

Bet vai saukt ārstu uz māju ir risks? Annai Sproģei no laukiem ir iebraucis viens no daudzajiem radiem. Saslimis. Glābiet!

Ja arī pievakarē pie Sproģu dzīvokļa durvīm klaudzina inteliģents kungs ar acenēm, ar bārdiņu. Viņam rokā stūraina ādas soma.

Laipns un lieti�ķs, ar saviem maigajiem pirkstiem ārsts tausta Kārļa pietūku�o un visās malās sāpo�o augumu un moka slimnieku ar sīkumainiem jautājumiem.

Garākā runā�anā ārsts ielai�as ar Sproģu Annu, kad, virtuvē nomazgājis rokas, viņ� piesēstas pie viņu ģimenes galda rakstīt receptes.

� Slimnieka vārds, uzvārds? � viņ� jautā.

� Riba Antons Jāņa dēls, � Anna atbild un stumj pāri galdam spo�u pieclatnieku.

� Kundze, vai slimnieks ir jums tuvs radinieks?

� Jā ... � novelk Anna, bet tuvākā skaidro�anā neielai�as.

� Redzat, � ārsts uzrunā satraukto Annu, � mans pienākums ir brīdināt tuviniekus, ka slimnieka stāvoklis ir ļoti smags.

Anna vēro ārsta mierīgo seju, priek�auta stūri drud�aini rokās burzīdama.

� Bez asins un kuņģa sulas laboratoriskām analīzēm precīzu diagnozi vēl grūti noteikt, � saka ārsts, � bet slimnieka ļoti palielinātās aknas un visas citas izmeklē�anas pazīmes vedina uz domām, ka slimniekam ir ļaundabīgā mazasinība.

� Jūs gribat teikt, ka bez cerībām?

� Tā glu�i es nesaku, � mierīgi turpina ārsts, � bet jāārstējas ir ļoti nopietni. No sirds es ieteicu slimnīcu.

Annu �āds priek�likums apmulsina. Viņa ir pārliecināta, ka Kārli uz slimnīcu nu gan nekad nedabūs.

� Viņ� jau tāds dzimis laucinieks, � Anna skaidrojas. � Visu mū�u lauku vientulībā nodzīvojis. Garīgi viņ� tāds ļoti jūtīgs. Vai slimnīca viņu pavisam nenomāks. Labāk jau tad radinieku acīs un rūpēs. Un maksāt arī vai spēs.

� Jūs pati redzat, ka slimiba ir ļoti ielaista, � ārsts turpina.

� Mājas apstākļos visu laiku slimniekam �ārstēta� kaut kāda kuņģa �ūla, bet rezultāti ir pilnīgi pretēji. Slimniekam pilnīgi trūkst kuņģi skābes. Tāpat ar zarnu audzēju. Patiesībā viņam sāpes un spiedo�o sajūtu paribē rada pārmēram uztūku�ās aknas.

� Sakiet, dakter, vai pastāv kādas iespējas paārstēt Antonu tā lētāk, bez slimnīcas? � Annai krūtīs tik smagi, un situācija tik bezgala sare�ģīta.

� Slimnīcā, kundze, būtu tūdaļ pavisam cits ārstē�anas efekts, -saka ārsts. � Regulāri pārlietu asinis, vispusīga laboratoriska izmeklē�ana. speciāls uzturs.

� Bet ja vēl pamēģinātu mājās? � tikpat kā lūdzas Anna. � Pēc tam tad redzētu.

� Zāles es jums izrakstī�u. Spēcino�us līdzekļus arī. Atsūtī�u māsiņu noņemt analīzes. Stingri pielūkojiet: slimnieka barībā nedrīkst neko treknu, sālītu, ceptu, piparotu. Galvenokārt tikai maltas teļa aknas.

Izvadījusi ārstu, Anna Sproģe pabā� galvu blakusistabas durvju spraugā un pārliecinās, ka Kārlis pēc ārsta mocībām jau iekritis dziļā miegā. Saraustīta elpa cilā tikai viņa krūtis. Tad, uzvilkusi mēteli, Anna pārskrien pāri uz Tilles veikaliņu. Sīki un smalki viss teiktais jāizstāsta. Sīs ziņas par Kārļa veselību jau Torģeles ielā katru pievakari ne dzīva, ne mirusi gaida Vera.

Atnācis apciemot Kārli, Augusts Vende, projām ejot, Pēterim Sproģim līdz ar smagu nopūtu izdve�:

� Ja Kārlis celsies, tad jau visi miroņi līdzi!

Stāvoklis tie�ām ir kritisks. Analīzes apstiprina: Kārlim asinīs hemoglobīns tikai 29 procenti. Bet ar 20 procentiem vairs dzīva cilvēka nav.

Ko tikai Anna Sproģe nedara, lai līdz pēdējam sīkumam izpildītu visus ārsta priek�rakstus! Katru dienu viņa pa Rīgas tirgiem skraida un meklē svaigas teļa aknas, mājās maļ un gatavo, lai Kārlis spētu dabūt mutē to līdz pretīgumam vienveidīgo barību. Anna atdod visus spēkus, lai tikai kaut cik atvieglinātu Kārļa mokas, iepriecētu viņu.

It kā apmātībā paiet mēnesis, kad Kārlis jau pats sāk cilāt galvu, kļūst runīgāks, irpablen� logā, kur zemi ar debesīm jauc kopā cīruļu putenis.

� Anna, kāds �odien datums?

� 25. aprīlis.

� Es jau uztraucos, ka visu vasaru esmu nogulējis un atkal klāt ziema.

� �is pavasaris jau pavisam dulls, � arī Anna gau�as. � Maijs klāt, bet �orīt pat pilsētas kanāls aizsalis un Daugava pilna vi�ņu putras. Redzēsi, vasarā vēl varēsi zaļumballē valcerēt.

� Ko nu tu tādus niekus gvelz! � Kārlis sācis pukoties ne par ko.

� Tev galvenais gulēt mierīgi, ne par ko neuztraukties!� Anna tagad Kārļa slimības laikā tā lielākā noteicēja un pavēlētāja. � Es tev atklāti pateik�u, ka visas tās tavas nelaimes tikai no uztraukumiem vien ir. No malas skatoties, var nodomāt, ka tu esi īsts krama gabals, ne cilvēks. Ka nav pasaulē tādas nelaimes, kas tevi spētu uztraukt. Bet �ajos gados, te vienā dzīvoklī dzīvojot, esmu tevi labāk iepazinusi. Nav vis tā! Kā apcietināja Osvaldu Dzeni, radās tevtā kuņģa �ūla. Iekrita Smiltnieks, tā tev tūdaļ audzējs zarnās. Un �oreiz tevi nogāza Smiltnieka prāva.

Kas lai nu to zina, vai tā ir tikai tāda nejau�a apstākļu sakri�ana, vai tie�ām pēc desmit pagrīdē nodzīvotiem gadiem aizvien jūtamāki kļūst tie belzieni pa zemapziņas nervu centriem.

� Ataicini pie manis Arturu! - palūdz Kārlis.

� Atkal sāksiet kaut ko gudrot un meistarot? � Anna ar lielām ba�ām uzņem slimnieka lūgumu.

� Vai tad labāk skatīties griestos un gaidīt melno sievu ar izkapti?

Jauneklis drīz arī ienāk, atsēstas uz krēsla pie Kārļa gultas, raugās ar

savām lielajām sapņainajām acim slimniekā un klusē.

� Pietiks mums slinkot! � ierunājas Kārlis. � Ķersimies pie darba!

� Jā! � piekrīt Arturs.

� Tad, lūdzams, uznes man to sainīti!

Sājā ziņā jaunais Liberts ir daudz paklausīgāks nekā Sproģe. Bez ierunām viņ� iet un dara, ko Kārlis liek.

Izrāpies no tipogrāfijas telpas, Arturs pat vilcinās likt svarīgo paciņu Kārļa nespēcīgajās rokās.

� Es atvēr�u! � viņ� pakalpīgi steidzas.

Rūpīgi saiņotā, tālu ceļu nākusī paciņa Kārļa acu priek�ā atlai� savus mezglus, paver daudzās zvīņu kārtas un parāda �oreiz visai bagāto inventāru.

Arturs pa vienam sniedz Kārlim katru mazo sainīti, lai viņ� kā 100. numura galvenais jubilārs knibina vaļā un saņem dāvanas.

� Cik labi, ka krāsu veltnim jaunu gumiju atsūtīju�i! � Kārlis, ieskatījies pasniegtajā sainītī, saka. � So tu nes lejā uz iespiestuvi!

� Te laikam burti, � Arturs sniedz Kārlim trīs vienādus sainī�us.

Jā. Līdz �im viņi mocījās ar �р�, ,,k� un ,,j� trūkumu. Tagad nu dabū

no katra pa diviem simtiem.

� �os tu jau saliec mūsu jaunajā komplekta kasē! � māca Kārlis un liek pie mantām, kas nesamas uz saliktuvi.

Tad Arturs dod Kārlim nelielu cie�i aiztaisītu bund�u, lai viņ� iz�ķir, kas arto tālāk darāms.

� Arto mēs ari savu simto numuru drukāsim ko�i sarkanu, � saka Kārlis, nemaz nepapūlējies bund�u atvērt. Tāpat pazīst, ka tā ir sarkanā tipogrāfijas krāsa, un pasniedz uz iespiestuves mantu pusi.

Vai nu noguris, vai tāpat � lai būtu ērtāk prātot un fantazēt, Kārlis atslīgst spilvenos.

� Būs vēl viens sarkans simts, ne sliktāks kā pirms divdesmit gadiem Briselē, � Kārlis saka.

Tiesa. Tieksme kavēties atmiņās cilvēkam rāda, ka dzīve jau pagājusi, ka vislabākais nav vairs priek�ā, bet aiz muguras. Kaut Kārlim tikai 45 gadi, �āda atziņa viņu tomēr nebaida. Varbūt pat pulksteņa tik�ķis istabā skaita mirkļus līdz brīdim, kad jānoslēdz rēķini par visu dzīvi. Jaunajiem ta�u arī �is tas jāzina no ve�u izsvīstās pagājības.

� Rainim ir tāds dzejolis �Sarkanais simts�, � turpina Kārlis. � Labs dzejolis. Tāpat kā daudzi citi. Uzrakstījis tie�i uz Briseles �Cīņas� simtā nu-mūra jubileju. Vārdi vairs nav prātā. Bet lasot krūtīs uguņoja kā Jāņu naidi. Sarkanais uguns vārds tur bija nosaulds par lāpu, kuras gaismā ceļas tūksto� vīru. Nodrukāts tas bija pa visu pirmo lapu ar sarkanu krāsu.

Kārlis laikam par strauju aizmirstas un iekaist. Uz viņa dzeltenīgās pieres rie�as sīkas sviedru pērlītes. Zīme, ka būtu brīdi jāpierimst. Tikai pats viņ� �īs īstās cilvēku rotas nekad nav vairījies un nevairās arī tagad.

� Sociķi grib pataisīt Raini par ierēdni, � Kārlis ierunājas atkal. � Bet es ticu, ka viņam krūtīs ir īsta revolucionāra sirds.

Kārlis vēl varētu piemetināt, ka Rainis tomēr paliek uzticīgs Augusta Bērces piemiņai, viņu dibinātajam �Dailei un Darbam�, pagridnieku lielajam atbalstam, ka Rainis cītīgi ievēro konspirāciju. Viņ� ir gatavs, ka jebkurā brīdī politiskās pārvaldes ierēdņi var ierasties mājās un rakņāties pa viņa rakstiem. Tāpēc velti Raiņa dienasgrāmatā meklēt piezīmes par piedalī�anos �Dailes un Darba� valdes sēdēs vai kaut ko par tās darbinieces Mildas Reveliņas bie�ajiem apmeklējumiem. Bet tas lai nu paliek. Kad Arturam to vajadzēs zināt, pateiks pats vecais Liberts ari pēc Kārļa nāves.

� Rādi, kas vēl tur tajā saini? � Kārlis jau nepacietīgi ceļ galvu.

� Kli�ejas, � un Arturs viņam pasniedz trīs cietas skārda plāksnes.

� Tik daudz! � Kārlis ir pārsteigts. � Būtu jau varēju�i iztikt bez �ī pasūtījuma. Bet vecā �Cīņas� daudzo galviņu kli�eja, ko drukājām 50. numurā, tajā mūsu pagraba mitrumā ir ļoti sarūsējusi. Avīzē pleķi vien tikai iznāktu.

Kārlis ar interesi aplūko cietos skārdus, kuru punktotajā raibumā var tīri labi saskatīt nākamā �Cīņas� numura attēlus.

� Ņēmu�i un safotogrāfēju�i visus Latvijas pagrīdes izdevumus, -Kārlis lūko nākamo kli�eju. � Arī labi! Lai visi redz, ka �Cīņai� vesels ducis meitu.

Tre�ajā kli�ejā Kārlis raugās ilgi un domīgi. Tajā uz nelegālās �Cīņas� numura fona uzliktas piecas ģīmetnes. Lai nu kas, bet Kārlis nespēj to ar lieti�ķu steigu nolikt nost pie pārējām.

� Tie ir mūsu kritu�ie, � viņ� paskaidro Arturam. � Pirmais ir Fricis Bajārs. Viņu no�āva tie�i Jaungada naktī. Vidū ir Jānis Silfs. Parviņu jau esmu tev daudz stāstījis. Malējais ir Augusts Bērce, rakstnieks, dzejnieks.

� Vai tās jaunās meitenes ari ir no�autas? � iejautājas Arturs. � Vienādas kā dvīņu māsas.

� Tās ir māsas Pesas, � paskaidro Kārlis. � Strādāja pie Silfa. Mildu no�āva centrālcietumā. Emmu � dzenot pāri robe�ai uz Krieviju. Ieveda me�ā un izrēķinājās.

Kādreiz apskau�ami stiprais, nesalau�amais Kārlis! Tagad viņ� guļ kā vārgs, rudbārdains ve�uks, kur�, brīdi padarbojies ap saiņiem, jau elpas trūkumā plāta muti kā krastā izmesta zivs.

� �odien pietiks, � Kārlis vainīgi paskatās uz Arturu. � Aploksni pabāz man te pagalvi! Pārējo nes prom, kā norunājām!

Arturs palīdz Kārlim labāk atslīgt gultā un pats ar mantām ieslīd pa vannas istabas durvīm. Kad Arturs nāk otrreiz pēc saliktuves mantām, Kārlis viņu vairs nemana. Guļ kā pēc smagas darba dienas.

Tā nu vairākas dienas Kārlis atkal krāj spēkus, lai izvilktu sev no pagalvja paprāvo pietūku�o aploksni ar redakcijas starptautisko pastu.

Pēc Kārļa aprēķiniem no Skaidas piegādātajiem materiāliem iznāk aptuveni septiņas �Cīņas� lapaspuses. Bet �eit ari būs savas piecas. Lapaspuses tiesu aizņems arī trīs lielās ilustrācijas.

Pirmo Kārlis lasa Pētera Stu�kas rakstu. Viss viņa rakstītais un teiktais Kārlim alla� �ķitis sirdij tuvs un saprotams. Tas ir cilvēks, pret kuru Kārlis vienmēr ir izjutis vislielāko cieņu.

Arī Pēterim Stu�kām rakstot bijis prātā Briseles simtais. Dro�i vien tāpēc licis virsrakstu �No jauna 100. numurs pagrīdē�. Un zemāk: �Sveiciens nemirstīgai �Cīņai��.

Nemirstīga? Nu protams! Kaut ari to darināju�i tādi mirstīgi cilvēki kā Jānītis, Maksis, Smiltnieks, Dzenis. Pats par savu mirstību Kārlis tikko pārliecinājās. Patiesībā nāve �īs dienas viņam kaut kādā neizprotamā kārtā ir aizdevusi uz parāda.

��Cīņa� nav vēstures orgāns, viņa nenodarbojas daudz ar pagātni, viņa pati darina vēsturi, jo viņa nes revolūciju,�

raksta Pēteris Stu�ka un lūko paskatīties uz avīzi arī no tālas nākotnes atstatuma: Jā,

�Ķad jaunā cilvēce �ķirstīs lielo revolūcijas vēstures grāmatu, kura �ķir jauno cilvēci no vecās. Un kad �ī jaunā cilvēce atradīs ar-kīvos nelielu astotdaļiņas (oktāva) lieluma nodzeltēju�us �Cīņas� numurus, kuri viņai visu paskaidros.�

�Cīņa�! �Tāpārdzīvojusi i cerības, i vil�anos cerībās, i revolūcijas uzvaras, i revolūcijas sakāves... Tā sludina � �Bez cīņas nav uzvaras�. Bet viņa zina arī citu darba tautas lozungu: �Nav cīņas bez uzvaras... � �

Stu�ka atzīst, ka �Cīņa� var lepoties ar savu veikumu, jo tās jubilejas priek�vakarā visu bur�uju Latviju paralizējis 22. augusta streiks un demonstrācijas, par darba tautas pārstāvjiem saeimā nobalsoju�i 75 tūksto�i, 20. janvāra streiks atkal licis trūkties varasvīriem. Tas ir �Cīņas� vārda dedzinātās liesmas.

Un ko raksta Komunistiskās Internacionāles Izpildu Komiteja?

�Cīņa� �ir visspilgtākais paraugs citām Kominternes sekcijām, kā jāstrādā pagrīdē, kā jāorganizē nelegālās tipogrāfijas, kad bur�uāzija ņem revolucionārajam proletariātam un kompartijai legālās iespējas izdot savas avīzes. �

Tiesa. Viņi te ir darīju�i, ko varēju�i. Bet vai tad nu tūdaļ par paraugu

pasaulei?

Vācu komunistu vārdā �Cīņai� siltus vārdus raksta Valters Ulbrihts, Lielbritānijas � Toms Bels, Itālijas � Tera�ini. Viņus atceras somu un poļu, lietuvie�u un igauņu komunisti.

Sproģu Anna var ticēt, var neticēt, bet �īs te vēstules ir labākās zāles Kārļa ļaunajai nelaimei. Viņ� manāmi atplaukst. Un, kad pie Kārļa ir atkal ienācis Arturs, viņ�, dodams manuskriptu �ūksni salik�anai, ar tādu neparastu pārgalvību saka:

� Ej, topi pilns, tu pirmais simts!

Tad pēc mirkļa piebilst vēl: � Ej rindā, mūsu sarkans simts!

� Rainis?

� Jā, tomēr atcerējos.

Lai tad ari top tas simts, kas krāsots ar Jānī�a un Mak�a izlietajām asinīm un kam Kārlis, dzīvs būdams, atdevis gandrīz visu savu asins sarkanumu. Kamēr Kārlis vārguļo, lai tikai Arturs sāk salikt tekstus. Gan jau kaut ko viņi izdomās, kad pienāks lapaspu�u aplau�anas laiks.

Sproģu Anna jo dienas jūt, ka Kārli no gultas rauj aug�ā kādas fantastiskas zāles, kas pārspēj visas viņas gatavotās teļu aknas. Bet Kārlis jau �os burvju papīriņus citiem lasīt nedod. Tikai pats cītīgi lasa, kārto, grupē un tad ar lieliem paskaidrojumiem nodod Arturam.

Ir ari tādi, kur jau viss uzrakstīts. Lūk, puslapiņas liela zīmīte, tāda kā telegramma. Un Skaida jau uz stūra uzrakstījis redakcijas vēlē�anos: ,,So saliekat ar lieliem virsraksta burtiem pāri visai lapaspusei.�

Kas tad tur īsti tik briesmīgi svarīgs ir? Varbūt citiem nekas sevi�ķs, bet Kārlim īsts spēka dzēriens:

�Restotā. sprai�jotā fa�izētā Latvijā, apspiestās strādniecības zemē dzijā zemgrīdē, revolucionārā ideālismā un pa�aizliedzībā �Cīņas� drukātāji jau 10 gadus liek burtu pie burta, �auj patronu pēc patronas fa�isma un sociālfa�isma krūtīs, raida kaujā jau simto �Cīņas� armiju, kuras kareivji sēj revolūcijas dīgļus malu malās un ārda kapitālismu. Jums, lielās uguns neredzamiem kurinātājiem, jums, lielās uzvaras uzticīgākajiem sagatavotājiem � visa Latvijas strādniecība sūta �odien savus karstos sveicienus!�

Kamēr Arturs Liberts viens ņemas pa saliktuvi, Kārlis, spilvenos uzstatīts sēdus, uz Annas veļas dēļa otrās puses mācās rakstīt:

�Mīļo draudziņ!

Tavu sūtījumu saņēmu līdz ar visiem piederumiem � tencinu.�

Veselu mū�ību Kārlis nav runājies ar Viktoru. Kaut viņ� tās pa�as veselības dēļ ir palicis no dzīves malā, tomēr ir sakrāju�ās kaudzēm da�ādu domu, ko pārspriest un padebatēt.

Pēc tirdzniecības līguma noslēg�anas ar Krieviju Latvijas ostās bie�i iegrie�as padomju kuģi. Bet tos Ļeņingradā pārzina viņu pa�u Lencma-nis. Te atkal Kārlim savs ierosinājums Viktoram:

�Kā tu domā? Vai nebūtu kāda iespēja kaut kā arī to kuģu ceļu izmantot? Par to lietu drusku padomā, un varbūt, ka Tev rodas kāda iespēja? Vislabāk jau Tavā pusē tās lietas kārtojamas. Var būt, ka Ķencis tur var palīdzēt. �

Ko vēl Kārlis nav pateicis? Kā tad! Nav pastāstījis par sevi.

�Tad personīga lieta seko�a: esmu galīgi nolietojies, tā ka pat cerēju pārvietoties uz iznīcības valsti. Tomēr �oreiz vēl pagaidām pretī neņem. Gudrie vīri kategoriski prasa darba un vispār apstākļu maiņu. Pretēji visa ārstē�ana esot veltīga. Kādas Tev izredzes tai lietā man palīdzēt, jo kājām kustēt pa�u reizi nespēju? Ja būtu kāda iespēja uzlīst uz kuģa. Tas būtu tas labākais.�

Kāda jēga �eit dzīvot invalīdam?

Iet dienas, nāk vasara, un Kārlim asinis kļūst aizvien sarkanākas. Hemoglobīna procents kāpj... 40 ... 47 ... 54 ... 61 ... 75. Arto jau var dzīvot. Lai tikai nu Augusts Vende kādā jūnija svētdienā nāk lūkot, kā Kārlis mācās pa istabu staigāt pats ar savām kājām. Jūlijā viņ� jau ar savu padomu var līst pie Artura saliktuvē, bet augusta beigās vēstulē dro�i paziņot Viktoram, lai ar nākamo pastu gaida jubilāru. Tāda viņiem noteikta noruna � no katra izdevuma Viktors krāj nākamajām paaudzēm 15 komplektus.

Un Kārlis ar Arturu nodrukā ne tikai simto. Septembrī vigi lai� klajā arī simt pirmo. Un tikai tad viņ� nodod stafeti Pauļukam. Iesaiņo un aizsūta viņai �Cīņas� galviņu. Lai Pauļuka ļaudis drukā nākamo simtu, līdz �Cīņas� tipogrāfijā iespīdēs ari saules gaisma.

Oktobrī, savu pienākumu līdz galam izpildījis, Kārlis varētu brauki veseļoties. Un tomēr, kad piesēstas pie vēstules Viktoram, tā aizvien atrod iemeslus, lai vilcinātos:

�Kas attiecas uz mani personīgi, � raksta Kārlis. � tad pa�u reizi vēl tik stiprs neesmu, lai uzņemtos ceļojumu kājām. Domāju tos spēkus atdabūt te uz vietas, jo ziemā nav no svara. kur. Telpās jāuzturas kā vienā, tā otrā vietā. Tāpēc atstāju �o jautājumu atklātu. �

Kārlim �ēl �ķirties no Veras un Ilgu�a. Pārāk pierastas ari ba�as un raizes par �Cīņu�. Kā viņiem veiksies? Pauļuks jau ir dū�īgs sievi�ķis. Bet Skaida palikt nevar. Viņa ģīmetni jau 3. maijā nodrukāja �Jaunākās Ziņas�, un politpārvalde par uzrādī�anu publiski izsolījusi atlīdzību. Pat jābrinās, ka viņ� vēl pusgadu sveiks un vesels skraida un darbojas. Redakcija tak visa uz Skaidas pleciem. Citrons ir tikai tāds liels pļāpa. Visu laiku slēpies aiz Skaidas muguras. Citronam nav iek�ā. Bez literāra spēka tā lieta neies.

Kaut Viktors Kārli aicināt aicina pie sevis un vilina ar �vietām, kur ari ziemā nav istabā jādzīvo�, viņ� savā vēstulē atbild skaidrāk par skaidru:

�Vai Tev nav rezervē �Cīņas� galva? To, kas man bija, nosūtīju jaunajai vietai, kura solās sākt kustēt. Un tāpēc būtu labi, ja kūda atrastos rezervē. Katram gadījumam. Ja ir, tad atsūti. �

Kārlis atkal sāk domāt par darbu...

Ta�u jauns piepe�s likteņa trieciens sabradā �īs viņa dīgsto�ās cerību atvases. Kārlis sevi tur gro�os, cik aukstasinīgi vien spēj. Bet visam ir sava robe�a. Nedienas �Dailē un Darbā� viņu atgulda atpakaļ bezcerīgā slimības gultā.

Kur� gan 1929. gada septembra sākumā ticētu runām par �Dailes un Darba� drīzu sair�anu? Komanditsabiedrība ta�u savā visra�enākajā plaukumā!

Vientuļ� un dziļi sarūgtināts dienas savā vasarnīcā Majoros vada Rainis. 11. septembra pēcpusdienā viņ� iziet uz pludmali pastaigāties.

Atgrie�as saguris. Savai ilggadējai mājkalpotājai stāsta, ka pludmalē atsēdies uz soliņa un iekritis kā miegā. Kad attapies, cepure un spieķis bijis nokritis zemē. Visu vakaru viņ� sūdzas par elpas trūkumu. Nakti nevar aizmigt.

Otrā rītā Rainis atkal �ķiet omulīgs. Uz brītiņu no Rīgas atbrauc un tūdaļ aizbrauc Aspazija.

Bet tad Rainim kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Atbrauc viņa ārsts un draugs Lif�ics. Uztraucies par Raiņa sirdslēkmi iepriek�ējā tre�dienā, viņ� mudina dzejnieku gultā. Ta�u Rainis nepaspēj atģērbties, kad, zaudējis samaņu, atslīgst krēslā. Nelīdz vairs mākslīgā elpinā�ana, nelīdz vairs ārsta izmisīgie palīgā saucieni. Raiņa sirds stājas, krūtis mokās ar elpas trūkumu. Ir pulkstenis pus�etri, kad dzejnieka pulss izdziest uz mū�u. Infarkts.

Nepaiet ne pilnas trīs nedēļas, kad 1. oktobra naktī pusdivpadsmitos, pārliecies pār Rīgas�Rūjienas jaunceļamā dzelzceļa plāniem un aprēķiniem, triekas ķerts, saļimst in�enieris Alfrēds Razums.

Arī tā ir nāve, kam grūti noticēt. Likās, tik tikko vasarā spēcīgu un enerģisku savu draugu Paulis Betters bija sveicis 49. dzim�anas dienā. Vēl iepriek�ējās dienas pievakarē in�enieris bija strādājis savā kantori un parakstījis kādu papīru pat ar 2. oktobra datumu, nenojauzdams, ka līdz tam viņa dzīvei pietrūks tikai pusstundas.

Neviens cits jau tik dziļi �ajās sēru dienās nesaskatīja Alfrēda Razuma lielo dzīves traģēdiju kā Paulis Betlers. Viņa retais in�eniera talants, rosīgā daba un dedzīgā sirds bija ta�u par lielu un pla�u bur�uju Latvijas sīkmanībai. Viņ� lasīja lekcijas universitātē, rakstīja grāmatas, bet pats pie savu ieceru piepildī�anas citādi netika, kā dibinot savu uzņēmumu. Paulis Betlers nemaz nepūlējās no tā draugu atrunāt. Viņ� ta�u pats juta, ka Razumu pazemo tāda sīku grāvju vai kanālu tiltiņu celtniecība kāda peļņas kāra saimnieka vadībā. Bez tam �Dailei un Darbam� tāda di�pilsoniska dekorācija nāca tikai par labu. Ari pats Razums atplauka, piedaloties Glūdas�Liepājas dzelzceļa celtniecībā, uzņemoties Rīgas� Rūjienas dzelzceļa būvi.

Tikai mietpilsoņu acīs Razumu kompromitēja viņa kaislīgā in�enieris-kā aizrau�anās, atsaucība un rūpes par strādniekiem un bezdarbniekiem, dalība kultūras dzīvē un visa progresīvā atbalstī�ana. Neatlika laika viņam skaitīt naudu, rēķināt peļņu. Strādnieks atnesa atpakaļ aiz pārskatī�anās izmaksātus 2 latus. Razums par to viņam uzdāvāja 200 latus. Ja notika nelaimes gadījums viņa būvē, naudu neskopodams, viņ� balstīja cietējus. �ādas �iz�ķērdības� dēļ no Razuma �ķīrās sieva, ģimene.

Alfrēds Razums bija rimis. Nu universitātes aulā ozolkoka �ķirstā viņ� gulēja ar visiem saviem noslēpumiem. Kam gan Razums būtu varējis lepoties, ka komunisti viņam uzticējās visdrausmīgākajās 1919. gada dienās un viņ� �o uzticību godam attaisnoja. Kā speciālists ieslēgts bur�uju miera delegācijā, viņ� Maskavā sameklēja Pēteri Stu�ku un nodeva viņam Jāņa Silta vēstuli. Un ziedi �Dailes un Darba� vainagā saka paldies viņam ari par to.

Tagad Razums par visu klusē. Viņ� klusē, kad mācītājs Maldonis, kas pie vārda ticis kā universitātes profesors, notur viņa dvēseles aizlūgumu, kaut garigas ceremonijas Razumam kā neticīgajam nav paredzētas. Viņ� tagad klusē, kad viņa uzņēmuma strādniekus, viņa ieceru praktiskos piepildītājus, tagadējie firmas kungi noliku�i sēru gājiena astē. Razums klusē, kad viņa �ķirstu nes Me�a kapos, kaut tikai nesen Razums bija jūsmojis par Raiņa kapsētu kā viņam vispatīkamāko atdusas vietu. Bija skumji, ka Razuma pa�a celtā pilsoniskuma dekorācija sabruka, zem drupām atstādama viņa cilvēcisko sūtību.

Vēl nav novitu�i ziedi Alfrēda Razuma kapa vainagos, kad tiesas apstiprināts astoņpadsmitgadigā dēla un divdesmitgadīgās meitas aizbildnis, dzelzceļa in�enieris Rāmans ierodas pie Paula Betlera �ieviest kārtību� �Dailē un Darbā�.

Un tad sākās! Pārliecinājies, ka te izdodamajās un tirgojamajās grāmatās viss ir pārāk komunistisks, aizbildnis izsaka Paulim Betleram klaju neuzticību un ieceļ viņa vietā kādu Kārli Upesleju. Ta�u ne lai saimniekotu, bet lai izputinātu �to komunistu perēkli�.

Bet pa�i bāreņi? (Krievijā pilsoņu karā �ādi astoņpadsmitgadlgie un divdesmitgadīgie komandēja divīzijas. Bet te viņi skaitās nepilngadīgi). Nekad jau viņiem nav biju�as tuvas tēva intereses, tēva centieni. Dzīvojot no tēva �ķirti, vigiem vairāk rūpējusi tēva nauda nekā viņa domas.

Razuma piemiņas sēru mēnesis Upeslejam pietiekams laiks, lai �Dailei un Darbam� izprovocētu nāvējo�u triecienu.

�Miljonu zādzība un piesavinā�anās izdevniecībā �Daile un Darbs�. Veikala kalpotāji nozagu�i 3000 grāmatas! Galvenais vainīgais aizbēdzis! Apcietinātas 4 personas! Lielākā afēra Latvijas pastāvē�anas laikā!� - visās balsis 8. novembri sāk kliegt dzeltenās preses lapas, bet pa kantori un noliktavām tie�ām rakņājas kriminālpolicijas ierēdņi un apcietina Upeslejam nevēlamās personas. Mildu Reveliņu-Rakstiņu, kam mājās viena paliek divus gadus vecā meitiņa, D�emsu Blauu, Arnoldu Rīdzenieku un Alfrēdu Ksilanderu.

�Betlers aizbēdzis uz ārzemēm!�, �Izsludināta viņa starptautiska meklē�ana!�, �Sensacionāli atklājumi turpinās!� � avīzes �ilbina savus lasītājus. Tās aizpļāpājas pat tik tālu, ka it kā �Dailes un Darba� nekārtības esot biju�as tās, kas Razumu nelaikā esot aizvedu�as kapā.

Ta�u Paulis Betlers Rīgā, izvairīdamies no apcietinā�anas, meklē sev pierādījumus pret nelietīgo provokāciju. Pa telefonu viņ� zvana sociāldemokrātu saeimas deputātam Lorencam un lūdz aizstāvību, bet saņem ne tikai strupu noraidījumu vien. Deputāts pat par to ziņo policijai un dara, cik spēj, lai Betleru ātrāk apcietinātu un cīņā pret Upeslejas provokāciju viņam būtu sasietas rokas.

Un tomēr pēc mēne�a �starptautiskās kriminālpolicijas meklētais� Paulis Betlers pats ierodas apgabaltiesā pie izmeklē�anas tiesne�a un lūdz viņu iztaujāt �Dailes un Darba� lietā. Izrādās, ka pa�i tiesas kungi viņu ne par kādu bīstamu cietumā slogāmu afēristu nemaz neuzskata un mierīgi atlai� mājās.

Avī�u solītie sensacionālie atklājumi tā ari neseko. Tikai 21. decembrī �Jaunākajās Ziņās� parādās Raiņa mantinieces Aspazijas paskaidrojums. Un, kaut tās ir tikai nieka desmit rindiņas, tā ir kā auksta ūdens �alts �ajās sensāciju kaislībās, adatas dūriens provokatoru piepūstajā

pūsli.

�Cieti, publikai paskaidroju, ka nav nekāda pamata izpaustajām baumām, it kā es būtu iesūtījusi izdevniecības �Daile un Darbs�� lietā avīzēm kūdu nievājo�u rakstu par viņas senākiem darbiniekiem vai vispār devusi kādu informāciju �inī lietā. Sevi�ķi svarā te krīt Rakstiņ kdze, kura caur �ādām baumām ir stipri cietusi un kuru es jau ilgus gadus pazīstu kā krietnu un godīgu cilvēku, kas savu arodu izpilda ar lielu uzticību.

Aspazija�

Ari �is rindiņas tuvina dienu, kad pēc prokuratūras ierosinājuma apgabaltiesa �Dailes un Darba� lietu galīgi izbeidz nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Tikai velti gaidīt, kad dzeltenā prese atsauks savus melus. Pat tādam rakstniekam kā Andrejam Upitim �Jaunāko Ziņu� redakcija atsvie� atpakaļ tās da�as rindiņas, ko viņ� �ajā sakarībā lūdz ievietot:

�Daile и n Darbs� un P.Betlera lietā.

Turu par savu pienākumu atklāti izteikt �Daile uriDarbs� bij. vadītājam P. Betleram dziļāko gandarījumu par to, ka tagad arī tiesu

iestādes nekrietnā apvainojuma lietā konstatēju�as viņa nevainību, par ko mēs nekad neesam �aubīju�ies.

Andrejs Upīts�

Tikai pēc pusotra mēne�a, kad pa�iem redaktoriem draud cietums par goda laupī�anu, 1930. gada novembra pirmajās dienās �Brīvajā Zemē�, �Jaunākajās Ziņās� un �Pēdējā Brīdī� parādās nieka desmit rindiņas:

�Betlera lieta izbeigta.

Savā laikā pla�i izkliegtā lieta par grāmatu zādzību Ķ. S. �Daile un Darbs" veikalos, kādā noziegumā tika apvainots P. Betters ar citiem sabiedrības kalpotājiem , tagad ar 24. septembra �. g. prokuratūras lēmumu izbeigta. Kā noskaidrojusi izmeklē�ana, tad nekāda grāmatu zādzība nav notikusi, bet lieta ievadīta pret Betleru un citiem uz intrigu pamata.��

Tikai ko tas vairs dod izputinātajai komanditsabiedrībai. Arī Kārļa veselībai tā nespēj atdot to, ko nolaupījusi.

Visu nakti aiz loga baismi gaudo vētra, plosa māju izdrupu�os skursteņus, nes pa gaisu noplēstus koka gabalus, gā� apkārt sētas un malkas grēdas, drebina logu stiklus. Tūlīt, tūlīt tā atraus Kārļa mazās istabiņas logu un melnā, kaulainā sieva pastieps savu roku arī pēc viņa. Tad laukā �alc lietus gāze. Kā var 1it, ja kalendārs pie sienas rāda 1930. gada 15. janvāri. Bet savas notekcaurules balsi, tās guldzienus un trink�ķus pie loga Kārlis pazīst labi. Tā viņam nekad nemelo. Plosās neganta vētra un līst lietus, kaut ari ir pats ziemas vidus.

Bet melnā, kaulainā sieva ir jau klāt. Viņa smagi gulst uz Kārļa krūtīm un ar na�u asmeņiem plosa iek�as. Zem tās melnajām drānām trūkst elpas, slāpst, galva reibst un dun. Viņ� guļ kā smags, piemircis bluķis. Sāp rokas un kājas. Viņ� nespēj ne pagrozīties, ne aizvējot prom smacējo�o plīvuru. Bet augums deg 40 grādu ugunis.

Tie nav murgi, no kuriem var atmosties, kurus var aizmirst, no kuriem var atpūsties ģīboņa brī�os. Tas ir mokas, no kurām Kārli, �ķiet, var atbrīvot tikai nāves nemaņa. Un �o savas dzīves norēķinu mirkli viņ� visu untumaino ziemu gaida apbrīnojami mierīgs. Nelgu pārmetumi viņu neuztrauc. Cik Kārlis ir spējis, tik darījis.

Bet tikai tad, kad atnāk Vera, atsēstas uz Kārļa gultas malas un viņ� ierauga sievas izmisīgajās acīs asaras, visa pasaule it kā pēk�ņi sagrie�as ar kājām gaisā. Tad bez vārdiem Kārlis saprot, ka dzīvība nepieder viņam vien, ka jādzivo tikai tāpēc, lai labāk būtu Verai un Ilgai. No tēva pienākumiem jau nevar atbrīvot ne ar kādiem CK lēmumiem. Un viņām jau nevajag no Kārļa daudz. Tikai skatienu, labu vārdu, glāstu un sajūtu, ka viņi pasaulē ir trīs.

Kārlis jau ar apbrīnojamu pacietību ēd teļa aknu ēdienus, kaut viņam sametas slikta dū�a, tikko no virtuves viņa istabiņā nejau�i ielau�as to smar�as pilni garaiņi. Bet nekā! Pērn palīdzēja preparāti, palīdzēja zāles, palīdzēja aknas. �ogad vairs ne. Dienu pa dienai Kārlim slāpst vairāk un sāp stiprāk. �ķiet, tūdaļ pārtrūks vārais pavediens ...

Verai tomēr izdodas pieveikt Kārli. Pēdējā brīdi viņ� atļauj sevi vest uz slimnīcu.

29. martā pie Liberta mājas apstājas sanitārie rati un no Sproģu dzīvokļa uz nestuvēm iznes ziņkārīgo acīm slēptu, tikpat kā miru�u, ar segu viscaur pārsegtu pēk�ņi saslimu�o lauku radinieku. Viņi ir paspēju�i. Pēc nedēļas jau tāpat uz leju pa Lielās Palisādes ielas bruģi būtu drebināju�ies melnie līķu rati. Tikai tie nebūtu griezu�ies uz Daugavas tiltu pusi, bet gan no Bruņinieku ielas pa labi garām Kārļa Torģeles ielas galam uz Raiņa kapiem.

Gar sanitāro ratu mazajiem lodziņiem krustu �ķērsu garām slīd dzelzs tilta sijas. Kārļa elsojo�ās krūtis vairs nejūt pavasara spirgto elpu un to, ka lejā Daugava jau sākusi dzidrināt savus ūdeņus no palu duļķēm. Jau divas dienas pēc ra�enas lietus gāzes pilsētā saimnieko pavasaris.

Kārli ved, nes, ģērbj, gulda. Viņ� ir nekustīgs un nevarīgs. Cik iek�ēja spēka viņam vēl palicis, tik viņ� pūlas neiegrimt nemaņā. Viņ� jau ne mirkli nedrīkst zaudēt saprātu un aizmirst, ka pase viņam ir uz 45 gadus veca latvie�u zemnieka Antona Jāņa dēla Ribas vārda.

Tikai mieru �ajā valstībā Kārlim nedod. Tikko viņ� varētu atpūsties no moko�ā ceļa un uzņem�anas burzmas un klapatām, tā pie viņa gultas klāt vīrs baitā uzsvārci.

� Dakteris Vitoliņ�, � viņ� saka. � Bū�u jūsu ārsts.

Bet tagad runas ieilgst stundām.

Sī pratinā�ana un �is protokols, ko te ārsts raksta, �ķiet tikpat kā po-litpārvaldē. No Kārļa velk ārā visu. Kad pirmo reizi pamanījis dzeltenumu acu kaktiņos, kad jutis sāpes pakrūtē. Ar ko miris tēvs, māte, māsa? Viņ� pūlas atcerēties notikumus un no tiem rēķināt gadus un pusvārdos pastāstīt par slimo�anu. Un Kārlis tomēr nenojau�, cik reizes viņ� atkārto vienu un to pa�u. Vienmēr pēc smagās saslim�anas viņ� kādu laiku pagulējis. Bet tikko palicis labāk, tā tūlīt braucis uz Rīgu ārstēties. Kad izveseļojies, atkal braucis uz laukiem strādāt. Tad cēlis kaut kādus baļķus un atkal saslimis. Un tā vien. Laukos jau ārsta nav.

Tapat kā politpārvaldē pēc pratinā�anas, sākas spīdzinā�ana. Nav tādas vietas, kuru neiztaustitu ārsta rokas. Kārļa krū�ukurvis paelpojot klaudz kā tuk�a kaste. Sirdī trok�ņi, plau�ās trok�ņi. Pulss kā triso�s diegs 126 reizes minūtē. Briesmas! Roku pirksti uztūku�i, ribu starpas uztūku�as, kājas uztūku�as. Uz kakla un padusēs limfas mezgli uzblīdu�i kā pupas. Mēle sarkana un gluda kā applaucēta.

Vai tāds cilvēks var dzīvot?

Var jau būt, ka var. Ārsts ar tādu pa�u norūpēju�os seju turpina noņemties ar Kārli. Kamēr viņ� atpū�as no izmeklē�anas, ārsts atsāk iztaujā�anu.

� Ar venēriskām slimībām esat slimojis?

- Nē.

- Smēķējat?

- Nē.

� Alkoholu lietojat?

� Nekad, � Kārlis cen�as purināt galvu, bet palātas blakusgultā par �īm viņa atbildēm izsprāgst smieklu spurdziens.

� Tad jau gan svētulis!

- Netraucējiet man darbu! - ārsts norāj ņirgu. - Tas uz jums neattiecas!

Tad nu gan Kārlis iekūlies īstā sabiedrībā! Spētu pakustēt, nepaliktu

nevienu minūti! Kas tas ir par nelgu, kas ar savu greizo olekti tik bravurīgi mērī visu pasauli? Un visu pievakari Kārļa dzeltenie acu āboli ik pa brīdim �ķielē uz pretīgā kaimiņa pusi. Kas tas ir tāds?

Alps!

Ārstu rīta vizīte atklāj noslēpumu. Tad vajag liktenim ar Kārli tik neganti spēlēties! Vai tie�ām Jāni�a slepkava! Vaigā Kārlis viņu nav redzējis. Varbūt kāds no brāļiem? Varbūt nejau�a uzvārda sagadī�anās? Tiec nu gudrs! Bet alla� Kārlis ir rēķinājies ar pa�u sliktāko variantu. Un nomirt ne vienmēr irtas sliktākais. Pēc vienpadsmit vislielākajā slepenībā un uzticamu biedru vidū pavadītiem gadiem Kārlis tagad pilnīgi bezpalīdzīgs un vientuļ� izmests sēklī visu apskatei un iztincinā�anai.

Bet viss pārējais tāpat kā mājās. Tāpat visu nakti un ritu pa�a pulss galvā dimdina bungas, tāpat sāp visas malas, tāpat nespēkā viņ� nespēj kustināt rokas, tāpat elso krūtis.

Un tad pēk�ņi kaut kas ir noticis. Pie viņa iesteidzas ārsts, nāk māsiņas un sanitāri. Gatavojas Kārli kaut kur nest, kaut ko darīt. Kas noticis? Nekas liels. No laboratorijas atnāku�i tikai Kārļa asins analī�u rezultāti. Kas teica, ka dzīvam cilvēkam nevarot būt asinis ar 20 procentiem hemoglobīna! Kārlim ir 18. Un tomēr viņ� pats saviem spēkiem atver acu

plakstus un pasaka ari vārdu. Tik sīksts cilvēks vēl slimnīcā nav redzēts.

Pēc asins pārlie�anas, kad Kārlis paver acis, pie viņa gultas sē� Vera. Nabadzīte raud un lūdzas:

� Labāk klusē! Nepiepūli sevi ar runā�anu! Būs labāk!

Kārlis murgos min kādu ciet mūrē�anu, vēstuli un naudu. Ārsts, skatīdamies termometrā, gan mierina Veru, ka slimnieka organisma reakcija uz asins pārlie�anu nav liela un stāvoklis ar katru brīdi uzlabosies, tomēr viņa nervozēdama mājās neguļ cauras naktis. Ne jau draugi klausās Kārļa murgos.

Sve�ās asinis Kārļa augumu pielēju�as ar nogurumu. Tas pārņēmis bezspēku, izdzēsis negantās sāpes. Pulsa bungas galvā nav vairs tik spalgas. Kārlis neredz tos procentus un skaitļus, ko ārsts ik dienas ieraksta savās lapās pēc laboratorijas analīzēm, bet labi jūt. ka palātas baltumam rodas savas kontūras, ka saules staru dzeltenumam dzidrums un pa�a domām skaidrība.

Līdz pēdējam netaupīts, nolietots un samocīts, Kārļa augums irst ārā visās �uvēs. Te struto smaganas, te asiņo deguns. Sirds kūleņo, un, kas zina, kādā bridi tai liktenīgi misēsies. Nav ta�u viņam iek�ā nekā tāda, uz ko ārsts varētu dro�i paļauties. Ko pārbauda, tur atklājas katastrofa. Caurskata plau�as � atrod labajā pusē zem atslēgas kaula tuberkulozi un audos strutas. Zondē kuņģi un neatrod ne pilīti skābes. Pats slimnieks gan apgalvo, ka dunoņu galvā vairs nedzirdot un nekādas spontānas sāpes nemokot. Bet tici nu tādam, kas sen aizmirsis, ko nozīmē labsajūta. Cerības dālderim Vītoliņam modina vienīgi tas, ka saplok uztūkums un septiņās dienās organisms spējis labi sadziedēt pie asins pārlie�anas pārgriezto un sa�ūto kreisās rokas vēnu.

13. aprīlī no pa�a rīta Kārli jau otro reizi nes uz operācijas zāli. Nospriests, ka tagad nu jau viņ� varot turēt vairāk. Tas tiesa. �oreiz Kārlis pats no pārklāja izstiepj roku pretī tai otrajai baltajai kaudzei līdzās, kas atdos viņam lielu daļu savu silto un veselo asiņu. Tikai ar to turē�anu kā ir, tā ir. Kārlis sakarst līdz 39 grādiem un grimst murgos, tomēr pieveic arī �os 860 kubus. Tikai noguruma gan pēc tādas iek�ējas kaujas pietiek vai trim dienām. Tad bie�āk un ilgāk pie viņa gultas nosē� Vera un izklaidē viņu ar nostāstiem par mājām, par pilsētu, par to, kā Ilgai iet skolā.

� Vēl kas labs? � nekad Kārlim nav diezgan.

� Laba maz, � nopū�as Vera.

� Un slikta?

� �Aleksandra augstumos� nomira Anna Ulmane.

Tagad viņi klusē abi. Tas ir sēru bridis kritu�iem, karavīriem līdz galam uzticīgiem biedriem.

- Kad bērēs? - iejautājās Kārlis.

� Piektdien.

- Kur?

- Raiņa kapos.

� Nu aizsūti viņai ari no manis kādu ziediņu!

Kārlis visu 18. aprīli domā par Annu, bet par varenajām bērēm viņam palātā jau nevar visu izstāstīt. Gan jau viņ� uzzinās, kā Anna pavadīta, kā īstam karavīram pieklājas, ar mūziku, karogiem, ļau�u pulku. �Jaunākās Ziņas� pat pavadītājus saskaitīju�as vairākos simtos. Anna bērēta reizē ar revolucionāri Mildu Smēķi, kas ar diloni nosmaku�i cietumā. Tāpēc jau arī katram gadījumam aiz kapu priedēm dzelzceļa malā slaistījusies vesela policijas jātnieku nodaļa. Tāpēc tik vienoti kapsētā skanēju�as strādnieku cīņas dziesmas.

Slepenpolicisti pēc tam skraidīju�i un tvarstīju�i proklamāciju dalītājus un rāvu�i no Annas vainagiem nost sarkanās lentes ar atvadu vārdiem.

Lai nomierinātu Kārļa nemierīgo sirdi, �ajās dienās ārsts tomēr spiests tās dzesē�anai parakstīt ledus pūsli.

2. maijā Kārlim ir vēl viena asins pārlie�ana, un tad nākamais ievērojamais notikums ir 25. jūnijā.

� �odien pamēģiniet piecelties un pamazām pastaigāt, � viņam rīta vizītē iesaka ārsts.

�ie vārdi tūdaļ pieaudzē spārnus ne tikai Kārļa vārgajam augumam, bet ari visām cerībām. Kaut arī nedro�ā gaitā, Kārlis nekavējoties stūrē uz durvīm, ārā no palātas un pa gaiteni prom uz verandu. Viņam, pēc leģendas zemniekam, nav ko darīt palātā, kur veseļojas sprandu lauzis �ūpa un izvirtulis Alps.

Un tur nu Kārlis iznācis stāv kā apmāts. Viņam visapkārt viena vienīga zaļa pasaka. Acis �ilbina koku lapu ņirboņa un apstādījumu ko�ums. Parasti cilvēks arto aprod pakāpeniski. Bet Kārlis, glu�i kā 15. janvāri piemidzis, pēk�ņi pamostas pa�ā vasaras krā�ņumā otrā dienā pēc Līgo svētkiem. Tāpēc nevienam pa�am tas neliekas dīvaini, kāpēc �is slimnieks cauras dienas tagad pavada tikai uz verandas.

Tā nu Kārlis palātā vairs nav noturams. Un rezultāti pavisam iepriecino�i. Piektajā dienā pat ārsts atzīst, ka slimnieks staigā jau bez sevi�ķām grūtībām.

Kārlis, dziļās domās iegrimis, tagad staigā pa gaiteņiem, pa celiņiem un kaļ plānus, kā tiki no slimnīcas ārā. Pilnīgi izārstēties �eit viņ� nemaz nedomā. Tuvojas nākamais partijas kongress. Līdz tam laikam viņ� cer tikt pāri robe�ai pie savējiem. Un tur tad varēs viņu remontēt tālāk. Simt slimnīcas dienās asinīs hemoglobīns Kārlim saliets ar krietnu rezervi � 107 procenti. Savu laiku pietiks.

Ārsts jau arī pats labi saprot, ka viņa pierunā�ana palikt vēl slimnīcā ir glu�i veltīga, ja slimniekam ir iztuk�ots naudas males. Kārļa remonts jau tā izmaksājis septiņi simti latu. Noslēpumaini klusu viņ� gatavojas startam.

11. jūlijā ārsts Vītoliņ� ieraksta �ī nepacietīgā Antona Ribas slimības vēsturē pēdējo teikumu: �Slimnieks uz pa�a vēlē�anos kā uzlabojies tiek izrakstīts no slimnīcas.�

Cik savādi, ka pēc piecpadsmit dienām, kad Kārlis pats ar savām kājām glu�i kā normāls cilvēks iznāk pie Āgenskalna tirdziņa meklēt ormani, vasara viņam neliekas vairs tik skaista! Tā nomāc ar savu karstumu, tā �āvē pat upes, kaltē kokus un zāli, sviedrē muguru un pieri.

Kārļa saslim�ana tomēr pārsteidz Pauļuku nesagatavotu. Viņa darījusi, ko varējusi, bet tās jau ir un paliek lietas, kam steiga ir bīstama. Tehnika viņai ir. Divas darbinieces arī. Nav tikai piemērotas telpas, kur tūdaļ ar sparu visu to laist darbā. Būtu Kārlis vēl gadiņu izturējis. Tad jau Pauļuks būtu paspējis tiki uz zaļa zara. Bet pagaidām viņai tikai daudzsolo�as izredzes.

Pārdaugavā, netālu no Jāņa Silta mājas pelniem, Jelgavas �osejas kreisajā pusē, kur gar kapsētas �ogu nogrie�as nelielā Krusta iela, 4. numura pagalma pagaidu mājiņā dzīvo kāds viņu līdzjutējs Andrejs Romanovs. Viņ� labprāt celtu arī solīdāku ielas māju, bet nav naudas. Ja nu Pauļuks dod viņam naudu, saimnieks ceļ un ļauj pirmā stāva dzīvokli izbūvēt pēc pagridnieku ieskatiem.

Citrons par to tā sajūsmināts, ka tūdaļ 1930. gada 10. aprīlī Latsekci-jas biedriem raksta vēstuli:

�Esat sveicināti!

Mums ir loti spīdo�as izredzes ierīkot CK tehniku. �im uzņēmumam vajag 4000 latu aizdevumu. Mēs savu piekri�anu devām un da�as summas jau �inīs dienās iemaksājām, kaut arī lielākas naudas rezerves mums nav. Garām �o lietu mēs laist nekādā ziņā negribam, kaut vai pēdējais krekls būtu jāpārdod. �

Pa pusotram tūkstotim mēnesi jau ienes abu Kārļa māju īres naudas. Bet tad līdz minimumam jāsaknapina visi citi izdevumi. Citas izejas ta�u nav. Un Krusta ielā 4 1930. gada pavasari sāk mūrēt pamatus nelielai divstāvu koka mājai, kam gar ielas pusi tikai divi logi un durvis.

Ta�u ko tas viss dod, ja māju ar lielu steigu var uzraut aug�ā tikai lidz rudenim, bet jauna svaiga �Cīņas� numura strādnieki nav redzēju�i kop� pērnā gada oktobra. Un Pauļuks nolemj sāki turpat, kur Me�aparka priedēs Ķī�ezera malā kādas vasarnīcas jumta stāvā dzīvo nākamās tipogrāfijas darbinieces Anna Dekante un Elizabete Sterna. Lai viņas vispirms pamēģina ar proklamācijām, tad varēs ķerties ari pie �Cīņas�. Un jau tūdaļ aprīlī ar gumijas masu apkausēts mīklas rullis veļas pāri salikumu rāmim un uz vēstuļu bloka lapām atstāj proklamācijas nospiedumus. Tā lieta iet. Elizabete Stema ir profesionāla tipogrāfijas burtlice. Zina, kādam jābūt labam iespieddarbam.

� Ko jūs tur aug�ā rībināties, � reiz. satikdams pagalmā Annu De-kanti, jautā puisis, kas dzīvo pirmajā stāvā un te kopj sava saimnieka lopus, � vai naudu drukājat?

� Naudu, naudu! � Annai notirpst pat kājas, bet jājoko vien tālāk.

� Tad jau dodiet man ari! � puisis mēļo.

� Kad nodrukāsim tā vairāk, tad jau tiks jums ari, � nebēdīgi cen�as smaidīt Anna un ātrāk pazust, lai te tā nieku gvel�ana pārtrūktu.

Tad nu briesmu ziņa steidz pie Pauļuka. Lai viņa skrien un meklē vietu, kur māja nav tik viegla kā sērkociņu kārbiņa. Un Pauļuks atrod dzīvokli kādā Pērnavas ielas se�stāvu mūra mājā, kur viņām trim stiept prom tos savus smagos svina darba rikus.

Anna Dekante un Elizabete Sterna dzivo turpat Me�aparkā: vasarnīcas jumtistabiņā Aplokciema ielā 5, bet pa dienām iet strādāt. Zināmā vietā viņas atrod dzīvokļa atslēgu, dienu nostrādā un, pabeigu�as darbu, noglabā atslēgu un aiziet. Tā viņas, vairākus mēne�us darbodamās, dzīvokļa saimnieci nemaz nav redzēju�as.

Bet dzīve pagrie�as uz labo pusi.

�Mīļo draudziņi

Varu iepriecināt, ka tuvākās dienās sāks regulāri iznākt arī �Cīņa� �. 21. maijā jau Citrons raksta Viktoram, �sevis nostiprinā�anai tagad piegrie�am galveno vērību.

Mūsu materiālos jūs dro�i vien atradīsat daudz trūkumu kļūdu un nepareizību. Būsim ļoti apmierināti, ja jūs dū�īgi nokritizēsat un dosat norādījumus. Tikai ņemat vērā. ka daudzums trūkumu un kļūdu jau apzināmies un cen�amies izlabot. Mūsu uzsaukumos ir daudz nepareizību un varbūt pat viena otra muļķība,. Tas izskaidro-jams galvenokārt ar to, ka viņi nav kolektīvi apspriesti un izlaboti, bet atsevi�ķu biedru steigā rakstīti.�

Ceļas spāres mājai Krusta ielā, bet pa parastajiem pagrīdes, pasta ceļiem atkal tautā iet �Cīņa�.

�Kā patīk �Cīņa�?� 27. jūnija vēstulē ārzemniekiem izlau�as pa-grīdnieku prieks. �Tagad domājam, ka iznāks kārtīgi. Nekādu traucējumu nebūs laikam. Nu pagaidām sirsnīgs sveiciens visiem. �

Pavaļas brī�iem Anna Dekante iet talkā jaunās mājas cel�anā. Pirmajā stāvā, blakus veikaliņam, 2. dzīvoklis ir paredzēts viņai ar Elizabeti. Bet darbs Annai �eit galvenokārt ir pa naktīm, kad meistari ir aizgāju�i. Topo�ajā istabā, zem topo�ās gridas, viņa ar Pauļuku rok dziļu bedri. Te kādu nakti Pauļukam atved veselu vezumu ar istu tipogrāfijas papīru, te iekārto arī nākamo iespie-dtehniku. Te arī Pauļuks Annu Dekanti iepazīstina ar vīrieti pa�os spēka gados � Pauls Raņķis, ko par Kociņu sauc. Tas būs viņu palīgs gan pie mājas cel�anas, gan tur lejā zem grīdas � pie tipogrāfijas ruļļa.

Kopīgā darbā, glabājot kopīgos noslēpumus, An�elis tik labi iepazīst �o lielo aizrautīgo dziedātāju, izturīgo cilvēku, ka viņa būtu laimīga iet kopā ar to visu mū�u pa visgrūtākajām pagrīdes takām. Viņas Pauls Raņķis ir biju�ais sarkanais strēlnieks, kas pēc pilsoņkara palicis strādāt Maskavā �Prometeja� tipogrāfijā par burtlici. Bet tagad uz Viktora piedāvājumu izlēmis, ka viņa burtli�a prasme ir vajadzīga vairāk �eit, nekā tur. Viņ� būs tas, kas visbie�āk 2. dzīvokli cilās gridas lūku, kas nosegta ar parastu krāsns priek�as skārdu.

Vēl Kārlis nav iznācis no slimnīcas, kad Citrons 6. jūlijā raksta Viktoram pavisam apmierino�u vēstuli:

� Tehnika mums tagad nostiprinās straujā tempā. Tagad CĶ ir jau vienā vietā tehnika nogruntēta. Pēc pāris mēne�iem mums būs nogruntēta otra vieta, kura solās mums kalpot, ja tas izrādīsies par vajadzīgu, gadiem ilgi. Nostiprinās arī vietējās tehnikas. Tagad jau sava tehnika ir Ventspilij, Daugavai, Latgalei, Rīgai un rajoniem. Tuvākā laikā nogruntēsim arī Lejaskurzemi. Tavus norādījumus �inī ziņā ņemsim vērā. Pauļuks aizrāda, ka vienu tehniķi tagad jau vajadzētu sūtīt nekavējo�i,jo darbs iet pla�umā. Viņa nezin pateikt kādu personāli, to tu pats izraugi. Atbrauku�ais tehniķis strādā ļoti labi, un esam ar viņu pilnīgi mierā.

Visu labu!

6. VII30. g. Citrons. �

Glu�i neticami, ka vienā vasarā nams ir gatavs, jaunajā Krusta ielas mājā jau 1930. gada 29. novembri pierakstās pirmās iedzīvotājas � Anna Dekante un Elizabete Sterna.

Pulkstenis jau iet pāri septiņiem, bet Tille aizvien vēl vilcinās slēgt ciet savu bodi. Kur gan kavējas Arturs? Pirmit ienāca un pateica, lai uzraksta kvītis, vēlāk ienāk�ot pakaļ. Bet nu nenāk un nenāk. Bez tiem Kārļa aizdevumiem Tillei tā bode jau sen būtu izputējusi. Visas preces uz vekseļiem vien viņa ņem. Tā nu uzsvār�a kabatā Tillei sīkiem burtiem aprakstītas divas mazas papīra strēmelītes, viena otrā sarullētas, gaida savu ceļu uz partijas �grāmatvedību�. Tikai nu tas .Arturs Liberts netur vārdu.

Ja nenāk, nenāk! Slēgs viņa durvis ciet un cauri. Tille jau iet uz durvīm un ņem rokās stieni, kad veikala durvīs parādās divi sve�i gara auguma vīrie�i.

� Kāpēc jums veikals vaļā vēl pēc noteiktā laika? � jautā pirmais un izņem no Tides rokām stieni.

� Dodiet man. es aizlik�u! � viņ� pakalpīgi saka.

Otrais velk ārā kaut kādus papīrus un liek uz Tides letes:

� Mēs esam no politiskās pārvaldes. Te ir mūsu dokumenti. Te ir orderis pie jums izdarīt kratī�anu un jūs arestēt.

Ja, nu ir situsi arī Tides pārbaudes stunda. Grūti aptvert, kas noticis un notiks. Viņa cen�as visu uzņemt ar aukstasinīgu mieru. Ta�u apmulsums un neziņa ir liela. No kurienes �piki nokļuvu�i uz viņas pēdām? Un vai tikai uz viņas vien? Ko darīt ar kvītiņām?

Tikai tagad Tille ierauga, ka abiem garajiem aiz muguras viņas veikalā ielavījies vēl kāds tre�ais. Mazs, rosīgs vīrelis pelēkās drānās, glu�i kā drēbju kode. Panācis uz priek�u, viņ� saka: � Mēs jau �odien redzamies otru reizi. Vai ne tā?

Tātad Tilli jau novēro ilgāku laiku. Ko atbildēt tādam? Tille parausta tikai plecus: � Neatceros, ka kādreiz jūs būtu redzējusi.

Par to nu abi garie iesmejas, bet mazais samulst.

� Vai es drīkstu aiziet uz klozetu? � iejautājas Tille.

� Lūdzu. Kāpēc gan ne?

Tille iet dziļāk, bet aiz viņas seko �pelēkā kode�. Tille velk. ciet durvīs, bet tās atduras pret kodes pastieptu kāju. Aizvērt durvis viņ� neļauj. Tille atsēstas, bet slepenpolicists, nekautrīgi smīnēdams, visu laiku skatās viņai tie�i virsū. Mazo vīstoklīti no kabatas slepus izņemt viņa nevar. Tille ceļas un iet.

5

Veikaliņa kratī�ana ir pavir�a. Slepenpolicisti nemaz necen�as kaut ko atrast. Tikai tā formāli pacilāju�i vienu otru veikala, plaukta kastīti, tūdaļ sāk rakstīt protokolu.

� Vai es drīkstu nodzerties? � atkal jautā Tille.

� Lūdzu.

Virtuvē uz plīts stāv emaljēta krūzīte. Iedama pie krāna pēc ūdens, Tille tomēr paspēj savas kvītis dabūt mutē. Bet norit tās tik viegli vis neizdodas. Ko�ļāt nedrīkst. Ievēros kratītāji un modinās aizdomas. Bet tad liels ūdens malks aizrauj viņas papīriņus.

Te pēk�ņi pie virtuves durvīm kāds pieklaudzina. Vai Arturs? Nēi Kāds cits viņu mājas virietis.

� Man pārdodiet vienu pārīti zeķu! � ienācējs saka. � Citādi �ovakar netieku uz balli.

Slepenpolicisti liek ienācējam uzgaidīt.

Bet pie sētas durvīm klaudzina atkal. �oreiz sieviete. Ari no pa�u mājas.

� Salūza adatiņai � viņa saka. � Un, ka par laimi, redzu, ka Bude-vica vēl nav aizgājusi.

Ta�u �eit saimnieko jau slepenpolicisti. Sieviete netiek ne pie �ujamās adatas, ne vairs laukā.

Nāk ari Artūrs Liberts. Bet gaitenī viņam pretī mājas puikas:

� Tur neejiet! � viņi brīdina. � Tur ir policija! Kas ieiet, tas vairs ārā netiek!

Nelīdz ne sievietes raudas, ne jaunā pui�a protests. Uz ielas stāv politpār-valdes �melnā bērta�, un visiem trim viņiem jākāpj tur iek�ā. Tille, kāpdama ma�īnā, mirkli uzmet skatienu Sproģu istabas logiem. Viņa jau neko neredz. Bet Tilli gan. dalu aiz aizkariem ielu vēro Kārlis un abi Sproģi.

Politpārvaldē, Alberta ielā 13, kāda darbiniece Tilli izkrata, tad ved kabinetā uz pratinā�anu.

Pie papīriem apkrauta galda tur sē� viņas kverk�ķinātājs. Viņ� pasniedz Tillei mazu fotokartīti.

� �o cilvēku jūs pazīstat?

Kā lai Tille nepazīst Arvīdu? Kārļa lielo palīgu gan pie remontiem Tor-ģeles ielā un tipogrāfijā.

� Nepazīstu! � Tille noteikti atbild.

� Bet viņ� jūs pazīst! - saka pratinātājs.

Tille parausta tikai plecus. Veikaliņā cilvēku nāk daudz. Vai visus var ievērot.

� �is cilvēks nāk no Krievijas, � ierēdnis nu spēlē laukā savas kārtis, lai ar pierādījumiem piespiestu Tilli atzīties. � Viņu Latsekcija sūta pie jums nodibināt sakarus.

� Nē! So cilvēku es nepazīstu! � Tille paliek tikai pie sava. Tagad jau viņa mulsumu pārvarējusi, apradusi ar stāvokli, jūtas dro�āka un pati iet uzbrukumā ar jautājumu.

� Lūdzu, kungs, vai jūs man varētu paskaidrot, ko nozīmē tas vārds �Latsekcija�?

Bet kungs tā kā nopū�as, tā kā nosmejas un tomēr, neatbildējis uz Titles jautājumu, liek apcietināto izvest.

Tagad nu Tilli ieslēdz kādā tuk�ā telpā. Te ir sols, uz kura var tikai atsēsties, bet ne atgulties. Tā viņa te snau� un mēģina ar prātu aptvert, kas noticis.

Nākamajā dienā, kas ir svētdiena. Tillei pa durvju spraugu pasniedz tikai melnas un jēlas rupjmaizes gabalu. Citādi liktos, ka viņa �eit pavisam aizmirsta. Tikai pirmdienas pievakarē viņu atkal pa diviem lāgiem ved uz pratinā�anu un prasa vienu un to pa�u:

� Jūs pazistat cilvēku, kura fotogrāfiju jums rādīja?

Un ari Tille visu laiku paliek tikai pie sava:

� Nē, nepazīstu!

� Tādā gadījumā vedam jūs uz Daugavpili.

Ceļojums uzrauga pavadībā seko tūdaļ. Kājām līdz stacijai. Tad visu nakti kopā ar apsargu viņa dirn vilciena pavadoņa kupejā. Uzraugs gulēt nedrīkst, tāpēc ar savu pļāpā�anu par laikiem un kariem nedod miera ari Tillei līdz pa�am rītam, līdz pa�ai Daugavpilij.

Te ar Tilli sāk nodarboties tūdaļ kāds visai piemīlīgs ierēdnis melnā uzvalkā.

� Redzat, mūsu rokās ir nonācis cilvēks, kur� savā laikā ir aizbēdzis no Latvijas. Dzīvodams Padomijā, nu aptvēris, ka pielaidis liktenīgu kļūdu. Nācis atpakaļ ar apņem�anos sākt godīgu dzīvi savas mātes lielsaimniecībā. Tikai mums trūkst pierādījumu, ka �is cilvēks reiz Latvijā ir dzīvojis, ka viņa pase navviltota. Ja nu vien viņu pazīstat, tad aplieciniet to un dodiet iespēju nomaldīju�amies cilvēkam sākt jaunu dzīvi, � gandrīz vai lūg�us lūdzas ierēdnis.

� Ja pazī�u, protams, to nenolieg�u, � saka Tille, bet pie sevis nodomā: �Nekas nebūs arto pazī�anu.� Artādām lietām nejoko. Te jau uz spēles nav tikai viņas vienas brīvība. Kārlim tas prasīs dzīvību. Apcietināja Tilli ta�u par aizdomām kā Latsekcijas rezidenti.

Tagad nu Tilli no politpārvaldes nodaļas ved uz cietumu, sēdina lielā istabā pie galda un liek gaidīt.

Jā. Pēc brītiņa ienāk kāds gar� cietumnieku drēbēs ģērbies vīrietis. Arvīds? Patie�ām. Gadi viņu tomēr nav pārvērtu�i. Arvīds nostājas pretī Tillei, stāv un kaunīgi klusē. Vai �is garais cilvēks zina, ko izdarījis? Pievērsis polit-pārvaldes aizdomas viņas veikaliņam! Tille divas reizes no galvas līdz kājām nopēta ienāku�o cietumnieku un tad vienaldzīgi novēr�as no viņa.

Tagad Tilli sauc ārā koridorā, un �piku saruna turpinās ar Arvīdu vienu. Tille gan apsolījusi, ka nekustēs no vietas, tomēr palēnām uz pirkstgaliem virzās tuvāk atvērtajām durvīm.

� Tā bija? � Arvīdam jautā pratinātājs.

� Ja kā būtu, tā kā nebūtu, � stomās Arvīds, bet tad klaudz soļi, un Tille bēg atpakaļ.

� Nāciet iek�ā! � viņai pavēl uzraugs.

Arvīdu aizved, bet Tillei jau kuro reizi vecais jautājums:

� Jūs pazināt �o vīrieti?

� Nepazinu! � Tille enerģiski purina galvu.

� Tad parakstiet protokolu!

� Un tagad es varē�u braukt uz Rīgu? � jautā Tille.

� Ne tik ātri! Tā jūsu lieta vispār nav skaidra.

Bet ko Tillei varēja atrast �neskaidru�? Lai politpārvaldes ierēdņi Rīgā pratināja kā pratinādami, visi vienā balsī apliecināja viņas ļoti kluso dzivi. Viņa dzīvoja pēc Kārļa mācītiem konspirācijas likumiem. Kreiso sapulcēs, mītiņos un demonstrācijās neviens �pite viņu nebija manījis. Ne ar kādiem aizdomīgiem cilvēkiem nesastapās. Uz viņu nekāda ēna nekrita.

Tikai cietuma vārti neatveras. Reiz, kad sievietes no pastaigas ved iek�ā, vīrie�i nāk ārā, un pretim durvīs Tille sastopas ar Arvīdu.

� Vai ko atrada? � viņ� �ukst, bet jautājums paliek bez atbildes. Tille viņam vairs netic.

To viņ� arī nekad neuzzina. Arvīdu kā revolūcijas laikos �pazudu�o dēlu� atrod māte. Viņu izgalvo mātes brālis, bur�uju spices virs, ministrs un saeimas priek�sēdētāja pirmais vietnieks. Arvidam vairs cita atpakaļceļa nav. Kļūdījies ir, bet nodevis - nē.

Tad nu arī 18. septembri, pēc divpadsmit rai�u un uztraukumu pilnām dienām. Egles māte no Daugavpils saņem telegrammu:

� Braucu mājās. Tille.

Pēc mēne�a ari Kārlim pienāk Viktora vēstule:

�МЦо draudziņi

Lai Tava ierīce negulētu dīkā, uz pa�a iniciatīvu sūtīju pie Tevis Arvīdu. Kā Jau zini, viņam nav izdevies līdz Tevim nokļūt. Satik�anās vietas viņam nekādas nedevu, bet stāsta, ka viņ� it kā esot uzrādījis kādu vietu, kuras iemītniekus tagad kverk�kinot. Kas par lietu ? Nevaru pielaist domu, ka viņ� būtu ko pļāpājis. Vai zināmās vietas iemītnieku kverk�kinā�ana nestāv sakarā ar viņa veciem dokumentiem, kurus viņ� paņēmis līdzi bez māsu ziņas?�

Kā tad! Arvīds tak bija pierakstīts Torģeles ielā. Ar dzīvokļu numuru maiņu iznāca pat tā, ka viņ� dzīvojis vienā dzīvoklī arTilli.

Lai nu tur bija kā, Arvīds neatnāk. Varbūt baidījās, ka viņam nepiedos pastrādāto muļķību. Varbūt baidījās aizvest līdzi politpārvaldes asti. Un tad tur būtu pavisam cits troksnis. Varbūt baidījās vēlreiz paskatīties Tillei acīs.

Tikai Kārlis laikam pēdējo reizi tad paņem rokās ķelli ar javas spaini un mūrē ciet abas tipogrāfijas ejas. Nāks laiks, nāks ari vaļā vērēji un viņa iesāktā turpinātāji. Viņ� laikam savā visdziļākajā būtībā tomēr ir optimists. Vai gan citādi viņ� būtu spējis tos vienpadsmitarpus gadus izturēt?

Ziņa nu ir klāt! Tre�dien uz pēcpusdienas ātrvilcienu Kārlim būs i biļete, i dokumenti. Tagad nu tikai jāvelk ārā viņa �ārzemju ceļojumu� uzvalks, mētelis, platmale un soma. Se�us gadus kop� septītā kongresa tie smaku�i tikai naftalīnā un krāju�i putekļus. Bet par to sapo�ami jau rūpējas gādīgās sievie�u rokas. Tas ir vienīgais amats pasaulē, ko viņ� neprot.

Nekādi koferi Kārlim kravājami nav. Viņam kā karavīram vienmēr viss mugurā. Jā. Tie�i kā jau karavīram. Un lai neviens nedomā, ka viņ� tas karotājs, ko ved uz tālas aizmugures hospitāli. Nē! Viņ� brauc uz lielās �ķiru kaujas padomes sēdi, viņ� brauc uz 8. kongresu. Septītajā viņu vēlēja, viņam uzticēja. Un Kārļa pienākums ir no kongresa tribīnes paziņot, ka aizvadītajā laikā pavisam ir iznāku�i 63 �Cīņas� numuri 150 tūksto�u eksemplāros. Paldies Ventspils komunistiem, kuri viņam uzticēju�i savu delegāta mandātu runāt un likumīgi līdzi lemt. Kārlim �āda apzinā�anās ir visefektīvākais dzīvības eliksīrs. Viņ� aizbrauc, bur�uju nesalauzts.

Ar atvadu skūpstu Kārlis aiziet pie Veras. Piemigu�i Ilga, viņa glāstu un lūpu pieskārienu nejūt. Bet gan jau viņa visu uzzinās un piedos labajam onkulītim tik pēk�ņo pazu�anu. Ar Veru Kārlis norunā cauru naidi. Viņiem daudz kas pārsprie�ams. Un viss tik neskaidrs. Kas �odien pateiks, vai Kārlis spēs izveseļoties vai ne? No tā atkarīgs, vai Kārlis brauks atpakaļ pie Veras, vai Vera pie Kārļa. Ja Kārlis neatgriezīsies, tad Verai �jāpārdod� māja savam svainim Pēterim Andersonam, iai tie 700 lati, ko ik mēnesi ienes īres naudas, tāpat kā līdz �im ietu partijas kasē. Pati Vera ar Ilgu lai brauc nevis uz Maskavu, bet Ļeņingradu. Būs mazāk aizdomu. Vienalga, kur viņas nokļūs, Kārlis savas rokas pasniegs pretī. Tikai Ugai iesāktā pamatskola būtu gan jānobeidz �eit pat.

Kārlis nekad nav bijis sentimentāls, bet �oreiz viņam ir vēl viena karsta vēlē�anās. Kārlis lūdz, lai Marta viņam pagādā �Ciņu�. Ne jau tāpēc, lai rindu pa rindai citigi izlasītu, bet lai tā vienkār�i paskatītos, pa�ķirstītu. paturētu rokās, lai ar visiem pieciem prātiem sajustu, vai Pauļukam tā lieta iet, vai Kārlis mierīgs var braukt.

Kas nu pateiks, vai Kārlis, izklājot priek�ā 1930. gada novembra �Cīņu�, vairāk pārdzīvo atkalredzes vai iepazī�anās prieku. Viss tas savijas, saplūst, un sirdī kļūst labi. Kārlis pazīst savas �Cīņas� galviņu, savas �Cīņas� formātu, nepazīst burtus.

Sie ir lielāki un stūraināki. Un se�as lapaspuses! Tas ir spēks, kas Kārlim jau bija izsīcis. Avīze iespiesta tīri, ar labu krāsu. Nepazīst vairs Kārlis savu mū�īgo zemsvītras piezīmi: �Drukāts �Spartaka� drukāta-vā�. To nomainījis modernāks teiciens: �Iespiests �Spartaka� spiestuvē�. Tas pats jau vien ir, bet Kārļa sirds �o at�ķirību jūt.

Un tad Kārlis paskatās numuru � 107. Jā. Sācis krāties nākamais sarkanais simts. Pauļuka simts. Simts, kuram jāuzvar, kuram jāiznāk saulē.

Bet gaiss spiedīgs kā pirms liela negaisa. Liepājas drā�u fabrikā atlaisti 300 strādnieku. Rigā �Kontinentāls� strādā tikai trīs dienas nedēļā. �Kvadrāts� no trīs maiņām pāriet uz vienu. Desmit tūksto�i bezdarbnieku gā� apkārt darba bir�u. Viņiem saka: �Izejvielu trūkums�, �Nav pasūtījuma�, �Noliktavas pārpildītas ar gatavo preci�. Vēl kungiem bailes pieminēt krīzes vārdu. Bet tā ir jau klāt. Algas krīt, bet bodēs maizes kumoss no pirmdienas jau uz pusi dārgāks. Tas strādnieku pacietības vadzis �oruden nemaz tik stiprs vis nav. Diez vai Emīlijas Benjamiņas sludinājumu lapai izdosies viņu dusmas izklaidēt ar �ausmām par desmit ballu vētras_postu un jūras applūdināto Bolderāju un Kundziņsalu, Carnikavas un Āda�u pagastiem, ar aprakstiem un bildēm par lielajiem �urku kariem vecā Daugavmalas tirgus būdās. Sociķu vīģes lapa galīgi sa�ervelējusies. Aiz deguna vairs ilgi strādniekus nevazās.

�Cīņas� ceturtajā lapaspusē Kārlis atrod pat korespondenci no pa�as sociāldemokrātu centrālkomitejas tipogrāfijas Marijas ielā 72. Viņiem tur �Sociāldemokrātu� drukājot 40 strādnieku. Bet tirā�a krīt un krīt. Nelīdz ne preses, ne partijas nedēļas. Un kā viņi pa�i apietas ar strādniekiem? �Biedrs� Vare saņem algu par strādnieku izdzī�anu. Algu da�am nositis pat par ceturto daļu, sanitārie apstākļi zem katras kritikas, naids darbu apmaksā kā dienas, bet pats Diskonta bankā irviens no direktoriem un jūrmalā ceļ lepnu vasarnīcu. �Kas nav ar mieru, lai iet!� � viņ� mēdzot ar dūri rībināt galdu. �Būs desmit vietā!�

Numurā turpat vai puse korespondences par Latvijas darba dzīvi, galvenokārt par strādnieku brāli kalpu, kas no tumsas līdz tumsai brien lielsaimnieku laidaru vircas plan�kas. Bruņotie aizsargi laukos �audoties ar sprāgsto�ām lodēm. Nurmui�as pagastā nodedzināju�i pat kādu �ķūni ar visu graudnieka sienu. Kam vajadzīgi aizsargiem kaujas iero�i? Ko�ķeles pagastā 12 aizsargu, bet pērk 70 �autenes un lo�metējus. Vai arī viņi negatavojas karagājienam? Vai netīko pēc fa�isma?

Un kāds tur brīnums? �Internacionāle� mums saka, ka pēdējā iz�ķiro�ā kauja vēl priek�ā.

Pēc lielajām lietus gāzēm un vētrām 26. novembris ir samērā silts un saulains. Tāpēc Kārlim prāts arī priecīgāks. Varbūt to pacilājusi pēdējā ziņa, ka atrasts cilvēks, kas dibinās jaunu komanditsabiedrību �Laikmets�. Daba necie� tuk�umu. Reinis Bankovi�s apņēmies iet �Dailes un Darba� pēdās.

Tad nu spalga lokomotīves svilpe nodod Kārļa ardievas Rīgai. Un jau pēc maza brītiņa, kad vilciens ir ieskrējies, vagona loga priek�ā visā garumā izstiepjas viņa Lielā Palisādes iela, gai�ais �etru stāvu nams piekalnē un drukns augums pie Tilles veikaliņa duram. Sveika, sveika! Bet tas ir tikai zibenīgs mirklis. Gar logu jau skrien sve�as mājas un sētas.

Un tad tūlīt kreisās puses logā kā milzu bekas pavīd ūdenstorņi, kailie Matīsa kapu koki un tum�ie centrālcietuma mūri, dzeloņdrātis.

� Nu tad uz drīzu redzē�anos, Smiltniek! � Kārlis paceļ acis uz res-totajiem logiem. � Darbs tak vēl nav padarīts!

Un vilciens steidzas it kā patie�ām uz lielu darbu.

Kas avīze?

Cik prasa tā, kad lasa,

Cik vērtē lasītāju masa?

Kas avīze?

Ne katrs jūt to asi.

Vērtēt var ar runām un ar rakstiem, stipri teikt var dzejas ritmos dzīvos � aktuālās mākslas varu tomēr nevar

viegli izteikt visiem tā, lai jūt, cik viņa valda. Un cik salda �urnālista spalva tam, kas pērk un maksā un kam makā samaksa nes tūksto�kārt un vairāk augļu. Labi lokās blē�u prāti kapitāla prāta labā, lai ir prese laba � laba tā �

ka meli, smirdoņa un visi blē�u triki, asinsdarbu �ausmās smalki pau�as, modes, flirts un mīlestības mēsli, sensāciju veidos ļaudis mesti, miedz un liec, un indē sirdis, skaldot, naidojot un grū�ot neapziņas kaunā. Ļaunā prese labi tā sev vada

lielgabalus, drednautus un gāzes,

pulkus zaldātu uz karu

tā � caur lēto �urnālistu galvu-spalvu.

Tāpēc it ne mirkli nedrīkstam mēs aizmirst, kāda avīzei ir vara un ko varēt mums un darīt!

Linotips ir salicēja rokā, burtlicis pie burtu lādēm lokās, ma�īnu, kas drukā, strādnieks vada �

viņ� ir tas, kur� rada avīzi ar rakstītāju kopā.

Kopus darbs un kopus vara, � viņa svaru saprast labi abiem.

Mūsu partijiskās rokās vārda vara masu darbu dara, sagā� troņus, izmē� karaļus un kroņus, iero�us dod strādniekiem un visu mantu.

Avīze ir vispasaules viesulis.

Avīze ir celtniecības auka:

Liec un lau�, un aizvāc prom no būves lauka visu, kas var traucēt darbu jauno � ļaunās varas � dzeltenās un melnās, viņu preses velnus triec! !

Lielinieka rokā preses āmurs,

� pārkaļ ļau�u prātus, jūtas, lai ikkatrs jūtas pats kā āmurs, kuram pārkalt pasauli un sauli lielnieciski!

Stiprā vārda vara masu darbu dara.

Labi to zin visi blē�i, kuri viltus vārdus stāda pretī strādniek�ķiras vārdam � kaujas presei, demokrātiski tai maucot cilpu, lai tās, �ņaugtās, nava.

Viņas nav, bet viņa tomēr � tomēr � pastāv

slēptā pagrīdē, pat cietumos aiz mūriem, Viņas nav � � bet tomēr, tomēr baidās,

baidās �ausmīgi un izmisīgi, baidās visi, kuru prese izsvēpst jēlu, dzeltensmirdīgu gar saviem pak�iem.

Baidās �ausmīgi, jo pazīst m ū s u preses spēku, kuram norūdīt un pārklāt pasauli un sauli!

Sociālistiskās celtniecības rītausmā

Starp pirmajiem izcilākajiem vēsturiskajiem notikumiem, kuri 1940. gada vasarā ievadīja sociālistisko revolūciju Latvijā, redzamu vietu ieņem laikraksta �Cīņa� legalizē�ana. Jau 21. jūnija vakarā, kad tikko no cietuma atbrīvotie LKP CK locekļi sanāca uz sēdi, tika likti pamati �Cīņas� legālai darbībai. Toreizējā LKP CK locekle 0. Auguste, atceroties �o vēsturisko brīdi, stāsta: ,,LI\P CK Sekretariāts savu darbību jaunajos apstākļos sāka ar laikraksta �Cīņa� izdo�anas apsprie�anu. Tam bija jākļūst par Latvijas Komunistiskās partijas legālās darbības tribīni.� Cik lielu nozīmi partijas CK Sekretariāts toreizējos apstākļos pie�ķīra �Cīņai�, par to liecina fakts, ka lēmumu par tās izdo�anu burtiski tūlīt sāka īstenot. Sājā partijas CK Sekretariāta sēdē apstiprinātais �Cīņas� atbildīgais redaktors A. Jablonskis savās atmiņās vēlāk rakstīja: �Vēls vakars. Bijām ļoti noguru�i no pirmās brīvības dienas iespaidiem. Bet vēl jāstrādā. Ķeramies pie �Cīņas� pirmā legālā numura sagatavo�anas. Nolēmām pagaidām nekādus radikālus lozungus neizvirzīt, kamēr nav noskaidrots vispārīgais stāvoklis un turpmāko notikumu attistibas perspektīvas. J. Kalnbērziņ� uzrakstīja ievadrakstu, bet mēs ar 2. Spu-ri � katrs rakstu par aktuāliem jautājumiem.� Un 22. jūnijā visā Latvijā parādījās �Cīņas� septītais numurs, kas jau bija iespiests legālajā tipogrāfijā Marijas ielā 10. Kaut gan �ā �Cīņas� numura izplatī�ana notika vēl puslegālos apstākļos (tikai retais no kiosku īpa�niekiem iedro�inājās �o �Cīņas� numuru pieņemt pārdo�anai, tāpēc �o darbu veica partijas aktīvs un LDJS biedri), tomēr visur, kur vien tas parādījās, tika izpirkts da�ās minūtēs. �ajās vētrainajās sociālistiskās revolūcijas kāpuma dienās tie�i �Cīņa� bija visgaidīgākā avize. kurā darbaļaudis meklēja autoritatīvus norādījumus turpmākajai rīcībai.

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas orgāns pilnā mērā arī attaisnoja Latvijas darbaļau�u cerības. �Cīņa� viņiem kļuva par neatvietojamu kompasu, viņu idejisko audzinātāju, mobilizētāju un organizētāju ceļā uz padomju varas atjauno�anu un sociālisma celtniecību. Par to spilgti liecina arī �Cīņas� metiena nemitīgais pieaugums � no 60 000 eksemplāru 1940. gadā līdz 200 000 eksemplāru 1941. gadā.

Pateicoties LKP CK Sekretariāta gādībai un operatīvai rīcībai, �Cīņa� lasītāju rokās nokļuva īstā brīdī. Revolūcijas vilnis pēc Tautas valdības nodibinā�anas un tās pirmā vēsturiskā akla � politieslodzīto atbrīvo�anas no cietumiem � cēlās arvien augstāk. Visi ārējie un iek�ējie apstākļi revolūcijai bija izveidoju�ies tik labvēlīgi, ka tā uzvaru spēja sasniegt mierīgas attīstības ceļā bez bruņotas sacel�anās. Latvijas darbaļau�u niknākais ienaidnieks � bur�uāziskie nacionālisti bija nokļuvu�i bezizejas stāvoklī , kas viņus pilnīgi paralizēja: revolūcijas apspie�anai no ārienes palīdzību viņi saņemt nevarēja, jo viņu saimniekiem � Rietumu imperiālistiem rokas jau bija aizņemtas Otrajā pasaules karā, bet viena pati izraisīt pilsoņu karu bur�uāzija neuzdro�inājās � Latvijā atradās Sarkanās Armijas karaspēka daļas, kas bija darbaļau�u potenciālie sabiedrotie. Tāpēc stratēģiskā mērķa sasnieg�anai LKP rado�i izvēlējās tādu politiskās darbības taktiku, kura atbilda konkrētajai vēsturiskajai situācijai. Bet no tās izrietēja uzdevums � apvienot un saliedēt darbaļaudis ap Komunistisko partiju, izolēt bur�uāziju, atbalstīt Tautas valdības pasākumus, īstenot demokrātiskos un sociālistiskos pārkārtojumus valsts dzīvē. �Cīņas� pienākums bija darbaļaudīm izskaidrot �o LKP politisko kursu, palīdzēt viņus mobilizēt tā realizē�anai. Atceroties 1940. gada sociālistiskās revolūcijas norisi un pārlapojot �Cīņas� tā laika numurus, varam teikt, ka LKP CK orgāns godam veicis savus revolūcijas tribūna pienākumus.

Jau 22. jūnija numurā �Cīņa� lasītājiem dara zināmas Latvijas Komunistiskās partijas prasības Tautas valdībai. Tas bija svarīgs dokuments, kurā īsi tika izldāstīta partijas tuvākā laika cīņas programma revolūcijas mierīgai attīstībai. Partija no Tautas valdības prasīja: radīt tautas miliciju un tautas armiju, nodro�ināt tautas vēlētu pārstāvību valsts un pa�valdību pārvaldē, nodro�ināt pilnīgu organizē�anās, sapul�u, preses un vārda brīvību, atbruņot un likvidēt aizsargu organizāciju, legalizēt Komunistisko partiju, uzlabot darbaļau�u materiālo stāvokli, ieviest astoņu stundu darba dienu, nodro�ināt strādnieku un kalpotāju stāvokli vecuma dienās un bezdarba gadījumos, veicināt tautas izglītību un veselības aizsardzību, demokratizēt valsts administratīvo, tiesu un izglītības aparātu, nodibināt kontroli par lielajām privātbankām un rūpniecības uzņēmumiem, konfiscēt tautas ienaidnieku un lauku lielsaimnieku īpa�umus, �atstājot viņu (lauku lielsaimnieku. � Aut.) pa�u vajadzībām zemi un ēkas vidējas saimniecības apmēros�. Minētās prasības izteica latvie�u tautas vispla�āko slāņu intereses, un cīņa par to īsteno�anu spēja tuvināt un saliedēt visus progresīvos spēkus ap Komunistisko partiju. Tāpēc �o prasību publikācijai bija liela nozīme � tautai kļuva skaidra Komunistiskās partijas tuvākā laika cīņas programma, un tas radīja pamatu visu revolucionāro un demokrātisko spēku konsolidācijai ap Komunistisko partiju.

Revolūcija jau ar tās pirmajām dienām līdz pamatiem saviļņoja visus darba tautas slāņus, ta�u tās galvenais spēks bija proletariāts. No strādnieku �ķiras saliedētības, aktivitātes, organizētas un apzinīgas rīcības galvenokārt bija atkarīgs revolūcijas turpmākais liktenis. Tāpēc LKP CK orgāns �Cīņa� jau 22. jūnijā aicināja Latvijas darbaļaudis padzīt Ulmaņa kliķes ielikteņus no strādnieku organizācijām. Avīze skubināja nostiprināt pastāvo�ās, atjaunot sagrautās un dibināt jaunas strādnieku organizācijas, sasaukt strādnieku organizāciju sapulces, ievēlēt jaunus arodbiedrību, slimokasu un citu darbaļau�u organizāciju vado�os orgānus.

LKP un tās orgāna �Cīņa� autoritāte bija tik liela, ka darbaļaudis bez kavē�anās ķērās pie �o uzdevumu veik�anas. Viņi saprata, ka no �Cīņas� lappusēm skan strādnieku �ķiras avangarda balss, kas aicina iesākto revolūciju vainagot ar uzvaru un uz visiem laikiem nokratīt bur�uāzijas kundzību. No dienas dienā auga darbaļau�u politiskā aktivitāte. Tika ievēlētas jaunas arodbiedrību valdes un atjaunotas pēc Ulmaņa apvērsuma slēgtās progresīvās organizācijas. Revolūcija ārdīja reakcijas midzeņus un lauza ceļu jaunai sabiedriskai iekārtai.

Kaut gan bur�uāzija nespēja atklāti stāties pretim sociālistiskās revolūcijas uzvaras gājienam, tā tomēr visādiem līdzekļiem centās saindēt revolūcijas atmosfēru, uzticību pret Padomju zemi, utt. Turklāt bur�uāzija strādnieku organizāciju vadībā centās iefiltrēt �savus cilvēkus�, bie�i vien deklasētus elementus, lai tādējādi kompromitētu �īs organizācijas un dezorganizētu to darbību. Tā bur�uāziskie nacionālisti centās duļķot revolūcijas tīros ūdeņus, lai darbaļaudīm tajos būtu grūtāk orientēties.

�Cīņa� savus pienākumus veica operatīvi. Jau �Cīņas� 25. jūnija numurā tika publicēts ievadraksts �Stāvokļa vērtējums un turpmākie uzdevumi�. Tajā �Cīņa� rakstīja: �Sagrautās vecās diktatūras vietā nodibināta jauna valdība. So jauno valdību Latvijas Komunistiskā partija, Latvijas strādnieku �ķira un visas pārējās darbaļau�u masas aktīvi atbalsta.� �Cīņa� dod ari skaidru atbildi, kāpēc Tautas valdība bauda partijas un visu darbaļau�u uzticību un nedalītu atbalstu. Tas tāpēc, ka Tautas valdība nodro�ina godīgu 1939. gada oktobrī starp Latviju un PSRS noslēgtā līguma izpildi, ka pilnā mērā visas tiesības tiek pie�ķirtas strādnieku �ķirai, trūcīgajai un vidējai zemniecībai, amatniekiem, darba inteliģencei, ka jaunās valdības laikā legalizēta Komunistiskā partija un no cietumiem atbrīvoti revolucionārie cīnītāji. �Cīņa� par tiem raksta: �Nepiecie�ami patiesi legāli pārkārtot darbu visām darbaļau�u organizācijām un pirmām kārtām mūsu partijas organizācijām Rīgā un provincē.� Bet tas nepiecie�ams, lai �...nekavējoties izbīdītu un sagatavotu kadrus uzņēmumos un pārējās darba vietās, lai varētu aptvert to pa�u masu kustību, kura ar katru dienu kļūst daudzpusīgāka. Partijas organizācijām Rīgā un provincē jāpārkārto politiskās audzinā�anas darbs, aptverot visus biedrus, kā arī vispla�ākās bezpartejisko masas, lai būtu spējīgas dot pretsparu ienaidnieka izplatītām baumām, kā ari atmaskotu visus tos �aubīgos un tum�os elementus, kuri cen�as iespiesties mūsu partijas organizācijās, vēlētās arodbiedrībās un citos strādniekus kustības vado�os orgānos.�

Cerēdama at�ķelt darba zemniecību no strādnieku �ķiras un Komunistiskās partijas, latvie�u bur�uāzija daudzus gadus zemniecību biedēja ar kolhozu iekārtu, kas lauksamniecību vedot pretim degradācijai. Reakcionārā prese bez mitē�anās izplatīja visfantastiskākās melu ziņas un izdomājumus par kolhozu dzīvi Padomju Savienībā. Sos apmelojumus bur�uāziskie nacionālisti atkal vilka ārā no savām pretpadomju propagandas pa�obelēm, izpurināja no tiem putekļus un paklusām laida darbā revolūcijas dienās. Kā no pilnības raga sāka birt un cirkulēt bud�u izplatītās baumas, ka zemniekiem atņem�ot visu inventāru, bet pa�us ar varu sadzī�ot kolhozos. �Cīņa�, lai dotu pretsparu �īm baumām un stiprinātu strādnieku un zemnieku savienību, sistemātiski publicēja rakstus, kas lasītājiem izskaidroja gan Latvijas Komunistiskās partijas agrāro programmu, gan apgaismoja kolektīvo saimniecību sasniegumus Padomju zemē. So rakstu sēriju �Cīņa� uzsāka 27. jūnija numurā ar ievadrakstu �Strādnieks ir darba zemnieka draugs�. �Cīņa� tajā nepārprotami pateica partijas viedokli: �Nedrīkst aiztikt darba zemniecības zemi, inventāru vai kaut kā citādi ierobe�ot viņa tiesības. Nedrīkst uzspiest zemniekiem kolektivizāciju pret viņu gribu. Sīkā zemniecība atsvabināma no nesamaksātiem nodokļiem un banku parādiem. Atceļamas ūtrupes un izbeidzama zemnieku saimniecību izputinā�ana.� Tas bija labi tēmēts, spēcīgs un īstā laikā dots trieciens visiem zemniecības mulsinātājiem. Tautas valdības un vēl jo vairāk vēlāk atjaunotās padomju varas rīcība pilnā mērā darbos pierādīja �o vārdu patiesīgumu. Tāpēc veltas bija bur�uāzijas pūles iedzīt ķīli starp strādniecību un zemniecību, glu�i otrādi - no vēstures skatuves noejo�ā �ķira ar to sew vēl vairāk atmaskoja, bet strādnieku �ķiras un darba zemniecības savienības saites nostiprinājās.

Jau 21. jūnija mītiņā, kas notika pie Tautas valdības mītnes, ministru prezidents prof. A. Kirhen�teins paziņoja: �Mūsu uzdevums nav te sēdēt mēne�iem un gadiem ilgi � mēs paliksim tik ilgi, kamēr varēsim Latviju uzvest uz labāka ceļa, kamēr darba tautai mēs sagatavosim satversmi un jūs pa�i izvēlēsiet tos taisnīgos cilvēkus, kas rūpēsies par jūsu nākotni.� Tautas valdība savu solījumu izpildīja � 4. jūnijā izdeva likumu par Tautas saeimas vēlē�anām, balso�anas dienas nosakot 14. un 15. jūlijā. �Cīņa� lo saviem lasītākiem darīja zināmu nākamās dienas rītā � 5. jūlijā. Tā bija prieka vēsts, kas saviļņoja visu Latviju. Tautai bija atdotas tiesības pa�ai brīvi lemt par savu nākotni, uzticēt likumdo�anas tiesības tiem cilvēkiem, kas pārstāvtautas lielum lielo vairākumu � strādniekus, kalpus, darba zemniekus un darba inteliģenci. Tajā pa�ā dienā Rīgā notika grandioza darbaļau�u manifestācija, kurā piedalījās aptuveni 125 000 dalībnieku. Manifestantu kolonnas vairākas stundas virzījās gar LKP CK mītni un Tautas valdības namu, tur izteikdamas savu bezgalīgo sajūsmu par Tautas saeimas vēlē�anu pasludinā�anu.

Vēlē�anu sagatavo�anas laiks bija īss, ta�u �Ciņa� tajā sekmīgi paveica visus savus �is atbildīgās politiskās kampaņa pienākumus. Jau 6. jūlija numurā tika publicēta Latvijas darbaļau�u bloka vēlē�anu platforma - �Par mieru, par maizi, par tautas brīvību!�, ko bija parakstīju�i LKP CK, LDJS CK, Sarkanās Palīdzības CK, Latvijas strādnieku arodbiedrības, Latvijas kara invalidu savienības, Latvijas annijas, zemnieku un inteliģences pārstāvji. Turpat bija ievietota ari pla�a informācija sakarā ar manifestāciju, kas apsveica valdības lēmumu par Tautas saeimas vēlē�anu pasludinā�anu. �Ciņa� 8. jūlija numurā publicē visu vēlē�anu apgabalu (Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales) Tautas saeimas deputātu kandidātu sarakstu. Virs tā lieliem burtiem pāri visai pirmajai lappusei iespiests aicinājums: �Balsojiet par Latvijas darbaļau�u bloka kandidātiem!� Turpmākajos numuros seko deputātu kandidātu biogrāfiju īsi apraksti. Tāpat �ajā laikā avīze ik numurā lasītājus sīkāk iepazīstina ar Latvijas darbaļau�u bloka politisko programmu, izskaidro vēlētājiem viņu tiesības, pla�i informē par priek�vēlē�anu sapulcēm, kuras notiek visā Latvijā.

Vēlē�anu kampaņas laikā �Ciņa� publicē ari materiālus (turpinot to darīt ari vēlāk), kas atmasko Ulmaņa kliķes darboņu iedzīvo�anos uz valsts rēķina. Tā, piemēram, rakstā �Kā vecā valdība rīkojas ar valsts līdzekļiem� pastāstīts, ka Latvijas Kredītbankā ieradies tās biju�ais direktors Andrejs Bērziņ� un pieprasījis izmaksāt viņam algu par 2 gadiem 6 mēne�iem un 3 dienām � kopsummā Ls 105 360. Izrādījies, ka biju�ais finan�u ministrs Eķis ar Bērziņu 1938. gada 11. aprīlī noslēdzis līgumu uz 4 gadiem, ka Bērziņ� �ajā laikā kā Latvijas Kredītbankas direktors saņems Ls 2500,- algu mēnesi, personiskā lieto�anā vieglo automa�īnu ar algotu �oferi, brīvu dzīvokli ar apkurinā�anu un apgaismo�anu, vasaras mītni, 8 nedēļas atvaļinājuma gadā, papildu atalgojumu par to uzņēmumu pārvaldī�anu, kuri dibināti ar Latvijas Kredītbankas līdzekļiem, un komandējuma naudu � iek�zemē Ls30,- dienā, ārzemēs 7 angļu mārciņas (apmēram Ls 175,- pēc toreizējā kursa � Aut.) dienā. Sakara ar to, ka Bērziņ� atteicies no Mīlgrāvja superfosfāta fabrikas priek�sēdētāja amata, finan�u ministrs grozījis līgumu un Bērziņam, sākot ar 1940. gada 1. janvāri, paaugstinājis algu Ls 3500,- mēnesī. Tādu, kam Ulmaņa rokaspui�i �likumīgā� ceļā ļāva piesavināties valsts līdzekļus, bija desmitiem un simtiem.

�iem �Cīņas� rakstiem bija liela atmaskojo�a nozīme. Ulmaņa kliķes darboņi sevi uz visiem stūriem dēvēja par valsts intere�u sargiem. �Cīņas� raksti tautai skaidri parādīja, kādu �valsts intere�u sargu� rokās bija atradusies valsts stūre. Ielūkojoties banku aizkulisēs, tauta tur kā spogulī ieraudzīja Ulmaņa kliķes uzticības vīru īstos darbus � valsts kases aplaupī�anu, kas sākās ar �o vīru karaliskajām algām un beidzās ar vistum�ākajiem spekulatīvajiem darījumiem.

Tautas saeimas vēlē�anās Latvijas darbaļau�u bloks guva pārliecino�u uzvaru � tas saņēma .1 179 649 (97,6%) vēlētāju balsis, kas bija par .184 510 balsīm vairāk, nekā 1931. gada Saeimas vēlē�anās saņēma kopā visi kandidātu saraksti. Uzzināju�i vēlē�anu rezultātus, darbaļaudis 18. jūlijā visā Latvijā izgāja demonstrācijās, nesot lozungus, kuros bija izteikta prasība � atjaunot padomju varu Latvijā un Latviju pievienot Padomju Savienībai. Atbalstot �īs politiskās prasības, Tautas saeimas sēdes priek�vakarā � 20. jūlijā � �Cīņa� publicēja ievadrakstu �Tauta gaida�. Tajā �Cīņa� Tautas saeimai atgādināja: �Tautas griba un gaidas skaļi un nepārprotami izsacītas milzu manifestācijās Rīgā, Liepājā un citās vietās, proti, lai Latvija kļūtu par Padomju zemi un pievienotos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai.� Ievadraksts noslēdzās ar vārdiem: �Latviju tauta savu gribu demonstrējusi. Tagad vārds saeimai.� Tautas saeima darbaļau�u prasības izpildīja. 22. jūlijā �Cīņa� ar lieliem virsrakstiem pirmajā lappusē varēja ziņot lasītājiem: �Saeima vienbalsīgi pasludina Latviju par Padomju Sociālistisku Republiku. Saeimas vienbalsīgs lēmums: lūgt Padomju

Sociālistisko Republiku Savienības Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Padomju Savienības sastāvā.� Tautas saeima darbaļau�u labā turpināja veikt savu vēsturisko misiju, un �Cīņa� 23. jūlija numurā ziņoja: �Visa zeme, bankas un lieluzņēmumi Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikā pieder tautai. Lielgruntnieku un lielkapitālistu varas pamati Latvijā sagrauti.� Turpat bija publicēta Tautas saeimas pieņemtā �Deklarācija par zemes jautājumu Latvijā� un �Deklarācija par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju�. Tie visi bija vēsturiski lēmumi, kas latvie�u tautas dzīvi ievirzīja jaunā laikmetā, ievirzīja sociālisma celtniecības posmā.

Tāpat kā sociālistiskās revolūcijas dienās, �Cīņa� atkal bija masu kustības avangardā, dedzīgi aicinot un mobilizējot darbaļaudis veikt uzdevumus, kurus izvirzīja jaunie apstākļi un radikālā sociālo pārkārtojumu programma visās dzīves jomās. Visu �o dzīves pārkārto�anu vadīja Latvijas Komunistiskā partija. Ta�u, lai godam pildītu �o atbildīgo uzdevumu, partijai vispirms pa�ai vajadzēja veikt ievērojamu organizatorisku pārkārto�anu visā partijas darba sistēmā. Un �Cīņa� ievadrakstā �Stiprināsim mūsu partiju� norādīja: �Viens no vissvarīgākiem patreizējiem uzdevumiem, pie kura atrisinā�anas jāķeras nekavējoties, ir savest kārtībā un nostiprināt Latvijas proletariāta priek�pulku � Komunistisko partiju... Milzīgā darbaļau�u aktivitāte, kas izpaudusies pēdējās nedēļās, un �o masu lielā uzticība Komunistiskajai partijai un tās vado�ajiem kadriem uzliek mūsu partijai goda pilno, bet atbildīgo uzdevumu - nostāties �o masu aktivitātes priek�galā un vadīt to pareizā virzienā visā Padomju Latvijas celtniecības darbā.� Sis ievadraksts visas vietējās partijas organizācijas orientēja organizatoriski pārkārtoties, vadoties pēc teritoriālā un ra�o�anas darba uzbūves principiem. �Cīņa� norādīja, ka partijas �ūnas (pirmorganizācijas) jāorganizē pie darba vietām, bet laukos tās jāorganizē pagastos. Savest kārtībā vajadzēja arī partijas rajonu organizācijas pilsētās un apriņķu organizācijas laukos, visām stingri nosakot teritoriālās darbības robe�as. Tāpat �Cīņa� norādīja, ka jānostiprina partijas iek�ējā demokrātija. Avīze vietējās partijas organizācijas arī mudināja rūpēties par komunistu rindu pieaugumu, uzņemot tajās tos godīgos cilvēkus, kas sociālistiskās revolūcijas laikā aktīvi pildīju�i partijas uzticētos uzdevumus un vēlas visu savu dzīvi veltīt partijas programmas īsteno�anai. Tie bija aktuāli partijas celtniecības jautājumi, un �Cīņa� vietējās partijas organizācijas orientēja operatīvi pārkārtoties atbilsto�i jaunajiem � sociālisma celtniecības uzdevumiem.

Rūpējoties par partijas organizāciju nostiprinā�anu, viņu darba stila nemitīgu uzlabo�anu, viņu avangarda lomas pastiprinā�anu, �Cīņa� savās lappusēs partijas dzīves jautājumiem ierādīja arvien lielāku vietu. Revolūcijas posmā, kad partija bija tikko iznākusi no pagrīdes, tās biedru darbība koncentrējās galvenokārt rajonu komitejās. Jaunajos apstākļos partijas darbu vajadzēja izvērst uzņēmumos un iestādēs, kur atradās un darbojās partijas organizāciju tuvākie palīgi � arodbiedrību un jaunatnes vietējās organizācijas, kur vajadzēja risināt uzņēmumu un iestā�u konkrētus darba jautājumus. So uzdevumu izskaidroja LKP CK. sekretārs 2. Spure rakstā �Jānovēr� trūkumi partijas darbā!�. Viņ� kritizēja tās rajonu komitejas, kur bie�i notiek kopsapulces ar garām runām bez vajadzīgās lieti�ķības un konkrētības. Raksta autors norādīja, ka apspriedes pārnesamas �ūnās, kuras jāpieradina patstāvīgi strādāt. Rakstā tika izvirzīta stingra prasība: visiem komunistiem neatkarīgi no viņu ieņemamā amata jādarbojas partijas pirmorganizācijā un jāpakļaujas partijas disciplīnai. Tā �Cīņā� publicētie partijas dzīvei veltītie raksti partijas organizācijām apgaismoja ceļu un palīdzēja tām nostiprināties.

Partijas celtniecība noritēja vienlaikus ar spriegu visas tautas saimniecības un kultūras dzīves pārkārto�anu republikā. Ikviens �Cīņas� numurs liecina, ka tā ne mirkli no sava redzesloka nav izlaidusi �os svarīgos jautājumus. Rūpniecības nacionalizācija, agrārā reforma, izmaiņas izglītības un kultūras dzīves laukā � tas viss guva �Cīņas� pastāvīgu ievērību un partejisku aprūpi.

Uzsākot sociālisma celtniecības posmu, �Cīņa� publicēja ievadrakstu �Atbildība gulstas uz strādnieku �ķiru�. Avīze rakstīja: �Pēc Padomju varas pasludinā�anas Latvijā uz strādnieku �ķiru gulstas visa atbildība par to, lai rūpniecības uzņēmumu darbība netiktu traucēta un lai fabrikās un darbnīcās tiktu ra�ots nepārtraukti.� Un rūpes par apzinīgas darba disciplīnas nostiprinā�anu, darba ra�ības kāpinā�anu, par sociālistisku darba meto�u ievie�anu kļūst par tematiku, kura vairs nenozūd no �Cīņas� slejām.

Pla�a sociālistiskā sacensība Latvijā pirmo reizi izvērsās par godu Oktobra revolūcijas 23. gadadienai. �Cīņa� to ievadīja, publicējot avīzes 28. septembra numurā Latvijas PSR Arodbiedrību savienības aicinājumu �os lielos revolūcijas svētkus sagaidīt ar sociālistiskā sacensībā gūtiem darba panākumiem. Turpat bija ievietota informatīva rakstu kopa, kurā bija pastāstīts par izciliem darba panākumiem velosipēdu fabrikā �Sarkanā zvaigzne�, Pirmā Valsts spiestuvē, konfek�u fabrikā �V Ķuze�, Liepājas dzelzceļu darbnīcās un citos uzņēmumos. Aicinājums guva lie -lu atsaucību, un nākamajā dienā �Ciņa� rakstīja: �Strādnieku sapulcēs vakar Rīgas u. c. Latvijas uzņēmumos tur pieņemtie lēmumi un dotie solījumi rāda, ka darbi sokas.� Pirmsoktobra sociālistiskās sacensības gaitai avīzes slejās vienmēr tika ierādīta ievērojama vieta; lasītāji tika informēti gan par panākumiem, gan par trūkumiem. Oktobra revolūcijas svētku priek�vakarā � 3. novembrī � �Cīņa� publicēja sociālistiskās sacensības uzvarētājus. Savās nozarēs pirmās vietas bija izcīnīju�i: me-tālapstrādā�anas rūpniecībā � �Strādnieku zvaigzne�, tekstilrūpniecībā � �Latvijas kokvilna�, pārtikas rūpniecībā � �Bekona eksports�, kokrūpniecībā � �Latvijas koks�, poligrāfijas rūpniecībā � tipogrāfija �Spartaks� (�Cīņa�) un tirdzniecībā � Rigas patērētāju biedrība �Vienība�. Tā �Cīņa� deva pilnīgu priek�statu par pirmās sociālistiskās sacensības norisi un tās rezultātiem Latvijā.

Tāpat kā rūpniecībai, arī lauksaimniecībai �Ciņa� pievērsa lielu uzmanību. Avīze ar saviem rakstiem mobilizēja partijas organizācijas un pagastu valdes līdz valdības noteiktajam termiņam � 25. septembrim īstenot zemes pieprasītāju reģistrāciju, pagastos izveidot zemes ierīcības komitejas un veikt citus nepiecie�amos priek�darbus. Tāpat �Cīņas� vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām mērniecības darbi. Tas palīdzēja laikā pamanīt un novērst trūkumus, kuri varēja sare�ģīt zemes reformas normālu gaitu.

Lielu darbu �Cīņa� veica masu ideoloģiskajā audzinā�anā. Bur�uāzijas divdesmit valdī�anas gadi, bet it īpa�i pēdējie - cilvēku apziņā bija atstāju�i smagas sekas. Skolās, universitātē, publiskās lekcijās, no baznīcas kancelēm un presē valdo�ā �ķira bez mēra sajūtas visu �o laiku bija sējusi klerikālismu un �ovinismu, pulgojusi marksismu un zinātnisko pasaules uzskatu. Sājā tumsonības atmosfērā bija izaugusi vesela paaudze, kura savām acīm nebija redzējusi ne 1905. gada, ne Oktobra revolūciju un ari nezināja patiesību par idejām, kuru dēj �ajās revolūcijās tauta eini-jās. Tas viss vienas daļas ļau�u apziņā bija atradis augsni un veicinājis pat galēji reakcionāras, fa�istiskas ideoloģijas sazēlumu. Pēc bur�uāzijas kundzības gā�anas Latvijas Komunistiskās partijas propagandai pavērās jo pla�s darbalauks, lai no cilvēku apziņas drīzāk izravētu nezāles, kas viņiem traucēja kļūt par īstiem sociālistiskās sabiedrības locekļiem. Iespiestajam vārdam �ajā darbalaukā bija īpa�i liela nozime, un �Ciņa� ne mazumu pūļu veltīja, lai izvēdinātu no ļau�u apziņas reakcijas tvanu un tā vietā iepludinātu dzīvino�ās marksisma-ļeņinisma idejas. �Cīņa� �im darbam pievērsās ar 28. jūnija numuru, aizsākot tajā publicēt ,,VK(b)P vēstures iso kursu�. Pēc tam sekoja teorētiski raksti par dialektiskā un vēsturiskā materiālisma problēmām, rakstu sērija, kurā tika izskaidrota PSRS valsts uzbūve, sociālisma pamatprincipi, nacionālā jautājuma atrisinājums Padomju Savienībā, tika publicēti ateistiska satura raksti un apraksti par dzīvi brālīgajās republikās. Sis vispusīgais materiālu klāsts kliedēja ne vien lasītāju apziņā pagātnes sārņus, bet ļoti palīdzēja arī propagandistiem un aģitatoriem viņu darbā.

Atjaunotā padomju vara Latvijā atnesa pavasari arī visā kultūras dzīvē. Ļoti trāpīgi vārda meistars Andrejs Upīts rakstā �Da�i ierosinājumi latvju mākslas dzīves pārkārtojumos� uzskicē to bēdīgo ainu, kāda bija valdījusi vienā no kultūras dzīves svarīgākajiem novadiem � mākslā. Ā. Upīts atzīmē, ka mākslai toreiz vienīgais uzdevums bija �apjūsmot un slavināt politisko uzurpatoru kliķes personības un to darbus�. Skatuves mākslā no repertuāra izmests viss vērtīgais, atstājot muļķīgas joku lugas un tarsus bez literāras vērtības. Bet par glezniecību A. Upīts saka: �Visiem vairāk vai mazāk spējīgiem gleznotājiem uzdeva taisīt jaunas altāru gleznas vai izraibināt pils un sabiedrisko iestā�u telpas... attēliem, kam bija glorificēt un attaisnot tagadējā pa�ieceltā virsai�a vadonību un varas neaizskaramību.� Runājot par literatūru, rakstnieks uzsver, ka tā bija nospiesta viszemākajā līmenī. Bija aizliegtas, konfiscēja visas grāmatas, kurās bija runa par strādniekiem un tautas brīvības cīņām, bet to vietā, saka A. Upīts, �klēpjiem un vezumiem bāza iek�ā par tautas naudu sadrukātas �degsmes�, �vadoņa� runu kopojumus un biogrāfijas�. Ar rūgtumu sirdī rakstnieks konstatē, ka ar uzpirk�anu un godalgām tika samaitāti pat da�i cienījami literāti. Un turpina: �Tikpat smagi korupcija ķērusi arī politiskai demagoģijai visgrūtāk pieejamo mākslas nozari � latvju mūziku.� Rakstā Andrejs Upīts iesaka iztirit teātrus no mazvērtīgām lugām, demokratizēt mūzikas, glezniecības un tēlniecības mākslas nozares unto vadību centralizēt, bet literatūras attistibas veicinā�anai organizēt savu periodisku izdevumu.

la vēl bija ļoti pieticīga, minimāla programma, ko izvirzīja rakstnieks. Driz vien, pateicoties padomju varai, kultūras dzīve Latvijā pacēlās nebiju�os augstumos. Tas bija sākums īstai kultūras revolūcijai, kas aizslaucīja mēslainē visu reakcionāro, saglabājot visu demokrātisko, cēla sociālistisko kultūru. Teātri pārskatīja repertuārus, pla�i atverot durvis uz skatuvēm latvie�u progresīvajai dramaturģijai, padomju lugām, krievu un pasaules klasikai. Teātru kolektīvi ar skubu ķērās pie jauno lugu iestudē�anas, un Oktobra svētkos jau notika pirmās jaunā repertuāra pirmizrādes. Tūliņ pēc da�ām dienām �Cīņā� parādījās arī recenzijas par Ļ. Slavina �Intervences� uzvedumu Dailes teātrī un K. Treņova lugas �Ļubova Jarovaja� iestudējumu Drāmas teātri. Recenzente abiem jaunuzvedumiem bija rakstniece Anna Sakse. �Cīņas" 15. novembra numurā lasītāji uzzināja, ka nodibināts un uzsācis darbu Bērnu un jaunatnes teātris.

Rosigi darbojās ari progresīvie rakstnieki ar Andreju Upīti un Vili Lāci priek�galā. Iznāca �urnāla �Karogs� pirmais numurs, un �Ciņa� tam veltija apskatu, kurn nobeidza ar spārnotiem vārdiem: �Karogs ir pacelts, tagad ļausim tam pla�i atvērties mūsu lielā laikmeta brīvajos vējos.� Rakstnieki tikās ar strādniekiem, un ari par to �Ciņa� informēja savus lasītājus. �Cīņas� 7. decembra numurā pla�i bija atstāstīta rakstnieku Arvīda Griguļa, Indriķa Lērnaņa, Valda Luksa, Jāņa Plau�a un Meinharda Rudzī�a vieso�anās pie Rīgas vagonu fabrikas strādniekiem.

Tāpat nebijusi aktivitāte, rado�a ierosme un pacēlums sākās mūzikas un tēlotājas mākslas pasaulē. Ta�u atdzīvojās ne vien profesionālā māksla, bet neredzēti pla�i izvērsās ari mākslinieciskā pa�darbība visos tās veidos. Un �ī dāsnā kultūras rosme vienmēr atspoguļojās ari �Cīņas� slejās.

Viens no kultūras revolūcijas aktuālākajiem uzdevumiem Latvijā bija analfabētisma likvidē�ana. �Cīņa� �o darbu ievadīja 16. novembrī ar rakstu �Analfabētus sāk apmācīt ar �. g. 1. decembri�. Avīze, uzsverot svarīgā uzdevuma nozīmi, lasītājiem atgādināja, ka, pēc 1935. gada tautas skaitī�anas datiem, Latvijā bija vēl ļoti daudz analfabētu, bet it īpa�i rakstītnepratēju. �Cīņa� aicināja bez kavē�anās reģistrēt visus analfabētus, pilsētās un pagastos dibināt analfabētisma likvidē�anas komisijas, kurās pieaicināt partijas, arodbiedrību, komjaunatnes un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus. Rakstā �Cīņa� ari norādīja, ka mācību gaitas uzraudzī�ana un metodiskās konsultācijas jāuztic labākajiem skolotājiem, bet par pasniedzējiem jāpieaicina skolotāji, kultūras darbinieki un sekmīgākie vecāko kla�u skolēni. Arī vēl tad, kad analfabētu apmācības ritēja pilnā gaitā, �Cīņa� laiku pa laikam atgriezās pie �ā jautājuma, gan paslavēdama labākos mācību organizatorus, gar ar kritiskām piezīmēm pamudinādama kūtrākos. �Cīņas� paskubinājumam alla� bija panākumi.Liela vēsturiska nozīme republikas partijas organizācijas un Latvijas PSR dzīvē bija LK(b)P IX kongresam, kas notika 1940. gadā no 17. līdz 19. decembrim. Tas bija sociālistiskās revolūcijas uzvarētāju kongress. Kongress rezumēja gan LKP veikumu revolūcijas posmā, gan novērtēja tās darbību un pirmos panākumus sociālisma celtniecībā, gan arī izvirzīja turpmākos uzdevumus. Kongress noritēja pacilātā un lieti�ķā darba atmosfērā. �Cīņa� par to rakstīja: �Visi delegāti lielā vienprātībā pasvītro, ka partijas Centrālās Komitejas līnija bijusi pareiza, ar ko izskaidrojams, ka svarīgākos kārtējos uzde-vumus partijai izdevies atrisināt un pulcināt ap sevi pla�as darbaļau�u masas. Biedriskas kritikas un pa�kritikas ceļā delegāti atsedz mūsu trūkumus un norāda, kā tie būtu novēr�ami.�

LK(b)P IX kongresa pieņemtajā dokumentā �Par LK(b)P Centrālās Komitejas darbību� bija nosprausti visi svarīgākie uzdevumi, kas republikas partijas organizācijai veicami tautas saimniecības un kultūras celtniecībā, darbaļau�u komunistiskās audzinā�anas un partijas celtniecības darbā. Tas bija lēmums, kas Padomju Latvijai noteica stingru kursu uz sociālisma celtniecību, uz republikas pānĀir�anu par augsti attīstītu industriāli agrāru novadu.

�Cīņa� savās slejās pla�i apgaismoja LK(b)P IX kongresa darbu, publicējot �ā partijas svarīgā foruma materiālus. Pēc kongresa �Ciņa� dedzīgi mobilizēja darbaļau�u masas LK(b)P IX kongresa lēmuma īsteno�anai. lai drīzāk panāktu sociālisma pilnīgu uzvaru Latvijas PSR. Tas īpa�i sakāms par �Cīņas� publikācijām 1941. gadā.

Ja �Cīņa� spēja aptvert visu daudzveidīgo sociālisma celtniecības procesu Latvijā, tad pie tā liels nopelns bija darbavietu korespondentiem. Viņi redakciju vienmēr bagātīgi apgādāja ar informāciju par to, kā veicas darbi un kādas problēmas saviļņo cilvēkus uzņēmumos un iestādēs, pilsētās un laukos. Ta�u tas nebija savvaļas auglis, bet �Cīņas� redakcijas lielā organizatoriskā un rūpīgā audzinā�anas darba rezultāts, veidojot autoru kolektīvu. Sava un ari citu republikas laikrakstu darbavietu korespondentu tīkla papla�inā�anai �Cīņa� pamatus lika 12. augusta numurā, publicējot ievadrakstu �Jāorganizē strādnieku-zemnieku korespondentu kustība�. Tajā �Cīņa� izvirzīja uzdevumu: �Jāatrod un jāaudzina jauni desmiti un simti strādnieku-zemnieku korespondenti.� Turpat avīze norādīja, ka �is darbs jāveic preses darbiniekiem, partijas, arodbiedrību un jaunatnes organizācijām. �Cīņas� ievadraksts guva pla�u atsaucību � visi lielākie uzņēmumi, iestādes un pagasti izraudzīja savus korespondentus un viņu vārdus paziņoja redakcijām, kuru pienākums bija darbavietu korespondentiem palīdzēt apgūt padomju �urnālistikas pamatus, viņus audzināt un vadīt.

Jauniem darbavietu korespondentiem daudz palīdzēja �Cīņā� ievietotais E Deglava raksts �Da�i vārdi mūsu korespondentiem�. Tas darbavietu korespondentus orientēja vissvarīgākajā jautājumā � tematikā, par kuru nepiecie�ams rakstīt laikrakstam. Raksts aicināja darbavietu korespondentus pievērsties visaktuālākajiem jautājumiem � rakstīt par stahanovie�u kustību un kultūras celtniecību, apgaismot vietējo partijas organizāciju un arodbiedrību darbību.

Ta�u �Cīņa� darbavietu korespondentus vadīja ne tikai ar avīzes rakstu palīdzību. Redakcija viņiem rīkoja arī apspriedes un seminārus, kuros analizēja gan publicētās, gan nepublicētās korespondences, iepazīstināja ar redakcijas darbu, nolasīja referātus par padomju preses darba principiem un �urnālistikas �anriem. Та redakcija stiprināja saites ar darbavietu korespondentiem un cēla viņu kvalifikāciju.

�Cīņas� izcilo lomu, ko tā pildīja sociālistiskās revolūcijas laikā un sociālisma celtniecības pirmajā posmā Latvijā, diezin vai iespējams pārcil-dināt. �Cīņa� augsti turēja Latvijas Komunistiskās partijas karogu, arto pulcējot un saliedējot Latvijas darbaļaudis. Tāpēc �Cīņas� vēsture nekad neaizmirsīs un ar atzinīgiem vārdiem vienmēr pieminēs tos redakcijas darbiniekus, kuri �Cīņu� �ajā laikā vadīja un bija tās kodols. Revolūcijas laikā lieli nopelni �Cīņas� redakcijas darbā bija atbildīgajam redaktoram A. Jablonskim un redaktoram V Mi�kem. Tāpat liels bija arī pārējo redakcijas darbinieku � Annas Blūmas (partijas nodaļas vadītāja), Annas Sakses (kultūras nodaļas vadītāja), Lidijas Tabakas (redakcijas atbildīgā sekretāre), Gunāra Brokāna, Alfona Sukovska u. c. nopelns avīzes satura veido�anā. �Cīņas� darbinieku dziļais partejiskums, apvienots ar spilgtām �urnālistu dotibām un organizatoriskām spējām, �Cīņai� palīdzēja kļūt par neaizstājamu LK(b)P CK palīgu. Par �Cīņu� nemitīgi rūpējās LK(b)P CK, gan dodot norādījumus par laikraksta kvalitātes uzlabo�anu, gan sniedzot vispusīgu praktisku palīdzību un atbalstu. Visa tā rezultātā �Cīņa� sekmīgi veica partijas preses atbildīgos uzdevumus tiklab vētrainajās revolūcijas dienās, kā arī sociālistiskās celtniecības rītausmā Latvijā.

R Bauģis,

Latvijas KP CK Partijas vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks Pēc raksta grāmatā ....Cīņas" slavenās gaitas".

Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

Un tagad - tālais 1940. gads.

īsu brīdi pēc tam kad Latvijā nodibinājās padomju vara. Ko raksta �Cīņa"? Kas aktuāls un nozīmīgs tās slejās? Tautas labklājība strādnieku, bezzemnieku trūcīgo slāņu atbalsts. Protams ka ne jau ar labu prātu uzņēmēj ieviesa jaunās valdības likumus un lēmumus. Darba samaksu kapitālisma apstākļos viņi varēja regulēt pēc saviem ieskatiem, ne jau strādnieka labā bet nu tas vairs nebija iespējams. Skaidrs ka mantīgo �ķiru naids auga augumā lauza sev ceļu ar sabotā�ām provokācijām. Srs ieskats strīdīgajā laika posmā nezinātājus varētu atbrīvot no maldīgajiem stereotipiem ko kultivē bur�uāziskie mediji. Da�u laikraksta numuru publikācijas parāda gan masu noskaņojumu, gan pretstāvi gan jaunās valdības milzīgos uzdevumus strādnieku valsts jaunbūvē. Un arī toleranci apliecina, piemēram, gadījumā, kad kāds jaārcentīgs jaunās varas atbalstītājs norāvis sarkanbaltsarkano karogu, bet viņam aizrādīts, ka karogam ir vieta blakus strādnieku �ķiras karogam. Sis ir tas laiks, ko otrās bur�uāziskās Latvijas laikā dēvē par okupācijas sākumu. Vai 100 000 dalībnieku demonstrācija par to liecina? Aizritējis laiks, aizgāju�as paaudzes, dzīvā atmiņas saite izirusi. Ko �odien teiktu tie 100 000 toreizējo demonstrantu? Vai piekristu mūsdienu traktējumam? Māc stipras �aubas. Kur� gan atteiktos un nebalsotu par Darba tautas bloku, ja tā programmā darba samaksas pieaugums, labu darba apstākļu nodro�inā�ana, bezmaksas izglītība, medicīna?Turpmākās publikācijas ir autentiskas, tikai vietām saīsinātas, tās atspoguļo pārmaiņu sākumu un gaitu valstī.

Lūk, ko �Cīņai" raksta strādnieki:

Nr. 23. 10.07.1940.

Vēl rodas uzņēmēji, kas mēģina apiet likumu par izpeļņas paaugstinā�anu un 8 st. darba dienas ievēro�anu. Kādā uzņēmumā līdz �im strādniekus nodarbināja 10 st. dienā ar �ādu atalgojumu: par 8 st. pa 36 sant. stundā, par virsstundām pa 54 sant.

Dienā strādnieka izpeļņa bija Ls 3,96. Pēc likuma �ī alga jāpaaugstina par 20 proc, t. i. par 80 sant. Nu jāmaksā Ls 4,76 dienā, jeb 60 sant. stundā, jo tagad jāievēro 8 st. darba laiks. Uzņēmējs rīkojas citādi: ņem Andrejs Jablonskis : 1940. gadā agrāko 10 st. darba dienas vienas stundas ^b'J^a laikraksta ..Ciņa" redaktors, izpeļņu,t. i. 40 sant. un paaugstina to par 20 proc. Maksā 48 sant. stundā un par 8 st. Ls 3,84, par 12 sant. mazāk, nekā agrāk. Kur paliek algas paaugstinājums? �āda rīcība attiecīgām iestādēm nekavējoties jānovēr�.

Sājā pa�ā laikraksta numurā atv. lidotājs Pūliņ� atmasko reakcionāros caurkritu�os politiķus.

viltus demokrāti mēģina traucēt

DARBA TAUTAS VIENĪBU

Vecāstautai naidīgās varas spēki nesnau�, bet sāku�i aktīvi strādāt, lai varētu demokrātisko Latvijas republiku novest atpakaļ tautai beztiesīgā stāvokli. Zem demokrātisko latvie�u vēlētāju vārda nodibinājusies 4. maija varoņu un lielo uzņēmēju savienība, kura savu darbību pau� 2 virzienos � draud Latvijas iedzīvotājiem ar drīzu izrēķinā�anos, jo pēc pāris dienām ienāk�ot vācie�i, nogriezī�ot visiem darba tautas balsotājiem galvas, un no otras puses slepus izplata hektografētus uzsaukumus.

Sājā grupā bez Ata Ķēniņa, kā progresīvo aprindu pārstāvja, saistīju�ies tādi pazīstami demokrātijas ienaidnieki kā Amatniecības kameras Rozīts un rūpnieks Brunners. Grupa izplata baumas, it kā tās sarakstā kandidē�ot da�i tagadējās valdības locekļi, lā�plē�i un godīgi patrioti. Uz visnoteiktāko jāuzsver, ka ne valdības locekļi, ne citi nav devu�i savu piekri�anu �ādam tum�am blokam, jo raksturīgu piemēru rāda mums piesūtītā L. k. o. kavalieru pārstāvja vēstule:

� Ņemot vērā, ka progresīvo pilsoņu vietā, kuriem būtu aktīvi jāatbalsta jaunās valdības politika, noorganizējusies caurkritu�o politiķu un pu�istu kliķe no agrākajiem zemnieku savienības, jaunsaimnieku un demcentristu līderiem, uzskatām �o kliķi par reakcionāru, kas grib aizmiglot ar skaistiem demokrātiskiem vārdiem tautas acis, sa�ķelt vienoto darbaļau�u fronti un panākt veco partijas laikmeta atdzim�anu, kādēļ brīvības cīnītāju un Lā�plē�a kara ordeņa kavalieru biedrības �Leģions� vārdā paziņojam, ka norobe�ojamies no pu�istu un reakcionāro �demokrātu� saraksta, pievienojoties �Darbaļau�u blokam�. Nost ar vienotas darbaļau�u frontes �ķēlējiem! Lai dzīvo �Darbaļau�u bloks!� Latvijas darba tauta pratīs novērtēt �ādus savus draugus. С к. о. к atv. kāpt. Mar�als. L. k. o. k. lidotājs N. Pūliņ�.

08.07.1940.

Manī nemīt pārdabīgi spēki, kādi gan netrūkst daudziem citiem. Esot tādi, kuri ar savu skatu varot pat savaldīt traku suni. Ja tik vien �ādam cilvēkam palaimējoties ieskatīties lopiņam acīs, tas tūdaļ atgūstot garīgo līdzsvaru. Ir tādi, kuriem vajaga tikai ar vienu pirkstu pieskarties pārbaidīta uri satracināta zirga pierei � arī tas beidz drebēt un kļūst pavisam rāms. Da�iem atkal esot tādi vārdi, kuru spēks tik liels, ka tos pat saprot cilvēku valodu nerunājo�ie un nesaproto�ie kustonī�i. Kā jau teicu, man nepiemīt nekas tam līdzīgs, bet ir gandrīz glu�i otrādi � manu acu priek�ā bērni taisa palaidnības un kaķi staigā pa galdiem. Neskatoties uz visu to � pagāju�ā svētdienā man izdevās nomierināt vairākus satrauktus cilvēkus. Nezinu, kas tās lai� un no kurienes tās nāk, bet gaisā lido baumas par kariem, mēriem uri pasaules gala tuvo�anos. Pabailīgāku cilvēku baumas sagrābj savā varā, uri pārbijies viņ� lai� tās tālāk � līdz izveidojas viens īsts �ausmu uri briesmu stāsts. Biju aizbraucis uz laukiem,Tur tad nu arī uzdūros uz da�iem baumu upuriem.

Kāds man jautā: � Vai tas būs tiesa, ka jaunie laiki izputinā�ot visu zemniecību � atņem�ot tai zemi un sadalī�ot lopus?. �

Uz to nu es atbildēju: � Vienu, ko es jums varu galvot, un tas irtas, ka jūsu � zemnieku apstrādājamā zeme netiks aizskarta. Nav tāda nodoma, ka kolektivizētiem spēkiem jūsu zemes auglīgo virskārtu noraks no tīrumiem un ar transportma�īnām to novedīs līdz jūrai un tanī sagāzīs. To kilogramiem neeksportēs arī uzLībijas vai Sakaras tuksnesi, lai tur iekārtotu ziedo�as druvas. Nenāks arī pilsētnieki pie jums ar tuk�iem puķu podiem, lai ar tiem iznēsātu pa pilsētām jūsu iekopto zemi. jo tik daudz zemes ir vēl pa�ās pilsētās, un nav jau ar tik milzum daudz to māla podu. Latvijas zeme nebūt netiks pārvērsta par vienu vienīgu lielu grantsbedri, no kuras grābs granti, lai bruģētu ceļu uz elli!

Neklausiet tam. kas saka. ka iemēslotā zeme tiks skalota, lai tai atņemtu auglību! Jūsu cukurbietes netiks atņemtas, lai jums atstātu tikai lakstus un netiks atņemti graudi, lai atstātu tikai pelavas. Glu�i otrādi : zeme tiks sargāta un jums palīdzēs to kopt!

�Jā, bet kā būs ar tiem kustoņiem? Redzi, stāsta, ka visas mūsu govis samal�ot kotletēs un tad tās izdalī�ot uz galviņām, un visām vistām, vēl dzīvām esot, izplūk�ot spalvas visiem strādniekiem priek� dūņu pēļiem?�

Jāatzīstas, pēc �ī briesmīgā jautājuma drusku sarāvos, bet savaldījies atbildēju: � Arī turpmāk visi dzers pienu, paniņas un ēdīs sviestu ar biezpienu � tā kā �ī drausmīgā kotle�u ē�ana atkritīs! Kas to gotiņu kops un baros � tas arī viņu slauks. Nebūs tā, ka pilsētnieki sabrauks uz laukiem uri katrs liksies pie sava govslopa pupa un govslopa īpa�niekam tikai liks pieturēt aiz ragiem un astes. Tos lopus, kurus kaus gaļai � nebūt nesadalīs uz vietas gabaliņos un neatstās īpa�niekam tikai ragus un nagus. Pa�i sapratīsiet, ka vista bez spalvām vairs nebūs nekāda dējēja, bet olas ēdīs gan vārītas, gan ceptas! Ņemiet mani nopietni � nevienam darba zemniekam pāri netiks darīts!� �Bet vai maksāts arī tiks?� �Noteikti skaidrā naudā un pie tam moderniecībās pie izmaksas piespiedu kārtā netiks atskaitīta �Brīvās Zemes� abonē�anas maksa! Pa�i redzēsiet � viss būs labi. un, ja uzlīs lietus, kura lī�ana vai nelī�ana nav valdības ziņā, tad būs vēl labāk! Tādas sarunas vedu visu cauru dienu un cerams, ka drīzumā mitēsies pasaules gala sludinātāju baumas, bet tā ir Iek�lietu ministrijas darī�ana!�

Dolārs

Laikrakstā neiztrūksto�a rubrika ir �Darba dzīve", kas atspoguļo darba kolektīvu dzīvi, jaunās morāles ienāk�anu tajā, arodbiedrību vietējo komiteju cīņu pret patvaļu un netaisnību.

07.07.1940.

A/S �Kolibri� fabrikā strādā 160 cilvēku, no tiem ap 140 sievie�u. Apstākļi reakcionārās valdības laikā, kā jau visos uzņēmumos tanī laikā, bija tādi, ka strādnieki bija pilnīgi beztiesīgi un bezspēcīgi, tur valdīja provokācijas un citas negatīvas parādības.

Mūsu fabrikā �inī nozarē sevi�ķi sekmīgi �strādāja� meistare Urķa. Kad reiz kādai strādniecei bija saslimis bērns un viņa lūgusi �madam� atlaist viņu uz mājām, meistariene uzbļāvusi viņai un nav atļāvusi strādniecei aiziet pie bērna. Kad pēc darba strādniece atnākusi mājās, bērns bijis jau miris.

Kad citai strādniecei pēc kārtējiem strīdiem ar Urķu uznāca sirds vājums un viņa zaudēja samaņu, meistariene pienāca klāt un pateica: �Vai jūs beigsiet taisīt kumēdiņus?� Strādnieces, kuras uzstājās pret �ādu re�īmu, Urķa uz vietas atlaida. Mū�īgas sūdzības, provokācijas, spiego�anas, patvaļība valdīja �inī nodaļā. Strādnieces gāja sūdzēties arodbiedrībā, pie darba inspektora. Bet inspektors pat neatrada par vajadzīgu ierasties fabrikā, lai uz vietas pārbaudītu strādnie�u sūdzības. Kad Urķa uzzināja, ka strādnieces par viņu sūdzēju�ās, viņa ciniski pateica: �Veltīgas pūles, manas mīļās: jūs ar muti, mēs ar maku. Navtāda cilvēka, kas mani dabūs no �ejienes ārā�. Bet pēk�ņi atnāca atmaksa: 27. jūnijā 1940. g. mēs ievēlējām fabrikas komiteju. Un viens no pirmiem uzdevumiem bija atsvabināt strādnieces no �īs ruletes. 29. jūnijā nodaļas sapulcē fabrikas komitejas vadība pieņēma �ādu rezolūciju:

�Tā kā visas piegriezēju un �uvēju nodaļas strādnieces izteiku�as dziļu neapmierinātību un sa�utumu par meistares Urķas darba metodēm un brutālu apie�anos ar strādniekiem, fabrikas komiteja pieprasa no fabrikas administrācijas meistarienes Urķas tūlītēju atlai�anu no darba.� So prasību fabrikas direkcija arī izpildīja.

Liela uzmanība tiek pievērsta darba aizsardzībai, veselībai atbilsto�iem apstākļiem darbavietās. Strādnieku vairs nedrīkst atbrīvot bez arodbiedrības vietējās strādnieku komitejas ziņas.

03.07.1940.

Vērojot strādnieku darba apstākļus daudzos Rīgas rūpniecības, amatniecības un tirdzniecības uzņēmumos, skatītāju pārsteidz, kādās tum�ās, �aurās un nehigiēniskās telpās daudziem darba ļaudīm nākas pavadīt 8 un vairāk stundu katru dienu. Vecās valdības Darba aizsardzības pārvalde gan izdevusi veselu virkni skaistu noteikumu par strādnieku veselības aizsardzību, bet ar to strādnieku darba apstākļi gandrīz nemaz nav uzlaboti, jo attiecīgās amatpersonas brīni�ķīgā kārtā neredzēja vai arī negribēja redzēt lielos trūkumus, kas piemīt ļoti daudzām darba telpām. ...Jaundibināmam Darba departamentam saziņā ar uzņēmumu komitejām jāgādā, lai noteikumi par strādnieku un darbinieku veselības aizsardzību tiktu steidzami iedzīvināti. Par �o noteikumu izpildī�anu būtu jāgādā personām, kuru acis nespēj apmiglot neapzinīgo uzņēmēju devīgā roka. Darba telpu problēmas atrisinā�ana ievērojami paceltu darba ra�ību un aizsargātu strādnieku veselību. Strādniekus drīkst atlaist tikai ar str. komitejas ziņu. Darba aizsardzības pārvalde novērojusi, ka pēdējā laikā atkārtoju�ies gadījumi par strādnieku atlai�anu no darba vietām bez iepriek�ējās sazinā�anās ar darba vietu strādnieku komitejām. �inī sakarībā darba aizsardzības pārvalde paskaidro, ka �ī jautājuma labvēlīgai atrisinā�ana stingri ievērojams likums par strādnieku komitejām un strādnieku pieņem�ana darbā un atlai�ana var notikt ar strādnieku komitejas ziņu.

Ir redzēti da�ādi uzņēmēji, kas rupji apietas ar strādniekiem, bet tas, kas notiek Dāvida Rakovicka veikalā, Marijas ielā 22, pārspēj visu. Sis veikals darbiniekiem ir īsta pekle. Te jau nevar vairs runāt par darbinieku izmanto�anu, bet par mocī�anu un spīdzinā�anu vārda īstā nozīmē. Viens darbinieks mocīts tik ilgi, kamēr tas zaudējis garīgu līdzsvaru. Kādu citu darbinieku, kas bija saindējies ar tvanu, �is necilvēks vienkār�i izmeta pa durvīm un garāmgājēji bija tie, kas nelaimīgo nogādāja pie ārsta. Darbinieku lamā�ana, pazemo�ana un si�ana viņam ir visparastākā lieta. Jau vecā valdība �o veikalu slēdza, bet Rakovickis �zina, kas jādara�, lai panāktu savu. Ir pienācis laiks �ādus necilvēkus beidzot savaldīt.

Zvirgzdu salā vairākus gadus pastāvēja pilsētas brīvpeldētava, ko apmeklēja daudz mazturīgo iedzīvotāju. Tur no vēja no�ogotā vietā strādnieki varēja pēc darba nomazgāties un pa�aujoties. Vecās valdības laikā �o peldētavu nojauca un par dārgu naudu salas otrā pusē izbūvēja akmeņiem izklātu �modernu baseinu�. Ūdens te stāvo�s, ar ziepēm mazgāties aizliegts un visiem jābūt kostīmos. Kādēļ gan �ai rajonā, kur strādnieku dzīvokļos nav ne vannu, ne bērnistabu, ne lāga ūdens krāna, ierīkot �ādu lepnu peldbaseinu? īsti 15. maija garā! Bez jēgas izsviesta nauda, bet strādniekam nav kur nomazgāties.

1940. gada 14.-15. jūlijā Saeimas vēlē�anas. Protams ka laikrakstā materiāli informācija, Darba tautas bloka programma. Un atliek tikai apbrīnot pla�o atbalstītāju loku kas parakstīju�ies zem programmas.

06.07.1940.

Mēs, kas apvienoju�ies �Latvijas darba tautas blokā�, aicinām visus strādniekus, zemniekus, inteliģentus, visus mūsu zemes godīgos patriotus priek�ā stāvo�ās vēlē�anās �ā gada 14. un 15. jūlijā balsot par tiem, kas konsekventi, godīgi un arvisu revolucionāro enerģiju cīnīsies, lai realizētu mūsu prasības.

Lūk, mūsu prasības:

a) Arējā politikā: Draudzība starp Latvijas un Padomju Savienības tautām un stipra nesagraujama savienība starp Latvijas Republiku un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

b) Iek�ējā politikā:

1. Pla�a valsts palīdzība bezzemniekiem un sīkzemniekiem zemes iegū�anā;

2. Trūcīgo un mazturīgo zemnieku atbrīvo�ana no nenokārtotiem maksājumiem valstij, nodokļiem u. 1.1., kā arī atbrīvo�ana no da�ādiem administratīviem sodiem;

3. Strādnieku un kalpotāju materiālā stāvokļa uzlabo�ana, paaugstinot darba algas;

4. Pla�i noorganizēt darba aizsardzību un sociālo apdro�inā�anu slimību un nelaimes gadījumos;

5. Valsts nodro�inājums darba invalīdiem un strādniekiem un strādniecēm vecuma dienās;

6. Pla�i izveidot medicīniskās palīdzības tīklu, iekārtojot slimnīcas, klīnikas, ambulances, pirmās palīdzības punktus, u. 1.1.;

7. Mātes un bērna aizsardzība, organizējot zīdaiņu namus, bērnu dārzus un bērnu namus;

8. Noteikta armijas demokratizācija;

9. Nodro�ināt darba tautas interesēm atbilsto�u vārda, preses, sapul�u un biedro�anās brīvību;

10. Nodro�ināt visu pilsoņu īpa�umu un personas neaizskaramību;

11. Pla�i izkopt nacionālo kultūru un zinātni, izglītību un mākslu;

Latvijas Republikas pilsoņi un pilsones! Strādnieki un strādnieces, zemnieki un zemnieces, darba inteliģence � valsts un pa�valdību darbinieki, skolotāji, ārsti, in�enieri, rakstnieki un �urnālisti, advokāti, profesori, karavīri, visi mūsu tautas progresīvie pilsoņi � balsojiet par mūsu platformu!

SODĪTS UZŅĒMĒJS

Sabiedrisko lietu ministrs Blaus sodījis uzņēmēju Jāni Tanni, kas Rīgas Slēpēm purvā veic malkas sagatavo�anas darbus, ar 1.000 latiem par darba aizsardzības likuma pārkāp�anu, veselības aizsardzības noteikumu neievēro�anu un strādnieku algu neizmaksā�anu.

Matīsa kapos ar kapu apkop�anu sev uzturu vecumdienām sagādāja 20�30 vecas māmuļas, kurām apgādnieki zudu�i karos un revolūcijās. Viņas neaizmirsa ari strādniecības cīnītāju kapus, kopdamas tos ar lielu pa�aizliedzību un uzupurē�anos, kā, piem., b. Smiltnieka (krita vecās valdības laikā no �piku lodes) kapu, ko melnsvār�u kalpi nedēļām ilgi katru naidi izbradāja un izspārdīja, bet no rīta tas bija atkal uzkopts un ziedos. �ogad �im mātēm Ulmaņa vīri nolaupīja ilggadīgās tiesības, izkārdami pie vārtiem paziņojumu, ka kapus kopt drīkst tikai kapu pārzinis, un visiem citiem draud sods. Sis raksts tur rēgojas vēl tagad. Laiks to novākt un atjaunot vecās tiesības! Būsim modri pret kaltētājiem un sabotieriem!

... Līdz�inējie strādniecības izsūcēji un tautas ienaidnieki, kas tagad gāzti no troņa, no cīņas pret tautu tomēr nav atteiku�ies, tikai sāk pāriet uz jaunām kaitē�anas formām. Tie sāku�i domāt par sabotā�u un apzināti nepatiesu apgalvojumu izplatī�anu, kas nav pielīdzināma neapzinīgu ļau�u vienkār�ai pļāpā�anai, bet kvalificējama kā apzināta kaitniecība, kuras nolūks izsaukt da�ādus sare�ģījumus normālās dzīves plūdumā. Та, piemēram, uzpērkot nenormāli lielos apmēros taukvielas un skubinot to darīt citus, tiek mēģināts izsaukt traucējumus pārtikas piegādē, �ai visjūtīgākajā pla�o masu vajadzību sektorā. Lieki runāt, ka �āda nenormāla pirk�ana pārsloga piegādi. Vajag tikai vēl atcerēties, ka �ādi pārlieki pārtikas krājumi dzīvokļos var sabojāties un aiziet bojā. Tas jau būtu tie�s tautsaimniecisks zaudējums. Sis īsās rindas lai ir signāls visiem brīvās, demokrātiskās Latvijas draugiem un cīnītājiem vērot modri visus kaitētājus, kas ar savu rīcību visda�ādākos veidos grib izsaukt sare�ģījumus saimnieciskā dzīvē, lai tad mēģinātu vainu uzvelt jaunajai valdībai.

SĪKZEMNIEKU SAUCIENS PĒC PALĪDZĪBAS

01.07.1940.

Mēs, Teteles slkzemnieki un mazmājnieki, prasām visu to likumu atcel�anu, kas bija izdoti mūsu izmērdē�anai. Mums aizliedza braukt peļņās, prasot smago ormaņu apliecības, un ja tādas gribējām dabūt, tad pateica, ka mums jānodzīvo 20 gadu Jelgavas pilsētā, t. i. vispirms jānomirst badā. Mums noliedza saņemt no cukurfabrikas bie�u atkritumus, kas mums bija tik nepiecie�ami. Pēc likuma bie�u atgriezumus var saņemt tikai tie, kas audzē cukurbietes. Bet ko mēs varam darīt, ja mūsu purvā bietes neaug. Vienīgā mūsu izeja bija � burkāni, ko mēs sējām un par ko varējām kādu latu ieņemt. Bet arī te mūs aprobe�oja, jo pacēla burkānu sēklu cenas uz Ls 30,� kilogramā. Zemes bankas aizdevumu ēku būvēm vairs nevarējām dabūt, jo izrādījās, ka mūsu zemes ir par zemu novērtētas, lai gan agrāk aizņēmumus saņēmām. Likumā bija paredzēts Ls 300, � pabalsts tie�i mums, kas nometu�ies uz nekultivētām zemēm. Bet mēs tos neredzējām, lai gan pagasta pa�valdība naudu saņēma sadalī�anai. Tā mēs palikām bezizejas stāvokli. � Atstājiet savas būdas un ejiet pie lielsaimnieka! � Bet kur� no mums to vairs var? Mēs gaidām jaunās Latvijas palīdzību.

Pagāju�i jau 20 gadi, kop� Latgale iekļauta Latvijas valsti. Agrākās Latgales tipiskā iezīme bija sād�as kopīpa�umu �ņoru zemju sistēma. Latvijas bur�uāzijas valdību laikā Laīgales zemniekus piespieda no kopīpa�uma �ņoru zemēm iziet viensētās, pamatojot �o soli ar it kā vēlē�anos uzlabot Latgales sīkzemnieka saimniecisko stāvokli. Patiesībā Latgales sīkzemnieka stāvoklis pēc �ņoru zemju likvidē�anas neuzlabojās, bet gan palika vēl grūtāks. Lielum lielais saimniecību vairākums ir 3, 5 un 10 hektāru saimniecības, kurās bie�i vien mitinās 5-10 cilvēku lielas ģimenes. Pārcel�anās uz viensētām iegrūda Latgales sīkzemnieku vēl lielākā nabadzībā, jo ēku pārcel�ana un jaunbūve bija saistīta ar lieliem izdevumiem. Zemes banka turpretī izsniedza nepietieko�us aizdevumus, jo aizdevuma apmēru noteica pēc zemes platības un vērtības.

Mokoties ar naudas trūkumu, sīkzemnieks nevarēja uzcelt labas ēkas, ne arī racionāli nostādīt savu saimniecību. Saimniecības ar grūtībām ra�oja tikai ģimenes iztikas minimumu, nebija ne sviesta, ne bekona, ko varētu pārdot. Tāpēc Latgales sīkzemnieki nesaņēma ari valdības piemaksas, bet tās plūda vienīgi lielsaimnieku kabatās. Tirgus dienās pa ceļiem redzējām mazos viensētnieku zirdziņus mērojam tālo ceļu uz pilsētu ar kravu � viena aitiņa vai vezumiņ� malkas. Tādā ceļā sīkzemnieks vāca līdzekļus pagasta nodokļu un banku procentu samaksai. Bie�i vien vīrie�i gāja darbā lielsaimniecībās, un sīkzemnieka sētā kā strādnieces palika vienīgi sievietes. Viņu apstrādātie tīrumi sāka dot vēl mazākus ienākumus.

Par nodokļu laikā nesamaksu sikzemniekus nesaudzīgi izūtrupēja. Lai izvairītos no izūtrupē�anas, sīkzemnieki rudenī pārdeva lopbarību, gotiņu ziemā mitināja ar salmiem, kuru pavasari pietrūka, un lopi cieta badu. So postu vēl pavairoja lielie kārtējie un ārkārtējie baznīcu nodokļi. Rudenī pēc ra�as novāk�anas sīkzemnieku sētas cītīgi apmeklē katoļu garīdznieki un iekasē baznīcas nodokli. Ja kāds gribēja izvairīties no �ī nodokļa maksā�anas, tam piedraudēja ar nolādē�anu un elles mocībām. Tādos apstākļos dzīvoja Latgales sīkzemnieki, � nabadzībā, trūkumā, badā un postā. Sie dzīves pabērni tomēr sīksti cīnījās ar grūtajiem dzīves apstākļiem, lai sagādātu līdzekļus procentu un aizdevumu daļu atmaksai Zemes bankai. Zemes bankā turpretī krājās peļņa, ko �vadonis� saņēma kā �ziedojumu� un ko atkal izlietoja aizsargu un lielsaimnieku pabalstī�anai. Sīkzemnieki apsveic vecās valdības kri�anu, viņos valda sajūsma un cerība redzēt labākus laikus un cilvēcīgāku dzīvi. So sajūsmu cen�as jaukt vecās varas apraudātāji, izplatot baumas.

Mums raksta:

Lasot strādnieku laikrakstus, pēc ilgiem laikiem rodas patiesa brīvības sajūta. Jaunajos laikrakstos nav nekā pārspīlēta, nepatiesa, zvēriga. Varēja sagaidīt, ka tauta mēģinās atriebties biju�iem varas vīriem, bet tā vietā lasāmi tikai patiesu faktu konstatējumi. ... Pēc se�iem smagiem gadiem tie�ām ir bauda lasīt kaut ko patiesu � bez līdz�inējās salkanās glaimo�anas, laizī�anās un li�anas. Pagāju�os gados vecais vagaru tikums bija tik augstu izkopis, ka valdo�ā �ķira tam nemaldīgi ticēja kā ideālam brīvības sasniegumam. Un ja �im stāvoklim nāktos kādreiz mainiiies. tad apgalvoja, ka cilvēce neizbēgami piedzīvos katastrofu. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem sludināja ieskatu, ka latvie�i bez kungu aizgādības nav cilvēki, jo tie patstāvīgi nespēj ne domāt, nedz darīt. Bija nodibinātas speciālas ministrijas un daudzas kameras ar grezni iekārtotiem kabinetiem un apsprie�u zālēm, kuru vienīgais uzdevums bija cildināt reakcijas varu ar tās pasakainiem labumiem. Algād�i nosvīdu�i centās iestāstīt tautai, ka mums irvislabākā iekārta. Arvārdu sākot � mēs dzīvojam paradīzē. Tautai tomēr nepiecie�ams zināt, kur aizgāju�i valsts līdzekļi. �inī lietā jāpaceļ smagais aizkars, lai redzētu biju�o varoņu dzivi un kā radu�ies lielie akcionāri. Cerams, ka tad ari noskaidrosies patiesie .15. maija mērķi un tie būs visiem saprotami, jo runās fakti.

29.06.1940.

Mums vēl labi atmiņā ir reakcionārās kliķes un to di�ciltīgo madāmiņu gādība par daudzbērnu ģimenēm. Tika daudz spriests un vēl vairāk izreklamēts �Jaunākās Ziņās� un pārējā melnsimtnieku presē par lielo gādību dzimstības vairo�anai Latvijā. Sā gada 5. maijā tika rīkota ģimenes diena ar ziedojumu vāk�anu par labu daudzbērnu ģimeņu atbalstī�anai. Apbalvo�anai izraudzīja 50 kuplākās ģimenes Latvijā. Da�ā strādnieku ģimenē bija līdz 14 galviņu. Katra tāda ģimene saņēma balvu tikai Ls 100,� apmērā. Saceltais �labdarības� troksnis vēl ilgi negribēja rimties laikrakstu slejās. Pēc pāris nedēļām, pie lauksaimnieku kameras Jelgavā to pa�u aprindu ļaudis rīkoja sugas sivēnu izstādi. Arī te tika sastādīta apbalvo�anas komisija, kas atzina, ka katra izstādītā sugas sivēnu saime ir apbalvojama ar Ls 1000, �, par di�ciltību. Komentāri �eit lieki!

Progresīvie Latvijas skolotāji bija tie, kas 1940. g. 27. jūn. bija aicināti likt pamatus jaunajai Latvijas skolai. Atsaucība bija necerēti dzīva. Dienas kārtiba bija izstrādāta sekojo�a:

1) Iniciatoru grupas paredzēto tē�u apsprie�ana.

2) Pag. valdes vēlē�anas Latvijas skolotāju b-bai.

3) Latvijas skolotāju slimo kases pagaidu valdes un revīzijas komisijas vēlē�anas. Tēzes pieņēma vienbalsīgi un tās ir sekojo�as:

1. Ievedama bezmaksas izglītība, sākot ar bērnu dārzu un beidzot ar vidus un arodskolu. Augstskola mazturīgiem ari brīva;

2. Trūcīgo audzēkņu apgāde jāuzņemas pa�valdībām un valstij;

3. Atjaunojama vienotā skola, likvidējot pamatskolu klases pie vidusskolām;

4. Atjaunojama kopmācība pamatsk., vidussk. un arodskolās;

5. Ievedama laicīga skola. Ticības mācība pieļaujama kā fakultatīvs priek�mets uz skolēnu vecāku rēķina tiem, kas to vēlas;

6. Mācības valodai skolā jābūt tai valodai, ko bērni runā ģimenē;

7. Ievedama krievu valoda kā mācības priek�mets;

8. Jāpapla�ina vidusskolu un arodskolu tikls, lai visi, kam tiesības un kas vēlas, varētu tanīs iestāties;

9. Pārstrādājams skolu likums un programmas;

10. Atjaunojama skolu padomju darbība;

11. Izglītības ministrijai cie�ā sadarbībā ar skolotāju organizācijām jārūpējas par nederīgo grāmatu izņem�anu no apgrozības un par piemērotu grāmatu apgādi;

12. Audzinā�anas un mācības metodes ievadāmas zinātniskās pedagoģijas plūdumā;

13. Skolotājiem obligatoriska piedalī�anās skolotāju arodbiedrībā un tās izdodamā profes. �urnāla abonē�ana;

14. Tuvākā nākotnē jāsasauc visu tipu skolu skolotāju kongress;

15. Jāuzaicina pa�valdību iestādes un Izglītības ministrija revidēt atlaisto skolotāju lietas;

16. Augstskolas iekārta jādemokratizē. Tā jāpadara pieejama visiem spējīgiem. Jāpieļauj tur strādāt zinātnisko darbu ari ārpus augstskolas stāvo�iem;

17. Visas skolotāju ārstē�anas lietas jānodod kārtot skolotāju slimo kasei;

18. Atjaunojami sakari ar igauņu un lietuvju skolotājiem un nodibināmi ar Padomju Sav. skolotājiem.

Jaunais laiks prasa ari �ajā nozarē reformas un grozījumus visdrīzākā laikā. Vispirms � daudzas Rigas nomales neskar neviena no pastāvo�ām satiksmes līnijām � ne ielu dzelzceļi, ne autosatiksme, tādēļ visdrīzākā laikā pilsētas satiksmes pārvaldei pilnīgi jāpārkārto autosatiksmes līniju mar�ruti, piesaistot pastāvo�ām līnijām jaunus rajonus un, kur tas nepiecie�ams, iekārtojot jaunas līnijas, likvidējot paralēlu satiksmi. Lietderīgi pārkārtota autosatiksme neprasīs jaunus izdevumus, kļūs ērtāka un piemērotāka darba ļaudīm, kam satiksme visvairāk nepiecie�ama. Pārkārtojams arī brauk�anas tarifs, to palētinot, jo biju�o pilsētas kungu izdarītā brauk�anas maksas sadārdzinā�ana nav pamatota. Puscenu kartiņas izsniedzamas visiem tiem, kuru peļņa maza, kā arī daudzbērnu vecākiem.

Ulmaņa valdības se�i gadi smagas rētas iecirta mūsu miesā. Vislielākā netaisnība, liekulība un korupcija valdīja visus �os gadus. Nekad tāda korupcija nebija piedzīvota Latvijā, kā tas bija Ulmaņa laikā. Tautas prasība pēc Ulmaņa valdības tiesā�anas ir ne tikai pareiza, bet arī nepiecie�ama. Pu�isti ir saucami pie atbildības un sodāmi, bet salaupītā un sazagtā manta ir jāatdod atpakaļ tautai. Ir vainīgi ne tikai ministri, bet arī viņu rokas pui�i, kas ieņēma augstas vietas, un apspieda tautu. Viņi ir saucami nekavējo�i pie atbildības, lai vainīgie nepaspētu savus noziegumus noslēpt un tauta savā labsirdībā tos neaizmirstu.

Kas izmeklēs un iztiesās �īs tautas apzadzēju lietas? Tās nevar izmeklēt un tiesāt tagadējie tiesne�i, kuri pa lielākai daļai pa�i ir veicināju�i Ulmaņa pu�u un Ulmaņa kliķes priek�ā locija savus ceļus. Tiem ir jāpazūd un jo tauta ātrāki no tiem atsvabināsies, jo labāki.

Tie juriskonsulti, kuri spēja sacerēt Ulmaņa laikā likumus, ar kuriem tika laupītas visas brīvības un apspiesta tauta, tiem tauta nevar uzticēties un ļaut spriest tiesu jaunā demokrātiskā Latvijā. �ie viri. saprotams, gribēs piemēroties jaunam laikmetam, bet cilvēki, kuriem stāvoklis un nauda ir augstāki par visas tautas labklājību, nevar paliki savās vietās un ņemt dalību pie jauno likumu izstrādā�anas un izve�anas dzīvē. Kam ir daudz dots, no tā var ari daudz prasīt. Visi �ie cilvēki bija ar augstāko juridisko izglītību, un tāpēc varēja no viņiem prasīt iestā�anos partaisnibu un tautas labklājību. Viņi to nedarīja, bet tautas labklājību pārdeva par labi atalgotiem amatiem un ordeņiem, viņu vietā jānāk cilvēkiem, kuriem tautas labklājība ir augstāka par pa�u labumu. Apsveicama irto ministru rīcība, kuri vecos departamenta direktorus ir jau atvaļināju�i, un ar nepacietību gaidām to bridi, kad to darīs tieslietu ministrs, kura ministrijā ir ne mazāk korumpantu, kā citās, bet kuri vēl tagad turpina tur sēdēt un plānot, kā savus un citu noziegumus slēpt.

Jurists.

Man neatturami pār vaigiem sāka līt asaras. Tās. krītot uz trotuāra, ar saviem dobjiem pauk�kieniem it kā teica: �Beigts, beigts, beigts ..." � Jūs jautāsiet: �Kas beigts?" � �Nu, bet viss nu galīgi beigts! Vai tad Jūs nemaz neredzat, ka patriotisms iet. asaras slaucīdams basām kājām un grēcinieku svārkos.... kad īstenu patriotu jāmeklē dienas laikā ar uguni, kad mūsu galvas griezties grie�as no bēdām un rūpestiem, kad mēs savu tautu gribējām vest caur attīstības tuksnesi uz izglītības saules kalniem?�'

Sakiet, kas jums trūka, ka nebijāt apmierināti ar veco valdību, kura bija kā ko�s ziedu pu�ķis pie pasaules knits? Domu brīvības mums neesot bijis. Tad ņemiet vēra, ka tas viss bija, lai taupītu mūsu galvas, jo domā�anu nesavtīgi uzņēmās viens vienīgs cilvēks. Vai, kā sacīt, mums trūka cietumu (citās valstīs gan tādu esot maz!), vai trūka gumijas � pipkām, vai mums trūkakungu, vai'nebija kūdras putvu, vaimums laureāti bij jāieved no ārzemēm, vai trūka krogu, vai mums nebija pietieko�ā vairumā lielkrustu un medaļu, un vai trūka tumsas? Viss tas mums bija un tagad vairs nebūs! Kaut kādas tur reformas esot biju�as vajadzīgas un tās vecā valdība neesot devusi. Blēņas! Man nu pa�reiz ātrumā daudz izvesto reformu neienāk prātā, bet da�as visievērojamākās sauk�u. Vai tā pēc jūsu domām nav radikāla reforma, ka agrāk �kungs� bija pakaļā, bet pēdējā laikā to pārlika priek�ā. Agrāk teica: �Tēviņa kungs�, bet pēdējā laikā �Kungs Tēviņ��. Ja parasti ar reimatismu slimos lika dūņu vannās, tad tos tagad lika veselā purvā... Vai tas nebija radikāls solis, ja atzina, ka strādnieks ar 39� temperatūru ir visintensīvāk nodarbināms un visas slimības ārstējamas ar etiķskābo mālūdeni un var�acu plāksteri? Kā tad īsti �īs lietas sauc? Ne par reformām? Kādas tur vēl sevi�ķas reformas vajadzēja, ja mūs kādreiz ar pipkām tā �izreformēja�, ka uznāca �aubas � vai esi pats, vai kotlete ?

Lai nu kā pietika, bet �reformu� gan pietika! Vai jums kāds lats ir gājis zudumā, kuru atvilka kā �labprātīgu� ziedojumu no jūsu algas? Viss tas ir lietā likts. Ejot pa Valdemāra ielu, jūs pāri Daugavai nokļūsiet Pārdaugavā. Vareni un iespaidīgi pāri Daugavai liecas tilts (kas tam netic, tas var iekrist ūdenī; lai to pārietu � nepiecie�ama ticība 15. maija celtniecībai). Neesmu sentimentāls, bet raudā�ana man lielas grūtības nesagādā, tāpēc � vai man �ēl pievienoties tiem. kas vaimanā?! Savu pienākumu esmu izpildījis � kritu�os kungus esmu viņu skumjās mierinājis.

Strādnieki mums raksta: Tagad ir pienācis laiks arī nokārtot strādnieku atvaļinājumu � atpūtasjautājumu darbavietās, ciktas iespējams pa�reizējos apstākļos. Latv. Kredītbankas rīcībā atrodas daudzas vācie�u atstātās un vēl neizīrētās vasarnīcas. Strādnieki interesējas par to, vai �ādas tuk�as vasarnīcas nevarētu nodot, piemēram, strādnieku organizāciju vaidarbavietu kolektīvu rīcībā vasaras laikā, atpūtas mītņu ierīko�anai. Par kārtību un tīrību atbildētu pa�i strādnieki. Peldu nodoklis no �ādu mītņu iemītniekiem nebūtu ņemams, vai ņemams stipri samazinātā apmērā. Ari vilcienu tarifs �ādiem strādniekiem un viņu ģimenes locekļiem palētināms līdz minimāliem apmēriem. Daudzās darba vietās vasaras atvaļinājums sākas ar 1. jūliju, tāpēc �ī jautājuma nokārto�ana vēlama visdrizākā laikā.

26. jūnijā ap pīkst. 2 dienā VEF pagalms sāka pildīties fabrikas strādniekiem. Vajadzēja notikt darba vietas komitejas un delegātu vēlē�anām. Piedalījās ap 3000 strādnieku. Mītiņu atklāja fabrikas strādnieks Kārkliņ�. Pēc īsiem ievadvārdiem par politisko situāciju, valdības un LKP deklarācijām, kā arī par strādnieku turpmākiem uzdevumiem runāja b. Deglavs. Strādnieki atsaucīgi noklausījās pla�o runu. Biedrs Deglavs sīki novērtēja LKP valdībai iesniegto deklarāciju. Piekri�ana pārvērtās gavilēs pēc nolasītās prasības par aizsargu un darba centrāles likvidē�anu, bet jo sevi�ķi pēc prasības legalizēt LKP Dzīvu atsaucību guva uzaicinājums uzdot jautājumus. Starp daudziem citiem visu uzmanība pievērsās jautājumam, kas izcēlās ar savu demagoģiski veiklo formulējumu. Slēpdamies aiz uzticības apliecinājumiem valdībai un LKP, jautātājs nostājās pret ebrejiem un to, ka tiem tagad bū�ot visa vara. To pienācīgi novērtējot, b. Deglavs piegāja jautājumam ar lielu nopietnibu. Loģiski pārdomāta un pamatota, ietērpta stipri asā formā, bija atbilde. Tas ebreju strādnieks, kas savu maizi pelna fabrikā, vienalga VEFā jeb kur citur, ir pilntiesīgs darba tautas loceklis, un kā tādam tam ir ne tikai visi pienākumi, bet tagad būs ari visas tiesibas. Jautātāja pozīciju fabrikā apliecināja skaļie aplausi un piekri�anas saucieni, kas tika veltīti b. Deglavam pēc viņa paskaidrojuma. Vēlē�anās bija jāizbīda 7 locekļi darba vietas komitejā un 60 deleg. elektrotehniskās rūpn. arodbiedrības pārņem�anai no līdz�inējiem nelikumīgajiem saimniekotājiem.

25. jūnijā Dzirnavu ielā 105 notika jūrnieku un iek�ējo ūdens braucēju masu sapulce. Jūrnieki vētraini apsveica strādnieku revolucionārās kustības izkļū�anu brīvībā,... apsveica prof. Kirchen�teina valdību par viņas draudzīgo nostāju pret Kompartiju. Sapulce nolēma izvēlēt jaunu valdi un revīzijas komisiju, kā ari pārņemt jūrnieku arodbiedrību no fa�istiskiem kakla kungiem. Pieņēma prasības, kas būtu iesniedzamas rēderiem, kas jākārto jaunajai valdei.

Visiem jūrniekiem bez pakāpju iz�ķirības, sākot ar 27. jūniju jāreģistrējas savā arodbiedrībā.

IESLODZĪTO BADA STREIKS TERMIŅA CIETUMĀ

S. g. 17. jūnijā par Rīgā ienāko�ās Sarkanās Armijas apsveik�anu arestētos strādniekus Rīgas prefektūrā un policijas iecirkņos zvēriskā kārtā sita gandrīz līdz nāvei. Sevi�ķi necilvēcīga kau�ana notika 18. jūnijā ap pl. .16, vedot visus apcietinātos no prefektūras uz cietumu. Apcietinātiem lika iet cauri abās pusēs nostādītai aizsargu, policistu un privāti tērptu viru ierindai visas prefektūras sētas garumā līdz cietumnieku automobilim, kas atradās ārpus prefektūras uz Radio ielas. Sis apcietināto dzī�anas process caur minēto ierindu notika policistiem un privātajiem nemitīgi sitot apcietinātos ar gumijas nūjām un �auteņu rezgaļiem. Pēc �ādas apstrādā�anas ir dabīgi, ka visi apcietinātie viņu tūlītēju neatsvabinā�anu no aresta uzskatīja par kaut ko līdzīgu sabotā�ai no piekritīgām instancēm.

Lai �ī vilcinā�anās neturpinātos vēl,... apcietinātie kolektīvi iesniedza sekojo�as prasības: Latvijas ministru prezidentam.

Kategoriska prasība.

Mēs, apak�ā parakstīju�ies, administratīvi sodītie politiskie apcietinātie, prasām sekojo�o:

1) Visu 17. jūnijā 1940. g. apcietināto tūlītēju novieto�anu vienkopus.

2) Pieklājīgu izturē�anos pret mums, jo neesam noziedznieki. Abu �o prasību nepildī�anas gadījumā demonstrācijas cietumā turpināsies.

3) Visu 17. jūnijā 1940. g. apcietināto un administratīvi sodīto personu atbrīvo�anu bez turpmākas vilcinā�anās.

Prasības neizpildī�anas gadījumā līdz 25. jūnijam 1940. g. pl. 12 mēs piesakām ieslodzīto bada streiku.

Jebkādu represiju gadījumā no cietuma administrācijas puses par visiem varbūtējiem konfliktiem atbildība uzliekama cietuma administrācijai.�

Rīgas Termiņa cietumā, 24. jūnijā pīkst. 10. Seko 16 apcietināto paraksti.

Visi apcietinātie tika atbrīvoti 3 stundu laikā.

Vecā valdība kritusi. Fakts, kuru neviens nenoliegs. Par vecās valdības kri�anu man jāsaka Ķen�a vārdiem, kurus viņ� teicis stadulā pie jau beigta auna līka: �Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags!� Sastingusi nu viņa ir, bet viņas dvēsele vēl lido. Tā aplido visas tās vietas, kur viņa bijusi, dzīva būdama. Tā lido vēl ministrijās, pilsētu namos, laukos, kafejnīcās, tramvajos, vilcienos un ielās. Tā lido kā bauma un tā ir briesmīgāka nekā indīga mu�iņa, kas uzklīdusi Latvijas laukos. Pabailīgākam, bet toties cītīgam baumu klausītājam un tālāk stāstītājam nav vieglas dienas. Ir konstatēti tādi gadījumi, ka da�s vairs netic, ka tramvajs ir tramvajs un viņa miesīgā sieva ir tie�ām viņa sieva, bet tie viņam notēlojas kā kādas pārdabīgas un briesmīgas lietas.

Baumas lido un �ukst: �Rīgā grie� galvas kā linu pogas un pēc pusstundas uz Latvijas zemes sāksies vispasaules kar�.� Ir jau radu�ies � acu liecinieki�, kas personīgi apstiprina, ka tas tie�ām tā ir. Par tiem �acu lieciniekiem� un �ukstētājiem es gribu teikt: Es viņiem uz mata ticu, jo pats savām acīm esmu redzējis un, ja jūs tam neticat, tad tas ir vienkār�i fantāzijas trūkums, kāds nepiemīt baumu uzklausītajiem un izplatītājiem. Visi tie fakti ir notiku�i tikai tāpēc, ka kritusi vecā valdība, jo viņas valdī�anas laikā ta�u dzīve ritēja vienā nepārtrauktā radībā - lielā apbrīno�anā, tu�u spēlē�anā un vakarē�anā.

Tad nu pastāstī�u savus redzējumus un dzirdējumus, kas nebūt nav baumas. Kar� tie�ām būs � pats redzēju, ka Zaķu salā izcēlās angļu Pestī�anas armijas korpusi un ko gan �ie citu te darīs, ja nekaros? Visas dabas parādības arī norāda uz lieliem kariem � parādīju�ies traki suņi. sīpolu laksti sāk ziedēt, lietus nelīst, lai ceļi neizmirktu, zirgiem svīst ausu gali, piens ātri sarūgst utt.Viss tāpēc,, ka kritusi vecā valdība ...

Aitām ne tikai vilna neaugot, bet krītot nost pat vecā. Tas esot tāpēc,, ka nav vairs vecā zemkopības ministra. Sivēni klīstot līkām kājām un zaudēju�i katru dzīves prieka cūcisko saturu.

Nebū�ot vairs naudas, jo uz racionāliem pamatiem nostādīta drukā�ana pārtraukta...

Maize vairs nerūgst, jo nav vairs nacionālā rauga.

Vergu nebūs vairs nemaz, jo, ak �ausmas, strādnieki panāku�i organizē�anās tiesības un runas brīvību! Nespēju visu to uzskaitīt, kas notiek, bet sekas būs tās, ka pasaule izjuks kā izvārītas saknes, jo nav vairs vecās valdības, kas visu to novērstu.

22.06.1940.

Sarkanās Armijas ienāk�ana Rīgā un cilās Latvijas pilsētās izsauca neredzētu prieku un sajūsmu strādniekos un vispla�ākās tautas masās. Fa�istiskās diktatūras varmākas darīja visu iespējamo, lai izklīdinātu masas, kuras bija nāku�as apsveikt Sarkano Armiju, lai�ot darbā iero�us pret neapbruņotiem demonstrantiem. Bet tas nelidzēja. Masas �oreiz nebija iebaidāmas. Masu patieso noskaņojumu vairs nevarēja viltot. Kad Sarkanā Armija ienāca Rīgā un valdiba kavējās atbrīvot cietumos smoko�os revolucionārus, strādnieku �ķira. Latvijas Komunistiskās partijas aicināta, pārtrauca darbus, izgāja uz ielām un pieprasīja nekavējo�i atbrīvot ieslodzītos brīvības cīnītājus. Tas līdzēja.

Uz masu spiediena atvērās Rīgas cietumu vārti. Tika atbrīvoti visi abu strādnieku partiju biedri, no kuriem vairāki nosēdēju�i daudzus gadus cietumu viennicās, karceros un svīdu�i Kalnciema akmeņu lauztuvēs un Siguldas kūdras purvos.Tie bija vēl neredzēti skati, kuri norisinājās 21. jūnijā Latvijas cietumu korpusos, pagalmos un uz Rīgas ielām. �eit pēc ilgiem gadiem ieslodzītie atkal varēja sastapties ar saviem cīņas biedriem un piederīgiem.

Ap 100 000 lielas demonstrantu masas dimdināja vakar Rigas ielas. Tās atvēra cietumu vārtus un atdeva brīvību vairākiem simtiem aktīvu cīnītāju. �īs demonstrācijas parādīja, ka nu ir diezgan klusējusi un cietusi darba tauta zem fa�istiskās diktatūras jūga, ka tai apnikusi bezkaunīgā demagoģija...

Materiālu publikācijai sagatavoja Alma Zusāne

;

Pār drupās grautiem ciematiem

Aust asinīs ik rīts,

Lai bargi atmaksā par tiem

Mans durklis, asi trīts.

1941. gada 22. jūnija rītausmā hitleriskā Vācija, rupji pārkāpdama 1939. gada 23. augusta padomju-vāeu neuzbruk�anas līgumu, bez kara pieteik�anas pēk�ņi iebruka Padomju Savienībā. Pret miermīlīgo Padomju zemi devās triecienā ap 190 divīziju ar gandrīz 5,5 miljoniem kareivju un virsnieku un milzīgu skaitu lidma�īnu un tanku. Nodevīgā uzbrukuma rezultātā ienaidnieks kara sākuma posmā guva īslaicīgu militāro pārsvaru un stratēģisko iniciatīvu. Sarkanā Armija, izcīnīdama sīvas kaujas, kara sākumā bija spiesta atkāpties un atstāt ienaidnieka rokās ievērojamu daļu padomju teritorijas.

Vācu fa�istiskā karaspēka armiju grupa �Ziemeļi�, kas darbojās Daugavpils�Ostrovas�Ļeņingradas virzienā, jau 22. jūnija agrā rīta stundā uzbruka Baltijas kara apgabala spēkiem. Ienaidnieka pēk�ņais trieciens Padomju Latviju skāra kara pirmajās dienās.

Fa�istiskajiem iebrucējiem nekavējoties pretī stājās ari Padomju Latvijas darbaļaudis. Viņi cīnījās gan Sarkanās Armijas regulārajās daļās, gan darbaļau�u brīvprātīgajās formācijās � strādnieku gvardes bataljonos, partijas un padomju aktīva daļās. Liepājas un Rīgas aizstāvē�anā, kaujās Latvijas teritorijā, Igaunijā un Ļeņingradas frontē latvie�u brīvprātīgie strādnieku pulki cīnījās ļoti varonīgi.

�inī laikā liela nozīme bija politiskajam, ideoloģiskajam un organizatoriskajam darbam, ko veica Latvijas Komunistiskā (boļ�eviku) partija, mobilizēdama republikas darbaļaudis cīņai pret ienaidnieku. Kara pirmajā dienā iznāca �Cīņas� speciālizlaidums, kas ziņoja par fa�istiskās Vācijas nodevīgo uzbrukumu Padomju Savienībai. Un tā jau ar kara pirmo dienu no laikraksta lappusēm lasītāju uzrunā mobilizējo�i aicinājumi: �Visus spēkus sociālistiskās Tēvzemes aizstāvē�anai!�, �Visiem spēkiem palīdzēsim cīnītājiem frontē!�, �Visus spēkus cīņai ar fa�ismu!� u. c.

23. jūnijā �Cīņa� publicēja Latvijas Komunistiskās (boļ�eviku) partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes aicinājumu �Brīvās Padomju Latvijas pilsoņi un pilsones!�. �Padomju Latvijas darbaļaudis,� tajā bija teikts, �kopā ar visu padomju tautu visi kā viens celsies sociālistiskās Tēvzemes aizsardzībai.�

1941. gada 27. jūnijā sākās Rīgas iestā�u evakuācija. Uz da�ām dienām par republikas galvaspilsētu kļuva Valka. �eit apmetās LK(b) P Centrālā Komiteja un Padomju Latvijas valdība. Te arī no jauna sāka iespiest �Cīņu�. Divi tās kārtējie numuri � 155. un 156. numurs � 30. jūnijā un 1. jūlijā iznāca Valkā. Uz apriņķa partijas komitejas rotatora tos iespieda vietējie partijas darbinieki A. Ra�kevics un D. Indāns � pirmo uz vienas puses trīs, otro numuru � divas lapas, apmēram 200 eksemplāru tirā�ā. Vēl trīs numurus (157., 158. un 159. nr.), kas iznāca 2., 3. un 4. jūlijā, iespieda Valmieras tipogrāfijā. Bet pēc tam �Cīņas� izdo�ana Latvijas teritorijā uz veseliem trim gadiem pārtrūka.

Latvijas Komunistiskās (boļ�eviku) partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR valdības aicinājums visas republikas iedzīvotājiem, komunistiem un padomju darbiniekiem tāpat kā citi materiāli, kas publicēti �Cīņas� pirmajos vienpadsmit numuros, kop� sācies kar�, liecina, ka laikraksts �ajās smagajās, dramatiskajās dienās ļoti enerģiski ieslēdzās cīņā, rīkojās prasmīgi un nosvērti.

Tūksto�iem ļau�u, kas evakuējās no Latvijas uz austrumiem, nonāca Pievolgas un Urālu, Sibīrijas, Vidusāzijas un Kazahijas rajonos. Vispirms Kirovā, pēc tam Maskavā (kur atradās arī Latvijas PSR Pastāvīgā pārstāvniecība) savu darbību turpināja LK(b)P Centrālā Komiteja, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, republikas Tautas Komisāru Padome. Padomju aizmugurē samazinātā sastāvā strādāja arī Latvijas ĻKJS CK. Latvijas PSR arodbiedrību Centrālā padome un citu republikas sabiedrisko organizāciju centri, kas visiem spēkiem palidzējaLat-vijas Komunistiskajai (boļ�eviku) partijai izvērst republikas darbaļau�u cīņu pret vācu fa�istiskajiem iebrucējiem gan okupētajā Latvijas teritorijā. gan organizēt Sarkanajā Armijā latvie�u nacionālās vienības. Uz dziļu aizmuguri evakuēto Latvijas PSR iedzīvotāju spēki bija jāiesaista darbā, kas aktīvi palīdzētu frontei.

1941. gada jūlija un augusta Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR TKP uz daudziem apgabaliem nosūtīja savus pilnvarotos - atbildīgus partijas un padomju darbiniekus, PSRS Augstākās Padomes un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus. Sākot ar 1942. gadu, �ādi pastāvīgie pilnvarotie atradās 11 centros, tas ir, visos aprādos, kur bija izvietoju�ies evakuēju�ies Latvijas PSR iedzīvotāji.

�ādos apstākļos Latvijas K(b)P CK atjaunoja sava centrālā preses orgāna �Cīņa� izdo�anu. Ar savu 160. numuru, kas iznāca 1941. gada 11. decembrī, t. L, nedēļu pēc 201. Latvie�u strēlnieku divīzijas izie�anas uz fronti pie Maskavas, savu kara ceļu turpināja ari �Cīņa�.

Laikraksts kļuva par to ķēdes locekli, kas ļau�u tūksto�us, kuri negaidīti bija atrauti no dzimtās pajumtes, vienoja gan savā starpā, gan ar visas valsts un frontes dzīvi.

Kirovas vietējie partijas un padomju orgāni sniedza Latvijas K(b)P CK lielu atbalstu, lai smagajos kara laika apstākļos varētu iznākt �Cīņa�. Latīņu burtus atsūtīja no Maskavas. Redakcijas telpas un tipogrāfijas ma�īnas sagādāja Kirovas apgabala avīzes tipogrāfija. Kirovā �Ciņa� iznāca reizi nedēļā, uz �etrām lappusēm un salīdzinājumā ar pirmskara laiku nedaudz samazinātā formātā. Sākumā laikrakstu iespieda 1500 eksemplāru tirā�ā, vēlāk jau 4000 eksemplāru. Lai lietderīgāk izmantotu laikraksta lappu�u platību, daudzus �Cīņas� materiālus iespieda petita burtiem.

Kirovas periodā �Cīņas� atbildīgais redaktors bija partijas biedrs kop� 1920. gada, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priek�sēdētāja vietnieks un LK(b )P CK biroja loceklis Fricis Deglavs. Sākot ar 1942. gada augustu, viņu nomainīja partijas biedrs kop� 1917. gada, Latvijas PSR Augstākās Padomes priek�sēdētāja pirmais vietnieks un LK(b)P CK biroja loceklis Pēteris Plēsums, bet no 1944. gada septembra par �Cīņas� atbildīgo redaktoru atkal kļuva Kārlis Ozoliņ�, tai laikā LK(b)P CK sekretārs kadru lietās, kuram aiz muguras bija darbs LK(b)P Centrālās Komitejas operatīvajā grupā ienaidnieka uz laiku okupētajā teritorijā. Avīzes literāro daļu vadīja Latvijas PSR Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. Toreiz nelielajā �Cīņas� redakcijā ne tikai kā autori, bet arī kā ikdienas darba da-ritāji aktīvi darbojās rakstnieki Anna Sakse un Andrejs Balodis, kur� 1942. gadā pēc pārciestas smagas slimības ieradās Kirovā no Ļeņingradas frontes.

No 1944. gada 30. jūnija līdz 18. augustam �Cīņu� izdod Maskavā, kur to (no 20. līdz 26. nr.) iespie� I. I. Skvorco-va-Stepanova �Izvestija Sovetov deputa-tov trudja��ihsja SSSR� tipogrāfijā. Bet jau 2. septembrī 27. avīzes numura piezīmē par izdo�anu lasām: �Iespiesta VAPP tipogrāfijā.� Tas nozīmēja, ka �Cīņa� atgriezusies Latvijā, tās atbrīvotajā teritorijā, Daugavpili. No 1944. gada 21. oktobra tā atkal sāka iznākt atbrīvotajā republikas galvaspilsētā Rīgā.

Pirmajos trijos kara gados iznāca pavisam 120 �Cīņas� numuru. Tās izdo�anas atjauno�anu 1941. gada decembrī sirsnīgi apsveica visi Latvijas PSR evakuētie iedzīvotāji. Parto liecināja neskaitāmās vēstules, ko saņēma avīzes redakcija. �Mūs ļoti iepriecina ziņa, ka Kirovā atkal iznāk �Cīņa�, kas mūs pavadīja tik daudzus gadus,� grupa evakuēto Latvijas PSR pilsoņu rakstīja vēstulē no Cuva�ijas. �Neizsakāma ir sajūta, ar kādu saņemam avīzes numurus. No tiem mēs redzam, kā strādā visa mūsu Tēvija. Mēs atzīstam, ka mums jāstrādā un vēlreiz jāstrādā, � daudz, neatlaidīgi, lai aizdzītu vācu laupītājus no mūsu zemes.� Citā vēstulē � no Gorkijas apgabala, no frontinieku sievām � bija teikts: �Mēs esam izslāpu�i pēc iespiesta vārda vairāk nekā pēc gaisa un ūdens... Saņemt avīzi � tā mums svētku diena.�

Katrs �Cīņas� numurs tika gaidīts ar nepacietību, lasot tas, burtiski, sadila, jo gāja no rokas rokā. Bie�i jo bie�i komunisti un aktīvisti organizēja kolektīvu avīzes lasī�anu un apsprie�anu. Tā bija viena no svarīgākajām LK(b)P masu politiskā darba formām evakuēto Latvijas PSR iedzīvotāju vidū padomju aizmugurē.

�Cīņas� izdo�anas atjauno�anu kvēli apsveica Sarkanas Armijas latvie�u strēlnieku daļu karavīri.

Kara perioda �Cīņas� daudzpusīgajā idejiski politiskajā un organizatoriskajā darbā viens no galvenajiem uzdevumiem bija sistemātiski informēt savus lasītājus par stāvokli frontē, par padomju tautu varonīgo cīņu pirmajās līnijās un ienaidnieka aizmugurē.

�Cīņas� sleju lielāko daļu aizņēma materiāli par evakuēto Latvijas PSR iedzīvotāju dzīvi un pa�aizliedzīgo darbu.

201. divīzijā, tāpat kā 1. Atsevi�ķajā latvie�u strēlnieku rezerves pulkā, �Cīņa� bija ļoti gaidīts viesis, to lasīja ikviens karavīrs. J. Sudrab-kalns 1943. gadā �Ciņai� veltīja aizkustino�as rindas:

Reiz �Cīņa� karoja pret melno caru,

No pagrides tad �āvās liesmu spīts.

Tā grāva vācu kungu ļauno varu.

Līdz barons pēdējais bij projām dzīts.

Un tā no jauna sasauc kopā tautu.

Lai bojā neaiziet ne zariņ� sīks,

Lai latvji seno ienaidnieku grautu.

Līdz ziedu ausma zemei pāri liks.

Kara apstākļos �Cīņas� redakcijai nevarēja būt pla�s savu �tata korespondentu tikls. Ilgu laiku par speciālkorespondenti rajonos strādāja A. Markuse, komandējumos brauca arī A. Sakse, A. Balodis un citi redakcijas darbinieki. Lielāko daļu informācijas par evakuēto Latvijas PSR iedzīvotāju dzīvi avīzei sniedza LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotie un to aktīvs apgabalos, kā arī lasītāju vēstules. Daudz rakstīja tādi pieredzēju�i autori kā F. Deglavs, profesors J. Bērziņ�, zemkopības tautas komisārs J. Vanags, izglītības tautas komisārs P. Valeskalns un citi.

�Cīņa� enerģiski popularizēja visas tās formas, kurās kara da�ādos posmos izpaudās tautas kustība par maksimālu palīdzību frontei. Sākumā laikraksts pirmajā vietā izvirzīja uzdevumu panākt, lai iesaistītu visus darbaspējīgos evakuētos Latvijas PSR pilsoņus ra�o�anā un apmācītu specialitātē tos ļaudis, kuriem evakuācijā nācās strādāt viņiem jaunā, vēl neapgūtā tautas saimniecības nozarē (�mācīsimies darīt visu!�). Vienlaikus �Cīņa� neatlaidīgi aģitēja par aktīvu visu iedzīvotāju ieslēg�anos Vissavienības sociālistiskajā sacensībā, par virsplāna produkciju aizsardzības fondam. �Cīņa� visnotaļ popularizēja �divsimtnie-ku�, �trīssimtnieku�, �frontes brigā�u� kustību, ra�o�anas racionaliza-toru un novatoru pieredzi.

�Ieliksim katrs savā darbā visu savu bezgalīgo naidu pret vācu fa�istiem, visu savu bezgalīgo mīlestību pret skaisto dzimteni!� avīze rakstīja vienā no saviem ievadrakstiem. �Darīsim visu, lai tuvinātu uzvaru!�

�Cīņa� laiku pa laikam publicēja ari pla�ākus A. Pel�es, F Deglava, P. Plēsuma, J. Avotiņa un citu autoru rakstus par sociālistiskās ra�o�anas priek�rocībām salīdzinājumā ar kapitālistisko ra�o�anu, rakstus par padomju iekārtu un PSRS tautu cie�u sadarbību, par tautu draudzību kā nesagraujama spēka un neizsmeļamu rezervju avotu cīņā pret ienaidnieku. kā arī par to, ko darba tautai deva tās revolucionārās pārvērtības Latvijā 1940. un 1941. gadā. Tā laikraksts mācīja savus lasītājus saskatīt notikumu vēsturiskās perspektīvas, būt bezgala uzticīgiem Ko-"Cīņas" redaktors munistiskajai partijai un marksisma ļeņinisma idejām.

Kārlis Ozoliņ�

Viens no svarīgākajiem un kaujinieciskākajiem kara laika uzdevumiem valstī bija radīt nepiecie�amos pārtikas resursus. Sim darbam avīze veltīja daudz uzmanības. Cīņa par labāku ra�u kolhozu un padomju saimniecību druvās, zemkopības un lopkopības pirmrindnieku pieredze, kolektīvās un individuālās sakņkopības attīstība, zinātnieku praktiskie ieteikumi � tas ir tikai neliels jautājumu uzskaitījums, kurus risināja avīze, cenzdamās aktivizēt no LPSR evakuēju�os pilsoņu līdzdalību. �Ikviens apsēts padomju zemes hektārs � jauns trieciens ienaidniekam,� tā rakstīja �Cīņa�.

Kop� 1942. gada aprīļa �Cīņa� reizi mēnesī publicēja literārus pielikumus. Tajos līdztekus publicistikai ievietoja daudzus mazo formu māksliniecisko sacerējumu pirmpublicējumus, ko kara laikā radīja A. Upīts, V Lācis, J. Sudrabkalns, A. Balodis, A. Sakse, A. Brodele, J. Niedre, M. Ķempe, M. Rudzītis, rakstnieki frontinieki F. Rokpelnis, A. Grigulis, I. Lēmanis, J. Vanags, V Lukss, J. Grants, 2. Grīva, I. Mui�nieks, M. Kroma un citi. Visi �ie darbi kalpoja lielajai cīņai pret vācu fa�istiem. �Tikai Padomju valstī rakstnieka darbs tiek tik augsti un cildino�i vērtēts,� 1943. gadā raksta A. Upīts. ��ī apziņa izraisa jaunus spēkus un dziņu strādāt tā, lai Lielā Tēvijas kara laikā mūsu spalva dzeltu fa�istus asāk kā durklis un mūsu naida bultas skrietu tālāk kā strēlnieku lodes.�

Kop� 1941. gada nogales LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP ar VK(b)P CK lielu palīdzību, kā arī ar vietējo partijas un padomju orgānu atbalstu pla�i izvērsa kadru sagatavo�anu jauncelsmes darbam Latvijā pēc tās atbrīvo�anas. �Cīņa� daudz darīja, lai �o programmu sekmīgi izpildītu. Laikraksts neatlaidīgi aicināja paaugstināt kvalifikāciju, apgūt jaunas specialitātes, mudināja iestāties augstskolās, kur studentiem no Latvijas kā evakuētajiem bija da�ādi atvieglinājumi. Ļoti nepiecie�ams bija izvērst jaunatnes audzinā�anas darbu. Tāpēc �Cīņa� savās lappusēs daudz vietas atvēlēja Latvijas ĻKJS CK darbinieku rakstiem, deva vārdu tās sekretāriem E. Ankupei, N. Busei un citiem, publicēja materiālus par komjaunatnes un jaunatnes tematiku.

Kara gados pla�u vērienu guva padomju ļau�u patriotiskā kustība par brīvprātīgu ziedojumu vāk�anu aizsardzības fondam. Tajā aktīvi piedalījās arī evakuētie Latvijas PSR pilsoņi. 1942. gada maijā 201. Latvie�u strēlnieku divīzijas cīnītāji ierosināja vākt līdzekļus tanku kolonnas �Latvijas strēlnieks� būvei. �Palīdzēsim apbruņot varonīgos strēlniekus ar priek�zīmīgu tehniku, vareniem padomju tankiem!� ar �ādu uzsaukumu �Cīņa� griezās pie saviem lasītājiem. Pēc tam avīze sistemātiski atspoguļoja ziedojumu vāk�anas gaitu, uzsvēra �ī pasākuma lielo patriotisko nozīmi, bet tad, kad tanku kolonna bija gatava un nodota strēlnieku rīcībā, avīze vēstīja par tās kara gaitām frontē. Arto �Cīņa� sekmēja kampaņas par papildu līdzekļu vāk�anu aizsardzības fondam.

�Cīņa� stiprināja aizmugures saites ar fronti, rosināja saraksti, dāvanu nosūtī�anu strēlniekiem svētku dienās, rūpējās par to, lai iedzīvotāji uzņemtos �efību par frontiniekiem un viņu ģimenēm, �Cīņa� pati kļuva par frontes un aizmugures sasauk�anās vietu. Laikraksts stāstīja strēlniekiem par padomju aizmugures un arī Latvijas PSR evakuēto iedzīvotāju dzīvi. �Cīņa� sistemātiski iespieda frontinieku stāstus par latvie�u strēlnieku cīņu gaitām. īpa�i daudz materiālu iesniedza I. Lēmanis, J. Laganovskis, J. Vanags un K. Krauliņ�. Ar lepnumu laikraksts atgādināja par sarkano latvie�u strēlnieku Oktobra revolūcijas un pilsoņu kara laika slavenajām tradīcijām, stāstīja par novadnieku varoņdarbiem Lielā Tēvijas kara frontēs un uzsvēra, ka uzvaru pār ienaidnieku iespējams panākt tikai ar visu Padomju Savienības tautu cīņas sadraudzību.

Visus kara gadus �Cīņā� ievērojamu vietu ieņēma materiāli, kas informēja par stāvokli okupētajā Latvijā un aicināja tās iedzīvotājus aktīvi cīnīties pret fa�istiskajiem verdzinātājiem. �Cīņa� publicēja Latvijas Komunistiskās (boļ�eviku) partijas CK. un Latvijas ĻKJS CK aicinājumus okupētās Latvijas iedzīvotājiem, LK(b)P CK pirmā sekretāra J. Kaln-bērziņa, Latvijas PSR valdības galvas V Lā�a un republikas Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja profesora A. K.irhen�teina radiorunas un rakstus, Latvijas pārstāvju antifa�istisko mītiņu materiālus Maskavā, LK(b)P CK sekretāra A. Pel�es, 2. Spures, F. Deglava, P. Plēsuma, J. Avotiņa pla�us rakstus, kas atmaskoja hitlerisko okupantu un viņu rokaspui�u � latvie�u bur�uāzisko nacionālistu asiņainos noziegumus, melus un demagoģiju. Visi �ie �Cīņas� materiāli aicināja darbaļaudis, visus godīgos cilvēkus patriotus okupētajā Latvijas teritorijā iekļauties tautas preto�anās kustības cīnītāju rindās. Ar 1942. gada otro pusi laikraksts sāka regulāri sniegt materiālus par latvie�u partizānu cīņas gaitām; tie ļoti saviļņoja lasītājus. Virkni rakstu par latvie�u partizānu cīņām publicēja E. Ameriks, K. Ozoliņ� un A. Sproģis.

Daudzus �Cīņas� materiālus sistemātiski pārraidīja latvie�u valodā Maskavas radio. Та �Cīņas� balss pāri frontes līnijai sasniedza okupētās republikas teritoriju un kļuva par vienu no svarīgākajiem antifa�istiskās pagrīdes un partizānu ideoloģiskā un politiskā darba veicējiem.

Kop� 1942. gada daudz �Cīņas� oriģinālmateriālu Padomju informācijas birojs pa telegrāfu raidīja uz ASV �Amerikas latvie�u strādnieku biedrības� laikrakstam �Amerikas Latvietis�, kur� iznāca Bostonā un kuru izplatīja ASV un Kanādas latvie�u emigrācijas progresīvajās aprindās. Tādējādi �Cīņa� aktivizēja �o aprindu rosīgu iekļau�anos ziemeļ-amerikāņu sabiedrisko organizāciju kustībā par da�āda veida materiālu un morālu atbalstu Padomju Savienībai tās taisnīgajā cīņā pret fa�istisko Vāciju. �Cīņas� materiāli viņiem stāstīja par sociālistisko revolūciju, kura notika Latvijā 1940. gada jūnija un jūlija dienās, par pirmajiem tās sociālistiskās jauncelsmes soļiem kara priek�vakarā, par latvie�u tautas varonīgo cīņu pret vācu fa�istiskajiem okupantiem visu padomju tautu vienotajā cīņas ierindā. Tādējādi laikraksts atmaskoja da�ādos imperiālistu propagandas melus par Padomju Latviju.

No 1944. gada 2. septembra, kad �Cīņa� atkal sāka iznākt Latvijas teritorijā, tā mobilizēja darbaļaudis, lai viņi palīdzētu Sarkanajai Armijai pabeigt ienaidnieka sagrāvi un lai likvidētu vācu fa�istiskās okupācijas sekas it visās dzīves jomās. Avīze savos materiālos atspoguļoja, kā tika realizēta agrārā reforma, ziņoja par ra�as novāk�anas darbiem laukos. �Cīņas� lappusēs iespieda informācijas un rakstus par sestdienas un svētdienas talkām. Laikraksts aicināja atjaunot Rīgas ostu, republikas galvaspilsētas un citus rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus, transportu un dzīvojamās mājas, novākt drupas. Та dēvētās stahanovie�u maiņas, sociālistiskā sacensība un racionalizatoru kustība, kadru sagatavo�ana, darbaļau�u revolucionārās modrības pastiprinā�ana � tāda ir laikraksta tematika.

Tāpat kā iepriek�ējos kara gadus, �Ciņa� vieno fronti un aizmuguri. Laikraksts stāsta par darba varonību. Līdzās materiāliem par palīdzību frontei ir korespondentu raksti no aktīvās armijas. 1944. gada 8. novembrī 130. Latvie�u strēlnieku korpuss no Rīgas iziet uz Kurzemes fronti. Lielas materiālu kopas stāsta par nesenajām vēsturiskajām kaujām pie Maskavas un Volgas, Kurskas un Dņepras, par kurām okupācijas laikā lasītājam ne vienmēr bijusi pietiekama informācija. �Cīņa� izskaidroja, ka gūtās uzvaras sakņojas sociālistiskajā iekārtā. Komunistiskās partijas vadībā un padomju tautu nesatricināmajā draudzībā.

Ļoti lielu uzmanību �Cīņa� veltīja politiskajam darbam un partijas organizāciju lomai. Par �ī darba svarīgumu lēma 1945. gada februārī Latvijas K(b)P CK VII plēnums. Liela vieta laikrakstā tika ierādīta cīņai pret bur�uāziskajiem nacionālistiem, fa�istisko okupantu atbalstītājiem.

J. Kalnbērziņa. A. Pel�es, V Lā�a un citu Padomju Latvijas vado�o darbinieku raksti, kā arī pla�i dokumentāli materiāli un liecības atmaskoja ne tikai hitlerie�u noziegumus, bet arī vietējo bur�uāzisko nacionālistu prettautisko lomu �o zvērīgo akciju realizē�anā. �Ciņa� atmaskoja bur�uāziskos nacionālistus kā nāvīgus latvie�u tautas ienaidniekus.

1945. gada 9. maijā �Cīņa� publicēja vēsturisko aklu par fa�istiskās Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju. Drīz laikraksts vēstī par grandiozo mītiņu Rīgā, kurā piedalās simttūksto�!, par visas tautas līksmi pilsētās un laukos. Un, kaut arī vēl ilgi �Cīņas� lappusēs jūtam kara atskaņas, laikraksta dzīvē sākas jau cits posms, ko noteica jaunie pēckara atjauno�anas perioda �uzdevumi.

vēstures zinātņu kandidāte ��Cīņas" slavenās gailas", Izdevniecība �Liesma", 1974. gads.

��odien saņēmām �Cīņu�, un vakarā visi kopā lasījām... Bija tā, it kā māte ar mums runātu.� Sīs ir rindas no kādas �Cīņai� rakstītas vēstules, ko 1942. gadā no Kirovas apgabala Slobodskas rajona atsūtīja evakuēto latvie�u grupa. Tādas vēstules avīze saņēma simtiem. Gan katru citādi uzrakstītu, gan mātes vārdu ne vienmēr pieminētu, bet bēdas izsūdzot tā. ka tās sūdz tikai mātei. Un bēdu bija kalniem.

Vārds �kar�� lika nodrebēt visai Padomju zemei. Jau pēc da�ām dienām ģimenes galvām nācās savus tuviniekus iesēdināt vagonos, autobusos vai tāpat kājām likt doties ceļā. Vīri pa�i gūstīja izpletņu lēcējus un diversantus, apsargāja tiltus, lai fa�isti netiktu pāri Daugavai.

Padomju valdība bija norādījusi, ka no Latvijas republikas evakuētajiem iedzīvotājiem jāapmetas Ivanovas, Kirovas un Sverdlovskas apgabalos. Bet, ja birztalai pāri brā�as negaiss, ja koki tiek izrauti ar saknēm, zari viesulī sagriezti virpuļos, vai tad var pateikt lapai, kur tai nosēsties?

Kaut arī uz vilcieniem, kuros brauca mierīgie iedzīvotāji, bija Sarkanā Krusta zīme, fa�istu lidotāji tomēr ap�audīja tos un apmētāja bumbām. Nereti māte, no dego�a vagona izkļuvusi, rokās turēja jau miru�u bērnu. Bet bērni, kuri pirms nedēļas jūrmalā, pirmo reizi mū�ā būdami pionieru nometnē, no baltām smiltīm cēla pilis, pagalmā veidoja piecstarainas puķu dobes, tagad dzelzceļa malā raka kapu draudzenītei vai zēnam, ar kuru pārī bija dejotas tautas dejas. Da�u stundu laikā �ie bērni kļuva vecāki pārgadiem desmit. Tāda �aug�ana� bija briesmīga.

Pajumtē nokļuva ir tās mātes, ir tie bērni. Durvis viņu priek�ā neviens neaizvēra. Bet daudz ko vairāk gaidīt nevarēja: visur ta�u bija kar�.

Darbaroku alla� bija par maz. Tie evakuētie, kuri pa�i bija zemes kopēji, un ģimenes, kurām laimējies paliki kopā, daudz neprātojot, stājās uz vāla. Grūtāk dzīvē iekļāvās pilsētnieki un tie, kas bija pazaudēju�i tuviniekus.

Un tad evakuētos sasniedza ziņa, ka dota atļauja formēt latvie�u kaujas vienības. Pa visiem ceļiem vīri devās uz Gorkijas apgabalu, kur notika pulcē�anās. Te satikās pat veselas ģimenes.

12. septembrī latvie�u strēlnieku vienība deva kara zvērestu un 5. decembrī devās uz fronti, lai piedalītos Maskavas aizstāvē�anas kaujās. Ap to laiku arī sāka iznākt �Cīņa�. Tās pirmos numurus sadalīja un nosūtīja uz visiem apgabaliem, autonomajām un savienotajām republikām � visur, kur bija iecelti LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotie. Viņi savukārt avīzi nogādāja evakuētajiem. Tā �Cīņa� atkal izgāja tautā, ru-

nāja arto, bet uz �Cīņu� ceļoja lasītāju vēstules. Katra no tām apliecināja, cik ļoti avīzes trūcis, kā to gaida, uzklausa.

�Cīņas� valoda tolaik bija lieti�ķa un konkrēta. �Cīņa� sacīja: �Ienaidnieku no savas zemes izdzīsim, tas nebūs viegli un nebūs tik drīz. Bet tas notiks ātrāk, ja visi, spēkus netaupot, frontei palīdzēsim. Fabrikām ir jāstrādā visur, un tīrumi ir jāapar visur, tāpēc jāpaliek un jāstrādā tur, kur pajume jau atrasta. Ik panākums darbā � solis tuvāk mājām.�

�ie vārdi nebija nekas jauns, jau cik rei�u izlasīti citās avīzēs, tomēr �ķita sacīti visiem. Nu tos rakstīja �Cīņa�, nu tas bija sacīts tie�i evakuētajiem no Latvijas. Tagad �iem vārdiem bija pavisam cita skaņa.

�Cīņa� sacīja, ka neviens netiks aizmirsts, ka atpakaļ uz mājām aizbrauksim visi, bet līdz tam jāstrādā un jāmācās. Kirovā tika noorganizēti kursi partijas un padomju darbiniekiem. Gorkijā � tiem, kuri, Latvijā atgriezu�ies, strādās arodbiedrībās, Ba�kīrijas Autonomajā Republikā Tirļānā darbojās medicīnas māsu skola. Laikraksts aicināja visus, kuri vēl nebija paspēju�i sazināties ar sava apgabala pilnvaroto, paziņot redakcijai savu dzīves un darba vietu, savu specialitāti, kā arī to, kur katrs līdz karam strādājis Latvijas republikā. Tas cilvēkus nomierināja, radīja kopības izjūtu.

Kirovā apmetās daļa Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes darbinieku. Viņi sakārtoja ziņas par visiem evakuētajiem Latvijas pilsoņiem. Apgabalu pilnvarotie reizē ar evakuēto sarakstiem atsūtīja informāciju par to, kur un kā evakuētie strādā. Redakcija �īs ziņas apkopoja un ievietoja avīzē, minot �aklo strādnieku vārdus un adreses. Tā lasītāji daudzos gadījumos atrada savus ģimenes locekļus un novadniekus. Labi darba darītāji bija visur. Evakuētie pa�i sāka par viņiem rakstīt un sūtīt korespondences.

Cilvēki vairs tik daudz nesūdzējās par materiālām grūtībām, bet ļoti daudzas vēstules arvien vēl beidzās ar lūgumu uzzināt, kas noticis ar viru, dēlu, brāli. Cita vēstuļu plūsma nāca no karavīriem, un atkal bija lūgums palīdzēt sameklēt piederīgos. Daudzreiz tas ari izdevās.

Tūliņ pēc kaujām pie Maskavas rakstnieki, toreizējie frontes avīzes līdzstrādnieki, sūtīja �Cīņai� savas korespondences. Indriķis Lēmanis rakstīja: �..virzāmies caur ciematiem, kur vēl pirms da�ām dienām bija ienaidnieks.. Vācie�u pamestajās automa�īnās ir nokautās vistas, gultas segas, matra�i, bērnu rotaļlietas. Kādā citā ciematā no�auti vairāki jaunie�i, izvarotas sievietes, mocīti sirmgalvji.

Strēlnieku acis Ievēl naids. Zinām � ari mūsu dzimtenē Latvijā ir glu�i tāpat.�

Valdis Lukss: �Biedra Vecvagara daļa sāk uzbrukumu. Ienaidnieks stingri nocietinājies, bet leitnanta Spalāna apak�vienība dodas uz priek�u. Spalānu ievaino galvā un rokā, bet Spānijas ciņu dalībnieks nav pierunājams atstāt kaujas lauku.�

Jau pēc pirmajām kaujām daudzi strēlnieki tika apbalvoti ar Sarkanā Karoga un Sarkanās Zvaigznes ordeņiem, ar medaļām �Par dro�sirdību� un �Par kaujas nopelniem�. �Cīņa� �o varoņu vārdus publicēja (tā tas tika darīts ari turpmāk). Evakuētie lasīja, un apbalvoto vidū atrada savus tuviniekus. Prieks bija liels, bet reizē arto atnāca ari nemiers � kādu gan divkauju ar nāvi viņu mīļie izcīnīju�i un kāda vēl būs jāizcīna?

Tad avīze sāka publicēt pa�u strēlnieku vēstules. Tas pauda svētu apņēmību Dzimteni glābt, kaut par to būtu jāmaksā ar dzīvību. Annins Ankups rakstīja: �Dzīvojam karavīru dzīvi. Kur vēl no sād�as kas palicis, tur pārguļam zem jumta, kur nekā vairs nav � turtāpat me�ā. Nezinu, kad �o vēstuli nosūtī�u. Tagad visi domājam nevis par aizmuguri, bet par ienaidnieku, kas mums priek�ā. Bija un būs vēl smagas cīņas, bet vācie�us neglābs nekas.

Vienalga, vai mēs savas galvas iznesīsim veselas vai ne, tomēr irvērts dzīvot �o grūto, bet vajadzīgo dzīvi.�

�ādas vēstules izlasīju�i, evakuētie apņēmās strādāt, cik viņu spēkos, lai cinītājiem palīdzētu. Skolotājas, bibliotekāres, iestā�u darbinieces.

tikko no skolas sola nāku�as meitenes izmācījās par traktoristēm. Kirovas ma�īnu rūpnīca lepojās ar Rīgas strādnieku Mārtiņu �aksti, daugavpilietis Jānis Smagars Muromas rūpnīcā savu darba uzdevumu izpildīja vairāk nekā par 1200 procentiem.

3. jūnijā �Ciņa� pastāstīja, ka latvie�u karavīri ierosināju�i vākt līdzekļus tanku kolonnai. Līdzko lasītāji bija saņēmu�i avīzi, tūliņ sāka pienākt iemaksas: naudu sūtīja evakuētie un ari pa�i strēlnieki. Da�u nedēļu laikā sanāca liela summa. Jau 1942. gada augustā kolonnu nodeva kaujiniekiem. Uz tankiem bija uzrakstīts �Latvie�u strēlnieks�, un tie piedalījās kaujās pie Staļingradas.

Kad tanku kolonna bija nodota, �Cīņa� atkal katrā numurā ievietoja zīmējumu - �oreiz lidma�īnas. Sākās līdzekļu vāk�ana lidma�īnu eskadriļai. Atkal evakuētie un karavīri sūtīja naudu. 1944. gada martā lidma�īnu eskadriļa �Latvie�u strēlnieks� devās kaujās un palīdzēja atbrīvot Latviju.

Nāk prātā mans pirmais komandējums. Braucu ar kuģi pa Vjatku. Izkāpu gandrīz katrā pieturā � visur dzīvoja evakuētie.

Parasti bija tā: jau stundu pēc manas iera�anās kolhozā vai rajona centrā tur dzīvojo�ie latvie�i zināja � atbraukusi �Cīņa�! Vakarā visi sapulcējās. Un tad tika pārspriests, izjautāts un pārjautāts. �Mēs nolēmām tā, bet kā jūs domājat, �Cīņa�? Izdarījām tā, vai pareizi, �Ciņa�? Reizēm mani uzrunāja arī manis pa�as vārdā, tomēr drīz vien es viņiem atkal personificēju �Cīņu�. Sapratu: �Cīņa� - tā ir autoritāte, ko sacījusi un apsolījusi �Cīņa� - tas ir dro�i. Bet man tā bija milzīga atbildība.

Cilvēki savu dzīvi vairāk vai mazāk bija nokārtoju�i. Visi strādāja, un viss it kā bija nostājies savā vietā. Un savas nelaimes visi arī bija iemācīju�ies paturēt sevi un sāpes izraudāt �uz iek�u�. Ta�u pārdzīvots un zaudēts bija daudz. Sirds ne katrreiz paklausīja prātam, un kam to lai atver, ja ne �Cīņai�? Tā vienmēr arī pienāca brīdis, kad izstāstīts tika viss un stāstīja visi.

Naktī paliku pie kādas biedres, kuru jau Rīgā pazinu. Vakarā viņa man iespieda saujā naudu un lūdza to rajona pasta nodaļā iemaksāt tanku kolonnas būvei. Gulējām uz gridas, uz plāna matracī�a, apsegu�ās ar mēteli. Visu vakaru, kad runāja citi. viņa klusēja, bet nu pastāstīja par sevi. Vīrs komandējis kādu gvardu vienību. Viņa gaidījusi bērniņu un aizbraukusi viena. Ziemas vidū piedzimusi meitenīte, bet pa�ai bijis maz ko ēst un aptrūcis piena. Maziņā nomirusi. Kāds kara invalīds no jumta dēlī�iem sasitis kastīti. Tur arī bērniņu ieguldīju�i un gāju�i uz kapsētu. Bijis putenis, viņa kupenā paklupusi, un zārciņ� izkritis no rokām. Tālāk kastīti nesis viņ�, bet viņa viņu balstījusi.

Kaut cik nomierinājusies, sacīju: �Es tavu naudu neņem�u un nekur nesūtī�u.� Bet viņa sadusmojās: �Ko vēl ne! Tagad es visu protu un viss ir citādi. Bietēm jau otrās lapiņas, kartupeļi sanāku�i, bet pļava pilna loku.� (Turtie�ām pļavās tādi auga.)

Citā dienā biju citā kolhozā, un ari tur vakars pagāja tāpat. Tikai �oreiz pārnak�ņoju pie diviem vecī�iem. Visi aizgāja, tikai pui�eļi vēl kavējās. Tad māmuļa ieprasījās: �Pastāsti, meit, cik tam Arminam to gadu.� Sapratu, viņa man jautā par Arminu Ankupu. bet es pati viņu redzējusi nebiju. Uz labu laimi sacīju: �Nu, tā � ap trīsdesmit.� Un māmuļa tūliņ atsaucās: �Paklausies, paklausies, tēv! Ko es tev teicu? Tikpat, cik mūsējam! Mūsējam pie�i,virts medalis �Par dro�sirdību�. Vai dieni, vai dieni! Pārvelti jau to nedod...� � �Vai Ankups ir liels?� jautāja kāds zēns. � �Kā lai pasaka, ne nu pārāk liels, bet... tāds � platiem pleciem, slaids...� � �Dzirdi, tēv! Es sacīju � kā mūsējais! Viņ� tak veselu pusgalvu par tevi lielāks. Dieni, dieni � par dro�sirdību... Tas jānopelna, tāpat to nedabū, tāpat ne.� Tad ari tēvs palocīja sirmo galvu: �Jā-ā-ā. Ko mēs tad drīkstam vaidēt? Sē�am pie siltas krāsns...� Bet Ankups jau bija kritis. Es viņiem to neteicu.

Та viņi dzīvoja � pie Vjatkas, Volgas, Kamas, Belajas. Pa visām �īm upēm braucu. Un, kad pēc pusotra mēne�a atgriezos, pati sev sacīju: �Vairāk ne. Tik daudzas dzīves līdzi izdzīvot es nespēju!� Bet braucu jau. Un cik vēl rei�u. Tomēr, kaut ari nākamie komandējumi da�kārt fizisku piepūli prasīja vēl lielāku, garīgi vairs tik ļoti nenoguru. Varbūt biju cietāka kļuvusi? Tā tas varēja gan būt. Cilvēki toreiz �ēlumu atvairīja, bet savas un savu biedru bēdas lika pamatā naidam. Pār�ķirstot no tiem laikiem saglabāju�os blociņu, es tur izlasīju: �...mēs gribam jūs panākt naidā! Mēs gribam jums līdzināties atriebībā!� Ilgi domāju, līdz atcerējos. �Cīņa� daudz rakstīja par slavenajiem snaiperiem � Jāni Vilhelmu, Moniku Meik�ā-ni �, stāstīja, cik fa�istu aizsniegu�as viņu lodes. Jaunie�i, gribēdami ar �iem varoņiem sarakstīties, bet nezinādami viņu lauka pasta numuru, vēstules, kā tas visiem bija pierasts, sūtīja uz �Cīņu�. Та darīja ari Ta�ken-tā strādājo�ās meitenes, un �is ir izraksts no viņu vēstules.

Arī bērni toreiz mācījās nīst � lai dzīvotu. Jānim Sudrabkalnam ir dzejolis ��Cīņas� lasītājam�. Nupat to vēl reizi pārskatīju un apstājos pie rindām:

Varbūt �ī lapa bērnam skola pirmā,

Kur mēlei latviskai viņ�

vārdus smel?

Gadu attālums aizslīdēja prom, un es ne tikai atcerējos, bet skaidri redzēju, kā tas viss īstenibā bija.

Būdama komandējumā Permas apgabalā, pārstaigāju vairākus rajonus. Kādā kolhozā iegāju jau labi pievakarē, tomēr mājās, kur dzīvoja evakuētie, sastapu tikai mazākos bērnus. Drīz gan pārnāca no skolas vecākais brālis. Viņ� steig�us norāva velteņus, un tūliņ tajos kā kri�us iekrita meitenīte un ātri, ātri izmetās pa durvīm. Tikpat ātri viņa bija atpakaļ. Tagad velteņos ielēca viens no pui�eļiem un arī aizskrēja � tā visi pēc kārtas. Kad tas nu bija padarīts, pats mazākais man noprasīja: �Vai drīz brauksim mājās?" Aprunājāmies. Tad viņi parādīja man savu �bagātību�: no �Cīņas� virsrakstiem izgrieztos burtus, bet no literārā pielikuma � dzejoļus. Jau tā pasīkie burti, uz ietinamā papīra uzlīmēti, izskatījās �ķībi un greizi, tomēr bērni tos pārzina.

Vakarā, kad mājās bija mātes, mazie deklamēja, gan vienu un to pa�u dzejoli � Salomejas Nēres �Saulei�. Un, kad nu viņi tā nāca un cits pēc cita jo skaļāk nosauca beigu rindas:

Vatiem lemj tumsu un

mokas,

Visi lai kapā tie kriti �

man pār muguru skrēja tirpas. �ie lāstu vārdi, ar bērnu muti izrunāti, izskanēja divkārt baismi. Nakti daudz domāju: tas ir pirmais dzejolis, ko mazie iemācīju�ies, tas paliks prātā uz mū�u. Un vai tad ir labi, ka viņi to iemācīju�ies? Bet atcerējos bērnus, kurus biju satikusi visos trīs latvie�u bērnu namos, un pati sevi sarāju: ko te filozofēt - labi, slikti? Ja bērnam ir atņemta bērnība, ja viņa tēvs ir nogalināts, ja visiem ir tikai vieni velte-ni�i, ja zidainitim jānomirst tāpēc, ka mātei nav piena, ja bērniem jārok kaps bērniem, � kādu dzejoli lai tad viņi mācītos?

Ja bija. �Ciņa� mācīja nīst un atriebt. Nīst tā mācīja savas tautas ienaidniekus. atriebt � savu varoņu mokas. Bet mīlēt �Ciņa� mācīja Dzimteni un draugus. To darot, evakuētie latvie�i, pat mājas pazaudēju�i, bija bagāti un stipri. Un. visām padomju tautām plecu pie pleca kopā cīnoties un kopā strādājot, Uzvaras un Dzimtenes brīvības diena atnāca.

Anna Balode

No grāmatas �No Daugavas līdz Vjatkai", Izdevniecība �Avots", 1987. gads.

Es, māte, jums vaicāju, mātes,

Es, sieva, jums vaicāju, vīri,

Kā mēs labosim kļūdu?

Kā mēs izdomāsim?

Kā mēs izdarīsim?

Varbūt krāsosim zaļu, zaļu

To pirmo prieku?

Pa grīdu ko mazais ripina,

Un sauksim par Zemi?

Varbūt krāsosim dzeltenu, dzeltenu

Zibo�o līksmi,

Ko pui�eļi pagalmos dzenā,

Un sauksim par Sauli?

Tā ir nepiedodama kļūda

Dēvēt vienādā vārdā �

�Bumba� �

To, ar ko spēlējas bērni,

Un to,

Ar ko bērnus nosit.

No �Cīņas" korespondentu un latvie�u rakstnieku un dzejnieku-frontinieku publikācijām

Vidēja auguma, dro�u gaitu, atklātu, sirsnīgu seju, pelēkām acīm, kas runājot gai�i raugās tev pretī un dzīvi atspoguļo visu pārdzīvoto � tāds ir Jānis Vilhelms. Tads ir Rīgas strādnieks Vilhelms, savas dzimtenes patriots, varonis starp varoņiem. No viņa rokas kritu�i 152 fa�isti, viņ� ir pasargājis mūsu dzimteni no simts piecdesmit diviem posta, ļaunuma un nāves nesējiem. Tā nav acumirkļa sajūsma, tā nav mednieka azarta kaislība, tas ir gadiem krājies naids, tā uz āru izlauzusies pretestība pret tautu paverdzinātajiem, kas Vilhelmam lika, nebīstoties briesmu, sekot ienaidniekam visbīstamākajās vietās, izdevīgā brīdī, nekļūdīgi tēmējot, tos iznīcināt.

� Manas vistālākās bērnības dienu atmiņas, � stāsta Vilhelms, � ir atmiņas par kādu baigu naidi, kad manu māti un tēvu sita ļauni ļaudis un aizveda tum�ā naidi. Tad es, 3 gadu vecais zēns, viss sastingu bailēs un bez apstājas saucu māti, saucu tēvu, bet viņi nekad vairs nepārnāca. Es toreiz nesapratu notikuma būtību. Tikai vēlāk man stāstīja, ka tas bijis 1905. gads, ka manu tēvu un māti aizvedu�i vācu barona kalpi un no�āvu�i priedulājā � mūsu lauku malā.

�Tajā laikā, kad bērni bauda bezrūpīgos bērnības gadus, es svīdu sve�os tīrumos un rijās. Se�padsmit gadu vecs devos uz pilsētu. Rīgā sāku mācīties par litogrāfu. Tur arī satikos ar ļaudīm, kas ne vien pa�i izjuta to dzīves smagumu, ko jutu es, bet mācīja arī cīnīties pret to. Es iesaistījos strādnieku nelegālajā kustībā. 1927. g. mani arestēja un notiesāja uz 3 gadiem 8 mēne�iem cietumā.

1934. g. mani tiesāja otrreiz un atkal es pavadīju 1 gadu un 3 mēne�us Centrālcietuma viennīcās un karceros. 5 gadi 1 mēnesis � tik daudz pavadīts Latvijas cietumos.

Tikai 1940. g. es izjutu dzīves vērtīgumu, to prieku, ko dod darbs, izjutu laimi, ko jūt cilvēks, kas ir brīvs. Es nometu no pleciem nastu, kas mani spieda 35 gadus, - labāko pusi no mana mū�a. Un kad pēc. pusotra gada mūsu Latviju, visu pla�o darba ļau�u dzimteni gribēja atkal sev pakļaut vācu foni� tie, kas noslepkavoja manus vecākus, es neatradu citu ceļu kā �o. Ar �auteni rokās es stājos pretim tiem, kas nāk mūs iznicināt un atbildēju ar nāvi pret nāvi.

Jānis Vilhelms ir no�āvis 152 fa�istus, iznicinājis 3 lo�metēju ligzdas, bijis brīvprātīgi divdesmit divos izlūku gājienos, piecas reizes ievainots � tāds ir Vilhelms. Savus ievainojumus viņ� sadziedēja frontē � pārāk �ēl bijis �zaudēt laiku�.

Tikai tad, kad viņu kontuzēja, varonīgais strēlnieks bija spiests atstāt kaujas lauku. Atvadoties no biedriem, viņ� solās drīz atgriezties un uzdod saviem apmācītājiem snaiperiem � nedot miera vācie�iem: �lai viņi nejūt, ka esmu prom�.

Tikai �etras nedējas Vilhelms pavada slimnīcā, tad viņ� steidzas atkal pie sava darba.

Tagad leitnants Jānis Vilhelms māca jaunos snaiperus, māca viņus �aut tikpat labi, kā viņ� to prot. Vilhelma grupa ir jauno varoņu grupa, tur iedalīti labākie no labākajiem � viņi �nedos miera vācie�iem�.

Un jaunie sarkanarmie�i mīl savu komandieri. Jānis Vilhelms ir varonis, no viņa jāmācās daudziem, viņ� jāņem par paraugu visiem tiem, kas grib no sirds kalpot dzimtenei. Bet viņa varoņa slava to nav padarījusi iedomīgu. Vilhelms saka: � Es neesmu padarījis nekā sevi�ķa. Esmu darījis tikai to, kas man bija jādara, kas bija mans pienākums, katra godīga patriota pienākums.

Kādā iepriek�ējā uzbrukumā T. sād�ai, 200 metru no tās uzkalnā bija uzskrēju�i mīnām un paliku�i tur da�i mūsu tanki. Labu laiku pretinieks mēģināja tos iegūt, lai izmantotu kā izdevīgu uguns pozīciju pret mums. Bet, nevarēdams izturēt mūsu uguns svelmi, viņ� atkal un atkal bija spiests atvilieties uz iepriek�ējo pakalnu.

īsi pirms mūsu daļu uzbrukuma vada priek�galā izvirzījās ser�ants Grunde. Vads saņēma pavēli virzīties uz priek�u. Grunde apstājās tikai tad, kad galva atdūrās tankā. Viņam bija savi plāni. Slēpdamies no lodēm, piecēlās un, uzmanīgi atvēris lūku, ielēca. Pamēģināja iedarbināt motoru.

� Strādā! � Grunde gavilēja. Sagrieza ma�īnu taisni un sāka aplūkot iekārtu. Lielgabals un divi lo�metēji pilnā kaujas gatavībā.

� Uguni! � nedaudz smīnot, nokomandēja pats sev un iedarbināja lielgabalu. �āviņ� asi pār�ķēla gaisu un izsprāga blakus kādam vācu ugunspunktam. Abi lo�metēji viens pēc otra izmeta pa riek�avai nāvējo�ā metāla. Pretinieka lodes nespēcīgi saplaka pret tanka bruņām. �āva arī artilērija. Sevi�ķi nikni strādāja kāds lielgabals pretējā uzkalniņa labajā pakājē.

� Tam nu katrā ziņā jāaizbā� rīkle,� nodomāja Grunde.

Pāris trīs granātas pretinieka lielgabalu apklusināja, nāko�ās galīgi to saārdīja kopā ar visu apkalpi. Un tāpat notika ar lo�metēju, kas sīkiem rējieniem steidzās atbalstīt lielgabalu. 77 �āvieni viens pēc otra smagi iekrita pretinieka pozicijās, sējot nāvi. Lo�metēji strādāja pamī�us: kamēr viens atdziest � �auj otrs. Grunde jau saskaitīja 24 iz�autas lentes... �inī tankā vairāk nebija ko darīt. Grunde mēģināja braukt � negāja, griezās tikai uz vietas. Izkāpis ārā, ievēroja, ka saplosīta kāpurķēde.

Pieplacis pie zemes, viņ� aizlīda uz nāko�o tanku. Tas pats. 77 �āviņi, mainoties ar asām lo�metēju kārtām, ievadīja jaunu kara dienu. Nāvi fa�istiem!

Kad sāka pietrūkt munīcijas, noorganizēja piegādi. Sarkanarmie�iem Kļaviņām, Borkovskim, Zablevskim uzdeva piegādāt to no ma�īnas ielejā. Vēl 77 �āviņi un 24 lentes... Saniknoti parvaronīgo cīnītāju, vācie�i izsauca lidma�īnas. 22 fa�istu maitas putni uzlidoja 12 reizes vienam padomju ser�antam un 3 sarkanarmie�iem, nometot līdz 100 bumbu. Ser�ants Grunde turpināja savu darbu.

Pagāja diena un vēl nakts. Mazā rītausmā nāko�ā mūsu apak�vienība gāja ieņemt uguns poziciju. To ievērojis, vācietis no priek�ējās lo�metēju ligzdas atklāja uguni. Ser�ants Grunde nolēma iznicināt ari to. Viņ� to veica ar tie�ā tēmējuma uguni.

Apak�vienība netraucēti ieņēma pozīciju uzbrukumam. Iz�auti 255 �āviņi un 176 lo�metēju lentes. Iznīcināti 1 lielgabals, 2 lo�metēju ligzdas, 50 fa�istu. Tāds ir Grundes rēķins.

Jezups Laganovskis

JEFREITORS URBĀNS

Jefreitors Urbāns bija nogūlies pie sava lo�metēja. Viņ� novēroja sād�u. Fa�isti ap�audīja ar mīnmetējiem un lo�metējiem. Visapkārt laukos kūpēja mīnu sprādzieni, kapāja lo�u krusa.

Uzbrukuma laiks tuvojās. Vajadzēja sāki rīkoties. Urbāns vēl reiz apskatījās visapkārt. Lo�metējnieka skats apstājās pie diviem kokiem. Urbāns līda uz priek�u. Nokļuvis pie kokiem, viņ� tur nolika vairākas bruņu cepures, tad līda atpakaļ.

Fa�isti koncentrēja uguni uz viltus mērķi, bet Urbāns pa to laiku izārdīja savu lo�metēju un kopā ar kareivjiem aizlīda vācie�iem aizmugurē. Pēc da�ām minūtēm, fa�istiem pilnīgi negaidot, viņu aizmugurē sāka rībēt lo�metēja kārtas. Vācie�i nobiju�ies metās uz visām pusēm, bet bija jau pārvēlu.

Spēcīgs �urā�! Mūsējie devās uzbrukumā. Vēl viena sād�a bija atbrīvota no okupantiem.

Lielajā Tēvijas karā padomju sieviete apvijusi savu galvu ar neizdzē�amu slavas spo�umu, kura priek�ā nolieksies paaud�u paaudzes. Cīnī-tājs-vīrietis nekad neaizmirsīs nenogurdināmos stāvus, kas ienaidnieka līniju tuvumā lodā, zemei piekļāvu�ies un glābj dzīvības simtiem un tūksto�iem. Neaizmirsīs maigās rokas, kas sūrsto�ām vātīm pieskaras gādīgi un saudzīgi kā glāstot, kas neļauj veltīgi aizplūst nevienai asiņu lāsei. Arī Padomju Latvijas sievietes jau pirmajās kara dienās stājās Sarkanās Armijas rindās, lai atriebtu neģēlīgajiem bērnu slepkavām, lai atriebtu par izpostīto dzimtenes laimi. Liels un svēts ir viņu naids un liela un svēta ir viņu mīlestība, kas pārvar briesmas un nāvi.

Naids un mīlestība izaudzināja par varoni vēl nepieaugu�o, tikai 17 gadu veco Tamāru Kalniņu. Kop� pirmajām kara dienām viņa strādāja ievainoto glāb�anas darbu. Ienaidnieki no lidma�īnām aizdedzināja auto, ar kuru Tamāra evakuēja ievainotos. Viņi no�āva ari �oferi, un Tamāra viena pati izvilka no dego�ās automa�īnas visus 15 ievainotos. Pati apdegusi, viņa vēl aizskrēja ar ziņu uz sanitāro bataljonu. Mazo varoni � komjaunieti T. Kalniņu apbalvoja ar Ļeņina ordeni.

Pieminot Valijas Tomsones vārdu, latvie�u daļu cīnītāji naidā pagrie�as uz ienaidnieka ierakumu pusi. �Mēs atriebsim viņas dzīvību simtkārt!� viņi zvēr.

Tomsone bija �akla un disciplinēta sanitāre savā rotā. pa�aizliedzīga un bezbailīga kaujas laukā. Pati divreiz ievainota, tā centās vēl izglābt ievainoto komandieri, līdz slepkavīga lode viņu nonāvēja. Tomsone apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni.

Visi latvie�u daļu cīnītāji ar dziļu cieņu un mīlestību runā par sanins-truktori Mildu Kandāti. Nav mazums cīnītāju, komandieru un politdar-binieku, kam viņa izglābusi dzīvību, riskējot ar savu. Kandāte arvien ir tur, kur palīdzība visnepiecie�amākā, ikviens viņas apak�vienības cīnītājs to ir sastapis visbīstamākās vietās. Ievainoto glāb�anas darbā viņu nespēj kavēt nekas � ne mīnu sprādzieni, ne lo�u lietus. Viņa nepazist atpūtu ari kauju starpbrī�os. Kā savas rotas komsordze viņa visu laiku vada jaunie�u politislco darbu, iedvesmo tos arvien jauniem varoņdarbiem. Par bezbailību, drosmi un izturību Milda Kandāte apbalvota ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Darja Fiļipova 1905. gadā aktīvi cīnījās pret cara un baronu jūgu, pilsoņu kara laikā viņa cīnījās par padomēm. Un arī tagad, par spīti saviem se�desmit gadiem, viņa palīdz iztriekt fa�istu bandas no Padomju zemes. Kauju laikā bie�i gadās, ka Fiļipova nostrādā bez miega un atpūtas vairāk kā divas diennaktis. Ar tādu pat rūpību kā kaujas pirmajā dienā, viņa pārsien ievainotos tre�ajā rītā. Fel�ere Fiļipova redz visu, kā katrs dara savu darbu, un neviens pavir�āku apsējumu nedrīkst attaisnot ar nogurumu. Par pa�aizliedzīgo, nenogursto�o darbu ievainoto glāb�anā D. Fiļipova apbalvota ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Jaunas kaujas izaudzināju�as jaunus varoņus. Valijas Tomsones vietā nāk desmits citu, kas ar tādu pat varonību un bezbailību atriebj viņas nāvi. Kopā ar Kandāti kaujas laukā varone kļuva komjauniete Zenta Ozola. Visa apak�vienība viņu lepni sauc �mūsu Zenta�. Visniknākā ugunī viņa sadzird katra ievainota vaidus un atrod pie�autajā laukā spraugu, kā tam pielīst. $ī jaunā meitene nezina, kas ir bailes un nogurums.

No pirmajām kara dienām Sarkanās Armijas rindās stājusies rēzekniete Vera Kūkaja. Vairākkārt ievainota, viņa neiet savas brūces dziedēt aizmugurē. Rētu sūrstē�ana divkār�o viņas drosmi un naidu. Tie�i no ugunslīnijas viņa izvilkusi 61 cīnītāju un komandieri, pārsējusi vel vairāk. Kad nav ievainoto, Kūkaja vāc kopā patronas, piegādā cīnītājiem munīciju. Kādreiz kaujas laikā rodas stāvoklis, ka tankistam vajadzīgs palīgs. Vera Kūkaja da�ās minūtēs iemācās rīkoties ar lo�metēju un savām acīm redz, ka viņas raidītās lodes pļauj fri�us.

Komjaunietes Mirdzas Freimanes kara gaitas ir pilnas briesmu, viņas dzīve � nepārtraukta varonība un izturība. Viņa iznes ievainotos no vis-bīstamākām ugunslīnijām, viņa iet līdzi izlūkiem, viena pati viņa pielien vācu ierakumiem un atnes no�auto vācie�u dokumentus. Ievainota kājā un mugurā, viņa izvelkas ārā no ienaidnieka automātistu ielenkuma. Kā savas rotas komsordze un komjaunatnes biroja locekle kauju starpbrī�os viņa strādā organizatorisko darbu.

�Velns, ne sieviete!� saka N apak�vienības cīnītāji par savu sanins-truktori Slavu Kalmanovi�u. Zem mīnu �ķembu un lo�u lietus viņa iznesusi vairāk kā simts ievainoto. Kādā kaujā no ierindas tiek izsists komandieris. Kad ieradās jaunais komandieris, Kalmanovi�a sniedza tam vērtīgus norādījumus par ienaidnieka ugunspunktu atra�anās vietām. Flangos viņa pati sadalīja cinītājus, un tie uzvarēja. Sanitārā vadā, zem ienaidnieka uguns, viņa ievainotos pārsien tik labi, ka sanrota var tos evakuēt tālāk bez jaunas pārsie�anas.

Kas gan latvie�u daļās nepazīst sanitāri Ievu Pliesmani, viņas gādīgās rokas un kvēlo sirdi? Kauju laikā pavadīt vairākas naktis bez miega, tas Pliesmanei neuzdzen ne nogurumu, ne padara viņu īgnu. Vienmēr laipna un smaido�a viņa uzmundrina paguru�os. Viņa arvien kautkur steidzas, kautko kārto, un ja Pliesmane kautko uzņēmusies, tad visi ir pārliecināti, ka labāk par viņu neviens to neizdarīs. Viņa ir partijas sekretāre sanitārā bataljonā.

Daudzas sanitāres par nenogursto�u un krietnu darbu apbalvotas ar medaļām �Par dro�sirdību� un �Par kaujas nopelniem�. Lai minam Mariju Bitederi, Sofiju Skvorcovu, Annu Buli, Zelmu Bīroni, medmāsu Bergu, Gunriņu, Irinu Fedotovu, Petkevi�u, Potici, Pētersoni. Liels un monumentāls ir sievietes cīnītājas tēls.

A. S.

Fa�istiskie badmiras, iebruku�i Latvijā, izlaupīja, slepkavoja iedzīvotājus. Fa�istisko banditu noziegumu saraksts ir bezgalīgi gar� un smags. Hitlerisko banditu noziegumi pastāvīgi pieaug, jo zvēri cilvēku izskatā bez slepkavo�anas nevar iztikt.

Pār fronti pārnācis latvju partizānis ziņo:

�Latgales pilsētās un miestos no�auti visi ebreji. Ar īstu izdzimteņu asinskāri iznīcināti glu�i nevainīgi cilvēki, sievietes un mazi bērni. Iznicināti arī �igāni. Tos gan slepkavas nav ne kāru�i, ne �āvu�i, bet sadzinu�i �ķūnī un noindēju�i smacējo�ām gāzēm.

Rundēnu pagasta iedzīvotāji apvainoti, it kā tie slēpu�i 2 sarkanarmie�us. Par to tad maitu putni salasīju�i 700 cilvēku: sirmgalvjus, sievietes, bērnus, sasēju�i ar virvi kopā un nopļāvu�i ar lo�metētēju.�

Lūk. ko raksta ārzemju laikraksti par fa�istu briesmu darbiem Baltijas valstīs: Londona, 19. jūnijā (TĀSS). Ebreju labdarības organizāciju federācija Londonā saņēmusi ziņas no kāda bēgļa, ka hitlerie�i un viņu aģenti Latvijas PSR okupācijas pirmajās 4 dienās nogalināju�i 25 tūkst. Latvijā dzīvojo�o ebreju. Hitleriskie grāvēji terorizēju�i ebreju kvartālu iedzīvotājus un konfiscēju�i visu ebreju mantu bez izņēmuma. 29 tūksto�i ebreju sadzīti Rīgā geto rajonā, kur tie pa�reiz dzīvo �ausmīgos apstākļos.

Ierakstīsim arī �os neģēlīgos fa�istu noziegumus bezgalīgi garajā apvaino�anas rakstā. Neko mēs nedrīkstam aizmirst! Slepkavas saņems neizbēgamo sodu. Sarkanā Armija kopā ar sabiedroto Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu armijām iznīcinās hitleriskos slepkavas un atbrīvos cilvēci no baigā rēga � fa�isma.

P. P.

Hitleriskie vācu okupanti Latvijā nepārtraukti laupa latvju zemniekus. Tā ir pārdomāta un sīki izstrādāta laupī�ana � pēc plāna. Vispirms katrs mājas kustonis reģistrēts, ausī iespiests skārda numurs, lai neviens zemnieks mājlopu nedrīkstētu izmantot savām vajadzībām. Lai latvie�u zemnieks nevarētu lietot savā mājā savu govju pienu, kur� jānodod vācu rīmām, pārstrādāt sviestā, visi separatori atņemti. Separators tagad ir hitlerie�u varu apdraudo�s rīks, par kura turē�anu draud katorga. Kaut kāda noteikta nodokļa zemnieku saimniecībām nav, bet nepārtraukti uzliek nodevas, kuru izpildī�ana nebūt nenozīmē, ka saimniecība ir tikusi vaļā no jaunām nodevām. Arī labība irvisa reģistrēta un atļauts uz kartiņām mēnesī uz vienu ēdāju samalt 14 kg rudzu. Visa pārējā labība pakāpeniski jānodod okupantiem. Zemnieki pretojas �ai laupi�anas sistēmai kā varēdami. Tā 30. augustā Kaunas radiofons sirdīgi ņēmās pamācīt zemniekus, kuri �nesaprot kara nozīmi�. Jo lūk, lielākā daļa zemnieku nepilda piena un olu nodevas, par ko stipri norūpēju�ies vācu varas vīri. Vācietis, lauksaimniecības padomnieks, ar parasto junkura bezkaunību pasaka:

�Ja lauksaimniecības nodevas ienāktu labi, mūsu valsts sevi varētu daudz labāk apgādāt ar produktiem�.

Vācijas badā mirsto�ie strādnieki prasa ēst un ēdamais jāmeklē okupētajās zemēs. Ja latvju zemnieks mirst bada nāvē, par to nebēdā, bet gan priecājas. La�istu barve�i ir deklarēju�i un arī pilda savu uzskatu, ka visas citas tautas, izņemot vācie�us, ir nepilnvērtīgas un tādēļ iznīcināmas. Arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nodevu politika tiek virzīta tā, lai zemnieks uz savas zemes nomirtu bada nāvē. Tas pats lauksaimniecības padomnieks 10. jūlijā izdevis rīkojumu par gaļas produktu sagatavo�anu. Ar to tāpat neveicas kā ar pienu. Tagad pavēlēts � �kuri nav izpildīju�i piena nodevas, tiem nekavējo�i atņemamas visas govis�. Tāda pat ķeza vācie�iem ari ar olu nodevām. Par olu nenodo�anu pavēlēts ņemt sodu no 6 līdz 10 markām par katru vistu. Bet tiem zemniekiem, kuri nebūs līdz 15. septembrim nodevu�i olas, jāatņem visas vistas un cāļi. Ģenerālkomisārs bez tam vēl paziņojis, ka pret visiem tiem, kuri nepilda lauksaimniecības produktu nodevas, spers visbargākos soļus: atņems lopus, atņems visu saimniecību un pa�us nosūtīs spaidu darbos. Sistemātiska, bezgalīga laupī�ana un okupēto zemju tautu fiziska iznīcinā�ana ir fa�istisko slepkavu ikdienas darbs.

Pēc Hitlera bandu iebrukuma Padomju Latvijā, da�ādas sugas noziedznieki steidzās skūpstīt Hitlera �andarmu zābakus un laipni piedāvājās pāriet Hitlera kalpībā. Kangars latvie�u tautai ir pazīstams un viņam līdzīgus latvietis nīst līdz sirds dzijumiem. Kangars ir riebigs. Ja viņ� jums sniedz roku, tad �ķiet, ka jūs esiet sagrābu�i rokā zalkti, � riebīgi glums, auksts un pretīgs, viņa dva�a smird pēc maitas, viņa skats ir bezkaunīgs, viņ� gatavs ikvienam cilvēkam pārkost rīkli; savā dabā viņ� ir nodevīgi laipns. Un, lūk, �āda tipa cilvēks �odien saka, ka Hitlers viņu apmānījis.

No kārtības sargu SS daļas Sarkanās Armijas pusē pārnācis Pēteris Alberts Stepiņ�, no Nauk�ēnu Jungām. Kāda ir �ī cilvēka biogrāfija? No 1935. līdz 1936. gadam viņ� Latgales artilērijas pulkā ir aizsargs, pēc Hitlera bandu iebrukuma Latvijā iestājās Jēkabpilī policijas aizsargdie-nestā. �ķiet viss, kas vajadzīgs, lai būtu tautas nodevējs. Un tomēr �is cilvēks navvarējis nokalpot līdz galam Hitleram, tas ir, līdz tam laikam, kamēr latvju tauta viņu tiesās par nodevību. Viņ� pārnāk Sarkanās Armijas pusē ar lūgumu, lai viņam saglabā dzīvību un ļauj pateikt taisnību par to, kam viņ� tik labi gribējis kalpot, kura dēļ pat savu tautu nodevis, savu māti, līgavu un dzimteni. Mēs izpildām viņa lūgumu, lai to dzird visi. Pa�reiz Latvijā vēl meklē tādus kā viņ�, tas ir � tautas nodevējus.

Lūk, ko saka Pēteris Stepiņ�:

�Mūs Hitlers apmānīja, uri apmānīja smalki. Kad janvāra mēnesī mūs sūtīja uz austrumu fronti, tad teica, ka, mūs sūta uz vienu mēnesi. ka, lūk, pēc mēne�a Sarkanā Armija bū�ot likvidēta un mēs brauk�ot atpakaļ uz mājām. Pagāja mēnesis un tad mums pateica, ka pēc 3 mēne�iem mūs sūtī�ot atpakaļ. Nu ir jau trīs mēne�i, un tomēr mēs sē�am purvos pie līmeņa ezera un nesaprotam, kāpēc mēs sē�am. Pēc trīs mēne�iem es slepus, ar draugu palīdzību, dabūju no mātes vēstuli. Viņa raksta, ka meitene, kuru es mīlēju, ir izsūtīta uz Vāciju un ievietota Hamburgas atklātā namā Hitlera gestapovie�u izpriecai. Lai nolādēts Hitlers! Mu�a pirms sprāg�anas nejauki ko�!� izsaucās Stepiņ�.

�Mūs muļķo. Janvārī mūs aizsūtīja uz Pieskanu, vēlāk uz Porhovu un tad uz Gedovi�iem kaujā pret partizāniem. Es apsaldējos. Silto apģērbu, ko Latvija vāca it kā mums. paņēma vācie�i. Mums kā suņiem atmet to, kas vācie�iem palicis pāri. Mums piederīgie sūta pēdējo maizes kumosu, bet to apēd vācie�i, un mums pat nepasaka. Es esmu ne vienreiz vien dzirdējis vācie�us sakām: �Lettische Schwein�. Vēstules no piederīgiem mēs nesaņemam un mūsu vēstules. ko sūtām, nelai� uz Latviju, jo vācie�i baidās, ka tad mūsu piederīgie uzzinās par to stāvokli, kādā mēs �eit esam. Kad mūs sūta kaujā, vienmēr no muguras nāk vācie�i ar lo�metējiem. Man pietiek� , nobeidz Stepiņ�, �labāk, ja vajadzīgs, mirt no godīgas lodes, nekā palikt par barību maitas putniem - Hitlera bandām�.

Та ir isa viena cilvēka biogrāfija, bet no tās daudzi var mācities. To saka cilvēks, kas izbridis visu Hitlera netīrumu zaņķi un beidzot sapratis, ka piemānīts.

Mūsu rokās ir nokļuvu�as vācu lidotāja Jozefa Setera, unteroficiera Zellinga un Millera dienasgrāmatas.Visi trīs �ie vācu riebekļi ir biju�i Rīgā un savus pastrādātos me�onības un izvirtības darbus sīki ierakstīju�i dienasgrāmatā, lai vēlāk varētu lasīt priek�ā citiem hansiem, mak-�iem un fri�iem, lai tad kopīgi varētu ņirgāties par Latviju, par latvie�u meitenēm un par visu to, kas latvie�u tautai mīļ� un dārgs. Minētie trīs hitlerie�i ir nosisti. Labi tēmēta sarkanarmie�a lode tos nobeigusi.

Sāksim ar riebekli Sēferu, kura apraksts sākas �ādi:

�Rīgā no Var�avas ieradāmies naktī. Mums atļāva apskatīt pilsētu. Kopā ar Hansi Zēgeru tūlīt devāmies meklēt prieka mājas. Pa ceļam mums pievienojās kāds piedzēries feldfēbelis. Viņ� jau Rīgā trīs mēne�us. Viņa uzrādītajā prieka mājā man iedeva skaistu latvieti. Viņai bija tikai 16 gadu. Viņa bija nikna kā kaķe. Mana seja ir saskrāpēta līdz nepazī�anai.�

Izdzimtenis � iops sīki aprakstījis, kā viņ� mocījis bērnu un priecājies, kā viņam to izdevies pievarēt. Nerunājot nemaz parto, ka bērni ir ar varu sadzīti atklātos namos hitlerisko izvirtuļu uzdzīvei � �ie bērni vēl tur, saistīti, ar savām bezspēcīgajām rokām pretojas un naidā cen�as, ja ne vairāk, izskrāpēt sātanam acis, atriebt par atņemto un izmocito bērnību, par dubļos samīto dvēseli. Mums jāpārvēr�as par naida kamolu, kurā Ievēl tikai viena vēlē�anās: iznīcināt riebīgo būtni, ko uz mūsu planētas sauc par hitlerieti. Zvēri tie nav � zvēri tā nedara. Tas ir jauna veida mēris � brūnais mēris. Fa�ists ir dro�s un varonis, kad viņa priek�ā stāv 16 gadus veca meitenīte, bet viņ� baidās no sarkanarmie�a, viņ� baidās no partizāna, viņ� baidās no latvie�u tautas.

Paklausies, ko viņ� bailībā �ļupst. Zellings raksta savā dienas grāmatā:

�Pirmām kārtām devos uz Vērmaņa dārza restorānu. Tur ieeja atļauta tikai mums � vācu virsniekiem. Vakarā devāmies papriecāties. Zaldātu teātros nav grūti pamielot acis pie kailām sievietēm. Mums tur pastāstīja, ka vienam no teātra atgriezties bīstami, bet atgrie�oties barā. es nejutu nekādas bailes."

Fa�istiskais bandīts un izvirtulis ir �varonis� tad, kad mielo acis pie kailām sievietēm, kad aplaupa mierīgos iedzīvotājus, kad moca bērnus. Bet vakarā uz ielas viņ� iet, ieķēries otram Flansim biksēs, drebēdams kā aita. Viņ� zina, ka �ķietami klusā Rīga ir ienaida pilna pret vācie�iem. Rītos uz ielām atrod nosistus fri�us. Neglābj viņus ne nodevēji � policisti uz stūriem, ne vācietim pārdevies pastaljancis.

Un beidzot riebeklim Milleram jāatzīstas savā dienasgrāmatā: �Daudzi latvie�i vēl ir boļ�evisma pilni�.

Та ir taisnība. Latvie�i ir boļ�evisma pilni, tie ir īstie latvie�i. Dankers un viņa banda ta�u nav latvie�i, to fricis ir pareizi pateicis.

Un kad strēlnieki � gvardisti atgriezīsies mājās, kad tauta kā viens vīrs pacelsies, tad savu algu saņems kā kungs, tā kalps, kā tie, kas bērnus moca, tā tie, kas stāv uz stūra un apsarga atklātos namus. Par visu, it visu tiks atmaksāts.

Kāds hitleriskais bandits no Baden-Badenas savā dienas grāmatā sīki atzīmējis savus �saimnieciskos ienākumus�. Ar vācisko kārtības mīlestību �is Jevidrichs Brauns sīki uzskaitījis, ko viņ� nozadzis, būdams Francijā un ko viņ� paspējis nozagt Padomju Savienībā. Laikā no �. g.

8. marta līdz 26. aprilim �is āriskais zaglis i'ran�u tautai nozadzis 6 pakas un aizsūtījis uz Vāciju. Neko lielu viņa priek�gājēji nav' atstāju�i, jo uzskaitītajos priek�metos ir tādas lietas: matu tīkliņi, zobu sukas, zobu pulvers, kabatas drāniņas. Tālāk par apak�biksēm Francijā �is zaglīgais Brauns netiek. Toties viņ� ļoti ra�īgi �karo� Padomju Savienībā. Laikā no �ī gada 9. jūnija līdz 10. septembrim padomju ļaudīm nozagtas un aizsūtītas uz Vāciju 49 pakas ar da�ādām mantām. Austrumos �is kriminālnoziedznieks ir ticis pie drusku labākām mantām kā rietumos. Kaut kur Kijevas apkārtnē hitleriskais bandits sācis ar biksēm, zināms, nav aizmirsis ari bik�turus un ziepes. Tad līdz Kurskai nav neviena ieraksta. Kurskā ticis pie tējas, kuru sūta uz zagļu, blē�u un laupītāju nometni Vāciju.

Var pabrīnīties, ciktas ir bijis pla�a vēriena zaglis. Zinām, ka ir kabatu zagļi, bēniņu zagļi, vasarnīcu zagļi, bet Brauns ir universāls zaglis. Viņa zagto mantu saraksts ir tik pla�s, ka nav iespējams visus priek�metus nosaukt. Galvenais � drēbes un apavi. Tā 29. augustā viņ� piezīmē: Nosūtīju sūtījumu � tikai vienu ka�oku īpastripoiums Brauna). Jādomā, ka�oks nav bijis vienkār�s, ja zaglis to sevi�ķi atzīmējis. 27. augustā nosūtījis paku ar � striķiem. Bet 18. augustā nosūtīta vesela paka ar sukām un mākslīgiem zobiem. Savu tiesu � drusku padomju zemes, lai varētu sapūt � Brauns ir saņēmis. Bet tie, kuri slepkavas-braunus palaida vaļā, kuru uzdevumā brauni slepkavo un laupa � hitleriskie ober-banditi � atbildēs tiesā kā vienkār�i laupītāju barve�i. Brauna ieraksti būs tikai lieks viņu noziegumu pierādījums.

� Kas? � Obersts fon Dinkopfs pārtrauca ziņotāju. Papē�i iegriezās grīdas dēlos. Viņ� nostājās preti runātājam ar saviebtu seju: � Ko jūs iedro�ināties?� Nokapāja vārdus balsienu pēc balsiena kā ar kapli.

Obersts bija paradis izturēties pret saviem apak�niekiem acīm redzami nevērīgi. Tāpēc, ka viņ� bija obersts fon Dinkopfs, kas varēja savu ārisko izcel�anos pierādīt pat līdz desmitai paaudzei un frontē komandēja ne vairāk un ne mazāk kā veselu SS izlases divīziju. Leitnanta Soba ziņojums izsita hitlerieti no ierastās lomas. Pagriezies ar visu muguras platumu pret zemnieku istabiņas logu, kurā raugoties viņ� mēdza uz-ldausīt instruktoru un virsnieku raportus, obersts neslēpa satraukuma vaibstu. Stūrī pie galda sēdo�ie trīs �tāba darbinieki - adjutants un virsnieki � to manīja un zīmīgi samirk�ķināja acis: sak, ķēra gan vecajam dziļā āderē.

Patie�ām, tas, ko oberstam nācās dzirdēt raportā, varēja satraukt pat armijas komandieri fon Siltu, cilvēku, ko dēvēja par ārie�u pārcilvēka ideāltipu.

� Atkārtojiet, atkārtojiet! � obersts norija guldzienu rīkles galā.

Viņam likās, ka plecos un skaustā iemeties �ņaudzējs. Zemo griestu

zemnieku istabiņa likās zema un spiedīguma pilna. Visapkārt dunēja un dārdēja zeme un debesis. Te tuvāk, te tālāk ap mājiņu smagi grāvieni ārdīja zemi. Vēl neizbiru�ās logu rūtīs ik pēc sprādziena iekvēlojās spilgtas gaismas atplaiksnojums. Kā liela ventilatora spārni griezienā iesarkanas blāzmas kūļi iedegās un nodzisa ap istabas vidū sastingu�ā leitnanta stāvu. Cie�i līdz ceļgaliem tīteņos nomiegtiem kāju lieliem, īsos svārkos iespīlētu vidukli, siksnām apkāries, viņ� stāvēja izstiepies kā stīga, notriepies no galvas līdz kājām kā kāds dūņu vērsis. Stāja viņam bija nevainojama: kreisās rokas pirksti cie�i piemiegti bik�u �uvei, labās taisni kā skaliņi pie augstas, zīmotnēm izraibotās cepures. Sausām lūpu kustībām leitnants Sobs atkārtoja tikko priek� pusminūtes nodoto ziņojumu.

� Operācija sabrukusi, jūs sakāt? Un abi jaunā tipa lielgabali ienaidnieka rokās? Abi! � obersts fon Dinkopfs nenocietās līdz ziņojuma nobeigumam. � Vai tā jūs sakāt?

� Kā pavēlat, Herr Oberst! Pasākums neizdevās. No flanga uzbruku�ais ienaidnieks atņēma mums abus lielgabalus.

� Ļurbas un mērkaķi! � komandierim izspurk�ķēja no mutes siekalas.

� Herr Oberst, atļaujiet piezīmēt. Jūsu pavēli rota izpildīja sīkumos. Pavir�ību vai nolaidību mūsu pusē nav:

� Jūs tā domājat? Bez kļūdām un nolaidības atdevāt jaunās konstrukcijas izmēģinājuma lielgabalus? Kā kādu graba�u, aizmetāt kā saburzītu avī�u lapeli? Un pat to gruvekļu kaudzi, to V sād�u nevarējāt ieņemt.

� Kritu�i piecdesmit trīs cilvēki, � leitnants Sobs mēģināja iebilst.

� Ak piecdesmit trīs cilvēki! � obersts fon Dinkopfs saslējās visā augumā. Viņ� bija pārvarējis jau savu pirmo pārsteigumu un atkal ieņēma pārākuma cilvēka pozu. � Manis pēc jūs varat zaudēt simtreiz piecdesmit trīs cilvēkus, bet lielgabalus nedrīkstēja pamest, � noteica un atkal pagriezās pret logu. - Kāpēc nav ieņemta V sād�a?

� Mēs sastapām negaidīti sīvu pretestību.

- Negaidīti sīvu pretestību? Sastapāt pretestību! - obersta balsī jau bija samanāma nievājo�a pieskaņa.

- Kā pavēlat. Visā kreisajā spārnā novietoju�ās krievu gvardu daļas un pret V sād�u un labajā flangā, kur tre�ajai apak�vienībai vajadzēja izlauzt ceļu apgājienam, kā zināt, atrodas latvie�u strēlnieku daļas.

- Klusēt! - obersts trieca papēdi uz grīdas. - Leitnant �ob, jūs esat sasapņojusies meitene, bet ne zaldāts. Vācu zaldāts, kas baiļojas boļ�eviku, ir lupata. Varbūt jūs vēl sāksiet runāt par latvie�u strēlnieku leģendāro varonību? � viņ� ņirgādamies pievilka lūpu kaktiņus. � Leitnant �ob! Nav tādu Sarkanarmijas gvardu un nav arī nekādu leģendu! Sapratāt?

Obersts Dinkopfs smagi pagriezās atkal pret logu. Arā, dziļajā krēslā, garām pussagruvu�o māju sienām, savus trīs vai pat vairāk kilometrus uz priek�u, kur ierakumu līnija, locījās un lēkāja krāsainas uguns �autras. Lielus lokus debesjuma tum�umā iestiepa sarkanas un zaļas bumbiņas. Artilērijas un mīnmetēju ap�audī�anās sāka dzist. Abas karotāju puses nobeidza vācie�u neizdevu�os uzbrukuma pasākumu.

- Pazaudēju�i lielgabalus � lielgabalus pazaudēju�i,� obersts, sīki krik�ķinot, kodīja lūpas. Viņam likās, ka zobi kļuvu�i sāpīgi un spie�as uz aug�u. � Lielāku nejēdzību nevarēja iedomāties! Viņa izlases daļai nodod izmēģinā�anā jaunizgudrojumu, bet �ie kurpnieki, ne kareivji aizved tos ienaidnieka pozicijā un vienkār�i pamet. Cīnies nu ar tādiem!

-Leitnant �ob, - viņ� pēk�ņi apcirtās apkārt. -Man �ķiet, jūs agrāk dzīvojāt Latvijā?

- Kā pavēlat, Herr Oberst, Rīgā.

- Nu tāpēc. Birģelīgā izlaidībā nostāvēju�ās asinis. Vācu tautas karotāju ideāli nogulēti bodnieku ģimeņu dūnu pēļos. Protams, protams, � viņ� kā brīdinot pacēla pret leitnantu roku. - Jūs bijāt ieslēgu�ies vācu atdzim�anas kustībā. Jūs darbojāties līdzi vācu birģeļu strēlnieku sporta biedrībās. Svētdienās jūs staigājāt līdz ceļgaliem baltās zeķēs. Uz bulvāra un, tiku�i tirgū pie olu groza, cēlāt roku fīrera sveicienam. Mā�ojāties rītā un vakarā. Jūs apmierinājāties ar no�ēlojamām eksistences iespējām kā minoritāte un siekalojāties ap domām, ka atnāks kāds, kas iecels jūs atkal kungu kārtā. Putnu biedēkļi, ne Lielvācijas karotāji!

Iepīkstējās lauku telefons. Plecos ievilktu galvu �tāba darbinieks pastiepa Dinkopfam klausuli.

- Kondors septiņpadsmit. Jā gan. Pats pārbaudī�u. � Ejiet, � obersts, sniegdamies pēc mēteļa, pameta ar roku vēl vienmēr raporta turpinājumam gatavam virsniekam.

Tievi samiegtu vidukli �tāba darbinieks � neparasti garu degunu un Ūsiņu zem tā � traucās trok�ņaini no galda, lai palīdzētu savam plecīgajam komandierim. Obersts nepatikā rauca sārto, plankumoto vaigu un novilka caur zobiem: � Nevajaga! � No sliek�ņa viņ� atkal pagriezās atpakaļ:

� Aizeju uz tre�o pulku. Bū�u pēc pāris stundām.

� Boļ�eviku maitas! � Dinkopfs pukojās pie sevis, platiem soļiem kāpdams pāri dubļu peļķēm.

Laipodams nelikās manām, ka abiem pavadoņiem � automātistiem kaujas apkabē grūti tikt viņam līdzi. � Bet pagaidiet jūs man! Es jūs mācī�u tiepties! Oberstam fon Dinkopfam ir armijas pavēle un obersts fon Dinkopfs arī zinās, kā pavēli izpildīt. Obersts fon Dinkopfs nav nekāds sasapņojies Rīgas baltvācu pui�elis, bet īstas triecienu divīzijas komandieris.

Padomju�vācu frontē obersts fon Dinkopfs atradās pavisam neilgu laiku. Kad pēc sakāves pie Maskavas vācu virspavēlniecība steigā vilka kopā visus vīrie�us jaunām rezervēm, baronu Dinkopfu iecēla par �Bis-marka� izlases divīzijas komandieri. Patiesību sakot, nosaukums �izlases divīzija� �oreiz bija jāuztver burtiskā nozīmē. Tanī bija izlasīti nevaldāmākie skandālisti un galvas griezēji no visiem vācu okupēto zemju garnizoniem. Vācu virspavēlniecība nepamatoti cerēja, ka viņi būs tikpat nevaldāmi arī kā karotāji frontē. Bet tā nebija pirmā fa�istu virspavēlniecības vil�anās. Obersts Dinkopfs raudzījās nākotnē cerību pilnām acīm. Viņ� bija idejisks hitlerietis. No 1919. gada, kad pēc nesekmīgā fon der Golca un Bermonta�Avalova pasāktā austrumu sirojuma nācās pamest savas mui�as Dundagas apkārtnē, nomest di�ciltības pelerīnu un kādu gadu pat trīs mēne�us agri celties un sēdēt uz bukas kā sakņu izvadātājam Elamburgas tirgū, Dinkopfā uzkrājies tik liels karotāja spraigums, ka viņ� bija gatavs ar vēl nederīgākiem zaldātiem uzbrukt veselai Sarkanās Armijas daļai. Tomēr frontē nebija tā kā vajadzētu. Pasāktie uzbrukumi kā nesekmējās, tā nesekmējās. Bismarka divīzija kā niķīgs zirgs mālainā grāvja krastā mīdījās uz vietas un pat vilkās atpakaļ.

� Sasodītie boļ�eviki! � obersts Dinkopfs sa�ņaudza cie�i dūres mēteļa kabatā. � Ne cilvēki, bet ērces, kas iezīdu�ās zemē. Neiznīdēt tos ne ar bombardējumiem no gaisa, ne ar lielgabalu, ne mīnmetēju uguni, ne tanku uzbrukumiem. Un tagad vēl �o divu lielgabalu zaudējums! Citādi nav � to būs izdarīju�i latvie�u daļu izlūki. Par to viņ� pārliecināts. Mīkst�auļi, īsti mīkst�auļi biju�i viņa di�ciltīgie sen�i. Ja agrāk mui�nieki nebūtu apmierināju�ies tikai ar ādas slok�ņu dīrā�anu no latvie�u mugurām, bet būtu reizē novāku�i ari viņu galvas, kā to pareizi saka fon Rozenbergs, tad tagad visādi sarkanie strēlnieki nemaisītos pa kājām. Tomēr � kā atdabūt lielgabalus? Jaunas konstrukcijas lielgabali nav bērnu spēle. Par tiem nāksies atbildēt. Muļķa leitnants Sobs to nepateica, bet viņ� pārliecināts, ka ari �oreiz vainīgais neviens cits kā latvie�u izlūku vadonis Skalders. Tas viņa � �ī latvie�u velna darbs! Kādas galvas sāpes �is Skalders ar saviem izlūkiem nav viņiem sagādājis! Te nozūd atsevi�ķi zaldāti, te uzlido gaisā lauku virtuve ar visiem pavāriem un ēdējiem. Sis sātans cilvēka sejā neļauj mierīgi gulēt nevienam pulka komandierim.

Nu kaut vai ņemsim nakti, kad viņ� sniegā novietoja patafonu un sāka muzicēt. Vācu zaldāti zaudēja galvas. Gāza sniegā īstu viesuļuguni, atsegdami se�u ugunspunktu atra�anās vietas. Un kas pēc tam notika ar �iem ugunspunktiem? Boļ�eviku lielgabalnieki to vien bija gaidīju�i.

Apvidu, kur novietojies tre�ā pulka �tābs, tikai pa paradumam dēvēja par sād�u. No astoņdesmit ēkām saglabāju�ās astoņas, bet arī tās izskatījās tādas, ka nebūtu vis būvētas, bet viesuļa samestas. Ēkām jumti apskrubu�i, logu vietās ap�ķemboti melni caurumi. Starp retiem kociņiem apogļoti �ogi, ķieģeļu gruvekļu kaudzes. Visas malas pilnas koku gabaliem un apdegu�ām graba�ām. Uz purva pusi, zem vītoliem bija puslīdz saglabājusies zemnieku būdele. Tani tad ari novietojās tre�ā pulka �tābs. Bija tum�s. Krēsla jau sabiezējusi naktī.

Tre�ajā pulkā sagudrots asprātīgs pasākums. Pirms pāris dienām Bismarka divīzijai no aizmugures atsūtīja kādus divdesmit biju�os Latvijas policistus, aizsargus un robe�sargus - vīrus, kas Padomju Latvijā zaudēju�i savu pogu spo�umu, balsu skaļumu un dzīves siltumu. Protams, viņi bija un palika zemākās markas, banditi, bet, kā sacīts tautas parunā, bada laikā pat vilks lasa dzērveņu ogas. Vācu pavēlniecība viņus ietērpa sarkanarmie�u tērpos un cerēja veikt lielas lietas. Sim pasākumam vajadzēja noteikti sekmēties. Tāda pārliecība bija oberstam fon Dinkopfam, tāda fon Siltam un zemākai hitlerie�u virsniecībai. Skaidrs, ka pasākuma izgudrotājs �tāba kapteinis Simpfens laimēs derības. Pudele �ampanie�a un pagrabā ieslodzītā spītīgā krievu meita ir viņa. . .

Kodīgu izgarojumu piesūcinātā istaba ar cie�i nosegtiem logiem ļau�u pārpilna. Griestos iespiestās trīs mazās elektriskās spuldzītes neizdalīja nevienas gai�ākas ēnas. Gar tarakānu nota�ķīto dēļu sienu, kas krāsns līnijā sadalīja zemo istabu divās daļās, nostādīti diversanti sarkanarmie�u tērpos. Vairāki vācie�u virsnieki salīku�i dirnēja uz soliem, divi leitnanti sēdēja uz galda malas, �ūpoja nobristos zābakus un ņurdēja.

Pārģērbtie diversanti ņirdza tiem pretī savus zobus. Cilvēki un viņu sejas ietītas sūros tabakas dūmos.

� Uzmanību, mierā! � iesaucās kāds, komandierim ienākot. Obersts nolūrēja caur pieri ir tajos, kas ierindā, ir tajos, kas istabas vidū. Viņam iestājās pēk�ņa pretīguma sajūta. Vai tā viņa daļa? Vai tādiem jābūt disciplinētiem vācu karotājiem? Lūk, leitnants atplēstu apkakli, nospe-ķotu svārku priek�u, dubļos nobristiem puszābakiem, miera stājā �ūpo vidukli. Resnītim oberleitnantam pat tabakas tītenis mutē! Te da�i atgādināja īstus Hamburgas saules brāļus, kādus viņ� iepazina, ar klibo Cecīliju izvadādams tirgū sakņājus. �ņabja deguni!

Bet �ie latvie�u sala�ņas nokļūs boļ�eviku aizmugurē? Abi lielgabali vēl nekur nebūs aizvesti. Varbūt viņi pievāks vēl to nolādēto Skalderi... Fon Dinkopfs norija rīkles galā sakrāju�os sāju kumosu, sāka sausi izdalīt pavēles. Savervētie latvie�i nesagaidīja laba ceļa novēlējuma. Uz vietas viņiem vajadzēja pagriezties pa labi un � pazust. Tad obersts, glūnēdams klāteso�os, vairākas reizes �ķērsoja istabu. Viņam krūtīs vārījās, vajadzēja runāt. Tik daudzreiz bija pārdomājis, ka nepiecie�ami modināt apziņu viņam padotajos. Uzrunāt tos, pārliecināt, aicināt... Bet komandieri klusēja, nolādēti aizdomīgi klusēja. Fon Dinkopfs sajuta, ka �is klusums nav viņam labvēlīgs. Tāds kā rūgts ābols iecirtās zobos.

Tre�ajā pulkā vispār daudz nodarbojās ar filozofē�anu. Vienību komandieri spriedelēja par zaldātu disciplīnas pārkāpumu cēloņiem. Iedomājieties, kādi prātnieki, - sāks meklēt cēloņus! Fon Dinkopfu pārņēma niknums. Viņ� nespēja savaldīties, nespēja niknumu iesūkt sevi.

� Himmel�tink! � viņ� uzbļāva pulka saimniecības daļas vadītājam, � Himmel�tink, es jūs nodo�u tiesai! �odien jūs man atkal atsūtījāt pieprasījumu pēc gaļas un zirņiem... Vai jūsu galvas dobumā nekas vairs neturas iek�ā? Daļas apgādā�anai ar produktiem jānotiek tikai uz okupētā rajona iedzīvotāju rēķina. � Pateicis paraudzījās īgnām acīm intendantā un taisījās uz durvju pusi. Viņam netikās runāt ar gaļīgo viru, � saimniecības daļas vadītāju, kas staigāja, laizīdams savas biezās lūpas kā vecmeitas kopts runcis un veikalnieciski plātīdams rokas sarkaniem, truliem pirkstiem un �ēlojās par pārtikas grūtībām. Dinkopfs zināja, ka �is snaudīgais resnītis ik pārnedēļu nosūtīja uz Vāciju saviem tuviniekiem ne vienu vien tauku kilogramu un ka frontē tirgojās ar pārtiku kā viszemākās rnarkas spekulants. Bet darīt tam nekā nevarēja. Himmel�-tinks savas lietas nokārtoja tā, ka gailis pakaļ nedziedāja.

Dinkopfs izgāja laukā. Naids bija silta, bet nemierīga. Gaisā dunēja lidma�īnas, brī�iem te, brī�iem citā iecirkni. Obersts brītiņu nostāvēja

pagalmā, raudzīdamies uz to pusi, kur aizgāja latvie�u diversanti. Tur viss �ķita klusu un mierīgi.

� Kaut ko viņi tomēr izdarīs, � norūca jau krietni nomierinājies. Atbīdīja cepuri vairāk pakausi un gāja atpakaļ uz komandpunktu. Nekas nebija mainijies. Stābisti dirnēja kā pirmīt. Priek�nieku ieraudzīju�i, slinki uzrausās kājās. Obersts izlasīja ziņojumus, palapoja avīzi. Atspiedies ar muguru pret platiem krievu krāsns sāniem, klausījās telefona aparāta pīkstienos.

� Vai no tre�ā pulka vēl ziņu nav? � viņ� ik pēc laiciņa apjautājās.

Obersts tagad bija cilvēks, kas baiļojas par savu pasākumu. Bet gaidīto ziņu kā nebija, tā nebija. Tikai līdz ar nespodras miglas piesūcinātas dienas iestā�anos, pēdīgi pār slieksni pārkāpa tre�ā pulka komandieris majors Fi�ers. Noguru�u seju, asinīm pieliju�ām acīm viņ� nevī�īgi pielika ādas cimdos ietērptos pirkstus pie saliju�ās cepures malas.

� Atļaujiet ziņot: operācija neizdevās. Bauru vienību boļ�eviku strēlnieki ievilināju�i slazdos un pilnīgi iznīcināju�i. No divdesmit trim vīriem paglābu�ies divi.

� Nolādēts! - Dusmu uzplūdumā obersts fon Dinkopfs nometa zemē iesmēķēto papirosu. - Tie banditi ir nodevēji, viņi jāno�auj uz vietas!

� Tiks izdarīts, � kā pavēlat. � Majors Fi�ers, nenolaidis pirkstus no cepures malas turpināja. � Naktī mūsu astotā iecirknī atkal ielīdis latvie�u izlūks Skalders ar saviem zeļļiem, uzspridzināta smago mīnmetēju munīcijas noliktava.

� Kas? � Oberstu Dinkopfu pārlēja sārtums līdz pat matu galiem. � Atkal Skalders?

Komandieri pārņēma tāds niknums, ka viņ� vienā mirklī piemirsa savu di�ciltību, piemirsa vēso nicinā�anas attieksmi pret līdzcilvēkiem un pierādīja, ka kādreiz Hamburgas tirgū pavadītie mēne�i, lamājoties ar saules brāļiem, viņam iezīdu�ies dziļāk asinīs kā mui�nieciskā jaunība. No obersta mutes izplūda tik jēlas un skaļas lamas, ka pat �ai ziņā izsmalcinātiem �tābistiem kļuva karsti. Viņi stāvēja, pārgrieztām acīm izstiepu�ies prūsiskā stājā, majors Fi�ers. tāpat pirkstiem pie cepures malas nepilna soļa atstatumā no durvīm.

� Ja jūs nekam nederat, tad ejiet pie velna! � Obersts pēdīgi atrāva līdz pusei frencim krūtis un nometās pie telefona aparāta. � Ja jūs nevarat noorganizēt nevienu operāciju, tad es to izdarī�u. Ar Skalderu es tik�u galā... � Runā �kondors� septiņpadsmit, � aizelsdamies viņ� bļāva klausulē. � Lai �Vessers� nekavējoties nogādā man visas ziņas par to latvie�u bandītu Skalderu. Jā gan, � man personīgi. Klausie-ties pavēli! Izziņojiet pulksten astoņpadsmitos un piecās pie manis visu pulku komandieru apspriedi. � Nometis klausuli, obersts, nez kamdēļ, pakratīja adjutantam ar dūri. Tad pameta Fi�eru un visus citus istabā, uzvilka mēteli un nosvērtiem soļiem nokāpa pa zemnieku mājas stāvajām kāpnēm.

� Pēc taisnibas �os divīzijas komandējo�os nelie�us vajadzētu ap�aut. � Rokas uz muguras sakrustojis, obersts apstājās biju�ās sād�as ceļa vidū.

Visapkārt mētājās izdegu�ie ķieģeļu gabali un apogļoti baļķi. Māju bija atlicis maz un tās pa�as lielgabalu lādiņu saārdītas. Likās pēc sērkociņu kastiņām, kuras sa�ķaidījusi smaga dūre. Līdz pamatiem nodegu�o māju vietās rēgojās zilgani rūzganas sadegu�as dzelzs gultas, liesmās apsvilu�i �uguna podi, gabalos sadrupu�i �ujma�īnas kāja. Uz sa�ķiebta �oga lietus mērcēja apdegu�as kreklu driskās.

Obersts sāka spārdīt apdegu�u metāla stīpu. Spārdīja un caur pieri �ķielēja lupatā uz sētas. Tā viņu kaitināja, neganti kaitināja. Skaidri kā izsmiekls oficiālai instrukcijai par okupēto apvidu bie�i apdzīvoto vietu eiropizē�anu. Pagaidiet tikai! Viņ� grib zināt, kas to draņķi te izkāris? Ja vajadzēs, pakārs arī tos divus sād�ā dzīvus paliku�os krievu ve�us, vecenes un pusaudzi. Zobos vis neskatīsies. Jau gribēja saukt pēc zaldāta, bet pēk�ņi kaut kas iekrita prātā, paceltā kāja palika saliektā stāvoklī.

Obersts saguma savā staltumā un sāka skaļi smieties. � Kvēpu pulveris!.. īsts kvēpu pulveris. Piepe�i viņ� atcerējās, ka senāk viņa tēva mui�ā latvie�u zemnieki dedzināja linu lupatas kvēpu pulverim, kur iek-veldināt �ķiltavu kramu dzirksteli.

� Arī turpmāk mu�iki paliks pie �ķiltavām un kvēpu pulvera. Dinkopfs savilka smīnā lūpu kaktiņus. Sērkociņus nedrīkst dot Lielvācijas koloniju ļaudīm. Nedrīkst!.. Lielvācija nedrikst pieļaut saviem vergiem rotaļā�anos ar uguni. Jā � Lielvācija. Kad beidzot varēs sākties pasaules lielvalsts pārkārto�ana par pasaules ideālvalsti? Viņ� ar ilgo�anos gaida to bridi. Lielvācija būs vēl pilnīgāka par Platona aprakstīto ,.zelta laikmeta� valsti, ko tik saisto�i notēlojis Zigfrids Kadners savā grāmatiņā. Patiesībā Kad-ners nav �o jautājumu iztirzājis pietiekami āriski. Pierādīdams, ka kādreiz pasaulē visas kultūras sākumi biju�i saistīti ar ziemeļu rasi. viņ� to darīja tik jūsmīgi, ka var rasties �aubas par ģermāņu �odienu. Toreiz viss sākās no ģermāņiem. Ģermāņi bija viss. Gribēja � deva kaut ko kultūrai, negribēja � nedeva. Un citas tautas bija laimīgas. Bet �odien? Pat ragā saliektie poļi un skrandainie grieķi dzīvo ar boļ�eviku vārdu mutē...

Domas atkal pārlēca pie frontes. Nudien, tā var sākt jukt prātā. Kā var normāls cilvēks izskaidrot hitlerie�u armijas neveiksmes? Techniskais pārsvars, kara dresūra, prūsiskā kārtība, graujo�s spēks, kura nepazist vēsture. Bet neveiksmes. Nu kaut vai �inī sektorā: vācie�u pusē ir pat apvidus priek�rocības, piegāde pa�laik labāka nekā �ai nolādētā ķīlī piespiestiem sarkano pulkiem. No kādas vielas tad radīti cilvēki, jāprasa, kurus pat vismodernākās tērauda ma�īnas nesamaļ? Visslavenā vācu Krupa tērauda ma�īna nevar tos pārvarēt! To pa�u Skalderu �ai frontes iecirknī medī jau veselu mēnesi, bet beigās iznāk, ka medījums ir nevis Skalders, bet hitlerie�u armijas virsnieki un kareivji. Viņiem arī tehnika jau pārāka pārvācu tehniku...

īgns kāpa obersts fon Dinkopfs sa�autas baznīcas tornī ierīkotā novēro�anas punktā. Vācu sapieri bija ne mazumu nopūlēju�ies, ierīkodami granātu izrobotajā tornī masīvas baļķu kāpnes ar baltu bērzu reliņiem gar malām. Sastatņu koki krustojās un slīka kā stiegrojums tikko sāktā betonējumā. Tomēr kāp�ana bija baiga. Kāpnes karinājās starp aug�ējo zvana dzelzi un pusotras pēdas sānmēra grīdas sijām torņa pamatā. Kad tuvumā sprēgāja �rapneļi, likās � karājo�ās kāpnes sa�ūposies tik stipri, ka aizlidos līdzi �ķembām. Tādās reizēs bija baigi raudzīties gar ziemeļu pusi lejup, kur dziļi apak�ā, kā iztecējusi nomelnojusi acs, mirgoja apdegu�u grodu aka.

� Kas jauns? � Obersts Dinkopfs noprasīja novērotājam feldfēbelim, kad tas viņam pastiepa smagu �Ceisa� binokli. � Kādas kustības pretinieka grupējumā?

� Nekādas kustības, Herr Oberst. Sād�as viņā pusē kā izmiru�as. �etru stundu laikā pāri otrā pusē pamanīju kustamies tikai vienu pa�u cilvēku. Varētu pat domāt, ka boļ�eviki sād�u pametu�i.

� To vis viņi nedarīs, � obersts no�ņāca zobos, � labāk pieraugies, ka tas sātana dzimums nesāk kaut kur no flanga līst uzbrukumā.

� Kā pavēliet. Man arī �ķiet, ka boļ�eviki kaut ko gatavo. Gatavo, labi maskēdamies. No pa�a rīta, stāsta, notriekta zemē vidējā augstumā uz ielenkto 16. armiju lidojo�ā mūsu transporta lidma�īna. No K. sād�as sacēlās īsta viesuļuguns, un lidma�īna ātri aizdegās.

� Kva�! obersts tikpat kā svie�us atgrūda atpakaļ �Ceisa� binokli. � Pēc pusotras stundas sāksies mūsu artilērijas, mīnmetēju un aviācijas viesuļuguns. Koriģējiet batarejas, lai lādiņi gultos tie�i katrā sād�as mājā un uz zemajiem izciļņiem gar purva malu. Kad mīnmetēji bērs uz lauka un gar ceļmalu, vērojiet labi ienaidnieka kustību. Par visu notieko�o ziņot nekavējoties.

Bez kādiem tuvākiem paskaidrojumiem obersts sāka kāpt pa kāpnēm lejā. To dienu Ziemeļrietumu frontes N sektorā se�as stundas no vietas vārījās kopā zeme ar debesim. Pāri par piecdesmit fa�istu lidma�īnu nepārtrauktos viļņos piķēja. Tum�u, netīru sviluma dūmu un zemes putekļu mākonis nosedza ap desmit kilometru platu frontes joslu.

Obersts fon Dinkopfs stāvēja ierastā vietā pie pusizbirdināta zemnieku istabas loga, kodīja turliem zobu galiem aug�lūpu līdz Ūsiņu malai un pusaizmiegtām acīm klausījās ārā verdo�ā ellē.

� Sitās svētības jums, sarkanie plukatas, pietiks visam mū�am � viņ� ņurdēja pusbalsī.

Bridi pamīdījās no papē�iem uz pirkstgaliem, veikli apmetās riņķī un diviem pirkstiem kā �ķērēm pacēla no galda lielu aizzīmogotu aploksni. Aploksnes satvarā bija hitlerie�u izlūku nodaļas savāktās ziņas par latvie�u strēlnieku komandieri, snaiperi Skalderu. Vispirms da�as lapiņas īsiem aprautiem vācu daļu ziņojumiem parto, kad un kā tās sadūru�ās ar boļ�evika, kāda Skaldera izlūku grupu. Skaldera izlūki izrādīju�ies uzvarētāji.

� Lupatas, negrib karot. Slēpj savu gļēvulību aiz skaļas muldoņas � obersts īgns atmeta uz galda dienesta ziņojuma lapiņas.

Interesi jau pievērsa latvie�u valodā iespiestais frontes laikraksts ar fotogrāfiju. Zem smaido�a sarkanarmie�a attēla sākās gar� teksts. Dinkopfs saviebās. Lasīja raksta tulkojumu vācu valodā. Kolkasraga zvejnieka dēls... (Tā tā...) Jūrnieks... (Tie vienmēr biju�i sīksti ļaudis). Komunistos no 1919. gada... (Tāpēc viņ� tik viltīgs un veikls).Stūrmanis un bruņu vilciena mechaniķis. (Tiesa, kas tiesa � prot apieties ar iero�iem.) Piedalījies Tālos Austrumos kaujās ar ķīnie�iem, beidzis speciālo izlūku skolu... Nopietns pretinieks! Tādu vis neņemsi kailām rokām. Bauri ar viņu lepojas... Skaidrs. Piecos mēne�os Skalders iznīcinājis 96 vācie�us. � (Aktu sātana gabals!), saņēmis divus gūstā. (Pilnīgs skandāls! ) Notriecis zemē 2 lidma�īnas, ieguvis 2 lielgabalus, 2 smagos lo�metējus, 3 rokas lo�metējus un...

� Nolādēts! � Oberstu Dinkopfu pārņēma ploso�s niknums. � �is Skalders jādabū rokās! Jāsamaļ... Ar nagiem jāsaplosa sīksīkos gabaliņos!

Hitlerietis ātri savīstīja papīrus, iegrūda aploksni svārku kabatā. De�ūrējo�iem �tābniekiem pilnīgi negaidot, sāka lieliem soļiem soļot pāri istabiņai no galda uz krāsns stūri un atpakaļ. Izmītā grīda vien līgojās.

� �oreiz jānāk atrisinājumam � �oreiz frontē jānāk lūzumam � obersts murmināja.

Jādu uguni boļ�eviki neizturēs, nav cilvēka, kas tādu pārciestu... Noteikti neizturēs. Viņ� deva pavēli izlauzties... Nav jā�aubās, katas tā ari būs... Pārrāvumā spiedīsies kustīgās daļas. Divi pulki uz priek�u, divi vērsis pla�umā sānu �ķēlumu. Aizmugurē virzīsies SS daļa, iznicinās līdz pēdējam izklīdu�os boļ�evikus. Un �im Skalderam nepalīdzēs nekādas speciālās izlūku skolas...

Fon Dinkopfs pagrieza roku ar delnu uz aug�u, atvirzīja no dilba jau nozelēju�o fren�a piedurkni. Viņam bija paradums turēt pulksteni rokai apak�ā, aiz piesardzības pret nejau�u saspie�anu. Fosforizētie rādītāji vēstīja agru stundu.

� Pulksten piecos pārtraukt uguni. � Dinkopfs atdeva pavēli. � Kustīgām daļām tūlīt sagatavoties uzbrukumam. Uzbrukums sākas piecos piecpadsmit. Mani pamodiniet piecos un septiņās minūtēs. � Ierastiem. nosvērtiem soļiem nogāja līdz krāsniņai, pieliecās un aizlīda aiz tās. �tābisti varēja dzirdēt, ka viņ� vairākkārtīgi smagi nopūtās.

Pulkstens piecos un septiņās adjutantam obersta uzmodinā�anai vajadzēja veltīt tikai pusminūtes. Liekas, viņ� visu laiku atradies atmiedzi. Ātri piegājis logam, bridi paklausījās iestāju�ā klusumā, paraudzījās pulksteni un tad sausi pameta �tābistiem ar roku: �Sākt!

Dobjais klusums mirkli sadrupa. Elles katls ievārījās no jauna. Tepat blakus mājelei griezīgi �āva. Dārdēja tanki. Obersts Dinkopfs paķēra cepuri, lielos lēcienos izskrēja pagalmā.

Viņam slāpst atkal skatīt Francijas kara ainas. Tanki un bruņu ma�īnas brā�as bēgo�os ļaudis, ma�īnu ķē�u �vārdzoņai cauri dzirdami cilvēku locekļu krak�ķi... Tērauda un uguns vilnis veļas uz priek�u, iet pāri visam, kas atrodas ceļā. Bet automātisti, kas steidzas līdzi ma�īnām, nolāsoju�i putekļiem, sviedriem kā brūnu darvu, pļauj visus no vietas.

Aizelsies obersts uzrāpās baznīcas torņa novēro�anas punktā. Pa�laik vācu kājnieki rindām virzījās uz priek�u un tark�ķināja automātiem: �etrsimts, piecsimts, se�simts metru. Priek�ējie, laikam, jau bija glu�i tuvu pretinieka ierakumu līnijai... Pēk�ņi gaiss, kā milzu kamolā rauts, saplūda grāvienā. Liekas, purvainā zeme sākusi velties. Liesmas iz�āvās hitlerie�u zaldātiem priek�ā no zemes, zibsnīja zemes izciļņi un krūmu paliekas. �ķita, uguns sākusi līt pat no purva ūdeņu peļķēm. Vācu artilērijas, mīnmetēju un bumbvedēju saceltais dūmainais klāsts sa�ķīda ugunīgu pātagu �vīkās. Hitlerie�u �tāba aizmugurē, uz ceļa, uz lauka, pār kuru virzījās uzbrucēju vienības, gaudoja un svilpa minas un granātas. Hitlerie�u zaldāti slīka zemē acīm redzami. Nesaļodzījās vēl tikai tie, kas gāja tūlīt aiz tankiem, lai gan ari viņi bija sagumu�i.

Te atskanēja ploso�i grāvieni ari tanku ailē. Uguns stabiem iz�āvās no zemes. Divi tanki sadrebēja, sagriezās un, liesmu apņemti, sagāzās uz

sāniem. Tankiem sekojo�ie zaldāti metās atpakaļ.

� Halt! Halt! � Obersts Dinkopfs pār galvu, pār kaklu klupa pa novēro�anas torņa kāpnēm lejup. �Atpakaļ, atpakaļ nolādētie!

Bet kad viņ� pieskrēja pie �tāba ēkas, nekas cits neatlika kā mesties drebino�ā automa�īnā kopā ar mantām apkrautiem adjutantiem. Sarkanarmie�u daļas bija pārgāju�as pretuzbrukumā. Atkāpties nācās kilometrus trīs. Tur izdevās bēgļu daļas sakārtot, noturēties. Nākamā nakti nocietinoties L. sād�ā, obersts Dinkopfs izgāja pārbaudīt ierakumu līniju. Kabatā viņam bija uzmests ziņojums armijas �tābam, ka viņ� nolēmis nodot no�au�anai �etrus leitnantus savā divizijā, tai skaitā ari Sobu. par gļēvulību. Tomēr rakstu nosūtīt vēl �aubījās. Viņ� pats vairs nebija ar sevi skaidrībā. Jutās kā no laivas izmests.

� Kā tas var būt, ka Lielvācijas tehnika un hitlerie�u zaldāti vājāki par boļ�eviku iero�iem un zaldātiem? Dzeļo�a doma kā sūcēja dēle zīdās smadzenēs, nebija miera ne dienu, ne naidi. Kā tas nāk, ka nevar izdeldēt pat latvie�u boļ�eviku saujiņu?

Obersts fon Dinkopfs pakāpās uz akmeņa pusapdegu�as sētas malā. Iesāņus no priedulāja puses, tikko samanāmi, kustējās grupa tum�u stāvu. Naids klusumā nosprak�ķēja kā īss lauska piesitiens un obersts sabruka. Domāt, kāds viņam pēk�ņi pārcirtis kāju dzīslas. Augstā cepure nokrita rugājos. Oberstam no pieres pāri stāvi apcirptiem matiem sāka plūst asiņu urdziņa.

� Skaldera lode � no�ukstēja majors Fi�ers, sakņupis maziņ� aiz no�autā.

� Adjutant Zichman, es jums saku � tā ir snaipera Skaldera lode. Viņ� vienmēr tēmē tikai tie�i pierē...

Mani brāli, dzimtenē tālā, ko veļu villaines tin,

ko brūnu vilka�u vālā naglotais papēdis min!

Mani brāļi! Vēl cīņa nav galā, lai vandaļi gavilēs rēc �

ikkatra lielceļa malā

pēc atriebes akmens brēc!

Mani brāļi! Pār tēviju pla�u trauc atriebe, tērauds un spēks,

par satrieksmes brāzmu a�u drīz fa�istu ordas rēks.

Mani brāļi! Es redzu, es zinu, kā vara varena briest,

kā �ķeļas zeme, kur minu, tos liesmainā atvarā sviest!

Mani brāļi!

tā diena nav tāli!

Daudz lielu pilsētu, daudz slavenu un skaistu, kas torņu mirdzumā pār zemju zemēm zvīļo, bet dzimto pilsētu, ja tā uz mū�u gaistu, sirds aizmirst nespētu � sirds tālumā vēl mīļo Tu kalnos pacelies, tu staigā krā�ņos krastos, sveic dabas varenums, �alc pīnijas un lauri, bet sapņos parādās, lai kurtu neatrastos, tev klusās birztalas un pļavu zaļie mauri.

Tu mīli �aikovski, tu mīli Bēthovenu, un dzīvi apgaismo tev spo�as skaņu liesmas �

bet dvēsles dziļumos kā mantojumu senu nes saldi sērīgās un dzidrās latvju dziesmas.

Tu brīvas tautas dēls � pār brīvām zemēm veries, tev visur mājokļi, tev draugi skatās vaigā, bet dziļi dzimtenē kā koks tu saknēm tveries, tā tevi skaujas slēdz kā mātes klēpī maigā.

Ai, dārgā Latvija, ai, druvu zeme jaukā, un gai�ās pilsētas un birzis sidrabainās � tu staro kareivim, kas baigā nāves laukā, un tālē klīsto�iem �alc senatnīgās dainās.

Sirds tevi karsti mīl � sirds smagās sāpēs kvēlo pārlietām asinīm, parvārdzināto Rīgu � un tevi mīlējot, mīl Savienību cēlo un visu cilvēci mū�mū�os bezgalīgu.

Balta putoja Lovate straujā,

Mīnu dārdos vēl dunēja ciems.

Latvju strēlnieki kārtojās kaujai

Pāri upei uz rietumiem.

Nāca meitene jauna no akas,

Bridi klausījās � pavēles skan.

- Kādā valodā runājat, sakiet,

Māju dzimto kas atdevāt man?

Teica strēlnieki � Daugavas �alkās

Dzima vārdi, kas kaujā mūs sauc.

Esam cēlu�ies lielajai talkai

Par �o zemi, kur valodu daudz.

Un mēs jūtam �ai brīdī visbargā:

Labi bij tanī novadā dzimt,

Jo par Rīgu, par dzimteni dārgo

�odien kaujā iet valodu simts.

Kad reiz atkal pēc kariem un ziemām

Spo�ām ugunīm vilcieni skries,

Lai tie atved pie mums tevi ciemos

Jāņu naktī, kad upmalas zied.

Sūras dienas mums mācīja prieku,

Mīlēt draugu, kas nedienā rasts.

�ajā naktī simts novadu tiekas,

Dziesmu valodā krastu sveic krasts.

Kausā putos mums Kurzemes alus,

Tas kā Lovates ūdeņi �alks,

Un līdz rītam mums patiks bez gala

Senā gājiena atmiņu malks.

... Balta putoja Lovate straujā,

Mīnu rējienos dunēja ciems.

Latvju strēlnieki izgāja kaujā

Pāri upei, uz rietumiem.

Purva rāva, purva rāva,

Ļaudis nemēdz tevi dzert,

Bet ir grūti saules tveicē izslāpu�am soli spert.

Un es noliecos un dzeru,

Rāva brūnu muti sniedz.

Lo�u saskrambātā zarā

Sīlis velti lietu kliedz.

Vēl un vēl nu tevi teicu,

Purva sievas maigums jauks,

Bet tad atkal tālāk māna

Me�a taka, pļava, lauks.

Purva rāva, purva rāva,

Zemes brāga, dumbra zelts,

Tevi dzēris atkal jūtos

Atdzimis un spēkā celts.

Nespie� �autene vairs plecu,

Smagais zābaks vieglāks kļūst.

Dro�i kara ceļu eju,

Karsti vēji sejā plūst.

Reiz jau beigsies kara gaitas,

Tales nogulsies starp mums,

ta�u vienmēr ausīs miņā

purva rāvas veldzējums.

�ovasar Latviju apbraukāja reichskomisārs Loze. Pēc viņa pārbrauk�anas izdoti jauni nikni noteikumi un ap�auti ļaudis. (Pēc partizānu stāstiem)

�Ak Ostlande!� teic Hitlers, �smuka doze. Tur krājas rudzu, mie�u, bie�u grauds.

Lai sē�as ma�īnā nu lielkungs Loze Un izlūkos pa Livoniju brauc:

Vai elpo latvie�i? Vai diezgan kauts?�

Un Loze brauc, un Aizputē tam rozi Sniedz mamzele no kārkluvācu cilts,

Sveic roklai�a un spiegs. Bet zemnieks bozi No cera ārā velk, kad aizkūp smilts,

Un gadās, pēk�ņi ceļā sabrūk tilts.

Brauc Loze drūms pa spulgo jūnijgozi Un prasa zemniekam uz lievenēm:

�Kam, iedzimtais, tu galvu grozi?�

Teic vecais: �Negaiss kāpj no pamalēm,

Pa austrumiem sākzib�ņot aizgūtnēm.�

Un Loze brauc, bet grāvieni un sprak�ķi Kā karsonī plē� bungu ādiņu.

Tam aizdomīgi liekas visi pak�ķi

Un pauguri ar kuplu stādiņu:

Varbūt tur slēpjas vīrs ar lādiņu?

�Par daudz vēl latvie�u. Jau Drechslers svilpa, Un vergu vilciens rit uz rietumiem,

Bet vēl te ļau�u biezs. Lai �ņaudz tos cilpa, Lai vēji pelnus dzen pa gruve�iem,

Un vieta rodas kā�a vācie�iem.

Gan goda vārtus ceļ, gan nāk ar �ķīvi,

Kur nav ne lāga maizes vairs, ne sāls,

Bet simti tūksto�i kā senāk spīvi Un domā vēl par padomēm un brīvi, �

Tie virvē jāsaver kā reņģu kāls.�

Un Loze brauc, bet zemnieks paceļ bozi,

Un partizānis liesmu spļauj uz Lozi,

Un strādnieks sauc: �Vai atceries, kā jozi,

Kad naktī bira krievu bumbu grozi?�

Un miroņi no kapiem nolād Lozi.

Un Loze pārbrauc Rīgā slims un sirdīgs Un ziņo Berlīnei: �Par maz vēl kauts.�

Kur vēl ko nokaut var,tur Hitlers dzirdīgs:

No Eiropas dve� līķu tvans jau smirdīgs,

Bet vācu �akāļi vēl nāvi sauc.

�Ko draudzību kā meitu gultā staipa?

Reiz vecai stūrgalvībai jāpazūd,

Uz brīvi latvjiem jāpārcērt reiz laipa,

Tiem vietas nav pie vācu maizes klaipa, � Kas paliek latvietis, lai bedrē trūd.�

Vīst Latvija �ai vasarā kā roze,

No kuras dienām, naktīm asins pil.

Ai, latvi, atriebi no krama �ķil,

Lai Hitlers ellē brauc un līdzi Loze, �

Ar zilām dzirkstīm pastardienu �ķil!

�Siļķe, maize laivā � ēd, ko gribi� � tā savā laikā latvie�u zemnieki zoboja Daugavas laiviniekus, pazīstamus spēka vīrus mie�u maisu cel�anā, linu ķīpu ne�anā, bet ari dzer�anā, kam tāpēc ar visu labo peļņu ne katru dienu bij pie rokas sviesta ciba, speķa gabals un Ievie�u plāceņi.

Senie Brēmenes laivinieki, kas tagad atkal uz Hitlera lielgabaliem sajāju�i Latvijā, vairs nerunā par siļķi un maizi. Pēdējo kripatu un beidzamo asaku aprij izsalku�ās fa�istisko bandītu kolonas. Latvie�u zemniekam un pilsētniekam baroni un viņu vagari da�ādās �direkcijās� un avī�eļu �redakcijās� kā vienīgo pārtikas līdzekli ieslavē - ūdeni un gaisu.

Rīgā �ad un tad parādās kāds �Atpūtas� tipa �urnālītis ar skanīgu virsrakstu �Laikmets�. Vienā pa�ā jūlija numurā tur smeļam raksturīgas ziņas parto, kā klājas jūga kustoņos pārvērstiem okupētās zemes nelaimīgajiem iemītniekiem un pēc kādām receptēm viņiem jābauda vergu kungu vis�ēlīgi vēl atļautā barība � ūdens un gaiss.

Pazīstamās labdares Kļaustiņa madāmas vadītā �Tautas palīdzības� biedrība vervē un aizdzen �izpalīgus lauku darbos�, kurus tur sagaida pavisam idiliska dzīve:

�Pēc putras katla acis pa�as līp ciet, tā ka tikko varēs aizvilkties līdz gultai.�

Lieciet vērā, ka �ie izpalīgi ir skolas bērni, kam jāpastrādā visi lauku darbi uz Vāciju vergos aizvesto strādnieku vietā. Laikraksta ķēms ir aizmirsis paskaitīt, cik putraimu bij tajā katlā un pateikt, la tikai sūkalas tur vāro�am ūdenim pielietas klāt, jo pēdējā piena lāsīte tiek nosmelta da�ādiem �hauleiterlem� un visi pārtikas produkti nolaupīti armijas vajadzībām, vai aizskapēti uz mū�am izsalku�o Vāciju. Nav brīnums, ka pēc tādas putras mazajiem vergiem acis līp ciet un tie tikko var aizvilkties līdz kaktā pasviestam salmu klēpim. Nelaimīgie Latvijas bērni! Cik no tiem vēl paliks dzīvi jauno dzimtlaiku klau�ās zem Kļaustiņa madāmas stārasta kņutas!

Nākamais raksts ir par kaut kādu fa�istu saaran�ētu filmu:

�Vīnes kafejnīcās var ari iedzert pa tasītei kafijas. Bet galvenais � ūdeni. Jo ūdeni katrā Vīnes kafejnīcā izsniedz tik daudz kā citur veselai vannai. Vīnie�i apgalvo, ka tiem esot labākais ūdens visā Eiropā, un tā dro�i vien būs patiesība. Un tā dēļ. tiklīdz viesis savu ūdens glāzi izdzēris, tūliņ atkal jauna rodas vietā.� Stulbuma sistais latvie�u spalvas kalpiņ� pat tik daudz neapjēdz, ka fa�isti savu filmu sameistaroju�i vienīgi tādēļ, lai savā pazīstamajā sadistiskā tīksmē paņirgātos par citreiz dzīves priecīgo un jautro, tagad līdz ādai izlaupīto,līdz dibenam izēsto un izdzerto pilsētu pie zilās Donavas. Sak�: Lejiet iek�ā veselu vannu ūdens, dziediet romanci no �Trejmeitiņām�, dejojiet Strausa valsi, lai vēders klank� un jūs reiz aizmirstiet ilgoties pēc savas pazaudētās patstāvības un zobus griezt par Hitlera �jauno kārtību� Eiropā.

Kroni visiem �Laikmeta� artiķeļiem uzliek īsta, negribēta karātavu humora pilnais jūsmojums �vasara ir klāt�:

�Vienalga, vai strādājam laukos par izpalīgiem, vai turpinām darbu pilsētā, sauli visi saņemam tik taisnīgi, it kā tā būtu sadalīta uz kartiņām. Un nemaz tālu nav jābrauc, lai turklāt saņemtu arī vēl krietnu devu svaiga, smar�īga gaisa un ūdens.�

Uzkodām virs �ī smar�īga mielasta noder �trauciņ� ar kartupeļu salātiem. Gar�īgs piedzēriens ir vārīts ūdens ar da�ām karotēm rabarbaru sulas.�

Un galā nepiecie�ams brīdinājums tādam nelaimīgam nelaimīgās okupētās zemes zaļumniekam:

�Neaizmirstiet, ka mājās katrā ziņā jāatstāj zīda zeķes un jaunā kleita un paradums sūdzēties par neērtībām�.

Mēs labi saprotam �āda brīdinājuma vajadzību. Jau pirmās vācu okupācijas laikā bijām spiesti braukt vagonos, kur kaizeriskās armijas zaldāti uz platformām un katlu telpās izdarīja savas dabiskās vajadzības. Un kas bij Vilhelma zaldāts, salīdzinot artagadējo Hitlera bandītu? Zida zeķes un jaunā kleita patie�ām jāatstāj mājās, jo pa to laiku ta�u kādam no okupantu landsknechtiem var uznākt vajadzība paķert to savai sievai vai līdzpaņemtai ielas meitai.

Saule uz kartiņām, smar�īgs ūdens un gaiss � tas ir viss, ko kādreiz par latvie�iem sauktie, tagad fa�istu klau�ās smilksto�ie politiskie vagari un avī�u rakstītāji var ieteikt verdzinātai tautai.

Bet ari �ī viņu �krietnā deva� nebūt vairs nav ne tik krietna, ne svaiga, ne smar�īga. Latvijas sauli ir aizkvēpināju�i Hitlera lielgabali, vēji no visām Eiropas malām sedz tai pāri netīrus mākoņus. Daugavas ūdeņi no Valda-jiem nes līdzi negausību un indi no simtiem tūksto�iem hitlerie�u līķu. Pats gaiss ir nelabuma pilns. Kad turpat �Laikmetā� lasām, kā Fridrichsona algotais spiegs �Jaunāko Ziņu� redakcijā 1941. gada jūnija dienās o�ņājis gaisu, vai tur nebūs samanāma fa�istu maitu putnu smirdoņa, � tad saprotam, ka Latvijas saule, ūdens un gaiss tiks atkal tīrs tikai tad, kad Sarkanā Armija būs iztīrījusi zemi no okupantiem, kārļiem krūmājiem un visiem tamlīdzīgiem tautas verdzinātājiem, nodevējiem un zaimotājiem.

ATSVABINATAJI UZSTĀJAS:

Dr. Drechslers � Austrum provinces Latvijas ģenerālkomisārs

Brencis Siksna � ieceltais Vēr�ragu pagastvecākais.

Māra � Siksnas sieva.

Spalviņ� � Siksnas pui�kalps.

Notiek Austrumprovincē, 1941. gada rudeni.

Siksna (ieskrien nosvīdis, pagalam satraucies. Abām rokām nes dēla gabalu, uz kura pa�cepts, puķēm apspraudīts kliņģeris vārpu vaiņagā, cimdi un dvielis. Ar vienu roku turpat piemiedzis savu cepuri. Pie durvīm atgrie�as, klanās). M-mēs lūdzam zemīgi. . . kungs k-komisār...'V-varbūt... �epatin atsapūsties var.

Dr. Drechslers (ienāk prū�u solī � pusē apmierināts, pusē nē. Aiz viņa Māra un Spalviņ�). Jā � atpūstās es grib pēc grūtem dar-bem. � Vai nerunāj es tēm pa skarbem?

Siksna.: Kungs ģenerāli komisār! Nebūt! Tiktā, lai kunga nagu kat-ris jūt.

Māra: (alla�pakniksēdama) Jums, lielskungs, mēle � reizē pērt un glāstīt, kā pērkons graut � un atkal laipni stāstīt. (Bu�o roku.)

Dr. Drechslers: So macht�s man nicht in Polen und Litauen, da gilt� s nur Kugel, HenkerWerk und Grauen! Pie latvē�ēm mēs atnāku� kā draugs, ikvēns par brivibnesēj vācēt sauks ... (Aplūkojas.) Tok� � DonnerWetter! � kas tā ir par bū�an � pē atpūt manem �eitan neir kļū�an: Te ir tik �eter kakts � ēk� kaktem mēsel, es neredz galds, es neredz to � to � kresei!

Māra: Kungs ģenrālkomisār! Bij galds, bij krēsli, pēc vācu zaldātiem � vairs tikai mēsli.

It visu, kas �eit kustināms un ceļams, kas maisā bā�ams, ripojams un veļams, tie orēs sakrāva un veda projām, un ceļ, un krauj, un ved arvien joprojām...

Dr. Drechslers (piesper kāju)'. Maul halten, bābs!

Māra: Ko, kungs?

Siksna: Teic: muti ciet! � Lai krēslu meklēt Spalviņ� �igli iet!

Dr. Drechslers (atkal mēģina laipni)'. Jā, ļautiņ mil � tā ēt ēk� kāre laikem! Te Sonnenschein, te jāpērod ēk� tvaikem. Vāc zaldāt ņem, kas viņem der un ģeld, jums nebūs viņ tāpēc ne �impet, pelt. Lēk vēra to: vāc zaldāt neir Spāse: to mice nost prēk� viņa augste rase!

Spalviņ� (stenēdams stiepj tuk�u kasti; runā smagi): Nekā te nav - lai nosper mani zibens! Vai pieņems �o jūs� augstdzimu�ais dibens?

Dr. Drechslers (nikns, iesper kastei ar kāju): Pē velns ar to! Tu, pagastvecākais! Kāds muļķigs joks tu te ar manem tais? Tu, bābs! Vai tev pavisem neir vaļe, vēns kresei apvīt man ar kronē zaļe? (Atģidies, atkal mēģina laipni.) Nekas, nekas � būs sitas ari lab. Es piesēdēs � jūs kājes palēk ab. (Atsēstas, izstiepj kājas.) So! Tā! Jūs te nu stāv, trīs latvē� bauer, teic paldēs man, ka neklājas jums zauer.

Siksna: Lai Hitlerlielkungam ir pateik�an! (Mudina tos abus arī.)

Māra: Un viņa lielmātei lai slava skan!

Spalviņ� (tikai rokas vien noplāta).

Siksna: Visvairāk ģenerālim komisāram, ka saiminieki dro�i justies varam, ka boļ�eviku �e vairs neredzēs, ka neatkarīgi un brīvi mēs.

Dr. Drechslers: So, so... IJnabhāngigkeit ist ein schoener Traum � Wir Deutschen mussen haben Lebensraum.

Jā, jā, jūs brīvs no viserri boļ�evikem, pie kartavem un stabe viņus likem, mūs fīrer lēk tos kaut pa visem malem, un izdeldēt lidz pa�em pasauls galem. Ek� Ostprovinzen zeme tagad tīrs, bet ne prēk� jums � nāks vāce vīrs, nāks vāce kultūr, vāce koloniste � jūs dzirdej � sapulcēm es lasij liste.

Spalviņ�: Ko? Kolonisti? Kur tad tos te liks?

Siksna: Ku�! � Lielskungs, viņ� tev klusu nepaliks, lai pirts vai deg, lai Trīnei brun�i plīst.

Māra: Tāds mūlāps! Kas nu viņu nepazīst! Bet sapulcē � tad viņam mute ciet!

Dr. Dechslers: Es lēk tev uzskaitei pa vēnu viet, tad sapratis �heil Hitler� skaņāk bļaut!

Feldfebel sauc, pa abem ausem kraut � tu � boļ�eviks!

Māra: Ak, lielskungs, dumj� kā aita!

Dr. Drechslers (ko iedomājis): Jā - sapulcēm... Bet barters maza skaita. Cik bij pavisam � vare pasacit?

Siksna: Nu. lielskungs, dro�i pāri divdesmit. Es biju � viņa � viņ� � un mana meita.

Māra: Un vedekla � tā, kam tā zilā kleita.

Spalviņ�: Mans brālis bij.

Siksna: Ko tavs! Bet tur bij mans!

Māra: Un bija mana māsa.

Siksna: Mūsu govju gans.

Dr. Drechslers: Par maz, par maz! Та lēta palēk trake! Kļaus, pa-gastvec, ko es tev tagad sake: Ja nākamreiz vis pagast nebūs kop, es lēk tev kaut kā vērs, kā rage lop!

Māra: Ak, lielskungs! Viņam se�desmitais gads!

Siksna (pieklūp ar paplāksni): Lūk kliņģeritis, lielskungs! Ņemiet pats!

Dr. Drechslers: Ach so! Var paprovēt, ja nav tik cieti. Man zobs � kaput.

Siksna: Nē. taisni kā der lieti.

Māra: Nekad es viņu neizcepju sīkstu, sviests, krējumiņ� � tas alla� dara mīkstu.

Dr. Drechslers: Schmeekt gut. Tu lop, uz kokem vine like, vai Sil-bertheebrett mājās nepalike?

Māra: Ak, lielskungs! Kurnu sudrabs mūsu mājā! Pat alvas karotiņu neatstāja!

Spalviņ�: Man sudrabpulksteni no ķe�as rāva.

Māra: Pat saldu Micei jakā nepieļāva!

Dr. Drechslers: Maul halten. dumme Gans! � Rād �urp. kas vēl! A! cimds! Paldēs! Bet manem roke �ēl, cimds valket manem teitan nebūs spēt: pa zēm es brauc to Moskou apskatēt un silte lā�ādpelc sev izmeklēt. Ek� Leningrad es kaiserpilē sēd un kaviār un sivencepets ēd, un ja uz zābaks manem dubļ un �muce, es lēk, lai boļ�eviks ar pēdurkn pūce.

Siksna: Bet lielskungs, te ir vēl.

Dr. Drechslers: Kotevturvēl? A! Tas irto � Wie nennt man das? � a, dvel! Tas lab, to brūket var.

Māra: To Mice �uva, tik monogramu ie�ūt nepaguva. (Dr. Drechslers noslauka dvielī zābaku). Vai, lielskungs!

Dr. Drechslers: Kotavbābs, te atkal bļau? Pardaudztu tavern mau-lem vaļe ļau! (Noslauka dvielī muti.) To puks tu savem govern atdot vare. Un tagad pasāk man, ko pagast dare.

Siksna: Ja manim jāsaka no visas tiesas, tad jāsaka, tie raujas melnās miesās.

Dr. Drechslers: Vai rudz ir nokults viss un ēk� to mais? Cik tūr par

dēn uz e�alonem tais?

Siksna: Par divām tūrēm vairāk neiznāk, jau tā da�s labais bunti taisīt sāk.

Dr. Drechslers: Ko? Bunte tais? Rād �urp to buntavnēk, es viņ kar augs. pie prēds es vinem lēk! Lins norauts?

Siksna: Noplūkti kā nākas, sen, tik nav kas galviņas cērt, lai kā dzen.

Dr. Drechslers: Navgalvem cērt? Tas kalpem jādara.

Siksna: Tie Vāczemē un darba dienestā.

Dr. Drechslers: To vec lai cērt! Vec bābs lai cērt! Puiks cērt! Kas strādāt negrib, visem vajag pērt! Ar runge zvel! Pa kakel dod ar bom! Kas �īkst � uz konclagerbūs aizvest prom!

� Ar svēstiņ kā? Govs krējum dod un pien?

Māra.: Uz rudens pusi mazāk dienu dien. Pie putras nav ko liet. ,

Dr. Drechslers: Ko? Putrs ar pien? Prēk� bauervēder ūdens, streb, cik lien! Spek, buter, eijer - vis prēk� Feldarmee, lai bauers pelavmaize pameklē!

Māra (�ukstus). Vai, vecīt, kas ar mums tik būs! ... Tu dzirdi? Kā dzirklēm cērpj viņ� manu veco sirdi!

Siksna: Tā gaidījām... tā...

Spalviņ�: Sagaidījāt ar!

Dr. Drechslers: Ko murk�! Uz pēdem pavēlēt es var, lai vise trīs pie viene zare kar! Jūs vis irzagls, un blēds, und Slaven, un �mucig lops, vēl schmutziger Wie Slaven! No boļ�evik mēs atsvabinviņ nost, no sarkan komisār un sarkan post, bet viņ te sabā� kopa galv un murk�e kā cūks ēk� aizgald bauermēle urk�e! Es lēk jūs pērt, un �aut, pie stabem kārt, un ve� un bērn lēk mest ēk� ugussārt! So macht�s man Wohl in Polen und Litauen, hier gilt�s nur Kugel, Henker, Verk und Grauen! . . (Izskrien prū�u solī.)

Spalviņ� (bezgalīgā naidā): Hitlergaiditāji lielie jūs! Mums cilpa

brīvība kā likta būs!

Dr. Drechslers (ārā): Не! Та tak nevar jāt, tas izskat prast! Hei, bauerlemp! Nāk, uzsēn zirgam ast!

Spalviņ�: Три!.. �onakt aizeju es partizānos! (Prom.)

Siksna: Vai! īlens ass man iedur pa�os sānos!

Dr. Drechslers: Hei. vec! Nāk pacel, lai es sēdies tiek!

Siksna: Три! Sātans! Smakas lai te nepaliek! (Prom.)

Māra: Ļē � hitlergaidītājs! Tik stulbs un dūms!

Dr. Drechslers: Hei, vecā bābs! Nāk, noslauk zirgam purns!

Māra: Три! Visi nelabie lai stāv tev klāti. Три! tpu! (Prom.)

Publicē�anai sagatavoja Alma Zusāne Osvads Ma�s

Par karu negribas runāt,

Bet tas notika tie�i karā.

Kad uzpūta vēj�,

Gaisā pacēlās biju�ā ciema pelni.

Bērni nesaprata nekā

Un, kā viņi vienmēr to dara, �

Spēlējās, smējās

Un ar oglēm bij noziedu�ies kā velni.

Un viens no mums Vakarā,

Kad pagalmā norima tracis,

Spēlēja vijoli aukstajā bēgļu barakā �

Skaņas bija lielas,

Ka asaras spiedās acīs,

Bet puisēns bija tik mazs,

Ka dro�i vien vijole bija par viņu garāka.

Sēdēja vīri un sievas Un nerunāja nekā �

Dienā viņi

Dzimto pavardu krāsmatas glāstīja

Un zeme

Ar nepļauto auzu salauztiem stiebriem

Par kaut ko lielu un mīļu,

Varbūt par nāko�o pavasari Tiem stāstīja.

Un darbā svētu ceļot varoņslavu,

Redz latvji dzimteni kā zelta kļavu.

Kur eji pirmo miera pavasari

Tev pretī liecas jaunas dzīves zari.

Jānis Sudrabkalns (1946. g.)

Beidzoties visasiņainākajam karam, ko pieredzējusi cilvēce un ko iecerēja un realizēja pagāju�ā gadsimta pirmajā pusē Vācijā pievārās nonāku�ie fa�istu maniaki un slepkavas, mājās atgriezās dzīvi paliku�ie, ievainojumus kaut cik sadziedēju�ie �urnālisti, dzejnieki un rakstnieki. Visi viņi turpināja rakstīt �Cīņai", daudzi strādāja redakcijā par �urnālistiem.

Grūt būtu kaut vai lakoniski �ajā grāmatā parādīt, cik daudzveidīgi dzīvi atspoguļoja �Cīņa" savā visilgākajā legālās darbības posmā -46 gados (1945.- 1991.). Tie bija avīzes zelta gadi.

Būdama lielākā un svarīgākā avīze Latvijā - partijas Centrālās komitejas, Augstākās padomes un Ministru padomes izdevums, kas iznāca regulāri 6 reizes nedēļā ar grandiozu metienu - vairāk kā 200.000 eksemplāru katru dienu pie tam bez uzbāzīgām reklāmām un parakstītāju pievilinā�anas ar dāvanām kā tagad.

(Ta�u jāsaka paldies �odienas preses izdevējiem par to. Kā pateicīgi raksta da�i abonementa saņēmēji, �āda dāvana viņiem ir vienīgā iespēja izlasīt kādu preses izdevumu, citādi nevarētu to atļauties naudas trūkumi a dēļ.)

Kara izpostītās zemes un sagrauto pilsētu atjauno�ana - tie bija pirmie uzdevumu par tiem arī rakstīja �Cīņa". Būtībā daudz pilsētu fa�isti karā nolīdzināja ar zemu. Mūsu pa�u mazajā Latvijā - delgava daudz cietusī Liepāja Madona Rēzekne u.c. nerunājot nemaz par mums tuvu eso�ajām Baltkrievijas pilsētām - skaisto Mmsku ko nācās uzcelt pilnīgi no jauna Ukrainas pērli Dņejamas krastos - Kijevu ko ta-gad posta savējie, Var�avu Polijā, kur nepalika akmens uz akmens, bet kas tika atjaunota tikpat skaista kā pirms kara. Kara seku likvidē�anu �Cīņa" atspoguļoja pla�i. �Cīņa" nekad nav ��ubinājusies tikai ap savu kaktiņu, savu stūrīti zemes". Tajā vienmēr biju�i raksti par notikumiem pasaulē, toreizējā lielvalstī, Latvijā. Zinātnes sasniegumu Kosmoss sabiedrības attīstības teorijas jautājumi enerģētika - spēkstaciju būve, transports - dzelzceļa atjauno�ana ceļi rūpniecība lauksaimniecība, kultūra un māksla visos aspektos.

Vecākās un vidējās paaudzes cilvēk to vēl. atceras jaunie�i, kam tas interesē, var viegli atrast publikācijas bibliotēkās vai internētā. Glu�i viss vēl nav pagūts iznīcināt. �ajā izdevumā izvēlējāmies ievietot nedaudz publikāciju par �o periodu. Par �godu" tiem. kuri vēl �odien vai nu tī�ām bezkaunīgi, vai tāpēc, ka ir neglābjami vāji attīstīti, apgalvo, ka �Cīņā" nekā cita neesot bijis, kā vien partijas lēmumi un valstsvīru runas. Protams, ka bija arī tas. Dīvaini būtu, ja tā nebūtu. Neviens izdevums pasaulē nevar būt sava izdevēja ienaidnieks.

M. K.

...Divi simti tūksto�u �Cīņas� eksemplāru katru dienu, izņemot pirmdienas.

No rīta līdz vakaram navmiera un klusuma redakcijas telpās. Nāk un iet autori.pastnieks atnes vēstuļu maisu, pa telefonu diktē informāciju darbavietas korespondents.

�Cīņas� kolektīvs vienmēr tur prātā V I.

Ļeņina norādījumu, ka �preses orgāns būs dzīvs un spējīgs dzīvot tad, kad uz pieciem vado�ajiem literātiem, kas raksta pastāvīgi, būs pieci simti un pieci tūksto�i darbinieku, kas nav literāti�. Vēstuļu nodaļas vadītājai, ilggadīgai �Cīņas� darbiniecei Ainai Kārkliņai, un literārajai līdzstrādniecei Sarmītei Mazurai ir ko nopūlēties ar vēstuļu lasī�anu un �ķiro�anu. Un kur vēl perfokartes korespondences mūsdienīgai uzskaitei. Par tām vislabāk zina Lilija Silā-ja, kura redakcijā aizvadījusi jau vairāk nekā divdesmit gadu. Bie�i vien cilvēki uz redakciju nāk arī personiski izsūdzēt savu sāpi. Atnāk klusi pa vienam vai arī vairāki kopā, skaļi, satraukti. Redakcija atceras, ka pirms vairākiem gadiem atnāku�i ap 70 cilvēku � visi tie apmeklētāji, kurus todien nav pieņēmusi kāda Rīgas pilsētas rajona izpildkomitejas vadība.

Darbaļau�u signāli ierosina �urnālistus dziļāk ieskatīties parādībās, notikumu būtībā.

Vēstules dod ierosmi izpētīt kādu problēmu dziļāk, sasaukt ieinteresēto cilvēku apspriedi redakcijā. Avīzes slejās da�kārt tās dēvē glu�i kā diplomātijā � par �sarunām pie apaļā galda�. Tajās piedalās ministri, partijas darbinieki, pieredzēju�i eksperti, kultūras un izglītības iestā�u pārstāvji u. c. Reizēm uz apaļā galda tiek likti ari �lietiski pierādījumi� � gan jaunas produkcijas paraugi, gan lasītāju atsūtīti novecoju�i zemas kvalitātes ra�ojumi. Tā rit sarunas par tautas patēriņa pre�u kvalitātes uzlabo�anu, par vietējās rūpniecības jaudu palielinā�anu, partirdzniecī-bas kultūru. Un ne vien parto � arī par literatūras kritikas problēmām,

par estrādes mūziku un mūziku vispār, par skolām utt. Apsprie�u materiāli avīzes lappusē pievēr� lasītāju uzmanību ar lieti�ķību un asumu. Tiem ir liels iedarbības spēks.

Nav tādas pilsētas, tāda ciema Padomju Latvijā, kur nebūtu biju�i �urnālisti ar sarkano grāmatiņu - �Cīņas" darba apliecību krū�u kabatā. Nav ari tādas padomju republikas, ko nav apmeklēju�i un par kuru rakstīju�i �Cīņas� darbinieki. Vairākkārt kopā ar Lietuvas un Igaunijas republiku, Pleskavas un Vitebskas apgabalu laikrakstiem izdots apvienots avīzes numurs. �Cīņā� viesoju�ies Rostokas apgabala laikraksta vadītāji un darbinieki no Vācijas Demokrātiskās Republikas un poļu draugi no S�ecinas vojevodistes avīzes. �Cīņas� �urnālisti savukārt brauku�i viesos pie viņiem, stiprināju�i draudzības saites un sadarbību.

Paaud�u stafete...

�ie vārdi, tik bie�i minēti avīzes slejās, labi raksturo ari pa�u �Cīņas� redakciju. Nav mūsu vidū vairs to, kas veidoja pirmos �Cīņas� numurus, kas darbojās dziļā pagrīdē Krāslavas ielas tipogrāfijā. Redakcijā ienāk jaunā paaudze. Padomju Latvijas vienaud�i. Partijas vadībā viņi aug idejiski, iegūst literāro meistarību, godam turpina savu vectēvu un tēvu � revolucionārās preses darbinieku tradīcijas. �Cīņa� vienmēr cen�as būt kaujinieciska avīze, kas ne vien raksta attīstītas sociālistiskas sabiedrības vēsturi, bet ari palīdz partijai vadīt un virzīt sabiedrības attīstību.

filozofijas zinātņu kandidāts, laikraksta �Cīņa" redaktors I960. - 1972. g.

(Fragmenti no publikācijas �Cīņas" 70. gadu jubilejā)

Laikraksta �Cīņa�, tāpat kā visas padomju preses pamatuzdevums ir veidot padomju cilvēkos marksistiski ļeņinisko pasaules uzskatu un komunistisko morāli. �ajā savas darbības jomā prese kopā ar televīziju un radio ir visspēcīgākais ierocis Komunistiskās partijas rokās. Jaunatklāts vēstures fakts un ziņa par �odienas notikumu, zinātnieka izgudrojums un kolhoznieka pārdomas par aktuālu problēmu, sabiedriski nozīmīga dzeja un reakcionāras aizrobe�u avīzes tenku atmaskojums � tas vīss ietekmē lasītāja apziņu noteiktā virzienā, audzina viņu. Kā vienmēr, �Cīņa� ari �odien, būdama uzticīga savām revolucionārajām tradīcijām, izmantojot visu �urnālistikas �anru un iespēju arsenālu, nes tautā marksisma ļeņinisma idejas.

Atsauksmes, kas izteiktas gan vēstulēs redakcijai, gan lasītāju konferencēs, liecina par �Cīņas� ievadrakstu iedarbības spēku. Uz ievadrakstu kritiskajām piezīmēm partijas komitejas, vietējās padomes, uzņēmumu un saimniecību vadītāji parasti reaģē operatīvi un ieteikumus īsteno dzīvē. Laikraksta �Cīņa� redakcija ievadrakstus gatavo īpa�i rūpīgi, papla�ina to tematiku un analīzes dziļumu.

�Cīņa� ar katru jauniznāku�o numuru stiprina revolucionārajās cīnās un kauju ugunīs rūdīto padomju tautu draudzību.

Te pirmām kārtām jāmin teorētiskie raksti par ļeņinisko nacionālo politiku, par proletāriskā internacionālisma principiem, par Komunistiskās partijas lomu nāciju un tautību saliedē�anā vienotā internacionālā saimē. Pla�u tematisku ciklu �ajā jomā �Cīņa� deva lasītājiem 1972. gadā, sagaidot PSRS 50. gadadienu, un aizsākto darbu turpina, meklējot jaunus, mazāk skartus aspektus �o jautājumu risinājumā.

Bet padomju tautu draudzības izpausmi dzīvē �Ciņas� �urnālisti un ār�tata autori redz ik uz soļa un atspoguļo laikraksta slejās � tie ir ekonomiskie un kultūras sakari starp brālīgajām republikām un sociālistiskajām nācijām, savstarpēja palīdzība un sadarbība, internacionālo kolektīvu darba panākumi rūpnīcu cehos, lielākajās būvēs un lauku brigādēs, mūsu republikas darbaļau�u sociālistiskā sacensība ar Igaunijas PSR, sacensība ar atsevi�ķiem rajoniem un pilsētām citās republikās.

Mūsu republikas iedzīvotāji raksta redakcijai par tiem krievu un citu padomju tautu pārstāvjiem, kam bijusi liela loma cīņā par padomju varu Latvijā, kas noliku�i savu galvu Latvijas ārēs, pilsētās un ciemos, atbrīvojot tos no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem, raksta partiem, kas pēckara gados palīdzēja atjaunot sagrautās rūpnīcas, spēkstacijas un dzelzceļus.

Risinot jautājumus par sakariem starp savienotajām republikām, �Cīņa� vienmēr uzsver krievu valodas, kas ir viena no visbagātākajām valodām pasaulē, internacionālo raksturu. Krievu valoda kļuvusi par padomju tautas kā jaunas vēsturiskas cilvēku kopas savstarpējās sazinā�anās valodu. Artās palīdzību ikviena sociālistiskā nācija iepazīst otru, apgūst tās kultūras vērtības, jo krievu valodā tiek tulkoti visi izcilākie nacionālo literatūru darbi, tajā atrodams vispla�ākais zinātnes, tehnikas un konkrēto ra�o�anas problēmu apgaismojums. Krievu valoda ir tilts no katras nacionālās valodas, ari latvie�u, uz visām aizrobe�u tautu valodām.

Mobilizējot republikas darbaļaudis partijas izvirzīto uzdevumu "īsteno�anai, idejiski audzinot un izglītojot tos, �Ciņa� ikkatrā numurā informē savus lasītājus par svarīgākajiem notikumiem visā mūsu zemē, iepazīstina viņus ar vērtīgāko pieredzi da�ādās saimniecības un kultūras dzīves nozarēs, parāda augstākos sasniegumus un straujo darba ritmu visos mūsu pla�ās Dzimtenes novados. �Ciņa� salīdzinājumā ar pārējiem mūsu republikas preses izdevumiem latvie�u valodā sniedz vispla�āko informāciju par starptautiskajiem notikumiem, parasti tai atvēlot visu tre�o lappusi. Līdzās TĀSS materiāliem te lasītājs atrod �Cīņas� starptautisko notikumu komentētāju V Hermaņa, M. Vulfsona, A. Lediņa. I. Ķezbera un daudzu citu autoru rakstus. Jo sevi�ķi lielu vērību �Cīņa� pievēr� tam. lai spilgtāk atspoguļotu lielo darbu, ko veic Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, īstenojot PSKP XXIV kongresā nosprausto Miera programmu. �Ciņa�, ejot kopsolī ar visu padomju presi, da�ādos aspektos noskaidro, ka miera politika ir vienīgā pareizā, padomju tautas un visu pārējo pasaules tautu vitālajām interesēm atbilsto�ā politika, ka sekmīga komunistiskās sabiedrības celtniecība prasa, lai pasaulē tiktu nosargāts ilgsto�s miers.

PSKP CK ģenerālsekretārs L. Bre�ņevs referātā �Par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības piecdesmito gadadienu� teica: �Laikmeta vēj�, vēstures vēj� ar savu vareno elpu piepū� sociālisma kuģa buras. Un mūsu kuģis neapturami dodas arvien tālāk, uz priek�u � pretim komunisma mirdzo�ajiem apvār�ņiem.� Laikraksts �Ciņa�, kā acuraugu sargājot savos 70 gados veidotās revolucionārās tradīcijas, diendienā cen�as būt marksisma ļeņinisma cildeno ideju aktīvs propagandists, republikas partijas organizācijas tuvākais palīgs komunisma ideālu īsteno�anā.

/

J. Britāns,

laikraksta �Cīņa" redaktors 1972,- 1990. g.

(Fragment no publikācijas �Cīņas" 70. gadu jubilejā)

Saskaņā ar PSRS Ministru Padomes 1976. gada 16. jūlija lēmumu.....Par pasākumiem, kas veicami, lai pastiprinātu Baltijas jūras ba

seina aizsardzību pret piesārņo�anu� Latvijas PSR Ministru Padome nolemj: 1. Latvijas PSR ministrijām un resoriem, Latvijas PSR teritorijā izvietotajām Vissavienības pakļautības organizācijām un uzņēmumiem un rajonu un republikāniskās pakļautības pilsētu darbaļau�u deputātu padomju izpildkomitejām veikt tādu pasākumu kompleksu, kas nodro�inātu, lai lidz 1985. gadam pilnīgi izbeigtu neattīrītu rūpniecības, saimniecības un sadzīves notekūdeņu novadī�anu Baltijas jūras baseina upēs un citās ūdenstilpnēs� � No Latvijas PSR Ministru Padomes 1976. gada 14. septembra lēmuma...

Valdības lēmums � tātad tur nav vairs ko debatēt, spriedelēt, gaidit. Ir jārīkojas: lai 1985. gadā Baltijas jūrā vairs neieplūstu ne sauja netīra ūdens. Un vairākas organizācijas tā ari darīju�as vai vismaz konstruktīvi sāku�as apsvērt savas hidroloģiskās, tehniskās un ekonomiskās iespējas.

Vispār pasaules ekologus patlaban galvenokārt satrauc triju veidu piesārņojumi: naftas produkti, smagie metāli un lauksaimniecības ķimikālijas. Un tāpat satrauc tie mūs. Jo Ieaut ari daudz jau ir padarits, ik pa brīdim sastopamies ar daudz ko nepadarītu, neapdomīgu, bezatbildīgu.

Та, piemēram, mūsu ostas. Gan Rīgā, gan Ventspilī, lai atturētu no kārdinājuma netīrumus izliet jūrā, ir panākts, ka neviens kuģis nemaz nevar nonākt ostas darījumos, iekams nav oficiālā kārtā nodevis savus saimniecības un sadzīves ūdeņus, bil�u jeb sate�u ūdeņus un balasta ūdeņus. Un kuģīpa�niecēm - Latvijas Jūras kuģniecībai, Latvijas Zivju rūpniecības ra�o�anas pārvaldei un Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienībai � tiek konsekventi prasīts, lai jaunie un lielie kuģi būtu aprīkoti ar savām autonomām attīrī�anas iekārtām, turpretim mazie saimnieciskos un sadzīves ūdeņus nodotu pilsētas attīrī�anas iekārtām. Bet, ja nu misēklis gadījies, kāds naftas produkts ie�ļācies ūdenī un plesties sāk traips, � situāciju glābt dodas �aklie naftas savācējkuģī�i ar sūkņiem un bonu aizsprostiem � blīviem peldo�iem no�ogojumiem no putoplasta vai cita materiāla.

Ta�u nelaime aizvien vēl viena: �ādu misēkļu tomēr atgadās par daudz. Ja neskatām visus tos gadījumus, kad pēc Baltijas jūras aizsardzības inspekcijas konstatācijas vainīgie pa�i bez lieka �trok�ņa� piekritu�i samaksāt valstij radu�os zaudējumus, bet tikai tos gadījumus, kas nonāku�i līdz LPSR Valsts arbitrā�ai, vienalga, pagāju�ajā gadā veidojas nepatīkama aina. Deviņas reizes Valsts arbitrā�ā ienāku�as prasības pret Latvijas Jūras kuģniecību un reiz - pret naftas pārsūknē�anas bāzi: par Ventspils ostas ūdeņu piesārņo�anu ar naftas produktiem. Gan darbinieki biju�i neuzmanīgi vai dzēru�i, gan automātika atteikusies darboties, gan cits kāds iemesls � un, lūk, rezultāti. Kuģniecībai nācies �ķirties no 314 340 rubļiem, lai segtu valstij zaudējumus par sagandēto ūdeni, plus no 16 050 rubļiem - lai samaksātu valsts nodevu par arbitrā�as iejaukties nepiecie�amību, un naftas pārsūknē�anas bāzei � no 6 160 plus 246 rubļiem. Bet vainīgajām amatpersonām un privātpersonām nācies samaksāt soda naudas, kas parasti nav mazākas par 100 rubļiem... Viss � tīrā saskaņā ar Latvijas PSR Ūdeņu kodeksu. Un nav svarīgi, ka pēc tam visus netīrumus savāc.

Visai nesaprātīgs stāvoklis pagaidām izveidojies mūsu laukos � masveida piesārņojums, ko ūdeņiem dod tīrumi. Pamatā tas ir uz sniega izsētais minerālais mēslojums, no kura Latvijas blīvajos hidrogrāfiskajos apstākļos, kur ik pa solim plūst kāds strauts, grāvis, upe vai upīte, 50 un pat 90 procentus aiznes izkusu�ais sniegs. Un iznāk divi ļaunumi: tīrumi zaudē tik gaidītās un deficītās spēka vielas, bet ūdeņi saņem tik nevēlamās ķimikālijas, kas aizaudzē tos pa�us grāvjus, meliorācijas un citas hidrotehniskas būves, ezerus un citus akvatorijus... Lai gan pēdējā laikā nāk arī cerīgas ziņas: republikas Lauksaimniecības ministrijai jau uzdots steidzamības kārtā risināt un atrisināt �o problēmu un visus laukkopības darbus organizēt tā, lai nerīkotos ar minerālo mēslojumu tik neracionāli.

Vienlaikus republikas Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas ūdens uzraudzības organizācijas sadarbībā ar republikas Tautas kontroles komiteju nodevu�ās otra, ne mazāk aktuāla lauku jautājuma studē�anai � kā tiek izmantotas tās daudzās kolhozos un sovhozos, respektīvi, ciematos, pēdējos piecos gados uzbūvētās attīrī�anas iekārtas, kurām jāatveldzē 18 tūksto�us kubikmetru ūdeņu diennaktī un par kurām samaksāti 14,4 miljoni rubļu? Lielākajā tiesā rajonu jau tagad ir konstatēts, ka �o iekārtu ekspluatācija galīgi nav atrisināta, tāpēc tās ļoti daudzās vietās funkcionē tikai daļēji vai nefunkcionē nemaz. Kādēļ?

Pēc Latvijas PSR Ūdeņu kodeksa ir skaidrs: par �o ierīkojumu ekspluatāciju atbildīgs ir būvju saimnieks, tātad � kolhozs, sovhozs. Bet tajā pa�ā laikā lauksaimniecības sistēmā nav nokārtots atbilsto�u speciālistu sagatavo�anas jautājums. Tādēļ republikas Ministru Padome uzdevusi Valsts lauksaimniecības ra�o�anas tehniskās nodro�inā�anas komitejai izveidot īpa�u dienestu lauku saimniecību attīrī�anas iekārtu ekspluatācijai, tehniskajai uzraudzībai un palai�anai. Jo tas būtībā ir �smalks� darbs � nodro�ināt optimālus vairo�anās un dzīves apstākļus jutīgajām attīrī�anas baktērijām... Bet �īs specializētās organizācijas izveido�ana tomēr rit pārāk gausi. Kaut katram redzams, ka uz to gaidīt nedrīkst: ir jārod atrisinājums drīz un visas republikas mērogā. Bez tam tas ta�u neprasa arī daudz jaunu finansu un materiālu ieguldījumu, bet tikai tīri organizatorisku kustīgumu... Pretējā gadījumā netīrie ūdeņi tek garām dārgajām attīrī�anas ietaisēm, un tad tām nav nekādas jēgas.

Tāpat �obrīd stipri aktuāla ir ra�o�anas, saimniecisko un sadzīves ūdeņu problēma da�ās pilsētās, īpa�i Rīgā, kas dod republikas piesārņoto notekūdeņu lauvas tiesu. Dzīvojot un strādājot aizvien mūsdienīgāk, mēs pa�laik ne tikai veļu, grīdas un sevi mazgājam ar da�ādiem ķīmijas līdzekļiem, bet arī rūpnīcās detaļas, ma�īnas un telpas tīrām artiem. Tāpēc notekūdeņos aizvien pieaug sintētisko mazgā�anas līdzekļu saturs, un tas ir pavisam nelāgi. Jo �ie savienojumi sadalās ļoti lēni, paralizē baktērijas un bremzē jebkuru pa�attīrī�anos. Bet, ja tiem vēl pievienojas neattīrīti ra�o�anas ūdeņi, kā, piemēram, pagāju�ajā gadā, kad Valmieras gaļas kombināts ieplūdināja vecupē un no tās Gaujā tik daudz rūpnieciskā netīruma, ka bija spiests valstij segt zaudējumus 57 000 rubļu apjomā, � situācijas veidojas kritiskas.

Dabiski, tādēļ jau neviens veļu nesāks mazgāt pelnu sārmā un ne-apstādinās rūpnīcas. Vienīgā izeja un uzdevums - būvēt attiecīgas ķīmiskās un bioloģiskās attīrī�anas un skābekļa piesātinā�anas iekārtas. Kā, piemēram, darīts Slokas celulozes un papīra kombinātā, kur ne tikai radītas bioloģiskās attīrī�anas ietaises, kas diennaktī spēj neitralizēt 80 000 kubikmetru kombināta un Jūrmalas notekūdeņu, bet ari iekārtas, kas tos apskābekļo. Tāpat Olaine ar saviem ķīmijas uzņēmumiem saņēmusi bioloģiskās attīrī�anas iekārtas, kuras �ī gada 2. ceturksnī vien pilnīgi jāsakārto... Acīmredzot tāpēc, kā apgalvo mak�ķernieki, Lielupē jau varot gūt iepriecino�us lomus.

Tajā pa�ā laikā Rīga pagaidām spēj attīrīt tikai nelielu daļu savu ūdeņu. Vai spēsim �ajā piecgadē veikt tik lielu lēcienu, lai 1985. gadā panāktu to, ko prasa Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums, un attaisnot tās starptautiskās saistības, kuras mūsu valsts apņēmusies, ratificējot Baltijas jūras rajona jūras vides aizsardzības Konvenciju?

Kā informēja republikas Meliorācijas un ūdenssaimniecibas ministrijas ūdeņu izmanto�anas, regulē�anas un aizsardzības galvenās pārvaldes priek�nieks Pēteris Ziediņ�, reālistiskākie aprēķini rāda, ka ap 1990. gadu Rīga diennakti dos līdz 520 vai pat 600 tūksto�iem kubik-mētai notekūdeņu un tos labi pieveikt spētu tāds perspektīvs bioloģisko attīrī�anas iekārtu komplekss, kura jauda nebūtu mazāka par 700 tūksto�iem kubikmetru diennakti. Tam tad Buļļu salā ari ir izraudzīta vieta, un nākamgad jāsāk veidot pamati. Lai pēc tam, kad būs uzcelts, visu atveseļoto ūdeni varētu sūtīt pa caurulēm apmēram 2 kilometrus tālu un apmēram 20 metrus dziļi līci, kur, Daugavas un Lielupes straumju satverts, tas ietu vēl tālāk un sajauktos lielajā ūdens klaidā.

Jā, bet tas būs tad, kad uzcels. �obrīd galvenais �ī milzu kompleksa pasūtītājs � Rīgas izpildkomitejas ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvalde � savai unikālajai un miljoniem rubļu dārgajai izbūvei (ar visiem pievada un aizvadtīkliemjvēl līdz galam nav sagādājis pat projekta dokumentāciju. Nupat pienākusi iepriecino�a vēsts: vajadzīgie būves līdzekļi ir sagādāti, un kompleksa pirmo kārtu, kam bioloģiski jāattira 350 tūksto�i kubikmetru notekūdeņu diennakti, ne tikai var sākt celt, bet tā ir jāceļ un jau jāpabeidz 1985. gadā! Liekas, katram skaidrs, ka lidz arto Rīgas notekūdeņu attīrī�anā un visas Baltijas jūras tīrībā iestāsies būtisks uzlabojums.

Kaut gan - ari jau tagad nāk pietieko�i daudz cerīgu ziņu. Latvijas PSR Hidrometeoroloģijas un dabas vides kontroles pārvaldes, republikāniskās Baltijas jūras aizsardzības inspekcijas un Rigas teritoriālās ūdeņu aizsardzības pārvaldes, ZA Bioloģijas institūta pētniecības un citu ūdens uzraudzības laboratoriju objektīvie dati liecinās, ka vispārējais piesārņojuma līmenis kā mūsu upju grīvās, tā mūsu Baltijas jūras ūdeņos pēdējos gados nostabilizējies un vairs nepalielinās! Visās upēs pieaudzis skābekļa saturs un vienlaikus samazinājies organiskā piesārņojuma līmenis. Bet mūsu jūrā piesārņotība ar naftas produktiem samazinājusies 2 līdz 3 reizes.

Tādi ir mūsu iespēju rādītāji � ja gribam. Un tādi ir mūsu noteico�ie tendences rādītāji - uz ko virzāmies. Lai varētu būt respektējami starptautiskās sadarbības partneri un godīgi kaimiņi Baltijas jūras krastā. Lai tīra paliek Baltijas jūra pa�iem un bērnu bērniem.

Neapstrīdama liecība vēsturē � viena no vecākajām marksistiskajām avīzēm, kas joprojām iznāk. Rīgā, Latvijā, Padomju Savienībā, uz planētas Zeme. Dainu, strēlnieku un Raiņa tautā. Divdesmitajā, visrevolucionārākajā un visapdraudētākajā gadsimtā.

Visaugstāko ideālu spēkā uzturē�ana. Attīrī�anās no izded�iem un viltus kur�anās. Imitētas deg�anas noraidījums. Uzticība dzīvas, istas uguns aicinājumam, pēc kuras kā apburtas visos laikos tieku�ās cilvēku acis. Vai tas ir viegli? Tas ir smagi, tas ir tik smagi kā pati nerimus ciņa, kuras vārdā avīze nosaukta. Nerimus ciņa pagātnē, �odienā � un nākotnē ari. Nerimus atbildiba par katru burtu, vārdu, teikumu, rakstu. Jo �Cīņa� ta�u ir bijusi, ir un alla� būs Latvijas Komunistiskās partijas balss.

�Cīņai� ir asums. Spēja iejaukties, atmaskot, noturēt taisnu savu mugurkaulu arī tad. ja publikācija aizskārusi ierēdni, kam �ķiet, ka daudz ērtāk būtu bijis runāt abstrakti gan par principialitāti, gan tautsaimniecisku stāju, gan tautas revolucionāro un kultūras atmiņu... Bet �Cīņas� mugurkauls uzvar tāpēc, ka tā ir pagrīdes bezbailībā rūdīta avīze, tāpēc, ka tā runā mūsu pamatideālu balsi, kuri nekad neatvirzās darāmā darba un ejamās gaitas perifērijā. Ari uzvarējusi revolūcija ir jāturpina, un mūsu dzīvē ir tik daudz darāma un cīnāma. Vai darāma un cīnāma nav Rīga, mūsu mīļā, senā, gadsimtu sviedros un asinis slacītā pilsēta! Izcīnāma dzemdību nama cerībā un Piemiņas kop�anā, spēkā uzturē�anā, par ko tik mākslinieciski spilgti un idejiski precīzi runā ari Ļeņina prēmijas laureāts Cingizs Aitmatovs pasaulslavenajā romānā �Un garāka par mū�u diena ilgst�. Jo vai tad tie�ām mums reiz neuznāks kauns no gadiem ilgajiem solījumiem da�ādās iestādēs, ka �darīs�, �ies�, �izvedīs�! Bet tanī pa�ā laikā atļaujiet pajautāt, kāds izskatās, piemēram, Rīgas Politehniskā institūta studenta Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedra Konstantīna Pe�urkina kaps. Kā mēs atceramies to cilvēku, kuru 1905. gada 13. janvāri nāvējo�i aiz�āva dragūni un kuru 15. janvāri, plīvojot melniem sēru un sarkanajiem cīņas karogiem, pēdējā gaitā pavadīja 35 tūksto�i (!) Rigas iedzīvotāju, pārvērzdami �is bēres par iespaidīgu latvie�u un krievu tautas strādnieku brālības demonstrāciju?...

Ir cīnāma tautas dzīvība jaunā attīstības lokā � ģimenes lokā. Ir cīnāma mākslas iene�ana ļau�u ikdienas nepiecie�amībā, ir cīnāma visas kultūras iedziļinā�ana dzīves jēgas būtībā, un ne izvestā pasākumā un svētku dalībnieku skaita apcildinā�anā vien. Ir cīnāma Pārtikas prog-

ramma � ne tikai kā viena liela izē�anās vajadzība, bet kā jaunas ētikas un estētikas uzvara sociālistiskajos laukos, kā mū�laicīga noturība, kā tautas dzives un domā�anas stila stabilizē�anās.

Man personiski �Cīņa� alla� bijusi principiālas publicistikas augstskola. Es te strādāju no 1964. līdz 1967. gadam, un cik labi, ka toreizējais redaktors Ilmārs Tverts mani, Mirdzas Ķempes ieteiktu, sūtīja nevis uz kultūras, bet lauksaimniecības nodaļu. Sākumā, jāteic, sadrūmu, bet tagad saprotu, ka lauksaimniecība bija tā kultūra, kura būtiski uzrādīja un reģistrēja mūsu sabiedrības sirdspukstus � lauku saimnieko�anu, agrokultūru, lauku dzīvi... Par lauku cilvēku, par viņa domām man iznāca toreiz �Cīņā� rakstīt visai bie�i.

Tagad grūti pateikt, kas man tajos gados sagādāja lielāku gandarījumu � ar manu parakstu �Cīņā� publicētie materiāli vai izdeviba ikdienā pabūt tīrumos, kūtīs, saimniecību kantoros, kultūras namos, lauksaimnieku mājās. Atceros � �Cīņā� strādādams, pirmoreiz ar asinsbalsi sajutu, kas irtā saucamā �darba varonība�. Līdz tam �ķita, katas ir skolā iezubrīts un �urnālistu bezatbildīgi apsūkāts poētisms. Bet tad. �Cīņas� sūtīts, ierados kādā Zemgales puses saimniecībā, lai uzrakstītu par cūkkopi Sociālistiskā Darba Varoni. Та bija pavisam vienkār�a darba sieviete ar norūpētu, pat cie�anu pilnu seju un cietām, sastrādātām rokām. Viņai praktiski nebija savas personīgās dzīves, visi bija gāju�i bojā nacistu soda ekspedīcijā, kādā pilsētā dzīvoja viens vienīgs viņas dzīvs paliku�ais brālis. Sī Sociālistiskā Darba Varone gāja gulēt ap diviem nakti un cēlās ap �etriem, lai dotos uz fermu, no palīgstrādnieka viņa bija atteikusies, jo viņai �ķita, ka labāk par viņu pa�u cūkēdienu neviens nesagatavos. Cūkkopēja atzinās, ka tanīs dienās, kad viņas nobarojamo cūku simtu aizvedot, viņa jūtoties kā slima, kā salauzta... Un es toreiz uzrakstīju par brīvprātīgi sevi aizliedzo�o sievieti pieklājīgu rakstu, bet nepieminēju viņas traģēdiju, un proti: visu iespaidīgo naudas summu, ko viņa par �ādu pārslodzes darbu nopelnīja, nodzēra viņas brālis, regulāri ierazdamies pie māsas algas dienās. Un viņa savā māsas mīlestībā mierīgi �o naudu mīļotajam brālim atdeva...

So sievieti es alla� atceros, un tad man ir jādomā, kādi milzu dārgumi krīt ierindas korespondentu rokās, kādi apskau�ami dzīvesstāsti, kāda milzu atbildība ir savos rakstos nenovulgarizēt darba cilvēku, viņa dziļo dvēseles dzīvi. Cik piepildāma, cik izcīnāma ir katra �ķietami ikdieni�ķa avizes rubrika.

Tāpat atceros lauku mājas Ziemeļvidzemē. kurās izlijis un nosalis, iegriezos, lai uzrakstītu par krietniem cilvēkiem, kādas toreiz jaunas, talantīgas autores vecākiem. �odien jaunā, talantīgā autore ir stipra latvie�u liriķe, kuras balss smalki vibrē psiholoģiski dziļu atklāsmju vijolē... Atceros, cik dramatiski sākās mana iepazī�anās �Cīņas� komandējumā pie ievērojama selekcionāra viņa Dobeles dārzos, kur� sākumā nosauca mani par nekauņu, kad, pakāpies uz divām tomātu kastēm, caur atvērto logu uzrunāju sirmo, diendusu gulo�o patriarhu, teikdams, ka, cienījamais biedri, es, lūk, esmu no �Cīņas�. Protams, ka manas tomātu kastes tūlīt sabruka, un es novēlos zemē. Un viss tomēr beidzās laimīgi � redzēdams, ka spēju novērtēt un atzīt sirmgalvja tiesības mani nievāt, viņ� otrā dienā izvadāja pa dārzu, sarunāja visādus asus vārdus par daudz ko �ajā pasaulē, bet vakarā uzcienāja ar apriko�u ievārījumu... Atceros naktis, kad ļepatoju no dzelzceļa vai autobusu stacijām pajumtes meklējumos, atceros spo�u mēnesnīcu Lēdurgā, atceros drausmīgu salu un spelgoņu, kad motociklā kāds garāmbraucējs mani veda uz Trapenes kolhozu vienā plānā mētelītī � kādus ka�okus tad nu es varēju atļauties, jaunākais literārais līdzstrādnieks, kas toreiz mēnesī saņēma 75 rubļus...

Protams, ka braukt komandējumos man patika nesalīdzināmi labāk nekā ierasties darbā redakcijā, pie tam vēl laikā. Visas savas neprecizitātes darba apmeklējuma grafikā centos �atpirkt� ar rakstu kvalitāti. Vienotrreiz tas man pat izdevās, par ko liecina redaktora pie�ķirtās prēmijas, kad paskatos savos vēl saglabātajos papīros.

Un tā � rakstīt vecākajā pasaules marksistiskajā avīzē uzskatu par godu joprojām. Par godu piedalīties nerimus cīņā, kuras jēga ir ideja padarīt cilvēku dzīvi patie�ām cilvēcisku. Tas nozimē piedalīties vissmagākajā darbā, kādu jebkad uzņēmu�ies cilvēki laiku laikos. Darīt �o darbu artaisnu mugurkaulu un bez bailēm, kā to darīja paaudzes tajos bargos laikos, kad autora vienīgais honorārs bija ugunsvilinājuma apburtas pateicīgu cilvēku acis. Par godīgu vārdu pateicīgas.

Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks

Jā, katra paaudze ar savu darbu un cīņu raksta savu vēsturi. Arī mūsējā. Un par to var tikai priecāties. Tā republikas zvejnieku kolhozi strādā stabili, efektīvi izmanto kolektīvo saimniecību priek�rocības un sistemātiski pārpilda visus ra�o�anas plānus. Tāpat 11. piecgades trīs gadu plāns tika izpildīts 3 mēne�us pirms termiņa, un nav �aubu, ka tāpat visi piecgades uzdevumi tiks veikti pirms termiņa.

Neredzēti strauji un pla�i tiek arī būvēti moderni zivju apstrādes cehi, kur strādāt gan daudz vieglāk, gan tīkamāk. Kolhozos ra�otā zivju produkcija gar�o visiem. Kolhozu moderno floti nav pat vairs ar ko vēsturē salīdzināt. Un zvejnieku ciematos acis priecē gan jaunas skolas, gan moderni stadioni, kultūras nami, gan skaistas daudzdzīvokļu mājas un zaļumos slīgsto�as koted�as. Sociāliem pasākumiem katram kolhozniekam vidēji tiek izlietots 613 rubļu gadā. 1983. gadā kultūras vajadzību apmierinā�anai vien kolhozi katram kolhozniekam izlietoja 119 rubļus.

Bet kā augu�i pa�i ļaudis! Tagad katrā saimniecībā vidēji strādā 63 speciālisti ar augstāko un 351 � ar vidējo un vidējo speciālo izglītību, bet ar nepabeigtu vidējo vai pamatizglītību kolhozos vidēji vairs ir tikai 39, galvenokārt gados veci cilvēki.

Vienlaikus sevi�ķā aprūpē mums ir jauna cilvēka audzinā�ana. Un patīkami apzināties, ka te �Cīņa� vienmēr mums ir bijusi un ir blakus. Gan popularizējot kolhozu rado�o draudzību ar republikas inteliģences organizācijām, gan atzīmējot estrādes ansambļu, vokālistu un dejotāju festivālus, kas ikreiz gūst pla�u sabiedrības atsaucību. Latvijas PSR Revolūcijas muzejā tika atklāta kolhozu uzskatāmās aģitācijas līdzekļu ekspozīcija. Bet zvejnieku kolhozos �9. Maijs�, �Banga� un �Selga� noteiktas literārās un mākslas prēmijas, kuras rosina radīt labus un palieko�us literārus sacerējumus un skaistus mākslas darbus par zvejnieku dzīvi un darbu.

Tāda, lūk, ir �odiena. Bet �Cīņa� palīdz saprast un mīlēt arī vakardienu. Tie�i tās publikācijas pirmām kārtām veido vispusīgu komunistiskā apzinīguma kompleksu, kam pamatā būtu izkopta tikumība, nevainojama rīcība un augsta darba disciplīna. Tāpēc zvejnieki neviltoti saka, ka viņu zvaigznē ir arī �Cīņas� stars.

Lai tas vienmēr pār mums spīd spo�s!

Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības priek�sēdētāja vietnieks

TĀ savu grāmatu, ko 1989. gadā laida klajā izdevniecība �Avots�, nosaucis tās autors Eriks Elānbergs, kas �Cīņā� avīzes nosacīti mierīgākajos un labākajos mū�a gados nostrādāja, kā pats saka � ceturtdaļgadsimta. Krājumā ievietoti lielākoties �Cīņā� publicētie iespaidi par da�ādiem tuvākiem vai tālākiem komandējuma braucieniem. Ieskatam � divas publikācijas.

Kad esi aiz trejdeviņām zemēm, pa�a mājas ieraugi izgaismotāk. Tāpēc arī �īs grāmatas pirmā nodaļa � par norisēm Latvijā.

Daudzviet būts. Valstī. Pasaulē. Nāk prātā studiju gadi, kad brauciens uz Maskavu jau bija neparastība. Un tie�i tad iznāca vēl tālāk doties.

Tovasar, tāpat kā citus gadus, biju saposies braukt uz laukiem pie mammas. Institūta kopmītnes istabas biedrs Emīls musināja:

� Mājas nekur nepazudīs. Bet kad vēl tev dzīvē būs tāda izdevība?

Paliku stomīgs. Bija ierasts pavagot kartupeļus, papļaustīt sienu, aiziet pie kaimiņa, papeldēties Taļķītes atvariņā. Tolaik pārāk tālu vēl nebija gadījies būt. Kaut cik izkājota Latvija un pāris izrāvienu līdz Maskavai.

Sadū�ojos un braucu. Tāpat kā simtiem un tūksto�iem jaunie�u.

Par to laiku negrasījos rakstīt, jo Kazahijas stepēs nekādus kalnus negāzu. Strādāju � un viss. Pēcāk gan jutu nepiecie�amību da�us vārdus bilst. Ne tāpēc, lai uzsvērtu savu līdzdalību.

Izrādās, ka toreiz, kad braucu uz stepi, ārzemju rakstītāji un radio-runātāji vaimanāju�i, ka mūs ar varītēm sadzenot lopu vāģos un sūtot tur, kur vēl cilvēks neesot kāju spēris. Tovasar par tādām valodām nekā nezināju.

Mēs braucām tālab, lai pieliktu spēku lauksaimniecības pagrieziena svirai. Galvenokārt � romantiskā trakulībā. Un tagad, kad man pāri pusmū�am, ar prieku varu atzīt, ka nekas nav mainījies arī �odien. Te es domāju jaunatnes aizrautigumu. Krimas sanatorijā sastapu grupu meiteņu, kuras bija atbrauku�as pa�aujoties no gadsimta trases � ВАМ. Viņas noteica toni un iekustināja pat ve�ukus. Un, ja par �im meitenēm teiktu standarto � viņas aizdzītas mū�īgā sasaluma joslā, tad es gribētu redzēt, kā justos teicējs, ja satiktos vaigu vaigā ar barn ietēm.

Divos jautājumos tolaiku ārzemju ru~ nātājiem taisnība bija gan. Ļaudis brauca turp, kur laikam gan cilvēks vēl nebija kāju spēris. Un par lopu vāģiem ari. Atpakaļ braucām komfortablos vagonos. Man gadījies uzturēties gan starptautiskas klases kupejās, gan izjust firmas vilcienu mājīgumu. Ta�u to braucienu no Rīgas līdz Kok�etavas stepēm neaizmirsī�u nemū�am. Vasara. Aizbīdāmās durvis vaļā.

Kājas pārkārtas vagona malai. Ik pa brīdim pietura. Lokomotīves svilpiens, kas izrīko bez vārdiem:

� Meitenes � pa kreisi, zēni � pa labi!

Un tad jāsvelpj vairākkārt, lai sadabūtu atkal visus vagonos.

Tur jau arī nedzīvojām greznībā. Mūsu grupai nāras bija labības sabērtuvē un cisu maisi teltīs. Vasarā tvīkām. Kad negaidīts uzsniga sniegs, spiedāmies cie�i jo cie�i. Neatceros, ka būtu krek�ķēju�i un stenēju�i.

Ceļa pārsteigumos un pirmo dienu apjukumā pat neattapām aizrakstīt uz mājām. Bet tur uztraucās. Jo nebija pierasts, ka tik tālu un tik ilgi brauc. Toreiz neiedomājos, ka vajadzētu da�as rindas aizrakstīt avīzei. Aizsūtīju vēstuli mātei un biju�ajai pasniedzējai. Studiju gadu skolotāja vēstules fragmentus aiznesa uz redakciju. Lai Liepājā mammas un papi, māsas un brāļi, iecerētās un iecerētie palasa un nomierinās. Tagad saprotu todienu satraukumu. Bija ierasts grozīties tepat pa Latviju. Nebija vēl studentu vienību. Un �ķita kaut kas ārkārtējs un netverams � iesēsties vilcienā un braukt tūksto�iem kilometru.

Mēs jau pa�i ari mulsām. No kvie�u bezgalības. No stepes līdzenuma. No citas tautas iera�ām. Brīnījāmies, kā var neēst cūkas gaļu, un viebāmies, kad mums piedāvāja zirga gaļu. Uztraucāmies, kad mūs nosodīja parto, ka aulā parādījāmies sauļo�anās tērpos. Nesapratām, kā var tveicē izturēt ar aitādas cepuri galvā. Pieradām, ka ūdens jāved koka mucās un ka vēr�i mudināmi ar pierunā�anu, nevis pātagu.

Tajā kvie�u vasarā sapratu, ko nozīmē īsta viesmīlība. Kad izkāpām no vilciena, mēs ieraudzījām bērziem rotātas automa�īnas. Tobrīd zaļumi �ķita ikdienība un meijas likās teatralizēta piedeva sagaidī�anas ceremonijā. Tikai vēlāk apjautu uzrunā dzirdēto vārdu jēgu:

� Pie jums Latvijā esot cieņā bērzi.

Zaļumi bija vesti no vairāku simtu kilometru attāluma. Stepē koku puduri ir retums.

Un, kad redzu televīzijā, kā svinīgi izvada jaunie�us uz jaunapgū�a-nu � stepē, trasē, kalnos �, manī kaut kas nokut.

Tūdaļ atceros Kazahijas stepes. Toreiz jaunie no valsts malu malām traucās uz jaunapgūtajām zemēm. Brauca, dienām bakāja salmus salmu bunkurā, dienām stāvēja, pareizāk � kratījās uz kombaina tie�i tajā vietā, kur brauco�ais kūlējs veļ laukā putekļus, salmus un pelavas. Atminos pievakari, nāk pretī nomelnējis cilvēks. Pienāk blakus: �Lepns esi palicis, vai?� Nepazinu studiju biedru Albertu Lo�meli. kur� vakaros spļāva melnu un tomēr rakstīja jūsmas pilnus dzejoļus par jaunapgūtajām zemēm.

Atceros pirmo dienu, kad ieradāmies Kok�etavas apgabala Ruzajevas rajonā. Pirmais darbs - no graudu pārlāpsto�anas laukuma nolāpstot graudu stirpu, kas, lietū un sniegos gulēdama, bija samelnējusi. Bija balta saule, mēs elpas atvilk�anas brīdī gulējām uz nomelnēju�ās labības un klusējām. Toreiz biju institūta komjaunatnes komitejas sekretārs. Klusums bija jautājo�s: �Vai mēs te ar komjaunie�u aizrautību, ar komjaunie�u dziesmām braucām tāpēc, lai nolāpstotu pamestās un sapuvu�ās graudu kaudzes?� Es gulēju baltajā saulē un klusēju. Tāpēc, ka arī man sirdi spieda tas pats jautājums. Tagad ar vēstures atskatu es saprotu, ka vajadzēja labības izrāvienu, bet �im izrāvienam līdzi netika jumts. Un vēl tagad ne visur esam iemācīju�ies pasaudzēt paaugu�o un iekulto. Bet valsts labības lielaudzētavās ir milzu elevatori. Kubaņā karstajā kvie�u laikā biju �ajās lielsabērtuvēs, kur iekūlums, pa metāla līklo�u ceļiem skriedams un birdams, dūc. Kad es dzirdu �o dūkoņu, man vienmēr uzlabojas garastāvoklis. Laikam tāpēc, ka pirms pulka gadiem es gulēju atelpas brīdī baltajā saulē uz pa�sadegu�as graudu grēdas absolūtā klusumā. Klusumā, kur� bija draudo�i jautājo�s.

Nokut.

Tā ir ju�ana, kad pa�am kaut ko gribas

To nevar ne iepātagot. ne pierunāt.

Ja citur būts, tad ir ar ko salīdzināt.

Viena pagalma ābolu vakarā Birzgales pusē tapu grūtsirdīgs. Tāpēc, ka manas dzimtās saimniecības centrs vēl nebija tapis par apbrīnas ciematu. Un tāpēc, ka vecsētas bruka kopā. Ja toreiz es būtu iepazinies ar lietuvie�u lauku pārvērtību ritmiem, mani spriedumi izskanētu dro�āk.

Kaimiņi nezaudēja saikni ar zemi, ne�ēloja naudu, lai ciematos būvētu savas mājas. Mēs daudzviet Latvijas laukus saļodzījām un vēlāk braucām uz Lietuvu pēc desām.

Ja es būtu bijis tālredzīgāks, tad aizstāvētu vismazāko zvejnieku kolhozu republikā. Bet es aprobe�ojos ar zu�u izgar�o�anu un tālās jūrās aizgāju�os jūrmalciemnieku dēlu aprakstī�anu. Artās dienas kritērijiem mērot, zivju koptonnā�ā mazkolhozs tikai tādu kaķa tiesu satīkloja. Bet, ja saimniecība būtu specializējusies vimbu kūpinā�anā un citu kārumu piedāvā�anā, pircēji slavētu, pirkstus laizīdami, un zvejnieki negaustos par mazo peļņu.

Esam radu�i vairāk brīnīties nekā lietderīgus aizsākumus pārņemt. Savulaik kopā ar rajonu un republikas lauksaimnieciskās dzīves vadītājiem iepazināmies ar saimnieko�anas praksi Igaunijā. Vairākās saimniecībās klausījāmies par eļļasaugu. �Cīņā� uzrakstīju iespaidus � �Brīnumainais rapsis�. Dro�i vien pārlieku sacildināju. Katrs pārslavējums izraisa piesardzību. Pēc divdesmit gadiem mūsu republikai pāri gāja rap�a vilnis � ar pozitīvo praksi un pārspīlējumiem. Ja mēs toreiz prātīgi būtu izsvēru�i un rīkoju�ies, dro�i vien pulkās saimniecībās rapsis būtu kļuvis par ikdienas nepiecie�amību tāpat kā Jaunpilī.

Pēc braucieniem vienmēr pats grūtākais � iz�ķirot iespaidus un salikt pa plauktiņiem � ko drukāt un ko atstāt bloknotos. Rei�u reizēm ir bijis tā - gribētos rakstīt, bet skaidri zini, ka vēl navpienācis laiks parto stāstīt.

Atceros, kopā ar liepājniekiem biju Piemaskavā � Odincovas rajonā. Uz�ķiru izgriezumu mapi un lasu:

Mūsu pārstāvjiem bija atvēlēta pievakare un vakars zirgaudzētavā. Te notiek starptautiskās zirgu izsoles. Jaunajā manē�ā no staļļiem ieved izcilākos pārstāvjus. Ieraugam ari mūsu republikā tik ierasto un aprasto, par kuru pagāju�ajā izsolē piedāvāja vairākus tūksto�us dolāru. Redzam leģendāro �empionu � Kvadrātu. Ziņkāri vērojam Semjona Budjonnija mīluli, uz kura mar�als Sarkanajā laukumā divkārt pieņēmis karaspēka parādi. Uzzinām, ka pagāju�o reizi izsolē deviņdesmit trīs reizes cilāts āmurs. Katrs nākamais sitiens � piecdesmit dolāru. Deviņdesmit trīs reizes pa pussimtam pieplusējums sākotnējai cenai par vienu pa�u zirgu! Tu skaties un klausies, un jūti. ka zirgs te ir pacelts uz pjedestāla. Kad audzētavā viesojās kubie�u delegācija, ķēvei Fabulai uzradās kumeliņ�. Ciemiņiem lūdza izvēlēties vārdu. Dokumentos palika ieraksts � Fortūna. Vizinājāmies trijjūgos, izstaigājām staļļus.

Vēlu atgriezāmies savā mītnē � lauku ļau�u atpūtas namā � no koka būvētā divstāvu ēkā. Tā bija viena no tām briedīgākajām vasaras naktīm.

kad var izjust, kā rieksts iegrozās �aulā. Redzētais, pārdzīvotais, Semjona Budjonnija vasarnīcas tuvums � viss kopā neļāva tūdaļ līst zem segas.

Ta�u es nestāstīju par zirglietu muzeju, vairākiem sedliem un iemauktiem, kurus vairs negreznoja dāvinājuma sudraba plāksnītes. Tālab, ka iegravējumos bija veltījumvārdi Ņikitam Hru��ovam. Mums piestāstīja pilnu galvu, kā biju�ais valsts vadītājs, pensionārs būdams, artraktoriņu pats puk�inājis pēc zirgmēsliem, lai auglības devas vestu vasaras dārziņam, kur turpinājis eksperimentus ar kukurūzu.

Noriļskā es brīnījos par tautsaimnieciskajiem meklējumiem un atradumiem. Ta�u klusēju par dzeloņstiepļu �ogiem, kuri, vēl nenovākti, rūsēja kā atgādinājums par tiem gadiem, kad aiz polārā loka nokļuva tik pulka represētu cilvēku, par kuru reabilitāciju iestājās Ņikita Hru�eovs.

Tolaik Krasnojarskas novadā mani jūsmināja gigantīskums, lielo spēkstaciju tap�anas vēriens. �odien meklējam atbildi tik daudzkārt izskanēju�am jautājumam: �Kur lai dabū enerģiju, ja nebūvēsim aizsprostus?� Mūsu gadsimta astoņdesmitajos gados divi jauni cilvēki � Dainis Ivāns un Arturs Snips, kuriem tikpat gadu, cik man bija Sibīrijas apceļo�anas laikā, iekustināja domā�anu, saliedēja vēl cie�āk Daugavas krastu republiku ļaudis pret būvēt sākto Daugavpils hidroelektrostaciju. Publicists Jānis Lapsa savā �Zilajā grāmatā� sapņo par to brīdi, kad slū�as palaidīs vaļā un no tagadējām ūdenskrātuvēm sāksim atkarot auglīgo zemi.

Mū�dien esmu ceļā. Eju un braucu pēc iespaidiem. Lai tālākstāstitu. Tāds darbs.

Mēs - divdesmit da�ādu profesiju, da�ādu arodu un amatu cilvēki no vairākām republikām. No Latvijas - Jānis Peters un �o rindiņu autors. Grupas vadītājs - PSRS Rakstnieku savienības valdes sekretārs prozai-ķis Pjotrs Proskurins. Tūristu grupā trīs PSKP XVII kongresa delegāti: Grodņas rajona kolhoza �Progress� priek�sēdētājs Aleksandrs Dubko, Odesas operteātra solists Anatolijs Dūda un mūsu republikas rakstnieku valdes priek�sēdētājs. Kaimiņus igauņus pārstāvēja Ilo Tūliks, kura satrauco�o publicistiku par Kampu�iju �Ciņa� drukāja turpinājumos.

Mar�ruts: Monreāla � Toronto � Vankuvera � Kastlgara � Sanfrancisko � �ikāga � Ņujorka. Pa stundiņai atpūtas vai pārsē�anās Gande-rā, Kalgari un Va�ingtonā.

Mērķis � ar redzējumiem un dzirdējumiem papildināt priek�status par Ziemeļameriku un ciemoties pie tautie�iem.

Man �is pārlidojums uz tālo kontinentu � pirmoreiz. Jānis Peters Amerikas Savienotajās Valstis viesojās pirms desmit gadiem. Pēcāk tapa ceļa piezīmes �Rudeni, Amerikā, latvie�os�.

Nupat ieminējos par tālo kontinentu. Ja skaita kilometrus, sanāk pulka. Bet, ja izvērtē saskarsmes, kādreiz netveramais kļūst ikdieni�ķs. Savulaik brīnījāmies par latvie�iem, kas ieradu�ies pasildīties tuvinieku sirsnībā. Un kaimiņi apbārstīja ar jautājumiem dēlu, kur� izviesojies pie vecākiem sve�umā. Nu jau labi sen esam apradu�i ar turpu �urpu da�da�ādām izpausmēm.

Turpceļā lidma�īnā omulīgi grozās un tērzē divas māmuļas. Savējos apraudzīt dodoties. Atceļā Va�ingtonā stāvam bagā�as svēr�anas rindā. Aiz muguras izdzirdu:

� Divi latvie�i jau priek�ā.

Kad atgriezāmies, gāju uz Rakstnieku grāmatnīcu palūkot, kādi izdevumi plauktiņā sakrāju�ies. Par mūsu gaidām jau ziņas priek�ā. Vel mēs snauduļojām virs okeāna, kad Jānis Liepiņ� lasījis kolēģiem priek�ā rindkopu no Veltas Tomas vēstules par mūsu gaitām Toronto.

Oktobra devītajā dienā iebraucām Rīgā. Pēcpusdienā ziņkāre aizvilina uz Prese namu. Pa pieietā stāva gaiteni nāk pretī �Dzimtenes Balss� redaktora vietnieks Pāvils Ducmanis. (�Cīņas� ļaudis apsaimnieko ceturto un piekto stāvu. Septiņās pieietā stāva istabās apmetu�ies �Dzimtenes Balss� kolēģi. Aiz mana kabineta sienas - kaimiņredaktora Voldemāra Hermaņa viesu pieņem�anas telpa.) Tātad - nāk pretī Pāvils Ducmanis.

� Sveiciens tev no Valda Krāslavie�a.

Atsaku, ka pats vedu labus vārdus no �ikāgas.

Man pasniedz tās dienas �Dzimtenes Balsi�. Voldemārs �ķēle pa telefonu sazinājies ari ar Laimoni �iliņu. Patīkami lasīt īsintervijas ar mūsu uzstā�anās vērtējumiem.

Vankuverā kopā ar Jāni iegrie�amies veikalā, kura skatlogs mirk�ķina ar elektronisko pulksteņu acīm. Pretī nāk meitenes un pui�i. Tādi kā kaut kur redzēti. Pēk�ņa apjausma � �Liesmas� dejotāji un �Ornamenta� muzicētāji, kas ieradu�ies koncertēt izstādē ,,Ekspo-86�.

Bie�i vien saskarsmēs mēs esam pavisam tuvu � gan ikdieni�ķās, gan globālās. Cik tad tur Reikjavikā pietrūka - viena sprī�a, un pasaule būtu uzelpojusi. Un atkal attiecībās draudo�i nozibsnl un nodārd.

Mēs bijām tajā Amerikā, kur ir daudz sirsnīgu un pretimnāko�u cilvēku. Mēs bijām tajā Amerikā, kas pasaulē daudz ko saduļķo. Mēs bijām tajā Amerikā, kur var mācīties ērtus risinājumus.

Pirms pulka gadiem Liepājā, savu �urnālista gaitu sākumā, rei�u reizēm tikos ar slaveno zvejas kuģa kapteini Jāni Grantu. Jaunības gados viņ� bija dzīvojis Statos.

� Salīgu darbā. Pirmo rītu aizeju un gribu sasveicināties. Dodu roku, �ie brīnās: �Puisīt, kamēr mēs rokosimies, tev gar degunu aizslīdēs minūtes un dolāri.�

Kapteinis bija pirmais cilvēks manā dzīvē, kur� tik konkrēti un tēlaini stāstīja par praktisko Ameriku, par ne�ēlīgo Ameriku un par negaidītu Ameriku. No visa pa druskai es redzēju.

Tu vari iesēsties vienā no krēsliem jaukas apavu tīrītavas telpā. Piesteidzas simpātiska sieviete ar kailām krūtīm un spodrina kurpes. Tev par spīdumu būs jāmaksā dārgāk, jo tu esi skatījies kustīgumā. Es piederu pie tiem, kas par dabas viskrā�ņāko veidojumu uzskata sievieti. Ta�u pārdodamā krū�u rotaļa mani dara grūtsirdīgu.

Katrs Ameriku ierauga caur savu prizmu.

Vecs vīrs no Latvijas ierodas pasērst pie savējiem. Viņu vadā pavalsti, viņam rāda visvisādus brīnumus. Viņu mēģina ieinteresēt ar pārpilnajiem veikaliem. Onkulītis nogroza galvu un ik pa brīdim atkārto vienu un to pa�u:

� Te nekā nav.

Radi izmisumā.

Izrādās, ka zemnieks gribējis atrast zviedru tērauda izkapti. Tie�i tādu, kādu nopircis jaunības dienās. Nelaimējies. Pārbraucis un teicis:

� Tur nekā nav.

Lauku cilvēka meklējums kļuvis par anekdoti. Un par pamācību: �auri skatīdamies, nepazaudē veselumu.

Pirms izlido�anas mēs saņēmām daudz novēlējumu. Un pulka ceļavārdu, kuri jāaizved draugiem un paziņām. Mums neviens nekā ipa�i nepasūtīja. Bet mēs jau zinājām, ka Velta Toma savulaik iedzirdījusi Imantu Ziedoni ar aromātisku tēju. Zinājām, ka dzejnieks būs priecīgs, ja tādu pārvedīsim. Un nojautām, ka dzejniece jau tādu būs sagatavojusi. Man jau kļuvis par ieradumu no ārzemēm pārvest Egonam Līvam jūrnieku krodziņa vai zivju restorāna ēdienkarti. Esmu dzirdējis, ka mūsu redakcijas ma�īnrakstītāju biroja vadītāja Ināra Driba piekodina, lai neaizmirstot koferi iemest ari kādu dzē�gumiju. Tādā brīdī man jādomā par to, ka nevis nejaudājam, bet nevī�ojam kārtīgi uztaisīt sīkumiņus. Prātā paturēju apvienības �Rīgas modes� drēbniekmeistara Andreja Snepsta pieticīgo lūgumu, lai no pasaules apceļojumiem kādreiz atvedot centimetrmēru. Un atkal tādā bridi man jādomā par to. ka nevis nejaudājam, bet nevī�ojam kārtīgi uztaisīt sīkumiņus. Ja strādājam kosmosa kuģim, tad esam precīzi, bet drēbnieku vajadzībām mērs lai stiepjas: kas nu tur liels, centimetrs �ur vai tur.

Man bie�i vien vaicā:

� Kā tu juties pirms un kā tu jūties pēc?

Turpceļā biju saspringtāks. Tāpēc, ka devos nezināmajā. Visu laiku domāju parto, ka stabilāk būtu, ja kopā ar mani lidotu vēl kāds balstītājs aktieris: IntaTirole. Edgars Liepiņ�vai Edmunds Freibergs, kuru repertuārā ir mani stāsti. Pie �īs domas es turos joprojām, lai gan grēks būtu �ēloties par norisēm: daudzās tik�anās reizēs interese par laukiem bija aktīva, spēj tik atbildēt.

Uzreizi neizdevās piekārtoties ritmam, kad diena kļuva par nakti.

Desmitais rīts bija krīze. Tikai tad es pa īstam apjautu Jāņa Petera pirms desmit gadiem rakstīto:

�Atlai�os viesnīcā uz dīvāna, veros griestos un redzu Rīgu, ne tikai redzu, bet gribu tajā ātrāk nokļūt. Zvanu uz Ņujorku, atsaku autorvakaru, par ko pretim saņemu dīvainu klusuma bridi telefona klausulē, tad: ��ēl, tevi tā gaidījām, noīrējām zāli...�

Saku � paldies, piedodiet, esmu cilvēks, kam spēki par vājiem, bez tam neiztērētā vientulības norma prasa savu...�

�oreiz neatteicām. Sīs daudzveidīgās tik�anās bija aizraujo�as. Un nogurdino�as ari. Man nemitīgi jāatbild uz jautājumiem:

� Ko jūs Amerikā ar Jāni Peteru izdarījāt?

Nekā neizdarījām. Laikam esmu racionālāks, bet dzejnieks � emocionālāks. Oktobra trīspadsmitajā rītā rakstnieku priek�sēdētājs Rīgā uzrakstīja uzrunu kalnu altajie�iem, padzēra kafiju, aizgāja uz frizētavu un nokļuva slimnīcā � pāris nedēļu atpūsties un atbrīvoties no pārslodzes.

Vienubrīd ceļabiedrs sacīja:

� Ērik, tad tu redzēsi, pienāks tāds bridis, kad ļoti gribēsies sausi novārītus, miltainus kartupeļus ar gailenēm.

Pienāca arī.

Maz bija vaļasbrī�u. Ta�u indiāņu vasaras sākumu pamanīju. Koki mainīja krāsu. Cilvēki laukos bija nesteidzīgi � darbi apdarīti, varējām aprunāties par tīruma un kūts bū�anām.

Atceļā runājām, ka par iespaidiem rakstīsim gan, bet, par ko katrs, to neizsvērām. Katram savs redzējums.

Vankuverā, ,,Ekspo-86�, varējām uzzināt būtiskāko par transportu visos kontinentos. Vari iesēsties Taizemes eksotiskajā airu laivā un vari pamēģināt, kādi sēdekļi ir kosmosa kuģim ,,Sojuz-7�.

Liekas, ka esam apradu�i ar lidojumiem, kad cilvēks atraujas no Zemes, pārvar pievilk�anas spēku un joņo pasaules telpā, kur vairs nav debesu ziluma. Ta�u interese joprojām ir milzīga. Varēja apbrīnot pacietību, ar kādu cilvēki gaidīja milzīgajā rindā, lai tikai pabūtu mūsu eksponātā, kur� bija aplūkojams pie PSRS paviljona. Ļaudis klausās, tausta un brīnās par sadzīviskajām detaļām. Taujā, kā var nodu�oties, ja bezsvara telpā pilītes tūdaļ aizpeld katra pa savu trajektoriju.

Kosmosa kuģi ierindoti tajā pa�ā transportkategorijā, kurā ir airu laivas, rati, automa�īnas, vilcieni. Tiktālu esam tiku�i. Kas nāks pēc kosmosa kuģa?

ASV paviljonā rāda filmu, kuras līdzautore ir mūsu tautiete Anita Grīnvalde. Tas ir lūkojams rītdienā, kad montēs pilsētiņu tai netveramajai un vēl tik maz izpētītajai telpai. Vienu no cilindriem jau var izstaigāt pēc tam, kad filma noskatīta. Arī �urp cilvēki lau�as. Kosmoss ļaudis magnetizē.

Mūs interesē izrāvieni. Esam ta�u ieradu�ies Ziemeļamerikā, kura alla� pārsteigusi ar tehnoloģiskiem risinājumiem un kura sīvi cīkstas ar japāņu vēl pārsteidzo�ākajiem atradumiem.

Ikdienā aizvien vairāk ienāk taustiņi, klaviatūra. Bērni rotaļājas ar elektroniskajām kārbiņām. Mazākos un lielākos ekrānos var meklēt pasakai turpinājumu. Var izvēlēties vienkār�ākus vai sare�ģītākus si�etus. Kādreiz meitenes un puikas par bargāko sodu uzskatīja aizliegumu skatīties televizoru. Tagad par bargāko sodu uzskata, ja atņem elektronkārbiņu.

Es redzēju, kā zēns uz ekrāna raksta sacerējumu. Kad gatavs, pavairo, cik eksemplāros gribi. Skolotājam nav jāburto rokraksts.

Es redzēju mājas datu banku, kur telefonnumuri, adreses vairs nav tradicionālajās piezīmju grāmatiņās. Nospied taustiņus un skaties atbildi. Tu gribi zināt, cik kopienā Liepiņu, lūdzu. Tu gribi zināt, kas viņi tādi, ko dara, kādi ir viņu dzīves dati, lūdzu.

Ja tev kāds uz viesnīcu zvanījis, bet tu neesi bijis istabā, pēc brī�a jau durvis zīmite � kas zvanījis, kad zvanījis, telefonnumurs un lūgums, cikos piezvanīt. To visu izdarīju�as tās pa�as kārbiņas, kurās pulsē cilvēku �iglie paligi.

Protams, par visu jāsamaksā. Ja tu �ādu zīmīti saņem, tad kļūst skaidrs, kālab jāatdara maks arī tad, ja neesi pieskāries telefonam.

Mēs uztraucamies, ja cilvēks kļūst naudas vergs. Bet par maz uztraucamies, ja cilvēks naudu neskaita. It īpa�i, ja ir runa par valsts naudu. Sīs pārdomas manī uzurdīja muzeja zāle, kur ekspozīcija sākās ar naudas krā-tuvī�u kolekciju. Tajā - eksponāti no tiem laikiem, kad parādījās monētas.

Pērngad mūsu Politiskās izglītības namā noklausījāmies lekciju ciklu un noskatījāmies demonstrējumus, kuri izgaismoja informātikas da�da�ādos risinājumus. Mēs neesam atpaliku�i domā�anā un meklējumos. Tikai esam notūļāju�ies ar praktiskajiem risinājumiem. Tāpēc paātrinājums ir stratēģijas un taktikas jautājums.

�ikāgas Zinātnes un tehnikas muzejā panāku�ies pretī cilvēka dabiskajām tieksmēm � visam pieskarties ar rokām. Sēdies kabīnē un min pedāļus. Iedarbini darbagaldus. Pamēģini, kā klausa lidma�īnas stūre. Pamatojums: tādējādi bērnus var ieinteresēt. Mēs sacītu � profesionāli orientēt. Lauksaimniecības sektorā mūzikas vietā fonā mājkustoņu mā-vieni, kviecieni, kladzinājumi un dziedājumi. Senatnes nodaļā � kustīgs mamuts un fonā atkal skaņa: biedējo�s rēciens. Neviens mamuta ska-ņiskās izpausmes nav dzirdējis, tāpēc nevar apstrīdēt un notic.

Atcerējos Talsu agrorūpnieciskās apvienības izstādi Me�aparkā. Bērni rausās traktoros un dampjos, lai paraustītu kloķus. Acīmredzot derētu padomāt par taustāmāku ieinteresē�anu, jo �obrīd vēl pārlieku daudz ir aicinājumu un skaidrojumu vārdos, kuros ne vienmēr ieklausās un kuri ne vienmēr aizrauj.

Mēs tikāmies ar Ritu Sprūd�i. Jaunā speciāliste strādā laboratorijā, kurā mātēm ziņo visu par topo�o bērniņu. Jau trīs mēne�u vecumā zināms � meitene vai puika, vesels vai slims. Un zināms, ar ko slimo. Vecāki var lemt, ko tālāk darīt.

Rita stāsta un pārdzīvo. Priecājas par tām māmiņām, kurām var pavēstīt, ka ņipras meitenes un ņipri puikas ņemas. Un skumst kopā ar tām māmiņām, kurām vajadzēja atteikties no mātes misijas, jo meitenītes vai puikiņas piedzimdami būtu atnesu�i nelaimi.

Zinātnes varē�ana un tumsonība. Fantāzija un ticē�ana. Viss iet rokrokā. Tepat līdzās.

Monreālā. Svētā Jāzepa katedrālē, izgaismojumā aplūkojami kruķi un protēzes. Tā ir satrieco�a kolekcija. Izstāde. Nelaimes piemeklētie brauku�i no tālienes, kliboju�i no tālienes, uz nestuvēm atcilāti no tālienes. Viņi atstāju�i kruķus un protēzes, padevīgi gaidīdami, kad par viņiem ap�ēlosies.

Laikmets uzlādē ar virzieniem, kuros jāmeklē. Ņujorkas debesskrāpja jumtā saules baterijas. Pavisam nesen biju kaimiņrepublikā. Vilnas pievārtē kolhoza ciemata māja, kur arī jumtā saules baterijas. Ja visu savu prātu, enerģiju mēs varētu saplusot ikdienas lietderībām. Mēs �ikāga apstājāmies pie mākslinieciska akcenta, kur fiksēta vieta un laiks. Bridis, kad sākās atomreakcija. Kā lai pilnā balsī nekliedz par Hirosimu? Kā lai pilnā balsī nekliedz par cilvēku ārprātu - dzīties pēc lādiņiem, kuriem vairs nav pat reāla apveida, bet tikai prātam neaptveramais iznīcinā�anas stars.

Bet vai tad par to visu jālauza galva. Skan omulīga mūzika, es varu pieiet un izvēlēties � Margaritu Te�eri vai Ronaldu Reiganu. Es varu nostāties blakus veidojumiem, kuri izskatās kā dzīvi un apburo�i smaida. Es varu nofotografēties un paziņām rādīt, lūk, te mēs esam kopā ar Margaretu Te�eri un Ronaldu Reiganu.

Kāda velna pēc man jālauza galva par �ikāgu un Hirosimu?

Sākām ar kūti.

Ēvalda Bandenieka ģimenes ferma �Līdumi� specializējusies piena lopkopībā. Pussimt vai mazāk, kā nu kuro gadu, melnraibo govju. Pār-simt hektāru zemes. Trīspadsmit kaķi.

� Kad par daudz savairojas, ap�auju. Bet citādi � lai dzīvo un ņurrā.

Ar saimniecību tiek galā pa�i. Kamēr dēls Kārlis vēl nav aizposies patstāvībā, viņa ziņā � slauk�ana.

� Visi braucieni un darī�anas man jāpieskaņo tā, lai tieku laikā uz rīta un vakara slauk�anu.

Govis nav piesietas. Barības galdam ēdamo piegādā transportlente. Pakai�i � zāģu skaidas.

� Kūdra iznāk par dārgu.

Mēslus uz kompostkrātuvi izslūpē artraktoriņu.

Siens ķīpās.

Skābbarība torņos. Piespied slēdzi � un vajadzīgais daudzums slīd uz priek�u. Kvalitāte � kā ideālam skābsienam. Nav smakas, bet ir aromāts.

Slauk�ana � atsevi�ķā nelielā telpā. Govis sarindotas pusskujiņā. Slaukums stāv tvertnē. Saturu katru dienu projām netransportē.

Produktivitāte � vidēji deviņi tūksto�i gadā. Rekordistes dod desmit, vienpadsmit un divpadsmit tūksto�us.

Ritmu regulē līgumsaistības.

� Ja vairāk pārdod, krītas cena. Ja dod vēl vairāk, jāmaksā sods.

� Vai gadījies maksāt?

� Pēdējoreiz tūksto� divi simti dolāru.

� Tad jau izdevīgāk būtu izliet zemē.

� Būtu gan, bet sirdsapziņa neatjauj.

� Ko tad iesāki? Cik ilgi var sodu maksāt? Kaķis ta�u ari virsslauku-mu nevar jaudāt izdzert.

� Precīzāk jāregulē atne�anās. Varbūt kāda govs jāpārdod.

Evalds Bandenieks rāda Kanādas ciltsgrāmatas. Lepojas ar ierakstiem, kur valsts govju pirmajā desmitniekā arī �Līdumu� pārstāve.

� Gandrīz katru gadu sarakstos ietiekam.

Vidēja lieluma ferma. Kanādā un ASV ir ari mazītiņas. Bet daudzas no tām izput. Redzējām pamestas. Līdzība ar mūsu aizlaistajām viensētām. Pasaules lauki pārvērtībās. Tehnoloģiskos, ekonomiskos un sociālos meklējumos.

Disputos ar fermeriem sarunas iegrie�as ari par lielumiem.

� Jārēķina, lai pa�i var galā tikt un pa�i var ganāmpulku nodro�ināt ar barību.

Un jautājumi man:

� Jums esot briesmīgi lielas kūtis. Vai tad atmaksājas tik tālus gabalus mēslus vest? Un vai atmaksājas turēt govis, kuras gadā dod tikai trīs tūksto�us?

Tātad informēti un zina, kādi samezglojumi mūs nodarbina. Pamanīju, ka lauksaimnieki lieti�ķi interesējas par procesiem Savienībā, grib piekļūt objektīvām ziņām. Patīkamāk rit dialogi. Pilsētnieki vairāk pra�ņā par ideoloģiskajiem aspektiem. Bie�āk jūtami robi, sagrozījumi, tāpēc arī primitivizētāki priek�stati par mums.

Lielākoties fermās siena krājumi kūtsaug�ās. Tādi pa�i uzbraucamie tilti kā mūsu vecsētās. Kur govis tur piesietas, darbojas skrāpju transportieri. Virs skaustiem karājas stienī�i � kā zāģi ar strupiem zobiem. Kad govs grasās pleķu kraut, kumbris puslokā slienas uz aug�u un dabū elektrositienu. Tātad jāpakāpjas atpakaļ - un trāpījums tie�i mēslu renē. Nav lopiņu un grīdas papildtīrī�anas. Telpās nav pla�uma, bet nejūt arī saspiestību. Izskaistinā�anas tenden�u nav.

Traktoriem piekabināmais un uzkabināmais inventārs daudzveidīgs. Nomaina � da�u minū�u laikā. �ikāgā zinātnes un tehnikas muzeja lauksaimnieciskajā ekspozīcijā dzirdēju mums adresētu repliku:

� Jūsu traktori ��Belarusj� ir pasaules klases ma�īna. Ja jūs viņiem ra�otu klātjūdzamos rīkus, ej nu zini, kur� konkurencē ar mūsējiem uzvarētu.

Rēķina ķīpās.

Bijām citā fermā, kur trīsdesmit astoņas govis.

� Sagādājām astoņpadsmit tūksto�us ķīpu. Vairāk, nekā vajag. Iztikt var ar desmit tūksto�iem.

Pirms do�anās pāri okeānam glu�i nejau�i interesējos par ģimeņu fermām Rīgas rajonā. Tāpēc vieglāk bija salīdzināt principus.

Rei�u reizēm dzirdēju:

� Ja ferma nav privātīpa�ums, vai tad cilvēki ir ieinteresēti?

Kādā vakarē�anas reizē mēs ar Jāni Peteru veselu pusstundu skaidrojām un diez vai tā pa īstam ieskaidrojām, kā cilvēki jūtas uz zemītes, kas ir ap viņu māju.

Dzejnieks centās ar piemēru:

� Mūsu ģimenei Vitrupē irvasaras mītne. Mēs zemītē, kas mums ierādīta, stādām krūmus un kokus. Saimniekojam tā. lai varētu visu mū�u dzīvot un lai mūsu Kri�jānis varētu dzīvot.

� Bet � ja tas nav jūsu?

� Man par to nav ienācis prātā domāt � ir vai nav mūsu. Glu�i vienkār�i � dzīvojam. Atbrauksit ciemos � parādī�u.

Tāpat ir ar mūsu ģimeņu fermām.

Kolhoza �Ezerciems� slaucamo govju novietne Rudzī�i. Deviņdesmit septiņas govis. Aprūpētāji: tēvs Pēteris Veinbergs � brigadieris, māte Jeļena Panova � slaucēja, meita Margarita Tirziņa � slaucēja, znots Ainārs Tirziņ� � slaucējs, meita Anna Adamsone � slaucēja.

Pērn saimniecībā vidēji no govs izslauca 4244 kilogramus, Rudzī�os � 5160 kilogramus. Centnera piena pa�izmaksa saimniecībā � 38,11 rubļi, Rudzī�os - 30,48 rubļi.

Acīmredzot ģimenes fermā saimnieko�ana vairāk konkretizējas un ir rezultatīvāka.

Ziemeļamerikā iecienīta putnu gaļa. ASV gadā cilvēks apēd vairāk nekā trīsdesmit kilogramus. Tāpat kā pie mums, putnkopība augsti industrializēta. Bet ir brī�i, kad bez roku pieskāriena neiztikt. Broileraudze�anas konkurencē jāatrod paātrinājumi. Meklējumu rezultāti brī�iem pārsteidz ar savu oriģinalitāti. Kur� gan nezina � vistai un gailim knābja virspuse ir garāka par apak�pu-si. Parakņā�anai, pār�ķel�anai, pārknābā�anai. Bet, kad no silītes jāēd, barība �ķīst uz visām pusēm. Ko dara fermeris? Piededzina knābi, lai aug�mala un apak�mala būtu vienādas. Buldoga purns un buldoga tvēriens. Broilers ātrāk nobarojas. Konkurencē izrāviens.

Kad mūsu valstī tik populārais lauku publicists Jurijs Cerņi�enko atgriezās no ASV apceļojuma, viņam vaicāja, cik stundas fermeris strādā. Rakstnieks atjokoja ar amerikāņa atbildi:

� Astoņas stundas, tāpat kā pie jums.

Un pēc pauzes piemetina:

� Pirms pusdienas. Un astoņas stundas pēc pusdienas.

Tā strādā arī Ēvalds Bandenieks, kad ir lopbarības sarūpēs sezona.

Ta�u, lai tādu slodzi izturētu, fermeri no firmām paģēr tehniku ar komfortablām kabīnēm. Kombainā � kā istabā. Un pats galvenais � tīrs gaiss un tie�i tik vēss vai silts, cik tu pats noregulē. Kad biju Kuba-ņā, lauksaimniecības ma�īnu institūtā, redzēju meklējumus un risinājumus, kādi ir mūsu valsts fabrikās.

Fotomākslinieks Gunārs Janaitis alla� �ķendējas, ka ainavas izbojā telefonu un elektrības stabi. Ziemeļamerikā ir zonas, kur viss ieslēgts kabeļos. Ta�u tur, kur atkārtojas zemestrīces, tie pa�i stabi vien ir. Kabeļus saraustot. Pilsētās debesskrāpjus būvē tā, lai sakustinājuma reizē karkass varētu paneļus nopurināt.

Ikdienā aizvien aktīvāk ienāk skaitļo�anas tehnika. Ieprogrammē govi un traktoru. Skaitļotāji atgādina, kas izdarīts, un pasaka priek�ā, kas jādara.

Mēs uztraucamies par zemi, un Ziemeļamerikā uztraucas par auglīgo virskārtu.

Par katru graudu kilogramu ASV jāsamaksā ar desmit kilogramiem augsnes. Aizpū�. Aizskalo.

Ko darīt? Mazāk kustināt. Rīgas rajona kolhoza �Padomju Latvija� priek�sēdētājs Edgars Bāns, pārbraukdams no kārtējā citvalstu pārlūkojuma, stāstīja, ka Anglijā uztraucas par to pa�u. Tāpēc ru�ināmkul-tūras neru�ina. Kartupeļvagas nekustina. Nezāles nomāc ar citiem līdzekļiem.

Amerikā izvēlas variantus, lai graudus varētu iedabūt zemē pa sprau-dziņu. Kopā ar spēka devām, kopā ar aizsargātājiem.

Civilizācija tik pulka dabai nodarījusi pāri un tagad izmisīgi meklē, kā ar dabu sadzīvot.

Kādreiz mūsu valsti apmeklēja fermeris Rosvels Garsts. Pie viņa praktizējās mūsu mehanizatori. Enerģiskais saimniekotājs jau miris. Ta�u man prātā paliku�i viņa vārdi:

- Mājlopiem vislabākās telpas - tā ir barība.

Rosvels Garsts �o atziņu izteica tālab, ka mūsu mītnes izvērtēja par smagām un par dārgām. Visur, kur Amerikā gadījās būt, barība patie�ām izcili laba. Un līdzsvarota, ja runa ir par nobaro�anu. �etrpadsmit mēne�u bullēnam jāsver �etri simti septiņdesmit kilogramu. Cik tad iznāk pieņemties diennaktī? Par kilogramu un divsimt gramiem. Ja ne, tad navvērts ķēpāties un konkurencē jālai�as dibenā.

Uzņem�ana visnotaļ bija labvēlīga.

Un es rakstītu tikai par �o sirsnības atmosfēru, ja ciemo�anās laikā man nebūtu patrāpījies rokā emigrantu laikraksts ar ceturtdaļlappuses lielu sludinājumu aicinājuma formā. Tautie�us un tautietes mudināja sūtīt vēstījumus Baltajam namam, lūdza ziedot dolārus, lai nepieļautu vairāku baltie�u �deportē�anu no ASV uz Padomju Savienību�. Un tālāk: �Igaunis Kārlis Linnas ir jau apcietināts. ASV Augstākā tiesa ir noraidījusi Bo-ļeslava Maikovska pārsūdzību. Viņam draud līdzīgs liktenis.�

Runa nav par cilvēkiem, kurus laikmeta grie�i ierāva frontē. Runa ir par necilvēkiem, kas aizmugurē mocīja un slepkavoja. Boleslavs Maikovskis bija organizators un pats piedalījās mierīgo iedzīvotāju � gan vīrie�u, gan sievie�u, gan bērnu dzīvību izdzē�anā An�upānu kalnos un Rēzeknē.

Ar noziedzniekiem un viņu aktīvajiem atbalstītājiem mēs nemeklējam saskarsmes. Sī sabiedrības daļa ir naidpilna pret visu, kas notiek Padomju Latvijā. Emigrācijas reakcionārie vadītāji ir ie�auloju�ies un �ajā apvalkā gribētu iespīlēt visus. Viņi centās atturēt skatītājus, kad bija iespējams iepazities ar filmu �Pūt, vējiņi!�. Aizliedzējiem teica: �Bet tur ta�u nav nekādas propagandas.� Atbilde bija ietiepīga: �Tie�i tāpēc tā ir propaganda.� Viņiem bīstams liekas Raimonds Pauls. Viņi vasaras nometnē no bērnu pagalvjiem naktī izzog Vizmas Bel�evicas dzejoļ-krājumus. Viņi uzkurina sevi un uzkurina citus. Viņi no greizo priek�statu pozīcijām sagatavoja PSRS un ASV Jūrmalas dialogam septiņus latvie�u jaunie�us un padarija viņus par apsmieklu tēvzemes auditorijā. Man kļuva cilvēciski �ēl �o septiņu, kurus tēvu un vectēvu paaudze piemuļķoja. Par to jau bija presē, televīzijā, radio un dro�i vien būs arī grāmata. Bet �urp sūtītajiem nekas cits neatlika kā sacerēt leģendas. Jānis Peters, kur� bija dialoga aculiecinieks, ieraudzījis Amerikā drukāto dalībnieku atstāstu, iespurdzās. Avīzes devēji apjauta, ka nav kaut kas kartībā. Bija tāda saminstinā�anās, kurai beigu beigās tikām pāri, un vakarē�ana viesmīlīgajā mājā turpinājās.

Ņemas pla�umā un dziļumā sadarbība. Brauc sirmgalvji, kuru rokas ir tīras un kuri sevi no�ķir no Boļeslava Maikovska un viņam līdzīgajiem. Brauc spēkpilnie, kuriem aizceļo�anas brīdī zods tik tikko aizsniedza galda virsu. Brauc jaunie, kuri Latviju vairs nesauc par dzimteni, bet par tēvuzemi.

Mūsu viedokļos ir daudz kopēja un daudz at�ķirīga. Ir jautājumi, kuros nevaram saprasties, bet tālab jau nepagrie�am muguras.

Mēs vienmēr esam pārvērtējumu ceļā. Bet jo īpa�i pēdējā laikā. Par �o pozitīvo mainīgumu mūs iztaujā aizgūtnēm un mēs stāstām aizgūtnēm. Ne mazums iznāca sarunāties par sare�ģītibām. Lūk, viena no tām. Pirms tālā ceļa gadijās būt klāt, kad Jānis Peters zvanīja Ingrīdai Sokolovai. Lūdza, vai rakstniece nebūtu ar mieru sagatavot ievadu Zentas Mauriņas eseju krājumam, kura izdo�anai sāk gatavoties izdevniecība �Liesma�. Ingrida Sokolova piekrita. Mūsu Rakstnieku savienības valdes priek�sēdētājs par ieceri informēja tautie�us Ziemeļamerikā. Un visur gan vārdos, gan izteiksmēs dzirdējām un jautām izbrīnu: ,,l\ā, jūs izdosit Zentu Mauriņu?�

Mēs pārlūkojam literārā mantojuma apcirkņus. Laiks un sabiedrības brieduma pakāpe rediģē attieksmi. Nu kārta pienākusi Zentai Mauri -ņai. Notikusi autoritatīva sēde. Par to republikas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vilis Samsons:

�Būtu nepareizi noklusēt, ka da�i apspriedes dalībnieki izteica arī �aubas un noliedzo�u attieksmi pret rakstnieces darbu izdo�anas vajadzību. Dialektiskais noliegums palīdz saprast fenomenu daudzpusīgā skatījumā, un diskusijā izteiktā negācija papildināja Mauriņas literāro portretu ar da�iem patiesiem vilcieniem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tā nebija no gaisa grābta, bet uz pa�as rakstnieces darbiem un dzīves faktiem balstīta. Runa ir par Zentas Mauriņas antikomunistisko pozīciju, kur vairāk apsēstības nekā loģdkas, par viņas netaktiskajiem izlēcieniem pret padomju varu un Padomju Latviju Otrā pasaules kara laikā un līdz pat mū�a beigām.

Protams, būtu �odien aplam dramatizēt ikkatru Mauriņas nelabvēlības izpausmi pret padomju cilvēkiem, pret dzimtenē notiku�ajām sociālistiskajām izmaiņām. Bet vienreiz ar vēsu prātu tas viss jāsavelk kopā, jāpasaka, cen�oties fiksēt �is kontraversālās personības nereti subjektīvu, slimīgu iedomu iespaidā variējo�ās politiski idejiskās ekspresijas.

Dialektiski noliedzot, mēs, redzams, varam pārmantot Zentas Mauriņas atstātās un mūsu sabiedrībai pieņemamās ētiskās, estētiskās un mākslinieciskās vērtības.�

Katru sare�ģītību var at�ķetināt. Tikai vienu ne � mēs un mūsu tautie�i sve�umā esam katrs savā krastā. Citi tālajā kontinentā dzīvo turīgāk, citi pieticīgāk, bet dzīvo to valstu apritēs, kuras deva pajumti. Būsim reālisti � vecie vairs atpakaļ nekustēs, vidējā paaudze nepametīs darbu un mītni, bet jaunie par Latviju interesējas galvenokārt etniskā kopsakarā. Jatad atliek tikai saroko�anās. Tas ir maz, bet tas ir arī ļoti daudz, ja grib krastus tuvināt sadarbībā.

Mēs dzirdējām daudzus likteņstāstus. Arī nopūtas: �Mani te nekas nesaista. Bet man ir bērni. Aizbraukt un pamest viņus būtu ne�ēlīgi. Atraut viņus arī būtu ne�ēlīgi.�

Man nāca atmiņā Kurzemes katls. Cilvēks pie cilvēka. Gan tādi, kam zeme dega zem kājām, gan nogaido�ie. Paldies manai nelaiķei mātei un paldies manam nelaiķim tēvam, ka es �odien esmu �ajā Ierastā. Viņi mani divkārt pasargāja. Atceros vācu laika pa�us sākumus. Mūsu zemnieku sētā ar motocikliem sabrauku�i karavīri un virsnieki. Man. pui�elim, pasniedz dunci simpātiskā makstī. Tas bū�ot man, ja es iestā�oties zēnu organizācijā, kur par īstiem vīriem topot. Māte un tēvs varē�ot priecāties, kā puika soļo�ot ierindā ar �o pa�u dunci pie sāniem. Nav palicis prātā, ka tēvs mani būtu pēris. Arī toreiz ne. Bet varbūt būtu. ja visapkārt nebūtu virsnieki un karavīri. Tēvs tikai saņēma manu roku virs elkoņa un saspieda tā, ka duncis izkrita. Man sāpēja ilgi. un es nevarēju saprast, kā var nepatikt tik burvīgs duramais tik burvīgā makstī. Tas vēl notika Birzgales pusē. kad vācie�i, mar�iem skanot, soļoja tikai uz priek�u. Daudz vēlāk, kad Lielvācijai jau viss gāja uz galu, Matkules pusē. sve�ā lauku sētā, dienām un naktīm klusāk un skaļāk sprieda: braukt vai nebrauki lidz Ventspilij un tālāk ar kuģi pāri jūrai. Man �ausmīgi negribējās brauki, jo biju bērni�ķīgi iemīlējies vienā skuķī. Es lēkāju aiz priekiem, kad māte un tēvs daudzajiem pierunātājiem un iebiedētajiem pateica iz�ķirīgo: �Mēs paliksim.�

Mēs daudzajās Ziemeļamerikas pilsētās un mājās redzējām priecīgus sagaidītāju acu pārus. Bet man joprojām sirdi aizķer tie acu pāri, kas mūs pavadīja pie viesnīcām, kad kāpām autobusos, un tie acu pāri, kas mūs pavadīja lidostās. Tā ir izteiksme, kuru es neprotu atstāstīt.

Tagad es pa īstam saprotu, kāpēc Latvijā dzimu�ais Ziemeļamerikas zemnieks mūs vedināja pie dīķī�a. Tur auga kalmes, kuras bija atvestas no kādreizējām mājām.

Es vaicāju, vai tad Amerikā nav kalmju.

� Ir, bet tās nesmar�o.

Rei�u reizēm pa stundiņai iznāca pabūt kopā ar ukraiņiem un baltkrieviem. Krievu centros mūs cienāja ar sātīgiem gaļas un kāpostēdieniem. Ēstgribas rosinā�anai pasniedza krauk�ķīgus sālītos gurķus.

Pulka sirmu galvu. Emigranti noveco, bet joprojām gaida �ādus tik�anās brī�us. Mani apkampj un bu�o. Stāstu, ka esmu no Rīgas. Bu�o vēl. Tāpēc vien, ka esmu no �īs puses, no �ī krasta.

Klusuma brī�i, kājās pieceļoties. Kad godinām nesen miru�os veterānus, kuri bija vienotā frontē cīņā pret fa�ismu.

Klausāmies senās dziesmas. Un dzirdam tik saskanīgi uzmundrino�o �Varen pla�a mana zeme dzimtā�.

Kanādas apciemojuma laikā pāris dienu uzturējāmies neparastā kopienā, par kuru mazliet atcerējos no institūta laikiem, kad mācījāmies par Ļevu Tolstoju. Rakstnieks sekmēja �o emigrācijas procesu.

1899. gadā septiņi tūksto�i apmetās kalnos pie upēm un sāka iekopt zemi.

Kāpēc viņi pameta savas dzimtās vietas? Tāpēc, ka at�ķēlās.

Duhobori. Gara kristie�u sekta. Radusies astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Krievijā. Reliģiskās domā�anas būtība: dieva valstība zemes virsū un ciņa par svēto garu cilvēkos. Sekta pauda zemnieku ilgas pēc taisnīgas sabiedriskās iekārtas. Pilnīgi noraidīja pārticību, sakramentus, garīdzniecību un mūkus. Duhoboriem bija savs ticības avots � �Dzīves grāmata�. Tajā � psalmi un vadoņu novēlējumi. Vadoņos saskatīja Kristus gara izpausmi.

Duhobori sameta kaudzēs �aujamos, cērtamos un duramos iero�us un sadedzināja. Viņi nosolījās nedarīt pāri nevienai dzīvai radībai un kļuva par veģetārie�iem.

Pareizticības nolieg�ana un atteik�anās dienēt cara ārmijā beidzas traģiski. Ar pērienu, kuru viņi neizturēja! Ar izsūtī�anu katorgā, Tālab cilvēki meklēja patvērumu tāluma.

Pirmie izceļotāji būvēja mājas ar vairākām nelielām istabām. Dzīvoja kā kopmītnē, vārīja vienā katlā un ēda pie viena galda. Ap pirmapmetnēm izveidojās ciemati, cilvēki iedzivojās, kļuva turīgāki, cēla ģimeņu mitekļus. Tagad duhoboru mājas neat�ķiras no pārējo kanādie�u namiņiem. Kopiena iekļāvusies valsts ritmā, ta�u turas pie savām reliģiskajām tradīcijām. Izkopj darba tikumu un stingri iestājas par mieru.

Mūsu Centrālā televīzija uzņēmusi filmu par duhoboriem, un miljoniem skatītāju varēja iepazīties ar mums tik ļoti draudzīgās kopienas ikdienu un dzīvo�anas principiem.

Saie�anas namu pārpildītajās zālēs mūsu grupas mākslinieki koncertēja. Duhoboru koris, kur� koncertēja ari izstādē ,,Ekspo-86�, ievadīja sirsnīgus vakarus. Mūsu sarunu centrālā ass � kā pasaulē saglabāt mieru, kā veicināt atbruņo�anos. Ta�u bija daudz draudzīgu jautājumu par mūsu saimnieko�anas un dzīvo�anas praksi. Ari par Latviju. Lielajiem dziedātājiem stāstījām par mūsu lielajiem Dziesmu svētkiem.

Kopienā precas un dzimst. Kopiena cen�as saglabāt krievu valodu. Kopiena krieviski dzied. Es klausījos un gandrīz visu sapratu. Klausījos un domāju, kas duhoboru runā ir at�ķirīgs no tās valodas, kuru dzirdu savā valsti. Un tad sapratu, ka valoda ir palikusi ceļā. Kā grāmata vecajā drukā. Talab duhobori iestājas par savu jaunie�u sūtī�anu uz Padomju Savienību skoloties valodā. Un iestājas par to, lai mūsējie brauktu uz Kanādu mācīt valodu.

Kopienas lielum lielākā daļa irvienots veselums. Tomēr mazākums sagādā daudz rai�u. Tos gan goda priek�sēdētājs Ivans Verigins, gan pārējie sauc par fanātiķiem. Ko tad grib nepiekritēju atzars? Turēties pie pirmsākumiem, kad bija nelielas istabiņas, kopējs katls un kopējs galds. Viņi uzskata sevi par īsteniem kristie�iem, kuru principus �odienlgi dzīvojo�ie sabradā ar cen�anos pēc savas mājas un savas automa�īnas. Fanātiķi noliegumu mazāk pau� vārdos, vairāk darbos. Nodedzina muzejus, nodedzina saie�anas centrus. Atriebībai noskaņotas sievietes pie dedzināmā noģērbjas kailas, drānas samet kaudzītē un lai� uguni celtnei klāt. Mēs redzējām nejau�i izglābto bibliotēkas ēku, kurai bija apdegu�as durvis un stūris. Tas noticis pāris nedēļu pirms mūsu atbrauk�anas.

Mēs bijām kapsētā, kur apglabāti kopienas vadoņi un viņu sievas. Visapkārt � augsts stiepļu pinuma �ogs. Apbedījuma vietas nosegtas ar milzum lielu un biezu betona bluķi. Tā nav tradīcija, bet nepiecie�amība aizsargāties. Tum�os, pulētos marmora pieminekļus fanātiķi ne reizi vien saspridzināju�i.

Stāvam pie muzejēkas pamatiem. Stāvam pie apdegu�ajām durvīm. Stāvam pie betona bluķa. Un domājam: vai patie�ām cilvēki nevarētu bez uguns un spridzekļiem? Vai viena dieva pielūdzēji nevarētu vienoties saprātīgumā? Mēs varam tikai jautāt, bet ne iejaukties. Mēs esam atbrauku�i pozitivās saskarsmes meklēt. Mēs esam atbrauku�i staigāt pa jau iemītajām sapra�anās takām un iemīt jaunas sapra�anās takas.

Un, ja ari Ziemeļamerikas ceļos vienas vai otras firmas pārstāvis izmet: �Es neesmu pret jums draudzīgi noskaņots, bet tikai daru savu darbu,� � mēs nekļūstam nikni, ziņkārīgi gan. Kāpēc tāds noskaņojums? Parasti jau nav jātincina. Cilvēks pats ierunājas. Par tēva vai vectēva zaudētajiem īpa�umiem Krievzemē. Par tēva vai vectēva aristokrātisko izcelsmi, kuru neatzīst Krievzemē. Ar �ādiem krievu izcelsmes amerikāņiem var aizrautīgi strīdēties par dzīvo�anas un domā�anas principiem. Bet mēs daudzkārt satikāmies ar cilvēkiem, kuri nenāca diskutēt, bet lūgties. Lūgties uz mājām. Tie, kuriem pirms gadiem desmit, astoņiem vai pieciem sagrozīja galvas. Tie, kuri noticēja, ka viņpus okeāna ir paradīze zemes virsū. Tie, kuri atteicās no Dzimtenes.

Viņus mēs redzējām emigrantu centros. Viņus mēs redzējām viesnīcās. Tūdaļ pamanāmus. Ar grūtsirdības izteiksmi sejās. Viņus neaicināja pie gaļas un kāpostēdieniem. Viņi gaidīja, kamēr beidzas koncerts, kamēr beidzas maltīte, kamēr beidzas kopdziedā�ana. Ar viņiem jau bija viss izrunāts. Bet viņi tomēr gaidīja, lai pēc savieso�anās vēlreiz izpra�ņātu: �Vai tad patie�ām nav nekādu iespēju?�

Mēs uzklausām un iesakām, lai raksta Augstākās Padomes Prezidijam. Kādu citu padomu lai dod? Es nezinu, pēc kādiem principiem vadās lēmēji, kad atļauj atgriezties. Man �ķiet, ka vajadzētu katru dienu kādai ģimenei atvērt vārtus atpakaļceļam. Un katru dienu avīzēs, pa radio un televīzijā stāstīt par laimes meklētājiem. Bet varbūt es gau�i aplamu vēlmi izsaku. Varbūt esmu ietekmējies no avīzēm, radio un televīzijas tajā pusē, kur katru, kas pamet savas īstās mājas, iztēlo par varoni.

Uz brauciena beigām es negribēju klātbūt, lai nedzirdētu �ēlabas, lai neredzētu asaras. Es jutu. ka Pjotru Proskurinu ari �is sarunas nomāc un nervozē. Bet tāds jau ir grupas vadītāja liktenis: jāuzņemas nasta, no kuras citi var izvairīties.

Stāstīdams par cittautie�iem, es negribu pretstatīt krievus un latvie�us, ebrejus un ukraiņus. Un negribu noliegt, ka ari da�s latvietis pēdējos gados ir saposies ceļam pāri okeānam. Lin pa kādam arī �urp atbrauc uz palik�anu. Ģimeniskie aspekti ir tikpat daudzveidīgi, cik daudzveidīgas ir �aha figūru kombinācijas uz rūtotā galdiņa. Turpceļā mēs lidma�īnā bijām kopā ar latvie�u ģimeni, kas brauca uz palik�anu pie gados paveca tuvinieka. Vīrs, sieva un vidusskolu beigusi meita. Kad par to stāstījām tautie�iem, nekur nedzirdējām sajūsmas aplausus. Izbrīnu jutām gan.

� Ir jēdzieni, kas da�ādos laikmetos uri da�ādos sociālos slāņos ieguvu�i stipri at�ķirīgu nozīmi. Viens no tiem ir �politika�. Mūsdienās ar to mēs saprotam pirmkārt sabiedrisko darbību �ķiras interesēs. Kādu konkrētu jēgu �im vārdam pie�ķirat jūs, ar ko tas jums asociejas vispirms ?

IMANTS ZIEDONIS:

� Man politika nozīmē cilvēku apvieno�anas darbību kopīgiem mērķiem. Arvien lielāku un lielāku cilvēku kopu pacel�anu sadarbībai. Un vienu no evolūcijas gājieniem un paņēmieniem. Protams, ka politika ir zināma ierobe�o�anās, bet to mēs pārvaram. Mums ir vēl spēks, kas stāv mūsu pusē politiskajā divcīņā. Mums ir Miera ideja. Miera Spēks. IJn mēs, būdami �īs idejas nesēji, iegūstam līdz arto arī jaunu milzīgu politisko spēku � miljoniem cilvēku apziņu un atbalstu.

� Mani interesē veids, kādā ideja kļūst par spēku. Piemēram, māksla � un tās divi simboli: Tālavos taurētājs uri Beverīnas koklētājs. Tie itin kā apliecina divas mākslas funkcijas: cīņai mobilizējo�o un no cīņas a tturo�o. Tās var saukt arī par estētikas taktisko vai stratēģisko lomu sabiedrībā. Kāds ir �o divu strāvojumu samērs jūsu daiļradē?

� Talavas taurētājs ir sargfunkcijā un Beverīnas koklētājs tāpat. Abi darbojas aizsargsituācijās: gan modinot un brīdinot par briesmām, gan pa�paļāvīgi uzvarot �ar labu�. Varētu teikt, ka abi ir �odienas miera cīnītāji un realizētāji pasaulē.

Bet es gribētu būt koklētājs, lai gan iznāk, ka esmu taurētājs. Res-pekdīvi, mani uztver morālistu, lai gan pats domāju, ka esmu vispirms dzejnieks. Talab grāmatā par Madlienu es centos izvairīties no jebkuras pamācības, mēģināju tikai uzrādīt eso�o un likt to saattiecināt ar veselumu lasītājam pa�am.

� �odien mēs uzrunājam cilvēkus ar masu informācijas līdzekļiem, To principiālo iedarbīgumu zīmīgi pasvītro Ļeņina atbilde uz anketas jautājumu: �urnālists. Ko jūs domājat par latvie�u �urnālistikas spēju ietekmēt masas?

� �urnālistikas spēja var būt milzīga. To visi zina, kā televīzija, radio, avīze aicina, mudina, novēl, sprie�, paģēr, lūdz. atgādina, izsauc, uzsauc, uzmundrina visās intonācijās. Un �Cīņa�, piemēram, pēdējos gados ir kļuvusi intonatīvi bagātāka. Jo tā izlieto visas �īs iedarbības intonācijas.

Man imponē Hānberga un Teicāna profesionālisms, sprie�ot par lauksaimniecības lietām. �Literatūras un Mākslas� publicista Meiera lieti�ķums un emocionālā precizitāte. Televīzijas komentētāja Me�kuna stingrā mērķtiecība. Vulfsona un Neilanda tāda pilnīga globa izjūta un tolerantās intonācijas televīzijas dialogos.

� Cilvēku ikdienas saskare ar �glābu " jeb ., lielo pasauli � parasti sākas ar laikrakstu, ko viņ� no rīta izvelk no savas pastkastītes. Kā, jūsuprāt, �o �lielāspasaules� ideju nes �Cīņa� ?

� �Cīņa� dod regulāru, varētu teikt, talantīgu starptautisko notikumu apskatu. Cilvēki sekoja pie jums publicētajām Politbiroja locekļu un kandidātu priek�vēlē�anu runām. Jūs lieliski parādījāt Olimpiskās spēles. Saturīgus materiālus devāt skolu reformas projekta apsprie�anā. Vispār, es domāju, ka gan Jelgavu, gan Ameriku jūs atklājat labi.

� Kāds ir jūsu ieskats par �Cīņas� kultūras politiku vai, precīzāk, partijas politikas realizē�anu?

� Pēdējos gados �Cīņā� aizvien vairāk iesaistās kultūras darbinieki, uzskatamāk redz kultūras kopsakarus, labi pārstāv un apjēdz literatūru. Ar interesi lasu Jāņa Petera vārdus, tāpat Gunāra Priedes, Alberta Bela, Raimonda Paula vārdus. Ta�u domāju, ka visas mūsu kultūras trūkums ir tās darbinieku �aurā specializācija, kas da�kārt jau robe�ojas ar aprobe�otību. Zinātnieki maz izsakās par humanitārajiem jautājumiem, rakstnieki � par zinātnieku domā�anu, metodiku, novitātēm. Ikdienā maz korespondē skolotāji. Un izpaliek kultūras integrē�anās moments.

� Kas, jūsuprāt, da�brīd attur cilvēkus no cie�ākas sadarbības ar presi?

� Iespējams, ka grūtības, meklējot kopsaucējus savam un attiecīgās avizes stilam. Elastības un arī ekspansivitātes trūkums.

� Septiņdesmitajos gados bija vērojama jauno literātu plū�ana uz Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. �obrīd tie bie�āk sastopami kā topo�i �urnālisti. Vai tas jums ne�ķiet simptomātiski?

� Es domāju, ka tas it bie�i notiek aiz romantiski pavir�a priek�stata par īstenības iespaido�anas iespējām. Bet �urnālista maize ir grūta maize. Viņam jābūt ne tikai taktiķim, bet ari stratēģim: ja dzejnieks pa�-realizējas dzejoli, tad �urnālists � sabiedrības atbalsī.

� Mūsdienās, kad top principiāli jauna parādība � sociālistiska civilizācija � un tiek intensīvi meklētas jaunas garīgās vērtības, īpa�u nozīmi iegūst to nesēja jeb sludinātāja personiskā stāja, kas spēj tie�i un uzskatāmi apliecināt �o vērtību dzīvotspēju. Vai tas nozīmē, ka mūsu kultūrā iestājies brīdis, kad svarīgāka par sapņiem ir kaut neliela, bet konkrēta rīcība?

� Es gan neesmu novērojis, ka būtu iestāju�ās kādas pārmaiņas �sludinātāju� stājā. Lauksaimniecības ekonomisti sludina teorētiskas nostādnes no teorijas augstumiem, bet neiziet konfrontēties ar praksi; skolu pētniecības institūts nepēta dzīvās domā�anas līkni skolā, klasē, ģimenē pa�laik. Tūrists nepēta novadu tā dzīvībā, bet pēc bro�ūras datiem... Sī atrautība mums dārgi maksā. Un negatīvās sekas tai var būt tālejo�ās.

� Ja pieņemam, ka astoņdesmitajos gados nāks �jaunais vilnis� arī literatūrā (tāpat kā demogrāfijā, arhitektūrā, folkloristikā utt.), vai tas nevarētu radīt arī jaunu literāta tipu ? Un kāds tas varētu būt � skolotājs, komjaunatnes darbinieks, jurists?

� Prasība pēc �jaunā viļņa� patie�ām irvēsturiski nobriedusi. Arī pēc cita literāta tipa. Tas gan nebūtu jauns, bet atjaunināts. Peredvi�ņika tips. minnezingera tips, ceļavīrs un mākslinieks reizē. Avīzē � redakcija uz riteņiem. Sākot ar sociālkritiskām rakstnieku un lasītāju izpētes studijām. Tas irtas, par ko sapņoja Laicens � ka skolās mācis stila mācību. �inī gadījumā �ādas apceres mācītu rakstniekus un lasītājus sapra�anās skolā... Ta�u laiks tam dro�i vien vēl nav pienācis, nerodas �ādi jauni gribētāji.

Minimāli tāda zondē�anās notiek, kad mākslinieks vai rakstnieks apmetas (kaut vai pa vasaru) dzīvot Piebalgā, Ērgļos, Mazirbē, Ķegumā vai kur citur. Kaut vai tad, palīdzību pie traktora vai kokmateriāliem lūgdams, viņ� ir spiests iepazīties ar vidi.

Bet, kad rakstnieki iecistējas tikai savā profesionālajā vidē, tie zaudē ādas jūtību � āda savīst un aizmirst rasu, miglu, lapu un citu dzīvību pieskārienus.

� Jūs pieminējāt Laicenu. Vai, jūsuprāt, viss mūsu tautas garīgais mantojums ir pietiekami apgūts?

� Vajadzētu sākt ar vēl agrāku vēsturisko posmu, kas mūsu tautai loti nozīmīgs, proti, izvērtēt tautas atmodas laika sakarības ar slavofīlisma kustību Krievijā. Pa�laik, Kri�jāņa Barona dienu sakarā, būtu svarīgi apjaust ne tikai jaunlatvie�u devumu folkloristikā vien, bet visu to politisko kustību, ko sadarbībā ar krievu progresīvo inteliģenci Baltijā aizsāka tautas atmodas darbinieki. Tad � uz �ī sabiedriski politiski noskaidrotā fona � arī Barona figūra mūsu daudznacionālajā valstī iezīmētos redzamāka un �odien saprotamāka.

Bez �aubām, jāceļ redzamībā arī visi mūsu marksistiskās domas celmlau�i, sējēji un kopēji. Visos veidos - sākot jau ar Stu�ku, Raini, Dermani, Laicenu, Daugi un tā tālāk.

� �Cīņai� pieder nozīmīga vieta latvie�u tautas gan sabiedriskās, gan garīgās dzīves vēsturē. Kādas, jūsuprāt, ir tās vērtības, ko �Cīņa� radījusi �ais astoņdesmit gados?

� Tādu noteikti ir ļoti daudz. Es �eit gribētu pieminēt konstruktīvo asumu, problēmu skatī�anu kopsakarā ne vien ar līdzīgām problēmām, bet arī ar iespējām tās risināt. Arto �Cīņa� izceļas pārējās mūsu preses vidū.

- Un nobeigumā, lūdzu, par priek�dienām.

- �Cīņai� - kopt mūsu tautas sociālistisko pa�lepnumu, stāvēt de�ūrā par demogrāfijas jautājumiem, spo�āk mirdzināt mūsu pa�u spuldzīti internacionālajā kopainā. Vispusīgāk uzrādīt internacionālās kopsakarības. Internacionālisms ir cīņa pret nacionālo vientulību, jo provinciālisms, raugi, arī ir vientulība. Būt priecīgākiem ideju kūrējiem. Priecīgiem iespēju uzrādītājiem. Veselīgiem, ģimenīgiem, koleģiāliem. Sparīgiem!

mantu Ziedoni uz sarunu mudināja V.Daugrnalis

�ķiet, katrā no mums ir kāds mazs saulstariņ�. Da�kārt nemaināms, citkārt jau vairāk jūtams. Ta�u tomēr ir. Tas � sava laikmeta gaismas auklēts un briedēts. Katrā ziņā ikkatrs tomēr esam sava laika, izpratnes un pieredzes vētīti un rūdīti. Bet gala galā tāds jau ir ikviens notikums vai parādība.

...Vēl nebija kārtīgi atsāku�as darbu rūpnīcas, vēl nestrādāja ūdensvads, transports. Vēl gaidīja, kad iedegsies pirmā elektriskā spuldzīte. Toties jo daudz bija posta, cie�anu un drupu. Un tad - 1944. gada rudenī un nākamajā ziemā � laikrakstu pamatfunkcijas: kolektīvi propagandēt, aģitēt un organizēt izpaudās it īpa�i aktīvi.

Ta�u pēckara atjauno�anas darbu gaitu vajadzēja atspoguļot pēc iespējas vispusīgāk, katru trūkumu novērst jo ātrāk. Saprotams, �iem uzdevumiem �Cīņa� veltīja ievērojamu uzmanību, bet tomēr kļuva nepiecie�ams veidot speciālus izdevumus, kas sīkāk analizētu veikumu konkrētos uzņēmumos. Tā radās pirmie mūsu avīzes speciālie izdevumi �Ciņa Vairogā�, kas sāka iznākt 1944. gada 25. novembri, un �Cīņa Rī-gas ostā�, kuras pirmais numurs iznāca 1944. gada 11. novembrī. Sie laikrakstiņi iznāca ar da�ādiem starplaikiem � raugoties pēc vajadzības un apstākļiem. Tie bija nelieli izdevumi uz divām lapaspusēm � �Cīņas� puslapas lielumā.

�Cīņas� redakcijas partijas pirmorganizācijas un darbavietas komitejas izdevumā �Cīņas darbinieks�, kas iznāca pēckara gados, lasām, ka līdz 1945. gada 20. oktobrim, tas ir � gadu pēc Rīgas atbrīvo�anas, bez regulārajiem laikraksta numuriem izdoti: ���Cīņas speciālizdevums Kurzemei� 4 numuri, �Cīņas speciālizdevums dzelzceļniekiem� 1 numurs, �Cīņa Vairogā� 5 numuri, �Cīņa Rīgas ostā� 26 numuri, �Cīņa Ventspilī� 1 numurs un �Jaunais Ceļ�� Aizputē 1 numurs.�

Savukārt avīzes �Cīņa Rīgas ostā� pirmajā numurā atrodam redakcijas aicinājumu visiem ostas, kuģniecības, kuģubūvētavu, remonta un transporta strādniekiem, tehniķiem un in�enieriem, visiem, �kas strādā ostā vai brīvajos Daugavas ūdeņos�, rakstīt savam ostas laikrakstam. �Pastāstiet, ko esat veiku�i, ko domājat vēl veikt. Uzrakstait, kādas grūtības jāpārvar, kādi trūkumi novērojami atjauno�anas darbos. Rakstait, kā jūs veicāt sociālistiskās sacensības saistības. Rakstait par visu, ko redzat ostā, ar ko jums jāsastopas darbā.�

Un �ie speciālizdevumi (vēlāk, piemēram, 1948. gadā, tādi iznāca arī atsevi�ķiem pagastiem) guva lielu atsaucību.

Tiesa gan, darba jau netrūka nekur. Ta�u tajās jomās, kurām savu uzmanību pievērsa mazie speciālizdevumi, tie bija īpa�i svarīgi. Lūk, piemēram: �Pa�laik Rīgas ostā jāveic liels un atbildīgs uzdevums. Vācu fa�isti saspridzināja mūsu ostu, sagrāva ostas krastus. Ja mēs �os krastus nenostiprināsim, neizlabosim vajadzīgajā laikā, tad pavasara plūdi var nodarīt neaptveramus zaudējumus...�

Katrs mēs ejam dzīvē ar savu spēku, spējām un nepilnībām. Katrs ar savu pienākuma apziņu un savu saulstariņu, kas liek rīkoties tā vai citādi. Savulaik mazie �Cīņas� speciālizdevumi mudināja vērst lielāku uzmanību uz būtisko un neatliekamo. Un tos pamanīja un iemīļoja gan Rīgā, gan pie Daugavas, Kurzemē, citur... Un lai arī kāda bija �o �mazo cīnī�u� varē�ana, tomēr tie bija ņipri un spēka pilni.

JAU�AMS FINI�A TUVUMS

Rīgā, van�u tilta būvlaukumā, nule aizvadītā mēne�a laikposmā notiku�as vairākas būtiskas pārmaiņas. Viena, zīmīgākā no tām, visu acīm saskatāma: celtnieki pabeigu�i tro�u pacel�anu un tilts, ja uz to raugās iztālēm, katram nu �ķitīs par Daugavā ienāku�u un tur noenkurotu varenu vienmasta burinieku.

Kreisajā krastā, kur tiltam pirmais balsts un kur sākas tērauda laidums pāri upes plūdumam, novietots plakāts. Uz tā lieliem burtiem uzrakstīts, ka līdz būvdarbu nobeigumam un transporta kustības atklā�anas brīdim pāri Daugavai paliku�i tikai divi mēne�i. Tikai divi mēne�i... Bet tās būs īpa�a trieciendarba diennaktis, kad celtnieki būvei atdos visu: zinā�anas un praksi, iemaņas un spēku. Un tik tie�ām uz tilta nevar atrast tādu iecirkni, kur neritētu saspringts darbs. Tagad �eit vienkopus strādā visu 5. tiltu celtniecības tresta 17 tiltu būves brigā�u kolektīvi. Gan tie, kuri nesen vēl Daugavas labā krasta poligonā montēja tilta braucamās daļas laiduma konstrukcijas, gan tie, kuri kreisajā krastā darbnīcās montēja troses, gan tie, kuri betonēja pilonu un balstus.

Netālu no pilona pa tilta laiduma atvērtajām lūkām no iek�puses izskan dobjas balsis un dzirdams ma�īnu troksnis. Tur Anatolija Garkuļa vadībā brigādes viri beidz pēdējos metinā�anas darbus. Vienlaikus viņi ari krāso tilta laiduma konstrukcijas iek�pusi.

Ta�u vislielākā rosme pa�laik, �ķiet, ir pie Daugavas labā krasta, kur būvē ietves gājējiem. Simt divdesmit pieci metri ietvju jau sagatavoti nokļū�anai ar asfaltu. Tiem katru dienu klāt var pieskaitīt vismaz vēl trīsdesmit metru ietvju. Gar abām tilta malām uzstāda stabus apgaismei un kādus citus neliela izmēra metāla stabiņus, pie kuriem stiprinās vieglas velmēta tērauda konstrukcijas ietvju nodalī�anai no tilta braucamās daļas. Iepretī Pionieai pilij tiltam margas jau uzmontētas. Kur sākas tilts, ber zemi uzvērumam, kuru noklās ar betona plātnēm. Bet vēl tālāk, kur tilta gals saplūdis ar Gor-kija ielu, drīz smagi ruļļi gludinās melno, tikko no krāsnīm ņemto, kūpo�o asfaltu. Kad pabeigs montēt ietves, tūdaļ sāks braucamās daļas sagatavo�anu nokļū�anai ar asfaltu. Ta�u, pirmsto darīt, metāla konstrukcijas notīrīs ar spēcīgu smil�u strūklu.

Bet pievērsīsim uzmanību vantīm, kuras jau paceltas pilonā. Kad �ogad Daugavā sāka iet ledus, pacēla pirmās troses, tad tās savienoja pa se�ām kopā un tā izveidoja vantis. Nu no pilona uz kreiso krastu pacelts 21 kilometrs tro�u, bet no pilona uz Daugavas labo krasu � 25,5 kilometri. Kopā lē�ot, par trim kilometriem vairāk nekā ceļ� līdz Ķemeriem.

Un, lūk, sācies viens no ilgi gaidītiem brī�iem: tilta laidumu ar hidrauliskiem domkratiem nedaudz paceļ un izņem tam no apak�as pagaidu balstus. Daudzu tūksto�u tonnu smagais tilts iegulst van�u �ūpuļa stiprumā. Vantis nospriegojas un uzņem projektā paredzēto noslodzi.

Pa�laik jau uzsākta tilta piebraucamo ceļu iekārto�ana un apkārtnes uzpo�ana. Kā pēc burvja mājiena no Daugavas labā krasta pazudis konstrukciju montā�as poligons. Pievedceļus un uzbērumu tiltam būvē ari kreisajā krastā. Zemē gulda kabeļus apgaismei, būvē ari sakaru līnijas.

Tikai divi mēne�i līdz fini�am - tas nemaz nav ilgs laiks. Sprie�ot pēc grafika, kas sastādīts, par pamatu ņemot �īs pirmsfini�am atvēlētās dienas, var just, ka daudzi darbi paveikti krietni ātrāk, nekā paredzēts. Tā ir ļoti nepiecie�ama iestrāde, kas celtniekiem vajadzīga, lai fini�ā pienāktu bez steigas un godam.

Līdz regulāras satiksmes atklā�anai pa Rīgas jauno tiltu palicis tikai viens mēnesis un pāris dienu. Visi celtniecības un montā�as darbi rit, kā paredzēts grafikā, da�viet tie pat paveikti ātrāk. Viens tāds sevi�ķi atbildīgs celtniecības posms bijusi van�u tro�u pacel�ana un nostiprinā�ana. Grūtības da�kārt izraisījis prakses trūkums, jo 5. tiltu celtniecības tresta 17. tiltu būves vienības kolektīvs �ādu tiltu ceļ pirmo reizi. Tāpēc kopā ar projektētājiem bie�i vien vajadzējis rīkoties sevi�ķi pārdomāti un izmanīgi. Kā teikts parunā: septiņas reizes nomēri, tikai tad nogriez. Bet nu visas troses paceltas pilonā un, pa se�ām samontētas, tās tur veido vantis. Van�u montē�anu celtnieki pabeigu�i piecpadsmit dienas agrāk. Tādējādi ietaupītas divas nedēļas laika, kas lieti noder Borisa Borisenko un Jura Brivca brigādēm, lai tagad ar darbiem straujāk pavirzītos uz priek�u citos iecirkņos.

Otrs visvairāk steidzināms darbs pa�laik ir transporta kustības joslas sagatavo�ana. Pirms uzklāt asfalta segumu, metālu apstrādā, lai tam nepiemestos korozija. Tāpēc visu tilta tērauda konstrukciju virsmu noslīpē ar smil�u pūtēja strūklu līdz spīdumam, tad pārklāj ar mitrumu izturīgu krāsu. Starp citu, tādā veidā pa�laik krāso ari citas metāla konstrukcijas, tilta iek�ieni ieskaitot. Varētu strādāt divās maiņās (zino�u strādnieku pietiek), ta�u naidi metāls �turas" pretī. Izrādās, ka virs Daugavas plūduma naids vēsuma stundās uz masīvajām konstrukcijām gaisā eso�ais mitrums kondensējas, bet mitru metālu ar smil�u pūtēju apstrādāt nekādi nevar. Vajadzīgas saulainas, siltas dienas.

Līdztekus celtniecības noslēguma darbiem demontē pagaidbūves: jau noņemts pilona aug�ējais, mazākais montē�anas laukums, izjaukts apak�ējais montē�anas laukums, noņemti ari pilona starpbalstu turētāji un, beidzot, no pa�as aug�as noceltas sastatnes, kas bija vajadzīgas pilona gala izveidei. Pēc tam mazumā sāks sarukt 115 metru augstais torņa celtnis, līdz pazudīs pavisam, un tad tilta pilons atklāsies skatam visā savā di�enumā.

Pirms da�ām dienām tilta loku Daugavas plūduma vidū vajadzēja nolaist zemāk vēl par 1,4 metriem. Tagad tas izdarīts, un nu viss tilts iegūlis van�u stiprumā. Pagaidbalsti, kas atrodas zem tā, vairs navvajadzīgi. Izņems arī tos.

Paies vēl nedaudz dienu, un celtnieki svinēs jaunā Daugavas tilta dzim�anas dienu. Tā būs republikas tiltu celtnieku lielākā darba uzvara. Nule teiktajam var iebilst: tilts pāri Zaķu salai arī nav mazais. Jā, liels gan, bet ne tik sare�ģīts. Jaunais Daugavas van�u tilts ir unikāla eksperimentāla jaunceltne.

Klāt noslēgums. Celtnieki pēc tam, protams, padarīs atliku�os sīkākos darbus. Ta�u �ie sīkdarbi transporta kustību netraucēs. Pa tiltu ātrā gaitā joņos automa�īnas, autobusi. Trolejbusi tur vēl nebrauks. Kāpēc? Cik ilgi nebrauks?

� Viss atkarīgs no tā, kad pabeigs trolejbusu kontakttīkla izbūvi, � paskaidro Rīgas tramvaju un trolejbusu pārvaldes energosaimniecības dienesta vadītājs Romualds Armanis. - Bet tas vēl nav viss. Lai uzsāktu regulāru trolejbusu satiksmi, jāuzbūvē transformatoru apak�stacija, kuru projektētāji paredz novietot zem tilta Zunda kanāla malā. Kā tur to iedabūs, būs krietni galva jāpalauza. Bet, lai iedarbinātu transformatoru apak�staciju, nepiecie�ams ieguldīt zemē vairākus kilometrus garu augstsprieguma kabeli...

Izrādās, ka ari tas vēl nav viss. Daugavas kreisajā krastā jāizbūvē pie-vadceļi. Ar tādu aprēķinu, lai trolejbusi varētu no Pārdaugavas aizbraukt līdz tiltam un no turienes, ja vajadzīgs, atgriezties atpakaļ.

� Vai noteikts konkrēts termiņ�, kad visiem minētajiem darbiem jā-būt pabeigtiem?

� Nākamā gada nogale. Ne ātrāk.

Tātad pirmais klup�anas akmens jau uzrasts. Izveidojusies problēmu ķēde. Problēmas un problēmiņas. Lielas un mazas... Ta�u Rīgas iedzīvotājiem jauno skaisto tiltu gribas ne vien vērot vizuāli, bet izmantot to labestību, kādu celtne spēj dot. Izmantot pēc iespējas drīzāk.

Reportā�a

Kop� dienas, lead Rīgā, Zaķu salā, ieradās pirmie celtnieki, lai uzsāktu televīzijas un radio kompleksa būvdarbus, pagāju�i vairāk nekā divi gadi. Kas �ajā laikā paveikts?

Sākuma posmā � būvlaukuma apgū�ana. Vajadzējis ne vien tikt vaļā no vecajām ēkām, kas �eit atradās, bet ari pārvietot vairākus tūksto�us kubikmetru zemes, līdz vienādu līdzenumu dabūju�i. Tad nākusi kārta torņu celtņu uzstādī�anai, bez kuriem mūsdienās katrs lielāks būvlaukums nav iedomājams. Un, kā visur citur, sāku�i ar pamatu lik�anu. No pirmā apskata grunts Zaķu salā �ķiet stipra, gadu tūksto�os cieta nogulusi. Tai dziļi apak�ā dolomīta slānis, biezs un izturīgs. Ta�u ģeoloģi lēsu�i un nolēmu�i, ka tādam milzenim, kāds būs topo�ais komplekss, pamatus jābūvē ne vien stiprus, atbilsto�us aprēķinātajai noslodzei, bet vēl at krietnu stiprības rezervi. Un tāpēc, lūk, tajā vietā, kur pa�reiz celtnieki jau montē studiju, tehnoloģisko un citu apkalpes dienestu korpusa karkasu, zemē iedzīti vairāk kā 2400 astoņus metrus gari dzelzsbetona pāļi. Bet zem redakciju un administratīvā korpusa, kas pacelsies citiem pāri un sasniegs vairāk nekā septiņdesmit metru augstumu, pa�laik gatavo armatūru monolītam betona �spilvenam�, kura biezums viscaur būs krietna vīra augumā 1,8 metri. Zem �ī spilvena lidz dolomītam no 18 līdz 20 metru dziļumā iegremdēti 39 �aulpāļi. Arī krietni � katram diametrs 1,6 metri!

Kopā sasummējot, iznāk, ka zemē �iedzīti� pamatu materiāli un patērēts darbs apmēram viena miljona rubļu vērtībā.

Tagad, kad virs pamatiem augstu pacelti korpusa konstrukciju gai�i pelēkie vertikālie un horizontālie sprai�ļi, acis priecē paveiktais. Rīgas celtniecības tresta 60. pārvaldes vīri strādāju�i godam. Ne jau vienmēr izdevies izdarīt tie�i tā, kā grafikā paredzēts, bet līdz �im nekādas lielas atpalicības neesot vis bijis. Toties vairāk nācies pukoties par Baltijas hidrotehniskās celtniecības un montā�as darbu tresta 122. celtniecības pārvaldes komplekso brigādi, kas nekādi nevarējusi paredzēto ritmu �aulpāļu iegremdes laikā ieturēt.

Būvlaukumā alla� var sastapt jaunceltnes pasūtītājus � republikas Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas kapitālās celtniecības nodaļas darbiniekus. Viņi domā, ka, pavasarim atnākot, būvdarbu ritms Zaķu salā kļuvis nevēlami gausāks. Tur nu bez ierunām vainīga Rīgas celtniecības tresta 60. pārvaldes vadība. Darba fronte būvlaukumā pa�-

reiz ir tāda, ka varētu strādāt vismaz simt strādnieku, ta�u viņu te ir daudz mazāk. Darba spēka sadrumstalotība, kā zināms, nekad labus rezultātus nav devusi, un tā, �ķiet, būs ari �eit.

Galvenā pasūtītāja tehniskais uzraugs Viktors Gir�ons ne visai apmierināts ar veikuma kvalitāti, tā varēja būt labāka. It ipa�i tas sakāms par starpsienu keramzītbetona paneļu izgatavo�anu.

� Paņēmiens, kā aizstāt starpsienu mūrē�anu no ķieģeļiem ar vien -gabala paneli, protams, ir apsveicams, bet mēs nepiekāpsimies celtniekiem, ka �os paneļus viņi izgatavo tādus, kam pēc iemontē�anas karkasa ailēs vēl vajadzīga krietna papildus piestrāde, � viņ� parāda vairākas tādas starpsienas, kuras celtniekiem nāk�oties demontēt. � Turpmāk starp mums un celtniekiem būs vēl cie�āka sadarbība kvalitātes jautājumos. Regulāri rīkotajās kvalitātes dienās apspriedīsim paveikto, kopigi sekosim lēmumu izpildei.

Būvlaukumā pa�laik montē �mini� betona rūpnīcu - ļoti vajadzīgu ra�o�anas iecirkni. Montētāju brigāde, kuru vada Jānis Bobovi�s. �ajās dienās nolēmusi pabeigt betona rūpnīcas mezglu salik�anu un stāties pie mehānismu ieregulē�anas. Simt kubikmetru betona diennaktī, protams, tas nav sevi�ķi liels daudzums, bet būvlaukumā Zaķu salā pilnīgi pietieko�s, lai nodro�inātu celtnieku vajadzību pēc �ī universāla materiāla.

Kopā ar Viktoru Gir�onu ejam pa stāviem. Viņ� zina izrādīt, kur būs studijas, kur iekārtos aparātu telpas, kur būs garderobes un butaforu darba telpas... Būs. Noteikti būs 1984. Gadā kompleksam jāstājas ierindā. Kontūras tam jau iezīmētas.

Ar �ādiem ievadvārdiem �Cīņai� tās iznāk�anas 80. gadskārtā veltīja brīni�ķīgu grāmatu �Apcirkņi" dzejnieks, kādreizējais �Cīņas" �urnālists Uldis Nometis, Pēc viņa ierosinājuma �Cīņa", kārtējam gadam beidzoties sapulcināja savās telpās komisiju, kas izvērtēja aizvadītā gada periodikā publicētos dzejoļus.

Atlasītajiem dzejoļiem tika atvēlēta jaunā gada pirmā numura visa ceturtā lappuse.

da runājam par kultūras dzīvi �Cīņā", piebildī�u, ka tā tika atspoguļota pla�i un vispusīgi. Jau tūlīt pēc kara laikraksts turpināja Latvijas preses senu tradīciju - labāko rakstnieku prozas darbu publicē�anu turpinājumos. Tauta ļoti bija iecienījusi �o tradīciju. Teātra un kino, mūzikas jaunumu un mākslas izstā�u recenzijām vai vienkār�i informācijai katru dienu bija atvēlēta vesela laikraksta lappuse no �etrām. Dziesmu svētkus to norises laikā katru dienu atspoguļoja vairākās lappusēs. Nav iespējanris �ajā krājumā to visu ietvert, tādēļ nolēmām publicēt tikai da�us skaistus, to laiku raksturojo�us �Cīņā" publicētos dzejoļus,

M. K.

LŪZUMS

(fragments)

Strēlnieki,

Latvie�u strēlnieki!

Ap�ilbst man prāts

No �iem vārdiem

Vairāk

Kā rudens naktī

Uz ielas

No uguņu �alts.

Strēlnieki,

Septiņsimts gadu

Slāpētās

Zemnieku tautas

Dvēseles kvēlo�ā lava.

Skaļākais kliedziens,

Ko atbalso telpa un Visums;

Slepus

Sentrītais nazis,

Kas pār�ķēla virves

Uz krūtīm,

Lai varētu elpot.

Strēlnieki,

Pusnaktīs baigās un aklās

Pie Veisiem,

Pie Ķekavas, Slokas un Smārdes

Tīreļa purvos

Balti un mēmi kā spoki

Gājāt,

Gājāt

Jūs �

Nāvē

Pret kaskotiem vāciem.

Gājāt

Dienu un nakti Pie Juglas,

Traki un melni Kā �ugunā lieti,

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un, ko vairs neņēma lodes, �

Nobeidza mieti.

Kazaņas netīro ielu

Sausās un slāpsto�ās lūpas

Skūpstījāt asinīm savām

Jūs �

Brīvības dēļ.

Svētbil�u Kromnā,

Ukrainas dzeltenās stepēs

Un druvās

Jūsu

Trauksmīgo rindu

Varenā izkapts

Sagāza vālos

Carisko virsnieku

Sudraba pulkus.

Strēlnieki lepnie,

Jūs,

Zēni

No Latvijas pļavām un me�iem,

Kur smiltis slēpj sauli Un jūsu kāju

Steidzīgos soļus,

Ta,

Kā jūs agrāk

Ganījāt govis,

Tagad jūs ganāt

Tautas

Un laiku.

Strēlnieki lepnie,

Jūs,

Zēni

No Nordeķu priedēm,

Zvaig�ņu un Rēveles ielām,

Tā,

Kā jūs agrāk

�Logus un zvirbuļus

�āvāt ar lingu

Un zvejojāt mailītes ostās,

Tagad sev

Zvejojat pasaules slavu,

Brīvību tautai

Un lingojat sirdis,

Kas kļuvu�as vecas!

Strēlnieki,

Latvie�u strēlnieki.

(fragments)

Savam spēkam, zemgalie�i, ticiet,

Savam naidam, savai izturībai,

Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, � jūsu,

Katra puķe, ko jūs redzat, � jūsu,

Koki, zāle, visa zeme � jūsu,

Debess aug�ā, telpa apkārt � jūsu

Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,

Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.

[Tikai ticiet! Un �ie mūri, velves

Un es pats ar visu sevi � jūsu.]

Tikai ticiet, zemgalie�u vīri,

Tad ir nāve nebūs vairs par grūtu.

No zemzemes jūsu tauta ceļas,

Tumsa lobās nost no viņas plakstiem,

Pirksti attirpst, ceļos rodas siltums,

Un uz lūpām elpa aug kā brīns.

Irdnes druskas matos kļūst par gaismu,

Krūtis izdzer pasauli kā olu.

Delnas, kur uz mū�iem bija gūlies

Visu darbu sarecējis smagums,

Tagad ceļas līdzi putniem saulē.

No zemzemes jūsu tauta ceļas.

Bet bez asinīm tai neuzcelties,

Jūsu asinīm un jūsu kvēles:

Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,

Stiprums lielais, kas to kopā turēs

Vienmēr, mū�os. Zemgalie�u vīri,

Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:

Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,

Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,

Lai pec tam ka dzīva, liela elpa

Aug�up celtu visu savu tautu. �

Runa gala. Tornis dzied ka putns.

Zemgalie�u nolieku�os stavus

Ro�u sega ietin logu blāvums,

Pieres skūpsta bezgalības mute.

Ilgi telpa turas kaislie vardi,

Terpiem cauri slīdot dziļi miesa,

Audi iekaist, viņu uguns skarti.

Gaiss kļūst ieskabs.

Ērģeles zem smagam velvem otrreiz

Iedūcas ka makoņi un bites,

Sir�u karstums logos skaņi sitas,

Sapju smagums viegls kļūst ka sodrejs.

Visiem prati dziļas jausmas parplūst:

Latviju strēlnieks ies un savu sagūs.

Sauli noraus sev ka zelta varpu

Un ar durkli izdzīs savu vagu;

Izies lauka un ar stingru roku

Paleksies un iesvilpoties pakamps

Debess velvi sev par zirga loku,

Makoņus par jaunam, ko�am sakam;

Paņems pasauli ka arklu rokas,

Lemess nozibes līdz bezgalībai, �

Tikai tas, kas dzimis lielas mokas,

Pieder mīlestībai.

I

Par visu vairāk

Es baidos būt bezpartejisks,

Vairāk � nekā no slimības katras,

Vairāk � nekā būt vispār beigts.

Bezpartejisks

Es negribu uz pasaules atrasties.

Tāpēc

ka turpinās mana Revolūcija �

Lido ar platiem, liesmainiem spārniem.

Tāpēc

ka redīss arī ir revolucionārs,

Ja visu skatās no sarkanās ārienes.

Tāpēc

ka nav vēl no pozīcijām izsisti Ienaidnieki.

Visādu �ķiru un visādu marku.

Es gribu

Pleca un sirds asins sviedros izsvīst

Savas partijas biedra kartes sarkanumu.

Izsvīst �

Lai zūd simts manu vājo minū�u,

Pēdējā �auba Un pēdējā poza.

Es gribu tā, lai es mirdams zinātu,

Ka mana karte nav bijusi rozā.

Ar sarkano � ar svēto � krāsu lāpā

Iet Latvija uz gadu simteni.

Es nesaprotu tos, kam patīk pļāpāt

Par �lielo� un par �mazo� dzimteni.

Kas tā var runāt, tam to nav nevienas,

Ne lielu nav, ne arī maziņu, �

Tas sevi neciena un citus nevar cienīt,

Tas savu māti sauc par paziņu.

Tu vari būt vai pa�a velna apsēsts,

Bet � cieni savu pirmo pajumu

Un nenicini Igaunijas apses,

Ne Karakuma smil�u klājumu.

To nicinā�anu ir grūti pārciest.

Bet � zemju ta�u daudzi simti?

Nē.

Kur beidzies pārējais un cilvēks sācies,

Tur sākusies ir viņa dzimtene.

Var bērzus nocirst, lejas aizlīdzināt,

Var uzspridzināt kalnu pāreju,

Bet viņ�, cik ilgi dzimto vietu zinās,

Tik ilgi zinās visu pārējo.

Cits Volgas krastu mīl, cits kalnu klinti,

Es mīlu garu, lapegļainu gatvi,

Kur manī reiz ar nedzē�amu tinti

Ik asins pilienā bj rakstīts � Latvja.

Un kad sauks sarkans karogs cīņu takā,

Kas mani sagaida � vienalga viss:

Vai Sudmaļa vai arī Rudzutaka,

Vai arī nezināmo liktenis.

Ja tas ir maz, tad ziniet � vairāk nav man,

Kaut vienas dzīves vietā dodiet simteni. Bet sviedri līs,

Ja vajadzēs, līs asins aumaļām

Par lielu vai par mazu, bet �

Par dzimteni.

Kur� ūdens tā būtu smējies,

Ja to pasmeļ ar sauju?

Dievs bija iemīlējies,

Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mū�īgā kaite.

Mana spalva un ota.

Vidzemes asinssaite.

Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,

Neīsts man liekas katrs.

Es ar aizsietām acīm

Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,

Starp visām Gangām un Elbām,

�Pie visbaltākām dzejām

Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mū�īgi pastāv

Gai�ums uz tavas sēres,

Rudzi uz tava krasta,

Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļau�u kāzās ievas

Aizkūpas baltā tvaikā!

Es to nelūdzu dievam.

Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecī�i,

To jau tu zini pati.

Dievi raganas necie�.

Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,

�Kas mūsu jūtām vārdā.

Bet, ja nu noķer un dedzina,

Tad � abus uz viena sārta!

Tikai āboli krīt

Rudens rasainā zālē.

Rasa zila kā tāle,

Kurp tu aizbrauksi rīt.

Tikai mākonis snau�

Tālam me�am uz kakla,

Diena izliekas akla,

Dienai drusciņ vēl skau�.

Tikai veltīgi viss.

Stājas asiņu dima,

Un tās zvaigznes, kas dzima,

Visas nolemtas dzist.

Tikai pagaidi vēl,

Ne jau tāpēc, ka baidos,

Ne jau tāpēc, ka svaidos,

Ne jau tāpēc, ka �ēl.

Tikai tāpēc, ka ir

Man no tevis kas iedzimts

Un vēl reizi ir piedzimts,

Lai vēl reizi var mirt.

Tikai neteiksim � �rīt�,

Kaut gan lūpas jau ple�as.

Krīt kā planētas sve�as,

Tikai āboli krīt.

Tu, lielā vakara saule,

Tu, kas pār zvejniekiem stāvi,

Tu stāvi pār cilvēku dzīvi

Un zivju nāvi.

Tu, lielā vakara saule,

Kuras gaismā deg pamalē gaisi,

Dod maniem zvejniekiem

Dieni�ķo maizi.

Rādi tiem zivju ceļus:

Tur, dziļā jūras straumē,

Peld visa viņu turība,

Manta un gaume.

Peld viņu motocikli,

Ķir�u un ābeļu stādi...

Tu, lielā vakara saule,

Zivju ceļus tiem rādi!

Bet � par visu � dod ra�īgas sievas

Sievas ar vēderiem cēliem!

Tu, lielā vakara saule,

Palīdzi piedzimt dēliem.

Palīdzi dzimt vienam dēlam

Simt tranzistoru vietā.

Palīdzi tautai, saule,

Palīdzi mums �ai lietā!

Kā pa jokam, it kā tī�i

Gadījās mums puika mazs.

Mazi, balti veltenī�i

Man pa mū�u bradājas.

Izbrien manus domu sniegus,

Domu sniegkupenās kāpj,

Un kas viņam savos priekos �

Vai man viegli, vai man sāp!

Bet, ja domās esmu tālu,

Kad es esmu skarbs un ass,

Sirdī pa�ā nomalītē

Nosalu�i mīņājas

Mazi, balti veltenī�i...

Un es kļūstu labs un tīrs,

Un es prasu: � Ko tu domā?

Ko tu domā, mazais vīrs?

Kas tu esi man? � es prasu.

Skatās manī. Nesaprot.

Dod man savu mazo cimdu,

Baltu sniega piku dod.

Manas dzīves gai�ie brī�i!

Katru stundu, katrudien

Maziem, siltiem veltenī�iem

Kāds pa manu sirdi brien.

Redakcijas kolēģijas sede -vēl Blaumaņa ielā 38/40.

�Cīņas" vēstuļu nodaļas vadītāja Aina Kārkliņa, caur kuras rokām izgāja tūksto�iem lasītā ju vēstuļu.

Mirklis avīzes plano�ana - atbildīga sekretāra vietnieks G.Moors (no kreisas) mākslinieks V Kokins.

�Cīņas" un Kirovas �urnālisti Raiņa trimdas vietas. Otrais no labas - redaktora vietnieks A. Heniņ�.

Pec kartēja numura iznāk�anas - vel Blaumaņa iela 38/40.

�Cīņai" - ordenis. Pie karoga - redaktors Jānis Britāns un Stu�kas prēmijas laureāti Edgars Preilis, Mersede Celmiņa (Salnāja), Ēriks Hānbergs.

Apsprie� iznāku�o numuru

Kopēja �bilde". Apbalvojumus saņēmu�ie �urnālisti.

LKP CK Preses nama direktore L. Ivanova (centra) iepazīstina �Cīņas" kolektīvu ar jauno mājvietu. Skats tipogrāfija.

Preses nama tipogrāfija. Montā�as telpa.

Pirmais numurs jaunajas majas.

Redakcijas kolēģijas sede Preses nama �Cīņas" apsprie�u telpa.

8. marta svinības kolektīva.

8. marta svinības kolektīva. Vīrie�u apsveikums

Tik�anas ar Jāni Peteru (centra), Ilgoni Bērsonu (se� pirmais no kreisas) Liliju Dzeni (sē� ceturtā no kreisās).

�Cīņas" tradīciju gadskārtējie pasākumi. Lielākoties - ar biju�ajiem darbiniekiem. No labās - �anis Legzdiņ�, �anis Grīva, redaktora vietnieks Oskars Gerts,

Anna Sakse, redaktors Jānis Britāns, atbildīgā sekretāre Malda Kvite (stāv),

Ēriks Hānbergs, redaktora vietnieks Arturs Heniņ�.

Kolektīva atpūta Gaujas Nacionālajā parkā

Kolektīva balle. Tre�ais no kreisas - redaktors Ilmārs Iverts.

Kolektīva balle. Centra - Anna Macane un Fricis Ritiņ�.

Runa �Cīņas" redaktors Jānis Britans

Iespie�anas ceha.

�Ciņu" apsveic 80 gadu jubileja "Pravdas" atbildīgais sekretārs.

Komandējuma laukos. No kreisas - Ārija Klimkane.

Kartēja tik�anas redakcija

.

Kas tad var pievest

Un no kurienes

Citus �

Labāk izdedzinātus

Ķieģeļus?

Ar tiem pa�iem jau vien

Jāuzceļ...

Un tomēr

Gribētos zināt �

Vai tev drebētu plaksti,

Ja lode nosvilptu tik tuvu,

Ka vēj�

Novilktu svītru deniņiem

Un tev liktos,

Ka atveras durvis

Un caurvēj� nu staigā?

Gribētos zināt �

Kur tu ņemtu siltumu,

Ja briesmīgā salā

Nāktos satvert automāta spalu?

Gribētos zināt �

Vai tu proti ne vien svilpot

Un turēt rokas bik�u kabatās.

Bet upurēt naktis,

Lai aptvertu Aristoteļa �Poētiku�,

�Gotas programmas kritiku�,

�Faustu�

Un Dīrenmatu?

Gribētos zināt �

Vai tu esi spējīgs

Stāvēt spoguļa priek�ā

Un strīdēties pats ar sevi?

Gribētos zināt �

Vai tu ziemas dienā dzirdi,

Ka bērza stumbrā burbuļo pavasaris?

Citus ķieģeļus jau neviens nepievedīs.

Ik pavasari zeme ir kā bērns,

Kā nevarīgs, kā bezpalīdzīgs bērns.

Ne viņa sevi apart var, ne apsēt,

Vien gulēt atvērta starp bērziem un starp apsēm

Un gaidīt mūsu mīlestību nākam

Un viņu apklājam ar vienmērīgām vagām.

Un augu vasaru ir zeme tāda pati �

Kā mazulis, kur� rokas stiepj pret māti,

Zem pelēka vai zila debess juma

Viss viņai nāk no mūsu godīguma,

Un nezāles vai vārpas viņas vaigā

Ir mūsu attēls telpā �ai un laikā.

Un rudenī nekad nav savādāk,

Kā bērns ir zeme, viņa nespēj vākt

Un sabērt savu pārpilnību klētīs, �

Mums jānāk pļaut un kult, un graudus vētīt.

Mums augļi saudzīgi no zariem jānolasa,

Jo zeme ir kā bērns, kur� visu prasa.

Un tad nāk ziema, zeme sasedzas

Un guļ tik cie�i, kā guļ cilvēks mazs.

Un nu var māsas cimdos puķes adīt

Un brāļi ceļu atmiņdzijas pārtīt

Un piedomāt pie nākamvasaras,

Kad zeme brēks pēc tiem kā cilvēks mazs...

Un viņa jāmīl, jāmīl visu laiku

Ar pa�aizlieg�anos, ar uzticību maigu.

Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, no kura mū�am jaunas dziesmas līst � kā sniegputeņu pirmās taktis sniegā, kā pūces vaidi sve�u mēnesī.

Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, ko jūsu rokas nenogurstot lej no tautas dziesmas nemaldīgiem ritmiem un putna balss, kas pieder pasaulei.

No manas dziesmas nokaliet sev zvanu, pirms mana saule rūgti degot riet.

Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, kas vēl aiz nāves uzticību dzied.

Humors un satīra - �Cīņas" �ķēps

Dzēlīgi smiekli kā asi dzeloņi alla� ir trāpīju�i tumsonībai, atpalicībai, tie bija strādnieku �ķiras asie iero�i pret bur�uāziju, tās morālo degradāciju, kas izriet no bur�uāziskā pasaules uzskata būtības, pret nekrietnību, alkatību, aprobe�otību. Pirms Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas da�ādos izdevumos atrodam daudzas jo daudzas �ā �anra publikācijas.

Satīriskais �anrs kā spilgts dzīpars vijas cauri ,.CIŅAS" gaitām laiku laikos - gan Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara gados, gan arī pēckara posmā. Asie feļetoni vērsās pret birokrātiju, nevī�ību, nesaimnieciskumu, Tādām publikācijām vienmēr atradās vieta �CĪŅAS" lappusēs, kur visā daudzveidībā regulāri parādījās visda�ādākie humora un satīras �anri.

Vēl atliek tikai piebilst, ka arī Padomju Latvijā tik populārais un iecienītais �urnāls �Dadzis" ar milzīgu tirā�u bija �CĪŅAS" izdevums,

Daudz mūsu tautā � kas tik rāpot prot,

Daudz, kas uz abām pusēm nebeidz pieklibot.

Daudz nelie�u vēl mēmā zeme nes, �

Bez gala daudz vēl snauduļu uz pasaules.

Lai tādēļ cīņai slavu pau�am Un visu nederīgo � zemē lau�am,

Jo di�o nākamības ēku

Var uzcelt tik - caur cīņas spēku.

Daudz mūsu tautā - kas tik rāpot prot,

Daudz, kas uz abām pusēm nebeidz pieklibot.

Daudz nelie�u vēl mēmā zeme nes, �

Bezgala daudz vēl snauduļu uz pasaules.

Lai tādēļ cīņai slavu pau�am Un visu nederīgo � zemē lau�am.

Jo di�o nākamības ēku

Var uzdēt tik � caur cīņaas spēku.

Sis un citi oriģināli teksti vecaja rakstība un zīmējumi atrodami adresē: www.penodika.lv

�Cīņa�. Joku stāsti 1912

DRO�A VIETA

Tabaciņ� pārbrauca mājā no Rīgas un teica savam dēlam:

�Es gan biju tīrais aitasgalva, turēdams visus �os gadus savu naudu par �etriem procentiem krājkasē, kamēr pilsētā es varēju dabūt se�us procentus.�

�Es neticu, ka tur maksā tik lielus procentus,� viņa gudrais dēls Jānis atbildēja.

�Ak tā, tu netici, lielais gudriniek? Nu, tad es tev pateik�u, ka taisni �odien vēl aizdevu �etrus simtus pret tādiem procentiem. Tas man gadījās tā. Taisni pie Pontontilta es satiku kādu jaunu cilvēju, kur� teica uz mani: �Kaimiņa kungs, es labprāt vēlētos aizņemties �etri simti rubļu, par kuriem es maksā�u se�us procentus.�

�Bet,� es atbildēju, �es tak jūs nemaz nepazīstu. Kā lai es zinu, vaijūs man tos procentus pareizi maksāstiet?� Tad viņ� teica: �Ja jūs man neuzticaties, tad es jums samaksā�u tos procentus uz priek�u.� Tas mani apmierināja, un viņ� tūlīt atmaksāja man divdesmit �etrus mbļus no visas summas atpakaļ. Es viņu ik gadus noteiktā dienā satik�u tajā pa�ā vietā, lai saņemtu pienāko�os procentus. Es tev teik�u, Jāni: mani traku padara domas par to naudu, kuru es visos �ajos garajos gados esmu zaudējis!

Bruts.

Iz dzīves

VIEGLI IZLABOJAMS

Pircējs: Maizītes top arvien mazākas, tagad viņas ir tikko lielākas par

cvībakiem!

Pārdevējs: Labi, ka jūs darāt uzmanīgu uz toi No rītdienas mēs sāksim

cept mazākus cvībakus!

AKTIERA ALGA

Teātra direktors: Ko, man liekas, jūs smējāties mir�anas skatā!? Aktieris: Zināms! Pie tādas algas katrs uzskatīs nāvi par atsvabinātāju!

UZ IELAS

Kāda sieva ar gaili rokā uzrunā uz ielas kādu kungu:

�Vai jūs nevariet pateikt, kur te atrodas kāds pulksteņu taisītājs?� �Ко tad jūs domājat darīt pie pulksteņa taisītāja ar gaili?�

�Jāizlabo. Agrāk viņ� dziedāja jau piecos, bet tagad tikai septiņos!�

KAS JĀIEVĒRO

Vai kājām ej vai brauk�us brauc.

Uz priek�u alla� tikai trauc!

Bet atpakaļ kas rāpties mēdz,

No tiem ar līkumu, brāl, bēdz!

DRAUGAM

Dzi�, draugs, ja tu tik drusciņ godigs būsi,

Tu drīz vien nievāts kļūsi,

Jo �inīs laikos cilvēkam Ir māksla � palikt godīgam.--

ARI NODARBO�ANĀS

Daudz pasaulē tik tamdēļ Mīt, lai gulētu un ēstu,

Un kad apnīk �itās lietas.

Tad - lai citiem ādu plēstu.

NO VIRSAS

No virsas apskatot man vienmēr �ldetas � Dievs radījis ir visas labas lietas.

Bet tuvāk aplūkojot redzam:

Ar melnu autu visu sedzam.

VĒSTULNIEKS

VIZBULĪTEI. Jūsu iesūtītais �dzejolīts� mums gau�ām patīk, un mēs viņu nodrukājam �epat � vēstulniekā:

��ī iraid mana dziesmiņa Par to pukst mana sirsniņa Un māmiņ� jautā: dzi, meitiņ,

Vai negrib �agariņ,

Man sirsniņ iek� krūtiņ Pukstin pukst,

Un es arī mīl Vien smuk puisīt...�

TIZM.: �Kādēļ tik maz?�

Publicē�anai sakārtoja O. Ma�s

Es esmu vecs Kirova ielas iedzīvotājs; mitinos tur jau no 90. gadiem, kad ienācu Rīgā un dabūju darbu Volf�mita rauga fabrikā. Toreiz tā gan saucās krievu ķeizarienes vārdā par Elizabetes ielu, bet tas itin neko negroza, vispirms man nē. Es tajā turējos tikpat cie�i kā no 40. gada Kirova ielā � latvie�u cilvēks lēti nemaina savu dzives vietu. Tikai vācie�i mani iz�akarēja no pagrabiņa Antonijas stūrī un tad mēs ar veceni apmetāmies Sverdlova ielā. Tagad man ir vieglāks darbiņ� Vērmaņa parka apkaimē. Rītos turp un vakarā atpakaļ man būtu taisnāk pa Dzirnavu ielu � bet kas tā ir tāda Dzirnavu iela? Es pametu mazu līkumu un eju tikai pa Kirova ielu, pa savu ielu. Es gribētu zināt, kas man liegs staigāt pa�am pa savu ielu.

Savā ielā es pazīstu katru māju. Arī �o nelielo namiņu, otro no Valdemāra stūra. Labi atceros, ārzemnieki to būvēja taisni tajā gadā, kad Ulmanis saeimā turēja savu lielo runu: Latviju latvie�iem! Pa�u zeme zem kājām, pa�u debess virs galvas, pa�iem savs bekons, pa�austi svārki mugurā utt. Uzcēla māju, pa�ā aug�ā fasādē iemūrēja olas apveidu, bet tajā ierakstu: Ford (tas vēl tagad tur stāv). Tāpat virs pirmā stāva logiem visā mājas garumā vēl tagad lasāms: Gunār Hagensen. Agrāk tur pārdeva limuzīnus, tagad ari ierīkota kaut kāda auto piederumu noliktava.

Noliktava tad noliktava, tā mani neinteresē. Bet mājas galā ir tāda �aura iebrauktuve, reizēm tur stāv trīs smagās ma�īnas, cita citas galā, blakus neiznāk rūmes. Kādu ritu pagāju�ajā rudenī, kad Strēlnieku dārzam jau visas lapas apbiru�as, vecā iebā� man praķi tīri karstu kapijas pudeli un maizes ņuku ar desas ripuļiem, tad pasniedz dūraiņus un saka:

� Sētnieces puikam �orit uz skolu ausaine galvā. Pa nakti sagriezies ziemelis, pievelk. Pa ceļu nagus nevelc laukā: kad viņ� tā aizkavējies, tad manās kniebt.

Uz ielas tūliņ manu. ka kniebj gan. Nu, laiks ari bij. Tam tur aug�ā kalendāram lapa aiz�ķīrusies līdz aprīlim, visu novembri lietus katru dienu. Bet nu ir laiciņ�, vēl tikai drusku sniedziņa, lauciniekiem vieglāka �ļūk�ana ar maisiem un uz tirgu... Tādās priecīgās pārdomās esmu nonācis līdz Forda namiņam un neviļus apstājos. Vecāks virs, tā manos gados, nometies rāpus iebrauktuves ejā, dūraiņi rokā tāpat kā man, centimetra mērs tajos dūraiņos � met no stūra līdz kaimiņa sētas stūrim zem liepas. Taisni pēc mūrnieka, no baltām tupelēm vien var redzēt. Es palaikam nevaru paiet garām, kur kaut kas tiek sākts � niķis no seniem laikiem.

� Vai tad te kaut kas tiks celts? � ievaicājos. Sim nags pār acīm, nevar vis viegli paskatīties. Met tik tālāk.

� Se�i, � norūc bārdā � tas ir, tāpat vien, jo bārdas viņam nav. Vēl vienu tālāk: � Septiņi.

Aha! Kad mēro. tad nevar vis pļāpāt, ka rēķins nesajūk

� Bet kā tad tas tā iznāk ar tiem rēķiniem? � es nodomāju, tālāk iedams uz Vērmaņdārza pusi. � Visu vasaru varēja mērot un mūrēt, bet �ie nogaida taisni to dienu, kad pirmo reizi sāk salt. Pui�a gados es pats tiku pie mūrniekiem ari strādājis Toreiz mans meistars alla� teica, ko tikai pirmā sarma parādījās uz arumiem: � Tagad ir miers, un ķellei svētki līdz pavasarim. Ar cimdiem mūrniekam nāk suņudienas.

Bet toreiz mēs mūrējām tikai ar kaļķiem, tagad dro�i vien ar cementu, tas laikam saltuma nebaidās.

Otrā rītā man jau pa gabaliņu ienāk prātā paprasīt, ko tad �ie tur tā mēro? Vai tad man nav jāzina, kas manā ielā tiks no jauna klāt taisīts? Vecais rāpo tāpat kā vakar, tikai nu klāt stāv pajauns cilvēks mētelī � mērs aug�kabatā, bloknots rokā, pieraksta. Meistars. Tad nu nevar prasīt, nodomās vēl, ka es kāds ok�ķeris.

Bet pēc dienām �etrām vai piecām arī bez prasī�anas tā lieta bij skaidra, ko tur mūrēs. Tāds palēns jauneklis ar dzelzs lauzni sāka uzurbināt asfaltu no kaimiņu sētas stūra � pusmetra garu tievu joslu, tad galā prāvu �etrstūri. Viena diena starpā, tad bij ieradies arī vecais mūrnieks un glu�i tāpat urbināja no mājas stūra. Es tāpat ar cimdu iesitu pa pieri: Muļķa pauri! Stabus mūrēs! Vārti būs! Un man palika tik labi, it kā pa�am tur kāda daļa bijusi klāt. Kā nē? Pa trim ma�īnām tur da�u nakti stāv. Ja iemanās kāds palaidnis un nomauc riepu � nu. ja nu riepu glu�i nē, bet, teiksim, izceļ un aiznes to pa�u kloķi � ar ko �is tad iekurbulēs motoru, kad jābrauc laukā, bet akumulators izlādējies?

Da�as dienas viņi tur urbinājās pa vienam un abi. Jaunajam sokas labāk, vecais vēl rīkojās ar lauzni, kad �is jau stāvēja līdz ceļiem bedrē un meta smilktis laukā. Pamats tur nāks, uz kura stāvēt stabam un pusmetra garam mūrim līdz kaimiņa stūrim.

Atkal da�as dienas pazuda abi. Uznāca atkusnis, nolīņāja, pārstāja, uzsniga sniedziņ� un nokusa atkal. Mūsu sētniekam pie loga termometrs rādīja trīs grādi virs nulles. Ek! � es nodomāju. � Būtu pasteigu�ies, pats īstais laiks, kamēr nesāk atkal kniebt. Bet nekā.

Tie�ām, kad sāka atkal kniebt, tad jaunais bij ieradies. Kaļķu kaste javai ari klāt, bet tuk�a vēl. Kamēr atvedīs cementu un ķieģeļus, �is palēkāja gar bedri, cimdotās rokas paklapēdams un gar sāniem sizdams. Līdz desmit grādiem neapkurinātā ielā tā tīri labi var glābties.

Otrā ritā �is jau lādēja pamatu, bet vecais vēl raka. Neizracis atkal pazuda, bet jaunais jau sāka klāt pirmo kārtu ķieģeļu. Prieks paskatīties � jauns vēl, bet savu lietu prata. Ar cimdiem ķieģeli paņemt, ar ķelli javu pagrābt, ar āmuru pieklapēt, kā vajag, tas bez savas iemaņas nemaz nav tik viegli. � Nu jau mūrē! � es priecīgs paziņoju savai vecajai, kura par būvdarbiem bij informēta gandrīz tikpat labi kā es pats. Sī gan pameta acis logā, kur sals jau sāka uzvilt tādas kuplas rozes, bet neko neteica, laikam baidījās izrādīties par muļķi. Tas viņai no manis: nekad neliec manīt, ka tu neko nesaproti, tad tev alla� paliks gudra cilvēka slava.

Kad jaunajam jau piecas kārtas bij aug�ā un arī vecajam pamats iemūrēts, izrādījās, ka nepareizi � vārti tā iznāks par �auriem un trīstonnīgā netiks iek�ā. � Ehe! � es nodomāju. � Met vēl septiņus, kad tevvajag tikai se�i ar pusi! � Nu, nekas. Viņ� palauza to pusi tuvāk pie mājas stūra un ielādēja atkal.

Uzsala pa druskai, pārgāja, uznāca lietus, pārgāja, reizēm paspīda saule, reizēm sniga biezs sniegs, tad kusa atkal � jūs jau zināt, kāda �ogad tā ziema. Jaunajam mūris bij jau līdz padusēm � meistara darbs, nav vārdam vietas! - vecais gan tika tikai līdz kādai piektai - sēstai kārtai. Tad pazuda mani mūrnieki. Ma�īnas brauca sētā iek�ā un ārā, nu gan gau�ām lēni un uzmanīgi, lai neapgā� aizsākto būvi. Sala, atkusa, nolija lietus, uzsala atkal. Meistari vairāk nerādījās. Uzsniga. Jaunajam uz tā stabastulma uzkrājās jauka sniega cepure, kur vecais sāka, stāvēja apaļa kupeniņa. Bet �oferi zināja, kas tur apak�ā, un prata noturēt garām.

� Pazuda mani mūrnieki, - es saku vecenei. - Netika vis Fords �oziem pie saviem vārtiem.

� Viņi būs aizgāju�i malkā, � �ī prāto. � Kas tad arī par mūrē�anu, kad ka�okam jāceļ apkakle aug�ā. Pavasarī pabeigs, kad var bez cimdiem.

� Dro�i vien pabeigs, � es nosaku. � Cik tad nu vairs � janvāris klāt.

Tā mēs palikām. Bet janvāra pirmajās dienās, kā vienu rītu eju pa savu

Kirova ielu, tā apstājos lielos brīnumos. Mani mūrnieki atkal klāt. Abi divi! Vecajam cimdi nost. jaunais pat mētelīti nometis. Strādā � bet taisni kā sociālistiskajā sacensībā. Āmuri abiem rokās, kaļ tā, ka skan vien. Ļautiņi! plē� nost to, ko pa�i tik ilgi un grūti mūrēja! Saknābā, saknābā ar āmuru. Pagrāb atlēku�os ķieģeli un svie� �upā tik nikni, it kā tas nelietis pats te atnācis un uzsēdies nevietā. Gabali se�i jau stāv uz ietves un skatās brīnumos. Ar avī�u somu garām skriedams, piestāj ari pasta meitietis.

- Vot, tas ir lieta! - nopriecājas viens manos gados, zaķenīcu pār ausīm. - Kas te par stabiem, kad ma�īna jau tā pa to �ķirbu tikko tiek iek�ā. � Nu, kā? Ko� labi?

- Biezputra! - meistars labprāt atsaucas, āmura plato galu cementa spraugā līdz kātam ieknābis. - Saltumā krauts - tad jau viņ� pats jūk nost.

- Nu redziet, cik labi iznāk, � zaķenīca nopriecājas. � Nav vis tā kā tiem, kas vasaru Romas viesnīcu kala nost. Taisni ar grau�anu grauza. Es tā skatos, līdz vakaram būs nost.

- Spieķa! - jaunais atsaucas īsti līgsmi un aizsvie� ķieģeli pa roku galam �upā.

Līdz vakaram nost bij. Ļeņina diena klāt, tad visam jābūt tīram, Bet nākamās divi dienās viņi strādā ar lau�ņiem, to, kas zemē iemūrēts, arī laukā � visu laukā, ne smakas, lai nekas zemē iemūrēts nepaliek. Bet, kad izlauzts, tad sāk atkal rakt. Nu es vairs nesaprotu: vai tad atkal no pa�as apak�as? Viens otrs cits, garām iedams, arī apstājas, noskatās un parausta plecus. Citādi nebūs: grunts izrādījusies par�vaku, avots kāds vai zemzemes ūdens ādere, varbūt jāietriec kāds pālis padibenē, lai tad tas tur aug�ā stāv un neļogās. Visa Pēterburga esot uz pāļiem uztaisīta, vai tad nu �itos Forda stabus neturēs?

- Ne, bet viņi tur raks iek�ā koka stabus, tos var arī ziemā, tiem saltums neskādē, � mana vecā prāto kā liels arķitekts.

Tomēr ne koka stabus ieraka, ne pāļus dzina. Tā līdz padusēm pa�i ieraku�ies, abi meistari pazuda ar visām lāpstām, ķellēm un citiem amata rīkiem. Redzēs ta�u, kas nu nāks pēc plāna � es nodomāju, vairāk pat nemēģinādams uzminēt, kas tur varētu nākt. Mans arķitelds mājās arī neko nezināja pateikt.

Bet dienu vai divas vēlāk jau pa gabalu ieraugu, ka zaķenīca stāv atkal tajā vietā, man pienākot, smaida tik platu smaidu, kā manas abas plaukstas.

- Vot, tas ir lieta! � viņ� taisni jūsmo.

Un ko es redzu! Ne pāļi, ne stabi, bet tajās bedrēs ir iesēdinātas � mēslu kārbas... tādas skārda, ar smuki paceļamiem vākiem, kādas sētnieki palaikam novieto savas sētas tum�ākajā stūrī, lai netraucē mājas īrnieku acis un arīdzan degunu, līdz kamērtās izbērs va�oņa kulbā vai sadedzināmā ma�īnā. Tās te nu stāv pa�ā ietves malā, tā sakot, goda vietā kā nelaimīgo vārtu staba atvietotājas, galvas lepni pacēlu�as no smil�u bedres.

- Vot, galviņas! - zaķenīca nevar norimties jūsmot. - Kas tagad fūrmanim: piebrauc uz trotuāra un gā� tik iek�ā, publika pa to bridi var pamest līkumu pa ielu apkārt. Ma�īnām, sētā iebraucot, gan jāuzpasējas, ka tās cepures nenolau�, klempera darbs viņiem diezin vai būs plānā paredzēts.

Bet �ī priek�zīmīgā labierīcība gan nerotāja Forda mājas iebrauktuvi, vienu rītu kārbas bij nozudu�as - laikam tak aizceļoja uz to vietu, kur tādiem daiktiem pēc vecām Rīgas tradīcijām jāatrodas. Palika tikai tās bedres un ķieģeļu un cementa lau�ņas grēdas gar iebrauktuves abām malām. Ērti tagad smagajām ma�īnām nav � bet mūsu �oferi frontē ir apbrauku�i visādiem mīnu aizsprostiem un granātu bedrēm, vai tad nu tīri netiks garām Forda stabu dobēm.

Ar veceni mājās mums tagad lieli strīdi. � Būs tie stabi, � es saku, � tad lai velns par stenderi paliek! Nākamo vasaru sāks izstrādāt jaunu plānu, aplēsē ierēķinās �īs ziemas izdevumus grunts izpētniecībai un iepriek�ējiem mēģinājumiem, un, kad pienāks novembris � decembris, vārdu sakot, kā sāksies sals, sāksies ari jauni celtniecības darbi. Kirova ielā. � Bet vecā netic. Nē un nē, nekas tur neiznāk�ot. Tie ar cimdiem neesot nekādi mūrnieki , sprukstiņi tādi! Uz divi �ķīvji dzērveņu ķīseļa esot gatava derēt.

Es būtu gatavs derētājs � tik dārgs man sava pa�a ielas gods. Bet drusku bail ari, divi �ķīvji, tā nav nieka lieta.

Dzīvosim līdz decembrim, tas ir, lidz būvsezonas sākumam Kirova ielā - tad jau redzēsim.

Feļetons

Pie minerālūdeņiem satiku Leopoldu. Vienmēr ideju pilns. Tagad pat � atnācis dzert minerālūdeni, nevis kaut ko citu. Katrreiz, kad satiekamies, Leopolds tūkt sāk stāstīt par kaut kādiem zobratiem un pārnesuma ķēdēm. Paklausīties jau var, kas man. Bet �is grib, lai tūkt to realizē dzīvē, bū�ot liels saimniecisks labums. Tāpēc parasti cen�os no Leopolda izvairīties � es ta�u mūsu fabriciņā esmu izgudrotāju un racionalizatoru biroja priek�nieks.

Skatos, paņēmis minerālūdens pudeli, Leopolds, plati smaidīdams, slāj man pretī:

� Labi. ka tevi satiku...

Nu. domāju, atkal no tevis netik�u vaļā. Tāpēc pats pārgāju straujā uzbrukumā:

� Vai tu vispār zini. kas tas ir � racionalizators?

Taktika izrādījās pareiza. Leopolds tā kā samulsa, bettūrīt arī, pagāns, atģidās.

� Tas ir es, � viņ� teica.

� Kas tas ir - tu? - izlikos, ka nesapratu.

� Nevis tu, bet es, - Leopolds atkārtoja.

� Es jau nesaku, ka es, bet ka tu. Ko tad es, tas ir, tu esi izdarījis?

� Izdomājis, � Leopolds palaboja. � Racionalizatori domā. Dara priek�nieki, ja vispār dara. Pieņem, rēķina ekonomisko efektu, ievie�. Bie�āk gan neievie�, jo tā ievie�ana ir baigi ķēpīga padarī�ana un kur� priek�nieks tad ar tik sare�ģītām lietām labprātīgi nodarbosies. Pats zini!

� Kā nu nezinā�u!

� Bet no otras puses, � Leopolds turpināja, � kā tu realizēsi savu priek�likumu bez vadības? Priek�nieks �ādā reizē ir tikpat vajadzīgs kā nobriedu�am auglim zobs. Tāpēc, lūk, esmu izdomājis paņēmienu, ka ikviens vadītājs nevar izbēgt no racionalizatoru tvēriena. N ekur spruld � priek�likums jāpieņem!

� Pieņemt var! � iesaucos. � Bet tas nenozīmē, ka jāievie�.

� Kāpēc nevar ieviest, ja derīgs? � Leopolds uzstāja.

� Parunā ar biedriem �igadlo vai Piņeginu, tad uzzināsi.

Leopolds ar minētajām kandidatūrām dro�i vien nebija pazīstams,

tāpēc paskaidroju:

� Biedrs �igadlo ir Rīgas ķīmiskās ma�īnbūves rūpnīcas galvenais tehnologs, bet biedrs Piņegins � galvenais in�enieris. Tur ir vēl ari citi biedri. Bet tagad man nav vairāk laika...

Izdzēru steigā savu esentukiņu līdz dibenam, nosviedu uz letes sīknaudu un metos pa durvīm laukā.

Leopolds, gods kam gods, labi orientējas situācijās: no�ņācies kā pēdējais �aurslie�u bānītis, tūlīt drāza man pakaļ.

O, tā tikai vēl trūka! Nu, racionalizator, tu ar savām tievajām kājām mani vis nepanāksi! Turklāt laukā jau tum�s. Tagad ātrāk uz mājām. Imantā. Tur vietām tikpat kā Elizejas laukos � nezinātājs kaklu var nolauzt. Tik�u kāpņu telpā, tad esmu glābts. Es varu skriet pa tumsu, trepes pazīstu, visu 464. sēriju pazīstu. Bet tu varēsi spaidīt tās podziņas. Pirmajā stāvā piespied - iedegas spuldzīte, bet līdz otrajam netiec. Iedarbojas automātika. Varbūt tā pa�a Leopolda izgudrojums. Ak tā. viņ� nav izgudrotājs, bet racionalizators. Uz tre�o stāvu arī jātiek. Tur tāpat jāspie�. Labi, ka abas rokas nav aizņemtas. Un vēl ceturtajā jāspie�. Es dzīvoju piektajā. Ieteicams piespiest arī piektajā, lai var redzēt atslēgt durvis.

Re, ko tikai visu nevar pārdomāt, tā skrienot. Kur tad Leopolds? Neatlai�as, tepat joņo paka],

Sis grib, lai tūlīt ievie�. Visu, kas labs � ko vēl negribēs... Jāpieliek tikai solis... Ķīmiskās ma�īnbūves rūpnīcā tādam racionalizatoram liek pagaidīt gadiņus divus trīs, kamēr izskata. Vienu pat �itā vazāja se�us gadus un tikai tad noraidija. Laiks ir tas mērs, kā dzejnieks teicis. Da�s pēc tādas laika pārbaudes atmet visam ar roku un nevis vairs gudro par darba ra�īguma paaugstinā�anu, bet sāk kolekcionēt ziepju futrālī�us vai iestājas makramē pulciņā. Kur tad citur viņi paliek? Varam nopamatot ar skaitļiem, ja vajag. Vēl 1980. gadā �ajā rūpnīcā ar saviem priek�likumiem nāca 148 racionalizatori, bet pērn viņu bija 106! Ekonomiskais efekts? Efekts ari ir efektīgs � attiecīgi no 136,9 tūksto�iem uz 68,2 tūksto�iem rubļu.

Jūtu, kāds turpat pie auss man no�ukst:

� Kāpēc viņi tos priek�likumus negrib ieviest?

Kaut kas traks! Tas ta�u Leopolds, jau tik tuvu...

� Nevar! � pieliku soli. � Tad būs jāpalielina izstrādes normas. Un tas da�iem strādniekiem samazinās izpeļņu. Var sākties kadru mainība.

Leopolds pēc dabas ir ļoti līdzjūtīgs. Sevi�ķi tādās reizēs, kad dzēris. Minerālūdeni.

� Ko tad viņi, nabadziņi, dara?

� Ievie� pa�i, � teicu. � Un navnekādu klapatu. Nevienam. Izstrādes normas izpilda par 130 līdz 150 procentiem.

Kādu bridi skrējām klusēdami. O, kas tās par drātīm? Ak jā, tās ir tās epitāfiskās plātnes, kas noklātas Preses nama priek�ā. Sadrupu�as, drātis vien paliku�as. Pie Dailes teātra tādas pa�as. Kur tad to nav! Man izdevās sveikā. Bet vai tad �is neaizķersies aiz kāda stieples gala. Nekā...

� Un cik tad viņi izpelna? � dzirdēju Leopoldu �ņācam pie pleca.

� Kādi viņi? Tie brāķa plāk�ņu taisītāji?

� Nē ta�u! Tie tajā ķīmijas ma�īnbūves rūpnīcā.

� Neko lielu! Da�am iznāk kādi 700 līdz 1000 rubļi mēnesī.

� Fū! � noelsās Leopolds. Nevarēju saprast � no aizkusumavai no tiem rubļiem Nu vēl drusku jāpiespie�as, cik vairs tālu līdz Imantai. Bet Leopolds arī piespie�:

� Un ko tie biedri �igadlo un Piņegins?

� Neko, dzīvo mierīgi tālāk. Ar racionalizāciju viņiem praktiski ir cauri.

Ir gan neatlaidīgs! Min jau uz papē�iem.

� Ar sociālistiskajām saistībām ta�u tur pie viņiem nav cauri?

� Saistības ir! Kā tad bez saistībām. Atbilsto�i tām �ogad ieviesīs par 35 racionalizācijas priek�likumiem mazāk nekā 1983. gadā.

Ja netaisī�u izrāvienu, no Leopolda vaļā netiki. Priek�ā kaut kāds veikals. Nu tikai pa pusdurvīm iek�ā. Varbūt tas racionalizators ieskrien tajās otrās pusdurvīs, kas mū�am ciet. Slēgtas abas puses. Kas tad tas par joku? O, tā ta�u aptieka! Kā es varēju tā sajaukt. Aizmirsu, ka Imantā svētdienās aptiekas pēc pulksten 16 nestrādā. Visiem se�desmit tūksto�iem iedzīvotāju iesaka braukt uz to otru tuvāko aptieku, kas ari ciet.

Jutu, ka mani pie aptiekas durvīm satin kaut kas vāj� un gar�. Tā, kā �ūska to biķeri.

� Nekod ausī! � iebļāvos. � Es tev neesmu nekāds van Gogs.

� Tagad tu zini, kas tas ir racionalizators? � manā ausi �ņāca Leopolds.

� Zinu gan! � atzinos. � Zinu, ka mums, priek�niekiem, nojums mū�am netikt vaļā.

� To pa�u republikas Tautas kontroles komitejā, saņemot rājienus, teica arī biedri A. �igadlo un L. Piņegins, � Leopolds manam feļetonam pielika punktu.

Feļetons par feļetonistu

Ja man jautā, kālab pēdējā laikā �Cīņā� tik reti parādās feļetoni, es bez stomī�anās atbildu: feļetonu rakstī�ana ir ārkārtīgi grūts, bīstams un pārsteigumu pilns darbs. Feļetonistam tik daudz jāpanes, jāizcie�, jāpārdzīvo un... Nē, visus grūtumus nemaz nav iespējams uzskaitīt, labāk pastāstī�u vienu piemēru.

Pirms 28 gadiem, kad �Cīņas� redkolēģija aicināja �urnālistus laist darbā aso preses ieroci � feļetonu, drosmīgākie tūlīt izmēģināja savus spēkus. Ar humora un satīras rīkstēm tika �austītas tā saucamās pagātnes paliekas, gan slinki sagādnieki un blēdīgi tirgoņi, gan tūļīgi tramvaja vadītāji un nolaidīgi kliņģeru cepēji.

Aso preses ieroci lietā lika arī redakcijas propagandas nodaļas vadītājs. Viņ� sacerēja feļetonu �Lopkopība Sverdlova ielā� un kā biju�ais spāņu tautas brīvības cīņu dalībnieks to parakstīja ar spānisku pseidonīmu: Dons Ku�iljo. Feļetonā tika izsmieti neapzinīgi ļautiņi, kas pēc kara Rīgā bija pasāku�i turēt savos pustuk�ajos dzīvokļos vistas, sivēnus un citus lopiņus. Autors par tādu kustoņmīli aprakstīja pats sevi, pastāstīdams, kādas nepatik�anas viņ� piedzīvojis, kad savu dzīvokli pārvērtis par lopu mītni. Teļ�, piemēram, sabadījis sienas spoguli un sazelējis kalendāru, sivēns ielīdis spilvenā, cāļus notiesājis kaimiņu runcis un tā tālāk. Visbeidzot dzīvoklī ieradusies delegācija ar namu pārvaldnieci priek�galā, sastādījusi par neatļauto lopkopību bargu alctu un nu bū�ot jāstājas tiesas priek�ā.

Feļetons bija veikli uzrakstīts, un tas visiem patika. Kā parasts, vēstuļu nodaļa to nosūtīja pārbaudei un gaidīja atbildi. �ķita, ka pārbaudītāji strādāju�i operatīvi, jo Dons Ku�iljo jau pēc nedēļas saņēma aicinājumu ierasties noteiktā stundā tautas tiesā.

� Feļetons spēcīgi iedarbojies, vainīgos sauc pie atbildības, � redakcijas ļaudis sprieda.

Tā kā arī man bija sameistaroti un jau �Cīņā� nodrukāti trīs feļetoni, es posos Donam līdzi, lai tiesas zālē būtu klāt asā iero�a uzvaras gājienā.

Tiesas kancelejā mūs jau gaidīja divi vīri: laipns tautas tiesnesis un sadrūmis, milzīga auguma tēvainis.

- Es jūs, biedri Ku�iljo, izsaucu uz pārrunām, jo namu pārvaldnieks, � tiesnesis pamāja ar galvu uz tēvaiņa pusi, � prasa saukt pie stingras atbildības pilsētas dzīvokļu bojātājus.

Mēs abi tūliņ izteicām tiesnesim un namu pārvaldniekam pateicību par reaģē�anu uz preses signāliem un likuma pārkāpēju sauk�anu pie atbildības.

Lielais tēvainis aiz brīnumiem iepleta acis:

� Vai re, cilo apzinīgi! Pa�i ar mīļu prātu grib iet ķurķī!

Dīvainā replika kļuva saprotama tikai pēc tiesne�a paskaidrojuma. � Pārpratumu novēr�anai, � viņ� teica, � man jāpiebilst, ka namu pārvaldnieks pie atbildības prasa saukt Donu Ku�iljo...

� Mani. Par ko?

� Par lopu turē�anu valsts dzīvoklī.

� ...un vēl par citiem noziegumiem, � pārvaldnieks piekabināja tiesne�a vārdiem klāt noslēpumainu bubuli.

Nezaudējis aukstasinību, feļetonists laipni piebilda, ka dro�i vien esot noticis pārpratums. Viņ� neko tamlīdzīgu nedarot. Glu�i otrādi � viņ�...

Pārvaldnieks izrāva no pusmēteļa sānkabatas saņurkātu �Cīņas� eksemplāru.

� Veltīga lieg�anās! Avīzē pats raksta, ka sivēnus lutina guļamistabā, ka teļam aploks ierīkots zem rakstāmgalda, bet nu uzreiz � pārpratums!

Dons Ku�iljo sirsnīgi nosmējās:

� Ak jūs parto! Bet tas ta�u irfeļetons! Es pats to teļu izgudroju!

Pārvaldniekam izkrita avīze no rokām.

� Teļu izgudrojis, � viņ� nosēcās. � Nieki! Tad jau neierāmētos ar rakstī�anu. Tad jau sēdētu uz tirgus. Gaļa tagad tik dārga.

Tiesnesis piecēlās kājās un nolasīja otro apsūdzības punktu:

� Bez tam, Don Ku�iljo, jūs vēl tiekat apvainots par pasu re�īma pārkāpumu, tas ir, par dzīvo�anu bez pierakstī�anās.

Feļetonists pieklājīgi noraidīja ari �o apvainojumu. Viņ� Sverdlova ielā esot pierakstīts tūliņ pēc Rīgas atbrīvo�anas.

� Salti meli! � milzenis iekliedzās. � Mani sētnieki trīs reizes pārbaudīja visas Sverdlova ielas mājas grāmatas, bet tāds Don, Don, tāds Donāts Ku�ilis tajās nav atrodams.

Pēdējais apsūdzības punkts bija vissatrauco�ākais. Tas prasīja feļetonistu �stingri sodīt pārcilvēku pārtaisī�anu�.

Kad tiesnesis apvaicājās, ko tas nozīmē, pārvaldnieks ar abām rokām ieķērās sava pusmēteļa apkakles stūros un, pats sevi purinādams, sāka aizrautīgi stāstīt, ka viņ�, rau, 22 gadus �etrus mēne�us trīs nedēļas un vienu dienu godīgi nokalpojis par sētnieku. Nu �ie nopelni augstu novērtēti un viņ� iecelts par namu pārvaldnieka vietas izpildītāju, visas Sverdlova ielas saimnieku.

� Bet tad jau tāds Donats paņem rokā spalvu un ar vienu �ņāpienu mani pazemo un izkropļo � pārtaisa par sievieti, � lielais virs gandrīz vai apraudājās. � Lūdzu, izlasiet pa�i. Tai rakstā par lopiem teikts, ka Sverdlova ielā saimnieko pār-vald-nie-ce, bet es, paldies dieviņam, esmu vīrie�u kārtas.

Diez kā dramatiskāk pirmstiesas pārrunas beigtos, ja mums talkā nenāktu pats tautas tiesnesis. Tad nu visi trīs kopīgiem spēkiem uzsākām pla�u izskaidro�anas darbu un centāmies satrauktajam vīram iestāstīt, ka Donu Ku�iljo mājas grāmatā velti meklēt, ka tas ir autora pseidonīms, izdomāta persona, kuras īstenībā nemaz nav. Sve�vārdi, mistiskā persona, �kuras īstenībā nemaz nav�, kā ari pa�a Dona Ku�iljo runātmāka, sirsnība un pievilcība namu pārvaldnieka vietas izpildītāju tiktāl samulsināja, ka viņ� savu iesniegumu paņēma atpakaļ.

Pēc �ī notikuma �Cīņas� propagandas nodaļas vadītājs � sauksim viņu vārdā � �anis Folmanis, feļetonista spalvu un spānisko pseidonīmu Dons Ku�iljo nolika sānus un pievērsās vieglākiem �anriem � sāka rakstīt stāstus, lugas, romānus. Un ar izciliem panākumiem! Tagad viņam jau iznāk Kopoti raksti astoņos sējumos, jo viņ� ta�u ir mūsu pazīstamais rakstnieks � Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts, Nopelniem bagātais kultūras darbinieks �anis Grīva.

Literāti apgalvo, ka Zani pirms 28 gadiem bīstamais, negaidītiem pavērsieniem pilnais feļetonista darbs nebūt neesot nobiedējis. Viņ� tikai negribējis izniekot savu talantu. Jo feļetonu rakstī�ana esot rakstnieka talanta izmainī�ana sīknaudā. �ķiesties ar sīknaudu varot tikai tas, kam galvā nav lielākas naudas zīmes.

Laikam jau literātiem taisnība ir. Gribu tikai piebilst, ka ari sīknaudai ir labas īpa�ības. Sīknaudu kaļ no metāla, un tā naudas maiņas gadījumos nekad nezaudē savu vērtību.

�Cīņa� ir mūsu draugs un līdzgaitnieks arī teātra mākslas darbdienā un svētkos. Alla� esam izjutu�i, ka mums ir labs un spēcīgs starpnieks starp teātri un skatītāju � tas vērtīgais, ko esam mākslā radīju�i, tas brīdina mūs no kļūdām, kādas darbā var gadīties vai ir gadīju�ās. Par �o stipro drauga roku �Cīņai� vislielākais paldies un labākie novēlējumi skaistajos ceļos pie lasītāju sirdīm.

A.Amtmanis-Briedītis, F'SRS Tautas mākslinieks

�Cīņa� 1964. g. 24. marts

Ciemojoties Rīgā, uzzināju par manas valsts (Beļģijas) galvaspilsētas vietu �Cīņas� vēsturē. Tas man liekas dziļi likumsakarīgi, jo Briselei savā laikā bija izcila loma starptautiskās strādnieku kustības vēsturē. Te dzīvoju�i un strādāju�i Kārlis Markss un Fridrihs Engelss. Te sanāku�i kongresi, apspriedes, rīkotas tik�anās artālu rezonansi. Laika posmā no .1910. līdz 1914. gadam Briselē iespiesta �Ciņa�, un tas ir fakts, ar ko beļģu revolucionārā prese var tikai lepoties.

Lode de Poters, Laikraksta ,.Rode Vaan" redakcijas sekretārs

�Cīņa� 1974. g. 22. marts

Paldies, ka darba ļaudīm Vien patiesību paudi.

Caur gadiem trauksmes dziņā Tu gaismas lāpu nesi Un dzīves atbalss esi Mums, stiprā, modrā �Ciņa�!

Mirdza Ķempe

�Cīņa� 1974. g. 22. marts

Pēdējos gados �Cīņā� aizvien vairāk iesaistās kultūras darbinieki, rakstnieki, uzskatāmāk redz kultūras kopsakarības, labi pārstāv un apjēdz literatūru. Ar interesi lasu Jāņa Petera vārdus, D�emas Skulmes vārdu, tāpat Gunāra Priedes, Alberta Bela, Raimonda Paula vārdu.

Imants Ziedonis, Tautas dzejnieks

No intervijas �Cīņai� 1984. g. 29. marts

Brazīlijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un visu Brazīlijas komunistu vārdā silti sveicu laikrakstu �Cīņa� 75. gadadienā un vēlu sekmes, pildot tās svarīgo darbaļau�u apgaismotāja, politiskā orientētā-ja un organizētāja misiju cīņā par mieru.

Luīss Karloss F'restess

�Cīņa� 1979. g. 30. marts

Izsaku dziļu cieņu visiem darbiniekiem, kas strādā pasaule visvecākajā Komunistiskās partijas laikrakstā �Cīņa�.

Tecutaro bigeno,

Kobes laikraksta ..Y0MIURI SHIMBUN" korespondents, Japāna No ieraksta �Cīņas" viesu grāmatā 1982. g. 21. septembrī

Sūtu savus sirsnīgus sveicienus �Cīņai� 80. dzim�anas dienā no Bulgārijas Tautas Republikas, kuras galvaspilsētas Sofijas operā �obrīd esmu galvenais baletmeistars.

Nemitīgajā darba ritumā �Cīņas� jubilejas reizē domās bū�u Rīgā. pie jums. �Cīņa� ne mazums vietas savās slejās veltījusi manai mīļajai baleta mākslai un man personīgi.

Māris Liepa, F'SRS Tautas skatuves mākslinieks

No apsveikuma �Cīņai� 1984. g. 29. martā

�Cīņas� leģendārā pagātne uzliek īpa�us pienākumus, jo to mēs vērtējam ne jau kā vienkār�u avīzi. Tāpēc ir prieks un gandarījums, ka avīze apzinās savu sūtību, ka tā augstu tur savu �urnālistisko un literāro līmeni un gaumi.

Jānis Stradiņ�, profesors akadēmiķis

�Cīņa� 1984. gada 29. marts

...rakstīt vecākajā pasaules marksistiskajā avīzē uzskatu par godu joprojām. Par godu piedalīties nerimus cīņā, kuras jēga ir ideja padarīt cilvēku dzīvi patie�ām cilvēcīgu. Tas nozīmē piedalīties vissmagākajā darbā, kādu jebkad uzņēmu�ies cilvēki laiku laikos.

Jānis Peters,

Latvijas F'bR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, (kādreizējais �Cīņas" līdzstrādnieks)

�Cīņa� 1984. g. 29. marts

�odien, domājot par �Cīņu� tās 80. gadadienā, godbijībā gribas pieminēt visus tos, kuri varonīgi laida tautā pagrīdē dzimu�os patiesības vārdus.

Arvīds Grigulis, profesors, akadēmiķis, Tautas rakstnieks

�Cīņa� 1984. g. 29. marts

Savu 80 gadu garajā gaitā mūsu �Cīņa� ir pārdzīvojusi neskaitāmas grūtības. Desmitiem gadu tā iznākusi pagrīdē. Un arto saistītais darbs bija varonības un pa�aizliedzības pilns. Daudzi lieliski biedri parto atdeva savu dzīvību. Ta�u viņu veikums nav bijis veltīgs.

Emma Andersone,

Pagrīdes �Cīņas" iespiedēja un izplatītāja divdesmitajos gados

�Cīņa� 1984. g. 29. marts

Kustība tapa dziļāka un pla�āka, nāca �Cīņa�, nāca vietējie, slepeni izdoti orgāni � sociāldemokrātiskā prese bija pārvarējusi savus bērnības gadus un gāja spo�ā gaitā kā proletariāta centienu un domu izpaudēja.

bie�i kā ceļa rādītāja. Lai tagad mūsu prese, pieminēdama savu bērnību, patur kā dārgāko mantojumu no savām jaunajām dienām to neaprobe�oto jūsmību, dvēseles skaidrību, pa�aizliedzību un spēju uzupurēties, kas bija tik raksturīga tiem pirmajiem laikiem.

Rainis

�No latvie�u sociāldemokrātiskās preses bērnības�

Ar pilnu krūti un alla� plūsto�u spalvu �Cīņas� politikas, kultūras un mākslas slejās mēs varējām pa pilnam izteikties Februāra revolūcijas laikā. 1917. gada piecos mēne�os, bet it sevi�ķi tāpat piecos 1919. gadā. pirmās Padomju Latvijas uzdīgsmē.

Pēc lielā panākuma 1940. gadā lidz 1941. jūnija vidum, tātad savās pa�u mājās, �Ciņa� labprāt un pirmkārt publicēja tos, kas mēs se�us fa�isma gadus bijām nolīdu�i kurmja alā. lai nedurtos acīs Ulmaņa lepnās dziesmas līgotājiem.

Andrejs Upīts

�Par ilgajiem gadiem ar �Cīņu � �

�Cīņa� 1964. g. 24. marts

Ej, cīņas liesmu kop!

Ej rindā, mūsu sarkans simts!

Reiz visa cilvēce taps brīves dzimts Lai top!

Rainis

1989. gadā savā 85. gadadienā �Cīņa � iznāk 245 600 eksemplāru metienā.

Par valodu

Tautai var aptraipīt godu,

Atraut brīvību,

Tautai var uzkraut sodu,

Apdraudēt dzīvību.

Tomēr ne likstās, ne ba�ās

Valoda nebeigsies.

Tautai vēl trimdā un va�ās

Viņa līdzi ies.

1889

Marksisms par vienu no nācijas raksturīgākām iezīmēm uzskata kopīgo valodu. Var divas nācijas runāt vienā valodā, bet nav nācijas, kas reizē runātu da�ādās valodās. Mums nebūs nevienam jāpierāda, ka latvie�i ir nācija. Mums ir kopīga valoda, kopīga teritorija un citas nācijai raksturīgas iezīmes. Ja ari viena daļa mūsu tautas patlaban uz īsu laiku atstājusi savu teritoriju, tas nozīmē, ka tā atrauta savai nācijai un tai jāzaudē savas raksturīgās iezīmes.

Padomju Savienībā visām tautām nodro�inātas tiesības runāt savā dzimtajā valodā, mācīties skolās mātes valodā, izkopt savu nacionālo kultūru. Ja mūsu evakuēto izkliedētības dēļ ne visur mūsu bērniem iespējams ierīkot skolas ar latvie�u mācības valodu, tad runāt savā mātes valodā, lasīt latvie�u laikrakstus un grāmatas mums nekur nav liegts.

Valoda ir domu un jūtu izteik�anas līdzeklis, un, jo kāda valoda bagātāka, kuplāka, lokanāka, jo spēcīgāk un iespaidīgāk iespējams tajā izteikt lielas idejas, padarīt visai tautai pieejamu milzīgo kultūras mantojumu, kas sakrājies garajā cilvēces vēsturē un nebeidz augt ari kara laikā par spīti me�onīgajam fa�ismam, kas grib iznīcināt zinātni, mākslu, vispār kultūru. Padomju Savienībā mēs esam daudz mācīju�ies, esam ieguvu�i pla�āku redzes loku, nostiprināju�i noteiktu pasaules uzskatu. Sājā guvumā mums, atgrie�oties Latvijā, vajadzēs dalīties artur paliku�o tautas daļu. Valoda būs tas dzīvais līdzeldis, ar ko �eit iegūto nodot visai tautai, bet, lai mēs spētu to nodot tālāk, mums jārūpējas, lai mūsu valoda paliktu tīra un tautai saprotama.

Latvie�u tauta ir pārdzīvojusi smagus sve�u tautu verdzības gadsimtus. Apspiedēji � carisms un vācu baroni � centu�ies latvie�us gan pārvācot, gan pārkrievot. Un tomēr mūsu tauta, par spiti varmācībām un spaidiem, vienmēr pretojusies pārtauto�anai, saglabājusi savu seno un skaisto valodu, arvien izmēzdama no tās pielipu�os sārņus. Lai atceramies. ar kādu dzēlibu, ar kādām labi mērķētām anekdotēm tauta vērsusies pret tiem puskoka lēcējiem un �vaukstiem, kas. pāris gadu pabiju�i pilsētā pievācu meistariem un madāmiņām amatu mācīties vai kādu laiciņu nokalpoju�i mui�ā par sulaiņiem un istabmeitām, izlikās aizmirsu�i savu �prasto� valodu un sarunā bārstīt bārstīja sakropļotus vācu vārdus. Lai atceramies, kā �ādus valodas �besserētājus� pātagoja mūsu latviskais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.

Tāpēc tagad, kad mums dotas vislielākās tiesības patstāvīgi, saskaņā ar savas tautas garu veidot latvisko kultūru, mums sava valoda kā viens no galvenajiem kultūras iero�iem jāizkopj un jāpadara arvien bagātāka ar jauniem jēdzienu apzīmējumiem. Bet mēs nedrīkstam tos burtiski paņemt no citām tautām. Tādi vārdi, kas varētu būt mums pa�iem, no citiem paņemti, tautā nekad neieies, un tauta tos arvien jutīs kā sve�us.

Bez �aubām, ka, tāpat kā tautas nedzīvo cie�ā noslēgtībā, arī valodas nav absolūti tīras, t.i., katrā valodā atradīsim no citām tautām līdz ar jaunām saimniecības formām, jauniem darba rīkiem un ra�ojumiem, kas zināmai tautai līdz tam laikam nav biju�i pazīstami, pārņemtus nosaukumus. Tādi mums ir sen radu�ies visas tautas pieņemti vārdi � mui�a, rija, avīze u. c., kas mūsu valodā iesakņoju�ies. Tādi vārdi ir arī jaunākajā laikā Padomju Savienībā nodibināju�ās kolektīvās saimniecības apzīmējums � kolhozs. Komunistiskās partijas īpatnēji vēsturiski radies apzīmējums � boļ�eviku partija, ko tā arī lieto un raksta visās valodās. Bet nepiedodami ir valodā iemaisīt tādus citas tautas vārdus, kādi jau sen mums ir pa�iem. Ja paklausāmies mūsu evakuēto sarunās vai palasām to vēstules, tad tā vien liekas, it kā tie tomēr runātu �reizē divās valodās�. Tādi vārdi kā �zavods�, �stolovaja�, �magazina�, �sprav-ka�, �promtovari� un tamlīdzīgi tik viegli kaisās starp latvie�u vārdiem, it kā mums pa�iem nekad nebūtu bijis vārdu �rūpnīca�, �ēdnīca�, �veikals�, �apliecība�, �rūpniecības preces� utt. Vai evakuētie latvie�i būtu tos aizmirsu�i? Nebūt nē. No vienas puses � tā ir nevī�ība padomāt, kā vienu otru lietu vai jēdzienu apzīmē latvie�u valodā, no otras puses � pārprasta di�o�anās � sak, redziet, cik ātri mēs esam iemācīju�ies krievu valodu. Nelaime tā, ka laba tiesa �o �bābeles valodas� runātāju ne krievu, ne citas padomju tautas valodu nav iemācīju�ies, lai gan to vidū dzīvo turpat jau trīs gadus. Arī tā ir nevī�ība, ka �is laiks nav izmantots, lai visā pilnībā iemācītos bagāto, pla�o krievu valodu, kas paver dunis uz milzīgiem krievu tautas kultūras, zinātnes un literatūras krātuvēm. Par to nopietni jāpadomā mūsu jaunatnei, kas taisās savu izglītību turpināt augstskolās. Ne visas grāmatas varēsim tulkot latvie�u valodā, tas nemaz nav iespējams, un tāpēc visiem, kas nodomāju�i studēt, cītīgi jāķeras pie krievu valodas iemācī�anās. Citu valodu zinā�ana nebūt nekavēs izkopt savu, taisni otrādi, tā pamudinās salīdzināt un iedziļināties arī savā valodā.

Mūsu evakuētiem nav līdzi latvie�u valodas gramatikas grāmatu, viņu vienīgie valodas mācibu līdzekļi ir latvie�u avīzes un grāmatas. Tāpēc preses darbinieku un rakstnieku svēts pienākums ir rūpēties, lai mūsu iespiestais vārds būtu labā, pareizā latvie�u valodā. Mūsu avī�nieki un rakstnieki gan nelieto tādus teicienus, kādus lasām da�u evakuēto vēstulēs: �viņa strādā stolovajā par zavedu��iju� vai �kolhozam paģība (?) zirgs� (no krievu �погиб�), � bet diezgan daudz valodas grēku sastopam ari mūsu rakstos.

Nepiecie�ami būtu jau tagad noteikt vienotu pareizrakstību visiem mūsu izdevumiem un skolām, varbūt turoties pie tās, ar kādu izbraucām no Latvijas. Tagad evakuētie un skolnieki lasa vienā izdevumā ,,kol-chozs�, otrā � �kolhozs� un tā ir nevar uzzināt, vai ,,ch� un ,,h� ir viena skaņa vai da�ādas un kādā gadījumā katra lietojama, jo tajā pa�ā �Karogā� �kolhozs� un �almanahs� rakstās ar ,,h�, bet �tachta� ar ,,ch�.

Uzturēsim dzidru un tīru tautas kopības avotu � savu valodu.

Anna Sakse

No grāmatas �No Daugavas Līdz Vjatkai" Izdevniecība �Avots", 1987. gads Pirmpublicējums laikraksta �Cīņa" 1 944. gada 1 7. numurā

Edvarda Treimaņa-Zvārguļa 1889. gadā sacerētais dzejolis �Valoda" un Annas Sakses kara gados uzrakstītais un tūlīt �Cīņā" publicētais raksts �Saglabāsim tīru savu valodu" spilgti un uzskatām liecina cik augstu turēju�i savas skaistās un senās bagātās latvie�u valodas godu latvie�u gai�ākie prāti.

Dzirdot, kas tagad skan publiskajā telpā un ko var izlasīt preses izdevumos un da�kārt pat no skatuves dzirdēt teātros mūsu kultūras di�gari savos kapos apgrieztos trīs reizes.

Kāds cilvēks savulaik man stāstīja ka viņa paziņam sākot asiņot deguns ja kāds publiski muļķīgi runājot. Nosmējām ies ka tā jau pēc kādām sapulcēm var arī noasiņot...

Atceros �o ironiju, ja dienā vismaz desmit rei�u presē un vakarā televīzijā no intervējamām amatpersonām atskan kārtējā kapacitāte. Rodas iespaids, ka da�am labam kā papagailim ir izdevies iemācīties vārdus vai frāzes bez tiem viņam nav iespējama saruna.

Pat tāds cilvēks, kas kaut vai vidēji skolā mācījies fiziku, dro�i vien atcerēsies ka kapacitāte ir fizikas lielums, kas raksturo strāvas vadītāja spēju uzkrāt elektriskos lādiņus. Vēl tā varētu saukt spēju ietilpināt, ietvert noteiktu daudzumu kaut kā. Ja runājam par kaut ko ietilpīgu, tad drīzāk vietā būtu kapacitatīvs. Interesanti uzzināt, ar ko mūsu ietilpīgs vai ietilplgums būtu sliktāki vārdi?

�Varenākais", ko man nācies redzēt nodrukātu, ir �āds ..stila zieds": .... trīs dienas gūstekņa kapacitātē stūmis ķerru, (..) iegūst tiesības..� Sākumā domāju, ka tas ir feļetona teksts vai ironisks citāts, bet izlasījusi sapratu, ka tādu frāzi sacerējis �urnālists pats. Bravo! �Nu sak tok�, Kārli Jākobson, vai jel pavisam dzejot Ion?!..." (R. Blaumanis).

Par laimi �Cīņas" �urnālisti sava laikraksta slejas nav piebārstīju�i ne ar отогнет, ne lēģeriem, ne ķēķiem un tamlīdzīgiem valodas sārņiem.

Arī pu�am atbilst vārdi latvie�u valodā. Protams, �ai gadījumā noteico�ais ir vārda lietojums. Kas ir pu�isti - tie, kas rīko valsts apvērsumu vai tie, kas aizstāv likumīgo iekārtu? Diem�ēl gadās, ka �os jēdzienus apgrie� ar kājām gaisā - papīrs atļauj visu.

Starp valodu, ko lieto tirgū, un to, ko ievie� valsts iestādēs, dokumentos, pla�saziņas līdzekļos, tomēr vajadzētu būt starpībai. Jo papīrs, kaut arī gatavots kā neizturīgs materiāls, tomēr itin bie�i mēdz ilgi saglabāties un kļūt par valsts vēstures liecinieku.

Vai Latvijas goda aizstāvē�anas sargi ir padomāju�i, ko civilizētā pasaule domā par tādām �loģikas pērlēm" kā nepilsonis vai civilokupants, ar ko mūs baro bie�i jo bie�i?

Arī tiem ļaudīm, kas lepojas, ka ir lieli �nacionālisti", acīmredzot ar to domādami patriotismu vai savu nacionālo pa�apziņu, vai piederību, derētu atcerēties, ka Hitlera partijai nosaukums bija nacionālsociālistiskā un tās biedri bija nacionālisti jeb nacisti.

Diem�ēl dzīvē gadās arī tā, ka da�u institūciju labi iecerēti nosaukumi kļūst par ironiskiem epitetiem cilvēku darbības dēļ: vienotība, labklājības ministrija un citi

Da�reiz cilvēks, tikai ilgi domājot, spēj saprast, ko īsti amatpersona gribējusi sacīt. Piemēram, �āds �briljants": Ba�a ir, ka nomigrēja uz nelegālo segmentu. Vai - iestājās noteiktas konsekvences

Un vēl par cenzūru. Pa�laik mūsu valsts Satversme to aizliedz, kaut arī da�as personu grupas visiem spēkiem cen�as citām personu grupām to piemērot. Cerēsim, ka veselais saprāts uzvarēs.

Ta�u ja cenzūras nav, tas nenozīmē, ka publiski runāt drīkst visur un par visu. Necenzētus vārdus inteliģents cilvēks nelieto.

Diem�ēl cilvēk (mākslinieki mūziķi, aktieri) kurus uzskatām par inteliģentiem, nekautrējas lietot s.�s un sū...gi katra vārda galā, it kā tas būtu jauks un labskanīgs literārs vārds un citādi to pasacīt nevarētu. Kā redzams, jaunatne atdarina savus elkus. Nesen braucu trolejbusā. Man blakus stāvēja glīta eleganta meitene kopā ar puisi. Abi dzīvi sarunājās. Apmēram no Mēbeļu nama līdz Matīsa ielai meitene (!) vis-nnaz 10 rei�u �o �izcilo" vārdu minēja. Bija sajūta ka mēs piedalāmies laukos mēslu ve�anas talkā. Kaut arī esmu augusi un dzīvojusi laukos, neesmu dzirdējusi ka mēslus kāds gribētu nosaukt prastāk.

Pazinu reiz jauku sievieti. Viņas ģimenē auga divi dēli. Reiz abi zēn strīda karstumā viens otru apveltīju�i ar �o vārdu. Māte sagrāba abus aiz �upra iedeva katram pa ziepju gabalam un enerģiski pastūma zem krāna ar vārdiem: �Berzīsiet mēli piecas minūtes Ar muti kurā ņemts s..., maizi nevar ēst."

Tāds, lūk, ir latvie�u tikums.

Malda Kvitē

Vēl �ī cīņa nav pēdējā,

Nav ko gavilēt uzvarā,

Nav ko noskumt, ja zaudējam, �

Mēs tomēr reiz visu panākami

Rainis

о 1904. gada martā iznāk laikraksta �Cīņa� pirmais numurs.

Laikraksts iznāk kā Baltijas latvie�u sociāldemokrātiskās strādnieku organizācijas izdevums un ir tolaik vairāk nekā 2000 biedru lielā latvie�u strādnieku �ķiras avangarda marksistisko ideju paudējs.

о �Cīņas� pirmā numura moto: ��urp strādnieki lai pulkos stājas, Nu lielā ciņa sāksies drīz...�

о Laikrakstu izdod nelegāli kādā Ģertrūdes ielas dzīvoklī � pa�ā Rīgas centrā.

о Pirmais numurs iznāk 3000 eksemplāru lielā metienā uz 10 grāmatas formāta lappusēm.

о Arī turpmākos 34 gadus �Cīņa� iznāk nelegāli, pastāvīgi mainot pagrīdes tipogrāfijas atra�anās vietu.

о Ir gadi, kad �Cīņu� nācās izdot ārzemēs: 1910.-1914. g. � Briselē, 1914. g. beigās � Londonā, 1915. g. � Bostonā(ASV), 1917. g. aprīlī un maijā � Petrogradā, pēc tam līdz 1918. g. novembrim � Maskavā.

o No 1906. - līdz 1910. gadam Rīgas kara tiesa par nelegālu darbību �Cīņā� sodījusi 42 cilvēkus.

о 1907. g. 7. jūlijā iznāk �Cīņas� 78. numurs, kurā publicēti LSD II kongresa dokumenti, tajā skaitā: �Par proletariāta uzdevumiem bur�uāziski demokrātiskās revolūcijas tagadējā momentā�, kam bija izcila nozīme latvie�u strādnieku kustības turpmākajā virzībā.

о 1910. g. jūlijā iznāk �Cīņas� 100.numurs, kam speciāli rakstu ��Cīņas� jubilejas numuram�uzrakstīja VĻeņins. Ļeņina darbu Kopotajos rakstos �o publikāciju ievietoja no oriģināla �Cīņā�.

Jubilejas numuru atklāj ar Raiņa dzejoli �Sarkanais simts�.

о Visā �Cīņas� iznāk�anas laikā tās redakcijā strādāju�i vai aktīvi publicēju�ies rakstnieki Andrejs Upīts, Andrejs Balodis, Anna Sakse. Vilis Lācis, Jānis Niedre, Mirdza Ķempe, Aleksandrs �aks, �anis Grīva, Jānis Grants, Andris Vējāns, Jānis Peters un citi.

о 1921. gadā bur�uāziskās Latvijas varas vīri notiesā uz nāvi un no�auj �Cīņas� idejiskos vadītājus un organizatorus J. Silfu-Jaunzemu un A. Arāju-Bērci, bet laikraksts turpina iznākt. Pavisam laika posmā no 1919. g. līdz 1.940. g. jūnijam �Cīņa� ir spiesta 58 reizes mainīt savu nelegālo sagatavo�anas un iespie�anas vietu.

о Visilgāk � no .1922. g. līdz 1.929. gadam tā konspiratīvi ļoti atjautīgi tiek drukāta Krāslavas ielā 22 (tolaik Lielajā Palisādes ielā) Eduarda Zandreitera vadībā.

о Septiņdesmito gadu beigās �ā nama 30. dzīvoklī tiek iekārtots LKP Nelegālās preses (�Cīņas�) muzejs, ko vēlāk likvidē 90. gados pie varas nonāku�ie.

о 1935. gadā un vēlāk �Cīņa� kā Latvijas Komunistiskās partijas CK Rīgas komitejas centrālais orgāns asi vēr�as pret Ulmaņa diktatūru.

о 1940. g. jūnijā �Cīņa� beidzot iznāk no pagrīdes un aktīvi informē savus lasītājus par jaunajām pārmaiņām Latvijā.

о 1940. g. 33. numura, kas iznāk 20. jūnija, cita starpa publicēts raksts: �Izdots likums par korupcijas apkaro�anu� (!)

о 1940. g. augustā �Ciņa� ziņo par Latvijas brīvprātīgo pievieno�anos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai.

о 1941. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, �Ciņa� evakuējas uz Krievijas Federācijas Kirovu. kur jau gada nogalē iznāk kārtējais laikraksta numurs.

о Pēc Latvijas atbrīvo�anas no fa�istiskajiem okupantiem �Cīņa� atgrie�as dzimtenē. 1944. g. 2. septembri to sāk izdot Daugavpili, bet kop� 21. oktobra atkal Rīgā.

о Laikraksts aktīvi iekļaujas kara seku likvidē�anā. 1944. g. decembri �Ciņa� publicē fa�istu uzspridzinātās Ķeguma HES darbinieku vēstuli. Sākas Latvijas galvenā enerģētikas objekta atjauno�ana.

о Par lasītāju cieņu un atsaucību liecina vēstuļu tūksto�i. 1956. gadā vien saņemts 22 950 vēstuļu.

о 1954. gadā, atzīmējot laikraksta iznāk�anas 50. gadskārtu, �Cīņu� apbalvo ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, 1984. g. ar Oktobra Revolūcijas ordeni.

о 1974. gadā, atzīmējot �Cīņas� 70. jubileju, I. Seleckis, A. Plaudis un G. Binde uzņem dokumentālu filmu par �Cīņu�: �Es biju, es esmu, es bū�u�.

о Līdz 1978. gadam �Ciņas� mājvieta - redakcija un tipogrāfija atrodas Blaumaņa ielā 38/40.

о 1978. gadā, pārejot uz jaunuzcelto LKP Preses namu, �Cīņas� tirā�a ir 22 000 eksemplāru.

о 1989. g. 31. martā Preses nama konferen�u zālē notiek svinīga sēde, veltīta �Cīņas� iznāk�anas 85. gadskārtai, pēdējais �āds pla�s publiskais pasākums avīzes vēsturē.

o 1990. gada pavasari �Cīņas� �urnālistu vairākums Tautas frontes eiforijas ietekmē sarauj saites ar Latvijas Komunistisko partiju un 1991. gada janvāri pamet LKP Preses namu, saņem no tolaik vēl nelikvidēta bagāta kolhoza naudu un izdod jaunu laikrakstu ar neloģisku nosaukumu �Neatkarīgā Cīņa�, tādā veidā radot ilūziju, ka �Ciņa� nav nodota, un piesaistot daļu biju�o �Cīņas� lasītāju. Pēc kāda laika �Cīņas� vārds tiek nomests pavisam un pats laikraksts pārdots.

о �Cīņa� turpina iznākt, to veido cits �urnālistu kolektīvs.

о 1991. gada 10.novembrī ar demokrātiskās Latvijas tiesas lēmumu �Cīņa� tiek slēgta.

о 2004. gada marts. Latvija soļo uz Eiropas Savienību un NATO. �Cīņa� joprojām slēgta.

о 2014. gads � 110 gadu kop� pirmā �Cīņas� numura iznāk�anas. Laikraksts joprojām slēgts valstī, kur varasvīri nepārtraukti priecājas, cik mēs esam demokrātiska valsts ar �vārda brīvību�.

Laikraksts atspoguļo realitāti. Bez ilūzijām un gaisa pilīm zīmē nākotnes ēku. �odien, kad pagāju�i 22 gadi, skaidri redzams, ka vienīgi �Cīņa" toreiz paredzēja notikumu gaitu un secību. Ar satraukumu par bur�uāziskajām pārmaiņām sabiedrībā �Cīņas" slejās uzstājās Latvijas IV Saeimas deputāts Fricis Bergs, partijas veterāne kop� 1927. gada B. Ka�ociņa aizkustina ar publikāciju �Rakstu stīviem un trīco�iem pirkstiem". Avīzes slejās ekspertu, diplomātu viedokļi, laikraksta korespondentu reportā�as no notikumu vietām - lauku lielsaimniecībām rūpnīcām. Ieskatam - atkal ielūkosimies �Cīņas" oriģinālos.

Te tas esot - vislielākais slēgtās meliorācijas lauks Latvijā. �Nākotnes� teritorijā vien 290 hektāru. Un arī kaimiņiem � Zaļeniekiem vēl prāva platība paliek. �ogad �ajā tīrumā vārpas briedē mie�i. Zemgales līdzenuma vidus. Auglīga un smaga zeme.

Mēs te stāvam un runājam par lauku perspektīvu, par ekonomiku un lauksaimnieka veselīgo saprātu. Sis pats veselīgais saprāts rosina samazināt cukurbie�u sējumus. Kā tad tā? Latvija pati sara�o tikai ceturto daļu no sava cukura patēriņa, tad jau nevis samazināt, bet palielināt būtu lietderīgi. Lecirkņa priek�nieks Z. Helvigs paskaidro, ka pretstatā āboliņam, kas augsni ielabo ar sakņu sistēmā eso�ajām gumiņbaktē-rijām, cukurbietes augsni noplicina. Cukurbie�u tīrumos augsne tiek noblietēta, veicot agrotehniskos pasākumus. Auglība laukam zūd, sakņu kravas vedot uz pieņem�anas punktiem. Liekas, cik nu tur daudz katrai bietei līdzi aiziet. Un tomēr. Augsnes auglīgā virskārta vizinās bie�u kravās. Pa gramam, pa kilogramam vien.

�ā vai tā, cukurbietes tre�ajā ra�o�anas iecirkni audzē 170 hektāru platībā (agrāko 220 hektāru vietā). Noņem�anās ar saldo produkciju ir krietna. Ravētāji? Nu, tie pa�i gucull�i. Kas tad cits? Ravē arī pilsētnieki, bet uz viņiem nevar paļauties � to tre�ā ra�o�anas iecirkņa priek�nieks nosaka kategoriskā tonī. Kā tad tā? Nu, glu�i vienkār�i, laikus ne-izravē ierādītās platības un ar vieglu sirdi pamet tās nezāļu varai. Tad nu jāmeklē ravētāji, kas būtu ar mieru plēst divreiz lielāku izaugu�o nezāli. Nu, protams, protams, ne jau par visiem pilsētniekiem to varot teikt, bet �āds secinājums darba gaitā radies. Vēl, runājot par cukurbietēm, iecirkņa priek�nieks pastāsta, ka cukurbie�u lapas viņi uz lauka nepūdē, bet gatavo vērtīgu skābbarību, tādējādi lietderīgi izmantodami cukura saturu lapās. Katru gadu viņi �ādā veidā sagatavo ap divi tūksto�i tonnu skābbarības. Lapu masu liek nevis tvertnē, bet kaudzēs.

Ra�o�anas iecirkņa kopējā zemes platība ir 3400 hektāru, sējplatība -2310. Strādājo�o skaits apmēram 200. Lopkopībā strādā pāri par 70 cilvēkiem. Lopu blīvums diezgan iespaidīgs - 3000 cūku, 600 slaucamu govju. Sī ganāmpulka labad sviedrus lej 3 mehanizatori, 25 �oferi. Administratīvā pārvaldes aparāta sastāvā - 29 cilvēki. Vai nav par daudz? Nogrozu galvu un iecirkņa priek�nieks steidz skaidrot, ka viņu skaitā ietilpstot ari svērāji, apkopēji un citādi pavisam mazi gariņi. Lauku brigādē ejot visādi ar strādā�anu. Varēja just, ka iecirkņa priek�nieks, runājot par �o strādājo�o kategoriju, nebija sajūsmā. Ieminējos, ka laukkopibas brigāde ta�u uz saviem pleciem iznes visu lauku darbu smagumu, un viņ� mani tūlīt apstrīdēja, ka tā nav. Visu darbu smagumu iznes mehanizatori.Tajā bridi garām pabrauca kravas ma�īna ar laukkopjiem un iecirkņa priek�nieks turpināja:

� Jūs domājat, viņi sapratīs kādus diplomātiskus smalkumus, ja darba kavē�anas reizē es iedomā�os artiem vērsties pret viņu sirdsapziņu. Nekā nebija. Man jābūt diktatoram, un es tāds ari esmu.

(Jā, nodzer�anās posts. Та ir sērga Latvijas laukiem. Nupat dzer�ana sit jo augstu vilni. Reklamē alu. �ampanieti � tas smalkākām aprindām. Laukos uzplaukst pa�brūvētā rūpali un arvien vairāk piekritēju rodas to produkcijai. Protams, bēdīgi, bet ne jau mēs, lasītāj, un ari ne iecirkņa priek�nieks tur var ko līdzēt.) Iecirkņa priek�nieks parāda jauno kalti, kas �ogad sāks savu pirmo darba sezonu. Tās caurlaidība � 20 tonnas stundā Pēc tāda pa�a projekta kalti ceļot arī otrajā iecirkni un pagāju�ajā gadā savu pirmo sezonu nostrādāja jaunā kalte saimniecības centrā. Ar labu vārdu iecirkņa priek�nieks piemin jaunos mehanizatorus � Vladimiru Karaņiku un Andri Pēpu, tāpat arī mehanizatorus veterānus Kārli Vilci, Viktoru Kazancovu, Artūru Azaueki.

Jads ir �Nākotnes� tre�ais iecirknis mērenas kopsaimniecības apjomā, ta�u par atdalī�anos viņi nedomā Kopīgi līdzekļi ir ieguldīti palīgra�o�anas cehu celtniecībā, saimniecības centra izbūvē, labiekārto�anā, tādēļ ari peļņa kopīga. Savs �Centrs�, ar kuru attiecības ir abpusēji labas.

Arī lielajā politikā vispirms derētu apsvērt visus iespējamos variantus centralizācijas vai decentralizācijas jomā un tikai tad rīkoties.

To, ka mums, republikas iedzīvotajiem, baltmaizi un vēl �ādu tādu �nieku� (lasi - gaļu, sviestu, pienu, desas u. c.produktus) nebūs ēst, sapratu, kop� pie varas nāca �jaunizceptie� kungi. Jā. pārāk bie�i savās programmās solīja tautai visādus labumus. Tagad to apstiprināja (!) Godmaņa kungs savā runā Ventspils TDP sesijā 1990. gada 25. oktobri, kura publicēta laikrakstā �Cīņa�. To mums I. Godmaņa kungs garantē! Labi vēl, ka negarantēja atstāt vispār bez maizes. Vieglāk, protams, rakstīt LTF programmas, solīt tajās tautai �debesmannu�, grūtāk to pabarot ar dieni�ķo maizīti, risināt ekonomiskos jautājumus. It sevi�ķi, kad zina, ka nekādas politiskās deklarācijas un ambīcijas nedos neko. Bet apstāties ir grūti, kaut gan �skaidri un gai�i� saprot, ka �iet uz saimniecisko izgā�anos�. Tātad, arī uz politisko. Bet ar A. Rubiku un viņa cilvēkiem (pareizāk laikam � domubiedriem, jo dzimtbū�ana sen atcelta) tauta jāpabiedē. Citādi vēl sāks saprast, kas kur� ir. Bet varbūt tik tie�ām derētu atmest ambīcijas un �ad tad ieklausīties ari viņos. Arī viņiem gāja grūti, risinot saimnieciskos jautājumus, bet mums basām kājām nebija jāstaigā. Un vai tad tie nebija viņi, kuri brīdināja, ka gaļa un piens nebūt nav �odienas eksportpreces kā pagātnē, ka �Latvijas zemē nekā vairāk kā māla, smilts, dolomīta nav� utt. Es, protams, ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā �skaidri un salasāmi�, ka �gaļas un piena argumentu mums nav�. Bet kauns par da�iem LTF kungiem, kuri laikam nelasa I. Godmaņa kunga runas. Kā gan citādi izprast Jelgavas nodaļas LTF priek�sē�a D. Peipiņa kunga laikrakstā �Jelgavas Ziņotājs� sazīmētās 1920., 1934.,1936. u. c. gadu tabulogrammas par pagātnes pārticīgo dzīvi un I. Godmaņa kunga izteikto atziņu, ka �Latvijas laikā, starp citu, katru dienu neēda baltmaizi�. Bet D. Peipiņa kungs tā aizrāvies ar Krievijas mājlopu un labības skaitī�anu pagātnē, ka pat nenojau� par premjera runā izteikto prasību jau �odien aizmirst, cik pa�reiz maksā sviests, gaļa un piens. Ka jāaizmirst gaļa par 1,90 rbl. kilogramā. Tāda cena gaļai tā kā būtu sen aizmirsta un tādēļ laikam mani urda ziņkāre, kur I. Godmaņa kungs tagad tādu cenu redzējis? Varbūt ārzemēs?

Vai nu ilgi nav bijis veikalos un tirgū? Varbūt? ... Bet nē, to, ka valdības galvām par 1,90 rbļ. kilogramā pieved mājās, nevar būt ne runas. To varēja atļauties da�i augsti biju�ie �komunistu� kungi, kuri pasiroju�i vienā partijā, aizdrāzās uz citu, lai �atsvaidzinātu� tās darbību ar savām metodēm. Tātad, jāizdara secinājums, ka Latvijā �ādu cenu I. Godmaņa kungs �odien redzējis noteikti nav, citādi nebūtu tik argumentēti pierādījis savā runā, ka tautas labklājības cel�anai nav ne finansiālo, ne materiālo argumentu . Labāk saprast to vēlāk, nekā nekad. Bet arguments bija, paliek un būs. Tas ir mūsu republikas cilvēku strādīgās rokas. Gribot vai negribot, kungi, tomēr būs jāsaprot, ka sadalīt un pārdalīt var tikai to, ko sara�oju�i �ie cilvēki. Vakar likāt cerības uz pienu un gaļu, �odien uz ostām, bet par cilvēku aizmirsāt. Tas atkal palika nostumts malā. Jo jauns likums, jo trakāk. Sev sarau�ot algas un paceļot cenas, �os cilvēkus dzenat postā. Pre�u nav, bet tām pa�ām darba rokām draudat atņemt darbu. K.urtad varēs padarīt tos 1. Godmaņa solītos septiņus darbus, lai nopelnītu iztiku? Kā tas varēja notikt, ka varas devēju � tautu atkal apspie� varas ņēmēji � ierēdņi?

Bet varbūt vajadzētu tik tie�ām izbeigt jaukt saimniecisko jautājumu risinā�anu ar pilsonību, naivu klaigā�anu par suverenitāti ar lieti�ķu darbu? Varbūt jau sen republikas valdībai vajadzēja kopīgi izstrādāt un parakstīt Savienības līgumu, likt lietā mūsu darbarokas, kuras pa�as par sevi ir augstas kvalitātes prece, kā arī jebkuras bagātības primārais avots! Tad nevajadzētu garantēt, ka baltmaizi neēdīsim un rudzus nav kur apmainīt pret kvie�iem. Bet vai prāts! Tas ta�u ierobe�o daļu LTF kungu iespējas braukāt pa ārzemēm un diņģēties ar turīgiem tautie�iem un da�iem ārzemju labvēļiem. Cik tad, jāprasa, kungi, esat suverēni, sirojot par citu cilvēku nopelnīto naudiņu? Būs kādreiz arī jāatpelna parādi, jo ārzemju kungi neko tā, �par baltu velti� nedod. Tātad, kaut kas būs jādod pretī. Bet ko, ja maks ir tuk�s?

Var jau aiz tautas muguras iztirgot Dzimteni. To nevarētu atmaksāt, kā nevar atmaksāt mūsu klusē�anā noslīcināto Staburadzi. Vai tik tie�ām mēs klusēsim, lai atkal mūs dzen postā? Esmu pārliecināts, kungi, ka neklusēsim! �oreiz nē.

�Gai�ākie prāti� LTF jau pametu�i. Tās putas, kas paliku�as, drīzumā ja ne �mainīs ādu�, tad �metis spalvu� uz to pusi, kur pūtīs vēj�. Līdzskrējēji vienmēr ir biju�i un būs. To nav daudz. Bet godīgākie paliks un strādās Latvijas nākotnei. To garantēs tauta!

Jā, tepat jau ir. Rēgs, kuru agrāk pazinām. Nekur neaizbēgt no tā, jo ekonomiskie likumi ta�u darbojas. Neatkarīgi no mūsu gribas un lēmumiem, neatkarīgi no laikmeta un valsts. Ari bezdarbs � ekonomisko likumu izpausme. Lai gan tas �ķiet absurds � valstī, kurā iedzīvotāju dzīves līmenis slid lejup, kur katastrofāli samazinās pre�u ra�o�ana un nesedz iedzīvotāju patēriņa apjomu � bezdarbs. Ta�u �ajā parādībā ir ari cerība. Darbaspēks pārvietosies, pārkvalificēsies un galu galā aizplūdis uz tām darbavietām, kurtas visvairāk nepiecie�ams. Tas � principā. Ja vēl �o procesu palīdzētu regulēt gudri likumdo�anas akti!

Cik gadus jau runāts par �tatu samazinā�anu, ta�u nomenklatūras aprindās tā joprojām ir tuk�a skaņa. Milzīgais pārvaldes aparāts ar maksimālām algām, bet minimālu pienākumu nastiņu pie sariem krēsliem glu�i kā pielipis. Vai nu pienācis pārmaiņu laiks? Kļūst redzams, ka rindai darbinieku darba laiks - tāda fikcija vien ir bijusi. Kafejnīcu, veikalu, papļāpā�anas laiks. Augstprātības un rizdegunibas laiks attieksmēs ar apmeklētājiem. Ta�u kāds būs kritērijs cilvēku vērtē�anai - vai tas vienmēr būs cilvēciskas taisnības mērs?

Tikko kā beidzās arodbiedrības konference. Viss notika kā parasti �ādos gadījumos. Pēc pārskata reta replika zālē un klusums. Cits klusē, samierinādamies ar visu, citam patie�ām nemaz neinteresē saimniecības problēmas, vēl cits apjau�, ka runā�anai tā vai tā nebūs rezultātu. Gribētu jau ko teikt. Kaut vai partām pussimts cūkām, kas nobarotas ar saimniecības barību un aizceļoju�as uz gaļas kombinātu viena gada laikā un naudiņu ietupināju�as vienas atbildīgas speciālistes makā. Kurnu makā vien! �ī naudiņa kļūst par pamatkapitālu privatizācijas procesā. Tad it viegli varēs nopirkt fermu ar visiem �etrkājaiņiem.

1942. gada vasaras vidū Saldus koncentrācijas nometnē ieslodzīto rīta pārbaudes laikā no ierindas lika iznākt pieciem ieslodzītajiem. Tie bija Balodis, Erbs. Dinzuhs, Svānfelds un arī �o rindu autors. Mums paziņoja, ka esam norīkoti darbā Ermines mui�ā.

Mēs zāģējām un skaldījām malku tur dzīvojo�am saimniekam. Viņ� izrādījās reti godīgs un saprātīgs cilvēks. Arī apsargs pret mums izturējās labvēlīgi. Nakti pārgulējām �ķūnī pie mājas. Durvis aizslēdza. Otrā dienā pagalmā, kur strādājām, tā ap pusdienas laiku ieradās kaimiņ�. Starp viņu un saimnieku notika kaut kāda satrauco�a saruna. Kaimiņ� rādīja ar roku uz Saldus pusi. Mēs zāģi sākām vilkt vēl lēnāk, un skaldītājs apstājās, it kā lai ievilktu elpu. Tad dzirdējām, ka saimnieks teica: �Nevar būt, es neko neesmu dzirdējis.� �Esi vai neesi dzirdējis, bedre, kas izraida, ir diezgan liela. Mana pārliecība ir, ka atkal kāds tiks �auts,� � paklusi un norūpējies noteica kaimiņ�. Ari apsargs visu dzirdēja un ar izbrīnu paskatījās uz mums. Savā starpā spriedām da�ādi. Vai mēs esam �o bedru aizpildītāji un daļa koncentrācijas nometnē eso�ie ieslodzītie? Citus mēs nevarējām iedomāties, kara gūstekņu tik daudz Saldus apkārtnē nebija . ..

Atbrauku�ais apsargs pateica, ka bedre ir izrakta Būriņa grantsbed-rēs. Man lika pateikt: tā izraktā bedre nav domāta jums. Nemēģiniet kāds bēgt. Ari mūsu pastāvīgais apsargs mierināja, saimnieks tāpat... Mūsu abi apsargi nēsāja aizsargu formas apģērbu, saprotams, bez zīmotnēm. Vācie�i bija liku�i visiem aizsargiem noņemt uz�uves. Tādā pa�ā apģērbā staigāja arī mūsu darba devējs. Vai varu teikt slildu par �iem cilvēkiem? Nē! Teik�u, ka bija arī daudz godīgu aizsargu.

Pagāja atkal viena bezmiega naids. No rīta ķērāmies pie darba. Darbu beidzām ap pīkst. 13. Paēdām pusdienas. Pateicāmies saimniekam par labo izturē�anos pret mums. Apmēram pēc pusstundas no Būriņu grantsbedru puses atskanēja bērnu raudas, vīrie�u kliedzieni, sievie�u vaimanas. Kaut l<as �ausmīgs un neticams dienas laikā. Pēc neilga laika norībēja vairākas automātu kārtas. Tad atkal bērnu raudas, sievie�u vaimanas, vīrie�u bļāvieni .. Klusums. Atkal automātu kārtas. Tad atsevi�ķi �āvieni. Pēc da�ām minūtēm mēs aizsargu pavadibā sākām soļot uz Saldus koncentrācijas nometni. Vēl nebijām tiku�i līdz ceļam, kas veda uz grantsbedrēm, kad ar velosipēdiem izbrauca divi aizsargu formās tērpti vīri ar automātiem plecos, acīmredzot stipri iereibu�i. Viens piebrauca mums klāt. Tas neizskatījās pēc cilvēka, bet Ildzinājās zvēram. Grasījās raut no pleca automātu. Abi mūsu aizsargi lika. lai brauc uz ātrāko prom.

Ja viņ� to nedarīs, tad lietos varu. Varoņa dū�a sa�ļuka. Kaut ko nomurminājis, uzsēdās uz riteņa un aizbrauca. Mēs stāvējām apmulsu�i. Te piepe�i viens no apsargiem saka: � Vai kāds nojums negrib nākt man līdz, apskatīties, kas tajās grantsbedrēs īsti ir noticis? Pieteicās Balodis. Та viņi abi aizgāja. Pēc apmēram desmit minūtēm atgriezās un mēs turpinājām ceļu. Balodis neteica neko, klusēja. Tuvojoties Saldum, apsargs teica: - �ausmas. Kas tur tik nebija. Asinis. Lupatas, zobi. Bedre aizbērta pavir�i. Da�viet redzamas cilvēku ķermeņu daļas. Kurp mēs ejam?... Kā vēlāk noskaidrojās, naktī tiku�as savāktas Saldū un tuvākajā apkārtnē dzīvojo�ās �igānu ģimenes. Reti kuram bija izdevies bēgt. Uz Būriņu grantsbedrēm dienas laikā esot aizvestas vairākas automa�īnu kravas. Lē�, ka tajā dienā no�auti pāri par 100 cilvēku.

Tagad atkal virmo kaislības, jau bīstamas kaislības. Atkal jau sāku�as līt asinis � miera laikāl Bet es zinu, ka cilvēks spēj būt gan cildens, gan neģēlīgs.

Es skrēju uz pilsētas centrālo laukumu, jau zinādama, ka �odien tajā notiks kārtējā izrēķinā�anās, kārtējā Ļeņina pieminekļa demontā�a. No visām pusēm, padzirdēju�i parto, steidzās cilvēki. Kāds piegāja pie pieminekļa un nolika pēdējās sārtās neļķes. Vecs boļ�eviks � pagrīdnieks apsēdās uz postamenta, dziji noliekdams galvu. Vai tad viņ�, cilvēks ar diviem pārciestiem infarktiem, spēs pretoties �im procesam? Kāds paspēja pielikt plakātu, un notikumi sāka risināties straujāk. Laukumā iebrauca liels krāns, aiz tā otrs. Pa kreisi no pieminekļa pulcējās veterāni, sievietes, deputāti...

* * *

Pieminekļa vairs nav. Palicis postaments, kuru jau nedēļām skalda un �ķeļ. Stingrs un pamatīgs esot. Septītajā novembri postaments vēl diem�ēl savā vietā Varas vīriem tas kā dadzis acī, tādēļ nolemj apliet to ar kādu lipīgu �ķidrumu. Vispār nenosakāma materiāla lipeklis rotāja pieminekļa postamentu, kad tur ieradās Oktobra svētku dalībnieki Bet viņi ieradās. Nepiespiesti, pēc brīvas gribas. Daudzi. Tūksto�os skaitāmi. Ziedi, karodziņi, baloni � viss sagūla uz postamenta un tas kļuva līdzīgs milzīgam kapam

* * *

Jo vairāk neveicas ekonomikā, jo sparīgāk mūsu valdība darbojas ideoloģijā. Tikai kādi tie ideāli, ko tā aizstāv? Brīvība, neatkarība? Lamā komunistus par utopijas sludinā�anu, par fanātismu. Bet �eit? Tas nav fanātisms? Un tad. kad nav argumentu, rodas �is klajais naids pret citādi domājo�iem. Ta�u naids ir arī bezspēcības pazīme.

Da�kārt debatē, vai vēsture atkārtojoties. Sabiedrība, dzīve, protams, vienmēr progresē, soli pa solim. Bet laikam jau gadās ari tā � solis uz priek�u, solis atpakaļ, reizēm pat divi. Gan ne uz ilgu laiku.Tagad daudzi politiķi presē un televīzijā cen�as pierādīt, ka agrāk bijusi tikai stagnācija, cilvēkiem bāzta ciet mutes un, ļa kas būvēts, tad tikai migrantu pievilk�anai Ko nozīmē, piemēram Daiņa Ivāna apgalvojums Tautas frontes nesenajā kongresā: �Iekārtā, kuru mums lemts apbedīt, nav bijis nekā laba.�

Nekā. Domāju, ka tas ir klaj� padomju iekārtas apmelojums un, vispār, Latvijas vēstures sagrozījums. Paskatīsimies dzīvē ar atvērtām acīm � vai kādreiz mūsu mazajā zemītē ir bijis tik daudz izglītotu galvu un gudru prātu kā tagad? Tikai padomju iekārtā varēja izveidoties Tautas fronte, varēja izaugt par respektējamu politisku darbinieku ar labu izglītību pats Dainis Ivāns. Ari es biju jauns, pilns protesta gara un sabiedrības pārkārto�anas ideju iedvesmots. Tas bija pirms kara, kā tagad mēdz sacīt, demokrātiskajā Latvijā. 1931. gadā ari mani ievēlēja Saeimā kā Strādnieku un zemnieku frakcijas deputātu. Vēlē�anu ciņa nebija tik viegla kā padomju iekārtā. (Pirms 1928. gada Saeimas vēlē�anām Politpārvalde draudēja pakārt rakstnieku Linardu Laicenu, ja viņ� neatteik�oties kandidēt kreiso strādnieku sarakstā. Es kandidēju pirmo reizi otrās Saeimas vēlē�anās 1925. gadā. Par deputātu mani nepaspēja ievēlēt jo kandidātu arestēja un notiesāja cietumā uz trim gadiem.)

Vēlē�anu laikā vien demokrātiskās Latvijas policija izklīdināja 223 strādnieku sapulces un apcietināja 2240 sapul�u organizatorus, aizturēja ari pa�us deputātus. Policija vienmēr rīkojās tā, lai �vilks būtu paēdis un kaza dzīva�. Deputātam pieprasīja uzrādīt dokumentus. Kad parādīja deputāta kartīti, kas dod neaizskaramības tiesības, policisti parasti to atņēma. Pēc tam, kad sapulce bija izjaukta, policija taisnojās: tā neesot zinājusi, ka aizturēts Saeimas deputāts. Pēdējās 88 Saeimas sēdēs Strādnieku un zemnieku frakcija iesniedza 106 da�ādus likumprojektus, jautājumus un priek�likumus. To skaitā likumprojektus par pilsētas un lauku strādnieku � bezdarbnieku nodarbinā�anu, par laukstrādnieku un darba zemnieku, jūrnieku, zvejnieku dzīves apstākļu uzlabo�anu, par mātes un bērna aizsardzību utt.

Protams, visus priek�likumus noraidīja, noraidīja tikai tāpēc, ka tos iesniedza Strādnieku un zemnieku frakcija (vai tagad nenotiek kaut kas līdzīgs ar �Līdztiesības� priek�likumiem?). Toreiz, mūsu laikā, tā sauktā demokrātiskā centra līderis J.Breik�s no Saeimas tribīnes atklāti

atzina: lai ari komunistu projekti būtu cik labi būdami, tie mums vienmēr ir jānoraida tikai tādēļ, ka tos iesniedz komunistu frakcija (tagad palīdzēs �atvieglotais� kvorums Augstākajā Padomē). 1933. gada 21. martā mūsu frakcija iesniedza Saeimas prezidijam jautājumu, vai tiesa, ka ģenerāļi � Zemnieku savienības biedri � gatavo fa�istisku apvērsumu. Sēdes vadītājs centās liegt vārdu, ta�u mēs pierādījām, ka jau tagad nozīmēti apvērsuma vadītāji, tiek likvidētas strādnieku organizācijas, slēgti preses orgāni. Uz frakcijas jautājumu atbildēja kara ministrs J Balodis:.....Viss teiktais ir kailas baumas un nesaietas ar patiesību.�

Vēsture pierādīja, ka komunistu deputātu iesniegums bijis pamatots. Labējo partiju deputātiem mūsu darbība bija kā dadzis acīs, viņi arvien noteiktāk sāka pieprasīt Strādnieku un zemnieku frakcijas likvidē�anu. Saeimas sēdēs un ārpus tās mūsu deputātus burtiski terorizēja. Vislielākais troksnis sacēlās 1933. gadā, kad mēs atmaskojām iek�lietu ministru G. Mīlbergu kā cariskās ohrankas provokatoru, kas 1907. gadā ielavījies sociāldemokrātu partijā un nodevis policijai savus biedrus. Toreiz �o rindu autoru �par iek�lietu ministra apvaino�anu� Saeimas ser�anti (vai ari tagad drīz tādi neparādīsies?) norāva no tribīnes un viņam noliedza ierasties se�ās nākamajās sēdēs. G. Milbergs galu galā bija spiests atzīt, ka bijis provokators. �Demokrātiskais� parlaments mūsu frakciju likvidēja 1933. gada 21. novembra nakti. Visu partiju pārstāvji to darija ar tādu pa�u vienprātību, kāda tagad ir LTF deputātiem, nobalsoja par Strādnieku un zemnieku frakcijas locekļu apcietinā�anu un tiesā�anu par piederību pie nelegālās (legāli jau darboties neatļāva) komunistu partijas. Lūk, kā �o nakts notikumu atspoguļoja tā laika avīzē �Pēdējais Bridis�:

�Vestibils un garderobe pilni ar politpārvaldes ierēdņiem, kurus komandē pats priek�nieks Ozoliņ� un viņa palīgs Fridrihsons... īsta ciņa sākas tikai apak�ā, vestibilā un garderobē. Komunisti tur noiet reizē ar visiem pārējiem deputātiem.

�Katram savu uzmanīt!� sauc politpārvaldes priek�nieks Ozoliņ� uz trepēm, un katru komunistu deputātu apstāj apmēram 5 politpārvaldes ierēdņi. Tie seko deputātiem, bet tad jau saņem vienu otru zem rokas. Saeimas komandants Lielbikss noprasa komunistu deputātam Bergam.vai tas ies laukā vai neies. Bergs neiet. Tāpat atsakās iet laukā ari citi deputāti. Tad komandants Lielbikss sauc: �Instruktorus �urp!� Piesteidzas vairāki instruktori, kuri saņem deputātus un ar varu iznes pa durvīm...

Mūs piekāva, iesvieda �melnajā Bertā� un aizveda uz politpārvaldi. Tās sētā Alberta ielā ilgu laiku lika stāvēt ar seju pret sienu. Tiklīdz nolaida rokas, tā ar steku pa galvu. Kara tiesa un astoņi gadi spaidu darbos katram � tāds bija Saeimā ievēlēto darba tautas pārstāvju liktenis toreizējā Latvijā, ko tagad da�i grib iztēlot par paraugu.

Pagāju�i jau gandrīz se�desmit gadi kop� tās demokrātijas �paraug-nakts�. Vai to aizmirst? Nē. Jaunie �odienas kungi atkal sāk uzbrukumu cilvēka tiesībām. No vienas puses runas par tiesisku valsti, bet no otras � skaļi paziņojumi LTF kongresā par gaidāmo Kompartijas tiesā�anu, mantas konfiskāciju, centieni diskriminēt daļu iedzīvotāju pilsonības jautājumā. Augstākās Padomes komisijas gatavo likumu, kas ļauj tiesāt komunistus, bet Lietuvā jau oktobra pēdējā dienā pieņemts likums, kas paredz pat nāves sodu par piedalī�anos citas valsts darbībā (laikam jau PSRS) vai līdzdalību citas valsts organizācijā (dro�i vien PSK.P). Nav noslēpums, ka Lietuvas receptes izraksta arī Latvijai.

Kungi uzmācas darba cilvēkam, grib apcirpt viņa tiesības.

Biedri, mums jābūt modriem, jāaizstāv sevi, jāaizstāv mūsu sociālā iekārta.

Fricis Bergs

Izlasīju laikraksta �Cīņa� 9.oktobra numurā par to, ka republikas Augstākajā Padomē pieņemts jaunais likums par svētku un piemiņas dienām. Kā es sapratu, tad tas noticis ārkārtīgā steigā, bez iepriek�ējas apsprie�anas komisijās, par tautu jau nu nemaz nerunājot. An A. Gorbunova domas palika neuzklausītas. Tas ir � uzldausītas, bet ne jau vērā ņemtas. Sī informācija mani, 87 gadus vecu cilvēku, satrieca līdz dziļam sa�utumam. Та, ka tūlīt meklēju papīru un zīmuli. Rakstu ar stīviem un trīco�iem pirkstiem, lai izteiktu savas domas un atbalstu frakcijas �Līdztiesība� deputātiem. Par tādu likuma projektu balsot nedrīkstēja. Nevar pieļaut, ka �is likums kā melns kauna traips tiktu ierakstīts tā dēvētās tautas tre�ās atmodas vēsturē. Rodas jautājums, kam kalpo likums, kas noliedz Oktobra revolūcijas svētkus? Tos svin un svinēs ne tikai PSRS tautas, bet ari citās valstīs. Veltīgi ir pūliņi saistīt sociālistisko izvēli ar staļinisma laikā notiku�ajiem izkropļojumiem. Cilvēce izdara secinājumus, lai nekad neatkārtotu pieļautās kļūdas. Lietot komunisma jēdzienu negatīvā nozīmē irvismaz nepārdomāti. Ciktāl un kā veidosies komunisma idejas nākotnē, to parādis cilvēces vēstures tālākā attīstība.

Pirmo Maiju un 8. martu � Starptautisko sievie�u dienu � svin valstis, kurās darbojas starptautiskās sievie�u organizācijas. Nezinu, no kādiem apsvērumiem irvadīju�ies deputāti, atraujot arī �os svētkus. Atsevi�ķi un īpa�us vārdus gribu pateikt par Uzvaras dienu. Lielais Tēvijas kar� un, protams, viss Otrais pasaules kar� ir gadsimta lielākā traģēdija. Tā bija divu �ajā laikmetā valdo�o ideoloģiju sadursme, un cilvēkus, kuri cīnījās vienā vai otrā pusē, nekad nevarēs likt vienu otram blakus. Tāpēc ari nedrīkst �os jēdzienus sajaukt kā maisā un pēc tam izkratīt, lai pasniegtu kā glu�i citus svētkus.

Man �ī kopīgā uzvara ir bezgala dārga. Atceros, kā sēdēju Gorkijas pilsētas parkā un reģistrēju no Latvijas evakuētos cilvēkus. Ar degsmi un svētām patriotisma jūtām latvie�u tautas dēli un meitas, pat veselas ģimenes brīvprātīgi stājās Padomju Armijā un, ne mirkli ne�auboties, ticēja lielajai Uzvarai. Viņi, tāpat kā es, savas cerības saistīja ar dzimtās Latvijas atbrīvo�anu no fa�istiskās okupācijas, kas latvie�iem un viņu zemei draudēja ar baronu jūgu un tautas iznīcību. Tas tomēr ir vairāk nekā grūti saprotami - minētā likuma autoru vidū ir ari biju�ie PSKP biedri. Mans dzīves ceļ� un darba gaitas ne reizi vien ir krustoju�ās ar da�iem �iem �biju�ajiem�. Kungi - biju�ie PSKP biedri, tagad darbu esot atradu�i pat LTL, LNNK, Demokrātiskajā darba partijā, Augstākajā

Padome, ministrijās, skolās un kultūras iestādēs, kā ari citur. Pateik�u atklāti: nespļaujiet akā, no kuras bērnībā esat dzēru�i ūdeni! Esat baudīju�i gan skolas, gan augstskolas. Godīgi cilvēki tā nedara. Та nemāca latvie�u tautas tēvu tikumi. Savu pagātni cilvēks nevar nokratīt. Varbūt jaunuzradu�ies kungi par to padomās?

Es palieku dziļā neizpratnē � kas gan deputātus spieda ar tādu steigu pieņemt �o likumu? Tas ir morāls trieciens Latvijas iedzīvotājiem laikā, kad jau tā slīd uz leju ekonomika, kultūra un sociālā joma, aug dzīves dārdzība. Ir tik daudz sasāpēju�u, neatliekamu jautājumu gan pilsētā, gan laukos. Tos vajadzētu ar skubu un godprātīgi risināt. Es neteik�u, ka mums nav deputātu, kas to neapzinās. Bet viņu balsis acīmredzot netiek sadzirdētas. Un tā � lieti�ķas darbības vietā radies apkaunojo�ais likums. Es gribētu, lai �ādos gadījumos līdzi runātu visa tauta. Citādi iznāk tikai a�gārnības. �ādi likumi nebruģē pareizo ceļu uz Latvijas valstisko neatkarību, bet tikai ārda Latvijā dzīvojo�o latvie�u, krievu, ebreju un citu tautību vienotību. To vienotību, kura mums vajadzīga kā gaiss, ūdens, maize, kā laba grāmata un skaista mūzika. Miers baro, nemiers posta, atcerēsimies �os jaukos vārdus. Un nemeklēsim ienaidnieka tēlu tur, kurtā nav.

Labāk kopā dziedāsim lūgsnu �Dievs, svētī Latviju . .� un ari �Internacionāli� dziedāsim. Tā skan kā zvērests, un tajā ir vārdi: �Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs!� Mūsu laikmets prasa - ne�ķelt, bet vienot!

B. Ka�ociņa, LKP biedre kop� 1927. gada, Rīgā

Lietus gā� aumaļām Jau viens mākonis izlijis virs Zemgales līdzenuma, nāk vēl otrais un tre�ais. Liekas, ka visa pelēkā rudens debess baltās �altis nokritis uz zemes. Upes vairs nespēj aiznest sev līdzi �o ūdens pārpilnību. Tas plūst pāri krastiem, pārklāj pļavas, krājas peļķēs un lāmās uz ceļiem un laukiem. Ari �eit, starp trim upēm. kur atrodas agrokombināts ��Jelgava�, tīrumos stieg traktori un ra�a gūstama grūti.

� Mēs atrodamies zemā vietā. Ne velti strādā trīs sūkņu stacijas, lai aizvadītu lieko mitrumu. Toties zeme auglīga, � stāsta dārzeņkopības nozares vadītāja Vaira Elolendere. Es tur redzēju trīs portretus ar cerību gai�umu vaibstos.

Te audzē deviņpadsmit da�ādu veidu dārzeņu. Kop� saimniecībai pievienoja Jelgavas konservu rūpnīcu un sakņu bāzi, produkcijas ra�o�ana veido noslēgtu ciklu. Toreiz bija modē veidot agrofirmas un agrokombinā-tus. Nezin vai iniciatori aizdomājās līdz �odienas ekonomiskajai politikai, kad agrokombinātiem iraug�anas perspektīva, un labi, ka tā. Nu tie tiku�i uz zaļa zara. Siltumnīcas � rūpnīca � veikals. Jelgavā se�i veikali pārdod agrokombināta produkciju. Trīsdesmit pieci nosaukumi, 18 miljoni burciņu gadā � tāds ir rūpnīcas veikums. No visiem trijiem posmiem � ra�o�anas, pārstrādes un realizācijas � atpaliek tre�ais. Tādēļ tiek meklēts tirgus ārzemēs. Kvalitātes dēļ jākaunas nav. Raizes dara iepakojuma problēma. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme � 5600 hektāru, saimniecībā strādājo�ie � 814. Daudz me�u, ta�u tie visi ir valsts me�saimniecības fondā. Saimniecībai me�u neesot nemaz Kādreiz pievienotais kolhozs �Vārpa� aiz garajiem me�u kilometriem, pa�ā Jelgavas pievārtē. Tur paredzēts uzcelt daudzdzīvokļu māju, lai piesaistītu darbaspēku. Graudu ra�a �ogad ir 42 centneri no hektāra, kartupeļu � 170 centneru. Dārzeņi dod apmēram 300 centneru no katra hektāra. Gadā dārzeņu kopapjoms � 6000 līdz 7000 tonnu, ir liels kāpostu īpatsvars. Ari �ogad gaidāmā kāpostu kopra�a ap 3000 tonnu. Pieci hektāri segtās platības.

Pa�laik noliktavā ieved svaigus un apetīti rosino�us ziedkāpostus. Pēc galda bietēm atbrauku�i Daugavpils patērētāji. Tie ir seni un labi �kundes�.

Agrokombinātā �Jelgava� mīt ari 2000 tru�u. To audzē�ana gan nav ekonomiski visai izdevīga.

Saimniecībā dzīvo un strādā 15 tautību pārstāvju. Baltkrievi, krievi, lietuvie�i, �igāni un latvie�i saticīgi iet darbdienas soli, ravē bie�u laukus, krauj sienu, stūrē traktorus un automa�īnas. Viņi smīn par mītiņotājiem un jūtas par tiem pārāki. Protams, tādi viņi ari ir. Kā katrs darba darītājs ir pārāks par mutes bajāru. Saimniecībā maz izmanto talciniekus. Perspektīva ir ligumu slēg�ana ar saimniecību. �ogad �ādā veidā sadalīti 235 hektāri - gan lopbarības bie�u un galda bie�u, gan kāpostu un gurķu lauki, gan sīkāku kultūru dobes. Samaksa dod garantiju, ka apmēram 2000 rubļu rudeni saņemsi. Vērojama masu psihoze, kuru administrācija cen�as ievirzīt pareizās sliedēs. Vienā gadā ir augsta bie�u ra�iba, un nākamajā visi grib audzēt tikai bietes. Rodas konkurence, kurā priek�roka tiek dota disciplinētākajiem saimniecības strādniekiem. Gribi bietes � paņem klāt ari pētersīļus. Nākamā gadā labi izaug kāposti. Atkal jāregulē attiecības starp pieprasīto platību un vajadzību, �ogad pilsētnieki tikai retais bija to laimīgo skaitā, kas tika iesaistīti �ādās līgumattiecībās. Pa�u strādniekiem, protams, priek�roka, un gribētāju piepelnīties netrūkst. Ari bērni nāk talkā. Līvbērzes skola ir divu plūsmu skola, apmēram 400 skolēniem, bērnudārzs ar 95 vietām.

Pēc sarunas ar ģenerāldirektoru Ēriku Jostu es ilgi domāju par da�ādiem vadības stiliem un arvien vairāk pārliecinājos, ka lielsaimniecības gro�us var noturēt tie�i tādi kā viņ� �ajā laikā, kad ar demokrātijas saukli bie�i vien valda anarhija un visatļautība. Diktators? Sarkanais barons? Jā, ari tā viņu ir sauku�i. Punus un belzienus viņ� saņēmis pietiekami. Ne velti rūgts konstatējums � nevienu nedrīkst vainot par sistēmas kļūdām. Atbildēt katrs var tikai par savu rīcību un prasmi. Prātā nāk tēze, kuras autoru nezinu � �brīvība ir atbildība, tāpēc daudzi baidās no tās.� Skumjākais, ka atbildību brīvības jēdzienā daudzi neapzinās un tādēļ nebaidās. Bet Eriks Josts ir brīvs un ir atbildīgs. �ūpuļa līkstis no Vidzemes bērziem, darba dzīve � Jelgavas rajonā. Nesen pārciests infarkts. Vēl jaunos gados. Ikdienas norma � se�as tabletes un� uz priek�ul Ar savu domu, savu spriedumu, rīcību. Jā, ari stingru roku. Ta�u visiem vienādi stingru. Kā pret dubļu bridēju, tā rakstu darbu veicēju. Disciplīnas mērs visiem vienāds un tādā gadījumā tas disciplinē pats par sevi.

� Reizēm mans viedoklis nesaskan ar arodbiedrības lēmumu. Gribu atlaist no darba kādu dzērāju, bet arodbiedrība - pretim. Sargājot darba cilvēka intereses. No kā? No manis? No tā, ka es neļau�u �ņabi dzert? (Bet zemapziņa es cienu arī to arodbiedrību, kas sprie� un izvērtē, nevis akli apstiprina ģenerāldirektora lēmumu.) Un par to degvīnu runājot � nu, protams, dzer arī �eit. Ta�u at�ķirībā no tādām saimniecībām, kur bezspēkā nolai� rokas un neko nedara, lai patraucētu dzērāju labsajūtu, �eit reizi nedēļā notiek �ūpības apkaro�anas sēde. Iedarbība, protams, individuāla. Citam līdz, citam, kam biezāka āda, �ādas procedūras jāatkārto. Ilgus gadus nostrādājis par galveno in�enieri, visās lietās ģenerāldirektors ciena precizitāti un skaitļu valodu.

� Tikai cipari rāda objektīvu ainu. Un nevis emocijas. Uz viņa galda � vāki ar dokumentiem Saimnieciskās darbības rezultāti un analīze, dati par jaunsaimniekiem, aptauju rezultāti.

� Protams, man ir sava koncepcija, ta�u jāizzina sabiedriskā doma. Tuvākā perspektīva arī saistībā ar skaitļiem � izveidot skaitļo�anas centru tepat uz vietas, saimniecībā. Ar datoriem, ar jaunāko skaitļo�anas sasniegumu izmanto�anu.

� Man nevajag informāciju, ko statistiķi atsūta pēc nedē|as. Man vajag operatīvu, objektīvu ainu, kuru varu mainīt, nevis notiku�a fakta konstatāciju. Laukos beidzot jārada visiem viens izejas punkts. Vari izdzīvot �dzīvo un pelni. Nevari � laidies dibenā! Diferencētās piemaksas, saimniecību dalī�ana pa zonām � tas viss sare�ģi vienkār�as lietas. Par jaunsaimniekiem. Lai strādā. Ta�u nevajag aizmirst, ka tikai 7% cilvēku piedzimst ar biznesmeņa talantu. Tagad jaunsaimniekam jābūt ne tikai mehanizato-ram, agronomam, zootehniķim un veterinārārstam. Par visu vairāk viņam vajadzīgs mened�era talants. Citādi nekas nesanāks. Pavisam mums ir 22 jaunsaimniecības. Arī man ir savi komercnoslēpumi, kurus neatklā�u. Lai domā katrs pats! Ja izdosies īstenot, tad mūsu pelņa būs lielāka par līdz�inējiem 2 miljoniem, un gan jau ari rentabilitāte pacelsies augstāk par 7% (atkal 7 ?. ari rentabilitātei �is procents ļoti pieticīgs.)

Protams, ne jau man kāds prasīja padomu par jaunsaimniecību veido�anu. Bet es gan būtu ieteicis � vispirms nolikt priek�ā aprēķinu par materiālo resursu nodro�inājumu � cik lielā apjomā, cik jaunsaimniecībām. No jaunsaimnieka puses �ekonomisko programmu. Kuram labāka? Lai veidojas konkurence. Jārēķinās arto, ka lielsaimniecība uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes nodro�ina ar barību apmēram 80 govis un arī turpmāk ne jau zemnieks spēs pabarot tautu.

Katram skolēnam vasaras brīvdienās jānostrādā �noteikts dienu skaits, katru dienu izpildot darbu noteiktā apjomā. Svarīgākā darbu fronte - dārzniecība. Par to - brīvpusdienas visā nākamajā mācību gadā. Un ne tikai tās. Pirmās iemaņas darbā, prieks par izpildītu pienākumu, ari naudiņa. Mazajās klasītēs darbiņ� pavisam niecīgs, tomēr jāpadara. Zinu, ka �āda sistēma ir daudzās saimniecībās, un tas ir apsveicami. Ta�u zinu arī saimniecības, kurās brīvpusdienu dalī�ana notiek arodkomitejas sēdēs �pēc deguniem�. Protams, vecāku, ne bērnu. Bērni darbā netiek organizēti, jo tās ir liekas rūpes. Visu vasaru, savā vaļā noskrēju�i, viņi �skolojas� da�ādās nerātnībās. Bērnudārzam jāmeklē caurules divarpus kilometru garumā un ģenerāldirektors, protams, meklē, ta�u ar nepacietību gaida to brīdi, kad pa�valdība stāsies pie darba. Sociālie objekti - skola un bērnudārzs ta�u būtu jāpārņem tai. Runāts jau nu būtu diezgan. Lai rīkojas... Dzīvokļu rindā 62 gaidītāji. Februārī nodo�ot vienu daudzdzīvokļu māju.

Feļetons

Sapnis bija jauks. Visa gavilējo�ā un dziedo�ā Rīga pulcējusies saules pielietā laukumā, lai godinātu latvie�u 20. gadsimta labāko reportieri, un tas esmu es. Mirgo ministru akselbantes un aizsargu miera stājā sastingu�ās �paleras. Salutē īsbik�ainie skauti un vicina jumi�us bāleliņi. Latvijas apvienotais pūtēju orķestris spēlē tu�u. un tam pietrallina zēnu kori. Melnām brillēm uz acīm, stalts un varens, slīdo�a D�immija solī eju uz pjedestālu, jau lieku kāju uz pirmā pakāpiena, kad pamostos. Vēl sapņa salduma apņemts, glu�i automātiski pagrie�u radiouztvērēja slēdzi. Bet skaļrunis mani aplej ar netīra ūdens �alti: no tā nenāk mūsu brīni�ķīgā valsts valoda, bet kaimiņzemes imperiālistiskais sazinā�anās līdzeklis. Tas tik ļoti apvaino manas nacionālās jūtas, ka es drebo�ām rokām �ķiru kabatas grāmatiņu, meklēdams pa�a Labanovska kunga telefonu, lai viņam atklāti pateiktu, ko es domāju par radikālajām reformām radiofonā un televīzijā. Kad numurs neatbild un ari Veidemanes kundzes kabinetā neviens neceļ klausuli, uzmetu skatienu pulkstenim un atjēdzos, ka ir tikai pusseptiņi. Aptveru ari to, ka vakarā gulētejot biju klausījies Amerikas balsi un aizmidzis, radio nepārslēgdams uz Rīgu. Ta�u garastāvoklis nu ir sabojāts, to nespēj uzlabot ne astotā talona �Puma�, ne grafika sastādī�ana tām vietām, kur �odienas ritumā varētu bez maksas izlūgties jaunākos preses izdevumus, Interfrontes mītni un seksprodukcijas ra�otājus ieskaitot. Tādā nelāgā brīdi noskan telefona zvans, un man vajadzīgs liels gribas spēks, lai iespējami laipnāk pateiktu �klausos�. Un no�ēloju, ka esmu pacēlis klausuli, jo vada otrā gala skan Viktora balss. Viktors - tā ir mana nelaime. Liktenis man bija lēmis deviņus gadus strādāt kopā ar viņu vienā redakcijā. īgņa un ciniķis, viņ� vienmēr ironizēja par manām cēlajām idejām, par aizrau�anos ar tautu draudzības tēmu, par Antarktīdas iekaro�anu un Marinu Vladi. Arī tagad, kad mūsu ceļi �ķīru�ies idejiski un finansiāli, Viktors mani burtiski vajā. Pat lāgā labrītu nepateicis, klausulē grū� savu skaļo smieklu:

� Vai jau izlasīji �Atmodā� jaunāko anekdoti? Nu to Ivara Redisona teikto, hā. hā ... ka Ulmani visvairāk popularizējot �Cīņa�. �ī avīze psiholoģiski noskaņojot cilvēkus 30. gadu tipa valsts radī�anai. Vai nav oriģināli teikts? Turpinot tādā pa�ā garā, rit es izlasī�u ziņu, ka Ilmārs Bi�ers, pusgadu būdams augstajā amatā, vēl nav sev pie�ķīris par valsts cenu nopērkamu jaunu volgu, nav pārvācies uz Sporta ielu. Parit lasī�u, ka Pēteris Tabūns iemācījies runāt kulturāli, bez lamuvārdiem. Fantāzijai ta�u nav robe�u...

� Tas tā, jautrībai, � gvel� tālāk Viktors. � Bet tagad viena pavisam nopietna lieta. Sagatavojies lieliem notikumiem mūsu parlamentā, asini zīmuli! Tur taps protesta notas, diplomātisko attiecību pārtrauk�anas un lidzīgas bū�anas. Ja līdz �im deputāti, atgriezdamies no ārzemēm, preses konferencēs stāsta par mīlīgu uzņem�anu un bezgala lielu atsaucību, nepieminot nak�ņo�anu stacijās un konfliktus ar policiju, tad nu atzīmē, kas rakstīts avīzes �Elpa� 9.oktobra numurā. �...To atceramies Rietumberlīnes stacijā naktī. Pienāk policists un iesit vienam no mūsu gulētājiem ar steku. Gulētājs ir mūsu Augstākās Padomes deputāts.�

Vai, vai, kas nu par skandālu būs mūsu parlamentā, jo tur deputāta gods tiek sargāts vairāk nekā sievietes gods Aizkaukāzā. Protams, neviens pat aci nepamirk�ķina par to. ka da�i publicisti sacen�as arvien zvērīgāku epitetu izdomā�anā tiem. kuru uzskati nesaskan ar pa�u domām. Lai Ierakstā �Jūrmala� .Andas Līces teiktais, ka �opozicionāru grupas būtībā ir teroristu un diversantu hibrīds�, Pētera Bankovska atmaskotā �saujiņa plānprātīgu bol�evisma apoloģētu�, ko tikko izlasīju �Literatūrā un Mākslā� vēl nav tie vistrakākie. Tomēr publicistu ekvilibristika pa�u mājās ir pavisam kas cits, nekā policista steks aiz robe�ām.

Vēl daudz ko sarunā Viktors. Viņ� mel� par vācie�u dāvāto Berlīnes mūra gabalu, kurā saskatot smalku ironiju - to ta�u vajadzējis aiztransportēt taisni uz Zilupi, viņu nojauktās robe�as vietā, mums jaunu ceļot. Par to, ka turpmāk nevienam nebūs jāmaksā nodokļi, jo katrs atradīs objektīvus iemeslus, lai tos noprotestētu. Par to ķīviņu, kas nu sāksies �etru saturiski vienādo lielo laikrakstu starpā, kas stāv un stāvēs uz dzelzsbetonīga antikomunisma pamatiem. Tas nu manām patriotiskajām ausīm ir par daudz, un es nolieku klausuli. Grūtos brī�os palīdz dziesmas. Es pilnā balsī sāku �Mēs kungi nu esam�, bet tālāk par pirmo frāzi netieku. Galvā rīmējas �Atmodas� redaktores spārnotais teiciens �Es sitī�os līdz galam�, kas, to laikraksta ievadvirsrakstā izlasot, manī uzjundīja zēnībā klaigāto bezkaunīgo pantiņu par to, ka sisties nav grēks, jo tas esot mīlestības spēks. Nekādi nevaru to izdzīt no galvas. Jo gars man ir labprātīgs, bet miesa vāja.

Publikācija sagatavoja Alma Zusāne

PAGRIEZIENS

Dzīve rit savās iebrauktās sliedēs. Cilvēki strādā, bērni mācās, vēl nevienam nenāk ne prātā, ka varētu būt citādi. Pēc lauksaimniecības tehnikuma beig�anas, kad saņēmu ekonomistes diplomu, paspēju apprecēties, strādāt, audzināt bērnus un nu, lūk, pienācis 1990. gads, kad es neklātienē absolvē�u EVU Filoloģijas fakultātes �urnālistikas nodaļu. Vēl tik tāds nieks kā prakse. Bet nu jau pāris gadus jau�ams tāds kā saspringums cilvēku attiecībās, arvien vairāk laikrakstu slejās tiek risināti vēsturiski jautājumi. Sarodas aktīvisti, ka mud�, rīko sapulces.

Aizgāju uz Tautas frontes dibinā�anas sapulci, klausījos runās un jutu, ka nē, kaut kas te nav tīrs. Sagatavotas anketas � jā, desmitiem roku sniedzas pēc tām un steidzīgi raksta, lūdz uzņemt Tautas frontes rindās. Bet es esmu Komunistiskās partijas biedre, jā. esmu bijusi reizēm kritiski noskaņota, bet... Sē�u un vēroju apkārt notieko�o un jau zinu, ka nepiedalī�os.

Pēc gadiem man augļkopības nozares sievas, ar kurām savulaik strādāju kopā, teiks � kā tu toreiz zināji, ka tā notiks? Tu teici, mēs neticējām, un tagad tik bie�i parto jādomā. Ko es teicu toreiz � neatceros, bet savās prognozēs tātad nekļūdījos.

Bet atgriezīsimies pie manas prakses. Jau prakses grāmatiņa izdota, jau rajona laikraksta redakcijas nosaukums tajā. Un nevēlē�anās turp iet, jo pēdējā laikā man tik ļoti nepatīk tās dubļu straumes, kas tur gā�as. It kā jaunas un taisnīgākas iekārtas vārdā. Ļaudis staigā kā noreibu�i, acis mirdz, vairs darbi nav prātā, vien sanāk�anas, runā�anas, rezolūcijas un uzsaukumi.

Un tad vienā dienā mani sameklē partijas veterāns Kārlis Krauze. Kas viņam pateicis par mani nezinu - piedāvājums nāk pēk�ņi, bet laikā un vietā. Kop� no laikraksta �Cīņa� aizgāju�i �neatkarīgie� �urnālisti, �Ciņa� meklē papildspēkus. Tikai trakais varētu bāzt galvu cilpā - atbalstīt uzskatus, kuriem uzbrukt gatavs teju vai ikviens. Es esmu tā trakā. Es zinu, ka tas ir mans dzīves redzējums, es zinu, ka nepieņem�u melus, kas biezā slānī līst uz informāciju gaido�ām ļau�u masām. Es cinī�os. Tāpat kā reiz komjaunietis Kārlis Krauze, kur� ar velosipēdu devās līdzi Sarkanajai armijai.

Redakcija Preses nama telpās sagaida viesmīlīgi. Mana saskare vairāk ir ar Osvaldu Ma�u, Ziedoni Banku, Larisu Lāviņu, Maldu Kvīti, Laimoni Sedolu � ar viņiem kopā būs lemts vēl daudz sāls pudu apēst.

Bet tajā brīdī redakcija saņēmusi datorus. Jauna, nepierasta lieta. Kaislīgais �ahists Osvalds Ma�s jau paspējis novērtēt arī �ajā jomā sniegtās datora iespējas. Citiem vēl neierasta jaunā tehnoloģija.

Vēlāk es iepazī�os ar Artūru Kalniņu, Ilmāru Ivertu, Pāvelu Cerkovski, Austru Roni, ar fotogrāfu Gleizeru.

Artūrs stāstīja, ka savas atmiņas un pārdomas nodevis mazdēlam kā liecibu nākotnei. Tik ļoti vēlētos izlasīt �īs piezīmes tai nākotnei, kas tagad pienākusi. Bet mazdēlu nepazīstu un, �ķiet, ka atmiņas dus vien turpat, kur ierakstītas.

MĀLPILS DĀLIJAS

Virsrakstu es biju jau izdomājusi, bet rakstu nepaspēju uzrakstīt, kad ��Cīņa" tika aizliegta. Tajā Latvijā, kas sevi deklarēja par demokrātisku. Mālpils dālijas saulainajā augusta dienā krāsainiem Smaidiem sagaidīja pie katras mājas. Skatiens kavējās pie tām, prātam atelpu dodot. 1991. gada augusts. Nenoteiktība, trauksme, bailes. Saimniecības vadītājs stāsta par ekonomiku Pierigā, ar jaunajiem pavērsieniem ir apmierināts. Lauku brigāde? Nē, tie nav nekādi balsti laukiem. Traktoristi � tie gan, tiem gods un slava! Un visi tagad par pajām privatizē kopīpa�umu. Visi cer uz gai�u nākotni.

Mālpils dālijas. Un tagad es rudeņos aizdomājos � kā dzīvo ļaudis Mālpilī, tajās mājiņās, kur toreiz tik priecīgi un nomierino�i ziedēja dālijas? Vai vēl joprojām rudeņos zied?

APSTĀDINĀTI MIRKĻI

Tāda dīvaina sajūta pārņem, kad esmu iekāpusi trolejbusā un Larisa Lāviņā ārpusē māj ar roku. It kā tas mirklis aicinātu sevi atcerēties. Mēs bijām iegrimu�as filozofiskās sarunās, varbūt tāpēc?

Un tad � notikumi risinās strauji. �Cīņa� tiek slēgta. Tukumā partijas rajona komitejas izkārtni pie ēkas noņem � un labi, ka ne karstasinīgie tautfrontie�i, bet mēreni noskaņots darbinieks, labi, ka ne ar urravām pasniedz pirmajam sekretāram Vladislavam K.

�odien tiesa. Juridiskus pantus var piemeklēt vienmēr. Nu irtā reize, kad savām acīm un ausīm par to pārliecinos. Ja un tā, sakarā ar... un

�Cīņa� tiek slēgta un aizliegta. �Ne jau pirmo reizi...� kāds saka.

Vēl nevar noticēt. Arā tik jauka rudens diena. Bezvējā lēni krīt zeltītas lapas un klājas uz ietves.

�Mēs esam �brīvās� Latvijas pirmie bezdarbnieki,� kāds pajoko.

Mēs nepazudīsim, katram jau ir kas padomā, bet fotogrāfijai no vēsturiskā brī�a ir jātop. Fotogrāfs nostāda mūs uz kāpnēm pie tiesas nama durvīm, kur skatāms tiesas nosaukums, un - �smaidiet!� Vai smaidījām - diez vai, bet palikusi prātā �ī duālā sajūta - rēna, saulaina vēla rudens diena un jaunās varas izrēķinā�anās ar citu patiesību paudēju avizi. Demokrātija?

Uz bridi apstājies laiks � kad stāvam uz kāpnēm. Bet varbūt tas rit paralēli un apvieno mūs ar �Cīņas� iepriek�ējo redaktoru un korespondentu sajūtām �ādos brī�os. Laiks rit, nekur jau viņ� nepaliks, bet cilvēku tikumi paliektie pa�i. Gan humānisms, gatavība ziedoties līdzcilvēku labā, gan zvēriskums, alkatība...

.

PASTĀVĪGAIS KORESPONDENTS

Darba līgumā ieraksts - 1990, gada 1. augusts. Esmu Cīņas" korespondente Rīgas, Jelgavas un Tukuma rajonos. Ieplānoju, cik bie�i apmeklēt attiecīgos rajonus, to partijas rajonu komitejas. Turienes darbinieki pazīst vietējos ļaudis, apstākļus, notikumus, ko vērts aprakstīt,

Tukuma partijas rajona komitejas pirmais sekretārs pēc �neatkarīgo komunistu" demar�a VKrūrniņ� un da�i tehniskie darbinieki jau ir kā pēdējie mohikāņi pla�ajā ēkā, kurā pamazām vien vācas iek�ā jaundibinātie kooperatīvi un privātās iniciatīvas ap�ilbinātie uzņēmēji. Nu tik būs, nu tik dzīvos, tirgosies un pelnīs,

Jelgavas partijas rajona komitejā vēl ir rosība. Pēc �iem gadiem prātā vien atmiņu drumslas, Vilma teica, ka �ādos juku laikos galvenais ir ģimene, visiem kopā turēties. Pabrīnījos toreiz-vai tas būtu tik svarīgu' Līvija - sieviete vēl. jaunos gados tum�iem matiem, trausla, emocionāla. Tādu viņu ik reizes redzu iīdz kādā no nāko�ajām reizēm atbraukusi skatos viņā un nesaprotu - kas mainījies"' It kā tā pati, un tomēr ne. Līdz viņa pati sāk stāstīt un tad es aptveru - tās smalkās sudraba stīdziņas matos - sirmi mati nedēļas laikā. Esot atbrauku�i radinieki un tad runāju�i pārmetu�i, kaunināju�i - nu kā viņa latviete būdama joprojām strādā partijas rajona komitejā"' Un tad es iecerēju rakstu -�Smalkas sudraba stīdziņas", diem�ēl, nepaguvu.

Kazilaajevs Sensācija. Kazaka sejas vaibsti un perfekti tīra latvie�u valoda. Tomēr tā ir tikai ārējā fasāde kas būtībā ir mazsvarīga. Kazaka un latvietes dēls, kur� uzaudzis Latvijā. Viņ� absolvējis Vilnas Augstāko partijas skolu apbur klausītājus ar filozofisku pasaules tvērienu. Spēj vien klausīties un sekot domai. Bet doma suģestē. Par to, ka cilvēkam ilgsto�i stāstot vienu un to pa�u viņ� tam noticēs - absolūti un galīgi. Ja deviņdesmit deviņas reizes teiks - mērkaķis, simtajā reizē viņ� sevi par tādu uzskatīs. Es vēl. tikai klausos es nezinu ka nākotnē pieredzē�u �o neaptverami masīvo masu smadzeņu skalo�anas ofensīvu. Sākot jau ar reklāmas kampaņām, ar priek�vēlē�anu solījumiem, ar masu mediju spiedienu, TV �oviem un citādiem meliem, meliem, meliem.

�Izsalcis cilvēks nekad nebūs labs!" - saka Kazibajevs. Es viņu apstrīdu.

�Tā ta�u nav, pa�i nabadzīgākie ļaudis ir vissirsnīgākie", esmu pārliecināta par savu taisnību.

�Bet visbriesmīgākais ir garīgais izsalkums. Un tas piemeklē tie�i bagātos. Viņi jūt, ka kaut kādā savas personības �ķautnē ir nabagi un grib kompensēt to ar visiem iespējamiem līdzekļiem, upurējot savu līdzcilvēku pa�cieņu un tiesības."

Un atkal no �odienas pozīcijām vērojot, es redzu, kādas mūsu valsts elitei slāpes pēc ievērības, kāda izrādī�anās un kāds seklums valda �smalko aprindu hronikās" - dzeltenās preses �urnālos, TV raidījumos. Un lasītājs tiek mērķtiecīgi tam gatavots, jo tāds - truls, paklausīgs, elitei glaimojo�s, to dievino�s un nedomājo�s ir tik izdevīgs varai! Bet svarīgākā atziņa - ne nauda, ne vara tomēr nedod to gaidīto dzīves

jēgu un harmoniju. Tomēr, par varītēm naudas un tirgus attiecības tiek reklamētas uztieptas un mācītas pat no bērnudārza vecuma.

2013. gada Miķeļdienas sarīkojums vienā no Jūrmalas bērnudārziem. Audzinātāja �etrgadīgo bērnu grupiņā iecerējusi tirgo�anos -katrs lai aiznes kādu nieku un pa santīmiem varē�ot pārdot kādam citam bērnam. Amandiņai māte mugursomā ielikusi skaisti iesaiņotas konfektes. Amanda somu no muguras nost neņem un no rokām ne-izlai�. Un ne prātā viņai nenāk tirgoties. Jo tās ta�u ir viņas konfektes.

Vai ir ētiski bērniem, kas tikko iemācīju�ies runāt, jau uztiept naudas attiecības, no kurām tik un tā viņiem nepaglābties turpmākajā mū�ā?

Bet atgriezīsimies Jelgavā 1990. gada rudenī, pie Kazibajeva.

�Marksisms ir vishumānākā, vislieliskākā ideoloģija, uzskatu un sabiedrības pārvaldes sistēma!"

�Bet demokrātija...?"

�Demokrātija ir politikas re�īms, kur augstākā vara pieder tautai. Pēc marksisma katrs cilvēks ir brīvs savos spriedumos, rīcībā un atbildībā. Garīgi bagāts un nepārtrauktā izaugsmes un pilnveido�anās

procesā eso�s cilvēks."

Un tad es atceros kādu citu tēzi -

�Komunisms kā ideja ir vislieliskākais, tikai cilvēki nav tā cienīgi."

Saskan, lego klucī�i sagulst pa vietām. Ne velti sociālisma cēlāju morāles kodekss ir tik līdzīgs kristīgās reliģijas bau�ļiem. Cilvēks kā vērtība. Cilvēks ir galvenais. Nevis nauda un tirgus attiecības, nevis cilvēks kā prece, kā ritentiņ� - nenozīmīgs un mazsvarīgs.

Kādā citā reizē viņ� dalījās iespaidos, ko bija guvis pēc sarunas ar kosnrionautu. Kāda eksistenciāla vientulība tur aug�ā, un ar kādu paāt-rinājumu darbojas domas!

... Un tad sākās �neatkarīgās" Latvijas laiki. �Cīņa� bija aizliegta, vienīgo �patiesību" sludināja visādu kalibru prese, uzņēmēji klausījās �veiksmes stāstos" par brīvo iniciatīvu, dibināja uzņēmumus un maksāja reketieriem. Kādā reizē kopīgam paziņam jautāju, ko dara Kazibajevs. Esot aizbraucis uz ezeru bļitkot un tur gājis bojā, glābjot draugu.

Tas bija 1959. gads. Baltkrievijas Valsts universitātē Minskā studēju �urnālistiku un mana diplomdarba tēma saucās: ..Cīņa� un Latvijas proletariāta kustība 1904.-1905. gadā". Ar universitātes gādību saņēmu atļauju izmantot LPSR Valsts arhīva krājumus un manās rokās nonāca �ā vēsturiskā laikraksta sākumposma komplekti. Divas nedēļas dzīvoju pusgadsimtu senu notikumu pārņemta, un grūti izteikt vārdos to savdabīgo dvēseles satraukumu kādā atrados. Dziļā cieņa, kāda man tolaik radās pret �Cīņu", saglabājās visos vēlāk presē nostrādātajos gados.

Pagāja �etri gadu desmiti un dzīve atkal man satuvināja ar �Cīņu", nu jau tās vēsturiskā ceļa beigu posmā.

...Preses nams. Presti�ais 4. stāvs - republikas lielākā laikraksta �Cīņa" �tābs. Latvijas labākā avīze, ko gatavoja labākie �urnālisti. Uzvārdi, uzvārdi uzvārdi... Ar ordeņiem un medaļām apbalvoti, iespaidīgu publikāciju, aprakstu un stāstu krājumu autori. Lasīti, atzīti, cienīti... Gandrīz vai katrs �urnālists uzskatīja par goda lietu kļūt par �Cīņas" korespondentu, redakcijas darbinieku. Savukārt tie, kuri strādāja �ajā kolektīvā, varēja justies, un dro�i vien arī jutās, kā Dieva izredzētie.

Man neiznāca strādāt �Cīņā" tās ziedu laikos. Fs nokļuvu redakcijā tās traģiskās sagrāves dienās. Sagrāve bija �ā vārda tie�ā un ārkārtīgi rūgtā nozīmē. �o sagrāvi īstenoja pats redakcijas kolektīvs un izdarīja to komunistiskās ideoloģijas nodevības vārdā. Glu�i kā ierindā �Cīņas" �urnālisti pameta redakciju, pēcāk to publiski gānot un dubļiem apmētājot.

Dzīves patiesības vārdā pasvītrosim: redakciju sagrāva ne jau kādi tur .sliktie tēvo�i� nezin no kurienes, no ielas ienāku�ie, bet pa�u ļaudis, tie, kuri daudzu gadu garumā pa�i bija aktīvi kalpoju�i jau pieminētajai komunistiskajai ideoloģijai, cītīgi un uzticīgi daudzu gadu garumā pelnot tur iztiku, saņemot ordeņus, medaļas, goda nosaukumus, naudas prēmijas un citus labumus - ar definējumu �par panākumiem padomju īstenības un komunisma celtniecības rado�ā apgaismo�anā". Tie pa�i, kas, gozējoties tautas cieņas, atzinības un uzticības spo-zmē, cienīgi gaidīja, kad, darba stā�u beidzot, atbilsto�i ieņemamajiem amatiem un goda nosaukumiem saņems personālās pensijas.

Nomāco�āku ainu man dzīvē nav nācies redzēt: Preses nama ceturtā stāva gaiteņos un kabinetos kaudzēm mētājās sa-pluinīti manuskripti, �Cīņas" daudzu gadu gājumu iesējumi, da�ādi redakcijas iek�ējie dokumenti. Ta�u visvairāk mani satrieca no kartotēkas kastītēm izbārstīto �Cīņas" lasītāju vēstuļu gūzma. Savulaik katru redakcijā saņemto vēstuli iegrāmatoja, sistematizēja atbilsto�i tematikai un (ģeogrāfijai katrai bija sava reģistrācijas kartīte, lai vajadzības gadījumā vieglāk varētu sameklēt.

Tas viss tika saudzīgi glabāts.

Nu �īs vēstules kļuvu�as nevajadzīgas un kājām bradātas gulēja uz grīdas iespējams, tī�i ar netīru apavu zolēm apzīmogotas.

Ta�u �Cīņa" noturējās. Par spīti savu labi baroto �urnālistu nodevībai. Redakcijā sāka strādāt jauni ļaudis kas nespēja samierināties ar �ādu laikraksta likteni laikraksta kur� kop� 1904. gada da�ādu re�īmu apstākļos bija apliecinājis savu dzīvotspēju. Sākumā trīs, pieci, divpadsmit, bet jau pēc pāris nedēļām redakcijā strādāja vairāk nekā trīsdesmit darbinieku. Laikraksts dzīvoja, laikraksts iznāca. Tie�i �ajā kritiskajā laikā tapa pirmais redakcijas jaunizveidotajā datoru centrā saplānotais numurs.

Ta�u jaunie �pasaules varenie" negribēja un nespēja samierināties ar to, ka �Cīņa" arvien ir dzīvotspējīga. Neizdevās nogalināt laikrakstu ar iepriek�ējās redakcijas demonstratīvo demar�u - meklēja ietekmīgākus līdzekļus. Un atrada - lai apklusinātu �Cīņu", politiskos centienus pastiprināja ar juridisko bāzi: laikrakstu slēdza ar tiesas lēmumu.

Tas pat nebija farss, bet gan gau�am no�ēlojams inscenējums. Tiesas sēdē par galveno apsūdzētāju uzstājās biju�ais Latvijas Komunistiskās partijas Propagandas nodaļas preses sektora vadītājs Rudolfs Dundurs... Nu kas gan var būt vēl smieklīgāks un absurdāks?! Tautas tiesnesis - disciplinēts cilvēks būdams, pasludināja spriedumu: laikrakstu slēgt. Ko varēja sagaidīt no tiesne�a, ja slēgt �Cīņu" pieprasīja pats partijas preses kurators?

Lai ko arī mūsdienās un nākotnē runātu personas, kas piedalījās �Cīņas" sagrāvē un tās iznāk�anas juridiskajā aizlieg�anā notika tas,

kas notika: viņi nokāva, iznīcināja Eiropā vecāko strādnieku tautas laikrakstu, līdz ar to uz laiku laikiem ierakstīja vēsturē savu vārdu. Jājautā vienīgi: ar kādu zīmi? Vēsturē tādu ir divas - plus un mīnus zīme. Izvēle nav pla�a, toties skaidra, acīmredzama.

Piedod viņiem, �Cīņa"! No�ēlojamā prāta aklumā, �dziesmotās revolūcijas" eiforijā �ie cilvēki nodeva tevi, tavus tēvus-dibinātājus (Raini, P.Stu�ku, u.c.), tavus autorus, izdevējus, lasītājus kop� 1904. gada. Piedod viņiem, �Cīņa", jo tā ir nevis viņu vaina, bet viņu nelaime, ka viņiem nav dota cieņas izjūta pret savas valsts vēsturi, pret savu tautu. Piedod viņiem, �Cīņa", jo savā primitīvismā viņi uzskatīja, ka var nesodīti pārsvītrot pagātni, samīdīt, aizslaucīt, aizmirst. Liktenīgi maldi.

Bija laiks, kad Latvijas avī�nieki di�ojās ar faktu, ka mūsu �Cīņa" ir par da�iem mēne�iem vecāka nekā fran�u �Humanite", Tikai par da�iem mēne�iem, tomēr vecāka... Tagad vecāka ir �Humanite".

Bet �Cīņa" ta�u 2004.gada martā būtu varējusi svinēt savu gadsimta j u b 11 ej u.

Austra Rone,

..Cīņas" redaktora vietniece 1991. gadā no �Latvijas Sociālists", 2004. gads, marts

.

Pirmais ieraksts manā darba grāmatiņā: �1990. gada 01. augustā. Pirms iestā�anās darbā laikrakstā �Cīņa" algotu darbu nav strādājusi. Pieņemta darbā par tehnisko sekretāri".

Piektais ieraksts izskatās �ādi: �1991. gada 10. oktobrī. Atbrīvota no darba sakarā ar redakcijas likvidāciju pēc DLK 33. panta 1. punkta.".

Starp �iem datumiem bija vēl trīs ieraksti par pārcel�anu citos amatos un 435 dienas ļoti interesantas dzīves.

Biju tre�ās klases skolniece, kad mūsu klases audzinātāja sākoties pirmajai stundai, ar asarām acīs paziņoja, ka ir nomiris F�SRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs L. Bre�ņevs un aicināja pieminēt viņu ar klusuma brīdi.

Man tas, taisnību sakot, likās dīvaini jo visiem bija pilnīgi skaidrs, ka �is cilvēks drīz aizies, mājās �virtuves" sarunās �o brīdi pat gaidīja, jo valsts politikas un ekonomikas stagnācija stipri sare�ģīja ikdienas dzīvi.

Pēc Bre�ņeva bērēm kuras mēs skatījāmies pa televizoru vecāmāte klusi bet strikti teica - vismaz apglabāt varēja kā cilvēku - mest zārku kapā gan ir nesmuki.

Ar �o brīdi sākās jauns Padomju Savienības attīstības posms - ceļ� uz beigām. Bija Andropovs kur� mēģināja savaldīt un sakārtot izlaidu�os, korumpēto sabiedrību. �Lidoja" atbildīgo darbinieku galvas uz kādu neilgu brīdi vis sastinga gaidot, cik ilgi tas turpināsies bet viss beidzās diezgan ātri. Ievēlēja jaunu vecākās paaudzes pārstāvi. Dro�i vien vēloties atgriezties pie virzības pa bezrūpīgu ceļu uz gai�o nākotni. Bet �erņenko cienījamais vecums neļāva pilnvērtīgi vadīt �o milzīgo valsti... tad arī nāca Gorba�ovs ar �perestrojku" un kooperatīviem. Sākās visatļautības un bezatbildības laikmets. Visus �os gadus es apmeklēju skolu kals mācījos, lasīju grāmatas, gāju uz kino un teātru izrādēm. Mēs dzīvojām pla�ā dzīvoklī pilsētas centrā un mājās regu-[āri notika da�ādas svinības, ciemos nāca mammas kolēģi �urnālisti, viesojās ģimenes radi un draugi no visas Padomju Savienības teritorijas. Man bija iespēja dzirdēt da�ādu cilvēku sarunas un viedokļus par notieko�o sabiedrībā, kultūrā un politikā.

Es zināju, ka zagt, melot un darīt kādam pāri ir slikti, bet godīgi strādāt un palīdzēt grūtībās nonāku�iem ir labi.

Deviņdesmitā gada janvārī uzrakstīju iesniegumu Rīgas Kirova rajona Izglītības nodaļai ar lūgumu atļaut neapmeklēt skolu - tobrīd mācījos devītajā klasē bet sapratu ka ar visām inter un tautas frontēm, kas �karoja" skolotāju stabā nekādas mācības nenotiks.Tā es pametu vidusskolu. Mamma strādāja LKP Centrālajā Komitejā. Vienu vasaras rītu viņa man piezvanīja un teica: �Atbrauc man palīdzēt. Man darba uzdevumā nosūtīja uz �Cīņu", bet �eit viss ir tuk�s, izdemolēts, un man ir bail". Protamas es ielecu trolejbusā un skrēju uz Preses namu palīdzēt mammai.

Ceturtā stāva telpas tie�ām izskatījās drūmu: tuk�i, nesakārtot kabineti, papīri uz grīdas nevī�īgi izvietotas mēbeles. Varēja redzēt, ka no �īm telpām bēgu�i prom ar vēlmi savākt visu kaut cik vērtīgu un aiz sevis neatstāt neko lietojamu, neko tādu ko pēc tam varētu kārtīgi izmantot - �aiz mums kaut vai plūdi". Tā rīkojas tikai me�oņi. Mani mācīja ejot ārā no telpas vienmēr paskatīties, ko esmu aiz sevis atstājusi. Sanāca ka �is vēstījums skaidri parādīja aizgāju�o �urnālistu attieksmi pret lasītājiem un pret cilvēkiem, kuri nāks viņiem kalpot, tātad, pret mums. Aizgāju�ā kolektīva pārstāvjus man vairākkārt nācās sastapt Preses namā. Liftā vai gaiteņos vienmēr no viņu puses bija jūtams tāds nicino�a izaicinājuma gars - �Paskatīsimies, kā jums tur klāsies", �Redzēsiet vēl!" �Mēs jums parādīsim, kā vērti esat". Bet mēs, savukārt, �o izaicinājumu pieņēmām un ar katru darba dienu pierādījām, ka varam un darām un arī darīsim, ko varēsim.

Tagad es saprotu, ka tas bija mans, se�padsmitgadīgas meitenes, situācijas vērtējums. Es piedzimu un uzaugu pozitīvā gaisotnē, mīlestības un stabilitātes pasaulē, izglītības un cieņas gaisotnē, kuru, likās, nekas nevar mainīt.

Katra diena tika pavadīta ar �Cīņu". Es ātri apguvu da�ādas iemaņas - sākumā iemācījos drukāt autoru manuskriptus uz vecās mehāniskās rakstāmma�īnas. Vajadzēja izprast da�ādus rokrakstus un uzreiz drukāt bez kļūdām - manis nodrukātos materiālus lasīja redaktors un pēc tam tipogrāfijā salika burtlicis - avīzi drukāja uz milzīgām iespiedma�īnām augstspiedē.

Es atbildēju uz lasītāju telefona zvaniem vārīju kafiju apmeklētājiem, zvanīju uz hidrometeoroloģijas centru un pierakstīju gaidāmos laika apstākļus... Pirmās darba nedēļas likās grūtas, jo sākumā redakcijā tie�ām bija tikai da�i cilvēki. Darba stundas neviens neskaitīja -ikdienas izdevumam jā iznāk katru dienu neatkarīgi no tā, cik cilvēku strādā pie sagatavo�anas. Ar katru dienu darbinieku skaits pieauga. Nāca gan tehniskais personāls, gan sekretariāts, korektores ma�īnrakstītājas, darbiniek vēstuļu nodaļā priek�plāna - rado�ie spēki. �urnālist ļoti intensīvi strādāja - avīzes slejas katru dienu vajadzēja piepildīt ar saturu katru dienu bija jāpievēr� sabiedrības uzmanība svarīgiem un aktuāliem dzīves jautājumiem. Jāsaka, tādu jautājumu kļuva aizvien vairāk.

Tajā laikā tika izpostīta un izlaupīta milzīgas valsts saimniecība. Avīzē varēja izlasīt, kas sekos aiz �ādas rīcības. Lasītāju bija daudz, un tie dzīvoja līdzi publikācijām, piekrita vai oponēja. Es to zinu, jo regulāri atbildēju uz telefona zvaniem. Dzirdēju daudz pateicības vārdu bet daudz noklausījos arī aizvainojo�u un atklāti nepieklājīgu lamu vārdu. Ļoti labi varēja just, cik satraukti un nervozi ir cilvēki. Asi izpaudās psihiskās nenosvērtības lēkmes. Bet es laipni atbildēju, noklausījos, pateicos vai atvainojos, noliku klausuli un tad varēju vai nu uzsmaidīt, vai apraudāties.

Pēc da�iem mēne�iem, kad darbā pieņēma sievieti, kura labāk prata pildīt sekretāres un lietvedes pienākumus, es kļuvu par izlaidēju un tā mana dzīve saistījās ar poligrāfiju. Sākumā skrēju uz tipogrāfiju ar rakstiem un attēliem un atpakaļ nesu lasīt saliktās slejas, tad ar slejām skrēju uz montā�u un beidzu savu darbu pie milzīgas, divus stāvus augstas �Rondoset� iespiedma�īnas, kur drukāja mūsu avīzi.

Tehnoloģijas attīstījās - redakcijā parādījās datori. Ma�īnrakstītājas apguva jaunu - datora operatora profesiju. Un, ja jau tekstus sāka ievadīt datorā, tad arī maketu izgatavoja elektroniski. Tā �Cīņa" pārgāja no augstspiedes uz tradicionālā ofseta drukas veidu.

Es sēdēju blakus maketētajam un mācījos. Pēc da�ām nedēļām man ļāva pamēģināt pielietot iegūtās zinā�anas. Drīz jau sāku maketēt pati un pēc pāris mēne�iem apmācīju maketēt kolēģi, lai viņa varētu strādāt paralēli ar mani vai manā vietā, ja būs tāda nepiecie�amība.

Iegūtās darba iemaņas �baroja" mani ilgus gadus. Protams, datorsistēmas attīstījās, parādījās jaunas programmas. Es tās apguvu un turpināju strādāt, jo uz pamatiem, kas bija ielikti, strādājot �Cīņā", varēja celt lielu un skaistu māju.

Nekad mū�ā man vairs nav nācies strādāt tik saliedētā augstu profesionāļu kolektīvā, kur katrs tik labi prata savu darbu un tik skaidri apzinājās savus pienākumus, ka pat neradās doma par vilcinā�anos vai neizpildītu darbu. Korespondenti strādāja rajonos un galvaspilsētā, pildot vadības uzdevumus, rakstīja dienām un naktīm, operatīvi atgādāja uzrakstīto.Tehniskais personāls darīja savu darbu - datoru centrā teksti tika ievadīti, sekretariāts gatavoja maketu un pēc tā es veidoju avīzes elektronisko versiju. Un tā katru dienu. Jāsaka, ka darbs ikdienas avīzē ir ļoti savdabīgs. Vēlāk esmu strādājusi gan nedēļas, gan mēne�a izdevumos un salīdzinājumā ar �o, pirmo darba vietu, varētu teikt, ka pārējās viss nekustīgi stāvēja uz vietas. Diennakts un mēne�a cikliem ir pārāk da�āds garums. Pārāk at�ķirīga emociju un izjūtu intensitāte.

Un kad vēl paralēli ikdienas darbam notiek drausmīgas, vienkār�i me�onīgas lietas - ap�audes un pu�i, kad tipogrāfijas personāls pamet darba telpas, graujot savas darba iekārtas ar āmuriem, lai citi nevarētu uz tām strādāt, kad uz darbu jānāk caur tele�urnālistu pūli, kuri filmē visus, kas iet iek�ā �ļauno komunistu propagandas midzenī," kad teritorijā patrulējo�am milicijas bataljona karavīram no nenoskaidrota stāva balkona uz galvas nomet metāla caurules gabalu, saproti, ka strādā laikam atbilsto�ā izdevumā ar bagātu vēsturi, ar pamata ideju, kas tika ielikta pa�ā �Cīņas" sākumā un tika realizēta gadu desmitiem - informēt tautie�us par notieko�ā apstākļiem un būtību, aicināt aizstāvēt sevi un savas intereses, neļaut ar necieņu izturēties pret savu viedokli un savu darbu.

Kādu brīdi pēc �Cīņas" slēg�anas nezināju, ko darīt. Domāju, ka dzīve ir galīgi bezjēdzīga ja cīņu gar taisnību un godu var bez komentāriem aizliegt ar �pagasta tiesas" spriedumu. Apkārtējos apmuļķo, maldina ar ro�ainiem rietumu ganību laukiem bet ne pusvārda nepasaka par to ka nebūs kur un par ko dzīvot. Pārdomas bija smagas bet tad es sapratu ka �Cīņa" tomēr man kaut ko ir iemācījusi...

Tāpat kā divdesmit gadus atpakaļ, zinu ka zagt, melot un darīt kādam pāri ir slikti, bet godīgi strādāt un palīdzēt grūtībās nonāku�iem ir labi. Māku daudz un kala strādāt. Ar nadzīgu cieņu un neizmērojamu pateicību atceros �Cīņas" kolēģus, kas man iemācīja vienmēr domāt, vienmēr mācīties un nekad nepadoties.

Jeļena Kuzmma �Cīņas" maketētāja līdz pēdējam numuram

�Mums atļauts klusēt. Kāda brīvība vēl ir niecīgāka ? �

Seneka

1991.gada 23. augusta priek�pusdiena, kad pa Van�u tiltu gāju uz Pārdaugavu.

Pirms neilga brī�a LKP Centrālās komitejas zālē A. Rubiks atvadījās no partijas darbiniekiem un �urnālistiem. Drīz pēc tam sekoja iebrukums Centrālkomitejas ēkā A. Rubika arests, automa�īnu un citu vērtību izlaupī�ana. Kā vēlāk izrādījās, privatizācijas celmlau�i jau iemēģināja roku. Par LKP CK vērtību pazu�anu bez pēdām vēlāk ziņoja (materiāli publicēti oficiālajā laikrakstā �Latvijas Vēstnesis")

0. Kosta nda.

Bet es jau to un vēl daudz ko citu nevarēju zināt, kad no Van�u tilta vēroju atvasaru un atcerējos pēdējās dienas un notikumus. Laiks bija pagājis, gatavojot kārtējos �CĪŅAS" numurus, kaut avīzes slēg�anas melnie mākoņi jau bija drūmi savilku�ies Latvijas politiskajā apvārsnī.

Veiklie politklaidoņi, kuri savas gaitas turpina �obaltdien, jau bija paspēju�i no Komunistiskās partijas �aiz�ļūkt pa diegu". Kā tas kinokomēdijas personā�s, kur� apgalvoja, ka galvenais ir laikā pazust kokos. Vai arī kā Dreslera apcerētais Slīmests:

Slīmests labo, ko var labot,

Lapās lai�as, lapām �abot.

Redakcijā skanēja telefona zvani, ar redakcijas darbiniekiem runāja gan labvēļi gan virspusē uzpeldēju�ie melnsimtnieki. Pēdējie sevi bez jebkādas kautrē�anās pasludināja par �gai�ajiem spēkiem", un mūs -kā gan citādi!? - par tum�ajiem spēkiem. Tas bija traģikomiski. Atlika tikai paironizēt - kā tad jūs, gai�os spēkus, pamanīs, ja nebūs �turn-�o"!? Tika vēlāk gan izrādījās, ka �gai�ie" bija tie, kas ne�ēlīgi un ciniski nopostīja Latvijas tautsaimniecību būtībā Latvijas sabiedrības eksistences pamatus. Par to ikviens var pārliecināties, kaut cik iedziļinoties apkārtnē, kur pat aklais nevar neredzēt sabrukumu.

Tajās dienās izjutām �urnālistu pastiprinātu interesei. Kur gadīju�ies kur ne Preses nama priek�telpā vienā no pēdējām dienām ja nams Preses nama sagrāb�anas parādījās somu televīzijas �urnālistu grupa - kur о moris? Kā man to bija zināt? �ādi jautājumi neietilpa �urnālista kompetencē.

Dienu pirms avīzes aizlieg�anas Preses namā ieradās Latvijas Televīzijas filmē�anas grupa. �urnāliste, gatavojot interviju iztaujāja mūs, �CĪŅAS" �urnālistus.

- Ko iesāksiet, ja laikrakstu slēgs?

Teicu ka nav jau pirmo reizi, ta�u piebildu ka tas nebūtu demokrātiski, un tuvojas preses izdevumu parakstī�anās sākums aicināju parakstīties uz �CĪŅU".

Meitene kas vilka kabeļus nosmīnēja...

Man soļojot pa tiltu pēk�ņi garām aizjoņoja ugunsdzēsēju ma�īnas un iegriezās pie Preses nama. Dīvaini nodomāju kas gan lēcies? Vēlā к runāja ka D. Ivāns, kas toreiz vadījis Augstākās Padomes plenārsēdi, to pārtraucis un paziņojis par ugunsgrēku Preses namā. Trolejbusa pieturā slaistījās da�i īpatņi ar bezgala izteiksmīgiem varavīksnes krāsas cleguntiņieim un izcili krā�ņiem bārdas sariem. Pajautāju, kas te par jampadraci? Jā, viru pa logu esot pamanīju�i kaut kādu uzliesmojumu, tāpēc izsauku�i ugunsdzēsējus. Bet tie jau tina kopā �ļūtenes un norūca, ka �viltus trauksme".

Nesteigsimies viltus trauksmē vainot varavīk�ņotos �gai�o spēku" priek�posteņus. Delīrija lēkme paliek delīrija lēkme. Bet ko lai saka par virspusē uzpeldēju�ajiem politiķiem, kas - tā vismaz jādomā - būdami puslīdz skaidrā prātā, pastrādāja neskaidra prāta darbus.

Pagāja rīta puse, diena jau griezās uz otru pusi. Melnais darbs jau bija padarīts. Skaidrā vai puslīdz skaidrā prātā tika pieņemts lēmums par �CĪŅAS" slēg�anu. Man un pārējiem darba biedriem atlika tikai noslēgt darbistabas - tam gan, kā vēlāk izrādījās, nebija nozīmes. Nav tādu durvju, ko nevar atmūķēt vai uzlauzt.

Projām ejot, Preses nama foajē mani uzrunāja pazīstams radio-�urnālists, kas pirms kāda laika intervēja toreizējo informācijas daļas vadītāju Larisu Lāviņu un mani. �CĪŅA" arī ejot projām? Kas gari cits atliek, atbildēju., un nenoturējos nepiebildis:

- Interesanti, kā mūs ap�aus - katru tre�o vai visus pēc kārtas!? �urnālists teica, ka pa�laik esot sare�ģīts stāvoklis ar OMONU.

Laiks plūda savā ritumā. Tuvojās Saeimas vēlē�anas. Tajās piekrita balotēties arī �CĪŅAS" �urnālisti. Sekoja krimināllietu ierosinā�ana par

it kā nepatiesu ziņu snieg�anu Centrālajai vēlē�anu komisijai. Jo �CĪŅAS" �urnālist esot �darboju�ies (!?) LKP" pēc 1991. gada 13. janvāra.

Tas viss un daudz kas cits pārdzīvots un izdzīvots. Vēsture turpinās. Un vēsturi nevienam nekad neizdosies apvest ap stūri kā to mūsdienās da�kārt dara ar tautu vēlētājiem.

Osvalds Ma�s �Cīņas" redaktora vietnieks līdz pēdējam numuram

�Tu tā labā, tu tā sliktā, tu mans mū�s", �os Latvijā populārās dziesmas vārdus es varētu attiecināt uz �Cīņu". Uz Latvijas darba tautas, strādnieku �ķiras laikrakstu, kas nāca klajā pirms 100 gadiem cariskās Krievijas laikā, un ko ar brutālu spēku no�ņaudza mūsdienās 1991. gada beigās Latvijā - valstī, kur tautai esot brīvība, neatkarība un demokrātija. Da�iem patiesi ir brīvība - izzagt nesodīti valsti par miljonu miljoniem - tikai kāds tam sakars ar tautu? Ja runājam par demokrātiju darbībā, nevis kailos apgalvojumos, tad jāteic, ka Eiropā vecākā darba tautas avīze �Cīņa" viena no pirmajām dabūja izjust uz savas ādas Latvijas �demokrātijas" pātagu. 1991, gada oktobrī Rīgas Kurzemes rajona tiesā notika process pret laikrakstu un tiesnesis �ogla nolasīja spriedumu par �Cīņas" slēg�anu. Pamatu �ādai rīcībai laikraksta slejās atrast nevarēja - visas publikācijas atbilda valsts likumiem, tur neviens vārds nemudināja gāzt pastāvo�o iekārtu. Bet, ja vajag - kāda runa! �Cīņas" kolektīva cilvēku sejās, kas bija atnāku�i noklausīties �o prāvu bija redzama visa izjūtu gamma - izbrīns, neticība, ironija, sa�utums, nicinājums. Gājām visi toreiz draudzīgi pa rudenīgo Pārdaugavu zem kājām �ļakstēja mitras lapas.Toreiz man likās neticami, bet tagad �ķiet simboliski ka tie�i visjaunākā redakcijas darbiniece sacīja: �Bet ko tad mēs citu varējām gaidīt'' Kāda valsts, tāda tiesa"...

Tā man bija pēdējā diena kopā ar �Cīņu". Kā laikraksta pēdējai redaktorei man nācās atbrīvot 65 redakcijas darbiniekus atstāt telpas Preses namā un sākt dzīvi bez �Cīņas".

Bet ienācu es �Cīņā" 1965. gadā un tā līdz pat 1 991 � gadam bija mana vienīgā darba vieta - 26 mū�a labākie gadi. Sāku strādāt lauksaimniecības nodaļā bet drīz tiku norīkota redakcijas sekretariātā par atbildīgā sekretāra vietnieci tad par atbildīgo sekretāri vēlāk par redaktora vietnieci un beigās par redaktori. Neviens lielas avīzes darba iecirknis man nav bijis sve�s. Tie�i - lielas avīzes jo �Cīņa" savos ziedu laikos sasniedza vairāk nekā 245 000 eksemplāru lielu metienu.

Sākot strādāt �Cīņā", pirmajos gados vēl sastapu cilvēkus kas bija �Cīņu" veidoju�i pagrīdē, kas bija sēdēju�i Ulmaņa cietumos, kas vēl. ārstēja karā gūtos ievainojumus.

Cīņas" �urnālist nebija ne sausiņ un īgņas, ne progresīvo domu nīdēji ne citu izdevumu cenzori kā to laiku pa laikam nācies dzirdēt no da�a laba cilvēka mutes. Drīzāk jau tā runāja nepiepildītu ambīciju vai skaudības pārņemtas personas.

Jā piebilst, ka �Cīņā" vienmēr strādāja daudz gados jaunu �urnālistu. Vai nu kādam tas patīk vai nē - �Cīņa" bija vado�ais un lielākais preses Izdevums Latvijā, kur strādāja sava laika labākie �urnālisti kas prata interesanti rakstīt gan par labo gan par negācijām un ļoti bie�i tie�i �Cīņas" publikāciju ietekmē daudz kas slikts dzīvē tika novērsts. Mums nevienam muti ciet nebāza. Tiesa gan nevienam �Cīņas" �urnālistam arī prātā nebūtu nācis lūrēt pa atslēgas caurumu citu guļamistabās intervijās demonstrēt savu pa�a pārgudrību iedzenot savu intervējamo stūrī, dot ciivē-kieirn neglītas iesaukas vai publicēt neestētiskus, kompromitējo�us fotoattēlus.

Visus gadus �Cīņas" kolektīvs lepojās ar savas avīzes slaveno, uz marksistiskām Idejām balstīto pagātni. Tie�i ar to - kad laikraksts iznācis nelegāli un kur, ar Raini, Stu�ku, Ļeņina rakstu speciāli �Cīņai". Tika spo�i svinētas laikraksta apaļās jubilejas: 50, 60, 70, 80 gadu kop� iznāk�anas. Valsts augstākie ordeņi tika pie�ķirti gan avīzei, gan tās darbiniekiem, lielu tiesu apbalvojumu saņēmu poligrāfiķi un tehniskie darbinieki. Jubilejas reizēs tika veidotas filmas, izdoti bukleti un rakstu krājumi, organizēta fotografē�anās �Cīņas" muzejā un redakcijā kopā ar veterāniem, viesiem dāvināja grezni izveidoto �Cīņas" pirmā numura suvenīreksemplāru.

Tā tas bija līdz 1990. g. aprīlim-maijam, kad sākās uzskatu cīņas un reāla dalī�anās Latvijas Komunistiskajā partijā. Palasot vēlreiz publikācijas par �o procesu tagad, ar laika distanci, īpa�i izjūti, kāds tas bija kolektīvais ārprāts un cik savā būtībā no�ēlojami. Kādi tik ļautiņi izrādās, bija iefiltrēju�ies Komunistiskajā partijā! Daļu komunistu līderu, kas no �pareizības" vai plīsa un klanījās Maskavai kā marionetes, pēk�ņi bija pārņēmis neatkarības un savas nācijas vienreizīguma slavinā�anas sindroms, citādi domājo�os aplejot dubļiem no galvas līdz kājām. Tie, kas gadiem bija sēdēju�i prezidijos kā svētbildes, tagad histēriski aizcirta augstā nama durvis, patētiski saukdami: �Mēs aizejam, lai paliktu ar tautu!"

Ar kādu tautu, kungi? Da�i no �iem �tautas aizstāvjiem" ir darboju�ies un vēl tagad darbojas Latvijas likumdevēju labajā flangā. Kā viņi ir tautu atbalstīju�i un ko tautai devu�i? Iespēju vecumdienas pavadīt zem klajas debess, bez medicīniskās palīdzības nomirt un fiziski vecī�iem un bērniem ciest badu? Jāatceras kārtējo reizi mūsu klasiķis: �Ak tauta, kā tu krāpta tiec!", kā arī tautas gudrība, ka �zivs sāk pūt no galvas".

Tie�i tas pats notika arī �Cīņā". Tās partijas organizācija savas sekretāres R. Blaumanes un biroja vadībā sadumpojās pret savu izdevēju - Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un paziņoja 1990. g. 26. maija numurā, ka grib atbrīvoties no .komunistiskās ideoloģijas� un .sve�as varas�. Komunisti Komunistiskās partijas CK avīzē paziņo, ka atbrīvojas no komunistiskās ideoloģijas! Vai kaut kur pasaulē ir iespējams kaut kas tāds! �Cīņas" dibinātāji, kas par to ziedoja savas dzīvības un izcieta neiespējamas mocības, kapā apgrieztos uz otriem sāniem.

Saprotams, ka izdevējs tā nebija ar mieru, tādēļ iniciatoriem nācās nodibināt citu avīzi ar neloģisku nosaukunriu �Neatkarīgā Cīņa". Avīzi bez naudas izdot nevar, tādēļ tika atrasti resursi - no apmuļķoto kolhoznieku sapelnītās naudiņas. Kad no �Neatkarīgās Cīņas" tika nomests �Cīņas" vārds un vēlāk avīze pārdota varbūt lētticīgie biju�ie kolhoznieki saņēma savu naudiņa atpakaļ?...

Jaunajā �neatkarīgajā" avīzē strādāt aizgāja vecā kolektīva lielākā daļa, jo tie, kas palika �Cīņā" vai tikai grasījās to darīt, tika tā psiholoģiski apstrādāti, ka pat sunim nevajadzētu ņemt maizi no viņu rokas. Tie, kas neskrēja līdzi aizgājējiem bet arī baidījās palikt �Cīņā", atrada darbu citur.

Bet �odien mans mērķis nav iedziļināties kādas nodevības analīzē. Vienmēr būs cilvēki kas nodos miesīgu tēvu un māti nerunājot nemaz par uzskatiem, par savu pagātni, līdzgaitniekiem. Vienmēr būs cilvēki, kas neapzināsies, kur viņi strādā un kādu amatu ieņem, kādus pienākumus tas viņiem uzliek. Juku laikos ir sastopamu pat ģenerāļi, kam kabatā ir pistole, bet viru briesmu brīdī slēpjas zem galda. Un vienmēr būs cilvēki, kas kā aitu bars, pūļa psihozes dzīti, drāzīsies pakaļ viltus pravie�iem, uz savām saliektajām mugurām tos, nevis sevi, ienesot paradīzē. Ne jau uz tādiem balstās pasaule. Ja tā būtu, pasaule sen būtu aizgājusi bojā.

Neskatoties uz visu, �Cīņai" izdevās gandrīz divus gadus noturēties. Tās slēg�ana ir uz Latvijas �demokrātu" sirdsapziņas. Avīze negāja bojā uz ceļiem, bet stāvus.

�odien, atzīmējot 100 gadus kop� �Cīņas" pirmā numura iznāk�anas, gribējās vēlreiz domās atcerēties tās varonīgo ceļu,

Un atcerēties visus tos, kas �Cīņu" veidoja tās pēdējā, grūtā un skumjā posmā. Da�i no viņiem jau ir aizsaulē. Traģiski gāja bojā mūsu �baltā puķe", kā mēs viņu mīlot saucām - informācijas dienesta vadītāja, vēlākā LR 5. Saeimas deputāte Larisa Lāviņā, Stājusi pukstēt dedzīgā, drosmīgā �urnālista Ilmāra Tverta sirds. Nav vairs mūsu vidū atbildīgās sekretāres Regīnas Udres un viņas vietnieka Vladimira Morozova, mūsu korespondentu tīkla vadītāja Pāvila �erkovska, kā arī Artura Kalniņa, Ziedoņa Bankas, nav vairs �oferī�a Gunāra,

Bet tiem kas sagaida nu jau slēgtās �Cīņas" 100 gadus, liels paldies par to, ka jūs toreiz stāvējāt kā klintis vētrā. Paldies redaktora vietniekiem Austra Rone un Osvaldam Ma�am, rīkotājdirektoram Laimonim Seclolana korespondente Almai Zusānei, fotokorespondentam

Moisejam Gleizeram kas iemū�ināja ne vien Latvijas dzīvi tajā periodā, bet arī pa�as redakcijas iek�ējās dzīves mirkļus, mūsu visu cienītajai Sandra Plokstei mūsu jaunajai audze Gitai, Lienītei Diānai, Sabīnei, Ilzei, Valijai Viktoram, Artūram. Paldies visiem, kas līdz pēdējam �Cīņas" numuram strādāja datoru centrā korektūrā paldies visiem, kas rakstīja apkopoja ziņas gatavoja komentārus, kas rajonos bija mūsu saikne ar lasītājiem paldies ār�tata autoriem.

�Cīņā" mū�am paliks jūsu darba un sirds daļa.

M. Kvitē

�Cīņas" pēdējā redaktore. Pēc publikācijas avīzē �Latvijas Sociālists" 2004. gadā.

1991. gada augusts. Kādreizējo cara stra�ņiku un dragūnu gaumē aizliedza sabiedriskās organizācijas, kompartiju, preses izdevumus. �Cīņa� bija starp tiem. Sis der�imorda vardarbības akts palicis kā nenomazgājams kauna traips Latvijas vēsturē. Kaut gan tas nav ne pirmais, ne vienīgais. Pārlapojot Raiņa satīriskos sacerējumus, atradīsim ari �ādu preambulu:

�Melnais cirkulārs Glu�i slepeni!

Visiem kārtības nodibinātājiem

[...] Mēs sastādījām �e pielikto listi par nemiernieku u.c. noziedznieku zīmēm

Liste:

par nemiernieku, sociālistu u.c. noziedznieku zīmēm

Sarkanā krāsa visādos veidos un nokrāsās aizrāda uz piederību pie nemierniekiem.

Sevi�ķa vērība jāpiegrie� sarkaniem krekliem, �lipsēm, kaklautiem, bantltēm skolnie�u bizēs, puķēm utt.

a) P i e z I m e pie piez. I.

Sarkani apak�svārki ir līdzīgi noziedzīgi , un īsts tēvijas mīlētājs un melnsotnieks nekautrēsies pārmeklēt ikkatru sievieti pēc �im noziedzības pazīmēm.

b) P i e z I m e pie piez.I.

Līdz jaunu noteikumu izdo�anai, pagaidām uz sevi�ķu lūgumu par to, uzticamiem zemniekiem � gruntniekiem no vietējās priek�niecības tiek atļauts turēt gaiļus ar sarkanām sekstēm, vajadzības gadījumā pat govis un zirgus ar sarkanu spalvu . Kas nav izņēmis atsevi�ķu atļaujas zīmi, tam visi minētie kustoņi ar nozieguma pazīmēm, lai tie nesaceltu uztraukumu vietējos iedzīvotājos un neizplatītu kaitīgu garu, tiek atņemti un nodoti stra�ņikiem un dragūniem priek� iznicinā�anas caur nokau�anu,

svilinā�anu lēnā ugunī, cep�anu un apē�anu.�

Kā liecina 1991. gada notikumu dokumenti, nav nekā jauna ne zem Saules, ne zem Mēness, kur atrodas Latvija. Un �ajā Latvijā atrodas dokumenti ar visiem tālaika LPSR Augstākās Padomes sē�u materiāliem. Tur atskanēja signāls uzsākt raganu medības, pārbaudīt sievie�u apak�brun�u atbilstību likumam , pie viena sarīkot veiksmes stāstu Kompartijas un citu organizāciju īpa�uma sagrāb�anā.

Citāts: �Atdot visu Latvijas Komunistiskās partijas mantu tās likumīgajam [!!] īpa�niekam � Latvijas tautai - un uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei pārņemt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ēku un izmantot to humanitāriem mērķiem. Preses namu izmantot Latvijā iznāko�o laikrakstu un �urnālu iespie�anai...�

Un, pats galvenais:

�Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu �Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem� Latvijas Republikas tieslietu ministram ierosināt tiesā jautājumu par to masu informācijas līdzekļu darbību, kuri savās publikācijās aicināja nepakļauties Latvijas Republikas likumiem un atbalstīja valsts apvērsuma mēģinājumu... � (1991 .gada 23.augusta sēdes stenogramma. Rīta sēde).

Tad pēk�ņi paziņojums:

�Translācija jānoslēdz visur � Augstākajā Padomē, radio un citur � , bet sekretariāts pārbauda visus pārējos mūsu prasības punktus par nepiedero�u personu klātbūtni zālē. (Plenārsēde turpinās kā slēgta sēde.)�

Jo tumsas darbi nemīl dienasgaismu.

Ta�u sazvērnieki var ne�aubīties: agrāk vai vēlāk ari vistum�ākie darbi nāk gaismā. Jau ari tagad, tikai pa daļai. Kas attiecas uz preses izdevumiem, tad par tiem runāja bez kautrē�anās, kā to liecina izvilkums no Augstākās Padomes sēdes stenogrammas:

�Paravizēm. Runa ir par �Sovetskaja Latvija�, �Cīņa�, �Jedinstvo�, �Novosti Rigi un �Jūrmalas Rīts�. Arī par raidītāju �Sodru�estvo�. Ir Augstākās tiesas kolēģijas lēmums apturēt �o avī�u darbību, aizzīmogot, pielikt sardzi un līdz galīgai jautājuma izlem�anai tādā veidā pagaidām atstāt...�

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priek�sēdētājs Anatolijs Gorbunovs

�Tagad da�i secinājumi par Latvijas kompartijas darbības izbeig�anas gaitu un tās īpa�uma pārņem�anu...Pārņem�anas komisija nav veikusi savu darbu, tādēļ pazudu�i daudzi LKP arhīvu dokumenti, nav skaidrības par LKP naudas līdzekļu likteni - un tā tālāk..."

No ziņojuma par izmeklē�anas komisijas darbību, tajā skaitā - par ārvalstu kredītiem, valsts īpa�uma pārvaldī�anu un privatizāciju. Mūs var interesēt bloks Augstāko amatpersonu rīcība 1991.gada janvārī un augusta notikumos:

�Augstāko amatpersonu apspriedes, kurās iz�ķīrās Latvijas liktenis, bie�i vien notika neformāl un netika dokumentētas... Augstāko amatpersonu janvāra un augusta rīcības izmeklē�anu papildus apgrūtina tas ka Latvijas Republikas Ministru Padomei ir bijusi slepenā lietvedība un sevi�ķā lietvedība... Daļai �ajā sektorā eso�o dokumentu tika atcelta slepenība un tie tika iznīcināti, daļa tika nodota arhīvā..."

Tā skan oficiālais teksts, un arī tas ir pietiekami daiļrunīgs, lai nojaustu, ka patiesībā jau bija sācies Latvijas izlaupī�anas veiksmes stāsts. Kaut kur noteikt glabājas informācija par tajā laikā izlaupītajām LKP CK garā�as ma�īnām biroja iekārtām, un... visu, ko vien varēja grābt un laupīt. Izņēmums, protams nebija arī �CĪŅAS" redakcija. So to no redakcijas mantām pēc taru varēja manīt komisijas veikalos.

Kāda pēc visa notiku�ā ir morāle? Nekāda. Jo zaglis uzskata par bandītu ikvienu, kas nezog.

O.Ma�s

NORAKSTS Veidlapa Nr. 77 Lieta Nr. 2-1276/7 1991 .g. 10.10.

Latvijas [Padomju Sociālistiskās] Republikas vārdā

Rīgas p. Kurzemes raj. Tautas tiesa �ādā sastāvā: priek�sēdētājs �ogla un tautas piesēdētāji Duncis, Kacapovs ar sekretāri Don-ni 1991. g. 10. oktobri izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā. Āgenskalna 3 Latvijas Republikas Tieslietu ministra prasībā pret laikraksta �Ciņa� redakciju par laikraksta �Cīņa� darbības izbeig�anu.

Izskatījusi lietu tiesas sēdē, tautas tiesa

KONSTATĒJA:

Latvijas Republikā saskaņā ar reģistrācijas apliecību Nr. 0061 iznāko�ais laikraksts �Cīņa� 1991. gada vasarā publicēja informāciju, kas naidīga Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes realizētajai politikai, kā arī ir publicējis aicinājumus atbalstīt nekonstitucionālus veidojumus un nepakļauties Latvijas Republikas likumiem.

Uzskatot, ka �ādas publikācijas ir pamats laikraksta darbības izbeig�anai, Latvijas Republikas Tieslietu ministrs griezies tautas tiesā ar prasību par laikraksta �Cīņa� darbības izbeig�anu ar tiesas nolēmumu.

Tiesas sēdē prasītāja pārstāvis sava pilnvardevēja celto prasību uzturēja un tiesai paskaidroja, ka laikraksts �Ciņa� 1990. gada 20. augusta numurā publicējis antikonstitucionālus Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas un to atbalsto�us Latvijas I<P CK biroja un partijas Rīgas pilsētas komitejas biroja materiālus, kā arī �urnālista O.M. materiālu, kurā ir atspoguļots A. Rublika aicinājums vērsties ar represijām pret Augstākās Padomes deputātiem D. Ivānu, J. Dobeli un O. Kostandu, pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 19. augustā izteikusi savu noraido�o attieksmi pret VASKkā antikonstitucionālu orgānu. Bez prasības pieteikumā minētajām publikācijām laikraksts �Cīņa� 1991. gada jūnijā un jūlijā publicējis antikonstitucionāla orgāna LPSR Prokuratūras materiālus.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē prasību neatzina un tiesai paskaidroja, ka laikraksts �Cīņa� darbojies periodā, kad republikā pastāvēja pārejas periods. Nevienā publikācijā neesot bijis aicinājuma uz vardarbību un likumu ignorē�anu. Laikraksts ir bijis LK.P orgāns un tādēļ publicējis sava izdevēja materiālus. Saskaņā ar LR likuma �Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem� 29. pantu redakcijas neatbild par oficiālo valsts varas un pārvaldes institūciju dokumentu, politisko un sabiedrisko organizāciju paziņojumu un amatpersonu publikācijām.

Noklausoties pu�u paskaidrojumus un novērtējot visus lietā eso�os materiālus to kopībā, tautas tiesa atrod prasību par pamatotu un apmierināmu.

Та, 1991. gada 7. jūnija numura 2. lappusē publicētais nelikumīgu varas struktūru � Latvijas PSR un Latvijas PSR Prokuratūras darbinieku kopīgais paziņojums satur aicinājumu pretoties Latvijas Republikas likumiem. Tāpat laikraksta 1991. g. 3. jūlija numura 5. lappusē publicētais nekonstitucionālas varas struktūras pārstāvja � LPSR Prokuratūras pēc būtības vērsts uz Latvijas Republikas likumdo�anas neatzī�anu.

Tiesa uzskata, ka laikraksts �Cīņa� antikonstitueionālā pu�a dienās publicējis kā �ī pu�a organizāciju oficiālos materiālus, tā arī citus pu�u atbalsto�us materiālus.

Tādējādi tiesas sēdē nodibināts, ka laikraksts �Cīņa� sistemātiski publicējis aicinājumus nepakļauties Latvijas Republikas likumiem.

Bez minētā, laikraksta �Cīņa� dibinātāja ir Latvijas Komunistiskā partija, kas ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 10. septembra lēmumu ir atzīta ārpus likuma.

Vadoties no Latvijas CPIv 15. un 55. pantiem un Latvijas Republikas likuma �Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem� 12. panta otrās daļas 2. punktu, tautas tiesa

NOSPRIEDA:

Prasību apmierināt. Izbeigt laikraksta �Cīņa�, reģistrācijas apliecības Nr. 006.1, darbību.

Noraksts pareizs.

Noraksts pareizs (zimogs, paraksts)

Tautas tiesnesis: (paraksts) Tautas piesēdētāji: (paraksti)

Tautas tiesnesis: (paraksts)

SPRIEDUMS STĀJIES LIKUMĪGA SPĒKĀ 1991. gada 21. oktobrī (zīmogs, paraksts) Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas priek�sēdētāja A. Orniņa

Rīgas Kurzemes rajona tiesas spriedums 1991.gada 10.oktobrī pavēstīja, ka sāku�ies aizlieg�anas un vajā�anas laiki. Nav saprotams kā tiesa izskatījusi �o lietu: vai Latvijas Republikas vai �Padomju Sociālistiskās" republikas vārdā. Bet tajās dienās tas, nepārprotami nebija svarīgi. Kā redzams no Augstākās Padomes stenogrammām tad ar steigu pa galvu pa kaklu tika izstrādāti politiskie pasūtījumi, to skaitā arī par laikraksta �CĪŅA" aizlieg�anu. Tieslietu ministrs Viktors Skudra bija saņēmis �os �gai�o spēku" norādījumus. Savukārt viņ� tos iesmērēja Kurzemes rajona tiesai, kuras sastāvs redzams sprieduma kopijā.

Kādēļ lietots vārds �iesmērēja?"

Te jāpaskaidro, ka tiesas sēdē netika aplūkots neviens lietiskais pierādījums, To apliecina arī sēdes protokols. Ja tam noticam, tad �urnālista O.M. materiālā.....ir atspoguļots A, Rublika [!?] aicinājums vērsties

ar represijām pret Augstākās Padomes deputātiem D.lvānu, J. Dobeli un 0. Kostandu..." Lietiskie pierādījumi, tostarp laikraksta numurs ar minēto materiālu netika aplūkoti. Jo nebija ko parādīt, apskatīt un pievienot lietai. Citētais apgalvojums ir izzīsts no pirksta. No marionetēm citu arī nav ko gaidīt.

Tā Rīgā, Āgenskalna ielā 3 tika piesmieta un apkaunota taisnas tiesas dieviete Teimīda.

O.Ma�s

.

Ikdienā at�ķirot �Cīņu�, esam pie tās tiktāl pieradu�i, ka liekas, viss ta�u par �o laikrakstu zināms. Tagad, kad �etrus mēne�us esam nostrādāju�i pie jaunās dokumentālās filmas �Es biju, es esmu, es bū�u� veido�anas, jūtamies pārsteigti, izbrīnīti par visu to, ko �ai laikā esam atklāju�i, uzzināju�i, sapratu�i.

Lielu kapitālu pētījumu par �Cīņas� vēsturi līdz �im nav bijis, ja neskaita Artura Heniņa nesen iznāku�o grāmatu �Sarkanais simts�. Mums no pa�iem pirmsākumiem nācās pētīt arhīvu dokumentus par to. kāds tad īsti ir bijis �Cīņas� ceļ�, kāds bijis to darbinieku liktenis garos 70 gados.

Iedama cauri visiem sava mū�a etapiem, �Cīņa� vienmēr saglabājusi dzel�ainu ticību savai idejai un uzvarai. Kad arhīvos pārskatījām sarakstus par �Cīņas� darbiniekiem, kuri izsūtīti katorgā, kuri smaku�i cietumos. kuri �Cīņas� vārdā gāju�i bojā, radās apbrina, patiesa cieņa pret viņiem. Cik avī�u pasaulē nav piedzimu�as un ātri vien nozudu�as no vēstures ekrāna, jo nav bijis entuziastu, kas pa�aizliedzīgi grūtos brī�os cīnītos par �o izdevumu eksistenci. Pateicoties neatlaidībai, latvie�u revolucionāru sīkstajai stūrgalvībai, drosmei (te gribētos minēt vēl daudz cildenu vārdu �o cilvēku raksturo�anai), �Cīņa� kļuvusi par vienu no vecākajām komunistiskajām avīzēm pasaulē.

Grūts un ērk�ķains ir bijis �Cīņas� ceļ�. Visā republikā nav iespējams savākt nevienu pilnu �Cīņas� komplektu:vairāku numuru trūkst, tie nekur nav atrodami. Un tomēr �Ciņa� dro�i gājusi savu lielo cīņas gājumu, vezdama sev līdzi tautas labākos spēkus.

Mūs sevi�ķi aizrāvusi un sajūsminājusi leģendārā Eduarda Zandrei-tera personība. Tiesa, nav mazums citu cilvēku, kuri ziedoju�i veselību un dzīvību �Cīņas� nemirstībai. Ta�u, kad padzīvo stundas tris �etras Krāslavas ielas nama pagrabos, kur atrodas kādreizējā nelegālā �Cīņas� tipogrāfija, jābrīnās. kā Zandreiters. it kā at�ķirts no visas pasaules un tai pa�ā laikā būdams cie�i vienots arto, ar progresīvo spēku cīņu, paveica patie�ām īstu varoņdarbu.

Par �o cildeno izturības un varonības ceļu, par lieliskiem cilvēkiem, kas visgrūtākajos laika posmos veidoja �Cīņu� esam izveidoju�i platekrāna fotofilmu. Tā ir melnbalta, ta�u akcentu vietas � krāsainas. Izvēlētā forma palīdz īsā laika sprīdī daudz ko vairāk pateikt un atklāt. Visi arhīvos atrastie dokumenti ir pārfotografēti un pārfilmēti uz platekrāna filmas, montēti tā, lai katrs attēls kļūtu par vispārinājumu, lai ļoti lakoniski varētu raksturot laikmetu, situāciju. Citādi nemaz nevarēja rīkoties, jo izstāstīt ar vārdiem �Cīņas� 70 gadu ilgo vēsturi da�ās minūtēs nav iespējams.

Mūsu filmā galvenokārt runāts par �Cīņas� slaveno pagātni. �odienas jauncelsme ir ilgsto�s periods, kurā cilvēki liek ķieģelīti pie ķieģelī�a un, liekas, nekādus izcilus varoņdarbus neveic. Bet ir jāattālinās no notikuma, lai viena vai otra posma nozīmibu spētu īsti novērtēt. Pēc gadu desmitiem dro�i vien ar cieņu un apbrīnu runās arī par �Cīņas� septiņdesmitajiem gadiem.

Avīzes pagātne, ko esam iepazinu�i, lieliskie cilvēki, ar kuriem esam sastapu�ies atrastajos dokumentos, liecina, ka �odienas �Cīņai� ir stiprs granīta pamats. Mūsu novēlējums, lai avīze un tās darbinieki vienmēr būtu savas leģendārās pagātnes cienīgi.

Sauklis �Bez cīņas nav uzvaras�, ejot cauri revolūcijas un pagrīdes gadiem, vienmēr stāvējis blakus lozungam �Visu zemju proletārie�i, savienojieties!�. �ai domai vienmēr vajadzētu skanēt no cīņas slejām, uzmundrināt lasītājus, nejaut tiem pagurt, vienmēr būt īstiem, enerģiskiem kaujiniekiem.

Gribam novēlēt �Cīņai� neaizmirst tās tradīcijas, kad rakstus �im laikrakstam rakstīja V I. Ļeņins, Augusts Bēbelis, Rozā Luksemburga un citi.

Filmas ..Es biju, es esmu, es bū�u" uzņem�anas gru|эа: Ivars Seleckis, Arnolds Plaudis, Gunārs Binde No avīzes �Cīņa" 1974. gada 22. marta numura.

10 1

Kā �odien uzrakstīts

Edvards Treimanis-Zvargulis

Mosties, mosties, mana tauta,

Gara va�as projām svied!

Tava druva vēl nav pļauta,

Tavi dēli sēri dzied.

Mosties! Gara gaismā plauksti:

Taisnību � vai it nekā!

Cel jel vienreiz galvu augsti

Pa�apziņas lepnumā!

Tumsa mīt vēl tavās būdās,

Acis ko� tev atklāts vārds,

Mājas vietu atrod Jūdass,

Pestītājs top krustā kārts.

Vēl pret zeltā tērptu pūķi

Bijībā tu kupri liec,

Kamēr savas kārtas rūķi

Prom no savām durvīm triec.

Cienīt neproti vēl godu,

Nedz ar gara brīvību,

Sve�niekam par lēcu bļodu

Pirmdzimtību pārdod tu.

Mosties! Modu�ies jau citi...

Kam tev pa�ai sevi krāpt?

Diezgan ilgi lejā mīti,

Nu tev laiks pret kalnu kāpt!

Lūk, dzīves rats kā veļas,

Ap rumbu riņķi skrien,

Tur berzē�anās ceļas

Kā, protams, katru dien

Ass aizdegties var drīzi,

Bet palīdzēt var īsi:

Vajag smērēt, vajag smērēt!

Vajag smērēt!

Cik daudz ir to, kas blandās,

Kam darba, maizes trūkst!

�o baru redzot skrandās,

Tik �ēlums sirdī rūgst!

Bet, lai pie kungiem kļūtu

Un kaut kur darbā būtu,

Vajag smērēt, vajag smērēt!

Vajag smērēt!

Lai labu vietu gūtu

Kā bankas direktors,

Lai domnieks reiz tu būtu

Vai slavens re�isors,

Tad saprotama lieta,

Lai rokās nāktu vieta,

Vajag smērēt, vajag smērēt!

Vajag smērēt!

1900

Rainis

�Ja, vajga,� visi kliedz, �ka �e ko daram!

Jo posts jau tie�ām manāms tiek visgarām!...�

Pū� taurētājs taurē darboņus vākt;

Drīz tie no malu malām sāks nākt: �Kā tad,� viens sauc, �man griba ir laba, -Nav spējas, � tad tas lielais aba...�

Cits: �Spēja man būtu, � bet tu ej sāc!� Tre�s: �Es jau nu ietu, bet bailes māc.�

Vēl cits: �Ko bailes?! � man nav tik vaļas!� Un pārējie visi: �Kas mums tur daļas?�

Bet taurētājs ar savu tauri Lau�as viens pats caur sienu cauri.

1900

Tas jaunais laiks, kas �alkās trīs,

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs;

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priek�u tiek;

Ikviens lai uguni kurina,

Kas visu pasauli sasilda;

Lai palīdz katrs to namu celt,

Kur vien tik cilvēces laime var zelt,

Kur katrs ir iecelts saulītē,

Ar visiem kopā gavilē.

Bet jaunais laiks, kas �alkās trīs,

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.

Ojārs Vācietis

Vienalga, vai tev apkārt sniegi palsi

Vai stepes ceļ� ar karstu smilti klāts,

�ai brīdī tavas dzimtās zemes balsī

Man vajag, draugs, ar tevi parunāt.

Vai tas var būt, ka tajā tālā pusē,

Kur sve�as zvaigznes uzliesmo un dziest,

Nevienu brīdi tev nav nācies klusēt

Un tālu vēju dziesmā klausīties?

Tas nevar būt! Lai kādas gaitas mēro,

Kaut vienu reizi � ilgas tomēr most,

Tu vari simtiem sve�u straumju vērot,

Bet, ja reiz spoguļojies Gaujas ūdeņos,

Simts pirmo straumi skatot, krūtīs iedzels

Un jūtas satvers tevi, stāstīs daudz,

Uz sve�a krasta tevi kājās piecels

Un noņems cepuri. Tur � dzimtā zeme sauc!

Bet �aubas tevi grauzīs ļoti, ļoti

Un satvers bailes, dzirdot balsi to, �

Nav visi maldu soļi noskaloti �

Tos arī g a d i nevar noskalot.

Var tikai viens. To man ir lieki sacīt,

Un, ja tev ceļ� uz mūsu pusi ies,

Es ticu, ka tev dzimtai zemei acīs

Būs pirmā brīdī grūti skatīties.

Būs Rīga savā parastajā dunā,

Par to, kas bijis, nerunāsim mēs,

Bet krūtīs tava sirdsapziņa runās �

Tai atbildēt tev pa�am vajadzēs.

Un, ja tu �urpu atnāc, liepām ziedot,

Un tev pēc darba slāpst, un meklē skats,

Tad mums vairs nav ko nepiedot un piedot,

Tu piedosi vai nepiedosi pats.

�ī vēstule lai liek tev bie�āk klusēt

Un tālu vēju dziesmā klausīties,

Lai tā tev nedod mieru tālā pusē,

Kur sve�as zvaigznes uzmirgo un dziest.

�o grāmatu mēs gatavojām, pieminot �Cīņu", godinot savus tautie�us - tos daudzos erudītos, gaisos, pa�aizliedzīgos varoņus, kas gāju�i bojā par �Cīņu", Tos, kas dibināja pasaulē pirmo strādnieku avīzi vairāk nekā pirms gadsimta - 2014. gada martā �Cīņai" būtu 1 10 gadu.

Būtu - ja vien Tautas frontes vadoņi un tās frakcijas deputāti toreizējā Augstākajā padomē nebūtu mērkaķa ātrumā piespriedu�i avīzei nāves sodu, uzdodami saviem ierēdņiem Tieslietu ministrijā to izpildīt. Turklāt tādā neaptveramā tempā redakcija tika izdzīta no telpām un tās aizzīmogotas, ka mēs pat nevarējām atvadīties no lasītājiem, kas mūsu avīzi bija pasūtīju�i. Tas notika 1991, gada 23. septembrī. Farss, ko nosauca par tiesas sēdi, notika tikai 10. oktobrī. Kad beidzot tikām ielaisti telpās paņemt savas mantas, ne vien istabas augi bija nobeigu�ies un brokastu sviestmaizes appelēju�as, bet �is tas, piemēram, no datoru centra mistiskā kārtā bija �aizceļojis", neskatoties uz aizzī-mogo�an u.

Sīs laikmeta liecības mūsu grāmatas lasītājs pats varēja aplūkot da�as lappuses iepriek�.

Pasaulē nav laikraksta kura biogrāfija būtu līdzvērtīga �Cīņai". Latvie�iem ir daudzas unikālas vērtības.

Arī - milzīga pēc notikumu blīvuma un nozīmes cilvēces vēsturē -gadsimta lieciniece avīze �Cīņa". Tajā bija atspoguļots viss - divi ne�ēlīgi kari miljoniem tajos noslepkavotu un sakropļotu cilvēku izputinātu, bez pajumtes paliku�u nebūtībā aizgāju�as materiālās un arī garīgās vērtības da�ādi valdo�ie re�īmi to uzplaukums un noriets - katru reiz ar cilvēku upuriem. Jūra �ausmu un okeāns cie�anu. Visa ļau�u morāles gamma - no pa�aizliedzības un ziedo�anās citiem līdz zemiska nodevībai un savējo Iznīcinā�anai.

Un tas viss, izrādās, Latvijas vēstures liecībai nav vajadzīgs? Esam varoņi un sāksim no tuk�as vietas! Vadoņu kompānija, tā sakot, izmantojot vispārēju apjukumu, tumsas aizsegā sarunāja - un gatavs! Padzīt, aizliegt - muti ciet!

�Aizver muti" - to mēs vēlāk dzirdējām pat no Saeimas - mūsu likumdevējas institūcijas tribīnes, translācijā pa visu valsti.

Nesen bija Tautas frontes dibinā�anas jubileja. Tās svinības atspoguļoja televīzija. Negrasos komentēt - katrs var svinēt kā vēlas. Ta�u kāda svinību organizētāju iecere bija tik �oriģināla", ka negribējās ticēt, ka tas notiek Latvijā un 21. gadsimtā. Bija sakrautas �Cīņas" un citu, kungiem nepatīkamu avī�u pakas uz ielas, uz stilizētas Latvijas kartes vietās kur esot biju�i armijas objekti. Kad runas un apsveikumi bija izskanēju�i, avī�u pakas, klāteso�ajiem un Latvijas iedzīvotājiem pie ekrāniem redzot, tika stieptas uz atkritumu urnām un demonstratīvi tur samestas. Hitlera propagandas ministrs Gebelss savā laikā grāmatas un avīzes ko uzskatīja re�īma aim par nevēlamām, lika sadedzināt uz sārtiem. Dro�i vien publiska svie�ana atkritumu konteineros arī nav glu�i zemē metama deja...

īpa�i skumji ir, ka �Cīņu" nobendēja politisks spēks, kura priek�ējās rindās lepni soļoja inteliģences pārstāvji un to vidū arī �urnālisti. Piemērāmi, viens biju�ais redaktors, kas tolaik apzvērēja, ka gatavs �krimst sausu maizīti, piedzert tīru avota ūclentiņu un laimīgām acīm skatīties brīvībā", nedara neko no publiski deklarētā, toties runā dīvaini. Piemiēram, ka savulaik esot smēlies informāciju no �Sovetskaja Estonija" �urnālista. Minētā avīze esot tas pats, kas Latvijā .Cīņa�, Fantastiska �kompetence�! Kas tad, viņaprāt, Igaunijā bija �Rahva Haal"? da jau vienā Preses namā strādājot, lasa tikai savus sacerējumus, tad tikai dro�i uz priek�u: citi, kaut arī pasaulslaveni, var iet pupās... Protams, tās tad arī ir �īstās" personas, kam vadīt sabiedrības attīstībai svarīgus procesus.

Radikāli mainoties valsts iekārtām, reti iztiek bez da�ādiem upuriem. Cik tie ir smagi un posto�i, tas atkarīgs no līderu prāta un godaprāta; no tā, vai viņiem pirmajā vietā ir cilvēks, tauta, sabiedrība - tās labklājība, veselība, izglītība, nākotne. Vai arī pa�u alkatība, ambīcijas, lielummānija, pa�kritikas trūkums - uzņemties nest to, ko nevar pacelt. Negribas atkal uzskaitīt �ausmino�os skaitļus - kurā dzīves nozarē atkal esam Eiropas valstu �astes galā', ka mums vairār par 17 000 bērnu aug par analfabētiem, jo neapmeklē skolu, ka vairāk par 200 000 no valsts aizbēgu�o nemana atgrie�amies mājās utt. Tas sāpina, par to ir kauns katram cilvēkam Latvijā, kur� savu valsti uzskata par vienīgo pasaulē, kur� nav �eit viesis vai cauri skrējējs.

Ar kādu bilanci tagad, kad kop� 1991. gada pagāju�i 23 gadi, var lepoties mūsu valsts vadītāji un ievēlētie likumdevēji? Ja klausās saldās, tautu nomierino�ās runas, jāsaka kā savulaik Ojāram Vācietim: �Tik daudz saklausīts sīrupa, ka gribas kā lopiņam sētmalē iet un saēsties vērmeles," Parasti gan �ajās runās visvairāk skan vārdi �brīvība" un �neatkarība", Svēti vārdi katram normālam cilvēkam. Tikai - ja vārdiem ir segums.

Kur� mūsu valstī ir brīvs? Tūksto�iem pajumti zaudēju�o, kuru dzīvokļiem pēk�ņi atradās �likumīgi mantinieki". No savas pieredzes zinu, ka it bie�i �ie �mantinieki" nebija īstajiem radinieki pat no baltās ķēves 1 4, augumā.

Varbūt brīva irtā sirmā un slimā māmiņa, kas veikalā rūpīgi pārskaita �os sīkos, nevērtīgos centus, ko nevar ne lāgā saredzēt, ne pirkstos saturēt un domā, vai par tiem vispār var ko ēdamu nopirkt.

Vai tēraudkausētājs, kas visu mū�u nenoguris strādājis, bet tagad ir bezdarbnieks un ko kāds augstprātīgs snobs atļaujas nosaukt par �ļurnpenu", un citi tādi pa�i sāk �o vārdu lietot kā no Bībeles,

�ie darba cilvēki ir pacietīgi un arī valsts amatpersonu teikto uztver nopietni. Ja reiz Godmaņa kungs paziņoja, ka valsts mums neko nav parādā, ja bijusī labklājības ministre LViņķele atļāvās paziņot, ka valsts vispār var �iem vecajiem pensijas nemaksāt, jo viņi, lūk, strādāju�i sve�as valsts labā, ja biju�ais aizsardzības ministrs A.Pabriks filozofē, ka mēs visi esot dzīvoju�i zvēru dārzā, kur mums nav bijis jārūpējas par pārtiku, kur esam ārstēti un mācīti visās skolās bez maksas, tad cilvēkiem kļūst skaidrs, cik �ausmīgi tas bijis un cik viņiem jājūtas vainīgiem ka piedzimu�i par ātru...

Labā ziņa ir tāda, ka visas minētās amatpersonas jau ir biju�ās. Ta�u tuvojas kārtējās vēlē�anas, dro�i vien redzēsiet atkal tās pa�a personas un dzirdēsiet to pa�u, ko iepriek�.

Kas attiecas uz neatkarību, tad bija jābrīnās, ka, nepaguvu�i ne izskaitīt līdz trīs kop� izkļū�anas no vienas savienības, mēs jau ar skubu nokļuvām citā. Ko mēs ar to ieguvām un ko zaudējām, to arī visi redzami. Ta�u viens liels labums ir neapstrīdams : cilvēkam, par kuru bez ceremonijām grib ņirgāties vietējās amatpersonas - viendienītes, ir iespēja Briselē taisnību panākt, Un tas nebūt nav maz.

Cilvēki, kam tīra sirdsapziņa, kas strādā tautas labklājības un laimes labā, nekad nebaidās ne no alternatīviem viedokļiem, ne no polemikas. Jo tas viss virza uz priek�u, ja mērķis ir viens. Oponenta mutes aizbā�ana par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem ir vai nu grandiozs stulbums, vai grandioza nelietība, bet bie�i vien - abi kopā, Un katrā ziņā arī vājuma pazīme, bailes,

Baidāties pamatoti, ja �ķaudāt virsū Satversmei. Tas ir ļoti labs un pārdomāti izstrādāts dokuments, kuru nevajag censties �pārtaisīt" pēc sava ģīmja un līdzības. Bez visa cita tur ierakstīta arī vārda brīvība. Visiem. Nevis: �Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim"

Demokrātijas �sargiem" gribas atkal veltīt Dena Brauna jautājumu un brīdinājumu, ko autors ielicis tekstā vienam no sava romāna varoņiem:

Kas sargās pa�us sargus?

Krājuma sastādītāja.

Atcerējās..

I NODALA

(1904.-1940.) 7　

NODALA　

(1941.-1945.) 193　

NODALA　

(1945.�1990.) 243　

NODALA　

(1990.-1991. oktobris) 353　

Domātā bur�uāziskās Latvijas politiska pārvalde. � Red.

Bur�uāziskajā Latvijā lietoja terminu �koncesija�, uzlūkojot preses izdevumu kā komerciālu uzņēmumu. Tāda ari bija bur�uāziskā prese, bet ne revolucionāro strādnieku prese. - Red.