Latvijas PSR arhitektūras un mākslas pieminekļi

Da�ādās mūsu zemes vietās � gan pilsētu un ciematu laukumos, ceļu krustojumos, gan klusās norās un me�malās mēs sastopam īpatnēji veidotas piemiņas zīmes � pelēkus, apsūnoju�us laukakmeņus, kuru uzraksti tik tikko salasāmi, piemiņas obeliskus un memoriālās plāksnes, postamentus ar kara ugunīs rūdīju�os tehniku, slavas kurgānus, varoņu alejas un piemiņas birzis. Starp tiem aizvien bie�āk sastopami pla�i mākslinieciski veidoti ansambļi, kas veltīti sevi�ķi nozīmīgu vēsturisku notikumu vai izcilu personību piemiņas iemū�inā�anai monumentālā formā.

Ievads

Katrai zemei, katrai tautai ir savas tradīcijas, kā saglabāt un iemū�ināt nozīmīgākos faktus � tā ir savas zemes atmiņa, kuras veido�anā neatsverama loma ir dabai. Daba dod mums materiālus, rosina formu un proporciju izjūtu. Daba rada telpisko vidi � ainavu, kuras izjūta un pārdomāta interpretācija ir katra memoriāla neatsverama sastāvda|a. Un, visbeidzot, daba, ar savu raksturu ietekmēdama sabiedrības dzīvi, sniedz mums kritērijus �ādu mākslas darbu vērtējumam. Ne mazāka nozīme ir arī sabiedrības mērķtiecīgi organizētiem pasākumiem, no kuriem vispirms jāmin V. I. Ļeņina monumentālās propagandas plāns, ko par spīti sare�ģītajai politiskajai situācijai un saimnieciskajām grūtībām padomju valdība realizēja jau pa�os pirmajos savas pastāvē�anas gados, proti, 1918.�1920. gadā. Tāpat jāatzīmē KPFSR Tautas Komisāru Padomes 1918. gada 30. jūlija lēmums, kura pielikumā norādīts, kādiem ievērojamiem revolucionāriem un kultūras darbiniekiem pieminekji ceļami pirmām kārtām.

Monumentālās propagandas plāna īsteno�anā iesaistījās tādi izcili tēlnieki un arhitekti kā N. Andre-jevs, S. Koņonkovs, L. Servuds, S. Merkurovs, M. Manizers, V. Sinaiskis, L. Rudņevs, I. Fomins u. c.

Viņu vidū bija arī tolaik Padomju Krievijā dzīvojo�ie latvie�u mākslinieki � K. Zāle, T. Zaļkalns un J. Tīl-bergs, kuru veidotie pieminekļi tika uzstādīti Petro-grādā. T. Zaļkalna veidoto pieminekli N. Cerni�ev-skim Senāta (tagad Dekabristu) laukumā atklāja

1918. gada 17. novembrī, bet pieminekli fran�u revolucionāram O. Blank! � Baltijas stacijas laukumā

1919. gada martā. J. Tīlberga veidoto pieminekli ukraiņu dzejniekam T. �ev�enko atklāja 1918. gada 29. novembrī tagadējā Kirova prospektā, bet K. Zāles darināto D�. Garibaldi pieminekli � Maskavas vārtu rajonā 1919. gada martā. Atklā�anas ceremoniāli bija |oti svinīgi, un tajos piedalījās partijas un valdības pārstāvji un pla�as darbaļau�u masas.¹

Aktīva līdzdalība tālaika mākslas dzīvē bija arhitektam E. �tālbergam, kas organizēja pirmo Petro-gradas arhitektūras darbnīcu, kurā tika projektēti svarīgi idejiski mākslinieciski objekti.

Diem�ēl lielākā daļa no minētajiem pieminekļiem bija darināti no neizturīga materiāla � patinēta ģip�a, betona u. tml. un tāpēc nav saglabāju�ies. (K. Zāles veidotā D�. Garibaldi biste 1955. gadā pēc oriģināla tika atlieta bronzā un tagad atrodas Latvijas PSR Valsts Mākslas muzeja fondā. No 1966. līdz 1968. gadam tā bija iekļauta Rīgas pils skulptūru dārza ekspozīcijā.) Un tomēr monumentālās propagandas plānam bija izcila nozīme padomju reālistiskās mākslas, it īpa�i tās monumentālo formu tap�anā. Tas palīdzēja arī veidoties latvie�u mākslas meistaru vecākajai paaudzei, rosināja viņus jo ātrākai jaunās sociālistiskās mākslas valodas apguvei.

Viņi atgriezās Latvijā, atnesdami līdzi tolaik Padomju Krievijā iedibinātās tradīcijas, revolūcijas ideju patosu, cen�anos izteikt attieksmi pret laikmetu ar monumentālas, demokrātiskas mākslas valodas palīdzību. Un lielā mērā tie�i tāpēc �odien varam runāt

par pamatīgam monumentālās mākslas tradīcijām Padomju Latvijā. No 20. gadu darbiem var minēt arhitekta A. Birzenieka veidotos pieminek|us pirmajā pasaules karā kritu�ajiem karavīriem Asaros, KrustpilT un Tirzā, kuru vienkār�ās arhitektoniskās formas un atturīgais tēlniecisko elementu lietojums labi raksturo tālaika monumentālās mākslas ievirzi. 30. gados uzplauka latvie�u tēlniecības meistaru T. Zaļkalna, E. Meldera, K. Zemdegas un K. Zāles tik at�ķirīgie monumentālistu talanti. No tālaika darbiem visā pasaulē pazīstams Rīgas Brā|u kapu memoriālais ansamblis, kura radī�anā veiksmīgi apvienojās tēlnieka K. Zāles, dārzu arhitekta A. Zeidaka, kā arī arhitektu P. Federa un A. Birzenieka rado�ie rokraksti. Būtiska nozīme Rīgas centra telpiskā ansamb|a veido�anā ir Brīvības piemineklim (tēln. K. Zāle, arh. E. Stāl-bergs), kas pēc restaurācijas 1981. gadā ir atguvis savu sākotnējo māksliniecisko kvalitāti.

Abiem �iem darbiem raksturīga ne tikai augsta mākslinieciskā mērķtiecība, formas un materiāla izjūta, bet tie liecina arī par arhitekta un tēlnieka labu sapra�anos, kopīgu koncepciju, kas, iemiesota telpā un materiālā, sakņojas dziji mūsu folklorā un varoņ-teiksmās.

Tomēr bur�uāziskās diktatūras apstāk|os mākslas attīstība bija vienpusīga � tā kalpoja galvenokārt valdo�ās �ķiras un tās ideālu slavinā�anai.

Tikai ar padomju varas atjauno�anu 1940. gadā monumentālās mākslas uzplaukumam Latvijā pavērās vispla�ākās iespējas, pirmskara laikā uzkrāto pieredzi nu varēja sakausēt ar padomju daudznacionālās mākslas ideoloģisko virzību un humānajiem ideāliem. Latvie�u tēlnieki un arhitekti kopā ar citiem rado�ās inteliģences pārstāvjiem aktīvi iekļāvās jaunās latvie�u padomju mākslas veido�anā, ko uz vairākiem gadiem pārtrauca nodevīgais fa�istu iebrukums.

Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas radītās sabiedriskās sistēmas uzvara pār fa�ismu neap�aubāmi iezīmēja nozīmīgu pavērsienu visā cilvēces vēsturē. Smagajos kara gados, kas prasīja miljoniem cilvēku dzīvību un nodarīja neaprēķināmus materiālus zaudējumus, padomju tautas ne tikai aizstāvēja un nosargāja savas Dzimtenes brīvību un neatkarību, bet plecu pie pleca ar citām Eiropas tautām veica svarīgu internacionālu misiju, liekot pamatus sociālistiskās sadraudzības attīstībai. Iz�ķiro�ajā antagonistisko nometņu sadursmē sociālisma un demokrātijas spēki apliecināja savu pārākumu pār fa�ismu un reakciju, kaut gan �ī uzvara maksāja dārgi: miljoni kritu�o palika kauju laukos, izplēnēja krematoriju krāsnīs, mira no bada un pārmērīga, necilvēcīga darba. Kar� prasīja vairāk nekā 50 miljonu cilvēku dzīvību, 11 miljoni no tiem tika nonāvēti koncentrācijas nometnēs. Drupās bija pārvērstas daudzas skaistākās Eiropas pilsētas, ciematu krāsmatas lauku klusumā stiepa pret debesīm savas apdegu�ās dūmeņu rokas...

Tāpēc �odien, kad kop� kara beigām aizritēju�i vairāk nekā 40 gadi un pasaulē uzkrātais kodoliero�u potenciāls un imperiālisma politika rada jaunus, civilizācijas vēsturē vēl nepieredzētus draudus mieram, cīnu un cie�anu tēma joprojām ir viena no dominējo�ajām gan literatūrā, gan tēlotājā mākslā.

īpa�a nozīme �īs kara tēmas atklāsmē ir pieminekļiem un memoriālajiem ansambjiem, kas uzcelti Lielā Tēvijas kara cīņu vietās, brā|u kapos, kā arī fa�isma nāves nometnēs un citās cilvēku masveida iznīcinā�anas vietās. Iemiesojot akmenī un metālā tautas dzīvo piemiņu, tie kalpo par mū�īgu atgādinājumu nākamajām paaudzēm � būt modriem un cie�i sargāt brīvības un demokrātijas ideālus. Leģendārais karavadonis, Padomju Savienības mar�als trīskārtējais Padomju Savienības Varonis S. Budjonnijs ir teicis: �Ērtāk ir glabāt patīkamas atmiņas. Notiku* mus, kas plosa sirdi, dro�i vien patīkamāk aizmirst, ta�u ir lietas, kuras bīstami aizmirst. Citādi tās var atkārtoties, pa�as sevi atgādināt. Ir jāatceras. Tādē| ceļ pieminekļus. Padomju zemē to ir daudz. Tie veltīti cilvēkiem un notikumiem. Pieminekļiem gandrīz vienmēr ir viena sākotne � kar�. Pat ja tas ir monuments Brīvībai, vienalga, aiz tās stāv miljoni nāvju. Ta�u laiks izlīdzina notikumu traģismu. Tomēr jāatceras ir. Tādēļ ceļ pieminekļus.�²

So pieminekļu mākslas tēlu sistēmā, kas parasti ietver gan tie�as attiecīgo notikumu liecības, gan apkārtējās ainavas elementus, gan simboliskas arhitektoniskas un tēlnieciskas formas, atspoguļojas ne tikai attieksme pret pagātnes notikumiem, bet tiek sniegts to emocionāls vērtējums. Tāpēc ir saprotams, ka nozīmīgākie memoriālie ansambļi neatkarīgi no tā, kur tie atrodas � atjaunoto pilsētu centros, ciematu galvenajos laukumos vai arī lauku un me�u klusumā �, kļūst par jaunu svinīgu ceremoniju vietām, kalpojot tautas idejiskai un patriotiskai audzinā�anai.

Tieksme patiesi atspoguļot Lielā Tēvijas kara traģiskos notikumus lika atteikties no gadu simteņos saglabātajiem stereotipiem un meklēt jaunas plastiski telpiskās izteiksmes formas. Bija jārada kvalitatīvi cits emocionālās iedarbes diapazons, kas nodro�inātu tik nepiecie�amos psiholoģiskos kontaktus ar pēckara paaudzi, ar cilvēkiem, kas karu nav redzēju�i.

Sabiedriski nozīmīgāko un skaitliski vislielāko memoriālu grupu veido ansambļi, kas radīti brāļu kapu vietās, kur guldīti Lielajā Tēvijas karā kritu�ie cīnītāji, kā arī civiliedzīvotāju masveida iznīcinā�anas vietās.

�āds ansamblis viens no pirmajiem tika radīts Berlīnē, Treptovas parks. Pla�i memoriālie ansambļi tika veidoti biju�o koncentrācijas nometņu vietās �-Būhenvaldē, Majdanekā, Rāvensbrukā, sadarbojoties labākajiem tēlniekiem un arhitektiem. Simboliski izteiksmes līdzekļi te apvienoti ar drūmās pagātnes dokumentālām liecībām. Pla�u sabiedrisko rezonansi izraisīja Roterdamas barbariskās bombardē�anas upuriem veltītais monuments.

Padomju Savienībā viens no pirmajiem lielākajiem memoriālajiem ansambļiem izveidots Piskarevas kapsētā Ļeņingradas blokādes upuru piemiņai. Starp citu �ā ansambļa, tāpat kā Treptovas parka ansambļa, veidojumā jūtama Rīgas Brāļu kapu kompozīcijas ietekme.

Liela nozīme monumentālās mākslas attīstībā bija arī vispārējām pārmaiņām, kas 50. gadu vidū norisinājās padomju un citu sociālistisko valstu arhitektūrā. Kaut gan pieminekļi un memoriālie ansambļi nav tie�i saistīti ar masveida celtniecību un tās specifiskajām problēmām, tomēr vispārējā attieksme pret sociālo pasūtījumu, kā arī intensīvie meklējumi mūsdienu arhitektūras formālās valodas jomā deva rado�u impulsu arī tā sauktajai memoriālajai arhitektūrai. Galvenokārt te gribas atzīmēt telpas komponenta aktivizē�anos un plastiskās izteiksmes attīstību, nepārkāpjot uzbūves loģikas un konstruktīvās mērķtiecības likumības. 1967. gadā, Oktobra revolūcijas 50. gadadienas priek�vakarā, da�ādās padomju zemes pilsētās tika atklāti vairāki memoriālie ansambļi: grandiozais Volgogradas komplekss par godu vēsturiskajai uzvarai pie Staļingradas un �o kauju varoņiem, ansamblis Hatiņā � fa�istu nodedzināto Baltkrievijas sād�u piemiņai, kā arī Salaspils memoriālais ansamblis. Visi �ie darbi uzskatāmi apliecināja, cik mērķtiecīgi ir sintezēt jaunas mākslinie-

ciskas kvalitātes, rado�i sadarbojoties arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai un citām mākslas nozarēm. Nedaudz vēlāk tika pabeigts Slavas loks � ansambļu virkne vietās, kas ir saistītas ar Ļeņingradas aizstāvē�anu. Sājos pieminekļos retrospektīvi varam vērot aizvadītā posma rado�o meklējumu diapazonu. 70. gadu sākumā top grandiozi ansambļi Brestas cietoksnī muzejā, Kurskas lokā, �pārrāvuma� teritorijā Baltkrievijā, kur līdzdarbojās arī Hatiņas autoru grupa. 1981. gadā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā atklāj vienu no pla�ākajiem monumentālajiem ansambļiem Padomju Savienībā � Ukrainas kaujas slavas pieminekli muzeju.

Jāatzīmē, ka rado�o meklējumu posms, kas Latvijā sākās ar Salaspils memoriālā ansambļa idejiskā meta konkursu 50. gadu beigās, minētajā jomā mūsu republiku izvirzīja vienā no pirmajām vietām Padomju Savienībā.

Memoriālo ansambļu veido�anā liela nozīme ir PSRS Mākslinieku un Arhitektu savienību apvienotajiem plēnumiem par arhitektūras un mākslas sintēzes problēmām. It īpa�i jāatzīmē starptautiskā konference varoņpilsētā Brestā, kas notika 1975. gadā un bija veltīta �cīņas un uzvaras� pieminekļiem; �īs konferences teorētiskās atziņas, kā arī arhitektūras un mākslas sintēzes pieredze tika apkopota rado�o savienību kopējā plēnumā 1976. gada 14.�15. decembrī Maskavā.³

Sīs grāmatas mērķis ir apkopot Padomju Latvijas nozīmīgāko arhitektoniski tēlniecisko ansambļu projektē�anā un celtniecībā uzkrāto pieredzi. Grāmatā galvenokārt akcentēta memoriālo ansambļu arhitektoniski telpiskā veidojuma sintēze ar vietējo ainavu un tradīcijām.

Grāmatā izmantoti Latvijas PSR Centrālā Valsts vēstures arhīva materiāli.

Pirmie pēckara gadi

/
Viena no pirmajam pēckara piemiņas zīmēm � obelisks ar piecstūru zvaigzni.

Lielais Tēvijas kar� � PSRS tautu atbrīvo�anas kar� pret fa�istisko Vāciju un tās sabiedrotajiem � bija vislielākā sociālistiskās iekārtas spēku pārbaude, kas prasīja milzīgus upurus un nodarīja neizmērojamus zaudējumus mūsu zemes tautas saimniecībai. Lielā Tēvijas kara laikā cīņā pret fa�istiskajiem iebrucējiem aktīvu līdzdalību ņēma arī latvie�u tautas dēli un meitas � vairāk nekā 100 tūksto�i Latvijas PSR pilsoņu cīnījās frontē un piedalījās partizānu kustībā ienaidnieka aizmugurē. Kar� prasīja lielus upurus: tūksto�i krita frontē, desmitiem tūksto�u mierīgo iedzīvotāju zaudēja dzīvības � viņus nobendēja vācu okupanti un to rokaspui�i. Cīņās par Latvijas atbrīvo�anu plecu pie pleca cīnījās visu padomju tautu pārstāvji, apliecinot tautu draudzības spēku un neuzvaramību. Daudzi no viņiem krita un ir apglabāti Latvijas zemē � gan brāļu kapos un da�ādās kapsētās, gan atsevi�ķi � klusos me�a nostūros un laukmalēs.

Kad pamalē bija noklusu�i kara dārdi, latvie�u tauta aktīvi ķērās pie kara postījumu likvidē�anas. Drupās gulēja Jelgava, smagi postījumi bija nodarīti Rīgas sirdij � Vecrīgai, kā arī Liepājas centrālajai daļai, Daugavpilij, Rēzeknei un citām Latvijas pilsētām; bija nodedzināts tūksto�iem ciemu un zemnieku sētu; sagrautas rūpnīcas, uzspridzinātas spēkstacijas. Darba bija pilnas rokas. Bet tomēr jau kop� pirmajām pēckara dienām tika apzinātas visas kritu�o cīnītāju un fa�isma upuru apbedī�anas vietas, brāļu kapi, uzstādītas pirmās piemiņas zīmes un pieminekļi. Svarīgi bija pēc iespējas precīzi fiksēt un saglabāt kritu�o varoņu vārdus un konkrētās cīņu vietas. Tāpēc tika radīta Valsts Ārkārtējā Komisija, kas rūpīgi noskaidroja visus faktus, kā arī upuru kopskaitu daudzās biju�ajās fa�istu koncentrācijas nometnēs republikas teritorijā.

Pirmajos pēckara gados republikā bija izplatīti sekojo�i ar Lielo Tēvijas karu saistīto notikumu piemiņas saglabā�anas veidi: kaujas slavas zīmes, Padomju Armijas karavīru un okupācijas laikā bojā gāju�o civiliedzīvotāju apbedījumu vietas, piemiņas zīmes par godu atbrīvotājiem no hitleriskās okupācijas u. c.

Pa�iem pirmajiem pēc kara izveidotajiem pieminekļiem lielākoties nebija palieko�as mākslinieciskas vērtības. Tie bija darināti no neizturīga materiāla � no koka, betona, ģip�a vai ķieģeļiem, kas nespēja ilgsto�i pretoties atmosfēras iedarbībai. Vairumam forma bija standartizēta, tāda, kādu izmantoja visā Padomju Savienības teritorijā.

Visbie�āk bija sastopami nelieli obeliski ar piecstūrainu zvaigzni aug�ā, kā arī vienkār�as betona vai akmens plāksnes ar iegravētiem kritu�o karavīru vai bojā gāju�o civiliedzīvotāju vārdiem. Tās novietoja tie�i uz zemes vai arī iemūrēja pazemās atbalsta sienās. Da�kārt piemiņas vietu atzīmē�anai izmantoja lielākus laukakmeņus, kuros tie�i iekala kritu�o vārdus vai arī iemūrēja nelielu plāksnīti ar uzrakstu. �āda veida piemiņas zīmes bija vistuvākās mūsu tautas tradīcijām, tāpēc tās ir saglabāju�ās un tiek izmantotas arī vēl tagad.

Apbedījuma vietu izveidojumā liela nozīme bija dabas elementiem � koku un krūmu stādījumiem, labiekārtojumam. Viena no populārākajām kritu�o karavīru piemiņas atzīmē�anas formām bija varoņu bir�u un aleju stādī�ana. Ap cīnītāju un fa�isma terora upuru piemiņas vietām iestādītie koki un krūmi, kā arī rūpīgu dārznieka roku radītā ainava bija tas telpiskais pamats, tā vide, kas vēlāk rosināja �ajās vietās veidot memoriālos arhitektoniski tēlnieciskos ansambļus.

Viena no pirmajim pēckara piemiņas zīmēm � piemiņas akmens.

Lai cik necilas un mākslinieciski nepilnvērtīgas arī bija pirmās pēckara gados radītās piemiņas zīmes, tās palīdzēja veidot priek�statu par to, kādam vajadzētu būt mūsdienu memoriālajam ansamblim, kādām jābūt attiecībām starp tēlnieciskajiem un arhitektoniskajiem elementiem.

Nedaudz

par

jēdzieniem

Agrāk kādai personai, notikumam vai idejai veltītu piemiņas zīmi neatkarīgi no tās lieluma sauca vienkār�i par pieminekli. Ar �o jēdzienu parasti apzīmēja visai pla�u un formā daudzveidīgu telpisko veidojumu klāstu: tās bija gan seno grieķu kapsētās uzstādītās nelielās piemiņas zīmes, gan romie�u triumfa arkas un mauzoleji, gan kapu plātnes, kas viduslaikos sedza apbedījumu vietas. Renesanses laikmetā parādījās dekoratīvi noformēti sarkofāgi, bet pieminekli atsevi�ķām personām īpa�u izplatību guva renesanses beigu posmā un baroka laikmetā. Lielākoties tās bija jātnieku figūras, kas tika uzstādītas uz da�āda augstuma podestiem, vai arī brīvstāvo�as cilvēku figūras, ko parasti novietoja gan uz podestiem, gan virs triumfa kolonnām.

Atsevi�ķiem izciliem notikumiem vai idejām veltīti pieminekli klasicisma laikmetā un vēlāk tika veidoti obelisku, triumfa arku vai atsevi�ķu temp|u (mauzoleju) veidā.

Gan da�ādām vēsturiskām personām, gan notikumiem un idejām veltīto pieminek|u tālākā attīstībā nozīmīgi bija laika gaitā izveidoju�ies formu stereotipi, kas, da�ādās valstīs un da�ādu autoru darbos nedaudz variēdamies, saglabājās gadu simteņiem. Līdz ar to jēdziens �pieminekli� lielā mērā ir

saistīts ar attiecīgo veidojumu stereotipo raksturu. Tas vairāk izteica kopējās, vienojo�ās pazīmes, mazāk atspoguļoja konkrētā veidojuma savdabību.

Arī Rīgas Brā|u kapus � �o pla�o telpisko veidojumu � nereti sauca vienkār�i par pieminekli.

Mūsdienās pieminekļa jēdziens ir pamazām diferencējies, pla�ākus arhitektoniski tēlnieciskus veidojumus tagad visbie�āk dēvē par monumentiem vai memoriālajiem ansambļiem.

Monuments ir kādam nozīmīgam pagātnes notikumam, ievērojamai personai vai idejai veltīts arhitektoniski tēlniecisks veidojums, kas, novietots konkrēta pilsētbūvnieciskā ansambļa vai ainavas telpiskās struktūras kulminācijā, kļūst par tās idejiski māksliniecisko dominanti.

Monumentu vai atsevi�ķu pieminekļu veidols un novietojums visbie�āk ir saistīts ar pilsētvidi un tās mērķtiecīgas veido�anas procesu un ir pilsētbūv-nieku, arhitektu un mākslinieku kopdarba rezultāts. Monumenti, kas veltīti Lielajam Tēvijas karam vai ar to saistītiem notikumiem, pa lielākai daļai tiek izvietoti jau izveidoju�os vai vēl topo�os pilsētu laukumos un kļūst par to idejiski māksliniecisku dominanti, vai arī parku un dārzu ansambļos attiecīgās plānojuma struktūras mezglapunktos. Vadoties pēc �ādiem principiem, tika rasta vieta V. I. Ļeņina piemineklim Rīga, novietnes bojā gāju�o jūrnieku monumentam un Imanta Sudmaļa piemiņas ansamblim Liepājā, Pētera Stu�kas piemineklim Rīgā un citiem tēlniecības darbiem. Nozīmīgāko monumentu izvieto�ana vienmēr ir pakļauta vairāk vai mazāk mērķtiecīgai pilsētas telpiski estētiskās vides veido�anai.

Memoriālais ansamblis ir konkrētiem, pa lielākai daļai ar doto vietu saistītiem notikumiem veltīts pla�āks arhitektoniski tēlniecisks veidojums, kurā par galveno ansambļa dominanti kļūst attiecīgi orga-

Rīgas Brāļu kapi. 30. gadi.

nizēta telpa vai telpu sistēma, turklāt bez arhitektoniskiem un tēlnieciskiem elementiem tajā tiek iesaistīti arī apkārtējās ainavas raksturīgākie objekti.

Memoriālie ansamb|i visbie�āk tiek veidoti ārpus pilsētām un attīstās kā konkrētas ainavas vairāk vai mazāk organiskas telpiskas sastāvdaļas.

Ja, runājot par monumentiem, atzīmējam arhitektoniski tēlnieciskā elementa dominanti, kas, saskaņojoties ar apkārtējo arhitektonisko vai ainavisko vidi, pamatā nosaka attiecīgā veidojuma raksturu, tad memoriālajos ansambļos par galveno elementu k|ūst attiecīgi organizēta telpa (Nāves ieleja Rīgas Brāļu kapos, Nometnes lauks Salaspilī) vai telpu sistēma. Telpas mērogs, raksturs, kā arī pareizi izvēlēti tās organizācijas līdzekļi (tēlnieciskie,

Piemineklis boja gāju�ajiem jūrniekiem UepAjA. 1977.

Salaspili

memoriSlaii ansamblis. 1967. Nometnes lauks.

arhitektoniskie vai dabas elementi), pak|auti vienotai arhitektoniski mākslinieciskai iecerei, kopumā nosaka to savdabīgo emocionālo noskaņu gammu, kas mūs pārņem, nonākot piemiņas vietās.

Atkarībā no notikumiem, kam tie veltīti, memoriālie arhitektoniski tēlnieciskie ansambļi stipri at�ķiras gan mēroga, gan arhitektoniski mākslinieciskā risinājuma ziņā.

Bet tagad atgriezīsimies pēckara periodā, kad republikā aktīvi tika meklēti monumentālās tēlniecības un arhitektūras veidoli.

40. gadu beigās mūsu republikas tautas saimniecība bija tiktāl nostabilizējusies, ka varēja nopietnāk pievērsties kapitālu pieminek|u un ansamb|u radī�anai, lai iemū�inātu Lielā Tēvijas kara varoņu un fa�isma upuru piemiņu.

Lielajam Tēvijas karam veltītie pieminekļi un memoriālie ansambļi

Viens no pirmajiem memoriālajiem ansambļiem, kas veltīts Lielā Tēvijas kara notikumiem, tiek veidots Cēsu Uzvaras parkā. Tā centrālo elementu � pieminekli atbrīvotājiem � darinājis tēlnieks K. Jansons (1946. g.), izmantojot tradicionālo obeliska formu. Tomēr asimetriski veidotās aizmugures sienas, kā arī prasmīgā iesaistījuma dēļ � Cēsu parkā ar ūdens spoguli centrā � ansamblis kopumā atstāj patīkamu iespaidu. Liela nozīme ir arī izvēlētajiem materiāliem � vietējam �ūnakmenim un bronzas lējumā veidotajiem tēlnieciskajiem elementiem, kas pastiprina nacionālo kolorītu.

50. gados republikā tiek rīkoti vairāki konkursi, lai aktivizētu tēlnieku un arhitektu sadarbību nozīmīgu memoriālo ansambļu radī�anā. Tādējādi izkristalizējas ansambļa veidola stereotips, kas, da�ādi variēdamies, dominē Lielā Tēvijas kara notikumiem veltīto memoriālu risinājumos līdz pat 60. gadu vidum.

Ansambļa centrālo elementu te veido uz vidēji augsta postamenta novietota vienfigūras vai divfi-gūru kompozīcija � visbie�āk Mātes Dzimtenes tēls ar kaujā saļimu�iem cīnītājiem pie kājām vai arī karavīra un partizāna tēls, ap kuru kārtojas apbedījumu vietas ar kritu�o cīnītāju vārdiem. Ansambļa telpisko risinājumu vertikālā virzienā attīsta prasmīgi izmantotā līmeņu starpība ar monumentāli veidotām kāpnēm un atbalsta sienām.

Pēc �āda principa veidoti Brāļu kapi Dobelē (1956. g., tēln. Ļ. Bukovskis, V. Albergs, A. Terpi-lovskis), Brāļu kapi Zvārtavā (1958. g., tēln. J. Mau-

Pieminekli* atbrīvotajiem Uzvaras parka C*sls. 1946.

riņ�, arh. В. Artmanis), piemineklis fa�isma upuriem Me�ciemā pie Daugavpils (1960. g.₍ tēln. H. Sprin-cis, arh. Z. Ābelīte), Brāļu kapi Zaļeniekos Jelgavas rajonā (1963. g._f tēln. A. Skribnovskis), piemineklis partizāniem Balvos (1961. g., tēln. L. Kristovskis, arh. A. Holcmanis), piemineklis partizāniem Viļakā (1962. g., tēln. Z. Zvāra), piemineklis Padomju Savienības Varoņiem Brāļu kapos Ludzā (1963. g., tēln. J. Zariņ�, arh. V. Aizupiete).

Būtībā memoriālā ansambļa telpiskās idejas izpratne visos minētajos ansambļos radusi aptuveni

Piemineklis Padomju Savienības Varoņu Br£|u kapos LudzA. 1963.

'ienādu izpausmi: tur telpiski variējas tradicionālais kapulauka izvietojums ap centrālo vertikālo akcentu, .iela nozīme �āda rakstura ansambjos ir ainaviskajai 'idei. Spēcīgāku emocionālo iespaidu atstāj tie an-amb|i, kas veidoti parkos vai kokiem apaugu�ās vie-ās, kas ir labiekārtotas un kur papildus izveidoti ūpīgi pārdomāti stādījumi.

Ansamb|a galveno ideju pauda tā centrālais tēls ai tēlu grupa. Minētajā periodā raksturīgs visumā tatisks figūru traktējums ar atturīgiem �estiem un eālistisku plastisko veidojumu. At�ķirībā no tālaika >adomju tēlniecības naturālisfiski detalizētās ievirzes atvie�u padomju monumentālā tēlniecība meklē avu izteiksmi vienkār�otās kopformās, sekojot tēlnie-ības di�meistaru T. Zaļkalna, K. Zāles un K. Zem-Jegas piemēram.

No minētajiem pieminekļiem gribas izcelt J. Zariņa eidoto simbolisko Mātes figūru Ludzā Padomju Sa-lenības Varoņu Brā|u kapos. Pacelta uz neliela pi-amīdveida uzbēruma un arhitektoniski labi izsva-ota, �ī figūra ar līniju tīrību un monumentalitāti at-poguļo labākās latvie�u tēlniecības tradīcijas.

Savukārt ar pa�as tēlnieces temperamentam atbil-to�u dinamismu izce|as Z. Zvāras veidotā cīnītāja gūra Viļakas partizāniem veltītajā memoriālā.

Visi minētie ansamb|i darināti īstā materiālā, piemēram, granītā, bronzā u. tml., un to realizācijas vaiitāte vienmēr bijusi augsta.

Tomēr memoriālā ansambļa galvenais elements � r īpa�u idejisku nozīmību un emocionālo jēgu pie-ātināta telpa tālaika ansambļos vēl nav guvusi pie-ekamu attīstību. Arhitektūrai tur ir visumā pieticīga эта � tā veido tikai fonu vai ietvaru tēlniecības larbu novietojumam, ie�ogojuma un atbalsta sienu lementus kapa vietu noformējumam.

Tās sirdis, kas �eif nāvi guvu�as,

Par vienu nemirstīgu sirdi k|uvu�as.

Mirdza Ķempe

Salaspili memoriālais ansamblis

Konkurss un tā priek�vēsture

�... Salaspils nāves nometni vācu fa�isti ierīkoja purvainā vietā 18 kilometrus no Rīgas. Tās būvi uzsāka 1941. gada oktobrī, bet jau pēc nepilna gada tur bija sadzīti tūksto�iem cilvēku � ne tikai no Padomju Savienības teritorijas, ko uz laiku bija okupēju�i vācu fa�istiskie iebrucēji, bet arī no daudzām Rietumu un Centrālās Eiropas valstīm � Vācijas, Polijas, Cehoslovakijas, Austrijas, Beļģijas, Holandes un citām zemēm.

Līdzīgi briesmīgām dzirnavām Salaspils nometne sistemātiski samala tūksto�iem cilvēku dzīvību.

Nometni ie�ogoja dzeloņstiepļu dubultsēta ar daudziem maziem tornī�iem sardzei. Pa�ā nometnes centrā atradās centrālais sargtornis ar lo�metējiem. Visredzamākajā vietā uzcēla karātavas. Arestētie dzīvoja uz ātru roku būvētās barakās. Katra baraka bija domāta 200�2S0 cilvēkiem, bet bie�i vien tajās sadzina 350 līdz 800 ieslodzīto.

Sakarā ar Padomju Armijas straujo virzī�anos uz priek�u 1944. gada rudenī lielāko daļu Salaspils ieslodzīto aizveda uz Vāciju, bet pa�u nometni nodedzināja.�⁴

Pirmajos pēckara gados nometnes teritorijā bija iekārtota �autuve.

Jau 50. gadu vidū pēc Latvijas PSR Kultūras ministrijas un biju�o ieslodzīto iniciatīvas radās doma biju�ās Salaspils koncentrācijas nometnes vietā izveidot memoriālo ansambli, izmantojot �im nolūkam kurgāna ideju. Saskaņā ar �o ieceri biju�ās nometnes centrā bija paredzēts veidot uzbērumu. Ansambļa projektu bija uzdots izstrādāt Latvijas PSR Nopelniem bagātajam arhitektam J. Vasiļjevam, tēlniekiem

J. Mauriņam un О. �iliņam. Tomēr �ī ideja netika realizēta, jo radās nopietnas problēmas sakarā ar visai lielu zemes darbu apjomu.

Nedaudz vēlāk, 1959. gadā, tika pieņemts lēmums rīkot republikānisku konkursu par labāko memoriālā ansamb|a ideju, lai augstā idejiskā un mākslinieciskā līmenī iemū�inātu biju�ajā Salaspils nāves nometnē ieslodzīto un nobendēto fa�isma terora upuru piemiņu.

Acīmredzot nozīme bija arī tam, ka �ajā laikā tika atklāts un pla�u popularitāti ieguva vieins no lielākajiem �āda rakstura ansamb|iem Eiropā � Bū-henvaldē pie Veimāras (VDR). Neaaudz vēlāk līdzīgus ansambļus atklāja Majdanekā (Polija) un Tere-zinā (Cehoslovakija). 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā tika sarīkots pla�s starptautisks konkurss par memoriālā ansambļa projektu vienā no pla�ākajām civiliedzīvotāju masveida iznīcinā�anas vietām � Osvencimā (Polija). Konkursa materiāli tika publicēti, un tas palīdzēja augt un veidot savu koncepciju arī mūsu republikas arhitektiem un tēlniekiem.

Salaspils memoriāla konkursa noteikumos bija fiksēta prasība arhitektoniskiem vai arhitektoniski tēl-nieciskiem līdzekļiem atzīmēt divas piemiņas vietas: nāves nometni, kas Salaspils me�ā darbojās no 1941. līdz 1944. gadam, un pirmajā kara ziemā no pārmērīga darba un bada miru�o padomju karagūstekņu apbedī�anas vietu, kas atrodas netālu no Rīgas� Daugavpils �osejas, klajā laukā lielu koku grupas vidū.

Mūsu pazīstamais rakstnieks un ārsts Miervaldis Birze, biju�ais Salaspils ieslodzītais, rakstīja: �Tagad pieņemts lēmums par Salaspils nometnē bojā gāju�o piemiņas saglabā�anu.

Ja jūs redzētu papīra lapu, uz kuras rakstīts, ka te nomocīti, piemēram, desmit tūksto�i, jūs notiku�ā

�ausmas nepārdzīvotu tā, nekā ja būtu redzējis tikai vienu Salaspilī miru�u, novārgu�u bērnu, no kura pirms tam sūktas asinis. To visu var iemū�ināt mākslas darbs, kurā redzētu nāves ēnā nesaliku�us stāvus, kur� būtu slacīts ar mā�u asarām un kur� rādītu mūsu uzvaru pār krustne�iem. Salaspilī mēs reizē godināsim un atcerēsimies visus tos, kuri mūsu republikā aizgāja bojā kara laikā, lai kur viņiem kārts �ūpulis, jo arī viņus gaidīja mātes, sievas, vīri, bērni. Mēs ne�aubāmies, ka mūsu mākslinieki no Latvijas pelēkā akmens, kas tais gados laistīts ar asarām un asinīm, izcirtis mū�am dzīvus darbus. Mūsu arhitekti izveidos svinīgus, atceres modino�us ansambjus. Tur dēstīsim za|us kokus, jo miru�ie arī mīlēja dzīvi. Mēs to spējam. Mēs jau esam uzcēlu�i Brāju kapus, kuriem līdzīgus grūti sameklēt...

Kad atbrauks nomocīto piederīgie vai tautie�i no citām zemēm, mēs tad varēsim parādīt, ka protam saglabāt mūsu cie�anu biedru piemiņu. Un viņi brauks. Kopējas cie�anas apvieno vairāk nekā kopēji prieki.

�is piemineklis lai būtu mūsu trīs smil�u saujas un saldas dusas novēlējums, �is piemineklis lai būtu mū�īgs brīdinājums, kas draud, ja laikus nesavalda varmākas, lai arī aiz kādiem �augstākas kārtības� saukļiem tie slēptos.

Salaspilī un arī Ķelderu lejā, �ķēdes kāpās, Audriņos un citos Latvijas stūros nomocīto nāvē sakņojas mūsu dzīvība. Tādē| atcerēsimies dzejnieka vārdus:

Dēls, pajemi pelēku akmeni Un par zīmi uz kapa man uzstādi:

Lai zina, lai uziet ļautiņi,

Kur trūd mani salauztie kauliņi.�⁵

Konkursam tika iesniegti pavisam 24 projekti. Kā atzīmēts �ūrijas slēdzienā, projektu klāstā varēja iz-

dalīt divas grupas: vienā dominēja arhitektoniskie izteiksmes līdzekļi, otrā arhitektūra kalpoja par fonu spēcīgi izvērstai plastikai.

Kaut gan konkursam iesniegto projektu mākslinieciskais līmenis bija augstāks nekā agrāk organizētajos konkursos, tomēr neviens projekts �ūrijas prasības pilnībā neapmierināja. Tāpēc augstākā atzinība � otrā prēmija � tika pie�ķirta diviem projektiem: projektam ar devīzi �Violetais taisnstūris�, kura autori bija arhitekti O. Ostenbergs un I. Strautmanis, piedaloties A. Holcmanim, U. Volrātam, O. Bukam, V. Grundmanim un tēlniekam R. Antinim, un projektam ar devīzi �Nēl�, kura autori bija tēlnieks H. Fi-�ers, arhitekti G. Mines, A. Paperno, mākslinieks S. Segelmanis un tēlnieks O. Skarainis.

Lūk, kā abu minēto projektu ieceri raksturoja viens no �ūrijas komisijas locekļiem docents A. Birzenieks: �Sāpju un moku ceļ�, kuru gāju�i desmitiem tūksto�u nelaimīgo ieslodzīto, projektā ir izvirzīts kā būtiskais motīvs. Ceļ� kā uzbērts zemes valnis vijas smalki veidotā līknē ap ūdens tvertni. No tās pret debesīm ceļas obeliska smaile: varbūt kā gaismas stars, varbūt kā pretestības simbols. Lai kā autori to būtu domāju�i � bez �īs vertikālās dominantes ceļ� atstātu moko�u bezcerības iespaidu. Ticība uzvarai pavīd arī skulptūru grupas �Tautu draudzība� motīvā, lai gan tā veidota visai fragmentāri. Tēlnieks tai atradis izteiksmīgu iemiesojumu dzīvības koka veidā: no spēcīga stumbra izaug daudzu cilvēku stāvi, kas sadodas rokās cīņai par atbrīvo�anos.

�āda nometnes būtības interpretācija atstāj emocionāli jo dziļu iespaidu: atspoguļojot pagātnes �ausmas, tā pau� drosmi, varonību. Projekta vērtību kāpina tas, ka palieko�s iespaids tiek panākts ar ļoti vienkār�iem līdzekļiem: skatītāju dziļi ietekmē vare-

nais zemes valnis vienmuļajā līdzenumā, ūdens spogulis, kurā uz mākoņu fona atspīdēs obelisks.

Projekta otra sastāvdaļa ir karagūstekņu kapa piemineklis: milzu sienas no divām pusēm gā�as uz skulpturālo figūru � cilvēku, kas paceltām rokām tver tuk�umā pēc glābiņa. Traģiski notikumi te radu�i iespaidīgu un lakonisku izteiksmi.

Citu ce|u ir gāju�i autori, kas arī ieguva otro prēmiju (devīze �Nēl�). . Nāves nometnē vir�u laukā izaug astoņi gigantiski akmens tēli: apsūdzētāji par neģēlībām, kas �eit notiku�as. Nāk prātā Rodēna vārdi, kas teikti par Parīzes Uzvaras arkas Brīvības personificējumu: �Tās mēmais kliedziens plē� mūsu bungādiņas.� Te mēs it kā dzirdam mēmu �Nēl�. Salaspils �ausmas nekad vairs nedrīkst atkārtoties! Skulptūras veidotas ar lielu ekspresīvu spēku. Pat mazā mērogā darinātas, tās rada baigu, moko�u iespaidu, kas ilgi neizzūd. Tēlu varenība pārspēj visu, kas redzams pārējos iesniegumos, kur skulptūrās vietvietām pavīd Būhenvaldes pieminekļa ietekme, kā arī Lieldienu salu pirmatnējo tautu mākslas atbalsis.. Nometnes centrā ir ieprojektēta memoriālā muzeja celtne, kas, salīdzinot ar milzīgajām figūrām, liekas maza un nenozīmīga. Kopvērtējumā jāatzīst, ka autoriem nav izdevies radīt vienotu ansambli. Varenie tēli ir nejau�i izkaisīti ainavā. Nav saskatāma arhitekta organizējo�ā doma.�⁶

Skopus, bet emocionāli ļoti iedarbīgus līdzekļus bija izmantoju�i tre�ās vietas ieguvēji (devīze �Pusloks�) � arhitekti C. Asaris un M. Gundars, tēlniece A. Veinbaha. Viņu projektā simt metru gara un trīsarpus metru augsta sarkanu ķieģeļu siena atdalīja nāves nometnes teritoriju no pārējās pasaules. Tās pretējā galā virs sāpju ceļa pacēlās 5,5 m augsta dzelzsbetona �aula ar trim atbalsta punktiem, un zem tās liesmoja mū�īgā uguns. Radot noslēgtas telpas �ķie-

tamību, �aulas loki pavēra skatienam apkārtējo ai* navu. Tādējādi autori ar asociatīviem līdzekļiem gribēja atgādināt tās drūmās dienas, kad nebija iespējams izkļūt brīvībā, kad ieslodzītie ar izmisu�iem skatieniem vērās aicino�ajā tālē. Abstrakto, ģeomet-rizēfo masu skarbumu mīkstināja iespaidīgas skulptūru grupas gan pa�ā nometnes vietā, gan karagūs-tekņu apbedījuma vietā.

Konkursā tika pie�ķirtas arī �etras veicinā�anas prēmijas: viena � arhitektiem J. Ginteram, Dz. Ozo-liņai, G. Barkānam, B. Ozolam, T. Nigulim un tēlniekam K. Baumanim par projektu ar devīzi �Zili kvadrāti�. Tas bija labākais no tiem darbiem, kuros vienādi izteiksmes līdzekļi tika izmantoti abās piemiņas vietās. Ta�u zināma pārsmalcinātība. kas piemita �im pieminekļa variantam, pārlieku asi kontrastēja ar skarbo nometnes apkārtni, un, pēc �ūrijas domām, tas būtu labāk iederējies kādas Francijas pilsētas parkā. Otrā � arhitektiem O. Treigūtam, J. Vasiļje-vam un tēlniekiem T. Gaumigam un J. Mauriņam par projektu ar devīzi �Sarkanais un melnais trijstūris�. Sājā projektā nometnes teritorija bija traktēta līdzīgi me�aparkam ar tajā izvietotām stēlām un brīvplasti-kas veidojumiem, kurus atdalīja dzeloņstiepļu �ogi. Tre�ā � arhitektiem R. Paikunei, D. Silai, G. Melber-gam, A. Plēsumam un tēlniekam H. Sprincim. Viņu projektā (devīze �41224�) nometnes sāpju ceļ� bija saglabāts kā memoriāls piemineklis, kas augstā kraujā pēk�ņi aprāvās: bezdibeņa malā stāv ieslodzīto skulpturāla grupa. Ceturtā � tēlniekiem V. Al-bergam, Ļ. Bukovskim, G. Grundbergai, O. Kalējam, A. Terpilovskim, Z. Zvārai un arhitektiem Dz. Dribam, O. Krauklim, O. Zakamennijam (devīze �1001�). Sājā plastiski pārbagāti risinātajā projektā nāves nometnes sāpju ceļ� bija ilustrēts ar desmit izteiksmīgām tēlnieciskām grupām un ciļņiem, kuri stāstīja par

nelaimīgo ieslodzīto smagajiem spaidu darbiem un mocībām. Iesniegtie darbi kopumā deva daudz svaigu, rosino�u, interesantu ideju.

Tomēr projektē�anas uzdevumā turpmākam darbam atspoguļojumu rada galvenokārt trīs godalgotajos projektos ietvertās idejas: 1) traģiski aprautā dzīves ceļa, respektīvi, sāpju ceļa tēma; 2) dzīvības un nāves robe�as jeb sienas tēma un 3) no asinīm un sviedriem slacītā nometnes lauka izaugu�o skulpturālo tēlu tēma, kas, kaut visai transformētā veidā, tomēr atrada iemiesojumu tālākā projektē�anas gaitā.

Arī galīgais autoru kolektīvs tika komplektēts galvenokārt no prēmēto projektu autoriem. Memoriālā ansambļa projektu, tā galīgo variantu, darba zīmējumus, modeļus izstrādāja un celtniecības darbus vadīja arhitekti G. Asaris, O. Ostenbergs, I. Strautma-nis, O. Zakamennijs, tēlnieki Ļ. Bukovskis, O. Ska-rainis, J. Zariņ�. Iesākumā projekta izstrādā�anā piedalījās arī arhitekti M. Gundars, O. Mines, A. Pa-perno, tēlnieks H. Fi�ers.

Kompozicionili ideja

Salaspils memoriālā ansambļa kopējo kompozicio-nālo ideju, kas balstījās uz biju�ās nometnes teritorijas topogrāfiskās bāzes un ainavas elementu izmanto�anu, varētu raksturot apmēram �ādi: uz robe�as, kas atdalīja biju�ās nometnes teritoriju no komandantūras, vietā, kur aptuveni atradās galvenie vārti, izveidota ieejas siena � �dzīvības�nāves robe�a�. Betona siena labajā pusē konsoļveidā balstās uz melna labradora atbalsta bluķi, kurā iekalts nometnes kalendārs � katra no tām drūmajām dienām.

Izejot cauri �ai sienai, mēs nonākam betona plātnēm klātā svinīgo ceremoniju laukumā, ko no sāniem ierobe�o ieslodzīto stādītās prie�u rindas. No �ejienes atklājas memoriāla panorāma: kreisajā pusē prie�u audzei piekļaujas vainagu nolik�anas

Salaspils memoriālais ansamblis. 1967. leeia ansambli.

vieta � tum�a labradora plāksne, kurā iebūvēts metronoms; tie�i pretī � nometnes teritorijā, ko ietver ieslodzīto būvētais ap|a ceļ�, � se�i raupjā betonā veidoti simboliski tēli. Panorāmas kompozicionālo centru veido trīs tēlu grupas: �Solidaritāte�, �Rot-front� un �Zvērests�. Tās novietotas netālu no kompozīcijas ass. Priek�plānā pie svinīgo ceremoniju laukuma atrodas guļo�a figūra �Nesalauztais�, diben-plānā, it kā noslēdzot visu laukuma tēlu sistēmu, � skulptūra �Māte�, kreisajā pusē � �Pazemotā�.

Tuvojoties laukuma centram, kļūst dzirdams metronoma skaudrais ritms, kas asociējas ar cilvēka sirdspukstiem, ar laika nerimtīgo plūdumu.

Sī �elektroniskā sirds�, kā to trāpīgi nosaukusi Tautas dzejniece Mirdza Ķempe, fiksē mūsu laiku, akcentējot katru mūsu dzīves sekundi. Pēc autoru iece-

res, katra apmeklētāja apziņā tam vajadzētu asociēties ar jautājumu: ko es, tie�i es esmu darījis, lai nekas līdzīgs vairs nekad neatkārtotos? Elektroniskās sirds puksti noregulēti tā, lai bezvēja laikā tie būtu dzirdami, �ķērsojot �dzīvības�nāves� robe�u.

Visi minētie elementi telpā izvietoti tā, lai, sākot ar me�a ceļa līkumu, aiz kura paveras �dzīvības� nāves� robe�a, līdz pat svinīgo ceremoniju laukuma centram, no kura ir labi pārskatāma visa ansambja panorāma, apmeklētāja informatīvi emocionālais spriegums nemitīgi augtu un kulmināciju sasniegtu laukuma centrā, vainagu nolik�anas vietas rajonā.

Pēc informācijas līmeņa un tās komplicētības �o memoriāla daļu var salīdzināt ar pla�u panorāmas filmu, kas balstās uz noteiktu dramaturģiju, mērķtiecīgu attēla un skaņas sinhronizāciju, kur skaņas ritms pastiprina telpiskās uzbūves kompozicionfilo akcentu uztveri un atveidi.

Pēc skulptūru grupas apskates apmeklētājs pa apļa ceļu atkal atgrie�as svinīgo ceremoniju laukumā pie vainagu nolik�anas vietas. Tās tuvumā laukuma ieseguma plātņu lielums mainās, un tas liek nācējam mainīt $o|u ritmu, �eit viņ� brīdi it kā paliek vienatnē ar sevi: pulētā labradora virsmā atspoguļojas priedes, debesis, skan metronoma suģestējo�ais ritms ...

Visu minēto telpisko un dzirdes iespaidu rezultātā vairumā gadījumu apmeklētāja psiholoģisko stāvokli var raksturot kā savdabīgu �notiku�ā inversiju�, t. i., spēju zināmā mērā restaurēt pagātnes notikumu būtību. Turklāt tam nemaz nav nepiecie�ama precīza faktu un notikumu hronoloģijas zinā�ana . ■

Attieksme pret vēsturiskajiem laktiem

Kā zināms, kop� 70. gadiem memoriālos ansambļus raksturo augsts pilsoniskums un idejiski humānistiska virzība, tieksme ne tikai iemū�ināt pagātnes notikumu piemiņu, bet palīdzēt jaunajai paaudzei

Skats no galerijas uz svinīgo ceremoniju laukumu.

caur laika prizmu atrast savu vietu dzīvē, cīņā par nākotnes ideāliem.

Analizējot raksturīgākās iezīmes, kas, neraugoties uz formu un kompozicionālo paņēmienu daudzveidību, apvieno gan mūsu republikā, gan visā Padomju zemē, gan aiz tās robe�ām radītos memoriālos kompleksus, tai skaitā arī Salaspils ansambli,

Centrālā skulpturālā grupa.

nodro�inot augstu idejiski emocionālo iedarbību, pirmajā vietā neap�aubāmi jāmin vēsturiskās patiesības izjūta jeb saudzīga, iejūtīga attieksme pret faktiem, notikumiem, kam veltīts konkrētais memoriālais ansamblis.

Tā Hirosimā, Japānas pilsētā, kas gāja bojā pirmās atombumbas sprādziena rezultātā 1945. gada

Skulpturāls grupa, priek�plānā � �Pazemotā�.

Skulptūra �Nesalauztais�.

6. augustā, no skatu platformas kalna pakājē var redzēt aptuvenu sprādziena epicentru, bet, nonākot tajā, aplūkot saglabātās un iekonservētās pasta ēkas drupas ar a�ūram kupola metāla konstrukcijas me�ģīnēm (viena no nedaudzām mūra ēkām pirmskara pilsētā). Grūti pateikt, kas atstāj visspēcīgāko iespaidu � �is nedzīvais skelets vai japāņu arhitekta Kenzo Tanges radītais memoriāls ar muzeja ēku, kur bagātā ekspozīcijā ar dokumentiem, fotoattēliem atspoguļota notikumu gaita. Tāpat Drēzdenes centrā uz atnācēju līdzīgu iespaidu atstāj Frauenkirhes

Skulptūra �Mete *

paliekas uz apkārtējās jaunās apbūves fona. Tās atsauc atmiņā pazīstamo pēckara fotogrāfiju: sagrautā Drēzdene skatā no aug�as ar eņģeļa figūru priek�plānā.

�Vēstures patiesās liecības ir nenovērtējams pamats jebkura memoriāla radī�anā,� atzīmē Maskavas Arhitektūras institūta profesors O. Svidkovskis, �Vienmēr, kad biju�o notikumu vietā ir saglabāju�ās dokumentālās pagātnes liecības, tās nepiecie�ams ne tikai saglabāt, restaurēt un konservēt pēc jaunākajām zinātnes metodēm, bet tām organiski jāieaug memoriālā ansambļa telpiskajā kompozīcijā kā visbūtiskākajai tās sastāvdaļai.�⁷

Kopējā idejiski mākslinieciskajā ievirzē var konstatēt principiāli at�ķirīgu pieeju ar pagātnes notikumiem saistīto faktu interpretācijā. Apmeklējot traģisko notikumu vietas, neatkarīgi no ansambļa rakstura cilvēki vispirms cen�as saskatīt tie�ās dokumentālās pagātnes liecības. Salaspilī tās ir ieslodzīto stādītās priedes, baraku pamatu kontūras ar me�ro�u puduriem un robaino me�a līniju, kur vēl �odien smiltīs rūs nometnes dzeloņstiepļu �oga paliekas. Brestas memoriālajā ansamblī, piemēram, atnācēja uzmanību visvairāk piesaista �āviņu sakropļotās cietok�ņa sienas, aizbiru�ie kazemāti, kur līdz pēdējam vīram cīnījās varonīgā garnizona aizstāvji, un kokiem apaugu�ais nocietinājuma grāvis, kas ienaidniekam neļāva nemanītam piekļūt cietoksnim, bet vēlāk pagrīdes cīņu laikā slēpa sevī aizstāvjiem tik dārgo valgmi. Apmeklējot Osvencimu, neap�aubāmi visspēcīgāko iespaidu atstāj biju�ās nometnes teritorija ar baraku krāsmatām un krematoriju, bet Mamaja kurgānā Volgogradā tā vien gribas paņemt rokā sauju zemes, jo, kā stāsta aculiecinieki, karam beidzoties, tur grunts virskārtā bijis vairāk metāla nekā zemes.

Runājot par pamatidejas izvēli, jāatceras Salaspils memoriāla tap�anas gaita. Kā zināms, konkursā vienu no augstāk godalgotajām vietām ieguva �ceja� ideja: pa izliektu trajektoriju uz mākslīga uzbēruma pāri nometnes teritorijai pakāpeniski aug�up vīdamies, pievedceļ� pēk�ņi aprāvās, liekot atnācējam it kā fiziski izjust un pārdzīvot kāda �dzīves ceļa� traģisko pārtrūk�anu. Ideja �ķita emocionāli ārkārtīgi ietilpīga, formā kompakta un izteiksmīga, tomēr no tās nācās atteikties, jo �ādas telpiskas koncepcijas realizācija būtu saistīta ar daudzu svarīgu pagātnes liecību iznīcinā�anu: būtiski būtu jāpārveido Salaspils nometnes eso�ā ainava � viens no emocionāli būtiskākajiem ansambļa komponentiem. Turpinot projekta izstrādi, atteikties no �ādas interesantas, liela mēroga formas nebija viegli. Toties tagad, laika perspektīvā vērojot, kā ikdienā funkcionē Salaspils memoriāls, kā to uztver un kā pārdzīvo apmeklētāji, �ī atteik�anās acīmredzot jāvērtē kā pareiza.

Akcentējot kopumā pareizo attieksmi pret dokumentālām liecībām visos nozīmīgākajos mūsu republikas memoriālajos ansambļos, jāatzīmē, ka acīmredzot te liela nozīme ir bijusi latvie�u monumentālās tēlniecības un arhitektūras tradīcijām, kā arī tautā izsenis koptajai un attīstītajai dabas un apkārtējās vides .vienotības izjūtai, ko varam saskatīt gan latvie�u lauku sētā, gan vienkār�ā kapu kalniņā.

�Klātbutnes sajūtas� nozīme

idejas interpretācijā

Uzkrātā pieredze lielu sabiedriski nozīmīgu memoriālo ansambļu veido�anā liecina, ka īpa�u nozīmi iegūst tāda informatīvās struktūras organizācija, kas spēj modināt cilvēkā �klātbūtnes sajūtu� tālas pagātnes notikumos vai parādībās.

Pats �klātbūtnes sajūtas� jēdziens, būdams saistīts ar cilvēka tie�iem kontaktiem ar konkrētām vides formām, attiecībā uz tādām telpiskām sistēmām kā memoriālais ansamblis iegūst visai pla�as un daudzvei-

Ieejai siena � �Dzīvības un nAves robe�a�.

dīgas izpausmes. Bez jau minētas �klātbūtnes sajūtas�, kas rodas, atrodoties tie�ā ēkas vai kādas citas telpiskas formas tuvumā, ne mazāk būtiska, it īpa�i ansambļa estētiskās savdabības uztverē, ir tā sauktā netie�ā klātbūtnes jeb līdzdalības sajūta. Ja, iepriek� neko nezinot par attiecīgo vēsturisko notikumu, bet, vadoties vienīgi no informācijas, ko iespējams uztvert tie�a kontakta laikā, cilvēks spēj iejusties un iztēlē kļūt par �o notikumu līdzdalībnieku vai aculiecinieku, tad varam uzskatīt, ka ansambļa idejai ir vēlamais psiholoģiskais efekts.

Kā tad apmeklētājs uztver Salaspils memoriāla galveno ieeju � �dzīvības�nāves robe�u�?

Tuvojoties memoriālam pa ce|u, kāds tas bijis okupācijas laikā, viņpus me�a līkuma atnācēja skatienam paveras masīva betona siena, kas aiz�ķērso tālāko gājienu. Pienākot tai tuvāk, var redzēt, ka viens sienas gals ir ieslīpi atrauts no zemes un pacēluma vietā veidojas asimetriski nobīdīta ieeja. Virs tās lasāms uzraksts: �Aiz �iem vārtiem vaid zeme�. �ādas informācijas jēga varētu būt samērā vienkār�a: visiem zināms, kā atbrīvot ce|u no gulo�a �ķēr�ja � pacelt tā vienu galu un palikt apak�ā atbalstu.

Virzoties pa vairākus simtus metrus garo pievad-ceļu, sākotnējais impulss būtiski nemainās. Tomēr pamazām parādās jauni tā aspekti: atnācējs sāk apjaust sienas mērogu salīdzinājumā ar pārējiem ainavas elementiem, izjust tās masu, faktūru un kopējo izteiksmes spēku.

Nonākot pie kāpnēm, kur siena vislabāk uztverama, apmeklētājs var saskatīt da|u aiz vārtiem eso�ās nometnes teritorijas ar skulpturālajām grupām. Te mostas neatvairāma vēlē�anās nokāpt pa �iem nedaudzajiem pakāpieniem un iziet cauri vārtiem ... Tādējādi ieprogrammēto intrigu, kas modina interesi par gaidāmo, pastiprina uzraksts �Aiz �iem vārtiem vaid zeme�.

Tātad kop� pirmā iespaida, ce|am iznākot no me�a, līdz pat tam brīdim, kad apmeklētājs dodas cauri ieejas sienas ailai, kopējo informatīvo impulsu varētu raksturot apmēram �ādi: kādreiz pagātnē nepārejamā �dzīvības�nāves� robe�a tagad ir atklāta � par �o iespēju mums jāpateicas spēkiem, kas sagrāva cilvēku paverdzinā�anas �ma�īnu�. Par to, ka �ajā gadījumā runa ir par ārējiem spēkiem, liecina sienas kopforma, kas veidota kā alego-

Skatu galerija.

rija, un arī at�ķirīgais apdares materiāls � labradors, kas izmantots atbalsta bluķa veidojumā.

Nometnes atbrīvo�anas aktu dokumentē uzraksts: �1944. gada 12. oktobris�, kad nometne tika atbrīvota. Kompozicionāli tas noslēdz nometnes kalendāru, kas iekalts pret svinīgo ceremoniju lauku vērstajā atbalsta sienā.

Dabiski, ne jau katrs apmeklētājs ieejas sienas tēmu at�ifrēs tie�i tā ... Var rasties arī citas asociācijas.

Salaspils memoriāla ieejas sienas estētiskā savdabība, ko nosaka tās plastiskais veidojums, proporci-

Ieeja skatu galerija.

jas mērogs � salīdzinājumā ar apkārtējās ainavas elementiem �, raupjā betona faktūra kontrastā ar atbalsta bloka pulēto labradoru minēto iespaidu vēl pastiprina.

Ansambļos, kas veltīti pa�ām traģiskākajām aizvadītā kara un ar to saistīto notikumu lappusēm, īpa�u nozīmi iegūst izmantoto materiālu un to faktūru izvēle. Tā, izvēloties materiālus Salaspils memoriālajam ansamblim, vairākkārt tika izteikti priek�likumi, piemēram, skulpturālos tēlus cirst granītā. Tomēr galu galā izvēle apstājās pie raupjā veidņu betona. Un acīmredzot izvēle bija pareiza. Grūti iedomāties

Bērnu baraku vieta.

skaudro plastisko izteiksmi, ko pau� Salaspils memoriāla tēlu grupas, risinātu granīta formās. Jau pats betona raksturs asociatīvi ir daudz tuvāks tiem notikumiem un priek�statiem, kas mums saistās ar drūmajām kara dienām. Un tas nav mazsvarīgi: ar �ādu izjūtas tie�umu veidots, �asociatīvais tilts� var pastiprināt arī tā saukto klātbūtnes sajūtu.

Savukārt pulētais melnais labradors izmantots galvenokārt tajos elementos, kam ansamb|a kompozīcijā ir būtiska nozīme, tomēr � jau citā laika izteiksmē, proti, �dzīvības un nāves robe�as� atbalsta bloka apdarē, akcentējot �ī elementa saistību ar at-

Barakas piemiņas zīmes detaļa.

brīvo�anas aktu, kā arī ziedu nolik�anas vietā, pie kuras pienākot, katrs atnācējs uz mirkli apstājas, lai ieklausītos metronoma pulsā un atdotu godu aizgājējiem.

Radniecīgu materiālu paleti autori izmanto arī vēlāk, proti, piemineklī padomju karagūstekņiem Salaspilī. Vispār dzelzsbetona plastiskās iespējas un faktūra pla�i izmantota arī ārpus mūsu zemes veidotajos memoriālajos ansambļos, kas veltīti fa�isma upuru piemiņai.

Projektē�ana tika uzsākta 1962. gada sākumā, kad jaunizveidotais autoru kolektīvs pirmo reizi tikās

Plāna risinājums Latvijas PSR Arhitektu savienībā, lai kopīgi apspriestu projektē�anas uzdevumu. Sākās regulārs darbs pie projekta, sākumā strādājot Arhitektu namā Torņa ielā 11 pagraba telpās, bet vēlāk speciāli projektē�anai ierādītās telpās Ļeņina un Vaļņu ielu stūrī (bij. dzelzceļa kasēs) un kombināta �Māksla� darbnīcās Gaujas ielā.

Ansambļa būvdarbi tika uzsākti 1963. gada pavasarī, tā galvenie elementi tika nosprausti dabā, bet 16. maija talkā projekta autori kopā ar pasūtītāju un būvorganizāciju � Latvijas PSR Autotransporta ministrijas 4. ceļu būves celtniecības tresta pārstāvjiem � iestādīja ozolu birzi pie ieejas nākamajā memoriālā.

Ikviena memoriālā ansambļa, tātad arī Salaspils ansambļa kompozīcija sākas ar plānojumu, kas ietver sevī gan galveno arhitektonisko un tēlniecisko elementu izvietojumu, gan to savstarpējo saistību ar attiecīgu laukumu un ceļu tīklu. No tā, cik pareizi izvēlēts tā vai cita ansambļa plānojums, cik precīzi tas atbilst konkrētai situācijai un apkārtējai ainavai, lielā mērā atkarīgs kopējais emocionāli estētiskais etekts.

Pirms kara, kā arī pirmajos pēckara gados veidotajos memoriālajos ansambļos galvenokārt dominēja simetrisks, cie�i noteikts plāna risinājums, kas visumā noteica arī ansambļa apskates secību � stingri centrēti, virzoties pa galveno simetrijas asi. Raksturīgs piemērs tam ir Brāļu kapu ansamblis Rīgā.

�ajā laikā arī citās valstīs izveidotajos memoriālajos ansambļos visbie�āk tika izmantoti simetriski plāna risinājumi, piemēram, ansamblī Treptovas parkā Berlīnē⁸ vai arī ansamblī Piskarevas kapsētā Ļeņingradā'.

Tomēr pakāpeniski iezīmējas diferencēta attieksme pret memoriālā ansambļa plānojumu. Aizvien vairāk vērības tiek pievērsts ar konkrētu vietu saistītām

Salaspils memoriālā ansamb|a plāns.

ainavisKām īpatnībām. Kā jau atzīmējām, �ie pēdējie momenti iegūst īpa�u nozīmi, radot apmeklētājā t. s. klātbūtnes sajūtu. Aizvien bie�āk stingras simetrijas vietā ansambļu plānojumā tiek veidotas brīvākas, gleznieciskākas, vietējo ainavu un topogrāfisko īpatnību nosacītas plānojuma sistēmas, kas ietver sevī mērķtiecīgu, precīzi pārdomātu ansamb|a apskates secību. Viens no pirmajiem pla�āku ievērību guvu�ajiem memoriālajiem ansamb|iem, kur izmantota brīva, gleznieciska plānojuma shēma, bija Pir�upes memoriāls Lietuvas PSR.

Arī mūsu republikas lielākā memoriālā ansambļa � Salaspils � plānojuma shēma veidojās visai īpatnēji. Cen�oties maksimāli saglabāt visus būtiskākos pagātnes lieciniekus, autori bija spiesti rēķināties ar stingri simetrisko biju�ās koncentrācijas nometnes plānojumu. Tomēr pilnīga simetrija nedotu iespēju panākt vēlamo �pēk�ņuma efektu�, kad, nonākot noteiktā ceļa posmā, atnācējam negaidīti paveras nometnes teritorija ar skulpturālo tēlu grupām. Tāpēc radās doma galveno pievedceļu novirzīt nedaudz sāņus, centrējot to pret simetriski uzlauztās �dzīvības�nāves� robe�as un tās atbalsta bloka saduras vietu.

Līdz ar to Salaspils memoriāla galvenā ieeja pie �dzīvības�nāves� robe�as attiecībā pret kādreizējo nometnes vārtu vietu ir nedaudz novirzīta, pievedceļ� pārbīdīts uz labo pusi, apzināti izjaucot agrāko nometnes plānojuma simetriju. Dro�i vien biju�ajiem ieslodzītajiem tā varētu likties nepiedodama vēsturiskās precizitātes ignorē�ana. Turpretī tie, kas ar aizvadītā kara traģiskajām sekām tie�i saskaras pirmo reizi (bet tādu ir vairums), �ai de�a|ai, protams, nepievēr� uzmanību. Te svarīga ir vienīgi faktu simboliski vispārinātā izteiksme, kas ar akcentēta plānojuma palīdzību virzīta uz vienotas emocionāli izteiksmīgas tēlu sistēmas radī�anu. Arī Salaspils memoriālā ansamb|a svinīgo ceremoniju laukums ir veidots asimetriski un tādējādi it kā ievirza apmeklētāju tālākai ansamb|a apskatei.

Tā kā jebkura memoriālā struktūra atklājas gan telpā, gan laikā līdzīgi muzikālam skaņdarbam, kur varam konstatēt ievadu, vado�ās jeb pamattēmas risinājumu, tās attīstību un kulmināciju, tad liela nozīme ir apmeklētāju kustības organizācijai. Plānojot apmeklētāju kustību memoriālajā ansamblī, īpa�i jārēķinās ar strauji augo�o dzīves tempu. Cilvēkam atliek aizvien mazāk laika kaut ko mierīgi apskatīt, iedziļināties lietu būtībā. Kā liecina novērojumi, apkārtējās telpiskās vides uztvere lielākoties notiek kustībā, pat steigā. Dominē iespaidi, ko iegūstam �starp citu�.

Analizējot mūsdienu memoriālā ansamb|a telpiskās organizācijas principus, var izsekot divus raksturīgus paņēmienus, kas pietiekami efektīvi var likt parasti straujajam un kustīgajam cilvēkam pagausināt soli, apstāties, ieklausīties . ..

Pirmais paņēmiens ir koncentrētas uztveres zonas radī�ana, kur jaunas informācijas blīvums tuvojas maksimumam. Līdzīgs paņēmiens izmantots arī Salaspils memoriālā: sākot ar kāpnēm ieejas ceļa galā līdz pat svinīgo ceremoniju laukuma centram, 3�4 minū�u ilgā gājienā atnācējam atklājas ansamb|a kom-pozicionālā būtība. Emocionālajam efektam �eit vajadzētu būt pietiekami spēcīgam, lai piespiestu cilvēku pagausināt soli, uzmanīgāk ielūkoties savā apkārtnē, iek�ēji �pārslēgties� attiecīgās informācijas uzņem�anai. Ansambfa uztvere, protams, ar to vēl nebeidzas, tomēr tālāko mar�rutu katrs var izvēlēties pēc savas gaumes un izjūtas.

Otrs paņēmiens saistīts ar tāda kustības grafika izveidi, kas obligāts visiem apmeklētājiem (noteikta

KusITbas organizācija vai pa�plūsma

garuma ceļ� ar attiecīgiem akcentu punktiem un mar�ruta kulminācijas elementiem). Raksturīgs piemērs �ajā ziņā ir piemineklis bojā gāju�ajiem padomju karagūstekņiem Salaspilī.

Viens no visjaunākajiem virzieniem jeb tre�ais paņēmiens memoriālu veido�anā saistīts ar savdabīgu dekompozīciju, kad stingras kompozicionālās struktūras vietā izmantots it kā brīvs tēlu un arhitektonisko elementu izvietojums dabā, dodot iespēju katram apmeklētājam pa�am izvēlēties optimālos skatu punktus un mar�rutus. Pie �āda tipa ansambļiem pieskaitāms memoriāls Ablingā (Lietuvas PSR) un vairāki dienvidslāvu profesora B. Bogdanovi�a veidotie memoriāli Serbijā un Horvātijā.

Mūsu republikā pēc dekompozīcijas principiem veidotu ansambļu pagaidām nav. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tādi nevarētu rasties, it īpa�i, ja �ajā darbā iesaistītos tautas dailamata meistari.

Tātad � vai nu maksimāla kustības organizācija, vai brīva iespēja pa�am izvēlēties optimālo kustības virzību?

Mūsdienās memoriālā ansamblī, tajā skaitā arī Salaspilī, nereti tiek izmantoti visi trīs minētie kustības organizācijas principi da�ādās zonās: tiek radītas gan maksimāli koncentrētas informācijas zonas, gan skatītāji tiek virzīti pa noteiktu mar�rutu, gan viņiem tiek |auts brīvi izvēlēties ce|u, lai varētu nodoties pārdomām un apcerēm.

Kā liecina aptaujas, kas 1969.�1970. gadā izdarītas Salaspils un citu memoriālo ansamb|u apmeklētāju vidū, maksimālu emocionālo efektu jebkur� pla�āka mēroga memoriālais ansamblis var sasniegt vienīgi tad, ja tā pamatideja organiski izaug no simboliski metaforiskā realitātes skatījuma un balstās uz konkrētu notikumu analīzi, ietverot visas būtiskākās pagātnes dokumentālās liecības.

Salaspils memoriālā ansambļa kopējo idejiski māksliniecisko līmeni nosaka atsevi�ķu arhitektonisko un tēlniecisko formu si�etiskais saturs, to plastiskā izteiksme un saistība ar apkārtējo dabu, kas kopumā sniedz simbolisku priek�statu par biju�o nometni: par ansambļa, kā arī tā atsevi�ķo elementu funkcionālo risinājumu, kas diktē kustības grafiku, tā uztveres iespējām un apmeklētāju izturē�anos.

Ansambļa estētisko savdabību raksturo �dialogs� starp tēlnieciskajām un arhitektoniskajām formām: ieejas sienas un citu arhitektonisko elementu siluets un plastika, kā arī betona virsmas faktūra, kas asociējas ar fa�isma radītās kara ma�īnas antihumāno dabu; tēlniecisko elementu raksturs un izvietojums telpā, kas kustībā ļauj realizēt maksimāli daudzveidīgu uztveri; attiecības starp da�ādiem materiāliem, to uzbūves tektoniku un apkārtējo ainavu. Ne mazāka nozīme Salaspils memoriāla estētiskās iedarbības veicinā�anā ir tā mērogam, attieksmei pret eso�o ainavu un faktogrāfisko materiālu, kā arī atturīgi mērķtiecīgai plastisko formu un kompozīcijas paņēmienu koordinācijai.

Salaspils memoriālais ansamblis tika svinīgi atklāts 1967. gada 31. oktobrī. Tā atklā�anā kopā ar republikas partijas un valdības vadītājiem, tūksto�iem Rīgas un tās apkārtnes strādnieku un kalpotāju, zinātnes, kultūras un mākslas darbiniekiem piedalījās arī Vispasaules Miera Padomes prezidente Ļeņina prēmijas �Par miera stiprinā�anu starp tautām� laureāte beļģiete Izabella Blūma, citi pla�i pazīstami miera cīnītāji no Anglijas, VDR u. c. valstīm.

Ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas un PSRS Ministru Padomes 1970. gada 9. aprīļa lēmumu Salaspils memoriālā ansambļa autoriem tika pie�ķirts augstākais rado�ā darba novērtējums � Ļeņina prēmija.

Pēc Salaspils memoriāla apmeklējuma trīskārtējais Padomju Savienības Varonis S. Budjonnijs rakstīja: �Kar� aiznesa daudzus. Salaspils nāves nometne nav pati lielākā no tām, kuras izveidoja fa�isma necilvēcīgā fantāzija. Bet laikam gan katra atsevi�ķa cilvēka cie�anas nepavisam nekļūst mazākas tāpēc, ka reizē ar viņu gāju�i bojā simt tūksto�i vai pusmiljons cilvēku . .

Kar� aiznesa daudzus. Ta�u nogalināt tā, kā to darīja fa�isti savās nāves fabrikās, � tā ir cilvēka morālā pagrimuma galējā robe�a, pilnīga personības degradācija.

Salaspils svētā zeme ir slacīta asinīm. To nedau-dzo atmiņā, kuri iznāca no turienes dzīvi, paliku�as dzeloņstieples, netīrās ieslodzīto barakas, karātavas, gāzes ma�īnas, lo�metēji sargu torņos. Tur aizgāja bojā simt tūksto�i mierīgo iedzīvotāju un padomju karagūstekņu. Viņiem, viņu vīri�ķībai, viņu piemiņai veltīts �is memoriālais komplekss . .

Vaidēja zeme, uz kuras gāja bojā tās bērni, ta�u viņi palika nesalauzti. Skulptūrās � Salaspils simbolos � iemiesota dzīvības ideja, ideja cīņai par taisnīgumu. �etri ieslodzītie nostāju�ies līdzās, plecu pie pleca. Viņi atbalstīs vājo, palīdzēs garīgi salauztajam, bet nelieksies � tas ir �Protests�. Ar pēdējiem spēkiem no zemes ceļas neuzvarētais gigants. Viņu var nogalināt fiziski, ta�u nogalināt viņa gribu nespēj neviens. Tas ir �Nesalauztais�. Uz ceļiem nomesta kaila meitene. Viņa ir pazemota, apvainota, apsmieta, ta�u visā viņas figūrā jau�ams lepnums, naids pret ienaidniekiem. Māte, sargādama savus bērnus, nostājusies pretim lodēm. Tādi bija tie, kas mira mocekļu nāvē. Salaspils svētajā zemē ..

Cenzdamies noslēpt savu noziegumu pēdas, hitlerie�i 1944. gadā nometni nodedzināja. Pieminekļa autori radīju�i tās simbolu, lai cilvēki atcerētos, neaizmirstu. Tādēļ ceļ pieminekļus.�¹⁰

�Gadu gaitā Salaspils memoriāls ir iedzīvojies ainavā, kļuvis neatņemams mūsu republikas dzīvē. Par tradīciju izvērtusies gadskārtējā biju�o koncentrācijas nometnes ieslodzīto, dzīvu paliku�o pulcē�anās �eit, lai atcerētos bojā gāju�os, lai izteiktu savu protestu �odienas miera apdraudētājiem.

Cilvēces sirdsapziņai, saprātam, cilvēces atbildī-gumam jāpaliek vienmēr nomodā par planētas likteni.�¹¹

Kā liecina ieskats Salaspils ansambļa projektē�anā un celtniecībā, mūsdienu memoriālais arhitektoniski tēlnieciskais ansamblis ir sare�ģīta telpiski estētiska sistēma, kuras emocionālā ietilpība ir atkarīga no daudzu, brī�iem pretrunīgu faktoru mērķtiecīgas koordinācijas, bet vēl lielākā mērā � no autoru iejūtības un profesionālās meistarības. Protams, meklējot ansambļa galīgo koncepciju, ne vienmēr izdodas pietiekami detalizēti izanalizēt sare�ģīto da�ādu mākslinieciskās izteiksmes veidu un kompozīcijas līdzekļu kompleksu, tāpēc visbie�āk tā vai cita memoriālā ansambļa galīgo raksturu nosaka mākslinieciskā intuīcija.

Un tomēr nevar noliegt, ka arī intuīcija lielā mērā balstās uz tām teorētiski analītiskām pārdomām, kas nodarbināju�as arhitektu vai mākslinieku visu viņa rado�o mū�u, � gan kritiski vērtējot savus, gan citu autoru darbus.

Sājā sakarā jāatzīmē, ka kuplais dalībnieku skaits, kas piedalījās konkursā par labāko idejisko metu Salaspils memoriālajam ansamblim, kā arī izstādes materiālu pla�ā sabiedriskā apsprie�ana deva ierosmi arī citu pieminekļu un memoriālo ansambļu veido�anai, gan rosinot sabiedrības un vietējo varas iestā�u ini-datīvu, gan sniedzot rado�u impulsu arhitektiem un māksliniekiem.

60. gadu sākumā Latvijas PSR tika nobeigti vairāki 50. gados iecerēti un aizsākti memoriālie ansamb|i, tajā skaitā jau minētie Brāļu kapi Za|eniekos (1963), piemineklis partizāniem Balvos (1961), piemineklis partizāniem Viļakā (1962) un piemineklis Padomju Savienības Varoņu Brāļu kapos Ludzā (1963). Arī �o ansambļu sabiedriskais vērtējums un kritiskā analīze palīdzēja izkristalizēties diferencētai pieejai da�ādu ar Lielā Tēvijas kara notikumiem saistītu memoriālo ansambļu izveidē.

Atzīmēsim svarīgākos virzienus, kādos 60. gados mūsu republikā attīstījās pieminekļu un memoriālo ansambļu projektē�ana. Vislielāko grupu veido ansambļi, kas veltīti Lielajā Tēvijas karā kritu�o karavīru un hitleriskās okupācijas laikā bojā gāju�o civiliedzīvotāju piemiņai. To vidū īpa�i jāpiemin Brāļu kapi Gulbenē, memoriālais ansamblis An�upānos mierīgo iedzīvotāju masveida iznīcinā�anas vietā, Brāļu kapi Priekulē, ansamblis kritu�o karavīru apbedī�anas vietā Sunta�os, memoriālais ansamblis Nīkrācē, kā arī piemineklis padomju kara-gūstekņiem Salaspilī u. c. darbi.

Otru nozīmīgu grupu veido ansambļi, kas veltīti atbrīvotājiem no hitleriskajiem okupantiem. To vidū kā nozīmīgākie jāmin ansamblis Tukuma atbrīvotājiem, Jēkabpils varoņu memoriāls u. c. darbi. 1984.�1985. gadā tiem pievienojies ansamblis Jelgavas atbrīvotājiem, kā arī memoriālie kompleksi Valmieras un Valkas Brāļu kapos.

Ja pirmajā grupā, tāpat kā agrāk veidotajos ansambļos, galveno vietu ieņem kritu�o apbedījumu vieta un tās mākslinieciskais veidojums, tad otrajā grupā nereti tiek atzīmēti lielākoties tikai izcilākie varoņi un karavadoņi, kas piedalīju�ies tās vai citas pilsētas atbrīvo�anā vai arī kritu�i cīņās par to. �eit pa lielākai da|ai dominē simbolisks arhitektoniski tēl-niecisks padomju karavīra � atbrīvotāja koptēls; aktīva loma kā vienam no būtiskākajiem emocionālās izteiksmes elementiem ir telpiskajam risinājumam.

Tre�o nozīmīgāko ansambļu grupu veido kauju slavas memoriāli, kas 70. gados radīti daudzās Lielā Tēvijas kara cīņu vietās � Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā u. c. Mūsu republikā nozīmīgākais memoriālais ansamblis un kauju slavas muzejs 60. gados izveidots Vietalvā, kur norisinājās iz�ķiro�ās kaujas par Latvijas teritorijas atbrīvo�anu no fa�istiskajiem iebrucējiem. 1985. gada 5. novembrī Uzvaras parkā Rīgā svinīgi tika atklāts piemiņas ansamblis Rīgas un Padomju Latvijas atbrīvotājiem.

Un, visbeidzot, pieminekļi un memoriālie ansambļi, kas radīti iznīcināto sād�u un ciematu piemiņai, kuru skaits visā Padomju Savienībā sniedzas tūksto�os. Viens no �ādiem pirmajiem mākslinieciski nozīmīgākajiem ansambļiem tika radīts 60. gados Lietuvā, nodedzinātās Pir�upes vietā. Un tas izpelnījās augstāko apbalvojumu � Ļeņina prēmiju. 60. gados tika radīts Hatiņas memoriālais ansamblis, kas veltīts visu iznīcināto baltkrievu sād�u piemiņai. Arī �is ansamblis 1970. gadā ieguva augstāko novērtējumu � Ļeņina prēmiju. Latvijas PSR teritorijā nozīmīgākais ir Audriņu piemiņai veltītais piemineklis, kā arī ansamblis An�upānu me�ā, vietā, kur fa�isma okupācijas gados tika iznīcināti mierīgie iedzīvotāji.

Bet tagad nedaudz tuvāk pakavēsimies pie minētajiem memoriālajiem ansambļiem, lai noskaidrotu, kā autori tālāk attīstīju�i vietējās monumentālisma tradīcijas, saistot tās ar konkrētiem notikumiem un vietām. Tātad � vispirms ansamb|i, kas veltīti Lielajā Tēvijas karā kritu�o un hitleriskās okupācijas laikā bojā gāju�o civiliedzīvotāju piemiņai.

Brāļu kapi Gulbeni

... Sīvās cīņās par Gulbenes atbrīvo�anu 1944. gadā krita daudzi padomju karavīri � da�ādu nāciju dēli, kas tika apbedīti kauju laukos pilsētas apkārtnē.

Pēc mūsu republikas atbrīvo�anas pilsētas parka klajākajā vietā tās apkaimē kritu�ie karavīri un partizāni tika guldīti jaunizveidotajos Brā|u kapos. Lai godinātu savus dēlus, kas cīņā par uzvaru bija ziedoju�i pa�u dārgāko � dzīvību, gan mātes un līgavas, gan sievas un māsas Brā|u kapus alla� greznoja ar ziediem.

Pēc sabiedrības ierosmes 60. gados �ajā vietā tika nolemts izveidot memoriālu arhitektoniski skulpturālu ansambli, un tā projektē�ana tika uzticēta tēlniecēm G. Grundbergai un I. Zandbergai, kā arī arhitektam G. Barkānam.

1967. gada 8. maijā, gandrīz vienlaicīgi ar būvdarbu pabeig�anu Salaspils memoriālā, kā viens no pirmajiem mūsu republikas rajonu centros tika atklāts �is ansamblis Gulbenes Brā|u kapos. Ansamb|a plānojuma neregulāro konfigurāciju noteica apkārtējie parka koki � vecas priedes un eg|u stādījumi. Kapulauku ierobe�o pazems akmens krāvums, kurā iemūrētajās granīta plāksnēs iekalti 997 kritu�o karavīru un partizānu vārdi. Kapu kopiņas, sekojot reljefa lēzenajam kāpumam, kā nop|auti vāli grupējas ap pieminekli un mū�īgo uguni. Ansambļa centrālo akcentu veido �etras iesārtā granītā kaltas figūras, kas simbolizē kritu�o karavīru cīņu biedra, mātes, māsas un sievas tēlus. Figūras novietotas uz zemas pamatnes, izkliedēti kā antīkās kolonnas, ar savu vienkār�o ritmu it kā akcentējot kopnoskaņas svinīgumu. Izmantojot vertikālo elementu kontrastu ar pamatnes horizontālo līniju, autori ir radīju�i pārliecino�u monumentālu kompozīciju, kas labi organizē sēru mītiņa un gājiena priek�laukumu.

Gulbenes Brāļu kapu ģenerālplāns.

Brāļu kapi Gulbenē. 1967. Kopskats.

Asimetriskais plāna risinājums aptver arī eso�os kokus, it īpa�i vienu, galvenā ceļa vidū augo�o priedi, kas it kā sabalsojas ar figūru statisko ritmu, radot savdabīgi smeldzīgu noskaņu.

Savā kompozicionālajā skaidrībā un vienkār�ībā �is ir viens no iespaidīgākajiem 60. gadu memoriālajiem ansambļiem mūsu republikā.

Lai gan figūras ir izteikti statiskas, tomēr izvietojuma retinātā ritma un plastiskā veidola vienkār�ības dēļ tās iegūst īpa�u emocionālu spriegumu. �ķiet, neatvietojamā zaudējuma smagums un sāpes vienkār�ās latvie�u sievietes ir pārvērtu�as akmenī.. .

Skulpturāli grupa.

Atgādināsim, ka tādos klasiskos memoriālajos ansambļos kā, piemēram, Rīgas Brāļu kapi, pamatideju galvenokārt pau� tēlnieciskie elementi, bet arhitektūra kalpo kā kulise, kā fons tēlnieciskās domas attīstībai, kā pamatne vai norobe�ojo�ais elements. Turpretī mūsdienu memoriālajos ansambļos arhitektūra līdzās tēlniecībai nereti kļūst par pamatidejas plastisku iemiesotāju un izteicēju (ieejas sienas Salaspils ansamblī un Brestas memoriālā, dzīvības siena Ha-tiņā u. c.).

No �ī viedokļa Gulbenes Brāļu kapi pēc kompo-zicionālās ieceres it kā vairāk atbilst pirmskara me-

moriālu veido�anas tradīcijām. Tomēr palielinātā distance starp atsevi�ķiem tēliem, to autonomais traktējums kontrastā ar pamatnes horizontālo plakni atklāj autoru pārdomāto attieksmi pret telpu, pie�ķirot tai īpa�u psiholoģisku un kompozicionālu nozīmi. Tādējādi Gulbenes Brā|u kapu memoriālajā ansamblī, kurā rado�i tālāk attīstītas latvie�u monumentālās tēlniecības labākās tradīcijas, iezīmējas ceļ� uz jauna, emocionāli piesātināta telpiskuma izpratni.

Piemiņas ansamblis Sunta�os

Sunta�u ciemā, kur apglabāti Lielā Tēvijas kara laikā kaujās par Ogres rajona atbrīvo�anu kritu�ie 1300 karavīri, tika izveidots jauns pieminek|a komplekss. Vecajā apbedījumu vietā, kas atrodas Sunta�u ciemata centrā, pils parkā blakus baznīcai, pa tam izaugu�as slaikas bērzu rindas. Pa�as kapu vietas bija atzīmētas ar melnām granīta plāksnēm, kurās iegravēti kritu�o uzvārdi un dienesta pakāpes. Sim-1iem un simtiem uzvārdu... Bet katrs uzvārds � dzīvs cilvēks ar savu biogrāfiju un piederīgajiem, ar saviem sapņiem un cerībām . ..

Ta�u �ajā pilsētbūvnieciski nozīmīgajā un ainaviski interesantajā vietā cīnītāju kapenēm nebija atbilsto�a arhitektoniski mākslinieciskā un telpiskā izveidojuma.

Piemiņas ansamb|a autoriem � tēlniecei V. Mic-kēvi�ai, arhitektiem Dz. Dribam, A. Ozoliņam, piedaloties arī arhitektam J. Brinkmanim, izdevies visā pilnībā izmantot un iek|aut kompozīcijā eso�os arhitektoniskos un dabas elementus, kā arī reljefa īpatnības.

No ceļa uz apstādījumu laukumu pakāpeniski, ritmiski pazeminoties un sa�aurinoties, ved gai�ām betona plātnēm ieklāta pieeja. Arvien zemāk, arvien �aurāka ... �o pieejas ce|a kompozīciju pārtrauc divi kontrastējo�i trīsstūrveida piloni, it kā godbijībā pret kritu�ajiem noliekti karogi � gai�s un tum�s, augsts un zems. Zemākajā no tiem iekomponēts stilizēts,

Piemiņas ansamblis Sunta�os. 1979. Skats no pieminek|a uz ieejas virtiem.

ģeometrizētās formās veidots Mātes tēls, kura iegrimusi pārdomās par saviem kritu�ajiem dēliem. Deviņus metrus augstais trīsstūris, uz kura izkaisītas piecstaru zvaigznes, traucas aug�up, kaut kur nebūtībā. Viss beidzies... Aiz �īs izteiksmīgās kompozīcijas � tikai Mazās Juglas līkumotie, stāvie krasti, tās vienmērīgais tecējums . . .

Kapulauku ietver zemas, dolomīta krāvumā veidotas atbalsta sienas, kurās iemūrētas agrākās tum�ās uzrakstu plāksnes. Kompozīciju aptver bērzu rindas, jaunie stādījumi, kā arī vecie, lielie parka koki.

Telpiskajā organizācijā veiksmīgi iek|aujas arī barokālā Sunta�u baznīca, kuras sānu fasāde atrodas paralēli kapu ce|am, un tā kopā ar monumentāli veidoto ieejas sienu atdala kritu�o kapus no ikdienā trok�ņainā ciemata centrālā laukuma un Rīgas�Madonas �osejas, piemiņas ansamblim pie�ķirot savdabīgu, neatkārtojamu noskaņu. Pie Sunta�u ce|a, kapu

Ansambļa galvenais akcents.

Fragments.

ceļa iesākumā, atrodas vārti ar uzrakstu �Slava varoņiem � 1941.�1945.� un skulpturāli veidotu karavīra galvu, kas akcentē kompleksa galveno kompozīcijas asi. Vārti, tāpat kā lielais pilons un ziedu platforma, apdarināti ar �ūnakmens plāksnēm. Savukārt mazākais skulpturālais trīsstūris, zvaig�ņu grupas, ieejas vārtu dekoratīvā apdare un uzraksti veidoti kapara kalumā.

Kapu priek�laukumā pie atbalsta sienas izveidoti atpūtas soliņi, abās pusēs pie ieejas � dekoratīvas ūdenspievada vietas.

Sis skarbās, lakoniskās, kaut arī nedaudz shematiskās formās risinātais komplekss, kur� tika atklāts 1979. gada oktobrī, labi iekļaujas ainavā un turpina republikā iedibinātās arhitektoniski tēlniecisko ansambļu veido�anas tradīcijas.

Rēzeknes rajonā vācu fa�istiskie iebrucēji un viņu līdzskrējēji noslepkavoja apmēram 15 tūksto�us mierīgo iedzīvotāju. An�upānu kalnainajos me�os, kuri atrodas tikai piecu kilometru attālumā no Rēzeknes, apbedīti vairāk nekā astoņi tūksto�i fa�isma upuru. Sī bija viena no lielākajām masveida slepkavību vietām okupētajā Latvijā. Te 1942. gada 2. janvārī tika no�auta arī lielākā da|a par partizānu atbalstī�anu apcietināto Audriņu ciema iedzīvotāju, kuru vidū bija daudz sirmgalvju, sievie�u un bērnu.

Memoriālais ansamblis Anēupānu kapenēs

1973. gada augustā pēc arhitekta dendrologa A. Ķi�ķa un tēlnieces R. Kalniņas-Grīnbergas projekta An�upānu kalnos, gravā, kur vācu okupācijas gados tika ap�auti Audriņu ciema iedzīvotāji un kur bija pla�i masu kapi, tika atklāts savdabīgs memoriālais ansamblis. Daudzo pēckara ansambļu vidū tas izceļas ar veiksmīgu iesaistījumu apkārtējā ainavā un ar organisku iekļau�anos reljefā.

Slaidu prie�u ieskautais, nedaudz vairāk nekā 10 m platais un apmēram 150 m garais me�a izcirtums � bijusī armijas �autuve, gar kuras vienu malu visā garumā stiepjas no�auto cieminieku kapenes, k|uvusi par galveno un iespaidīgāko �dokumentālo liecinieku� �eit notiku�ajām neskaitāmajām traģēdijām.

�Saule lec kā sarkans gailis Ugunīgiem spārniem:

Saules kliedziens gruzd un gail An�upānos.�

J. Peters. Ugunsskrējiens

Ansamb|a galvenais idejiski mākslinieciskais akcents � tēlnieces R. Kalniņas-Grīnbergas veidotais emocionālais mātes un bērna tēls �Ābele� � novietots biju�ās �autuves galā svinīgo ceremoniju laukumā, kas paaugstināts vairāk nekā par trim metriem. Bronzas lējumā veidotā, plastiski bagātā un izteiksmīgā skulptūra simbolizē dzīvības uzvaru pār iznīcību, mūsu tautas vitālo spēku. Kā vētrās aplauzīta ābele tā atkal sniedzas pret sauli, pret gaismu, nesot jaunus aug|us, jaunu dzīvību!

Starp citu interesanti atzīmēt, ka tēla iecere autorei radusies neatkarīgi no konkrētās vietas � kā stājtēlniecības darbs. Ta�u vēlāk sadarbībā ar arhitektu tas ieguvis monumentālu, dotajai videi atbilsto�u mērogu.

An�upānu ansamblim raksturīgs pārdomāts apmeklētāju kustības grafiks un memoriāla uztveres

Memoriālais ansamblis An�upānu kapenēs. 1973. Skats uz me�a izcirtumu � biju�o �autuvi.

Aug�ējā terase ar skulptūru �Ābele*�.

problēmu risinājums, veiksmīgi izmantojot teritorijas topogrātiskās īpatnības.

Pieeja paaugstinātajam svinīgo ceremoniju laukumam ved garām masu kapulaukam gar apmēram 60 cm augstu, brīvā krāvumā veidotu laukakmeņu mūri, kas labi iederas dotajā ainavā, asociējoties ar mūsu lauku kapsētām tik raksturīgo akmens mūra sētu.

Virzoties pa �o mar�rutu, nonākam līdz gala at-balstsienai, proti, līdz biju�ajai no�au�anas vietai, kur ce|� apraujas, it kā simbolizējot dzīves ceļa traģisko galu. Aug�ā, svinīgo ceremoniju laukumā, nonākam pa kāpnēm, kur skatam atklājas plastiski veidotais Mātes-ābeles tēls. No �ejienes var pārredzēt me�a ieskauto kapulauku un ar plēstiem laukakmeņiem iesegto pieeju.

An�upānu kapenēs izveidotais ansamblis pierāda, ka perfekta vēsturiskās situācijas un apkārtējās ainavas specifisko īpatnību izmanto�ana, lakoniskas arhitektoniski plastiskās formas un mērogu saskaņa nodro�ina pietiekami pla�as emocionālā izteiksmīguma un simboliskās precizitātes iespējas.

Par An�upānu memoriālā ansambļa galvenā skulpturālā akcenta, izteiksmīgā Mātes-ābeles tēla, izveido�anu tā autore 1974. gadā tika apbalvota ar Latvijas PSR ĻKJS prēmiju. Sis visnotaļ pelnītais apbalvojums vienlaikus apliecināja arī tēlnieces un arhitekta sadarbības veiksmi un nozīmīgumu ne tikai fa�isma upuru piemiņas godinā�anā, bet arī jaunu sabiedrisku, vietējās nozīmes rituālu veido�anā

Brā|u kapi Priekulē

Ģenerālplāns.

Priekules apkārtnē no 1945. gada 20. līdz 28. februārim notika pla�a 2. Baltijas frontes 6. gvardes armijas un 51. armijas uzbrukuma operācija pret vācu fa�istisko karaspēku, kuras rezultātā tika ieņemts fa�istisko spēku pretestības mezgls � Priekule. Ienaidnieki �ajā frontes iecirknī meta aizsardzībā visas

savas rezerves, un padomju karaspēka uzbrukums uz laiku apstājās. Tomēr Priekules operācijas mērķis bija sasniegts � pretiniekam bija atņemta iespēja �ai ciņu periodā pārsviest da|u karaspēka pa jūras ce|u uz Vāciju.

Priekules dienvidu da|ā atrodas kritu�o karavīru Brā|u kapi, tajos apglabāti arī Padomju Savienības Varoņi I. Grigorjevs, V. Igoņins, V. Samsonovs. Tie ir lielākie brā|u kapi republikā, kur Lielā Tēvijas kara beigu posmā apbedīti vairāk nekā 23 000 kritu�o.

So mūsu republikā lielāko brā|u kapu izveido�anu par memoriālu ansambli, mākslinieciski augstvērtī-giem līdzekļiem nodro�inot kritu�o padomju karavīru piemiņas iemū�inā�anu, pēc uzvaras atklātā republikāniskā projektu konkursā 1969. gadā uzticēja tēlniecei P. Zaļkalnei, arhitektiem A. Zoldneram, E. Saīgu�am un dendrologam A. Lasim. Memoriālais ansamblis aizņem samērā pla�u, apmēram astoņus hektārus lielu teritoriju, kas piekļaujas Priekules�Sko-das autoce|am. So teritoriju ietver un apvieno brīvi veidots apvedce|�, no kura da�ādos rakursos atklājas ainavā veiksmīgi iesaistītais memoriālais ansamblis. Maksimāli saglabājot eso�os kokus, papildinot tos ar jauniem atsevi�ķu koku vai koku grupu stādījumiem, panākta mērķtiecīga memoriālā ansambļa deta|u saistība ar dabu.

Ansamb|a apskate sākas ar se�us metrus platu un apmēram 200 metrus garu uzeju. Vizuāli tā noslēdzas ar 12 metrus augstu kaparā kaltu Mātes-Dzim-tenes tēlu, kas kompozicionāli saistīts ar apbedījuma vietu un ir ansambļa centrālais vertikālais un arī idejiskais akcents. Mātes-Dzimtenes tēls � sieviete ar rokās paceltu bērnu � veidots vienkār�ās monumentālās formās ar skaidru, uz debesu fona viegli uztveramu izteiksmīgu siluetu, �is ansambļa galvenais akcents kā monuments dominē apkārtējā ainavā un ir

Bri|u kapi Priekulē. 1974 Kopskati

labi saskatāms arī no apmēram divus kilometrus attālās Priekules pilsētas.

Ziemeļu pusē ansambli un me�u masīvu noslēdz vairāk nekā 60 metrus gara, 3,4 metrus augsta dekoratīva betona un vara kalumā veidota siena ar Lielā Tēvijas kara tēmai veltītiem bareljefiem. Laukuma austrumu pusē izkārtotas deviņas skulpturāli dekoratīvas sienas ar metālā atlietiem kritu�o cīnītāju uzvārdiem.

Laukumu noslēdzo�ās sienas bareljefā ietvertā simboliskā cīnītāju un kara tehnikas kompozīcija, kā arī

dekoratīvo sienu (ar kritu�o cīnītāju uzvāroiem) aug�ējo da|u konsoles, kas noteiktā ritmā pavērstas pret laukumu, pau� vienotu, uzvaru apliecino�u ansamb|a arhitektoniski tēlniecisko ideju.

Skats no Bērzu alejas.

Laukumu noslēdzo�i siena ar bareljefiem,

Ansambļa veido�ana uzsākta 1974. gadā un turpinājās vairākās kārtās. Ja Gulbenes Brāļu kapos spēcīgāko iespaidu rada ritmiski izvietotu tēlu grupa, tad Priekules ansamblī dominē pārdomāti organizēta vide, telpa ar monumentāli un dekoratīvi traktētu Mātes tēlu centrā. So telpu radīju�i arhitekti kopē ar daiļdārznieku, īstenojot labākās ainavu veido�anas tradīcijas Latvijā.

Raksturīgi, ka �ajā ansamblī gan tēlniecisko, gan arhitektonisko elementu veidojumā formu monumen-talitāte labi apvienojas ar atsevi�ķu detaļu dekoratīvo traktējumu. Bagātāka ir kļuvusi arī materiālu pa-

lete � granīts, kapars, betons un akmens. Gandrīz vai visi �monumentālie� materiāli �eit sadzīvo vienotā mākslinieciski izsvarotā ansamblī.

Pieminas ansamblis Nīkrācē

1944.�1945. gada ziemā Nīkrāces ciema apvidū risinājās smagas kaujas ar �Kurzemes katlā� ieslēgto fa�istu karaspēku. Padomju Armijas rindās �eit cīnījās daudzu tautību pārstāvji, tajā skaitā arī Padomju Savienības Varonis baltkrievs P. Kuprijanovs, kas, lai paglābtu no dro�as bojā ejas savus kaujas biedrus, atkārtoja Matrosova varoņdarbu � ar savu ķermeni aizsedza ienaidnieka dzota ambrazūru.

Piemineklis Nīkrācē uzcelts vietā, kur tika apbedīti sīvās kaujās par Kurzemes atbrīvo�anu kritu�i padomju karavīri: latvie�i, lietuvie�i, krievi, ukraiņi, baltkrievi un daudzu citu tautību pārstāvji. Lai godinātu savus dēlus, vīrus, brā|us, kas cīņā par uzvaru te, Kurzemes pakalnos, ziedoju�i savu dzīvību, Nīkrācē ik gadus ierodas mātes, sievas, māsas no visas pla�ās Dzimtenes.

Nepiecie�amība izveidot pieminek|a kompleksu ar svinīgo ceremoniju platformu, pilnīgi saglabājot faktisko apbedījuma vietu, prasīja pazemināt zemes līmeni salīdzinājumā ar ceļu. Tas projekta autoriem � arhitektiem Dz. Dribam, A. Ozoliņam un tēlniecei L. Rezevskai � radīja zināmas grūtības. Lai pēc iespējas labāk izmantotu ainaviskās vides īpatnības, panāktu vajadzīgo saskaņu un pauguriem bagātajā teritorijā pārredzami iekomponētu ansambļa galveno plastisko akcentu � skulpturālo grupu, kapulauka vienā malā tika izveidots mākslīgs uzkalns, kuram ceļa un kapulauka pusē tika ierīkotas terases un uz vienas ar zālāju apaudzētas terases novietota skulpturālā grupa � sērojo�as mātes un mirsto�a dēla tēli. Skulptūras novietotas uz zema postamenta. Pieminekļa kopējais augstums nepārsniedz �etrus metrus. Tēlnieces L. Rezevskas veidotais mātes tēls it kā

Piemiņas ansamblis Nīkrācē. 1979. Kopskats.

tiecas aptvert ne tikai mirsto�o dēlu, bet arī visu kapulauku, vēl vairāk � visu pakalnoto apkārtni, tīrumus, laukus, birzis, visu to mierīgā darba ritmā iekļauto �odienu, kuras vārdā ir ziedots mātes dārgākais lolojums � dēls.

Piemineklis veidots gai�i pelēkā granītā, vispārinātās formās, labāko latvie�u monumentālās tēlniecības tradīciju garā.

Skulpturālā grupa ar savu pārdomāto novietojumu, milzīgam, zemē ieaugu�am laukakmenim līdzīgo raksturu un spēku it kā paceļas pāri ne tikai kapu laukumam, bet arī visai apkārtnei. Tā labi saredzama, tuvojoties pa ceļu no padomju saimniecības �Nīkrāce� centra, kā arī no Embūtes un Skrundas puses.

Ieplakā eso�o kapulauku no trim pusēm norobe�o ar pelēko granītu apdarinātas sienas ar uzrakstu plātnēm, bet no ceturtās � dzīv�ogs. Zemās sienas ļauj pārredzēt visu kapu teritoriju. Sienās iemūrēta jau agrāk izgatavotā, lietuvie�u karavīriem � �o cīņu

Skulpturāla grupa.

dalībniekiem � veltītā sārtā granīta stēla. Ceļa malā, pie pieejas skulpturālajai grupai, atrodas uzraksts � �Nīkrāce. 1941.�1945.�.

Kā atceras viens no projekta autoriem � arhitekts Dz. Driba, visā ansambļa veido�anā un telpiskajā or-

ganizācijā, tā apdarē, apzaļumo�anā, celiņu izvietojumā un materiālu izvēlē pamatmotīvs bijis panākt maksimālu saskaņu ar apkārtējo ainavisko vidi. To pastiprina izliektā granīta siena, kas nostiprina nogāzi aiz pieminekļa, vienlaikus veidojot kā horizontāli, tā vertikāli kompozīciju noslēdzo�u loku.

Autoriem, pakļaujoties vienotai arhitektoniski mākslinieciskai idejai, samērā vienkār�iem līdzekļiem izdevies radīt un idejiski virzīt to emocionālo noskaņu gammu, kāda piemīt �im līdzenajos Kurzemes pauguros iegūlu�ajam kritu�o karavīru kapulaukam. Ansamblis tika atklāts 1979. gada oktobrī.

Piemineklis padomju karagustekņiem Salaspili

�Bija vajadzīgi cilvēki, kas izvelk ba|ķus no Daugavas. Sai darbā izmantoja karagūstekņus. Salaspilī bija pienāku�i vairāki karagūstekņu transporti. Nu viņu skaits jau sniedzās tūksto�os ...

... �ie cilvēki atradās pilnīgā dabas untumu varā. Nebija kur paslēpties nedz no aukstā rudens vēja, ne lietus, ne sniega. Gūstekni ar katliņiem, bļodām, ar koka gabaliem ierakās zemē kā zvēri, lai paslēptos no aukstuma. Virs katras alas bija atstāts caurums izejai. Naktī to pārklāja ar zariem un drēbju gabaliem, lai kaut kā saglabātu siltumu. Tā dzīvoja cilvēki, kam vajadzēja vilkt baļķus no ledainā ūdens ...

. .. Bada dzīti, viņi bija nolobīju�i visiem nometnes kokiem mizu, cik to varēja ar zobiem un rokām aizsniegt. Visā laukumā nebija neviena neapgrauzta krūma, neviena zāļu stiebriņa ...

.. . Katrs baļķis maksāja vairāku cilvēku dzīvības.�¹¹

1941. 42. gada ziemā Salaspils nāves nometnē bojā aizgāja ap 40 000 padomju karagūstekņu.

Ideja veidot pieminekli Salaspils nāves nometnes celtniecībā bojā gāju�ajiem padomju karagūstekņiem radās vienlaicīgi ar ieceri organizēt Salaspils memoriāla konkursu. Programmā bija izvirzīts �āds

Padomju karagūstekņiem veltīta Salaspili pieminekļa ģenerālplāns.

Piemineklis padomju karagūslekņiem Salaspili. 1968. Kopskats.

uzdevums: radīt metu piemineklim teritorijā starp Rīgas�Daugavpils dzelzceļu un �oseju, kur mitinājās un tika apbedīti padomju karagūstekņi.

Pēc konkursa izveidotais autoru kolektīvs paralēli izstrādāja arī �ī pieminekļa metu. Sākotnēji tās bija divas monolītā dzelzsbetonā veidotas �krīto�as sienas� � viena par otru lielāka, kuras it kā draudēja sabrukt pār izmocīto cilvēku stāviem. Figūru �im variantam veidoja lietuvie�u tēlnieks R. Antinis, kas arī bija piedalījies Salaspils memoriālā ansambļa konkursā. Ideja sākumā tika pieņemta, ta�u vēlāk darba gaitā no autoriem neatkarīgu iemeslu dē| no tās nācās atteikties.

Veidojot �o pieminekli, galvenokārt bija grūti panākt, lai atnācējā radītu klātbūtnes jeb līdzdalības sajūtu notikumos, kas savā necilvēcis-kūmā un cietsirdībā atrodas ārpus jebkuriem mums saprotamiem kritērijiem.

Radīt priek�noteikumus �ādai savdabīgai ekstra-polācijai, izmantojot vienīgi taktu ticamību, �ajā gadījumā ir grūti, gandrīz vai neiespējami, jo reālie notikumi savā cietsirdībā un traģismā tālu pārsniedz cilvēka saprāta ietvarus. Sare�ģījumus radīja arī tas, ka konkrētā vieta ar atsevi�ķiem vēja izlauztiem kokiem pati par sevi nebija saglabājusi gandrīz nekā tāda, kas varētu kalpot par pamatu telpiskās idejas rosinā�anai. Tāpēc rado�ais process attīstījās simboliski metaforisko izteiksmes līdzek|u aktivizē�anās virzienā, bāzējot tos uz rūpīgām konkrēto notikumu studijām, lai cilvēku sirdīm rastu citu psiholoģiski emocionālo atslēgu, kas it īpa�i svarīgi nesenās pagātnes dramatisko notikumu atcerei veltītajos ansambļos.

No vienas puses, nedrīkstēja mehāniski atkārtot jau Salaspils memoriālajā ansamblī izmantotos izteiksmes līdzek|us, no otras puses, abi memoriāli ta�u bija saistīti ne tikai telpiski, bet arī ar pagātnes notikumu attīstības loģiskām saitēm.

Apsverot visus par un pret, beidzot nolēma pieminekļa risinājuma pamatā likt simboliski plastisku ideju par �traģiski pārrautu dzīves ce|u�, kas tiktu attīstīta, maksimāli izmantojot monolītā dzelzsbetona plastiskās valodas ekspresiju.

Tā kā �ādā variantā si�etiski jēdzieniskais pamats pats par sevi kavētu sniegt ievirzi pārāk pla�am vis-

Obelisks �Aprautais drīves ceļi�.

pārinājumam, idejas konkretizācijai tika izmantota tā sauktā objekta un subjekta konfrontācija: betona plāksnēm klātais ceļ�, kas no abām pusēm ved uz pieminekli, kulminācijas punktā pāraug vertikālā kompozīcijā, liekot atnācējam tīri fiziski (pa ceju tālāk aiziet nav iespējamsl) izjust notiku�ā traģismu.

�Klātbūtnes momentu� pastiprina betona plastika � cilnis zemākā pilona aug�pusē, kur no betona formu haosa, kas atgādina simbolisku baļķu re�ģi, iznirst atsevi�ķas kareivju sejas un rokas.

Te nav veselu figūru, ir tikai cilvēku ķermeņu fragmenti, kas sastingu�i cīņā ar ģeometrizēto formu fizisko spēku. Plastiskā kompozīcija, kas atrodas apmēram 10 metru augstumā no zemes, it kā gā�as pār atnācēju, kura gājienu fiziski apstādina pilona vertikāle. Pie kājām lasāms metālā veidots uzraksts:

Mūs bija tūksto�i, tādu pa�u kā tu.

Tāpat kā tu mēs mīlējām

dzīvi un dzimteni, sauli un bērnus .. .

Mēs cīnījāmies, neslēpdamies no lodēm, bet lodes mūs nespēja veikt.

Mēs gājām bojā nebrīvē, mocību un bada

izvārdzināti fa�isma katorgā.

Lai nekad tavā sirdī nenodziest svētā naida uguns pret fa�istu slepkavāml

Nākot pa betonēto ceļu no ansambļa pretējās puses, apmeklētājs nonāk pie 30 metrus augsta verti-

kāla pilona, kura pakājē lasāms tas pats teksts krievu Fragments, valodā, bet virsotni vainago no metāla darināti skaitļi: �1941�1942�.

Ansambļa centrā, kur kopā sanāk abi betonētie ceļi, izveidots neliels ar granīta bruģi klāts kvadrātveida laukums, kura malā ir vieta tribīnei.

Gar ceļmalām, kā arī laukumā starp kokiem apbedījumu vietās atrodas lieli lēzeni betona ziedu trauki . .. Abi betona ceļi nosprausti tā, lai ansambli iesaistītu apkārtējā vidē: viena ceļa galā izveidota automa�īnu stāvvieta, bet otrs ved uz Salaspils memoriālo ansambli.

Fragments.

Tādējādi abus memoriālus vieno gan idejiski mākslinieciskā koncepcija, gan materiāls � raupj�, fakturēts dzelzsbetons, gan arī attieksme pret apkārtējo vidi. Jāatzīmē, ka piemineklis padomju karagūs-tekņiem Salaspilī ir viens no pirmajiem �āda rakstura pieminekļiem Padomju Savienībā.

Tam raksturīgs formu lakonisms un izteiktu arhitektonisko un tēlniecisko elementu sintēze (cilni veidojis tēlnieks J. Mauriņ�, arhitekti G. Asaris, O. Zaka-mennijs, O. Ostenbergs, I. Strautmanis). Ansambli atklāja 1968. gada 13. oktobrī.

...�1944. gada vasarā purvi pie Odzienas bāzējis padomju izlūku un partizānu grupas, augustā rietumos no Vietalvas 130. latvie�u strēlnieku korpuss piecas dienas sīvi cīnījās pret fa�istisko karaspēku (izlūks J. Roze ienaidnieka viesu|ugunī no Vietalvas baznīcas torņa koriģēja padomju artilērijas uguni). Tagad kaujas vietā un brāļu kapos, kur apglabāti 430 padomju karavīri, izveidots memoriālais ansamblis . .�¹²

Memoriālais ansamblis Vietalvā

Vietalvas memoriāli ansamb|a projektu izstrādāja tēlnieki V. Albergs, Z. Zvira un arhitekts E. �ēn-bergs. Ansambļa kompozīcijas risinājumā izmantoti trīs elementi: kritu�o cīnītāju kapu uzkalniņ�, centrālais parters ar puķu dobēm un uz piecus metrus augsta piramidāla uzbēruma izveidotais vertikālais akcents � smaile ar zvaniem un skulpturālā grupa, kas dekoratīvā kaparkalumā attēlo Lā�plē�a un Melnā bruņinieka cīņu. Ansamblis labi iekļaujas ainavā.

Ansambļa kompozīcijas centru veido divu elementu � smailes un kaparā kaltās dekoratīvās grupas � savdabīgs dialogs. Balstoties uz kontrasta principa, autori radīju�i izteiksmīgu kompozīciju, kuras arhitektoniski interesantā forma neap�aubāmi ir smaile ar zvaniem. Tajā it kā apvienojas divas nozīmes: durklis � uzvaras simbols un dekoratīvi veidotais zvanu tornis.

Plastiskās grupas formu valodā var saskatīt zināmu līdzību ar A. Dumpes veidoto cīnītāju grupu Tukuma atbrīvotājiem veltītajā memoriālā.

Vietalvas memoriālais ansamblis tika atklāts 1968. gada augustā. Kop� tā laika �eit ik vasaru noteiktā dienā pulcējas biju�ie kaujinieki, viņu piederīgie, Padomju Armijas karavīri, darbaļaudis un inteliģences pārstāvji, lai godinātu kritu�os un paustu savu attieksmi pret kara kurinātājiem.

Memoriālais ansamblis Vietalvā. 1968. Kopskats.

Skulpturālā grupa �Lā�plē�a cīņa ar Melno bruņinieku�.

Pa�as drūmākās ar Lielo Tēvijas karu saistītās vēstures lappuses attiecas uz zvērīgi iznīcinātām sād�ām un ciematiem, kuru skaits visā Padomju zemē sniedzas tūksto�os. Daudzās no �īm vietām tagad izveidoti memoriālie ansambļi, kas veltīti iznīcināto sād�u un ciematu piemiņai. Pagātnes notikumu dramatisms, kā arī tie�ās liecības, kas saglabāju�ās apkārtējā ainavā un ļau�u atmiņā, �ai ansambļu grupai pie�ķir īpa�u emocionālu nozīmīgumu, liekot arhitektiem un māksliniekiem meklēt attiecīgus izteiksmes

Ansambļa kompozīcijas centrs.

līdzekļus. Kā jau iepriek� minēts, kvalitatīvi jauns pa-vērsiens�ādu ansambļu veido�anā sākās ar I960, gadā atklāto ansambli fa�istu iznīcinātās Pir�upes vietā. Atteik�anās no parādes rakstura elementiem un iejūtīgā attieksme pret apkārtējo ainavu un vietējām tradīcijām |āva lietuvie�u tēlniekam Ģ. Jakubonim un arhitektam V. Gabrjūnam radīt ansambli, kura slava izplatījās tālu ārpus Lietuvas robe�ām. Sājā ansambiī pirmo reizi par galveno kompozīcijas elementu izmantota lauku ainava, kuras reljefs tikai vietvietām nedaudz regulēts un pārveidots.

60. gadu sākumā tika pabeigts vēl viens �āda rakstura ansamblis iznīcinātā Lidices ciemata vietā Ce-hoslovakijā, bet 60. gadu beigās atklāja ansambli, kas bija veltīts visām Baltkrievijas teritorijā iznīcinātajām sād�ām, proti, Hatiņas memoriālu.

Nozīmīgākais memoriālais ansamblis Latvijas PSR teritorijā par �o tēmu ir radīts Lielā Tēvijas kara gados nodedzināto Audriņu piemiņai.

Varoņu memorials Jēkabpili

�Jēkabpili no fa�istiskajiem iebrucējiem atbrīvoja 1944. gada 8.�9. augustā 2. Baltijas frontes 22. armijas un 1. Baltijas frontes 4. triecienarmijas dejas.

Par kaujās parādīto varonību, vīri�ķību un varoņdarbiem Jēkabpils rajona atbrīvo�anā Padomju Savienības Varoņa nosaukums pie�ķirts: Mihailam Bu-denkovam, Emanuilam Gotlībam, Aleksandram Gu-sevam, Andrejam Mirskovam, Jevgeņijam Moi�iham, Mihailam Orlovam, Zaharam Osjaginam, Otomāram O�kalnam, Stepanam Petrenko.�

(No uzraksta uz Varoņu memoriāla Jēkabpilī)

�Viņi bija joti da�ādi gan pēc vecuma, gan tautības, gan rakstura � �ie deviņi karavīri, kurus Jēkabpils padarīja par zvaig�ņu brājiem. Latvietis O�kalns, krievi Orlovs, Budenkovs, ukrainis Petrenko, ebrejs

Varoņu memoriāls JekabpilT. Ģenerālplāns.

Gotlībs... Vienas mātes deviņi dēli. Deviņi varoņi, kuriem vienādi dārga bija �ī zeme un augstiene, kur mēs tagad stāvam, un ūdens robe�a � mundrā Aiviekste.

Katrs no viņiem pierādīja savu mīlestību un uzticību.��

Jā, katrs no viņiem bija pierādījis savu uzticību un varonību. Kop� tā laika bija pagāju�i trīsdesmit gadi. �etri no viņiem vēl bija dzīvi. Kad Jēkabpilī tika svinēta tās atbrīvo�anas gadadiena, viņi � pilsētas go-daviesi � stāstīja par saviem varonīgajiem biedriem, kavējās atmiņās, nesa ziedus uz Padomju Armijas parku Jēkabpils centrā.

Pati dzīve, jaunās tradīcijas un pilsētas attīstība prasīja �eit izveidot memoriālu, kurā, saglabājot eso�ā parka raksturu, ar arhitektoniski tēlnieciskiem līdzek|iem tiktu iemū�ināta pilsētas atbrīvotāju varonība. To cilvēku varonība, kuri, ne�ēlodami pa�u dārgāko � dzīvību, palīdzēja nosargāt savas Dzimtenes brīvību un neatkarību.

Un tā 1973. gadā tika pieņemts lēmums izveidot Varoņu piemiņas ansambli, tā projektē�anu uzticot tēlniekam Ļ. Bukovskim un arhitektam G. Asarim.

Parka izdevīgā atra�anās vieta pie pilsētas galvenās ielas, iepretim Jēkabpils rajona kultūras namam, deva iespēju ansambli veidot kā svinīgo ceremoniju un sabiedriski nozīmīgo pasākumu norises vietu. Ejot vai braucot pa ielu, skatam atklājas ansamb|a pilonu ieskautā telpa. Un nav iespējams pabraukt garām, kaut mirkli to neapskatot...

Parka centrālajā, no kokiem brīvajā da|ā � pla�s, gai�ām betona plātnēm ieklāts ceremoniju laukums. Tā plānojuma shēma veidota brīvi, piemērojoties eso�o koku un krūmu stādījumiem, galvenajām gājēju plūsmām parkā un memoriāla apskates īpatnībām. Laukuma dzi|umā, tuvāk Daugavai � ansambļa galvenais idejiskais centrs � Ļeņina skulpturālais portrets. Tas izcirsts milzīgā sārta granīta bluķī. Tikai pret roku atbalstīta galva ar tālumā vērstu skatienu . .. Blakus � granītā kalti mūsu revolūcijas vadoņa vārdi: �Ar stipru Sarkano Armiju mēs esam neuzvarami.�

Varoņu memoriāls Jēkabpilī. 1976. Kopskats.

Un visa �ī monumentālā kompozīcija, kas izveidota uz neliela zemes uzbēruma, ko cie�i ieskauj sudrabvītoli, organiski iek|aujas dabā.

Pretējā laukuma pusē, nelielā puslokā brīvi, tomēr noteiktā ritmā, kā ierindā ap ansamb|a centru izvietoti desmit granīta piloni. To augstums sasniedz gandrīz septiņus metrus. Savā arhitektoniskajā risinājums tie visi ir vienādi � kā vienādos formas tērpos ģērbu�ies karavīri.

Sķautņainie, ģeometriskās formās veidotie pelēkā granīta piloni veiksmīgi kontrastē kā ar sārtajā gra-

Granīta piloni ar varoņu bareljefiem.

nītā cirstā Iļji�a portreta maigo plastiskumu, tā ar laukumu ieskaujo�o koku lapotni.

Un tomēr � tiem katram ir sava �seja�, katrs no tiem (izņemot desmito) veltīts konkrētam varonim. Katra pilona vidējā daļa ir viens izvirzīts �ī pa�a pelēkā plēstā granīta bloks. Tā fasādes plaknē atrodas zemcilnī veidots varoņa portrets, sānu plaknē � ornamentēts visus varoņus apvienojo�s simbols, proti, Varoņa zvaigzne. Katram savs raksturs, sava biogrāfija, savas domas un cerības, bet pāri tam � visus vienojo�ā Dzimtenes mīlestība un varoņgars. Skar-

bais, vīri�ķīgais O�kalns. Zēniski apgarotais snaiperis Petrenko. Strēlnieks Osjagins � vēl glu�i zēns, kur�, pārcēlies pāri upei un nostiprinājies pretējā krastā, izsauca uguni uz sevi. Caur bieziem bri||u stikliem raugās Gotlība mazliet noguru�ās, pavisam �privātās� acis. Viņ� vairs nebija jauns, bet ņēma rokās automātu, lai citi varētu dzīvot... Iznāku�i no cilvēku atmiņām un leģendām, viņi atdzimu�i laukumā granīta ierindā, tik līdzīgi un tomēr tik da�ādi.

Fragmenti.

Pilonu askētiskais, skaudrais veidojums, kurā plastiski akcentēti tikai varoņu bareljefi, rada svinīgu noskaņojumu, it kā disciplinē visa ansamb|a uztveri.

Izvietoti atbilsto�ā attālumā no memoriāla galvenā idejiskā centra � Ļeņina skulpturālā portreta, bet kompozīcijā tomēr tam pakārtoti, piloni iezīmē svinīgo ceremoniju laukuma telpu. Telpiskais pla�ums paver savukārt pla�umu domai, kurā nav vietas ikdieni�ķiem sīkumiem. �eit jādomā par galveno ...

Visu �o granīta �ierindu� ievada ieejai vistuvāk novietotais desmitais pilons ar tajā iekaltiem deviņu varoņu vārdiem un attiecīgiem uzrakstiem.

Kā jau iepriek� teikts, lai nodro�inātu �ādu memoriālo ansambļu augstu idejiski emocionālo iedarbību, svarīga ir vēsturiskās patiesības izjūta, tie�ās pagātnes dokumentālo liecību organiska iesaistī�ana ansamblī. Jēkabpils memoriālā to nodro�ina savdabīgi risinātais ziedu nolik�anas akmens, kura horizontālās virsmas vidusdaļā iekalta Jēkabpils tuvākās apkārtnes karte ar tās atbrīvo�anas cīņu vietām un karaspēka daļu izvietojumu. Savukārt parka dienviddaļā blakus memoriālam eso�ā kapu vieta, kur jau kop� pirmajām pēckara dienām uz triju kritu�o karavīru kapu kopiņām uzstādīts lielgabals, pārveidota atbilsto�i memoriāla raksturam, tomēr saglabājot �o bargo cīņu liecinieku.

Pilons ar kritu�o varoņu vārdiem.Memoriāla galvenais idejiskais centrs � Ļeņina skulpturālais portrets.

Kopumā jāsecina, ka Jēkabpils memoriāla telpiskums, vertikāli horizontālie ritmi, kontrastējo�ā kompozīcija, saistība ar apkārtējo dabu atbilst tipiskām Padomju Latvijas memoriālās arhitektūras iezīmēm. Jēkabpils memoriāls atklāts 1976. gada 7. novembrī.

�Jēkabpils memoriāls, kas uzcelts pie vienas no visdzīvākajām mūsu zemes automaģistrālēm, kjuvis par psiholoģisku kamertoni, kas raisa īpa�u noskaņojumu ikvienā, kur� ir ce|ā uz Padomju Latvijas galvaspilsētu.�¹⁴

Audriņu

memoriālais ansamblis

Likumsakarīgi, ka Lielā Tēvijas kara notikumiem veltīto memoriālo ansamb|u vidū bez �aubām lielu nozīmi ieguvu�i kaujas slavas memoriāli. Mūsu republikā nav radīti tāda mēroga kaujas slavas memoriāli kā Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā, bet katrs no izveidotajiem ir saistīts ar konkrētās vietas traģiskajiem notikumiem.

�.. Par hitlerie�u vajāto karagūstekņu slēp�anu un partizānu atbalstī�anu vācu fa�isti 1942. gada 2. janvārī nodedzināja Audriņus līdz pamatiem un lielāko da|u no sād�as 235 iedzīvotājiem zvēriski iznīcināja.�¹⁵

Audriņu ciema traģēdija dziji saviļņoja ne tikai mūsu republikas iedzīvotājus. Starptautiskais kara tribunāls Mirnbergā, izvirzot apsūdzību vācu fa�ismam, atzina, ka Audriņu ciema nodedzinā�ana un tā iedzīvotāju iznīcinā�ana, tāpat kā �ehu Lidices un fran�u Oradūras iznīcinā�ana, ir ne vien kara noziegums, bet arī noziegums pret cilvēcību.

�ī atziņa neap�aubāmi caurstrāvoja visus republikāniskā konkursa projektus. Konkurss par visatbilsto�āko ideju Audriņu traģēdijas iemū�inā�anai notika 1962. gadā. Konkursā piedalījās gandrīz visi mūsu republikas pazīstamākie tēlnieki un arhitekti.¹⁶

Galīgais projekta variants, ko pēc uzvaras konkursā uzdeva izstrādāt tēlniecei A. Veinbahai, arhi-

tektam G. Asarim un mākslas zinātniekam J. Kaksim, ļauj mums it kā iepazīt vienu no pēdējiem audriņie�u dzīves mirkļiem.

�Latvju zeme � ugunszeme,

aizpērnā un pērnā, � kal �o domu, dzen �o domu

un �o domu ietriec tā kā naglu nokaitētu

savējā un bērna bērnā.�

J. Peters. Ugunsskrējiens

Memoriālais ansamblis izveidots Audriņu ciema augstākajā vietā, kalna galā, �osejas malā un ir labi pārskatāms, tuvojoties ciemam gan no Rēzeknes, gan no Gulbenes puses.

Divas da�āda izmēra asimetriski novietotas no granīta kaltas taisnstūrveida plātnes ar uzsvērti horizontālām līnijām veido savdabīgu altāri, no kura kā liesma pret debesim �aujas skulpturāla tēlu grupa. Tā attēlo se�us cilvēkus � veselu Audriņu ciema ģimeni, tās trīs paaudzes, kas cie�i kopā sakļāvu�ās savas dzīves vistraģiskākajā brīdī.

Sis kalnu vainagojo�ais, uz debesu fona labi saskatāmais plastiskais akcents atgādina spēcīgu akordu, kurā katram tēlam ir sava skaņa. �Vecais vīrs nenoņem cepuri nedz nāves, nedz fa�isma priek�ā, viņa dzīvesbiedre � vecās Latgales simbols, stāv sakrustotām rokām, spīvi sakniebtām lūpām, neko nelūdzot un neko nepiedodot. Blakus �ai nolieguma tēmai skan dzīves apliecinājums, to simbolizē uz jaunās sievas un vīra pleciem paceltais bērns, kuru no visām pusēm saudzīgi sargā cilvēku rokas.�¹⁷ Cilvēku tēli ļoti emocionāli pau� briesmīgo traģēdiju, vienlaikus atklājot Latgales zemnieku vienkār�o, skaidro sirdi, kas ir pārpilna bēdu un nesalau�amas vīri�ķības. Sakausēti viengabalainā akmens masā, tie tomēr

Audriņu memoriālais ansamblis. 1973. Kopskats.

katrā rakursā atsedzas ar citādu izteiksmīgumu un raksturu, radot tēlainus kontrastus.

Pelēkā granītā veidotā pamatne, kā arī pieejas monolītā betona plātnes, horizontālo līniju uzsvērums veiksmīgi pastiprina no slīpētā labradorīta darinātās skulpturālās grupas silueta izteiksmību. Aug�ējā pamatnes plātnē iekalts Audriņu traģēdijas datums � �2.�4.1. 1942.�.

Skulpturālā grupa.

Ansambļa arhitektoniski skulpturālā uzbūve ir vienkār�a, savā monumentalitātē lakoniska. Tajā pa�ā laikā �is ansamblis citu mūsu republikas pieminek|u vidū gan plastiskā veidojuma, gan figurālās kompozīcijas un tās traktējuma, gan arhitektoniskā risinājuma ziņā ir pavisam netradicionāls. Ansamblis tika atklāts 1973. gada 2. janvārī.

�Kā spēcīgi savilkta dūre �is akmens monuments pace|as kalna galā, ne tikai atgādinot, brīdinot un apsūdzot, bet arī apliecinot cilvēcīgo un dzīvo.�'⁸

Protams, pats būtiskākais piemineklis uz asinīm slacītās Audriņu zemes ir atjaunotais ciems, kas ar savām modernajām dzīvojamām ēkām, skolu, bērnudārzu un kultūras namu apliecina Audriņu nemirstību.

Pievēr�oties ansamb|iem, kas veltīti mūsu republikas atbrīvotājiem no hitlerisko okupantu jūga, vēl jāatzīmē ansamblis Tukuma atbrīvotājiem (1975. g., tēlniece A. Dumpe, arhitekts L Skuja) salīdzinājumā ar memoriālo ansambli Padomju Armijas parkā Jēkabpilī. Abi �ie memoriāli at�ķiras gan ar telpisko koncepciju, gan arī ar tēlniecisko un arhitektonisko elementu savstarpējām attiecībām.

Piemineklis Tukuma albrīvotājiem. 1975.

Ansamblis Tukuma atbrīvotājiem atrodas atklātā vietā nelielā augstienē, no kurienes labi pārredzama pilsēta. Vecās Tukuma �osejas līkums, kas slaidā lokā ieskauj augstieni, akcentē �īs vietas pilsētbūvniecisko nozīmīgumu. Pa interesanti virzītu pievadce|u nonākot pakalna virsotnē, apmeklētājs labi izjūt �ī punkta stratēģisko nozīmi � te varēja atrasties uzbrūko�ās armijas komandpunkts vai arī grūti ieņemami nocietinājumi. Katrā ziņā �klātbūtnes sajūta� pagātnes notikumos, kaut arī tie ir mākslinieciski subjektīvi traktēti, palīdz mums uztvert un labāk izjust plastiski visai brīvi veidoto pieminekli. Dinamiskā kompozī-toi cija � simbolisks varā kalts ozols � attēlo cīņas momentu ar Mātes-Dzimtenes tēlu centrā.

�is ansamblis uzskatāmi apliecina, ka tēlniecisko elementu nozīme memoriālā ansamblī nebūt nav mazinājusies, bet sakarā ar jaunu �telpiskuma� izpratni ieguvusi jaunu emocionālās iedarbības spēku.

Latvie�u tēlniecībai, starp citu, vienmēr ir biju�as raksturīgas cie�as saites ar arhitektūru. Specifiski arhitektoniskās iezīmes � kopējās kompozīcijas, silueta un masu ģeometrizācija, lineāro ritmu pakļau�ana masas uzbūves likumībām jo būtiski ietekmēju-

�a$ jau latvie�u klasisko tēlniecību, nemaz nerunājot par pēdējo gadu monumentālajiem darbiem.

Mūsdienās, it sevi�ķi pla�ākos memoriālos ansam-* b|os, aizvien lielāku nozīmi tēlniecības attīstībā gūst vēl viena specifiski arhitektoniska iezīme � telpa jeb telpiskums. Raksturīgs piemērs �ajā ziņā ir arī monuments Tukuma atbrīvotājiem.

Tie�i �ī iezīme paver jaunas iespējas arhitektūras un tēlniecības sintēzē, jaujot atteikties no tradicionālo �estu un pozu stereotipiem un meklēt jaunas plastiskās izteiksmes kvalitātes.

Valkai Brā|u kapu memoriāli

Viens no jaunākajiem un noskaņām bagātākajiem memoriālajiem ansambjiem ir Valkas Brā|u kanu memoriāls, kas atklāts 1984. gadā. Tas atrodas prie�u silā, blakus Valkas pilsētas kapiem. Sājos Brāļu kapos apbedīti 319 Padomju Armijas karavīri. Memoriāls ietver pa�u apbedījumu daļu ar skulpturālo grupu, piemiņas sienu un mū�īgās uguns vietu, pieejas ceju sistēmu ar piegulo�ās teritorijas pārveidojumiem aptuveni triju hektāru kopplatībā.

Valkas Brāļu kapu memoriāls tapis samērā īsā laikā: projektē�anas darbi veikti laikā no 1981. līdz 1982. gadam, celtniecība � no 1982. līdz 1984. gadam.

Memoriālais ansamblis projektēts un realizēts kā izvērsta telpiska sistēma, kurā saglabāts Valkas pilsētai raksturīgais intīmais mērogs un apkārtējās ainavas elementi.

Kā atzīmē Laima Slava, �būtisks ir ansambļa kopiespaids. Atnācējs pakāpeniski tiek iesaistīts tā tēlainajā struktūrā, kas atklājas lēni un raisās līdzi vides piedāvātajām asociācijām.�¹⁹

Kopējā kompozicionālajā risinājumā būtiska loma ir pieejas ceļam, kas sākas no Ļeņina ielas ar ieejas vārtu motīvu un uzrakstu �Brāļu kapi 1941.� 1945.�. Vārtu veidojumā ieskanas kapu piemiņas

Valkas Brāļu kapu ģenerālplāns.

	Memorials Velka. 1984. Pieeja.

Mū�īgās uguns vieta. Skulpturāla grupa.

sienas telpiskais motīvs � savdabīgs konsolveida uzbērums, kas atspogu|o it kā �piepacelta patvēruma� ideju. Tālāk ceļ� virzās starp diviem ozoliem, kas kā sargkareivji pavada atnācēju; tad nāk ūdens spogulis, tilts pār to ar savdabīgi risinātu apgaismojuma

sistēmu. Pārejot tiltu, atklājas piemiņas ansambļa centrālā tēlu grupa, uz kuru slaidā lokā virzās pievedceļ�. Pa kreisi smuidru prie�u paēnā dus kapulauks ar mū�īgo uguni.

Jau iepriek� ir akcentēta organizēta apskates mar�ruta loma mērķtiecīgā memoriālā ansambļa uztverē. Valkas Brāļu kapu memoriālā �is princips realizēts pārdomāti un konsekventi. Apkārtējās dabas un tajā ietvertā mākslas darba kompozicionālā vienotība atklājas pamazām un kulmināciju sasniedz, nonākot kapu lauka centrā. �Piepaceltā patvēruma�, �uzlauztās velēnas� ideja devusi impulsu kapu lauka arhitektoniski telpiskajam traktējumam. Raugoties no malas, �velēnas� zaļā virsma noslēpj skatam piemiņas sienas granīta apmali, un tādējādi tiek saglabāts neskartas dabas iespaids: pāri zaļajam pakalnam paceļas vienīgi centrālās tēlu grupas gai�ais siluets. Savukārt, atrodoties kapu lauka vidū, gai�o betona malu ar granīta uzrakstu plāksnēm labi izceļ tum�ā paēnas josla, kas atklājas formas konsolveida pacēlumā.

Autori, tēlniece A. Dumpe, arhitekti J. Dripe un A. Heinrihsons, prasmīgi izmantoju�i arī reljefa regulāciju, veidojot centrālo tēlu grupu kā kopējās telpiskās struktūras vertikālo kulmināciju. Viena no Valkas Brāļu kapu memoriāla būtiskākajām iezīmēm ir tēlniecisko, arhitektonisko un dabas elementu idejiski mākslinieciskā vienotība, kas sakņojas dotās vietas un mazpilsētas ainaviskā mēroga izpētē un mērķtiecīgā projektē�anas un celtniecības darbu koordinācijā. Tēlnieces un arhitektu kopdarba rezultātā radies emocionāli iedarbīgs ansamblis ar izteiktām sintēzes iezīmēm, kas nav zaudējis atsevi�ķo elementu � arhitektūras, tēlniecības un dabas patstāvību un specifisko raksturu.

Jau iepriek�, runājot par mūsu republikas memoriālo ansambļu veido�anas tradīcijām, atzīmējām

iejūtīgo attieksmi pret konkrēto vietu, apkārtējo vidi, kā arī prasmīgu materiāla izvēli un izmanto�anu. Visas �īs iezīmes atrodamas arī Valkas Brāļu kapu memoriālā, turklāt ansamblis ir realizēts ar nevainojamu laikmeta izjūtu � principiāli un kompozicionāli pārliecino�i.

Tā centrālais elements � trīsfigūru kompozīcija, kuras siluets atgādina plando�u liesmu, veidots gai�i pelēkā granītā ar A. Dumpei raksturīgo ģeometrizēti dekoratīvo plakņu struktūru. �Mākslinieces kompozīcijas vienmēr ir pārliecināju�as ar perfekto izsvēr-tību, kuras pamatā iek�ējā konflikta pieprasīta dinamika. �oreiz tā vairāk ārēja, �ķautņoto formu ritmo-juma, ne tēlniecisko masu kopspēles nesta.�*¹¹

Acīmredzot iz�ķiro�a nozīme bija ansamb|a kopējai telpiskajai idejai. Tās vārdā tēlniece darba gaitā būtiski mainīja sākotnējo konkursa ieceri, tuvinot to arhitektoniski telpiskajai koncepcijai. Tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ansambļa veidotāju starpā ir valdījusi pilnīga sapra�anās, kopēja mērķa apziņa, kas tik nepiecie�ama mākslinieciski augstvērtīga mākslas darba radī�anai. Valkas Brā|u kapu memoriāla veidotāju darbs ir augstu novērtēts � autoru kolektīvam 1985. gadā tika pie�ķirta Latvijas PSR Valsts prēmija.

Memoriālais ansambli� Valmieras Bra|u kapos

Viens no apjomā iespaidīgākiem memoriālajiem ansamb|iem pēdējos gados radīts Valmieras Brā|u kapos. Tie izveidoti kalna nogāzē za|ajā zonā, netālu no pilsētas centra.

Ansambli veido terasēs ierīkots kapu lauks, ko perpendikulāri kalna nogāzei pār�ķeļ galvenās kāpnes ar monumentu centrā.

Aug�pus �osejas, ko �ķērso kājnieku tilts, veidojas viena pieeja, bet otrs ceļ� virzās pa ieleju no pilsdrupu puses. Vērienīgi risinātas kāpnes, kas savieno

Memoriāls Valmieras Brāļu kapos. 1985. Kopskats.

abas pieejas un veido kompozīcijas galveno asi � plaisu, kas sa�ķe| ansambli divās da|ās.

Centrālais elements � divas ar �ūnakmeni apdarinātas plastiskas formas, kas, aug�daļā papla�inoties, siluetā asociējas ar Valmieras ģerboņa centrālo elementu liepu. Formas atdalītas viena no otras ar spraugu, bet kā vienojo�s elements darbojas abās pusēs horizontāli izvietotās strēlnieku figūras.

�ādā traktējumā monuments rosina bagātu asociāciju plūsmu, pie�ķirot Brāļu kapu ansamblim noteiktu emocionālu ievirzi.

Monuments, tāpat kā kapu lauka atbalsta sienas, apdarināts ar �ūnakmeni, kas harmonē ar bagātiem

Kompozīcijas galvenais akcents.

Memoriālā detaļa.

Kapulauks,

un labi koptiem puķu stādījumiem. Strēlnieku figūras atlietas bronzā.

Lai gan kopējais ansambļa plānojums ir asimetrisks, tomēr konsekventi atrisinātā formu sa�ķēluma dēļ centrālā ass iegūst īpa�u nozīmi gan kā kustību virzo�s, gan galvenos uztveres punktus veidojo�s elements. Autori � tēlnieki Z. Fernava un J. Ti�-�enko, arhitekti E. Fogelis, A. Vītols, J. Rutkis un J. Lejnieks pa�i uzsver senajā Valmieras ģerbonī ietvertā simbola � liepas � nozīmi monumenta si-

Ģenerālplāns.

lueta meklējumos. Tomēr �ķiet, ka vienkār�otā apveida un dinamikas dē| skatītājam varētu rasties arī citas asociācijas, piemēram, par diviem karogiem � standartiem vai spārnu pāri. Katrā ziņā arī �āds traktējums nerunā pretī ansambja pamatidejai.

Valmieras Brā|u kapu ansamb|a veidotāju lielākā rado�ā veiksme ir memoriāla telpiskais risinājums. Prasmīgi izmantotais un pilnveidotais reljefs, kas dod iespēju kāpināt kopējo izteiksmīgumu, ļauj ansambli uztvert da�ādos rakursos. Ansambļa piesaiste Val-

mieras zaļās zonas ce|u tīklam, tera�u, kāpņu un atbalsta sienu izkārtojums un arhitektoniskais risinājums � tas viss kopā palīdz radīt �īs vietas neatkārtojamo noskaņu, kas savu kulmināciju rod �sa�ķeltajā liepā�. Monumenta tēli ir tematiski at�ķirīgi: vienā pusē � �kritu�o vietā stājas jauni cīnītāji�, otrā pusē ir aicinājums � �neaizmirstiet kritu�os cīnītājus�. �āds traktējums atbilst ansambļa telpiskajam izkārtojumam, rodot mērķtiecīgu noskaņas maiņu.

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem

Viens no jaunākajiem un plastiski izteiksmīgākajiem memoriāliem tika atklāts 1984. gadā Jelgavā. Tas ir piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem. Dominējo�ā tēma � dinamisks, trauksmains karavīru skrējiens cauri liesmām, no vienas puses, it kā atklāj kādu konkrētu Lielā Tēvijas kara cīņām raksturīgu un arī Jelgavas atbrīvo�anai tipisku epizodi, jo, kā zinām, pilsēta kara laikā tika gandrīz pilnīgi nodedzināta, no otras puses, tas paver mums pla�a filozofiska vispārinājuma iespēju. No �ī viedokļa piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem turpina latvie�u monumentālās tēlniecības labākās tradīcijas.

Pieminekļa autori �- tēlniece R. Kalniņa-Grīnberga un arhitekts J. Kozlovskis, abi būdami jelgavnieki, labi izjutu�i savas pilsētas mērogu, tās ainaviskās īpatnības.

Piemineklis nav augsts, bet, atrazdamies uz neliela uzkalniņa, labi izceļas uz koku zaļā fona. Autoriem ir izdevies izvairīties no bie�i sastopamās tendences nedaudz hipertrofēt figūru mērogu, kas tādējādi nonāk pretrunā ar vēsturiski izveidoju�ās vides raksturu. Glu�i otrādi, �eit varam runāt par harmoniju, kas panākta ar pārdomātu māksliniecisko koncepciju.

Piemineklis novietots uz zema, ar pelēku granītu apdarināta pamata. Un arī te autoriem ir izdevies

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem.1984. Kopskats.

izvairīties no tik �abloniskā tēlnieciskās formas �uz-sēdinājuma�.

Plastiskā forma it kā plūst pāri, raujas nost no ģeo-metrizētās pamatnes, tādējādi attīstot un papildinot kopējo silueta dinamiku. Kontrastu vēl vairāk kāpina izmantotie materiāli � kaparkaluma pilnplastika uz gai�i pelēkā granītā veidotās pamatnes. Materiālu faktūras un plastiskais veidojums labi atbilst ansambļa kopējai iecerei. Pārdomas var izraisīt vienīgi lielā kaparkaluma tehnoloģiskā izpildījuma līmenis.

Jelgavas atbrīvotājiem veltītā memoriāla lielākā veiksme neap�aubāmi ir kopējā plastiskā iecere ar tās oriģinālo, emocionāli spēcīgo traktējumu. Grūti pateikt, cik liela ietekme te ir bijusi arhitektam ar tā

Skulpturāls grupa.

specifisko formu izjūtu. Pazīstot tēlnieces R. Kalni-ņas-Grīnbergas agrākos darbus, piemēram, centrālo figūru � Mātes-ābeles tēlu � An�upānu memoriālajā ansamblī, piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem ir neap�aubāms solis uz priek�u formas plastiskās ekspresijas un monumentalizācijas virzienā. Tomēr jādomā, ka sava nozīme te bijusi arī jaunā arhitekta J. Kozlovska talantam.

Jāteic, ka plastiskās formas komplicētību un tāpēc radu�ās uztveres grūtības autoriem nav izdevies pārvarēt visos rakursos vienādi. Tomēr galvenie uztveres punkti, it īpa�i diagonālvirzienā no priek�puses, ir atrisināti pārliecino�i. Zināmas pretrunas vērojamas figūru galvu reālistiskajā traktējumā, attiecībā pret kopējo masu plastiski abstrakto formu valodu.

Jelgavas atbrīvotājiem veltītais piemineklis uzskatāms par vienu no pēdējo gadu interesantākajiem monumentālās mākslas paraugiem mūsu republikā. Tas lieliski papildina pilsētas centrālās da|as telpisko ansambli.

Uzvaras monuments

Viens no nozīmīgākajiem Uzvaras 40. gadskārtas notikumiem republikā bez �aubām bija monumenta atklā�ana Padomju Armijas karavīriem � Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem. 1985. gada 5. novembrī tūksto�iem rīdzinieku pulcējās pieminek|a atklā�anai veltītajā svinīgajā mītiņā Uzvaras parkā.

Nobeigts liels, grandiozs darbs pie viena no nozīmīgākajiem piemiņas ansamb|iem republikā. Monuments tika izbūvēts par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Tajā iemū�ināts padomju karavīru atbrīvotāju vēsturiskais varoņdarbs. Sis monuments ir visas padomju tautas pateicība tiem, kas cīnījās, tiem, kas krita kaujās par brīvību, tiem, kas uzvarēja.

Lēmums par Uzvaras monumenta celtniecību tika pieņemts 1975. gadā, 30. gadskārtā kop� padomju

Uzvaras monuments. Ģenerālplāns.

tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Piemineklim vieta tika izvēlēta Pārdaugavā, Uzvaras laukumā.

1976, gadā organizētais projektu konkurss guva pla�u atsaucību, tika iesniegti 33 projekti. Konkursa dalībniekiem bija dota iespēja pēc saviem ieskatiem projektēt monumentu Uzvaras bulvāra asī vai arī brīvi to novietot jau daļēji izveidotajā parkā, pārkārtojot tā teritoriju atbilsto�i savām iecerēm.

Kā tas parasti mēdz būt �ādos konkursos, iesniegtie priek�likumi bija ārkārtīgi da�ādi gan pēc idejiskās ievirzes, gan pēc arhitektoniski mākslinieciskā risinājuma. Vairums dalībnieku piemineklim tomēr bija izvēlēju�ies Oktobra tilta � Uzvaras bulvāra asi, to noslēdzot ar vairāk vai mazāk akcentētu vertikālu kompozīciju.

Skaita ziņā vislielāko priek�likumu grupu veidoja arhitektoniski tēlnieciskie ansambļi, kuru pamatideju akcentēja viena vai vairākas arhitektoniskas formas, ko tālāk attīstīja vai mērķtiecīgi kāpināja plastika. Salīdzinājumā ar konkursam iesniegtajiem tīri arhitektoniskajiem vai arī ekspresīvi plastiskajiem risinājumiem arhitektoniski tēlnieciskajos ansambļos lielākoties bija pareizāk, pārliecino�āk risinātas mēroga un uztveres problēmas.

Diem�ēl pirmā prēmija konkursā netika pie�ķirta, otro prēmiju ieguva tēlnieka A. Drīzuļa, arhitektu V. Ailes un D. Rudenkovas projekts. Tajā interesantāka �ķita tēlnieciskā daļa, ta�u arhitektoniskais risinājums nebija pamatots.

Tre�o prēmiju ieguva tēlnieka Ļ. Bukovska, mākslinieka A. Bugajeva un arhitekta E. Bāliņa izstrādātais projekts � gigantiska vertikāla trīspilonu kompozīcija, kas ietvēra sevī trīs ciļņu grupas.

Otru tre�o prēmiju saņēma tēlnieka A. Gulbja un arhitektu E. Vecumnieka un V. Zilgalvja risinājums. Arī tā bija vertikāla kompozīcija � obelisks, kas �ķērsgriezumā veidoja piecstaru zvaigzni, to ietvēra �ķietami lidojo�a daudzfigūru grupa, kas attēloja karavīrus da�ādās kaujas pozās.

Vēl vienu tre�o prēmiju ieguva tēlnieka 0. Skaraina un arhitektu A. Kronberga un J. Paegles veidotais ansamblis � gigantiski betona stabi, kuri asociējās ar automātiem un kuri ietvēra laukumu ar skulpturālu karavīru grupu.

Par pamatu galīgā projekta izstrādā�anai tika pieņemti pirmo divu tre�o prēmiju ieguvu�o autoru grupu priek�likumi.

Uzvaras monumenta pamatdomu izsaka 79 metrus augstais obelisks. Tas ir arhitektoniski skulpturāls darinājums, kas �ķērsgriezumā veidoja piecstaru zvaigzni. Katrs no stariem simbolizē piecus varonīgās cīņas gadus. Stari nobeigumā pāriet spirālē, kura simbolizē uzvaras nenovēr�amību. Pēc autoru ieceres obelisks ir daudznozīmīgs: tas ir pēdējais sprādziens, uzvaras salūts, labības vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma karogs. Ļoti nozīmīga arī �ī obeliska pilsētveidojo�ā funkcija. Tas ir savdabīgs telpisks nobeigums pilsētas galvenās maģistrāles Ļeņina ielas turpinājumam Daugavas kreisajā krastā. Monuments aktīvi iek|aujas centra vertikālo akcentu sistēmā. Obelisks apdarināts ar Sāremas dolomīta plātnēm.

Ar pelēku un sārtu granītu ap�ūtā monumenta pamatne veidota kā regulārs trīsstūris, tā kārtojas trijos da�āda līmeņa laukumos, radot savdabīgu mazu spirāli ap obelisku. Pirmā paaugstinātā, Uzvaras bulvāra asij perpendikulārā laukuma da|a veido tribīnes, turklāt tā var tikt izmantota par ziedu nolik�anas vietu un svinīgo ceremoniju laukumu mazākam dalībnieku skaitam. Masu pasākumos laukumā tribīnes priek�ā var pulcēties vairāk nekā 20 tūksto�i cilvēku.

Pārējie divi augstākie laukumi veido pamatni bronzā lietajām skulptūrām, kuras papildina un konkretizē obeliskā izteikto domu: Dzimtene-Māte

sveic savus karavīrus atbrīvotājus ar Uzvaru.

Postamenta aizmugurē atrodas dekoratīvs baseins ar nelielu ūdens kaskādi. Skatoties no rekonstruētā un labiekārtotā parka puses, baseins jūtami bagātina monumentu.

Pateicoties arhitektonisko elementu dominējo�ai lomai, monumenta pamatideja uztverama jau no tālienes. Tuvojoties monumentam, arvien labāk saskatāmas kļūst detajas, arvien vairāk pieaug emocionālais pārdzīvojums.

Uzvāros monuments. 1985. Kopskats.

Raugoties uz �o monumentu, ikviens no mums vēl pilnīgāk apzinās, ka vārdi �neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts� arī mūsdienās savu nozīmi nav zaudēju�i. Mēs nemū�am nedrīkstam aizmirst, ka, atbrīvodami Latviju no hitleriskajiem okupantiem, krita 150 tūksto�i visu brālīgo republiku labāko dēlu un meitu.

Protams, turpmāk �ī nozīmīgā monumenta arhitektoniski mākslinieciskā kvalitāte jāizvērtē pilnīgāk. Ta�u jau tagad ir skaidrs, ka tas ir būtiski mainījis Pārdaugavas centra telpiskās kvalitātes.

Skulpturāla grupa �Dzimtene-mete�.

Atzīmējot arhitektoniskās kompozīcijas skaidrību un lakonismu, tomēr jānorāda uz tās zināmā mērā dekoratīvo, ne vienreiz vien redzēto un izmantoto risinājumu.

Tāpat mū�senā arhitektonisko un plastiski tēlnie-

cisko elementu saistījuma problēma �eit palikusi vēl līdz galam neatrisināta, ko, �ķiet, vēl vairāk saasina divu ar da�ādu plastisko rokrakstu apveltītu tēlniecības meistaru darbs katram pie savas tik at�ķirīgas skulpturālās grupas.

SkulpturAlA grupa �KaravTri-atbrTvotejia.

Kā jau atzīmējām, pla�ā mākslinieku un arhitektu līdzdalība republikāniskajā konkursā par Salaspils memoriālā ansambļa projektu, izstrādāto projekta variantu pla�ā sabiedriskā apsprie�ana, celtniecības darbu savlaicīgā uzsāk�ana un to sekmīga norise radīja priek�noteikumus arī citu apbedījuma un piemiņas vietu arhitektoniski mākslinieciskā līmeņa uzlabo�anai. Sājā sakarā 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā republikā tika izsludināti vairāki konkursi memoriālo projektu izstrādā�anai. Atsevi�ķi pazīstamākie tēlnieki un arhitekti personīgi tika uzaicināti piedalīties nozīmīgāko piemiņas ansamb|u projektu izstrādā�anā. Tā rezultātā pa�laik republikā ir jau vairāk nekā 30 pēckara gados uzbūvētu memoriālo ansambļu vai iekārtotu piemiņas vietu, no kurām vairums veltītas Lielā Tēvijas kara notikumu un kritu�o varoņu piemiņai.

Vēsturei un kultūras dzīvei veltītie memoriālie ansambļi

Progresīvās idejas alla� ir nesaraujami saistītas ar vēsturi, ar tautas likteņgaitām, tāpēc precīza un iejūtīga vēsturisko faktu un to tie�o dokumentālo liecību interpretācija uzskatāma par neatsveramu pamatu jebkura mūsdienu memoriālā ansambļa veido�anā. Un ne velti visur tur, kur konkrētā dabas vidē vai pilsētas ainavā ir saglabāju�ās vēsturisko notikumu tie�ās liecības, memoriālu radītāji ir centu�ies tās maksimāli iesaistīt memoriālās kompozīcijas veidojumā kā organisku tās sastāvdaļu. Tomēr, kā liecina memoriālo ansambļu analīze, tas ir tikai viens tie�o dokumentālo liecību izmanto�anas līmenis; otrs, acīmredzot pats būtiskākais, saistās ar memoriālā ansambļa kompozicionālās idejas meklējumiem. Lai cik precīzi netiktu meklētas un saglabātas visas dokumentālās liecības, tomēr ansamblis kopumā tikai tad iegūst īsti spēcīgu, mūsdienīgu un emocionāli mērķtiecīgu skanējumu, ja tā pamatā rasta pietiekami oriģināla, konkrētai videi atbilsto�a un uz notikumu

precīzu interpretāciju balstīta telpiski mākslinieciskā ideja.

Sājā sakarā interesanti atzīmēt, ka pirmajos pēckara gados mūsu republikā radītajos memoriālajos ansambļos idejas būtība visbie�āk atklājās plastisko formu literāri vēsto�ā interpretācijā. Ci|ņos vai piln-plastikas veidojumos tika atainotas aizvadīto cīņu epizodes, ar konkrēto memoriālu saistītie notikumi. Kompozīcijā tika izmantoti arī simboliski elementi, tēlu sistēma, kas papla�ināja konkrētā notikuma ietvarus, kopumā tomēr nepārkāpjot klasiskās tēlniecības kanonus, �āda pieeja sevi attaisnoja, jo vairumā gadījumu runa bija par memoriāliem, kas atainoja varonību, pa�aizliedzību atklātā cīņā. Memoriāla pamattēma � varonības cildinājums, mū�īga piemiņa un slava kritu�ajiem varoņiem � bija tuva un saprotama katram.

1959. gada novembrī Matīsa kapos tika atklāta Komunāru siena � memoriāls, kas veltīts 1921. gada vasarā noslepkavotajiem latvie�u komunāriem.

Mtasriiliii ansamblis Matīsa kapos

...1921. gadā, naktī no 10. uz 11. jūniju, Rīgas Centrālcietuma pagalmā no�āva deviņus apcietinātos komunistus. Viņu vidū � LKP CK sekretāru Jāni �ilfu (Jaunzemu), LKP CK locekli Augustu Bērci (Arāju) un P. Alksni, F. Bergmani, O. Eglīti, E. Kumermani, 2. Legzdiņu, V. Līdumu, C. Mierkalnu. Atbildot uz �o aktu, 1921. gada 6. jūlijā Rīgas strādnieki organizēja pla�u protesta mītiņu ...

Memoriālais ansamblis Matīsa kapos tika izveidots vietā, kur kapu nostūrī �pie �oga� tika apbedīti no�autie komunāri. Projekta autori � arhitekti O. Za-kamennijs, A. Birzenieks un tēlnieks Ļ. Bukovskis par galveno akcentu izvēlējās sienu.

Kā zināms, izvērtējot vēsturiskos faktus un arī uz vietas eso�ās dokumentālās liecības, katram autoru kolektīvam jāatrisina divi svarīgi uzdevumi.

Pirmkārt, analizējot iespējamos variantus, jāmeklē tāda memoriāla pamatideja, kas, organiski izaugdama no konkrēto notikumu būtības, iekļautu vienotā telpiski mākslinieciskā sistēmā visas svarīgākās dokumentālās liecības. Tas, protams, nenozīmē, ka jāatsakās no mākslinieciskās vienotības vai veseluma, un tas jāupurē par labu detaļām, kaut arī tās būtu dokumentāli pārliecino�as. Pēc pamatidejas tie�ie pagātnes liecinieki var �ieaugt� ansamblī da�ādās pakāpēs: gan kā telpiski māksliniecisko sistēmu asociatīvi rosino�i faktori, gan kā simboliskas pamatidejas sākotne, gan kā tās atsevi�ķas dokumentālās sastāvdaļas. �ajā gadījumā �cīņas tēma� asociējas ar revolucionāru no�au�anu cietuma pagalmā, ko no pasaules nodala augstas mūra sienas.

Otrkārt, jānodro�ina mērogu saskaņotība un materiālu pareiza izvēle, lai viss jaunais, kas ienāk reāli eksistējo�ā vēsturiskā arsenālā, mūs nenomāktu ar savu necilvēcīgo mērogu un formu valodu, neiznīcinātu pa�u svarīgāko � vēsturiski izveidoju�os telpiskās vides raksturu.

Arī no �ī viedokļa Matīsa kapu memoriāla autori ir apliecināju�i sevi kā latvie�u monumentālisma labāko tradīciju cienīgi turpinātāji. Par �ī memoriāla izveido�anu viņiem 1960. gadā tika pie�ķirta Latvijas PSR Valsts prēmija.

Tomēr plastisko formu literāri vēsto�ā interpretācija �eit apvienojas ar arhitektoniskā elementa, proti, sienas nozīmes aktivizē�anu gan plastiskās grupas vertikālās struktūras, gan kopējā vertikāli akcentētā kompozicionālā risinājuma dēļ. No �ī viedokļa Ko-munāru siena Matīsa kapos, neraugoties uz nepabeigtību, var tikt uzskatīta par tādu kā pārejas posmu, kas sagatavo arhitektoniski telpisko elementu plastiskās nozīmes pieaugumu ansambļa idejas kopējā traktējumā.^:l

Memoriālais ansamblis Matīsa kapos.

1959. Kopskats.

Būtībā �āda ievirze ir arī citiem 50. gados izveidotajiem mūsu republikas memoriālajiem ansambļiem, piemēram, ansamblim pie ieejas 1905. gada parkā (tēlnieks V. Albergs, arhitekti G. Lūsis-Grīnbergs un L Kraukle), kas diem�ēl tika realizēts ar lielu aizkavē�anos � tikai 1975. gadā.

Aizvien bie�āk tiek izteikta atziņa, ka visi būtiskākie mūsdienu monumentālās mākslas sasniegumi tā vai cita �anra kvantitatīvā attīstībā un arī principiāli jaunu kvalitā�u radī�anā vairāk vai mazāk ir saistīti ar sintēzi. Tomēr �ī tendence nekur negūst tik dziļu un būtisku izpausmi, kā mūsdienu memoriālā ansambļa arhitektonisko un tēlniecisko elementu mijiedarbībā, ja tā tiek apzinīgi virzīta uz jaunu, augstāku harmoniju.

At�ķirībā no tādām kultūras jomām kā literatūra, mūzika vai filozofija mākslu sintēze arhitektoniski tēlnieciskā ansamblī savukārt ir cie�i saistīta ar tā

idejisko saturu, kā arī ar konkrētas telpiskās vides raksturu, mērogu un ainaviskajām īpatnībām. No �ī viedokļa memoriālais ansamblis 1905. gada parkā labi iekļaujas eso�ajā ainavā, veidojot savdabīgu galvenās ieejas akcentu un idejisko dominanti.

Sakarā ar pēdējos gados strauji progresējo�o formas meklējumu daudzveidību, kā arī ar arhitektonisko un tēlniecisko elementu īpatsvara da�ādību pareizi atrasts monumenta veidols gan pēc rakstura, gan mēroga vienmēr atbildīs eso�ajai pilsētvidei, kas lielākoties veidojusies ilgā vēsturiskā periodā, vai arī konkrētajai dabas ainavai, kas atspoguļo attiecīgās zemes ģeogrāfiskās īpatnības. Iejūtīga attieksme, takta sajūta un tradīciju ievēro�ana raksturo Latvijas arhitektu un tēlnieku autordarbus monumentālās mākslas jomā.

Ja monumenta raksturs un mērogs atbilst konkrētās vietas telpiskajai struktūrai, tad tās emocionāli estētiskais potenciāls alla� tiks kāpināts, tādējādi palielinot ansambļa nozīmi attiecīgās apdzīvotās vietas vai pilsētas sabiedriskajā dzīvē.

īpa�as problēmas rodas tad, ja monuments ir saistīts ar konkrētiem notikumiem, kas pagātnē norisināju�ies tie�i dotajā vietā. Tādā gadījumā pieminekļa raksturam un struktūrai jāatbilst attiecīgās telpiskās vides mērogam un īpatnībām.

5ajā sakarā par labu piemēru noder 1948. gadā Valmierā Karātavu kalniņā uzceltais piemineklis 11 Valmieras komjaunie�iem (tēlnieks J. Zariņ�), kā arī daudzi apmēros ne'ieli piemiņas ansambļi biju�ajās partizānu cīņu vietās.

Atgādināsim aptaujas rezultātus Salaspils memoriāla apmeklētāju vidū, kas parādīja, ka pat tāda arhitektoniski izteikta forma kā jau minētā ieejas siena � �Dzīvības�nāves� robe�a � var atstāt uz cilvēku ne mazāku iespaidu kā laukā novietotās tēlu

grupas. Funkcionāli atbilsto�a un informatīvi precīzi organizēta arhitektoniskā forma, ja tā ir plastiski pietiekami izteiksmīga, ar savu masu, struktūru, virsmas plastiku visaugstāko emocionālo kāpinājumu var radīt tikai tādā gadījumā, ja tā sevī iemieso sintēzes iezīmes.

No �ī viedokja gribas atzīmēt Latvijas Dziesmu svētku simtgadei veltīto memoriālo ansambli, kas 1973. gada vasarā tika atklāts biju�ajā Viestura, tagad Dziesmu svētku, parkā un k|uva par vēsturiskā parka ansamb|a idejisko dominanti. Tā autori arhitekts C. Baumanis un tēlnieks Ļ. Bukovskis prasmīgi izmantoju�i �īs vietas ainaviskās īpatnības, tās izceļot un telpiski pastiprinot (memoriāla siena), turklāt par akcentu izmantojot dabīgu akmens monumentu, kas vedina atcerēties Dziesmu svētku tradīciju senumu Latvijā. Liela nozīme �eit ir izvēlētajiem plānojuma principiem, it īpa�i saistībā ar parka centrālās daļas plānojuma struktūru.

70.�80. gados mūsu republikā visos memoriālajos ansambļos gan pilsētās, gan lauku rajonos ir izmantoti brīvāki, uz asimetriju balstīti plānojuma principi, kas tiecas pēc iespējas organiski apvienot ainaviskās īpatnības ar jaunradītajiem telpiskās organizācijas elementiem. Līdz ar to �is moments uzskatāms par vienu no būtiskākajiem, kas tie�i ietekmējis Padomju Latvijas memoriālo kompleksu māksliniecisko savdabību, nodro�inot gan mērķtiecīgu to uztveri, gan maksimālu emocionālo kāpinājumu autoru izvēlētajās ansambļu kulminācijas vietās, �ādā aspektā tie�i sintēzes process kļūst par to atsperi, kas, paceļot jaunā pakāpē arhitektūras un tēlniecības mijiedarbību, virza autoru kolektīvus uz jaunu idejiski māksliniecisku kvalitā�u radī�anu memoriālajos ansambļos.

Visas minētās problēmas īpa�u nozīmi iegūst, runājot par pa�u nozīmīgāko 70. gadu memoriālo an-

sambli Latvijā � par latvie�u sarkano strēlnieku memoriālo pieminekli muzeju Rīgā.

LatvieSu sarkano strēlnieku memoriālais piemineklis muzejs Rīgā

�Latvie�u strēlnieki � latvie�u nacionālās karaspēka daļas, kas radās Krievijas cara armijas sastāvā pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un kam vēlāk bija ievērojama nozīme cīņā par Oktobra revolūcijas uzvaru, par tās iekarojumu aizsargā�anu pilsoņu kara frontēs ..

Pēc sociālā sastāva latvie�u strēlnieku pulki bija proletāriski. Tā, piemēram, 2. Rīgas pulkā 1916. gada beigās 81,2% strēlnieku bija pilsētu un lauku proletariāta un pusproletariāta, kā arī bezzemnieku pārstāvji ..

.. Aktīvi piedalīdamies proletariāta diktatūras orgānu izveido�anā, pirmo sociālistisko pārkārtojumu realizē�anā un cīņā pret kontrrevolūciju, latvie�u strēlnieku pulki veidoja padomju varas galveno bruņoto balstu Latvijas neokupētajā daļā. Satversmes sapulces vēlē�anās 96,5% latvie�u strēlnieku balsoja par boļ�eviku kandidātiem. Padomju valdība un personiski V. I. Ļeņins pilnīgi paļāvās uz latvie�u strēlniekiem kā sociālistiskās revolūcijas uzticamiem piekritējiem un aktīviem cīnītājiem . .�²²

Latvie�u sarkanie strēlnieki ir mūsu tautas lepnums. Padomju Latvijas 25. gadadienā, atzīmējot viņu vīri�ķību un nelokāmību cīņā par revolūcijas ideāliem, uzticību internacionālajam pienākumam un marksismam ļeņinismam, Vecrīgas centrā kara laikā izpostīto ēku vietā izveidotais laukums tika nosaukts latvie�u sarkano strēlnieku vārdā. Svinīgos apstākļos tika likts pamatakmens latvie�u strēlnieku piemineklim un izsludināts �ī pieminekļa projektu konkurss.

Veidot pieminekli, kas būtu latvie�u sarkano strēlnieku un viņu di�o cīņas mērķu cienīgs, turklāt � pa�ā pilsētas sirdī, bija reti nozīmīgs, atbildīgs un reizē arī godpilns uzdevums.

Un tāpēc konkursā piedalījās visai kupls dalībnieku pulks � bija iesniegti 34 projekti. Tie reprezentēja pla�u rado�o meklējumu un arhitektoniski plastisko koncepciju skalu.

Par labākajiem tika atzīti divi � tēlnieka i. Mauriņa (bez arhitekta) un tēlnieka V. Alberga, arhitektu Dz. Dribas un G. Lū�a-Grīnberga izstrādātie projekti, kas saņēma otrās prēmijas. Tika pie�ķirtas arī piecas tre�ās prēmijas, ta�u pirmo prēmiju nesaņēma neviens.

Tēlnieks Juris Mauriņ� lika priek�ā pla�ā laukuma vidū uzstādīt |oti izteiksmīgu, masīvu, kompakti veidotu triju strēlnieku galvu kompozīciju. Autoram bija izdevies atklāt tajā īstu revolucionāru patosu, panākt nepiecie�amo emocionālo skanējumu. Ta�u skulpturālajai kompozīcijai piemita zināma �kamerāla� pieskaņa, un mehāniska tās izmēru palielinā�ana (kaut vai līdz piecu metru augstumam) negarantēja tās pārvēr�anos par pla�ās telpas organizējo�o faktoru.

Arī tēlnieka V. Alberga, arhitektu Dz. Dribas un G. Lū�a-Grīnberga projektā strēlnieku tēma bija risināta skulpturāliem līdzek|iem. Viņu radītajā �etr-figūru grupā pamattēma atklājās varbūt pārāk tie�i, vēsto�i. Ta�u �im veidojumam piemita vairākas nenoliedzami pozitīvas īpa�ības � atbilsto�s skulptūru mērogs, pareizi atrasta deta|u vispārinājuma pakāpe.

Tāpēc projekta galīgā varianta izstrāde, balstoties uz konkursā gūtajām atziņām, 1967. gadā tika uzdota tie�i �im autoru kolektīvam.

�Kā tas gadījās, ka, neraugoties uz tēmas rosino�o spēku un respektējamo variantu daudzveidību, tomēr neizdevās atrast latvie�u sarkano strēlnieku pieminekļa vienīgi pareizo risinājuma ceļu?� jautā arhitekts J. Vasi|jevs un pats arī atbild: �Pirmais

iemesls � pamatuzdevuma neparastums un nozīmīgums . . Monumentālā māksla parasti nesaudzīgi at-

riebjas liem, kas neievēro tās specifiskos likumus .. Nevar paņemt jebkuru, pat vislabāko, stājskulptūru no muzeja vai izstādes zāles un novietot to � palielinātu � kā pieminekli pilsētas laukumā ..

Par otru iemeslu jāmin tas, ka nebija pilnīgas skaidrības, kādu nozīmi, kādu arhitektoniski telpiskā risinājuma raksturu iegūs Latvie�u sarkano strēlnieku laukums vecpilsētas un visas Rīgas struktūrā.�²³

Kompozicionālā ideja

Latvie�u sarkano strēlnieku piemineklis muzejs izveidots kā memoriāls ansamblis, kurā ietilpst laukums, muzeja ēka un trijfigūru skulpturālā grupa. 5ī skulpturālā grupa faktiski arī bija ansamb|a idejiskais pirmsākums, kur�, projektē�anas gaitā tiekot pilnveidots, ieguvis �odien visiem labi pazīstamo veidolu.

Turpmākajās projektē�anas stadijās, ieskaitot sīku �īs vecpilsētas da|as pilsētbūvniecisko analīzi, noskaidrojās, ka lielais laukums, kas neatbilst vecās apbūves struktūrai, noteikti telpiski jāsadala ar kādu vairākos konkursa projektos dotu arhitektonisku apjomu.

Bija jāņem vērā arī tas, ka vecajiem strēlniekiem, kuri vēl joprojām aktīvi piedalījās pēckara jauncel-smes un sabiedriskajā darbā, kā arī veica nozīmīgus patriotiskās audzinā�anas uzdevumus, bija nepiecie�amas piemērotas telpas. Tā radās konkrēti priek�likumi par kompleksa izveido�anu, kurā ietilptu arī muzeja ēka. Tas |autu pla�i izmantot faktu materiālu un fotomaleriālus, daudzās relikvijas u. c., ko ar tēl-nieciskajiem līdzekļiem vien parādīt nevarēja. Priek�likums tika pieņemts, un jau V. I. Ļeņina 100. dzim�anas dienas priek�vakarā latvie�u sarkano strēlnieku muzeja ēka tika nodota tās saimniekiem � strēlniekiem.

Muzeja ēka laukumu sadala divās da|ās. Pret mūsu likteņupi Daugavu vērstais laukums ar akcentēto

Latvie�u sarkano strēlnieku memorials Rīgē. 1971.

pieminek|a novietojumu centrā un atjaunoto Pētera baznīcas smaili fonā veido nobeigtu, līdzsvarotu kompozīciju.

Protams, uz Daugavas pusi orientēts arī pieminekļa kompleksa galvenais idejiski mākslinieciskais akcents � skulpturālā strēlnieku grupa. Trīs sarkanā Ukrainas granītā cirsti strēlnieku tēli, novietoti uz vidēji augsta tādas pa�as krāsas granīta postamenta, cie�i, plecu pie pleca stāv sardzē priek�tilta pozīcijā. Tie ir simboliski tēli: komisārs, jauns pilsētas strādnieks un pavecāks zemes arājs.

�Latvie�u sarkano strēlnieku laukumā Sarkanas rozes zied �

Aizsoļo strēlnieki Lā�plē�a augumā,

Spīdolas dziesmu dzied.

Tā viņi so|o uz nākamo simteni,

Skaties un lepojies, Rīga, �

Bulvārus tavus un Latviju dimdina Ierinda nemirstīga!�

J. Peters

Strēlnieku figūras ir monumentālas, vispārinātas, ar tam laikam raksturīgiem tērpiem un iero�iem. Skulptūru grupas augstums, ieskaitot postamentu, pārsniedz 13 metrus.

Strēlnieku muzejs ar apmēram desmit metrus augsto horizontālo apjomu ir veidots kā skulptūru grupas fons skatā no Oktobra tilta. Muzeja ēka risināta monumentāli skarbās, lakoniskās formās ar vairāk horizontāli nekā vertikāli uzsvērtu rustikālu fasādes dalījumu, ko vēl vairāk izceļ septiņi granīta kāpieni. Pieminekļa kompleksam izvēlētie dabiskie materiāli: sarkanais granīts, kapars un sarkanais Rīgas bruģakmens, metāls un koks; to vienkār�otās, rustikālās virsmas pastiprina tēmas emocionālo iedarbību, ak-

cenfē strēlnieku stingrību un noteiktību, revolūcijas laikmeta skarbumu vispār.

Laukuma segums, kur sārtais bruģakmens mijas ar pelēkām betona plāksnēm, pau� dzi|u simboliku un padara ansambli monumentālāku.

Materiālu palete

Kā redzams no iepriek� teiktā, mūsdienās memoriālais ansamblis var būt visai daudzveidīga telpiski mākslinieciska sistēma, kuras veido�anā nav maznozīmīgu problēmu. Būtiski svarīgs ir viss, arī materiālu izvēle.

No tā, cik precīzi un mērķtiecīgi, atbilsto�i iecerei autori izvēlēju�ies materiālus gan tēlnieciskajiem, gan arhitektoniskajiem elementiem, cik precīzi atrastas virsmas struktūras un faktūras attiecības, lielā mērā atkarīga visa ansamb|a informatīvā un emocionālā vērtība.

Atcerēsimies, ka atbildīgāko klasisko memoriālo kompleksu, piemēram, brā|u kapu veido�anā, tika izmantoti galvenokārt cēlmateriāli � granīts, �ūnakmens, bronza u. c., da�ādas virsmas apdares kombinācijas.

Turpretī pieminekļos un memoriālajos ansambļos, kas pēc pirmā pasaules kara tika veidoti tie�i biju�o cīņu vietās, piemēram, Nāves salā u. c., tika izmantots arī betons.

�ādu materiālu izvēli noteica ansamb|a raksturs � arhitektoniskās un tēlnieciskās formās iemū�inātā kritu�o varoņu piemiņa, izmantojot galvenokārt simbolus un alegorijas.

Liela nozīme materiālu un faktūru izvēlē mūsu republikā vienmēr bijusi apkārtējai telpiskai videi (kā tas ir Latvie�u sarkano strēlnieku memoriālā). Pilsētvidē, kur ansamblis ieaug eso�ajā arhitektoniskajā kontekstā vai arī jau izveidotajos parkos un skvēros, priek�roka parasti tiek dota cēlmateriāliem, kaparka-lumiem, bronzai, turpretī civilizācijas mazāk skartā

dabas ainavā labāk �darbojas� alveidnēts dzelzsbetons, laukakmeņu mūris, dabīgas vai raupjas materiālu faktūras, kas atklāj pieminekja dvēseli un raksturu. Raksturīgs piemērs �ai ziņā ir Salaspils ansamblis.

Piemērs pareizai materiālu un faktūru izvēlei ir arī jau minētais dziesmusvētku simtgadei veltītais memoriālais ansamblis Dziesmusvētku parkā Rīgā. Memoriālās sienas apdarē tur izmantots �ūnakmens, kas labi harmonē ar kaparkalumā veidotajiem ci|ņiem. Dabīgais laukakmens, kas veido ansamb|a centrālo elementu, savukārt asociējas ar Latvijas dabu, simbolizējot dziesmusvētku tradīcijas sākotni.

Latvie�u sarkano strēlnieku piemiņas ansamblī izmantoti galvenokārt divi materiāli � pulēts granīts un vara skārds. Sarkanā granītā veidotais monuments gan ar savu plastisko formu valodu, gan ar pulētajām, tīrajām virsmām precīzi atbilst ansambja pamat-iecerei. Savukārt ar presētiem kapara elementiem apdarinātā muzeja ēka asociējas ar bruņojuma arsenālu un rada monumentam atbilsto�u formu, iabi saskaņojas arī ar atjaunoto Pēterbaznīcas smaili.

Tātad materiālu izvēle, kā arī attiecīgo apdares paņēmienu un faktūru mērķtiecīga kompozīcija ir visai būtisks faktors, ko sevi�ķi spilgti pau� Latvie�u sarkano strēlnieku ansambļa kompozīcija.

Runājot par memoriālo ansambļu veido�anā izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem, jāatzīmē, ka arhitektonisko elementu loma mūsdienu memoriālajā ansamblī ir aktivizējusies, sasniedzot vai pat reizēm pārsniedzot tēlniecisko elementu emocionālo iedarbības spēku. Zināmā mērā tas attiecas arī uz Latvie�u sarkano strēlnieku memoriālu. Tomēr �eit muzeja ēkai, kas vienlaicīgi ir laukuma arhitektoniski telpiskā dalījuma elements un pieminekļa emocionālās kulises veidotāja, ir arī milzīga funkcionāla no-

zīme: tā ir kļuvusi par ievērojamu idejiskās un patriotiskās audzinā�anas centru. Te vienmēr ir ļoti daudz apmeklētāju � gan skolēnu un studentu, gan tūristu un ārzemju viesu. Latvie�u strēlniekiem te ir viņu otrās mājas. �eit viņi sastopas, atzīmējot ievērojamas revolucionāro un Lielā Tēvijas kara cīņu piemiņas dienas, te kavējas atmiņās un atceras savus kritu�os biedrus, tiekas ar jaunie�iem vai ar savu maiņu � Padomju Armijas karavīriem. Strēlnieku muzeja aktīva darbība ir kļuvusi par mūsdienu sabiedriski politisko tradīciju neatņemamu sastāvdaļu.

Muzeja ēkā izvietotā tematiskā ekspozīcija stāsta par strēlnieku cīņu un uzvaru ceļu, bet galvenās zāles centrā atrodas kapara kalumā veidots V. I. Ļeņina tēls, kura autors arī ir tēlnieks V. Albergs.

Tagad ar savu mērogu, vecpilsētai atbilsto�ajiem materiāliem Latvie�u sarkano strēlnieku pieminekļa komplekss � piemineklis, laukums un muzeja ēka � ar atjaunotās Pēterbaznīcas smaili fonā organiski iekļāvies Vecrīgas pilsētbūvnieciskajā struktūrā un kļuvis par vienu no jaunās, sociālistiskās Rīgas raksturīgajiem simboliem.

Turklāt jāatzīmē, ka Latvie�u sarkano strēlnieku pieminekļa muzeja autoriem � tēlniekam V. Alber-gam, arhitektiem Dz. Oribam un G. Lūsim-Grīnber-gam � par �ī pieminekļa kompleksa projektu un realizāciju 1972. gadā pie�ķirta ļoti augsta atzinība� PSRS Valsts prēmija.

Monumentu un memoriālo ansambļu veido�ana mūsu republikā turpinās. Pirmos, pēckara gados radītos pieminekļus pamazām nomaina mākslinieciski augstvērtīgāki ansamb|i, kuru celtniecībā tiek ievēroti visi jaunākie monumentālās mākslas un arhitektūras principi.

Nobeigums

Kādam jābūt mūsdienu memoriālajam ansamblim, lai tas informatīvi precīzi un emocionāli pārliecino�i atspogu|otu tautas varonību un pa�aizliedzību aizvadīto cīņu dienās?

Kādas iezīmes nepiecie�amas, lai memoriālā ansambļa apmeklējums nebūtu vienkār�i formāls akts, bet atstātu dzi|as, neizdzē�amas pēdas dvēselē?

Atbildēt uz �iem jautājumiem nav viegli, jo katrs jauns darbs �ajā jomā ienāk ar savu autora koncepciju, ar savu tēlu un jēdzienu pasauli. Lielākoties tie nav viena autora darbi � jebkura nozīmīgāka memoriāla radī�anā �odien piedalās gan arhitekti, gan tēlnieki un nereti arī da�ādu citu mākslas veidu pārstāvji. Aizvien lielāku nozīmi iegūst ainavas elementu prasmīga izmanto�ana. Darba kolektīvais raksturs, kas prasa atsevi�ķu rado�o disciplīnu integrāciju, mākslu sintēzi da�ādās pakāpēs, nemitīgi augo�ais profesionālisma līmenis un sabiedrības ārkārtīgā interese, jau sākot ar maketē�anu dabā, � visi �ie momenti būtiski ietekmē mūsdienu memoriāla raksturu, izvirzot autoru kolektīvam visaugstākās prasības.

Nedrīkstam aizmirst, ka piemiņas vietas un memoriālos ansamb|us �odien apmeklē ne tikai tie, kas pa�i piedalīju�ies dramatiskajos notikumos vai arī savā personiskajā dzīvē izjutu�i to tie�o ietekmi. Pa lielākai daļai tie ir gados jaunāki cilvēki, kas pagātni iepazinu�i no grāmatām vai kinofilmām.

Kā aizkustināt viņu dvēseles stīgas, rosināt iztēli un kaut uz mirkli padarīt par traģisko notikumu līdzdalībniekiem?

Acīmredzot tas iespējams vienīgi tad, ja memo-riāla apmeklējums k|ūst par rituālu, kura laikā cilvēks var �izslēgties� no ikdienas steigas un ieklausīties sevī. Tam jākļūst par savdabīgu �uzlādē�anos�, kas liek asāk izjust un izvērtēt katru nākamo savas dzīves mirkli.

Bet tas nozīmē, ka mūsdienu memoriālam vienlaicīgi jāapvieno sevī liela informatīva precizitāte un pietiekami pla�s mākslinieciskais vispārinājums, kas spētu aktīvi rosināt visda�ādāko cilvēku emocionālo pasauli, idejiski pareizi atspoguļojot pagātnes notikumus un sniedzot mums iespējami precīzu to emocionālo ekvivalentu.

Cilvēks �odien reti kad apmeklē kādu memoriālo ansambli pilsētā vai lauku nostūrī, kur pagātnē risināju�ies dramatiski notikumi, bez iepriek�ējas informācijas. �ī informācija, kas iegūta da�ādā laikā un nereti no visai at�ķirīgiem avotiem, lielākoties ir samērā pla�a un daudzveidīga. Līdz ar to jautājumu loks, uz kuriem viņ�, kaut arī neapzināti, grib rast atbildi (vai arī attiecīgu emocionālo ekvivalentu), apmeklējot to vai citu memoriālo ansambli, nebūt neaprobe�ojas ar elementāriem jēdzieniem vien.

�ajā sakarā gribētos uzsvērt vēl vienu visai svarīgu īpa�ību, kas raksturīga labākajiem mūsdienu memoriālajiem ansambļiem, t. i., tieksmi uz mākslinieciskās izteiksmes lakonismu, kad viss liekais un nebūtiskais tiek atmests.

70. un 80. gados sakarā ar memoriālo ansambļu pla�o celtniecību da�ādās mūsu zemes pilsētās līdztekus jauniem kompozīcijas paņēmieniem tomēr nereti nākas vērot zināmu mākslinieciskās izteiksmes �daudzvārdību� � izvērstas daudzfigūru kompozīcijas tur, kur itin labi varētu iztikt ar vienu figūru vai arhitektonisko formu. Pārāk �polifoniska� reizēm

Memoriālie ansambļi un pieminekji Latvijas PSR teritorija: t � pieminekļi, 2 � memoriālie ansambļi.

kļūst arī izmantoto materiālu un apdares paņēmienu skala . . .

Ar gandarījumu jākonstatē, ka teiktais mazāk attiecas uz mūsu republiku � �eit autori pa lielākai daļai ir pārņēmu�i mūsu monumentālisma tradīciju iedibinātāju � K. Zāles, T. Zaļkalna, K. Zemdegas, A. Birzenieka u. c. pieredzi. Protams, atteikties no tā vai cita motīva ne vienmēr ir viegli. Tomēr, kritiski vērtējot labākos memoriālos ansambļus, kas radīti Lielā Tēvijas kara un ar to saistīto traģisko notikumu piemiņai, jāsecina, ka tie�i lakonisms ir viena no tām kvalitātēm, kas piemīt lielum lielai daļai emocionāli visspēcīgāko darbu. Tas attiecas gan uz ansambja plānojumu un kompozīciju, gan uz plastiski tēlaino veidojumu un apdares materiālu izvēli.

Attiecībā uz mākslinieciskās izteiksmes lakonismu vairāk nekā vietā varētu būt atziņa, ka lakonisms nozīmē patiesīgumu � it īpa�i, ja runājām par ansambļiem, kas veltīti aizvadītā kara traģiskajām lappusēm.

Jo lakoniskāka ir tā vai cita memoriālā ansambļa telpiski mākslinieciskā koncepcija, jo vairāk tā atbilst tiem cīņas un traģiskās bojāejas apstākļiem, ko pārdzīvoja gan fa�isma upuri, gan Lielā Tēvijas kara cīnītāji.

Iz�ķiro�ā nozīme ir tam, ka nozīmīgu ansambļu radī�anā parasti piedalās pazīstamākie tēlnieki un arhitekti, un ne tikai piedalās, bet �īs tiesības izcīna pla�os atklātos konkursos. Tāpēc augsta mākslinieciskā kvalitāte, rado�ās domas oriģinalitāte un idejiskā mērķtiecība, kas balstās uz mākslu sintēzi, ir raksturīga vairumam minēto memoriālo ansambļu.²⁴

Protams, ne visi mūsu republikā 70.�80. gados radītie memoriālie ansambli jau ir uzņemti vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā. Tam par iemeslu ir gan to pagaidām vēl relatīvi īsais mū�s, gan at�ķirīgā mākslinieciskā kvalitāte. Tomēr, ievērojot memoriālo ansamb|u sabiedrisko nozīmību, kā arī augsto telpiski estētisko kvalitāti, tie jau �odien lielākoties ir k|uvu�i par attiecīgās pilsētas vai apdzīvotās vietas kultūras dzīves nozīmīgākajām parādībām. Un tā � V. I. Ļeņina rosinātais monumentālās propagandas plāns ir devis bagātīgus augļus.

Memoriālo ansamb|u un pieminekļu veido�anā mākslas un arhitektūras sintēze ir radījusi patstāvīgu monumentālās mākslas novadu ar lielu sabiedriski politisko un idejisko nozīmīgumu, kur stabilu māksliniecisko kvalitāti nodro�ina sintēzes likumsakarību mērķtiecīga izmanto�ana.

Nobeidzot īso pārskatu par raksturīgākajiem monumentu un memoriālo ansamb|u tipiem, jāatzīmē, ka to attīstība un savstarpējā bagātinā�anās nepārtraukti turpinās. Arhitekti un tēlnieki meklē aizvien jaunas, maksimāli izteiksmīgas un emocionāli precīzas formas, kas izaugtu no pagātnes notikumu dziļākās idejiskās būtības un sakņotos apkārtējā ainavā un tradīcijās.

Ir pabeigts viens no nozīmīgākajiem mūsu republikas galvaspilsētas monumentiem � piemineklis Rīgas un Padomju Latvijas atbrīvotājiem. Sis iespaidīgais ansamblis organiski papildina Rīgas centrālās da|as arhitektonisko un māksliniecisko veidolu. Turpinās darbs pie Oktobra revolūcijas monumenta un Republikas laukuma ansamb|a veido�anas. Tiek veidoti meti vairākiem V. I. Ļeņina pieminekļiem da�ādās republikas pilsētās. Turpinās lauku apdzīvoto vietu telpiskā pilnveido�ana. Arī tur itin bie�i var rast kādu akmeni, piemiņas plāksni vai nelielu ansambli, kas dzīvajiem atgādina pagātnes notikumus.

Tādējādi aizgāju�ie atgrie�as un paliek pie mums akmenī, betonā un dzelzī kalti, atgādinot mūsu pienākumu pagātnes priek�ā.

¹ Arhitekts E. �tālbergs 1916.�1919. gadā aktīvi piedalījās Petrogradas pirmo arhitektūras darbnīcu organizē�anā, kas nodarbojās ar idejiski un mākslinieciski nozīmīgu objektu projektā ianu.

Paskaidrojumi, avotu un literatūras norādes

² Budjonnijs S. Sirds neaizmirst. � Cīņa, 1970, 9. maijs.

¹ Arī mūsu republikas presē vairākkārt publicēti raksti, veltīti da�ādiem arhitektūras un mākslas sadarbības aspektiem memoriālo ansambļu veido�anā. To vidū jāatzīmē A. Birze-nieka raksts �Salaspils upuru piemiņai� (Māksla, I960, № 4,

19.�21. Ipp.), kurā analizēti Salaspils memoriālā ansambļa konkursa projekti; C. Asara un J. Vasi/jeva raksti, veltīti latvie�u sarkano strēlnieku pieminekļa veidola meklējumiem (Literatūra un Māksla, 1968, 13. janvāris; Māksla, 1969, № 1); I. Strautmana raksts �Memoriālais ansamblis un tā problēmas� (Latvie�u tēlotāja māksla, 1980, 24.�36. Ipp.), kas veltīts memoriālo ansambļu veidoianas pieredzei Latvijā. Uzvaras monumenta konkursa materiāli analizēti

I. Strautmana rakstā �Projektu konkurss un ideju meklē�ana� (Māksla, 1977, № 2, 17.�22. Ipp.). Monumentu veido�anas problēmām veltīts O. Ostenberga raksts �Ezegi monumen-fum� (Māksla, 1985, № 2, 5.�8. Ipp.).

⁴ Salaspils nāves nometnē. Rīga, 1962, 16., 26. Ipp.

⁵ Birze M. Dzīvos brīdinot, kritu�os godinot. � Ciņa, I960, 26. janvāris.

^I Birzenieks A. Salaspils upuru piemiņai. � Māksla, 1960, № 4, 19.�21. Ipp.

⁷ Шяидкояский О. Памятники борьбы и победы. � В с б.: Памятники борьбы и победы. Брест, 1975, с. 18.

^а Autori: arhitekts J. Belopoļskis, tēlnieks I. Vute�i�s, mākslinieks A. Gorpenko (1949).

� Autori: tēlnieki V. Isajeva, R. Taurīts, M. Vainmens, B. Kap-ļauskis, A. Malahins, M. Harlamova, arhitekti E. Levinsons, A. Vasiļjevs (1960).

¹⁹ Budjonnijs S. Sirds neaizmirsi. � Ciņa, 1970, 9. maijs.

^II Salaspils nāves nometnē .., 73.�75. Ipp.

¹² Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 3. sēj. Rīga, 1970, 689. Ipp.

¹³ Makarova О. Deviņi Jēkabpils zvaig�ņu brāļi. � Horizonts, 1976, № 22, 6. Ipp.

¹⁴ Turpat, 7. Ipp.

¹⁵ Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 1. sēj., 124. Ipp.

¹¹ Cervonnaja S. Dzīvu straumi neaizbērt. � Literatūra un Māksla, 1962, 19. augusts.

¹⁷ Ķeksis )■ Alvīne Veinbaha. � Rīga, 1982, 60. Ipp.

¹⁸ Turpat.

¹² Slave L. Piemiņai vieta. � Māktie, 1985, № 2, 10. Ipp.

²⁰ Turpat.

¹¹ Рве autoru iecerei, kopēji kompozīcija bija ietverti arī ieejai virti un propileji, kai palīdzēja memoriālu iesaistīt Matīsa kapu ansamblī.

²² Latvijas PSR mazi enciklopēdija, 2. i6j., 250.�251. Ipp.

²¹ Vasiļjevs J. Revolūcijas varoņu teļu meklējumi. � Māksla, 1969, № 1.

²⁴ Ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1983. gada 18. oktobra lēmumu № 595 apstiprināts Latvijas PSR republikiniskis nozīmes mākslas pieminekļu saraksts, kuri valsts aizsardzībi ņemta lielāki da|a memoriālo ansambļu.

Nozīmīgāko ar Lielā Tēvijas kara notikumiem saistīto memoriālo ansamb|u un pieminekļu saraksts

1. Piemineklis atbrīvotājiem Cēsīs, Uzvaras parki. Atkliis 1946. gadā. Autors tēlnieks K. Jansons.

2. Brāļu kapu ansamblis Dobeli. Atklāts 1956. gadā. Autori: tēlnieki Ļ. Bukovskis, V. Albergs, A. Terpilovskis.

3. Brāļu kapu ansamblis Zvārtavā, Valkas rajonā. Atklāts 1958. gadā. Autori: tēlnieks J. Mauriņi, arhitekts B. Artma-nis.

4. Piemineklis faiisma upuriem Me�ciemā pie Daugavpils. Atklāts 1960. gadā. Autori: tēlnieks H. Sprincis, arhitekts Z. Ābelīte.

5. Brāļu kapu ansamblis Zaļeniekos, Jelgavas rajonā. Atklāts 1963. gadā. Autors tēlnieks A. Skribnovskis.

6. Piemineklis partizāniem Balvos. Atklāts 1961. gadā. Autori: tēlnieks L. Kristovskis, arhitekts A. Holcmanis.

7. Piemineklis partizāniem Viļakā. Atklāts 1962. gadā. Autore tēlniece Z. Zvāra.

8. Piemineklis Padomju Savienības Varoņiem Briļu kapos Ludzā. Atklāts 1963. gadā. Autori: tēlnieks J. Zariņi, arhitekte V. Aizupiete.

9. Brāļu kapu ansamblis Gulbene. Piemineklis Lielajā Tēvijas karā krituiajiem karavīriem. Atklāts 1967. gadā. Autori: arhitekts G. Barkāns, tēlnieces G. Grundberga, I. Zandberga.

10. Salaspils memoriālais ansamblis. Atklāts 1967. gadā. Autori: arhitekti G. Asaris, O. Ostenbergs, I. Strautmanis, O. Zakamennijs, tēlnieki Ļ. Bukovskis, O. Skarainis, J. Zariņi.

11. Memoriāls Lielajā Tivijas karā krituiajiem Vietalvā, Stu�kas rajonā. Atklāts 1968. gadā. Autori: tēlnieki V. Albergs, Z. Zvāra, arhitekts E. Sinbergs.

12. Piemineklis padomju karagūstekņiem Salaspilī. Atklāts 1968. gadi. Autori: arhitekti G. Asaris, O. Ostenbergs, I. Strautmanis, O. Zakamennijs, tēlnieks J. Mauriņi.

13. Piemineklis Lielajā Tēvijas kari krituiajiem Preiļos. Atklāts 1971. gadi. Autori; tēlnieks G. Zvaigznīte, arhitekts O. Krauklis.

14. Faiisma terora upuriem veltītais ansamblis Anfupinos, Rēzeknes rajoni. Atklits 1973. gadi. Autori: tēlniece R. Kalniņa-Grīnberga, arhitekts A. Ķiiķis.

15. Piemineklis taiisma terora upuriem nodedziniti Audriņu dema vieli, Rēzeknes rajoni. Atklits 1973. gadi. Autori: tēlniece A. Veinbaha, arhitekts G. Asaris, mikslas zinit-nieks J. Kaksis.

16. Piemineklis Lielaji Tēvijas kari krituiajiem Krislavas Brāļu kapos. Atklits 1974. gadi. Autori: tēlniece I. Zandberga, arhitekts T. Nigulis.

17. Piemineklis Alūksnes atbrīvotijiem. Atklits 1974. gadi. Autore tēlniece G. Grundberga.

18. Brāļu kapu ansamblis Priekulē. Atklits 1974, gadi. Autori: tēlniece P. Zaļkalne, arhitekti E. Salguss, A. Zoldners, den-drologs A. Lasis.

19. Piemineklis Tukuma atbrīvotijiem. Atklits 1975. gadi. Autori; tēlniece A. Dumpe, arhitekts L. Skuja.

20. Memoriāls padomju karavīriem Jēkabpils atbrīvotijiem. Atklits 1976. gadā. Autori: tēlnieks Ļ. Bukovskis, arhitekts G. Asaris.

21. Piemineklis Brāļu kapos Indras ciemi, Madonas rajoni. Atklits 1976. gadā. Autori: tēlnieks I. Ranka, arhitekts T. Nigulis.

22. Piemineklis Rēzeknes atbrīvotijiem. Atklāts 1976. gadā. Autori: tēlnieki O. Kalējs, O. �iliņi, arhitekts E. Salguss.

23. Piemineklis Lielaji Tēvijas kari krituiajiem Piltenē, Ventspils rajoni. Atklits 1977. gadi. Autori: tēlnieks K. Dane, arhitekts J. Paegle.

24. Memoriālais ansamblis Lielaji Tēvijas kari krituiajiem Bulduros, Jūrmalas pilsēti. Atklits 1967.�1978. gadi. Autori: tēlnieks J. Karlovs, arhitekti L. Alksnis, A. Voļatovskis.

25. Piemineklis Lielaji Tēvijas kari krituiajiem Nīkricē. Atklāts 1979. gadā. Autori: arhitekti Dz. Driba, A. Ozoliņi, tēlniece L. Rezevska.

26. Piemineklis Lielaji Tēvijas kari krituiajiem Sunta�os. Atklits 1979. gadi. Autori: arhitekti Dz. Driba, A. Ozoliņi, tēlniece V. Mickēvi�a, piedaloties arhitektam J. Brinkma-nim.

27. Piemineklis Lielajā Tēvijas karā kritu�ajiem Balvu Brāļu

kapos. Atklāts 1979. gadā. Autori: tēlnieces A. Dumpe, J. Krūmiņa, arhitekte K. Daujāte.

28. Piemineklis Brāļu kapos Iecavā, Bauskas rajonā. Atklāts

1984. gadā. Autori: tēlnieks G. Tiltiņi, arhitekte I. Dāvid-sone.

29. Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem. Atklāts 1984. gadā. Autori: tēlniece R. Kal-niņa-Grīnberga, arhitekts J. Kozlovskis.

30. Piemineklis padomju karavīriem Valkas Brāļu kapos. Atklāts 1984. gadā. Autori: tēlniece A. Dumpe, arhitekti

A. Heinrihsons, J. Dripe.

31. Piemineklis Valmieras Brāļu kapos Padomju Armijas karavīriem un partizāniem, kas kritu�i kaujās par Valmieras rajona atbrīvo�anu no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem. Atklāts 1985. gadā. Autori: tēlnieki Z. Fernava, J. Ti�ēenko, arhitekti E. Fogelis, A. Vītols, J. Rutkis, J. Lejnieks.

32. Piemineklis Brāļu kapos Kuldīgā. Atklāts 1985. gadā. Autori: tēlniece L. Rezevska, arhitekts A. Orniņ�.

33. Piemineklis kritu�ajiem padomju karavīriem Brāļu kapos Cēsīs. Atklāts 1985. gadā. Autori: tēlnieks A. Jansons, arhitekte A. Skujiņa.

34. Uzvaras monuments Rīgā. Atklāts 1985. gadā. Autori: tēlnieki Ļ. Bukovskis, A. Gulbis, mākslinieks A. Bugajevs, arhitekti E. Bāriņ�, E. Vecumnieks, V. Zilgalvis, konstruktors G. Beitiņ�, piedaloties tēlniekam L. Kristovskim un konstruktoram G. Lācim.

Citi nozīmīgākie memoriālie ansambļi

1. Piemineklis kritu�ajiem revolucionāriem Matīsa kapos Rīgā. Atklāts 1959. gadā. Autori: tēlnieks Ļ. Bukovskis, arhitekti A. Birzenieks un O. Zakamennijs.

2. Latvie�u sarkano strēlnieku memoriāls Rīgā. Atklāts 1971. gadā. Autori: tēlnieks V. Albergs, arhitekti Dz. Driba, G. Lūsis-Grīnbergs.

3. Dziesmu svētku simtgadei veltītais memoriālais ansamblis Rīgā. Atklāts 1973. gadā. Autori: tēlnieks Ļ. Bukovskis, arhitekts G. Baumanis.

4. Piemineklis 1905. gada parkā Rīgā. Atklāts 1975. gadā. Autori: tēlnieks V. Albergs, arhitekti G. Lūsis-Grīnbergs, L. Kraukle.

5. Monuments bojā gāju�ajiem jūrniekiem un zvejniekiem Liepājā. Atklāts 1977. gadā. Autori: tēlnieks A. Terpiiovskis, arhitekts G. Asaris.

6. Piemineklis 190S. gada revolūcijas cīnītājiem Talsos. Atklāts 1981. gadā. Autori: tēlniece O. Nigule, arhitekts T. Nigulis.

Speciālo

terminu vārdnīca

Veidņu betons � betons, kura virsmē saglabājas veidņu nospiedums, kas parasti pastiprina tā dekoratīvo izteiksmīgumu. Bareljefs � skulpturāls cilnis.

Dekompozīcija �- ansamb|a elementu brīvs kārtojums, kurā netiek ievēroti vispārpieņemtie vienotas kompozīcijas veido�anas likumi.

Dominante � ansambļa kopējās kompozīcijas galvenais akcents. Kulise � kompozīcijas vai atsevi�ķa akcenta fons, aizmugures da|a.

Konsole � no sienas virsmas izvirzīta balsta konstrukcija. Labradonfs � magmatisks iezis, pa lielākai da|ai rupjgrau-dains, tum�i pelēks vai melns. Pulēti labradora kristāli zaigo zilganzaļos toņos. Labradorītu izmanto pieminek|u celtniecībā. Mauzolejs � monumentālas kapenes.

Obelisks � �etrskaldņu akmens stabs, kas beidzas ar pirami-dātu smaili. Obeliskus cēla senajā Ēģiptē pi|u un temp|u priek�ā, kā arī publiskos laukumos. Tagad obeliski ir piemiņas simbols, tos parasti ce| nozīmīgu vēsturisku notikumu vielā. Pafinējums � ķīmiska vai termiska no metāla, ģip�a vai cita materiāla darinātu mākslas priek�metu apstrāde, lai tos padarītu dekoratīvākus un pasargātu no korozijas vai atmosfēras iedarbības.

Pitons � masīva vertikāla stabveida vai taisnstūrveida konstrukcija. Ar pilonu simetrisku izvietojumu parasti akcentēja pieeju pilīm, ieeju parkos vai citās nozīmīgās vietās.

Postaments � ar arhitektoniskiem līdzekļiem risināta monumentālu skulpturālu pieminek|u pamatne. Tas pats, kas podests stājskulptūrai, kad to eksponē, piemēram, muzejā vai izstādē. Sarkotāgs � arhitektoniski vai mākslinieciski veidots zārks. Stēla � vertikāla akmens plātne ar uzrakstu vai reljefu veidojumu. Antīkajā pasaulē, tātad arī Grieķijā, stēlas tika izmantotas par kapu pieminekļiem, robe�zīmēm vai svarīgu notikumu piemiņas zīmēm.

Tektonika � celtnes konstruktīvās uzbūves mākslinieciski vispārināts atveids, kas bie�i vien izpau�as arhitektoniskajā kompozīcijā.

Grāmatā aplūkoto memoriālo ansamb|u un pieminekļu autoru rādītājs

Triumla arka jeb triumfa kolonna � mākslinieciski veidoti vārti vai brlvslāvo�a kolonna, ko parasti uzbūve par godu kedai izcilai militārai uzvarai.

Zemcilnis � tēlniecisks veidojums plakne, kur� izvirzās no fes mazāk par 1 /2 sava apioma.

Ābelīte Zigurds (1911�1980), arhitekts � 21.

Aizupiete Velta (dz. 1923), arhitekte � 21.

Albergs Valdis (dz. 1922), tēlnieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1971), PSRS Valsts prēmijas laureāts (1972) � 20, 29, 85, 127, 131, 137.

Artmanis Bruno (dz. 1915), arhitekts � 21.

Asaris Gunārs (dz. 1934), Latvijas PSR Nopelniem bagātais arhitekts (1978), PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis (1983), Ļenina prēmijas laureāts (1970) � 28, 30, 84, 91, 98. Bāliņi Ermēns (dz. 1932), arhitekts � 119.

Barkāns Georgs (dz. 1925), arhitekts un tekstilmākslinieks � 29, 56.

Baumanis Georgs (dz. 1936), arhitekts � 129.

Birzenieks Aleksandrs (1893�1980), arhitekts, Latvijas PSR Valsts prAmijas laureāts (1960) � 7, 27, 125, 140.

Bogdanovits Bogdans (dz. 1922), dienvidslāvu arhitekts � 50. Brinkmanis Jānis (dz. 1930), arhitekts � 60.

Bugajevs Aleksandrs (dz. 1937), tēlnieks � 119.

Bukovskis Ļevs (1910�1984), tēlnieks, Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1976), PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis (1975), Ļenina prēmijas (1970) un Latvijas PSR Valsts prAmijas laureāts (1960) � 20. 29�30, 91, 119, 125, 129.

Driba Dzintars (dz. 1928), arhitekts, PSRS Valsts prAmijas laureāts (1972) � 29, 60, 75, 77, 131, 137.

Dripe Jānis (dz. 1953), arhitekts, Latvijas PSR Valsts prAmijas laureāts (1985) � 108.

Dumpe Arta (dz. 1933), tēlniece, Latvijas PSR Valsts prAmijas laureāte � 85, 101, 108�109.

Feders Pēteris (1868�1936), arhitekts, Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķis (1910) � 7.

Fernava-Tiitenko Zigrīda (dz. 1936), tēlniece � 112.

Fogells Evalds (dz. 1939), arhitekts � 112.

Gsbrjūns Vitauts (dz. 1930), lietuvie�u arhitekts, Lietuvas PSR Nopelniem bagātais arhitekts (1980) � 89.

Grundberga Gaida (dz. 1928), tēlniece � 29, 56.

Gulbis Aivars (dz. 1933), tēlnieks, Laivijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1983) � 119.

Heinrihsons Arno (dz. 1951), arhitekts, Latvijas PSR Valsts prē-mijas laureāts (1985) � 108.

Holcmanis Andrejs (dz. 1920), arhitekts � 21, 27,

Jakubonis Ģedimins (dz. 1927), lietuvieiu tēlnieks, Lietuvas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1965), PSRS Mākslas akadēmijas akadēmiķis (1983), Ļenina prēmijas laureāts (1963) � 89.

Jansons Kārlis (dz. 1896�1986), tēlnieks � 20.

Kaksis Jānis (dz. 1926), mākslas zinātnieks � 98. Kalniņa-Grlnberga Rasa (dz. 1936), tēlniece, LĻKJS prēmijas laureāte (1974) � 64, 114, 117.

Ķiiķis Alfons (dz. 1910), arhitekts dendrologs � 64. Kozlovskis J. (dz. 1947), arhitekts � 114, 117.

Kraukle Liliāna (dz. 1926), arhitekte � 127.

Krlstovskis Leonīds (dz. 1923), tēlnieks � 21.

Lasis Aivars (dz. 1930), dendrologs � 70.

Lejnieks Jānis (dz. 1951), arhitekts � 112.

Lūsis-Grinbergs Gunārs (dz. 1932), arhitekts, PSRS Valsts prēmijas laureāts (1972) � 127, 131, 137.

Mauriņi Juris (dz. 1928), tēlnieks, LPSR Valsts prēmijas laureāts (1977) � 20�21, 25, 29. 84. 131.

Mickēvita Valērija (dz. 1921), tēlniece � 60.

Ostenbergs Oļģerts (dz. 1925), arhitekts, Ļenina prēmijas laureāts (1970) � 27, 30, 84.

Ozoliņi Artūrs (dz. 1904), arhitekts � 60, 75.

Rezevska Līvija (dz. 1926), tēlniece � 75.

Rutkis Jānis (dz. 1950), arhitekts � 112.

Salguss Elmārs (dz. 1930), arhitekts � 70.

Skarainis Oļegs (dz. 1923), tēlnieks, Ļenina prēmijas laureāts (1970) � 27, 30, 119.

Skrlbnovskis Arnolds (dz. 1908), tēlnieks � 21.

Skuja Linards (dz. 1935), arhitekts � 101.

Sprincis Harijs (dz. 1928), tēlnieks � 21, 29.

Strautmanls Ivars (dz. 1932), Latvijas PSR Nopelniem bagātais arhitekts (1982), arhitektūras zinātņu doktors (1975), Ļeņina prēmijas laureāts (1970) � 27, 30, 84.

Sēnbergs Edgars (dz. 1923), arhitekts � 85.

Stālbergs Ernests (1883�1958), arhitekts, Laivijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1946) �- 6�7.

Tange Kenzo (dz. 1913), japāņu arhitekts, viens no ievērojamākajiem mūsdienu arhitektiem � 36.

Terpilovskis Alberts (dz. 1922), tēlnieks, LPSR Nopelniem bagā-tais mākslas darbinieks (1974), Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1972) � 20, 29.

ШСепко Juris (dz. 1946), tēlnieks � 112.

Vezumnieks Edvīns (dz. 1935), Latvijas PSR Nopelniem bagātais arhitekts (1985) � 119.

Veinbaha Alvīne (dz. 1923), lelniece � 28, 97.

Vītols Andris (dz. 1943), arhitekts � 112.

Zakamennljs Oļegs (1914�1968), arhitekts, Ļeņina prēmijas (pie�ķirta рбс nives � 1970) un Latvijas PSR Valsts prēmijas (1960) laureāts � 29�30, 84, 125.

Zilē К Ari Is (1888�1942), tēlnieks, viens no ievērojamākajiem latvie�u monumentālās tēlniecības meistariem � 6�7, 23, 140. Zaļkalne Pārsla (dz. 1927), tēlniece � 70.

Zaļkalns Teodors (1876�1972), tēlnieks, Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1945), PSRS Tautas mākslinieks (1957), PSRS Mākslas akadēmijas akadēmiķis (1947), Sociālistiskā Darba Varonis (1971) � 6�7, 23, 140.

Zandberga Ilga (dz. 1932), tēlniece � 56.

Zariņi Jānis (dz. 1913), tēlnieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1971), Ļeņina prēmijas laureāts (1970), Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1959) � 21, 23, 30, 128. Zeidaks Andrejs (1874�1964), ainavu arhitekts � 7.

Zemdega Kārlis (1894�1963), tēlnieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1947) � 7, 23, 140.

Zilgalvis Viktors (dz. 1929), Latvijas PSR Nopelniem bagātais arhitekts (1981) � 119.

Zoldners Artūrs (dz. 1931), arhitekts � 70.

Zvāra Zenta (dz. 1924), tēlniece � 21, 23, 29, 85.